TEKSTA MATERIĀLI‎ > ‎Svētrunas‎ > ‎

Atbildība un bezatbildība = ticība un neticība

Publicēja 2019. gada 12. nov. 22:02Līga Paņina   [ atjaunināts 2019. gada 14. nov. 07:31 ]
Ziņas datums 13.11.19.

Svētrunas tēma – “Atbildība un bezatbildība = ticība un neticība”. Ticība nav sajūtas. Ticība ir Dieva vārda pieņemšana un darīšana. Ticība ir reāla un darbīga. Ticība ir atbildīga. Ticīgs cilvēks uzņemas atbildību par savu dzīvi un arī par citu cilvēku dzīvēm, lai tajās notiktu Dieva prāts. Ticīgs cilvēks savā kalpošanā uzņemas atbildību Dieva un cilvēku priekšā. Ticība ir atbildība, savukārt neticība ir bezatbildība. Mēs mācām, sludinām un lasām Dieva vārdā par ticību. Bībelē var lasīt, ka ticība ir viss, kas mums vajadzīgs, taču šo vienkāršo principu nepieciešams izprast dziļāk. Ticība ir atbildība, un tā ir darbīga. Ja šo principu mēs nesaprotam, tad sākam izvirzīt savus pieņēmumus par to, ko īsti nozīmē ticība. Mēs cenšamies sevī rast dažādas sajūtas, cenšamies sajust ticību un to sadzirdēt. Diemžēl ticība pirmām kārtām nav sajūtas, lai arī to tiešām var sajust un piedzīvot. Jā, Dieva balsi un klātbūtni var emocionāli sajust un sadzirdēt, taču primāri ticība ir reāla paklausība Dieva vārdam. Es esmu noticējis Dieva vārdam, pieņēmis to par patiesību un pēc tā rīkojos. Es uzņemos atbildību. 

Mateja, Marka un Lūkas evaņģēlijā varam lasīt šādu stāstu. Jēzus kopā ar mācekļiem vairākās laivās cēlās pāri jūrai jeb Galilejas ezeram. Šajā ezerā no kalniem mēdza nolaisties virpuļvētras. To, kāpēc tā notiek, prastu paskaidrot sinoptiķi. Jēzus ar mācekļiem atradās laivā. Pēc kalpošanas Viņš bija noguris, tāpēc atgūlās laivas galā un iemiga. Brīdī, kad viņi atradās jūras vidū, no kalniem nonāca virpuļvētra. Galilejas jūra jeb ezers nebija liels, tomēr tajā mēdza uznākt pēkšņas vētras, un šī vētra bija stipra. Ūdens viļņi gāzās laivās un mācekļi bija panikā. Viņi modināja Jēzu, sacīdami: “Mācītāj, vai Tu nebēdā, ka mēs ejam bojā?” Šie vārdi parāda to, kā mācekļi jutās un redzēja šo situāciju – viņi domāja, ka mirst. Jēzus piecēlās, paberzēja acis, nostājās un pavēlēja vējam un jūrai: “Mierā!” Pēkšņi iestājās absolūts klusums, un jūra bija mierīga. Visi mācekļi, kuri atradās laivās, izbrīnā teica: “Kas Tas tāds, ka pat vētra un jūra Tam paklausa?” Tas bija brīnums. Dievs demonstrēja Savu varu un spēku. Visos trijos evaņģēlijos dažādās formās Jēzus saka šādus vārdus:

Un Viņš uz tiem saka: "Kam esat tik bailīgi, jūs mazticīgie?" Un Viņš cēlās, apsauca vēju un jūru, un iestājās pilnīgs klusums.” (Mateja evaņģēlijs 8:26)

Pirms Jēzus apsauca vēju un jūru, Viņš mācekļiem jautāja: “Kāpēc jūs esat tik bailīgi?” Vai tad mācekļi darīja nepareizi, kad modināja Jēzu? Tomēr Jēzum tajā visā kaut kas nepatika, ja Viņš teica šos vārdus. Mācekļi bija briesmās. Viņi domāja, ka iet bojā, un faktiski tas tā arī bija. Jēzus teica: “Jūs mazticīgie! Jūs bailīgie! Skatieties, kā vajag,” un pavēlēja vējam un jūrai norimt.

“Un Viņš uz tiem sacīja: “Kam jūs esat tik bailīgi? Kā jums nav ticības?”” (Marka evaņģēlijs 4:40)

Tas bija tāds kā pārmetums. Jēzus nedaudz bija neapmierināts ar mācekļu bailēm, paniku un rīcību. 

“Bet Viņš tiem sacīja: "Kur ir jūsu ticība?”” (Lūkas evaņģēlijs 8:25)

Jēzus saka pavisam vienkārši: “Kur ir jūsu ticība?” Mācekļi brīnījās. Ko īsti Jēzus gribēja pateikt un ar ko Viņš bija neapmierināts?

1. Ja Jēzus ir kopā ar tevi tavā laiviņā, tu nevari nogrimt. Ja Jēzus ir tavā laiviņā, tu esi negrimstošs! Lai kādi pārbaudījumi un kādas vētras vai ciešanas būtu mūsu dzīvē, mājas grupiņā vai draudzē, zini – ja Jēzus ir mūsu laiviņā, mēs negrimsim. Tu esi galva, ne aste. Tu arvien būsi augšā un nekad lejā. 

2. Lai Jēzus būtu ar tevi tavā laiviņā, nepieciešama tevis paša ticība. Viena lieta ir pieņemt Kristu un būt glābtam, bet otra lieta ir lietot savu ticību konkrētos apstākļos. Ar apzināšanos, ka esi glābts, vien ir par maz. Dievs mums ir devis Svētā Gara spēku.

“Redziet, Es jums esmu devis spēku, ka varat staigāt pāri čūskām un skorpioniem un katram ienaidnieka spēkam, un viss tas jums nekā nekaitēs.” (Lūkas evaņģēlijs 10:19)

Jēzus nesaka: “Sēdiet un gaidiet, kad vētra saplēsīs jūsu buras un kuģus, kad radīsies sūces un ūdeni vairs nevarēs izsmelt.” Jēzus saka: “Lietojiet savu ticību un spēku, ko Es jums esmu devis!” Apliecini, ka tev ir Svētā Gara spēks! Lieto savu ticību! Kur ir tava ticība? Kas ir ticība? Jēzus no mācekļiem sagaidīja, ka viņi paši uzņemsies atbildību, piecelsies un pavēlēs vētrai norimt. Lūk, ko sagaidīja Kristus! Viņš saka: “Kur ir jūsu ticība? Kam jūs esat tik bailīgi? Ja Es esmu šeit, kā jūs domājat, vai Es grimšu kopā ar jums?” Ja Jēzus ir tavā laiviņā, tu negrimsi! Otrkārt, lai Viņš būtu laiviņā un tu negrimtu, ir jālieto sava ticība. Jēzus bija kopā ar mācekļiem laiviņā. Tā ir grupa un draudze.

Jēzus ar mācekļiem nonāca otrpus jūrai, geraziešu novadā. Viņiem pretī nāca ļaunu garu apsēsts cilvēks, ko Bībelē dēvē par leģionu tāpēc, ka viņā bija ārkārtīgi daudz, vismaz pieci tūkstoši, ļaunu garu. Šis cilvēks dzīvoja kapos. Ir rakstīts, ka viņš nebija ilgu laiku bijis mājās. Cilvēks staigāja kails, sita sevi ar akmeņiem un bija ārprātīgs. Pilsētas vīri daudzkārt centās viņu saistīt un ievietot dažādās iestādēs, psihiatriskajā slimnīcā. Apsēstais cilvēks tika saistīts važām, taču tās vienmēr tika pārrautas, jo viņam bija pārdabisks spēks. Viņš bija dēmonu apsēsts. Ļaudis baidījās tuvoties vietai, kur viņš uzturējās. Redzēdams Jēzu, apsēstais cilvēks nāca Viņam pretī un krita uz ceļiem. Jēzus viņu atbrīvoja. Šajā vietā notika diskusija starp Jēzu un velnu. Ļaunie gari uzreiz saprata, ka viņiem būs jāiziet. Jēzus viņiem pavēlēja: “Izejiet no šī cilvēka!” Dēmoni lūdzās: “Atļauj mums ieiet tajās cūkās.” Jēzus atļāva. Velni izgāja no cilvēka un visi pieci tūkstoši ļauno garu iegāja vairākos tūkstošos cūku, kas ganījās turpat netālu. Cūkas satrakojās un no aizas iegāzās jūrā. Gani, kuri to redzēja, skrēja uz pilsētu visiem pastāstīt par notikušo. Pilsētas ļaudis atnāca pie Jēzus un lūdza Viņu aiziet no pilsētas robežām. Atbrīvotais cilvēks, būdams brīvs un apģērbts un pie skaidra prāta, vēlējās sekot Jēzum. Jēzus neļāva doties līdzi, bet teica: “Ej un sludini šajās desmit pilsētās!” Atbrīvotais cilvēks paklausīja un devās sludināt.

Jēzus sarunājās ar velniem. Vai tiešām Jēzus vienojās par kaut ko ar velnu? Arī Ījaba grāmatā rakstīts, ka velns gāja pie Dieva un vienojās par to, kādas nepatikšanas drīkst sagādāt Ījabam un viņa ģimenei. Ījaba grāmatu nevajadzētu uztvert burtiski. Bet kā uztvert šīs Rakstu vietas? Dievs ar velnu ne par ko nevienojas. Šis geraziešu novads, kurā Jēzus no apsēstā cilvēka izdzina velnus, bija pagānu novads. Tas vien, ka viņi audzēja cūkas, norādīja uz to, ka viņiem bija sveši Dieva ceļi. Desmito tiesu viņi nedeva, draudzi neapmeklēja, kalpošanas neuzņēmās un svētu dzīvi viņi nemaz nedomāja dzīvot. Tie bija cilvēki bez Dieva apsardzības. Tādēļ velni varēja teikt: “Ļauj mums ieiet cūkās.” Kā tas viss notiek? Velns prasa atļauju Dievam: “Vai es varu darboties tajā ģimenē? Vai es varu tur kādu nogalināt? Vai es varu tur aiznest kādu slimību? Vai es varu tur izpostīt kādu kalpošanu?” Dievs paprasa Saviem eņģeļiem: “Kā ir ar šī cilvēka ticību? Viņš ir atbildīgs vai bezatbildīgs? Viņš tic vai netic?” Ja viņš netic, tad velnam tur ir tiesības darīt savus netīros darbus.

“Beidzot – topiet stipri savā Kungā un Viņa varenajā spēkā. Bruņojieties ar visiem Dieva ieročiem, lai jūs varētu pretī stāties velna viltībām. Jo ne pret miesu un asinīm mums jācīnās, bet pret valdībām un varām, šīs tumsības pasaules valdniekiem un pret ļaunajiem gariem pasaules telpā.” (Efeziešiem 6:10-12)

Mēs necīnāmies pret cilvēkiem, draugs! Mums jācīnās ne pret cilvēkiem, bet pret ļaunajiem gariem pasaules telpā. Ir lietas, kuras cilvēks pats var izmainīt, bet ir arī lietas, kuras nevar citādi izmainīt, kā tikai ar atbildīgu ticību. Kas ir atbildīga ticība? Pie Jēzus atveda mēnessērdzīgu zēnu. Tajā laikā tika uzskatīts, ka mēnessērdzība ir dēmoniska apsēstība, dēmonu izraisīta slimība. Jēzus domāja tieši tāpat. Arī mēs ticam Jēzum. Mēnessērdzībai ir gan fiziski un zinātniski izskaidrojumi, gan arī garīgi. Zēna tēvs devās pie Jēzus un teica: “Tavi mācekļi nevarēja manu dēlu dziedināt. Ja Tu spēj, tad palīdzi manam zēnam.” Jēzus atbildēja: "Tu saki: ja tu spēj! Kaut tu varētu ticēt! Tas visu spēj, kas tic." (Marka 9:23) Tēvs atbildēja: “Es ticu! Palīdzi manai neticībai!” Jēzus izdzina velnus no zēna, un viņš tika dziedināts. Mācekļiem bija šoks. Viņi gan mēģināja izdzīt velnus no zēna, bet nespēja.

“Tad mācekļi piegāja pie Jēzus atsevišķi un sacīja: “Kāpēc mēs viņu nevarējām izdzīt?" Bet Jēzus tiem saka: "Jūsu mazticības dēļ; jo patiesi Es jums saku: ja jums ticība ir kā sinepju graudiņš, tad jūs sacīsit šim kalnam: pārcelies no šejienes uz turieni, - un tas pārcelsies, un nekas jums nebūs neiespējams.”” (Mateja evaņģēlijs 17:19-20)

Mācekļi vaicāja Jēzum, kāpēc viņi nespēja zēnu dziedināt. Jēzus atbildēja: “Tāpēc, ka jūs esat bezatbildīgi!” Kas norādīja uz to, ka mācekļi ir bezatbildīgi?

“Bet šī suga neiziet citādi kā vien ar lūgšanas un gavēšanas palīdzību.” (Mateja evaņģēlijs 17:21)

Lūgt Dievu ir tava atbildība! Lūgt Dievu ir ticības pazīme. Ja tu tici, tu lūdz, un, ja tu lūdz, tu tici. Bez lūgšanas palīdzības mēs nevaram iejaukties dēmoniskos procesos un velnam atņemt cilvēkus. Ja mēs nelūdzam, tad nevaram tikt ārā no dēmoniskām slimībām un atkarībām. Mēs nevaram cilvēkiem palīdzēt, ja nelūdzam. Jēzus saka: “Šī suga citādi neiziet, kā vien ar lūgšanas un gavēšanas palīdzību.” Ja cilvēks nevar vienu dienu nogavēt, tad par kādu atbrīvošanu un kalpošanu var būt runa? Pirmkārt, mums jāiemācās velnam atņemt to, kas pieder mums. Tas ir iespējams, tikai esot lūdzējiem. Tev jābūt lūdzējam ne tikai personīgajā lūgšanu kambarī, bez kura neiztikt, bet, ja tu gribi uzvarēt, tad tev ir jābūt arī stiprā draudzē. Un stipra draudze ir lūdzoša draudze, kad mēs visi kopā lūdzam un dēmoniskajā pasaulē izārdām visus cietokšņus, un atņemam velnam to, kas pieder mums.

“Jo ar Tavu spēku es sagrauju mūrus un ar savu Dievu es pārvaru vaļņus.” (Psalms 18:30)

Mūri jau brūk! Kādā veidā? Ar lūgšanu palīdzību. Jēzus teica mācekļiem: “Kur ir jūsu ticība? Kāpēc jūs nevarat tikt galā ar viļņiem un vētrām?” Jēzus mācekļi nelūdza. Tas pierādījās arī Ģetzemanes dārzā, kad Jēzus mācekļiem teica: “Palieciet ar Mani nomodā, kamēr Es Dievu pielūgšu.” Jēzus lūdza karsti, tā, ka sviedri kā asins lāses pilēja uz zemes, un eņģeļi viņu stiprināja, ka Viņš spēja aiziet pie krusta un brīvprātīgi atdot Savu dzīvību par tevi un mani. Viņš spēja to izdarīt. Kāpēc? Tāpēc, ka Viņš vispirms uzvarēja dēmoniskajā pasaulē. Arī Jēzus tika velna kārdināts tuksnesī. Kā Viņš uzvarēja? Ar lūgšanu un gavēšanu. Kad Jēzus četrdesmit dienas gavēja, velns piestājās pie Viņa tuksnesī un kārdināja. Jēzus spēja savākties, atbildēt un pareizi rīkoties. Lūk, draugs, kāda ir pareiza ticība un rīcība. Pirmā pareizā rīcība ir lūgšana. Vai tagad tev rodas vēlme vairāk lūgt Dievu?

Tad, kad mājas grupiņās rodas vairāki vadītāji, vai nerodas arī vēlme vairāk lūgt Dievu par cilvēkiem, par izaugsmi, par atbrīvošanu, par dziedināšanu un par Latviju? Ticība ir atbildība! Es uzņemos atbildību regulāri lūgt Dievu, studēt Dieva vārdu un būt personīgās attiecībās ar Dievu, un neizlaist nevienu mājas grupiņu. Regulāri apņemos lūgt Dievu kopā ar grupiņas cilvēkiem un apmeklēt draudzes lūgšanas. Stipra draudze sastāv no stipriem kristiešiem. Stipri kristieši var būt tikai tad, kad viņi ir stiprā draudzē. Ja mēs gribam stipru draudzi, tad mums kopā jālūdz. Ja vēlies būt stiprs, tad tev jābūt stiprā draudzē. Un visu, ko mēs lūgsim, sapulcējušies Jēzus Vārdā, to Dievs dos. Dēmonisku darbību nevar apturēt tur, kur ir bezatbildība. Par apsēsto cilvēku ir rakstīts, ka viņš ilgu laiku nebija bijis mājās. Draudze ir Dieva nams, kristiešu un ticīgo mājas. Ja tu ilgi neesi bijis savās garīgajās mājās, vari neatlaidīgi lūgt Dievu, bet nespēsi pieveikt velnus un gūt uzvaras dēmoniskajā pasaulē, jo ne pret miesu un asinīm ir jācīnās. Tu, protams, vari panākt kaut ko, bet bez draudzes tev daudz kas neizdosies. Arī Jēzus nebija viens un mācekļi nebija vieni. Jēzus ar mācekļiem laivā simboliski nozīmē draudzi. Ja tu esi draudzē, tu negrimsi. Uzņemies atbildību par savu dzīvi un esi draudzē! Pat esot draudzē, tu vari nebūt draudzē. Draudze ir tie cilvēki, kas uzņemas atbildību par savu draudzi, cilvēkiem un kalpošanām. Tāds cilvēks iekļaujas ģimenē.

Draudze sastāv no divu tipu cilvēkiem: draudzes cilvēki un apmeklētāji. Šī līnija nav strikti novilkta, jo no pirmā acu skatiena nevar pateikt, kurš ir draudzē un kurš nav. Katram pašam tas ir jāsaprot. Ja cilvēks aktīvi nepiedalās draudzes dzīvē, viņš patiesībā nav mājās un ir atvērts dēmoniskai darbībai – nelaimes gadījumiem, slimībām. Arī tad, ja tev liekas, ka viss tavā dzīvē ir kārtībā, tas nenozīmē, ka esi uz pareizā ceļa. Bībelē minētais notikums par cilvēku, kurš ilgu laiku nebija bijis mājās, liecina par to, ka tieši šī iemesla dēļ viņā bija vairāki tūkstoši ļaunu garu. Labi, ka viņš vēl bija spējīgs nākt pie Kristus un krist Viņa priekšā ceļos, lai saņemtu atbrīvošanu. Pēdējais citāts, ko publicēju draudzes mājaslapā, bija šāds: “Bezatbildīgi ticīgie un maldu mācības, kas attaisno viņu bezatbildību, meklē viens otru.” Ļoti maz cilvēku patika šis citāts, jo mums pārsvarā patīk vārdi, kas svētī mūsu dzīvi un sola uzplaukumu. Tiklīdz runa ir par atbildību, tā daudziem tas nepatīk. Tāpēc Jēzus saka: “Jūs mazticīgie, kam jūs esat tik bailīgi, kur ir jūsu ticība un kāpēc jūs paši nelūdzat? Kāpēc jūs paši neesat mājās? Kāpēc jūs no Manis nemācāties, kā savaldīt laikapstākļus?” Jēzus konkrēti teica Ģetzemanes dārzā: “Gars ir labprātīgs, bet miesa ir vāja.” Mēs varam atnākt uz draudzi, priecāties un vēlēties mainīties, bet, lai tas notiktu, kaut kas ir jādara. Elementārākās lietas, kas būtu jādara, ir lūgšana, Bībele un būšana draudzē. Piederēt pie draudzes nozīmē būt nevis vērotājam, bet aktīvi iesaistīties draudzē, kas ir daļa no Kristus miesas. Viņš ir galva, bet mēs esam Viņa locekļi. Bezatbildīgs ticīgais ir nolemts, jo, kur nav ticības, tur velniem durvis ir atvērtas. Pēc tam cilvēks pats brīnās, kāpēc netiek galā ar kaut kādām lietām savā dzīvē.

Gandrīz visas Pāvila vēstules Bībelē ir ar mērķi apkarot viltus mācības. Tāpat arī šodien ir viltus mācītāji, kuri attaisno kristiešu bezatbildību. Tā parādās cilvēkos, kuri nevēlas uzņemties atbildību un saprast, ka ticība nozīmē kaut ko darīt, kaut vai sākt ar grēku atmešanu. Lielākoties tie ir cilvēki, kuri grib būt ar Dievu un reizē ar saviem grēkiem, un viņi paši sev izdomā attaisnojumus, pat atrodot tos Bībelē. Atliek šādam cilvēkam sastapties ar sludinātāju, kurš sludina maldu mācību, un viņš jutīsies labi, gluži kā saņēmis saldo ēdienu. Esmu sastapies ar cilvēkiem, kuri internetā ir saklausījušies maldu mācītājus, ka pestīšanu nevar pazaudēt. Paiet neilgs laiks, un šis cilvēks vairs nav ar Dievu, tādā veidā pats sadragājot savu ticības laivu. Ir tādi sludinātāji, kuri sludina maigo evaņģēliju jeb bezatbildīgo evaņģēliju, kur nav ne elles, ne ciešanu, ne grūtību. Nesen sieva man parādīja tekstu, kurā cilvēks sludina pravietojumu, uzsverot, ja no kanceles nāk kaut nedaudz bailes, tad tas ir dēmonisks spēks. Šādā draudzē apmeklētāji sāk domāt, ka var dzīvot, kā grib, un nav jāpieliek nekādas pūles, lai atbrīvotos no grēkiem.

“Jo jūs, brāļi, esat svabadībai aicināti. Tik ne tādai svabadībai, kas dod vaļu miesai, turpretim kalpojiet cits citam mīlestībā!” (Galatiešiem 5:13)

Parādi man tādu miesu, kurai patīk pakļauties. Atbildība un bezatbildība ir sinonīmi ticībai un neticībai. Kur nav ticības, tur saimnieko tumsas spēki. Tumsas spēkus var pieveikt tikai ar lūgšanas un gavēšanas palīdzību, esot stiprā draudzē un iesaistoties draudzes kalpošanās. Runājot par maldu mācībām, šobrīd redzu, ka ir vesels ticīgo pūlis, kurš tā īsti nav iesakņojies nevienā draudzē. Daži no viņiem apmeklē kaut kādas aizdomīgas draudzes, un, tiklīdz internetā parādās vārdi par ticību un atbildību, viņiem uzreiz ir daudz negatīvu komentāru. Viena no mūsu draudzes mājas grupu vadītājām rakstīja kādam cilvēkam, kurš interneta komentāros ļoti riebīgi izteicās par mūsu draudzi. Šis cilvēks reiz bija apmeklējis kādu no mūsu draudzes mājas grupiņām, viņam tika palīdzēts, kad viņam bija lauztas abas rokas un kāja. Divas meitenes no grupas apmeklēja viņu slimnīcā un palīdzēja pat veikt mājas darbus, jo pati neko nevarēja paveikt. Vadītāja viņai rakstīja, lai noskaidrotu, kur ir problēma, kādēļ viņa izgāž tādas negācijas. Atbilde bija gara. Minēšu vienu teikumu no šīs meitenes atbildes: ”Tik daudz samazgu, kā atrodoties draudzē “Kristus Pasaulei”, neesmu nekad saņēmusi.” Tās samazgas, ko viņa domā, droši vien bija pamudinājums uzņemties atbildību par savu dzīvi. Mums negribās pašiem būt atbildīgiem. Pāvils saka, ka ir pienācis laiks baudīt pieaugušo barību, nevis visu laiku būt kā bērniem. Mums pašiem ir pienācis laiks būt par audzinātājiem.

Man rados ir divi dvīņi. Viens no viņiem ir vesels, kurš pats spējīgs domāt, strādāt un dzīvot normālu dzīvi. Otrs no dvīņiem ir guļošs, kurš pats neko nespēj. Viņu jābaro, autiņbiksītes jāmaina. Fiziski viņš ir izaudzis, bet prātā palicis bērna līmenī. Tieši tāpat ir kristiešu vidū – viņi ir pieauguši, tomēr bērna prātā, viņiem nav ticības, jo ticība ir atbildība. Mēs paļaujamies uz to, ka citi mūsu vietā visu izdarīs, ka atnāks, palūgs un visu iedos. Ir svarīgi, ka par tevi lūdz Dievu, tāpat arī par mani, un man pat ir speciāla lūdzēju komanda, kas lūdz par mani, bet par savu rīcību es pats uzņemos atbildību. Kādam latviešu mācītājam, kurš pastāvīgi internetā liek dažādus tekstus, bija tēma “Vai glābšanu var pazaudēt?” Kāds cilvēks bija nokopējis viņa tekstu un ielicis savā profilā, kam sekoja komentāri: Mācībai, kurai klāt ir bailes, ir dēmoniska klātbūtne. Dievs ir mīlestība. Padomā loģiski, ja jau glābšanu nevar pazaudēt, tad dzīvosim, dzersim un priecāsimies, jo Dievs ir tik liela mīlestība, ka Viņam nav vairs nekādas kārtības, un Viņš atļaus Savai tautai ieslīgt haosā bez pieturas punktiem.

Kas patiesībā ir mīlestība pret Dievu?

„Un, pienācis tuvu, Viņš, pilsētu ieraudzījis, raudāja par viņu un sacīja: “Kaut arī tu šodien zinātu, kas tev pie miera vajadzīgs! Bet vēl tas ir apslēpts tavām acīm.”” (Lūkas evaņģēlijs 19:41-42)

Ko darīt ar Rakstu vietām, kurās Jēzus, Jeruzalemi ieraudzījis, raudāja un teica: “Šeit viss tiks nopostīts, akmens uz akmens nepaliks. Jo jūs neesat atzinuši apžēlošanas laiku”? Vēl ir Rakstu vieta, kurā avis tiks šķirtas no āžiem. Un āžiem teiks: “Ejiet prom no Manis, jo Es jūs nepazīstu.” Vienu paņems, otru atmetīs, un tur būs raudāšana un zobu trīcēšana. Citi uzskata, ka Vecā Derība sava radikālisma dēļ nav no Dieva, bet Jēzus pats ir teicis, ka ir tik daudz brīdinājumu, no kuriem ir jābīstās. Ir daudz viltus praviešu, kuri sludina bezatbildību, un viņiem ir savtīgs mērķis. Kā likums, šie mācītāji neglābj cilvēkus, bet mēģina celt savu draudzi no citu draudžu cilvēkiem. Tie ir postītājkukaiņi, kuri ir jāpadzen. Viņi sludina vieglu dzīvi, vieglu kristietību, kur nav nekādas atbildības. Bet cilvēka dzīvē viss kārtībā ir tikai tad, kad viņš pats uzņemas atbildību par savu dzīvi. Jābūt ir arī bijībai pret Dievu, ne tikai mīlestībai. Godīgi iedziļinies savā sirdī un atzīsti sev, vai tu turpinātu sekot Dievam, ja viss būtu tikai pozitīvi? Es personīgi esmu šeit, jo nevarēju izdarīt pašnāvību, jo zināju, ka ir elle. Ja tev nebūtu bijības pret Dievu un bailes no elles, vai tu klausītu Dievam? Tie, kuri tic viltus mācībām, cits citu atrod.

“Jo nāks laiks, kad viņi nepanesīs veselīgo mācību, bet uzkraus sev mācītājus pēc pašu iegribām, kā nu ausis niez.” (2. Timotejam 4:3)

Cilvēki paši izvēlēsies iet pa platāko ceļu. Tikpat labi var iet pie kāda motivatora vai lasīt grāmatas, kas motivē, bet tas ir ļoti bīstami, jo tajās tiek izskausta kritika un uzsvars ir uz pozitīvo. Es piekrītu, ka pozitīvām lietām ir jābūt pārsvarā, bet uzskatu, ka visam ir jābūt balansā un jābūt bijībai pret Dievu. Jaunajā Derībā ir rakstīts:

“Tātad, mani mīļie, tā kā jūs vienumēr esat paklausījuši, nevis manā klātbūtnē vien, bet tagad daudz vairāk manā prombūtnē, gādājiet ar bailēm un drebēšanu, ka topat svēti.” (Filipiešiem 2:12)

Attaisnojot savu bezatbildību un dzīvesveidu, cilvēki ignorē šos Bībeles pantus, kas māca bijību. Ļoti sen sludināju rehabilitācijas centrā Liepājā. Tur bija mans kapelāns, cilvēks, kurš man palīdzēja pirmajos ticības soļos. Pirmo gadu viņš mani mācīja un bija kopā ar mani, bet viņam bija viena problēma. Viņš ļoti centās mani pārliecināt, ka glābšanu nevar pazaudēt. Kopš pirmās dienas, kad piedzimu no augšienes, es biju pārliecināts, ka, ja es iešu uz priekšu, es būšu ar Dievu, un, ja es neiešu uz priekšu, es atkritīšu. Ja es būšu draudzē, lūgšu un kalpošu, tad es būšu ar Dievu. Ja es to nedarīšu vai izturēšos vieglprātīgi, tad es vienkārši atkritīšu no Dieva. Glābšanu var pazaudēt! Ko tad lai dara ar Izraēlu, kas četrdesmit gadus klīda pa tuksnesi un izmira, neieejot Dieva apsolījumos? Viņš centās mani pārliecināt, bet kaut kā neizdevās. Iedomājies, ka kaut ko tādu mācīja mans skolotājs… Viņš bija labs cilvēks, un es domāju, ka joprojām ir labs cilvēks. Es nedzīvoju stresā, ka varu pazaudēt glābšanu, es vienkārši eju uz priekšu un daru pareizas lietas. Es mīlu Dievu, man ir bijība pret Viņu, un es zinu, kādas ir sekas tad, kad esmu nolaidies vai atslābis. Toreiz, kad biju jauns un sludināju, es pat atceros Rakstu vietu, uz kuras balstījās mana svētruna: “Ja kāds neienīst savu tēvu un māti un neatsakās no visa, kas viņam pieder, tas nevar būt Mans māceklis.” Un es atceros kāda cilvēka seju, kad viņš draudzē klausījās šos vārdus. Viņš izskatījās absolūti pārņemts un izbijies par vārdiem, kurus dzirdēja. Es tad nodomāju, ka viņš laikam pieņem svarīgus lēmumus, varbūt tas viņam pēdējais atgādinājums, bet kopš tā laika es par viņu neko vairs nedzirdu. Viņa skolnieks vada draudzi, bet kur ir viņš pats, es nezinu. Glābšanu, draugs, mierīgi var pazaudēt. Pārstāj lūgt, pārstāj būt disciplinēts, pat ne tāpēc, ka sagrēkoji, bet tāpēc, ka pārstāj cīnīties un iet uz priekšu.

“Bet Jēzus atbildēja tiem un sacīja: "Vai jūs visu to neredzat? Patiesi Es jums saku: šeit akmens uz akmens nepaliks, kas netiks nopostīts."” (Mateja evaņģēlijs 24:2)

Ļoti “pozitīvs” pravietojums, vai ne? Te Jēzus stāsta līdzību par cilvēkiem, kuri neizmanto savas iespējas:

“Tāpēc esiet modrīgi, jo jūs nezināt ne dienu, nedz stundu, kurā Cilvēka Dēls nāks.Tas tāpat kā ar cilvēku, kas aizceļodams saaicināja savus kalpus un nodeva tiem savu mantu, un vienam viņš deva piecus talentus, otram divus un trešam vienu, katram pēc viņa spējām, un pats tūdaļ aizceļoja. Tūlīt nogāja tas, kas bija dabūjis piecus talentus, darbojās ar tiem un sapelnīja vēl piecus. Tā arī tas, kas bija dabūjis divus, sapelnīja vēl divus klāt. Bet tas, kas bija dabūjis vienu, aizgāja un ieraka to zemē un tā paslēpa sava kunga naudu. Bet pēc ilga laika šo kalpu kungs atnāca un sāka norēķināties ar tiem. Tad atnāca tas, kas bija dabūjis piecus talentus, atnesa vēl piecus un sacīja: kungs, tu man iedevi piecus talentus; redzi, es sapelnīju vēl piecus. Un viņa kungs sacīja tam: labi, tu godīgais un uzticīgais kalps. Tu esi bijis uzticīgs pār mazumu, es tevi iecelšu pār daudzumu. Ieej sava kunga priekā. Arī tas, kas bija dabūjis divus talentus, atnāca un sacīja: kungs, tu man iedevi divus talentus; redzi, es sapelnīju vēl divus. Viņa kungs sacīja tam: labi, tu godīgais un uzticīgais kalps. Tu esi bijis uzticīgs pār mazumu, es tevi iecelšu pār daudzumu. Ieej sava kunga priekā. Bet atnāca arī tas, kas bija dabūjis vienu talentu, un sacīja: es pazīstu tevi kā bargu cilvēku, tu pļauj, kur neesi sējis, un salasi, kur neesi kaisījis. Es baidījos un aizgāju un apraku tavu talentu zemē. Te viņš ir, ņem savu mantu. Bet viņa kungs atbildēja tam un sacīja: tu blēdīgais un kūtrais kalps. Ja tu zināji, ka es pļauju, kur neesmu sējis, un salasu, kur neesmu kaisījis, tad tev vajadzēja dot manu mantu naudas mainītājiem; es pārnācis būtu saņēmis savu naudu ar augļiem. Tāpēc ņemiet viņa talentu un dodiet to tam, kam ir desmit talentu. Jo ikvienam, kam ir, tiks dots, un tam būs pārpilnība, bet no tā, kam nav, atņems to, kas tam ir. Un nelietīgo kalpu izmetiet galējā tumsībā, tur būs raudāšana un zobu trīcēšana.” (Mateja evaņģēlijs 25:13-30)

Ak vai, cik Jēzus ir “pozitīvs”. Var salasīties pozitīvās psihologu grāmatiņas un domāt, cik kruti tagad būs. Bet, draugs, kruti būs tad, kad tu sāksi kļūt atbildīgs. Kad tu sāksi regulāri lūgt Dievu, nākt draudzē, uzņemties kalpošanas un ieraudzīsi sevi kā daļu no draudzes, daļu no komandas, jo viens tu, diemžēl, neesi nekas. Viltus praviešus mēs tikko atmaskojām. Tie, kuri sludina vieglo ceļu, patiesībā neceļ draudzi pēc Dieva vārda, bet ceļ draudzi no citu draudžu cilvēkiem. Viņi izvelk bezatbildīgus un kašķīgus buntiniekus no citām draudzēm un priecājas, ka ir aitiņas, kurām var sludināt. Draudze “Kristus Pasaulei” nav aitu bars, bet gan vilku bars, lauvu bars. Mēs esam daļa no kaut kā liela un spēcīga. Mēs esam daļa no Kristus miesas un kopā patiešām uzvarēsim, kad sapratīsim, ka esam daļa no stipras draudzes. Draudze ir stipra tikai tad, kad tu pats esi stiprs, un tu vari kļūt stiprs, kad draudze ir stipra. Mīli Dievu un mīli savu draudzi. Tad, kad es nācu pie Dieva, Viņš man teica četras lietas: Bībele, lūgšana, draudze un kalpošana. Ja es un tu neuzņemies atbildību par savu personīgo laiku ar Dievu un draudzi, tad arī ir vieta velniem tavā dzīvē. Ja tu esi laivā kopā ar Jēzu, tu esi stabili virs ūdens. Bet, lai Jēzus būtu tavā laiviņā, tev ir jālieto nevis mana ticība vai Jēzus ticība, bet gan sava ticība!

3. Dēmonisku darbību nevar apturēt un uzvarēt bez atbildīgas ticības.

Nesen biju Latvijas lūgšanu brokastīs, un tur runāja kāds cilvēks vārdā Alberts Cibulis, kuģa kapteinis. Viņš uzreiz iesāka savu sakāmo ar anekdoti: Dēls jautā tēvam: “Tēti, no kā tev ir visvairāk bail?” Tēvs atbild: “No tumsas un no pirātiem.” Dēls saka: “Nu, labi, no tumsas, bet kāpēc tev bail no pirātiem?” Tēvs atbild: “Kas to zina, cik pirāti ir tumsā!” Viņš stāstīja liecību par savu dzīvi, ka viņš ir kuģa kapteinis un ved kravas pa visu plašo pasauli. Viņš vairākas reizes ir saskāries ar īstiem pirātiem, ne ar Džoniju Depu no “Karību jūras pirātiem”, bet gan ar reāliem noziedzniekiem pie Āfrikas krastiem. Viņš stāstīja nesenu gadījumu, kas norisinājās pie Āfrikas, piebilstot, ka tajā laikā bija tāds mērens ticīgais, īpaši no Dieva nav bijies, ne tā, kā tagad. Viņš noenkuroja kuģi un sēdēja savā kapteiņa kajītē, un vienā brīdī ieraudzīja, ka kuģim tuvojās laiva ar vīriem formās. Viņš domāja, ka tā ir krasta apsardze, uzlaida uz kuģa, bet izrādījās, ka tie ir pirāti. Tika saņemta gūstā visa kuģa apkalpe, un kapteinis saņēma pavēli stūrēt uz krastu pirātiem līdzi. Kapteinim netālu no stūres bija trauksmes poga, viņš liecās, lai to nospiestu, bet bruņotais pirāts iespieda viņam sānos ieroci un teica, ka tas būs pēdējais, ko viņš izdarīs. Kapteinis nenospieda pogu un vienkārši skaļā balsī sāka lūgt Dievu. Viņam lūdzot, bruņotajam pirātam pēkšņi sāka zvanīt telefons, viņš iespieda vēl dziļāk automātu kateinim sānos un pacēla telefonu. Pēc sarunas pirāts teica: “Tev paveicās.” Pirāts sasauca savu komandu, viņi iekāpa savās laivās un aizbrauca. Vēlāk ziņās tika stāstīts, ka gūstā tika saņemti citi kuģi, kuros bija lielākas kravas. Cibuļa kuģi izglāba lūgšana, vienkārša lūgšana. Tumsas spēki tiek sagrauti tikai lūgšanas ietekmē.

Atceros, kā bīskaps Andrejs Tiščenko stāstīja kādu stāstu, kurā seši viņa draudzes locekļi strādāja šahtā. Šajā šahtā kādā jaukā dienā nogranda sprādziens. Aizdegās metāna gāze, un, kā zināms, pēc šādiem nelaimes gadījumiem ir daudz nāves gadījumu un visādas citas šausmas. Interesanti, ka visi seši cilvēki bija draudzes locekļi un kalpotāji, par kuriem lūdza un kuri lūdza par citiem, jo viņi piederēja savām garīgajām mājām. Pirms šī sprādziena pirmais no viņiem savainoja roku un nebija darbā. Otrajam bija operācija nierei, un viņš arī nebija darbā. Trešais tajā laikā bija atvaļinājumā un nebija darbā. Ceturtais nokavēja darbu. Piektais apmaldījās šahtā un nebija tuvu sprādziena vietai. Un sestais bija darbā, tajā šahtā, bet tajā brīdī atradās trīs dienu gavēnī un tika sveikā cauri ar pāris skrambām. Un tu vēl teiksi, ka nevajag būt draudzē? Ka nevajag lūgt Dievu un nevajag būt atbildīgam?

Atbildība un bezatbildība = ticība un neticība. Lūk, atbildības piemērs, un tam seko Dieva godība un Dieva slava. Ja Jēzus ir ar tevi laiviņā, tu negrimsti. Un lai Viņš tur būtu, lai tu pilnā mērā varētu baudīt to, ko Dievs tev grib dot un kā grib tevi lietot, tev ir jālieto sava ticība. Dēmoniskajā pasaulē mēs nespējam uzvarēt bez stipras lūgšanas, bez stipras draudzes, bez kalpošanas, bez būšanas daļai no kopēja organisma un bez atbildības uzņemšanās. Dievs, svētī Latviju!

Mācītāja Mārča Jencīša sprediķi “Atbildība un bezatbildība = ticība un neticība” pierakstīja un rediģēja draudzes “Kristus Pasaulei” redakcija
Comments