TEKSTA MATERIĀLI‎ > ‎Svētrunas‎ > ‎

Pareiza pozīcija

Publicēja 2020. gada 18. aug. 11:34Līga Paņina
Ziņas datums 18.08.20.

Šodienas svētrunas tēma ir „Pareiza pozīcija”.

Cilvēka lepnība viņu gāzīs, bet pazemīgais iemantos godu.” (Salamana pamācības 29:23)

Pazemīgais iemantos godu, bet cilvēka lepnība viņu gāzīs. Lepnība un pazemība – divas pretī stāvošas pozīcijas. Pazemība ir tad, kad tu otru uzskati augstāku par sevi. Pazemība ir tad, kad tu paklausi. Lepnība ir tad, kad tev šķiet, ka tu esi svarīgāks nekā citi. Lepnība ir tad, kad tev šķiet, ka tu esi gudrāks nekā Dievs. Pareizā pozīcija, kas ved godā, ir pazemība. Bībelē, Salamana pamācībās, ir teikts, ka lepno starpā arvien ir nesaskaņas. Kāpēc ģimenēs cilvēki strīdās? Tāpēc, ka viņi ir lepni. Kāpēc cilvēki mājas grupās reizēm nesatiek, vai ar vadītāju, vai savā starpā? Tāpēc, ka viņi ir lepni. Salamans bija gudrākais cilvēks tajā laikā, un tāds otrs nav bijis. Salamans bija gudrs cilvēks un viņš saka, ka lepno starpā arvien ir nesaskaņas. Kāpēc ir konflikti starp valstīm? Kāpēc ir kari? Tāpēc, ka cilvēki ir lepni. No kurienes genderu ideoloģija? Tas ir tāpēc, ka cilvēki ir lepni. No kurienes fašisms, galējs nacionālisms, komunisms? Tas ir tāpēc, ka cilvēki ir lepni. Kāda cilvēku grupa atklāj, pieņem, izdomā, pasludina, ka viņi ir svarīgāki par citiem cilvēkiem, labāki nekā citi, un, kuri nav ar viņiem, ir pret viņiem. Fašisti izdomāja, ka viņiem ir zilas asinis un viņi ir pārāki cilvēki, tādēļ visi, kuri tā nedomāja, bija vai nu jāpakļauj, vai jāiznīcina. Visa ļaunuma sakne ir lepnība. Genderisti ir izdomājuši, ka viņi ir gudrāki par Dievu, ka viņi ir gudrāki par jebkuru citu cilvēku, ka viņi ir pareizāki, ka vīrietis var nebūt vīrietis un sieviete var nebūt sieviete. Viņi uzskata sevi gudrākus par Dievu.

Kāpēc tika gāzts Bābeles ķēniņš? Kāpēc viņš krita? Kā tu esi kritis no debesīm, tu spožā zvaigzne, tu ausekļa dēls! Kā tu esi nogāzts pie zemes, tu, kas tautas locīji! Tu gan domāji savā prātā: es kāpšu debesīs un uzcelšu savu troni augstu pār Dieva zvaigznēm, es nometīšos uz saiešanas kalna pašos ziemeļos! Es uzkāpšu augstumos, es būšu kā pats Visuaugstākais! Bet nu tu esi nogāzts mirušo valstībā, visdziļākā bedrē!” (Jesajas grāmata 14:12-15) Šīs rakstvietas attiecina uz sātanu un viņa krišanu, bet burtiski ir runa par Bābeles ķēniņu, kurš pats apgalvoja, ka ir kā pats Dievs. Mēs domājam, ka esam gudrāki par Dieva kalpiem, par Dievu un apgalvojam, ka sieviete var būt vīrietis, bet, diemžēl, lai saprastu, kas tu esi, pietiek aiziet pie spoguļa un paskatītties, vai esi vīrietis vai sieviete, un tad tev viss kļūs skaidrs. Ja arī cilvēks veiktu dzimummaiņas operācijas, jebkurā gadījumā viņa iekšējā uzbūve, DNS, sievietei ir sievietes, bet vīrietim ir vīrieša, un tas nav maināms. Bet cilvēki domā, ka viņi ir gudrāki par Dievu. Ikreiz, kad cilvēki savā sirdī ielaiž lepnību, tad mazākā vai lielākā mērogā sākas problēmas, jo Dievs lepniem pretī stājas, bet pazemīgiem dod žēlastību. Lepnība gāzīs, bet pazemība vedīs godā. Ja tu gribi būt godā, ja tu gribi gūt panākumus, ja tu gribi būt harmonijā ar Dievu un cilvēkiem, tad ir jāmācās pazemība. Mācies pazemību! Ja tu gribi, lai Dievs ir tavā pusē, tad zini, ka Viņš ir pazemīgo pusē, jo Dievs lepniem pretī stājas.

Bija kāda sieviete Anglijā, kura trīs reizes pēc kārtas kļuva par premjerministri. Tā bija pati pirmā sieviete, kura kļuva par premjeri, un viņa bija vienīgais cilvēks, kurš tika ievēlēts trīs reizes pēc kārtas. Šī bija īpaša sieviete, un viņas vārds ir Mārgarita Tečere. Kas viņā bija īpašs? Tieši viņa pārspēja vīriešus, būdama ar “nepareizu DNS”, lai vispār būtu tik augstā varas pozīcijā. Šī nav feministu lepnība, bet reāli uzskatāms piemērs, ka ikviens var. Šiem cilvēkiem, kuri var, piemīt kaut kas īpašs. Tas, kas viņiem piemīt, atklājas kādā mazā stāstā, un šo stāstu stāsta Rolands Reigans. Notika kartējais vadošu valstu samits, kurā lēma par ekonomikas jautājumiem. Pēc šīs sapulces Reigans uzdūrās Tečerei un Kanādas premjeram, kurš diezgan nepatīkamā formā pārmeta viņai, ko viņa iedomājas, ka viņas politika nestrādā, viņa ir novecojusi utt. Veids, kādā viņš runāja, bija diezgan nepieklājīgs. Kad Reigans parādījās, tad šī saruna pārtrūka, kanādietis aizgāja, un viņš Tečerei uzdeva jautājumu, kāpēc viņa ļāva viņam tā pret sevi attiekties, ar paceltu galvu klausoties, ko viņš saka, un Tečere atbildēja, ka sievietei ir jāzina, kad vīrietis uzvedas kā puišelis. Būt pazemīgam nozīmē nenolaisties tajā pašā līmenī, kurā ir šis vīrietis, kurš uzvedās kā puišelis. Es nedomāju, ka viņš bija puišelis šī vārda tiešā nozīmē, ja jau bija premjers, taču viņa uzvedība bija tāda. Lūk, rakstura īpašība – pazemība. Nevis vienmēr atcirst, nolaisties tādā pašā līmenī, bet noklausīties un saprast, ka cilvēks tajā brīdī ir vienkārši neadekvāts. Ja tu sāksi uzvesties tieši tāpat kā viņš, tad lepnības iezīmes parādīsies arī pie tevis, bet Dievs lepniem pretī stājas.

Kam jākļūst pazudinātam, tas papriekš kļūst lepns, un augstprātība nāk priekš bojā ejas.” (Salamana pamācības 16:18 )

Augstprātība ir tā pati lepnība, kad tu savas domas cel pāri Dievam, kad tu savas domas cel pāri savam tuvākam, un tad šādas domas un rīcība nāk pirms bojāejas, jo Dievs lepniem pretī stājas. Ja arī esot lepni, mēs šajā laikmetā nesaņemam atmaksu vai turpinām labi dzīvot uz to rēķina, kuri ir nabagi un pretī nerunā, tad tik un tā Dievs ir atraitņu un bāreņu pusē. Savā laikā katrs no mums saņems taisnīgu atmaksu, ja ne šeit virs zemes, tad mūžībā. Mēs redzam, ka pasaulē nav taisnības, cilvēki ir atstājuši Dieva principus, viņi ir kļuvuši lepni, līdz ar to viņi izraisa karus, nabadzību un slimības. Dažādas impērijas ar savām ideoloģijām uzkundzējas cilvēkiem. Cilvēki tiek dalīti baltos un melnos, nabagos un bagātos, bet Dieva vārds saka, lai mēs cits citu uzskatām augstāku par sevi. Ja arī mēs ieņemam augstāku amatu, tad šis amats ir tāpēc, lai kalpotu cilvēkiem, nevis lai ņemtu. Par sevi nepārliecināti līderi, – politikā, organizācijās, draudzēs, – ir tādi līderi, kuri nespēj citiem dot pārliecību, jo paši nav pārliecināti par sevi. Viņi nevar celt, vest citus cilvēkus aiz sevis, ja paši sev netic. Šādi līderi kļūst par patērētājiem, kuri vairāk ņem no cilvēkiem, nekā dod. Tie ir līderi, kuri nevar bez cilvēkiem. Viņiem vajag cilvēkus, jo viņi ir kļuvuši par tiem, kuri ņem, bet pazemīgais ir tas, kurš citus uzskata augstākus par sevi un vairāk izvēlās dot nevis ņemt. To mēs redzam dažādās valstīs, biznesā un citur, – vai nu cilvēks līderis tikai ņem, vai nu vairāk dod. Pazemība ved godā, bet lepnība gāž postā. Kam jākļūst pazudinātam, tas pa priekšu kļūst lepns, un augstprātība nāk priekš bojā ejas.

Es nolasīšu mūsu Nacionālo bruņoto spēku karavīra zvērestu. Es gribu runāt par mūsu valsti un tautu. Es, Latvijas karavīrs, apzinoties atbildību savas tautas un likuma priekšā, apsolos un zvēru būt uzticīgs Latvijas Republikai, tās Satversmei un likumīgajai valdībai, netaupot spēkus, veselību un dzīvību sargāt Latvijas valsti un tās neatkarību, pēc labākās sirdsapziņas veikt man uzticētos karavīra pienākumus, bez ierunām pakļauties militārajai disciplīnai, vienmēr pildīt savu priekšnieku pavēles un rīkojumus atbilstoši Latvijas Republikas likumiem. Viss ir ļoti labi, bet ir atšķirība starp to, kāds zvērests bija tad un kāds ir šodien. Pretstatam man ir no žurnāla “Tēvijas sargs” noskenēts nacionālo partizānu zvērests. Kas bija partizāni? Latvijas pretošanās kustība, kas stājās pretī padomju varai, un arī pateicoties tai krita dzelzs priekškars. Daudzus gadus partizāni bija spiesti kā žurkas slēpties mežos. Jau padomju laikā bija cilvēki, kuri domāja citādāk, apzinājās savu vērtību un apzinājās pastrādāto netaisnību pret tautu. Partizānu iesākums meklējams daudz senāk, Latvijas brīvvalsts centienos. Mežabrāļi faktiski bija Latvijas armija komunisma laikā. Baltijas valstu teritorijā bija apmēram 100 000 pretošanās kustības dalībnieku. Mūsu pretošanās kustība ir viena no ilgākajām un viena no ievērojamākajām pasaules vēsturē. Pēdējais mūsu mežabrālis no meža iznāca mūsdienās, neatkarīgas Latvijas laikā, un par viņu rādīja ziņās.

Partizāņi jeb mežabrāļi bija cilvēki, kuri bija organizēti grupās, līdzīgi kā draudze. Tie bija cilvēki, kuri nepieļāva čekistu izvērstu patvaļu, sodīja visus komisārus, kuri veidoja sarastus uz izvešanu. Tie bija cilvēki, kuri kaut kādā mērā lika okupācijas varai bīties un nebūt tik agresīvai. Tie bija cilvēki, kuri cerēja uz Rietumu palīdzību, kas tā arī nepienāca, un tika nodoti. Tie bija cilvēki, kuri izdarīja darbu līdz galam. Tie bija cilvēki, kuri izvēlējās nevis liekties, bet cīnīties. Ir dažādi interesanti stāsti par Latvijas partizāniem. Viņiem bija savi statūti, savi likumi. Viņi neatzina jauno varu. Viņi atzina tikai Latvijas Satversmi un varu. Kad čekisti ķemmēja mežus un aplenca kādu mežabrāļu grupu, kuras rindās bija arī sievietes un mācītāji, mežabrāļi nodziedāja “Dievs, svētī Latviju” un izdarīja pašnāvības. Viņi labāk mira, nekā lieca savas muguras zem svešas varas. Tie ir cilvēki, kuri ir jāpiemin un jāatcerās, tie ir Latvijas brīvības cīnītāji. 11. augusts ir visu Latvijas brīvības cīnītāju piemiņas diena, Cēsu kaujās karojošo atcere, mežabrāļu, leģionāru un visu to, kuri negribēja dienēt Sarkanajā armijā. Tajā laikā daudz to, kuri bija uz izvešanu, vienkārši iegāja mežos un turpināja cīņu. Tās bija ļoti labi organizētas grupas, kas periodiski ieņēma veselas pilsētas, attīrot tās no sarkanajiem. Lūk, viņu zvērests: Es zvēru būt uzticīgs Dievam un Tēvzemei, pēc tam nacionāli neatkarīgai Latvijai un vienmēr gatavs ziedot savus spēku un dzīvību, lai bez ierunām vienmēr izpildītu priekšnieku rīkojumus, pavēles un neizpaust mūsu organizācijas noslēpumus. (1945. gads)

Mūsu jaunajā karavīru zvērestā nav ne vārda par Dievu, bet mežabrāļu zvērestā vārds ‘Dievs’ ir pats pirmais. Dievam un Tēvzemei! Jaunajā karavīru zvērestā izpaužas Latvijas tautas lepnība. Pirms krišanas tauta kļūst lepna. Viss vēl nav zaudēts, jo ir draudzes, ir arī kristīgi politiķi, lielā mazākumā, tomēr ir. Latvija ir viena no tām valstīm, kurā genderu ideoloģija un arī kovids nespēj iesakņoties, jo šeit ir Latvijas patrioti. Vēl ir tie, kuri vārdu ‘Dievs’ liek priekšā saviem solījumiem. Tas ir nereāli, jo mēs esam ļoti maza valsts. Mēs esam mazāko armiju topā. Maza valsts lielu valstu spīlēs. Taču ne kovidam, ne genderiem, ne Stambulas konvencijai šeit neizdodas iesakņoties. Visas lielās nācijas jau ir padevušās, bet mēs stāvam. Mēs esam kā partizāņi, joprojām sēžam savos bunkuros. Šo draudzi nekas neiznīcinās. Dievam un Tēvzemei!

Latgalē mežabrāļus atbalstīja vietējās telefoncentrāles, kas noklausījās čekistu sarunas un ziņoja tās mežabrāļiem, lai viņi iztīrītu ciematus. Īsāk sakot, tā bija liela un varena kustība. Protams, tā bija lemta neveiksmei, jo Rietumu palīdzība neatnāca, bet pagāja gadi un Latvija atguva neatkarību, un tie bija tie paši cilvēki un viņu pēcteči, kuri turpināja cīņu. Laiku pa laikam kaut kur parādījās Latvijas karogs, piemēram, Limbažos. Kad man bija kādi deviņi gadi, es gāju uz veikalu pēc krējuma, un redzēju, ka valdības mājā plīvoja kaut kāds dīvains karogs – sarkanbaltsarkans. Protams, ka tos, kuri šuva un kāra, noķēra un arestēja. Joprojām šis gars Latvijas tautā ir dzīvs. Ir svarīgi nekļūt lepniem un viemēr atcerēties, par ko mums jābūt pateicīgiem un kam mums jābūt pateicīgiem. Vispirms, paldies Dievam, ka mums ir sava valsts, un tikai pēc tam cilvēkiem. Arī par to, kā viss ir šodien. Daudzās valstīs joprojām nenotiek dievkalpojumi. Par to vispirms ir jāsaka paldies Dievam, nevis politiķiem. Vispirms Dievs!

Ir vēl cita zvēresta versija: Es, nacionālais partizāns, svinīgi apsolos ievērot Nacionālās partizānu apvienības statūtus, uz statūtu pamata dotās instrukcijas, pavēles un paklausīt bez ierunām saviem priekšniekiem. Es apsolos būt pret visiem taisnīgs, ievērot Latvijas likumus un visus man uzticētos pienākumus veikt pēc labākās sirdsapziņas par godu Dievam un manai dzimtenei, brīvai, neatkarīgai Latvijai. Lūk, cilvēki ar ideāliem. Latgalē bija daudz katoļu priesteru, kuri cīnījās pretošanās kustības rindās. Bija tādi mācītāji, kuri bija īpaši efektīgi un vadīja šīs grupas. Vidzemē tie bija protestantu mācītāji. Partizāņu rindās bija dažādi mācītāji, jo konfesijai nav nozīmes. Vispirms Dievs! Pirms krišanas nāk lepnība. Kad mēs no skolām izņemam ārā Dieva vārdu, kad mēs no svinīga zvēresta izņemam ārā Dieva vārdu, tā ir lepnība, un tā ir tautas lepnība valsts mērogā. Ja mēs no mācību grāmatām ņemam ārā vārdu ‘Dievs’, tad tā ir lepnība. Dievs lepniem pretī stājas. Mēs neesam ASV vai Romas impērija, kas gadsimtiem ilgi varēja pastāvēt kā vergu valsts, uz netaisnības pamatiem, uz kauliem celtiem pamatiem, nejēdzīga valsts, kaut arī impērija. Tāda maza valsts kā mūsu bez Dieva palīdzības nepastāvēs, ja mēs arī turpmāk pieļausim pretdieviskas tendences. Ja vārds ‘Dievs’ tiks izmests ārā no sabiedrības, tad Latvijai nav cerības, jo Dievs lepniem pretī stājas. Rūpēties par savu zemi un tautu ir mūsu atbildība. Man Facebook atsūtīja foršu bildīti, kurā uz Rīgas centrālās stacijas rakstīts „Dievs, svētī Latviju!” Tas bija pirmskara laiks, 1928. gads. Dievs ir labs, vienmēr labs. Es vēlos nolasīt dzejoli “Nacionālo partizānu lūgšana”. Kāds virsnieks, kurš karojis mežabrāļu rindās, 1946. gadā ir uzrakstījis šo lūgšanu.

Pret debesīm es lūgdams ceļu rokas,

Dievs, atņem Latvju tautai jūga mokas,

Lai tās kā ledus Tavā saulē kūst

Un sāpju asaras no vaigiem žūst.

 

Dievs, Latvju tautas likteņceļā baigā,

Lai sedz mūs Tava mīlestība maigā.

Liec patiesību atkal godā celt,

Liec Latvijai kā kviešu druvai zelt.

 

Bet ja Tavs prāts mūs iznīcībai lēmis,

Ja Savu svētību Tu Latvjiem ņēmis,

Tad neļauj tautai gļēvi nāvē dzists,

Kā Saviem zemgaļiem liec cīņā krist.


Lūk, kas pašā centrā uzturēja latviešu tautas garu. Dievs, svētī Latviju! Kaut arī mežabrāļi zaudēja, šī cīņa izbeidzās, tomēr tā pastāvēja tik ilgi un izdzīvoja līdz mūsdienām, līdz nāca jauna atmoda. Šodien mēs nedrīkstam aizmirst, kam mums jābūt pateicīgiem. Ķēniņš Hiskija bija dievbijīgs vīrs, bet gāja laiks un viņš aizmirsa pateikties Dievam.

Bet Hiskija nemācēja pateikties par to, kas viņam bija labi darīts, jo viņa sirdsprāts kļuva augstprātīgs; tādēļ arī nāca bargas dusmas gan pār viņu, gan pār Jūdas un Jeruzālemes iedzīvotājiem.” (2. Laiku grāmata 32:25)

Kad slavējam Dievu, mēs sakām pateicības vārdus Viņam. Tas ir ārkārtīgi svarīgi, ka mēs kopā pasakāmies Tam, kurš ir mūsu svētību avots. Ikdienā, savā kambarī pielūdzot Dievu, ir svarīgi pateikties. Ir bijuši cilvēki, kuri man saka: “Es nelūdzu Dievu, jo es nezinu, ko lūgt.” Katru dienu pateicies Dievam par to, kas tavā dzīvē labs noticis, jo tas ir no Viņa žēlastības un mīlestības. Ja godīgi, mēs Latvijā dzīvojam kā nieres taukos. Mums vispār nav par ko žēloties. Netālu no manas mājas ir neliela pludmale. Sauļojoties redzu, ka pa Gauju laivas kā pa lielceļu mašīnas pārvietojas visās nedēļas dienās. Nepārtraukti tur ir laivotāji, kuri runā franču, angļu, latviešu, krievu un citās valodās. Kādēļ viņi laivo? Viņiem patīk pie mums, mēs turamies pretī kovidam, mums viss ir labi. Viņi brauc pie mums atpūsties, un pilna Latvija ir ar tūristiem. Tūristu treileri sabraukuši no dažādām Eiropas valstīm. Te nav tā, kā viņiem. Paldies Dievam par to. Vispirms Dievam. Atcerēsimies, ka 11. augusts ir Latvijas brīvības cīnītāju diena. Daudzi cilvēki savas asinis ir izlējuši par šo zemi. Vispirms mums ir jābūt pateicīgiem par to, ka mūsu valsts Autors ir Dievs. Tas saprotams vistiešākajā nozīmē, jo tieši no hernhūtiešu jeb brāļu draudžu evaņģēliskās kustības, kas sākās Vidzemē, pacēlās pirmā latviešu inteliģence. Vēlāk tika izveidota Latvija valsts, un cīnītāji par to pastāvēja ar ieročiem rokās. No hernhūtiešu dzimtas nācis arī Baumaņu Kārlis, Latvijas himnas “Dievs, svētī Latviju” vārdu un mūzikas autors.

Lūkas evaņģēlija 7. nodaļā, sākot no 36. panta, ir stāsts, kuru atstāstīšu. Kāds farizejs uzaicināja pie sevis ciemos Jēzu. Tur bija arī daudz citu cilvēku. Pēkšņi ienāca kāda sieviete, kura bija zināma kā netikle. Jebkurš, kuram viņa pieskārās, kļuva nešķīsts un viņam bija jāiet īpaši šķīstīties, un tas sagādāja lielas neērtības. Viņa nostājās pie Jēzus kājām un raudāja. Jēzus bija pie galda, viņa negāja pie Viņa galvas vai tieši runāt ar Viņu, bet metās pie kājām. Viņa raudāja un asaras bira uz Jēzus kājām. Tad viņa attapās, ka ir saslapinājusi Viņa kājas, un sāka ar matiem tās žāvēt un skūpstīt. Tad viņa izņēma alabastra trauciņu ar ļoti dārgu eļļu un izlēja to uz Viņa kājām. Ne jau kājām šī eļļa bija domāta, bet lai lietu uz galvas un citos apstākļos. Kad farizejs to redzēja, tad nodomāja, ka Jēzus nav nekāds pravietis un Dieva Dēls, jo tādā gadījumā Viņš zinātu, kas ir šī sieviete. Jēzus garā redzēja, ko farizejs domā, un atbildēja viņam:

“Un, pagriezies pie sievas, Viņš sacīja Sīmanim: "Vai tu redzi šo sievu? Es nācu tavā namā, tu Man ūdeni neesi devis Manām kājām, bet šī savām asarām Manas kājas slacījusi un ar saviem matiem nožāvējusi. Tu Mani neesi skūpstījis, bet šī, kamēr Es še esmu, nav mitējusies skūpstīt Manas kājas. Ar eļļu tu neesi svaidījis manu galvu, bet šī ar svaidāmo eļļu ir svaidījusi Manas kājas." (Lūkas evaņģēlijs 7:44-46) 

Tajā laikā bija normāli pagodināt ciemiņu, nomazgājot viņam kājas. Arī vergi mazgāja saimniekiem kājas.

“Un Viņš tai sacīja: "Tev tavi grēki piedoti."” (Lūkas evaņģēlijs 7:48 )

Viņš to neteica farizejam, bet sievietei. 

“Bet Viņš sacīja uz sievu: "Tava ticība tev palīdzējusi, ej ar mieru." (Lūkas evaņģēlijs 7:50)

Tur nav rakstīts, ka šī sieviete vispār Viņam būtu kādus vārdus teikusi. Viņa pat neuzdrīkstējās runāt ar Jēzu Kristu, bet atnāca un raudāja par saviem grēkiem, par to, ka bija nepilnīga. Viņa bija pazemīga un apzinājās savu bezspēcību bez Dieva. Bet farizejs domāja: “Es dodu desmito tiesu, es esmu ļoti pareizs, man ir pareizā mācība.” Tomēr ne viņš, bet šī sieviete saņēma piedošanu. Pareizā pozīcija ir būt pie Jēzus kājām.

Lūkas evaņģēlija 18. nodaļā, sākot no 9. panta Jēzus stāsta līdzību par diviem cilvēkiem, kuri templī nāca pielūgt Dievu. Viens bija farizejs, otrs muitnieks. Viņš to stāstīja tiem, kuri bija pārliecināti, ka ir taisni un ar nicināšanu skatījās uz visiem pārējiem. 

“Farizejs nostājās un lūdza pie sevis: es tev pateicos, Dievs, ka es neesmu tāds kā citi cilvēki laupītāji, ļaundari, laulības pārkāpēji vai arī kā šis muitnieks. Es gavēju divreiz nedēļā un maksāju desmito tiesu no visiem saviem ienākumiem.” (Lūkas evaņģēlijs 18:11-12)

Viņš uzskatīja, ka ir īpašs, jo maksā desmito tiesu, ir pareizs, nav ne dzērājs, ne laulības pārkāpējs. Visapkārt, viņaprāt, bija ļaundari un ļauni cilvēki, bet viņš tāds nebija. Pāvils teica:

“Tādēļ, kas šķietas stāvam, lai pielūko, ka nekrīt.” (1. Korintiešiem 10:12)

Neviens cilvēks nav ideāls, un nav tāda cilvēka, kuram nebūtu vajadzīga Dieva žēlastība. Neviens nav tik labs, tik perfekts, tik ideāls. Ja arī tāds atrastos, tad Bībele saka, ka mēs esam mantojuši no tēviem, no Ādama un Ievas, savu grēcīgo dabu, un tur neko nevar izdarīt. Ir tikai viena atbilde – Jēzus asinis. Kristus krusts pārveido mūs no iekšienes un dod spēku dzīvot, un arī visā svēttapšanas procesā līdz mūža galam mēs nebūsim kā eņģeļi, nebūsim absolūti ideāli, mēs pieļausim kļūdas, un mums visiem vajadzīga Dieva žēlastība. Farizejs nāca pie Dieva un teica: “Es esmu pareizs!” Tajā brīdī, kad tu nāksi pie Dieva un teiksi: “Es esmu pareizs un ideāls,” tu būsi pārstājis augt un kļuvis lepns. Mums visiem ir kāda lietas, kuras savā dzīvē jāmaina, kādi mērķi, uz kuriem iet un ko sevī mainīt. Grēks, grieķiski ‘hamartia’, nozīmē ‘netrāpīt mērķī’. Tātad, sagrēkojot tu netrāpīji mērķī jeb izdarīji citādāk, nekā Dievs gribēja. Ja tu netrāpi mērķī, nekad vainīgs nebūs mērķis, vainīgs būsi tu pats. Tev nav jānodarbojas ar mērķa koriģēšanu, bet gan ar sevis mainīšanu, savu pašizaugsmi. Tev pašam jāredz, kur jāpilnveidojas. Bet lepnais neļauj dot sev padomu. Lepnais saka kā farizejs: “Es esmu taisns.” Iedomājies, viņš šādi lūdz Dievu! Tas, ko tu regulāri lūdz, iesēžas zemapziņā, un tu par to regulāri domā. Vajag filtrēt to, kā tu lūdz. Piemēram, es savās lūgšanās uzmanos par kaut ko žēloties Dievam, lai es nekļūtu tāds “žēlīgais” cilvēciņš, kuram visu laiku nav labi. Visam ir jābūt balansā. Mēs esam stipri Jēzū, mums nekas nav neiespējams! Bet atceries savu pozīciju pie Jēzus kājām. Viņš vienmēr ir priekšā. Vienmēr atceries par atkarību no Viņa, pateicību par to, ko Viņš tev dod, par Kristus upuri. Es katru reizi pasakos Dievam par Kristus upuri. Kad nāku priekšā uz skatuves, pirmais, par ko es pateicos, ir Kristus upuris. Par to vienmēr ir jāpateicas. Tas palīdz atcerēties, kāpēc tu esi ar Dievu, kāpēc tavi grēki ir piedoti un kur ir tavs spēks.

Muitnieks bija tautā nicināts cilvēks, tāpat kā mums daži politiķi, attiecīgās iestādēs strādājošie, dažādi neganti policisti un neganti priekšnieki. Tādus, kuri klanās citu varu priekšā un ievieš svešas ideoloģijas, tauta nemīl un neciena. Muitnieki bija tādi paši. Viņi strādāja svešas varas labā un vāca nodokļus. Muitnieks bija ienācis templī un lūdza Dievu. Farizejs viņam bija blakus. “Farizejs nostājās un lūdza pie sevis: es tev pateicos, Dievs, ka es neesmu tāds kā citi cilvēki – laupītāji, ļaundari, laulības pārkāpēji vai arī kā šis muitnieks. Es gavēju divreiz nedēļā un maksāju desmito tiesu no visiem saviem ienākumiem.” (Lūkas evaņģēlijs 18:11-12) Viņš ar to teica: “Es esmu krutāks, labāks par šo muitnieku.”

“Turpretim muitnieks, iztālēm stāvēdams, neuzdrošinājās pat acis pacelt uz debesīm, bet sita pa savām krūtīm un sacīja: Dievs, esi man grēciniekam žēlīgs! Es jums saku: viņš nogāja savās mājās taisnots, labāks par otru. Jo katrs, kas pats paaugstinās, taps pazemots, bet, kas pats pazemojas, taps paaugstināts." (Lūkas evaņģēlijs 18:13-14)

Viņš apzinājās, ka ir nepareizs, nav cienīgs, apzinājās savu atkarību no Dieva, neuzsvēra savu paštaisnību, reliģiju. Dievs lepniem pretī stājas, bet pazemīgiem dod žēlastību. Farizejam līdzīgie domā: “Paldies Dievam, ka es esmu ideāls, man vispār vairs nevajag palīdzību. Lūk, tad, kad es nācu pie Dieva, pirms desmit gadiem, man vajadzēja palīdzību, bet tagad man ir darbs, ienākumi, vispār man viss ir. Es pats esmu kļuvis tāds. Es saprotu, ka Dievs man palīdzēja pie visa, bet tagad es pats esmu tāds.” Dāgam Hevardam Milam ir daudz grāmatu, bet visas par vienu tēmu, piemēram, “Tie, kas aizmirst”. Lūk, tie, kas aizmirst, ir kristieši, kuri domā: “Lūk, toreiz vajadzēja lūgt Dievu, bet tagad viss jau ir. Kādreiz vajadzēja kalpošanu uzņemties, bet tagad nevajag, jo viss jau ir. Es kādreiz no sirds kalpoju Dievam, bet tagad jau nevajag tā riktīgi kalpot, tagad viss ir kārtībā manā dzīvē.”

Pāvils teica: “Dievs ir devis dzeloni manā miesā.” Es daudz domāju par to, kas tas par dzeloni. Dažādi mācītāji dažādi to skaidro. Citi mācītāji skaidro, ka Pāvils bija akls, citiem ir citādāki skaidrojumi. Kontekstā vairāk runa ir par vajāšanām.

“Lai es nepaaugstinātos īpašo atklāsmju dēļ, man ir dots dzelonis miesā, sātana eņģelis, lai tas sistu mani, ka netopu iedomīgs.” (2. Korintiešiem 12:7)

Pāvils teica: “Dievs, pietiek mani sist.” Bet Dievs teica: “Nomierinies, tev to vajag, tev pietiek ar Manu žēlastību.” Un Pāvils atzina: “Tas man ir, lai es nekļūtu iedomīgs, jo man ir megaatklāsmes, megakalpošana, visi apustuļi pazīstami, esmu dibinājis daudzas draudzes, man ir liela ietekme, liela vara, man ir bīstamība kļūt iedomīgam.” Es domāju, ka labāk iztikt bez dzeloņiem, lai mēs paši apzināmies, ka pareizā pozīcija ir pie Jēzus kājām, kā muitniekam: “Dievs, esi man žēlīgs, es apzinos savu vajadzību pēc Tevis.”

Lūkas evaņģēlja 8. nodaļā, sākot no 26. panta, rakstīts par Jēzu un leģionu. Tas ir par Jēzu un apsēsto cilvēku, kuru dažādas iestādes centās savaldīt un ārstēt, bet viņš pliks skraidīja apkārt un dzīvoja kapos. Viņš terorizēja cilvēkus, tā tas arī turpinājās. Viņš tika arestēts, iespundēts, saistīts dažādām saitēm, visu pārrāva, viņš bija pārdabisks cilvēks. Viņā dzīvoja vesels leģions ļauno garu.

“Viņš, ieraudzījis Jēzu, iebrēcās un nometās Viņa priekšā ceļos un sacīja skaļā balsī: "Ko Tu gribi no manis, Jēzu, Tu visuaugstākā Dieva Dēls? Es Tevi lūdzu, nemoki mani."” (Lūkas evaņģēlijs 8:28 )

Viņš iebrēcās un nometās Jēzus priekšā ceļos. Mēs visi zinām šo notikumu, viņš tika atbrīvots un no viņa izdzīts ļauno garu leģions, kas ieskrēja cūkās. Cūkas nogāzās no kraujas jūrā un noslīka. Kad pilsētnieki atnāca, viņi ieraudzīja cilvēku, kuram neviens nebija spējis palīdzēt, pilsētas bieds, dēmons, ka viņš skaidrā prātā sēž pie Jēzus kājām. Kur mums ir jāsēž? Kā Marijai pie Jēzus kājām, kā šim apsēstajam ar leģionu, kuram mēs pat vārdu nezinām, pie Jēzus kājām. Draugs, lūk, šī ir pareizā pozīcija. Tas nenozīmē obligāti fiziski notupties. Varbūt kādam šķiet, ja vajag lūgt uz ceļiem un tas ir pa īstam pazemīgi. Nē, Dievam ir vajadzīga tava sirds pazemība Viņa priekšā, ka tu apzinies savu vajadzību pēc Viņa, ka tu meklē Viņu.

“Toties Viņš dod lielāku žēlastību; tādēļ raksti saka: Dievs stājas pretim lepniem, bet pazemīgiem dod žēlastību.” (Jēkaba vēstule 4:6)

Kas ir tad, kad cilvēks izvēlas darbu, nevis draudzi? “Dievs, man nevajag Tavus cilvēkus, man nevajag Tavu komūnu, Tavu institūciju. Es pats varu tikt galā ar savu dzīvi, es pats esmu gudrāks, es skatīšos internetā.” Vēstulē ebrejiem rakstīts kaut kas cits: 

“Neatstādami savas sapulces, kā daži paraduši, bet cits citu paskubinādami un jo vairāk, redzot tuvojamies to dienu.” (Vēstule ebrejiem 10:25)

Neatstāj savas sapulces, jo tieši tur darbojas Dievs. Kad mēs elementārās lietās neejam draudzes mācībā, tā ir mūsu pašu lepnība, un Dievs lepniem pretī stājas. Varbūt mēs domājam, ka pazemīgi ir tie, kuri kalpo citiem. Varbūt tev ir bijis sapnis kļūt par sociālo darbinieku. Vai sociālais darbinieks ir pazemīgs cilvēks? Tas ir amats, konkrēta funkcija, ko viņš pilda. Vai būt pārdevējam, kura uzdevums ir kalpot cilvēkiem, dodot to, kas viņiem vajadzīgs, nevis raušot naudu sev vai savam priekšniekam, nozīmē būt pazemīgam cilvēkam? Mēs zinām, ka ir dažādi pārdevēji – gan tādi, pie kuriem gribas iepirkties, gan tādi, pie kuriem negribas iepirkties. Ir tādi, kuri vienkārši iesmērē preci, par to neko nezinot, ir tādi, kuri visu izstāsta un vēlas, lai tev ir pats labākais. Tie ir īstie pārdevēji un efektīvi. Vai tu kādreiz ieturi maltīti kafejnīcā vai restorānā? Dažus gadus atpakaļ mēs bijām itāļu restorānā Vecrīgā. Oficianti baltos kreklos, viss kā nākas. Apsēdāmies pie galdiņa, atnāca oficiants. Viņa klātbūtnē bija grūti paprasīt, kas tām pastām iekšā, jo zināju, ka viņš sāks kaut ko gudri runāt. Tā arī notika. Kad mēs palūdzām, vai var kaut ko konkrētu pasniegt vispirms, viņš atbildēja, ka nevar un sāka mums lasīt lekciju, kā jāpasniedz un kā jāgatavo. Tas, ka klienti gribēja citādāk, izraisīja to, ka viņš sāka strīdēties. Mēs saskārāmies ar lepnu gurķi. Vai esi saskāries ar labu apkalpošanu un sliktu apkalpošanu, kad cilvēki tiešām strādā no sirds vai rauš naudu? To, ka cilvēks ir ieinteresēts tevī un grib dot tev ko labu, var just, un mēs labprāt ejam pie tiem cilvēkiem, kuri izraisa uzticību un grib dot labu. Ja tu redzi, ka tevi vienkārši aplaupa, tā ir cita opera. Siguldā ir restorāns “Kungu rija”. Personīgi man tas ir mīļākais restorāns. Ja man jāved ciemiņi paēst, tad vedu tikai tur. Vecrīgā nevienā restorānā neesmu redzējis tādu apkalpošanu un ēdis tādu ēdienu. Vienmēr, kad ierodos, pie durvīm mani sagaida puiši baltos kreklos, smaida, reizēm apvaicājas, kā man iet, un parasti viņi jau zina, ko es vēlos. Viņi visi ir draudzīgi; sākumā tas bija ar vienu oficiantu, pēc tam jau arī tie, kuri pievienojās komandai. Es arī vienmēr atstāju tējas naudu. Es šajos cilvēkos redzu, ka viņiem patīk tas, ka man garšo, viņi redz to, ka man patīk, ka viņi ar mani draudzējas, un viņiem patīk tas viss, ko viņi man piedāvā, un viņi ir ieinteresēti manī. Nezinu, vai viņi to dara speciāli, bet viss gods droši vien pieder restorāna īpašniekam, kurš spēj atrast tādus oficiantus un pavārus, kuri tā gatavo, ka klienti vēlas atstāt tējas naudu. Ir svarīga sirds attieksme, ir lepni cilvēki un ir pazemīgi cilvēki. Atslēga ir attieksmē.

“[..] Jo Dievs stāv pretim lepniem, bet pazemīgiem Viņš dod žēlastību.” (1. Pētera 5:5)

Ir tāds rakstnieks Ernests Hemingvejs. Viņam esot stāsts par tēvu un dēlu, dēlam bija vārds Pako. Viņiem bija sliktas attiecības, jo savā starpā bija nesaskaņas. Pēc daudziem gadiem tēvs izlēma piedot dēlam un pieņemt viņu atpakaļ. Taču dēls nebija atrodams, tāpēc viņš ielika avīzē sludinājumu: “Pako, viss ir piedots, viss ir labi, tiekamies pie avīzes redakcijas ēkas”, datums un laiks. Tajā dienā pie šīs ēkas bija sapulcējušies 800 cilvēki ar vārdu Pako. Stāsta morāle, ko varam mācīties: 800 cilvēki bija tik lepni, ka nespēja viens ar otru sadzīvot, pieņemt Dievu kā autoritāti, un tā ir cilvēcīgā lepnība, kas rada konfliktus. Nesaskaņas rada nepiedošanu un atstumšanu, un tā visa pamatā ir lepnība. Par sātanu ir teikts, ka viņš tika gāzts savas lepnības dēļ, sava ārējā spožuma dēļ, popularitēte, sakari, redzamība. Tad, kad tu jau esi kaut ko sasniedzis, tev viss sāk izdoties, tu jau esi par kaut ko iekšēji pārvērties un ir parādījušies panākumi, lūk, tad sākas lielākie pārbaudījumi ar lepnība, un tieši tad Dievs lepniem sāk pretim stāties. Bet mēs gribam, lai Dievs ir mūsu pusē! Un pareizā pozīcija ir pie Jēzus kājām, uz ceļiem. Attiecībā pret cilvēkiem:

“Ja nu ir kāds iepriecinājums Kristū, ja kāds mīlestības mierinājums, ja kāda gara sadraudzība, kāda sirsnība vai līdzcietība, tad piepildait manu prieku, turēdamies vienā prātā, lolodami vienu mīlestību, dvēselēs vienoti, ar vienu mērķi, ne strīdēdamies, ne tukšā lielībā, bet pazemībā cits citu uzskatīdami augstāku par sevi, neraudzīdamies katrs uz savām, bet arī uz citu vajadzībām.” (Filipiešiem 2:1-4)

Mīli Dievu no visas sirds, dvēseles, prāta un spēka un savu tuvāko kā sevi pašu. Un cilvēku priekšā mums ir nepieciešama pazemība. Pāvils mums māca skatīties uz citu cilvēku, neatkarīgi no tā, kādā viņš ir amatā, kā uz daudz augstāku par sevi. Tu vari atrasties augstā amatā, draudzē, skolā, valdībā, pie varas, bet pareizā attieksme ir skatīties uz cilvēku kā uz augstāku par sevi, tajā pašā reizē neaizmirstot par savu vērtību un pašcieņu. Esi iecietīgs un pacietīgs, neesi lepns pret citiem, turi arī citu vajadzības savā priekšā, ne tikai savas. Kā Pāvils saka, svarīgi ir palikt vienā prātā, vienoti mīlestībā, ar vienu mērķi, ne strīdēdamies, ne tukšā lielībā, bet pazemībā cits citu uzskatīdami augstāku par sevi, neraudzīdamis tikai uz savām, bet arī uz citu vajadzībām. Turi tādu prātu, kāds ir Jēzū Kristū, kurš neturēja par laupījumu līdzināties Dievam, bet pieņēma kalpa veidu, nākot cilvēka miesā šeit virs zemes un esot paklausīgs līdz krusta nāvei. Tieši tādēļ Dievs Viņu tik ļoti ir paaugstinājis, jo Viņš kļuva pazemīgs. Jēzus saka: “Mācieties no Manis, jo Es esmu lēnprātīgs un no sirds pazemīgs”. Tas nenozīmē, ka nevar ar pātagu izdzīt farizejus un muitniekus no tempļa, bet saglabājot pazemību. Draugs, lai kā arī Jēzus uzvedās vai kādreiz skarbi izteicās, vai radikāli rīkojās, Viņa paklausība bija skaidri redzama, ka Viņš nomira par tevi, kamēr tu vēl biji grēcinieks. Dievs, būdams cilvēka miesā, nāca virs zemes, mira pie krusta, bija paklausīgs līdz nāvei, lūk, tā ir pazemība, ka mēs upurējamies citu cilvēku labā. Partizānu zvērests bija: Dievam un tautai, tēvzemei! Mēs visi esam sabiedrības daļa un draudzē draudzes daļa, mēs nevaram raudzīties tikai uz savām vajadzībām, bet arī uz citu vajadzībām, un nevis aprunājot vai aizvainojot, bet pirmām kārtām skatoties uz sevi. Mērķis nekad nebūs vainīgs, tev pirmām kārtām ir jāskatās uz sevi, nevis jākritizē un jānosoda citi. Kad cilvēks sāk kalpot, viņš skatās uz “vecajiem” kalpotājiem un domā, ka darīs citādāk, citā tempā un sasniegs vairāk, bet tad, kad viņš sāk darīt, lepnība ātri vien zūd, cilvēks kļūst pazemīgāks. Viņš saskaras ar realitāti un saprot, ka tas viss nav tik vienkārši. Ir dažāda veida lepnības, katram tā ir. Lai Dievs piedod mums mūsu grēkus, mūsu lepnības grēkus. Dāvids saka: ”Pasargā mani no neapzinātiem grēkiem,” viņš uztraucās sevišķi par lepnības grēkiem. Viņš saprot, ka šie grēki ir tie, kas “nekliedz” tā pa tiešo, bet piezogas nemanāmi. Jābūt ir uzmanīgam, lai redzētu, kur ir dažādas lepnības pazīmes. Reizēm cilvēks runā tā, ka tev pat šķiet, ka viņš ir lepns, varbūt arī Jēzus izskatījās kā lepns cilvēks, jo Viņš runāja autoritatīvi, bet krusta nāve liecina par pretējo, tie ir Viņa augļi dzīvē.

“Tāpēc arī Dievs Viņu ļoti paaugstinājis un dāvinājis Viņam Vārdu pāri visiem vārdiem, lai Jēzus Vārdā locītos visi ceļi debesīs un zemes virsū un pazemē un visas mēles apliecinātu, ka Jēzus Kristus ir Kungs Dievam Tēvam par godu.” (Filipiešiem 2:9-11)

Jēzus pazemojās un tika paaugstināts.

Noslēgumā izstāstīšu par latviešu seriālu “Likteņa līdumnieki”, kurā ļoti skaisti, sakarīgi parādīta Latvijas vēsture. Sižets atspoguļots no vienas dzimtas skatpunkta. Viena zeme, vienas mājas un ģimene. Caur šo ģimeni ir skatījums uz vairākiem procesiem cauri gadu simtiem līdz mūsu dienām. Tā ir veca filma un, manuprāt, ļoti laba. Viss sākās ar to, ka kalpone un kalps, kuri kalpoja pie baroniem, dabūja savu zemi. Viņam piešķīra savu zemi, jo meitene bija pārgulējusi ar baroneses dēlu. Baronese aizsūtīja savu dēlu mācīties par mācītāju, prom no šīs kalpones. Kalponei iedeva kučieri par vīru un daudz zemes. Abi bija kalpi un nebija svētie, jo kalponei jau bija bērns no baroneses dēla. Viņi uztaisīja savu saimniecību un kļuva turīgi. Viņu griba bija, ka zeme paliek nedalāma, ka zeme ir tik svarīga, ka to nedrīkst dalīt. Ja zemi nevar dalīt, tas nozīmē, ka nevar precēties ar ko vien vēlās. Bet notika tā, ka vecākais dēls iemīlējās kalpa ģimenes meitā, ir arī bērns, viņi vēlas precēties, bet vecāki ir kategoriski pret. Katrīna bija atraitne, kura valdīja pār māju, un viņa bija kategoriski pret šo meiteni. Rezultātā pašnāvībā mirst viņas dēls, un saistībā ar to ir vairākas nāves. Vēlāk kalps tik un tā kļūst par saimnieku “Nārbuļu” mājā, vēlāk viņiem sarkanie atņem visu zemi un to sadala. Rezultātā nekāds testaments nav uzrakstīts un viss tiek sadalīts tāliem radiem, kuri pat nav redzējuši zemi. Kad bagāto māju saimnieks Jēkabs gāja pie mācītāja sūdzēties par savu dēlu, viņš vainoja kalpu meiteni. Viņš neredzēja to, ka tas bija viņa dēls, kurš gulēja ar meiteni un viņa bija stāvoklī. Kas saimniekiem traucēja pieņemt šo meiteni savā ģimenē? Zeme galu galā ir cilvēka dēļ, ne cilvēks zemes dēļ. Tāpat kā sabats. Jēzus saka, ka tas ir celts cilvēku dēļ, ne cilvēks sabata dēļ. Šie cilvēki zemi vērtēja vairāk nekā attiecības ar cilvēkiem. Mācītājs, kad dzirdēja, ka Jēkabs vaino Eniju, teica: “Nē, draugs, pie visa vainīga tā Nārbuļu lepnība.” No vienas puses, viss ir pareizi, tomēr tā bija neelastīga, pārmērīgi konservatīva lepnība. Un Dievs lepniem pretī stājas. Un visa šī zeme tika sadalīta, tam sekoja posts un ciešanas. Var vainot valdību un citus, bet visa pamatā bija lepnība.

“Tad piepildait manu prieku, turēdamies vienā prātā, lolodami vienu mīlestību, dvēselēs vienoti, ar vienu mērķi, ne strīdēdamies, ne tukšā lielībā, bet pazemībā cits citu uzskatīdami augstāku par sevi, neraudzīdamies katrs uz savām, bet arī uz citu vajadzībām. Savā starpā turiet tādu pat prātu, kāds ir arī Kristū Jēzū, kas, Dieva veidā būdams, neturēja par laupījumu līdzināties Dievam, bet Sevi iztukšoja, pieņemdams kalpa veidu, tapdams cilvēkiem līdzīgs; un, cilvēka kārtā būdams, Viņš pazemojās, kļūdams paklausīgs līdz nāvei, līdz pat krusta nāvei! Tāpēc arī Dievs Viņu ļoti paaugstinājis un dāvinājis Viņam Vārdu pāri visiem vārdiem.” (Filipiešiem 2:2-9)

Mēs Tev pateicamies, Debesu Tēvs, par Tavu klātbūtni, par Tavu žēlastību, par Taviem vārdiem. Paldies, Dievs, ka mēs varam šeit kopā sapulcēties, paldies, ka mums ir sava valsts un savi politiķi. Paldies, Dievs, ka šajā zemē ir tik daudz labu lietu. Paldies par katru vienu kalpotāju, apmeklētāju. Paldies, Svētais Gars, ka mēs varam Tev kalpot, par šo privilēģiju, ka varam brīvi iet pie cilvēkiem un rīkot evaņģelizācijas dievkalpojumus, ka mēs varam augt un attīstīties. Paldies, ka mēs varam piedalīties valsts celšanā. Ka mēs varam likt Tavu Vārdu priekšā it visam ko darām. Dievs, svētī Latviju!

Mācītāja Mārča Jencīša sprediķi “Pareiza pozīcija” pierakstīja un rediģēja draudzes “Kristus Pasaulei” redakcija
Comments