TEKSTA MATERIĀLI‎ > ‎Svētrunas‎ > ‎

Pats labākais – kalpot Dievam!

Publicēja 2018. gada 13. nov. 11:54Līga Paņina   [ atjaunināts 2018. gada 14. nov. 07:37 ]
Ziņas datums 13.11.18.

Šie ir mācītāja, Dāvida dēla, Jeruzālemes ķēniņa, vārdi. "Ak, niecību niecība!" saka mācītājs. "Ak, niecību niecība! Viss ir niecība!” (Salamans mācītājs 1:1-2)

Ja tu lasīsi Salamana mācītāja grāmatu, tad tu ar vārdu ‘niecība’ saskarsies vairākus desmitus reižu. Salamans šajā laika periodā bija depresīvs, viņš bija atkāpies no dzīvā Dieva. Šajā laika periodā viņš vairāk godāja savu sievu svešzemju dievus, nekā Jehovu, Jahvi, vienīgo Dievu, kas radījis debesis un zemi. Šai grāmatai ir raksturīgi tieši vārdi ‘niecību niecība’. Bībelē Salamana grāmatas ir trīs – „Augstā dziesma”, „Salamana pamācības” un „Salamans mācītājs”. Tiek uzskatīts, ka viņš šīs grāmatas ir uzrakstījis savos trīs dzīves posmos. „Augsto dziesmu” – jaunībā, „Salamana pamācības” – brieduma gados, „Salamans mācītājs” – dzīves noslēguma gados, un šis bija laiks, kad viņš jau bija atkāpies no Dieva. „Salamana mācītāja” grāmata izpauž cilvēka garīgo stāvokli, ko viņš ir izlicis uz papīra; grāmatai nav nekādas struktūras. Kad tiek rakstīts kāds konkrēts darbs, tad tam ir ievads, iztirzājums un noslēgums. Noteikti, ka ir kādi teologi, cilvēki, kas ir kārtojuši šo grāmatu un centušies tai piešķirt jēgu. Grāmata laika gaitā ir tikusi pārveidota un tāda līdz mūsdienām arī nonākusi. Man tā šķiet, ka šī varētu būt visnekārtīgākā grāmata Bībelē. Kāpēc? Jo tā ir dienasgrāmata, kur Salamans uz papīra ir uzlicis savas pārdomas, savus meklējumus, savus pārdzīvojumus. Vai mūsu vidū ir tādi cilvēki, kas raksta dienasgrāmatu? Kādi desmit ir; tas ir pietiekami daudz. Interesanti, ka šajā posmā, kad viņš bija atkāpies no Dieva, pamatā dominē vārdi, ka viss ir niecība un nekam nav jēgas. Kam nav nekādas jēgas? Salamans gribēja kaut vienreiz izjust prieku, tas nozīmē, ka viņam nebija prieka. „Augstajā dziesmā” un „Salamana pamācībās” es redzu kaut ko citu, es redzu citu Salamanu.

Tad es domāju savā sirdī: nu tad es gribu vienreiz izjust prieku un baudīt dzīvi! Bet redzi, arī tā bija niecība.” (Salamans mācītājs 2:1)

Šorīt Delfi blakus ziņai par Maira Brieža uzvaru bija cita ziņa, ka Latvijā ir nodibināta jauna biedrība. Uzņēmumu reģistrs to sākotnēji noliedza un neļāva reģistrēt, bet tas tika pārsūdzēts, notika tiesa, un šo biedrību atļāva reģistrēt. Šīs biedrības mērķi ir izņemt Dieva Vārdu no Satversmes un no visa iespējamā un legalizēt marihuānu. Kārtējā liberāļu vai LGTB biedrība, kas nez no kurienes ir sponsorēta, lai uzspiestu mums savas nejēdzības, šīs sātaniskās perversijas. Domāju, ka daudziem jauniešiem šis patiks, ka būs legalizēta marihuāna. Viņi jutīsies līdzīgi kā Salamans, kas vienreiz gribēja izjust prieku. Cilvēki nerunā par attiecībām ar Dievu, lai izjustu prieku, nav pat runa par kalpošanu cilvēkiem, lai izjustu prieku. Cilvēki grib izjust prieku, kura nav; viņi dzīvo, bet prieka nav, viņi pielūdz elkus, viņiem it kā ir viss, bet kaut kā trūkst. Šajā brīdī es nerunāju tikai par Salamanu, bet par katru, kas ir dievkalpojumā un skatās mani internetā. Varbūt arī tu gribi izjust prieku? Pie zālītes mēs vēl atgriezīsimies, jo Salamans mēģināja arī to, varbūt ne tieši marihuānu, bet kaut ko līdzīgu. Viņš gribēja izjust prieku un baudīt dzīvi, bet tas viss arī bija niecība.

Ir cilvēki, kas kādu brīdi vai vairākus gadus ir ar Dievu, un to var redzēt viņu sejās, viņi kalpo cilvēkiem. Paiet laiks, viņi kļūst drūmāki, pēc tam sāk aprunāt un kurnēt. Parasti viņi teiks, ka nevis viņi aprunā, bet mēs esam tie, kas aprunā. Tādi cilvēki viens otru atrod, sačupojas un nekādīgi nevar šķirties, jo viņiem ir viens mērķis, viņi pat ir no vienas draudzes nākuši. Viņi kaut ko meklē. Viņi sen vairs nav draudzē, viņiem sen vairs nav prieka, un viņus kā magnēts pievelk tādi paši. Viņi ir bijuši šeit un nekādīgi vairs nevar šķirties. Viņi, iespējams, nav pat vairs ar Dievu, bet nekādīgi nevar šķirties no draudzes, jo viņi zina, kur bija piepildījums. Viņi sirdī zina, līdzīgi kā Salamans, kas gribēja baudīt prieku, ka šeit bija Dievs. Šie cilvēki ir aizgājuši no Dieva, viņi dzer, smēķē zālīti, ir ārlaulības attiecībās, dzīvo bezdievīgu dzīvi, bet viņi nekad neaizmirsīs, ka viņi ir bijuši šeit. Viņi nekad neaizmirsīs to, kā bija, esot normālās attiecībās ar Dievu, jo nav nekā labāka, kā kalpot Dievam.

Analizēsim, kādā veidā Salamans centās iegūt prieku, labsajūtu, baudu un atrast dzīves jēgu. Kur un kā viņš to darīja, kur viņš to meklēja? 

Par smiešanos man bija jāsaka: tu esi neprātīga! un par prieku: kam tu deri?” (Salamans mācītājs 2:2)

Salamans meklēja piepildījumu priekā. Kā tas varētu izskatīties šobrīd? Piemēram, „Comedy Club”, Baiba Sipeniece, Krauze, visi mūsu humoristi. Salamans bija bagātākais cilvēks pasaulē, un viņš varējā uzaicināt jebkādas teātra grupas, jebkādus komiķus un baudīt no viņu priekšnesumiem, bet viņa secinājums bija: tas ir niecība. Viņš meklē, viņš pamēģina to un šo, un tas ir niecība.

„Tad es savā sirdī apņēmos savu miesu labi iepriecināt ar vīnu, tomēr tā, ka mans prāts paturētu manas rīcības virsvadību, un tad nodoties neprātam, līdz kamēr es redzētu, kas cilvēku bērniem būtu tas labākais un kas viņiem būtu jādara zem debess viņu īsajā dzīves laikā.” (Salamans mācītājs 2:3)

Salamans nolēma piedzerties, un ne jau vienu reizi. Viņš nolēma dzert, vienkārši dzert. Atceros kādu zēnu, kurš gāja prom no draudzes, viņš aizgāja ļoti godīgi, pareizi, nevienu neaprunāja. Viņš tā arī teica: „Es gribu tagad tā – pīpēt zālīti un dzert šņabi. Es gribu tā padzīvot. Pēc tam skatīšos, kā būs.” Viņš godīgi atzinās un aizgāja. Viņā bija kaut kas no Salamana. Tajā pašā laikā Salamans saka, ka plāno tikai tik daudz piedzerties, lai prāts paturētu rīcības virsvadību. Alkohola reibumā tu vairs nevari kontrolēt savu prātu. Tu dari lietas, ko vairs nekontrolē. Viņš nodevās tam un vēlāk secināja, ka tas viss arī ir niecība. Tad viņš ķērās pie nākamā.

Es uzsāku lielus darbus; es uzcēlu sev mājas, es dēstīju sev vīna dārzus. Es sev stādīju dārzus un parkus un dēstīju tur dažādus augļu kokus. Es sev izraku ūdens dīķus, lai no turienes apūdeņotu mežus ar tajos spēcīgi augošajiem kokiem. Es pirku kalpus un kalpones, un man bija arī kalpu saime, kas bija dzimusi manā mājā, un man piederēja liellopu un sīklopu ganāmpulki lielākā daudzumā nekā visiem tiem, kas bija bijuši pirms manis Jeruzālemē. Un es sev sakrāju kaudzēm sudrabu un zeltu, dārgumus no ķēniņiem un no zemēm, sagādāju sev dziedātājus un dziedātājas un - kas mēdz būt cilvēku galvenā iekāre - sievas sievu galā.” (Salamans mācītājs 2:4-8 )

Man ir nācies pabūt tuvākās un tālākās valstīs, dažādās vietās un pilsētās. Tajās visās un īpaši Latvijā var redzēt, kur ir bijušas baronu muižas. Kā tu zini, latviešu tauta brīvību ir redzējusi ļoti īsu laika posmu. Mēs vairākus simtus gadu bijām dzimtzemnieki, un baroni uz mūsu sviedriem cēla sev dārzus, muižas un pilis. Daudzās pilsētās šobrīd atjauno šīs muižas. Siguldā vien ir kādas četras bīskapu pilis. Visas šīs pilis ir cēluši baroni. Viņi bija virsvadībā, un mēs bijām kalpu tauta. Pavēro šīs muižas un dārzus, kādus viņi ierīkoja. Ja tu ieiesi Turaidas muzejrezervātā, redzēsi atjaunotu muižu ar dīķiem, ar zivju audzētavām. Tu redzēsi, ka tā ir kā paradīze zemes virsū. Šie cilvēki sev apkārt radīja kaut ko līdzīgu debesīm. Viņi vēlējās baudīt debesis šeit virs zemes. Tā ir dzīvojuši Romas ķēniņi, imperatori, Jeruzalemes ķēniņi un viņu vasaļi, padotie, līderi, un tā vienmēr ir dzīvojuši cilvēki, tādi kā Salamans, kuri nepazīst Dievu, bet meklē piepildījumu citur, viņi rada sev apkārt tādu kā paradīzi. Arī Salamans nolēma sev apkārt radīt „debesis zemes virsū”, bet galu galā viņš saka, ka tas viss arī ir niecība. Salamans nolēma kļūt ārkārtīgi bagāts. Es apbrīnoju cilvēkus, kuri nāk pie Kristus, par viņiem lūdz Dievu, viņiem sāk veikties, tūlīt palielinās ienākumi, paveras iespējas atvērt biznesu. To viņi šeit ir sapratuši, Dievs viņus ir atbrīvojis, parādīts ir ceļš. Tiklīdz viņiem sāk iet labāk, tā vairs nav laika mājas grupiņai, nav laika kalpot cilvēkiem, un viņi atgriežas tādā pašā stāvoklī, no kāda viņi ir nākuši. Viņi sāk kalpot mantai. Nākamais, ko es lasīju par Salamanu, – sievas sievu galā, cilvēku galvenā iekāre. Tas neattiecas tikai uz vīriešu iekāri pret sievietēm, tas attiecas arī uz sieviešu iekāri pret vīriešiem. Šodien - arī vīrietim pret vīrieti un sievietei pret sievieti. Tikko žurnālā „Privātā dzīve” pusotra lappuse bija veltīta lesbiešu attiecībām un mazs stūrītis iedalīts pasākumam „Dievs, svētī Latviju”. Paldies Dievam par to stūrīti. Cik daudz ir to, kuri atstāj Dievu nepareizu laulību dēļ. Tu vari domāt, ka tevi jau tas neietekmēs, bet būs kā tajā anekdotē: meita aiziet pie ārsta un saka: „Manai mammai, kad viņa bija stāvoklī ar mani, uz galvas uzkrita plašu atskaņotājs, patafons, bet mani tas nekādīgi neietekmē, neietekmē, neietekmē...” Nepareizas laulības tevi ietekmēs. Var redzēt, kā cilvēks kļūst dīvaināks un dīvaināks, sāk kalpot dažādām dīvainām lietām un aizmirst par kalpošanu Dievam. Bet pats labākais ir kalpošana Dievam! Nav nekā labāka! ATGRIEZIES IERINDĀ! Atgriezies vietā, kur tu kalpoji Dievam, vietā, kur tu esi attiecībās ar Viņu, harmonijā ar Viņu. Pats labākais ir kalpot Dievam!

Un neko no tā, ko manas acis iekāroja, es tām neatrāvu; es neliedzu savai sirdij arī nekādu vēlēšanos, jo manai sirdij vajadzēja priecāties par visu manu paveikto darbu, un tā bija mana alga par visām manām pūlēm.” (Salamans mācītājs 2:10)

Neko, ko Salamans redzēja un iekāroja, viņš neatrāva no sevis. Tas nozīmē, ka Salamans uz vecumu nojūdzās. Viņš kļuva kārīgs, depresīvs, bez miera, un viņš nolēma meklēt to citur – elku pielūgsmē, kalpošanā elkiem, svešiem dieviem, seksā, pornogrāfijā, alkoholismā, marihuānā, narkotikās. Viņš saka, ka viņš sev neko neatrāva. Viņš bija ārkārtīgi bagāts, viss viņam bija iespējams, visas tiesu sistēmas bija viņa „kabatā”, jo viņš bija bagātākais un gudrākais ķēniņš tajā laikā.

Bet, kad es nu pārbaudīdams uzlūkoju visus savus darbus, ko manas rokas bija veikušas, un pūles, kuras es biju tajos ieguldījis, tad - ak vai! - viss bija tukšums, niecība un vēja ķeršana, un nekad nekur nav nekāda ieguvuma zem saules. Tad es veltīju visu savu uzmanību tam, lai tiešām izprastu dziļākās gudrības nozīmi līdzās muļķībai un neizpratnei. Jo ko tad tas cilvēks darīs, kas nāks pēc manis, pēc ķēniņa? To pašu, kas jau sen tāpat ir darīts.” (Salamans mācītājs 2:11-12)

Vispār jau viņš varēja arī pamēģināt pašnāvību, jo viņam nebija jēgas dzīvot. Tikai neņem šo visu nopietni, nevajag mēģināt pašnāvību, jo tā var izdoties, un tad būs ziepes - būsi ellē, degsi elles ugunīs. Dievs Salamanu bija apveltījis ar gudrību, kāda nebija bijusi citiem cilvēkiem, viņš bija gudrākais cilvēks, viņš bija apveltīts ar šādu Dieva svētību, bet viņš gribēja vēl dziļāku gudrību. Ir cilvēki, kuri iedziļinās ezotērikā, mācās piecās akadēmijās, klausās dažādas lekcijas. Cilvēki, kuri vienmēr mācās un nepielieto to savā dzīvē. No dažādiem zinātnes sasniegumiem, kurus šodien mēģina ieviest mūsu skolās, man nāk vēmiens. Miljoniem eiro tiek ieguldīti zinātnē, un gala rezultātā zinātnieki mums pavēstī, ka vīrietis nemaz nav vīrietis un sieviete nemaz nav sieviete. Bet tas taču ir tik vienkārši – aizej mājās, noģērbies un pie spoguļa paskaties. Tāds bija arī Salamans, kurš pētīja zinātni līdz absurdam, un vēlāk viņš secina, ka arī tas viss ir sviests, arī tas viss ir niecība.

Draugs, es vēlos tev aiztaupīt sabojātu dzīvi, laiku, līdzekļus, nervus, smadzeņu šūnas un veselību. SĀC ŠODIEN KALPOT DIEVAM! Tev nav jāiziet cauri visām šīm nedienām kā Salamanam, tev nav jākļūst vecam un nederīgam kā viņš, jo tu jau šodien vari nodot savu dzīvi Dievam!

Lūk, atslēgas pants!

Gala iznākums no visa ir šāds: bīsties Dieva un turi Viņa baušļus, jo tas pienākas katram cilvēkam!” (Salamans mācītājs 12:13)

Visās šajās nodaļās ir aprakstītas Salamana žēlabas. Viņš saka, ka viss ir slikti, viss ir izmēģināts, grēkots līdz ārprātam, un nekas no tā nedod piepildījumu. Salamans saka, ka tas viss ir mēsli un niecība. Šajā pantā viņš secina, ka nav nekā labāka par kalpošanu Dievam. Viņš izmēģināja visu un galu galā atzina, ka nav nekā labāka. Atceries: nav nekā labāka par kalpošanu Dievam! Neeksistē nekas tāds, kas varētu būt labāks par kalpošanu Dievam.

Šogad es nedevos atpūtā ārpus Latvijas robežām, jo bija daudz darāmu lietu, kuru izpildi nevarēja pārcelt uz vēlāku. Es tev vēlos pastāstīt par savām izjūtām, kuras novēroju pie sevis, baudot atvaļinājumu. Piemēram, pagājušajā gadā es uz nedēļu biju apmeties kādā mazā Itālijas kūrortpilsētā pie Vidusjūras. Toreiz ceļoju ar automašīnu un braucu, kur vien gribēju. Pretī jūras līcim bija labi redzams vulkāns Vezuvs. Ūdens bija silts, vakaros varēju vērot skaistu saulrietu, pa dienu sauļoties, peldēties un ēst vīnogas. Visu šo atvaļinājuma laiku varēju relaksēties un baudīt lielisko mirkli, taču pāri visam es nejutos piepildīts. Es atpūtos tāpēc, ka tas man bija nepieciešams. Lai gan atpūta bija patīkama, es nejutos gandarīts. Bija brīži, kad izdevās aizmirsties no visa, tāpat vien priecāties un baudīt, bet es neteiktu, ka šis baudījums mani darīja laimīgu. Tas bija tāpēc, ka es sirdī skaidri zināju - es jūtos piepildīts, kalpojot Dievam, pavadot laiku ar Viņu lūgšanu kambarī, atrodoties draudzē un slavējot Dievu, sludinot, braucot evaņģelizācijas tūrēs no pilsētas uz pilsētu, organizējot Tautas lūgšanu sapulci un tā tālāk. Šis prieks un miers, ko dod Dievs, ir absolūti citādāks nekā tas, ko sniedz dažādas pasaulīgas baudas. Jā, arī ceļojums ir bauda dvēselei, kas var dot īslaicīgu prieku, bet paiet laiks, un tu atgriezies savā sākotnējā stāvoklī, līdzīgi kā Salamans. Viņš izmēģināja visu, taču nesaņēma piepidījumu.

Svētā Gara piepildījums, ko tu saņem, kalpojot Dievam, nenozīmē emocionālu mieru. Tas nenozīmē arī to, ka tev nebūs bailes un būs komforts. Šis viss sasaucas ar sprediķi, kuru sludināju pagājušajā reizē, - “Pasīvais pozitīvisms”. Cilvēks ļoti bieži cenšas justies mierīgs vidē, kur miera nav. Dieva miers - tā ir stabilitāte, neatkarīgi no izjūtām. Dieva miers nav iekšēja izjūta. Jā, arī mieru Dievs dod, taču ne vienmēr tu pilnībā sevī jutīsi īpašu svētlaimības stāvokli. Šī ir nemitīga cīņa! Tā ir nemitīga virzība uz priekšu, dvēseļu glābšana un kalpošana Dievam, arī atpūšoties. Piepildījums nav visās tajās blakus lietās, kuras Dievs ir devis. Piepildījums nav laulībā, finansēs, ceļojumos vai kur citur. Cits noklīst, sāk baudīt alkoholu, un tam visam ir sekas. Ir arī pozitīvas baudas. Piemēram, šodien mēs ar kalpotāju komandu brauksim uz kādu Siguldas atpūtas kompleksu, lai kopā vakariņotu, dotos pirtī un atpūstos. Jā, arī tur droši vien kāds uz pavisam neilgu brīdi jutīsies piepildīts, kad bez steigas varēs relaksēties uz pirts lāvas, bet šī sajūta ātri vien pazudīs un tās vietā atgriezīsies vecās domas un stāvoklis, kādā cilvēks reāli atrodas. Mierā, harmonijā un stabilitātē tu vari būt tikai tad, ja zini, ka no savas puses dari visu, kas jādara. Tu vari justies labi, ja tiešām tici un zini, ka vislabākais dzīvē ir kalpot Dievam un citur tādu piepildījumu neatrast.

Ja gribi, ej un pamēģini dzīvot kā Salamans! Godīgi sakot, man Salamans mācītājs nekad nav paticis, un arī šī Bībeles daļa man nepatīk. Es cenšos šo grāmatu izlaist, bet tāpēc vien, ka tā ir Bībelē, tomēr lasu. Pagājušajā nedēļā, lasot šo grāmatu, es sapratu vairākas lietas, un Dievs uz mani runāja. Es sapratu, ka pat tā laika gudrākais cilvēks atzina, ka nav nekā labāka par kalpošanu Dievam. Tas ir pats labākais neatkarīgi no tā, kā tu jūties. Tev nav nepieciešams nekāds īpašais miers. Draugs, tu esi karalaukā. Kāds gan miers tev apkārt var būt? Mūsu draudzes jaunā slavēšanas dziesma ir fantastiska. Tās vārdi ir mūsu atbilde velnam.

Nupat bija mana vārda diena. Ik pa laikam kāds man uzdāvina sudraba vai pat zelta monētiņu. Man mājās ir monētu kolekcija. Jau pusaudža gados es kolekcionēju monētas un papīra naudu. Iespējams, iemācījos to no kāda skolasbiedra. Man tas viss ļoti patika. Es neesmu kolekcionārs, man mājās nav kataloga, un pats arī neko daudz no tā nesaprotu un ar lupu nepētu, bet laiku pa laikam labprāt nopērku kādu sudraba monētiņu, ko pielikt klāt savai kolekcijai. Šobrīd esmu sakrājis diezgan daudz monētu. Tās man glabājas atsevišķā kastītē, kuru labprāt parādu ciemiņiem. Katru reizi, kad nopērku jaunu monētiņu, es priecājos. Reiz nopirku Maskavas 80. gada olimpiādei veltītu sudraba monētu komplektu. Tās ir ļoti skaistas piecu un desmit rubļu monētas ar sertifikātu un Padomju ģerboni. Kad es šo kolekciju iegādājos, jutos ļoti priecīgs. Man arī tagad tās patīk, un šad tad vēl aplūkoju. Pēdējo reizi, kad paņēmu rokās šīs monētu kastītes, tās bija noklātas ar putekļiem. Sieva man uzdāvināja vienu sudraba monētiņu, lai iepriecinātu, bet izrādījās, ka tāda man jau bija. Šīs monētas vienkārši ilgu laiku netika pētītas, tāpēc tas arī bija aizmirsies. Ir dažādas lietas un prieki, ko Dievs mums dod, lai mēs tos varētu baudīt, taču tas nav pats labākais dzīvē. Šīs baudas pieviļ, ja tu koncentrējies tikai uz tām. Kad tu koncentrējies uz kalpošanu Dievam, tu saproti, ka tas ir pats labākais. Dievs ir labs. Kad noskaties labu filmu, tu vēlies to skatīties vēl un vēl, taču diezgan reti mēs atrodam tādu, kas mūs spēj īpaši aizraut. Dažkārt tu aizej ar draugiem uz kino, taču tavas domas ir pavisam kur citur. Tev nav piepildījuma no tā, jo vienīgais piepildījums, draugs, ir Dievā. Šis piepildījums ir personīgās attiecībās ar Dievu, draudzē un kalpošanā cilvēkiem. Viss ir ļoti vienkārši!

“Un Viņš tos atstāja un atkal nogāja un lūdza Dievu trešo reizi, tos pašus vārdus sacīdams. Tad Viņš nāk pie Saviem mācekļiem un saka uz tiem: "Jūs arvien vēl guļat un dusat! Redzi, tā stunda ir klāt, Cilvēka Dēls tiek nodots grēcinieku rokās.”” (Mateja evaņģēlijs 26:44-45)

Mājās tu vari pārlasīt šīs grāmatas 24. un 25. nodaļu. Tajās ir aprakstītas dažādas līdzības, par kurām Jēzus stāstīja, piemēram, par kalpu, kura kungs aizceļoja un viņam uzticēja gādāt par saimes ļaudīm un dot barību laikā. Tajā ir arī līdzība par desmit jaunavām, no kurām piecas bija gudras un piecas muļķes, jo vienas paņēma līdzi eļļu, bet otras nē. Tur pat ir līdzība par kungu, kurš aizceļoja un iedeva saviem kalpiem talentus, kurus pārvaldīt un pavairot. Šīs līdzības ir rakstītas cita pēc citas, un tajās visās ir redzams viens rezultāts. Tie cilvēki, kuri bija uzticami Dieva lietās, iegāja Debesu valstībā, bet tie, kuri nebija, nogāja ellē. Es jums paskaidrošu līdzību par desmit jaunavām.

Tad Debesu valstība būs līdzīga desmit jaunavām, kas ņēma savus lukturus un izgāja līgavainim pretim. Bet piecas no tām bija ģeķīgas, un piecas bija gudras. Jo ģeķīgās ņēma savus lukturus, bet eļļas tās nepaņēma sev līdzi. Bet gudrās paņēma sev līdz ar lukturiem arī eļļu savos traukos. Kad līgavainis kavējās nākt, tad viņas visas iesnaudās un gulēja. Bet nakts vidū balss atskanēja: redzi, līgavainis nāk, izeita viņam pretim. Tad visas jaunavas cēlās un sakārtoja savus lukturus. Bet ģeķīgās sacīja gudrajām: dodiet mums no savas eļļas, jo mūsu lukturi izdziest. Bet gudrās atbildēja un sacīja: tā ne, lai nepietrūktu mums un jums, bet noeita labāk pie pārdevējiem un pērciet sev. Un, kad tās aizgāja pirkt, nāca līgavainis, un, kas bija gatavas, iegāja ar viņu kāzās, un durvis aizslēdza. Pēc tam atnāca arī pārējās jaunavas un sacīja: kungs, kungs, atdari mums! Bet tas atbildēja un sacīja: patiesi es jums saku: es jūs nepazīstu.” (Mateja evaņģēlijs 25:1-12)

Tas bija kāzu laiks. Šīs jaunavas, līgavas draudzenes, devās pretī līgavainim. Viņš varēja nākt jebkurā brīdī. Bija tumsa, un katrai jaunavai bija līdzi paņemts eļļas lukturis. Piecas no šīm jaunavām bija gudras un paņēma līdzi arī eļļu rezervei, bet otras piecas nepaņēma. Kad līgavainis nāca, viņas visas izgāja tam pretī. Pēkšņi piecām jaunavām, kuras nepaņēma līdzi eļļu, izdzisa lukturi un viņas vairs neredzēja ceļu. Viņas lūdza eļļu tām piecām jaunavām, kuras bija paņēmušas līdzi eļļu: “Dodiet arī mums no savas eļļas.” Šīs gudrās jaunavas nepiekrita un teica, lai pašas iet pirkt savu eļļu. Kamēr neapdomīgās jaunavas devās pirkt eļļu, tikmēr durvis tika aizvērtas. Kad jaunavas atgriezās, viņas klauvēja pie aizvērtajām durvīm, un Jēzus teica: “Es jūs nepazīstu. Kas jūs esat?”

Kas ir šī eļļa? Kas ir šie talenti? Par ko Jēzus runā? Kas ir tas, ko Jēzus mums saka caur šīm līdzībām? Eļļa ir darbība. Es neticu, ka remdens kristietis var aiziet līdz debesīm. Neviens šo eļļu tev nevar iedot, kā vien tu pats attiecībās ar Dievu un kalpošanā. Visas šīs līdzības runā tikai par vienu lietu. Tās runā par mūžīgi neatceļamiem darbiem. Tie ir mūžīgi neatceļami darbi pēc tam, kad tu esi iepazinis Jēzu Kristu. Šie neatceļamie darbi ir personīgas attiecības ar Dievu, draudze un kalpošana. Tie ir tava eļļa, stabilitāte un miers. Nekādas haltūras, novirzīšanās un zemes baudas, kuras Dievs mums ir devis, ka mēs tās baudām, nevar kļūt par mūsu dzīves pamatu, pretējā gadījumā mēs nolaižamies tādā pašā stāvoklī kā Salamans, kurš meklē, neatrod un tikai dzīves beigās atzīst, ka tomēr pats labākais ir kalpot Dievam.

Pagājušajā sestdienā es dabūju Straupes pils bildīti, kuru tagad arī rādu evaņģelizācijas tūrēs pa Latviju. Blakus Straupes pilij ir uzbūvēta baznīca, kurā man iedeva šo bildīti. No rīta, braucot uz evaņģelizāciju Valmierā, es izkāpu šeit, lai piecas minūtes pastaigātos. Kāds jauns vīrietis Miks pieskrēja pie manis un vaicāja: “Hei, vai jūs gribējāt tikt baznīcā?” Izrādījās, ka viņš mani pazīst un agrāk ir bijis narkomāns un dzērājs, bet tagad viņš apmeklē, lūk, šo draudzi, kalpo tajā un mācās par mācītāju Lutera akadēmijā. Kāpēc es to šobrīd stāstu? Šajā pašā vietā kādreiz bija Straupes narkoloģiskais dispansers. Tā bija vieta, uz kuru paši par saviem līdzekļiem brauca dzērāji un narkomāni, lai varētu atiet no organismā uzņemtajām vielām. Tur viņus lika pie sistēmas, deva vitamīnus, miega zāles, ēdienu utt. Kad cilvēks kļuva normālāks, viņš varēja doties uz kopējo palātu. Es šajā vietā biju divas reizes. Abas šīs reizes man bija kaut kas lielisks. Tas bija vasarā, kad es dzēru visvairāk un pat pārvietojos rāpus. Māsa mani iemānīja mašīnā, paņēma līdzi alus pudeles un aizveda uz Straupi, pati sedzot visus izdevumus. Apmēram desmit dienas es biju skaidrā prātā. Kā gan tik pozitīvu notikumu varētu aizmirst? Man gribējās atgriezties tajā vietā, jo tur es jutos labi. Mani desmit dienas kārtīgi baroja un aprūpēja. Kad biju vēl reibumā, es aizgāju uz šo baznīcu, kas atrodas blakus, un sapratu, ka tur kaut kas ir. Es tur biju divas reizes. Ikreiz, kad man sanāk braukt šai vietai garām, es gandrīz vienmēr apstājos, jo mani velk atpakaļ pie šīm vietām, un pastāstīšu, kāpēc.

Ņujorkā ir kāds cilvēks, Bils Vilsons. Viņš kalpo bērniem, tā ir redzama, ļoti liela kalpošana. Viņu pašu sešu gadu vecumā mamma pameta. Viņš ar mammu devās uz veikalu, un mamma viņam pateica: “Pasēdi te uz brīdi (uz ielas apmales).” Mazais puisītis apsēdās un gaidīja mammu, bet viņa vairs neatnāca. Šobrīd viņš ir izaudzis liels, un viņš kalpo bērniem. Un viņš pats saka, ka viņš reizi gadā atbrauc uz šo pašu vietu un apsēžas uz šīs pašas apmales un sēž. Tāpat arī es atbraucu uz šo vietu un baudu no tā, bet tā nav tikai baudīšana, tam visam ir dziļāka doma. Vilsons saka: “Tādā veidā es atsvaidzinu dedzību kalpot bērniem.” Tas ir tad, kad tu atceries, kur tu pats esi bijis, un atceries, no kurienes Dievs tevi ir izglābis. Un tu zini, ka tev ir apkārt ir cilvēki, kuriem ir nepieciešama palīdzība, kuri ir izslāpuši pēc Dieva, kaut arī daudzi to vienkārši noliedz. Bībelē saka, ka druvas ir baltas un gatavas, bet pļāvēju ir maz. Visapkārt ir cilvēki, kuri to vien gaida, kad tu viņus uzrunāsi. Un nav nekā labāka kā kalpot Dievam. Personīgas attiecības ar Dievu, draudze un kalpošana cilvēkiem. Salamans izmēģināja visu citu un secināja, ka nav nekā labāka. Mēs savā dzīvē daudz no tā esam jau izmēģinājuši.

Ja tu šodien esi šeit, tad tu esi secinājis, ka nav nekā labāka, vai ne? Un tā ir arī apziņa, ka tu piederi debesīm, apziņa, ka tu ej uz debesīm, un apziņa, ka tu tiešām dari kaut ko saturīgu, ka tā nav niecība un vēja ķeršana. Tad, kad tev ir kāda bauda, kad Dievs tev ir piešķīris skaistu, labu sievu vai labu vīru, kas strādā un gādā par ģimeni, tad baudi arī no tā, jo tā ir Dieva svētība. Ja tev ir daudz naudas, tas ir labi, un baudi no tā, bet nekad neaizmirsti, ka pats svarīgākais ir kalpot Dievam. Jo bez Dieva visas šīs lietas nemaz nerastu piepildījumu. Un Dievs ir! Lai arī kā tu justos, Dievs ir, un Viņš ir ar tevi, vai tu iesi caur uguni, vai ūdeni. Jebšu tūkstoši krīt tev blakus un desmiti tūkstoši krīt tev pa labo roku, tevi tas neskars! Nekāds ļaunums tev nenotiks, nedz kāda nediena tuvosies tavai teltij. Apliecini to, un nav svarīgi, kas tavā dzīvē notiek, ir svarīgi, ka tu tici, ka nekas ļauns ar tevi nenotiks un esi gatavs cīnīties par savu brīvību.

Andrejs Tiščenko ir ciemiņš, kurš mūs apmeklēs februārī, draudzes jubilejā. Cilvēks, kurš ir uzcēlis divdesmit tūkstošu cilvēku lielu draudzi. Šobrīd viņa rehabilitācijas centros ir četri tūkstoši cilvēku. Es šobrīd iepazīstos ar viņa grāmatām, es tās lasu, un viņš stāsta kādu gadījumu, ka viņu uzaicināja ciemos pie čigāniem, viņiem bija problēma, un vajadzēja mācītāja palīdzību. Viena no čigāna sievām kalpoja sātanam. Tas bija tik nopietni, ka, braucot mašīnā, priekšā vienmēr bija vieta sātanam, viņš sēdēja priekšējā sēdeklī. Lūk, kādas bija attiecības šai sievietei ar sātanu. Un viņai uz galvas bija izaugusi aste, īsta aste galvā, kā zirgam. Un čigāns mācītājam teica: “Mēs zinām, ka tev ir baigais spēks, tāpēc izdzen to velnu un nogriez to asti, mēs baidāmies, ka velns mums atriebsies, bet tu to vari!” Čigāni viņam uzdāvināja zelta monētu un samaksāja. Nav slikti, ka tā svētī par kalpošanu. Mācītājs ar šķērēm nogrieza asti, izdzina velnu no viņas, sieviete nokrita gar zemi, ūdens izplūda no viņas, viss bija slapjš (velns izgāja no viņas kā ūdens). Viņa tika atbrīvota. Pēc tam mācītājs brauca mājās un iekļuva autoavārijā. Viņš pats teica, ka tas bija tāpēc, ka viņš nebija modrs. Ko tas nozīmē, viņš grāmatā sīkāk nepaskaidroja. Bet mēs zinām, ko nozīmē būt modram – PAD (personīgas attiecības ar Dievu), draudze un kalpošana.

Vai tu zini, ka mēs šeit redzam materiālo pasauli, bet ir arī garīgā pasaule? Šī jaunā biedrība, kas grib legalizēt marihuānu un grib izņemt Dieva vārdu no Satversmes, ir sātana darbs. Tie ir reāli ļaunie gari, dēmoni, teritoriālie dēmoni. Un te esam mēs, kas sarīko lielu pasākumu, apvieno visu Latvijas draudzi un kopīgi lūdz Dievu. Mums ir jābūt modriem! Katram no mums lūgšanās ir jābūt modram, visai Latvijas draudzei jābūt modrai - nepārtraukt lūgšanas, draudzes darbu un kalpošanu cilvēkiem. Velns ir apstulbojis to cilvēku sirdis, kuri domā, ka Latvijā viss ir kārtībā. Pat kristieši, draudžu vadītāji ir apstulboti, domājot, ka mums nevajag vienotību, jo viss jau ir kārtībā. Bet es jums pastāstīšu, kas notika!

Es lasīju šo Tiščenko grāmatu par to, kā velns atriebjas, un burtiski pēc brīža pienāca sms, kurā man jautāja, kad Ivaram Graudiņam būs bēres. Es nezināju, ka Ivars Graudiņš ir miris. Viņš ir Dieva vīrs, latvietis, ar garu bārdu. Viņš bija Tautas lūgšanu sapulcē, sēdēja pirmajā rindā. Bez viņa diez vai varētu notikt šāda Tautas lūgšanu sapulce, jo viņš pirms manis astoņas reizes ir sarīkojis visiem arhibīskapiem kopīgus vairāku dienu pasākumus kaut kur laukos. Viņš šīs sanākšanas sauca par “Gaiziņu”, tas esot bijis gluži kā inkaunters. Tieši tur viņi iedraudzējās un kopīgi lūdza. Kamēr es biju cietumā, viņš mācīja visiem cietumniekiem Dieva ceļus. Es vēl atceros, ka tas bija 2000. Gads, kad viņš runāja, ka vajag draudžu vienotību, viņš gāja pie bīskapiem un runāja par vienotību. Es tad to visu nesapratu un domāju, kāpēc tas ir vajadzīgs. Viņš jau tad dega par to un vāca visus kopā! Pirms mums kāds ir strādājis! Un ne tikai viņš, arī viņa senči – Trasunu dzimta ir apvienojusi Latviju. No viņiem nākuši arī politikā redzami cilvēki, viņš pats tāds stiprs vīrs bija. Savās mājās, Rēzeknes rajonā viņš pieņēma cilvēkus un deva viņiem dzert, ēst un drēbes, lai apģērbtos. Tieši viņa mūža darbs ir draudžu vienotība. Un Tautas lūgšanu sapulce bija viena no viņa zvaigžņu stundām. Lūk, kas notiek arī pēc gadiem. Mēs toreiz nācām kopā tikai lūgt, vadītāji, un šad tad bija arī kādas lielākas sapulces, taču šī bija vēl nebijusi sapulce, visiem kopā. Un mēs lūdzām Dievu un redzējām, kāda vienotība no īstas sirds ir starp visiem mācītājiem! Mēs paši redzējām, ko viņi runāja un kā tas viss notika. Tas bija lieliski! Tas bija wow!

Es nevarēju noticēt tam, ko viena sieviete bija iekomentējusi - ka Ivars Graudiņš bija miris vardarbīgā nāvē. Pirmā versija bija tāda, ka viņš ir miris 18 dienas pēc lūgšanu sapulces plkst. 5:10 no rīta, braucot pa taisnu ceļu, mašīna noskrējusi no ceļa, un viņš ir gājis bojā. Ir arī neliels video, kuru filmējis kāds aculiecinieks. Un bija redzams, ka pēc tādiem kūleņiem ir ļoti jāpacenšas nomirt. Tur nekā tāda nebija, vienkārši krūmos iebraucis cilvēks. Un vakar vakarā redzēju, ka viņa radinieki Facebook ir ielikuši postu, ka viņš ir miris vardarbīgā nāvē. Dieva vīru kāds nogalināja. Daudziem ir liels jautājums, kā tas varēja tā notikt. Bet es zinu vienu - mums ir jābūt modriem! Lasot grāmatā par velnu-atriebēju, turpmākais notika kā pēc filmas, kuru mēs inkaunterā skatāmies. Kā sākās Kolumbijas atmoda? Kad visi sanāca kopā lūgt Dievu? Tad, kad nogalināja vienu mācītāju. Sieviete rakstīja, ka bija kādi pieci naža dūrieni un speciāli inscenēta mašīnas nolaišana no ceļa, un to izdarīja kaut kāds cilvēks, un es nedomāju, ka viņš vispār saprata, ko dara, viņš nezināja, ka no rīta viņu arestēs. Mēs dzīvojam kā pasakā, redzam tikai savas lietas un baudas, un Latvijā šķietami viss ir kārtībā. Bet ir garīgā pasaule, ir okultisti, ir sātanisti, kas reāli burās, un, lūk, pēkšņi kādam cilvēkam ienāk galvā ideja sadurt riepas. Notiek reāla garīgā cīņa pret Latvijas draudzēm, kristiešiem, tautiešiem, tā ir sātaniska cīņa. Un ir tikai viens veids, kā to pieveikt – būt modriem.

Lūk, kāpēc tika nogalināts Ivars Graudiņš. Velns iebaida un atriebjās. Man tāda doma ir bijusi, ka kāds varētu nomirt, un sirdī es skaidri zināju, ka tas neesmu es. Avīzēs nekas nav rakstīts, varbūt arī nemaz nebūs, jo tas nav viņiem izdevīgi - parādīt kristieša upuri. Pat daudzi kristieši tāpat nesasaistīs Tautas lūgšanu sapulci ar viņa nāvi. Es gan sasaistu to tiešā ceļā. Lai Dievs svēta viņa tuviniekus un visus, kas viņu pazina. Man nav iekšā tāda forša sajūta, ka Ivars tagad ir debesīs. Viņam palika nenokārtotas lietas, viņš plānoja “Gaiziņu” februārī, atkal apvienot visus bīskapus, un arī mani uz to aicināja, rakstīja man un dalījās ar to. Gadiem tas nav bijis! Viņam bija vēl mērķi, ko dzīvē īstenot. Tas nebija Dieva prāts, ka Ivars Graudiņš nomira, un Viņš mums neko negrib iemācīt caur šo situāciju. Pašiem mums ir jāmācās. Dievs to neizdarīja, lai kaut ko mums pamācītu, nē. Tas ir velns un velna apsēsts zombijs, kurš izdarīja velna pasūtījumu. Man ir jautājums – vai tev nevajadzētu būt modram lūgšanās? Vai draudzēm nebūtu jānāk kopā un jālūdz? Ivars Graudiņš tiešām ir debesīs, jo veltījis savu dzīvi Dievam. Tas ir tas, ko mēs dziedājām, tā ir atbilde velnam – mēs kalposim, mēs sludināsim. Mēs vēl ciešāk apvienosimies. Mēs visus savāksim kopā! Un iznīcināsim velna valstību Latvijā Jēzus Kristus Vārdā! Un nebūs Latvijā velna plāni! Šeit būs Dieva valstība, un Dieva plāns šeit tiks realizēts caur mūsu rokām, caur mūsu kalpošanu Viņam. Jo nav nekā labāka par kalpošanu Dievam. Tu domā, ka nāve ir nejauša? Es zinu, ka ir dažādas nāves, bet avārijas un negadījumi ir tieši velna izraisīti. Tu zini, ka nesen bija helovīnu laiks, šajā laikā pielūdza visādus garus un veļus, bērni, noķēpāti ar krāsu asinīm, patiesībā attēloja dēmonus, kas apmeklē cilvēkus mājās. Un mēs brīnāmies, kāpēc ir neizskaidrojamas nāves. Mums ir jālūdz!

Es aicinu ikvienu kristieti - esi modrs lūgšanā. Es aicinu arī visas draudzes apvienoties reizi gadā Tautas lūgšanu sapulcē un ne tikai šajā. Es aicinu augt un vairoties, un katru individuāli aicinu – esi stiprās attiecībās ar Dievu. Esi stiprā draudzē! Un šeit ir mīlestība! Šī ir viena no stiprajām draudzēm. Esi draudzē un kalpo cilvēkiem, nepuņķojies, kalpo cilvēkiem un nežēlo spēkus, jo nekas nav labāks par kalpošanu Dievam.

Lūgsim visi kopā un apliecināsim visai pasaulei, ka velnam nav varas pār mūsu draudzi! Velnam nav varas pār Latviju Jēzus Vārdā! Latvija pieder Dievam Jēzus Vārdā! Un viss būs tā, kā grib Dievs! Un nekādi sātana plāni nerealizēsies! Mēs augsim un vairosimies, un piepildīsim šo zemi ar Tavu slavu, Dievs, ar glābtām dvēselēm, mums būs viss, kas mums vajadzīgs, un nekad nepietrūks. Mēs sasaistām jebkādus sātana plānus, kas ir vērsti pret cilvēkiem. Zini, ja viņš netiek klāt kādam cilvēkam, viņš sit pa tuvākajiem cilvēkiem, un šis bija viens no veidiem. Jēzus Vārdā mēs izārdām jebkādu sātana plānu pret jebkuru draudzes cilvēku šajā brīdī, mēs izārdām jebkādu sātana plānu pār jebkuru draudzes līderi Latvijā, pret jebkuru viņa palīgu vai ģimenes locekli. Jēzus Vārdā, sātan, vācies! Mēs anulējam tavus plānus Dieva Valstībā! Un Dievs mums ir devis spēku kā Mateja evaņģēlijā, desmitajā nodaļā rakstīts, ka „Viņš deva tiem spēku pār ļauniem gariem, tos izdzīt”. Ja mēs individuāli varam izdzīt ļaunos garus no kāda cilvēka, tad mēs kā vienota draudze spējam izdzīt sātanu no Latvijas! Jēzus Vārdā, mēs izdzenam tevi, sātan, ar visiem taviem liberāļiem, genderu politiķiem, Jēzus Vārdā! Vai nu viņi atgriežas pie Tevis, Dievs, vai arī vācas projām no mūsu zemes! Un nekādi imperiālisma plāni šeit netiks realizēti! Mēs pravietojam, mēs apliecinām!

Mācītāja Mārča Jencīša sprediķi “Pats labākais – kalpot Dievam” pierakstīja un rediģēja draudzes “Kristus Pasaulei” redakcija

Comments