TEKSTA MATERIĀLI‎ > ‎Svētrunas‎ > ‎

Dieva sapnis

Publicēja 2018. gada 9. okt. 14:29Līga Paņina   [ atjaunināts 2018. gada 10. okt. 23:36 ]
Ziņas datums 09.10.18. 

Slava Dievam! Slava Jēzum! Jums ir ļoti brīnišķīga draudze, jūs esat tik dzīvi un gaiši. Esmu ļoti priecīgs būt šeit, paldies mācītājam, viņa sievai un visai komandai. Jums ir ļoti laba draudze, un tie nav vienkārši kaut kādi glaimi, to var just atmosfērā, un tas ir pats galvenais. Kad es ilgstoši kalpoju Ukrainas pilsētā Peršotravenskā, es redzēju, ka cilvēki tur atbrauc un saka: „Šeit ir kaut kas īpašs, šeit ir cita atmosfēra, šeit ir vieglāk elpot, šeit gribas dzīvot!” Un es jums saku, ka jums ir tieši tāda pati atmosfēra, kur gribas dzīvot, kur tu jūti gaismu, prieku, patiesu labsirdību. Lai Dievs jūs svētī, palieciet tādi paši – patiesi un vienkārši, – un ņemiet piemēru no sava mācītāja. Kad mācītājs šodien runāja, ka mēs kopā kalpojām, es atcerējos un mani apbrīnoja, ka toreiz, kad pirms divpadsmit gadiem viņš bija pie mums atbraucis, vienkāršs cilvēks, ne zirnekļcilvēks, bet vienkāršs un Dieva svaidīts cilvēks, kurš toreiz diezgan slikti runāja krieviski, bija tik ļoti dedzīgs. Mani tas tiešām apbrīnoja – viņš vienkārši atbrauca un nepilnīgā krievu valodā sludināja evaņģēliju Svētā Gara ugunī, un nav svarīgi, vai tas bija lielā draudzē vai mazā draudzē, viņš vienmēr no visas sirds runāja ar cilvēkiem par Jēzu Kristu. Es atceros, ka mēs atbraucām uz kādu nelielu ciematiņu, kur uz dievkalpojumu bija atnākušas vecas večiņas un vecīši, bija auksta zāle, mēs ar virsjakām knapi slavējām, un es atceros, kā jūsu mācītājs izskrēja un teica: „KO JŪS SĒŽAT? MĒS SLAVĒJAM DIEVU!” Un viņš tik dedzīgi to teica, ka visas tantiņas piecēlās. Tur kopā bija, apmēram, līdz simts cilvēku un, apmēram, piecdesmit no tiem bija neticīgi, bet visi piecēlās. Es saprotu, kāpēc jums ir tāda draudze – tas ir, tāpēc ka jūsu mācītājs spēj izkustināt jebkuru. Un es jums nopietni saku – lūdziet par saviem mācītājiem, lūdziet par savu mācītāju, lūdziet par viņa ģimeni, un jums būs labi, jo mēs esam atkarīgi viens no otra, draudze ir atkarīga uz 50:50 viens no otra, – ja jūs visi lūgsiet par mācītāju, tad viņš jutīs vairāk spēka, un šajā spēkā viņš lūgs par jums, un jūsu dzīve mainīsies. Lūdziet par savu mācītāju!

Bet šodien es gribu runāt par ļoti svarīgu tēmu, tās nosaukums ir „Dieva sapnis”. Dievam ir sapņi, un vispār laimīgs ir tas cilvēks, kuram ir sapņi, kuram ir mērķi, kurš iet uz kaut ko, kurš sapņo. Bezmērķīgi cilvēki iet uz tukšumu, un šis tukšums viņiem liks vilties, tāpēc jebkuram no mums ir jābūt mērķiem un sapņiem, un arī mūsu Dievam ir sapnis. Mēs dziedājām dziesmu, kurā ir teikts, ka Viņš parādīs mums sapni, un man patīk šie vārdi: „Nav nekā kvēlāka Viņa sirds dziļumos, kā sapnis par CILVĒKU GLĀBŠANU!” Pats svarīgākais Dieva sapnis ir CILVĒKU GLĀBŠANA. Mēs šeit sēžam, jo mūsu Dievs ir tik ļoti mūs mīlējis un Viņam ir bijis sapnis izglābt visus, dot cerību katram cilvēkam, un Viņš ir sarunājis ar Jēzu un Svēto Garu, ka pats Jēzus ies un izdarīs, varētu teikt, briesmīgu lietu – nomirs pie krusta par katru no mums, – bet tas bija Dieva sapnis, un Jēzus piekrita Tēvam iet mocībās katra no mums dēļ. Un tieši tādēļ mēs šodien esam šeit. Mums ir ļoti paveicies, jo ne jau mēs esam tik ļoti gudri, apdomīgi un aprēķinām visu, lai sevi izglābtu, bet tā ir Viņa žēlastība. Viņš mūs izglāba, Viņš mūs aicināja un izredzēja, lai mēs būtu glābti, un Dievs negrib, lai glābšana apstājas pie mums! Jūsu mācītājs teica, ka grib nojaukt aizmugurējo zāles sienu, lai zālē būtu lielāka cilvēku ietilpība, jo viņā ir Dieva sapnis un glābto cilvēku ir jābūt vairāk! RĪGAI IR JĀBŪT GLĀBTAI! LATVIJA BŪS GLĀBTA! Un kamēr ir cilvēki, kuri saņem un pieņem Dieva sapni, ieliek to savā sirdī, Rīga būs glābta! Un pats svarīgākais tajā visā, ko darām, ir pareizi sevi noskaņot. Un šai noskaņai ir jābūt mūsu ticībai.

„Bet bez ticības nevar patikt. Jo tam, kas pie Dieva griežas, nākas ticēt, ka Viņš ir un ka Viņš tiem, kas Viņu meklē, atmaksā.” (Ebrejiem 11:6)

Bez ticības nav iespējams patikt Dievam, un tev tam ir jātic! Kad es tikko atbraucu uz Harkovu un kļuvu par mācītāju, kas es nekad nebiju bijis, es teicu savai draudzei – tā kā jūs visi arī esat jauni, es arī esmu jauns mācītājs, tāpēc nevērtējiet mani pārāk stingri, mēs kopā augsim Jēzū Kristū. Un pats svarīgākais, ko es viņiem teicu, ir tas, ka nav svarīgi, cik mēs tur sēžam, bet kam mēs ticam. Kā mēs domājam, tā mēs arī dzīvojam, kam mēs ticam, tur mēs arī būsim. Vēstulē ebrejiem vienpadzmitās nodaļas pirmajā pantā ir rakstīts: „Jo ticība ir stipra PAĻAUŠANĀS uz to, kas cerams, pārliecība par neredzamām lietām.” Bez ticības Dievam nevar patikt, un ir ļoti svarīgi, kam mēs ticam, jo tieši tur rītdien mēs būsim, jo Dievam nav nekā neiespējama. Varu es visu Tavā spēkā, Dievs! Mēs visu varēsim ar Viņu, bet pats galvenais, lai mēs ticam! Kad uz skatuves iznāk mācītājs un saka, ka mēs nojauksim sienu un zālē būs tūkstotis vietu, tev vienkārši ir tam jānotic kopā ar mācītāju, un tu redzēsi brīnumu! Jūsu draudze jau ir brīnums, jo kādreiz jūsu mācītājs noticēja Dievam, nevis vienkārši cilvēkam, bet Dievam, un šodien mēs esam šeit. Tā ir ticība! Tikai ticība var aizbraukt uz citu valsti, runāt sliktā krievu valodā un redzēt brīnumus. Lai redzētu brīnumus, tev ir jātic! Lai tiktu dziedināts, ir jātic! Lai staigātu priekā, ir jātic! Lai redzētu, kā lāsti tiek salauzti, mums ir jātic! Un ticība nav emocijas! Kādreiz mēs bijām Maskavā un gaidījām savu lidmašīnu, bija ļoti slikti laikapstākļi, lietus. Toreiz es nelidoju tik bieži ar lidmašīnām un nobijos, kā mēs tādā laikā vispār lidosim, jo viss bija ļoti drūms un lietains. Un tā ļoti bieži mēdz notikt dzīvē – dievkalpojuma laikā tu tici, priecājies, mācītājs ir tevi iedvesmojis, bet tad tu aizej uz mājām, un tur ir tādi laikapstākļi kā toreiz lidostā, un tu to ieraugi un uzreiz domā: „Dievs laikam mani nedzird... Viņš visus citus dzird, bet mani nē. Man viss ir slikti. Es tikko lūdzu un ar visiem kopā slavēju, bet tad atnācu mājās, un tur ir mani piedzērušies vecāki. Kādēļ viņi vēl nav izmainījušies?” Es atceros, kā es nācu mājās pēc dievkalpojumiem. Vispār es esmu bijušais narkomāns. Kādreiz, sen, citā dzīvē, līdz 1998.gadam, es biju narkomāns, sasists, sagrauts, bet tad es atnācu uz draudzi, un Dievs brīnumainā kārtā sāka darboties manā sirdī, prātā un dzīvē, Viņš izmainīja visu. Es pat redzēju, kā velns reāli nāk pie manis caur dažādiem veciem draugiem un piedāvā man narkotikas BEZ MAKSAS. Man bija tāds draugs, no kura nekad neko nevarēja izprasīt, un viņš piedāvāja narkotikas par brīvu, un es ieraudzīju, ka tas ir velns, jo šis cilvēks nekad nevienam tā nedeva par brīvu, viņš bija skops. Toreiz viņš pienāca pie manis un rādīja, ka viņam ir nauda, zālīte, un vēl viņš rādīja točku, kur mēs varēsim vēl aiziet padurties. Narkomānam tā vispār ir paradīze, tev uzreiz piedāvā paradīzi. Tu vari iet iedzert, iedurties un darīt visu, ko vajag, bet rītdien viss mainīsies. Narkomāniem tā ir vienmēr – ar rītdienu viss mainīsies, sākšu iet uz darbu, būs jauna dzīve, būšu sportists, strādāšu, normāli dzīvošu, visu savu dzīvi izmainīšu! Bet tas ir kamēr esi zem narkotiku ietekmes, jo jau nākamajā rītā tu pamodies un vairs nevēlies nekādu darbu, nekādu sportu, jo vajag jau nākamo dozu! Kā narkomāni skrien pēc dozas, tā mums jākalpo Dievam! Kristieši bieži saka: „Es agrāk biju bandīts un visu Rīgu turēju zem sevis, visi baidījās no manis, bet pēc tam es nācu draudzi un viss...” Un var padomāt, ka tagad tas cilvēks vairs nav nekas, viss ir cauri. Mums draudzē bija konference, kur iepriekšējie narkomāni ar lepnumu stāstīja un dižojās, cik daudz viņi iepriekš ir lietojuši. Viena meitene iznāca priekšā un stāstīja, kā viņa piecus gadus dūrās un mira nost, bet kāds viņas kaimiņš sēdēja zālē un smīkņājot teica: „Ko tad tu tur dūries!” Viņa aizdegās un lepni pateica: „Es tā dūros, ka dod Dievs katram tā durties!” Vēl kādā citā reizē līdzīgā konferencē, kur bija daudz liecību, kā Dievs viņus glābis no narkotikām, visi iznāca priekšā un viens pēc otra liecināja. Un tad aicināja iznākt arī vienu mācītāju liecināt, viņš iznāca un teica: „Brāļi un māsas, sveicināti! Es nekad neesmu sēdējis cietumā, neesmu dūries, es esmu ticīgu vecāku bērns. Jau no bērnības esmu ticīgs un neko no tā neesmu mēģinājis.” Tajā brīdī kāds no zāles jokoja: „Nekas, Dievs mīl arī tādus! Nekautrējies un stāsti.” Kad es pats atnācu pie Dieva, es redzēju, kā velns grib mani no šī ceļa novest, bet ziniet, mums ir vienkārši jātic, un pēc ticības Dievs ļoti spēcīgi darbosies mūsu dzīvēs, tavs nams tiks glābts, tavi radi tiks izglābti. Kāpēc es to saku? Es biju tikko nožēlojis grēkus, man tā viss patika, likās, ka man pat spārni izauga un es sāku lidot no laimes. Man parādījās jauni draugi, un reizēm es vienkārši nācu uz draudzi un iepazinos ar cilvēkiem, lai komunicētu par Dievu vairāk. Tas bija tik brīnišķīgi, un bija forši dievkalpojumi, spēcīgas lūgšanas, pielūgsmes vakari, vispār mums draudzē katrā sludināšanas reizē bija pielūgsmes vakars, un es vienmēr tā pieskāros Dievam, Dievs bija tik tuvu! Bet mājās mani vienmēr gaidīja mans tēvs, ogļracis, kas nozīmē, ka viņam patika iedzert. Iedomājies, ka es pēc dievkalpojuma skrienu mājās laimīgs uz Jēzus Kristus mīlestības spārniem, bet tad atveru mājas durvis un jūtu mājās nepatīkamu alkohola, uzkodu un cigarešu smaku, dzirdu, kā visi dzied kaut kādas dziesmas, un ne visi trāpa tonalitātē. Man dzīvoklis dalījās divās daļās – viena daļa bija virs mākoņa, bet otra daļa bija zem mākoņa, jo viņi tik daudz pīpēja. Un es tur biju kā Allas Pugačovas dziesmā „Aisbergs” – kā aisbergs es izpeldēju no mākoņiem, – tur varēja klipu filmēt un ienākt kā koncertā. Patiesībā tas bija ļoti briesmīgi, jo velns uzreiz gribēja zagt garastāvokli, ticību, un es uzreiz dzirdēju, kā velns man saka: ”Ko tu tur lūdz, re, šis viss ir tavs liktenis!” Noteikti esat dzirdējuši, ka cilvēki saka, ka viņiem ir liktenis būt par alkoholiķi, nelaimīgam, šķirties visu laiku, ka tā ir viņu karma. TIE VISI IR MELI, TIE IR VELNA MELI, JO DIEVS IR TEVI RADĪJIS, LAI TU BŪTU LAIMĪGS, LAI TAVA ĢIMENE IR LAIMĪGA! Dievs mīl tevi, Viņš ir tavs Tēvs, Viņš ir tāds Tēvs, kurš nekad neļaus, lai tu būtu nelaimīgs! Viņš grib, lai tu esi laimīgs. Ziniet, kas ir ticība? Es iegāju šajā dzīvoklī, dūmos un tajā atmosfērā, bet es iegāju savā guļamistabā, aizvēru durvis un kritu ceļos, un vienkārši teicu: „DIEVS, tas, lūk, nebūs! Es neticu tam! Es ticu, ka viņi kopā ar mani ies uz draudzi, viņi noticēs Jēzum Kristum!” Es reizēm vienkārši raudāju un lūdzu, lai Dievs apžēlo mūsu ģimeni, lai aiziet prom alkoholisma gars! Es lūdzu, lai, tāpat kā Viņš atbrīvoja mani no narkotikām, atbrīvo viņus no alkohola, lai viņi kļūst laimīgi. Ticība neskatās uz apstākļiem, ticība skatās uz to, ko saka Dievs, bet Dievs ir teicis: „Tiksi glābts tu un viss tavs nams!” Tu un viss tavs nams kalpos Tam Kungam!

Ziniet kāds brīnums notika? Mana mamma atnāca uz draudzi ļoti interesantā veidā četrus mēnešus pēc manis. Es par viņu visu laiku lūdzu, un vienā reizē viņa pienāca pie manis un teica: „Es ar tevi šodien eju uz draudzi!” Viņa bija piedzērusies un teica: „Dēliņ!” Bet mums draudzē pirmdienās, kad viņa gribēja iet, ir divu stundu lūgšanas. Ziniet kādas lūgšanas? Visi dedzīgi un skaļi lūdz mēlēs un ik pa laikam pasaka: „Glāb šo pilsētu, Dievs!” Lūk, tādas lūgšanas divu stundu garumā. Es domāju, ja mana mamma atnāks uz šādu lūgšanu, tad viņa nekad vairs nenāks uz draudzi, viņa nobīsies. Es lūdzu par savu mammu un viņa pati pienāca pie manis un teica, ka ies ar mani uz draudzi. Ikvienam kristietim tas uzreiz būtu pats lielākais prieks, bet es mammai atbildēju: „Šodien labāk nevajag.” Es iedomājos, ja viņa atnāks, bet tur „lauvas” runā mēlēs. Labi, ja vēl krieviski lūgtu vai latviski, viņa vismaz saprastu, ka svešvaloda, bet tur lūdz mēlēs divas stundas. Es domāju, ka viņa iznāks ar matiem gaisā, noteikti uzreiz būs skaidrā un atmetīs dzert, bet uz draudzi nekad vairs nenāks. Dievs viņu atbrīvos caur bailēm un vēl ar gaisā stāvošu frizūru! Es viņai teicu: „Mammu, šodien labāk nevajag, bet rītdien mums ir mājas grupa, tur ir ļoti laba atmosfēra, tur visi runā krieviski. Mēs tur varam dzert tēju, komunicēt. Tur būs neliels, foršs Vārds, mēs par tevi palūgsim.” Bet viņa atbildēja: „Es eju šodien!” Es turpināju: „Mammu, lūdzu, tikai ne šodien. Lūdzu, Jēzus Kristus Vārdā. Mammīt, mīlu tevi!” Mēs reizēm domājam ar savām cilvēciskajām smadzenēm. Es lūdzu, ticēju, es raudāju par viņu. Kā ir rakstīts – „Sadzirdi manu kliedzienu.” Es raudāju Dieva priekšā par viņu, un te mamma man saka: „Es eju ar tevi uz draudzi,” bet es atbildu, ka ne šodien. Es izgāju ārā no mājas, un viņa nāca man līdzi, un es viņai teicu: „Mammīt, es tevi lūdzu, es tevi mīlu, tāpēc tā saku.” Bet viņa vienalga nāca man līdzi. Mums ir maza pilsētiņa un līdz draudzei ir, apmēram, piecas līdz desmit minūtes ko iet, mēs jau bijām aizgājuši diezan tālu, un mana mamma turpināja iet aiz manis. Es pagriezos pret mammu un teicu: „Mammu nevar tā, paklausies, ko es tev saku! Kur tu ej?” Ziniet ko es sadzirdēju? Es, tas, kurš par viņu ticēja, lūdza, raudāja, kliedza. Svētais Gars caur viņu man teica: „Tu mani nelaid uz draudzi?” Mani tas apgaismoja. Es stāvēju pilsētā un domāju: „Es par viņu četrus mēnešus no rīta un vakarā lūdzu un, re, viņa nāk uz draudzi, bet es viņai saku nē. Es domāju kā velns. Eju uz lūgšanām, bet pats kā velns. Es visu sapratu un viņai teicu: „Mammu, ejam uz draudzi!” Lai notiek, kas notikdams, lai Dievs svētī! Un mēs aizgājām.

Viens puisis dziedāja dziesmu, kas precīzi atspoguļo, kādai vajadzētu būt mūsu ticībai: „Es gribēju aiziet uz Bībeles skolu, bet pie manis pienāca velns un teica, lai nebraucu uz Bībeles skolu, bet es pagriezos pret viņu un pasūtīju, un viņš aizgāja.” Kad mamma atnāca uz draudzi, es ar smadzenēm domāju, ka viņa nesapratīs. Bet viņa aizgāja pie kalpotāja, ar viņu parunāja un iznāca ārā vienās asarās. Viņa brīnumainā kārtā kļuva skaidra. Viņa raudāja un teica: „Kāpēc es iepriekš nenācu uz tik labu draudzi?” Man tas bija brīnums. Ziniet, kas ir ticība? Mamma pie Dieva atnāca pēc četriem mēnešiem, brālis arī kopā ar mammu atnāca uz mājas grupiņu. Viņš bija vēl maziņš, apmēram, desmit, vienpadsmit gadus vecs. Bet patēvs, ogļracis, kam patika iedzert, uz draudzi atnāca tikai pēc desmit gadiem. Es pats vienmēr par viņu lūdzu, bet reizēm es sāku domāt, ka kādam taču jāiet ellē, varbūt tas ir viņš, jo viņš taču neko nesaprot. Es viņam stāstīju, lūdzu par viņu, mēs pat cīnījamies ar viņu. Daudz kas ir bijis, mēs esam strīdējušies, bet viņš nenāca un viss. Es pat iedomājos, ka varbūt pārtraukt lūgt par viņu, varbūt viņam ir jāaiziet uz elli. Nekad nepārstāj lūgt, nekad nepārstāj ticēt, lai kā tu arī justos vai ko tu redzētu! Neskaties uz redzamo, skaties uz neredzamo Dieva vārdu, un Viņš glābs visu tavu namu! Ziniet, kāds brīnums tagad ir noticis? Pirms diviem gadiem abi mani vecāki jau nāca uz draudzi, un es viņus neatpazinu. Viņiem abiem ir ap piecdesmit pieciem gadiem, bet viņi kļuva kā bērni. Viņi viens otram sāka dāvināt krustiņus. Mamma teica: „Tu zini, ko es šodien uzdāvināju tētim? Bībeli ar zelta lapām. Viņš tagad visu laiku ar viņu staigā. Viņš pat vannā iet ar Bībeli.” Es skatos uz viņiem, un tie ir pavisam citi cilvēki. Viņi atmeta smēķēšanu. Vienreiz es atnācu pie mammas, viņa jau bija nožēlojusi grēkus, bet smēķēšanu vēl neatmeta. Viņai bija ļoti nopietna čūla, un bija jātaisa operācija, jo viņai bija bijušas pāris lēkmes, kurās viņa gandrīz nomira. Vienreiz brālis man zvanīja, viss asarās, un teica, lai es ātri skrienot mājās, ka mamma mirstot. Tādas viņai bija lēkmes. Es vienreiz pie viņas atnācu un pateicu: „Pats pēdējais, kas tev ir jāizdara – es tagad lūdzu par tevi, un tu atmet smēķēšanu. Tas ir tavs lēmums, tā ir tava ticība. Tu būsi pilnīgi dziedināta.” Viņa paklausīja un to izdarīja. Tagad viņa ir pilnīgi dziedināta. Viņa tagad var ēst visu, ko vēlas – ceptu, sālītu, žāvētu – un viss ir labi. Pats galvenais brīnums – vecāki sadraudzējās ar kādu mācītāju, kurš arī ir no Peršotravenskas, un viņš no šīs pilsētas brauca uz ciematiņu kalpot un piedāvāja maniem vecākiem braukt līdzi un palīdzēt. Viņi vienreiz aizbrauca, otrreiz aizbrauca un pēc tam man pateica, ka pavisam aizbrauc no Peršotravenskas misijā, savos piecdesmit piecos gados. Reizēm jauniešus grūti izbīdīt kalpošanā, bet šeit jau padzīvojuši cilvēki saka, ka brauc uz ciematiņu kalpot Tam Kungam! Viņi tagad ir pārvākušies, nopirkuši tur mājiņu. Viņi tur staigā pa slimnīcām, pa dzīvokļiem un sludina evaņģēliju! Tas ir brīnums! Kad cilvēki jau mira, viņiem nebija nekādas cerības no tās dzīves, kurā viņi dzīvoja. Šodien viņi ne tikai nav miruši, bet ir nomiruši savos grēkos un kalpo Dievam. Viņi atstāja visu un aizbrauca uz citu ciematiņu, palīdzēja mācītājam un kalpoja Dievam. Ziniet, kas ir mans tēvs? Viņš ir rehabilitācijas centra līderis. Oficiāli mācītājs atbrauca un viņu svaidīja. Es skatos uz to visu un saprotu, ka Dievs ir visu varens, un Viņš vēlas glābt. Viņš vakar, šodien un mūžīgi ir tas pats.

Ticība ir noskaņa uz uzvaru. NOSKAŅO SEVI UZ UZVARU! Nenoskaņojies uz neveiksmi. Nenoskaņojies uz šaubām. Velns ar šaubām mūs grib apturēt. Dievs grib, lai mēs ticam un esam noskaņoti nopietni. Piemēram, es ticu, ka jums sanāks, jo jūsu mācītājs ir ticīgs, visa komanda 100% ir ticīga, un visi jūs esat ticīgi, un jums izdosies! Drīz jums draudzē būs tūkstoš cilvēku, jo ticība pārceļ kalnus un novāc sienas.

„Un, to atmetis, Viņš tiem iecēla Dāvidu par ķēniņu; tam Viņš arī liecinādams sacīja: Es esmu atradis Dāvidu, Isaja dēlu, vīru pēc Sava prāta, kas darīs visu, ko Es gribu.” (Apustuļu darbi 13:22)

Zelta vārdi – „Es esmu atradis vīru pēc Manas sirds”. Dievs ir atradis Dāvidu. Nevis tāpēc, ka viņš bija tāds skaistulis vai ka Dievam iepatikās viņa mati, viņa čirkas vai arī ebreju cepure, vai ka viņš eleganti staigāja. Dievs ne tādēļ viņu iemīlēja. Pat tad, kad atnāca pravietis, Isaja ģimenē, Dāvida tēva ģimenē, Viņš ieraudzīja pirmo dēlu, kas bija tāds skaistulis, uzvalkā, ar skaistu pulksteni, ar ādas somu un nopietnu skatienu, skatās tālumā un cilvēkus neredz. Tāds cilvēks, kam patīk, ka visi redz, kāds viņš ir. Kad viņu aicina uz skatuvi, tad viņš iznāk ar gaitu, lai visi redz un pasaka: „Kāds cilvēks!” Ziniet, kad Dievs viņu redzēja, Viņš pravietim teica, ka tas nav viņš, jo Dievs neskatās uz ārējo izskatu. Viņš spriež pēc augļiem. Vienreiz es biju kādā dievkalpojumā Krievijā, un tur bija pielūgsmes vakars. Mēs ļoti spēcīgi slavējām, visa draudze kā viens dejoja. Mēs pielūdzām trīs stundas. Tur bija viens brālis, kas atbrauca no Jekaterinburgas, un viņš ļoti izpaudās. Es neesmu pret Svētā Gara izpausmēm, man vispār vienu brīdi sāka likties, ka neesmu garīgs. Es sēdēju vienā malā, viņš otrā malā, un uz skatuves iznāca dedzīgs sludinātājs, un, kad šis brālis juta emocijas no sludinātāja, tas izpaudās ļoti spēcīgā veidā, un es sāku domāt, ka vajag ātro palīdzību saukt. Es domāju, kāpēc es neesmu tik garīgs kā šis brālis, kāpēc neko nejūtu? Es tikai dzirdēju vārdu un prasīju, lai Dievs palīdz manai neticībai. Beigās es uzkāpu uz skatuves, lai paņemtu savu ģitāru, un šis brālis pie manis pienāca un prasīja, lai es par viņu palūdzu. Es pacēlu roku, pat nepieskāros viņam, kad viņš jau aizlidoja. Viņš pamodās vadu kaudzē, un es sapratu, ka viņam jau sāp, tāpēc teicu, ka tā jau ir normāla doza viņam. Nedod Dievs, ka es viņam vēl būtu pieskāries, viņš vēl sienas sāktu graut. Pats galvenais bija banketa laikā, kur bija dažādi mācītāji, kalpotāji un arī šis brālis. Vai ziniet, kā es saprotu, kad cilvēks runā ar Svēto Garu vai arī kad viņš izliekas? Es ar viņu sāku runāt, jautāju, no kuras dradzes viņš ir. Viņš atbildēja, ka no vispasaules draudzes. Man uzreiz palika bail, jo vispasaules draudze ir egoistu draudze, jo tev neviens, nekad neko nepateiks. Kad tev ir mācītājs, viņš tev var pateikt ko labu, bet var tevi arī atmaskot, kad tu dari ko nepareizu. Tas ir normāli, kā ar vecākiem – tu vari paslavēt bērnus un vari viņus sarāt. Tad mēs jūtam atbildību. Man jau palika bail, un es šim brālim prasīju, kur tagad viņš ir, kur kalpo, kā kalpo? Viņš atbildēja, ka pagaidām nav nekas, tikai jūt Svēto Garu, un viņam ir Svētā Gara kalpošana. Es nesaprotu tādu kalpošanu. Prasīju viņam, ko tieši konkrēti viņš dara. Es, piemēram, esmu levīts, slavēju Dievu, esmu draudzes mācītājs. Zinu cilvēkus, kuri ir mājas grupas līderi, palīgi, kāds kalpo bērniem, jauniešiem, kāds sēž pie pults, spēlē uz ģitāras. Es saprotu kalpošanu ar tādām lietām, bet Svētā Gara kalpošanu es vēl neesmu redzējis. Tev ir kalpošana, ka iznāc uz skatuves un visus aizdedzini? Jautājot cik viņam gadi, viņš atbildēja, ka trīsdesmit septiņi gadi. Mēs bijām viena gada. Jautāju, vai viņam ir sieva, bērni? Viņam nebija ģimenes. Rezultātā mēs ar viņu parunājām, bet viņam ir viena problēma dzīvē – viņam nekā nav. Tāda ticība, ka es ticu Dievam, bet Dieva manā dzīvē nav, tas ir kaut kas dīvains. Viens puisis pienāca pie mana mācītāja Andreja Tišenko un teica: „Mācītāj, Andrej, mēs ne tur ejam, mēs uz citu pusi aizgājām.” Viņš arī bija ļoti emocionāls uz Svēto Garu, līdzīgi kā tas brālis. „Mums ir jābūt Tēva mīlestībā, lai katru dienu Tēvs tevi samīļo.” Senāk biju opija narkomāns, tagad esmu garīgais. Neko nedaru, vienkārši esmu Tēva mīlestībā. Mācītājs skatījas uz viņu un teica: „Es neiebilstu pret Tēva mīlestību. Slava Dievam par Tēva mīlestību! Ja tu esi tik tuvu Tēvam, pat tuvāk nekā visi mēs, kopā ņemot, tu viens tik ļoti jūti Tēvu, tad lai Tēvs tev palīdz audzēt tavu mājas grupiņu, jo tev desmit gados ir 2,5 cilvēku! Tu runā ar Tēvu, un Viņš tev palīdzēs izdarīt.” „Garīgie” cilvēki saka, ka viņi tikai klausa Svētajam Garam, bet ziniet, kas ir rakstīts Bībelē? Dievs saka: „Es ielikšu apustuļus, praviešus, evaņģēlistus, mācītājus un skolotājus.” Es negribu nevienu aizvainot, bet ir tādi „garīgi” cilvēki, kas tādā veidā jūt Svēto Garu, ka nekur nekalpo, nav savā konkrētā draudzē un staigā apkārt kā narkomāni, lai meklētu savu dozu. Šie cilvēki pieiet pie cita cilvēka kādā draudzē un saka, lai mācītāju neklausās, bet lai klausa viņu, tad visa dzīve būs kā tvaiks. Labāk normāli ticēt – būt vienotībā ar mācītāju, vienotībā ar draudzi, ieņemt kādu kalpošanu, pat vismazāko. Ko nozīmē ticība? Man stāstīja viens brālis, kas reāli augšāmcēlās. Viņš reāli mira nost, viņš pat teica, ka redzēja Jēzu, gaismu, viņš bija tievs un viņam bija vairākas kaites. Šajā gaismā viņš sadzirdēja: „Tu dzīvosi!” Pie viņa uz mājām atnāca brāļi un sāka sludināt, un viņš nožēloja grēkus, bet viņi pēc tam aizgāja un vairs neapciemoja, viņi īsti neticēja, ka viņš tiks dziedināts. Mēdz būt tā, ka tu redzi kādu problēmu, bet tev pat kā kristietim rodas tāda doma, ka viņš vismaz nožēloja grēkus un nomirstot nonāks debesīs, nevis tiks dziedināts un kalpos Dievam. Tu it kā arī tici dziedināšanai, bet redzi, ka cilvēks reāli jau gandrīz nomiris, un vēl ārsti saka, ka maksimums vēl dzīvos divas nedēļas, arī mamma zina, ka viņš nomirs. Šie ticīgie, kas viņam liecināja, atcerējās par savu brāli un nolēma viņu apciemot, lai paskatītos, kā viņam iet. Durvis viņiem atvēra mamma, kura aicināja ātri nākt iekšā. Šis slimais cilvēks, kurš nu jau jutās daudz labāk, varēja pat piecelties no gultas un ar nepacietību gaidīja, kad pie viņa kāds atnāks. Viņš skaļi teica: “Draugi, es gribu kristīties!” Viens no brāļiem, gatavojot ūdeni, lai nokristītu, aizmirsa karstajam ūdenim pieliet auksto. Kad šo cilvēku kristīja, viņš iekliedzās no neizturamā karstuma. Pārējie brāļi bija neizpratnē par viņa reakciju, bet tad viens no viņiem pamanīja, ka ūdens ir karsts. Tā šis cilvēks ir kristīts un joprojām kalpo Dievam. Es atceros, ka šis cilvēks kādā draudzē pienāca man klāt un teica: “Es gribu kalpot Dievam. Ko man darīt? Man sirdij tuvāka ir mūzika, patīk to klausīties.” Viņam jautāju, vai viņš māk dziedāt vai spēlēt kādu mūzikas instrumentu, uz ko atbildēja, ka nemākot. Šim cilvēkam ieteicu iet pamācīties dziedāt vai spēlēt kaut ko ar domu, ka viņu varēs pēc tam iesaistīt attiecīgā kalpošanā. Bet viņš pats pieteicās, ka gribot nest aparatūru draudzē. Tas ir liels brīnums, kad kāds kristietis pats piesakās palīdzēt uzkraut aparatūru, jo tas ir liels darbs, ikreiz pirms dievkalpojuma to visu salikt, neskatoties uz to, ka divas stundas ātrāk ir jāierodas. Un Dievs viņu par to svētīja un joprojām svētī. Viņš pat ir palīgs kādam mācītājam Ukrainā. Ticība ir darbība! Es gribu pateikt galveno par Dāvidu, ka Dievs ne tikai vienkārši ieraudzīja viņu kā cilvēku pēc miesas, bet Dievs ieraudzīja viņa sirdi. Pielūgsme nav vienkārši dziesmas. Tas ir, kad mēs sakām Dievam “jā” it visā, kur Viņš aicina, arī ja mēs uzņemtos kaut vismazāko pienākumu, tā kļūstot par draudzes daļu. Un no Bībeles Dievs saka:“Kas uzticams pār mazumu, to iecels pār lielumu”. Slavēšana nav vienkārši izvēlētas dziesmas, ko dzied, tas ir kaut kas vairāk.

Reiz, kad kalpojām Krimā, tur bija evaņģelizācijas telts. Mēs slavējām Dievu un gaidījām daudz jaunus cilvēkus. Tur bija diezgan daudz ticīgu cilvēku, kuri bija reliģiozi un slavēšanas laikā neizrādīja nekādu degsmi slavēt. Es un muzikanti tur slavējām no visas sirds ar lielu dedzību. Cilvēkus tur tas īpaši neaizskāra, un viņi mierīgi stāvēja. Uz draudzi ir jānāk ar domu no visas sirds slavēt Dievu. Slavēšana mums palīdz, bet tev jāatver sava sirds. Nevajag cerēt uz slavēšanas grupu, bet ceri uz To Kungu. Slavēšanas laikā ieradās divas meitenes, kuras bija ļoti atvērtas Dieva slavēšanai. Viņas dejoja un priecīgi dziedāja. Pūlim palika neērti, ka viņi vienkārši stāv, un viņi arī sāka pamazām kustēties līdzi mūzikai. Un tai brīdī, kad redzēju šīs divas meitenes, kuras priecīgi dejoja un dziedāja starp vienaldzīgo pūli, man bija prieks sirdī. Kad sākās pielūgsme, tur bija draudzes mācītājs, kurš tai brīdī pielūdza Dievu dedzīgi. Skanēja tāda dziesma, kas sajūtamā veidā izmainīja atmosfēru, un bija jūtama Dieva klātbūtne. Viena no šīm jautrajām meitenēm pienāca pie mācītāja un aicināja uz lēno deju (pielūgsmes dziesmas laikā!). Izrādās, ka viņas abas bija absolūti neticīgas, un draudzē bija ienākušas pa ceļam no kādas ballītes. Dievs viņas lietoja, parādot pūlim, kā vajag priecāties, kad jāslavē Dievs. Mācītājs bija šokā, ka viņa draudzē viņu aicina uz lēno deju. Mācītājs teica, ka viņas var iznākt priekšā un par viņām aizlūgs, ja ir kādas vainas vai nepiedošana sirdī. Pielūgsmes brīdī skanēja ļoti aizkustinoša un nopietna dziesma. Mācītājs sāka lūgt par cilvēkiem, kāda meitene sāka raudāt aizlūgšanas brīdī. Mācītājs par viņu lūdza un kaut ko pateica. Šī meitene sāka dejot ar mācītāju uz skatuves, visa draudze bija šokā. Es jums neiesaku darīt tāpat, bet toreiz tā meitene dejojot kļuva priecīga. Varbūt tieši viņai tāda metode palīdzēja. Es pats savā dzīvē tikai vienu reizi to esmu redzējis. Un ar to es vēlos pateikt, ka pielūgsmes laikā dziesma nav pati svarīgākā, bet gan cilvēka sirds. Dievam ir vajadzīgi darītāji, kuri ir gatavi palīdzēt draudzes kalpošanā un draudzes mācītājam, lai cilvēku sirdis ir atvērtas un dedzīgas lūgt par savu draudzi, mācītāju un savu līderi. Kad cilvēks ir gatavs darīt visu, ko viņam lūdz draudzē, tā ir Dieva pielūgsme no sirds. Dievam ir vajadzīga tava sirds, un Viņam ir svarīgi, ka mēs īstenojam Viņa plānu. Un Dieva galvenā vēlme ir glābt cilvēkus.

Šis sprediķis man radās, iespaidojoties no kāda mācītāja, kad mēs tikāmies pavasarī uz Dieva slavēšanu un pielūgsmi stadionā. Tur bija atbraukuši cilvēki ne tikai no Ukrainas, bet arī no Krievijas. Lūdzām par valsti, par glābšanu un lāstu salaušanu. Un ziniet, tas ir Dieva sapnis! Protams, ka mēs gavējām pirms tam. Pie mums toreiz atnāca kāds labs sludinātājs, kurš bija atbraucis mācīt cilvēkus Bībeles skolā. Tas bija kāds ebreju mācītājs. Viņš ir ļoti svaidīts un gudrs, bet ne visi viņu saprata pirmajā reizē, bet mani aizskāra vārdi, kurus viņš teica: „Es biju kādā konferencē Čehijā. Tur bija ļoti daudz līderu, bet es biju apbēdināts, ka draudzes ir mirušas un cilvēki ir nekādi. Viņi bija aizmirsuši, kā tas ir, ka Dievu slavē no visas sirds. Cilvēki izskatījās noguruši un sagrauti. Tajā brīdī saņēmu atklāsmi un sapratu, ka cilvēki ir koncentrējušies tikai uz sevi.” Patiesa Dieva pielūgsme ir tad, kad dzīvojam ar Dieva sapni nevis ar savu sapni. Ja tu dzīvosi ar saviem sapņiem, protams, ka tu kaut ko sasniegsi, nopirksi dzīvokli , mašīnu un labi pelnīsi, bet iekšēji tu būsi nelaimīgs. Kompānija “Apple”, ko dibināja Stīvs Džobs, šobrīd ir vērtīga, apmēram, triljons dolāru. Mums ar prātu grūti aptvert, cik milzīga ir šī summa. Taču cilvēka dzīve nav atkarīga no viņa pārpilnības, bet gan no Dieva. Laimīgus mūs var darīt tikai Dievs. Mēs šeit esam, jo reiz Jēzus Ģetzemanes dārzā uz ceļiem teica Dievam: „Lai notiek Tavs prāts!” Varbūt Jēzum tai brīdī bija savas domas, jo viņš teica: „Ja tas iespējas, lai šis biķeris iet Man garām,” jo Viņš negribēja iet uz Golgātas krustu. Brāļi un māsas, šo vārdu “lai notiek Tavs prāts” dēļ mēs sēžam šeit. Ja Jēzus tam nebūtu piekritis, tad visiem mums būtu jākarājas pie krusta, bet, pateicoties Jēzum Kristum, mēs šodien esam glābti, un šodien mēs lūgsim, lai katrs no mums ir Dieva sapņa nesējs. Stīvs Džobs ir varens reformātors, bet viņš nomira ar vēzi, tobrīd esot bagāts ar gandrīz trilijons dolāriem. Nauda nedara cilvēkus laimīgus, bet ar Dievu tev būs viss, jo Dievs ir tas, kas svētī. Un pats galvenais, lai materiālās un zemes lietas negūtu lielāku pārsvaru par Dieva lietām un sapņiem.

Es ticu, ka Svētais Gars var mainīt sirdi. Jums ir brīnišķīga draudze, un cilvēkiem gaišas sejas. Var redzēt, ka jūs meklējat Dievu. Lai Dievs ieliek savus sapņus katra sirdī! Vairāk par visu tavā dzīvē Dievs runās caur tavu mācītāju. Ļoti bieži cilvēki aizlido „garīgumā”. Garīgums, protams, ir labs, bet reizēm cilvēki iekrīt grāvī. Mana dzīve ir pilnībā mainīta, un Dievs to ir izmainījis un joprojām maina, Dievs to dara caur mācītāju. Dievs tavā dzīvē ieliek cilvēkus, lai runātu ar tevi. Viņš ieliek šos Mozus, lai vestu Dieva tautu tur, kur Viņš vēlēsies. Kad es to runāju, es negribu, ka dzīvojam kādās ilūzijās, bet ka Dievs ieliek savu sapni tavā sirdī caur tavu mācītāju un caur tavu draudzi. Reiz es nožēloju savus grēkus tādā pašā draudzē kā pie jums. Es biju narkomāns un nevienam nevajadzīgs, bet, kad es nožēloju grēkus, es dzirdēju Bībeles vārdus draudzē caur savu mācītāju un sprediķiem, un Dievs sāka mainīt manu domāšanu un sirdi. Viņš sāka ielikt manī savus sapņus. Un pirmais, ko Viņš ielika man sirdī: “Tos, kuri Mani slavē, Es slavēšu un celšu slavā!” Es nesapratu šos vārdus, bet sirdī piekritu un apzinājos, ka negribu dzīvot tikai sev. Es gribu dzīvot tā, lai visa mana dzīve slavētu Dievu. Mani darbi, mana ģimene, mana draudze, mana kalpošana – lai tas viss slavē Dievu.

Vienreiz, sēžot kopā ar svaidītu cilvēku, skatījāmies Benija Hina sprediķi. Tas bija stadionā. Es skatījos tai mazajā ekrānā un biju pārsteigts, kāda tur bija Dieva slava un tik daudz dziedināšanas. Pilns stadions ar cilvēkiem un milzīgs koris, kas slavē Dievu! Uz skatuves bija kalpotāji un nodomāju – kādi vareni cilvēki kopā ar šo ietekmīgo evaņģēlistu! Ja kāds toreiz būtu man teicis, ka tas iespējams arī manā dzīvē, es neticētu. Es vienkārši paliku uzticams savam mācītājam un savai draudzei. Es mazgāju grīdu kopā ar visiem, mazgāju tualetes un nēsāju aparatūru, slavēju Dievu ar visiem kopā. Ir pagājuši, apmēram, vienpadsmit gadu un es esmu bijis uz skatuves, kad manā priekšā stāv trīsdesmit pieci tūkstoši cilvēku. Kad toreiz nodziedāju dziesmu, pēc tam nevarēju attapties, vai tas bija sapnis vai īstenība. Es biju aizrauts no visas šīs Dieva slavas, godības un varenības. Beigās es apsēdos krēslā uz skatuves, kur sēdēja visi muzikanti, aizmugurē bija koris, kas sastāvēja no diviem tukstošiem cilvēku, bet priekšā, uz skatuves, dedzīgi sludināja Benijs Hins, kurš teica, ka būs glābšana visai Ukrainai. Es sēdēju, un Svētais Gars man teica: “Skaties, tu esi televizorā!” Tad es reāli pats to arī apzinājos. Es sirdī teicu Dievam, ka varu Viņu slavēt ar jebkādu darbu, ko daru draudzē, bet nespēju tajā brīdī aptvert, kas notiek. Kad mani iecēla draudzē par mājas grupas vadītāju un pieņēma korī dziedāt, es domāju pateikt šos vārdus Dievam: „Ticību esmu saglabājis un esmu gājis līdz galam, Tu vari paņemt mani visu sev!” Man tas likās tāds augstums, ka esmu mājas grupas vadītājs! Es pat nejutos cienīgs tādu kalpošanu darīt un pateicos, ka Dievs man uzticējis ko tādu. Bet tad, kad šai stadionā Svētais Gars man teica, ka esmu televizorā, es smējos un raudāju. Es vēl un vēl teicu Dievam: „Tu esi tik varens!” Dievs paņem pilnīgi bezcerīgu un nevienam nevajadzīgu cilvēku un uztaisa par derīgu un vajadzīgu kādam. Es neuzskatīju, ka esmu superdziedātājs, bet dzirdēju tūkstošiem liecību, ko cilvēki teica un viņi pateicās Dievam par mūsu kalpošanu. Šie cilvēki, ar kuriem kopā esmu atbraucis, mēs esam novadījuši simtiem pielūgsmes vakarus. Visi esam no vienas grupas un no vienas pilsētas. Nekad neiedomājāmies, ka nonāksim tādā slavā un ka tā kalposim citās valstīs un citās pilsētās. Viņi nesen visu Eiropu apbraukāja ar savu evaņģelizāciju. Uz šejieni braucām ar mašīnu no Ukrainas un pie sevīm teicām: „Cik Dievs ir liels!” Dievs paņem kaut ko nenozīmīgu un padara par nozīmīgu. Kad atnāca pravietis Dāvida ģimenē, viņu pat neuzaicināja, jo tēvs negribēja, ka pravietis nodomā, ka viņa dēls ir dīvains ar savu slavēšanu Dievam. Nepievērs uzmanību tam, ja tevi vēl nav ievērojuši. Ja tu esi šeit, tad Dievs tevi ir ievērojis! Nav svarīgi, kas tu esi un kas tu agrāk esi bijis, Dievs lietos tevi un darbosies caur tevi, un tu redzēsi šo vareno likteni caur Jēzu Kristu. Galvenais, lai tu esi draudzē un lai tev ir savs mācītājs, tad tev viss izdosies. Nenošķir sevi no draudzes, jo Jēzus teica: „Es uzcelšu draudzi, un elles vārtiem to nebūs sagraut!” Kamēr mēs esam draudzē, mēs esam spēcīgi un darīsim arvien vairāk un vairāk. „Esmu atradis vīru pēc savas sirds, kas īstenos visus Manu sapņus.” Es ticu, ka šajā zāle ir vīri un sievas, kuri īstenos Dieva sapņus, un Rīga un Latvija būs glābta.

Dārgais Jēzu, Svētais Gars, pieskaries katrai sirdij! Mēs gribam būt patiesi dievlūdzēji, kas pielūdz Tevi garā un patiesībā. Un esam tie, ko Tu esi atradis pēc savas sirds, kas īstenos visus Tavus sapņus. Svētais Gars, mēs šodien esam atvērti Tev! Liec mums būt draudzē un nekad neatšķirties no šīs patiesības. Lai katram cilvēkam ir mācītājs. Dievs, es ticu, ka Tev ir varens liktenis šai draudzei un šai tautai. Es pateicos Tev, ka tieši tagad Tu izkausē mūsu sirdis. Mūsu sirdis nav no akmens, bet piepildītas ar Tavu mīlestību, ka spējam katrs savā sirdī pieņemt Tavus sapņus, Dievs. Un šajā lūgšanā gribam Tev teikt pašus svarīgākos vārdus, kuru dēļ mēs esam glābti: Lai notiek Tavs prāts! Paldies Tev, Jēzu! Mēs pateicamies Tev! Dievs ir brīnišķīgs un mīlošs! Brāļi un māsas, Viņš ļoti stipri mīl mūs. Viņa mīlestība ir mūžīga. Viņa mīlestību nav iespējams saprast ar smadzenēm, tai ir jātic! Šī mīlestība un žēlastība aizvedīs tevi tur, par ko tu pat iedomāties nevari. Ticība dara brīnumus!

Mācītāja Alekseja Zaharenko sprediķi „Dieva sapnis” pierakstīja un rediģēja draudzes „Kristus Pasaulei” redakcija
Comments