TEKSTA MATERIĀLI‎ > ‎Svētrunas‎ > ‎

Kauns

Publicēja 2018. gada 3. jūl. 20:53Līga Paņina
Ziņas datums 04.07.18.

Šodienas svētrunas tēma – “Kauns”. Kāpēc mums ir kauna jūtas un ko ar tām darīt?

Dāvids no savām ganībām, ziņkāres vadīts, pretēji tēva un brāļu gribai, ieradās kaujas laukā, kur viens goliāts pastaigājās pa izraēliešu rindām un tos izaicināja. Visa profesionālā izraēliešu armija drebēja un nespēja pieņemt izaicinājumu, jo bija nobijušies. Kad Dāvids ieradās šajā kara laukā, brāļi teica, ka viņš ir ieradies, lai paskatītos kara darbību. Viņam bija kauns par to, ko viņš redzēja. Dāvidam bija kauns par Izraēlu, bija kauns par tādu mīkstmiesīgu armiju, bija kauns par tiem cilvēkiem, kam bija tik maza ticība. Viņš nebija profesionāls kareivis, viņš bija jaunietis, kurš darīja nicināmu darbu, ko ģimenēs darīja tikai jaunākie – viņš bija gans. Viņa vecākie brāļi bija karotāji, dienēja armijā. Kad Dāvids ieraudzīja viņu ticību un kādā viņi bija stāvoklī, viņam kļuva kauns.

Kauns ir normāla Dieva dota izjūta. Dievs to tā ir cilvēkā iekārtojis. Dievs ir radījis cilvēku ar kauna jūtām, ar mērķi, lai mēs spētu uzvarēt, lai mēs spētu pareizi virzīties, pareizi rīkoties attiecībā pret Dieva vārdu, uzvarēt savā ticības dzīvē un kalpošanā. Kauns ir normāla izjūta. Taču kauns ir izjūta, kas ir jāpakļauj prāta analīzei un savai gribai. Mums ir jānovērtē, vai šī izjūta ir pareiza, vai sakropļota, nepareiza, jo kauns var būt dažāds. Var būt veselīgs un neveselīgs kauns. Tas ir jāanalizē un ar savu gribu jāpieņem lēmums, un jādod komanda savai miesaI rīkoties pareizi, to pārvarot vai tai paklausot.

Septiņpadsmit gadu vecumā es bieži lietoju alkoholu. Pēc tam šī parādība jau bija ikdiena. Narkotikas, alkohols – tā bija mana ikdiena. Viens no iemesliem, kāpēc es pusaudžu vecumā lietoju alkoholu, bija kauns. Iespējams, tieši tāpat ir ar tevi. Viens no iemesliem, kāpēc alkoholiķis kļūst par alkoholiķi, ir kauna izjūta. Ir tāds teiciens: „kunga dūšā”. Tad, kad cilvēks ir iedzēris, viņš pēkšņi jūtas brīvāks, kauns kaut kur pazūd, un cilvēks sāk darīt nejēdzīgas lietas. Ja ir neveselīga kauna izjūta, cilvēks nespēj darīt pareizas un veselīgas lietas, nespēj gūt panākumus dažādās dzīves jomās. Un viens no risinājumiem ir šņabis, alus un tālāk jau narkotikas. Dažādām atkarībām ir dažādi iemesli, un viens no tiem ir kauns. Ja es par sevi padomāju, tad padsmit gados skaidrā aiziet uz diskotēkām man bija nereāli. Vai redzi paralēles ar savu dzīvi? Ir bijušas reizes, kad vietām, kur notiek izklaides, skan mūzika un ir savākusies attiecīga publika, es skaidrā nespēju pat tuvumā rādīties. Es tikai tad varēju, kad biju dzēris. Man bija neveselīga kauna izjūta. Bija lietas, ko es varēju darīt tikai tad, kad biju iedzēris. Tu zini bravūrīgos jauniešu barus, kuri ir bravūrīgi ar muti, un visa tā seksuālā izglītība, bet tad, kad viņi reāli ir kopā ar meiteni, kad reāli nonāk situācijā, kad var taisīt lielo seksu, viņiem ir kauns, viņi pat to nevar. Tāpēc viņi dzer. Daudziem cilvēkiem nav iespējams normāls sekss bez alkoholu. Viņi nav brīvi. Ja es par sevi padomāju, tad man bija tieši tāpat. Man atmiņā ir kāda klasesbiedrene, kura savā ziņā bija paraugskolniece – izskatīga, kārtīga. Mēs ar draugu vienreiz uzzinājām, ka šī meitene un viņas draudzene ir pieejamas, ar viņām var kaut ko sarunāt un izdarīt. Mēs ar draugu viņas uzaicinājām satikties, un tas notika pie viņas draudzenes mājās. Es ar savu draugu un abām meitenēm bijām viņas mājās. Savos septiņpadsmit gados es domāju, ka tas būs kruti, ka man būs meitene. Vesels piedzīvojums. Bet kur sākās problēma? Izrādījās, ka šī meitene patiešām bija dabūjama! Mēs jau noklājām virtuvē uz grīdas segu, viņa man nogūlās blakus. Maksimums, ko es spēju izdarīju, – uzliku roku un noglaudīju viņas kaklu. Manam draugam otrā istabā gāja labāk. Viņš bija sieviešu kolekcionētājs un tāpēc gudrāks šajos jautājumos. Viņš ieveda mani šajā pasaulē. Es gulēju šai meitenei blakus un man bija tāds kauns. Kur nu vēl noģērbt drēbes, kaut ko no sevis parādīt, pateikt. Mēs tā arī tur viens otram blakām nogulējām. Liela daļa cilvēku skaidrā prātā nespēj nodarboties ar seksu. Citiem atkal ir cita fāze, kad vispār nav kauna izjūtas, viņi var pliki pa ielām staigāt.

Man sešpadsmit gados bija gari mati, un vienreiz es kaut kur devos, un man pretī nāca meitenes un teica, ka es esot tā kā no „Modern Talking”. Es esmu skaists, es domāju. Man pievērš uzmanību. Viņa pēc tam bija uzzinājusi, kas es esmu, un mani atrada. Viņa gribēja ar mani iepazīties. Mēs satikāmies. Bijām citā pilsētā. Ar viņas draudzenēm bija mani draugi. Mēs atkal kaut ko bijām sev noklājuši apakšā. Viņa bija ar mieru taisīt lielo seksu. Nogūlāmies viens otram blakus, un man atkal bija kauns. Nekur tāli jau netikām, tikai pabučojāmies. Ne viņa, ne es nevarējām pārvarēt elementāru kaunu. Paldies Dievam, ka to nevarējām. Tieši kauns bija viens no iemesliem, kāpēc es dzēru. Kad mums bija šņabis, tad mani draugi bija ar meitenēm, bet es biju pie pudeles. Kad alkohols bija iedzerts, tad kājas cēlās ļoti augstu, piemēram, pa afišu stabiem un ceļa zīmēm. Kad iedzēru, es kļuvu ļoti drosmīgs, un ar mani bija traki un bīstami. Bet no rīta pamostoties es neatcerējos, ko esmu darījis, vai arī man bija kauns, ka es kaut ko tādu varēju izdarīt.

Kauns ir normāla Dieva dotas izjūta, kas jākontrolē ar savu prātu un gribu, balstoties Dieva vārdā. Mēs tikko noskaidrojām, ka par alkoholiķi var kļūt kauna dēļ. Varbūt tu tajā saskatīji sevi? Varbūt tev ir cits stāsts. Katram ir savs stāsts.

Zaudējuši kauna jūtas un sākuši nodoties izvirtībai, sagandēdami savu dzīvi ar visādiem netiklības darbiem un mantkārību.” (Efeziešiem 4:19)

Kauna izjūta var būt nepareiza, sakropļota, un tas ir bezdievības rezultāts. Tas notiek tad, ja nav vadlīniju, tiek pārkāpti morālie baušļi un nav Svētā Gara. Ja bērnībā vecāki nav pareizi audzinājuši, bet to darījuši vardarbīgi vai vieglprātīgi, ja par maz ir bijusi aprūpe, tas traumē bērnu un rada viņā nepareizu kauna izjūtu. Ja tev no kaut kā ir kauns, tas nenozīmē, ka tev tas NAV jādara. Un ja tev no kaut kā nav kauns, tas nenozīmē, ka tev tas IR jādara. Tu nevari vadīties tikai pēc šīs izjūtas. Tev saskaņā ar Dieva vārdu un savu prātu ir jāizanalizē kauns. Vai tava izjūta atbilst Dieva vārdam, vai tev tā rīkoties vai nē? Veselīgs kristietis sevī ir ieaudzinājis pareizu kauna izjūtu, un tad viņš var vadīties arī no tās, tajā pašā laikā neaizmirstot par galvu un par Dieva vārdu.

Mēs tikko pieskārāmies sieviešu un vīriešu jautājumam, seksa jautājumam. Varbūt tu esi bijis precējies un tagad vairs neesi, varbūt tu dzīvo ārpuslaulības attiecībās, jebkurā gadījumā šādiem cilvēkiem ir sekss. Ja tu vari mīlēties tikai tumsā, tā ir problēma – neveselīga kauna izjūta. Tas nozīmē, ka tu kaunies par savu izskatu, tu kaunies par to, ko teiks tavs partneris. Ja tev obligāti vajag tumsu, tad tā ir nopietna problēma. Tas vairāk attiecas uz laulātiem cilvēkiem. Ja tu spēj mīlēties tikai misionāru pozā (sieviete apakšā un vīrietis virsū), tad tā ir problēma. Galvenais – neskatīties, neko lieku nedarīt, klusumā, obligāti tumsā un sega pāri. Ātri visu izdara un pēc tam vēl nokaunās. Šāds kauns var pazudināt tavu laulību, attiecības un pat mīlestību. Tā ir sakropļota, nepareiza kauna izjūta, kas ar prātu ir jākontrolē, jālauž sevi un jādara pareizas lietas. Vīrieši mīl ar acīm, sievietes mīl ar ausīm. Pēc Dāga Hevarda Milla teorijas sieviete vienmēr ir vainīga. Man gan ir cita teorija. Es lasu viņa grāmatas, un tur ir rakstīts: ja vīrietis pārkāpj laulību vai nekalpo Dievam, vainīga ir sieviete.

Cilvēku vidū ļoti bieži ir sastopama izkropļota un nepareiza kauna izjūta, kas ved uz dažādām problēmām laulībā un arī citās dzīves sfērās.

Pusaudža vecumā un arī vēlāk man bija nepareiza kauna sajūta, piemēram, poliklīnikā, ejot pie zobārsta vai kāda cita ārsta uz pārbaudēm. Uzgaidāmajā telpā parasti garā rindā sēdēja tantes un onkuļi. Es zināju, ka, iestājoties rindā, pareizi būtu jautāt: “Kurš no jums ir pēdējais?” Man bija kauns to jautāt. Es kā tāds muļķītis apsēdos un domāju pie sevis: “Diez, kurš no šiem cilvēkiem rindā varētu būt pēdējais?” Maliņā ierāvies tā arī sēdēju. Man mierīgi citi varēja iet garām, jo es nezināju, kurš rindā ir pēdējais. Tā bija mana problēma – pajautāt, kurš rindā ir pēdējais. No kurienes tas viss? Atceros, ka man bija kauns arī no savas mammas. Ja mamma nāca līdzi uz skolu, es darīju visu, lai viņa tomēr nenāktu. Pirmajā klasītē gan vēl ar to nebija problēmu. Atceros, kā pirmajā klasē mamma mani veda uz skolu, un es jutos lepns par sevi, jo jau pratu lasīt un zināju dažus vārdus krievu valodā. Pēc tam, laikam ejot, vienaudžu iespaidā sāku no mammas kaunēties. Redzēju, ka mani skolasbiedri nāca uz skolu bez vecākiem. Es nevēlējos, lai mani sauktu par memmes dēliņu, tāpēc sāku no mammas kaunēties. Pēc ilgāka laika es vairs nevēlējos mammai pat pieskarties. Man vienkārši bija kauns. Tā bija neveselīgi parādījusies kauna izjūta agrā vecumā, kas izveidojusies vienaudžu iespaidā. Ja tev nav Dieva vārds un apkārt nav normāli cilvēki, kas spēj normāli izskaidrot dažādas lietas un vadīt, tad veidojas nepareizas kauna izjūtas, kas bojā visu dzīvi. Tu vairs nespēj neko patstāvīgi izdarīt.

Atceros vēl kādu momentu no savas dzīves, runājot par kaunu. Iespējams, tu sākumā nesapratīsi, kāds tam ir sakars ar kaunu. Mani bērni, Betija un Jānis, vienā jaukā dienā pazuda. Abi ar sievu gaidījām viņus mājās. Neatgriezās nedz pusdienlaikā, nedz vakarā, nedz arī naktī. Sākām viņus meklēt un zvanīt paziņām. Noskaidrojām, ka abi redzēti pie kāda palaidņa puikas, kura mamma spēlē azartspēles. Šai sievietei iedodot divus latus, varēja pie viņas pārnakšņot. Kāpām ar sievu mašīnā un braucām bērnus meklēt. Kad nokļuvām līdz šīs mājas pagalmam, redzēju ka Betija ar Jāni nāk pretī, netīšām uzskrienot man virsū. Ko es darīju? Abiem iesitu pa pļaukai un vedu uz mājām. Šodien es pie sevis domāju: “Kāpēc es tā izdarīju? Kāpēc es nevarēju mīļi aprunāties un pažēlot? Kāpēc vajadzēja sist pļauku?” Es nesaku, ka mana rīcība bija pilnīgi slikta, jo bērnam arī jājūt, ka ir nepaklausījis. Kāpēc es pacēlu roku pret viņiem? Vai nevarēju rīkoties citādāk?

Lūk, nākamā epizode, kas izskaidro manu rīcību. Kad biju 16-17 gadus vecs, man mājās bija jābūt līdz vienpadsmitiem vakarā, taču reiz es ierados pusnaktī. Tolaik dzīvoju ceturtajā stāvā, divdesmit pirmajā dzīvoklī. Kopā ar mani un mammu dzīvoja arī patēvs, un viņš mēdza aizslēgt durvis, ja laicīgi neierados mājās. Tāpat arī viņš durvīs no iekšpuses atstāja atslēgu, lai es no ārpuses tās nevarētu atslēgt. Lai tiktu mājās, man nācās zvanīt pie durvīm un visus modināt. Parasti, pienākot pie durvīm, mēģināju pats tās atslēgt ar savām atslēgām, taču nesekmīgi. Es sēdēju uz kāpnēm pusi nakts, jo man bija bail zvanīt pie durvīm. Daudzas rezes gan es saņēmos piezvanīt, un mani ielaida iekšā. Parasti patēvs kaut ko nobubināja. Dažkārt atslēga durvīs nebija atstāta, un es pats varēju klusām tās atslēgt. Kavēju gan es regulāri. Viena šāda reize bija ļoti īpaša. Biju alkohola reibumā, un pulkstens jau bija ap diviem naktī. Lai gan biju reibumā, man vienalga vajadzēja saņemties piezvanīt pie durvīm. Aptuveni stundu pastaigājos pa kāpņu telpu, taču biju tik noguris, ka gāju vien zvanīt pie durvīm. Ieejot dzīvokļa koridorī, priekšā stāvēja patēvs. Viņš teica: “Uzpūt!” Sākumā stostījos, taču pēc tam uzpūtu. Dabūju no patēva tādu pļauku, ka iekritu drēbju skapī. Nākamajā dienā vajadzēja iet uz mammas dārzu uzrakt zemi. Ņēmu lāpstu, raku, bet mana galva tajā brīdī bija kā spainis. Es pat vēmu, jo man bija gan paģiras, gan smadzeņu satricinājums. Cik atceros, mamma toreiz mani aizstāvēja, bubinot uz patēvu.

Tagad varam savilkt paralēles šim un iepriekšējam atgadījumam. Kāpēc es savējiem sadevu pa ausīm, kad viņi aizbēga no mājām? Tāpēc, ka tā vecāki rīkojās pret mani. Es iesitu viņiem pļauku, jo uzskatīju, ka tā ir pareiza rīcība. Lūk, tādas ir izveidojušās manas iekšējās jūtas, arī kauns. Es darīju pēc vislabākās sirdsapziņas to, kas man likās pareizs. Cilvēki ļoti bieži rīkojas pēc labākās sirdsapziņas. Parasti cilvēki mēdz teikt: “Seko savai sirdsbalsij!” Neseko savai sirdij! Ja sekosi sirdij, nonāksi problēmās, nepatikšanās un pat ellē. Seko Kristum! Tad, kad tu seko Kristum, tevī veidojas pareizas izjūtas, un tad tu vari sekot sirdij. Ja tu seko Kristum, tu vari saprast to, kas ir pareizs un kas nepareizs, arī runājot par kaunu. Mēs tikko noskaidrojām to, ka kauna jūtas var būt stipri izkropļotas. Pēc tām vadoties, mēs darām nepareizas lietas, kas nes nepareizas sekas mūsu dzīvē.

Gudrs dēls iepriecina savu tēvu, bet nesapratīgs cilvēks ir savai mātei kauns.” (Salamana pamācības 15:20)

Par ko mātei ir kauns? Viņai ir kauns par savu dēlu. Saistībā ar šo Rakstu vietu vēlos tev pastāstīt par trīs kauna veidiem:

1. Kauns par sevi, par kādām savām morālām darbībām vai domām.

Tev par sevi ir kauns. Tu kaut ko dari morāli nepareizi vai arī tu dari pareizi, bet tev par to ir kauns. Vai ir normāli kaunēties par saviem vecākiem, kad viņi atnāk uz skolu? Vai ir pareizi kaunēties par savu mammu un tēti, ja viņi ir pilnīgi normāli vecāki? Tā nav normāla kauna izjūta. Vai ir normāli kaunēties par savu draudzi tikai tāpēc, ka kādam tā nepatīk? Arī tās nav pareizi, un tas nenāk no Dieva. Tās ir izjūtas no elles, kas liek kaunēties par savu mācītāju vai draudzi. Ar tām ir jātiek galā.

2. Kauns par citiem.

Dāvidam bija kauns par savu tautu, Israēlu. Viņam bija kauns par Israēla armiju. Man kā kristietim, mācītājam, Dieva bērnam un kā daļai no visas Latvijas draudzes bieži ir kauns tieši par Latvijas draudzi. Kad es redzu, kā cilvēki reaģē uz dažādām situācijām un to, ka draudzes ignorē faktu, ka tām ir jāiet pie cilvēkiem un jāaug, manī rodas kauna izjūta. Kad draudžu līderi atgrūž faktu, ka mums ir nepieciešama vienotība, man par to ir kauns. Man ir kauns arī par to, ka esam tik aprobežoti un nesaprotam, ka Latvija ir mūsu pašu rokās.

Man ir kauns par to, ka cilvēki nedz saprot, nedz grib saprast to, ka mums ir jāsaka sava balss. Tā vietā viņi to visu atstumj. Šī ir pareiza kauna izjūta, kauns par citiem. Ko man ar to darīt? Ja man ir kauns par šo visu, tas vēl nenozīmē, ka man būtu jāatstumj draudze. Man no savas puses ir jādara viss, lai šī situācija izmainītos. Lūk, kas ir kauns par citiem, Latviju un to, kas šajā valstī notiek! Reizēm, kad es redzu to, kādus lēmumus pieņem mūsu valdība, man tiešām paliek kauns. Ja tu seko līdzi ziņām un tam, kas pagājušajā nedēļā internetā bija redzams, tad tu sapratīsi, par ko es runāju. Man par to visu ir kauns. Es nekad par to publiski nerakstu un nerunāju, it sevišķi, ja ir iesaistīti kādi kristīgie līderi, bet man par to bija kauns. Man ir kauns par to visu attaisnošanos, ko es redzēju. Man ir kauns par šādiem kristiešu līderiem. Kāpēc man ir kauns? Tāpēc, ka es esmu viens no visiem! Mēs kā draudze esam daļa no Kristus draudzes Latvijā. Ja viena draudze Latvijā cieš, tad visas cieš līdzi.

Antonīms vārdam kauns ir lepnums un sajūsma. Es runāju par pozitīvu lepnumu. Piemēram, pāris gadus atpakaļ Brūveru brīvdienu pasākumā Gaujā pie Velnalas, kurā peldējāmies, kāds no pasākuma dalībniekiem slīka. Draudzes loceklis Arvis šo dalībnieku izglāba. Vai viņa sieva lepojas ar to? Jā! Arī es varu lepoties, jo zinu, ja tuvumā ir Arvis, tad ir drošības izjūta un lepnums, jo, lūk, ir cilvēks, kurš nekad nepievils. Ja kādam būs problēma, viņš noteikti iestāsies. Lūk, tas ir antonīms kaunam! Var kaunēties glābt cilvēku, un var par to nekaunēties.

Tev noteikti blakus ir kāds cilvēks, par kuru tev ir kauns. Tāpat tev blakus ir arī cilvēki, ar kuru klātbūtni tu lepojies. Vai tu esi lepns par savu mammu, tēvu un draugiem? Vai tu vari pateikt, ka esi lepns par to, ka dzīvo Latvijā? Droši vien viegli nebūs. Bet, vai zini? Mum ir jābūt lepniem par to, ka mums ir sava valsts, tauta un vieta, kur var elpot un dzīvot. Ar to vien lepoties ir grūti, vēl kaut kas jāmaina iekšējās izjūtās par šo visu.

Lūk, kāds piemērs! Kad mēs dodamies ceļojumos pa Eiropu, parasti, runājot ar ārzemniekiem, izskan jautājums: “Where are you from?”, uz kuru seko atbilde: “I’m from Latvia.” Dažkārt cilvēki atbild: “Oh, Russia!” Nekad vēl neviens ārzemēs nav sapratis to, kas ir Latvija. Es neatceros nevienu sarunu Eiropā, kurā kāds būtu teicis, ka zina, kas ir Latvija. Citi domā, ka mēs esam no otra pasaules gala. Brīžiem tiešām šķiet, ka ērtāk būtu atbildēt: “I’m from Russia, my daddy is Putin.” Ja mēs salīdzinām krieviski runājošos cilvēkus un tos, kas ir daļēji prokremliski, viņi ar lepnumu var pateikt, ka, lai arī dzīvo Latvijā, viņu piederība patiesībā ir Krievijai. Šie cilvēki lepojas ar to, kam viņi pieder patiesībā. Lai kāds arī būtu Putins un Krievijas politika, ja tu piederi pie šīs tautas, tad patiesībā tev ir ar ko lepoties.

3. Kauns kā apzīmējams kaut kādām darbībām.

Ir bieži dzirdēta frāze: “Par to ir jākaunās.” Piemēram, ja kāds pārkāpj laulību, aprunā vai kaut ko nozog. Šajā gadījumā kauns ir apzīmējums kaut kādām morālām, nepareizām darbībām, un reizēm arī pareizām. Kad runa ir par kaunu, tev jāsaprot, par ko tu kaunies un kāpēc. Tāpat arī ir jāanalizē tas, vai šī izjūta ir pareiza un laba, kā arī ir jākāpj pāri kaunam un jādara pareizas lietas. Ja tev nav kauns par nepareizām lietām, lūdz Dievu, lai tev kaut nedaudz šī kauna izjūta parādītos. Piemēram, ja tev nav kauns par izvirtību, tad ir jāpadomā par to, lai šī sajūta tevī kaut nedaudz veidotos.

Sievas ir lepnas un sajūsmā par stipriem vīriem. Viņiem nav obligāti jābūt muskuļotiem, bet gan stabiliem, tādiem, kas spēj gādāt par ģimeni. Tādu vīru priekšā sievas labprātīgi rāpos uz ceļiem. Ja vīram prātiņā viss ir otrādi, tad pašam vien būs uz ceļiem jārāpo sievas priekšā un jālūdz žēlastība. Esi īsts vīrs, un tad sieva tevi dievinās! Āmen. Esi īsta sieviete, un arī vīram tad tevi būs vieglāk mīlēt un kļūt par to, kam Dievs viņu ir paredzējis!

Un es ierados pie jums nespēkā, bailēs un lielā nedrošībā.” (1. Korintiešiem 2:3)

Pāvilam bija negatīvas izjūtas kalpošanā. Vai tu esi gājis ielu evaņģelizācijā? Vai tev sākumā bija bailes, kauns un nedrošības izjūta? Pāvilam bija. Bet vai viņš apstājās? Nē! Viņš ieradās Korintā ar visām negatīvajām izjūtām. Tātad normāla kauna izjūta ir normāla parādība. Ir labi, kad tu ar prātu to analizē un kāp pāri, līdz ieaudzini sevī pareizas izjūtas. Ja tev ir kauns kaut ko darīt, tas nenozīmē, ka tas nav jādara. Tāpat, ja tev nav kauns kaut ko darīt, tas nenozīmē, ka to vajag darīt.

Kāpēc ir kauns?

Šodien mūsu draudzē bija saderināšanās. Nedēļu pirms kāzām es konsultēju jaunlaulātos. Šajā konsultācijā es izstāstu dažādus trikus. Diezgan daudz es runāju arī par seksu. Es izstāstu dažādas lietas, kuras ir ļoti svarīgi zināt. Ir bijušas arī tādas situācijas, kad pāris uzreiz atbild: “Mēs jau paši visu zinām, mēs jau esam lieli.” Pēc tam paklausoties, ko viņi mājās dara, man paliek kauns. Man paliek kauns par to, ka tā var mājās dzīvot. Es pastāstu elementāras lietas par to, ko vajag un ko nevajag. Pēc tam visi kā viens saka: “Man nekad mūžā neviens neko tādu nav stāstījis, nedz mamma, nedz tētis, nedz arī kāds cits.” Vai tas ir normāli, ka meitene, kurai sākušās mēnešreizes, skraida pārbijusies pa māju, jo mamma par to vienkārši nav izstāstījusi? Ir gadījumi, kad cilvēki, redzot asinis, mēģina izdarīt pašnāvību. Stāstīt saviem draudzes cilvēkiem, kurus es laulāju, svarīgas un arī intīmas lietas par kopdzīvi, ir mans pienākums Dieva priekšā, jo es uzņemos par viņiem atbildību.

Pirms kāda laika svētdienas dievkalpojuma sprediķis bija par seksualitāti. Vai tu domā, ka man ļoti patīk stāvēt priekšā un par to visu tik detalizēti stāstīt? Arī man ir kaut kāda kauna izjūta, taču es apzinos, ka tā nav no Dieva, un man par šo tēmu ir jārunā. Pretējā gadījumā tā būs mana atbildība, ka cilvēki darīs nepareizas lietas, un beigās viss būs galīgā ķīselī.

Ko darīt ar kauna izjūtu?

Tev ir prāts un griba. Lūk, piemērs par Pāvilu. Pāvils Korintā ieradās nespēkā, bailēs un nedrošībā, taču viņš šīs emocijas pārvarēja Dieva spēkā.

Es īsā laika posmā esmu uzrakstījis divus publiskus rakstus. Viens raksts bija par krievu valodu mūsu tautas lūgšanu sapulcē, kas norisināsies otobrī. Otrs raksts ir ne tik glaimojošs krievu valodai, taču tajā es neaizstāvu ne vienu, ne otru viedokli. Pēc pirmā raksta publicēšanas es saņēmu pretenzijas no latviešiem, taču pēc otrā raksta publicēšanas – no krieviem. Izskanēja pat jautājums: “Kāds ir Mārča Jencīša politiskais virziens?” Es nestāvu ne austrumu virzienā, ne rietumu virzienā! Esmu par neatkarīgu, demokrātisku Latvijas Republiku. Es neesmu ne par Krieviju, ne par Eiropas diktatūrām, kas uzspiež savas vērtības. Mums pašiem ir savas vērtības. Es neesmu neviena pusē. Esmu par brīvu Latviju! Kad es pats veidoju rakstus, es vienmēr aizstāvu kristīgo viedokli. Es aizstāvu draudzi un Dieva viedokli. Kādā reizē varu aizskart krievus, citā reizē latviešus. Un ikreiz pēc publikācijas ir tādi, kas apgalvo, ka esmu iestājies par viņiem un ir gatavi sadarboties. Bet patiesībā es neesmu ne par vienu, jo man vissvarīgākās ir kristīgās vērtības un brīva Latvija. Es atbalstu sadarbības un savienības, bet ne paverdzināšanu un izvarošanu. Latvieši vienmēr ir karojuši visos karos, vai nu vienā pusē, vai otrā pusē.

Otrā pasaules karā brālis gāja pret brāli, dēls pret tēvu, tēvs pret dēlu. Viens bija sarkanajā armijā, otrs bija Vācijas armijā. Viņi satikās kaujas laukā un karoja viens pret otru. Ja tu kaut kas gribēji būt, tev bija jāpieslejas vienai no šīm varām. Šobrīd Latvijā ir līdzīga situācija. Ja tu gribi kaut kas būt un vēlies, lai tev ir kaut kādas iespējas, tad tev jāpieņem Rietumu kultūras vai, vienkāršāk sakot, jābūt “Saskaņā” vai “Vienotībā”, jo mazās nacionālās partijas nav ietekmīgas. Un to dara arī latvieši – atbalsta “Saskaņu” vai “Vienotību”. Kur paliek mūsu vērtības, mūsu zeme un tauta? Vai nav kauns, ka jāliec mugura viena vai otra priekšā? Man ir! Un tad rodas dilemma, ko rakstīt, par ko iestāties un par ko kaunēties. Viss galu galā ir ļoti vienkārši man ir Bībele, man ir galva, un man ir griba. Neatkarīgi no izjūtām es darīšu to, ko saka Dieva vārds.

Kad Ādams un Ieva bija baudījuši Dieva tuvumu un pēc tam sagrēkoja, viņi paslēpās no Dieva. Un, lūk, ko viņi saka:

Tas atbildēja: "Es dzirdēju Tavu balsi dārzā, un mani pārņēma bailes, jo es esmu kails, un es paslēpos." (1. Mozus 3:10)

Cilvēks tika radīts bez kauna izjūtas. Tāpat kā zīdainis nezina, kas ir kauna izjūta. Tā rodas vēlāk no nepareizas audzināšanas un dažādiem apstākļiem, kas nav dievišķi. Grēka rezultātā ir ienācis kauns mūsu vidū. Arī kauns no Dieva un kauns liecināt cilvēkiem par Dievu. Padomā, vai šī izjūta ir jāpakļauj vai jāpakļaujas tai? Ja tev ir kauns kalpot un uzņemties atbildību, vajag padomāt, vai tas ir no elles, vai debesīm. Tev pašam jāizvēlas, kā rīkoties un kādas izjūtas audzināt sevī.

Jo ir rakstīts: redzi, Es lieku Ciānā izredzētu dārgu stūra akmeni, un, kas tic uz Viņu, nepaliks kaunā.” (1. Pētera 2:6)

Ja caur Ādamu un Ievu pasaulē ir ienācis neveselīgs kauns, tad caur Kristu tu esi spējīgs to savākt, savaldīt un kontrolēt.

Un raudzīsimies uz Jēzu, ticības iesācēju un piepildītāju, kas Viņam sagaidāmā prieka vietā krustu ir pacietis, par kaunu nebēdādams, un ir nosēdies Dieva tronim pa labai rokai.” (Ebrejiem 12:2)

Jēzus izcieta kaunu pie krusta, tāpat kā Viņš paņēma tavas slimības un tavu vājumu. Ja Ādams un Ieva atsvešinājās no Dieva kauna dēļ, tad caur Jēzu Kristu es varu vairs nekaunēties un nākt droši pie Dieva.

Bet bailīgajiem, neticīgajiem, apgānītājiem, slepkavām, netikļiem, burvjiem, elku kalpiem un visiem melkuļiem būs sava daļa degošā sēra uguns jūrā; tā ir otrā nāve." (Atklāsmes grāmata 21:8 )

Kauns nedrīkst būt iemesls nenākt pie Dieva. Jo bailīgajiem un kaunīgajiem būs sava daļa ellē. Ir cilvēki, kas nenāk uz draudzi, jo apzinās, ka nepareizi dzīvo. Viņiem liekas, ka vispirms jāatmet kaut kādas lietas un tad tikai var nākt. Viņi nenāk pie Dieva, jo jūtas necienīgi. Bet Jēzus ir paņēmis tavu kaunu pie krusta, un ir rakstīts, ka ikviens, kas nāk pie Viņa, nepaliks kaunā! Lielākā kļūda ir kauna dēļ vai grēku dēļ nenākt pie Kristus. Un ir apsveicami, ja cilvēki spēj iznākt priekšā un publiski lūgt grēku nožēlas lūgšanu, tikt pāri šai vainas apziņai.

Tad es dzirdēju stipru balsi debesīs saucam: "Tagad ir atnākusi pestīšana un mūsu Dieva spēks un valstība un Viņa Kristus vara, jo ir gāzts mūsu brāļu apsūdzētājs, kas tos apsūdzēja mūsu Dieva priekšā dienām un naktīm.”” (Atklāsmes grāmata 12:10)

Kauns ir daļa no sātana arsenāla, un ar to viņš apsūdz svētos. Tiem, kas pieņēmuši Jēzu kā savu Glābēju, tāpat reizēm gadās kaut ko sagrēkot. Un tā kauna izjūta, kas radusies grēka rezultātā, var atņemt vēlmi lūgt un tuvoties Dievam. Tā izjūta ir tik stipra, ka cilvēks var pārstāt apmeklēt draudzi. Velns ir apsūdzētājs! Viņš vienmēr tev radīs izjūtu, ka tu nevari nākt Dieva priekšā. Vienmēr atceries, ka ir gāzts mūsu brāļu apsūdzētājs! Velns caur šīm apsūdzībām, kas tev atnāk domās vai caur citiem cilvēkiem, atņem tev vienīgo iespēju mainīties – personīgas attiecības ar Dievu.

Tu vari justies apspiests, ejot uz draudzi un apmeklējot grupiņu, jo tev var šķist, ka no tevis gaida, lai tu būtu liels līderis, kas ved cilvēkus pie Dieva. Bet pašam tev neko negribas darīt, un tu sāc justies mazvērtīgs, un tev var sākt rasties kauns par to, ka nevari izdarīt tik daudz, cik citi veiksmīgi kalpotāji. Un velns lietos šo izjūtu tādā līmenī, ka tev vairs negribēsies nākt ne uz grupu, ne uz draudzi. Nekad neatstāj grupiņu šīs izjūtas dēļ! Vienīgā vieta, kur tu tiešām vari pacelties, ir regulāri būt Dieva klātbūtnē. Pirmais, ko velns tev grib nozagt, ir mīlestības pilnas attiecības ar tavu Debestēvu.

Tā kā mums ir liels augstais priesteris, kas izgājis caur debesīm, Jēzus, Dieva Dēls, tad turēsimies pie Viņa apliecināšanas. Jo mums nav augstais priesteris, kas nespētu līdzi just mūsu vājībām, bet kas tāpat kārdināts visās lietās, tikai bez grēka. Tāpēc pieiesim bez bailēm pie žēlastības troņa, lai saņemtu apžēlošanu un atrastu žēlastību, palīdzību īstā laikā.” (Ebrejiem 4:14)

Attiecībās ar Dievu ir jābūt normālam, veselīgam kaunam, bet ne tādam kaunam, kas sabojā tavu sarunu ar Dievu. Tas ir velns, kas tevi apsūdz, teikdams, ka esi necienīgs iet Dieva priekšā. Ir tikai viens iemesls, kāpēc tu nāc pie Dieva, un tā ir Jēzus krusta nāve un augšāmcelšanās. Ir tikai viens iemesls, kāpēc tu spēj dzīvot un darīt Dieva gribu – tavas personīgās attiecības ar Viņu. Un ja velns tev to nozog caur kauna izjūtu, tad tās patiešām ir beigas. Vienīgais, kas tev var dot spēku un pacelt, ir attiecības ar Dievu. Nekad neklausi velna balsij caur kaunu. Nekad nekaunies no Dieva!

Ir filma “Kokaīns” par Džordžu Jangu, reālu personību. Džonijs Deps, kurš tēlo viņu šajā filmā, pat apmeklēja Jangu cietumā. Viņš joprojām ir dzīvs, aptuveni 75 gadus vecs. Viņš ir izturējis savus termiņus, apžēlots un 2014. gadā iznāca no cietuma. 70. gados viņš bija viens no lielākajiem narkobaroniem Amerikā. Un filmā tiek atainots viņa ģimenes stāsts. Filmā skaisti attēlots, ka tēvs pie viņa atbrauc ciemos. Parādīta tiek grezna villa un dārgas automašīnas. Viņš savā dzīves laikā sapelnīja ap 100 miljoniem. Viņš visu to rāda tēvam, gribēdams zināt viņa domas. Sākumā viņš tēvam bija melojis par to, no kurienes tā nauda, teikdams, ka firma esot, kurā labi pelnot, bet tēvs caur masu medijiem par viņu jau zināja, ka ir saistība ar narkotikām un ticis arestēts. Jangu interesēja, vai tēvs viņu nosoda par to. Tēvs atbildēja, teikdams, ka respektē viņa lēmumu, ka tik un tā viņš ir viņa dēls, kuru apciemos un pieņems neatkarīgi no tā, ko viņš dara. Es tādu redzu Dievu, kā šo tēvu, kurš nebija veiksmīgākais cilvēks, jo bizness bija bankrotējis, bet viņš dzīvoja morāli pareizu dzīvi un savu dēlu atbalstīja. Es tādu redzu Dievu, jo Viņš tevi nenosoda. Tev, protams, būs veselīga kauna izjūta. Tas ir normāli, lai tu atšķirtu labu no ļauna. Vai tev kādreiz ir bijusi izjūta, ka Dievam ir kauns par tevi? Ir jāpārvar šī izjūta. Ja jau Jangam bija tik labs tētis, kāpēc viņš kļuva par narkobaronu? Viņš nebija slepkava, bet kurjers, kurš pārvadāja narkotikas no Kolumbijas uz Ameriku. Kad viņš tika arestēts un pret drošības naudu izlaists no cietuma, ziņās parādīja, ka viņš ir narkotirgonis. Viņš apciemoja savus vecākus, lai aprunātos un pēc tam dotos dzīvot uz Meksiku. Tēvs kā vienmēr bija saprotošs, bet māte piezvanīja policijai un nodeva savu dēlu. Viņa nodeva savu dēlu. Kad pēc ilgāka laika viņš atkal apciemoja savus vecākus, māte pa gabalu kliedza, ka viņš vairs neesot viņas dēls. Esmu dzirdējis pāris notikumu, kad vecāki atsakās no saviem bērniem un kaunās par to, ka viņi nāk uz draudzi “Kristus Pasaulei” un tic savādākam Kristum nekā reliģiozās baznīcās, kurās nemāca par to, kā veidot tuvas attiecības ar Dievu. Nav brīnums, ka Džordžs Jangs izauga tāds, jo māte rīkojās šādi, un tēvam bija jāpieskaņojas. Un tā izaug šādi cilvēki – atstumti, nepieņemti. Dievs nekaunas par mums. Viņš lepojas ar tevi.

Jo Es zinu, kādas Man domas par jums, saka Tas Kungs, miera un glābšanas domas un ne ļaunuma un ciešanu domas, ka Es jums beigās došu to, ko jūs cerat.” (Jeremijas 29:11)

Viņam nav ne ļaunuma, ne ciešanu domas par tevi. Ir vēl rakstīts, ka mēs esam Viņa acuraugs. Paldies, Tētiņ, par Tavu mīlestību, ka mēs bez bailēm varam nākt pie Tevis, pie Tava troņa, Kungs. Paldies, ka vienmēr esam gaidīti jebkurā laikā, vienalga kādā izskatā. Vienalga, ko es būtu darījis vai nedarījis, Tu vienmēr mani gaidi. Paldies, Tēti! Ja mums nav paveicies ar zemes vecākiem, ar draudzi, ar cilvēkiem, apstākļiem, valsti, kurā dzīvojam, vai ko citu, mums ir Dievs, kurš mūs vienmēr pieņem, vienmēr lepojas, vienmēr vada un māca. Slava Tev, Svētais Gars! Mēs mīlam Tevi, Jēzu Kristu. Mēs mīlam Tevi, Dievs! Un lai aiziet jebkādas neveselīgas kauna izjūtas. Sātan, vācies prom no mūsu emocijām! Un palīdzi, Dievs, ka mēs veidojam sevī veselīgas izjūtas un veselīgu kauna izjūtu, Jēzus Vārdā!

Baiļu nav mīlestībā, bet pilnīgā mīlestība aizdzen bailes, jo bailēm ir mokas; kas baiļojas, nav sasniedzis pilnību mīlestībā.” (1. Jāņa 4:18 )

Un tie abi cilvēks un viņa sieva bija kaili, bet tie nekaunējās viens otra priekšā.” (1. Mozus 2:25)

Caur Jēzu Kristu tu esi kails Dieva priekšā, bet bez kauna. Un, ja laulātie patiesi mīl viens otru, tur nav nekāda kauna. Ja tu patiešām mīli Dievu un pareizi visu izproti, tad nav jābūt kaunam, tikai veselīgai izjūtai, kas tevi vada pa pareizajiem ceļiem un brīdina.

Nāciet šurp pie Manis visi, kas esat bēdīgi un grūtsirdīgi, Es jūs gribu atvieglināt.” (Mateja 11:28 )

Ja tu esi grūtsirdīgs, apkrauts un nokaunējies, Jēzus saka: “Nāc pie Manis, Es gribu tevi atvieglināt!”

Mācītāja Mārča Jencīša sprediķi “Kauns” pierakstīja un rediģēja draudzes “Kristus Pasaulei” redakcija
Comments