Kas notika pie krusta?

Publicēja 2022. gada 6. sept. 12:43Elīna Ziediņa   [ atjaunināts 2022. gada 9. sept. 12:22 ]
Ziņas datums 06.09.2022.

Dievkalpojums nozīmē, pirmkārt, pielūgt Dievu, slavēt Dievu, pateikties viņiem. Otrkārt, saņemt no Viņa vārdu. Mēs šodien saņemsim ne tikai Dieva vārdu, bet arī motivāciju, kā realizēt Dieva principus dzīvē. Mēs ikviens, lietojot šos principus, varam gūt panākumus. Bet, pirmkārt, Marka evaņģēlija 8.nodaļas 36. pantā ir rakstīts:

Jo ko tas cilvēkam palīdz, ka viņš iemanto visu pasauli un zaudē savu dvēseli? (Marka evaņģēlijs 8:36)

Pirmkārt, ne politika ir pats svarīgākais, ne nauda ir pats svarīgākais, ne kas cits ir svarīgākais, bet vai tu personīgi pazīsti Kristu? Jo ko tas līdz, ka mēs iemantojam visu pasauli, bet zaudējam savu dvēseli? Es gribu iedrošināt un atgādināt, kā to saka Pēteris savā vēstulē:

Jo, kamēr esmu šinī mājoklī, es turu par savu pienākumu jūs modināt ar atgādinājumiem. (2. Pētera vēstule 1:13)

Viņš domā, kamēr viņš vēl dzīvo virs zemes, kamēr viņš nav atstājis šo zemi un iemantojis debesis, viņš modina ar atgādinājumiem. Modināt ar atgādinājumiem.

Kas tad notika pie krusta?

Pats svarīgākais, pats pamats, visas kristietības pamats ir ārkārtīgi liels spēks, Kristus upura spēks, Kristus nāves un augšāmcelšanās spēks. Kas tad notika pie krusta un kā šis notikums var ietekmēt mūsu dzīves?

Lūkas evaņģēlija 22. nodaļā ir aprakstīts, kā Jēzus mācekļiem deva vakarēdienu.

Un, maizi ņēmis, Viņš pateicās, pārlauza to un tiem to deva, sacīdams: "Tā ir Mana miesa, kas par jums top dota. To darait Mani pieminēdami!" Tāpat arī biķeri pēc vakarēdiena, sacīdams: "Šis biķeris ir jaunā derība Manās asinīs, kas par jums top izlietas.” (Lūkas evaņģēlijs 22:19-20)

Viņš deva maizi un vīnu. Viņi baudīja to šaurā lokā. Viņš pateicās, pārlauza, un tiem to deva, sacīdams: “Tā ir mana miesa, kas par jums dota, to dariet, mani pieminēdami.” Esmu dzirdējis, ka cilvēki reizēm saka, es baudīšu vakarēdienu, dzeršu šo vīnu un baudīšu šo maizīti, kas simbolizē Kristus miesu, Kristus asinis. Draugi, tās nav Kristus asinis, un tā nav Kristus miesu. Tā ir parasta maize un vīnogu sula, sula tāpēc, ka ir tāds paradums kādās draudzēs, ka mācītājs izdzer to vīnu, kas paliek pāri. Gadās tā, ka pēc tam gribās vēl, tāpēc ir vīnogu sula, vīnogu produkts. Tās nav ne asinis, tā nav ne miesa, bet caur to mēs pieminām to, ko darīja Kristus, lai kaut reizi mēnesī mēs atcerētos šo notikumu. Tas būtu jādara ikdienā. Un tomēr Jēzus to ir iedibinājis, lai mēs to pieminētu un atcerētos īpaši šajā laikā, šajā dienā, kad mēs baudām vakarēdienu.

Kas tad notika pie krusta?

Jēzus pie krusta nomira un augšāmcēlās. Dievs sūtīja savu Dēlu, jeb Dievs nāca cilvēka miesā, nomira pie krusta, trīs dienas bija kapā un augšāmcēlās. Un ikviens, kas tam tic, kas tad notiek viņa dzīvē? Ko tas nozīmē?

Tādēļ, ja kas ir Kristū, tas ir jauns radījums [..]. (2. Korintiešiem vēstule 5:17)

Pats lielākais brīnums nav miesas dziedināšana, tas nav, ka kāds ir izlauzies politikā vai izlauzies no kādas finansiālas problēmas un kļuvis bagāts. Pirmkārt, jauna sirds, jauns radījums, jaunpiedzimšana. Tas ir brīnums. Lūk, tas ir lielākais brīnums, jauns cilvēks. Ja mēs ticam uz Kristu, kad mēs baudām vakarēdienu, mums ir jāatceras, ka mēs esam jauns cilvēks no tā brīža, kad esam pieņēmuši Kristu par savu Glābēju. Un tas ir pārdabiski. Zinot, ka tas ir pārdabiski, tajā pašā laikā Bībele saka, ka mums ir jānovelk vecais cilvēks un jāuzvelk jaunais cilvēks.

Ka līdz ar agrākās dzīves veidu jums jāatmet vecais cilvēks, kas savu kārību pievilts iet bojā, un jāatjaunojas savā sirdsprātā un jāapģērbj jaunais cilvēks, kas radīts pēc Dieva patiesā taisnībā un svētumā. (Efeziešiem vēstule 4:22-24)

Mums ir jāsāk domāt attiecībā pret to, kas mēs esam Kristū. Kāds tad ir šis jaunais cilvēks?

Patiesi, patiesi Es jums saku: kas Manus vārdus dzird un tic Tam, kas Mani sūtījis, tam ir mūžīgā dzīvība, un tas nenāk tiesā, bet no nāves ir iegājis dzīvībā. (Jāņa evaņģēlijs 5:24)

Kad es biju mazs zēns, varbūt divi vai trīs gadi man bija, neatceros precīzi, bet es ļoti labi atceros, ka mani nodarbināja jautājums, kur es būšu tad, kad es nebūšu. Es domāju, ka līdzīgi daudzi bērni ir domājuši un es neesmu nekas īpašs. Arī pieaugušus cilvēkus nodarbina šis jautājums, kas būs tad, kad es vairs nebūšu? Es raustīju mammu aiz svārkiem un prasīju: “Kas būs, kad es vairs nebūšu?” Mamma, komjaunatnes garā tajā laikā audzināta, mūzikas skolas skolotāja, kas viņa ir arī šodien, ne komjauniete, bet skolotāja līdz pat šim brīdim. Un, pateicoties mammai, kas desmit gadus par mani lūdza Dievu, notika šis jaunpiedzimšanas brīnums. Pateicoties viņas lūgšanām, jo dzīvoju bezjēdzīgu dzīvi atkarībās. Līdz 30 gadu vecumam manu dzīvi faktiski var izsvītrot, paldies Dievam, ka šis laiks, kurā es esmu ar Kristu kā jauns cilvēks, kā cits cilvēks, šis laiks ir daudz garāks un lielāks nekā tas, kad es dzīvoju bez Dieva. Es dzīvoju sev un sabiedrībai kaitīgu, destruktīvu dzīvesveidu. Kad es mammai prasīju, kur tad es būšu viņa sacīja: “Nekas nebūs, jo pēc tam būs tikai tumsa.” Tā viņa domāja. Paldies Dievam, šobrīd viņa ir iepazinusi Kristu. Un Bībele saka tā, ka cilvēks sastāv no miesas, dvēseles un gara, bet dvēsele sastāv no prāta, no gribas un no emocijām. Miesa būs pāris metrus zem zemes, tur kukaiņi, vaboles un tārpi izdarīs savu darbu. Nav par to patīkami domāt, bet tā tas būs, ja tikai tu neizvēlēsies kremāciju.

[..] kamēr tu atkal atgriezies pie zemes, jo no tās tu esi ņemts: jo tu esi pīšļi, un pie pīšļiem tev atkal būs atgriezties. (1. Mozus grāmata 3:19)

Bet tavas domas, emocijas, tavs prāts un, pirmkārt, tavs gars dosies uz vienu no divām vietām. Tur, kur tu, dzīvojot šeit virs zemes, būsi izvēlējies. Ar Kristu tu iemanto mūžīgo dzīvību, par to otru daļu mēs labāk tagad nerunāsim, lai nesabojātu omu. Tātad mūžīgā dzīvība – man ir pārliecība, kur es būšu pēc nāves. To mums dod Kristus upuris, to dod ticība Viņam, un to dod, ka mēs atceramies vakarēdiena laikā, ko tas mums ir atnesis.

Kristus ir mūs atpircis no bauslības lāsta, mūsu labā kļūdams par lāstu, jo ir rakstīts: nolādēts ir ikkatrs, kas karājas pie koka. (Galatiešiem vēstule 3:13)

Vai precīzāk – karājas pie krusta. Tajā brīdī, kad Kristus mira pie krusta, viņš uzņēmās mūsu vājības, mūsu ciešanas, mūsu grēkus un arī lāstus. Vai tu apzinies, ka tavā dzīvē var būt lāsti? Gan uzlikti diemžēl, gan paša nopelnīti. Piemēram, manā dzīvē darbojās lāsts. Kāds? Es ļoti labi atceros, kad bija tāds žurnāls “Liesma”. Kāds atceras? Tas vēl ir padomju laiks, un man bija nenormāla interese par narkotikām, ar kurām man nebija nekāda sakara. Man tad vēl nebija nekāda sakara ar narkotikām. Tajā laikā vispār tādu lietu nevarēja ne iegūt, ne man bija tādas iespējas, ne man bija tādi draugi. Man bija it kā normāli draugi, it kā normāla vide, bet man bija interese. Atceros, bija tāds raksts par narkotikām un es no tās informācijas, kas tur bija, vienkārši ēdu no šī žurnāla, jo mani tas interesēja. Man ļoti interesēja alkohols, kad pirmo reizi es piedzēros, es dzert sāku vēlu, kādos 16 gados apmēram. Es tā piedzēros, man bija tik slikti, ka es teicu, ka es vairs nekad nedzeršu. Bet tā nebija problēma ar manu miesu, tā bija kāda iekšēja neizskaidrojama vilkme, es vēlējos dzert arī tad, ja man ir slikti. Es vēlējos dzert pie pirmās izdevības arī tad, ja tas ir destruktīvi man un citiem. Es to vēlējos, ja arī man nav atkarības no tā. Es to izskaidroju ļoti vienkārši. Mans tēvs bija alkoholiķis, viņš nomira, kad man bija četri gadi. Nomira no pārmērīgas alkohola lietošanas. Tādā ziņā viņš nebija slikts tēvs. Neko sliktu par viņu neatceros, bet vienu es zinu noteikti, viņš bija alkoholiķis un viņš nomira, kad man bija četri gadi. No viņa es mantoju šo vilkmi pēc atkarību raisošām vielām. Zini, 2000. gada 17. martā es pieņēmu Kristu un atzinu to, ko mēs šodien baudīsim, pieminam Kristus upuri. Es teicu: “Jēzu, piedod manus grēkus, ienāc manā sirdī un esi mans Kungs,” un notika brīnums. Es kļuvu par jaunu cilvēku. Saproti, ir cilvēki, kuri, piemēram, apmeklē anonīmo alkoholiķu biedrību. Ja viņi nenāk kopā, ja viņi izlaiž sava sapulces, es nesaku par visiem, bet pamatā, šī vilkme viņiem pastāv arī turpmāk. Viņi vienalga grib dzert. Viņi atturas, viņi iztur. Kad es gāju pie psihologa, kuram es teicu, ka man ir atkarība, viņš uzzīmēja tādu taisni un teica: “Tā te ir tava dzīve, te ir tava atkarība, te ir nogrieznis, šeit tu vari apstāties, bet līdz mūža galam tu būsi slims, alkoholiķis līdz mūža galam.” Līdz mūža galam slims alkoholiķis. Bet tajā dienā, kad es atzinu Kristu par savu glābēju, ir pagājuši 22 gadi, vairāk, jau ir aizgājis 23. gads. Man nevienu reizi nav bijusi ne mazākā vēlme pēc alkohola! Tu vari to saprast? Man nav bijusi ne mazākā vēlme pēc alkohola. Man nav bijusi ne mazākā vēlme pēc narkotikām. Man nav šādas vēlmes, mani tas neinteresē. Veikala plauktos tas mani neinteresē. Tas ir brīnums, ko patiešām var izdarīt Kristus! Tas ir Kristus upura nopelns, kad mēs ticam! Tas ir brīnums! No otras puses mums pašiem ir arī jādomā par sevi kā par tiem, ka esam jauns radījums. Šie lāsti ir salauzti. Jēzus pie krusta paņēma tos prom.

[..] Viņš reiz par visām reizēm nomiris grēkam, bet, dzīvs būdams, Viņš dzīvo Dievam. Jo mēs zinām, ka no mirušiem uzmodinātais Kristus vairs nemirst: nāvei nav vairs varas pār Viņu, tāpat spriediet arī jūs pār sevi, ka esat miruši grēkam, bet Jēzū Kristū dzīvojat Dievam. (Romiešiem vēstule 6:9-11)

Draugs, tu esi miris grēkam. Ko tas nozīmē? Tas nozīmē, ka tev ir paškontrole, ticībā uz Kristu tev parādās paškontrole, ka tu pats vari izvēlēties un dzīvot tādu dzīv,i kā tu vēlies.

Jo Dievs nav mums devis bailības garu, bet spēka, mīlestības un savaldības garu. (2. Timotejam vēstule 1:7)

Savaldības gars ir paškontroles gars, mēs paši varam izvēlēties dzīvot jēgpilnu un pilnvērtīgu dzīvi, sev, citiem un savai valstij. Āmen!

[..] jo pats Dievs darbojas ar Savu spēku jūsos, kas ticat. (1. Tesaloniķiešiem vēstule 2:13)

Pats Dievs darbojas jūsos kas ticat.

Viņš uznesa mūsu grēkus Savā miesā pie staba, lai mēs, grēkiem miruši, dzīvotu taisnībai; ar Viņa brūcēm jūs esat dziedināti. (1. Pētera vēstule 2:24)

Pie krusta Jēzus uzņēmās ne tikai mūsu grēkus, vājības, nespēku, Jēzus pie krusta uzņēmās arī mūsu sērgas un slimības. Tas neizslēdz, ka mums ir jāapmeklē ārstu, tas neizslēdz dažādus zinātnes sasniegumus, bet tas ietver to, ka mēs apzināmies sevi, domājam par sevi kā par absolūti dziedinātiem un veseliem cilvēkiem. Šeit, šajā vidē draudzē ”Kristus Pasaulei”, kaut kādas smagas slimības formas vispār es neesmu pat īsti redzējis. Mums vienmēr tas parasti iet garām. Vienīgais, kad visi paliks veci un sāks mirt, būs žēl, jo tā Dievs ir iekārtojis, ka dzīves ilgums virs zemes nav mūžīgs. Un tad mēs dodamies uz labākiem debesu mājokļiem. To brīdi es nezinu, tas brīdis pienāks, kad te visi tādi paliks galīgi krunkaini un smiltis sāks birt. Cerams, ka aiz sevis būsim izaudzinājuši jauniešu paaudzi, kas šodien mums netrūkst. Bet arī jums, jauniešu paaudze, pienāks vecums un tas būs drīz. Diemžēl. Bet mēs visi nomirsim savā nāvē. Tevi neskars nelaimes gadījumi, tu nenomirsi no slimībām, tu vienkārši aiziesi pie sava Debesu Tēva, mierīgi miegā vai kaut kā tamlīdzīgi un tad, kad tev būs simts gadi. Lūk, tas ir Dieva prāts, un tā par sevi vajag domāt. Lūk, tā vajag ticēt. Nezinu, kā būs patiesībā, bet tā vajag ticēt.

Draugi, es esmu dzirdējis un tu arī esi dzirdējis ka bieži kristieši saka, ka politika ir netīra, tur nav ko meklēt. Es skatos uz pasauli, kā cilvēki dzīvo pasaulē, es skatos uz kristiešiem, kā dzīvo viņi, diemžēl tu tam vari nepiekrist, bet es esmu novērojis, ka cilvēki ārpus draudzes ir stiprāki nekā draudzē. Es nerunāju par draudzi “Kristus Pasaulei”. Es nesen salaulāju pāri, kas nodzīvojuši kopā četrdesmit gadus laulībā. Nu ne jau vieglā laulībā, bet četrdesmit gadus. Šeit pat, draudzē, salaulāti cilvēki ir teikuši, ka pagāja viena nedēļa, teica, ka mums ir laimīga laulība. Pēc tam paiet trīs nedēļas, atnāk ar zilām acīm jau abi. Es pārspīlēju. Ar zilām acīm varbūt ne, bet kāds skrāpējums varbūt ir. Lūk, cilvēks, kurš ir draudzē, un kurš ir pasaulē. Kāda ir atšķirība? Redzi, panākumu veiksmes principi, kas ir bībeliski, kur Jēzus saka, ka “liek līt lietum un saulei pār ticīgiem un neticīgiem” (Mateja evaņģēlijs 5:45). Šie principi darbojas. Bet ko tas līdz, ka mēs iemantojam visu pasauli, bet dvēseli pazaudējam? Mums ir vajadzīga draudze, lai nepazaudētu dvēseli. Un Bībeles principi, lai gūtu panākumus ārpus draudzes sienām, ka tu esi nākamais politiķis, nākamais dekāns, ka tu esi profesors, ka tu esi biznesmenis, ka tu pelni miljonus. Tu nes kristīgās vērtības un nostiprini tās sabiedrībā. Dievs, svētī Latviju! Lūk, tas ir Dieva prāts, un, lūk, kas ir rakstīts attiecībā par to, kā kristieši uzskata, bet ko par to Bībele saka? Vakarēdiena laikā mums ir jāpiemin.

Jo jūs zināt mūsu Kunga Jēzus Kristus žēlastību, ka Viņš, bagāts būdams, ir tapis nabags jūsu dēļ, lai Viņa nabadzība kļūtu jums par bagātību. (2. Korintiešiem vēstule 8:9)

Jēzu pie krusta aplaupīja kareivji. Ko tas nozīmē? Ne tikai grēkus uzņēmās, ne tikai slimības uzņēmās, bet arī uzņēmās nabadzību. Viņš kļuva nabags, lai tu būtu bagāts. Es esmu bagāts! Āmen! Tu esi bagāts! Un tāds ir Dieva prāts. Un noslēgumā – tu esi svētīts.

Un, kad tu klausīdams klausīsi Tā Kunga, sava Dieva, balsi, [..] tad Tas Kungs, tavs Dievs, tevi jo augstu cels pār visām zemes tautām. (5. Mozus grāmata 28:1)

Un kāpēc gan ne? Esi dzirdējis “Latvija pirmajā vietā” 4000 zīmju programmā, un vispār programmā ir punkts, ka Latvija būs Ziemeļu Dubaija, uz kurieni cilvēki brauc, nevis bēg. Garīgi, ekonomiski, un sociāli svētīta valsts, kā Ziemeļu Dubaija, tas ir iespējams. Bet atslēga ir kur? Tajā, ka mums ir ticība, kas mēs esam. Ka mēs kā draudze iededzinām šo ticību cilvēkos sev apkārt. Ka tie zina, kas viņi ir, un ko tie var. Lai katrs ņem dalību, saskaņā ar Dieva gribu un Viņa prātu, celt savu valsti.

Un pār tevi nāks visas šīs svētības, un tās tevī piepildīsies, jo tu būsi klausījis Tā Kunga, sava Dieva, balsij. (5. Mozus grāmata 28:2)

Nāks pār tevi, par visām draudzēm, pār visiem konservatīvajiem, arī pār liberāļiem. Tikai viņiem būs jāpieņem lēmums nedaudz pamainīties. Pār tevi nāks visas šīs svētības.

Svētīts tu būsi pilsētā, un svētīts tu būsi uz lauka. Svētīts būs tavas miesas auglis, un svētīts būs tavas zemes auglis; svētīts būs tavu lopu auglis, tavu liellopu un tavu sīklopu pieaugums. Svētīts būs tavs grozs, un svētīta būs tava abra. Svētīts tu būsi ieiedams, un svētīts tu būsi iziedams. (5. Mozus grāmata 28:3-6)

Un Tas Kungs tavus ienaidniekus, kas vien pret tevi celsies, nonāvēs tavā priekšā: pa vienu ceļu tie pret tevi izies, bet pa septiņiem ceļiem tie no tevis bēgs. (5. Mozus grāmata 28:7)

Tev ir ienaidnieki? Īpaši tagad pirms vēlēšanām? Šeit ir mūsu cīņu biedri, kā mēs viens otru saucam, “Latvija pirmajā vietā”. Un it īpaši šajā laikā ir nelabvēļi, konkurenti jeb vienkārši tādi cilvēki, kuriem nekas nav svēts, un kuri uzbrūk un ķengājas. Mums nav jānovēl, lai tas Kungs nonāvē, bet galu galā Viņš novāks tos no tava ceļa. To, ko viņi tev darīs, tu tikai izmantosi kā tramplīnu jaunām uzvarām.

Un Tas Kungs pavēlēs svētībai, ka tā būs ar tevi tavās klētīs un pie visa, pie kā tu liksi savu roku, un Viņš tevi svētīs tanī zemē, ko Tas Kungs, tavs Dievs, tev dos. (5. Mozus grāmata 28:8)

Un Tas Kungs tev atvērs Savu labumu krātuvi, debesis, lai dotu savā laikā lietu tavai zemei un svētītu visu tavu roku darbu, un tu aizdosi daudzām tautām, bet pats neaizņemsies. (5. Mozus grāmata 28:12)

Viss, ko tu darīsi, tev viss izdosies. Tu aiziesi uz banku, un tu aizdosi. Procentus vēl paprasīsi liberāļiem.

Un Tas Kungs tevi noliks par galvu, bet ne par asti, un tu būsi arvien augšā un nekad lej [..]. (5. Mozus grāmata 28:13)

“Es vienmēr būšu augšā, un nekad lejā!” Āmen! Lūk, vakarēdiena jēga, kas mums jāpiemin. Kas tad notika pie krusta? Pie krusta notika daudz labas lietas. Mums atlicis ir tikai ticēt uz to, un šodien to pieminēt.

Un noslēgumā izstāstīšu kādu atgadījumu no dzīves. Šodien ir daudz un dažādas sazvērestības teorijas. Viena no tām ir, ka lidmašīnas braukā un izkaisa mums nāvējošu indi. Es personīgi šai versijai neesmu piekritējs. Jo man ir daži vienkārši principi pilnībā skaidri, kāpēc paliek šī aste aizmugurē, pēc lidmašīnas. Man tas ir skaidrs, kopš es biju mazs bērns. Es zinu, kāpēc paliek šī aste. Balta aste debesīs. Un es četru gadu vecumā biju pazaudējis jau savu tēvu. Un, kad es redzēju šo lidmašīnu ar balto asti, man bija kaut kāda skumja sajūta par to, ka es kaut varētu būt šajā lidmašīnā. Kad es biju nonācis savās atkarībās, un man bija nejēdzīga dzīve. Un kad es redzēju šīs lidmašīnas, kādu īpašu brīdi, kad biju viens, skatos uz to lidmašīnu, uz skaisto balto asti. Un domāju, kaut es varētu būt tur, kaut uz Ņujorku, uz Ameriku mani aizvestu. Aizvestu mani un viss mainītos. Un zini, pienāca diena, kad mani iesauca padomju armijā. 1988. gadā 8. decembrī. Un es devos desmit tūkstošus kilometru prom no dzimtenes tālos austrumos. Un es neredzēju mājas divus gadus. Es neredzēju tuviniekus divus gadus. Es biju ļoti tālu. Tur varēja nokļūt tikai pa pazemes tuneli ar vilcienu vai ar helikopteru. Ebreju autonomā republikas Birobidžanā. Ir tāda pilsēta. Un es atceros to brīdi, kad mūs ieveda ar smago mašīnu šajā kara daļā. Un šie seržanti, kas stāvēja pie durvīm: “Духивешайтесь!” (krieviski-pakarieties) Jaunie visi karieties, jums būs beigas. Nu viss, tu esi iemests karā. Kā būs, tā būs. Es domāju, nu šausmas būs tagad. Gāja laiks, es tur labi iedzīvojos. Es biju maizes griezējs. Gāja laiks, mani pēc tam izmeta ārā no turienes, jo nepietika vajadzīgais gramu skaits katram, pēc kāda laika. Izmeta ārā, bet man pašam bija tādi vaigi noēsti. Tad es biju tas, kurš izdala mantas un formas tērpus, arī pa blatam. Man tur nesa cigaretes par to, ka es viņam dodu kaut ko. Tad atrada arbūzā iemarinētu brāgu, atnāca un izmeta mani ārā. Un pēc tam es kļuvu par mākslinieku un noformētāju, kamēr visi citi strādāja stroikās ziemā. Un cēla deviņstāvu mājas un cēla arī bērnudārzus. Es biju tādā kā štābiņā. Tur latvieši bija cieņā. Un ik reizi, kad es tur redzēju lidmašīnas, man atkal bija tā pati skumjā sajūta – kaut varētu mani no šejienes aiznest atpakaļ uz Latviju. Pagāja laiks, kad es Kristu biju iepazinis kā savu glābēju, un tas bija, apmēram 2002. gads. Es tobrīd strādāju celtniecībā pie kāda amerikāņa ezera krastā. Ezers bija aizsalis, bija ziema, un es izgāju nedaudz pasēdēt pie šī ezera. Bija skaidras debesis, un es skatījos, atkal lidmašīna. Es ļoti labi atceros šo brīdi. Trīs lidmašīnas. Atkal redzu šo balto asti. Un es atkal uzdevu jautājumu sev, jo kaut kas iekšēji bija tā kā mainījies. “Vai tu gribi atkal, lai šī lidmašīna tevi kaut kur aiznes?” Noteikti es zināju sevī atbildi, pat emocionāli, ka, nē, man ir labi tur, kur es esmu. Zini, jo es esmu un biju svētīts. Tu esi svētīts! Ar to, kas tev ir, ar to, ko tu vari, tu esi svētīts! Paliec savā zemē un dzīvo ar godu! Āmen!

Mācītāja Mārča Jencīša sprediķi “Kas notika pie krusta?” pierakstīja un rediģēja draudzes “Kristus Pasaulei” redakcija

 

Comments