TEKSTA MATERIĀLI‎ > ‎Svētrunas‎ > ‎

Kas ir tavā sirdī?

Publicēja 2017. gada 19. sept. 12:41Līga Paņina
Ziņas datums 19.09.17

Kurš mūsu organismā ir tāds orgāns, bez kura nevar dzīvot? Tā ir sirds! Piemēram, ja smadzenes atsakās strādāt, tad dzīvot vēl var, tikai cilvēks kļūst par dārzeni. Sirds ir ārkārtīgi svarīgs orgāns. Tu jūti savu sirdi? Tev ir tā bijis, ka tu guli gultā, un pēkšņi ātri sāk sisties sirds? Un tad uznāk bailes, kas notiek ar sirdi. Kad mēs uztraucamies vai par kaut ko pārdzīvojam, tad sirds sitas ātrāk. Mēs varam sajust un pat dzirdēt savus sirdspukstus. Sirds ir ļoti svarīga gan man, gan tev, tāpēc manas svētrunas nosaukums ir “Kas ir tavā sirdī?” Sirds ir mūsu centrs, ap ko viss veidojas. Tāpēc ir svarīgi, ka šis centrs ir vesels, labi strādā un darbojas, tad arī citas funkcijas darbosies labāk. Ja sirds slikti strādā, tad tas uz cilvēku atstāj nospiedošu efektu. Arī Dievam mūsu sirds stāvoklis ir ļoti svarīgs! Viņš grib darīt tavu sirdi ziedošu, plaukstošu, veselu un pilnīgu. Tad, kad tava sirds uzplaukst, tu uzplauksti visā pilnībā – tavs gars, dvēsele un miesa. Dievs nemīl mūs tikai kā garīgas būtnes, bet Viņš mūs mīl pilnībā – gan dvēseli, gan miesu, gan garu.

Visas ielejas lai piepilda un visus kalnus un pakalnus lai nolīdzina; kas ir nelīdzens, lai top par līdzenu ceļu, un, kas paugurains, lai top par klajumu, lai parādītos Tā Kunga godība un lai visa cilvēce kopā to redzētu, jo Tā Kunga mute to tā ir runājusi.” (Jesajas 40:4-5)

Visu, kas tev dzīvē traucē un lec ārā kā tādi lieli ērkšķi, tu kopā ar Dievu vari nolīdzināt. Tie ir tavi kalni un pakalni jeb rakstura izlēcieni, problēmas, kuras vajag nolīdzināt, lai tu kļūtu līdzīgs Kristum. Savukārt, ielejas ir tavi trūkumi, un tās vajag aizpildīt ar Dieva mīlestību un prieku, lai tu būtu pilnīgs Kristū, kā Kristus ir pilnīgs. Tas nenozīmē, ka mēs visi tagad būsim štancēti, visi būsim vienādi un izskatīsimies kā Jēzus Kristus – nē, tā nebūs, jo mēs katrs esam individualitāte. Mūsu garīgā veselība tiek mērīta pēc tā, cik lielā mērā Kristus ir mūsos un cik daudz mēs Viņam ļaujam izpausties caur mums. Kāda ģimene no Liepājas, kura nāk no Grobiņas un ir mūsu draudzē, man stāstīja, ka no Grobiņas nāk vislielākie izsitēji, kuri māk kauties un par sevi pastāvēt. Un, lūk, viņi abi, vīrs un sieva, ir no Grobiņas, un viņiem ir tieši tāds raksturs – kaujiniecisks. Kādu laiku jau esot ar Dievu, sieva man vienreiz atzinās, ka viņa jūtot, ka paliekot tāda lēnprātīgāka, mierīgāka un mīlīgāka. Tiešām divu gadu laikā viņa ir kļuvusi mīlīgāka, kopš viņa ir kopā ar Dievu. Esot kopā ar Dievu un iedziļinoties Dieva vārdā, mēs tiekam darīti pilnīgi un līdzīgi Jēzum Kristum.

Un jūs atzīsit patiesību, un patiesība darīs jūs brīvus.” (Jāņa 8:32)

Mums ir vajadzīgs Dieva vārds, lai mēs uzzinātu patiesību par sevi, par Dievu un par visu, kas notiek mums apkārt, un tieši tas mūs darīs brīvus. Tāpēc mēs iedziļināsimies tajā, kas notiek mūsu sirdīs un ko Dieva vārds par to māca. Mēs pārdomāsim, kā tas ietekmē mūsu attiecības ar Dievu, kā tas ietekmē mūs, kā mēs paši sevi uztveram, kā mēs uztveram apkārtējos. Un noskaidrosim, ko mēs no savas puses varētu darīt, lai mēs kļūtu veselāki kā personības. Cilvēku var salīdzināt ar aisbergu. Tie ir milzīgi ledus kalni, kas peld okeānā. Un no viena aisberga tu redzi tikai virsotnīti, jo tā lielākā daļa atrodas apakšā, zem ūdens. Tāpat arī ir ar mums. Mēs sanākam kopā un redzam, kuram ir priecīgāka seja, kuram ne tik priecīga, tomēr tu neredzi un nezini, ko katrs cilvēks sevī nes, to bagāžu, to aisbergu, kas cilvēkam ir iekšā. Šis aisbergs ir atkarīgs no mūsu sirds, ar ko tā ir piepildīta, kas to ietekmē un kā tā ir veidota.

Pirmām kārtām noskaidrosim, kas tā tāda sirds ir. Fizioloģiski sirds ir orgāns, bez kura cilvēks nespēj dzīvot, organisma asinsrites centrālais orgāns. Jau kopš seniem laikiem sirds ir uzskatīta par vienu no svarīgākajiem orgāniem, ķermeņa centru un vietu, kur mājo emocijas, griba un intelekts jeb prāts. Kaut mūsdienās māca, ka prāts atrodas smadzenēs, jau senos laikos uzskatīja, ka visas būtiskās lietas notiek sirdī. Bībele to apstiprina. Dieva vārds saka, ka cilvēka centrs ir sirds, un no tās izplūst dzīvības avoti.

Pāri visam, kas jāsarga, sargi savu sirdi, jo no turienes rosās dzīvība!” (Salamana pamācības 4:23)

Sirdij ir trīs daļas:

1. Prāts jeb intelekts. Tās ir visas lietas, ko mēs varam attiecināt uz intelektuālo sfēru. Minēšu tikai dažas lietas, kas ir minētas Bībelē. Cilvēks iepazīst lietas ar sirdi, lūdz ar sirdi, pārdomā ar sirdi, tur sirdī Dieva vārdu. Kas vēl notiek sirdī? Cilvēks lolo savā sirdī ļaunumu, domā savā sirdī, šaubās sirdī, tic ar sirdi, dzied un slavē ar sirdi.

Es turu Tavus vārdus savā sirdī, lai negrēkotu pret Tevi.” (Psalms 119:11)

2. Emocijas. Visu mūsu emociju centrs atrodas sirdī. Kā tas izpaužas? Sirds, kas priecājas, mīloša sirds, bailīga sirds, drosmīga sirds, sirds, kas ilgojas, sirds, kas nožēlo grēkus, sagrauta, salauzta sirds, uztraukta sirds, līksma sirds, degoša, skumstoša, sērojoša sirds... Mūsu emociju klāsts ir milzīgs, un tās arī tiek attēlotas Bībelē.

Un tev būs To Kungu, savu Dievu, mīlēt no visas savas sirds, no visas savas dvēseles un ar visu savu spēku.” (5. Mozus 6:5)

Esi droša un stipra, mana sirds, un gaidi uz To Kungu!” (Psalms 27:14)

3. Griba. Viss, kas attiecas uz gribas sfēru. Piemēram, nocietināta sirds, kas atsakās pildīt Dieva likumus. Viss, kas saistīts ar to, ko tu gribi vai negribi, ko tu izvēlies vai neizvēlies. Sirds, kas turas pie Tā Kunga, sirds, kas tiecas meklēt To Kungu, sirds, kas pieņem lēmumu, sirds, kas grib kaut ko iegūt no Dieva, sirds, kas vēlas kaut ko darīt. Viss ir saistīts ar taviem lēmumiem. Arī tas ir tavā sirdī.

Ko viņa sirds kāroja, to Tu viņam esi devis, un Tu neesi viņam liedzis, ko lūdza viņa lūpas.” (Psalms 21:3)

Mēs zinām, ka pēc grēkā krišanas cilvēka sirdī notika lielas izmaiņas – cilvēka sirds piepildījās ar ļaunumu.

Sirds ir ļaunprātīgi lokana pret visu, tā ir viltīga. Kas to var izdibināt?” (Jeremijas 17:9)

Bībelē ir teikts, ka cilvēka sirds pēc grēkā krišanas kļuva neforša, tā vairs nebija tik jauka un mīlīga. Tad, kad tu pieņem Jēzu Kristu par savu Kungu un Glābēju, tava sirds atdzimst. Tu atdzimsti kā cilvēks, un arī tava sirds atdzimst.

Jo, ja tu ar savu muti apliecināsi Jēzu par Kungu un savā sirdī ticēsi, ka Dievs Viņu uzmodinājis no miroņiem, tu tiksi izglābts.” (Romiešiem 10:9)

Tad, kad tu esi atdzimis cilvēks, nevienam nav jānāk no aizmugures ar nūju un jāsaka: “Pielūdz Dievu, slavē Viņu!” Kad bērni aug kristīgā ģimenē, tad sākumā viņiem ir jāmāca lūgt Dievu un lasīt Bībeli. Tad, kad cilvēks pats iepazīst Dievu, piedzimst no augšienes, tad viņš pats grib Dievu, viņš nevar bez Viņa, viņš slāpst pēc attiecībām ar Tēti un ilgojas meklēt Dievu. Satiekoties ar Jēzu Kristu, sirds tiek būtiski izmainīta, - cilvēks iegūst jaunu sirdi, kļūst par jaunu cilvēku. Mums ir dāvāta brīnišķīga sirds!

Bet Jēzus tam sacīja: "Tev būs Dievu, savu Kungu, mīlēt no visas sirds un no visas dvēseles, un no visa sava prāta. Šis ir augstākais un pirmais bauslis. Otrs tam līdzīgs ir: tev būs savu tuvāku mīlēt kā sevi pašu. Šinīs abos baušļos ir saņemta kopā visa bauslība un pravieši.” (Mateja 22:37-40)

Kā otro sirds daļu es minēju emocijas, un sirds ir visu emociju centrs. Kas mums dzīvē sagādā visvairāk problēmu?  Kādiem cilvēkiem bieži patīk teikt: “Velns mani vilināja, viņš man to izdarīja,” un visur vainot velnu. Taču ne jau velns ir tas, kas sagādā problēmas, ne arī citi cilvēki, kā mums reizēm gribas domāt. Kāds uz tevi ne tā paskatījās, kāds nepateica īstos vārdus, kāds neievēroja vai pateica kaut ko sliktu… Izrādās, ka ienaidnieks ir mūsu pašu iekšienē – mūsu emocijas! Tās mums sagādā vislielākās problēmas. Es esmu mācītāja komandā, un mācītājs zvana katram komandas cilvēkam. Viņš vairākas reizes ir teicis to, ka, ja viņš aizrāda kādam no komandas vīriešiem, tad viņš to viegli pieņem, jo vīriešiem nav tādu emocijas, viņi neraud un nekrīt izmisumā. Meitenes ir daudz emocionālākas, un kādas lietas ir grūtāk pateikt, jo viņām uzreiz ir kaut kādas izpausmes – gandrīz vai depresija vai mazvērtība. Emocijas mums ir grūtāk savaldīt. Kāpēc tas tā ir? Kad man pašai pasaka aizrādījumu, tad viss iekšā sāk vārīties, un pēc tam pāriet. Es redzēju kādu video, kurā vīrietis bija uzlicis uz statīviem ģipša galvas, un viena galva simbolizēja vīrieša smadzenes un otra - sievietes smadzenes. Viņš stāstīja, kā ir veidotas smadzenes vīriešiem un sievietēm. Sievietes smadzenēs bija milzīgs kokteilis, viss gāja kopā – domas, emocijas, atmiņas. Protams, ka vīrieši arī nav bez emocijām, taču viņi ir emocionāli noturīgāki. Psiholoģija emocijas definē kā īslaicīgu, subjektīvu jeb personisku pārdzīvojumu, kas rodas kā atbilde uz kādu noteiktu situāciju. Kad tu nokļūsti konkrētā situācijā, tā izraisa noteiktas emocijas. Emocijas ir cieši saistītas ar tavu gribu. Tava griba ir tā, kas tev palīdz kontrolēt emocijas.

Ir veikts pētījums, ka skrējēji sasniedz vislabākos rezultātus tad, kad viņiem ir paaugstināts stresa stāvoklis, kad viņi ir satraukti, - tas viņiem palīdz sacensībās ātrāk skriet. Kad ir stress, tad dažreiz gribas izārdīties, piemēram, izlēkāties, un pēc tam ir miers. Savukārt citā sporta veidā, basketbolā, kad ir jāmet soda metieni, bet publika ļoti emocionāli jūt līdzi, tad tas sportistiem traucē koncentrēties. Zinātnieki, kas pēta emociju saistību ar fiziskām slimībām, atzīst, ka gandrīz visas slimības rodas uz mūsu nervu jeb nepareizu emociju pamata. Ja mūsos ir nepareizas emocijas, tad mēs varam saslimt. Viņi izdala piecas galvenās emocijas, kas liek mums slimot – skaudība, greizsirdība, pārmērīga paškritika, sevis žēlošana un skopums. Kur var novest sevis žēlošana? Izjūta, ka cilvēks ir ievainots, bieži vien viņam liek sevi priecēt ar tortes gabaliņiem vai taukainām sviestmaizēm vēlu naktī. Pārmērīga sevis žēlošana organismā rada hormonālu nestabilitāti, tādējādi pieaug apetīte. Jo vairāk tu sevi žēlosi, jo vairāk tev gribēsies ēst. Viss, ko cilvēks šādā stāvoklī apēd, organismā ātri pārveidojas taukos. Sevis žēlošanas dēļ var saslimt ar aptaukošanos un aknu un kuņģa slimībām. Kas notiek ar skauģiem? Pētnieki no Austrālijas ir noskaidrojuši, ka tiem, kuriem skauž 2,5 reizes vairāk nekā citiem, rodas lielāka iespēja iegūt infarktu. Ja nevēlies šādu riebīgu kaiti, tad neskaud.

Zinātnieki un ārsti uzskata, ka emocijas mums nevajag izskaust vai noniecināt, jo tās mums ir nepieciešamas tāpat kā ūdens un gaiss, bet mums ir jāmācās tās kontrolēt un neļaut negatīvām emocijām būt pārsvarā. Kāda ir izeja no nepareizām emocijām? Mēs varam izmantot ne tikai savas emocijas, bet arī savu prātu un savu gribu, lai tiktu galā ar nepareizām emocijām. Kāda ir pareizā secība? Iedomājies vilcieniņu, un pirmais vagoniņš jeb lokomotīve ir prāts, pēc tam seko griba, un pēdējais vagoniņš ir emocijas. Tev vienkārši viss ir jāsaliek pareizā secībā. Emocijas, kuras nāk tev cauri, vajag izfiltrēt ar savu Dieva doto prātu un saskaņot tās ar Bībeli. Tikai tad, kad tu lieto savu prātu, Bībeli un arī lūgšanu, tu vari atbrīvoties no nepareizām emocijām. Jo kādreiz tu pieņem pareizu lēmumu, bet tev tas vēl ir jāizcīna lūgšanā.

Ka līdz ar agrākās dzīves veidu jums jāatmet vecais cilvēks, kas savu kārību pievilts iet bojā, un jāatjaunojas savā sirdsprātā un jāapģērbj jaunais cilvēks, kas radīts pēc Dieva patiesā taisnībā un svētumā.” (Efeziešiem 4:22-24)

Kad mēs pieņemam Jēzu, tad Dievs izņem ārā veco sirdi un dod jaunu, bet dvēselē, prātā un miesā paliek vecie ieradumi, un tie ir jāizmaina. Šis process nenotiek vienā dienā, un tāpēc mēs esam draudzē un katru svētdienu dzirdam Dieva vārdu un atjaunojamies. Tev ir svarīgi katru nedēļu būt dievkalpojumā, mājas grupiņā, jo tikai tā tu tiec pārveidots no iekšienes, kā arī izmainās ieradumi. Ar Dievu mēs iegūstam ieradumu savas bēdas nevis slēpt spilvenā, bet izvērtēt savas emocijas, doties pie Dieva un izstāsti Viņam savu problēmu.

Viens no negatīvu emociju iemesliem ir mazvērtība. Tas ir viens no galvenajiem sakāves iemesliem. Kāpēc? Tāpēc, ka tas liek uz sevi skatīties kā uz nevērtīgāku, vājāku, nespēcīgāku nekā citi. Tu visu laiku sevi salīdzini ar citiem. Mazvērtība uz tevi uzpūš tādu miglu, ka tu lietas redzi caur nepareizu prizmu. Mazvērtība tevi izkropļo tavās paša acīs. Tu sevi redzi kā šausmoni, neglīteni, resnuli, muļķi, neveiksminieku, tādu, kas neko nevar. Arī nedziedinātai dvēselei ir tendence tādā veidā skatīties uz sevi. Tu esi neapmierināts ar sevi, bet tajā pašā laikā kurbulējies tikai ap sevi. Tu esi uz sevi vērsts, koncentrējies tikai uz negatīvo, un tu to pārdomā, apliecini un runā tā, un tas vairojas tavā dzīvē. Tas ir kā noslēgts aplis, no kura ir grūti izlauzties. Es par to varu runāt, jo esmu jutusi mazvērtību. Lielākoties mazvērtību mēs iegūstam ģimenē, skolā, attiecībās ar cilvēkiem. To mēs varam iegūt arī tad, kad vecāki nemaz negrib, ka mēs esam.

Tas bija arī mans gadījums, bet Dievs iejaucās, un es piedzimu, un var teikt, ka es visu savu mūžu cīnījos ar mazvērtības sekām. Protams, ka, atnākot pie Dieva, tās samazinājās, bet pilnīgu brīvību es ieguvu inkaunterā. Kā man tas izpaudās? Es par sevi domāju sliktas domas, es ļoti baidījos komunicēt ar svešiem cilvēkiem, arī ar pazīstamiem cilvēkiem, lai tikai uz mani kāds nepaskatās, lai tikai klasē mani neizsauktu, un, kad es dzirdēju savu uzvārdu, tas man likās briesmīgākais vārds, ko es dzirdu; it kā ārēji es runāju ar cilvēkiem, bet iekšēji nejutos brīvi. Man bija dažādi sapņi, kurus es gribēju sasniegt, un man tie likās vienkārši nesasniedzami, jo tas nebija savienojams ar manu raksturu, kautrīgumu un bailīgumu. Sliktākais punkts jeb apogeja manā dzīvē bija tajā brīdī, kad es biju Krievijā, kādā latviešu ciematā kopā ar meiteni no draudzes. Tuvumā nebija neviena lielveikala, kurā varētu iegādāties to, ko vēlamies, tāpēc mēs ēdām to, kas tur bija. Rezultātā mums ļoti pieauga svars - nāca klāt padsmit kilogrami. Tā kā tajā laikā manī iekšā bija ļoti liela mazvērtība, redzot sevi arī vizuāli nepievilcīgu, man šķita, ka vairs ne uz ko neesmu spējīga un neprotu ne ģitāru spēlēt, ne komunicēt. Jutos zemāka par zemi. Atceros, ka devāmies uz tirgu. Tur apģērbi bija no Ķīnas. Tā kā Ķīnā vairums cilvēku ir salīdzinoši maza auguma, arī šīs drēbes bija paredzētas šādiem cilvēkiem. Lai gan tajā laikā biju tikai 24 gadus veca, man piedāvāja drēbes, ko valkāja sešdesmit gadīgas kundzes. Es nevēlos teikt, ka tas būtu kaut kas slikts, taču jaunieši valkā cita veida apģērbu. Pēc tirgus apmeklējuma mans pašvērtējums tikai nokritās, un uzskatīju, ka es vispār nekas neesmu, jo man taču nebija pat normālu drēbju, ko vilkt mugurā. Es sev riebos.

Nokļūstot šajā draudzē, es sāku kalpot slavēšanā. Tādam cilvēkam kā es tas bija ļoti liels izaicinājums - atrasties uz skatuves, dziedāt un runāt ar publiku. Tieši cilvēku uzrunāšana man bija ļoti liela problēma. Katru reizi dievkalpojuma sākumā mācītājs man piekodināja no skatuves pasveicināt cilvēkus, taču man pašai tas ļoti nepatika, tāpēc vēlāk arī man bija grūti to likt darīt citiem. Protams, es to darīju, tāpēc ka tas vienkārši bija jādara, taču tas nebija brīvi un no sirds. Vēlāk, kad biju draudzes trīs dienu seminārā jeb inkaunterā, uzzināju, kā es varu kļūt brīva no atstumtības. Par mani arī lūdza. Mazvērtības un atstumtības gars no manis aizgāja, un es ieraudzīju pasauli citām acīm! Es sapratu, ka neesmu tāds cilvēks, kā par sevi domāju trīsdesmit gadu garumā. Līdz tam brīdim vienmēr uzskatīju, ka esmu neuzņēmīga, nekad mūžā nevarēšu būt līderis un neko nevaru un arī negribu vadīt. Uzskatīju, ka manam viedoklim nav nozīmes. Arī izskata ziņā biju sliktās domās par sevi. Iegūstot atbrīvošanu, viss izmainījās gan iekšēji, gan ārēji. Skatoties uz savām fotogrāfijām, kuras tika uzņemtas manas dzīves laikā līdz inkaunteram, es redzu zīmogus savā sejā – mazvērtīgs, atstumts cilvēks, kurš nav nekas. Uz fotogrāfijām, kuras uzņemtas pēc inkauntera, es varu skatīties pozitīvi un pieņemoši. Līdz tam tas bija neiespējami. Man bija negatīva prizma, caur kuru skatījos uz sevi, domādama, ka tāpat uz mani skatās arī Dievs un cilvēki, taču tā nebija patiesība. Reizēm šķiet – ja vēlies tikt vaļā no problēmām, aizbrauc tikai uz inkaunteru, un viss būs kā ar roku noņemts, tomēr tā gluži nav, jo cīņas nebeidzas. Dažādas domas un sajūtas, kuras tavā dzīvē ir bijušas līdz Kristum, arī vēlāk var mēģināt tev atkal piekļūt, taču atšķirība ir tā, ka šoreiz tu savās cīņās vairs neesi viens. Ar tevi ir Jēzus. Šādos gadījumos ir ļoti svarīgi, ka tu sauc Viņu un ļauj sev palīdzēt, nevis mēģini viens pats tikt galā. Dievs ir kā džentlmenis, Viņš ļoti respektē tavu brīvo gribu, ar kādu esi radīts, tāpēc neuzmāksies.

“Nāciet šurp pie Manis visi, kas esat bēdīgi un grūtsirdīgi, Es jūs gribu atvieglināt.” (Mateja 11:28 )

“Tas Kungs ir mans gaišums un mana pestīšana, no kā man bīties? Tas Kungs ir manas dzīves patvērums, no kā man baiļoties?” (Psalms 27:1)

Ieaicini savā cīņā Jēzu! Zini, ka tu savu namu neuzcelsi viens, pat ja cīnīsies no visa spēka. Ļauj Dievam tev pieskarties, izmainīt tevi un būt nomodā par tevi. Ja celsi žogus, lai norobežotos no Dieva, tu nebūsi pasargāts. Ļauj Viņam ienākt tavā dzīvē! Mēs, cilvēki, esam sociālas būtnes. Tas nozīmē, ka mēs nedzīvojam vieni, bet esam attiecībās. Arī draudzē mēs vairāk vai mazāk cits citu pazīstam un mūsu starpā ir attiecības. Tāpat arī mājas grupiņā un ģimenē. Emocijām ir ļoti liela nozīme attiecībās. Tad, ja mēs par šīm emocijām (gan par negatīvām, gan pozitīvām), kuras rodas mijiedarbībā vienam ar otru, nerunājam, tās paliek, krājas un nepazūd. Kādā brīdī tās sprāgst ārā, un no tā ciet gan tu, gan citi, kas ir tev apkārt. Ir ļoti svarīgi par visu izrunāties. Mūsu draudzē ir divi laulāti pāri, kurus mācītājs bieži vien stāsta kā piemērus. Viņu ģimenēs nav nopietnu problēmu. Viens no šiem pāriem ir Betija un Pēteris. Es biju jautājusi Betijai par to, vai tā tiešām ir, ka viņi nestrīdas, un kā viņi tā var. Betija man atbildēja, ka viņi ir ļoti atvērti uz izrunāšanos. Tā lieta, kas otrā neapmierina, nevis tiek nospiesta, bet izrunāta jau saknē. Tāpēc arī neveidojas lieli konflikti. Ja mēs savā starpā nerunājam par nozīmīgām lietām, gala rezultātā būs sastrēgums, kas beigsies ar kaut ko negatīvu. Pie manis nāk mācīties puika no ģimenes, kurā viņi ar brāli ir spēcīgi kā ozoli. Viņa mamma man stāstīja, ka māca saviem dēliem izteikt savas emocijas un pateikt, ka mīl. Bieži vien, kad mamma atnāk viņam pakaļ, dzirdu, ka puika saka: „Mammu, es tevi mīlu.” Bieži vien arī es saņemu no viņa ļoti ciešus apskāvienus. Esmu iepazinusies arī ar tādiem cilvēkiem, kuri dzīvo kopā ar savu dzīvesbiedru, taču savā starpā nav izteikuši frāzi: „Es tevi mīlu.” Šādās situācijās es jautāju: „Kā tas var būt? Ko tu vispār ar šo cilvēku kopā dari?” Šobrīd mūsu sabiedrībā šāda problēma ir ļoti populāra, mēs daudz lietu paturam pie sevis un nesakām.

Manā ģimenē arī bija līdzīga situācija. Mamma reizēm man teica, ka mīl mani, bet neatceros, ka tētis to būtu teicis. Es zinu, ka viņš mani mīl, tomēr gribās to arī dzirdēt. Mana mīlestības valoda pilnīgi noteikti ir vārdi, līdz ar to arī man ir grūti viņiem izteikt šos vārdus. Agrāk, vadot savu mājas grupiņu, es mācījos izteikt frāzi „Es tevi mīlu.” Tas nenāca dabiski, un sākumā man nācās sevi piespiesties to pateikt. Mums visiem labs treniņš ir tas, ka katru nedēļu draudzē mācītājs mums pasaka, ka mūs mīl. Tas arī mūs māca teikt saviem cilvēkiem, ka mēs viņus mīlam. Ja gribam, lai Dievs mums palīdz, ir jārunā gan ar cilvēkiem, gan Dievu. Nāc pie Dieva un izstāsti savas problēmas Viņam, lai tu varētu veselīgi attīstīties un augt.

Ko Dievs domā par tevi?

Tev ir svarīgi to zināt, ko Viņš par tevi domā, ko saka un kā pret tevi izturas.

“Kungs, Tu izproti mani visos sīkumos un mani pazīsti. Tu zini - vai es sēdu vai ceļos - Tev ir skaidras manas domas jau no tālienes. Vai es eju, vai es guļu, Tu esi ap mani, un Tev ir zināmi visi mani ceļi, jo nav vārda uz manas mēles, kas Tev, Kungs, nebūtu zināms. Tu esi ap mani no visām pusēm, Tu turi Savu roku pār mani. Šī atziņa man ir pārāk brīnišķa un pārāk augsta, es nevaru to saprast. Kurp lai es aizeju no Tava Gara, un kurp lai es bēgu no Tava vaiga? Ja es kāptu debesīs, Tu tur esi, ja es nokāptu ellē, Tu esi arī tur. Ja man būtu rītausmas spārni un es nolaistos jūras malā, tad arī tur mani vadītu Tava roka un Tava labā roka mani turētu. Ja es teiktu: galīga tumsa lai mani apklāj, un par nakti lai kļūst ap mani gaisma,- tad arī tumsība Tev nebūtu tumša, un nakts tev spīdētu kā diena, tumsība Tev būtu kā gaisma. Jo Tu radīji manas īkstis, Tu mani veidoji un piešķīri man ķermeni manas mātes miesās. Es Tev pateicos, ka es esmu tik brīnišķi radīts, brīnišķi ir Tavi darbi, mana dvēsele to labi zina. Manas būtnes veidojums Tev nebija apslēpts, kad es slepenībā tapu radīts, zemes dziļumos veidots. Tavas acis mani redzēja kā bezmiesas iedīgli, un Tavā grāmatā bija rakstītas visas manas dienas, jau noteiktas, kad to vēl nebija it nevienas. Cik dārgas man ir Tavas domas, ak, Dievs, un cik liels ir to daudzums! Ja tās gribētu saskaitīt, tad to būtu vairāk nekā smiltis. Kad es uzmostos, es esmu vēl arvienu pie Tevis. Kaut Tu bezdievjus nokautu, ak, Dievs! Kaut asinskārie atstātos no manis! Ar ļaunprātīgu viltu viņi runā par Tevi un kā Tavi ienaidnieki nelietīgi valkā Tavu Vārdu. Vai lai es neienīstu tos, kas Tevi, Kungs, ienīst, un nenovēršos ar riebumu no tiem, kas pret Tevi ceļas? Nīstin es viņus ienīstu, līdz galam viņi ir mani ienaidnieki. Pārbaudi mani, ak, Dievs, un izzini manu sirdi; izmeklē mani un izdibini skaidri manas domas, un lūko, vai es neesmu uz ļauna ceļa, tad vadi mani pa mūžības ceļu!” (139. Psalms)

Šo psalmu vajag atcerēties un izlasīt tad, kad kaut kas ir noticis, lai atgādinātu sev to, kas tu esi Dievam. Pietiek to palasīt, un tev jau ir par ko slavēt Dievu. Lūk, kā Dievs tevi mīl! Lūk, Dievs, kurš ir radījis visumu un visu to, ko nedz mēs, nedz zinātnieki nespējam aptvert. Viņš ir radījis tevi. Viņš jau tevi pazina tad, kad tu vēl nebiji radīts. Dievs tevi gribēja jau no paša sākuma, jau tad, kad tu tikai sāki veidoties, Dievs zināja, kāds tu izskatīsies, kāds būs tavs temperaments un raksturs. Dievs zina, kur tu esi un ko tu dari. Viņš zina to, kad tu celies. Viņš pārzina tavu dzīvi. Par to mēs varam slavēt Viņu un pateikties. Dievs mūs mīl nevis par to, kādi mēs esam, bet par to, KAS mēs esam. Nevis par to, kāds tu izskaties vai kas tev ir sanācis vai nav sanācis. Mums ir svarīgi saprast to, ka Dievam mēs esam Viņa bērni, un pēc tā Viņš mūs arī vērtē. Kas Jēzum deva tādu autoritāti un drosmi? Viņš zināja to, kas Viņš ir un no kurienes Viņš nāk. Jēzus zināja, ka ir Dieva Dēls, un ka Dievs Viņā mājo. Viņš zināja savu uzdevumu. Arī mums ir jāsaprot, ka esam Dieva bērni, gluži tāpat kā Jēzus. Tad, kad tu to neapzinies, velns nāk un nosoda tevi gan par to, kā tu izskaties, gan par to, ko tu dari, sakot, ka Dievam neesi vajadzīgs. Tev ir jāzina, ka tu Dievam esi ārkārtīgi svarīgs, un ka tu nāc no Viņa. Dievs tevi ir gribējis jau no paša sākuma. Dievs ir atbildīgs par to, ka esi piedzimis. Ar Jēzu neviens no mums nav bārenis. Tu neesi ne kļūda, ne apstākļu sakritība pat tad, ja tavi vecāki nav tevi vēlējušies. Es zinu, ka Dievam es neesmu kļūda. Kad es pavadu laiku ar Dievu, es pasakos, ka Dievs apstādināja manu vecāku domu par aborta veikšanu. Tas nozīmē, ka Dievam ir plāns manai dzīvei. Viņš grib, lai es dzīvoju un esmu šajā pasaulē, un daru to, ko Viņš grib. Svarīgi ir arī tas, ko tu pats domā par sevi – kas tu esi. Līderu inkaunterā par šo tēmu daudz tika runāts. Bieži vien mēs sevi definējam ar to, ko mēs darām ģimenē, darbā un citur. Piemēram, apkopējs sevi visbiežāk uzskata par trešās kategorijas cilvēku, taču priekšnieks parasti par sevi ir ļoti augstās domās. Tas nav patiesais būtības sastāvs, kas tevi veido. Tas, kas tevi veido, ir tas, kas tu esi Viņā. Tāpēc ir ļoti svarīgi saprast to, kas tu esi Viņā. Tam arī jānosaka domas, ko tu domā par sevi, nevis tavam sociālajam vai finansiālajam statusam, vai lietām, ko esi izdarījis. Apzinies to, kas ir Dievs un kas tu pats esi.

Parasti mūs ļoti ietekmē citu cilvēku viedoklis. Īpaši jau bērnībā, ģimenē. Tas, kā vecāki izturējās pret tevi tad, kad tu gāji skolā un ko viņi teica. Man, piemēram, bija klasesbiedrene vārdā Inga. Mamma man teica: „Tu vari labāk. Paskaties, kā Inga to dara.” Tas nebija šausmīgs pārmetums, taču es to vēl tagad atceros, ka man visu laiku bija jādomā par to, kā Inga var būt teicamniece. Ir vecāki, kuri ļoti bieži saviem bērniem pārmet, ka viņi neko nesasniegs, kā viņi mācās, kā izskatās. Ja vecāks bērnam pasaka: „Tu staigā kā tāda pīle,” tad šis bērns izaugot joprojām domā, ka ir pīle, un nevar sevi pieņemt. Ja vecāki tevi ir vērtējuši un cēluši, tad tu tā arī par sevi domāsi, un tas tev palīdzēs būt pareizākās domās par sevi. Arī draudzē mēs bieži vien novērtējam sevi pēc tā, ko esam jau sasnieguši. Vairumam ir uzskats, ja cilvēks vada daudz mājas grupu, tad ar viņu viss ir kārtībā. Savukārt tie, kuri piecas reizes sāk grupiņu un izgāžas, uzskata sevi par neveiksminiekiem. Tas nav pareizi. Skaties uz sevi tā, kā Dievs uz tevi skatās. Dievam nav ne vīrieši, ne sievietes, ne priekšnieki, ne kalpi. Visi mēs Jēzū Kristū esam Viņa bērni. Ļauj Viņam izmainīt tavu iekšējo vērtību un to, ko tu pats par sevi domā.

Svarīgi ir zināt, ka mums nav jānopelna vieta pie Dieva. Ir cilvēki, kuriem patīk izsisties ar elkoņiem visiem priekšā un izcīnīt savu vietu, bet mēs pie Dieva tā nevaram tikt, mums tā nav jādara. Tad, kad tu pieņem Jēzu Kristu par savu Glābēju, tu kļūsti par Dieva mīļo bērnu. Un tu esi Viņa rokās un savā vietā. Tas notiek tikai ar vienu lēmumu. Mums arī nav jācīnās par to, lai izpatiktu cilvēkiem, iekļautos sabiedrības normās un būtu kā modeļi. Tā cilvēki visbiežāk rīkojas, lai citi redzētu, kas viņiem ir. Protams, ir jāstrādā pie tā, lai mums būtu veselīga dzīve, taču nav runa par to. Ne jau lietas tev piešķir vērtību. Kļūsti par to, kas TU esi. Par to, kādu tevi ir radījis Dievs! Tas nozīmē arī pazemību pārtraukt cīnīties, lai līdzinātos kādam citam. Arī es savulaik centos līdzināties kādai sievietei no draudzes. Tas bija pirms vairākiem gadiem. Es skatījos uz viņu un domāju: „Viņa ir tik dedzīga! Arī es vēlos būt tāda kā viņa. Kā viņa spēj tāda būt? Viņa visu sasniedz tik ātri!” Es nebiju tik ātra, cik viņa. Es visu laiku uz sevi skatījos tā: „Es esmu šitāda, viņa ir tāda.” Vēl bija arī citi cilvēki, kurus es apbrīnoju, uzskatot, ka nevaru būt tāda kā viņi.

Piemērs par slavēšanas vadīšanu. Man ļoti patika dziedāt un slavēt Dievu. Tas man nav grūti. Bet, kā jau minēju, man bija problēma ar komunikāciju un mazvērtību. Vadīt slavēšanas grupu nav tas pats, kas slavēt. Vadīt nozīmē to, ka tev ir jāuzņemas atbildība, citi uz tevi skatās kā uz piemēru un no tevis kaut ko sagaida. Protams, es biju skatījusies uz foršiem slavēšanas vadītājiem ar domu: „Arī es tā gribētu, bet es nevaru tā kustēties un saukt kā viņi.” Es visu laiku sevi mocīju ar domu, ka nevaru būt tāda kā viņi, man šķita, ka mana komanda sagaida no manis tādu vadīšanu, kā to dara labi un pieredzējuši vadītāji, un ka viņi pie tā ir pieraduši. Man bija konflikts ar sevi, un tā bija mana lielākā problēma draudzē. Es ar to ilgi cīnījos, raudāju un runāju ar mācītāju. Viņš man jautāja: „Tu būsi vai nebūsi līderis?” Teicu, ka būšu, jo gribēju to darīt. Viss sāka izdoties tikai tad, kad es pieņēmu faktu, ka nav divu vienādu slavēšanas vadītāju, un ka es varu būt tāda, kāda esmu, un man nav jālīdzinās kādam citam cilvēkam. Man ir jābūt man pašai, jo Dievs, mani radot, nav kļūdījies. Viņš mani vēlējās radīt tieši tādu, kāda es esmu. Man ir tādas lietas, kuras nāk ārā tikai tad, kad es esmu es pati un pieņemu sevi, necenšoties kopēt kādu citu.

Tiešām, tu būsi laimīgs un efektīvs gan savā dzīvē, gan kalpošanā, gan darbā, kad tu necentīsies kopēt citus un pieņemsi sevi tādu, kāds tu esi. Tagad Latvijā ir parādījies šovs „X Faktors”. Es to neskatos, bet, palasot ziņas, redzu, kas par šo šovu ir rakstīts. Tas ir konkurss, kurā var piedalīties jebkurš un parādīt savus talantus dziedāšanā. Ziņās lasīju, ka Renāram Kauperam ir atrasts līdzinieks. Pats dziedātājs ir priecīgs, ka viņam ir tāda balss kā Renāram. Bet par ko priecājas sabiedrība? Par to, ka ir vēl viena kopija, vēl viens Renārs. Bet viņam vajag sevi pašu parādīt, kas viņš ir. Mums katram ir jāatrod savs veids kā izpausties. Un tad, kad mēs nezinām, kas mēs paši esam, mēs sākam kopēt citus. Atradu kādu stāstiņu par plūmi. Plūme stāsta: „Reiz man garām gāja banānu mīlētājs, un es pārvērtos par banānu. Pēc laika viņa gaume mainījās, tāpēc es kļuvu par apelsīnu. Kad viņš teica, ka esmu par rūgtu, es kļuvu par ābolu, bet viņš jau bija ceļā, lai meklētu vīnogas. Pakļāvos cilvēku viedokļiem tik daudz reižu, ka vairs nezinu, kas es patiesībā esmu. Tagad es vēlos, kaut būtu palikusi par plūmi un gaidītu plūmju mīlētāju.” Ko ūdens var izdarīt, to benzīns nevar, ko varš var izdarīt, to zelts nevar. Skudras trauslums ļauj tai kustēties un koka stingrība ļauj tam palikt iesakņojušamies. Katram, kas viņš ir, jābūt tam, kas viņš ir. Iedomājies, kas būtu, ja mums visur būtu benzīns. Pa krānu tecētu benzīns, mēs gribētu iet peldēties - tur atkal būtu benzīns. Tas būtu šausmīgi, lai arī mums patīk, ka ir benzīns, jo tas maksā naudu. Ūdens nav tik dārgs, taču bez ūdens mēs arī nevaram dzīvot. Tāpat tu esi vajadzīgs tieši tāds, kāds tu esi. Nevajag visiem tikai benzīnu. Tāpēc atļauj sev būt tam, kas tu esi, un necenties būt par kaut ko citu. Jebkas un jebkurš ir radīts unikāls, lai kalpotu mērķim, ko viņš var piepildīt, tikai būdams viņš pats. Tu vari kalpot savam mērķim dzīvē, un es varu kalpot savējam. Tu esi te, lai būtu tu. Par kopijām nemaksā tik lielu naudu kā par oriģināliem, tāpēc necenties kādu kopēt. Esi tāds, kāds esi, un tev sanāks vislabāk tad, kad būsi tu pats.

No līderu inkauntera man prātā palikušas trīs lietas, ar kurām gribu padalīties. Tās ir trīs vajadzības, kas formē cilvēka personību, domāšanu un attieksmi pret sevi un citiem.

1. Beznosacījumu mīlestība.

Tā ir mīlestība bez nosacījumiem. Piemēram, tevi mīl par to, ka esi piedzimis. Tev nekas nav jāizdara, lai tevi mīlētu. Ja ģimenē netiekam pieņemti un vecāki par mums nepriecājas un saka visādas sliktas lietas vai dara mums pāri, tad šī vieta, kas paredzēta mīlestībai, paliek tukša. Un šajā tukšumā ienāk citas lietas, kas ir pretējas mīlestībai – atstumtība, ļaunums, naids, dusmas un nepiedošana. Tad, kad tu nāc pie Dieva, šīs lietas pašas no sevis nepazūd, un mēs veidojam tālāk attiecības tā, kā mums ir bijis ģimenē. Ja tev ģimenē bija sliktas attiecības ar tēvu, kurš ir ģimenes galva, tad tev būs sliktas attiecības arī darbā ar priekšnieku un grupiņā ar līderi. Cilvēki šo tukšumu cenšas aizpildīt ar dažādām atkarībām. Tas var būt ēdiens, pornogrāfija, pārmērīga pieķeršanās citam cilvēkam, alkohols un narkotikas. Tukšums spiež pieķerties cilvēkiem, kuri tev ir izrādījuši kādu labvēlību. Man ir bijis līdzīgi, ka esmu centusies pieķerties cilvēkiem, kas it kā dod piepildījumu. Pieķerties citiem cilvēkiem var pat tādā mērā, ka var sākt šos cilvēkus kontrolēt. Un tu baidies pazaudēt šīs attiecības, jo tad atkal tu būsi viens. Tādējādi automātiski mēs sākam pelnīt mīlestību no cilvēkiem un arī no Dieva un gaidām novērtējumu. Ja nesaņemam atzinību vai novērtējumu, tad emocijas eksplodē, un tu jūties nemīlēts un nepieņemts. Bet ir svarīgi saprast, ka šī beznosacījuma mīlestība mums ir pieejama katram. Tā ir pieejama Jēzū.

Tas Kungs man parādījās no tālienes: "Es tevi mīlēju ar mūžīgu mīlestību, tādēļ Es pret tevi tik uzticīgi esmu saglabājis Savu žēlastību.” (Jeremijas 31:3)

Bet Ciāna žēlojas: Tas Kungs mani ir atstājis, Tas Kungs mani ir aizmirsis! Vai var māte aizmirst savu zīdaini un neapžēloties par savu miesīgu bērnu? Un, ja pat māte to aizmirstu, Es tevi neaizmirsīšu. Redzi, abu Savu roku plaukstās Es tevi esmu iezīmējis; tavi mūri ir vienmēr Manā priekšā.” (Jesajas 49:14-16)

Dievs tevi pieņem jebkurā brīdī, un tu Viņam esi vajadzīgs. Tev mīlestība no Dieva nav jānopelna.

2. Aizsardzība un drošība.

Šī aizsardzība saistīta ar tēti ģimenē. Ja aizsardzība un drošība nenāk no tēva, tad bērns iemācās pats par sevi pastāvēt, kā rezultātā dzīvē ienāk bailes, kontrole, nemiers un liela paļaušanās tikai uz sevi. Bet izrādās, ka arī šeit Dievam ir atrisinājums. Jēzus saka, ka dos mums Aizstāvi. Ja tev ģimenē nav bijis aizstāvis, tev ir Svētais Gars.

Un Es lūgšu Tēvu, un Viņš dos citu Aizstāvi, lai Tas būtu pie jums mūžīgi. Es jūs neatstāšu bāreņus, bet nākšu pie jums.” (Jāņa evaņģēlijs 14:16,18 )

Viņš neatstās tevi bāreņos, bet nāks pie tevis caur Svēto Garu. Viņš ir tavs Aizstāvis.

3. Atzinība, nozīmīgums.

Novērtējums no citiem mums ir ārkārtīgi svarīgs un vajadzīgs. Un ja mēs to nesaņemam, īpaši bērnībā, veidojas neticība sev. Tu netici, ka kaut ko vari, un veidojas mazvērtība un sevis nemīlēšana, kā arī perfekcionisms. Lai ko tu arī darītu, tu nekad neesi ar sevi apmierināts. Protams, ka mums jātiecas pēc pilnības, bet, ja tu visu laiku esi neapmierināts ar to, kas notiek tavā dzīvē, tas nerada labu sajūtu. Un tas izvēršas tajā, ka tu esi arī perfekcionists pret citiem, un tas apgrūtina komunikāciju, jo tu pret sevi uzstādi šausmīgas prasības un arī no citiem to sagaidi. Ja kāds neietilpst tavos standartos, tu vari kļūt dusmīgs un neiecietīgs. Tas traucē attiecībās ar cilvēkiem, bet ir risinājums - mēs varam sevi nodot Dieva rokās. Pieņem to, ka tu esi ļoti svarīgs Viņam. Tu Viņam esi svarīgs tieši tagad tāds, kāds esi, nevis tad, kad kaut ko sasniegsi. Tu esi Viņa bērns, un Viņš mīl tevi. Un tikai tad, kad tu sapratīsi, ka esi Viņa pieņemts, tu varēsi kalnus gāzt.

Bet tagad saka Tas Kungs, kas tevi radījis, Jēkab, un tevi veidojis, Israēl: "Nebīsties, jo Es tevi atpestīju; Es tevi saucu tavā vārdā, tu esi Mans! Kad tu iesi caur ūdeņiem, Es būšu pie tevis, un caur straumēm, tās tevi nepārplūdinās; kad tu iesi caur uguni, tu nesadegsi, uguns liesmas tev nekaitēs! Jo Es, Tas Kungs, tavs Dievs, Israēla Svētais, esmu tavs glābējs. Es atdodu Ēģipti par tavu atpirkšanas maksu, tāpat arī Etiopiju un Sabu Es dodu par tevi. Tādēļ ka tu esi dārgs un vērtīgs Manās acīs, Es dodu zemes par tavu izpirkšanu un tautas atlīdzībai par tavu dvēseli. Nebīsties, jo Es esmu ar tevi! No rīta puses Es atvedīšu atpakaļ tavus tautas brāļus un no vakariem sapulcināšu tavus piederīgos.” (Jesajas 43:1-5)

Mums visiem ir viens liels ienaidnieks, kurš izmanto mūsu emocijas, un tas ir velns. Viņš ir melu tēvs, un viņam tas ļoti labi izdodas, jo viņš pie mums nāk caur emocijām, situācijām un cilvēkiem, un piestāsta mums pilnu galvu. Velns runā melus par tevi, viņš runā melus par Dievu, jo viņš ienīst Dievu un tos, kas Dievam seko. Viņš parasti saka, ka tu nekas neesi, ka tu neko nesasniegsi un visam, ko tu dari, nav nekādas jēgas, un vispār, kāpēc tu tāds esi. Tāpat viņš melo par to, kāds ir Dievs. Viņš saka, ka Dievam tu neesi svarīgs, ka citi ir svarīgāki, mīlamāki un labāki. Vēl viņš tev melo, ka Dievs ir dusmīgs, ka Viņš ir neapmierināts ar to, kā tu dzīvo. Bet tas viss ir sekas tam, ka tev, iespējams, ģimenē tā ir bijis, un velns saka, ka Dievs ir tāds pats kā tavi vecāki vai tas skolotājs. Dievs nav tāds pats. Tāpēc mums ir pieejams Viņa vārds. Mēs nevaram ļaut savām emocijām un sajūtām noteikt savu dzīvi. Emocijas ir ļoti mainīgas. Tu vienā brīdī vari justies ļoti labi, bet pēc nepilnas stundas vari būt jau izsists no sliedēm un slikti justies. Dievs nav tāds. Dievs ir pastāvīgs un nemainīgs. Viņš grib, lai mēs savās emocijās esam stabili. Tāpēc ir ļoti svarīgi, ka mēs zinām, ka Dievs mūs pieņem un ka esam Viņam svarīgi. Ne vienmēr vadītājam gribam izstāstīt visas lietas, ko turam savā sirdī, mums gribās tikai to labo pastāstīt, kas mums izdodas un sanāk, bet to, kas galīgi nesanāk, negribas stāstīt. Bet Viņš zina tavas vājās vietas un neveiksmes. Tev nav jānāk pie Dieva ar saviem darbiem. Tu nāc caur Viņa Dēlu, caur to, ka tev pieder taisnība caur Jēzu Kristu. Un Dievs neko nevar izdarīt, ja mēs nenākam un baidāmies no Viņa. Ir svarīgi atcerēties, ka Dieva garastāvoklis nemainās tāpat kā mums. Viņam nav pārsteigums par lietām, kas notiek tavā dzīvē un par ko tu negribi runāt ne ar vienu. Viņš zina, kas notiek tavā dzīvē. Visvairāk par visu tu esi vajadzīgs Dievam, un Viņš grib dot visu, kas tev pietrūkst. Un tas notiek tad, kad ļaujam Dievam ienākt mūsu dzīvēs.

Sirds pati vien zina savas sāpes, un neviens svešinieks nevar pilnīgi iejusties tās priekos.” (Salamana pamācības 14:10)

Tikai Dievs zina, kas tev sāp un kas tevi iepriecina, tāpēc ir muļķīgi gaidīt, lai cilvēki apmierina tavas vajadzības. To var izdarīt tikai un vienīgi Tas, kas tevi ir radījis, un Tas ir Dievs.

Jo mums nav augstais priesteris, kas nespētu līdzi just mūsu vājībām, bet kas tāpat kārdināts visās lietās, tikai bez grēka.” (Ebrejiem 4:15)

Tu mierīgi vari pie Dieva nākt ar visām savām problēmām un grēkiem un izstāstīt to Viņam. Dievs grib tevi darīt pilnīgu, lai tu esi labs paraugs cilvēkiem. Lai cilvēki tev grib sekot un viņiem rodas cerība no tā, ka tu ar viņiem esi runājis. Tad, kad tu pats sevi pieņem un mīli, tu vari to dot arī citiem. Dievs tevi ir radījis ar brīvu gribu, līdzīgu Sev. Tu esi Dieva bērns, līdzīgs Viņam. Viņš ir Valdnieks un Kungs, bet tu esi Ķēniņa bērns – īstais bērns. Tas ir ļoti svarīgi. Tāpēc ieraugi sevi, ka tu esi kaut kas īpašs Dievam. Ieraugi, ka vari būt līderis, jo Dievs ir vadītājs, un tevī ir ielikta arī šī līdzība. Ļaujot vaļu emocijām, tu apslāpē to, ko Dievs tevī ir ielicis. Tāpat arī Bībeles varoņi, par kuriem mēs sajūsmināmies – Dāvids, Jēkabs, Estere, - ir līdzīgi tev un man, un viņi noticēja tam, kas viņi ir Dievā, un darīja lielas lietas. Un arī tu vari sasniegt lielas lietas savā dzīvē, pieņemot to, kas tu esi Dievā. Dievs grib sagraut visus tavus cietokšņus.

Es atceros, ka tad, kad biju iepriekšējā draudzē, es biju nometnē, kas ir līdzīga inkaunteram. Es no šīs nometnes braucu projām raudot un nesapratu, kas ar mani notiek. Un tad vadītāja man teica, ka Dievs mani pakāpeniski dziedina, gluži kā sīpolam noņemot nost miziņu pa miziņai. Ja Dievs tev visu uzreiz notīrītu nost, tu to, visticamāk, neizturētu. Viņš tevi pamazām tīra. Vēl atceros situāciju, kad biju kādā lūgšanu sapulcē un dzirdēju, ka viens kalpotājs draudzes māsai teica pravietisku vārdu: “Cālis pats sasper savu čaumalu un izlaužas ārā!” Un rādīja, kā viņai to darīt, kā saspert to čaumalu. Ar Dievu tu vari saspert čaumalu, kas tev traucē iet uz priekšu. Tev nekas netrūkst, lai tu darītu Dieva darbu. Mūsu sirdī ir vieta, ko Dievs speciāli ir izveidojis, ka tikai un vienīgi Viņš to var piepildīt. Ne kalpošana, ne ģimene, ne vīrs, ne sieva, ne bērni, ne darbs un hobijs, kam pieķeramies, nevar dot to apmierinājumu, ko var iedot tikai un vienīgi Dievs. Visas lietas, kas ir dzīvē, nespēs piepildīt šo tukšumu, šī vieta ir paredzēta tikai un vienīgi Radītājam. Jēzus saka, ka tieši tāds, kāds esi, tu Viņam esi vajadzīgs. Nāc pie sava Tētiņa un uzticies Viņam. Runā ar Dievu par visām lietas, kas tevi nomāc vai ko tu nekad nevienam neteiktu. Viņš palīdzēs! Nekad nepaliec tādā stāvoklī, ka tu nāc uz draudzi, pildi kalpošanu, bet nerunā ar Viņu. Ārēji izskatās, ka viss ir kārtībā, bet patiesībā tu vairs neesi ar Dievu. Nekad nepaliec šādā stāvoklī. Bībelē teikts, ka tavā nespēkā Dieva spēks varens parādīsies tavā dzīvē. Kļūsti par tādu cilvēku, kāds bija Dāvids, jo par viņu ir teikts, ka viņš ir cilvēks pēc Dieva sirds.

Un, to atmetis, Viņš tiem iecēla Dāvidu par ķēniņu; tam Viņš arī liecinādams sacīja: Es esmu atradis Dāvidu, Isaja dēlu, vīru pēc Sava prāta, kas darīs visu, ko Es gribu.” (Apustuļu darbi 13:22)

Dāvids nebija perfekts, viņam bija grēki un nepaklausība. Viņam bija pat smagi grēki, un tomēr Dievs viņu sauc par vīru pēc Savas sirds. Neskatoties uz to, kas tavā dzīvē ir bijis, kam esi cauri gājis, tu vari būt sieva vai vīrs pēc Dieva sirds, ja vien nāksi pie Viņa un būsi godīgs, atzīstot visas savas caurkrišanas un grēkus, atgriezīsies pie Dieva. Dāvids nekad nebēga no Dieva. Kad viņš saprata, ka ir grēkojis, viņš to vienmēr nožēloja. Dievam ir svarīgi, kā tu jūties un ko tu domā. Viņam ir svarīgi, ko tu domā par Viņu. Viņš ir tavs Tēvs, un Viņam sāp sirds, ja uzskati, ka nevari ar Viņu runāt. Dievam interesē ikviens cilvēks, arī tie, kas ir pasaulē. Un, ja tu esi vecāks, tu uztraucies par saviem bērniem, tev rūp viņu dzīves. Un tāpat Dievu uztrauc cilvēku dzīves, kas nepazīst Viņu. Un Viņš grib lietot tevi, lai atvestu šos cilvēkus mājās, un tavās rokās ir atslēga, lai ietu un atvestu šos cilvēkus. Un tāpēc tev ir jāzina, kas tu esi Dievā, ka esi Viņa mīļais bērns, pieņemtais bērns, ka tev nekā netrūkst. Un tu kopā ar Dievu vari aiziet un atvest šos cilvēkus. Tu vari aizdegties Dievam un nokratīt visu, kas tev traucē - visas važas savā prātā, dvēselē, jebkur! Tu Viņam esi ļoti svarīgs. Viņš Savu Dēlu ir atdevis par tevi, visdārgāko, kas Viņam bija.

Nobeigumā mazs stāstiņš par ērgli. Reiz kāds vīrs atrada ērgļa olu un ielika to prērijas vistu ligzdā. Mazais ērglēns tika perēts kopā ar prērijas vistas mazuļiem un uzauga kopā ar tiem. Visu savu dzīvi ērglis domāja, ka ir prērijas vista un darīja visu, ko pārējās vistas – kasīja zemi, lai sameklētu barību, klukstēja un kladzināja, vicināja spārnus un lidoja ne augstāk par pēdu no zemes, jo galu galā tā lidoja visas prērijas vistas! Pagāja gadi. Ērglis kļuva ļoti vecs. Reiz kādu dienu viņš ieraudzīja debesīs lidojam kādu majestātisku putnu. Lidojot pa spēcīgām vēja straumēm, tas planēja augstu debesīs. “Cik skaists putns,” teica ērglis, “kas tas ir?” “Tas ir ērglis, visu putnu putns, bet daudz par to nedomā, jo tu nekad nevarētu būt tāds kā viņš,” kāda vista ieklukstējās. Un tā ērglis, domādams, ka viņš ir tikai parasta prērijas vista, kas nevar lidot augstu debesīs, pavadīja visu savu dzīvi, turoties zemu pie zemes, nekad neizbaudot lidošanas prieku un majestātiskumu, kas viņam jau piederēja kopš dzimšanas. Es tev novēlu neatkārtot šī ērgļa likteni. Tu esi ērglis, un tu esi jau piedzimis par tādu! Tu esi Dieva bērns, un tev nav jābūt vistai, kas kašājas pa zemi un meklē kukaiņus. Tu vari lidot un valdīt! Tu esi cilvēku cilvēks. Tu esi Dieva mīļais bērns. Tu vari visas lietas kopā ar Viņu!

Indras Kalniņas sprediķi “Kas ir tavā sirdī?” rakstīja Inguna Kazāka, Marta Līdeka un Iveta Kļavinska, rediģēja Ieva Našeniece
Comments