TEKSTA MATERIĀLI‎ > ‎Svētrunas‎ > ‎

Dieva vārds

Publicēja 2020. gada 20. apr. 22:24Līga Paņina
Ziņas datums 21.04.20.

Debesu Tēvs, es Tev pateicos par Tavu dzīvo vārdu, kas ir patiesība, kas ir spēcīgs sagraut klintis, spēcīgs izmainīt mūsu dzīves, mūsu domāšanu, sirdis, kas ir spēcīgs dziedināt. Es lūdzu par katru vienu, kurš šobrīd klausās vai lasa Tavu vārdu. Dari mūs gatavus uzņemt, pieņemt Tavu vārdu, domāt Tavu vārdu un darīt to, lai Tu vari pie mums darboties, dziedināt, celt un stiprināt. Jēzus Kristus Vārdā, āmen! Dieva vārds nekad neatgriežas atpakaļ tukšā. Šodienas svētrunas tēma ir „Dieva vārds”. Iepriekš mēs esam runājuši par draudzes nozīmi, kaislībām ap koronavīrusu, kas ir bijušas aktuālas un vajadzīgas tēmas. Šonedēļ es sapratu, ka personīgas attiecības ar Dievu ir pati svarīgākā tēma, un tā ir nevis vienkārši tēma, bet pats svarīgākais, kas katram kristietim būtu jāliek pirmajā vietā, tam būtu jābūt prioritāte mūsu ticības dzīvē un dzīvē vispār. Šodien es nevarēšu aptvert gan lūgšanu, gan Dieva vārdu, tāpēc vairāk runāšu tieši par Dieva vārdu. Draudzes „Kristus Pasaulei” 2020. gada devīze – “Jo ar Tavu spēku es sagrauju mūrus un ar savu Dievu es pārvaru vaļņus.” (Psalms 18:30) Tā ir arī uz mūsu draudzes kalendāra. Uz tā attēloti bruņoti karavīri, kuri vienotībā un viena mērķa vārdā stāv ierindā. Konkrēti tie ir 300 spartieši, kuri stājas pretī ārkārtīgi lielai ienaidnieka armijai, Persijas ķēniņa armijai. Trīssimts vīri vienotībā četras dienas aizturēja milzīgo pretinieka armiju. Vēstulē efeziešiem ir runa par kristieša bruņojumu – zobenu, vairogu un bruņām. Zobens simbolizē Dieva vārdu, savukārt lūgšanas ir mūsu bruņojums. Personīgas attiecības ar Dievu ietver Dieva vārdu un lūgšanas. Šodien mēs runāsim par Dieva vārdu.

Bet to vietu, ko Tas Kungs, jūsu Dievs, izraudzīs vienā no jūsu cilšu novadiem, lai tur ieceltu Savu Vārdu un lai tas tur mājotu, to meklējiet un uz turieni ejiet.” (5. Mozus 12:5)

Vecās Derības laikā Dievs izredzēja vietu, kur Izraēls jeb Dieva tauta sapulcēsies, lai kopīgi pielūgtu Dievu. Sākotnēji tā bija Saiešanas telts, kuru Izraēls visur nesa sev līdzi, vēlāk tas pārtapa par Templi. Gan telts, gan Templis tika celts centrālajā vietā, visas tautas vidū, kas norādīja uz to, ka tas ir pats svarīgākais. Savukārt Saiešanas teltī un Templī vissvarīgākā bija vissvētākā vieta, un tajā atradās Dieva Derības šķirsts ar akmens plāksnēm, uz kurām bija rakstīti desmit baušļi. Dievs jau sākotnēji bija iecerējis, ka Viņa tautas pielūgsmes centrā ir Vārds.

Vai jūs nezināt, ka jūs esat Dieva nams un ka Dieva Gars jūsos mājo?” (1. Korintiešiem 3:16)

Par Vecās Derības laiku mēs saprotam, ka Dieva nams bija Templis, kas atradās centrālajā vietā, un tā pašā centrā bija Dieva vārds. Jaunās Derības kontekstā Dieva nams ir kas cits. Bībele saka, ka Dievs nemājo ar rokām darinātos tempļos. Salamans saka, ka neviens nams nespēj uzņemt visu Dieva godību, tāpēc šodien mēs zinām, ka nav iespējams apgalvot, ka tieši Templī dzīvo Dievs, ka Viņu tur var ielaist vai izlaist. Pašā centrā ir Dieva vārds. Jaunās Derības izpratnē mēs, dzīvā Dieva draudze, esam Dieva nams, un mūsos mājo Dieva Gars. Draudze ir jaunpiedzimušu kristiešu kopa, kuri ir kopā, kuriem ir reāli mērķi, kuri kopā pielūdz un slavē Dievu, ir mācībā un sadraudzībā. Mēs esam Dieva nams, Dieva mājoklis. Mēs esam Jaunās Derības templis, un, ja mēs esam Dieva templis, tad šajā templī centrālajā vietā jābūt Dieva vārdam. Ja tu esi Dieva nams un tu to zini, tad pirmajā vietā tev jānoliek Dieva vārds un jārūpējas, lai tas tevī mājo. Jēzus saka, ka cilvēks nedzīvo no maizes vien, bet no katra vārda, kas iziet no Dieva mutes. Mūsu dzīvības avots ir Dieva vārds!

Bet mēs gribam arī turpmāk Dievu lūgt un kalpot ar vārdu.” (Apustuļa darbi 6:4)

Šos vārdus teica apustuļi, kad saprata, ka viņi ir pārāk aizņemti ar dažādām otršķirīgām lietām, piemēram, organizēšanu un diakona pienākumiem. Cilvēku aprūpe netika pilnā mērā izpildīta, jo apustuļi bija pārāk noslogoti, lai visu izdarītu. Tādēļ viņi saprata, ka vairs neatliek laika lūgt Dievu un kalpot ar vārdu; ne tikai uzņemt, bet arī sludināt Dieva vārdu. Viņi sanāca kopā un izvēlējās sev palīgus. Draudze ievēlēja diakonus, viens no tiem bija Stefans, un visus tehniskos, organizatoriskos un sociālos pienākumus deleģēja viņiem. Kāpēc? Lai turpinātu darīt pašu svarīgāko – lūgt un kalpot ar vārdu. Apustuļi bija tie cilvēki, kuri vistuvāk bija pazinuši Jēzu Kristu. Viņi bija iemācījušies no Kristus, ka pats svarīgākais ir lūgšana un Dieva vārds. Ja mēs skatāmies plašāk, tad kristieša prioritātes ir Bībele, lūgšana, draudze un kalpošana. Ja tu esi ietērpts Dieva vārdā, tad tu esi ietērpts bruņās. Draugs, tu viens neesi karotājs, tāpēc ir vajadzīga draudze. Piemēram, tu Bībelē lasi par Goliātu, kurš turēja bailēs visu Izraēla armiju, taču arī Goliāts nebija viens, jo aiz viņa stāvēja visa filistiešu armija. Tu teiksi, ka Dāvids viens uzvarēja Goliātu, jā, bet arī aiz Dāvida stāvēja armija. Dāvids viens pats nepieveica ienaidnieku un tā nebija tikai Dāvida uzvara, tā bija visa Izraēla uzvara. Mēs bruņojamies ar Dieva vārdu un ticību un katrs esam ierindā, un tikai tā mēs spējam pastāvēt un uzvarēt. Atceries, ka tu esi bruņots ar Dieva vārdu, tu esi ietērpts lūgšanu bruņās un tev ir Dieva vārda zobens. Tikai tad tas viss darbojas, ja tu esi komandā, vienotībā, mācībā, uzdevumā un ej uz mērķiem!

Ziņās lasīju par kādu Latvijas mācītāju, kurš Lieldienās bija noturējis dievkalpojumu, neskatoties uz šī brīža aizliegumiem, un viņš bija izteicis interesantu salīdzinājumu, ka neklātienes dievkalpojums ir tas pats, kas gumijas lelle un bezalkoholiskais alus. Tieši manas domas. Nepietiek tikai zināt Dieva vārdu un lūgt, ir svarīgi būt komandā. Bet šodien nav tēma par komandu, bet par Dieva vārdu. Pats svarīgākais gan Vecajā Derībā, gan Jaunajā Derībā ir vārds. Kādi cilvēki domā, ka mācītājs tikai atnāk svētdienā un norunā kaut ko, ko pats sadzejojis, un pēc tam iet mājās gulēt vai nodarboties ar savām lietām. Ja mācītājs nav pilna laika kalpošanā un paralēli strādā darbavietā, tad to var salīdzināt ar būšanu precētam; Pāvils saka, ka precēta sieva rūpējas, kā patikt vīram, bet neprecēta rūpējas par to, lai patiktu Dievam. Jeb neprecētam cilvēkam ir vairāk laika Dievam, bet precētais ir jau dalīts. Tieši tāpat ir ar mācītāju vai kalpotāju – ja viņš ir dalīts, tad nespēj pilnā mērā izdarīt savu darbu. Katra Dieva kalpa primārais uzdevums ir lūgt Dievu un kalpot ar vārdu! Personiskas attiecības ar Dievu ietver lūgšanas un vārdu. Ja es skatos nesenā pagātnē, tad man ir bijuši grafiki, kuros es pats rakstīju un liku arī saviem kalpotājiem atzīmēt laiku ar Dievu (no cikiem līdz cikiem, cik daudz Bībeles lasīšana, cik – lūgšanas). To varēja kontrolēt un pārbaudīt. Tā mēs disciplinēti iemācījāmies pavadīt laiku ar Dievu. Tas ir mūsu draudzes panākumu iemesls. Mēs esam iemācījušies disciplinēti pavadīt laiku ar Dievu. Tas ir kristieša dzīves centrs! Lūk, kāpēc apustuļi teica, ka viņi turpmāk grib lūgt Dievu un kalpot ar vārdu. Mēs nevaram nodarboties ar organizatoriskiem jautājumiem. Piemēram, man šodien priekšā ir filmētāji, kuri filmē, ieraksta skaņu, pēc tam to samontē un apstrādā. Viņiem nav tik daudz jālasa un jāstudē Dieva vārds, jālūdz un jātiekas ar citiem mācītājiem kā man. Šajā brīdī, kad es sludinu, viņiem ir jādomā tikai par savu kalpošanu.

Šodienas tēma ir “Dieva vārds”. Ja es skatos savos lūgšanu grafikos, tad iepriekš esmu cēlies sešos no rīta; divas stundas bija Dieva vārds, divas stundas lūgšanas un divas stundas grāmatu lasīšana. Sešas stundas katru dienu – no plkst. 6.00 līdz 12.00. Tā tas bija vairākus gadus. Tad kādā brīdī es sapratu, ka es tā vairs nevēlos, jo gribu celties tikos, cikos es gribu. Tagad es ceļos cikos es vēlos, bet parasti tas ir ap plkst. 7.00. Pirmais, ko es daru pēc tualetes apmeklēšanas, piena glāzes izdzeršanas un banāna apēšanas, – es ieeju savā istabā un pavadu laiku ar Dievu. Pamēģini nobliezt sešas stundas! Pamēģini katru dienu nolūgt divas stundas, piemēram, par mācītāju. Pamēģini katru dienu divas stundas studēt Bībeli! Pamēģini katru dienu divas stundas lasīt grāmatas. Tas viss ir darbs! Garīga kalpotāja primārais darbs nav organizēt, kaut ko filmēt vai pat apmeklēt draudzes cilvēkus, bet lūgt un uzņemt Dieva vārdu. Tas nav izzīsts no pirksta, bet tas ir apgalvots un stingri noteikts Dieva vārdā. Tempļa centrā bija vārds. Draudzes centrā ir vārds. Katra ticīgā dzīves centrā ir vārds. Lūgšana ir darbs. Dieva vārda studēšana un nodošana tālāk ir darbs. Dieva kalpiem nav nekā svarīgāks par Dieva vārdu un lūgšanu. Bībelei un lūgšanai ir jābūt prioritātei Nr.1.

Manās mājās Līgatnē ir parādījies jauns “iemītnieks”, kuru sauc Yamaha WR 125 mocītis, kas ir domāts mežiem, takām, akmeņiem un braukšanai pat caur ūdeņiem. Faktiski tā ir mana dāvana dzimšanas dienā. Paldies, draudze! Bija cilvēki, kuri teica, ka man vajag nopirkt arī speciālus zābakus un speciālu apģērbu. Es domāju, ka braukšu tāpat vien, ar botām, bet cilvēks, ar kuru es par to runāju, bija ļoti pārliecināts; viņš ir profesionālis un man ieteica, ka noteikti vajag zābakus. Es pajautāju vēl kādam, un atbilde bija, ka vispirms vajag zābakus, un, protams, arī ķiveri. Nopirku zābakus un izbraucu pa Līgatnes mežiem. Es neesmu profesionāls braucējs, jo motopasaulē esmu pilnīgs iesācējs. Tikai pusaudžu gados man bija mopēds, ar kuru lidoju ar galvu kokos, un visādi ir gājis. Tā nu es braucu pa Līgatnes mežu un bija interesanti. Es braucu gan ātri, gan lēni. Kādā vietā bija dubļi un kalns gāja uz leju, un tajā vietā es nokritu. Jutu, ka viena kāja nekustās, jo uz tās bija 134 kg smags motocikls. Tas prasīja kādu minūtu, lai izvilktu kāju. Pēc tam es padomāju par to, ka profiņi teica, ka zābakus vajagot, jo tie ir speciāli taisīti un cietināti. Ja es būtu bijis botās, tad tagad droši vien pieklibotu. Dieva vāds ir kā zobens un lūgšana ir kā bruņojums. Katram apbruņotajam jābūt komandā, un tā mēs varam uzvarēt.

Un notika, Mozum nokāpjot no Sinaja kalna, ka divas liecības plāksnes bija viņa rokā; un Mozus nezināja, no kalna nokāpjot, ka viņa vaiga āda spīdēja, jo viņš bija runājis ar Dievu.” (2. Mozus 34:29)

Kad Mozus nokāpa no kalna, viņam rokās bija divas akmens plāksnes, un viņš pat nezināja, ka viņa vaiga āda spīd, jo viņš bija runājis ar Dievu. Lai pavadītu personīgu laiku ar Dievu, nav svarīgi, kā tu jūties, tu vienkārši ej savā lūgšanu kambarī, paņem Dieva vārdu, lasi to un pārdomā. Tādā veidā tu nonāc tiešā kontaktā ar Dievu, neatkarīgi no tā, vai tu tajā brīdī jūti Dievu, vai nejūti Dievu. Mozus nezināja, ka viņa vaiga āda spīdēja. Ko Mozus darīja kalnā? Izskatās, ka viņš lasīja Bībeli, akmens Bībeli. Dievs ar Savu pirkstu bija uzrakstījis uz akmens plāksnēm desmit baušļus, un Mozus tos lasīja. Ko vēl viņš darīja? Viņš runāja ar Dievu. Kad mēs lasām Dieva vārdu, Dievs runā uz mums. Kad mēs lūdzam, mēs runājam ar Viņu. Bībeles lasīšana un Dieva vārda pārdomāšana ir saruna ar Dievu.

Kad es atgriezos pie Kristus, man vēl viens gads un trīs mēneši bija jāpavada izolācijā cietumā. Šobrīd visa pasaule ir pārvērsta globālā cietumā, un cilvēkiem ir atņemtas pamattiesības. Es esmu trenēts šādai situācijai, jo kā kristietis jau esmu bijis izolācijā. Esot cietumā, es katru dienu gāju uz kapelu. Uz turieni nāca dažādi kristieši, mācītāji un mācīja mums Dieva vārdu. Vienmēr, kad es nācu ārā no kapelas ar savu Bībeli padusē, uz mani rādīja ar pirkstiem un teica: “Re, kur nāk Mārcis ar savām grāmatām padusē un savu stulbo standarta smaidiņu sejā.” Kas tas bija par smaidiņu? Es biju runājis ar Dievu, un to varēja redzēt manā sejā, un tas bija kaut kas, kas nebija viņiem. Cilvēkiem ir vajadzīgi dažādi apreibināšanās līdzekļi, kaut kas ekstrēms, kaut kas tāds, kas viņiem mākslīgi dod prieku, bet viņi nezina par attiecībām ar Dievu. Kad Mozus nokāpa no kalna, tad viņa vaigs spīdēja. Kad Dieva Gars tevi piepilda, to var redzēt tavā sejā, to var redzēt tavā dzīvē. Nav nekā svarīgāka par Dieva vārdu un iepazīt Dievu. Dievu nevar iepazīt visā pilnībā, un Bībelē ir teikts, ka Dievu neviens nav redzējis, un mēs skatāmies uz Dievu un dažādiem garīgiem procesiem kā uz mīklu, kā raudzītos miglainā spogulī. Tikai tad, kad būsim Debesīs, mēs visu redzēsim pilnībā un mums viss tiks atklāts. Kāmēr mēs esam šajā mājoklī uz zemes, mēs visu redzam kā caur matētu stiklu. Mums ir jāiepazīst Dievs, tas ir mūsu primārais dzīves uzdevums, pat ne cilvēku glābšana. Ko tas dod, ja tu iemanto visu pasauli, bet tavai dvēselei nav mūžīgā glābšana? Ko tas dod, ja tu uzcel megadraudzi, bet pazaudē mūžīgo dzīvību? Pirmkārt ir jarūpējas par to, lai iepazītu Dievu, Svēto Garu. Draugs, nav nekā labāka arī šajā pašizolācijas laikā. Dieva vārds ir nemainīgs, un Dieva griba mums ir Viņu iepazīt.

”Iesākumā bija Vārds, un Vārds bija pie Dieva, un Vārds bija Dievs.” (Jāņa evaņģēlijs 1:1)

Draugs, Dieva vārds nav šķirams no paša Dieva. Dievs nav cilvēks, lai melotu, un Viņa JĀ ir JĀ un NĒ ir NĒ. Dievs nav cilvēks, kurš saka jā, bet domā nē. Dievs nav cilvēks, kurš kaut ko saka un nedara. Absolūti visu, ko Viņš saka, Viņš arī dara. Tāpēc Dieva vārds nav šķirams no paša Dieva. Kad mēs lasām Dieva vārdu, mēs uzņemam Svēto Garu. Mēs atrodamies tiešā kontaktā un savienojamies ar Svēto Garu. Jo cilvēks nedzīvo no maizes vien, bet no ikkatra vārda, kas iziet no Dieva mutes. Vārds ir mūsu garīgā barība. Reiz kādā Limbažu dievkalpojumā bija kāds mazs bērniņš, kurš pienāca pie manis un rādīja, ka viņš ēd no atvērtas Bībeles. Šis mazais bērns bija sapratis pašu svarīgāko, ka mēs nedzīvojam no maizes vien, bet no katra vārda, kas iziet no Dieva, mēs barojam savu garu un dvēseli. Dievs nav šķirams no Sava vārda.

„Bet Viņš atbildēja un sacīja: "Stāv rakstīts: cilvēks nedzīvo no maizes vien, bet no ikkatra vārda, kas iziet no Dieva mutes."” (Mateja evaņģēlijs 4:4)

Tu vari baroties no mediju sniegtās informācijas, tu vari baroties no “Panorāmas” un ziņu portāliem, bet vēsture un pieredze rāda, ka šiem informācijas avotiem nevar pilnībā uzticēties. Pirms vairākiem gadiem man bija sprediķis par to, kā izprast politiskos procesus pasaulē. Tad es mācīju, ka ir jāskatās ziņas un jāsalīdzina, un neko nepareizu es nemācīju, taču es pats secināju, ka esmu vīlies ziņās, kas ir pieejamas. Tajā laikā bija sācies karš Ukrainā, mūsu austrumu kaimiņi bija saspringtās attiecībās ar Krieviju, un mēs uztraucāmies, vai Latvijā un Baltijas valstīs nenotiks Ukrainas scenārijs. Krievijas informācijas telpas sniegtās ziņas es galīgi neņēmu vērā, jo tas taču ir mūsu drauds, no turienes nāk propaganda, dezinformācija, un es ņēmu vērā tikai vietējos avotus. Tajos Tramps, pašreizējais ASV prezidents, tika attēlots kā monstrs, pilnīgi vājprātīgs, neadekvāts un nenormāls cilvēks, un, balstoties uz šiem medijiem, es draudzē sludināju sprediķi. Tajā pašā laikā manas sievas brālis, kurš dzīvoja Anglijā, teica, ka Tramps būs prezidents, uz es atbildēju, ka viņš nekad nevarēs būt prezidents, jo nav adekvāts cilvēks, viņš ir jocīgs, no viņa nevar zināt, ko var sagaidīt, viņš ir traks. Tāpēc es domāju, ka jābalso par Klintoni, jo, ja būs Tramps, viņš visu pasauli salaidīs grīstē. Jo visa pasaule skatās uz Ameriku, jo Amerika ir pirmais spēlētājs pasaules politikā. Bija vēl kādi cilvēki, kuri teica, ka Tramps ir labs, un es domāju, ko viņi muld. Pat Krievijā teica, ka Tramps ir labs, bet es taču zināju, kā Krievija melo un ataino Ukrainas karu. Krievi paši apšaudīja savus rajonus un teica, ka to ir izdarījuši ukraiņi; tā bija viņu kara stratēģija. Bez visādiem citādiem kariem pasaulē notiek arī informācijas karš. Šodien mēs redzam, ka Tramps ir gandrīz kā Jēzus Kristus, protams, es pārspīlēju, viņš nav Mesija, bet viņš ir vienīgais vērā ņemamais kristietības balsts visā pasaulē. Tieši Tramps šobrīd ir atņēmis finansējumu Pasaules Veselības organizācijai (PVO), jo viņš izprot to, kas patiesībā notiek pasaulē. Kādi spēki vēlas pagarināt karantīnu līdz 2022. gadam. Tas viss nāk taisnā ceļā no elles, un mums draud ar globālu cietumu, kāds nekad nav bijis. Tad tiešām ir jāsāk domāt par pēdējiem laikiem. Arī Latvijā parādas ziņas par karantīnas pagarināšanu, bet mums nav tādas saslimstības, jo mēs ievērojam sociālo distancēšanos; mums ir vairāki simti inficēto, bet tā normāli neviens no Covid-19 nav miris. Cilvēki mirst no gripas, no vecuma un daudzām citām slimībām, bet tieši no šī koronavīrusa nemirst. Mēs zinām, kā top statistika, – ja cilvēks būs gājis bojā autoavārijā, bet viņam būs ticis atrasts Covid-19, tad viņu pasludinās par mirušu no koronavīrusa.

Runājot par Trampu, viņš bija vislabākais kandidāts kristiešiem, vispār visai brīvajai pasaulei un demokrātijai, bet es toreiz vairāk vadījos no masu medijiem. Cilvēki melo, masu mediji melo, un ir ļoti grūti saprast, kur ir patiesība. Bet viena lieta ir pavisam skaidra – Dieva vārds ir patiesība. Cilvēks nedzīvo no masu medijiem, cilvēks dzīvo no Dieva vārda. Neatkarīgi no tā, ko ievēlēs, un neatkarīgi no tā, kas notiks politikā, draugs, Dieva vārds paliks nemainīgs. Pasaule zudīs, ziedi nokaltīs, bet Dieva vārds paliks mūžīgi, un pāri visam mums ir jādomā par savu garīgo stāvokli un to, ko saka Dieva vārds. Ja mēs barojamies ar Dieva vārdu, esot kontaktā ar Dievu, tad Viņš mums palīdz izprast arī politiskos procesus. Paradīzes dārzā Ādams ar Ievu sagrēkoja, un tam bija sekas, kas mums nāk līdzi vēl līdz šim brīdim. Kāpēc tā notika? Jo Ieva tika kārdināta, ka pati varēs noteikt, kas ir labs un kas ir slikts, un viņai vairs nebūs jākonsultējas ar Dievu, Dieva vārdu. Dievs ir vienīgais, kurš mūs pazīst kā Savus piecus pirkstus. Bez Dieva vārda pasaule pati izdomā un lemj, kas ir labs un slikts, melnu sauc par baltu un baltu sauc par melnu. Cilvēki neatšķir ne dzimumus, ne vīrusus, sēž cietumā savās mājās un domā, ka ir brīvi. It kā pastāv reliģijas brīvība, bet patiesībā tās nav, ja reāli paskatās uz visiem procesiem. Vienīgā patiesība, uz kuru 100% var balstīties, ir Dieva vārds.

„Jo Dieva vārds ir dzīvs un spēcīgs un asāks par katru abās pusēs griezīgu zobenu un spiežas dziļi iekšā, līdz kamēr pāršķir dvēseli un garu, locekļus un smadzenes, un ir domu un sirds prāta tiesnesis.” (Ebrejiem 4:12)

”Gars dara dzīvu, miesa neder nenieka; vārdi, ko Es jums runāju, ir gars un dzīvība.” (Jāņa evaņģēlijs 6:63)

Arī tagad, kad tu lasi Dieva vārdu, tu uzņem Garu un dzīvību. Tu vari domāt, ka tev pietiek tikai ar to, ka kāds par tevi palūdz, vai ka tu esi kristīts, svētīts un laulāts baznīcā, bet patiesībā tev vajag uzņemt Dieva Garu, lasot Dieva vārdu, klausoties Dieva vārdu, pārdomājot Dieva vārdu un darot Dieva vārdu. Tam, ko tu reiz esi piedzīvojis, nav lielas nozīmes, ja pēc tam tu nebarojies no Dieva vārda. Ja tu gribi būt dzīvs, tad tev nepārtraukti jādzer no dzīvības avota, jābūt tuvu tam, tev ir jāēd no dzīvās maizes.

„Jēzus sacīja viņiem: "ES ESMU dzīvības maize. Kas pie Manis nāk, tam nesalks, un, kas Man tic, tam neslāps nemūžam.”” (Jāņa evaņģēlijs 6:35)

„Jo ticībā mēs noprotam, ka pasaule ir radīta Dieva Vārda spēkā, ka no neredzamā cēlies redzamais.” (Ebrejiem 11:3)

Dieva vārds ir radošs. Tu ņem Dieva vārdu, uzņem Dieva vārdu un rīkojies pēc Dieva vārda, tu tici Dieva vārdam, un tieši Dieva vārds no nekā rada kaut ko. Es iepriekš kā cilvēks biju nekas, bet tajā brīdī, kad es sāku lasīt Dieva vārdu, kad es pieņēmu Dieva vārdu, manī notika iekšējas izmaiņas, un ar dabisku spēku es pats to nekad nespētu. Lielākā daļa draugu, ar kuriem es kādreiz devos savos bezdievīgajos ceļojumos, šobrīd jau ir miruši vai sēž cietumā. Bet es esmu dzīvs. Kāpēc? Jo manī ir dzīvības vārds! Es esmu dzīvs Viņā, es uzņemu dzīvības maizi, dzīvības ūdeni, Viņš ir dzīvs un dzīvo manī, tas ir pārdabiski. Dieva vārds dara dzīvu, Viņš ir radošs. Piemēram, es ņemu Dieva vārda apsolījumu, ka Jēzus ir kļuvis nabags, lai es būtu bagāts, un uzņemu dzīvību savās finansēs. Tici Dieva vārdam, nevis apstākļiem, kas tik bieži mainās! Tev nebūs nekas mazāk, ja tu ticēsi Dieva vārdam. Tev būs tieši vairāk. Kā vārdiem ticēsi tu?

„Jūs, kas esat atdzimuši ne no iznīcīgas sēklas, bet neiznīcīgas, no dzīvā un paliekamā Dieva vārda.” (1. Pētera 1:23)

Kāpēc tu esi atdzimis mūžīgajai dzīvei? Kāpēc tu esi jauns radījums Jēzū Kristū, kas ir absolūti pārdabiski? Tāpēc, ka tu esi ņēmis no Dzīvā vārda, no Dieva vārda. Ir bijuši cilvēki, kuri tev ir sludinājuši dzīvo vārdu. Bija kāds, kurš tev stāstīja dzīvo Dieva vārdu, tu pieņēmi šo vārdu un kļuvi dzīvs. Tu esi atdzimis no Dieva vārda, jo mēs neatdzimstam paši no sevis. Padomju laikos, kad es ar mammu biju iegājis tradicionālajā baznīcā, es kādā necilā vietā redzēju krustu ar cilvēku virsū, tas bija krustā sistais Jēzus. Tas man joprojām ir atmiņā, un šādi gadījumi ir bijuši daudz, cilvēki ir bijuši daudz, kuri man stāstīja Dieva vārdu. Es neesmu atdzimis nejauši, kāds ir man nesis Dieva vārdu. Sen atpakaļ, kad es kā narkomāns steidzos pa ielu, man nesteidzīgi pretī nāca Jānis Ansons, kurš sāka ar mani runāt un liecināja par Dievu. Es teicu, ka es lasu ezotēriku, meditēju, vizualizēju, un, ja tā padomā, tad jau pēc manas dzīves varēja redzēt, ar ko es nodarbojos. Runājot ar viņu, es jutu, ka viņš runā vienā taisnajā – Bībele saka tā un tā, Bībelē ir teikts tā un tā. Es neko vairs nevarēju pateikt, kad viņš man atbildēja ar pantiem, viņš pilnīgi tos šāva ārā no sevis. Pēc tam es teicu, ka man nav laika tādai sarunai. Interesanti, ka viņam, normālam ģimenes cilvēkam un skolotājam, bija laiks sarunai ar mani, bet man, kaut kādam narkomānam, nebija laika. Sanāk, ka arī tad, kad es īsti to neesmu gribējis, es esmu uzņēmis Dieva vārdu. Nekas nav nejauši. Es uzņēmu Dieva vārdu, un tas uzdīga manī. Mēs esam atdzimuši no neiznīcīgās Dieva vārda sēklas. Ja man ir Dieva vārds, Dieva apsolījumi un es tos pieņemu, tad es kļūstu dzīvs. Tad es esmu vesels savā domāšanā un emocijās un esmu bagāts, pietiekams un auglīgs itin visā.

Tātad ticība nāk no sludināšanas un sludināšana – no Kristus pavēles.” (Romiešiem 10:17)

Ticība nāk ļoti vienkārši, kad tu regulāri esi savā lūgšanu kambarī, lasi un pārdomā Bībeli. Lasīt Dieva vārdu ir vienkārši, bet tas, kas notiek caur šo vienkāršo lasīšanu, ir kaut kas pārdabisks. Kā es atgriezos pie Dieva? Es dzirdēju Kristīgajā radio, kā kāda meitene teica: „Piesauciet Jēzus Vārdu, un Viņš izmainīs jūsu dzīvi.” Tā bija mana ticība, kas dzima no sludināšanas. Kāpēc es piesaucu Kristu? Tāpēc, ka kāds sludināja par Viņu. Es dzirdēju to kā no Dieva, kad šī meitene teica ar pārliecību: “Es piesaucu Tā Kunga Vārdu, un Viņš izmainīja manu dzīvi. Piesauc arī tu Viņu, un Viņš izmainīs tevi, jo ikviens, kurš piesauc Tā Kunga Vārdu, tiks izglābts.” Es ieaicināju Jēzu savā sirdī, un dzīvība ienāca manī. Es sāku lūgt un piedzīvoju izmaiņas.

“Tādēļ, ja kas ir Kristū, tas ir jauns radījums; kas bijis, ir pagājis, redzi, viss ir tapis jauns.” (2. Korintiešiem 5:17)

Mana ticība nāca no sludināšanas. Nesen bija sprediķis “Kaislības ap koronavīrusu”. Tā bija ticības sludināšana. Pasaki godīgi, vai tev nekļuva labāk ap sirdi? Tu biji nobijies, ierāvies sevī un jau ticībā vien slims. Tad tu dzirdēji vienkāršu sprediķi, kurā es pateicu savu viedokli par esošo situāciju. Tomēr tas nebija tikai mans viedoklis, bet pārliecība, acīmredzamais neticamais. Kā gan tik milzīgas nejēdzības var notikt pasaulē?! Tu dzirdēji Dieva vārdu, ticības sludināšanu, un pēkšņi saprati, ka ar tevi viss ir normāli. Tevī dzima ticība konkrētā situācijā, un tam sekoja arī normāla, adekvāta rīcība, pretēja tai, kad tu biji dezinformācijas varā.

Mans dēls, ievēro manus vārdus, un lai tava auss nosliecas manai runai pretī! Lai tie neizslīd no tavas apziņas un redzes loka; saglabā tos savā sirdī! Jo tie ir dzīvība tiem, kas tos atrod, un ir zāles visai viņu miesai, kas dziedina.” (Salamana pamācības 4:20-22)

Dieva vārdi dziedina garu, dvēseli un miesu. Vēl ir teikts:

“Un jūs atzīsit patiesību, un patiesība darīs jūs brīvus." (Jāņa evaņģēlijs 8:32)

Dziedināšana un atbrīvošana nāk caur ticību Dieva vārdam. Daudzi cilvēki pastāvīgi vēlās aizlūgšanas par atbrīvošanu un dziedināšanu. Es nesaku, ka nav vajadzīga atbrīvošana un dziedināšana, mēs to darām, bet tad, ja cilvēks pastāvīgi ņemās ar vieniem un tiem pašiem velniem, jāsāk domāt par viņa ticību. Ticība nāk no Dieva vārda, no sludināšanas, jo dziedina un atbrīvo Dieva vārds. “Jūs iepazīsiet patiesību...” Katrs no mums var atrast kaut ko, kas mūsos vēl ir aizķēries. Vēl tagad, iepazīstot patiesību, es reizēm saprotu: “Es tajā nebiju brīvs!”

Nesen es atklāju kādu lietu, no kuras, iespējams, es nebiju brīvs. Pusaudža gados man patika braukt ar dažādiem divriteņu līdzekļiem, mopēdiem. 16 gadu vecumā mani uz mopēda notrieca automašīna. Kauns teikt, kāda. Iedomājies, mācītāju notrieca Zaporožecs. Es ievēroju visus noteikumus un nebiju vainīgs. Es apstājos ceļa malā un regulēju motoru. Paskatījos atpakaļ un redzēju, ka tuvojas mašīna, kurā šoferis sarunājas ar sievieti. Es pagriezu galvu un turpināju regulēt motoru. Pēkšņi bija trieciens un padsmit metru lidojums. Kājai bija atvērtais lūzums, tā karājās, kad mani lika mašīnā, es pats turēju savu kāju. Tā bija smaga trauma. Kādu gadu nestaigāju, gulēju slimnīcā. Man bija mājmācība, skolotāja nāca uz mājām; formāli atnāca un pierakstīja, ka viss kārtībā. Es izveseļojos, bet pa to laiku mana mamma bija noslēpusi manu mopēdu, ar ko cietu avārijā. Lai gan bija vēl otrs, sporta variants, ir pagājuši daudzi gadi, kopš neesmu braucis ar šāda veida transporta līdzekli. Pirms pāris nedēļām es uzkāpu un pabraucu mazu gabaliņu ar drauga mocīti, un tad arī sāku domāt, ka ar šādu transporta līdzekli neesmu braucis kopš 16 gadu vecuma. Sieva man bija jautājusi, kāpēc es nebraucu ar motociklu, un es atbildēju, ka neesmu taču stulbs. Patiesība bija tāda, ka kopš traumas nebiju braucis un pat nebiju padomājis, kāpēc. Tā bija problēma galvā, bet nu esmu brīvs un bez aizķeršanās un problēmām uzkāpu uz moča. Patiesība dara brīvu. Es nesaku, ka man bija milzīga trauma, kuras dēļ netuvojos motocikliem, vai ka visi, kuri brauc ar močiem, ir idioti. Man gan nepatīk motobraucēji uz ceļiem, bet vēl vairāk man nepatīk riteņbraucēji, jo viņi velkas kā gliemeži. Daži lielīgi brauc pa ceļa vidu, un nākas vilkties aiz tiem. Reiz Ukrainā mēs braucām un atdūrāmies pret milzīgu rindu ar mašīnām. Nesapratām, kas par lietu. Izrādījās, ka kāds zemnieks brauca ar milzīgu siena vezumu. Vecs onkulītis sēdēja ratos uz siena čupas un mierīgi klidzināja ar savu zirdziņu pa pašu vidu. Šoferi pīpināja, viņš skatījās uz priekšu, izlikās nedzirdam un mierīgi čunčināja uz priekšu. Es padomāju: “Nu, ukrainis, naglijs djeduška!” Un tā līdzīgi reizēm ir ar riteņbraucējiem. Kāpēc tu baidies un kaut ko nedari? Tev ne tikai jāiziet inkaunters, lai par tevi palūdz, bet jāiepazīst patiesība, jāuzņem Dieva vārds, kas ir dzīvs, radošs un dara brīvu! Varbūt ir laiks sākt darīt kaut ko, ko tu neesi nekad darījis? Man ir bijis tāds sprediķis. Kornēlijs teica:

“Tāpēc arī es pats neesmu turējis sevi par cienīgu nākt pie Tevis; bet saki tik vienu vārdu, tad mans kalps kļūs vesels. Jo arī es esmu cilvēks, kas stāv zem priekšniecības, un man ir padoti kareivji, un, ja es kādam saku: ej, - tad viņš iet; un otram: nāc, - tad viņš nāk; un savam kalpam: dari to, - tad viņš dara." Bet Jēzus, to dzirdējis, par viņu brīnījās un, pagriezies uz ļaudīm, kas Viņam gāja līdzi, sacīja: "Es jums saku: tādu ticību Es pat Israēla ļaudīs neesmu atradis."” (Lūkas evaņģēlijs 7:7-9)

Lūk, tāda bija viņa sapratne, ka Jēzus ir dzīvības vārds, un, ja Viņš ko teiks, tā notiks. Jēzus piedāvāja iet un dziedināt Kornēlija kalpu, bet viņš teica, ka neapgrūtinās Jēzu, ka pietiks ar vienu vārdu. Jēzus bija pārsteigts un teica, ka vēlās redzēt tādu ticību Izraēlā. Tikai viens vārds, un ir vesels! Kornēlija kalpu dziedināja ticība Dieva vārdam. Ticībai jābūt nevis vienam no konteksta izrautam pantam, bet veselīgai mācībai, kas ir pareizā kontekstā ar visu Bībeli. Jēzus brūcēs tu esi dziedināts!

Izrakstīju vienu komentāru no ziņām par Covid-19. Kāds cilvēks bija iekomentējis: “Katrs pats ir atbildīgs par savu veselību un drošību. Būs tev maska un cimdi, mazgāsi rokas un būsi uzmanīgs, nesaslimsi, pat ja visapkārt visi būs slimi.” Nepiekrītu. Vienīgais, uz ko var 100% balstīties, ir Dieva vārds. Ne uz maskām, ne uz cimdiem. Tā ir karikatūra, riktīgi simpsoni – pieauguši cilvēki staigā gumijas cimdos un maskās, brauc mašīnā maskā, pat gāzmaskā. Bībelē ir rakstīts, ka tas, no kā tu baidies, tevi aizsniegs. Dziedina nevis cimdi, bet Dieva vārds. Es nesaku, ka nevajag medicīnu, ka nevajag apmeklēt ārstus, bet visi tie Pasaules Veselības organizācijas ieteikumi nav patiesi. Ne velti Amerika atņēma viņiem finansējumu. Acīmredzot ir cilvēki, kuri domā veselīgi. Vai mēs tagad visu mūžu ievērosim karantīnu? Vai mums nekad vairs nebūs dievkalpojumu? Būs, jo mēs ticam Dieva vārdam, lūgsim un strādāsim, un pavisam drīz mēs sanāksim kopā svētku dievkalpojumā, kurā pielūgsim un slavēsim Dievu.

“Tā Kunga likumi ir pilnīgi un atspirdzina dvēseli. Tā Kunga liecība ir patiesa un vientiesīgos dara gudrus. Tā Kunga pavēles ir taisnas, tās dara sirdi priecīgu, Tā Kunga bauslis ir skaidrs, tas apskaidro acis.” (Psalms 19:8-9)

Dieva vārds dara gudru, apskaidro acis un atspirdzina dvēseli. Vai tev gadās, ka iekšēji kļūst spiedīgi vai nāk virsū tāda kā neziņa vai bailes, nav ideju, ko un kā darīt? Īpaši tas notiek tad, ja esi kalpotājs, esi atbildīgs par cilvēkiem un nesaproti, kā pareizi rīkoties. Īpaši vakaros mēdz būs vissliktāk. Saka, ka rīts gudrāks par vakaru, un tomēr rīts visu nevar atrisināt. Es šādās situācijās eju savā lūgšanu kambarī – pusstundu, stundu, divas stundas – cik nepieciešams. Viss smagums aiziet, atnāk jaunas idejas un skaidras domas. Dieva vārds atspirdzina dvēseli, dara gudru, dara sirdi priecīgu un apskaidro acis. Ja tu paļausies tikai uz “rīts gudrāks par vakaru”, neiesi savā lūgšanu kambarī un neuzņemsi Dieva vārdu, tavas acis būs aizmiglotas, tu nesaņemsi atbildes, nesapratīsi pareizo virzienu, tava dvēsele netiks atspirdzināta, un tas var beigties ar depresiju un no tās izrietošu nepareizu rīcību un sekām.

Pagājušajā nedēļā es biju pirtī viesu namā, kur kādreiz mums notika inkaunteri. Braucot prom, bija vētra, un es teicu sievai, ka nezinu, vai varēsim aizbraukt, vai nebūs koks nogāzts pāri ceļam. Tā bija normāla, ar prātu apsvērta doma. Un tieši uz “Brūveru” ceļa bija nogāzts koks. Labi, ka man ir džips, un pa zālīti varēju apbraukt koku un pa otru ceļu aizbraukt prom. Kad tu pavadi laiku ar Dievu, tad arī vienkāršās ikdienas lietas tu sāc intuitīvi just, kas ir labs vai slikts, un pat kaut kādas lietas, kuras tu dabiski nevari zināt, tu iekšēji zini. Es kādreiz smejos, ka cilvēki lūdz Dievu, kādu desu nopirkt, bet, ja godīgi, arī to Svētais Gars var pateikt. Vai garīgam cilvēkam ir grūti saprast, kas šobrīd notiek Latvijā? Tas, kas šobrīd notiek, ir līdzīgi kā deviņdesmitajos gados, kad notika pučs. Tad atslēdza televīziju, visi masu mediji tika kontrolēti, bija klusums un neziņa, un cilvēki zināja tikai to, ko oficiāli paziņoja. Tajā laikā es biju atgriezies no padomju armijas. Es izsviedu ārā savu PSRS pilsoņa pasi, jo man riebās šī paverdzinošā sistēma. Un tad pagāja īss laiks, un viss mainījās, un es sāku uztraukties. Atceros, kā sēdēju pie saplīsuša televizora, kurā redzamas tikai švīkas, dzirdēju oficiālo informāciju un domāju, ka man ir beigas, jo pasi biju izsviedis. Es domāju, ka nu ir brīva Latvija, bet pēkšņi izskatījās, ka viss ir mainījies. Un šis ir līdzīgs laiks. Koronavīrusa aizsegā pastāv dezinformācija un neziņa, kas patiesībā notiek. Tu to nevari zināt, jo tu neesi tur iekšā. Mēs varam tikai dzirdēt, lasīt kādu cilvēku liecības, kuri ir tuvāk šiem procesiem. Par šo tēmu ir atsevišķs sprediķis “Kaislības ap koronavīrusu”. Draugs, atbildes ir Dieva vārdā. Dieva vārds dara sirdi priecīgu un apskaidro acis, ka tu redzi, kas patiesībā notiek, vai vismaz aptuveni apjēdz.

“Tā Kunga Vārds ir stipra pils, taisnais dodas turp un top pasargāts.” (Salamana pamācības 18:10)

Lūk, cik svarīgi ir regulāri lasīt Dieva vārdu, jo tas dara stipru.

“Vieniem viņu spēks ir kara rati, citiem zirgi, bet mēs esam stipri ar Tā Kunga, mūsu Dieva, Vārdu.” (Psalms 20:8 )

“Vai Mans vārds nav kā uguns," saka Tas Kungs, "un kā veseris, kas sagrauj klintis?” (Jeremijas 23:29)

Dieva vārds neiespējamo padara iespējamu. Dieva vārds ir kā veseris, kas sagrauj klintis, un es aicinu ikvienu, kurš klausās, ticēt Dieva vārdam, lūgt un dzīvot pēc Dieva vārda. Tas Kungs ir ar tevi un tevī. Tu un mēs esam Dieva nams, un mēs kā spartieši pastāvēsim pret milzīgu pārspēku. Draudze pastāvēs un uzvarēs ar Dieva vārdu. Vienam spēks ir korons, citam kara rati, dažādas tehnoloģijas, masu mediji, kas ir kāda kabatā, bet mūsu spēks ir Tā Kunga vārds, un mēs teiksim pēdējo vārdu. Draudze ir gājusi cauri gadu simtiem un pat tūkstošiem un ir pastāvējusi, un turpinās pastāvēt. Tu pastāvēsi, Jēzus Vārdā.

“Ne ikkatrs, kas uz Mani saka: Kungs! Kungs! - ieies Debesu valstībā, bet tas, kas dara Mana Debesu Tēva prātu.” (Mateja evaņģēlijs 7:21)

Dieva vārds ir jāpielieto, ne tikai jāklausās un jāēd. Dzīvo saskaņā ar Dieva gribu, un tu būsi svētīts. Paldies Tev, Tēvs, par Tavu labo, dzīvo vārdu. Tavs vārds ir stiprs, tas sadrupina klintis. Es Tevi lūdzu, lai katram vienam, kurš dzird Tavu vārdu šodien, ir personīgs laiks lūgšanai un Tavam vārdam. Lai katrs viens regulāri pavada laiku ar Tevi un barojas ar dzīvību, ar dzīvības vārdu, ietērpjas bruņās un ir komandā. Jēzus Kristus Vārdā, es lūdzu par tiem, kuri ir bailēs, dari brīvus, Kungs. Lai Tavs vārds dara brīvus šajā pašā brīdī, jo Tu esi devis spēka, mīlestības un savaldības garu baiļu gara vietā, Jēzus Kristus Vārdā. Ja tu sirgsti un šajos apstākļos neesi spējīgs apmeklēt ārstu, es lūgšu par tevi. Jēzus Kristus Vārdā, pieskaries, Dievs, lai aiziet iekaisums, lai aiziet slimība un nāk pilnīga dziedināšana, Jēzus Vārdā. Tiem, kuri ir saistīti un depresijā, pieskaries, Kungs, Svētais Gars, šajā pašā brīdī, lai nāk pilnīga brīvība un pilnīga dziedināšana. Ja tev ir finanšu problēmas šajā situācijā, es pasludinu, ka Jēzus Kristus kļuva nabags, lai tu būtu bagāts, un tev, draugs, viss labākais ir tikai priekšā. Saņemies, esi stiprs ar Dieva vārdu, tu uzvarēsi Jēzus Vārdā, āmen! Dieva vārds, kas dara dzīvu, brīvu, tas pats Dieva vārds, kas ir mūsu dzīves centrā, saka, ka priecīgu devēju Dievs mīl. Es aicinu tevi dot savu brīvprātīgo ziedojumu un desmito tiesu. Lai Dievs tevi svētī! Es novēlu tev veselību, izturību un finansiālu svētību.

Mācītāja Mārča Jencīša sprediķi “Dieva vārds” pierakstīja un rediģēja draudzes “Kristus Pasaulei” redakcija
Comments