TEKSTA MATERIĀLI‎ > ‎Svētrunas‎ > ‎

Kāda ticība ir vajadzīga, lai saņemtu dziedināšanu?

Publicēja 2021. gada 9. febr. 09:32Līga Paņina
Ziņas datums 09.02.21.

Lai mēs saņemtu atbildi uz šo jautājumu un lai mēs saņemtu dziedināšanu, mums jāierauga, kas īpašs bija tiem cilvēkiem, kuri gāja pie Jēzus un saņēma savu brīnumu. Šajā svētrunā es nerunāšu tikai par miesas dziedināšanu. Runa būs par pārdabisku Dieva darbību tavā dzīvē – finansiāla svētība, fiziska dziedināšana, emocionāla dziedināšana, savu mērķu sasniegšana, veiksmīga kalpošana, īsāk sakot, pilnvērtīga dzīve Kristū. Mēs esam ticīgi cilvēki, un mēs ticam, ka mūs veiksmīgus un stiprus dara Dievs ar Savu Garu, kas ir mūsos un mūsu vidū. Lai Dievs darbotos mūsu dzīvē, mums ir nepieciešama ticība, un Bībele saka, ka bez ticības Dievam nevar patikt. Visi cilvēki, kas nāca pie Kristus un saņēma brīnumu, vairāk vai mazāk bija ticīgi. Svētrunā analizēsim 25 notikumus, no kuriem 24 ir paša Jēzus, Dieva Dēla, brīnumi, kurus Viņš ir darījis, un 25. brīnums būs Jēzus sekotāju, Jāņa un Pētera, brīnums. Ja mēs ietu tālāk, tad mums būtu jāiet cauri Apustuļu darbiem un jāanalizē arī tie brīnumi, kurus darīja apustuļi Jēzus Kristus Vārdā. Šodien mums pietiks ar Jēzus brīnumiem.

Visos šajos stāstos mums būs jāmeklē trīs kopsaucēji: 

1.     Saskaršanās ar Dievu caur Dieva cilvēku.

Visos šajos stāstos jūs saredzēsiet, ka visi cilvēki, kuri saņēma brīnumu, bija saskarsmē ar Dieva cilvēku. Ne vienkārši tikai ar Dievu. Jau svētrunas sākumā vēlos, lai tu saproti, ka Bībele runā par to, ka Jēzus ir vienlaicīgi Dievs un cilvēks. Un ikviens cilvēks, kurš nāca pie Dieva, nāca arī pie cilvēka. Jēzu sauca par Cilvēka Dēlu, Dāvida Dēlu, Skolotāju, Rabi, Meistaru u.c. Lai drošāk būtu apzināties, ka viss ir pareizi un bībeliski, pēdējais uzskaitītais brīnums būs nevis Jēzus, Dieva Dēla brīnums, bet apustuļu brīnums. Šis brīnums ir precīzi tāds pats, kādi bija tiem cilvēkiem, kuri nāca pie Jēzus, pie kuriem gāja Jēzus, par kuriem vienkārši lūdza ticīgi cilvēki, nākot pie Kristus un ticot par viņiem. Visos šajos 25 notikumos pirmais kopsaucējs ir tas, ka viņi visi saskārās ar Dievu caur cilvēku. Šajos gadījumos viņi saskārās konkrēti ar Jēzu un vēlāk ar apustuļiem. Šis apgalvojums jeb Bībeles patiesība ir nepopulāra daudzu cilvēku vidū, arī kristiešu vidū, kuri noniecina un mazina cilvēka lomu Dieva darbā un paceļ Dieva lomu, taču Jēzus bija gan cilvēks, gan Dievs, un ikviens, kurš nāca pie Viņa, pirmkārt, nāca kā pie cilvēka. Ko par Jēzu tolaik runāja? Cilvēki apgalvoja, ka Viņš esot Elija, Jānis Kristītājs, Jeremija utt. Šie cilvēki ticēja Dievam un nāca pie Jēzus kā pie pravieša, dažs labs, piemēram, Pēteris, atzina, ka Jēzus ir Dieva Dēls, bet tādu cilvēku, kas to teica, bija maz. Pamatu pamatos Jēzus ir Dievs un cilvēks, un, pirmkārt, Dieva cilvēks. Tu esi Dieva cilvēks!

2.     Saskaršanās veids ar Dievu caur Dieva cilvēku.

Tas ir saistīts ar mūsu ticību. Mēs varam maldīties un ticēt, ka, lai saņemtu kaut ko īpašu no Dieva, mums ir vajadzīga īpaša ticība. Šī “īpašā ticība” izpaužas apmēram tā, ka cilvēks iepleš acis, sasprindzinās un gaida brīnumu. Mūsu ticība faktiski ir ļoti vienkārša, - tu dari vienkāršas, elementāras lietas, un tieši tur Dievs darbojas. Katram cilvēkam Bībelē bija savs veids, kā viņš nāca pie Dieva.

3.     Ticības veids.

Jeb tas, kā cilvēki izpauda savu ticību. Iesim cauri visām Rakstu vietām un domāsim līdzi, kas bija kopīgs šiem cilvēkiem, kāda bija viņu ticība, kāds bija viņu saskarsmes veids ar Dievu caur cilvēkiem un kā tas attiecas uz tevi.

Un, kad Viņš no kalna nokāpa, daudz ļaužu Viņam sekoja. Un redzi, kāds spitālīgs vīrs pienāca, nometās Viņa priekšā zemē un sacīja: "Kungs, ja Tu gribi, Tu vari mani šķīstīt." Un Viņš, roku izstiepis, to aizskāra un sacīja: "Es gribu, topi šķīsts!" Un tūdaļ tas tapa šķīsts no savas spitālības. (Mateja evaņģēlijs 8:1-3)

Šeit redzam pirmo punktu – saskarsme ne tikai ar Dievu, bet arī ar Dieva cilvēku. Apustuļu darbos ir saskarsme ar Dievu tikai caur cilvēkiem, izņemot apustuli Pāvilu (Saulu), kurš bija ceļā un atradās uz Damaskas ceļa, kad viņu apspīdējas spoža gaisma. Viņš nokrita pie zemes un jautāja: “Kungs, Kungs, kas Tu esi?” Tas bija pārdabiski. Un tomēr pēc tam, kad Pāvils trīs dienas bija akls, pie viņa atnāca kāds cilvēks, kurš par viņu lūdza Dievu un par kuru Dievs Pāvilam teica: “Pie tevis atnāks cilvēks, kurš teiks – ej uz turieni! Un viņš pateiks, kas tev jādara.” Cilvēks. Lai arī Pāvilam bija tiešs, pārdabisks piedzīvojums, jebkurā gadījumā bija arī cilvēks, kas pēc tam norādīja, ko viņam tālāk darīt.

Tu lasi Bībeli. Dievs to neuzrakstīja pats ar Savu pirkstu. To uzrakstīja cilvēki. Cilvēkiem ir ļoti liela nozīme. Mūsu ticība ir ļoti saistīta ar cilvēcīgo. Tiklīdz mēs sākam nodarboties ar pārgarīgumu un visu norakstām tikai uz īpašu ticību ar īpašām izjūtām, mēs automātiski ieejam neauglības un stagnācijas zonā. Dieva darbība notiek caur mūsu pašu cilvēcīgu ticību. Jā, to piešķir Dievs, tomēr tās ir mūsu cilvēcīgās darbības. Piemēram, mācītājs, kurš sludina, - parasts cilvēks un tomēr neparasts, un mēs visi tādi esam. Ja cilvēks ir ielikts konkrētā vietā Dieva valstībā, viņš it kā ir parasts, tomēr nav parasts. Ja tu esi ticīgs cilvēks, tu it kā esi parasts, tomēr neesi parasts, jo ar tevi ir Dievs, un Dievs ir neparasts. Kādam mūsu draudzes cilvēkam pirms kāda laika bija dzīvībai bīstami augoņi, un viņa ar tiem netika galā, kamēr elementāri nepaklausīja tam, ko mācītājs māca un nepiedeva tēvam. Visvarenā zinātne un medicīna bija bezspēcīgas, tā bija cilvēka paša ticība Dievam un atrašanās starp Dieva cilvēkiem konkrētā draudzē, kur ir konkrēts mācītājs, kurš pasaka, ka jāpiedod tēvam. Kādā dievkalpojumā viņa sajuta siltumu un saprata, ka ir jāpiedod. Asaras bija pa gaisu, un slimība bija prom. Tas ir brīnumaini!

Tā ir Dieva darbība caur vienkāršām lietām, caur mums pašiem, cilvēkiem. Cilvēks atrodas konkrētā organizācijā, kurā ir slavēšana un kur katrs disciplinēti ir savā vietā. Katrs ir savā mēģinājumā, savā atskaites punktā. Katram ir sava atbildība. Piemēram, slavētāji šeit dzied, spēlē un varbūt tajā brīdī neko tādu īpašu neizjūt, jo viņiem ir kaut kāds stresiņš, kā arī tas ir darbs. Tomēr, ja tajā brīdī, kad slavētāji dievkalpojumā slavē, kādam šķiet, ka šie cilvēki vienkārši kaut ko nodzied vai nospēlē, tad tā nav patiesība. Slavētājs nevis vienkārši nodzied, bet izdara to, ko vēlas Dievs. Viņš dara to brīvprātīgi Dieva godam, un Dievs caur to darbojas. Dievs pats pieskaras caur to, ko tu vienkārši dari. Dievs darbojas caur vienkāršām lietām. Tu esi šeit, dievkalpojumā. Tā ir vienkārša lieta – atnākt arī tad, ja ārā ir -25 grādi. Uz skolu šādā temperatūrā drīkst neiet, bet uz dievkalpojumu nedrīkst neiet. Drīkst, protams, bet visos Dieva brīnumu gadījumos visiem cilvēkiem bija saskarsme ar Dieva cilvēku.

Ko draudzē nozīmē Dieva cilvēks? Tas ir mācītājs, tā ir līderības pakāpju sistēma, un tas esi tu pats – Dieva cilvēks. Tie esam mēs kopā. Tas arī nav tikai mācītājs viens pats. Esi normāli funkcionējošā draudzē. Respektē Dieva gribu! Tas ir vienkārši. “Kāpēc man vajag dievkalpojumu? Kāpēc tas viss ir svarīgi?” Tāpēc, ka tā ir elementāra ticības izpausme, un tev nav nepieciešams ieplest acis un ar visu fizisko spēku censties ticēt. Vienkārši esi šeit, un Dievs darbosies! Vai daudz starp mums ir neveselu, kā Pāvils raksta vēstulē? Es vispār reti dzirdu, ka kāds būtu noķēris kādu slimību. Pat ja kādreiz kāds kaut ko noķer, tad ne uz ilgu laiku. Nu, nav mums ne smagu slimību, ne smagu finansiālu problēmu! Mums vispār cilvēkiem draudzē nav īpaši lielu problēmu! Kāpēc tā? Tāpēc, ka mēs izdarām elementāras lietas! Pietiek tikai domās sākt apstrīdēt mācītāju, un jau sāk bloķēties Dieva svētības. Kāds jautā: “Nu, kāpēc man nekas nenotiek?” Sakārto savas attiecības ar draudzes cilvēkiem, sākot ar draudzes mācītāju, pēc tam ar līderiem, kā arī citam ar citu. Kā tu vari nākt pie Dieva cilvēka, ja neieredzi viņu un visu apstrīdi? Tu par visu domā citādāk un neko no viņa nepieņem. Kā tu vari atnākt uz draudzi un kā pie tevis var darboties ticība? Lūk, atbilde uz jautājumu, kādai jābūt ticībai, lai saņemtu dziedināšanu. Neies cauri cenšanās fiziski izspiest no sevis ticību. Tajā vietā, kur esi, pieņem savu draudzi, pieņem savas draudzes cilvēkus, un viss notiks! Tikmēr kāds cits bubinātājs centīsies ticēt ar spiešanu, un nekas nenotiks. Un nepaiet ilgs laiks, kamēr cilvēks jau sāk izdomāt pasakas par to, kas tik viņam dzīvē nenotiek. Tikmēr citam ir normāla Dieva svētība. Draugs, tu esi pareizā vietā, pareizā laikā, un tu esi svētīts! Tava ticība izpaužas jau tajā, ka tu manī ieklausies, un Dievs jau pie tevis darbojas. Tava ticība parādās arī tajā, ka tu iekļaujies mājas grupiņā un uzņemies pienākumu. Tā ir pietiekama ticība brīnumam. Tā ir ticība pilnvērtīgai dzīvei Kristū.

Un, kad Viņš no kalna nokāpa, daudz ļaužu Viņam sekoja. Un redzi, kāds spitālīgs vīrs pienāca, nometās Viņa priekšā zemē un sacīja: "Kungs, ja Tu gribi, Tu vari mani šķīstīt." Un Viņš, roku izstiepis, to aizskāra un sacīja: "Es gribu, topi šķīsts!" Un tūdaļ tas tapa šķīsts no savas spitālības. (Mateja evaņģēlijs 8:1-3)

Saskarsme ar cilvēku vai saskarsme ar Dievu caur cilvēku. Veids, kā viņš nāca pie cilvēka – viņš pats atnāca un pats nometās Dieva priekšā ceļos. Kāda bija viņa ticība? Šis vīrs teica: “Ja Tu gribi, Tu vari mani šķīstīt.” Tātad viņa ticība nebija ar spiešanu. Viņš ticēja, ka, ja tā būs Dieva griba, ja Viņš būs žēlīgs un pievērsīs Savu vaigu, tad Viņš var dziedināt. Kā mums pašiem dažkārt šķiet? Mēs salasāmies visādas pārdabiskās grāmatas, saklausāmies kaut kādu dīvainu, klaiņojošu, uz brīnumiem tendētu cilvēku liecības, un tad šķiet – ko tad es te? Kādai jābūt brīnumu ticībai? Kas man ir jāizjūt un kādam man ir jābūt? Man taču obligāti ir jātic un jāapliecina, ka tas tā būs un citādi nevar būt. Un, ja man nav tādas ticības, ka es obligāti dabūšu to, ko es lūdzu, tad es nesaņemšu. Draugi, spitālīgais vīrs nokrita ceļos Dieva priekšā un vienkārši teica: “Ja Tu gribi, Tu vari mani šķīstīt.” Un Jēzus atbildēja: “Es gribu!” Ja Jēzus būtu teicis, ka negrib, tad vīrs atbildētu: “Nu, ja negribi, tad neko.” Kāda bija viņa ticība? Nekāda īpašā. “Ja atnākšu uz dievkalpojumu, varbūt būs labāk. Nu, es pieņemšu to mācītāju.” Ar to pietiek. Spitālīgais tika šķīstīts. Tā bija neārstējama slimība, bet viņš tika dziedināts.

Bet, kad Viņš iegāja Kapernaumā, viens virsnieks nāca pie Viņa, To lūdza un sacīja: "Kungs, mans kalps guļ mājās triekas ķerts un cieš lielas mokas. Un Jēzus uz to saka: "Es iešu un to darīšu veselu." Bet virsnieks atbildēja un sacīja: "Kungs, es neesmu cienīgs, ka Tu nāc manā pajumtē; saki tik vienu vārdu, un mans kalps taps vesels.“ (Mateja evaņģēlijs 8:5-8 )

Virsnieks nāca pie Jēzus un To lūdza. Tā ir saskarsme ar Dievu caur Dieva cilvēku. Veids, kā viņš nāca – pats atnāca. Cilvēks pats atnāk uz dievkalpojumu, pats atnāk pie mācītāja, pats atnāk pie tevis, pats atnāk caur reklāmu vai citādāk. Virsnieka ticības veids bija citādāks nekā spitālīgajam. Spitālīgais teica: “Ja Tu gribi.” Virsnieks teica: “Saki tikai vienu vārdu, un mans kalps būs vesels.” Virsnieks lūdza nevis par sevi, bet par kalpu, kurš gulēja uz miršanu. Virsniekam bija ticība. Viņš pie sevis domāja: “Dievs grib un var manu kalpu dziedināt. Šis Dieva cilvēks var man palīdzēt, ja Viņš teiks vārdu.” 

Kad Jēzus to dzirdēja, Viņš brīnījās un sacīja tiem, kas Viņam sekoja: "Patiesi Es jums saku: ne pie viena Israēlā Es tādu ticību neesmu atradis. Un Jēzus sacīja virsniekam: "Ej, lai tev notiek, kā tu esi ticējis." Un viņa kalps tapa vesels tanī pašā stundā. (Mateja evaņģēlijs 8:10,13)

Vēlos šeit pieminēt vēl kādu punktu. Pats kalps neieradās pie Jēzus. Iespējams, viņš nemaz neticēja. Viņš bija dārgs cilvēkam, kurš ticēja par viņa dziedināšanu. Kāda ticība ir vajadzīga, lai saņemtu dziedināšanu? Reizēm absolūti nekāda. No manis uzskaitītajiem 24 Jēzus brīnumiem būs vairāki notikumi, kuros ticība ir absolūti nekāda, bet ir vajadzīgs kāds, kurš tic tavā vietā, un šajā gadījumā tas bija virsnieks. Mana mamma par mani lūdza Dievu desmit gadus. Interesanti, kādas bija viņas lūgšanas? Kādas bija lūgšanas virsniekam par savu kalpu? “Saki tik vienu vārdu.” Ko kalps tādu izdarīja, lai viņš tiktu dziedināts? Ko es tādu izdarīju, lai tiktu atbrīvots? Mana mamma lūdza Dievu. Kādu dienu es mammai pajautāju: “Kā tu par mani lūdzi?” Mums jau gribētos, lai par mums lūdz līdz nemaņai. Varētu padomāt, ka mamma lūdza līdz nemaņai ne ēdusi, ne dzērusi, kamēr dēls nav pārnācis mājās vesels un brīvs no atkarībām. Kad mamma man atbildēja, es sapratu, ka tās nebija lūgšanas līdz nemaņai. Pēc viņas reakcijas uz manu jautājumu es sapratu, ka viņa šad tad palūdza, un tā desmit gadu garumā. Un tu domā, kā tev ir jālūdz, lai kaut kas notiktu pie kaut kā? Kādai jābūt tavai lūgšanai? Tu neesi nekāds pārcilvēks. Kāds varbūt tev sastāstīja, ka jālūdz līdz asarām, un, ja neesi paraudājis, tad lūgšana nav bijusi normāla, vai, ja tu neesi neko pārdzīvojis, tad lūgšana nav bijusi normāla. Draugs, pietiek šad un tad vienkārši normāli palūgt Dievu, un tas, ko tu lūgsi, notiks. Āmen. Un nav vajadzīga nekāda otra ticība, pietiks, ja par viņu lūgs Dievu. Tomēr ir viens ‘bet’. Ja kāds tic un lūdz par otru, viņš tiek glābts un dziedināts, bet pēc tam neslavē Dievu, netic šiem principiem un nepielieto saskarsmi ar Dieva cilvēkiem, nepievienojos draudzei un nesāk lasīt Bībeli, tad ko tas līdz? Tas ir vienreizējs brīnums, kas tikpat ātri izbeigsies. Tāpēc mums visiem ir regulāri vajadzīga saskarsme, lai Dievs varētu darboties.

Jēzus ienāca Pētera namā un redzēja viņa sievasmāti drudzī guļam. Un Viņš satvēra tās roku, tad drudzis viņu atstāja, un viņa uzcēlās un Tam kalpoja. (Mateja evaņģēlijs 8:14-15)

Jēzus atnāca pie Pētera. Pēteris bija Jēzus komandā. Jēzus bija Dieva cilvēks, Rabi, Mācītājs, vienlaicīgi arī Dieva Dēls. Pēteris, sievasmātes znots, bija Dieva Vīra komandā, un Mācītājs bija atnācis pie Pētera ciemos. Sievasmāte gulēja drudzī, Jēzus piegāja pie viņas, paņēma tās roku un dziedināja. Drudzis viņu atstāja, un sievasmāte Jēzum kalpoja. Kāda ticība bija sievasmātei? Nekāda. Viņas znots bija Mācītāja komandā. Viss. Lūk, visa saskare. Un tikai tāpēc, ka Pēteris bija Mācītāja, Dieva cilvēku komandā, Dieva Cilvēks ienāca viņa mājā. Un tikai tāpēc, ka ienāca, Viņš iežēlojās un dziedināja. Tikai tāpēc, ka tā bija Pētera sievasmāte. Varbūt viņa bija slikta, tomēr tā bija viņa sievasmāte. Daudz nepateicīgu radinieku nemaz neapjēdz to svētību, kas caur tevi nāk pie viņiem. Viņi neapjēdz arī to lāstu, kas nāk pie viņiem caur to, ja viņi tev dara ļaunu. Bet Jēzus arī par tādiem var iežēloties. Šādu piemēru arī minēšu svētrunas beigās. Tas ir apbrīnojams piemērs.

Un gadījās kādā dienā, ka Viņš ar Saviem mācekļiem kāpa laivā un tiem sacīja: "Dosimies pāri uz otru ezera malu." Un tie nocēlās no malas. Bet, tiem braucot, Viņš aizmiga; un viesulis cēlās ezerā, un tie tapa apklāti viļņiem un bija lielās briesmās. Un, pie Viņa piegājuši, tie Viņu modināja, sacīdami: "Kungs, Kungs, mēs grimstam!" Bet Viņš pacēlās un apsauca vēju un ūdens viļņus. Un tie nostājās un palika rāmi. Bet Viņš tiem sacīja: "Kur ir jūsu ticība?" Bet tie bīdamies brīnījās, savā starpā sacīdami: "Kas Tas tāds, ka Viņš arī vējiem un ūdeņiem pavēl un tie Viņam paklausa?" (Lūkas evaņģēlijs 8:22-25)

Jēzus gulēja laivā uz spilvena, un izcēlās vētra. Izcēlās vētra un mācekļi modināja Jēzu: “Tu nebēdā, Mācītāj, ka mēs ejam bojā?” Draugi, kāda bija mācekļu ticība? “Mācītāj, Tu nebēdā, ka mēs ejam bojā?!” Viņiem ticība bija tāda, ka viņi ies bojā. Nu, re, kur Jēzus ir, varbūt vēl kāda cerība ir? Varbūt Viņš kaut ko var darīt? Viņi modināja Jēzu, Jēzus piecēlās un apsauca vētru. Mācekļi brīnījās: “Kas Tas tāds, ka pat vētra paklausa Viņam!” Kāda bija viņu ticība? Viņu ticība bija tāda: “Varbūt Jēzus var palīdzēt.” Kāds bija viņu saskarsmes punkts ar Dieva cilvēku? Viņi bija vienā komandā. Piemēram, tu esi savā mājas grupiņā, tu esi mācītāja komandā, tu esi draudzē. Lūk, šī ir saskarsme, kas tev ir. Un es atgādinu, ka visos šajos gadījumos ir saskarsme ar Dievu un Dieva cilvēku. Visos gadījumos. Un Jēzus jautāja: “Kur ir jūsu ticība?” Viņš sagaidīja no mācekļiem, ka viņi paši iemācīsies lietot tās pilnvaras, ko Viņš ir devis. Tāpēc, mums nav jādomā: “O, te ir Dieva cilvēks, te ir draudze, un no manis neko neprasa.” Nē, vajadzīga arī tava ticība, kā minimums cerība, kā minimums lūgšana. Nu, kaut nedaudz var taču arī iespringt – pavēlēt, darīt, iet, cīnīties. Kur ir tava ticība?

Nākamais stāsts ir par gerazieša atbrīvošanu no ļauno garu leģiona. Tur bija cilvēks, kas skraidīja pliks pa kapenēm, un viņu neviens nevarēja savaldīt. Viņš saskārās ar Kristu un tika atbrīvots.

Tad Jēzus viņam jautāja: "Kā tevi sauc?" Viņš sacīja: "Leģions." Jo daudz ļaunu garu bija viņā iegājuši. (Lūkas evaņģēlijs 8:30)

Leģionā ir apmēram 5000 kareivju. Iedomājies, vismaz 5000 ļaunie gari bija vienā cilvēkā. Kā viņš saskārās ar Kristu? Viņam nebija atlicis daudz prāta. Viņš satika Kristu, nokrita Viņa priekšā zemē un teica: “Jēzu, ko Tu gribi no manis?”

Viņš, ieraudzījis Jēzu, iebrēcās un nometās Viņa priekšā ceļos un sacīja skaļā balsī: "Ko Tu gribi no manis, Jēzu, Tu visuaugstākā Dieva Dēls? Es Tevi lūdzu, nemoki mani." (Lūkas evaņģēlijs 8:28 )

Iedomājies, tu nāc pie manis uz lūgšanu un saki: “Ko tu gribi no manis, mācītāj?” Tu neesi vesels. Tas nozīmē, ka tādam cilvēkam ļoti maz prāta atlicis. Viņš ļoti maz sevi kontrolē, viņš nezina, ko runā. Gerazietis jautāja Jēzum: “Ko Tu gribi, Jēzu, Tu atnāci mani priekšlaicīgi mocīt?” Tur ir kukū. Kā viņš saskārās ar Dieva cilvēku? Viņš lietoja pēdējo procentu saprāta, kas bija vēl palicis, un atnāca pie Jēzus un pateica: “Ko Tu no manis gribi?” Un Jēzus izdzina ļaunos garus, un pēc kāda mirkļa cilvēks pie pilna prāta sēdēja pie Jēzus kājām un vēlējās kalpot Dievam. Varbūt ar pēdējām saprāta paliekām, ar pēdējiem spēkiem tu esi atnācis uz draudzi, un ar to pietiek, lai pie tevis notiktu izmaiņas. Arī tad, ja tu esi jucis, arī tad, ja tu esi tērēts. Kāda bija gerazieša ticība? Ārkārtīgi maza, tomēr viņš atnāca pie Jēzus un tika dziedināts.

Kāda bija mana ticība, kad es ķēros pie Jēzus kā slīcējs pie salmiņa? Tāda, ka vairs nav pie kā tverties. “Nu, labi, jāmēģina tas mammas Dievs, tas Dievs, kas radījis debesis un zemi. Ja Tu, Jēzu, esi Tas, kas radījis debesis un zemi, tad izmaini manu dzīvi.” Draugs, un tas izmainīja manu dzīvi. Es biju tērēts. Tu domā: “Kā tu tā vari par cilvēkiem teikt, ka viņi ir tērēti?” Draugi, es arī par sevi varu iesmiet, un arī par tevi, un arī par citiem, mierīgi. Man tas šķiet pamācoši un trāpīgi, ar nelielu humora devu atklāt patiesību un pasmieties. Es nesākšu stāstīt atkal visu no jauna, kā es uzvedos, pirms es nācu pie Dieva, bet tās nebija vesela cilvēka pazīmes. Es ķēros kā slīcējs pie pēdējā salmiņa. Un manā ceļā bija ļoti daudz Dieva cilvēku. Bez šiem Dieva cilvēkiem man nebūtu ne doma, ne saprašana, kā tverties pie Dieva, kurš radījis debesis un zemi, kura Vārds ir Jēzus Kristus. Arī visā manā tālākajā ceļā, ja nebūtu skolotāji un mācītāji, es nespētu augt un pilnveidoties. Tikpat ātri, cik es piedzīvoju Dievu, tikpat ātri es būtu atdzisis un atkritis.

Triekas ķertā dziedināšana. Lūkas evaņģēlija 5. nodaļā draugi atnesa triekas ķerto un nolaida caur jumtu Jēzus priekšā, un Jēzus, redzēdams viņu ticību, teica uz triekas ķerto: “Tev grēki piedoti.”

Un redzi, kādi vīri nesa uz gultas cilvēku, kas bija triekas ķerts; un tie lūkoja to ienest un nolikt Viņa priekšā. Un, neatrazdami iespēju to ienest ļaužu dēļ, tie uzkāpa jumtā un to nolaida caur griestiem ar gultu pašā vidū Jēzum priekšā. Un, redzēdams viņu ticību, Viņš uz to sacīja: "Cilvēks, tavi grēki tev piedoti." (Lūkas evaņģēlijs 5:18-20)

Un kad visi pārējie farizeji kurnēja, kas Tas tāds, kas grēkus var piedot, ar kādām pilnvarām, tad Jēzus, lai tie redzētu un zinātu, ka Cilvēka Dēlam ir vara grēkus piedot, teica triekas ķertajam: “Celies, ņem savu gultu un ej uz mājām.”

“Bet lai jūs zinātu, ka Cilvēka Dēlam ir vara virs zemes grēkus piedot." Tad Viņš sacīja uz triekas ķerto: "Es tev saku: celies, ņem savu gultu un ej uz mājām!" (Lūkas evaņģēlijs 5:24)

Viņš piecēlās, paņēma savu gultu un slavēdams Dievu gāja uz mājām. Kāds šajā gadījumā bija saskarsmes punkts ar Dieva cilvēku? Citi atnesa viņu pie Dieva. Jēzus, redzēdams viņu ticību, dziedināja triekas ķerto. Draugs, šeit, esot draudzes vidū, pie tevis darbojas citu ticība. Esot grupiņā, pie tevis darbojas ne tikai tava, bet citu ticība. Šie citi draugi atnesa slimo pie Kristus, un, kad viņi nevarēja tikt klāt pie Kristus ļaužu pieplūduma dēļ, viņi atplēsa mājas jumtu un nolaida triekas ķerto pie Jēzus kājām. Un Jēzus viņiem neko nepārmeta, jo Viņš tajā redzēja viņu ticību. Tev ir jābūt saskarsmē ar normāliem cilvēkiem, normālā draudzē, mājas grupā, kur tu vari pateikt savu vajadzību, kur par to lūdz un visi to zina. Tā ir ticība. Es taču arī jums saku: “Lūdziet par mani Dievu.” Man tas ir svarīgi, tā ir jūsu ticība. Es neesmu svētīts tikai tāpēc, ka Dievs mani pats ir svētījis. Nē, draugs, tā ir mūsu ticība. Triekas ķerto nesa un nolaida pie Jēzus kājām, un pēc tam Jēzus teica: “Celies, ņem savu gultu un ej mājās,” un viņš tika dziedināts. Elementāra paklausība Dieva cilvēkam. Šis cilvēks elementāri paklausīja. Grēkus viņam piedeva uz viņa draugu ticības rēķina. Un Jēzus teica: “Celies un ej mājās.” Viņš cēlās un gāja mājās, un tajā brīdī, kad viņš cēlās, notika dziedināšana. Ticības izpausme ir paklausība Dieva cilvēkam.

Jaira meitiņas dziedināšana. Sinagogas priekšniekam Jairam bija divpadsmitgadīga meitiņa, kura mira nost. Viņš pats atnāca pie Kristus lūgt dziedināšanu.

Un redzi, tur nāca vīrs, vārdā Jairs; tas bija sinagogas priekšnieks. Un, nokritis Jēzum pie kājām, viņš To lūdza nākt viņa namā, jo viņam bija viena vienīga meitiņa ap divpadsmit gadu veca, un tā gulēja uz miršanu. (Lūkas evaņģēlijs 8:41-42)

Tātad, viņa saskarsmes punkts – viņš pats nāca pie mācītāja. Esot ceļā, no mājām atnāca ziņa, ka meitiņa ir mirusi un nevajag vairs apgrūtināt mācītāju, nav jēgas. Bet Jēzus, to dzirdēdams, teica: “Nebīsties, tikai tici, un viņa taps izglābta.” Kāda bija viņa ticība? Pēc vārdiem, kad mācītājs pateica: “Neuztraucies, viss būs labi, ejam tālāk, paliec šeit, ejam kopā,” viņš vienkārši turpināja iet kopā ar savu mācītāju. Nonākot mājās, meitene tika augšāmcelta. Saskarsme ar Dieva cilvēku – uzticēšanās, iešana kopā un tam sekojošs brīnums. Tā bija visa viņa ticība.

Sieva ar asiņošanu. Kāda sieva 12 gadus sirga ar asiņošanu. Viņa piegāja Jēzum no mugurpuses un aizskāra Viņa drēbju vīli, jo viņa pati pie sevis teica: “Ja vien es aizskaršu Viņa drēbju vīli, es tapšu dziedināta.” Kāda bija sievas ticība? “Ja es pieskaršos, būšu vesela.” Līdzīgi kā virsniekam: “Ja Viņš teiks, mans kalps būs vesels.” “Ja vien es aizskaršu Viņu, es būšu dziedināta,” un viņa aizskāra Jēzu un tapa dziedināta. Un Jēzus teica viņai: “Tava ticība tev ir palīdzējusi.”

Un kāda sieva, kas divpadsmit gadus sirga ar asiņošanu un kuru neviens nebija varējis dziedināt, piegājusi no mugurpuses, aizskāra Viņa drēbju vīli, un tūdaļ asins tecēšana nostājās. Bet Jēzus jautāja: "Kas Mani ir aizskāris?" Un, kad visi liedzās, tad Pēteris un viņa biedri sacīja: "Meistar, ļaudis Tev laužas virsū un Tevi spiež." Bet Jēzus sacīja: "Mani kāds ir aizskāris, jo Es jūtu, ka spēks no Manis ir izgājis." Bet sieva, redzēdama, ka viņa nav palikusi apslēpta, trīcēdama nāca un nometās Viņa priekšā ceļos un izstāstīja visu ļaužu priekšā, kādas vainas dēļ tā bija Viņu aizskārusi un ka viņa tūdaļ bija kļuvusi vesela. Bet Viņš tai sacīja: "Mana meita, tava ticība tev ir palīdzējusi, ej ar mieru!" (Lūkas evaņģēlijs 8:43-48 )

Šeit ir visi trīs punkti – saskarsme ar Dievu caur Dieva cilvēku, saskarsmes veids un arī ticības veids. Kāds tas ir? Viņa izlauzās pie Kristus, nebaidoties no sodiem, jo viņa par to varēja saņemt smagu sodu. Varbūt viņa varēja pat nomirt par to, ka viņa ar asins kaiti, nešķīsta būdama, uzturējās sabiedrībā un aizskāra cilvēkus. Viņa izlauzās pie Jēzus un aizskāra Viņu, un tika dziedināta.

Draugi, spēks ir draudzē. “Kur divi vai trīs ir vienā prātā, tur Es esmu viņu vidū.” Spēks ir Dieva cilvēkos. Divi baušļi: mīli Dievu un savu tuvāko kā sevi pašu. Ļoti svarīgs ir gan dievišķais, gan arī cilvēcīgais faktors. Tāpēc bieži nav progresa, jo kristieši domā, ka mūsu līdzdalība nav nepieciešama tik lielam, varenam Dievam, kurš visu spēj, visu var. Bet mūsu līdzdalība ir nepieciešama, un lielā mērā nepieciešama. Visi šie 25 brīnumi ir saskarsme ar Dieva cilvēku. Mēs varam paskatīties arī vienkāršāk. No kurienes ir izmaiņas tavā dzīvē? Vai tu esi saņēmis miesas dziedināšanu šajā draudzē? Izmainītu dzīvi? Faktiski visi. Ar ko tu saskāries? Ar šīs draudzes mācītāju. Nevar tā teikt, jo visa slava taču pieder Dievam? Tu, draugs, saskāries ar šīs draudzes mācītāju, un ar to kārtību un mācību, kas ir šajā draudzē. “Nē, es saskāros ar savas mājas grupas vadītāju,” bet tavs mājas grupas vadītājs saskārās ar mani, un tu klausies manus sprediķus, tu esi manā draudzē. Tā nav mana personīgā, tā ir Dieva draudze, tomēr tā ir mana draudze. Šeit viss ir pēc Dieva principiem, un Dievs ieliek konkrētus cilvēkus un konkrētu kārtību katrā vietā. Katrā draudzē tā nedaudz atšķiras, varbūt mūzikas stils atšķiras vai visu dara Svētais Gars, vai arī cilvēki kaut ko dara, vai kas cīnās pret abortiem, vai kas cīnās tikai par cilvēku dvēselēm, vai kas cīnās pret homoseksuālismu, kas iet politikā, kas tomēr glābj arī cilvēku dvēseles. Ir dažādas atšķirības. Metodisti, adventisti, baptisti, evaņģēlisti, katoļi un luterāņi, ir dažādas izpratnes, kas atainojas arī uz konkrētās draudzes izaugsmi, bet ir viens Kungs.

Var jau teikt, ka tev nav vajadzīgs mācītājs, tev pašam Dievs visu māca, tu pats lasi Bībeli. Bet visi šie 25 gadījumi ir caur saskarsmi ar Dieva cilvēku. Kas notiek tagad? Ar ko tev ir saskarsme? Ar mācītāju. Nu, diemžēl, tā ir, ko lai es daru? Ja nebūtu šīs saskarsmes, nebūtu draudzes un nebūtu tavu izmaiņu. Dievs ir tas, kas darbojas caur mani ar tiem vārdiem un caur mācību, ko mācu. Dievs darbojas caur tavu paklausību, caur tavu respektēšanu, caur tavu būšanu starp Dieva cilvēkiem. Un visa slava Viņam, nevis mācītājam, bet arī kaut kāds zināms gods, pateicība vai kaut kāda minimāla atzinība pienākas arī cilvēkiem. Tas nav tas, pēc kā mums būtu jādzenas, tomēr Bībele saka: godājiet tos, kas jums ir mācījuši mācību. Presbiteri ir divkārša goda cienīgi un tā tālāk, tas viss tur ir rakstīts. Tas nav pašmērķis, tomēr tā ir sava zināma kārtība. Kāpēc? Lai mēs saprastu, kā atnāk Dieva svētība.

Man pašam šobrīd rodas liela ticība. Kad es mācu šādas ticības lietas, manī pašā aug ticība. Es jau otro reizi šodien to mācu. Es to visu ļoti rūpīgi gatavoju. Kā es to gatavoju? Es izprintēju visas 25 Rakstu vietas pilnā garumā, lasīju cauri un pārdomāju. Tās visas ir manī iekšā un ceļ manu ticību. Un es saprotu, ka man un tev nekas ekstra nav vajadzīgs, visas svētības man un tev ir garantētas. Tu esi drošībā, tu esi dziedināts, tu esi bagāts, tu esi auglīgs kalpošanā un it visā, un tev viss visur izdosies. Tu pat, ja godīgi, šajā draudzē esot, vari izdarīt stulbības, bet, ja tu paliec draudzē, Dievs tevi var svētīt. Pēteris izdarīja lielu muļķību. Viņš teica Jēzum: “Es iešu ar Tevi kopā cietumā un nāvē.” Nekur viņš nevarēja aiziet, ne izdarīt. Jēzus mierīgi iecēla viņu par vecāko grupā, jo viņam bija svētība. Viņš bija tas, kas turējās Jēzus komandā. Tev ir svētība, tev ir Dieva cilvēki. Citādi mēs visu sākam pieņemt kā pašu par sevi saprotamu, bet tas nav tā vienkārši pats par sevi saprotams.

Aklo dziedināšana. Mateja evaņģēlija 9. nodaļā divi aklie sekoja Jēzum brēkdami: “Dāvida dēls, apžēlojies par mums!”

Un, kad Jēzus no turienes aizgāja, divi akli sekoja Viņam, brēkdami un sacīdami: "Tu, Dāvida dēls, apžēlojies par mums!" (Mateja evaņģēlijs 9:27)

Jēzus jautāja: “Vai jūs ticat, ka Es to spēju darīt?” Viņi atbildēja: “Mēs ticam.” Jēzus teica: “Lai jums notiek pēc jūsu ticības.” Un šiem cilvēkiem tika atvērtas acis. Kāda bija viņu saskarsme ar Dieva cilvēku? Viņi sekoja Jēzum un sauca: “Jēzu, apžēlojies par mums.” Tāds bija viņu ticības veids saskarsmē ar Dieva Dēlu. Kāda bija viņu ticība? “Ja Tu par mums aizlūgsi, tad mēs būsim veseli.” Tāda vienkārša ticība.

Mēmais apsēstais. Mateja evaņģēlija 9. nodaļā rakstīts, ka pie Jēzus atnesa mēmu, ļaunā gara apsēstu cilvēku. Kad ļaunais gars bija izdzīts, mēmais sāka runāt.

Kad tie bija aizgājuši, redzi, pie Viņa atnesa mēmu, ļauna gara apsēstu cilvēku. Un, kad ļaunais gars bija izdzīts, mēmais sāka runāt. (Mateja evaņģēlijs 9:32-33)

Pie Jēzus atnesa mēmo, ļaunā gara apsēsto, un pēc tam ļaunais gars bija izdzīts. Vai mēmais, ļaunā gara apsēstais ticēja Dievam? Tur ir rakstīts: “Pie Viņa atnesa mēmo, apsēsto.” Izskatās, ka cilvēks neko daudz nesaprata, kur viņu nes. Kāda bija mēmā ticība? Nekāda nebija viņa ticība. Katrā ziņā mums nav zināms. Un šeit atkal parādās citu cilvēku ticība.

Cilvēka nokaltušās rokas dziedināšana. Mateja evaņģēlija 12. nodaļā rakstīts, ka Jēzus iegāja sinagogā, un tur bija cilvēks ar sakaltušu roku. Viņš izsauca viņu priekšā un teica: “Izstiep savu roku.”

Tad Viņš uz to cilvēku sacīja: "Izstiep savu roku!" Un viņš to izstiepa. Tad tā kļuva vesela kā otra. (Mateja evaņģēlijs 12:13)

Viņš izstiepa roku, un roka tapa vesela. Kur Jēzus iegāja? Sinagogā. Kas šodienas izpratnē ir sinagoga? Dievkalpojums. Kādai jābūt ticībai, lai būtu pārdabiskas izmaiņas, lai būtu svētība, lai būtu dziedināšana? Tev ir vienkārši jāatvelkās uz sinagogu jeb draudzi. Tātad, ja ir neregulāra dievkalpojumu apmeklēšana, neregulāra grupas apmeklēšana, tā ir nestabila ticība, draugi. Cik elementāri vienkāršas lietas. Esi Dieva cilvēku vidū! Šis cilvēks ar nokaltušo roku bija sinagogā, un tur viņš saskārās ar Kristu. Kad Kristus teica: “Izstiep savu roku,” viņš paklausīja un izstiepa. Elementāra paklausība Dieva cilvēkam, esot dievkalpojumā. Es ļoti bieži kaut ko pasaku, un tev varbūt tā liekas dumība, bet pamēģini paklausīt un izdarīt to, ko es sludinu. Mājas grupu vadītāji, pamēģiniet paklausīt tam, ko es saku, nevis teikt: “Nu, kad man gribēsies, tad es darīšu. Nu, es jau nevaru, man nav tādu zināšanu, man nav tāda svaidījuma.”

Ja tev mēneša laikā nav bijis neviens jauns cilvēks interneta grupā, tu mēneša laikā nevienu minūti neesi pavadījis evaņģelizācijā. Tu vispār neesi pamēģinājis uzrakstīt kādam cilvēkam un uzaicināt uz interneta grupu. Vai arī vienu uzaicināji, tas neatsaucās, un tagad tu domā, ka tas nestrādā un mācītājs fleitē. Mana grupa klausa tam, ko es pateicu. No Dieva saņēmām, ka tagad ir īstais laiks, ka cilvēki nekur citur nav, tikai internetā. Viņi sēž mājās un darbā. 25 grādu salā tagad vispār tikai mājās sēž. Piecu līdz sešu stundu laikā tev var būt četri jauni cilvēki. Cilvēki paklausīja, ko teica mācītājs: “Izstiep savu roku,” un viņi izstiepa savu roku un tika dziedināti. Ja tu negribi taisīt grupiņu un cilvēkus aicināt, tad tā arī to vajag formulēt: “Es negribu.” Bet nevajag teikt, ka nesanāk. Tur nekas nevar nesanākt, absolūti simtprocentīgi nekas nevar nesanākt, jo absolūti simtprocentīgi viss sanāks, ja paklausīsi un izdarīsi to pašu, ko dara tavs līderis. Piecas, sešas stundas – četri jauni cilvēki, viena stunda – viens cilvēks. Nosēdies un raksti saviem cilvēkiem, un, iespējams, kāds tiks izglābts no pašnāvības. Mūžīgā dzīvībā ievedīsi, izvilksi no depresijas. Vai nav vērts?

Piecu tūkstošu cilvēku paēdināšana. Kur atradās cilvēki, kas tika paēdināti? Viņi trīs dienas bija bijuši kopā ar Jēzu. Tur bija milzīgs pūlis, tur bija semināri, tur bija konference, tur bija dievkalpojumi. Kāda bija šo cilvēku ticība, kuri baudīja finansiālu brīnumu? Finansiāls brīnums šodien ir vajadzīgs. Piemēram, skaistumkopšanas jomā strādājošiem šodien ir vajadzīgs brīnums. Debesu Tēvs, Jēzus Vārdā, mēs apliecinām, ka brīnums notiks! Šie pieci tūkstoši bija dievkalpojumā, tā bija visa viņu ticība. Un vēl šis brīnums bija iespējams, jo mācekļi iedeva savas piecas maizes un divas zivis.

Un ļaudīm Viņš pavēlēja nosēsties zālē, ņēma tās piecas maizes un divi zivis, pacēla Savas acis uz debesīm, pateicās, pārlauza un deva tās maizes mācekļiem un mācekļi ļaudīm. (Mateja evaņģēlijs 14:19)

Viņi kalpoja ar to, kas viņiem bija. Kalpošana – tu kaut ko dod no sava. Kāpēc tev jākalpo? Kāpēc tev ir kāds pienākums draudzē? Dieva vārds saka: “Ja tu savas piecas maizes un divas zivis dosi, Dievs to pavairos un svētīs.” Svētī citus, un Dievs svētīs tevi.

Staigāšana par ūdens virsmu.

Un Viņš sacīja: "Nāc!" Un Pēteris izkāpa no laivas, gāja pa ūdens virsu un nāca pie Jēzus. (Mateja evaņģēlijs 14:29)

Kad Jēzus Pēterim teica: “Nāc,” Pēteris gāja pa ūdens virsmu. Elementāra paklausība. Visa Pētera ticība bija elementāra paklausība. Kas vēl? Pēteris bija komandā.

“Ja Tu tas esi, tad liec man nākt pie Tevis pa ūdens virsu." Un Viņš sacīja: "Nāc!" Un Pēteris izkāpa no laivas, gāja pa ūdens virsu un nāca pie Jēzus. (Mateja evaņģēlijs 14:28-29)

Kānaāniešu sievas meitas atbrīvošana. Viņa staigāja pakaļ mācekļiem, viņa staigāja pakaļ Jēzum. Jēzus viņu noraidīja, jo viņa bija pagānu sieviete. Viņa staigāja pakaļ un brēca, mācekļi jau plēsa matus un teica: “Jēzu, atlaid viņu, jo viņa staigā un brēc pakaļ mums!” Tad Jēzus galu galā piekrita viņu dziedināt.

"Ak, sieva, tava ticība ir liela, lai tev notiek, kā tu gribi." Un viņas meita kļuva vesela tai pašā stundā. (Mateja evaņģēlijs 15:28 )

Meita, kura bija apsēsta, ļaunie gari viņu mocīja, visticamāk, neko par Jēzu nezināja. Tā bija viņas māte, kas par viņu ticēja, un viņa tika dziedināta. Bet viņas māte dabūja to, ko viņa vēlējās, ar tādu izmisīgu staigāšanu pakaļ mācītājam. Ar lūgšanu Dievam. Viņas saskarsme ar Dieva cilvēku bija neatlaidīga uzbāšanās, viņa neatlaidīgi uzbāzās.

Epileptiķa dziedināšana. Kāds cilvēks atnāca, kura dēlam bija epilepsija. Mācekļi nespēja viņu dziedināt.

Bet Viņš tiem atbildēja un sacīja: "Ak, tu neticīgā cilts! Cik ilgi Es pie jums būšu? Cik ilgi Es jūs panesīšu? Vediet to pie Manis." Un tie to atveda pie Viņa. Un, kad Tas viņu redzēja, tad tas gars tūdaļ to raustīja, un tas, pie zemes krizdams, putodams vārtījās. Un Viņš jautāja tā tēvam: "Cik ilgi viņam tas tā jau ir?" Bet tas Viņam sacīja: "No bērnības. Un daudzkārt viņš to ir iemetis gan ugunī, gan ūdenī, lai to nogalinātu; bet, ja Tu ko spēj, tad palīdzi mums, apžēlojies par mums." Bet Jēzus uz to sacīja: "Tu saki: ja tu spēj! Kaut tu varētu ticēt! Tas visu spēj, kas tic." Un tūdaļ tā bērna tēvs brēca un sacīja: "Es ticu, palīdzi manai neticībai! Bet Jēzus, redzēdams, ka ļaudis satecēja, apdraudēja nešķīsto garu, uz to sacīdams: "Tu mēmais un kurlais gars, Es tev pavēlu: izej ārā no tā un neieej vairs viņā." Un tas izgāja, brēkdams un to stipri raustīdams, un viņš kļuva līdzīgs mironim, tā ka daudzi sacīja: "Tas ir nomiris." Bet Jēzus to ņēma pie rokas un piecēla, un tas uzcēlās. (Marka evaņģēlijs 9:19-27)

Te mēs vēlreiz atgriežamies – tev ir Dieva cilvēks, tev ir draudze, bet Jēzus sagaida arī tavu ticību. Tas ir komplekts – tava ticība un citu ticība, elementāras darbības, kalpošana. Nekas īpašs, vienkārši kristīgs dzīvesveids, caur ko darbojas Svētais Gars. Kāda bija šī tēva ticība? “Ja Tu vari, tad palīdzi,” – un dēls saņēma dziedināšanu. Ar visu šādu nekādu ticību.

Bartimeja dziedināšana. Bartimejs bija uzbāzīgs. Kā viņš satikās ar mācītāju? Viņš bija akls, bet dzirdēja, ka Jēzus iet garām. Bartimejam Viņš vienkārši gāja garām. Un tagad būs atjautības jautājums. Cik daudziem no jums kāds gāja garām, un tagad tu esi draudzē? Uz ielas satika tevi, uz ielas pienāca klāt, internetā ieteica, kāds paziņa uzaicināja. Praktiski visus kāds ir uzaicinājis. Kāds gāja garām. Dieva cilvēks gāja garām, un viņš sāka brēkt.

Un daudzi to apsauca, lai paliek klusu. Bet tas jo vairāk brēca: "Dāvida dēls, apžēlojies par mani!" (Marka evaņģēlijs 10:48 )

Viņš arī bija šizofrēniķis. Ir dažāda veida ticības, bet viens rezultāts. Un tev nav jāuztraucas, ka tu nespēj raudāt un kliegt un būt uzbāzīgs. Tu ar savu lēnumu vai savu melanholisko, holērisko vai sangvīnisko temperamentu ticībā vari saņemt identiskus Dieva brīnumus.

Ļaunā gara izdzīšana sinagogā.

Un viņu sinagogā bija cilvēks ar nešķīstu garu, un tas brēca, sacīdams: "Kas mums ar Tevi, Jēzu no Nacaretes? Vai Tu esi nācis mūs nomaitāt? Es Tevi pazīstu, kas Tu esi, Dieva Svētais.” (Marka evaņģēlijs 1:23-24)

Jēzus atbrīvoja šo cilvēku. Kāda bija viņa ticība un sakarsme ar Dieva cilvēku? Viņš bija dievkalpojumā.

Atbrīvošana no naidīga pūļa. Jēzus bija Nācaretē, kad naidīgs pūlis Viņu ielenca.

Un, to dzirdēdami, visi sinagogā tapa dusmu pilni un cēlās un izdzina Viņu no pilsētas ārā līdz kalna malai, uz kura pilsēta bija celta, lai nogāztu To zemē. Bet Viņš, caur viņu vidu iedams, aizgāja. (Lūkas evaņģēlijs 4:29-30)

Un neviens Viņam nepielika pirkstu. Šis ir viens no brīnumiem. Kas šeit darbojas? Jēzus paša ticība. Jēzus ne tikai bija Dievs, bet arī cilvēks. Tur bija Viņa paša attiecības ar Dievu. Jautājumā par epileptiķi, kuru tēvs ar savu mazticību atveda pie mācekļiem, Jēzus paskaidroja mācekļiem: "Šī suga citādi nevar iziet kā vien ar Dieva lūgšanu un gavēšanu." (Marka evaņģēlijs 9:29) Jēzus norādīja uz personīgām attiecībām ar Dievu. Kāpēc tev to vajag? Kāpēc tev prasa kaut kādu grafiku? Tu tāpat knapi piecelies uz lūgšanu, knapi izdari. Lūk, tajā visā, ko tu kaut knapi izdari, darbojas Dievs. Nav svarīgi, ka tev nāca miegs, nebija auglīgi. Tur darbojas Dievs, un nav svarīgi, kāds ir dievkalpojums. Šodien tev nepatika, tēma nebija tev, bet nākamreiz tev patīk… Vai tev nepatīk tas vai šitas, bija par aukstu vai par karstu, mūzika bija par skaļu… Šeit darbojas Dievs.

Zivju loms Pēterim.

Kādu reizi ļaudis pie Viņa spiedās un klausījās Dieva vārdus, bet Viņš stāvēja pie Ģenecaretes ezera. Bet Viņš kāpa vienā laivā, kas piederēja Sīmanim, un lūdza nocelt mazliet no malas, un Viņš nosēdās un mācīja ļaudis no laivas. Un, beidzis runāt, Viņš sacīja uz Sīmani: "Dodies uz augšu un izmet savus tīklus." Un Sīmanis atbildēja un Viņam sacīja: "Meistar, mēs cauru nakti esam strādājuši un nenieka neesam dabūjuši; bet uz Tavu vārdu es gribu tīklu izmest." (Lūkas evaņģēlijs 5:1,3-5)

Kāda bija Pētera ticība, ka viņš varēja saņemt tādu zivju lomu vietā, kur nav zivju? Tas bija finansiāls brīnums. Kā tas notika? Pirmkārt, tas bija dievkalpojums. Otrkārt, Pēteris iedeva Jēzum savu laivu. Viņš kalpoja ar to, kas viņam pieder. Tu taču arī ziedo, tu savu laiku ziedo kalpošanai, tā ir tava ticība. Tu sāc saprast, cik viss ir vienkārši? Elementāra kalpošana, elementāra ziedošana ir tava ticība, un tu esi svētīts, tu esi drošībā, tu esi dziedināts, tu esi brīvs un viss labākais tev vēl ir priekšā, viss interesantākais tev vēl ir priekšā.

Atraitnes dēla uzcelšana Nainē. Vienkārši nejauša tikšanās. Jēzus Nainē satika bēru procesiju – atraitnei vienīgais dēls bija miris.

Un piegājis Viņš aizskāra zārku, un nesēji apstājās, un Viņš sacīja: "Jaunekli, Es tev saku: celies augšā!" Un mironis cēlās sēdus un sāka runāt, un Viņš to atdeva viņa mātei. (Lūkas evaņģēlijs 7:14-15)

Atraitnes mirušajam dēlam bija liela ticība? Nē! Viņi vienkārši satikās ceļā, Jēzus vienkārši apžēlojās. Tu vienkārši vari satikt savu Dieva cilvēku, un daudzi no jums arī satika savu Dieva cilvēku un sāka runāt, un Dievs izdarīja brīnumu.

Savilktās sievas dziedināšana.

Un Viņš mācīja kādā no sinagogām sabatā. Un tur bija sieva, kurai astoņpadsmit gadus bija nespēka gars, tā ka viņa bija savilkta un nevarēja pilnīgi taisni atliekties. Bet Jēzus, to ieraudzījis, piesauca viņu klāt un sacīja viņai: "Sieva, topi svabada no savas slimības!" Pie tam Viņš tai uzlika Savas rokas, un tā tūliņ tapa taisna un slavēja Dievu. (Lūkas evaņģēlijs 13:10-13)

Kāda bija šīs sievas ticība? Nekāda īpašā, viņa bija dievkalpojumā. Viņa netrīcēja, kad beidzot pienāks viņas diena un viņa būs taisna. Viņa nebija kā sieva ar asiņošanu, iztērējusi visu savu padomu pie ārstiem. Viņa vienkārši bija savā vietā – svētdienā dievkalpojumā. Tu esi dievkalpojumā, un tur ir Dieva cilvēks, viņš uzliek tev rokas un tu saņem savu dziedināšanu.

Ūdenssērdzīgā dziedināšana.

Un notika, ka Jēzus sabatā bija ieradies uz mielastu kāda ievērojama farizeja namā, un tie Viņu novēroja. Un, lūk, tur bija kāds ūdenssērdzīgs cilvēks Viņa priekšā. Tad Viņš to ņēmis dziedināja un atlaida. (Lūkas evaņģēlijs 14:1-2,4)

Tu vienkārši biji ciemos. Tevi vienkārši draudzene vai draugs uzaicināja uz dzimšanas dienas svinībām. Un, lai neapbižotu Dievu, mums ir jāatgādina sev par Dievu caur Dieva cilvēku.

Desmit spitālīgie. Desmit spitālīgie atrada Jēzu.

Te Viņam pretim nāca desmit spitālīgi vīri, tie apstājās no tālienes un paceltā balsī sauca: "Jēzu, Meistar, apžēlojies par mums!" Un Viņš, tos ieraudzījis, tiem sacīja: "Ejiet, rādaities priesteriem!" Un notika, ka tie aizejot ceļā kļuva veseli. (Lūkas evaņģēlijs 17:12-14)

Aizejot un paklausot tam, ko teica Jēzus, visi tika dziedināti. Kāda bija viņu ticība? Elementāra, viņi ticēja, ka Jēzus var. Vai Viņš to darīs? Nezināja. “Ejiet un rādieties priesterim.” “Man taču nekas nenotika, šodien esmu spitālīgs.” “Ejiet un rādieties.” Un viņi paklausīja un gāja, un tika dziedināti.

Tad viens no tiem, redzēdams, ka viņš kļuvis vesels, griezās atpakaļ un skaļā balsī Dievu slavēja, nometās uz sava vaiga pie Viņa kājām un pateicās Viņam. Un tas bija samarietis. Un Viņš tam sacīja: "Celies, ej! Tava ticība tev ir palīdzējusi." (Lūkas evaņģēlijs 17:15-16,19)

Visi dabūja brīnumu, bet viens palika ar Kristu.

Augstā priestera kalpa dziedināšana. Šis būs pēdējais tiešais Jēzus brīnums. Pēc tam būs apustuļu brīnums. Un šis ir ļoti dīvains brīnums, ko nevienam negribas novēlēt. Ģetzemanes dārzā, kad Jēzu arestēja, Pēteris nocirta vienam ausi.

Un viens no tiem cirta augstā priestera kalpam un nocirta tam labo ausi. Bet Jēzus atbildēja un sacīja: "Diezgan! Pietiek." Un Viņš aizskāra viņa ausi un to dziedināja. (Lūkas evaņģēlijs 22:50-51)

Jēzus ir nereāli labs. Pēteris nocirta ausi, bet Viņam bija žēl un Viņš dziedināja Savu ienaidnieku. Bet Jēzus ne vienmēr tā rīkojās. Jūdam Viņš pateica: “Cilvēka Dēls gan aiziet, kā par Viņu rakstīts, bet vai tam cilvēkam, kas nodod Cilvēka Dēlu! Tam būtu labāk, ka nemaz nebūtu dzimis." (Mateja evaņģēlijs 26:24) Interesants ir cilvēks Jēzus, Dievs, Dieva Dēls, Dievs cilvēka miesā. Kareivis taču bija Jēzus ienaidnieks, bet saņēma dziedināšanu. Caur ko? Caur elementāru saskarsmi ar Dieva cilvēku.

Pāvila brīnumainā izglābšana. Par Pāvilu runājot, mēs varam domāt, ka Dievs pa tiešo viņu izglāba, nebija tur nekādi cilvēki. Kad nogalināja Stefanu, viņš tur bija klātesošs. Stefans viņam sludināja. Un Stefans, kad viņu nomētāja ar akmeņiem, teica: “Un, ceļos nometies, viņš sauca skaļā balsī: "Kungs, nepielīdzini tiem šo grēku!" To sacījis, viņš aizmiga.” (Apustuļu darbi 7:60) To visu Sauls redzēja. Un caur to, ka viņš bija sakāries ar Stefanu, pats Dievs viņam arī atklājās.

Un noslēgumā mēs esam apustuļu darbu iesākumā. Pirmais brīnums, kas notika ar apustuļiem.

Pēteris un Jānis gāja uz Templi ap lūgšanas stundu, tas ir, devīto. Tanī brīdī nesa kādu vīru, kas bija tizls no mātes miesām, to ik dienas nolika pie Tempļa durvīm, sauktām par Krāšņajām, lai viņš lūgtu dāvanas no tiem, kas gāja Templī. Redzēdams Pēteri un Jāni, kas gribēja ieiet Templī, viņš lūdza kādu dāvanu. (Apustuļu darbi 3:1-3)

Šis cilvēks faktiski bija dievkalpojumā, bet ar nepareizu motīvu. Viņš bija pie vārtiem, pie tempļa durvīm. Viņu tur nolika, lai viņš lūgtu, ubagotu. Un, ieraugot Pēteri un Jāni, kuros bija Svētais Gars, kuri bija Kristus mācekļi, viņš gribēja sagaidīt no viņiem kādu dāvanu.

Bet Pēteris ar Jāni, to cieši uzlūkodami, teica: "Skaties uz mums." (Apustuļu darbi 3:4)

Ko teica apustuļi? “Skaties uz mums.” Skaties uz Jēzu, skaties uz krustu? Skaties uz mums. Uz ko tu tagad skaties? Uz mācītāju. Skaties uz mums.

Tas pievērsās viņiem, cerēdams kaut ko no viņiem saņemt. (Apustuļu darbi 3:5)

Viņš domāja, ka viņi viņam dos naudu, bet abi apustuļi izvilka tukšas kabatas.

Bet Pēteris sacīja: "Sudraba un zelta man nav; bet, kas man ir, to es tev dodu: nacarieša Jēzus Kristus Vārdā – staigā!" Un, satvēris pie labās rokas, Pēteris to pacēla; tūdaļ viņa pēdas un krumšļi kļuva stingri, un, uzlēcis kājās, viņš varēja staigāt: viņš iegāja kopā ar viņiem Templī, staigāja un lēkāja un slavēja Dievu. (Apustuļu darbi 3:6-8 )

Un pēc tam sākās problēmas, saskrēja cilvēki, tūkstošiem cilvēku nožēloja grēkus, nāca pie Kristus, un pēc tam sākās arī vajāšanas. Ar ko saskārās šis cilvēks, no mātes miesām slimais? Ar Dieva cilvēkiem. Kāda bija viņa ticība? Nu, nekāda. “Kas mums ir, ņem. Celies augšā.” “Labi, ceļos.” Viss tā ātri notika.

Cik liela nozīme ir Dieva cilvēkiem? Mēs šodien iemācījāmies trīs lietas. Pirmā – visos gadījumos, kur Jēzus dara brīnumus, notiek saskarsme ar Dieva cilvēku jeb ar Dievu caur Dieva cilvēku. Otrā un trešā – visos gadījumos ir ticība, ticības veids, un ir saskarsmes veids, un tas ir katram cilvēkam atšķirīgs. Izmisīga saukšana uz Jēzu, absolūti vienkāršas rutīnas pildīšana, būšana dievkalpojumā, savas kalpošanas pildīšana, došana no sava, paklausība Dieva cilvēkam, ierakstīšanās draudzes mācībā, paklausība mācītājam, paklausība mācībai, rutīniska personisko attiecību ar Dievu uzturēšana, - tas viss norāda uz ticību. Kādai ir jābūt ticībai, lai saņemtu dziedināšanu. Kāda ir atbilde? Nekādai īpašai. Mēs darām elementāras, vienkāršas lietas, un Dievs mūsu dzīvēs darbojas. Un mūsu draudzē arī Dievs darbojas. Tu esi ļoti labā vietā. Tu esi patriots. Aleluja! Āmen!

Mācītāja Mārča Jencīša sprediķi “Kāda ticība vajadzīga, lai saņemtu dziedināšanu” pierakstīja un rediģēja draudzes “Kristus Pasaulei” redakcija
Comments