TEKSTA MATERIĀLI‎ > ‎Svētrunas‎ > ‎

Aicinājuma spēks

Publicēja 2020. gada 12. maijs 19:19Līga Paņina
Ziņas datums 13.05.20.

Svētais Gars, es Tev pateicos, ka Tu esi mūsu vidū. Es pateicos, ka Tu vēlies mūs mācīt, piepildīt, celt un skolot. Mēs mīlam Tevi, Dievs! Mēs mīlam Tevi, Kristu! Es lūdzu, lai katrs viens, kurš dzird Tavu vārdu un bauda Tavas klātbūtnes atmosfēru šodien, saņem no Tevis to, kas viņam visvairāk nepieciešams. Pieskaries, aizskar un iededzini ar jaunu uguni un jaunu svaidījumu, Jēzus Kristus Vārdā! Es lūdzu, Svētais Gars, lai katrā istabā, namā un vietā, kurā skan Tavs vārds un šī lūgšana šajā brīdī, Tu tagad pieskaries. Lai aiziet slimības, vientulība, depresija un nāk Tavs svaidījums, Tavs spēks, jaunas cerības, jauni mērķi, jaunas izlaušanās un jauni izaicinājumi, Jēzus Kristus Vārdā! Lai katram vienam, kurš dzird Tavu vārdu un šo lūgšanu, notiek dziedināšana dvēselei un miesai! Lai katrs, kurš ir stiprs, kļūst vēl stiprāks, un, kurš ir vājš, lai kļūst stiprs, Jēzus Kristus Vārdā! Kuram vajadzīga gudrība no Tevis, Kungs, dod gudrību! Kuram nepieciešama saprašana, dod saprašanu, Jēzus Kristus Vārdā! Mēs lūdzam, ka mēs ejam un darām Tavu gribu, ejam un sekojam Tev, Kungs. Āmen!

Šodienas tēma ir ļoti nopietna, un tās nosaukums ir ''Aicinājuma spēks”. Aicinājums ir Dieva svaidījuma un svētību garants. Mēs izdarām daudz un dažādas izvēles, kas ir saistītas gan ar mūsu emocijām, gan ar mūsu prātu, gan fizisko atrašanās vietu. Parasti tās ir izvēles, kas saistītas ar tavu profesiju, mācību iestādi, cilvēkiem, ar kuriem tu pavadi kopā laiku, laulāto partneri, ar kuru tu esi nolēmis pavadīt visu savu dzīvi, informāciju, ko tu skaties vai klausies, literatūru, ko lasi. Tās var būt arī izvēles, kas saistītas ar taviem bērniem, viņu mācību vietu un kalpošanu, tāpat arī ar cilvēkiem, kuriem tu uzticies. Lai arī kādi lēmumi tev nebūtu jāpieņem, ir ļoti svarīgi divi kritēriji, pēc kuriem tev jāizvērtē tas, kā rīkoties. Pirmais kritērijs ir tas, vai šī izvēle neapdraud tavu aicinājumu no Dieva, otrais kritērijs – vai šī izvēle veicinās tavu aicinājumu. Tev ir jāizdara visdažādākās izvēles par to, kādi cilvēki tev būs apkārt, kurā darba vietā tu strādāsi, kā rīkosies ar savām finansēm, kā tu atbildēsi cilvēkiem kādā sarežģītā situācijā. Pieņemot lēmumu par tālāko rīcību, pirmkārt, savā lūgšanu kambarī izsver to, kā tas ietekmēs tavu aicinājumu no Dieva. Tu droši vien jautāsi, kas ir aicinājums. Pie tā mēs nonāksim, es paskaidrošu.

Kad braucām ierakstīt svētrunu, sieva mašīnā man jautāja, vai esmu gatavs sprediķim. Es atbildēju, ka esmu gatavs pat veseliem diviem sprediķiem. Jau vakar un aizvakar es biju gatavs šai svētrunai. Tā notiek tad, kad Dievs dod sludināt īpašu vēsti. Acīmredzot, šis sprediķis no Dieva ir kaut kas īpašs un aktuāls tieši šim laikam, šim brīdim, tieši tev un mums katram. Ja tu lasi šo sprediķi, tas nav nejauši. Runa būs par tavas dzīves aicinājumu. Paliec un izlasi to līdz galam! Es atgādinu – lai arī ko tu neizvēlētos savā dzīvē, vienmēr visu vērtē caur sava aicinājuma prizmu, kā arī caur to prizmu, kas parāda to, vai šīs izvēles veicina ieiet Dieva aicinājumā cilvēkiem, kuri uz tevi skatās un seko tev. Mēs, draugs, esam atbildīgi ne tikai par savu aicinājumu, bet arī par to cilvēku aicinājumu, kuri mums ir apkārt, tuvu un tālu, kuri vēro mūs, it īpaši, ja tu esi līderis, mājas grupu vadītājs. Mūsu draudzē ir 120 mājas grupas, un šīm grupām ir vadītāji. Katrs vadītājs, kurš uzņēmies atbildību vadīt mājas grupu, ir uzņēmies būt par paraugu cilvēkiem tajā. Viņš ir atbildīgs ne tikai par sevi, bet arī par šiem cilvēkiem. Tāpēc tu esi drošā vietā un pareizā laikā, draudzē “Kristus Pasaulei”.

No pirmās dienas, kopš pazīstu Dievu kā savu personīgo Glābēju un savu Tēvu, kopš sāku kultivēt savas personīgās attiecības ar Viņu, kuras nekad un nekas nevar aizstāt, es zinu, ka tas, kā es attiecos pret savu aicinājumu no Dieva, tas, vai es tajā eju vai neeju, apdraudu to vai neapdraudu, ir dzīvības vai nāves jautājums. Aicinājums ir tas, ko Dievs grib, lai tu izdari šīs dzīves laikā. Pirmkārt, tava attieksme pret aicinājumu ir tavas mūžīgās dzīvības vai nāves jautājums. Otrkārt, tas ir tavas dzīvības vai nāves jautājums šeit, virs zemes, jo no tā ir atkarīgs tas, kā tu vispār pavadīsi šo laiku uz zemes. Tas ir arī dzīvības vai nāves jautājums tiem cilvēkiem, kuri ir uzticējušies Dievam un arī mācītājam. Jau no pirmās dienas, kopš Dievs aicināja mani, es to zinu. Tas ir dzīvības vai nāves jautājums, un tas ir pats svarīgākais. To es apzinos ne tikai ar prātu, bet arī dziļi savā sirdī. Debesu Tēvs, es lūdzu, ka Tu ar Savu Svēto Garu šobrīd katra sirdī liec pareizās domas, pareizo virzienu un Savu uguni, Kungs! Es lūdzu, lai šīs svētrunas laikā iedegas jauna uguns, jauna atmošanās, jauns svaidījums. Āmen! Pieņem to! Ticība nāk no sludināšanas. Dieva uguns nāk no sludināšanas un lūgšanas. Tāpēc klausies uzmanīgi, pieņem šo vārdu, klausies svētrunu atkārtoti, lūdz Dievu, meklē Viņa vaigu, dari Viņa gribu, un tu iedegsies Viņam un darīsi lielus darbus Viņam. Āmen!

Jeremija bija Dieva pravietis, kuru neviens nevarēja apturēt. Bet bija kāds iemesls tam, kāpēc viņu nevarēja apturēt. Viņš gāja cauri ciešanām, nenormālām grūtībām, arestiem un izsmieklam. Viņš visaugstākajā līmenī ķēniņiem runāja Dieva vārdu un nekad neklusēja, arī tad, ja tas apdraudēja viņa dzīvību. Jeremija neklusēja, viņš darīja. Kam jānotiek, lai cilvēks varētu runāt, apzinoties, ka tā var būt viņa pēdējā runa? Kāda būs ķēniņu reakcija uz šo runu, kuriem ir pilnīgi pretējs viedoklis? Lūk, kas ir pamatā tam, kāpēc Jeremija nevarēja klusēt: 

Bet, kad es apņemos: es nedomāšu vairs par Viņu un nerunāšu Viņa Vārdā, tad ir tā, it kā manā sirdī degtu gaiša uguns, kas apņem arī visus manus kaulus. Un, kad es pūlējos to pārspēt, tad man trūka tam spēka!” (Jeremijas grāmata 20:9)

Jeremijam bija domas par to, ka viņš negrib kalpot Dievam, iet Viņa aicinājumā un riskēt. Tas, ko viņš tajā brīdī vēlējās, bija dzīvot mierīgu dzīvi. Viņš teica: “Es vairs nerunāšu. Man tas ir par daudz.” Tas ir tas, ar ko mēs ikviens saskaramies, dodoties uz priekšu. Jo augstāk tu kāp, jo lielāka ir atbildība. Arī mūsu draudzei ir liela atbildība visas Latvijas priekšā, un ne tikai Latvijas priekšā. Mums ir atbildība arī citu cilvēku priekšā. Uz mums skatās. Un, jo augstāk mēs ejam un ietekmīgāki kļūstam, jo lielāka atbildība mums ir, kam arī seko lielāks spiediens un lielāki izaicinājumi, kārdinājumi, pretestība un grūtības. Grūtības ir. Un reizēm tev prātā var ienākt šādas domas kā Jeremijam: “Viss, miers, man pietiek, nevaru to un šito.” Tad velns tev atnes domas, ka tev viss ir aizliegts un tevi kontrolē. Taču patiesībā tevi šeit neviens nekontrolē. Es kā mācītājs vienmēr respektēju katra cilvēka brīvo gribu. Dari tā, kā tu saproti, bet, draugs, es gribu tev atgādināt iemeslu tam, kāpēc tu tā jūties. Tev ir Dieva aicinājums! Un, ja rodas šādas domas, tas nozīmē, ka velns cenšas caur tavām emocijām un grūtumiem novērst tevi no Dieva aicinājuma. Tev ir tas, kas bija Jeremijam, kad viņš teica: “Es apņemšos un vairs nedomāšu par Viņu. Es to vairs negribu. Man ir depresija un vēl viss kaut kas.” Katrs zina savas problēmas.

“Kad es pūlējos pārspēt šo aicinājuma spēku,” teica Jeremija; apslāpēt šo silto un gaišo uguni, kas deg tevī no tā brīža, kad tu atsaucies aicinājumam. No tā brīža, kad Jēzus gāja tev garām un teica: “Seko Man!” Kad Matejs sēdēja pie savas muitas būdas, Jēzus gāja garām un teica: “Seko Man!” Matejs cēlās un sekoja. No tā brīža, kad tu dzirdēji Dieva balsi, tu cēlies un sekoji Viņam. Tu ienāci pareizā vietā un pareizā laikā ar pareiziem cilvēkiem. Tu esi savā vietā, savā draudzē. Tev ir aicinājums no Dieva. Jēzus teica Saviem mācekļiem: “Sekojiet Man, Es jūs darīšu par cilvēku zvejniekiem.” Draugs, mums ir aicinājums! Kad tu piedzimi no augšienes, Jēzus tev teica: “Tavi grēki ir piedoti. Tu būsi Mans kalps.” Tev ir aicinājums. Un tas, kā mēs attiecamies pret savu aicinājumu, tas, kā mēs barojam savu aicinājumu, tas, kā mēs rīkojamies un izdarām izvēles savā dzīvē, ietekmē to, kāda būs šī gaišā uguns. Jeremija saka: “Šī gaišā uguns deg, un tā ir spēcīgāka par visiem maniem kārdinājumiem, par manu depresiju, manu nevēlēšanos kalpot, finanšu trūkumu un pat par loģiskajiem spriedumiem. Tas ir spēcīgāk par sievu, vīru, brāli un jebkuru cilvēku. Tas ir spēcīgāk.” Viņš saka: “Es tam nevaru pretoties, es eju aicinājumā.” Jeremijam bija aicinājums. Draugs, ja tu rūpējies par savu aicinājumu un ej tajā, tad tas ir spēcīgāks par jebko. Tāpēc svētrunas tēma ir “Aicinājuma spēks”. Pirmkārt, tas, kas nepieciešams, ir iet aicinājumā. Aicinājums pakļauj visu.

Kas ir svarīgāks – aicinājums vai svēta dzīve? Droši vien, ka baptisti teiktu: svēta dzīve. Liela daļa neaugošu cilvēku un neaugošu draudžu teiktu: svēta dzīve. Bet es tam nepiekrītu. Es piekrītu tam, ka svēta dzīve ir pamatā, taču kāpēc man dzīvot svētu dzīvi, ja man nav aicinājuma? Cilvēks, kurš nav pieņēmis Dieva aicinājumu, teiks: “Man vispār nav ko darīt. Kāpēc man ir vajadzīga svēta dzīve? Kāpēc es dzīvoju? Kam? Kaut kādam iedomātam tēlam, Dievam, ko es nekad neesmu redzējis? Svēta dzīve. Es dzīvoju tāpēc, lai tikai dzīvotu svētāk, svētāk un svētāk? Cik svēti man ir jādzīvo?” Kāda motivācija tev ir dzīvot svētu dzīvi, ja tev nav nekāda atskaites punkta, tikai Dievs? Nav cilvēku, nav kalpošanas, nav paklausības Dievam, jo nav aicinājuma… Draugs, aicinājumā ir spēks. Ja tu esi aicinājumā, tev būs svēta dzīve. Ja es redzu cilvēku, kuram nav svētas dzīves, viņam kaut kas nav kārtībā ar aicinājumu. Ja es redzu cilvēku, kurš saka, ka viņš dzīvo svētu dzīvi, ļoti mīl un lūdz Dievu, es nezinu, kādu Dievu viņš lūdz. Es nezinu, kādu svētu dzīvi viņš dzīvo. Viņš daudz neatšķiras no pasaulīga cilvēka, vienīgās atšķirības ir tikai tādas, ka viņš atrodas reliģiskās aprindās un viņam nākas piekopt kaut minimālas pieklājības normas. Ja viņš atklāti nevar grēkot, tad dara to pa kluso. Aicinājums pakļauj visu. Šī svētruna jādzird katram. Pats svarīgākais ir aicinājums. Es piekrītu katram, kurš teiks, ka svarīgākais ir svēta dzīve, bet es nepiekrītu, ka svēta dzīve var būt bez aicinājuma, tāpēc svarīgāks un lielāks ir aicinājuma spēks. Draugs, pārstāsim stāstīt pasakas par to, ka tu kaut ko spēj, ka tu spēj skaisti dzīvot, ka tu esi skaists dievlūdzējs un tev ir nenormāli daudz un spēcīgas stundas kopā ar Dievu, un tu saņem baigās atklāsmes, un tirinies, kraties un vemsties. Tam absolūti nav nekādas nozīmes, ja tu neej aicinājumā. Debesu Tēvs, es lūdzu, lai katrs viens apzinās aicinājuma nopietnību!

Aicinājums ir svaidījuma un Dieva svētības garants. Kā mēs attiecamies pret savu aicinājumu? Kad es redzu cilvēkus, kuriem ir aicinājums un kuri iet aicinājumā, es vienmēr uz viņiem skatos kā uz īpašiem cilvēkiem. Ja es ar viņiem runāju, es skatos, dzirdu un izjūtu viņus kā īpašus cilvēkus. Tas attiecas uz mūsu draudzi un arī uz mācītājiem Latvijā. Ja es redzu, ka uz cilvēka ir svaidījums, viņš iet aicinājumā un maksā cenu par to, es uz viņu skatos kā uz īpašu cilvēku. Un tas ir loģiski, ka man būtu jāveidojas labām, pareizām un tuvām attiecībām ar šādiem cilvēkiem. Labas un pareizas attiecības ar cilvēkiem, kuri iet aicinājumā, stiprina arī manu aicinājumu. Faktiski, man nav nekā kopīga ar cilvēkiem, kuri neiet savā aicinājumā. Es varu tev kalpot, es varu par tevi aizlūgt, bet es ļoti labi zinu – ja tu neiesi aicinājumā, manas lūgšanas praktiski ir veltīgas. Ja arī tev būs kādas atbildes uz šīm lūgšanām, ja arī tev kaut ko padziedinās vienā un otrā vietā, un trešajā vietā varbūt vairs nesanāks, tas vienalga nebūs tavas dzīves risinājums. Aicinājums! Es esmu greizsirdīgs uz jebko, kas spēj nozagt aicinājumu. Es esmu greizsirdīgs uz ikvienu cilvēku, kurš var nozagt manu aicinājumu. Esmu greizsirdīgs un jebkuru parādību vai notikumu, kas var atņemt kādam man tuvam cilvēkam viņa aicinājumu. Draugs, būsim uzmanīgi pret cilvēkiem! Būsim uzmanīgi pret tiem, kuri mums ir apkārt! Pirmais, ko mēs domāsim par katru cilvēku – lai viņš iet aicinājumā. Par katru cilvēku, kurš ir tavā tuvumā. Arī tavā ģimenē, tavs bērns, vīrs, sieva. Pirmais, par ko tev jādomā – lai viņš vai viņa iet aicinājumā. Dari no savas puses visu, lai viņš ietu aicinājumā! Būs aicinājums, būs viss. Nav gluži pareizi dzīvot ar uzskatu “Man ir Jēzus, man būs viss.” Jo tam, ka tev ir Jēzus, ir kaut kādi pieturas punkti un aspekti, ko tas īsti nozīmē. Ja tev ir Jēzus, tad tev ir personīgas attiecības ar Viņu un aicinājums, un to var redzēt. Ja uz manas dzīves ir aicinājums, to var redzēt pēc maniem augļiem.

2000. gadā, kad apmeklēju cietuma kapelu un biju jauns kristietis, es zinu skaidri – man bija aicinājums no pirmās dienas. No pirmās dienas, kad iepazinu Kristu, man bija aicinājums. Man bija vēlme, es to zināju. Es nevarēju to aprakstīt un saprast, man nebija piemēru apkārt, kas parādītu to, kā šis aicinājums jārealizē un ko īsti Dievs grib. Bet tur bija kapela un kapelā bija kapelāns, kurš nāca pie mums katru dienu. Viņš bija algots darbinieks no baptistu draudzes. Šis kapelāns nāca mums kalpot, mācīja Dieva ceļus, organizēja visu, uzturēja kapelu. Tā bija kārtīga kapela ar pietiekamu platību un visu nepieciešamo. Tur bija slavēšana un pielūgsme, tur viss notika. Cilvēki tur nāca meklēt Dievu. Gāja mēneši, un es vēroju, ka kapelānam bija savs vietnieks. Bet šis vietnieks bija no ieslodzīto vidus. Tātad, viens kalpotājs nāca no cietuma ārpuses, otrs atradās uz vietas. Tas bija visuzticamākais cilvēks. Tas bija cilvēks, kurš uzņēmās atbildību par pārējiem, jo kapelāns atnāca tikai darba laikā. Pārējā laikā, arī brīvdienās, viņš varēja nebūt. Palīgs tur bija visu laiku. Viņš rīkoja dievkalpojumus, un tur viss notika. Šie vietnieki mainījās, jo kāds tika atbrīvots, kāds izdarīja kādu pārkāpumu un viņu atcēla no amata. Šis amats bija jāsaskaņo ar cietuma vadību. Vienmēr, kad kaut kas mainījās, es biju nedaudz greizsirdīgs, jo gribēju būt tajā vietā. Es skaidri zināju, ka tur būšu. Vajadzēja mani vēl nedaudz atstāt tur. Man bija ļoti īss termiņš, kas jāpavada cietumā (1 gads un 3 mēneši). Ja būtu vēl trīs mēneši, tad es kļūtu par kapelāna vietnieku. Kāpēc? Tāpēc, ka no paša pirmā brīža man bija aicinājums, un es apzinājos, ko prasa Dieva aicinājums. Tā ir kā gaiša uguns, tā ir stiprāka par tevi. Tā ir stiprāka arī par to, ko tu savāri. Ja tu pakrīti un izdari nepareizas lietas, draugs, tas var kaitēt tavam aicinājumam, bet, ja tu turpināsi iet aicinājumā, tas tevi pacels, arī tad, ja tu izdarīsi nepareizu soli. Stājies atpakaļ ierindā! Tev ir Dieva aicinājums! Kāpēc tik daudzi kristieši atkrīt no Dieva? Kāpēc tik daudzi sāk grēkot un atkrīt? Tāpēc, ka viņi nav iegājuši aicinājumā. Tas ir ārkārtīgi svarīgi – ieiet aicinājumā. Un, pirmkārt, darīt aicinājumu, un tad visu pārējo. Un, protams, lai būtu aicinājums, jābūt personīgām attiecībām ar Dievu. Ja tev ir regulāras personīgās attiecības ar Dievu, tu zini, saproti un izproti, ko tev nozīmē Dievs un ko tu nozīmē Dievam.

“Dāvida dziesma. Tas Kungs ir mans gans, man netrūks nenieka. Viņš man liek ganīties zāļainās ganībās. Viņš mani vada pie skaidra ūdens.” (Psalms 23:1-2)

Es zinu, ka Viņš mani vienmēr vada pie skaidra ūdens. Es zinu, ka Viņš man vēl tikai pašu brīnišķīgāko un labāko. Es zinu, ka viņam ir labas un svētības pilnas domas par mani. Es zinu, ka Viņš ir žēlastības pilns, Viņš mani žēlo, Viņš ir pacietīgs ar mani, mīlošs un nekad man nedarīs pāri. Es zinu to, ka Viņš klāj man galdu, maniem ienaidniekiem redzot. Es zinu to, ka mani ienaidnieki tiek pazemoti. Kāpēc? Tāpēc, kam man ir aicinājums, un es tajā eju, un Dievs īpaši mīl šādus cilvēkus. Ar ko es atšķiros? Vai es esmu labāks vai sliktāks par kādiem citiem vai tevi? Nē, es atšķiros tikai ar to, ka eju aicinājumā. Un, ja man ir aicinājums, tad man ir īpašs svaidījums. Un es esmu Dieva acuraugs, man neviens nevar pat pirkstu piedurt. Un es zinu, ka Dievs mani mīl. Es zinu, ka Dievs par mani ir greizsirdīgs. Es tādu Dievu pazīstu. Es tādu Dievu esmu iepazinis, kurš ir Tēvs, pie kura var iet un pateikt, pie kura var iet un izrunāties. Kad ir lietas, ko cilvēki nesaprot, Viņš saprot. Kad ir lietas, ko es pats nesaprotu, Viņš saprot. Jā, Dievam ir savi veidi, kā pabīdīt, Viņam ir savi veidi, kā pārmācīt, un tomēr Viņš visu dara mīlestībā, un man nekad nesāp no Viņa. Ja arī kādreiz gadās sāpīgāk, man tas nesāp no Viņa paša. Es neesmu aizvainots un nesaku: “Tagad es kādu laiku nenākšu ar Tevi runāt, kamēr man nebūs piedošana.” Man nekad nav bijusi nepiedošana Dievam. Es zinu, ka cilvēki apvainojas uz Dievu, jo nedabū konfekti vai kāds cilvēks kaut ko pateica. Apvainojies uz cilvēku – apvainojies uz Dievu. Tu nepiedod cilvēkam – tu nepiedod Dievam. Dieva vārds saka: “Kas nemīl cilvēku, ko viņš ir redzējis, kā viņš var mīlēt Dievu, kuru nav redzējis?”

Kas ir aicinājums? Tu domāsi: “Man jāsaņem kāda īpaša balss no debesīm. Man tas ir kaut kā īpaši jāizjūt.” Kādā sviestā mēs, kristīgā draudze Latvijā, brīžiem dzīvojam! Tik bieži mēs dzīvojam emociju un sātaniskas dezinformācijas purvā. Mēs gaidām kādus pārdabiskus brīnumus, lai saprastu, ka ir jāiet aicinājumā, ka ir jāglābj cilvēki, jāveido grupiņas, jākļūst par vadītāju, lai ticības dzīve tiktu fokusēta uz cilvēku glābšanu un draudzes celtniecību. Kas ir aicinājums? Paskatīsimies Bībelē!

“Tāpēc eita un darait par mācekļiem visas tautas, tās kristīdami Tēva, Dēla un Svētā Gara Vārdā, tās mācīdami turēt visu, ko Es jums esmu pavēlējis. [..]” (Mateja evaņģēlijs 28:19)

Mācīdami turēt visu Jēzus mācību. Tas ir lielais aicinājums, tā ir lielā pavēle! “Tikai ne man.” Tieši tev! Cilvēks izdomā 101 attaisnojumu, kāpēc viņš nevar. Viņam neesot pietiekama talanta, neesot īstais vecums, dzimums, matu krāsa vai pareizā draudze. Kad Ābrahāms, aicinājumā izgāja no kaldeju Ūras, viņam bija 75 gadi. Dievam nerūp ne tavi talanti, ne tavs sociālais stāvoklis, ne tavs finansiālais stāvoklis, pat tavs ģimenes stāvoklis Viņam neinteresē. Dievam, pirmkārt, interesē tas, vai tu iesi un sekosi Viņam aicinājumā. Ne vienkārši tikai svētā dzīvē, bet, pirmkārt, vai tu būsi personīgās attiecībās ar Viņu vienmēr un mūžīgi, otrkārt, vai tu iesi aicinājumā, un, treškārt, vai tev būs svēta dzīve un tu darīsi visu pārējo. Tad visas svētības, visa labvēlība, visa zeme, kur piens un medus tek, būs tavā rīcībā.

“Un, staigādams gar Galilejas jūru, Jēzus ieraudzīja divi brāļus, Sīmani, sauktu Pēteri, un Andreju, viņa brāli, tīklu jūrā izmetam, jo tie bija zvejnieki. Un Viņš uz tiem saka: “Nāciet Man līdzi, Es jūs darīšu par cilvēku zvejniekiem.”” (Mateja evaņģēlijs 4:18-19)

Kāds vienkārši gāja viņiem garām, šajā gadījumā – Dieva Dēls. Tajā brīdī, kad Dievs tevi aicina, Viņš nebļauj. Precīzi gan nevar pateikt, kādā intonācijā Jēzus to teica, bet izskatās, ka diezgan mierīgi. Viņš gāja garām un teica: “Nāciet Man līdzi.” Viņš piegāja, sasveicinājās un aicināja: “Nāciet Man līdzi, Es jūs darīšu par cilvēku zvejniekiem.” Vai Viņš saka: “Es tev grēkus piedošu, dziedināšu, labu sievu vai vīru iedošu”? Nē, Viņš saka: “Nāciet Man līdzi, es jūs, pirmkārt, darīšu par cilvēku zvejniekiem.” Pašā pirmajā momentā, tajā brīdī, kad tu pieņem Kristu par savu Glābēju, Viņš tevi aicina ne tikai attiecībās ar Sevi, bet Viņš aicina tevi būt par cilvēku zvejnieku. Es nezinu, kā tu savu Bībeli lasi, bet es to lasu tā, kā tur ir rakstīts, kontekstā. Kad Jēzus aicina, Viņš aicina būt par cilvēku zvejniekiem. Kad tu pieņem šo aicinājumu būt cilvēku zvejnieks, tad tu arī izproti to, ka tādam būt ir pats labākais. Tu izproti arī tos veidus, kā tu vari tāds būt. Un tu ej šajā virzienā. Cilvēku, kurš iet aicinājumā, var redzēt. Viņš draudzē var būt tikai piecas dienas, bet ir jau redzams, ka viņš ir satvēris aicinājumu.

Ir jāstrādā un jārūpējas, lai šis aicinājums netiktu pazaudēts, jo velnam ir daudz un dažādas metodes, kā to izdarīt. Kad jauns kristietis atkal kaut kur iekrīt, viņš nejūtas cienīgs nedz nākt pie Dieva lūgšanā, nedz arī kalpot aicinājumā. Ja tas tā notiek un tu atsakies no aicinājuma, tad velns pilnībā ir uzvarējis. Atceries, nekādā gadījumā, nekad un nekādos apstākļos neļauj velnam sevi apmānīt. Nekad neizlaid nevienu dievkalpojumu, draudzes apmeklējumu vai pasākumu, mājas grupiņu. Lai kāds arī tu būtu, lai arī ko tu būtu izdarījis, vienmēr esi dievkalpojumā. Lai kāda arī nebūtu tava vainas apziņa, lai kādā stāvoklī tu nebūtu, vienmēr esi attiecībās ar Dievu. Tev ir savs kambaris, lūgšana un savs Tēvs, kurš vadīs tevi zāļainās ganībās pie skaidra ūdens. Tev nekad nebūs skaidra ūdens un skaidras galvas, ja tu neieiesi lūgšanu kambarī. Tev nekad nebūs aicinājums un tevī nekad nedegs šī gaišā uguns, ja tu neieiesi lūgšanu kambarī. Tāpēc, kas ir pirmais, – personīgas attiecības ar Dievu vai aicinājums – ir retorisks jautājums. Ja nav aicinājuma, var nebūt personīgu attiecību ar Dievu. Ja nebūs personīgas attiecības ar Dievu, tad nebūs aicinājums. Ja ir aicinājums, būs personīgas attiecības ar Dievu. Ja ir personīgas attiecības ar Dievu, būs aicinājums. Šīm divām lietām seko pārējais, pielāgošanās Dieva gribai, savas dzīves saskaņošana ar Dieva gribu, ko sauc par svētumu, Dieva vadība, svētība, finansiāla svētība, veselība, zeme, kur piens un medus tek.

Dievs mani uzrunāja tajā dienā, kad es trīspadsmit gadus biju bijis narkotiku un alkohola atkarībā un faktiski biju gan garīgi, gan fiziski miris. Tas bija brīdis, kad es gribēju aiziet no dzīves, bet Dievs mani uzrunāja. Un tādi notikumi, tāds aicinājums, kāds bija manā dzīvē, ir vienam no tūkstoša. Bet vai es ar to esmu īpašāks par kādu? Nē! Dieva aicinājums paliek nemainīgs. Vai Viņš to izteicis skaļā balsī man dzirdot, vai Viņš to ir izteicis caur mācītāju dzirdamā balsī, sakot, ka daudz ir aicinātu, bet maz izredzētu. Ikviens, kurš nāk pie Kristus, ir aicināts. Jēzus nāk pie tevis garā, aicina pie Sevis un saka: “Es tevi darīšu par cilvēku zvejnieku.” Jēzus tevi aicina. Kad Viņš mani aicināja, es to dzirdēju skaļā balsī. Es raudāju kādas trīs dienas. Tās ir bija asaras par grēku piedošanu. Tas bija piedzīvojums un satricinājums. Es tiku izmainīts par jaunu cilvēku, un Dievs teica: “Mārci, lasi Bībeli katru dienu!” Dievs mani sauca vārdā. Dievs teica: “Mārci, esi draudzē! Lūdz Dievu katru dienu, un tu būsi Mans kalps.” Vārdi “tu būsi Mans kalps” man palika prātā. Kāpēc es lūdzu Dievu? Vai tikai tāpēc, lai pazītu Dievu? Nē, ne tikai tāpēc. Es lūdzu Dievu arī tāpēc, ka man ir aicinājums un es esmu Viņa kalps. Kā kalpot Dievam? Tu ienāc draudzē, lasi Dieva vārdu, veido personīgas attiecības ar Dievu un skaties, kā Jēzus kalpoja. Jēzus vadīja Savu mājas grupiņu. Labrīt! Par ko mēs vispār laužam šķēpus? Cilvēki saka: “Man būs tikai tāda kalpošana, man ir tikai tāda dāvana.” Nav svarīgi, kādas ir tavas dāvanas. Tavas dāvanas ir jālieto, veidojot grupiņu. Tavas dāvanas ir jālieto, ceļot draudzi. Visas tavas dāvanas un viss, ko tu spēj un vari, ir jālieto, lai celtu draudzi. Viss ir ļoti vienkārši. Draudzi ceļ no dzīviem akmeņiem, kuru pamats ir Jēzus Kristus. Tu ved cilvēkus personīgās attiecībās ar Dievu, tu ved cilvēkus aicinājumā, svētītā un pilnvērtīgā dzīvē kopā ar Kristu un citam ar citu. Aicinājumā ir spēks. Tāpēc, kad Dievs mani aicināja, es nevis saņēmu aicinājumu, bet pieņēmu to. Iegaumē: aicinājumu nevis saņem, bet pieņem. Starp vārdiem ‘saņemt’ un ‘pieņemt’ ir ļoti liela atšķirība. Kāds teiktu: “Kur ir mana dāvana? Es nesaņēmu.” Draugs, aicinājums nav jāsaņem, tas ir jāpieņem. “Kur ir Svētais Gars? Nevaru saņemt.” Tev tas nav jāsaņem, bet jāpieņem. Es jūtu svaidījumu un piepildījumu. Es jūtu, ka katru namu, kur šobrīd skan Dieva vārds, piepilda Dieva godība. Dievs runā. Atver savas ausis, atver savas acis, dzirdi un redzi! Pieņem aicinājumu! Jēzus saka: “Es jūs darīšu par cilvēku zvejniekiem.” Līdz ar to, aicinājumā ir spēks, un līdz ar to tev arī viss būs.

“Un, kad Jēzus no turienes aizgāja, Viņš redzēja vienu cilvēku, vārdā Mateju, pie muitas būdas sēžam un saka uz to: “Nāc Man pakaļ.” Un tas cēlās un sekoja Viņam.” (Mateja evaņģēlijs 9:9)

Cik tas ir vienkārši, draugs! “Es neesmu saņēmis aicinājumu.” Tu tikko saņēmi aicinājumu! Vai nepieciešams vēlreiz to atkārtot? “Nāc Man pakaļ,” ir Jēzus vārdi. Matejs cēlās un sekoja Viņam. Tūlīt celies un seko Viņam! Tūlīt celies un ej lūgšanu kambarī! Tūlīt celies un sāc iet aicinājumā! Tūlīt celies un sāc izpildīt jebkādus mazākus vai lielākus uzdevumus, kurus tu vari draudzē izpildīt! Tāds ir Dieva ceļš. Jēzus saka: “Esi uzticams pār mazumu, un Es tevi iecelšu pār daudzumu.” Un ne citādi. Neviens cilvēks nevar būt gatavs kaut kam lielākam, kamēr viņš nav izturējis kaut ko mazāku. Mēs augam tikai, lūk, šādu pakāpienu veidā, ne citādi. Nekad un nevienam nekas nebūs uzreiz. Nekad un neviens nekļūs par mācītāju vienā dienā. Nekad un neviens nekļūs par mājas grupas vadītāju vienā dienā. Un nekad viņš nekļūs par tādu, ja neies aicinājumā un neapzināsies, ka ir aicināts. Tu esi aicināts vest aiz sevis cilvēkus! Kas bija pats ideāls, ko Jēzus darīja? Vēl pirms krusta nāves Jēzus teica: “Es esmu pabeidzis Savu darbu virs zemes.” Kāds bija šis darbs? Viņš sagatavoja Savu grupu, kas turpināja Viņa darbu. Sagatavo savus cilvēkus, kuri paliks aiz tevis un turpinās Dieva darbu, kuri turpinās nest Dieva slavu, godību un svētību šajā zemē, šajā sabojātajā un pretīgajā pasaulē! Mēs esam pilsēta kalna galā. Mēs esam bāka kalna galā. Mēs esam gaisma pasaulei. Mēs esam sāls šajā pasaulē. Un nav citu, tikai mēs, draugs. Vai tikai draudze “Kristus Pasaulei”? Nē, ikviens kristietis, kuram ir aicinājums. Ikviena draudze. Mēs esam gaisma Latvijai. Mēs esam Latvijas svētības garants. Dievs grib Latviju svētīt, un es gribu tajā piedalīties. Vai tu gribi svētītu Latviju un kaut ko atstāt aiz sevis? Vai tu gribi kaut ko mainīt? Tad vienotībā un aicinājumā ejam darīt Dieva darbus, un Tas Kungs mums palīdzēs ar brīnumiem un zīmēm.

Apgaismota gara acis, lai jūs zinātu, kādu cerību dod Viņa aicinājums un kādu godības bagātību Viņš savējiem liek iemantot.” (Efeziešiem 1:18 )

Šo rakstvietu parasti attiecinām uz to, ka svētības un privilēģijas pieder tiem cilvēkiem, kuri tic uz Viņu, taču šeit ir kāda nianse, nepietiek ar to, ka esi saticies ar Kristu, tev ir jāieiet Dieva aicinājumā.

Un cik pārlieku liels ir Viņa spēka mērs, kas parādās pie mums, ticīgajiem, darbodamies tādā pašā visspēcības varenībā, kādu Viņš parādījis Kristū, To uzmodinādams no miroņiem un sēdinādams pie Savas labās rokas debesīs.” (Efeziešiem 1:19-20)

Ja tu ej aicinājumā, pie tevis šis spēka mērs parādās lielāks par ikvienu valdību, par ikvienu varu, spēku, kundzību un ikvienu vārdu. Ja tu esi kopā ar draudzi, tu esi augstāk par jebkādu problēmu. Visu Viņš ir nolicis zem tavām kājām. Šie vārdi attiecas uz tiem, kuri ir aicinājumā. Dievs neaicina īpaši izredzētos, bet ikvienu. Izredzēts ir tas, kurš ir atsaucies aicinājumam. Dievs izredz tajā brīdi, kad tu pieņem Viņu. Atsaukšanās aicinājumam liek iemantot neiespējamo. Dieva vārdā ir teikts: “Tas visu spēj, kas tic.” Šie vārdi darbojas tikai pie tiem, kas ir aicinājumā. Ja tu neesi aicinājumā, tas pie tevis pilnā mērā nedarbosies.

Ābrahāms saņēma vairošanās vīziju, uz kuras pamata mums šodien ir draudze. Vecās Derības vairošanās vīzija piepildījās caur bioloģisko vairošanos. Dieva plāns bija, ka Dieva tauta fiziski vairojas. Tāpēc Dievs aicināja Ābrahāmu un deva apsolījumu viņu svētīt un vairot tik daudz, cik ir smiltis jūrmalā. Un šodienas Draudze ir šādos apmēros. Vienīgā pasaules cerība ir draudze. Dieva sapnis ir izmainīt pasauli caur draudzi, vest cilvēkus pie Sevis caur cilvēkiem, kuri ir satvēruši vairošanās vīziju. Ābrahāmam lielā vecumā brīnumainā kārtā piedzima dēls Īzaks, apsolījuma dēls. Īzakam piedzima divi dēli, Ēsavs un Jēkabs. Ēsavam kā vecākajam dēlam bija jāmanto aicinājums, lai nestu tālāk vairošanās vīziju un radītu Dievam uzticamu tautu. Ir rakstīts, ka Jēkabs bija mierīgs cilvēks, bet Ēsavs bija mednieks ar straujāku dabu. Zēni pieauga, un Īzaks iemīlēja Ēsavu, ne Jēkabu. Tēvam nebija nekādu šaubu, kurš būs nākamais mantinieks un nesīs Dieva vīziju tālāk.

Jaunajā Derībā vairošanās vīzija ir citādāka. Jēzus ir teicis, ka darīs mūs par cilvēku zvejniekiem, kuri ved cilvēkus pie Viņa, kuri piedzimst no augšas un ieiet aicinājumā; un uzsvars nav uz bērnu radīšanu ģimenē. Jaunās Derības laikmets vairs nav bioloģiskās vairošanās laikmets, bet Svētā Gara laikmets, kad Dieva spēks darbojas caur sludināšanu, caur jaunpiedzimšanu un caur draudzes celtniecību. Ēsavam nebija nekādu šaubu, ka tēvs viņu mīl un viņš saņems mantojumu. Viņam bija viss. Reiz Jēkabs vārīja lēcu zupu, un Ēsavs atgriezās no medībām izsalcis. Jēkabs tik ļoti gribēja pirmdzimtību, kas nodrošina aicinājumu, ka teica brālim pārdot savu pirmdzimtību. Ēsavam viņa pirmdzimtība šķita pašsaprotama. Varbūt tu arī šodien esi draudzē un tev viss liekas pašsaprotami. Varbūt tu gaidi savas kāzas vai saderināšanos, varbūt gaidi konsultāciju pie mācītāja, un gaidi, kad beigsies visi šie ierobežojumi. Atslēgas vārds partnera izvēlē un precībām ir AICINĀJUMS. Ir jāmāk savākt savu galvu un emocijas un apsvērt, vai konkrētais pavērsiens tavā dzīvē veicinās tavu aicinājumu. Jāizsver, vai tas palīdzēs tavam aicinājumam, vai tas neapdraud tavu aicinājumu. Vai tas neapdraud citu cilvēku aicinājumu? Viss ir jāizvērtē caur aicinājuma prizmu. Ēsavam viss bija kārtībā, un viņam nebija jāpūlās iegūt aicinājumu. Viņš to nevērtēja. Viņš pārdeva savu pirmdzimtību par vienu zupas šķīvi.

Un zēni pieauga, Ēsavs kļuva izveicīgs mednieks, lauku cilvēks, bet Jēkabs bija klusas dabas vīrs un mājoja teltīs. Un Īzāks iemīlēja Ēsavu, jo medījumi bija pēc viņa garšas, bet Rebeka vairāk mīlēja Jēkabu. Un Jēkabs bija izvārījis viru, bet Ēsavs nāca no tīruma un bija izsalcis. Un Ēsavs sacīja Jēkabam: "Ļauj man ēst no tā sarkanā, tā sarkanā viruma, jo es esmu izsalcis," tāpēc to dēvē par Edomu. Tad Jēkabs atbildēja: "Pārdod man papriekš savu pirmdzimtību." Un Ēsavs sacīja: "Man tā kā tā jāmirst, ko man tur līdz pirmdzimtība?" Un Jēkabs sacīja: "Zvēri man papriekš." Tad viņš zvērēja un pārdeva Jēkabam savu pirmdzimtību. Bet Jēkabs deva Ēsavam maizi un lēcu virumu, un tas ēda un dzēra un cēlās un aizgāja. Tā Ēsavs nicināja savu pirmdzimtību.” (1. Mozus grāmata 25:27-34)

Un pienāca brīdis, kad tēvs pirms nāves svētīja savu pirmdzimto dēlu. Svētība pienācās vecākajam un viņa mīļākajam dēlam Ēsavam. Jēkabs kopā ar māti izdomāja viltību. Jēkabs apģērba kazas spalvas, lai līdzinātos Ēsavam. Tēvs bija pusakls un vecs un nesaprata, ka Ēsava vietā pēc svētības pie viņa ienāca Jēkabs. Viņš svētīja viņu iet aicinājumā, viņš tika apkrāpts. To varēja atcelt, bet tas nenotika, jo Ēsavs bija pārdevis savu pirmdzimtību. Lai cik laba tev šodien neliekas tava dzīve, nenicini savu pirmdzimtību un aicinājumu. Tieši caur aicinājumu tu spēsi visu iemantot. Tieši aicinājumā ir spēks un svaidījums. Vēlāk Bībelē mēs lasām:

"Es esmu jūs mīlējis," saka Tas Kungs, "un tad jūs prasāt: kā tad Tu esi parādījis pret mums Savu mīlestību? Vai Ēsavs nav Jēkaba brālis? saka Tas Kungs, un tomēr Es mīlu Jēkabu un ienīstu Ēsavu, un Es esmu viņa kalnāju pārvērtis par neauglīgu kailatni un viņa mantojuma tiesu par tuksnesi šakāļiem.” (Maleahijas grāmata 1:2-3)

Tēvs mīlēja Ēsavu, bet Dievs ienīda viņu. Ja tev ir kāda problēma, tad ej aicinājumā, jo tur ir spēks. Tu tiksi ar visu galā. Viss, kas mūs atšķir, ir aicinājums. Kam pieder īpaša Dieva mīlestība un apsolījumi? Tiem, kuri ir kā Jēkabs, tiem arī ir Dieva apsardzība un svētība. Es gribu būt kopā ar cilvēkiem, kuri, pirmkārt, nāk pie Dieva nevis mācītāja. Es vēlos būt tuvāk tiem, kuri, pirmkārt, iet pie Dieva. Kad cilvēkam ir problēmas, vispirms viņš iet pie Dieva un pēc tam pie mācītāja. Tev ir regulārs un ciešs kontakts ar Dievu, un visas problēmas tu vispirms risini pie Viņa savā lūgšanu kambarī. Tu Dieva vārda kontekstā meklē risinājumu. Tu pats saņem no Dieva vārdu un pēc tam ej un saņem korekcijas pie mācītāja vai savas grupiņas vadītāja. Tie, kuri vispirms problēmas risinājumu meklē pie Dieva, ir ar dzīvu aicinājumu. Ja viņiem ir personīgas attiecības ar Dievu, tad viņi kultivē arī aicinājumu. Ja viņiem ir aicinājums, tad būs arī personīgas attiecības ar Dievu. Tie ir patstāvīgi cilvēki, kuri spēj pieņemt patstāvīgus lēmumus.

Es atkārtošu frāzes no filmas “Brālis”. No šīs filmas man ir palikuši galvā dažādi izteicieni. Tur bija divi mafijas bosi, viens amerikānis, otrs krievs. Viņiem bija kopējs biznesa darījums. Lielas naudas tika ieguldītas Krievijas mafijā. Kad krieviem radās problēma, viņi saņēma zvanu no amerikāņu bosa, kurš teica: “Es dzirdēju, ka jums ir problēmas.” Krievu boss mierīgi atteica, ka viņi savas problēmas risināšot paši, norādot, lai nebāž degunu tur, kur nevajag. Es gribu apkārt sev cilvēkus, kuri savas problēmas risina paši un katrs no viņiem pats pazīst Dievu, un paši ir pieņēmuši Dieva aicinājumu. Tu neesi spiests aicinājumā un nedari to tikai tāpēc, ka kāds tev liek. Tu pats to dari. Ja arī kāds tevi nedaudz pakoriģē, tu to saproti, jo tev ir aicinājums un tu zini, kā pret tevi vajag attiekties. Ja tev pašam ir attiecības ar Dievu un tev pašam ir aicinājums, tu pats arī iesi. Pieņem aicinājumu un kļūsti par cilvēku zvejnieku! Ja tu gribi glābt pasauli, gribi glābt Latviju, tad sāc ar kaut ko mazāku. Ej pie grupiņas vadītāja un jautā pēc pienākumiem, sāc ar mazumiņu. Apliecini, ka tu darīsi visu, lai grupas augtu, lai draudze augtu. Izmanto visas savas dāvanas, lai kādas tās arī nebūtu. Tu vari būt drošs, ka Dievs pie tevis sāks darboties īpašā veidā, jo no tā brīža, kad tu ieej aicinājumā, tu kļūsti Dieva svaidītais. Kāpēc Vasarsvētkos Dievs izlej no Sava Gara? “Palieciet Jeruzālemē, līdz tiksiet ietērpti ar spēku un būsiet Mani liecinieki,” saka Jēzus.

Nesen bija kāds notikums. Esot savā grupiņā ar saviem cilvēkiem, dzirdēju, ka viens no viņiem runā muļķības. Es zinu, ka šim cilvēkam ir reāls Dieva aicinājums, redzu, ka par katru cenu cilvēks ies uz priekšu. Pie sevis nodomāju, ko šis cilvēks dara manā grupā, bet es neko viņai neteicu, neteicu, ka likšu ārā no grupas, bet tāda doma man ienāca prātā. Man ar viņu bija divu minūšu saruna. Teicu tādus vārdus: “Ir tāda lieta, ka tas īsti neatbilst tavam stāvoklim, kur tu esi.” Vienkārši pateicu tādu teikumu. Pēc sarunas cilvēks izmainījās vienā dienā. Viņa teica, ka gājusi pastaigāties un nolēmusi paņemt četru stundu gavēni, kura laikā lūgusi Dievu. Pēc lūgšanām viņa skaidri zināja un saprata, ka nav uzticams cilvēks mācītājam. Dievs konkrēti viņai to esot parādījis. Lūk, kas ir aicinājums! Viņa to spēja, jo ir aicinājumā. Viņa visu izdarīs, lai paliktu aicinājumā. Tieši aicinājumā ir spēks gan attiecībām, gan veselībai, gan finansēm un svētai dzīvei. Aicinājumā ir svaidījums un spēks! Pats svarīgākais ir iet aicinājumā un attiecībās ar Dievu.

Manā komandā jau no pašiem pirmsākumiem ir Sandija. Atceros, ka draudzes dievkalpojumi toreiz notika viesnīcā “Maritim”, un uz vienu no tiem bija atbraukusi Sandija ar draugiem no Amerikas. Pirms dievkalpojuma viņa žigli atsteidzās pie manis un teica, ka grib kalpot. Viņa sāka vadīt grupiņu. Sākumā negāja labi, jo atvērtās grupiņas drīz vien pajuka. Piecus gadus viņai nesanāca. Pat man jau likās, ka vairs nav cerību. Bet ir jāņem vērā viena lieta – viņai bija aicinājums. Viņai viss būs, jo viņai ir aicinājums. Šī gaišā uguns pārspēj visu. Viņa nekad nepakritīs. Ja arī kādreiz izdarīs kādus nepareizus lēmumus, tad uzreiz tos izlabos. Viņa nespēs palikt nepareizā stāvoklī, jo pats dārgākais viņai ir Dieva aicinājums. Bībelē rakstīts: “Cik ilgi var turēt azotē uguni?” Debesu Tēvs, mīļais Svētais Gars, dod no Savas uguns, Jēzus Kristus Vārdā! Svaidi katru! Atver acis, atver prātus! Pieņem aicinājumu ar lēmumu. Slava Tev, Svētais Gars. Paldies par Tavu uguni. Paldies par Tavu svēto aicinājumu. Paldies, Dievs, par Tavu lielo pavēli. Svētī katru cilvēku, kurš iet aicinājumā. Dari stipru šo aicinājumu, Kungs. Dari mūs katru šī aicinājuma cienīgu, Jēzus Kristus Vārdā! Kas ir aizmidzis, kas ir pakritis, to piecel Jēzus Kristus Vārdā, lai aicinājums deg. Kurš vairs nerūpējas par savu aicinājumu, lai viņš pats ceļās un sāk rūpēties par savu aicinājumu, Kungs. Lai notiek dziedināšanas, zīmes un brīnumi, lai notiek izaugsme un jauna atmošanās.

Kad pienāca laiks Jēkabam apņemt sievu, Īzaks jau bija pie saviem tēviem. Ēsavs nemantoja svētību, kā tas bija paredzēts, jo nicināja pirmdzimtību. Jēkabs kļuva par svētīto, kurš saņem tos pašus apsolījumus, ko Ābrahāms un Īzaks. Visas privilēģijas un īpaša Dieva apsardzība tika viņam. Pienāca laiks Jēkabam ņemt sievu, un Īzaks svētīja to.

Tad Īzāks aicināja Jēkabu un svētīja to un pavēlēja tam, sacīdams: "Tev nebūs sievu ņemt no Kānaāna meitām.”” (1. Mozus grāmata 28:1)

Vecās Derības vīzija bija bioloģiskā vairošanās, bet ar pareiziem cilvēkiem. Tikai ar tiem cilvēkiem, kuri arī bija šajā vīzijā, lai nekas netraucētu un neapdraudētu vīziju. Vecajā Derībā bija ļoti strikti atdalīti ticīgie no pagāniem. Tāpat ir arī šodienas draudzē, jo kas gan kopīgs ticīgam ar neticīgu? Ja tu esi atbildīgā vietā un uz tevi skatās cilvēki, kas kopīgs tev var būt ar cilvēku, kurš nav aicinājumā? Ja viņam nav aicinājums, tad, ļoti iespējams, ka viņam nav arī personīgs laiks ar Dievu. Ja viņam ir aicinājums, tad viņš ar tevi kopā degs Dievam. Kāpēc Jēkabs gāja tieši tajā virzienā, kur viņu sūtīja tēvs? Tāpēc, ka viņam pašam bija aicinājums no Dieva. Viņš zināja, kas viņš būs un kas viņam jādara. Viņš zināja, kā jāturpina dzimta, un zināja, kā jāturpina Dieva darbs. Viņš gāja pie Lābana, kur tēvs norādīja. Viņš izvēlējās no tām meitenēm, kas bija pie Lābana. Jēkabs pārbaudīja, vai šī meitene vispār ir no turienes, un noskaidroja, ka Rāhele ir Lābana meita. Ir rakstīts, ka viņš iemīlēja Rāheli, un viņš iemīlēja no tām, no kurām varēja izvēlēties. Viņš runāja ar viņas tēvu un teica, ka grib Rāheli precēt un ir gatavs maksāt cenu. Viņi vienojās, ka septiņus gadus Jēkabs kalpos Lābanam par Rāheli. Mums ir jauniešu draudze. Es redzu, ka mēs kļūstam arvien vairāk un vairāk un precību skaits palielinās. Visā tajā kā prioritāti ņemsim vērā aicinājumu. Pirms katra lēmuma lūdz Dievu un tad ej pie mācītāja. Jēkabs varēja gaidīt septiņus gadus, jo viņš iemīlēja Rāheli. Mums draudzē ir sava kārtība. Pirms laulībām ir draudzības laiks. Pirms draudzības laika var būt pārbaudes laiks, lai var saprast, kas tas ir par cilvēku. Ja šis cilvēks tiešām tevi mīl, viņš gaidīs. Ja viņš šodien nav aicinājumā, tad viņš ieies tajā, ja neieies, tas nozīmēs, ka nemīl.

Ja viņš tiešām tevi mīl, bet nav aicinājumā šodien, viņš arī neies aicinājumā rīt. Ja viņš neiet aicinājumā, viņš tevi nemīl. Ja viņš neies tajā, viņš nav tavs. Vīrieši vispār bieži ir ļoti slinki. Viņi neko negrib, tikai mājās skatīties teļļuku un lai sieva viņu apkalpo. Viņš negrib iet aicinājumā. Bet viņš zina, ka ir aicinājums. Un es tev saku: “Tev ir aicinājums!” Vispirms pārliecinies, ka otra puse iet aicinājumā. Pēc tam skaties, vai viņš tevi mīlēs. Ja viņš tevi mīl, viņš respektēs tavu dzīvesveidu, viņš respektēs tavu aicinājumu no Dieva, viņš respektēs un gaidīs, cik nepieciešams, kaut septiņus gadus. Kāpēc Jēkabs spēja gaidīt? Viņš atrada savu īsto, iemīlēja un samaksāja pilnu cenu par viņu. Kāpēc tieši tāda izvēle, kāpēc Rāhele? Tas atbilda viņa aicinājumam. Viņš visu izdarīja pareizi. Viņš apprecēja Rāheli. Viņi ir visu ticīgo un draudžu māte un tēvs. Ja Jēkabs būtu rīkojies citādāk, viss būtu citādāk. Jēkabs izvēlējās sievu no savas tautas, bet Ēsavs domāja: “Aha, es darīšu citādāk, es ņemšu sievu no kānaāniešiem. Es zinu, ka tētim un mammai nepatiks, bet es ņemšu kānaāniešu sievu.” Un viņš tā arī izdarīja. Viņš ņēma sev dažādas pagānu tautu sievas par spīti tam, kā prasa aicinājums. Rezultātā Dievs teica: “Es ienīstu tevi, Ēsav, par taviem nepareizajiem lēmumiem, un es mīlu tevi, Jēkab, tu esi Mans mīlulis.” Uz cilvēkiem, kuri stipri turas pie aicinājuma, Dievs skatās īpaši. Un tev ir īpašas privilēģijas. Un nav patiesība, ka Dievs visus mīl vienādi. Dievs nemīl visus vienādi. Dievs mīl visus vienādi ar to mīlestību, ka Viņš aicina atgriezties pie Sevis, bet Viņš neko nevar padarīt tiem buļļiem, kuri ir ietiepušies un neiet Dieva ceļus. Tādiem draud pazušana un sods. Jā, Dievs ir labs, Dievs ir mīlestība, bet, pirmkārt, ir aicinājums.

Un tas vēl nav viss. Kad pienāca kāzu diena, es nezinu, kā tas varēja notikt, bet Jēkabam iedeva citu sievu, vecāko māsu Leu. Lea bija ar blāvām acīm. Bībelē rakstīts, ka viņai bija blāvas acis. Taču ne tāpēc viņš Leu negribēja, bet tāpēc, ka viņš bija iemīlējis Rāheli; otra viņam nelikās interesanta. Bet kāzu naktī viņam iesmērēja vecāko māsu. Viņš no rīta pamodās un saprata: “Eu, tā taču nav Rāhele!” Iedomājies? Viņš mīlējās kā ar Rāheli, bet tā nemaz nebija viņa. Viņš Lābanam jautāja: “Ko tu man izdarīji?” Lābans teica: “Mums ir pieņemts, ka vispirms vecākā māsa jāizdod pie vīra, bet tas taču nekas, padzīvo ar Leu, un pēc tam tu vari Rāheli dabūt.” Viņš vēl septiņus gadus kalpoja par Rāheli un dabūja viņu. Kurš no mūsu draudzes puišiem var kalpot par kādu meiteni 14 gadus?! Es domāju, ka neviens. Kurš spēj mīlēt tā kā Jēkabs? Kur ir kāda meitene, kura 14 gadus spēj gaidīt savu sapņu princi aicinājuma dēļ un arī mīlestības dēļ? Lūk, ideāls. Bet atslēgas vārdiņš tajā visā ir AICINĀJUMS. Vienmēr pārliecinies par aicinājumu; ja cilvēks nevar pagaidīt, viņš tevi nemīl. Ja cilvēks nevar pagaidīt, viņam nav aicinājuma, viņš neiet tajā. Ja ir pārbaudes laiks un cilvēks neiet aicinājumā, tas nozīmē, ka viņš nerespektēs arī tavas svarīgās lietas un pietiekami tevi nemīlēs. Jo augstākā ir agape jeb garīgā mīlestība, nevis filio jeb emocionālā, dvēseliskā mīlestība. Kas ir svarīgākais partnera izvēlē? Lai viņš ir aicinājumā. Ko nozīmē, ja viņš negaida? Negrib kalpot, negrib Dievu. Mēs esam jēkabi. Kāds cilvēks man pirms kādiem 19 gadiem stāstīja par savu ģimeni. Viņš bija kalpotājs, kurš kalpoja cilvēkiem. Nopietns kalpotājs. Man bija jautājums par viņa sievu, par viņa ģimeni. Es uzdevu jautājumu: “Ko dara tava sieva, kā viņa kalpo?” Viņš teica: “Mana sieva ir tāda miesīga kristiete.” Ko tas nozīmē – miesīga un kristiete? Es nevarēju saprast, kas ir miesīga kristiete. Šobrīd es saprotu, ka tas ir kristietis bez aicinājuma. Nav aicinājuma, nav nekāda dopinga un motivācijas dzīvot svētumā. Dievu lūgt viņam nevajag, viņš ir miesīgs, tāpēc viņa dzīvē parādās dažādas nepareizas rīcības. Miesīga kristiete droši vien pietiekami nelūdz Dievu, izlaiž dievkalpojumus, varbūt kaut ko savāra, varbūt iedzer. Es nezinu, ko tieši darīja kalpotāja sieva, bet pēc kāda laika šī miesīgā kristiete atstāja savu vīru. Vīrs iekrita tādā depresijā, ka vispār aizgāja no kalpošanas. Lūk, kāds reāls gadījums. Es nezinu, kā šodien viņiem iet. Varbūt viņš ir atgriezies kalpošanā. Es nezinu, kā šobrīd dzīvo sieva, bet ģimene tika izjaukta un bērni tika atstāti.

Draugs, es ļoti nopietni brīdinu, ka neiešana aicinājumā draud ar miesīgumu. Mums ir jābūt cilvēku zvejniekiem. Kaut mēs sākam ar mazumiņu, bet kaut kādā mērā mums katram ir jāpiedalās. No šīs nedēļas visas mājas grupas var kalpot, rīkot evaņģelizācijas, rīkot neformālos pasākumus, ievērojot divu metru distanci. Es nelieku jums ievērot kādu distanci, jums pašiem ir galva, lūdziet Dievu un skatieties, kādi ir likumi, un dariet, kā gribat paši. Es neesmu policists, kuram jānorāda, kā jums jādara. Jums pašiem ir Dievs. Katrs vadītājs vai mājas grupa paši lūdz Dievu un saprot. Bet nu jau valdība ir pieņēmusi lēmumu, ka 25 cilvēki ar divu metru distanci var pulcēties. Neformālie pasākumi var notikt ārā, evaņģelizācija uz ielām. Kā mūsu valdība pieņem likumus? Skatās, kā ir ārzemēs. Vai Latvijai pašai sava galva nav? Tas viss vispār ir liels feiks un fufelis. Kādu reizi bērnībā mēs ar draugiem izsitām logu. Viens tā pateica darīt, un es arī darīju. Viens teica: “Ejam tur.” Es arī gāju tur. Un mana skolotāja teica: “Klausies, ja Uldis tev teiks pa logu lēkt ārā, tu arī lēksi?” Es teicu: “Nē.” Viņa saka: “Nu, re, tev pašam ir smadzenes.” Dievs ir ļoti labs! Mēs ieejam ārpus karantīnas fāzē. Es jau sen to teicu, ka drīz būs dievkalpojumi. Tā vai šā, bet būs dievkalpojumi. Mūsu draudzes telpās var izlikt 200 krēslus ar 2 metru distanci. Vai nav jauki? Ir ļoti jauki.

Aicinājuma noniecināšana nes briesmas. Jo daudz ir aicinātu, bet maz izredzētu. Tu esi aicināts!

„Tāpēc, svētie brāļi, debesu aicinājuma dalībnieki [..]” (Ebrejiem 3:1)

“Šodien, ja jūs Viņa balsi dzirdēsit, neapcietinait savas sirdis kā sarūgtinājumā!” (Ebrejiem 3:15)

Cilvēki tuksnesī bija tie, kuri nedzirdēja un noraidīja Viņa aicinājumu. Viņi izmira tuksnesī, un tikai jaunā paaudze iegāja zemē, kur “piens un medus tek”. Atteikšanās iet aicinājumā jebkādu iemeslu dēļ un sava aicinājuma noliegšana nes briesmas. Mums šodien ir jāatsaucas Viņa aicinājumam. Un es katram lieku pārdomāt, kā tu rīkojies, kā tu attiecies pret savu aicinājumu, kā tu attiecies pret saviem pienākumiem, ko esi uzņēmies, pret kalpošanu grupiņā, pret kalpošanu draudzē, kā tu attiecies pret savām lūgšanām lūgšanu kambarī, pret Dievu, pret cilvēkiem, kā tu dzīvo ģimenē, kā tu izvēlies partneri un precies, kā tu rīkojies savā darbavietā, kādu darbu tu izvēlies, kā tu izturies pret saviem bērniem. Pavisam droši ir tas, ja bērni ir draudzē un tu viņus nevadi kalpošanā, tad tu viņus nevadi aicinājumā. Ko tu dari saviem bērniem? Vai tu rūpējies par to, lai bērni ieiet kalpošanā, lai grupiņā veic kādus pienākumus, lai pēc iespējas ir kalpošanā? Kāpēc mācītāji savas meitas vai dēlus liek kalpošanā arī tad, ja viņi nav pat īsti tam gatavi? Viņi cer, ka viņos pamodīsies aicinājums. Ja arī viņi paši to nesaprot, tad viņus sākumā tur stūrē, bet pēc tam viņiem pašiem tas ir jāsaprot. Cilvēkam pašam jāpieņem savs aicinājums. Aicinājumā ir jāieiet.

Mēs pie Dieva parasti nenākam ar pareizu motīvu. Kad pie Dieva nāk cilvēks no pasaules, kaut kas viņam sāp vai ir kāda  vajadzība. Es arī nācu pie Dieva tikai tad, kad biju galīgi lejā un man bija vajadzīga palīdzība, motīvs nebija it kā pareizs. Bet, lai paliktu ar Dievu, tas vairs nebija pareizs motīvs. Lai paliktu ar Viņu, vajag normālu motīvu – Dievs un aicinājums, un viss. Tāpēc, ja cilvēkam uzlikts kaut kāds pārbaudes laiks, un viņš pats pieņem aicinājumu un iet tajā, tas ir normāli. Viss ir kārtībā, katrs var iet aicinājumā. Katrs savā līmenī var iet aicinājumā no tās vietas, kur viņš ir šodien. Sargā savu aicinājumu, sargā visus cilvēkus, esi paraugs! Un tev ir jābūt gatavam par aicinājumu upurēt visu.

"Ja kāds nāk pie Manis un neienīst savu tēvu un māti, sievu un bērnus, brāļus un māsas un pat savu paša dzīvību, tas nevar būt Mans māceklis.” (Lūkas evaņģēlijs 14:26)

Es runāju Dieva vārdu. Kāpēc tik radikāli? Tāpēc, ka tas ir radikāls, un garīgā pasaule ir reāla, un mēs ieejam un izejam tikai tad, kad pieņemam radikālus lēmumus attiecībā pret Dievu un cilvēkiem.

“Gluži tāpat neviens no jums, kas neatsakās no visa, kas viņam pieder, nevar būt mans māceklis.” (Lūkas evaņģēlijs 14:33)

Dievs neliek mums no visa atteikties. Bet ir dažādas situācijas, kad no kaut kā ir jāatsakās. Ir dažādas krustceles, kad ir jāpieņem lēmums no kaut kā atteikties aicinājuma dēļ. Ja tev ir aicinājums, tu atteiksies no tā, kas tam traucē. Ja tev ir aicinājums, tad tas deg tavā sirdī kā gaiša uguns un tu nespēj to pievārēt! Gribas grēkot? Aicinājums neļaus. Un tu nekad nebūsi nabags, tu nekad nebūsi pamests, tu nekad nebūsi viens. Tev vienmēr viss būs, tu pat nevari iedomāties, pa kādiem ceļiem atnāks atbildes uz tavām problēmām un tavām vajadzībām. Dievs dara izmaiņas pie draudzes un Dievs dara izmaiņas pie tevis paša. Sargā sevi!

Es noslēgšu svētrunu ar diezgan bēdīgu stāstu. Droši vien daudzi to jau ir lasījuši. Bija tāda ziņa, ka 6. maijā 29 gadu vecumā pāragri mūžībā devies elektroniskās mūzikas mākslinieks un mūzikas producents Matīss Runtulis (Mr. Myster). Es gan šo cilvēku nepazīstu, bet mani uzrunāja viņa stāsts. Sēru vēsti sociālajā vietnē Facebook publicēja Matīsa māte Sanita Tauriņa. Un es nolasīšu vārdus, ko viņa publicēja. Tas ir par to, ka es ikvienu aicinu sargāt savu aicinājumu. Sargājiet savu aicinājumu! Sargājiet cilvēkus sev apkārt, un tas nenozīmē kontrolēt, bet sargāt. Ir veselīgi veidi, kādos mēs to varam darīt. Un mums, pirmkārt, jārūpējas par citiem, lai viņi ir aicinājumā. Es nevaru tev kaut ko dot, es nevaru tev kaut ko ļaut darīt, es nevaru atļaut darīt visu, ko tu gribi. Jo mums katram vissvarīgākais ir aicinājums. Vienīgais, ar ko es nekad nepiekritīšu riskēt, ir aicinājums, jo tieši tur ir spēks. Es arī no sirds nevaru nevienam neko pavēlēt, bet es noteikti vispirms pacīnītos, ja tu negribētu iet aicinājumā, bet pēc tam ļautu tev iet tā, kā tu gribi. Es neesmu Dievs, bet arī Dievs neko neaizliedz. Viņš ļauj izvēlēties. Mēs arī ļaujam izvēlēties. Tā nebūs mīlestība no manas puses, ja es katrā tavā izvēlē nepaturēšu fokusā tavu aicinājumu. Lūk, ko raksta Matīsa mamma: Vakardienas rīts mums atnesa nežēlīgu ziņu – mūsu mīļais Matīss ir aizgājis un nekad vairs neatgriezīsies. Tas ir ļoti sāpīgi, un tagad to ir jāmēģina aptvert. No mums ir paņemts viss. Nekas vairs nav palicis – vien pilnīgi iztukšots skatiens nākotnē. Matīss bija ļoti labs cilvēks. Viņš bija sirsnīgs un pārlieku dāsns. Laikam viņa jūtīgums bija tas, kas viņu salauza. Mēs viņu nenosargājām, un tagad mums ar to ir jādzīvo. Mīļie vecāki, sargiet savus bērnus no JAUNĀ ĻAUNĀ. Esiet acīgi, uzstājīgi, ja nepieciešams – metiet toleranci pie malas un lieku reizi pārliecinieties, ka ļaunais jūs neaptin ap pirkstu. Tas uzglūn un gaida mirkli, kad jūsu mīļie būs nepasargāti, lai pavedinoši ieripotu, iedūmotu, ielītu un beigās pārņemtu visu. Mēs cīnījāmies, bet TAS uzvarēja. Matīs, mēs tevi ļoti, ļoti mīlam.

Šie vārdi ļoti atbilst Dieva sirdij un arī manai sirdij, atbilst manām attiecībām ar cilvēkiem un manam vadības stilam. Lai ļaunums mūs neietītu, pirmkārt, jārūpējas par aicinājumu. “Mēs nenosargājām.” Matīss ir uzrakstījis pēdējo dziesmu, un viņš gribēja, lai to publicē, un šī dziesma tika publicēta. Es to noklausījos, nu, tāda interesanta, nav slikta melodija. Tā nav pabeigta, viņš tur viens tikai ar ģitāru ritmu uzsit. Tas ir tikai tāds ieskicējums dziesmai, bet vārdi visu izsaka, ka viņš tiešām nav nosargāts. Šie vārdi ir iztulkoti latviski. Ne viņš pats sevi ir sargājis, ne viņu kāds ir sargājis, ne kāds ir kārtīgi lūdzis Dievu. Es nezinu, kaut kas ir pietrūcis, un galu galā cilvēks pats izvēlās, bet viņa izvēle šeit ir redzama. Lūk, kādi vārdi ir dziesmā: Pretošanās ir veltīga. Tumša matērija. Es pamodinu vakuumu, es piepilda to ar spēku. Jauni veidi, kā sēt sēklu augsnē. Es sasaucu, sapulcinu matēriju. Tā saārda tavu garu, tā iziet caur trauslu saturu. Es čukstu patiesību noliegumā – tiec vaļā no putekļiem. Lai pasargātu pilnību no pārplūšanas. Es aizeju, es esmu aizgājis, es esmu prom un nekad vairs neatgriezīšos.

Mēs Tevi lūdzam, Kungs, mēs apzināmies, ka ļaunais ir tepat blakus. Es lūdzu par katru cilvēku draudzē. Par katru tuvāko un tālāko, par katru draudzē “Kristus Pasaulei”, par katru grupas vadītāju, par katru palīgu, par katru grupas apmeklētāju, par katru draudzes apmeklētāju, par katru, kurš pieder draudzei, kurš kalpo, par katru, kurš ir aicinājumā, un arī par tiem, kuri nav aicinājumā, kas to vēl nav pieņēmuši. Svētais Gars, es lūdzu par katru, es lūdzu, Dievs, ka Tu viņus nosargā. Es lūdzu Tev, Svētais Gars, ka mēs cits citu nosargājam, ka mēs esam nomodā un nepieļaujam nekādus kompromisus ar ļauno. Lai mēs ejam tikai un vienīgi Tavus ceļus, lai mēs esam stipri un vienmēr cits citu pamudinām stāvēt attiecībās ar Tevi, Kungs. Lai mēs stāvam, lai mums kambaris ir pati svētākā vieta, lai mēs ik dienas ejam vissvētākajā vietā un iegūstam skaidrību un vadību, lai mēs respektējam savus vadītājus un esam kopā līdz galam. Lai mēs nepieviļam un nenododam viens otru. Jēzus Kristus Vārdā, lai mēs katrs stāvam par aicinājumu.

Mēs lūdzam par to, kurš ir iegrimis remdenībā, kuram ir sajaukts prāts, kuru ļaunais jau ietin un aptin un kurš to vēl neredz vai nezina. Jēzus Vārdā, mēs kopīgi nākam lūgšanā un pavēlam: “Sātan! Vācies prom no šiem cilvēkiem!” Lai atnāk vaļā skaidra saprašana, lai atnāk Tava klātbūtne, lai tiek pieņemti pareizi lēmumi, lai mēs paliekam aicinājumā un ejam līdz galam, lai mēs sasniedzam neiespējamo, lai mēs vairojamies un augļojamies un ejam līdz galam, lai mēs tiešām esam “pilsēta kalna galā”, kas nevar būt apslēpta! Kungs, lai tiešām ir prieks, daudz svaidījuma, daudz glābtu cilvēku. Lai mēs kā darba biedri esam šeit visi kopā, lai mēs kā draudze kopā ieejam mūžīgajā atdusā, lai mēs ieejam mūžīgajā dzīvībā, lai mēs atstājam aiz sevis pēdas šajā pasaulē. Jēzus Vārdā, lai mēs neesam nodevuši aicinājumu. Debesu Tēvs, kuri nav satvēruši aicinājumu, palīdzi to satvert šajā pašā brīdī, lai nāk aicinājums! Es lūdzu no visas sirds, Jēzu Vārdā, lai ir aicinājums, kas pārdabiskā veidā uzrunā! Lai tas parādās darbos, izjūtās, lēmumos, Jēzus Vārdā! Un par visiem tiem, kuri pieņem šos lēmumus, es lūdzu par svētībām un privilēģijām, par medu, par pienu, Dievs, par visiem Taviem apsolījumiem, par finansējumu, par veselību, par labiem bērniem, par labām ģimenēm. Dievs, es lūdzu par to visu, lai tas notiek šo cilvēku dzīvē, kad Tu viņus sargā, lai nav neviens mūsu starpā sasirdzis, lai nav neviens mūsu starpā grēkos. Dievs, lai ikviens, kas pakritis, pieceļas, vienmēr pieceļas un iet tālāk, Jēzus Kristus Vārdā. Tu esi žēlīgs, Tu esi pacietīgs, Tu esi stiprs Dievs, varens Dievs, Jēzus Kristus Vārdā, Aleluja! Lai mēs vairojamies un augam un lai katrs ir laimīgs aicinājumā iet ar Tevi un iet ar mums kopā, Jēzus Vārdā. Āmen.

Es jūs katru vienu no sirds mīlu. Kurš ir tuvāk, tas vairāk to izjūt, kurš ir tālāk, ne tik ļoti izjūt, bet zina. Dažus, kuri ir tālāk, arī mīlu visādos veidos, ar dažādām sirds sajūtām. Es esmu noilgojies pēc jums un ceru, ka drīz tiksimies. Nevis es ceru, bet mēs drīz tiksimies, viss būs. Beidzam uz tādas nedaudz bēdīgākas nots. Bet šī nav bēdīga nots, tā ir tā nots, ar kuru ir jāsāk notikt izmaiņām. Es nezinu, kā jutās šis cilvēks, kurš aizgāja, un es nezinu, kā viņš aizgāja. Nav grūti iedomāties, kā viņš aizgāja, spriežot pēc šādas mūzikas un vārdiem, kas izsaka to, kas notika viņā. Sātans pārņem prātu un dvēseli. Neļauj velnam aptīt sevi ap pirkstu. Un, kad tu redzi sev blakus cilvēkus, kuri tiek aptīti ap pirkstu, tad runā ar viņiem, lūdz par viņiem. Nespied, neterorizē, runā, vienkārši runā. Vienkārši runā. Saproti, kāds kurš cilvēks ir, kuram vajag arī kaut ko paspiest, kuru vajag arī disciplinēt, kuram vajag citādāk. To visu vajag saprast, bet dari to mīlestībā. Mīlestībā. Mīlestībā. Es ticu, ka jebkuru cilvēku var izglābt, jebkuru cilvēku var atgriezt. Bet sargiet savas ģimenes, savas grupiņas. Es sargāšu savējo, jūs savējās. Esiet stipri. Es nekur netaisos aiziet, un mani ar koku nedabūsiet prom, nekad mūžā, jo man ir aicinājums. Un tev ir aicinājums. Dieva klātbūtne šeit ir sajūtamā veidā, un es zinu, ka Dievs kaut ko dara. Viss šis laiks, šie pāris mēneši, laiks, kad mēs neesam klātienē dievkalpojumos, ir lielisks laiks, draugs. Katrs spēj novērtēt, ko nozīmē draudze, ko nozīmē cilvēki, ko nozīmē sprediķis, slavēšana. Katrs spēj to novērtēt. Mēs viens otram esam svarīgi. Bet vissvarīgākais, draugs, ir aicinājums! Drīz atsāksies visi mūsu pasākumi, būs nepieciešamas finanses un tā tālāk, un tu vari būt uzticams ar savu desmito tiesu. Atkal sāksim kārtīgi ziedot. Atkal sāksim kārtīgi dot. Paldies visiem tiem, kuri līdz šim ir kārtīgi ziedojuši, devuši, neskatoties uz to, ka šobrīd ir tāda situācija. Esi uzticams Dieva aicinājumam arī ar savām finansēm. Lai Dievs tevi bagātīgi svētī!

Mācītāja Mārča Jencīša sprediķi “Aicinājuma spēks” pierakstīja un rediģēja draudzes “Kristus Pasaulei” redakcija

Comments