TEKSTA MATERIĀLI‎ > ‎Svētrunas‎ > ‎

Dzenieties pēc Dieva valstības, tad pārējais tiks pielikts

Publicēja 2019. gada 22. janv. 20:35Līga Paņina   [ atjaunināts 2019. gada 23. janv. 22:29 ]
Ziņas datums 23.01.19 

Es priecājos, ka mēs varam draudzēties, jo, ja mēs draudzēsimies, tad varēsim izdarīt Dievam vairāk. Sienām un barjerām ir jāsabrūk, mums ir jāiemācās kopā sasniegt vienu mērķi. Cilvēki iet uz elli, bet mēs esam Dieva instrumenti, kas var viņus pievest Jēzum. Esmu ļoti priecīgs, ka varu būt pie jums. Vakar dziedināšanas dievkalpojumā es biju ļoti iedvesmots, notika daudz brīnumu un dziedināšanas, un tas ir nereāli. Dievs dziedina cilvēkus, Viņš ir tas pats vakar, šodien un rīt, un mūžīgi, Viņš dziedināja pirms diviem tūkstošiem gadu un dara to arī šodien. Es skatījos uz jums, mēs ar sievu analizējām, ka jums viss ir pārdomāts un skaisti sakārtots – visi kalpo, var redzēt, ka draudze ir sistemātiska, visi kalpotāji lūdz, pieraksta, un ir jauni cilvēki, kas nožēlo grēkus, un tas ir ļoti svarīgi. Jums ir ļoti laba draudze un mācītājs. Mēs ar sievu mācāmies un gribam, lai arī mūsu draudze aug, jo tas ir pats svarīgākais. Dievs vēlas, ka cilvēki tiek glābti, Viņš nevēlas, lai mēs sludinātu viens otram, bet ir jāiet pasaulē, kur ir cilvēki, kas dodas uz elli, un jānes viņiem vēsts par Kristu.

Es jums izstāstīšu savu liecību. Protams, esmu aizmirsis, kā toreiz jutos, jo ir pagajuši jau trīspadsmit gadi, bet pirms tam mana dzīve bija pilnībā sabrukusi. Es izskatījos pavisam citādāk, un manā dzīvē bija nopietnas problēmas, jo lietoju narkotikas. Protams, ka es nekad nebiju sapņojis kļūt par narkomānu, bet savā sirdī vienmēr jutu tukšumu, un es gribēju to ar kaut ko aizpildīt. Parādījās cilvēki, kuri man piedāvāja narkotikas. Kad pirmo reizi pamēģināju, es nedomāju, ka nokļūšu tādās problēmās. Man tas tik ļoti iepatikās, ka es pieķēros un sāku lietot regulāri. Pagāja laiks, un es gribēju lietot narkotikas arvien biežāk. Sākumā es smēķēju parasto „zālīti”, un likās, ka tā neko sliktu man nenodarīs. Es domāju, ka jebkurā brīdī varēšu apstāties un ka kontrolēju situāciju, jo es taču neesmu narkomāns, narkomāni ir tie, kuri „durās” vai lieto heroīnu. Narkomānija ir noliegšanas slimība, cilvēks vēlas noliegt, ka viņš lieto trīs soļus uz priekšu, un attaisnot to. Viņi domā, ka var apstāties, kad vien grib. Ar mani tā bija, es vienmēr teicu, ka pats neesmu narkomāns. Toreiz par narkomāniem uzskatīju tos, kuri lieto heroīnu. Pagāja laiks, un es pats sāku lietot heroīnu, tad es sāku sevi attaisnot, sakot, ka narkomāni nav tie, kuri smēķē, bet gan tie, kuri „durās”. Es domāju, ka esmu normāls puisis. Pagāja laiks, un es pats sāku „durties”, un tad es sevi attaisnoju, sakot, ka narkomāni ir tikai tie, kuri iet uz čigānu taboru, kas ir Lietuvā, bet tā jau ir pati briesmīgākā vieta, kur var nonākt. Tur nelegālās mājās dzīvo čigāni. Viena no mājām ir legāla, un tajā ir pierakstīti visi čigāni, bet reāli viņi dzīvo pārejās 79. Viņi lieto ūdeni un pārdod narkotikas. 24 stundas diennaktī uz turieni var aizbraukt un nopirkt narkotikas. Tur nepārtraukti mirst cilvēki, bet tos nomaina jauna paaudze, un jauni cilvēki iet un pērk narkotikas. Ātrā palīdzība tur dodas trīs vai četras reizes dienā, bet valsts, protams, par to klusē un nevēlas par to runāt. Toreiz es arī sāku uz turieni braukt un atkal atradu attaisnojumu, ka narkomāni ir tikai tie, kas izskatās nopuvuši, kuriem atveras rētas, bet es esmu normāls puisis un apstāšos, kad vien gribēšu.

Pagāja astoņi gadi, kas bija kā elle manā dzīvē, un es kļuvu par cilvēku, kurš nevaldīja pār situāciju, es kļuvu par seku vergu, un visu laiku man vajadzēja narkotiku devu. Katru rītu es cēlos, gāju ārā un meklēju cilvēkus, kurus varētu apmānīt vai nozagt kaut ko viņiem, lai nopirktu sev devu, un tā astoņus gadus. Es izdarīju daudz briesmīgu lietu, bet nevarēju atbrīvoties no tā. Es gribēju dzīvot normālu dzīvi, bet nevarēju, jo grēks mani pārņēma un apņēma ar savām važām, es nevarēju neko izdarīt un katru reizi atgriezos pie narkotikām. Mani izveda, piesēja un pat ar ķēdēm pieķēdēja. Man bija tik milzīga vēlme pēc narkotikām, ka pat ķēdes nevarēja mani noturēt. Manis dēļ sienā izurba caurumu, no abām pusēm to aizskrūvēja, paņēmā ķēdi un ar tās palīdzību pieķēdēja mani ar roku dzelžiem, dzelzi uzlika arī uz kājas un nolika man spaini, un es tā arī gulēju. Man prasīja, vai es gribu beigt lietot, un kamēr es biju zem dozas, protams, ka es gribēju beigt, bet no rīta atkal vajadzēja. Es attaisīju vaļā roku dzelzi, lecu ārā pa logu no pirmā stāva un gāju pie cilvēka, kurš pārdeva narkotikas. Es paņēmu viņu aiz skausta un pieprasīju, lai dod man dozu. Saņēmis dozu, es gāju atpakaļ mājās, ieliku sevi roku dzelžos un gulēju tālāk. Tuvinieki nāca un skatījās, un nevarēja saprast, kas noticis. Pēc tam viņi paņēma cauruli, kurā ievilka trosi, un cauruli iesita sienā. No rīta es atkal piecēlos, kāja bija pieķēdēta, un domāju, ko atkal esmu izdarījis. Es esmu garš, tapēc varēju aizsniegt cirvīti, nocirtu trosi un skrēju tālāk pēc dozas, un neviens mani nevarēja apturēt. Varbūt tev, šo visu lasot, liekas, ka es esmu traks, bet man bija tik liela vēlme pec grēka, ka neviens cilvēks vai ķēde nevarēja mani apturēt. Kad tev ir mērķis, tu jebkādā veidā aizsniegsi to.

Es nestāstīšu visu, ko vēl biju darījis, tomēr galvenais bija tas, ka es gribēju būt brīvs, bet nekā nevarēju to panākt. Es septiņas reizes biju nokļuvis rehabilitācijas centros un katru reizi aizbēgu no turienes, un man teica, ka esmu bezcerīgs cilvēks, viņi māja ar roku un teica, lai vairāk neatgriežos. Pāris reizes nokļuvu cietumā, desmit reizes biju slimnīcā. Es biju kā zvērs, kas norāvies no ķēdes, un meklēju dozu, lai uzlabotu savu veselību. Visi cilvēki no manis novērsās, jo viņi zināja, ka visur, kur gāju, es nesu tikai postu. Visas durvis man tika aizvērtas, un mani pat nelaida mājās. Es atradu mājiņu, kurai izņēmu logus, ielīdu tajā iekšā un gulēju. Tur varēja atrast gurķīšus, es tos apēdu, pagulēju un gāju tālāk zagt.

Reiz es satiku cilvēkus, kuri sludināja man evaņģēliju, un viņi teica: „Marius, ja tu pieņemsi Jēzu, Viņš var tevi atbrīvot. Šīs cietuma durvis var tapt atvērtas. Jēzus nomira par tevi pirms diviem tūkstošiem gadu, un, ja tu atvērsi savu sirdi Jēzum, tava dzīve pilnībā mainīsies.” Es klausījos šos cilvēkus un nolēmu pamēģināt, un lūdzu grēku nožēlas lūgšanu. Tajā brīdī ar mani notika kaut kas ļoti īpašs, es sapratu, ka Dievs ir man pieskāries, bet tobrīd nevarēju saprast, ka tas ir Viņš. Dievs pamazām sāka mani atjaunot un tagad ir mani atbrīvojis pilnībā. Viņš mani ļoti stipri aizdedzināja, es braucu mācīties Bībeles skolā, un man parādījās vēlme kalpot cilvēkiem. Es sāku mācīties teoloģijas koledžā un kļuvu par studentu. Dievs mani tik ļoti aizdedzināja! Tas bija tā, it kā tev būtu bijis ļoti milzīgs parāds, un tas vienkārši tiktu atlaists. Dievs pieskārās manai sirdij, un smagums no maniem pleciem novēlās, vēlme lietot narkotikas bija pazudusi un parādījās slāpes palīdzēt tādiem pašiem cilvēkiem kāds biju es. Es domāju, ka jāpastāsta katram cilvēkam, ko Dievs ir darījis manā dzīvē, un es sāku visiem sludināt evaņģēliju. Es biju cits Marius, biju tas pats, tikai sludināju Kristu, un cilvēki skatījās uz mani un nevarēja noticēt tam, ko redz. Daudzi izteicās: „Es taču jums teicu, ka viņš ir sajucis prātā. Lietoja narkotikas, bet tagad runā par Dievu.” Es sāku sludināt visiem, un Dievs ir mani pilnībā atjaunojis, atbrīvojis un aizdedzinājis.

Es sāku braukt apkārt un sludināt, un barot cilvēkus, sūtīju viņus uz rehabilitācijas centriem un vedu uz draudzi, lūdzu par šiem cilvēkiem, un es sapratu, ka vēlos augt Dievā. Es lūdzu Dievu, un Viņš mani uzrunāja – es sapratu, ka man katru dienu kādam ir jāpastāsta par Kristu. Es tik daudz slikta biju darījis bez kauna, bet kā lai tagad klusēju, kad zinu par Kristu. Tāpēc es katru dienu stāstīju par Jēzu vismaz vienam cilvēkam. Pēc tam es pieņēmu lēmumu pieaugt Dievā vēl vairāk. Es negribēju tikai berzēt draudzes solu, bet gribēju būt par tādu instrumentu, ko Dievs var lietot, un tāpēc es devu Dievam solījumu, ka atvedīšu vienu cilvēku dienā Jēzum. Es izgāju uz ielas un sludināju, un cilvēki lūdza grēku nožēlas lūgšanu, un tas turpinājās sešus gadus. Pēc tam es nolēmu, ka dienā atvedīšu divus cilvēkus Kristum un tikai pēc tam iešu gulēt, bet vēlāk tie bija jau trīs. Tā bija mana atklāsme, tas bija mans solījums Dievam. Mana ikdiena bija šāda – es izgāju no mājas un uzreiz sāku meklēt, kuru cilvēku varētu pievest Dievam. Lai arī kur es neatrastos, autobusā, veikalā vai baseinā, visur es meklēju cilvēkus, kuriem pastāstīt par Jēzu. Es iekāpu autobusā no aizmugures un redzēju, ka visi cilvēki sēž pa divi kā baznīcā, un domāju, ka nevaru klusēt, tāpēc es teicu: „Labdien, mani sauc Marius, esmu ticīgs cilvēks un vēlos jums pastāstīt par Kristu.”

Tas turpinājās sešu gadu garumā, un manā pilsētā visi mani pazina, man nācās mainīt autobusa maršrutu, jo katru rītu vienā un tajā pašā autobusā tajās pašās vietās sēdēja vieni un tie paši cilvēki. Es pat teicu, ka viņi ir malači, jo nekad nemaina savas vietas un klausās manus sprediķus. Pēc tam mainīju reisus un maršrutus, lai sludinātu citiem, braucu arī ar mikroautobusiem, kas apstājās, un ar laiku viņi speciāli man vairs neapstājās. Es zvanīju uz autobusu parku un prasīju, kāpēc mani nepaņēma, jo kavēju darbu. Viņi man prasīja, vai es esmu tas trakais sludinātājs, un es atbildēju, ka esmu gan, tālāk viņi jautāja, kāpēc es pārkāpju likumu, bet es atbildēju, ka mums ir brīva valsts un cilvēki var neklausīties, ja nevēlas. Tad es izdomāju stāvēt kopā ar cilvēkiem, kas gaida mikroautobusu, kopā ar viņiem ielecu, un viss – bez manis vairs neaizbrauks. Reizēm cilvēki neizturēja, viņi piecēlās un teica: „Mariusam ir taisnība, Jēzus nomira par mums.” Svētais Gars viņus atmaskoja. Tie bija apslēpti kristieši, kuri kopā ar citiem cilvēkiem brauca uz elli. It kā kristieši, bet negribēja, lai viņus aiztiek. Svētais Gars darīja savu darbu, un šie cilvēki pieņēma Jēzu par savu Glābēju, nožēloja grēkus. Es sāku viņus vest uz draudzi, bet tādēļ, ka nebija sistēmas un kalpotāji, kuri strādātu ar viņiem, šie cilvēki aizgāja no draudzes. Man patīk jūsu draudze, šeit visi kalpo, bet, ja kāds vēl nekalpo, tad drīz to sāks darīt, jo par to tiek nepārtraukti runāts.

Pēc tam mēs sākām savu kalpošanu, parādījās cilvēks, kurš man deva mājas, un mēs sākām vadīt rehabilitācijas centru, un es visus vedu uz turieni. Protams, mani ir apzaguši, pat iznesuši visu, ko vien ir iespējams. Kamēr es biju pilsētā, viņi ar somām jau brauca prom no rehabilitācijas centra, pēc tam tirgū iztirgoja manas mantas. Es kā ticīgs cilvēks viņiem piedevu un teicu, lai atgriežas atpakaļ, un devu viņiem vēl vienu iespēju. Daži no viņiem tiešām atgriezās. Dievs grib izmantot katru no mums, neatkarīgi no tā, kādā stāvoklī tu šodien atrodies, tas ir īslaicīgi. Dievs vēlas tevi iedvesmot, lai tu uzņemtos atbildību un sāktu kalpot Viņam. Tad visas problēmas tavā dzīvē tiks atrisinātas.

„Bet dzenieties papriekš pēc Dieva valstības un pēc Viņa taisnības, tad jums visas šīs lietas taps piemestas.” (Mateja evaņģēlijs 6:33)

Kad cilvēks dara Dieva darbu un koncentrējas uz Dieva plānu, tad Viņš atrisina mūsu problēmas. Pats svarīgākais ir cilvēku glābšana. Debesis līksmo par vienu grēcinieku, kas atgriežas. Ja tu uzņemsies atbildību kalpot Dievam, Viņš svētīs tavu dzīvi, tu redzēsi Dieva roku savā dzīvē. Viņš ne no kā izveido kaut ko, Viņš vēlas atrisināt visas tavas problēmas. Kad tu sāc kalpot Dievam, tu atraisi Viņa rokas, lai Dievs var tevi svētīt, un Viņš vēlas svētīt katru. Reizēm mēs paši nedodam Dievam šo iespēju, dzīvojot egoistisku dzīvi. Dievs ļauj mums izvēlēties svētības vai lāstu, Viņš saka: „Ja tu Manu balsi klausīsi, ja tu izpildīsi, ko Es saku, tad svētības būs tavā dzīvē. Bet, ja tu neklausīsi Manu balsi, ja tu novērsīsies un iesi citus ceļus, tad lāsts nāks pār tavu dzīvi.” Labāk izvēlies svētību. Tāpat arī mēs saviem bērniem dodam naudu, lai viņi pērk, ko vēlas, un viņi paši uzņemas atbildību. Ja viņiem atņems šo naudu, mēs nebūsim vainīgi, jo viņi paši noteikti būs staigājuši tur, kur nevajadzēja. Tāpat ir ar Dievu, Viņš vēlas mūs svētīt.

„Un pēc tam Viņš gāja uz pilsētu, vārdā Naine, un Viņa mācekļi un daudz ļaužu gāja Viņam līdzi. Bet, kad Viņš bija tuvu pie pilsētas vārtiem, lūk, tad iznesa mironi, kas bija savas mātes vienīgais dēls, un tā bija atraitne, un liels pulks pilsētnieku tai gāja līdzi. Un, to redzējis, Tas Kungs par to iežēlojās un tai sacīja: "Neraudi!" Un piegājis Viņš aizskāra zārku, un nesēji apstājās, un Viņš sacīja: "Jaunekli, Es tev saku: celies augšā!" Un mironis cēlās sēdus un sāka runāt, un Viņš to atdeva viņa mātei. Tad izbailes pārņēma visus, un tie slavēja Dievu, sacīdami: "Liels pravietis mūsu starpā ir cēlies, – un: Dievs Savus ļaudis uzlūkojis." Un šī slava par Viņu izpaudās pa visu Jūdeju un pa visu apkārtni.” (Lūkas evaņģēlijs 7:11-17)

Jēzus ar mācekļiem atnāca uz Naini. Tur bija sieviete, kuras bērnu nesa zārkā, un aiz šīs sievietes gāja visa pilsēta, lai apbedītu bērnu. Jēzus nāca un apturēja viņus, lūdza par bērnu un piecēla to no mirušajiem. Šeit rakstīts, ka Jēzus atdeva bērnu mātei. Šajā stāstā ir divi cilvēku pūļi. Viens pūlis sekoja mirušajam bērnam, tur bija cilvēki, kuri pārcieta sāpes un skumjas. Šis pūlis simbolizē sagrautas cerības un neīstenotus sapņus, jo tur bija miris bērns un negatīva atmosfēra. Iztēlojies sievieti – atraitni, viņa domā, ka pēdējais prieks ir bērns, bet pazaudē arī to. Mēs zinām, ka mūsu bērni ir mūsu svētība, ceram, ka viņi izaugs par normāliem cilvēkiem, ticam par viņiem. Šī sieviete cerēja, ka viņas bērns apklās sāpes un tukšumu, bet velns atņēma viņai bērnu. Šajā pūlī bija negatīva atmosfēra, cilvēki piedzīvoja skumjas. Vai esi kādreiz bijis bērēs? Tur valda negatīva atmosfēra, nāves gars ir pār to vietu, cilvēki neko nevar izdarīt. Reiz es biju kādās bērēs, nomira mans draugs, viņš pārdozēja narkotikas. Es piedalījos bērēs, apsēdos aizmugurē un vēroju atmosfēru. Viņa mamma stāvēja pie zārka, raudāja un teica: „Dēliņ, tu biji mana pēdējā cerība!” Es sēdēju un raudāju, šajā vietā bija negatīva atmosfēra. Kādēļ es tik ļoti raudāju? Kad šis draugs man zvanīja un prasīja palīdzību vai lai nopērku viņam pārtiku un atbalstu viņu, viņš teica, ka grib mainīties. Es palīdzēju, bet nesludināju viņam evaņģēliju, un viņš nomira, bet es neko vairs nevarēju darīt. Šis cilvēks palika manā sirdī. Es sapratu, ka biju tas instruments, kas varēja pieklauvēt pie viņa sirds un sludināt evaņģēliju. Esmu pārliecināts, ka viņa dzīve būtu bijusi citādāka. Viņš joprojām būtu dzīvojis un kalpotu Dievam, bet viņš nomira, un es vairs nevarēju neko darīt. Tā ir briesmīga sajūta. Otrs pūlis šajā stāstā bija Jēzus ar saviem mācekļiem. Kur vien Viņš gāja, Viņš dziedināja, izdzina ļaunos garus un darīja brīnumus. Cilvēki, kuri satikās ar Jēzu, saņēma atbildes, un ar Viņu bija pozitīva atmosfēra. Pie Viņa bija ticības pilni ļaudis.

Kādā pūlī atrodies tu? Pūlī, kurā ir sagrauti un neīstenojušies sapņi, kurā ir sāpes un skumjas, kurā ir negatīva atmosfēra? Vai tu esi tur, kur ir Jēzus, kur ir ticība un visas atbildes, kur ir iespējamas attiecības ar Dievu? Vai tu vari teikt, ka esi tur, kur Jēzus? Kādēļ tu esi ar tādiem cilvēkiem, kuri apmelo, kuri ir negatīvi noskaņoti? Labāk esi ar Jēzu Kristu.

Esmu redzējis daudzus cilvēkus, kuri ir iepazinuši Dievu. Dievs ir darījis brīnumus viņu dzīvēs, atjaunojis tās, svētījis un pacēlis viņus, bet pēc kāda laika kaut kas ar viņiem ir atgadījies. Daudz cilvēku izveido savu biznesu, visa dzīve sakārtojas, bet viņi sāk izlaist dievkalpojumus un mājas grupiņas. Parasti es viņiem saku, lai seko savai sirdij, lai neatkristu no Dieva, bet viņi apgalvo, ka kontrolē situāciju. Paiet kāds laiks, un šie cilvēki atkrīt no Dieva, viņi zaudē visu, kas viņiem bija, jo soli pa solim attālinājās no Dieva, un viņu dzīvēs atkal ienāk problēmas. Es ļoti labi atceros kādu māsu, kura bija nolēmusi aizbraukt uz Angliju nopelnīt naudu. Viņa aizbrauca, nopelnīja lielu naudas summu un nolēma, ka desmito tiesu nedos. Jo vairāk nopelna, jo lielāka desmitā tiesa, un ir grūtāk ziedot lielāku naudas summu. Viņa negribēja tik lielu desmito tiesu atdot draudzē, tāpēc nodomāja, ka neviens tāpat neredzēs un nezinās, un paturēja naudu sev. Kādu dienu viņa aizgāja uz darbu un aizmirsa aizgriezt ūdens krānu. Viss dzīvoklis bija applūdis, arī kaimiņiem, un visa desmitās tiesas summa viņai bija jāatdod par remontu. Atnāca postītājs, kas atņēma to, kas viņai bija. Dievs grib, lai mums ir attiecības ar Viņu, lai mēs ņemam savu krustu un sekojam Jēzum Kristum.

Kad mēs ar sievu apprecējāmies un sākām savu kalpošanu, mums iedeva māju. Man bija maisiņš ar Bībeli un sieva, kura visu laiku uzdeva jautājumu: „Kas būs tālāk?” Mums nekā nebija, tikai tukša māja, bet mēs pieņēmām lēmumu kalpot Dievam. Pirms mēs sākām draudzēties, viņai bija daudz problēmu un depresija. Viņa dzēra ļoti stiprus anti-depresantus, untos nav viegli pārtraukt lietot. Viņai bija arī nervu epilepsija. Kad mēs satikāmies, es uzreiz sapratu, ka tas ir mans cilvēks. Viņai bija lielas acis no depresijas, un es teicu: „Olga, nepārdzīvo! Ja tu pieņemsi Jēzu Kristu, Viņš tevi atbrīvos un atjaunos tavu dzīvi! Vispirms meklē Dieva valstību un Viņa taisnību, pārējās lietas nāks līdzi.” Viņa mani paklausīja, skatījās uz mani un zināja mani kā narkomānu, bet tad es jau sludināju. Pēc trīs mēnešiem viņa nožēloja grēkus un pieņēma Jēzu, Dievs viņu atbrīvoja no šīm važām, arī no epilepsijas. Viņa aizgāja pie ārsta un veica analīzes, bet ārsts teica: „Nevar būt!” Viņa atbildēja: „Var! Kas nav iespējams cilvēkam, tas ir iespējams Dievam. Jēzus mani ir atbrīvojis.” Ārsti nespēja noticēt. Viens lēmums kalpot Dievam, un Viņš sāk atbildēt uz mūsu vajadzībām. Pēc laika mēs apprecējāmies, Olga bija brīva no depresijas, slavēja Dievu, lūdza par cilvēkiem, atbrīvota no epilepsijas. Mēs apprecējāmies un pēc tam uzzinājām, ka nevaram ieņemt bērnu, Olga sāka nervozēt, bet es teicu: „Olga, ja Dievs ir izdarījis ne vienu vien brīnumu tavā dzīvē, vai Viņš arī šo situāciju nevarētu atrisināt? Kalposim Dievam un ticēsim, ka Viņš atrisinās arī šo situāciju. Darīsim sliktu sātanam, neticot velna diagnozēm.” Mēs ticējām dziedināšanai. Cilvēki par mums lūdza, un mums piedzima meitiņa, kuru mēs nosaucām par Elingu, kas nozīmē „izredzētā”. Slavēsim Dievu par to! Tā ir brīnišķīga liecība. Meklējiet vispirms Dieva valstību un Viņa taisnību, un viss pārējais tiks pielikts. Varbūt tu šodien ej cauri kādām grūtībām? Varbūt tu domā, vai uzņemties atbildību? Vai uzsākt vadīt savu mājas grupiņu? Protams, sāc! Tu redzēsi brīnumus savā dzīvē, tu atraisīsi Dievam rokas. Viņš ne no kā radīs kaut ko.

Sākumā mums nebija nekā, tikai tukša māja un narkomāni, kuri mūs apzaga, bet mēs viņiem sludinājām, mācījām viņus, viņi nožēloja grēkus. Dievs sāka būvēt mūs. Šobrīd mums ir četri rehabilitācijas centri. Mēs būvējam piekto, sieviešu krīzes centru, kur sievietes varēs saņemt palīdzību, pieņemt Jēzu Kristu. Mēs nopirkām ēku,  lai gan mums nebija naudas, bet ticībā mēs darījām un paklausījām Dieva balsij. Reiz Dievs man teica, lai pērku šo māju. Pilsētas pārvalde mani izsauca un teica, lai atveram rehabilitācijas centru, mums piešķirs ēku, ja mēs visu iekārtosim un sāksim darbību. Es sāku domāt, ka, ja es ieguldīšu daudz naudas, bet pēc laika mainīsies vara, viņi atņems man šo ēku. Es jutu, ka mums ir jāpērk šī ēka, un mēs pieņēmām lēmumu to darīt. Pilsētas vadība piekrita, aizpildījām dokumentus, un viņi teica, lai sākam gatavot naudu. Tajā brīdī naudas tādam pirkumam nebija. Bija pienācis brīdis, kad jāmaksā par šo ēku, bet es gulēju gultā un domāju: „Ārprāts, kas par kaunu – nav naudas un nav pat ko pārdot!” Negaidīti piezvanīja cilvēks no kādas citas draudzes un teica: „Es vēlos ar tevi satikties.” Kad es ar viņu satikos, viņš mani svētīja tieši ar to summu, kas bija nepieciešama, un mēs nopirkām ēku. Līdzko mēs pieņemam lēmumu kalpot Dievam, Viņš atver Savus resursus mūsu dzīvē.

Arī mana sieva teica: “Jēzu, dziedini mani, un es Tev kalpošu visu laiku!” Un Viņš dziedināja. Tā ir privilēģija – kalpot Dievam. Dievs meklē cilvēkus, kuri sekos Jēzum un būs tajā pūlī, kur ir Viņš. Jēzus nomira un trešajā dienā augšāmcēlās nevis tāpēc, lai uztaisītu remontu vai cietuma kamerā nokrāsotu restes gaišā krāsā, vai ienestu tur plazmas televizoru. Viņš nomira un augšāmcēlās, lai cietuma durvis atvērtos un tu iznāktu brīvībā. Viņš grib augšāmcelt tavus sapņus, tavu veselību, tavu biznesu un ģimeni. Viņš vēlas tevi svētīt, bet vispirms tev ir jāpieņem lēmums kalpot Dievam, Jēzum Kristum.

„Un Viņš iecēla divpadsmit, lai tie būtu pie Viņa un Viņš tos izsūtītu sludināt.” (Marka evaņģēlijs 3:14)

Jēzus izvēlējās divpadsmit mācekļus, lai viņi būtu ar Viņu, lai viņiem būtu attiecības ar Dievu, lai viņi lūgtu, lasītu Bībeli un pazītu Dievu. Dievs runās uz tevi, tavā sirdī. Viņš vēlas atraisīt tos resursus un tās dāvanas, kuras jau ir ielicis tevī. Viņš vēlas, lai tu kalpo Dievam. Ja tev būs attiecības ar Dievu, tad tu saņemsi konkrētus norādījumus ko un kā darīt. Reiz, kad es biju lūdzis Dievu, Viņš mani trijos naktī uzrunāja, sirdī ieliekot plānu ko darīt, es ātri piecēlos un pateicu sievai par šiem plāniem; viņa man teica, lai turpinu gulēt, bet es konkrēti pierakstīju visu, ko savā sirdī biju saņēmis un kas man bija jāizdara.

Jūsu mācītājs jau stāstīja par mūsu evaņģelizācijas veidu. Dievs man personīgi atklāja, ka ir jāiet uz čigānu taboru un jāsludina viņiem evaņģēlijs, un jāpasauc visi mediji, lai to filmē un parāda visā valstī. Es uztaisīju divus zārkus un ieliku tajos spoguli, divi cilvēki pārģērbās par nāvēm ar izkapti un gāja uz katru māju, kurā dzīvoja čigāni, un sludināja evaņģēliju, lai viņi nožēlotu grēkus un pārtrauktu darīt savus netīros darbus. Mēs no turienes ņēmām cilvēkus un vedām uz rehabilitācijas centriem. Televīzija to visu filmēja, un visi redzēja, kāda tur bija korupcija, mēs sākām to visu atklāt. Helovīnos Dievs man lika izdarīt tā, ka desmit cilvēki pārģērbjas par nāvēm un iet tieši pie viņu durvīm, un saka: „Es esmu atnākusi pēc tevis! Nožēlo grēkus un pārstāj pārdot narkotikas!” Televīzija to filmēja un rādīja pa visiem Lietuvas TV kanāliem. Tādā veidā evaņģēlija vēsts izplatījās pa visu Lietuvu. Pēc tam mēs evaņģelizējām ar desmit bendēm, tās nāca pakaļ narkotirgotāju galvām – ko tu sēsi, to tu pļausi. Visi narkotirgoņi bija ļoti dusmīgi. Protams, var jautāt, kas tās par metodēm, bet kā citādāk? Ja Dievs kaut ko ieliek tavā sirdī, tad caur personīgām attiecībām ar Dievu tev tas ir jāsadzird. Dievs vēlas, lai tu radītu, kalpotu un tava kalpošana ietu plašumā. Viņš vēlas, lai daudzi cilvēki būtu draudzē, lai viņi uzdrīkstētos un kļūtu par veiksmīgiem cilvēkiem, caur kuriem tālāk tiktu sludināts evaņģēlijs. Tu vari šodien kaut ko radīt! Dievs vēlas tev kaut ko pateikt, bet vispirms Viņš vēlas, ka tu esi attiecībās ar Viņu. Dievs vēlas, lai tu ietu un sludinātu evaņģēliju. Jums ir kalpojoša draudze, daudz kalpotāju, daudz līderu, kuriem ir mājas grupiņas, un Dievs vēlas jūs celt vēl augstāk. Tā ir privilēģija – sekot Jēzum Kristum, būt par Viņa mācekli. Nav svarīgi, vai tu esi slavēšanā vai kādā citā kalpošanā, tev ir jāsludina evaņģēlijs, tev ir jākalpo Dievam.

Ir dažas prasības, lai varētu sekot Jēzum. Piemēram, esi jūtīgs pret Svēto Garu. Bībelē ir teikts: „patiesi jums būs labāk, ja Es iešu pie Tēva, jo tad Es sūtīšu jums Mierinātāju”. Kad atnāks Mierinātājs, patiesības Gars, Viņš nostādīs mūs uz patiesā ceļa. Sekot Jēzum nozīmē to, ka tev ir personīgas attiecības ar Viņu, ka tu lūdz un dzirdi, ko Viņš tev saka. Tas ir ļoti svarīgi, un Dievs runās uz tevi, kas tev ir jādara. Sekot Jēzum nozīmē kalpot Dievam. Kad Jēzus gāja gar Galilejas jūru, Viņš Saviem mācekļiem teica: „Sekojiet Man, Es jūs darīšu par cilvēku zvejniekiem.” Viņš neteica: „Sekojiet Man un atpūtieties pie Galilejas jūras.” Viņš vēlas, lai tu pieņem lēmumu kalpot Viņam. Un vēl –  sekot Jēzum ir upuris. Kad tu dari kaut ko Dievam, tu ziedo laiku un finanses, un, ja tu esi tas, kuru ved Svētais Gars, tu dzirdēsi Dieva balsi un īstenosi to, ko Viņš tev saka. Viņš vēlas tev dot visus resursus, Viņš vēlas svētīt tavu dzīvi, bet viss ir atkarīgs no tevis. Sekot Jēzum nozīmē atteikties no sevis. Ko tas nozīmē? Atteikties pašam no savām vēlmēm un tiesībām, dzīvojot egoistisku dzīvi un dzirdēt Dieva balsi, un paklausīt tai. Vai tu nezini, ka esi Dieva nams un ka Svētais Gars mājo tevī? Tas viss ir Dieva dots, un tu nepiederi pats sev. Tu esi dārgi atpirkts ar Jēzus Kristus asinīm, tu piederi Dievam. Viņš negrib, ka tu veltīgi izšķērdē savu laiku un dzīvo egoistisku dzīvi. Viņš grib, lai tu ņem savu krustu un seko Jēzum, un tad tevi gaidīs svētības. Sekot Jēzum nozīmē ciešanas. Citādāk tas nav iespējams, jo, ja tev nebūtu ciešanu, tev nebūtu vajadzīgs Dievs, un tu domātu, ka pats visu izlem un atrisini. Patiesībā ir tā, ka tu sāc meklēt Dievu tiklīdz tev ir problēmas, un sauc uz Viņu: „Dievs, Tu man esi vajadzīgs, palīdzi man, iejaucies šajā situācijā!”

Lūk, ko nozīmē sekot Jēzum – pieņemt lēmumu un būt atbildīgam. Kalpot Dievam ir liela svētība, un tad Dievs atbildēs uz katru tavu vajadzību. Reiz mēs ar sievu pieņēmām lēmumu kalpot, un Dievs sāka risināt mūsu problēmas. Viņš sāka darīt brīnumus mūsu dzīvē, un mēs sapratām, ka nevaram apstāties un nekalpot Dievam. Reizēm ir grūtas dienas, bet Dievs palīdz tikt cauri visādiem periodiem. Es pazīstu kādu sievieti, kura nokļuva cietumā, un viņa lūdza: „Dievs, paldies Tev, ka es varu ciest šajā cietumā Tevis dēļ.” Dievs atbildēja: „Nē, Es negribu, ka tu šeit ciestu. Klauvē pie durvīm un saki, lai tev iedod slotu un spaini ar ūdeni, un saki, ka gribi izmazgāt visu cietumu.” Viņa paklausīja, gāja pa kamerām un evaņģelizēja, cilvēki sāka nožēlot grēkus. Cietumā sākās atmoda. Cietuma direktors to uzzināja un sadusmojās, izsauca viņu pie sevis uz kabinetu un lika rakstīt paskaidrojumu. Viņa to uzrakstīja, sākot no Ādama un Ievas laikiem līdz pat Jēzus Kristus upurim. Cietuma direktors nesaprata, kā kaut ko tādu var uzrakstīt, sasauca visus savus darbiniekus pie sevis kabinetā un nolasīja viņiem šo paskaidrojumu. Šādā veidā direktors kļuva par sludinātāju savā cietumā. Dievs grib tevi lietot! Dievs grib lietot katru vienu. Jūs esat tik skaisti un unikāli, jums ir tik daudz jauniešu! Tu esi instruments Dieva rokās. Ja tu mācies skolā, tad ej uz turieni ar prieku un saki saviem skolasbiedriem, ka esi ticīgs cilvēks. Aicini viņus uz draudzi un parādi, kā vajag priecāties! Ja tu strādā vai pat esi vadošā amatā, sludini evaņģēliju, jo tev ir autoritāte, nekaunies no tā!

Es atceros sevi, kādas briesmīgas lietas darīju, un tagad es domāju, kā gan es varu kaunēties no Jēzus? Katrs no mums var kļūt par Dieva instrumentu. Un tu, esot savā vietā, saviem draugiem vari sludināt evaņģēliju un atvest viņus uz draudzi. Jūsu mācītājs reiz teica, ka vienas stundas laikā nomirst 6316 cilvēki, kuri, visticamāk, iet uz elli. Pusstundas laikā nomirst 3150 cilvēki. Piecpadsmit minūšu laikā – 1575 cilvēki, piecu minūšu laikā nomirst 525 cilvēki, vienas minūtes laikā nomirst 105 cilvēki. Iedomājies, kamēr tu te sēdi, kāds iet pazušanā uz elli. Nekaunies, jo var gadīties tāpat kā man ar to puisi, kurš palika manā sirdī, – es varēju viņam pastāstīt, bet to neizdarīju, un vēl joprojām nevaru to sev piedot. Viņš noteikti aizgāja uz elli, jo nepazina Dievu. Kamēr cilvēki ir dzīvi, tu vari viņiem sludināt, un ir iespēja, ka viņu dzīve mainīsies. Apliecini par sevi šos vārdus: „Es atsakos no vecās domāšanas, es atsakos no jebkādas neauglības, Jēzus Kristus Vārdā, es kalpošu DievamI Es paņemšu savu krustu un sekošu Jēzum.”

Dievs, es lūdzu, svētī katru cilvēku šajā zālē, lai katrs deg, un Tava uguns ir tik spēcīga, ka viņi nespēj klusēt par Tevi un mierīgi sēdēt. Jēzus Kristus Vārdā, aizskar katru cilvēku, un lai Tava uguns izdedzina jebkādu grēku, visas bailes un pasivitāti. Tieši tagad, Jēzus Kristus Vārdā, pazūd jebkāda neauglība, es lūdzu, lai šī uguns deg mūsu garā un izplešas, un caur mums iedegas citos cilvēkos. Lai cilvēki, kuri ar tevi satiekas, ierauga cerību un ticību, un Jēzu tavās acīs. Slava Tev, Dievs, es pateicos Tev! Mana vēsts šodien ir tāda, lai tu uzņemies atbildību pat tad, ja tu baidies, un tu redzēsi Dieva brīnumus savā dzīvē. Meklē Dieva valstību un Viņa patiesību, un visas pārējās lietas nāks tev līdzi, Jēzus Kristus Vārdā, āmen!

Mācītāja Mariusa Balciunas sprediķi “ Dzenieties pēc Dieva valstības, tad pārējais tiks pielikts” pierakstīja un rediģēja draudzes “Kristus Pasaulei” redakcija.

Comments