TEKSTA MATERIĀLI‎ > ‎Svētrunas‎ > ‎

Patiesa ticība

Publicēja 2019. gada 24. dec. 00:04Līga Paņina
Ziņas datums 24.12.19. 

Pāvils raksta Timotejam un saka: “Tavā vecmātē mājoja ticība, un tavā mātē mājoja ticība. Es esmu pārliecināts, ka arī tevī mājo ticība.” Tā ir mantota ticība. Mēs ticību mantojam. Ticība mūsos nerodas pati no sevis. To dod Dievs caur cilvēkiem, kuri tev kalpo, precīzāk, caur draudzi. Bībelē ir rakstīts par pēdējiem laikiem, par neilgu laika posmu, kurā būs tādas bēdas, kādas vēl nekad nav piedzīvotas. Bībelē ir arī norādīts, kad šie laiki pienāks. Tie pienāks tad, kad vienīgā barjera, kas aiztur ļaunumu, tiks paņemta prom no zemes. Cilvēkus jau šodien var dzirdēt sakām: “Vai, kāds pasaulē ļaunums! Kur tad ir Dievs?” Tikai tad, kad paņems prom draudzi no zemes, varēs spriest par to, kas patiešām ir ļaunums. Tas, kas šodien notiek virs zemes, ir nieks, salīdzinājumā ar to, kas var notikt tad, ja draudze tiek paņemta prom. Bībele skaidri saka: “Draudze ir patiesības balsts un pamats.” Tā ir bāze, caur kuru Dievs var darboties cilvēku sirdīs un dzīvēs. Tas ir vienīgais, kas liedz ļaunumam pilnībā izpausties šeit, virs zemes. Sātans ir ierobežots caur Kristus upuri un caur cilvēkiem, kuri tic Kristum un jaunam radījumam. Tie, kuri tic Kristum, ir draudze. Ticīgie atrodas draudzē. Ticīgie nesanāk vienu reizi gadā uz dievkalpojumu, bet regulāri ir draudzē. Ticība ir pats, pats svarīgākais, kas mums nepieciešams. Tā ir vienīgā saikne. Mēs zinām, ka Jēzus piedzima kā mazs bērniņš, dzīvoja kā cilvēks, nomira pie krusta, pēc trīs dienām augšāmcēlās un tagad sēž pie Dieva labās rokas un caur Svēto Garu šodien ir šeit. Ja mēs to zinām, bet neticam tam, tas nedarbojas. Jēkabs savā vēstulē saka šādus vārdus:

“Bet vai tu gribi zināt, tukšais cilvēk, ka ticība bez darbiem ir nedzīva?” (Jēkaba vēstule 2:20)

Ticība bez darbiem ir nedzīva. Tukšais cilvēk, vai tu zini, ka arī ļaunie gari tic, trīc un dreb? Viņi tic un zina, ka ir Dievs, kāds ir Viņa prāts un to, kas notiks. Bet ne par šādu ticību šodien ir runa. Es runāju par tādu ticību, kas līdzdarbojas. Es runāju par ticību, kas strādā. Ticība parādās reālā paklausībā Dieva vārdam. Patiesa ticība tiek celta tieši esot draudzē.

Uz 2020. gadu mūsu draudzei ir izveidoti kalendāri. Šoreiz uz vāka ir attēlota grieķu falanga (kaujas ierinda) – trīs simti spartiešu. Attēla augšpusē ir šāda Rakstu vieta:

“Jo ar Tavu spēku es sagrauju mūrus un ar savu Dievu es pārvaru vaļņus.” (Psalms 18:30)

Trīs simti vīru četras dienas aizturēja lielu skaitu pretinieku. Informācijas avoti pauž atšķirīgu pretinieku skaitu, sākot no 200 000 līdz 1 miljonam. Iedomājies, trīs simti vīru pret divsimts tūkstošiem pretinieku noturējās četras dienas! Persijas ķēniņš zaudēja savus radiniekus šajā cīņā. Tas bija kauns. Vasarā mēs bijām šajā kaujas vietā. Es staigāju, fotografēju, pārdomāju un interesējos par šo cīņu. Šodien nekas neliecina par to, ka tā tur būtu notikusi, pat jūra ir atkāpusies pāris kilometrus tālāk. Kāpēc spartieši pastāvēja? Tieši caur šo pastāvēšanu pārējiem Grieķijas iedzīvotājiem, armijām un valstīm radās drosme stāties pretī ļaunumam. Kur bija viņu spēks? Tas bija komandā. Spēks ir komandā! Spēks ir draudzē! Mums beidzot to vajadzētu sākt saprast. Tavs spēks nav mājās pie televizora. Tavs spēks ir draudzē, un ne tikai Ziemassvētkos, bet regulāri esot tajā. Tu esi viens no viņiem! Pāvils saka šādus vārdus:

“Bez visa tā satveriet ticības vairogu, ar ko jūs varēsit dzēst visas ļaunā ugunīgās bultas.” (Efeziešiem 6:16)

Ne parastas bultas, bet ugunīgas bultas. Tie, kuri tic, ir komandā. Spartiešu ziņnesis pavēstīja, ka otrā pusē pretinieku ir tik daudz, ka tad, ja viņi šaus bultas, saule būs aptumšota. Kāds no spartiešiem atbildēja: “Lieliski! Mēs cīnīsimies ēnā!” Kad šis pārspēks nonāca līdz klinšu plaisai jeb pārejai, kur notika cīņa, vietējais persiešu ģenerālis teica: “Nolieciet ieročus!” Spartiešu vadītājs Leonīds atbildēja: “Nāc un paņem!” Ja tu būsi viens, pretinieks tevi nāks un paņems. Ja tu būsi draudzē jeb komandā, tu pastāvēsi. Viss, kas tev vajadzīgs – ticība.

“Jo viss, kas ir dzimis no Dieva, uzvar pasauli, un šī ir tā uzvara, kas uzvarējusi pasauli – mūsu ticība.” (1. Jāņa vēstule 5:4)

“Kas ir pasaules uzvarētājs? Tikai tas, kas tic, ka Jēzus ir Dieva Dēls.” (1. Jāņa vēstule 5:5)

Es zinu, ka mēs esam trenēti šajā Rakstu vietā. Dažkārt, kad sludinu un jautāju, kas ir pasaules uzvarētājs, no sēdvietām cilvēki sauc: “Jēzus!” Āmen! Bet šīs pants runā par to, ka tas, kurš TIC, ka Jēzus ir Dieva Dēls, ir pasaules uzvarētājs. Tas, kurš tic, ka Viņš mūs rada par jauniem cilvēkiem. Tas, kurš tic, ka tas pats Dievs, kurš augšāmcēlās no mirušiem, tas pats Dievs, kurš radīja debesis un zemi, mājo tevī, un tev piemīt tās pašas īpašības un tas pats spēks, kas Viņam, jo Viņš ir tevī. Šis savienojošais posms starp tevi un brīnumainu spēku ir ticība. Kas ir ticība? Pāvils raksta kolosiešiem:

“Jo mēs esam dzirdējuši par jūsu ticību Kristum Jēzum [..]” (Kolosiešiem 1:4) 

Interesanti, kā viņi dzirdēja par viņu ticību? Laikā, kad Pāvils sludināja, bija kāds vīrs ar no dzimšanas slimām kājām.

“Tas dzirdēja Pāvilu runājam. Pāvils, viņu uzlūkodams un redzēdams, ka viņam ir ticība tikt dziedinātam, sacīja skaļā balsī: "Celies stāvus uz savām kājām!" Un viņš uzlēca un staigāja.”” (Apustuļu darbi 14:9-10)

Kā cilvēkā var redzēt ticību? Ticība nav cilvēks ar ieplestām acīm un trīcošu ķermeni. To var redzēt cilvēka rīcībā attiecībā pret Dievu un citiem cilvēkiem. Tāpēc Pāvils teica: “Mēs esam dzirdējuši par jūsu ticību.” Ticība nozīmē pareizi domāt, pareizi runāt un pareizi rīkoties.

“Un apustuļi sacīja savam Kungam: "Vairo mums ticību.”” (Lūkas evaņģēlijs 17:5)

Tas ir elementārs jautājumus, kuru mēs daudzreiz dzirdam, un tomēr neizprotam. Personīgi man ticība kaut kādā mērā vienmēr ir mīkla. No vienas puses ticība ir pareiza domāšana, runāšana un rīkošanās, bet no otras puses tas vēl nav viss. Tas ir kaut kas, kas tevī mājo. Tas, par ko Pāvils saka: “Tavā vecmammā mājoja ticība, tavā mammā mājoja ticība, un esmu pārliecināts, ka arī tevī mājo ticība.” Tā tiek pārmantota. Kā ticību var mantot un kā tā var pieaugt? Ko Dieva vārds par to saka? Kā tā var augt, ja tu neesi komandā – draudzē? Jo ticība nāk no sludināšanas un sludināšana no Tā Kunga pavēles.

“Tātad ticība nāk no sludināšanas un sludināšana – no Kristus pavēles.” (Romiešiem 10:17)

Ja mēs regulāri nedzirdam, nelasām un nepārdomājam Dieva vārdu, tad mūsu ticība nevar augt. Draugs, ticība nav tikai un vienīgi akla paklausība. Ticība ir kaut kas pārdabisks, ko dod Dievs. Bet Dievs ticību dod caur pavisam elementārām un pareizām lietām – caur draudzi, Bībeli, lūgšanu un kalpošanu. Kad tu uzņemies mazu kalpošanu jeb pienākumu un praktizē to, tad pats Dievs veido tevī ticību. Svētais Gars, es lūdzu, lai pēc šī sprediķa šodien, caur slavu un pielūgsmi, caur Tavu vārdu katrā iedegas ticība, ka ikviens no mums var pārcelt kalnus!

Kādā reizē mācekļi nevarēja izdzīt ļaunu garu no zēna, kurš bija mēnessērdzīgs. Tēvs, atvedis savu dēlu pie Jēzus, teica: “Viņi nespēja to izdarīt.” Vēlāk Jēzum bija saruna ar mācekļiem. Mācekļi jautāja: “Kāpēc mēs nespējām? Tu taču devi mums varu pār nešķīstiem gariem tos izdzīt un izsūtīji mūs kalpot. Viss notika, bet ne šoreiz.” Par kādu ticību ir runa? Ticība brīnumiem vai ticību Dievam? Lūk, kur ir kļūda! Ne mēs savā spēkā darām, bet Dieva spēkā. Pirmkārt, mēs ticam nevis brīnumam, bet Dievam – ka Viņš spēj.

“Un Viņš jautāja tā tēvam: "Cik ilgi viņam tas tā jau ir?" Bet tas Viņam sacīja: "No bērnības. Un daudzkārt viņš to ir iemetis gan ugunī, gan ūdenī, lai to nogalinātu; bet, ja Tu ko spēj, tad palīdzi mums, apžēlojies par mums." Bet Jēzus uz to sacīja: "Tu saki: ja tu spēj! Kaut tu varētu ticēt! Tas visu spēj, kas tic.”” (Marka 9:21-23)

Kam ticēt? Tam, ka Jēzus spēj. Tev ir jātic, ka Dievs var, jo Dievam nav nekā neiespējama. Vai Dievs grib tevi svētīt, dziedināt, vairot, celt tavā kalpošanā un nogādāt debesīs? Vai tu Dievam esi kaut kas īpašs? Vai Viņš grib tevi svētīt? Kāds spitālīgais nāca pie Jēzus, krita ceļos un teica:

Kungs, ja Tu gribi, Tu mani vari šķīstīt." Un, roku izstiepis, Viņš to aizskāra, sacīdams: "Es gribu, topi šķīstīts." Un tūdaļ spitālība no tā nozuda.” (Lūkas evaņģēlijs 5:12-13)

Jēzus GRIB un Jēzus SPĒJ tevi svētīt. Dievs vēlas tevi svētīt, dziedināt un celt.

Tev ir jātic trīs lietām:

1. Dievs spēj.

2. Dievs grib svētīt un piepildīt visus apsolījumus, ko mēs lasām Dieva vārdā.

3. Tas visu spēj, kas tic. Tev ir jātic, ka tajā brīdī, kad tu pieņem Jēzu Kristu par savu Glābēju, Svētais Gars iemājo tevī un tu kļūsti par jaunu cilvēku. No tavām krūtīm tiek izņemta akmens sirds un tās vietā dota miesas sirds. Pāvils saka: “Ne apgraizīšana, ne neapgraizīšana, ne bauslība, ne nebauslība vai kādi darbi, bet jauns radījums ir pats svarīgākais.” Jauns cilvēks. Cilvēks cilvēkā. Ir labi ticēt, ka Dievs spēj un grib. Bet tālāk?

“Bet Jēzus tiem saka: "Jūsu mazticības dēļ; jo patiesi Es jums saku: ja jums ticība ir kā sinepju graudiņš, tad jūs sacīsit šim kalnam: pārcelies no šejienes uz turieni, – un tas pārcelsies, un nekas jums nebūs neiespējams.”” (Mateja evaņģēlijs 17:20)

Jēzus saka, ka Viņš pārcels kalnus, vai mēs pārcelsim kalnus? Jēzus saka, ka Viņš kalnam pavēlēs pārcelties, vai mēs to darīsim? Es ticu, ka Dievs spēj un grib svētīt. Tu kā jaunais cilvēks Svētā Gara spēkā spēj visu. Tas visu spēj, kas tic, jo Dievs tev ir devis spēku, ka vari staigāt pāri čūskām un skorpioniem un pāri ikvienam ienaidnieka spēkam, un tas tev nekā nekaitēs. Spēks ir tevī, un tevi ar to savieno tava ticība. Ticība Dievam, ka Viņš spēj un grib tevi svētīt, un tu spēj Viņa spēkā visu. Kad tu stāvi velna priekšā, tas neesi tu, tas ir pats Dievs, kurš stāv priekšā velnam. Tas, kas ir tevī, ir lielāks, nekā tas, kas ir pasaulē. Pasaules uzvarētājs ir tikai tas, kas tic, ka Jēzus ir Dieva Dēls.

Vai esi gatavs ļoti nopietnai lietai? Lai arī cik daudz es nedomātu par to, kas ir ticība, es līdz galam neizprotu, kur tā mājo. Ar ticību var pārcelt kalnus, vienkārši paklausot Dievam un darot Viņa gribu. Bet ne vienmēr tā ir. Ticība ir kaut kas DZĪVS, kas mājo tevī no tā brīža, kad tu atzīsti Kristu par savu Glābēju. Kopš pasaule pastāv, vienmēr ir bijuši īpaši cilvēki, kuri ir nesuši sevī ticību, kā Ēnohs, Ābrahāms un citi.

Jo ticība ir stipra paļaušanās uz to, kas cerams, pārliecība par neredzamām lietām.” (Ebrejiem 11:1)

Šī pārliecība kļūst redzama tavā dzīvē. Tajos, kuros patiešām ir ticība, to var redzēt. Šie cilvēki vienmēr ved cilvēkus pie Dieva un vienmēr piedalās draudzes celtniecībā. Ticību dod Dievs, bet tikai pēc tam, kad esam uzklājuši galdu Viņam. Es redzu, ka daudziem no mums pietrūkst ticības. Mazajos darbiņos, kurus tu dari, var redzēt, cik liela ir tava ticība. Visās kalpošanās, kas nav tik veiksmīgas, var redzēt, ka pietrūkst ticības. Taču pietiktu ar tādu ticību, kura ir tik liela kā sinepju graudiņš. Ja tev būtu pat tik neliela ticība, tad tavā dzīvē varētu redzēt Dieva godību, svētības un reāli izglābtus cilvēkus. Jēzus atbildēja: “Kurš saimnieks kalpam, kurš nāk no arkla ganos vai darba, teiks sēsties pie galda un ēst?” Tieši otrādāk – saimnieks teiks: “Uzklāj man galdu, es paēdīšu, un pēc tam tu sēdīsies pie galda.” Ja mēs nevaram regulāri būt komandā, kas ir draudze, par kādu ticību var būt runa? Atceries, ka visiem tiem interneta kovbojiem, kuri nepieder nevienai draudzei un nav komandā, nav ticības, tas nav iespējams, jo ticība veidojas, esot draudzē. Tieši tad, kad mēs pavadām laiku divvientulībā ar Dievu, lasot Viņa vārdu, lūdzot un slavējot, tiek vairota mūsu ticība. Stīvs Hils ir teicis: “No paša sākuma kļūsti aizņemts Dieva darbā kalpojot.” Lai tev uzticētu lielas lietas, tev vispirms jākļūst uzticamam mazās lietās. Ticību Dievs dod caur draudzi, lūgšanu, Bībeli un kalpošanu. Mēs netiekam glābti caur šīm lietām, taču, ja mēs šīs lietas darām, tas liecina, ka esam glābti. Par mūsu ticību liecina mūsu darbi. Jēkabs skaidri saka: “Parādi man savu ticību, es tev parādīšu savus darbus.” Viņš ir teicis, ka mēs netiekam glābti tikai no ticības, bet arī no darbiem, jo ticība pati par sevi ir nedzīva, ja tai neseko darbi. Par Ēnohu ir rakstīts, ka viņš staigāja tādā ticībā, ka nenomira parasta cilvēka nāvē.

Ticībā Ēnohs tika aizrauts, tā ka viņš neredzēja nāvi, un viņu neatrada, tāpēc ka Dievs viņu bija aizrāvis. Jo pirms aizraušanas par viņu ir nodota liecība, ka viņš Dievam paticis. Bet bez ticības nevar patikt. Jo tam, kas pie Dieva griežas, nākas ticēt, ka Viņš ir un ka Viņš tiem, kas Viņu meklē, atmaksā.” (Ebrejiem 11:5-6)

Dievs uzrunāja Ābrahāmu un teica:

“Un Viņš tam lika iziet ārā un sacīja: "Skaties uz debesīm un skaiti zvaigznes; vai tu spēj tās izskaitīt? Tikpat daudz būs tev pēcnācēju," Viņš tam sacīja.” (1. Mozus grāmata 15:5)

Tieši to pašu Dievs teica par jūras smiltīm: “Es tavus pēcnācējus darīšu kā jūras smiltis un kā zvaigznes pie debesīm.” Svētais Gars, es lūdzu, ieliec to mūsu sirdīs pārdabiskā veidā, lai mēs ticam! Pirmkārt, mums nevajag ticēt dziedināšanai, labklājībai vai naudai. Mums vajag ticēt aicinājumam no Dieva. Abrahāmam tika dots apsolījums: “Es tevi vairodams vairošu un svētīdams svētīšu.” Sen atpakaļ es domāju, ka man par kaut ko ir jātic. Uz sava datora virsmas es uzliku attēlu ar automašīnu BMW X5. Es to uzliku, lai es redzētu un ticētu par šo automašīnu. Ja es tagad atskatos uz to laiku, tad tagad domāju par sevi: “Ko tu, muļķi, darīji?” Mums nav jātic par materiālām lietām. Jācīnās ir par visu un arī tur ir vajadzīga ticība, bet tiem, kuriem ir patiesa ticība un aicinājums no Dieva, tiem Dievs visas lietas pieliks. Jēzus skaidri ir pateicis, ka jādzenās vispirms pēc Dieva valstības, nevis pēc automašīnas, naudas, vīra, sievas vai seksa. Dzenies pēc Debesu valstības, un tad tev pārējās lietas tiks pieliktas. Un šajā gadījumā Jēzus konkrēti runāja par finansēm. Jēzus nesaka, ka pieliks tev miljonus, bet Dievam arī tas ir iespējams. Ābrahāms ticēja Dievam, un tas viņam tika pielīdzināts par taisnību. Un par viņu rakstīts, ka viņš bija bagāts un it visā svētīts. Dievs apsolīja viņam ar sievu bērnu Īzaku. Sāra nevarēja sagaidīt, aizsūtīja savu vīru pie kalpones, piedzima Ismaēls, islāma tēvs. Tagad ar viņiem visur ir pilns. Anglijā musulmaņu baznīcas ieņem kristiešu baznīcu vietas. Sāra ļoti gribēja bērnu un nevarēja sagaidīt, bet viņai nevajadzēja koncentrēties uz bērnu, jo Dievs bija apsolījis: “Es jūs darīšu par lielu tautu.” Dieva mērķis bija caur Ābrahāmu un Sāru celt draudzi, kas ir vienīgais patiesības balsts un pamats. Sāra nošāva greizi. Dievs deva Īzaku viņiem sirmā vecumā. Vai Sāra ticēja, ka viņai būs bērns? Viņa pasmējās par to. Dievs iedeva bērnu, jo gribēja viņus svētīt, lai caur Ābrahāmu šodien būtu draudze “Kristus Pasaulei” un visas citas kristiešu draudzes.

Dieva svētība nāk caur Kristu, kurš ir galva, bet mēs esam Viņa rokas un kājas, Viņa miesa – pilnība, kas visu piepilda. Dievs ir iecēlis Kristu un Viņa draudzi augstāk par ikvienu valdību, varu un spēku. Visu Viņš ir nolicis zem mūsu kājām, zem Viņa miesas kājām. Ābrahāmam bija ticība, ka Dievs viņu vairos. Viņā bija ticība, bez kuras viņš nespēja dzīvot. Ābrahāms gāja, pat nezinot, uz kurieni viņš iet. Kad mēs sākām draudzi “Kristus Pasaulei”, sākumā manā komandā bija kāds cilvēks, kurš man teica (saīsinātais variants): “Klausies, es tev netieku līdzi. Tev visu laiku viss mainās. Tu teici, ka būs tā, bet tagad ir šitā. Es vairs ar tevi negribu sadarboties. Atā.” Es zinu vienu: Dievs grib, lai mēs vairojamies, un, kā mēs to saprotam, tā mēs šobrīd to darām. Dievs rādīs detaļas. Ābrahāms nezināja, kur viņš iet. Viņā bija dzīva ticība. Kad Dievs prasīja upurēt Īzaku, viņš to bija gatavs darīt ticībā, ka Dievs viņu vairos. Vienmēr ir bijuši īpaši cilvēki ar īpašu ticību. Šī ticība netika dota finansēm vai lai bērnus dzemdētu, šī ticība nebija tam, lai krātu zeltu, šī ticība bija tam, lai glābtu cilvēkus un celtu Dieva valstību. Tēvreizē mēs lūdzam: “Lai nāk Tava valstība un notiek Tavs prāts kā debesīs, tā arī virs zemes.” Lūk, kāds ir Jēzus plāns! Un, ja tavā sirdī ir ticība Dieva plānam, tev ir jābūt cilvēku glābējam, un pārējās lietas Dievs tev pieliks. Tu būsi īpaši svētīts cilvēks. Tu tici tam, ka tu esi stiprs, svaidīts un Dievs tevi vairos? Tu citādi nespēsi dzīvot, kā tikai ceļot Dieva valstību. Un tāds bija Īzaks. Viņš mantoja no tēva šo ticību. Tāds bija arī Jēkabs, kurš no divām sievām sadzemdēja apustuļus, kuri vēlāk kļuva par Israēla ciltstēviem. Un par visiem viņiem ir rakstīts, ka viņi bija svētīti, jo sevī nesa Dieva vīziju.

Jēkabam bija divpadsmit bērni, un viens no tiem bija Jāzeps. Vecākie brāļi darīja, ko viņi gribēja. Viņi nedzīvoja svētu dzīvi, bet Jāzeps bija sapņotājs ar ticību. Tā bija caur tēvu mantotā ticība, ko Dievs viņam iedeva. Brāļi gribēja viņu nogalināt par viņa ticību. Brāļi bija atsvešinājušies no tēva, bet Jāzeps bija tēva mīļais bērns. Esi draudzes mīļais bērns! Esi vienmēr draudzē! Esi tajā vidē, kur Dievs tevī var ielikt ticību. Esi kalpošanā, esi aizņemts, lai Dievs tev var iedot ticību. Es domāju, ka varbūt tev viss nav skaidrs šajā brīdī, bet tu redzi manu ticību. Es runāju par īstu kristīgo ticību. Cilvēki ir jāved pie Dieva, nevis jāgrib viņus izmainīt. Tev vajag glābt cilvēkus, un to nevar izdarīt bez ticības. Tā ir ticība, ka Dievs tevi lieto, ka tev ir spēks. Tu esi jauns radījums Kristū! Tev nav nekā neiespējama! Es ticu, ka jebkuru cilvēku var izglābt, jebkuru valsti var pārveidot, ja ir cilvēki, kuri tic kā Ābrahāms, Īzaks un Jēkabs. Jēkabs bija ar savu tēvu, kurš sevī nesa ticību.

Jāzepa palaidnīgie brāļi nebija kopā ar savu tēvu, viņi dzīvoja grēcīgu dzīvi. Jāzeps bija sapņotājs, viņam sapņos rādījās impērijas un ka tēvs un māte, un brāļi viņu pielūdz. Jāzeps jau no dzimšanas zināja, ka viņš ir īpašs. Kāpēc? Tāpēc, ka viņš bija mantojis ticību! Brāļi gribēja Jāzepu nogalināt, bet vēlāk viens no viņiem apžēlojās un tikai iemeta viņu bedrē; vismaz nenogalināja, bet pārdeva vergturim. Jāzeps nonāca Ēģiptē, faraona galminieka namā. Un, lai ko arī Jāzeps nedarītu, visur Tā Kunga roka bija ar viņu un viņš tika paaugstināts no verga par Potifara nama pārvaldnieku. Vēlāk viņam Potifara sieva uzmācās, bet viņš viņu nepieņēma, jo turējās pie Dieva gribas un Dieva vārda, jo viņam bija ticība, viņam nebija laika grēkot. Sieviete Jāzepu apmeloja, ka viņš viņu centies izvarot, viņš nonāca cietumā, un tieši no cietuma viņš nonāca premjerministra krēslā. Liec, kur tu gribi, šādus cilvēkus, viņi vienmēr pacelsies! Slīcini, nicini, dari, ko vēlies – patiess ticīgais vienmēr pacelsies, viņš vienmēr augs, viņš vienmēr būs svētīts, lai arī kur viņš atrastos. Iedēstī tuksnesī zaru, un viņš tur plauks un zels. Patiesa ticība deg cilvēkā, un viņš nespēj būt citādāks. Bet pati ticība rodas no elementārām, pareizām lietām. Tā nav Ziemassvētku kristiešos, bet patiesos kristiešos. Nekāds ļaunums tev nenotiks, nedz kāda nediena tuvosies tavai teltij, jo Viņš sūtīs Savus eņģeļus tevi pasargāt visos tavos ceļos. Jebšu tūkstoši krīt tev blakus un desmit tūkstoši tev pa labo roku, taču tevi tas neskars. Tad, kad Izraēlā bija bads, Dieva tauta devās uz Ēģipti un apmetās tur. Jāzeps teica saviem ciltsbrāļiem, kad viņi savairosies un ies atpakaļ uz apsolīto zemi, kur piens un medus tek, lai tad viņi neaizmirst viņa kaulus paņemt līdzi. Iedomājies, kāda bija Jāzepa ticība, ka viņš ticēja, ka viņa tauta vairosies un augs, un nesīs slavu Dievam. Jāzeps dzīvoja ar vīziju par nākotni.

Pēc tam, kad Mozus satikās ar Dievu pie degošā ērkšķu krūma, viņš aizgāja pie faraona un teica, lai viņš atlaiž viņa tautu. Ebreju tauta tajā laikā jau bija vairākus miljonus liela. Mozus nebija nekas īpašs, bet viņam bija ticība, vīzija no Dieva par labāku nākotni, par Dieva valstību zemes virsū. Draugs, neaizmirsti oriģinālo ticību, ticību, kas ir no paša sākuma – glābt pazudušos, celt Dieva draudzi. To zināja pat Latvijas valsts dibinātāji, tāpēc arī mūsu himna ir “Dievs, svētī Latviju!” Viņi vēlējās nevis tikai “Dievs, svētī mani!” bet arī svētību tai zemei, kurā mēs dzīvojam.

Pēc tam, kad es biju nācis pie Kristus, jau no pašas pirmās dienas manī bija iekšēja ticība un vēlme pēc kaut kā liela. Es neesmu radīts kaut kam mazam, bet zinu, ka būs kaut kas liels. Mums pašiem iekšā jābūt vēlmei stāstīt cilvēkiem par Dievu, mācīties, uzzināt kaut ko jaunu, studēt, būt draudzē un audzēt savu ticību. Es savu ticību redzu, jūtu un zinu, ka tā ir. Ja es pārstātu lūgt, ja es pārstātu lasīt Dieva vārdu, ja es pārstātu būt komandā, tad mana ticība varētu beigties. Kamēr tu esi pie Dieva galda un uzklāj to jeb izpildi savus mazos uzdevumus, tava ticība aug. Kamēr tu esi kopā ar to, kuram arī aug ticība, tad tavai ticībai arī vajadzētu augt. Bet Tas, kas dod šo ticību ir Dievs, Svētais Gars. Pēc Mozus nāca Jozua. Kad Israēla tautai vajadzēja ieiet apsolītajā zemē, cilvēki vaimanāja, ka tas ir pārāk grūti, bet Jozua atbildēja: “Kāda problēma? Mēs iesim un paņemsim!” Jozua vienmēr bija Dieva tuvumā un vienmēr bija Mozus tuvumā. Pēc tam nāca Samuēls, pēc tam Sauls un Dāvids. Sauls varēja darīt, ko vien gribēja, viņš varēja vākt armijas un sūtīt tās pretī Dāvidam, bet Dāvids vienmēr izgāja cauri sveikā. Arī Jēzus nenomira pirms laika. Vairākās Rakstu vietās ir rakstīts, ka pretinieki gatavojās Jēzu sagūstīt, bet Viņš izgāja tiem cauri, jo Viņa laiks vēl nebija pienācis. Nekas ļauns Viņam nenotika, kamēr viņš atradās Dieva misijā. Jēzus labprātīgi atdeva Savu dzīvību. Pēc Jēzus nāca apustuļi. Pāvils satikās ar Kristu un tika izmainīts vienā mirklī. Pāvils teica: “Es visu spēju Tā spēkā, kas mani dara stipru.” Pēc Pāvila nāca daudzi citi ticības nesēji, un, draugs, arī tu. Stiprā vārdā un stiprā draudzē Dievs piešķir ticību. Ir svarīgi ticēt, ka Dievs spēj un Dievs grib.

Man Ziemassvētku dievkalpojumi vairs nav nekas īpašs. Precīzu Kristus dzimšanas dienas datumu neviens tāpat nezina. Un Dievs nekad nav dzimis, Viņš vienmēr ir bijis, bet, jā, Viņš ir nācis virs zemes cilvēka miesā šajā laikā. Tas ir tiešām labs iemesls, lai mēs visi varētu sanākt kopā un pielūgt Dievu. Un, jo vairāk es augu ticībā, jo mazāk mani interesē kaut kādi svētki. Mani interesē šodiena un ko es šodien varu darīt Kristus labā. Es vēlos, lai tevī ir šī ticība, kas bija Ābrahāmam. Kāpēc Sāra dabūja bērnu? Ne jau tāpēc, ka viņa to vienkārši sagribēja. Bija jāpaiet vairākiem gadiem, līdz viņai jau bija deviņdesmit gadi, jo tāda bija Dieva griba, ka viņi iziet no vienas zemes un ieiet otrā zemē, kurā Dievs pats teica, ka vairos viņus kā zvaigznes debesīs, kā smiltis jūras malā. Tāpēc, ka Ābrahāmam bija šī ticība un vīzija, Dievs viņu vairoja.

Vispirms ir cilvēku glābšana. Kad Ābrahāms mainījās? Tad, kad viņš paklausīja Dievam un gāja tajā virzienā, kurā Dievs lika iet. Draudze, lūgšana, Bībele, kalpošana. Tie ir Dieva instrumenti, ar kuriem Viņš mums uzklāj galdu un pārdabiski vairo mūsu ticību. Ja mācekļi Jēzum teica, lai Viņš vairo viņu ticību, tad ticību var iemācīties. Tu mācies, kalpo un ej soli pa solim. Tomēr tas, kas iedod ticību, ir Dievs. Manā ģimenē mana mamma pirmā ticēja, un es to mantoju no savas mammas. Pirmais bija brālis, tad māsa, un arī es pēc desmit gadiem. Mēs mantojam ticību, draugs, tāpēc esi ticīgā vidē. Kāpēc tiek glābti tieši ģimenes locekļi, nevis kaut kādi nejauši garāmgājēji? Tāpēc, ka viņi manto ticību, tas ir pārdabiski, un tas, kurš vēl to nav mantojis, to mantos Jēzus Kristus Vārdā.

Debesu Tēvs, mēs lūdzam par savām mammām un tētiem, par saviem brāļiem un māsām, brālēniem un māsīcām, un ka mēs paši pirmkārt nesam patiesu ticību no Tevis, Dievs, kā prioritāti liekot cilvēku glābšanu un pēc tam visas pārējās lietas, un lai šī ticība tiešām ir redzama un jūtama, lai svaidījums nāk no mums, no mūsu vidus, no mūsu sirdīm un aizskar šos cilvēkus šajā pašā brīdī. Svētais Gars, es pateicos, ka tieši šajā brīdī kāds piedzimst no augšienes savās mājās vai tur, kur viņš atrodas. Tieši šajā brīdī kāds sāk nervozēt un trīties, jo Tu, Svētais Gars, darbojies pie viņa. Palīdzi, Svētais Gars, šiem cilvēkiem atvērt savas sirdis un pieņemt aicinājumu no Tevis. Paldies, Dievs, ka caur šo lūgšanu un mūsu kalpošanu notiek jaunpiedzimšanas brīnumi un zīmes. Paldies Tev, dzīvais Dievs, par glābtiem radiniekiem un glābtu Latviju!

Mācītāja Mārča Jencīša sprediķi “Patiesa ticība” pierakstīja un rediģēja draudzes “Kristus Pasaulei” redakcija
Comments