TEKSTA MATERIĀLI‎ > ‎Svētrunas‎ > ‎

Esi Jēzus māceklis, nevis fans! Sludina Aleksandrs Lucenko

Publicēja 2022. gada 9. maijs 11:54Elīna Ziediņa
Ziņas datums 09.05.2022

Debesu Tēvs, Jēzus Kristus Vārdā, svētī šo laiku. Es lūdzu Tevi, Jēzu, lai ir vienkāršība Kristū, lai šis vārds nes labumu tiem, kas to dzirdēs. Dārgais Svētais Gars, mēs uzticamies Tev, Tavai klātbūtnei, Tavam pieskārienam. Ļauj mums šodien ar atklātu seju skatīties uz Tavu godību un pārveidoties Tavā tēlā, un visu, ko tu vēlies izdarīt šajā vietā, izdari! Dievs, mēs ticam Tavam vārdam, Tavam spēkam un svaidījumam šajā vietā. Slava Jēzum Kristum!

Es pazīstu jūsu mācītāju nedaudz ilgāk nekā jūs. Viņš no manis saņēma ne tikai grāmatu, bet apēda visas konfektes, kas bija veikalā pie tām meitenēm. Viņam ļoti garšo ukraiņu konfektes. Nākamreiz es viņam tās atvedīšu. Šoreiz pat nezināju, ka nokļūšu šeit, draudzē, bet, neskatoties uz to, ka mums Ukrainā ir karš, mums ir konfektes. Es šodien nerunāšu par situāciju mūsu valstī. Es ticu, ka Kungs zina visu, kas notiek. Es arī ticu, ka šie notikumi nesīs jaunus laikus mūsu zemei, ka caur šo situāciju izmainīsies mūsu valsts, tā attīrīsies no sajaukuma ar Krieviju. Mums beidzot būs sava vēsture, sava valsts, viss savs, labāks, nekā bija. Esmu šeit, lai sludinātu Dieva vārdu un pēc tradīcijas pateikšu, ka ticu, ka jums ir svarīgi dzirdēt to, ko runāšu. Bībele ir vienkārša grāmata. Kad jūsu mācītājs bija pie mums, es domāju, ka viņš paņēma ne tikai grāmatu, bet saskārās ar Garu. Pirms dažām dienām mūsu TV bija tiešraide ar Antonu Tiščenko, kurā mēs runājām par draudžu celšanu. Šodien miljoniem ukraiņu ir izbraukuši, cilvēki no manas draudzes ir visā Eiropā. Kad runājām ar mūsu vecāko mācītāju, viņš teica, ka mums vajadzīgi mācītāji-līderi. Šodien visi šie cilvēki atrodas dažādās pilsētās un laime, ka viņu vidū ir līderi. Vakar man atsūtīja ziņu ar adresi, kur mazā Polijas pilsētā jūras krastā ir mājas grupiņa. Šodien man atsūtīja video no Kopenhāgenas, kur notiek mājas grupiņa. Kur ir cilvēks, tur darbosies Dievs.

Es meklēju viņu vidū kādu, kas nostātos par saviem tautiešiem kā mūris un aizstāvētu zemi Manā priekšā. [..] (Ecēhiēla 22:30)

Šo zemi nemainīs Dievs, bet gan cilvēki, kuri pakļāvušies Dievam. Viņš saka, ka meklēja kādu. Viens cilvēks, kurš pieņēma vārdu par līderību, ietekmēja katru no jums. Jūsu mācītājs ļāva Dievam izdarīt to, ko Dievs vēlas viņa dzīvē un kļuva par redzējuma daļu. Pateicoties tam, ka Dievs atrada cilvēku, ir parādījusies vesela draudze. Jo vairāk cilvēku Dievs atrod, jo labāka kļūst pasaule. Šī Rakstu vieta Bībelē runā par to, ka ir jābūt mūriem.

Reizēm es internetā redzu, kā jūsu mācītājs sludina, reizēm es skatos viņa raidījumus. Es nezinu jūsu valodu, bet es atšķiru, kad viņš dusmojas uz valdību, es redzu, ka viņš nepiekrīt grēkam, korupcijai, piespiedu vakcinācijai un grēcīgo vērtību propagandai. Tādēļ jau arī Dievs meklē cilvēku, lai viņš nostātos kā mūris.

Lai mūsu aina būtu pilnīga, gribu izlasīt no Nehemijas grāmatas. Nehemija bija cilvēks, kuram bija labs darbs svešā valstī. Viņš bija vīna devējs pie ķēniņa, strādāja pie prezidenta. Es domāju, ka viņam bija laba alga un viņa ģimenei nekā netrūka. Tad, kad atnāca cilvēki un teica, ka viņa zemē ir pilnīga iznīcība, iznīcinātas pilsētas, sagrauti mūri, tad varam lasīt Bībelē, kā Nehemija uz to reaģēja.

Kad es dzirdēju šos vārdus, es sēdēju un raudāju un sēroju vairākas dienas; es arī nemitējos gavēt un griezties ar savām lūgšanām pie debesu Dieva. (Nehemijas 1:4)

Mūsu dzīvē nekas nesākas, pirms mēs sākam lūgt un gavēt. Kad jūsu mācītājs atbrauca pie mums, viņš bija kā sūklis. Viņam līdzi bija blociņš, viņš jautāja un visu pierakstīja, skatījās un pierakstīja. Kā darīt to? Kā šo? Tās ir slāpes. Viņš jautāja, no kurienes tur un tur, un tur draudze? Es gribu jums teikt to pašu, ko tiešraidē pirms dažām dienām. Draudzē bija kāds svarīgs instruments. Draudzē, uz kuru es atnācu, vienmēr bija lūgšana, cilvēki katru nedēļu gavēja. Lūgšanas bija tik spēcīgas, ka reizēm uz tām nāca pat cilvēki no ielas. Es nezinu, kā pie jums varētu no ielas atnākt, jo jūs esat ceturtajā stāvā. Mums dievkalpojumi bija 1. stāvā. Cilvēki uz ielas dzirdēja, kā cilvēki draudzē lūdzas, jo bija tāda sajūta, ka iekšā telpā ir iedarbināts traktors. Cilvēki vienkārši ienāca paskatīties. Draudze veselu stundu no vietas lūdza mēlēs, kliedza un es domāju, ka ienākošie cilvēki neko nesaprata. Lūgšanu beigās viņi nāca pa ejām un nometušies uz ceļiem atdeva savas sirdis Dievam. Tā ir Svētā Gara pārdabiska darbība. Es saprotu, ka mums bija ne tikai mācība, bet mums bija misionāra gars. Katrs cilvēks draudzē saprata un sajuta, ka viņš ir aicināts un jebkurā brīdī Dievs viņu var pasaukt, jebkurā brīdī Dievs viņu var izsūtīt uz jebkuru vietu, uz jebkuru pilsētu, uz jebkuru valsti. Mēs jutām un mums bija mācība, kuru sludināja mācītājs Aleksejs, ka Jēzū Kristū mums ir labvēlība, mēs esam izsūtīti un mums ir aicinājums, tāpēc cilvēki viegli piekrita, pārvācās un sāka kalpošanu.

Man bija 20 gadi, kad piezvanīja mācītājs, paaicināja uz biroju un teica, ka ir vajadzīgs mācītājs. Viņš man uzdeva jautājumu, vai es braukšu? Tajā atmosfērā, kurā mēs dzīvojām, nebija citas atbildes, jo misionāra gars pārpildīja mūsu sirdis.

Es lūdzu šodien, lai misionāra gars piepilda cilvēkus, lai cilvēki nedomātu tikai par to, kā iekārtot savu dzīvi, kā vairāk nopelnīt, kā atrast labāku darbu, kā atrast vīru, vai sievu – tas, protams, ir labi, bet mums ir jābūt aicinājumam. Tev ir jāzina, kas tu esi un tikai pēc tam tev ir jābūvē ģimene. Pirms meklējat sev vīru vai sievu, jums abiem ir jāzina, ka jums ir ejams kopīgs ceļš. Reizēm cilvēki apprecas un Dievs kādā no viņiem iededzina aicinājumu, bet otrs nevēlas sekot šim aicinājumam. Tad rodas problēma. Ir svarīgi, ka mēs esam cilvēki ar vienādu aicinājumu. Tās ir svarīgas lietas.

Nehemija raudāja, bet tās nebija vilšanās un bezcerības asaras. Ja viņam būtu bezcerīga situācija, ja viņš neticētu, viņš nelūgtu un negavētu. Mūsu lūgšana un gavēšana liecina par mūsu ticību. Lūgšana un gavēšana liecina par to, ka mēs kaut ko gribam no Dieva. Tas norāda uz to, ka mēs kaut kam ticam.

Nehemijas, Hahaljas dēla, vārdi. Tas notika ķēniņa Artakserksa valdīšanas divdesmitā gada kisleva mēnesī, kad es biju Sūsas pilī un kad atnāca Hananijs, viens no maniem brāļiem, kopā ar kādiem vīriem no Jūdas; es tad prasīju viņiem par jūdiem, kas bija atlikušies un atgriezušies no izsūtījuma, un par Jeruzālemi. Un viņi man sacīja: "Pāri palikušie, tie, kas atgriezušies no izsūtījuma tanī zemē, ir lielā nelaimē un kaunā; Jeruzālemes mūri ir noplēsti, tās vārti ir sadedzināti ugunī." Kad es dzirdēju šos vārdus, es sēdēju un raudāju un sēroju vairākas dienas; es arī nemitējos gavēt un griezties ar savām lūgšanām pie debesu Dieva. Un es sacīju: "Ak, Kungs, debesu Dievs, lielais un bijājamais Dievs, kas sargā derību un parāda žēlastību tiem, kuri mīl Tevi un pilda Tavas pavēles, lai Tava auss kļūst uzmanīga un Tavas acis atvērtas, lai dzirdētu Sava kalpa lūgšanu, ar kādu es tagad griežos pie Tevis dienu un nakti par Israēla bērniem, Taviem kalpiem, izsūdzēdams Israēla bērnu grēkus, ko mēs esam grēkojuši pret Tevi. Arī es un mana tēva dzimtas, mēs esam grēkojuši. Mēs esam rīkojušies ļoti nekrietni pret Tevi, jo neesam turējuši Tavas pavēles, likumus un tiesas, ko Tu esi pavēlējis Savam kalpam Mozum.  Atceries jel vārdu, ko Tu pavēlēji Savam kalpam Mozum, sacīdams: ja jūs kļūsit neuzticīgi, Es jūs izkaisīšu starp tautām; bet, ja jūs atgriezīsities pie Manis un turēsit Manas pavēles un izpildīsit tās, tad, kaut arī no jūsu vidus izdzītie būtu debess galā, tomēr Es viņus sapulcināšu no turienes un atvedīšu viņus uz to vietu, ko esmu izvēlējies, lai tur liktu dzīvot Savam Vārdam! Tie taču ir Tavi kalpi un Tava tauta, kuru Tu esi atbrīvojis ar Savu lielo spēku un Savu stipro roku! Ak, Kungs, lai jel Tava auss kļūst uzmanīga uz Tava kalpa lūgšanu, kam ir prieks bīties Tava Vārda, un dod jel panākumus Tavam kalpam šodien un piešķir viņam labvēlību tā vīra priekšā!" Es tad biju dzērienu devējs ķēniņam. (Nehemijas 1:1-11)

Kad pēc lūgšanas un gavēņa viņš kalpoja ķēniņam un deva viņam vīnu, ķēniņš redzēja, ka viņam ir sarūgtināta seja. Un ķēniņš jautāja: ”Kāpēc tu esi tik sarūgtināts?” Nehemija nobijās, jo ķēniņa priekšā tā nedrīkstēja rīkoties. Viņš teica: ”Lai mūžam dzīvo ķēniņš! Kā lai es nebēdājos, ja mana tauta, mana zeme, zeme, kurā ir miruši un apglabāti mani vecāki, atrodas tādā kaunā.” Un ķēniņš prasīja: ”Ko tu vēlies?” Un viņš teica: ”Atlaid mani un es iešu, un atjaunošu mūrus. Dod man vēstules, lai mani neviens neaptur, dod man vēstules tiem, kuriem pieder meži, lai viņi man dotu kokus, lai es varētu uzcelt vārtus.”

Un nīsāna mēnesī divdesmitajā ķēniņa Artakserksa valdīšanas gadā, kad vīns bija viņa priekšā, es pacēlu vīnu un devu ķēniņam. Es nekad vēl nebiju bijis noskumis viņa priekšā, un ķēniņš sacīja man: "Kādēļ tavs vaigs ir noskumis, un tomēr tu taču neesi slims? Tas nav nekas cits kā sirds skumjas!" Tad es ļoti nobijos, un es sacīju viņam: "Lai dzīvo ķēniņš mūžīgi! Kā gan lai mans vaigs nebūtu noskumis, kad pilsēta, manu tēvu kapu vieta, ir izpostīta un tās vārti sadedzināti ugunī?" Tad ķēniņš sacīja man: "Ko tad tu lūdz?" Bet es lūdzu debesu Dievu un sacīju ķēniņam: "Ja tas ķēniņam šķiet labi un tavs kalps ir patīkams tavā priekšā, tad es lūdzu, ka tu sūti mani uz Jūdu, uz manu tēvu kapu pilsētu, lai es to atkal uzceļu." Un ķēniņš sacīja man, un ķēniņiene sēdēja viņam blakus: "Cik ilgi būs tavs ceļojums, un kad tu atgriezīsies?" Un ķēniņam labpatika mani sūtīt, un es minēju viņam laiku un sacīju ķēniņam: "Ja tas ķēniņam labpatīk, lai viņš dod man līdzi vēstules Aiz-Eifratas pārvaldniekiem, ka viņi mani laiž cauri līdz Jūdai, bez tam vēl kādu vēstuli ķēniņa mežu kungam Asafam, lai viņš dotu man kokus baļķiem Tempļa cietokšņa vārtiem un pilsētas mūriem, un mājai, kur es pats dzīvošu." Un ķēniņš mani uzklausīja, tādēļ ka mana Dieva žēlīgā roka bija pār mani. (Nehemijas 2:1-8)

Kad mēs sastopamies ar Dievu, Viņš ienāk mūsu sirdīs un dod mums resursus – ticību, dāvanas, svaidījumu, brīvību, naudu. Viņš kaut ko mums dod. Bet Viņš to nedod, lai tas kalpotu mums, lai apmierinātu mūsu miesas vajadzības, bet lai mēs to lietotu kalpošanai. Nehemija atstāja šo komfortablo vietu, labu darbu ar labu atalgojumu un gāja atjaunot mūrus. Citi var prasīt – kāpēc ne pilsētu? Kāpēc necēla mājas? Tāpēc, ka mūri ir svarīgāki. Ziniet, kad es biju Izraēlā un mēs braucām garām Gazas sektoram, tur bija milzīga mūra siena. Tur ienaidnieki nevar ienākt. Un es domāju, ja 2 kilometru robežā starp Krieviju un Ukrainu būtu šāda siena, situācija būtu pavisam citādāka. Tā ir fiziskajā pasaulē. Garīgajā pasaulē tu un es – mēs esam šis mūris. Ziniet, kad viņi cēla, viņiem vienā rokā bija zobens un otrā rokā celtniecības instruments.

[..] Un nastu nesēji strādāja, ar vienu roku kraudami, kamēr otra turēja metamo šķēpu. (Nehemijas 4:17)

Šodien daudzu ticīgu cilvēku rokās ir zobens. Cilvēki saka: “Mēs lūdzam, mēs stāvam pretī velnam, mēs izārdām lāstus.” Bet otrā rokā šiem cilvēkiem bija celtniecības instruments. Ar vienu roku viņi turēja ieroci, ar otru roku būvēja – viņi lika mūrī ķieģeļus. Kad es redzu, kā runā jūsu mācītājs pret likumiem, kas tiek pieņemti, pret netradicionālām parādēm, es jums gribu pateikt, ka mums ir jāceļ mūris. Katrs cilvēks ir mūra gabaliņš.

Var palūgt šeit divus cilvēkus? Šie cilvēki kādreiz nepazina Dievu, un tad viņus varēja ietekmēt grēka un nāves likums. Bet nāca celtnieks un viņš šajos cilvēkos ielika Svēto Garu, un tā viņos dzīvo Jēzus. Domāju, ka šiem cilvēkiem nav prātā domas par homoseksuālismu. Šis ir mūris. Ar katru glābtu cilvēku šajā valstī tiek celts mūris. Nehemija, pirms sāka celt pilsētu, vispirms cēla mūri. Kad šo cilvēku sirdīs ienāk Jēzus, Viņš maina sirdi, Viņš maina domāšanu un tur sāk degt Dieva uguns. Un tur mājo Dieva valstības likumi. Neviens politiķis to nevar ietekmēt. Neviens valsts likums nevar ietekmēt Dieva likumus, kas ir sēti cilvēku sirdīs. Nekāda sabiedrības negatīvā ietekme nevar ietekmēt to, kas ir pateicoties tam, ka šeit mājo Kungs. Un katrs no mums, simtiem cilvēku, mēs esam Latvijas mūris, kurš neļauj grēka un nāves likumam ienākt šajā zemē. Ja kaut kas ir jāceļ, tad tā ir Dieva valstība. Āmen!

Šī gada vasarā būs precīzi 20 gadi, kā esmu mācītāja amatā. Es esmu redzējis daudz cilvēku, kuri satikās ar Dievu. Dievs viņiem deva resursus, deva viņiem labvēlību, un viņi sāka celt savu valstību. Viņi sāka celt torni debesīs. Viņi tiecās pēc kaut kādiem panākumiem. Viņi uzreiz centās uzcelt lielu kalpošanu, bet viņi neuzcēla mūri – attiecības ar Dievu, pazemību. Viņi neuzcēla mūri, savu morāles mūri, lai sevi aizsargātu. Ziniet, reizēm ir tā – mēs sakām, ka viņš taču bija tik labs cilvēks, caur viņu darbojās Dievs, Dievs dziedināja caur viņu, darīja dažādus brīnumus un zīmes, bet kādu dienu visa kalpošana izjuka. Šie torņi krīt, jo mūri ir svarīgāki. Mūris ir aizsardzībai. Mūris ir tas, kas mūs pasargā. Ja ir mūris, neviens nevar iekļūt iekšā. Kad atnāk kārdinājums un tev ir mūris, tu bīsties Dieva ne tāpēc, ka Viņš ir bīstams, bet tāpēc, ka Viņš ir labs un tu baidies pazaudēt Viņa klātbūtni. Un kad tev ir kārdinājums, tev ir bailes Dieva priekšā, un mūris ir tas, kas tevi pasargā. Tu saki kārdinājumam nē, jo tu pazīsti Dieva klātbūtni, tu esi uzcēlis mūri no attiecībām ar Dievu, no laika, ko esi pavadījis kopā ar Dievu.

Ziniet, grāmatas tiešām mūs ietekmē. Trīs nedēļas atpakaļ es iebraucu jaunā pilsētā un man jau ir desmit jaunas grāmatas. No austrumu Ukrainas es pārbraucu uz rietumu Ukrainu. Tur visi runāja krievu valodā, bet tur, kur es pārvācos, visi runā ukraiņu valodā. Man jau ir grāmatas ukraiņu valodā. Parastā grāmatu veikalā es nopirku kādu grāmatu, kas saucas – “Es neesmu Kristus fans”. Es nopirku šo grāmatu, jo es vienmēr domāju, ka ir jābūt Kristus fanam. Un man pat kaut kur mājās ir grāmata “Kristus fans”. Tā ir par mocekļiem, bet šī jaunā grāmata runā, ka es neesmu Kristus fans. Es atnācu uz mājām, sāku lasīt šo grāmatu. Tur kādas Amerikas lielas un augošas draudzes mācītājs saka, ka mēs esam aicināti būt par mācekļiem un sekotājiem. Fani seko tikai tik ilgi, kamēr viņi dalās ar šiem panākumiem. Ja komanda pastāvīgi uzvar, tad fani ir laimīgi un priecīgi. Ja komandai ir viena, otra, trešā nelaimīga sezona, tad cilvēki vienkārši kļūst par citas komandas faniem. Daudzi cilvēki ir Kristus fani, jo viņiem patīk sekot Jēzum, kurš svētī, kurš dziedina, kurš baro. Kad runa ir par kalpošanu, kad runa ir par aicinājumu, tie ir mācekļi. Bībele rāda, ka Jēzum bija darīšana ar mācekļiem, kuri visur sekoja Jēzum. Jēzus pateica pirmo nesaprotamo līdzību: ”Kas neēdīs Manu miesu un kas nedzers Manas asinis, nevar būt Mans māceklis.” Šie cilvēki uzreiz aizgāja.

Kas Manu miesu bauda un Manas asinis dzer, paliek Manī, un Es viņā. Itin kā Mani sūtījis dzīvais Tēvs, un Es esmu dzīvs Tēvā, tāpat arī tas, kas Mani bauda, būs dzīvs Manī. Tāda ir tā maize, kas nākusi no debesīm, ne tāda, kādu ēduši mūsu tēvi, jo tie ir miruši. Kas šo maizi bauda, tas dzīvos mūžīgi." To Viņš sacīja, mācīdams sinagogā Kapernaumā. Tad daudzi no Viņa mācekļiem sacīja: "Šie vārdi ir smagi, kas viņos var klausīties?" (Jāņa evaņģēlijs 6:56-60)

Viņi aizgāja, jo viņi bija vienkārši fani.

Šodien daudziem cilvēkiem draudzē ir interesanti. Mēs reizēm atnākam, Dievs mūs dziedina, atbrīvo no antidepresantiem, Dievs ir labs. Dievs mūsu dzīvēs dara brīnumus. Kāds atbrīvojas no atkarībām, kāds šeit iegūst ģimeni, daudz kas mainās, bet Dievam ir aicinājums. Dievam ir aicinājums mūsu dzīvei. Āmen! Cilvēki, kas ir fani, iet tur, kur grib iet, viņi dara to, ko viņi grib, bet, ja mēs esam Jēzus sekotāji, mēs darām to, ko Viņš grib, lai mēs darām. Mēs ejam tur, kur Viņš mūs sūta. Mēs izpildām to aicinājumu, ko Dievs mūsos ieliek.

Un mācekļi nogāja un darīja tā, kā Jēzus tiem bija pavēlējis. (Mateja evaņģēlijs 21:6)

Jūs ziniet, ka faniem nevar pavēlēt. Līdzjutējiem nevar pavēlēt, turpretim mācekļiem var pavēlēt. Ir rakstīts, ka viņi aizgāja un izdarīja, to, ko Jēzus viņiem bija pavēlējis. Ir svarīgi sevi pārbaudīt, cik tālu ir mana nodošanās. Vai Jēzus var man pavēlēt? Vai es no Viņa paņemu tikai to, kas man ir interesanti. Dievam ir daudz svētību. Kad mēs skatāmies uz mācekļu dzīvi un kalpošanu, viņi ne vienmēr ir darījuši komfortablas lietas. Viņi izpildīja Dieva uzdevumus un reizēm tas pilnīgi mainīja viņu dzīves. Saviem mācekļiem Jēzus pavēlēja. Āmen! Mēs nevaram jebkuram pavēlēt. Ja kāds ir māceklis, tad mēs varam viņam pateikt, ka ir jāizdara tas, tas un vēl tas. Ja cilvēks ir Jēzus māceklis, Jēzus viņu ietekmē.

Ir ļoti svarīgi, lai mūsu dzīvēs ir Jēzus vara. Atceraties, Jēzus atnāca uz templi un redzēja, ka tur cilvēki dzīvo citu dzīvi, tirgojas, tur ir kādas dīvainas skaņas, dzīvnieki kliedz, tur maina naudu. Jēzus nenāca un neteica: ”Vai jūs varētu nedaudz pabīdīties?” Rakstīts, ka Viņš viņus izdzina. Viņš apgāza viņu galdus un izdzina visus. Ziniet, ko šie cilvēki teica? Viņi bija templī, bet viņi jautāja, kā varā Viņš to dara.

Tur Viņš atrada Templī vēršu, aitu un baložu pārdevējus un naudas mijējus sēžam. Un, iztaisījis pātagu no auklām, Viņš visus izdzina no Tempļa, aitas un vēršus, un izkaisīja mijējiem naudu un apgāza galdus, un baložu pārdevējiem Viņš sacīja: "Nesiet to projām! Nepadariet Mana Tēva namu par tirgus namu!" Bet jūdi uzstājās un sacīja: "Kādu zīmi Tu mums rādīsi, ka Tu to drīksti darīt?" (Jāņa evaņģēlijs 2:14-18)

Un, kad Viņš ienāca Templī, tad, Viņam tur mācot, augstie priesteri un tautas vecaji piegāja pie Viņa un sacīja: "Kādā varā Tu to dari? Un kas Tev deva tādu varu?" (Mateja evaņģēlijs 21:23)

Tas norāda uz to, ka viņi lietoja savu varu, un viņi savā dzīvē nezināja Dieva varu. Ja mēs savā dzīvē  gribam visu Dieva svētību pilnību, Dievam ir jābūt varai pār mūsu dzīvi. Mēs tiecamies pēc dažādām lietām.

Mana dzīve vairs nekad nebūs tāda pati kā iepriekš. Pēdējie divi mēneši to ir pilnīgi izmainījuši. Kā jebkurš cilvēks, mēs kaut ko plānojam, mēs būvējam, ceļam kalpošanu, ceļam templi. Kāds mācītājs no mana reģiona cēla lūgšanu namu septiņus gadus. Šodien visa viņa pilsēta ir sabombardēta. Mēs pat nezinām, vai šī ēka vēl ir vai jau vairs nav. Tā gandrīz jau bija uzcelta. Tur palika tikai izdarīt iekšdarbus un ielikt logus. Karš visu mainīja. Pilsēta, kurā es dzīvoju (70 000 iedzīvotāju), tika evakuēta par 90 %. Vienkārši atnāca karavīri un teica: ”Brauciet prom. Netraucējiet mums aizsargāt zemi, lai jūs nekļūtu par ķīlniekiem. Brauciet uz kādu drošu vietu.” Man tur ir divi dzīvokļi, tur man ir draudze, tur man ir divi zemes gabali, mēs tur gribējām uzcelt māju. Galu galā tur bija draudze un kalpošana. Šobrīd tur no manas draudzes ir palikuši apmēram 10 cilvēki, kuri nav izbraukuši. Pārējie ir izklīduši visā Eiropā, un es pat nezinu, vai viņi atgriezīsies atpakaļ vai nē. Pagaidām viņi saka: jā, mēs atgriezīsimies. Neviens nezina, cik ilgi būs karš un ar kādām attiecībām viņi apaugs Eiropā pa šo laiku. Es zinu, pilnīgi iespējams, ka daudzi no viņiem nekad neatgriezīsies. Viss, ko tu cel, vienā dienā vienkārši var pazust. Šodien, es braucu uz citu pilsētu un visu sāku no jauna. Ziniet, ko es sapratu? Mūsu dzīve no mums vispār nav atkarīga, tā ir atkarīga no Dieva. Šodien atkal ir laiks, kad tu nevari balstīties ne uz ko – ne uz savu vietu, ne uz savu pilsētu, ne uz savu māju, ne uz savu algu, jo tās vienkārši nav. Ir pienācis laiks, kad tu atkal esi tuvāk Dievam, atskārsti, ka tu esi atkarīgs no Dieva par visiem 100%. Katra tava diena ir atkarīga no Dieva. Viss, kas ar tevi notiks rīt, ir atkarīgs no Dieva.

Draudze, mēs nevaram būt tikai fani! Mums visiem ir jābūt mācekļiem. Viss, kas notiek šeit, ir ļoti svarīgi. Tas ir vareni. Lieliska slavēšana, ir svaidījums, ir Dieva darbs, un kādam no jums ir jākļūst par sava mācītāja mācekli. Tu redzi visu, ko viņš dara. Un Dievs tevi obligāti aicinās, pēc šodienas noteikti, lai tu izdarītu to pašu, ko šeit, bet citā vietā. Varbūt tu pat to nezini, bet es domāju ka pēc šīs dienas Dievs tavam mācītājam pateiks kuru uz kurieni sūtīt. Tā tas darbojas, tā darbojas Dieva valstība.

Ziniet, daudzus gadus es dzirdēju pravietojumu par Ukrainu, daudz laba, un nekad nesapratu, kā tas būs. Es dzirdēju, ka Jongi Čo teica: “Ja man būtu otra dzīve, es gribētu to nodzīvot Ukrainā.” Es biju Korejā un nevarēju saprast, kāpēc viņš gribēja dzīvot Ukrainā. Kāds teica, ka redz, ka uguns no Ukrainas pa visu pasauli izlido. Es domāju, kā lai tā izlido. Bet šodien vismaz pieci miljoni ukraiņu ir izklīduši pa visu pasauli, tai skaitā daudz ticīgu cilvēku. Divu dienu laikā es uzzināju par divām jaunām mājas grupiņām Polijā un Dānijā. Un ziniet, kam es ticu? Ka visi šie cilvēki, viss, kas viņos tika ieguldīts, viņi tomēr būs par mācekļiem. Es ticu, ka viņi kļūs par mācītājiem. Es domāju, ka daudzas sievietes kļūs par mācītājiem, jo vīrus nelaiž prom no Ukrainas. Tikai tādus kā es, kuram ir četri bērni. Pārējos nelaiž ārā. Es domāju, ka jauni puiši kļūs par mācītājiem. Tie, kuriem šodien ir 16 un 17 gadi, bet viņi ir izauguši draudzē un viņi varēja izbraukt. Es tam ticu. Dievs vēlas, lai mēs kļūtu mācekļi.

Tā mēs nākam, Kristus sūtīti, un pamācām, it kā Dievs runātu caur mums. Mēs lūdzam Kristus Vārdā: ļaujieties salīdzināties ar Dievu! (2. Korintiešiem 5:20)

Bībele saka, ka Jēzus priekšā mums ir jābūt sūtītiem. Es nezinu, par ko tu biji domājis līdz šodienas rītam, bet šodien, kad mēs lūgsim, es gribētu, lai tu pārbaudītu savu sirdi un atbildētu uz jautājumiem: “Vai Dievs varētu tevi sūtīt? Vai Dievam vajadzētu tevi sūtīt kaut kur? Vai tu varētu būt tas cilvēks, kuru Dievs ir meklējis?” Ja Dievs meklē, tad Viņš atradīs. Dievs nekad neko nedara bez mūsu piekrišanas. Lai Dievs mani atrastu, man Viņam bija jāpasaka: “Jēzu, es ticu, ka Tu esi Dievs.” Lai Dievs tevi atrastu, tev jāpasaka: “Es ticu, ka Tavi ceļi ir labāki par maniem.” Mums ir ceļš, katrs no mums būvē šo ceļu. Pēc skolas tu ej mācīties un izvēlies profesiju, jo tu cel ceļu. Tu iztēlojies, kāda būs tava dzīve, tu iztēlojies, kāds būs tavs darbs. Tu iztēlojies, kāda būs tava profesija un ar ko tu būsi apgādāts. Bet Dievs saka: “Man ir labāks ceļš.”

Reiz es ar savu mācītāju nokļuvu Āfrikā pie bīskapa Mīlza. Kad mēs nonācām pie viņa pirmo reizi, viņam bija pusotrs tūkstotis draudžu. Šodien tur ir aptuveni 4500 draudžu. Tas nozīmē, ka viņam ir parādījušies 4500 līderu, 4500 mācītāju. Esmu pazīstams ar vairākiem bīskapiem, Un ziniet, par ko es brīnos? Ka Dievs viņus ir aicinājis no labām vietām. Dievs aicināja Nehemiju celt mūri no ķēniņa galma. Tur ir bīskaps Sems, mācītājs no Āfrikas. Viņš ir bijušais baņķieris, bet viņš sadzirdēja, ka viņu Dievs aicina. Viņš neiznāca no pagrīdes, viņš nebija narkomāns kā es. Viņš iznāca no baņķiera kabineta un kļuva par mācītāju. Dievam bija vara pār viņa dzīvi, lai viņš to atstātu un kļūtu par mācītāju. Bīskaps Sems strādāja vācu uzņēmumā, bet Dievs viņu aicināja, un šodien viņš ir gan mācītājs, gan bīskaps. Viņam ir milzīga kalpošana. Kad es iepazinos ar šiem cilvēkiem, es viņus apbrīnoju, jo viņiem bija, ko atstāt.

Kad es lasu evaņģēliju, visiem cilvēkiem, kurus Jēzus aicināja, bija ko atstāt. Jēzus neaicināja nevienu sliņķi. Jēzus aicināja veiksmīgus cilvēkus, Viņš aicināja Pēteri un Andreju. Šie cilvēki bija veiksmīgi, jo viņiem bija makšķerēšanas laivas. Es domāju, ka jūs saprotat, ka tie, kam ir savi kuģi, ir veiksmīgi cilvēki, bet Jēzus viņus aicināja.

Un, staigādams gar Galilejas jūru, Jēzus ieraudzīja divi brāļus, Sīmani, sauktu Pēteri, un Andreju, viņa brāli, tīklu jūrā izmetam, jo tie bija zvejnieki. Un Viņš uz tiem saka: "Nāciet Man līdzi, Es jūs darīšu par cilvēku zvejniekiem." Un tie tūdaļ atstāja savus tīklus un sekoja Viņam. (Mateja evaņģēlijs 4:18-20)

Viņš aicināja muitnieku, cilvēku, kas strādāja muitā.

Un, kad Jēzus no turienes aizgāja, Viņš redzēja vienu cilvēku, vārdā Mateju, pie muitas būdas sēžam un saka uz to: "Nāc Man pakaļ." Un tas cēlās un sekoja Viņam. (Mateja evaņģēlijs 9:9)

Jēzus aicināja nopietnus cilvēkus. Viņiem visiem bija, ko atstāt. Mēs nekad par to neaizdomājamies. Mēs domājam tikai par kādu jaunekli, kurš bija bagāts, un, kad Jēzus viņu aicināja, viņš teica: “Nē, nē, es neesmu gatavs, es neesmu gatavs pakļauties Tavai varai. No bērnības es jau ievēroju baušļus. Es biju fans, bet tik ļoti tālu es neesmu gatavs iet.”

Un, kad Viņš bija izgājis uz ceļu, tad kāds pieskrēja un, ceļos nometies, Viņu lūdza: "Labais Mācītāj, ko man būs darīt, lai iemantoju mūžīgu dzīvību?" Bet Jēzus uz to sacīja: "Kāpēc tu Mani sauc labu? Neviens nav labs kā vienīgi Dievs. Tu baušļus zini: tev nebūs nokaut; tev nebūs laulību pārkāpt; tev nebūs zagt; tev nebūs dot nepatiesu liecību; nelaupi; godā savu tēvu un māti." Bet tas Viņam teica: "Mācītāj, šo visu es esmu turējis kopš savas jaunības." Bet Jēzus, viņu uzlūkodams, iemīlēja viņu un sacīja: "Vienas lietas tev trūkst - ej, pārdod visu, kas tev ir, un dod nabagiem; tad tev būs manta debesīs; ņem krustu un seko Man." Bet tas, par šo vārdu noskumis, aizgāja bēdīgs; jo viņš bija ļoti bagāts. (Marka evaņģēlijs 10:17-22)

Bet viņš nebija vienīgais bagātnieks. Muitnieks arī bija bagāts, un Pēteris bija bagāts. Andrejs bija bagāts. Tie bija veiksmīgi cilvēki. Viņiem bija labas profesijas, bet Jēzus viņus aicināja. Un es uzdodu sev jautājumu: vai manā dzīvē ir kaut kas, kas varētu kļūt vērtīgāks, vai Dievam ir vara pār mani? Māceklis nav tikai tas cilvēks, kuram ir kaut kādas zināšanas. Māceklis ir tas, kurš pakļaujas skolotāju varai. Dievam ir jābūt varai pār mums.

Kā jūsu mācītājs, viņš redzēja sevi kā evaņģēlistu, viņš ģērbās kā evaņģēlists. Viņam bija sarkana mašīna kā evaņģēlistam. Viņam bija mašīna, kuru Ukrainas policisti redzēja no tālienes. Tad Ukrainā bija citi likumi. Bīstamākie noziedznieki bija uz ceļa – tie bija policisti. Viņi vienmēr savāca naudu. Viņi neizrakstīja sodus, bet vienkārši ņēma naudu. Un jūsu mācītājam ņēma daudz, uz katra stūra, tiklīdz redz sarkano mašīnu ar latviešu numuriem. Arī toreiz bija BMW. Bet viņš domāja, ka viņš ir evaņģēlists. Taču Dievs viņam deva grāmatas – vienu, otro, trešo. Visas lasi! Katrs no jums var nest evaņģēliju, bet Dievs rada draudzi, un draudze – tas ir tas mūris. Bībelē teikts:

Kad taisnie iet vairumā, tad ļaudis priecājas; ja turpretī valda bezdievis, tad tauta nopūšas. (Salamana pamācības 29:2)

Tauta priecājas tur, kur ir daudz taisno cilvēku. Tur ir mazāk likumpārkāpēju. Jo vairāk ir taisno, jo mazāk ir korumpētu politiķu. Un vislielākā ietekme uz to vietu, kur mēs dzīvojam, ir, kad vairojas taisnie.

Kad es pieņēmu lēmumu kalpot Luckā, tas bija sarežģīti, jo cilvēki, kas bēg no kara, dzīvo ar cerību, ar sagaidīšanu, ka tūlīt viss beigsies un mēs atgriezīsimies mājās. Tāpēc cilvēki negrib neko darīt. Viņi vienkārši gaida, viņi noformējās. Viņiem maksā nelielu pabalstu. Brīvprātīgie ved viņiem produktus. Rīt es veselas divas tonnas produktu vedīšu. Viņi tā dzīvo. Es saku: “Tas ir slikti, ka esat izbraukuši, bet mēs šeit atrodamies jau mēnesi. Iedomājaties, ja rīt Ukraina uzvar un mēs ar prieku atgriezīsimies mājās, kas paliks šeit.? Mēs šeit esam bijuši, mēs taču šeit bijām. Man ir Kristus, tev ir Jēzus. Mēs šeit esam bijuši, un, ja mēs šeit bijām, tad pēc mums kaut kam ir jāpaliek. Mēs varam vienkārši nosēdēt, bet Jēzus saka, ka mēs esam sāls. Viņš saka: lai jūsu gaisma spīd!”

Jūs esat zemes sāls; bet, ja sāls nederīga, ar ko tad sālīs? Tā neder vairs nekam, kā vien ārā izmetama un ļaudīm saminama. Jūs esat pasaules gaišums; pilsēta, kas stāv kalnā, nevar būt apslēpta. Sveci iededzinājis, neviens to neliek zem pūra, bet lukturī; tad tā spīd visiem, kas ir namā. Tāpat lai jūsu gaisma spīd ļaužu priekšā, ka tie ierauga jūsu labos darbus un godā jūsu Tēvu, kas ir debesīs. (Mateja evaņģēlijs 5:13-16)

Tāpēc es saku: “Ejiet strādāt! Jums būs jaunas paziņas, un jūs liecināsiet par Jēzu Kristu. Ejiet mācīties. Jums tur būs jauni draugi, un jūs liecināsiet.” Mēs nevaram vienkārši kaut kur pabūt. Lai arī kur Dievs mūs sūtītu, mums vienmēr ir jāatceras, ka mēs esam mācekļi. Mācekļi ir tie cilvēki, kuri meklē Dieva varu savā dzīvē. Vai Dievs var tevi kaut kur izsūtīt vai arī tu ej tikai tur, kur tu vēlies? Draudzē ir vajadzīgi mācekļi.

Un rezumējot, es gribēju pateikt, ka mums ir jābūt zobenam un mums ir jābūt celtniecības instrumentam. Kad Nehemija cēla, viņš cēla mūri. Gara zobens – tā ir mūsu cīņa lūgšanās un gavēnī. Tas ir tas, kas izveido atmosfēru, tas ir tas, kas atnes svaidījumu. Svaidījums nav tāpēc, lai mēs tur atrastos. Svaidījums ir tas, kas mūs apbruņo Dieva darbam. Tas ir vajadzīgs, lai mēs būtu par mācekļiem. Ja tu apmeklē mājas grupiņu, tu nedrīksti būt par grupiņas fanu. Tev ir jābūt par mācekli, kas paskatās uz to, ko dara līderis, un izdarīs to pašu kaimiņu mājā. Ziniet, kas notiks? Šis drošības mūris augs.

Kad mēs bijām Korejā, 60% iedzīvotāju ir no augšas dzimušie kristieši. Nevis tie, kas iet uz tradicionālo baznīcu vienreiz gadā, bet tie, kas pazīst dzīvo Dievu. Tie, kuri ir glābti, ir Svētā Gara kristīti, lūdz mēlēs un apmeklē draudzi vairākas reizes nedēļā. Mūsu brālis pazaudēja naudas maku Seulas centrā. Seulā ir 12 miljonu iedzīvotāju. Viņš tur pazaudēja maku. Kamēr aizbraucām līdz savai viesnīcai, viņa maks jau bija tur. Cilvēki atrada maku, tur bija šīs viesnīcas vizītkarte un viņi to atveda. Neesmu drošs, ja kāds Ukrainā atrastu maku, vai aizvestu to uz viesnīcu. Kāds pateiktu: “paldies Dievam”, paņemtu naudu un izmestu maku. Mēs bijām četri brāļi. Mēs aizbraucām skatīties pilsētu. Skaisti, interesanti. Mēs tik ilgi pastaigājamies, ka metro jau bija ciet. Mēs vairs nezinājām, kā var aizbraukt. Pie mums pienāca meitene. Viņa redzēja, ka mums ir problēma, un viņa sāka ar mums runāt divpadsmitos naktī. Es nezinu, kā ir Rīgā, vai meitene pieietu divpadsmitos naktī pie četriem ārzemniekiem, Ukrainā tas nenotiktu. Es domāju, ka jums tas pats. Bet viņa pienāca pie mums un paprasīja kāda mums ir problēma. Viņa izsauca taksi, iesēdās kopā ar mums, aizveda līdz viesnīcai un samaksāja par taksi. Mēs sakām: “Mums ir nauda. Kāpēc tu to dari?” Bet viņa saka: “Es vēlos, lai jūs zinātu par mūsu valsti un par cilvēkiem, kas šeit dzīvo un kādam Dievam viņi kalpo.”

Mums nav cits uzdevums. Mūsu uzdevums ir, lai mēs savu uguni nodotu, un tur, kur šodien ir divi, būs četri. Tur, kur šodien ir simts, būs tūkstoši. Un tas būs drošības garants šai zemei, jo tur, kur vairojas taisnie, velns nevar darboties. Mums ir vajadzīgi mācekļi. Tad, kad Dievs kaut ko dara, viņi nebrīnās un nesaka: “Ar kādu varu tu to dari?”, bet viņi paši izvēlas Dieva varu savā dzīvē. Jebkurš mācītājs sapņo, lai draudzē nebūtu apmeklētāji, bet lai būtu mācekļi, jo mācekļi ir izplatīšanas garantija. Ja mēs kļūstam par mācekļiem un mēs sākam būvēt šo mūri, mēs redzēsim daudz svētību. Kad mūris ir uzcelts, var celt arī mājas, torņus, jo viss, ko tu celsi, būs aizsargāts. Bet tad, kad ceļam bez mūra, mēs riskējam, ka jebkurā brīdī var atnākt ienaidnieks visu iznīcināt.

Es ticu, ka šodien Dievs caur Svēto Garu saka tev, lai tavā sirdī sāktu degt aicinājuma uguns. Es zinu, ka jūs mīlat savu mācītāju. To var redzēt. To var redzēt pie visiem dievkalpojumiem, ko redzēju tiešraidē. Bet ļoti svarīgi, lai jūs mīlētu Dievu, kuru mīl viņš. Svarīgi, ka tā, kā viņš ieklausās Dieva balsī savai dzīvei, tāpat tu ieklausies Dieva balsī savai dzīvei.

Es jums pastāstīšu, kas ir aicinājums. Mēs ne vienmēr saprotam, ka to saka Dievs. Samuels, kas kalpoja templī, visu laiku skrēja pie Ēļa un jautāja: “Vai tu mani aicini?”

Tad Tas Kungs sauca Samuēlu, un tas sacīja: "Redzi, še es esmu!" Un viņš aizskrēja pie Ēļa un sacīja: "Redzi, še es esmu, jo tu mani esi saucis." Bet tas sacīja: "Es neesmu tevi saucis; ej atpakaļ gulēt!" Un tas aizgāja un apgūlās. Tad Tas Kungs atkal sauca: "Samuēl!" Un Samuēls cēlās un gāja pie Ēļa, un sacīja: "Redzi, še es esmu! Tu esi atkal mani saucis." Bet tas sacīja: "Es tevi neesmu saucis, mans dēls; ej atpakaļ gulēt!" Bet Samuēls vēl nepazina To Kungu, jo Tā Kunga vārds vēl nebija viņam atklājies. Tad Tas Kungs sauca trešo reizi: "Samuēl!" Atkal tas cēlās, gāja pie Ēļa un sacīja: "Še es esmu, jo tu esi mani saucis." Tad Ēlis noprata, ka Tas Kungs bija jaunekli saucis. Un Ēlis sacīja Samuēlam: "Ej gulēt! Bet, ja notiek, ka tevi kāds sauc, tad saki: runā, Kungs, jo Tavs kalps klausās!" Un Samuēls aizgāja un apgūlās savā guļasvietā. (1. Samuēla 3:4-9)

Dievs man nav teicis pa tiešo, ka man jākļūst par mācītāju. Bet mans mācītājs man piezvanīja, mēs satikāmies un runājāmies un viņš teica: “Es vēlos, lai tu brauktu kalpot.” Cilvēki dažādi reaģē. Atceros, kāds puisis man jautāja, vai es esmu saņēmis atklāsmi, ka esmu mācītājs. Es teicu: “Klausies, mūsu draudzē ir divi tūkstoši cilvēku. Mācītājs ir Dieva cilvēks, kuram ir svaidījums. Viņš man piezvanīja.” Es nezinu, kā ir pie jums, bet, kad 1999. gadā atnācu uz draudzi, mums bija draudzes dalībnieka anketa. Tur bija uzrakstīts vārds, uzvārds, dzimšanas datums, lai tevi kāds varētu apsveikt, tur bija pierakstīta arī tava glābšanas diena, kad tu biji kristīts. Un tur bija rakstīts: “Vai tu tici, ka šīs draudzes mācītājs ir Dieva sūtīts?” Bija arī jautājums: “Vai tu dod desmito tiesu?” Un es šim puisim saku: “Vai tu tici, ka šis mācītājs ir Dieva ielikts?” Viņš saka: “Jā.” Un es teicu, ka viņš mani sūtījis no diviem tūkstošiem cilvēku. Mani sūtīja. Man nevajag nekādas atklāsmes. Mums ir jāsaprot, kā darbojas Dieva valstība. Ja tu pats nevari saprast, uzzināt, sajust, ir Dieva cilvēks un viņa teiktajā ir jāieklausās. Āmen!

Es gribu palūgt šodien, palūgt, lai mēs tiešām būtu mācekļi. Mācekli var izsūtīt. Ir rakstīts, ka mācekļi darīja tā, kā Jēzus pavēlēja. Māceklim var pat pavēlēt. Fanam nevar pavēlēt. Tā gribas, lai Jēzus skatītos uz mums kā uz Saviem mācekļiem, lai Viņš varētu darīt Savu darbu tur, kur Viņš grib to darīt.

Bīskapa Aleksandra Lucenko sprediķi “Esi Jēzus māceklis, nevis fans!” pierakstīja un rediģēja draudzes “Kristus Pasaulei” redakcija

Comments