TEKSTA MATERIĀLI‎ > ‎Svētrunas‎ > ‎

Cilvēka veselums

Publicēja 2018. gada 23. okt. 12:04Līga Paņina   [ atjaunināts 2018. gada 23. okt. 15:50 ]
Ziņas datums 23.10.18.

Pirmkārt, tās ir cilvēka vērtības, piemēram, desmit baušļi un citi principi, kurus mēs ievērojam. Eiropas „vērtības” jeb dažādas perversijas, kā Tautas lūgšanu sapulcē teica kardināls Jānis Pujāts, nav mūsu vērtības, bet gan laulība starp vīrieti un sievieti, nevis starp viena dzimuma pārstāvjiem. Otrais ir domāšana, pēc tam ir rīcība, un rīcībai seko arī izjūtas. Un veselums ir, kad šī visas četras daļas – vērtības, domāšana, rīcība, izjūtas – ir balansā. Ja tās nav pareizā secībā, kādā es nosaucu, tad cilvēks nav pilnībā vesels, viņš nav viens, garīgi un fiziski sabalansēts organisms, kurš spēj pilnvērtīgi funkcionēt. Viņš vairs nav tāds, kurš spēj sasniegt izvirzītos mērķus vai kaut ko vērtīgu aiz sevis atstāt. Ja cilvēkā visas četras daļas ir pareizā secībā un viņš ir viens vesels, tad viņš virzās taisni uz priekšu. Ja kaut kas no tā visa klibo, piemēram, ja rīcība nav saskaņota ar domāšanu vai vērtībām, tad vairs nav viena virziena taisni uz priekšu, bet notiek novirzīšanās no tā, kas sasniedzams. Tu vairs neej pareizā virzienā un neesi īsti vesels, un te nav runa par garīgu slimību, bet par to, ka tu kā cilvēks neesi vesels, bet, ja godīgi, to varētu nosaukt arī par garīgu slimību – ja novirzīšanās jau iet pāri robežai, tad tā var būt kā garīga slimība, un tas sagādās lielas problēmas.

“Bet jūsu vārdi lai ir: jā, jā! nē, nē! Kas pāri par to, tas ir no ļauna.” (Mateja 5:37)

To teica Jēzus. Toreiz ticīgajiem cilvēkiem, lai kaut ko apsolītu, vajadzēja īpaši zvērēt, arī šodien daudz kur ir nepieciešami parakstīti apliecinājumi pie notāra, jo arī mūsdienās bieži vien cilvēku “jā” nav “jā” un cilvēku “nē” nav “nē”. Jēzus saka, lai “jā” ir “jā” un “nē” ir “nē”, un tas ir pamats cilvēka veselumam, – lai tavi vārdi saskan ar tavu rīcību. Ja tu to pateici, tad tev tas ir jāizdara. To sauc arī par raksturu; cilvēka veselums ir rakstura īpašība. Es lūdzu, Dievs, ka Tu svētī ikvienu, kurš lasa šos vārdus! Lai viņš kļūst stiprāks raksturā un spēj vairāk nekā līdz šim brīdim. Lai katrs cilvēks sasniedz tos mērķus, ko ir izvirzījis saskaņā ar Tavu vārdu.

Pats svarīgākais ir vērtības. Ja tev nav vērtību, tev nav, pie kā pieskaņot domāšanu. Ja tev nav konkrētu vērtību, ja tev nav Dieva vārda, tavas stiprās klints, tavs stiprais pamats, tad tu ticēsi tam, ko pateiks mediji, cilvēki, skolotāji, jebkurš. Ja skolā māca, ka neitrālais dzimums ir labi, tad tā būs tava vērtība. Ja skolā māca darvinisma teoriju, tad tā būs tava vērtība. Ja tu esi sabiedrībā, kurā uzskata, ka zagt ir labi, tad arī tev zagšana būs vērtība, jo tev nav Dieva vārds kā pamats. Ir tikai viens Dievs – Tēvs, Dēls un Svētais Gars – un ir tikai viena fundamentālā, pareizā vērtība cilvēkam – Dieva vārds. Ja tev nav Dieva vārda pamata, tava domāšana nevar būt saskaņota ar Dievu pareizā veidā. Ja tev nav pareizas domāšanas, tev nebūs arī pareizas rīcības. Ja tev nav pareizas rīcības, tad dvēselē veidosies nepareizas izjūtas. Liela daļa mūsu draudzes cilvēku ir bijuši inkaunterā vai pat kalpojuši tur. Kas parasti notiek inkaunterā? Cilvēks beidzot apzinās, kāpēc viņš jūtas tā, kā jūtas, un saprot, kāpēc viņam ir bail no cilvēkiem vai suņiem, kāpēc viņš nevar kādam piedot, kāpēc viņš ir tieši tāds. Tas ir tāpēc, ka bērnībā tevī ir ieliktas konkrētas vērtības. Ja tas nesaskan ar Dieva vārdu, tad reizēm to var dēvēt arī par traumu. Ja pret bērniem izturēsies ne tā, kā šobrīd mūsu Satversmē ir rakstīts, un sāks arvien vairāk uzspiest gendera ideoloģiju, tad būs arvien vairāk traumu. Jau šobrīd Eiropā ir partijas, kas cīnās par pedofīlijas legalizēšanu. Kad tas notiks ar bērniem, padomā, kādas būs viņu vērtības un kā viņi jutīsies?! Pareizām vērtībām seko pareiza domāšana, un tai – pareiza rīcība. Ja nav pareizas domāšanas, neseko pareiza rīcība, un tai ir negatīvas sekas. Vai tad nav iespējams gūt panākumus ar nepareizām vērtībām? Var, bet tas nav derīgi Dievam, tas ir ļaunums un iemesls, kāpēc mēs dzīvojam tādā pasaulē, kāda tā šobrīd ir. Paldies Dievam, ka pasaulē vēl ir draudze, kas tomēr nosaka pareizas vērtības. Tāpēc ir svarīgi arī parakstīt petīciju par kristīgām un ģimenes vērtībām portālā Parlatviju.lv. Tu vari tajā ieiet un ar jebkuras bankas starpniecību nodot savu balsi.

1912. gada 14. aprīlī nogrima Titāniks, lai gan kapteinis teica, ka pats Dievs šo kuģi nenogremdēs. Jā, tas bija liels cilvēces sasniegums un ir vēl joprojām. Pirms Titāniks sāka grimt, kuģa radists saņēma piecus brīdinājumus par bīstamiem aisbergiem. Piecus! Kad sesto reizi pienāca brīdinājums par aisbergiem, kuģa radists atbildēja: “Aizveries! Tas taču ir kuģis, ko pats Dievs nevar nogremdēt!” Un pēc pusstundas kuģis sāka grimt. Kuģa radists, kapteinis un vienkārša cilvēku lepnība izraisīja katastrofu, kurā gāja bojā milzīgs daudzums cilvēku. Tā ir rakstura problēma. Ja bija pieci brīdinājumi, kas nenāca no nepareiziem avotiem, un tu esi atbildīgs par tik lielu cilvēku daudzumu, vai tiešām nebija jāņem vērā brīdinājumi un jāsaka “aizveries”? Tā ir rakstura problēma. Un, ja kapteinis var apgalvot, ka pats Dievs nevar nogremdēt kuģi, arī tā ir rakstura problēma. Tavs raksturs nosaka tavu likteni. Liktenis pats par sevi neeksistē, tu pats esi savas laimes kalējs, pats izvēlies savu ceļus – saskaņā ar Dieva un Bībeles vērtībām vai saskaņā ar savām, kaut kur aizgūtām vērtībām un izjūtām. Un cilvēka veselums nosaka viņa raksturu. Amerikā kāda universitāte veica aptauju par to, kādus firmu vadītāji vēlas redzēt savus vadošā personāla darbiniekus. Tika aptaujāti aptuveni 1300 firmu vadītāji. Lielākais procents aptaujāto teica, ka viņiem svarīgs ir tieši cilvēku veselums – cilvēks, kura “jā” ir “”jā” un “nē” ir “nē”, cilvēks ar vērtībām, pareizu domāšanas veidu, pareizu rīcību un pareizām izjūtām. Lai tas viss ir balansā.

Vakar pēdējā brīdī pirms lūgšanu sapulces sākuma ieradās TV3, ar kuriem mums nav laba pieredze un kuri acīmredzami filmē pasūtījuma sižetus, un kuri acīmredzami ir nolīgti, lai šķeltu draudzes. Mēs aizliedzām viņiem tur filmēt, tika nozīmēta Luīze, kura sniedza atbildes uz intervijas jautājumiem. Viņi bija sižetam uzfilmējuši intervijas ar cilvēkiem, tur nebija nekā slikta, pašā sižetā arī nebija nekā slikta, bet acīmredzami, ja viņiem būtu atļauts filmēt visu pasākumu, viņi parādītu tikai ziedojumu daļu. Tas jau ir redzēts, viņi jau tā ir darījuši. Pirms vairākiem gadiem TV3 filmēja mūsu dievkalpojumu, kurā cilvēki liecināja, kā, iepazīstot Dievu, no bomžiem kļuvuši par normāliem cilvēkiem, tas bija fantastisks dievkalpojums, bet zini, ko viņi parādīja sižetā? To, kā cilvēki krīt zemē un kā vāc ziedojumu. Tas ir melu kanāls, kas apzināti vērsts pret cilvēkiem. Protams, ne visu viņi atspoguļo nepareizi. To, ko viņi grib, atspoguļo pareizi, bet, ko grib, to parāda sagrozīti. Un ir divas lietas, ko es gribu no šī atgadījuma pavēstīt – sajūta, kad nepārtraukti zvanīja norādītajiem kontakttelefoniem, tie bija karsti, mājaslapā apmeklējums bija milzīgs, rezonanse un aktivitāte bija liela visur, un pēkšņi uzradās TV3, mēs vēl darījām dažādas lietas, bija sarunas ar bīskapiem, man visu laiku gāja līdzi četri palīgi, un visu laiku kāds no viņiem skrēja kaut kur kaut ko nokārtot, un pēkšņi man teica, ka TV3 prasa atļauju filmēt un intervēt. Es atbildēju, ka nedrīkst, tikai ar mūsu cilvēkiem un to, ko mēs vēlamies, citādāk sanāk, ka viņi atnāk manā mājā un filmē. Viņi jau tāpat bija paspējuši safilmēt. Atnāca un prasīja atļauju, bet bija jau kaut ko safilmējuši. Un pirmā izjūta, kas man uzreiz radās pret TV3 vēlmi darboties pasākumā, bija negatīva, jo arī mans veselums sastāv no vērtībām, domāšanas, rīcības un izjūtām, un manas izjūtas bija negatīvas. No kurienes manī radās šādas izjūtas pret TV3? No pieredzes. Pats sižets, ko uztaisīja žurnālisti, tika parādīts TV3 ziņās, vakarā. Cilvēkiem nebija baigi lielā interese. Sižeta mērķis bija skaidrs. Sižetā ir redzams, ka viņi vēlas parādīt kaut ko dīvainu. Lūk, kāds sižetam bija nosaukums – Vienuviet sanāca gan tradicionālo konfesiju mācītāji, gan vairāku sektu sludinātāji. Tas vēl nav viss – Pareizticīgo nebija. Obligāti bija jāuzsver, ka kāds nebija. To, ka tur bija kardināls Pujāts, viņi īpaši neuzsvēra. Vajadzēja kaut ko nesmuku, nomelnojošu un šķeļošu. Tāds ir viņu uzdevums. Tvnet bija vesela rakstu sērija „Uzmanību! Sektas.” Mērķis bija šķelt draudzes. Rīdīt citu pret citu un šķelt draudzes, kā arī nomelnot tās cilvēku acīs. Šajā šižetā bija rakstīts, ka desmitiem cilvēku piedalījās Tautas lūgšanu sapulcē, kurā aizlūdz par Latvijas nākotni. Viņi bija ienākuši un redzēja, ka tur ir tūkstošiem cilvēku! No kurienes manī bija šīs izjūtas? No tā, ka cilvēkos nesaskan tas, ko viņi redz, ar to, ko viņi runā. Viņu vērtības neiet kopā ar to, ko viņi domā un dara. Tie ir neveseli cilvēki. Kad es dzirdu informāciju par kādiem cilvēkiem vai izdzirdu kādas firmas nosaukumu, manī tūlīt ir izjūta, kas balstās uz zināšanām. Lūk, cilvēka veselums. Ir neveseli cilvēki, kas gvelž muļķības.

Vakar es satikos ar kādu mācītāju, kura man stāstīja ziņas no drošiem avotiem. Viņai ir zināms kāds cilvēks, kas ir tulks un tulkoja genderistu konferencē. LGBT ir savi aizstāvji, savi praidi un savi veidi, kā caur likumu, mums nezinot, ieviest savas vērtības bērnudārzos, skolās un sabiedrībā. Kādus jautājumus viņi bija lēmuši? Izrādās, ka viņi bija plānojuši šķelt draudzes. Viņi tā arī bija runājuši. Viņa bija tulkojusi, ko genderisti bija plānojuši: „Mums ir jācīnās pret Latvijas draudžu vienotību, jo, ja viņi ir vienoti, mēs neko nespēsim.” Viņi zina, ka nespēs! No kurienes masu medijos parādās šādas ziņas? Tie ir safabricēti meli, lai šķeltu draudzi, lai nomelnotu draudzi. Draudze ir vienīgais, reālais pretinieks velna valstībai. Tas, kas vakar notika Lūgšanu sapulcē uz skatuves, nebija ārēja vienotība. Tur, vismaz tajā brīdī, bija PATIESA VIENOTĪBA. Es sēdēju uz skatuves un biju kā debesīs. Katru uzrunu, ko teica bīskapi, es klausījos ar interesi, un viņi runāja no sirds, patiesi runāja. Var atšķirt, kad cilvēks ir patiess un kad nav patiess. Tātad masu mediji ceļ barjeras ap mums. Ne jau paši mediji, bet tie, kas viņus kurina jeb viņiem maksā atspoguļot to vai šito. Daudz kas ir atkarīgs no tā, kam pieder konkrētais medijs. Latviešiem jau maz kas ir palicis. Daudz mūsu uzņēmumu pieder bagātajiem skandināviem, kuri izceļas ar savām perversijām. Man, ja godīgi, negribas braukt ne uz Norvēģiju, ne uz Zviedriju, es negribu braukt pie tiem pedofīliem. Es ļoti labi saprotu, ka tur ir arī dzīvās draudzes, tur pat ir G12 draudze, laba draudze, bet tik un tā es tur negribu braukt. Es viņus visus lieku vienā maisā. Es zinu, ka viņi atšķiras, bet es tik un tā tur negribu braukt. Piemēram, tu gribētu braukt uz fašistisko Vāciju tajā brīdī, kad Hitlers ir pie varas? Ja tu zinātu, kas tur notiek, tu gribētu uz turieni braukt? Bet visa tauta taču nav vainīga! Bet vai tā nebija visa tauta, kas nāca šeit, Latvijas teritorijā? Vai tā nebija Vācijas tauta, kas gāja kopā ar Hitleru? Viņus piespieda? Viņi negāja un nešāva? Viņi gāja, tātad tomēr visi, kaut kādā mērā, ir līdzdalīgi. Varbūt arī tev negribās braukt uz Skandināviju, zinot, ko viņi tur dara? Tur ir arī auksti. Tā ir visā Eiropā, bet tur īpaši. Bērnu izņemšana no ģimenēm īpaši notiek tur. Dieva vārda izņemšana no visa tur notiek lielā mērā.

Cilvēka veselums. Tu sastopies ar cilvēkiem, ar organizācijām, kuru darbi nesaskan ar viņu vārdiem un vērtībām, un saproti, ka tas nav veselums. Tu redzi, ka cilvēks nav stabils. Mums ir jāievēro pareizā secība – pirmais, otrais, trešais, ceturtais.

Nesen es automašīnai nomainīju vasaras riepas uz ziemas riepām. Ar pierakstu es pieteicos uz riepu maiņu. Tajā rītā, kad man bija rezervācija, man atnāca īsziņa no servisa ar atgādinājumu. Kāda izjūta man pēc tam būs par šo servisu? Laba. Es redzu, ka viņi ir disciplinēti. Viņu „jā” ir „jā” un „nē” ir „nē”. Vismaz līdz šim brīdim. Lūk, kā veidojas izjūtas. Kāpēc cilvēki nevar tikt skaidrībā ar savām izjūtām? Jo mēs bieži vien rīkojamies pēc tā, kā mēs jūtamies, nevis pēc mūsu vērtībām. Kā veidojas izjūtas? Ir pozitīvas un negatīvas vērtības. Cilvēks pieņem tās kā savas. Pēc tam viņš sāk domāt, vadoties no šīm vērtībām. Kad viņš sāk domāt šādā veidā, tad ar laiku viņš arī atbilstoši sāk rīkoties. Pēc tam, kad esi domājis un rīkojies, tu sāc justies – vai nu pareizi, vai nu nepareizi.

Vakar Lūgšanu sapulcē, kad Vasarsvētku goda bīskaps uznāca uz skatuves un teica neparakstīties par kristīgām vērtībām, daži cilvēki skrēja un ņēma atpakaļ savas lapas ar parakstīto petīciju. Vai es, to dzirdot, biju noskumis vai nobijies? Nē. Kāpēc? Jo es pazīstu goda bīskapu Jāni Ozolinkēviču. Turklāt es zināju, ka viņš pats VIP telpā parakstīja šo petīciju. Viņš var pateikt kādu lietu pretēji gaidītajam un tā pārsteigt cilvēkus. Tas ir viņa veids, kā pasniegt vēsti. Es zinu viņa sirdi, jo esam pavadījuši laiku kopā, un ir dzirdēts no citiem cilvēkiem. Es zinu viņa sirdi, ka viņš ir vesels cilvēks, un, ja viņš izsaka šādu frāzi, cits skrien un ņem atpakaļ petīciju, bet es sēžu savā vietā un priecājos. Es zinu, ka viņš tā nedomā, viņš ir vesels. Lūk, cilvēka veselums. Tāpat arī citi bīskapi, kas sēdēja uz skatuves un runāja, bija veseli cilvēki. Var redzēt, ka cilvēks ir vesels. Var atšķirt, kurš cilvēks ir patiess un kurš nē. To, ko viņš saka, viņš arī domā, tā viņš rīkojas, un kristīgās vērtības ir viņa vērtības. Mēs esam no dažādām draudzēm, dažādi cilvēki, bet mums ir vienas vērtības.

Mahmata Gandijs bija indiešu revolucionārs, kurš cīnījās par Indijas neatkarību no Anglijas. Viņu šāva, galināja, un notika visādi brīnumi. Kādā sapulcē viņš atbrauca no Indijas uz Lielbritāniju un uzstājās ar runu. Viņš norunāja divas stundas. Tu zini, ko nozīmē, kad norunā neinteresanti divas stundas? Vakar Lūgšanu sapulcē bīskapi arī runāja aptuveni divas stundas. Bet vai tas bija neinteresanti, vai neuzrunāja? Noslēgumā vēl bija punkts uz „i” no Alekseja Ļedjajeva, ka visiem palika mutes vaļā. Kad Gandijs bija norunājis divas stundas, kāds žurnālists pienāca pie viņa palīga un prasīja: „Kā viņš varēja tā norunāt divas stundas, ka visi klausījas, bija ovācijas un sajūsma zālē?” Es nolasīšu atbildi, ko viņa palīgs bija novērojis par Gandiju un atbildēja žurnālistam: „Viņš domā tā, kā jūt. Viņš runā to, ko jūt, un viņš dara to, par ko viņš runā. To, ko Gandijs domā, to viņš jūt. Tas, ko viņš runā un dara, ir viens un tas pats!” Tas ir cilvēka veselums. Kā viņš varēja uzrunāt cilvēkus, kuri viņu neatbalsta? Viņš runāja divas stundas bez pierakstiem. Man ir pieraksti. Ko cilvēks runā un ko domā – tam ir jābūt vienam veselam. Vērtības, domāšana, darbība un izjūtas = vesels cilvēks. Visām šīm lietām ir jābūt sabalansētām, un tām ir jābūt pareizā secībā. Un viss sākas no vērtībām, kuras mēs ar prātu pieņemam.

Vakar Lūgšanu sapulcē jūs dzirdējāt labu uzrunu no bijušā ministra, Mateja baptistu draudzes mācītāja Aināra Baštika. Viņš stāstīja sliktas lietas par mani. Es biju noskumis par to? Nē, es priecājos, jo tā bija. Varbūt citam cilvēkam tā būtu liela problēma, ko par viņu saka, atgādinot vecas lietas. Kāpēc ne man? Jo vienā brīdī es satikos ar Dievu. Kā arī Luīze teica TV3: „Šis pasākums sākās ar to, ka mācītājs satikās ar Dievu lūgšanu kambarī.” Ļoti izsmeļoši, – satikās kambarī, – tur nebija laika pārdomāt, viņa teica to, kas bija sirdī. Kāpēc sižets negāja kopā ar pašu virsrakstu? Kā tas parasti notiek? Žurnālisti raksta rakstus, un galvenais redaktors apstiprina, vai nosaukums der, vai neder. Šajā gadījumā redaktors noteikti pateica: „Raksti „desmitiem” un raksti „sektas”.” Arī šajā sīkumā mēs reaģēsim un rakstīsim viņiem. Ar mums tā nevar darīt. Tas nav tikai par mums, – viņi apkauno visu Latvijas draudzi. Viņi nošķeļ evaņģēliskās draudzes, baptistus no katoliskām draudzēm. Atgriežos atpakaļ pie tēmas, ko sāku. Kāpēc mani neaizskar šādi teksti no pagātnes? Kāpēc es priecājos par to visu? Bija brīdis, kad es lūgšanu kambarī saņēmu no Dieva organizēt šo pasākumu – Tautas lūgšanu sapulci „Dievs, svētī Latviju!” Tad, kad es to saņēmu, man nācās sākt domāt citādāk. Man nācās pieņemt par vērtību to, ka visas draudzes Latvijā ir vienotas, ar visām atšķirībām, mīlestībā cita pret citu, ar vienu mērķi. Es sāku citādāk skatīties uz katru mācītāju. Man tagad mute neveras vaļā teikt kaut ko sliktu par kādu mācītāju. Man tas jau ir sirdī izjūtu līmenī. Bet viss sākās ar vērtību maiņu. Tu sāc domāt, sāc rīkoties. Kad bija Vasarsvētku draudžu apvienību sēde, es tur biju aizbraucis un vēlreiz atvainojos par veidu, kā es biju izgājis no apvienības. Man tas likās normāli, dabiski, bez problēmām. Man tas nebija ļoti grūti. Citiem ir grūti atgriezties, kad kāds viņiem ir kaut ko nodarījis. Man tas nebija grūti. Viens mācītājs man teica, ka tas no manis nebija patiesi. Kāds mācītājs atnāca un teica, ka es atnācu pie viņiem tāpēc, ka man vajagot šo pasākumu taisīt. Tā nav, jo es esmu mainījies sirdī! Tas, ka vajadzēja rīkot pasākumu, lika arī citādāk domāt. Mans mērķis nebija tikai tāpēc to darīt. Es no sirds to varu pateikt.

Vakar vairāki mācītāji, kas mani kādreiz bija pazinuši, nāca pie manis un teica: “Nu, klausies, tu esi baigi izmainījies, tev viss ir izmainījies.” Tas pats Baštiks man atgādināja kādas lietas, un es pat atceros to dievkalpojumu, kas notika Cēsu luterāņu baznīcā ar augsto torni, kas atrodas gandrīz kalna galā, un tur bija dažādi bīskapi, arī Baštiks, un es toreiz teicu lūgšanu, bet es lūdzu tādu skaļu lūgšanu, kaut visi normāli lūdza, bet es tur lūdzu skaļi par kaut kādiem kauliem, pēc savas sirds, uzskatot, ka tikai evaņģēliskās vai Vasarsvētku draudzes ir dzīvas, un visi pārējie ir miroņi, un vispār tas ir velns, un cilvēki no turienes lai nāk tikai pie mums. Bet nevajag nākt pie mums, katrs paliek savā vietā. Mums pietiek cilvēku, kas vēl pasaulē, kas nāks pie Dieva un viss būs kārtībā. Es vēl vakar brīdināju, kad kontakti tika ņemti no cilvēkiem, ja ir kāds no citas draudzes, lai sūta šo cilvēku atpakaļ uz savu draudzi, jo viņš ir atkritis. Mums taču būtu vairāk cilvēku, būtu forši! Bet man sirdī ir tāda izjūta, ka es nevaru to darīt, ka es negribu to darīt. Tas ir pāri manai sirdsapziņai. Esmu izmainījies, bet viss ir sācies ar jaunas vērtības pieņemšanu. Es pieņemu šo faktu, ka, lūk, tādai ir jābūt attieksmei. Es sāku tā domāt, pēc tam rīkoties un arī justies. Lūk, veselums, un nedrīkst būt tā, ka izjūtas dominē pār vērtībām un otrādi. Tam visam ir jābūt balansā. Tu vari vadīties no izjūtas tikai tad, ja tā ir pareizi iestrādāta izjūta. Šī ir laba mācība. Kāpēc šī genderu ideoloģija, šie netiklie cilvēki grib kontrolēt izglītības sistēmu un caur to ieviest savas idejas? Kāda ir cilvēka veseluma secība? Vērtības. Un kādi ir bērni? Bērni uzņem to, ko viņiem māca, viņi pieņem to kā vērtību, tas iestrādājas viņos arī izjūtu veidā. Vispirms ir genderistu vērtības, pēc tam viņi iemāca bērniem tā domāt, un pēc tam viņi tā arī rīkojas un izjūt to visu. Noziegums!

Es, starp citu, pagājušajā nedēļā uzstājos “Radio Marija”. Mārcis Jencītis un “Radio Marija”? Ar prieku! Studijā bija raidījuma vadītājs un es, un ienāca tehniķis, kurš atbild par datoriem un internetu, un saka: „Čau! Kā iet?” Es domāju, ka visi tādi baigi forši te. Kad raidījums bija beidzies, sāku ar viņu runāties. Un jautāju: “Kā tevi sauc?” Un viņš man atbild: “Tu mani nepazīsti? Pasveicini Sandiju!” Izrādās, ka tas bija Sandijas brālis. Bārdiņu uzaudzējies, nu, nepazinu. Es biju tur un labi jutos, jo tā jau ir mana vērtība labi justies starp brāļiem no citām draudzēm. Viņiem interesanta, kārtīgi iekārtota studija. Un mūziku arī tur laiž ēterā tādu, kādu viņi saprot. Novirzieniem ir jābūt.

Kāds vakar bija krāsains koris! Un nevajadzēja saģērbt visus vienādus. Kā tie krāsainie cilvēciņi uz flaijera. Ir ļoti svarīgi, ko tu iekšā jūti. Tu vari teikt, ka vienmēr nemaz tā nejūti un tāpēc arī nemaz nevari tā darīt. Pirms dažām dienām es ar sievu pusdienoju “Kungu rijā”. Tur ir ļoti garšīga zivju zupa no dažādām zivīm (zandarts, lasis un store). Ārkārtīgi garšīgs buljons. Viņi mani neuzpirka, lai es viņus reklamētu, tur nav arī ļoti lētas cenas, lai bieži tur ēstu, bet ir vērts kādreiz tur paēst. Un tieši šo zivju zupu vajag paņemt. Un arī kāpostu zupa tur ir ļoti īpaša un garšīga. Un oficianti līmenī, apkalpošana ideāla, pie durvīm sagaida, es uzskatu, ka tas ir viens no labākajiem krodziņiem Latvijā. Un es uzrunāju oficiantu, jo zupu tur esam ēduši bieži: “Klausies, tas buljons garšo kā īsts!” Un viņš teica: “Jā, tas ir īsts buljons! Astoņas stundas vārīts. Viņi jau darba dienas beigās sāk vārīt zivi ar visu asaku. Kad no rīta restorāns tiek vērts vaļā, ir buljons.” Forši! Kāpēc tas ir tik garšīgs? Laiks! Nevar būt nekas garšīgs, ja tajā nav ieguldīts kārtīgs laiks. Ja visu mūžu nav laika, var ēst Makdonaldā, bet cik ilgi ēdīsi Makdonaldā? Man sanāca trīs dienas pēc kārtas tur ēst, un pēc tam ļoti slikti bija. Tas bija tad, kad bijām konferencē Anglijā un vienīgais, ko sapratām, kur varētu paēst, bija Makdonalds. Slikti kļuva, pat nevarēja uz tualeti normāli aiziet, viss bija ciet. Labas lietas pagatavot prasa laiku! Kāpēc mums bija tik labs pasākums? Pusgadu tas tika gatavots! Tu redzēji, kāda bija slavēšana? Ne jau bez trūkumiem, tomēr svaidīta, dziedātāji bija gatavi. Ja tu kā cilvēks gribi būt vesels, pie tā ir jāstrādā. Pie sava rakstura ir jāstrādā visa mūža garumā.

Vakar kāds vīrs pie manis pienāca, lai aizlūdzu par atbrīvošanu no smēķēšanas. Bet manī iekšēji bija atbilde viņam: tev ir jāstrādā pie rakstura. Jo mani personīgi Dievs atbrīvoja no narkotikām un dzeršanas uzreiz, tas bija brīnumaini. Un es lūdzu, lai Dievs mani atbrīvo arī no smēķēšanas, bet nenotika nekādi brīnumi. Es esmu dzirdējis, ka Dievs pārdabiski atbrīvo no smēķēšanas. Man tā nebija, un daudziem tā nav. Un es esmu sapratis, ka mans debesu Tēvs šādā veidā māca veidot raksturu. Mans jaunais cilvēks, tagad ar jaunām vērtībām, jauno domāšanu, ka smēķēt ir slikti, tiek galā. Un es tiku galā, ne jau bez Dieva palīdzības, bet bez brīnumainas iejaukšanās. Es ļoti mocījos, visādas košļenes ēdu, grūti bija! Rakstura veidošana nenotiek vienā dienā. Atmest smēķēšanu es varēju tikai pēc kāda pusgada, kamēr mans raksturs nobrieda, līdz es varēju tikt galā ar smēķēšanu. Ja ilgstoši cilvēks netiek galā ar kādu atkarību, tātad netiek veidots raksturs. Strādā pie rakstura un tiksi galā ar savu miesu! Ne vienmēr Dievs tā atbrīvos, ņems un dos. Tas vispār būs ļoti reti, kad Dievs kaut ko brīnumaini izdarīs. Pie visa ir jāstrādā, un tam ir vajadzīgs laiks. Raksturs ir jāveido.

Vēl kāds piemērs. Kad tu dzirdi kādu runājam, piemēram, mani, tu dzirdi, vai tā ir patiesība. Tas pats attiecas arī uz slavēšanu. Viens un tas pats slavētājs, viens un tas pats runātājs var dažādos veidos runāt vai dziedāt, un tas dažādi var patikt vai uzrunāt. Reizēm cilvēka emocionalitāte ir piepildītāka, viņa pateicība ir lielāka. Citreiz viņš vienkārši ar prātu un lēmumu slavē. Nevar būt tā, ka vienmēr katrs slavētājs ir ekstāzē. Laura šodien bija bomba, mati gāja pa gaisu. Ja cilvēkam nav balansā viss šis veselums, to var redzēt. Agri vai vēlu, ja tavas vērtības nesaskan ar to, ko tu domā, tas parādīsies un būs redzams. Ir reizes arī manos sprediķos, kad esmu pieņēmis kādu lēmumu, ka šo vērtību man vajag, bet manī nav vēl izjūtas, bet es kāpju uz skatuves un saku par to, lūk, tā es ticu un tā es darīšu, man ir vērtība, es tā sāku domāt, es sāku rīkoties. Tāpēc nevajag uztraukties, ja tev nav tā izjūta vai kaut kas klibo, kontrolē savu domāšanu, domā pareizā virzienā, trenējies. Tas patiesībā ir ļoti vienkārši. Mēģini to darīt, sāc darīt, un veidosies arī pareiza izjūta. Un kopā ar visu izjūtu tu vari iet un darīt tā kā tanks. Tur ir spēks! Veselu cilvēku Dievs vairāk var lietot, un veselā cilvēkā Dievs vairāk var panākt.

Lai avīžu pārdevēji panāktu, ka vismaz viens cilvēks parakstītos par avīžu saņemšanu uz savām mājām, ir jāpieklauvē vismaz pie piecdesmit durvīm. Bet mēs te draudzē domājam, ka pateicām vienam cilvēkam par Jēzu, viņš neatnāca, un mums vairs nav nekādas izjūtas. Sākumā bija izjūta, bet vairs nav. „Redz, tam tur tā sludināja, viņš evaņģelizē, viņam tur viss aug, bet es ar savu izjūtu gāju pie tā cilvēka, un viņš man pateica “lasies”, pie nākamā gāju, bet viņš mani negribēja dzirdēt, pie trešā gāju, teica, ka atnāks. Pateicu visai draudzei, ka rīt būs man cilvēks līdzi uz dievklapojumu. Pienāca dievkalpojuma laiks, un cilvēka nav, „gurķi jāskābē”. Bet mums ir labāka statistika, nav pie piecdesmit cilvēkiem jāiet, bet pie kādiem pieciem, sešiem, desmit, un tad viens var mierīgi atnākt pie Dieva.

Dievs ir ļoti labs, un es jūs visus ļoti mīlu! Jēzu Kristu, mēs Tevi ļoti mīlam, mēs Tevi pielūdzam un slavējam! Nav nekā labāka par Tevi, par dzīvi Tevī. Par veselumu, par veselu cilvēku, ar pareizām vērtībām, domāšanas veidu, ar rīcību, ar izjūtām, mēs esam stipri, vērtīgi. Tu mūs mīli, Dievs! Un paldies Tev, Jēzu Kristu, ka Tu esi sagatavojis mums sasniegumiem bagātu ceļu līdz debesīm. Jēzus Vārdā! Āmen.

Mācītāja Mārča Jencīša sprediķi „Cilvēka veselums” pierakstīja un rediģēja draudzes „Kristus Pasaulei” redakcija
Comments