TEKSTA MATERIĀLI‎ > ‎Svētrunas‎ > ‎

Neticības grēks

Publicēja 2019. gada 17. sept. 12:57Līga Paņina
Ziņas datums 17.09.19

Man ir liels gods šodien runāt sprediķi. Pirms dievkalpojuma kāda meitene no draudzes pienāca pie manis un vaicāja sprediķa tēmu. Uzzinot, par kādu tēmu šodien runāšu, viņa bija izbrīnīta. Šī tēma man pašai ir izaicinājums, tā man nav viegla. Gatavojoties svētrunai, es domāju: “Dievs, kāpēc tieši šī tēma? Varbūt vajadzēja kaut ko citu?” Pie sevis spriedu, ka varbūt pēdējā brīdī es varu sagatavot kaut ko citu, labāku, un šo tēmu neaiztikt. Sprediķa tēma – “Neticības grēks”. Es nezinu, varbūt tu esi ļoti ticīgs cilvēks un kopš tā brīža, kad nožēloji grēkus, saņēmi ticību visai savai dzīvei un tagad uzvari visas problēmas, tāpēc šāda grēka tev vispār nav. Man tas ir, un es ļoti bieži ar to cīnos, un sokas visvisādi.

Pēc savas dabas esmu reāliste – ticu tam, ko redzu. Mēdzu domāt: “Man jau ir daudz gadu, es zinu, kā kādas lietas notiek un pazīstu cilvēkus.” Piemēram, tu pie manis pienāktu un teiktu: “Vai, Līgiņ, man te tāda problēma ar alkoholu. Man vajadzētu, ka tu par mani palūdz. Es gribētu uzreiz būt dziedināts.” Es gan neko tev neteiktu, bet domātu: “Nu, kur tad tev tā dziedināšana. Droši vien vajadzēs kādus piecus gadus ar simts atkritieniem, lai tiktu no tā vaļā. Tad varbūt tu būsi dziedināts.” Bet vispār Dievs to tā nav domājis. Mēdz būt lietas, kurām man ir ļoti grūti noticēt. Ja man darbā piedāvā kādu izaicinājumu, es piekrītu, jo zinu, ka to varu un izdarīšu. Tā vispār nav problēma! Ja es kaut ko neprotu, tad rīt to iemācīšos un izdarīšu, turklāt labi. Bet ir kādas problēmas manā dzīvē, par kurām jau pašā sākumā šķiet, ka tajās nekad risinājuma nebūs, un nav arī nekādu cerību. Es pat negribu ar šīm problēmām saistīties un kaut ko sākt darīt, jo uzskatu, ka tas man būs neiespējami grūti. Es par to pat negribu domāt. Mums katram ir savas cīņas, bet man visbiežāk problēmas ir bijušas ar atkarībām. Atceros, ka pirms vairākiem gadiem mocījos ar smēķēšanu un alkohola lietošanu. Šobrīd es cīnos ar savu lieko svaru. Pieņemu, ka tev ir kādas citas cīņas. Varbūt tu esi pavisam svēts un tev nav šādu problēmu. Tad es tevi apsveicu.

Reizēm mums šķiet, ka atnāksim pie Dieva, pāris nedēļas aiziesim uz dievkalpojumu, paklausīsimies, ko mācītājs saka, un viss, problēmas būs pazudušas. Tā tomēr nav. Manas problēmas tik viegli neaiziet. Es cīnos gadiem un domāju, kā ar to tikt galā. Ir reizes, kad pie sevis domāju: “Nē, tiešām, es redzu, ka te nekas nedarbojas. Nav tāda lieta izdomāta, kas varētu palīdzēt. Šajā lietā arī Dievs laikam ir bezspēcīgs.” Bet tā nav patiesība. Tālākajās Rakstu vietās tu lasīsi, ka Dievs tāds nav. Citreiz man iezogas prātā doma: “Nu, nekas, varbūt var arī ilgus laiku būt draudzē, un tomēr iztikt bez tādas stipras ticības.” Vai zini? Tā nav. Es atvēru Bībeli un nolēmu par to palasīt, painteresēties un pastudēt. Izrādās, vārds ‘ticība’ Bībelē ir minēts ļoti daudz reižu. Es nolasīšu tikai dažas Rakstu vietas, lai tu saprastu, cik tas ir būtiski. Mēs nevaram sēdēt draudzē gadiem un vispār nekam neticēt un neko nedarīt. Kāds varbūt domā: “Ai, labi, es negribu iedziļināties, iztikšu bez tās ticības”. Bet bez ticības nemaz nevar iztikt.

“Kas tic un top kristīts, tas tiks izglābts, bet, kas netic, tiks pazudināts.” (Marka evaņģēlijs 16:16)

Cilvēks nevar būt glābts bez ticības Dievam. Ja es neticu Viņam, ko tad vispār es šeit daru? Tas ir jāpatur prātā un jāatceras, ka ticība ir svarīga jau no pirmā brīža, kad tu ienāc draudzē. Ir jātic! Zini, ja tevi aicina pieņemt Jēzu par savu Glābēju – nāc un sāc ticēt jau no pirmā brīža!

“Bet bez ticības nevar patikt. Jo tam, kas pie Dieva griežas, nākas ticēt, ka Viņš ir un ka Viņš tiem, kas Viņu meklē, atmaksā.” (Ebrejiem 11:6)

Dievs vēlas, lai mēs Viņam ticētu. Tas Dievam nav patīkami, ka cilvēks netic Viņam. Ja es lūdzu par kādu situāciju, tad man kaut kam jātic – Dievam, arī pašai sev, savai glābšanai un tam, ka es būšu brīva no atkarībām un visām sliktajām lietām.

“Tad Tas aizskāra viņu acis un sacīja: “Lai jums notiek pēc jūsu ticības.”” (Mateja evaņģēlijs 9:29)

Es domāju – nez kāda ir mana ticība? Kas man vēl varētu notikt? Dziedināšana ir iespējama caur ticību. Visas svētības un apsolījumi ir iespējami tad, ja tu tiem tici.

“Bet Jēzus uz to sacīja: “Tu saki: ja tu spēj! Kaut tu varētu ticēt! Tas visu spēj, kas tic.”” (Marka evaņģēlijs 9:23)

Ticībā mēs ieejam Dieva apsolījumos. Tā mēs saņemam svētību no Dieva. Tā ir atslēga. Ja tu netici, tad nav iespējams saņemt pestīšanu un dziedināšanu. Ja tu netici, tev būs grūti lūgt Dievu par šīm lietām. Tev noteikti vajag ticību, turklāt – stipru ticību. Ja mums ir stipra ticība, tad mēs spējam uzvarēt pasauli. Mēs spējam uzvarēt visas savas atkarības un neizdošanās un iegūt visu, ko Dievs mums ir paredzējis.

Es lasīju un secināju – ticība ir jāaudzē. Ticība tiešām aug! Spriedu pie sevis: “Kā lai to tagad no tā līmeņa, kur es esmu, uzaudzēju lielāku?” Ir kāda ļoti svarīga Rakstu vieta:

“Tātad ticība nāk no sludināšanas un sludināšana – no Kristus pavēles.” (Romiešiem 10:17)

Kad mācītājs no kanceles tevi aicina nākt uz dievkalpojumiem un mājas grupiņu, zini, ka viņš to saka tevis dēļ, lai tu ticētu Dievam un dzirdētu Viņa vārdu. Ja tu nedzirdi sludināšanu, tu nevari būt ticīgs. Tev nebūs ticības, ja nedzirdēsi, kā kāds tev saka: “Jā, mēs šo problēmu uzvarēsim, tev tas ir iespējams!” Ja tu šo motivāciju nedzirdi, tu nekad nespēsi problēmu uzveikt. Tāpēc ir svarīgi būt draudzē. Kāds varbūt domā: “Mācītājs droši vien to saka tikai ciparu dēļ, lai draudze skaitliski augtu, ne jau viņš to tiešām par mani domā.” Tā nav patiesība.

Ir ļoti vērtīgi atkal un atkal klausīties dievkalpojumu ierakstus. Tu baro savas domas. Nav tā, ka tu neko ikdienā neklausies un nedzirdi. Tu atnāc mājās, vienā istabā skan televizors, otrā skan mūzika un trešajā pie kāda atnākuši ciemiņi, notiek sarunas par problēmām, politiku un to, kas nav izdevies. Televīzijas ziņās neko labu nestāsta, pa radio parasti skan dziesmas par nelaimīgu mīlestību un depresiju, un, parunājoties ar draugiem par problēmām, rādās, ka gals klāt. Tāpēc ir ļoti svarīgi apmeklēt draudzi. Tavai ticībai no kaut kā ir jāaug. Ja tu nelasi Bībeli, tad tu neizaudzēsi savu ticību. Tu neticēsi nedz Dievam, nedz sev. Tev jāpiepildās ar Dieva vārdu! Jāmeklē katra iespēja būt Dieva tuvumā! Iespēju jau nav daudz, ja paskatāmies uz to, ka nedēļā ir tikai septiņas dienas. Labi, ka ir dievkalpojumi un mājas grupiņas. Var no dievkalpojuma aiziet uz mājas grupiņu un atkal paklausīties, ka apkārt citi cilvēki arī tic. Dažkārt, kad esi dzirdējis kaut ko negatīvu, nav iespējams ticēt kaut kam labam. Tu droši vien zini Rakstu vietu, kurā teikts: “Ja tava ticība būs kā sinepju graudiņš, tu spēsi pārcelt kalnus.” Tas norāda uz to, ka ticība ir spēcīga, bet, lai dabūtu šo sinepju graudiņu, tev būs ļoti, ļoti jāpacenšas un ļoti jāmeklē Dievs, lai tiešām ticība tevī izaugtu.

Vislielākais ticības ienaidnieks un kavēklis ir grēks. Kāds varbūt spriež pie sevis: “Es draudzē jau esmu ilgus gadus. Paskaties, cik es labs! Man vairs nav neviena grēka. Es vairs nepīpēju, nedzeru, apkārt nedauzos un man nav piecas sievas.” Ļoti labi, bet ir vēl daudz un dažādu mazo lietu, kuras var šķist nekaitīgas, piemēram, ļaunas domas par kādu cilvēku. Tās var būt domas: “Esmu ticis ar šo cilvēku vienā draudzē, taču man viņš nepatika, tiklīdz ienāca pa durvīm. Tagad viņš mani kaitina katru reizi, kad es viņu ieraugu. Un tiklīdz es kādu satieku, tā pastāstu par šo cilvēku.” Attaisnojoties varētu teikt: “Tas jau nav nekāds grēks, es tikai apspriežu realitāti. Nu, paskaties uz viņu! Vai man nav taisnība?” Vai šīs mazās lietiņas nav grēks? Ir. Tas ir negants grēks, kaut šķiet maziņš, tāds, par ko Dievs “neko neteiks” un “droši vien laidīs garām”. Var jau domāt, ka gan jau Dievs visas lietas tik stingri neredz un nedzird, bet tā nav. Grēki var būt dažādi. Tie var būt fiziski, piemēram, bankas aplaupīšana un pornogrāfija. Šīs lietas cilvēks parasti arī atzīst par sliktām. Bet ir arī mazās lietiņas, piemēram, negatīvas emocijas un aizvainojums. Kad mācītājs kaut ko pasaka, mīlestībā pamācot, cilvēks to var uztvert kā nosodījumu, sakot: “Viņš man šitā? Es tā centos, bet viņš nenovērtē.” Iepriekšējā sprediķī Indra mums sludināja par to, kā tikt galā ar emocijām. Visas šīs lietiņas, šī šķietami mazā kripatiņa ļaunuma – tavas emocijas un nepareizās domas – tevi aizkavē, un tas pieaug.

Reiz es satiku ārstu, kurš ārstē atkarības. Viņa pacienti bija kāds pāris, kuriem nesen bija piedzimis bērniņš. Bērniņam jau bija trīs mēneši. Pāris aiz prieka bija nodzēries, un viņiem bija nepieciešama kodēšana. Viņiem, protams, vairs nebija skaidra galva. Ārsts teica, ka katra atkarība attīstās un pieaug. Tā ir ļauna, un tai ir tieksme attīstīties. Ja mēs to neizmetīsim no savas dzīves, atkarība augs. Zini, ja tu šo ļaunumu neapturēsi, tad drīz tev liksies, ka tu vispār nevari atnākt uz dievkalpojumu, jo visi tevi kaitina. Tu negribēsi nākt uz draudzi, jo tev visi riebsies. Grēks paliek grēks, pat ja tas ir neredzams. Cilvēkam var šķist, ka otrs neredz viņa sirds attieksmi, jo ir noslēpies aiz sava smaidiņa, kosmētikas un jaunās kleitas un var likties ļoti kārtīgs un labs. Dievs redz tavu sirsniņu. Turpinot darīt nepareizas lietas jeb grēkot, agrāk vai vēlāk mēs nonāksim grūtībās. Trakākais, kas sekos šim grēkam, ir tas, ka tava ticība un lūgšanas nedarbosies.

Kā piemēru varu minēt situāciju ģimenē, konfliktu starp laulātajiem. Sieva nikni kliedz pilnā rīklē, jo mājinieki viņu ir nokaitinājuši un nav izdarījuši kādas lietas. Viņa pamana vēl kaut ko un atkal kliedz, un tā tas turpinās regulāri. Mēs noklausāmies sprediķi, kurā mācītājs saka, ka mums jābūt savaldīgiem un ir jāatmet dusmas, jo to saka Dievs un māca mūs Bībelē. Arī sieva to noklausās, aiziet atpakaļ mājās un dara pa vecam, nekas nav mainījies. Viņa nevar savaldīties. Es reizēm domāju par šo nesavaldības grēku. Ja uz mājām atbrauktu prezidents vai ar kamerām nofilmētu tavu nesavaldību, tu uzreiz kļūtu kā paraugs! Šī sieva smaidītu un būtu mierīga. Neviens nekad nedomātu, ka viņa ir īsts pūķis un zāģis. Bet vai Dievs nav vēl vairāk nekā prezidents vai kameras? Viņš visu redz. Dievs redz arī to, kas notiek tevī iekšā. Bībelē ir Rakstu vieta, kurā teikts, ka no Dieva nav iespējams aiziet vai paslēpties. Pat ja tu nolien kaut kur pazemē, Dievs vienalga tevi redz. Arī debesīs Dievs tevi redz. Nav iespējams no Dieva aizbēgt. Kāds varbūt domā, ka viņš ieiet savā mājā, aizver ciet durvis un neviens viņu neredz. Dievs tevi redz. Tu vari nolemt Dievu atstāt ārā aiz durvīm un uzskatīt, ka Svētais Gars uz tevi ir apvainojies un negrib ar tevi vairs runāt, jo esi tik nemaināms cilvēks. Kas notiks, kad pienāks traka situācija? Piemēram, vīrs ar bērniem gribēs aiziet no sievas, jo negribēs vairs klausīties viņas histērijās. Ko sieva tad darīs? Uzreiz lūgs Dievu. Kā tev šķiet, vai būs viegli lūgt? Dievs taču ir palicis aiz tās nospraustās robežas, kur Viņš tālāk nevar iet, jo cilvēks pats nolemj būt gudrs un pats rīkoties. Bet tad, kad notiek kāda slikta situācija, mēs uzreiz gribam, lai Dievs nāk un uzreiz ir klāt. Es reizēm domāju par interneta komentāriem. Cilvēks ir aizgājis no draudzes un grib to iznīcināt, lai aiz viņa kaut plūdi. Tu domā, ka esi ar Dievu, bet tajā pašā laikā Dievs ir tālu no tevis. Tu neesi to darījis ticībā. Tev ir jābūt grēka apziņai. Dievs redz tavu grēku arī tad, kad tev liekas, ka esi viens un vari darīt, ko gribi. Mūsu draudze aug un ir jau pietiekami liela. Tev, iepējams, būtu grūti ieiet veikalā un nopirkt alkohola pudeli, kādam no draudzes cilvēkiem to neredzot. Dievs saka:

Ja mēs paši sevi pārbaudītu, tad netiktu sodīti.” (1. Korintiešiem 11:31)

Ja tu sevī redzi grēku vai kaut kādu nepareizu lietu, tad steidzies to mainīt. Tev var likties, ka ir grūti atteikties no kāda grēka. Tās var būt kādas atkarības un dzīves baudas, no kurām tev grūti atteikties, jo var šķist, ka tas ir tavs vienīgais prieciņš. Cilvēki sevi bieži vien grib palutināt ar nepareizām lietām, atrunājoties, ka vajag tā kārtīgi atpūsties un atslēgties pēc garas darba nedēļas. Man pašai kaut kādā mērā ir bijusi atkarība no alkohola. Es biju nomocījusies, cīnoties ar to grēku, bet tajā pašā laikā paziņas ieteica, lai es iedzerot. Ir ļoti svarīgi, ka tu redzi sevī šīs nepareizās lietas, ka tu nepaliec vienaldzīgs pret tām, bet cīnies, lai kaut ko izmainītu. Tas nav viegli, jo jebkura atkarība dod baudījumu. Taču Dievs ir visas pasaules un zemes Radītājs. Viņš tevi ir izveidojis, arī tava emocijas. Vai Viņš nevar tev dot lielāku baudījumu un prieku par cigaretēm, alkoholu vai tavu atkarību? Dievs var tev to dot un ir gatavs dot, bet vai tu esi gatavs pie Viņa nākt? Dzīve noteikti būtu citādāka, ja mēs to pieņemtu un gribētu mainīties. Negaidīsim tik ilgi, kamēr sāksies problēmas, bet metīsim šo neticības grēku projām!

Manā grupiņā ir sieviete vārdā Agrita. Viņa ir ļoti svaidīts cilvēks, dažkārt, skatoties uz Agritu, gribās viņu apbrīnot. Tas, kā Agrita runā, rada sajūtu, ka viņā nav ne mazākās neticības. Ir reizes, kad esmu sūdzējusies un lūgusi, lai par mani palūdz, jo, piemēram, man spranda sāp, un viņa ar lielu ticību man saka: “Dievs visu var! Jēzus Vārdā esi dziedināta!” Šie vārdi no viņas nāk ar tik lielu pārliecību un ticību, ka šaubas aiziet vienā mirklī. Ja Agrita savā dzīvē ierauga kaut ko tādu, kas nav pēc Dieva prāta, viņa uzreiz to izmaina. Lielākajai daļai sieviešu ļoti gribās apprecēties. Atceros, ka tad, kad Agrita sāka nākt uz draudzi, viņai apkārt bija daudz vīriešu. Bija pat tādi, kas viņas dēļ nāca uz dievkalpojumiem. Protams, arī viņai gribējās ģimeni un vīru, bet, nākot uz draudzi, viņa saprata, ka tas nav primārais dzīvē. Izvēloties cilvēku, ar kuru precēties, ļoti jāizvērtē tas, vai viņam nav nekādas finansiālas problēmas un atkarības. Agrita vienmēr ir cīnījusies, lai varētu dzīvot bez vīrieša atbalsta. Izlauzties no problēmām ir iespējams! Tas prasa piepūli, bet viss ir iespējams. Ja Agritai tas ir izdevies, tad jebkuram no mums tas arī izdosies.

Ir dažas lietas, kuras vēlos ieteikt:

·         Esi ātrs piedot! Ja tu vienmēr skatīsies uz pretīmnācējiem ar aizdomām un tev šķitīs, ka citi cilvēki tevi kaitina, tas ir ļaunums un no tā ir jāvairās.

·         Esi ātrs nožēlot un atgriezties no grēkiem un neticības! Nevienu grēku nevar ielaist sirdī. Ar to ir jācīnās un jāmēģina tikt no tā vaļā. Nedrīkst būt nekādas neticības.

·         Esi ātrs noticēt Dievam!

Pirms dažām dienām man sānāca no rīta agrāk celties. Es ieslēdzu televizoru, pa kuru tobrīd pārraidīja kristīgu raidījumu. Tur stāstīja par dziedināšanu. Sapratu, ka cilvēks, kurš runāja, bija kristietis no mazām dienām. Viņa vecāki bija aktīvi kalpotāji dzīvā draudzē. Tobrīd viņš stāstīja par saviem skolas gadiem. Klasē bijis viens zēns, kurš viņam stāstīja, kā bija apslimis un mamma viņus mājās lutinājusi, atļaujot skatīties multfilmas un našķoties ar gardumiem. Puika, kurš to klausījās, atzina, ka stingri pārdomāja vai mammai teikt, ka ir slims, jo tādos gadījumos mamma mājās viņu tā nelutināja, bet lika ņemt rokās Bībeli, lasīt un apliecināt Rakstvietas par dziedināšanu. Mamma lika viņam arī klausīties kristīgus raidījumus un lasīt kristīgas grāmatas. Daudziem no mums ir tāda domāšana, ka, ja kaut kas sāp, tad vajag iedzert tableti un sāpes aizies. Šādiem cilvēkiem liekas, ka viss dziedināšanas brīnums slēpjas tabletēs. Caur šo piemēru es sapratu, ka ticība ir jādarbina. Bieži vien pat ticīgs cilvēks pirmajās veselības problēmās meklē zāļu skapīti un vispār nemeklē Dievu. Mums ir jāatceras, kā mēs dzīvojām agrāk bez Dieva un kā tagad, kad esam kristieši. Tas viss ir citādāk, un problēmas būtu jārisina citādāk.

Brīžiem kristietis nevar sagaidīt problēmas risinājumu no Dieva. Arī man ir tādas lietas, kas ilgst gadiem, ar kurām nespēju uzreiz tikt galā. Dievs mums ir devis risinājumu. Es atveru Bībeli un redzu, ka tur ir apsolījumi par dziedināšanu, labklājību, brīvību un citām labām lietām. Un Dievs saka: “Svētība būs ar tevi!” Ir jāsaprot, kā satvert Dieva svētību. Bieži vien cilvēks palūdz Dievu un, uzreiz nesaņemot atbildi vai risinājumu, sāk šaubīties. Atceries Bībelē aprakstīto par Persijas eņģeli, kurš nāca ar atbildi divdesmit vienu dienu! Mums jāatceras, ka Dievs nav nedzirdīgs. Viņš dzird tevi un grib sūtīt tev atbildi, bet velns noteikti to gribēs atņemt un izdarīt tā, lai tu nesaņemtu savu svētību. Velns grib panākt tādu situāciju, ka tu nesaņem to, ko Dievs tev grib dot, un kļūsti dusmīgs par to. Man šad tad tā ir gadījies. Ir jābūt pacietīgam, tad tu iegūsi savu lūgšanu rezultātu. Bībelē ir Rakstu vieta, kas aicina cīnīties par ticību:

(..) cīnies labo ticības cīņu, satver mūžīgo dzīvību, uz ko tu esi aicināts, pats apliecinādams labo liecību daudzu liecinieku priekšā.” (1. Timotejam 6:12)

Vai tu esi redzējis kādu cīņu, kas ir viegla? Mairim Briedim nav bijušas vieglas cīņas. Mums ir jāuzvar šajā ticības cīņā! Tur nav rakstīts, ka mums jācīnās savā starpā, tāpat arī nav rakstīts, ka jācīnās ar citām draudzēm. Es redzu, ka interneta kari ir kļuvuši populāri, un tur cilvēki raksta visu, ko grib, tikai savu viedokli atzīstot par pareizu. Bībelē ir aprakstīta situācija, kad Mozus uz apsolīto zemi izsūtīja divpadsmit izlūkus. Desmit no šiem cilvēkiem pārnākot izstāstīja to, ko redzēja, un viņu secinājums bija viens: “Mēs nevaram ieņemt šo zemi.” Vai tev pašam citreiz nav tā bijis, ka tu pieķer sevi pie domas un sāc domāt, ka nekas nedarbojas, tavas lūgšanas Dievs nedzird? Bībele saka, ka tā ir ļauna liecība. Tu nevari tā domāt. Tu noteikti vari daudz vairāk. Atlikušie divi cilvēki, Jozua un Kālebs, kuri bija redzējuši visu to pašu, ko tie desmit, redzēto uztvēra citādāk un teica: “Mūsu Dievs ir spējīgs viņus nodot mūsu rokās. Dosimies tur un iekarosim šo zemi!” Lūk, tā ir jādomā! Savā dzīvē tev jābūt tādam kā šie divi cilvēki, nevis kā tie desmit, kas neticēja, ka var iekarot.

Ticībai ir kāda raksturīga lieta. Tā ir laba liecība, kas nozīmē, ka tu saki labus vārdus. Vairākkārt esmu domājusi, ko teikt cilvēkam, kurš atnācis pie manis un stāsta savu sāpi. Tajos gadījumos, kad cilvēks pasaka, ka viņam ir vēzis vai kāda hroniska saslimšana, man arī piezogas doma, ka tur jau neko nevar darīt, ar to jāsadzīvo. Citiem cilvēkiem ir vesela problēmu buķete visās dzīves sfērās. Ir ļoti svarīgi iemācīties par sevi teikt kaut ko labu. Labi ir dot ieteikumus citiem no Bībeles un uzmundrināt, ka viss izdosies. Kādiem ir ērti vienkārši slīdēt pa straumi un pieņemt situāciju tādu, kāda tā ir. Tas ir ērti, jo nekas nav jāmaina. Ir svarīgi cilvēku stiprināt, lai viņš nāk un klausās dievkalpojumus, nevis pārmest kaut kādas lietas un teikt, ka pats vainīgs, ka nebija draudzē. Pārmetumi salauž cilvēku. Uzmundrinot tu vari audzēt otra ticību. Lai tava ticība dod labas ticības liecības, nevis negatīvas. Ja tu sevi uzskati par ticīgu cilvēku, tad cīnies, lai apkārtējiem esi laba liecība. Ja tu būsi apsēsts ar neticības grēku, tad, izsakot labus vārdus, tevi var pārņemt jocīga sajūta. Velns tev var piespēlēt domas, ka tu melo citiem, stāstot labas lietas, un likt noticēt negatīvajam. Ticības vārdus var nebūt viegli pateikt. Tev pašam tas ir jāizcīna ar sevi.

Tādēļ, ja kas ir Kristū, tas ir jauns radījums; kas bijis, ir pagājis, redzi, viss ir tapis jauns.” (2. Korintiešiem 5:17)

Pēc tam, kad esi atnācis priekšā un noskaitīji grēku nožēlas lūgšanu, tu redzi sevī kaut kādas izmaiņas? Izmaiņas notiek, un tās notiek tavā iekšējā cilvēkā. Es esmu pieņēmusi Dievu, Jēzu par savas dzīves Kungu, es esmu apņēmusies Viņam ticēt, līdz ar to man ir citi likumi, pēc kuriem es dzīvoju. Dievs saka par mums, ka mēs esam atdzimuši no jauna un esam jauni radījumi. Bet tas jau nenotiek pie miesas, bet gan pie gara, iekšējā cilvēka, tāpēc nesaki, ka tu nevari, tas ir nejauks vārds, neiemīli to. Ir cilvēki, kuriem liekas, ka teikt negatīvus vārdus un stāstīt negatīvas lietas ir foršāk, nekā pateikt kaut ko pozitīvu, jo tas ir tik ļoti pierasti un neprasa nekādu piepūli. Mācies cilvēkiem teikt labas lietas, mācies viņus pacelt ar saviem vārdiem. Sākot lasīt Bībeli, var būt grūti redzēt daudzus Dieva apsolījumus par dziedināšanu un tam var būt grūti noticēt, tāpēc palīdzi otram cilvēkam atrast šos apsolījumus, atbalsti viņu ceļā pie Dieva. Ja tev apkārt ir kaut kas, kas tev dod neticību, piemēram, attēli, priekšlikumi, vīzijas, sapņi, iespaidi, sajūtas, domas, viss, kas neveicina ticību, tad met to projām, iznīcini to un atsakies no tā. Dievs sauc vārdā tās lietas, kas vēl nav. Dievs tā ir radīja pasauli, gaismu, tevi. Viņš sauca vārdā to, kas vēl nebija, tāpēc ir tik ļoti svarīgi, ko mēs domājam un runājam.

“Beidzot vēl, brāļi, kas vien ir patiess, kas svēts, kas taisns, kas šķīsts, kas patīkams, kam laba slava, ja ir kāds tikums un ja ir kas cildināms, par to domājiet!” (Filipiešiem 4:8 )

Bez ticības būs grūti kalpot. Mums šeit mācītājs daudz sludina par evaņģelizāciju, bet cilvēkam, kurš netic Dievam un nedeg par kalpošanu, šķiet, ka labāk, lai mācītājs sludinātu par eņģeļiem, kas sargā un glābj, jo tas ir skaisti un patīkami. Es arī sevī redzu, ka, ja es ilgāku laiku neesmu darbinājusi savu ticību un ļauju sev galvā nākt visādām domām un emocijām, tad ir ļoti, ļoti grūti kalpot. Tā būtu ļoti liela māksla, ja cilvēks dzīvotu bez ticības Dievam un tajā pašā laikā ietu uz ielām sludināt evaņģēliju, stāstot cilvēkiem, ka Dievs spēj izmainīt viņu dzīvi un būt risinājums viņu situācijā. Tev nekad nebūs vēlme kaut ko darīt un trūks degsmes, ja tevī nebūs ticības un pārliecības.

Iedomājies situāciju, ka tu meklē darbu un pēti ss.com sludinājumu lapu. Vai tu izvēlētos darbu, kur klāt būtu rakstīts, ka tev nekad nekas neizdosies, lai arī tu runāsi, neviens tevī neklausīsies, par padarīto neko nemaksās un augļu nebūs? Tevi noteikti pārņemtu sašutums, kas tā ir par tik nejēdzīgu firmu. Tāpat ir ar Dieva darbu – ja tu pirms evaņģelizācijas būsi lūdzis, gavējis, ticējis, tad tev būs degsme, spēks, aizrautība un tev patiks tas, ko tu dari. Ja tev trūkst ticības, vai nevajadzētu evaņģelizēt? Tā nav normāla pozīcija. Mēs taču visi gribam pieņemt, ka esam kristieši, kuri grib ticēt un darīt Dieva darbus. Tu nevari teikt, ka tev nav ticības, tāds tu sev patīc un tāpēc tāds arī paliksi. Dievam tas nepatīk, jo Viņš uz tevi skatās citādāk, Viņš redz tevi ticīgu, dedzīgu un tādu, kurš evaņģelizē un kalpo cilvēkiem. Darbības bez ticības nomocīs tevi pašu un noteikti arī to cilvēku, kurš tevī klausīsies. Nekad neizvēlies to “ērto” pozīciju, ka, ja nav ticības, tad tu to nedarīsi. Ej, dari, kalpo un evaņģelizē. Vēl liels pluss evaņģelizācijai ir tāds, ka tu pats sev daudzas reizes atkārto savu liecību, un tādējādi tu sev atgādini, ko Dievs tavā dzīvē ir darījis.

Tava ticība nosaka arī tavu svētību apjomu. Ja Dievs ir tavs Radītājs, Viņš var būt arī tavs Ārsts, jo Viņš pazīst visas tavas sistēmas un zina, kam kā ir jābūt. Dievs ir Ārsts, kurš nešaubīgi zina, kas tev ir vislabākais. Ja tu zini, kāds ir Dievs, tas palīdz tavai ticībai augt. Ja tu apzinies, ka Viņš ir liels un nav situāciju, kuras Viņš nespētu atrisināt, ka Viņš ir pilnībā spējīgs izmainīt visu tavu dzīvi, tad svarīgi ir arī tas, cik tuvu tu pats Viņu sev pielaid un cik tu pats spēj Viņu satvert, cik daudz esi gatavs apliecināt un lietot Viņa vārdu. Atrodi Bībelē Rakstu vietu, apliecini to, iemīli to, mācies no galvas, izdzīvo un paņem to, ko tā spēj tev dot. Runā par Dievu kā par tādu, kāds Viņš ir, ka Viņš ir vislabākais Ārsts ar vislabākajām tehnoloģijām. Agrāk cilvēkus operēja bez anestēzijas, tad aizdomājās, ka cilvēkam sāp un tomēr kaut ko vajadzētu izdomāt, lai atsāpinātu. Zini, ka Dievs jau pašā sākumā to zināja un Viņam ir vislabākās iespējas un metodes, kā izārstēt tevi.

Esmu iepriekš liecinājusi par savu dzīvi, savām atkarībām, no kurām cietu, un kā Dievs mani atbrīvoja. Var domāt, ka, ja cilvēks atmet smēķēšanu, tad, kompensējot zaudējumu, sākas pastiprināta ēšana, bet tā gluži nav, jo var smēķēt un arī daudz ēst. Esmu ievērojusi, ka manam vīram patīk fotografēties, bet man tā mazāk, jo man jādomā par to, kā stāvu, kā izskatos. Izdomāju, ka man jāaiziet pie dietologa uz konsultāciju, un viņš man pateica, ka jāēd piecas reizes dienā, jāēd veselīgi gatavotu ēdienu mājās un jāsporto. Tad es uzzināju, ka, ja aug muskuļi, tas nozīmē, ka vielmaiņa palielinās un tad vēl vairāk gribās ēst. Bet tā nebija īstā problēma, es sapratu, ka galvā ir absolūts bads, un tā ir garīga problēma. Pēc tam, kad kādas piecas reizes neveiksmīgi mēģināju notievēt, man šķita, ka tā ir neiespējamā misija, bet tā nav! Atrodi, kur ir tavas problēmas sakne un uzvari to jau pašā sākumā! Neatmet Dievu, turpini Viņam ticēt un darboties Viņa lietās, un ieiet Viņa apsolījumos, jo pat tad, kad tev pašam kaut kas nesanāk, atceries, ka tev ir Dievs! Lūdz, lai Viņš nāk un izmaina tevi, ja vairs nespēj tikt galā ar saviem spēkiem. Lūdz, ka tu vari apstāties un pieņemt sevi tādu, kāds tu esi. Centies būt labāks un nenodzīvo savu dzīvi ar neticības garu. Ja tu savā dzīvē redzi neticības garu, tad bēdz no tā, jo tas neļaus darboties tavām lūgšanām. Un ticība nav pašsaprotama lieta, tā ir jāizaudzē. Tā jau nav, ka tas, kurš iznāk priekšā pieņemt Jēzu, uzreiz nākamajā dienā rīko lielos evaņģelizācijas pasākumus. Katrs sāk ar mazumiņu, katram ir jānostiprinās, no sākuma jātic par sevi un tad arī par citiem cilvēkiem. Nepavelcies uz negatīvām lietām, bet audz ticībā, lasi Dieva vārdu, lūdz Dievu, klausies mācītāja svētrunas un piepildies ar ticību!

Līgas Paņinas sprediķi “Neticības grēks” pierakstīja un rediģēja draudzes “Kristus Pasaulei” redakcija
Comments