Finiša taisne.

Publicēja 2022. gada 28. sept. 05:32Elīna Ziediņa
Ziņa publicēta 28.09.2022.

Mūsu dzīvēs ir dažādi posmi. Arī vakar es uzrunāju konferencē ar tēmu: “Pieci posmi manā dzīvē”. Viens posms bija – pastiprināta lūgšana, kurai man bija vajadzīgā uguns un bez šīs uguns tas nebūtu iespējams. Šīs lūgšanas rezultātā šī uguns pārvērtās vajadzīgajā enerģijas daudzumā, kas bija sešas stundas dienā. Tas bija laiks ar Dievu. Šīs sešas stundas pārvērtās ugunī, lai sludinātu evaņģēliju un lūgtu par cilvēkiem. Tā rezultātā tika apbrauktas visas Latvijas pilsētas varbūt septiņas vai deviņas reizes, arī Ukraina un Igaunija. Pēc vairākiem gadiem šādas braukāšanas sākās cits posms manā dzīvē, kas saucās “draudzes celtniecība”. Tika uzcelta draudze “Kristus Pasaulei”. Tam bija vajadzīga attiecīga uguns, un šī uguns man bija. Kad draudze “Kristus Pasaulei” tika uzcelta, radās sapratne un vajadzīgā uguns un Dieva aicinājums, sarīkot Tautas lūgšanu sapulci “Dievs, svētī Latviju!” ar mērķi: vienota draudze, vienota lūgšana un kristīgā partija. Pēc šīs lūgšanas, kas tika noorganizēta trīs gadus no vietas, pirms gada šāda partija tika nodibināta. Mēs esam šīs partijas dibinātāji. Vienīgā partija, kuras preambulā ir kristīgās vērtības, no kuras arī es startēju kā deputāta kandidāts. Visu šo gadu man ir bijusi vajadzīgā uguns, lai izdarītu visus šos sagatavošanas darbus, kas ir jāizdara. Ir pieci posmi un šis posms ir nākamais posms, kam Dievs sāk dot enerģiju, sāk dot pārliecību un gatavot. Pirmkārt, tas viss notiek, pateicoties tev. Skaties, kurš tad organizēja Tautas lūgšanu sapulci “Dievs, svētī Latviju!”, kurš ziedoja? Tu! Kurš strādāja visus tehniskos darbus? Tu! Kurš krēslus veda, kurš tur dziedāja, kurš to visu organizēja? Jūs! Es sēdēju mājās, vadīju, skatījos seriālu, un jūs visu darījāt. Nu tā gluži nebija, es ļoti strādāju, bet mēs visi to izdarījām. Pareizi? Partija “Latvija pirmajā vietā” – mēs esam dibinātāji, ne tikai es. Dibinātājos ir kādi 200 cilvēki no “Kristus Pasaulei”. Mēs tur esam 99,9% atbalstītāju un nevis pasīvi, bet aktīvi atbalstītāji. Dažās nedēļās 130 tūkstoši flajeri izdalīti, tas ir Ginesa rekords. Es domāju, ka neviena draudze un neviena partija nekad ko tādu nav izdarījusi. Nu tas ir viss, kas mums ir. Mums ir sociālie tīkli un mums ir tikai flajerītis, kas neko daudz nemaksā, bet ar ko mēs varam iet pie cilvēkiem, uzrunāt un iet pa tiešo pie tautas, jo masu mediji pieder Kariņam. Reitingos viņš ir pašā augšā. Tikai to rādīs vēlēšanas, cik precīzi bija šie reitingi, ko viņi paši ir veidojuši. Kura partija taisa reitingus, tā partija ir augšgalā. Šie reitingi ir komiksu cienīgi bieži vien. Bet, protams, ir dažādi apstākļi un pēdējā nedēļā var notikt visādi brīnumi. Ir sācies sestais posms, kad es apzinos, ka man ir jāiet un es vēlos sludināt no Saeimas kanceles. Ne tikai savā draudzē, ne tikai braucot pa pilsētām, bet pa tiešo uz 100 deputātiem. Es esmu sevi apzinājies par Saeimas mācītāju. Mateja evaņģēlija 14. nodaļā Jēzus pabaroja ar piecām maizēm un divām zivīm 5000 cilvēku un pāri palika 12 grozi.

[..] Viņš [..] ņēma tās piecas maizes un divi zivis, pacēla Savas acis uz debesīm, pateicās, pārlauza un deva tās maizes mācekļiem un mācekļi ļaudīm. Un visi ēda un paēda un salasīja no atlikušām druskām pilnus divpadsmit grozus. Un to, kas ēduši, bija ap pieci tūkstoši, neskaitot sievas un bērnus. (Mateja evaņģēlijs 14:19-21)

Tas ir pirmais. Lai paveiktu kaut ko lielu, nevajag daudz. Tās bija piecas maizes. Jēzus teica: “Nu ko mēs dosim šiem cilvēkiem ēst?” Tur cilvēki trīs dienas bija sapulcē, faktiski konference. Jēzus mācīja, sludināja un lūdza par cilvēkiem un mācekļi teica: “Atlaid šos cilvēkus uz vietējiem miestiem, lai pērk sev kaut ko ēst.”

[..] Viņa mācekļi piegāja pie Viņa un sacīja: "[..] atlaid ļaudis, lai tie aiziet miestos un pērk sev ko ēšanai." (Mateja evaņģēlijs 14:15)

Bet Jēzus teica: “Dodiet jūs viņiem ēst.” Bet viņi atbildēja: “Mums nekā nav vairāk kā piecas maizes un divas zivis.” Un Jēzus teica: “Dodiet man šīs zivis šurp.”

Bet Jēzus tiem sacīja: "Tiem nav jāiet projām; dodiet jūs tiem ēst!" Bet tie Viņam sacīja: "Mums šeit nav nekā vairāk kā piecas maizes un divi zivis." Un Viņš sacīja: "Nesiet Man tās šurp!" (Mateja evaņģēlijs 14:16-17)

Viņi iedeva savas piecas maizes un savas divas zivis un Jēzus tās pārlauza un deva mācekļiem, un mācekļi deva cilvēkiem. Rezultātā 5000 vīri vien, tas nozīmē, ka 20000 līdz 25000 cilvēku tika pabaroti. Tas bija brīnums. Arī otro reizi bija šāds pats brīnums, kad pabaroja 4000 ar septiņām maizēm un palika pāri vēl septiņi grozi.

Un viņi ēda un paēda, un no atlikušām druskām salasīja septiņus grozus pilnus. Bet to, kas ēduši, bija četri tūkstoši vīru, neskaitot sievas un bērnus. (Mateja evaņģēlijs 15:37-38)

Divas reizes Jēzus pabaroja ar to mazumiņu, kas bija mācekļiem. Uz kopējā Latvijas fona mēs neesam daudz cilvēku. Mēs esam maz, bet karsts cilvēks, tas ir retums. Karstu cilvēku grupa, tas ir retums. Jēzus bija viens, bet par Viņu ir rakstīts: “Karstums Tava nama dēļ Mani aprij.” (Jāņa evaņģēlijs 2:17) Karsta draudze, karsti draudzes locekļi atsver visu šo remdeno masu un spēj paveikt simtkārtīgi vairāk.

“Un labā zemē sētie ir tie, kas vārdu dzird un pieņem un augļus nes, trīsdesmitkārtīgussešdesmitkārtīgus, simtkārtīgus." (Marka evaņģēlijs 4:20)

Tā ir sēkla, kas kritusi ir labā augsnē un nes trīsdesmitkārtīgussešdesmitkārtīgus un simtkārtīgus augļus. Šī remdenā masa nenes augļus, bet šī karstā cilvēku grupa vai indivīdi nes daudz augļu – simtkārtīgus, salīdzinājumā ar šiem aukstajiem vai remdenajiem. Draugi, draudzē “Kristus Pasaulei” ir apslēpts milzīgs spēks, jo šī ir degoša draudze kā Kristus.

Jēzus pabaroja 5000. Viņš bija kalpošanā. Viņš atlaiž cilvēkus un uzkāpa savrup kalnā Dievu lūgt. Un kad vakars metās Viņš tur palika viens pats.

Un, ļaudis atlaidis, Viņš savrup uzkāpa kalnā Dievu lūgt. Un, kad vakars metās, Viņš tur palika viens pats. (Mateja evaņģēlijs 14:23)

Viņš kalpo un Viņš lūdz. Tāpat arī mums ir dažādas prioritātes – ir savs laiks vairāk lūgt, savs laiks vairāk kalpot, savs laiks vairāk evaņģelizēt, savs laiks vairāk vēlēšanām gatavoties. Un ļoti svarīgi ir lūgt. Viss, kas notiek draudzē “Kristus Pasaulei”, viss tavs dzīves gājums, viss tas, ko mēs panāksim, un mēs daudz ko vēl panāksim, un viss tas, kas notiek caur mums, ir pateicoties, pirmkārt, manām sešām stundām ar Dievu. Pēc tām tavām divām stundām ar Dievu, pēc tām grupiņas lūgšanām, pēc tām draudzes lūgšanām. Viņš palika tur viens pats. Draugi, vienmēr atrodiet laiku, kur tu vari būt viens pats un runāt ar Dievu.

Viņš aizsūtīja mācekļus pāri Galilejas jūrai, kurā mēdz būt arī pēkšņas vētras. Laiva bija jūras vidū, viļņi to mētāja, pūta pretvējš.

Bet laiva bija jau jūras vidū; viļņi to mētāja, jo pūta pretvējš. (Mateja evaņģēlijs 14:24)

Un ir rakstīts, ka Jēzus tādā puskrēslā gaiļos no rīta nāca pie tiem pa jūras virsu staigādams.

Bet gaiļos Jēzus nāca pie tiem, pa jūras virsu staigādams. Un, kad mācekļi Viņu redzēja pa jūras virsu staigājam, tie izbijās un sacīja: "Tas ir spoks." (Mateja evaņģēlijs 14:25-26)

Jēzus nāca pie tiem, pa jūras virsu staigādams. Un mācekļi izbijās un sacīja: "Tas ir spoks!"  Jēzus tūdaļ tos uzrunāja un sacīja: "Turiet drošu prātu, Es tas esmu! Nebīstieties!" Un Pēteris Viņam sacīja: "Kungs, ja Tu tas esi, tad liec man nākt pie Tevis pa ūdens virsu."  Un Jēzus teica: "Nāc!" Un Pēteris gāja pa ūdens virsu. Bet, tad viļņus un lielu vētru redzēdams, viņš izbijās un sāka grimt, viņš brēca un sauca: “Jēzu, palīdzi man!" Un tūdaļ, roku izstiepis, Jēzus viņu satvēra un viņam sacīja: "Mazticīgais, kādēļ tu šaubījies?" Es tev atklāšu noslēpumu, kurš sen vairs nav noslēpums, Pēteris gāja, skatoties uz Jēzu un uz tiem soļiem, kas viņam ir jāsper. Viņš gāja un negrima tik ilgi, kamēr skatījās uz Kristu un uz soļiem, kas viņam ir jāsper! Dieva vārds ticību salīdzina ar sinepju graudiņu.

[..] ja jums ticība ir kā sinepju graudiņš, tad jūs sacīsit šim kalnam: pārcelies no šejienes uz turieni, - un tas pārcelsies, un nekas jums nebūs neiespējams. (Mateja evaņģēlijs 17:20)

Ja mēs karsti turamies kopā, speram vienādus soļus, kā armijas ierindā konkrētā virzienā, mums nekas nav neiespējams! Ja viens cilvēks iededzina otru cilvēku, mazie solīši gada garumā, mēs ejam uz 1. oktobri. Un tie ir mūsu solīši, un kamēr mēs skatāmies uz Kristu, kamēr mums Dievs ir pirmajā vietā. Es jau laikam esmu stāstījis par cilvēku kas iekomentēja, kad pie mums bija Ainārs Šlesers ar mācību “Kā nopelnīt miljonu?” “Vai Jēzu jūs arī uzaicinājāt šajā dievkalpojumā, vai tikai Aināru Šleseru?” Šis cilvēks nebija pie mums un tādēļ neredzēja, ka dievkalpojuma beigās šeit daudzi cilvēki pieņēma Jēzu par savu glābēju. Savs laiks draudzē ir tēmai par naudu, savs laiks ir tēmai par dziedināšanu, savs laiks ir dažādām tēmām, skatīties uz Kristu. Savs laiks ir uzvarēt vēlēšanās! Savs laiks ir ieviest kristīgās vērtības likumdošanā, savs laiks ir pārstāvēt kristiešu draudzes un visus cilvēkus, iestājoties pret obligātu vakcināciju, iestājoties pret cilvēku šķirošanu, iestājoties par dabisku ģimeni. Iestājoties pret pārmērīgiem nodokļiem, iestājoties par Latvijas interesēm pirmajā vietā zem Latvijas karoga. Nekādi Ukrainas karogi, nekādi Krievijas karogi, nekādi Eiropas karogi. Draugi, prioritāte ir Latvijas karogs. Pārējais ir otršķirīgi, treššķirīgi. Āmen!

Jēzus nāca pa ūdens virsu staigādams! Viņš arī bija cilvēks, bet kad Viņš bija bijis viens pats lūgšanā, tad Viņš nāk pa ūdens virsu. Un tas cilvēks, kurš saskaras ar Viņu, tas bija Pēteris – liec, lai nāku – arī iet pa ūdens virsu! Tagad ir pats interesantākais – viņi nokļūst gala punktā, savā laivā un te ir tā rakstīts:

Un, kad tie no laivas izkāpa, tad ļaudis Viņu tūdaļ pazina un apstaigāja visu to apgabalu, un sāka nest slimos uz gultām turp, kur tie dzirdēja Viņu esam. Un, kur Viņš iegāja miestos vai pilsētās, vai ciemos, tur tie neveselos nolika tirgus laukumos un Viņu lūdza, ka tikai Viņa drēbju vīli varētu aizskart; un, cik Viņu aizskāra, tie kļuva veseli. (Marka evaņģēlijs 6:54-56)

Cilvēki tikai pieskārās Jēzus drēbju vīlei un kļuva veseli. Iedomājieties, kas bija vajadzīgs Pēterim, lai staigātu pa ūdens virsu, cik Pēterim vajadzēja dzirdēt kritikas no Kristus, cik Pēterim vajadzēja gadus staigāt kopā ar Kristu, gulēt kopā, visur būt kopā ar Viņu, strādāt, kalpot, klausīties, mācīties no galvas utt., bet te atnāk kaut kādi cilvēki, vienkārši pieskaras Kristum un viņi saņem dziedināšanu. Kur te, draugi, ir taisnība? Par to es gribu parunāt. Vienam tā hops un viņš kaut ko saņem, bet te, lūk, cilvēks seko Kristum, maksā cenu, tas ir tas pats cilvēks, par ko Jēzus teica:

“Un Es tev saku: tu esi Pēteris, un uz šās klints Es gribu celt Savu draudzi, un elles vārtiem to nebūs uzvarēt.” (Mateja evaņģēlijs 16:18)

Pēteris bija tas, kurš atstāja visu un sekoja Kristum. Viņš atstāja visu, viņš bija nodevies. Bet te atnāk kaut kāds, kas vispār nekādu cenu nav maksājis, ne draudzē bijis, ne Bībeles skolu izgājis, atnāk un saka, ka man sāp mandeles, tur sāp kāja. Es dzirdēju, avīzē lasīju, man teica, redzēju sociālajos tīklos kaut kādu video, ka notiek kaut kādas dziedināšanas, atnāk, pieskaras un viss kārtībā, viņš saņem savu dziedināšanu, laimīgs iet mājās. Kāda ir atšķirība starp Pēteri un šiem cilvēkiem? Redzi, Pēterim vajadzēja tādu koncentrēšanos un ticību, lai ietu pa ūdens virsu. Un ne īpaši labi viņam tas izdevās. Parastiem cilvēkiem tik atliek pieskarties Jēzus drēbēm. Skaties, kur ir sāls. Tas notiek pēc tam, kad Kristus ir augšāmcēlies, kad mācekļi ir saņēmuši Svēto Garu.

Bet caur apustuļiem notika daudz zīmju un brīnumu ļaužu starpā; un visi vienprātīgi bija kopā Salamana ailē. No pārējiem neviens neiedrošinājās ar viņiem biedroties, bet ļaudis tos augsti cienīja. Un vēl vairāk pievienojās tādu, kas ticēja Tam Kungam, pulks vīru un sievu, tā ka arī neveselos iznesa uz ielām un lika gultās un nestuvēs, lai, Pēterim garām ejot, kaut viņa ēna kādu no tiem apēnotu. (Apustuļu darbi 5:12-15)

Lai viņa ēna kādu no tiem apēnotu, redzi, kad Jēzus staigāja Kristū, cilvēki pieskārās Kristum un saņēma dziedināšanu, bet Pēteris mācījās kļūt par to, kuram pieskaroties cilvēki saņem dziedināšanu. Pēteris šos trīs ar pus gadus esot kopā ar Kristu mācījās un kļuva par to, kura ēnai pieskaroties cilvēkiem, viņi saņēma dziedināšanu. Un te ir dažādi līmeņi, dažāda cena. Tā ir staigājoša uguns, kurai pieskaroties, tu aizdedzies, tā ir staigājoša uguns, ar kuru saskaroties, tu nevari palikt vienaldzīgs, kuram cilvēki pieskaras. Ja viņa drēbju vīlei pieskaršos, tieši tāpat kā Kristum cilvēki nāca un sieva ar asiņošanu – ja vien Viņa drēbju vīlei pieskaršos, es tikšu dziedināta un viņa tika dziedināta!

Un tur bija kāda sieva, kas jau divpadsmit gadus slimoja ar asiņošanu. Šī, par Jēzu dzirdējusi, nāca ļaužu pulkā un aizskāra no mugurpuses Viņa drēbes, jo tā sacīja: "Ja vien Viņa drēbes aizskaršu, tad tapšu vesela." Un tūdaļ viņas asins avots izsīka un viņa manīja savās miesās, ka no tās kaites bija dziedināta. (Marka evaņģēlijs 5:25-29)

Bet par šiem cilvēkiem, pa lielam, mēs neko vairāk nezinām, kas ar viņiem bija pēc tam, bet mēs zinām, kas bija ar Pēteri, kurš dienu dienā bija kopā ar Kristu, kurš iedegās ar to pašu uguni, kas bija Kristum. Tātad ir cilvēki, kuri pieskaras, un ir cilvēki, kuriem pieskaras. Jo Kristus virs zemes darbojas caur cilvēkiem, caur mācītājiem, caur cilvēkiem, un ja Dievam palaimējas atrast kādu, kurš  grib staigāt kopā ar viņu līdz iedegās ar tādu uguni, ka cilvēki pieskaroties saņem uguni. Saproti, ko es tādu esmu izdarījis, stāvējis uz skatuves, es esmu dedzis, es esmu bijis tas cilvēks, kas maksājis cenu, kurš lūdza, kurš bija viens pats. Bet cilvēki atnāk, mani vārdi stiprina, viņi paliek degoši un šo cilvēku dzīves mainās, mēs esam izauguši uz simtiem un simtiem cilvēku. Nevis parastiem cilvēkiem, bet daudziem degošiem. Mēs esam unikāla draudze.

Un tagad skaties, tas būs pats svarīgākais, mēs esam draudze, kurai pieskaras, mēs neesam draudze, kas meklē pieskarties, bet mēs esam draudze, kurai pieskaras, mēs esam draudze kā Kristus, uz ko teica mācekļi – tas ir spoks, mēs esam draudze, no kuras, no malas skatoties, daudzi nesaprot, ko mēs darām, kritizē to, ko mēs darāmTie, kas staigā ar flajerīšiem pa ielām, jūs zināt, kāda ir dažāda cilvēku reakcija, citi pieņem, citi lādējas, un daudzi no tiem, kas lādējās, ir kristieši, mūs neizprot, mūs atstum, neatkarīgi no tā, ka mūs atstum, arī Kristu atstūma, arī apustuļus atstūma, bet tā uguns, ar ko viņi dega, viņi aizdedzināja pasauli. Viņi neaizdedzināja vienu pilsētu, Jeruzālemi, Jeruzālemē ātri izcēlās vajāšanas, tur visi saņēma spēku no augšienes, to laika farizeji un saduķeji teica, kas tie tādi, kas tas par spēku, tā ir mācība ar spēku, viņi skatījās un viss, ko viņi varēja noskaidrot par Pēteri un citiem, ka viņi bija kopā ar Jēzu – viņi nav mācīti.

Man arī bieži uzdod jautājumu, vai tas tavs mācītājs ir izgājis kaut kādu skolu, paldies Dievam, es neesmu mācījies kaut kādā kristīgā skolā vai universitātē, galvenais ir degt par savu lietu, degt par savu ideju, degt par Latviju, dedz par Dievu, dedz par savu ģimeni, dedz par saviem kaimiņiem, neesi vienaldzīgs, 1. oktobris! Bet mums ir spilgti degoša draudze, kurai pieskaroties, neviens nepaliek vienaldzīgs. Daudzas lietas, ko nevaru es, vari tu izdarīt, jūs esat kruti, tāpēc ka tev pieskaras.

Tu vari izsūtīt messengerīfeisbukā savu video, savu klipu, tekstu, klāt pieraksti, kāpēc un par ko balso tu. Izsūti visiem saviem kontaktiem. Viņi kritizē, bet viņi mūs redz, viņi no mums iedvesmojās, neviens mācītājs nespiež laikus, bet viņi skatās, esmu pārliecināts. Es nekad neesmu skatījies, kurš manu  profilu skatās, mani tas neintresē, bet es zinu, ka viņi skatās.

Par mums runā, mūs nīst, par mums skatās, par mums balsos, ne par mani, par mums, partiju “Latvija Pirmajā vietā”, par draudzi “Kristus Pasaulei”. Ja Dievs ir ar mums, kas ir pret mums? Jūs esat šis zelts, mana tauta ir mans zelts. Mans gods ir viņas gods. Mēs nākam! Mēs degam!

Es vakar tā centos visu laiku, ka tauta izvēlēsies – galvenais Šlesers, es maksimāli balsis varu savākt, ja pats kandidēju, jo man ir nepieciešama uguns. Vakar, nedēļu pirms vēlēšanām, es neesmu tur īpaši lūdzis, neesmu iztēlojies sevi kā gudru Saeimā, es iztēlojos izdarām darbu līdz galam, to gan esmu lūdzis izdarīt maksimāli visu, kas mums ir iespējams. Bet vakar man parādījās vēlme, es eju uz  Saeimu sludināt, pateikt, kas ir labs un kas ir ļauns, kas ir labi un kas ir slikti, kas ir vīrietis, kas ir sieviete, es gribu izmantot Saeimas tribīni. Un vai tas piepildīsies, tas atkarīgs no mums!

Mācītāja Mārča Jencīša sprediķi “Finiša taisne” pierakstīja un rediģēja draudzes “Kristus Pasaulei” redakcija

Comments