TEKSTA MATERIĀLI‎ > ‎Svētrunas‎ > ‎

Dieva klātbūtne

Publicēja 2020. gada 13. okt. 12:12Līga Paņina
Ziņas datums 13.10.20.

Šodienas svētrunas tēma ir „Dieva klātbūtne”. Bībelē precīzi ir rakstīts ‘Dieva tuvums’. Vai tu esi domājis par to, kas tev paliks, kad tev atņems visu? Dieva tuvums, Dieva klātbūtne. Laiki, kuros mēs dzīvojam, nav tie sliktākie laiki. Pasaule ir pieredzējusi daudz lielākas nelaimes un kontroles sistēmas. Ja tas virziens, kurā virzās visa pasaule, tiks turpināts, tad pasaule piedzīvos tādas bēdas, kādas vēl nav bijušas. Ja tie cilvēki, kuri prot domāt, sekot līdzi, ar savām acīm redzēt un ar savām ausīm dzirdēt un salīdzināt, neko nedarīs, ja viņi klusēs un nerīkosies, tad ļaunums ņems virsroku. Paldies Dievam, ka šeit virs zemes ir Dieva draudze. Tas, ka tu šodien esi šeit, savā ziņā ir brīnums, jo ne pats tu šeit radies, bet tevi ir atvedis Dievs. Tā ir tava paša izvēle, jo tu esi meklējis Dievu, tev kāds ir runājis Dieva vārdu, tu pats esi sācis domāt, sācis salīdzināt, pats esi sācis lasīt Bībeli, pats esi sācis iepazīt Dievu un tu pats esi sapratis, ka šī ir tava vieta – vieta, kur mainās dzīves, – un neviens tevi nespēs izšaubīt, jo tu esi domājošs cilvēks. Draudze, tu un katrs viens no mums – mēs esam domājoši cilvēki, kuri ir spējīgi salīdzināt un izdarīt veselīgus secinājumus, mēs esam tie, kuri netic visam, ar ko mūs baro. Paldies Dievam, ka Viņš mums ir devis prātu un intelektu, ka mēs neesam tie, kuri redz tikai vienu un vienpusēji. Ja pareizi domājoši cilvēki neko nedarīs, tad tas atbildīs vārdiem: “Lai ļaunums vairotos, pietiek ar to, ka labi cilvēki neko nedara.” Ja mēs neko nedarīsim, tad ļaunums vairosies. Par sevi mēs zinām, ka mēs darīsim. Par sevi es zinu, ka es darīšu to, ko es varu izdarīt. Ja tā paskatāmies, tad es arī daru, ko es varu izdarīt. Es neesmu visvaris, un arī tu neesi visvaris. Mēs kā viena draudze arī neesam visvari, jo, lai ko mainītu, ir vajadzīga vienota pieeja. Nepietiek tikai ar vienu domājošu cilvēku, ar vienu draudzi vai vienu politisku grupu, kas uzņemas atbildību, kas domā, kaut ko dara un strādā. Ir vajadzīga vienota pieeja un vienotība. Tu zini, ka ir politiskā partija „Vienotība”? Tā nav partija, kas atbalsta kristīgās vērtības, bet viņiem ir nosaukums „Vienotība”. Viņi spēj apvienot dažādus politiskus spēkus un resursus un tādā veidā sasniegt savus mērķus mūsu zemē. Ja mēs kaut ko vēlamies mainīt, tad mums ir nepieciešams būt vienotiem.

Aizvakar, pirms gulētiešanas, domāju ieiet ziņās un paskatīties, vai kāds atkal nav kaut ko izdomājis, kaut mana iekšējā balss teica, ka man to nevajag, lai eju mierīgi gulēt, un šī balss bija pareiza balss, jo man nevajadzēja skatīties. Ziņās bija tas, ka maratons ir atcelts. Cilvēki bija gatavojušies, strādājuši, gan laikietilpīgi, gan finansiāli, lai rūpētos par tautas veselību. Ja es teiktu, ka mani tas viss, ko es redzu un lasu, neietekmē, ka tas neietekmē manu noskaņojumu, tad es melotu, jo tas ietekmē manu noskaņojumu. Tajā naktī no piektdienas uz sestdienu es modos augšā vairākas reizes. Tas nenozīmē, ka es citā naktī nebūtu pamodies vairākas reizes, tomēr kaut kādā mērā šīs negatīvās ziņas mani ietekmēja. Šāda informācija tevi ietekmē negatīvi, tā izraisa emocijas un tas pat var traucēt miegu, galu galā tas var ietekmēt tavu rīcību, bet tava rīcība nosaka tavu likteni.

Bet es – es gandrīz būtu paklupis, manas kājas bija sagrīļojušās, mani soļi gandrīz būtu izslīdējuši no manas gaitas raksta, jo es dusmojos par lielīgajiem, kad es redzu, ka bezdievjiem tik labi klājas.” (Psalms 73:2-3)

Psalmists Asafa saka, ka viņš gandrīz pakrita un gandrīz pazaudēja savu ticību, jo redzēja, ka bezdievjiem labi klājas. Es paturpināšu domu par virzienu, kādu pasaule ir uzņēmusi. Draugs, diemžēl, ja labi cilvēki neko nedarīs, ja labi cilvēki draudzē nevienosies, ja draudze joprojām dzīvos aizvēsturiskos aizspriedumos, tad labais nevairosies. Es pat piekrītu liberāliem teologiem, kuri saka, ka tie ir viduslaiki, ja mēs joprojām turpinām dzīvot viduslaiku aizspriedumos par to, kāds ir Dievs un kāda ir pasaule. Ja mēs neejam līdzi laikam un veselīgi nedomājam, tad mēs šo cīņu zaudēsim. Ja mēs šo cīņu zaudēsim un nespēsim vienoties, tad Dievs mūs nevarēs svētīt un iestāsies grūti laiki. Zini, tieši tev, tikai tāpēc vien, ka tu esi veselīgi domājošs cilvēks, tikai tāpēc vien, ka tu personīgi pazīsti Kristu, var iestāties tādi laiki, ka tev atņem visu. Teorētiski var iestāties tāds brīdis tavā dzīvē un daudzu cilvēku dzīvēs, ka tev atņem visu – tavu brīvību, tavus bērnus. Bērnu atņemšana jau nav nekas jauns, jo to jau tagad praktizē; šobrīd gan tas ir pieklusis, tomēr likumdošanā tā skaisti viss tiek sakārtots, lai to būtu iespējams izdarīt. Var iestāties tādi laiki.

Manā bibliotēkā ir grāmata „Mocekļu grāmata”. Tā ir bieza grāmata, kuru kāds cilvēks ir apkopojis, paveicot ļoti lielu darbu. Tā nav šī gadsimta grāmata, tā jau ir labu laiku atpakaļ sarakstīta grāmata. Autors ir apkopojis dažādu kristīgo līderu un reformatoru likteņus, kuri ir tikuši vajāti. Jo ne jau visiem bija tāds liktenis kā Billijam Grehemam, kas pilnvērtīgi un mierīgi nodzīvoja savu dzīvi, bija padomdevējs daļai no ASV prezidentiem, ir populārs līdz šim brīdim, visi viņu piemin tikai ar labu, un viņš mierīgi nomira un aizgāja uz Debesīm. Daudzi jo daudzi kristieši ir tikuši vajāti, slīcināti, spīdzināti un viņiem tika atņemts viss. Viņi tika izolēti, slodzīti un mocīti. Viņiem tika atņemti viņu draugi, draudze, manta, bērni, viņa mīļotie cilvēki, veselība, brīvība, viss! Teorētiski ir iespējams brīdis, kad tev tiek atņemts viss un tev ir jāizvēlās, pieņemt zvēra zīmi vai nē. Vai šajā dzīvē turpināt baudīt visas ekstras un saņemt elementāru vajadzību apmierināšanu, vai atteikties no tā un palikt pie saviem principiem, tādā gadījumā zaudējot dzīvībai nepieciešamo. Uz to šobrīd iet pasaule, uz tādu elektronisku koncentrācijas nometni, bet es joprojām ticu veselīgi domājošiem cilvēkiem, kuri izdarīs savu darbu no visas sirds, dvēseles, prāta un spēka, un tad labais uzvarēs. Ticu, ka Latvija ir tā vieta, kur tas viss ir iespējams visvairāk. Es joprojām ticu, ka tas ir ne tikai iepējams, bet šis iespējami neiespējamais tiešām kļūst realitāte mūsu tautā. Dievs, svētī Latviju! Varbūt es sabiezinu krāsas, tomēr tā ir daļa no evaņģēlijiem. Kristus ciešanas ir daļa no evaņģēlijiem!

Pāvils pazaudēja visu. Viņš rakstīja vēstuli Timotejam par to. Šo Rakstu vietu, ko es tagad lasīšu, man iedeva Dievs Tautas lūgšanu sapulcei, bet es jau tagad padalīšos ar jums. Viņš Timotejam raksta, lai viņš paliek uzticīgs, lai attīsta to dāvanu, kas viņam tika dota. Tā bija evaņģēlista dāvana. Pāvils viņu bija audzinājis, iecēlis, viņš viņu sauca par dēlu. Timotejs bija jaunākais no mācekļiiem, un viņš bija Pāvilam mīļš. Ne tikai bija mīļš, bet pildīja nopietnu darbu kopā ar Pāvilu. Kādā reizē viņš Timotejam teica, lai viņš nekaunās viņu, nekaunās viņa važu. Pāvils nosauc konkrētus cilvēku vārdus, kuri viņu bija atstājuši. Visā šajā vēstulē var saprast, ka rakstot viņš ir cietumā. Pāvilam viss bija atņemts. Viņa brīvību atņēma, viņš bija ierobežots pārvietoties, viņš vairs nevarēja būt savā draudzē. Viņš vairs nevarēja tikties ar visiem. Pārtiku varēja baudīt tik, cik viņam piešķīra, jo viņš bija cietumā. Viņa privilēģijas bija tādas, ka viņš varēja rakstīt vēstules un viņu varēja apciemot. No viņa novērsās vairāki līderi, jo Pāvils bija cietumā, bet viņi gribēja palikt likumā, sabiedrības priekšā pareizi un tīri. Līdzīgi kā tagad, kad uzbrūk kādam līderim, tie, kas cieš klusu, ir līdzīgi šiem cilvēkiem, kuri atstāja Pāvilu. Bet tie, kuri palika kā Timotejs, bija uzticami cilvēki, kuri domā, saprot un iet līdz galam. Ja Pāvilam bija jāraksta šādi vārdi Timotejam, tas nozīmē to, ka viņa aresta dēļ kādiem bija kauns, un bija zināms arī iemesls – viņš ir cietumā, viņš vairs nav šeit, ko viņš vairs var. Kas Pāvilam palika? Dieva tuvums! Un ne tikai Dieva tuvums, bet viņam palika arī uzticami cilvēki. Viņš kādus zaudēja, bet kādi palika viņam uzticami. Mūs kā draudzi ienīst par to, ko mēs darām, kā mēs domājam, ka mēs ejam laikam līdzi, ka mēs augam, ka mēs ietekmējam, sekojam Bībelei, ka mēs vispār esam šeit virs zemes. Mūs ienīst arī kristieši, mūs ienīst pasaule, bet tajā pašā laikā ir cilvēki, kuri mūs mīl, gan no pasaules, gan no kristiešu vidus, kristiešu līderiem. Arī šajā laikā, kad pret mūsu draudzi tiek vērsts uzbrukums, parādās tas, ko cilvēki patiesībā domā. Šodien lasīju kādu komentāru, ka mēs esam apkaunojums, un to rakstīja kristietis, kurš ir pārliecināts kristietis. Tas ir līdzīgi kā bija Pāvilam, kad bija cilvēki, kuri viņu bija atstājuši. Patiesi draugi paliek arī tad, kad tu neesi standarta situācijā. Draugi nav tie, kas ir draugi tik ilgi, kamēr tev viss ir labi. Draugi ir tie, kas ar tevi ir līdz galam. Tu esi labā vietā!

Atriežamies pie Asafa psalma, kurā mēs redzam, ka bezdievjiem tik labi klājas, tik labi viss izdodas. Vakar bija Gobzema rīkota protesta akcija, kurā piedalījās arī mūsu cilvēki. Pret ko viņi protestēja? Ja mēs visi vienoti nevilktu maskas, tad mēs vienkārši nevilktu maskas, bet, ja viens nevelk masku, tad viņu vienkārši novāc. Mēs vēl šorīt no rīta pārbaudījām, ko raksta mediji. Protesta akcijā, skatoties uz aci, bija ap diviem tūkstošiem cilvēku, bet mediji raksta, ka tur bija ap diviem simtiem cilvēku. Kā var tik nekaunīgi melot? Vai vēl ir vajadzīgi pierādījumi, ka masu mediji ir meļi un ir absolūtā liberāļu kontrolē? Viņi melo ar vienu mērķi – pakļaut cilvēku prātus, pakļaut visus masu kontrolei. Kad notika pirmā Tautas lūgšanu sapulce, tad tur bija ap trīs tūkstošiem cilvēku, korī vien bija ap četrsimts cilvēku. Vai tu zini, ko parādīji mediji? Viņi ziņoja, ka desmitiem cilvēku pulcējās. Vai tu, cilvēk, domā līdzi?

Izdarīsim eksperimentu. (Jautā zālē sēdošajiem) Kuram no jums ir zināms cilvēks, kurš reāli nomira no Covid-19? No visas draudzes tikai vienam cilvēkam ir zināms cilvēks, kurš miris no Covid-19. Pieņemsim, ka tiešām šis cilvēks ir miris no Covid-19 vīrusa izraisītām komplikācijām. Tas ir vīruss, un tad, ja ir vājāks organisms, var arī nomirt. Kuram no jums ir zināms cilvēks, kurš nomiris no vēža? Gandrīz visi pacēla rokas. Tātad, no Covid mirušo zina viens, no vēža mirušos zina gandrīz visi. Kuram no jums ir zināms cilvēks, kurš nomiris no infekcijas, ieskaitot gripu, tuberkulozi? Pietiekoši daudz. Kuram ir zināms cilvēks, kurš miris no alkoholisma? Gandrīz katrs pacēla roku. Kuram no jums ir zināms cilvēks, kurš izdarījis pašnāvību? Diezgan daudz. Kuram no jums ir zināmi cilvēki, kuri gājuši bojā dažādās katastrofās? Daudziem. Draugs, domā līdzi. Es nosaucu tikai dažas slimības, no kurām cilvēki mirst, tai skaitā infekcijas slimības un vēzi, kas pats par sevi ir sērga. Tikai viens cilvēks bija tāds, kurš pazīst kādu, kurš miris no Covid-19. Tas ir iespējams, mēs to nenoliedzam. Bet vai tu proti domāt? Vai Covid-19 dēļ mums jāsēž mājās, jāiznīcina biznesi, jāatceļ pasākumi, jāiznīcina tūrisms un jālien zem maskas, kur rodas baktērijām labvēlīga vide? Tas ir plaši zināms un pierādīts, ka maska ir derīga tikai tādā gadījumā, lai tu neaplipinātu kaimiņu, ja pats esi slims. Vai tāpēc ir jāatceļ tādu veselību veicinošu pasākumu kā Rīgas maratons? Vai tāpēc ir jāiznīcina draudzes? Vai tāpēc ir jādzen cilvēki bezdarbā un noziedzībā? Par to īpaši neraksta, bet noziedzība aug. Vēl nesen kādam mūsu draudzes cilvēkam gaišā dienas laikā, svētdienā pēc dievkalpojuma, laupītāji gribēja atņemt mašīnu un maciņu. Labi, ka ātri skrēja. Noziedzība aug. Mediji parāda, ka kristieši ir palikuši tikai daži desmiti, veselīgi domājošie – tikai daži simti. Toties tad, kad pieci geji satiekas vai viens gejs par kaut ko ir neapmierināts, tad tas tiek atspoguļots visās ziņās un mums rāda, ka tā ir globāla problēma. Pasaule ir ļauna, un tas, uz ko pasaule iet, draud ar masu koncentrācijas nometni. Kad tu visu to redzi, tas izraisa emocijas un pārdomas. Lūk, psalmistam Asafam, tas izraisīja problēmas:

“Jo es dusmojos par lielīgajiem, kad es redzu, ka bezdievjiem tik labi klājas.” (Psalms 73:3)

Es arī dusmojos par to, ka bezdievjiem tik vienkārši viss izdodas, ka viņi tik vienkārši var melot, turklāt augstā līmenī, tā vienkārši uzspļaujot cilvēkiem, uzspļaujot sportam, Dievam un draudzei.

“Tiešām viņiem nav nekādu bēdu visu mūžu, vesela un labi barota ir viņu miesa. Cilvēku grūtības viņus nespiež, viņi netiek spaidīti kā citi cilvēki. Tādēļ arī augstprātība ir viņu kaklarota, un varmācībā viņi tērpjas kā drēbēs. Taukajā sejā spīd viņu aizplūdušās acis, tajās atspoguļojas viņu sirds domas. Viņi zobojas un runā savā ļaunumā tikai par varas darbiem, viņu runas ir augstprātības pilnas. Līdz debesīm viņi paceļ savu muti, un viņu mēle šaudās pa visu zemes virsu. Tādēļ ļaudis pievēršas viņiem un pilniem malkiem, kā ūdeni dzerot, uzņem sevī viņu mācības.” (Psalms 73:4-10)

Manam prātam nav aptverams, kā vispār var panākt tik totālu mediju kontroli, kā kaut ko tādu var darīt pret cilvēci? Vai tu zini, ka cilvēki tam tic? Liela daļa cilvēku vispār nedomā, viņi pat nezina, kādēļ dzīvo, kāds ir viņu uzdevums virs zemes. Cilvēki daudz ko nezina un nesaprot. Vai tiešām mēs neko nemācāmies no vēstures? Paskaties vēsturē, kā piedzima fašisms jeb nacionālie sociāldemokrāti, kā viņi nāca pie varas un soli pa solim panāca savu. Viņi to izdarīja caur medijiem un pēc tam ar izmaiņām likumos. Ādolfs Hitlers nav pārkāpis gandrīz nevienu likumu. Viņš bija likumpaklausīgs, viņš manipulēja ar medijiem un ļaužu masām, un pēc tam no apakšas ar dažādu lobiju palīdzību tika pieņemti likumi. Jau ir pieņemts tāds likums, ka nav vairs mamma un tētis, bet ir vecāks nr. 1 un nr. 2. Arī tavs ķermenis nepieder tev, kad nomirsti. Tev neviens var nepaprasīt un arī neinformēt, ka ar tevi var darīt, ko grib. Ja tu gribi, lai tavs ķermenis piederētu tev vai taviem tuviniekiem, tev jāzina šis likums un jāraksta iesniegums. Tu daudz ko nezini. Tagad pieņem daudz tādu likumu, kurus tu nezini un nesaproti. Piemēram, Stambulas konvencija, par kuru pat draudzes nav vienprātīgas. Bija kāda kristīgā konfesija, kura neparakstīja mūsu kopējo petīciju, jo uzskatīja, ka tā ir laba. Viņi neredz, ka zem invalīdu un sieviešu tiesību aizstāvēšanas slēpjas viens mērķis – popularizēt, propagandēt un legalizēt viendzimuma attiecības, kas nerada pēcnācējus. Tas rada sašutumu. Personīgi man rada sašutumu tas, ka cilvēki lētticīgi un mierīgi tam tic un paklausa. Tas ir tāpat kā bija ar ebrejiem Otrā pasaules kara laikā. Vispirms viņiem pie apģērba bija jāpiešuj dzeltena zvaigzne, pēc tam vairs nevarēja iet pa trotuāru, tad bija jādzīvo atsevišķi no citiem un pēc tam geto, un beigās, Latvijas gadījumā, bija jādodas uz Rumbulas mežu, kur pašiem bija jānoģērbjas un jāieguļas bedrē, kurā jau gulēja kaili un nošauti ķermeņi. Kad viņi nogūlās, tad iešāva lodi pakausī. Pēc tam nāca nākamie un tas turpinājās. Tepat pie Salaspils ir bedres, kurās nogalināja desmitiem tūkstošu ebreju. Milzīgo bedru kontūras tur vēl šodien redzamas. Arāja komanda palika maskačkas geto, lai piebeigtu tos, kuri tur slēpās. Viņi paši ar savām rokām šāva Latvijas ebrejus, iespējams, savus kaimiņus. Lūk, par to man ir sašutums, ka cilvēki paši iet pavadā un neko nedara.

Viens nav karotājs. Mēs zinām patiesību, bet nepietiek to tikai zināt, – ja neviens neko nedara, ļaunums iet plašumā. Tu atceries, kā bija šī gada martā? Kā var būt tā, ka vienā dienā draudzes pēkšņi nav? Labi, mums ir grupu draudze un kontakti nepārtrūka, bet vienalga... Cilvēki ar nopietnām problēmām tika atstāti bez garīgās aprūpes. No kurienes rodas pašnāvības? Gandrīz visi draudzē pacēla roku, ka viņiem ir zināmi cilvēki, kuri izdarījuši pašnāvību. Tu domā ar galvu? Domāsim! Domāsim, nevis tikai akli klausīsimies. Domā līdzi arī tam, ko es runāju, jo tev ir jābūt savam viedoklim. Es nerunāju par disciplīnas jautājumiem un kārtības jautājumiem, kuros jāiekļaujas, bet par virzienu, par apkārt notiekošiem procesiem. Skaties, salīdzini, lasi dažādus avotus. Pirmkārt, lasi pašu svarīgāko avotu – Dieva vārdu. Salamans saka:

“Vai kaut kas kādreiz notiek, par ko varētu sacīt: redzi, tas ir kaut kas jauns! – Tas jau sen ir bijis laikos, kas ir bijuši ilgi pirms mums.” (Salamans mācītājs 1:10)

Globālās varas vienmēr visu ir centušās pabāzt zem sevis. Dodot varu tādiem kā Hitlers, ļaunums iet plašumā. Padomju savienība vēl joprojām nav atzinusi Latvijas okupācijas faktu. Ir tikai uzraksti: “Здес был Коля” (“Šeit bija Koļa”). Vai mēs šeit nebijām? Tāpat arī tagad daudzos militāros konfliktos ir krievu karavīri bez atpazīšanas zīmēm. Visa pasaule ir vienos melos. Ļoti grūti ir izšķirt patiesību, ja cilvēks nedomā. Cilvēkam ir viņa pensija, tāda, lai nenomirtu badā, un “Panorāma”. Bēdīgi ir ar tiem cilvēkiem, kuriem ir tikai pensija un “Panorāma”. Mums ir vajadzīgs kaut kas vairāk, vairāk informācijas. Jādomā, jāmeklē, jāsalīdzina un, pirmkārt, jāsalīdzina ar Dieva vārdu. Kas meklē, tas atrod. Draudze nav aitu bars, kā dažs labs grib mūs nodēvēt, bet gan lauvu bars. Tu esi jauns lauva!

“Tiešām, Jēkaba atlikums būs starp svešām tautām kā lauva starp meža zvēriem, kā jauns lauvēns avju ganāmā pulkā; kurp vien tas noklīst, viņš visur visu saplosa un ar kājām nomin, tā ka nav nekāda glābiņa.” (Mihas grāmata 5:7)

Visur, kur mēs iesim, mēs visu savām kājām nomīsim tā, ka velnam un ļaunumam no mums nebūs nekur nekāda glābiņa. Dievs ir radījis tevi pilnvērtīgu, radošu, Sev līdzīgu. Cilvēks nav pērtiķis un nav dzīvnieks. Bībele saka:

"Jūs esat dievi un visi esat Visuaugstākā dēli!” (Psalms 82:6)

“Un Tas Kungs tevi noliks par galvu, bet ne par asti, un tu būsi arvien augšā un nekad lejā, ja tu klausīsi Tā Kunga, sava Dieva, baušļiem, ko es tev šodien pavēlu turēt un pildīt.” (5. Mozus 28:13)

Man šodien nebija, par ko runāt. Es ļoti godīgi visu nedēļu esmu lūdzis Dievu, saņēmis remu, tieši šo psalmu, kuru minēju sākumā. Bet, lai kā es centos, meklēju dažādus punktus, dažādas ilustrācijas, man nebija nekā sakarīga. Viss, kas ienāca prātā, bija jau runāts, un sapratu, ka nebūs interesanti. Līdz šim brīdim man bija tikai šis psalms. Reizēm, lai cik rūpīgi gatavojos, Dievs neko nedod. Esmu sācis saprast, ka šādās reizēs Dievs saka: “Mans bērns, Mārcīt, tava sirds ir tik pilna, ka tev nekādu konspektu nevajag. Tava sirds ir pilna, šoreiz ej un pasaki to citiem.” Es esmu par to, ka mums ir jādarbojas, jārīkojas, nav jāklusē, jāiet uz priekšu un jāuzvar. Ir pilnīgi normāli, ka, redzot bezdievību, mūsos rodas sašutums un mēs šo sašutumu ievadām pareizā gultnē – ejam un darām Dieva darbu, to, ko mēs spējam un saprotam. Vakar daudzi cilvēki aizgāja uz Alda Gobzema organizēto protesta akciju. Neesmu iedziļinājies visās politiskajās spēlēs, bet domāju, ka šajā brīdī tas ir normāls protests par ģimenes un citām vērtībām. Nezinu, ko viņš darīs tālāk, bet šobrīd tas bija labs žests no cilvēkiem par to, ka mēs nesamierināmies ar esošo situāciju. Tas bija minimums, ko varēja izdarīt. Es nesaku, ka mums ir jādarbojas ar nelikumīgām metodēm. Ir likums, ir Satversme un pietiekoši daudz, ko mēs varam darīt likuma ietvaros. Dievs ir labs!

“Tiešām, veltīgi es esmu paturējis šķīstu savu sirdi un mazgājis nevainībā savas rokas. Un mani taču nelaime mocīja katru dienu un bargi mani pārmācīja ik rītus.” (Psalms 73:13-14)

Asafs teica: “Es ticu Dievam, es esmu taisns, bet mani nelaimes māc, bet tur tas taukos izplūdušais medijos raksta melus, cilvēkus izmanto. Par mūsu pašu nodokļiem netaisnie padara mūsu bērnus par pedofīliem, un viņam viss labi izdodas. Kas tas par Dievu un kas tā par kārtību? Vispār, kur ir Dievs?

“Tomēr, ja es domātu: es runāšu tāpat kā viņi, – redzi, tad es apgrēkotos – pret visu tavu bērnu dzimtu. Es to visu pārdomāju, lai saprastu, bet tas bija par grūtu manai saprašanai, tiekāms es iedziļinājos Dieva noslēpumos un kļuvu uzmanīgs uz to, kāds gals viņus sagaida. Tiešām, Tu viņus nostati uz slidena ceļa un liec viņiem gāzties, ka viņi iet postā. Cik pēkšņi viņi tiek iznīcināti, aizrauti projām un izbailēs dabū galu! Kā sapnis, kas uzmostoties ir zudis, tā Tavā priekšā, ak, Visuvarenais, Tev ceļoties, viņu tēli būs pēc Tavas pavēles pazuduši.
Ja mana sirds tomēr vēl vairāk sarūgtinātos un savās iekšās es sajustu sašutumu, tad es būtu galīgs nejēga un nezinātu nekā, es būtu kā bezprāta kustonis Tavā priekšā. Bet pie Tevis es palieku vienumēr, Tu mani turi pie manas labās rokas, Tu mani vadi pēc Sava prāta un beidzot mani uzņemsi godībā. Kad Tu esi mans, tad man nevajag ne debess, ne zemes! Jebšu man arī pamirtu miesa un sirds, taču Tu, Dievs, esi mans patvērums un mana daļa mūžīgi! Jo redzi, tie, kas neuzticībā no Tevis atstājas, iet bojā; Tu izdeldē tos, kas no Tevis atkāpjas. Bet man paliek mans aplaimotājs Dieva tuvums; man ir prieks savu cerību likt uz Dievu To Kungu, lai paustu visus Tavus darbus.” (Psalms 73:15-28 )

Galu galā šis ticīgais cilvēks nonāca pie secinājuma, ka pat tad, ja atņemtu visu un netaisnība ietu vairumā, ticīgam paliek Dieva tuvums.

Kas tev paliks tad, ja tev atņems daļu vai visu?

1)     Attiecības ar Dievu un Dieva tuvums.

Kas ir Dieva tuvums? Kas tad tev paliks tad, ja tev atņems daļu vai visu? Ja tev atņems pilnīgi visu, tev paliks tavas personīgās attiecības ar Dievu. Vecās Derības templis bija vieta, kur bija Dieva klātbūtne. Šodienas templis esi tu, un tu esi Dieva klātbūtnes vieta. Šonedēļ Līgatnes pusē es atklāju jaunu taku. Tā ir ļoti skaista, ved gar Amatas krastiem, gar klintīm. Reizēm es Dievu lūdzu mājās, reizēm izbraucu kaut kur dabā. Ja ir skaists laiks, man ļoti patīk lūgt Dievu, slavēt un pārdomāt brīvā dabā. Tā nu es divas dienas braucu pavadīt laiku ar Dievu tiešu uz šo taku un piedzīvoju tur Dievu. Ir daudzas labas lietas, kas ļauj izjust laimi un piepildījumu. Bet tajā brīdī tur un arī šodien es saku, ka nekas neaizstās Dieva tuvumu, neviens cilvēks un pat ne draudze. Nekādas mantas, līdzekļi, hobiji, sports, nekas neaizstās Dieva tuvumu. Ir reizes, kad, pavadot laiku ar Dievu, ir ļoti “sausi”, kad es vienkārši izdaru to, kas man jādara. Sprediķi arī reizēm ir “sausi”. Vakar biju kādā pilsētā aizlūgšanu dievkalpojumā un sludināju “pa sauso”, bez kādām emocijām vai sajūtām, pat ar negatīvām emocijām. Es vienkārši centos runāt to, kas jārunā. Tur bija cilvēki, kas traucēja dievkalpojumu. Ir tādi dievkalpojumi, kad sludinot jūtu Dieva klātbūtni, un ir reizes, kad slavēšanas laikā jūtami piedzīvoju Dieva klātbūtni, bet ir tādas reizes, kad nejūtu neko. Tomēr ir ļoti daudz tādu brīžu tieši lūgšanu kambarī, kad es piedzīvoju Dievu. Ne tikai izjūtu Dieva tuvumu, bet es Viņu piedzīvoju. Asafs teica:

“Bet man paliek mans aplaimotājs Dieva tuvums; man ir prieks savu cerību likt uz Dievu To Kungu, lai paustu visus Tavus darbus.” (Psalms 73:28 )

Nekad neatstāj Dieva tuvumu, savas personīgās attiecības ar Dievu. Tev var atņemt visu, bet nekad neviens nevar tev atņemt Dieva tuvumu. Kas ir Dieva tuvums? Nevajadzētu domāt, ka tās ir tikai izjūtas. Tā ir arī apziņa. Psalmists rakstīja, ka viņš iedziļinājās, domājot par šiem cilvēkiem ar taukiem aizplūdušām acīm, un redzēja, ka viņiem viss ļaunums tik labi izdodas. Nav patiesība, ka šiem cilvēkiem viss tik labi izdodas un viņi necieš. Viņi cieš. Kaut arī viņi iemanto visu pasauli, viņi pazaudē savu dvēseli. Kaut arī par naudu viņi var nopirkt visu, tomēr laimi nevar nopirkt, jo netaisns cilvēks nevar būt laimīgs savā būtībā. Viņu dzīve ir nesakārtota. Lai cik skaisti viss izskatās, viņu sirdis ir tukšas, vēl jo vairāk zinot, ka tuvojas tā diena, kad viņi stāsies Dieva priekšā. Psalmists rakstīja, ka viņš iedziļinājās un saprata, kāds gals būs šiem cilvēkiem. Apziņa, ka tev ir mūžīgā dzīvība. Jēzus teica, ka tam, kurš tic Viņam, ir mūžīgā dzīvība. Tā ir apziņa. Dieva tuvums nav tikai tas, ka tu dievkalpojumā vai lūgšanu kambarī piedzīvo Dievu. Jā, tas ir svarīgi, bet Dieva tuvums ir kas vairāk par emocijām. Tas ir garīgi, saistīts arī ar intelektu, ar apziņu. Tiem cilvēkiem, kuri kurina pasaulīgumu un melo, lai cik tas pretīgi nebūtu, viņiem nav cerības.

2)     Apziņa par mūžīgo dzīvību.

“Man ir mūžīgā dzīvība, viņiem tās nav,” – kad tu to saproti un sāc šādi domāt, tu citādāk sāc skatīties uz pasaulīgiem cilvēkiem. Tie ir cilvēki, kuriem ir vajadzīga Dieva mīlestība. Nē, mēs nepieņemam to, ko viņi dara, tomēr mēs lūdzam par šiem cilvēkiem, ejam pie viņiem, lai viņi nāk pie Kristus. Lai kas nenotiktu pasaulē, mums ir mērķi, mums ir draugi, mums ir draudze, mums ir attiecības ar Dievu, mums ir Dievs! Mēs zinām, kāpēc mēs dzīvojam, un tu nodzīvosi jēgpilnu, pilnvērtīgu dzīvi Jēzū Kristū. Kad tu stāvēsi Dieva priekšā, pabeigsi šo zemes dzīvi, tu būsi nodzīvojis to Dieva tuvumā, ar apziņu un ar izjūtu. Kā Dieva tuvumā tu būsi dzīvojis te, virs zemes, tā tu ieiesi arī mūžībā.

“Bet tā ir, kā rakstīts: ko acs nav redzējusi un auss nav dzirdējusi un kas neviena cilvēka sirdī nav nācis, to Dievs ir sagatavojis tiem, kas Viņu mīl.” (1. Korintiešiem 2:9)

3)     Attiecības ar cilvēkiem.

Tev apkārt ir cilvēki, tev tuvi un dārgi. Tu esi draudzē, esi Kristus miesas daļa, un mums ir attiecības savā starpā. Ja tev atņemtu visu, tev paliktu šīs attiecības. Pirmkārt, tev paliek attiecības ar Dievu, otrkārt, attiecības ar cilvēkiem. Tās vienkārši ir, un tevī ir apziņa, ka tev ir attiecības ar viņiem. Tā nav tikai apziņa, tas ir arī sajūtu līmenī. Arī tad, ja tevi izolē, tu vairs nevari tikties, tev tāpat paliek uzticami cilvēki. Viņi paliek tavā sirdī, un viņi ir tavi cilvēki. Tiem cilvēkiem tu esi viņu cilvēks. Apziņa, ka tu esi daļa no Kristus miesas un daļa no reālas draudzes. Tie ir reāli cilvēki un tās ir reālas attiecības. Tā ir komanda ar kopējiem mērķiem. Lūk, Dieva tuvums, – tu zini, ka tu esi draudzē, tu zini, ka šie cilvēki tev ir sirdī, tu zini, ka tu esi šo cilvēku sirdīs. Kas ir Dieva tuvums? Tas nav retorisks jautājums, tas ir atbildīgs jautājums.

Jēzus kopā ar Jāni, Pēteri un Jēkabu uzkāpa kalnā Dievu lūgt. To sauc par Apskaidrošanas kalnu, un viņus apspīdēja gaisma.

“Un, lūk, divi vīri sarunājās ar Viņu, tie bija Mozus un Ēlija. Tie parādījās debess spožumā un runāja par Viņa galu, kas to sagaidīja Jeruzālemē. Kad nu tie taisījās atstāt Viņu, tad Pēteris sacīja uz Jēzu: "Meistar, šeit mums ir labi, taisīsim trīs teltis, vienu Tev, vienu Mozum un vienu Ēlijam," un viņš nezināja, ko viņš runāja.” (Lūkas evaņģēlijs 9:30-31,33)

Mācekļi kopā ar Jēzu šajā lūgšanā izbaudīja Dieva klātbūtni. Viņi izbaudīja Dieva klātbūtni sajūtamā veidā, tālāk ir paskaidrots, ka viņi nezināja, ko runā. Dieva plāns nebija palikt tur, tomēr Dieva plānā bija, ka šie cilvēki piedzīvo Dieva klātbūtni. Tajā pašā laikā Viņa plānā bija, ka viņi piedzīvo ne tikai emocijas, bet viņiem ir arī apziņa: “Un ikviens, kas dzīvo un tic Man, nemirs nemūžam! Vai tu to tici?" (Jāņa evaņģēlijs 11:26)

“No tam visi pazīs, ka jūs esat Mani mācekļi, ja jums būs mīlestība savā starpā." (Jāņa evaņģēlijs 13:35)

“Un šis bauslis mums ir no Viņa, ka tam, kas mīl Dievu, būs mīlēt arī savu brāli.” (1. Jāņa 4:21)

“Viņš ir Savas miesas, proti, draudzes, galva, sākums, pirmdzimtais starp mirušiem, lai starp mirušiem būtu pats pirmais.” (Kolosiešiem 1:18 )

“Bet jūs esat Kristus miesa un katrs par sevi locekļi.” (1. Korintiešiem 12:27)

Apziņa, kas nāk no veselīga Dieva vārda. Apziņa, ka tu esi draudzes daļa, tu esi Kristū. Lūk, Dieva klātbūtne. Kāda Dieva klātbūtne var būt cilvēkam, kurš nemitīgi ir apvainojies, buntojas un visiem “spļauj” virsū? Kas viņam paliek? Paliek tikai viņa aplaimotājs Dieva tuvums. Dieva vārds saka:

“Ja kāds saka: es mīlu Dievu, un ienīst savu brāli, tad viņš ir melis; jo, kas nemīl savu brāli, ko viņš ir redzējis, nevar mīlēt Dievu, ko viņš nav redzējis.” (1. Jāņa 4:20)

Ļoti viegli ir mīlēt to, ko tu neesi redzējis. Cilvēks un Dievs ir ļoti tuvu. Kā mēs attiecamies pret cilvēkiem, tāda ir mūsu attieksme arī pret Dievu. Dieva tuvums ir kas vairāk, ne tikai piedzīvot Dievu. Attiecības ar cilvēkiem. Pāvilu atstāja daudz cilvēku, bet bija arī tādi, kas palika ar viņu, un tie bija viņa cilvēki. Neviens viņam tos nevarēja atņemt. Esot apcietinājumā, Pāvils raksta filipiešiem:

“Bet es iekš Kunga Jēzus ceru drīz sūtīt pie jums Timoteju, lai es, pārliecinājies, kā jums klājas, kļūtu līksms. [..] Bet es droši ceru iekš Tā Kunga, ka arī pats drīz nākšu.” (Filipiešiem 2:19,24)

Viņš ir apcietinājumā un joprojām domā par draudzi un cilvēkiem. Jā, citi ir novērsušies, bet citi ir palikuši. Šie cilvēki joprojām ir viņa sirdī.

4)     Apziņa par padarīto Dieva valstības labā. 

Mēs katrs esam ieguldījušies un strādājuši, lai izglābtu cilvēku dvēseles. Šo apziņu tev neviens neatņems. Tev ir apziņa, ka tu esi gājis un ej Dieva gribā. Un, ja pienāk brīdis, kad tevi aptur un tu vairs nekur nevari iet, tev ir apziņa, ka tu esi izdarījis visu, ko tu esi varējis izdarīt, tā rada tevī Dieva tuvumu un pat sajūtu un apziņu par padarīto. Par ko cilvēks domā, kad saprot, ka drīz jau ir beigas? Es domāju, ja viņš ir kaut cik normāli domājošs cilvēks, viņš domās par to, kā viņš ir nodzīvojis savu dzīvi un ko viņš ir atstājis aiz sevis. Kad Jēzus kalpoja virs zemes, lūgšanā Dievam Viņš teica:

“Es Tevi esmu paaugstinājis virs zemes, pabeigdams to darbu, ko darīt Tu Man esi uzdevis.” (Jāņa evaņģēlijs 17:4)

“Tagad varu mirt pie krusta, augšāmcelties un valdīt.” Bet ko Viņš izdarīja pirms tam? Sagatavoja mācekļus. Kad Jēzus gāja pie krusta, Viņš gāja tikai tad, kad bija sagatavojis mācekļus. Viņš zināja, ka Viņš ir nodzīvojis savu dzīvi godam, ka ir ieguldījies Dieva valstības darbā. Katrs pēc savām spējām mēs ieguldāmies Dieva darbā, un tas dod apziņu un atziņu par Dieva tuvumu. Vispirms ir Dieva klātbūtne, kas saistās ar personīgām attiecībām ar Dievu, kad tu ej savā lūgšanu kambarī. Arī draudzē tu slavē un pielūdz Dievu, un tās ir attiecības ar Dievu, tā ir Dieva klātbūtne. Taču ir vēl citi aspekti – attiecības ar cilvēkiem, apziņa par padarīto valsts labā, apziņa par rītdienu. Lai arī kādā situācijā tu būtu šodien, vai tā ir slimība, vai fiziski ierobežojumi, vai neziņa par nākotni, kad tu atminies, ka draudze pēkšņi vairs nevarēja pulcēties, varbūt tu domā, ka tas ir viss, ko tu esi varējis izdarīt, vairs nav nekādu iespēju. Par prāmi “Estonia” ir ļoti daudz sazvērestības teoriju. Atkal ir iesākta kārtējā krimināllieta par prāmi “Estonia”. Kuģis noslīka tikai tāpēc, ka atvērās vizieris, fabrika nebija pietiekoši piestrādājusi pie konstrukcijas. Zviedrijas valdība aizliedza nirt pie prāmja, bet šoreiz paldies žurnālistiem, kuri pamanījās nolaisties, safotografēt un safilmēt. Izrādās, šobrīd tas jau ir fakts, ka tur ir milzīgs caurums, kurš ir izsists mākslīgi, sadursmē ar zemūdeni, vai ir bijis sprādziens, un tas tika noklusēts. Prāmja katastrofā aizgāja bojā 800 cilvēku. Vēl viens Titāniks, kur neviens nav vainīgs un neko nezina, viss ir kārtībā, masu kaps, lejam virsū betonu. Sazvērestības teorija. Kādi domā citādāk, un dažs labs iesaistītais ir vienkārši pazudis. Nāks laiks un redzēs, kas bija teorija un kas bija patiesība. Protams, ir daudz spekulāciju, taču kaut kur ir arī patiesība. Ja kaut kur ir pārāk daudz melu, tad tā nav tikai teorija, tā ir sazvērestība.

5)     Apziņa par rītdienu.

Tev paliek attiecības ar Dievu, tev paliek cilvēki, klātienē vai neklātienē, tev paliek apziņa par padarīto un par rītdienu, ko tu vēl padarīsi.

“Pēc šiem notikumiem Pāvils garā apņēmās pārstaigāt Maķedoniju un Ahaju un iet uz Jeruzālemi, sacīdams: "Pēc tam kad būšu tur bijis, man jāredz arī Roma."” (Apustuļu darbi 19:21)

Lai arī kur Pāvils neatrastos, viņam vienmēr bija plāns virzīties uz priekšu.

“Labo cīņu es esmu izcīnījis, skrējienu esmu pabeidzis, ticību esmu turējis. Atliek man tikai saņemt taisnības vainagu, ko mans Kungs, taisnais tiesnesis, dos man viņā dienā, un ne tikvien man, bet arī visiem, kas ir iemīlējuši Viņa parādīšanos.” (2. Timotejam 4:7-8 )

Realitātē Pāvils devās ne tikai uz Romu, bet cauri visiem cietumiem un grūtībām viņš ir devies arī uz Spāniju. Tā bija apziņa par rītdienu, ko tu vēl izdarīsi. Sapņo par to, ko tu jau esi izdarījis un ko tu vēl izdarīsi. Lūk, caur ko tavā dzīvē ir Dieva tuvums, – caur to, ka tev ir personīgas attiecības ar Dievu, ka tu praktizē to savā dzīvē, caur to, ka ir cilvēki tev apkārt un tavā sirdī, caur to, ka tev ir apziņa, ko tu esi padarījis, un apziņa, ko tu vēl padarīsi, tev joprojām ir sapņi. Cilvēks ar sapņiem nevar nomirt. Ir ļoti grūti apturēt cilvēku, kuram ir vīzija un sapņi. Tevi neviens neapturēs! 300 spartiešu līderis Leonīds teica ienaidniekam: “Nāc un paņem!” Tie bija 20 000 karavīri pret 300 spartiešiem. Kad spartieši gribēja padoties tāda pārspēka priekšā, viņš teica: “Nāc un paņem.” Draugs, dzīvo līdz mūža galam ar apziņu, ka tu esi cīņā un esi cīnījies līdz galam.

“Bet man paliek mans aplaimotājs Dieva tuvums; man ir prieks savu cerību likt uz Dievu To Kungu, lai paustu visus Tavus darbus.” (Psalms 73:28 )

6)     Pašizaugsme.

Tu ne tikai sapņo, bet arī pastāvīgi audz. Arī tad, kad tev vairs nav nekādas iespējas, tu joprojām vari augt un pilnveidoties. Svētais Augustīns 399. gadā ir teicis tā: “Cilvēks ir gatavs iet simtiem kilometru, lai ieraudzītu okeāna plašumus un varenību. Viņš vēro debesu plašumus, ar sajūsmu vēro upes, līdzenumus, ūdenskritumus, kalnus, bet sevi pašu, brīnumaināko radījumu, viņš neievēro.” Vai nav brīnišķīgi? Sevi pašu, brīnumaināko radījumu! Draugs, tu esi brīnumains un unikāls! Tu esi Dieva lolojums, ievēro sevi un pilnveidojies.

Uz kāda ietekmīga un bagāta cilvēka kapakmens bija iegravēts: Es centos, bet man nesanāca. Tad es mēģināju vēl un guvu panākumus. Nepārtraukta pilnveidošanās. Nesanāca, mēģini vēl. Kā mēs pilnveidojamies? Caur cilvēkiem, skatoties uz tiem, kuri ir priekšā un kaut ko sasnieguši. Ir arī grāmatas. Man bija skolotāja, kura bez brillēm neredzēja, un mēs vienreiz viņas brilles palikām zem stikla uz viņas galda, un viņa tās ņēma un nevarēja paņemt. Tas bija smieklīgi; viņa nebija dusmīga skolotāja, bet pēc tam viņa atzīmes salika pa savam. Pagāja daudzi gadi, es jau biju ar Dievu un kalpoju kā mācītājs. Viņa mani uzmeklēja un uzaicināja ciemos. Es aizgāju ciemos, un izrādījās, ka viņa bija kļuvusi ticīga. Mēs parunājām par Dievu, un viņa ļoti nopietni teica: “Es mācos Bībeli, psalmus no galvas.” Kāpēc? Ne jau prieka pēc, viņa saka, bet ar redzi kļūst arvien sliktāk, un būs tā, ka vairs neredzēs. Vai tu pašizglītojies ar Dieva vārdu? Ne tikai lasi, bet mācies no galvas Rakstu vietas! Draugs, pat ja tu esi tās jau lasījis, ņem un vienkārši lasi, lasi, kamēr esi piesūcies ar tām. Interesē vai nē, lasi, lasi, domā un lasi, kamēr tu zini no galvas. Tie, kuri jau daudzus gadus ir ar Dievu, evaņģēlijus zina no galvas. Es lasu, un tas ir manā galvā, zemapziņā. Cik Dievs ir labs! Nav tik svarīgi, kā rīkojas bezdievji, ir svarīgi, kā rīkojamies mēs paši. Ļaunums pasaulē ir un būs, bet mūsu uzdevums ir celt Dieva valstību un iet līdz galam, lai mūsu soļi nesaļodzās un ticība neiznīkst.

“Bet man paliek mans aplaimotājs Dieva tuvums; man ir prieks savu cerību likt uz Dievu To Kungu, lai paustu visus Tavus darbus.” (Psalms 73:28 )

Pats svarīgākais ir aplaimotājs Dieva tuvums, kas ir saistīts gan ar emocijām, gan apziņu.

Mācītāja Mārča Jencīša sprediķi “Dieva klātbūtne” pierakstīja un rediģēja draudzes “Kristus Pasaulei” redakcija
Comments