TEKSTA MATERIĀLI‎ > ‎Svētrunas‎ > ‎

Kā cīnīties ar ļauniem cilvēkiem?

Publicēja 2020. gada 25. aug. 09:15Līga Paņina
Ziņas datums 25.08.20.

Tā ir tēma, kas interesē daudzus cilvēkus, jo mēs visi saskaramies ar ļaunumu un ļauniem cilvēkiem. Ir labi cilvēki, un ir ļauni cilvēki. Tāpat ir labi darbi un arī ļauni darbi. Ir arī viduvēji darbi. Ir ne silts, ne auksts, par ko Dievs saka, ka viņš tādus izspļaus. Kā cīnīties ar ļauniem cilvēkiem? Vai maz ir kāds, kurš savā dzīvē nekad nav saskāries ar ļauniem cilvēkiem? Vai ir kāds, kurš draudzes vidū nekad nav saskāries ar ļauniem cilvēkiem? Es domāju, ka nav neviena tāda cilvēka. Kaut gan draudzē “Kristus Pasaulei” visi ir ļoti labi cilvēki, tomēr arī šeit var saskarties ar ļaunumu cilvēkos. Varbūt pats cilvēks nemaz nav tik ļoti ļauns, bet ir ļauni rīkojies. Protams, draudzē ļaunums būs minimāli, mazāk nekā pasaulē, bet mēs esam miesā un tikai Debesīs būsim pilnīgi, tāpēc arī šeit, mājas grupiņās, attiecībās ar cilvēkiem mēdz būt dažādas situācijas, un mēs varam ciest no kāda cita cilvēka ļaunajiem darbiem un dusmās pārsteidzīgi izteiktiem vārdiem. Kā cīnīties pret šiem brāļiem un māsām? Ko darīt?

Tomēr vairāk ar ļaunumu mēs saskaramies tieši ārpus draudzes, pasaulē. Tie var būt tavi tuvinieki, neticīgi un varbūt pat ticīgi cilvēki, tas var būt brālis vai māsa, tie var būt bērni vai vecāki, tas var būt kolēģis, klasesbiedrs vai studiju biedrs, skolotājs, kaimiņš vai jebkurš cilvēks, kurš ir augstākā vai zemākā amatā par tevi, un tas var būt arī kāds anonīms cilvēks. Tu saskaries ar ļaunumu no šī cilvēka puses. Ko darīt? Svētrunas nosaukums ir intriģējošs, un pirmais, kas mums nāk prātā, ir mācība par to, kā cīnīties pret cilvēkiem ar fiziskiem paņēmieniem. Kādam varbūt šķiet, ka es mācīšu kungfu cīņu un tiks atvērti boksa pulciņi vai izsniegti ieroči. Uzreiz vēlos brīdināt, ka runa nebūs par cīņu ar cilvēku tiešā veidā. Es vēlos brīdināt, ka pirmā un vissvarīgākā cīņa, draugs, mums katram ir pašam ar sevi. Tāpēc vislabākais veids, kā cīnīties ar ļauniem cilvēkiem, ir cīnīties pašiem ar sevi. Ir svarīgi, ka tu nenolaidies ļauna cilvēka līmenī un turpini pastāvēt principos, kurus esi mācījies draudzē, kurus tu lasi Dieva vārdā, un turpini dzīvot tā, kāda ir tava jaunā, jaunpiedzimušā iekšējā cilvēka daba. Tu turpini palikt uzticams Dievam, savai draudzei un tiem cilvēkiem, kurus Dievs ir ielicis tavā dzīvē – autoritātes un tie cilvēki, par kuriem tu atbildi. Tu turpini iet uz priekšu, neskatoties uz ļaunumu apkārt. Lūk, pirmais veids, kā cīnīties! Mēs izskatīsim dažus veidus nedaudz sīkāk, lai saprastu, kā cīnīties (arī ar sevi). Tāpat tas neizslēdz faktu, ka reizēm mums ir jācīnās arī fiziskā plāksnē.

Kad biju jauns kristietis, mani nodarbināja jautājums – ko darīt, ja sākas karš? Vai ieroci drīkst ņemt rokās? Es savam mācītājam jautāju: “Vai gadījumā, ja būs karš un nāks Austrumu kaimiņš, tu aizstāvēsi savu zemi?” Mans mācītājs atbildēja: “Iedod tik plinti!” Ļoti labi atceros šos vārdus, un ar tiem man arī pietika. Es vēl papētīju Dieva vārdu un sapratu – jā, ir situācijas, kad man pat var nākties stāvēt ar ieroci rokās pret savu brāli. Tas notika Otrajā pasaules karā, kad latviešu leģionam Kurzemes katlā nolika pretī tādus pašus Krievijas jeb padomju armijā dienējošus latviešu karavīrus. Tur nostājās dēls pret tēvu, tēvs pret dēlu un brālis pret brāli. Diemžēl. Bet, ja es dzīvoju savā zemē, tad aizsargāju to un savu ģimeni no varmākas. Tas ir piemērs par to, ka reizēm nākas cīnīties ne vienkārši tikai ar sevi un tikai ar garīgām metodēm, bet arī ar fiziskām. Tāpēc es nedaudz vēlos jums atklāt ieskatu no Dieva vārda par to, kas ir pareizi un nepareizi, ko mēs varam un nevaram un kā būtu pareizi cīnīties pret ļauniem cilvēkiem. Lai to izprastu, pirmkārt, ir jāsaprot, no kurienes ceļas ļaunums un kāpēc cilvēki ir ļauni ne tikai viens pret otru. Mēs, draudzes cilvēki, Bībelē lasām, ka visi, kas grib svētbijīgi dzīvot, tiks vajāti. Jēzus ir paredzējis, ka mums, ticīgajiem, nav jāvelk kopīgs jūgs ar neticīgajiem. Mēs esam dažādi, un miesīgs cilvēks nesaprot garīgu cilvēku. Tas ir konflikts uz līdzenas vietas. Tas ir iemesls, kāpēc Bībele faktiski aizliedz ticīgam precēties ar neticīgu. Faktiski jebkurā sfērā tie būs divi cilvēki ar pilnīgi pretējiem dzīves uzskatiem, un viņiem nav iespējas kopā normāli dzīvot. Viņiem nav nekāda kopsaucēja. Viņiem ir ļoti mazas iespējas vispār nodzīvot kopā līdz mūža galam. Šie cilvēki ir pilnīgi dažādi, un viņi iet pilnīgi dažādos virzienos. Tie ir cilvēki ar pilnīgi dažādām interesēm. Jā, brīnumainā kārtā arī viņi var sadzīvot, un tomēr Bībele šādas precības neatbalsta, kas arī apliecina to, ka ticīgam un neticīgam cilvēkam var būt konflikts, jo viņi ir pilnīgi dažādi un dzīvo citādi.

Dieva vārdā mēs lasām, ka tiksim vajāti. Vērojot vispārīgi mūsu tagadējo valsts struktūru, uzbūvi un likumus, es neredzu, ka kristieši un ticīgi cilvēki būtu kaut kā vairāk diskriminēti vai apmeloti par citiem cilvēkiem, politiskām partijām vai cilvēku grupām. Šobrīd tādas izteiktas vajāšanas mēs nevaram redzēt, tomēr augsne konfliktam un ļaunumam ir. No kurienes rodas ļaunums? No kurienes rodas ļaunums cilvēkos? Kāpēc tavs vīrs vai tava sieva pret tevi pēkšņi sāk slikti izturēties? No kurienes parādās kaut kādas reālas ļaunuma izpausmes? Kāpēc tuvākais cilvēks pēkšņi sāk tevi pastiprināti kontrolēt? Kāpēc tavs darba devējs, darba ņēmējs, brālis vai māsa, cilvēks tavā mājas grupiņā, mamma vai tētis pret tevi slikti izturās? Kāpēc tāds ļaunums pret tevi? Šobrīd es runāju tieši par cilvēkiem, kuri tic, par cilvēkiem, kuri ir ar Dievu. Lai to izprastu, es uzzīmēšu ļoti skaistu ainu. Man patīk šis stāsts, es to pats izdomāju, pamatojoties uz Bībeli. Tur nebūs lieki izdomājumi, tikai nedaudz mans skatījums. Pamatā būs reāls Bībeles notikums. Palīgā ņemsim Josefu Flāviju, jūdu vēsturnieku. Viņš atklāj daudz un dažādas nianses, kas papildina Bībeles notikumus uz vēsturiskā fona. Tāpat ņemšu palīgā daudz un dažādus Bībeles vēsturniekus un komentētājus. To visu izstudējot un savienojot, es izstāstīšu šo stāstu tā, kā es redzu šo situāciju.

Viss sākās pirmdienas rītā. Rīti ir laiks, kad Dievs uz mani runā. Arī šorīt dievkalpojumā, slavējot To Kungu, es saņēmu gudrību par nākamās svētrunas tēmu. Nākamajā svētdienā mēs runāsim par vīziju. Kārtējā pirmdienā pēc dievkalpojuma es lasīju Bībeli. Es to lasu sistemātiski, pēc kārtas, tāpat kā es mācu: pa nodaļai no Vecās Derības, dziesmu grāmatām, evaņģēlijiem un vēstulēm, pavisam kopā četrās vietās. Pirmdienā es lasīju Rakstu vietu, kura man nekad nav īpaši patikusi. Man to nepatīk lasīt, un man ir sajūta, ka, lasot šādas vietas un īpaši iedziļinoties, es savu prātu un emocijas negatīvi noskaņoju. Tas ir stāsts par to, kā Jānim Kristītājam noņēma galvu. Tas ir stāsts par to, kā Jēzus brālēns, ar kuru Viņam bija tikai pusgada starpība, svaidīts cilvēks, saukts arī par Eliju, kurš sagatavoja Dievam ceļu, kādā dienā tika viltīgi, zemiski un pretlikumīgi, ne tikai Dieva acīs, bet arī prettiesiski, noslepkavots. Bez tiesas pie viņa nosūtīja bendi uz cietumu un nogalināja. Kad es nonācu pie šīs rakstvietas, nodomāju, ka varbūt laist to garām, jo kāpēc atkal man jālasa šis nejēdzīgais notikums? Bet iekšēji mani kaut kas uzrunāja, un to es zinu arī pēc pieredzes – Dievs var runāt pat caur visdīvainākajām Rakstu vietām. Es nolēmu lasīt. Parasti es neko neizlaižu, lai arī cik neinteresanti tas nebūtu, piemēram, raduraksti. Šķiet, ka tur taču es neko jēdzīgu no Dieva nesaņemšu. Bet tad tu sāc lasīt, iedziļināties, pētīt, un pēkšņi saņem no Dieva un atklājas daudz un dažādas lietas, no kurām var mācīties. Es sāku lasīt šo notikumu, un Dievs mani uzrunāja par to, kā cīnīties pret ļauniem cilvēkiem, un par to, no kurienes rodas ļaunums ģimenēs. Runa ir par ticīgiem un neticīgiem, vai reliģioziem un ticīgiem, vai vispār par tuvajiem cilvēkiem. No kurienes rodas ļaunums? Šī tēma ir no Marka evaņģēlija 6. nodaļas un Mateja evaņģēlija 14. nodaļas. Ir jāizlasa abas šīs nodaļas. Abos evaņģēlijos ir viens un tas pats stāsts ar nelielām atšķirībām divu evaņģēlistu skatījumā.

Stāsts ir par Jāni Kristītāju, bet centrā nav viņš, bet ceturtās zemes daļas valdnieks jeb tetrarhs Hērods Antipa. Ja tu lasi Dieva vārdu, tad atceries notikumu Bētlemē. Kad Jēzus piedzima, tad Hērods Lielais Bētlemē noslepkavoja visus bērnus, jo viņš bija ļoti godkārīgs cilvēks, kurš turējās pie varas, un ļoti autoritatīvs, kurš pašā saknē novērsa jebkādus konkurentu centienus. Kad Hērods Lielais nomira, viņš aiz sevis valdīt atstāja četrus savus dēlus. Hērods Antipa valdīja tieši pār Galileju, vietu, kur darbojās Jēzus. Tas bija tas pats valdnieks, pie kura uz nopratināšanu Pilāts nosūtīja Jēzu. Antipa daudz neatšķīrās no sava tēva. Hērods aiz sevis atstāja valdīt četrus dēlus, bet šos valdniekus iecēla Roma. Tas viss notika Romas impērijas laikā. Visa Israēla, arī Jeruzāleme, bija pakļauta Romas varai. Līdzīgi kā Latvija bija Padomju Savienībā un līdzīgi kā šodien Latvija ir Eiropas Savienībā. Eiropas Savienībā gan ir citādāk, uz papīra skaitās demokrātija un kaut kādā mērā arī ir. Padomju laiki bija pilnīgi citādi. Un arī Israēlā Romas impērijas laiks bija kā padomju laiki, viņiem nebija neatkarīga valsts, bet valdniekiem bija privilēģijas, viņi varēja valdīt. Hērods Antipa bija godkārīgs un rūpējās par to, lai viņam nebūtu nekādas konkurences. Antipam bija brālis Filips. Par Filipu ir divas versijas. Viena no versijām stāsta par to, ka viņš bija valdnieks, tetrarhs Filips, un viņam bija sieva. Otra versija ir par to, ka Filips tomēr nebija ķēniņš, bet bagāts Romas pilsonis un iedzīvotājs. Ja tu vēlies zināt savu nākotni, mācies vēsturi. Šī ir Bībeles vēsture. Tas, ko tu uzzināsi, trāpīs tavā sirdī tieši desmitniekā, arī ļauniem cilvēkiem tas trāpīs precīzi sirdī.

Veikšu nelielu atkāpi. No pirmdienas, kad es šo visu sāku pētīt, pagāja dažas dienas, un mums zvanīja žurnālisti no televīzijas raidījuma “Aizliegtais paņēmiens”. Es gan pats neatbildu uz zvaniem, nerakstu un nekontaktējos. Viņi vēlas mani aicināt uz interviju pie sevis studijā, lai es attaisnotos par to, kāpēc mūsu draudzē ir kontrole. Viņi apgalvo, ka ir saņēmuši sūdzības. Tas nav nekāds kriminālnoziegums, ka kaut kur ir kāda normāla konrole. Bet kur nav kontroles? Vai žurnālistiem darbā nav nekādas kontroles? Vai tur nav sava kārtība, savs budžets un savi priekšnieki, kuriem jāatskaitās? Vai par tiem tizlajiem rakstiem, kurus viņi raksta, nebūs jāatbild kāda priekšā? Viņi mums pārmet negodprātīgu attieksmi un stāsta par sūdzībām no cilvēkiem, ka mēs iejaucoties personīgajā dzīvē un personīgajās izvēlēs. Bet, protams, ka mēs ietekmējam cilvēku izvēles! Žurnālisti ar saviem sižetiem ietekmē cilvēku izvēles! Īsāk sakot, tā visa ir tāda nejēdzīga lieta. Viņi grib, lai es braucu pie viņiem un veltīju veselu dienu, lai sagatavotu stundu garu raidījumu. “Aizliegtais paņēmiens” nav stundas raidījums ar vienu cilvēku. Tur ir tikai kaut kādu cilvēku viedokļi, ko viņi parāda. Pats raidījuma mērķis ir skaidri definēts viņu pašu mājaslapā: ar aizliegtiem paņēmieniem (spiegojot, noklausoties), slēptām un negodīgām metodēm iegūt dažādu informāciju, aptaujāt cilvēkus un izveidot par to sižetu, lai parādītu televīzijā. Viņi pie mums ciemos jau bija. Viņus pa gabalu varēja redzēt, jo tie bija vienīgie cilvēki maskās. Viņi izsauca arī policiju un visu izdarīja. Vienu reizi policija pie mums paciemojās. Negodīgi žurnālisti ir vieni no nekrietnākajiem cilvēkiem virs zemes, jo Bībele saka, ka mēle ir liels ļaunums. Mazs loceklis iededzina lielu mežu. Hitlers ar savām propagandām iededzināja milzīgu ugunskuru, kas nesa aiz sevis miljoniem un miljoniem cilvēku dzīvības. Tas viss ir mēles varā. Viss ir mēles varā. Un, ja žurnālisti strādā par naudu, lai atspoguļotu nepatiesus, vienpusējus faktus, tie ir meli.

 

Bībele saka: “Tev nebūs nepatiesu liecību dot.” Es sapratu – jā, ir ļauni cilvēki! Vai šie žurnālisti vispār iedziļinājās tajā, no kurienes nāk sūdzības? Vai viņiem vispār ir kāda pieredze darbā, vai arī tie ir jauni darbinieki, kuri neko nesaprot? Vai viņi nezina, ka ir tādi cilvēki, šizofrēniķi, kas to vien dara kā sēž un raksta? Ja viņi ir jauni darbinieki, tad var nezināt. Bet es esmu vecs darbinieks. Tas nozīmē, ka esmu mācītājs jau padsmit gadus un daudz esmu saskāries ar cilvēkiem, radiniekiem, žurnālistiem un valdības iestādēm, un zinu, ka ir cilvēku grupa, kuri tiešām ir slimi un to vien dara kā kaut ko apsūdz un raksta dažādas sūdzības. Visbiežāk gan neviens tās nelasa, bet ir valsts institūcijas, kurām šīs sūdzības ļoti interesē. Viņiem tikai vajag ieganstu, lai, piemēram, izņemtu kādu bērnu no ģimenes. Pietiek, ka kāds jaunietis uzraksta sūdzību. Piemēram, nesen ziņās lasīju rakstu par to, ka Bruknas muižā priesteris Mediņš ir turējis bērnus bez maz vai koncentrācijas nometnē. Tas ir katoļu kristīgais projekts, kur strādā ar atkarīgajiem. Profilaktiski viens no veidiem, kā viņus ārstēt, ir darbs. Cilvēki pirmo reizi mūžā sāk strādāt un nedomā par savām narkotikām. Un šajā centrā, izrādās, bērni esot turēti pusbadā un sodīti ar pārtikas atņemšanu. Bet es tam neticu. Palasot šajā rakstā zemāk uzskaitītos punktus, kļūst skaidrs, ka tie nemaz neatbilst virsrakstam. Bet masu mediji savu jau ir izdarījuši – viņi melo ar nepārbaudītiem un nepierādītiem faktiem. Arī visi likumi galu galā nav pilnīgi. Kas tas viss ir? Tie ir ļauni cilvēki. Bet minētajā gadījumā bērnu vecāki nepiekrita preses viedoklim un apgalvojumam par to, ka viņu bērniem būtu problēmas. Varbūt bērni pirmo reizi mūžā vispār normāli ēst dabūja.

 

Ļauni cilvēki rok bedri zem kristiešu misijām. Tie var būt kādi politiķi vai vienkārši radinieki. Mēs saskaramies ar ļaunumu. Arī draudze saskaras ar ļaunumu. Vai tavas izvēles kāds neietekmē? Vai tavā darbā nav kontrole? Paldies Dievam, ka draudzē ir disciplīna un kārtība! Šeit nav nekāds aunu bars. Mēs esam reāla, spēcīga organizācija, un katrs viens šajā vietā var justies droši, jo viens ir par visiem un visi par vienu. Te ir veselīga kontrole! Slava Dievam! Te ir kontrole pār to, lai tavā dzīvē neienāk ļaunais. Un nevis tavā vietā kāds nosaka, kā tev dzīvot, bet tu esi drošībā, jo tev dod pareizus padomus un ļauj izvēlēties. Lūdz Dievu un pats izvēlies. Un nevar būt kontrole vietā, no kuras var ienākt un iziet. Šeit apkārt nav dzeloņdrātis un slēgtā zona kā padomju laikos Liepājas karostas cietumā. Lai šeit iekļūtu, nav vajadzīgas caurlaides. Tu vari nākt un iet. Tas ir pilnīgi muļķīgs sižets, ko viņi veido. Kaut tas izputētu! Un vienmēr, kad žurnālisti veido kādus ļaunus sižetus, Dievs to vērš par labu. Tāpēc, lūdzu, labāk mūs neaiztieciet, jo praktiski visos gadījumos viss ir mums par labu. Ir tikai viens vai divi gadījumi, kad tas nebija par labu. Kopumā es domāju, ka beigās viss būs par labu. Vienmēr, kad kaut ko tādu viņi ir ieplānojuši un kāds ir nosūtījis sūdzības, un kādas iestādes reaģē, viss ir pagriezies otrādi. Parasti šīs sūdzības raksta garīgi slimi vai tiešām sadusmoti cilvēki, apsūdzot mūs par jebko, lai kaut kā ieriebtu vai kaut ko apturētu. Mēs saskaramies ar ļaunumu un ļauniem cilvēkiem. Ko darīt? Vienmēr, kad šādi raidījumi tiek veidoti ar negatīvu pieskaņu, viss ir pagriezies tieši otrādi. Tāpēc es domāju, ka nav vērts ar mums sasieties. Jūs tērēsiet savu laiku, līdzekļus un beigu beigās uztaisīsiet mums bezmaksas reklāmu. Pirmdien es saņēmu šo vārdu, un ceturtdien uzzināju šīs lietas. Es domāju: kuri ir tie ļaunie cilvēki, kuri raksta muļķīgas sūdzības? Un kuri ir tie cilvēki, kuriem patīk šīs muļķīgās sūdzības? Kas tie ir par cilvēkiem? Droši vien viņiem nav darba, ja ir laiks tādas lietas darīt. Viņiem droši vien vispār nav ko darīt. Varbūt kāds naktī redzēja sliktu sapni un domāja, kurš pie tā ir vainīgs? Ā, draudze “Kristus Pasaulei”! Šai svētrunai varētu taisīt pirmo, otro un trešo daļu. Un tieši minētā rakstvieta atklāj to, no kurienes ir ļaunums. Būs ļoti dziļa un ļoti svarīga lieta. Seko līdzi. Nebūs nekādas dižās ilustrācijas, būs viens stāsts, bet tu ieraudzīsi cilvēkus un tu ieraudzīsi to, kāpēc tā notiek, un tu, agri vai vēlu, ieraudzīsi arī sekas, kas notiek ar šādiem cilvēkiem. Dieva vārds saka: “Neatriebieties paši, bet atstājiet vietu Dieva dusmībai.” Neatriebies pats, bet, galvenais, cīnies ar sevi, lai tu pats esi Dieva gribā. Pārējo Dievs nokārtos, jo katrs pats atbild Dieva priekšā.

 

Tātad Hērods Antipa Romā apciemoja savu brāli Filipu un viņam iepatikās viņa sieva. Viņa visur pēc tam figurē kā Hērodija, kura ienīda Jāni Kristītāju. Viņam iepatikās viņa, un viņi iemīlējās. Es konkrēti nevaru pateikt, kurā brīdī. Vai tā bija mīlestība no pirmā acu skatiena, vai kā citādāk. Varbūt sākotnēji viņa vienkārši viņam patika, jo bija skaista, un viņš vēlējās viņu dabūt. Bet katrā gadījumā Antipa bija cilvēks, kurš bija pazaudējis “ožu”. Viņš bija pazaudējis bijību Dieva priekšā, viņš bija pazaudējis bijību arī cilvēku priekšā. Viņš jutās pārāk varens, kurš var visu. Viņš bija pietiekami slinks un tajā pašā laikā arī pietiekami godkārīgs. Dieva vārdā, Salamana pamācībās, ir rakstīts, ka viens no iemesliem, kāpēc cilvēki dara ļaunu, ir tāpēc, ka tūlīt neseko atmaksa. Tas ir laika jautājums, un atmaksa galu galā ir mūžībā. Nu, es teikšu tā, viņi iemīlējās. Viņš iekāroja viņu, viņš gribēja viņu. Taču, ak vai, viņam bija sieva, arābu ķēniņa meita. Arābu ķēniņš Areta un viņa meita – princese. Nu, kā lai tiek vaļā no sabiedrotā ķēniņa meitas? Viņš tika no viņas vaļā. Nezinu, kā, bet viņš tika no viņas vaļā un līdz ar to apvainoja arābu ķēniņu. Viņš tika vaļā no savas sievas, jo viņš gribēja citu sievu. Un šī sieviete, ko vēlāk dēvē par Hērodiju, bija Filipa sieva. Un, ja viņš bija ķēniņš, tad faktiski viņai nekas netrūka. Arī viņa atstāja savu vīru, ar ko izdarīja viņam lielu kaunu. Viņa atstāja savu vīru un aizbrauca kopā ar savu meitu. Vēlāk ir rakstīts par Hērodijas meitu, kuru sauca Salome. Viņa pārvācās pie Hēroda Antipas, un viņi uzsāka kopdzīvi.

Tajā laikā Izraēlā kalpoja Jānis Kristītājs, svēts vīrs, kurš bija ļoti populārs, un tas nepatika Hērodam Antipam. Viņš bieži meklēja, kā apturēt Jāni Kristītāju. Viņš bieži pat meklēja veidu, kā viņu nogalināt, jo viņa tēvs to reiz jau bija izdarījis. Tajā pašā laikā viņš bija ļoti reliģiozs cilvēks, pietiekami reliģiozs un arī pietiekami pagānisks cilvēks. Un Jānis Kristītājs, līdzīgi kā pravieši, kas runā patiesību, pateica Antipam: “Tev neklājas, ka tev ir tava brāļa sieva.” Es nezinu, vai viņš to teica tikai vienu reizi. Es nezinu, vai par to rakstīja avīzēs. Es nezinu, vai tas nebija ļoti bieži, ka viņš atgādināja ķēniņam: “Tas neklājas, ka tev ir tava brāļa sieva,” jo pēc jūdu likumiem viņš kā ķēniņš pārkāpa trīs baušļus. Pirmkārt, viņš apprecēja citu sievieti, kaut gan viņam jau bija sieva. Dieva vārds saka, ka otrreiz var precēties tikai pēc tam, kad sieva ir mirusi. Vecajā Derībā bija minēti iemesli, kāpēc varēja šķirties. Viņam bija acīmredzams iemesls: viņš gribēja citu. Viņš pierunāja viņu pārvākties, ņēma Hērodiju sev par sievu un veco sievu atstāja. Tātad, otrkārt, viņš izdarīja grēku – laulības pārkāpšanu. Treškārt, viņš apprecēja sava brāļa sievu. Un Dieva vārds par brāļiem saka tā: “Sava brāļa sievas kaunumu tev nebūs atsegt, jo tas ir tava brāļa kaunums.” (3. Mozus grāmata 18:16) Tātad notika asiņu sajaukšana, asinsgrēks. Viņš pārkāpa Dieva likumus jau vairākos punktos. Jānis Kristītājs par to viņam pārmeta: “Tev neklājas, ka tev ir tava brāļa sieva.” Tā kā Jānis Kristītājs bija populārs, acīmredzot, tas izraisīja problēmas viņam un vēl kādam – Hērodijai. Un tur ir skaidri rakstīts, ka Hērodija ienīda Jāni. Hērods Antipa arestēja Jāni. Ir rakstīts, ka viņš sākumā gribēja Jāni Kristītāju nogalināt, bet kaut kas izmainījās. Nezinu, kurā posmā, varbūt tajā posmā, kad Jānis Kristītājs bija cietumā, bet Hērods bieži runāja ar viņu. Un ir rakstīts, ka Hērods Jāni vairs negribēja nogalināt. Tur skaidri redzams, ka viņš vairs negrib Jāni nogalināt, viņš vispār mainīja savu attieksmi. Sanāk tā, ka Jānis Kristītājs viņam kļuva autoritāte. Viņš bieži ar Jāni sarunājās, un Dieva vārdā ir rakstīts, ka viņš kļuva domīgs. Viņa sieva Hērodija viņu nepārtraukti zāģēja: “Jānis ir jānovāc, Jānis ir jānogalina, viņš apdraud mūsu attiecības, viņš apdraud mūsu mīlestību. Pats svarīgākais ir mūsu mīlestība, un visa pasaule nav vērta mūsu mīlestības.” Un vispār, viņa bija atriebīga, viņa nevarēja piedot Jānim par to, ko viņš pateica par viņas vīru. Viņa nevarēja piedot to, ka viņš iebilda pret viņu savienību. Bet Hērods Jāni aizstāvēja. Viņš nepiekrita Jāni nogalināt. Es domāju, ka viņš pēc kāda laika Jāni būtu izlaidis ārā. Nu, kā būtu, ja būtu, mēs nezinām, bet izskatās, ka Hēroda sirds vairāk pievērsās Dievam un arī Jānim. Viņš aizstāvēja viņu no Hērodijas un nepiekrita viņu nogalināt. Jānis tīri labi jutās cietumā, un tuvojās viņa atbrīvošanas diena.

Tad notika kaut kas ārkārtējs. Hērodijai – sievietei, kura varēja aiziet no sava vīra un apprecēt viņa brāli, nebija augsti morāles principi. Viņai bija meita, kuru sauca Salome, un viņa bija princese. Bet viņa faktiski bija iemācījusi savai princesei dejot kā netiklei. Kad Hērods rīkoja dzīres saviem virsniekiem un augstākiem cilvēkiem, viņa dejoja. Tādas dejas dejo nakts klubā. Tādas dejas neatbilst princesei. To varēja darīt profesionāli dejotāji, kas izklaidē ķēniņa viesus. Bet dejoja viņas meita, un tā bija viena no metodēm, kā ar savu skaistumu, ar savu izveicību, ar savu prātu fascinēt un piesaistīt uzmanību, noturēt cilvēku uzmanību, noturēt mīlestību, noturēt Hērodu pie sevis. Viņa izmantoja pat savu meitu, lai viņa tur dejotu. Es domāju, ka viņai pat sapņos nerādījās, ka visa šī mozaīka tik labi saliksies viņas labā. Hērods bija piedzēries un, kā jau es minēju, viņš jau sen bija pazaudējis “ožu”. Kas nāk pirms krišanas? Lepnība. Viņam un visiem viesiem ļoti patika, kā viņa tur gorījās. Bībelē nekur nav rakstīts, ka izraēlieši dejoja. Sievietes slavēja Dievu ar bungām uzvaras vai svētku gadījumā, bet tā bija kā slavēšana un pateicība, ne lai izklaidētu vīriešus. Tas nozīmē, ka viņa rīkojās pretēji Dieva principiem. Tas nozīmē, ka tajās aprindās bija diezgan liela samaitātība. Visiem patika, kā viņa dejo, un Hērods zvērēja Salomei, izmetot tādu frāzi: “Lūdz, ko gribi, no manis, es tev došu līdz pat pusei no savas karaļvalsts.” Iedomājies? Līdz pat pusei no valsts. Vai normāls valdnieks vispār kaut ko tādu var pateikt? Atdot pusi savas valsts padsmitgadīgai meitenei! Tā bija iekāre. Skaties attiecīgas filmas, uzturies attiecīgā sabiedrībā, un tev radīsies nepareizas idejas. Turpini klausīties attiecīgu dzeju un dziesmas, turpini būt attiecīgās vietās. Turpini apmeklēt mūsu režisora Dž. Dž. Džilindžera izrādes. Es esmu dzirdējis, ka normāli cilvēki aiziet uz teātri, un tur ir pornogrāfija. Apmeklē tādas vietas, un noteikti tavā sirdī piedzims grēks.

Lūk, šādā vidē, kur ir naktskluba dzīres un dejas, Hērodam aizvērās jumtiņš. Viņš teica: “Es tev pusi no valsts atdošu.” Viņš zvērēja, un tajā laikā zvērests bija kaut kas īpašs, nevis kā šodien. Jēzus šodien saka – jā ir jā un nē ir nē. Tas bija zvērests, un viņš zvērēja. Un meitene zināja zvēresta nozīmi. Viņas autoritāte bija mamma nevis Hērods. Mamma bija viltīga un gudra kā Jezebele. Viņai galvenais bija tas, ko mamma teiks. Mamma droši vien bieži teica: “Meitiņ, ja te būs Hērods, tad gan man būs labi, gan tev būs labi, tāpēc klausi, ko es tev saku.” Un viņa gāja pie mammas un jautāja: “Ko man prasīt?” Hērodija daudz nedomāja un teica: “Mana stunda ir pienākusi, Jāņa Kristītāja galvu bļodā tūlīt un šeit.” Un Hērods noskuma, jo viņš to negribēja, viņš turēja Jāni par svētu vīru, par savu draugu. Jānis bija viņa autoritāte. Zini, arī Pilāts mazgāja rokas nevainībā un teica: “Jūs prasāt Jēzu sist krustā.” Un tomēr viņam bija vara, un viņš sita krustā, un Pilāts pēc tam izdarīja pašnāvību. Viņš mazgāja rokas nevainībā. Nedomā, ka viss ir tik vienkārši, – kad tev ir vara kaut ko mainīt un tu nemaini: “Man jau nebūs atbildība, jo viņi to izdarīja,” bet līdzvainīgi būs tie un atbildēs tie, kuriem bija vara, kuri tiešām kaut ko varēja mainīt. Pilāts varēja mainīt, bet viņš domāja, ka neko nav izdarījis un pēc likuma ir tīrs, viņš nav vainīgs pie krustā sišanas. Un šeit bija līdzīgi, sieva Hērodu zāģēja, viņš padevās sievas spiedienam un iekrita savas lepnības dēļ. Viņš deva zvērestu un negaidīja, ka viņam prasīs Jāņa Kristītāja galvu. Viņš labi zināja, kādas sekas tam visam var būt. Viņš labi zināja, ko tas nozīmē. Iesākumā viņš baidījās Jāni nogalināt, jo zināja, ka viņš ir populārs tautā un tas izraisīs tautas dusmas. Bet viesu dēļ, zvēresta dēļ un Hērodijas spiediena dēļ, viņš to izdarīja. Hērodija beidzot uzvarēja. Viņš izvēlējās paklausīt sievas balsij nevis Dieva balsij, un aizsūtīja bendi uz cietumu. Tas viss notika ļoti ātri, Jānim nocirta galvu un bļodā to atnesa Hērodijas meitai. Tā bija Hērodijas triumfa stunda. Un tas bija otrais pieturas punkts, kad Hērods sāka slīdēt uz leju. Pirmais bija grēks, kad viņš paņēma sava brāļa sievu. Līdz ar grēku rodas dažādi blakusefekti, piemēram, ļaunums pret cilvēkiem. Šajā gadījumā ļaunums bija pret Dieva cilvēku, kurš norādīja, kas nav pareizi. Ļaunums radās no tā, ka Dieva cilvēks norādīja, ka tas veids, kā viņš dzīvo, nav pareizs. Un tā bija Hērodijas zvaigžņu stunda: “Beidzot esmu tikusi vaļā no sava konkurenta, kas apdraudēja mūsu mīlestību, kas gandrīz izpostīja manu ģimeni.” Es esmu dzirdējis apgalvojumus, ka draudze ir izpostījusi vai posta ģimenes, ka draudze šķeļ ģimenes. Bet Jēzus saka:

“Nedomājiet, ka Es esmu nācis mieru atnest virs zemes; Es neesmu nācis atnest mieru, bet zobenu. Es esmu nācis cilvēku savest naidā ar viņa tēvu un meitu ar viņas māti, un vedeklu ar viņas vīramāti.” (Mateja evaņģēlijs 10:34-35)

Brālis pret brāli celsies un tēvs pret dēlu. Kāpēc? Jo katram būs pilnīgi cits, pretējs dzīves uzskats. Galu galā Jēzus mērķis ir mīlestība. Viņš saka: “Lai visi ir viens, kā mēs esam viens.” Gods Dievam augstībā, miers virs zemes un cilvēkiem labs prāts. Un tomēr evaņģēlija sludināšana izraisa arī konfliktus un pretestību. Tāpēc Jēzus saka:

“Bet visi, kas grib svētbijīgi dzīvot Kristū Jēzū, arī tiks vajāti.” (2. Timotejam 3:12)

Tātad, tā bija Hērodijas zvaigžņu stunda un tajā pašā laikā viņas norieta sākums. Viņa pacēla roku pret svaidīto. Viņa izdarīja to ļoti bezkaunīgā veidā. Kas notika tālāk? Tālāk notika pats interesantākais, jo es stāstu to, kas Bībelē nav aprakstīts. Kāds bija Hērodijas iemesls, ka viņa tik ļoti ienīda Jāni? Tas ir pats svarīgākais, atbildot uz jautājumu, kāpēc Hērodija ienīda Jāni. Viņai nebija svarīga puse no karaļvalsts. Ja viņai bija Hērods, viņai bija viss, nevis puse. Ja viņai bija mīlestība, tad aiz viņiem kaut ūdens plūdi. Kāpēc Hērodija ienīda Jāni? Pirmkārt, Jānis bija Dieva balss. Otrkārt, jo vairāk viņas vīrs sarunājās ar Jāni, jo vairāk viņa vīrā, mājās, ģimenē pamanīja izmaiņas. Viņa mīlēja Hērodu, un viņa bija izdomājusi, kā jādzīvo viņas vīram. Viņai bija savs šablons, kādu viņa grib viņu redzēt. Bet katram cilvēkam ir sava personīgā izvēle, kā viņš grib dzīvot. Un, lūk, tas notiek ģimenēs, tas notiek darba kolektīvos, tas notiek skolās, tas notiek attiecībās, kad tu nāc pie Kristus. Kad cilvēks nāk pie Dieva, mainās viņa dzīves vērtības, un tā ir viņa paša brīva izvēle. Tā ir viņa jaunpiedzimušā cilvēka daba. Viņš sāk dzīvot citādi, viņš sāk runāt citādi, viņš pārstāj lamāties, viņš pārstāj dzert. Tās jau tādas elementāras lietas. Viņš kļūst godīgs. Viņš varbūt vairs neskatās “tādas” filmas, viņš neiet uz bezdievīgiem pasākumiem. Viņš svētdienas dienās ir dievkalpojumā. Un cilvēki mājās, mamma vai tētis, vīrs vai sieva, brālis vai māsa, redz, ka tu apmeklē draudzi “Kristus Pasaulei”. Viņi zina to, ka tev ir parādījušies jauni draugi, viņi zina to, ka tev ir kāds Dieva vīrs, kāds mācītājs, kurš dod kādus padomus. Viņi to visu saprot un redz izmaiņas. Tu vairs nesi tāds, kā viņi grib, lai tu būtu. MANS dēls, MANA meita, MANA sieva, MANS vīrs, MANA mīlestība. Tu vairs nesi tāds, kā citi grib. MANS vīrs grib dzīvot tā, kā viņš grib, viņš netaisās šķirties vai kaut ko tamlīdzīgu, bet dzīvot citādāk. Bet sieva ir pieradusi, ka viņš ir tāds, kādu viņa viņu redzu, kā viņa grib. Viņai ir labi tikai ar tādu vīru, kāds viņš bija, pirms iepazina Dievu.

Tāds, kāds tu tagad kļūsti, kā tu domā, viņiem nepatīk, un viņi sāk spriest, kā to apturēt, viņi sāk šantažēt un kontrolēt. Kad viņi redz, ka šantāža, kontrole, finanšu nogriešana vai no mājas izmešana nepalīdz, viņi sāk vienkārši sūdzēties un rakstīt sūdzības. Es esmu saņēmis zvanus un draudus uzspridzināt, nošaut, nodurt… To visu mēs esam saņēmuši: pārmetumus no dažādām valsts iestādēm, dažādas inspekcijas. Nu, nav tā, ka ir inspekcija inspekcijas galā, bet esam piedzīvojuši grūtības. Šobrīd mūsu valstī pat pusaudži sūdzās. Cilvēki redz, ka netiek ar tevi galā, un viņi sāk kaut kā cīnīties. Pret ko viņi cīnās? Viņi cīnās pret “avotu”, viņi cīnās pret Dievu. Bet Jēzus saka:

“[..] Tev grūti nāksies pret dzenuli spārdīt.” (Apustuļu darbi 26:14)

Viņi aplauzīs savus ragus, jo tas nav Jānis Kristītājs, tā nav tikai draudze “Kristus Pasaulei”, tas nav tikai mācītājs Mārcis Jencītis, tas nav tikai kādas draudzes dalībnieks, pret ko viņi cīnās, bet aiz mums stāv Dievs! Ja tu gribi cīnīties ar mani, tu cīnies ar Dievu! Kas pret tevi celsies, tas kritīs tevis dēļ! Vai es tev neteicu, ka būs ļoti interesants stāsts? Kāpēc Hērodija ienīda Jāni, kāpēc viņai svarīgāka par karaļvalsti bija Jāņa nāve? Tāpēc, ka Jānis bija vainīgs pie tā, ka Hērods gribēja dzīvot citādi, bet viņa vēlējās to pašu cilvēku, kāds viņš vienmēr bija bijis. Viņa pilnībā ignorēja Hēroda vēlmes. Viņa nogalināja iemeslu. Un to dara radinieki, to dara apkārtējie cilvēki, to dara ļauni cilvēki, lai piekļūtu tev, lai iznīcinātu visu, kas tev ir svēts. Viņi raksta uz “Aizliegto paņēmienu” un saka: “Te kontrolē.” Draugs, viss ir pilnīgi otrādāk. Viņi kontrolē savus tuviniekus, viņi grib viņus tādus, kādus viņi grib. Bet šie cilvēki grib būt tādi, kādi viņi paši grib būt. Viņiem melns ir balts, un balts ir melns.

No kurienes ļaunums, no kurienes ļauni cilvēki, kāpēc viņi sūdzās, kāpēc viņi šantažē, kāpēc viņi tevi vajā? Jo līdz šim viņi tevi ir redzējuši kā tādu, ar kuru var manipulēt, kā tādu, kuram var noteikt, kā dzīvot. Viņi tevi ir kontrolējuši. Tie sūdzētāji ir tieši tie, kuri tevi ir kontrolējuši. Un nu pēkšņi vairs nevar, jo tu esi kļuvis stiprs! Tu visu spēj Tā spēkā, kas tevi dara stipru, un tas ir Jēzus! Tu esi kļuvis stiprs, tu vairs nelokies. Tev parādās raksturs. Un šiem ļaunajiem vai labajiem cilvēkiem tev apkārt nāksies respektēt tavas izvēles. Nevis tu respektēsi viņu izvēles, bet viņi respektēs tavas izvēles. Lūk, kā cīnīties ar ļauniem cilvēkiem. Paliec savā zemē un dzīvo ar godu. Grēks bija tas, kas šajā stāstā izraisīja virkni darbību, kas beidzās ar slepkavību. Bet slepkavība nepalika bez sekām. Hērodija svinēja savu uzvaru, ka viņa ir tikusi galā ar cilvēku, kurš ietekmēja viņas vīru, Hērodu, kurš deva pavēli nocirst Jānim galvu, kaut arī izdarīja to negribot.

Kas notika tālāk? Stāsts turpinās tajā brīdī, kad Jēzus izsūtīja Savus mācekļus kalpot. Viņš pats dziedināja, Viņš izsūtīja Savus mācekļus, un ziņas par brīnumiem, par jaunu dzīvi izplatījās, un evaņģēlija vēsts nonāca līdz Hērodam. Pie Hēroda nāca cilvēki un teica: “Tas ir Elija, tas ir kāds senais pravietis.” Bet Jāņa Kristītāja vecais draugs Hērods teica: “Nē, tas ir Jānis Kristītājs, es nevaru izbēgt no sava lāsta, es nevaru izbēgt no tā, ko es esmu nodarījis. Tas ir Jānis Kristītājs!” Viņš pastāvīgi domāja par to, ko viņš bija izdarījis. Viņš domāja: “Tas ir Jānis Kristītājs, kurš uzcēlies no mirušiem.” Tas bija tikai Jēzus, tas nebija Jānis Kristītājs, un tie bija Jēzus mācekļi. Tas bija Jānis un Pēteris un citi, bet viņš teica: “Nē, tas ir Jānis Kristītājs.” Ķēniņš līdz absurdam sāka ticēt, ka Jānis Kristītājs ir uzcēlies no mirušiem. Viņš laikam gribēja, lai viņš pieceltos. Es domāju, ka viņš nožēloja, jo saprata savu kļūdu, un visas nelaimes vēl bija tikai priekšā, un tur arī sākās viņa nelaimes. Dievs nepamet nesodītas šādas darbības. Tātad, pirmais sods bija tāds, ka Hērods mocījās sirdsapziņas pārmetumos. Cilvēkiem, kuri iet pret Dievu, kuri atklāti uzbrūk Dieva praviešiem un draudzei, nevar būt mierīga sirds. Nepatiesiem žurnālistiem nevar būt mierīga sirds. Viņi ir cēluši neslavu, ir izraisījuši dažādas negatīvas sekas citu cilvēku dzīvēs. Tādam cilvēkam nevar būt mierīga sirds. Dieva vārds saka, ka cilvēks, kas dzīvo savas vainas apziņā, nepaturēs droši dzīvību savās rokās. Tā nav iekšējā dzīvība, ja tu mokies visu laiku. Hērodam bija problēma, un sākās viņa lejupslīde.

Tālāk notika šādi. Romā nomainījās imperators un sāka valdīt Kaligula. Nomira viens no tetrarhiem, viens no ceturtās daļas valdniekiem. Acīmredzot, nomira viens no Hēroda brāļiem, un Kaligula iecēla viņa vietā Agripu. Vai esi lasījis Bībelē, ka bija ķēniņš Agripa? Viņš bija Hērodijas brālis. Kaligula iecēla Agripu, piešķīra viņam visas zemes un kaut ko nebijušu. Viņš piešķīra Agripam ķēniņa titulu. Par ķēniņu viņu dēvēja ceturtās daļas valdnieki, bet nu viņam arī titulu piešķīra, kas iepriekš nebija. Hērodijai kārtējo reizi tas nepatika. Viņa gāja pie sava vīra un sāka zāģēt ar savu zāģīti, ar labu un ar viltu: “Dari kaut ko. Mums ir nauda, mums ir sakari, brauc uz Romu pie Kaligulas un runā par šo lietu. Tā lieta tā nevar palikt. Viņam ir tituls, bet tev nav tituls. Vai nu dabū sev titulu, vai dabū nost Agripam titulu.” Hērods bija vīrietis, kuram kaut kas bija prātā un viņš kaut ko saprata, bet, diemžēl, viņš bija zem lielas ziloņa pēdas, kuru sauca Hērodija. Viņš bija pilnīgs lupata šīs sievietes priekšā. Viņš darīja to, ko grib viņa, nevis to, ko grib Dievs, vai to, ko pats gribētu darīt. Viņš skaidri zināja, ka nevajag neko darīt, viņš skaidri zināja, ka ir jāsamierinās ar imperatora lēmumu. Bet viņa viņu zāģēja tik ilgi, līdz viņš atbildēja. Viņš teica: “Klausies, es domāju, ka nekas labs tur nesanāks, tas vispār ir bīstami.” Bet viņa viņu tik ilgi zāģēja, kamēr viņš teica: “Labi, es darbošos tajā virzienā.” Viņš bija gatavs braukt, bet izrādījās, ka ķēniņš Agripa bija gudrāks par Hērodiju un par Hērodu Antipu. Viņš viņus apsteidza un pirmais aizbrauca uz Romu pie imperatora ar izdomātu stāstu par to, ka Antipa gatavo sazvērestību pret Romu. Kaligula noticēja Agripam. Dieva sods panāca viņu, un Hērods Antipa tika izsūtīts uz Galliju izsūtījumā. Viņam atņēma ķēniņa godu, viņa zemes, viņam atņēma visu un izsūtīja uz turieni, kur viņš arī nomira.

Bet tas vēl nav viss. Kaut kas interesants un cēls notika no Hērodijas puses. Agripa bija viņas brālis. Arī imperators Kaligula bija labvēlīgi noskaņots pret Hērodiju un viņai piedāvāja: “Klausies, tev nav jācieš tava vīra grēku dēļ, es izrādu tev lielu žēlastību.” Tā tiešām bija žēlastība, ja tu zini, kā rīkojās romieši, – līdzīgi kā Staļins ar turīgām ģimenēm. Ja ģimenes galva bija pieķerts valsts nodevībā, visu viņa ģimeni izsūtīja, iznīcināja. Šajā gadījumā tas notika tikai ar Hērodu pašu. Agripa bija Hērodijas radinieks un, iespējams, bija vienojies ar imperatoru Kaligulu. Un Kaligula piedāvāja Hērodijai: “Tu tur neesi iesaistīta, tu vari paturēt savus īpašumus, tu vari paturēt savas ēkas un visu savu naudu un turpināt dzīvot te.” Kā tu domā, ko izlēma tāda rakstura sieviete kā Hērodija? Es būtu domājis tieši tāpat kā tu, ka viņa palika un baudīja no visa tā, ko viņa gribēja. Bet viņa pateica: “Nē, paldies, ķēniņ, par tavu žēlastību, es novērtēju, ka tu man to izrādi, bet es mīlu savu vīru. Un, ja es biju kopā ar viņu priekos, es palikšu kopā ar viņu arī tagad.” Viņa kopā ar Hērodu aizbrauca izsūtījumā. Pēc šī notikuma var secināt, ka viņi tiešām viens otru mīlēja, bet viņi bija amorāli cilvēki. Viņiem neeksistēja citi cilvēki. Viņiem interesēja tikai sava mīlestība, sava valsts, savs labums. Viņa mocījās ar greizsirdību, viņa mocījās par to, ka brālim ir tituls, bet Hērodam nav tituls. Kāda vispār Hērodijai gar to bija daļa? Tas bija Hēroda tituls, ne jau viņas.

Lūk, tāds stāsts, kas liek mums aizdomāties, no kurienes rodas ļaunums un kādas sekas ir ļaunai rīcībai. Kādas sekas bija vienam grēkam, kad viņš iekāroja cita sievu un atņēma viņam to? Arābu ķēniņš, kura meita tika atgrūsta un apvainota, nāca ar karu pret Hērodu. Šis karš beidzās ar arābu ķēniņa uzvaru. Tauta un tā laika reliģiozā elite tā arī nosprieda: “Tas ir tāpēc, ka viņš nogalināja pravieti, tas ir tāpēc, ka viņš nogalināja Jāni Kristītāju, tas ir tāpēc, ka viņam bija viņa brāļa sieva.” Viņš zaudēja popularitāti tautā un pēc tam zaudēja arī savu troni, savu brīvību un beigu beigās arī savu dzīvību. Par Hērodiju, diemžēl, es neko nezinu, kas vēlāk ar viņu notika. Varbūt, ka atrada vēl kādu Hērodu, varbūt nē. Ko izraisīja viens grēks? Tā sekas bija izputināšana, neveiksmes un nāve. Dievs nepamet nesodītus. Kā cīnīties ar ļauniem cilvēkiem?

“Ne kā Kains, kas bija no ļaunā un nokāva savu brāli, bet kādēļ viņš to nokāva? Tāpēc, ka viņa darbi bija ļauni un viņa brāļa darbi bija taisni.” (1. Jāņa 3:12)

Iedomājies, tu stāvi tiesas priekšā un tev prasa: “Kāpēc tu nokāvi, lūk, šo cilvēku?” “Tāpēc, ka viņš labu darīja.” Tie, kas dara labu, bieži vien saņem lielu kritiku, jo tas neatbilst citu cilvēku interesēm. Piemēram, Pāvils kalpoja Efezā, un Efezā pielūdza meteorītu. No debesīm bija nokritis meteorīts, tēls, Artemīda. Viņi pielūdza Artemīdu. Vietējie amatnieki darināja elka statujas, un tas bija labs bizness. Tad, kad Pāvils sāka darboties Efezā, cilvēki pievērsās Dievam. Viņi sadedzināja burvju grāmatas, atteicās no elkiem un pārstāja pirkt sudrabkaļu gatavoto elku. Amatnieku apvienība paši sava labumu dēļ izraisīja nemierus pilsētā un apsūdzēja Pāvilu. Paldies Dievam, Pāvilam bija draugi pilsētas domē un tas viss beidzās labi. To, ko viņi prasīja, viņi nedabūja. Pāvils palika pilsētā, un viņu bizness izputēja. Viņiem vajadzēja sākt krustus taisīt. Vajadzēja pārorientēties, nevis palikt pie savām Artemīdām. Viņi paši neko jaunu nevarēja izdomāt, tāpēc vainīgs bija Pāvils. Kad tu dari labu, sludini evaņģēliju, cilvēku dzīves mainās un elkus vairs nepielūdz. Bet kādam tu vari pārskriet pāri ceļam. Tā notika Cēzaram Kastelanosam no Kolumbijas, G12 vīzijas nesējam. Viņš bija tas, kurš noformulēja G12 vīziju, kas ir arī mūsu draudzē. Viņš Kolumbijā, pilsētā Bogutā, iesāka draudzi, kas izauga simtos un tūkstošos. Viņu cilvēki bija politikā, viņu cilvēki bija valdībā. Notika lielas izmaiņas, tika arestēts narkobarons Eskobars. Mēs redzam tikai to, ko mums pasniedz filmās, grāmatās vai ziņās, bet patiesība ir tāda, ka viss sākās ar šo draudzi. Viss sākās ar kristiešu vienotību Kolumbijā, kad visi nāca stadionos un diennakti lūdza Dievu. Un pēkšņi narkotiku impērija sāka krist. Vispirms cīņa tika izcīnīta garīgi, un tikai pēc tam policija un pārējās varas iejaucās. Kolumbijā bija karš, armijas nevarēja tikt galā ar narkomafijām un karteļiem. Līdz pat šim brīdim viņi nevar tikt galā, ja godīgi. Vienu novāc, cits nāk vietā. Un es pats personīgi satiku Kastelanosu, kad biju ciemos uz konferenci Anglijā, un redzēju kaklā šautus caurumus. Vairākas reizes viņu vēlējās nogalināt. Motocikls piebrauca pie viņa mašīnas un sāka šaut no automātiskā ieroča. Sievai trāpīja, viņam trāpīja – viņš izdzīvoja. Viņš vairākas reizes izdzīvoja, bet nu viņš vairs nav Kolumbijā. Ja viņš tur paliktu, tad galu galā viņu nogalinātu. Viņš kalpo Amerikā un no turienes vada draudzi arī Kolumbijā. Viņš dara labu, narkoimpērija krīt, bet kādam tas traucē, un tas ir konflikts. Un kādi izdomā aiziet pie zīlnieka, maga vai burvja, pie ekstrasensa un paprasīt: “Kur ir problēma? Kāpēc mana narkoimpērija krīt? Kāpēc tie politiķi un tās partijas dara to un to? Kāpēc tos vairs nevar uzpirkt?” Burvis parunā ar saviem gariem un saka: “Problēma nav politiķos, bet draudzē.”

Ne visi bezdievīgi un ļauni cilvēki izprot garīgās lietas, bet tie, kas izprot, karo pret draudzi. Manuprāt, genderu ideoloģijas piekritēji to izprot un rok zem draudzes. Viņi ievieš draudzēs savu mācību. Kā cīnīties pret ļauniem cilvēkiem? Atbilde ir viena. Pirmā cīņa ir jācīnās pašam ar sevi. Kad Jēzus uzzināja, ka Jānis Kristītājs ir nogalināts, ir rakstīts, ka Viņš aizgāja vientuļā vietā. Tātad, tas Viņam nebija vienaldzīgi. Viņš atcerējās par to, kāds gals sagaida Viņu pašu, ka Viņam pašam būs līdzīgs gals. Krusta nāve ir vēl briesmīgāka. Galvu nocirst ir vieglāk un ātrāk, tur nejutīs neko daudz. Bet pie krusta karāties un lēnām mirt ir citādāk. Viņš aizgāja vientuļā vietā atpūsties un padomāt, bet cilvēki Viņu atrada. Pūļi Viņu atrada, un Viņš sāka kalpot cilvēkiem. Kad Nācaretē Viņu gribēja nogalināt, ir rakstīts, ka no klints gribēja nogāzt, Viņš izgāja pūlim cauri un aizgāja tālāk. Es nekur neredzu, ka Jēzus būtu ko īpašu darījis, kā īpaši cīnījies, kā īpaši sūdzējies, sūdzības rakstījis vai politikā līdis, vai policiju saucis. Neko tādu īpašu evaņģēlijos nemana. Jēzus koncentrējās uz evaņģēlija sludināšanu. Jēzus koncentrējās uz mājas grupiņas celšanu, jo Viņš zināja, ka Viņam nav daudz laika. Viņš nevarēja nodarboties ar kaut kādām otršķirīgām lietām, kas neko nerisina. Viņš zināja, ka tikai evaņģēlijs spēj mainīt cilvēku sirdis, ka tikai evaņģēlijs spēj aizstāvēt.

Kad tu sludini, pats spēcīgais ierocis ir uzbrukt, nevis aizstāvēties. Jebkurā spēlē tas, kas uzbrūk, uzvar. Uzbrukšanas stratēģija ir labāka nekā aizstāvība. Jebkurā gadījumā, protams, tas nebūs kā akmenī kalts, bet ļoti bieži der tieši uzbrukt. Mūsu uzbrukums ir evaņģēlija sludināšana. Un ne tikai bļaustīšanās, bet reāla cilvēku aprūpe un celšana tā, lai viņos tiešām notiek iekšējas izmaiņas. Jēzus koncentrējās uz evaņģēliju, Viņš koncentrējās uz draudzes celtniecību. Tajā pašā laikā, kad Pāvilu apsūdzēja un vēlējās publiski sist, romiešu virsnieks, varas pārstāvis, iejaucās un atbrīvoja viņu no jūdu varas. Pāvils teica: “Vai ir atļauts romieti pērt bez tiesas?” Virsnieks teica: “Tu esi romietis? Tev ir romieša tiesības? Es tās pirku par dārgu naudu, bet tev tās ir?” Viņš nobijās un Pāvils nedabūja pērienu. Virsnieks uzreiz viņu gribēja atbrīvot. Pāvils izmantoja savas likumīgās tiesības. Bībele saka, ka valsts varas ir kalpones mūsu labā. Valsts likumiem ir jābūt tādiem, kas aizstāv cilvēku brīvības un arī kristīgo pārliecību. Un tāpēc ir situācijas, kad ir jāizmanto likums. Ir situācijas, kad neko nevajag darīt. Es nebraukšu uz interviju, lai iztērētu veselu dienu un piedalītos kaut kādā muļķīgā pasākumā. Ir jāizvērtē, vai vajag kaut ko darīt, vai vajag rakstīt, vai vajag iesūdzēt, vai to nevajag darīt. Es domāju, ka biežāk to nevajag darīt, bet ir situācijas, kad vajag darīt. Un mēs to esam darījuši, un tas viss parasti ir ļoti labi nostrādājis.

Vai kristiešiem ir jāiet politikā? Viennozīmīgi – jā! Jo likums jeb valsts zobens ir kalpone tavā labā. Kalpone tavā labā tā var būt tikai tik ilgi, cik aizstāv tavu brīvību. Kamēr likums ir tavā pusē, tu vari brīvi domāt un ticēt. Ja valdībā nav attiecīgu cilvēku, kas pārstāv kristīgās vērtības, agri vai vēlu pieņems tādus likumus, kādi tie bija Padomju Savienībā. Kristieši sēdēja koncentrācijas nometnēs, viņi tika iznīcināti. Baznīcas bija ciet. Tajās tika ierīkotas dažādas glabātavas vai atstāja tās drupās. Vai mums ir jāiet politikā? Jā. Bet vai politika ir pati svarīgākā? Nekad mūžā! Jēzus koncentrējās uz evaņģēlija sludināšanu. Ja tu ej politikā, neaizmirsti, ka arī tur ir jābūt mājas grupiņai. Reiz bija kāds populārs sludinātājs Nokss, kurš runāja atklāti, līdzīgi kā Jānis Kristītājs. Arī viņš atklāti atmaskoja elites grēkus. Un pati karaliene viņu pasauca un jautāja: “Klausies, vai tev Bībele atļauj tā runāt pret valdību, pret varām, tā uzstāties, tā apvainot?” Un viņš teica: “Jā, man to Dievs atļauj, tas ir mans pienākums. Un ne tikai tas, man pat ir vara jūs arī atcelt no varas.” Pat atcelt tādu valdību, kas nepilda tautas gribu. Ja valsts neņem vērā Dieva principus, tāda valsts nepastāvēs. Tā ir vergu valsts, kā Romas impērija, kas tika celta uz vergu kauliem.

Kā cīnīties ar ļauniem cilvēkiem?

Beidzot, brāļi, lūdziet par mums, lai mūsu Kunga vārds turpina savu gaitu un manto godu tāpat kā pie jums un lai mēs tiekam paglābti no nekrietnajiem, ļaunajiem cilvēkiem: ne jau visiem ir ticība.” (2. Tesaloniķiešiem 3:1-2)

Pāvils saka: “Vajag lūgt Dievu.” Ir jāķeras pie garīgām saknēm, pie garīgiem iemesliem. Tāpēc ir vajadzīga lūgšana. Un, kā jau es minēju, tā ir cīņa pašam ar sevi. Ko darīt tālāk?

Taču ļauni cilvēki un krāpnieki iestigs arvien lielākā ļaunumā maldinādami un maldīdamies. Bet tu paliec mācībā, ko esi mācījies un par ko esi pārliecinājies; jo tu zini, kas tev to ir mācījuši.” (2. Timoteja 3:13-14)

Pāvils raksta Timotejam palikt mācībā, bet ļauni cilvēki kritīs arvien zemāk. Vispirms ir lūgšana, personiskas attiecības ar Dievu, slavēšana, pielūgsme. Pēc tam ir mācība. Paliec mācībā neatkarīgi no tā, ko ļauni cilvēki tev cenšas uzspiest vai kā liek tev domāt. Paliec mācībā un domā tā, kā Dievs grib, lai tu domā.

“Un Jēzus, izkāpdams malā, redzēja daudz ļaužu, un sirds Viņam par tiem iežēlojās, jo tie bija kā avis, kam nav gana, un Viņš sāka tos daudz mācīt.” (Marka evaņģēlijs 6:34)

Viņš dziedināja un mācīja. Viņš koncentrējās uz to, Viņš negāja rakstīt petīciju par to, kāpēc Jāni nogalināja. Viņš mirkli padomāja, mirkli paskuma un sāka kalpot cilvēkiem. Jo Viņš zināja, ka ne politika, ne kas cits neko nemainīs. Mainīs vienīgi un tikai evaņģēlijs. Nekad neaizmirsti prioritātes. Turpini sludināt, turpini lūgt, turpini būt mācībā. Lūk, visa cīņa. Mūsu cīņa nav pret miesu un asinīm. Mums nav pret cilvēkiem jācīnās. Ir atsevišķas situācijas, kad mēs varam lietot likumā noteiktās tiesības, bet lielākoties mums ir jāpiedod un jāiet tālāk. Pavils saka:

“Svētījiet tos, kas jūs vajā, svētījiet un nenolādiet!” (Romiešiem 12:14)

Svētījiet tos, kas jūs vajā, un nenolādiet. Tevi vajās. Jēzus, kad pie krusta karājās, teica: “Piedodiet viņiem, jo tie nezina, ko viņi dara.”

“Turiet vienādu prātu cits pret citu, neesiet iedomīgi, bet sniedziet roku zemajiem! Neliecieties paši gudri esam. Neatmaksājiet nevienam ļaunu ar ļaunu, domājiet par to, ka varat labu darīt visiem cilvēkiem. Ja iespējams, no savas puses, turiet mieru ar visiem cilvēkiem. Neatriebieties paši, mīļie, bet atstājiet vietu Dieva dusmībai, jo ir rakstīts: Man pieder atriebšana, Es atmaksāšu, saka Tas Kungs.” (Romiešiem 12:16-19)

Tas Kungs pats tiks ar šiem cilvēkiem galā. Dāvids tiešā veidā necīnījās pret Saulu, kurš viņu vajāja, bet Dievs pats tika ar Saulu galā. Un Dāvids saglabāja savu sirdsapziņu tīru, jo viņš nedarīja to pašu ko Sauls. Draugs, nenolaidīsimies līdz tādam pašam līmenim, kurā ir šie cilvēki, kas izber savu indi, kuri cenšas paturēt kontroli pār cilvēku prātiem, kuri aprunā, ceļ neslavu, izmanto dažādas nekrietnas metodes, kuri pat fiziski var iespaidot. Nenolaidīsimies līdz viņu līmenim. Paši neatriebsimies. Izņemot kaut kādas īpašas situācijas, kur ir īpaši jārīkojas.

“Bet, ja arī mēs vai kāds eņģelis no debesīm jums sludinātu citu evaņģēliju nekā to, ko esam jums pasludinājuši, lāsts pār to! Kā jums jau agrāk esam sacījuši, tā arī tagad vēlreiz saku: ja kāds jums sludina citu evaņģēliju nekā to, ko jūs esat saņēmuši, lāsts pār to!” (Galatiešiem 1:8-9)

Divas reizes viņš saka, lai lāsts pār to. Pār tiem, kas šķeļ draudzi, izārda draudzes, pār šķeltniekiem ir lāsts! Viņš publiski pasaka to, ka lāsts ir pār tiem. Kas ir lāsts? Tā ir atkrišana no Dieva, cilvēks ir no Dieva atstumts. Dievs ar viņu nav, viņš ir pakļauts demoniskai darbībai. Ja Dievs kādu disciplinē vai pārmāca, mērķis ir cilvēku atvest atpakaļ uz pareizā ceļa. Dievs vienmēr līdz pat pēdējam brīdim cer par tevi, ka tu tomēr iemīlēsi Viņu, nevis šo pasauli.

“Ļaunumam jāpretojas ar bargu sodu un spēcīgiem sitieniem, no kuriem uz ādas paliek asiņainas sloksnes, tā tie iztīrīs no ļaunuma sārņiem visu iekšējo cilvēku.” (Salamana pamācības 20:30)

Likuma spēks un dažas stingras metodes reizēm ir ļoti iedarbīgas. Tāpēc ir likums, tāpēc ir kārtība, tāpēc ir valsts kontrole, kas neļauj nokaut, zagt utt. Ja tu nokauj, tu dabū mūža ieslodzījumu. Citās valstīs tevi arī nokauj. Un tie ir Dieva likumi, un bauslis: tev nebūs nokaut, neattiecas uz kara laiku. Ja kara laikā tu aizstāvi savu zemi, tu vari nokaut. Miera laikā izliet asinis ir grēks. Būt armijā un aizstāvēt savu zemi nav grēks. Un arī šajā situācijā katram pašam ir jāizsver, vai viņš ņems ieroci un cīnīsies vai nē. Tev pašam būs jāizvēlās, vai tu būsi jēriņš vai lauva. Draugs, Jēzus ir lauva, un Viņš ir arī jērs. Kur vispār var būt vēl vispusīgāka, veselīgāka mācība? Domā pats un pieņem savus lēmumus. Kara gadījumā es nekad neteiktu: “Tā, visi draudzes vīri un visas stiprās sievietes, veidojam draudzes “Kristus Pasaulei” rotu. Draudžu leģionu veidojam tagad. Mēs arī cīnīsimies.” Es teiktu tā: “Tā, draugi, ja kādam Dievs sirdī liek, dariet tā. Ja kādam Dievs saka, ka jāpaliek un nav jākaro, lai tas tā jādara.” Iet visiem karā būtu diezgan muļķīgi. Tev jādara, kā saprot tava sirds un no Dieva. Draudzes sievietes, mammas un bērni, jūs esat drošībā. Ir, kas par tevi iestāsies.

Es esmu pabeidzis visu sprediķi vienā daļā. Kā cīnīties ar ļauniem cilvēkiem? Iziesim ātri cauri visam vēl vienu reizi. Nu, ne visam sprediķim, bet galvenajiem punktiem. Pirmkārt, mēs saprotam, no kurienes rodas ļaunums. Cilvēki, kuri tevi ir kontrolējuši, pēkšņi saprot, ka viņi vairs to nespēj, jo tu esi kļuvis stiprāks. Viņi negrib tā, kā tu gribi, bet viņi grib, lai tu dzīvo tā, kā viņi grib. Un tad, kad ar tevi viss ir izmēģināts un nedarbojas, viņi ķerās klāt pie saknes, paši gudrākie ķeras pie avota – pie draudzes, pie mācītāja, pie kristiešiem – un apsūdz. Tāpat ir arī vispārējs ļaunums: visi, kas grib dzīvot svētu dzīvi tāpat kā Jēzus, tiks vajāti. Jo miesīgais nesaprot garīgo un garīgais miesīgo, tās ir divas dažādas pasaules, un tas uz līdzenas vietas rada konfliktu. Un tas ir neizbēgami. Konflikts ar pasauli ir neizbēgams, jo, kas grib būt pasaules draugs, būs Kristus ienaidnieks. Tas ir neizbēgami, bet kā pret to cīnīties? Kā izrādās, mums nav jācīnās ar otru cilvēku, bet mums, pirmkārt, jācīnās ar sevi, lai mēs paliekam Dieva gribā, lai mēs paliekam savos principos, lai mēs neejam uz kompromisu. Mēs lūdzam Dievu un cīnāmies ar lūgšanas palīdzību, un kā prioritāti mēs vienmēr atstājam evaņģēlija sludināšanu un draudzes celšanu. Jo tikai tas pilnībā atrisina problēmu, jo cilvēks mainās no iekšienes. Jo vairāk cilvēku nāk pie Kristus, jo vairāk cilvēku izdara pareizus lēmumus, jo mazāk ļaunuma.

Tāpat mēs izskatījām arī to, ka saskaņā ar Dieva vārdu ir iespējams cīnīties ar likumīgām metodēm, bet arī tas ir jāizsver, cik tas aizņems laiku, tiesāšanās utt., vai tas ir tā vērts. Ja tev nozog riteni, tev ir jāizvērtē, ko tu darīsi. Ja tev nozog mašīnu, ja tev nozog spoguli mašīnai, tas ir jāizvērtē. Vai tev pietiks laika cīnīties, vai labāk jaunu uzlikt. Bet ir pareizi iesniegt policijā iesniegumu. Jo zaglis zags arī citiem cilvēkiem, viņš ir jāaptur. Tāpēc mūsu pienākums, kā kristiešiem, kā sabiedrības daļai, ir ziņot par pārkāpumu. Jo valsts varas kalpo tavā labā. Valsts likumi ir jāizmanto, lai aizstāvētu savas tiesības un neļautu darīt pāri. Tāpat arī, es nepieminēju, bet ļauni cilvēki uzdarbojas arī interneta komentāros. Kas mums būtu jādara? Mums obligāti būtu kaut kas ļauns jāpasaka pretī? Es esmu redzējis, ka mūsējie dažreiz tā dara, un tas nekad nav labi beidzies. Tur vesela sensācija notiek. Mēs nevaram būt tādi kā viņi. Ja ir negatīvs komentārs internetā, kristieša un draudzes cilvēka pienākums ir ierakstīt atspēkojumu, pozitīvu komentāru. Tev nav jāuzbrūk šim cilvēkam, tev nav viņš jālamā par idiotu. Tev tas nav jādara, tev jāuzraksta veselīgs viedoklis. Jo cilvēki spriež pēc tā, ko redz, dzird un lasa. Ja tur nav mūsu viedoklis, tad viņi spriedīs tikai pēc tā, ko šie slimie, aizvainotie cilvēki runā. Ir jābūt pretējam viedoklim, mūsu viedoklim. Lūk, tā ir mūsu cīņa, normāli ieroči, likumā atļautās normas. Ar to mēs varam cīnīties.

Cīņas ierocis ir arī mācība. Tev ir jāmāca pareizi. Tas, ko es tagad daru, es mācu, tā arī ir cīņa. Ja žurnālistiem vajag atbildes uz kādiem jautājumiem par kontroli, par draudzi un tamlīdzīgi, lai viņi klausās šo sprediķi, klausās liecības. Viņiem nevajag mani. Tad, kad pie Jēzus nāca un prasīja, vai tas ir Viņš, kuram jānāk, vai citu gaidīt, Viņš netaisnojās. Skaties uz darbiem: klibie iet, aklie redz, kurlie dzird, prieka vēsts tiek sludināta. Pats vērtē. Mūsu cīņa nav miesīga, bet garīga. Un atsevišķos gadījumos ir arī nopietnākas metodes. Bībele neizslēdz aizstāvēt savu valsti un kaut kādos gadījumos pat pielietot fizisku spēku. Tas nav pilnībā izslēgts. Bet, draugs, tāpēc mums pašiem ir galva, pašiem ir attiecības ar Dievu, lai mēs saprastu. Tu taču neļausi ar sevi darīt cūcības? Ja nav citas iespējas, tad, manuprāt, ir jāaizstāvas. Ir jāizvērtē spēki, vai tu spēsi to izdarīt, bet, ja tu to nespēj, tad bēdz. Bēdz prom! Ne tāpēc, ka tev ir bail, bet tāpēc, ka tā ir labāk. Pat profesionāli cīkstoņi teiktu, lai tu bēdz. Ja pret tevi atver nazi, tad karatē profesionālis teiktu: bēdz. Tikai filmās rāda, ka viņi izsit nažus, neko tur nevar izsist. Pret nazi nav paņēmienu, ir tāds teiciens. Pret ieroci tu neko nevari izdarīt. Var paveikties, var nepaveikties. Dievs ir labs. Aleluja!

Aizlūgsim Dievu, kā mums Bībele māca, par ļauniem cilvēkiem. Vai tev ir cilvēki, kuri tevi mēģina ietekmēt, kas ļauni pret tevi izturās? Lūgsim par šiem cilvēkiem un lūgsim arī par sevi. Paldies, Dievs, par veselīgu mācību. Paldies, Debesu Tēvs, par Tavu mācību, par Tavu Svēto Garu, par Tavu spēku. Mēs lūdzam par šiem cilvēkiem, kas mums ir apkārt, kas nepazīst Tevi šodien, Dievs. Kuri neizprot, ko viņi dara, kuri nesaprot, ko viņi dara. Kuri ir miesīgi, kuri uzstājas pret Taviem bērniem. Dievs, mēs lūdzam par šiem cilvēkiem, lai viņi iepazīst Tevi, Kungs, lai viņi nāk pie Tevis, Kungs, lai viņos notiek izmaiņas un viņi kļūst par Taviem bērniem. Un mēs lūdzam par katru vienu, kas tiek vajāts šodien, ne tikai mūsu draudzes cilvēku, bet arī citiem kristiešiem, lai viņi pastāv mācībā, lai viņi pastāv lūgšanās un kā prioritāti izvēlās evaņģēliju sludināšanu. Mēs Tevi lūdzam, Kungs, par dažādām situācijām, lai kādā mēs nebūtu šodien, ka mēs izprotam no Tevis, Svētais Gars, savā lūgšanu kambarī, kā katrā situācijā rīkoties, Jēzus Vārdā! Un es apliecinu, ka katra situācija tiks atrisināta, Jēzus Kristus Vārdā. Āmen!

 

Mācītāja Mārča Jencīša sprediķi “Kā cīnīties ar ļauniem cilvēkiem?” pierakstīja un rediģēja draudzes “Kristus Pasaulei” redakcija
Comments