TEKSTA MATERIĀLI‎ > ‎Svētrunas‎ > ‎

Aicinājuma anatomija. 3. daļa

Publicēja 2020. gada 4. jūn. 08:05Līga Paņina
Ziņas datums 02.06.20.

Mīļais Debesu Tēvs, mēs Tevi pielūdzam un pateicamies par Tavu Svēto Garu, ka Tu mājo mūsos un mūsu vidū. Tu esi dzīvības Avots un visu dari jaunu. Tu esi mūsu spēka Avots. Tu esi Dievs, kas radījis debesis un zemi. Lai nāk Tava valstība un Tavs prāts lai notiek katrā vienā no mums. Tu būsi jauns cilvēks, no šīs dienas jauns cilvēks, no šīs dienas jaunas izmaiņas, jaunas un pozitīvas izmaiņas. Jauns cilvēks, jaunas perspektīvas, jaunas cerības. Viss jauns! Bībele saka: Samuēls svaidīja Saulu par ķēniņu, pirmo ķēniņu Izraēlā, izlejot uz viņa galvas eļļu, un tajā pašā brīdī Sauls tika pārmainīts par citu cilvēku, un to izdarīja Svētais Gars. To dara tikai Svētais Gars! Viņš dara jaunu. Viss jauns! Jauns cilvēks! Kas bijis, ir pagājis, viss ir tapis jauns. Tēvs, es lūdzu, ka Tu atver mūsu sirdis, lai mēs atveram savas sirdis, lai dzirdētu no Tevis un no Tava Gara, lai dzirdētu Tavu balsi. Lai pieņemtu Tavu vārdu un lietotu Tavu vārdu, lai bruņotos ar Taviem ticības ieročiem, ar Vārda ieročiem, lai Tu dari mūs stiprus, lai Tu dari stiprus mūsu pirkstus, lai mēs uzvilktu stopu. Dari mūs stiprus, lai mēs turētu gatavībā savu bruņojumu un ieročus. Dari mūs stiprus un spējīgus uzņemt Tavu vārdu. Atver savu sirdi un garu. Lai tavs gars ir atvērts Dieva vārdam!

Lai kaut ko vairāk novērtētu, dažkārt jāietur pauze vai no kaut kā jāatsakās, un tad tu zini, ko tu esi zaudējis. Mēs iepriekšējos divus mēnešus neesam bijuši draudzē, tāpēc tagad mēs nākam ar jaunām emocijām, jaunām cerībām un prieku. Šodien mēs turpināsim tēmu par aicinājumu. Aicinājuma anatomijas 1. daļa bija pagājušajā svētdienā, vakar līderu sapulcē bija 2. daļa. Pirms šiem sprediķiem bija sprediķis par aicinājuma spēku. Es vakar runāju ar dažiem jauniem cilvēkiem. Man viņiem bija daži jautājumi. Viens no jautājumiem bija, vai tev ir aicinājums. Kā ir ar tavu aicinājumu? Vai tu kaut ko izjūti un kā tu zini, ka esi aicināts? Kad šie cilvēki sāka runāt, tad man kļuva labi ap sirdi. Vienam uzdevu jautājumu, kā ir ar viņa aicinājumu. Cilvēks neko pat nespēja pateikt un sāka raudāt. Tas nozīmē, ka viņa aicinājums ir ļoti emocionāls, sirdī, dvēselē, prātā un emocijās. Paklausījos pārējos, ko viņi runāja, un no kā viņi ir atteikušies. Trīs no šiem cilvēkiem bija atteikušies no nopietnām lietām, no kurām daudzi nespētu atteikties. Viņi bija to izdarījuši aicinājuma dēļ; nevis piespiesti, bet paši izdomājuši. Jēzus saka, kas neatstāj savu tēvu un māti, visu, kas viņam pieder, tas nevar būt Viņa māceklis. Mācekļi jautāja, kas viņiem par to būs, ka viņi visu ir atstājuši. “Jūs iemantosiet daudzkārt vairāk brāļu un māsu, vecākus, namus un laukus šinī laikā un nākamajā laikā mūžīgo dzīvību,” atbildēja Jēzus. Ja mēs no kaut kā atsakāmies, Dievs daudzkārtīgi to atlīdzina, jo pats labākais ir iet Dieva aicinājumā. Es vakar šajos cilvēkos redzēju, kā viņos deg aicinājums. Es gribu būt ar šādiem cilvēkiem. Es no sevis gribu ielikt visu tādos cilvēkos, kuri iet aicinājumā un to vērtē.

Šī ir “Aicinājuma anatomija. 3. daļa”, un man ir ļoti bieza anatomijas grāmata. Mēs jau esam izgājuši cauri Mozus aicinājuma anatomijai. Mēs zinām, ka Mozus tika aicināts pārdabiski un nemaz negribēja piekrist aicinājumam, viņš kaulējās ar Dievu, bet tajā brīdī, kad Dievs sadusmojās, Mozus piekrita. Dievs bija ar Mozu! Jozua, tieši pretēji, nekāds pārdabisks aicinājums nebija, viņš vienkārši bija Mozus kalps. Viņš bija jauneklis Mozus komandā, kurš vienkārši kalpoja Mozum un vēlāk mantoja Mozus svaidījumu un amatu. Vakar mēs mācījāmies par Gideonu, kurš arī apgalvoja Dievam, kad Viņš to aicināja, ka viņš ir no mazākās cilts un nabadzīgākās dzimtas, kāpēc tieši viņš? Dievs atbildēja: „Tāpēc, ka Es būšu ar tevi, tu sakausi midiāniešus.” Atslēgas vārdi Gideonam bija – „Es būšu ar tevi!” Ja tu iesi, Dievs būs ar tevi. Ja tu paliksi sēdēt, Dievs ar tevi nebūs, bet, ja tu iesi, Dievs būs ar tevi.

Tāpēc eita un darait par mācekļiem visas tautas, tās kristīdami Tēva, Dēla un Svētā Gara Vārdā,tās mācīdami turēt visu, ko Es jums esmu pavēlējis. Un redzi, Es esmu pie jums ik dienas līdz pasaules galam.” (Mateja evaņģēlijs 28:19-20)

Noslēgumā ir rakstīts, ka viņi izgāja un mācīja, un Jēzus teica, ka Viņš būs ar mums līdz pasaules galam. Dievs ir līdz galam ar tiem, kuri iet un dara mācekļus ar to, ko viņi spēj, un ar to, ko viņi saprot. Pieņem aicinājumu, jo Dievs ir ar tevi! Dievs caur tevi darbosies. Vakar vēl mēs mācījāmies par Elīsu. Elīsa bija Elijas māceklis un ļoti interesants cilvēks, jo viņš nelika mieru savam vadītājam. Viņa vadītājs Elija, kad viņš jau zināja, ka ir pabeidzis savu misiju uz zemes un dosies uz debesīm, teica Elīsam, lai viņš paliek šeit, jo viņš iešot aplūkot Bēteles draudzi un Jērikas draudzi. Elīsa teica: „Tiešām, ka Tas Kungs ir dzīvs un tava dvēsele dzīva, es tevi neatstāšu.” Tas bija cilvēks, kas turējās pie sava mācītāja. Ne tikai pie Dieva, bet pie sava svaidītā cilvēka, un viņš turējās arī tad, kad viņš teica, lai neejot viņam līdzi. Kad viņš turējās, tad Elija jautāja, ko tad viņš gribot. Viņš gribēja dubultu svaidījumu nekā bija Elijam, un viņš saņēma dubultu svaidījumu. Elija tika paņemts debesīs un Elīsa turpināja savu kalpošanu dubultā svaidījumā, viņš turpināja Elijas darbu šeit virs zemes. Lūk, kāds bija Elīsas aicinājums. Par Elīsu ir rakstīts, ka viņš bija tas, kurš slacīja ūdeni uz Elijas rokām, tas nozīmē, ka viņš bija vienkāršs kalps. Viņš bija aicināts, sekoja Elijam un izauga par lielu Dieva vīru. Mēs nekad nevaram sākt no augšas, mēs vienmēr sākam no apakšas, ar maziem darbiem. Ja mēs neesam uzticami mazos darbos, tad Dievs nekad nedos neko lielāku. Šodien mēs mācīsimies par nākamajām personībām.

Samuēls

Par Samuēlu ir ļoti interesants stāsts. Reiz dzīvoja kāds pāris, kuriem nebija bērnu, Elkana un Anna.

Un tur bija kāds vīrs no Ramataim-Cofimas, no Efraima kalniem, vārdā Elkana, Jerohāma dēls, tas bija Ēlihus dēls, un tas atkal Tohus dēls, kas atkal bija efratieša Cūfa dēls. Un tam bija divas sievas, vienai bija vārds Anna, bet otrai bija vārds Penīna; un Penīnai bija bērni, bet Annai bērnu nebija. Un šis vīrs gāja ik gadus kalnup no savas dzimtās pilsētas uz Šīlo, lai pielūgtu Dievu, To Kungu Cebaotu, un lai Viņam upurētu kaujamos upurus; un tur bija divi Ēļa dēli – Hofnus un Pinehass, kuri bija Tā Kunga priesteri. Un tanī dienā, kad Elkana nesa kaujamo upuri, viņš deva savai sievai Penīnai un visiem viņas dēliem un viņas meitām devas, bet Annai viņš deva divkāršu devu, jo viņš Annu mīlēja, bet Tas Kungs bija viņas klēpi aizslēdzis. Bet viņas sāncense to daudz apbēdināja, to kaitinādama, pat novezdama līdz dusmām viņas miesas neauglības dēļ, jo Tas Kungs bija aizslēdzis viņas klēpi. Un tā notika gadu no gada: tiklīdz viņa nogāja Tā Kunga namā, tā šī to kaitināja, ka viņa raudāja un neēda. Tad Elkana, viņas vīrs, tai sacīja: "Anna, kāpēc tu raudi? Un kāpēc tu neēd? Un kāpēc tava sirds ir noskumusi? Vai es tev neesmu vairāk vērts nekā desmit dēli?" Un tad Anna cēlās, kad bija ēdusi un dzērusi Šīlo. Jo priesteris Ēlis sēdēja uz krēsla pie divi ieejas stabiem Tā Kunga svētnīcas priekšā. Un viņas dvēsele bija pilna skumju, tā lūdza nepārtraukti To Kungu un gauži raudāja. Tad viņa deva solījumu, sacīdama: "Kungs Cebaot! Ja Tu Savas kalpones bēdas uzlūkotu un ja Tu mani atcerētos un Tu arī neaizmirstu Savu kalponi, un piešķirtu Savai kalponei dēlu, tad es to novēlētu uz visu viņa mūža laiku Tam Kungam, un skujamais nazis nenāktu pār viņa galvu." Kad nu viņa vēl ilgi lūdzās Tā Kunga priekšā, tad Ēlis sāka vērot tās muti, jo Anna runāja savā sirdī, tikai viņas lūpas kustējās, bet viņas balss nebija dzirdama, tāpēc Ēlis noturēja viņu par iedzērušu. Un Ēlis tai sacīja: "Cik ilgi tu būsi sava dzēruma varā? Lai no tevis atstājas dzēriena skurbums!" Bet Anna atbildēja un sacīja: "Ak, nē, mans kungs, es esmu nelaimīga sieva! Es neesmu nedz vīnu, nedz reibinošu dzērienu dzērusi, bet es esmu savu dvēseli izkratījusi Tā Kunga priekšā. Neturi savu kalponi par tik negodīgu sievu, jo es esmu tikai līdz šim vaļu ļāvusi savām lielajām bēdām un savas sirds skumjām." Tad Ēlis atbildēja un sacīja: "Ej ar mieru, lai Israēla Dievs piepilda tavu lūgšanu, ko tu esi no Viņa lūgusi." Un viņa sacīja: "Lai tava kalpone atrod labvēlību tavās acīs." Un tad sieva aizgāja savu ceļu, un tā ēda, un viņas seja vairs neizskatījās tik noskumusi. Un tie cēlās agri no rīta, nometās zemē lūgšanās Tā Kunga priekšā un griezās atpakaļ un gāja uz savām mājām Rāmā. Un Elkana atzina savu sievu Annu, un Tas Kungs viņu pieminēja. Un pēc kāda laika Anna kļuva grūta un dzemdēja dēlu, un nosauca viņu vārdā Samuēls, jo viņa sacīja: "Es to esmu izlūgusies no Tā Kunga."” (1. Samuēla 1:1-20)

Viņi kalpoja Dievam. Tajā laikā vienam vīram varēja būt vairākas sievas. Elkana bija vienkāršs vīrs un viņam bija divas sievas – Penīna un Anna. Annu viņš mīlēja vairāk. Penīna dzemdēja bērnus citu pēc cita, bet Annai bērnu nebija. Ja šobrīd mēs vairojamies caur māceklību, vedot cilvēkus pie Dieva un mācot viņus sekot Dievam, tad tajā laikā Dieva plāns, lai vairotos un draudze augtu, bija radīt pēcnācējus, bet ne tikai radīt, bet izaudzināt par Dieva cilvēkiem. Tāds bija galvenais plāns. Šobrīd fokuss ir cits – vest cilvēkus pie Kristus. Šodien ir nedaudz citāds laikmets. Tas bija Dieva plāns – vispirms uzcelt Izraēla tautu, un, lai to uzceltu, bija jāvairojas. Radīt pēcnācējus, īpaši dēlus, bija pats svarīgākais izraēliešu dzīvē. Vecākie dēli tajā laikā mantoja saimniecību un svaidījumu. Katru gadu Elkanas ģimene gāja upurēt uz templi, kā katram izraēlietim tas bija jādara, un arī Anna gāja uz templi. Tā kā Elkana ļoti mīlēja savu sievu Anniņu, viņš viņai deva divkāršu upura devu. Otra sieva bija greizsirdīga uz Annu un vienmēr viņu kaitināja, darot viņai pāri. Bija konflikti, greizsirdība un Annas nicināšana. Viņai bija ļoti smagi, jo radīt pēcnācējus bija izraēliešu dzīves jēga. Lūk, kāpēc Vecajā Derībā tik ļoti daudz ir par bērniem.

Ja Vecās Derības laikā ģimenē nebija bērnu, sieviete nevarēja dzemdēt, tā bija ļoti liela problēma. Tas ir tāpat kā tagad, kad cilvēks draudzē nevar atvest cilvēkus pie Dieva. Par to ir jābēdājas, par to ir jāskumst, par to ir jāraud. Anna raudāja. Vienmēr, kad viņa gāja uz templi, viņa gauži raudāja. Viņa neēda un novājēja. Viņai bija tādas skumjas, ka viņai nav bērnu. Protams, ka mēs varam domāt, ka tas bija greizsirdības dēļ, ka viņu kaitināja, tomēr šī Rakstu vieta Bībelē norāda uz kaut ko vairāk. Pats galvenais Dieva plāns viņas dzīvē nepiepildījās, viņa bija neauglīga, viņa raudāja un skuma. Ja par kaut ko ir jāskumst un jāraud, tā ir neauglība. Nevis par to, ka tev nepietiek nauda, ne par to, ka tev nav tādas attiecības ģimenē, kādas tu vēlies. Pirmkārt, jāraud ir par to, lai tu ej aicinājumā un izpildi savu misiju virs zemes: Ejiet un dariet par mācekļiem, ejiet un sludiniet evaņģēliju visai radībai! Anna raudāja. Pirmais solis – raudāt. Izspiedīsim asaru un viss būs kārtībā? Tas nav gluži tā. Anna devās uz templi, un tur tajā laikā kalpoja priesteris Ēlis, kas nebija paraugs, kādam būtu jābūt priesterim, jo viņa dēli gulēja ar tempļa sievietēm, un viņš pievēra acis uz daudzām lietām, tomēr viņš bija Dieva ielikts priesteris. Kad Anna templī lūdza Dievu, tad Ēlis redzēja, kā viņa lūdz un viņu noturēja par piedzērušu. Viņa bija tādā stāvoklī, ka šķita, ka viņa ir piedzērusies. Viņš pienāca pie Annas un teica, lai dzēruma skurbums atstājas no viņas. Anna atbildēja, ka viņa nav dzērusi, jo viņa vispār nelieto alkoholu, bet viņa izkratīja savu sirdi Dieva priekšā.

Anna lūdza Dievu savās skumjās un apsolīja Viņam, ja Dievs viņai dos dēlu, tad viņa dēlu novēlēs Dievam. Ko nozīmē novēlēt Dievam? Jau agrā vecumā nošķirt no mātes un atdot templī priesteru uzraudzībai, kur viņi izaudzinās zēnu par Dieva kalpu, nākamo priesteri. Ja Dievs dotu Annai dēlu, tad viņa to atdotu Viņam. Kad priesteris redzēja viņas skumjas un viņas raudāšanu, tad viņš viņai teica, lai viņai notiek tas, pēc kā viņa ir lūgusi. Notika brīnums. Tajā brīdī, kad priesteris pateica šos vārdus, Anna pēkšņi pārstāja raudāt un arī atsāka ēst. Viņa sāka labi justies. Viņa sāka justies labi nevis tad, kad viņai piedzima dēls, bet jau tad, kad priesteris pateica, lai viņai notiek tas, pēc kā viņa bija lūgusi. Šādā veidā viņa garā saņēma no Dieva atbildi, ka būs dēls. Viņai piedzima dēls. Tas vēl nav viss. Dēlu nosauca par Samuēlu (“no Tā Kunga izlūgtais”). Kad viņa ik gadus devās uz templi apciemot savu dēlu, tad viņa Samuēlam nesa apģērbu un dažādu palīdzību, lai viņu atbalstītu. Kad priesteris kārtējo reizi ieraudzīja šo ģimeni – Annu un Elkanu – viņš teica, lai par to, ko viņi bija devuši Dievam, viņiem Dievs daudzkārtīgi atlīdzina. Viņiem piedzima vēl vairāki dēli un vairākas meitas.

Kā Samuēls tika aicināts? Kāda ir viņa aicinājuma anatomija? Pirmkārt, tās bija viņa mammas lūgšanas. Otrkārt, tie bija priestera teiktie vārdi. Mammas skumjas un lūgšanas nesa rezultātu. Ja tu esi neauglīgs un zini, ka vairāk vajadzētu pieslēgties draudzes darbam, audzēt draudzi, vest cilvēkus pie Kristus, tad sāc ar lūgšanu. Bez lūgšanas nekas nenotiek. Ja tu cīnies ar kādu iekšēju, dvēseles problēmu, grēku, finanšu problēmu, tad, pirmkārt, ir jālūdz. Lūgšana līdz pat izmisumam, kā Annai, ja tas nepieciešams. Esmu pamanījis, ja es ko lūdzu, tas notiek. Varbūt ne vienā dienā, ne piecās dienā, kaut gan reizēm ir arī momentālas atbildes, bet tas var piepildīties arī pēc vairākiem gadiem. Reizēm pat gadās, ka pats esmu aizmirsis, ko lūdzu, bet paiet laiks un secinu, ka daru to, ko biju lūdzis. To, ko gribēju sen, to daru šodien. Lūgšana ir atslēga. Ir vajadzīga sirds lūgšana par Dieva gribu, par to, lai arī tu vari piedalīties aicinājumā un nebūt neauglīgs. Tāda bija Anna. Viņas vīram Elkanam bija smagi viņu vērot, jo viņa neēda, izdila, bija ļoti skumja. Viņi bija labs, mīlošs pāris. Elkana teica sievai: “Vai es tev neesmu labāks par desmit dēliem? Tev nepietiek ar mani?” Mēs zinām, kā ir pareizi, ka laulātais ir svarīgāks par bērniem. Laulība, kurā bērni ir svarīgāki par otru pusi, ir ļoti neveiksmīga laulība. Vispirms bija Ādams un Ieva, nevis bērni. Svarīgāka ir tava otrā puse. Annai nepietika ar vīra mīlestību, viņa gribēja izpildīt savu misiju virs zemes – vairot Izraēlu. Viņa cīnījās lūgšanās un saņēma vārdu no Dieva caur mācītāju. Ir svarīgi ieklausīties, ko mācītājs sludina, un ņemt vērā, kad viņš saka kaut ko precīzi tev. Ir svarīgi būt kā Elīsam, kurš vienkārši lēja ūdeni uz Elijas rokām. Saņem atbildi uz savu lūgšanu, esot draudzē, esot paklausībā, saņem iekšēju pārliecību jeb remu, kā to saņēma Anna.

Piemēram, man ir iekšēja pārliecība, ka mēs esam megadraudze. Daudzus gadus esmu par to lūdzis un līdzīgi kā Anna esmu dzirdējis kādus vārdus no Dieva, līdz manī ir izveidojusies iekšēja pārliecība, ka šeit aug megadraudze. Tas nav radies pats no sevis, bet gan lūgšanu rezultātā. Šo pārliecību ir veicinājis arī tas, ka esmu kopā ar pareizajiem cilvēkiem, ka esam viens otram pareizā laikā un pareizā vietā. Draugs, tu esi vienā no vislabākajām vietām Latvijā, visradikālākajā vietā, tu esi draudzē, kurai bez maksas dod labāko ētera laiku LTV1, labāko laiku vakarā, kad visi skatās. Žurnālisti paši atbrauc un ar slēptajām kamerām nemanot nofilmē, lai netraucētu mācītājam, un nofilmē tieši to, ko mācītājs grib pateikt visai Latvijai, proti, ka vīruss ir feiks. Izmeklēšanas laikā, ko žurnālisti veica, viņi zvanīja uz ministriju, un ministrijas pārstāve pateica, ka pulcēties draudzē ir svarīgāk nekā iet uz veikalu pēc desas. Mūsu draudzi sargā eņģelis Gabriels un eņģelis Mihaēls. Dievs mums ir sūtījis ietekmīgus eņģeļus, kas mūs sargā. Vai zini, kāpēc? Mēs ejam aicinājumā, un Dievs īpaši mīl un sargā tos, kuri iet aicinājumā. Tu, esot šādu cilvēku vidū, pat ja vēl pats neesi “ielēcis” aicinājumā, arī esi drošībā un kādu laiku tu saņem to pašu apsardzību un svētību.

Apskatīsim 1. Samuēla grāmatas 3. nodaļu. Samuēls pusaudžu gados gulēja savā guļvietā templī un naktī dzirdēja: “Samuēl! Samuēl!” Viņš cēlās, gāja pie priestera Ēļa jautāt, ko viņš grib. “Es tevi neesmu saucis, ej atpakaļ gulēt,” teica Ēlis. Puika paklausīja, likās gulēt un atkal dzirdēja: “Samuēl! Samuēl!” Kad Samuēls aizgāja pie priestera, tas viņu atkal sūtīja gulēt. Tas pats notika trešo reizi, un tad Ēlis teica: “Laikam Dievs grib ar tevi runāt. Kad nākamo reizi dzirdēsi balsi, tad saki: “Runā, Kungs, es klausos!” Viņš gāja gulēt, un, kad nākamo reizi dzirdēja sevi saucam, tad teica: “Šeit es esmu, runā, Kungs!” Un Kungs runāja. Tā sākās Samuēla, nākamā Izraēla pravieša gaitas. Tas bija samērā vienkāršs Dieva aicinājums bērnībā, kuram viņš paklausīja un pildīja savu misiju līdz mūža galam.

Mēs tikko mācījāmies par Samuēlu, un viss, kas attiecas uz Samuēlu, attiecas arī uz tevi. Mums ir jālūdz, jāvēro, cik auglīgi esam kalpošanas lietās, un, ja neizdodas, jālūdz, jāsaņem rema no Dieva. Ļoti bieži tas būs ļoti vienkārši – caur mācītāju. Mācītājs tev var pateikt, ka būsi mācītājs vai atvērsi mājas grupiņu, un tu to izdarīsi. Pirms vairākiem gadiem Balvos mums bija grupiņa, kuru vadīja kāda sieviete. Viss gāja labi, bet tad kādu dienu viņa vienkārši atteicās to vadīt un aizgāja prom no draudzes. Grupiņā bija kāda māsa, kurā es redzēju potenciālu, un pateicu, ka viņai jāpārņem grupiņas vadība. Viņa nebija īsti gatava, bet sāka to darīt. Šobrīd viņa vada grupiņas Balvos, Gulbenē,  Alūksnē, un drīz viņa būs bīskaps. Vienkārši uzņemies aicinājumu, uzņemies pienākumu, sāc darīt, un Dievs sāks darboties pie tevis, un tu atradīsi dzīvei jēgu. Šodien darba sapulcē uzdevu jautājumu vienam jaunietim: “Kā tu zini, ka tev ir aicinājums?” Viņš atbildēja: “Vai nu es eju aicinājumā, vai nu mirstu.” Ļoti vienkārša filozofija. Nebūs jāmirst, ja iesi aicinājumā. Es par sevi varu teikt tāpat, ka nav cita ceļa, nav vidusceļa. Manā saprašanā ticība neiet kopā ar mierīgu ģimenes dzīvi, īsti neko nedarot. Ticība ir iešana aicinājumā. Pāvils saka: “Vai man, ja es nesludinu evaņģēliju!” Pāvils nespēja nesludināt. Ikvienam jaunpiedzimušam cilvēkam jāpieņem aicinājums sludināt evaņģēliju tādā veidā un tādā mērā, kā Dievs viņam ir devis. Mūsu draudzē tas ir ārkārtīgi vienkārši, jo mums ir paraugs parauga galā. Mums ir 120 mājas grupiņas visā Latvijā, drīz būs 200 un 300 grupiņas. Tu esi draudzē, kurā ir vadītāji un līderi, kur ir īsta slavēšana un pielūgsme, kur var sastapties ar Dievu. Tu esi draudzē, kur ir ļoti skaidra mācība, struktūra, kārtība, pārredzamība un svaidīts mācītājs. Šodien ir Vasarsvētku dievkalpojums. Ja tu esi panīcis ticībā, lai Svētais Gars tevi atjauno, atspirdzina; ja neesi saņēmis Svētā Gara kristību, tad saņem to un runā jaunās mēlēs.

Sauls

Nākamā persona, par kuru runāšu, ir Sauls. Stāsts par viņa aicināšanu ir atrodams 1. Samuēla grāmatas 9. nodaļā. Izraēlieši skatījās uz citām tautām, ka tām ir ķēniņš, bet viņiem nav. Izraēla valsti pārvaldīja pravietis, svaidītais, viss vienā personā. Tajā laikā tas bija Samuēls. Primārā bija garīgā, nevis laicīgā vara. Izraēlieši skatījās uz pagānu tautām un izdomāja arī sev prasīt ķēniņu, neskatoties uz to, ka Dievam tas nepatika, un Viņš pat caur pravieti runāja uz tautu un teica, ka tas sagādās viņiem problēmas. Taču Dievs piekāpās un teica: “Lai jums ir ķēniņš!” Dievs par ķēniņu izraudzījās Saulu, un tas notika interesantā veidā. Viņš bija galvas tiesu pārāks par citiem, izskatīgs, spēcīgs jaunietis, bet viņa izskats neatbilda iekšējam stāvoklim. Līdzīgi kā Mozum un Gideonam, arī Saulam bija mazvērtības problēma: “Es nekas neesmu, es esmu pats mazākais no visiem.” Saula tēvam Kīšam noklīda ēzeļmātes, un viņš ar savu kalpu devās tās meklēt. Bet Samuēlam tajā laikā Dievs teica: “Drīz pie tevis atnāks kāds cilvēks, kurš meklē ēzeļmātes. Es tev viņu parādīšu, un tu svaidi viņu par ķēniņu.” Un tā arī notika, viņi parādījās tajā vietā, un, kad Samuēls ieraudzīja Saulu, tad Tas Kungs deva viņam ziņu:

“[..] Redzi, šis ir tas vīrs, par kuru Es tev sacīju, ka viņam ir jāvalda pār Manu tautu.” (1. Samuēla grāmata 9:17)

Un Samuēls lika saprast Saulam, ka viņš būs nākamais ķēniņš, un Sauls atbildēja:

“[..] Vai es nenāku no Benjamīna, no mazākās Israēla cilts, un no mazākās dzimtas visu Benjamīna dzimtu starpā? Kāpēc tad tu man stāsti tādas lietas?” (1. Samuēla grāmata 9:21)

Sauls nāca no mazākās Izraēla cilts un mazākās dzimtas visas Benjamīna cilts vidū, un Saula sirdī mājoja mazvērtība. Bet arī Mozus savā ziņā negribēja iet aicinājumā, Gideons savā ziņā negribēja iet, un arī Sauls negribēja iet. Sauls teica: “Ko tu man stāsti tādas lietas, es nekas neesmu!” Man ir atkal jāatgādina par sevi, kas es tāds esmu. Tu zini manu liecību, kuru var atrast grāmatu galdā. Mana grāmatiņa jau ļoti daudzos eksemplāros ir izgājusi pa Latviju un krievu valodas tulkojumā pat vēl tālāk. Tā ir mana liecība “Kāpnes debesīs”. Tu esi lasījis šo grāmatiņu? Tu redzēji, kas es biju? Pirms Dievs mani aicināja un teica: “Tu būsi Mans kalps,” kas es biju? Šeit reti kāds bija tur, kur biju es. Savulaik es kalpoju Limbažu slimnīcā, gāju palātās un sludināju. Es aizgāju pie slimnīcas priekšnieces un teicu: “Lūk, tā notika ar mani, vai drīkstu iet pie slimniekiem?” Viņa man ļāva iet, ļāva tur kalpot, ļāva iet palātās, ļāva noturēt dievkalpojumus vestibilos. Mēs gājām un spēlējām ģitāras un slavējām, un sludinājām, lūdzām par cilvēkiem. Mēs gājām pie cilvēkiem, kuri ir atstāti nomirt. Tur bija pilns ar cilvēkiem, viņi mira un neko vairs nevarēja pateikt. Es gāju klāt un teicu: “Ja tu piekrīti šai lūgšanai, skaitīsim lūgšanu.” Viņi tikai ar aci pamiedza, viņi saprata. Mēs “sūtījām” cilvēkus uz Debesīm, draugs. Kāds vīrs, kas piedalījās slimnīcas dievkalpojumā, kurā es sludināju, nāca uz katru dievkalpojumu; viņš neizskatījās pēc mirēja, bet viņš nomira. Un pēc laika zvanīja viņa sieva, kura pilnīgi neticēja Dievam. Bet viņas vīra pēdējā griba bija tāda, lai tieši es viņu bērēs izvadu. Es “aizsūtīju” šo vīru uz Debesīm daudzu pagānu priekšā un vēl bērēs pateicu: “Draugi, viņš ir Debesīs, bet kur jūs būsiet?” Es esmu bīstams mācītājs bērēm. Tāpēc es arī nebraucu uz tām. Man ir vietnieks bēru jautājumos, kurš pateiks žēlīgu runu un viss būs kārtībā. Un Līga arī prot “aizsūtīt” gan uz elli, gan uz Debesīm, ja vajag, jo viņa ir mans māceklis. Es nekas nebiju. Kādā palātā ieejot, es teicu: “Es biju lielās atkarībās, man bija ļoti slikti, mani bija apsēduši velni.” Es sludināju evaņģēliju. Un viena sieviete tā vienaldzīgi uz mani skatījās un teica: “Puisīt, man bez visām narkotikām ir bijis sliktāk nekā tev.” Tev nav jābūt bijušajam narkomānam vai ar kaut kādām ekstra atkarībām, lai ietu aicinājumā. Cilvēkiem var būt daudz sliktāk dvēselē nekā nolādētam narkomānam. Vēl daudz sliktāk var būt!

“Pestīšanas Armijas” telpās šo piektdien mums bija lūgšanas ar mācītājiem. Tur pie sienas karājās viņu dibinātāja Viljama Būta foto. Un viņu virsnieki stāstīja, kad cilvēki nāk uz dievkalpojumiem pie viņiem, pie durvīm katru cilvēku pārbauda ar alkometru. Tas liek padomāt, kāda publika tur nāk. Viņi piedzērušos nelaiž iekšā. Vienalga, bomzis vai kāds cits, viņi visus laiž. Tā ir speciāla kalpošana tieši šādam sabiedrības slānim. Šie bijušie bomži šobrīd ir “Pestīšanas Armijas” virsnieki. Mums ir mācītāji un bīskapi, viņiem ir virsnieki un ģenerāļi. Viņi staigā formās kā armijā. Kad kādam no viņiem saka: “Brauc tur,” viņš brauc tur, “Nāc te,” viņš nāk te. Mums arī bez visām pakāpēm nāk te un dara to. Mūsu draudzē ir ļoti laba uzticības un subordinācijas kultūra, un tāpēc mēs arī varam labi darboties.

Sauls bija precīzi tāds pats: “Es taču esmu no mazākās dzimtas, no mazākās cilts, ko tu man stāsti šādas lietas!?” Tā arī mēs bieži jūtamies. “Ko tad es?!” Tad, kad viņu svaidīja par ķēniņu, Samuēls pasauca viņu viens pret vienu, izlēja uz galvas eļļu un teica: “Tas Kungs tevi svaida par Izraēla ķēniņu, tu atbrīvosi Izraēlu no filistiešu jūga.” Un ir rakstīts, ka tajā brīdī Sauls tika izmainīts par citu cilvēku. Un tomēr vēlāk mēs redzam, kad visas tautas priekšā notika iesvētīšanas ceremonija, Saula nebija. Viņš tika izmainīts par citu cilvēku, tomēr viņš kaut kādā mērā nebija atteicies no mazvērtības. Viņu atrada noslēpušos starp mantu kravām. Viņš tika izmainīts par citu cilvēku un saņēma svaidījumu, bet joprojām slēpās aiz mantu kravām. Un ir rakstīts, ka viņu izvilka ārā visu priekšā. Kā ir, kad tevi izvelk visu priekšā? Labi vēl, ka kaut ko labu pasaka, nevis kaut ko sliktu. Saulā joprojām bija mazvērtība. Viņš kļuva par ķēniņu un tiešām atbrīvoja tautu no filistiešiem, taču tad, kad Samuēls viņu svaidīja un noteica: “Septiņas dienas gaidi mani, kamēr es pienesīšu upurus,” Sauls nesagaidīja septiņas dienas un pats upurēja, un tūlīt arī pazaudēja savu garīgo stāvokli. Un Dievs teica Samuēlam par Dāvidu: “Es esmu atmetis Saulu un jau esmu sagatavojis Dāvidu par ķēniņu.” Pēc tam sekoja cīņa, un pēc neilga laika troni ieņēma Dāvids.

Saulam bija viena problēma. Un kā viņš kompensēja savu mazvērtību? Ar to, ka neklausīja vadītājus, neklausīja savu mācītāju, neklausīja Dievu. Viņš izcīnīja kādas uzvaras un nevis Dievam deva slavu, bet ir rakstīts, “uzcēla sev pieminekli”. Kad es lasīju to Rakstu vietu, es pilnīgi sasmējos. Sauls izcīnīja uzvaru pār filistiešiem un uzcēla sev pieminekli, un gāja tālāk. Dažādas lepnības pazīmes bieži vien ir mazvērtības sekas. Mazvērtīgs cilvēks ir lepns cilvēks. Un ar to ir jātiek galā. Tavam aicinājumam priekšā var stāvēt mazvērtība! Tev ir jāklausa tam, ko Dieva vārds tev saka: “Tev nav nekas neiespējams, tu esi vērtīgs, Dievs domā labas domas par tevi! Un Tas Kungs ir ar tevi!” Atslēgas vārds: “Tas Kungs ir ar tevi.” Tu spēj tikt galā ar lepnību, tu spēj tikt galā ar mazvērtību, tev nav nekas neiespējams. Un, ja arī tu esi no mazākās cilts, arī es esmu no mazākās cilts, kāda starpība? Dievs ir ar tevi! Un Dievs saka: “Tu iesi un izdarīsi!” Ja tu klausīsi mācītāju, tu iesi un izdarīsi. Mums ir jāsaprot, ka Tas Kungs ir ar mums, un, kad mēs iesim, Tas Kungs darbosies. Es kā mācītājs uzrunāju dažādus cilvēkus, un, ja viņiem kaut kas nav, tad tikai tāpēc, ka viņi nav gājuši. Tu neesi gājis savā aicinājumā tikai tāpēc, ka tev ir tā pati slimība kas Saulam, tā pati slimība, kas Mozum, tā pati slimība, kas nebija Jozua, tā pati slimība, kas nebija Elīsam, kurš slacīja ūdeni uz Elijas rokām. Dažiem ir šī slimība, dažiem nav šīs slimības. Dažiem ir cita slimība: “Es gribu dubultu svaidījumu, es gribu būt vēl labāks, vēl krutāks nekā mācītājs.” Tā ir laba vēlme, bet šai vēlmei ir jābūt ar pareizu motīvu. Zini, pareizi būtu šādi – ja man ir tūkstotis cilvēku draudzē, tad tev būs 5000 cilvēku. 5000 cilvēku ir iespējams, taču es joprojām palikšu tavs mācītājs. Tev ir jābūt pareizā pozīcijā. Tavs tētis un mamma joprojām ir tavi vecāki, kuri tevi audzināja vai neaudzināja, bet tik un tā viņi paliek tavi vecāki.

Dievs izraudzīja Saulu, pateica to Samuēlam, un Samuēls viņu svaidīja ar eļļu par ķēniņu. Dievs izraudzījās un pateica to Samuēlam. Tu pats vari nezināt, tu pats vari nesaprast, tu vari sevi pat nepazīt, bet garīgais vadītājs, kurš runā ar Dievu, var saprast pat labāk nekā tu, ko tev labāk vajag. Vakar manas komandas cilvēks teica: “Mācītāj, pēc manas pieredzes simtprocentīgi viss, ko tu man esi teicis, tā arī ir bijis un viss tā arī ir piepildījies.” Es teicu: “Tiešām 100%, varbūt 99,9%?” Viņa saka: “100%.” Tas nozīmē, ka es runāju ar Dievu un viņu labāk saprotu nekā viņa pati. Tieši tā notika ar Saulu un Samuēlu. Samuēls saprata no Dieva, ka tas cilvēks var. Sauls pēc tam atteicās iet aicinājumā un neklausīja savu vadītāju, kļūstot neuzticams, bet tajā brīdī viņam bija visas iespējas. Un Dievs teica Samuēlam: “Ej un viņam pasaki to!” Lūk, kāpēc es tikko izgāju pa zāli un pateicu: “Tu vari!” TU VARI! Tas ir tas, par ko tev vajadzētu domāt, tas ir tas, par ko tev vajadzētu lūgt.

Šodien ir Vasarsvētku dievkalpojums un Svētā Gara saņemšanas diena, svaidījuma saņemšanas diena. Apustuļu darbos ir rakstīts:

“Bet jūs dabūsit spēku, kad Svētais Gars būs nācis pār jums, un būsit Mani liecinieki kā Jeruzālemē, tā visā Jūdejā un Samarijā un līdz pašam pasaules galam.” (Apustuļu darbi 1:8)

Bībele skaidri definē, kāds ir svaidījuma mērķis. Mērķis ir SLUDINĀT UN CELT MĀCEKĻUS un pieslēgties draudzes celtniecības darbam. Tāpēc es lūgšu ar eļļu par jums, lai Tas Kungs aizskar, lai Svētais Gars aizskar. Pieņem Svēto Garu! Tev Viņš nav jāsaņem, tev ir jāpieņem Svētais Gars. Viņš jau ir atnācis, Viņš ir šeit. Bībelē skaidri par Saulu ir rakstīts: “Izlēja eļļu uz viņa galvas, un tūlīt spēks nāca pār viņu.” Dāvidam izlēja eļļu uz galvas, un tūdaļ spēks nāca pār viņu un palika viņā. Es svaidīšu tevi ar eļļu, pieņem šo spēku, Viņš ir šeit, vienkārši pieņem svaidījumu un spēku kalpot.

Mācītāja Mārča Jencīša sprediķi “Aicinājuma anatomija. 3.daļa” pierakstīja un rediģēja draudzes “Kristus Pasaulei” redakcija
Comments