TEKSTA MATERIĀLI‎ > ‎Svētrunas‎ > ‎

Laipni lūgts reālajā dzīvē!

Publicēja 2019. gada 29. janv. 20:19Līga Paņina
Ziņas datums 30.01.19

Ir reālā dzīve, realitāte, un ir mūsu sapņi un iedomas. Vēl ir mūsu ticība, kam mēs ticam, jo ticība ir stipra pārliecība par neredzamām lietām. Laipni lūgts reālajā dzīvē! Piemēram, pacifisti ir cilvēki, kuri neiet karā, kas ir pret karu kā tādu. Pacifists, iespējams, pat neies aizstāvēt savu dzimteni. Ja viņam būs jāiet piespiedu kārtā, viņš var iespītēties un labāk iet cietumā. Arī ticīgu cilvēku vidū ir dažādi viedokļi par šo jautājumu. Kristietis var iet karā vai nevar iet? Es personiski uzskatu un arī Dieva vārdā to redzu, ka man savs nams, kurā es dzīvoju, ir jāsargā, par to ir jāpastāv. Katrai valstij ir sava armija. Jautājums – vai Latvijai vajag bruņoties? Latvijā aizsardzībai būtu jāvelta 2% no iekšzemes kopprodukta. Nauda tiktu paņemta vai nu no veselības aprūpes, izglītības, vai arī no kādas citas jomas un tiktu novirzīta valsts apbruņošanai, armijas vajadzībām. Daudzi domā, kāpēc tas ir vajadzīgs. Karš ir slikts. Jēzus taču nesaka, ka karš ir labs. Jēzus saka tieši otrādi: tev nebūs nokaut. Bet, draugs, laipni lūgts realitātē. Realitāte ir tāda, ka draudi pastāv un valstis, kuras nebruņojas, ir neaizsargātas.

Kā mēs zinām, Ukrainā joprojām notiek aktīva karadarbība. Es pats tur nesen biju un redzēju – tur tiešām ir karš un cilvēki iet bojā. Kijevā es redzēju šī kara sekas. Ir agresors no Austrumiem un ir ukraiņu tauta, kas cīnās par savu teritoriju, kas daļēji jau ir ieņemta, okupēta. Ukraina no Amerikas ir iegādājusies raķetes Javelin. Tās ir raķetes, kuras var pārnēsāt pat viens karavīrs. Šajā raķetē ir īpašas tehnoloģijas, kas virtuāli notver ienaidnieka tanku, un palaižot raķeti no jebkuras vietas, neviens tanks no tās vairs neizbēgs. Var skriet pa labi vai pa kreisi, braukt uz priekšu vai atpakaļ – šī raķete atradīs objektu un to iznīcinās. Ukrainas prezidents Porošenko saka, ka kopš viņi saņēma apbruņojumā šīs raķetes, krievu atbalstītie kaujinieki ar tankiem viņu teritorijā vairs nebrauc. Jautājums – vai vajag bruņoties? Laipni lūgts realitātē. Ir pasakas, kas ir mūsu galvās, un ir realitāte. Ja mēs bruņojamies, tad ar mums rēķinās. Ar kurām valstīm rēķinās citas valstis? Kurās valstīs 100% citas valstis nespers kāju? Tajās valstīs, kurās ir kodolieroči. Piemēram, Ukraina atteicās no kodolieročiem, un kodolieroču valstis parakstīja kopīgu līgumu ar Ukrainu, ja viņi atteiksies, tad agresijas gadījumā viņi visi būs kā viens – viens par visiem un visi par vienu. Ukrainas gadījumā šis līgums netika turēts. Kodolieroču tur nebija, un Krievija mierīgi “iebāza savu zābaku” Ukrainas teritorijā, iznīcinot draudzes, cilvēkus un radot miljons bēgļu. Nevajadzēja parakstīt tādu līgumu, nevajadzēja atteikties no kodolieročiem. Vai kodolieroči ir labi? Ieroči paši par sevi ir nāves simbols, bet būsim reāli - ja valstij nav kodolieroču, tad jebkurš, kuram būs savtīgas intereses, varēs tajā ienākt. Nekādi līgumi ar citām valstīm visbiežāk nepalīdz. Ir tas, ko mēs domājam, kas būtu ideāli, jeb labākais, kam vajadzētu notikt, un ir realitāte. Tāpēc es esmu par 2% no Latvijas IKP bruņojumam. Protams, ja mēs neesam NATO, tad mūsu 2% neko nemainīs. Mūsu armija ir ļoti maza, bet NATO sastāvā tas ir spēks.

Tu zini, kas ir CD disks? Ja tu esi nopircis oriģinālu CD disku ar oriģinālas grupas ierakstu, tu ieliec to atskaņotājā un klausies, un skaņa šķiet perfekta. Šādā ierakstā, ko grupa ir ierakstījusi studijā, kur katrs instruments ir atsevišķi ierakstīts un skaņa ir apstrādāta, ir ieguldīts milzīgs darbs. Kad tu klausies mūziku no CD diska, tur viss izklausās ideāli un perfekti. Ja tu dzirdētu tos pašus izpildītājus uzstājamies dzīvajā, tad tu dzirdētu jau kaut ko citu. Esmu dzirdējis kristīgo grupu Hillsong Youtube ierakstā, kuru kāds cilvēks bija ierakstījis ar telefonu, un viņi dziedāja šķībi, varēja dzirdēt netīras notis. Klausoties šo pašu dziesmu CD diskā, viss ir perfekti un ideāli. Tātad, laipni lūgts realitātē. Tas, ko tu dzirdi albumā, atšķiras no realitātes, jo cilvēki nespēj tik labi dziedāt. Ir realitāte, un ir tas, ko mēs domājam, kā visam būtu jābūt, kam mēs ticam, kā visam būtu jābūt. Ir svarīgi nepazaudēt realitātes izjūtu! Protams, ir svarīgi arī ticēt neredzamām lietām un ir svarīgi tiekties pēc ideāla, bet tajā pašā laikā ir svarīgi apzināties to, kā viss ir patiesībā, kāda ir realitāte. Ja ideāls būtu kontinenti, valstis bez kara, tad realitāte ir tāda, ka mums ir jāapbruņojas. Ja es dzirdu CD diskā labu skaņu, tad tas nenozīmē, ka tāda tā ir arī realitātē. Lielākoties jaunākā mūzika vispār nav realitāte, tajā ir viens solists, un viss pārējais ir radīts datorā. Tā nav realitāte, tā nav dzīvā mūzika, tā nav dzīvā skaņa.

Bet no Antiohijas un Ikonijas atnāca jūdi un, pierunājuši ļaudis un apmētājuši Pāvilu akmeņiem, vilka to ārā no pilsētas, domādami, ka viņš ir miris.” (Apustuļu darbi 14:19)

Tas notika tagadējās Turcijas rietumos, vietā, kur agrāk atradās pilsēta Listra. Tur šobrīd tā ir apzīmēta kā Kilistra. Netālu no turienes ir otra pilsēta Ikonija, kas arī ir minēta šajā pašā Apustuļu darbu nodaļā un ir viena no lielākajām Turcijas pilsētām. Pāvils Listrā sludināja evaņģēliju. Tur bija cilvēks, kurš no dzimšanas nekad nebija staigājis. Kad Pāvils teica, lai viņš ceļas uz savām kājām un staigā, tad viņš pielēca un staigāja – notika brīnums. Pēc tam, kad viņi piecēla šo cilvēku, kurš nekad vēl nebija staigājis, vietējie iedzīvotāji viņus sāka uzskatīt par dieviem. Viens no Zeva priesteriem atveda upurējamo vērsi un visi cilvēki gatavojās Pāvilam un Barnabam ziedot jeb upurēt. Šajā vietā valdīja leģenda, ka senos laikos Listrā bija nolaidušies dievi, Zevs un Hermejs. Šie dievi atnāca nabadzīgu cilvēku veidolā un prasīja patvērumu un palīdzību pie cilvēkiem. Pilsētas iedzīvotāji cits pēc cita atteicās palīdzēt šiem nabagiem. Tikai viena ģimene uzņēma šos cilvēkus savā mājā. Rezultātā šie dievi iznīcināja visu pilsētu, bet atstāja dzīvu tikai vienu ģimeni, un tā vieta kļuva par Zeva templi. Ģimene tika paaugstināta - viņi kļuva par Zeva priesteriem. Bija pagājuši daudzi gadi, un Zevam bija savs templis un priesteri, un pēkšņi parādījās divi cilvēki, kuri sludināja Dieva vārdu, ka aklie redz, kurlie dzird, un cilvēks, kurš bija tizls no mātes miesām, sāka staigāt. Vietējie iedzīvotāji atcerējās savu pagātni un šoreiz nolēma šos “dievus” pienācīgi uzņemt. Viņi atveda upurēt vērsi. Pāvils ar Barnabu ieskrēja cilvēku pūlī, saplēsa savas drēbes un sauca: „Brāļi, ko jūs darāt? Mēs esam tādi paši cilvēki kā jūs. Ne mēs šo brīnumu izdarījām, bet mēs to izdarījām Jēzus Kristus Vārdā.” Viņi sludināja evaņģēliju. Jūdi, kas viņiem sekoja no pilsētas uz pilsētu un musināja vietējās tautas, pilsētas, un kūdīja pret apustuļiem, bija atnākuši arī uz Listru, un atmosfēra pilsētā mainījās. Viņi saprata, ka Pāvils ar Barnabu bija vienkārši cilvēki. Jūdi viņus apmeloja, un Pāvils tika nomētāts ar akmeņiem. Domādami, ka Pāvils ir miris, viņu izvilka no pilsētas un atstāja guļam. Es studēju šo Rakstu vietu un nevarēju saprast, vai Pāvils bija miris, vai nebija. Es domāju, ka viņš nebija miris, jo tur ir rakstīts, ka domādami, ka viņš ir miris, viņi Pāvilu atstāja guļam.

Kad mācekļi ap viņu bija sapulcējušies, viņš uzcēlās un iegāja pilsētā. Nākamajā dienā viņš ar Barnabu devās ceļā uz Derbi.(Apustuļu darbi 14:20)

Mācekļi pēc tam pienāca pie Pāvila, kas bija izvilkts no pilsētas. Pāvils piecēlās, notīrīja drēbes un atkal iegāja pilsētā. Tur nav rakstīts, ka mācekļi teiktu uz Pāvilu, lai viņš ceļas augšā. Tāpēc es īsti nevaru saprast, kas ar Pāvilu tur īsti bija. Problēma viņam bija, un ar akmeņiem viņu gribēja nomētāt, viņu arī nomētāja, bet viņš izdzīvoja. Viņš piecēlās un iegāja atpakaļ pilsētā. Kopumā Pāvils Listrā bija trīs reizes, varbūt arī vairāk. Viņš tūliņ iegāja atpakaļ pilsētā, un pēc tam devās apciemot vairākas pilsētas tuvākajā apkārtnē.

Pasludinājuši evaņģēliju šinī pilsētā un ieguvuši labu pulku mācekļu, viņi griezās atpakaļ uz Listru, Ikoniju un Antiohiju, stiprinādami mācekļu dvēseles un pamācīdami palikt ticībā un ka caur daudz bēdām mums jāieiet Dieva valstībā. Ikvienā draudzē viņi tiem iecēla vecajus; gavēdami un Dievu lūgdami, viņi tos nodeva Tā Kunga ziņā, kam tie bija sākuši ticēt.(Apustuļu darbi 14:21-23)

Uz kurieni Pāvils devās? Uz turieni, kur viņu tikko nomētāja ar akmeņiem. “Es celšu mājas grupiņu, es celšu draudzi, es būšu mācītājs, es celšu biznesu…” Draugs, laipni aicināts reālajā dzīvē. Tam visam ir augsta cena! Ir sapņi, vīzija, mērķi, dažādas pasakas, un ir realitāte – ņemt savu krustu un sekot Jēzum! Lūk, tā patiešām ir realitāte. Jēzus ņēma Savu krustu. Pāvils ņēma savu krustu un sekoja Jēzum. Pāvils sakārtoja draudzes lietas. Pāvils darbojās, riskējot ar savu dzīvību – badā, bezmiega naktīs, laupītāju briesmās. Par draudzi Listrā tika maksāta cena. Mums katram ir jāapzinās – ja vēlies kaut ko sasniegt, tam ir sava cena, tam ir savs krusts. Ja vēlies sekot Kristum, tam ir sava cena. „Kas savu krustu neņem un neseko Man, tas nav Manis vērts,” saka Jēzus. Kristietība nav tikai aleluja, kristietība ir arī grūtības un ciešanas. Vai esi kādreiz dabūjis ar akmeni vai sniega piku pa galvu? Bija patīkami? Pāvilam bija atstumtība no cilvēkiem, no tiem pašiem jūdiem, no kuru vidus viņš pats nāca. Šaurs ir ceļš, kas ved uz dzīvību, un plats ir ceļš, kas aizved uz pazušanu. Maz ir to, kas atrod šauro ceļu. Nav sasniegumu un panākumu bez grūtībām. Laipni lūgts realitātē.

Pāvilam bija vērts ciest? Vai bija vērts iet cauri šīm grūtībām? Apgabalu, kurā atradās Listra, sauc Binbirkilisa, kas tulkojumā nozīmē ‘1001 draudzes pilsēta’. Šis apgabals bija kādreizējā Romas impērijas teritorija. Tur bija Konstantinopole, kas bija Romas Austrumu baznīcas sēdeklis jeb centrs. Konstantinopole ir pareizticīgo baznīcas izcelsmes vieta. Pareizticība un katolisms radās, kad divās daļās sadalījās draudze jeb tā laika Baznīca. Tāds nosaukums joprojām tur ir – ‘1001 baznīcas pilsēta’. Vai Pāvilam bija vērts ciest? Pāvilu nomētāja ar akmeņiem, bet viņš atgriezās, iecēla draudzē vadītājus un arī vēlāk apciemoja viņus. Un tā radās 1001 draudze. Uz ko norāda šāds nosaukums? Pāvils šajā apgabalā nodibināja draudzi, un apgabala nosaukums norāda, ka šajā apgabalā bija vismaz tūkstots un viena draudze. Protams, tas ir tāds salīdzinājums, līdzīgi kā “simts un vienas nakts pasakas”. Bet tas nozīmē, ka tur bija ļoti daudz draudžu. Un tam bija sava cena. Pāvils maksāja cenu, vietējie mācītāji, kalpotāji, līderi un draudzes cilvēki arī maksāja savu cenu. Bija gan vajāšanas, gan grūtības. Šajā vietā var atrast klintīs izcirstas kristīgā laikmeta baznīcas. Interesanti, ka vietējie iedzīvotāji šo vietu, Listru, dēvēja par Pavlovu jeb Pāvila vietu. Pēc 2000 gadiem šīs pilsētas vairs nav, bet vietu joprojām dēvē par Pāvila vietu. Lai Dievs varētu pilnā mērā caur mums darboties, mums ir jāsamaksā sava cena. Neņemot vērā bailes, pazemojumu, personīgas ambīcijas un vajadzības, jāiet un jāizdara tas, ko vēlas Dievs. Tikai tam būs vērā ņemami augļi. Nosaukums “tūkstots un vienas draudzes apgabals” radās 381. gadā. Visi Konstantinopoles draudžu augstākie vadītāji sanāca kopā, un šajā koncilā bija klāt arī Listras bīskaps kopā ar vēl 12 šī apgabala bīskapiem. Bīskaps nav mācītājs, bīskapam var būt gan simts, gan desmit, gan tūkstoš draudžu. Līdz pat 7. gadsimtam šajā Listras apgabalā plauka kristietība, līdz arābi iekaroja šo pilsētu. Šodien tā nav vieta, kur zeļ kristietība. Laipni lūgts reālajā dzīvē. Pāvils atgriezās Listrā tūliņ pēc tam, kad bija tur nomētāts ar akmeņiem. Vai tu tā vari? Ja mēs nevaram atgriezties vietā, kur mūs tikko nomētāja ar akmeņiem, tad mēs nevaram gūt vērā ņemamus panākumus.

“Viņš ieradās Derbē un pēc tam Listrā. Tur bija kāds māceklis, vārdā Timotejs, ticīgas jūdietes dēls, bet viņa tēvs bija grieķis. Brāļi Listrā un Ikonijā labi atsaucās par viņu.” (Apustuļu darbi 16:1)

Timotejs, kurš kļuva par Pāvila mācekli, tuvu palīgu un bīskapu, arī ir nācis no Listras. Timotejs uzsāka kalpošanu, pateicoties Pāvila sludināšanai Listrā. Pateicoties tam, ka Pāvis atgriezās Listrā pēc tam, kad bija nomētāts tur ar akmeņiem. Ir savas reizes, kad vajag atgriezties, bet ir reizes, kad nevajag atgriezties. Tā darīja arī Jēzus. Kad Viņam draudēja briesmas, gribēja nomētāt ar akmeņiem, Viņš aizgāja un neatgriezās. Bet bija reizes, kad Viņš teica, ka Viņa laiks vēl nav nācis un atgriezās. Jēzus rīkojās dažādi. Kā jums patīk vēsture?

Vakar Facebook ieliku izgriezumu no pirmās mūsu jaunās valdības sēdes. Tās bija jaunā premjerministra K. Kariņa un prezidenta uzrunas. Man sirds sažņaudzās no šiem vārdiem. Es sapratu, ka mums stāv priekšā nopietnas cīņas, sapratu, ka būs vajāšanas. Būs kristiešu diskriminācija, bet vai mēs atgriezīsimies Listrā, vai mēs pastāvēsim zem šī spiediena? Partija, kas bija mazākumā un atbalsta bērnu seksualizāciju, abortus, ir pret kristīgām vērtībām, šobrīd vada valdību, tas ir absurds. Kā tas varēja notikt? Cilvēkiem, kuri skaļi runāja, bet neprata vadīt un veidot dialogu, neizdevās izveidot valdību. Taču tie cilvēki, kuriem bija konsultanti, kuri smuki runāja, tika pie valdības veidošanas. Nolasīšu fragmentu no šī teksta: Pirmajā svinīgajā valdības sēdē Ministru prezidents K. Kariņš uzrunāja jaunos ministrus, uzsverot: “Mēs strādāsim kopā, uzklausīsim un atbalstīsim viens otru, lai īstenotu šīs valdības trīs galvenos mērķus.” Lūk, jaunā valdība atklāj trīs galvenos mērķus, ko viņi no mūsu nodokļu naudas ieviesīs Latvijā, gribi vai negribi. “Pirmkārt, celt tautas labklājību.” Izklausās jau skaisti, tikai kā tas notiks, ja mums nekas nepieder? Kā mēs celsim tautas labklājību, kā mēs celsim ekonomiku, ja mums nekas nepieder? Vai Latvijā vispār ir ekonomika? “Otrkārt, nodrošināt taisnīgumu un tiesiskumu. Treškārt, samazināt nevienlīdzību sabiedrībā, visās tās izpausmēs. Mēs to izdarīsim!” Lūk, kāds skaļš paziņojums. Kā tu domā, kas slēpjas aiz vārdiem “tiesiskums” un aiz trešā mērķa - iznīdēt nevienlīdzību jebkurā tās formā? Par kādu nevienlīdzību ir runa? Par kristiešu diskrimināciju. Tur ir runa par bērnu seksualizāciju, abortu legalizāciju, sieviešu tiesībām un viendzimuma laulībām. Iet runa par nācijas un nacionalitātes iznīcināšanu, dzimumu izlīdzināšanu. Ir runa par tautas pagrimumu, amoralitāti, tautas pārvēršanu masā, kura nezina, kas viņi ir, vīrietis vai sieviete. Iedomājies, cik viegli ir manipulēt un vadīt šādus cilvēkus. Es pat nezinu, vai mūsu valstī ierēdņu nav vairāk par strādniekiem. Ierēdņi neienes līdzekļus, viņi patērē valsts budžetu, nodokļu maksātāju naudu. Mazais un lielais bizness uztur šo ierēdniecību. Par kādu labklājību un vienlīdzību var būt runa? Tu esi pamanījis Latvijā nevienlīdzību starp vīriešiem un sievietēm? Vai tu esi ievērojis, ka uz ceļa garām parasti traucas sievietes pie auto stūres? Vai mums nav jau otrādāka “nevienlīdzība”? Tālāk seko prezidenta runa: “Mūsu uzdevums ir turpināt iesākto kursu, sadarboties ar valstīm, lai stiprinātu Eiropas demokrātiskās vērtības.” Tu zini, kas ir Eiropas demokrātiskās vērtības? Tās ir viendzimuma laulības, cilvēku demoralizēšana, cilvēku skaita samazināšana. Latvijas kā nācijas iznīcināšana. Nodevēji. Laipni lūgts realitātē! Jānis Rainis savos eposos attēlo Melno bruņinieku, Lāčplēsi un Kangaru. Bez Kangara nevar tautu kontrolēt. Neviena valdība nevar pakļaut tautas sirdsapziņu un prātu, ja nav Kangars. Mēs visi skatāmies pagātnē, lasām vēstures notikumus, skatāmies un domājam, kā tie cilvēki bija tik dumji un uzķērās? Bet tagad notiek tas pats. Tie, kas šausminās par pagātni, pieļauj atkal tādas pašas kļūdas. Neredz, ka šobrīd Kangars viņus aptin ap pirkstu. Tā ir mūsu vēlēta valdība, un mums nāksies tai paklausīt. Un mūsu bērniem jau agrā vecumā iestāstīs, ka dzimumu var izvēlēties. Genderisti paziņoja, ka Latvijā ir 200 000 homoseksuāļu. Man gan tā neliekas. Patiesībā pavisam niecīgs procents homoseksuāļu ir Latvijā un nav nekādas diskriminācijas, ne vairāk kā visiem citiem, kas viens otru aprej. Es biju ielicis arī kāda ārsta rakstu, kurš teica: “Par tādiem [homoseksuāliem] tos bērnus padara”. Sabojājot prātu un emocijas, bērns sāk domāt nepareizi. Ja šie trīs jaunās valdības mērķi tiks realizēti mūsu valstī, tad tev ar likumu nāksies atdot savus bērnus šādai audzināšanai. Lūk, kāpēc man sažņaudzās sirds, šo lasot. To, kā celt ekonomiku, es domāju, ka viņi nezina. Prezidents arī teica: “Šobrīd Latvija arvien turpina stabilu ekonomisko attīstību, bet mums ir jāapzinās, ka lielā mērā par to varam pateikties Eiropas fondu naudai.” Skaisti vārdi. Mums pašiem arī kaut kas ir jādomā, bet šiem trim mērķiem nav nekādas saistības ar mazo uzņēmumu attīstīšanu vai morālo normu nostiprināšanu tautā.

Bija Tautas lūgšanu sapulce, un kāds varētu teikt, ka mēs par maz lūdzām, un tie ir pat mācītāji, kas saka, ka kopīgām lūgšanām nav nekādas jēgas. Kā tu domā, ja Dievs mums katram ir vajadzīgs šeit, vai Dievs nav vajadzīgs arī valdībā? Vai var būt kristīga valsts bez kristīgas valdības? Ja Dievs nav tur augšā, vai tur var tikt pieņemti kristīgi likumi? Vai tur kāds iestāsies par ģimeni? Man patika kāds komentārs: “Ejam politikā!” Ja mēs tur neesam, vai mēs varam gaidīt kādus pareizus lēmumus? Tautas lūgšanu sapulces galvenie punkti bija draudzes izaugsme (katram paliekot savā konfesijā), vienotība (vienota lūgšana) un kristiešu balss valdībā. Esmu iepazinies ar Jūliju Stepaņenko, viņa bija no “Saskaņas”, tagad ir bezpartejiska, un viņa ļoti skaidri runā par kristīgām un ģimenes vērtībām. Mēs gaidām, kad notiks brīnums. Kristieši gaida uz Dievu. Bet nekas nebūs, kamēr mēs paši neiesim un nedarīsim. Pienāks nākamās vēlēšanas un ievēlēs tādu valdību, kas būs pilnībā pret kristīgām vērtībām. Kad es ielieku šādus tekstus Facebook, daudzi pieliek dusmīgu sejiņu, viņus tracina šādi jaunumi.

Kad gribi nolaist rokas, zini, ka Pāvils atgriezās Listrā un šodien to sauc par Tūkstoš un vienas draudzes apgabalu. Ņem savu krustu un seko Jēzum! Dievs meklē draudzi un cilvēkus, kuri samaksās cenu, ņems savu krustu un paveiks Dieva dotos mērķus un uzdevumus līdz galam. Man ir tādas aizdomas, ka mēs esam pareizajā vietā. Šī ir draudze, kas izdarīs Dieva uzdevumus līdz galam. Mēs esam savākuši gandrīz 8000 parakstu, nepilnu trīs mēnešu laikā, par kristīgām ģimenes vērtībām. Kaut arī tam vēl nav nekāda juridiska spēka, tie nespēj grozīt likumus, mēs tos izsūtīsim visiem masu medijiem, deputātiem un ministriem. Mēs nezinām, kā uz to reaģēs. Tu esi redzējis mūsu masu medijos kaut vienu labu ziņu par ASV prezidentu Donaldu Trampu? Vai tā var būt, ka amerikāņi ievēlēja cilvēku, par kuru nav neviena laba ziņa? Uz ko tas norāda? Uz to, ka šeit ir kapitāla masu mediju cenzūra. Prezidents minēja arī šādu valdības mērķi: “Kiberdrošība un informācijas telpas drošība”. Ko tas nozīmē? Vēl tikai pietrūka: “Cīnīsimies pret terorismu.” To arī mums grib iestāstīt, ieviest cilvēkos bailes pret teroraktiem, lai tauta pieprasītu organizācijas, kas aizstāv pret teroraktiem. Ja padomā, iespējams, Dvīņu torņus neuzspridzināja teroristi. To neviens nekad neuzzinās, to zina tikai Dievs.

Lai kontrolētu kādu konkrētu teritoriju, tautu vai nāciju, cilvēki tiek iebiedēti ar kara vai terora draudiem un paši sāk prasīt aizsardzību, atdodot savas tiesības. Dieva svētīta Latvija ir iespējama tikai bezkompromisu vienotas draudzes darba rezultātā. Tāpat arī mājas grupiņā izaugsme ir iespējama tikai bezkompromisu darba rezultātā. Biju radio raidījumā, kurā man uzdeva jautājumu, kas man šķiet svarīgākais draudzē. Pirmais, kas man nāca prātā un ko arī teicu, bija DARBS. Mēs kā draudze esam izaugusi no mūsu ieguldītā darba, cik mēs esam spējuši strādāt. Tas, cik daudz cilvēku esi pievedis Kristum, ir atkarīgs no tava ieguldītā darba. Mums pagājušajā nedēļā bija viessludinātājs Mariuss Balčunas no Lietuvas. Pirms tam es biju viņa draudzē sludināt. To sprediķi internetā noskatījušies ap 40 000 cilvēku. Viņš savā valstī ir populārs cilvēks. Mariuss stāstīja, ka naktī guļot saņēma no Dieva, kas viņam būs jādara. Un viņš to izdarīja, neskatoties uz to, ka tas bija bīstami viņam un viņa ģimenei. Es biju internetā ielicis citātu par disciplīnu, un tagad nolasīšu jums vienu komentāru no turienes: “Disciplīna mēdz pieklibot. Es gan nepiekrītu savam draudzes cīņubiedram Arnim, ka cilvēki mēdz zvanīt tikai tad, kad kaut ko vajag. Šajā draudzē tā nenotiek. Zinu, ja zvana Edīte, tad būs saruna ar cilvēku, kuram interesē, kā man iet, bet, ja zvana Daiga Lapsa, tad ir skaidrs, ka esmu savārījusi ziepes, kas nekādā gadījumā nav Dievam un draudzei pa prātam.” Un secinājums, pielāgojot to šodienas sprediķim, ir šāds - cilvēki draudzē tiek izglābti caur cilvēkiem, kas strādā un ieguldās. Vislabākais ir būt komandā, jo tad slinkot nav iespējams. Ja tu plānosi un liksi mērķus komandā, tad tev to būs vieglāk izdarīt. Ir reālā dzīve, un ir sapņi, kuri nekad nepiepildīsies, ja mēs neiesim atpakaļ Listrā. Mums bija laba liecība no Sintijas, kura apliecināja, ka ir dziedināta no migrēnas. Stāstā tika minēts, ka par viņu lūdza mājas grupiņā, un pēc tam viņa pati sākusi lūgt Dievu par savu problēmu. Par viņu cīnījās, lūdza, aprūpēja un rezultātā tika saņemta dziedināšana no migrēnas. Tas ir brīnums, pateicoties draudzes bezkompromisu darbam. Nekas nenotiek pats no sevis. Dievs nenāks un nedibinās Savu valstību Latvijā vai kur citur, ja mēs neiesim atpakaļ Listrā. Kāpēc Kristum bija jānes Savs krusts? Kāpēc Pavilam un Pēterim bija jānes savs krusts? Arī mums ir jānes savs krusts.

Pēc dažām dienām Pāvils sacīja Barnabam: "Iesim atkal un visās pilsētās, kur Tā Kunga vārdu esam sludinājuši, apraudzīsim brāļus, kā tiem klājas! Barnaba gribēja ņemt līdzi Jāni, sauktu Marks; bet Pāvils negribēja ņemt līdzi tādu, kas Pamfīlijā bija no viņiem nošķīries un nebija viņiem gājis darbā līdzi." (Apustuļu darbi 15:36-38 )

Marks ir minēts vairākās rakstvietās (Jānis ar pievārdu Marks). Kad eņģelis Pēteri bija izvedis no apcietinājuma, viņš gāja uz namu, kur visi lūdza Dievu. Tas bija Marijas nams. Viņas dēls bija Jānis ar pievārdu Marks, kurš ceļoja kopā ar Pāvilu pirmajā ceļojumā. Otrajā ceļojumā Pāvils negribēja viņu ņemt sev līdzi, jo viņš bija nozudis atbildīgajos brīžos. Markam bija problēma ar realitātes apziņu. Pēterim arī bija problēma ar realitātes apziņu. Jēzus teica mācekļiem, ka Viņam būs daudz ciest no jūdiem un pagāniem un Viņu sitīs krustā, un pēc tam Viņš augšāmcelsies.

Un Viņš runāja šo vārdu pilnīgi atklāti. Un Pēteris, Viņu savrup vedis, iesāka Viņu apsaukt.  Bet Viņš, atgriezdamies un Savus mācekļus uzlūkodams, apsauca Pēteri, sacīdams: "Atkāpies no Manis, sātan! Jo tu nedomā pēc Dieva, bet pēc cilvēku prāta." Un, pieaicinājis ļaudis līdz ar Saviem mācekļiem, Viņš uz tiem sacīja: "Kas Man grib nākt pakaļ, tas lai aizliedz pats sevi, lai ņem savu krustu un lai staigā Man pakaļ.” (Marka evaņģēlijs 8:32-34)

Pēterim bija problēma ar realitātes apziņu, jo viņš domāja, ka Dieva valstība atnāks pati no sevis.

Reiz dzīvoja saldais pārītis Kims un Kriketa. 1993. gadā viņi apprecējās. Dažas nedēļas pēc kāzām, medusmēneša laikā, viņi ar savu mašīnu cieta autoavārijā. Kriketa ar galvu izlidoja cauri automašīnas stiklam. Daudzus mēnešus viņa bija komā. Kad pamodās no komas, viņa vairs nepazina savu vīru, jo atmiņas par pēdējiem astoņpadsmit mēnešiem bija pazudušas. Tie bija tieši tie mēneši, kad viņi sāka jaunu dzīvi. Viņa atgriezās dzīvot pie vecākiem, kuri neko īpaši labu viņai nebija darījuši. Vīrs centās darīt visu, lai sievas atmiņa atgrieztos, bet tas tā arī nekad vairs nenotika. Kims bija ļoti neatlaidīgs, staigājot viņai pakaļ. Pēc ilgāka laika atkal viņi iemīlējās viens otrā un sāka ģimenes dzīvi otro reizi. Tiem, kas taisās precēties vai jau ir precējušies, jāzina, ka emocijas neko nenozīmē, svarīgi ir lēmumi. Tāpat arī tiem, kuri staigā pa draudzēm un meklē savu ideālo mācītāju, jāatgriežas reālajā dzīvē. Tev jābūt tur, kur tevi ielicis Dievs. Nolaidies uz zemes un apzinies, ka nav ideālā mācītāja un ideālie cilvēki tev apkārt. Vienu es varu tev garantēt - ja iesi pa šauro ceļu, tev būs panākumi. Nebūs viegli, jo šaurais ceļš nav tas vieglākais, tev būs grūtības un arī panākumi, un būs Debesu valstība.

Nedomājiet, ka Es esmu nācis mieru atnest virs zemes; Es neesmu nācis atnest mieru, bet zobenu. Es esmu nācis cilvēku savest naidā ar viņa tēvu un meitu ar viņas māti, un vedeklu ar viņas vīramāti. Un viņa paša māju ļaudis būs cilvēka ienaidnieki. Kas tēvu vai māti vairāk mīl nekā Mani, tas Manis nav vērts, un, kas dēlu vai meitu vairāk mīl nekā Mani, tas Manis nav vērts.  Un, kas savu krustu neuzņemas un Man neseko, tas Manis nav vērts.” (Mateja evaņģēlijs 10:34-38)

Un Viņš, Savu krustu nesdams, gāja uz vietu, ko sauc par pieres vietu, ebrejiski Golgatu.“ (Jāņa evaņģēlijs 19:17)

Dievs atnāca virs zemes cilvēka miesā, lai parādītu tev tavu ceļu.

Bet zināmi ir miesas darbi: tie ir netiklība, nešķīstība, izlaidība, elku kalpība, buršana, ienaids, strīdi, nenovīdība, dusmas, ķildas, šķelšanās, ķecerība, skaudība, dzeršana, dzīrošana un tamlīdzīgas lietas, par kurām es iepriekš saku, kā jau esmu senāk sacījis: tie, kas tādas lietas dara, nemantos Dieva valstību. Bet Gara auglis ir: mīlestība, prieks, miers, pacietība, laipnība, labprātība, uzticamība, lēnprātība, atturība. Pret tādām lietām nav bauslības. Bet tie, kas Kristum pieder, ir savu miesu krustā situši līdz ar kaislībām un iekārošanām.” (Galatiešiem 5:19-24)

Atteikties no kādiem grēkiem ir šaurais ceļš, kas ved uz Debesu valstību. Cena, ko mēs samaksājam par Dieva darbu šeit virs zemes, atspoguļosies uz zemes un mūžībā.

Mācītāja Mārča Jencīša sprediķi “Laipni lūgts reālajā dzīvē!” pierakstīja un rediģēja draudzes “Kristus Pasaulei” redakcija
Comments