TEKSTA MATERIĀLI‎ > ‎Svētrunas‎ > ‎

Pats svarīgākais – personīgas attiecības ar Dievu

Publicēja 2019. gada 9. jūl. 20:15Līga Paņina   [ atjaunināts 2019. gada 10. jūl. 06:32 ]
Ziņas datums 10.07.19.

Šodien es runāšu par 12 punktiem, kuri norāda uz to, ka pats svarīgākais kristieša dzīvē ir personīgas attiecības ar Dievu. Pēc Svētā Gara nonākšanas Jeruzalemē tika izveidota pirmā kristiešu draudze. Draudze bija mērāma vairākos tūkstošos cilvēku. Tā bija spēcīga kustība, Dieva Gara darbība. Apustuļi bija nodarbināti dažādās kalpošanās. Kādā reizē draudzē notika kurnēšana un apustuļi saņēma sūdzību par to, ka grieķu helēnistu starpā atraitnes netiekot apkalpotas pie galda. Pirmajā draudzē bija arī sociālā kalpošana. Dievs caur Savu draudzi gādāja par atraitnēm. Tas gan neattiecas uz mūsu draudzes atraitnēm, Vecās Derības laikā bija cita kultūra un kārtība. Atraitnēm netika izmaksāti pabalsti un par viņām negādāja, lai gan tas bija draudzes pienākums. Kāpēc draudzē bija tāda problēma? Izrādās, šos pienākumus veica paši apustuļi, bet viņu prioritāte bija sludināšana, aprūpēšana, mācīšana, misijas un citas lietas. Apustuļi sapulcināja savu draudzi un no tās vidus izvēlējās septiņus diakonus, kam uzticēt šos pienākumus. Lūk, kā to pamato paši apustuļi:

1. Nav nekā svarīgāka par tavu laiku ar Dievu. 

„(...) bet mēs gribam arī turpmāk Dievu lūgt un kalpot ar vārdu." (Apustuļu darbi 6:4)

Apustuļi saprata, ka nepieciešams iecelt kalpotājus, kas viņu vietā rūpēsies par tehniskajām, organizatoriskajām un administratīvajām lietām, lai paši arī turpmāk varētu lūgt Dievu un kalpot ar vārdu. Jēzus šīs lietas zināja un ielika sapratni par to arī Savos apustuļos. Lasot Bībeli, mēs prioritāti dodam Jēzus vārdiem. Lasot Veco Derību, mēs jebkurā gadījumā prioritāti dodam ne tikai Jēzus vārdiem, bet visam, kas rakstīts Jaunajā Derībā, arī apustuļu vēstulēm. Apustuļi saka: „Mēs gribam arī turpmāk Dievu lūgt un kalpot ar vārdu.” Jēzus bija ielicis Savos mācekļos pamatu tam, kas ir pats svarīgākais. Nekas nedrīkst novērst jeb atturēt tevi no tava ikdienas laika, ko tu pavadi divvientulībā ar savu Debesu Tēvu. Nav nekā svarīgāka! To zināja gan Jēzus, gan apustuļi. Šis arī ir pirmais un pats svarīgākais punkts katra kristieša dzīvē. Pēc tam, kad tu esi pieņēmis Kristu par savu Glābēju, pats svarīgākais ir ieplānot laiku, kuru tu pavadi, lasot un studējot Dieva vārdu, iedziļinoties tajā, pārdomājot, lūdzot, slavējot, pasakoties un apliecinot to.

Debesu Tēvs, es lūdzu, ka šis vārds no Tavas mutes, no Tavas sirds krīt mūsu sirdīs. Lai pēc šī dievkalpojuma uzlabojas attiecības ar Tevi katram vienam, kas Tevi klausās šajā brīdī, kas ir klātienē, katram vienam, kas klausās internetā. Svētais Gars, es lūdzu, ka Tu aizskar prātu, aizskar sirdis, emocijas. Palīdzi mums pieņemt lēmumu regulāri pavadīt laiku kopā ar Tevi un apzināties, ka tas ir pats, pats dzīvībai nepieciešamākais, pats svarīgākais, ko no mums sagaida Debesu Tēvs, Jēzus Vārdā, āmen!

2. Lūgšana ir Dieva pavēle katram kristietim.

„Vēl Viņš tiem stāstīja līdzību par to, ka tiem aizvien būs lūgt Dievu un nebūs pagurt.” (Lūkas evaņģēlijs 18:1)

Jēzus stāsta līdzību par to, ka tev aizvien būs lūgt Dievu. Tātad, tas nav ieteikums – lūgt Dievu, lasīt Bībeli un pavadīt laiku ar Dievu, – tā ir pavēle katram kristietim! Ne tikai darīt to pirmajā nedēļā, kad tu esi pieņēmis Kristu, vai līdz kristībām, vai līdz brīdim, kad sakārtosies tava dzīve, bet tev arvien būs Dievu lūgt un nebūs pagurt! Nebūs pagurt!

Kā tu iedomājies lūgšanu? Mums vakar draudzē bija lūgšanu sapulce. Īstā draudze ir lūgšanās. Patiesā draudze zina lūgšanu nozīmi un tā sanāk kopā lūgšanās. Pārējie cilvēki, kuri nepiedalās draudzes lūgšanās, ir draudzes apmeklētāji. Kāpēc daudzi nemīl apmeklēt lūgšanu sapulces? Tā tas ir ne tikai mūsu draudzē, bet jebkurā draudzē. Lūgšanu sapulces apmeklē mazāks skaits cilvēku, nekā dievkalpojumus, taču vajadzētu būt otrādāk. Jo vairāk cilvēku nāk uz lūgšanām, jo stiprāka ir draudze. Draudzes spēku var izmērīt pēc tā, kā cilvēki apmeklē lūgšanu sapulces un cik regulāri cilvēks savā lūgšanu istabā pavada laiku ar Dievu. Jēzus saka, ka tev nebūs pagurt. Tas nozīmē, ka tu atnāc arī uz lūgšanu sapulci. Kāpēc tas nav patīkami? Tāpēc, ka lūgšana ir darbs, draugs! Lūgšana ir kaut kas patīkams un reizēm arī ne tik patīkams, kad tev ir jāpieliek pūles, lai to izdarītu. Ir vajadzības un Dieva griba, par ko mums būs lūgt. Mēs vienkārši to darām! Dievs dzird un atbild. Bez lūgšanas, draugs, nekas nenotiek. Mums nav jāsagaida no Dieva kaut kas patīkams tikai tāpēc, ka mēs Viņu lūdzam. Mums nav jāuzskata lūgšana tikai par patīkamu nodarbi, kaut gan tā tāda var arī būt. Bet var būt arī brīži, kad tas nav patīkami, taču tu vienkārši izdari to, kas tev ir jāizdara. Tajā dienā, kad tu pagursi, sāksies tavs beigu cēliens. Tajā dienā, kad tu pagursi un pieņemsi to, ka tavā dzīvē lūgšana nav prioritāte, sāksies tavas dzīves noriets. Viss, ko tavā dzīvē Dievs ir darījis, tiks pazaudēts. Varbūt kāda lieta tiks atstāta kā piemineklis atmiņām par to, kāda reiz bija tava dzīve. 

Jēzus stāsta līdzību par neaizsargātu atraitni. Agrāk atraitnes bija ļoti neaizsargātas un necienītas sievietes. Ģimenēs visvairāk gaidīja dēlus. Paldies Dievam, ka tu šodien dzīvo Latvijā, nevis kādā tālā austrumu zemē! Neaizsargātā atraitne devās pie pilsētas tiesneša, lai izlemj viņas lietu. Es gan nezinu, kas bija viņas lieta, iespējams, pabalsta jautājums. Vīrs viņai bija miris, dēlu nebija. Par atraitnēm netika pienācīgi gādāts. Tolaik nebija tādu valsts pabalstu, kā mums ir šodien. Šī atraitne regulāri, dienu no dienas gāja pie netaisnā tiesneša. Nevis pie vienkārša tiesneša, bet netaisna. Šis tiesnesis bija uzpērkams, viņš ņēma kukuļus, taču atraitnei nebija naudas, ko samaksāt. Viņa devās pie tiesneša un lūdza izlemt viņas lietu. Tiesnesis to darīt negribēja un nelēma, iespējams, gaidot kukuli. Taču atraitne neatkāpās un regulāri, dienu no dienas gāja, līdz tiesnesis izbijās. Viņš sprieda, ka atraitne reiz nāks un izrēķināsies ar viņu visu klātbūtnē, sākot bļaut, ieķeroties matos un saskrāpējot seju. Tā ir rakstīts!

"Kādā pilsētā dzīvoja tiesnesis, kas Dieva nebijās un no cilvēkiem nekaunējās. Bet tai pašā pilsētā bija atraitne, tā nāca pie viņa un sacīja: izlem manu lietu pret manu pretinieku. Tas ilgu laiku negribēja. Bet tad viņš sāka spriest sevī: lai gan es Dieva nebīstos un no cilvēkiem nekaunos, tomēr, lai viņa mani nemocītu, es gribu viņas lietu izlemt, citādi viņa vēl beigās nāks un man sitīs vaigā.” (Lūkas evaņģēlijs 18:2-5)

Iedomājies, ka atraitne sistu vaigā tiesnesim, deputātam vai ministram! „Lai tas nenotiktu, es izlemšu viņas lietu,” teica netaisnais tiesnesis. Jēzus paskaidro šo līdzību:

“Un Dievs lai nedotu tiesu Saviem izredzētiem, kas dienu un nakti viņu piesauc [...]?” (Lūkas evaņģēlijs 18:7)

Kam Dievs dos Savu taisnības tiesu? Tiem, kas Viņu piesauc. Tāpēc Jēzus saka šo līdzību: „Tev arvien būs Dievu lūgt un nebūs pagurt!” Interesanti, Bībelē ir tādas Rakstu vietas, īpaši Psalmos, kurās cilvēks pavēl savām emocijām un dvēselei gavilēt. Psalmos atrodama Rakstu vieta, kurā teikts: ”Lai mana dvēsele gavilē! Tātad, ar prātu tu pieņem lēmumu un pavēli savai dvēselei gavilēt. Pasaki sev: “Lai mana dvēsele vienmēr ir izslāpusi pēc Dieva! Mana dvēsele slavēs Dievu! Mana dvēsele pateiksies Dievam, lūgs Dievu, un tai nebūs pagurt!” Pats svarīgākais katra kristieša dzīvē ir personīgas attiecības ar Dievu. Tā ir Dieva pavēle un griba.

3. Personīgo attiecību laikā ar Dievu tu nonāc tiešā kontaktā ar Viņu. Dievs iededzina tevī gaismu un papildina to, piemet ogles.

„Un notika, Mozum nokāpjot no Sinaja kalna, ka divas liecības plāksnes bija viņa rokā; un Mozus nezināja, no kalna nokāpjot, ka viņa vaiga āda spīdēja, jo viņš bija runājis ar Dievu.” (2. Mozus grāmata 34:29)

Kad Mozus pēc satikšanās ar Dievu nokāpa no kalna, turot rokās desmit baušļu plāksnes, viņa vaigs mirdzēja. Mozus pats to nezināja, vien saprata pēc apkārtējo cilvēku reakcijas. Viņam pat nācās aizsegt savu seju, lai pār neatpirktajiem cilvēkiem nenāktu Dieva dusmas un viņi nesaskartos ar Dievu pārāk tuvu. Mozus aizsedza savu seju, lai šī gaisma cilvēkiem nenodarītu kādu ļaunumu. Esot lūgšanā, tu pat vari neko nezināt un nejust. Tev nemaz nekas nav jājūt. Lai dotos lūgšanā, pozitīvām emocijām nav jābūt par tavu motivāciju. Tu vienkārši to dari. Tev būs Dievu lūgt un nebūs pagurt! Tev būs Dieva vārdu lasīt un pārdomāt! Tev būs slavēt un pielūgt Dievu! Tev būs apliecināt Dieva vārdu! Tev būs turēt savu regulāro laiku ar Dievu! Tu vari pat to neapzināties, bet tieši tad, kad tu šo visu dari, tevī ir iekšēja gaisma. "Un sveci iededzinājis, neviens to neliek zem pūra, bet liek redzamā vietā, lai ļaudīm top redzama," saka Jēzus. Tu to nevari apslēpt, jo viss, kas ir apslēpts, nāks gaismā. Jēzus konkrēti runā par Dieva gaismu, nevis kādām citām lietām. Ja tevī ir Dieva gaisma, tā kļūs redzama. Ja cilvēks tiešām meklē Dieva vaigu, to var redzēt viņa dzīvē, darbos, darbībās un pat sejā.

4. Bez lūgšanas un gavēšanas tu nespēj stāties pretī tumsas spēkiem.

Kamēr Jēzus ar vienu daļu no mācekļiem atradās kalnā, tikmēr otra daļa mācekļu centās izdzīt no kāda mēnessērdzīga cilvēka ļaunus garus un dziedināt viņu. Kad Jēzus kopā ar mācekļiem nokāpa no kalna, pie Viņa pieskrēja pārējie mācekļi, citi cilvēki un zēna tēvs. Jēzus izdzina no zēna ļaunos garus, piecēla to, un viņš bija dziedināts.

“Tad mācekļi piegāja pie Jēzus atsevišķi un sacīja: “Kāpēc mēs viņu nevarējām izdzīt?” Bet Jēzus tiem saka: “Jūsu mazticības dēļ; jo patiesi Es jums saku: ja jums ticība ir kā sinepju graudiņš, tad jūs sacīsit šim kalnam: pārcelies no šejienes uz turieni, – un tas pārcelsies, un nekas jums nebūs neiespējams. Bet šī suga neiziet citādi kā vien ar lūgšanas un gavēšanas palīdzību.”” (Mateja evaņģēlijs 17:19-21)

Šī suga citādi neiziet, kā tikai ar lūgšanas un gavēšanas palīdzību. Ja tu zini cilvēku, kuram nav regulāras attiecības ar Dievu, tad zini, ka viņš ir dēmonu varā, jo bez lūgšanas un gavēšanas nevar ietekmēt garīgo pasauli. Fiziskajā pasaulē tu kaut kādas atsevišķas lietas vari ietekmēt, taču ne garīgajā pasaulē. Garīgajā pasaulē tu nespēj stāties pretī tumsas spēkiem bez lūgšanām un gavēšanas, tāpēc šādu cilvēku dzīvēs darbojas dēmoniski spēki. Šāds cilvēks staigā apkārt, neko nesaprazdams. Ja viņš ir normālā draudzē, tad mācītājs kaut ko var pateikt un iemācīt, bet, ja cilvēks pats neko nedara, tad viņš netiek galā ar savām problēmām un nevar izlauzties kalpošanā. Šī suga citādi neiziet kā tikai ar lūgšanas un gavēšanas palīdzību.

Otrdien mums notika līderu sapulce, uz kuru nāk līderi un viņu palīgi. Es sludināju tēmu, kuru izvēlējos nelabprāt. Es pats biju ļoti neapmierināts ar šo sprediķi. Man tas ļoti nepatika un es pie sevis domāju: “Kāpēc vispār es par to runāju un vai tiešām to vajadzēja?” Pēc sprediķa cilvēki nāca pie manis un stāstīja par problēmām, kas tieši attiecas uz šo tēmu. Tas viss bija pateicoties tam, ka es runāju par to, ko Dievs vēlējās. Bet pēc tam, kad dzirdēju to, ko cilvēki man stāstīja, es jutos kā apliets ar mēsliem. Es domāju: "Kā kaut ko tādu var runāt, teikt un darīt? Kā pieauguši cilvēki un pat mācītāji var kaut ko tādu atbalstīt?" Manī bija sašutums. Es sapratu, ka visām manām negatīvajām emocijām nav dabiska platforma. Tie ir dēmoniski spēki. Ir velns, un ir Dievs. Tāpat ir velna eņģeļi un Dieva eņģeļi. Un tie darbojas caur mūsu pašu un citu cilvēku darbībām. Man bija ļoti sliktas emocijas, jutos tā, it kā būtu jāiet pirtī. Es jau zināju, ka tovakar ar to galā netikšu, jo neiešu lūgšanu kambarī, bet rīt no rīta ieiešu lūgšanu kambarī un “nomazgāšos”. Es tā to arī formulēju – “iešu mazgāties”. Es no rīta pamodos ar stipru vēlmi lūgt Dievu, bet riebīgās emocijas nekur nebija pazudušas. Jutu, ka pie manis bija kaut kas dēmonisks. Tā bija riebīga un nospiedoša sajūta. Es iegāju lūgšanu kambarī, un man nevajadzēja pat stundu, kad jau jutu, ka tas viss nokrīt un aiziet. Es, protams, pavadīju vairāk laika ar Dievu. Manī bija pilnīgi skaidras domas par to, kas jādara un kas nē. Viss nostājās savās vietās! Kad tu ieej savā lūgšanu istabā, viss nostājas savās vietās. Jo tev vienmēr būs Dievu lūgt un nebūs pagurt! Pretējā gadījumā no negatīvām emocijām tu neatkratīsies. Un tā ikreiz, kad būs kāds dēmonisks spiediens.

Es runāju par mums, kristiešiem. Pasaulīgiem cilvēkiem, kuri Dievu nepazīst, vispār nav cerību, ja vien kāds viņiem nepastāsta evaņģēliju, pēc kura seko lēmums lūgt Dievu un rīkoties. Ja tu neej un “nenomazgājies” lūgšanu kambarī, tas neaizies. Ja tu jūties nospiests un netīrs, tas nekur nepazudīs pat tad, ja tu kaut kā uz laiku tiksi ar to galā, paskatoties kādu komēdiju vai kā citādi uzlabojot garastāvokli. Ja tu nenomazgājies, tad šī problēma nepazudīs, bet pāries jaunā fāzē: tu stulbi smaidīsi, tev būs garīgas problēmas, jo tu nemāki “nomazgāties”. Lūgšanu kambaris! Iegaumē, ko es tagad tev teikšu. Tas attiecas uz pilnīgi visiem – gan ikvienu draudzes kalpotāju, gan apmeklētāju. Tā būs atbilde tam, kāpēc tev kaut kas nesanāk. Kāpēc tu kaut ko nevari? Kāpēc kaut kas nenotiek tā, kā tu gribētu, lai notiek pēc Dieva vārda? Atbilde ir ļoti vienkārša – tāpēc, ka tu neej kambarī un nepielūdz Dievu! Tavas lūgšanas ir vienkārši seklas. Kāpēc mājas grupas vadītājs gadiem cīnās un nevar uzcelt mājas grupu un pievest cilvēkus pie Kristus, aprūpēt un pacelt? Ir tikai viens pamatiemesls: tu nepareizi vai nepietiekoši pavadi laiku ar Dievu. Vai saņēmi atbildi? Tu nevari vadīt grupiņu tikai tāpēc, ka draudzē tā pieņemts un tāda ir mācība, ka ir pareizi kļūt par vadītāju un atvērt mājas grupiņu. Ar to vien nepietiek, ka tu vienkārši centies to darīt. Ja tev nav spēcīgas, pašam savas personīgās attiecības ar Dievu, tad tu to nevari paveikt, jo draudzi ceļ Dievs. Bet Dievs caur tevi nevar darboties un nevar celt, ja tev nav ciešs kontakts ar Dievu kā Mozum, kurš nokāpa no kalna un viņa seja mirdzēja.

Ja tava seja nespīd un tevī nav dievišķā uguns, un tu neesi bijis lūgšanu kambarī, tad tev nav Dieva vadības un tu visu savu dzīvi vienkārši nocūko. Tādiem cilvēkiem beigu beigās mācītājs nav labs, vadītāji nav labi un neviens nav labs. Viņi sāk mainīt draudzi, sievas, draugus, visu pārējo un cer, ka kaut kas mainīsies. Tev jāmaina savi paradumi! Tev sevī ir jāiestrādā paradums regulāri meklēt Tā Kunga vaigu. Ja tu esi paradis skatīties seriālus, tu vari to darīt, bet tikai tad, kad pirms tam divas stundas esi bijis lūgšanu kambarī. Citādāk neskaties seriālus. Pāvils saka: "Tev viss ir atļauts, bet ne viss tev der." Tu vari skatīties filmas, bet tikai pēc tam, kad tu esi izdarījis pašu svarīgāko. Jēzus saka: "Jūs pat vienu stundu nespējat būt nomodā." Ja ne divas stundas, tad vismaz vienu stundu nolauz savā lūgšanu kambarī, lai tu kļūtu garīgi stiprs! Tas ir minimālais laiks ar Dievu. Ja tev nav personīga laika ar Dievu, tad tu esi garīgi vājš subjekts. Sāc kaut vai ar 15 minūtēm! Jo ilgāks būs tavs laiks ar Dievu, jo stiprāks tu būsi. Draugs, pats svarīgākais ir personīgais laiks ar Dievu. Svarīgākais katra kristieša dzīvē ir viņa personīgās attiecības ar Dievu, kas ietver Bībeles lasīšanu un lūgšanas. Ja tu redzi cilvēku, kurš regulāri nelūdz Dievu, tad tu redzi cilvēku, kurš ir atkarīgs un grēko. Simts procenti! Un nevajag teikt, ka tu to nevari. Tu vienkārši negribi! Jēkaba vēstulē var lasīt, ka Jēkabs šādiem čīkstuļiem, kas apgalvo, ka viņiem nekā nav, atbild: "Jums nav tāpēc, ka jūs Dievu nelūdzat." Tieši tā arī ir!

Draudzē vienu reizi mēnesī ir lūgšanas, uz kurām ierodas aptuveni puse no draudzes cilvēkiem. Kaut kā dīvaini tas ir, kad redzu to, ka daudziem tā nav prioritāte. Tie ir vāji cilvēki, kas nelūdz Dievu un nāk pie manis uzdod dīvainus jautājumus, ka nezinu, kā atbildēt. Ja tev ir regulārs personīgais laiks ar Dievu, tev nebūs stulbi jautājumi. Vai esi pamanījis, ka mūsu draudzē nav tā – kad pienāk svētdiena, tā ir aizlūgšanas un mācītājs lūdz par visiem Dievu? Ļoti bieži baznīcās un draudzēs tā ir normāla prakse, ka lūdz par cilvēku problēmām. Un citi domā, kāpēc pie mums ir tik nežēlīgi, ka aizlūgšanas ir tikai tad, kad kāds viessludinātājs pie mums atbrauc. Kāds var pasūdzēties, ka mūsu draudzē neviens par viņu nepalūdz, ka tas tikai notiek dziedināšanas dievkalpojumos, kas ir arvien retāk un retāk. Es pateikšu, kāpēc mēs to nedarām. Ja bieži cilvēki stāv rindā pie aizlūdzējiem vai pie manis nāk uz aizlūgšanu, mācītājs vai grupiņas vadītājs var sākt likties kā Dievs. Tas notiek tikai tāpēc, ka cilvēks nav izveidojis pats savas personīgās attiecības ar Dievu un nav iemācījies pats izcīnīt savas uzvaras. Pastāv tāds jēdziens kā ‘pāraprūpe’, kas nozīmē, ka mācītājs vai kalpotājs par kādu visu laiku lūdz un rūpējas. Tas neattiecas uz tiem, kas tikko ir nākuši pie Dieva, bet uz tādiem, kas jau kādu laiku ir draudzē. Cilvēkam ir jāiemācās kļūt patstāvīgam. Un tas nav iespējams, ja viņam pašam nav personīgas attiecības ar Dievu.

Mans nosacījums ir, ka mūsu draudzes līderiem laiks ar Dievu ir vismaz divas stundas dienā. Mana komanda, kas man ir apkārt, paši neiemācījās lūgt Dievu. Es viņus mācīju par personīgām attiecībām ar Dievu un G12 struktūru. Mēs izveidojām tabulas ar lūgšanu laiku, kur katrs atzīmēja savu personīgo laiku ar Dievu. Grafikā bija jānorāda, cik ilgi katrs lasa Bībeli un cik ilgs ir lūgšanu laiks. Ja līderis to nevar izpildīt, tad jāiet uz atvērto grupiņu. Šodien es to vairs nepārbaudu, jo es ticu, ka šie cilvēki to dara. Es zinu, ka, ja es tagad prasītu tādas atskaišu tabulas, tad izaugsme būtu vēl labāka, bet uzskatu, ka tas nav nepieciešams. Mūžīgi mēs nevaram būt bērni, jākļūst pieaugušiem. Un pieaudzis cilvēks pats lūdz Dievu un izcīna savas uzvaras. Protams, ir arī īpašas situācijas, kad ir vajadzīga mācītāja palīdzība, kad nāk pie manis un kopā lūdzam Dievu, bet mums jāmācās pašiem tikt galā savā lūgšanu kambarī. Tas arī ir tas iemesls, kāpēc mēs draudzē reti lūdzam par cilvēkiem. Es gribu, lai katrs kļūst patstāvīgs. Šajā draudzē mēs mācām, ka katram cilvēkam pašam ir vajadzīgas savas personīgās attiecības ar Dievu, nevis dzīve no aizlūgšanām. Reizēs, kad kalpoju ārpus draudzes, redzu cilvēkus, kuri ar savām mūžīgajām problēmām iet pie mācītāja. Bet problēma ir pašā cilvēkā.

Lietas, ko nevar dabiski izdarīt, var panākt ar lūgšanu un gavēšanu. Ja tev nav personīgs laiks ar Dievu, tu pats to nevari izdarīt. Cilvēki nāk pie manis ar dažādām problēmām un vēlas, lai lūdzu par viņiem, jo paši nezina, ko darīt. Vienīgais, kas ir vajadzīgs katram cilvēkam, beidzot pašam sākt kārtīgi lūgt Dievu. Un, ja ir lietas, ko tu pats nevari izcīnīt savās lūgšanās, tad par tām kopīgi lūdziet mājas grupiņā. Ir lietas, kuras mēs paši izlūdzam, un ir lietas, kuras izlūdzam kopā.

Es dzirdēju vēl kādu stāstu no vienas mācītājas, kurai ir draudze Ostrovā, Krievijā. Viņa stāstīja, ka reiz viņa gribēja uzsākt savu kalpošanu slimnīcā Polijā, lūgt par slimniekiem un tamlīdzīgi. Slimnīcas priekšniece toreiz viņai pateica: “Tikai pār manu līķi!” Pagāja divas dienas un tā arī notika, viņa bija līķis. Jaunais slimnīcas priekšnieks deva viņai atļauju kalpot un sludināt. Ja tavā dzīvē ir problēmas, tās var atrisināt tikai lūgšana un gavēnis. Ja ir lietas, ko nevar paveikt viena draudze, tad mēs visas draudzes nākam kopā un lūdzam. Lūgšanām ir spēks! Es ar pārliecību ticu, ka tas balsojums, kas bija Saeimā, 60 pret 23 “Par dzīvesbiedra likumu”, ir tiešs draudzes lūgšanu rezultāts. Viņi var darīt, ko grib, bet pēdējais vārds pieder draudzei, tev un Dievam. Es ticu, ka mēs varam noņemt un iecelt amatā ar lūgšanas palīdzību. Mēs joprojām dzīvojam demokrātiskā valstī. Varbūt mēs neizskatāmies pēc demokrātiskas valsts, spriežot pēc Eiropas parlamenta vēlēšanām un pēc tā, kā valdība tiek veidota, bet mēs dzīvojam laikā, kad varam ietekmēt ar savu balsi, laikā, kad mēs varam lūgt Dievu, laikā, kad mēs varam pulcēties un ietekmēt ne tikai savu ģimeni, bet visu pilsētu, valsti un vēl vairāk. Tu spēj ietekmēt savu dzīvi ar lūgšanu palīdzību. Pats svarīgākais katra kristieša dzīvē ir personīgas attiecības ar Dievu. Tas ir tas, ko man Dievs pateica tajā brīdī, kad es nācu pie Kristus. Viņš teica: “Mārci, katru dienu lūdz, lasi Bībeli un apmeklē draudzi, un tu būsi mans kalps.” No pirmās dienas, kopš es pazīstu Dievu, esmu turējis šo Viņa pavēli. Dievs ir cēlis un lietojis mani.

5. Lūgšanās tu saņem tiešu Dieva vadību savai dzīvei.

Bet, gaismai austot, Viņš iziedams aizgāja uz tuksnesi. Bet ļaudis Viņu meklēja un nogāja pie Viņa un gribēja Viņu aizturēt, lai Tas viņus neatstātu. Bet Viņš tiem sacīja: "Arī citām pilsētām Man jānes labā vēsts par Dieva valstību, jo tam Es esmu sūtīts." (Lūkas evaņģēlijs 4:42-43)

Jēzus bija lūgšanās un saņēma no Dieva, ka Viņam ir jāiet arī uz citu pilsētu. Tas nozīmē, ka tieši personīgajās attiecībās ar Dievu tu saņem Viņa vadību. Ja tu esi līderis un tev kaut kas neiet, varu simtprocentīgi apgalvot, ka neesi saņēmis Dieva vadību. Visiem neveiksminiekiem nav Dieva vadības. Tu to nevari saņemt no Dieva, ja nav pilnvērtīgas lūgšanas. Lūgšana ir nopietns laiks ar Dievu, kur tu iedziļinies un saņem Dieva vadību un saproti, ko darīt. Visu, ko mēs draudzē darām, es saņemu no Dieva lūgšanu kambarī.

6. Tikai ar lūgšanām tu spēj pakļaut savu miesu un darīt to, ko tu esi saņēmis lūgšanu kambarī.  

Ir divi iemesli, kāpēc kaut kas nenotiek. Viens no tiem ir, ka tu nesaņem vadību, bet otrs, ka tev nav spēka šo vadību izpildīt. Tev nav spēka neko izmainīt savā dzīvē, ja neesi pietiekami lūdzis Dievu. Es varu tev ieteikt kaut ko darīt, bet, ja tu pats neesi saņēmis no Dieva, tev nekas neizdosies. Personīgas attiecības ar Dievu ir pats svarīgākais.

Un Viņš nāk pie mācekļiem un atrod tos guļam un saka uz Pēteri: "Tātad jūs nespējat nevienu pašu stundu būt ar Mani nomodā? Esiet modrīgi un lūdziet Dievu, ka jūs neiekrītat kārdināšanā, gars ir gan labprātīgs, bet miesa ir vāja." (Mateja evaņģēlijs 26:40-41)

Miesa pati par sevi neko nedarīs, ja tu nelūgsi. Tev jācīnās lūgšanā līdz uzvarai, nepietiek tikai vienu reizi Dievu palūgt.

7. Pēc lūgšanām tu staigāsi pa ūdens virsu.

Un, ļaudis atlaidis, Viņš savrup uzkāpa kalnā Dievu lūgt. Un, kad vakars metās, Viņš tur palika viens pats.” (Mateja evaņģēlijs 14:23)

Bet gaiļos Jēzus nāca pie tiem, pa jūras virsu staigādams.” (Mateja evaņģēlijs 14:25)

Tad, kad tu esi bijis viens pret vienu ar Dievu, tu staigā virs problēmām. Tu esi nomazgāts un tīrs un emocionāli sakārtots. Kad tu nebūsi pavadījis laiku ar Dievu lūgšanu kambarī, tu saņemsi tik daudz mēslu, nepareizas emocijas un domas, ka netiksi ar tām galā. Tev nepārtraukti ir jāsaņem Dieva vadība, jāizcīna cīņa par sevi un arī par cilvēkiem.

“Kā briedis brēc pēc ūdens upēm, tā mana dvēsele brēc, ak, Dievs, pēc Tevis! Mana dvēsele slāpst pēc Dieva, pēc dzīvā Dieva. Kad es nokļūšu tur, kur es varēšu parādīties Dieva vaiga priekšā?” (Psalms 42:2-3)

Psalmists saka, ka viņa dvēselē un emocijās ir vēlme nokļūt tajā vietā, kur viņš būs lūgšanā, tajā vietā, kur viņš būs savās attiecībās ar Dievu, tajā vietā, kur slavē un pielūdz Dievu. Viņam bija iekšēja vēlme pēc tā. Kur dabūt iekšējo vēlmi? Mēs bieži grāmatās lasām, ka ir vajadzīgas slāpes pēc Dieva. Slāpes pēc Dieva nav jāgaida, ka tās atnāks pēkšņi no kaut kurienes, tās ir jāieaudzina. Tas, kas tu esi šodien, ir audzināšanas rezultāts bērnībā. Man nav jāpiespiežas ieiet lūgšanu kambarī. Ir reizes, kad man to negribās, bet kopumā man nav sevi jāpiespiež. Tas ir mans ieradums. Man ir slāpes pēc Dieva. Citreiz pat nevaru sagaidīt to laiku, kad varēšu ieiet kambarī, lai būtu ar Dievu. Lūgšanu kambaris ir jāieaudzina. Es no pašas pirmās dienas esmu regulāri lūdzis Dievu. Es sākumā nezināju, ko un kā lūgt. Lūdzu par mammu, tēti, māsu un citiem, kas man bija apkārt. Es nezināju, kā pareizi lūgt. Es lasīju Bībeli tikai tāpēc, ka tā ir jālasa, un sākumā daudz ko nesapratu.

Reiz, lasot Jongi Čo grāmatu, es sapratu, ka lūgšana ir atslēga atmodai. Tajā laikā es regulāri lūdzu Dievu 45-60 minūtes dienā. Bet bija šī reize, kad es sapratu, ka jāsāk vairāk lūgt Dievu, vismaz divas stundas dienā. Iedomājies, tagad man divas stundas šķiet par maz. Bet toreiz tas likās kā varoņdarbs. Divas stundas! Es nezināju nevienu cilvēku, kurš divas stundas lūgtu Dievu. Ja arī kāds lūdza, tad tas bija ļoti slepeni, neviens man to neteica. Es to saņēmu no Dieva un sapratu, ka man to vajag un tas būs vareni. Es domāju: Ja es to izdarīšu, tas viss man būs.” Tajā laikā es ar savu Opeli braucu uz mežu lūgt Dievu. Mani varēja jau pa gabalu dzirdēt, jo izpūtējā bija caurums. Ļoti labi atceros, tas bija pavasaris, aprīlis, tikko nokusis sniegs, kad es aizbraucu uz meža stigu, jo tur es viens pats gribēju divas stundas lūgt Dievu. Bet sanāca nolūgt aptuveni 45 minūtes. Man nebija plāna, kā es lūgšu Dievu. Man pašam bija jāiemācās un jāizdomā, kā lūgt Dievu. Es domāju: „Kā tas ir iespējams divas stundas lūgt Dievu?“ Tā bija pirmā reize, kad centos lūgt Dievu divas stundas, un sapratu, ka man ir jāizdomā sistēma, kā es lūgšu Dievu, jāmeklē informācija, kā to labāk izdarīt. Man nāca palīgā Sergeja Šidlovska un citu autoru grāmatas, es sapratu, ka man vajag izstrādāt sarakstus, izrakstīt Rakstu vietas un caur to lūgt Dievu. Es tos uztaisīju, liku iekšā mapītēs, lai mežā nesalītu, un lūdzu caur šiem sarakstiem un Rakstu vietām, un tādā veidā mans lūgšanu laiks sasniedza divas stundas, vēlāk jau trīs stundas.

Vairākus gadus man bija periods, kad es lūdzu Dievu katru dienu sešas stundas. Divas stundas lūdzu Dievu, divas stundas lasīju Bībeli un divas stundas lasīju kristīgo literatūru, studēju to. Visu es atzīmēju grafikā, tajā laikā es arī saviem grupas cilvēkiem liku aizpildīt grafiku ar lūgšanu laiku. Lai arī kur es būtu, es cēlos vienā laikā, sešos no rīta, un pavadīju laiku ar Dievu. Arī evaņģelizācijas tūrē pa Ukrainu es vienmēr atradu kādu vietu, kur būt ar Dievu. Pirmais, ko es prasīju vietējam mācītājam, bija sagatavot man vietu, kur es no rīta varu lūgt Dievu. Man tas bija ļoti svarīgi. Pēc laika es sāku saprast, ka man nevajag grafiku. Tas jau bija ieaudzināts un kļuvis par ieradumu, man vairs nebija jāpiespiežas lūgt Dievu. Es pats sevi biju izaudzinājis, Dieva lūgšana man bija kļuvusi par nepieciešamību. Šobrīd šai lietai es pieeju daudz brīvāk, man nav jāpiespiežas, man ir balanss starp lūgšanu, lasīšanu un studēšanu. Tas ir mans personīgais laiks ar Dievu. Arī tev ir jābūt savam personīgajam laikam ar Dievu.

Pie manis pienāca kāds cilvēks un jautāja: „Kā ir iespējams divas stundas lūgt Dievu?“ Es atbildēju: Tu tik ļoti nekoncentrējies un to ciparu, atslābinies, sāc lūgt pakāpeniski, pirmkārt, lasi Bībeli, studē to. Izlasi grāmatu “Personīgas attiecības ar Dievu”.” Šajā grāmatā sīki aprakstīts, kā lūgt Dievu, kā sev ieaudzināt pavadīt laiku ar Dievu. Izstudē un pielieto šo grāmatu! Tad tev būs spēks un vadība. Ieaudzini sevī lūgšanas garu! Lūgšana dara stipru! Šī suga citādi neaiziet, mēs citādāk nevaram tikt galā ar garīgiem spēkiem, kā vien ar lūgšanu. Galvenais ir, ka tu lūdz Dievu, protams, ir svarīgi, ka lūdz arī par tevi, bet, pirmkārt, lūdz tu pats. Tas ir pats svarīgākais katra kristieša dzīvē – personīgs laiks ar Dievu: Bībeles lasīšana, studēšana un Dieva lūgšana. Man nebija neviena, kurš man pateiktu priekšā, kā lūgt Dievu. Tikai pēc vairākiem gadiem, studējot dažādu mācītāju grāmatas, es sāku saprast, kā lūgt Dievu. Es sāku izstrādāt pats savu sistēmu, kā es lūgšu Dievu. Tajā laikā bija maz informācijas, taču šajā grāmatā “Personīgas attiecības ar Dievu” ir apkopots viss, studē to, mācies un pielieto to. Sāc kaut ar 15 minūtēm, sāc lūgt Dievu, sāc audzēt šo laiku. 15 zirgspēki ir maz, tas ir pietiekami tikai iesācējam. Ar to knapi pietiek. Es garantēju visiem: Tu kritīsi, ja neņemsi vērā to, ko es saku, bet, ja tu ņemsi vērā, tad tu celsies. Tu augstu celsies! Ja augstu celsies un pārtrauksi, tad zemu kritīsi.” Visa atslēga ir Bībele un lūgšana. Laiks ar Dievu mūsu draudzē ir gan Bībeles lasīšana un studēšana, gan lūgšana, pateicība, apliecināšana un arī pārdomas. Nevajag Dievu lūgt kā robotam, skaitīt tikai vienu iemācītu lūgšanu, piemēram, gadiem skaitīt tikai Tēvreizi. Tādas lūgšanas nedarbojas. Varbūt iesākumā tā var lūgt, bet vēlāk tev jāsāk pieaugt un pašam veidot savas, dzīvas attiecības ar Dievu.

Es zinu, ka šis vārds šodien ir tieši laikā gan vadītājiem, gan visiem draudzes locekļiem. Tev nesanāk tikai tādēļ, ka Dievs tevi nevar vadīt, iedot tev spēku, jo tu pietiekoši nelūdz Dievu. Ja mājas grupiņas vadītājs ir reālā Dieva klātbūtnē, tad viņš sarīkos tādu pasākumu, caur kuru cilvēki nāks pie Kristus; viņš būs saņēmis precīzi to, kas cilvēkiem ir vajadzīgs, un panāks to, ka cilvēki tiešām piedzīvos Dievu. Tu vari zvanīt, tikties ar cilvēkiem, bet tu nevari viņus aprūpēt, ja nelūdz Dievu par viņiem, jo tev nav, ko viņiem dot, tev nav Dieva vadības. Manā komandā ir 20 cilvēki. Zini, kāda ir Dieva vadība man attiecībā uz savu grupu? Nezvanīt un nelikties par viņiem ne zinis. Tāda ir mana Dieva vadība, un es to saņēmu caur lūgšanām, ka man jāliek viņi mierā, viņi jau ir izauguši un paši var tikt ar visu galā, viņiem pašiem ir jāatrod Dieva tuvums un Dieva vadība. Tagad ir laiks, kad viņiem pašiem jāizdomā, ko darīt, lai viņu kalpošana būtu auglīga, es nevaru visu mūžu aprūpēt savas grupas cilvēkus. Tāpat arī ģimenē ar maziem bērniem, sākumā jāmaina autiņbiksītes, jāmāca izteikt pirmos vārdiņus, jāmāca, kas ir auksts un karsts. Mazam bērnam pilnīgi viss ir jāpasaka priekšā, ko darīt un ko nedarīt. Kad bērns jau ir paaudzies, viņš pats zina, kas ir jādara, jo tas viņā jau ir ieaudzināts. Lūk, kāda ir Dieva vadība. Ja manas grupas cilvēkiem ko vajag, viņiem pašiem man jāzvana un jāmeklē palīdzība. Viņi vairs nevēršas pie manis ar stulbiem jautājumiem, kurus paši var atrisināt. Es labāk lūdzu Dievu tajā laikā, nekā atbildu uz viņu muļķīgajiem jautājumiem, uz kuriem viņi paši var saņemt atbildes lūgšanu laikā.

Mums ir kāds draugs Rīgā, mācītājs, kurš dzīvoja Černobiļā, kad bija sprādziens. Viņš tajā laikā bija narkomāns, iekļuvis tajā norobežotajā un pamestajā teritorijā, un dzīvoja zaļu dzīvi. Viņš teica, ka tur auga ļoti lielas magones. Cilvēki tika no šīs pilsētas izvesti, viss tika atstāts, cilvēki paņēma tikai dažas somas, visa iedzīve palika, un viņš teica, ka bija gadījumi, kad mājās varēja atrast glāzi vai pusglāzi ar zelta priekšmetiem. Lūk, radiācija. Viņš ir dzīvs un kalpo Dievam. Es nedomāju, ka šāds apstarots cilvēks var būt brīvs bez personīgām attiecībām ar Dievu. Tas tiešām ir Dieva brīnums. Draudze no kuras viņš nāk, atrodas mazā narkomānu pilsētā Ukrainā ar 25 000 iedzīvotāju kā Valmierā, un tajā ir 2000 locekļu. No šīs mazās narkomānu pilsētiņas pa visu Ukrainu un pat pasauli ir izgājuši misionāri. Bijušie narkomāni nu ir atvēruši savas draudzes un kalpo cilvēkiem, iepazīstinot viņus ar Dievu, notiek dziedināšanas un dzīves tiek izmainītas. Visi šie cilvēki ir tie, kuri pazīst Dievu un ir lūdzēji. Dievs darbojas to cilvēku dzīvēs, kuri kopj šo vēlmi un kuriem ir slāpes pēc dzīvā Dieva.

9. Ir jābūt sistēmai, kā lūgt Dievu.

Vakaros, rītos un dienvidū es nopūtīšos un žēlošos, un Viņš uzklausīs manu balsi. Viņš atsvabinās manu dvēseli no tiem, kas lielā pulkā ir ap mani, un dos man mieru, ka neviens man nespēs tuvoties.” (Psalms 55:18-19)

Vecās Derības laikā tempļos bija trīs lūgšanu laiki. Tā bija trešā stunda, sestā stunda un devītā stunda, pēc mūsu laika tas būtu 9.00, 12.00 un 15.00. Rītos, vakaros un dienas vidū viņi lūdza Dievu. Jau tad bija īpaša sistēma, kā lūgt Dievu.

10. Laiks ar Dievu tevi paaugstina.

Daniēlam bija īpaša vieta un laiks Dievam. Daniēls bija īpašs Dieva vīrs, kurš bija otrais cilvēks aiz tā laika pasaules valdnieka, šodien tas būtu kā Trampa labā roka. Zini, kāpēc Daniēls no verga tika paaugstināts līdz valdniekam ne tikai pār Babilonijas impēriju, bet arī pār Persijas impēriju? Tajā laikā tika izdots rīkojums un pieņemts likums, ka neviens nedrīkst lūgt citu dievu, kā vien zelta tēlu, ķēniņu. Ko darīja Daniēls, kad dzirdēja par šo rīkojumu?

“Kad Daniēls dzirdēja, ka ir izsludināts šāds rīkojums, viņš gāja savā namā, kur viņam bija augšistabā pret Jeruzālemi vērsti un atvērti logi un kur viņš nometās trīs reizes dienā ceļos, pielūdza un slavēja savu Dievu, kā viņš to visu laiku kārtīgi bija darījis.” (Daniēla grāmata 6:10)

Daniēls visu laiku trīs reizes dienā bija kārtīgi lūdzis un slavējis Dievu, un tā bija atslēga tam, ka viņš spēja tulkot sapņus, iemesls tam, ka viņš pārdabiskā kalpošanā spēja ietekmēt politisko situāciju impērijā. Tā bija vienīgā civilizētā impērija, kas faktiski pārvaldīja visu pasauli. Daniēls bija ļoti svarīgs Dieva cilvēks. Kur ir atslēga? Draugs, Daniēls bija Dieva vīrs. Bērniem droši var likt vārdu Daniels vai Dāvids. Nu un tad, ja citiem jau ir šāds vārds? Tas ir stiprs vārds, stipra personība, kura lūdz Dievu. Kāds vārds, tādi būs bērni. Vārdam ir nozīme, ja tu tam tici. Ja bērnam ieliek spēcīgu vārdu, tad viņu arī grib audzināt kā spēcīgu personību, bet ir arī cilvēki, kuri negrib audzināt, un tic, ka vārds pats radīs šo personību. Bet nekas pats no sevis nebūs, bērni ir jāizaudzina par spēcīgām personībām, vārds pats par sevi nenosaka, kāds būs tavs bērns.

Draugs, viss ir jāaudzina, sevi ir jāaudzina, bērni ir jāaudzina, bērnos ir jāieaudzina vēlme pavadīt laiku ar Dievu. Pat pagāni zina, ka cilvēkam vajag savu kluso laiku pārdomām, laiku ar sevi. Bet mēs zinām, ka šis laiks ir jāpavada arī ar Dievu, ne tikai ar sevi. Man nav neviena svarīga lēmuma, ko es būtu pieņēmis bez Dieva lūgšanas. Bieži ir tā, ka ienāk prātā ideja un pirmajā brīdī liekas, cik tas būtu forši, bet es palūdzu par to Dievu, paiet kāda stunda un es saprotu, ka tas nebūtu gan forši. Šādā veidā tu izbēdz no situācijām, kurās tev nevajadzētu nonākt. Tu saproti, ka Dievs to negrib un tev tas šodien nav vajadzīgs, bet, ja tev nav šis laiks, tu pieļauj tik daudz kļūdu, ka galu galā atkrīti pavisam no Dieva.

11. Jēzus lūdza pēc pulksteņa.

“Un, no rīta gaiļos cēlies, Viņš izgāja un nogāja kādā vientuļā vietā un tur Dievu pielūdza.” (Marka evaņģēlijs 1:35)

Tajā laikā gailis bija pulkstenis, tas tika izmantots kā modinātājs. Jēzus nepārtraukti saņēma Tēva vadību un stiprinājumu tieši caur lūgšanām. Eņģeļi Viņu stiprināja, lai Viņš pabeigtu Savu misiju virs zemes. Jēzus arī Savus 12 mācekļus izvēlējās, lūdzot Dievu. Ja Jēzus nebūtu lūdzis par mācekļu izvēli, Viņš visus būtu izvēlējies tādus, kāds bija Jūda. Ar visu lūgšanu Viņš izvēlējās šo vienu nodevīgo mācekli. Bez laika ar Dievu tu pieņem darbā ne tādus cilvēkus un dzīvo dzīvi vienās problēmās. Mēs runājam par kristieša dzīvi, garīgu dzīvi, ne par pasaulīgu dzīvi, bet kristieša dzīvi, kuru mēs spējam nodzīvot gara spēkā, pilnvērtīgu un auglīgu.

12. Pēterim bija konkrēts laiks un konkrēta vieta lūgšanai.

“Nākamajā dienā, kad tie bija ceļā un tuvojās pilsētai, Pēteris ap sesto stundu uzkāpa uz jumta lūgt Dievu.” (Apustuļu darbi 10:9)

Tu domā, kā Pēteris varēja uzkāpt uz jumta, bet Austrumu celtnēm uz jumta notika dzīve. Tā bija cita arhitektūra, un augšstāvā bija vieta, kur viņš Dievu pielūdza. Interesanti, ka Jēzus cēlās gaiļos un arī Pēteris pa dienu lūdza Dievu. Lūk, kāpēc Pēteris varēja kopā ar savu draudzi aiziet līdz galam. Tāpat Jēzus tikai ar lūgšanās iegūto spēku spēja iet un izciest krusta nāvi. Arī man reizēm ir lietas, kuras es savā dzīvē negribu mainīt, bet zinu, ja es par to lūgšu, tas notiks. Reizēm kļūst bail, bet Dievs zina, kas mums nāks par labu. Es zinu, ja tu kaut ko lūdz, tas noteikti piepildīsies. Pilnīgi noteikti tas notiks, ja tu par to lūdz. Ja mēs ko sirsnīgi lūdzam, tad tas noteikti notiks.

“Lūdziet, tad jums taps dots; meklējiet, tad jūs atradīsit; klaudziniet, tad jums taps atvērts. Jo ikviens, kas lūdz, dabū, un, kas meklē, atrod, un tam, kas klaudzina, taps atvērts. Jeb vai ir cilvēks jūsu starpā, kas savam dēlam, kad tas maizi lūdz, dotu akmeni? Jeb, kad tas zivi lūdz, tam dotu čūsku? Ja tad nu jūs, ļauni būdami, protat saviem bērniem dot labas dāvanas, vai tad jūsu Tēvs debesīs nedos daudz vairāk laba tiem, kas Viņu lūdz?” (Mateja evaņģēlijs 7:7-11)

Tiem, kas Viņu lūdz, Viņš dos daudz vairāk laba! Es gribu tevi aicināt: “Atgriezies savā lūgšanu kambarī, atgriezies pie sava laika ar Dievu!” Ļoti iespējams, ka tev vajag ieplānot konkrētu laiku, kad tu lūdz Dievu. Šobrīd man vairs nav konkrēts laiks lūgšanai, bet kādreiz man bija konkrēts laiks 6.00 no rīta, kad es cēlos un lūdzu Dievu. Varbūt tev šodien klibo attiecības ar Dievu tieši tādēļ, ka nav konkrēts laiks un vieta, kur to darīt. Varbūt tev vajag kaut ko pamainīt lūgšanās. Pastudē grāmatu “Personīgas attiecības ar Dievu”, paskaties sprediķus par šo tēmu vai Bībeles skolas nodarbības. Mācies, kā pilnvērtīgi pavadīt šo laiku, esi brīvs, neiespringstot ej Dieva klātbūtnē, lūdz mēlēs, tā arī ir svarīga lūgšanu sastāvdaļa. Ja tu neesi sācis kārtīgi pavadīt laiku ar Dievu, tad no šīs dienas pieņem lēmumu, ka tev ir laiks un vieta lūgšanai. Pat ja nesanāk tajā laikā, ņem citā un cīnies šo stundu, kamēr izveidosies ieradums meklēt Dieva vaigu. Ikreiz, kad tu iziesi no lūgšanu kambara, tavs vaigs spīdēs, tu lūgsi, kā Jēzus lūdza, tik spēcīgi, ka sviedri tecēs kā asins lāses, tu beigsi un tavi vaigi staros, un tu būsi Dieva vadīts. Tu varbūt negribi lūgt, bet tu to izdari un spēj staigāt pa ūdens virsu! Slava tev, Dievs, slava Tev, dzīvais Dievs, mēs Tevi mīlam, Dievs! Mēs pieņemam Tavu vārdu. Mēs pieņemam Tavu gribu un vēlamies būt izslāpuši pēc Tava vārda, Tava Gara, pēc Tevis, Dievs. Mēs esam gatavi maksāt pilnu cenu, lai iepazītu Tevi, lai gūtu panākumus un uzvaras pār sevi, pār apstākļiem un celtu Tavu valstību, Kungs. Āmen.

Mācītāja Mārča Jencīša sprediķi “Pats svarīgākais – personīgas attiecības ar Dievu” pierakstīja un rediģēja draudzes “Kristus Pasaulei” redakcija
Comments