Kāpēc ir svarīgi mācīties un mācīt?

Publicēja 2022. gada 13. sept. 19:16Elīna Ziediņa
Ziņas datums 14.09.2022.

Katru svētdienu pulksten 11.00 mēs esam dievkalpojumā, un tā arī ir pareizā vieta un pareizais laiks. Šodienas tēma ir “Kāpēc ir svarīgi mācīties un mācīt?” Ko mēs redzam Dieva vārdā? Ir labi, ka mēs lasām Bībeli. Ja mēs ikdienā nelasām, nepārdomājam Dieva vārdu, arī tās kontekstu jeb Kristus mācību, visus Bībeles rakstus kopumā, tad šis jautājums ir lieks. Dieva vārdā ļoti spilgti var redzēt, ka Jēzus darīja brīnumus un tas piesaista uzmanību. Arī tas, ka tu cilvēkam apsoli, ka Dievs dziedinās, darīs brīnumus, dod cilvēkam cerību, ka varbūt šis ir tas gadījums, tas kalpotājs, tā draudze, caur ko Dievs var darīt brīnumu. Patiešām evaņģēlijos mēs lasām, par to, ka Jēzus darīja brīnumus. Viens ir tas, ko mēs, lasot Bībeli, gribam ieraudzīt Dieva vārdā, bet, otrs ir tas, kas patiešām ir prioritāte, svarīgākais Dieva vārdā. Dievs uzrunāja ļoti personīgi un man ir 110% pārliecība, ka Bībeles konteksts māca par to, ka brīnumi un Dieva klātbūtnes sajušana nav pats svarīgākas. Vissvarīgākais ir mācīties. Kristus apustuļus dēvē par mācekļiem, nevis brīnumu darītājiem. Kas ir māceklis? Tas, kurš mācās. Jēzu dēvēja par rabi jeb mācītāju. Tātad tas, kurš māca. Es šodien stāvu jūsu priekšā un oficiāli man ir algots amats – draudzes “Kristus Pasaulei” vecākais mācītājs. Arī Bībele runā par to, ka Dievs devis citus par apustuļiem, praviešiem, mācītājiem, skolotājiem. Par ko ir runa? Par tiem, kas māca, sagatavo, dod informāciju.

Mācīšanas veidi ir dažādi. Minēšu kādu piemēru. Braucot pa Vidzemes šoseju no Siguldas puses, ir ātrumu ierobežojoša zīme “110”. Es zinu konkrētu vietu, kurā mēdz stāvēt pārvietojamais radars. Speciālisti šo procesu dēvē, kā to, ka policisti iemāca šoferus konkrētos ceļa posmos ievērot ātrumu. Es vienmēr samazinu ātrumu šajā vietā arī tad, ja radara tur nav. “Waze” es neslēdzu, braucu uz intuīciju un zinu, kur ir radari. Uz “Waze” arī pilnībā nevar paļauties, jo reizēm šie “weizerīši” nav paspējuši atzīmēt un “waze” nebrīdina, īpaši ja mašīnu ir maz. Ar prātu un arī intuitīvi zinu, ka šajā vietā bieži ir radars, un vienmēr tur samazinu ātrumu. Radars tur retāk ir nekā nav, un arī šorīt no rīta es tur samazināju ātrumu. Es redzēju, ka priekšā un aizmugurē braucošie šoferi darīja to pašu. Iespējams, ka es ietekmēju aizmugurējo šoferi, bet noteikti neietekmējos no priekšā braucošā. Es ietekmējos no tā, ko zinu – esmu iemācīts. Vēl esmu iemācīts, ka, braucot ārā no Rīgas uz Siguldas pusi pie pagrieziena uz Baltezeru, ir lielie stacionārie radari. Šoferiem ir paradums pabraukt garām šiem radariem un tad spiest gāzi grīdā. Reizēm aiz šiem lielajiem tiek noliks pārvietojamais radars. Reiz arī es pēc lieliem radariem palielināju ātrumu un dabūju sodu. Šodien es braucu lēnāk arī aiz lieliem radariem. Šajā ceļa posmā pārvietojamie radari nekad netiek likti citur kā tikai šajās divās noteiktās vietās. Tā ir sistēma, ar kuru viņi apmāca auto vadītājus kā braukt. Tā tiek darīts noteiktos ceļa posmos, kuri ir bīstamāki, kur var notikt vairāk avārijas. Tas ir pareizi, tā nav tikai sodu iekasēšana. Mērķim ir jābūt, un šajā gadījumā mērķis ir sasniegts – auto vadītāji tiek apmācīti. Tātad apmācības veidi ir dažādi. Mūsu dzīves paradumi, tas, kā mēs rīkojamies ikdienā, ir informācijas, apmācības un mācīšanās rezultāts. Tas, ko un kur mēs mācamies, kā izvēlamies savus skolotājus, ir cits jautājums. Svarīgs ir apmācības rezultāts. Tu ikdienā daudz ko dari un bieži pat nezini, kāpēc dari tieši tā. Visu var iemācīties. (Vēršas pie konkrēta cilvēka zālē.)

Lūdzu, iedod man krēslu. Gribu nodemonstrēt šādu lietu. Ir dažādi temperamenti. Pagājušo nedēļu gāju un uzrunāju cilvēkus, dalīju flajerīšus. Kāds krievu vīrietis man pajautāja: “Kādēļ tu esi tik hiperaktīvs?” Atbildēju, ka man ir tāds temperaments, lai balso par mani, ka esmu vienīgais mācītājs starp deputātu kandidātiem. Apmēram piecpadsmit minūtes norunāju ar viņu. Viņš labprāt būtu runājis vēl, bet man šķita svarīgi parunāt vēl ar citiem cilvēkiem. Šī hiperaktivitāte nav mana problēma, bet gan mans temperaments. Ar temperamentu cilvēks piedzimst un to nevar izmainīt. Ir dažādi paveidi, dažāda psiholoģiskas, emocionālas, dvēseliskas, fiziskas cilvēku īpašības, kas nav maināmas, tāpat kā tavs augums, garums, dzimums, tas nav maināms. Man ir grūti nofotografēt. Es reizēm jautāju, vai nevar man kādu normālu foto uztaisīt foršā pozā, kad sludinu. Gribu labu bildi ielikt sociālos tīklos pie rakstiem. Viņi saka: “Mācītāj, tu visu laiku kusties, tevi ir grūti “noķert””. Ja es nekustos, man nestrādā galva. Ja es gribu normāli palūgt Dievu, tad man arī ir jāstaigā. Ja gribu klusībā pārdomāt Dieva vārdu, varu arī mierīgi sēdēt, bet kaut ko kārtīgi izlūgt, slavēt Dievu, man jāstaigā. Arī šeit priekšā, slavējot Dievu, es staigāju. Kad draudzē ir lūgšanu sapulces, es staigāju pa zāli. Varbūt tu domā, ka es speciāli staigāju, skatos, kurš lūdz, kurš nē? Nē, nē, es vienkārši staigāju. Pirms kāda laika veidoju raidījumus “Nedēļas personība”. Man uz to ir bijuši gan vīriešu kārtas pārstāvji, gan sievietes. Raidījumā piedalījās sievietes, kuras jau paradušas izrādīt sevi publikai. Jolanta Gulbe, Maija Armaņeva, Ramona Petraviča – viņas visas ir dāmas. Pastāstīšu, kā viņas rīkojas. Es sēžu šeit (nosēžas uz krēsla), pa vidu ir galdiņš un otrs cilvēks sēž tur (rāda filmēšanas laukuma izvietojumu). Kā viņas rīkojas? Viņas atnāk uz ierakstu jau uzpucējušās, matus sataisījušas, nosēžas, iekārtojas un ieņem pozu – tā, lai labi izskatītos ekrānā. Šīs intervijas bija apmēram divu stundu garumā. Viņas sēdēja taisnu muguru, kājas salikušas un tā divu stundu garumā. Es redzu, ka viņas labi izskatās, bet pats nevaru tā mierīgi nosēdēt. Es jūtu, ka man kaulos sāk “niezēt”. Nevaru skatīties visu laiku tikai uz sarunu biedru, Paskatos apkārt, uz kameru, dažādi mainu kāju stāvokli, sēdēšanas pozu (demonstrē, kā to dara). Bet viņas visu laiku nosēž vienā pozā. Tas ir temperaments, un tur neko nevar darīt. Ja ļoti vajag, tu vari mēģināt sevi ierobežot, bet es nedomāju, ka tur kaut kas ir jāierobežo – esi tāds kāds esi.

Raksturs – to gan var iemācīties. Raksturs neatnāk piedzimstot. Vecāki bieži saka: “Redz, kāds bērns ar raksturiņu!” Tas nav nekāds raksturiņš – viņš ir piedzimis ar savu temperamentu un kustās daudz vai maz, daudz bļauj vai ir kluss. Vieniem vecākiem dažādi bērni – viens mierīgi guļ dievkalpojumā, otrs jāved ārā no zāles. Tas ir temperaments, bet raksturu var iemācīties. Tas ir mācīšanas un mācīšanās jautājums.

Nākamā ilustrācija. Atkal Vidzemes šoseja. Jēzus arī mācīja no tā, ko redzēja. Ieraudzīja labības lauku un saka, ka labība ir gatava pļaujai, druvas baltas un lai lūdz pļaujas Kungu, lai tas sūta pļāvējus. Ar pļāvējiem Viņš domāja līderus. Par līderi var iemācīties. Tas, kuram ir dabiski talanti jau kopš bērnības vai piemērots temperaments, būs labāks līderis. Tomēr pieredze bieži rāda pretējo – tas, kuram ir talants uz līderību, bieži nekļūst par tādiem, jo negrib strādāt. Viņiem viss labi izdodas, bērnībā ir labi līderi un aizmirst, ka ir jāmācās. Rezultātā tie, kam nav talants mācās un pārspēj tos, kuriem ir talants. Tieši tā notiek visbiežāk. Ja izdodas savienot talantu ar raksturu, tad tā ir bomba. Tas notiek reti. Tātad Vidzemes šoseja. Braucot ārā no Rīgas, nedaudz aiz Depo, labajā pusē ir uzcelts veikals “Sky”. Tas ir delikatešu veikals, kur ir dārgākas cenas, labāka produkcija, labāka apkalpošana. Visi runā par taupības režīmiem, enerģijas sadārdzinājumu, Ukrainas karu, vīrusa pandēmiju, visur jāekonomē, viss jāsamazina, bet tai pašā laikā atveras dārgs veikals. Es priecājos, ka tas ir man pa ceļam uz Līgatni un noteikti tajā iebraukšu. Neesmu “Sky” veikala cienītājs, esmu bijis tur tikai dažas reizes. Tagad gan tur iebraukšu biežāk, jo tas man ir tieši pa ceļam. Ne par to ir stāsts, bet fakts, ka šie cilvēki to dara. Kur ir tā “sāls”- kamēr citi raud un ņaud un žēlojas, ka nevar pavilkt, viņi ver vaļā dārgu veikalu. Kāpēc daudzi nevar izvilkt? Nu skaidrs, ka valdība ir vainīga. Draugi, valdība nav vainīga. Valdība ir vainīga, ka dara tādas lietas, kas bremzē uzņēmējdarbību un padara gandrīz neiespējamu, bet tie, kuri ir iemācījušies dažus elementārus principus, kā vīzija, degsme, tie arī krīzes laikā atvērs veikalus, kuros cilvēki nāks un atstās savu naudu. Tie ir cilvēki, kuri ir iemācījušies pareizos principus, kuri deg par saviem veikaliem, savu produkciju, kuri zina vērtību savai nodarbei, tam, ko viņi dara. Viņi nebaidās ieguldīt naudu un vēl atvērt veikalus. Aizvakar bijām Viesītē un vakar Alūksnē, Gulbenē un Balvos uz aizlūgšanu dievkalpojumiem. Gulbenē vietējā vadītāja ar savu vīru aizveda mūs paēst. Tā ir Gulbene! Atceries filmu “Limuzīns Jāņu nakts krāsā”?

- “Kā tevi sauc?”

- “Lāsma.”

- “No kurienes tu būtu?”

- “No Gulbenes.”

 

Padomā, Gulbene! Tur bija kapi un tiem pretī guļbūves ēka, milzīga priekš Gulbenes. Kafejnīca “Kantes krogs” ar ļoti labiem ēdieniem, lielām porcijām. Oficiantes gan kā visur – aizmirst, kas ir pasūtīts. Gulbenē bija jaunas oficiantes, visi strādāja, pilns ar mašīnām. Gulbenē! Blakus kapiem uztaisīt populārāko kafejnīcu vai restorānu! Gulbenē vispār nav cilvēku, tu zini to, vai ne? Alūksnē, Gulbenē nav cilvēku. Tikai Rīgā ir cilvēki, Liepājā un Ventspilī nedaudz palikuši un Daugavpilī daudz krievu. Ir kādas vietas, kur cilvēki koncentrējas, bet attālākie rajoni parasti cieš visvairāk. Arī demogrāfija tur ir visvājākā, jo cilvēki izbrauc uz ārzemēm vai Rīgu. Tieši tur uzcelta tāda kafejnīca un pilna ar cilvēkiem. Nu vismaz sestdienā. Kurš to izdomāja? Gulbenē, kur cilvēku nav, pretī kapiem uzcelt tādu namu un būt pārliecinātam, ka cilvēki tur nāks un ēdīs. Tas nav temperaments, tās ir iemācītas lietas, principi. Tu redzēsi, uzcelsi, degsi par to un šo namu piepildīsi ar cilvēkiem. Tu dabūsi tādus pavārus, kuri gatavos labus un garšīgus ēdienus, tu to visu izdarīsi, stāvēsi un kritīsi, bet tavs uzņēmums darbosies. Ainārs Šlesers teica, ka paēdis vilks nemedī. Cilvēkiem ir jāstrādā. Iedomājies, kā dzīvo daudzi latvieši?! Pastrādā un sēž uz pabalsta, pastrādā un atkal pabalsts. Ko valsts ieaudzina savos cilvēkos? Nestrādāt un dzīvot uz pabalstiem. Skaidrs, ka ir atsevišķi gadījumi, kad pabalsts ir vajadzīgs, piemēram, invaliditāte un tamlīdzīgi gadījumi. Izglītības sistēma, kurai būtu jāmāca cilvēkus, ražo ierēdņus, kuri kalpos sistēmai, kuriem nebūs pareizu principu, savas domāšanas, viņi nebūs veiksmīgi, nekad nebūs uzņēmēji, bet gan skrūvītes, kas izpilda savu vietu mehānismā. Tur jau vairs nav nozīmes, kristīgs vai nekristīgs – vienkārši kaut kādās monstru organizācijās ieņems savu daļu. Tādas diemžēl ir arī labākās augstskolas pasaulē. Kā Ainārs Šlesers apliecināja, ka arī Oksfordas un Kembridžas universitātes gatavo ierēdņus un maksā vēl naudu, lai mācītos. Kāpēc? Viņiem vienkārši vajag šos ierēdņus, kuri uztur sistēmu. Kur ir sāls? Apmācībā, ko tev māca un ko tu mācies. Es neesmu pret to, ka ir jāiet skolā. Nē, nekādā gadījumā! Mums ir jāiet, jāmācās, bet vecākiem ir jāskatās, jāatrod mācību iestāde, jārūpējas, lai bērns iegūst tādu izglītību, kura ir balstīta uz talantiem, veiksmes un Bībeles principiem tā, lai bērns atrod to, kas ir viņa un uz 100% var realizēt savu potenciālu, nevis iet un strādāt pie kāda biezā kantorī vai valsts iestādē. Nav tā, ka ir slikti strādāt valsts iestādē, bet tas ir zemākais līmenis. Pašam strādāt ir augstāks līmenis. Valsts iestādē strādājot, savā vietā ir jāprot sevi pierādīt un izaugt, nevis vienkārši atstrādāt savas stundas. Arī ja tu esi ielikts valsts sistēmā, ir svarīgi darīt to, kas ir tavs un arī tur ir jāprot nevis vienkārši izmantot kaut kādas zināšanas. Ir jābūt zināšanām, kā izaugt savā profesijā, izdarīt maksimāli labi un aizsniegt cilvēkus, padarīt sabiedrību labāku un saņemt par to atalgojumu.

Pirmkārt, mums nav vajadzīgi ierēdņi, nē, nu tā jau viņi vienmēr būs vajadzīgi un viņu arī nekad netrūkst, bet mums ir vajadzīgi līderi, kas paši spēj iet uz panākumiem. Mācība ir izšķirošā.

Kad nu Viņš bija divpadsmit gadus vecs, tad tie pēc svētku ieraduma gāja uz Jeruzālemi. Un, kad svētku dienas bija pagājušas, tad, tiem atkal uz mājām ejot, bērns Jēzus palika Jeruzālemē, un Jāzeps un Viņa māte to nezināja. Tie gāja atpakaļ, [..] lai To meklētu. Un pēc trim dienām tie Viņu atrada Templī sēžam starp mācītājiem, tos klausoties un tos jautājot. (Lūkas evaņģēlijs 2:43-46)

Viņi domāja, ja Jēzus ir pie radiem vai pie kādas citas kompānijas, un, kad tie attapās, atrada to sēžam templī. Draugi, Jēzus mācījās. Jāatzīst, ka Jēzus mūs ietekmē. Viņš ir visietekmīgākais cilvēks/Dievs pasaulē. Nav otra ietekmīgāka par Viņu. Bībele ir visvairāk iespiestākā grāmata. Jēzus mācījās, un tāpēc Viņš kļuva par to, ko Viņš kļuva.

Un Jēzus staigāja pa visu Galileju, mācīdams viņu sinagogās un sludinādams Valstības evaņģēliju un dziedinādams. (Mateja evaņģēlijs 4:23)

Trīs lietas: mācīja, sludināja un dziedināja. Kas ir vairāk? Mācīja un sludināja. Es tev vēl varu pierādīt no Bībeles.

Kad Viņš ļaužu pulku redzēja, Viņš uzkāpa kalnā un nosēdās, un Viņa mācekļi sapulcējās pie Viņa. Savu muti atdarījis, Viņš tos mācīja. (Mateja evaņģēlijs 5:1-3)

Vairākās lapaspusēs, vairākas nodaļas. Kalna sprediķis, kas aizņem ļoti lielu daļu no Mateja evaņģēlija. Jēzus prioritāte bija mācīt. Kad Viņš dziedināja cilvēkus, ar viņu kopā bija Viņa mācekļi. Ar savu piemēru mācīja arī mācekļus. Faktiski, viņa galvenais atnākšanas mērķis bija mācīt. Ne tieši mācīt, bet izglābt katru cilvēku, lai Dieva valstība nāk. Bet veids, kā to izdarīt – caur mācīšanu. Cik svarīgi ir nekoncentrēties uz kaut ko otršķirīgu, dažādām parādībām un izpausmēm, bet koncentrēties uz mācību.

Mēs visi esam mājas grupiņās. Kā ir uzbūvēta mājas grupiņa? Ja tu vēl neesi sapratis, tad es tev to iemācīšu. Pirmkārt, mājas grupiņā apmēram piecas desmit minūtes ir ledus laušana. Kāpēc? Lai cilvēks normāli varētu sākt lūgt un slavēt Dievu. Iejusties atmosfērā, parunāties ar cilvēkiem. Slavēšanas, pielūgsmes laiks: kāds uzliek mūziku vai paspēlē uz ģitāras. Tā ir Dieva pielūgsme. Kas grupiņā ir svarīgākais? Ir arī ziedošana un droši vien daudzi domā, ka tā nauda ir svarīgākais vai tā dziedāšana. Redzi, ne slavēšana, ne ledus laušana, ne vīzija, ko jūs beigās pārrunājat, nav svarīgākais. Aizlūgšanas daļai arī ir iedalīts laiks, kad lūdz par cilvēkiem un viņu vajadzībām. Grupiņās lūdz arī par draudzes vajadzībām. Pats svarīgākais mājas grupiņā, pašā centrā ir Dieva vārda iztirzājums. Iztirzājuma mērķis ir, lai katrs cilvēks atnāktu pie secinājuma, kas viņam ir jāmaina. Lai katrs saprastu, kā viņš to iedzīvinās savā dzīvē. Centrā ir mācība. Mājas grupiņa nav paredzēta tikai draudzībai, bet centrā ir mācība. Un mācības centrā ir Kristus.

Un Tas Kungs sacīja uz Mozu: [..] “Turiet sabatu, jo tas jums ir svēts; kas to nesvētī, tam mirtin jāmirst.” (2. Mozus grāmata 31:12, 14)

Šī ir rakstu vieta, no kuras radās šis sprediķis. Nāves sods par to, ka tu neturi sabatu. Jautājums, vai tauta pildīja baušļus, sabatu, noteikumus, visu ko Mozum Dievs deva kalnā? Viņi to neizdarīja. Protams, kādu laiku viņi gāja, bet pēc tam atkrita. Vēl Tas Kungs runāja, ka “tā ir stūrgalvīga tauta” (5. Mozus grāmata 9:13). Kad Stefanu nomētāja ar akmeņiem, viņš farizejiem pateica, ka viņi vienmēr ir bijuši stūrgalvīgi. Nāves draudos jūs nekad neesat paklausījuši. Iedomājies, ir nāves sods par baušļa pārkāpšanu, bet viņi tāpat pārkāpj. Kas var palīdzēt, lai cilvēks no iekšas izmainītos? Kas var palīdzēt, lai viņam nebūtu vajadzīgi tādi bargi likumi kā Vecajā Derībā? Tagad tā, protams, nav, Jēzus ir visu pamainījis.

Bet Es jums saku: ikviens, kas uzskata sievu, to iekārodams, tas ar viņu laulību jau ir pārkāpis savā sirdī. (Mateja evaņģēlijs 5:28)

Jēzus ķērās pie saknes, pie desmitā baušļa: tev nebūs iekārot. Tev nebūs savā domāšanā vispār veidot kaut kādas shēmas un modeļus, kā gribētu rīkoties pretēji Dieva gribai. Kā tas ir iespējams? Man ir 110% pārliecība un es to redzu Dieva vārdā, ka ir tikai viena iespēja – iemācīties. Ieaudzināt savos bērnos, runāt, mācīt par to. Tad, kad vecāki kaut ko māca, tad bērni viņiem prasa, kāpēc nevar šito vai to un viņi tik atbild, ka nevar, bet paši līdz galam nesaprot, kāpēc. Daudz grūtāk ir bērnam izskaidrot, jo tas aizņem daudz laika, bet, ja tu nesāksi saviem bērniem skaidrot motīvu, kāpēc vajag to vai šito, tad šim bērnam būs tāpat kā visai šai Izraēla tautai. Vienalga, kādi sodi tiks piedraudēti, viņš tāpat tā nedarīs. Ir jāiemācās, kāpēc. Katrs cilvēks pēc būtības ir egoists. Katram cilvēkam ir jāierauga labums, kas notiks, ja viņš tā nedarīs vai arī, ja viņš tā darīs, tad kāds būs viņa labums. Padomā, tu uzzināji internetā, ka ir nomirsi Elizabete II. Ko tu darīji? Tev maksimums nobira viena asariņa. Un tu turpināji tālāk gatavot ēst, cept olu kulteni, tava dzīve iet tālāk. Un, ja medijos tev to atkal neatgādina, tad tu par to Elizabeti II būsi jau sen aizmirsis. Būtu kaķītis nomiris, būtu ilgāka asariņa. Piemēram, nomira tuvāks cilvēks, tu zini, par ko tu sēro? Tikko viņš bija, bet nu vairs nav, jo viņš bija daļa no tavas dzīves. Cilvēkiem bieži uzrodas tādas domas, kā tad tas mirušais viņu varēja atstāt vienu, jo domā tikai par sevi. Tāpēc šo arī vajag mācīt. Cilvēkam ir jāsaprot mehānisms, kāpēc ir jātur sabats. Kāpēc jātur sabats? Tāpēc ka bez būšanas draudzē tu nevari iemantot mūžīgo dzīvību. Kāpēc man vajag mūžīgo dzīvību? Tāpēc lai nebūtu ellē. Nu kāpēc man vajag draudzi? Tāpēc ka viena pagale nedeg. Visas lietas ir jāizprot, jāiemācās un jāmācās. Āmen. Jaunajā Derībā ir papildus stimuls, ka Jēzus visu dara jaunu, pieņemam Jēzu kā savu glābēju.

“Kas ir Kristū, tas ir jauns radījums; kas bijis, ir pagājis, redzi, viss ir tapis jauns” – es esmu jauns cilvēks, bet arī šis ir jāmācās. Kas tu esi Jēzū Kristū? Pagājušo svētdien stāstīju, kas notika pie krusta. Es pieņēmu Jēzu par savu glābēju, un mana dzīve izmainījās. Kas tavā dzīvē izmainījās? Kas vispār ir jāizmaina tavā dzīvē? Ko tu vari, kādas ir tavas privilēģijas? Nepārtraukti ir jāmācās un jāatgādina. Kāpēc mums ir vakarēdiens? Jo vakarēdienā mēs savienojamies ar Kristus miesu? Kādas muļķības! Nekādā vakarēdienā tu nesavienojies ar Kristus miesu. To kurienes tas viss nāk? No nezināšanas. Mums pagājušo nedēļu bija kristības. Nokristījās aptuveni 30 cilvēki. Bija forši, drīz dabūs apliecības. Es vienmēr mācu, ka kristībās nekas netiks, jo cilvēki bieži tā domā, ka, ja viņi nokristīsies, kaut kas notiks. Izmaiņas tevī dara Kristus un tas, ka tu mācies. Pirmkārt, Kristus upuris, un pēc tam tu mācies Kristus upura nozīmi, un kā tu praktiski to vari pielietot. Tas viss ir jāmācās un citiem jāmāca. Kāds ir šodienas sprediķa nosaukums? Kāpēc ir svarīgi mācīties un mācīt? Kad tu māci citus, tu mācies pats. Tāpēc ar visu labo, ko tu esi ieguvis, dalies ar citiem. Kad Jēzus ļaužu pulku redzēja, nosēdās, un mācīja.

Un piesteidzies Filips dzirdēja viņu lasām pravieti Jesaju un sacīja: "Vai tu arī saproti, ko tu lasi?" Bet viņš atbildēja: "Kā gan to varētu, kad neviens mani nepamāca?" Un viņš lūdza Filipu iekāpt un sēsties viņam līdzās. (Apustuļu darbi 8:30-31)

Etiopiešu galminieks ceļo pa tuksnesi, šķirsta Bībeli un neko nevar saprast. Viņš tikko bijis uz jūdu svētkiem un neko nesaprot. Šķirsta Jesajas grāmatu un nesaprot, kas tur rakstīts. Un Filips, garām dodoties, pamācīja etiopietim Bībeli un beigās viņš arī nokristījās. Aizbrauca uz savu zemi un tur izcēlās kristīgā atmoda. Lai saprastu Bībeli, vajag palīgmateriālus un cilvēkus, kuri tev paskaidro. Tu domā, ka es tāds gudrs esmu kļuvis pats no sevis? Nē, tās ir grāmatas, cilvēki, mācītāji, viedokļi apkārt man, caur kuriem es esmu ieguvis veselīgu kristīgo mācību. Nevis tikai un vienīgi lasot Bībeli bez citu palīdzības. Starp citu tā lielā, brūnā Bībele ir ļoti forša, jo tur iekšā ir Bībeles komentāri, cilvēcīgi komentāri. Tie jau ir cilvēki, no kuriem mēs mācāmies. Ne jau Dievs ar savu pirkstu rakstīja Bībeli, bet gan cilvēki.

Un Mana tauta iznīkst kopā ar viņiem aiz atziņas trūkuma, un tā negrib neko mācīties. (Hozejas grāmata 4:6)

Līdzīgi kā ar obligātā iepirkuma komponentu (OIK), jau pats vārdu savienojums ir nesaprotams. Vienīgais, ko tu saproti, ka tev vairāk jāmaksā. Kariņš jau paziņoja, ka atcēla OIK pirms vēlēšanām, lai tik balsotu par viņiem. Tas viss ir kapeikas, salīdzinoši ar vispārīgo sadārdzinājumu. Plus šī OIK cena, ko atmaksās valsts, tas viss ir ļoti saistīts ar Latvenergo, un tas viss tiks iekļauts rēķinā. Un cilvēki tik domā, ka visu atcēla, bet tā īsti nav, jo cilvēks nemācās, neiedziļinās un  neizprot visu, kas notiek.

“Un tādēļ dod Savam kalpam gaišu sirdsprātu, lai viņš varētu būt soģis pār Tavu tautu un lai varētu atšķirt labu un ļaunu, jo kas gan lai spētu pārvaldīt šo Tavu lielo tautu?" [..] “tad Es tev došu, kā tu esi vēlējies: redzi, Es tev dodu gudru sirdi un tik sapratīgu, ka tāds, kāds esi tu, nav vēl neviens cilvēks bijis priekš tevis un tev līdzīgs necelsies arī pēc tevis. Un tādēļ, ka tu to neesi lūdzis, Es tev došu arī bagātību un godu: un tāda kā tu starp ķēniņiem nebūs visā tavā mūžā.” (1. Ķēniņu grāmata 3: 9;12-13)

Vispirms draugi, mums vajag mācīties un tad būs visas pārējās lietas. Lūk, ko nozīmē Jēzus vārdi.

Skataities uz putniem gaisā: ne tie sēj, ne tie pļauj, ne tie sakrāj šķūņos, un jūsu Debesu Tēvs tos baro. Mācaities no puķēm laukā, kā tās aug: ne tās strādā, ne tās vērpj. Salamans visā savā godībā nav tā bijis apģērbts kā viena no tām. (Mateja evaņģēlijs 6:26;28-29)

Dievs viņus baro. Bet tu mācies gudrību, lieto principus, ko esi iemācījies. Nevis tā vienkārši izglītības sistēmā, ko tev baro, to tu paņem, nē, pirmkārt, tā ir kristīgā mācība. Otrkārt, uz Bībeles balstīti veiksmes principi. Viss. Tu viņus mācies un ne tikai zināšanai, bet, ka tās tiek izmantotas šeit pat, draudzē. Ja tu esi grupas vadītājs, tad tā ir iespēja kļūt par vēl labāku grupas vadītāju. Tikai praksē darot, tu vari kļūt par tādu. Ir iespēja uzrunāt cilvēku uz ielas ar flajerīti, ja tu to nedarīsi, tu nekad neiemācīsies komunicēt ar cilvēkiem. Tad, kad tu iesi pie svešiem cilvēkiem, pārvarēsi bailes, uzrunāsi cilvēkus, tu sāksi saprast, kā ar cilvēkiem labāk runāt ne tikai teorētiski, bet arī praksē. Un pēc šādas skolas tev savās personiskajās lietās būs daudzreiz vieglāk kaut ko sasniegt. Draugs, šeit ir tāda skola, tāda mācība. Tauta negrib mācīties, bet mēs gribam mācīties.

Un Jozua, Nūna dēls, bija pilns gudrības gara, jo Mozus bija uzlicis savas rokas uz viņu. (5. Mozus grāmata 34:9)

Būtu jau labi, ja pietiktu, ka uzliek rokas un tu būtu gudrības pilns. Tas, ka Mozus bija uzlicis rokas, nozīmē to, ka Jozua mācījās no Mozus, Jozua bija kopā ar Mozu. Tieši Jozua bija tas, kurš mantoja Mozus amatu, iegāja apsolītajā zemē un ieveda tur arī izraēliešus. Jozua mācījās no Mozus. Draugi, pamatā mēs atkal nonākam pie mācības. Par Daniēlu ir rakstīts.

[...] Savās zināšanās, apķērībā un asprātībā bija desmitreiz pārāki par visiem [..] visā viņa valstī. (Daniēla grāmata 1:20)

Kāpēc? Jo viņš bija mācīts. Kļuva par premjerministru un pārdzīvoja ķēniņus, tā laika varenākās impērijas valdībā, vadībā. Vai tu esi lasījis Bībelē par ķēniņu Jošafatu? Ķēniņa Jošafata laikā bija atmoda un tika sadedzināti visi šie Baāla altāri un tika atjaunota kalpošana Dievam. Un, lūk, kas ir rakstīts par viņu:

Un tie mācīja Jūdā, un tiem līdzi bija tā Kunga bauslības grāmata, un tie gāja apkārt pa visām Jūdas pilsētām un mācīja tautu. (2. Laiku grāmata 17:9)

Viņi mācīja tautu. Atmoda slēpjas atmodā, nevis Dieva gara nonākšanā, bet mācībā. Kristus pieņemšana ir tikai sākums, pamats, pēc tam tu māci un mācies. Ja tu pēc tam nemācies, tad ir tās interesantās kristiešu grupas, ko tik to vien dara, kā ķer emocijas. “Palūgsim Dievu, mēs gribam ko sajust, palūgsim Dievu, mēs gribam ko piedzīvot, palūgsim Dievu, gan jau Dievs darīs.” Ir jāmācās un praktiski šīs zināšanas jālieto. Cik svarīga ir mācība, cik svarīgi apmeklēt Bībeles skolu! Tiklīdz cilvēks pieņēmis Kristu par savu glābēju, uzreiz katrs, kurš nav izgājis skolu, pirmdien ir jābūt Bībeles skolā. Svarīgi, ka esi klātienē, nevis neklātienē.

Veselu gadu viņi pulcināja draudzi un daudzus mācīja; un Antiochijā vispirms mācekļus sauca par kristiešiem. (Apustuļu darbi 11:26)

Antiohijas draudze bija Pāvila draudze, tā bija viņu komanda. Kā izveidojas pirmā draudze? Pulcināja draudzi un mācīja, un Antiohijā vispirms mācekļus sauca par kristiešiem. Pāvilam bija skola Efezā, ja esi lasījis Efeziešiem vēstulē, tur izcēlās atmoda tā, ka cilvēki nesa burvju grāmatas par milzīgām summām, burvju priekšmetus, tas bija viss milzīgā vērtībā, viņi dedzināja publiski pilsētas laukumā.

Pāvils Efezā sludināja, un tā kā daudzi nocietināja savas sirdis un neticēja, viņš no tiem aizgāja un ņēma mācekļus savrup, ik dienas sludinādams skolā, ilgāku laiku, ik dienas, Tiranna skolā. [..] Daudzi kļuva ticīgi, atzinās savos grēkos, un labs skaits bija to, kas bija nodarbojušies ar burvju mākslu sanesa grāmatas, sadedzināja visu acu priekšā, un tā mācība auga un kļuva stipra tā Kunga spēkā. (Apustuļu darbi 19:9;18-20)

Pareizi, ka mēs kļūstam gudrāki? Brīnumi ir labi, ja Dievs dod, bet daudz svarīgāk ir mācība un mācīties. Kad tu sēdi dievkalpojumā, tu mācies, kad sēdi mājas grupiņā, tu mācies, kad tu to pielieto praksē, tu atkal mācies un māci arī citus.

“Tāpēc eita un darait par mācekļiem visas tautas, tās kristīdams Tēva, Dēla un Svētā Gara vārdā. tās mācīdami turēt visu, ko Es jums esmu pavēlējis. [..]” (Mateja evaņģēlijs 28:19-20)

Kāds ir mūsu uzdevums? Mācīties un mācīt – tā ir Kristus lielā pavēle. Mājas grupa ir unikāls instruments. Tas, ka tev ir pašam personīgas attiecības ar Dievu, tas ir unikāli, tas, ka mums ir dažādas grāmatas, ir unikāli, mēs varam mācīties, tas, ka mēs varam praktizēt arī šodien, ka varam iet uz ielām, sludināt, rīkot pasākumus un to mācību dot cilvēkiem kā pieejamu, draugi, tas ir unikāli. Tieši tā arī nāk debesu valstība.

Un tie pastāvēja apustuļu mācībā un sadraudzībā, maizes laušanā un lūgšanās. (Apustuļu darbi 2:42)

Kas ir svarīgākais? Tie pastāvēja mācībā, jo mācība ietver gan sadraudzību, gan vakarēdienu, gan daudz citas labas lietas. Mūsu draudzē ir sava mācība, kas atbilst Bībeles kontekstam. Pamatmācība ir vienāda, stils un temperaments, draudzes noteikumi atšķiras katrā draudzē, kā kurš sēž, kādu mūziku spēlē.

Braucot uz Viesīti piektdien, sanāca braukt garām Pļaviņu HES, es ieliku video. Tur bija iespēja piebraukt, bet tur bija arī tunelis, kur cauri jābrauc, varbūt vienīgais tunelis Latvijā, tur varēja izkāpt ārā, pieiet. HES ir iespaidīga, liela, es izkāpu ārā un tur tie lielie elektrības stabi, čirkst elektrība, man emocijas bija un nodomāju, ka es pateikšu, ko es domāju. Pateicu, ka pa vadiem elektroenerģija tiek pievadīta cilvēkiem mājās no sadales tīkliem pa tiešo, bet cenas iet caur biržu, un mēs pārmaksājam paši savu saražoto enerģiju. Un cilvēki šēroja, cilvēkiem patika. Ko es izdarīju ar video? Ar video atklāju patiesību. Kas nosaka vēlēšanu rezultātus? Tas, ko cilvēkiem iemāca, kādu informāciju viņiem iemāca. Mācība ir izšķiroša. Mēs pērkam elektrību dārgāk, bet paši ražojam. Bija arī negatīvi komentāri.

Latvijā medijos raksta, tas bija 2016. gadā, kurā Latvija kopā ar TEC, ar hidroelektrostacijām visa gada garumā saražojam 110 procentus enerģijas. Mēs spējam saražot tik, cik mums ir nepieciešams. Mēs paši spējam ražot un lietot, nebarojot tos liekēžus. Visi tie negatīvie komentāri, to daļa ir apmācīti atalgoti cilvēki, kas to vien dara no rīta līdz vakaram, viņi saņem algu par to, ka viņi komentē. Caur komentāriem cilvēki mācās. Lūk, kāpēc ir svarīgi tev komentēt. Soctīkli ir lielisks instruments, kurā arī mēs varam mācīt, un tam pat ir pretestība.

Ja tu ieslēgsi Krievijas kanālus, rāda Krievijā ražotas kara filmas, man arī patīk, un zini, kad bija karš? Holivudas filmas par karu ir retas, bet vai Amerika ražo dienā pa vienai kara filmai? Kāpēc Krievija ražo, kāpēc viņi to dara? Karš ir beidzies, bet viņi vēl joprojām ražo filmas par Lielo Tēvijas karu. Un filmas ir daudzas labas un interesantas. Viņi māca, pirmkārt, savu tautu un visus krieviski runājošos visā pasaulē. Māca, kas viņi ir, ko viņi ir uzvarējuši un kas viņiem vēl būs jāizdara. Viss ir ļoti vienkārši. Es noskatījos Betmena jaunāko filmu, man patika, bet es neiesaku jums skatīties. Kas mani pārsteidza, tur nebija zēns ģimenē, kur tētis un tētis ir, tur nebija ķīnietis, nēģeris, baltais, dzeltenais, tur bija dažādi, bet normāli. Ļoti drūma, visas filmas garumā intriga, kas būs, Betmens savaldīgs, nesit nevienu bez iemesla, pa gaisu nelidoja, un ja lidoja, viņš krita un sasitās. Es nereklamēju šo filmu skatīties, bet brīžiem man patīk paskatīties. Nebija šie elementi tur iekšā, vienai galvenajai varonei bija draudzene, viņas dzīvoja vienā mājā, bet tas ir viss, bet nekas neliecināja, ka viņām ir kādas attiecības, meitenes jau dzīvo kopā vienos dzīvokļos, tas jau būtu par traku, ka ar vīriešiem vairs nedraudzējas, bet nekur nebija šis elements.

Visās šajās jaunajās filmās ir viendzimuma ģimene un visas tautības, visās jaunajās filmās tas ir iekļauts. Vai režisors to vēlās? Es domāju, ka, nē, bet viņš finansējumu nedabūs, ja viņš to neieliks, attiecīgi – nevarēs savu filmu izvirzīt, ja neievēros šos punktiņus, kas šobrīd globāli notiek. Kāpēc viņi to dara? Tie, kas iet uz ielām un dala flajerus šodien, kas notiek, kad tu uzrunā jauniešus un pasaki par dabisku ģimeni. Ko jaunieši atbild? No kurienes tas ir? Skola – tas ir viens, grāmatas – tas ir otrs, trešais ir filmas. Tas tiek iebarots caur popzvaigznēm, estrādi, un viņi pieņem kā normalitāti. Lūk, es centos tev pienest, ka mācība ir izšķiroša, un tāpēc droši var teikt, tu esi pareizā vietā un pareizā laikā. Iet uz ielām ar flajeriem, tas ir vienīgais pareizais, ka tu šodien vari to darīt, kaut ko iekomentē, kad mājas grupiņā pārrunā Dieva vārdu, pārrunā nākamās vēlēšanas, kad tu izsūti videoklipu saviem draugiem, tu viņus māci, tu sludini cilvēkiem, un tas ir vienīgais, uz kā pamata var notikt pārmaiņas, kad mēs katrs pats uzņemamies savu atbildību un izdarām to, ko varam izdarīt.

Mācītāja Mārča Jencīša sprediķi “Kāpēc ir svarīgi mācīties un mācīt?” pierakstīja un rediģēja draudzes “Kristus Pasaulei” redakcija

Comments