TEKSTA MATERIĀLI‎ > ‎Svētrunas‎ > ‎

Dāvida ģimene un uzticības kultūra

Publicēja 2021. gada 16. febr. 12:41Līga Paņina
Ziņas datums 16.02.21.

Šodien tēma būs ļoti apjomīga, vērtīga un dziļa. Visu nedēļu esmu studējis, pētījis, par pamatu esmu ņēmis Bībeles skaidrotāju un citu mācītāju domas, bet pašos pamatos tas būs no manas sirds, no Dieva sirds un no Dieva vārda. Esmu izdarījis diezgan pamatīgu pētījumu par Dāvida ģimeni. Otrs sprediķa nosaukums varētu būt “Uzticības kultūra”. Sprediķis nebūs tikai par uzticību. Daudzas lietas es atstāšu vērtēt tev pašam. Runāšu dažādus faktus, kurus var saprast, studējot Dieva vārdu. Ne par visu es varu izteikt kādus apgalvojumus, kā tas attiecas uz tevi šodien vai uz draudzi, uz uzticību vai neuzticību šodien. Tev pašam no tā visa ir jāmācās izvilkt un saprast to, kas ir precīzi tev. Pats pamats šai tēmai ir UZTICĪBA. Tad, kad pie mums viesojās bīskaps no Dāga Hevarda Milla kalpošanas, viņa tuvs draugs bīskaps Erī vienmēr mums mācīja vienu tēmu – uzticība un neuzticība, tēvi un dēli, - kas ir ļoti būtiska tēma draudzēm, ģimenēm, organizācijām un valstīm. Dāga grāmatās, bestselleros „Uzticība un neuzticība”, „Tēvi un dēli” ir aprakstītas dažādas pazīmes, kā noteikt neuzticamu cilvēku, tur ir arī aprakstītas iemaņas, kas būtu jāiegūst uzticamam cilvēkam. Dāgs pats pēc temperamenta ir melanholiķis, un tas arī izskaidro to, kāpēc viņa grāmatās ir tik daudz neuzticības pazīmju. Ja nebūtu viņa grāmatu, ja nebūtu šī mācītāja, ja es nebūtu no viņa mācījies, mēs nebūtu auguši un tu šodien nebūtu veselīgā vidē, tu nebūtu veselīgs, un mēs nespētu būt tādi, kādi esam šodien, jo uzticība ir ļoti būtiska. Tā ir kultūras daļa un ir nepieciešama veselīgai izaugsmei.

Cilvēkam ir nepieciešams svaigs gaiss, ūdens un normāla pārtika, lai viņš spētu normāli attīstīties, augt un funkcionēt. Tieši tāpat katram cilvēkam ir vajadzīga veselīga vide, kurā augt, un šī vide nav iespējama bez uzticības kultūras. No 2007. gada līdz 2010. gadam bija globālā krīze, un vienā brīdī tā izpaudās vissmagāk, bija virkne pašnāvību. Arī šobrīd ir krīze un vēl tikai būs krīze, tas ir tikai sākums. Vai šādas krīzes laikā cilvēkam ir iespējams pilnvērtīgi attīstīt savu biznesu, vai viņš var komfortabli justies, vai viņš tādā mērā, kādā vajadzētu, var saņemt dzīvībai svarīgus pakalpojumus? Vai krīzes laikā tas ir iespējams? Tas nav iespējams. Valsts nav vesela, jo ir krīze. Ikviena draudze, ikviena mājas grupiņa, ikviena cilvēku grupa, ikviena valsts, kurā nav uzticības kultūras, agri vai vēlu piedzīvos krīzi, un krīze sekos krīzei. Mēs esam vienīgā mājas grupu draudze Latvijā, - ir draudzes ar mājas grupām, taču mēs esam mājas grupu draudze. Mūsu draudzes pamats un mugurkauls ir mājas grupas. Pamatā mūsu kristīgā dzīve notiek grupās, cilvēcīgās attiecībās citam ar citu. „Tie pa mājām lauza maizi, tie ikdienas apmeklēja templi.” Kāpēc Latvijas draudzēs nav grupu un kāpēc tās to neņem kā pamatu? Sākotnēji, no 1990. gada līdz 2000. gadam, draudzes Latvijā attīstījās, bija atmodas laiks, daudzi mācītāji mēģināja īstenot mājas grupu modeli. Esmu saticis vairākus mācītājus un jautājis viņiem, kāpēc viņu draudzēs nav mājas grupu, un vairākas reizes esmu dzirdējis atbildi, ka mājas grupas šķeļ draudzi, tas ir bīstami, ir mēģināts un nestrādā un tamlīdzīgas atrunas. Tiešām, mājas grupas nozīmē to, ka tas ir grūtāk. Tas ir tiešs kontakts ar cilvēkiem, tas nozīmē spēt pacelt uzticamus līderus, uzticamus cilvēkus, kas uzticami kalpos cilvēkiem, kas tiešām saņems un dos Dieva mīlestību, kas turēsies kopā un darbosies kā komanda, pastāvēs un uzvarēs. Tas ir grūtāk, un tas ir saistīts ar uzticību. Grupu draudze nav iespējama bez uzticamiem vadītājiem, un ne tikai bez uzticamiem vadītājiem, bet arī uzticības kultūras draudzē.

Mūsu draudzei ir 13 gadi, un mums nekad nav bijušas šķelšanās. Ir bijuši atsevišķi incidenti, atsevišķi cilvēki, kāds ir bijis neapmierināts, kāds ir sacēlies, tie ir bijuši atsevišķi cilvēki, bet nekad nav bijis nopietns kaitējums, nopietna šķelšanās. Kāpēc? Tāpēc, ka šajā draudzē ir uzticības kultūra. Tāpēc, kad es runāju ar kādiem mācītājiem, kuri to ir mēģinājuši, bet nav sapratuši, ko nozīmē pacelt līderus un mīlēt cilvēkus, es zinu, ka vaina ir bijusi uzticībā kā tādā. Daudziem tāds jēdziens kā uzticība ir svešs. Protams, ka viņi ir vīlušies grupās, ja grupiņas vadījuši neuzticami cilvēki. Kas ir stiprāks – mājas grupiņa vai kopējā draudzes sapulce? Draudzē spēcīgāka ir grupiņa. Ja neuzticami cilvēki čupojas dažādās grupās un katrs velk segu uz savu pusi, draudze nespēj funkcionēt. Šādā vidē kristietis nevar augt veselīgs un spēcīgs. Ja ir krīze, ja draudzes cilvēkiem ir pastāvīgas nesaskaņas, pastāvīgi notiek šķelšanās, ja nav viena virziena, konkrētas vīzijas, nav komandas darba, tad cilvēkam šādā draudzē nav iespējams normāli pieaugt. Tu, draugs, esi labā vietā, labā vidē. Viens no iemesliem, kāpēc tu esi šādā vidē, ir uzticības kultūra, kas šajā draudzē tiek kultivēta. Nelabvēlīgās ģimenēs dzimst un aug bērni ar dažādiem mentāliem, garīgiem un fiziskiem traucējumiem, kuri pieaugot savā dzīvē nespēj sevi realizēt. Normāli bērni aug normālās ģimenēs. Normāli kristieši, stipras personības aug normālās draudzēs. Normāla draudze var būt tikai tad, ja draudzē ir uzticības kultūra, pretējā gadījumā tā ir kroplīga draudze, kurā nav vienotas vīzijas, vienota darba, ir nesaskaņas, baumošana, aprunāšana. Protams, bez tā visa neiztikt, tas būs, bet, ja draudzē tiek mācīta uzticības kultūra, tad draudze vienmēr izlīdzinās visas nesaskaņas, turēsies kopā, un cilvēki, kas ir šādā vidē, augs par spēcīgiem kristiešiem. Tu augsi par spēcīgu kristieti! Tu esi spēcīgs cilvēks! Nevis pateicoties savai sievai/vīram vai valstij, bet pateicoties draudzei.

Šīs draudzes dibinātājs ir tikai viens. Tad, kad es iešu pie tēviem uz Debesīm, es vairs nebūšu mācītājs, bet vienmēr palikšu šīs draudzes dibinātājs. Ikviens cilvēks, kurš augs mūsu draudzes kultūrā, būs tāds, pateicoties dibinātājam, līderiem un kalpotājiem, un, pirmkārt, Dievam. Draudze nespēj būt un funkcionēt, ja to gudri nevada, nevada pēc Dieva prāta, Dieva vīzijā. Kad cilvēki iziet inkaunterus, tad pirmais, pie kā mēs ķeramies, ir atstumtības un nepiedošanas gars. Visās liecībās, kuras mēs dzirdam, visam saknes atrodamas tieši ģimenē. No kurienes ir radušās tavas problēmas? Kāpēc tu izaugi šāds? Kāpēc tev bija slimības, atkarības un dažādas citas neveiksmes? Jo parasti saknes ir ģimenē. Tikai normālā, labā ģimenē aug pilnvērtīgi bērni. Protams, kā krievu teicienā, „нет семье без урода”. Arī labā ģimenē tā var būt, jo arī Salamans auga labā ģimenē, tika labi audzināts, tomēr atkāpās no Dieva, tomēr savu dzīvi viņš nodzīvoja pielūgsmē un uzticībā gan savam tēvam, gan savai valstij un Dievam.

Materiāls, kuru es mācīšu, ir liels, un tajā ir ļoti daudz labu lietu. Mēs saprotam, kur viss sākas, – tā ir ģimene. Mēs saprotam, no kurienes tas viss, kas ir tavā dzīvē, un no kurienes tu esi tāds, kāds esi. Kādā vidē tu augi? No tā, kāda vide ir bijusi pirms tam tavā dzīvē, tu vari izsecināt, no kurienes kas nāk tavā dzīvē. Kādā vidē tu esi tagad? Kam jādod slava un pateicība par izmaiņām, pie kā jāturās un kas jāatmet? Kā jau es minēju, Dāgs min neuzticības pakāpes, pazīmes. Es par to šodien runāšu mazāk, es runāšu par saknēm. Man ir vieglāk, jo es paņemu Dāga grāmatas un viņa mācību, uzsūcu to, un uz tās pamata es varu iet tālāk. Man nav jātērē tas laiks, ko iztērēja Dāgs, visu izpētot, uzzinot un izejot cauri pieredzei, ejot cauri dažādām draudzes situācijām, kas ir notikušas viņa kalpošanā. Man tam nav jāiet cauri, es ņemu no viņa un to praktizēju, tāpēc es varu iet tālāk un uz viņa uzticības mācības bāzes celt draudzi, es varu iet dziļāk šajā mācībā. Es šodien gribu tev iedot ko vairāk. Ir daudz neuzticības pazīmju, bet no kurienes tās top, kur ir sakne? Sakne ir ģimenē.

Dāgs min ļoti spilgtu piemēru, ja runa ir par nodevību, par sacelšanos pret tēvu, pret ķēniņu, - Absaloms. Absaloms bija Dāvida dēls. Viņš bija skaists un harizmātisks. Viņu mēs varam minēt kā piemēru un iziet cauri visiem etapiem – cik gadi pagāja, kā tas notika, kādas bija pazīmes, kad viņš sacēlās. Tā arī mēs, mācoties no viņa pazīmēm, redzēsim pie sevis šādas lietas un varēsim laicīgi tās novērst. Mēs redzēsim draudzē šādas problēmas un spēsim nākt un runāt ar mācītāju, lai šādas problēmas novērstu, lai draudzē būtu veselīga vide. Maz tiek runāts par to, kāpēc šāds Absaloms radās. Tāpēc ķersimies pie Dāvida ģimenes. Pie Isaja, Dāvida tēva, es neķeršos, pie viņa brāļiem es neķeršos, pietiks ar Dāvidu un viņa sievām. Dāvids bija cilvēks, ko Sauls pieņēma savā dienestā. Viņš bija cilvēks, kurš bija pielūdzējs, slavētājs, cilvēks, kuram bija vīzija. Viņš dzīvoja, lai celtu Dieva valstību. Tas bija viņa sirdī, jo viņš bija pielūdzējs un slavētājs. Viņš nebija tas, kas tikai zīmējas uz skatuves. Dziedāt ir viens, bet būt slavētājam no sirds ir kas cits. Dāvida psalmi aizņem lielāko daļu no Psalmu grāmatas. Tās ir viņa lūgšanas. Mēs psalmos redzam Dāvida attieksmi pret Dievu, viņa slavas vārdus, viņa pazemību Dieva priekšā, viņa pozitīvos apliecinājumus uzvarai, un viņš dzīvoja ar vīziju, ka no viņa celsies Dieva valstība, ka viņa dzimums pastāvēs mūžīgi, ka viņš uzcels Dievam namu. Viņš tāds bija sākotnēji. Kad Dievs atmeta Saulu un par ķēniņu svaidīja Dāvidu, notika karš, jo Sauls neatdeva savu varu. Notika karš starp Dāvidu un Saulu, starp Dāvida namu un Saula namu. Jo dienas gāja, jo Dāvida nams kļuva ietekmīgāks un Saula nams gāja mazumā.

Tam, kurš pieveiks Goliātu, Sauls solīja dot savu meitu par sievu. Dāvids pieveica Goliātu, taču viņš nedabūja Saula meitu par sievu, viņš nebija precēts. Viņš bija svaidīts, viņam bija vīzija, viņš bija draudzes patriots, viņš redzēja uz priekšu, ka Dievs viņu lietos, ka nekas nav neiespējams. Sauls bija greizsirdīgs uz Dāvidu. Sauls, kurš bija zaudējis svaidījumu, redzēja, ka uz Dāvida ir svaidījums, ka viņam viss izdodas. Viņš redzēja Dāvidā sāncensi un centās viņu iznīcināt, pirmkārt, iedodot savu meitu Dāvidam par sievu. Mērķis, kāpēc viņš vēlējās dot savu meitu, bija tāds – lai Dāvidu pazudinātu. Dāvids atteicās, bet Saula meita Mihala pati iemīlējās Dāvidā. Dāvids bija populārs. Ir rakstīts, ka viņš nāca no kārtējās uzvaras, bungu pavadījumā, mūzikas pavadījumā, un tauta dziedāja dziesmas, ka Sauls ir nositis tūkstoti, bet Dāvids ir nositis desmit tūkstošus. Pat Saula dēls Jonatāns bija Dāvida draugs. Kad Sauls izdzirdēja, ka Mihala ir iemīlējusies Dāvidā, viņš ieraudzīja iespēju, kā Mihala varētu viņam kļūt par klupšanas akmeni. Viņš piedāvāja Dāvidam precēt Mihalu, bet Dāvids nebija tas, kas gribēja viņu precēt. Viņa mīlēja viņu. Tas, kāda bija šī mīlestība, vēl ir jautājums, to mēs nezinām. Es runāju tikai to, kas Bībelē ir rakstīts. Sauls teica Dāvidam, ka viņš grib dot savu meitu, bet viņam ir jāizdara kādi uzdevumi. Sauls pie sevis domāja, ka viņš uzdos neizpildāmu uzdevumu un Dāvids ies bojā. Sauls pats viņu nebūtu nogalinājis, bet tādējādi viņu nogalinātu pretinieki. Dāvids izpildīja uzdevumu, atnesa noteikto skaitu filistiešu priekšādu, un Saulam nācās atdot Mihalu. Mihala bija pirmā Dāvida sieva, kas viņu mīlēja. Jautājums, vai viņš viņu mīlēja, paliek atklāts, precīzi to nevar pateikt. Dāvids un Mihala bija kā Romeo un Džuljeta. Viņi bija no dažādām cilvēku grupām, kas savā starpā ir naidā, kā Monteki un Kapuleti. Romeo un Džuljetai nebija lemts būt kopā. Lai arī Dāvids mīlēja Mihalu un viņa viņu, šai mīlestībai nebija lemts būt, jo Sauls paņēma Mihalu, atņēma Dāvidam un atdeva citam par sievu. Tālāk ir rakstīts, kad Dāvids sāka valdīt Hebronā, vēl nebija karš beidzies, viņš tur ieradās ar divām citām savām sievām, un Mihala tur vairs netiek minēta. Viena no sievām bija Ahinoāma un otra bija Abigaila.

Un Sauls redzēja un atzina, ka Tas Kungs bija ar Dāvidu un ka Mihala, Saula meita, viņu mīlēja. (1. Samuēla 18:28 )

No Ahinoāmas Dāvidam piedzima pirmais dēls Amnons. Tas bija tas dēls, kas izvaroja Absaloma māsu. Par Ahinoāmu Bībelē daudz atrast vairs nevar. No Abigailas, Nābala atraitnes, Dāvidam piedzima dēls Kileābs, bet arī viņš vairs nekur netiek minēts. Acīmredzot viņš nomira. Vai nu viņš nomira dzemdībās, vai mazs esot. Kā mēs zinām, troni mantoja vecākais dēls. Vecākais dēls bija Amnons, tad nāca Kileābs un Absaloms. Viņš piedzima no Dāvida ceturtās sievas Maāhas, kas bija Sīrijas ķēniņa meita. Dāvids apprecēja šo meiteni politisku motīvu dēļ, lai nodrošinātu savas robežas ar kaimiņu valsti, kas bija pietiekami ietekmīga. Tās bija politiskas laulības. Ja par Mihalu ir rakstīts, ka viņa viņu mīlēja, tad šīs bija tikai politiskas laulības.

Tev pašam visā šajā mācībā, ko es mācu, ir jāmeklē paralēles ar šodienu, ar mājas grupiņu, ar vadītājiem, ar tavām attiecībām ar cilvēkiem, ar savu ģimeni, ar draudzi, arī ar politisko situāciju valstī. Tev ir jāieskatās sevī, kādi ir tavi motīvi, kāda ir tava dzīve, kā tu izturies pret cilvēkiem, kādi ir tavi motīvi, kāpēc tu dari šo vai to, kāpēc tu esi apprecējies. Neuzticība neveidojas no zila gaisa. Lūk, neuzticības pazīmes. Ja cilvēks regulāri kavē dievkalpojumu, agri vai vēlu būs problēma. Ja tu kritizē, tad jau tā ir smaga pakāpe, kas draud ar sacelšanos. Bet no kurienes tas rodas? Absaloms sacēlās pret Dāvidu, viņš gulēja ar Dāvida sievām. Absaloms izdzina savu tēvu un ķēniņu no Jeruzālemes. Viņš bija tas, kura tētis un mamma stājās laulībā aprēķina dēļ. Viņš bija tas, kas nebija dzimis mīlestībā. Vislabāk bērns var augt tad, ja viņš ir dzimis mīlestībā. Cilvēks nevar pilnvērtīgi pieaugt draudzē vai mājas grupiņā, ja tajā ir nepārtraukta aprunāšana, šķelšanās. Vienīgais motīvs, kāpēc mēs kalpojam Dievam, ir mīlestība. Tā nav tikai sajūta. Jēzus prasīja Pēterim, vai viņš mīl Viņu. Jēzus teica, lai Pēteris gana Viņa avis, mīlestībā. Šo tēmu vajadzētu mācīt semināra veidā, jo šeit ir ļoti daudz labu lietu.

Atgriežamies pie Mihalas. Kā bija ar Mihalu? Kāpēc Dāvids nevarēja palikt kopā ar Mihalu? Kāpēc Mihalai nebija bērnu? Ja tu par to esi lasījis Bībelē, tad tu atceries, ka Dievs izdarīja tā, ka sodot par vīra apsmiešanu, Viņš atņēma viņai iespēju dzemdēt bērnus. Draugi, tā nav īsti patiesība. Notika tā, ka Sauls Dāvidam Mihalu atņēma. Sākumā Dāvidam ar Mihalu bija labas attiecības, tā bija viņa pirmā sieva. Iespējams, ka Dāvidam nebija plāns ņemt kādas palpildu sievas. Viņam atņēma viņa sievu, viņš palika viens. Tad viņš paņēma divas citas sievas. Bet tad, kad Dāvids atguva varu, kad Sauls jau bija kritis, tad pie viņa atnāca Saula armijas virspavēlnieks un gribēja slēgt vienošanos, un Dāvids uzstādīja noteikumu – tikai tad, kad viņam atdos atpakaļ viņa Mihalu. Viņš nebija viņu aizmirsis. Mihala bija atdota citam par sievu. Ir rakstīts, ka viņi priekrita, atņēma jaunajam vīram Mihalu, un Dāvids atguva Mihalu, bet ar to viss nebeidzās.

Kad arī Dāvids atgriezās, lai sveicinātu savu namu, tad Mihala, Saula meita, iznāca Dāvidam pretī un teica: "Cik cienījami gan ir izturējies šodien Israēla ķēniņš, kad viņš bija gandrīz pilnīgi atsedzies savu pavalstnieku kalpoņu acu priekšā, kā to parasti dara tikai nelietīgi vīri! (2. Samuēla 6:20)

Reiz dejodams un Dievu pielūgdams, Dāvids neizskatījās īpaši labi Mihalas acīs. Mihalai šķita, ka viņš piedauzīgi izturās; viņš nebija apģērbis visus apģērbus, kā tas būtu pienācies ķēniņam, kaut viņš nebija kails. Mihala noniecināja Dāvidu. Viņa prasīja viņam, vai viņš normāli izskatās, vai tā pienākas izskatīties ķēniņam kalpoņu acīs. Mihala bija greizsirdīga sieviete. Dāgs Hevards Mills būtu teicis – ragana. Ļoti iespējams, ka tā bija sieviete, ar kuru nebija iespējams sadzīvot. Varbūt, ka tas sākās pēc tam, kad Sauls Dāvidam viņu atņēma. Viņi bija no pretējām nometnēm. Dāvids bija uzvarējis viņas tēvu. Sauls krita cīņā ar filistiešiem, bet jebkurā gadījumā viņa nāvē varēja vainot Dāvidu. Dāvida laulībā bija nopietni sarežģījumi. Sieva viņu noniecināja kalpoņu acu priekšā: “Kad arī Dāvids atgriezās, lai sveicinātu savu namu, tad Mihala, Saula meita, iznāca Dāvidam pretī un teica: "Cik cienījami gan ir izturējies šodien Israēla ķēniņš, kad viņš bija gandrīz pilnīgi atsedzies savu pavalstnieku kalpoņu acu priekšā, kā to parasti dara tikai nelietīgi vīri!"” (2. Samuēla 6:20) Sieviete to pateica ķēniņam! Cilvēki zināja kā Mihala izturas pret savu vīru. Viņa izturējās ļoti slikti pret Dāvidu. Sākumā viņa to mīlēja. Zini, kā tas notiek – no rīta rīsi, pusdienās rīsi, vakariņās nerīsi. Sākumā mīlēja, un tad vairs nemīlēja.

Draudzē ir daudz jaunu cilvēku, vismaz daļa vēl atradīs sev otru pusi un apprecēsies. Mīli vai arī precējies tāpēc, ka tevi mīl? Kas notiek ģimenēs, ja cilvēki nespēj mīlēt, ja ģimenē kāds ir kā Mihala? Ja tēvs ir tas, kurš atņem un noskaņo pret ģimeni. Vai kā Absaloma māte, kura vispār tika apprecēta politisku principu dēļ. Dievs bija aizliedzis ņemt sievas no svešām tautām. Šis var būt jautājums, kas izšķirs tavu kalpošanu, kas izšķirs to, vai tu celsi Dieva namu vai tikai sev celsi namu. Precības izšķirs, kādi būs tavi bērni, un tu tur neko nevarēsi ietekmēt. Ja jūs būsiet divi, un viens ir asīrietis, kuram interesē tikai savs nams, un otrs ir izraēlietis ar vīziju celt Dieva namu, tad kāds bērns izaugs? Kādi kristieši aug draudzē, grupiņā, kurā katram ir savas intereses, kurā katrs domā tikai par to, kāds labums ir viņam, kas ceļ tikai savu valstību, bet neceļ Dieva namu? Dievs ir labs. Šīs lietas ir vienkāršas, tomēr, “ja ir ciet, tad ir ciet”. Tas jāmācās un jāapgūst padziļināti. Lasi un studē Bībeli, slavē un meklē Dievu. Ja tev ir kalpošanas pieredze, tev vairs nav nepieciešams, lai Dievs skaļā balsī tev pateiktu kaut kādus nākotnes notikumus. Vienkārši paskaties uz niekiem, parunā dažus vārdus ar cilvēku, un tu jau zini, kas viņam būs nākotnē. Ir lietas, kuras es nekad nesaku cilvēkiem, kaut gan es zinu, kas būs, jo negribu to teikt, es ceru uz labāko, bet zinu, kas būs. Zinu, ka neizbēgami tas būs, jo nemēdz būt citādāk.

Dāgs Hevards Mills savā grāmatā runā par klusēšanas laiku. Tas ir laiks, kurā Absaloms sacēlās pret tēvu. Pagāja 11 gadi. Mūsu draudzei ir 13 gadi. Ir īstais laiks, lai parādītos veca apvainošanās un pāraugtu uz sacelšanos. Vai tu domā, ka šīs ir tādas lietas, kas parādās vienā dienā, nedēļā vai gadā? Varbūt tu domā: “Es apprecēju nepareizo cilvēku.” Draugs, laulība nav viena nedēļa vai mēnesis, tā ir mūža garumā. Draudze arī nav tika piecas dienas, tās ir tavas mājas. Tie ir cilvēki, ar kuriem tu būsi kopā vienmēr. Tu nekur neaizmuksi no manas sejas. Ja gribi Dieva svētības, tev nāksies mani paciest, piedot visus manus dīvainos izteicienus. Ja apvainosies, būs smagi, tu pat iedomāties nevari, cik smagi būs, tu pat naktīs negulēsi, kamēr neizlīdzināsies. Tās ir nopietnas lietas, draugi. Es jums atklāju noslēpumu par Dāvida ģimeni, no kurienes radās Absaloms un Amnons. Ko izdarīja Amnons? Viņš, pirmkārt, ir Dāvida grēka rezultāts, zem lāsta. Dāvids sagrēkoja ar Batsebu, pat vēl vairāk – pavēlēja nolikt viņas vīru kaujas karstākajā punktā, kur to gaidīja droša nāve. Pie Dāvida atnāca pravietis Nātans, kurš bija ļoti uzticams cilvēks Dāvidam. Nātans teica caur līdzību: “Ko tu izdarīji?” Dāvids nožēloja, teica, ka visu mainīs. Nātans teica:

“Tā saka Tas Kungs: redzi, Es likšu nelaimei nākt pār tevi no tava paša nama un tev to redzot: Es ņemšu tavas sievas un tās nodošu kādam tavam tuviniekam, lai viņš guļ ar tavām sievām gaišā dienas laikā, saulei spīdot.” (2. Samuēla 12:11)

Tas bija Absaloms, kurš to izdarīja. Un zobens no Dāvida ģimenes neatstājās, vecākie dēli viens otru nogalināja. Dāvidam pašam bija morālas problēmas, viņš bija kā nolemts. Ko Dievs izdarīja ar niniviešiem, kad Viņš Jonam teica: “Ej un sludini, Es viņus iznīcināšu!”? Jona gāja un sludināja, ka vēl četrdesmit dienas palikušas un Ninive tiks iznīcināta. Ninivieši tērpās sēru drēbēs, kaisīja sev pelnus uz galvas, izmainīja savu dzīvesveidu, nožēloja grēkus. Ko Dievs izdarīja? Viņš apžēlojās, un lāsts nepiepildījās. Šis lāsts, ka zobens neatstāsies no tava nama, ka cits gulēs ar Dāvida sievām, bija ar nosacījumu, tas nebija absolūts. Ja mēs izmainām savu domāšanu un dzīvesveidu, lāsts iet garām un top pārvērsts par svētību. Vai tiešām Dievs teica Nātanam par šiem lāstiem? Vai gan drīzāk nebija tā, ka Nātans redzēja, kā Dāvids audzina savus bērnus? Dāvids bija tos izlaidis, viņam bērni bija svarīgāki par draudzi un mājas grupiņu, svarīgāki par sev uzticamiem kalpotājiem un tuviem cilvēkiem. Viņa bērni atļāvās, pat pieprasīja dažādas nepareizas lietas, viņi domāja tikai par sevi. Dāvids nebija iemācījis savai ģimenei uzticības kultūru. Viņš nebija iedevis vīziju, personīgas attiecības ar Dievu, kādas viņš pats kultivēja. Dāvidam joprojām bija vīzija, viņš bija pielūdzējs, bet ne viņa dēli, no kuriem viens bija no asīrietes, viens no Nābala atraitnes, tad vēl Mihala, kurai vispār nebija bērnu. Kāpēc Mihalai nebija bērnu? Tāpēc, ka pēc tam, kad Mihala viņu noniecināja, Dāvids teica: “Es ar tevi vairs negulēšu. Kalpones, uz kurām tu biji greizsirdīga, - ar tām es gulēšu un radīšu sev bērnus.”

Vecās Derības laikā bija atļautas vairākas sievas, un tā bija ģimene, tomēr tā bija problēma, no kuras radās nākamās problēmas. Dāvids bija ļoti pieķēries bērniem. Tāpat kā mātes bieži pārlieku pieķeras saviem bērniem. Pieķeras arī saviem piecdesmitgadīgajiem lamzakiem un neļauj viņiem normāli dzīvot. Jāļauj bērniem dzīvot un pašiem iemācīties strādāt. Daudzas mātes par šiem vārdiem apvainosies, bet būs slikti. Nātans redzēja, kā Dāvids audzina savus bērnus, tāpēc lūdzot Dievu viņš mierīgi varēja saprast, kas sagaidāms. “Šie dēli neko labu tev neatnesīs.” Ko izdarīja Amnons, vecākais dēls, kuram bija jāmanto tronis? Viņš iemīlēja savu pusmāsu Tamāru, viņš vismaz domāja, ka viņu mīl. Viņš pierunāja ķēniņu Dāvidu, lai sūta Tamāru pie viņa viņam taisīt ēst. Vai Dāvids nesaprata, ka kaut kas nav labi? Viņš izdabāja saviem dēliem. Draugs, ja tu izdabā cilvēkiem, ja tu izdabā saviem bērniem, nekas labs nevar iznākt. Amnons tēloja slimu, lūdzās, lai sūta Tamāru uz viņa namu cept viņam plācenīšus viņa guļamistabā. Pēc tam viņš izsūtīja kalpus ārā un teica: “Māsa, guli ar mani!” Viņa atteicās, un tad Amnons izvaroja Tamāru. Tamāra bija skaista sieviete, un viņas tērps nebija tāds, kādu toreiz valkāja vīrieši un sievietes – liela sega un josta apkārt. Ķēniņa meitai bija kruts tērps kā Jāzepam – ar piedurknēm, līdzīgāks mūsdienu tērpiem. Tamāra noplēsa tērpa piedurknes, kaisīja pelnus sev uz galvas, staigāja apkārt, un to visi redzēja. Par izvarošanu pienācās ar akmeņiem nomētāt. Ko darīja Dāvids, kad to uzzināja? Neko! Mana meita, mans dēls – viņš vispār neiejaucās. Absalomam un Tamārai bija viena māte, Amnonam cita māte, viņš bija viņu pusbrālis.

Pēc tam, kad Amnons to izdarīja, Absaloms apvainojās, ieņēma rūgtumu sirdī un nolēma nogalināt savu brāli. Ir rakstīts, ka viņš divus gadus neteica neko. Māsai viņš teica: “Ciet klusu, viss būs kārtībā, nāc dzīvot pie manis, viņš ir tikai tavs brālis, piecietīsim!” Absaloms gaidīja, ka Dāvids kaut ko darīs, bet viņš neko nedarīja visu to laiku. Kas Absaloma sirdī izveidojās pret tēvu? “Viņš neko nedara, viņš pareizi nevada draudzi, nerīkojas pareizi!” Un tā bija patiesība. Viņš redzēja tikai trūkumus savā mācītājā, savā tēvā un ķēniņā. Tu nevari meklēt trūkumus savā mācītājā, jo mums nav ķēniņu valsts, mums nav tie laiki. Izraēlā bija ķēniņa valsts, un te ir draudze, un draudzē nav demokrātijas. Te ir Dieva valstība, grupiņā ir Dieva valstība un sava kārtība. Tikai uzticības kultūra var darīt to, ka mēs pareizi visu ievērojam un varam paši augt. Ja mēs sākam meklēt trūkumus draudzē, kalpotājos un mācītājos, tad mēs paši vairs nespējam saņemt. Trūkumu meklēšana ir etaps uz kaut ko vairāk, uz sacelšanos, uz atkrišanu. Tātad, pirmais bija nepiedošana Amnonam. Kad bija pagājuši divi gadi, bija avju cirpšanas svētki, un viņš gāja pie ķēniņa un aicināja ķēniņu un viņa dēlus uz svētkiem. Dāvids juta, ka kaut kas nav labi.

Bet ķēniņš atbildēja Absalomam: "Nē, mans dēls! Mēs taču visi nevaram iet, ka mēs nekļūstam tev par apgrūtinājumu." Un viņš centās ar varu to pierunāt, bet ķēniņš negribēja iet un to svētīja. (2. Samuēla 13:25)

Es nezinu, ko viņš izdarīja Dāvidam, ka ar varu pierunāja. Dāvids taču Goliātu pieveica, un tagad Absaloms, kaut kādas asīriešu elku pielūdzējas dēls no politiskas laulības, ar varu viņu pierunāja. Viņš vienkārši bija neveselīgi pieķēries saviem bērniem. Viņš ar Dāvidu manipulēja, un viņš izpildīja savu bērnu vēlmes. Viņš pats negāja, bet atļāva iet Amnonam. Amnons neko nenojauta, jo bija jau pagājuši divi gadi. Šajās dzīrēs Absaloms nogalināja Amnonu, atriebjoties par Tamāru, un pats bēga pie sava asīriešu vectēva uz Gešūru, kur pavadīja trīs gadus, kamēr Dāvids nomierinājās. Absalomam bija pietiekami daudz iemeslu, kādēļ nogalināt Amnonu. Viens no tiem bija Dāvida bezdarbība, neiejaukšanās, Amnona nesodīšana. Tā viņā ienāca nepiedošana, rūgtums, kas vispirms izpaudās nevis pret Dāvidu pašu, bet pret savu brāli. Ja tu redzi kādu, kurš pastāvīgi nevar sadzīvot ar otru cilvēku, viņam ir neveselīgs potenciāls. Piemēram, ja kāds pienāk pie manis un saka: “Mācītāj, tu man esi vienīgā autoritāte,” es zinu, ka šis cilvēks nav uzticams. Es nevaru būt vienīgā autoritāte. “Mācītāj, manas grupiņas līderis man nav autoritāte!” Bet es viņu esmu ielicis un deleģējis, un tu nevari necienīt to cilvēku, ja es uzskatu, ka viņš tev ir labs. Ja ir kāda problēma, nāc pie manis, mēs runāsim un risināsim, bet, ja kāds saka, ka visi pārējie ir slikti un tikai mācītājs ir autoritāte, tad agri vai vēlu viņš teiks to pašu par mācītāju.

Absaloms vispirms nogalināja savu brāli. Pagāja pieci gadi, kopš māsas izvarošanas, un trīs gadi kopš Amnona noslepkavošanas, kad Dāvids bija nomierinājies. Absaloms tika atpakaļ Jeruzālemē, bet vēl divus gadus viņš nevarēja redzēt ķēniņa vaigu. Viņš varēja dzīvot Jeruzālemē, baudīt kaut kādas privilēģijas, bet Dāvids negribēja viņu redzēt. Pēc tam ar manipulācijas palīdzību, nodedzinot Joāba lauku, viņš panāca, ka Dāvids pievērš viņam uzmanību un atjauno dēla statusā. Pagāja vēl četri gadi, kuru laikā Absaloms noalgoja piecdesmit ziņnešus skrējējus, sēdēja pilsētas vārtos un, kad cilvēki nāca pie Dāvida iztiesāt kādas lietas, viņš zaga Izraēla bērnu sirdis. Viņš teica: “Mans tēvs tev neko labu nedos, mans tēvs ķēniņš ir kļuvis vecs un nevarīgs un nespēs pat tiesu normāli izšķirt, nekas labs nav gaidāms. Ja es būtu ķēniņš, es tev izspriestu taisnīgu tiesu.” To viņš darīja veselus četrus gadus un savāca sev daudz piekritēju. Vai tiešām šajā laikā Dāvids nezināja, ko dara Absaloms, vai tiešām viņam nebija drošības dienests? Viņš neko nedarīja, un atkal viņa dēli bija nolikti pārāk augstu. Dāvids negribēja viņus disciplinēt, attaisnoja viņu rīcību, domādams: “Nu, es jau pats arī grēkoju, ko tad es varu pateikt.” Dāvids neiemācīja saviem dēliem uzticības kultūru, neiemācīja pielūgt Dievu, būt vīzijā, celt namu Dievam. Notika sacelšanās, un Dāvidam nācās pamest Jeruzālemi. Pat viņa gudrākais padomdevējs bija kopā ar Absalomu. Faktiski tā bija katastrofa. Absaloms bija cilvēks, kurš sacēlās pret svaidīto.

Nav svarīgi, kādus trūkumus tu esi ieraudzījis līderī, nav svarīgi, kā tu domā, kā visam ir jābūt, nav svarīgi, ka tu esi apvainojies. Apvainojies cilvēks nespēj sakarīgi domāt, lemt un rīkoties, jo viņš ir pazaudējis Dieva svētību. Dāvids, ejot ārā no Jeruzālemes un uzzinot, ka arī Ahitofels ir pie Absaloma, raudāja. Tad Dāvids satika Hušaju un teica: “Ej pie Absaloma un dod padomu viņam.” Viņš iesūtīja savu cilvēku pie Absaloma. Kad Dāvids gāja ārā no Jeruzālemes, šķirsts bija ar viņu, Dieva klātbūtne bija ar Dāvidu, nevis ar Absalomu. Viņš teica: “Nesiet šķirstu atpakaļ.” Dāvids pats varēja izlemt, kā rīkoties. Viņš teica: “Tas par maniem grēkiem, kā Dievs lems, tā būs.” Tomēr tajā pašā laikā viņš iesūtīja spiegus, un Absaloms nepaklausīja Ahitofela padomam, kas bija vienīgais pareizais, ka tūlīt ar divpadsmit tūkstošiem kareivju jāiet uzveikt Dāvidu, kamēr viņš vēl nav savācis karaspēku. Kas notika? Viņš paprasīja padomu Hušajam, kurš teica: “Nē, nē, tas no Ahitofela nav labs padoms. Zini, kā vajag darīt? Tev pašam vajag iet kopā ar karaspēku. Tev vajag savākt lielu karaspēku, un, ja kāds pretosies, visus iznīcināsim. Tev pašam tur jābūt pašā centrā.” Hušajs nospēlēja uz Absaloma lepnību. “Tavs tēvs ir varonis, un viņam apkārt ir ļoti uzticami karavīri – varoņi, kas cīnīsies kā lāči un lauvas. Ja pašā sākumā kāds no mūsējiem kritīs, karapulks pazaudēs drosmi, un mēs zaudēsim,” – Hušajs nospēlēja uz Absaloma bailēm no tēva un ķēniņa. Viņš izvēlējās sapulcināt karaspēku un tad uzbrukt. Kamēr Absaloms pulcēja karaspēku, Dāvids jau bija paspējis ieņemt pareizo pozīciju, un cīņas iznākums bija ļoti vienkāršs. Absaloms, kurš bija ļoti skaists, harizmātisks jauneklis ar gariem, skaistiem matiem, bēga uz sava mūļa.

Neskati vīru no cepures! Tev nav jāskatās, cik labi cilvēks izskatās un cik skaisti runā. Kāds ir viņa apģērbs – tas ir svarīgi, bet nav izšķiroši. Izšķiroši ir tas, kas ir sirdī, vai cilvēks ir uzticams, vai ir pielūdzējs, vai ir vīzijā, vai ir draudzes patriots. Vai arī viņš ir tas, kurš pastāvīgi apvainojas, dara pāri saviem brāļiem, - tās ir elementāras pazīmes. Kad atveras kāda jauna draudze, tur ir jauns mācītājs, un daudziem liekas, ka tas ir tas īstais, un daudzi saskrien. Kad sākās mūsu draudze, notika tas pats, un bija jātiek galā ar viņiem visiem, jo tie ir buntinieki, tādi, kas nav nekur, ne par ko neatbild, kas paši ir gudri, un viņiem mācītāju nevajag. Viņi saka: “O, tas jauns, foršs mācītājs, te viss notiek, te ir Svētais Gars, bet tur nebija Svētais Gars.” Pēc kāda laika viņi aiziet. Bet bieži vien šie cilvēki ir aktīvi un atved cilvēkus. Tie, kurus viņi atved, paliek, bet paši aizskrien tālāk uz nākamo vietu, kura atkal ir “īstā”. Paldies Dievam, ka mums ir sava draudze.

Absaloms ar saviem skaistajiem matiem ieķērās ozola zaros un palika karājoties, un Dāvida karaspēka virsnieks Joābs nogalināja viņu ar trīs šķēpa dūrieniem. Tā nebija vienkārša nogalināšana, bet gan maģisks rituāls sazvērniekiem pret ķēniņu. Kas notika? Sazvērestība tika likvidēta, kareivji pasaudzēti, jo karš bija beidzies, un ķēniņam Dāvidam paziņoja, ka ir uzvara. Visi bija sajūsmā, laimīgi, ka var atgriezties Jeruzālemē. Bet ko darīja Dāvids? Viņš vaimanāja: “Ak, mans dēliņš Absaloms, mans mīļais dēliņš, viņš ir miris. Ak, mans dēliņ Absalom, ak, mans dēliņ Absalom!” Viņš pārvērta uzvaras prieku bēdās. Joābam bija jānāk pie viņa un jāsaka: “Ja tu gribi, lai kaut viens karavīrs paliek pie tevis, ja tu gribi, lai tava valsts vēl pastāv, izej ārā pie karavīriem un apsveic viņus.” Dāvids neko citu neredzēja, kā tikai savu dēlu Absalomu, kurš bija nodevējs. Draugs, nodevējs ir nodevējs. Kad Jēzu atnāca savaldīt viņa māte, tēvs un brāļi, Viņš teica: “Kas ir Mans tēvs, Mana māte un Mani brāļi? Tie, kas dara Mana Debesu Tēva prātu.” Radinieki mēdz būt familiāri. Esi uzmanīgs ar to, kad kāds no līderiem kļūst pārāk familiārs, pārāk liels draugs. Ir labi draudzēties, bet esi uzmanīgs. Tā var būt pazīme. Tādi cilvēki, kuri pārāk daudz atļaujas, var kļūt par nodevējiem.

Absaloms savu dzīvi beidza nožēlojami. Kurnēšana sirdī pret savu tēvu un mācītāju pārauga kritizēšanā un aprunāšanā, tad sekoja politiskā pakāpe, kad viņš sāka ap sevi vākt cilvēkus. Vai zini, ko dara cilvēki, kuri sabuntojas? Viņi te negrib būt, aiziet kaut kur un zvana draudzes cilvēkiem un mēģina viņus vilkt sev līdzi. Viņi veido ap sevi grupas, un, ja draudzē nav uzticības kultūras, ja mēs nespējam izšķirt šādus cilvēkus, mēs zaudējam. Ir rakstīts, ka tad, kad Absaloms ārpus Jeruzālemes sauca sevi par ķēniņu, viņam līdzi gāja divi simti karavīru, jaunekļi, kuri patiesībā nesaprata, kas notiek. Viņi nezinot kļuva par nodevēja atbalstītājiem. Interesanti, vai ne? Viņi nezināja un nesaprata, jo viņiem nebija iemācīta uzticības kultūra. Dāvids bija ķēniņš un palika ķēniņš. Mācītājs un līderis paliks, tas tā ir nolikts. Te ir draudze, sava kārtība, nav variantu. Tikai tādā vidē tu vari augt.

Tālāk būs ļoti interesants stāsts. Vai esi gatavs? Dāvids paņēma par sievu cita vīra sievu, kuras vīru nogalināja. Tas bija grēks, smags grēks, pēc kura Dāvidam bija grūti attapties. Pēc tam piedzima dēls, kurš nomira. Ko darīja Dāvids? Viņam bija Ahinoāma, Abigaila un vēl citas sievas. Bet viņš atkal gāja pie Batsebas. Dāvids neatstāja viņu, atkal gulēja ar Batsebu, un piedzima bērns, kuru nosauca par Salamanu, ‘Miera ķēniņu’. Viņam vēl iedeva otru vārdu ‘Jedīdja’, kas nozīmē ‘Tā Kunga mīlulis’. Par Batsebu es personīgi domāju, ka Dāvids pirmo reizi sastapās ar sievieti, kuru viņš mīlēja. Līdzīgi kā Jēkabam gāja ar Leu un Rāheli. Līdzīgi kā Ābrahāmam gāja ar un Sāru un Hagaru. Un neviena cita kalpone nevarēja palīdzēt, tikai viņa īstā un vienīgā sieviete. Un, ja ņem vērā Vecās Derības daudzsievību, tā bija viņam vismīļākā. Jāzeps piedzima no Jēkaba vismīļākās sievas Rāheles. Jāzeps nesa tālāk tēva vīziju. Šeit nav svarīgi, kurš ir vecākais un kāda bija sistēma, svarīgi ir dzīvot mīlestībā, pareizās attiecībās.

Kad Salamans piedzima, šoreiz Dāvids viņu nodeva audzināšanā pravietim Nātanam. Viņš vairs negribēja atkārtot tās kļūdas, kuras jau bija pieļāvis. Un Salamans tika audzināts vīzijā. Salamans tika audzināts kā pielūdzējs. Kad Salamans kļuva par ķēniņu, viņš pienesa Dievam tūkstošiem upuru. Un Salamans bija gudrs vadītājs, atšķirībā no Dāvida. Dāvids bija gan jaudīgāks. Dāvids ir tas cilvēks, kuru es patiesi apbrīnoju. Salamans baudīja no tā pamata, ko bija iedevis Dāvids. Bet Dāvids visu no nulles uzcēla, viņš bija dibinātājs. Vecākais dēls, sacēlās, arī Adonja sacēlās pret Dāvidu. Tronī bija jākāpj Salamanam, bet Adonja kopā ar visiem valstsvīriem sarīkoja sazvērestību. Un tikai pēdējā brīdī Dāvids to uzzināja un uzsauca Salamanu. Un bija notikums ar Batsebu. Viņa politikā bija absolūts diletants, bet Dāvids viņu mīlēja. Un tieši no šīs sievietes un tieši no šī grēcīgā vīrieša dzima Salamans. Dāvids bija pielūdzējs un vīzijā. Dievs Saulu atmeta, bet Dāvidu neatmeta. Sauls nebija pielūdzējs. Sauls cēla sev pieminekļus. Absaloms cēla sev pieminekļus. Adonja gribēja būt ķēniņš. Absaloms ne tikai apvainojās uz tēvu, viņš bija vecākais dēls aiz Amnona, kuru nogalināja. Viņam bija izdevīgi nogalināt Amnonu. Viņš bija vecākais un mantoja troni. Viņi visi domāja par troni, par tēva vietas ieņemšanu, viņi visi domāja par savu valstību. Bet Dāvids domāja par Dieva valstību. Ar visām savām vājībām viņš pielūdza un domāja par Dieva valstību. Un Salamans arī domāja par Dieva valstību. Salamans arī bija pielūdzējs.

Un par Batsebu. Adonja bija sacēlies un daļa priesteru arī. Visa armija jau bija Adonjas pusē. Nātans nāca pie Batsebas kā pie vienīgā cilvēka, kurš var iet pie Dāvida un kaut ko pateikt. Līdz pēdējam brīdim Batseba bija Dāvida cilvēks. Dāvids jau bija vecs uz miršanu, viņam bija traucēta asinsrite. No visa Izraēla izraudzījās skaistu sievieti sunamieti Abišagu, un viņa gulēja blakus un vienkārši sildīja viņu. Tajā laikā ārsts izrakstīja recepti – jaunu sievieti, kas viņu silda. Patiešām tas bija ārstu ieteikts, un tā bija tāda medicīnas prakse. Viņiem nebija sakaru, bet viņa gulēja un viņu sildīja. Kamēr viņa gulēja un sildīja, Nātans nāca pie Batsebas un teica, ka Dāvids taču gribēja uzaudzināt Salamanu, lai viņš pēc tam būtu ķēniņš. Viņa gāja pie Dāvida un jautāja, kāpēc Salamans nav ķēniņš. Dāvids pamodās no pusmiega un šoreiz rīkojās ļoti korekti. Tas, ka viņš rīkojās ļoti lēni, bija no vecuma. Tiklīdz viņš saprata, ka valstī ir sazvērestība, viņš tūlīt deva pavēles. Un viss notika, Salamans sēdēja tronī. Tas vēl nav viss. Adonja bija vecākais dēls, kuram pienācās tronis, un Adonja nāca pie Batsebas, kaut nebija viņas dēls. Viņš nāca pie Batsebas kā pie cilvēka, kuram ir piekļuve un ietekme uz Dāvidu, un teica: “Tu jau zini, ka esmu vecākais dēls un man pienācās tronis. Bet notika Dieva griba, un tronis tika Salamanam.” Un viņš lūdza Abišagu sev par sievu. Un zini, tiešām šī sieviete, Batseba, nebija gudra. Viņa gāja un prasīja. Vai zini, ko nozīmē prasīt ķēniņa sievu sev par sievu? Tas praktiski nozīmē prasīt troni. Tas bija vispār zināms, bet ne Batsebai. Un Batseba nāca pie sava dēla Salamana, sava dēla, un teica: “Klausies, es tev lūgšu vienu lūgumu, tikai lūdzu neatsaki!” Viņa vēl nebija lūgusi, bet vēlējas, lai lūgums tiktu izpildīts. Lai dod sunamieti Abišagu Adonjam par sievu. Ko, tavuprāt, Salamans darīja? Adonja bija viņa brālis, viņiem bija kopīgs tēvs. Raudāja kā Dāvids? Neko nedarīja? Žēlojās? Vai žēloja Adonju? Viņš pateica tā: “Mammu, ko tad tu prasi tikai sievu, tad pie viena prasi arī troni!” Viņš bija vecākais dēls, un viņam bija jāmanto tronis. Un viņš tūlīt deva pavēli, un Adonja tika nogalināts. Viņš bija gudrs vadītājs. Viens sapuvis ābols, ja to neizņem laukā, sapūdē visu kasti ar āboliem jeb visu draudzi. Tas ir vienīgais pareizais risinājums. Šeit nav alternatīvas. Salamans tika izaudzināts kā gudrs vadītājs, svaidīts, kaut arī dzīves galā viņš pārforsēja ar sievām, sāka elkus pielūgt. Ja tavā ģimenē ir tāda situācija, tas ir pretīgi. Tad tev vajag palīdzību, jābrauc uz inkaunteru tikt vaļā no šī velna. Bet kas ir rakstīts par Dāvidu, Salamanu, par tevi un par mani?

“Kad tavs laiks būs piepildījies un tu dusēsi līdz ar saviem tēviem, tad Es uzcelšu tavu dzimumu pēc tevis, kas nāks no tavām miesām, tam Es nostiprināšu viņa ķēniņa valstību. Un tas uzcels namu Manam Vārdam, un Es nostiprināšu viņa ķēniņa valstības troni uz mūžīgiem laikiem. Es viņam būšu par tēvu, un viņš Man būs par dēlu. Ja tad viņš pret Mani apgrēkosies, tad Es viņu pārmācīšu ar rīksti un ar cilvēka bērna sitieniem. Bet Savu žēlastību Es no viņa neatņemšu, kā to atņēmu no Saula, ko Es esmu atmetis tavā priekšā. Nē, bet tavs nams un tava ķēniņa valstība – tie pastāvēs mūžīgi Manā priekšā; tavam goda krēslam būs nesatricināmam būt mūžīgi!"  (2. Samuēla 7:12-16)

Lūk, ar ko atšķiras Salamans, Dāvids un citi. Viņi cēla Dievam namu. Kā ir rakstīts arī citās Rakstu vietās, vai mums ir laiks celt savus namus? Mēs sakām, ka nav pienācis laiks celt Dievam namu, bet mums ir pienācis laiks celt savus namus? Zini, es esmu mācītājs gandrīz divdesmit gadus. Bet tikai gadu man ir savs dzīvoklis. Nav nekāda sapņu pils, bet savs. Dieva vārds saka, lai vispirms uzceļam Dievam namu un tad ceļam sev namus. Ja Dieva nams ir uzcelts, viss ir uzcelts, ir jāiet tālāk, var kaut kādu svētību arī sev paņemt. Dāvids vispār neko neuzcēla. Viņš visu sagatavoja, un Salamans uzcēla. Un Dievs saka: “Es žēlastību neatraušu no viņa, Es viņam būšu par Tēvu, viņš Man par dēlu. Ja viņš pret Mani apgrēkosies, Es viņu pārmācīšu ar rīksti, ar cilvēku bērna sitieniem, bet Savu žēlastību Es no viņa neatņemšu!” Kā to atņēma no Saula. Sauls nebija pilnīgs. Dāvids nebija pilnīgs. Pēteris nebija pilnīgs. Jūda nebija pilnīgs. Bet no vieniem atņēma žēlastību, no otriem neatņēma. Draugi, mēs visi esam cilvēki, neviens mēs neesam pilnīgs. Mēs varam meklēt trūkumus viens otrā, bet ir tie, kuriem ir žēlastība, un ir tie, kuriem nav žēlastības. Žēlastība ir uz uzticamajiem, kas ceļ Tam Kungam namu, kas dzīvo vīzijā un pielūgsmē, un viss pārējais, ko mīļais Dievs saka, tiek pielikts. Un tev ir Dieva žēlastība, jo tu esi pielūdzējs.

Dāga Hevarda Milla grāmatā pirmais etaps, kas liecina par neuzticību, ir neatkarība. Ir neatkarīgi cilvēki, kuri procesā kļūst par nodevējiem, jo neatkarība ir tikai pirmā pazīme. Viņi visu dara citādāk. Viņi nenāk uz visiem pasākumiem, viņi neapmeklē visu kopā ar draudzi. Kad viņš grib, tad viņš nāk, kā viņš grib, tad tā arī dara. Piemēram, draudzes dievkalpojuma laikā viņš stāv ārā. Es zinu ļoti daudz neatkarīgu cilvēku, kuri nav uzticami draudzes darbā. Es nevaru kādiem teikt, lai izdara to vai šo, un paļauties, ka viņi to izdarīs. Bet viņi ir draudzē, mums ir labas attiecības, viņi atnāk, aiziet, pazūd uz gadu un atkal atnāk atpakaļ. Un vienmēr var būt labas attiecības. Šādiem cilvēkiem ir savi principi, viņi ir neatkarīgie. Viņi kaut ko var atbalstīt, viņi nekad neaprunās, ļaunu neko neteiks. Viņi nekad necīnīsies ne pret mācītāju, līderi, ne pret draudzi. Viņi tādi ir. Bez tādiem arī nebūtu šī pasaule. Viņiem ir sava vieta Dieva valstībā, lai viņi darbojas. Tur ir savas problēmas un citas raizes. Galu galā viņi var nenonākt Debesīs, bet viņi nav tavi ienaidnieki. Tie ir Dieva meklētāji, kuri nāk un meklē Dievu. Ar viņiem ir normālas attiecības.

Un ir tādi neatkarīgie, kuriem neatkarība kļūst par slogu, kuri uzskata, ka draudzē var būt neatkarīgs. Tu vari būt valstī neatkarīgs? Tu neesi neatkarīgs. Lai arī kā tu negribi un tev nepatīk, kā rīkojas valsts, tu tik un tā neesi neatkarīgs. Arī draudzē nevar būt neatkarīgs, nevar darīt visu, kā pats grib. Draudzē ir savi noteikumi. Un tikai tāpēc, ka noteikumi ir, šeit var būt uzticības kultūra. Tikai tāpēc mēs augam. Ne jau tikai skaitā mēs augam, bet kā personības. Reizēm uz draudzi mēs atnākam pilnīgi nekādi, bet beigās pat savus biznesus sākam celt. Uztaisam grupiņas, pat desmit un divdesmit. Cilvēki atver savus biznesus un pelna līdzekļus ne tikai savam namam, bet draudzei. Mums ir biznesa grupa, kura strādā un pelna līdzekļus draudzei, un viņi paši no tā bauda. Es zinu, kuriem mērķis ir dot draudzei lielāko daļu. Un pašam lai mazumiņš ir tāds, ka lidmašīnu var pirkt. No kurienes mums šādi cilvēki? Mēs esam dažādi. Mēs neesam visi baigi veselie, krutie un pareizie draugi. Bet mums ir žēlastība, un Dievs šo žēlastību turēs. Uz tevis ir Dieva žēlastība! Jo tu esi uzticams! Ja tu šodien esi šeit, tā jau ir uzticības pazīme. Dievs žēlastību no tevis neatraus! Varbūt tev sanāk apvainoties, tas nav svarīgi, ja vien tu vienmēr labo šīs lietas. Uz tevis ir žēlastība, kuru tu nepazaudēsi! Dievs svētīs tevi. Jo tu cel Tam Kungam namu. Nevis kā Adonja vai Absaloms. Sauls cēla sev pieminekli, bet tu neesi tāds. Tu neesi Amnons, kuram vajadzēja savu māsu Tamāru. Absalomam piedzima dēli un meita. Tu zini, kā viņš nosauca meitu? Tamāra! No vienas puses nav slikti, bet no otras puses es tajā redzu protestu pret ķēniņu. Kādus šodien liek bērniem vārdus? No daudz un dažādām lietām droši var redzēt, kas cilvēkam ir sirdī. Un tev pašam ir jāvērtē, kas ir tavā sirdī, kādā vietā tu atrodies, ko pieņemt, ko nepieņemt un kur būt.

Trīsdesmit četras neuzticības pazīmes:

Par neatkarību mēs jau runājām. Neatkarīgs cilvēks nav uzticams, jo es kā līderis, kā mācītājs nevaru uzticēties, ka viņš izdarīs to vai šo, bet viņš uzreiz nav ienaidnieks, viņš ir Dieva meklētājs vai draugs. Un ir cilvēki, kuri iet tālāk par šo neatkarības pakāpi, apvainojas, sāk kurnēt, bubināt un aprunāt. Un, kad viņi sāk aprunāt, tās jau ir bēdas, draugi! Kad viņi sāk kritizēt, tās jau ir bēdas visiem. Kad karš izcēlās starp Dāvidu un Absalomu, tās bija bēdas visiem. Nekad šeit tādas lietas nebūs. Nekad šī draudze nešķelsies! Āmen! Svarīga ir vide. Kā tu naktī guli, kad nav svaiga gaisa? Man ir plastmasas logi. Ja plastmasas logu aiztaisa ciet, man ir sauss deguns, sausa mute, un es slikti guļu. Ja es atveru logu vēdināšanas režīmā, es guļu labi. Kāpēc? Svaigs gaiss! Mums visiem ir vajadzīga laba vide! Ir jāsaprot, ka līderiem ir lielāka atbildība. Un ir arī tādi cilvēki, kuri tikko sāk meklēt Dievu vai vienkārši apmeklē draudzi. Viņiem nav tādu prasību. Bet tu vari mācīties no šīm pazīmēm un ko novērst pats sevī, kā arī redzēt apkārt.

1. Zem spiediena cilvēks tevi sarūgtina. Viss ir labi, kamēr viņam nav spiediena.

2. Viņam bieži ir morālas problēmas.

3. Neatkarība.

4. Pasaulīgums.

5. Bieža apvainošanās.

6. Uzbrūk līderiem. Ja tu redzi grupiņā cilvēku, kurš uzbrūk līderim, apstrīd, šis cilvēks noteikti nav uzticams.

7. Ievainots un nedziedināts cilvēks. Tas uzreiz obligāti viņu nepadara par neuzticamu, bet tā ir augsne neuzticībai, kā Mihalai.

8. Vētraina laulības dzīve. Piemēram, sieva ir ragana. Es šo runāju pēc Dāga Hevarda Milla grāmatas. Viņš sauc par raganām tās sievas, kuras ēd savus vīrus. Es uzskatu tā – ja sieva nepārstās ēst savu vīru vai vīrs nepārstās ēst savu sievu, laulībai 100% nav nākotnes, būs problēmas kā Dāvidam un vēl vairāk. Mihala ēda Dāvidu.

9. Pastāvīgi iebilst un sevi attaisno. Tie ir cilvēki, kuri nekad nav vainīgi.

10. Neiztur kritiku.

11. Netur vārdu. Teica, ka grupiņā kaut ko izdarīs vai atnesīs, bet neizdara.

12. Tiecas pēc karjeras, pēc atzīšanas.

13. Nesaka ‘āmen’!

14. Nepieraksta sprediķus, neklausās sprediķus. Viņš vispār nezina, kāpēc šeit atrodas.

15. Cita darbā nav uzticams. Arī savā vai cita darba vietā viņš nav uzticams. 

16. Nedod desmito tiesu. Finansēs nav uzticams.

17. Nepiedalās visos draudzes pasākumos.

18. Atbalsta kādu, kas dara nepareizas lietas. Piemēram, grupiņā kāds dara nepareizas lietas. Līderis aizrāda, bet tu viņu aizstāvi. Draugs, tu esi ļoti neuzticams cilvēks. Tev vienmēr ir jāatbalsta savs līderis, pat tad, ja viņam nav taisnība. Tu neesi nekāds spriedējs! Ir daudz dziļu lietu, kuras tu vari neizprast. Arī tas, ka Dāvids inerti rīkojās un izlaida savus dēlus, nav pieļaujams. Bet mēs nezinām līdz galam visu, kāda bija viņa doma. Galu galā, žēlastība taču bija uz Dāvida nevis uz Absaloma. Galu galā, lai cik neparasti Dāvids rīkojās, tik un tā pie viņa bija žēlastība un pie viņa bija Dieva šķirsts, viņš bija pielūdzējs, viņš cēla namu Dievam. Vienmēr esi atbalsts līderim. Uzticami kalpotāji piemin savu mācītāju. Ja viņi nāktu uz skatuves un sāktu runāt, viņi teiktu: “Mans mācītājs teica tā.” Ja tu esi sieva, tu esi kruta, pateicoties savam vīram? Tu esi kruta, pateicoties mācītājam un šīs draudzes vadībai, un pāri visam Dievam!

19. Saindē cilvēkus, izplatot baumas.

20. Sieva Jezebele. Sieva vai vīrs mājās kontrolē.

21. Uzveļ vainu citiem.

22. Pārāk daudz domā par naudu.

23. Kavē sapulces.

24. Neparasti kluss un nekur neiesaistās. Cilvēks bija normāls, un nu pēkšņi ir kluss. Tu kaut ko viņam saki, bet viņš tikai smaida, skatās, neko neatbild. Viņš īstenībā tev nepiekrīt, viņš tikai klausās. It kā viss ir forši, bet viņš klusē. Kādreiz viņš bija skaļš un teica ‘āmen’, bet tagad klusē. Uzmanies no šādiem cilvēkiem.

25. “Es zinu mācītāja nostāju, es zinu viņa reakciju, un tāpēc es pie viņa neiešu un nekādus jautājumus neuzdošu!”

26. Pasivitāte. Nepiedalās mācītāja vai līderu sveikšanā. Neiesaistās kalpošanās.

27. Kritizēšanas politika.

28. Cilvēku pulcēšana ap sevi.

29. Familiaritāte.

30. Aizraujas ar citu mācītāju mācībām. Citus arī var paklausīties, bet prioritāte ir sava draudze.

31. Grib iesēsties mācītāja krēslā.

32. Nepriecājas nākt uz grupiņu. Uz grupiņu visu laiku nāk ar skābu seju. Atnākdams uz grupiņu, viņš par to nepriecājas.

33. Atbalsts ir vīrs/sieva, ģimene, bet draudze un mācītājs ir otrā plānā.

34. Bērnus neaudzina draudzes garā.

Kā tev patika Dāvids? Vai tu izdarīji kādus secinājumus? Tagad mēs zinām visu par sevi, par citiem, mēs tagad saprotam visu! Draugi, mūsu draudzē tiek veidota un uzturēta uzticības kultūra. Un tam ir dažādi aspekti, bet gala rezultātā katrs no mums atbild vienīgi par sevi. Tu vari klausīt, neklausīt, domāt kā gribi, beigās tu pats atbildēsi par sevi Dieva priekšā.

Mācītāja Mārča Jencīša sprediķi “Dāvida ģimene un uzticības kultūra” pierakstīja un rediģēja draudzes “Kristus Pasaulei” redakcija
Comments