TEKSTA MATERIĀLI‎ > ‎Svētrunas‎ > ‎

Esi reāls!

Publicēja 2017. gada 26. sept. 13:27Līga Paņina
Ziņas datums 26.09.17.

Es lūdzu, Dievs, ka Tu ar Savu Svēto Garu tagad piepildi šo vietu un aizskar katra viena sirdi. Lai katrs viens Tevi atrod, piedzīvo un saprot. Kungs, pieskaries tagad, lai mēs Tevi jūtam un sadzirdam! Lai aiziet vientulība un sāpes, lai aiziet haoss un nāk Tava valstība. Mēs Tevi meklējam, Tevi godājam, Tevi pielūdzam un slavējam. Un mēs slavēsim Tevi, Dievs, līdz Tu nāksi. Kamēr vien dzīvosim un elposim šeit uz zemes, mēs slavēsim Tevi, un turpināsim to darīt, kad būsim kopā ar Tevi debesīs. Slava Tev! Āmen.

Es sapratu, ka lielākā daļa no jums ir pēc manis noilgojušies. Es to pašu varētu teikt arī par sevi. Nav nemaz tā, ka man ļoti patīk ilgi atpūsties, bet vajag. Esmu pietiekami daudz uzņēmis svaigu gaisu, sauli, kas Latvijā šogad bija maz, un arī sāļu jūras ūdeni. Esmu atpūties un varu turpināt strādāt. Arī Dievs sešas dienas strādāja un vienu dienu atpūtās. Man bija vajadzīga šī atpūta, lai es efektīvi varētu kalpot tālāk. Es jūs mīlu un esmu priecīgs būt mājās. Es neraudāju pēc savas draudzes, bet domāju par jums katru dienu. Latvija ir visskaistākā valsts pasaulē, un es par to kārtējo reizi pārliecinājos. Latvijā ir vislabākie cilvēki. Mēs domājam, ka labi ir tur, kur mēs neesam, patiesībā labi ir tur, kur mēs esam – savās mājās, savā dzimtenē, savā draudzē, savā mājas grupiņā un nodarbē, kuru tu dari līdz šim un kas tev patīk. Pirms mēs braucām uz Itāliju, es lasīju un skatījos informāciju, lai būtu gatavs un zinošs, un daudzviet tika uzsvērts, ka itāļi ir karstasinīgi, traki, daudz žestikulē ar rokām un brauc kā traki, bet es neredzēju nevienu, kurš būtu karstāks par mums draudzē! Uz ceļa man tikai vienu reizi uzpīpināja, un es nemaz nezinu, vai tas bija man. Tur patiešām ir lielas pilsētas bez luksoforiem, un krustojumos brauc tie, kurus palaiž, bet tas viss bija pieklājīgi un skaisti. Itāļi – normāli, pieklājīgi cilvēki. Nedaudz zinu arī itāliski, piemēram, ‘bambino’ (bērns), ‘grazias’, ‘arividerchi’ (uz redzēšanos, atā), ‘prego’ (lūdzu, nav par ko), ‘basta!’ (stop, pietiks), ‘obbligato’ (noteikti, obligāti). Cilvēki un saule man tur patika, bet ne tik ļoti kā šeit.

Svētrunas tēma – “Esi reāls!” Tu zini Rakstu vietas, kas runā par to, ka Dievam viss ir iespējams.

Un Jēzus tos uzlūkoja un tiem sacīja: "Cilvēkiem tas nav iespējams, bet Dievam visas lietas iespējamas."” (Mateja 19:26)

Jēzus, tos uzlūkodams, saka: "Cilvēkiem tas neiespējams, bet ne Dievam, jo Dievam visas lietas iespējamas."” (Marka 10:27)

Bet Viņš atbildēja: "Kas cilvēkiem nav iespējams, tas iespējams Dievam."” (Lūkas 18:27)

Ticīgie sludinātāji bieži lieto šīs Rakstu vietas, – kad tev ir problēmas vai nav spēka, tad apliecini šos vārdus, lūdz, cīnies un sasniedz to, jo ar Dievu viss ir iespējams.

“[..] jo Dievam nekas nav neiespējams." (Lūkas 1:37)

Tas nav velns, kas tev uzdos šo jautājumu, bet mācītājs: “Vai tiešām Dievam VISAS lietas ir iespējamas?” Tā nav čūska, kas Ievai paradīzes dārzā teica: “Vai tiešām Dievs ir aizliedzis cilvēkam ēst no visiem Ēdenes dārza koku augļiem?” Es runāju pretrunā vairumam ticīgu cilvēku, kuri svēti tic tam, ka ar Dievu visas lietas ir iespējamas. Vai tiešām ar Dievu VISS ir iespējams? Uzdod pats sev šo jautājumu, un es tev mēģināšu atklāt, kā ir patiesībā. Sākumā ņemsim pirmās trīs Rakstu vietas – Mateja 19:26, Marka 10:27 un Lūkas 1:37. Jēzus atbildēja mācekļiem, sakot: “Tas, kas cilvēkiem nav iespējams, tas ir iespējams Dievam.” Viņš sabaidīja viņus, stāstot, ka bagātajam grūti ieiet Debesu valstībā, līdz ar to mācekļi satraucās, jo domāja par sevi. Mācekļi visu bija atstājuši, lai sekotu Jēzum, viņi redzēja savus trūkumus, Jēzum bija augsti standarti, un tāpēc viņi prasīja: “Kurš vispār var tikt glābts un ieiet Debesu valstībā, ja jau standarti ir tik augsti?” Jēzus atbildēja: “Tas, kas cilvēkam nav iespējams, ir iespējams Dievam.” Šajās trijās Rakstu vietās Jēzus atbild uz jautājumu par to, kurš vispār var tikt glābts. Tikai Dievs var glābt, neviens cilvēks, tikai Viņš. Tikai Dievs ir sūtījis Savu Dēlu Jēzu Kristu, kas nomira par mūsu grēkiem, trīs dienas bija kapā un augšāmcēlās, un ikvienam, kas tam tic, ir mūžīgā dzīvība un jauna sirds. Ikviens, kurš tic Jēzum, tiek pārveidots par jaunu cilvēku. Vecais cietais disks no tevis tiek izņemts ārā, iztīrīts un vietā ielikts jauns un tīrs. To spēj izdarīt tikai Dievs. Patiesībā Jēzus nomierina mācekļus un arī tevi, jo ikvienam no mums ir savi trūkumi, – ja tu tici Jēzum, tad Dievam visas lietas ir iespējamas, un Viņš tevi izglābj. Jēzus ir Glābējs. Arī ceturtā Rakstu vieta ir Jēzus atbilde uz jautājumu, ko uzdeva Marija, –  kā viņa bez vīra palīdzības paliks stāvoklī un piedzims Jēzus Kristus? Un Dievs caur eņģeli viņai atbild, ka Dievam nekas nav neiespējams. Tas ir Jēzus piedzimšanas brīnums, par kuru Dievs pasaka, ka Viņam nav nekas neiespējams.

Teorētiski Dievam nav nekā neiespējama, bet praktiski, esot kopā ar Viņu, Dievam nav viss iespējams. Nolaidies uz zemes un esi reāls. Dievam NAV viss iespējams. Tie sludinātāji un mācītāji, kuri iegalvo, ka ticīgajiem viss ir iespējams, lai ko arī viņi iedomātos un vēlētos, lai arī tas atbilst Bībelei, maldina cilvēkus, jo tā nav realitāte. Vai Dievs tiešām var visu? Jā, var visu, taču tajā pašā laikā Viņš nevar visu bez cilvēka līdzdalības, jo tādi ir Viņa principi. Šad tad Dievs dara īpašus brīnumus, bet arī slotas kāts reizi gadā izšauj. Nevajag paļauties tikai uz brīnumiem, uz pasakām un leģendām par dažādām atmodām. Nevajag ticēt, ka pietika tikai ar to, ka sanāca kopā divas, trīs tantiņas un stipri lūdza Dievu, bet pārējā draudze gulēja un dzīvoja grēkos, un pār pilsētu nonāca Svētais Gars, un viss izmainījās. Tas ir fufelis. Tikai ar lūgšanas palīdzību nav iespējams izmainīt visu pilsētu. Pozitīvā apliecināšana, vīzijas un redzējumi, pareiza domāšana – ar to vien nav iespējams neko izmainīt. Iespējams ir tikai tad, kad tu STRĀDĀ. Daudziem cilvēkiem draudzē ir sapnis par glābtu Latviju. Vidusdaļa starp vietu, kurā tu šobrīd atrodies, un tavu sapni ir stratēģiska plānošana un ikdienas darbs. Tu vari atsperdamies lūgt, cerēt un ticēt, labi justies un fantazēt, sapņot un apliecināt, bet, ja tu nestrādā pie tā, nekas nemainīsies. Cilvēkiem patīk ezotērika un astroloģiskās kartes, domu pabīdīšana, priekšmetu pabīdīšana, jo tādējādi viņiem pašiem nekas nav jādara. Nekas nemainīsies, kamēr tu nepacelsi savu pēcpusi, neuzrakstīsi konkrētu plānu un nesāksi darboties šajā virzienā, tāpēc esi reāls.

Vai Dievam viss ir iespējams? Jā un nē. Vai AR Dievu viss ir iespējams? Nē. Tavam sapnim ir jābūt reālam un aizsniedzamam. Taviem mērķiem ir jābūt reāliem un izdarāmiem. Tavai stratēģijai jeb darbības plānam ir jābūt reālam un realizējamam. Plānam jābūt tādam, ka tu ikdienā vari kaut ko mainīt un virzīties uz priekšu. Tam seko ikdienas darbs, un tikai tad Dievs nāk un svētī tavu roku darbu.

“Lai nāk pār mums Tā Kunga, mūsu Dieva, laipnība un pašķir mums mūsu roku darbu, mūsu roku darbu to pašķir un svētī!” (Psalms 90:17)

Šie ir svētības vārdi. Cilvēkiem patīk, ka viņus svētī. Viņi nes svētīt bērnus, grib iesvētīt jauno mašīnu, to un šito. Kad cilvēks nāk pie manis un vēlas, lai viņu svētī, man ir grūti atteikt, es svētīju, bet daru nepareizi, un sirdī zinu, ka Dievs nesvētīs bez viņa paša darba. Es tevi varu svētīt tikai ar Bībeles vārdiem: “Lai nāk pār mums Tā Kunga, mūsu Dieva, laipnība, un pašķir mums mūsu roku darbu, mūsu roku darbu – to pašķir un svētī!” “Mūsu roku darbu” ir minēts pat divas reizes. Lai Dievs svētī tavu roku darbu! Sakārto savu domāšanu un pārstāj lūgt, lai Dievs svētī cilvēku. Lūdz, lai Viņš svētī to, ko cilvēks dara, ja tas ir mērķtiecīgs darbs pēc Dieva gribas. Un uz šīs platformas Dievs var darīt pārdabiskus brīnumus.

Jo, kad bijām pie jums, mēs noteicām jums: ja kas negrib strādāt, tam arī nebūs ēst.” (2.Tesaloniķiešiem 3:10)

Esi reāls. Būs tev kaut kas vai nebūs, ir atkarīgs no tā – strādāsi vai nestrādāsi. Nevis no tā, ka tu tikai palūdz Dievu. Lūdz, lai Dievs nevis vienkārši svētī tavu kaimiņu, bet svētī tavu evaņģelizāciju pie kaimiņa, ka TU aizej un parunā ar viņu. Vai arī: “Uz mūsu ielas bija točka, mums apnika, mēs lūdzām Dievu, un točku aiztaisīja ciet.” Tā nenotiek. Lielākoties notiek tā, ka kāds aiziet uz policiju un uzraksta iesniegumu, lai aizvērtu točku, un par šādu darbību var lūgt. Dievs var arī pārdabiski kaut ko izmainīt, bet pārsvarā Viņš tā nerīkojas. Viņš svētī tavu roku darbu, nevis tavas domas vai fantāzijas. Dievs var svētīt tavu roku darbu līdz bezgalībai, bet tikai tādā mērā, kādā tu saproti un dari.

Vai Dievs var radīt akmeni, kuru pats nevar pacelt? Jā, un šis akmens esi tu. Tātad Dievs tomēr visu nevar. Viņš nevar izglābt tevi pret tavu paša gribu. Tu domā, ka tu lūgsi par cilvēku, un viņš obligāti nāks pie Dieva? Nē, viņš pats izvēlēsies. Svētais Gars darbosies, radīs viņam tādus apstākļus, tu pats ar viņu runāsi, un cilvēkam radīsies iespēja izvēlēties, bet ne vairāk. Tikai tad, kad cilvēks pats atvērs savu sirdi, Dievs viņu izglābs. Pretējā gadījumā nav iespējama mīlestība un cilvēka brīvība. Dievs mūs nav radījis kā automātus vai robotus. Kāpēc uz zemes ir bēdas un sāpes? Jo mēs esam radīti ar spēju mīlēt. Dievs radīja cilvēku, un cilvēks pats varēja izvēlēties, mīlēt Dievu vai nē. Ja cilvēkam, nebūtu izvēles, viņš nevarētu mīlēt. Lūk, kāpēc Dievs nevar visu. Tu nevari zināt, vai cilvēks būs ar Dievu, tu vari tā teikt, ticēt un apliecināt, un tas ir pareizi, bet viņš pats izvēlēsies.

Mēs bijām Itālijā, Romā, un izstaigājām vecpilsētu, un centrālā vieta ir forums jeb vecās Romas impērijas drupas, tur ir lieli cilvēku pūļi, bet nekā ļoti interesanta, līdz brīdim, kad mēs ar kājām aizgājām līdz Vatikānam. Iegājām lielajā laukumā, un tur es ieraudzīju, ka Romas impērija nav mirusi... Tā ir varena organizācija, pasaulē visvarenākā. Tā ir reliģiska organizācija, bet tur nav nekā kopīga ar ticību Dievam. Varbūt dažiem tur ir kaut kas kopīgs ar ticību Viņam, bet kopumā tas ir vienkārši reliģiozs pasākums. Un tieši katoļu baznīca bija tā, kas piespieda cilvēkus ticēt, kas piespieda cilvēkus domāt tā, kā paši katoļi domā. Vēsturē tas viss izgāzās. Mīlēt un ticēt var tikai brīvprātīgi. Neko nevar izmainīt ar iebiedēšanu un piespiešanu, tas atņem cilvēkam brīvību un degradē cilvēkus, valsti, impērijas. Tad vairs nav dzīvības, tā ir velna valstība, tā ir mafija. Bet kur tā Kunga Gars, tur ir brīvība! Tāpēc mums ir jādomā līdzi, vai tiešām ar Dievu viss ir iespējams. Vai tiešām tev viss ir iespējams?

“Tad saule palika mierā, un mēness apstājās, kamēr tauta atriebās saviem ienaidniekiem. Vai tas nav rakstīts Varoņu grāmatā? Tiešām, saule palika debesu vidū stāvot un nesteidzās noiet veselu dienu.” (Jozua 10:13)

Esmu lasījis, ka astronomiem, skaitot laiku, iztrūkst šis laiks. Arī citos vēsturiskos avotos ir rakstīts, ka ir bijusi tāda diena, kurā saule nav norietējusi. Tas ir brīnums! Vai bieži tā notiek? Vai vispār vajag, lai bieži tā notiek? Vai gadījumā tu negribi naktī normāli pagulēt tumsā?

Vai esi dzirdējis, varbūt redzējis miroņu augšāmcēlējus? Tie ir ticības vīri, kas domā, ka jāiet uz morgu miroņus celt augšā, jo Jēzus tā darīja. Jā, Jēzus tiešām piecēla mironi, bet jautājums ir – ar ko Jēzus nodarbojās? Ar miroņu piecelšanu? Viņš to vien darīja, kā meklēja kapus, morgus, mirušus cilvēkus un to praktizēja, jo vēlējās, lai visi dzīvo un pārpilda zemi, ka vispār neviens vairs nemirst? Vai tāda ir Dieva griba? Tie ir atsevišķi brīnumi īpašām situācijām, kur Dievs atklāj Savu godību, bet tā nav Dieva griba šodienai. Bībelē rakstīts: “Katram cilvēkam ir nolikts vienreiz dzimt un vienreiz mirt, pēc tam ir tiesa.” Katram būs vienreiz mirt un pāriet no šīs dzīves nākamajā, bet pēc tam vairs nekad nemirt. Kad jau tu tiec iekšā Debesu valstībā, tad viss, bet kamēr tu esi šeit, virs zemes, tikmēr jāiet līdz galam.

Mums bija viens puisis, kas ļoti daudz runāja par mirušo augšāmcelšanu, viņš bija interesants, viņa klātbūtnē vienmēr varēja pasmieties, viņš bija īpatnējs. Tad nomira viena meitene, kuru viņš pazina un kuru es izvadīju bērēs, mēs tur kalpojām vairāki cilvēki no draudzes. Bērēs es runāju, viss bija kārtība līdz brīdim, kad šis puisis izgāja divus soļus uz priekšu un sacīja: “Man ir ko teikt!” Kādi simts cilvēki skatījās uz viņu, tādēļ es nevarēju atteikt. Man bija klusa cerība, ka viss varbūt būs labi, bet iekšēji es domāju, ka viņš pavēlēs tai meitenei celties augšā. Sevi jau viņš neapkaunos, bet mūs gan. Viņš pagriezās pret zārku, un es domāju, ka viņš jau gribēja to darīt, bet kaut kas viņu pārdabiski apturēja, un viņš to nepateica. Pateica dažus normālus vārdus, un viss beidzās labi.

Šīs Rakstu vietas “ar Dievu viss ir iespējams” nenozīmē, ka tev tiešām viss ir iespējams, ir lietas, kas ir Dieva kompetencē. Ja runa ir par mirušo augšāmcelšanu, tas neattiecas uz katru, kas ir nomiris. Tev nav jāiet uz Brāļu kapiem un jāceļ augšā mirušie. Tā nav Dieva griba, tas nav Dieva prāts. Ar Dievu nav viss iespējams. Tev varbūt likās, ka tu vari visu, bet, ja tu varētu visu, tad kāpēc tu to visu vēl joprojām neesi izdarījis? Kur tad ir tavi miljoni? Tu varbūt domā: “Ar Dievu visas lietas ir iespējamas, es būšu miljonārs! Dievam ir pilnas klētis ar naudu!” Man nav miljonu, te nevienam nav miljonu, bet tas arī nav vajadzīgs. Kam mums tie miljoni? Mums ir labi ar to, kas ir, kam mums miljonus! Man tiešām nevajag! Ko es darītu ar miljonu, prātā sajuktu? Man svarīgi ir būt tādam, kurš var nopelnīt miljonu, ne vienā dienā, protams, bet būt no iekšpuses miljonāram, nevis lielīties, ka man ir miljoni. Man nevajag, ka kāds man tagad uzdāvina miljonu. Ja man vajadzētu to naudu, es pats nopelnītu, un tiešām pats ar savu darbu, nevis vinnētu loterijā. Tev nevajag vinnēt loterijā, tev vajag pašam visu nopelnīt, jo Dievs svētī tavu roku darbu, nevis loteriju.

Kāds ir starpposms starp vietu, kur tu atrodies un tavu sapni? STRATĒĢIJA un DARBS. Stratēģija ir plāns. Ja tu vakar neko neizdarīji savu sapņu labā, tad tās ir tikai fantāzijas. Ir reāli mērķi un ir fantāzijas. Ja taviem mērķiem neseko reāls darbs katru dienu, tad tās ir tikai fantāzijas, tad tu esi fantazētājs.

Vai kāds ir redzējis filmu “Mirāža”? Es redzēju piecas reizes, esmu lasījis arī Džeimsa Čeiza romānu, un filmas sākumā diktors saka: “Pēc Džeimsa Čeiza romāna “Visa pasaule kabatā. Mirāža”. Cilvēku grupa, neveiksminieki, vēlējās kļūt bagāti, nozogot miljonu, vai pat vairākus miljonus, kas bija inkasatoru mašīnā, neatveramā seifā. Viņiem bija savs atmūķētājs – itālis Džipo. Viņi nozaga šo seifu, kuru atvērt neprata. Kaut ko viņi darīja, viens pēc otra gāja bojā, un pēdējie, kas palika, saldais pārītis, kas veda šo seifu ar bruņu mašīnu un tēloja kāzu ceļojumu, noleca no klints. Tā ir mirāža, tās ir tukšas iedomas – visa pasaule kabatā. Tās ir fantāzijas, ja tu gribi ātri kļūt bagāts, ātri kaut ko uzcelt, ātri kaut ko dabūt – loterijā vai nozogot, vai citos veidos. No vietas, kur tu atrodies līdz vietai, kuru tu gribi sasniegt, starpā ir gudra, elastīga plānošana un ikdienas darbs. Kamēr tu nesāksi kustēties, tikmēr nebūs nekāda rezultāta. Ir jāstrādā! Padomju Savienībā bija piecgades plāni. Ir ļoti labi plānot, bet šo gadu laikā daudz kas mainās. Un kas notika? Plāni palika, viss mainījās, bet vēl joprojām valsts pieturējās pie sava piecgades plāna un turpināja iet nepareizā virzienā, nekas nenotika, viss stagnēja. Stratēģijai ir jābūt elastīgai.

Vakar mēs ar sievu bijām izbraukuši līkumiņu ar mašīnu un atbraucām mājās ap pusdienas laiku, bet pie mājas vēja nebija, bija karsts, saule spīdēja, nebija neviena mākonīša. Es teicu sievai, ka jābrauc uz ezeru, bet bija vēl jāuztaisa un jāpaēd pusdienas. Kamēr uztaisījām pusdienas, paēdām, sataisījāmies, bija jau pēcpusdiena. Mēs uzvilkām šortus, īsus krekliņus, paņēmām peldkostīmus un devāmies, bet, izejot ārā, jau pie mājas jutu, ka karstuma vietā ir vēss un vējains, bet mums bija plāns doties, tāpēc tā arī darījām. Devāmies uz Matiņezeru, lai gan galvā bija sliktas atmiņas par to, ka pie šī ezera mēdz būt vējains, taču cerējām, ka šoreiz tā nebūs. Aizbraucām uz Matiņezeru un redzējām, ka tur stāv mašīnas, sapratām, ka laikam tur ir labs laiks! Mašīnas stāvēja, bet cilvēki pie ezera bija pilnībā saģērbušies, un viņiem mati plīvoja. Es izkāpu ārā no māšīnas un uzreiz sapratu, ka tur palikt nevar, auksti! Sēdos atpakaļ mašīnā, braucām uz Jūdažu ezeru, kur parasti ir siltāks. Aizbraucām tur, izkāpām ārā un sapratām, ka tur ir silti. Gājām pie paša ezera, bet tajā pusē nemaz saules nebija, tikai vējš. Sieva teica, ka Gaujmalā vienmēr ir silti, bet man nebija laba sajūta par to. Turpat, pie ezera, es ātri nopeldējos – ielīdu un izlīdu. Tur bija siltāks pie stāvlaukuma, kurā es noklāju savu deķīti un mēģināju sauļoties, bet tad izdomāju, ka tomēr aizvedīšu sievu uz to Gaujmalu. Iekāpām mašīnā, braucām uz Gaujmalu, bet pulkstens jau bija stipri vēls, ap pieciem. Braucām uz Gaujmalu, bet tur bija sastrēgums, jaunā tilta atklāšana pēc atjaunošanas darbiem. Es jau sāku negatīvi runāt, bet sieva bija ļoti pacietīga, viņa zina, ka labāk neko neteikt, jo būs vēl trakāk. Sāku teikt: “Vajadzēja tev braukt, tevis dēļ braucam un tagad nekur netiekam...” Tur bija daudz mašīnas, kaut kādi moči, stāvējām un nevarējām nogriezties. Beidzot nogriezāmies un tikām uz pludmali, bet tur bija mašīnu rinda, nevienas brīvas vietas. Atradām vietu pašā galā, tālu no pludmales, bet braucot redzējām, ka vismaz pludmalē ir saule, tāpēc nopriecājāmies. Gājām šortos, maiciņās, visi normāli cilvēki bija apģērbušies un ar jakām. Gājām uz pludmali, tur arī divi apģērbušies cilvēki skatījās uz mums dīvaini. Tad nolikām savu paladziņu zemē, novilku nost kreklu, apgūlos, bet jutu, ka auksti. Pāris minūtes cietos, tad uzvilku kreklu virsū, sēdēju pāris minūtes un teicu: “Tas vairs nav normāli, braucam mājās!” Braucām mājās un pa ceļam es teicu: “Galīgi neizdevusies diena!” Velti iztērēts laiks, bet, pateicoties tam, man ir, ko pastāstīt tagad, jo tas saskanēja ar tēmu, ko es gatavoju.

Ja tu plāno, tev ir sapnis un stratēģija, nenozīmē, ka tev ir perfekts plāns. Neviens plāns sākumā nav labs, neviens plāns nav perfekts, nemēdz būt perfektu plānu. Ko vispār dara plāns? Tas spiež tevi vismaz kaut kā darboties sava mērķa virzienā. Kad tu sāc darboties šī mērķa virzienā ikdienā, tad tu sāc redzēt, cik slikts bija tavs plāns, tu sāc mainīt šo plānu. Ja tu nesāksi mainīt šo plānu un turēsies pie tā, tad man tevis žēl, jo tu nekad netiksi līdz savam mērķim. Stratēģijai un plānam ir jābūt elastīgam. Ja es pie mājas jūtu, ka ir karsti, tas nenozīmē, ka karsti būs pēc divām stundām. Ja varēja sauļoties divas stundas iepriekš, tad pa šo laiku viss bija mainījies, un es mierīgi varēju palikt mājas vai braukt kaut kur citur pastaigāties, nevis sauļoties uz vienu ezeru, otru ezeru un vēl trešo – upi, kas bija punkts uz i! Viss mainās, ātri mainās, un tas, kā tu plānoji vakar, vairs neder šodien. Plāni ir jāmaina! Atskaties uz rezultātiem. Ja tādu nav, tad maini plānu vai pieliec vairāk pūles. Nav perfekta plāna, bet, ja tev ir plāns, tad tev vismaz būs kaut kādi soļi uz mērķi, kaut kādi rezultāti, un, jo tālāk tu dosies, jo tavs plāns kļūs labāks un perfektāks, bet tas nekad nebūs ideāls. Ģenerālis Patons, Otrā pasaules kara varonis, ir teicis tā: “Labi ģenerāļi sastāda plānus atbilstošus situācijai, nevis rada apstākļus atbilstošus plāniem.” Tev nav jārada atbilstoši apstākļi taviem plāniem, bet gan jāpielāgojas esošajai situācijai.

Esi reāls, nelido mākoņos, nesapņo muļķīgus sapņus bez seguma. Amerikāņi ir atklājuši, ka tikai septiņi procenti cilvēku regulāri strādā, lai realizētu savus plānus. Septiņi procenti no kā? No tiem, kuriem vispār ir plāni. Tikai septiņi procenti no tiem, kuriem ir plāns un stratēģija, reāli strādā pie tā. Tas ir amerikāņiem, kur nu vēl Latvijā, bet es domāju, ka šeit, draudzē, šis procents ir stipri lielāks, varbūt divdesmit procenti. Bija tāds basketbola treneris Džons Vudens, kurš nu jau ir miris, un viņš teica par savu komandu: “Mēs nekad neatrāvām acis no bumbas, lai skatītos uz kristāla kausu.” Neskaties tik daudz uz mērķi, skaties uz ikdienas darbu, ko tu esi plānojis, lai ietu uz šo mērķi, un maini stratēģiju, ja nepieciešams, un ej uz priekšu. Ej, kļūdies, celies, darbojies. Vai Dievam viss ir iespējams? Tev ar Dievu ir iespējams tik, cik pats iesi. Nevajag skatīties uz kausu, bet ikdienas darbu, un kauss sekos. Starp citu, Itālijas ceļojumā man bija izveidots konkrēts plāns, uz kurieni mēs brauksim, bet jau pirmajā vietā, kur mēs ieradāmies, lija lietus. Viena diena bija karsta, naktī bija karsti, bet nākamās dienas prognozē bija lietus. Ko darīt? Mums nebija plānots braukt līdz pat papēdim apakšā, tur jau Āfrika vairs nav tālu, bet es braucu. Kāpēc? Lai aizbēgtu no lietus. Mēs izbraucām no plānotās vietas, un tur sāka gāzt, tā arī tur lija visu laiku, bet mēs bijām zem papēža, Taranto, kur baltas smiltis pludmalē, jūra, siltums. Varējām jau turēties pie plāna – lietussargi, plēve pār telti – un gaidīt, ka pēc trīs dienām pāries lietus. Esi reāls! Labi ģenerāļi sastāda plānu atbilstoši situācijai, nevis pielāgo situāciju plānam. Un pareizi ir teikt: “Dievs, svētī manu roku darbu,” nevis: “Dievs, svētī mani!” Pretējā gadījumā tu esi fantazētājs, tukšs sapņotājs, tu neesi reāls, nedzīvo realitātē, tava ticība nav reāla. Ja tavs roku darbs ir reāls un plānots, ja tev ir elastīga stratēģija, tad tavs roku darbs ir tas, ko Dievs grib un var svētīt, un tā ir platforma arī pārdabiskiem Dieva brīnumiem.

“Kas zadzis, lai vairs nezog, bet lai labāk cenšas sev sagādāt godīgu iztiku ar savu roku darbu, lai būtu ko dot tam, kas ir trūkumā.” (Efeziešiem 4:28 )

Ar savu roku darbu! Ja līdz šim tu esi vienkārši zadzis vai tukši fantazējis, tad ir pienācis laiks plānot un spert soļus, un strādāt, un ļaut Dievam svētīt tavu darbu.

Tagad es tevi nedaudz pārsteigšu. Ar Dievu tev viss ir iespējams TIKAI TAVĀS STIPRAJĀS PUSĒS. Tikai savās dāvanās darbojoties, tu vari gūt panākumus. Nepārprotiet, grupiņu vadīšana nav darbošanās dāvanā. Tā ir Dieva pavēle. Taču, kam vadīt grupiņu būs dāvana, tam arī ātrāk grupiņa augs un vairāk cilvēku sekos. Ir cilvēki ar evaņģelizācijas dāvanu, taču jāevaņģelizē ir visiem, jo Jēzus tā mums pavēlēja: „Ejiet un dariet par mācekļiem visas tautas.” Vest cilvēkus pie Dieva ir katra uzdevums, taču tas jādara, izmantojot savas dāvanas. Tu nekad to nevarēsi izdarīt, ja darīsi tā, kā citi to dara. Mēģini atrast savu pieeju, variantu. Džons Maksvels, kurš manā skatījumā ir vadošais līderības speciālists, atrada savu sfēru tikai pēc daudziem mēģināšanas gadiem. Sākumā viņš uzcēla draudzi, tad mēģināja darboties dažādās sfērās un sanāca neslikti, taču pašās beigās viņš atrada savu sfēru kā pasaules līmeņa motivators un līderu veidotājs (arī draudzēs). Lai atrastu savu īsto nodarbi, ir nepieciešams laiks un daudz mēģinājumu dažādos veidos. Ir tādi cilvēki (sašļukuši, varbūt nepievilcīgi izskatā, nemākulīgi runātāji), kuri nepievelk citus tiešajā tikšanās brīdī uz ielas, taču, kad šie cilvēki apsēžas pie datora, tad viņiem sanāk brīnišķīgi izpausties, evaņģelizējot internetā. Nemokies! Ej mazākās pretestības ceļu!

Mēs ar komandu kopā taisām dažādus draudzes un evaņģelizācijas flaierīšus. Man pietiek uzmest acis un es uzreiz redzu, kas nav labi un kas būtu jātaisa citādāk, taču neviens no manas komandas cilvēkiem neredz šos trūkumus. Man ir šī dāvana, man nevajag būt dizainerim, vienkārši tas man sanāk, man patīk lietas, kas saistītas ar reklāmām, dizainu. Ja cilvēks ir apģērbies crazy, to uzreiz taču var redzēt, bet varbūt šim cilvēkam tas šķiet normāli. Ja es ieceltu dažus draudzes cilvēkus, kuriem organizēšana nav dāvana, atbildīgus par dievkalpojumiem, ekrāns noteikti būtu šķībs, kancele stāvētu ne tur, kur vajag, un dziesmu vārdi vispār nebūtu. Šie cilvēki var veikt citus atbildīgus darbus, piemēram, mūsu Bībeles skolas direktore, kura ir punktuāla ciparu un tabulu jautājumos, kas man nepavisam nepadotos. Darbosimies katrs savās dāvanās! Koncentrēsimies uz lietām, kas ir mūsu, un tiksim vaļā no tām, kas nav mūsu! Maikls Džordans kādreiz bija slavenākais basketbolists. Ko tagad viņš dara? Neviens nezina, es arī. Kādā brīdī Džordans nomainīja savu basketbolista karjeru pret beisbola spēli un tapa par viduvējību. Nemaini to, kas tev padodas vislabāk pret kaut ko citu. Mums draudzē ir skriešanas treneris, kuram vislabāk padodas tieši skriešana, viņš tagad nevar sākt kačāt muskuļus, jo tas traucēs skriešanai. Katram cilvēkam ir jau iedzimti, Dieva doti, parametri, piemēram, body building sportistam jau jābūt ar konkrētu miesas uzbūvi. Ja tās nav, tad viņš nekad nebūs labākais. Jā, viņš trenējoties iegūs labu figūru, spēku, taču čempions viņš nebūs nekad.

Viena no cilvēku vislielākajām kļūdām ir darīt kādu lietu naudas dēļ. Dari to, kas tev patīk, un nauda tev sekos. Kad biju jaunāks, es sekoju principam, ka Dieva griba ir strādāt un negaidīt par to atmaksu. Tā es arī darīju. Nekad neesmu kalpojis naudas dēļ. Kad sākumā man iedeva desmit latus par sludināšanu kādā draudzē, es teicu, ka man tos nevajag. Es kalpoju, jo man tas patika, nevis naudas dēļ. Ar Dievu viss ir iespējams, un esi reāls! Dari darbu, kas tev patīk, kalpo draudzē ar to, kas tev padodas. Un nav svarīgi, cik tev par to maksā, svarīgi, ka esi apmierināts ar šo darbu. Patiesi laimīgs cilvēks ir tas, kurš kaut ko rada, kad ir laimīgs, nevis otrādāk – kaut ko rada un tikai tad it kā kļūst laimīgs. Kad tu dari to, kas tev patīk, tu esi laimīgs, un tu radi labu produktu, ko cilvēki novērtē un seko tev. Kad maniem līderiem grupiņās ir kādas problēmas, tās viņiem šķiet milzīgas un neatrisināmas. Man tās varbūt nav tik milzīgas, un es esmu priecīgs, ka varu viņiem palīdzēt tās risināt, jo man tas labi padodas, tā ir mana dāvana. Tāpat varu ieiet jebkurā organizācijā, aprunāties un noteikt problēmas, kas traucē tās izaugsmei.

Bija kāds cilvēks, kurš gribēja kļūt par diriģentu. Viņš bija ļoti atraktīvs, diriģējot skaļākajās vietās, viņš pat palecās. Reiz, kad viņš palecās nevietā, saprata, ka orķestris neievēro viņu, bet vadās pēc pirmās vijoles. Un citu reizi, spēcīgi diriģējot, viņš nogāza no kājām kora zēnu pirmajā rindā. Kad cilvēki viņam ieteica, ka labāk nevajag diriģēt, bet komponēt, viņš nolēma pamēģināt. Kā viņu sauc? Ludvigs fon Bēthovens. Tikai tad, kad esi savā dāvanā, Dievs var tevi svētīt. Mums katram šajā pasaulē ir savs noteikts mērķis, katrs mēs esam īpašs Dievam un īpaši radīts, lai kalpotu cilvēkiem. Lai to paveiktu, ir jābūt reālam.

Pēc psihologu aprēķiniem, cilvēku uzvedību deviņdesmit procentos gadījumu nosaka viņa ieradumi. Ieradumi veidojas, kad tu regulāri sāc darīt pareizas lietas. Tieši ieradumi veido tavu likteni. Nav tāds liktenis pats par sevi, kas nosaka tavu dzīvi, kā cilvēki mēdz teikt, bet tu pats veido savu likteni, tāpēc veido ieradumus, kas atbilst tavām stiprajām pusēm, taviem mērķiem. Neesi tikai tukšs sapņotājs, darot lietas, kas neatbilst tev un taviem mērķiem! Tu esi reāls ticīgs cilvēks, kuru Dievs var svētīt, ja tas, ko tu dari, formē gala rezultātu.

Šodien iemācījāmies, ka mūsu mērķiem ir jābūt reāliem. Ja mūsu darbības neatbilst mūsu mērķiem, esam fantazētāji. Noskaidrojām, ka ar Dievu tiešām viss ir iespējams, darbojoties savās dāvanās. Noskaidrojām arī, ka ar Dievu gan ir viss iespējams, gan arī nav jeb nav iespējams tādā mērā, kādu līdz šim bijām sapratuši. Visreālāk mums ir iespējams darboties savās dāvanās un stratēģiskajā plānošanā un ikdienas darbā. Plānam ir jābūt elastīgam, pieskaņotam attiecīgajai situācijai, nevis otrādi. Tātad pamatā Dievs dara Savu darbu atkarībā no mūsu reālajiem sapņiem, elastīgas stratēģijas un dāvanām. Izglābt Latviju ir reāli. Vai visi būs glābti? Nē. Citi izvēlēsies neticēt, kaut vai Jēzus otrreiz atnāktu. Vai uzcelt grupiņu ir reāli? Jā. Mēs katrs to varam, izmantojot savas stiprās puses. Vai darīt darbu, ko mīli, ir reāli? Jā. Nevajag braukt uz ārzemēm, jo laimīgi cilvēki rada labus produktus tepat. Laimīgs mācītājs rada laimīgu draudzi. Jūsu mācītājs ir līderis, un visi grib par tādiem kļūt. Ja tu esi līderis, tu esi viss. Tad vairs nav svarīga profesija, jo visas profesijas strādā, pateicoties līderiem.

Slava Tev, Dievs! Mēs slavējam un pielūdzam Tevi! Tu esi brīnišķīgs, un nav neviena tāda kā Tu. Paldies par tām zināšanām, spēku, ko mums dod. Ir tik fantastiski būt kopā ar tādu Skolotāju kā Tu! O, Svētais Gars, pateicos, ka ar Tevi nav nekas neiespējams tajās robežās, kurās Tu mūs esi ielicis un vadi. Svētī katra cilvēka roku darbu, Dievs! Dod, ka katrs satver no Tevis savu sapni, kas saskan ar Tavu gribu. Lūdzu, ka ikviens sāk elastīgi plānot un strādāt savu mērķu virzienā. Paldies par tiem, kas jau iet šajos mērķos. Svētī mūsu Latviju! Lai nāk gaisma! Lai nāk Tava valstība kā debesīs, tā arī virs zemes! Āmen.

Mācītāja Mārča Jencīša sprediķi “Esi reāls” pierakstīja Ieva Našeniece, Evija Šmatova un Elita Meirāne, rediģēja Evija Šmatova un Ieva Našeniece

Comments