TEKSTA MATERIĀLI‎ > ‎Svētrunas‎ > ‎

Garīgā disciplīna

Publicēja 2021. gada 19. janv. 11:06Līga Paņina
Ziņas datums 19.01.21.

Tas, ko mēs šodien redzam šeit, tas ko mēs kā draudze esam spējuši paveikt, ieguldīt cilvēkos, ieguldīt valstī, tas viss ir pateicoties disciplīnai. Ir daudz dažādu faktoru, kāpēc kāds cilvēks vai cilvēku grupa, organizācija vai valsts kopumā spēj progresēt, virzīties uz priekšu. Domāju, ka mēs šeit neesam tie, kas vēlas nekur nevirzīties, kas vēlas vienkārši sēdēt un degradēt. Mums ir cerība, mums ir ticība, un mums ir nākotnes vīzija, lai augtu. Lai augtu kā draudze, lai ietekmētu sabiedrību, lai Dievs varētu svētīt Latviju un lai mēs katrs individuāli varētu augt garā un savās dzīvēs – finansēs, izglītībā, attiecībās ar cilvēkiem. Izaugsme, progress! Mēs vēlamies progresu. Progress nav iespējams bez disciplīnas. Jebkurš sportists, kas gūst panākumus, ir disciplinēts cilvēks. Sportā bez disciplīnas nav iespējams gūt panākumus. Sportam ir ne tikai fiziskais aspekts, bet arī garīgais. Ja ir divi sportisti ar līdzvērtīgām dotībām, tad stiprāks būs tas, kas būs psiholoģiski noturīgāks, kurš spēs sevi motivēt vai arī kuram būs cilvēki, kas viņu motivēs. Arī dažādu psiholoģisko faktoru kopums ir svarīgs.

Mēs esam kristieši, kas meklē Dievu un tic Dievam. Ne tikai kristiešiem, bet jebkuram cilvēkam garīgais pamats ir ļoti svarīgs. Arī tos, kas noliedz to, ka garīgā pasaule viņus ietekmē vai neietekmē, jebkurā gadījumā tā viņus ietekmē. Ir neredzamā pasaule, garīgā pasaule, un ir redzamā pasaule. Mēs Bībelē lasām, ka iesākumā zeme bija neiztaisīta un tukša, tad Dievs teica, un tā tapa. Kad Dieva Gars lidinājās pār ūdeņiem, zeme vēl bija neiztaisīta un tukša, tad Dievs teica, un tā radās. Vispirms ir Gars, tad Dievs saka un top. Ir neredzamā pasaule, uz kuras pamata rodas redzamā pasaule. Garīgā pasaule var būt pozitīva vai negatīva, dievišķa vai sātaniska. Dažāda mēroga politiķi, redzami, neredzami cilvēki, populāri, nepopulāri cilvēki vairāk vai mazāk tic garīgajai pasaulei un garīgajiem spēkiem. Viņi dodas pie zīlniekiem, pie ekstrasensiem, burvjiem, mācītājiem, praktizē dažādas prakses. Arī ateisti tic kaut kādām teorijām. Mums, garīgajiem cilvēkiem, kas apzinās garīgo realitāti, kam Bībele ir autoritāte, ir zināms – lai fiziskajā pasaulē būtu progress, vispirms ir nepieciešamas garīgas disciplīnas. Garīgās disciplīnas ir vajadzīgas katram Dieva bērnam, lai Dievs varētu tavā dzīvē darboties, lai Dievs varētu svētīt tevi. Lai tavā dzīvē varētu notikt pēc Dieva vārda, ka tūkstoši krīt tev blakus un desmit tūkstoši pa labo roku, bet tevi tas neskar, ka ar Jēzus brūcēm tu esi dziedināts, ka mazāko Dievs darīs par tūkstoti, bet sīkāko par varenu tautu, ka Dievs sūtīs tev eņģeļus, lai tie tevi uz rokām nestu, lai tava kāja nepiedurtos pie akmens, ir vajadzīga garīga disciplīna. Lai Dieva vārds un apsolījums par mūžīgo dzīvību būtu reāls tevī un tu to sasniegtu, ieietu Debesīs un baudītu mūžību kopā ar Dievu, un lai tu nodzīvotu pilnvērtīgu dzīvi šeit virs zemes, tev kā Dieva bērnam ir nepieciešamas garīgās disciplīnas.

Garīgās disciplīnas:

1.             Bībele un lūgšana.

Disciplīna Bībeles lasīšanā. Mums ne tikai vienkārši jālasa Bībele. Pāvils saka, ka tie, kas stāv, pielūko, ka nekrīt. Kāpēc tāds brīdinājums? Pāvils pārzināja garīgo pasauli, viņš bija draudžu dibinātājs un vadītājs, apustulis, viņš bija ciešās attiecībās ar Dievu un zināja, ko nozīmē, ja cilvēks aptaukojas, kļūst inerts jeb nedisciplinēts pašās svarīgākajās, fundamentālākajās lietās savā dzīvē. Tu vari kļūt nedisciplinēts Bībeles lasīšanā un lūgšanās. Personiskais laiks ar Dievu nedrīks pazust. Reiz man kāds cilvēks, kas vairs nav savā vietā, kur viņam bija jābūt, jo viņš pazaudēja savu aicinājumu, kad es viņam jautāju par personiskām attiecībām ar Dievu, atbildēja, ka viņam tās ir kā ar sievu, - kad seksu gribās, tad viņš to dara. Viņš to attiecināja uz lūgšanām, - kad viņam gribās, tad viņš palūdz. Ilgi viņš nebija savā vietā; viņš bija ļoti populāra mācītāja palīgs, bet viņš tur ļoti ātri vairs nebija. Kāpēc? Es to izskaidroju ļoti vienkārši – viņam kliboja pats svarīgākais – disciplīna attiecībās ar Dievu.

Ir jābūt disciplīnai attiecībās ar Dievu – konkrēts LAIKS un VIETA, pat konkrēts PLĀNS, kā to darīt. Es jau gadiem ilgi sekoju savam plānam. Man Bībelē ir četras grāmatzīmes, Vecajā Derībā divas un Jaunajā Derībā divas. Psalmos, Salamana pamācībās ir viena grāmatzīme, visā pārējā Vecajā Derībā ir otra grāmatzīme, evaņģēlijos ir grāmatzīme un vēstulēs ir grāmatzīme. Es nepārtraukti lasu cauri Bībeli, dienā man paredzētas četras nodaļas. Dažreiz varu iekrist tikai uz vienu nodaļu, kas ļoti uzrunā, un sākt pētīt, iedziļināties. Reizēm es varu veselu nedēļu palikt uz vienas Rakstu vietas, katru dienu iedziļinoties, pētot, studējot. Tā ir disciplīna. Bez disciplīnas nav iespējami panākumi. Vispirms ir garīgā pasaule, pēc tam ir fiziskā. Bez disciplīnas garīgajā pasaulē neredzēt panākumus fiziskajā pasaulē. Ja godīgi, tad es neticu, ka pasaules bagātākie cilvēki iztiek bez garīgās pasaules palīdzības. Ja iedziļinās, tad bagāti cilvēki bieži atrod saikni ar dažādiem kultiem, maģijām, dažādu cilvēku grupām, ezotēriķiem, okultiem spēkiem. Piemēram, Amerikas prezidenti, kuriem blakus ir stāvējuši kristieši, piemēram Billijs Grehems, nav skrējuši pie burvjiem pēc padoma, bet saņēmuši to no Dieva. Amerika bija valsts nr.1, jo tās noriets ir iestājies, Amerikas degradācija ir iestājusies. Viss var mainīties, bet nekas pozitīvs tagad tur nav gaidāms. Viss ir tikai tāpēc, ka cilvēki ir aizmirsuši Dievu, ir aizmirsuši garīgās disciplīnas, Dieva lūgšanu, un aizmirsuši pašu svarīgāko – Dieva vārdu, kas ir izstumts no skolām, no tiesas zālēm. Dieva vārdu pat šur tur aizliedz sludināt uz ielām. Tas ir nejēdzīgi un nenormāli.

 

2.             Draudze.

Pie garīgām disciplīnām pieder arī draudze. Bez disciplīnas būt konkrētā laikā un vietā, kur tev nepieciešams būt, bez regulāras būšanas draudzē nav iespējama izaugsme. Reizēm es dzirdu no cilvēkiem, kuri finansēs ir kaut ko sasnieguši, kuriem ir Dieva svētības, viņi domā un arī pasaka, ka viņi jau zina, ko mācītājs teiks, viņiem vairs nav interesanti, atkal būs motivējošs sprediķis, bet viņiem vajag kaut ko vairāk, kaut ko dziļāk. Nav svarīgi, ko mācītājs teiks, ir svarīgi būt draudzē. Nav svarīgi, ka tev ir ļoti interesanti vai šķiet, ka nav interesanti, ir svarīgi būt draudzē. Tā ir disciplīna – būt draudzē, jo Bībele, lūgšana un draudze – tā ir trīsvienība. No šejienes izriet kalpošana un tas, ka mēs spējam dzīvot svētu dzīvi, ka mēs spējam virzīties Dieva spēkā uz priekšu.

 

3.             Kalpošana.

Kalpošana nav salīdzināma ar svētas dzīves dzīvošanu. Kalpošana vēl nav raksturs, tas prasa raksturu, bet tomēr tas nav raksturs. Tā ir disciplīna, kas nepieciešama, lai tu pats varētu augt.

Par to mums būtu daudz ko runāt, bet ir grūti darīt to saprotamu, tāpēc ka jūs esat kūtri palikuši dzirdēt. Jo, lai gan laika ziņā jums pašiem pienākas būt tiem, kas māca, jums atkal vajadzīgs kāds, kas jums māca Dieva vārdu pirmsākumus, un esat tapuši par tādiem, kam vajag piena, ne cietas barības. Jo katrs, kas bauda pienu, ir taisnības vārda nepratējs, jo tas ir bērns. Bet pilngadīgiem pienākas cieta barība, tiem, kam ir piedzīvojumi un kam prāti vingrināti izšķirt labu un ļaunu. (Ebrejiem 5:11-14)

Vēstulē ebrejiem Pāvils saka, ka mums katram pienāk brīdis, kad mums jākļūst par tiem, kas māca, kas kalpo cilvēkiem. Ja mēs to nesākam, tad kļūstam par piena patērētājiem, zīdaiņiem. Mēs zinām, ka nemēdz būt viduspunkts, nav tāds nulles punkts, vai nu ir progress, vai nu ir regress. Ir tikai divi varianti. Vai tu virzies tālāk, vai tu virzies atpakaļ. Mēs nevaram apsēsties un ilgstoši atpūsties. Mēs varam atpūsties, bet pēc tam mēs dodamies tālāk. Arī Dievs septītajā dienā atpūtās. Arī mēs varam paņemt pauzi, atvaļinājumu, protams, ne pārāk ilgu, un pēc tam mēs dodamies tālāk. Lai dotos tālāk, ir nepieciešama disciplīna, un vispirms tā ir vajadzīga garīgās lietās. Šīs garīgās disciplīnas ir Bībele, lūgšana, draudze un kalpošana. Arī tad, ja tev pieklibo kādas citas sfēras, ir nepieciešams uzņemties to pienākumu, ko tu vari. Ir nepieciešams cilvēkiem stāstīt par Kristu. Bībele saka, lai mēs mīlam savu tuvāko kā sevi pašu. Nav lielākas mīlestības par to, ka kāds nodod savu dzīvību par saviem draugiem, teica Jēzus. Tā ir evaņģēlija vēsts, mīlestības vēsts, ar kuru mēs dalāmies ar cilvēkiem. No šīm četrām lietām – lūgšana, Bībele, draudze, kalpošana – izriet svēta dzīve. No svētas dzīves neizriet kalpošana. Katrs cilvēks var ieplānot kalpot un kaut ko izdarīt, bet svētu dzīvi nodzīvot ir rakstura lieta; tie ir iekšēji uzstādījumi, kas nav atkarīgi no tā, ko tu gribi vai negribi, tie vienkārši ir. Lai tu varētu savā raksturā būt tāds, kādu tevi grib redzēt Dievs, lai tu varētu iegūt uzvarētāja raksturu, tādu raksturu, kādu Dievs tev paredzējis, un kaut ko sasniegt, tev ir nepieciešama garīgā disciplīna. Ja nav garīgās disciplīnas, nav vairs runa par raksturu, nav runa par garīgu cilvēku, par garīgu būtni, vairs nav runa par progresu Dieva lietās.

Garīgā aptaukošanās

Šī gan nebūs svaiga statistika, bet domāju, ka tajā nekas daudz nav mainījies, iespējams, ir vēl bēdīgāki cipari, bet Eurostat vēsta, ka Latvija ir otrā vietā ar pieaugušo aptaukojušos cilvēku īpatsvaru Eiropas Savienībā. Latvijā ir 21,3% pilngadīgu valsts iedzīvotāju, kuriem ir konstatēta aptaukošanās. Latvija un aptaukošanās? Vai mēs tiešām tik labi dzīvojam, tik labi ēdam, ka mums paliek pāri, ko uzkrāt taukos? Pētīsim tālāk. Statistika vēsta arī ko pretēju, ko tiesībsargs Juris Jansons ir ziņojis pirms vairākiem gadiem, bet arī tur nebūs nekādu izmaiņu uz labo pusi. Viņš uzskata, ka valsts grimst nabadzībā. 610 000 iedzīvotāju dzīvo uz nabadzības robežas. Šis cipars tagad gan jau ir palielinājies. Tu draudzē dzīvo kā niere taukos, tu kļūsti pašnodarbināts, tu pelni, arī tad, kad ir grūtības, tu izķepurojies, atkal celies, tu esi apgādāts. Taču, salīdzinot ar citu valstu minimālajām algām, tu esi nabags. Latvija nav bagāta valsts, Latvija ir izputināta, nolaupīta valsts, un, ja vēl šeit ir latviešu valoda, tad tu vari aplaudēt. Mēs esam apdraudēti, mūs jāieraksta Sarkanajā grāmatā. To, kas šobrīd notiek pasaulē un Latvijā, politiķi tikai veicina. Statistika saka, ka ir nabadzība, bet tajā pašā laikā mēs esam rekordisti aptaukošanās ziņā. Zini, mēs esam kā tāda Benjamīna cilts, kas bija pati mazākā Izraēla cilts, bet ļoti nikna cilts, un par vienu Benjamīna iedzīvotāju mēs šodien runāsim. Par cilvēku vārdā Ehuds.

Kāds sakars nabadzībai ar aptaukošanos? Vai cilvēks spēj aptaukoties no nabadzības? Vai tev jau ir atbilde? Vainīga nav pārtika. Pirms es pasaku atbildi, neliels piemērs. Pirms kādiem deviņpadsmit gadiem mēs ar sievu bijām Berlīnē, kur notika konference ar pasaulē zināmiem sludinātājiem. Vietējie vācieši mūs uzņēma, mēs gulējām kādā skolā, un tur bija brokastis, mūs pabaroja. Brokastīs bija muslis, svietmaizītes un ūdens. Es nekad mūžā nebiju ēdis sviestmaizītes kopā ar ūdeni; lai apēstu svietmaizīti, nācās uzdzert ūdeni, bija nepatīkami. Ja sāk domāt, tad es biju tāds padomju laika “produkts”. Ja es dzēru ūdeni, tad tikai uz pohām, un arī obligāti vajadzēja klāt piejaukt zapti, tikai kad galīgi nebija, tad nācās dzert tādu pašu. Es jau kā Dieva bērns nepirku parastu ūdeni; ja gribējās dzert, tad obligāti bija jāpērk gāzēts ūdens vai kāda limonāde, vai ūdenim jāliek klāt zapte. Tāds jēdziens kā dzert normālu ūdeni man nepastāvēja, un cilvēkiem man apkārt arī nepastāvēja. Man apkārt nebija cilvēku, kas dzertu ūdeni. Tikai vēlāk lasot un skatoties es sāku saprast, ka cilvēks sastāv no ūdens, kas ir sarkanā krāsā. Viss cilvēks faktiski sastāv no šķidruma. Piemēram, kultūristi ēd, ēd un ēd. Vai kultūrists uzaudzēs lielus muskuļus ar to, ka viņš ēd? Nē, jo viņam ir vajadzīga disciplīna arī citās lietās. Tu domā, ka sportistiem, kas saniedz panākumus, pietiek ar to, ka viņi ēd ik pēc divām stundām un izdara pareizus vingrinājumus? Nepietiek. Ja kačoks pareizi ēdīs, dzers ūdeni, ēdīs proteīnus, pietiekamā daudzumā būs sporta zālē, bet vēlu vakaros sēdēs pie datora un viņam nebūs veselīgs miegs, tad muskuļi neaugs. Muskuļi aug tikai miegā. Ja nav veselīga miega, kačoks ir nostrādājies, bet rezultātu nav. Vingrinājumiem arī jābūt pareiziem. Ir mīts, ka visu laiku esot sporta zālē tu būsi uztrenējies, bet no tā, ka tu visu laiku trenējies, nekas nemainīsies. Jābūt arī pareizai atpūtai, pareizam miegam, sabalansētam dzīvesveidam. Filmā “Rokijs”, ja ar viņa draudzeni nebija kaut kas kārtībā, tad Rokijs nevarēja vinnēt. Kad draudzene atnāca un Rokijs viņu ieraudzīja, tad viņš atkal sāka vinnēt. Tā ir patiesība, ja cilvēks nav psiholoģiski pareizi nostādīts, viņš nevar uzvarēt. Balansam, sabalansētai pieejai ir jābūt it visā. Tieši tas pats ir ar aptaukošanos.

Šis nav apvainojums cilvēkiem, kuriem ir liekais svars. No nabadzības var izdilt un no nabadzības var aptaukoties. Ne jau tā ir problēma, ka ir laba vai slikta pārtika, bet gan nav sabalansēts dzīvesveids. Kā latvietim var būt sabalansēts dzīvesveids, ja mums zūd brīvība? Kas ir brīvvalsts? Tā ir valsts bez monarhijas. Mums šobrīd ir monarhija, gribi vai negribi, tā ir. Mums nav tiesību, un beidzas mūsu brīvvalsts, cerams, ka atsāksies. Tādai nodevīgai tautai, kurā viens otru sūdz un nodod, griež kažoku uz to pusi, kurā gadījumā tas ir izdevīgāk, garīgās disciplīnas kļūst svešas, kaut arī mūsu himna un Satversme atbilst tam, lai valsts varētu veselīgi attīstīties. Mūsu himna mūs aicina lūgt Dievu. Kamēr tautai nebūs garīgās disciplīnas, tikmēr nebūs arī progress. Lūk, no kurienes tik daudz aptaukojušos cilvēku Latvijā, no nabadzības, no nesabalansētības, no nepareizām prioritātēm. Varas mainās cita pēc citas, tad bija tāda vara, tagad ir šāda vara. 1940. gadā Padomju Savienība no Latvijas gāja ārā, Vācija nāca iekšā, pēc tam Krievija nāca atpakaļ, un tagad mēs esam Eiropā. Nepārtraukti kāds ir nācis un gājis, zviedri, poļi, krustneši, un mēs cīnījāmies arī paši savā starpā. Šobrīd pat normālus brīvības protestus nevaram saorganizēt. Es vēroju, kā mēs organizējam, kāda ir mūsu disciplīna, vai mēs tiešām kaut ko varam sasniegt. Mēs progresēt varam tikai tad, kad esam disciplinēti! Pirmām kārtām garīgās lietās. Ja tev izdosies sakārtot savas personīgās attiecības ar Dievu, disciplinēti un regulāri, ja izdosies sakārtot kalpošanu, tad arī fiziskā plāksnē parādīsies disciplīna.

Džons Maksvels, kas māca par līderību un konsultē lielas organizācijas, iesaka nomainīt galveno vadītāju, ja uzņēmumā ir lielas problēmas. Tādā situācijā mainīt augstāko vadītāju ir pareiza pieeja. Ja mēs valstī gribam izmaiņas, ir jāmaina valsts vadītāji, tikai jāzina, pret ko mainīt. Bet uzreiz mainīt visus zemāka ranga vadītājus nav pareiza pieeja. Viņi ir jāmāca, jāmotivē un jāatbalsta. Kā vienu no veidiem viņš iesaka vadītājus, kuriem īsti neveicas, aizsūtīt uz brīvprātīgo organizāciju – uz draudzi pie mācītāja, uz Sarkano krustu vai kādu citu labdarības organizāciju. Tur nav nekāda finansiāla stimula, ar ko panākt, lai cilvēki gribētu kaut ko darīt, tādēļ jākļūst par līderi, lai panāktu, ka cilvēki seko konkrētai organizācijai. Lai panāktu, ka cilvēki seko konkrētai idejai un strādā tās vārdā, ir jāmīl cilvēki un jāattīsta līdera īpašības. Ja cilvēks spēj panākt, ka cilvēki brīvprātīgi padara vajadzīgo darbu, tad viņš būs labs līderis arī algotiem darbiniekiem. Kā tu domā, vai vakcinētāju šodien Latvijā būs grūti atrast, ja alga ir minimums 1500 eiro? Vai grūti būs atrast vakcinācijas koordinatoru un citus šī biroja darbiniekus, ja alga ir pat vairāk par 4000 eiro? Tās taču ir ministru algas! Pat asistentam sola 1500 eiro algu. Norvēģijā vakcinācija sākās ar veco ļaužu patversmi. Oficiāli ir uzrādīts, ka ir 23 mirušie, bet nevar zināt, cik patiesībā ir miruši. Daudzi aizbildinās ar to, ka šie cilvēki no vecuma miruši, bet tajā pašā laikā nez kādēļ neņem vērā to, ka statistikā par mirušajiem no kovida lielākā daļa ir “simtgadīgi”. Šī vakcīna daudziem veciem cilvēkiem tiešām var izrādīties pēdējais piliens.

Arī nabags var aptaukoties, jo iemesls nav diētā, bet kopējā dzīves filozofijā un balansā. Mums nepieciešams būt sabalansētā garīgā disciplīnā: Bībele, lūgšana, draudze un kalpošana. No tā izriet arī visa tava personīgā dzīve un sasniegumi, arī Dieva labvēlība un svētība. Soģu grāmatas 3. nodaļā, sākot no 11. panta ir stāsts par kādu ļoti resnu cilvēku. Es nerunāju par to, ja kādam ir kāds liekais kilogramiņš. Neuztraucies, tas nav par tevi. Es piekrītu, ka reizēm ir kādi veselības traucējumi un cilvēks neko nevar mainīt savā svarā, bet tas būs reti. Tātad stāsts ir par ļoti resnu moābiešu ķēniņu Eglonu, kurš nebija pārāk labs. Viņš apvienojās ar amalekiešiem un amoniešiem un iekaroja Izraēla teritoriju, pakļāva to, padarīja par vasali un piespieda maksāt nodevas. Kāpēc tā notika? Bībelē rakstīts, ka Dievs pastiprināja Eglona varu pār Izraēlu.

Tad zemei bija miers četrdesmit gadus; tad Otniēls, Kenasa dēls, nomira. Bet Israēla bērni joprojām darīja to, kas bija ļauns Tā Kunga acīs; tad Tas Kungs pastiprināja Eglona, Moāba ķēniņa, varu pār Israēlu, tāpēc ka tie darīja to, kas bija ļauns Tā Kunga acīs. (Soģu grāmata 3:11-12)

Tauta pielūdza elkus, kvēpināja saviem velniem, dzīvoja absolūti ne pēc Dieva prāta, bija atstājuši Dieva pielūgsmi. Sakne tam visam bija garīgās disciplīnas trūkums. Tiklīdz mums trūkst garīgas disciplīnas, mūsu dzīvē sāk trūkt augļi, un, kad tie zūd, mēs radām Dievam nepatīkamu vidi. Kad mēs to radām, Dievs novēršas un ļauj velnam darboties. Es to saprotu tā, ka mēs paši izejam no Dieva apsardzības zonas. Šis cikls Izraēlā nepārtraukti atkārtojās. Pagāja zināms gadu skaits, kad viss bija labi. Pēc tam nebija vairs garīgās disciplīnas, sākās ļauni darbi, un uzbruka filistieši, amonieši, amalekieši vai amonieši, sīrieši, un beigu beigās bija Bābeles gūsts. Pastiprinājās pagānu tautu vara, un viņi sāka spiest un spīdzināt Izraēlu. Tāpat notiek cilvēka dzīvē. To var redzēt arī Latvijas vēsturē. Brīvvalsts mums bija apmēram 20 gadus, no 1918. gada līdz 1940. gadam, un tagad 30 gadus. Tas ir ļoti īss periods, bet tauta kā nenāk, tā nenāk pie prāta, kā nesāk garīgu disciplīnu piekopt, tā nesāk. “Dievs, svētī Latviju!” himna mums ir, bet realitātē mēs to nepraktizējam. Tas, ka mēs joprojām esam kā tauta, ir liela Dieva žēlastība. Mēs arī būsim kā tauta: pirmkārt kā Dieva tauta, un arī kā latvieši un Latvija. Šī ideja ir un būs. Šobrīd gan tas ir tikai mūsu sirdīs, jo realitātē vairs nav. Kad tauta dara to, kas ļauns Tā Kunga acīs, tad atnāk okupants un tauta sauc uz To Kungu. Tātad, bija pagājuši jau astoņpadsmit gadi, kopš Eglons bija iekarojis Izraēlu.

Tad Israēla bērni piesauca To Kungu, un Tas Kungs lika celties no viņiem glābējam Ehudam, Geras dēlam, no Benjamīna cilts; šis vīrs bija kreilis, un Israēla bērni caur viņu sūtīja nodevas Eglonam, Moāba ķēniņam. (Soģu grāmata 3:15)

Viņi atgriezās pie garīgām disciplīnām, atkal sāka praktizēt upuru pienešanu, lūgšanas, mainīt savu dzīvi utt. Tā ir Soģu grāmata. Soģi bija Dieva aicināti, iecelti, svaidīti tautas vadītāji, tāpat kā Dāvids, Sauls. Šajā gadījumā Dievs uzrunāja konkrētu cilvēku Ehudu, kurš jau bija līderis: “Ej un glāb Izraēlu.” Kas bija Ehuds? Viņš bija izraēliešu līderis no Benjamīna cilts. Viņš bija kreilis. No Benjamīna cilts vispār nāk daudzi simti kreiļu. Kreiļi ir ļoti neparocīgi cīņā. Starp citu, mūsu Mairim Briedim arī bija patrāpījies pretinieks kreilis nopietnās cīņās. Ehuds bija tas, kurš gadu no gadu veda nodevas Eglonam. Ķēniņš Eglons tai brīdī, kad iekaroja Izraēlu, bija progresējošs ķēniņš, jo spēja apvienot citas valstis.

Un viņš nonesa Eglonam, Moāba ķēniņam, nodevas; bet Eglons bija ļoti resns vīrs. (Soģu grāmata 3:17)

Astoņpadsmit gados viņš bija izlaidies, zaudējis disciplīnu, nebija sabalansēta dzīve. Ja reiz viņš bija bijis iekarotājs, kā Maķedonijas Aleksandrs, tad šobrīd viņš bija resns un naivs vīrs. Eglons bija aizmirsis, ka Ehuds ir pretinieks. Viņš jau tā bija pieradis pie savas varas, ka bija pazaudējis “ožu”, ka jārūpējas par drošību. Viņš bija aizmirsis arī to, ka šis bija izraēlietis, kurš nekad nebūs viņa kalps un vienmēr meklēs izdevību, lai viņa taukos iegrūstu zobenu. Vai esi dzirdējis, ka cilvēki pieradina panteras, tīģerus vai citus plēsīgus dzīvniekus? Kādā brīdī šis dzīvnieks saplosa vai nu viņu bērnus vai pašu. Šie cilvēki ir aizmirsuši, ka pieradinātais savvaļas dzīvnieks ir dzīvnieks un nespēj mīlēt. Dzīvnieka darbības ir balstītas uz instinktiem, un kādā brīdī tas vairs nešķiro saimnieks vai svešs. Es, tāpat kā Ehuds, arī nekad nesamierinātos ar netaisnību. Dod izdevību, un es saplosīšu. Ir apstākļi, kad mēs nevaram pretoties, jo piespiež ar varu, bet dod izdevību, un es izraušos.

Kā tu domā, vai tad, kad Latvija atbrīvojās no Padomju Savienības, latvieši paši pēkšņi izdomāja: “Mēs gribam būt brīvi!”? Tā nebija. Padomju Savienība sabruka, pirms Latvija atguva neatkarību. Pūšanas process notika pašā valsts vadībā, impērijā. Tur sākās visi neatkarīgie procesi, sākot ar Gorbačova perestroiku. Mēs domājām, ka paši nostāvējām barikādēs un izveidojām Baltijas ceļu. Tas bija ārkārtīgi svarīgi, bet tas nav cēlonis Latvijas neatkarībai. Mēs vienkārši izmantojām brīdi, kad viņi mūs palaida vaļā. Ja nepalaistu vaļā, mēs neko neizdarītu. Jebkuri centieni pēc brīvības tika iznīdēti ātri un bez žēlastības. Pašā Krievijā, ko toreiz nerādīja televīzijā un nerakstīja laikrakstos, veselas pilsētas tika bloķētas. Tur bija sacelšanās, un tie bija krievi, tie nebija latvieši. Veselas pilsētas tika turētas badā, jo cilvēki sacēlās pret komunistu varu. Tā bija briesmīga valsts, un tāda pati valsts tiek būvēta arī šodien. Kad izraēlieši piesauca To Kungu, tad Kungs deva iespēju. Resnais Eglons bija izlaidies un aizmirsis, kas ir Ehuds. Ko darīja Ehuds? Viņš izgatavoja ieroci, vienu olekti garu. Viena olekts ir no elkoņa līdz pirkstu galiem. Dažādās valstīs olektis mēra dažādi, bet mūsu gadījumā sanāk apmēram 38-46 cm.

Man ir neliela dunču kolekcija, un šis ir šveiciešu štiknazis. Par nazi īsti to nenosauksi, vairāk atgādina zobenu, tas ir ierocis, un ar to mierīgi var nogalināt. Tam ir iegravēts numurs, tā stāvoklis ir kā jaunam; kad to dabūju, tas pat bija ar eļļu. Parasti šādi ir sastopami aprūsējuši. Lūk, tas ir apmēram olekti garš. Lūk, šādu abpusgriezīgu zobenu izgatavoja Ehuds. Viņš bija kreilis, tāpēc piestiprināja to pie sava labā sāna. Iespējams, ka Ehuda apsargi aizmirsa, ka viņš ir kreilis, un nepārmeklēja labo pusi. Ļoti iespējams, ka viņam tas palīdzēja. Kreiļi ir bīstami. Eglons bija ļoti resns vīrs, un es domāju, ka vajadzēja ļoti garu asmeni. Es šo stāstu, lai tu labāk saprastu, kas patiešām notika. Kad lasu šo notikumu, mani tas fascinē. Ehuds bija kruts. Viņš devās pie ķēniņa, nodeva visas nodevas un pēc tam ar visiem saviem zeļļiem devās prom. Nonācis līdz konkrētai vietai, viņš griezās atpakaļ pie ķēniņa un teica: “Man ir slepena vēsts, ko varu pateikt tikai tev, ķēniņ.” Eglons pieņēma viņu savās vēsajās priekštelpās. Šīm vēsām telpām blakus bija vēl viena vēsa telpa, kur viņš mēdza ilgi sēdēt. Bībelē ir rakstīts, ka viņš tualetē pavadīja ilgu laiku, kā jau tāda izmēra cilvēks. Tieši viņa apmēri šinī gadījumā bija izšķiroši. Ehuds viens pats ienāca pie ķēniņa un teica: “Man tev, ķēniņ, ir Dieva vēsts.” Iedomājies, pagāns lepni pieceļas un domā, ka teiks:”Tu būsi visas Bābeles ķēniņš, tu būsi valdnieks pār pasauli!” Viņš bija pazaudējis realitāti. Kad Eglons piecēlās, tad Ehuds izvilka zobenu ar kreiso roku no labā sāna un iedūra viņam taukainajā vēderā no apakšas:

Ka gan asmens, gan spals iegāja viņā, un tauki ieslēdza asmeni, jo viņš neizvilka zobenu no viņa ķermeņa. (Soģu grāmata 3:22)

Gan asmens, gan spals iegāja viņa vēderā. Kad cilvēki atrada šo ķēniņu mirušu, nebija redzams spals, tauki to ieslēdza. Viņi nesaprata, no kā viņš ir nomiris – sirdstrieka vai kas cits? Bija jāmeklē, kur tas durklis ir. Iedomājies, kāda izmēra cilvēks, ka pazūd šāds nazis. Tas nav mazs un arī ir ass. Ehuds izgāja no telpas ārā. Es iedomājos to skatu – kā gan viņš panāca, ka Eglons nekliedz? Droši vien, ka ar vienu roku aizspieda muti un ar otru dūra tam okupantam vēderā. Tur nav rakstīts. Ehuds, izejot no šīs telpas, aizslēdza aiz sevis durvis, kā filmā. Var saprast, ka viņš izgāja no augšistabas. Tur bija tādas kā divas dažādas izejas. Viņš tika atstāts, pats izgāja ārā un sen bija gabalā. Pagāja stundas, Ehuds jau pulcēja Izraēlu karam, bet pilsoņi domāja, kur palicis ķēniņš. Viņi bija pieraduši, ka ķēniņš aizkavējas. Kad nevarēja sagaidīt, uzlauza durvis. Redzēja, ka ķēniņš bija miris, un valstī iestājās panika. Turpat drīzumā sākās Ehuda sapulcināto izraēliešu uzbrukums. Rezultātā viņi nogalināja desmit tūkstošus amoniešu armijas karavīrus. Un amonieši pārstāja eksistēt kā brīva tauta un kļuva par Izraēla vasaļiem.

Toreiz viņi nogalināja ap desmittūkstoš moābiešu vīru, kas visi bija krietni un spēcīgi karotāji, un neviens neizglābās. (Soģu grāmata 3:29)

Nedari otram to, ko negribi, lai dara tev!

Šeit ir redzama divu veidu aptaukošanās. Viena bija Izraēlam, un otra bija Eglonam, amoniešu ķēniņam. Kad mēs aizmirstam par disciplīnu garīgās lietās, mēs sākam garīgi aptaukoties. Un, kad mēs sākam garīgi aptaukoties, tad mēs sākam arī fiziski aptaukoties. Dažos gadījumos pat ķermeņa izmēros. Bet visbiežāk tā būs nepareiza rīcība. Kad tu esi atdzisis, apstājas progress un iestājas regress.

Viss, ko mēs šodien šeit redzam, tas, kā mēs kā draudze šodien funkcionējam un progresējam, ir pateicoties kādam cilvēkam, kurš ir ar Dievu. Ja mēs meklējam cēloni, kāpēc tas bija iespējams, tad, pirmkārt, tas sākās no kāda cilvēka, kurš regulāri un disciplinēti piekopa garīgo disciplīnu. No pirmās dienas, kad es iepazinu Dievu un kad man Dievs pateica: “Lasi Bībeli katru dienu, lūdz katru dienu, ej uz draudzi, un tu būsi Mans kalps,” es esmu disciplinēti praktizējis lūgšanu un Bībeles lasīšanu. Regulāri.

Septiņpadsmitajā martā paliks divdesmit viens gads, kopš esmu ar Dievu. Un būs kādi deviņpadsmit gadi, kopš esmu mācītājs. Lai kur es nebrauktu, lai ko es nedarītu, es vienmēr pavadu laiku ar Dievu. Ir bijuši gadījumi, kad Ukrainā pamostos kaut kādā lauku mājas mūrītī, atveru aizskaru, bet tur simtgadīga tantiņa. Neatkarīgi no tā, kur es gulēju, kur mēs bijām, es vienmēr atradu laiku no rīta Dievam. Vai tā bija Bībeles skola, kur pavadījām laiku, kur mēs uz vietas viesnīcā dzīvojām. Es skatījos, kā pārējie studenti no rīta pieceļas, labākajā gadījumā no rīta zobus iztīra, bet es cēlos ātrāk un devos lūgt Dievu. Evaņģelizācijas ceļojumos mans lūgšanu kambaris bija tualetes un bieži vien vannas istabas. Kas to lai zina, kur vēl. Pat atceros vienu sāpīgu brīdi, kad Berlīnē bijām noguruši no visām tām konferencēm. Man bija savas divas stundas ar Dievu, mana disciplīna. Savas divas stundas, neatkarīgi no nekā. Sešos bija jau jātaisās un kaut kur jābrauc, tātad bija jāceļās četros. No četriem līdz sešiem bija lūgšana. Nu, nebija viegli, bet kādus desmit gadus es varēju teikt, ka nav tādas dienas, kurā neesmu lasījis Bībeli un lūdzis Dievu. Es droši to varēju teikt. Tagad es to droši nevaru teikt, jo man ir tādas dienas. Ir bijuši periodi, kad esmu nolicis pirmdienu par dienu, kurā es Bībeli nelasu, Dievu nelūdzu un daru kaut kādus štruntus, atpūšos. Tā kā es nevaru teikt, ka man personīgs laiks ar Dievu ir katru dienu, bet regulāri līdz šim brīdim visus šos gadus man ir disciplīna lūgšanā un arī gavēnī. Šī draudze ir radusies no evaņģelizācijas dievkalpojumiem; es braucu pa visām Latvijas pilsētām, arī braucu uz Igauniju un Ukrainu. Latvijas pilsētas visas ir izbraukātas kādas septiņas reizes. Tā ir plānošana, tā ir strādāšana. Tas ir darbs. Tas ir tad, kad tu esi ieplānojis pusgadu uz priekšu, ka tev kaut kur ir jābūt, un tu vienkārši esi šajās vietās. Tā ir disciplīna, draugi! Šeit nav nekas pats no sevis. Visam pamatā ir bijusi disciplīna. Pirmkārt, garīgā disciplīna.

Bet kā ir ar tavu “svaru”? Vai kaut kas ir mainījies? Evaņģelizācija un grupiņas celšana ir viena no garīgajām disciplīnām. Bībele, lūgšana un kalpošana! Tā ir garīgā disciplīna. Tagad jau tik ilgi ir pandēmija, vai tad mēs vispār vairs neevaņģelizēsim? Vai Mateja evaņģēlijā nav lielā pavēle: “Ejiet un dariet par mācekļiem visas tautas.”? Tas nozīmē garīgo aptaukošanos, ja mēs pārstājam kalpot, tā ir garīgā aptaukošanās, tas ir regress visās sfērās arī pēc tam. Mēs esam Dieva bērni. Mīļais draugs! Nu, ieej, lūdzu, Facebook, internetā, tur ir tik daudz cilvēku! Es šodien padomāju, es varbūt nedaudz pārspīlēju, bet man tā šķiet, ka es vienā dienā varētu atvērt desmit jaunas mājas grupiņas. Internetā! Es runāju par evaņģelizāciju. Mūsu draudzes struktūra paliek tāda pati, tur nekas nav maināms. Bet cilvēkiem ir vajadzīgs Dievs. Kamēr ir šie ierobežojumi, no mums ir atkarīgs, vai cilvēki iepazīs Dievu, kaut vai tajā pašā internetā. Tu domā, ka caur internetu ir ļoti grūti aizniegt cilvēkus? Tas ir elementāri! Viņi paši skrien virsū! Es pēdējā laikā kaut kā vairs neredzu reklāmiņas par interneta mājas grupām. Mums viss ir beidzies? Vai tiešām mēs sākam aptaukoties? Vai mums nevajadzētu saukt pēc Dieva un lūgt? Katra mājas grupiņa var atvērt vienu jaunu interneta grupu ar jauniem cilvēkiem. Cilvēkiem nav ko darīt, viņi sēž mājās; viņiem ir tikai svaigs gaiss, darbs un mājas. Šodien ārā bija -25 grādi, tagad arī svaigs gaiss vairs laikam nebūs. Garīgā disciplīna! Bībele, lūgšana, draudze un kalpošana. Draugi, taisām interneta grupiņas. Taisām neformālos. Es tev saku, ja tu to darīsi, tev būs foršas grupiņas internetā! Ja tu sāksi to darīt, tev pašam sāks patīk, un tu galu galā nometīsi “svaru”. Es nedomāju par fizisko svaru, bet par garīgo. Lai gan, kas zina, varbūt arī to! Tā ir garīgā disciplīna, kas nepieciešama mūsu pašu garīgam progresam.

Vai zini Johanu Sebastianu Bahu? Viņš dzīvoja Leipcigā un bija kormeistars. Un savā dzīves laikā viņš bija cilvēks, kuram ir bijuši konflikti ar valdībām un varām. Viņa darbi netika novērtēti. Tikai astoņdesmit gadus pēc viņa nāves viņu novērtēja. Viņa dzīves laikā viņa darbi tika izpārdoti un tika lietoti kā ietinamais papīrs. Viņa darbu bija ļoti, ļoti daudz. Viņa dzīves laikā viņu nesauca par komponistu, bet par ērģeļmeistaru, kormeistaru un tamlīdzīgi. Un tikai pēc 80 gadiem viņa darbi ieguva popularitāti un viņš tika atzīts par ģēniju. Bahs sarakstīja vienu kantāti nedēļā. Es nezinu, ko nozīmē uzrakstīt vienu kantāti. Es zinu, ko nozīmē vienu sprediķi uztaisīt, tādu, lai mēs varam progresēt un augt. Un tādu, lai to var vispār klausīties. Speciālisti saka, ka mūsdienās vienu kantāti var uzrakstīt vienā gadā. Viņš to izdarīja nedēļā. Šobrīd viņš ir klasika, visiem zināms cilvēks. Ģeniāls cilvēks. Kur slēpjas atslēga, kā viņš to spēja? Ne jau tur ir tikai talants. Tas ir skaidrs, bet cik gan daudz cilvēku ir ar talantiem, bet pašu viņu vienkārši nav? Un katram no mums ir savs talants. Bībele to saka – katram ir savs talants. Man ir tikai viena atbilde – disciplīna. Disciplīna ir darbs. Regulārs darbs. Cik svarīga ir disciplīna garīgās un arī laicīgās lietās! Plāno savu laiku! Plāno lūgšanas, interneta grupas. Un plāno evaņģelizāciju internetā, un ne tikai internetā. Šobrīd tas labi darbojas, un tā ir alternatīva. Tas nevar aizvietot draudzi, bet tas var kaut ko vairāk dot šajā laikā.

Kungs, palīdzi katram būt disciplinētam garīgās lietās. Ja kāds ir novirzījies, palaidies vai aptaukojies garīgās lietās, palīdzi, Kungs, pieņemt lēmumu šajā pašā brīdī atgriezties ierindā un disciplinēti progresēt. Tēvs, svētī visus tos, kas Tevi meklē, kas Tev kalpo! Svētī ar visa veida garīgām, materiālām un fiziskām svētībām, kuras Tu esi apsolījis Savā vārdā. Debesu Tēvs, svētīdams svētī un vairodams vairo! Ja kāds ir nevesels mūsu starpā, Tēvs, pieskaries šajā pašā brīdī. Lai aiziet sērgas un slimības un nāk veselība! Rūdījums! Ja kāds ir padevies, Jēzus Vārdā, pieskaries! Pieskaries, lūdzu, šajā brīdī un dod jaunu drosmi, enerģiju un spēku! Aleluja! Kas ir iesūnojis un aptaukojies kalpošanas lietās, Tēvs, Kungs, ka no šī brīža tiek ieslēgta reāla diēta, reāla disciplīna. Lai Tu vari lietot, svētīt un dziedināt. Paldies, ka Tu svētī katru ikvienu, kas šeit atrodas! Paldies, ka Tu lieto mūsu draudzi, mūsu grupas! Un ka caur mums un visām draudzēm Latvijā, kas aktīvi darbojas, Tu svētī mūsu zemi un mūsu tautu! Tēva, Dēla un Svētā Gara Vārdā, āmen!

Mācītāja Mārča Jencīša sprediķi “Garīgā disciplīna” pierakstīja un rediģēja draudzes “Kristus Pasaulei” redakcija
Comments