TEKSTA MATERIĀLI‎ > ‎Svētrunas‎ > ‎

Kā saglabāt drosmi un ticību?

Publicēja 2019. gada 5. marts 20:29Līga Paņina
Ziņas datums 06.03.19.

Mēs visi zinām, ka vieglāk ir kaut ko iesākt nevis pabeigt. Vieglāk ir aizņemties, grūtāk ir atdot. Vieglāk ir iesākt skolu, iesākt mācīties, bet grūtāk ir pabeigt iesākto. Sacīkstēs uz starta līnijas ir vairāk sportistu nekā finišā. Augstskolās sāk mācīties daudzi, bet ne visi pabeidz mācības. Es to redzu arī, kad pie manis nāk  cilvēki mācīties angļu valodu. Viena daļa no viņiem, atnākot mācīties, ir priecīgi, viss patīk un pat vēl samaksā par nākamajām nodarbībām. Viņi ir apņēmības pilni, vēlas mācīties divas, trīs reizes nedēļā, bet pēc kāda neilga laika apņēmība ir zudusi, un cilvēki vairs nenāk uz nodarbībām, pat atstājot savu iemaksāto naudu. Cilvēks redz, ka ir vajadzīga nodošanās, tas prasa zināmu piepūli un nav viegli, tāpēc daudzi iesākoto pamet nepabeigtu. Piemēram, lai aizietu pie manikīra, nav vajadzīga piepūle, bet ir vajadzīga nauda, kuras dēļ jāpiepūlas. Stipri līdzīgi ir arī draudzē. Cilvēks ienāk draudzē, viņš atgriežas no grēkiem, piedzīvo Dievu, iepazīst Jēzu, aizdegas, kalpo Dievam, bet pēc laika viņš vairs nav draudzē, varbūt pat nav vairs ar Dievu. Kāpēc tā notiek? Jo dzīve nav vienkārša. Ikviens cilvēks savā dzīvē piedzīvo grūtības. Grūtības nav sliktas, jo tās veido mūsu ticību un raksturu. Dievs tādā veidā dara mūs līdzīgākus Jēzum. Slikti ir, kad cilvēki kritiskajos punktos zaudē drosmi un ticību saviem spēkiem, spējām, sapņiem, redzējumam, mērķiem. Tas ir pat nāvējoši.

Viens no Bībeles stāstiem, kas apraksta mazdūšību, drosmes, ticības trūkumu un kā ar to cīnīties, ir atrodams Nehemijas grāmatā.  Šī grāmatā ir par vadību. Nehemija bija ļoti ipašs cilvēks un dievbijīgs pravietis. Ja tu esi vadītājs uzņēmumam vai mājas grupiņai, tad tev noteikti noderēs Nehemijas grāmata. Šī grāmata nav pārāk gara, tur ir trīspadsmit nodaļas, bet pieejamā informācija ir svarīga. Tas bija laiks, kad Izraēls pavadīja, apmēram, 70 gadus gūstā Babilonijā, tas bija Daniēla laikā. Tad dzīvoja cilvēks vārdā Nehemija. Viņš bija uzzinājis, kāda ir situācija viņa dzimtenē Izraēlā. Aizsardzības mūris ap Izraēlu bija nojaukts un pilsēta bija drupās. Viņš nolēma rīkoties. Viņš bija ķēniņa dzērienu devējs, un tas bija ļoti atbildīgs amats. Kad viņš uzzināja par šo trako lietu, tad pirmkārt, viņš ar savu lūgumu nāca Dieva priekšā, un darīja to nopietni. Viņš lūdza, raudāja, gavēja, sēroja un izsūdzēja savas un tautas grēkus Dieva priekšā vairāku dienu garumā. Tas nozīmē, ka viņam sāpēja, kas notika viņa zemē. Viņš nāca Dieva priekšā ar lūgumu atgriezties dzimtenē un atjaunot pilsētu. Ķēniņš bija labvēlīgs, ļāva iet un vēl iedeva līdzi visu, kas bija nepieciešams. Viņam, nonākot dzimtenē, bija jāuzceļ mūris apkārt pilsētai. Mūris nozīmēja aizsardzību, pēc kā varēja celt visu pārējo. Nehemija uzņēmās vadīt visus celtniecības darbus. Bībelē ir teikts, ka cilvēki strādāja ļoti čakli, visi viņam klausīja – sākums bija labs. Visiem bija motivācija, darba spēks, prieks. Kad viņi tika līdz mūra celtniecības pusei, kaut kas notika. Viņi sāka zaudēt ticību, drosmi, sāka kurnēt, žēloties un darbs draudēja apstāties. Tas notika četru iemeslu dēļ, un tie ir parastie iemesli, kādēļ arī mēs brīžiem zaudējam drosmi, atdziestam, paliekam pusceļā.  

Bet mēs cītīgi turpinājām darbu, un, kad viss mūris līdz pusaugstumam bija veikts, jo ļaudis strādāja no sirds. Bet, kad Sanballats un Tobija, kā arī arābi un amonieši, un ašdodieši dzirdēja, ka Jeruzālemes mūru labošana un atjaunošana sokas, ka plaisas sāk aizvērties, tad viņi kļuva ļoti dusmīgi un visi kopā sazvērējās, ka viņi došoties, lai uzbruktu Jeruzālemei un celtu tajā sajukumu. Tad mēs lūdzām savu Dievu un izlikām sargus pret viņiem dienu un nakti. Bet Jūdas ļaudis sacīja: „Mēs esam noguruši un novārguši, turklāt drupu ir daudz, un mēs nespējam vairs strādāt gar mūri!” Savukārt mūsu pretinieki teica: „Viņi neko nepamanīs, līdz mēs būsim nonākuši viņu vidū un nogalināsim viņus, un izbeigsim celšanas darbus!” Kad atnāca jūdi, kas dzīvoja viņiem kaimiņos, tad viņi stāstīja mums desmitiem reižu: „No visām pusēm, kur vien viņi dzīvo, viņi taisās brukt mums virsū.” (Nehemijas 4:6-12, tulkojums no angļu valodas)

Kad iestājas mazdūšība?

1. Kad kaut kas notiek ilgāk nekā sākumā ir domāts, rezultātā iestājas fizisks un emocionāls pārgurums. 10. pantā ir teikts, ka strādnieku spēks zuda, drupu bija daudz un viņi vairs nespēja strādāt gar mūri. Kad tu parasti pazaudē drosmi? Kad tev paliek visgrūtāk? Ne jau sākumā, bet tad, kad esi kaut kur pa vidu. Piemēram, kad kāp kalnos. Mana pirmā un vienīgā reize bija pirms pāris gadiem. Kalnos notiek tāda jocīga lieta – sāc kāpt kalnā, un viss ir labi, bet tad sāk jau palikt grūtāk, un, jo tālāk kāp, jo tālāks šķiet mērķis. Kad tu esi jau kādu laiku kāpis, spēka vairs nav. Kad mēs kāpām kalnā, mums bija mērķis sasniegt mājiņu kalna virsotnē. Kad kāpām, tā māja likās atrodamies ar vien tālāk un tālāk. Pa ceļam satikām vietējo iedzīvotāju, kurš kāpa lejā no kalna, un mēs viņam prasījām cik tālu vēl jākāp. Viņš atbildēja, ka ļoti tuvu, apmēram, 40 minūtes. Bet, kad tu esi bez spēka, tad šīs minūtes liekas vesela mūžība. Man likās, ka es tajā kalnā nekad neuzkāpšu. Protams, ka mēs uzkāpām un neviens nenomira. Pusceļā, kad tu vēl neesi galamērķī un atrodies pa vidu, paliek visgrūtāk. Arī tad, kad tu brauc pa ūdeni ar laivu un neredzi krastu, kad esi tālu no pirmā krasta un otro krastu vēl neesi sasniedzis, tad ir grūti, jo nevari saprast, cik tālu atrodies. Par cilvēkiem bieži vien saka, ka iestājas pusmūža krīze, īpaši vīriešiem. Droši vien, ka sievietēm tā arī ir.  Kad cilvēki ir mūža vidū, tad viņi sāk pārdomāt, ko savā dzīvē ir sasnieguši, ko ir izdarījuši. Bieži ir tā, ka domā negatīvo un šķiet, ka nekas jau nav izdarīts, un tad iestājas krīze, jo ir jau pusceļš. Izraēls bija noguris, jo viņi strādāja smagu darbu. Mēs arī bieži esam noguruši un nav vairs enerģijas.  Pirmais mazdūšības iemesls ir emocionāls un fizisks pārgurums. Šādā stāvoklī nevar normāli padomāt, nevar neko izdarīt. Pirmais ienaidnieks ir ilgstošs pārgurums. Ja tu neatpūtīsies, tu pazaudēsi drosmi. Ne velti Dievs mums noteica, ka septītā diena ir sabata diena, tajā ir jāatpūšas.

Vai tu zini cik ilgi dzīvo sikspārnis?  Viņš ir mazs, plaukstas lieluma dzīvnieks, un vidējais dzīves ilgums viņam ir divdesmit gadu. Tas mazam dzīvniekam ir ļoti daudz. Zini kāpēc tas tā ir? Tāpēc, ka sikspārnis savu pulsu var palēlināt no 180 sitieniem minūtē uz trīs. Sikspārņi māk atpūsties, īpaši ziemā, kad viņi aiziet gulēt un neko nedara. Atpūta ir ļoti svarīga. Kad esi noguris, tad tu kļūsti ļoti ievainojams. Piemēram, kad tev pasaka kritiku vai kaut ko ne visai patīkamu, bet dzīvē viss ir kārtībā un esi enerģijas pilns, tad tu jūties ne visai, bet, kad tu esi pārguris un tev kāds kaut ko pasaka, tad tas ievaino ļoti dziļi un pēc tam ir ļoti grūti no tā tikt ārā.

Piemini, ko tev darīja amalekieši ceļā, kad jūs izgājāt no Ēģiptes, kā viņi stājās tev ceļā un kāva tos aizmugurējos, visus nespēcīgos aiz tevis, kad tu biji piekusis un noguris, un tie nebijās Dieva.” (5. Mozus 25:17-18 )

Kad esi pārguris, tad ienaidnieks tev uzbruks. Tas vai nu būs sevis žēlošanas uzbrukums, kārdinājums vai mazdūšības uzbrukums. Kad esmu pārgurusi, kad ir daudz strādāts un nav bijusi atpūta, tad galvā parādās negatīvas domas. Tādas domas vienkārši ir, es necenšos speciāli par tām domāt. Šie vārdi vienkārši plūst – man nekas neizdosies, esmu slikta, esmu neveiksminiece, man nekas nesanāks. Šīs ir tādas domas, kas tiešām nogalina ticību. Es esmu sapratusi, ka man ir jāpieņem lēmums neko nedomāt, neapspriest un nerisināt, kad ir slikti. Tad, kad es būšu izgulējusies, atpūtusies, kad man viss būs kārtībā, tad turpināšu situāciju pārdomāt, un situācija būs redzama pavisam citā gaismā. Cilvēks, kurš bija aizgājis uz stresa menedžmenta semināru, stāstīja, ka negatīvās domas un vārdi nāk ļoti dabiski, domas, bet domāt un runāt pozitīvi prasa 24% tavas enerģijas, un es pieļauju, ka pat vairāk. Tas ir grūti un prasa zināmu piepūli. Es pieņēmu lēmumu tādos brīžos neko nedomāt.

2. Kaut kas ir sarežģītāks, nekā bija ieplānots. Tas rada stresu un apjukumu, kas noved pie drosmes un ticības trūkumu. Kā ir ar sarežgītām lietām? Parasti ir tā, ka mēs nevaram tām pieķerties, mēs cenšamies izvairīties līdz pēdējam brīdim. Man tā ir, es zinu, ka tas ir grūti, un es atlieku līdz pēdējam. Zini, kas tad notiek? Manī ienāk vainas apziņa, ka es neesmu izdarījusi, ka neesmu izdarījusi laikā. Ja tu centies uzcelt ģimeni, grupiņu, karjeru, cilvēkus, vienmēr radīsies sarežģītākas situācijas nekā tu domā, kurām būs jātiek pāri, un viss nenotiks tik ātri, kā tu domā vai plāno. Kristīgā radio uzsāka radio darbību ar dāvinātu naudu – 500 dolāri. 1993. gadā šāda naudas summa bija liela. Viņš bija priecīgs un domāja, ka ir gana daudz naudas, lai iesāktu Kristīgo radio, un visiem paziņoja, ka būs Latvijas Kristīgais radio. Pēc tam bija vajadzīgi simtiem tūkstoši eiro. Viņš teica, ka, ja būtu zinājis, ka viss būs tik sarežģīti, tad nekad nebūtu to iesācis. Paldies, Dievam, ka viņš to nezināja, jo tagad radio skan, un ir visa nepieciešamā nauda.

Atceros, kad mēs runājām par draudzes telpu izbūvi ar pārvaldnieci. Sākumā nedomājām, ka laika gaitā radīsies visādi sarežģījumi. Projekts tika apstiprināts tikai ar trešo piegājienu, arī pēc remonta uzsākšanas parādījās pēkšņi un neparedzēti izdevumi. Viss nenorisinājās tā, kā sākumā bijām plānojuši.

„Bet jūdas ļaudis sacīja: „Strādnieku spēki zūd un drupu ir daudz.” (Nehemijas grāmata 4:10, tulkojums no angļu valodas)

Drupas ir daļa no mūsu dzīves, no kurām mums ik pa laikam ir jāatbrīvojas. Ja mēs neķersimies drupām klāt, tās ļoti ātri savairosies, līdzīgi kā netīrie trauki izlietnē vai drēbes netīro drēbju kastē. Atliek tikai nepievērst tiem uzmanību un pēc laika redzēsi, kas notiks. Dažreiz pat mēs paši to nepamanām, ka ir lietas, kas mūs kavē augt, iet uz priekšu, un ir labi, ka kāds mums uz tām norāda. Tās var būt nepareizas darbības, ieradumi, attiecības, domas, kas paņem mūsu laiku, kavē mūs darīt to, ko Dievs ir paredzējis. Izraēliešiem bija jāpabeidz siena, taču viņi drupu, gruvešu un netīrumu dēļ to nevarēja izdarīt.

Kas vislabāk var palīdzēt turpināt iet uz priekšu? Dāvids palīdzību meklēja pie Dieva: Pievērsies man un esi žēlīgs, jo es esmu vientulis un lielās bēdās!” (Psalms 25:16) Un Dievs Dāvidam ļoti palīdzēja. Sauc uz Dievu arī tu!

3. Kad es sāku apšaubīt savas spējas. Tas rada ļoti lielu neveiksmes sajūtu. Kad strādnieki jau pusi mūra bija uzcēluši, viņi sāka čīkstēt: „[..] mēs nespējam vairs strādāt gar mūri!” (Nehemijas grāmata 4:10, tulkojums no angļu valodas) Iespējams, viņi sāka domāt, kāpēc vispār sāka celt mūri. Vai tu kādreiz arī līdzīgi neesi padomājis kāda veicamā darba vidusposmā? „Kāpēc es sāku celt šo grupiņu, kāpēc es vispār apprecējos?” Tu sāc justies kā neveiksminieks un zaudē pārliecību. Kā tu izturies pret neveiksmi, kad visi tavi plāni aiziet šķērsām un kad uzdevums izrādās sarežģītāks nekā domāji?

Pēc šīs rudens evaņģelizācijas es atbildu par divām jaunām pilsētām – Kuldīgu un Jelgavu. Jelgava ir viena no lielākajām Latvijas pilsētām. Zālē, kurā notika dievkalpojums, tika noīrēti 120 krēsli. Ticībā par papildus samaksu mēs pielikām klāt vēl 30 krēslus, jo cerējām, ka atnāks daudz cilvēku. Vai zini, cik atnāca? 23 cilvēki, neskaitot rīdziniekus. Tas bija vismazākais skaits, salīdzinot ar citām pilsētām. Ventspilī un Liepājā bija atnākuši 90 cilvēki. Arī Kuldīgā atnāca neticami daudz cilvēku, taču pēc dažām grupiņām palika tikai trīs. Ko nu? Vai tagad jāraud? Ne vienmēr man viss tik labi izdodas, bet varbūt no malas izskatās citādi. Ja vēl sāku domāt, ka pirms manis arī kādam tur neveicās, tad pavisam dūša noplok. Vai sākt sevi žēlot, ka neviens mani nemīl, ka man nekas nesanāk?

Amerikāņiem ir pasākums „Pity party” jeb sevis žēlošanas ballīte. Tur mielojos ar CocaColu un kūciņām un žēlojos, cik slikti klājas, ka nekas neveicas. Cilvēki stāsta, ka jūtas nodoti, pievilti, atstāti. Mēs katrs ļoti labi zinām, ko šajā ballītē teiktu. Bet es gribu pateikt kaut ko pavisam citu. Ja tev nesanāk ar pirmo reizi paveikt uzdevumu, tu esi normāls cilvēks, un nav jāpārdzīvo. Panākumu cilvēks nekad neapstāsies pie neveiksmēm, viņs būs neatlaidīgs un turpinās iet uz priekšu, varbūt kaut ko pamainīs. Veiksmīgi cilvēki neveiksmēs saskata īslaicīgas grūtības jeb šķērsli, kurš jāpārvar.

Vai zini, ka Dievam ir humora izjūta? Dievkalpojumos Jelgavā un Kuldīgā es pamanīju, ka pētu cilvēkus un mēģinu jau iepriekš analizēt katru kaut gan parasti tā nedaru. Bija cilvēki, par kuriem domāju, ka viņi noteikti vairs nenāks uz grupu, ka redzu viņus pirmo un pēdējo reizi. Taču Dievs sagrozīja visu tā, ka šie cilvēki ne tikai nāk draudzē, bet vēl arī pie viņiem notiek mājas grupiņas. Es viņus esmu ļoti iemīlējusi. Jelgavā ir slima sieviete gados, taču atvērusi savu namu mājas grupai. Dažreiz es satraucos, jo viņa ik pa laikam nokļūst slimnīcā. Bet viņa man vienreiz teica: „Kamēr es vien dzīvošu, tikmēr manās mājās notiks grupiņa.” Reiz viņa pavēstīja, ka netiks uz grupu, un es jau satraucos, ka netiksim pie viņas mājā. Taču viņa bija atradusi cilvēku, kurš mūs ielaida viņas mājā, un grupiņa varēja notikt. Dievs atver cilvēkiem sirdis, un notiek citādāk nekā tu esi iedomājies.

4. Kad opozīcija kļūst stiprāka. Sākumā opozīcijas nav, jo neviens par tevi neko vēl nezina. Vēlāk, kad Dievs tevi sāk svētīt, cilvēkiem sāk nepatikt tās izmaiņas, ko tu ienes draudzē, ģimenē, darba vietā vai grupā. Un tas rada bailes.

Nehemija grāmatā Izraēls bija izvests gūstā. Izraēlā palika dzīvot svešinieki, taču pēc laika izraēliešiem tika ļauts atgriezties Izraēlā. Tas notika vairākos piegājienos. Kad izraēlieši sāka celt mūri, vietējiem svešiniekiem tas nepatika. Viņi sāka nicinoši  izsmiet šos mūra cēlājus: „Jums nekas nesanāks, lapsa uzkāps un viss sabruks.” Pēc tam viņi sāka iebiedēt: „[..] kausim viņus un izbeigsim celšanas darbus!” (Nehemijas grāmata 4:11, tulkojums no angļu valodas) Pirmie nobijās tie, kas klausījās nepareizos cilvēkus. Mūsdienās arī mēs bieži ņemam vērā neticīgu cilvēku viedokļus un draudus un nepaļaujamies uz Dieva vārdu.

„Kad atnāca jūdi, kas dzīvoja viņiem kaimiņos, tad viņi stāstīja mums desmitiem reižu: "No visām pusēm, kur vien viņi dzīvo, viņi taisās brukt mums virsū." (Nehemijas grāmata 4:12, tulkojums no angļu valodas)

Ja tu bieži esi kopā ar negatīviem cilvēkiem, lasi negatīvas ziņas, esi sociālajos tīklos, skaties televīziju, kur ir negatīva attieksme, tas viss tevi piepilda ar bailēm. Arī šajā rakstu vietā mēs lasām, ka nevajag klausīt bezdievīgu kaimiņu  padomus. Nehemija tomēr neklausīja šos padomus, nebaidījās un pabeidza celt mūri.

Kas ir jādara, ja darba procesa laikā rodas problēma?  

1. Reorganizē to, kas nedarbojas. Dažreiz vienkārši ir jāpamaina veids, kādā tu darbojies. Nehemija tā arī izdarīja.

„Tad es novietoju aiz mūra zemākajās vietās ļaudis pēc ciltīm ar zobeniem, šķēpiem un stopiem.” (Nehemijas grāmata 4:13)

Viņš nolēma nolikt pusi savu ļaužu sardzē. Pēc tam viņi mainījās ar strādniekiem. Bija arī cilvēki, kuri gan strādāja, gan sargāja. Šie cilvēki nepameta mērķi, bet izmainīja stratēģiju.

Kā tu attiecies pret evaņģelizāciju, pret cilvēkiem? Varbūt ir lietas, kas jāmaina vai pat jāpārstāj darīt? Varbūt jāizveido cits grafiks, jāmaina attieksme? Arī Nehemija lika sargāt mūri ciltīm jeb ģimenēm. Tas nozīmē, ka viņi viens otru atbalstīja. Arī mūsu draudzē ir mazās atbalsta grupas – mājas grupiņas, kur mēs viens otru atbalstām un motivējam. Ja tu neesi grupiņā, steidzīgi sameklē savu!

2. Koncentrējies uz Dievu. Lielākā mūsu problēma ir vairāk koncentrēties uz savu problēmu, nevis Dievu.

„Kādas apskates laikā es uzstājos ar runu un sacīju dižciltīgajiem un priekšniekiem, un pārējai tautai: "Nebīstieties no viņiem! Atcerieties To Kungu, kas ir liels un bijājams [..]” (Nehemijas grāmata 4:14)

Nevis vienkārši atceries, bet runā un apliecini to, kas ir teikts Dieva vārdā. Bībelē ir ļoti laba rakstu vieta:

„Nāve un dzīvība stāv mēles varā; kas mīl savas mēles māku, tas baudīs no tās augļiem.” (Salamana pamācības 18:21)

Vēl Bībele saka, ka „bez ticības nevar patikt” (Ebrejiem 11:6) Šīs abas lietas ir ļoti saistītas – svarīgi, ko tu runā, apliecini un kam tu tici. No kurienes tev rodas ticība? Dievkalpojumā, mājas grupā dzirdētais, varbūt arī mājās klausies Dieva vārdu.  Taču tās ir tikai dažas reizes nedēļā. Tev pašam ir jāapliecina lietas, ko vēlies savā dzīvē redzēt. Un tas ir jādara arī par citiem cilvēkiem. Piekritīsi, ka visbiežāk mēs otrā cilvēkā pamanām sliktās īpašības, vai ne? Taču mums par katru jādomā pozitīvi – kā Dievs par to cilvēku domā, kāds viņš būs, ko viņš sasniegs. Pienem lēmumu apliecināt: „Paldies Dievs, ka viņš ir tāds, ka viņš ir uzticams, ka viņš ir labs, ka viņš ir nodevies, ka viņš ir talantīgs, ka viņam viss sanāk, ka viņš ir labprātīgs”, un vēl tūkstoš citas lietas. Tas veiks izmaiņas garīgajā pasaulē, un šis cilvēks tiešām tāds kļūs. Tikai, kamēr viņš vēl tāds nav, tev ir jāsāk domāt un runāt, ka viņš tāds būs. Par dažiem cilvēkiem ir ļoti viegli tā domāt, bet par citiem ļoti grūti. Tas ir tāpēc, ka tu netici, ka daži cilvēki var mainīties. Bet Bībelē minēts, ka Jēzus uzteica ticības cilvēkus.

Bija viens gadījums, kurā Jēzus sarāja kādu cilvēku, kuram bija slims dēls un kurš nāca pie Viņa pēc palīdzības. Viņš Jēzum pateica kādus vārdus, kas bija neapdomīgi, bet tomēr no sirds:

„[..] bet, ja Tu ko spēj, tad palīdzi mums, apžēlojies par mums.” Bet Jēzus uz to sacīja: "Tu saki: ja tu spēj! Kaut tu varētu ticēt! Tas visu spēj, kas tic." (Marka evaņģēlijs 9:22-23).

Es domāju, ka tas cilvēks zināja, kas bija Jēzus, viņš zināja, ka Jēzus spēj dziedināt, viņam bija kaut neliela ticība, jo, ja viņam nebūtu ticības, viņš nebūtu nācis pie Jēzus, viņš būtu gājis pie kāda ārsta vai dziednieka, vai kaut kur citur, bet viņš atnāca tieši pie Jēzus. Un tomēr viņš teica tādus vārdus, manuprāt, tādēļ, ka viņam likās, ka viņa situācija ir neiespējama. Un vai tev nav tā, ka dažreiz par citiem cilvēkiem tev ir viegli ticēt un viegli lūgt, bet par sevi tev liekas, ka tas taču nav iespējams, ka nav iespējams, ka kaut kas varētu mainīties? Man bieži tā ir, ka ir viegli lūgt par kādu cilvēku, piemēram, par to, ka viņš tiks dziedināts. Es ticu par visiem savas grupas cilvēkiem, ka viņiem tas notiks, bet, tiklīdz pašai kaut kas iesāpas, rodas šaubas, vai tiešām Dievs mani dziedinās. Par sevi vienmēr ir grūtāk noticēt nekā par citiem. Bet ar šo cilvēku Bībelē viss bija labi. Viņš izlaboja savas domas un apliecināja savu ticību.

Un tūdaļ tā bērna tēvs brēca un sacīja: Es ticu, palīdzi manai neticībai!” (Marka evaņģēlijs 9:24)

Un Jēzus viņam palīdzēja un dziedināja viņa dēlu. Bieži mēs neapliecinām Dieva gribu savā dzīvē tāpēc, ka mēs neticam. Un, ja mēs neticam, mēs arī nerunājam, tad sanāk apburtais loks. Es atceros, ka mācītājs man daudz reizes ir teicis, ka man būs simts mājas grupu, kā arī vēl daudz kas. Agrāk es to uztvēru kā joku un kā kaut ko absolūti nereālu. Man nav pat simts cilvēku grupās, 100 grupas jau būtu 1000 cilvēku. Un es domāju, ka varbūt kādreiz arī varētu būt, bet tad man būs jāstrādā līdz mūža galam. Kad citi cilvēki to dzird, viņi viegli notic, ka noteikti man tas būs un piepildīsies, citādi nemaz nevar būt, bet pašai par sevi noticēt ir pagrūti. Pēdējā laikā es ļoti daudz domāju to, ko es runāju un ko es domāju. Un, ja es runāju negatīvi un ja es runāju ar neticību, tad kāpēc man to nepavērst otrādi un nerunāt pozitīvi un nerunāt ticībā? Ja es gribu kalpot Dievam, tad kāpēc man nerunāt un nedomāt, ka man būs 100 grupas? Tas ir atkarīgs tikai no mana lēmuma. Pirms mēneša es uzrakstīju uz papīra lapas to, ko Dievs grib redzēt manā dzīvē, ko es saprotu no Viņa vārda un ko es pati vēlos, kā arī par saviem cilvēkiem. Katru dienu savā lūgšanu laikā es runāju un apliecinu to. Es pateicos, ka man tas jau ir, jo tā ir mana ticība.

 „Tā Dieva priekšā, kam viņš ticēja, kas mirušos dara dzīvus un sauc vārdā to, kas vēl nav, it kā tas jau būtu. [..]” (Romiešiem 4:17)

Šodien es to visu runāju tagadnes formā. Es nerunāju, ka man būs kaut kas, jo nezinu, cik ilgi dzīvošu uz šīs Zemes. Es runāju, ka man šīs lietas jau ir. Vispirms šīs lietas ir garīgajā pasaulē un pēc tam tikai redzamajā pasaulē. Mēs ļoti labi zinām, ka esam pēc Dieva līdzības radīti un esam ļoti radoši. Kad mēs apliecinām kādas lietas, mēs tās radām un spējam pat izmainīt savu likteni. Runā to, ko Dievs tev ir paredzējis, nebaidies no ienaidniekiem un vienmēr atceries to Kungu, kas ir liels un bijājams.

Neticība bieži rodas, kad tu sāc domāt, kā tieši Dievs to  izdarīs. Ja bērns jautā un vēlas, lai tu viņam nopērc kādu lietu, vai viņš interesējas, kur tu dabūsi naudu priekš tās? Viņam tas parasti prātā neienāk. It sevišķi maziem bērniem. Viņiem  to vajag un viss. Viņa uzdevums ir prasīt, un mans kā vecāka uzdevums ir domāt, kur es dabūšu naudu, lai to nopirktu. Tādēļ arī mans un tavs uzdevums, līdzīgi kā bērnam, ir runāt to, ko Dievs saka, prasīt un apliecināt savu ticību, pārējais ir Dieva ziņā. Protams, es nevaru tikai sēdēt mājās un tikai apliecināt. Ir nepieciešamas arī darbības. Tomēr tas, ko es runāju un domāju, ir ļoti svarīgi.

Cīņa pret mazdūšību.

"[..] Nebīstieties no viņiem! Atcerieties To Kungu, kas ir liels un bijājams, un cīnieties par saviem brāļiem, saviem dēliem, savām meitām, savām sievām un savām mājām!" (Nehemijas grāmata 4:14, tulkojums no angļu valodas)

Tu jau zini, ka mēs katru dienu esam garīgajā cīņas laukā. Mēs, kas ticam, esam aicināti iesaistīties garīgajā cīņā. Kopumā cīņa jau ir uzvarēta. Pagājušajā reizē mācītājs stāstīja par Jēzus upuri, bet arī to, ka ar to vien nepietiek. Ir vajadzīgs arī kaut kas no tavas un no manas puses. Jēzus jau ir uzvarējis, bet velns turpina katru dienu apsūdzēt mūs. Viņš būtu laimīgs, ja varētu mūs neitralizēt, tas ir viņa mērķis. Mēs esam karā ar negatīvajām domām, ar negatīvajām emocijām, un tās mūs grib atturēt no kalpošanas Dievam.

Kad es no rīta pamostos, man uzreiz rodas nepareizas domas. Tiklīdz manas acis ir vaļā, ienaidnieks ir klāt un uzreiz uzbrūk. Tajā brīdī ir jāpieņem  lēmums, vai turpināšu domāt to, kas tajā brīdī ir manā galvā vai es domāšu to, kas ir labs, un tas, kas ir rakstīts Dieva vārdā. Mums visu laiku galvā ir monologs, bet šim monologam ir jāstājas pretī, un tev ir jāveido dialogs ar to, ko saka Dievs. Citreiz mājās, ģimenē vai grupiņā ar tuvākajiem cilvēkiem mēs mākam cīnīties pretī, un tā mums nemaz nav problēma, bet, kad esam vieni, un galvā ir visas negatīvās domas, tad ir jādara tieši tas pats – ir jācīnās un jāstājas tām pretī. Tu nevari ļaut, lai tev viss maisās kopā pa galvu. Atceries, ka Dievs jebkurā gadījumā ir ar tevi, vienalga, ko tu esi izdarījis un kas tagad ir tavā galvā. Protams, tā ir, ja tu neesi viņu pats atstājis. Viņš tevi mīl. Ja tavs bērns izdara kaut ko sliktu, viņš taču nepārtrauc būt tavs bērns? Viņš visdrīzāk saņems sodu par saviem nedarbiem, viņš sēdēs cietumā vai tam būs kādas citas sekas, bet viņš joprojām būs tavs bērns. Tieši tāpat ir ar Dievu – tu paliec Dieva bērns, neatkarīgi no tā, ko tu esi sadarījis vai neatkarīgi no tā, kā tev kaut kas nav sanācis. Citreiz pat ir tā, ka Dievs ir vienīgais, kas paliek ar tevi, kad visi cilvēki tevi ir atstājuši un pagriezuši muguru. Dievs vienmēr ir ar tevi, bet izvēle vienmēr paliek mūsu ziņā. Tava un mana izvēle ir, vai ļaut, lai nelabvēļi padara mūs mazdūšīgus vai stāties tam pretī. Šodien man neviens pistoli pie galvas netura un nesaka, kas man ir jādomā. Es pati izvēlos, kam es ticu, ko es runāju un kā es dzīvoju. Ja Dievs vēlas tevi lietot, tu nevari padoties, tev ir jāturpina iet, pat ja tev ir bailes, pat ja tev šķiet, ka tu zaudē un ka tu esi pazaudējis drosmi. Nehemija bija cilvēks, kuram nebija vienalga, kas notiek ar viņa zemi. Viņam sirds ļoti dega par savu tautu. Viņš lūdza Dievu un izlēma rīkoties, un Dievs pašķīra viņam ceļu. Galu galā viņš bija ļoti izcils vadītājs, un izcils Dieva vīrs. Mēs varam ļoti mācīties no viņa.

„Tad es atbildēju viņiem un sacīju: Debesu Dievs, Viņš ir tas, kas dos sekmes mums, un mēs, Viņa kalpi, šeit celsimies un celsim, bet jums te nav nekādas daļas, nedz tiesības, nedz kāds jūs piemin Jeruzālemē!” (Nehemijas grāmata 2:20, tulkojums no angļu valodas) 

Nehemija bija ļoti pārliecināts par sevi, neskatoties, ka ienaidnieki viņu izsmēja, teica, ka viņam nekas nesanāks, ka tas mūris neturēsies un nekas nav labi. Tomēr viņš teica: „Mēs celsimies un celsim, bet jums šeit nav nekādas daļas.” Tas ir ļoti drosmīgs apgalvojums, kad tev apkārt stāv izsmējēju un apdraudētāju bars. Lielie cilvēki vienkārši atsakās būt mazdūšīgi. Viņi ir parasti cilvēki, bet viņiem ir ļoti liela mērķtiecība.

„Un mūri pabeidza celts mēneša divdesmit piektajā dienā - piecdesmit divās dienās” (Nehemijas grāmata 6:15, tulkojums no angļu valodas)

Nedaudz mazāk kā divu mēnešu laikā mūris bija pabeigts, neskatoties uz ienaidnieku draudiem un visām tām grūtībām, ko viņi piedzīvoja. Reizēm viņiem ierocis bija jātur vienā rokā un ar otru jāceļ mūris. Pēc visa šī darba Izraēla tautā notika liela atmoda. Tur bija cilvēks vārdā Ezra, kurš mācīja bauslību, un visa tauta sarosījās, un viss Izraēls tika atjaunots. Es ticu un redzu, ka mēs šodien esam tieši tādā pašā situācijā, kā tad Nehemija. Mūsu draudze arī ar vienu roku ceļ un ar otru cīnās jeb ar vienu roku mēs ceļam mājas grupas, draudzi un Dieva valstību un ar otru roku cīnāmies, rakstām petīcijas, sadarbojamies ar valdību, nedaudz esam arī politikā un darām kaut ko vislatvijas mērogā. Mēs cīnāmies par Dieva valstību kopā ar visiem citiem, un ir svarīgi, ka mēs savā sirdī ticam un ar muti apliecinām, ka Debesu Dievs ir tas, kas mums dos sekmes, un mēs, viņa kalpi šeit, celsimies un celsim, un nevienam ienaidniekam te nav nekādas daļas, nedz arī tiesības! Vienmēr atceries, ka tu esi īpašs, ka tu esi aicināts, izredzēts darīt Dieva darbu, celt Dieva valstību šeit, Latvijā, un tev nav jābaidās no ienaidniekiem, tev ir jāpieņem lēmums ticēt to, ko Dievs saka par tevi, runāt tās lietas un apliecināt. Dari to regulāri un daudz.

Arī pasaulīgi cilvēki to ir paņēmuši no Bībeles, un viņiem tas darbojas, kaut viņi Bībeli maz citē. Es esmu dzirdējusi daudz liecības par šādiem cilvēkiem un kā viņiem tas strādā. Tad kāpēc mēs tā nevaram, ja mums ir Dievs? Mūsu rīcībā ir Dieva vārds, kas ir kā segums, un Dievs pats stāv pats aiz sava vārda. Kad mēs runājam un apliecinām, tad Dievs arī rīkojas. Viņam ļoti patīk, kad tu apliecini labās lietas par sevi, nevis sliktās. Jau kādu laiku es savā lūgšanu kambarī pasakos Dievam, ka man ir vairākas lietas. Es gan vēl neredzu tās, bet es jūtu un pamanu pie sevis, ka tas maina mani pašu, un kaut arī es nezinu, kā Dievs to izdarīs, tas maina manu attieksmi.

Reizēm mēs nedarām kādas lietas, tāpēc, ka neticam. Kāpēc tu neej evaņģelizēt? Tāpēc, ka tu netici, ka no tā kaut kas sanāks. Piemēram, ja tu tici, ka tev sanāks bizness, tu to darīsi. Ja tev sākumā neveiksies, tu turpināsi darīt, jo tu tam tici. Ja tu tici, tu kļūsti ļoti drosmīgs, gluži kā lauva. Un tu turpināsi iet, neskatoties, ka kādi cilvēki tev atteiks, neskatoties, ka tev kaut kas nesanāks, neskatoties, ka tev ar finansēm nebūs viss kārtībā, tu iesi un to izdarīsi! Tāpēc ļoti svarīgi ir runāt un ticēt tam, ko Dievs saka par mums, par tevi, personīgi. Tu redzēsi ļoti lielus rezultātus un izmaiņas savā dzīvē, ja tu pieķersies Dieva vārdam, gluži kā Nehemija. Atceries, ka viņam viss apkārt bija slikti – ienaidnieki draudēja no ārpuses, iekšpusē cilvēki sāka kurnēt un teica, ka vairs nespēj un nevar pabeigt mūri līdz galam. Viņam vajadzēja lielu ticību un nostāšanos. Cilvēkiem bija jāredz līderis, kas nezaudē ticību, arī kad kāds sāk kunkstēt. Arī mēs iesim, turpināsim, darīsim un izdarīsim! Un to Dievs saka arī par tevi. Lai Dievs tevi svētī, āmen!

Luīzes Zvejas sprediķi „Kā saglabāt drosmi un ticību?” pierakstīja un rediģēja draudzes „Kristus Pasaulei” redakcija.
Comments