Ko Bībele saka par kurnēšanu?

Publicēja 2022. gada 19. jūl. 23:24Elīna Ziediņa
Ziņa publicēta 20.07.2022.

Šodienas svētrunas tēma ir par kurnēšanu. Ko par to saka Dieva vārds? Kas tas ir? Pie kā tas noved? Kā tas izskatās draudzē? Kā tas izskatās ikdienā? Vai tas ir labi vai slikti? Būs daudz rakstvietu un notikumu no Bībeles. Vairāk es to varētu saukt par mācību nekā par sprediķi. Mācīsimies par to, ko Bībele saka par kurnēšanu.  

Pēc skaidrojošās vārdnīcas – kurnēt ir izteikt neapmierinātību, protestu. Vai ir kaut kas slikts izteikt neapmierinātību? Ja mazs bērns neizsaka neapmierinātību bļaujot, tad vecāki nezina, ka bērnam ir problēma, vai nu ir jānomaina pampers vai vienkārši viņš grib ēst vai dzert. Vienkārša neapmierinātība vai izteikts protests vēl nebūs pilnā mērā vārds kurnēt. Nevajag arī jaukt, jo visam ir savas robežas. Mēs iesim cauri Bībelei un caur Dieva vārdu labi varēsim atklāt, ka ir kaut kāda robeža, kur protests vai savā ziņā konstruktīva neapmierinātība var pārvērsties kurnēšanā. Vienkārši neapmierinātība, tas ir normāli, no tā neizbēgt, bet kurnēšana ir kaut kas cits. Ir kaut kāda robeža, kas mūs nošķir, ieved no vienkāršas neapmierinātības jau kurnēšanā. Kas pēc skaidrojošās vārdnīcas ir kurnētājs? Kurnētājs ir cilvēks, kas vienmēr ar kaut ko ir nemierā. Ja šī neapmierinātība ir viņa domās, tas ir viņu domu veids, tad tas arī parādīsies viņa vārdos. Vienmēr ar kaut ko neapmierināts. Ja tu esi ģimenē, kur otra puse vienmēr ar kaut ko ir neapmierināta, par tevi, ko tu dari, vai par draudzi vai ko citu, tad tā jau ir problēma. Tajā pašā laikā, neapmierinātībai ir jābūt par lietām, kas nav pareizas, tas ir normāli. Arī, kad Svētais Gars mūs uzrunā, kad mūsu dzīvēs kaut kas nav sakārtots, rodas neapmierinātība, kā mēs dzīvojam, kā rīkojamies. Ir cilvēki, kas vienmēr ar kaut ko ir nemierā. Vienmēr būt ar kaut ko nemierā, galu galā nav slikti. Man kāds cilvēks dzimšanas dienā novēlēja pirms kādiem piecpadsmit gadus, es ļoti labi atceros viņa vārdus: „Es tev novēlu, lai tu nekad nebūtu apmierināts ar to, kas tev ir šodien.” Es nekad arī neesmu apmierināts ar to, ko es šodien esmu sasniedzis. Tas ir normāli, un tā nav kurnēšana. Tā ir normāla neapmierinātība, bet šai neapmierinātībai arī ir kaut kādas robežas, cik tālu tu ar visu vari būt neapmierināts. Arī ar sasniegumiem, ja tu pārmērīgi esi neapmierināts, arī tas var izraisīt problēmas un galu galā arī kurnēšanu. Visam jābūt balansā.

Sinonīms ir sūdzēties. Sūdzēties ir kaut kas citādāks. Es esmu redzējis sūdzību grāmatu ēstuvēs, ēdnīcās. Man tas vārds sūdzības ne pārāk labi gāja pie sirds, es nekad tur neko nerakstīju un nesūdzējos, bet es zinu cilvēkus sev apkārt, kas sūdzas un viņu sūdzību rezultātā aizver veselas iestādes. Cilvēks ieiet kafejnīcā, kaut kādā kebabā, kas ir piecūkots, antisanitārs, viņam ir šoks un viņš piezvana attiecīgām iestādēm un tiešām šo kebabu aizvēra, jo tur patiešām viss bija slikti, apkalpošana utt. Es neesmu no tiem, kam patīk personīgi sūdzēties, bet ir savas reizes, kad tas ir jāizdara. Vai tu to gribi, vai negribi, bet tas ir jāizdara. Sūdzēties, žēloties, gausties, tas nav normālā nozīmē, bet tas nozīmē, ka cilvēkam tas ir kļuvis par dzīves veidu: nepārtraukti par visu gausties, vainas meklēšana un neapmierinātība. Vainas meklēšana, pirmkārt, ne sevī, bet citos, ne sevī, bet apstākļos. Mēs nonāksim līdz rakstu vietām, kur tas sīkāk būs paskaidrots. Nevis, ka tu vienkārši esi neapmierināts, ka gribi ko vairāk, tas ir normāli, bet kad tu jau sāc vainot ne pats sevi. Sevis vainošana arī nav īsti labi, bet, pirmkārt, mums ir jāskatās uz sevi. Kad kāds cilvēks nāk pie manis un strīdas, es viņam saku, lai viņš skatās pats uz sevi. Pirmkārt, lūdzu, skatāmies paši uz sevi un pēc tam meklējam skabargu brāļa acī:  sūdzēties, žēloties, gausties, meklēt vainu un būt neapmierinātam. Šis bija tāds normāls vārda skaidrojums, kā to valodnieki skaidro. Bet ko tad Bībeles kontekstā nozīmē kurnēšana? Runāt neapmierinātībā un žēloties pret Dieva mērķiem, iecerēm un kalpiem. Bībelē visvairāk ir minēta kurnēšanā pret Dievu un Viņa kalpiem jeb otrādi – pret Viņa kalpiem un pret Dievu. Žēlošanās, kurnēšana, gaušanās pret to, ko Dievs grib, pret to, kāda ir Dieva iedibināta kārtība virs zemes un draudzē. Gaušanās, neapmierinātība ar tiem mērķiem, kurus Dievs grib, lai mēs realizējam.

Un, kad Tas Kungs jūs sūtīja prom no Kadeš-Barneas, teikdams: dodieties uz augšu un iegūstiet to zemi, ko Es esmu jums devis,- arī tad jūs turējāties pretī Tā Kunga, sava Dieva, pavēlei, Viņam neuzticējāties un neklausījāt Viņa balsij. Jūs esat bijuši kurnētāji pret To Kungu, sākot no tās dienas, kopš es jūs pazīstu. (5. Mozus grāmata 9:23-24)

Mozus pazina izraēliešus. Mozu Dievs aicināja izvest izredzēto tautu no Ēģiptes zemes, un tā bija milzīga privilēģija, ka viņi tika izvesti no verdzības, no pazudināšanas. Mozus vadībā, kā ir rakstīts, ka ar paceltu roku, paceltu elkoni, ar brīnumiem un zīmēm tika pāršķelta jūra, caur kuru izgāja Izraēls. Dieva godība gāja pa priekšu Izraēlam, pa dienu mākonī, pa nakti uguns stabā, bet Mozus saka, ka no pirmās dienas, kopš viņš viņus pazīst, viņi ir kurnētāji. Mozus saka, ka viņš viņus pazīst, ka viņi ir kurnētāji. Mēs varam padomāt par izraēliešu likteni. Es šodien runāju ne uz cilvēkiem pasaulē, bet, pirmkārt, uz draudzi. Mozus saka, ka viņš viņus pazīst. Ja tu esi izlasījis Bībeli no A līdz Z, tad viss šis stāsts ir par Izraēla tautu, par Viņa attiecībām ar Savu tautu. Visur cauri vijās kurnēšana. Mozus saka, ka no pirmās dienas viņš viņus pazīst. Mēs redzam arī likteni, kad Jēzus pareģoja, kad mācekļi teica – skaties, kādas ēkas, kādi akmeņi, kāda arhitektūra, kāda godība. Jēzus par to atbildēja, ka šeit akmens uz akmens nepaliks, kas netiks nopostīts. Jēzus teica, ka “Viņš gribēja viņus pulcēt, kā vista cālīšus zem saviem spārniem, bet viņi negribēja”. Viņš raudāja par Jeruzālemi. Jēzus pazina šo tautu kā kurnētājus un Mozus pazina šo tautu kā kurnētājus. Mēs Bībelē arī redzam, kāds bija liktenis šai tautai, un viņu liktenis arī nākotnē nav skaidrs. Viņi ir izkaisīti pa visu zemes virsu. Protams, ka dažādas tautības ir sajauktas, izkaisītas, bet izraēlieši ar to izceļas īpaši. Starp citu, Biķernieku un Rumbulas mežs liecina par vēl neseno pagātni, kas notika ar šiem cilvēkiem. Es šeit neattaisnoju nekādu genocīdu vai antīsemītismu, nekādā gadījumā, bet tas ir redzams vēsturiski un tas ir redzams Bībeliski. Dievs piedāvāja izvēlēties svētību vai lāstu: „Izvēlieties šodien, ja jūs klausīsiet Manai balsij, tad svētība, ja nē, tad lāsts.” Viena no izraēliešu problēmām bija kurnēšana. Mozus pazina šos cilvēkus no pirmās dienas kā kurnētājus.

Bet čūska bija visviltīgākā no visiem lauku zvēriem, ko Dievs Tas Kungs bija radījis. Tā teica sievai: "Vai tad tiešām Dievs ir teicis: neēdiet ne no viena koka dārzā?” (1. Mozus grāmata 3:1)

Jau Ēdenes dārzā mēs redzam kurnēšanu, šeit gan nav precīzi minēts vārds kurnēt, bet tu mierīgi vari uzzīmēt šo ainu, ka Dievs ielika cilvēkus Ēdenes dārzā ideālus, attiecībās ar Dievu, Dieva tuvumā, nemirstīga dvēsele, miesa, perfektā vidē, tas ir tas, pēc kā šodien cilvēki tiecas –  pēc zudušās paradīzes, kas būs tikai tiem, kas atzinuši Kristu, aizies līdz galam un iemantos Debesis. Bībele saka, ka būs jauna zeme un jaunas debesis. Mēs to visu izprast nevaram, bet tomēr cilvēki meklē šo zudušo paradīzi. Cilvēks tur bija ielikts tikai ar vienu noteikumu, ka no visiem dārza augļiem un kokiem viņi var ēst, tikai no viena nē – no ļauna un laba atzīšanas koka. Tas nozīme, ka tev pašam nebūs noteikt, kas ir labs un kas ir slikts, atstāj to Dieva ziņā. Dievs ir radījis šo zemi, Dievs ir radījis cilvēku un cilvēkam ir instrukcija, kas viņam ir labi un kas viņam ir slikti. Bet čūska jeb velns kārdināja Ievu un viņa uzlūkoja to koku un pie sevis teica, ka tas ir labs un acij tīkams, un viņa ņēma un ēda šī koka augļus, kā arī deva savam vīram ēst. Caur šo atnāca lāsts un viņi tika izdzīti no Ēdenes dārza. Mēs baudām šī lāsta sekas. Pat tad, kad mēs atzīstam Kristu, arī tad šīs lāsta sekas ir. Piemēram, sievietēm ir jādzemdē sāpēs, vīriešiem – smagi jāstrādā. Tagad vīrieši mēģina apiet šo Dieva sistēmu, bet tā tas ir iedibināts, ir smagi jāstrādā. Pirms tam tā nebija, šī mutācija notika pēc grēkā krišanas. Cilvēki pazaudēja mūžīgo dzīvību. Paldies Jēzum Kristum, ka mēs atgūstam mūžīgo dzīvību caur Viņa upuri. Ne dēļ saviem nopelniem, bet dēļ Viņa upura. Cilvēks bija mūžīgs, perfekts un ideāls, bet viņi to pazaudēja. Iemesls, kāpēc tas notika – čūskas kārdināšana. Viņa teica: „Jums Dievs ir aizliedzis ēst no šī koka?” Tas iesēja Ievā domas, kāpēc tiešām viņa nevar ēst no šī koka? Kāpēc Dievs viņai ir aizliedzis ēst no šī koka? Dievs nav taisnīgs. Šo var pielīdzināt kurnēšanai. Šo kurnēšanas sēklu iesēja čūska jeb velns. „Kāpēc es nevaru ēst no visiem augļiem?” Cilvēks nāk pie Dieva, viss ir labi, par visu ir prieks, viss ir brīnišķīgi. Tad sāk sastapties ar pirmajām grūtībām, ieraugām, kas nav pareizi, un tad rodas jautājums – kāpēc es to nevaru? Pāvils saka, ka “viss man ir atļauts, bet ne viss man der”. Bet reizēm cilvēki to pagriež citādāk un saka, ka viņi nedrīkstot. Metot akmeni draudzes virzienā un sakot, ka jums nedrīkst to. Personīgi man tāda īpašība kā kurnēšana pret Dievu nav, protams, es negribu teikt, ka esmu ideālais, ka Kristum tik līdzīgs kļuvis, ka bezgrēcīgs, nekā tamlīdzīga, bet tāda īpašība kā kurnēšana pret Dievu un Viņa gribu, vismaz es to neredzu. Es neapstrīdu Dieva gribu un nekurnu pret Dieva gribu un prātu. Jā, kādreiz varu kā savādāk rīkoties, bet man nav pašas kurnēšanas. Tas arī ir viens no izskaidrojumiem, kāpēc Dievs var lietot tādu cilvēku, kuram nav šīs kurnēšanas. Drošvien būs nepareizi teikt, ka man nav viņas vispār, kaut kur kādreiz esmu neapmierināts, kad vakarā kaut kur nogurušam jādodas, vai kad slikti jūties, kaut ko pabubināt par ēdienu vai ko citu, tā arī ir kurnēšana, bet tā nav katastrofāla kurnēšana. Pirmkārt, pret Dieva gribu, Viņa mērķiem, pret Dieva kalpiem, tā ir tā bīstamākā.

Ievai iesēja šo te kurnēšanu: „Kāpēc es nevaru ēst no visiem dārza augļiem?” Kāpēc nevar to un šito, tā vietā lai domātu par citiem dārza augļiem, ko drīkstēja. Nedrīkstēja tikai no viena ēst. Tas patiešām bija aizliegums, jo Dievs bija pateicis, ka viņiem nedrīkstēs ēst no tā. Tev nebūs iet pāri pie gājēju pārejas, kad deg sarkanā gaisma, īpaši vēl intensīvas satiksmes gadījumā. Tev nebūs arī savus bērnus laist pāri pie sarkanās gaismas. Šīs lietas ir elementāras. Tev nebūs dzert etiķa esenci. Ir elementāras lietas, arī garīgās lietas ir elementāras. Tev nebūs ēst no šī koka. Kāpēc man nebūs ēst no šī koka? Sākas kurnēšana, bubināšana. Kurnēšana pārvēršas par reālām vēlmēm un negatīvu rīcību, kas atnes lāstu jeb negatīvus augļus, tāpēc labāk ir izsargāties no kurnēšanas.

Un viņi sacīja tiem: "Lai Tas Kungs to redz un jūs soda, ka jūs mūs esat darījuši par nicināmiem faraona un viņa kalpu acīs un esat likuši zobenu viņu rokās mūs nonāvēt.” (2. Mozus grāmata 5:21)

Šajā sprediķī Mozus figurēs ļoti bieži. Dieva sūtīts, Mozus gāja pie izraēliešiem un piedāvāja iziet ārā no Ēģiptes. Dievs ir dzirdējis jūsu brēkšanu un Dievs ir ar mums. Kurš brēca? Mozus vai izraēlieši? Kurš brēca pēc palīdzības? Tie bija izraēlieši. Lūk, atbilde. Dievs paceļ Mozu, un Mozus dodas kalpot šiem izraēliešiem. Viņiem bija jāiziet ārā no Ēģiptes, un Dievs viņiem palīdzēs. Viņi gāja pie faraona un teica viņam, ka viņi iešot ārā. Faraons viņiem to aizliedza. Viņš teica, ka viņi ir izlaidušies, viņiem par maz darba un uzlika viņiem vēl vairāk darbu, vēl vairāk nodokļu. Izraēliešu vecie gāja sūdzēties pie faraona, kāpēc viņš viņiem ir uzlicis vēl lielākus darbus, nodokļus, bet algu saglabājis to pašu? Izejot no faraona nama, viņi pa ceļam satika Mozu un Āronu un viņiem teica: „Lai Tas Kungs to redz un jūs soda.” Viņi brēc pēc palīdzības, Dievs sūta palīdzību Mozus izskatā. Viņi iet un pie pirmajām grūtībām jau kurnēja, tāpēc jau Mozus saka, ka viņš viņus pazīstot jau no pirmās dienas, ka viņi ir kurnētāji. Tāpēc viņu kauli izbalēja tuksnesī. Viņiem bija svarīgi, kādi ir viņi faraona acīs. Mums ir svarīgi, kādi mēs esam savu darbinieku acīs, kādi esam ģimenē savas otrās pusītes acīs, bērnu acīs, skolotāju acīs, kādi mēs esam pasaules acīs. Tas nav svarīgi, jo ir svarīgi, kādi mēs esam Dieva acīs. Kad galu galā Izraēls ar brīnumiem un zīmēm iziet no Ēģiptes zemes, pēc desmit mocībām, kad visi pirmdzimušie nomira Ēģiptes zemē, kad faraons burtiski viņus izdzina no Ēģiptes zemes, cik dienas pagāja, kad viņi atkal sāka kurnēt? Pēc trīs dienām.

Tad Mozus lika celties israēliešiem no Niedru jūras nometnes, un viņi izgāja uz Šūras tuksnesi, un, nogājuši triju dienu gājumu, tie neatrada ūdeni. (2. Mozus grāmata 15:22)

Un tauta kurnēja uz Mozu, teikdama: "Ko mēs dzersim?” (2. Mozus grāmata 15:24)

Vai seko tūlītējs sods vai Dieva dusmas? Šajā rakstu vietā nav absolūti nekādas sekas. Varbūt mēs šeit tuvosimies sarkanai līnijai, kur sākas kurnēšana. Pieņemsim, ka šī bija vienkārši neapmierinātība, normāla vajadzība cilvēkiem pēc ūdens un viņi to izteica Mozum. Pieņemsim, ka Mozus nebija parūpējies, nebija pietiekoši Dievu lūdzis. Nebija noorganizēts, ka šiem cilvēkiem būs ūdens. Velns kārdina ar elementārām cilvēka vajadzībām: ēdiens, dzēriens, komforta sajūta, seksuālās vajadzības, emocionālās vajadzības. Ja kaut kas no tā tev nav piepildīts, tad arī uz tā nāk kārdinājums. Viss ir ļoti vienkārši. Arī izraēliešiem tas bija, jo viņi bija nogājuši trīs dienu gājumu un viņiem nebija ūdens. Viņi kurnēja. Kur sākas kurnēšana? Var sākties no tā, ka nav sabalansēta dzīve, kaut kas nav pareizs tavā dzīvē, tas rada neapmierinātību, iztrūkumu. Tev ir šīs vajadzības, vai fiziskās vai emocionālās vajadzības, tev viņas ir un nav piepildītas. Šeit ir bīstamība un šeit ir grūtības. Ja tu domā, ka ceļš ar Kristu vienmēr ir patīkams miesai un emocionāli vienmēr priecīgi, tad tā nav patiesība. Jēzus saka, ka “ieejiet pa šauro ceļu, jo plats ir ceļš, kas ved uz pazušanu, bet šaurs ir ceļš, kas ved uz dzīvību”. Grūtākais ceļš ir Kristus ceļš. Reizēm tiešām ir jāizvēlas vieglākais un tas ir pareizi Dieva acīs, bet bieži būs tā, ka tas pareizais ceļš nav vieglākais, tas ir šaurākais ceļš, grūtākais ceļš, tas ir pret straumi. Ir zivs sugas, kas uzņem skābekli un barības vielas, tikai peldot pret straumi. Pēc šīs izraēliešu kurnēšanas Bībelē nav minētas nekādas sekas, tā kā iespējams Dievs šajā gadījumā uz to skatījās normāli, ka cilvēkiem nav ūdens, ka Mozus par to nav parūpējies. Dievs bija dzirdējis tautas kurnēšanu, un būs viņiem ūdens. Mozus sauca uz To Kungu, un Tas Kungs parādīja viņam koku, tur, kur bija rūgts ūdens, viņš ielaida un ūdens kļuva salds un problēma beidzās. Nākamā epizode bija pēc diviem ar pus mēnešiem. Viņi bija ceļā uz apsolīto zemi. Kad mēs pieņemam Kristu, kļūstam jauns radījums, mēs novelkam veco cilvēku, uzvelkam jauno cilvēku, tas viss ir process. Mūsu dzīves kvalitāte uzlabojas, soli pa solim uzlabojas. Man patika, kā Daiga stāstīja, ka viņa vada gan līderu, gan atvērto grupu. Atvērtajā grupā ir cilvēki, kas nesen pie Kristus ir atnākuši, bet līderu grupā ir cilvēki, kas jau vairākus gadus ir draudzē. Viņa saka, ka tie, kas ir līderu grupā, tiem vienmēr nauda ir pietiekami, viss ir normāli. Bet cilvēkiem, kas ir atvērtajā grupā, viņiem nekad nav laika, aizņemti darbos un naudas nav pietiekami. Tāpēc ka, esot ar Kristu, dzīves kvalitāte uzlabojas. Esot attiecībās ar Dievu, dzīves kvalitāte visās jomās uzlabojas. Domāšana mainās un kvalitāte uzlabojas. Tieši tāpat Izraēls ceļā uz apsolīto zemi, kur piens un medus tek, tas ir tas pats ceļš, kurā uzlabojās mūsu dzīves kvalitāte un ne tikai dzīves kvalitāte. Mūsu raksturs mainās, jo mēs to mainām, lai būtu cienīgi iemantot mūžīgo dzīvību un aizietu līdz galam.

[...] tas notika otrā mēneša piecpadsmitajā dienā pēc viņu iziešanas no Ēģiptes zemes.
Un visa Israēla bērnu draudze kurnēja pret Mozu un Āronu tuksnesī. Israēla bērni teica viņiem: "Kaut Tā Kunga roka būtu likusi mums mirt Ēģiptes zemē, kad mēs vēl mitām pie gaļas podiem un mums bija maizes papilnam.” (2. Mozus grāmata 16:1-3)

Mēs bijām vergi, bet mums bija maize, bet tagad mums ir grūtības un nav maizes. Tu zini, ka var būt tā, ka cilvēks nāk pie Kristus un jāmaina darbs. Ka cilvēks ir strādājis par prostitūtu un viņš nāk pie Kristus. Viņš nestrādās vairs tur, ienākumi kritīsies. Šis ir tāds rupjš piemērs, bet tāds ļoti izteikts un skaidrs. Alkohola tirgotājs vairs netirgos alkoholu, jo tas ir pretstatā ar jauno kristieša dabu, tas vairs nav savienojams. Vai jātiek galā ar kādām atkarībām, jāsakārto sava dzīve, jāatdod parādi, un mēs sastopamies ar pirmajām grūtībām ceļā uz labāku kvalitāti. Tāpat arī notika ar izraēliešiem. “Kad mēs vēl mitām pie gaļas podiem, bet jūs mūs izvedāt šeit tuksnesī”, nu kāpēc es pieņēmu Kristu un ienācu šajā draudzē? Šo arī izmanto dažādi bezdievji, lai par mums izveidotu dažādus melu sižetus. Pienes savā negatīvā gaismā parādības, ko paši nemaz neizprot, kuras ir pavisam citādākas. Manuprāt, šī ir pirmā problēma, ka tavā kurnēšanā ietilpst elementi par veco dzīvi. Ka tavā kurnēšanā ietilpst neapmierinātība par jauno dzīvi, ka es šodien kaut ko nevaru. Labāk būt pagānam un dzīvot tā nekā šādi, kā jauns cilvēks. Sevis salīdzināšana ar pasauli, pasaulē var tā un es nevaru.  Draugi, tā ir nepareiza domāšana. Tev viss ir atļauts, bet ne viss tev der. Mozus saka: “Viņš ir dzirdējis jūsu kurnēšanu pret To Kungu.” Pret ko viņi kurnēja? Pret Mozu un Āronu. Kurnēt pret Dieva ieceltiem līderiem nozīmē kurnēt arī pret Dievu. Āmen. Diemžēl tā ir un to mums māca Dieva vārds.

[...]  “jūs mūs esat izveduši šai tuksnesī, lai visa draudze mirtu badā." (2. Mozus grāmata 16:3)

[...] “Viņš ir dzirdējis jūsu kurnēšanu pret To Kungu; jo kas gan mēs esam, ka jūs kurnat pret mums?" (2. Mozus grāmata 16:7)

Kas mēs tādi esam? Jūs jau pret Dievu kurnējāt! Un Dievs saka:  

"Es esmu dzirdējis Israēla bērnu kurnēšanu. Runā uz tiem un saki: ap vakara laiku jūs ēdīsit gaļu, bet no rīta Es jums došu ēst maizi.” (2. Mozus grāmata 16:12)

Dievs deva mannā un paipalas. Paēdināja ar gaļu, maizi un mannā. Viņi prasīja, kas tā ir ? Kad viņi ieraudzīja tādu glazūru uz zemes. Mums tā ir līdzīga mannai. Kā, draugi, beidzās viss ar gaļu? Kā atbildi kurnēšanai Dievs deva gaļu. Kā atbildi maizes trūkumam Viņš deva mannā. 

Bet notika, ka tauta kurnēja Tam Kungam ausīs. Kad Tas Kungs to dzirdēja, tad Viņš iedegās dusmās, un Tā Kunga uguns iedegās kara nometnes stūros un tos rija. (4. Mozus grāmata 11:1)

Lūk, jau ir pirmais variants, kas ir Bībelē. Trīs reizes kurnēja, Dievs deva, vajadzības apmierināja, bet šajā gadījumā iedegās uguns un rija kara nometnes stūros. Es domāju šie notikumi ir samiksēti, jo tā hronoloģija nav īsti pareiza, bet tas Kungs iedegās dusmās. 

Un pulks visādu salašņu, kas bija viņu vidū, kļuva stipri kārīgi; tad arī Israēla bērni pēc sava bijušā paraduma sāka raudāt un vaimanāt. (4. Mozus grāmata 11:4)

Pēc bijušā pieraduma kurnēt, žēloties, gausties. Vienmēr viss ir slikti, nekad nav labi. Un viņi atkal gaužās un saka:

"Kas mums dos ēst gaļu? Mēs atceramies tās zivis, ko mēs Ēģiptes zemē par velti ēdām, gurķus, melones, lokus, sīpolus un ķiplokus.  Tagad mūsu dvēsele ir pagalam iztvīkusi, jo nav nekā cita kā vien manna mūsu acu priekšā!" (2. Mozus grāmata 11:4-6)

Iedomājies, norijušies un vēl nav gana. Tu zini, kad tu kurni, Dievs jau redz mūsu vajadzības. Jaunajā Derībā par lūgšanu ir teikts - “jo jūsu Tēvs jau zina, kā jums vajag, pirms jūs Viņu lūdzat”. Ir pareizi Dievam lūgt dienišķo maizi, tas viss ir pareizi, bet nav pareizi kurnēt. Tu zini, ka var aizrīties ar gaļu, mannā var tā noēsties. Es tev paskaidrošu sīkāk. Ja tu no zemāka līmeņa ēdiena pārej uz labāku, pēc tam ir grūti aiziet atpakaļ, jo tev zemāka līmeņa ēdiens vairs negaršo. Kad tu esi baudījis labāku automašīnu, tad tu vairs nevēlies pārsēsties uz to veco mašīnu. Jēzus arī saka - “kas baudījis jauno vīnu, tas veco vairs negribēs”. Mēs pierodam pie Dieva svētībām. Mūsu draudzē es neesmu pamanījis īpašu problēmu ar kurnēšanu. Protams, tāda problēma ir visiem, kamēr iemācās, bet tāda īpaši liela nav, jo mums par šo ir mācība. Ir vajadzīgi preventīvie mēri un profilakse, lai tādas lietas neatgadītos ne draudzē, ne grupiņā. Kurnēšana izsauc negatīvu rīcību. Negatīva rīcība izsauc negatīvas sekas gan viena cilvēka dzīvē, gan draudzē, grupā vai ģimenē, kā arī gan pilsētās, gan valstīs. Bet šāda problēma, kad dzīves kvalitāte ir palikusi laba, tu esi aizmirsis to veco, un pēc kāda laika sāk likties, ka tu pats esi tāds, kurš visu sasniedzis. Dievs tev sākumā ir palīdzējis, tagad jau tu pats esi kļuvis tāds stiprs, mācītājs ļoti motivē ar bezmaksas mācību, patstāvīgi motivē, sniedz dažādus principus, kurus citur var iegūt tikai par lielām naudām. Šajā draudzē tev ir viss. Bet ar šo var aizrīties, jo tā tev kļūst par normu un šī jaunā dzīves kvalitāte liekas kā norma, kā pati par sevi saprotama lieta. Pirmo reizi cilvēks sajūt Dieva klātbūtni un tagad tikai tur, tajā vietā, kur tu kaut ko sajuti. Tu zini, ka šeit, šajā draudzē, vienmēr ir Dieva klātbūtne. Tu esi tik ļoti pieradis, ka, nedod Dievs, tev būs atkal jāsāk skraidīt un meklēt Dieva klātbūtni. Tā ir tur, kur sanākuši divi vai trīs, lai pielūgtu Dievu. Ja tu viņu gribi izbaudīt, tu to vari izdarīt. Noskaņo sevi un izbaudi, atslābsti. Slavēšanas laikā nevērs savas domas uz gurķiem un tomātiem vai kaut kādiem cilvēkiem, problēmām, bet koncentrē savas domas uz Dieva pielūgsmi un slavu, tad tev būs Dieva klātbūtne, kuru varēsi piedzīvot. Pat pats nejūtīgākais cilvēks piedzīvos Dieva klātbūtni, un tev nekur nav jāskrien, tev ir sava draudze. Viss ir tik labi, viss ir tik sakārtots: biznesus mēs veidojam, naudiņa sāk ripot un šī ir robeža, kur cilvēki mēdz kļūt lepni. Tiklīdz, kā tev atnāk lepnība, tu sāc pabubināt, tu esi kļuvis nu tik patstāvīgs, tik pašpārliecināts. Tevi mācītājs ir tā nomotivējis, ka tu jau esi tik pašpārliecināts. Tu katru svētdienu dzirdi:  “Es visu spēju Tā spēkā, kas mani dara stipru.” Kas tevi dara stipru Tajā spēkā, nevis tavā spēkā? Jā, cilvēkam ir savs spēks, bet, draugs, es tev pateikšu vienu noslēpumu, tādu noslēpumu, par kuru es esmu 100%, 200%, 500% pārliecināts – atliek tev tikai sākt bubināt, atstāt Bībeles lasīšanu un ar tevi ir cauri. Simts procentu, ja tev nav regulāras attiecības ar Dievu, tad ar tevi ir cauri un līdz debesīm tu nenonāksi. Tēvreizē mēs lūdzam:  “Mūsu dienišķo maizi dod mums šodien.” Pirmkārt, runa ir par garīgo barību, Dieva vārdu, neregulāru dievkalpojumu apmeklēšana, neregulāras attiecības ar Dievu un tu neizbēgami kļūsti pasaulīgs. Un tu kļūsti ievainojams arī kurnēšanas variantā. Tu vari sākt kurnēt, jo tad, kad mēs paši atstājam Dieva norādījumus, tad nekā laba nav. Dievs teica Ievai - “ēd no visiem kokiem tikai ne no tā viena”. Tu vari atstāt visu ko, bet ne savas lūgšanas. Vari darīt visu ko, bet ne atstāt draudzi. Es to saku, jo šis ir rakstīts Dieva vārdā un esmu 100% pārliecināts. Atliek atstāt pamatlietas: Bībeli, lūgšanu, draudzi, kalpošanu vai vieglprātīgi izturēties, tas būs mēneša, gada jautājums, bet tu atkristīsi no Dieva. Un tu sev mēģināsi iestāstīt, cik labi ir bez Dieva, tu būsi atkritis, būsi bubinātājs un kurnētājs. Visam tam, kas saistīts ar draudzi, Dievu, tev būs savas versijas. Tu jau sen būsi pie kurnētājiem, bet pats to nesapratīsi. Tieši tāpat kā mūsu miesai ir vajadzīga barība, tieši tāpat mūsu garam un dvēselei ir nepieciešama barība. Un šī barība ir atrodama tieši Dieva vārdā, draudzē un kalpošanā. Tieši kalpošanas procesā, kad tu kaut ko dari, tas rada procesu, kurā tu vari mācīties. Tev nav jēgas neko mācīties, ja tu neko nedari. Kārtējais bomzis ar augstāko izglītību. Katram draudzē kaut kas ir jādara. Pāvils saka: “Netiekties pāri noliktam, bet censties sevi apvaldīt saskaņā ar to ticības mēru.” Katram ir savs šis mērs, katram ir jālieto tās dāvanas, kuras viņš var lietot.  Viss ir ļoti vienkārši. Vai svētdienā var izlaist dievkalpojumu? Nē, nevar! Vai es varu izlaist lūgšanas? Nē, nevar! Izlaidīsi vienu un pēc tam otro un trešo. Labi, ja tev rodas apstākļi, tad jāpamaina kādu laiku, bet tas nevar būt regulāri, kad kļūsti vieglprātīgs pret draudzes apmeklēšanu un kalpošanu.

Un gaļa vēl bija starp viņu zobiem, pirms tā bija apēsta, kad Tas Kungs iekaisa dusmās pret tautu, un Tas Kungs piemeklēja tautu ar ļoti grūtām mocībām. Tāpēc to vietu nosauca vārdā Kibrot-Taava, jo tur viņi glabāja kārīgos ļaudis. (4. Mozus grāmata 11:33-34)

Šie cilvēki dabūja savu gaļu. “Tad cēlās Tā Kunga sūtīts vējš un atdzina no jūras izklaidus pāri nometnei paipalas.” Viņi ēda gaļu, jo manna vairs nebija laba.  Es gribu vairāk, bet nav nekā vairāk. Ir tikai vairāk glābtas dvēseles, vairāk Dieva iepazīšana. Nav nekā cita kā celt Dieva valstību, vairoties. Vairs nav nekā īpašāka vai dziļāka.

Jo nāks laiks, kad viņi nepanesīs veselīgo mācību, bet uzkraus sev mācītājus pēc pašu iegribām, kā nu ausis niez. (2. Timotejam 4:30)

Dievs grib teikt to, ko Viņš grib teikt. Ir pamatlietas, un tad mēs atēdamies, gribam gaļu, un Dievs mums dot, jo Viņš pieļauj, atļauj. Pārēdās un nomira. Es nezinu nianses, kāda vaina bija tām paipalām, kāpēc tās daudz nevarēja ēst. Tātad, kad Dieva draudzē tu esi svētīts un tev ir ļoti laba dzīves kvalitāte, tad var arī aizrīties. Un sākas viss bieži ar kurnēšanu. Viens ir tad, kad tu bubini pie sevis, bet, kad jau sāc bubināt citiem, tad tā jau ir cita problēma. Tā jau ir nopietnāka problēma un ir kaut kāda robeža.

Tad Mirjama un Ārons cēla iebildumus pret Mozu etiopietes dēļ, ko viņš bija sev ņēmis, jo viņš kādu etiopieti bija apņēmis par sievu. Un tie kurnēja: "Vai Tas Kungs tikai ar Mozu vien ir runājis? Vai Viņš nav arī ar mums runājis?" (4. Mozus grāmata 12:1-2)

Draugi, draudzē ir sava kārtība, šeit nav demokrātijas, bet ir teokrātija. Dievam ir sava kārtība, kā Viņš runā. Viņi cēla iebildumus un tas Kungs iekarsa dusmās pret viņiem. Un kas notika? Mozus māsa, kas kurnēja pret Mozu un vienlaicīgi pret Dievu, kļuva spitālīga. Zini, kas ir spitālība? Esi redzējis bildītes, kad krīt nost gaļas gabali, lēnā nāvē mirst, esi izstumts no sabiedrības, dzīvo komūnās, kur tikai visi spitālīgie. Staigā ar zvaniņu un jau iepriekš sauc, ka nāk spitālīgais, cilvēki bēg pa gabalu un pat met ar akmeņiem. Un spitālība pielipa tieši Mirjamai, jo Dievs no viņas pagāja nost. Tu zini, kā viss beidzās? Mozum palika Mirjamas žēl, jo viņam tas šķita par stingru.

Tad Ārons sacīja Mozum: "Mans pavēlniek, nepieskaiti, lūdzams, mums mūsu grēkus, ko mēs alodamies esam izdarījuši un ar ko esam apgrēkojušies! Tad Mozus brēca uz To Kungu, lūgdamies: "Ak, Dievs, lūdzu dziedini viņu atkal!" Un Tas Kungs atbildēja Mozum: [..] “Liec to ieslodzīt septiņas dienas ārpus nometnes, un pēc tam to atkal pieņemiet." (4. Mozus grāmata 12:11; 13-14 )

Draudzē ir arī disciplīna un disciplinēšana. Gan Pāvils, gan Jēzus māca šos principus. Mērķis ir, lai cilvēks apzinātos savu nodarījumu un labotos, nedaudz paiet no šī cilvēka nost, attiekties pret šo cilvēku distancēti. Pastāv arī tāds līdzeklis kā izslēgšana no draudzes, bet tas ir galējais. Var pat aizliegt apmeklēt draudzi. Tas ir tādos gadījumos, kad cilvēks ir bijis līderis un viņš aprunā, šķeļ draudzi, tad viņš vispār šeit nedrīkst nākt. Un ikviens, kurš ar šādu cilvēku saskarās vai sarakstās, viņš arī kļūst spitālīgs. Ir tāda problēma kā disciplinēšana, ko draudzē mēs tā īpaši nelietojam, bet tāda pastāv. Ja cilvēks ir kurnētājs, nepareizi rīkojas, vai ar šādu cilvēku kāds gribēs pavadīt laiku? Vai šādam cilvēkam kāds gribēs kaut ko uzticēt? Ja vēl šim cilvēkam tiek aizrādīts, pēc tam šie cilvēki to iztulko tā: mans līderis mani aprunā. Bet tu esi tādus mēslus savārījis, tu esi ietekmējis cilvēkus, aprunājis un visādus sviestus sarunājis, bet vainīgs līderis. Mācītājam visā nav taisnība, bet viņš vada draudzi. Un mūsu draudzē ir Dieva vadība, un katrā lokālā draudzē ir sava Dieva vadība. Katrā grupā nav tikai līdera vadība, bet Dieva vadība tādā virzienā, kā draudzē tas noteikts. Mums kā draudzei ir sava vieta. Un ko tādā gadījumā dara līderis? Īpaši, ja tas otrs arī ir līderis, tad es parasti saku – ej, piezvani katram cilvēkam, kura atbildībā ir tā kurnētāja, pakritušā līdera cilvēki. Zvani un paskaidro katram mūsu versiju no draudzes puses. Paskaidro no Bībeles, ka šāda kurnēšana ir slikta. Un, ka šie cilvēki nav viņa personīgie cilvēki, bet Dieva cilvēki un šī ir viņu draudze. Ja tu gribi iet prom, ej viens pats, pliks kā baznīcas žurka. Ja tu gribi, ej, bet neiztiec mūsu cilvēkus, nebojā viņu prātus, dvēseles, lūdzu, nebojā! Ja tu esi bubinātājs un tā ir tava nostāja, ja tu esi gudrāks par visiem, tad ej. Tev gaļa būs vēl zobos, ka tu savā kārībā tuksnesī noliksies. Tev gaļa būs vēl zobos, es to varu garantēt. Tu pat nejutīsi, kā esi aizrijies. Nopietni, tie nav joki. Dieva vārds par to runā.

Ir tāda rakstu vieta pat, kur Pāvils saka: “Mēs sanākam kopā un sātanam nododam konkrēto cilvēku, lai viņš pārmācīts vairs nezaimotu Dievu.”

Ka mēs, jūs un mans gars, sanākam kopā Kunga Jēzus Vārdā un viņu nododam ar mūsu Kunga Jēzus spēku sātanam miesas samaitāšanai, lai gars tiktu izglābts Tā Kunga dienā. (1. Korintiešiem 5:4-5)

Tad līderis zvana katram cilvēkam. Kāpēc? Citādi šis kurnētājs baro ar informāciju šos cilvēkus, ar kuriem viņam ir kontakts un cilvēkiem ir tikai šī informācija, tad viņi domā: “Jā, tiešām viss ir slikti,” un sāk kurnēt. Kurnēšanai seko pazušana, draugi, nepareiza rīcība un pazušana. Noskaņo cilvēkus pret draudzi, noskaņo pret Dievu un tāpēc līderis zvana vai satiekas, un saka Bībeles versiju, lai cilvēks var izvēlēties. Zini kā, cilvēks vienmēr grib sevi attaisnot, grib paraut ellē līdzi vairāk cilvēkus. Viņi runā muļķības, viņi tā runā, tik pārliecinoši un tad visādi cilvēki viņiem seko. Un zini, šie kritušie līderi saka: “Mani aprunā,” bet nevis tevi aprunā, bet cilvēki vienkārši tiek informēti, ka tu esi kurnētājs un ved cilvēkus pa nepareizu ceļu. Tā nav aprunāšana, bet pareiza rīcība – informēšana. Ko šāds līderis var darīt? Ko darīja Mirjama ar Āronu? Viņi nāca pie Mozus un izlīdzinājās, bet Dievs teica: “Tā tik vienkārši viss nebūs, lai pasēž izolācijā septiņas dienas.”

Tad Ārons sacīja Mozum: "Mans pavēlniek, nepieskaiti, lūdzams, mums mūsu grēkus, ko mēs alodamies esam izdarījuši un ar ko esam apgrēkojušies! Lai viņa, Mirjama, nav kā tāds, kas nedzīvs iziet no mātes miesām, kam viņa miesa jau ir pa pusei saēsta!" Tad Mozus brēca uz To Kungu, lūgdamies: "Ak, Dievs, lūdzu dziedini viņu atkal!" Un Tas Kungs atbildēja Mozum: "Kad viņas tēvs spļaudams viņas vaigā būtu spļāvis, vai tad tā nekaunētos septiņas dienas? Liec to ieslodzīt septiņas dienas ārpus nometnes, un pēc tam to atkal pieņemiet." (4. Mozus grāmata 12:11-14)

Tu domā, ka vari savārīt tādas ziepes un nebūt izolācijā? Tu domā, ka vari savārīt ziepes šajā draudzē un tad teiksim “vai mīļais cilvēk”, vieni būs, kas negribēs uz ielas pat sveicināties nemaz, bet ja tu negribi pabeigt dzīvi spitālībā, es nerunāju par fizisku slimību, bet par garīgu slimību. Pats Mozus iestājās, kad Ārons ar Mirjamu faktiski atzina: “Mums nebija taisnība, piedod mums,” un Mozus lūdza Dievu, lai piedod, bet Dievs teica: “Tā ne, septiņas dienas un tad.” Kad mēs krītam, vienmēr būs problēmas attiecībās arī ar cilvēkiem, bet tas viss ir labojams. Mēs lasām tālāk Bībeli – Mirjama ir savā vietā, Ārons ir savā vietā, Mozus savā vietā un viss notiek. Draugi, visas problēmas ir risināmas, bet tie, kas ir kurnētāji pēc dabas, kas negrib atzīt savas kļūdas, kas negrib mainīt to, savu attieksmi, kas vienmēr ir gudrāki par Dievu un Bībeles mācību, viņiem vienmēr liksies, ka viņus aprunā, ka pret viņiem slikti izturas, bet tā nav patiesība – tu slikti izturies. Personīgi man ir tā, ja kāds pret mani ieņem sliktu pozīciju, es pats varu aiziet parunāt, reizēm neko nerunāju, bet es zinu, ka šī problēma nav atkarīga no manas pozīcijas, bet gan no cilvēka pozīcijas. Atceries vienmēr, kad nāk pie manis pat tāds, kas ir izdarījis ļoti daudz sliktu lietu, bet, ja viņš nāks un teiks: “Klausies, es sapratu savas kļūdas,” tad mana sirds izkusīs, vienmēr tā ir, es pat negribu, lai tā ir, bet gribu: “Nē, nu nebūs tik vienkārši, padzīvo septiņas dienas ārpus nometnes vēl,” bet es tā nevaru. Es uzreiz: “Viss būs labi,” un sākam jau draudzīgi runāt. Man ļoti ātri pāriet šādas lietas, bet es jau nevaru piekļūt cilvēkiem, ja viņam ir pozīcija pret mani. Visādi sapūtušies, kādreiz lūpu uzmetuši, ģimenēs tādas lietas īpaši var redzēt, tas nav no manis atkarīgs. Tad, kad tu to burbuli izspļausi, tad viss būs kārtībā tev, man jau viss ir labi. Es jau tagad runāju priekš līderiem, bet nu tās rakstvietas man šodien tādas ir. Mirjama tika ieslodzīta ārpus nometnes septiņas dienas, tauta nekustējās ne no vietas, kamēr Mirjama nebija atkal uzņemta tai pulkā.

Tad Mirjama tika ieslodzīta ārpus nometnes septiņas dienas, bet tauta nekustējās no tās vietas, kamēr Mirjama nebija atkal uzņemta tās pulkā. (4. Mozus grāmata 12:15)

Mirjama pārdzīvoja visu: to, ka kāds šķībi skatījās, to, ka līderis pateicis, brīdinājis par viņu. Stipri cilvēki pārdzīvo. Cilvēki ar vīziju, kas tiešām grib kalpot Dievam, to pārdzīvos. Paliec savā zemē un dzīvo ar godu. Bieži cilvēki izvēlas vieglāko ceļu, es iešu uz turieni vai uz turieni, bet tas tavu problēmu padarīs vēl nopietnāku, jo tā jau nav problēma draudzē, bet tevī. Svarīgi, lai tevī nebūtu kurnēšanas. Jozuā un Kālebs nekurnēja, bet pārējie desmit izlūki kurnēja. Kā beidzās šī epopeja? Kad bija jāieiet apsolītajā zemē un Jozuā un Kālebs teica: “Iesim, ar varu ieņemsim,” bet ko pārējie desmit teica: “Mēs nespēsim, tur ir milži, Anaka bērni, lielāki par mums, mēs viņu acīs esam kā siseņi.” Sākās aprunāšana un kurnēšana un tauta kļuva bailīga un neiegāja. Kas notika ar šiem cilvēkiem?

Bet jūsu augumi kritīs šinī tuksnesī, un jūsu bērni būs gani tuksnesī četrdesmit gadus, un tiem būs jānes sods par jūsu netiklību, kamēr jūsu līķi būs galīgi izzuduši tuksnesī. (4. Mozus grāmata 14:32-33)

Tie, kas kurnēja un padarīja tautu bailīgu, 40 gadu laikā visi nomira tuksnesī, tāds bija sods. Ievēro, kad mēs sākām visu tīri labi, tauta kurn - viss kārtībā -, Mozus pabrīdina, ka tā nav labi. Tauta kurn – aizrijas ar gaļu -, tauta kurn un nomirst tuksnesī 40 gadu laikā. Bet Jozuā un Kālebs izdzīvoja, ne tikai izdzīvoja, bet Jozuā ieveda tautu apsolītajā zemē. Nu un kopsavilkums.

Viņi klīst apkārt pēc ēsmas un kurn, kad nav paēduši. Bet es dziedāšu par Tavu stiprumu un gavilēdams ik rītu sludināšu Tavu žēlastību, jo Tu esi bijis man par patvērumu un paspārni bēdu dienā. Es dziedāšu par Tevi, mans stiprums, jo Tu, Dievs, esi mans patvērums, mans žēlīgais Dievs. (Psalms 59:16-18)

Lūk, divu veidu cilvēki, vieniem kaut kas trūkst, viņi nav paēduši vai manna noriebusies jau ir, un viņi klīst apkārt pēc ēsmas un kurn, bet ticīgais dzied par Tā Kunga palīdzību, par atbildēm no Dieva. Var būt dažāda attieksme problēmās vai vajadzībās – miesas, gara vajadzības, emocionālas vajadzības, dažādi apstākļi, grūtības dažādas. Tu virzies uz priekšu un vari žēloties par problēmu, bet tu vari pateikties par risinājumu Dievam, un tu vari aktīvi risināt problēmu. Īsta kurnēšana, manuprāt, sākas tad, ja tev nav risinājuma, bet tu vienkārši runā, ka viss ir slikti, ka tev neizdodas, nesanāk, ka tas ir vainīgs un apstākļi ir vainīgi. Sliņķis saka, ka uz ielas ir lauva.

Bet ir arī citāda veida kurnēšana jeb neapmierinātība, kas ir konstruktīva, jeb es esmu neapmierināts ar esošo situāciju, bet es koncentrējos uz risinājumu, es risinu problēmu un pateicos Dievam, es nekurnēšu un nebubināšu. Jā, es konstatēšu faktu, ir slikti, es runāšu ar citiem, ar savu vadītāju, ja ir nepieciešams, lai risinātu šo problēmu, bet nevis mēs vienkārši sēdēsim. Piemēram, politika, mēs dzīvojam demokrātiskā valstī. Kas ir pikets – likumīgs veids kā izteikt savu protestu. Kas ir iniciatīvas un parakstu vākšana, desmit tūkstošus savāc un tos iekļauj Saeimas kārtībā, arī pieci deputāti var iekļaut kaut kādu tautas iniciatīvu. Vai tā ir kurnēšana? Zini, ja tu staigā apkārt, ka viss būs slikti, būs tas un šitais – nebūs tā! Mēs atrisināsim šīs problēmas, mēs no savas puses darīsim visu. Kaut kur Facebook redzēju, ka duraks ar plānu uzvarēs to ģēniju, kuram nav plāna. Viss ir slikti, viss būs slikti – tā ir kurnēšana. Nē, viss būs labi! Āmen. Kāds cilvēks saka: “Vai, es neesmu īstajā draudzē, jo tā uz pasūtījumu nevaru nevienu atvest,” klausies, tu bubini, vienkārši ej un atved. Katrs cilvēks var atvest pie Dieva kādu cilvēku, tā vai šādi, kaut kādā veidā pieslēgties, atbalstīt, vai pa divi, vai pa trīs, vai pa pieci kopā. Tu vari būt noderīgs Dieva valstības darbam kaut kādā veidā. Tā ir bubināšana, ka viss ir slikti, tev jau nav plāna. Lūk, atšķirība starp kurnēšanu un konstruktīvu neapmierinātību. Destruktīva kurnēšana un konstruktīva neapmierinātība. Kā bija kādā kristīgajā filmā, Bībelē tā nav rakstīts, bet tas atbilst Bībelei faktiski. Jēzus aicina savus mācekļus: “Iesim, mainīsim pasauli!” “Lai nāk Dieva Valstība” patiesībā to arī nozīmē – iesim mainīsim pasauli, ievest cilvēkus mūžīgajā dzīvībā, dot cerību, grēku piedošana un mainīt šo pasauli pēc tā veidola, kā Dievs ir iecerējis. Par Dieva svētītu Latviju.

Es noklausījos savu uzrunu kongresā ko es teicu, vienkārši perfekti, redzi, kur ir, mainīsim pasauli, mēs zinām, kā to izdarīt. Kad tu zini, kā to izdarīt un dari, tev jau nav laika bubināt un kurnēt. “Es dziedāšu par Tevi, mans stiprums, bet tie brēc pēc ēsmas, kurn, ka nav paēduši.” Es, kad neesmu paēdis, pasakos Dievam, ka es būšu paēdis, un pasakos par to, kas man vēl ir. Jaunajā Derībā šī problēma turpinājās. Jūdi, tā laika reliģiskie līderi, kurnēja pret Viņu un Viņa mācekļiem.

Un rakstu mācītāji un farizeji kurnēja pret Viņa mācekļiem un sacīja: "Kāpēc jūs ēdat un dzerat ar muitniekiem un grēciniekiem?" (Lūkas evaņģēlijs 5:30)

Bet, kad Jēzus noprata, ka Viņa mācekļi par to kurn, Viņš sacīja tiem: "Vai tas jums ir par piedauzību?” No šī brīža daudzi Viņa mācekļi atkāpās un vairs nestaigāja Viņam līdzi. (Jāņa evaņģēlijs 6:61; 66)

Rakstīts, ka pat mācekļi kurnēja, tie nebija tikai divpadsmit, bet vairāk. Jēzus noprata, ka viņi kurnēja. Viņi atkāpās no sava mācītāja un atkāpās arī no Kristus. Šī problēma vijās, sākot jau no radīšanas stāsta un beidzot ar Bībeles pēdējām grāmatām – kurnēšana.

Tad jūdi sāka kurnēt par Viņu, ka Viņš bija sacījis: Es esmu maize, kas no debesīm nākusi. (Jāņa evaņģēlijs 6:41)

Viņi kurn, un pat mācekļi sāka kurnēt, sašķēlās viņu grupa, kad daļa mācekļu aizgāja, Viņš jautāja saviem divpadsmit mācekļiem: “Vai jūs arī iesiet prom?” bet viņi: “Nē, mēs neiesim, pie tevis ir mūžīgās dzīvības vārdi.” Viņi bija personīgi iepazinuši.

Tad Jēzus sacīja tiem divpadsmit: "Vai arī jūs gribat aiziet?" Sīmanis Pēteris Viņam atbildēja: "Kungs, pie kā mēs iesim? Tev ir mūžīgās dzīvības vārdi, un mēs esam ticējuši un atzinuši, ka Tu esi Dieva Svētais." (Jāņa evaņģēlijs 6:67-69)

Tu zini, ka velnam gardais kumosiņš ir kaut kādā veidā panākt rūgto sakni, ka tu sāc kurnēt tieši pret Dieva cilvēkiem, jo nu Dievu mēs neredzam, cilvēkus redzam, tad kad velns tevi centīsies nošķirt no Dieva cilvēkiem, tad pēc tam viņš tevi arī nošķirs no Dieva un iestāstīs, ka cilvēkus tev nevajag, jo tev ir Dievs. Tā kā Ārons ar Mirjamu: “Vai ar mums Dievs arī nerunāja?” Ar mums Dievs arī runāja, kāpēc Mozus vajadzīgs? Ja tu tā runā, tu esi spitālīgs, tādas bija sekas un tas ir brīdinājums mums. Ko Jēzus atbildēja, kad Jūda sāka kurnēt par Viņu?

Bet Jēzus atbildēja viņiem: "Nekurniet savā starpā!” (Jāņa evaņģēlijs 6:43)

Domā pozitīvi, runā ticības vārdus, skaties nākotnē pozitīvi, nekurni! Tie ir Jēzus vārdi, tie nav tikai mani vārdi, Jēzus vārdi, Viņš teica farizejiem, tiem kas kurnēja: “Nekurniet savā starpā!” Arī Pāvils runā līdzīgi kā Jēzus:

Nekurniet, kā daži no tiem ir kurnējuši un maitātāja nomaitāti. (1. Korintiešiem 10:10)

Lūk, tā ir Vecā Derība par maitātājiem un vardēm, un pāršķelto jūru, lāstiem, izmirušajiem tuksnesī, bet Pāvils konkrētai draudzei saka: “Nekurniet, kā daži no tiem ir kurnējuši un maitātāja nomaitāti.” Pāvils brīdina, ka, ja mēs kurnam, mēs atveram velnam durvis un esam pakļauti maitātājam, kurš sāk maitātāja darbu tavā dzīvē caur elementāru kurnēšanu, kas izraisīs dažādas nepareizas vēlmes, nepareizu rīcību un attiecīgās sekas. “Maitātāja nomaitāti” – tā ir Jaunā Derība, draugi, tie ir Pāvila vārdi, brīdinājums.

Dariet visu bez kurnēšanas un šaubīšanās. (Filipiešiem 2:14)

Pāvils saka filipiešiem: “Dariet visu bez kurnēšanas!” Nevis apspriežot vai nobubinot, ko viņš atkal grib. Bet vienkārši pieņem Dieva gribu, pieņem Viņu tāds, kāds Viņš ir, tāpat kā Viņš ir tevi pieņēmis tādu, kāds tu esi. Pieņem Dievu tāds kāds Viņš ir. Un nevis: “Nu es, Dievs, pieņemu Tevi tādu, kāds Tu esi ar visiem saviem trūkumiem,” bet Dievs ir ideāls, un tu esi nepilnīgs, un tev liekas, ka Dievs varētu būt nedaudz savādāks, tāds kā es, kā es domāju. Domā tā, kā Viņš domā! Nekurniet!

Tie ir kurnētāji, kas sūdzas par likteni un dzīvo savās kārībās [..]. (Jūdas 1:16)

Dzīvo paši kārībās un pēc tam sūdzas par Dievu, rīkojas nepareizi, tas izraisa konkrētas emocionālas problēmas. Tie kas ir inkaunteros kalpojuši, no kurienes visas problēmas, jau bērnībā, sākot ar nepareizām dažādām rīcībām arī no vecāku puses, arī pašu rīcība, tas viss izraisa iekšējas kroplības, kas raisa iekšēju diskomfortu, nepareizu rīcību, sabojā pat dzīvi. Pat tad, kad mēs esam bagāti, kļūstam par miljonāriem, pat tad tas neatrisina šo problēmu, tu neesi piepildīts, tu neesi laimīgs, šis tukšums tev seko. Dzīvo kārībās un pēc tam sūdzas par likteni. Tāpēc nevajag sūdzēties par to, par ko pats esi atbildīgs. Tev nav jāsūdzas par to, ko tu pats esi greizi nolaidis. Ja atgriežamies pie tās tēmas par līderiem, ar grupiņu cilvēkiem kā mēdz notikt, kādam līderim sakāpa galvā un sāka slikti uzvesties, pirmā pazīme jau ir, ka viņš savus cilvēkus nerāda mācītājam, viņš nerāda nevienam. Man ir cilvēki, bet nevaru tev rādīt, ka nesabojā. Un viņi sūdzas, paši dzīvo nepareizu dzīvesveidu, pašiem ir iekšējas problēmas un, lai attaisnotu sevi, viņi saka: “Nē, mācītājs nepareizi runā,” un sola zilus brīnumus. Kad cilvēks ir jauns, tikko nācis pie Dieva, huligāni kļūst par normāliem cilvēkiem, tad paliek kārīgi. Tad cilvēki runā, lai attaisnotu savu nepareizo rīcību, lūk, kāpēc svarīgi ir ieklausīties, ko saka tomēr vesels vadītājs, mācītājs utt. “Vai, kad dzīvoju bez Dieva, varēju ar tādām lietām nodarboties un man bija tāda nauda, bet tagad viss jādara godīgi.” Dariet visu bez kurnēšanas!

“Aizliegts kurnēt” – to esot izkāris pie sava dzīvokļa durvīm pāvests Francisks. Viņš to bija saņēmis dāvanā no kāda itāļu psihoterapeita 2013. gadā. Šis ārsts bija ietekmējies no pāvesta runām un grāmatām, un viņš bija uzdāvinājis viņam šo uzrakstu, pat negaidīja, ka pāvests to pieliks pie durvīm, Lūk, ko saka šis ārsts, zem virsrakstiņa “Aizliegts kurnēt” apakšā bija ar mazākiem burtiem paskaidrojums: “Aizliegts kurnēt! Pārkāpēji tiks pakļauti upura sindromam (visi citi vainīgi), kas pasliktinās garastāvokli un mazinās spēju atrisināt problēmas, līdz ar to gribas teikt, ka, koncentrējot uzmanību uz kurnēšanu, cilvēks novērš uzmanību no savu problēmu risināšanas, līdz ar kurnēšanu tiek pazaudēts laiks savu problēmu risināšanai, tāpēc ir jākoncentrējas uz to, ko varam darīt, lai uzlabotu mūsu dzīves kvalitāti.” Āmen.

Mācītāja Mārča Jencīša sprediķi “Ko Bībele saka par kurnēšanu?” pierakstīja un rediģēja draudzes “Kristus Pasaulei” redakcija

Comments