TEKSTA MATERIĀLI‎ > ‎Svētrunas‎ > ‎

Cilvēks un Dievs

Publicēja 2021. gada 23. marts 12:45Līga Paņina
Ziņas datums 23.03.21.

Šīs svētrunas nosaukumam ir dziļāka jēga, nekā varētu šķist. Apakšvirsraksts šai svētrunai varētu būt “Kā izdarīt pareizas lietas, kuras negribas darīt”. Ir lietas, par kurām mēs zinām, ka tās ir pareizas, mūsu dzīvē nepieciešamas un ir jāizdara. Problēma ir tad, kad tās negribas darīt. Bet tā nav vienmēr. Reizēm šīs lietas mēs darām ar entuziasmu un lielu degsmi, bet reizēm tās negribas darīt vai arī galvu aizņem kādas citas domas un nav lielas vēlmes ķerties klāt, taču ar prātu mēs saprotam – ja nedarīsim pareizās lietas, agri vai vēlu par to būs jāmaksā, un ne pozitīvā nozīmē.

Tāpēc esiet modrīgi, jo jūs nezināt ne dienu, nedz stundu, kurā Cilvēka Dēls nāks. (Mateja evaņģēlijs 25:13)

Jēzus saka: “Esiet modri!” Viņš tālāk stāsta līdzību par kādu saimnieku, kurš izceļoja un atstāja savus kalpus ar viņa mantu.

Tas tāpat kā ar cilvēku, kas aizceļodams saaicināja savus kalpus un nodeva tiem savu mantu, un vienam viņš deva piecus talentus, otram divus un trešam vienu, katram pēc viņa spējām, un pats tūdaļ aizceļoja. Tūlīt nogāja tas, kas bija dabūjis piecus talentus, darbojās ar tiem un sapelnīja vēl piecus. Tā arī tas, kas bija dabūjis divus, sapelnīja vēl divus klāt. Bet tas, kas bija dabūjis vienu,  aizgāja un ieraka to zemē un tā paslēpa sava kunga naudu. (Mateja evaņģēlijs 25:14-18 )

Šis Bībelē aprakstītais nama kungs simboliski apzīmē Dievu. Talents tajā laikā bija naudas vienība, taču šajā gadījumā tas apzīmē mūsu iespējas, talantus, to, ko mēs varam darīt Dievam, cilvēkiem un arī sev šodien. Pēc laika saimnieks atgriezās savā namā un sāka norēķināties ar kalpiem. Kalps, kurš saņēma piecus talentus, bija nopelnījis vēl piecus. Otrs kalps, kuram tika doti divi talenti, nopelnīja vēl divus. Nama saimnieks uzslavēja abus kalpus, sakot: “Ieejiet sava kunga priekā!” Pēc tam pie saimnieka nāca trešais kalps, kuram bija iedots viens talents.

Bet atnāca arī tas, kas bija dabūjis vienu talentu, un sacīja: es pazīstu tevi kā bargu cilvēku, tu pļauj, kur neesi sējis, un salasi, kur neesi kaisījis. Es baidījos un aizgāju un apraku tavu talentu zemē. Te viņš ir, ņem savu mantu. Bet viņa kungs atbildēja tam un sacīja: tu blēdīgais un kūtrais kalps. Ja tu zināji, ka es pļauju, kur neesmu sējis, un salasu, kur neesmu kaisījis, tad tev vajadzēja dot manu mantu naudas mainītājiem; es pārnācis būtu saņēmis savu naudu ar augļiem. Tāpēc ņemiet viņa talentu un dodiet to tam, kam ir desmit talentu. Jo ikvienam, kam ir, tiks dots, un tam būs pārpilnība, bet no tā, kam nav, atņems to, kas tam ir. Un nelietīgo kalpu izmetiet galējā tumsībā, tur būs raudāšana un zobu trīcēšana. (Mateja evaņģēlijs 25:24-30)

Zobu trīcēšana un raudāšana varētu apzīmēt vienu – cilvēks ir nokļuvis vietā, kur Dieva nav. Pēc nāves viņš ir nokļuvis ellē. Jēzus stāsta šo līdzību un saka: “Esiet modri!” Tātad, modrība ir saistīta ar darbiem. Modrība nav sajūta. Modrība ir tad, kad esi modrs un dari pareizas lietas. Esiet modri!

Lai jūsu gurni ir apjozti, un jūsu lāpas lai deg. (Lūkas evaņģēlijs 12:35)

Kāpēc apjozti gurni? Te ir runa par Izraēla tautu, kas Austrumu zemēs dzīvoja pirms 2000 gadu. Tajā laikā cilvēki ģērbās praktiski vienā četrstūrainā auduma gabalā, un, ja kāds vēlējās strādāt vai karot, tad šis cilvēks apģērba gabalu pacēla uz augšu un nostiprināja ar jostu, lai tas netraucētu kājām. Apjozti gurni nozīmē, ka cilvēks ir gatavs darbam, darbīgs. Savukārt, lāpa, kā mēs zinām, ir gaismas avots. Tajā laikā elektrības nebija, tāpēc lāpa bija elementāra, nepieciešama lieta. Arī templī priestera pienākums bija uzturēt gan upurus, kas bija saistīti ar uguni, gan arī eļļu lukturī. Lukturis nedrīkstēja nodzist. Kā mēs zinām, lāpa jeb uguns simbolizē Svēto Garu un Viņa uguni mūsos.

Bet Gara auglis ir: mīlestība, prieks, miers, pacietība, laipnība, labprātība, uzticamība, lēnprātība, atturība. (Galatiešiem 5:22)

Kā viens no Gara augļiem ir minēta labprātība. Kas ir labprātība? Tā ir kādu konkrētu lietu darīšana pēc mūsu pašu izvēles, nepiespiesti. Šeit nav runa par darbu, esot komandā. Būt komandā – arī tā ir mūsu izvēle. Tu saproti, ka tas tevi stimulēs, tu zini, ka komandā tev būs līderis, kas palīdzēs iet uz priekšu. Mums katram tas ir nepieciešams. Runājot par labprātīgu darbu, es domāju, piemēram, par izvēli paņemt kredītu. Cilvēks nevēlas strādāt, nopelnīt un sakrāt. Viņš vēlas visu uzreiz un nestrādāt. Tiek paņemts pirmais, otrais un trešais kredīts, un pēc tam ir jāvergo, lai tos atdotu. Par katru kredītu jānostrādā viena darba maiņa. Cilvēks vairs nav cilvēks, bet kļūst kā seno laiku vergs.

Es minēju trīs Rakstu vietas. Gurni lai ir apjozti, lāpas lai deg un Gara auglis ir tava paša vēlme darīt pareizas lietas. Tas ir Gara auglis, tātad – no Dieva. Dievs cilvēkam dod vēlmi darīt Viņa gribu. Vēl vēlmi var dot elles eņģeļi, velns, un vēl vēlmi var dot elementāri instinkti, elementāras cilvēka vajadzības. Piemēram, tad, kad cilvēks ir badā, viņš dara neiedomājamas lietas, lai sagādātu pārtiku. Viņš ir spiests to darīt, jo viņam ir elementāras miesas vajadzības.

Čakla roka valdīs, bet rokai, kas gausa un nolaidīga, būs jāveic piespiedu darbi. (Salamana pamācības 12:24)

Ja es pats neiegūstu iekšēju vēlmi pareizi rīkoties, tad jebkurā gadījumā man par to pēc tam būs jāmaksā, bet tad es būšu spiests darīt piespiedu kārtā. Būs jāveic piespiedu darbi. Ja es šodien izvēlos kredītu, tad pēc tam man būs jāveic piespiedu darbi. Piespiedu darbi nav būšana, piemēram, hokeja komandā, kur tu izpildi noteikumus. Tu šajā komandā vari ienākt un vari iziet no tās. Tu pats izvēlies. Es runāju par tādiem piespiedu darbiem kā cietums, koncentrācijas nometne vai padomju armija. Es dienēju padomju armijā no 1988. gada līdz 1990. gadam. Tas bija pēdējais izsaukums no Latvijas. Nodienēju divus gadus. Mums bija kāda nodarbe. Ziemās sniegs bija ļoti daudz, kazarmas bija līdz jumtam ar sniegu. Un, lai kareivjiem, jauniem puikām, būtu ko darīt, virsnieki lika ar lāpstām nest sniegu no viena laukuma gala līdz otram. Pēc tam atkal atpakaļ. Bet ko darīt tad, kad sniega vairs nav un ir tikai peļķes? Tad mēs ar slotām dzenājām ūdeni no viena plača gala uz otru. Tā mūs nodarbināja. Tā ir armija, un principā tā tas notiek katrā armijā. Filmās mums rāda, ka viss skaisti izskatās. Jā, pāris reizes aizveda arī šaut. Bet lielākoties padomju armijā bija piespiedu darbs. Es biju cilvēks, kurš nemīlēja pakļauties. Skolā nebiju tas, kurš pakļāvās, visam klausīja un kuram visu varēja iestāstīt. Taču, atrodoties padomju armijā, es piespiedu kārtā darīju to, ko man pavēlēja. Pretējā gadījumā man būtu sods. Sakumā tās būtu ārpusrindas dežūras. Ja arī tur neprastu uzvesties, tad būtu soda bataljons, kas ir ļoti ļauna lieta. Redzēju cilvēkus iznākam no turienes. Tas tiešām ir kā ļaunā murgā, kā fašistu nometnē. Ja arī tur cilvēks neprata uzvesties, tad man nav ne jausmas, ko tālāk dara ar tādiem cilvēkiem. Lūk, piespiedu darbi. Ja tu pats nespēj saņemties, ja tu nespēj iegūt Dieva uguni, vēlmi no Dieva, to saglabāt un nespēj darīt pareizas lietas, par to tev būs jāmaksā un jāveic piespiedu darbi. Labāk ir darīt pašam.

Lūk, galvenā doma: mēs, cilvēki, darām kaut ko tikai tad, kad ir IEKŠĒJA VĒLME. Jā, mēs visi un es arī. Es kaut ko daru tikai tad un tikai tāpēc, ka ir iekšēja vēlme. Kad sportā cilvēki dara kādas konkrētas lietas, pārvar dažādas grūtības, viņiem ir iekšēja vajadzība, vēlme. Dieva lietās šo vēlmi dod Dievs. Ja šī vēlme ir, tu rīkojies. Ja šīs vēlmes nav, tu nerīkojies. Īpaši to esmu pamanījis vīriešos. Kad viņiem jautā, kāpēc viņi nedara kādas lietas, tad vīrieši atbild, ka gaida, kad pašiem uznāks vēlme to darīt. Šiem cilvēkiem savā ziņā ir taisnība. Jo bez vēlmes tu ilgi nevari darīt pareizas lietas. Es nevaru ilgi darīt kaut ko, ja man nav vēlmes to darīt. Ir vajadzīgs tas, ko kristieši sauc par uguni. Tā rodas arī māņi par to, ka kristieši gaida uguni, gaida, kad Svētais Gars atnāks un sapurinās, un tad mēs visi iesim, darīsim, un viss notiks. Bet to Bībele nemāca. Bībele māca: “Esiet modri! Gurni lai ir apjozti un lāpas lai deg!” Arī Atklāsmes grāmatā ir rakstīts: “Iekarsieties un atgriezieties!” Paši iekarsieties! Dieva uguns jeb vēlme kalpot nerodas no zila gaisa, bet gan mēs paši radām atmosfēru, paši esam vidē, kas mums šo Dieva pieskārienu nodrošina. Kad prāmis “Titāniks” nogrima, ļoti daudz cilvēku nokļuva okeānā, peldvestēs ūdenī vai pieķērās pie kādas kuģa atlūzas. Kā tev šķiet, vai šie cilvēki noslīka? Šie cilvēki nosala. Padomā, kāda bija ūdens temperatūra tad, kad kuģis saskrējās ar aisbergu. Padomā, kāda ir cilvēku ķermeņa temperatūra, kad viņus mirušus izvelk no ūdens. Cilvēku ķermeņa temperatūra bija tāda pati kā ūdenī. Aukstais ūdens atdzesēja viņu ķermeņus līdz zemai temperatūrai, un tāda temperatūra nav savienojama ar cilvēka dzīvību.

Runa ir par vidi, kurā tu atrodies, par cilvēkiem, kuri tev ir apkārt. Dievkalpojums, inkaunters, Bībeles skola, grupiņa, tavs personīgais laiks ar Dievu – tā ir vide, kuru mēs paši varam izvēlēties, un caur to Dievs aizskar un dod vēlmi. Tas nav apburtais loks, bet tās ir vienkāršas, elementāras lietas. Mēs jebko darām tad, kad ir iekšēja vēlme. Bet iekšēja vēlme mums nāk tikai tad, kad mēs izdarām elementāras lietas, kuras varbūt mums ne vienmēr gribas darīt, bet tās ir izdarāmas lietas. Tas ir tik vienkārši, kā piecelt savu pēcpusi un atnākt uz dievkalpojumu. Mēs katrs to varam. Ļoti svarīga ir kalpošana. Mums ir pamatprincipi: Bībele, lūgšana, draudze, kalpošana. Nebūs pareizi šajā gadījumā teikt, ka personīgās attiecības ar Dievu izšķir visu. “Ja tev ir personīgas attiecības ar Dievu, tad tev būs uguns un viss notiks.” Nav patiesība. Vai zini, kāpēc? Tāpēc, ka personīgas attiecības ar Dievu nav nemaz tik vienkārši uzturēt. Arī tur ir vajadzīga disciplīna. Cilvēki parasti lūdz tikai tad, kad viņiem ir slikti vai spiež īpaša vajadzība. Bet, ja tu gribi darīt pareizas lietas, tad pareizi ir regulāri lūgt un regulāri lasīt Bībeli. Tam ir vajadzīga disciplīna, tāpēc ir svarīgi būt komandā, kur ir tavs vadītājs un treneris. Tu pats labprātīgi izvēlies būt šajā komandā, šajā vidē, kur tu ļauj sevi koriģēt, un tieši tas tev palīdz darīt pareizas lietas. Cik ļoti svarīgi ir uzņemties kalpošanu! Piemēram, mūsu draudzes slavēšanas komandas bundzinieks spēlē bungas jau daudzus gadus, kopš draudzes pirmsākumiem. Viņam ne vienmēr ļoti gribas doties uz mēģinājumiem. Tas nav tikai par viņu. Mums visiem ir kaut kādi brīži, kad mēs kaut ko negribam, bet ir lietas, kuras mēs varam izdarīt arī tad, ja negribam. Tāpat ir lietas, kuras vienkārši nevaram izdarīt. Ja bundzinieks kādu dienu nolems, ka viņš vairs nekalpos un nesēdēs pie bungām, tajā dienā sāksies viņa ceļš uz elli. Protams, viņš to nekad nedarīs. Kādreiz katram var ienākt prātā visādas domas, kaut kādi gļuki. Šo ir labi zināt un saprast, jo tieši elementārs pienākums kalpošanā, kas liek tev būt Dieva klātbūtnē, ir tā vide, ko Dievs tev ir paredzējis, un tieši tur tu saņem Dieva pieskārienu. Piemēram, tieši otrais dievkalpojums svētdienā parasti man ir vislabākais, lai gan teorētiski esmu noguris. Kāpēc tā? Tāpēc, ka pirmā dievkalpojuma laikā esmu bijis Dieva klātbūtnē vairākas stundas.

Lai ietu uz priekšu un ieietu mūžīgajā dzīvībā, mums ir nepieciešams darīt pareizas lietas. Mēs nevēlamies kustēties, ja mums nav iekšējas vēlmes. Bet, ja iekšējas vēlmes nav, tā ir jādabū. To var dabūt elementārā veidā – Bībele, lūgšana, draudze un kalpošana. Ir jābūt šajā vidē. Ja jāsalīdzina, kas ir svarīgāk – personīgas attiecības ar Dievu vai komanda – zini, es teikšu, ka komanda. Personīgas attiecības ar Dievu cilvēkam var nebūt tieši tāpēc, ka nav, kam atskaitīties. Ir sakāmvārds ‘pagale viena nedeg’. Ticīgo draudzes gadījumā – pats Dievs ir mūsu vidū. Nevis tikai tavā lūgšanu kambarī, bet mūsu vidū. Dievs mums nemāca lūgt ‘mans Tēvs Debesīs’ bet gan ‘MŪSU Tēvs Debesīs’. Dievs ir tavs, mans un mūsu kopīgais Tēvs Debesīs. 

No 4. līdz 8. klasei es mācījos sporta skolā, lai kā arī man nepatika treniņi no rīta no plkst. 8:00 līdz plkst. 10:00, pēc tam mācību stundas, bet pēc tam mūs nelaida mājās pildīt mājasdarbus, jo mēs tos nepildījām. Turpat uz vietas bija skolotāja, un mēs pildījām mājasdarbus. Bieži pat neko nepildījām, kāds iedeva norakstīt, un no viņa visi norakstīja. Arī eksāmenos visus droši “vilka ārā”, jo mēs bijām tāda nedaudz priviliģēta sporta klase. Bet, diemžēl, no šīs klases gandrīz neviens normāls neizauga, kaut mūs ļoti dresēja. No rīta treniņš, pēc tam mācības, pēc tam pagarinātā grupa un vakarā vēl viens treniņš. Reāli dzenāja. Kā man nepatika celties tajos rītos, kā man nepatika skriet tos apļus, kā man nepatika skriet tos krosus. Ļoti reti bija kaut kas, kas man tur patika. Es vienkārši to darīju. Mamma teica, ka man tur ir jāiet, skolotāja teica, tad man tur ir jāiet. Visur, kur varēju, es griezu nost stūrus. Ja treneris neredzēja, es griezu nost stūrus. Es jau tur biju trenējies vairākus gadus, un bija reize, kad es atnācu un atkal čīkstēju, un treneris teica: “Ko tu vispār te dari?” Tas nebija tā, kā tagad, kad treneris nevar pateikt: “Ko tu te dari,” jo tu maksā naudu. Man nekas nebija jāmaksā, tā bija sporta skola, tas bija PSRS. Viņi gribēja no mums izaudzināt čempionus, kas pagodinās padomju valsti, kas pārstāvēs PSRS. Tāds bija viņu mērķis. Tādas bija visas sporta skolas. Viņš teica: “Ko tu vispār te dari?” Es tā padomāju – nu, man ir laba veselība. Jo tā patiešām bija, kopš es sportoju, mana veselība bija laba. Pirms tam man pastāvīgi bija klepus, iesnas, visādi bronhīti. Pēc tam, kad es sāku sportot, viss bija labi, veselība uzlabojās.

Bet šodien man jau ir 51 gads un iekšēja nepieciešamība skriet garus krosus. Darīt tieši to, kas man visvairāk riebās, tie garie gabali. Un sporta skola nebija baigi gudrā, tajā nebija pareizas nostādnes. Visus zem vienas plankas lika – mazāks vai lielāks, visiem viss vienādi. Nebija personīgas pieejas. Un garajos gabalos man trūka elpas, bija grūti tos noskriet. Bet es tos skrēju. Diendienā mēs tur bliezām. Ja bija tikai 6 km vai 8 km, tas bija labi. Bet bija arī 12 km gari gabali. Šodien manī ir vēlme un iekšēja vajadzība skriet garus gabalus. Es pat savējos esmu nomocījis. Viņi jau ir ar traumām, pie manis pat vairs nemaz nebrauc. Vienam celis, otram potīte. Un zini, es vēl skrēju pēc padomju laika stila – nav svarīgi, ka tu neesi iesildījies, nav svarīgi, ka tu neesi pieradis, davai no Siguldas līdz Līgatnei 17,5 km. Es jautāju: “Tu vari?” Viņš saka: “Jā, varu, ar mācītāju kopā, Jēzu Vārdā!” Kādi pēc tam bija cilvēki un kāds es pats biju! Mums vēl bija jābrauc uz līderu sapulci un pēc tam uz “Lido” paēst. Gribi kāpt ārā no mašīnas, un kājas tā kā nebūtu. Jau tajā pašā vakarā viss sāpēja, gandrīz nagi gāja nost. Mums ir viena draudzes māsa, kas vienmēr skries līdzi. Bija sniegs un putra, kājas grima ūdenī, viss slapjš, viņa visa sarkana, tāda knapi dzīva, bet viņa skries. Knapi dzīva, sirds kāpj ārā pa muti. Tagad vairs īsti neviens negrib ar mani skriet. Daži tik ir, kas varētu. Zini, kādi ir Siguldas kalniņi? Tagad vēl Līgatnes kalniņi ir nākuši klāt.

No rīta pamostoties man ir vajadzība palūgt Dievu. Reizēm nemaz nav vajadzība lūgt Dievu. Tās vienkārši nav, bet ir jāpalūdz. Reizēm nav nekādas vajadzības paskriet, bet vajag paskriet. Bet reizēm tu atver logu un redzi – labs laiks. Kā gribas paskriet! Un tu pilnīgi jūti, ka tev ir enerģija, kā gribas skriet. Un es to daru. No kurienes tas? No tā, ko manī iedzina no 4. līdz 8. klasei. Vēl šodien man ir vajadzība. No kurienes rodas iekšēja vēlme? No tā, ka tu kaut ko dari, no tā, ka tu ļauj kādam sevi piespiest. Šeit nav runa par negatīvām lietām, kad tevi kontrolē, bet, kad tu labprātīgi esi komandā un izmanto komandas priekšrocības, kas tevi stimulē. Jo tikai kopā mēs spējam gūt panākumus, jo tikai esot kopā Dieva Gars var darboties. Viņš tev dod vēlmi. Lūk, lai gurni apjozti un lāpas deg! Cik laba Rakstu vieta, draugi! Apjozti gurni nozīmē – iet neatkarīgi no tā, kā tu jūties, tad arī lāpa degs pēc tam. Bet mēs ejam tikai tad, kad mēs degam. Bet degam tikai tad, kad mēs iekurinām.

Lūk, ebreju sakāmvārds: Gudrais uzreiz dara to, ko muļķim agri vai vēlu tik un tā nāksies darīt, tikai piespiedu kārtā. Bet mēs labāk izmantojam draudzes priekšrocības, komandas priekšrocības un kopā panākam, ka mūsos ir šī vēlme. Un, kad tās nav, tad mums palīdz, lai tā būtu. Cilvēks un Dievs. Jēzus vienlaicīgi bija cilvēks un Dievs. Ir cilvēciskais faktors, un ir dievišķais faktors.

Un, pieaicinājis Savus divpadsmit mācekļus, Viņš tiem deva varu pār nešķīstiem gariem tos izdzīt un dziedināt visas sērgas un slimības. (Mateja evaņģēlijs 10:1)

Mācekļiem tika piešķirta vara, viņi kaut ko izjuta, viņi kaut ko arī piedzīvoja. Viņš pieaicināja Savus 12 mācekļus. Tie bija cilvēki, kas turējās kopā. Tur bija Jēzus ar komandu.

Tie divpadsmit saaicināja visus mācekļus [..] (Apustuļu darbi 6:2)

Kad sinedrijā pratināja apustuļus, viņi uzzināja, ka mācekļi bija bijuši kopā ar Jēzu. Tie bija nemācīti cilvēki, kas bija bijuši kopā ar Jēzu.

Kad viņi redzēja Pētera un Jāņa drošsirdību un noprata, ka tie ir nemācīti un vienkārši cilvēki, viņi brīnījās; viņi arī uzzināja, ka tie bijuši kopā ar Jēzu. (Apustuļu darbi 4:13)

No kurienes tādi brīnumi, no kurienes tāds spēks? Viņi bija bijuši kopā ar Jēzu, un muti viņiem aizbāzt nevarēja, apturēt viņus nevarēja. Viņos bija uguns. Viņi bija kopā ne tikai ar Jēzu, bet kopā savā grupā, kopā savā komandā. Vide. Ja tu esi reliģiskā, aukstā draudzē, arī pats tāds kļūsi. Pareiza vide nenozīmē, ka tev ir kaut kas šausmīgi jājūt. Pareizā vide ir draudze ar mērķiem – Ejiet un dariet par mācekļiem visas tautas – ne tikai vārdos, bet arī darbos. Un draudze to dara, tā iet šajā virzienā, un tu esi tur. Un tur ir tā vide, kurā Dievs rada tevī vēlmi kalpot, vēlmi darīt pareizas lietas, un tev nebūs jāveic piespiedu darbi. Tu pats darīsi aiz laba prāta, jo Gara auglis ir labprātība.

Kad Vasarsvētku diena bija atnākusi, visi bija sapulcējušies vienā vietā. (Apustuļu darbi 2:1)

Svētā Gara nākšana virs zemes. Uz kāda pamata Svētais Gars iededzināja mācekļus? Uz kāda pamata atnāca Svētais Gars kā uguns liesmas un Pēteris sludināja, un tūkstoši atgriezās pie Kristus? Viņi visu pasauli apgrieza kājām gaisā. Kā radās šī vēlme, šis spēks un svaidījums, kas pēkšņi parādījās pie mācekļiem? Tie bija tie paši mācekļi, kuri vienmēr bija bijuši kopā ar Kristu un savā starpā mācībā. Lūk, vide, kurā Dievs darbojas; lūk, vide, kurā Dievs dod tev vēlmi; lūk, vide, kas rada vēlmi darīt pareizus darbus. Un, darot pareizus darbus, tevī rodas vēlme DARĪT.

Un piepeši no debesīm nāca rūkoņa, it kā stiprs vējš pūstu, un piepildīja visu namu, kur tie sēdēja, un viņiem parādījās it kā uguns mēles, kas sadalījās un nolaidās uz ikvienu no tiem, un visi tika piepildīti ar Svēto Garu un sāka runāt citās mēlēs, kā Gars tiem deva izrunāt. (Apustuļu darbi 2:2-4)

Uz kāda pamata? Ir Dieva pieskāriens, un ir cilvēku veidota sapulce. Cilvēku veidots dievkalpojums, nevis vienkārši bars, bet pēc tā, kā Dievs ir nolicis – konkrēts laiks, konkrēta vieta, kur sapulcēties.

“[..] Bet palieciet jūs pilsētā, līdz kamēr tiksit apģērbti ar spēku no augšienes.” (Lūkas evaņģēlijs 24:49)

Debesu Tēvs, es Tevi lūdzu, caur Savu Svēto Garu pieskaries šodien! Pieskaries, iededzini sirdis, izsper no komforta zonas! Bet kā tad ar Jēzu, kā ar Pāvilu? Tie taču bija cilvēki. Jēzus, vienlaicīgi cilvēks un Dievs, cilvēki, kuriem nevajadzēja nekādu motivāciju. Tā nav patiesība. Jēzus, pirms gāja pie krusta, izdarīja darbu. Mērķi, kāpēc Viņš atnāca – sagatavot mācekļus un nomirt pie krusta. Viņš gāja Ģetzemanes dārzā Dievu pielūgt, un Viņam bija bail. Viņam bija grūti, un Viņam bija vajadzīgas lūgšanas. Tad viņš paņēma līdzi Pēteri, Jāni un Jēkabu – Cebedeja dēlus un teica: “Palieciet ar Mani, Man ir bail, palieciet ar Mani, kamēr Es lūgšu Dievu.” Zini, viņi nebija nekādi lielie atbalstītāji, viņi nebija nekādi lielie palīgi. Viņi paši pēc tam Jēzu atstāja. No viņiem nebija lielas jēgas, un tomēr viņi savu izpildīja. Jēzum bija svarīgi, ka ar Viņu kopā ir Viņa komanda. Draugs, komandā ir spēks. Arī mans spēks ir jūsos. Tikai tajā vien, ka mēs esam kopā. Un nevis tāpēc, ka vienkārši izdomājam būt kopā, bet tāpēc, ka Dievs tā ir iekārtojis, jo Viņš ir galva, un mēs esam Viņa miesa.

Apustuļu darbu 9. nodaļā ir rakstīts, kā Sauls sastapās ar Dievu uz Damaskas ceļa. Viņš bija draudzes vajātājs un ļauns cilvēks, Dieva pretinieks, kristiešu pretinieks. Viņš sastapās ar Kristu, spoža gaisma viņu apspīdēja, viņš nokrita pie zemes un piedzima no augšienes. Uz dažām dienām viņš kļuva akls no Dieva slavas un godības. Tas bija piedzīvojums un reāls iemesls, kāpēc viņš kalpoja Dievam. Piedzīvojums. Bet vai tiešām Pāvilam pietika ar šo piedzīvojumu? Lasām tālāk. Mēs tā domājam: “Es piedzīvoju Dievu, Dievs mani aizskāra, un ar to man pietiek.” Nē, ir otra puse, cilvēcīgā puse.

[..] Viņš palika dažas dienas pie mācekļiem Damaskā. (Apustuļu darbi 9:19)

Viņš bija draudzē. Apustuļu darbu 22. nodaļā ir šis pats stāsts, tikai detalizētāks. Un te ir cita aina. Ananija, kāds dievbijīgs vīrs, draudzes līderis, apmeklēja Saulu, uzlika viņam rokas, un viņš kļuva atkal redzīgs. Tu domā, ka Sauls pats aizgāja kalpot Dievam? Nekā tamlīdzīga! “Oi, es pats piedzīvoju Dievu kaut kādā sētmalē un sāku kalpot Dievam!” Draugi, tā nemēdz būt! “Man skolotājus nevajag, man draudzi nevajag, es pats sev esmu skolotājs, un es esmu gudrāks par visiem skolotājiem.” Tādi cilvēki no Dieva var saņemt tādus brīnumus, ka beigu beigās stāv un gaida Jēzus otro atnākšanu baltos paltrakos uz tilta Liepājā. Tas ir reāls gadījums, kad vesela draudze stāvēja uz tilta un gaidīja, kad nāks Jēzus. Jo viņiem pašiem Dievs visu pasaka. Bet Bībele saka, ka neviens to stundu nezina. Neviens, kā vien Tēvs. Draudze ir svarīga, mēs esam draudzes daļa. Mēs kā vietējā draudze esam arī visas pasaules draudzes daļa. Un katrs no mums ir savas draudzes daļa. Un tieši tur Dievs aizskar, un tieši tur Dievs dod vēlmi darīt pareizas lietas. Tieši tā mēs spējam izdarīt pareizas lietas, kuras negribas darīt, bet kuras nevar nedarīt, jo citādi būs kā cilvēkam ar vienu talentu, kurš to nepavairoja un nonāca pazušanā.

“Atnāca pie manis [Ananija], nostājās un man sacīja: brāli Saul, raugies uz augšu! [..]” (Apustuļu darbi 22:13)

Konkrēts cilvēks, konkrēts kristiešu līderis viņu audzina un saka: “Uz augšu skaties, uz augšu skaties!” “Un tanī pašā brīdī es varēju visu redzēt,” Pāvils saka. Pēc tam Ananija sacīja:

“Mūsu tēvu Dievs tevi izredzējis,  lai tu atzītu Viņa prātu, redzētu Taisno un dzirdētu balsi no Viņa mutes, lai tu kļūtu Viņa liecinieks, kas visu ļaužu priekšā liecinātu, ka to esi redzējis un dzirdējis.” (Apustuļu darbi 22:14-15)

Tevi Dievs ir izredzējis, lai tu būtu Viņa kalpotājs, lai tu būtu Viņa evaņģēlists.

“Un ko tu tagad vēl vilcinies? [..]” (Apustuļu darbi 22:16)

Ananija jautāja: “Ko tu vēl vilcinies? Ko tu guli?” Draugi, Pāvils pats neizsprāga kalpot. Viņš piedzīvoja Dievu. Viņš pat nezināja, kas tas tāds ir: “Kas ar mani notiek, kas Tu esi, Kungs?” “Esmu Jēzus, ko tu vajā,” Jēzus atbildēja. Pāvils kļuva akls. Atnāca draudzes cilvēki ar savu mācību, ar saviem līderiem un pateica: “Ko tu guli? Celies augšā, liecies kristīties un nomazgā savus grēkus! Izej inkaunteru, izej Bībeles skolu, palīdzi savai grupiņai un uzņemies kādu pienākumu, apmeklē katru dievkalpojumu, stāsti cilvēkiem par Kristu!” Jēzus saka: “Es tevi esmu izredzējis, lai tu būtu Mans liecinieks!” Tie bija cilvēki. Bet mums šķiet, ka Pāvils piedzīvoja Dievu un viss, ar to viņam pietika. Draugi, ar to nepietiek. Piemēram, man ir savi saskares punkti ar Dievu caur cilvēkiem, kuri ir izmainījuši manu kalpošanu. Arī tas, ka mēs tagad esam šeit, arī tas, ka esmu atvēris draudzi Rīgā, nav nejaušība, un šeit vienmēr ir darbojušies abi faktori, gan cilvēcīgais, gan dievišķais. Es to neesmu darījis bez Dieva pamudinājuma, bet Dieva pamudinājums gandrīz vienmēr ir atnācis caur konkrētu draudzes cilvēku darbību, kādiem veidotiem pasākumiem vai tamlīdzīgi, īsāk sakot, esot Kristus miesā.

Mani saskarsmes punkti ar Dievu caur cilvēkiem. Piemēram, kāpēc ir šī draudze “Kristus Pasaulei”? Kāpēc tā ir atvērta Rīgā? Tam ir iemesls, kāpēc manī bija vēlme to darīt. Sākotnēji es vairākas reizes izbraucu visas Latvijas pilsētas, 20 vai vairāk Igaunijas pilsētas un apmēram 60-70 Ukrainas pilsētas. Tieši Ukrainā esot, manī iekšēji parādījās stipra vēlme, pārliecība, ka man ir jādibina draudze Rīgā un jādibina kā mājas grupu draudze ar vīziju G12. No kurienes šī draudze? No iekšējas vēlmes, ko iedeva Dievs. Kā Viņš iedeva? Draugi, es visus šos mēnešus, kamēr biju Ukrainā, nepārtraukti biju dažādās draudzēs, un daudzas no tām bija megadraudzes. Es biju kopā ar mācītājiem, pēc katra dievkalpojuma vienmēr bija vakariņas un pēc tam brokastis, un ļoti daudz sadraudzību ar mācītājiem. Ar veiksmīgiem mācītājiem. Tas pats Andrejs Tiščenko arī bija viens no viņiem. Dievkalpojumi bija katru dienu, nebija tikai svētdienā. Pa vairākiem dievkalpojumiem dienā varēja būt. Es nepārtraukti biju Dieva klātbūtnes vidē, kas tiešām ir auglīga vide. Un pēkšņi man Dievs teica: “Tev jāatver draudze Rīgā.” Kas tev nav skaidrs? Ar tevi Dievs pats runā un dod vēlmes? Neko Viņš tev nedod, tie būs tikai tavi instinkti, bezjēdzīgas vēlmes, sajūtas un emocijas. Drīz būs pavasaris, un tā globālā sasilšana ir tik traki aizkavējusies, ka nu nekādīgi netiekam vaļā no sniega, puteņa un aukstuma. Bet pavasaris būs, un suņu laiks būs. Modīsies mežonīgie kaķi. Ne visi, bet ir īpaša suga, kas noteikti pamodīsies. Un parādīsies dažādas vajadzības un trakas idejas. Būs suņu laiks, modīsies instinkti un dažādas vēlmes, un cilvēki rīkosies tikai tāpēc, ka viņos ir šīs vajadzības. Tāpēc rūpējies, ka tevī ir vajadzība un uguns no Svētā Gara. Esi tādā vidē, kurā Dievs tevi iededzina.

 Lai jūsu gurni ir apjozti, un jūsu lāpas lai deg. (Lūkas evaņģēlijs 12:35)

Dieva uguns nav kaut kas pats par sevi saprotams. Kāpēc es braucu pa Ukrainu un pa Latviju? Klausies, ir cilvēciskais faktors un dievišķais faktors. Mans mācītājs bija atgriezies no Pensakolas, draudzes Braunsvilā, kur izcēlās atmoda. Un tieši tajā dienā tā sākās, kad Stīvs Hils sludināja. Miljoniem cilvēku izgāja cauri šai draudzei, piedzīvoja atsvaidzinājumu un Svētā Gara izliešanos, kā Vasarsvētku dienā. Šad tad, ik pa laikam kaut kas tāds notiek. Ja man jautātu, vai es gribu, lai mūsu draudzē kaut kas tāds notiek, es teiktu, ka laikam nevēlos to mūsu draudzē. Kāpēc? Dievs šad tad izvēlās vienu draudzi, lai iededzinātu, atsvaidzinātu citus. Uz turieni brauc no visām pasaules malām, kā uz Tallinu. Un no tās draudzes nekas nepaliek pēc tam pāri. Arī Pensakolā, tur gan palika draudze, bet kalpotāji, draudze nevar augt, nevar strādāt, ja viņi tikai nepārtraukti kalpo ciemiņiem, izdalot Svēto Garu. Jā, tā ir tāda kalpošana, bet tas neveicina pašas draudzes izaugšanu. Mēs labāk aizbraucam un paņemam kaut kur. Vai es pats aizbraucu, paņemu un atvedu šeit, viss kārtībā. Tas nekur neved pašu draudzi, bet, ja Dievs tā liks, tad neko darīt, darīsim tā. Padomā, atmoda, cilvēki nāk katru dienu, no rītiem rindas, simtiem cilvēku stāv, lai tiktu baznīcā. Mēs jau paši knapi tiekam galā šeit. Un, kas būtu, ja tūkstoši brauktu pie mums? Mums taču labi tāpat. Ja Dievs tā darītu, mēs to darītu, protams, bet cilvēcīgi es to negribu. Tas nebūtu tas, ko mēs gribētu. Mēs pirmkārt ceļam draudzi. Un tā ir Dieva griba.

Lūk, mans mācītājs toreiz pabija Pensakolā, piedzīvoja Dievu, atbrauca mājās un sāka rīkot līdzīgus pasākumus. Viņš sāka rīkot evaņģelizācijas un uzaicināja pašu Stīvu Hilu, un bija brīnišķīgi dievkalpojumi. Tiešām, tur bija daudz cilvēku, un visas draudzes sadarbojās, un viss notika. Arī es piedzīvoju Dievu tajā dievkalpojumā. Manā priekšā bija cilvēks, no kura es varēju mācīties, ka vajag sludināt. Vajag vienkārši sludināt. Vajag pulcēt cilvēkus un sludināt, vajag lūgt par slimiem, vajag likt rokas virsū, lai viņi krīt zemē. Pirmās reizes, kad krita zemē, lūk, tas ir tas īstais! Es to redzēju pats sev priekšā. Mācītājs no kanceles vienreiz draudzē par to sludināja un man iedeva Reinharda Bonkes grāmatu “Evaņģelizācija ar uguni”. Vau! Izlasīju un darīju to pašu, ko Bonke, darīju to pašu, ko Stīvs Hils, es kļuvu par evaņģēlistu. Dievs aicināja. Caur ko Dievs aicināja? Kā Dievs deva vēlmi? Esot pareizā, konkrētā vidē. Tādā vidē, lūk, Dievs darbojas. Dievs nav kaut kur tālu, abstrakti, Viņš ir tepat blakus, brīnums ir tepat blakus. Cilvēki bieži brauc uz ārzemēm kaut ko meklēt, viņi aicina viessludinātājus no kaut kurienes. Viņi atradīs kaut ko īpašu? Tas brīnums ir mums tepat blakus. Piemēram, Aleksejs Ļedjajevs, kuru latviešu mācītāji ne pārāk atzīst, bet pie viņa regulāri brauc cilvēki no tālām zemēm – viņu satikt, redzēt šo cilvēku. Viņš ir leģenda. Es jebkurā brīdī varu viņam piezvanīt. Kas tur tāds īpašs? Ir īpašs, tepat blakus. Nav nekur tālu jāmeklē. Mēs vienkārši nenovērtējam.

Cilvēcīgais faktors. Piemēram, inkaunterā cilvēki piedzīvo Dievu, sajūt Dievu, viņiem rodas vēlme kalpot. Inkaunterā viņi raksta mīlestības vēstuli, bet tā jāatdod trīs dienu laikā. Ja tu neatdosi trīs dienu laikā, ar katru dienu tev arvien mazāk gribēsies to atdot. Tev sāks likties, ko tu tur vispār sarakstīji, priekš kam to vajag. Tu biji svaidījumā, tu biji vietā, kur Dievs aizskar, un tu to uzrakstīji, tu izdarīji pareizu lietu. Bet šī iekšējā uguns kādu brīdi ir kā motivācija, un pēc brīža tā noplok. Tāpēc ir svarīgi, ka tu esi sistēmā. Tu esi draudzē ar mērķiem un vīziju. Tev ir tavi treneri, tev ir komanda, tāpat kā Jēzum bija komanda. Viņš pats teica palikt ar Viņu nomodā. Viņam bija svarīgi, ka mācekļi ir kopā ar Viņu, lai Viņš varētu aiziet pie krusta. Viņam vajadzēja, lai mācekļi ir kopā ar Viņu. Viņi Viņu stiprināja. Mēs esam spēks. Draudze ir spēks. Šeit ir Dievs. Mēs meklējam Dievu tur vai tur, meklējam, braucam. Bet draudze “Kristus Pasaulei” ir pietiekami izglītota, viss ir normāli, mēs nekur lieki nebraucam. Lūk, kāpēc mūs negrib saprast! Lūk, kāpēc mums pat bieži uzbrūk! Mēs esam stipri. Mēs traucējam. Mēs ielaužamies viņu teritorijās. Mēs rādām piemēru, kādai jābūt draudzei. Dievs darbojas mūsu vidū īpašā veidā. Mēs izdarām to, ko citi gadiem Latvijā nevar izdarīt, bet mēs to izdarām. To ne es, bet mēs izdarām. Viņi skatās, kas tas par zaļknābi atnācis. Viņi reāli tā arī pasaka. Kas tas tāds? Nu, piedodiet, Dievs ir mūsu vidū. Kāpēc Viņš ir mūsu vidū? Mēs esam draudze ar disciplīnu, ar struktūru, ar saviem treneriem. Mēs gribam, lai Dieva uguns ir mūsos, un mēs izmantojam visas draudzes priekšrocības. Mēs ļaujam sev iedot pendeli, mēs pieņemam kritiku no mācītāja un līderiem, mēs esam grupu struktūrā, mēs esam neiznīcināmi. Nekāds online neaizstās draudzes dzīvi. Uz kādu laiku, vienīgais. Cilvēks un Dievs. Kā izdarīt pareizas lietas, kuras negribas darīt? Tu guvi atbildi, kā to izdarīt.

Lai jūsu gurni ir apjozti, un jūsu lāpas lai deg. (Lūkas evaņģēlijs 12:35)

Pagrieziena punkti. Apmēram divpadsmit gadus atpakaļ viesnīcā “Maritim” tikko bija iesākusies draudze “Kristus Pasaulei”, tur mēs sarīkojām konferenci. Sarīkojām slavēšanu, sanāca cilvēki. Un es pateicu: “Mēs slavēsim tik ilgi, kamēr atnāks Dievs.” Tas bija pats draudzes sākums. Un doma bija tāda, lai Viņš atnāk sajūtamā veidā. Un tad mēs slavējām stundu vai divas, es neatceros. Reāli slavējām, zini, vienkārši uzaicinātie cilvēki aizgāja prom. Nu, kurš to var izturēt? Turklāt mūsu slavēšana bija briesmīga. Bet no sirds. Tu vienkārši slavē, tu vienkārši dziedi, tu vienkārši lūdz, un pagāja laiks un atnāca Dieva klātbūtne sajūtamā veidā, gaiss kļuva biezs, kāds kaut kur aizmugurē nokrita zem krēsliem, viena no kalpotājām pēkšņi sāka skriet uz vietas. Kaut kādas dīvainas lietas sāka notikt. Un viņa skrēja, skrēja, un viņai mēle tāda gara, un es nodomāju, kā cilvēkam var būt tik gara mēle, tā kā sunim. Tad Dieva vārds tika sludināts un notika aizlūgšanas, un velni gāja ārā. Tāds piedzīvojums bija. Mēs paši veidojam vidi, kurā darboties. Lūk, kāpēc pēc svētdienas dievkalpojuma tu jūties citādāk nekā citās dienās. Protams, ne vienmēr der tāds veids, ka gaidīsim, kad atnāks Dievs sajūtamā veidā, bet attiecīgam brīdim toreiz tas bija pareizi. Mēs zinām, ka Dievs nav sajūtās. Dievs atnāk, Dievs stiprina, Dievs darbojas katrā dievkalpojumā, katrā grupiņā, katrā tavā darbībā, ko tu dari Viņam. Tagad mums nav jāsaka, ka mēs slavēsim, kamēr Viņš atnāks, jo Viņš ir šeit.

“Ko jūs Mani saucat: Kungs, Kungs! – bet nedarāt, ko Es saku?” (Lūkas evaņģēlijs 6:46)

Ko jūs kaifojat, krataties un daraties? Tas ir pieskāriens, tas ir īslaicīgi. Bet kas būs pēc tam? Pagrieziena punkti, tādi kā inkaunters. Es izgāju inkaunteru ar domu, ka arī Latvijā mums tādi jāievieš. Kopā ar sievu speciāli aizbraucu uz Vāciju pie draugiem. Mēs tikām uzņemti, trīs dienas inkaunters bija, tur bija kalpotāji, tur bija sistēma, tur viss notika. Es reāli piedzīvoju Dievu. Man reāli gribējās vēl vairāk kalpot, bet tas bija tikai dažas dienas. Šādi piedzīvojumi mums palīdz darīt. Iekšējs piedzīvojums dod vēlmi un palīdz darīt Dieva lietas. Bet tie ir īslaicīgi pieskārieni. Ilgtermiņā vajadzīga draudze un draudzes kalpošana. Un tajā gadījumā mans pagrieziena punkts bija inkaunters, tie bija cilvēki, kas kalpoja mums. Tā bija reāla draudze, reāli cilvēki. Tas notika Berlīnē, vispasaules Vasarsvētku konferencē ar Sandeju Adeladži, Reinhardu Bonki, kas tik tur nebija. Es tur tā piedzīvoju Dievu, ka trīs dienas nevarēju kājās nostāvēt. Es neko tādu nebiju piedzīvojis. No augšas piedzimšanu biju piedzīvojis, un tas mani satricināja līdzīgi, biju noreibis. Mēs pie viesnīcas sadevāmies rokās un lūdzām Dievu, un kritām gar zemi. Gājām klāt svešiem cilvēkiem, bija baigā sajūta – ekstāze. Tie bija Vasarsvētki, tas bija piedzīvojums, varbūt tās bija Svētā Gara kristības. Tu zini, kā gribas kalpot pēc tam? Katram gribas stāstīt par Dievu. Kur es to piedzīvoju? Tā bija rūpīgi izplānota konference, finansiāli apjomīgs, dārgs pasākums, cilvēku organizēts, Dieva vadībā. Kā izdarīt lietas, kuras negribas darīt? Mēs darām tad, kad ir vēlme, un tad, ka esam pareizā vidē un darām pareizas lietas.

Lai jūsu gurni ir apjozti, un jūsu lāpas lai deg. (Lūkas evaņģēlijs 12:35)

Tajā reizē, kad mēs nolēmām pumpēt, kamēr atnāks Svētais Gars, es domāju, ka Viņš jau bija atnācis, tikai mēs gribējām Viņu sajust. Mēs arī sajutām, Dievs ļāva. Bet, kad Viņš atnāks, tas nebūs tā, ka es tikai to jūtu. Man ir bijušas tādas reizes, kad es sludinu un pēkšņi jūtu, ka nāk liels svaidījums. Es draudzes priekšā nokritu zemē un gulēju. Un man bija tāda sajūta, ka visi guļ zemē, visi to jūt. Beigās izrādījās, ka es vienīgais. Cilvēki vienkārši sēdēja un skatījās. Bet toreiz, atceros, kad Svētais Gars atnāca, tad visi to sajuta. Laikam ir individuālas reizes un ir kopīgas reizes.

Lai Tev slava, Kungs! Apgaismo katru, lai Tava godība apgaismo katru, Jēzus Kristus Vārdā! Lai Tava uguns deg! Svaidi, iepriecini, samīļo, vadi, pieskaries, lai aiziet slimības, depresija, vientulība, Jēzus Kristus Vārdā! Lai aiziet kūtrums, nesapratne, lai nāk Tava gudrība, Tava slava, Tava gaisma un Tava godība tagad, Jēzus Vārdā! Lai nāk Tava godība pār mūsu valsti, pār Latvijas draudzēm, lai nāk Tava godība pār katru mājas grupiņu draudzē “Kristus Pasaulei”, lai nāk Tava godība pār katru draudzi Latvijā. Dievs, svētī Latviju, Kungs! Lai Tava draudze atspīd, atmirdz, lai iedegās, lai iekarst. Kad Tu iededzini, Dievs, mēs pieņemam Tavu uguni, un lai Tava slava izlīst, lai brūk visa ļaunuma impērija, Jēzus Kristus Vārdā! Āmen!


Mācītāja Mārča Jencīša sprediķi “Cilvēks un Dievs” pierakstīja un rediģēja draudzes “Kristus Pasaulei” redakcija
Comments