TEKSTA MATERIĀLI‎ > ‎Svētrunas‎ > ‎

Aicinājums

Publicēja 2018. gada 31. jūl. 19:59Līga Paņina
Ziņas datums 01.08.18.

Šodienas tēma ir “Aicinājums”, un Bībelē ir rakstīts: “Jo daudz ir aicinātu, bet maz izredzētu.” Ja jauns kristietis lasa šo Rakstu vietu, viņam pirmā doma būs: “Vai es esmu izredzēts? Viņš ir izredzēts, jo sludina, lūdz par slimajiem, bet es jau neko, es neesmu izredzēts. Es tiešām esmu izglābts? Vai es esmu starp tiem, kurus Dievs ir izredzējis izglābt vai arī neesmu starp tiem, kurus Viņš izredzējis izglābt?” Tur ir rakstīts, ka daudz ir aicinātu, bet maz ir izredzētu, un tas nozīmē, ka visi ir aicināti, un izredzētie ir tie, kas atsaucas šim aicinājumam. Nav neviena īpaša cilvēka, kuru Dievs īpaši izvēlas, bet neizvēlas tevi, tikai tāpēc ka viņš ir īpašs, tikai tāpēc ka Dievs grib tieši viņu izglābt. Ikviens, kurš tiek aicināts un pats atsaucas aicinājumam, tas arī ir izredzēts.

Es pirmdien ar savu komandu biju Igaunijā, un, iebraucot atpakaļ Latvijā, pie pašas robežas redzējām milzīgu “Alko Outlet” plakātu. Ja skandināvi caur Igauniju iebrauc Latvijā, tad pirmais, ko viņi redz, ir “Alko Outlet” reklāma. Es saprastu, ja būtu Puma outlets vai pārtikas outlets, bet vai tiešām alkoholam ir nepieciešams outlets? Vai tiešām pie pašas Latvijas robežas ir jābūt šādam plakātam, lai parādītu, ka mēs esam alkohola outletu zeme? Nedaudz tālāk bija loģistikas centrs, kur arī atradās “Alko Outlet”. Tas liek domāt par kaut ko – ja jau 400 000 izbraukuši no valsts un pārējos nodzirda, vai tiešām vēl vajag alkohola outletu? Vai tiešām to savu lēto dzērienu nevar nopirkt kādā točkā vai arī tajā pašā pārtikas veikalā? Es nemaz neesmu redzējis tik lielu pieprasījumu pēc alkohola, neesmu arī redzējis, ka jau no sešiem rītā cilvēki stāvētu veikalos rindās pēc alkohola tā trūkuma dēļ kā padomju laikos. Kā tev šķiet, vai tas norāda uz kaut ko mūsu tautā? Varbūt uz kādu dziļāku problēmu? Uz ko norāda tas, ka mūsu skolās māca bezdievību, ka izņem ārā ticības mācību un tā vietā māca ideoloģijas, kas pilnībā degradē un padara bērnus par kropliem? Tas viss norāda uz garīgu problēmu – bezdievību. Ir tikai viens risinājums, viena atbilde cilvēkiem un pasaulei – Kristus draudze, jo draudze ir patiesības balsts un pamats, draudze ir sāls un pilsēta kalna galā, bāka un gaisma pasaulei. Tie esam mēs, aicinātie, bet ko mēs darām ar savu aicinājumu? Ko draudze dara ar savu aicinājumu? Katrai draudzei ir viens mērķis, bet dažādi veidi, kā tā nes Dieva valstību. Tomēr ko draudzes dara ar savu aicinājumu – vai tās atsaucas un iet savā aicinājumā? Ko mēs, draudze “Kristus Pasaulei”, mājas grupu vadītāji un dalībnieki, darām ar savu aicinājumu?

“Tanīs dienās, mācekļu skaitam pieaugot, hellēnistu starpā radās kurnēšana pret ebrejiem, ka viņu atraitnes dienišķajā apkalpošanā paliekot neievērotas. Tie divpadsmit saaicināja visus mācekļus un sacīja: "Nav pareizi, ka mēs, kalpodami pie galda, atstājam novārtā Dieva vārdu. Tāpēc, brāļi, izredziet no sava vidus septiņus vīrus, kam laba slava, Svētā Gara un gudrības pilnus, kam mēs varētu šo pienākumu uzticēt; bet mēs gribam arī turpmāk Dievu lūgt un kalpot ar vārdu." Šie vārdi patika visai draudzei, un viņi izredzēja Stefanu, vīru, ticības un Svētā Gara pilnu, un Filipu, Prohoru, Nikanoru, Timonu, Parmenu un Nikolaju, Antiohijas prosēlitu, un veda tos apustuļu priekšā; tie, Dievu pielūgdami, uzlika viņiem rokas. Dieva vārds auga augumā, un mācekļu skaits Jeruzālemē stipri pieauga, un liels pulks priesteru kļuva ticīgi. Bet Stefans, pilns ticības un spēka, darīja brīnumus un lielas zīmes tautā.” (Apustuļu darbi 6:1-8 )

Divpadsmit apustuļi nonāca kalpošanas posmā, kurā saprata, ka viņi ir pārslogoti – viņi kalpoja atraitnēm pie galda, lūdza un arī sludināja. Ko nozīmē kalpošana pie galda atraitnēm? Tā bija sociālā kalpošana, ko tajā laikā pildīja draudze, nevis valsts. Draudzes pienākums bija gādāt par atraitnēm, jo pēc vīra nāves viņas bija palikušas bez iztikas līdzekļiem, jo tieši vīrs līdz tam gādāja šos iztikas līdzekļus. Tas nozīmē, ka apustuļi nodarbojās ne tikai ar evaņģelizāciju, sludināšanu, lūgšanu par slimajiem, apmeklēšanu mājās, bet arī ar sociālo darbu jeb tehniskām lietām, un viņi saprata, ka novirzās no galvenās prioritātes jeb atstāj malā Dieva vārdu, tāpēc nolēma turpmāk kalpot tikai ar lūgšanām un vārdu. Viņi izvēlējās septiņus cilvēkus, kuri atslogoja apustuļus no kalpošanas pie galda atraitnēm un uzņēmās šo kalpošanu paši. Kādus cilvēkus viņi izvēlējās? Tādus, kas bija Svētā Gara pilni un uzticami! Un pēc kāda brīža, ir rakstīts, ka Stefans, pilns ticības un spēka, darīja brīnumus un zīmes tautā. Viņš bija diakons, kalpotājs, apustuļu palīgs, kas gādāja par tehniskām lietām, bet pēc tam viņš sludināja ar brīnumiem un zīmēm kā apustuļi. Ko tas nozīmē? Ir divu veidu aicinājumi un kalpošanas – iekšējā kalpošana un ārējā kalpošana. Iekšējā kalpošana ir, piemēram, slavēšanas kalpošana, bet ārējā kalpošana ir, piemēram, mūzikls, uz kuru tika aicināti neticīgi cilvēki. Evaņģelizācijas kalpošana, lai aizsniegtu cilvēkus no pasaules, ir ārējā kalpošana. Draudzes un mājas grupu pasākumi, individuāla evaņģelizācija, mūzikls, dziedināšanas dievkalpojums – tās visas ir ārējās kalpošanas, bet, piemēram, kārtības kalpošana ir iekšēja, arī mana līderu grupa ir iekšējā kalpošana. Iknedēļas mājas grupas sanāksme ir iekšējā kalpošana, bet grupiņas neformālais pasākums ir ārējā kalpošana. Tātad ir divu veidu kalpošanas, un abās ir jāiet aicinājumā. Aicinājums nav tikai ārējai kalpošanai, jo ārējā kalpošana bez iekšējās nevar dzīvot. Draudze un Debesu valstība ir balstīta uz divām sliedēm – viena ir evaņģelizācija, otra ir māceklība, no Bībeles ir redzams, ka pirmajā draudzē apustuļi iekšējās kalpošanas darbus, kas bija par daudz, deleģēja citiem kalpotājiem, un ir redzams, ka Stefans pats tālāk sludina ar brīnumiem un zīmēm. Stefanam bija abas kalpošanas, un katram draudzes loceklim ir jābūt abām kalpošanām. Tu nevari būt tikai evaņģēlists, tev ir jārūpējas arī par iekšējo kalpošanu. Ir svarīgi arī, ka mājas grupiņā katram ir savs iekšējais pienākums, piemēram, uzkodu pagatavošana, sagaidīšana, slavēšanas vadīšana, trauku mazgāšana, kases saskaitīšana un pierakstīšana, arī līderis, kurš vada iztirzājumu, kalpo uz iekšu. KATRAM ir aicinājums kalpot abos virzienos, un tam visam ir jābūt balansā. Var būt kādas kalpošanas, kas ir vairāk vērstas uz iekšu, bet tad tu nedrīksti aizmirst par evaņģelizāciju vai arī otrādāk – var būt cilvēks, kurš tiecas tikai uz āru, arī es tāds agrāk biju, un tas nedeva nekādu lielu rezultātu, bet tagad, kad es taisu dziedināšanas dievkalpojumus, un ir līderu komanda, kas šos cilvēkus pēc tam aprūpē, tad ir jau balanss. Arī lielā Tautas lūgšanu sapulce ir iekšējā kalpošana, kas sākās ar vienu aicinājumu.

“[..] maku turēdams, piesavinājās iemaksas.” (Jāņa 12:6)

Te runa ir par Jūdu, un uzsvars ir uz to, ka viņš bija kasieris, kas ir viena no iekšējām kalpošanām grupiņā. Mācekļiem bija katram sava iekšējā kalpošana, bet tajā pat laikā viņi kalpoja uz āru.

“Un, pieaicinājis Savus divpadsmit mācekļus, Viņš tiem deva varu pār nešķīstiem gariem tos izdzīt un dziedināt visas sērgas un slimības. Bet ejot sludiniet un sakait: Debesu valstība ir tuvu klāt pienākusi. Dziediniet slimus, šķīstiet spitālīgus, uzmodiniet mirušus, izdzeniet ļaunus garus. Bez maksas jūs esat dabūjuši, bez maksas dodiet.” (Mateja 10:1,7-8 )

Arī Jūda bija viens no divpadsmit, un Jēzus šeit pavēlēja iet uz āru VISIEM mācekļiem, arī Jūdam. Tas pats Jūda, kurš bija kasieris, gāja arī evaņģelizēt.

Jēzus bieži sludināja masām, bet macekļiem pēc tam atsevišķi izskaidroja. Pirmā kalpošana ir ārējā, bet, kad viņš ņēma savus mācekļus pie sevis un izskaidroja, tad tā ir iekšējā kalpošana. Abām šīm kalpošanām ir Dieva aicinājums.

“Eita pa visu pasauli un pasludiniet evaņģēliju visai radībai.” (Marka 16:15)

Katrs māceklis, kurš uzskata sevi par Kristus mācekli, ir aicināts sludināt un ir aicināts uzņemties arī iekšējos pienākumus.

Kas ir aicinājums? Vai tev ir jādzird skaļa balss no debesīm? Reti kuru Dievs aicina skaļā balsī, bet tieši tā Dievs aicināja mani, Viņš man teica: “Lasi Bībeli un lūdz katru dienu, esi draudzē, un tu būsi mans kalps!” Tas bija mans aicinājums, bet tas nenozīmē, ka es uzreiz sapratu visu, kas man būs jādara, es vēl arvien nezinu, kas sagaida manu kalpošanu nākotnē, tomēr es zināju vienu – to, ka es esmu aicināts! Ko es darīju? Meklēju iespējas kalpot tur, kur atrados – kam varēju, tiem stāstīju par Dievu, uzņēmos arī kādus pienākumus.

“Un, staigādams gar Galilejas jūru, Jēzus ieraudzīja divi brāļus, Sīmani, sauktu Pēteri, un Andreju, viņa brāli, tīklu jūrā izmetam, jo tie bija zvejnieki. Un Viņš uz tiem saka: "Nāciet Man līdzi, Es jūs darīšu par cilvēku zvejniekiem.” (Mateja 4:18-19)

Šajā gadījumā Jēzus, būdams cilvēka miesā, aicināja Pēteri un Andreju. Parasti tevi kalpot aicinās kāds Dieva cilvēks, sludinātājs vai mācītājs. Ja es no kanceles tev saku, ka tu esi aicināts, tā nav mana balss, tā ir Dieva balss.

Kad mēs rīkojam kādus pasākumus, kas ir vērsti uz āru, tur, visu organizējot, notiek arī iekšējā kalpošana, tomēr, ja skatās uz to kā komandas ārējo kalpošanu, tad viss, ko tu dari iekšēji, ir vērsts uz to, lai notiktu šī ārējā kalpošana, tādēļ šie mazie darbiņi sanāk, ka ir ārējā kalpošana komandā.

“Un, no turienes tālāk iedams, Viņš ieraudzīja citus divi brāļus, Jēkabu, Cebedeja dēlu, un Jāni, viņa brāli, laivā kopā ar savu tēvu Cebedeju tīklus lāpām, un Viņš tos aicināja. Un tie tūdaļ atstāja laivu un savu tēvu un sekoja Viņam.” (Mateja 4:21-22)

Jēzus aicināja, bet Viņš neteica, ka darīs sekotāju dzīvi brīnišķīgu, ka viņiem pēkšņi zivju bizness uzplauks. Viņš tā neteica, bet teica, ka darīs viņus par cilvēku zvejniekiem. Tieši pretēji, Jēzus sekotājiem bija nēertības. Arī tev Jēzus nesaka: “Seko man, un Es sakārtošu tavu dzīvi,” vai arī “seko Man, un tev būs daudz naudas.” Nē, Viņš teica, ka darīs tevi par cilvēku zvejnieku.

Kad ir jāatsaucas aicinājumam? Ja Jēzus aicina, ir jāatsaucas tūdaļ! Ja cilvēks pieņem Jēzu par savu Glābēju, ir pareizi, ka viņš uzreiz uzņemās kādu nelielu pienākumu un uzreiz stāsta cilvēkiem par Kristu, kā arī uzreiz piedalās neformālajos pasākumos. Tas ir aicinājums! Es nezinu, kā ir bijis citiem, bet zinu par sevi – es uzreiz pēc jaunpiedzimšanas sāku stāstīt citiem par Dievu. Neskatoties uz to, ka man iztrūka priekšējais zobs, kas ir labi pamanāms, ja mākslīgais nav ielikts, es ļoti ātri sludināju draudzes priekšā un uzstājos ar savām liecībām. Es nevarētu teikt, ka man bija pilnīgi vienalga, bet ļoti bieži sākumā es braucu uz dažādiem pasākumiem bez zoba un liecināju, sludināju. Tagad varu iedomāties, kā cilvēki to uztvēra, un mani pat tur filmēja.

„Nāciet Man pakaļ, Es jūs darīšu par dvēseļu zvejniekiem.” Primārais aicinājums nav būt biznesmenim, apprecēt labu sievu vai vīru, izaudzināt labus bērnus, nopirkt automašīnu un māju, dibināt ģimeni, iegūt izglītību un sakārtotu dzīvi. Aicinājums ir būt cilvēku zvejniekam! Vai tad Dievs saka, lai sekojam Viņam, un tad Viņš dos labu darbu pasaulē? Nē, Viņš saka, ka darīs mūs par cilvēku zvejniekiem! Vai biznesa kalpošana ir ārējā kalpošana? Nē, tā ir iekšējā kalpošana, tomēr tā arī palīdz evaņģelizācijas darbam. Arī tas ir aicinājums, bet ir divu veidu aicinājumi – iekšējais un ārējais. Abiem aicinājumiem ir jābūt balansā! Mūsu draudzē arī katram cilvēkam ir savi pienākumi. Ir dažādas kalpošanas – kārtības, aparatūras un vēl daudzas citas, darba ir daudz. Kad mēs taisījām sava nama telpas, tad visi piedalījās. Lūk, iekšējā kalpošana! Katram ir jābūt draudzes kalpošanai un katram jābūt mājas grupiņā savam pienākumam. Protams, visiem var tur arī nepietikt, bet, ja tas ir iespējams, tad lai katram ir kāda sava iekšējā kalpošana. Kad draudzē notiek lieli pasākumi, tad katrs iesaistās un aicina cilvēkus uz šo pasākumu, tā ir ārējā kalpošana. Savās mājas grupiņās katrs ir aicināts piedalīties neformālajos pasākumos un katrs ir aicināts evaņģelizēt individuāli. Kuram nav iespējams to darīt individuāli, var darīt komandā. KATRS IR AICINĀTS! Jānis, Jēkabs, Pēteris, Andrejs tūdaļ sekoja Kristum, un viņi atstāja savu tēvu. Viņi nedomāja par bagātību, labklājību, par labu sievu, labu darbu. Pirmkārt, viņu aicinājums nebija uz pasaulīgām lietām, bet gan uz cilvēku glābšanu. Tas ir Dieva aicinājums, un es neredzu citus aicinājumus Bībelē.

Kā Dievs aicina?

„Nāciet Man līdz, un Es jūs darīšu par cilvēku zvejniekiem.” Tā arī Dievs aicina.

„Aicinādams jūs uz to ar mūsu sludināšanu, lai jūs iemantotu mūsu Kunga Jēzus Kristus godību.” (2. Tesaloniķiešiem 2:14)

Kā tesaloniķieši tika aicināti kalpot? Ar Pāvila sludināšanu. Kā tu šajā brīdī tiec aicināts? Ar mācītāja sludināšanu. Kā mājas grupiņā tiek aicināti cilvēki? Ar mājas grupas līdera aicinājumu. Viss ir ļoti vienkārši.

„Bet, viņam ejot, notika, ka, tuvojoties Damaskai, piepeši viņu apspīdēja gaisma no debesīm, un, pie zemes nokritis, viņš dzirdēja balsi, kas viņam teica: Saul, Saul, kāpēc tu Mani vajā?” (Apustuļa darbi 9:3-4)

Arī man bija līdzīgs aicinājums kā Pāvilam, es biju pārbijies, tas bija piedzīvojums, ko es nekad neaizmirsīšu. Tajā pašā laikā Pāvils saka, ka cilvēki tiek aicināti ar viņa sludināšanu. Cik daudzi sāka kalpot, tāpēc, ka dzirdēja balsi no debesīm? Tādu ir ļoti maz, piemēram, Mozus – uz viņu runāja ērkšķu krūms, pēkšņi dega ērkšķu krūms, un bija balss. Daži ir aicināti, jūtot apstiprinājumu sirdī, ka tas ir jādara, ka ir jāiet un jākalpo, bet parasti cilvēki vienkārši lasa Bībeli un saprot, ka tas ir jādara. Ļoti reti kāds tiek pārdabiski aicināts. Es nezinu kāpēc tieši tā, varbūt šiem cilvēkiem pārāk „cietas galvas”, un tāpēc viņiem ir vajadzīgs pārdabisks piedzīvojums.

Kas notiek, ja tu atsaucies aicinājumam, un kas, ja tu neatsaucies aicinājumam?

Dievs tevi aicina, un tu arī dzirdi, ka esi aicināts gan iekšējai, gan ārējai kalpošanai. Ir dažādas dāvanas, un katrs kalpo citādākā veidā, galvenais, lai ir kalpošana abos virzienos.

„Aizlūgdams, lai mūsu Kunga Jēzus Kristus Dievs un godības pilnais Tēvs jums dotu gudrības un atklāsmes garu, lai jūs labāk Viņu izprastu, apgaismota gara acis, lai jūs zinātu, KĀDU CERĪBU DOD VIŅA AICINĀJUMS UN KĀDU GODĪBAS BAGĀTĪBU VIŅŠ SAVĒJIEM LIEK IEMANTOT, UN CIK PĀRLIEKU LIELS IR VIŅA SPĒKA MĒRS, KAS PARĀDĀS PIE MUMS, TICĪGAJIEM, darbodamies tādā pašā visspēcības varenībā, kādu Viņš parādījis Kristū, To uzmodinādams no miroņiem un sēdinādams pie Savas labās rokas debesīs, augstāk par ikvienu valdību, varu, spēku, kundzību un ikvienu vārdu, kas tiek minēts vai nu šinī laikā, vai nākamajā. Un visu Viņš ir nolicis zem Viņa kājām, bet Viņu pašu pāri visam iecēlis par galvu draudzei, kas ir Viņa miesa, pilnība, kas visu visur piepilda.” (Efeziešiem 1:17-23)

Paldies Tev, Dievs, par šo neizmērāmo godības bagātību, ko tu man liec iemantot ar aicinājumu. Āmen!

Dieva vārds mums nemāca dzīties pēc pasaulīgām lietām, Dieva vārds aicina dzīties pēc Dieva valstības, un tad pārējās lietas tiks piemestas.

„Tas tāpat kā ar cilvēku, kas aizceļodams saaicināja savus kalpus un nodeva tiem savu mantu, un vienam viņš deva piecus talentus, otram divus un trešam vienu, katram pēc viņa spējām, un pats tūdaļ aizceļoja. Tūlīt nogāja tas, kas bija dabūjis piecus talentus, darbojās ar tiem un sapelnīja vēl piecus. Tā arī tas, kas bija dabūjis divus, sapelnīja vēl divus klāt. Bet tas, kas bija dabūjis vienu, aizgāja un ieraka to zemē un tā paslēpa sava kunga naudu. Bet pēc ilga laika šo kalpu kungs atnāca un sāka norēķināties ar tiem. Tad atnāca tas, kas bija dabūjis piecus talentus, atnesa vēl piecus un sacīja: kungs, tu man iedevi piecus talentus; redzi, es sapelnīju vēl piecus. Un viņa kungs sacīja tam: labi, tu godīgais un uzticīgais kalps. Tu esi bijis uzticīgs pār mazumu, es tevi iecelšu pār daudzumu. Ieej sava kunga priekā. Arī tas, kas bija dabūjis divus talentus, atnāca un sacīja: kungs, tu man iedevi divus talentus; redzi, es sapelnīju vēl divus. Viņa kungs sacīja tam: labi, tu godīgais un uzticīgais kalps. Tu esi bijis uzticīgs pār mazumu, es tevi iecelšu pār daudzumu. Ieej sava kunga priekā. Bet atnāca arī tas, kas bija dabūjis vienu talentu, un sacīja: es pazīstu tevi kā bargu cilvēku, tu pļauj, kur neesi sējis, un salasi, kur neesi kaisījis. Es baidījos un aizgāju un apraku tavu talentu zemē. Te viņš ir, ņem savu mantu. Bet viņa kungs atbildēja tam un sacīja: tu blēdīgais un kūtrais kalps. Ja tu zināji, ka es pļauju, kur neesmu sējis, un salasu, kur neesmu kaisījis, tad tev vajadzēja dot manu mantu naudas mainītājiem; es pārnācis būtu saņēmis savu naudu ar augļiem. Tāpēc ņemiet viņa talentu un dodiet to tam, kam ir desmit talentu. Jo ikvienam, kam ir, tiks dots, un tam būs pārpilnība, bet no tā, kam nav, atņems to, kas tam ir. Un nelietīgo kalpu izmetiet galējā tumsībā, tur būs raudāšana un zobu trīcēšana. ” (Mateja 25:14-30)

Dievs saka, ka Debesu valstība ir līdzīga, kad kungs aizceļoja un atstāja saviem kalpiem talentus – vienam piecus, otram divus un trešajam vienu talentu. Pirmie divi lietoja šos talentus – viņi lietoja aicinājumu, gan iekšējo, gan ārējo, kalpoja un pavairoja to. Trešais neiegāja aicinājumā un tika iemests galējā tumsībā. Dzīvība vai nāve ir atkarīga no tā, vai tu iesi savā aicinājumā un kalposi. Protams, to var apstrīdēt, ka neiešana aicinājumā kalpot ved tikai nāvē, bet es esmu pārliecināts, ka tie cilvēki, kas noniecina iešanu kalpošanā, kādu laiku vēl dzīvo, bet laiks iet, un šis cilvēks nepamana, ka ir kļuvis par nikoalītu, par pasaulīgu cilvēku, kurš labākajā gadījuma atnāk atzīmēties draudzē, kurš joprojām tic, ka būs glābts, bet, iespējams, ka viņš sen jau ir atmests, izspļauts no Dieva mutes, jo remdenos Dievs izspļaus. Cik liela nozīme ir aicinājumam! Cik bīstami ir neiet aicinājumā!

Bija tāds Kolumbijas mafijas priekšnieks, kurš piedāvāja politiķiem lodi vai naudu – vai nu pieņemt kādu konkrētu likumu un naudu par to, vai ļaut, lai tevi vienkārši nošauj. Cilvēki, protams, ņēma naudu. Arī Dieva valstībā nav vidus ceļa – ir debesis vai elle, vai nu tu ej aicinājumā vai arī neej aicinājumā. Tas, ka tu uzreiz neatsaucies aicinājumam, nenozīmē, ka esi jau pazudis, bet agru vai vēlu tas noved pie pazušanas, jo ir skaidri rakstīts, ka viņš vienam atstāja savus piecus talentus, viņš strādāja un nopelnīja vēl piecus, bet to, kurš nestrādāja, izmeta galējā tumsībā. Kas ir talenti? Kaut kas ar ko tev jādarbojas, lai vairotu Dieva valstību. Tev jāstrādā par godu Tam Kungam, un, ja tu mīli Dievu, tad tu gribi darīt. Tomēr, ja mācītājs vairs nestāstīs par elli un sodu, tad draudzē vairs nekas nenotiks, jo cilvēkam nebūs motivācijas strādāt Dieva darbu, ja jau viņš tāpat dodas uz debesīm. Tā cilvēks ir radīts – ja pēkšņi Latvijā atcelsi likumus, tad redzēsi, kā sākas anarhija. Ja atceltu satiksmes noteikumus, tad mēs nekur nevarētu tikt. Paldies Dievam, ka ir debesis un elle, un es zinu, kas būs tad, ja ignorēšu to, ko Dievs saka.

Kas zog aicinājumu?

Kā tad draudze vai cilvēks var pazaudēt aicinājumu? Kas to nozog? Šeit varētu izcelt vairākus punktus, piemēram, personīgo attiecību ar Dievu trūkums. Ja tu nelūdz Dievu, nelasi, nestudē Bībeli, nepavadi laiku ar Viņu divvientulībā, tad skaidrs, ka tu nevari dzirdēt savu aicinājumu, tev nav vadības no Dieva, un tu neieiesi aicinājumā. Ja pat līderis teiks, ka tu esi aicināts, tu kaut ko darīsi tikai tāpēc, ka kāds teica, nevis tāpēc, ka pazīsti Dievu personīgi, tāpēc svarīgi ir, ka ne tikai kāds teica, bet ka tu pats gribi iet aicinājumā, tu pats pazīsti Dievu un esi Viņa vadīts. Vēl varētu minēt dažādas viltus mācības par nikolaītiem – dzīvo kā gribi, bet vienlaicīgi esi ar Dievu, nāc slavēt un lūgt dievkalpojumā, bet personīgi veidot attiecības ar Dievu nav nepieciešams, lūdz tikai tad, kad ir slikti – tādi ir nikolaīti, viltus mācības. Ja esi šādā mācībā, tad tu neiesi aicinājumā. Ja neej aicinājumā, tad ar laiku tu atdziesti! Kad tu esi pabeidzis Bībeles skolu, bijis inkaunterā un visi kristīgie pamati ir sasniegti, tad nekā lielāka un tālāka vairs nav, tikai kalpošana cilvēkiem! Nav jau vairāk kur augt! Protams, ka tu lasi Bībeli un ieraugi kaut ko jaunu, Dievs uzrunā, bet tu nedzīvo tam, lai tikai kaut ko jaunu ieraudzītu Bībelē. Tu dzīvo, lai vestu jaunus cilvēkus pie Dieva. Dievs, svētī Latviju! Tu esi aicināts svētīt Latviju. Paralēli tam, ka ir viltus mācības, personīgu attiecību ar Dievu trūkums, ir arī vienkāršs slinkums. Ejot gar sliņķa tīrumu, tur ieraudzīsi tikai nezāles. Pasnaud un paguli, un tad trūkums pienāks kā bruņots laupītājs.

Tomēr šoreiz gribu izcelt divus citus punktus, kas nav saistīti ar lūgšanu trūkumu, maldu mācībām vai slinkumu, bet tomēr var zagt tavu aicinaājumu:

1. Attiecības ar pretējo dzimumu;

2. Darbs.

Attiecības ar pretējo dzimumu.

Ja tu esu atradis savu otru pusi draudzē un gatavojies precēties, pirmais jautājums, kas tev ir jāuzdod, ir nevis cik viņam ir naudas, kāds ir viņa raksturs, vai es viņu mīlu vai nemīlu, vai es viņu varēšu iemīlēt, vai nevarēšu iemīlēt, bet kas būs ar manu aicinājumu pēc tam, kad mēs apprecēsimies? Jebkuram, kurš grasās precēties, kurš ir precējies, kuram ir draudzības laiks, kurš vēl neprecēsies, bet nākotnē varētu to darīt, pirmais jautājums, kas sev jāuzdod, ir – kas notiks ar manu aicinājumu un kur es nonākšu pēc tam? Ne tikai vīrietim vai sievietei, bet abiem šis jautājums ir jāuzdod sev. Pirms precies, padomā, kas būs ar tavas sievas vai tava vīra aicinājumu. Kas būs ar manu aicinājumu? Tavs aicinājums ir dzīvībs un nāves jautājums, viss pārējais ir nieki.

„Ja kāds nāk pie Manis un neienīst savu tēvu un māti, sievu un bērnus, brāļus un māsas un pat savu paša dzīvību, tas nevar būt Mans māceklis.” (Lūkas 14:26)

„Gluži tāpat neviens no jums, kas neatsakās no visa, kas viņam pieder, nevar būt mans māceklis. Sāls gan ir laba lieta. Bet, kad pat sāls maitājas, ar ko to atkal varēs uzlabot? Tā tad vairs neder pat ne zemei, ne mēsliem: tā ārā metama. Kam ir ausis dzirdēt, tas lai dzird.” (Lūkas 14:33-35)

Vārdu “neienīst” nevajadzētu tulkot burtiski, bet tas nozīmē – kas liek sievu, bērnus vai darbu augstāk par Dievu, tas nevar būt Dieva māceklis.

Var būt tā, ka, piemēram, kāda sieviete ir draudzē desmit gadus, viņa vada mājas grupas, viņai ir aicinājums, kalpošana draudzē, zem viņas jau ir daudz cilvēku, viņa par šiem cilvēkiem atbild Dieva priekšā, viņai patīk tas, ko dara, viņa savu dzīvi nevar iedomāties bez kalpošanas Dievam. Pēkšņi viņai kāds pamet ar aci, rodas iespēja apprecēties, bet problēma, ka puisis ir draudzē tikai vienu gadu, viņa kalpošana pagaidām ir nenostiprināta. Nevienam gadu vecam kristietim nav nostriprināta kalpošana. Arī man kā gadu vecam kristietim bija nenostiprināta kalpošana. Tas, ka mana sieva apprecējās ar mani, bija liels risks. Es domāju, ka pieauguši kristiešu viņai teiktu, lai padomā kārtīgi, jo es pirms satikos ar Dievu biju narkomāns, dzērājs, un vajadzēja kādu ilgāku laiku būt draudzē, lai redzētu, vai tiešām nodošos Dievam. Paldies Dievam, ka es biju un esmu Dieva vīrs, vienmēr draudzē gribēju runāt, liecināt, vienmēr bija kaut kas noticis. Tajā pat draudzē bija viena māsa,kas lūdza par to, lai man būtu sieva, es pats gan nebiju lūdzis. Viņa teica, ka jābūt īstajai, jo pretējā gadījumā būs traki. Domāju, kāpēc viņa tā runā, bet gāja laiks, uzkrājās kāda pieredze, redzēju kas notiek ar cilvēkiem, kuri apprecas un dzīvo nelaimīgā laulībā, un sapratu, cik svarīga ir otra cilvēka izvēle! Pirms precībām pirmais jautājums, ko sev uzdot, ir – kas būs ar aicinājumu?

Ikviens vīrietis ir Dieva radīts, lai būtu valdnieks, un laulības dzīvē, ja vien nav galīgi mīkstais, viņš centīsies panākt to, lai viss notiek, kā viņš grib. Tas nenozīmē, ka viņš tev rādīs kulakus, bet gan to, ka tu pat nepamanīsi, kad sāksi domāt kā domā tava otrā puse. Ja tavs vīrs neiet aicinājuma vai iet tajā sekli, kas notiek šādā laulībā? Vai ir slikti precēties? Nē, precēties ir labi, bet kas būs ar tavu aicinājumu? Kad sieviete var būt laimīga? Kad pilnībā pakļaujas savam vīram! Ja vīrs neiet aicinājumā un sieva iet, tad viņa nevar pilnībā pakļauties savam vīram, un atliek tikai divi varianti – tomēr pakļauties vīram un aizmirst par aicinājumu, kas nozīmē harmoniskākas attiecības, vai arī turpināt iet savā aicinājumā un nepakļauties, kas garantē nelaimīgas attiecības. Cik svarīgi ir pareizi izvēlēties savu otru pusi! Es uzskatu, ka ir cilvēki, kuriem nekad nav jāprecas. Jēzus tā saka – ir bezdzimuma cilvēki, kuri paši sevi nolēmuši tādai dzīvei. Kāda ir doma? Vai Jēzus precējās? Viņš neprecējās. Vai Pāvils bija precēts? Nē, nebija precēts. Kurš visvairāk izdarīja? Pāvils! Viņš teica, ka precētiem savas meisas bēdas būs un precētais rūpēsies par savu otru pusi, ģimenes pavardu, komfortu, bet neprecētais rūpēsies tikai par Dieva lietām. Ir atšķirība, un tāpēc ir cilvēki, kuriem nekad nav jāprecas. Pāvils saka par tiem, kas nevar izturēt un kaist kārībā, lai dodas laulībā, bet pirmais jautājums ir – kas būs ar tavu aicinājumu pēc precībām? Ja cilvēks iet aicinājumā uz desmit ballēm, bet otrs iet tikai uz vienu balli, tad tur konflikti ir garantēti. Vienīgais veids, kā tikt galā ar to, ir respektēt otra aicinājumu. Nebūs viegli, uzmanība netiks veltīta tikai otram cilvēkam, bet arī aicinājumam, tāpēc padomā pirms precies. Ja esi vīrietis, kurš tomēr nolemj pakļaut savu otru pusi un atņemt viņai savu aicinājumu, tu saņemsi bargu sodu, ja ne šeit virs zemes, tad mūžībā. Nepiekrīti? Ko saka Jēzus – kas jādara ar to, kas vienu mazo novērš no ticības? Tam labāk ir dzirnakmeni piesiet un nolaist viņu jūras dzelmē. Jēzus pats saka, ka tie kritīs sevišķā sodā. Lūdzu, respektē laulībā otra aicinājumu. Ideāla laulība ir tikai tad, ja abi divi ir vienā aicinājumā. Un, ja tu esi vīrietis, kurš iet aicinājumā tikai uz vienu balli, bet tava sieva ir nodevusies aicinājumam uz simts procentiem, tad palīdzi viņai sasniegt to. Un otrādi – ja tavam vīram ir aicinājums, palīdzi viņam sasniegt to. Lūdz Dievu, lasi Bībeli un, ja tu esi precēts, tad domā vai jūs viens otram netraucējat iet savā aicinājumā, vai nezogat to, bet tieši otrādi – palīdzat iet aicinājumā. Būs mazāk laika kopīgai atpūtai, bet tad kalpojiet kopā, būs viens mērķis un viena vīzija. Es ar savu sievu esmu visur kopā, jo man ar viņu ir viens aicinājums jau no paša sākuma, un mana sieva nekad nav iebildusi vai stājusies pretī manam aicinājumam un teikusi, lai kaut kur nebraucam vai neejam, viņa vienmēr ir atbalstījusi manu kalpošanu. Tas, protams, negarantē pašu laimīgāko laulību, bet galvenais ir viens aicinājums. Pat ja ir nedaudz atšķirīgi virzieni, tad respektējiet otras puses aicinājumu.

Darbs

Aicinājumu zog arī darbs. Piemēram, mājas grupiņā ienāk jauns cilvēks, kuram nav darba, viņš sāk lasīt Bībeli, meklēt Dievu, pārējie grupiņas cilvēki un vadītājs viņam palīdz, un pēc laika viņam parādās labs darbs, bet tas tiek ielikts tieši mājas grupiņas norises laikā. Viņš pārstāj apmeklēt mājas grupas sapulces un samaina savu aicinājumu pret darbu, pret naudu, un aizmirst To, kas deva viņam šo darbu. Lai arī cik ļoti tu domā, ka pats visu izdarīji, tomēr to visu dod Dievs. Dievs visu zina, un viss ir zem Viņa kontroles.

“Tāpēc jums nebūs zūdīties un sacīt: ko ēdīsim, vai: ko dzersim, vai: ar ko ģērbsimies? Jo pēc visa tā pagāni dzenas; jo jūsu Debesu Tēvs zina, ka jums visa tā vajag. Bet dzenieties papriekš pēc Dieva valstības un pēc Viņa taisnības, tad jums visas šīs lietas taps piemestas.” (Mateja 6:31-33)

Visas šīs lietas tiks piemestas, tas nenozīmē, ka nav jāstrādā vai nav jāceļ bizness, tomēr ir prioritātes, un vispirms ir iekšējais un ārējais aicinājums – grupiņā, draudzē un evaņģelizācijā. Dzīšanās pēc mantas un pasaulīgs dzīvesveids, kas tam seko, nozog aicinājumu, un ar laiku tev sāk šķist, ka pats visu esi sasniedzis un nopelnījis. Jāņa atklāsmes grāmatā Jēzus teica kādai draudzei: “Es zinu tavu nabadzību, bet tu esi bagāts!”, un tas ir par cilvēkiem, kuri iet aicinājumā un naudas pelnīšanu liek otrā plānā.

Es esmu redzējis, ka ir cilvēki, kas pelna daudz naudas, un viņi var atnākt uz dievkalpojumu, tikpat labi var arī neatnākt. Man tas nav saprotams, es domāju: ja tu esi aicinājumā, dievkalpojums ir dzīvības un nāves jautājums. Šeit var neatnākt tikai, kad esi miris. Man ir tā – ja cilvēks neatnāk uz dievkalpojumu, viņš ir miris cilvēks. Un vēl es esmu greizsirdīgs cilvēks. Zini uz ko? Uz tiem, kas zog aicinājumu. Es to jūtu pie sevis citreiz, kad runa ir par kādām attiecībām, mantām, kādām pasaulīgām lietām, kas zog aicinājumu. Pirmkārt, man iekšā ir nepatīkama sajūta, kad es redzu, ka cilvēks iet ārā no aicinājuma. Arī, kad redzu, ka viņš nevar savākt sevi un izmainīt savu raksturu, es uzreiz zinu, ka šis cilvēks neko nesasniegs. Tev pašam var šķist, ka neko tādu neredzi, bet es redzu, un Dievs rāda, kad cilvēks iet ārā no aicinājuma, un tas ir tikai laika jautājums... Respektēsim viens otru un atbalstīsim viens otra aicinājumu. Un neļausim to nozagt, atdot vai pārdot.

Es ziņās lasīju, ka Liepājā glābēji no jumta nocēla kaķi, Indras pagastā no akas izcēla pīli. Būtu labi, ja tur rakstītu, ka izglāba cilvēku vai ka kāds cilvēks atgriezās pie Dieva, bet viss tendēts uz dzīvniekiem, uz dabu, kas nebūt nav prioritāte. Prioritāte ir TAVS aicinājums, nevis pīles, kaķi, laulības un nauda, bet aicinājums. Kāds varbūt domā, ka tas nav normāls aicinājums – mazgāt traukus mājas grupiņā, bet sāc ar to! Es uzskatu, ka nevar būt neviens normāls līderis, kas nesāk no apakšas. Tu zini, kas notiek ar miljonāru meitiņām un dēliem? Tie, kurus neiemāca strādāt un pelnīt, kļūst par narkomāniem un dzērājiem, par mantas izšķērdētājiem. Tie ir bīstami cilvēki. Tāpat arī līderi sāk no apakšas, no melnā darba. Aicinājumā tu ej ar mazumiņu. Es pieņēmu aicinājumu, sākot nēsāt sava mācītāja dzelteno koferi un palīdzot ar to, ko vien varēju. Kā es kļuvu par mācītāju? Es klausījos sprediķus, vienmēr gribēju būt tuvāk savam mācītājam un prasīju, vai varu palīdzēt un darīt dažādus darbus, vai varu sludināt un kalpot. Bija laiks, kad mācītājs vēlējās braukt prom no Limbažu draudzes, un viņš svētdienas dievkalpojumā sludināja par aicinājumu. Es skaidri zināju, ka mācītājs vēlējās, lai konkrēti divi puiši iet aicinājumā un ieņem viņa vietu Limbažu draudzē. Viņi bija sliņķi, bet mācījās labās skolās, bija izglītoti un noteikti, ka ne bijušie narkomāni un cietumnieki kā es. Es klausījos šo sprediķi, un uz mani Dievs runāja! Un es zināju, ka gribu, varu un darīšu! Es varbūt nemācēju, bet gribēju un darīju. Neviens cits neatsaucās aicinājumam, bet es pēc dievkalpojuma gāju pie mācītāja un teicu: “Es varu palikt un būt te par mācītāju!” Mācītājs atbildēja, ka vēl parunāsies ar bīskapu un, atbraucot atpakaļ, apstiprināja, ka varu palikt Limbažos par mācītāju, bet ar vienu noteikumu – man ir jāmācās Bībeles skolā. Ir vakance – būs cilvēks, un nedomā, ka tikai tu esi derīgs šai vakancei un citu tāpat neatradīs. Es atsaucos, un tas bija mans ceļš, sākumā palīdzot draudzē visur, kur var. Es vienmēr pirmais nācu uz draudzi un pēdējais gāju projām, tas viss bija dabiski, un es no sirds vienmēr vēlējos tur būt. Tā sākās mans ceļš līdz tam, kas ir šodien – viena no ietekmīgākajām draudzēm Latvijā. Un šobrīd te ir tik daudz aicināto. Šis sprediķis nav par to, ka kāds ir pazaudējis savu aicinājumu, bet gan par to, lai mēs nepazaudētu savu aicinājumu, lai mēs vienmēr ietu aicinājumā, lai vienmēr prioritāte visos jautājumos būtu aicinājums. Man nebija absolūti nekādas spējas sludināt, vadīt. Bija tikai aicinājums un tas, ka es atsaucos tam, un, kad tu atsaucies aicinājumam, tev parādās gan spējas no Dieva, gan resursi, gan palīgi. Dievs ir ļoti labs!

Mācītāja Mārča Jencīša svētrunu “Aicinājums” pierakstīja un rediģēja draudzes “Kristus Pasaulei” redakcija
Comments