TEKSTA MATERIĀLI‎ > ‎Svētrunas‎ > ‎

Pazemība un lepnums

Publicēja 2019. gada 19. marts 21:21Līga Paņina   [ atjaunināts 2019. gada 20. marts 23:26 ]
Ziņas datums 20.03.19

Mācīsimies, kur ved lepnums un kur ved pazemība, kā tas izpaužas cilvēku dzīvēs. Skaidrojošajā vārdnīcā rakstīts, ka lepns ir tāds, kura izturēšanās, rīcība, runa ir pašapzinīga, kuram ir dziļas pašcieņas jūtas, tāds, kurš ar kaut ko ir pārāks par citiem. Lielākoties šajā definīcijā nav nekā slikta, ir labi būt pašapzinīgam un tā arī izturēties, ir labi sevi cienīt, bet ir slikti nepateikties Dievam. Ir slikti nepateikties Dievam! Cilvēki, kuriem galvā viss ir sagājis ķīselī, bieži saka: “Man ir labākās attiecības ar Dievu nekā jebkad.” Esi to pamanījis? Tu viņā skaidri redzi ārējas pazīmes un iekšēju haosu, taču viņš saka, ka viņa attiecības ar Dievu ir īpaši labas. Cilvēks, iedams prom no draudzes, var teikt: “Man beidzot ir tādas attiecības ar manu Debesu Tēvu kā nekad, Viņš mani saprot un mīl.” Ja tu apgalvo, ka tev ir labas attiecības ar Dievu, bet tajā pašā laikā tu grēko, tev nav labas attiecības ar Dievu. Tās ir tikai tavas emocijas un pašiedomas. Ja tu saki, ka tev ir labas attiecības ar Dievu, un tajā pašā laikā tev nav labas attiecības ar savu mācītāju, tev nav labas attiecības ar Dievu. Lai arī kā tu iedomājies vai iestāsti sev pretējo, tā nav patiesība. Mēs, cilvēki, protam sevi apstrādāt. Tu vari ieiet lūgšanu kambarī, kaut ko tur piedzīvot un teikt, ka tev ir labas attiecības ar Dievu, bet tās ir tikai tavas iedomas un emocijas, jo ATTIECĪBAS AR DIEVU PARĀDĀS DARBOS. Ja tu apgalvo, ka tev ir labas attiecības ar Dievu, un tajā pašā laikā pārkāp laulību, tev nav labas un pareizas attiecības ar Dievu. Lai arī kādu mīlestības izliešanos tu arī nepiedzīvotu. Ja tu skaties pornogrāfiju, tev nav labas un pareizas attiecības ar Dievu. Tās nav kārtībā. Ir labi būt pašapzinīgam un teikt labu par sevi, bet ir slikti aizmirst, no kurienes nāk viss labais, no kurienes nāk tas viss, kas tu esi šeit virs zemes. Ir slikti aizmirst Dievu un nepateikties par to, kas tu esi un kas tev ir.

Skaidrojošajā vārdnīcā lepnumam ir arī papildu paskaidrojumi: iedomīgs, augstprātīgs. Iedomīgs ir tāds, kas jūtas pārāks par citiem un izrāda to. Lepnumam vienmēr ir ārējas pazīmes. Cilvēks var iestāstīt sev, cik viņam ir labi ar Dievu, bet, ja tev nav labi ar cilvēkiem, tev nav labi ar Dievu. Dieva vārds skaidri saka – ja tu nepiedod, tad arī tev nepiedod. Nav svarīgi, ko tu piedzīvo un pats esi izdomājis savā dullajā galvā, ir svarīgi, ko saka Dieva vārds: ja tu nepiedod, Dievs tev nepiedod. Ja tev joprojām rēgojas pagātnes rēgi un tu nevari piedot cilvēkiem, tev nav kārtībā attiecības ar Dievu. Ir ļoti viegli pateikt, ka tev ir labas attiecības ar Dievu, jo tas ir kaut kas neredzams un nedzirdams, un nav svarīgi, kā tu pats jūties un domā, jo vienīgais kritērijs attiecībām ar Dievu ir tava darbība attiecībā pret Dievu un cilvēkiem. Ja tev nav sakārtotas attiecības ar cilvēkiem, acīmredzot tev nav sakārtotas attiecības ar Dievu. Ja tu saki, ka tev ir labas attiecības ar Dievu, bet tu nestāsti cilvēkiem par Kristu, tev nav normālas attiecības ar Dievu. Ja tu kaut ko mīli, tu stāsti par to. Ja tu negribi ar to dalīties, tās nav labas attiecības ar Dievu. Ja tu mīli savu draudzi, tu stāsti par savu draudzi. Ja tu mīli savu mācītāju, tu stāvi un krīti par savu mācītāju. Vai tikai pie vainas nav lepnums, augstprātība, uzpūtība? Vārdu ‘lepns’ skaidro arī kā ‘iedomīgs kā pūslis’, esmu dzirdējis arī: ‘ūpis’. Tu paskaties uz lepnu cilvēku, un viņš tiešām līdzinās ūpim. Lepns – ietiepīgs, spītīgs, iedomīgs kā pāvs, tāds, kas uzsver savu pārākumu, nicīgi iedomīgs, egoistisks cilvēks, kuram citi ir vienaldzīgi. Lepns cilvēks ar vārdiem teiks “es mīlu”, bet ar savu darbību parādīs ko citu. Ja tu mīli Dievu, bet tavos darbos tas neparādās, tā nav patiesība. Cilvēks var sevi tā apstrādāt, ka maz neliekas; tāds kļūst nicīgi iedomīgs.

Lepnībai pretstats ir pazemība. Lai saprastu, kas ir lepnība, ir jāsaprot, kas ir pazemība. Pazemīgs ir tāds, ka izrāda un uzsver savu padevību. Nevis tāds, kas jūtas pazemīgs vai domā, ka ir pazemīgs, bet IZRĀDA pazemību. Tu izrādi pazemību arī tad, kad nejūti un nedomā, ka otram ir taisnība. Pazemīgs cilvēks uzsver savu padevību, paklausību un pakļāvību kādam, izrāda bijību pret kādu, pirmkārt – pret Dievu. Mīlēt savu tuvāko nozīmē arī parādīt pazemību pret cilvēkiem. Vienkārši sakot – lepnība ir nepaklausība Dievam, pazemība – paklausība Dievam. Es nezinu, kāpēc vispār vajag tik daudz apzīmējumu paklausībai un nepaklausībai. Ir daudz apzīmējumu, taču ir tā – vai nu tu paklausi Dievam, vai arī tu nepaklausi Dievam. Vai nu tu dari to, ko Dievs grib, vai arī tu nedari to, ko Dievs grib. Izrādīt savu nepaklausību un nepakļāvību ir lepnība. Tieši tāds bija Israēls. Es dzirdēju kādu interviju, kuru bija grūti noskatīties līdz galam. Kāds ukraiņu žurnālists intervēja ebreju; kā zināms, ebreji nepieņem Jēzu. Es skatījos, kā viņš runā par mūsu Kungu, Jēzu Kristu, un likās, ka viņš ir tik gudrs, pasaules centrs, un, ja žurnālists gribēja kaut ko iebilst, tas nebija iespējams. Tajā brīdī es atcerējos par Israēla tautu, tie bija spītīgi un nepaklausīgi cilvēki, un tieši tāpēc viņu kauli ir izmētāti pa visu pasauli. Kura tauta ir tik ļoti nicināta kā ebreji? Kura tauta visvairāk ir spītīgi nepakļāvusies savam Kungam, kurš viņus izveda no Ēģiptes zemes? Ebreji kalpoja elkiem vairāk nekā citas tautas, savus bērnus upurēja citiem dieviem vēl vairāk nekā pagānu tautas, kaut gan Dievs bija viņu Tēvs un Viņam bija labas domas par viņiem. Dievs viņus izredzēja, pacēla īpašā stāvoklī, bet Israēls kļuva lepns.

Šodien ir 17. marts, tā man ir īpaša diena, jau no rīta man uzdāvināja torti. Šī ir mana otrā dzimšanas diena. Man paliek 19 gadi, kopš es esmu ar Jēzu. 2000. gada 17. martā aukstā, tumšā cietuma kamerā es vērsos pie Dieva lūgšanā, un Dievs atbrīvoja mani no 13 gadus ilgas alkohola un narkotiku verdzības un dziedināja. Tagad es kalpoju Dievam un cilvēkiem. Dievs mani izglāba, tāpēc es svinu savu otro dzimšanas dienu. Septiņpadsmit gadus no šiem deviņpadsmit es kalpoju kā mācītājs, un kalpošanai ir arī augļi; es neesmu neko mantojis no citiem, mēs esam cēluši draudzi paši savām rokām. Ir svarīgi neaizmirst, kurš bija tas, kas mūs izglāba. Reizēm gribās domāt, ka es pats strādāju un tāpēc ir attiecīgs rezultāts, bet es nebiju spējīgs pats saviem spēkiem tikt ārā no narkomānijas, kā arī no smēķēšanas pēc tam. Es nevarēju pats saviem spēkiem sevi izglābt, bet, kad vērsos pie Dieva lūgšanā, Viņš izglāba mani, Viņam visa slava! Ir Dievs, un to nekad nevajag aizmirst. Kad tev sāk šķist, cik labs tu esi un kā tu māki, tad atceries, kur tu tāds esi kļuvis un kur esi to iemācījies. Tas tiešām ir Dieva un draudzes nopelns! Mums gribās to aizmirst, un tad mēs kļūstam lepni, sākam bubināt, lekties un kļūstam pašgudri, un sekas ilgi nav jāgaida, jo Dievs lepniem stājas pretī, bet pazemīgiem dod žēlastību. Jo Dievs neļaujas apsmieties.

Dievs cilvēkiem ir devis brīvu izvēli. Tu esi absolūti brīvs rīkoties tā, kā tu vēlies. Lūk, arī atbilde uz jautājumu, no kurienes nāk ļaunums – kad cilvēki nepareizi rīkojas attiecībā pret Dievu un cilvēkiem. Kāpēc cilvēkiem ir brīva izvēle? Ja tev nav brīvas izvēles, tu nevari mīlēt; tad tu esi kā komunists, fašists, kurš iekšēji nemīl, bet ārēji cenšas izdabāt saviem kungiem. Dievu nevar patiesi mīlēt, ja nav brīvas izvēles. Lūk, kāpēc Viņš katram cilvēkam ir devis brīvu gribu. Un ko Viņš tagad domā par mums? Es reizēm domāju, ko Viņš domā, kad skatās uz tiem draņķīgajiem cilvēkiem, vai Viņš nedomā, ka kļūdījās, dodot mums brīvu izvēli. Kad kāds cilvēks paceļ savas spuras un sāk izvemt savu indi pret mani, es domāju, vai es neesmu pārspīlējis, draudzē ceļot cilvēkus. Jo pamatā mani sprediķi māca, ka tu vari, tu esi personība, tu esi individualitāte… Tāpat kā Dievs to saka, bet varbūt es esmu pārspīlējis ar to, cik tu esi labs un kāds tu vari būt, kā tu visu vari uzvarēt, cik tu esi kruts, un ar to veicinājis cilvēkos lepnību un apziņu, ka viņi paši visu ir izdarījuši. Draugs, nekad neaizmirsti Dievu! Un neaizmirsti tos cilvēkus, kuri tev ir kalpojuši! Un nečakarē sev prātu un nestāsti sev pasakas par labajām attiecībām ar Dievu bez attiecīgām darbībām pret cilvēkiem. Dievs runā uz tevi? Uz mani pašu Viņš sāk runāt. Nav tāds sprediķis, caur kuru Dievs pats uz mani nav runājis. Es vienmēr sagatavoju to, ko Dievs ir runājis, un tas vienmēr ir balstīts Dieva vārdā.

Man ir pilnīga uzticība uz jums, es esmu lepns uz jums un ļoti iepriecināts, neraugoties uz visām mūsu bēdām, mans prieks ir ļoti liels.” (2. Korintiešiem 7:4)

To saka Pāvils. Tātad var būt arī veselīgs lepnums. Piemēram, es lepojos ar draudzi “Kristus Pasaulei”. Ja tev nav lepnuma par draudzi “Kristus Pasaulei”, tu neesi mūsējais. Ja tev nav lepnuma par savu mācītāju, tu neesi mūsējais. Kā tu vari būt tādā vietā, ar kuru tu nelepojies? Ir pareizi lepoties ar savu draudzi. Ir pareizi veselīgi lepoties ar to, ka tu tici Dievam. Tu vari lepoties ar to, ka tu piederi Viņam. Veselīgs lepnums ir tāds, kura izturēšanās, rīcība un runa ir pašapzinīga, ar dziļām pašcieņas jūtām. Tu esi individuāls, un tev ir savas dāvanas no Dieva, un tikai tad, kad tu tās lietosi, tu pacelsies. Reizēm, kad to klausāmies, mēs aizmirstam, no kurienes tas viss nāk. Un tad sākas problēmas, un šīs problēmas parasti var pamanīt pa gabalu. Paliek tikai viens idiņš, kurš ietiepīgi paliek pie sava, viņam viss ir kārtībā, nevienu neklausās, un Dievs jau sen viņam ir pagriezis muguru. Bet vienmēr ir cerība, un tāpēc ir šis sprediķis! Lai tu to pārdomātu. Ja tu netici man, tici Dievam, Dieva vārdam, jo Dievs nav cilvēks, kurš melotu un kuram kaut kas no tevis būtu vajadzīgs. Dievs nemelo, un Dieva vārds ir absolūta patiesība. Tas ir jā un āmen, Alfa un Omega, Sākums un Gals.

Kam jākļūst pazudinātam, tas papriekš kļūst lepns, un augstprātība nāk priekš bojā ejas.” (Salamana pamācības 16:18 )

Lepnums ir netikums un lamatas, kas piezogas nemanot. Caur lepnību velns un dēmoni tā abstulbo tavu prātu, ka tu vairs neredzi, kas ir labs un ļauns. Un tas ir iemesls krišanai. Draudzē kāds cilvēks liecināja, ka bija ar Dievu, bet nebija nevienā draudzē. Es gribētu paskaidrot: tu vispār nebiji ar Dievu. Ja cilvēks nav draudzē, viņš nav ar Dievu. Tu pats sev esi iestāstījis, ka esi ar Dievu un neviena priekšā ne par ko neatbildi. Nesaki, ka tu esi viens ar Dievu un vari pasēdēt tajā draudzē un tajā draudzē, un nekur nebūt.

Priekš bojā iešanas cilvēka sirds kļūst lepna, bet pazemība ved godā.” (Salamana pamācības 18:12)

Kas seko lepnai sirdij? Pazušana. Un es tev gribu atgādināt, ka ir debesis un elle. Nav tikai šī redzamā pasaule. Ir tikai viens ceļš no elles uz debesīm – Jēzus Kristus. Jēzus par sevi saka: Ņemiet uz sevi Manu jūgu, mācaities no Manis, jo Es esmu lēnprātīgs un no sirds pazemīgs; tad jūs atradīsit atvieglojumu savām dvēselēm.” (Mateja 11:29) Ja tu līdzinies Viņam, tu kļūsti pazemīgs un lēnprātīgs Dieva priekšā, draudzē, arī cilvēku priekšā. Lepnums nāk pirms bojāejas.

Augstprātīgas acis un lepna sirds bezdievja spīdeklis ir grēks.” (Salamana pamācības 21:4)

Cilvēka lepnība viņu gāzīs, bet pazemīgais iemantos godu.” (Salamana pamācības 29:23)

Tu varbūt prasīsi, kāpēc tas cilvēks ir tik bagāts un tik labi izskatās, puse pasaules viņam seko, kaut viņš ir lepns. Nesen kāds slavens mūziķis, “Prodigy” solists, izdarīja pašnāvību. Izšķīrās ar savu sievu un pakārās. Kas viņam trūka? Popularitāte, nauda? Dievs! Dāgs Hevards Mills savā grāmatā raksta par kādu mācītāju, kurš bija sabuntojies pret savu vecāko mācītāju un aizgājis no draudzes, un izvilcis no draudzes ārā cilvēkus. Kad Mills viņu satika, buntinieks rādīja jaunu automašīnu, kas viņam bija uzdāvināta. Viņš bija pārliecināts, ka tā ir labvēlība no Dieva, Dieva zīme, ka viņš pareizi visu ir izdarījis. Dāgs skaidri paskaidro, ka tā nav nekāda zīme, cik daudz tev ir naudas vai kāds ir tavs stāvoklis sabiedrībā. Tā nav zīme Dieva labvēlībai. Dievs neskatās uz ārējo stāvokli, Viņš skatās uz sirdi. Tas, kas ir tavā sirdī, parādās pie tavas ārienes. Stulbums, kas ir sirdī, agri vai vēlu parādās tavās darbībās. Lepnums ir sirds stāvoklis. Tie nav vienkārši darbi, bet darbības, ko izsauc tavas sirds stāvoklis, tava iekšējā pasaule, tas, kā tu pie sevis domā. Viens ir tas, kā tu izturies sabiedrībā un draudzē, otrs – kā tu patiesībā domā. Kādos vārdos tu sauc mācītāju domās. Viens ir dzirdēt sprediķi, otrs – apšaubīt to. Un pat Dieva vārdā tu vari ieraudzīt visu pretēji, kā es mācu. Kad cilvēkam sakāpj galvā, viņš pat Bībelē redz attaisnojumus sev.

Es tikko biju piedzimis no augšas, un tas notika cietuma kamerā. Brīdī, kad mani arestēja, es skaitījos izbēdzis no cietuma. Tas bija atvērtā režīma cietums, no kura mani palaida mājās, bet konkrētā datumā man bija jābūt atpakaļ. Varēja neatgriezties atpakaļ konkrētajā datumā, ja tu bijis saslimis un tev bija ārsta zīme. Lūk, es sēdēju tajā kamerā kā jaunpiedzimis kristietis, lūdzu kā traks, dienām un naktīm, viss noraudājies. Es saprotu, ka visiem noķertajiem draud klāt līdz pāris gadiem pie termiņa par to, ka neatgriezās. Man draudēja vairāk nekā trīs gadi, un tas nav forši. Es lūdzu, lai Dievs man palīdz. Cietuma kamerā es rakstīju vēstuli, kuru iedevu kādam kameras biedram, lai viņš to nodotu pastā. Tajā pašā laikā es apzinājos, ka viņš, būdams stukačs, šo vēstuli atdos cietuma operatīvajiem darbiniekiem, jo sūtīt vēstules bija aizliegts. Vēstule bija adresēta kādam manam mājiniekam. Tajā es lūdzu atvest man uz cietumu ārsta zīmi, kuras patiesībā nemaz nebija. Tā kā bieži atrados alkohola un narkotisko vielu reibumā, es varēju arī palaist garām faktu, ka tomēr mājās man šī zīme ir. Savā kamerā es biju arī izmisīgi lūdzis Dievu par to, lai man nepagarina ieslodzījuma laiku. Jautāju Dievam: “Kāpēc man vēl ciest par izdarīto, ja tagad esmu izmainīts un labojies?” Es pats savu prātu biju tik ļoti apstrādājis ar domu, ka man mājās ir ārsta zīme, ka sāku tam ticēt, tāpēc šodien man ir jāaizdomājas, lai saprastu, kā bija patiesībā. Šis cilvēks, kuram iedevu vēstuli, patiešām to nodeva cietuma darbiniekiem. Tas, kā es to sapratu, bija vai nu Dieva brīnums, vai vienkārši mana viltība. Pēc laika notika komisija, uz kuru tika izsaukti visi konkrētā nozieguma darītāji. Pirms manis tika izsaukts vīrietis, kuram apsaldējumu dēļ bija amputētas kājas. Lai gan šis cilvēks bija invalīds, viņam cietumsods tika pagarināts par diviem gadiem, jo dienā, kad bija jāatgriežas cietumā, viņš neatgriezās, un ārsta zīmes nebija. Kad pienāca mana kārta doties pie komisijas, darbinieki savā starpā kaut ko čukstus nosprieda un ļāva man doties prom. Es biju uz brīvām kājām. Šie darbinieki tik vienkārši nevarēja noskaidrot to, vai man ārsta zīme mājās ir vai nav. Es domāju, ka visticamāk viņi izlasīja šo manis rakstīto vēstuli un nodomāja, ka neesmu vainīgs. Viņi uzticējās saviem ziņotājiem un pēc tā arī izdarīja visus secinājumus. Es tiešām nezinu, vai tas bija Dieva brīnums, lai gan es visu laiku lūdzu, teikdams: “Dievs, man nepienākas vairs nekāds sods!”

Cilvēks sevi spēj tik skaisti apstrādāt, ka viņš vairs neredz, kur ir debesis un kur elle. Šodien cilvēki vairs pat nesaprot atšķirību starp vīrieti un sievieti. Pāvils saka, ka cilvēce ir apmainījusi dabisko dzīvesveidu pret pretdabisko. Vīrieši ir iekarsuši pret vīriešiem un sievietes pret sievietēm. Vīrietis uz sevi skatās spogulī un redz dzimumlocekli, tomēr uzskata sevi par sievieti. Cilvēks tik ļoti spēj sevi apstrādāt! Protams, savu artavu tajā ir ielikusi arī izglītības reforma, mācot, ka bērns var izvēlēties, kas viņš būs vīrietis vai sieviete. Un tomēr, tu vari aiziet mājās, apskatīties uz sevi spogulī un redzēt, kas tu īsti esi. Pat tad, ja cilvēks veic dzimummaiņas operāciju, tas nemaina viņa dzimumu. Āmen! Tas nav maināms! Kā cilvēki tam visam spēj patiešām noticēt? Piemēram, visiem zināmais dziedātājs Končita, visticamāk, nevarēja saprast, kas viņš īsti ir vīrietis vai sieviete. Uzstājās kā sieviete, taču garo bārdu atstāja. Šis cilvēks nezina, kam ticēt. Paldies Dievam par Viņa vārdu, no kura smelties gudrību! Arī tad, ja cilvēks nezina, ka Dievs ir, Viņš tik un tā ir! Arī, ja cilvēks Dievam netic, Viņš tik un tā ir! Dievs stājas pretī lepnajiem, bet pazemīgajiem, tiem, kas atzīst Viņu un paklausa, dod žēlastību. Āmen!

“Pasargi arī Savu kalpu no augstprātīgas lepnības grēkiem, ka tie nevalda pār mani! Tad es būšu bez vainas un tīrs, bez lieliem pārkāpumiem.” (Psalmi 9:14)

Tā ir Dāvida lūgšana. Šī Rakstu vieta bija ielīmēta manā pirmajā, sašvīkātajā un aplīmētajā Bībelē, kuru dabūju apmēram 8 mēnešus pēc tam, kad atgriezos pie Dieva. Toreiz, lasot šo Rakstu vietu, es mēģināju saprast, par ko Dāvids runā. Šodien es saprotu, ka viņš bija pazemīgs. Lūk, Dāvida panākumu iemesls! Lūk, viņa mīlestība pret Dievu! Dāvids bija pazemīgs, un viņš sargāja savu pazemību. Vai tu zini, ko nozīmē vārdi “bez lieliem pārkāpumiem”? Tas nozīmē, ka jebkuram no mums var būt kādi pārkāpumi, bet visam ir robeža. Lasot Dieva vārdu, ir redzams, ka Dāvids nebija perfekts, bet tiklīdz pie viņa atnāca pravietis, norādīdams uz kādiem grēkiem, viņš tūlīt tos nožēloja. Bezprātis ir cilvēks, kurš noliedz savas kļūdas, kad kāds uz tām norāda. Lūk, kāpēc bagātais vīrs nonāca ellē, bet nabagais Lācars debesīs! Bagātais, noliegdams savus pārkāpumus, vienmēr teica: “Nē, Ābrahama Tēvs!” Ir divu veidu cilvēki: vieni atzīst savus pārkāpumus, bet otri tos noliedz. Tie, kas neatzīst savus pārkāpumus, nevar nonākt debesīs, tāpēc ka viņi nespēj izmainīties. Tāds bija Israēls. Viņi nevarēja izmainīties, jo uzskatīja sevi par paštaisniem un pašpietiekamiem. Viņi uzskatīja, ka Dievs ir tāds, kādu viņi iztēlojušies. Israēla Glābēju, Jēzu Kristu, viņi nepazina, bet nodevējus, kas nāca no pašu vidus, gan pazina. Jēzus šos cilvēkus dziedināja, viņiem kalpoja, auklējās ar viņiem, un pēc tam šie paši cilvēki Viņu sita krustā tikai tāpēc, ka farizeji un viņu mācība par Jēzu izplatīja nepatiesas baumas. Vai tas nav pretīgi? Dāvids apzinājās, ka viņš nav pilnīgs un nav ideālu cilvēku, bet visam ir sava robeža.

“Svētīgs tas cilvēks, kas savu cerību liek uz To Kungu, kas nepievēršas lepniem, nedz tinas ar melkuļiem!” (Psalmi 40:5)

Saistībā ar šo Rakstu vietu, es vēlos izstāstīt kādu stāstu no Bībeles par Ādamu un Ievu. Vispirms Dievs radīja debesis un zemi. Uz zemes Dievs radīja Ēdenes dārzu, skaistu vietu, kurā dzīvot cilvēkiem. Ādams un Ieva bija pirmie cilvēki uz zemes. Dievs viņiem deva varu un brīvu izvēli.

“Bet čūska bija visviltīgākā no visiem lauku zvēriem, ko Dievs Tas Kungs bija radījis. Tā teica sievai: "Vai tad tiešām Dievs ir teicis: neēdiet ne no viena koka dārzā?" Sieva teica čūskai: "Mēs ēdam no koku augļiem dārzā, bet par tā koka augļiem, kas ir dārza vidū, Dievs teicis: no tā jums nebūs ēst, nedz to aiztikt, citādi jūs mirsit." Tad čūska teica sievai: "Jūs mirt nemirsit, bet Dievs zina, ka tanī dienā, kad jūs no tā ēdīsit, jūsu acis atvērsies un jūs būsit kā Dievs, zinādami labu un ļaunu.” (1. Mozus 3:1-5)

Čūska meloja ka cilvēks pats varēs noteikt to, kurš koks ir labs un kurš slikts. Kas tas ir? Kur ir lepnības avots? Ellē. Velns kārdināja sievieti. Dievs ir nolicis robežas starp labo un ļauno mūsu pašu labklājībai. Čūska (velns) kārdina, sakot, ka cilvēks pats var būt gudrs un noteikt, kas ir ļauns un kas nē.

“Un sieva redzēja, ka koks ir labs, lai no tā ēstu, un ka tas jo tīkams acīm un iekārojams, ka dara gudru.” (1. Mozus 3:6)

Lasot šo Rakstu vietu, atminos kādu sev tuvu cilvēku, kurš reiz teica: “Man pašam ir sava galva.” Tas ir ļoti labi, ka tev pašam ir sava galva, bet ir Dieva gudrība, bez kuras mēs esam pazuduši. Kad mēs paši nosakām to, kas ir pareizs un kas nē, tā ir lepnība, augstprātība un iedomība, un par to ir jāmaksā, agri vai vēlu.

“Un viņa ņēma no tā augļiem un ēda, un deva arī savam vīram, kas bija ar viņu, un viņš ēda.” (1. Mozus 3:6)

Vai šis vīrs bija gudrs? Vīri, nekad neuzticieties pilnībā sievietēm! Arī, sievietes, nekad neuzticieties pilnībā vīriešiem! Pirmkārt, uzticieties Dievam! Ļoti bieži jaunpiedzimušiem cilvēkiem dzīvesbiedrs ir neticīgs, un šis cilvēks runā pretēji tam, ko māca draudzē. Atceries, ka svētīts ir tas cilvēks, kurš nepievēršas lepnajiem. Tev jāspēj atšķirt, kurš cilvēks ir lepns. Ja gribi iet pazušanā, tad draudzējies ar šo cilvēku. Pat draudzē ir jāizšķir cilvēki, ar kuriem būt kopā un ar kuriem nē. Dieva vārds saka, ka Dievs pazīst lepno jau no tālienes. Arī tev būtu jāpazīst lepnais jau no tālienes. Zini, man šķiet, ka es esmu ļoti labs cilvēks. Es daudz varu emocijās pateikt un pēc tam vienu minūti padusmoties. Es varu teikt, ka nekad nedarīšu kādas lietas, un pēc 15 minūtēm es atkal dodu iespējas, runāju un kļūstu mierīgs. Reizēm es domāju: varbūt es par daudz dodu iespējas cilvēkiem, skaidrojot, kas ir balts un kas melns. Kur ir problēma garīgi augt, ja es nemitīgi sludinu par to, kas ir balts un kas melns? Velns apstulbo cilvēka prātu caur viņa paša lepnību. Un tad cilvēkam pat elementāras, melnas lietas šķiet acīmredzami baltas. Šajā brīdī vairs it nemaz nav grūti atpazīt lepnu cilvēku jau no attāluma. Kad cilvēks sāk saukt baltu par melnu un otrādi un iedomājas, ka ir gudrāks par Dievu, tad zini, ka pie vainas ir lepnība, augstprātība un iedomība. Kad cilvēks sevi uzskata gudrāku par Dievu, tad Dieva kalpi viņam šķiet ienaidnieki, jo viņi runā patiesību. Jūdi nogalināja Filipu, jo viņš teica, ka balts ir balts un melns ir melns. Viņi aizspieda sev ausis un Filipu nogalināja, jo negribēja dzirdēt patiesību. Ir ļoti svarīgi, kādi cilvēki tev ir apkārt un kas ir tava autoritāte, jo cilvēki mūs ietekmē vairāk nekā Dievs. Tāpēc ir svarīgi, ka mēs paši izvēlamies pareizu vidi, kurā atrasties, jo ļauna sabiedrība sabojā labus tikumus. Palaid savus bērnus skolā, kurā izteikti māca gendera mācību, un viņi nāks mājās, sakot: “Mammu, es nezinu, kas esmu.”

“Tā klājas tiem, kas pārmērīgi paļaujas uz sevi, tā beidzas to ceļš, kas par daudz lepni uz savām runām. Nāve tos gana kā avis, taisnā ceļā tie nonāk tās valstī. Pienāk rīts, un viņu augums sairst. Pazeme kļūst viņiem par mājokli, bet taisnie valdīs pār viņiem, rītam austot.” (Psalmi 49:14)

Atcerēsimies par Debesu esamību! Ne visa tiesa notiek šeit, virs zemes. Gala tiesa notiek tad, kad mēs pēc nāves stājamies Dieva troņa priekšā. Tikai tur izvērtēs tavus darbus. Cilvēkiem mēdz šķist, ka tad, ja kādam labi veicas ar mājas grupas vadīšanu, tad tas norāda, ka viņš ir svētais. Tāpat arī, redzot kādu svarīgu kalpotāju vai veiksmīgu biznesmeni, cilvēki domā, ka šis cilvēks ir kaut kas. Tas tā nav. Dievs pazīst katra sirdi. Nedz veiksme kalpošanā, nedz nauda uz kaut ko norāda, bet gan sirds attieksme vai viņš ir pazemīgs, vai lepns. Pamatā šī tiesa jau notiek virs zemes, jo jau šeit viss kļūst redzams. Cilvēks sev var iestāstīt, ka ir ar Dievu. Vai, tavuprāt, latvieši nestāsta visiem, ka viņi ir ar Dievu un būs debesīs tikai tāpēc, ka ir kristījušies vai laulājušies baznīcā? Izklausās ļoti vienkārši! Uztaisi pāris rituālus par pieciem eiro, un nokļūsi debesīs! Dzīvo, kā tu vēlies, jo esi samērā labs cilvēks! Pēc kādiem standartiem tu vērtē to, vai esi labs cilvēks? Tu vispār zini, kas ir balts un kas melns?

Dāgs Hevards Mills stāstīja par kādu mācītāju, kuram blakus draudzē bija kāds mācītājs, kurš krita grēkā, kā rezultātā viņa draudze pajuka un daudzi cilvēki pārnāca pie šī otra mācītāja uz draudzi. Dievkalpojumā mācītājs lūdza piecelties tiem cilvēkiem, kuri pārgājuši no pirmā mācītāja draudzes uz šī mācītāja draudzi. Piecēlās daudz cilvēku. Mācītājs teica tā: “Jūs visi esat apgānīti šī mācītāja dēļ. Mēs jums rīkosim īpašus atbrīvošanas pasākumus, kuros jūs šķīstīsim.” Pagāja gads, un šis mācītājs iekrita tādā pašā grēkā kā pirmais. Viņš bija pārlieku ātrs un lepns ar savām nosodošajām runām, kas norāda uz citu kļūdām. Arī tā var būt lepnība. Ir jāsaka, kas jāsaka un jādara, kas jādara. Bībelē rakstīts: “Kas stāv, lai pielūko, ka nekrīt.” Cilvēks var domāt, ka viņš stāv. Viņš ir kārtīgi lūdzis Dievu, kalpojis, un rezultātā šī cilvēka dzīvē ir uzlabojušās daudzas dzīves sfēras. Tīri dabiski viņam sāk šķist, ka šie dzīves panākumi ir izveidojušies arī krietnu paša pūliņu rezultātā, un tāpēc var mazāk lūgt Dievu, mazāk kalpot un sākt nogriezt stūrīšus dažādām lietām. Cilvēks sāk kritizēt citus un pēc laika iekrīt tādā pašā grēkā, kā citi, kurus iepriekš viņš ir kritizējis. Dāvids saka: “Bez lieliem pārkāpumiem.” Es arī varu pasmieties par kādu citu draudzi vai mācītāju, bet es apzinos robežas. Katrs Latvijas mācītājs ir mans brālis. Es varu nepiekrist kāda mācītāja mācībai vai tamlīdzīgi, bet es vienmēr nākšu pretī, un mēs būsim kopā. No manas puses vienmēr viss būs kārtībā. Ja vajadzēs, es atvainošos un būšu pazemīgs mērķa un vienotības vārdā. Zini, ka visam ir robeža. It neviens nav svēts. Paldies Dievam par Jēzus asinīm, caur kurām mēs tiešām esam svēti. Ir svarīgi apzināties, ka darbos mums nepārtraukti jācīnās un sevī jālauž lepnums.

“No tā darinātās dārgās rotas ir veicinājušas lepnību, un tie darināja no tā savus nejēdzīgos dievekļus, savus riebīgos elku tēlus. Tamdēļ Es viņiem zeltu padarīšu līdzīgu mēsliem.” (Ecēhiēla grāmata 7:20)

Runa ir par panākumiem kalpošanā un bagātību. Piemēram, es apzinos, ka man tā ir bīstamība, un tāpēc man ir jāiztur un sevi jālauž, lai nekļūtu lepns, iedomīgs un augstprātīgs. Labs veids, kā to izdarīt, bija rīkot Tautas lūgšanu sapulci. Caur to tu uzskati sevi vienādu ar pārējiem. Ar šo pasākumu mēs kā draudze pierādījām to, ka atzīstam ikvienu kristiešu draudzi Latvijā. Tie ir mūsu brāļi un māsas, un mums visiem kopā jācīnas. Tie nav mūsu ienaidnieki. Reizēm gadās, ka kāds kaut ko skaļi izspļauj, bet tas nenozīmē, ka tas tiešām ir teikts no sirds. Reizēm cilvēks kaut ko numuld, pats nesaprazdams.

“Tiešām, Tas Kungs ir dižens, tomēr Viņš uzlūko pazemīgo un pazīst lepno jau no tālienes.” (Psalmi 138:6)

Ja Tas Kungs pazīst lepno no tālienes, arī mums tas būtu jāprot un laikus jāsagatavojas attiecīgai rīcībai. Mēs tikko bijām Austrijā slēpot un atpakaļceļā, braucot caur Poliju, bijām Vrodslavā, ļoti skaistā pilsētā, kas Polijā ir retums. Šī vecpilsēta ir nedaudz plašāka par Vecrīgu un izceļas ar to, ka baznīcu torņi ir cits par citu augstāki. Tas man lika aizdomāties par to, no kā agrāk sastāvēja šī pilsēta. Ja šādi viss izskatījās arī agrāk, tad sanāk, ka pa visu šo pilsētu, cieši viena otrai blakus, bija uzceltas baznīcas un pārējie cilvēki dzīvoja mazās būdiņās. Es domāju: kādam godam un kam viņi cēla šīs baznīcas? Vai tiešām Dievam? Vai nav tā, ka tas augstais tornis, ko redz no tālienes, ir lepnības zīme? Vai tā nav lepnība, ka tu cel dārgu un krutu draudzes namu, lai gan tajā pašā laikā nav seguma tam, ka uz šo namu nāks arī cilvēki? Kam tas tiek celts? Kam šie torņi un milzīgās finanses? Lepnību var redzēt. Nav slikti labi ģērbties, labi izskatīties un braukt ar labu automašīnu, bet visam ir robežas. Pie cilvēka ģērbšanās stila un tā, kā viņš sevi kopj, var pamanīt lepnību. Lepnība ne vienmēr nozīmē to, ka cilvēkam deguns būs mākoņos. Lepnība var izskatīties arī ļoti pazemīga - kad cilvēki ir klusi, pārmērīgi pazemīgi un paklausīgi. Tādi, ka kļūst aizdomīgi. Šādi cilvēki klusībā tevi var aprunāt un kritizēt. Tas ir apslēpts lepnības paveids. Šāda tipa cilvēki ir arī nepatīkami un neīsti. Gluži kā politiķi, kuru sarežģīto terminoloģiju bieži pat nesaprotam. Jaunā VID priekšniece gan visu pasaka skaidri un bez aplinkiem, ka jāpaaugstina sodi citiem par mācību un jāierobežo skaidrā nauda (ar mērķi iznīcināt mazos un vidējos uzņēmus).

Vai tas ir normāli, ka kristīgi kalpotāji ļoti bieži interneta vidē liek savas sadzīves fotogrāfijas: te es ēdu, te es dzeru, te es atpūšos? Un reizēm paši pat nepamana, ka fotogrāfijā jau redzama arī alkohola glāze vai cigarete. Acīmredzami, ka viņiem ir kāda problēma, atstumtība vai pat nepiedošana, un viņi cenšas šādā veidā pievērst sev uzmanību, paši to pat neatzīstot kā problēmu. Vai tas mums neatgādina Luciferu prožektora staros (redziet, šeit es esmu!)? Esiet uzmanīgi ar šādiem cilvēkiem. Un arī esiet uzmanīgi un nebiedrojieties ar tiem, kas atkārtoti īpaši ar kaut ko izlec, jo lepnība ved pazušanā. Tas attiecas arī uz tiem, kas īpaši fano par kādu slavētāju. Ja viņam pēkšņi ir uzradies tetovējums, iesaku nesekot viņam. Tās visas ir ārējās pazīmes, ka kaut kas nav kārtībā. Diemžēl daudzas kristīgās grupas saniedz panākumus un saaug ar pasauli, un pat pieņem genderisma ideoloģiju. Draugi, stāviet un krītiet par svētuma un Bībeles standartiem! Neesiet farizeji, taču esiet ļoti uzmanīgi!

Dažreiz mājas grupās  ir cilvēki, kuri bieži uzdod neparastus, neatbilstošus jautājumus, un visiem ir jādomā un jārunā par viņu uzspiesto tēmu. Ja vadītājs to pieļauj, tad viņam ir problēma ar pārlieku lielu pazemību. Šajā gadījumā viņš nedomā par pārējiem grupas cilvēkiem un būtībā neklausa arī draudzes mācībai. Ir arī tādi cilvēki, kuri nepārtraukti pretojas savam vadītājam. Vai viņi ir ko sasnieguši? DIEVS PAZEMĪGIEM DOD ŽĒLASTĪBU. Taču, kam šī lepnība ir, arī šis sprediķis var nepalīdzēt. Taču svētīgi ir tie, kas dzird un dara. Tu nekad nezini, ko Dievs tev ir sagatavojis, taču tu nevari apiet cilvēkus.

Reinhards Bonke kādreiz sludināja no Lūkas evaņģēlija 16. nodaļas. Es arī beidzot sapratu, kāpēc bagātais nonāca ellē, bet vātīm apklātais nabags – debesīs.

„Bija kāds bagāts vīrs; tas ģērbās purpurā un smalkā audeklā un dzīvoja ik dienas kārumā un līksmībā. Bet viņa durvju priekšā gulēja kāds nabags, vārdā Lācars, tas bija apklāts ar vātīm, un priecājās, ja varēja ēst druskas, kas krīt no bagātnieka galda. Un suņi nāca un laizīja viņa vātis. Bet gadījās, ka nabagais nomira, un eņģeļi viņu aiznesa Ābrahāma klēpī. Arī bagātnieks nomira un tika apglabāts. Un no elles, kur viņš cieta mokas, viņš pacēla savas acis un ieraudzīja Ābrahāmu no tālienes un Lācaru viņa klēpī. Tad viņš sauca stiprā balsī: Ābrahāma tēv, apžēlojies par mani un sūti Lācaru, lai tas iemērc pirksta galu ūdenī un dzesē manu mēli, jo es ciešu mokas šai liesmā! Bet Ābrahāms teica: piemini, dēls, ka tu savu labumu esi dabūjis, dzīvs būdams, turpretim Lācars ļaunu. Tagad viņš tiek iepriecināts, bet tev jācieš mokas. Un turklāt starp mums un jums atrodas liels bezdibenis, ka tie, kas no šejienes vēlētos noiet pie jums, to nespētu, tāpat arī no jums pie mums. Bet tas teica: tad es tevi lūdzu, tēvs, sūti to uz mana tēva namu! Jo man ir pieci brāļi; lai viņš tos brīdina, ka arī tie nenonāk šinī moku vietā. Bet Ābrahāms atbildēja: tiem ir Mozus un pravieši, lai tie tos klausa. Bet tas sacīja: nē, Ābrahāma tēv, bet, ja kāds no mirušiem pie viņiem ietu, tad tie atgrieztos. Bet Ābrahāms viņam sacīja: ja tie neklausa Mozu un praviešus, tie neticēs arī tad, ja kāds no miroņiem celtos augšām." (Lūkas evaņģēlijs 16:19-31)

Arī ebreji prasīja Jēzum brīnumus, lai viņi varētu Viņam noticēt. Pieņem lēmumu būt pazemīgs Dieva priekšā un tici!

Kāpēc bagātais nokļuva ellē?

„Bet tas sacīja: nē, Ābrahāma tēv, bet, ja kāds no mirušiem pie viņiem ietu, tad tie atgrieztos.” (Lūkas evaņģēlijs 16:30)

Acīmredzot, bagātais dzīves laikā jau bija pieradis pie šī vārda ‘nē’ gluži kā ietiepīgs bullis. ‘Nē’ Dievam, ‘nē’ praviešiem, ‘nē’ vadītājiem. Tāpēc viņš arī bija ellē. Bet pareizi būtu teikt: “Jā, Kungs, jā, mācītāj.” Mūsu mūžība ir atkarīga no mūsu ‘nē’ vai ‘jā’. Un mēs nevaram nošķirt Dievu no cilvēkiem. Dievs bagātajam atbildēja, ka viņam bija jāklausa Mozum un praviešiem. Un nevajag te nekādus brīnumus. Neko nedod tavas it kā labās attiecības ar Dievu, ja tu neklausi arī citiem Dieva cilvēkiem. Tava dzīve to parādīs – vai nu tu būsi lepns, vai pazemīgs. Protams, ikvienam ir lepnuma iezīmes, bet visam ir savas robežas. Ja tu esi nocietinājis savu sirdi, šodien es aicinu tevi atzīt to, nožēlot no visas sirds, piedot katram cilvēkam savā dzīvē.

Patiesībā Dievs runā vienreiz un arī vēl otrreiz, bet to vairs ļaudis neievēro. Sapnī, nakts parādībās, kad jo dziļš miegs nolaidies pār cilvēku, kad tas īsā snaudā iemidzis savā guļasvietā, tad vienumēr Viņš atver cilvēka ausi un brīdina ļaudis ar biedinājumu, apstiprina ar zīmogu, tiem iedveš bijību, lai cilvēku atturētu un atrautu no nodomātā ļaunā darba un īstu vīru pasargātu no lepnības un pārmērīgas pašiedomības.” (Ījaba grāmata 33:14-17)

Dievs zina, ka lepnība ir pirmais ienaidnieks, kas novedīs tevi postā. Dievs runā caur mācītāju, caur īpašiem cilvēkiem, sapņos un caur kādiem notikumiem. Nesen stāstīju par to, ka trīs reizes mani apturēja policija un nesodīja par pārkāpumiem. Tas man lika pārdomāt savu dzīvi un šo to izmainīt tajā. Jo, ja kaut kas sistemātiski atkārtojas tavā dzīvē, jāpadomā, vai tev nav problēma ar lepnību vai ko tamlīdzīgu. Pagājušā gada vasarā es sabuktēju mazu trešās sērijas bembīti, braucot atpakaļgaitā. Nebija nekas traģisks, turpat arī norēķinājos par skādi. Bet dīvainākais, ka nesen, piebremzējot pirms peļķes, manā automašīnā ietriecās vēl viens trešās sērijas bembis. Tas bija lupatās, bet manam auto nekas. Padomāju, nu nekas. Taču Austrijā, lepni braucot, manā mašīnā pirms luksofora ietriecās Opel, un šoreiz arī manam auto bija bukte. Skāde paliela. Ko es ar to sapratu? Ka Dievs mani grib pasargāt no pārmērīgas lepnības un pašiedomības. Dievs šoreiz runāja maigi, taču negribu gaidīt, kad Dievs runās bargāk. Tas ir iemesls pārdomāt savu dzīvi, izdarīt secinājumus un kaut ko savā dzīvē izmainīt. Un es to izdarīju. Man neviens no aizmugures nestaigā un nesaka, kas man būtu jāizmaina. Tāpēc Dievs mani uzrunā caur šiem notikumiem. 

Ja tev ir konflikti, kas atkārtojas ar tavu vadītāju, cilvēkiem vai ģimenē, kā arī finansēs ir regulāras problēmas, padomā par to. Meklē, kā to izmainīt un atrisināt. Ja tu būsi svētīts, tu nebrauksi peļņā uz ārzemēm, tu nemainīsi draudzes. Nekādi apstākļi tavu svētību nevarēs ietekmēt. Taču mēs, diemžēl, mainām apstākļus tā vietā, lai izmainītu savas sirds attieksmi pret Dievu un pret cilvēkiem. Pārdomā to visu, sakārto un izlīdzini! Es tevi mīlu.

Mācītāja Mārča Jencīša sprediķi “Lepnums un pazemība” pierakstīja un rediģēja draudzes “Kristus Pasaulei” redakcija
Comments