TEKSTA MATERIĀLI‎ > ‎Svētrunas‎ > ‎

Dzirdētais jāņem vērā!

Publicēja 2018. gada 30. okt. 13:29Līga Paņina   [ atjaunināts 2018. gada 30. okt. 13:29 ]
Ziņas datums 30.10.18.

Kungs, Tu mums esi vajadzīgs vairāk par visu. Mēs vēlamies Tevi pielūgt un slavēt ne tikai ar vārdiem, zināšanām, bet ar saviem darbiem. Es lūdzu, ka mēs dzīvojam pēc Tava prāta, Tēvs. Mēs maksājam cenu par dvēselēm, mēs augam, kļūstam stipras personības Tavam godam, Tavai slavai. Svētī katru vārdu, kas būs šodien, ka mēs to uzņemam, saprotam un darām! Āmen!

Tāpēc mums dzirdētais jo vairāk jāņem vērā, lai mēs netiktu aizskaloti projām. Jo, ja caur eņģeļiem runātais vārds ir bijis stiprs un katra pārkāpums un nepaklausība dabūjusi savu taisno atmaksu, kā mēs izbēgsim, tik dārgu pestīšanu nicinādami? To papriekš ir sludinājis pats Kungs un mums apstiprinājuši tie, kas to dzirdējuši.” (Ebrejiem 2:1-3)

Mums dzirdētais jo vairāk ir jāņem vērā, lai mēs netiktu aizskaloti projām. Šodien draudzē 150 cilvēki saņēma diplomu par padziļinātās Bībeles skolas pabeigšanu. Tās ir vērtīgas zināšanas. Pāvils saka, ka dzirdētais vēl jo vairāk ir jāņem vērā, lai mēs netiktu aizskaloti projām. Zināšanas, ko mēs saņemam, ir jāliek lietā! Liec lietā savas zināšanas! Tu maksāji cenu, lai mācītos? Tas bija tavs laiks. Vai tas tev bija vajadzīgs? Jā. Vai laiks tam bija jāvelta? Jā. Zināmas pūles bija jāvelta? Jā. Savā ziņā tā ir vērtība, dārgums. Tāpat kā pestīšana ir dārga. Pestīšana ikvienam ir par brīvu, ikvienam, kurš tic uz Jēzu Kristu un atzīst, ka ir grēcīgs un viņam ir vajadzīgs Glābējs – Jēzus Kristus. Kurš atzīst, ka Jēzus ir vienīgais Glābējs un cita nav, pieņem savā sirdī un tiek izmainīts no iekšpuses, ir jauns cilvēks, jauns radījums. Dievs ir samaksājis dārgu cenu – Viņš atdeva pats Savu Dēlu! Viņš Pats atnāca virs zemes un kļuva cilvēkiem līdzīgs – tā ir dārga cena. Viņš labprātīgi gāja uz to. Viņš tika pazemots, spīdzināts, nogalināts, un pēc tam Viņš augšāmcēlās – tā ir ļoti dārga cena. Kā mēs izbēgsim, tik dārgu pestīšanu nicinādami? Ko nozīmē – nicināt pestīšanu? Ko nozīmē, ka dzirdētais jo vairāk ir jāņem vērā? Kad esi pieņēmis Kristu, ar to pavisam nepietiek. Tev jāsāk praktizēt personiskas attiecības ar Viņu, jo tas ir pats, pats svarīgākais. Personīgas attiecības ar Dievu ir pats galvenais, un arī par to ir jāmaksā sava cena. Mēs nevaram augt, ja mēs nepraktizējam personiskas attiecības ar Dievu. Mēs nevaram augt, ja dzirdētās zināšanas nesākam likt lietā. Mēs nevaram augt, tiekam aizskaloti prom, kļūstam remdeni un mirstam garā, mūsu dzīve kļūst līdzīga ikviena pasaulīga cilvēka dzīvei. Mēs vairs neesam nekas īpašs, ja mēs daudz zinām, mācāmās, bet neliekam to lietā un neglābjam dvēseles.

Būs trīs lietas, par kurām es šodien runāšu:

1. PERSONISKAS ATTIECĪBAS AR DIEVU! Ja mēs tās nepraktizējam, tad savā ziņā nicinām Kristus upuri, neizmantojam šo dārgo iespēju, ko Kristus mums ir devis. Tā ir ļoti dārga iespēja. Mums visapkārt ir iespējas, par kurām kāds ir maksājis cenu.

2. CILVĒKU GLĀBŠANA! Jo nav vairs nekā (nekā cita, nekā augstāka, nekā svarīgāka, nekā vairāk). Ja tu lasi Bībeli un zini kaut tikai pašus pamatus, aiz tā vairs nekā nav, kā iepazīt tuvāk Dievu un glābt cilvēkus. Mēs vairs nevaram augt – ne personīgi, ne kolektīvi, – ja neglābjam cilvēkus, nekalpojam cilvēkiem.

3. CILVĒKU FAKTORS! Nenovērtē par zemu šo dārgo iespēju būt spēcīgā draudzē. Nenovērtē par zemu iespēju būt vietā, kur ir svaidīts mācītājs, būt mājas grupiņā, kur ir Dieva cilvēki. Atceries – Dieva cilvēku grupiņas aug. Ja nodevies Dieva cilvēks ir nolēmis vadīt grupiņu, viņam grupiņa attīstīsies, cilvēki augs un augs arī skaitā. Nenovērtē par zemu šo privilēģiju. Es personīgi domāju, ja mēs šo dārgo iespēju, ko Kristus ir sagādājis – būt draudzē –, neizmantojam, tad lielākā daļa cilvēku šādā veidā tiek aizskaloti prom, tiek izskaloti no Dieva valstības, un tas ir tāpēc, ka viņi nav godājuši tos cilvēkus, ko Dievs ir ielicis viņu dzīvē.

Par to, ko runāju, es daudz esmu domājis, bet līdz šim nekādīgi nevarēju pieņemt gala lēmumu. Ir kaut kādas lietas, par kurām tu neesi 100% pārliecināts. Tu redzi, ka tas tā ir, bet tu atstāj kādu daļu, piemēram 20%, ka var būt arī citādāk. Pagājušajā sestdienā, 20. oktobrī, mums bija liels pasākums – Tautas lūgšanu sapulce. Un pēc tā es sapratu uz 100%, ka cilvēka faktors ir ārkārtīgi svarīgs, un bez tā mēs tiekam aizskaloti projām. Ko nozīmē – cilvēka faktors? Stāstīšu piemēru no 20. oktobra pasākuma, – nekas briesmīgs, nekāda traģēdija tā nebija, bet tomēr. No Skonto halles bija tiešraide. Ieraksts, kurš bija Facebook, nebija klausāms. Cilvēkus, kuri to klausījās, tas gan apmierināja, bet ieraksts bija slikts, skaņa bija slikta, klusa. Tādu normāli nevar klausīties. Šo ierakstu nācās izdzēst, kaut dažās stundās tam jau bija 10 000 skatījumi. Tu zini, ko nozīmē tik daudz skatījumu? Tas nozīmē, ka ir augsts reitings, tas ir kaut kas labs. Lai caur „Kristus Pasaulei” kanālu pasākuma ierakstu pārraidītu Youtube, konkrētiem cilvēkiem vajadzēja izdarīt savu darbu, bet tas netika izdarīts, tieši tāpat kā cilvēki līdz galam neizdarīja savu darbu, lai ieraksts tiktu kvalitatīvi pārraidīts Facebook. Tas atradās „Jaunās Paaudzes” kontā, un tur skatījumu skaits dažās stundās bija izaudzis līdz 3000. To arī nācās dzēst ārā, jo tajā bija iekļauta tiešraides mūzika, kas skanēja fonā, kurai ir autortiesības. Cilvēki rakstīja un jautāja, kāpēc nav iespējas noklausīties vēlreiz. Viss materiāls tika nodots mūsu draudzes video komandai, lai viņi strādā un izveido video. Tur brīnumi turpinājās. Beigās es pats sāku strādāt pie šī video. Vispirms tajā nebija īstās skaņas, pēc tam kaut kas cits nebija izdarīts. Tas turpinājās vairākas dienas. Šobrīd pasākuma ieraksts ir pieejams, video ir laba skaņa, jo tā tika apstrādāta, balsīs palabotas kļūdas, bet ko tas maksāja?

Mums ir vairākas mājas lapas – Tautas lūgšanu sapulces Facebook lapa, Dievs, svētī Latviju! info lapa, Parlatviju.lv un lapa Draugiem.lv. Ja kāds šajās lapās ir sadarījis kādus „brīnumus”, un šoreiz ne tikai mūsējie, tad man nav miera. Es pat normāli nevarēju lūgt Dievu. Ko es darīju? Strādāju un darbojos, līdz viss tika nokārtots. Tam visam bija cena. Ne tikai mana cena, bet tā bija jāmaksā visiem, kuri strādāja. Ne visas lietas bija pilnībā atkarīgas no mums. Facebook vienkārši nevarēja ielādēt video, ne no Rīgas, ne no Siguldas. Simts reizes gribējām ielikt video, bet neņēma pretī. Tagad pasākuma video ir Youtube. Jebkurā gadījumā Facebook video ir slikta kvalitāte, un tur vispār nevajag skatīties slavēšanas ierakstus, jo skaņa ir slikta. Taču cilvēki tur skatās, daudz skatās, vairāk nekā Youtube. Pēc visa tā es sapratu – ja tu esi kaut ko uzticējis cilvēkam un nestaigāsi viņam pakaļ, nebakstīsi un nepārtraukti neatgādināsi, tad viņš nekad to neizdarīs. Es 100% šodien saprotu, ka nav iespējams bez garīgā mentora jeb līdera. Nevienā organizācijā, nevienā darbavietā cilvēks pats, ja viņam to nepiespiedīs, neko nedarīs; viņš tikai saņems naudu par darbu. Ir ļoti maz cilvēku, kuri darbojas patstāvīgi, bet arī tiem, kas ir patstāvīgi, ir vajadzīgas korekcijas. Es to esmu sapratis, un nevajag protestēt, ka tā ir kontrole. Bez tās „kontroles” tu šodien nebūtu tas, kas tu esi. Varbūt tu tagad vēl nekas īsti neesi, bet būsi. Tu nevari nekas būt bez cilvēka, kas tev staigā pakaļ, pabaksta un saka: ej, strādā, dari, kalpo, aizej pie tā cilvēka, sakārto attiecības ar to, pabeidz to, atmet šito, sāc to. Ja tev šādu cilvēku nebūtu, tad tu nebūtu tā izaudzis kā šobrīd. Tas ir cilvēka faktors. Tie, kas to nesaprot, paši ir vainīgi. Katram ir vajadzīgs kāds virs viņa un kāds zem viņa jeb cilvēki, kuriem tu kalpo. Lūk, cilvēku faktors. Kā mēs izbēgsim, tik dārgu cenu nicinādami? Tā ir tava iespēja būt draudzē ar reālu mācītāju, kurš māca veselīgu mācību. Draudzē ar mājas grupām, ar reāliem draugiem un grupiņas vadītāju. Ja vadītājs nečohņī, tad nāc pie mācītāja, taču daudzi grupu vadītāji ir ļoti jēdzīgi. Ja vadītājs nebūtu jēdzīgs, es teiktu, ka viņš nevar kalpot. Ir daži neciešami cilvēki, bet viņi arī Dievam ir svarīgi un nes kaut kādus augļus, ar grūtībām, bet kaut kas notiek. Ja mēs pozitīvi izturētos pret cilvēku faktoru, lai netiktu aizskaloti, mēs saprastu, ka, ievērojot to, mēs varam tikt ātrāk, augstāk un tālāk.

Vakar Kijevas konferencē kāds mācītājs sludināja tēmu „Viss būs labi!” Es klausījos, bet mani absolūti neuzrunāja. Viņš teica daudzas labas lietas: tu būsi dziedināts, bagāts. Tie ir labi vārdi, bet mani tas neaizskāra, iekšēji es neko nejutu. Tie ir tikai vārdi, kurus tu sēdi un klausies. Es tev arī varētu pateikt, ka viss būs labi, bet tie būtu tikai vārdi līdz brīdim, kamēr tu tos pieņemtu savā dzīvē. Es neteikšu kamēr tu tos pieņemtu savā sirdī. Pieņemt sirdī nozīmē pieņemt dzīvē darīt to, ko tu dzirdi. Ja viss būs labi, tad tu sāc dzīvot tā, ka viss būs labi. Tāpēc mums dzirdētais vārds ir jāņem vērā, lai mēs netiktu aizskaloti projām. Tas ir jāiedzīvina savā dzīvē un savās darbībās. Kā mēs izbēgsim, tik dārgu pestīšanu nicinādami?

Es biju ļoti pārsteigts par ceļojumu uz Kijevu. Es esmu izbraukājis 60 Ukrainas pilsētas. Ukraina ir Ukraina ar saviem ciematiem, un tur ir ļoti interesanti. Ja man kāds prasītu, vai tur ir ko redzēt, kādas skaistas pilsētas, tad es atbildētu, ka tur nav ko redzēt, tur ir liela ģerevņa. Kijevā mūs nomitināja pašā vecpilsētā, četru zvaigžņu viesnīcā; es pat nezināju, ka Kijevā ir vecpilsēta. Lūk, ko nozīmē tas, ka tu aizsūti ukraiņiem šprotes, – tevi uzņem, izmitina četru zvaigžņu viesnīcā un to vēl apmaksā. Lidostā mūs sagaidīja divi cilvēki, nesa mūsu čemodānus un aizveda līdz viesnīcai. Ja gribi draugus, pērc viņiem šprotes un sieru, jo tās bija lietas, kuras mēs dāvinājām un sūtījām uz Ukrainu. Es biju pārsteigts par Kijevas vecpilsētu, cik tā ir liela, tur ir baznīcas, zīmolu veikali, kādi Latvijā nav. Es agrāk domāju, ka Ukrainā nekā tāda nav, ka viņi brauc uz šejieni, jo te ir Eiropa. Es zināju, ka tur ir Eiropa, bet ne tāda Eiropa kā šeit. Ukrainā par Dievu ir viegli runāt. Ar katru taksistu, ar kuru mēs braucām, varēja brīvi, nepiespiesti runāt par Dievu. Viens iet tādā baznīcā, otrs tādā, un vispār viņi visi kaut kur iet. Tā tur nav problēma. Šeit ir grūtāk pieiet pie cilvēka un runāt par Dievu. Kijevā ir 5 miljoni iedzīvotāju un vairākas megadraudzes. Mēs viesnīcā vakarā ieslēdzām televizoru, un tur bija viens kristīgais kanāls, otrs kristīgais kanāls. Tur ir īpaša atmosfēra. Tur nebija nekā, kas man tur nepatiktu – ne konferencē, ne viesnīcā, ne pašā pilsētā. Mēs ar sievu pastaigājām pa veikaliem, nopirkām to, ko šeit nevar dabūt. Kijevā ir tādas mājas kā Vatikānā, ar tādām kolonnām, ka pilnīgi galva griezās. Es iesaku katram vismaz vienu reizi dzīvē aizbraukt uz Kijevu „svētceļojumā”. Kijeva ir tiešām skaista pilsēta. Mēs ar sievu bijām ļoti priecīgi. Sieva teica, ka jūt savas ukraiņu asinis, ka viņa tur labi jūtas, un neviens nepārprasa, kā viņu sauc, jo Ganna ir ukraiņu vārds. Mums bija brīvais laiks, tāpēc nolēmām pastaigāt pa veikaliem. Iegājām kādā tirdzniecības centrā, kurā atradās dažādu populāru brendu veikali, pat tādi, kādi pie mums Latvijā nav: Dolce & Gabbana, Yves Saint Laurent un citi. Cenas šajos veikalos nav no tām zemākajām, piemēram, pavisam vienkāršas kediņas bija nopērkamas par 1100 EUR. Arī apsargi šajā tirdzniecības centrā bija ģērbušies ļoti solīdos uzvalkos. Īsāk sakot, šajā pilsētā tiešām ir redzama civilizācija un pat nevajag braukt ārā no Kijevas, jo viss nepieciešamais atrodas uz vietas. Tā ir megapilsēta ar ļoti attīstītu apkalpošanas sfēru. Iepriekšējo reizi mēs tur bijām pirms divpadsmit gadiem, un kopš tā laika viss ir izmainījies. Agrāk pat nebija iespējams kaut kur normāli paēst, jo apkalpošana bija briesmīga. Šī brīža apkalpošanas kvalitāte Kijevā pat ir labāka nekā pie mums. Šajā pilsētā ļoti maz bija dzirdama krievu valoda. Lai gan visi tur runā un saprot krieviski, tomēr principa pēc cilvēki sazinās ukraiņu valodā.

Mūsu iespaids bija tāds, ka šo divpadsmit gadu laikā viss Kijevā ir izmainījies. Kādēļ? Kāds par to ir maksājis cenu. Iegājām kādā ekskluzīvā saldumu veikalā un parunājām ar pārdevēju. Starp citu, principā visos Kijevas veikalos pārdevēji ir ļoti komunikabli. Es viņam teicu: “Jums ir tik skaista pilsēta un laipni cilvēki!” Pārdevējs man atbildēja: “Vienmēr tā nav bijis. Šīs izmaiņas ir notikušas pavisam nesen. Agrāk visur notika slepkavības un terors.” Mēs ar sievu divas reizes bijām Maidana laukumā. Tā ir vieta, kur ukraiņu tauta mēnešiem ilgi uzturējās, lai panāktu neatkarību no oligarhiem, un viņi to arī panāca, bet tam bija dārga cena. Tika nogalināti 100 cilvēki. Mēs staigājām pa tām vietām, kur snaiperi šāva uz viņiem. Šodien tur ir saliktas bildītes, kurās redzami bojā gājušie cilvēki, un viss šis laukums ir ļoti skaisti iekārtots. Mani tas viss, ko šajā laukumā redzēju, ļoti uzrunāja un aizskāra. Lūk, cilvēki un tauta, kas maksāja cenu. Zini, arī Jēzus maksāja cenu. Kijevā es apzināti uzrunāju vietējos iedzīvotājus. Mans jautājums bija šāds: “Kā tev šķiet – Maidans bija tā vērts?” Kā tev šķiet, kāda lielākoties bija šo cilvēku atbilde? Viņi atbildēja, ka nezinot. Neviens no cilvēkiem, ar kuriem es runāju, nevarēja man konkrēti atbildēt uz šo jautājumu. Es viņiem teicu, ka, manuprāt, tas bija tā vērts, un pēc tam šie cilvēki manam viedoklim piekrita. Šie cilvēki nezina, vai tam bija jēga. Vai zini, kāpēc? Tāpēc, ka šobrīd ir citas problēmas. Mans nākamais jautājums cilvēkiem bija par vēlēšanām, jo tūlīt tās notiks arī Kijevā. Es šiem cilvēkiem jautāju: “Vai tu gribi iet vēlēt?” Cilvēki atbildēja: “Negribu, jo es nezinu, par ko balsot.” Pie mums, Latvijā, ir ļoti līdzīga situācija. Vairākās lietās tiek vainota Eiropas Savienība, tāpat tiek izdzenāti protestētāji, kas iestājas pret genderismu. Es šo visu savilku kopā ar Bībeles rakstvietu, kurā teikts: „tik dārgu pestīšanu nicinādami”. Cilvēki ir maksājuši cenu, bet citi pat nezina kāpēc un vai tas vispār bija tā vērts. Daudz cilvēku nespēj to paturēt un maksāt tālāk šo cenu. Cilvēks tiek izglābts, bet tālākais ir viņa paša personīgās attiecības ar Dievu un citu cilvēku glābšana. Nenovērtē par zemu būšanu draudzē! Nenovērtē par zemu Dieva cilvēku nozīmi tavā dzīvē! Tās ir dārgas iespējas, ko Kristus mums ir sagatavojis. Ja jau Kristus atnāca tikai nomirt un augšāmcelties, kāpēc Viņš trīs gadus skoloja 12 mācekļus? Tāpēc, ka Viņš skaidri zina – nepietiek tikai ar upuri, ir jāsagatavo arī mācekļi, kas nesīs saņemto tālāk. Tāpat arī nepietiek tikai ar to, ka tu esi izglābts. Lai aizietu līdz galam un nesanāktu tā, ka tiec aizskalots projām, ir jāturpina maksāt cenu.

Kijevā ir milzīgas, skaistas baznīcas, un vienai no tām apkārt bija sēta. Redzējām, ka uz šīs sētas visā tās garumā ir ļoti daudz skaistu bildīšu. Tie ir to cilvēku foto, kuri krita karā. Ukrainā joprojām notiek karš, taču masu mediji to šobrīd īpaši vairs neatspoguļo, un es nezinu kāpēc. Tu varbūt domā, ka tas notika pirms pāris gadiem, taču šīs bildītes bija saliktas hronoloģiskā secībā, un pēdējās no tām bija no šī gada. Ukrainā joprojām mirst karavīri. Tie ir Ukrainas tautas dēli. Es satiku daudz draugu, ar kuriem biju kopā, kad devos kalpošanas tūrē pa Ukrainu, piemēram, bīskapu Andreju Ņivoļinu. Mēs kopā bijām Jaltā, kad viņš lēca ūdenī no klints. Es pats gan toreiz nesaņēmos nolēkt. Tagad, satiekot Andreju, es viņam vaicāju: “Vai kopš tā laika tu daudz reižu esi lēcis?” Viņš man atbildēja, ka tā esot bijusi vienīgā reize. Andrejs man rādīja video un teica: “Tad, kad tu atbrauksi pie manis, tad es ņemšu tevi līdzi uz šejieni.” Video bija redzams, kā viņš pa karadarbības zonu iet ar uzvilktu ķiveri galvā, kamēr apkārt lido lodes. Andrejs tur sludina cilvēkiem evaņģēliju. Es viņam atbildēju: “Tev ir viegli trāpīt, jo tu esi liels, bet es esmu mazāks, tāpēc varēšu iet izlūkos.” Tur viss joprojām turpinās, un cilvēki maksā cenu, bet ne visi to saprot un tā domā.

Tā ir dārga iespēja, ka mēs dzīvojam brīvā un neatkarīgā Latvijā. Apzinies to! Drīz būs novembris un Lāčplēša diena. Simtiem latviešu toreiz krita. Par ko? Vai viņi domāja par to, kas būs? Vai viņi nomira par to, par ko mēs šobrīd cīnāmies? Vai viņi nomira par to, lai mēs ģērbtos pretējā dzimuma drēbēs un tādi staigātu pa ielām? Vai viņi nomira par to, ka visa Latvija ir parādos, vai tomēr viņi savas dzīvības ir atdevuši par kaut ko vērtīgu? Vai esi redzējis filmu “Glābjot ierindnieku Raienu”? Filmas beigās galvenais varonis Raienam teica apmēram šādi: “Dzīvo tā, lai tu esi tā cienīgs, ko esmu atdevis par tevi!” Tās iespējas un valsts, kādā mēs dzīvojam, ir dārgi maksājušas. Kad mēs samaksājam cenu un kaut ko iegūstam, ir svarīgi plānot nākamos upurus un mērķus uz priekšu. Pastāvēt var, tikai ejot uz priekšu pareizā virzienā. Mēs ejam uz priekšu.

Es vakar konferencē dzirdēju par kādu mācītāju, kuram ir milzīga draudze. Svētdienās šis mācītājs sludina trīs stadionos, kuros pulcējas viņa draudze. Uz stadioniem mācītājs dodas ar savu personīgo lidaparātu. Viņš pusstundu sludina vienā stadionā, pēc tam paceļas un dodas uz nākamo stadionu. Tāda ir viņa svētdiena. Kādi cilvēki, kuri bija uzaicināti ciemos pie šī mācītāja, sākumā neredzēja viņā neko īpašu. Pēc tam šie cilvēki mācītājam jautāja: “Kā tev tas izdodas? Kas ir tavs noslēpums, glābjot tik daudz cilvēku?” Mācītājs atbildēja: “Mēs no rītiem kopā lūdzam Dievu.” Cilvēki šiem vārdiem neticēja, jo domāja, ka tajā visā slēpjas kas īpašs, taču tā nav. Nenovērtē par zemu personīgās attiecības ar Dievu! Draugs, kur tu esi tajās reizēs, kad mūsu draudzē notiek kopīgās lūgšanu sapulces? Es vienmēr ierodos, un šeit būt ir ārkārtīgi svarīgi. Draudzes modeļi ir dažādi, un visi principā ir pareizi un labi, bet problēma ir tajā, ka cilvēki nemeklē Dievu personīgi un nemaksā savu cenu. Lūgt tā ir iespēja. Tā ir iespēja, ka tu caur Jēzu Kristu vari nākt pie Tēva un runāt ar Viņu. Draudzes kopīgās lūgšanu sapulces arī ir iespēja nākt un kopā pielūgt Dievu. Vai jums mājas grupiņās ir kopīgas lūgšanas? Tās grupiņas, kurās kopīgi tiek lūgts un pēc tam arī strādāts, ir auglīgas.

Draudzes “Jaunā Paaudze” vecākais bīskaps Andrejs Tiščenko mani uzaicināja uz šo konferenci Kijevā. Es draudzē esmu tas, kurš paceļ mājas grupu vadītājus, bet viņš ceļ bīskapus. Viņam ir 20 000 cilvēku liela draudze. Visi šie cilvēki sanāk kopā stadionā. Tā ir draudze, kuras slavētāji bija pie mums ciemos, Rīgā. Bīskaps Andrejs ir liels lūdzējs. Viņš stāstīja, ka agrāk, laikā, kad viņš mājās lūdza Dievu, pie viņa nāca kaimiņi un sūdzējās par to. Esot pagājis laiks, līdz visas kāpņutelpas dzīvokļu iemītnieki atnāca pie Dieva. Viņš personīgi norādīja uz kādu mācītāju, sakot, ka arī viņš reiz bija viens no kaimiņiem, kurš nāca sūdzēties. Tas ir lūgšanu un personīgo attiecību ar Dievu veidošanas rezultāts. Nenovērtē par zemu šo iespēju lūgt un saņemt no Dieva to, par ko esi lūdzis. Izmanto šo dārgo iespēju!

Lūdziet, tad jums taps dots; meklējiet, tad jūs atradīsit; klaudziniet, tad jums taps atvērts. Jo ikviens, kas lūdz, dabū, un, kas meklē, atrod, un tam, kas klaudzina, taps atvērts.” (Mateja evaņģēlijs 7:7)

Mēs bijām Ukrainas dārgākajā zālē, kurā ieeja bija par biļetēm. Tās bija numurētas pēc sēdvietām. Mūsu vietas bija otrajā rindā, pa vidu. Zāle bija ļoti liela, un arī cilvēku bija daudz. Zāles priekšgalā stāvēja vīrietis uzvalkā, pie kura es piegāju, lai pajautātu, kur atrodas mūsu sēdvietu rinda. Šis vīrietis man jautāja: “Vai es izskatos pēc ašera (kārtībnieka)?” Īsti neko viņam neatbildējis, aizgāju meklēt tālāk. Es pie sevis nodomāju: “Lūk cilvēks, kurš nesaprot cilvēka faktoru.” Jā, varbūt šis cilvēks neizskatās pēc kārtībnieka, taču viņš nav nekas vairāk par to. Pat ja viņš ir mācītājs ar savu draudzi, tā nepastāvēs ilgi. Šis cilvēks neprot normāli attiekties pret līdzcilvēkiem, un viņam rūp vienīgi savs statuss. Nav svarīgi, ka tu kaut kas esi! Ir svarīgi kalpot cilvēkiem. Ašeriem ar laiku ir jākļūst par mācītājiem, jo viņi nevar visu mūžu būt kārtības kalpotāji.

Es pastāstīšu nelielu piemēru, kurā ir runa par internetu. Mūsu mājaslapā Dievssvetilatviju.info var redzēt apmeklējumu līkni. Pirms pasākuma bija līdz simts apmeklējumiem dienā. Nedēļu pirms pasākuma lapas apmeklētāju skaits sāka pieaugt. Pasākuma dienā bija ap 3000 apmeklētāju, bet pēc tam nokritās un palika nedaudz vairāk nekā pirms tam. Lielajā lūgšanu sapulcē iznāca priekšā daudz cilvēku, kuri pieņēma Jēzu kā savu Glābēju. Kur viņi ir? Kamēr dzelzs ir karsta, tikmēr jākaļ. Tāpēc es cīnījos, lai šis pasākuma ieraksts pēc iespējas ātrāk tiktu ievietots internetā, jo pēc dažām dienām tas vairs daudziem neinteresēs. Mēs esam dārgu cenu maksājuši, lai tā vieglprātīgi to palaistu pa vējam. Tas prasīja arī daudz nervu. Pēc pasākuma, no rīta pamostoties, jutos kā slims, kaut gan neko fizisku tādu nebiju darījis, jutos kā salauzts. Biju domājis vienu dienu pagulēt, bet nesanāca, jo bija jābrauc uz Kijevu. Mēs visi ieguldījām smagu darbu, lai šis pasākums notiktu, bet mēs nevaram atslābt un ir jāturpina strādāt. Ja tu nākamajā dienā nesatikies ar cilvēku, kurš pieņēma Jēzu, tad veltīgi mēs rīkojam pasākumu, jo cilvēkiem interese noplok ar katru dienu. Filmās kāds kļūst aktīvs tikai tad, kad vajag atriebt kādu cilvēku – mammu, tēti vai sievu. Un tad, kad viss ir izdarīts, viņš atslābst. Mums šis pasākums bija tikai sākums. Ir jāstrādā vairāk, jo nepietiek ar to, ka cilvēks vienu reizi atnāk uz dievkalpojumu vai mājas grupiņu. Jēzus arī atnāca un kalpoja cilvēkiem, ar kuriem Viņš bija kopā. Tas ir iespējams tikai mājas grupās, jo mājas grupas ir numur viens – pats svarīgākais draudzē!

Bīskaps Andrejs Tiščenko pasauca uz skatuves kādu cilvēku, un es pat viņa vārdu pierakstīju – Vjačeslavs Čornijs. Viņš ir karavīrs un komandieris. Viņam tika dots konkrēts uzdevums – iekarot ciematu un uzvilkt Ukrainas karogu šajā ciematā. Šīs operācijas gaitā viņš saņēma šāvienu galvā. Lode cauršāva ķiveri. Bija iespēja, ka helikopters viņu nogādā slimnīcā. Bet viņš ar lodi galvā trīsdesmit divas stundas vēl karoja, tikai tāpēc, lai nepamestu savus cilvēkus, par kuriem viņš bija atbildīgs. Es uz viņu skatījos un nodomāju: lūk, Dieva cilvēks! Tas ir arī stāsts par mums un mūsu attieksmi pret cilvēkiem. Kalpot cilvēkiem ir grūtāk nekā tikai atvest viņus uz dievkalpojumu vai uzrunāt uz ielas. Tev jāpanāk, ka Dievs viņu izmaina un viņš kļūst par nobriedušu kristieti un Dieva bērnu. Jēzus samaksāja augstu cenu ar Savu nāvi, lai mēs nekalpotu virspusēji, bet pilnībā nodotos kalpošanai cilvēkiem. Mums vēl vairāk dzirdētais vārds ir jāņem vērā. Lai personīgās attiecības ar Dievu ir dziļas, personīgas un disciplinētas, un nevis sajūtu līmenī, bet tu vienkārši to dari.

Tas pats bīskaps stāstīja gadījumu, kad satika sievieti uz ielas, kura pirms astoņpadsmit gadiem bija paralizēta, bet tagad ir vesela. Viņš atcerējās, kā ar kalpotājiem bija gājis pie viņas uz mājām aizlūgt, un viņa nav varējusi pat līdz durvīm aiziet, rāpojusi pa zemi, lai tiktu līdz durvīm un atvērtu. Viņi toreiz lūdza par šo sievieti, un viņa tika dziedināta no paralīzes. Tagad, kad ar viņu viss ir kārtībā, bīskaps pajautāja, kurā draudzē viņa ir. Šī sieviete nebija nevienā draudzē, un iemesls tam visticamāk ir tas, ka neviens viņu garīgi neaprūpēja. Pie viņas vajadzēja kādam kalpotājam iet katru dienu un zvanīt, kamēr cilvēks iesakņojas draudzē un pats sāk kalpot citiem. Tāpat kā piemēru varu minēt Daigu un Edīti. Es zinu, cik viņas ir neatlaidīgas un iet pie cilvēkiem stāstīt par Dievu. Tāpēc arī viņām ir cilvēki grupās. Kad tu esi Dievu iepazinis, nav vairs nekā cita, kā tikai tas, ka tu kalpo cilvēkiem. Tu nevari augt, ja nesāc kalpot cilvēkiem. Tas ir evaņģelizācijas un māceklības faktors. Vai zini Leiklendas atmodu? Tur bija cilvēku pūļi, un pat mirušos cēla augšā. Es vakar uzzināju, ka šodien šī draudze ir samazinājusies. Vai mums ir vajadzīga atmoda, ja tālāk nekas nenotiek? Jābūt sistēmai, personīgām attiecībām ar Dievu un māceklībai. Ja tā visa nav, tad mēs darām to, kas rakstīts vēstulē ebrejiem:

“Kā mēs izbēgsim, tik dārgu pestīšanu nicinādami? To papriekš ir sludinājis pats Kungs un mums apstiprinājuši tie, kas to dzirdējuši.” (Ebrejiem vēstule 2:3)

Ir jāturpina maksāt cenu, jo dārgs ir upuris, un šīs iespējas mums ir dārgas. Vakar konferencē izbaudīju slavēšanu, kas ir kvalitatīvāka nekā mums. Tāpēc jau arī viņi brauca pie mums mācīt. Es sēdēju un klausījos Dieva vārdu un koncertu. Pēc tam sekoja aizlūgšanas par dziedināšanu. Tur bija ap 3000 cilvēku un diezgan saspiests. Tur cilvēki liecināja par dziedināšanām. Es pats sev iekšēji uzdevu jautājumu: „Kāpēc man vajag veselību, finanses un visu pārējo? Priekš kam?” Un iekšēji es zināju atbildi, ka man to vajag, lai pēc iespējas ilgāk varētu kalpot cilvēkiem, lai vairāk cilvēkus atvestu pie Dieva. Pēc iespējas vairāk pacelt mācekļus, kas turpinās Dieva darbu. Ja tu dzīvo mazbērniem vai bērniem, ko tu izaudzināsi? Jābūt augstākam mērķim, un pārējais viss pakārtosies. Visam, ko tu vēlies iegūt, ir jābūt tam, lai draudze augtu un lai cilvēkus vestu pie Kristus. Ko tu vēlies? Uzdod sev šo jautājumu, kāpēc tu gribi palikt virs zemes.

Tāpēc mums dzirdētais jo vairāk jāņem vērā, lai mēs netiktu aizskaloti projām. Jo, ja caur eņģeļiem runātais vārds ir bijis stiprs un katra pārkāpums un nepaklausība dabūjusi savu taisno atmaksu, kā mēs izbēgsim, tik dārgu pestīšanu nicinādami? To papriekš ir sludinājis pats Kungs un mums apstiprinājuši tie, kas to dzirdējuši.” (Ebrejiem vēstule 2:1-3)

Ja tu esi kalpotājs, vai esi pamanījis, ka cilvēki šad tad tev jautā, kā negrēkot vai kā izdarīt kaut kādas lietas? Un tajā pašā dienā tas cilvēks visu jau ir dzirdējis no kanceles. Tas ir ļoti slikts jautājums no cilvēku puses, kas liecina par to, ka viņi negrib mainīties. Viņi visu ir dzirdējuši, bet negrib darīt. Mums dzirdētais ir jāņem vērā un nav jāuzdod muļķīgi jautājumi. Mēs varam sasniegt daudz vairāk, ja izmantojam tās iespējas, kas mums ir dotas šodien.

Mācītāja Mārča Jencīša sprediķi „Dzirdētais jāņem vērā!” pierakstīja un rediģēja draudzes „Kristus Pasaulei” redakcija
Comments