TEKSTA MATERIĀLI‎ > ‎Svētrunas‎ > ‎

Es esmu viens no tiem, kas cieši nolēmis iet līdz galam

Publicēja 2019. gada 30. sept. 21:47Līga Paņina   [ atjaunināts 2019. gada 30. sept. 21:50 ]
Ziņas datums 01.10.19.

Man šeit priekšā ir nolikts rāmītis ar apsolījuma vārdiem. Jau sen mūsu draudzē regulāri notiek trīs dienu semināri jeb inkaunteri (no angļu valodas ‘encounter’ - ‘tikšanās, satikšanās, satriekšanās’ ar Dievu). Viena no inkauntera tēmām ir nodošanās. Visi, kas ir bijuši inkaunterā, ir teikuši Dievam vārdus, kas rakstīti uz šīs lapas. Cits šo nodošanās lūgšanu ir ierāmējis, cits nē. Apakšā ir paraksts. Tas ir tavs solījums Dievam. Šajos apsolījuma vārdos teikts: Es esmu viens no tiem, kas ir cieši nolēmis iet līdz galam. Ko nozīmē – iet līdz galam? Tas nozīmē, ka tu esi nodevies Kristum. Lūk, kas teikts Bībelē:

“Bet, kas pastāv līdz galam, tas tiks izglābts.” (Mateja evaņģēlijs 24:13)

Tas nozīmē, ka izglābts nav tas, kurš ir izglābts, bet gan tas, kurš pastāv līdz galam. Izglābts nav tas, kurš šodien ir izglābts. Ja mēs skatāmies tālāk par šodienu, tad izglābts ir tikai tas, kurš aiziet līdz galam – nepārtrauc slavēt, lūgt, kalpot, ticēt, celt Dieva valstību, cīnīties par savu raksturu un dzīvot svētu dzīvi. Lūk, izglābts ir tas, kurš aiziet līdz galam! Un mēs esam vieni no tiem, kuri ir cieši nolēmuši iet līdz galam. Es esmu viens no tiem, kurš ir cieši nolēmis iet līdz galam.

“Un tam, kas uzvar, kas dara Manus darbus līdz galam, Es došu varu pār tautām.” (Atklāsmes grāmata 2:26)

Uzvar tie, kas dara Dieva darbus līdz galam, ne tikai vakar, bet arī šodien un rīt. Tātad, izglābts nav tas, kas ir izglābts, bet tas, kurš iet līdz galam. Mēs esam devuši solījumu Kristum iet līdz galam. Bet kādam, iespējams, arī tev, ir apnicis lūgt Dievu vai ir piegriezies apmeklēt mājas grupiņu. Kādam ir apnicis regulāri apmeklēt draudzi, citam – piedalīties visos draudzes pasākumos, izlaižot te vienu, te otru. Kādam ir apnicis lasīt grāmatas, citam – respektēt draudzes kārtību. Kādam ir apnikusi sava kalpošana, kas stāv uz vietas un nekas nemainās. Tu solījies Kristum: “Es kalpošu, es vedīšu dvēseles pie Kristus.” Kādam ir apnicis, kļuvis neinteresanti un nevajadzīgi vest dvēseles pie Kristus. Kādam sāk šķist nevajadzīgi neformālie pasākumi, un daži tādi arī varētu būt, ja tie ir tikai savā starpā. Kādam ir apnicis mīlēt savu tuvāko kā sevi pašu, citam – dzīvot svētu dzīvi. Vēl kādam ir apnicis būt vienotībā un komandā. Bet mēs visi esam teikuši šo lūgšanu: “Es esmu viens no tiem, kas cieši apņēmies iet līdz galam.” Tu vari to pateikt tagad? Dāvidam bija īpašība iet līdz galam. Dāvids bija uzvarētājs. Viņš ir viena no centrālajām personām Bībelē, par kuru arī es fanoju. Mums vajag šīs uzvarētāja īpašības!

“Tad Sauls sacīja Dāvidam: "Svētīts tu esi, mans dēls Dāvid! Patiešām, ko tu uzņemsies, to tu arī novedīsi līdz galam!"” (1. Samuēla grāmata 26:25)

Ķēniņš Sauls, kurš vajāja Dāvidu, pamanīja viņā kādu īpašību un to, ka ar viņu ir Dievs. Kāpēc ar viņu bija Dievs? Tāpēc ka to, ko Dāvids uzņēmās, viņš patiešām noveda līdz galam. Ko tu esi uzņēmies, to tu novedīsi līdz galam! Ja es uzņemos kalpošanu, es novedu to līdz galam. Jo izglābts ir ne tas, kurš ir izglābts, bet tas, kurš iet līdz galam. Ja esmu iesācis staigāt ar Dievu, tad es iešu ar Viņu līdz galam. Man nekad nav bijusi doma atstāt Dievu. Man nekad nav bijusi doma atstāt kalpošanu. Man ir bijuši brīži, kad liekas, ka vajag atpūsties un negribas no rīta celties augšā, bet kopumā nekad nav bijusi doma pārtraukt darīt to, ko Dievs man ir uzticējis.

“Svētīgs tas kalps, kuru kungs atnācis atradīs tā darām.” (Lūkas evaņģēlijs 12:43)

Kā darām? Dodot saimei barību pienācīgā laikā.

“Bet, ja kalps savā sirdī domās: mans kungs kavējas nākt, – un sāks sist kalpus un kalpones, nodosies ēšanai un dzeršanai un piedzersies, tad šī kalpa kungs nāks tādā dienā, kad tas to negaida, un stundā, kuru tas nezina: viņš viņu šķels pušu un dos viņam viņa algu līdz ar neticīgiem.” (Lūkas evaņģēlijs 12:45-46)

Mums dzīvē var dažādi iet un var būt dažādi periodi. Mēs par sevi varam domāt, ka esam izglābti, bet izglābti būsim tikai tad, kad aiziesim līdz galam. Mums jāiegūst rakstura īpašība iet līdz galam. Ne tikai parakstīties zem solījumiem, bet arī tos izpildīt.

“Apžēlojies par mani, ak, Dievs, apžēlojies par mani! Jo pie Tevis meklē patvērumu mana dvēsele, un Tavu spārnu ēnā es paglābjos, kamēr nelaime būs garām. Es piesaucu Dievu, Visuaugstāko, stipro Dievu, kas manu lietu izvedīs līdz galam.” (Psalms 57:2-3)

Kas bija Dāvida uzvaras atslēga? Kāpēc viņš spēja iet līdz galam, neskatoties uz visām savām ciešanām un pārbaudījumiem? Dāvidam bija Dievs, kurš viņa lietu izveda līdz galam. Es tev paziņoju: tev ir Dievs, kurš palīdzēs tev aiziet līdz galam! Pasaki to sev: “Man ir Dievs, kurš palīdz man iet līdz galam!” Dievam ir Savi kalpi, piemēram, Pāvils, kurš teica Timotejam: “Skaties, ka tu izpildi savu evaņģēlista kalpošanu līdz galam!” Arī mums draudzē ir mācītājs, kurš Dieva uzdevumā pasaka tev: “Tev ir Dievs! Skaties, ka tu izpildi savu kalpošanu līdz galam, jo izglābts ir nevis tas, kurš ir izglābts, bet tas, kurš aizies līdz galam!” Vai neesi pamanījis, ka cilvēki apstājas pusceļā? Vai tu zini līdzību par sēklām, no kurām viena krita ceļmalā, otra starp ērkšķiem, trešā akmenājā un ceturtā auglīgā augsnē? Vai esi pamanījis, ka vienā brīdī cilvēks ir, un pēc laika viņa vairs nav, vienā brīdī viņš tic, bet pēc laika sāk runāt un darīt muļķības? Reizēm tu vienkārši skaties uz jau prātā jukušu cilvēku.

Es biju prom mēnesi. Tad, kad es atgriezos mājās, manā prātā bija citāts, kuru vēlējos publicēt internetā. Es jau jutu, ka vārnu bars būs virsū manam citātam, un tā arī notika. Tas bija vienkāršs citāts par komandas un vienotības nozīmi. Vai neesi pamanījis, kādi cilvēki ir mums apkārt? Daudzi no viņiem reiz ir bijuši ar Dievu, bet tad ir aizgājuši. Šobrīd viņu galvenais mērķis ir apkarot tos, kuri joprojām ir ar Dievu, kuriem ir mērķi un kuri joprojām ceļ Dieva valstību. Es nelasīju šos komentārus, un to autorus vienkārši nobloķēju. Sen jau vajadzēja to izdarīt. Vai esi pamanījis – te cilvēks ir ar Dievu, te pēkšņi sāk darīt muļķības? Tie ir cilvēki, kuri nav aizgājuši līdz galam. Tāpēc šodien es vēlos tev pastāstīt par Grieķijas vēsturi un iedvesmot tevi. Faktiski visur, kur Grieķijā tirgo suvenīrus, var atrast t-kreklus ar ķēniņu Leonīdu. Apakšā ir rakstīti viņa vārdi grieķu valodā: “Nāc un paņem!” Manam kreklam virsū ir Leonīda bilde un uzraksts “This is Sparta”, un otrā pusē 300 spartieši, un tieši par viņiem es šodien vēlos tev izstāstīt. Tie bija cilvēki ar ciešu lēmumu iet līdz galam. Par viņiem runā, un viņi iedvesmo cilvēku prātus un dvēseles vēl šodien, arī mani un tevi.

Sāksim ar Grieķiju. Grieķijā ir brīnišķīgs klimats. Visapkārt ir kalni, spīd saule un apelsīni gandrīz krīt iekšā mašīnā. Var izstiept roku pa mašīnas logu un tos noplūkt. Tie tur ir garšīgi, Latvijā tādu nav. Kad gulējām pludmalē, no mums piecdesmit metrus tālāk auga melones un arbūzi. Grieķija ir tikusi apdzīvota jau kopš aizvēsturiskiem laikiem. Mēs bijām tādā vietā, ko sauc Mikēnas. Mikēnas bija apdzīvotas jeb tās impērija sāka pastāvēt jau 3000 gadus p.m.ē. Tā tiešām ir aizvēsture. Savu uzplaukumu Mikēnu civilizācija piedzīvoja apmēram 1600. gadā p.m.ē. Iedomājies, tas ir pirms 3600 gadiem! Mikēnās mēs apmeklējām Mikēnu valdnieka Agamemnona kapenes. Tās gan nebija īstas kapenes, kaut sākotnēji tās uzskatīja par īstām. Iespējams, esi lasījis par Troju, Trojas zirgu un Spartas valdnieku Agamemnonu, par to, kā Trojas princis nolaupīja un aizveda sev līdzi viņa sievu, un tādēļ izcēlās karš. Kapenēs iekšā bija neliela smaciņa, jo tās ir ļoti vecas. Grieķijā uz ielām varēja redzēt daudz suņu un kaķu, kuri brīvi staigā. Turienes kaķi ir tievi, gari un ar mazām galvām, savukārt suņi – izteikti kranči. Uz ielām viņi guļ kā beigti, un autovadītājiem jābrauc viņiem apkārt. Sākumā man patiešām šķita, ka apkārt mētājas beigti suņi, bet nē – viņi vienkārši visur guļ. Ieejot kapenēs, sieva teica: “Te ož pēc kapiem un līķiem.” Patiesībā tā smaka bija no guļošajiem suņiem. Staigājot pa šīm kapenēm, mani gan nepārņēma īpašas izjūtas, taču es aizdomājos par to, ka mēs zinām vēsturi, kurai, lūk, šeit ir pierādījumi. Atēnu muzejā varēja apskatīt izrakumus no Mikēnām. Tur tika atrastas milzum daudz lietu, piemēram, Agamemnona nāves maska no zelta. Apskatāmas ir arī dažādas rotas, ieroči un daudz kas cits. Tas viss ir tik vecs!

Grieķija tiek uzskatīta par Rietumu civilizācijas un demokrātijas šūpuli. Tas nozīmē, ka tieši Grieķijā radās demokrātija, un par to liecina rakstu avoti. Tā gan nebija tāda demokrātija kā šodien, taču sākums tai. Grieķijā pastāvēja arī verdzība, notika sabiedrības dalīšana dažādās kastās, un tomēr tur pastāvēja arī sava veida demokrātija. Pēc Mikēnu civilizācijas Grieķijas teritorijā pastāvēja apmēram trīsdesmit valstis, lielākas un mazākas, un tās mūžīgi karoja savā starpā. Lielākās un iespaidīgākās no šīm valstīm bija Atēnas un Sparta. Sparta sāka uzplaukt 11. gadsimtā pirms mūsu ēras, un 146. gadā mūsu ērā tā pakļāvās Romas impērijai. Sparta pastāvēja ļoti ilgu laika posmu un tajā valdīja divi ķēniņi. Ja bija karš, tad viens ķēniņš devās karā. Viņam tika dota absolūta vara pār karaspēku. Otrs ķēniņš palika valdīt. Miera laikā ķēniņam nebija lielas noteikšanas Spartā. Visus jautājumus lēma vecajo padome. Tajā varēja būt tikai cilvēki no sešdesmit gadu vecuma. Tas ir ļoti gudri un pareizi! Valstī bija arī dažādi reliģiskie pārstāvji, orākuli, kuri pravietoja. Arī tiem bija sava noteikšana. Pašā valstī pastāvēja zināma demokrātija, bet ne tāda kā mūsdienās, jo spartieši bija pakļāvuši tuvējās tautas, kuras rūpējās par ēdiena izaudzēšanu un sagatavošanu, apģērbu utt. Apkārtējās tautas atradās vergu stāvoklī, bet paši spartieši bija brīvi. Spartieši nenodarbojās ne ar ko citu, kā tikai sportu un kara mākslu. Puikas septiņu gadu vecumā nodeva komūnā, kur viņus mācīja kara mākslās. Viņi izgāja cauri ļoti īpašiem un grūtiem pārbaudījumiem. Lūk, kāpēc Sparta kļuva tik varena. Tieši Grieķijā pirmo reizi kara mākslā tika pielietotas falangas – kaujas ierindas, kurās karavīri ir sastājušies kolonnās plecu pie pleca; vienas falangas vienību veidoja 128 vīri, sastājušies kolonnās pa 4x32, 8x16 vai 16x8. Tā bija spēcīga un vienota ierinda ar konkrētu stratēģiju. Falangām bija dažādas struktūras un pat dažādi ieroču un šķēpu garumi. Starp citu, ja demokrātiskajā Spartā bērns piedzima kroplīgs un nepilnīgs, viņu nonāvēja. Šodien pastāv līdzīga “demokrātija”, kad bērni tiek nogalināti ar abortu palīdzību. Tāpat kā jebkurā sabiedrībā ir šķiras, nabagie un bagātie, un bagātie valda pār nabagajiem. Tā vienmēr ir bijis.

Bībelē tu vari lasīt par Bābeles un Persijas ķēniņiem, piemēram, par Persijas ķēniņu Dāriju. Vai tu zini, kas ir Mazāzija? Skatoties kartē, redzēsi Grieķiju un pāri jūrai Turciju. Šī Turcijas puse piederēja Grieķijai un to sauca par Mazāziju. Persijas impērija bija vergu valsts, kuras ķēniņi pakāpeniski pakļāva tautu pēc tautas. Tajā laikā bija vairākas tautības un valstis, kuras Persijas ķēniņi iekaroja un pakļāva. Cilvēkus iesauca armijā un visi maksāja nodokļus, tajā skaitā arī Jeruzāleme. 499. gadā p.m.ē. Grieķijas Mazāzijas puse jau bija zem Persijas impērijas kontroles. Dažas grieķu pilsētas cēlās pret persiešu iebrucējiem, un atēnieši tām palīdzēja, sūtot savus karavīrus un floti. Grieķijas teritorijā esošās valstis nebija vienotas, bet kopumā tā bija brīvu cilvēku teritorija. Kad Persijas ķēniņš Dārijs uzzināja, ko izdarījuši atēnieši, viņš lika teikt pie katras maltītes: “Kungs, atceries atēniešus!” Persijas ķēniņi sevi uzskatīja par dieviem, un viņus pielūdza kā dievus. Grieķijas un Persijas kara laikā bija gadījums, kad Persijas ķēniņš cēla tiltu pāri jūras šaurumam, bet dabas stihija to izjauca. Viņš pavēlēja savai armijai ar zobeniem cirst jūru un sodīt to par to, ko tā izdarījusi.

492. gadā p.m.ē. Persijas ķēniņš Dārijs sūtīja savu karavadoni, kurš iekaroja Frāķiju un Maķedoniju, tādā veidā Persijas armijai paverot ceļu uz visu Grieķiju. Persijas ķēniņš sūtīja savus sūtņus pa visu Grieķiju, ieskaitot Spartu un Atēnas, ar prasību “Zeme un ūdens”. Tas nozīmēja, ka šīm tautām jāpakļaujas Persijas ķēniņam, jāmaksā nodokļi un jāatdot savi kareivji viņa armijā, kas nozīmēja vergošanu Persijai. Gandrīz visas Grieķijas valstis piekrita šai prasībai. Visi maķedonieši atbalstīja persiešus. Tikai divas valstis to neatbalstīja – Atēnas un Sparta. Atēnieši šos sūtņus nogrūda no klints. Spartieši iegrūda viņus akā, sakot: “Paņemiet tur ūdeni un zemi.” Spartieši nepadevās ienaidniekam, jo tā bija militāra un demokrātiska valsts, kurā no bērnības tika mācīts patriotisms, nekad nepadoties un savu uzdevumu izpildīt līdz galam. Spartiešu armijai bija bronzas bruņojums (uz kājām, rokām, muguras, krūtīm, arī vairogs) un viņu bruņas izskatījās tā, it kā būtu taisītas precīzi uz miesas; viņi bija labi bruņoti un labi pārvaldīja karamākslu, jo tas bija viņu dzīvesveids. Viņi cīnījās vienotā ierindā, katrs ar savu vairogu piesedzot to, kas ir pa kreisi. Viņu spēks bija stratēģijā un profesionalitātē. Viņiem bija gudri karavadoņi un viņi rūdījās savstarpējās cīņās ar blakus valstīm. Grieķu armija bija ļoti laba armija.

Tātad 491. gadā p.m.ē. Dārijs izsūtīja savus sūtņus un pieprasīja “Zemi un ūdeni”, bet Sparta un Atēnas atteicās pakļauties. Par sodu tam, ka atēnieši nogalināja viņa sūtņus, Dārijs sūtīja milzīgu karaspēku iekarot Grieķijas teritoriju. Mēs runājam par seno laiku vēsturi. Kas vēsturi pētī, tas nākotni svētī. Kas vēsturi nesaprot, tam par nākotni nav nekādas saprašanas, un tādus nevar laist ne pie valdīšanas, ne pie vadīšanas. Ir jāpārzina ne tikai visas pasaules vēsture, bet arī Latvijas vēsture. Vai zini, ka 1236. gada septembrī notika Saules kauja, kurā baltu ciltis vienotībā sakāva labi bruņotu krustnešu karaspēku un zobenbrāļu ordenis pārstāja eksistēt? Interesanti, ka kauja pie Maratonas pilsētas, kurā grieķi sakāva persiešu armiju, arī notika septembrī. 490. gada 12. septembrī p.m.ē. Maratonas kaujā atēnieši sakāva Dārija armiju un floti. Viņi izmantoja dažādas priekšrocības, un tā bija milzīga neveiksme Persijas ķēniņam. Tūlīt pat viņš dusmās sāka gatavot jaunu karaspēku, bet šoreiz daudz lielāku un daudz iespaidīgāku, lai iekarotu visas Grieķijas valstis. Ir daudz un dažādu vēstures avotu, vienā ir minēts, ka tika savākti 2,6 miljoni karavīru un vēl apkalpojošais personāls, kopā 5 miljoni persiešu, kuri no austrumiem gar jūras krastu nāca uz Grieķiju. Vēsturnieki un arheologi izpētījuši, ka šī lielā armija bijusi 250 000 karavīru liela. Viņi otro reizi izsūtīja sūtņus pēc “Zemes un ūdens”, bet šoreiz nesūtīja ne pie spartiešiem, ne pie atēniešiem.

Sparta un Atēnas bija ienaidnieki, kuri vienmēr savā starpā karoja. Tāpat arī citas grieķu valstis karoja savā starpā. Līdz tam par vienotību grieķu starpā bija grūti runāt. Taču kopīga ienaidnieka dēļ 481. gadā p.m.ē. Korintā notika kongress, kurā sanāca kopā visi grieķu valdnieki, noslēdza mieru un vienojās, kur stāvēs pretī persiešu karaspēkam. Daudzas valstis jau bija pakļāvušās Persijas ķēniņam, bet daudzas piekrita cīnīties, tajā skaitā arī Atēnas un Sparta. Atēnu valdnieks bija Temistokls, ļoti gudrs cilvēks, kurš jau laikus, kad Persijas ķēniņš sāka gatavot savu karaspēku, sāka gatavot floti ar 270 kuģiem, kuriem trīs stāvos bija izvietoti airi. Atēnieši neuzskatīja, ka no persiešiem būtu jābaidās un bija pret to, ka valsts naudu tērē kuģiem, tomēr Temistokls prata pierādīt, ka šie kuģi ir vajadzīgi. Tajā laikā atēnieši karoja ar kādu citu mazāku valsti un vēlējās to sakaut, un tā ar viltību viņš panāca, ka kuģi tika izgatavoti. Tajā laikā bez Delfu orākula un citiem orākuliem nekādas kara darbības nebija iespējamas, bija vajadzīgs īpašs pravietojums un priesteru akcepts. Orākuls atēniešiem deva dīvainu atbildi, ka koka sienas viņus pasargās, kas nozīmēja, ka viņiem ir beigas, bet Temistokls, gudrs vīrs, pateica tā: “Tās koka sienas būs mūsu kuģi!” Un tā viņš panāca, ka atēnieši iestājas karā. Pirmajā karā pie Maratonas spartieši nepaspēja piedalīties. Viņi trīs dienu laikā pilnā bruņojumā noskrēja 220 kilometrus, lai nāktu palīgā, bet atēnieši jau bija pieveikuši persiešus. Ja spartiešu armija nekur negāja, tad citas valstis darīja tāpat, jo viņi zināja, kas bija spējīgākie, profesionālākie un spēcīgākie grieķu karotāji.

480. gadā p.m.ē. Kserkss, ķēniņa Dārija dēls, pārņēma vadību un šķērsoja Hellespontu jeb Dardaneļu jūras šaurumu starp Eiropu un Āziju. Kserkss pavēlēja uzcelt tam pāri tiltu, lai viņa lielā armija varētu pāriet pāri un iesoļot Eiropā. Tiltu uzcēla no kuģiem, kuri bija novietoti cits pie cita. Korintas kongresā tika panākta vienošanās, ka atēnieši sargās jūru, bet spartiešiem bija uzdevums nosargāt Termopilu kalnu pāreju jeb ugunsvārtus. Es apmeklēju un sīki izpētīju šo vietu, un, piemēram, jūra, kurā no klints sagāza persiešus, šodien tur vairs nav. Tā ir atkāpusies piecus kilometrus tālāk. Persijas armijai, lai iekļūtu Grieķijā, nebija cita ceļa kā tikai Termopilu pāreja. Šaurākā vieta tur bija sešdesmit soļus plata. Spartā tajā brīdī svinēja olimpiskās spēles un reliģiskos svētkus par godu dieviem. Svētkos bija pieņemts nekarot. Bet persieši nerespektēja viņu svētkus un tuvojās kalnu pārejai. Tā kā Spartā pastāvēja demokrātija, Leonīds nevarēja vienkārši paņemt armiju un iet karot, reliģiskie vadītāji to neatļāva. Šis noteikums neattiecās tikai uz 300 cilvēkiem, kas bija valdnieka personīgā gvarde. Leonīds izvēlējās tos, kuriem jau ir dēli (dzimtas turpinājums), un ar saviem 300 karotājiem devās uz Termopilu ieleju. Šodien tur ir redzams piemineklis Leonīdam, jo tur notika viskarstākās cīņas. Tur atrodas arī plāksne, uz kuras grieķiski rakstīts: “Ceļiniek, nes šo vēsti visiem, te mēs kapā guļam, izpildījuši doto vārdu.” Leonīdam sekoja kareivji arī no citām valstīm, kas bija ienaidnieka apdraudētas. Kopumā Leonīda vadībā bija apmēram 6000 grieķu. Kad tika pamanīta persiešu armija, kas tiešām bija daudzskaitlīga, kāds ziņnesis atnesa ziņu: “Ja persieši izšaus savas bultas, tad tās aizēnos sauli.” Un kāds no spartiešiem atbildēja: “Tad mēs cīnīsimies ēnā!” Lūk, tāds bija spartiešu noskaņojums.

Nedaudz sīkāk pastāstīšu par Termopilu kauju, kas notika 480. gadā p.m.ē. Persieši karā pret spartiešiem un viņu sabiedrotajiem sūtīja radiniekus tiem karavīriem, kuri bija krituši Maratonas kaujā pirms desmit gadiem. Viņi bija īpaši nikni un ar spēcīgu motivāciju. Spartiešu karotājiem bija sarkani apmetņi, un viņi visi bija nopietni bruņoti. Persiešu armija bija vergu armija, kas cīnījās galvenokārt uz baiļu pamata; bija īpašas vienības, kuru karavīriem bija ādas cepurītes un apdedzināti koki šķēpu vietā. Pirmais pretinieka uzbrukums tika elementāri atsists. Ķēniņš Kserkss no savas vietas, kurā viņš vēroja kauju, trīs reizes pielēca kājās, redzot, ko dara spartieši. Es izpētīju dažādus materiālus un no tiem secināju, ka spartieši persiešus kāva kā cūkas. Viņi ne soli neatkāpās un stāvēja vienā ierindā, cits citu aizsargādami ar vairogiem. Ja viens krita, to tūlīt aizvietoja ar citu. Spēks bija šajā grieķu falangā. Kavalēriju iesaistīt nevarēja, jo tā bija ļoti šaura pāreja. Spartieši reizēm imitēja atkāpšanos, pēc tam aplenca un pretiniekus nogrūda no klints. Krita 20 000 persiešu, bet grieķi zaudēja 4000, un visi spartieši aizgāja bojā. Šis spēku samērs, 4000 pret 250 000, ir iespaidīgs, un četras dienas spartieši stāvēja savā vietā. Kserkss bija panikā. Persiešu armijā sāka zust cīņas spars un iezagās bailes. Kad ķēniņš Leonīds devās cīņā ar saviem 300 spartiešiem, viņu brīdināja, ka vajag vismaz tūkstoti karotāju, bet Leonīds teica: “Lai uzvarētu, arī tūkstotis ir par maz, lai nomirtu, pietiks ar trīs simtiem.” Viņi zināja, ka iet nomirt. Viņi gāja stāvēt līdz galam, jo tas bija viņu pienākums.

Pēc tam, kad tika sakautas pirmās armijas daļas, ķēniņš Kserkss nolēma, ka sūtīs pašus stiprākos mēdiešus, kurus dēvēja par nemirstīgiem. Mēdiešiem bija tāds pats liktenis kā savu radinieku atriebējiem. Spartieši pārbaudīja, cik tad viņi ir nemirstīgi un viņus visus nogalināja Termopils ielejā. Kserkss trīs reizes ar savu labāko karaspēku mēģināja tikt cauri šai pārejai, bet viņam tas neizdevās. Pirmajā dienā krita tikai trīs spartieši. Otrajā dienā nepārtraukti tika sūtītas cīņā dažādas persiešu vienības, kas neguva nekādus panākumus. Šajā apvidū dzīvoja kāds cilvēks, kurš zināja, kā var Termopilu pāreju apiet pa kalna taku. Viņš par atlīdzību izstāstīja to Persijas ķēniņam, un līdz ar to persiešiem uzvara bija rokā. Viņš aizsūtīja 20 000 “nemirstīgo”, lai spartiešus aplenktu no otras puses. Kas notika tad, kad ķēniņš Leonīds uzzināja to, ka viņam uzbrūk no aizmugures? Uz divām pusēm cīnīties viņi nevarēja. Tūlīt šis tikai 6000 vīru lielais karaspēks sašķēlās. Tie, kas no citām valstīm bija pievienojušies Leonīdam, atstāja viņu. Pēc citām ziņām, Leonīds atlaida viņus un teica, ka cīņa ir bezjēdzīga un viņi piesegs viņu atkāpšanos. Uz vietas palika tikai 300 spartieši un 200 tēbieši. Faktiski palika tikai 500 karavīri. Kad šie 20 000 karavīru no aizmugures pienāca pie spartiešiem, tur bija nolikta sabiedroto armija ar tūkstoš cilvēkiem. Kad persieši ieraudzīja šo 1000 cilvēku pulciņu, viņi apstājās un domāja, ko darīt. Viņi domāja, ka tie ir spartieši, un baidījās tuvoties. Vietējais nodevējs pateica, ka tie nav spartieši, un viņi uzbruka. Trešajā diena, kad kļuva skaidrs, ka viņi visi iet bojā, ķēniņš Leonīds teica: ”Spartiešiem nepienākas pamest vietu, kuru aizstāvēt viņi ir nozīmēti.” Grieķu lozungs ir “Nāc un paņem”. Kad ķēniņa Kserksa vadonis lika spartiešiem nolikt ieročus, viņi teica: “Nāc un paņem!” Pat, tuvojoties beigām, spartiešus nomētāja ar akmeņiem, šķēpiem un bultām, neejot viņiem klāt, bet nogalinot no attāluma. Viņi zināja, kas būs, ja pieies tuvāk. Spartieši atkāpās, apsedzās ar vairogiem un nomira.

Pēc šī notikuma Persijas ķēniņš izlauzās cauri Termopilu pārejai un iekaroja Atēnas, nopostot un nodedzinot tās. Atēniešu flote paspēja atstāt Atēnas un aizvest cilvēkus uz salu netālu no Atēnām, ko sauc par Salamīnu. Salamīnas jūras kauja notika 480. gadā p.m.ē., un tajā atēniešiem izdevās gūt pārsvaru. Persijas flotē pāris simtus kuģu nogremdēja vētra, un arī spēku attiecība bija apmēram 1200 pret 300 kuģiem. Ar vētras un Temistokla gudrību viņiem neizdevās pilnībā uzvarēt persiešus, bet stāvēt pretī tā, ka persieši atkāpās. Rezultātā spartieši apvienojās ar atēniešiem un vēl citām valstīm un kaujā pie Platajām 479. gadā p.m.ē. pilnībā sakāva persiešus. Kā tas varēja notika? Visi 300 spartieši neaizgāja bojā, divi bija slimi un tika aizsūtīti ārstēties uz citu vietu, bet vienu cars Leonīds aizsūtīja prom kā ziņnesi, un šīs trīs personas nebija klāt pēdējā kaujā. Viens no slimajiem, uzzinot ka tūlīt ies bojā viņa karaspēks, uzvilka savas bruņas un devās nāvē kopā ar pārējiem. Tas, kurš tika izsūtīts, savā dzimtenē iemantoja vārdu Truss. Kaujā pie Platajām tieši šis Truss tā cīnījās, ka nogalināja pašu persiešu karavadoni. Persieši zaudēja karavadoni un bēga. Persijas flote pilnībā tika sagrauta. 449. gadā p.m.ē. tika noslēgts pilnīgs miera līgums, bet vēlāk Aleksandrs Lielais iekaroja visu Persiju un izbeidza Persijas impērijas pastāvēšanu.

Kad pie Leonīda atnāca persiešu sūtņi, kuri prasīja “Zemi un ūdeni”, Leonīds paskatījās uz savu ģimeni un saviem tuvākajiem un teica: „Šī ir Sparta,” un iegrūda šos sūtņus akā, lai viņi paņem tur zemi un ūdeni. Manuprāt, pareiza filozofija. Es esmu viens no tiem, kas cieši nolēmis iet līdz galam. Kā ķēniņam Leonīdam mums neklājas atstāt to vietu, kuru aizstāvēt mēs esam nolikti. Mēs nevaram atkāpties un nevaram bēgt. Pēdējā dienā Leonīds saviem brāļiem teica: „Brāļi, brokastojiet, jo mēs vakariņosim tajā saulē.” Viņi zināja, uz ko viņi iet un ko viņi dara. Var šķist, ka spartiešu upuris bija bezvērtīgs, nevajadzīgs, jo stratēģiski uzvarēja persieši, tomēr tā tas nav, jo tieši šis notikums, viņu varonība un stāvēšana līdz galam iedvesmoja gan atēniešus, gan visus citus grieķus. Un šodien tas iedvesmo arī tevi. Draugs, tas nebija par velti! Nekad, kad tu stāvi līdz galam, tas nav par velti. Tas ieplēsa ienaidnieka cīņas garā kārtīgu plaisu un pacēla atēniešus un spartiešus cīnīties un uzvarēt. Vārds ‘Leonīds’ tulkojumā nozīmē ‘lauva’ (‘leonidas’).

Ko mēs varam mācīties no šī notikuma?

1. Es esmu viens no tiem, kas cieši nolēmis iet līdz galam.

Spartieši gāja līdz galam.

2. Esi brīvs!

Spartieši bija brīvi. Viņu demokrātija nebija tāda, kāda ir mūsu, tā bija tā laika demokrātija. Piemēram, visām valstīm, kuras vienojās Korintas līgumā, bija autonomas tiesības. Neviens nevienam nemaksāja nodokļus. Tā bija demokrātija un brīvība. Eiropas Savienība vairs īsti nav demokrātiska savienība. Mēs vēlamies Eiropas Savienību, bet ne tādu, kas paverdzina citas tautas. Ne tādu, kas uzspiež savu kultūru un principus mazākām tautām. Mēs vēlamies tādu savienību kā Korintā. Taču attiecīgos gadījumos, kad mums ir kāds kopējs ienaidnieks, mums jāsanāk kopā cīnīties, tāpat kā grieķiem. Persijas armija bija vergu armija, piespiestie, un viņi cīnījās uz baiļu pamata. Ko tu vari no tā mācīties? Tevi neviens nevar piespiest kalpot, ja tu negribi. Ja tu to nevēlies, un kāds tevi nemitīgi baksta, tas labi nebeigsies, zinu to pēc pieredzes. Ja tu pats to no Dieva neesi sapratis un Dievu nerespektē un nemīli, nekādi cilvēciski spēki tevi nepiespiedīs efektīvi karot, un, ja tu karosi, tu izgāzīsies. Tu iesi iekarot cilvēku dvēseles, bet tev neizdosies, tu celsi biznesu, bet tev neizdosies, tu celsi komandu, bet neizdosies. Kāpēc? Jo tu esi vergs, bet uzvaru gūst tikai brīvie. Brīvie ir tie, kuri paši saņem no Dieva, ko darīt un nedarīt.  

„Ikviens lai dara, kā tas savā sirdī apņēmies, ne smagu sirdi vai piespiests; jo priecīgu devēju Dievs mīl.” (2. Korintiešiem 9:7)

Pāvils runā par došanu, ne piespiestu, bet labprātīgu, jo Dievam nav patīkams nelabprātīgs upuris, bet tavas sirds upuris, kad tu pats to vēlies. Ja tev vadītājs kādreiz aizrāda un tu pats to pieņem kā no Dieva, tu saproti, ka tas tev ir vajadzīgs. Ja tu esi noguris un nevēlies dzīvot svētu dzīvi, neviens to tavā vietā nedzīvos. Ja tu esi noguris kalpot, tavā vietā neviens nekalpos. Es esmu viens no tiem, kas cieši nolēmis iet līdz galam. Tas esi tu! Tie esam mēs, draudze “Kristus Pasaulei”.

3. Esi struktūrā jeb ierindā!

Spartiešiem bija perfekta struktūra, perfekta ierinda. Viņi domāja par savu tuvāko. Katram bija jādomā par to, kas viņam stāv blakus. Kāpēc kareivim bija kauns izlaist vairogu no rokām? Viņa vairogs bija kā pieaudzis pie rokas, lai varētu pasargāt savu blakus stāvošo. Draugs, mēs varam mācīties, ka uzvaras princips ir domāt ne tikai par sevi, bet arī par savu tuvāko, kurš nepazīst Dievu, un arī to, kurš pazīst Dievu un ir komandā. Domā par otru kā par daļu no viena veseluma. Grieķu-persiešu karā uzvarēja grieķu vienotība. Tāds arī bija mans šīs nedēļas citāts: Aiz borta paliek visi tie, kas nesaprot un nepraktizē vienotības un komandas principus. Ja cilvēks nav mājas grupiņā, nav draudzē, viņš paliek aiz borta. Varbūt tu domā, ka tev ir personīgais Dievs, interneta draudze un tu esi universālais kristietis. Draugs, tas nestrādā, tev vajag komandu! Neuzvarēja Leonīds, uzvarēja komanda, 300 spartieši. Ko spēj komanda, ko spēj viena draudze? Ko nespējam mēs, to spēj citas draudzes, un ir svarīgi to saprast. Mums ir jābūt vienotiem ar visām draudzēm Latvijā. Kas to nesaprot, paliek aiz borta. Kristietis bez draudzes un grupiņas paliek aiz borta.

4. Esi patriots!

Spartieši bija patrioti. Un mēs esam savas draudzes patrioti. Viņiem tas bija ieaudzināts no bērnības. Mums tas ir ieaudzināts no garīgās bērnības. Mēs esam savas draudzes patrioti, visas Latvijas draudzes patrioti, savas zemes un tautas patrioti. Mums rūp Latvija, rūp savs tuvākais. Paliec savā zemē un dzīvo ar godu! Mums nav tiesību atkāpties un bēgt.

Uzvaras principus mēs varam mācīties arī no pagāniem. Grieķiem bija dievi dievu galā, piemēram, Apollons un Artemīda, un milzīgi tempļi. Spartas valdnieki devās pēc padoma pie Delfu orākula un gāja cauri dažādiem rituāliem, kamēr tika līdz sievietei, kura apdullusi sēdēja transā un atbildēja uz jautājumiem. Spartiešu un persiešu kara gadījumā viņa pateica, ka ies bojā vai nu visa Sparta, vai tikai viens ķēniņš. Tā arī bija, gāja bojā ķēniņš, Leonīds izvēlējās sevi, nevis Spartu. Persieši nemācēja iet ierindā, viņi barā skrēja pretī ienaidniekam, bet pretī stāvēja spartieši, maza saujiņa disciplinētu, kārtīgi apmācītu cilvēku, un vienkārši kāva viņus nost. Viņi bija ierindā, struktūrā. Draugs, tu esi draudzē, kurā ir struktūra. Ja draudzē nav perfektas struktūras, tad mēs esam kaujams persiešu bars. Struktūra, disciplīna, vienotība ir uzvaras atslēgas. Lūgšanās ir vajadzīga disciplīna, tā ir vajadzīga it visā. Ja kaut ko esi uzņēmies, izdari to līdz galam. Profesionālisms, grāmatas, lūgšanas, semināri – mācies, mācies un vēlreiz mācies! Praktizē un cīnies, un kļūsti par profesionāli. Mums vajag gudrus vadītājus, gudrus kalpotājus, gudrus draudzes cilvēkus, gudrus Dievā un gudrus savās iemaņās. Tikai tādi var uzvarēt! Ķēniņš Kserkss lika visu uz iespaidīgu vairākumu karavīru, garām pilsētām tie devās vairāku dienu garumā. Kurš tiem stājās pretī? Tā bija liela kļūda, ka ķēniņš paļāvās tikai uz karavīru skaitu. Dāvids pieveica Goliātu ar vienu akmeni. Draugs, tu vari pieveikt milzīgus ienaidnieka spēkus ar savu lūgšanu, vienotību un kalpošanu. Jo tu esi viens no tiem, kas ir cieši nolēmis iet līdz galam.  

5. Zaudējums nav beigas.

Viens zaudējums nav zaudējums, tas ir tikai ceļš jeb tramplīns uz nākamām jaunām un lielām uzvarām. Boksa mačā zaudēt vienu vai divus raundus, pat piecus, vēl nav zaudējums, ir jāizcīna visi raundi. Arī viena zaudēta cīņa nav zaudējums. Jēzus divpadsmit apustuļi ir cilvēki, kuri aizgāja līdz galam. Lūk, kādēļ viņu ietekme ir tik liela vēl šodien. Izglābts nav tas, kurš ir izglābts šodien, bet tas, kas aiziet līdz galam. 

„Jo mēs esam tapuši Kristus līdzdalībnieki, ja tikai paļaušanos paturēsim no sākuma līdz galam stipru.” (Ebrejiem 3:14) 

Mēs esam Kristus līdzdalībnieki, ja ejam līdz galam. Kalpojam, lūdzam līdz galam un dzīvojam Viņa gribā, un cīnāmies. Laikam esmu tev uzdevis lielu mājasdarbu – iet līdz galam. Pēc augšāmcelšanās Jēzus pavēlēja Saviem apustuļiem: Ejiet un māciet visas tautas. Jēkabs palika Palestīnā un bija pirmais Jeruzālemes bīskaps un askēts. Jēkabs rakstīja, ka ticība bez darbiem ir nedzīva. Pēc jūdu vēsturnieka rakstītā, 66. gadā Jēkabu nogrūda no tempļa torņa. Tā kā viņš palika dzīvs, jūdi viņu nogalināja ar vālēm. Tadejs nomira Armēnijā. Viņš devās uz Mezopotāmiju, sludināja evaņģēliju, cēla baznīcas, darīja brīnumus un zīmes Arābijā un Sīrijā. Tomu ar šķēpu nogalināja pie Madras. Mateju, pēc grieķu avotiem, pienagloja pie krusta. Sīmani pārzāģēja uz pusēm. Jūda izdarīja pašnāvību. Filipu piekala pie krusta ar galvu uz leju. Andrejs esot nonācis pat līdz mūsu Latgalei. Viņu piesēja pie X veida krusta, uz kura viņš mocījās divas dienas, slavējot Dievu. Andrejs nomira 60. gada 30. novembrī. Pēteri pienagloja pie krusta ar kājām uz augšu. Jānis vienīgais palika dzīvs un nodzīvoja savu dzīvi, bet arī viņam bija savi piedzīvojumi. Jēkabs, apustuļa Jāņa vecākais brālis, aiznesa kristīgo ticību uz Spāniju. 44. gadā ķēniņš Hērods Agripa pavēlēja viņu nogalināt. Viņš kļuva par pirmo apustuli-mocekli. Pāvilam Romas ķeizars Nērons nocirta galvu. Tikai viens no apustuļiem nomira dabiskā nāvē. Mēs varam savilkt arī kādas paralēles ar spartiešiem, iet līdz galam, nekad nepadoties. Draugs, laikam ir tā, ja ir jāizvēlas ticība vai nāve, ir jāizvēlas nāve. Tikai tad tu varēsi ar mierīgu sirdsapziņu nomirt vai dzīvot, tikai tad tu varēsi uzvarēt un patiesi aiziet līdz galam. Ikdienā mums ir jāiet līdz galam un jāstāv plecu pie pleca. Mēs nevaram vieni, ne mēs kā draudze varam vieni, ne es, ne tu vari viens, mums ir vajadzīga komanda. Spēks ir tikai komandā, vienotībā. Un Dāvids saka: “Viņš manu lietu izlems, es gaidu uz Viņu.” Svētais Gars, Tu esi brīnišķīgs. Mēs Tevi slavējam, mēs Tevi pielūdzam, Kungs.

“Es noskaņoju savu sirdi vienumēr pildīt Tavus likumus līdz galam.” (Psalms 119:112) 

Mums ir jānoskaņo savas sirdis un jāpalīdz noskaņoties savam tuvākajam iet līdz galam. Arī tagad visi šie notikumi mums palīdzēja noskaņot mūsu sirdis. Jēzus palīdzēja, jo Viņš paveica Savu uzdevumu virs zemes līdz galam. Lai būtu daļa no Kristus, ir jāiet līdz galam. Ne tika tāpēc, lai būtu daļa un nepaliktu ārpus Kristus, bet mums ir arī aicinājums. Katrai mājas grupiņai, draudzei, personiski – mums ir aicinājums no Dieva. To piepildīt mēs varam tikai tad, kad ejam līdz galam. Par katru cilvēku ir jācīnās līdz galam. Par savu raksturu un izaugsmi ir jācīnās līdz galam. Jēzus parādīja Savu mīlestību līdz galam, nomirstot pie krusta. Viņš nāca virs zemes cilvēka miesā, dzīvoja kā cilvēks un pieņēma krusta nāvi par tevi un par mani. 

“(..) kas, Dieva veidā būdams, neturēja par laupījumu līdzināties Dievam.” (Filipiešiem 2:6)

Mācītāja Mārča Jencīša sprediķi “Es esmu viens no tiem, kas cieši nolēmis iet līdz galam” pierakstīja un rediģēja draudzes “Kristus Pasaulei” redakcija
Comments