TEKSTA MATERIĀLI‎ > ‎Svētrunas‎ > ‎

Celies stāvus uz savām kājām! Apustuļu darbi 14:10

Publicēja 2019. gada 22. janv. 20:12Līga Paņina   [ atjaunināts 2019. gada 23. janv. 03:04 ]
Ziņas datums 23.01.19

Viņi, to nomanīdami, bēga uz Likaonijas pilsētām Listru, Derbi un to apkārtni. Tur viņi sludināja evaņģēliju.” (Apustuļu darbi 14:6-7)

Pāvila pirmais misijas ceļojums – sākot no Izraēla un virzoties uz Eiropas pusi. Pāvils sludināja evaņģēliju, ko caur viņu sludināja pats Dievs ar brīnumiem un zīmēm. Viņš dibināja draudzes, iecēla mācītājus. Tā Dieva vārds šodien ir atnācis arī līdz Latvijai. Šis notikums notika pirms 2000 gadu. Šodien es gribu pieminēt divas pilsētas – Likoniju un Listru. Pāvils sludināja Listrā. Kas tās ir par pilsētām? Sākotnēji Pāvils ar komandu sludinājā Likonijā. Tur jūdi viņu vajāja, mēģinot traucēt viņa kalpošanu. Viņš uzzināja, ka viņa draudze nomētāta ar akmeņiem. No Likonijas viņi pārcēlās sludināt uz Listru. Kas tās bija par pilsētām? Šobrīd Likonijas pilsētas nosaukums ir Konja un tā ir viena no Turcijas lielākajām pilsētām. Tā atrodas netālu no Antālijas. 30 km no Konjas ir kāda tuksnešaina vieta, kur kādreiz bija vieta vārdā Listra, kur sludināja Pāvils. Šobrīd tur ir tuksnesis. Es pats tur neesmu bijis, bet ar šo vietu iepazinos caur fotogrāfijām un video. Tur ir tuksnesis, klintis, kurās ir izcirstas alas ar mājokļiem, baznīcām un dažādām saimniecības ēkām. Vieta ir tuksnešaina, bet apkārt ir auglīga zeme. Tā ir reāla pilsēta, kura šobrīd nesaucas Listra, bet Kilistra. Tur ir pat zīme, ka tur ir bijusi kādreiz šāda pilsēta. Pavisam reāls notikums, reālas pilsētas un reāls Pāvils. Arī tu šodien šeit esi pavisam reāls. Varbūt tu kādreiz pats par sevi domā, vai esi reāls. Vai tev nav ienākušas tādas domas galvā? Kas es esmu? Es redzu, dzirdu, eksistēju, bet vai es vispār esmu reāls? Vai tu kādreiz par to esi padomājis? Tās ir stulbas un jocīgas domas, bet katram cilvēkam tādas ienāk galvā. Tāpat mēs lasām Bībeli un domājam, vai tas bija reāli. Tas bija reāli! Tas bija reāli nevis tikai tāpēc, ka tas rakstīts Bībelē, bet arī tāpēc, ka to, kas tur ir rakstīts, tu un es personīgi varu piedzīvot savā dzīvē. Dieva vārds ir dzīvs.

Viņš sūtīja Savu vārdu un dziedināja viņus, un izglāba viņus no bojā ejas.” (Psalms 107:20)

Dievs dziedina ar vārdu! Tu šodien vari saņemt Dieva pieskārienu, dziedināšanu jebkurā brīdī. Tas var notikt brīdī, kad es sludinu, vai brīdī, kad slavējam Dievu, vai brīdī, kad būs aizlūgšanas. Dziedina Dievs! Dievs dziedina caur Savu vārdu. Dievs sūtīja Savu vārdu un dziedināja. Tajā laikā Listra bija plaukstoša, dzīva pilsēta. Imperators Augusts šo pilsētu bija veltījis romiešu kara veterāniem, un viņi tur dzīvoja diezgan labu dzīvi. Acīmredzot tur nebija sinagogas, kur Pāvilam sludināt, jo vispirms viņi gāja sinagogās sludināt un pēc tam viņi vienkārši sludināja cilvēkiem, kur pagadījās. Visticamāk, ka tas bija tirgus laukums, kur cilvēki bija sapulcējušies. Iespējams, ka Pāvils bija palaidis pa pilsētu reklāmu, jo pilsētnieki bija sapulcējušies, lai dzirdētu Dieva vārdu, lai to piedzīvotu un saņemtu savu dziedināšanu. Pāvils sludināja evaņģēliju – Kristus ir miris par mūsu grēkiem un augšāmcēlies, to, ka Viņš nes mūsu grēkus, sērgas un ciešanas un ka mums pašiem tie vairs nav jānes, jo tas viss ir pie krusta. Pāvils bija Kristus liecinieks. Viņš sludināja Dieva vārdu, un tur sēdēja kāds vīrs…

Listrā sēdēja kāds vīrs slimām kājām, tizls no mātes miesām, kas vēl nekad nebija staigājis.” (Apustuļu darbi 14:8 )

Šim cilvēkam bija problēma no dzimšanas, iedzimta problēma – viņš nekad nebija staigājis. Viņš sēdēja, jo nevarēja staigāt. Viņš dzirdēja Pāvilu runājam.

Tas dzirdēja Pāvilu runājam. Pāvils, viņu uzlūkodams un redzēdams, ka viņam ir ticība tikt dziedinātam [..]” (Apustuļu darbi 14:9)

Viņš redzēja. Es domāju, kā viņš to varēja redzēt? Kas bija tāds īpašs šajā cilvēkā? Varbūt Pāvilam bija kādas īpašas gara dāvanas, kas spēja noteikt, kuram ir ticība un kuram nav? Kā viņš to varēja pateikt? Es esmu mācītājs no 2003. gada un, kad es sludinu Dieva vārdu, es redzu cilvēkus zālē, kas uzņem katru vārdu kā ēdot medu vai konfektes. Šis cilvēks bija kā sastindzis, viņš uzņēma katru vārdu, ko teica Pāvils, un ticēja tam. Viņš ticēja Dieva vārdam. Šādus cilvēkus var pamanīt. Šis vīrs sēdēja slimām kājām, un pēkšņi viņam radās cerība – Dieva cilvēks, evaņģēlijs! Pāvils sludināja, ka šis vīrs var tapt dziedināts. Pāvils pamanīja, ka viņam ir ticība. Uzdod sev šo jautājumu – vai tev ir ticība tikt dziedinātam? Vai tev ir ticība? Tev nevajag meklēt atbildi sajūtās. Pat kritiķis var atnākt uz dievkalpojumu un klausīties. Ja tu esi kritiķis vai pat Dieva ienaidnieks, kāpēc tu esi šeit? Tāpēc, ka tev ir ticība. Ikvienam, kas šodien ir šeit, ir ticība. Pierādījums ir tas, ka tu esi atnācis uz dziedināšanas dievkalpojumu. Tev ir ticība! Šis slimais cilvēks dzirdēja Pāvilu runājam, un Pāvils to uzlūkoja un redzēja, ka viņam ir ticība tikt dziedinātam, un skaļi teica: „Celies stāvus uz savām kājām!” Šis cilvēks paklausīja, uzlēca un sāka staigāt. Viņš paklausīja tam, ko teica Dieva kalps.

Šim cilvēkam bija problēma. Ne katram, kas ir dziedināšanas dievkalpojumā, ir problēma. Daudzi ir šeit, lai baudītu kristiešu vienotību, dzīvu Dievu, pielūgsmi, slavu, arī pienākuma pēc. Daudzi ir šeit, lai saņemtu savu aizlūgšanu un izmaiņas dzīvē. Šis slimais cilvēks dzirdēja Pāvilu runājam tieši tāpat kā šodien tu dzirdi runājam Dieva vīru. Lai atrisinātu konkrētu problēmu, tev vajag dzirdēt evaņģēlija vēsti. Es sludinu tikai vienu precīzu Rakstu vietu. Pirmais ir problēma, otrs ir dzirdēt evaņģēliju. Trešais - šim cilvēkam bija ticība, un Pāvils to redzēja. Arī es to redzu, ka tev ir ticība, jo tu esi dziedināšanas dievkalpojumā, neatkarīgi no tā, kā tu skaties un klausies, - ar muti vaļā vai nē. Tev ir ticība, un tās nav sajūtas. Ticība ir tava reāla darbība un lēmumi. Ticībai pirmkārt nav saikne ar emocijām. Ticība ir tavas darbības. Ja tu esi šeit, tad tu tici. Pirmais - problēma, otrais - evaņģēlija sludināšana un trešais ir ticība. Ceturtais - Pāvils to uzlūkoja un teica: „Celies stāvus uz savām kājām!” Tā bija pavēle, un arī es izteikšu pavēli, un tu celsies un darīsi to, ko nekad neesi darījis jeb tu darīsi to, ko kādreiz esi darījis, bet velns to tev ir nolaupījis.

Iespējams, velns ir nolaupījis tavu veselību, emocionālu veselību, varbūt tā ir depresija, bailes vai kādas smagas atkarības. Dievs to grib dziedināt. Arī es izteikšu lūgšanu, pavēles Jēzus Kristus Vārdā, un kopš šī brīža dari to, ko tu nekad neesi darījis. Šis cilvēks elementāri paklausīja, uzlēca un staigāja. Arī tu uzlēgsi un staigāsi. Tas neattiecas tikai uz miesas dziedināšanu. Mums ir dažādas problēmas. Mums šodien šeit ir viesi no Lietuvas – Marius ar sievu Olgu. Es zinu, kāda ir viņu problēma, un es zinu, kāpēc viņš ir šeit. Marius ir cilvēks, kas nolēma, ka katru dienu pie Dieva pievedīs trīs cilvēkus. Reizēm ir bijis tā, ka ir divpadsmit naktī un trešā cilvēka nav. Viņš naktī gāja pa ielām, gāja uz autoostām un meklēja šo vienu cilvēku, jo viņš tā bija sarunājis ar Dievu. Marius pats ir atbrīvots no narkotikām, no alkohola un nejēdzīgas dzīves. Es zinu, kāda ir viņa problēma – viņš grib, lai viņam aug draudze. Vispār tā arī ir problēma. Mums katram ir kādas problēmas – tie ir cilvēki, ko vēlamies pievests pie Dieva, tās ir kaites un slimības, atkarības un galu galā tas ir mūžīgās dzīvības jautājums, arī karjera un izaugsmes iespējas, draudzes izaugsme. Ir problēma, ir evaņģēlijs, ir Dieva kalps, kas to sludina, ir ticība, kas uzvar slimības, un ir pavēle celties stāvus uz savām kājām.

2006. gadā notika dievkalpojums, tāds pats kā šodien šeit. Tas notika kristīgā centra „Labā vēsts” telpās. Tas bija pirmais manis rīkotais lielais dievkalpojums. Tajā reizē aicinājumam pie Kristus atsaucās kādi 300 cilvēki, 50 cilvēki apliecināja dziedināšanu (miesas un citas dziedināšanas). Šajā dievkalpojumā bija kāds zēns Rūdolfs. Viņam tajā brīdī bija vienpadsmit gadu. Viņš dievkalpojumā bija kopā ar savu vecmammu Gundegu. Viņi nepaspēja noliecināt savu liecību, un pat nebija sapratuši, kas bija noticis, jo dievkalpojums sākās septiņos vakarā, bet vienpadsmitos viņi steidzās uz transportu. Viņi nepaspēja sagaidīt dievkalpojuma beigas. Dievkalpojums ilga četras vai piecas stundas. Šim puisim bija problēma. Mēs kādreiz izdevām žurnāliņu „Brīnumu avīze”, bet, kad es izbeidzu savu evaņģēlista kalpošanu, šī avīze vairs nebija vajadzīga, taču šie numuri ir palikuši, un es uzdūros Rūdolfa liecībai. Bija pagājis gads vai divi gadi, kamēr viņi izstāstīja savu liecību. Šobrīd šis puisis ir jau pieaudzis vīrs.

Kāda bija Rūdolfa problēma? Viņam bija iedzimta kaite – kājas bija ieliektas uz iekšu. Viena vairāk, otra nedaudz. Kad viņam jautāja, vai viņam tas traucē, viņš atbildēja, ka praktiski visu varēja darīt, bet vajadzēja vairāk un īpašākas pūles, lai kaut ko darītu. Viņš piedalījās sporta stundās, viņš visu darīja, bet mēdza aiz kājām aizķerties, nokrist. Viņš vienpadsmit gadu vecumā pieņēma Jēzu kā savu Glābēju. Kā tas notika? Sākumā viņš šad tad draudzē apmeklēja svētdienas skolu, bet kādā reizē viņš vecmammai teica, ka grib būt pieaugušo dievkalpojumā. Tā viņš pusaudžu vecumā kopā ar vecmammu regulāri sēdēja savā draudzē dievkalpojumos. Šad tad viņš bja redzējis, kā mācītājs aicina cilvēkus pie Jēzus. Viņi iznāca priekšā, skaitīja grēku nožēlas lūgšanu, un Rūdolfs teica vecmammai, ka viņš arī grib pieņemt Jēzu. Vecmamma atbildēja, ka tas tāds nopietns lēmums, ka to tā vienkārši nevar izdarīt; kad būs vairāk pieaudzis, būs skaidrāks prāts, tad varēs izdarīt šo izvēli. Viņi aizgāja mājās, kur viņš gulēja divstāvu gultiņā, un Rūdolfs atkal teica vecmammai, ka vēlas pieņemt Jēzu kā savu Glābēju. Vecmamma atbildēja, ka viņš jau ir gultā, labāk citu reizi. Pienāca nākamais vakars, viņš atkal bija savā gultiņā un teica, ka vēlas pieņemt Jēzu kā savu Glābēju. Viņa atbildēja to pašu. Trešo reizi viņš stāvēja pie gultiņas un nekāpa augšā, kamēr nepieņēma Jēzu kā savu Glābēju. Vecmammai nācās palīdzēt Rūdolfam lūgt grēku nožēlas lūgšanu, un viņš ielaida Jēzu savā sirdī. Mēs jautājam viņam, vai viņš gribēja saņemt dziedināšanu kājām? Viņš atbildēja, ka jā. Viņš domāja, ka Dievs viņam var palīdzēt. Kad bija dziedināšanas dievkalpojumu tūre pa Latviju un noslēguma dievkalpojums Rīgā, tad vecmamma vēlējās apmeklēt šos dievkalpojumus un piedāvāja iet arī Rūdolfam. Tā viņi aizgāja uz dievkalpojumu, tāpat kā mēs šodien šeit. Es sludināju Dieva vārdu un bija kopīgā aizlūgšana. Viņi šajā dievkalpojumā redzēja, ka cilvēki pieņem Kristu un viss notiek. Kopējās aizlūgšanas laikā mazais Rūdis lika rokas uz ceļgaļiem, uz pēdām, uz gūžām – viņš kalusīja visu, ko teica Dieva cilvēks. Tas Dieva cilvēks toreiz biju es. Vecmamma pie sevis bija nodomājusi: ja ne tagad, tad kad? Viņa redzēja, ka Rudolfam ir ticība, viņš ticēja un darīja, bet neko nejuta. Viņš neko nejuta, neko nepiedzīvoja.

Pēc dievkalpojuma zēns ar savu vecmammu devās uz transportu. Laukā bija uzsnidzis sniegs, un vecmāmiņa, ejot mazdēlam aiz muguras, pamanīja, ka zēnam ir cita gaita un arī pēdas sniegā ir pavisam taisnas. Sākumā abi to nespēja aptvert, jo neko nebija piedzīvojuši dziedināšanas brīdī. Nākamajā dienā Rūdolfs, pārnākot no skolas, priecīgs izstāstīja, ka sporta stundā noskrēja krosu viens no pirmajiem, lai gan līdz tam viņš vienmēr bija viens no pēdējiem. Tajā dienā arī viņa pamanīja, ka zēnam ir pavisam cita stāja, gaita, un arī kājas iztaisnojušās. Rūdolfam notika brīnumaina dziedināšana. Es gan nezinu, kā šāds brīnums varēja notikt, taču zinu to, ka šis cilvēks Listrā bija identisks Rūdolfam un jebkuram cilvēkam, kuram ir sava problēma un vajadzība.

Tātad, pirmais ir problēma, otrais - tu dzirdi evaņģēlija vēsti, trešais - tev ir ticība un ceturtais - tu dari to, ko nekad neesi darījis. Ja tu atsāc darīt to, ko tev velns bija nozadzis, tad tu atkal esi gatavs sākt dzīvot jaunu dzīvi. Es nezinu kā, bet Dievs patiešām dziedina. Jēzus Kristus ir Tas pats vakar, šodien un mūžīgi. Jēzus dziedināja Bībeles laikos, pēc tam apustuļi darīja to pašu, un arī mēs šodien to darām. Jēzus Kristus dziedināja vakar, dziedina šodien un dziedinās rīt. Āmen.

Brīdī, kad tu prasi Dievam dziedināšanu, pārdomā to, kā tu vēlies dzīvot. Nevajag Dievam prasīt absurdas lietas, piemēram, atgūt bijušo vīru, kuram nu jau ir cita ģimene. Dievs var tev dot ģimeni, taču, iespējams, tas notiks citādāk, nekā tu to iztēlojies. Lūdz Dievam reālas lietas, ko Viņš vēlas tev dot jau šodien: dziedināšanu, atbrīvošanu, finansiālas svētības utt. Dievs piedod visus tavus grēkus un dziedē visas tavas vainas. Apzinies to! Nav tādu slimību, no kurām Dievs nespētu vai negribētu dziedināt. Tāpat arī nav tādu grēku, kurus Dievs negribētu tev piedot. Jēzus tevi mīl un Viņš ir absolūti labs, bet velns ir absolūti slikts. Nav tādu slimību, kas nāktu no Dieva. Cilvēki mēdz teikt, ka Dievs viņus soda ar slimībām, taču patiesībā tā nav, jo velns ir slimību autors. Jēzus atnāca virs zemes, lai iznīcinātu velna darbus. Dievs cilvēkus nesoda ar slimībām, bet dziedina. Vainīgs ir mūsu pašu dzīvesveids, kā dēļ velns caur dažādām grēku spraugām iezogas mūsos, lai paverdzinātu ar dažādām slimībām, atkarībām un kaitēm, kā arī lai parautu ellē un atņemtu mūžīgo dzīvību. Jēzus atnāca, lai dziedinātu.

“Viņš piedod visus tavus grēkus un dziedē visas tavas vainas.” (Psalms 103:3)

“Taču viņš nesa mūsu sērgas un ciešanas, un mūsu sāpes viņš bija uzkrāvis sev, kurpretī mēs viņu uzskatījām par sodītu, Dieva satriektu un nomocītu. Viņš bija ievainots mūsu pārkāpumu dēļ un mūsu grēku dēļ satriekts. Mūsu sods bija uzlikts Viņam mums par atpestīšanu, ar viņa brūcēm mēs esam dziedināti.” (Jesajas 53:4-5)

Jēzus tika ievainots mūsu pārkāpumu un grēku dēļ. Šodien ar Jēzus brūcēm mēs esam dziedināti. Šeit ir jūtama Dieva klātbūtne.

 

Mācītāja Mārča Jencīša sprediķi “Celies stāvus uz savām kājām!” pierakstīja un rediģēja draudzes “Kristus Pasaulei” redakcija
Comments