TEKSTA MATERIĀLI‎ > ‎Svētrunas‎ > ‎

No visas savas sirds!

Publicēja 2019. gada 19. aug. 23:31Līga Paņina
Ziņas datums 20.08.19.

“Kad jūs Mani meklēsit, jūs Mani atradīsit. [..]” (Jeremijas grāmata 29:13)

Tātad, ja mēs meklēsim Dieva gribu, mēs to atradīsim. Ja mēs meklēsim Dieva svētību, mēs to atradīsim. Ja mēs meklēsim rakstura izmaiņas, mēs tās atradīsim. Ja mēs meklēsim dziedināšanu, mēs to atradīsim. Ja mēs meklēsim izaugsmi, kas ir pēc Dieva prāta, mēs to atradīsim. Jo visu, ko mēs lūgsim, Viņš dos un darīs. Šim pantam ir arī otra daļa.

“Ja jūs no visas sirds Mani meklēsit (..)” (Jeremijas grāmata 29:13)

Tomēr viss nav tik vienkārši, kā pašā sākumā mums šķita. Tāpēc svētrunas tēma – “No visas savas sirds”. Vārdi ‘no visas savas sirds’ var tevi mulsināt. Kāds varbūt domā: “Lūk, kāpēc es nevaru saņemt atbildes no Dieva – jo man bija jālūdz no visas savas sirds!” Kāds cits, iespējams, spriež: “Lūk, kāpēc manā dzīvē vai kalpošanā nenotiek tā, kā Dievs Savā vārdā apsolījis – manai lūgšanai un manām darbībām laikam nav piesieta sirds!” Es šodien vēlos izskaidrot, ko nozīmē ‘no visas sirds’. Manuprāt, šis ir viens no iemesliem, kāpēc kādi kristieši, kuri apmeklē draudzi, lūdz Dievu un uzņemas kalpošanas, nesaņem atbildes no Dieva, kaut lasa grāmatas. Arī es lasu grāmatas, un, starp citu, kad lasu, es redzu, ka dažādiem mācītājiem ir atšķirīgi viedokļi un, kad kāds mācītājs raksta tā, tas nenozīmē, ka es domāju tieši kā viņš. Piemēram, kāds mācītājs rakstīja, ka Dievs dzird tikai sirds lūgšanu; tas ir tad, kad mēs no sirds saucam uz Dievu. Bet ko šis mācītājs domāja ar ‘sirds saucienu’? Īpaši krievu mācītāji raksta, ka mums jābūt satriektiem un pazemīgiem Dieva priekšā. Ir tik daudz apzīmējumu tam, kādam tev jābūt, lai Dievs tevi dzirdētu. Cik pazemīgam un cik no sirds, un kā jāraud, un kā ar visu sirdi jāizjūt. Lūk, jābūt tādai lūgšanai, ka tava vēlme pēc Dieva un pārmaiņām ir tik emocionāli spēcīga, ka tu sauksi, un tad Dievs dzirdēs savā svētajā, nocietinātajā pilī.

Kādai jābūt tavai lūgšanai, lai Dievs tevi sadzirdētu? Vai tev ir aktuāls šis jautājums? Kādai ir jābūt cilvēka sirds attieksmei, ja viņš knapi var piecelt savu pēcpusi, prom no gurķiem un sēnēm, lai atnāktu uz dievkalpojumu? Par kādu sirds attieksmi un sirds lūgšanu ir runa, ja tu knapi slavēšanas laikā vari pacelt rokas? Par kādu sirds attieksmi ir runa, ja tu nejūti nekādu uguni vai ko citu? Bet Dieva vārds saka: “Ja jūs no visas sirds sauksiet, tad Es jūs sadzirdēšu, un tad būs izmaiņas.” Kad mēs no visas savas sirds rīkosimies ar degsmi un uguni, lūk, tad notiks tas, ko Dievs apsolījis, viss augs un vairosies, atvērsies debesu logi un Dievs liks svētībām pārpilnībā nolīt pār mums! Bet tas notiks tikai tad, kad mēs no sirds lūgsim un no sirds darbosimies. Kādai tad jābūt tavai lūgšanai un darbībām? Kā tev jājūtas? Kas ir sirds lūgšana? Šodien es gribu tevi nomierināt un apskaidrot par to, kas ir sirds attieksme un ko nozīmē ‘no visas sirds’, un vai tiešām tev pienākas viss, ko Dievs apsolījis.

Vai tev patīk Dāvids? Man patīk. Visvairāk es droši vien citēju Jēzus Kristus vārdus un pēc tam Dāvida vārdus. Dāvidu, Bībeles personāžu, tiešām var apbrīnot. Tas ir cilvēks, kuram līdzināties. Viņš, būdams parasts ganu zēns, jaunākais ģimenē un nicināts jaunietis, kļuva par Izraēla ķēniņu. Dāvids nevis vienkārši ieņēma amatu, bet izcīnīja Izraēlam daudz uzvaru un dibināja Israēla valsti, ko pēc viņa mantoja Salamans un baudīja tēva svētības. To visu izdarīja viens cilvēks. Jā, kopā ar komandu un visiem, kas viņam sekoja, taču viss sākās ar vienu cilvēku. Bībelē varam lasīt, ka tad, kad viņa ganāmpulkam uzbruka lauva vai lācis, Dāvids dzinās tam pakaļ, nosita to un atguva laupījumu. Kā ganu zēns varēja pieveikt lauvu vai lāci? Brīdī, kad visa Izraēla profesionālā armija trīcēja un drebēja filistiešu priekšā Terebinšu ielejā un Goliāts, trīsmetrīgs cilvēks, ikdienas staigāja gar Izraēliešu ierindām, izaicinot viņus cīņai, taču nebija neviena, kas ar viņu cīnītos, pēkšņi atnāca ganu zēns Dāvids un teica: “Viņš ir izaicinājis Izraēla Dievu. Es cīnīšos ar viņu!” Bija vajadzīgs viens metiens ar akmeni, un Goliāts bija zemē. Ar viņa paša zobenu Dāvids Goliātam nocirta galvu un svinēja uzvaru. No kurienes tāds spēks un svaidījums? Dāvids bija ķēniņš, pravietis un Dieva svaidītais – viss vienā personā. Kas viņā bija tik īpašs?

“Un Dāvids dejoja no visas savas sirds Tā Kunga priekšā.” (2. Samuēla grāmata 6:14)

Lai kļūtu tādi kā Dāvids, mums jāiegūst tās rakstura īpašības, kas piemita viņam. Tu neesi ne Jēzus, ne Dāvids, ne Samuēls, bet tu vari iegūt tās īpašības, kas nes uzvaru. Uzvarai un veiksmei ir principi. Cilvēki, kas veiksmīgi pielieto šos principus, gūst uzvaras. Viņi arī gūst Dieva svētību un svaidījumu. Viens no principiem, kas piemita Dāvidam kā uzvarētājam, – viņš dejoja no visas sirds Tā Kunga priekšā. Tātad, ja dejot, tad dejot no visas sirds.

“Pārgalvji izdomājuši melus pret mani, bet es pildu Tavas pavēles no visas sirds.” (Psalms 119:69)

Dāvidam piemita tāda rakstura īpašība nevis vienkārši īstenot Dieva principus, bet darīt no visas savas sirds. Kāds, iespējams, domā: “Dāvidam noteikti bija kāds īpašs emocionāls stāvoklis, īpašas jūtas pret Dievu un īpaša dedzība par Izraēlu, Dieva lietām un darbiem.” Vai tiešām tā bija? Daļēji jā. Bet šis sprediķis ir tāpēc, lai tu saprastu, ko nozīmē vārdi ‘no visas sirds’. Vienu lietu mēs jau sapratām – lai uzvarētu, lietas jādara no visas savas sirds.

“Visu, ko darāt, darait no sirds, it kā savam Kungam un ne cilvēkiem.” (Vēstule Kolosiešiem 3:23)

‘No sirds’ nozīmē darīt kā Kungam. Tā rīkojas kristietis, kurš ir nobriedis cilvēks. Ja tu šo lasi, izmeklē sevi. Vai tiešām tu esi nobriedis cilvēks? Kāpēc tu dari kādas lietas? Tāpēc, ka tev ir pārliecība par to, ka Dievs to vēlas, vai tāpēc, ka tevi baksta grupas vadītājs? Varbūt tāpēc, ka apstākļi spiež, vai tāpēc, ka citādi tu paliksi bez algas? Varbūt tu to dari slavas un atzinības dēļ? Uzdod sev jautājumu: “Kāpēc es daru kādas lietas?” Ja cilvēks dara tikai tad, kad viņu pastumj, tad tas nav no visas sirds. No visas sirds rīkojas cilvēks, kurš nav jāstumj. Tas ir cilvēks, kurš dara, apzinoties, ka to dara Dievam. Vai tu redzi kādu, kas mani šodien šeit baksta ar koku? Varbūt darba kabinetā kāds stāvēja ar koku un draudēja man? Varbūt kāds man šorīt piezvanīja un pateica: “Ja tu šodien nebūsi dievkalpojumā, mēs tevi novāksim.” Varbūt mana sieva mani zāģē katru svētdienas rītu un ceļ augšā, sakot: “Tu esi šīs draudzes mācītājs un tev jābūt dievkalpojumā! Vai tu esi sagatavojis sprediķi?” Varbūt mana sieva katru dienu mani zāģē, jautājot par sprediķi? Vai tā ir? Nē! Nav neviena ar koku, arī mājās mani neviens nezāģē šajos jautājumos. Mani neviens nav piespiedis kalpot Dievam. Kopš 2000. gada marta es vienmēr esmu izjutis un sapratis vajadzību kalpot Dievam. Ne tāpēc, ka kāds cilvēks to saka, ne tāpēc, ka mācītājs sludina, bet tāpēc, ka Dievs ir manā sirdī, un tā ir Viņa griba. Es, pirmkārt, kalpoju Dievam, ne cilvēkiem. Tu vari kalpot no visas sirds tikai tad, kad dari to patstāvīgi. Protams, viss ir pareizi – ir draudze, vadītājs, kopīgi mērķi, vīzija un norādījumi, ko darīt kopā un ko atsevišķi. Bet tevi nav ar varu jāspiež darīt. Tu pats to dari un atbildi Dieva priekšā. Tu esi cilvēks, kurš apzinās savu atbildību ne tikai cilvēku, bet, pirmkārt, Dieva priekšā. Ir rakstīts: “Visu, ko darāt, dariet no sirds, it kā savam Kungam un ne cilvēkiem.” Darīt no sirds nozīmē darīt kā Tam Kungam un ne cilvēkiem. Protams, ka mēs kalpojam cilvēkiem, bet galvenajam motīvam nevajadzētu būt žēlumam pret cilvēkiem. Jo ko tu darīsi tad, kad nebūs žēl? Galvenais motīvs ir kalpot Tam Kungam. Tas ir vienkāršs lēmums, apziņa, vajadzība un sapratne kalpot Tam Kungam no visas savas sirds. Tā ir Dieva griba.

“Kad jūs Mani meklēsit, jūs Mani atradīsit. Ja jūs no visas sirds Mani meklēsit.” (Jeremijas grāmata 29:13)

Dāvidam bija īpašība darīt lietas no visas sirds. Kad dejo, tad dejo. Kad klausa Tam Kungam, tad klausa Tam Kungam. Lūk, kāpēc Dāvids ir viens no īpašākajiem cilvēkiem visā Bībeles un pasaules vēsturē. Palasi Bībelē Laiku un Samuēla grāmatas, kurās aprakstītas visas Dāvida darbības. Tas ir fascinējoši! Protams, viņš nav vienīgais, taču visiem šiem cilvēkiem ir viena kopīga īpašība – darīt no sirds.

Tu nevari tikt nākamajā klasē Dieva valstības skolā, kamēr neesi nokārtojis šī gada vielu. Kad es pabeidzu vienpadsmito klasi, tad eksāmenos skolotāja pati pienāca man klāt un iedeva norakstīt. Es nekad mūžā to nevarētu – ne toreiz, ne tagad. To pašu, acīmredzot, viņa izdarīja arī citiem nenormāliem skolniekiem, kāds biju es. Padomju laikā atskaite par to, ka viss ir izdarīts un ikviens veiksmīgi pabeidzis konkrēto klasi, skolotājiem bija ļoti svarīga. Skolotājam tas bija kā apliecinājums, ka viņš ir labi pildījis savu amatu, līdz ar to viņš saņēma prēmiju par to, ka viņa klasē visi visu prot. Tāpat arī skolas direktoram bija ļoti svarīgi, ka viņa skolā konkrēts procents skolēnu ir nokārtojuši visus eksāmenus. Šobrīd ik pa laikam izskan ziņas, ka valsts eksāmenu atbildes ir tikušas nopludinātas. Par to draud ne tikai administratīvā, bet arī kriminālatbildība. Tas ir iespējams starp cilvēkiem, bet ne ar Dievu. Lai ko tu sarunātu ar cilvēkiem, lai kā tu turpinātu nenokārtot eksāmenus, lai kā tu turpinātu dzīvot, kamēr tu nenokārtosi konkrētu eksāmenu Dieva valstības skolā, tu izkritīsi un netiksi pārcelts nākamajā klasē. Tu atkal atgriezīsies tajā pašā punktā, kamēr neiemācīsies izdarīt savus pienākumus no sirds. Tu varbūt emocionāli neizjūti degsmi visu izdarīt no sirds, bet tāpēc ir šis sprediķis un tāpēc es izskaidrošu.

“Un tev būs To Kungu savu Dievu mīlēt no visas savas sirds un no visas savas dvēseles, un no visa sava prāta, un no visa sava spēka. Otrs ir šis: tev būs mīlēt savu tuvāku kā sevi pašu; cita lielāka baušļa par šiem nav.” (Marka evaņģēlijs 12:30-31)

Tie ir pirmais un otrais bauslis, visas bauslības kopsavilkums. Tālāk seko baušļi: tev nebūs zagt, tev būs godāt savus vecākus, tev būs sabata dienu svētīt, tev nebūs laulību pārkāpt, tev nebūs iekārot un citi. Svarīgākie ir šie divi. Tev būs To Kungu mīlēt no visas savas sirds – kā lai to izpilda? Šajā bauslī arī dota atbilde: no visas sirds, dvēseles, prāta un spēka. ‘No visas savas sirds’ nozīmē emocionālu vajadzību un vēlmi un tavu lēmumu sistemātiski darīt. Šie divi rada viens otru. Kad mēs pieņemam lēmumu kaut ko darīt, ko esam ieplānojuši, un izdarīt to vajadzīgajā daudzumā, lai tam būtu rezultāts, mēs to izdarām, vienalga – jūtam emocijas vai nejūtam. Un tad, kad mēs izdarām, tas nes gan rezultātu, gan arī emocijas. Savukārt, emocijas mūs stimulē atkal darīt pareizas lietas. Ar prātu tu saproti, kas ir pareizi. Tu izveido stratēģiju un rīkojies ar savu gribu un spēku. Ar savu gribu un spēku tu dod komandas saviem locekļiem un dari konkrētas lietas, kas ved uz konkrētu rezultātu. Lūk, ko nozīmē darīt no visas sirds!

Teorētiski šo sprediķi varētu arī beigt, jo tu esi nomierināts. Tev nav jājūt vēlme. ‘Sirds sauciens pēc Dieva’ nozīmē ne tikai emocionālu, bet ar prātu apsvērtu saucienu un lūgšanu. Kad es atgriezos pie Dieva, man bija izteikta emocionāla vajadzība pēc Dieva. Kāpēc tā? Iedomājies sevi manā vietā. Tev, protams, ir savs stāsts par to, kas tevi ir spiedis nākt pie Kristus. Varbūt ne pilnīgi visiem tā bija, bet liela daļa cilvēku ir atnākuši pie Kristus tikai tāpēc, ka apstākļi spieda. Iedomājies cilvēku, kurš negrib dzīvot un nevar arī izdarīt pašnāvību, – tāds biju es. Cilvēks, kuram nav ko ēst, un nav arī nekā cita. Cilvēks, kurš pat nevar iziet ārā no mājas, lai kaimiņam nozagtu malku. Man bija totāla paranoja. Ārā bija ziema, mājā aukstums, un es gulēju, ietinies vairākās segās, lēnām izlaizdams garu. Es biju neēdis cilvēks aukstumā un narkotiku trūkumā, turklāt policijas meklēšanā. Mani gaidīja tikai viens ceļš – cietums. Noziegumi jau bija izdarīti, un atlika gaidīt, kad policija savāks. Kā tev šķiet – vai tā ir pietiekami liela emocionāla vajadzība, lai sāktu beidzot lūgt Dievu? Es biju spiests lūgt Dievu. Dieva vārds saka: “Jūs Mani atradīsiet, ja no visas sirds Mani meklēsiet.” Es no visas sirds sāku meklēt Dievu. Manu dzīvi neizmainīja tikai vārdi, ko dzirdēju Kristīgajā radio: Piesauciet Jēzus Vārdu, Viņš izmainīs jūsu dzīvi! Mani izmainīja arī šī vajadzība. Tas bija viss kopā – vajadzība, informācija par to, ka ir Dievs, un iekšēja apziņa un izjūta par to, ka Viņš ir. Es vērsos pie Dieva lūgšanā un teicu: “Dievs, ja Tu esi tas Dievs, kas radījis debesis un zemi, tad izmaini manu dzīvi!” Es nelūdzu šo lūgšanu tikai vienu reizi, bet trīs reizes dienā. Tā tas turpinājās aptuveni divas nedēļas. Pēkšņi Svētais Gars man pieskārās. Tam sekoja totālas izmaiņas, grēku piedošana un trīs dienas asarās. Es kļuvu par jaunu cilvēku un manī ienāca vēlme kalpot un strādāt Dievam. Tas bija viens moments. Bet viss sākās ar emocionālu vajadzību pēc glābšanas. Lūk, sirds sauciens! Mums šķiet, ka mums obligāti jābūt šādam sirds saucienam, lai kaut kas mainītos. Mums šķiet, ka tieši šādam sirds saucienam jābūt, lai mājas grupiņa sāktu augt. Ne obligāti. Sirds sauciens nav tikai tad, kad tu esi emocionāli nospiests. Sirds sauciens ir tad, kad tu esi ar prātu apsvēris to, kas ir nepieciešams, lai tavā dzīvē būtu konkrētas lietas. Un tu strādā tajā virzienā. Principā ar emocijām te nav nekāda sakara. Ja kādam Dievs dod emocijas – slava Dievam! – jo bez emocijām ir grūti izvilkt. Bet ja tu ar prātu un gribu neej pareizā virzienā, tad, piedod, nebūs arī emocijas. Ar laiku būs tikai emocionāla vajadzība pēc glābšanas un atgriešanās pie Dieva, no kura tu būsi atkritis. Tātad, tu nevari tikt nākamajā klasē, kamēr neesi nokārtojis eksāmenu iepriekšējā. Tāda ir Dieva valstība. Ar cilvēkiem tu nevarēsi vienoties.

Piemēram, tu esi uzņēmies kādu kalpošanu draudzē vai grupiņā. Pēc tā, cik veiksmīga un augoša tā ir, var redzēt tavu sirds attieksmi. Ja tava kalpošana plaukst un zeļ, tas nozīmē, ka tev ir pareiza sirds attieksme. Tu spēj saprast, kas ir jādara, un strādā pie tā. Tu strādā, neskatoties uz emocionālām vajadzībām un sajūtām. Kā piemēru minēšu mājas grupiņu. Lai mājas grupiņa augtu un cilvēki nāktu pie Kristus, ir vajadzīgs ieguldījums. Ir nepieciešams ieguldīt pietiekami daudz laika un zināšanas un jābūt noteiktam daudzumam darbību, lai cilvēku dzīvēs būtu izmaiņas, lai cilvēki nāktu pie Kristus caur tavām rūpēm. Nevajag lūgt pēc emocionālas vajadzības, tā nav sirds lūgšana. Sirds lūgšana ir tad, kad tu pietiekamā daudzumā ieguldi savu laiku. Tad, kad tu no visas sirds lūgsi un meklēsi jeb darīsi, tad Dievs atbildēs. Vairāk vai mazāk gandrīz katrs cilvēks lūdz Dievu. To Kungu atrod, svaidījumu dabū un mūžīgajā dzīvībā ieiet tikai tie, kas Dievu meklē no visas savas sirds – tie, kas lūdz ar visu savu sirdi, visu dvēseli, visu savu prātu un ar visu savu spēku.

Un, kas jums varēs ļaunu darīt, ja jūs no visas sirds dzīsities pēc tā, kas labs?” (Pētera 1. vēstule 3:13)

Tiem, kas meklē To Kungu no visas savas sirds, ir pārdabiska apsardzība.

Un tev būs To Kungu savu Dievu mīlēt no visas savas sirds un no visas savas dvēseles, un no visa sava prāta, un no visa sava spēka. Otrs ir šis: tev būs mīlēt savu tuvāku kā sevi pašu; cita lielāka baušļa par šiem nav.” (Marka evaņģēlijs 12:30-31)

Ja tu dari kādu darbu, pirmkārt, dari to tā, lai patiktu Dievam. Dievs nekad tev neprasīs izdarīt to, ko tu tiešām nevari izdarīt. Dievs zina, ko tu vari un ko tu nevari. Izdarīt no visas sirds nozīmē to, ka tu izdari visu, ko varēji. Otrkārt, dari tā, lai tas patiktu cilvēkiem. Lai kāds arī būtu tavs darbs, tu to dari cilvēkiem. Ja mēs ražojam preces, mēs tās ražojam cilvēkiem. Tā Dievs ir iedibinājis, ka mēs cits citam izdaram pakalpojumus. Tikai tas, kas no sirds dara savu darbu, var tikt svētīts. Brīnumi tāpat nenotiek. Reizēm var notikt kāds brīnums, bet Dievs tev ar to parāda, ka Viņš ir. Lai kāda arī būtu tava kalpošana draudzē vai grupiņā, lai kāds arī būtu tavs darbs, dari to kā Tam Kungam un nevis cilvēkiem, bet tajā pašā laikā arī cilvēkiem.

Tad Samuēls runāja, visam Israēla namam sacīdams: "Ja jūs no visas savas sirds gribat atgriezties pie Tā Kunga, tad izmetiet ārā no sava vidus šos svešo tautu dievus un Aštartes tēlus, pievērsiet savu sirdi Tam Kungam un kalpojiet vienīgi Viņam, tad Viņš jūs izglābs no filistiešu rokas."” (1. Samuēla grāmata 7:3)

Ja tev nav emocionāla lūgšana no sirds, tad Dievs tevi nedzirdēs? Atminos, ka reiz braucu evaņģelizācijas tūrē uz Igauniju. Tur kādā baznīcā es ļoti aizrautīgi sludināju, lai cilvēki nāk un pieņem Jēzu. Parasti cilvēki ir jāiedrošina vai jāpierunā iznākt pie altāra, bet toreiz visi iznāca priekšā pieņemt Jēzu. Draudze nebija liela, aptuveni piecdesmit cilvēku, bet visi iznāca un raudāja pie altāra. Tajā brīdī nodomāja: “Lūk, svaidījums!” Vēlāk runāju ar šīs draudzes mācītāju un cilvēkiem un uzzināju, ka viņiem tāda ir mācība – ja tu nāc Dieva priekšā, tad tev ir jābūt salauztam un pazemīgam. Es nesaku, ka tas ir slikti, jo draudzes ir ļoti dažādas. Bet tev obligāti nav jālūdz ar asarām acīs, lai Dievs tevi dzirdētu. Es piekrītu, ka šādai lūgšanai ir spēks, bet vēl lielāks spēks ir disciplinētai un regulārai lūgšanai.

Bet Jēzus tiem saka: "Jūsu mazticības dēļ; jo patiesi Es jums saku: ja jums ticība ir kā sinepju graudiņš, tad jūs sacīsit šim kalnam: pārcelies no šejienes uz turieni, un tas pārcelsies, un nekas jums nebūs neiespējams.”” (Mateja evaņģēlijs 17:20)

Jēzus ar to saka, ka tu pārvarēsi jebkādas problēmas, šķēršļus un sasniegsi visus savus mērķus, ja tu no sirds lūgsi un strādāsi. Patiesa atgriešanās pie Dieva ir tad, kad tu izmet no savas sirds visus grēkus, svešos dievus, skopumu un perversijas. Lūk, ko nozīmē no sirds atgriezties! Sāc kaut vai ar to, ka neizlaid nevienu dievkalpojumu un mājas grupiņu un vismazāko kalpošanu izdari no sirds. Mēs ticam, ka mums nāks pakaļ Jēzus, nevis citi dievi. Tajā dienā, kad tu nomirsi, tu stāsies Dieva priekšā un nonāksi tajā vietā, kur pats būsi izvēlējies būt savas dzīves laikā. Ja tu debesu valstībā esi šeit, tad būsi arī tur. Tajā dienā, kad es atgriezos pie Dieva, man bija ļoti spēcīgs piedzīvojums. Dievs man skaidri teica: “Mārci, lūdz Dievu katru dienu, lasi Bībeli katru dienu, esi draudzē, un tu būsi Mans kalps!” Es dzelžaini turējos pie tā, ko Dievs man teica. Sākumā bija posms, kad vajadzēja sevi piespiest lūgt un izveidot to par dzīvesveidu, un man pat šķita, ka esmu ar to nomocījies. Tas bija laiks, kad es ar Dievu pavadīju apmēram sešas stundas katru dienu. Divas stundas lūdzu, divas stundas lasīju Bībeli un divas stundas lasīju grāmatas. Es katru dienu cēlos konkrētā laikā. Arī tad, ja biju izbraukumos, es to darīju. Atceros, ka biju konferencē ārpus Latvijas. Cēlos četros no rīta, lai paspētu izlūgt Dievu. Arī Dāvids Tā Kunga priekšā darīja visu no visas savas sirds. Lūk, tāpēc Dievs viņu tādā varenā veidā varēja lietot, sargāt, svaidīt un celt. Viņš no visas sirds kalpoja Dievam. Kādreiz es dzelžaini turējos pie sava plāna, neskatoties uz to, kur atrados un kā jutos. Ne vienmēr viegli bija agri piecelties, bet es to darīju. Man patika rezultāts un pārmaiņas cilvēku dzīvēs man apkārt. Un man ļoti patika, ka es esmu Dieva gribā. Tagad mans laiks ar Dievu nav tik strikts. Ir cilvēki, kas saka, ka nezina, kā Dievu lūgt. Es iesaku palasīt manu grāmatu “Personīgas attiecības ar Dievu”. Tev nav ko lūgt, ja tev nav plāna, nav kalpošanu un tu neko negribi. Tādā gadījumā tu peldi pa straumi. Tāds jautājums, būt vai nebūt dievkalpojumā, man nekad nav pastāvējis. Ja tev pastāv tāds variants, tad tas nav no visas sirds un tieši tāpēc tava dzīve stāv uz vietas. Nepastāv tikai panākumi dzīvē un darbā, ir arī garīgā dzīve. Īslaicīgi pasaulīgi panākumi neko labu nedod, ja tas nav Dieva prāts. Meklē To Kungu no visas savas sirds, no prāta, no dvēseles, ar savu gribu un spēku, un tad Viņš tevi izglābs.

Dāvida psalms. Es Tevi, Kungs, teikšu no visas sirds, es dievu priekšā Tev dziedāšu slavas dziesmas.” (Psalms 138:1)

Dāvids vienmēr slavēja Dievu no visas sirds. Pat tad, kad Sauls un ienaidnieka karapulki viņu vajāja. Viņš templī noorganizēja slavēšanu ar noteiktu kārtību, kā arī nodibināja kalpošanu visā Izraēlā. Kad Izraēla centrā bija Dievs, tas pacēla visu valsti. Pēc Dāvida nāca Salamans un kādu laiku baudīja Dāvida augļus, bet pēc laika notika pretējais. Viņš pārstāja meklēt To Kungu no visas savas sirds un pieķērās svešu tautu dieviem. Izraēls sašķēlās un vairs nekad nebija tāds kā iepriekš. Ja tu esi piedzimis kristīgā ģimenē, tev būs svētība, bet tas nenozīmē, ka tu nonāksi debesīs. Tiem bērniem, kuri tagad dzimst draudzē, ir liela privilēģija tik agri iepazīt Dievu. Ja tu to nenovērtē, tad liela bēda pašam. Jēzus ir teicis, ka grēks tev paliek, ja tu par to zināji, bet, ja to nezinot būtu to darījis, tad būtu vieglāk. Piemēram, tu attīsti savu biznesu un strādā vaiga sviedros. Tad, kad tev parādīsies pirmie darbinieki, tas jau būs no sirds. Kad tu liec lietā prātu, lai iegūtu zināšanas un varētu paplašināt savu biznesu, tas nav iespējams bez partnerības un bez cilvēku uzņemšanas savā komandā. Darīt no visas sirds nozīmē izaudzināt vadītājus un kalpotājus. No visas sirds ir tad, kad tu kaut ko attīsti un organizē. Ja tā ir kalpošana Dievam, tad tam ir jāattīstās. Ja nebūsi strādājis, tev nebūs ko ēst. Pat zaglim un bezpajumtniekam ir jāstrādā, turklāt ļoti netīkams darbs. Bomži domā, ka viņi nestrādā, bet patiesībā viņi dara vienu no pretīgākajiem darbiem pasaulē. Zagļi maksā augstu cenu, lai pēc tam sēdētu cietumā.

Savā darbā neesiet kūtri, esiet dedzīgi garā, gatavi kalpot Tam Kungam.” (Romiešiem 12:11)

Kalpošana ir darbs, nevis tikai sirds sauciens.

Jo mēs esam Viņa darbs, Kristū Jēzū radīti labiem darbiem, kurus Dievs iepriekš sagatavojis, lai mēs tajos dzīvotu.” (Efeziešiem 2:10)

Dievs mūs ir radījis labiem darbiem, lai mēs glābtu cilvēkus un nestu svētību savai valstij, lai mēs iepazīstinātu cilvēkus ar Kristu, un caur to Dievs varētu svētīt Latviju. Dievs ir radījis mūs labiem darbiem, sadraudzībai ar Sevi un kalpošanai. Kalpošanu jādara no visas savas sirds, tad tev būs arī augļi un rezultāts.

Bet Viņš uz tiem sacīja: "Pareizi Jesaja par jums, liekuļiem, ir pravietojis, kā ir rakstīts: šī tauta godā ar lūpām Mani, bet viņu sirds ir tālu no Manis.”” (Marka evaņģēlijs 7:6)

Daudz ir tādu, kas slavē Dievu ar savām lūpām, apmeklē baznīcas un, iespējams, ka pat pareizi dzīvo, bet nedara to no sirds. Tas nozīmē, ka šie cilvēki nepilda Dieva gribu. Viņi ir aizmirsuši par līdzcilvēkiem, evaņģelizāciju un to, ka jāveido mācekļi. Liela daļa kristietības ir tikai runāšana, kā tie farizeji un saduķeji Bībelē. Tajā laikā bija ļoti moderni staigāt ar platām lūgšanu krellēm un lūgt Dievu tā, lai cilvēki viņus redzētu.

Lasīju grāmatā kādu stāstu par to, ka kādā Āfrikas ciemā cilvēki uzcēla dambi, lai elektrostacija varētu funkcionēt, taču kādā dienā dambis sabruka. Tad sanāca ciema komisija un sāka gudri runāt. Un tā vietā, lai domātu, kā nākotnē novērstu šādas lietas, viņi izlēma un pārējiem paziņoja, ka tas notika tāpēc, ka šis dambis bija uzcelts priekšā upes dievam. Upes dievs katru dienu pastaigājās no viena upes gala līdz otram, bet tad tika uzcelts dambis un viņš nevarēja tikt tālāk, tāpēc to nācās pārplēst. Līdzīgi rīkojas arī kristieši – lūdz Dievam mainīt viņu dzīvi, sūtīt atmodu, sūtīt “upes dievu”. Un tad viņi gaida, kad nāks “upes dievs”, kurš pabeigs visu viņu vietā, tā vietā, lai paši analizētu, domātu, studētu Dieva vārdu, darītu praktiskas un disciplinētas lietas, kļūtu par stipra rakstura cilvēkiem kā Dāvids, kas no visas savas sirds meklēja Dievu. Un, kas no visas sirds meklē, tas arī atrod. Kā var izdomāt, ka jāvaino upes dievs? Kā var izdomāt, ka vīrietis var būt sieviete un sieviete var būt vīrietis? Nu, jā, cilvēki bez Dieva var visu izdomāt. Padomā ar galvu, paskaties spogulī uz sevi un ieraugi, kas tu esi. Tu vari domāt un justies, kā tu gribi, bet nekas nenotiks, kamēr tu no sirds nesāksi kalpot Dievam. Labi, ka tu esi draudzē, kurā mācītājs runā par personīgo atbildību, jo Jēzus runā par personīgo atbildību. Viņš saka: “Ko jūs uz Mani sakāt: Kungs, Kungs! bet nedarāt, ko Es jums saku?” Viņš mācīja par personīgu atbildību, ka pats no sevis nekas nenotiks. Pāvils arī saprata personīgo atbildību, un viņš bija tas, kurš piecēlās un tūlīt pat sludināja Dieva vārdu, tā ka viņš dabūja bēgt no pilsētas jau pēc dažām dienām. Lūk, cilvēks, kurš izdarīja savu misiju. Viņš apzinājās, ko nozīmē kalpot.

“Tā arī Mans Debesu Tēvs jums darīs, ja jūs ikviens savam brālim no sirds nepiedosit." (Mateja evaņģēlijs 18:35)

Piedošana neatnāk tāpat, pati no sevis, piedošana nāk no rīcības attiecībā pret šo cilvēku. Piemēram, inkaunterā mēs rakstām mīlestības vēstuli, kura jānodod attiecīgajai personai, bet kādi arī nenodod, jo paiet trīs dienas, pazūd emocijas un izjūta, ka vajadzētu iedot. Ja tu bez emocijām nespēj kalpot Dievam, tad tu esi tas, kurš nav cienīgs saņemt Viņa svētības, arī piedošanu. Uzrakstīt vēstuli un atdot to cilvēkam ir normāla rīcība. Pirms pāris dienām manam patēvam bija dzimšanas diena, bijām aizbraukuši ciemos. Tā sanāk, ka es reti tur aizbraucu, jo viņš prasīja, vai pēc gada atkal var gaidīt mūs ciemos. Un tad viņš man pateica, ka viņam joprojām ir manas vēstules. Prasīju, kādas vēstules, un izrādījās, ka tās, kuras es inkaunterā biju viņam rakstījis. Tas inkaunters bija pirms desmit gadiem, bet viņš atcerējās manu vēstuli un bija nolicis to īpašā vietā, un tas nozīmē, ka šī vēstule bija viņam svarīga un bija notikusi reāla piedošana. Sirds kalpošana prasa reālas, disciplinētas darbības.

“Bet Filips sacīja: "Ja tu no visas sirds tici, tad to var." Un viņš atbildēja: "Es ticu, ka Jēzus Kristus ir Dieva Dēls." (Apustuļu darbi 8:37)

Ko nozīmē no visas savas sirds ticēt? Lai kristītos, ir noteikumi, lai draudze redz, ka, lūk, ir cilvēks, kurš ar visu savu sirdi meklē Dievu, katru dienu lūdz Dievu, neizlaiž dievkalpojumus, mājas grupiņas un ir uzņēmies kalpošanas. Lai laulātos, arī ir noteikumi. Pie manis nevar atnākt divi pilnīgi negatavi cilvēki, kuri dzīvo pilnīgi sviestainu dzīvi, un prasīt, lai mācītājs salaulā, jo ir kaut kādi kritēriji, noteikumi, lai mācītājs varētu salaulāt. Mācītājam ir jābūt kaut nelielai atbildībai par to, ko viņš laulā, nevis kā konveijerā – kurš grib, to laulā, pat neprasot, cik gadi, vai vīrietis, vai sieviete. Visur ir kritēriji un noteikumi, visur ir jāpacenšas, pat normāli apprecēties ir jāpacenšas. Reizēm ir šausmīgi noskatīties, kā daži cilvēki palaiž garām svētības un iespējas. Un, iespējams, ka tev vairs nekad nebūs tāda iespēja, tava īstā iespēja no Dieva, jo tu dari stulbības, un visiem ir skaidrs, ka tu neesi normāls. Prāta un gribas lēmums rada arī emocionālu vajadzību. Emocionāla vajadzība savukārt palīdz darīt pareizas lietas.

“Tad tauta priecājās, dodama labprātīgi, jo tie deva no visas sirds Tam Kungam ar labu prātu; arī ķēniņš Dāvids priecājās ar lielu prieku.” (1. Laiku 29:9)

Tajā laikā Dieva tauta deva Dieva darbam līdzekļus ar prieku. Ja tu kalpo Tam Kungam no visas savas sirds, tad tev nepastāv šāds jautājums: atbalstīt, dot vai nedot? Un tie teksti: “Tikai nesaki mācītājam, tikai nesaki vadītājam,” ir cilvēkiem, kuri nav nodevušies Dievam no visas sirds, kuri nav draudzes vīzijā un mērķos. Vairies no tādiem cilvēkiem un dari to zināmu savam vadītājam. Ja tu apzinies savu vērtību visā kopējā darba mehānismā, tad tev nepastāv jautājums kalpot vai nekalpot. Reizēm tā var būt vīzijas problēma, piederības problēma. Kalpo tie, kuri ir satvēruši vīziju un apzinās sevi kā daļu no draudzes, daļu no Latvijas reformācijas un atmodas.

“Viņš gan darīja to, kas ir taisns Tā Kunga acīs, tomēr ne no visas sirds.” (2. Laiku 25:2)

Kas notika ar ķēniņu, kurš darīja Dieva darbu, bet ne no visas sirds? Kādu laiku viņš plauka un zēla. Arī tu vari būt ne no visas savas sirds nodevies Dievam un varbūt tavā dzīvē ir teicamas pārvērtības, bet tas var nebūt ilgi. Tieši tas pats arī notika Amacjas dzīvē, viņš iekaroja kādu zemi, atveda no turienes līdzi viņu dievus un sāka tos pielūgt, un pie Amacjas nāca pravietis un teica, ka tas nav labi, ko viņš dara. Amacja atbildēja pravietim: “Vai tu gribi, lai tevi nogalina?” Pravietis tomēr neklusēja un promejot Amacjam pateica: “Es gan jūtu, ka Tas Kungs ir sagatavojis ko ļaunu.” Un tā arī notika. Amacjas sirds kļuva tik lepna, ka viņš nolēma cīnīties ar Izraēlu. Izraēls brīdināja to nedarīt, bet Amacja neatkāpās un beigās zaudēja cīņu. Skaties, kas notika tālāk:

“Un Jūda tika Israēla sakauts, un ikviens no tiem bēga uz savām mājām. Un Israēla ķēniņš Joass sagūstīja Jūdas ķēniņu Amacju, Joasa dēlu, Joahaza dēladēlu, Bet-Šemešā, un viņš to noveda Jeruzālemē, un viņš izlauza daļu no Jeruzālemes mūra no Efraima vārtiem līdz Stūra vārtiem četrsimt olektis. Un viņš paņēma visu zeltu un sudrabu un itin visus svētos piederumus, kas atradās Dieva namā pie Obed-Edoma, un ķēniņa pils bagātības līdz ar ķīlniekiem un atgriezās atpakaļ Samarijā. Bet Jūdas ķēniņš Amacja, Joasa dēls, dzīvoja pēc tam, kad Israēla ķēniņš Joass, Joahaza dēls, nomira, vēl piecpadsmit gadus. Un, kas vēl par Amacju stāstāms, par viņa sākumu un par viņa galu, redzi, tas ir uzrakstīts Jūdas un Israēla ķēniņu grāmatā. Un kopš tā laika, kad Amacja bija atkāpies no Tā Kunga, pret viņu cēlās Jeruzālemē sazvērestība. Un viņš bēga uz Lahišu, bet sazvērnieki nosūtīja gūstītājus viņam pakaļ uz Lahišu, un tie viņu tur nokāva.“ (2. Laiku 25:22-27)

Tāpat arī divi gulēs vienā gultā, vienu paņems un otru nē. Mums katram pašam ir jābūt nomodā par savu dzīvi un jāseko līdzi ar savu prātu un ar savu gribu, ir jādod pareizas pavēles savam ķermenim no visas savas sirds darīt Tā Kunga gribu, kalpot un nodoties Viņam. Un šobrīd draudzē ir kāds viens līdz četri cilvēki, kuriem Dievs saka, ka Viņš no viņiem novērsīsies. Viņus gaida līdzīgs liktenis kā Amacjam, paliekot bez Dieva aizsardzības, bez Dieva svētības un vispār bez Dieva. Viņi paši labi zina, kā viņi ķengājas un iet pret draudzi un Dieva cilvēkiem. Tu vari domāt, kas tu esi un kā tu tici, tu vari cerēt, bet, diemžēl, cerība ir muļķa mierinājums. Dievs pats negatavo ļaunumu cilvēkam, Viņš vienkārši novēršas no viņa. Un tu pat vari nejust, kā tiec izvests ārpus Dieva valstības. Atgriezies, nododies un kalpo Dievam! Pārtrauc bubināt un kurnēt, pārtrauc kritizēt. Kalpo Dievam un skaties tikai uz sevi.

Ziņās lasīju, ka kāds kaimiņš pa logu redzējis, kā viens dzērājs nogalina otru dzērāju, ietin to segā un uz ratiem aizvelk kaut kur tālāk. Mēs visi gribam slēpt nozieguma pēdas un tāpēc kaut ko darām lietas labā. Draugs, ja tev ir kāds skelets skapī, tad izvelc to grēka skeletu ārā no sava skapja, pagultes, prāta, sirds un izmet to ārā, atgriezies un nododies Dievam no jauna.

"Ja jūs no visas savas sirds gribat atgriezties pie Tā Kunga, tad izmetiet ārā no sava vidus šos svešo tautu dievus un Aštartes tēlus, pievērsiet savu sirdi Tam Kungam un kalpojiet vienīgi Viņam, tad Viņš jūs izglābs no filistiešu rokas." (1. Samuēla 7:3)

Mācītāja Mārča Jencīša sprediķi “No visas savas sirds!” pierakstīja un rediģēja draudzes “Kristus Pasaulei” redakcija
Comments