TEKSTA MATERIĀLI‎ > ‎Svētrunas‎ > ‎

Nav nekā labāka kā kalpot Dievam!

Publicēja 2019. gada 22. jūl. 21:54Līga Paņina
Ziņas datums 23.07.19.
 

Svētais Gars, paldies par Tavu vārdu! Cilvēks nedzīvo no maizes vien, bet no ikkatra vārda, kas iziet no Dieva mutes. Paldies, Dievs, par dienišķo barību! Paldies, Dievs, par Tavu dzīvo vārdu, kas pārrada mūs, ceļ, vada un savieno ar Tevi. Slava Tev, Jēzu! Es lūdzu, lai katrs vārds un aiz šī vārda Tavs Gars darbojas pie mums katra, un pie ikviena, kas skatās internetā, Jēzus Kristus Vārdā! Pieskaries katram, Dievs, šodien! Maini mūsu domāšanu, sirdis un emocionālo stāvokli. Maini mūsu dzīves! Cel mūs, Kungs! Mēs lūdzam par sevi, savām ģimenēm, par savām pilsētām, un, Dievs, svētī Latviju! Āmen!

 

Jāņa evaņģēlijs, 4. nodaļa. Es izstāstīšu tev šo notikumu par Jēzu un samarieti. Jēzum bija kāda problēma, un, lai izvairītos no tās, Viņš atstāja Jūdeju. Jēzus uzzināja, ka farizeji ir dzirdējuši, ka Viņš kristot vairāk cilvēku nekā Jānis un to, cik Jēzus ir populārs un kāda Viņam ir ietekme. Acīmredzot, baidoties no vajāšanām un priekšlaicīgas tiesas un nāves, Jēzus nolēma doties prom uz Galileju, jo tur bija drošāk. No Jūdejas uz Galileju veda dažādi ceļi, un īsākais no tiem veda caur Samariju. Garākais ceļš veda apkārt Samarijai, taču Jēzus steidzās. Samarija un Jūdeja bija divas dažādas pasaules. Samarieši atzina pirmās piecas Mozus grāmatas, tieši tāpat kā musulmaņiem tās ir par pamatu, taču Jēzu viņi neatzina. Tas tā jau bija kopš seniem laikiem, kad valsts sadalījās divās daļās – Dienvidu valstī un Ziemeļu valstī jeb Jūdā un Izraēlā. Gribēdams apvienot savu tautu, ķēniņš to pievērsa elkiem, lai viņi tos pielūgtu savā zemē un neietu uz Jūdeju, Jeruzālemes templi. Tā Samarijā valdīja dažādas maldu reliģijas. Jūdiem bija likums nesaieties un pat nesveicināties ar samariešiem. Faktiski, ja Jēzus runāja ar kādu samarieti, tā dēļ Viņš varēja pazaudēt mācītāja statusu. Ja kāds farizejs, saduķejs vai vienkārši citas reliģijas piekritējs sarunājās vai ēda kopā ar samariešiem, tad viņš varēja pazaudēt savu ietekmi sabiedrībā vai amatu. Tas bija nopietni. Taču Jēzus šajā gadījumā devās cauri Samarijai, nedomājot par to. Tas nozīmē to, ka Viņam bija problēmas tieši tāpat, kā tās ir ikvienam no mums. Reizēm visai draudzei ir problēmas, reizēm tikai diviem vai trīs cilvēkiem, citreiz vienai mājas grupiņai un citreiz piecām grupiņām. Jēzum arī bija problēma, un Viņš neņēma vērā to, ka ar samariešiem viņi nesaietas.

 

Jēzus gāja cauri Samarijai, un, noguris no ceļa, apmetās pie kādas akas, ko dēvē par Jēkaba aku. Tā ir 35 metrus dziļa aka, kas apskatāma vēl šodien, lai gan citas piebūves, kas akas tuvumā atradās pirms 2000 gadu, šodien tur vairs nav. Šodien akai virsū uzcelta baznīca, uz kuru var doties ar pudelēm, lai iesmeltu dzīvo ūdeni. Kamēr Jēzus atpūtās pie akas, pa to laiku mācekļi devās uz pilsētu iegādāties pārtiku, jo visi bija noguruši un izsalkuši. Kamēr mācekļi bija prom, kāda samariete nāca uz aku smelt ūdeni. Jūdus no samariešiem varēja atšķirt pēc izturēšanās, apģērba un citām ārējām lietām. Kad samariete pienāca pie akas, Jēzus, it kā starp citu pieminēdams, teica: “Dod Man dzert!” Samariete izbrīnā iepleta acis un jautāja: “Vai Tu, būdams jūds, prasi man dzert? Mums abiem būs problēmas. Kam tas vajadzīgs?” Tas bija nesavienojami, un to nedrīkstēja darīt. Jēzus atbildēja: “Ja tu ko zinātu par Dieva dāvanu un to, kas ir Tas, kas prasa tev dzert, tad tu būtu lūgusi Viņu, un Viņš tev būtu devis dzīvo ūdeni.” Šī sieviete bija parasta samariete. Viņa bija precējusies piecas reizes un tajā brīdī vienkārši dzīvoja kopā ar vīrieti kā parasta pagānu sieviete. Tomēr ne tikai kā pagānu sieviete, jo viņa bija ticīga. Šī samariete zināja par to, ka jānāk Mesijam un arī Kristum. Viņa dzīvoja līdzīgi kā liela daļa reliģiozo cilvēku Latvijā, kuri it kā pieder kādai draudzei un kādu reizi piedalās svētkos, un kaut ko zina par Dievu, bet tajā pašā laikā dzīvo kā pašiem patīk. Bet samarietei bija sirds un cerība. Viņa Jēzum teica: “Tev pat nav trauka ūdenim, un aka ir dziļa! No kurienes tad tev dzīvais ūdens?” Dzīvais ūdens samarietes izpratnē bija tekošs ūdens. Samariete turpināja: “Kā tu man vari to dot? Vai tu esi lielāks nekā mūsu tēvs Jēkabs, kurš mums šo aku ir devis un pats no tās dzēris?” Jēzus teica: “Ikvienam, kas dzers no šī ūdens, atkal slāps, bet Es tev došu tādu ūdeni, no kura tev nemūžam vairs neslāps.” Samariete bija neizpratnē un teica: “Labi! Ja tu man dod tādu ūdeni, ka man vairs neslāpst un nav jānāk uz šo aku smelt, tad man ūdeni vairs nevajadzēs.” Jēzus samarieti saputroja. Lasot šo Rakstu vietu, nevajag meklēt nekādus brīnumus. Jēzus runāja par Sevi. Pārfrāzējot, tas skanētu šādi: “Ja tu zinātu, kas ar tevi runā. Pie Manis ir grēku piedošana, pie manis ir Dieva tuvums un mūžīgā dzīvība. Ja tu zinātu, kas ir šis Cilvēks, ar kuru tu runā, Es tev dotu tādu ūdeni, no kura tev vairs neslāptu, un no tevis plūstu dzīvā ūdens straumes.”

 

“Bet, kas dzers no tā ūdens, ko Es tam došu, tam nemūžam vairs neslāps, bet ūdens, ko Es tam došu, kļūs viņā par ūdens avotu, kas verd mūžīgai dzīvībai.” (Jāņa evaņģēlijs 4:14)

 

Viss tā sarežģīti un nesaprotami, bet doma ir ļoti vienkārša. Jēzus saka: “Caur Manu upuri, nāvi un augšāmcelšanos ikviens var iegūt Dieva klātbūtni, mūžīgo dzīvību un atjaunotu dzīvi.”

 

“Sieva Viņam saka: “Kungs, dod man tādu ūdeni, ka man vairs neslāpst un nav jānāk šurp smelt.” Tad Viņš tai saka: “Ej, sauc savu vīru un nāc šurp!” Sieva Viņam atbild: “Man nav vīra.” Jēzus viņai saka: “Tu pareizi esi sacījusi: man nav vīra, – jo pieci vīri tev ir bijuši, bet, kas tev tagad ir, tas nav tavs vīrs. Šai ziņā tu esi runājusi patiesību.”” (Jāņa evaņģēlijs 4:15-18 )

 

Samariete sāka ticēt Jēzum, redzēdama, ka Viņš ir pravietis.

 

“Tad sieva Viņam saka: “Kungs, es redzu, ka Tu esi pravietis. Mūsu tēvi ir pielūguši šinī kalnā, bet jūs sakāt, ka Jeruzāleme ir tā vieta, kur Dievs jāpielūdz.”” (Jāņa evaņģēlijs 4:19-20)

 

Pie Jēkaba akas atradās Garicima kalns, uz kura bija samariešu templis vieta, kurā viņi pielūdza Dievu. Jēzus samarietei teica: “Tici Man, sieva: nāk stunda, kad jūs Tēvu vairs nepielūgsit nedz šinī kalnā, nedz tajā, bet garā un patiesībā,” – ikvienā vietā, ikvienā draudzē un ikvienā lūgšanu kamabrī – brīvi, bez speciālas vietas. Samariete devās pakaļ cilvēkiem.

 

“Tad sieva atstāja savu ūdens trauku, aizgāja uz pilsētu un sacīja ļaudīm: “Nāciet, tur ir cilvēks, kas man visu pateicis, ko es esmu darījusi! Vai tikai Tas nav Kristus?”” (Jāņa evaņģēlijs 4:28-29)

 

Samariete pasauca savu vīru (kurš nemaz nebija viņas vīrs), citus cilvēkus un devās atpakaļ. Bet pa to laiku mācekļi bija atgriezušies pie Jēzus un brīnījās par to, ka Viņš runā ar samarieti. Jūdu mācītājs runāja ar samariešu pagānu sievieti tas nebija pieļaujams! Bet mācekļi neko neteica, jo viņi bieži vien kādas lietas nesaprata, tāpēc nodomāja, ka gan jau Jēzus zina, ko Viņš dara. Mācekļi atnesa Jēzum ēst, jo Viņam joprojām bija problēma un Viņš bija izsalcis. Mums katram ir dažādas problēmas. Slava Dievam! Bez problēmām mēs nevaram kļūt stiprāki, jo nevaram iemācīties tās pārvarēt un risināt. Ja mums nav problēmu, tad mēs neko nemācāmies, nekur netiecamies. Tāpēc mums ir vajadzīgas problēmas – lai mēs varētu augt! Problēmas tas ir labi un brīnišķīgi. Protams, mēs nelūdzam Dievam problēmas, bet tad, kad tādas rodas, pieņemam tās kā kaut ko labu un pozitīvu. Pati problēma nav laba, bet tad, kad tu tiec tai pāri, tas ir labi, jo tu kaut ko iemācies un audz. Jēzum bija problēma, Viņš sēdēja pie akas, samariete aizgāja saukt cilvēkus, jo Viņš tai apsolīja dzīvo ūdeni un ka vairs nekad nebūs jāsmeļ no akas.

 

Mācekļi Jēzum piedāvāja ēst.

 

“Pa to starpu mācekļi lūdza Viņu, sacīdami: “Rabi, ēd!”” (Jāņa evaņģēlijs 4:31)

 

Mācekļi, sagādājuši pārtiku, aicināja Jēzu ēst. Bet Jēzus neēda. Viņš viltīgi paskatījās un atbildēja.

 

“Bet Viņš tiem sacīja: “Man ir ēdiens, ko ēst, ko jūs nepazīstat.”” (Jāņa evaņģēlijs 4:32)

 

Mācekļi kā vienmēr neko nesaprata un savā starpā sarunājās, baidoties Jēzum kaut ko jautāt. Rakstos vairākās vietās ir redzams, ka Jēzus mācekļiem atbild diezgan skarbi, kad viņi sacīto nebija sapratuši. Mācekļi savā starpā sprieda: “Vai kāds Viņam atnesis ko ēst?” Pēc tam sekoja Jēzus atbilde, kas arī ir atslēgas pants:

 

“Jēzus viņiem saka: “Mans ēdiens ir darīt Tā gribu, kas Mani sūtījis, un pabeigt Viņa darbu.”” (Jāņa evaņģēlijs 4:34)

 

Kas Jēzum ir svarīgāks par problēmām, ēdienu, paša personiskajām vajadzībām, mammu un tēti? Darīt Tā gribu, kas Viņu sūtījis, un pabeigt Viņa darbu. Kas bija Jēzus darbs? Sludināt, dziedināt, izdzīt ļaunus garus un vadīt mājas grupiņu. Viņš savāca divpadsmit cilvēkus un izveidoja no viņiem stipras personības, stiprus kristiešus, kuri nodeva Kristus vēsti tālāk tautām. Arī mēs esam Kristus mācekļi. Mēs esam Kristus mācekļu mācekļi. Lūk, kā Dieva valstība iet plašumā! Lūk, kā Dieva svētība ienāk pasaulē! Lūk, kāpēc narkomāni kļūst brīvi, alkoholiķi tiek atbrīvoti un cietumnieki atlaisti! Es nerunāju par cietumniekiem, kas atrodas ieslodzījumā savu noziegumu dēļ, es runāju par cilvēkiem, kuri savā dvēselē ir ieslodzīti kā cietumā. Lūk, kāpēc mēs redzam, ka Dievs dziedina un sakārto dzīves un svētī pat valstis.

 

Jēzus saka: “Mans ēdiens ir darīt Tā gribu, kas Mani sūtījis.” Par kādu ēdienu Jēzus runā? Vai tev ir savs mīļākais ēdiens? Kas ir tas, kas tev ļoti garšo, par ko tu būtu gatavs kaut ko pat atdot? Mēs zinām, ka Ēsavs par lēcu zupu pārdeva savu pirmdzimtību. Viņš tik ļoti gribēja to zupu! Ir kādas lietas, kuras tu ļoti gribi. Viena no biežāk sastopamajām vēlmēm ir būt kopā ar kādu pretējā dzimuma cilvēku, vēlme pēc seksa. Droši vien kāds kristietis to noliegtu, teikdams: “Mācītāj, es jau nu gan nē.” Padomā par kādu lietu, kuras tev nav, taču ļoti gribas. Cilvēki var dzīvot laulībā, bet viņiem tā nav. Un kad nav, ar ko dzīvot kopā, tad vispār nav. Mīļākais ēdiens, jauns televizors, jauna mašīna, jauna māja, pārcelties dzīvot uz kādu citu vietu… Ko tik mēs nevēlamies – naudu, zelta gredzenu, briljantus. Vai tev ir kāda lieta, kas tev ļoti patīk, un tev nebūtu iebildumu, ja tev tāda būtu? Bet Jēzus saka: “Mans ēdiens ir darīt Tā gribu, kas Mani sūtījis.” Draugs, nav nekā labāka kā kalpot Dievam! Tici Dievam un tici man! Tici Dievam un tici tiem vārdiem, ko es šobrīd runāju no Dieva vārda. Es no sirds par sevi varu apgalvot – nav nekā labāka kā kalpot Dievam! Nekas no tā, ko tu vēlies, nesniegs tev tādu gandarījumu un piepildījumu kā kalpošana Dievam. Ja tu kādu kāroto lietu dēļ atstāj kalpošanu Dievam, tu negūsi tajās gandarījumu. Iespējams, tu šīs lietas būsi nopelnījis un ieguvis, tomēr paliks tukšums. Un šo tukšumu var piepildīt tikai kalpošana Dievam, jo nav nekā labāka par to. Jēzum pat ēst nevajadzēja. Viņš aizmirsa Savas problēmas, ieraugot samarieti. Viņš to redzēja kā iespēju. Jēzus vienkārši palūdza ūdeni, un pēc abu sarunas viss ciems nāca pie Viņa. Divu dienu laikā draudze bija gatava. Samarieši atnāca, klausījās, ko Jēzus runāja, un palūdza Viņu vēl uzkavēties. Jēzus palika vēl divas dienas. Bībelē rakstīts, ka vēl vairāk ļaudis sāka ticēt Jēzum. Šie ļaudis teica: “Mēs tagad ticam ne tāpēc, ka šī sieva teica, bet tāpēc, ka mēs paši esam redzējuši un dzirdējuši.” Jēzus iepazīstināja cilvēkus ar Dievu. Bet mācekļi tam vēl nebija gatavi. Viņiem šis ēdiens vēl nebija kļuvis svarīgāks par viņu personīgajām vajadzībām. Viņu prāts un emocijas vēl nebija tik nobriedušas kā Jēzum.

 

Kas ir šis ēdiens? Tā ir iekšēja vēlme. Bet ko darīt, ja šīs vēlmes nav? Jēzum taču tāda bija! Arī mācītājam ir vēlme un uguns, tāpēc viņš visu dara, viņam izdodas, viņš kalpo Dievam un viņa prioritātes ir sakārtotas! Kāpēc mācekļiem nebija ‘ēdiens’? Jēzus skaidri saka: “Jūs nepazīstat šo ēdienu.” Pagāja laiks un mācekļi iepazina šo ēdienu. Pāvils skraidīja pa visu toreizējo pasauli, sludinādams evaņģēliju un riskējot ar dzīvību, un beigu beigās pazaudēja galvu. Paša dzīvība viņam nebija tik svarīga kā evaņģēlija sludināšana. Ir jābūt karstai vēlmei kalpot Dievam. Es šeit nesludinu neko citu kā evaņģēliju un Dieva vārdu. Tāpēc Jēzus arī saka: ”Mans ēdiens, ko jūs nepazīstat, ir darīt Tā gribu, kas Mani sūtījis un pabeigt Viņa darbu.” Minēšu kādu populāru dziesmu no izpildītāja, kurš sen jau ir miris. Viņam bija dziesmas vārdi krievu valodā: Ja ir soļi, jāpaliek pēdām. Ja tu kalpo Dievam un tavs ēdiens ir darīt Tā gribu, kas tevi sūtījis, aiz tevis paliek glābti cilvēki. Arī ģimene ir kalpošana Dievam. Kalpošana Dievam nav audzināt basketbolistus, futbolistus, biznesmeņus vai zinātniekus, bet gan audzināt bērnus, kas ir uzticami Kristum un kas turpinās Dieva darbu pēc tevis. Pretējā gadījumā mēs viņus audzinām pasaulei. Jēzum neinteresē sports un visa tā zinātne, bet gan cilvēku glābšana un pievešana Viņam. Lai nāk Tēva valstība, kam sekos pasaules sakārtošana! Mūsu uzdevums kā draudzei šeit ir svētīt Latviju. Es ticu Dieva svētītai Latvijai un man pat ir iekšēja sajūta, ka viss mainīsies. Ja arī kļūs pavisam slikti, es tāpat ticēšu, ka viss mainīsies.

 

Šis ēdiens, darīt Dieva gribu, ir arī iekšēja uguns un vēlme. Ko darīt, ja tev tādas nav? Šis ēdiens jeb iekšējā uguns nav tikai emocionāla vajadzība, bet, pirmkārt, tā ir apziņa, ka tas, ko tu dari, ir jādara, un tas, ko tu dari, ir pareizi. Un tad, kad es pareizi daru, strādāju šajā virzienā, tā rezultātā veidojas iekšēja vajadzība. Pareizas emocijas veidojas no tā, ka tu atzīsti patiesību un Dieva gribu. Šī atziņa veido apziņu par to, kas ir pareizi, pēc tam tu sāc to praktizēt un veidojas arī iekšēja vēlme. Un, kad man nav iekšējās vēlmes, tad man ir apziņa. Bet, kad apziņā kaut kas nav tā kā vajag, man ir iekšēja vēlme. Visas trīs ir svarīgas, bet pārākas ir atziņa un apziņa. Skaidrojošā vārdnīca apziņu skaidro kā cilvēka smadzeņu funkciju. Tas nozīmē apzināšanos, pārliecība par kaut ko un arī izjūtu. Vissvarīgākais ir Dieva vārds. Bībelē mēs daudz varam lasīt par atziņu.

Un to es lūdzu, lai jūsu mīlestība vienumēr, pāri plūzdama, pieaugtu visā atziņā un izjūtā.” (Filipiešiem 1:9)

Atziņa ir galvā, bet izjūta ir sirdī. Lai mēs pieaugtu gan izjūtā, gan atziņā, ir jāizprot Dieva vārds un jāsaprot, cik svarīgi ir lasīt Bībeli un būt dievkalpojumā. Svarīgi ir lasīt grāmatas un būt draudzes mācībā, kā arī uzņemties kalpošanu. Visas šīs darbības veido atziņu, pieredzi un izjūtas. Literatūrā ir termins ‘apziņas plūsma’. Tas nozīmē – literatūra, kas radīta, rakstīšanas laikā brīvi ļaujoties apziņas plūsmai. Mani sprediķi top, ļaujoties apziņas plūsmai. Es lasu Dieva vārdu, kas ir atziņa. Tad es pēkšņi kaut ko saprotu un padziļināti sāku to studēt un pielietot. Tas veido apziņu un pārliecību. Un šī apziņa, kad es to praktizēju, veido arī izjūtu. ‘Atziņa’ skaidrojošajā vārdnīcā ir ‘secinājums, uzskats, atzinums, kas radies pētījumu, novērojumu vai pieredzes rezultātā’. Jēzus ‘ēdiens’ nozīmē, ka Viņam bija apziņa darīt Dieva gribu, neskatoties uz problēmām, un Viņam nebija izjūtas un degsme. Tev nekas nav jājūt, tev jābūt apziņai, ka katram cilvēkam vajag evaņģēliju.

Parunāsim par mīlestību. Es tev atklāšu ļoti interesantas lietas. Kāpēc pastāv tāds fenomens kā pirmā mīlestība? Cilvēki viens otrā tā iemīlas, ka gatavi “iet pāri līķiem”. Tas ir tikai tāpēc, ka pretējā gadījumā šos cilvēkus nevarētu dabūt kopā. Dievs tā ir iekārtojis, ka tad, kad cilvēki iemīlas, viņi neredz viens otra trūkumus. Viņi pieņem otru tādu, kāds viņš ir. Iemīlējušies cilvēki neredz nekādus trūkumus. Taču, kad viņi apprecas un iet laiks, veidojas apziņa pieņemt otru tādu, kāds viņš ir. Tāpēc ir pirmā mīlestība, kad ir emociju uzplūdums un cilvēks neko citu neredz. Reizēm notiek tā, ka vispirms ir atziņa un pēc tam ir emocijas. Bet reizēm Dievs vispirms dod emocijas un pēc tam atziņu. Piemēram, es savā jaunpiedzimšanas dienā ļoti emocionāli piedzīvoju Dievu. Ir cilvēki, kas uzreiz Dievu piedzīvo emocionāli, bet daudz ir tādu, kas Viņu pieņem ar prātu. Nākot uz draudzi un sākot lasīt Bībeli, kādā reizē cilvēki sāk arī sajust Dieva pieskārienu. Kādi sāk ar sajūtu, bet kādi – ar apziņu. Par pirmo mīlestību Bībelē ir rakstīts:

Bet Man pret tevi ir tas, ka tu esi atstājis savu pirmo mīlestību.” (Atklāsmes grāmata 2:4)

Kad cilvēks piedzimst no augšas, bieži ir emociju jūra. Man tas bija ļoti redzams, jo biju priecīgs un iekšēji izmainīts. Tas man nepārgāja vienā dienā, sajūta bija ilgi. Kāds mans draugs mani pasauca malā un teica: “Mārci, tu tikai neapvainojies, bet man šķiet, ka tev ir norauts jumts.” Viņš par mani uztraucās, bet atzina, ka pārmaiņas manī ir labas. Viņš zināja, kāds es biju un kāds ir viņš pats. Manā gadījumā vispirms bija emocijas un uguns. Visu, ko Dieva vārds teica, es pieņēmu. Es darīju visu, kā man teica mācītājs un kā Bībelē rakstīts. Un tajā laikā, kad man bija lielās emocijas, man bija arī vēlme meklēt Dievu, un tajā laikā Dievs manī formēja apziņu. Pēc tam lielās emocijas vairs nevajadzēja, jo man jau bija apziņa. Apziņa ir saistīta ar izjūtu. Kad Jēzum bija problēmas un izsalkums, diez vai Viņam bija iekšēja uguns, bet Viņam bija apziņa, ka cilvēkiem vajag evaņģēliju. Piemēram, Luīze uztaisīja flaijerīšus par evaņģelizācijas dievkalpojumu Jelgavā. Viņai nebija ļoti dedzīga sajūta, ka gribās to darīt, bet bija apziņa, ka tas ir jādara. Kad ir redzams rezultāts, kad cilvēki nāk pieņemt Jēzu un žēlot grēkus, tad apziņai pievienojas emocijas. Jelgavā draudze aug un tur viss notiek. Viņai nav izteiktas izjūtas par savu kalpošanu, bet ir apziņa. Nav nekā labāka kā kalpot Dievam! Tavs ēdiens ir darīt tā gribu, kas tevi sūtījis, un pabeigt Viņa darbu; apziņa, ka nav nekā labāka. Svētais Gars, dod mums atziņu un apziņu ar izjūtu, ka nav nekā labāka kā kalpot Dievam!

Edgars un Marita izskatās lielisks pāris, bet vai tiešām tā ir? Vai tiešām viņu laulība ir tāda, kā visiem izskatās? Gan Marita, gan Edgars atzīst, ka viņu laulība nav ideāla. Vienīgajam kritērijam precībām ir jābūt tādam, ka abi apņemas kalpot Dievam. Vissvarīgākais ir meklēt Dievu un kalpot Viņam. Viņi abi zina, ka nav nekā labāka, kā kalpot Dievam. Un es varu teikt ar pārliecību, ka šim pārim mīlestība augs, jo augs atziņa un izjūtas. Viņi abi būs kopā līdz mūža galam un kalpos Dievam. Pat ja viņu laulība nebūs ideāla, viņi būs svētīti līdz mūža galam, jo kalpo Dievam. Ja tu gribi precēties, tad tikai ar cilvēku, kura ēdiens ir darīt Dieva gribu, un lai šis cilvēks apzinās, ka nav nekā labāka par kalpošanu Dievam. Tādā gadījumā es varu garantēt kopā būšanu un svētību līdz mūža galam.

“Vai jūs nesakāt: vēl četri mēneši, tad nāk pļaujamais laiks? Redziet, Es jums saku: paceliet savas acis un skatait druvas, jo viņas ir baltas pļaujai. Jau pļāvējs dabū algu un vāc augļus mūžīgai dzīvībai, lai kopā priecātos sējējs un pļāvējs.” (Jāņa evaņģēlijs 4:35-36)

Tur ir minēti četri mēneši, bet druvas vēl nebija baltas. Bībelē šī saruna ar samarieti notika decembra mēnesī. Tajā laikā raža sākās tikai aprīlī. Tur nebija ne lauku, ne ražas, bet tas bija salīdzinājums. Ir Bībeles komentētāji, kas saka, ka samarieši nāca baltos tērpos un izskatījās kā baltas druvas. Es vairāk sliecos uz to, ka Jēzus to teica, lai mēs domājam, ka tagad ir kalpošanas laiks. Latvijā druvas jau ir baltas! Druvas ir baltas TAGAD! Tev nav jāgaida nekas īpašs. Arī samariete teica: “Vai tik Tu neesi tas Pestītājs?” Viņa gaidīja, ka atnāks Kristus un viņiem visu izskaidros. Samarieši gaidīja, kad kāds kaut ko izskaidros, bet Jēzus jau bija ar viņiem. Tagad ir pestīšanas laiks! Tagad ir kalpošanas laiks! Tagad ir pļaujas laiks! Nav nekā labāka kā sākt tagad! Stīvs Hils, slavens evaņģēlists, kurš nu jau ir debesīs, savā grāmatā “Tiek meklēti radikāli kristieši”, rakstīja ieteikumus kristiešiem, īpaši jaunajiem. Viens no ieteikumiem, kas man spilgti palika atmiņa, bija: kļūsti aizņemts! Ar ko? Ar visu, kas saistās ar kalpošanu Dievam.

Balstoties uz Rakstu vietu par Jēzu un samarieti, var secināt dažas lietas, kā iegūt atziņu, apziņu un iekšējo izjūtu. Kas mums būtu jādara? Pirmais, ko es minēju, ir piedzīvojums. Kamēr piedzīvojums vēl ir svaigs, tu izveido atziņu. Otrs – tu vienkārši veido apziņu. Ko tas nozīmē? Bībele, grāmatas, sprediķi, Bībeles skola. Tu izmanto visu, ko var izmantot draudzē un arī pats savā personīgajā laikā ar Dievu, padziļināti studējot Dieva vārdu. Tā veidojas apziņa. Tālāk seko vīzija. Jēzus teica: “Paceliet acis un skatieties – druvas ir baltas.” Druvas nebija baltas, bet tās bija iespējas. Kas ir vīzija? Glābta Latvija, glābti cilvēki, vīzija par savu dzīvi, bet, pirmkārt, par kalpošanu. Šī vīzija jāsadala mērķos un stratēģiskā jeb plānveidīgā ikdienas darbā. Katru dienu kaut ko izdari šīs vīzijas mērķu virzienā. Tā ir kalpošana Dievam.

"Mans ēdiens ir darīt Tā gribu, kas Mani sūtījis, un pabeigt Viņa darbu.” (Jāņa evaņģēlijs 4:34)

Tas nav vienu reizi pakalpot, vienu reizi paevaņģelizēt. Tas nozīmē sistemātisku darbu. Varbūt es tagad kādus apbēdinu. Piedodiet, bet nav cita ceļa, kā gūt panākumus. Nav cita ceļa, kā kalpošanas darbā gūt rezultātus, kā tiešām celt Dieva valstību. Nav cita ceļa, kā redzēt, gūt atziņu, gūt izjūtu, darīt plānoto, strādāt soli pa solim ik dienas. Neaizmirsti arī par atpūtu, lai viss nepiegriežas. Esi gudrs!

Svarīga ir vide. Skrienot pa saviem Siguldas kalniņiem, pēdējā laikā es bieži satieku tūristus. Es jau pats esmu pieradis viņiem teikt hello. Arī tie latvieši, kas no ārzemēm atbraukuši, ir pieraduši teikt hello. Ārzemnieki ir pieklājīgi. Kad skrienu pa trepītēm augšā, viņi paiet malā, sveicinās, runā kaut ko. Es pieķēru sevi, ka pats esmu kļuvis tāds hello. Latvietis svešiem cilvēkiem nesaka čau. Ja mežā nāk pretī sveši cilvēki, mani viņi nemaz neinteresē. Latvieši tik ļoti nesveicinās, bet sabrauc ārzemnieki un saka hello, un tas pielīp. Esi vidē, kur kalpo. Esi kalpojošā, lūdzošā vidē, esi karstā draudzē, Jēzus Vārdā! Esi draudzē, kur māca patiesību, nevis sviestu, esi draudzē, kur māca izlauzties, uzvarēt, iekarot, kur māca dzīvot Dieva gribā. Vide ir svarīga! Pie Jēzus atnāca mācekļi un brīnījās, ka Viņš runā ar samariešu sievieti. Par tevi arī brīnīsies, jo tu kalpo Dievam. Cilvēki brīnās par naudas lietām. Draudze ceļ sev namu, cilvēki ir nodevušies kalpošanai, te skan moderna mūzika. Kāpēc viņi brīnās? Jo viņi nav nodevušies Dievam. Viņu ēdiens nav darīt Dieva gribu, bet gan kaut kādus mēslus taisīt un “savā sulā vārīties”. Viņi nesaprot, kāpēc draudzē vajag mūsdienīgu mūziku. Tāpēc, ka cilvēki neklausās tādu mūziku kā pirms 100 gadiem, tāpēc ka mēs patiesi gribam slavēt Dievu un radīt šeit vislabāko atmosfēru. Mēs neturamies pie speciāla kanona, kā visam jābūt. Mēs turamies pie Dieva vārda. Slavējiet Viņu ar bungām, ar taurēm, ar cimbālēm! Kad Jeruzālemes templī bija svētki, tur bija pat gaismas efekti. Ne tādi kā šodien, jo elektrības vēl nebija, bet ar dzīvu uguni. Cilvēki slavēja Dievu ar to, kas tajā laikā bija pieejams. Mums daudz kas vairāk ir pieejams, un mēs gribam vēl labāk. Tāpat cilvēki brīnās par mums – ko mēs skraidām pa ielām, kas tās par mājas grupiņām? Jo mūsu ēdiens ir darīt Tā gribu, kas mūs ir sūtījis. Jēzus teica: “Jūsu tēvs ir velns, un jūs darāt velna gribu.” Bet mūsu Tēvs ir Debesīs, un mēs darām Viņa gribu. Mums nav nekāda daļa par citiem. Mēs atbildam paši par savu draudzi. Un mēs mīlam visas Latvijas draudzes. Mēs atbalstam, ticam un lūdzam par citām draudzēm. Dievs, svētī Latviju!

Nav nekā labāka kā kalpot Dievam. Vitālijam un Evitai piedzima dvīņi Dāvids un Daniels, divi Dieva vīri, un viss notika bez sarežģījumiem, viegli un ātri, kaut arī prognozes nebija labas. Es pat pieķēru sevi pie domas, ka priecājos tā, it kā man pašam būtu piedzimuši bērni. MUMS ir piedzimuši dvīņi Dāvids un Daniels! Ja es degu par savu draudzi, es attiecīgos gadījumos to arī izjūtu. Ko tu izjūti, kad vāc naudu draudzes vajadzībām? Kāpēc vispār vajag naudu, kāpēc vispār vajag lūgšanu sapulces Skonto hallē? Tas ir mūsu ieguldījums Latvijas draudzēs. Šai sapulcei ir trīs mērķi – katras draudzes izaugsme, vienota lūgšana un balss. Kāpēc mums to vajag? Ko tu izjūti, kad internetā kāds kaut ko sliktu iekomentē par tavu mācītāju? Kāds ir tavs ēdiens? Pareizai izjūtai jābūt neapmierinātībai vai vismaz: “Piedod viņiem, Dievs, jo viņi nesaprot, ko viņi dara.” Kāda ir tava izjūta, kad draudze gūst panākumus vai kad draudzei dara pāri? Kāda ir tava apziņa un izjūta? Ja tev nav izjūtas, jātrenē apziņa, jo apziņa veido izjūtu. Jāpraktizē! Es domāju, ka šodien tev diezgan skaidri atklāju, kas ir pats labākais, kur dabūt šo izjūtu un apziņu un kas ir šis ‘ēdiens’. Tā ir apziņa kopā ar izjūtu. Tas nenozīmē, ka tev īpaši trīcošam jādeg, un tad viss jāizšauj, lai nākamajā dienā vairs negribētos neko darīt.

Nesen medijos bija ziņa par kratīšanām katoļu draudzēs. Es to uztvēru kā ziņu par sevi. Kā tu uztver ziņas par citām draudzēm? Mēs esam viena Latvijas draudze. Katrs no mums ir savā konfesijā, katrs dara tā, kā to saprot, bet visiem pamats ir Jēzus Kristus. Kad kaut ko sliktu runā par kādu kristīgo draudzi, es to uztveru personīgi. Man reiz bija draugs Aigars. Mēs svinējām atgriešanos no armijas un sadzērušies sakāvāmies. Ārā bija ļoti auksts, un viņa brālēns nāca mūs izšķirt, bet tai brīdī mēs abi uzbrukām viņam un sākām karot ar viņu. Līdzīgi ir jābūt draudzē. Mēs varam savā starpā starp grupām vai starp draudzēm pateikt savu viedokli, kas mums nav pieņemams mācībā, bet Bībele saka:

“Kas saka uz savu brāli: ģeķis! tas sodāms augstā tiesā; bet, kas saka: bezdievis! tas sodāms elles ugunī.” (Mateja evaņģēlijs 5:22)

Es nevaru teikt uz savu brāli citā draudzē – bezdievis, jo viņi ir mūsu brāļi, kaut arī citā mācībā, konfesijā. Man var nebūt pieņemama šī mācība, bet viņiem tas strādā un lai Dievs svētī! Viņi tic Kristum. Mēs esam savā draudzē, mums ir sava mācība, un mēs tai ticam. Un, kad kāds nomelno citu draudzi, piemēram “Prieka Vēsti”, tad, kad to lasu, tas ir kā lasīt par sevi. Mēs esam VIENA DRAUDZE, un tādai ir jābūt mūsu apziņai. Vispirms ir apziņa un pēc tam izjūta.

"Mans ēdiens ir darīt Tā gribu, kas Mani sūtījis, un pabeigt Viņa darbu.” (Jāņa evaņģēlijs 4:34)

Tāpēc svarīga ir veselīga mācība, veselīga draudze, Dieva vārds, personīgais laiks ar Dievu. Lasi daudz Bībeli! Kad es cilvēkiem jautāju, kas viņiem labāk patīk – lasīt Bībeli vai lūgt, citi saka, ka lūgt, citi, ka lasīt Bībeli. Bet kas ir svētīgāk? Abi ir svarīgi, bet, ja daudz lūdz un maz lasa Bībeli, ir tukša galva. Ir izjūta, bet nav atziņas un apziņas, un lūgšanas iet nepareizā virzienā. Ir jābūt balansam – Bībele, veselīgs Dieva vārds un veselīgs tā skaidrojums.

Šeit būs vienas mūsu draudzes meitenes izjūtas, ar kurām viņa dalījās Facebook. Pēc viņas posta es sapratu, ka viņas ēdiens ir darīt Tā gribu, kas viņu ir sūtījis. Viņu ir sūtījis Dievs. Viņa raksta par Dieva gribu, savu draudzi, par draudzi kopumā. Kad tu ej pa pareizo ceļu, kad tu ej un tiešām sāc kaut ko sasniegt, vienmēr būs cilvēki, kas gribēs tevi apturēt, būs tādi, kas tevi apmelo, kas cels neslavu, bet tas ir normāli, tie ir cilvēki, kas ir padevušies un vairs nemaksā cenu, lai ietu uz saviem mērķiem, un ar tiem meliem, ko viņi stāsta par tevi un tev, viņi ar tiem sevi mierina.
Bet nepadodies, turpini iet! Mums pieder uzvara! Ar Dievu visas lietas ir iespējamas.
Var redzēt, kur cilvēks audzis, kas ir viņas Tēvs. Mums jādeg par Dievu, par Dieva gribu, par Latviju, par draudzi, pirmkārt, par savu draudzi un par visas Latvijas draudzi. Jādeg, jāsargā visa draudze, jālūdz, jāmeklē Dieva griba, jāaug atziņā.

Un to es lūdzu, lai jūsu mīlestība vienumēr, pāri plūzdama, pieaugtu visā atziņā un izjūtā.” (Filipiešiem 1:9)

Lai tev ir skaidra apziņa, ka nav nekā labāka kā kalpot Dievam!

 

Noslēgumā būs padomju mūziķa, rokgrupas “Kino” līdera Viktora Coja dzejolis. Viņam ir dziesmas ar labiem, pozitīviem vārdiem. Šī dzejoļa nosaukums ir “Zvaigzne, kuras vārds ir Saule”.

Atkal aiz loga aust jauna diena,

Diena izsauc mani uz kauju

Aizveru acis un jūtu

Visa pasaule nāk pret mani ar karu.


Mani ļoti uzrunāja: visa pasaule nāk pret mani ar karu. Tu esi garīgā cīņā un ne tikai garīgā! Tikko Facebook lasīju, ka Krievijas rehabilitācijas centra darbinieki ir arestēti uz pieciem un astoņiem gadiem. Liecinieki tiesā ir narkomāni, kuri sēž cietumā. Tās ir safabricētas lietas, tās ir kristiešu vajāšanas. Mēs skatāmies uz Ukrainu, kāda tur ir liela draudze, “Jaunās Paaudzes” rehabilitācijas centros vien 4000 cilvēku. Bet tur ir krimināllieta krimināllietas galā, mācītājiem mājās notiek kratīšanas. Mums tikai no ārpuses viss izskatās smuki. Ja tavs ēdiens ir darīt Tā gribu, kas tevi ir sūtījis, visa pasaule būs pret tevi. Jēzus bija problēmās, izsalcis, bet darīja Dieva gribu. Kad jauna diena aust un nāk pret tevi, ir svarīgi piecelties arī tad, ja tu neko nejūti un negribi. Tu piecelies un izdari plānoto. Manai sievai nepatīk, kad, ejot gulēt, es atstāju vaļā aizkarus. Man patīk redzēt, ka mēness un zvaigznes spīd. Esmu izkarojis, ka šķirbiņa paliek vaļā. Kad ir apmākušās dienas, guļu ilgāk, kad saulainas, guļu mazāk, jo saules stari iespīd istabā un miegs pazūd. Aust jauna diena, jāceļas. Ir jādara, jādzīvo, jākalpo. Ir dienas, kad negribas to darīt. Miegs īsti nenāk, bet negribās. Ir reizes, kad vāļājos gultā un domāju – atkal jālūdz, jālasa, viss tas pats… Svētdienas rītos pavisam agri jāceļas gatavoties dievkalpojumam. Nozvana pulkstenis, nospiežu to... Atkal aiz loga aust jauna diena / Diena izsauc mani uz kauju / Aizveru acis un jūtu / Visa pasaule nāk pret mani ar karu. Bet es ceļos un daru to, ko esmu ieplānojis. Vīzija, personīgas attiecības ar Dievu, baltas druvas, darbs, praktizēšana, plāns, ikdienas rutīna.

 

"Mans ēdiens ir darīt Tā gribu, kas Mani sūtījis, un pabeigt Viņa darbu.” (Jāņa evaņģēlijs 4:34)

 

Mācītāja Mārča Jencīša sprediķi “Nav nekā labāka kā kalpot Dievam!” pierakstīja un rediģēja draudzes “Kristus Pasaulei” redakcija
Comments