TEKSTA MATERIĀLI‎ > ‎Svētrunas‎ > ‎

Kā pārvarēt emocionālas grūtības?

Publicēja 2019. gada 12. marts 21:16Līga Paņina
Ziņas datums 13.03.19.

Vai tev ir tādi brīži, kad neko negribas darīt? Tādi brīži ir. Nav labi, ja tev tā ir ļoti bieži. Vai tev ir tādi brīži, kad tev vispārīgi neko negribas darīt? Ir kaut kas viens, kad tev negribas neko, bet mēdz būt arī tā, kad negribas pavisam neko, jo tu jūties slikti, iztukšots un pat var būt kaut kas līdzīgs depresijai. Es nesaku, ka tev ir depresija. Depresijai nē! Par depresiju nav runa, runa ir par atsevišķiem momentiem, kad tu tā depresīvi jūties. Cilvēki, kuri slimo ar gripas vīrusu, šādos brīžos neko negrib. Kad tu esi slims, tev gribas nākt uz draudzi, lūgt Dievu, tīrīt zobus? Vai tev nav vajadzīga papildu piepūle, lai vakarā pat iztīrītu zobus? Tu zini, ja vienreiz neiztīrīsi, tad sekos citas reizes un beigās staigāsi dzelteniem zobiem. Maisam gals būs vaļā un ikreiz, kad tu slikti jutīsies, tu netīrīsi zobus. Ko darīt šādos brīžos? Vai šādi brīži ir normāli? Ir dažādi apstākļi, kas cilvēkos rada nospiedošu izjūtu. Tā var būt fiziskā veselība. Fiziskas problēmas var radīt emocionālu nomāktību, tādu stāvokli, kad tu neko nevēlies, tev neko nevajag un tu neko negribi. Sievietēm šādas izjūtas var būt reizi mēnesī, kad viņas pašas vairs nezina, ko viņas dara. Kad paiet tās dienas, tad viņas sāk saprast, kas ir noticis. Dabisku ķermeņa norišu rezultātā, sievietēm notiek kādas izmaiņas emocijās un ir dīvains noskaņojums. Pavasaris arī rada dīvainu noskaņojumu. Mēs draudzē šo laiku saucam par „suņu laiku”. Tas gan nav saistīts ar emocionālu nomāktību. Ir dažādi apstākļi un fiziski procesi cilvēka organismā, kas rada nomāktību. Vai tu sev esi uzdevis jautājumu, vai tu esi normāls? Tādos brīžos tu vari neko nejust, neko negribēt un var prātā ienākt doma, kāpēc tu vispār dzīvo un vai vispār Dievs ir. Kad tu slavē Dievu, tev nav ienākusi galvā doma, vai Viņš vispār ir? Vai neesi apšaubījis to, kam tu tici? Vai tiešām pēc nāves būs debesis? Tu tici, ka būs debesis. Bet vai tu neesi pieļāvis domas, vai tiešām būs? Mēs dzīvojam nevis redzēšanā, bet ticībā. Tu jau neesi redzējis debesis, tu esi redzējis tikai atblāzmu no debesīm. Īpaši smagos brīžos ticība var sašķobīties. Nāk galvā tādas domas, kas ikdienā nenāk. Vai es runāju tev kaut ko pazīstamu? Varbūt īpaši sievietēm? Es domāju, ka jā, ka tas ir īpaši sievietēm, jo sievietes ir emocionālākas. Vīrieši vairāk domā ar prātu. Taču gan vīrieši, gan sievietes cieš no šādiem momentiem savā dzīvē, kad ir slikta emocionāla pašsajūta. Uz jautājumu, vai tas ir normāli, atbilde ir, ka TAS IR NORMĀLI, un tā ir mūsu dzīves daļa.

Vai Jēzus cieta no šādas problēmas? Ja Jēzus, kas vienlaicīgi bija gan Dievs, gan cilvēks, cieta no šādas problēmas, tad jo vairāk mums, cilvēkiem, būtu jābūt šāda tipa problēmām. Ko ar to visu darīt? Ja Jēzum ir atbilde uz šo jautājumu, kā rīkoties, tad tas ir ceļš, kādu Viņš mums rāda, kā mums izturēties pret šādu emocionālu problēmu. Nomāktības izjūtu rada kādi apstākļi, kas ir kāda cita cilvēka rīcība, attieksme pret tevi. Var paiet nedēļas, mēneši ar emocionāli nepatīkamu izjūtu, tādu kā tukšuma izjūtu, nomāktību. Es vakar uzzināju interesantus faktus. Izrādās, ka 200 miljoni kristiešu pasaulē dzīvo bailēs par savu dzīvību. Kāpēc? Tāpēc, ka viņi dzīvo tādos apstākļos, kur viņus diskriminē un vajā. Nevis vienkārši bailēs, ka viņus nosauks par sektantiem, bet bailēs par savu dzīvību. Vēl 500 miljoni kristiešu visā pasaulē nevar liecināt par Kristu bez nāves draudiem. Tie ir pietiekami iemesli, lai viņi nekomfortabli justos. Ar visu to, ka tev ir Dievs, Svētais Gars, zem šāda spiediena ik pa laikam vai pastāvīgi var piedzīvot nepatīkamas emocijas, sajūtas, bailes. Tas nav patīkami.

Uz draudzes jubileju pie mums ciemos bija Valdemārs Herts. Viņš dzīvo Vācijā un ir deputāts. Viņa sieva, kad tikko viesojās Latvijā, viena pati izgāja pastaigāties pa Vecrīgu. Viņai tas ir kaut kas īpašs – vienai pašai pastaigāties pa pilsētu. Vācijā viņa to nevar, jo apdraud imigranti. Vācijā bija diena, kad tika izvarotas 1000 sievietes un valsts par to klusēja. Šo noziegumu izdarīja imigranti. Tie nav bēgļi, tie nav cilvēki, kas bēg no kādām vajāšanām vai kara. Šie imigranti-iebraucēji ir vīri spēka gados. Tā ir apzināta rīcība, lai radītu noteiktu politisku situāciju valstī. Tā nav palīdzība bēgļiem. Viena lieta ir palīdzēt cilvēkiem, bet otra lieta ir politika un netīras spēles. Piecas dienas policija mēģināja to noklusēt, bet ar tūkstoš upuriem tas neizdevās un kļuva zināms. Es nezinu, cik ilgi vācieši to cietīs. Es domāju, ka vairs ne ilgi. Par to ļoti daudz nerunā, bet, ja pameklē informāciju, tad Vācija ir vienā līmenī ar Latviju demogrāfijas ziņā. Tur mirstība un dzimstība ir tāpat kā pie mums. Vācija ir ekonomiski spēcīgākā valsts Eiropā, bagātākā valsts Eiropā, bet mēs – nabagākā valsts Eiropā, bet mums ir viena un tā pati problēma. Kur galu galā ir problēma? Tā ir citur. Kādu cilvēku attieksmē pret valsti, pret bērniem, jauniešiem, pret to, ko māca skolās. Attieksmē pret ekonomiku, pret cilvēku, pret tautu. Genderisma ideoloģija Vācijas skolās ir tik tālu ieviesta, ka dzimstība tur ir samazinājusies. Tā ir zeme, kur visā kā ir diezgan, bet nav dzimstības. Dzirdēju, ka Vācijā kāds apgabals piešķir 180 tūkstošus eiro, lai bērnudārzos bērni varētu izpētīt viens otra dzimumorgānus. Šo informāciju presē noteikti nerakstīs. Mums ir pierādījumi, par to, ka arī mūsu masu mediji tiek kontrolēti. Mēs izsūtījām petīciju par kristīgām un ģimenes vērtībām mūsu valdībai un ap simts medijiem, un tā pauž vairāku tūkstošu Latvijas iedzīvoju gribu, un neviens to nenopublicēja. Mēs trīs reizes uzstājīgi viņiem to aizsūtījām, un neviens pats to nenopublicēja. Ko tas nozīmē? Vai tā nav ievērības cienīga ziņa? Par citiem sviestiem tiek rakstīts, bet par kaut ko jēdzīgu nē. Kāpēc? Tas norāda uz to, ka masu mediji tiek cenzēti, tāpat kā Staļina un fašisma laikos, lai radītu viedokli tautā, pelēkajā masā, par konkrētām lietām, lai viegli būtu manipulēt un īstenot nekristīgus plānus. Lūk, nedaudz šokējoši fakti, un mums jau kļūst emocionāli slikti. Šādas lietas var radīt ne tikai cilvēkos, bet arī stipros kristiešos nomāktības izjūtu.

Pirms mēs organizējām tautas lūgšanu sapulci „Dievs, svētī Latviju”, man bija tāda sajūta, ka man ir papildu slogs, nevis tikai atbildības izjūta, bet kaut kas vairāk, garīgs spiediens. Grūti ir izskaidrot, kāpēc tāds tas bija. Tā ir atbildība, ka vajag sarīkot tik lielu pasākumu, tas dod papildu emocionālu spriedzi, arī stresu, bet tas bija vēl kaut kas pārdabisks. Tie ir garīgi spēki, iespējams, arī garīgas darbības, kas vērstas konkrēti pret mani, draudzi, organizatoriem. Nesen ir iznākusi grāmata, kura ir šausmīgs murgs – „25 gadi sektā”. Tur ir aprakstīts, ka mūsu bijusī prezidente Vaira Vīķe Freiberga un citi šodienas valstsvīri ir masoni, kā viņi vervē studentus un kā viņi ietekmē politiku. Pati grāmata ir slikti uzrakstīta, es to nevarēju izlasīt līdz galam. Tur viss ir ar bildēm, un nav daudz jāšaubās. Ir garīgi spēki, ir garīgas organizācijas, kas cīnās pret kristietību, kas cīnās pret Dievu, ne tikai ar finansēm kontrolējot masu medijus, bet kas cīnās ar garīgām metodēm, ar okultisma palīdzību. Iespējams, ka tas izsauca šo papildu slodzi. Piemēram, dažs labs, kas šajā sapulcē piedalījās, var arī nojūgties, un dažs labs, es skatos, jūdzās, es viņu vairs nepazīstu. Kādu es viņu redzēju pirms šīs sapulces un kādu es viņu redzu tagad – cilvēkam iet ciet ”fāzes”. Es to mierīgi varu sasaistīt ar Tautas lūgšanu sapulci, bet ne jau sapulce ir vainīga, bet attieksme pret savām emocijām, pret to, ko tu jūti.

Kā pārvarēt emocionālās bedres? Iemesli var būt dažādi. Tu varbūt domā, ka tagad būs dziļa psiholoģiska recepte, kā pārvarēt emocionālas problēmas. Paskatīsimies Dieva vārdā, kā rīkojās Jēzus un vai Viņam bija šāda veida problēmas.

Un tie nāca uz kādu vietu, kurai vārds Ģetzemane, un Viņš Saviem mācekļiem saka: "Palieciet šeit, kamēr Es Dievu lūgšu." Un Viņš paņēma līdzi Pēteri, Jēkabu un Jāni un iesāka baiļoties un trīcēt, un tiem saka: "Mana dvēsele ir noskumusi līdz nāvei. Palieciet šeit un esiet nomodā." Un, nedaudz pagājis, Viņš krita pie zemes un lūdza, ja tas varētu būt, lai tā stunda Viņam aizietu garām. Un Viņš sacīja: "Aba, Tēvs! Tu spēj visu. Ņem šo biķeri no Manis! Tomēr ne ko Es gribu, bet ko Tu gribi.”” (Marka evaņģēlijs 14:32-36)

Jēzus gatavojās krusta nāvei, Viņš informēja par to mācekļus un zināja, kas Viņam būs jāizcieš. Es gribu pieminēt, ka Jēzus to izdarīja labprātīgi, tas bija Viņa labprātīgs upuris pret tevi un šādā veidā Viņš pierāda Savu mīlestību pret mums. Viņš labprātīgi izdarīja izvēli. Pirms iešanas pie krusta, kur Viņam bija jāuzņemas un jāizcieš pazemojums, sišana, apspļaudīšana, nāve pie krusta un mokas pirms tam, Viņš tika izģērbts un piedzīvoja kaunu. Visas mūsu pasaules slimības, grēki, netīrība Viņam bija garīgi jāiznes. Man un tev no nesaprast. Mēs varam paraudāt, ka mums ir žēl Jēzu, bet mums to līdz galam nesaprast.

Taču viņš nesa mūsu sērgas un ciešanas, un mūsu sāpes viņš bija uzkrāvis sev, kurpretī mēs viņu uzskatījām par sodītu, Dieva satriektu un nomocītu. Viņš bija ievainots mūsu pārkāpumu dēļ un mūsu grēku dēļ sariekts. Mūsu sods bija uzlikts viņam mums par atpestīšanu, ar viņa brūcēm mēs esam dziedināti.” (Jesajas 53:4-5)

Pirms Jēzus Sev uzkrāva visas pasaules grēkus, Viņam bija iekšēja cīņa. Viņš gāja ierastajā vietā, kur lūdza Dievu, pulcējās ar mācekļiem – Eļļas kalnā, Ģetzemanes dārzā. Kāds bija Jēzus garīgi emocionālais stāvoklis? Kādā stāvoklī bija Viņa miesa? Viņš iesāka baiļoties un trīcēt, kas norāda uz smagu emocionālu problēmu. Jēzum bija smaga problēma. Mēs nevaram teikt, ka šāds stāvoklis ir nenormāls. Tas ir normāli, ka mēs reaģējam uz noteiktiem apstākļiem, ka mēs reaģējam uz virzienu, kur mums ir jādodas.

Man vēl tagad ir atmiņā, kā arī sekas joprojām ir jūtamas, lēciens no 10 metru tramplīna Kandavā. Es tur skaisti ielecu, ar dibenu atsitoties pret ūdeni, un to varēja just kādus pāris gadus. Es dabūju visa ķermeņa trīci. Es ļoti labi atceros to brīdi, kad nolecu. Bija jāizslēdz smadzenes un jālec. Šim lēcienam bija jāsaņemās. Pēc kritiena vairs nebaiļojos, bet trīcēju gan. Tajā vakarā iegāju arī karstā pirtī, laikam trīce bija arī galvā. Es kādu gadu nevarēju gulēt uz kreisā sāna. Kaut kā neveiksmīgu ielecu, jo tajā brīdī galvenais bija pārvarēt sevi un ielekt. Sajūtu es atceros, bija sevi jāpārvar, bija viegls drebulis. Jēzus arī baiļojās un trīcēja. Pirms jebkā, kas tev ir jāizdara, kas ir kaut kas tāds, kas no tevis kaut ko prasa, vari gaidīt baiļošanos un zināmu trīcēšanu, un tas ir normāls emocionāls stāvoklis. Tie, kas ir lekuši ar izplenti, noteikti zina, ka ir sevi jāpārvar, jāpatrīc un jāpabaiļojas. Tikai supermenam nav sevi jāpārvar. Kad es rīkoju pirmo evaņģelizācijas tūri ar dziedināšanas dievkalpojumiem pa Latviju, es atceros brīdi, kad sāku zvanīt kultūras namiem, lai noīrētu telpas. Man bija sevi jāpārvar. Es zināju, ka tā ir Dieva griba, bet man bija sevi jāpārvar. Tur bija adrenalīns. Tas no manis prasīja emocionālu lādiņu. Man bija jāpārvar sevi, kas radīja baiļošanos un trīcēšanu. Jēzus pirms iešanas pie krusta baiļojās un trīcēja. Vai tev kļūst vieglāk, kad tu zini, ka Jēzum arī bija šāda problēma kā tev?

Apmēram 16 gadu vecumā es bieži vēlu nācu mājās, smaržojot pēc alkohola. Mans patēvs vai mamma bija ieviesusi tādu kārtību, ka, ja es neatnāku mājās noteiktā laikā, tad durvis ir aizslēgtas. Ja gadījās, ka durvis ir atstātas vaļā, tad es klusi ielavījos iekšā, iegūlos gultā un aizmigu. Taču bija jātiek garām patēva istabai nepamanītam, jo viņa istabas durvis bija pretī ieejas durvīm. Man bija respekts pret patēvu. Viņš sāka ļoti bieži slēgt ciet ieejas durvis un ne tikai aizslēgt, bet arī atstāt atslēgu durvīs. Es domāju, tas tika darīts ar nodomu, lai es naktī zvanītu pie durvīm un kāds mani ielaistu iekšā. Ko es darīju? Sēdēju kāpnēs. Pat tad, kad es nokavēju pāris minūtes, man bija stundām jāsēž un jāsaņemās, lai pārvarētu sevi un piezvanītu, piespiestu zvana pogu. Kad es saņēmos un piezvanīju, bija divi varianti, kas atvērs. Patēvs, kurš prasīs, lai uzpūš, vai mamma, kura teiks: “Dēliņ, kur tad tu tik ilgi?” Divi varianti. Kā kuru reizi pagadījās. Man drīz būs 49 gadi, bet man šie notikumi joprojām ir atmiņā. Acīmredzot tas man ir bijis spēcīgs emocionāls pārdzīvojums. Tāpēc šādas lietas paliek atmiņā. Emocionāli es baiļojos un trīcēju, tomēr izdarīju, piezvanīju pie durvīm. Man nebija citur, kur palikt, ja būtu bijis, noteikti arī paliktu citur.

“Tad Viņš saka tiem: "Mana dvēsele ir noskumusi līdz nāvei: palieciet šeit un esiet ar Mani nomodā." Un, nedaudz pagājis, Viņš krita uz Sava vaiga pie zemes, lūdza Dievu un sacīja: "Mans Tēvs, ja tas var būt, tad lai šis biķeris iet Man garām, tomēr ne kā Es gribu, bet kā Tu gribi." (Mateja evaņģēlijs 26:38-39)

Iedomājies, kāds emocionāls stāvolis bija Jēzum noskumis līdz nāvei! Viņš domāja, ka labāk nomirt tepat uz vietas, nekā iet un tālāk visu darīt. Jēzus negribēja uzņemties visu cilvēku grēkus, Viņam labāk patika pa taisno būt ar Tēvu kopā Debesu valstībā. Jēzus prasīja Tēvam, ja tas ir iespējams, lai tas iet Viņam garām. Nākamajā teikumā Jēzus saka: “Lai notiek Tavs prāts, ne mans!” Trīs reizes Jēzus lūdza šādu lūgšanu.

“Bet eņģelis no debesīm Viņam parādījās un Viņu stiprināja. Bet nāves baiļu pārņemts, Viņš Dievu pielūdza jo karsti; bet Viņa sviedri kā asins lāses pilēja uz zemi.” (Lūkas evaņģēlijs 22:43-44)

Bailēs Jēzum bija tik karsta lūgšana, ka sāka tecēt sārti sviedri. Tas nozīmē ārkārtīgi stipru piepūli un emocionālu pārbīli. Eņģelis parādījās no debesīm un stiprināja Jēzu, kad Viņš bija Dievu lūdzis. Jēzus sākumā pasūdzējās, teica, ka tas Viņam ir par smagu, lūdza pēc vieglāka ceļa. Dievs Jēzum atbildēja, ka tas ir vienīgais ceļš, lai pasaule tiktu glābta. Jēzus lūdza, lai notiek Tēva prāts. Mēs varam lūgšanu laikā pasūdzēties Dievam. Es to praktiski nekad nedaru, bet es nesaku, ka tas ir nepareizi. Šad tad es tiešām pasaku Dievam, ja ir smaga situācija, bet vairāk es lūdzu otro daļu: “Tavs prāts lai notiek!” Ja tā ir konkrēta problēma vai lieta, kas man ir jāizdara, es lūgšanu laikā apliecinu, ka es šo lietu izdarīšu. Eņģelis parādās un stiprina. Šādos brīžos ir jāizdara tas, kas ieplānots. Tu esi lielās ziepēs, ja tev nekas nav ieplānots. Tavai dzīvei ir saturs, ja tu plāno savu dzīvi, ja tev ir mērķi, kur jādodas tālāk, svarīgi pieturas punkti, pie kuriem tu pieturies. Tad šīs lietas ir vienkārši jāizdara, un nav svarīgi, kā tu jūties. Kur tam visam dabūt spēku? Svarīgi ir virzīties uz priekšu, neapstāties. Neatkarīgi no tās draņķīgās sajūtas. Ja tu neatnāc uz dievkalpojumu slimības dēļ, kas tavā prātā un dvēselē ieviesusi diskomfortu un sajūtu, ka tu neko negribi un nevari, tu jau esi zaudējis. Lielākā muļķība ir neierasties dievkalpojumā! Tu vari neierasties tikai tad, kad esi miris. Kur ir tava dziedināšana? Kur ir Dievs? Draudzē. Personīgās attiecībās ar Dievu.

Jēzus arī šajā vietā nebija viens. Viņš bija kopā ar Saviem mācekļiem. Tā vieta, kur darbojas Dievs, un atklājas eņģelis, kurš stiprina tevi, ir draudze. Vislielākā muļķība ir smagā stāvoklī neatnākt uz draudzi, kur tieši tu saņem stiprinājumu izdarīt to, kas ir pareizi. Otra muļķība ir atstāt personīgas attiecības ar Dievu. Tieši tur eņģelis tevi stiprina, lai tu izdarītu to, kas ir pareizi. Kad tu izdarīsi to, kas ir pareizi, tu turpināsi virzīties uz priekšu. Lūk, ļoti dziļa psiholoģiska analīze. Kā pārvarēt emocionālas grūtības un problēmas? Dari to, kas ir jāizdara, kas ir pareizi. Pirmkārt, esi draudzē un personīgās attiecībās ar Dievu, kur tu gūsti spēku, lai izdarītu šīs lietas. Atliek izlaist tikai vienu nedēļu… Es pagājušajā nedēļā nebiju draudzē, mēs bijām Polijā. Svētdienā bijām kādā Polijas pilsētā, Vrotslavā, no rīta uz ielām nebija cilvēku. Mēs braucām cauri šai pilsētai, un ap pusdienas laiku sāka parādīties cilvēku pūļi. Simtiem cilvēku nāca ārā no baznīcas. Šajā pilsētā tiešām bija ļoti daudz baznīcu, turklāt šīs baznīcas nav tūristu apskates objekti, bet gan pilnas ar cilvēkiem. Poļi ir iemācījušies vienu lietu, un to viņiem iemāca jau no bērnības: nekad neatstāj savu draudzi, nekad neizlaid dievkalpojumus, jo tieši tur tu tiksi stiprināts un spēsi izdarīt pareizas lietas, neatkarīgi no emocionālām grūtībām. Atceries: cilvēks, kurš pirmajās grūtībās neapmeklē dievkalpojumu, nespēs pastāvēt un tikt pāri garīgai un emocionālai spriedzei.

Eņģelis stiprināja Jēzu. Viņu stiprināja nevis tas, ka Viņš socializējās un atradās starp cilvēkiem, kuri viņu atbalstīja, bet tieši pārdabiskais faktors. Pats Dievs darbojās un sūtīja Savus eņģeļus. Draudze nav tikai fizisks organisms, bet arī garīgs. Viņš ir mūsos, un mēs esam Viņā. Svētais Gars ir šeit, tu Viņu neredzi, bet Viņš ir šeit un tevi stiprina.

“Jo, kur divi vai trīs ir sapulcējušies Manā Vārdā, tur Es esmu viņu vidū." (Mateja evaņģēlijs 18:20)

Pirmdien mēs braucām automašīnā, un Daiga ar Ievu klepoja. Viņas apliecināja, ka ir veselas. Es padzēros ūdeni no Daigas pudeles. Aptuveni dienas visū es sāku just, ka man arī kasa kaklu. Otrdien es jau jutos emocionāli smagi. Bija pielipis vīruss. Es darīju tāpat, kā darīja Daiga, dzēru ūdeni ar ingveru, zāles nelietoju, tikai vienu pustableti paracetamola pirmajā dienā. Vienu dienu nogulēju. Tagad vēl mazliet ir klepus. Zini, ko man tas atgādināja? To pretīgo sajūtu, kad tev negribas iet uz draudzi, negribas sludināt. Negribas nevienu redzēt. “Neko nevēlos, lieciet mani mierā.” Tev tā ir pazīstama sajūta? Man nebija tāda cilvēka, kurš man zvanītu un atgādinātu, ka jābūt dievkalpojumā, kā tev ir mājas grupiņas vadītājs. Tev vienmēr šādos brīžos vajag atcerēties, ka patiesība ir Dieva vārdā. Jēzum vienmēr pirms svarīgu lietu darīšanas bija emocionāli smagi, bet tajā pašā laikā Viņš lūdza Dievu, pasūdzējās Dievam un apliecināja to, kas Viņam ir jāizdara, un lūdza, lai Dieva prāts notiek. Viņš bija draudzē, tur eņģelis Viņu stiprināja un Viņš izdarīja to, kas bija jāizdara. Vienīgās zāles pret šādu problēmu ir izdarīt to, kas jāizdara. Nevar neko sasniegt, ja dari lietas, balstoties uz emocijām.

Es gribu izstāstīt par kādu cilvēku, kurš jau kādus desmit gadus ir miris. Es gan nezinu, vai šis cilvēks ir debesīs. Tu noteikti esi dzirdējis par Kenediju klanu. Kāpēc viņi ir tik populāri? Viņi visi ir traģiski un mīklaini nomiruši. Džons Kenedijs tika nošauts, viņa brālis arī tika nošauts. Kāds nomira autokatastrofā. No četriem dēliem tikai viens nomira dabiskā nāvē, un tas bija Edvards Kenedijs. Viņš bija Masačūtsetsas štata senators. Viņš kandidēja arī uz prezidenta amatu, bet zaudēja. Es nevarētu teikt, ka kopā ar demokrātu partiju viņš vienmēr darīja pareizas lietas. Bet viennozīmīgi viņš bija cilvēks ar raksturu, līderis. Es gribu atklāt kādu interesantu lietu. Tu skaties uz cilvēkiem, kuri ir augšgalā un tev viņi šķiet kā supercilvēki. Tu skaties, piemēram, uz mācītāju, kurš drosmīgi runā un iedvesmo tevi, bet, redzi, pat mācītājs trīs dienas neko negribēja darīt. Es varbūt mazliet pārspīlēju, man nekad nav bijusi doma neatnākt uz draudzi, bet man bija tāda izjūta, ka negribas to darīt. Man nekad nav bijis lēmums to nedarīt. Visi cilvēki, kuri sasniedz virsotnes savā dzīvē, nav īpašie cilvēki. Tie ir cilvēki, kuri emocionālās grūtībās un ikdienā dara to, kas ir pareizi. Ikviens no mums var darīt tās lietas, kuras ir pareizas un ved uz panākumiem. Es nevaru teikt, ka viss, ko darīja un sasniedza Edvards Kenedijs, bija pareizi un labi. Katrā ziņā viņš ir nozīmīgs līderis un vadītājs Amerikas vēsturē. Kenediji bija vieni no ietekmīgākajiem un bagātākajiem klaniem Amerikā. Taču nauda un vara viņus nepaglāba no nāves un lāstiem. Ir tikai Viens, kas glābj, ne vara, ne bagātība, bet Jēzus Kristus. Ja Jēzus tev dod arī bagātību, tad priecājies, ja nedod, arī priecājies. Jēzus saka, ka visa tava bagādība ir saēsta un sapuvusi. Ko cilvēki var dot par savas dvēseles atpirkšanu? Naudu, sasniegumus?

Kenedijs tika ievēlēts par senatoru. Viņš sarīkoja balli savā mājā, kā pateicības vakariņas. Tā bija balle ar meitenēm, citiem ietekmīgiem cilvēkiem, alkoholu. Kenedijs balles laikā pazuda pabraukāties ar mašīnu ar kādu no meitenēm un vēlāk liecināja, ka starp viņiem nekas nebija. Kenediji bija slaveni ar to, ka viņiem patika ātri braukt ar mašīnu, slaveni arī ar to, ka ātri gāja bojā. Atgadījās, ka viņš netīšām nobrauca no tilta. Mašīna iekrita ūdenī, viņš pat neatcerējās, kā tika ārā. Meitene netika ārā no šīs mašīnas un gāja bojā. Viņš uzreiz nevērsās pēc palīdzības policijā, bet ziņoja par negadījumu tikai pēc deviņām stundām. Avarējusī mašīna peldēja ar grīdu virs ūdens. Ekspertīze vēlāk noteica, ka meitene vēl kādu laiku bija dzīva un mira no nosmakšanas, nevis noslīkšanas. Kamēr Kenedijs domāja, vai ziņot policijai, iespējams, šī meitene vēl bija dzīva. Nesmuks gājiens no šādas slavenas dzimtas pārstāvja. Daudzi viņu sauc par nelieti, daudzi fano par viņu. Tātad Kenedijs atgriezās savā mājā. Daudzas lietas šajā atgadījumā nav saprotamas. Piemēram, viņš bija sausās drēbēs, kaut apgalvoja, ka astoņas reizes esot niris un mēģinājis palīdzēt izvilkt meiteni no mašīnas, bet neesot varējis atvērt durvis. Bet kā tad viņš pats tika ārā, ja durvis nevarēja atvērt? Viņš atgriezās mājā, kurā bija prokurori un dažādi cilvēki. Viņš jautāja padomu un cilvēki teica, ka vajag zvanīt policijai. Viņš nolēma neziņot policijai. Nākamajā dienā viņš zvanīja tēvam, kurš bija par to, ka, glābjot reputāciju, ir jānoklusē šis notikums. Tika izsaukta vesela komisija ar augsta ranga advokātiem, kuri rūpējās par to, lai masu medijos rakstītu to, kas ir jāraksta. Līdzīgi kā šodien. Šo notikumu noklusēja, bet Edvardam Kenedijam sirdsapziņa runāja un viņš uzrakstīja iesniegumu policijā, paskaidrojot visu, kā bija. Tālāk sekoja tēva spiediens, šo iesniegumu atsauca. Edvards bija kā starp diviem akmeņiem, starp sirdsapziņu un to, kas ir jāizdara. Viņam bija jāiet tālāk senatora vēlēšanās, jāpastāv par savu dzimtu. Vilcināšanās, kamēr viņš domāja to darīt, maksāja meitenes dzīvību.

Sirdsapziņa, pienākums. Šo notikumu gaitā viņš teica savam tēvam: “Tēvs, es gribu kaut kas būt.” Un tēvs teica: “Tu nekad nekas nebūsi.” Cilvēks, kurš nezina, kas viņš ir, ir cilvēks ar vainas apziņu, cilvēks, kurš amorāli rīkojas. Viņš atstāja to, ko vēl bija iespēja glābt, un beigās sapinās savos melos un atrada kaut kādu kompromisu starp patiesību un to, kas ir jāsaka. Viņš uzstājās televīzijā un nolasīja to, ko viņam iepriekš bija sagatavojuši citi cilvēki. Bet viņš tomēr atzinās savā vainā, ka pretlikumīgi ir atstājis savu vietu, par to viņam piesprieda divus mēnešus cietumā, protams, nosacīti. Viņš publiski neizstāstīja visu patiesību, tikai daļēji atzinās un pajautāja savam elektorātam, vai viņš vēl ir cienīgs kandidēt. Rezultātā viņš tika pārvēlēts septiņas reizes, un nomira tikai 2009. gadā no galvas audzēja. Viņa bērēs bija piecdesmit tūkstoši cilvēku. Viņš tika atzīts par vienu no labākajiem un ietekmīgākajiem ASV senatoriem. Šis notikums ar meiteni parādīja viņu kā vāju cilvēku, emocionāli nestabilu, tādu, kurš nezina, kas viņš ir. Ko es tev ar šo gribu pateikt? Viņš izdarīja visu, kas bija jāizdara. Viņš, protams, nav pats pozitīvākais piemērs, bet viņš tomēr nepadevās. Ja par spīti visam tu turi iesākto kursu un dari visas tās lietas, kas ir jādara, kuras ir pareizas saskaņā ar Dieva vārdu, tu esi nolēmis vest cilvēkus pie Dieva, celt Dieva valstību gan savā ģimenē, gan draudzē, iet tālāk politikā vai kaut kur citur, tas nesīs rezultātus. Un neskaties uz cilvēkiem, kuri kaut ko ir sasnieguši, kā uz tādiem, kuri ir baigi īpašie. Viņi ir īpaši tikai ar to, ka ir bijuši pareizā vietā un darījuši pareizas lietas. Pareizā vieta ir draudze un pareizā lieta ir būt ar Dievu savā lūgšanu kambarī, citādāk tu sāc draņķīgi justies un sāk šķist, ka kaut kas nav kārtībā ar tevi, salīdzinot ar kādu citu. Man pašam ir ļoti grūti atcerēties tos brīžus, kad es biju izvests no pacietības, bet emocionāli izvests no pacietības esmu bijis. Varbūt atvērt mājas grupiņu tev tas ir vesels karš, un tā tiešām var būt.

Kā pārvarēt emocionāli grūtus brīžus?

1. Ir jāsaprot, ka grūti vai pat ļoti smagi brīži tavā dzīvē ir normāla parādība.

2. Ir jāturpina darīt ieplānotos darbus.

3. Spēks, lai darītu šos soļus, ir atrodams draudzē un personīgās attiecībās ar Dievu.

4. Būs rezultāts no tavām darbībām.

Nesen internetā noskatījos video, kurā kāds cilvēks salīdzina dzimtbūšanas laikus, kad latvieši bija vergi vācu baroniem, ar mūsdienām. Nodokļi, kurus bija jāatdod tajā laikā, iedalījās šādi: 10% baronam, 10% baznīcai un vēl 10% kādam citam. Tātad aptuveni 30% no saviem ienākumiem zemniekam vienmēr bija kādam jāatdod. Un tālāk šis cilvēks skaisti izstāstīja, ka mūsdienās tie ir veseli 80%, kuri cilvēkam no saviem ienākumiem ir kādam jāatdod. Man “ļoti patīk” jaunā Valsts Ieņēmumu Dienesta (VID) direktore, lūk, ko viņa pateica, kad tikko bija iecelta direktores amatā: “VID sodiem ir jābūt pietiekami smagiem, lai cilvēki vairs tā negribētu darīt!” Beidzot “īsts vadītājs”! Bet zini, īsts vadītājs teiktu: “Mēs attīstīsim mazo un vidējo biznesu, palīdzēsim tam un pēc tam saņemsim milzīgus nodokļus no plaukstoša biznesa!” Paldies Dievam, mēs nejūtam šo spiedienu, jo mums ir Dievs un draudze, bet tiem cilvēkiem tur ārā ir pavisam citādāk. 400 000 iedzīvotāju jau ir aizbraukuši no Latvija, un tas viss dzen depresijā. Ir tikai viena atbilde – Jēzus Kristus gan visai valdībai, gan visai tautai.

Situācija Latvijā rada emocionālo sviestu cilvēku galvās. Valstij ir smaga problēma, un tauta tiek izsūkta un varota. Mēs neesam savas zemes saimnieki, mēs tiešām dzīvojam uz dotācijām – uz to, ko mums atved. Iznīcina mazo, vidējo biznesu, pastāv tikai globālie Eiropas biznesi, mēs esam tikai slaucamais lauks un mūsu labākais darba spēks izbrauc uz ārzemēm. Matemātiski skatoties, mūsu tauta izmirst, mēs vairs nevaram atlabt, un matemātiski tas pat nav iespējams, ir iespējams tikai Dieva brīnums, un es laikam esmu muļķis, ka ticu Dieva brīnumiem. Es tiešām ticu ka Dievs nāks, mēs nāksim kopā ar Viņu, iesim un darīsim to, kas ir jādara, neatkarīgi no tā, kā mēs jūtamies. Audzē mājas grupiņas! Ja tu kalpo ar biznesu, tad audzē to, dari to, kas ir pareizi. Vakar mēs iepazināmies ar Labklājības ministrijas sniegto atbildi uz mūsu atklāto vēstuli “Dievs, svētī Latviju”, kurā viņi pauž, ka atzinīgi novērtē mūsu izrādīto iniciatīvu un pausto viedokli par kristīgām un ģimeniskām vērtībām Latvijā. Vienoti domājot un rūpējoties par jautājumiem, kas saistīti ar demogrāfijas uzlabošanu un ģimenes kvalitātes celšanu, informējam, ka Labklājības ministrija ir pieņēmusi zināšanai pausto viedokli un ņem vērā turpmākajā darbā savas kompetences ietvaros. Mums ne tik daudz vajadzēja tos masu medijus, jo mēs taču līdz valdībai gribējām aizklauvēties. Es domāju, ka gandrīz katrs deputāts izlasīja mūsu vēstuli un katrs viens domā un mokās sirdsapziņas pārmetumos, un ikreiz, kad pieņem genderiem labvēlīgus lēmumus un pret tautu iznīcinošus lēmumus mūsu valstī, viņi aizdomājas par šo vēstuli, jo aiz tās stāv liela daļa Latvijas iedzīvotāju, kristieši, visu konfesiju galvas, kas parakstījās, un vienmēr, kad viņi domās kaut ko tādu darīt, viņi atcerēsies šo vēstuli, un nākamgad būs vēl viena vēstule, un aiznākamgad būs vēl viena vēstule. Un vispār, kaut kad drīz, es domāju, būs kristīgā partija.

„Atbrīvoti tie nāca pie savējiem un stāstīja, ko augstie priesteri un vecaji tiem bija sacījuši. To dzirdējuši, viņi vienprātīgi lūdza Dievu, sacīdami: "Kungs, Tu, kas esi radījis debesis un zemi un jūru un visu, kas tanī, kas ar Sava kalpa, mūsu tēva Dāvida, muti caur Svēto Garu esi sacījis: kāpēc tautas trako un ļaudis izdomā nelietības?” (Apustuļu darbi 4:23-25)

Vai zināji, ka zinātniskam pētījumam “Bezsvara stāvoklis un sekss” ir nepieciešami 8 miljoni eiro? Tas, kas notiek tur augšā, Eiropas valdībā, ir pilnīgs absurds. Eiropas Savienība izjuks! Dievs tā teica, un tā notiks! Bezdievīgas savienības nav Dieva interesēs, īpaši šādas. Kad izjuks? Un cik paspēs vēl ļauna izdarīt? Fašisms arī pastāvēja tik vien kā dažus gadus, bet cik daudz ļauna paspēja izdarīt! Atbilde nav politikā un atbilde nav, ka mēs ejam politikā, nē. Atbilde ir, ka mēs ejam pie cilvēkiem un stāstām par Dievu, audzējam Dieva valstību un vedam cilvēkus pie Kirstus, lūk, tā ir atbilde. Politika ir laba un nepieciešama, bet prioritāte ir cilvēku glābšana. Staļins 1942. gadā bija ateists, skolās mācīja ateismu; tajā laikā runājot par Dievu varēja nonākt šausmīgās nometnēs. Iedomājies, tad tūkstošiem latviešu izsūtīja un tagad tūkstošiem latviešu izbrauc ārā, bet ne jau paši, tās ir politiskas darbības, kas to veicina. Tiek sapludinātas masas, tautības, reliģijas, poli. Eiropas likumos ir 72 poli vai 74 dzimumi, no kuriem arī noteiktam skaitam jābūt parlamentā. Tu redzi daudzus dzimumus apkārt? Vai ir tikai divi dzimumi? Vai grūti pateikt un saprast, cik dzimumi pastāv? Divi! Kā var izdomāt tādu absurdu, ka ir 74 dzimumi? Tad, kad Padomju Savienība draudēja nonākt Hitlera varā, Staļins saaicināja visus pareizticīgo galvas, arī no nometnēm, kur tie tika ieslodzīti, un deva brīvību celt draudzes! Vairākas reizes ar lidmašīnu tika aplidota Krievija ar reliģiozām skrejlapām. Staļins lūdza Dievu, viņš cerēja uz Dievu, kad ne uz ko vairs nevarēja cerēt, un tad, kad viss atkal bija labi, viņš visu noklusēja. Visi šie cilvēki augšā zina garīgos principus, ateisms ir domāts muļķiem, masām. Tāpat arī šodien – genderisms ir domāts muļķiem, masām. Visi cilvēki, kuri izdomā, ka viņi var mainīt savu polu, ir vienkārši apmuļķoti. Tie augšā nav nekādi genderi, tie ir sātanisti, sātana priesteri, kas ir politikā, visur, un vienkārši piesmej cilvēkus. Kā tu domā, kāpēc Hitlers nodarbojās ar tādām muļķībām kā ebreju iznīcināšanu? Šie līdzekļi bija vajadzīgi, piemēram, karam, lai iekarotu Padomju Savienību. Hitlers iznīcināja miljoniem cilvēku, un tas prasīja milzīgus līdzekļus. Vai neizskatās pēc upuriem sātanam? Tie ir zināmi fakti, ka Hitlers bija okultists. Mūsu dzīvās kristīgās draudzes sauc par sektām, bet patiesās sektas ir tur pagrīdē. Otrā pasaules kara holokausts bija milzīgs cilvēku upuris sātanam. Un kas ir homoseksuālisms? Velns reāli piesmej bērnus un pārējos cilvēkus. Viņš to izdara caur konkrētiem cilvēkiem, un apkārtējie to neredz un nesaprot. Bet mums ir jāsāk ar sevi, jāpārvar emocionāli smagāki brīži un jāturpina iet tālāk, tās ir vienīgās zāles. Draugs, klausi savu vadītāju! Paldies Dievam, ka tev ir cilvēks, kurš tev pasaka, kur iet, kad tev putra galvā, un tu ej, un tev viss smuki atnāk vaļā un izdodas. Ir divi garīgi spēki – sātaniski un dievišķi. Un mūsu cīņa nav tikai pret pasaules valdībām un varām, bet gan galvenokārt pret dēmoniskām valdībām un varām.

Debesu Tēvs, Jēzus Kristus Vārdā, paldies par patiesību, par patiesību par emocionālajiem brīžiem, paldies par atslēgām, ka mēs varam iet un darīt Tavas lietas. Paldies, Jēzu, ka Tu mums esi parādījis piemēru, ka Tev bija smagi brīži, ka Tu parādīji mums atslēgas caur attiecībām ar Tēvu, caur to, ka esam kopā, ka esam draudzē un ka mums ir vadītāji un līderi. Paldies, ka mēs spējam iet un darīt pareizas lietas visos apstākļos. Un mēs iebrūkam sātana valstībā, mēs izārdam viņa valstību Latvijā, neaugošās mājas grupiņās, neaugošos cilvēkos, Jēzus Kristus Vārdā. Lai nāk Tava valstība katrā draudzē, katrā ģimenē un katrā mājas grupiņā, Kungs! Lai nāk Tava valstība mūsu tautā, mūsu zemē Latvijā un Eiropā.

Mācītāja Mārča Jencīša sprediķi “Kā pārvarēt emocionālas grūtības?” pierakstīja un rediģēja draudzes “Kristus Pasaulei” redakcija
Comments