TEKSTA MATERIĀLI‎ > ‎Svētrunas‎ > ‎

Dzīve piedošanā

Publicēja 2019. gada 2. jūl. 19:16Līga Paņina
Ziņas datums 03.07.19.

Šodien būs diezgan briesmīga tēma. Es domāju, ka jums būs, par ko pārdomāt, būs arī negatīvas emocijas. Galu galā mēs neesam šeit, lai radītu tikai pozitīvas emocijas, jo draudze nav prieka klubs. Mēs nākam šeit, lai iepazītu Dievu un kalpotu Viņam. Ja mēs ticam Viņam un pazīstam Viņu, tad mēs ikdienā arī esam pozitīvi. Šajā svētrunā būs kaut kas, kas izraisīs nepatīkamas sajūtas. Bez Dieva neviens cilvēks nevar būt pilnīgi vesels. Bez Dieva prātā un bez jaunpiedzimšanas neviens cilvēks nevar būt psihiski un mentāli vesels. Tāpat neviens kristietis, kaut arī viņš sēž dievkalpojumā, nevar būt psihiski vesels, ja šķidri apmeklē dievkalpojumus un mājas grupiņas, šķidri lūdz Dievu un kalpo Viņam. Bez Dieva nav iespējama psihiska veselība, prātā un emocijās, un nav iespējama garīga veselība. Visu mūsu darbību cēlonis ir prāts jeb tas, kas ir mūsu galvā. Ja mūsu prāts nav vesels, tad mums nav pareizu darbību, un tas mums pašiem un citiem rada ciešanas un problēmas. Ja mūsu emocijas nav veselas un mēs netiekam tām pāri, tad arī tas izsauc nepareizas darbības attiecībā pret Dievu, sevi un citiem, un tas arī izraisa problēmas un ciešanas sev un citiem. Ja kopumā tu neesi garīgi vesels, ja tev nav Kristus sirdī, tad tu nespēj būt vesels, normāls arī prātā, dvēselē un garā.

Es saprotu, kas tas var kādam skanēt kā apvainojums, bet to es esmu saņēmis dziļi sirdī no Dieva. Ja tu gribi būt normāls, tad tev ir nepieciešams Jēzus! To, kas pasaulē ir zems un nicināts, to Dievs ir izraudzījis, lai liktu kaunā to, kas ir augsts. Tas, kas pasaules acīs ir ģeķība jeb muļķība, mums ir svētība un svarīgs. Pasaule skatās uz mums un saka: „Muļķi!” Bet mēs skatāmies uz pasauli un sakām: „Muļķi.” Tās ir divas nesamierināmas frontes. Kāpēc pasaule tik radikāli skatās uz mums, draudzi, un mēs cilvēkiem liekamies dīvaini, kaut mēs dzīvojam normālu, pareizu dzīvi Dieva priekšā un cilvēku priekšā? Tiem, kas dzīvo netiklu, nešķīstu un ļaunu dzīvi, mēs esam muļķi. Ko Bībele par to saka? Vai mācītājs to pats izdomāja? Bībele saka: cilvēks, kuram nav sirdī Kristus, nav normāls.

Ģeķis saka savā sirdī: "Dieva nav!" Samaitāta un nejēdzīga ir viņu dzīve, nav starp viņiem neviena, kas labu dara.” (Psalms 53:2)

Bez Kristus sirdī, bez Dieva cilvēka dzīvē, dvēselē, domās un garā, nav iespējama pareiza, sabalansēta domāšana, emocijas un dzīve. Dāvids skaidri teica, ka samaitāta un nejēdzīga ir viņu dzīve. Cilvēks bez Kristus nespēj būt normāls savā psihē, jo tas vienkārši tā ir. Es tev gribu šodien to pateikt – cik ļoti pasaulei ir vajadzīgs Dievs! Absolūti viss, ko pasaule dara, kur tērē miljonus un miljardus, lai uzlabotu situāciju uz mūsu planētas, bez Kristus nekur neved. Visas pabalstu sistēmas un tamlīdzīgās lietas bez Dieva neko nedod. Lai arī cik labi cilvēki censtos būt, lai arī cik labi būtu viņu nodomi un mērķi, bez Kristus sirdī viņi nonāks turpat, kur iepriekš. Cik gadi ir pagājuši kopš Otrā pasaules kara? Vai mēs kaut ko no tā esam mācījušies? Salamans teica: kas bija, tas atkal būs. Kamēr Kristus nav valsts centrā, tikmēr būs kari. Pasaulē ir dažādas kustības par mieru, ANO organizācijas cīnās par mieru, bet, lai arī kā viņi censtos, viss atkal atgriezīsies pie konfliktiem un kariem. Netici? Bez Dieva nav iespējams miers! Šos apgalvojumus es šodien iztirzāšu un pierādīšu.

Bet visi ir no Viņa atkāpušies, visi ir izvirtuši un nekrietni; nav, kas labu dara, nav it neviena.” (Psalms 53:4)

Dieva vārds saka, ka tie cilvēki, kam prātā nav Dieva vārds, kas dzīvo bez Dieva, ir nekrietni. Pat vislabākais un perfektākais cilvēks, kurš, iespējams, pat dzīvo labāk kā kāds kristietis, ir ar psihes problēmām. Jebkurā gadījumā viņam būs problēmas, ar kurām viņš netiks galā. Kā minimums tas būs mūžīgās dzīvības jautājums.

Viņus pārņēma bailes, kur nebija nekāda pamata bailēm, jo Dievs izkaisīja tavu aplencēju kaulus; viņi tapa apkaunoti, jo Dievs viņus bija atmetis.” (Psalms 53:6)

Cilvēku, kuram nav Kristus, pārņem bailes, kaut arī bailēm nav pamata. Tas liecina par emocionālām problēmām. Šodien dievkalpojumā mēs dzirdējām liecības no cilvēkiem, kuri bija inkaunterā. Visi šie cilvēki stāvēja uz skatuves un liecināja, un viņiem visiem iepriekš dzīvē bija emocionālas problēmas – domāšanā, emocijās, garā, problēmas pie miesas. Tu redzēji viņu sejas šodien? Viņi bija sastapušies ar Dievu. Protams, ka viņiem vēl ceļš ir ejams, taču viņiem ir lēmums, un viņu dzīvēs notiek pārmaiņas. Viņi sāk pareizi domāt, viņi sāk pareizi justies. Cilvēks bez Dieva nevar būt psihiski vesels. Visas problēmas virs zemes, tev un man, ģimenēs, organizācijās, draudzē, valstī, globāli visā pasaulē nāk no prāta un emociju problēmām. Cilvēki, kuri liecināja, runāja par atstumtību un nepiedošanu. Tā arī viss sākas – ar nepiedošanu, un turpinās ar nebeidzamu vardarbību ģimenē un citur. Lielās valstis apspiež mazās valstis. Mēs, mazā Latvijas tauta, to labi zinām, jo esam izjutuši uz savas ādas. Mūs apspiež un mēs apspiežam citus, par sevi vājākus, tikai nezinu, kurus mēs varam apspiest, jo par mums nav mazāku. Kristū mēs esam stipri! Mēs esam stipri ar Dieva vārdu! Bez Dieva neviens cilvēks nevar būt vesels.

Bezdievīgie bēg, kaut gan neviens viņiem pakaļ nedzenas, bet taisnie ir pašapzinīgi droši kā jauns lauva.” (Salamana pamācības 28:1)

„Bezdievīgie bēg, kaut gan neviens viņiem pakaļ nedzenas.” Uz ko tas norāda? Uz prāta problēmām un uz emocionālām problēmām.

Bezdievīgais savā lielā lepnībā nebēdā ne par vienu; visas viņa domas ir: Dieva nav!” (Psalms 10:4)

Viņi domā, ka Dievs neko neredz, neko nedzird, ka Dieva nav. Tādā veidā viņi attaisno savu darbību, savu domāšanas veidu, attaisno sevi, jo Dieva taču nav un nevienam nebūs jāatskaitās. Taču Bībele saka, ka mums ir paredzēts vienreiz dzīvot un vienreiz mirt, un pēc tam ir tiesa. Mēs katrs atskaitīsimies Dievam par to, ko esam darījuši šeit uz zemes un kā esam dzīvojuši.

Tiešām, virs zemes nav neviena tik taisnīga cilvēka, kurš darītu tikai labu un nekad negrēkotu.” (Salamans mācītājs 7:20)

Salamans tajā laikā bija gudrākais cilvēks uz zemes, un viņš nonāca pie secinājuma. Es Salamana vārdos redzu, ka viņš par visiem cilvēkiem domā to, ka vispār nav neviena, kurš nekad negrēkotu. Ir bijis tikai viens normāls cilvēks, un Viņa Vārds ir Jēzus! Mēs tikai cenšamies Jēzum līdzināties, bet bez Kristus sirdī, bez atdzimuša gara nav iespējams pilnībā līdzināties Viņam. Salamans saka, ka arī cilvēkiem, kuri pazīst Dievu, ir problēmas, un viņi ar lielām pūlēm tiek galā. Jo īsāku laiku cilvēks ir ar Dievu, jo viņam ir vairāk problēmu. Bieži sanāk otrādi jo ilgāk cilvēks sēž draudzē un neko nedara, jo vairāk problēmu viņam sāk rasties. Ja pat kristietis, Dieva bērns, cīnās ar prāta un emociju problēmām, kur nu vēl vairāk cilvēks, kurš nav apveltīts ar Svēto Garu, kurš nav atdzimis no augšienes, kurš nepazīst Dievu! Bībele skaidri saka, ka šāda tipa cilvēki absolūti nav spējīgi veselīgi ne justies, ne domāt. Turpmāk, kad tu redzi cilvēku, kurš Dievu nepazīst, tu vari būt pārliecināts, lai arī cik gudri viņš runātu, lai kādas nebūtu viņa izglītības, – viņš nav psihiski vesels. Viņam šķiet, ka viņš ir, taču visam tam, kā viņš domā un rīkojas, jebkurā gadījumā agrāk vai vēlāk būs sekas. Tāpat, ja mēs neesam pietiekami karsti Dievā, mēs palaižam garām Viņa domas, kļūstam remdeni, veidojas nepareizas emocijas, iekšējas problēmas, kas spiež nepareizi rīkoties un attiecīgi rada sekas. Saki sev: es esmu pašapzinīgs un drošs kā jauns lauva! Vienīgais risinājums ir Kristus upuris.

Gluži, kā ir rakstīts: nav neviena taisna, it neviena. Nav neviena, kas saprot, neviena, kas meklē Dievu. Visi ir novirzījušies, visi kopā kļuvuši nelietīgi. Nav neviena, kas dara labu, it neviena. Viņu rīkle ir atvērts kaps, ar savām mēlēm viņi kļuvuši viltnieki, čūsku inde ir aiz viņu lūpām. Viņu mute ir pilna lāstu un rūgtuma. Viņu kājas steidzas izliet asinis, posts un bēdas ir uz viņu ceļiem, un miera ceļa viņi nepazīst, Dieva bijības nav viņu acu priekšā!” (Romiešiem 3:10-18 )

Jo visi ir grēkojuši, un visiem trūkst dievišķās godības. Bet Dievs Savā žēlastībā tos taisno bez nopelna, sagādājis tiem pestīšanu Jēzū Kristū. Viņu Dievs tiem, kas tic, nolicis par grēka izpircēju Viņa asinīs, tā parādīdams Savu taisnību; jo Viņš piedod visus agrāk, dievišķās pacietības laikā, nodarītos grēkus, lai tagadējā laikmetā parādītu Savu taisnību, pats taisns būdams un taisnodams to, kas tic Jēzum.” (Romiešiem 3:23-26)

Visi ir grēkojuši. Caur Jēzus asinīm un iepazīstot Viņu, tu atdzimsti no augšienes. Tu sāc līdzināties Viņam, tu vairs nespēj grēkot, nepareizi domāt, tu pat nevari nepareizi justies. Tavs ceļš ved tikai uz debesīm. Viņš ne tikai piedod grēkus, bet Viņš atņem grēkus. Tu vairs negribi, nevari grēkot, bet nav neviena cilvēka, kas nekad nav grēkojis. Tie, kas pasaulē, tie grēko “pa smago”, tie, kas draudzē, tie grēko “pa vieglo”, bet mēs visi grēkojam. Mūsu ceļš virs zemes ir paredzēts, lai mēs mainītos nevis uz leju, bet uz augšu!

Ieejot kādā ziņu portālā, es skatos jaunākās ziņas: „Liepājas cietums radījis 400 jaunas darba vietas.” Jaunā cietuma būvniecība valstij nesīs ekonomisku labumu, jo 3-4 gadu laikā valsts budžetā atpakaļ nonāks 30-40 miljoni eiro nodokļu veidā. Liepājā būvēs modernu cietumu. Masu medijos tas ir pasniegts, ka tas radīs 400 jaunas darba vietas. Vai tās tiešām ir jaunas darba vietas? No kādiem līdzekļiem darbiniekiem tiks maksātas algas? No mūsu maciņiem. Kas sēdēs cietumā? Tie paši, ko valsts nodzirda. 95% vai 99% cietumos sēž tie, kuri ir nodzērušies, izdarījuši noziegumus dzērumā. Valsts nodzirda, uzceļ cietumu un no tā gūst peļņu. Tajā pašā portālā bija ziņa par mazajiem uzņēmumiem: „Nodokļu sloga dēļ varētu slēgt 738 restorānus Latvijā.” Cik valstij izmaksās šo uzņēmumu slēgšana? To slēgšana valstij izmaksātu 20 miljonus eiro. Bet mums taču būs papildu darba vietas cietumā, kur nonāks tie cilvēki, kuriem vairs nebūs darba, kad nebūs šie uzņēmumi. Citi pārcelsies uz ārzemēm, citi nodzersies un nokļūs cietumā. Tāpēc laikam laicīgi ir jāsagatavo cietums.

Es lasīju top 100 nāves iemeslus. Pirmajās vietās bija vēzis un tamlīdzīgas lietas, bet sestajā vai septītajā vietā bija nodokļu audits. Šāds terors spēj izraisīt nāvi! Kad Latvijā bija ekonomiskā krīze, ļoti daudz uzņēmēju izdarīja pašnāvību. Smēķēšana arī bija topa augšgalā, jo nikotīns nogalina. Kā var atrisināt valsts labklājības problēmu? Aizverot uzņēmumus un radot bezdarbniekus, kas saņems bezdarbnieka pabalstu? Uzņēmumu taču vairs nav, no kurienes būs pabalsti? Vai nebūtu labāk maziem uzņēmējiem pirmajos gados vispār nemaksāt nodokļus? Tā ir citās valstīs. Bet mēs gudri runājam un skaidrojam, ka tas ir kaut kas jauns, kāpēc cilvēki ir tik sašutuši, jo tas jau citās Eiropas valstīs ir, bet kad tu sāc pētīt, kā ir citās Eiropas valstīs, tad nav tā. Ja tā ir, tad tā ir ļoti nabadzīga valsts, tieši tāpat kā mūsējā, kur visu izsūc, visu atņem. Pēc trīs gadiem mēs dzīvosim no tā, ko atmetīs pārtikušās valstis. Vai viņi ir veseli? Viņi apgalvo, ka būs ienākumi, bet ienākumi ir tikai tad, kad kaut ko ražo un pārdod uz ārzemēm, tad valstij rodas ienākumi. Tas nav ienākums, kad rada papildu ierēdņus, kuri saņem naudu no kopējā katla. Bībele saka, lai mēs nedusmojamies, lai neesam pārāk dusmīgi uz bezdievjiem, bet reāli tas tracina. Mēs dzīvojam haosā, cilvēki kaut ko risina, regulē, pieņem jaunu likumus… Tikko Saeimā gribēja pieņemt Dzīvesbiedra likumu, bet 60 deputāti balsoja pret, 23 par. Tas viss ir Dievs caur Savu draudzi. Pagāni bieži apgalvo, ka esot tāds augstākais saprāts. Ir Augstākais saprāts, un Viņa Vārds ir Jēzus Kristus. Visa gudrība nāk no Viņa, caur draudzi.

Turpinājumā būs stāsts, no kura tev, iespējams, kļūs slikti. Stāsts būs par Andreju Romanoviču. Viņš piedzima 1936. gadā, Ukrainas ciematā Harkovas abgabalā. Nedaudz izstāstīšu par viņa dzīvi. Nedēļas laikā es par viņu izpētīju tik, cik maksimāli varēju, gan video, gan izlasīju materiālus. Mani viņš ļoti ieinteresēja tajā brīdī, kad Youtube izleca kādas tiesas prāvas video, kurā tiesāja kādu cilvēku un viņš teica pēdējo vārdu. Mani ieinteresēja šis cilvēks, es sāku pētīt un nonācu pie secinājuma – cilvēki bez Dieva nevar būt veseli! Ja jau mēs draudzē dažreiz knapi turamies, esot kopā ar Dievu, kur tad vēl cilvēks bez Dieva! Viņa vectēvs bija Staļina represiju upuris kolektivizācijas laikā, kad cilvēkus sadzina kolhozos un neapmierinātos izsūtīja uz Sibīriju vai arī kā Ukrainā – tieši Harkovas abgabalu aplenca un nomērdēja badā miljonu cilvēku. Komunisti aplenca visu teritoriju un neļāva nevienam ienākt un iziet. Visu pārtiku, ko atrada pie cilvēkiem, iznīcināja. Tas viss bija sods par to, ka cilvēki nevēlējās iet kolhozos. Tajā laikā Latvijā un Lietuvā bija brīvvalsts laiks līdz 1940. gadam, kad notika okupācija; tajā laikā mēs šeit plaukām un zēlām, bet tā nebija Ukrainā. Andreja vectēvs bija represēts tautas ienaidnieks. Andreja tēvs 1941. gadā nokļuva vācu gūstā, tas bija Otrā pasaules kara laiks, un pēc tam no gūsta tika atbrīvots. Staļina laikā, ja cilvēks atradās gūstā, tad automātiski kļuva par tautas ienaidnieku. Režīma pretiniekus izsūtīja kopā ar visu ģimeni un mierīgi varēja arī nogalināt. Viņš dzīvoja ar zīmogu „tautas ienaidnieks”. Andreja māte dzīvoja vācu okupētajā teritorijā Ukrainā, un ir ziņas, varbūt ne viss ir precīzi pierādāms, ka māte ilgtermiņā tika kāda vācu karavīra izvarota. Viņam bija arī brālis Stefans, ko 1936. gadā, mākslīgā bada laikā, apēda kanibāli. Ir arī jautājums, kurš viņu apēda, vai ģimene? Vai puika izgāja uz ielas un viņu noķēra kāda kanibālu banda? Šajā bada laikā Ukrainā gan ģimenēs, gan bandas ēda cilvēkus, īpaši mazus bērnus. Es jau brīdināju, ka būs briesmīgs sprediķis, bet tā ir realitāte, nedzīvosim pasakā.

Pasaule ir nenormāla, un tas tā ir bezdievīgas domāšanas dēļ. Kā kādam perversam maniakam var ienākt prātā miljonu cilvēku mērdēt badā, lai viņi ēstu cits citu? Kā vārdā? Komunisma vārdā? Ikviens, kurš atbalsta komunisma idejas, nav normāls, viņam ir sabojāta domāšana, kas nesīs ciešanas viņam un citiem. Es runāju par vispārīgi zināmām lietām, bet tādas lietas mums katram ir daudz un dažādas, un katrai valstij citādākas. Tātad nav zināms, kurš apēda Andreja brāli Stefanu. Ģimenē, kā viņš pats saka dažādās intervijās, viņš nebija izjutis maigumu un mīļumu. Viņš nekad nav bijis samīļots, lutināts. Viņš nezināja, kas ir mīlestības izpausmes no vecākiem. Līdz divpadsmit gadu vecumam viņam bija problēma – čurāšana gultā. Par to, ka viņš čurāja gultā, māte viņu sita. Mēs dažreiz redzam cilvēkus, kas ir kaut ko nodarījuši, par kuriem raksta avīzēs. Mēs redzam, ko citi dara, bet mēs negribam redzēt, ko mēs paši darām, kā mēs paši izturamies! Es esmu nonācis pie secinājuma, ka praktiski mēs visi esam noziedznieki, jo visi cilvēki ir grēkojuši un visiem trūkst dievišķās godības. Paldies Dievam, ka tev ir Kristus un tu spēj sevi savākt, savaldīt savu miesu un velnus un dzīvot Dieva gribā! Cik svarīgi ir to novērtēt, jo bez Dieva tu neesi vesels. Ja tu paskaties uz pasauli, tad redzi, ka zinātne un izglītība mums kā kaut ko gudru pasniedz to, ka vīrietis nav vīrietis un sieviete nav sieviete. Vai šie cilvēki ir normāli? Man patīk, kā viens profesors ir teicis: „Ja vīrietis sevi uzskata par Napoleonu, tad viņu liek psihenē, bet, ja viņš sevi uzskata par sievieti, tad viņa tiesības aizsargā.” Vai tas nav slimi? Kāda ir problēma saprast to, vai tu esi vīrietis vai sieviete? Maini vai nemaini, jebkurā gadījuma tu esi tas, kas esi piedzimis, un to nevar izvēlēties. Šodien viss ir mainījies – sievietes dien armijā, vīrieši tēlo sievietes. Pasaule ir sajukusi prātā. TEV NEVAJAG LĪDZINĀTIES PASAULEI, BET VAJAG LĪDZINĀTIES KRISTUM. Bez Kristus upura, bez attiecībām ar Viņu nav iespējams būt normālam prātā un emocijās. Ja tu neesi prātā un emocijās normāls, tu nespēj pareizi rīkoties un dzīvot.

Holandē nesen bija vietējā Vasarsvētku konference. Ko tu domā par Holandi? Narkotiku legalizācija, eitanāzija, prostitūcija un tamlīdzīgas lietas. Mācītājs Aleksejs Ļedjajevs bija aizbraucis uz konferenci, kurā bija sapulcējušies 70 000 kristiešu. Katru gadu tur pulcējas 70 tūkstoši ticīgo. Tur ir ļoti liela kristiešu kustība, bet mums par to vienkārši nestāsta. Praktiski visi masu mediji ir nopirkti un raksta tikai to, ko viņiem ļauj rakstīt. Viņi grib parādīt, ka draudzes nav. Taču mēs, kristieši, pacelsim savu balsi un teiksim pēdējo vārdu, jo Dievam vienmēr ir pēdējais vārds. Un nebūs tā, kā bezdievji vēlās.

Runājot par Andreju Romanoviču, sakiet, vai viņa mātes attieksme ir normāla, neparādot ģimenē maigumu? Sakiet, ja kareivis ilgtermiņā izvaro sievieti, vai tas ir normāli? Sešu gadu vecumā Andrejs ar puikām ziņkāres dēļ sekoja cilvēkiem, kurus veda uz mežu nošaut. Viņš redzēja, kā viņus nošauj. Kad kareivji pamanīja puikas, viņi šāva viņu virzienā un puikas bēga. Andrejs nokrita, pārsita galvu un gulēja bez samaņas. Viņš pamodās līķu bedrē, kurā viņu vācieši bija iemetuši. Andrejs no bedres izrāpās tikai no rīta, jo viņam bija bail. Kur bija bērnu tiesību inspekcija? Arī tagad, mūsdienās, šī inspekcija uztraucas par to, par ko nevajadzētu uztraukties. Viens anonīms zvans, un inspekcija ir klāt. Katrs trešais bērns cieš no vardarbības skolā, kas rada nepiedošanu un atstumtību. Taču šī inspekcija koncentrējas uz ģimenēm. Iedomājies skolā ir vajadzīgs policists, kuram tiek maksāta alga tā vietā, lai skolotāji un vecāki paši tiktu galā ar saviem bērniem! Kad Andrejs sāka iet skolā, viņu atstūma un apsmēja, jo viņa tēvam bija zīmogs ”tautas ienaidnieks”. Desmit gadu vecumā viņam jau bija radusies nepiedošana un naids pret vienaudžiem, vecākiem un valsts sistēmu. Kad pagalmā kāda meitene par viņu ilgstoši ņirgājās, viņš uzbruka viņai, un tajā brīdī viņš esot sajutis seksuālu uzbudinājumu (to viņš vēlāk atklāja psihiatram). Bija arī tāds gadījums, kad par viņu vecāka kaimiņu meitene viņu izvaroja. Kad viņu iesauca armijā, viņš dienēja drošībniekos. Arī armijā viņu seksuāli izmantoja. Andrejs apprecējās, viņam piedzima vairāki bērni. Sieva esot stāstījusi, ka viņš vistai pat galvu nav varējis nocirst, esot mīlējis kaķus un suņus. Andrejam bija vairākas izglītības, tajā skaitā žurnālistikā, pedagoģijā, inženierijā, marksisma-ļeņinisma skolā. Visi Ļeņina sējumi bija izstudēti. Viņš bija kārtīgs komunists. Andrejs bija arī galvenais cilvēks rajona fizkultūras pārvaldē. Kādā internātskolā, kurā viņš strādāja, viņš ieguva iesauku “soska” jeb zilais, pediņš. Kamēr bērni gulēja, viņš veica neķītras darbības ar viņiem. Padomju laikā neviens šīm bērnu sūdzībām neticēja, jo Padomju Savienībā seksa taču nebija. Andrejs tad vienkārši nomainīja darbu un pārgāja uz citu skolu. Viņam parādījās gan homoseksuālas, gan pedofīliskas novirzes. Sieva stāstīja arī par viņa impotenci un, lai uztaisītu bērnus, viņam bijis ļoti jānopūlas. Taču atceries to notikumu 10 gadu vecumā – tas viņam bija spēcīgākais piedzīvojums. Cilvēks bez Dieva ir slims. Andrejs noīrēja mājiņu Rostovā, kur tikās ar prostitūtām. Skolā viņš dabūja iesauku ”antena”, jo viņa vadītajās stundās neviens viņu neklausīja. Andrejs, šurpu turpu līgojoties, bieži stāvēja pie loga, seksuāli fantazējot. Bībeli viņš nelasīja un nezināja, ko Jēzus par to saka: Kas uzskata sievu, to iekārodams, tas jau ir sagrēkojis. Tie cilvēki, kuri nedisciplinē savus bērnus, ir ar psihiskām novirzēm. Tikai Dievs var viņus izārstēt. Tāpat arī homoseksuālisma legalizācija ved pie pedofīlijas. Ir pat tādi politiski spēki, kas cīnās par pedofīlijas legalizēšanu. Visatļautība rada totālu kontroli un diktatūru.

1978. gadā Andrejs savā īrētajā mājiņā ievilināja meiteni un nogalināja viņu, sajūtot ārkārtīgu baudu. Šim upurim 12 gadu garumā seko vēl 53 upuri zēni, meitenes un sievietes, kuri tika nogalināti visšausmīgākajos veidos (upuriem tika izdurtas acis, viņi tika nogalināti ar īpašiem seksuāliem dūrieniem). Es saprotu tos cilvēkus, kuri viņa nodarījumu dēļ Andreju ienīst, taču arī viņi nav psihiski veseli. 1994. gadā viņam izpildīja nāves sodu. Viņa meklēšanā tika iesaistīti 200 000 cilvēku, kas Padomju laikos bija lielākā meklēšanas operācija. Kā mānekļi tika izmantoti pat policijas ģimenes locekļi. Viņam pašam arī bija apliecība un sanāk, ka viņš pats arī it kā sevi meklēja. Kad pēc desmit upuriem viņu reiz aizdomīgu aizturēja stacijā, viņa čemodānā atrada āmuru, virvi un vazelīnu. Vai tas ir normāli? Ekspertīzes kļūdas dēļ viņam tika uzrādīta ceturtā asins grupa, kaut gan viņam bija otrā asins grupa. Šī sieviete, kura kļūdījās viņa asins grupas noteikšanā, būdama zinātniece, uzrakstīja pētījumu, kā cilvēkam var mainīties asinsgrupa. Pēc šīs kļūdas viņu palaida brīvībā. Andrejs Romānovičs Čikatilo, PSRS pedofīls, nekrofīls un kanibāls, kurš ēda savu upuru ķermeņa daļas, vārot tās kastrolī, un viņš nekautrējās ņemt līdzi šīs ķermeņa daļas pat uz sava tēva dzimšanas dienu. Es brīdināju, ka būs briesmīgs sprediķis. Tiesas zālē Andrejs tēloja muļķi, izģērbās kails, laida siekalas, taču ekspertīze atzina viņu par veselu. Taču vispār viņš nebija vesels. Visi psihiatru slēdzieni, kuros bija uzrādīts, ka viņš ir psihiski slims, pazuda. Taču tā laika politika bija tāda, ka no augšas dota pavēle nošaut bija spēcīgāka par jebkādu ekspertu slēdzienu. Beigās viņš tika nošauts.

Tagad paskatīsimies no otras puses. Vai viņa upuri bija normāli? Ir nofilmēts video no tiesas zāles, kur ārsti šlircē nomierinošas zāles upuru radiniekiem, kuri paši milzīgā naidā bija gatavi Čikatilo noslepkavot. Kāda gan ir starpība starp slepkavu un šiem radiniekiem? Nekāda. Atceros, kā mēs ar draugiem bērnībā saskatījāmies Hitlera briesmu darbus un domājām, ja vien tiktu klāt Hitleram, mēs izdarītu ar viņu to pašu, ko viņš ar citiem. Vai tu neesi tā fantazējis par kādu ļaunu cilvēku? Vai tiešām mums ir likumīgas tiesības otram darīt sliktu? Kāpēc šis vācu kareivis, kurš izvaroja Andreja māti, tā darīja? Jo viņam bija vara, viņš bija okupants. Draugs, ja nebūtu likumdošanas, būtu šausmas. Kas rada šādu monstru? Sabiedrība. Māte, tēvs, skola. Kāds komentārā bija ierakstījis, ka Andreju pirms nāves vajadzēja nedaudz paspīdzināt. Tikai nedaudz... Ar ko gan viņš atšķiras no Čikatilo? Interesanti, ka pavisam milicijā bija seši kandidāti, kuri vēlējās izpildīt nāves sodu Andrejam. Vai tas ir normāli – vēlēties kādu nogalināt? Starp citu sakarā ar to, ka milicijai bija svarīgs atklāto noziegumu skaits, viņi aizturēja nevainīgu cilvēku, apsūdzot viņu pirmās meitenes slepkavībā. Viņu sita tik ilgi, kamēr viņš parakstījās kā vainīgais. Viņu notiesāja uz nāvi. Taču slepkavības turpinājās. Tādā pašā veidā Andreja vietā tika nevainīgi notiesāti vēl 5 vai 6 cilvēki.

Kas bija Andreja upuri? Prostitūta, kas tikās ar karavīriem. Vai tas ir normāli būt prostitūtai? Nākamie upuri bija aizbēguši no mājām pēc skandāla ar vecākiem. Cits upuris bija aizbēdzis no internāta, jo par viņu ņirgājās. Vai tas ir normāli? Vai vecākiem un skolotājiem nav šādos gadījumos jāreaģē? Bērniem ir jājūt bijība pret skolotāju un vecākiem, taču tajā pašā laikā viņiem arī jāsaprot, ka viņus mīl. Vēl kāds upuris bija klaidonis un alkoholiķis. Vispār Andreja upuri netika ar varu nekur ievilkti, viņi vienkārši paši sekoja viņam. Kāpēc bērniem netika mācīts piesargāties no svešiniekiem, kāpēc mātes un tēvi nestāstīja un nemācīja bērniem sargāties no šādām situācijām? Nesen Krievijā tika noķerts vēl viens maniaks, kurš bija iedvesmojies no Andreja, vārdā Titovs. Viņam bija 80 upuri, no kuriem 99% bija bijuši alkohola reibumā. Iedomājies, viņš bija policists, kurš savāca sievietes savā darba automašīnā, kur viņas pašas ar viņu piekrita dzert un gulēt. Vai viņas bija normālas? Nē, jo Salamans jau teica, ka mēs visi esam grēkojuši un kaut kādā veidā vairojuši ļaunumu. Slavē Dievu par to, ka Kristus ir tavā sirdī, ka tu vari normāli domāt un justies! Tiem, kuri domā, ka Dieva nav, nav nekāda atskaites punkta un nav neviena priekšā jāatskaitās. Bet mēs, pirmkārt, atbildam Dievam par savu rīcību. Jēzus saka: „Kas uz savu brāli dusmo, tas ir slepkava.” Dusmas vien jau ir kā slepkavība. Bet vai abortu legalizācija, eitanāzijas veikšana arī nav slepkavība?

Vai zini, kā no šī visa var tikt laukā? Tikai caur piedošanu. Kristus mums ir piedevis. Un kā Kristus mums ir piedevis, tā mēs piedodam saviem tuvākajiem. Ja mēs nepiedodam, Dievs mums nepiedod un mūsu prātā ir putra. Mēs visi vairāk vai mazāk ciešam no grēkiem un no vardarbības. Viens komentētājs pie kāda video bija pierakstījis, ka mēs taču arī esam cietuši, taču nekļūstam par slepkavām. Zini, mēs nekļūstam tieši tādi slepkavas, taču vienalga mēs neesam normāli.

Tāpēc jums būs tā lūgt: mūsu Tēvs debesīs! Svētīts lai top Tavs Vārds. Lai nāk Tava valstība, Tavs prāts lai notiek kā debesīs, tā arī virs zemes. Mūsu dienišķo maizi dodi mums šodien. Un piedodi mums mūsu parādus, kā arī mēs piedodam saviem parādniekiem. Un neieved mūs kārdināšanā, bet atpestī mūs no ļauna. Jo Tev pieder Valstība, spēks un gods mūžīgi. Āmen. Jo, kad jūs cilvēkiem viņu noziegumus piedosit, tad jums jūsu Debesu Tēvs arīdzan piedos. Bet, ja jūs cilvēkiem viņu noziegumus nepiedodat, tad jūsu Debesu Tēvs jums jūsu noziegumus arīdzan nepiedos.” (Mateja evaņģēlijs 6:9-15)

Tēvreizē ir teikts, ka mums ir jāpiedod tiem, kas grēko pret mums. Jēzus uzsver: ja tu nespēj piedot brālim, tad Dievs nevar piedot tev. Tas nenozīmē, ka, nepiedodot tu uzreiz ej uz elli, bet tas ir ceļš uz elli. Ar nepiedošanu tavā prātā būs mentālas problēmas un tava kristieša dzīve būs mokoša. Piedošana ir kaut kas vairāk nekā tikai pateikt, ka piedodu. Tev tas ir jāsaprot un jāizmaina sava uzvedība attiecībā pret šo cilvēku. Skaties, ko ir teikusi kāda sieviete. Es izlasīju rakstu par viņu, tam bija interesants nosaukums. Šobrīd viņa jau ir veca. „Tāds rūgtums paliek uz visu mūžu. To nevar neviens pateikt un arī lai saka, ko vēlas, visi svētie stāv rindā vai klāt, nosaka visu ko, bet es piedot nevaru šo izsūtījumu.” Var viņu, protams, saprast. Lūk, ko viņa saka tālāk: „Mēs zāli ēdām, balandu, bija daudz balandas. Ļoti daudz nātres bija, tur pie zirgu kūts, visas nātres lapiņas apēdām. Sīpolus upes līcī. Bijām Sibīrijā, bet visu laiku, kā acis ciet, tā bijām mājās. Tagad es eju uz upīti, uz aku, pie gotiņām, tagad es eju ganos, slaucu mammas gotiņas. Visu laiku dzīvojam pa mājām. Un, galvenais, lai negribētos ēst,” atceras Margarita. Viņa saka: “lai visi svētie stāv klāt, es piedot nevaru”. Ja tu nevari piedot, tad tavā sirdī paliek problēma, kas izraisa slimības un nepareizu prāta darbību. Nekas tev nepalīdzēs, tikai piedošana. Mūsu sabiedrībai var palīdzēt tikai piedošana. Kad es skatos, kā rīkojas valsts, man mierīgi varētu būt nepiedošana. Man tās nav, taču ir jāuzmanās, lai es kaut ko tādu neielaistu sirdī.

Kāpēc tik daudz cilvēku ir aizbraukuši no Latvijas? Es bieži lasu: Atbraucām mājās uz pāris nedēļām, paskatījos, kas te notiek un nē, šī bija pēdējā reize, es te nekad neatgriezīšos. Valsts viņiem dara pāri, tā viņus presē, izmanto, atņem un terorizē. Viņi izbrauc ārā tur, kur pret viņiem ir labāka attieksme. Viņiem ir nepiedošana pret valsti. Visiem šiem cilvēkiem ir problēmas. Arī politiķiem veidojas putras galvā, jo ir nepiedošana. Ja homoseksuāls cilvēks atklāti var iet un popularizēt savu seksualitāti, tā jau ir problēma. Kā var gribēt to ieviest skolās un padarīt mūsu bērnus par upuriem? Kas kaut ko tādu var izdomāt? Čikatilo ir ļaunais! Nē, ne tikai viņš. Katrs trešais skolnieks cieš no vardarbības skolā, un tam seko nepiedošana. Arī Čikatilo cieta no vardarbības skolā. Viss sākas no nepiedošanas. Sākumā tā var izpausties kā dzīvnieku mocīšana un vēlāk jau kas cits. Nepiedošanas un atstumtības dēļ cilvēks var kļūt par homoseksuālu, lezbieti, geju, ar dažādām novirzēm. Manuprāt, šis stāsts tevi līdz sirds dziļumiem aizskāra un lika saprast, ko nozīmē nepiedot, kas no tā var izvērsties un kāpēc pasaulē ir tāds ļaunums.

„Tad Pēteris, piegājis pie Viņa, sacīja: "Kungs, cikkārt man būs piedot savam brālim, kas pret mani grēko? Vai ir diezgan septiņas reizes? Jēzus saka uz to: "Es tev nesaku septiņas reizes, bet septiņdesmit reiz septiņas.” (Mateja evaņģēlijs 18:21- 22)

Pēteris likās sev ļoti cēls un žēlastības pilns. Kāpēc? Jo Izraēlā bija tāds likums ja pret tevi grēko trīs reizes, ir jāpiedod, bet, ja ceturto, tad dod pa acīm. Ceturto reizi vairs nepiedod. Jēzus saka: „Es tev nesaku septiņas reizes, bet septiņdesmit reiz septiņas.” Esmu dzirdējis, ka cilvēki ir izrēķinājuši, cik ir 70 reiz 7, un tad, kad būs 491. reize, var atriebties. Taču Jēzus to saka simboliski, domājot bezgalīgi. Draugs, tev bezgalīgi būs piedot. Dzīve piedošanā. Mani arī cilvēki nodod. Ir jādzīvo piedošanā. Ja tu ņemsi pārāk pie sirds, ka cilvēks tevi nodod, tev būs problēma, un šī problēma, ja godīgi, var novest tevi pat kapā. Normāli veselam cilvēkam nekādām slimībām nav jābūt.

„Tāpēc Debesu valstība ir līdzīga ķēniņam, kas ar saviem kalpiem gribēja norēķināties.” (Mateja evaņģēlijs 18:23)

Tur bija ķēniņš ar saviem kalpiem, tas nozīmē, ka viņu vidū bija augstas kārtas cilvēki. Viņu vidū bija parādnieks, kas bija parādā 10 000 talentu. Kalpu atveda pie ķēniņa, un ķēniņš teica: ”Ja tu nevari samaksāt, pārdod visu savu ģimeni verdzībā un tādā veidā atmaksā parādu.” Šis kalps krita zemē un lūdzās, lai ķēniņš apžēlojas un dod vēl laiku, viņš visu atmaksās.

„Un, kad viņš iesāka norēķinu, viņam pieveda parādnieku, kas tam bija parādā desmit tūkstošu talentu. Bet, kad tas nespēja samaksāt, tad kungs pavēlēja to pārdot ar sievu un bērniem un visu, kas tam bija, un samaksāt. Tad kalps krita pie zemes un viņu gauži lūdza, sacīdams: cieties ar mani, es tev visu nomaksāšu. Tad kungam palika kalpa žēl, un viņš to palaida un parādu tam arī atlaida. Bet šis pats kalps, izgājis ārā, sastapa vienu no saviem darba biedriem, kas tam bija simts denāriju parādā; viņš to satvēra, žņaudza un sacīja: maksā, ko esi parādā! Tad viņa darba biedrs krita tam pie kājām, lūdzās un sacīja: cieties ar mani, es tev samaksāšu. Bet viņš negribēja un nogājis to iemeta cietumā, tiekāms tas savu parādu samaksā. Kad nu viņa darba biedri to redzēja, tad tie ļoti noskuma, tie aizgāja un izstāstīja savam kungam visu, kas bija noticis.” (Mateja evaņģēlijs 18:24-31)

Lai tu labāk saprastu – 10 000 talentu ir 300 tonnas zelta. Talents ir augstākā mērvienība, tas nozīmē, ka 10 000 talentu ir nesamaksājama summa. Galilejas iekšējais parāds tajā laikā bija 300 talentu. Tas nozīmē, ka ķēniņš domāja par kaut ko nesamaksājamu, bezgalīgu. Savukārt, viens denārijs bija vienas dienas alga (4 grami sudraba). Latvijas vecajā sudraba pieclatniekā ir 13-15 grami sudraba. Tā bija maza monētiņa, bet kalps viņam uzklupa, sākot vajāt, liekot viņu cietumā, kamēr viņš atdos viņa parādu. Viņa biedri, redzēdami šo netaisnību, nosūdzēja viņu ķēniņam.

Tad viņa kungs to pasauca un tam sacīja: tu nekrietnais kalps! Visu šo parādu es tev atlaidu, kad tu mani lūdzi. Vai tad tev arīdzan nebija apžēloties par savu darba biedru, kā es par tevi esmu apžēlojies? Un viņa kungs apskaitās un nodeva to mocītājiem, kamēr tas samaksā visu, ko viņš tam bija parādā. Tā arī Mans Debesu Tēvs jums darīs, ja jūs ikviens savam brālim no sirds nepiedosit." (Mateja evaņģēlijs 18:32-35)

Ķēniņš nodeva viņu mocītājiem. Ja tu nepiedosi, tev būs problēmas dvēselē, velns tevi mocīs caur nepiedošanu. Kas ir pirmais, par ko mēs lūdzam inkaunterā? Atstumtība un nepiedošana, kas izraisa ļaunumu. Kad es biju mazs, es ļoti ienīdu savu patēvu. Nedomāju, ka viņš mani ļoti ienīda, bet es atceros tās sajūtas, cik man ar viņu bija grūti. Tā bija nepiedošana, kas izraisīja ļaunumu. Es paņēmu savu nazīti un slēpos aiz durvīm. Es gaidīju, kad viņš nāks mājās, un vēlējos viņu nogalināt. Mazs bērns grib nogalināt! Atvērās durvis, es biju aiz durvīm, viņa mugura pret mani. Es stāvēju ar nazīti un pēkšņi sapratu, ka labākajā gadījumā es varu iedurt viņam dibenā. Pēc tam man uznāca bailes, ka ieduršu, nenomirs un man būs slikti. Nobijos, noslēpu nazīti un aizslīdēju prom. Nevarēju patēvu nogalināt, mēģināju kaimiņu onkuli nogalināt. Izrēķināju, kad Kārļonkulis nāk mājās no darba, paslēpos patrepē ar koka nazīti. Manam patēvam bija daudz muskuļu un tauku, viņam nemaz cauri neizdurtos, bet Kārļonkulim, varbūt, varētu. Viņš kāpa augšā uz savu stāvu, es izlīdu no patrepes un ar nazīti pakaļ Kārļonkulim, un atkal mani pārņem tās pašas bailes. Nazītis maziņš, diez vai viņš nomirs, un man būs slikti. Vienīgais, kas mani atturēja, bija bailes par sekām, ka kaut kas nesanāks. Kādā reizē manai mammai ar patēvu virtuvē bija konflikts. Man bija liels naids, es nostājos aiz patēvam aiz muguras, paņēmu biezo vafeļu pannu un domāju, ka tūlīt sitīšu, taču atkal pārņēma tā pati sajūta; man nepietiks spēka, sitiens nebūs pietiekami spēcīgs, lai viņš nokristu, tad es dabūšu no viņa. Un atkal neizdarīju. Labi, ka neizdarīju. Lūk, vienkārša nepiedošana, kas izraisīja ļaunumu līdz pat vēlmei nogalināt. Augu lielāks, un mans dzīves ceļš bija tāds tikai bezdievības un nepiedošanas dēļ, jo Kristus nebija manā sirdī.

Bet esiet cits pret citu laipni un žēlsirdīgi; piedodiet cits citam, kā arī Dievs Kristū jums ir piedevis.” (Vēstule efeziešiem 4:32)

10 000 talentu ir cena, kādu Jēzus ir par tevi samaksājis, lai piedotu tavus grēkus. Vienmēr domā par to, kādu cenu Jēzus ir samaksājis, ko Viņš tev ir piedevis. Un tu nevari piedot savam brālim vai māsai? Kā Viņš tev ir piedevis, piedod arī tu. Tad dvēsele būs tīra, prāts vesels un tavā dzīvē būs harmonija attiecībās ar Dievu un cilvēkiem. Tikko mums bija pasākums Brūveros, puse no draudzes bija, puse nebija. Bet kur bija pareizi būt? Tur! Kas ir piedošana? Vienkāršs lēmums: es domāšu un izturēšos pret šo cilvēku pareizi. Pareizā vieta, pareizais laiks, pareizais lēmums. Vai tiešām vienmēr ir jāpaliek kopā ar cilvēku, kuram tu esi piedevis? Tam visam ir otra puse.

„Jo Es jums saku: ja jūsu taisnība nav labāka par rakstu mācītāju un farizeju taisnību, tad jūs nenāksit Debesu valstībā. Jūs esat dzirdējuši, ka vecajiem ir sacīts: tev nebūs nokaut, un, kas nokauj, tas sodāms tiesā. Bet Es jums saku: kas uz savu brāli dusmo, tas sodāms tiesā; bet, kas saka uz savu brāli: ģeķis! tas sodāms augstā tiesā; bet, kas saka: bezdievis! tas sodāms elles ugunī. Tāpēc, kad tu upurē savu dāvanu uz altāra un tur atminies, ka tavam brālim ir kas pret tevi, tad atstāj turpat altāra priekšā savu dāvanu, noej un izlīgsti papriekš ar savu brāli un tad nāc un upurē savu dāvanu. Esi labprātīgs savam pretiniekam bez kavēšanās, kamēr ar viņu vēl esi ceļā, ka pretinieks tevi nenodod soģim un soģis tevi nenodod sulainim, un tevi neiemet cietumā. Patiesi Es tev saku: tu no turienes neiziesi, kamēr nenomaksāsi pēdējo artavu.” (Mateja evanģēlijs 5:20-26)

Kad cilvēki templī nesa grēka upurus, viņi nesa jēru cauri tempļa pagalmam, uzlika rokas uz jēra, izsūdzēja savus grēkus, un tie pārgāja uz jēru, un priesteris to nokāva. Tu atnes jēru, bet Jēzus saka: „Nesteidzies upurēt, iespējams, tavam brālim kaut kas pret tevi ir.” Tas nozīmē, ka, ja tu nepiedod, Dievs nepieņem tavu upuri, Kristus upuris var pārstāt darboties tavā dzīvē nepiedošanas dēļ. Viņš saka: „Ej, izlīgsti un tad…” Ir rakstīts, ja kādam kas ir pret tevi, tas nenozīmē, ka tu kaut ko esi viņam nodarījis. Ja tu zini, ka esi kaut ko nodarījis un neesi izlīdzis, tev ir jāiet. Taču, ja viņš tev tikai dara pāri un tu viņam nē, arī tad ir labi izlīdzināties viņa dēļ. Ja tev šī cilvēka ir žēl, aizej pirmais pie viņa. Pretējā gadījumā viņš nosprāgs savās emocijās. Nepiedošana pilnībā iznīcina cilvēka dvēseli. Pakāpeniski, tas nenotiek vienā dienā. Tu vari aiziet pie viņa un pamudināt viņu tev piedod, pabrīdinot, ja viņš nepiedos, būs slikti, bet, ja viņš tevi neklausa, lai neklausa.

Bet, ja tavs brālis grēko, tad noej un pamāci viņu zem četrām acīm; kad viņš tev klausa, tad tu savu brāli esi mantojis. Un, ja viņš neklausa, tad pieaicini vēl vienu vai divus, lai no divu vai triju liecinieku mutes katrs vārds tiek apstiprināts. Bet, ja viņš tiem neklausa, tad saki to draudzei; bet, ja viņš neklausa arī draudzei, tad turi viņu par pagānu un muitnieku.” (Mateja evaņģēlijs 18:15-17)

Tas nozīmē, ka tu ar viņu vairs nesaejies. Ja cilvēks aprunā draudzi, tu piedod, bet viņam tavā dzīvē vairs nav ko darīt, laimīgu taciņu. Tev nav jālūdz piedošana, ja kāds sabuntojas, saceļas pret draudzi un aiziet. Tev ir jāsaglabā attālums starp viņu, sevi un draudzi. Tā ir viņa problēma, lai viņš dzīvo savā sviestā. Piedošana ne vienmēr nozīmē to, ka tev jākrīt uz ceļiem un jāzemojas. Tā ir vispārīga dzīve piedošanā. Čarlzs Darvins bija aizvainots uz Dievu par to, ka viņa meita nomira, un tā rezultātā viņš radīja Darvina teoriju, ka cilvēks ir radies no pērtiķa. Redzi, nepiedošana padara cilvēku stulbu. Tu esi dzirdējis, ka cilvēki liecina, ka viņi domāja, ka viņiem nav nekādas nepiedošanas, bet aizbrauca uz inkaunteru un izrādījās, ka tomēr bija? Mēs jau varam domāt, ka nav, bet pat draudzē daudziem savā starpā ir nepiedošana, mājas grupiņā ir nepiedošana, pret vadītāju, mācītāju. Simptomi nebūs ilgi jāgaida. Cilvēkos viss krājas, krājas, kamēr vairāk nevar un viss sāk nākt uz āru.

Sen atpakaļ kādā Latvijas draudzē bija kāds kalpotājs, ģimenes cilvēks, sieva arī bija kalpotāja. Kādā dienā viņš tika arestēts, jo izrādījās, ka viņš vakaros bija staigājis un izvarojis sievietes. Tev nekad nav ienākušas riebīgas domas galvā? Tev nekad nav bijuši riebīgi tēli? Tev nekad negribas domās pakavēties pie kaut kā tāda, par ko vispār nevajadzētu domāt? Tikai atļaujies domāt, un tu jau esi maniaks. Atļaujies tikai domāt to, ko Dievs negrib, lai tu domā, un tu jau kļūsti par maniaku. Jebkurā gadījumā kādas lietas aizies nepareizā virzienā tavā dzīvē.

Dzīve piedošanā. Šīs Rakstu vietas mājās pārlasi, studē, klausies svētrunu vēlreiz, analizē sevi, turi savu prātu skaidrībā un dzīvo piedošanā. Ja tev ir kaut kas pret otru, ej, izrunājies un izlīgsti. Ja tu zini, ka kādam pret tevi kaut kas ir, ja vien tas iespējams, mēģini izlīgt viņa dēļ. Arī sevis dēļ, jo viņš jau tev ir darījis ļaunu. Es zinu, ka ir cilvēki, kuri kādreiz ir bijuši draudzē, tad aizgājuši prom un runā ļaunu par draudzi, par mācītāju. Kas tas ir? Un es zinu cilvēkus, kuri te kādreiz ir bijuši, aizgājuši prom un neko ļaunu nerunā. Kāda ir atšķirība starp viņiem? Viens ir piedevis, viņš pat sirdī nav ielaidis kādu nepiedošanu, viņš ir pieņēmis lēmumu, visu izrunājis un aizgājis. Bet otrs ir aizgājis ar naidu, un tas viņam paliek uz visu mūžu. Viens piedod un viņam viss dzīvē ir normāli, bet otrs nepiedod un aiziet tāds, kāds atnāca. Lai kā viņš censtos uzspodrināt savu tēlu, tā nav taisnība. Cilvēkam bez Dieva ar nepiedošanu nav vesela psihe.

Vai atceries to brīdi, kad Jēzus ienāca tavā sirdī un piedeva tavus grēkus? Vai atceries to atviegloto sajūtu, kas atnāca pēc tam? Lūk, tas pats atnāk, tad, kad tu piedod. Ja tu esi sasaistīts, iespējams, vainīga ir nepiedošana. Visticamāk, tas būs tavs vīrs, sieva, grupiņas vadītājs un daudziem, varbūt, pat mācītājs. Citiem tas var būt Dievs. Kāpēc Dievs nedziedināja? Kāpēc Dievs nepiecēla? Kāpēc Dievs nedarīja? Nepiedošana var būt pret jebko pat par niekiem. Starp draudzes cilvēkiem, kuri, iespējams, pat pārāk bieži ir kopā, var būt nepiedošana. Nepiedošana izpaužas tavā uzvedībā, to var redzēt. Ja visi neredz, tad tuvākie to redzēs. Tu par šiem cilvēkiem izteiksi negatīvus vārdus, sāksi aprunāt, lūgt nepareizi par viņiem. Diemžēl, tas ļaunums būs jācieš tev pašam, jo nepelnīti lāsti taisno neskar. Pelnīti skar, bet pelnījis nav neviens, jo Kristus mūs visus ir atpircis no lāsta varas. Viņš ir samaksājis pilnu cenu, 10 000 talentus, neizmērojamu cenu par piedošanu. Tāpēc nekavējies, pārdomā un izlīgsti ar saviem cilvēkiem. Izlīgsti un dzīvo piedošanā.

Man nāk prātā kāda aina, gribu to izstāstīt. Tad tu varēsi saprast, vai tev nav nepiedošana. Es nesaku, ka tāda dziļa nepiedošana. Iedomājies situāciju, ka ir vīrs un sieva. Pēkšņi vīrs uzzina, ka viņa sieva ar citu vīrieti vēlas doties prom uz citu zemi. Ko darīs vīrs? Ko darīs sieva? Ir varianti cīnīties, terorizēt, rakstīt vēstules vai vienkārši atlaist. Kā būtu darījis Jēzus? Es būtu darījis 100% tāpat, es neko neteiktu, tikai izrunātu to visu un palaistu. Es tā iekšēji jūtos, ka es tā darītu, es necenstos ar varu aizturēt. Es domāju, ka Jēzus būtu darījis tā, samīļojis savu sievu, teikdams: „Es tevi mīlu un mīlēšu, un tā būs vienmēr.” Kad atnāktu jaunais vīrs, ko teiktu viņam? Sistu un skrāpētu? Novēlētu, varbūt, lai izdodas labāka kopdzīve. Jēzus nekontrolē, Jēzus nezāģē, draugs. Ģimenēs ļoti bieži veidojas nepiedošanas zāģēšanas dēļ. Pēc tam cilvēks pārstāj kalpot, pārstāj lūgt Dievu, es to visu redzu, un pamatā tam ir nepiedošana. Tiklīdz tu sāc dzīvot kopā ar otru pusi, tu redzi kāds sviests tev ir galvā un emocijās, kā tu rīkojies pret savu tuvāko. Draugs, tas nav pieļaujams. Nav normāli strīdi ģimenē, tie ved prom no Dieva. Pēc tam tu nāc un lūdz piedošanu savam tuvākajam, bet Jēzus tā nedara, Viņš nevar uz pavēli uzreiz piedot. Piedosi? Kam vajag piedošanu? Tas ir tavs paša lēmums attiecībā pret Dievu, arī tad, ja tev riebjas tas cilvēks. Caur šo lēmumu tu maini arī savas emocijas un attieksmi pret viņu. Man nav nepiedošanas. Ja tu kļūsti remdens, ļoti iespējams, ka vainīga ir nepiedošana. Ej mājās un izlīgsti, bet, ja tu nevari izlīgt, galvenais, ka no tavas puses viss ir normāli. Dzīvosim piedošanā!

Debesu Tēvs, es pasakos par to cenu, kuru Tu par mums esi samaksājis. Tu esi piedevis mums visus mūsu grēkus, un mēs nevaram ne saprast, ne iztēloties, ne sajust to cenu, kādu Tu esi maksājis. Mēs pasakāmies Tev par to. Paldies, Dievs, ka Tavā piedošanā mums ir Tavs spēks piedot. Mēs spējam piedot savam tuvākajam, savam brālim un māsai. Mēs spējam dzīvot piedošanā. Paldies, Kungs, ka caur dzīvi piedošanā Tu mūs svētī, cel, Tu dari mums skaidru prātu, spēcīgas emocijas un ļauj mums uzvarēt un aiziet līdz galam, dzīvot pilnvērtīgu dzīvi Tavam godam un Tavai slavai. Jēzus Kristus Vārdā, āmen!

Mācītāja Mārča Jencīša sprediķi “Dzīve piedošanā” pierakstīja un rediģēja draudzes “Kristus Pasaulei” redakcija
Comments