Kā nopelnīt miljonu? Ainārs Šlesers.

Publicēja 2022. gada 6. sept. 12:06Elīna Ziediņa
Ziņas datums 06.09.2022.

Kas kādu lietu gudri vada, tas atrod laimi, un svētīts ir tas, kas paļaujas uz To Kungu.” (Salamana pamācības 16:20)

Viens ir ticēt, ka Kristus ir miris par taviem grēkiem, ka tu esi jauns cilvēks, bet otrs ir reālā dzīve. Tie principi, kas eksistē un tie cilvēki, kas spēj savu raksturu audzināt, kas spēj pareizi izvēlēties vidi, pareizos draugus, pareizos cilvēkus sev apkārt un kuriem pietiek enerģijas un degsmes, lai ietu uz priekšu un gūtu panākumus. Tas, ko mēs šodien dzirdēsim, tas nav tikai par naudu, bet tie ir panākumi it visā. Ko saka Bībele, kas ir debesu valstība? Tas ir kā sinepju graudiņš. Šeit arī ir Mārtiņš Donga, kurš ir „Sinepju graudiņa” autors, kurš katru dienu ražo pa vienam sinepju graudiņam un kurš nes augļus. Mūsu ticība ir kā šis mazais graudiņš, ko mēs ikdienā darām un, kas izaug par lielu koku, kurā nāk putni un ņem sev mājvietu. Lai tas tā notiktu, mums ir jāzina, kā to darīt un jāiedvesmojas no cilvēkiem, kas kaut ko jau ir sasnieguši. Piemēram, es nelasu tādu mācītāju grāmatas, ja viņam nav megadraudzes. Es gribu tikai tādus cilvēkus, kuri ir kaut ko sasnieguši. Protams, arī tādus cilvēkus, kuriem es kaut ko varu sniegt un dot. Ne jau vienkārši mēs par kaut ko saucamies un no sevis esam izdomājuši, ka mēs kaut kas esam.

Aināram Šleseram ir viens mīļš teiciens: „Cik?” Kad mēs ar viņu pirmo reizi tikāmies, man bija dažas minūtes, lai es varētu sevi stādīt priekšā un es sāku stāstīt par to, ko mēs darām. Ainārs klausījās un tad uzdeva jautājumu: „Cik?” Kad es pateicu cik, tad viss bija kārtībā. Viena mēraukla. Pēc darbiem mēs tiekam mērīti, jo ne jau pēc tā, kā mēs labi runājam vai izskatāmies, bet pēc darbiem mēs tiekam vērtēti. Darbi patiesībā ir tie, kas tiek ieskaitīti. Aināram Šleseram ir svarīgas kristīgās un ģimenes vērtības, jo viņš arī šodien sēž šeit kopā ar savu sievu, kopā arī ar bērniem. Viņš ir piecu bērnu tēvs. Es esmu precēts divdesmit gadus, bet Ainārs ar sievu ir precēts trīsdesmit gadus. Kā vispār kristīgajā vidē pāri sadzīvo, izaudzina bērnus? Ainārs ir piecu bērnu tēvs, precēts trīsdesmit gadus ar vienu sievieti, kas arī nav tik vienkārši.

Es gribu dažus vārdus veltīt Aināram. Kad parasti par viņu ko labu saka, nevar saprast, kā viņš reaģē, man liekas, ka viņam tas neinteresē. Pareizi ir to pateikt jums, ko es domāju par Aināru Šleseru. Viņam ir svarīgas kristīgās un ģimenes vērtības un to var redzēt, ka mūsu partijā, politiskajā spēkā, pats pirmais punkts preambulā ir kristīgās un ģimenes vērtības un to var redzēt viņa paša personīgajā dzīvē, ir redzami darbi. Es Aināru redzu, kā vilcēju, kā komandas veidotāju un iedvesmotāju. Tāds cilvēks kā viņš reti kur ir sastopams, kuram ir tāda vilkme vilkt aiz sevis cilvēkus. Iet uz savu vīziju, redzējumu un vilkt aiz sevis cilvēkus. Vienkārši degt. Ne par velti viņu dēvē par “buldozeru” un tas ir precīzs atainojums. Ainārs zibenīgi adaptē idejas, ne tikai savas. Ne viens cilvēks nevar būt viss gudrs, bet mums ir jāizmanto komandas „smadzeņu vētra” jeb kolektīvais prāts. Tas ir tad, kad tu dzirdi citu cilvēku idejas, tu redzi, ko viņi dara. Zibenīgi adaptēt ideju un to izmantot. Viņam ir milzīga apjoma enerģija un darba spējas. Es domāju, ka to ģimenē var izjust. Es neredzu nevienu citu cilvēku, kurš patiešām var, ar kristīgām vērtībām priekšgalā, kurš var atnest pozitīvas izmaiņas Latvijā! Šī varbūt ir pēdējā iespēja, bet varbūt nav tik drūmi, bet tomēr ir drūmi, sen jau ir. Bet šī ir iespēja, cilvēks, kam svarīgs ir Dievs un kristīgās vērtības un kuram ir vilkme un enerģija to izdarīt. Ainārs atrod veidus, kā paveikt neiespējamo. Viņš ir kompetents biznesā un politikā. Ainārs ir vizionārs un kopējo mērķu sasniegšanai viņš ir izšķērdīgs, viņš ir tas, kas dod. Vārds azbests jeb bruņas piemīt viņam, jo es neredzu, ka viņu uztrauktu kritika. Viņš vienkārši nedzird kritiku. Cits jau tur būtu sācis vaidēt, būtu iegrimis depresijā. Viņš ir pilnīgi nejūtīgs pret kritiku. Suņi rej, bet karavāna iet tālāk. Tas ir tas, ko es esmu novērojis. Viņš deg par savu lietu, bez kā vispār nebūtu nekas iespējams. Viņš pirmdienas darba sapulcēs bieži vien saka: „Jūs domājat, ka jūs visu esat izdarījuši? Tas ir tikai sākums. Es no savas puses visu esmu izdarījis, tā es vismaz domāju, to esmu izdarījis, to esmu noorganizējis, domāju, ka maksimums, bet tas ir tikai sākums. Ir tāds princips – izdari vairāk, nekā no tevis prasa, izdari vairāk nekā tev maksā. Šis princips priekš manis ir dabisks. Tas, ko mēs darām, mēs to nedarām par samaksu, jo mēs to darām sevis, savu tuvinieku dēļ, Latvijas dēļ, idejas dēļ, Dieva dēļ. Mēs esam kopā un tā ir privilēģija, ka es varu būt plecu pie pleca ar Aināru, ka mēs varam, ka mums ir šāds draugs. Par „Latvija pirmajā vietā” komandu var pateikties tikai viņam, jo tieši viņš ir savācis šos brīnišķīgos cilvēkus kopā, katrs citāds, ar savām dāvanām, savām spējām, kopā unikāla komanda. Draudzes savienojums ar politisku spēku – tas vispār ir unikāli, jo tas ir tas, ko Dievs vēlas. Tā ir pilnība Bībelē – atmoda no augšas un atmoda no apakšas. Tā ir mūsu iespēja sludināt evaņģēliju no Saeimas tribīnes. Kristīgos principus, pateikt, kas ir labs un kas ir slikts. Es pateikšu, kas ir mana alga. Mana alga ir tā, ka es varu būt ar Aināru kopā. Vienkārši – būt kopā, iedvesmoties, mācīties un apzināties, ka man blakus ir šāds cilvēks, pie kura es varu pieiet un pajautāt, ja kas ir vajadzīgs.

 

Paldies, Mārci, paldies Jums visiem. Pirmais, ko es vēlos teikt, ka šeit ir ļoti laba atmosfēra. Paldies jums. Ņemot vērā to, ka Mārcis vēlējās, lai es šodien vairāk runāju par ekonomiku, tad šī saruna būs gan emocionāla, gan arī ļoti praktiska. Pirms es sāku runāt ar jums, man ir tāds jautājums: “Cik šeit, zālē, ir cilvēki, kuriem vēl nav 20 gadu?” Cik ir cilvēki, kuriem vēl nav 30 gadu, piecelieties kājās? Tad piecelieties tie, kam vēl nav 40 gadu. Tagad visi apsēžas. Un pieceļaties kājās tie, kam jau ir virs 40. Nu jāsaka, ka tā ir viena trešdaļa. Paldies. Izejot no tā, ir ļoti svarīgi saprast, kā veidot šo stāstījumu, jo tie, kuriem vēl nav 40 gadi, tiem vēl viss ir priekšā.

Sākšu ar to, ka ir cilvēki, kuri dzīvē daudz ko ir sasnieguši. Es atceros, ka Ķīnā ir viens tāds miljardieris Džeks  (Jack Ma), par kuru jūs noteikti esat dzirdējuši. Viņš stāstīja savu filozofiju par daudzām lietām, un viņš teica tā: “Līdz 20 gadiem mēs mācāmies skolā, apgūstam visu iespējamo, ko skolā mums stāsta. Attiecīgi to, ko mēs esam iemācījušies līdz 20 gadiem, tad līdz 30 gadiem mēs mēģinām kaut kādā veidā to ieviest dzīvē un pieļaujam ļoti daudz kļūdu. Tātad, līdz 30 gadiem ir tas laiks, kad var kļūdīties. Gribas nekļūdīties, bet bez kļūdām, bez kritieniem neviens bērns nav iemācījies staigāt.” No 30 līdz 40 gadiem ir tas laiks, kad cilvēks mēģina mācīties no tām kļūdām un kaut kādā veidā nostabilizēties, atrast to savu ceļu, kuru viņš vēlas iet. Tātad atrast savas stiprās puses un izvēlēties to. Ir jāsaprot, ka katram cilvēkam Dievs ir iedevis kādu talantu un šis talants ir jāatrod. Ne vienmēr kā tev šķiet, kur tu esi talantīgs, tas ir tas talants, kuru Dievs grib, lai tu izmanto savā dzīvē visvairāk. Bet, kā jau es teicu, no 30 līdz 40 gadiem ir tas laiks, kad tev ir jānostiprina savs talants un jāmēģina to darīt. Ja gadījumā tas nav sanācis, tad pēc 40 gadiem ir iespēja vēl pieņemt lēmumu un kaut ko pamainīt, un tad koncentrēties uz to, kur tu tiešām esi vislabākais. Tad, kad tev ir 50 gadi, tad rekomendēju neatteikties no visa un sākt kaut ko pilnīgi jaunu. Tomēr ir jāsaprot to, ka tev ir jāpaliek pie tā sava talanta stiprās puses, kuru tev vienkārši jāizmanto vēl vairāk. Tātad pēc 50 gadiem ir tas laiks, kad tev principā ir jādara tas, kur tu tiešām jūties – tas ir pats svarīgākais, un tas ir tas, kas tev sanāk vislabāk. Tad, kad tev ir 60 gadi, tad principā ir tas laiks, kad vispār nevajag meklēt jaunas lietas, bet to dzīves gudrību, ko tu esi ieguvis visas dzīves laikā, vienkārši vajag izmantot tā, lai palīdzētu saviem bērniem, mazbērniem un nākamajām paaudzēm to nodot. Es negribu tur iet tālāk to gradāciju, bet vēl būs viens cilvēks, par kuru es šodien kaut ko jums stāstīšu. Tas ir viens no bagātākajiem pasaules cilvēkiem Vorens Bafets (Warren Buffett). Viņam tagad ir 92 gadi, un viņš joprojām strādā un vada vienu no lielākajām pasaules kompānijām “Berkshire Hathawaykuras vērtība ir apmēram 100 miljardi. Viņš dzīvo nelielā mājā un braukā vecā mašīnā, regulāri iebrauc iekšā kaut kādā amerikāņu fast-food restorānā. Viņš maksā ar sīknaudu, un viņam patīk maksāt ar sīknaudu, neskatoties uz to, ka ir kartītes. Ir dažādi cilvēki šajā pasaulē, bet doma ir tāda, ka viņam ir 92 gadi un viņš joprojām strādā. Viņa vietniekiem Čārlijam Mungeram (Charles Munger) ir 98 gadi un viņš joprojām strādā, un viņi abi vada vienu no pasaules lielākajām kompānijām. Katru gadu viņiem notiek liela akcionāru sapulce, kura notiek tādā kā stadionā. Amerikā ir lielie sporta stadioni vai kādi lielie konferenču centri, kur cilvēki, akcionāri, sabrauc no visas pasaules. Šajos uzņēmumos ir divu veidu akcijas. Vienas ir tās, ko tu nopērc, bet tad tu neesi tas balsstiesīgais akcionārs. Otras ir ar balsstiesībām, bet tās ir krietni dārgākas. Šajā uzņēmumā ir tūkstošiem vai varbūt pat miljoniem akcionāru, bet viņi ir tie divi, kas vada šo uzņēmumu. Pirms kaut kādiem gadiem es skatījos viņu sapulci. Starp citu, to var skatīties arī Youtube un rekomendēju arī jums, jo ir interesanti apskatīties. Vienā no šīm akcionāru sapulcēm kāds cilvēks uzdeva jautājumu: “Kad jūsu vietā kāds nāks, jo tomēr tāds cienījams vecums, vai jūs jau esat izvēlējušies to, kas nāks jūsu vietā?” Un Bafets saka: “Nu principā, kāpēc ņemt citus? Jo viņiem būs jāmaksā. Mēs jau neņemam naudu par to darbu, ko darām.” Jo viņš, tā teikt, strādā par velti šajā uzņēmumā. Viņš saka: “Kāpēc mums vajag ņemt kādu? Tas maksās naudu. Otrkārt, mums pašiem patīk tas darbs, ko mēs darām.” Tātad 90 gados viņiem joprojām patīk darīt to, ko viņi dara, jo viņi to nedara par naudu. Viņi dara to, kas viņiem patīk. Ir tas princips, ja jūs varat atrast to darbu, kuru jūs labprāt gribētu darīt arī bez maksas, tad jūs esat laimīgs cilvēks. Tas, kas iet uz darbu, lai nopelnītu naudu, bet tas darbs nepatīk vai riebjas, kaut arī tādi darbi ir jādara, tas cilvēks nekad nebūs laimīgs. Tādēļ ir ļoti svarīgi atrast darbu, kas tev patīk, un ko tu dari no sirds. Šie divi cilvēki joprojām strādā, vada šo kompāniju un joprojām nav nosaukuši tos cilvēkus, kuri nāks viņu vietā. Tad ir jautājums, kādā vecumā iet pensijā? Te es gribu citēt mūsu maestro Raimondu Paulu, kuru es pirmo reizi satiku 1997. gadā. Mēs arī vienojāmies, ka kaut ko vajag pamainīt politikā. Tad Raimonds Pauls nolēma izveidot “Jauno partiju”, un mēs bijām kopā. Tajā laikā viņš teica, ka viņš tā kā mūzikai liekot punktu un pietiekot. Patreiz ir pagājuši jau 24 gadi, un Raimonds Pauls joprojām ir pie klavierēm, joprojām koncertē, un nekur nav aizgājis. Tad viņam saka: “Tu esi vienu reizi aizgājis prom, otro reizi, trešo reizi,” bet viņš saka: “Nu nekur es jau nevaru aiziet, jo mani no tās skatuves jūs aiznesīsiet kopā ar tām klavierēm.” Tas ir Raimonds Pauls, un principā šis darbs viņu aizrauj. Tas nozīmē, ka svētīti ir tie cilvēki, kas var darīt darbu, kas viņus aizrauj. Tālāk, kas attiecas uz cilvēku, kā tad var nopelnīt miljonu? Kurš ir skatījies tādu amerikāņu filmu “Karate kid”? Jūs atceraties, ka puisis, kurš gribēja ātri iemācīties karatē, satika vecmeistaru, kurš viņam lika darīt parastas lietas: tīrīt, slaucīt, mazgāt kaut kādus logus, vēl kaut ko, nu kaut kādas elementāras kustības. Viņš saka: “Es te atnācu iemācīties tās zināšanas, nevis atnācu kaut ko te darīt.”  Patiesībā, dzīvē katrai kustībai ir liela jēga.

Nekad nebūs tā, ka kāds uzreiz kļūst par čempionu. Lai kļūtu par čempionu, ir garš ceļš ejams. Ja tu gribi kaut ko sasniegt sportā, tad parasti tu sāc regulārus treniņus jau no bērnības. Neatkarīgi no laika apstākļiem tu ej un cīnies, un ej šo ceļu, lai dzīvē kaut ko sasniegtu. Ja kāds tā grib, tad es jums uzreiz varu pateikt: “Nē, nesanāks!” Uzreiz var paveikties, ja jūs nopērkat loterijas biļeti un laimējat to miljonu, bet dzīvē parasti tas tā nav. Parasti, lielākā daļa cilvēku, kas mēģina kļūt bagāti caur šo laimīgo loterijas biļeti, ļoti daudz zaudē. Pasaulē ir daudz kazino. Un viņi ir tā uzbūvēti, ka kopumā viņi nezaudē naudu. Kopumā zaudē tie cilvēki, kas iet un spēlē. Protams, kāds arī uzvar, bet pamatā lielākā daļa zaudē. Tas pats ir jāsaprot arī dzīvē, ka jūs nekad nekļūsiet uzreiz bagāts. Būs kritieni un sāpīgi kritieni. Bet tagad tas, ko es vēlos teikt, katram jau nemaz nav jānopelna miljons. Te es gribu citēt vienu norvēģi, ar kuru es savulaik daudz kontaktējos tad, kad es dzīvoju Norvēģijā. Es viņam jautāju: “Kāpēc tu pats neveido uzņēmumu, kāpēc tu strādā pie kāda?” Viņš saka: “Priekš kam? Tu vari nopelnīt naudu. “Pirmām kārtām, man noteikti būs jāieķīlā sava māja. Man vēl kredīts nav izmaksāts, bet man to vajadzēs ieķīlāt. Ja neveiksies, es pazaudēšu šo māju.” Viņš saka: “Labāk man ir darbs, kur es strādāju no rīta plkst. 8.00 līdz 17.00 vakarā un ap plkst.18.00 es esmu mājās. Mēs ar ģimeni pie vakariņu galda ēdam vakariņas un plkst.19.00 es skatos savu mīļo seriālu. Gadā man ir četras nedēļas, kur divas atvaļinājuma nedēļas es izmantoju vasarā, divas ziemā. Es esmu laimīgs un man nevajag savu biznesu.” Jūs saprotat? Uzņēmēju ir daudz mazāk nekā to, kas izvēlas šo patiesību, kas ir ļoti pareiza pēc būtības. Ir jau tā, ka daudziem gribas kaut ko vairāk sasniegt. Nebūs tā, ka visi aizbrauc uz olimpiādi un visi kļūst par olimpiskajiem čempioniem, nu nav tā. Ir tādi, kas iegūst zelta medaļu, sudraba, bronzas, bet ir tādi, kas neiegūst medaļas. Ir tādi, kas paliek pēdējā vietā, diemžēl tā tas ir. Bet jebkurā gadījumā cilvēki grib braukt uz šīm olimpiskajām spēlēm, uz šiem pasaules čempionātiem, lai cīnītos par šo uzvaru. Tātad ir kaut kas tāds, kas šos cilvēkus, vai tie ir sportisti vai tie ir uzņēmēji, tomēr spiež viņus virzīties uz priekšu.

Pirms es eju vairāk detaļās, kas jūs var interesēt, es uzdošu jautājumu. Pieceļas kājās tie, kas sevi uzskata par uzņēmējiem. Paldies, sēdieties. Nākamais, kuri cilvēki ir ieķīlājuši savu vienīgo mājokli, lai paņemtu kredītu, lai attīstītu kādu projektu, pieceļas kājās. Paldies. Redziet, te ir tas moments, biznesā var nopelnīt un biznesā var arī pazaudēt. Piemēram, savā dzīvē es esmu zaudējis ļoti daudz, bet, kā Mārcis teica, tad, kad tu nokrīti biznesā, tāpat kā dzīvē, tu uzreiz nevari teikt: “Ārprāts, man sāp, ir slikti!’ Ja tu domāsi, cik daudz tu esi pazaudējis, tad visa tava uzņēmēja dzīve ir beigusies. Tev ir jādomā, kā līst ārā no šīs bedres, kurā tu esi nonācis. Tev visu laiku ir jādomā, galvenais, lai tavā bilancē nav bankrots, jo tad, kad iestājas bankrots, tad ir smagi. Tā ir maksātnespēja un ar tevi neviens vairs negrib sadarboties, tev viss ir apķīlāts, ja tev bija ko apķīlāt. Daudzi aizbrauc no Latvijas un saka: “Situācija ir tāda, ka man ir parāds un es nevaru to atdot bankai, tāpēc es aizlaidos prom no Latvijas.” Tādu cilvēku ir daudz. Kādreiz, deviņdesmitajos gados, situācija bija tāda, ka tu nevarēji bankā dabūt kredītu, nedodot privāto garantiju. Privātā garantija ir tas, ka principā tu esi ieķīlājis sevi. Tev iedod naudu kādam projektam, bet tev jāparakstās, ka tu dod privāto garantiju. Kādreiz bija tāda “Parex banka”, kur bija ļoti stingri nosacījumi. Pat ja tu bankrotē un visu pazaudē, tāpat tu paliec bankai parādā. Principā tu esi bankas vergs. Daudzi saka, ka nav gatavi to darīt, bet daudzi, kas parakstījās, viņi arī pēc tam vergoja, lai bankai atdotu. Daudzi, protams, neko arī vairs neatdeva. Tāda ir reālā situācija biznesā. Tātad pirms jūs pieņemat lēmumu, vai vispār jūs gribat nodarboties ar biznesu, jums ir jāatbild uz jautājumu, vai jūs esat gatavi visu pazaudēt? Vai jūs esat gatavi bankrotēt? Šie ir pirmie jautājumi, uz kuriem jārod atbilde. Ja jūs neesat gatavi, tad varbūt labāk tomēr izvēlēties mana drauga skandināva ceļu, ka līdz plkst. 17.00 strādā, plkst. 18.00 vakariņas, plkst. 19.00 mīļais seriāls un četras nedēļas gadā ir atvaļinājums. Bet es atnācu šeit, ne jau lai atrunātu jūs no vēlmes nopelnīt miljonu. Es atnācu šeit, lai pārliecinātu, ka tomēr šad tad ir vērts riskēt. Kas attiecas par mani, es nedaudz varbūt pastāstīšu. Noteikti daudzi kaut ko jau ir dzirdējuši.

Laiks, kurā es dzīvoju un kurā Mārcis dzīvoja, tā bija Padomju Savienība, kurā nebija izglītības, kurā kādu iemācīja kļūt par uzņēmēju. Tas bija laiks, kad uzņēmējdarbība bija aizliegta ar likumu. Tas, kas mēģināja to darīt, varēja nonākt cietumā, izņemot laikam puķu tirgošanu, viss pārējais bija aizliegts. Kaut kādā krāmu tirgū varēja kaut ko aiziet nopārdot, bet, ja tu mēģināji kaut ko pirkt un pārdot, tad tas bija likumā aizliegts. Tā kā man sanāca, ka mēs ar Mārci esam, kā saka, viena vecuma. Tad, kad es jau biju 16 gadu vecumā, tad vēl īsti nebija atmoda, bet nu tomēr kaut kā vairāk tūristu brauca. Gorbačovs nāca pie varas un cilvēki runāja par perestroiku, pārkārtošanu, parādījās kaut kādas jaunas iespējas.

Es biju students, kas mācījās Rīgas industriālajā politehnikumā. Līdz 8. klasei es biju 25. vidusskolā, bet pēc tam vēl trīsarpus gadus Rīgas Industriālajā politehnikumā. Kas attiecas uz manu bērnību, es nestāstīšu tur niansēs daudzas lietas, jo tad tam visam aizies pārāk daudz laika, bet dažas lietas es vēlos pateikt. Tas, ko es biju piedzīvojis līdz 8. klasei, es dzīvoju nolemtībā, Padomju Savienībā, kurā sākumā tu esi oktobrēns. Tev piesprauda zvaigznīti un visi bija oktobrēni. Pēc tam mēs bijām pionieri, visiem puišiem un meitenēm deva kaklautus. Laikam jau no 14 gadiem tur cilvēkus sāka pieņemt arī komjaunatnē. Tā bija sistēma, kur nebija nekāda brīvā izvēle. Izņemot, ja tur kāds nu pilnīgi atteicās, bet tādi bija pavisam daži, kas tur negribēja pakļauties visdrīzāk saistībā ar to, ka kāds no viņu vecvecākiem bija represēts. Bet tāda bija sistēma, kurā mēs dzīvojām. Līdz 8. klasei bija skaidrs mērķis, ka tu pabeigsi vidusskolu. Pēc tam tu divus gadus dienēsi Padomju armijā, atgriezīsies no armijas un varēsi, protams, mācīties vēl kaut kur un iet uz kādu institūtu. Tad tev būs karjera un varbūt arī līdz kompartijas kādām struktūrām nonāksi. Otra alternatīva bija vienkārši iet un strādāt rūpnīcā. Līdz 8. klasei es daudz nedomāju par to, ko es darīšu, bet jau 8. klases vidū es sapratu, ka tā vienkārši mācīties es negribu. Tad man teica, ka varbūt ir jāiet uz tehnikumu un jāapgūst kāda profesija, tad vismaz vieglāk būs atrast darbu. Es tajā laikā daudz sportoju. Bija visādas vasaras sporta nometnes. Es teicu: “Nu labi, aiziešu, varbūt mēģināšu iestāties tehnikumā.” Kur es arī iestājos. Tad, kad es iestājos, es sapratu, ka tur, kur es iestājos, man nav nekādas intereses. Tas kur es iestājos, bija štanču un presformu ražošanas nozare, kurā es varēju kļūt par tehnologu un strādāt tā laika kara rūpnīcās. Bija mums tāda LR rūpnīca, kur Aleksejam, starp citu, tagad ir draudze. Tur es arī esmu gājis praksi. Tā bija tā laika sistēma, kurā nebija nekādas perspektīvas. Tā kā man ārzemēs nebija nekādu radinieku, es zināju, ka es vispār netikšu nekur uz ārzemēm. Līdz ar to nebija jēgas mācīties angļu valodu, jo nebija iespējas izbraukt. Tāds bija manas dzīves redzējums.

Es gribu pastāstīt par to laiku, kad es nokļuvu tehnikumā, tiem, kas šeit zālē ir jaunāki. Es nokļuvu citā vidē un pēkšņi es sāku iepazīties ar cilvēkiem, kuru dzīve nav tikai Ķengaragā. Rīgas centrā tā dzīve bija daudz interesantāka. Rīgas tehnikums bija tā vieta, kur katru nedēļu pirmdienās plkst. 12.00 savācās visi Rīgas farsovščiki (pārpircēji). Tajā laikā viņi mēģināja jauniešiem kaut ko nopārdot, sākot ar košļenēm, cigaretēm, džinsiem, krosenēm, kuras mēs par botām saucām tajā laikā. Tev stipendija bija 30 rubļi, par kuriem neko daudz atļauties nevarēja. Tad es iepazinos ar šiem cilvēkiem un viņi man jautāja: “Vai tu negribi nopelnīt? Paņem un kaut ko patirgo.” Tev naudas nav un starta kapitāls ir nulle, kabatas ir tukšas. Viņi saka: “Mēs tev iedosim preci uz komisiju. Ja tu pārdosi, tad tu vari to rublīti vai divus, vai trīs nopelnīt.” Tad daudzi tajā iesaistījās, es nebiju kaut kāds vienīgais. Tad mēs kaut ko ņēmām, lai piepelnītos, kas šodien ir pilnīgi normāli, ka tu vari paņemt veikalu, atvērt un tirgot. Tad, protams, tas bija aizliegts. Mēs sākām ar to nodarboties, kad man bija 15 gadi. Es esmu strādājis arī VEF rūpnīcā un vēl darīju kaut kādas tur interesantas lietas, ko es drusku vēlāk pastāstīšu. Tas, ko es sapratu tehnikumā, ka ir iespēja nopelnīt naudu 15 gadu vecumā, ka nav jāgaida, kad es strādāšu rūpnīcā. Rezultāts bija tāds, ka es iesaistījos šajā pirkšanā un pārdošanā, un man kaut kā labi sanāca. Vienreiz kaut ko pārdodu un nopelnu kādus 3 rubļus, tad 5 rubļus, tad 10 rubļus un tad vienā brīdī es sapratu, ka es mēnesī nopelnu vairāk, nekā man samaksā stipendiju, kas bija 30 rubļi. Jūs saprotiet, ko tas nozīmē, ja nopelna, piemēram, 50 vai 100 rubļus, bet stipendiju – 30 rubļus. Tātad tava motivācija mācīties dēļ 30 rubļiem iet lejā, bet motivācija nopelnīt vairāk palielinās. Tā bija tā realitāte, kurā biju nonācis. Jautājums, kāds tad bija mērķis nopelnīt to naudu? Gribējās apģērbties. Ļoti daudzi tajā laikā runāja, ka grib apģērbties. Tagad jūs varat aiziet “Rimi” veikalā par 5 eiro nopirkt džinsus. Tie jau nav tie labākie, tie ir vislētākie, ko atved. Man bija mērķis nopirkt džinsus, man bija mērķis nopirkt krosenes, jo tajā laikā nebija iespējams normāli apģērbties, kā tas ir pašreiz, kad ir visi veikali. Mēs dzīvojām Padomju Savienībā un cilvēki pamatā bija melnās drēbēs. Visi bija vienādi apģērbti, gan sievietes, gan vīrieši, jo mode bija ļoti vienāda. Visiem bija vienāds viens uzvalciņš skolā un daudz kur citur, līdz ar to tajā tehnikumā es iepazinos ar cilvēkiem un ieraudzīju, ka viņi pelna vairāk. Protams, kad tajā visā iesaistījos, es sapratu dažas lietas. Kāpēc man jāņem tā prece no starpnieka par tādu cenu, ka es viņu varu atrast kaut kur lētāku? Saprotiet? Kāpēc man jāatdod tā peļņa, ja es nopelnu tur 1 rubli vai 5 rubļus, bet es varu to preci dabūtu kaut kur lētāk. Kur es meklēju tās preces? Mēs braucām uz Pļavniekiem. Pļavniekos bija poļu strādnieki, kas strādāja šeit un cēla kaut kādus objektus. Mēs gājām un atradām šajās kopmītnēs poļus, kas veda visdažādākās preces, kuras nonāk tirgū pēc tam par citām cenām. Un mēs sapratām, ka tur var nopirkt krietni lētāk. Tad jāsaka, ka sākās lielais bizness priekš sešpadsmitgadīgiem jauniešiem. Tajā laikā bija modē kaķu brilles, kurās visi gribēja staigāt, kas saucās “kaķenes”. Mēs nopirkām, atvedām no poļiem un par divtik lielu cenu pārdevām. Naudas bija maz, bet mēs nodubultojām to naudu. Es neatceros, cik tur bija, 50 vai 100 rubļi, ko mēs nodubultojām. Tad ar to pašu naudu mēs skrienam jau atpakaļ un pērkam tās pašas brilles. Tā mēs skraidījām starp to poļu kopmītni un tehnikumu, un tirgojām brilles. Rezultāts bija tāds, ka praktiski viss tehnikums staigāja tajās brillēs. Mēs nopelnījām diezgan labu naudu priekš tā laika. Kas bija tas interesantais? Kad mēs sākām tiem skolniekiem un studentiem pārdot tās brilles, tad nāca pie mums klāt skolotāji, jo viņiem arī bija bērni, kas gribēja staigāt modīgās brillēs. Tad mēs vedām tās brilles arī skolotājiem. Kāpēc es stāstu šo lietu? Man nebija nekādu zināšanu par biznesu. Man nebija nekādas izglītības par biznesu, bet es sapratu vienu lietu. Ja tu nopērc preci par vienu cenu, tev jāpārdod par dārgāku cenu. Ja tu nevari pārdot par dārgāku, tad tu esi iekritis, tad tu vari zaudēt. Es zinu to, ka ļoti daudzi cilvēki, kas sāka nodarboties ar uzņēmējdarbību, ar kooperatīviem, bija tie, kas vienkārši strādāja tirgū, tirgoja melones, arbūzus un veda no dažādām Kaukāza valstīm, jo viņi zināja, ko cilvēkiem vajag pārdot. Viņi nevis teorētiski, bet praktiski zināja, ko cilvēki grib nopirkt. Ir ārkārtīgi svarīgi, ka biznesā cilvēkam ir tā, kā tajā “Karate kid” principā, kad tev šad tad ir jādara mazas lietas, lai tu saprastu tā lielā biznesa principu. Tev vienmēr ir jāpaliek ar peļņu, kaut vai nelielu. Tur, kur tu zaudē, tur tu vari nobankrotēt. Tur, kur tu nopelni, tur ir labi. Bet es teikšu tā, ka tas bija tikai sākums. Tātad tie cilvēki, kas sāka biznesu, bija ar šādām zināšanām. Nevienam 90. gadu sākumā nebija tādas ekonomiskās zināšanas, kādas ir rietumos. Tie, kas kaut ko tirgoja, tie arī sāka ar šo biznesu nodarboties. Tālāk, kas attiecas par tiem cilvēkiem, kas ieguva izglītību Padomju laikā. Ja tu biji inženieris vai ārsts, tā bija cita lieta. Es tagad nerunāju par šīm izglītībām, bet es runāju par ekonomistu, uzņēmēju, menedžeru izglītību, jo tādas izglītības nebija. Padomju laikā viss piederēja valstij. Tu nedrīkstēji pirkt un pārdot, jo vienkārši valsts visu piegādāja. Veikalā baltmaize maksāja 0,22 kapeikas un ķieģelītis maksāja 0,08 vai 0,12 kapeikas, un piena pudele maksāja tik. Nebija nekāda biznesa. Līdz ar to tās zināšanas, ko es tajā laikā ieguvu, tas ir tas, kas man palīdzēja saprast, kas vispār notiek pasaulē. Sākot ar visām tām poļu lietām, es nonācu līdz somu drēbēm un precēm. Izrādījās, ka varēja nopirkt citas preces, kuras varēja pārdot par vēl lielāku naudu nekā tās poļu preces, un tur brauca tūristi no Somijas. Skaidrs ir tas, ka es nezināju nevienu valodu, izņemot latviešu un krievu. Jūs saprotiet, kā tu vari aiziet pie soma un nopirkt, ja tu nezini valodu? Man bija viens draugs, kurš uz lapiņas sarakstīja vārdus. Tajā laikā nebija latviešu-somu vārdnīcas. Galvenais bija iemācīties no galvas skaitļus un tad tos galvenos vārdus: “Cik maksā, ko tu gribi pārdot, vai vēl kaut ko piedāvāt?” Nu es teiktu tā, ka 30 vai 50 vārdi, plus vēl cipari, bija visa mana valoda, kas noderēja, lai es varētu sākt kaut ko pirkt un pārdot no tiem somiem. Kāpēc es to stāstu? Reāls cilvēks, kuru tu satiec un reāls cilvēks, kas tev kaut ko pārdod, tev jāpārliecina, lai viņš tev kaut ko pārdod. Tad tev vēl ir jāvienojas par cenu, un tad tev to, ko tu esi nopircis, ir jāpārdod kaut kur tālāk. Es jums varētu stāstīt daudz un dikti par šīm lietām, bet tas, kas ir svarīgs tiem jaunākajiem cilvēkiem, bez reālas pieredzes, tirgojot melones, arbūzus, jebko, jūs nekad nenonāksiet līdz situācijai, ka jūs varēsiet kaut kādus lielus darījumus noslēgt. Kāpēc? Tāpēc ka ar teorētiskām zināšanām un klasisko izglītību, bez reālas prakses, jūs nesapratīsiet, kas ir personiskās attiecības. Tas, ko Mārcis šodien arī teica. Ir tā, ka cilvēki iet un popularizē lietas un dala flajerīšus, bet daudziem ir problēma pieiet pie nepazīstama cilvēka un uzrunāt viņu, jo viņam ir bail: “Ko es viņam teikšu un kas būs, ja viņš mani nolamās?” Daudziem ir tās bailes un daudzi nav gatavi. Līdz ar to šis kontakts ar otru cilvēku, ir tāda sava veida psiholoģijas apgūšana. Ir tādi cilvēki, kas ar tevi ļoti labi aprunāsies, ir tādi, kas nolamās. Ārkārtīgi svarīgi saprast, ka tu nevari pēkšņi kļūt superpriecīgs, ja tev kāds kaut ko labu pasaka un uzreiz bēdāties, tāpēc ka kāds kaut ko sliktu pasaka. Biznesā tas ir normāls process, kad kāds saka “Jā” un kāds saka “Nē”. Līdz ar to ir ārkārtīgi svarīgi iegūt šo praksi katram no jauniešiem tieši kaut kādā kontaktā ar otru pusi. Vot tas ir ļoti svarīgi. Ja jūs sēdēsiet tikai pie datora vai lasīsiet tikai grāmatas, jūs nesapratīsiet, kā tas ir – kontaktēties ar dzīvu cilvēku. Virtuālais, attālinātais kontakts nav tas, kas ir dzīvais kontakts, tāpēc biznesā ļoti bieži saka, ka ir biznesa sarunas, kuras cilvēkiem ir ārkārtīgi svarīgas, lai viņi varētu nonākt līdz kaut kādam darījumam.

Tagad varbūt es pastāstīšu dažas lietas, kas dzīvē man lika aizdomāties, ka viss nav tik vienkārši. Piemēram, tad kad man bija 15 gadi, vasarā es strādāju rūpnīcā VEF tad, kad es tur tehnikumā vēl nenodarbojas ar to pirkšanu un pārdošanu. Es nostrādāju mēnesi un par to pirmo algu, godīgi sakot, jau aizmirsu, ko es gribēju nopirkt, bet es zinu, ka es biju ceļā uz tādu vienu īpašu veikalu. Tur, Čiekurkalnā, tāds čehu veikals, kur jūrnieki varēja tur tos čekus attiecīgi izmantot. Tā bija tā kā viņu valūta un tur bija kaut kādas importa preces. Ziniet, kā tas viss beidzās? Es ar draugu mēnesi nostrādāju VEF un katru rītu plkst. 7.00 man sākās darbs. No rīta ar vilcienu bija jābrauc līdz Oškalnu stacijai. Tālāk ar kājām bija jāiet uz VEF un plkst. 7.00 sākās darbs pie konveijera, kur stundā piecas minūtes ir tāda pīppauze, kur tu vari aiziet nopirkt kafiju vai tēju. Tā es mēnesi tur nostrādāju un saņēmu pirmo algu 150 rubļus. Priekš tā laika tā bija normāla alga un es biju labi pastrādājis. Mans draugs dabūja 150 rubļus un es dabūju 150 rubļus. Mēs gājām uz to čehu veikalu nopirkt tās lietas, kuras mēs gribējām nopirkt. Mans draugs pie veikala ieraudzīja, ka tur ir tāds bariņš ar cilvēkiem, kuri tā saucamā latviešu valodā lika “uzpirkstenīšus”. Jūs zināt, kas tas tāds ir? Tātad noliek bumbiņu zem viena uzpirksteņa. Tur groza trīs uzpirksteņus, un, ja tu uzmini, tad tu vari nodubultot naudu. Piemēram, tu uzliec desmitnieku un ja uzmini, viņš tev arī samaksā desmitnieku. Tu stāvi un skaties, kādā veidā notiek šī spēle. Mans draugs saka: “Eu, tūlīt varēsim nodubultot, jo es visu esmu atminējis.” Tikai 10 minūtes bija pastāvējis. Tajā brīdī, kad viņš sāka to savu naudu tur likt, tad pazuda pirmais desmitnieks, otrais desmitnieks. Tad viņam gribējās atspēlēties un pēc piecām minūtēm viņam naudas nebija. Mēnesi strādāja VEF un piecās minūtēs visu atdeva un pazaudēja. Protams, mēs jau tajā brīdī nezinājām, ka tie, kas tur apkārt, ir savējie. Tā bija blēdīšanās. Kamēr kāds neatnāca ar savu naudu, viņi tur dalīja pa labi un pa kreisi. Tur bija trīs cilvēki, kas vienkārši spēlēja kā komanda, bet tu ienāci no malas un tavu naudu viņi atņem uzreiz. Tu atdod pats viņiem. Tad draugs teica: “Paklau, bet kā tas ir, es taču nevaru bez algas, aizdod man vai arī vajag atsist.” Beidzās ar to, ka arī es savus 150 rubļus uzdāvināju. Tātad mēnesi mēs nostrādājām un rezultāts bija pa nullēm. Kā es mātei varēju pateikt, ka es paliku bez naudas? Viņa mani iekārtoja savā darbā. Viņa tur bija 25 gadus nostrādājusi, un es pēc mēneša visu pazaudēju. Es zināju, ka viņa vienkārši tur nosirmos tajā laikā. Tad uz to brīdi bijām vienkārši nobankrotējuši. Atzīties nevarējām. Ko darīt? Vajadzēja kaut kā atsist. Vēl vienu mēnesi strādājām, bet ar to bija par maz, jo vajadzēja vairāk. Nolēmām no rītiem braukt uz dārziņiem, kur bija visādi pamestie dārzi, un mēs vācām pilnus grozus ar plūmēm. No rīta braucām uz VEF, katrs pa lielam grozam ar plūmēm, kur atradām klientus un tirgojām. Tur bija tantiņas, kas strādāja. Viņas teica: “Ļoti labas plūmes, ved vēl.” Mēs dabūjām stabilas kundes. Rezultātā mēs ne tikai atsitām tos 150 rubļus, bet mēs pat uz tām plūmēm vēl vairāk nopelnījām. Saprotiet? Tas nozīmē to, ja tu dzīvē kaut ko nepazaudē, tu nekad neiegūsi kaut ko jaunu. Viena problēma var būt kā maksa par zināšanām, kuras tev ir vajadzīgas. Pirmkārt, nevajag būt lētticīgam biznesā. Otrkārt, pat ja tu nebūsi lētticīgs, nav garantijas, ka tu tāpat nepazaudēsi, jo var būt pamainījies tirgus. Ar tām plūmēm tās bija pirmās zināšanas, kā mēs nopelnījām un atsitām to naudu. Tālāk tehnikumā, kad jau bija tās visas pārējās mantas, mēs sākām jau pelnīt. Es teikšu tā, es nonācu līdz situācijai, kad es jūtu, ka mēs darām kaut ko nepareizu, jo likums to neļauj. Tad, kad gāju prasīt pie cilvēkiem, pat pie viena mācītāja gāju runāt, viņš jau neko nevarēja atbildēt, jo mēs visi dzīvojām Padomju Savienībā un tas, ko mēs darījām, tas viss bija legāls un saprotams rietumos. Latvijā tas viss bija aizliegts un man visu laiku bija tāds diskomforts - vai mēs to drīkstam darīt? Tu redzi, ka ar to apkārt nodarbojas daudzi un ka kreisais bizness visu laiku eksistē. Viens brauca uz Čiekurkalna tirgu, viens uz Rumbulas tirgu, kāds tur no Polijas kaut ko veda. Mēs iekļāvāmies tajā procesā un dabūjām tās pirmās zināšanas. Tad notika sekojošais. Kad es sāku nodarboties ar to somu mantu pirkšanu un pārdošanu, vienreiz mēs aizbraucām uz lidostu, kur somu tūristi atbrauca. Un man bija pirmā pieredze ar miliciju. Ieradās vesela brigāde, autobuss ar miliciju, un mūs visus aizturēja, bet tur tādi jau bija daudz sabraukuši. Man bija jau kādi 18 gadi. Viņi pierakstīja visus datus un palaida. Pēc kāda laika saņēmu pavēsti, ka man ir jāierodas, tad bija tāds nosaukums “upravļeņije”, ko rakstīja krievu valodā. Es aizgāju un mani 18 gados pratināja. Viņa saka tā: “Mēs zinām, ka tu tur pērc un pārdod un tā tālāk, bet mēs tev piedāvājam, ka tu vari to visu turpināt darīt, bet tev jānāk un jāziņo par to, ko dara pārējie.” Principā, tā bija vervēšana, lai es kļūstu par stukaču. Tas bija 18 gadu vecumā. Tas nav nekāds VDK un tie, kas nodarbojas ar visām šīm lietām. Viņi teica: “Ja tu to nedarīsi, mēs tevi arestēsim, ieliksim cietumā 18 gados.” Tajā brīdī es sapratu, ka tajā valstī, kurā es dzīvoju, es vairs to darīt nevaru. Tad tā, kā saka Mārcis, kādu brīdi tu neko nedari. Skaidrs, ka naudas jau nebija no kā dzīvot. 1988. gadā vēl nebija domas, ka tūlīt Latvija atgūs neatkarību. Ja kāds stāstīja, ka viņš stājās kompartijā, lai grautu kompartiju no iekšpuses, tās bija blēņas. 1988. gadā neviens neticēja, ka Latvija atgūs neatkarību. Runāja par lielāku brīvību, bet tāda nebija. Tad es satiku cilvēku, kurš teica: “Nu, jā, tev ir problēmas Latvijā, bet tev ir iespējams braukt uz citām pilsētām. Tur tevi neviens nezinās.”

Un tā es sāku braukāt uz Ļeņingradu, uz Maskavu, uz Jaltu un darīju to pašu ko Rīgā, pirku un  pārdevu vedu uz šejieni, bet ar tiem vietējiem man nebija nekāda sakara. Tātad 17 vai 18 gadu vecumā es braukāju. Jautājums, cik cilvēku šajā vecumā brauc uz citām valstīm iepirkties? Nav runa par apjomu, ko mēs pirkām, bet jūs saprotiet es mācos skolā. Man nav laika, man ir jāmācās skolā, bet vienlaicīgi mēs nolēmām kādas dienas skolā izlaist. Parasti tās ir nedēļas nogales no ceturtdienas līdz svētdienai, skolā izlaižam divas dienas un mēs braucam ar vilcienu uz to pašu Ļeņingradu. Tur mēs kaut ko pērkam un pārdodam. Kāpēc es to stāstu? Tā ir tā reālā pieredze, kā tajā laikā, kad nebija augstskolas, kurās mācīja, kā funkcionē ekonomika. Jo tādas ekonomikas mums sociālismā nebija. Es iemācījos kontaktēties ar cilvēkiem, jo lai tu kaut ko nopirktu un pārdotu tev ļoti bieži ir jāiepatīkas cilvēkiem. Tev ir jāpārliecina, ka tu esi labs cilvēks, tad tev ir jāvienojas par cenu. Tad es sapratu, ka somu vecmāmiņas ir ļoti labi klienti, jo viņas bija ļoti jaukas un viņas daudz nesaprata, kādas ir cenas, un ļoti bieži bija tā, ka pie viņām varēja nopirkt par lētām cenām ar maz naudas un tad pārdot dārgāk, un tā tu sāc izvēlēties klientus. Vai ir vērts iet pie šī klienta, vai nav vērts.

Šis ir stāsts, kā Padomju Savienībā mēs dzīvojām, bet pienāca laiks, kad ir jāiet armijā. Tur atkal mēs bijām gana radoši, lai nenonāktu armijā. Problēma ir tāda, ka tajā laikā armijas virsnieki brauca un tvarstīja jauniešus pa mājām. Tu neej uz armiju, viņi atnāk pie tevis uz mājām, tevi atrod, savāc un aizved, un pēc diviem gadiem tu varbūt atgriezies mājās. Tad es sapratu, ka nav variantu, ka visdrīzāk nokļūsim armijā, un parādījās doma braukt uz ārzemēm. Kā tu vari aizbraukt, ja radinieku un draugu ārzemēs nav. Gala rezultātā, es teikšu, ka te bija Dieva brīnums.  Es tajā laikā apmeklēju  Mežaparka luterāņu draudzi, kur mācītājs bija Ēriks Jēkabsons un Roberts Feldmanis, profesors, kuru visi sauca par tēvu. Kurš tajā laikā bija kā svētais. Šajā mazajā draudzītē bija pārpildīts ar cilvēkiem un ļoti daudz bija jauni cilvēki. Tā sanāca, ka bija Dieva brīnums, ka es vienreiz vecā avīzē ieraudzīju sludinājumu par iespēju mācīties Norvēģijā. Es atsaucos uz šo sludinājumu, teicu ka es gribētu mācīties, un esmu kristietis un es tur gribētu mācīties to un to. Tad es saņēmu atbildi, tur bija tikšanās un rezultātā 18 jauniešiem piešķīra stipendiju, lai aizbrauktu uz Norvēģiju. Norvēģijā es nokļuvu 20 gadu vecumā kā students, es zināju krievu valodu, nedaudz samācījies angļu valodu un kādus vārdus kā pirkt, pārdot somu valodā. Stāsts ir kāds? Pateicoties iespējai, kas bija dota 18 studentiem no Latvijas, es neaizgāju dienēt Padomju armijā, bet nokļuvu Norvēģijā. Aizbraucu uz Norvēģiju, stāsts būs garāks kādreiz, bet trīs mēnešu laikā es apguvu norvēģu un angļu valodu. Bez valodām tu neko nevari darīt, jo valoda ir kā atslēga. Ja kāds uzskata, ka viņš nezin kādu valodu un ar to viņš ir patriots, piemēram, krievu valodu, es uzskatu ka tas nav pareizi, jo vairāk valodu cilvēki Latvijā zina, jo labāk! Nokļūšana Norvēģijā man deva iespēju apskatīties, kā dzīvo cilvēki ārzemēs un iemācīties šīs valodas. Kamēr es atrados Norvēģijā, sabruka Padomju Savienība. Es nolēmu atgriezties atpakaļ Latvijā. Šeit ir tā interesantā lieta, kas tieši varētu interesēt jauniešus. Kā rietumos mācījies jauneklis 22 gados es atgriežos Latvijā, un šeit es varu turpināt mācības. Bija noskatīta universitāte, kur es varētu iet mācīties. Es atbraucu un esmu šokā. Kamēr es sēdēju un mācījos apmēram divus gadus Norvēģijā, mani draugi, kurus es pazinu, kuri pirka un pārdeva visu kopā ar mani, ir kļuvuši par uzņēmējiem. Visi ir nodibinājuši uzņēmumus, katram ir vizītkarte, ka viņš ir uzņēmuma prezidents, direktors un viņiem visiem ir kaut kāds bizness. Es atbraucu, lai stāstītu cik Norvēģijā viss ir labi, bet viņiem jau ir nauda, brauc ar mašīnām, bet es esmu atbraucis bez naudas. Nu labi, biju Norvēģijā pastrādājis celtniecībā, saģērbies gan biju un tas ir viss. Man rodas jautājums, vai braukt atpakaļ mācīties vai nodarboties ar kaut kādu biznesu šeit. Tajā laikā bija tas īpašais laiks, ka bija nepieciešama nauda, jo viss bija kļuvis gana dārgs. Mēs satikāmies ar Inesi 1992. gadā, viņai bija 20 gadi, man – 22 gadi. Trīs mēnešu laikā mēs apprecējāmies un aizbraucām uz Norvēģiju. Tas bija solis, kas man dzīvē daudz ko palīdzēja, ja es tajā laikā nebūtu apprecējies, ja man nebūtu ģimene, tad es teikšu tā, prioritātes būtu bijušas pavisam citas. Ģimene ir nevis apgrūtinājums, bet tas ir liels atbalsts. Ja cilvēks dzīvo viens, viņš var ilgi gulēt, var tusēt ilgi, var iedzert, viņš ir brīvs cilvēks. Bet beigās viss var smagi un sāpīgi beigties. Tāpēc man ģimene bija tas, kas motivēja vēl vairāk strādāt lai nopelnītu, bija piedzimis pirmais dēls, lai viņu pabarotu, lai kaut kas tev būtu, tas tevi motivē. Tātad ģimene un bērns nav apgrūtinājums, tas ir motīvs, lai tu dzīvotu un palīdzētu savai ģimenei, tā man ir bijis. Teikšu, ka to es rekomendēju visiem, un ja kāds uzskata, ka vienam ir dzīvot labāk, es teikšu tā, ka bez ģimenes dzīvē jūs neko lielu nesasniegsiet. Ja jums nebūs ģimenes, bērnu un viss pārējais, tad jūs būsiet mazāk motivēts un tās grūtības, kas it kā sākumā ir, pamperi un negulētās naktis, tas patiesībā jūs norūda. Tas ir tas, kas jūs piespiedīs disciplinēt sevi. Ja iepriekš jūs visu nakti varējāt skatīties video spēles un viss. Jūs vienkārši būsiet atbildīgi mazā cilvēka priekšā. Jauni cilvēki, nebaidieties veidot attiecības, precieties, lai jums dzimst bērni! Jo ātrāk tas notiks, jo lielāka varbūtība, ka jūs būsiet veiksmīgs dzīvē!

Kas attiecās par miljoniem. Šis bija tikai ievadiņš. Kā jau teicu, neviens čempions vienā dienā nekļūs par miljonāru. Zināšanas varat dabūt tikai reālā dzīvē. Un es teikšu tā, es zinu daudzus cilvēkus, kuriem ir vairākas augstākās izglītības. Kad viņi piesakās darbā, viņi saka, ka viņiem ir trīs augstākās izglītības un viņiem vajag darbu. Trīs augstākās izglītības, un cilvēki sēž bez darba. Kad es aprunājos ar šādu cilvēku, es saku: “Kāpēc tev nav darba?” Cilvēks saka: “Nu kā, man uzreiz vajag lielu amatu!” Es prasu, kur tu esi strādājis, kāda ir tava īstā pieredze? Vai tu esi tirgojis melones vai arbūzus, vai tu esi slaucījis grīdas, vai esi bijis par sagādnieku, krāvēju, šoferi? Es tam visam esmu izgājis cauri. Esmu bijis gan šoferis, gan krāvējs, gan palīgs, visu esmu pats darījis, jo tu nevari noalgot citu cilvēku, jo tev nav naudas. Tu vari uztaisīt uzņēmumu ar nosaukumu, ka tu esi uzņēmuma prezidents, ģenerāldirektors, bet tu esi viens, tev nav ne naudas, ne cilvēku, nekā. Es teikšu tā, ka ļoti daudziem izglītība ir radījusi problēmas. Nav tā, ka tiem, kam ir izglītība, ka tiem nav cerības kaut ko sasniegt. Cerības nav sasniegt tiem, kam nav prakses un nav izglītības. Šodien es visus aicinu mācīties, nevis vienā vai otrā universitātē, bet mācīties katru dienu, šodien katram kabatā ir telefons, Youtube ir pieejama informācija, ir iespējams noklausīties lekcijas, konferences, seminārus vai vienkārši kādu cilvēku uzstāšanos. To ko mēs šodien darām, ka es šodien runāju jums priekšā. Vari mācīties, ko māca Vorens Bafets, piedalīties viņa pasākumos, ko saka Bils Geits (Bill Gates), ko saka Džeks Ma,ko es jau minēju, ko saka Ričards Brensons (Richard Branson) un daudzi, daudzi citi. Es aicinu, tie, kas grib kaut ko sasniegt, katru dienu veltiet laiku, lai kaut vai stundu paklausītos un iegūtu jaunu informāciju no gudriem cilvēkiem, kā teica mācītājs Mārcis – no tiem, kas dzīvē kaut ko ir sasnieguši. Tālāk grāmatu lasīšana, protams es tagad runāju par biznesu. Negribu vērsties ne pret vienu citu profesiju pārstāvjiem, jo biznesā ir svarīgi uzzināt, ko domā un ko saka tie cilvēki, kas kaut ko ir sasnieguši, Uzreiz varu jūs apbēdināt, pat ja arī jūs izlasīsiet visas grāmatas, negarantēju, ka jūs nopelnīsiet pirmo miljonu, vai kļūsiet par miljardieri, bet tā ir laba iespēja iegūt informāciju, ka jūs varat to apsmadzeņot un padomāt, kas tas ir, ka šis cilvēks dzīvē ir veiksmīgs? Ja skatāmies, tas pats Bils Geits, Marks Zakerbergs (Mark Zuckerberg) un citi, daudziem nav augstākās izglītības. Kāpēc? Tāpēc, ka viņi pēkšņi sajuta, ka viņiem ir jādara kaut kas cits, viņi ieraudzīja iespēju, kā saka, pieķērās lielā zivs, un tas prasa tik daudz laika, ka neatliek laika iegūt akadēmisko izglītību. Es nevienam nerekomendēju iet projām no universitātes, nemācīties, tas ir jādara, bet atcerieties, mācoties, jums arī ir jāstrādā. Šodien es vēlos pateikt sekojošo, laikā kad es sāku nodarboties ar biznesu, nebija mobilo telefonu. Nebija iespēju ceļot, nebija iespēju pat iegūt literatūru, lai varētu iegūt informāciju, jo jūs nezinājāt valodas. Mēs dzīvojām tādā kā vakuumā. Padomju vakuumā, kurā tas nebija atļauts, bet aizliegts. Mēģiniet mācīties katru dienu! Katru dienu, tam nav brīvdienu! Neskatieties visādas stulbas filmas, vai daudz ko citu, vismaz stundu dienā veltiet laiku, lai skatītos šīs intervijas un stāstus, ko dzīvē ir sasnieguši veiksmīgi cilvēki. Jo vairāk jūs iegūsiet šādu informāciju, jo vairāk jūs sapratīsiet, ka šiem cilvēkiem ir līdzības, viņi visi ir ļoti smagi strādājuši. Liela daļa no viņiem visu ir sākuši no nulles. Es tagad nerunāju par tiem cilvēkiem, kas kaut ko manto. Es runāju par tiem cilvēkiem, kas dzīvē ir izsitušies no nulles. Daži ir sākuši darīt kā studenti, daži strādāja kādā uzņēmumā un uzņēmuši informāciju.

To var droši pierakstīt vai atcerēties. Cilvēkam ir jānonāk apritē. Ja gribi būt uzņēmējs, jums ir jānonāk kādā apritē, kur varat redzēt praksē, kā tas notiek. Ja jums ir laba izglītība, tad obligāti ir jāatrod tas pirmais, lai nonāktu starp tādiem cilvēkiem, kuriem ir tādas pašas zināšanas, tāda pati interese kā jums. Man skola bija tehnikums, man skola bija Padomju Savienība, man skola bija iela. Es esmu ielas puika, kas visu mācījās uz ielas, jo nekā cita jau nebija. Jums tagad ir pavisam citas iespējas, kā jūs varat iegūt informāciju. Pateikšu uzreiz problemātisko pusi, jūs, protams, varat iegūt daudz informācijas, bet ja to nespēsiet normāli analizēt, tad tā jums nepalīdzēs. Ar informāciju šodien ir tāpat kā ar precēm pārtikas veikalā. “Rimi”, “Maxima”, jūs ieejat veikalā un preču ir tik daudz, ka daudzām jūs savā dzīvē neesat nemaz pieskārušies. Jūs neesat pat izlasījuši, kas tajā pudelē atrodas, jūs ieejat veikalā, jā, pazīstu snikersmarsbounty, pazīstu un viss pārējais ir šokolāde ar mums nezināmiem nosaukumiem. Ir “Coca-cola”, mēs nesakām –pirkšu limonādi “Coca-cola”, mēs sakām, ka pirksim “Coca-cola”. Pirksim “Fantu” un tad sakām: “Ir limonāde “Sprīdītis”, tāda limonāde un tāda limonāde,” to ko mēs mazāk zinām. Brendiem ir liela nozīme, kā viņi ietekmē, atpazīstamība un to ko jūs attiecīgi pērkat. Tas pats ir ar informāciju, ja jūs iegūsiet pārāk daudz informācijas un nespēsiet tās sakarības savilkt kopā, tad vienkārši beigās radīsies apjukums to visu izmantot. Tad ir pirmā vilšanās, es visu zinu, bet kāpēc es nevaru atrast darbu? Tagad moments par darbu! Tas jums ir jāzina. Varbūt daudziem tā būs vilšanās, pat ja jūs pabeigsiet vislabākās pasaules universitātes nevis Latvijā, bet Oksfordā, Hārvardā, Kembridžā, iespējams jūs nekad nenopelnīsiet miljonu, jo neviena pasaules augstskola negatavo cilvēkus ar mērķi, lai viņi pelnītu miljonu. Neviena! Tādas universitātes nav! Šīs universitātes gatavo darbiniekus, jo pasaulē ir vajadzīgi darbinieki. Ņemsim Lielbritāniju. Lielbritānijas izglītība ir bizness, kas nopelna apmēram 30 miljardu mārciņu gadā caur izglītības eksportu. Cilvēki, kas brauc mācīties uz Lielbritāniju, maksā par mācībām, viņi izīrē kādu dzīvokli, viņi iet un tērē naudu kafejnīcās un tā tālāk. Gadā uz visiem šiem studentiem Lielbritānija nopelna apmēram 30 miljardus mārciņu gadā. Tas ir bizness. Nevis tā, ka viņi ir ļoti priecīgi, ka jūs būsiet gudri. Nē, tas ir bizness, pārdot jums iespēju mācīties Lielbritānijā. Nākošais, ja jūs labi mācaties, tur ir izgudrota sistēma, ka jūs varat pretendēt uz darbiem labos uzņēmumos.  Tādēļ vajag labu izglītību, lai dabūtu darbu labā uzņēmumā. Jums ir attiecīgs stimuls labi mācīties, tā ir vienkārša loģika. Kas notiek tad, kad jūs aizejat strādāt kādā uzņēmumā, piemēram, bankā, finanšu struktūrā vai kādā citā uzņēmumā? Esat dzirdējuši teicienu “karjeras kāpnes”? Jūs ieņemat vienu amatu, tad ir nākamais solis, jūs ejat uz nākamo amatu un tad, kāds priekšnieks jūs ieraudzīs un tad jūs kļūsiet par vadītāju – aizmirstiet! Tā nekad nebūs! Nekad! Neviens jūs par uzņēmuma vadītāju, par īpašnieku nepadarīs. Bet darbs šajos uzņēmumos ļauj jums būt vidē, lai iegūtu informāciju. Ja jūs strādājat bankā un jūs strādājat, piemēram, kredītu nodaļā, kur tiek piešķirti kredīti dažādiem uzņēmumiem. Tad, strādājot kā jurists vai finansists, apkalpojot šos darījumus, jūs mācaties un saprotat to filozofiju, uz kādiem nosacījumiem tiek piešķirti šie kredīti. Tā ir vide, kurā jūs iegūstat informāciju. Man tehnikums bija vide, kurā es sapratu, kā pārdot kaut kādas preces, tas bija mans līmenis tajā laikā. Ja jūs caur izglītību nokļūsiet kādā lielā uzņēmumā, tad šis lielais uzņēmums jums dos iespēju iegūt jaunas paziņas, varbūt draugus, bet galvenais ir jauna informācija. Vēl jums saku, ja arī jūs katru dienu skatīsieties Youtube pārraides, mācīsieties no šīm pārraidēm kādas jaunas lietas, bet, ja jūs nekontaktēsieties ar cilvēkiem un nebūsiet vidē un nepacelsiet savu dibenu un neiesiet kaut kur, kur ir cilvēki, jūs paliksiet uz šī dīvāna un jūs būsiet dīvāna eksperti. Lai jūs nonāktu līdz reālai lietai, ir jāiet ārpus šī dīvāna, ārpus sava mājokļa un ārpus savu draugu loka.

Pierakstiet vēl vienu būtisku lietu. Tie, kas grib veidot biznesu, nekad biznesu neveidojiet no draugiem. Tāpēc ka viņi ir jūsu draugi. Veidojiet biznesu ar cilvēkiem kuri var būt labi partneri. Ja jūs esat draugi tas ir tā kā bonuss, tā kā ķirsītis uz šīs tortes, ja jūs varat sasniegt kaut ko kopā. Ļoti bieži uzņēmumu izveido tāpēc ka viņi ir draugi, un uzņēmums bankrotē. Kāpēc? Nebija pietiekošas zināšanas, lai sasniegtu rezultātu. Tātad draugu attiecības biznesā var būt tikai pēc tam, kad jūs esat partneri. Ja jūs veidojat šādu biznesu, tad jums ir vai nu jāapvieno kapitāls, vai zināšanas jāapvieno. Ļoti bieži ir tādi piemēri, ka kapitāla nav, bet tiek apvienotas zināšanas. Cilvēki, apvienojot zināšanas, sāk no nulles, par to nedaudz vēlāk. Ir svarīgi, lai jūs vienmēr mēģināt piesaistīt sev kādu partneri. Ja jūs strādājat kopā ar partneri, tas neizslēdz, ka kādus projektus veido tu pats, bet lai tās zināšanas, kuras pienes jūsu partneris, atšķirtos arī no jūsu zināšanām. Lai apvienojot šīs zināšanas, 1+1 nebūtu 2, bet 3. Tas ir vēl viens ļoti svarīgs faktors, ir jābūt gudriem cilvēkiem, ar ko jūs kopā sadarbojieties. Ja jūs rīkosieties šādi, ir cerība, ka viss notiks, jo bieži notiek vilšanās. Draugi sāk strādāt, tad saplēšas, un viņi vairs nav draugi. Kāpēc? Tāpēc, ka viņi visu ir pazaudējuši, gan naudu, gan draugu. Arī es esmu bijis kaut kādos projektos, saprotu, ka ļoti bieži kaut kas nav aizgājis, jo es negribu pārmest savam draugam, kurš patiesībā slikti strādā vai nu nepareizi dara. Biznesā ir jābūt tā, ka tu spēj pieņemt lēmumus tā, lai virzība būtu uz priekšu, nevis atpakaļ. Ja tu biznesā visu laiku mēģināsi saturēt savu draudzību, tad beigās nebūs ne biznesa, ne draudzības. Ļoti  reti, kad labi draugi, kas sāk biznesu, arī paliek labi draugi.

Kas attiecās par manu pieredzi. Kā tad īsti, ka es no Ķengaraga puikas, mācījos tehnikumā, biju vienkāršs pašpuika, kā tad es nokļuvu līdz savam pirmajam miljonam? Pastāstīšu, jo ļoti bieži var pastāstīt visu, bet nestāsta, kā tika nopelnīts pirmais miljons. Šī sadaļa, protams, katram var atšķirties, jo starta kapitāls ir nulle. To ko nopelnīju, vai nu apēdu, vai nopirku kaut kādās mantās, drēbes. Kad es atgriezos atpakaļ no Norvēģijas  es redzēju, ka šeit ir daudz un dažādas iespējas, man gribējās vairāk. To, ko es redzēju Norvēģijā, es daudz kur braucu, skatījos. Piemēram, mēs ar sievu, kad braukājam kaut kur, viņa visu laiku aicina uz dažādiem muzejiem, es arī aizeju. Man daudz vairāk patīk, piemēram, paņemt autobusu,  iekāpt otrajā stāvā, ja ir labs laiks. Es braukāju pa pilsētu. Inese prasa: “Kāpēc tu brauc, jo tu jau zini šo pilsētu, jo esam šeit bijuši.” Gribu apskatīties, kas ir izmainījies šajā pilsētā no pēdējās reizes, kopš es šeit esmu bijis. Un tad es mēģinu pamanīt, kā attīstās pilsēta, valsts. Sevišķi, ja ilgāku laiku neesmu bijis un redzu kaut ko jaunu. Tas ir veids, kā es, dzīvojot Norvēģijā, staigāju un skatījos, viņiem ir laba dzelzceļa stacija, mums ir drausmīga. Viņiem ir labi tirdzniecības centri, mums ir drausmīgi, viņiem ir labi veikali, mums vispār nekā tāda nav. Jo pirmo reizi es aizbraucu ar Padomju pasi. Gribu pasvītrot, tad bija Padomju pase, kad es atgriezos 1992. gadā, tad Padomju Savienība bija sabrukusi, un tad es varēju dabūt Latvijas pasi, jo biju Latvijas pilsonis. Man bija vieglāk, atgriežoties šeit, sākt kopā strādāt ar tiem, ar ko es sāku, bet man gribējās iet tālāk. Man bija liels izaicinājums palikt, jo tajā laikā nopelnīt bija ļoti vienkārši. Es to arī darīju. Es atgriezos ziemā un tad attiecīgi rudenī es aizbraucu prom, novembrī apprecējāmies ar Inesi, un aizbraucām uz Norvēģiju. Bet es jau kaut ko darīju, strādāju. Viens no darbiņiem, kas tajā laikā bija, kaut ko pirkt un pārdot. Pastāstīšu, kā cilvēki varēja nopelnīt. Piemēram, mana mamma. Gāja uz rūpnīcu VEF, kas tajā laikā bija aizvērta. Tur tūkstošiem cilvēku gāja ar cerību, ka rūpnīca atvērsies. Viņa 25 gadus nostrādāja vienā vietā, bet patiesībā jau cilvēks neko citu nemāk, jo visu mūžu ir strādājis vienā rūpnīcā. Tādu cilvēku bija lielākā daļa. Jauni cilvēki staigāja, un no gaisa juta pārmaiņu dvesmu. Rumbulā tirgo snikerus, banānus. Tā bija tāda modes lieta – vienā rokā snikers, banāns, otrā rokā coca-cola. Un tā bija ēdienreize, jo vairāk neko nevajadzēja. Banāni bija Padomju laika deficīta prece, es nezinu, cik tajā laikā apēda banānus, bet banāni ar kuģiem nāca uz šejieni, cilvēki ēda kā izsalkuši. Par pilsētu. Es biju pieradis, ja es eju uz pilsētu pastaigāties, tad man ir jānopelna. Kad gāju pilsētā, es redzēju, ir atbraukuši somi, te ir atbraukuši kādi citi. Vārdi “aizbraukt uz pilsētu” man bija biznesa vide. Skatījos uz cilvēkiem un mēģināju saprast, ko no ārzemniekiem nopirkt, pārdot un viss. Kad es atgriezos no Norvēģijas, man negribējās atgriezties tajā vidē, kur es biju. Tad sāka veidoties tā saucamie valūtas maiņas punkti. Telefona nav, nekādu sakaru nav, parastā kioskā sēž cilvēks, kas maina valūtu. Bija tur Padomju rubļi, kurus pēc tam samainīja uz Repšes rubļiem, pēc tam sāka parādītie dolāri. Tā kā informācijas nebija, nevarēja datorā atvērt un apskatīties, cik vienā vietā maksā valūta un cik otrā, tad principā bija tā, ja tu apskraidi vairākus valūtas maiņas punktus, tu redzi kursa atšķirības. Vienā valūtas kursā tu nopērc par vienu kursu, citā pārdod, un tu jau esi nopelnījis vai arī zaudējis. Vienmēr pilsēta priekš manis bija biznesa vide un tā es uz to skatījos. Man negribējās tur palikt, jo es sapratu ka tas nav tas, ko es gribu. Tad man radās doma, tā kā Latvijai nav vēstniecības Norvēģijā, ir jāizveido “Latvijas informācijas un tirdzniecības centrs”, lai tirdzniecība un bizness starp divām valstīm varētu attīstīties. Saprotiet, man bija 22 gadi, man nebija nekāda akadēmiskā izglītība, biju iemācījies norvēģu un angļu valodu, bet tādas bija manas ambīcijas 22 gados. Jautājums, kā to izdarīt, kā to realizēt? Es atradu cilvēkus, kas bija pietuvināti varai. Tajā laikā Ārlietu ministrs un sekretārs bija Māris Gailis. Ziniet pēc tam viņš bija premjerministrs. Un tad vēl caur vienu savu paziņu satikos ar Māri Gaili un stāstu viņam šo ideju. Viņš skatās uz mani un neko nesaprot. Viņš prasa, ko tu gribi, ko tu prasi? Mums naudas nav, mums valstij nav naudas. Es saku, ka man naudu nevajag. Vienkārši, ko jūs sakāt par tādu ideju? Viņš saka, ka nav nekādu problēmu, vajag darboties. Kāpēc es aizgāju pie viņa? Jo es sapratu, lai man 22 gados atļautu atvērt “Latvijas informācijas un tirdzniecības centru”. Ar tādu nosaukumu es aizgāju uz Norvēģijas vēstniecību. Es runāju norvēģu valodā, es iepazinos ar vēstnieku gluži tāpat kā ar tām somu tantiņām. Es izstāstīju savu stāstu, ka vēstniecības nav un vajag veidot centru. Viņš atbild, ka doma laba, bet vai jūsu valdība to atbalsta? Es prasu, kas ir vajadzīgs? Viņš atbild, ka ir vajadzīga vēstule, lai valdība atbalsta šādu iniciatīvu. Labi, tad es aizgāju pie Māra Gaiļa izrunājos un beigās dabūju vēstuli uz A4 lapas, ka Ārlietu ministrija neiebilst un atbalsta šādu iniciatīvu nevalstiskai organizācijai izveidot “Latvijas informācijas un tirdzniecības centru”. 22 gados un kabatā man ir nulle. Ko ar to es jums gribu pateikt? Vispirms ir ideja, un nauda ir pēc tam. Vispirms ir prece, kuru jūs gribat pārdot, vai nopirkt, ko jūs atrodat, nauda nāk pēc tam! Lielākā kļūda, ko daudzi cilvēki kas grib uzsākt biznesu, saka – man nav miljona, lai es uzsāktu lielu biznesu. Nauda nav vajadzīga biznesā! Pierakstiet! Lai nopelnītu miljonu, miljons nav vajadzīgs. Jums ir vajadzīga ideja un spēja salikt kopā pircējus un pārdevējus. Vai tā ir preču vai ideju pircēji un pārdevēji. Ko tad es izdarīju? Kad es dabūju šo atbalstu no Ārlietu ministrijas, bet, protams, tajā laikā es jau biju uzvalciņā un šlipsītē, labi saģērbies. Eju pie vēstnieka un saku, ka mani atbalsta Latvijas Ārlietu ministrija šī centra veidošanā. Viņš atbild, ka tas ir ļoti labi, tad mēs tev dosim darba atļauju. Vari braukt strādāt. Es saku, ka pagaidiet, man vajadzētu kādu partneri atrast no Norvēģijas. Varbūt jūs varat man rekomendēt kādu partneri? Ja es atnāktu un prasītu partneri pirms es dabūju šo atbalsta vēstuli, ar mani nerunātu. Tā kā es atnācu ar šo vēstuli, viņi saka, ka labi, mēs mēģināsim piemeklēt tev kādu partneri. Te ir viens tāds aktīvs norvēģis Erling Hansen, viņš jau ļoti daudz ir braucis uz Latviju, un viņš daudz ko dara, sarunās tikšanos. Tad es satikos ar šo norvēģi, kuru rekomendēja Norvēģijas vēstniecības vēstnieks. Mēs satikāmies, un es izstāstīju ideju, un viņš saka, ka ir gatavs piedalīties, bet vai tev ir nauda? Tātad viņš prasa naudu, bet man naudas nav. Es prasu: “Labi, cik naudas vajag, kā tu domā?” Jo Norvēģija ir dārga zeme. Man liekās, viņš teica 50 000 dolāri. 25 000 dolāri no manas puses, 25 000 no norvēģa puses. Es saku – labi! Bet naudas man nav. Saprotiet, es jau vienojos, veidoju kopuzņēmumu ar norvēģi, jo viņš piekrita ieguldīt savus 25 000, bet man naudas nav. Kādi ir mani nākamie soļi? Tad es aizeju pie man zināmiem cilvēkiem, kas bija vecāki un jau bija paspējuši nopelnīt vairāk naudas. Es satiekos ar vienu, ar otru, ar trešo. Es saku, ka ir šāds projekts. Man ir Norvēģijas Ārlietu ministrijas un vēstniecības atbalsts, redz kur ir papīrs, es braucu veidot šādu centru. Vai negribi piedalīties šādā projektā? Es būšu Norvēģijā, mēs vienosimies, kā dalīsim peļņu. Es negāju prasīt algu, prasīju investīciju. Un beigās es atradu cilvēku, kurš piekrita ieguldīt šos 25 000 dolāru. Rezultātā man bija 50 000 dolāri, ar kuriem attiecīgi es varēju braukt. Bet tā bija vienošanās par 50 000. Tad, kad mēs apprecējāmies ar Inesi, viņa bija plānojusi braukt uz Ameriku, tai laikā viņa jau gadu tur bija nodzīvojusi. Tur ir cits stāsts. Bet mēs apprecējāmies un kopīgi braucām uz Norvēģiju, bet sanāca tā, ka pirmajā mēnesī man ienāca nauda, ko Latvijā apsolīja draugs un partneris. Otrajā mēnesī naudas nav. Draugs bankrotēja, ieguldīja Ukrainā kaut kādos vērtspapīros un visu pazaudēja. Es sēžu Norvēģijā, Norvēģu pusei ir, Latvijas pusei nav naudas. Ko pēc mēneša sievai teikt – esam bankrotējuši braucam uz mājām? To es nevaru atļauties. Es to pat nevaru stāstīt. Man Inese ir pārmetusi, kāpēc viņai kaut ko neesmu stāstījis. Bet bija tāds laiks, ka es tur eju uz veikalu un skatos, ir ļoti labs krekliņš, kas maksā 10 kronas un ir ļoti labs saldējums – 12 kronas. Krekliņš ir paliekošs, bet saldējums ir ļoti labs. Un es stāvu un domāju, ko pirkt, vai to vienu saldējumu vai krekliņu. Saprotiet kāds ir līmenis. It kā mēs runājam par lielām naudām, bet tu skaiti kapeikas, skaiti centus. Nav naudas un tu nevari atļauties, nav ne kredītkartes, pluss tavs draugs partneris ir bankrotējis. Tad es sapratu, es godīgi izstāstu tam otram savam draugam kolēģim norvēģim, ka ir problēmas un variants ir tāds, vai nu veram ciet, vai ir jāsāk pelnīt. Tagad varat pierakstīt vēl vienu gudrību. Šis mana drauga partnera bankrots piespieda mani rīkoties, jo es sapratu, ka neviens manus rēķinus neapmaksās. Vai nu es nopelnīšu tik daudz, lai samaksātu īri par dzīvokli, par biroju un nomaksātu citus izdevumus, vai man ir jābrauc prom. Bet prom braukt negribējās, jo mērķi bija ļoti cēli. Un tad mēs sākām pa īstam domāt, kā nopelnīt, kur ir nauda šīm skaistajām idejām, nevis skaisti runāt. Bieži runā par politiķiem, tur Ārlietu ministru, vēstniecību pārstāvjiem, kas dzīvē nav pārdevuši pat putekļsūcēju, ir tāds teiciens. Viņi vispār nesaprot, kā pārdot saldējumu, viņi dzīvē nekad to nav darījuši, bet viņi tur pārstāv Latvijas intereses. Jo viņiem šī valsts visu apmaksā: algu, mašīnu, reprezentācijas izdevumus. Viņi nestrādā uz rezultātu. Bet ja viņiem mēneša beigās vajadzētu naudu pašiem nopelnīt, viņi skraidītu. Tāpēc mums valstī ir ļoti neefektīvs ārlietu ministrijas resors, jo viņi ir pabaroti. Pabarots vilks labi nemedī. Pabarots lauva, vai tīģeris nemedī. Tad kad tu esi izsalcis, tikai tad tu reāli vari kaut ko nopelnīt. Un tad mēs beidzot sākām ķerties pie lietām, nolikām pie malas visas lielās idejas, tos projektus, jo mums vajag nopelnīt šodien, jo parīt man jau ir jāmaksā rēķini. Teikšu tā, es atkal atcerējos visu to, kur es biju, uz ielas, kā es saku, uz paneļa, ko es tur īsti pirku un pārdevu. Es uzreiz sazinājos ar saviem draugiem Latvijā, prasu, ko jums vajag, es sēžu Norvēģijā. Kādas preces, atliku visus lielos sapņus, projektus malā uz vēlāku laiku. Ko mēs sākām darīt? Latvijai vajag deficīta preces, kādas? Viens saka mums nav kečupa, cilvēki grib kečupu, labi. Meklējam kečupus, kā saka vienojamies. Nosaukums “Latvijas informācijas un tirdzniecības centrs” ir tāds nopietns, tāpēc mēs varējām vienoties  par atlikto maksājumu. Ņemam preci gluži tā pat kā tehnikumā, kur es ņēmu un pēc mēneša ir jānorēķinās. Kamēr mēs tās preces atvedam uz Latviju, mums iedeva kredītu uz 30 dienām. Tātad mums šīs preces ir jāpārdod 30 dienu laikā un jāatgriež nauda. Mēs to veiksmīgi izdarījām. Nākamās preces, atgriežam naudu un tā preču plūsma sāka pieaugt. Mēs sākām vest ar treileriem, tur bija čipsi “Estrella”. Tajā laikā mēs to vedām. Sākām pirkt zivis, cilvēki saka, ka vajag lašus, makreles. Protams, tur nebija preces, kuras varēja katrs atļauties, bet cilvēki gribēja un mēs no turienes sākām vest, jo veikalu īsti nebija. Sēžot Norvēģijā, ko es sapratu. Es sēžu Norvēģijā, bet naudu jau es neredzu. Es tur visiem savējiem palīdzu, bet viņi ir tie, kas reāli strādā ar to naudu, man tur kādi procenti pienākas, bet ikdienā naudas nav. Es saku: “Inese, mums jābrauc atpakaļ uz Latviju, šeit ir visi kontakti, viss labi notiek, mēs braucam atpakaļ uz Latviju, jo bizness ir tur, Norvēģijā.” Tā 1993. gadā, kad jau bija piedzimis mūsu vecākais dēls, mēs atgriežamies uz Latviju. Es jau nebiju sapelnījis naudu, biju izveidojis pietiekoši lielu kontaktu tīklu. Kad atgriezos, es jau zināju, kam var piezvanīt, ar ko var vienoties, un tā mēs sākām organizēt šo biznesu. Ja kādreiz mēs tur tirgojām kaķu brilles un visu pārējo, tad mēs šeit bijām vieni no lielākajiem zivju importētājiem no Norvēģijas. No dažām kompānijām mēs dabūjām pārstāvniecību, viņi uzticējās, mēs dabūjām atliktos maksājumus. Galvenais bija jāpārdod ātrāk, nekā tev jāatdod nauda. Šāds aplis biznesā visu laiku grozījās. Atrazdamies šeit uz vietas, tajā laikā mēs bijām vieni no lielākajiem importētājiem tieši no Norvēģijas. Pēc kāda brīža es sapratu, ka es negribu sēdēt birojā, nodarboties ar to pašu, ar ko es nodarbojos 80-ajos gados, bet es gribu kaut ko vairāk. Sapņi nekur nepazuda. Un tad paralēli visai šai lietai, kas nodrošināja naudas plūsmu, sāku tos sapņus iedzīvināt. Es sāku meklēt partnerus, sāku piedāvāt sadarbību, es saku tā: “Mēs tirgojam preces, bet mums nav labu veikalu. Vajag kādu labu veikalu.” Un tad es sāku sūtīt vēstules, tajā laikā tas viss notika pa faksu, jo nebija tādi datori kā tagad. Es sarunāju tikšanās, braucu atpakaļ uz Norvēģiju tikties, bet dzīvoju Latvijā. Un tad kādā no tikšanām satiku cilvēku vārdā Franks Vāgners. Kungs jau sirmā vecumā, bet viņš bija viens no lielākajiem tekstila biznesa pārstāvjiem Norvēģijā.

Un tagad ir tā interesantā daļa varbūt jauniem cilvēkiem. Kā tad notiek šīs biznesa sarunas. Tad, ko es viņam piedāvāju? Es piedāvāju viņam biznesa sadarbību ar veikalu. Tad es ierodos smukā uzvalkā, kaklasaitē, viss kā vajag. Es atnāku pie galda, un tur ir kādi desmit viņa cilvēki. Nu kā? Šeit ir cilvēks no Latvijas ar biznesa piedāvājumu. Un viņi saka – nu kāds ir tavs piedāvājums? Man ir 24 gadi tobrīd jau. Viņam ir kādi 65 gadi. Jūs saprotiet, man ir 24. Un es viņam sāku piedāvāt visu. Un bija viens pluss. Viņš klausās, un viņš nerunāja pārāk labi angļu valodā. Līdz ar to sarunas notika norvēģu valodā. Un kaut kādā veidā viņam šķita, ka vajag iepazīties ar to Latviju. Un viņš nolēma aizsūtīt cilvēku. Tad, kad viņa cilvēks atbrauca uz Latviju, es izdarīju visu, lai pārliecinātu, ka Latvija ir pareizā vieta. Un tas viņa pārstāvis atgriezās atpakaļ, un saka, ka vajag to veikalu vērt vaļā. Un tagad mēs nonākam līdz nākamajam momentam. Tirgojām mēs visu ko, bet tā nauda, kas visu laiku bija pie apgrozījuma, kabatā jau nekas nepalika pāri. Jo vairāk tu kaut ko nopelni, kad iepērc, tev ir preces, tev ir vēl kaut kas, bet dzīvas naudas nav. Jautājums, kā var izveidot kopuzņēmumu ar miljardu apgrozījumu? A mēs te nodarbojamies ar sīku biznesu salīdzinājumā ar šo. Un man vēl pietiek nekaunības ierasties un pateikt, ka mēs izveidojam kopuzņēmumu, piecdesmit uz piecdesmit. Nu iedomājieties, jūs ierodaties šodien pie Bila Geita un sakāt – taisiet kopuzņēmumu piecdesmit uz piecdesmit. Viņš saka: “Nu labi, bet tad mums kopā nauda jāieliek.” Bet es atkal zinu to pašu stāstu, ka man naudas nav, un es saku: “Nu labi, darām tā.” Un tad, kad mēs nonākam līdz tai situācijai, kad ir atrasts jau veikals, vieta, viss pārējais, lai darītu, ir tā kā jādibina uzņēmums. Un viņš saka man, kā tad es to naudu pārskaitīšu? Ne tur ir kāda norvēģu banka, kurai mēs uzticamies, ne mums tur ir kādi cilvēki. Un tevi mēs tikai tikko esam satikuši. Un mēs vienojāmies, ka tur ir jāiegulda paliela nauda. Kā mēs pārskaitīsim naudu uz Latviju? Kā panākt, lai jums uzticas nopietns uzņēmums, un pārskaita pirmo naudu? Pastāstīšu, kā man tas bija.

Es sapratu, ka man nav argumentu. Es nevaru pārliecināt pārskaitīt. Jā, es runāju norvēģu valodā, bet viņš saka, ka nauda ir nauda. Lūk, ko jūs varētu ieteikt darīt? Tas ir tā kā pokerā. Tu spēlē, blefo un viss, tev ir jāliek galdā kārtis. A tu zini, ka tev ir sliktas kārtis. Tu nevari viņas atklāt. Tu nevari izbeigt, tev vajag turpināt spēlēt. Un es nāku ar priekšlikumu, no kā viņš nevar atteikties. Nevis viņš, bet es saku, ka es tev aizdošu naudu. Nodibināsim uzņēmumu. Mums Latvijā ir likums, ka ārvalstu investori, kas iegulda simts tūkstošus dolāru kapitālā, tiek atbrīvoti no uzņēmuma ienākuma nodokļa. Es saku, ka es aizdošu naudu, es piereģistrēšu uzņēmumu. Un attiecīgi tā mēs sāksim sadarbību. Sēž tie pārējie cilvēki. Es piedāvāju viņam aizdot naudu. Nu nav problēmas, dibinām uzņēmumu. Un tā 1995. gadā es izveidoju uzņēmumu “Baltija” ar kapitālu piecdesmit uz piecdesmit. Man personīgi pieder piecdesmit procenti, un šim norvēģu koncertam pieder piecdesmit procenti. Jautājums ir tāds, kur es ņēmu naudu, simts tūkstošus? Atbildu – tad, kad es biju jau saskaņojis visus papīrus jau, un parādīju, kas man ir par partneri, ka tā ir nopietna kompānija, es aizgāju uz banku, un teicu, ka man vajag kredītu simts tūkstošus. Viņš saka, kur ir garantija? Nu, pirmkārt, ir nopietns partneris, un otrkārt, man šo naudu vajag tikai lai noreģistrētu kompāniju, lai es saņemu statusu. Es iedošu personisko garantiju jums, ka naudu neaiztikšu. Es maksāšu par procentiem, es samaksāšu bankai visus izdevumus. Man naudu nevajag, Es vienkārši būšu labs klients. Nauda stāvēs manā kontā, bet tas būs arī garants tam, ka jūs to kredītu izsniedzāt. Bankā atnāk cilvēks, kurš naudu formāli nemaz nepaņem, un maksā bankai. Banka piekrita. Es noreģistrēju kompāniju ar kapitālu simts tūkstoši.  Aizsūtu papīrus partnerim Frankam Vārneram. Viņš saka: “Apsveicu, uzņēmums ir!” Nu tā es izveidoju kopuzņēmumu, bet naudas jau reāli nebija. Bija simts tūkstoši, kas bija aizņemti. Jautājums, ko darīt tālāk?

Un tālāk nākamie soļi bija tādi, ka es parādīju un pārliecināju, kādas visas iespējas ir Latvijā, tas bija deviņdesmit ceturtais vai piektais gads. Frankam Vārneram bija tāda labā roka, viens norvēģis, un viņam tiešām tas viss iepatikās. Un viņš kļuva savā veidā par manu advokātu. Viņš ieraudzīja savas iespējas, jo arī viņu sūta uz jaunu tirgu. Es pateicu, ka tu būsi atbildīgs par šo projektu. Un tad viņš zināja to situāciju, ka ar tām naudām var būt problēmas, bet viņš virzīja uz priekšu. Sāka braukt viņa cilvēki. Un beigās mēs atradām veikalu. Viss kopā. Un galvenais ir tas, ka viņš sāka jau sūtīt pat savu naudu. Pirmais veikals bija pie operas. Tas bija “Dresmann”, kura šodien nav, bet tas bija pirmais vīriešu apģērbu veikals, kuru tad mēs atvērām. Bet stāsts ir par to, ka viņi atbrauca, un saka, ka šeit ir telpas, apskatās, un viss ir. Tad pieņem lēmumu un darām. Un tad tajā pokera spēlē ir patiesības brīdis. Kārtis ir jāatklāj. Tu saproti, ir problēma. Man nauda ir, bet viņa ir apgrozījumā, es nevaru izņemt ārā. Ko man darīt? A viņam jau lēmums ir pieņemts, ka vajag vērt veikalu. Es tiešām centos būt labs partneris, cilvēks, kuram ir pamats uzticēties, Un rezultātā sanāca tā, ka zini ko ? Ja jau mēs esam tik tālu nogājuši, man ir priekšlikums. Es no tevis nopirkšu divdesmit piecus procentus. Man būs septiņdesmit pieci, tev būs divdesmit pieci. Un es iedošu kredīta resursus pirmā veikala atvēršanai. Un rezultātā nepilna pusgada laikā mēs atvērām pirmo veikalu. Bija atbraukuši cilvēki, bet visa nauda nāca no turienes. Viņš teica tā: “Tu aizdevi naudu man, tagad es aizdošu naudu tev!” Nu kā, godīgi, vai ne? Nu rezultāta bija tā, ka viņi domāja kāds ir apgrozījums. Viņi taisīja tirgus izpēti, nu cik tad pārdos visas tās preces. Un pirmajā atvēršanas dienā notika tāds šoks norvēģiem, jo visi viņu eksperti bija kļūdījušies aprēķinos. Viņi bija rēķinājuši par pāris tūkstošiem norvēģu kronās. Latvijā cilvēkiem naudas nav. Sanāca tā, ka mēs pirmajā dienā uzstādījām rekordu. “Dressmann” ir iegājis vēsturē – 165 kvadrātmetrus mazs veikals, par vairāk nekā pusmiljonu kronu, kas tobrīd bija kādi trīsdesmit pieci tūkstoši latu. Veikals izslaucīts. Cilvēki stāvēja simts metru garā rindā, viņi pirka visu, jo mēs sākām ar īpašām cenām. Tur bija divdesmit deviņi lati par žaketīti. Nu viss bija ar milzīgām atlaidēm, bija reklāma. Veikals bija praktiski tukšs. Un viņš saka, ko jūs man te rēķināt? Viņš teica, ka te pirks, te pērk. Ko jūs man teicāt, ka neko nepirks? Rezultātā viņš saka, ka mēs taču esam izreklamējuši savu veikalu, nevar savu veikalu aptraipīt, vedīsim visus uzvalkus, kreklus, bikses ar lidmašīnu, nevis ar treileri, kas būtu normāli. Viņš saka, ka es vairs neskaitu, kāda ir peļņa. Mēs nevaram tā, ka cilvēki atnāk, un veikals ir tukšs. Ar lidmašīnām sāka vest tās preces. Un viņi saprata, ka te ir iespējas.

Un es teiktu tā, ka tad, kad bija pirmā atvēršana, bija baigais rekords. Visi ļoti priecīgi. Un arī es attiecīgi. Tad viņš saka, ka mums ir jānosvin šī atvēršana, ka ļoti labi viss ir aizgājis. Tajā laikā viesnīcu bija maz. Mēs sēžam “Radisson Blu Daugava” ar skatu uz Vecrīgu.  Un Franks Vārners saka: “Klau, cik tev gadu ir?” Nebija apskatījies papīrus, lai gan dokumentos viss bija. Es saku, ka man ir divdesmit pieci. Iestājas tāds kapa klusums, viņš paņem nazīti. Pieklauvē pie glāzes, uzreiz visi apklust: “Uzminiet, cik viņam gadu ir?” Tie rausta plecus. Un Vārners saka: “Viņam ir divdesmit pieci gadi. Viņš ir izveidojis kopuzņēmumu ar mani. Ar Franku Vārneru. Jūs strādājat pie manis, bet viņš ir mans partneris. Bet mans jaunākais dēls, kurš ir gadu jaunāks, viņš vispār neko nav izdarījis, un neko nav strādājis. Un šis jau ir partneris.” Un tāds bija sākums, kā es divdesmit piecos gados izveidoju šo kopuzņēmumu un sasniedza tādu rezultātu.

Ja jūs varat pirmajā projektā sasniegt labu rezultātu, tad liela varbūtība, ja jūsu partneris, ja jums tāds ir, viņš būs gatavs spert nākamos soļus. Un tad arī nākamajā dienā es ar Franku Vārneru pastaigājos pa Rīgu, es viņam rādu Vecrīgu. Un mēs pieejam pie universālveikala “Centrs”. Kaut kāda drausmīgi brūna ēka, briesmīgi izskatās. Un es stāstu, ka tas ir tāds neremontēts veikals. Mēs ieejam iekšā, viņš saka, ka ārprāts kāds. Tur vēl joprojām ir tās kases no padomju laikiem, lai tu nopirktu kaut ko, tu stāvi vienā kasē, pēc tam dabū čeku, pēc tam aizej atkal pēc preces. Jaunieši nezina, kādi tie veikali bija. Viņš prasa, vai varam nopirkt šo veikalu? Tāds mazs veikals, tikko atvērts. Nākamajā dienā man jau prasa, vai var nopirkt šo veikalu. Man nav nekādu zināšanu, kā var nopirkt tādu veikalu. Es zivis zinu, kā var nopirkt pie pārdevējas, čipsus, kečupus. Bet lielo veikalu? Ko es viņam saku? Es saku, ka var! Viņš saka, lai es noskaidroju, cik kas maksā. Tad es sāku meklēt kontaktus un meklēt, kā nopirkt, man nav nekādas izpratnes. Es nekādās privatizācijās neesmu piedalījies. Nu tāds nekustamo īpašumu fonds bija, tad mēs tur ejam, prasām. Sakām, ka gribam nopirkt to tirdzniecības centru tādu un tādu. Bet mums jautā, vai mums ir nauda. Jā, ir! Vai jūs varat aizdot  naudu? Mums ir problēma, valstij nav naudas. Viņi saka: “Iedodiet kredītu. Mums ir jāremontē opera, un mums ir jāremontē prezidenta pils. Mums vajag kaut kādus pāris miljonus.” Nu es saku, lai pārdod. Bet viņi, savukārt, atbildēja, ka pārdot tur ir grūti, ka nevar. Sākumā aizdodiet naudu. Saprotiet? Tad kā es varu aiziet pie sava partnera Franka Vārnera un pateikt, lai aizdod divus miljonus valstij, pretī nesaņemot neko, uz goda vārda. Bet mēs to panācām, nauda tika aizdota. Mēs dabūjām kaut kādu nomas līgumu, uz tā nomas līguma pamata tur sākās pirmā darbība. Bet viņš saka, ka nu mēs nevaram investēt, kamēr mēs neesam nopirkuši šo veikalu, tad pasakiet, kāda ir cena, vai nu mēs ejam prom. Un gala rezultātā nopirkām šo veikalu kopā ar visiem citiem, daudzi tajā laikā visu ko tirgoja. Un norvēģis samaksāja un mēs nopirkām šo universālveikalu “Centrs”. Un es kļuvu par divdesmit piecu procentu īpašnieku 26 gadu vecumā.

Tad ir nākamais solis, kas biznesā ir jāsaprot. Jūs nekad nezināsiet, kas jūs var sagaidīt aiz tā nākama pagrieziena. Aiz nākamā pagrieziena mēs nopērkam šo tirdzniecības centru. Tad viņš saka, nu paklau, ko vēl varbūt var nopirkt? Un tad es Franku Vārneru izvadāju apkārt, un saku, ka te ir tāda rūpnīca, te ir rūpnīca “Alfa”. Tur ir grauzti, tur rūpnīcas nav, tur vienkārši stāv četrdesmit pieci grausti: “Mols” esošais, tur bija “Eiropas centrs”, kas tā saucās, daudz kas. Jo nav normālu banku, naudas nav nevienam. Neviens nevar atļauties kaut ko ieguldīt ilgtermiņā, jo procents tai laikā bija piecdesmit vai simts procenti. Es neatceros, kurā gadā tas mainījās, bet ar tādiem procentiem tu nevari veikt ilgtermiņa investīcijas. Rezultātā viņš apskatījās, viņš saka tā: “Nu viens es to nepavilkšu, bet man ir draugs, es viņam piezvanīšu, un uzaicināšu uz Latviju!” Un, tad mēs sēžam, viņš zvana savam draugam – Stenerihs Hāgens, “Rimi” īpašnieks. Viņš saka: “ Klau, es te nopirku tirdzniecības centru, tu negribi šeit atvērt “Rimi” veikalu?” Kā tas notiek, lai jūs saprastu. Viņš atbild: “Frank, ar tevi esmu gatavs jebkurā valstī! Kur tā valsts atrodas? Ā, tur? Labi, esmu gatavs!” Viņš bija pagodināts uzsākt biznesu ar Franku Vārneru. Viņš bija gados jaunāks, viņam bija privāta lidmašīna, viņš atlidoja uz šejieni. Bet viņam bija ļoti svarīga drošība. Bagāts cilvēks. Mēs vienojāmies ar Latvijas policiju, tai laikā tas bija iespējams. Brauc miljardieris, vajag nodrošināt drošību. Viņi saka, ka nav problēmu, miljardierim iedosim eskortu, pat nebija jāmaksā nekas. Viņu vadāja ar eskortu un viņam tas iepatikās. Viņš saka: “Bet mani nevienā valstī nav ar eskortu vizinājuši!” Jūs saprotat? Un viņš saka tā: “Kas te vēl ir?” Mēs aizbraucām uz tirdzniecības centru, tagad tas ir “Galerija centrs”. Viņš saka: “Nav problēmu, te varam atvērt veikalu. Es nevaru sākt ar vienu veikalu. Man vajag piecus, desmit veikalus uzreiz.” Saprotat? Viņš saka: “Vajag daudz, un ko vēl var nopirkt?” Mums nav neviena veikala. “Interpegro” bija atvēris vienu veikalu, un viņš teica, ka grib redzēt. Tobrīd Pļavniekos bija atvērts “Interpegro” veikals, mēs aizbraucam, apskatāmies. Bet viņiem vēl ir daudz mazo veikalu. Tie piederēja tādiem kārtīgiem īpašniekiem, kas padomju laikā bija samācījušies pirkt, pārdot. Protams, gados  vecāki. Un viņi saka, ka mēs esam gatavi pārdot jums uzņēmumu par astoņpadsmit miljoniem dolāru. Deviņdesmit sestais gads, tas nav šodien. Šodien būtu reiz desmit. Viņš saka, ka par piecpadsmit nopirksim. Ja tu vari vienoties par piecpadsmit, tad mēs nopērkam “Interpegro”. Man ir divdesmit seši gadi, man ir jāvienojas par darījumu par piecpadsmit miljoniem. Jo mums ir jānopērk konkurence, lai mēs būtu pirmie tajā laikā. Tātad viņš vienojās par vienu, tālāk es aizvedu viņu uz “Alfas” rūpnīcu, tur ir daudz cehu, bet šī vieta ir pareizā. Man bija vīzija, ka šī vieta ir pareiza, ka šeit var veidot tirdzniecības centru. Pie Franka Vārnera visi konsultanti saka: “Bet mums Norvēģijā tik liela centra nav. Kā Latvijā Franks atvērs tik lielu centru?” Viņi tur galvu kopā, un saka, ka vecais ir aptracis. Es saprotu norvēģu valodu, viņi saka: “Stāstīsim ģimenei, sievai, bērniem, ko viņš dara!” Bet viņam iepatikās. Un tas otrs partneris saka, ka vajag pirkt. Un tad viņš saka tā: “Šeit mēs atvērsim Rimi veikalu. Cik maksā, kā varam to nopirkt?” Un ko tu vari zināt tai laikā? Es saku: “Labi, es noskaidrošu.” Rezultātā vienā dienā mēs vienojāmies par “Rimi” veikalu, par “Interpegro” nopirkšanu, vienojāmies par grausta nopirkšanu “Alfā”, vis kaut kur. Un es savos divdesmit sešos gados kļūstu par to, kura uzdevums ir izvietot šīs te investīcijas. Es esmu partneris, jo šī nauda nāk iekšā kā aizdevumi. Rezultātā mēs īsā brīdī faktiski izpirkām visu Rīgu, visu, kas tanī brīdī bija pērkams. Kā bieži saka, Norvēģija visu Rīgu ir izpirkusi, bija tāda asociācija. Tas, kas saistīts ar vārdu “Norvēģija”, tas ir saistīts ar vārdu “Šlesers”. Doma ir ļoti vienkārša, es biju labs pārdevējs. Es zināju, kā var pārdot saulesbrilles tehnikumā. Princips ir viens un tas pats. Es vienkārši stāstīju visu to labāko par Latviju. Es rādīju labāko Rīgā. Es nevedu uz Mazā Kalna ielu, kur ir Maskavas iela, kur ir kriminālā vide. Es nevedu uz Čaka ielu. Es zināju, ka ir jārāda viņam Vecrīga, viņam patiks. Viņam patika Jūgendstils, Alberta iela, tur arī mēs vienu māju nopirkām. Es stāstīju to labāko. Tas ir vēl viens, ko jūs, jaunieši sev varat pierakstīt.

Ja jūs gribat uzsākt biznesu, nestāstiet par savām problēmām, par slikto. Stāstiet par visu labāk. Šo, konkrēto ieteikumu es ieteiktu arī mūsu patreizējai valdībai. Jo no PR viedokļa, mēs dzirdam tikai visu slikto par Latviju. Kā Latviju vajadzētu attīstīt, kādas investīcijas piesaistīt? Ko mēs varam darīt, ko būvēt? Par to vispār neviens nerunā. Privātie uzņēmēji kaut ko dara, valsts par to nerunā. Mans redzējums ir tāds. Ka jūs gribat uzsākt biznesu, ir jāstāsta, cik viss ir labi, nevis slikti. Nevajag, protams, pašiedvesmoties, ja projekts ir slikts. Ja projekts ir labs, stāstiet, reklamējiet. Sakiet, ka tas ir vislabākais. Nevis, ka jūs neticat, tāpēc jums nesanāks. Biznesā ir ārkārtīgi svarīgi pārliecināt otru pusi, partneri, banku, vēl kādu partneri. Un, ja jāsavelk vairāki partneri kopā, tad tas ir kā galvai, ir jāstrādā. Ir jāpiesaista partneri jūsu idejām. Varbūt tie cipari šķiet kādam pārāk lieli, bet es teikšu tā, ka viss atklājas. Un tanī laikā kā visu to organizēja? Es strādāju, es investēju. Bet kāda ir realitāte? Es tagad pagāju no tā iepriekšējā biznesa malā. Kas bija mani, nu jau bijušie partneri, kas turpināja tās zivis tirgot, bet tie mani uzkrājumi sāka beigties. Īpašumu man ir daudz, ja mēs skatāmies par tām daļām, kas man pieder, bet naudas jau no tā vairāk nepaliek. Jūs saprotat? Naudas nav. Jums daļas ir, bet jums jau nemaksā neviens. Alga, ko es saņēmu, nav pietiekoša. Nu un tad es satiekos ar Vārneru, un saku: “Klau, nu mēs te esam pastrādājuši labi, viss notiek. Varbūt mēs varam vienoties, ka man arī alga būs lielāka?” Jo es tagad tomēr strādāju tikai uz šo projektu. Pēc būtības, ņemot vērā mūsu īpašās attiecības, cik es esmu daudz laba izdarījis, viņš saka: “Ainār, tev pieder divdesmit pieci procenti no uzņēmuma, tu esi akcionārs. Man pieder septiņdesmit pieci procenti. Tad izvelies, vai tu gribi par algu strādāt, vai tu gribi būt akcionārs. Ja akcionārs, un tu gribi algas palielinājumu, tad mums kopā ir jāieliek tā nauda, kuru izmaksāt.” Es sapratu, ka algas palielinājums man nedraud, un par algu es vairāk nerunāju. Bet tagad klausieties tālāk.

Mēs sapirkāmies vis kaut ko. Viss tas ir ļoti labi. Bet ir izdevumi, ir jāuztur. Kaut kādi nodokļi sāk parādīties. Un beigas konstatēju, ka naudas plūsmā deviņdesmit septītajā gadā pēkšņi parādās, ka tur vajag ieguldīt vairākus simtus tūkstošus, lai tikai to visu uzturētu. Un tad jautājums tā: “Ko mēs darām?” Akcionāriem vēl jāliek nauda klāt. Un es saprotu, ka tas otrs partneris, Hāgens, viņam ir ambiciozi plāni, bet viņam tas stāsts, mans ar Vārneru, īsti ir svešs. Viņš saka, ka tā ir mūsu iekšējā lieta. Un tad es saprotu, ka, ja es nepiedalīšos kapitāla palielināšanā, tad mani procenti tiks samazināti proporcionāli. Pareizi? Nu kā? Zaudējums ir jāsedz. Tu esi priekos un bēdās. Ja ir peļņa, tu esi akcionārs. Ja zaudē, tu arī esi akcionārs. Un tad es atkal, gluži tāpat kā Norvēģijā, kad partneris bija nobankrotējis, un nevarēja nosegt tos visus izdevumus, es sapratu, ka, vai nu manu dalību te samazinās, vai vajag meklēt vēl kādu investoru, kas nāk ar dzīvo naudu. Rezultātā mēs ātri sākām strādāt un mēs piesaistījām kompāniju, un pārliecinājām to ienākt Baltijā. Ienāca un teica, ka mēs gribam nopirkt no visa jūsu “holdinga”, izņemot no tekstila, visu, kas ir nekustamais īpašums, piecdesmit procenti. Bet mēs vedām pārrunas, kā saka, es, un mans norvēģu kolēģis, ar ko es strādāju, un mēs piesaistījām šo uzņēmumu. Mēs gluži tāpat kā tirgojāmies ar parastām kaķenēm, džinsiem vai ko citu. Tas norvēģis zināja, kā mani vērtēt, man tādas zināšanas nebija, bet viņš sagatavoja labu biznesa plānu, un mēs panācām vienošanos. Vienošanos, ka viņi nāk iekšā ar naudu, tas ir vēl viens investors iekšā. Un rezultāts ir tāds, ka tad, kad mēs to investoru dabūjām, tad kopā ar Hāgenu un Vārneru satikāmies un teicām tā: “Ir divi varianti. Viens, ka mēs investējam paši jeb nāk uzņēmums, kas ir gatavs iegādāties daļas un investēt.” Un viņš prasīja cenu. Mēs nosaucām cenu. Un viņš teica, ka par tādu cenu mēs atsitam atpakaļ visas savas investīcijas. Laižam iekšā. Bet tad Vārners mani pasauca un saka: “Klau, ja te nāks iekšā šīs uzņēmums, tad mēs pārdodam piecdesmit procentus. Viņi ienāk ar naudu, tava daļa samazinās, bet es nezinu, kad nākamreiz paradīsies nauda, tad tev būs jāinvestē ļoti daudz!” Viņš saka: “Man ir priekšlikums tāds – izvērtē iespēju pārdot savas daļas, proporcionāli tai summai, ko tu esi piesaistījis, tu vari izņemt šo naudu.” Un, es teikšu tā, ka es uzreiz viņam nedevu atbildi, bet nākamā dienā es ar viņu satikos, un teicu: “Man ir priekšlikums. Es esmu gatavs pārdot šīs daļas, bet pie nosacījuma, ka mēs ar tevi izveidojam jaunu uzņēmumu – piecdesmit uz piecdesmit. Un jaunos projektus mēs attīstām ārpus šiem. Šie lai iet savu gaitu.” Viņš saka: “Man patīk tas viss!”

Rezultātā es nopelnīju savus pirmos miljonus. Un tie bija jau miljoni, deviņdesmit septītais gads. Un izveidoju jaunu uzņēmumu ar Franku Vārneru par jauniem projektiem. Viss. Tas ir veids, kā es labi un godprātīgi strādājot, tiku pie šiem miljoniem. Bet tas bija daudzu gadu darbs. Es dzīvoju ar minimāliem ienākumiem. Un, man arī sievasmāte atrodas šeit, zālē, atnākusi paklausīties. Un viņa labi atceras, ka tad, kad es braucu uz Norvēģiju, runāt par biznesa sadarbību ar Franku Vārneru, un runāt par šīm lielām matērijām, mēs tanī laikā mainījāmies ar dzīvokļiem. Ziniet, ka tajā laikā dzīvokļus nevarēja tā vienkārši nopirkt. Tur bija maiņa, varēja mainīt pret vienu dzīvokli, otru, trešo. Tanī laikā mēs dzīvojām vienistabas dzīvoklī Brīvības ielā. Uz kastēm, uz razkladuškām, jo nevarējām pārbraukt uz nākamo vietu. Un tur vēl manu pirmo mašīnu nozaga Brīvības ielā, es biju pat bez mašīnas palicis. Un rezultāts ir tāds, ka esmu tas, kuram ir nozagta mašīna, un mēs dzīvojam vienistabas dzīvoklī Brīvības ielā. Bet es nevienam nestāstīju par šīm problēmām. Jo biznesā, kad jūs sākat sūdzēties, raudāt, jūs visu pazaudēsiet. Neviens ar lūzeru negrib sadarboties. Neviens negrib sadarboties ar neveiksminieku. Visi partneros meklē veiksmīgus cilvēkus. Cilvēku, kas nāk ar pienesumu, nevis ar raudāšanu. Un diemžēl Latvijā ļoti daudzi raud, sten, viņiem viss ir slikti. Apkārt ir iespējas! Apkārt ir milzīgas iespējas, ko var panākt. Un tas, ko es izdarīju bez zināšanām, bez īpašiem padomiem no ārpuses, bez Youtube, ko es varu paklausīties šodien, tas notika pateicoties tam, ka es vienkārši zināju principus. Nežēloties, iet uz priekšu, un mēģināt visu laiku sasniegt rezultātu. Un, ja tu esi nokritis, tad celies kājās, un ej uz priekšu. Viss! Biznesā izdzīvo tikai stiprākie. Ja pazaudē, tad tāpat celies un ej uz priekšu. Es nestāstu jums par to, ko es esmu zaudējis, bet kopumā ir bijuši arī projekti, kur miljonus esam pazaudējuši. Bet svarīgākais biznesā ir bilance starp to, ko tu nopelni, un starp to, ko pazaudē. Jo, piemēram, 2008. gads, tas ir jau pavisam vēlāk. Ļoti daudzi cilvēki pazaudēja pilnīgi visu tikai tāpēc, ka viņi savus līdzekļus bija ieguldījuši nekustamā īpašumā. Un visa ekonomika aizgāja uz leju. Vinnēja tie, kam tanī brīdi nauda bija bankas kontā. Tie bija uzvarētāji. Bet tas, ko es vēlos vēl pateikt, kas varētu būt svarīgi, ka es esmu saticis daudzus cilvēkus, un viņi saka: “Ziniet, bet tad jau bija iespēju laiks, šodien tādu iespēju vairs nav.” Ziniet, man gribas iekraut pa muti tam cilvēkam, kas šādi runā. Lūk, kā Krištopāns pateica, ka grib pa zobiem iedot, man arī gribas.

Šodien ir cita problēma. Šo iespēju ir pārpārēm daudz. Jūs varat mācīties, kur jūs gribat, jums piešķir kredītus jebkurā pasaules valstī. Notiek pilnīgi pretējais. Mūsu jauniešus iesūc šī Rietumeiropa. Viņi saka, ka mēs jums iedodam labu izglītību, jūs varat dabūt labu darbu vai parastu darbu, jums ir lielāka alga. Viņi tur arī paliek, un viņi strādā, lai stiprinātu Vācijas ekonomiku, Anglijas ekonomiku, Īrijas ekonomiku, bet tikmēr mūsu demogrāfija iet uz leju. Pagājušo gadu bija 34 tūkstoši nomirušu cilvēku, 17 tūkstoši piedzimuši, plus tie, kas ir aizbraukuši projām no valsts, rezultāts ir katastrofāls. Jautājums ir, ko mēs varam darīt pašreiz, lai tās tendences pamainītu? Es teikšu tā, ka ir nepieciešams šo situāciju uzlabot, un to pašu, ko mēs esam darījuši ar maziem uzņēmumiem, tas pats ir šodien jādara ar valsti. Tas, kas ir no politiskās vadības jāpasaka, ir jāpasaka virzieni, kur ir perspektīvas. Tad, kad ieejat veikalā, nemēģiniet paņemt visas preces, izvēlieties to, ko jūs gribat. Ja jūs gribat mācīties, mācieties, bet ar domu, ka šīs zināšanas jūs varat konvertēt. Es teikšu tā, ka ir ļoti daudz cilvēku, kas ir aizbraukuši uz ārzemēm, bet ļoti maz no viņiem ir tik tiešām kļuvuši par veiksmīgiem uzņēmējiem. Es tagad nerunāju par tiem, kas aizbrauc vienkārši strādāt kaut kur celtniecībā vai viesnīcas, vai restorānu biznesā. Es nerunāju par šiem cilvēkiem. Es runāju par cilvēkiem, kas aizbrauc ar domu nopelnīt naudu un kļūt par uzņēmējiem. Bet viņi tādi nav kļuvuši. Kāpēc? Atbildēšu. Liela daļa vienkārši saņem labu algu, un viņi vairs nav gatavi riskēt. Viņi ir sasnieguši to minimālo līmeni, kas ir pietiekoši labs. Īrē labu dzīvoklīti vai mājiņu, viņiem ir tekošie ienākumi, bērni kaut kur mācās. Viņi nav gatavi iziet no šīs komforta zonas un visu pazaudēt. Un tā ir viena no lielākām problēmām. Un šodien jauniem cilvēkiem ir ārkārtīgi svarīgi ieraudzīt šīs perspektīvas. Es teikšu tā, ka manā laikā bija manas iespējas. Šodien ir pavisam citas iespējas. Jo tanī laikā Latvija nebija Eiropas Savienībā, nebija NATO, nebija banku, mums nebija eiro. Mums praktiski nebija nekā. Mēs bijām daļa no sabrukušās Padomju Savienības. Šodien mēs esam it kā visur, bet mēs dzīvojam uz parāda, un esam līdz ausīm parādos. Es savas parāda problēmas atrisināju vēl deviņdesmitajos. Bet valsts turpina aizņemties, nu jau astoņpadsmit miljardus eiro parādu. Un viņiem pat nav plāna, kā šo parādu atdot. Kādas investīcijas piesaistīt, kā nopelnīt, lai tā nauda atgrieztos. Es uzskatu, ka, piemēram, ja mums būtu iespēja vadīt šo valsti, mēs dinamiski pieņemtu lēmumus, ka, pirmkārt, izdarītu visu, lai jauni cilvēki nebrauc prom no Latvijas, un tie, kas ir aizbraukuši, lai viņi atgrieztos ar šīm zināšanām. Tas ir galvenais princips, jo svešā zemē nopelnīt miljonu ir daudz grūtāk, nekā savā zemē. Bet tā tas ir visās pasaules valstīs. Ja jūs aizbraucat uz citu valsti, un jums ir milzīgi liels maciņš, jeb jums ir miljoni, kurus jūs gribat investēt, tad jūs to varat darīt. Bet savā zemē ir vieglāk saskatīt šīs perspektīvas. Protams, ir sportisti, kas nopelna miljonus kaut kur strādājot. Ir Porziņģis un vēl tur daži citi, ir vēl kaut kādi sportisti, hokejisti, kas nopelna pāris simts tūkstošus, NHL spēlējot. Bet viņi ir uz rokas pirkstiem saskaitāmi, viņu nav pārāk daudz.

Mūsu uzdevums ir panākt to, lai zināšanas nepaliek Vācijā, Francijā, Anglijā, Īrijā, Norvēģijā vai citur, bet lai tās zināšanas atnāk uz šejieni. Un tāpēc es teikšu tā, ka es redzu milzīgu iespēju jaunai paaudzei. Viss, ko mēs saucam par jauno IT biznesu, mums tas ir jāveido. Un šeit, principā, parādās unikālas iespējas. Kāpēc? Piemēram, man, māsas dēls, viņam ir tagad 30 gadi. Bet tad, kad viņam bija divdesmit divi, trīs, četri gadi, es viņam palīdzēju ar darbiem. Beigās uzņēmums, kurā viņš strādāja, aizvērās ciet. Viņš paliek bez darba un saka, nu, klau, ko darīt? Viņš pie manis atnāk, un es saku, ka tev ir jāatrod darbs, tev ir jāsaprot, cik tu nopelnīsi, cik tu vari nopelnīt. Tev ir jāapzinās savas zināšanas. Cik tu gribi pelnīt? Viņš atbildēja, ka trīs tūkstošus. Es saku, ka tādu algu lai Latvijā nopelnītu, ir jābūt baigi gudram vai baigi jāstrādā. Es saku viņam, lai viņš noskaidro tirgū, par cik viņa zināšanas tiek novērtētas. Un zvani man tad, kad tu noslēgsi līgumu ar pirmo darba piedāvātāju, es gribu apskatīt, pirms tam nezvani man. Tev ir viss, lai tu dabūtu normālu līgumu, lai atrastu darbu. Bet vispirms atrodi, izvēlies, un tad tu sapratīsi, kāds ir šis cipars. Pēc diviem mēnešiem viņš zvanīja, un teica, ka grib satikties. Un beigās, kā IT inženieris viņš atrada darbu kādā Lielbritānijas kompānija, start-up, kurā bija divi piedāvājumi, bet viņš izvēlējās šo. Kurā  viņam piedāvāja līgumu par 66 tūkstošiem eiro ar nodokļiem. Bez nodokļiem, protams, tas ir mazāk. Kur ir doma? Kur tādu algu ir iespējams dabūt Latvijā? Bet doma ir vienkārša, ja šāds speciālists strādā Lielbritānijā, viņam ir citas izmaksas. Par šādu speciālistu Lielbritānijā maksās visus simts tūkstošus uzreiz, viņš maksās dārgāk. Latvijas izmaksas cilvēkam ir mazākas, līdz ar to viņš strādā par mazāku algu. Un tāpēc veidojas tie saucamie “Back Office”. Arī ārpus Lielbritānijas es redzu, un arī bez kovida visām iespējām mēs varam daudz, un mūsu jauniešiem, kas mācās, var dot iespēju, kas var kļūt par IT inženieriem, kas strādā šajā jomā. Tas, ko es zinu, ka viņš pēc gada dabūja algas palielinājumu uz 75 tūkstošiem, un tagad jau aptuveni 100 tūkstoši viņš saņem citā kompānijā. Pirmajam darbam jau ir ļoti liela nozīme. Mēs šodien kā valsts nepasakām, kurš ir tas perspektīvais virziens. Es tagad stāstu par vis kaut ko, bet jāiezīmē tās perspektīvas, bet tas izriet no talanta. Ja kāds ir labs dziedātājs, tad mēs nevaram viņu padarīt par IT speciālistu vai kādu no tranzīta biznesa piesēdināt pie kompjūtera. Tas vienkārši nedarbosies. Tāpēc rezultāts ir tāds, ka katram ir jāmeklē savas iespējas, katram ir jāmeklē savi talanti. Bet atcerieties, ka to, ko es jums esmu teicis, ka tās iespējas, ko jūs redzat, iespējams citi neredz, to, ko citi redz, iespējams jūs paši neredzat. Iespējams, jums pašiem ar savu prātu, ar savu sirdi, ir jāsaprot, kurš ir tas perspektīvais virziens.

Bet nobeigumā es vēlos nocitēt dažas lietas, ko ir teicis Vorens Bafets: “Ja es būtu piedzimis citā valstī, nevis Amerikā, piemēram, Āfrikā, un citā vēl laikā, es būtu kļuvis par vieglu laupījumu.” Īsāk sakot, būtu mežā un būtu problēmas aizbēgt no zvēriem. Viņš teica, ka skriet ātri nemāk, lekt nemāk, viņu apēstu dzīvnieki. “Ja es būtu piedzimis citā laikā. Bet te es sēžu pie kompjūtera un pelnu lielu naudu!” Viņš saka, ka cilvēks ļoti bieži ir baigi gudrais, bet viņš piedzimst nepareizā valstī, nu ir visādi, Ziemeļkoreja, kur tādas iespējas nav nekādas. Viņš saka, ka tad ir ļoti grūti sasniegt to rezultātu. “Bet es esmu piedzimis Amerikā. Man Amerika ir devusi šīs iespējas,” to saka Bafets. Šodien es vēlos pateikt katram no jauniešiem, visiem – jūs esat piedzimuši Eiropas Savienībā, NATO, kur ir daudz iespēju, arī ārpus Latvijas. Ir jāapzinās, ka tas starta kapitāls ir krietni lielāks, nekā kad mēs dzīvojām, piedzimuši Padomju Savienībā. Jums ir iespēja šīs zināšanas izmantot, un reāli ieiet dzīvē, tā teikt, izmantojot šīs zināšanas pavisam citādākā veidā. Jūs varat pieņemt lēmumus paši. Bet atcerieties to lielveikala galveno domu, ka jūs nevarat visas iespējas izmantot. Jums ir jāizvēlas tās, kuras jūs jūtat, ka tās ir jūsējās. Ja jūs atradīsiet šo īsto, tad man liekas, ka arī viss notiks.

Un nobeigumā, katrs vienreiz dzīvē var to loterijas biļeti izvilkt. Bet, cik mēs esam dzirdējuši, ka neviens, kas dabūjis šādā veidā naudu, viņš naudu nesaglabās. Agri vai vēlu viņš viņu  notrallinās, tā pazudīs. Bet biznesā ārkārtīgi svarīgi ir smags darbs, biznesā darbs ir 24/7. Principā, ja jūs esat gatavi nomainīt to dzīvi, kur jūs pulksten piecos beidzat darbu, un neiet strādāt, tad jums ir iespēja riskēt un arī miljonu nopelnīt. Bet vienlaicīgi neviens jums garantiju neiedos. Un atcerieties arī to, ka, iespējams, jums būs arī desmit un vairāk kritieni, pirms jūs nonāksit līdz šim veiksmes stāstam, jo katram dzīvē ir šie kritieni. Es teikšu tā, ka to miljonu nav tik viegli nopelnīt. Bizness ir bizness, bet dzīve ir dzīve. Visa pamatā ir ģimene. Jauni cilvēki, precieties, lai jums dzimst bērni, un tas jūs motivēs tiešām sasniegt virsotnes! Paldies par uzmanību visiem!

Aināra Šlesera runu “Kā nopelnīt miljonu?” pierakstīja un rediģēja draudzes “Kristus Pasaulei” redakcija

Comments