TEKSTA MATERIĀLI‎ > ‎Svētrunas‎ > ‎

Cerība

Publicēja 2020. gada 9. nov. 19:43Līga Paņina
Ziņas datums 10.11.20.

Svētais Gars, es lūdzu, ka Tu pieskaries katram. Caur Savu Garu radi katrā cilvēkā cerību, jaunas cerības, ticību, spēku, paļaušanos uz Tevi, Kungs. Lai mēs ejam un nepagurstam, lai mēs ejam un aizejam līdz galam. Lai mēs aiz sevis atstājam pozitīvus augļus. Āmen! Svētrunas tēma ir „Cerība”.

Jo ticība ir stipra paļaušanās uz to, kas cerams, pārliecība par neredzamām lietām. (Ebrejiem 11:1)

Vienā Bībeles rakstvietā ir minēta gan ticība, gan cerība. Šodien mēs mācīsimies par cerību. Kas tā ir? Vai tā mums ir nepieciešama? Vai tas ir abstrakts jēdziens vai kaut kas reāls, nepieciešams un kardināli svarīgs? Šajā pantā ir skaidri norādīts, ka ticība un cerība ir divi dažādi jēdzieni. Stipra paļaušanās uz to, kas cerams, ir ticība. Bet kas ir cerība? Cerība ir vairāk saistīta ar vīziju, ar redzējumu jeb vēlamo rezultātu. Cerība ir sagaidīšana jeb kaut kā gaidīšana. Tu gaidi, ceri, ka reiz vai kādos noteiktos termiņos, ko esi nolicis, kaut kas notiks, - tas, ko tu redzi, ko esi savā prātā uzzīmējis, ko emocionāli jūti, kam būtu jānotiek, ko ar prātu saproti, kam būtu jānotiek. Vairāk tā ir saistīta ar pasīvu gaidīšanu, bet ticība ir stipra paļaušanās uz to, kas cerams, jeb reāls darbs tā virzienā. Tava prāta radītā cerība ir vēlamā rezultāta virziens. Ticība ir saistīta ar šīs cerības realizēšanu. Tā ir stipra paļaušanās un pārliecība, tā pat vairs nav īsti cerība, tā ir ļoti stipra pārliecība par to, kas notiks, un nekas to nevar mainīt.

Tad nu mums, ticībā taisnotiem, ir miers ar Dievu caur mūsu Kungu Jēzu Kristu. Ar Viņa gādību mēs, kas ticam, esam iegājuši tai žēlastībā, kurā stāvam un teicam sevi laimīgus cerībā iemantot dievišķo godību. Bet ne vien par to: mēs teicam sevi laimīgus arī savās ciešanās, zinādami, ka ciešanas rada izturību, izturība – pastāvību, pastāvība – cerību, bet cerība nepamet kaunā, jo mūsu sirdīs izlieta Dieva mīlestība ar Svēto Garu, kas mums dots. (Romiešiem 5:1-5)

Pāvils par sevi saka, ka viņš ir laimīgs, jo viņam ir cerība iemantot dievišķo godību, cerība par mūžīgo dzīvību. Cerību vairo mūsu darbība, mūsu virzīšanās uz priekšu ticībā, pastāvēšana kārdinājumos, grūtībās. Tas dara stiprāku cerību, stiprāku vēlamo rezultātu, stiprāku sagaidīšanu. Tas nozīmē, ja mēs cerības virzienā lietojam ticību un dodamies šajā virzienā, izturam un pārvaram grūtības, tad cerība kļūst stiprāka un Dieva vārds saka, ka cerība tevi neatstās kaunā. Tava cerība tevi nepametīs kaunā, jo cerība nepamet kaunā. Jo cerība, kura ir pamatota, aug ticot. Ne vienkārši ciešot, bet pārvarot grūtības tā kļūst izturīgāka. Iziešana cauri grūtībām ar ciešanām, rada izturību. Ne tas, ka tu esi cietējs, tevi dara izturīgāku, tas nepadara tavu cerību stiprāku jeb skaidrāku, tuvāku. To tuvāku un skaidrāku padara tas, ka tu izej cauri problēmām un krāj vienu mazu uzvaru pēc nākamās. Uzvara pēc uzvaras. Tas rada izturību, un izturība rada pastāvību. Kad tas ir tavs dzīvesveids, tu pastāvīgi virzies uz priekšu, pastāvīgi cīnies ar grūtībām, pastāvīgi dari, un tas rada cerību. Cerība nepamet kaunā.

Tāpēc ka mums ir tāda cerība, mēs runājam ar lielu drosmi. (2. Korintiešiem 3:12)

Pāvils saka, ka viņš runā ar lielu drosmi. Kāpēc? Tāpēc, ka viņam ir cerība. Cerība rada drosmi ticēt, rada drosmi rīkoties. Kas mums ir kardināli nepieciešams? Tā ir cerība! Tā, kas šodien cilvēkiem ir nepieciešama, ir cerība. Cilvēkam, kurš ir ieģērbies trīs maskās un baidās ar tevi runāt, ir vajadzīga cerība. Neskatoties uz to, ka cilvēki ir sevī ierāvušies, bailēs ir stīvi un sastinguši, viņiem ir vajadzīga cerība, ko nes tu. Cilvēkiem uz ielas, taviem kaimiņiem ir vajadzīgs, lai tu dod viņiem cerību, jo cerība rada drosmi runāt, rada drosmi ticēt. Elementāra cerība par mūžīgo dzīvību. Tas, kāpēc es šodien esmu glābts, dzīvs, vēl staigāju pa šo zemi, ir tāpēc, ka tajā brīdī, kad es nācu pie Dieva lūgšanā (Jēzu, piedod man manus grēkus), ka man bija kāda neskaidra cerība, neskaidra aina par to, ka dzīve pēc nāves nebeidzas. Kāds šo cerību man bija iedevis, tas bija manā sirdī, kāds par to bija runājis, kāds par to bija lūdzis. Tā bija cerība, kas neļāva man nomirt. Tā bija cerība, kas lika man lietot elementāru, mazu ticību, lai sauktu uz Dievu. Dievs atbildēja!

Cerība ir kardināli nepieciešama ikvienam no mums un īpaši šajā tumšajā laikā, un es nerunāju par tumšo laiku aiz loga. Es runāju par tumšo laiku pasaulē un Latvijā. Pāris gadus atpakaļ es izteicu pravietojumu, ka pār Latviju savelkas tumši mākoņi. Cilvēki, kas uzsver pozitīvo domāšanu, jautātu, kāpēc tā bija jārunā, tas nevar būt pravietojums no Dieva. Nē, tā bija fakta konstatācija, un Dievs uzrunāja. Pār Latviju savelkas tumši mākoņi. Tie šobrīd nesavelkas tikai pār Latviju, bet pār visu pasauli. Īpaši šajā tumšajā laikā cerība tev palīdzēs izdzīvot un ne tikai izdzīvot, bet uzvarēt, iziet cauri grūtībām, pastāvēt un aiziet līdz galam. Nezaudē cerību, jo cerība nepamet kaunā. Nepārtrauc cerēt un gaidīt, nepārtrauc redzēt un skatīties. Dievs teica Ābrahamam, lai viņš skatās uz debesīs un skaita zvaigznes. Vai tu spēj tās saskaitīt? Tik daudz būs tev pēcnācēju. Nav svarīgi, cik ir tumšs vai kāds prezidents tiek ievēlēts ASV, tava cerība nepametīs kaunā. Apsolījums: Skaiti zvaigznes, un tik daudz būs tev pēcnācēju, netiek atcelts. Ar Jēzus brūcēm tu esi dziedināts. Šis apsolījums netiek atcelts. Mūžīgās dzīvības apsolījums netiek atcelts.

Jo ar Tavu spēku es sagrauju mūrus un ar savu Dievu es pārvaru vaļņus. (Psalms 18:30)

Es visu spēju Tā spēkā, kas mani dara stipru. (Filipiešiem 4:13)

Tu joprojām visu spēj Tā spēkā, kas tevi dara stipru, Tā spēkā, kas dod tev cerību. Man ir cerība, un tā nav atcelta. Man ir ticība, un viss labākais man vēl priekšā. Tu jūti, kā aug cerība un ticība? Tāpēc mēs esam šeit, lai atsvaidzinātos cerībā un ticībā, lai spētu pastāvēt un uzvarēt.

Viena miesa, viens Gars – jo vienai cerībai jūs savā aicinājumā esat aicināti. (Efeziešiem 4:4)

Mums ir viens mērķis, viena cerība un viens aicinājums – mūžīgā dzīvība. Katrs pats par sevi mēs esam locekļi un dalībnieki, katrs savā vietā. Joprojām mums ir mērķis – Latvija Jēzus asinīs šķīstīta baltāka par sniegu. Joprojām tev ir savi personīgie mērķi. Joprojām tie ir, un nekas tevi neapturēs. Kad mācekļi bija kopā ar Jēzu laivā, Jēzus viņus mācīja, lai viņi sargās no farizeju rauga. Jēzus domāja par farizeju mācību, bet mācekļi padomāja, ka Jēzus viņiem pārmet, ka viņi ir aizmirsuši paņemt laivā līdzi maizi. Jēzus nomanīja viņu domas un teica: „Jūs, mazticīgie, nesaprašas.” Viņš bija aizsvilies. „Vai jūs neatminaties, kad Es tās piecas maizes lauzu un devu tūkstošiem cilvēku un cik grozu vēl palika pāri? Cik palika pāri no tiem četriem tūkstošiem? Kāpēc jūs runājat, ka jums nav maizes?” Tas vien, ka kādi nelietīgi, mantkārīgi, nedomājoši cilvēki uzliek neizpildāmus nodokļus, faktiski izputinot mazos uzņēmējus, tas neatceļ Dieva apsolījumu; kāpēc tu domā, ka tev nav maizes? Tev Dievs dos gudrību, saprašanu un atbalstu, kā iziet cauri šīm grūtībām ar uzviju un panākt, ka tavi ienākumi nevis samazinās, bet palielinās vai kā minimums paliek vienā līmenī. Dievs nav mainījies. Ar ko nodarbojas mācītājs Mārcis Jencītis šajā brīdī? Viņš dod tev cerību. Šeit ir vieta, kur pats Svētais Gars iedveš un dod cerību. Cerība rada ticību, ticība rada rezultātu. Tu esi stiprs! Jo Dievam nekas nav neiespējams. Ja Dievs ir ar tevi, tad kas būs pret tevi?

Mēs gribam, brāļi, lai jūs būtu skaidrībā par tiem, kas aizmiguši, un lai jūs nenodotos skumjām kā tie, kam nav cerības.” (1. Tesaloniķiešiem 4:13)

Pāvils sludina un māca par augšāmcelšanos, par mūžīgo dzīvību, viņš māca palikt mācībā. Viņš saka, lai mēs nezaudējam cerību, lai ar mums nenotiek kā ar tiem, kuri ir skumjās un depresijā viena iemesla dēļ – viņiem nav cerības. Vienā teikumā – cilvēks bez cerības ir pazudis cilvēks. Nenodosimies skumjām kā tie, kuriem nav cerības. Kā rodas depresija? No tā, ka nav cerības. Kā rodas slimības? No tā, ka nav cerības. Kāpēc lai tavs organisms pretotos kādiem vīrusiem vai baktērijām, ja tavā prātā nav cerības par gaišāku nākotni? Kāpēc tava miesa vēlētos dzīvot un cīnīties, ja tai nav cerības?

Ir kāds eksperiments, par kuru mēs zinām no līderu skolas, eksperiments ar pelēm. Pele tika iemesta ūdens traukā un atstāta tumšā istabā. Vienā variantā tika atstātas puspievērtas durvis, pa kurām ieplūda gaisma, un pele gaismu varēja redzēt. Šī pele nodzīvoja ļoti ilgi, vairākas diennaktis. Otra pele tika iemesta spainī, istabā ar aizvērtām durvīm, tumsā, un viņa nodzīvoja dažas stundas. Vienai bija cerība, otrai nebija cerības. Tu saki, ka tu neesi pele? Tu tiešām neesi pele, tomēr šis princips darbojas pie katra cilvēka. Tas, ar ko šodien nodarbojas mediji, ir tas pats, ar ko nodarbojas nelietīgi cilvēki. Viņi nodarbojas ar to, ka atņem cilvēkiem cerību, un, kad cilvēkiem vairs nav cerības, tad cilvēki ir nolīdzināti kā viena pelēka masa ar elementāriem eksistences jautājumiem – lai atnestu mājās algu, lai būtu ko paēst, lai būtu jumts virs galvas. Ja to izdodas panākt, tad tā ir pelēka masa bez cerības, bez ticības, bez spējām cīnīties, bez spējām pastāvēt. Tā ir viegli manipulējama masa. Bet tu neesi radīts, lai ar tevi manipulētu. Bībele saka, ka tu esi radīts brīvībai, jo Dievs tev nav devis bailības garu, bet spēka, mīlestības un savaldības garu. Kur Tā Kunga Gars, tur ir brīvība. Tu iepazīsi patiesību, un patiesība tevi darīs brīvu. Mūsu, kristiešu, pienākums ir citam citu stiprināt un dot cerību, cilvēkus pasaulē stiprināt un dot cerību, atklāt patiesību, evaņģēlija vēsti par to, ka ir dzīve pēc nāves, par to, ka ir iespējama uzvaras pilna dzīve, par to, ka ir iespējama pilnvērtīga dzīve jau šeit virs zemes un nākamajā laikā. Tajā pašā laikā tavs pienākums un mūsu pienākums ir atklāt patiesību arī par citiem procesiem, kas notiek pasaulē, lai cilvēkiem rastos cerība. Lai cilvēkiem nav nolemtības sajūta, bezcerība, jo tie, kuri ir bezcerībā, nododas skumjām. Lai jūs nenodotos skumjām kā tie, kuriem nav cerības. Pāvils māca, ka ir dzīve pēc nāves.

Tūlīt sāksies vēl tumšāks laiks, jo dienas kļūst arvien īsākas. 11. novembris, 18. novembris, Ziemassvētki – tas ir svētku laiks, kas mums ir atņemts. Kad bija pirmais kovida vilnis, pirmā pandēmija, kad visi sēdēja mājās, viss visur bija atcelts, bija pavasaris un dienas kļuva garākas. Cilvēkiem bija vairāk cerības. Cilvēki vairāk ticēja, ka tas viss ir pamatoti, skatījās uz priekšu, ka tas viss drīz beigsies. Dienas kļuva garākas, viņi gāja svaigā gaisā, ārā bija saule. Šobrīd viss ir otrādi. Ir jau devītais mēnesis, cilvēkiem zūd cerības. Pēc statistikas, tumšais laiks un Ziemassvētki ir laiks, kad visvairāk cilvēku izdara sev galu. Tas ir depresijas laiks, pašnāvību laiks. Šis ir tumšs laiks, jo tik maz gaismas iespīd. Šajā laikā ir sagaidāma depresija, alkoholisms, narkomānija, pašnāvības un ārkārtīgi daudzas nāves no neārstētām slimībām, jo ārstēšanu atsaka. Draugs, es nedzīvoju uz Mēness un es nedzīvoju tikai mūsu melu mediju vidē, es “Panorāmu” vispār neskatos, bet es lasu vienu, otru, trešo avotu un domāju līdzi, un man ir savs redzējums. Es esmu mācītājs, un ap mūsu draudzi grozās apmēram tūkstotis cilvēku. Šiem visiem cilvēkiem ir vēl cilvēki. Es redzu, ka mediji raksta vienu, bet ir tas, ko es redzu pie cilvēkiem, šī informācija par to, kas patiesībā notiek, atnāk līdz manīm, arī tas, kā patiesībā medicīnas iestādes izturās pret slimiem cilvēkiem. Tepat mūsu vidū, pāris dienas atpakaļ kāda mūsu cilvēka mammai atteica vēža ārstēšanu, nopietnā stadijā, jo tests uzrādīja pozitīvu Covid-19 testu. Mana pārliecība ir tāda, ka šis koronavīruss Latvijā izbeigsies tad, kad cilvēkus beigs uz to testēt. Tumšais laiks stāv mums priekšā, un gaismas stariņš ir cerība. Tas, ko mēs varam darīt, ir dot cilvēkiem cerību, sludinot patiesību un mīlot viņus. Cerība vairāk ir pasīva gaidīšana. Viennozīmīgi nevar teikt, ka tā nesaistās ne ar kādu darbību, bet vairāk tas ir saistīts ar to, ko tu redzi un gaidi. Ticība ir saistīta ar šīs cerības realizēšanu, ar stipru paļaušanos, pārliecību un konkrētu rīcību cerības virzienā. Bez cerības nav iespējama ticība. Vai tu sāc apjaust, cik svarīga ir ticība?

Tā nu paliek ticība, cerība, mīlestība, šās trīs; bet lielākā no tām ir mīlestība. (1. Korintiešiem 13:13)

Pāvils skaidri atklāj tādu kā svēto trīsvienību – ticību, cerību un mīlestību. Tas ir fundamentāls pamats kristīgai ticībai. Mīlestība ir vissvarīgākā, bet cerība arī ir top trīs, jo bez cerības nav ticības. Par kādu mīlestību var runāt, ja nav cerības? Vai tu sāc apzināties, cik svarīgi ir sapņot, gaidīt, redzēt, cerēt, nezaudēt cerību un nenodoties skumjām?

Cerība, kas mazinās, grauž sirdi, bet, ja piepildās, ko sirds kāro, tad tas tiešām ir dzīvības koks. (Salamana pamācības 13:12)

Ja bezcerībā tiek grauzta sirds, tad šis tārps no iekšējā cilvēka piemetas arī miesai. Ja cerība piepildās, ja tā ir stipra, tas dod papildu enerģiju, spēku, veselību, labklājību, arī papildu ticību. Ja cerība mazinās, tas grauž sirdi, bet, ja piepildās, tas tiešām ir dzīvības koks. Hiskija bija dievbijīgs ķēniņš, kurš sakārtoja savu valsti pēc Dieva prāta, iztīrīja to no elku kokiem, elku pielūgsmes vietām, atbrīvoja savu zemi, tautu un nodibināja tajā Dieva pielūgsmi visā tās skaistumā un pareizā formā. Dievs svētīja valsti un tā uzplauka. Asīrijas ķēniņš Sanheribs, kurš bija pazaudējis Jūdu kā savu pavalsti, jo uzplaukuma laikā Izraēls un Jūda atkrita no Asīrijas virskundzības, kādu dienu klauvēja pie vārtiem kā ienaidnieks. Sanheribs bija savācis milzīgu armiju, bija jau iekarojis apkārtējās pilsētas un nu veidoja aplenkumu ap Jeruzālemi. Ķēniņš sūtīja savu sūtni Rab-Šaku pie Jūdas ķēniņa Hiskijas, un viņš apzināti runāja jūdu valodā tā, lai to dzirdētu ne tikai parlamentārieši, bet arī jūdu karavīri un tauta.

“Un lai arī Hiskija neliek jums lolot veltas cerības uz To Kungu, sacīdams: patiešām, Dievs Tas Kungs pats mūs glābdams izglābs, un šī pilsēta nekritīs Asīrijas ķēniņa rokā!” (2. Ķēniņu 18:30)

Tam seko ļoti daudz teksta, ko Rab-Šaks runāja, sludināja un atklāja, iebiedējot Hiskiju, tautu, sakot, ka viņiem nav cerību, ka neviens dievs un ķēniņš nav pastāvējis viņu priekšā un jūdu Dievs nav izņēmums. Viņš saka arī to, ka jūdu Dievs viņu ir atsūtījis, lai par jūdu pašu grēkiem aizvestu viņus uz Asīrijas zemi, kur katram būs savs koks, sava ābelīte un zemīte. Rab-Šaks lika lietā dažādus solījumus, draudus un dezinformāciju, un viņa mērķis bija panākt, lai tauta nepaklausa dievbijīgam ķēniņam un viņa komandai. Ko darīja Hiskija? Viņš saņēma rakstu, kur pa punktiem bija uzskaitītas visas ienaidnieka prasības un rakstīts: “Uz ko gan tu paļaujies? Uz Ēģipti? Uz Dievu? Dievs pats mani atsūtījis.” Hiskija izklāja šo rakstu Dieva priekšā un lūdza: “Dievs, Tu redzi, es esmu kalpojis Tev, bet šis cilvēks zaimo gan Tevi, gan mūs.” Viņš lūdza Dievu, un pravietim Jesajam atnāca vēsts no Dieva Hiskijam, ka nevienu bultu Sanheribs neiešaus šajā pilsētā, ka pa to pašu ceļu, pa kuru atnāca, pa to pašu viņš aizies. “Nebīsties, nebaiļojies un turpini paļauties uz Dievu.” Notika politiskas izmaiņas, sākās karadarbība citur, un Sanheribs ar visu karaspēku atstāja Jeruzālemes aplenkumu. Tomēr Rab-Šaks izmantoja vēl vienu iespēju un atkal draudēja. Hiskija turpināja saņemt tos pašus norādījumus no Dieva un turpināja paļauties uz Viņu.

Un tanī pašā naktī izgāja Tā Kunga eņģelis un nogalināja asīriešu nometnē simt astoņdesmit piecus tūkstošus vīru; un, kad ļaudis no rīta agri cēlās, tad redzi, tur visus tos atrada mirušus, viss bija pilns ar miroņiem. (2. Ķēniņu 19:35)

Tas ir kaut kas nesaprotams, neapjēdzams, bet tā stāv rakstīts Dieva vārdā. Viņi pamodās, un visapkārt bija miroņi, miroņi, miroņi. Sanheribs savāca savu atlikušo karaspēku un devās prom. Bībelē rakstīts, ka ķēniņš Sanheribs pēc tam svētnīcā kopā ar dēliem devās pielūgt savu dievu, un viņa dēli nosita viņu ar tā paša dieva statuju. Viņš neiešāva nevienu bultu Dieva pilsētā, neieņēma Jeruzālemi un notika pēc pravieša vārdiem, ka viņš aizies un kritīs no savu dēlu rokām. Tas bija negaidīts pavērsiens. Vēlreiz atgādināšu pirmo Rakstu vietu, ko lasīju par šo notikumu:

“Un lai arī Hiskija neliek jums lolot veltas cerības uz To Kungu, sacīdams: patiešām, Dievs Tas Kungs pats mūs glābdams izglābs, un šī pilsēta nekritīs Asīrijas ķēniņa rokā!” (2. Ķēniņu 18:30)

Cerības un To Kungu nekad nav veltas. Hiskija turpināja lolot cerības uz To Kungu. Bija ļoti grūti cerēt, viņš un tauta bija izmisumā. Rab-Šaks ļoti rupji viņus baidīja:

Bet Rab-Šaks tiem atbildēja: "Vai mans kungs mani ir sūtījis, lai es runātu tikai ar jūsu kungu un ar jums šos vārdus, un ne arī ar tiem vīriem, kuri apmetušies uz mūriem un kuriem kopā ar jums būs jāēd savi mēsli un jādzer savi mīzali?" (2. Ķēniņu 18:27)

Tas nozīmēja, ka būs aplenkums, bads un būs jāēd pašiem savi izkārnījumi. Bet tikai tāpēc, ka viņi turpināja cerēt, viņi uzvarēja. Cerība nekad nepamet kaunā, lai cik melns un tumšs viss izskatītos. Es runāju ļoti nopietnas lietas. Atver savas ausis un dzirdi, atver savas acis un redzi, ka cerība nepamet kaunā, ka tā ir fundamentāli svarīga. Tieši cerība rada dzīvību un drosmi. Pravietim Ecehiēlam atklājās Dievs un rādīja vīziju – ieleju pilnu ar kauliem, kuri simbolizēja Izraēlu. Ja to pārnestu uz mūsu laiku, tie būtu mēs, arī cilvēki ārpus draudzes sienām. Tur bija milzīga ieleja pilna ar kauliem. Dievs viņam teica: “Sludini šiem kauliem!”

Kad es tā sludināju, kā man bija pavēlēts, tad dzīvības gars nāca kaulos, tie tapa dzīvi un nostājās uz savām kājām, varen liels pulks. Tad Viņš man sacīja: "Cilvēka bērns, šie kauli ir viss Israēla nams. Redzi, tie saka: mūsu kauli ir sakaltuši, mūsu cerība ir zudusi, mēs esam beigti. Tādēļ sludini un saki tiem: tā saka Dievs Tas Kungs: redzi, Es atvēršu jūsu kapus un izvedīšu jūs, Mana tauta, no jūsu kapiem un aizvedīšu jūs atpakaļ Israēla zemē. Tad jūs atzīsit, ka Es esmu Tas Kungs, ja Es veru vaļā jūsu kapus un vedu ārā jūs no jūsu kapiem, Mana tauta. Es likšu jūsos ieiet Savam Garam, ka jūs topat dzīvi, un jūs aizvedīšu atpakaļ jūsu zemē, un jūs atzīsit, ka Es, Tas Kungs, to apsolīju un arī izpildīju," - tā saka Tas Kungs. (Ecehiēla 37:10-14)

Interesanti aprakstīts, ka viņš dzirdēja, kā šie kauli čirkstēja, kā tie apauga ar miesu un nostājās varen liels pulks. Tas ir Izraēla nams, tā ir draudze “Kristus Pasaulei”, tā ir Latvijas draudze, kas ir bezcerībā. Ar šīm acīm lūkojoties un loģiski skatoties, Latvijā ir bezcerīga situācija. Par visu pasauli neņemos teikt, bet tādā mazā valstī kā mūsējā, noteikti. Bet Dievs teica Ecehiēlam: “Sludini viņiem cerību!” Viņi saka: “Mēs esam beigti, mums nav cerības!” Mums ir cerība! Tad, kad mēs sludinām un apliecinām cerību, tad mēs kļūstam dzīvi. Neviens to neapturēs! Draudzi “Kristus Pasaulei” neviens nekad neapturēs, jo mums ir cerība un ticība, un tas visu spēj, kas tic.

Bet Jēzus uz to sacīja: "Tu saki: ja tu spēj! Kaut tu varētu ticēt! Tas visu spēj, kas tic.” (Marka evaņģēlijs 9:23)

Ticēt mēs varam tikai tad, kad mums ir cerība. Tie, kas daudz sastopas ar cilvēkiem, var apliecināt, ka tagad ir daudz vairāk cilvēku bez cerības. Daudzi nāves bailēs trīc no vīrusa, kas ir tikai viens no daudziem vīrusiem. Bībelē rakstīts, ka cilvēks vienreiz dzīvo un vienreiz mirst. Es esmu nomērķējis dzīvot 100 gadus. Jo lielāku latiņu uzliek, jo ilgāk var nodzīvot. Amerikā vispār parādījušies ilgdzīvotāji. Vecākais balsotājs par Baidenu dzimis kaut kādā tūkstoš astoņi simti kurā gadā. Visi mediji apsveic Baidenu ar uzvaru. Vēl oficiāli nav paziņoti rezultāti. Tramps vai Baidens – tas ir ļoti svarīgi, tas ir iemesls, kādēļ naktī negulēt, bet lūgt un domāt. Tomēr galu galā pēdējo vārdu teiks Dievs. Ja Amerikā ir līdzīgs vēlēšanu modelis kā Krievijā un Baltkrievijā, tad pasaulei gals tuvojas. Tāpēc šīs vēlēšanas ir zīme, kas būs nākotnē. Man uzvarējis ir Tramps. Liberālie, sātaniskie spēki ir tik lieli un viņu sazvērestība ir tik klaja, tik nekaunīga, ka iznākums nav prognozējums. Ja pasaule zustu, ja zeme zustu, tev paliek ticība, cerība un mīlestība, un lielākā no tām ir mīlestība. Ja tev netiek piešķirtas nekādas privilēģijas, tev paliek cerība uz mūžīgo dzīvību, kuras dēļ ir vērts iet līdz galam. Jēzus teica Pēterim:

“Un Es tev saku: tu esi Pēteris, un uz šās klints Es gribu celt Savu draudzi, un elles vārtiem to nebūs uzvarēt.” (Mateja evaņģēlijs 16:18 )

Ja tu esi draudzē, tad elles vārtiem tevi nebūs uzvarēt. Mēs nevis pastāvēsim un izdzīvosim, mēs DZĪVOSIM un UZVARĒSIM.

Kas ir pasaules uzvarētājs? Tikai tas, kas tic, ka Jēzus ir Dieva Dēls. (Jāņa 1. vēstule 5:5)

Tu esi lauva no Jūdas cilts, no “Kristus Pasaulei” klana. Ecehiēls sludināja cerību tiem, kuri par sevi teica: “Mums nav cerību, mēs esam beigti.” Tad, kad viņš sludināja cerību, viņi kļuva dzīvi. Tā rezultātā mēs šodien redzam kristiešu draudzi visā pasaulē. Mēs esam cēlušies no Ecehiēla, Jeremijas, Dāvida caur Jēzu Kristu. Pāvils un Sīla, kad tika iemesti cietuma visdziļākajā vietā ar siekstā ieslēgtām kājām un rokām važās, slavēja Dievu.

Ap pusnakti Pāvils un Sīla, lūgdami Dievu, dziedāja slavas dziesmas, un ieslodzītie viņos klausījās. Piepeši notika liela zemestrīce, tā ka cietuma pamati sakustējās; tūdaļ atvērās durvis, un visiem nokrita važas. (Apustuļu darbi 16:25-26)

Ļoti negaidīts pavērsiens. Mums ir cerība uz negaidītiem pavērsieniem. Mums ir cerība arī bez pavērsieniem, ka mēs spējam uzvarēt. Kad Jēzus nomira pie krusta un trīs dienas bija kapā, mācekļiem nebija nekādu cerību. Tu vari to lasīt Dieva vārdā. Viņi neticēja.

Šī gāja un pasludināja to tiem, kas ar Viņu bijuši un tagad skuma un raudāja. Un tie, dzirdēdami, ka Viņš esot dzīvs un tā Viņu redzējusi, neticēja. (Marka evaņģēlijs 16:10-11)

Kad Marija Magdalēna atskrēja pateikt, ka Jēzus ir dzīvs, augšāmcēlies no miroņiem, mācekļi skuma, raudāja un neticēja, ka viņa Jēzu ir redzējusi. Pat tad, kad viņi paši redzēja, viņi šaubījās.

Un, kad tie Viņu redzēja, tie nokrita Viņa priekšā ceļos, bet citi šaubījās. (Mateja evaņģēlijs 28:17)

Kad Jēzus mira pie krusta, tā bija tumsas un bezcerības stunda. Ikviens aizmirsa par to, ka Viņš celsies augšā. Ja arī prātā tas bija, viņi uz to absolūti necerēja un neticēja, bet tomēr kaps bija tukšs, Jēzus augšāmcēlies un caur Svēto Garu ir šeit. Lai cik bezcerīga nebija situācija, kad Jēzus nomira, vienā mirklī skumjas tika vērstas priekā.

Bet cerības devējs Dievs lai piepilda jūs ar visu prieku un mieru ticībā, lai jūs kļūtu bagāti cerībā Svētā Gara spēkā. (Romiešiem 15:13)

Pats Dievs dod cerību. Es saskatu Dieva vārdā, ka tā cerība, ko tev dod Dievs, nav no zemes. Kaut arī to sludina mācītājs, kaut arī tu to dod citiem runājot, pats Svētais Gars apvelta tevi ar redzējumu, tevi stiprina, ar bezvārdu nopūtām nopūšas, Viņš pats rada tevī stipru paļāvību, cerību, ticību, un šī cerība tevi nepametīs kaunā. Vai tu jūties labāk nekā līdz šim?

Turēsimies nešaubīgi pie cerības apliecināšanas, jo uzticams ir Tas, kas apsolījis. (Ebrejiem 10:23)

Neatmetiet tāpēc savu cerības drosmi, tai ir liela alga! (Ebrejiem 10:35)

Turēsimies nešaubīgi pie cerības! Apliecini cerību, apliecini to, ko sagaidi, runā par to! Kāpēc ir svarīgs draudzes kalendārs? Uz šī gada kalendāra bija 300 spartieši un rakstvieta: “Jo ar Tavu spēku es sagrauju mūrus un ar savu Dievu es sagrauju vaļņus.” (Psalms 18:30) Ir svarīgi, ka mēs izmantojam jebkādus veidus, lai mūsu acu priekšā ir cerība. Vienmēr domā pozitīvāko risinājumu, bet tajā pašā laikā esi reāls, saproti, kas notiek, un runā patiesību! Tu kā kristietis, kā Dieva bērns sludini evaņģēliju. Taču nevar aizmirst, ka esam arī savas valsts pilsoņi un patrioti, un demokrātiskā valstī mums ir tiesības domāt un runāt, un ar savām balsīm atklāt patiesību. Apliecini, domā, runā un virzies uz priekšu!

Maldās, kas visas uzvaras cerības liek uz zirgiem: arī viņu spēka nepietiek glābiņam. (Psalms 33:17)

Nepaļaujieties uz varu, uz laupījumu nelieciet tukšas cerības; kad bagātība vairojas, nepiegrieziet tai visu savu sirdi! Vienu vārdu Dievs arvienu ar uzsvaru ir teicis, un to es esmu daudzreiz dzirdējis: Dievam vienam pieder vara. (Psalms 62:11-12)

Pēdējais vārds pieder Dievam! Par politisko situāciju atgādināšu, ka Tautas lūgšanu sapulcē izskanēja pravietojums, ka viņu neprāts visiem kļūs redzams. Tu un vēl tūkstošiem cilvēku atklās patiesību! Viņu neprāts kļūs visiem redzams, un viņi netiks tālāk uz priekšu! Neatkarīgi no politiskās situācijas, mēs esam tas akmens, kas dažādu impēriju laikā nāk un sadragā tēla kājas un piepilda visu zemi. Draugs, tu un es, mēs esam tie, kas valdīs! Mēs tiesāsim 12 Izraēla ciltis. Mēs esam tie, kas šo zemi apdzīvos. Un tie būs tie, kas būs ticējuši Kristus Vārdam. Izraēla ciltī bija 144 000, kas neļāva sevi apzīmogot, nepieņēma zvēra zīmi. Tie bija cilvēki, kas saglabāja savu cerību un ticību līdz galam. Tas bija laiks, kad Izraēls atradās Bābeles gūstā. Bija pagājuši 70 gadi. Viņi bija izvesti no savas zemes. Viņi domāja, ka būs beigti, jo viņiem nebija nekādas cerības. Viņi bija vergu statusā. Ja mums šodien nav cerību, mēs esam beigti. Kad Ecehiēls sludināja mirušiem kauliem, viņu augšāmcelšanās notika divos etapos – politiskajā un garīgajā, un tāpat tas notiek arī pasaulē šodien. Pirmais etaps – kad Ecehiēls sludināja, tad kauli savienojās un apauga ar miesu, un pēc tam Dievs deva tiem no dzīvības Gara. Tā ir politiskā cerība. Persijas ķēniņš Kīrs politiski izdeva likumu ebrejiem atgriezties savā zemē un par savas valsts līdzekļiem uzcēla viņiem templi. Kad templis bija uzcelts un kalpošana Dievam tika atjaunota, tā bija garīga atmoda. Kurš no abiem etapiem bija pirmais? Visticamāk, garīgais, tomēr politiskais aspekts arī ir ārkārtīgi svarīgs.

Šobrīd ir divi ASV prezidenta kandidāti. Baidens nosacīti ir demokrāts. Un viņš pats ir teicis, ka ieviesīs dzimummaiņu bērniem no astoņu gadu vecuma, un vecāki to nespēs ietekmēt. Demokrātu mērķis ir smago narkotiku legalizācija un varavīksnes karogs. Arī šeit Latvijā var redzēt viņu pakaļskrējējus un viņu izteicienus arī par narkotikām. Bet tie ir tikai ziediņi. Visa viņu impērija un sistēma, ko viņi šobrīd ceļ, ir pret kristīgām vērtībām, tas ir grandiozi. Viņiem ir stipra cerība un paļaušanās, atšķirībā no daudziem kristiešiem. Sātanistiem šobrīd ļoti labi sokas. Kurš būs prezidents? Tramps demokrātiem ir kā kauls sunim rīklē. Baidens esot gatavs tikt galā ar kovidu, kopā ar totālu kontroli un tiesību ierobežošanu. To pašu teica arī Tramps, tikai citā nozīmē. Tie ir divi dažādi prezidenti, kas kardināli ietekmētu visu pasaules ritējumu. Katram normāli domājošam cilvēkam vajadzētu domāt Trampa virzienā. Šobrīd faktiski cerības ir zudušas, taču cerība mirst pēdējā. Un galu galā ne jau mēs visi pirmkārt no Trampa esam atkarīgi, bet no Dieva. Pēdējais vārds pieder Dievam. Un tomēr politiskā puse ir ļoti svarīga.

Vai atceries, ka es pirms kāda laika teicu, ka mums, draudzei, vēl ir dots nedaudz laika? Ja kristīgā draudze nevienosies, būs ļaunāk. Vai notiek tā, kā teica mācītājs Mārcis Jencītis? Kas tie par mācītājiem, kuri aiztaisa savas draudzes? Kas tas par ganu? Labais gans iet pakaļ vienai avij, kas ir nomaldījusies, un nepamet savas avis un nedzen viņas postā. Labais gans vada avis pie skaidra ūdens un zāļainās ganībās.

Jebšu es arī staigāju tumšā ielejā, taču ļaunuma nebīstos, jo Tu esi pie manis, Tava gana vēzda un Tavs gana zizlis mani iepriecina. (Psalmi 23:4)

Dievs uzklās tev galdu, taviem ienaidniekiem redzot. Dievs uzklās draudzes galdu. Kad Pāvils un Sīla dziedāja slavas dziesmas, lūgdami Dievu, važas nokrita, durvis atvērās un cietuma sargs atgriezās pie Kristus. Vajāšanu laikā, kad apustuļi tika vajāti, pašā iesākumā, kad Pēteris un Jānis dziedināja slimo pie tempļa vārtiem, viņi tika arestēti, pēc tam atbrīvoti, viņi nāca pie savējiem un kopīgi lūdza Dievu. Stāv rakstīts Apustuļu darbos, ka viņiem lūdzot zeme nodrebēja, visi kļuva Svētā Gara pilni un ar drošu sirdi runāja Dieva vārdus. Tajā brīdi, kad viņiem bija vajāšanas, viņu cerība tika apdraudēta. Pirms Pēteris tika atbrīvots no cietuma, draudze nemitīgi lūdza par viņu Dievu. Kad Hērods vēlējās viņu nogalināt, viņš nolīga 16 karavīrus. Divi gulēja Pēterim blakus, divi pie durvīm vairākās maiņās, un draudze nemitīgi lūdza Dievu. Tā bija bezcerīga situācija. Bet važas nokrita un notika brīnums, eņģeļi izveda Pēteri no cietuma!

Mācītāja Mārča Jencīša sprediķi “Cerība” pierakstīja un rediģēja draudzes “Kristus Pasaulei” redakcija
Comments