Lielais vinnests – anatomija.

Publicēja 2023. gada 3. janv. 21:22Elīna Ziediņa
Ziņas datums 04.01.2023.

Laimīgu Jauno gadu! Šis ir pirmais šī gada sprediķis. Es runāšu briesmīgas lietas, kuras vispār nav sarežģītas, bet grūti saprotamas. Mēs mīlam lietas paši sarežģīt. Mēs dzīvojam pasaulē, kurai ir tendence globalizēties, un arī mūs tas ietekmē. Ir globāla pasaules pārvalde un tās nav sazvērestības teorijas, bet tā ir realitāte. Mēs precīzi nevaram zināt visas detaļas, jo tās tiek turētas noslēpumā, bet tā ir realitāte, ka ir atsevišķu cilvēku grupas, kas ar finanšu instrumentu un dažādu ideoloģiju palīdzību cenšas ieviest savas idejas ne tikai savā cilvēku lokā, bet visā pasaulē. Latvija nav no tām lielākajām valstīm, bet tā ir viena no stiprākajām valstīm, jo joprojām viņi nespēj ieviest šeit viendzimuma laulības, un es ceru, ticu, kas tas, ko mēs darām, ko mēs strādājām, tas, kā mēs sekojam Dievam, ka tas būs izšķirošais faktors, kāpēc neieviesīs, jo tas ir tāds lūzuma punkts. Tās valstis, kas to pieņem, ir salūzušas, jo tas ir viens no pēdējiem cietokšņiem, ja ģimenes jēdziens tiek degradēts, tad cilvēki tiek pārvērsti par pelēku, nedomājošu masu. Ja nav ģimenes, tad nav vairs tautības. Katrā filmā ir dzeltens, sarkans, balts un melns cilvēks un katrā jaunā filmā pēc idejas jābūt hetero draudzībai un homoseksuālai draudzībai. Padomā, kā tas ir iespējams, ka šajās liela mēroga filmās iekšā ir šīs idejas. Tāpēc ka bez tā viņi nevar saņemt normālu finansējumu, jo to regulē kādas cilvēku grupas. To integrē likumdošanā, kultūrā un itin visā. Es vēl neesmu bijis un laikam neiešu, bet gaidīšu, kad būs pieejams kvalitatīvā video formātā jaunā filma „Avatars”. Tā ir mega filma, tas ir mega projekts, kurā nav šīs te genderideoloģijas. Šajā filmā ir normālas ģimenes modelis. Kāpēc režisors var neielikt savā filmā šos elementus? Acīmredzot, ka viņam ir tāda ietekme un ka viņš to nevēlas un nepakļaujas. Tas nozīmē, ka šie globālie nav visu vareni, bet tā kā viņi izpaužas, kādi ir viņu instrumenti, kā viņi panāk savas idejas. Krievijā viss ir mierīgi, tur nav genderu ideoloģijas, tur ir imperiālisms, viens cilvēks pie varas, cilvēku grupa, un cilvēki izpilda visu, ko viņi grib. Demokrātiskā sabiedrībā ir nedaudz citādāk. Arī tajā pašā Krievijā vai Ķīnā neiztikt bez propagandas, ja nav cilvēku, kas tic šai ideoloģijai, krievu pasaulē ir sava ideoloģija – imperiālisms. Lai kāda nebūtu vara, totalitāriska vai imperiālistiska, vai arī tā ir demokrātiska vara, pamatveids, kā realizēt savas idejas, lai pakļautu cilvēku prātus, ir sludināšana. Kādā veidā? Caur kultūru, kad tiek cenzēta un kontrolēta kultūra. To zina ikviens globālists. Piemēram, Hitlers to labi zināja. Viņam bija īpašs propagandas ministrs. Kas Latvijā varētu būt propagandas ministrs? Viņai ir vārds un uzvārds, un šī sieviete tikko bija publicējusi tekstu, kas izsauca arī pretreakciju soctīklos. Viņa bija publicējusi aicinājumu stučīt jeb sūdzēt, nosūdzēt cilvēkus viņai un viņas komandai, kuri tiktokā nodarbojas ar lietu “viss ir slikti” un otrs vārds teikumā bija „un cita veida Kremļa retoriku”. Ja cilvēks pasaka, ka mūsu valstī ir slikti, tad tā ir Kremļa retorika. Faktiski, jebkurš, kurš nosoda esošo varu, kritizē, viņš tiek nodēvēts par kremlinu. Putina draugs ir mans ienaidnieks. Kas atbalsta Putina režīmu, tas ir mans ienaidnieks. Es varu tev roku paspiest, bet pie izdevības es tev ieknābšu un novākšu no ceļa. Ja tu esi Putina atbalstītājs, tad tu esi mans ienaidnieks. Es darīšu visu, lai tādi cilvēki kā tu, šeit, Latvijā, nestaigātu, nerunātu un savas idejas nepaustu. No savas puses, kā Saeimas deputāts, es to darīšu. Man pilnīgi vienalga, ko citi domās un darīs, jo es esmu par savu tautu, par savu zemi, par Dieva svētītu Latviju, kur šai krievu pasaulei nav vietas. Tieši tāpat kaut kādam Rietumu imperiālismam, liberiālismam nav vietas mūsu tautā, jo mēs esam par Dievu svētītu Latviju, kur katram cilvēkam ir sava brīva izvēle. Es esmu par dabisku ģimeni. Tas, ar ko nāk visi šie propagandisti, kas atkal jau īsā laikā ir savākuši desmit tūkstoši parakstu. Kā tu domā, kā viņiem tas izdodas? Tāpēc, ka viņu rokās ir mediji un viņus atbalsta prezidents, visi Sorosa fondi. Ja mēs saviem spēkiem strādājam un darām, tad viņiem ir milzīgs atbalsts, milzīga mašinērija, ka nav jau brīnums, ka viņi skolās un bērnudārzos ievieš savas programmas.

Es gāju uz Saeimu tajā dienā, kad mēs atkal nobalsojām pret likumu, lai vienādas tiesības visām ģimenēm. Pēc Latvijas likumdošanas ģimene ir laulība, asinsradniecība un adopcija. Nav citas ģimenes, bet caur medijiem tas jau tiek pieņemts, skolās bērniem tiek izskalotas galvas. Viņi cīnās par visām ģimenēm, tas ir propagandas rezultāts. Propaganda ir arī sludināšana, viņi runā. Bībele saka Atklāsmes grāmatā, ka runās pārgalvīgas lietas no augšas un cilvēki to pieņems, un neviena šāda sistēma nevar pastāvēt bez ticīgajiem, kas tam tic. Lūk, kāpēc atkal ir savākti desmit tūkstoši parakstu. Saeimai par to būs atkal jābalso, par to atkal runās. Kultūra un māksla ir tāpat kā pravieši Bībelē, viņi dod virzienu. To zina globālisti, imperiālisti un citas augstas klases salašņas jeb kaitēkļi. Pats princips ir vienkāršs un tas darbojas, cilvēki tam seko. Tas tiek integrēts caur mūziku, caur izglītības sistēmu, filmām, caur visu tev apkārt. Tas ir visaptverošs, milzīgs sludinātāju pūlis. Eirovīzijā nav iespējams uzvarēt cilvēkam, kurš neatbalsta genderideoloģiju. Viss tiek cenzēts un kontrolēts. Kāpēc viņi tā dara? Kāpēc Spriņģe tik ļoti uztraucās un liek stučīt, liek stučīt tos cilvēkus, kuri kritizē, kuriem veselais saprāts runā, kur Dieva balss runā? Kāpēc viņa liek to sūdzēt? Tāpēc ka viņa ierobežo šos kontus, tāpēc ka viņiem ir savi instrumenti, lai ierobežotu šos cilvēkus, lai viņi nerunā. Kāpēc? Tāpēc, ka viņa apzinās sludināšanas vārda spēku. Pretinieks apzinās šo spēku. Mums kā kristiešiem, kā Dieva bērniem arī jāapzinās vārda spēks, mums ir jāsaprot.

Man ir kolekcija ar dažādiem mūzikas klipiem – dažādi mūziķi dažādos posmos, populāras viņu kompozīcijas. Ir ļoti liela atšķirība, kur viņi ir pašos pirmsākumos tajās mazajās zālēs un pēc tam, kur viņi vēlāk uzstājas. Kāpēc ir tāda atšķirība? Tajos pirmsākumos, kad šis mūziķis ir sācis, ir pirmie panākumi, viņš vēl tāds svaigs, pilns enerģijas, vēl ar entuziasmu, ir tāda kā iekšēja uguns, kad viņš dzied. Varbūt viņš vēl tik labi nedzied, nav vēl tik labs izpildījums, bet tur ir kaut kas vairāk nekā viņa vēlākajos darbos. Tur ir kaut kas vairāk kā profesionalitātes izaugsme pēc tam periodā. Kas tas ir? Tā ir tā iekšējā degsme, iekšējā uguns, kas uzrunā cilvēku. Mums draudzē bija tāds cilvēks, kurš sākotnēji palīdzēja pie skaņošanas, viņam ir skaņošanas firma, kas nodarbojas ar gaismu un skaņu. Tas bija kādus četrpadsmit gadus atpakaļ, ja kaut kas bija nepieciešams, viņš palīdzēja ar aparatūru. Viņš teica, ka viņš klausoties tikai dzīvo koncertu ierakstus un tikai video ierakstos, viņš neklausās audio. Tik tā, lai vizuāli var redzēt un tikai no koncertiem, nevis no ierakstiem, jo ieraksts ir ieraksts. Ierakstā būs skaisti un profesionāli, tur nebūs uguns. Iedomājies, ka mūziķis ierakstā vienu un to pašu dziesmu visu laiku atkārto, viņš beigās jau ir noguris, viņa smaids ir mākslīgs, visi šie studiju ieraksti ir mākslīgi, bet šie koncertu ieraksti ir īsti, īpaši pirmie. Varbūt lielākā daļa zina slavēšanas grupu „Jesus Culture”. Mēs kādreiz dziedājām viņu dziesmas, tagad gan sen nav dziedāts. Man mājās ir dažādi viņu video albumi dažādos formātos, dažādā kvalitātē. Man vislabāk patīk viņu pirmais albums. Pārējie albumi ir labi, bet viņi vairs neaizskar. Es paņemšu pirmo albumu, varbūt arī otro, tie lielie slavēšanas vakari ir dzīvi, Kima Valkere ir ļoti dzīva uz skatuves, muzikanti ļoti dzīvi. Tagad viņi ir izveidojuši ģimenes, savā starpā apprecējušies, viss viņiem mainās un bieži vien pārvēršas par tādu koncertu. Ļoti daudzi populāri mūziķi, īpaši Amerikā, nāk no draudzēm. Arī Latvija ir pilna ar cilvēkiem, kas nāk no draudzes “Jaunā Paaudze”, viņi neapmeklē nekādu draudzi, viņiem nav nekādas uguns, viņi ir tikai profesionāļi. Viņiem patīk sava mūzika, tas viss ir forši, bet viņi ir pazaudējuši sākotnējo sakni. Viņi ir profesionāļi, bet viņi mani vairs tādā veidā neuzrunā.

Tiem, kas vakar uzstājās talantu šovā. Pirmie bija Beāte, Karīna un Artūrs, man viņi patika. Pēc tam Beāte rādīja savus brīnumus ar basģitāru. Aivis ar moci. Mārtiņš. Laimiņa lēkāja ar lecamauklu. Vincents. Aļģirts, kur pie viņa priekšnesuma parādījās talanti kā Endijs, kurš tēloja Dāvidu. Lauras un viņas komandas video. Šodien būs Raivo priekšnesums. Santas un Līgas video. Sofijas video un viņas performance – viņa gleznoja. Inga nodejoja. Paldies jums visiem. Ziniet, kas mani personīgi uzrunāja. Visu, ko es vakar pateicu, kas varbūt nebija tā, tas viss ir štrunts. Tās ir parastas lietas, kuras vienkārši ir jāmaina, ja tu gribi kaut ko labāku. Man patika tas, ka es jūsos redzēju, ka jūs esat iedvesmoti, iedvesmoti ar to garu, kas ir šajā draudzē. To es varēju redzēt, ar to garu, kas ir šeit, Dieva gars. Kur Dieva gars, kur Dieva uguns, kas tiešām ir mūsu vidū un kuru var redzēt mūsu cilvēkos. Šie cilvēki šeit caur video, dziesmām, caur dzeju, mākslu, dažādos veidos to izpauda varbūt ne tā, kā mēs esam paraduši saņemt, es to izpaužu sludinot. Ir dažādi veidi, kā mēs sludinām, kā mēs pienesam. Tas viss ir sludināšana. Tikai tie cilvēki, kas paši deg, paši ir iedvesmoti un tikai viņi spēj iedvesmot citus. Profesionalitāte ir ļoti labi, arī tā spēj iedvesmot, bet es gribēju pienest, ka viņi sākotnējā reizē ir tādi dedzīgāki, tu pat vari piedot dažādas kļūdas, jo tu sajūti šo garu, jo šis cilvēks tic tam, ko viņš tev pienes. Viņš tic tam, ko tev pienes, ko tev rāda. Tieši tas mani arī uzrunāja, šeit aug tā paaudze, kas ieies un iemantos apsolīto zemi, kur piens un medus tek. Nevis tikai paši iemantos, bet arī ievedīs citus cilvēkus. Mēs šeit augam tie cilvēki, kuri patiešām izmainīs Latviju. Šī ir vieta, kur mainās dzīves, ne tikai šeit mainīsies dzīves, bet no mums iedvesmosies cilvēki visapkārt. Mēs pat nezināsim, kur pat kāds ir sācis nest augļus politikā, mākslā, kultūrā. Pie vainas būsim tieši mēs, tieši tu ar savu entuziasmu, uguni, kas ir tevī.

Lielais vinnests jeb bingo – iedvesmoties var tikai no sludināšanas, jebkādos veidos. Un tie veidi ir dažādi, kā mēs to visu redzam un dzirdam. Tikai no sludināšanas, tikai tad faktiski tev ir jāizvēlas vide, kurā tu atrodies, cilvēku, kurā tu klausies un kuru tu pieņem. Tā ir mūsu pašu izvēle. Ja runa ir par mūsu draudzi, tad augļus nesīs tikai tie, kas iedvesmosies, bet lai iedvesmotos, tev ir jāklausās. Tev ir jāatver sava sirds, tev ir jāpieņem, jo tas ir tavs paša lēmums klausīties. Šeit ir tā atbilde, kas bija sākumā – vista vai ola? Kāpēc es nedegu, kāpēc man nav degsmes? Kāpēc man ir degsme, kāpēc es daru to, ko es daru? Redzi, tā ir tava paša izvēle, jo tu esi izvēlējies klausīties. Tu nevari pats degt, tu vai nu dedz, vai nē. Vai nu tu gribi kaut ko darīt vai negribi darīt. To tu vairs nevari izvēlēties, bet izvēlēties tu vari to, ko tu klausies, kur tu sēdi, no kā tu barojies, to tu vari izvēlēties un tas arī izraisa uguni.

Svarīgi ir kā, nevis ko. Vai tu vari izprast jēgu šiem vārdiem? Redzi, es daļu no šī sprediķa jau esmu publicējis internetā. Kaut kādas konkrētas idejas nedēļas laikā es nopublicēju, un tagad es nolasīšu to jums. Starp citu Saeimas uzrunā “Kāpēc es neatbalstu Kariņa valdību” es arī līdzīgas lietas pateicu tur. Es nezinu, kā ierēdņi to visu varēja saprast, bet līderi to saprata. Lūk, ko es ierakstīju: “Stagnācijas un lejupslīdes laikos valstīs un dažādās organizācijās, tai skaitā draudzēs, lai mainītu situāciju, esošie vadītāji cenšas ieviest dažādas reformas.” Esi pamanījis dažādas reformas? Mums patstāvīgi mainās valdības, vai ir kādas problēmas, vai cilvēki saceļ troksni, kad cilvēkiem ir pienākusi kāda robeža. Ko mūsu valstī parasti dara valdība? Piemēram, mēs tikko bijām pastaigā Līgatnes dabas takās ar ģimeni Ziemassvētkos. Dabas taku ofisā jeb recepcijā parasti bija nopērkami dažādi spēļu dzīvnieciņi, dažādi suvenīriņi. Iepriekš tur bija pilnāks, šoreiz tur viss bija tukšs, varēja tikai nopirkt biļeti un tikt iekšā. Kāpēc nekā nebija? Tāpēc ka bija reformas, kur Līgatni pievienoja Cēsu novadam. Līgatne pati bija novads, bija neatkarīga, bet tagad viņa ir pievienota Cēsu novadam. Visticamāk, tas ir pārejas posms, ka nevarēja neko nopirkt, bet vai tas kaut ko mainīs. Tas, ka Līgatne bija pati par sevi, tagad viņa būs kopā ar Cēsīm, vai tas kaut ko mainīs, kaut ko uz labo pusi, kaut ko uz slikto pusi, bet būtībā, ko tas mainīs? Ko ir izmainījušas dažādas reformas veselības jomā, kad aizvēra, apvienoja slimnīcas? Ko tas izmainīja? Izmainīja to, ka cilvēks vairs normāli nevarēja tikt pie ārsta. Mums šobrīd šo reformu dēļ katastrofāli trūkst mediķu. Pandēmijas laiks šim visam uzlika tādu kārtīgu, treknu punktu. Pirms pandēmijas mērķtiecīgi samazināja slimnīcu skaitu, apvienoja. Cik šis viss bija izdevīgi. Mana doma: “Šādos laikos, kad tauta prasa vai ir problēmas arī draudzēs, lai mainītu situāciju, esošie līderi cenšas ieviest reformas, pārkārtošanu vai pārstrukturēšanu. Tomēr tās ir veltas pūles un centieni, kas neko nemainīs, bet radīs tikai šķietamību, ka mēs darām kaut ko, kas nesīs pārmaiņas. Patiesībā to var pielīdzināt tādai sevis un apkārtējo muļķošanai, jo caur šīm aktivitātēm vēl vairāk tiek tērēti iekšējie resursi.” Tā pārkārtošana prasa miljonus un tas rada šķietamību, ka mēs kaut ko darām. Iestāsta sev un sabiedrībai. Pēc tam pienāk nākamās vēlēšanas un stāsta, kādas tik reformas ir uztaisītas, bet vai cilvēku labklājība ir augusi? Demogrāfijā mēs esam pēdējā vietā Eiropā. Vienīgi, iespējams, ka Bulgārija mums ir nedaudz priekšā un tas ir viss. Latvija daudzos parametros ir pēdējā vietā. Jaunas reformas, ministrijas veidojam. Nekas labs no jaunām ministrijām nav gaidāms. Tie ir kārtējie resursi un miglas pūšana acīs. Caur šīm aktivitātēm tiek tērēti iekšējie resursi un ar laiku tiek zaudēta cilvēku ticība līderiem, un galu galā tas neved ne pie kā pozitīva.

Kāds tad ir risinājums? Viss sākās ar uz vērtībām balstītiem līderiem, kuri patiesi iedegas par savas valsts, organizācijas vai draudzes ideāliem, par vērtībām, tradīcijām, liekot to pāri saviem personīgiem mērķiem. Ko mēs draudzē varētu pārkārtot? Iespējams, jūs sēžat mājas grupā un domājat, kas mums trūkst. Četrdesmit gadi un četrdesmit cilvēki, tas jau būtu labi. Šeit ir runa par 10 gadiem un 3 cilvēkiem, 10 gadi un 5 cilvēki. Te ir runa, ka var būt 10 cilvēki, bet nav pārmaiņu. Kāds tu biji pirms 10 gadiem, tāds tu esi tagad un varbūt pat vēl dullāks. Mācītājs pagājušo reizi sludināja, ka te ir tāda vieta, kur var darīt visu ko. Protams, ka var darīt visu ko un katram šeit ir vieta, bet ir jēga. Jēga – draudzes sirds, Kristus mūsu vidū un Viņa mērķi, un mēs labprātīgi tiem varam pieslēgties, bet tikai labprātīgi. Uzvara jau ir tas, ka tu sēdi un kaut ko vari dzirdēt lai iedegtos. Kas tad ir vajadzīgs mājas grupā, draudzē, valstī vai citās organizācijās? Ir dažādas struktūras, un arī mūsu draudzē ir struktūra. Ir tādi mācītāji, kas paskatās uz citam draudzēm un grib kaut ko mainīt. Piemēram, cits mācītājs grib izveidot mājas grupu sistēmu, viņam tas nenotiks, jo par to ir jādeg. Katoļu un citās baznīcās viņiem ir dažādas tradīcijas, kuras cilvēki bieži vien nesaprot, bet ja šis mācītājs iedegsies par to, ko viņš dara, tad arī citi sāks saprast un nāks pie Kristus caur viņa sistēmu. Arī caur šo liturģiju var būt dzīvība. Ir tāds mācītājs Jānis Bitāns, diezgan zināms cilvēks, arī mūsu draudzes cilvēki iepriekš ir klausījušies šajā cilvēkā, jo šis cilvēks pazīst Dievu un ir dedzis priekš Viņa. Šobrīd šis cilvēks ir mainījis virzienu, viņš ir mācītājs Liepājā, un šobrīd īsti nevar saprast, vai viņš ir pareizticīgais vai citas konfesijas pārstāvis. Viņš sācis arī likt internetā dažādas svētbildes, cits padomātu, ka viņš kļuvis reliģiozs, bet es arī reizēm palasu, kas ir zem šīm bildēm uzrakstīts un, manuprāt, tajā visā ir kaut kāda dzīvība, caur to prizmu, ko viņš ir pieņēmis, tur ir dzīvība. Viņš reizēm arī ielaiko manus rakstus un ieraksta kādu komentāram, un caur šo es jūtu, ka viņam ir tas pats gars. Viņš domā kā normāls, dedzīgs Dieva vīrs. Jēga nav tajā, vai mēs kaut ko mainām, jo tas tāpat neko nemainīs, tā būs tikai šķietamība. Mainīsies tikai tas, ka tu iedegsies, bet iedegties tu vari no sludināšanas. Klausīties cilvēku, kurš deg! Klausīties, pieņemt, brīvi izvēlieties, censties praktizēt iedegties! Tad, kad tu dedz, tad tu iededzini citus. Tātad nav jāizdomā nekas jauns, bet jāiedveš dzīvība esošajā. Svarīgāk ir, kā tu lieto šo struktūru, kā tu strādā šajā struktūrā? Kā tu nododies?

"Kā zvaigžņu pulku pie debesīm nevar saskaitīt un jūras smiltis nevar izmērīt, tā Es vairošu Sava kalpa Dāvida dzimumu un levītus, kas Man kalpo." (Jeremijas grāmata 33:22)

Draugi, pats trakākais būs vēl priekšā, vai tu esi gatavs? Mēs esam pieraduši pie rakstvietas no 1. Mozus grāmatas 15:5. "Skaties uz debesīm, skaiti zvaigznes, vai spēj tās izskaitīt? Tikpat daudz būs tev pēcnācēju." Vai tu esi padomājis, ka Jeremijas grāmatā ir mazliet precīzāk noformulēts?

[..] Es vairošu Sava kalpa Dāvida dzimumu [..]. (Jeremijas grāmata 33:22)

Kas ir Dāvida dzimums? Ikviens kristietis šodien. Kristus ir Dāvida sakne, un mēs visi esam gan Ābrahāma ticības bērni, gan konkrēti Kristus sekotāji.

[..] Es vairošu Sava kalpa Dāvida dzimumu un levītus, kas Man kalpo. (Jeremijas grāmata 33:22)

Ko viņš vairos? To pelēko masu? “Levītus, kas man kalpo.” Uzsvars ir uz levītiem. Kas ir levīti? Levīti ir kalpotāji, līderi. 100% atbildība, kas notiek valstī, draudzē, mājas grupā ir līderiem. Tāpēc tie cilvēki, kuri nav līderi, tad tā nav jūsu atbildība, ka kaut kas neaug vai nenotiek. Bet par to nepriecājies. Ir tāda parādība, un tas ir visur, ka lielākā daļa cilvēku nedomā, bet akli seko līderiem tajās sfērās, kas pašiem labāk patīk. Braucu liftā ar ķīnieti, kuram bija maska. Pēc tam redzēju, ka viņam uz mašīnas bija sarkanie diplomāta numuri, kas nozīmē, ka viņš ir no augstā gala. Kāpēc viņam bija maska? Tāpēc, ka tam ko viņam saka, tam arī viņš tic. Vai šis ķīnietis domā? Nē. Iespējams, kāds padomās, ka es diskriminēju ķīniešus, bet tā nav, viņi, tāpat kā visi, ir nedomājoša tauta, lielākā masa. Pieņemsim patiesību, realitāti tādu, kāda tā ir. Ko jums stāsta, tam jūs ticat, pat nepārbaudāt. Jums ir paveicies, jo es stāstu patiesību. Ja es sludinātu sviestu, jūs tam noticētu un tad mēs būtu sviesta draudze. Arī par sviestu var iedegties, ja šim sviestam tici. Es regulāri sludinu par to, ka ir jādomā un, pirmkārt, mūsu grāmata ir Bībele. Mūsu pamats ir Dieva vārds, nevis cilvēku izdomāts sviests. Es visu sludinu saskaņā ar Bībeli, un mēs ticam vienai Bībelei, Dieva vārdam, Dieva atklāsmei cilvēkiem.

Tie, kas paši ir iedegušies, spēj iedegt citus cilvēkus. Draugi, šobrīd tu lasi par levītiem, kas kalpo Dievam. Draudzē svētība un vairošanās ir atkarīga no vadītājiem. Tu teiksi, tad sāc ar sevi. Nu, jā, Mozus, Jozua, Kālebs arī sāka ar sevi, bet tajā diena, kad Dievs teica, lai viņi ieiet apsolītajā zemē, tad desmit no izlūkiem tajā attiecās ieiet. Mozus, Kālebs, Jozua kopā ar visiem 40 gadus nīka tuksnesī un pārtika no mannas, nevis no saviem iekarojumiem apsolītajā zemē. Kurš ir atbildīgs? Izraēlieši gribēja ķiplokus un gurķus, un teica, ka jāceļ vadītājs, lai ietu atpakaļ uz Ēģipti. Viņi pat uz Ēģipti nevarēja aiziet bez vadītāja. Labi, ka viņi saprata, ka viņiem vajag vadoni, kurš viņiem palīdzēs. Kāpēc 40 gadi tuksnesī, kāpēc izmira visa šī paaudze? Tu zini, kas izmira? Lasi tālāk patiesību. Jozuas grāmatā ir tas brīdis, kad jau otro reizi notika apgraizīšana, un pāri Jordānai viņi iegāja apsolītajā zemē, manna izbeidzās un viņi sāka pārtikt no saviem iekarojumiem.

[..] Israēla bērni staigāja četrdesmit gadus tuksnesī, tiekāms visa karotāju saime bija izmirusi. (Jozuas grāmata 5:6)

Kas izmira? Karavīri, līderi, atbildīgie. Kas nomira pirmie? Desmit izlūki, cilšu līderi uzreiz nomira, četrdesmit gadu laikā nomira visi pārējie karotāji. Nevis sievietes vai bērni, bet karotāji, atbildīgās personas. Pēc tam tauta varēja ieiet apsolītajā zemē. Draugi, 40 gadi tuksnesī bija 100% līderu problēma. Saeimā, īpaši no progresīvajiem, debašu laikā, kad runājām par visu ģimeņu tiesisko aizsardzību un civilās savienības likumu, esmu dzirdējis, ka mēs neesam vēl gatavi. No kurienes šiem te ir tāds teiciens? Tā ir no augšas ielikta ideoloģija, ka sabiedrība ir jānogatavina. Mūs nepārtraukti gatavina un skalo smadzenes, lai mēs paši to pieņemtu. Izraēls nebija nogatavināts un tā bija 100% līderu atbildība. Viņiem nebija izskalotas smadzenes. Ko Jozua darīja, kad citi gulēja savās teltīs? Ko Jozua darīja, kad Mozus kaut kur virzījās? Jozua bija kopā ar Mozu. Kad Mozus gāja ārā no svētnīcas, tad Jozua tur vēl palika, jo viņš skatījās, klausījās un piepildījās. Kāpēc Elīsa saņēma divkāršu svaidījumu? Viņš sekoja Elijam pa pēdām un saņēma divkāršu svaidījumu. Tikai tāda secībā, draugi, nav cita veida. Iedegšanās notiek no Dieva vārda klausīšanās.

Dod Dievs, ka mēs saprotam, pieņemam, dod Dievs, ka šajos kaulos ieplūst dzīvība, lai kaulos ieplūst dzīvība, Tava dzīvība Dievs, Tavs gars! Bībele ir pilna ar praviešiem, un tie ir līderi, garīgie līderi, kuri spēj iedvesmot. Ecēhiēls skaitās viens no lielajiem praviešiem. Viņam bija fantastiskas vīzijas. Kas viņš bija? Audzināts kā priesteris. Viņš sludināja un pravietoja, ka būs problēma. Ja jūs neieklausīsieties un neiedegsieties, tad būs problēma. Problēma būs sekojoša – jūs izvedīs no savas zemes. Notika tā, kā Ecēhiēls sludināja. Bābeles Ķēniņš nopostīja Jeruzālemi un templi, izaēliešus izveda uz Bābeli. Izraēlieši tika izkaisīti pa visu toreizējo pasauli. Tās bija “laimīgas beigas”. Neviens pat īsti neuzdrīkstējās sapņot, ka kaut kas varētu mainīties. Ecēhiēls bija viens no tiem, kurš tika izvests trimdā, un tur viņš pravietoja vīziju.

Tā Kunga roka nāca pār mani, un Tas Kungs mani garā aizveda kādas ielejas vidū, kas bija pilna ar miroņu kauliem. Un Viņš mani vadāja starp tiem pa klajumu šurpu turpu, un to bija ļoti daudz, un tie bija pavisam izkaltuši. (Ecēhiēla grāmata 37:1-2)

Vārds “kauli” nav nekas īpašs, jo ar kauliem arī apzīmēja visu tavu miesu. Šajā gadījumā viņš reāli redzēja kaulu ieleju. Kurš Bībelē ir lasījis pravietojumu par sauso kaulu ieleju? Puse jau nav lasījusi, un tas nozīmē, ka ir nopietna problēma. Līderi jūs nav iedvesmojuši lasīt Bībeli. Tāpēc es jūs iedvesmošu ar šo rakstvietu, lai jūs paši gribētu izlasīt un to pārdomāt. Kontekstā ar Bībeli un kontekstā ar šo rakstvietu, arī vēsturiski konteksts ir sekojošs, šie kauli neattiecas uz šodienu, tas precīzi attiecas uz tiem ebrejiem, kuru templis bija nodedzināts, kuru pilsētas bija izpostītas, kuru valsts vairs nepastāvēja un kuri dzīvoja līdzīgi kā Ēģiptē, izkaisīti pa dažādām tautām, kuri pat neuzdrošinājās sapņot, ka kādreiz vēl kaut kas var mainīties. Šie kauli ir bijušie ebreji, šī izredzētā tauta, un ja mēs to pārnesam uz šodienu, tad tā ir draudze. Viņš staigāja starp šiem kauliem un Tas Kungs viņam jautāja: “Vai šie kauli atkal var kļūt dzīvi?” Piemēram, mājas grupiņā – trīs cilvēki piecpadsmit gadu laikā. Vai šie kauli var atkal kļūt dzīvi? Smags jautājums, vai ne? Ja draudzei vairākus gadus nav izaugsmes, vai izaugsme var vēl būt? Tie, kas audzē mājas grupiņas, teiks, jā, tie, kas netic, ka kaut kas var mainīties, teiks, nē. Vakardienas sprediķī “Manna vai bingo?”, kur bija robežšķirtne starp tiem, kas gribēja iet un tiem, kas negribēja iet, starp tuksnesi, starp mannā un bingo? Tie bija cilvēki, kas teica, ka viņi zināja, ka viņi kopā ar Dievu visu var, un tie, kas zināja, ka nevar. Viņi jau pie sevis bija pieņēmuši attiecīgu lēmumu. Viņi nebija iedvesmoti, viņi nebija iedvesmojušies, nebija motivēti, viņi nebija uzticīgi Dieva plānam, Dieva gribai. Vai kauli atkal var kļūt dzīvi? Vai mūsu Latvija esošajā situācijā var uzplaukt? Reāli tas nav iespējams – Latviju vairs nevar sakārtot. Visi rādītāji ir tik katastrofāli, ka pēc noteikta gadu skaita Latvijas vairs nebūs. Būs visādi cilvēki, melni, dzelteni, un latvieši būs muzejā. Latvijas vairs šeit nebūs. Tāda ir tendence un tas ir ļoti nopietni. Vispār, nekas šeit nav glābjams. Ja tu parēķināsi, kaut ko izmainīt, ir nereāli. Ja Dievs uzrunā mani un saka: “Cilvēka bērns, vai šie kauli, šī Latvija var vēl kļūt dzīva?” Es atbildu: “Es to nezinu, Dievs. Es nezinu, ko lai vēl es izdaru? Visu, ko es esmu varējis, no savas puses jau esmu izdarījis.” Un tad Dievs dod atbildi, un tad ir tas, ko pēc šīs atbildes arī Ecēhiēls zināja, ka šie kauli var kļūt dzīvi. Kāda bija atbilde? “Sludini!” Tās ir vienīgās zāles, citu nav. Iesākumā bija vārds, un tas, ko es šodien daru, es sludinu. Un kas vēl bija Ecēhiēlam? Viņš pats bija motivēts, viņš pats bija iedvesmots, viņš pats sastapās ar Dievu. Un Dievs viņam teica: “Sludini!” Ecēhiēls zināja, ka viņš var iedvesmot. Cik cilvēkus viņš iedvesmoja? Vai tajā brīdī kaut kas notika? Nekas īpašs nenotika. Draugi, bet viņš sludināja, un pēc noteikta gadu skaita Persijas ķēniņš Kīrs, kad pēkšņi politiskā situācija bija izmainījusies, un viņš atlaida Izraēlu, sakot: “Ejiet mājās un celiet savu templi.” Iedomājies, tas nebija atkarīgs no ebrejiem, tas nebija atkarīgs no šīs pelēkās masas, to izdarīja Persijas ķēniņš. Neviens tur nebija spējīgs uzcelt templi, bet tieši Ecēhiēla iedvesmošana uzturēja dzīvu šo garu, ka šie kauli var vēl kļūt dzīvi. Tāpēc ka bija cilvēki, kas šo pravietojumu rezultātā no paaudzes paaudzē šo ticību nesa cauri, viņi uzcēla templi. Tālāk seko Hagajs, Ezra, Caharija, viņi iedvesmo un tikai tāpēc, ka viņi iedvesmoja, tikai tāpēc uzcēla šo jauno templi, kas saucās Zerubābela templis. Lūk, kas ir rakstīts par Zerubābelu jau pēc ilgstoša laika posma.

Ķēniņa Dārija otrā valdīšanas gada sestajā mēnesī, pirmā mēneša dienā, caur pravieti Hagaju atklājās Tā Kunga vārds Zerubābelam, Šealtiēla dēlam, Jūdas pārvaldniekam, un Jozuam, Jocadaka dēlam, augstajam priesterim, un tas skanēja tā: "Tā saka Tas Kungs Cebaots: šī tauta runā: vēl nav pienācis laiks no jauna celt Tā Kunga namu!" Un tad atklājās Tā Kunga vārds caur pravieti Hagaju: "Vai tad jums ir pienācis laiks, lai jūs dzīvotu ar ciedru koku plāksnēm grezni izrotātos namos, bet šim namam ir jāstāv drupās pamestam? Un nu, saka Tas Kungs Cebaots, palūkojieties, kā jums ir līdz šim klājies jūsu ceļos.” [..]  Tad Zerubābels, Šealtiēla dēls, un Jozua, Jocadaka dēls, augstais priesteris un visi, kas tur no tautas vēl bija, ar lielu uzmanību uzklausīja Tā Kunga, sava Dieva, balsi un pravieša Hagaja vārdus, kuru Dievs Tas Kungs pie viņiem bija sūtījis, un tauta sajuta lielu bijību Tā Kunga priekšā. (Hagaja grāmata 1:1-5; 12)

Caur ko atklājās Tā Kunga vārds – caur pravieti Hagaju, tādu pašu cilvēku kā Ecēhiēls, kurš pats ir iededzies, kurš ir iedvesmots un kurš zina to pašu, ko zināja Ecēhiēls. Ja es iedvesmošu, tad kauli kļūs dzīvi. Caur pravieti Hagaju atklājās Tā Kunga vārds Zerubābelam. Kas bija Zerubābels? Viņš bija no trimdas mājās atnākušais Jūdas pārvaldnieks. “Tā Kunga vārds Zerubābelam, Jūdas pārvaldniekam, un Jozuam, augstajam priesterim, tā saka Tas Kungs”, un tālāk seko norādījumi: “Kāpēc jūs ceļat sev namus, bet neceļat Dieva namu?” “Tad Zerubābels un Jozua, augstais priesteris un visi, kas tur no tautas vēl bija, ar lielu uzmanību uzklausīja Tā Kunga, sava Dieva, balsi un pravieša Hagaja vārdus.” Šie cilvēki, atbraukuši mājās no trimdas, cēla sev namus, nekas vairāk neinteresēja. Brīvība, ņemam kredītus, pērkam visu kaut ko, ņemamies. Bet atslēga ir 14. pantā.

 Un Tas Kungs lika pamosties Zerubābelā, Šealtiēla dēlā, Jūdas apgabala pārvaldniekā, un Jozuā, Jocadaka dēlā, augstajā priesterī, un visos no tautas atlikušajos jaunam garam, tā ka viņi nāca un uzsāka darbus gar Tā Kunga Cebaota, sava Dieva, namu. (Hagaja grāmata 1:14)

Tā tapa Zerubābela templis, un Ecēhiēla pravietojums par sausajiem kauliem piepildījās. Kāds bija šis pravietojums? Dievs teica: “Sludini kauliem!” un Ecēhiēls sludināja, un šajā vīzijā viņš redzēja:

Tad Viņš man pavēlēja: "Sludini šiem kauliem un saki tiem: jūs, sakaltušie kauli, klausaities Tā Kunga vārdu! Tā saka Dievs Tas Kungs šiem kauliem: Es iedvesīšu jums garu, ka jūs kļūstat atkal dzīvi. Jūs dabūsit dzīslas, miesu un ādu; un Es jums piešķiršu dvašu un dzīvības garu, lai jūs topat atkal dzīvi un atzīstat, ka Es esmu Tas Kungs." Tad es sludināju, kā man bija pavēlēts. Un tur čirkstēja, kad es sludināju, un redzi, tur kustējās, kauli sadevās kopā cits ar citu. Un, kad es apskatījos, es redzēju, ka tiem bija dzīslas un miesa, un āda pārklāja tos, bet dzīvības gara viņos nebija. Tad Viņš man sacīja: "Cilvēka bērns, sludini dzīvības garam, saki tam: tā saka Tas Kungs: nāc, gars, no četriem vējiem un apdves šos nokautos, ka tie kļūst dzīvi!" Kad es tā sludināju, kā man bija pavēlēts, tad dzīvības gars nāca kaulos, tie tapa dzīvi un nostājās uz savām kājām, varen liels pulks. Tad Viņš man sacīja: "Cilvēka bērns, šie kauli ir viss Israēla nams. Redzi, tie saka: mūsu kauli ir sakaltuši, mūsu cerība ir zudusi, mēs esam beigti. Tādēļ sludini un saki tiem: tā saka Dievs Tas Kungs: redzi, Es atvēršu jūsu kapus un izvedīšu jūs, Mana tauta, no jūsu kapiem un aizvedīšu jūs atpakaļ Israēla zemē. (Ecēhiēla grāmata 37: 4-12)

Ecēhiēls sludina šiem kauliem: “Jūs, sakaltušie kauli, klausieties Tā Kunga vārdu!” Tā saka Dievs, Tas Kungs šiem kauliem: “Es iedvesīšu jums garu, ka jūs kļūstat atkal dzīvi. Jūs dabūsit dzīslas, miesu un ādu,” viņš sludina. “Es apskatījos un redzēju, ka tur čirkstēja, kad es sludināju, tur kustējās - kā šausmu filmās – tur kauli kustējās un sadevās cits ar citu, kad es apskatījos, es redzēju, ka tiem bija dzīslas un miesa, un āda pārklāja tos, bet dzīvības gara viņos nebija.” Atkal problēma, nebija dzīvības gara. Tāpat kā Lācars, kad iznāca no kapa. Jēzus teica: “Atraisiet viņu un ļaujiet viņam iet,” jo viņš iznāca no kapa satīts autos, kā zombiju filmās. Vēlāk, kad Lācars sēdēja pie galda un ēda ar visiem kopā, visi jūdi brauca skatīties. Farizeji nolēma nogalināt arī Lācaru, jo pārāk daudz cilvēku jau sāka ticēt, jo viņš sludināja. Kā tu nesludināsi, kad esi piecēlies no miroņiem? Var arī nesludināt, visu ko jau var. Dievs saka: “Sludini vēl! Sludini dzīvības garam, saki tam: tā saka Tas Kungs: nāc, gars, no četriem vējiem un apdves šos nokautos, ka tie kļūst dzīvi!" “Kad es tā sludināju, kā man bija pavēlēts, tad dzīvības gars nāca kaulos, tie tapa dzīvi un nostājās uz savām kājām, varen liels pulks.” Šeit nav runa par Svēto Garu tādā izpratnē, kā mēs to šodien saprotam. Runa ir par dzīvības dvašu, par dzīvības garu. Tava dzīvība, tava dvēsele, tavs gars. Dzīvība no Dieva, ko tikai Viņš var dot. Tas, kas iegāja šajos kaulos, tie tapa dzīvi un nostājās uz savām kājām varen liels pulks. Tālāk ir paskaidrojums.

Es likšu jūsos ieiet Savam Garam, ka jūs topat dzīvi, un jūs aizvedīšu atpakaļ jūsu zemē. (Ecēhiēla grāmata 37:14)

Notika brīnums, neiespējamais, viņi atgriezās savā zemē un, esot savā zemē, tika praviešu iedvesmoti. Iedvesmoti tika līderi, Zerubābels bija līderis, Jozua bija līderis. Viņi tika iedvesmoti, viņi uzmanīgi klausījās, iedvesmojās. Un tikai tad, kad līderis ir iedvesmojies, viņš spēj iedvesmot citus. Lūk, arī viss, ko es šodien gribēju pateikt. Tikai tad, kad ir iedvesmojies līderis, tikai tad, kad viņš ir uzmanīgi klausījies vēsti no Dieva, tikai tad, kad viņš pats ir iededzies, tikai tad, kad viņš pats izdara lauvas tiesu savā darbā, kas viņam ir uzticēts, tikai tad viņš aiz sevis spēj pavilkt citus. Viņš pavilks daudzus, bet ne jau nu visus. Cik daudz vadītājus Mozus izsūtīja izlūkot Kānaāna zemi? Divpadsmit! Un šeit ir līdzība ar Jauno derību, cik mācekļu bija Jēzum? Divpadsmit. Cik cilvēku vajag, lai izmainītu, lai kauli taptu dzīvi, lai neiespējamais kļūtu iespējams? Draugi, vajadzīgi ir tikai daži cilvēki – līderi. Pārējie ir vienkārši masa. Jūs neapvainojieties. Tas šoreiz nav melnais humors, bet tā ir realitāte. Tie, kas ir spējuši uzmanīgāk klausīties, viņi iedegas un viņi spēj iededzināt. Pārējie vienkārši iet līdz. Viņi saprot, jā, tas ir labi, mani Dievs ir dziedinājis, lai to visu paturētu, man ir jāiet līdz. Jā, es gribu būt debesīs, jā, es iešu līdz. Es visu darīšu – un tas ir pareizi, tas ir normāli, bet viss pamats ir vienīgi līderos, vadītājos. Vai Mozu kāds no šiem vadītājiem nodeva? Jā, desmit. Jēzus gadījumā bija tikai viens, bet tā gluži nav visa patiesība. Mēs Jaunajā derībā lasām, ka bija brīži, kad vesels mācekļu pulks aizgāja no Jēzus. “Šie vārdi ir smagi, kas viņos var klausīties.” Pie Jēzus palika tikai daži mācekļi, un tagad, Vasarsvētku dienā, nonāk Svētais Gars, visi iedegas, notiek brīnumi un zīmes, viņi sludina, aklie redz, kurlie dzird, draudzes sāk augt līdz pat mūsdienām. Mēs esam pirmās draudzes auglis. Pirmo draudzi iedvesmoja Svētais Gars, kā mēdz uzskatīt.

Kad Vasarassvētku diena bija atnākusi, visi bija sapulcējušies vienā vietā; un piepeši no debesīm nāca rūkoņa, it kā stiprs vējš pūstu, un piepildīja visu namu, kur tie sēdēja, un viņiem parādījās it kā uguns mēles, kas sadalījās un nolaidās uz ikvienu no tiem, un visi tika piepildīti ar Svēto Garu un sāka runāt citās mēlēs, kā Gars tiem deva izrunāt. Bet Jeruzālemē dzīvoja jūdi, dievbijīgi vīri no visādām tautām zem debess; kad šī balss atskanēja, ļaužu pulks sanāca kopā un izbijās, jo ikviens tos dzirdēja runājam savā valodā. Tie sabijās un brīnīdamies sacīja: "Vai visi šie, kas runā, nav galilieši? Kā tad mēs ikviens dzirdam savu dzimto valodu - partieši, mēdieši, ēlāmieši un kas dzīvojam Mezopotāmijā, Jūdejā un Kapadoķijā, Pontā un Āzijā, Frīģijā un Pamfīlijā, Ēģiptē un Lībijas novados uz Kirēnas pusi, un še uz dzīvi apmetušies romieši, jūdi un prosēliti, krētieši un arābi, mēs dzirdam tos mūsu pašu valodās Dieva lielos darbus paužam."  (Apustuļu darbi 2:1-11)

Man ir viens labs jautājums: “Vai patiešām tā ir, kad atnāk Svētais Gars, tad visi iedegās?” Vai tiešām tā ir? Es jums teikšu, nē, tā nav! Iedegās tie, kuri jau dega! Un tie bija divpadsmit apustuļi, kas bija nolēmuši sekot Kristum. Āmen! Tie bija tie, kas uzmanīgi klausījās, kā Marija pie Jēzus kājām. Tie bija viņi, kas jau bija izvēlējušies uzmanīgi klausīties un būt kopā ar Jēzu. Kad liela daļa nošķēlās, tad Jēzus jautāja, vai arī jūs iesiet? Nē, mēs neiesim, jo pie Tevis ir mūžīgās dzīvības vārdi. Svētais Gars iededzināja tos, kas jau dega, un nebija nekāds brīnums. Tas bija brīnums, bet ne tāds brīnums, kā to mēdz uzskatīt cilvēki, kas pārtiek no mannā. Un deg tikai tie, kas seko, kas uzmanīgi klausās un ir sekotāji. Jēzus mācekļi, sekotāji, lūk, arī viss brīnums. Sapulcējas visi kopā un tad gaida, ka nu nāks Svētais Gars, lūk, kāpēc es nevaru piekrist, ka mēs dziedam dziesmās, bet es to saprotu, ka to vajag priekš masas. Masai tak vajag kaut kādu mannu. “Pieskaries, Svētais Gars, es svētdienas dienā atnācu uz dievkalpojumu, man vajag veldzēties, man vajag Tavu pieskārienu Dievs, man vajag Tēvs, ka Tu mani samīļo!” Tad ir dziesma “Svētais Gars, nāc, piepildi” un tu dziedi līdz un tev uzreiz skudriņas aiziet, un Dievs patiešām pieskaras un tev atkal pietiek vismaz uz vienu nedēļu, jo Dievs vismaz ir un Viņš man pieskārās. Tā, draugs, ir pirmā klasīte, tas nav nekas nepareizs un galīgi slikts, bet tā ir pirmā klasīte, un tas ir slazds, ja mēs paliekam tikai pie tā. Klusums pirms vētras, es sludinu kauliem, dzīvības gars, nāc un apdves tos, nāc no četriem vējiem un apdves tos. Ja tagad kāds sāktu klepot, es teiktu, ka sāk čirkstēt, kauli savienojas, apaug ar miesu, nāk dzīvības gars tajos, kuri klausās, kuri seko, kuri nododas. Viss ir ļoti elementāri. Tie, pirmkārt, ir tikai līderi. Ķēniņš Sauls – kad tu iesi un satiksi praviešus, tad gars nāks pār tevi. Un ķēniņš Sauls satika praviešus un gars nāca pār viņu, un viņš tur gulēja zemē, runāja kā pravietis, atceries šo rakstvietu, ka viņš piedzīvoja Dievu? Bet pēc tam ķēniņš Sauls bija Dieva pretinieks, viņš vajāja Dieva svaidīto. Ķēniņš Sauls atkāpās, viņš nebija paklausīgs, viņš nesekoja, viņš neklausījās pravietī, viņš tieši otrādi, sabojāja attiecības ar savu pravieti Samuēlu, un Dievs viņu atmeta. Lūk, ir viss piedzīvojums, lūk, visi Vasarsvētki. Pamatā ir sekošana un klausīšanās. Šis ir šī gada pirmais dievkalpojums, kur patiešām ir jāklausās un jāsaņem maksimums un virziens jaunajam gadam.

Un visa draudze pacēla savu balsi un deva tai vaļu, un tauta raudāja to nakti. Un visi Israēla bērni kurnēja pret Mozu un Āronu, un visa draudze viņiem pārmeta: "Kaut Ēģiptes zemē mēs būtu nomiruši! Jeb kaut labāk nomirstam te šinī tuksnesī! Un kāpēc Tas Kungs mūs ved uz šo zemi, lai mums liktu krist no zobena, kādēļ arī mūsu sievām un mūsu mazajiem bērniem būs jākrīt par laupījumu? Vai mums nebūtu labāk, ka mēs grieztos atpakaļ uz Ēģipti?" Un tie runāja cits uz citu: "Celsim sev vadītāju un iesim atpakaļ uz Ēģipti!" (4. Mozus grāmata 14:1-4)

Šie desmit līderi, kuri atkāpās, šie bailīgie, viņi darīja bailīgus savus sekotājus. Kāpēc tauta raudāja? Kāpēc tauta jautāja, kāpēc tu mūs esi izvedis no Ēģiptes zemes, tur bija labāk, lai mēs te nomirtu? Bībele saka, ka šo nelabo slavu par šo zemi izlaida tieši šie līderi, kuri teica, ka šī ir zeme, kas aprij savus iedzīvotājus. Iedomājies, viņi neiet apsolījumos un sev izdomā attaisnojumus, viņi melo saviem sekotājiem: tā ir zeme, kas aprij savus iedzīvotājus, tur ir milži un mums tur ir beigas, mēs to nevaram. Tad nāk Dieva dusmas, Mozus runā un saka, ka viņiem visiem būs beigas, mēris utt. Tad viņi izdomā, nē, mēs tomēr iesim. Te ir tā rakstīts:

Kad nu Mozus pateica visus šos vārdus Israēla bērniem, tad tauta ļoti bēdājās. Bet rīta agrumā tie posās un cēlās, kāpdami kalnāja virsotnē, sacīdami: "Te mēs esam un ejam augšup uz to vietu, par ko Tas Kungs ir sacījis, jo mēs esam grēkojuši." Bet Mozus sacīja: "Kāpēc jūs pārkāpjat Tā Kunga pavēles? Tas jums neizdosies! Neejiet uz augšu, jo Tas Kungs nav jūsu vidū, ka jūs netiekat pēkšņi savu ienaidnieku sakauti, jo amalekieši un kānaānieši ir jūsu priekšā, ka jūs nekrītat no zobena; jūs esat no Tā Kunga atkāpušies, tāpēc Tas Kungs nav vairs jūsu vidū!" Un tomēr tie bija pārgalvīgi un devās augšup kalnāja virsotnē, bet Tā Kunga derības šķirsts un Mozus nekustējās ārā no nometnes. Tad amalekieši un kānaānieši, kas tajos kalnos dzīvoja, nāca lejup un tos sita un padzina līdz Hormai. (4. Mozus grāmata 14:39-45)

Kad nu Mozus pateica visus šos vārdus, visus šos draudu vārdus, kas notiks tikai tāpēc, ka jūs negājāt tālāk, jūs 40 gadus ēdīsiet mannu, kamēr visa nepaklausīgā paaudze nomirs un tikai Kālebs un Jozua ieies. Rīta agrumā tie posās un cēlās, kāpdami kalnāja virsotnē, sacīdami: "Te mēs esam un ejam augšup uz to vietu, par ko Tas Kungs ir sacījis, jo mēs esam grēkojuši." Viņi saprot, ka ir nepareizi izdarījuši, ka nu ir ziepes, ir vēl trakāk nekā Ēģiptē, mēs tomēr iesim. Bet Mozus sacīja: "Kāpēc jūs pārkāpjat Tā Kunga pavēles? Tas jums neizdosies!” Šķirsts palika nometnē, Mozus palika nometnē, Jozua palika nometnē un tie līderi, Kālebs un Jozua, kas viņus iedvesmoja, palika nometnē, bet tauta gāja cīņā pret amalekiešiem, un te ir tā rakstīts, ka tie pārgalvīgi devās augšup kalnāja virsotnē, bet Tā Kunga derības šķirsts un Mozus nekustējās ārā no nometnes. Tad amalekieši un kānaānieši, kas tajos kalnos dzīvoja, nāca lejup un tos sita, un padzina līdz Hormai. Zaudējums. Kāda ir morāle?

Pirmkārt, baidīties darīt Dieva prātu ir sacelšanās pret To Kungu. Dzīvot uz mannā, ir sacelšanās pret To Kungu un tā nevar būt bez sekām. Nemaksāt cenu, tikai gaidīt kaut kādas lietas, ko tev piemetīs, tā ir sacelšanās un tā ir nevērība pret Dievu. Otrkārt, tauta sāka kustēties draudu rezultātā, nepaklausības seku rezultātā, bet tas nedarbojas. Saproti, tas nedarbojas. Kad mācītājs tev pateiks, ja tu nevadīsi mājas grupiņu, ja tu nenesīsi augļus, ja tu neiesi un normāli nestrādāsi, tu būsi ellē. Ja tu to dari tikai tāpēc, lai tu nebūtu ellē, tas nedarbojas. Tev jābūt pašam iedvesmotam, ne jau no elles, saproti, tādās valstīs, kur ir totalitārisma režīms, kur cilvēki visu dara tikai baiļu dēļ, atliek tikai kaut kam politiski mainīties un viņi nolinčos savu līderi, bet tādi, kas ir pašmotivēti, kas ir iedvesmoti, kas ir iedegušies, viņus neviens neapturēs. Nekādas pašizdomātas kalpošanas nedarbosies! Nekādas ārpus draudzes, pašizdomātas kalpošanas, tu tam vari nepiekrist, vari pamēģināt, tas vienkārši nedarbosies. Tas viss ir nieki. Pašizdomātām kalpošanām nebūs ilgs mūžs, tikai draudzē, tikai Dieva iedibinātā kārtībā, tikai tur, kur ir šķirsts, tikai tur, kur ir Kālebs, Jozua, tikai tur, kur ir Mozus, kur ir Dievs. Ārpus tā nekas nedarbosies. Spēks ir tikai draudzē! Cilvēki kaut kur iziet, kaut ko izdomā, viņi neapmeklē draudzi, viņiem nav sava iedvesmotāja, viņi sagrābstās kaut kādu barību pa sētmalēm, kaut ko sagrābstās cits no cita Tad viņi izdomā, tagad mēs kalposim, jo kādreiz viņi ir bijuši Dieva godībā, viņi varbūt ir kalpojuši, bez tā viņi nevar iztikt, viņi ir bijuši kādā grupā, draudzē, iespējams kaut ko ir vadījuši, viņos ir iekšā kods ielikts, bet viņi ir atkāpušies, ir izgājuši ārpus, viņi paši iet iekarojumos, bet Mozus teica, ka tas nedarbosies! Nav pareiza motivācija. Izdomā savas kalpošanas, tad viņi kalpo, tad viņi kaut kur sapulcina kaut kādus cilvēkus, cilvēki atnāk, tad viņi aiziet un nekas jau nemainās, nekas nenotiek. Draugs, spēks ir tikai draudzē. Izraēls iegāja apsolītajā zemē, Izraēls, nevis Kālebs vai Jozua. Ne Kālebs, ne Jozua nevarēja ieiet ar visu savu motivāciju, kamēr nebija nogatavināta visa tauta. Draugi, mēs tikai kopā varam ieiet! Visi tie pekstiņi, apkārt ap draudzi kaut kur, tie pekstiņi nedarbojas, lai cik smuki tas sākumā neizskatītos. Mēs ejam, mēs karosim – tie ir tikai lozungi, nekas neizdosies. Mūsu gala mērķis, draugi, tomēr ir mūžīgā dzīvība. Un Bībele saka, lai nekāda rūgta sakne, augstu izaugusi, lai neapgāna tavu ticību. Neesi kā šie desmit bailīgie izlūki, neesi kā šie cilvēki, kas gāja bez Mozus, Kāleba un bez Jozuas. Kas iedvesmo šādus cilvēkus kaut ko darīt? Tukša ir viņu kalpošana, tukšs ir viņu darbs, jā, viņi kaut ko var paveikt, kaut kādas pēdas atstāt vēsturē, bet viņi nevar aiziet līdz galam, viņi tiek sakauti.

Un tas nams, ko es celšu, būs liels, jo mūsu Dievs ir lielāks nekā visi citi dievi.” (2. Laiku grāmata 2:4)

Salamana laikā bija Izraēla jeb draudzes zelta laikmets. Viņu audzināja pravietis Nātans. Viņš uzmanīgi klausījās. Viņa tēvs bija Dāvids, viņš uzmanīgi viņā klausījās. Viņš bija motivēts, iedvesmots. “Ka tas nams, ko es celšu, būs liels.” Un skaties, ko viņš dara. Salamans kā ķēniņš norīkoja septiņdesmit tūkstošus vīrus nastu nešanai, astoņdesmit tūkstošus akmeņkaļus Jūdas kalnos, un pār viņiem trīsdesmit tūkstošus seši simti uzraugus. Viņš mierīgi varēja to norīkot, bet viņam vajadzēja kokmateriālus. Bet kokmateriāli bija Tirā. Un viņš sūtīja ziņu Tiras Ķēniņam Hūrāmam: “Tas nams, ko es celšu, būs liels.” Viņš nevar tā pateikt, ka tev ir jādara – tev ir jācērt koki. Viņš nepārvalda Tiru. Un tāpēc viņam kas ir jādara? Jāiedvesmo! Viņš saka, klausies, es celšu baigo namu. Viņš viņu iedvesmo. Es celšu baigo namu, šis būs liels nams, man vajag kokus. Tu draudzējies ar manu tēvu Dāvidu, un tāpat, kā tu viņam sūtīji dažādus materiālus, tā arī man sūti materiālus. Lai viņi man sagatavotu kokus lielā vairumā, jo tas nams, ko es celšu, būs liels un apbrīnojums. Salamanam ir vīzija un viņam ir koku nesēji. Saproti, ir cilvēki, kas ir līderi un ir koku nesēji. Saproti? Lai draudze varētu funkcionēt, lai valsts varētu funkcionēt, ir vajadzīgs, lai cilvēki ieņemtu savu vietu kopīgajā struktūrā, ieliek tajā dzīvību, kas nes materiālus. Bet, lai viņi nestu materiālus, viņiem ir jābūt iedvesmotiem, nevis es tev te nolieku un tev ir jādara. Astoņdesmit tūkstoši nolikti pie nešanas, un viņi vienkārši nes. Viņi vienkārši paklausīja ķēniņam. Bet tā tas nav draudzē – tikai tad viņi nes, kad viņi ir iedvesmojušies. Viņi grib to labprātīgi. Tikai labprātīgu upuri Dievs mīl. Āmen! Tikai labprātīgu upuri Dievs mīl. Katrs cilvēks draudzē, kurš kaut ko iegulda draudzes kopējā darbā, viņš ir tas, kurš nes šo kokmateriālu vai citu materiālu. Viņš kaut kādu savu artavu, savu talantu ieliek. Bet kāpēc viņš to dara, tu esi padomājis? Tāpēc, ka viņš ir iedvesmots! Viņš ir saņēmis to no Dieva, jeb iedvesmots līderis viņu iedvesmojis.

Mācītāja Mārča Jencīša sprediķi “Lielais vinnests – anatomija” pierakstīja un rediģēja draudzes “Kristus Pasaulei” redakcija

Comments