TEKSTA MATERIĀLI‎ > ‎Svētrunas‎ > ‎

Pazemības skola

Publicēja 2019. gada 23. sept. 21:31Līga Paņina
Ziņas datums 24.09.19

Man šodien ir tā privilēģija un gods sludināt. Pēc profesijas es esmu skolotāja un mācu cilvēkiem vācu valodu. Katrs ir gājis skolā un zina, ka ir dažādi mācību priekšmeti. Kādi priekšmeti padodas labāk, kādi ne tik labi. Pie manis nāk bērni, kuriem vācu valoda skolā ne tik labi padodas. Viņi ņem papildu stundas un maksā savu cenu gan finansiāli, gan ar savu laiku un darbu, lai vācu valodu iemācītos. Tieši tāpat ir arī mūsu dzīvē, mūsu raksturā. Ir lietas, kur ir jāpieliek lielākas pūles. Pie sava rakstura ir jāstrādā, jo, kā mēs zinām, viena rakstura šķautne, viena rakstura problēma var pārvilkt svītru karjerai, personiskajai izaugsmei, kalpošanai. Viena rakstura problēma var paveikt to, ka cilvēks nekļūst veiksmīgs. Aptaujājot desmit tūkstošus cilvēku, pētnieki no ASV universitātes Pitsburgā secināja: 15% panākumu ir atkarīgi no cilvēka zināšanām (bakalaurs, maģistra grāds u.c.), bet 85% panākumu ir atkarīgi no cilvēka rakstura īpašībām. Draudzē tas būtu tā – mums ir Bībeles skola, inkaunters, Līderu skola un semināri, kuros mēs mācāmies, iegūstam zināšanas par Dievu, kā Viņš darbojas mūsu dzīvēs, kas ir ticība, bet tie ir tikai 15%, jo 85% ir tas, kā mēs esam izveidojuši savu raksturu, jo mēs nevaram pacelties augstāk par to, kāds ir mūsu raksturs.

Cilvēki atgriežas pie Dieva. Mums katram ir bijis šis piedzīvojums, kad mēs piedzimstam no augšas. Kādam tas ir spilgts notikums, kādam varbūt ne tik emocionāls. Kad nākam pie Dieva, bieži vien sākumā viss iet uz urrā, bet agrāk vai vēlāk cilvēki atgriežas pie saviem pirmsākumiem – ir jāsatiekas pašam ar sevi un savu raksturu, tādēļ ir nepieciešams iziet cauri pazemības skolai. Tāpēc šodienas svētrunas tēma ir „Pazemības skola.” Es lasīju par ķēniņu Dāvidu, par šo lielo Dieva cilvēku, un mani uzrunāja viņa dzīve. Kā viņš nonāca līdz saviem augstumiem, kā Dievs viņu darīja varenu? Kādai skolai viņš ir izgājis cauri? Pazemības skolai. Kad mēs skatāmies Dāvida laikabiedrā ķēniņā Saulā, redzam, ka arī viņš tika iecelts par ķēniņu, pildīja savas funkcijas, pārvaldīja valsti, un viņu apbrīnoja, taču viņam nācās strādāt pie sava rakstura, atgriezties pie pirmsākumiem un satikties pašam ar sevi. Varbūt tu esi līderis, es esmu līderis, bet vienalga ir ļoti daudz jāstrādā pie sava rakstura. Tas nekas, ka Sauls bija ķēniņš, viņam tik un tā bija jāsatiekas pašam ar sevi. Lasot Bībeli, mēs redzam, ka daudzas lietas viņš neizturēja. Sākumā mums šķiet, ka viss ir ļoti labi, ir labas emocijas, mēs evaņģelizējam, esam laimīgi, ceļam grupiņu, ejam uz ielām, izejam inkaunteru, viss ir super, dzīvē ir izmaiņas, bet kādā brīdī sākas ikdiena, sākas tas, ka ar lēmumu jāturpina darīt tās lietas, kuras esam iesākuši. Un tāpēc ir jāstrādā ar savu raksturu, ir jāstrādā ar savām emocijām, ar to, kas tu esi iekšienē, ar savu personību.

Kas ir pazemība? Pazemīgs ir tāds, kas uzsver savu padevību, paklausību, pakļāvību kādam un izjūt pret kādu bijību. Ir tāds amerikāņu biznesa žurnāls Forbes, un tur sadaļā par līderību bija rakstīts par pazemību, ka cilvēki bieži vien pazemību pārprot. Pazemība bieži vien tiek saistīta ar pasīvu, nedrošu rīcību, taču tā tas nav. Pazemīgi cilvēki ir pārliecināti par sevi, kompetenti, viņi cenšas citiem palīdzēt, viņi nejūt stimulu lielīties ar sevi, bet tā vietā par ideāliem ļauj runāt savām darbībām. Pazemīgi cilvēki apzinās savu vērtību. Būt pazemīgam nenozīmē sevi noniecināt, bet domāt mazāk par savām vajadzībām. Pazemīgi cilvēki pieņem sarežģītus lēmumus, jo priekšplānā izvirza citu vajadzības, tāpēc, saskaroties ar sarežģītiem lēmumiem, viņi balstās uz kopīgu mērķi, nevis uz savām personiskajām interesēm. Lūk, pazemība! Kāpēc tā ir vajadzīga? Bībelē ir ļoti daudz runāts par pazemību. Kādēļ lauzt savu raksturu un iet cauri pazemības skolai? Zini, kāpēc? Jo tev ir aicinājums!

1. Pirmais mācību priekšmets, kas ir jāapgūst pazemības skolā jeb kam ir jāiet cauri, ir ieņemt savu vietu Debesu valstībā.

Dievs tevi ir aicinājis. Ko darīja Dāvids? Viņš jautāja Tam Kungam, un Kungs viņam atbildēja.

Tad Dāvids vēlreiz griezās ar jautājumu pie Tā Kunga, un Tas Kungs viņam atbildēja un sacīja: "Celies, dodies uz Kegilu, jo Es nodošu filistiešus tavā rokā."” (1. Samuēla 23:4)

Dāvids atkal vaicāja To Kungu, un Viņš atbildēja.

Un Dāvids jautāja To Kungu, un Tas Kungs atbildēja: "Necelies un neej viņiem tieši pretī, bet apej viņiem apkārt, tiem uzbrukdams no mugurpuses! Un tad stājies viņiem pretī pie balzama koku pudura!”” (2. Samuēla 5:23)

Un Dāvids vēlreiz jautāja Tam Kungam, un Kungs viņam atbildēja.

Un Dāvids darīja, kā Tas Kungs tam bija pavēlējis, un sakāva filistiešus no Gebas līdz pat Gezera apkārtnei.” (2. Samuēla 5:25)

Dāvids darīja to, ko Tas Kungs pavēlēja. Dāvids bija paklausīgs, pazemīgs Dieva vārdam, viņš darīja tā, kā Kungs bija pavēlējis, un, jo ilgāk dzīvoja, jo varenāks kļuva. Lūk, pazemība – ieņemt savu vietu Debesu valstībā, paklausīt Dieva vārdam. Dāvida vieta bija būt par ķēniņu. Dievs arī tevi aicina ieņemt savu vietu Debesu valstībā! Dievs aicina tevi glābt cilvēkus, aicina tevi vadīt mājas grupiņu. Tas ir tavs aicinājums – glābt pazudušos. Nav cita aicinājuma, tas ir Dieva aicinājums tieši tev, nodot sevi Dievam, draudzes mācībai un pazemībā ieņemt savu vietu. Tas ir treniņš, jo tu nodod sevi mācībai, tu nodod sevi trenerim. Katram no mums ir rakstura lietas, ar kurām ir jātiek galā, lai izveidotu personību. Mēs katrs zinām tās lietas, ar kurām cīnāmies; paštaisnība, citu tiesāšana, aprunāšana, slinkums, nevēlēšanās nodoties Dievam, bailes, mazvērtība, sevis žēlošana, pasivitāte utt.

Es studēju Amerikā, izgāju tur Bībeles skolu, gāju uz ielām evaņģelizēt, ļoti daudz cilvēkiem stāstīju par Dievu, biju diezgan aktīva draudzē, kalpoju, bet es vēl nebiju kalpojusi cilvēkiem, jo nevadīju mājas grupiņu. Tad, kad mēs nekalpojam cilvēkiem, bieži vien domājam, ka mēs esam ļoti labi, pat pārāk labi. Atbraukusi no Amerikas, es Latvijā meklēju darbu. Es sūtīju savu CV uz kādu tulkošanas aģentūru, un CV bija tāds punkts, kurā bija jāuzrāda, kuras lietas es vēlētos uzlabot savā raksturā, personībā. Es domāju, ka man nav slikto īpašību, ka ar mani viss ir kārtībā. Ja kaut kas ir, tad tas attiecas tikai uz mani. Man tiešām nebija, ko norādīt. Bet tad, kad tu sāc kalpot cilvēkiem, tu saproti, ka viss nemaz nav tik vienkārši, ka ir visādas lietas, visādas šķautnes, ka pat citreiz ir kauns par sevi. Tad tu tikai pa īstam saproti, kas tevī darās, kādas ambīcijas un vēl visādas lietas, kuras iepriekš nosaucu. Mēs katrs zinām savus mīnusus, bet, zini, ir aicinājums, jo tu esi aicināts. Mums nav jādzird skaļa balss no debesīm, mums šeit ir mācītājs un grupiņas vadītājs. Jēzus bija cilvēka miesā, kad Viņš aicināja Pēteri, un arī šeit ir mācītājs un tavs līderis, kuri ir cilvēka veidolā, un caur viņiem Dievs tev izsaka Savu aicinājumu. Aicinājums ir glābt pazudušos un celt Dieva valstību. Jēzus nesolīja, ka, ja Viņam sekosim, tad mums būs kruts bizness un viss būs superīgi. Jā, Dievs dod mums labu dzīvi, mums ir labklājība un veselība, mums ir lietas, par kurām esam sapņojuši, hobiju jomā, profesionālajā izaugsmē. Bet tas nav aicinājums, aicinājums ir iet un darīt cilvēkus par kristiešiem, par mācekļiem, iepazīstināt viņus ar Dievu. Ir vajadzīga pazemība, lai ieņemtu to vietu, kādai Dievs tevi aicina. DIEVS AICINA TIEŠI TEVI! Primārais aicinājums nav apprecēt labu vīru vai sievu, izaudzināt bērnus, nopirkt mašīnu vai māju. Primārais aicinājums ir iet un glābt pazudušos. To es redzu Bībelē, un es domāju, ka tu arī to redzi. Tas ir Dieva aicinājums, un nav cita aicinājuma. Katrs ir aicināts! Tava dzīvība ir atkarīga no tā, vai tu iesi savā aicinājumā un kalposi cilvēkiem. Es esmu redzējusi tik daudz cilvēku, kuri noniecina ieiešanu kalpošanā. Sākumā viņi deg par Dievu, bet pēc tam viņi lēnām vairs nekalpo Dievam, lēnām atslīd atpakaļ, un cilvēks pat nepamana, ka viņš ir kļuvis par pasaulīgu kristieti, remdenu kristieti. Lūk, cik svarīgi ir iet aicinājumā. Cik svarīgi ir ieņemt savu vietu Debesu valstībā, iet pazemības skolā. Lai ieņemtu savu vietu, ir vajadzīga pazemība. Aicinājums ir neatceļams!

Mēs vakar bijām Talsos, tur bija evaņģelizācijas dievkalpojums, kurā bija diezgan daudz cilvēku, un visi bijām priecīgi. Mēs labi pastrādājām, otrdien piecas stundas evaņģelizējām ielās, izlijām, samaksājām cenu, un tas bija tā vērts, jo bija ļoti labs dievkalpojums. Tur bija arī tādi cilvēki, kuri bija atkrituši no Dieva. Viena meitene teica, ka pāris gadus viņa jau vairs neesot ar Dievu, bet iekšēji aicinājums viņai nedeva mieru. Viņai ir bērniņi, attiecības, viss ir, bet viņu visu laiku kaut kas velk atpakaļ. Viņa ir nogaršojusi šo garšu. Viņa nolēma atsākt nākt uz draudzi.

Dāvids paklausīja Dievam. Paklausīt Dievam, pakļauties, ieņemt savu vietu ne vienmēr ir viegli. Ne vienmēr ir viegli, kad treneris tevi baksta, ka jādara, ka tu vari, bet tā ir pazemība – ieņemt savu vietu un ieiet savā aicinājumā. Lai ieņemtu savu vietu, ir nepieciešams tikt galā ar nepareizu attieksmi pret cilvēkiem. Mēs parasti sagaidām, ka cilvēki kaut kādā veidā reaģēs un rīkosies tā, kā mēs gribam. Es to nosauktu par apvainošanos, nepareizām gaidām, bet to var noformulēt arī citādi. Ne vienmēr cilvēki atzīst paši sev, ka ir apvainojušies. Mēs citreiz esam pārāk lepni un neatzīstam, ka esam apvainojušies, bet nosaucam to par kaut ko citu. Es domāju, ka mēs arī esam pārāk paštaisni, lai atzītu, ka esam apvainojušies. Vislabāk to var ieraudzīt nevis tad, kad apmeklējam dievkalpojumus, kur mēs viens otram sēžam blakus, sasveicināmies, parunājam, bet tad, kad atnākam uz mājas grupiņu. Tur sākas ne tikai sadraudzība, bet arī kalpošanas lietas, kuras darām kopā. Grupiņā mēs darām visu kopā – smērējam maizītes, kopā braucam evaņģelizācijas tūrēs, ejam uz ielām, lūdzam, rīkojam neformālos pasākumus. Notiek tāda kā rīvēšanās citam gar citu, un tur var ļoti labi ieraudzīt savu raksturu. Ir cilvēki, kuriem no sirds šķiet, ka otrs netaisnīgi pret viņu izturās. Ir tādi cilvēki, kuri visu laiku saka: “Jā, bet…” un domā, ka viņiem ir taisnīgs un pareizs viedoklis. Zinu gadījumu, kad kāds cilvēks vienlaicīgi sakasījās ar trim cilvēkiem, un viņš joprojām neatzīst savu vainu. Viņaprāt visi citi bija vainīgi un nodarīja viņam pāri. Šādas situācijas mēdz gadīties. Sāpināti cilvēki sāpina citus. Jautājumi, kas būtu jāuzdot sev, ir šādi: Vai es esmu tas, kurš aizvaino citus cilvēkus? Vai es esmu tas, kurš viegli apvainojas? Sāpes nevienam nedod nekādu labumu, un mums katram personīgi būtu jāizmeklē sava sirds.

Es lasīju Džona Maksvela grāmatu, kurā viņš runā par četrām nemainīgām patiesībām, ja runājam par cilvēkiem, kuri ir aizvainoti, paštaisni, kuriem visu laiku ir JĀ, BET… un ar kuriem ir grūti sadzīvot.

Pirmā patiesība – mums apkārt ir daudz apvainotu cilvēku, daudz sāpinātu cilvēku, kuriem dvēselē ir daudz sāpju, arī tad, ja viņi to neizrāda. Ir tāds 19. gadsimta vācu filozofs Artūrs Šopenhauers, kurš bija ļoti liels pesimists. Viņš rakstīja par cilvēku rasi, kādu viņš to redz. Šopenhauers salīdzināja cilvēku rasi ar dzeloņcūkām. Tad, kad ir auksti, viņām gribās piespiesties klāt, lai sasildītos, bet tur ir tās adatas, un agri vai vēlu viņas neiztur. Agri vai vēlu viņa iziet ārā no aliņas, vientuļā ziemas naktī, vienatnē, jo nevar izturēt tās adatiņas. Mēs, cilvēki, esam ļoti adataini. Pēc statistikas datiem katrs ceturtais cilvēks ir ar nopietnām iekšējām problēmām. Mums ir jāapzinās, ka mums līdzās ir sāpināti cilvēki. Jāsaprot, ka tādi cilvēki vienmēr būs mums apkārt. Es varbūt tāds esmu, varbūt tu tāds esi. Cilvēkam dvēselē var būt milzīgas sāpes, viņš ir traumēts, apvainojies, skumjš. Ja vēlamies kalpot Dievam, mums ir jāiemācās sadzīvot ar šādiem cilvēkiem.

Otrā patiesība – apvainojušies cilvēki bieži rada ciešanas citiem. Tie, kuri paši ir apvainojušies, bieži sāpina citus, radot viņiem ciešanas. Vācu dzejnieks Hermanis Hese ir sacījis: „Ja tev otrā kaut kas nepatīk vai kaitina, tu to ienīsti vai nevari ciest, tad patiesībā tas ir raksturīgs tev pašam.” Kas tev nav raksturīgs, tas tevi netraucē. Kad tu satiec cilvēku, kurš ātri uzsprāgst, apvainojas, noraujas no ķēdes, tad patiesībā tā ir viņa reakcija uz savu iekšējo konfliktu. Bieži vien viņš reaģē pats uz sevi, uz konfliktu sevī. Džons Maksvels sniedz laulību konsultācijas, un viņš saka, ka tipisks attiecību modelis ir tāds, ka viens apvainojas un izšļāc savas dusmas uz otru laulāto, un patiesībā vienmēr nodara sāpīgāk tas, kurš ir vairāk apvainojies. Tie, kuri apvainojas, sāpina citus. Mums otrā kaitina tas, kas ir mūsos pašos. Kad es dzīvoju un studēju Amerikā, mēs kopā ar vairākām studentēm īrējām lielu māju. Četras no šīm studentēm mani ļoti kaitināja. Protams, ka es to neizrādīju, bet es pati zināju, kā es iekšēji jūtos. Kādā no lūgšanām Dievs man parādīja, ka mani viņās kaitina tās lietas, ar kurām es pati neesmu tikusi galā.

Trešā patiesība – aizvainoti cilvēki bieži cieš no citiem. Viņiem šķiet, ka visi viņiem dara pāri, īpaši tuvinieki, grupiņas cilvēki un grupiņas vadītājs. Līdzīgi ir tad, kad cilvēkam pirkstā ir skabarga, un pirksts ir jūtīgs. Tad, kad kāds pieskaras pirkstam, ļoti sāp. Patiesība ir tāda, ka ne jau otrs cilvēks ir tevi sāpinājis, bet tu pats neesi ticis galā ar sevi. Cilvēkiem ar emocionālām sāpēm ir nosliece uz sāpīgu reakciju, uz pārspīlēšanu, uz nodrošināšanos pret nevēlamām sekām. Viņi nosaka, cik tuvu pielaist sev klāt otru cilvēku.

Bībelē mēs lasām, ka Dāvids bija ķēniņam Saulam tuvs cilvēks, un viņš veiksmīgi vadīja Saula karaspēku.

Tad nu, Saulam un karaspēkam atgriežoties un arī Dāvidam mājup ejot no filistiešu sakāves, notika, ka sievas bija iznākušas no visām Israēla pilsētām dziedādamas un dejodamas, lai sagaidītu ķēniņu Saulu ar bungām, prieka saucieniem un dejas solī. Un šīs sievas, dejas solī iedamas, dziedāja: "Sauls ir nositis tūkstošus, bet Dāvids desmitiem tūkstošu." Tad Sauls ļoti sadusmojās, jo viņam šis teiciens nepatika, un viņš sacīja: "Viņi Dāvidam piedēvējuši desmitiem tūkstošu, bet man tie devuši tikai tūkstošus; nu vēl tikai tam trūkst ķēniņa varas!" Un, sākot ar šo dienu, Sauls apskauda Dāvidu – un tā arī joprojām. Un notika, ka nākamajā dienā Saulu pārņēma ļauns gars no Dieva un viņš nonāca savā namā neprāta stāvoklī; bet Dāvids ar savu roku spēlēja cītaru kā ik dienas, un Saulam bija rokā šķēps. Un Sauls meta šķēpu un domāja: es pieduršu Dāvidu pie sienas. Bet Dāvids izlocījās no viņa divas reizes. Tad Sauls baidījās Dāvida, tādēļ ka Tas Kungs bija ar viņu, bet Saulu Viņš bija atstājis. Tādēļ Sauls viņu atbrīvoja no kalpošanas sev, attālināja viņu no sevis un iecēla par virsnieku pār tūkstoš vīriem. Viņš izgāja kara gājienos un atgriezās no tiem sava karapulka priekšgalā.” (1. Samuēla grāmata 18:6-13)

Sauls attālināja Dāvidu no sevis. Ja cilvēks ir iekšēji nedziedināts, viņš attālināsies un ieturēs distanci, nodrošinoties pret nevēlamām sekām.

Ceturtā patiesība – aizvainoti cilvēki, sāpinot citus un saņemot aizvainojumus no citiem, bieži nodara ciešanas paši sev. Skatījos komēdiju, kurā divi draugi kopā gaida vilcienu. Viens no draugiem visu laiku, bakstot ar pirkstu, mācīja otru, vārdā Toms, kā dzīvot. Toms pieņēma lēmumu, ka nākamo reizi, kad draugs viņu mācīs, kā dzīvot, uzkarinās uz savām krūtīm trīs dinamītus, un, kad draugs viņam pieskarsies ar pirkstu, sprādziens noraus viņa roku. Toms nesaprata, ka viņš pats sev nodarīs pāri. Tas ir bēdīgs piemērs, bet tā bieži rīkojas aizvainoti cilvēki. Ikviens, kurš nespēj piedot un uzsprāgst, iznīcina tiltus (attiecības ar cilvēkiem), pa kuru pašam būs jāiet. Šādi cilvēki parasti staigā ar skābu seju, bieži sevi žēlo, slimo, tādā veidā pievēršot sev uzmanību. No šāda cilvēka ir grūti sagaidīt pateicīgu sirdi, ka viņš ir glābts, ir draudzē, kurā viņam apkārt ir daudz draugu. Ar šo problēmu labāk ir laicīgi tikt galā. Tāpēc mums ir inkaunteri, lūgšanu kambaris un Bībele. Man nav jāpieprasa no otra cilvēka tas, ko es gribu no viņa sagaidīt (gan runu, gan darbus, gan attieksmi). Laika gaitā, ja nesavaldām šo nepareizo attieksmi, ir arvien grūtāk tikt ar to galā.

Salīdzināsim, kā reaģē veseli un kā reaģē aizvainoti cilvēki. Veseli cilvēki labprāt mainās, labprāt atzīst savas kļūdas, labprāt apspriež sāpīgus jautājumus, labprāt mācās no citu pieredzes un labprāt risina problēmas. Aizvainoti cilvēki negribīgi mainās, nelabprāt atzīst savas kļūdas, negribīgi apspriež sāpīgus jautājumus, nelabprāt mācās no citu pieredzes un negribīgi risina problēmas. Kā rīkoties, ja tev blakus ir cilvēks, kurš ir aizvainots? Nepalielini šī cilvēka sāpes, jo neveseliem cilvēkiem ir tendence dzēst uguni ar uguni jeb sāpes ar sāpēm. Izdarīt pretsitienu šādam cilvēkam ir tas pats, kas sist gulošo. Frānsiss Bēkons, 18. gadsimta angļu filozofs, valstsvīrs un zinātnieks, ir sacījis: ”Tas, kurš gatavo atriebību, atver savas brūcas, kuras pretējā gadījumā būtu sadzijušas.” Ja kāds izšļāc uz tevi dusmas, labāk piedod viņam un turpini savu ceļu.

”Un Sauls meta šķēpu un domāja: es pieduršu Dāvidu pie sienas [..]” (1. Samuēla grāmata 18:11)

Vai uz tevi kāds ir metis šķēpu? Droši vien, ka jā, un parasti tas notiek caur vārdiem. Zini, tik ilgi, kamēr tu raudzīsies uz Saulu, tu visā vainosi viņu. Bet Dievs redz Saulu tevī, to, kurš grib šo šķēpu mest citam. Tu personīgi atbildēsi, kā tu esi rīkojies šādās situācijās. Ķēniņš Dāvids pats neatriebās Saulam. Viņš to atstāja Dieva ziņā, jo Dievam pieder atriebšana.

”Un notika, kad Sauls bija atgriezies atpakaļ no filistiešu vajāšanas, tad viņam pateica, ka pēc ļaužu runām Dāvids esot En-Gedija tuksnesī. Tad Sauls ņēma trīs tūkstošus izlasītu vīru no visa Israēla un devās meklēt Dāvidu un viņa vīrus uz kalnu kazu klintīm. Un, kad viņš nonāca pie avju aplokiem ceļa malā, tur bija kāda ala, un Sauls tur iegāja dabiskās vajadzībās. Bet Dāvids un viņa vīri atradās alas dibenā. Tad Dāvida vīri tam sacīja: "Redzi, šī patiesi ir tā diena, par kuru Tas Kungs tev ir sacījis: redzi, Es tavu ienaidnieku nodošu tavā rokā, un tu viņam darīsi, kas tavām acīm labi patiks." Un Dāvids piecēlās un slepus nogrieza Saula virssvārku stūri. Bet vēlāk Dāvidam sirds jo strauji lēca krūtīs, tādēļ ka viņš bija nogriezis apģērba stūri, kas piederēja Saulam. Un viņš teica saviem vīriem: "Lai Tas Kungs mani no tā pasargā, ka es ko nodarītu savam pavēlniekam, Tā Kunga svaidītam, un ka es pret to nekad nepaceļu savu roku, jo viņš ir Tā Kunga svaidītais!" Un Dāvids ar vārdiem apsauca pats savus vīrus, un viņš tiem neļāva uzbrukt Saulam; un Sauls piecēlās un izgāja no alas. Tūliņ pēc tam cēlās arī Dāvids, izgāja no alas un sauca Saulam nopakaļ: "Mans pavēlniek un ķēniņ!" Kad Sauls atskatījās atpakaļ, tad Dāvids noliecās ar savu vaigu pie zemes, tā parādīdams tam godu.” (1. Samuēla grāmata 24:1-9)

Dāvidam, kuru meklēja un kuram bija jāslapstās, bija laba iespēja nogalināt Saulu, taču viņš, par izbrīnu pārējiem, to neizdarīja. Viņš dzīvoja dimensijā, ko viņa vīri, iespējams, nepazina. Dāvids gāja cauri pazemības skolai. Nepakļaujies nepareizām emocijām!

”Bet tu, cilvēka bērns, nebīsties no tiem un nebīsties no viņu vārdiem. Jebšu dadži un ērkšķi ir ap tevi un tu dzīvo pie skorpioniem, tomēr nebīsties no viņu vārdiem un nebaidies no viņu vaiga, jo tie ir pretestības pilna cilts.” (Ecehiēla grāmata 2:6)

Mūs grib kontrolēt dadži, ērkšķi, cilvēku pārmetumi, viņu nepareizā izturēšanās pret mums, taču mēs bieži vien nobīstamies un reaģējam nepareizi. Tajā brīdī mēs paši sevi iegāžam, pakļaujoties nevis Dieva vārdam, bet mūsu vecajai dabai. Es pēc temperamenta esmu holēriķe, man vienmēr gribās ar vārdiem dot pretī. Aiztaisīt sev muti man ir ļoti grūti, īpaši tad, ja nav noticis tā, kā es vēlos. Ar saviem vārdiem es varu ļoti aizvainot. Varbūt ārēji visu, ko gribēju, esmu pateikusi jeb nodevusi uguņus, taču iekšēji manī ir zaudējuma sajūta. Dievs tajā brīdī skatās uz mani kā uz Saulu, kurš met ar šķēpu Dāvidam. Tādēļ svarīgi ir nepakļauties vecās dabas emocijām, kuras nekur neved.

Labākais, ko tu vari darīt sāpinātiem cilvēkiem, ir viņiem palīdzēt. Protams, tu viņus nevari piespiest pieņemt palīdzību, taču tu vari būt pret viņiem laipns, būt pirmais, kurš piezvana, uzraksta. Neskatoties uz to, ka tu esi pārliecināts, ka otrs ir vainīgs, saņemies, lūdz Dievu, izraudies, ja vajag, un pats lūdz piedošanu, lai arī varbūt nejūties, ka esi vainīgs. Vai tu esi gatavs strādāt ar savām problēmām un aizmirst par sāpēm? Tā ir veiksmes atslēga. Lielākā daļa cilvēku meklē ātrus rezultātus – kaut ko, kas tajā brīdī sniegs īslaicīgu atvieglojumu. Priekšroka tiek dota alkoholam, ēdienam, hobijiem, jaunai kleitai, kas uz brīdi liek aizmirsties. Taču tas ir tikai pagaidu problēmas risinājums, kas neko neatrisina. Ir vajadzīgs darbs ar sevi. Tie cilvēki, kuri tiecas uz emocionālu līdzsvaru un sakārtotu iekšējo pasauli, būs gatavi nozīmīgām pārmaiņām un nepārtrauks darbu, līdzko sāpes un diskomforts vairs nebūs. Sarakstoties ar cilvēkiem internetā, es aicinu viņus uz draudzi un grupiņu, jo daudziem ir depresija. Nenāk. Kad rakstu atkal pēc kāda laika, viņi saka, ka depresija ir beigusies, ka viss ir atrisināts. Nekas nav atrisināts, ja cilvēks dzīvo bez Dieva un nestrādā ar sevi.

Lai atrisinātu savas problēmas, cilvēkam nākas iet cauri nepatīkamām lietām. ASV tīrīšanas kompānija veica pilsētas ielu kanalizāciju tīrīšanu, kas nav pats patīkamākais darbs. Taču, patīkamais moments tajā bija tas, ka strādnieki notekcaurulēs atrada dažādas zeltlietas, monētas un citas vērtības, kuras viņi varēja paturēt kā atlīdzību par nepatīkamo darbu. Tāpat, ja tu strādāsi pie sevis, Dievs tev atlīdzinās, tu varēsi izveidot normālas attiecības ar cilvēkiem. Cilvēki ar drūmu seju paši atgrūž citus, jo citiem īsti nepatīk atrasties īgņu klātbūtnē. Mēs taču gribam pievilkt cilvēkus, nevis atgrūst. Labāk risināsim problēmas laicīgi un darīsim to paši.

”Ja mēs paši sevi pārbaudītu, tad netiktu sodīti.” (1. Korintiešiem 11:31)

Izvērtēsim savu sirdi, vērosim savas attiecības grupiņā, komandā. Kādi aizbildinās ar to, ka nav komandas cilvēki. Nē, katrs ir komandas cilvēks, vienkārši mums negribas strādāt ar savu personību, mainīties, būt pazemīgiem un ļaut Dievam kā Podniekam mūs izveidot par to, kādus Viņš grib mūs redzēt. Otrās Samuēla grāmatas 13. nodaļā Dāvids nerisināja savas problēmas. Viņa dēls Amnons izdarīja vardarbību pret savu māsu Tamāru. Pēc tam sacēlās Absaloms, otrs Dāvida dēls, un nogalināja Amnonu. Bija notikusi sacelšanās pret visu ķēniņa namu, Dāvidam nācās bēgt un visu pazaudēt. Dāvids laicīgi neatrisināja savu problēmu. Citreiz ir grūti atzīt, ka mums ir problēma ar raksturu. Tad Dievs mums piespēlē kādu cilvēku, kurš mums palīdz, taču tas nemaz nav patīkami. Dāvidam blakus bija šāds cilvēks – Joābs, ietekmīgs un no vienas puses ļoti uzticams cilvēks. No otras puses – pilnīgi nepaklausīgs nodevējs. Cik gan Dāvidam bija grūti kopā ar šādu divējādas dabas cilvēku! Dāvids neļāva nogalināt savu dēlu Absolomu, bet Joābs viņu nogalināja, jo jutās apdraudēts. Cik grūti viņam bija kalpot ar tādu cilvēku! Joābs nogalināja virspavēlnieku Amasu un Abneru. Dāvids viņus bija iecēlis un apstiprinājis. Kā viņš jutās kopā ar tādu cilvēku, kurš patiesībā bija nodevējs? Reizēm Dievs mums blakus iedod tādus cilvēkus, kuri veido mūsu raksturu. Dāvidam vajadzēja samierināties ar Joāba klātbūtni līdz pat savas dzīves beigām. Tādi cilvēki mums palīdz saglabāt pazemīgu sirdi.

“[..] Kādēļ jūs labāk nepaciešat netaisnību? [..]” (1. Korintiešiem 6:7)

Tā vietā, lai mēs paši darītu galu miesas darbiem, savām rakstura lietām, to sāpīgi izdara citi. Miesa – tas ir viss, kas ved nāvē, kas saceļas pret Dievu, kas negrib Dievu, kas negrib paklausīt Dievam. Ir nepieciešama lēnprātība, lai mēs varētu pieņemt Viņa pamācību, pārmācību tieši caur cilvēkiem, lai mēs Viņam nepretotos. Vajadzīga lēnprātība pret ļauniem cilvēkiem, kuri tev visu laiku kaut ko saka. Apzinies, ka Dievs ir ielicis viņus tavā dzīvē, lai tu varētu iziet cauri pazemības skolai. Viņš tevi veido, tas ir Viņa plāns. Pienāks laiks, kad Viņš, iespējams, konkrēto cilvēku paņems prom no tavas dzīves vai arī jūsu attiecības izmainīsies. Tas nebūs mūžīgi. Padomā, kā tu reaģē, kad tev grupiņas vadītājs kaut ko aizrāda. Tu vari sevi paanalizēt. Uzreiz tev viss ir slikti, cērt durvis, raksti visādas riebeklības? Vai arī reaģē šādi: “Labi, mainīšos, saprotu, kļūdījos.” Daļai cilvēku ir ļoti grūti lūgt piedošanu: “Piedod, es kļūdījos, es slikti izdarīju.” Mums gribas pierādīt savu patiesību. Ir cilvēki, kuri nekad nepasaka: “Piedod.” Vienkārši palūdz piedošanu, un attiecības turpināsies tālāk. Tā vietā cilvēki mēdz aiziet no draudzes, no grupiņas, domājot: “Viss ir slikti, vadītājs ir slikts, tur tie cilvēki man dara pāri.” Ja mēs pakļaujam savu sirdi Dievam un ejam cauri pazemības skolai, mēs esam tikai un vienīgi ieguvēji.

Viena cilvēku grupa ir tie, kuri pieprasa, sagaida un kontrolē. Otra galējība ir tādi cilvēki, kuri aizmirst. Viņi aizmirst, nenovērtē, nav pateicīgi tiem cilvēkiem, kurus Dievs ir ielicis viņu dzīvē. Ne vienmēr tas ir ļauni domāts. Mēs bieži nemaz negribam otru sāpināt, bet cilvēka dabā ir pierast pie labām lietām. Cilvēki pierod arī pie sliktām lietām. Cilvēks spēj pierast pat pie vistrakākajiem apstākļiem. Mēs reiz gājām uz Iļģuciema kopmītnēm cilvēkiem stāstīt par Dievu. Tur dzīvoja zemākā sociālā slāņa cilvēki. Ēkā tā smirdēja, ka es pati pēc tam stundu smirdēju. Man bija kauns, ka pēc tam transportā pie manis pienāca kontrole, un es domāju, ka viņi noteikti juta smaku. Tāda vieta ir ļoti, ļoti bēdīga vieta. Es domāju, ka viņi visi tur gribēs Dievu un meklēs risinājumu tiem šausmīgajiem apstākļiem, kuros viņi dzīvoja. Domāju, ka mēs viņiem būsim kā glābējzvans. Bet viņi negribēja Dievu un domāja, ka viņiem dzīvē pilnīgi viss ir kārtībā. Cilvēks ļoti pierod gan pie labām, gan sliktām lietām. Tādēļ mums ir nepieciešams, ka kāds mums to regulāri atgādina. Jaunajā Derībā mēs redzam to, ka gan Pāvils, gan Svētais Gars mums atgādina. Ir jāatgādina daudzas lietas.

Jo, kamēr esmu šinī mājoklī, es turu par savu pienākumu jūs modināt ar atgādinājumiem.” (1. Pētera 1:13)

Arī Svētais Gars atgādina.

“Bet Aizstāvis, Svētais Gars, ko Tēvs sūtīs Manā Vārdā, Tas jums visu mācīs un atgādinās jums visu, ko Es jums esmu sacījis.” (Jāņa evaņģēlijs 14:26)

Tavā dzīvē ir ielikti cilvēki, pateicoties kuriem tu esi tas, kas šodien esi. Tu esi glābts, dziedināts, tev ir mainījusies dzīve. Svarīgi, ka mēs neļaujam panākumiem sagraut mūsu atmiņu. Ar laiku mums ir tendence aizmirst tos, kuri mums ir darījuši labu. Konkrētās situācijās ir svarīgi atcerēties un atzīt, ka ir cilvēki, kurus Dievs ir lietojis tavā dzīvē, lai tev būtu izmaiņas. Cilvēka faktors ir ārkārtīgi svarīgs, nenoliedzams. Vajadzīga pazemība, lai atzītu, ka Dievs tavā dzīvē ielicis konkrētu cilvēku, lai tevi svētītu. Cilvēki aizmirst, ka viņi no bezdibeņa pacelti uz patiesiem augstumiem. Tie, kas negrib izrādīt pateicību, izsvītro šos cilvēkus no savas pagātnes un atmiņas un saka tā: “Patiesībā es pats to visu sasniedzu. Es pats atnācu uz šo draudzi un guvu panākumus.” Viņi samazina tā cilvēka vērtību, kurš viņiem ir palīdzējis, tik tiešām palīdzējis. “Es pats tiku vaļā no alkohola atkarības. Es pats!” Ir svarīgi, ka mēs vērtējam cilvēkus, kuri mums ir palīdzējuši.

Kad aizgāja bojā Dāvida labākais draugs Jonatāns, viņš atcerējās, ko draugs viņa dzīvē bija darījis. Jonatāns bija iestājies par Dāvidu, kad Sauls gribēja viņu nogalināt. Ķēniņš Dāvids ne tikai savā prātā to atcerējās, bet parādīja to ar reālu rīcību. Viņš pieņēma Jonatāna dēlu Mesibošetu pie sava galda, deva viņam kalpus un nodrošināja stabilu dzīvi. Viņš arī ar savu rīcību apliecināja, ka ir pazemīgs un tiešām atceras cilvēkus.

2. Lai regulāri strādātu pie sevis un sava rakstura, nākamais mācību priekšmets, kuru nepieciešams apgūt pazemības skolā, ir izturība.

Jēkaba vēstules 1. nodaļā rakstīts, ka ticības pārbaudīšana rada izturību.

“Ar savu izturību jūs iemantosit sev dzīvību!” (Lūkas evaņģēlijs 1:19)

Dievs mums māca izturību.

“Redzi, svētīgs tas cilvēks, kuru Dievs pārmāca, tāpēc nenonicini tā Visuvarenā pārmācības (..) Sešos grūtumos Viņš tevi paglābs, bet septītajā vairs bēdas tevi neskars.” (Ījaba grāmata 5:17,19)

Arī šeit Dievs mums māca izturību. Var būt tā, ka sešas reizes tu cietīsi, būs grūti, bet septītajā reizē tu šo eksāmenu vienkārši izturēsi. Kāds tētis aizveda meitiņu uz karuseļiem, un viņa pieskrēja pie kioska un nopirka milzīgu cukurvati. Tētis jautāja: “Meitiņ, vai tad tu varēsi to apēst? Tā ir tik milzīga!” Meitiņa atbildēja: “Tēti, es iekšpusē esmu daudz lielāka nekā ārpusē.” Lūk, īsta rakstura pazīme – būt lielam iekšpusē. Ar izturību mēs kļūstam lieli iekšpusē. Rakstnieks Aleksandrs Solžeņicins rakstījis: “Vissvarīgākais nav iegūt labklājību, kā cilvēki pieraduši uzskatīt, bet gan kļūt stipriem dvēselē.” Tas nozīmē kļūt stipram, ar nelokāmu raksturu. Mūsu mācītājam bija rema, ka neatklāts potenciāls ir īsta traģēdija. Dievs grib, lai tu kļūsti stiprs iekšienē, lai tavs potenciāls tiek attīstīts.

“Bet ne vien par to: mēs teicam sevi laimīgus arī savās ciešanās, zinādami, ka ciešanas rada izturību.” (Romiešiem 5:3)

Grūtības rada pacietību, grūtības rada neatlaidību. Tas nozīmē, ka tev būs vislielākie pārbaudījumi un ciešanas, bet tu nenovirzīsies no tā mērķa, ko esi uzlicis. Tu paliksi uzticams, dievbijīgs, tu sekosi Dieva vārdam un joprojām būsi draudzē. Tu izturēsi arī, tavuprāt, sliktu izturēšanos pret sevi. Es ar to domāju apvainošanos. Jēzus nesola vieglu dzīvi. Kad mēs skatāmies uz Jēzus mācekļu dzīvi, viņus vajāja arī pēc tam, kad Jēzus bija miris un augšāmcēlies. Mēs Bībelē lasām par vajāšanām, jo Jēzus Saviem sekotājiem nesola ļoti vieglu dzīvi. Tajos laikos cilvēki bija ļoti dievbijīgi, viņi baidījās no Dieva vairāk nekā no cilvēkiem. Bija vajadzīga ļoti liela izturība un drosme pastāvēt par savu ticību. Tajos laikos bija negodīga tiesu sistēma. Kristiešus veda sinedrija priekšā, vajāja, sita un apmeloja, un viņi par savu ticību samaksāja ar savu dzīvību.

“Bet, kas pastāv līdz galam, tas tiks izglābts.” (Mateja evanģēlijs 24:13)

Dzīve nav īss sprints, tā ir maratons. Dzīve nav īsa, vienreizēja cīņa, tā ir ilgs ceļojums. Krīzes situācijas parāda, kas ir mūsos iekšā, un tās formē mūsu raksturu. Vai nu mēs parādīsim rakstura stingrību, ejot līdz galam, vai arī iesim uz kompromisiem. Katru reizi, kad mēs izdarām izvēles, mēs veidojam savu raksturu. Tad, kad mēs samaksājam pilnu cenu, mūsu raksturs nobriest. Atceros kādu senu gadījumu grupiņā. Kāds cilvēks bija sācis nākt uz draudzi un grupiņu. Grupiņa notika Āgenskalnā, bet viņa strādāja Jūrmalā. Viņa ņēma taksometru, maksāja milzīgu cenu un brauca no Jūrmalas uz Āgenskalnu. Slava Dievam! Man ir prieks, ka man apkārt ir tādi cilvēki, kuri iztur līdz galam un nepadodas. Katra rīcība formē mūsu raksturu. Mani tas iepriecina. Reizēm mums ir domas: “Es lūdzu par savu dziedināšanu, bet man nekas nenotiek. Es gribēju uzcelt grupiņu – cēlu, cēlu, bet nekas nenotika. Laikam nedarbojas.” Bieži vien cilvēki nesaņem atbildes uz savām lūgšanām un viļas Dievā. Viņi apvainojas, aiziet no draudzes, jo viņiem šķiet, ka nekas nedarbojas.

Lauma no manas grupiņas pastāstīs, kā ir, kad sāp visas maliņas, sāp locītavas un katra kustība sagādā milzīgas sāpes, bet vienalga viņa turpina ticēt, lūgt, maksāt pilnu cenu un būt izturīga. Lauma: Pirms trim gadiem, kad es vēl nebiju draudzē, man kādu dienu ļoti piepampa potītes un sāka sāpēt kājas. Aizbraucu uz slimnīcu, un tur man diagnosticēja retu plaušu slimību un artrītu kājās. Vairākas nedēļas gulēju slimnīcā, principā nevarēju pastaigāt. Man izrakstīja stipras zāles, kas atstāja lielu iespaidu uz visu organismu. Pampums pārgāja, bet sāpes un diskomforts palika. Bija grūti staigāt, sāpēja, darot ikdienas lietas. Es sēdēju, gulēju, staigāju – vienalga sāpēja. Ikdienā es gāju un darīju, bet visur dūra tā kā ar tūkstoš adatām. Ienācu draudzē, un grupiņā lūdza par mani, braucu uz inkaunteru, sāku lasīt Bībeli un izmantot visas iespējas, ko draudze piedāvā. Dziedināšanu nesaņēmu, turpināju iet arī pie ārstiem, bet rezultātu nebija. Sāka rasties dažādas šaubu domas – kāpēc Dievs neatbild, kāpēc nav dziedināšana? Tomēr nolēmu uzticēties Dievam, nepadoties un atvērt mājas grupiņu Talsos. Es to arī izdarīju. Nebija viegli, jo vajadzēja iet pa ielām evaņģelizēt, un tas arī bija grūts process. Tomēr nepadevos un turpināju, spītējot visiem laika apstākļiem. Artrīts aukstā laikā saasinās, un sāp vēl vairāk. Mēs arī ziemā gājām uz ielām. Ar prātu es apzinājos, ka, iespējams, pēc tam nevarēšu izkāpt no gultas. Tomēr es gāju un darīju, lai spītētu velnam. Es centos nedomāt par to. Jutu sāpes un cerēju, ka varbūt beidzot būs dziedināšana. Pagāja laiks un nekas nemainījās. Tā tas turpinājās kādus divus gadus. Turpināju kalpot draudzē, vadīt grupiņu, un nemanot sāpes pazuda. Es nezinu ne dienu, ne stundu, ne laiku, kad tās pārgāja, bet, esot draudzē, nu jau gadu nejūtu sāpes, locītavas ir dziedinātas. Turpinu kalpot Dievam un slavēju Viņu. No kristieša-patērētāja esmu kļuvusi par kristieti-devēju un, kalpojot Viņam un nepadodoties sāpēm, es esmu saņēmusi dziedināšanu.

“Esiet nomodā un lūdziet Dievu, ka neiekrītat kārdināšanā. Gars gan ir labprātīgs, bet miesa ir vāja." (Marka evaņģēlijs 4:38 )

Izturi, nepadodies! Mācītājs pēc kādas lūgšanu sapulces teica: “Ja tu izturēsi, tu būsi daļa no kaut kā liela, no kaut kā varena!” Izturi! Nepadodies! Viens ir zināt, kā spēlēt šahu vai kādu citu spēli. Otrs ir to izdarīt. Izturi līdz galam, nepadodies pie pirmajām grūtībām! Ir vajadzīgs stingrs raksturs, lai turētos pie sava lēmuma. Ja tev ir vīzija, aicinājums, tu zini, ka to izdarīsi, jo pats Dievs tevi aicina. Daudzi no mums varētu grāmatu sarakstīt par lietām, kurās neesam padevušies. Mēs pirmdienās ejam uz ielām evaņģelizēt. Kā pienāk pirmdienas vakars, man sāp galva, ir temperatūra un labāk gribu būt gultā zem segas. Es negribu iet aukstumā, vējā, mīnusos, bet es zinu, ka man jāiet, jo esmu pieņēmusi lēmumu. Es nekad neesmu pa īstam saslimusi. Iedzeru tēju ar ingveru un aiziet!

Kad tu dari Dieva darbu, tu skaties uz savu dzīvi no augstākā skatu punkta, un Dievs nāk tev palīgā. Tu redzi risinājumu tad, kad tu skaties uz sevi tā, kā Jēzus uz tevi skatās. Skaties uz to, kas tu esi Kristū Jēzū. Dieva goda krēsls ir debesīs. Tev izdosies, ja tu skatīsies uz sevi ar Jēzus acīm. Skaties uz sevi, ņemot vērā to, kas tu esi Kristū, nevis to, kā tu jūties, vai to, ko kāds tev pateica. Ja arī vēl kādas lietas kavējas, nav atbildētas lūgšanas, nekas! Ja nav šodien, būs rīt. Tev šodien neizdevās uzcelt grupiņu? Uzcelsi rīt! Nepadodies, neatmet savu aicinājumu, neatmet savus sapņus! Turpini! Lauma turpināja iet uz ielām ar visām sāpēm. Turpini iet, neskatoties uz sāpēm. Paraudi, pasūdzies Dievam, bet ej!

Es vakar klausījos internetā kādu psihologu. Viņš teica, ka konkrētajai lietai nav risinājuma. Bet es saku – nē! Ar Dievu IR risinājums! Skaties uz sevi tā, kā Dievs tevi redz, un pieņem pamācību. Pieņem pazemības skolu! Būs grūtības, būs ciešanas. Mēs nevaram bez tā iztikt. Bet labāk ej grūtībām cauri ar Dievu, nevis padodies. Nepadodies, nekad, nekad nepadodies! Esi tas, kurš izcīna, esi tas, kurš pieņem lēmumu – lai vai kas, tu to vienkārši izdarīsi. Zini, tu neesi viens. Tev apkārt ir brīnišķīgi cilvēki. Tev ir tavas grupiņas vadītājs, tev ir paraugs, čempions, kam sekot. Man arī tādi ir. Mēs zinām, ka, esot čempionu komandā, mēs paši kļūstam par čempioniem. Vienkārši izdari to! Paliec savā Dieva aicinājumā. Turies tajā vietā, kurā Dievs tevi ir ielicis, un tu savā dzīvē redzēsi lielas lietas, jo viss labākais tev tikai priekšā.

Sandijas Vēzes sprediķi "Pazemības skola" pierakstīja un rediģēja draudzes "Kristus Pasaulei" redakcija
Comments