TEKSTA MATERIĀLI‎ > ‎Svētrunas‎ > ‎

Piecelies tā, lai Dievs met akmeņus

Publicēja 2022. gada 3. maijs 12:20Elīna Ziediņa   [ atjaunināts 2022. gada 3. maijs 13:35 ]
Ziņas datums 03.05.2022

Paldies bīskapam Ričardam Erī par svētrunu. Tas bija ļoti vērtīgi. Kā tu domā, kas bija vērtīgāk – ka tev uzlika rokas vai ka tu dzirdēji Dieva vārdu? Kad esmu bijis kādu nozīmīgu kalpotāju pasākumos, es vienmēr esmu vēlējies, lai šie cilvēki uzliek man rokas: Reinhards Bonnke, Stīvs Hils, Benijs Hins un dažādi citi kalpotāji. Viņi visi man ir uzlikuši rokas. Esmu pat piedzīvojis Dieva pieskārienus caur viņu aizlūgšanām. Es ticu, ka šādā veidā Dievs darbojas pie manis. Es ne vienkārši ticu, bet es zinu, ka visvairāk Dievs darbojas pie manis tad, kad es ar šiem cilvēkiem esmu kopā un klausos, ko viņi māca. Kad es skatos, kā viņi rīkojās, kā viņi dzīvo, kā viņu ceļ savas kalpošanas. Kad mana dvēsele, kas sastāv no prāta, gribas un emocijām, savienojas ar šo cilvēku dvēselēm; kad mans prāts draudzējas ar šī otra cilvēka prātu; kad es spēju sajust viņa emocijas; kad vīrs trin vīru, kā dzelzs trin dzelzi – tas ir rakstīts Dieva vārdā.

Dzelzs tiek ar dzelzi uzasināta, un vīrs trin vīru. (Salamana pamācības 27:17)

Tas ir ārkārtīgi vērtīgi. Vēl ir rakstīts, cik tas ir mīļi un svētīgi, tas ir kā eļļa, kas tek Ārona bārdā, kad brāļi dzīvo kopā vienprātībā.

Redzi, cik jauki un cik mīļi, kad brāļi kopā dzīvo vienprātīgi! Tas ir kā dārga eļļa, kas pil no galvas bārdā, Ārona bārdā, un notek uz viņa drēbju vīlēm. (Psalms 133:1-2)

Draudze, kas dzīvo vienprātībā – tā ir ļoti liela žēlastības dāvana, ka mēs varam būt vienprātībā, ka mēs ar bīskapu Ričardu Erī varam būt vienprātībā. Paldies bīskapam, ka atrada laiku būt ar mums kopā, lai mūs bagātinātu. To jau tā nevar ar vārdiem pateikt un tam nav vērtības, ko varētu izteikt kādā finansiālā dāvanā. To nevar nopirkt. Tas ir tā, kā ar mākslas darbiem, kuriem nav vērtības. Ir tādi mākslas darbi, kuriem nav cenas. Tu jautā: “Cik tas maksā?” Ja ir kāds šedevrs, tam nav cenas.

Ir cilvēki, kas apvainojas. Zini, kas ir rakstīts Dieva vārdā? Dievs nedzird to cilvēku lūgšanas, kuriem ir nepiedošana.

Un, kad jūs stāvat, Dievu lūgdami, tad piedodiet, ja jums kas ir pret kādu, lai arī jūsu Tēvs, kas debesīs, jums piedod jūsu pārkāpumus, bet, ja jūs nepiedodat, tad arī jūsu Tēvs debesīs jūsu pārkāpumus nepiedos. (Marka evaņģēlijs 11:25-26)

Tāpēc, kad tu upurē savu dāvanu uz altāra un tur atminies, ka tavam brālim ir kas pret tevi, tad atstāj turpat altāra priekšā savu dāvanu, noej un izlīgsti papriekš ar savu brāli un tad nāc un upurē savu dāvanu. (Mateja evaņģēlijs 5:23-24)

Un tu domā: “Kāpēc Dievs to ir ierakstījis Savā vārdā, kāpēc Jēzus tā teica?” Bet tie ir Viņa vārdi. Mēs varam vienkārši Viņa vārdiem paklausīt, ka mums ir jādzīvo piedošanā. Bet mēs varam nesaprast, cik tas ir nopietni. Ja tu esi draudzē un tev ir nepiedošana mācītājam vai kādam citam, tu vairs nespēj būt vienotībā, tu vairs nespēj dzirdēt, tu vairs nespēj celties. Nepiedošanai ir katastrofālas sekas. Apvainošanās nav tikai īslaicīga lūpas uzmešana vai kaut kas tamlīdzīgs. Apvainošanās - tā ir katastrofa tavas dzīves garumā. Es to saku ne tikai tāpēc, ka Jēzus to tā saka. Es esmu izpratis šos Dieva principus un mehānismus, kā cilvēks ir uzbūvēts. Šāds cilvēks ir norakstīts. Viņš ir bez Dieva svētības. Viņš vairs nespēj saņemt no Dieva. Pat aizejot no draudzes un dzīvojot pasaulē, viņš arī tur vairs nespēj būt veiksmīgs. Ja viņš ir arī kā Napoleons, kā Hitlers, kurš ienīda ebrejus, ja viņš ir kā Putins šodien, kurš draud visai pasaulei ar atombumbu, kurš nogalina mazus bērnus, kurš iznīcina pilsētas, taču viņš ir cilvēks. It kā normāls cilvēks. Bet viss sākas ar apvainošanos un ar nepiedošanu. Lai kādi panākumi būtu šādam cilvēkam politikā, biznesā vai citur, vai tas ir draudzē vai ārpus draudzes, tas, ko viņš darīs, būs destruktīvi. Nepiedošana iznīcina tavu dzīvi. Ja Latvijas draudzes dzīvotu piedošanā, sapratnē un mīlestībā, tā būtu kā dārga eļļa, kas pil no galvas Ārona bārdā. Cik jauki un cik mīļi, ka brāļi kopā dzīvo vienprātībā. Ja vien Latvijas draudzes spētu dzīvot vienprātībā. Kā jau minēju iepriekšējā dievkalpojumā, pat cilvēks, kuram ir ateistiski uzskati – Napoleons Hills, viņš, kurš dzīvoja ļoti, ļoti sen un ir tur, kur ir nopelnījis būt, pat viņš, kurš neticēja Dievam, par draudzi teica šādus vārdus: “Ja draudze pildīs savas funkcijas, kas tai ir jāpilda, tad tā valsts, kur šī draudze būtu vienota un šo funkciju pildītu, attīstītos 1000 gadus uz priekšu, salīdzinot ar citām valstīm.” Bet kas traucē draudzēm attīstīties? Nevienprātība. Kas traucē cilvēkiem attīstīties draudzē? Nevienprātība.

Kalpošana, par ko runāja bīskaps, ir ārkārtīgi svarīga. Mēs šodien dzirdējām: kad tu kalpo Dievam, tas tevi ar Viņu satuvina. Tad, kad tu kalpo Dievam, tad tu satuvinies ar Viņu. Liekas, ko man var dot tas, ka es Viņam kalpoju? Bet ko Jēzus saka? Dzenieties pa priekšu pēc Dieva valstības – esiet kalpotāji, un tad pārējās lietas jums tiks pieliktas.

Bet dzenieties papriekš pēc Dieva valstības un pēc Viņa taisnības, tad jums visas šīs lietas taps piemestas. (Mateja evaņģēlijs 6:33)

Tu atkal domā: “Ja Jēzus tā saka, tad mēģināšu kalpot.” Bet, kad tu izpratīsi patieso jēgu un nozīmi šim mehānismam, ka bez kalpošanas tu pat piedot nevari, visstulbākais, ko vari izdarīt, ir atstāt savu kalpošanu. Es redzu tādus cilvēkus. Es redzu cilvēkus, kuri saka: “Es vairs nekalpošu.” Ne jau tikai vienu tādu. Es pēdējā laikā esmu dzirdējis apmēram no četriem cilvēkiem: “Es vairs nekalpošu.” Tajā brīdī, kad pateici šos vārdus, ar tevi ir beigas. Es nesaku, ka tu pēkšņi nomirsi, es nesaku, ka tagad virs tevis karāsies zobens vai baigais lāsts. Bet tas ir destrukcijas sākums, kad tu vairs nevari saņemt no Dieva, jo, tikai kalpojot Viņam, tu spēj piedot. Tikai kalpojot Viņam, tu spēj izprast saturu, un tikai tad Dieva svētība darbojas tavā dzīvē. Lūk, ko nozīmē Jēzus vārdi: “Dzenieties papriekš pēc Dieva valstības, tad pārējās lietas jums tiks pieliktas.” Tās netiks pieliktas automātiski. Neviens pār tevi tās neizbērs. Dievs neizvilks kabatas un neizbērs visu, kas kabatās, tev priekšā, bet, kad tu no savas puses būsi izdarījis, visu to, ko Dievs tev ir uzticējis. Bībele saka, kad mācekļi teica: “Vairo mūsu ticību,” Jēzus atbildēja: “Tad, kad jūs būsiet uzklājuši galdu Man, tad sakiet, mēs esam necienīgi kalpi, jo esam darījuši tikai to, kas bija mūsu pienākums.” Un tad paši sēdieties pie galda.

Un apustuļi sacīja savam Kungam: "Vairo mums ticību." Bet Viņš sacīja: "Ja jums būtu ticība kā sinepju graudiņš un jūs sacītu uz šo vīģes koku: izraujies ar savām saknēm un dēsties jūrā,- viņš jūs paklausītu. Kurš no jums, kam būtu kalps pie arkla vai ganos, kad tas pārnāk no lauka, viņam sacīs: nāc tūliņ un sēdies pie galda! Vai viņš tam neteiks: sataisi man ēdienu, apliec priekšautu un pasniedz man ko ēst un dzert, un pēc tam tu pats ēdīsi un dzersi. Un vai viņš sacīs paldies savam kalpam, ka tas izpilda viņa pavēles? Tas pats arī ar jums: kad jūs visu, kas jums uzdots, būsit izpildījuši, sakait: mēs esam necienīgi kalpi, mēs esam darījuši, kas bija mūsu pienākums." (Lūkas evaņģēlijs 17:5-10)

Izdari to, kas ir tavs pienākums. Izdari savu kalpošanu līdz galam. Paldies bīskapam, jo tas, ko mēs dzirdējām, bija ļoti vērtīgi.

Ja jau es sāku runāt, tad arī pabeigšu runāt par to, par ko es jau divas nedēļas domāju. Šīs trīs dienas ir mūsu viesu laiks. Mēs atpūšamies, viņi ir mūsu kalpi. Viņi ir izmantojuši izdevību, ko Dievs ir devis, lai būtu kopā ar mums un kalpotu. Un caur to, ka viņi kalpo šeit, pats Dievs viņus bagātina. Dievs mīl iniciatīvas cilvēkus. Iniciatīva nozīmē to, ka tu izdari to, kas ir pareizi bez tā, ka tevi kāds pamudina, bez tā, ka tevi kāds motivē. Tu vienkārši to izdari.

Personīgi man veidojas necieņa pret cilvēkiem, kuri pastāvīgi kavē. Es jums varu godīgi pateikt, ka zūd cieņa. Kāpēc? Jo es zinu, ka šāds cilvēks mani neciena. Ja es ierodos laikā, bet viņš ne, viņš mani neciena. Kāpēc man ir jāciena tas, kurš mani neciena? Ko Bībele saka? Kāds kopīgs jūgs ir velkams ticīgajam ar neticīgo?

Nevelciet svešu jūgu kopā ar neticīgiem. Jo kāda daļa ir taisnībai ar netaisnību? Kas ir gaismai kopējs ar tumsību? (2. Korintiešiem 6:14)

Tas varbūt neattieksies uz šo gadījumu, jo tas varbūt ir brālis vai māsa. Man personīgi pietiek ar to, ja vienā reizē cilvēks saka “jā” un viņa “jā” tomēr izrādās “nē”, man zūd cieņa pret šādu cilvēku. Dievs jau mūs ir radījis pēc Savas līdzības, pēc Sava tēla.

Tad Dievs sacīja: "Darīsim cilvēku pēc mūsu tēla un pēc mūsu līdzības; tie lai valda pār zivīm jūrā un pār putniem gaisā, un pār lopiem, un pār visu zemi un visiem rāpuļiem, kas rāpo zemes virsū." Un Dievs radīja cilvēku pēc Sava tēla, pēc Dieva tēla Viņš to radīja, vīrieti un sievieti Viņš radīja. (1. Mozus grāmata 1:26-27)

Tie cilvēki, kas meklē Dievu, viņi jūt Dieva gribu, Dieva prātu, viņi jūt arī cilvēkus, dažādas nebūšanas, dzīšanās pēc mantas, pēc līdzekļiem, savas ģimenes likšana augstāk par Dievu, savas ambīcijas augstāk par Dievu. Draugi, Pāvils saka:

Viss ir atļauts, bet ne viss der. Viss ir atļauts, bet ne viss ceļ draudzi. (1. Korintiešiem 10:23)

Mēs esam dzirdējuši draudzē ļoti pareizas piecas prioritātes. Es jau tās prioritātes esmu aizmirsis, jo tās vairs nav manas prioritātes. Nu vismaz ne tādā veidā, kā mēs sākumā esam mācījušies. Tas nav nekas nepareizs, bet tur ir savs “bet”. Pirmais ir Dievs, tad tu pats, ģimene, kalpošana un darbs. Bet pareizi ir tā, kā teica bīskaps Erī. Pirmā prioritāte ir Dievs, otrā prioritāte ir Jēzus, trešā prioritāte ir Svētais Gars un ceturtā prioritāte ir Jēzus. Visas šīs prioritātes ir pareizas un svarīgas, bet visās prioritātēs sekojam līdzi, lai virs tā visa ir Jēzus. Lai mēs pieņemam tādus lēmumus, kas pagodina Dievu, ka mēs neatstājam savu vietu, savu aicinājumu, savu kalpošanu.

Būs divas Rakstu vietas no Bībeles.

Gluži tāpat neviens no jums, kas neatsakās no visa, kas viņam pieder, nevar būt mans māceklis. Sāls gan ir laba lieta. Bet, kad pat sāls maitājas, ar ko to atkal varēs uzlabot? Tā tad vairs neder pat ne zemei, ne mēsliem: tā ārā metama. Kam ir ausis dzirdēt, tas lai dzird! (Lūkas evaņģēlijs 14:33-35)

Šos vārdus Jēzus runā kontekstā ar līdzību, kad Jēzus mācīja par to, kad kāds ķēniņš aicināja viesus, un lūgtie viesi negribēja nākt. Kāpēc viņi negribēja? Viņa aizbildinājās: esmu tīrumu pircis, esmu vēršus pircis. Viens teica: esmu tikko sievu apņēmis.

Bet Viņš sacīja tam: "Kāds cilvēks taisīja lielu mielastu un bija ielūdzis daudz viesu. Un viņš sūtīja savu kalpu ap mielasta stundu, lai sacītu lūgtajiem viesiem: nāciet, jo tas ir sataisīts. Bet tie visi pēc kārtas sāka aizbildināties. Pirmais viņam sacīja: es esmu tīrumu pircis, un man jāiet to apskatīt. Lūdzu, aizbildini mani. Otrs sacīja: es esmu piecus jūgus vēršu pircis un eju tos aplūkot. Lūdzu, aizbildini mani. Trešais teica: es sievu esmu apņēmis, tāpēc nevaru noiet. (Lūkas evaņģēlijs 14:16-20)

Es nedaudz tev gribu paskaidrot, ko nozīmē šāds atteikums, kad tu esi aicināts. Tu ne tikai esi aicināts uz draudzi. Ja tu esi šeit, tu esi Viņa aicināts, lai atsauktos Viņa aicinājumam, lai ietu Viņa gribā un uzņemtos arī savu nastu. Lai esi Viņa aicināts iet Viņa gribā. Jēzus saka:

“Jo Mans jūgs ir patīkams un Mana nasta viegla.” (Mateja evaņģēlijs 11:30)

Uzņemties arī savu nastu. Un tā ir kalpošana, kā tu iesakņojies draudzē. Tas nozīmē, ka tu sāc kalpot cilvēkiem. Tas ir tas veids, caur kuru Dievs tevi maina. Ne tikai personīgas attiecības ar Dievu. Kādas personīgas attiecības tev var būt ar Dievu, ja tu neesi draudzē un tev nav sava mācītāja? Nu, kādas? Nu, kaut kādu laiku varbūt. Tev ir vajadzīgi cilvēki, ar kuriem tu esi sadraudzībā. Mājas grupiņas ir enerģijas lādiņš. Tas ir spēks. Es jums šos mehānismus esmu pēdējā laikā skaidrojis. Ir ne tikai vienkārši Jēzus vārdi, bet ir arī mehānisms, kā darbojas mūsu smadzenes, mūsu emocijas, kad tu atnāc starp cilvēkiem, kas dzīvo vienprātībā.

Ja tu iejūgsi divus zirgus, vai vienu zirgu, un, ja tās būs smaguma vilkšanas sacīkstes, tad, ja iejūgsi divus zirgus, viņi pavilks katrs individuāli vairāk, nekā varēja viens. Bet kāpēc? Kas tas par likumu, kāpēc tā notiek? Ja viņš ir viens, viņš mazāk var, nekā tad, kad viņi ir divi. Ne jau kopsummā, bet katrs individuāli izdara vairāk. Padomā, kāds spēks ir draudzē, ņemot vērā to, ka šīs draudzes autors ir Dievs. Viņš saka, lai nebīsties un nebaiļojies.

“Un Tas Kungs, Viņš iet tev pa priekšu un Viņš būs ar tevi, Viņš tevi neatstās, nedz tevi pametīs, nebīsties un nebaiļojies.” (5. Mozus grāmata 31:8)

Un visas vietas, kur tu savas kāju pēdas liksi, tev piederēs.

“Visas vietas, kur jūs savu kāju pēdas liksit, Es esmu jums devis, kā Es to esmu Mozum solījis.” (Jozua grāmata 1:3)

Jo Dievam nav nekas neiespējams.

“Redzi, Es esmu Tas Kungs Dievs pār visu miesu! Vai tad Man būtu kas neiespējams?” (Jeremijas grāmata 32:27)

Jo ar Dievu visas lietas ir iespējamas. Kas ir pasaules uzvarētājs? Draudzei ir četrpadsmit gadi. Cik man vēl būs jāatkārto? Līdz mūža galam man būs jāatkārto, kamēr visi sapratīs. Kas ir pasaules uzvarētājs? Zini, ko cilvēki saka? Draudzē jau situācija ir nedaudz labāka. Jēzus! Āmen! Viņš ir pirmais no brāļiem. Viņš ir pirmais uzvarētājs no brāļiem. Tā ir rakstīts, ka Jēzus ir pirmdzimtais no brāļiem.

Jo, kurus Viņš sākumā nozīmējis, tos Viņš nolēmis darīt līdzīgus Sava Dēla tēlam, lai Viņš būtu pirmdzimtais daudzu brāļu starpā. (Romiešiem 8:29)

Viņš nav tikai Dievs, Viņš ir arī mūsu draugs un brālis. Bet Bībele saka:

“Kas ir pasaules uzvarētājs? Tikai tas, kas tic, ka Jēzus ir Dieva Dēls.” (1. Jāņa vēstule 5:5)

Un šie vārdi nevar palikt tikai vārdi. Tie ir vārdi, kuri tev jāklausās ir tik daudz un jāatkārto sev tik daudz, un jākalpo ir tik daudz, un jādara mazās lietas tik daudz, kamēr tas kļūst par daļu no tevis. Tu esi uzvarētājs! Tev viss ir iespējams. Tev nav nekas neiespējams. Āmen! Aleluja!

Paskaidrošu kontekstu šai Rakstu vietai. Jēzus laikā, lūk, kā notika viesības, kad aicināja ciemiņus. Izsūtīja ielūgumus vai uzaicināja personīgi. Un šie viesi piekrita: “Jā, mēs nāksim viesībās.” Viņi piekrita. Iznāca pieņemt Jēzu šeit, noskaitīja lūgšanu: “Jā, es piekrītu, Jēzus ir mans Kungs!” Kad bīskaps sludināja un jautāja, kurš grib kalpot Dievam, daudzi atbildēja: “Jā!” Man tas atgādina, kad kāda misionāre man stāstīja par tautu, kur ir cilvēki ar šaurām acīm. Tur, kaut kur pie čukčām. Un šie evaņģēlisti, misionāri, kas tur kalpoja, staigāja no mājas uz māju, aicināja viņus vakarā uz dievkalpojumu, uz evanģelizācijas pasākumu. Viņi tur interesanti runā, un man ir palicis atmiņā, ka šie cilvēki visi, arī bērni, viņus aicinot, saka: jā, jā, jā! Visur, kur misionāri gāja, viņiem teica: būsim! Taču pienāk vakars un neviens no viņiem nav. Tāda interesanta tauta, kuriem “jā” nav “jā” un “nē” nav “nē”. Nu, nepatīkami, protams, misionāriem. Laikam jāmeklē cita pieeja. Tā ir viņu valoda, ka “jā” nav “jā” un “nē” nav “nē”. Tad tieši otrādi ir jāiet teikt, lai nenāk šovakar. Varbūt tad nāks?

Bet Jēzus laikā viesis deva piekrišanu. Viņš tika ierēķināts. Par viņu tika samaksāts. Cik bija viesu, šis skaits tika sarēķināts. Precīzi tika sarēķināts, cik vietas, cik tas maksā finansiāli. Un bija ārkārtīgi nepieklājīgi neierasties. Pat vairāk! Tur, šādā veidā neierodoties, ieguva ienaidnieku uz mūžu. Ja tu pēc tam atteicies. Un kā tas notika? Ielūgums bija, cilvēks bija piekritis. Šīs viesības viņi svinēja tur stundām, dienām pat. Pirms viesībām atnāca kalps pie aicinātā un vēlreiz aicināja. Tā bija forma. Un kalpam pateikt: “Nē, es esmu sievu apņēmis” vai “Nē, es esmu trīs jūras vēžus pircis”, vai “Jaunu mašīnu nopirku, man gribās pabraukt, jauns “BMW.”” Ja kalps aicināja šo cilvēku un tas atteicās, uzreiz tas bija ienaidnieks uz mūžu. Tas bija ārkārtīgs kauns.

Lūk, ko māca Jēzus šajā Rakstu vietā: “Kad Dievs aicina, tev ir aicinājums!” Jūs dzirdat aicinājumu šajā brīdī. Tu esi aicināts sekot Viņam. Tu esi aicināts ne tikai sekot, bet arī realizēt savu potenciālu. Tu esi aicināts ar savu dāvanu ieguldīt savu daļu draudzes darbā. Tu esi aicināts kalpot Dievam. Tu esi aicināts, lai padarītu mūsu valsti par Dieva svētītu Latviju, uz kurieni cilvēki brauc, nevis no kurienes bēg. Tu esi aicināts. Katrs ar kaut ko savu, ar to, ko viņš var. Tu esi aicināts noslīpēt šo savu varēšanu, šo savu dāvanu.

Kādreiz kāds saka, ka viņam tur, redzi, ir talants. Draugi, katram ir talants. Šeit slavēja šodien slavētājus par labi izdarītu darbu. Viņi ir noslīpējuši savu talantu. Un tu domā: es jau tā nevaru spēlēt. Tev nav jāspēlē. Un tev varbūt nav arī jādzied. Ir simtiem un tūkstošiem dažādu dāvanu katram pa spēkam, ar kurām tu vari kalpot. Pat ar to vien, ka tu labi izskaties. Īpaši šajā laikā, kad ir “Instagram”, “Tik Tok” utt. Agita labi izskatās un liek postus par godu Tam Kungam. Agita ir viena no tām, kura pēdējā gada laikā ir atvērusi savu mājas grupiņu un caur sociālajiem tīkliem vienkārši visu uzsāka. Es nemācu tagad visiem sevi likt “Tik Tok”. Viņa tā dara. Un šobrīd viņai grupiņā ir vidēji astoņi cilvēki. Es vienkārši tev piemēru parādu, ka katram ir kaut kas. Bībele saka tā: “Kad jūs sanākat kopā, tad katram ir kaut kas, ar ko celt draudzi.” Āmen!

Kā tad nu būs, brāļi? Kad jūs sanākat kopā, katram ir kaut kas, vai psalms, vai mācība, vai atklāsme, vai mēles, vai mēļu izskaidrošana, viss lai notiek celšanai. (1. Korintiešiem 14:26)

Tev ir dāvanas un talanti, ar kuriem tu vari celt draudzi.

Cik viegli ir sludināt, kad pirms manis ir bijuši svaidīti cilvēki. Esmu dzirdējis, ka pēc tam, kad iznāk kāds pēc lieliem, stipriem cilvēkiem un saka: “Ko tad es te vairs. Viss ir pateikts. Pēc viņiem ko tad es vairs varu pateikt?” Var vēl vairāk pateikt. Un zini, kāpēc? Princips, ka es neesmu viens. Šie cilvēki bija pirms manis. Vitālijs bija pirms manis. Slavētāji bija pirms manis. Ja viņi pareizi dzied, viss ir kārtībā. Ja no sirds dari savu darbu. Līdzīgi kā bīskapam Erī, man arī sviedri jau sāk parādīties. Viņš dara savu darbu no sirds. Un mūsu prāts, mūsu domas, mūsu emocijas savienojas. Un, kur divi vai trīs ir vienoti, tur Dievs ir viņu vidū. Āmen!

“Jo, kur divi vai trīs ir sapulcējušies Manā Vārdā, tur Es esmu viņu vidū.” (Mateja evaņģēlijs 18:20)

Un tāpēc, ne tikai es šobrīd sludinu, tas ir mūsu kopīgs darbs. Dievs nāk tieši tad, kad mēs uzklājam Viņam galdu Viņa pakļautībā.

Es nevaru tev pateikt to, ko es jūtu, bet es tev varu pateikt, ka es jūtu. Dažos vārdos par to, ko es jūtu. Tas nebūs skaisti, jo es neesmu dzejnieks, Puškins, Ļermantovs. Es neesmu Džeks Londons, kurš nebija dzejnieks, bet gan izteicās diezgan vienkārši. Pāvils bija vairāk dzejnieks, man tā šķiet. Reizēm, kad lasu Pāvila rakstus, es nesaprotu, ko viņš raksta vispār. Jā, es lasu vēstules romiešiem un nevaru saprast reizēm. Viņš tā filozofē. Bet tur sava doma ir. Es jūtu milzīgu potenciālu šeit, mūsu vidū. Dieva klātbūtne, tas ir viens, bet otrs ir potenciāls. Es jūtu to potenciālu, kurš ir, mums esot kopā. Tev individuāli ir milzīgs potenciāls, ar kuru tu vari nest labumu Dievam, sabiedrībai, draudzei, esot kopā. Tev viņš ir. Tev ir pieejams šis enerģijas avots, kurš ir šeit, mūsu vidū. Tu vari ņemt. Un, kā Jēzus saka, kam slāpst, tas lai nāk pie Manis, un dzer! Un viņa miesā plūdīs dzīvā ūdens straumes.

Beidzamajā, lielajā svētku dienā Jēzus uzstājās un sauca: "Ja kam slāpst, tas lai nāk pie Manis un dzer! Kas Man tic, kā rakstos sacīts, no viņa miesas plūdīs dzīva ūdens straumes." (Jāņa evaņģēlijs 7:37-38)

Tu vari nākt un dzert. Tu esi aicināts nākt un dzert. Un kalpošana ir viens no veidiem, kā tu dzer. Kad tu satuvinies ar Dievu. Es zinu cilvēkus, kuri saka, ka viņi nebūtu šajā draudzē, ja nebūtu sava kalpošana. Pat tik elementāras lietas.” Bet tieši kalpošana ir tas, kas mūs satur. Dievs satur, bet Viņam ir mehānisms, kā tas viss notiek. Ir vienkārši teikt: ”Dievs mūs tur kopā. Dievs pats mūs satur kopā.” Tā gluži nav. Dievs satur caur mums, kad mēs klājam Viņam galdu un pildām elementārus principus, ko pats Jēzus mūsu draudzē ir iedibinājis. Ja tu esi aicināts kalpot, tad neatsaki saimniekam.

Šis ir konteksts šai Rakstu vietai, ko es tikko minēju.

“Gluži tāpat neviens no jums, kas neatsakās no visa, kas viņam pieder, nevar būt Mans māceklis. Sāls gan ir laba lieta. Bet, kad pat sāls maitājas, ar ko to atkal varēs uzlabot? Tā tad vairs neder pat ne zemei, ne mēsliem: tā ārā metama. Kam ir ausis dzirdēt, tas lai dzird!” (Lūkas evaņģēlijs 14:33-35)

Jēzus saka:

“Ja kāds nāk pie Manis un neienīst savu tēvu un māti, sievu un bērnus, brāļus un māsas un pat savu paša dzīvību, tas nevar būt Mans māceklis.” (Lūkas evaņģēlijs 14:26)

Jēzus saka: “Kas ķeras pie arkla un skatās atpakaļ, tas neder Manai valstībai.”

Šie ir ļoti nopietni vārdi. Ir tieši tā, kā saka Jēzus. Reizēm gribas apšaubīt, vai tiešām viss ir tik radikāli. Bet, kad tu sāc izprast tīri cilvēcīgi, kā šie mehānismi darbojas, un tas nav vienas minūtes jautājums, tas varbūt ir gadu jautājums, patiešām – šis cilvēks vairs neder Dieva valstībai.

Zini, tu esi zemes sāls.

“Jūs esat zemes sāls; bet, ja sāls nederīga, ar ko tad sālīs? Tā neder vairs nekam, kā vien ārā izmetama un ļaudīm saminama.” (Mateja evaņģēlijs 5:13)

Jēzus runā par kalpotājiem. Lūkas runā skarbāk – kas neienīst sievu, kas neienīst brāli utt.

“Ja kāds nāk pie Manis un neienīst savu tēvu un māti, sievu un bērnus, brāļus un māsas un pat savu paša dzīvību, tas nevar būt Mans māceklis.” (Lūkas evaņģēlijs 14:26)

Bet Matejs pieiet vieglāk, viņš saka – kas vairāk mīl sievu, brāli, māsu nekā Mani, tas Manis nav vērts.

“Kas tēvu vai māti vairāk mīl nekā Mani, tas Manis nav vērts, un, kas dēlu vai meitu vairāk mīl nekā Mani, tas Manis nav vērts.” (Mateja evaņģēlijs 10:37)

Tas nozīmē – tas viss tev var būt, bet ne viss der. Vienmēr Jēzus ir pirmajā vietā. Lai Viņš ir augstāk visās šajās situācijās. Ka ne sieva, ne vīrs noteiks tavu kalpošanu, bet Dievs. Ne tava sieva, ne tavs vīrs nav tavs Dievs.

Kā viena meitene, kuru iecēlu kalpošanā, kādu laiku viņa kalpoja draudzē, pēc tam kaut kur aizbrauca tālēs zilajās. Es viņu neesmu redzējis “simts gadus”. Viņai bija vīrs mājās, kurš bija viņas dievs. Viņa no sākuma cīnījās, bet viņš paņēma viņu aiz rīkles, pacēla pie sienas, piespieda un pateica: ”Es esmu tavs dievs!” Viņa bija kalpotāja draudzē, bet ģimenē bija problēma. Šis cilvēks nokļuva cietumā, un viņa atkāpās no Dieva. Problēma bija tieši ģimenē.

Tavs Dievs ir Jēzus Kristus. Un Viņš ir iedibinājis Savu draudzi un devis katram savas dāvanas, lai ar tām nestu labumu draudzē un sabiedrībā. Lai mēs vienotībā varētu piepildīt Kristus misiju.

Kāpēc Viņš ir nācis šeit virs zemes?

Jo tik ļoti Dievs pasauli mīlējis, ka Viņš devis Savu vienpiedzimušo Dēlu, lai neviens, kas Viņam tic, nepazustu, bet dabūtu mūžīgo dzīvību. (Jāņa evaņģēlijs 3:16)

Mēs Tēvreizē lūdzam: “Lai nāk Tava valstība un Tavs prāts lai notiek.”

Lai nāk Tava valstība, Tavs prāts lai notiek kā debesīs, tā arī virs zemes. (Mateja evaņģēlijs 6:10)

Itin visā – Latvijā, kultūrā, politikā, visās sfērās – vajag, pirmkārt, kā draudzei kļūt stiprai, jo kāda ir draudze, tāda ir arī valsts. Un tas ir koks ar diviem galiem -– ja mēs neesam kopā, mēs neesam stipri arī individuāli. Ja mēs individuāli neesam stipri, mēs arī kopā neesam stipri.

Runājot par sāli, ko ieguva Nāves jūrā tajā laikā, pirms 2000 gadiem, ar vārdu “sāls” Jēzus domāja kalpotājus. Ar mācekļiem Viņš runāja un mācekļi jautāja: ”Tu šo līdzību stāsti visiem vai mums?”

“Lai jūsu gurni ir apjozti, un jūsu lāpas lai deg: esiet līdzīgi ļaudīm, kas gaida savu kungu no kāzām pārnākam, lai tam tūdaļ varētu durvis atvērt, kad tas nāks un klauvēs. Svētīgi tie kalpi, kurus kungs pārnākot atrod nomodā; tiešām, Es jums saku, ka viņš, apsējis priekšautu, tos apsēdinās, apstaigās visus un tiem kalpos. Un, ja viņš nāktu nakts vidū vai pirmajos gaiļos un tos atrastu nomodā, svētīti tie! Bet to ziniet, ja nama kungs zinātu, kurā stundā nāks zaglis, viņš neļautu tam ielauzties savā namā. Tāpat arī jūs esiet gatavi, jo Cilvēka Dēls nāks tādā stundā, kad jūs to nedomājat." Tad Pēteris Viņam jautāja: "Kungs, vai Tu šo līdzību stāsti mums vai visiem?" Un Tas Kungs teica: "Kas gan ir uzticamais un saprātīgais nama turētājs, ko kungs iecels pār savu saimi, lai tas laikā dotu piederīgo barību? Svētīgs tas kalps, kuru kungs atnācis atradīs tā darām.” (Lūkas evaņģēlijs 12:35-43)

Šī līdzība ir jums. Jūs esat pasaules sāls, jūs esat aicināti kalpot Dievam. Bet, ja sāls ir samaitājusies, tā ir nederīga, tā nesāla, nepiedod garšu ēdienam, tādā gadījumā tu nepiedod garšu Latvijai, savai mājas grupiņai, draudzei, cilvēkiem, ar kuriem tu esi kopā. Būs divu, trīs veidu cilvēki – vieni būs vienaldzīgi, vieni tevi ienīdīs, trešie tevi mīlēs, jo tu piedod garšu.

Pāvils saka: ”Vieniem mēs esam dzīvības smarža uz dzīvību, citiem uz pazušanu.”

Jo mēs esam Kristus saldā smarža Dievam tiem, kas top izglābti, un tiem, kas pazūd. Vieniem nāves smarža uz nāvi, bet otriem dzīvības smarža uz dzīvību. [..] (2. Korintiešiem 2:15-16)

Nāves smarža uz pazušanu. Bet cilvēki visbiežāk nebūs pilnīgi vienaldzīgi. Tu esi šīs zemes sāls. Kaut mēs spētu ieklausīties, kaut mēs spētu saprast, kaut mēs spētu pieņemt ne tikai prātā, bet arī garā šos vārdus. Ka tu pieņemtu garā, ka tu esi šīs zemes sāls. Un šis sāls tajā laikā nebija paciņās un ķīmiski sagatavots, kas nebojājas. Tas bojājās. Tas sāls, ko ieguva Nāves jūrā, tas bojājās, un, ja tas sabojājās, tas nederēja pat kompostam – ārā metams un kājām saminams. Lūk, par ko ir šī līdzība. Tātad, ja tu esi kļuvis nesālīgs, tad tu esi ārā izmetams un ļaužu kājām saminams. Tie ir Jēzus vārdi.

Otra Rakstu vieta būs pozitīvāka. Cilvēki ceļas reizēm caur kritiku, bet kritikai nevajag būt nomācošai.

Pieci ķēniņi nāca ar karu pret Jozua, kurš vadīja Izraēla tautu. Jozua, kurš vienmēr bija ar Mozu. Kad Mozus gāja ārā no tempļa jeb no Saiešanas telts, tad Jozua tur palika. Tieši viņš tika deleģēts tālāk ievest Izraēlu apsolītajā zemē, kur piens un medus tek. Pieci ķēniņi bija vienotībā kara gājienā pret Izraēlu un pret Jozua. Un Dievs teica pirms kaujas:

 Un Tas Kungs sacīja Jozuam: "Nebīsties no viņiem, jo Es tos esmu nodevis tavā rokā: neviens pats no tiem nepastāvēs tavā priekšā!” (Jozua grāmata 10:8)

Nebīsties un nebaiļojies! 40 gadi tuksnesī, kad izmira visa tā paaudze, kas baidījās ieiet apsolītajā zemē. Un, lūk, tieši Jozua ieveda izraēliešus apsolītajā zemē un pirms cīņas Dievs teica: ”Nebīsties, es tos esmu nodevis Tavā rokā!”

Un es tev saku šodien – nebīsties! Lai kāda nebūtu tava problēma, lai kas nestāvētu tev priekšā – Dievs to ir nodevis jau šodien tavā rokā. Visas vietas, kur tu savas kāju pēdas spersi, tev piederēs.

Un Jozua tiem uzbruka, negaidot, visu nakti.

Un Tas Kungs tos izbiedēja Israēla priekšā, un Israēls tos sakāva lielā kaujā pie Gibeonas, vajāja tos pa ceļu augšup pret Bet-Horonu un tos galīgi uzveica pie Asekas un Makēdas. (Jozua grāmata 10:10)

“Tas Kungs tos izbiedēja.” Kam ir jānotiek, lai Dievs tavā priekšā izbiedētu pretiniekus? Kam ir jānotiek, lai Dievs nodotu pretinieku tavā rokā?

Jozua izsaucās, kad viņš sajuta šo uzvaras garšu, viņš teica: ”Lai saule un mēness paliek mierā!”, un saule apstājās.

Tad saule palika mierā, un mēness apstājās, kamēr tauta atriebās saviem ienaidniekiem. Vai tas nav rakstīts Varoņu grāmatā? Tiešām, saule palika debesu vidū stāvot un nesteidzās noiet veselu dienu. (Jozua grāmata 10:13)

Es nezinu, vai tiešam saule apstājās, bet tur tā ir rakstīts. Varbūt tur ir kāda līdzība, kāds iestarpinājums, bet, ka pat saule un mēness apstājās un nebija citas dienas kā šī. Tas Kungs izbiedēja pretiniekus, un viņi bija izcīnījuši uzvaru.

Un tagad būs atslēgas vārdi.

Kungs, atver sirdis! Atver prātus, ka šos vārdus mēs katrs satveram, ielaižam dziļi sirdī un dzīvojam tajos.

Ienaidnieks jau bēga, Jozua no savas puses bija noorganizējis, izplānojis kara stratēģiju un bija izcīnījis jau uzvaru.

Kad viņi, bēgdami no Israēla, atradās pie Bet-Horonas stāvās nogāzes, tad Tas Kungs pats meta uz viņiem akmeņu lielumā krusas graudus no debesīm līdz pat Asekai, tā ka tie nomira, un pie tam daudz vairāk nomira no krusas graudiem nekā no Israēla bērnu zobena. (Jozua grāmata 10:11)

Pats Kungs meta akmeņus! Kam ir jānotiek, lai pats Kungs mestu akmeņus uz taviem ienaidniekiem? Krusas graudus akmens lielumā. Kas ir jāizdara, lai pats Dievs mestu akmeņus, lai pats Dievs nāktu tavās situācijās? Tev ir jāpieceļas tā, lai Dievs mestu akmeņus. Āmen! Piecelies tā, lai pats Dievs izbiedē. Lai reāla dzīvā Dieva darbība un svētība ir tavā dzīvē. Reāla apsardzība. Noslīpē savas zināšanas, mācies, pilnveidojies, kalpo. Izmanto laiku, strādā, darbojies, esi uzticams. Piedod, kur jāpiedod. Pieņem kritiku, kur tā ir jāpieņem. Itin visā – kalpošanā, grupiņā, ģimenē, politikā, biznesā, izglītībā, kultūrā.

Mācītāja Mārča Jencīša sprediķi “Piecelies tā, lai Dievs met akmeņus” pierakstīja un rediģēja draudzes “Kristus Pasaulei” redakcija

Comments