TEKSTA MATERIĀLI‎ > ‎Svētrunas‎ > ‎

Aicinājuma anatomija. 1. daļa

Publicēja 2020. gada 26. maijs 10:02Līga Paņina   [ atjaunināts 2020. gada 26. maijs 10:03 ]
Ziņas datums 26.05.20.

Mēs pielūdzam Tevi, Debesu Tēvs, Jēzus Kristus Vārdā. Mēs Tev pateicamies par Tavu Dēlu, Tavu Upuri, Jēzu Kristu. Paldies, Dievs, ka Tu esi Dzīvības Maize. Paldies, Dievs, ka Tu tik ļoti esi mūs mīlējis, ka Tu samaksāji cenu, nākot virs zemes, šeit, pie mums, necienīgiem cilvēkiem, miri pie krusta un augšāmcēlies. Debesu Tēvs, šīs lietas mums nav izprotamas. Mēs Tavu mīlestību nevaram izprast, Dievs, bet mēs to redzam, jūtam un ticam tai. Mēs pateicamies Tev, Kungs, par Tavu mīlestību pret mums. Slava Tev, Kungs, par Tavu mīlestību pret katru vienu cilvēku, pret katru vienu šajā vietā, pret katru vienu, kurš skatās internetā, pret katru vienu, kas dzīvo šeit, Latvijā, pret katru vienu uz zemeslodes! Mēs slavējam Tevi, Kungs. Es lūdzu, Svētais Gars, ka Tu darbojies pie katra viena, kas Tevi dzird šajā brīdī, pie katra viena, kas ir atvēris savu sirdi, un lai Tu pieskaries katram vienam, kas nav atvēris savu sirdi. Es lūdzu, Svētais Gars, ka Tu maini mūsu domāšanu, dvēseles stāvokli, prātu, sirdi un garu. Paldies, ka mēs esam jauns radījums Tevī, un, kas bijis, ir pagājis, viss ir tapis jauns. Mēs meklējam visu jauno un tiecamies pēc Tevis, Dievs. Mēs tiecamies pēc tiem standartiem un ideāliem, Dievs, kurus esi nolicis Tu. Pirmkārt, mēs tiecamies pēc Tevis un Tavas gribas. Mūsu Tēvs Debesīs, svētīts lai top Tavs Vārds, lai nāk Tava Valstība un Tavs prāts lai notiek kā debesīs, tā arī virs zemes! Lai notiek Tavs prāts, Dievs, pie katra cilvēka šajā vietā! Lai aiziet slimības, sērgas, depresija, nomāktība un bailes Jēzus Kristus Vārdā! Lai nāk Tavs prieks! Lai nāk dziedināšana! Lai iznīkst audzēji, lai iznīkst iekaisumi Jēzus Kristus Vārdā! Lai nāk dziedināšana un atjaunojas orgāni, Jēzus Kristus Vārdā! Lai aiziet sāpes! Es jūtu, ka šajā brīdī kāds tiek dziedināts no ilgstošām kakla sāpēm, no angīnas sāpēm. Tu esi dziedināts! Pieņem dziedināšanu, Jēzus Vārdā! Tu esi pilnībā dziedināts! Aiziet sāpes! Aiziet nomāktība, Jēzus Vārdā! Aiziet depresija, Jēzus Vārdā! Aleluja! Paldies, Dievs! Tu esi slavas Ķēniņš! Tu esi mūsu Ārsts, un Tava patiesība dara mūs brīvus, Jēzus Kristus Vārdā! Āmen!

Svētrunas nosaukums – „Aicinājuma anatomija”. Beidzamajā laikā Dievs mani nepārtraukti uzrunā tieši par aicinājumu. Mums nesen bija svētruna ar nosaukumu “Aicinājuma spēks”. Tas sprediķis vairāk bija vispārējs, par to, kas ir aicinājums un cik tas ir svarīgs. Šodien mēs to iztirzāsim sīkāk.

Kā Dievs aicina? Vai esi par to domājis? Iepriekšējā tēmā, kurā runāju par aicinājumu, es skaidroju šo jautājumu, minot rakstvietu no Bībeles. Bībelē rakstīts, ka zvejniekiem garām gāja Jēzus un teica: “Seko Man!” Tad mācekļi, uz kuriem Jēzus runāja, tūdaļ cēlās un sekoja Viņam. Jēzus teica: “Sekojiet Man, Es jūs darīšu par cilvēku zvejniekiem!” Dievam ir viens mērķis – izglābt tevi un, kamēr tu dzīvo uz zemes, lietot tevi pie cilvēkiem, lai tu viņiem palīdzētu iepazīt Kristu. Tas ir aicinājums. Ļoti vienkārši, un tomēr mēs par to šaubāmies. To var redzēt, saskaitot cilvēku skaitu draudzē, un paskatoties, cik no mums ir mājas grupu vadītāji un kādā mērā mēs kalpojam Dievam. Tas norāda uz to, ka mēs uzdodam šo jautājumu, bet ne katrs no mums izprot, vai viņš ir aicināts vai nē, un kādā veidā Dievs aicina. Lūk, šodien būs aicinājuma anatomija. Mēs iesim cauri Bībelei, no pirmās lapaspuses līdz pēdējai. Visas personas, kuras būtu labi šeit minēt, gan netiks iekļautas, bet būs dažas spilgtākās, kuras man arī ir sirdī.

Pirmā persona, par kuru runāsim, ir Mozus. Mozus bija Dieva aicinātais. Otra tāda cilvēka kā Mozus Bībelē nav. Tāda otra cilvēka nav, kurš būtu ar tikpat spēcīgu svaidījumu, tikpat spēcīgu aicinājumu un tādiem darbiem, kādus darīja Mozus, un ar tādiem brīnumiem, kas sekoja Mozus kalpošanai. Otrs tāds būs tikai Jēzus, bet tas jau būs Jaunajā Derībā. Kā tev šķiet – vai tu vari būt kā Mozus? Jēzus saka, ka vislielākais Vecajā Derībā būs mazākais Jaunajā Derībā. Vai tu esi lasījis tādu Rakstu vietu? Viņš runāja par Jāni Kristītāju. Jānis Kristītājs bija liels un varens, taču Jēzus teica: “Nē, nē, visi šie Vecās Derības cilvēki ir nieks salīdzinājumā ar Jaunās Derības cilvēku, kurā dzīvo Kristus. Tas ir jauns radījums, kuram nav nekas neiespējams.” Tu esi jauns radījums, un tev nav nekā neiespējama! Tāpēc uz jautājumu, vai tu vari būt kā Mozus, atbilde ir jā. Bet tas nevar notikt, ja tu neatsaucies aicinājumam, ja tev ir kaut kāda sava shēma, sava saprašana par to, kā Dievs aicina. Šodien mēs nomierināsim savu prātu un dvēseli, lai saprastu, kā Dievs aicina. Vispirms runāsim par Mozu. Dievs Mozu aicināja īpašā veidā. Mozus, kurš bija nogalinājis ēģiptieti un tādēļ četrdesmit gadus bija pavadījis tuksnesī, būdams jau cienījamā vecumā, ganīja savas avis un pēkšņi redzēja degošu ērkšķu krūmu, kurš nesadeg. Tā bija pārdabiska parādība. No degošā krūma atskanēja balss, Dievs uzrunāja Mozu.

“Mozus ganīja Jetrus, sava sievastēva, Midiāna priestera, avis. Viņš aizdzina avis pāri tuksnesim un nonāca pie Dieva kalna Horeba. Un Tā Kunga eņģelis viņam parādījās uguns liesmā no ērkšķu krūma, un viņš skatījās, un redzi, ērkšķu krūms dega ugunīs, bet nesadega. Tad Mozus sacīja: “Es iešu tuvāk un apskatīšu šo lielo parādību, kādēļ ērkšķu krūms nesadeg.” Bet Tas Kungs redzēja, ka viņš gāja turp lūkot, un sauca tam no krūma un sacīja: ““Mozu, Mozu!” Mozus sacīja: “Te es esmu.” Un Tas Kungs sacīja: “Nenāc tuvāk! Novelc savas kurpes no savām kājām, jo tā vieta, kur tu stāvi, ir svēta zeme. Un Viņš sacīja: "Es esmu tava tēva Dievs, Ābrahāma Dievs, Īzāka Dievs un Jēkaba Dievs." Un Mozus aizklāja savu vaigu, jo viņš bijās Dievu uzlūkot. Un Tas Kungs sacīja: "Vērodams esmu vērojis Manas tautas bēdas, kādas tai ir Ēģiptē. Viņas brēkšanu par tās uzraugiem Es esmu dzirdējis, jo Es zinu viņu ciešanas. Es esmu nolaidies, lai viņus izglābtu no ēģiptiešu rokām un tos izvestu no šīs zemes uz labu un plašu zemi, uz zemi, kur piens un medus tek, uz kānaāniešu, hetiešu, amoriešu, ferisiešu, hīviešu un jebusiešu zemi. Un redzi, Israēla bērnu brēkšana ir nākusi Manā priekšā, un Es esmu redzējis tos spaidus, ar kādiem ēģiptieši viņus apspiež. Tagad ej, Es tevi sūtīšu pie faraona. Izved Manu tautu, Israēla bērnus, no Ēģiptes!" (2. Mozus grāmata 3:1-10)

Dievs teica: “Ej un izved Manu tautu no Ēģiptes zemes.” Es tagad nestāstīšu to, kāpēc tauta atradās Ēģiptē. Es runāšu tieši par aicinājumu. Dievs Mozum deva konkrētu uzdevumu – izvest tautu no Ēģiptes zemes. Kāpēc Dievs izvēlējās tieši Mozu? Kāpēc Dievs uz Mozu runāja tieši šādā veidā? Kā Mozus reaģēja? Ja sapratīsi, kā Mozus reaģēja, tu ieraudzīsi arī sevi. Pirmkārt, tas bija Dieva plāns. Četrsimts gadus atpakaļ, kad neliela saujiņa, daži desmiti Izraēliešu, iegāja Ēģiptē, Dievs runāja: “Pēc četrsimts gadiem Es jūs izvedīšu no šejienes kā lielu tautu. Jūs verdzinās un spaidīs, bet Es jūs izvedīšu.” Tātad, tas bija Dieva plāns. Dievam ir plāns. Tas, kā Dievs darbojas, ne vienmēr ir izprotams. Viņam ir plāns, un Viņam ir griba, kā Viņš to realizē. Reizēm Dievs paņem cilvēku un burtiski piespiež viņu izdarīt to, ko Viņš grib. Kaut kas līdzīgs notika arī ar Mozu. Dievs viņam atklājās pārdabiskā veida. Ko darīt, ja tev Dievs nav pārdabiskā veidā atklājies? Būs vēl citas personas, par kurām es runāšu. Šīm personām nenotika absolūti nekas pārdabisks. Mozus gadīumā bija pārdabisks notikums. Viņa priekšā bija degošs ērkšķu krūms, un Dievs uz Mozu runāja dzirdamā balsī. Ir kāds priekšnosacījums tam, kāpēc Dievs izvēlējās tieši Mozu un aicināja viņu iet un izvest Izraēliešus no Ēģiptes zemes.

“Es esmu nolaidies, lai viņus izglābtu no ēģiptiešu rokām un tos izvestu no šīs zemes uz labu un plašu zemi, uz zemi, kur piens un medus tek, uz kānaāniešu, hetiešu, amoriešu, ferisiešu, hīviešu un jebusiešu zemi. Un redzi, Israēla bērnu brēkšana ir nākusi Manā priekšā, un Es esmu redzējis tos spaidus, ar kādiem ēģiptieši viņus apspiež. Tagad ej, Es tevi sūtīšu pie faraona. Izved Manu tautu, Israēla bērnus, no Ēģiptes!” (2. Mozus grāmata 3:8-9)

Iemesls, kāpēc Dievs bija nolēmis ar Mozus rokām izvest šo tautu, bija lūgšanas. Dievs bija dzirdējis Izraēliešu lūgšanas. Draugs, kad tauta lūgs, Dievs atbildēs. Kad draudze lūgs, Dievs atbildēs. Kad grupiņa lūgs, Dievs atbildēs. Kad tu lūgsi, Dievs atbildēs. Lielai daļai Bībelē minēto notikumu, kuros cilvēki piedzīvoja Dieva aicinājumu, pamatā bija lūgšana. Ir apspiešana, slikti apstākļi, un ir tie, kuri lūdz pēc izmaiņām, un Dievs atnāk. Kā Dievs rīkojas? Vai Viņš atnāk pats vai tomēr Dievs uzrunā kādu cilvēku? Visos gadījumos Dievs atnāk pats un uzrunā kādu cilvēku. Dievs ir ar šo cilvēku un caur viņu runā pareizus vārdus. Šis cilvēks iet, lūdz, slavē, dara to, ko grib Dievs, un cilvēki viņam seko. Ikviens mājas grupiņas vadītājs, kurš ir dzirdējis aicinājumu no Dieva (dažādos veidos – kurš pārdabiski, kurš citādi, kurš vienkārši tika iestumts vai kādas krīzes rezultātā kļuva par grupas vadītāju), sāk darīt to, kas ir pareizi. Kad tu sāki darīt to, ko Dievs grib, tu sāki aprūpēt cilvēkus, un viņi sāka tev sekot. Cilvēki seko Dievam caur tevi. Draugs, mēs nesekojam tikai neredzamam Dievam. Mēs sekojam arī cilvēkiem. Pāvils saka: “Dzenieties man pakaļ, kā es Kristum.” Tas nav nekas slikts. Jēzus saka: “Kā tu vari mīlēt Dievu, kuru tu neesi redzējis, bet savu brāli, kuru tu esi redzējis, tu nemīli? Jo, kas nemīl savu brāli, tas arī nemīl Dievu.” Ļoti vienkārši kritēriji. Tāpat ir arī ar sekošanu. Kādam Dievam mēs sekojam, ja mēs neredzam cilvēku, kurš mums ir priekšgalā? Neviens cilvēks šeit nav tāpat vien. Jūs visi šeit esat tāpēc, ka cilvēki jūs ir veduši, lūguši par jums, stāstījuši par Dievu, bijuši ar jums kopā, mīlējuši, aprūpējuši un vienkārši uzklausījuši. Mēs neaugam paši no sevis. Tieši cilvēkus Dievs lieto. Tāds ir Dieva plāns. Es nekur Bībelē neredzu, ka Dievs pats kaut ko darītu, kā tikai to, ka Viņš pavada mūsu kalpošanu ar brīnumiem un zīmēm. Viņš svētī un piešķir spēku. Jā, Dievs ir ar mums, bet tikai tad, kad mēs esam ar Viņu un ejam Viņa gribā.

“Un Viņš tiem sacīja: “Eita pa visu pasauli un pasludiniet evaņģēliju visai radībai. Kas tic un top kristīts, tas tiks izglābts, bet, kas netic, tiks pazudināts. Bet šīs zīmes ticīgiem ies līdzi: Manā Vārdā tie ļaunus garus izdzīs, jaunām mēlēm runās, tie ar rokām pacels čūskas, un, kad tie dzers nāvīgas zāles, tad tās tiem nekaitēs. Neveseliem viņi rokas uzliks, un tie kļūs veseli.” Un Tas Kungs, kad Viņš ar tiem bija runājis, ir uzņemts debesīs un sēž pie Dieva labās rokas. Un tie izgāja un mācīja visās malās, un Tas Kungs tiem darbā palīdzēja un vārdu apstiprināja ar līdzejošām zīmēm.” (Marka evaņģēlijs 16:15-20)

Ļoti skaidra Rakstu vieta. Kad Jēzus mācekļi pēc Dieva apsolījuma izgāja, sludināja un mācīja, tad Dievs darbojās. Kad Izraēlieši, atrodoties verdzībā un būdami ilgstoši apspiesti, lūdza un sauca uz Dievu, Viņam kļuva viņu žēl. Izraēliešu jaundzimušos vienkārši iznīcināja, līdzīgi kā tas notiek šodien. Visas tās ģimenes plānošanas, kas it kā ir vērstas uz mūsu labklājību, patiesībā ir vērstas uz ģimeņu iznīcināšanu, bērnu nedzimšanu un tautas izmiršanu. Kas tur ko plānot? Dari, kas jādara, un viss. Mozus bija tas cilvēks, kuru Dievs izvēlējās. Iemesls, kāpēc tieši viņu, ja godīgi, man nav skaidrs. Bet Dievs izvēlējās tieši viņu. Ja man nav skaidrs, kāpēc Dievs izvēlējās tieši Mozu, tad man arī nebūtu skaidrs, kāpēc tieši tevi. Es nezinu, kāpēc tieši tevi, un, es nezinu, kāpēc tieši mani. Es nebiju ne ar ko labāks par citiem cilvēkiem, tieši otrādi, es biju absolūti nepiemērots tam darbam, ko mēs tagad darām. Manā dzīvē bija atkarības, narkotikas, alkohols un visi citi grēki. Ļoti būtu jāpadomā, lai izdomātu kādu grēku, kuru es nebiju darījis. Bija kaut kas, kas mani vairāk interesēja, un kaut kas, kas mazāk interesēja. Apreibinošās vielas mani ļoti interesēja. Es biju pasaulīgais “pravietis”. Ja šodien es aizrautīgi cilvēkiem stāstu par Kristu, toreiz man ļoti patika, ja es kādam varēju kaut ko iemācīt, izstāstīt un “pravietot”. Tas tik ļoti bija manā sirdī, ka pat normāli cilvēki nāca pie manis pēc padoma. Man tas patika. Es vismaz kādam biju noderīgs, bet ne Dievam. Es absolūti nebiju derīgs mācītāja darbam. Bet, kad Dievs ienāca manā dzīvē caur cilvēkiem, kuri man sludināja un par mani lūdza, Dievs atbrīvoja mani no verdzības, tāpat kā Mozus izveda Izraēliešus no Ēģiptes zemes. Es kļuvu Dievam derīgs. Es uzreiz nebiju mācītājs, bet cilvēks, kurš tikko atbrīvots no atkarībām. Bet no pašas pirmās dienas es vēlējos cilvēkiem stāstīt par Dievu. No pirmās dienas manī bija iekšēja vēlme un uguns, kas līdz šim brīdim nav pārstājusi degt. Man bija nevis vienkārši vēlme stāstīt cilvēkiem par Dievu, bet reāli veidot mācekļus. Sākumā es tikai stāstīju, bet pēc tam sapratu, ka ar to nepietiek. Es gribēju veidot mācekļus, reāli mīlēt cilvēkus un būt kopā ar viņiem. Draugs, tu esi vienā no progresīvākajām draudzēm Baltijā! Bet agrāk es šim darbam nebiju piemērots. Šo draudzi ir uzcēlis Dievs, lietojot mani un pēc tam visus tos cilvēkus, kuri ir kopā ar mani. Es esmu ar Dievu, un cilvēki ir kopā ar mani tāpēc, ka es esmu kopā ar Dievu.

Mēs strādājam, lai cilvēki iepazītu Dievu. Arī tas viss, kas šeit šodien notiek, ir brīnums. Es to saku, jo zinu situāciju valstī un citās draudzēs, es tiekos ar mācītājiem. Tikko mums bija tikšanās ar “Tautas lūgšanu sapulces” pārstāvjiem, kuri ir mācītāji. Es dzirdēju viņu stāstus par to, kas notiek viņu draudzēs šajā grūtajā laikā. Pēc tā, ko viņi stāstīja, es sapratu, ka mums no visa tā nekas nav. Cilvēki nāk uz mūsu draudzi pat tad, ja viņiem pasaka, ka nevajag šajā krīzes laikā nākt. Mana pārliecība ir tāda, ka tu esi pašā labākajā draudzē. Kad tu dzirdēsi šo sprediķi šodien un vēl nākošsvētdien un apmeklēsi līderu sapulci, tu dzirdēsi sprediķus par aicinājumu un atsauksies Dieva aicinājumam, tev atnāks saprašana, ka tas ir vienkārši un tev jāsāk kustēties, lai Dievs var sākt darboties tavā dzīvē. Caur tevi cilvēki sāks bariem nākt pie Kristus. Tu atvērsi mājas grupiņu, un, kad tā būs pilna, tu atvērsi vēl un vēl grupiņas, līdz nezināsi, kā ar to tikt galā. Kad tas sāks notikt, tu redzēsi, kā pārdabiski Dievs sāks gādāt par tavām finansēm, kā Dievs mainīs tevi un kā tu vispār jutīsies, kalpojot Dievam. Cilvēki caur tevi sāks nākt pie Dieva kā pie Mozus, kurš aizgāja Dieva uzdevumā un izveda tautu no Ēģiptes zemes, un Dievs bija ar viņu. Kad tas sāks notikt, mēs piepildīsim šo zemi ar Dieva slavu un godību. Lai tas notiktu, vispirms ir lūgšana, un Dievs atbild pat dīvainos veidos. Viņš neatnāk pats un visus ienaidniekus nenoslepkavo. Viņš uzrunā konkrētus cilvēkus, svētī viņus, palīdz, un šie cilvēki iet un dara, un Dievs ir ar viņiem, un viss izdodas.

Mozus tika aicināts, pamatojoties uz Izraēliešu lūgšanām pēc palīdzības. Dieva žēlastība un līdzjūtība spieda Viņu aicināt kādu cilvēku, šajā gadījumā Mozu, kurš tajā laikā bija bēglis tuksnesī, un viņu galīgi nevarētu uzskatīt par piemērotu, jo viņš bija apprecējis pagānu priestera meitu. Kristīgajās draudzēs parasti ir ļoti noteikti stingri standarti, kā visam ir jābūt un kā Dievam ir jādarbojas, bet reizēm Dievs tā darbojas, ka neko nevar saprast. Dievs pārdabiski atklājās Mozum, teikdams: “Es tevi sūtīšu pie faraona, lai tu izvestu Manu tautu.” Te viss ir saprotams, Mozum jāiet runāt ar faraonu, lai izvestu tautu. Dievs saka: “Es būšu ar tevi, ej un dari.” Lūk, ir pārdabiska zīme, ka krūms deg un nesadeg, un ir pārdabiska balss, kura uzrunā. Mozus atbildēja: “Kas es tāds esmu, ka man jāiet pie faraona un jāved ārā Izraēlieši no Ēģiptes?” Kas attiecas uz Mozu un arī tevi, kad Dievs uzrunā, pirmais, kas var ienākt prāta, ir: “Kas gan es esmu? Kāpēc es?” Tieši tāpat bija arī Gideonam un Jeremijam. Tas liecina par mazvērtību, kad cilvēks nejūtas cienīgs. Mozus ar Dievu kaulējās, teikdams: “Es neesmu runātājs!” Arī Benijs Hins nebija runātājs. Šim lielajam Dieva kalpam raustījās valoda. Kādā dievkalpojumā viņam Dievs pieskārās un atvēra viņa muti, un viņš sāka runāt. Kad Benija Hina tēvs, kurš bija reliģiozs cilvēks un Dievu nepazina, redzēja, ka dēls ir dziedināts no iedzimtas kaites, viņš kļuva ticīgs.

Cilvēkiem parasti ir visādas atrunas, lai nekalpotu Dievam. Viņi parasti saka: “Es esmu par vecu, man nav tas un tas, man nav atbilstošs dzīvoklis, lai grupiņu vadītu.” Cilvēkiem vairāk vajag Dievu, nevis atrasties labā dzīvoklī. Citi tieši šobrīd atrunājas, ka nevar kalpot Dievam, jo nav atbilstoša situācija valstī. Bet tev pašam šajā krīzes periodā nekas nekaiš, tu dzīvo kā Dieva azotē, jo esi ļoti labā vietā un Dievs par tevi rūpējas caur cilvēkiem. Kad Dievs runāja ar Mozu, Viņš teica viņam, ka būs blakus un palīdzēs. Mozus teica: “Dievs, es iešu pie Izraēliešiem, un viņi teiks man, kas tas tāds ir, kas tevi sūtīja?” Dievu neviens nav redzējis un Viņa eksistenci arī daudzi apstrīd. Dievs teica: “Mani sauc Es Esmu.” Mozum radās šaubas, ka cilvēki viņam ticēs. Dievs teica: “Ej, Es būšu ar tevi, Es būšu ar tavu muti.” Pāri visām šaubām ir svarīgi atcerēties, ka tad, kad tu iesi, Dievs būs ar tevi. Nevajag kurnēt kā Mozum, labāk ir uzreiz atsaukties Dieva aicinājumam. Es pieminēšu Jesaju. Kad Dievs meklēja cilvēku, kurš ies, Jesaja teica: “Sūti mani, es iešu!” Ir tādi cilvēki, kuri uzreiz ir gatavi iet, ir tādi, kuri pakaulējas, ir tādi, kuriem jāpiedzīvo kaut kas slikts, lai saprastu, ka vajag iet, bet citi līdz mūža galam tā arī nekur neiet. Ir dažāda veida cilvēki un ir dažāda veida aicinājumi. Parasti cilvēkus māc šaubas un viņiem šķiet, ka viņus nepieņems, nesapratīs.

“Tad Tas Kungs sacīja uz Mozu: "Redzi, Es tevi esmu licis faraonam par dievu, bet Ārons, tavs brālis, būs tavs pravietis. Tu runā visu, ko Es tev pavēlēšu, bet tavs brālis Ārons lai runā ar faraonu, lai tas atlaiž Israēla bērnus no savas zemes.”” (2. Mozus grāmata 7:1-2)

Dievs Mozum deva viņa brāli Āronu, kurš viņa vietā pateiks to, ko Dievs vēlas teikt. Mozus atbildēja: “Sūti ko sūtīdams!” Un tad Tā Kunga dusmas iedegās pār Mozu. Mēs redzam draudzē, ka, piemēram, Luīze un Indra iet un kaut ko dara. Acīmredzot, viņām ir spēcīgs aicinājums, tāpēc viņas dara Dieva darbu. Bet Dievs runā uz katru vienu no mums. Dievs grib sūtīt tevi, nevis kādu citu. Pēc tam, kad Tā Kunga dusmas iedegās pret Mozu, viņš atbildēja: “Jā, Kungs, es iešu.” Dievs iebaidīja Mozu, un viņš piekrita iet. Visā šajā notikumā var redzēt, ka tas ir pilnīgi normāli, ja ir cilvēcīgas šaubas un bailes. Ja Dievs tevi aicina kalpošanā, evaņģelizēt vai atvērt mājas grupiņu, tad tas ir normāli, ka tev ir bailes un šaubas. Tāda ir Dieva aicinājuma anatomija, un tā nepieņem nekādas atrunas. Tajā dienā, kad Jēzus gāja tev garām un aicināja, Viņš teica: “Es darīšu tevi par cilvēku zvejnieku.” Ja Dievs mani ir svētījis, tas nav tikai tāpēc, ka es Viņu lūdzu un meklēju katru dienu, bet gan tāpēc, ka atsaucos aicinājumam tajā saprašanas līmenī, kādā es atrodos. Ja man šodien ir vairāk saprašanas par kaut ko, tad es to daru citādāk nekā vakar.

Kad iesākām draudzi Limbažos, tajā bija pieci cilvēki. Kad sāku tur kalpot, lasīju Jongi Čo un Reinharda Bonkes grāmatas, kurās bija stāstīts par miljoniem cilvēku draudzēs. Grāmatā “Lūgšana – atslēga atmodai” bija teikts, ka vajag konkrēti ieplānot, lūgt, evaņģelizēt, un tad viss notiks. Plāno, lūdz, sludini, un būs! Limbažu sporta halle ir lielākā ēka pilsētā. Es lūdzu par to, sludināju, apliecināju, ka mēs pēc gada tur pulcēsimies. Pēc gada draudzē bija kādi divdesmit cilvēki, un mums vēl nevajadzēja halli. Tagad mani plāni ir nevis uz gadu, bet uz desmit gadiem. Jo cilvēks kļūst vecāks, jo vairāk šķiet, ka laiks iet ātrāk. Atceros, kad man bija kādi desmit gadi, man dienas šķita šausmīgi garas. Ar laiku tu sāc saprast, ka gads patiesībā nav daudz. Laiks paiet ātri, un, ja nesāksi neko darīt, bet tikai plānosi, attapsies, kad jau būs dzīves beigas. Kopš es vadu draudzi, ir pagājuši apmēram astoņpadsmit gadi, un tagad es saprotu, ka nepietiek tikai lūgt un sludināt. Es daudz lasu grāmatas par atmodām. Agrāk, kad es lasīju tādas grāmatas, varbūt es neredzēju, bet tur nebija detaļas. Radās iespaids, ka Dievs pieskārās vienam cilvēkam, kurš noīrēja telpas, cilvēki nāca un viņš tur sludināja. Es darīju tāpat, noīrēju telpas, sludināju, cilvēki atnāca un aizgāja. Uz pirmo evaņģelizācijas dievkalpojumu Limbažos, kurā es pats sludināju, tiešām atnāca trīssimts cilvēki. Es vēl tagad atceros savu pirmo sprediķi. Es stāstīju, kā dažās Austrumu zemēs izpilda nāvessodu, ierokot zemē līdz galvai un ar akmeņiem nomētājot. Teicu: “Neviens, kurš dzīvo savā vainas apziņā, nepaturēs savu dvēseli drošībā.” Pēc tam bija atsauksmes, ka esmu runājis šausmīgas lietas. Bet es biju sludinājis: “Kurš grib izbēgt no elles un garīgā nāves soda, lai nāk pie Jēzus tagad!” Toreiz ļoti daudz cilvēku iznāca priekšā. Es nodomāju: “Oho, Limbažos būs liela draudze!” Es atceros, kad Stīvs Hils atbrauca uz Latviju sludināt, viņš dedzīgi sauca cilvēkus pieņemt Jēzu, un simtiem cilvēku skrēja priekšā. Es nezināju, ka pēc tam viņi vairs nekur nebija. Es nezināju visu to reliģiozitāti, ka cilvēki pēc tam tiek atstāti un pamesti. Vārds tiek sludināts, bet par cilvēkiem pēc tam vairs neviens nepadomā. Arī toreiz pēc sludināšanas Limbažos, kad bija daudz cilvēku, uz draudzi pēc tam neatnāca neviens. Toreiz man bija tumša bilde par draudzes kārtību. Manā pirmajā evaņģelizācijas dievkalpojumā arī bija kāda adventistu māsa, kura toreiz bija atnākusi un priekšā iznākušos cilvēkus aicināja uz savu draudzi, dalot bukletiņus. Kopš tās reizes ir pagājis laiks, un mēs zinām, kā Dievs aicina un ceļ. Atslēga bija nevis Jongi Čo grāmatā, bet:

“Tāpēc eita un darait par mācekļiem visas tautas, tās kristīdami Tēva, Dēla un Svētā Gara Vārdā.” (Mateja evaņģēlijs 28:19)

Ejiet un dariet par mācekļiem, nevis tikai sludiniet. Mīliet cilvēkus. Tāpēc šodien tēma ir “Aicinājuma anatomija”, jo mūsu mērķis ir būt par mācekļiem.

“Un Ārons runāja visus tos vārdus, kurus Tas Kungs bija sacījis Mozum, un viņš darīja tās zīmes tautas priekšā. Un tauta ticēja. Un, kad viņi dzirdēja, ka Tas Kungs uzlūkojis Israēla bērnus un redzējis viņu bēdas, tad viņi zemu noliecās Dieva priekšā un pielūdza.” (2. Mozus grāmata 4:30-31)

Dievs ir ar tevi. Kad tu iesi, Dievs darbosies.

Nākamā personība ir Jozua. Dievs aicināja Jozua. Viņš nedaudz atgādina Dāvidu, jo bija reāls varonis un ar viņu bija Dievs. Kad viņš kāva pretiniekus ar savu armiju, uz viņa pavēli saule un mēness apstājās. Ir ziņas, ka tiešām tāda diena ir bijusi cilvēces vēsturē. Jozua bija tas, kurš ieveda Izraēliešus apsolītajā zemē. Kā Jozua varēja būt tas, kas viņš bija? Pirmkārt, viņam nebija pārdabiska aicinājuma. Mozum bija degošs ērkšķu krūms un dažādi brīnumi, bet Jozua tikai redzēja pie Mozus šīs zīmes, un viņam pašam nebija pārdabiskas atklāsmes. Dieva vārdā par Jozua es atradu interesantas lietas. Viņš bija jaunietis, viens no Mozus jauniešu komandas dalībniekiem. Tas nozīmē, ka Mozus sev apkārt pulcēja jaunus cilvēkus, jo veciem drīz sāk birt smiltis, tādēļ viss tas darbs, ko viņš būtu ielicis vecajos, izbirtu ārā. Ja tu ņem jauniešus Dieva darbā, tad, kad pats būsi vecs, pēc tevis paliks nobrieduši cilvēki un kalpotāji, kuri turpinās tavu darbu. Nevis tavu darbu, bet to darbu, kuru Dievs konkrēti ir uzticējis draudzei “Kristus Pasaulei”. Mozus sev apkārt bija izvēlējies jauniešus, un ir rakstīts par Jozua, ka viņš bija viens no šiem jaunekļiem.

Un Tas Kungs runāja ar Mozu vaigu vaigā, kā kāds sarunājas ar savu draugu. Un, kad viņš atgriezās nometnē, viņa kalps Jozua, Nūna dēls, vēl jauneklis, palika teltī.” (2. Mozus grāmata 33:11)

Kad viņš atgriezās nometnē, viņa kalps Jozua, Nūna dēls, vēl jauneklis, palika teltī. Vēl par viņu rakstīts:

“Bet divi vīri bija palikuši nometnē, tā viena vārds bija Eldads, bet tā otra - Medads; un arī viņos palika Gars, jo tie bija starp tiem uzrakstītiem, bet viņi nebija izgājuši ārā no savām teltīm, un tomēr nometnē tie runāja kā pravieši. Un tad kāds zēns tecēja un ziņoja Mozum, sacīdams: "Eldads un Medads nometnē runā kā pravieši!" Tad Jozua, Nūna dēls, Mozus palīgs, viens no viņa izraudzītiem jaunekļiem, atbildēja un sacīja: "Mozu, mans kungs, aizliedz tiem!" Tad Mozus tam atbildēja: "Vai tu esi manu tiesību aizstāvis? Ak, kaut Tā Kunga tauta visa būtu pravieši, un kaut Tas Kungs Savu Garu pār viņiem visiem dotu!"” (4. Mozus grāmata 11:26-29)

Iedomājies, Jozua bija viens no Mozus izredzētajiem jaunekļiem, kuri bija kopā ar Mozu. Vai tā nav laba ziņa? Kā Jozua kļuva par to, par ko viņš kļuva? Kā Dievs viņu aicināja? Ja mēs sapratīsim, kā Dievs aicināja Jozua, tad mēs sapratīsim, kā Dievs aicina mūs. Jo ne visos gadījumos, patiesībā ļoti maz gadījumos Dievs uzrunā dzirdamā balsī. Manā gadījumā tā notika, bet tik un tā pirms tā visa cilvēki par mani bija lūguši, strādājuši un sludinājuši. Bet, jā, mans aicinājums ir viens no tūkstoša, iespējams. Tas nav parasts. Un jebkurā gadījumā, ar dzirdamu balsi vien nepietiek. Pēc tam ir jāizprot Dieva griba un ir jāpieņem no Dieva vārda un arī no cilvēkiem tas, kāds Viņš ir, nevis tikai balss, kas skanēja: ”Tagad tu būsi Mans kalps.” Dievs man teica: “Tu būsi Mans kalps. Lasi Bībeli katru dienu, lūdz Dievu katru dienu, esi draudzē, un tu būsi Mans kalps.” Un es pie šiem vārdiem esmu turējies. Tas ir mans pamats, bet tas nav mans pamats tikai tāpēc, ka es to dzirdēju dzirdamā balsī. Tas ir mans pamats, jo es to redzu Dieva vārdā. Pamatu pamats ir Dieva vārds.

Par Mozu rakstīts, ka viņš kāpa kalnā un pavadīja tur četrdesmit dienas un četrdesmit naktis, un saņēma Derības plāksnes. Ir rakstīts, ka Jozua bija kopā ar viņu. Mēs parasti domājam, ka tur bija tikai Mozus, bet Dieva vārdā ir rakstīts, ka Jozua kāpa kalnā kopā ar Mozu. Tas nozīmē, ka viņš bija vistuvāk Mozum. Jo Mozus visur viņu ņēma sev līdzi. Un, kad viņi pēc Dieva norādījumiem uzcēla Saiešanas telti, Dieva pielūgsmes centrālo vietu Izraēlā, ko nojauca un ceļojumos atkal uzcēla, Mozus gāja lūgt Dievu uz šo telti. Tad visa tauta izgāja no savām teltīm, stāvēja un klusībā noskatījās. Tu iedomājies to skatu? Kā no viņa cilvēki bijās! Kādu Dieva klātbūtni viņi pie viņa redzēja un juta! Viņš nokāpa no kalna, un viņa sejas āda spīdēja. Viņš pats to nezināja. Kad viņš lūdza Dievu, tad jūra pāršķēlās. Kad Izraēls gāja ceļojumos un pārgājienos, Dievs naktīs viņus vadīja kā uguns stabs, dienās kā mākonis. Dieva eņģelis gāja Izraēlam pa priekšā, un tas viss notika caur Mozu. Kad viņš gāja uz telti lūgt Dievu, visa tauta iznāc tajā noskatīties. Un viņam kāds bija blakus – Jozua, jauneklis. Jozua bija kopā ar viņu. Kad Mozus teltī palūdza Dievu, viņš devās ārā, un ir rakstīts, ka Jozua palika teltī, un tas norāda uz to, ka viņš, Mozus iespaidā, acīmredzot, bija sācis saprast, ka viņš grib to pašu, ko Mozus. Un, kad viņš redzēja, ka Mozus iet teltī, arī viņam tur vajadzēja iet. Ja tu redzi, ka mācītājs lūdz Dievu, tad arī tev vajag lūgt Dievu. Un ne jau tāpēc, ka mācītājs to dara, bet to Dieva vārds māca. Jozua vienmēr bija kopā ar viņu. Un Jozua izpildīja dažādus sīkus darbus Mozus uzdevumā.

Reiz bija tāds notikums, ka Dievs uzlika savu Garu uz vēl citiem cilvēkiem Izraēlā, jo Mozus viens pats netika galā ar pienākumiem. Dievs lika saaicināt cienījamus cilvēkus, pats nāca pār viņiem, lai arī viņi varētu kalpot tāpat kā Mozus. Un pēkšņi Jozua izdzirdēja, ka ne tikai tie, kas bija atnākuši, bet vēl divi citi cilvēki nometnē pravieto. Tas viņam likās nepareizi, tāpēc viņš nāca pie Mozus un teica: “Mozu, aizliedz viņiem pravietot, tas nav pareizi!” Zini, ko Mozus teica? “Kas tu tāds esi, tu esi iecelts man par aizstāvi?” Līdzīgi kā Jēzus teica Pēterim: “Atkāpies, sātan! Tu nerunā pēc Dieva prāta, tu runā pēc sava prāta.” Vai Pēteris apvainojās? Jozua apvainojās? Ja tajā brīdī viņš būtu apvainojies, viņa aicinājumam būtu beigas. Varbūt tev var nepatikt, ar kādiem sejas vaibstiem mācītājs kaut ko pasaka. Varbūt kāds vārds nebija īsti piemērots, spriežot pēc tavas izglītības pakāpes. Varbūt tev nepatika vārds ‘stulbs’? Varbūt tas bija tēmēts tieši uz tevi, jo suns pats zina, ko viņš ir ēdis. Nu, stulbs ir stulbs. Ir tādi cilvēki, kuri pirmo reizi atnāk uz draudzi, dzird mācītāju un jau uzreiz ir piedauzījušies. Viņi arī nevar aicinājumā ieiet. Viņi meklē savu ideālo mācītāju, savu ideālo draudzi, kuras nav. Nav izdeālās draudzes un nav ideālo cilvēku. Ir tikai tā vieta, kurā Dievs ir tevi ielicis un aicinājis! Dievs ir labs, draugs! 

“Tad Mozus cēlās un Jozua, viņa kalps, līdz ar viņu; un Mozus uzkāpa Dieva kalnā.” (2. Mozus grāmata 24:13)

Jozua kāpa kalnā kopā ar Mozu. Viņi bija kopā. Un, kad Mozus teltī lūdza Dievu, arī Jozua tur bija, un vēl ilgāk nekā Mozus palika tur.

“Un Tas Kungs runāja ar Mozu vaigu vaigā, kā kāds sarunājas ar savu draugu. Un, kad viņš atgriezās nometnē, viņa kalps Jozua, Nūna dēls, vēl jauneklis, palika teltī.” (2. Mozus grāmata 33:11)

“Tad Jozua, Nūna dēls, Mozus palīgs, viens no viņa izraudzītiem jaunekļiem, atbildēja un sacīja: "Mozu, mans kungs, aizliedz tiem!"” (4. Mozus grāmata 11:28 )

Jozua neapvainojās. Un, ja viņš gribēja apvainoties, viņš savācās. Ja viņam ļoti gribējās apvainoties, jo nepatika, kāda bija Mozus izteiksme, viņš gāja savā lūgšanu kambarī un tika ar to galā. Ir normāli apvainoties. Ir svarīgi tikt galā ar apvainošanos! Neviens no mums nevar ieiet aicinājumā, ja viņš pastāvīgi apvainojas un netiek ar to galā. Mozus arī varēja apvainoties, kad Tas Kungs sadusmojās uz viņu. Bet bija otrādāk, Tas Kungs apvainojās jeb sadusmojās uz viņu. Viņš iekaisa dusmās, domājot, ko viņš vispār iedomājas, Viņš taču viņu var nospiest kā blusu.

Lesters Samrels bija ievērojams Dieva vīrs, kurš jau ir Debesīs. Viņa biogrāfijā es lasīju, kā Dievs viņu aicināja. Viņš bija smagi slims, man šķiet, ar tuberkulozi, un viņš gulēja mājās, lai nomirtu. Un pēkšņi viņam parādījās redzējums. Viņš nebija bijis labs cilvēks, kaut nāca no ticīgas ģimenes. Viņš apzaga Dieva kalpus, kuri nāca pie viņa mātes mājās. Viņš iztīrīja viņu kabatas no liekām monētām. Lesters bija palaidnis un kauslis. Kad viņu skolā apcēla, tad viņš sita ar koku pa galvu. Vīzijā no Dieva viņam vienā pusē parādījās zārks un otrā pusē Bībele. Un Dievs teica: “Izvēlies, vai nu zārks, vai tu sludināsi.” Ko viņš izvēlējās? Sludināt. Viņš iekāpa drauga vecajā auto, un abi brauca sludināt. Viņi absolūti cilvēkus nemīlēja, viņiem nebija nekādas saprašanas par Dieva mīlestību, un Lesters vienkārši gāja kalpot, lai nenomirtu. Viņš cilvēkiem teica: “Šodien te būs dievkalpojums, un, lai es nenomirtu, es te sludināšu. Jo Dievs teica, ka es nomiršu, ja es nesludināšu!” Viņš sludināja, un cilvēki sāka nākt pie Dieva. Viņš sāka dibināt draudzes, jo viņa kalpošana ar laiku pacēlās līdz ļoti augstam līmenim. Arī Mozum bija līdzīgi. Viņš negribēja, nevarēja un sūdzējās, ka nekas nav, kamēr tika piespiests iet. Ir reizes, kad Dievs piespiež iet aicinājumā. Pāvilu, kurš bija Dieva pretinieks un vajāja kristiešus, Dievs piespieda. Dievs viņam atklājās tādā veidā, ka Pāvils nevarēja pretoties. Vai esi redzējis filmu “Krusttēvs”? Tā ir klasika, kas būtu jāredz katram. Filmā bija tādi vārdi, ka krusttēvs izteica kādam tādu piedāvājumu, no kura nevar atteikties. Aicinājums no Dieva ir līdzīgs piedāvājums kā Lesteram Samrelam, vai nu tu nomirsti, vai nu tu kalposi. Reizēm Dievs dara tā, bet Jozua gadījumā tā nebija. Viņš vienkārši bija kopā ar Mozu.

“Šie ir to vīru vārdi, kurus Mozus izsūtīja izlūkot zemi. Un Mozus nosauca Hozeju, Nūna dēlu, vārdā Jozua.” (4. Mozus grāmata 13:16)

Ir rakstīts: “Un Mozus nosauca Hozeju, Nūna dēlu, vārdā Jozua.” Tas nozīmē, ka Jozua nebija viņa īstais vārds, bet Hozeja. Jozua iepriekš bija Hozeja. Vecāki viņam bija iedevuši tādu vārdu, bet Mozus deva viņam citu vārdu, Jozua. Mozus redzēja viņā citu cilvēku, nekā viņa vecāki un nekā viņš pats. Mozus redzēja kaut ko citu nekā pārējie cilvēki, un Vecās Derības laikā vārdus deva tā, kā pašiem ienāk prātā. Piemēram, māte bērnu sāpēs dzemdēja, tātad nosauca par Benjaminu jeb ‘sāpēs dzemdētais’. Un tā visu mūžu cilvēks dzīvoja ar tādu vārdu. Bet reizēm bija arī labi vārdi. Mozus redzēja Jozua citādāku cilvēku nekā viņa vecāki. Un tu esi šajā vietā, kur tevī redz kaut ko citu, nekā tas bija ieplānots. Kā velns to bija ieplānojis vai tu pats biji iedomājies. Tu ļoti bieži no kanceles dzirdi skaidrus norādījumus un uzmudrinājumus par to, kas tu vari būt un kas tu esi Jēzū Kristū. Jauns radījums, kuram nekas nav neiespējams! Lūk, Jozua bija tādā vidē, kur par viņu ticēja. Un kāpēc ticēja? Jo viņš bija kopā ar Mozu un neapvainojās. Viņš bija kopā ar Mozu un darīja to, ko darīja Mozus. Ir skaidri rakstīts, ka viņš bija palīgs, - aizej tur, izdari to, atnes to, nomazgā kājas, apgriez nagus, novelc kurpes. Jēzus mazgāja mācekļiem kājas, Viņš tādā veidā parādīja pazemību. Jozua vienkārši kalpoja Mozum. Vai tu esi gatavs kaut ko palīdzēt mācītājam vai mājas grupas vadītājam? Kaut ko atnest, kaut ko izdarīt. Ir cilvēki, kuri aiz laba prāta to dara, un neviena liela lieta uzreiz nesākas ar kaut ko lielu. Varbūt tu domā, ka būsi grupā, būsi kalpošanā un darīsi lielas lietas, un, ja mācītājs vai līderis neredzēs to, ka tu vari to lielo lietu izdarīt, tad tu vairs nebūsi ar mieru. Klausies, Jozua bija palīgs. Aicinājums nāk caur palīdzēšanu. Ja tu pieņem aicinājumu, sāc ar to, ka tevi aicina izdarīt mazas lietas. Ja tu nespēj izturēt eksāmenu un izdarīt mazās lietas, tad tev šīs mazās lietas vairs nepiedāvās. Acīmredzot, Jozua bija tas, kurš izdarīja mazās lietas. Vēlāk Mozus viņu izsūtīja izlūkot apsolīto zemi; viens no divpadsmit izlūkiem bija Jozua. Jozua un Kālebs bija divi cilvēki, kuri atnāca no izlūkošanas un teica: “Mēs iesim un ieņemsim šo zemi. Nav problēmas!” Pārējie desmit bija pārbijušies un teica, ka tur ir milži un tas nav iespējams. Viņi iebiedēja visu tautu, un tauta tur neiegāja. Viņi visi četrdesmit gadu laikā izmira tuksnesī, izņemot Jozua un Kālebu. Jozua gāja teltī, Jozua neapvainojās, Jozua bija tuvu pie Mozus. Nav skaidrs, vai Mozus viņu aicināja tuvāk pie sevis, vai arī viņš pats turējās pie Mozus, es domāju, ka abpusēji.

“Un Jozua, Nūna dēls, bija pilns gudrības gara, jo Mozus bija uzlicis savas rokas uz viņu, un Israēla bērni viņam klausīja un darīja, kā Tas Kungs to Mozum bija pavēlējis.” (5. Mozus grāmata 34:9)

Mozus zināja no Dieva laiku, kad viņš mirs, un viņš publiski uzlika rokas Jozua. Tas nozīmē publisku iesvaidīšanu jeb publisku apstiprinājumu tam, kas bija jau noticis. Viņš bija absolūti uzticams cilvēks. Ir rakstīts, ka Dievs pateica Mozum: “Iecel Jozua savā vietā, bet tevi Es ņemšu mājās. Tu neieiesi šajā zemē, bet Jozua ieies, un viņš ievedīs tautu. Viņš pabeigs to, ko tu esi iesācis.” Dievs to pateica Mozum, nevis Jozua. Ir bijuši vairāki cilvēki, kuri ir nākuši pie manis sveicināties, un es esmu teicis: “Tu būsi mācītājs.” Ja es tā saku, tātad es to redzu! Un, ja tev tas nav skaidrs, tad tu arī tas nebūsi! Ja tev tas ir skaidrs, tad tu būsi! Parasti es to tā nesaku, bet es redzu, ka cilvēks var, ka viņam ir kaut kādi priekšnosacījumi, ka viņš ir uzticams, neapvainojas. Tas nav akmenī kalts, ka tu būsi, bet, ja tu būsi kā Jozua, tad tu būsi. Ja tu būsi palīgs, iesi savā teltī pavadīt laiku ar Dievu, iesi kopā ar svaidīto, iesi un izpildīsi mazos darbiņus, tad lēnām celsies. Jozua sāka ar maziem darbiem un beidza ar lieliem darbiem. Viņš kopā ar Mozu visu bija iemācījies, viņš redzēja Mozus vadības stilu, un viņš tika publiski iecelts. Tas nozīmē, piemēram, draudzē kāds cilvēks tiek izsaukts draudzes priekšā un viņam tiek uzliktas rokas, un no tā brīža viņš ir mācītājs vai grupiņas vadītājs. Pat tad, ja tu to negribi, no tā brīža tu tas esi. Ir piecas Mozus grāmatas, un pēc tām Jozua arī ir pašam sava grāmata. Viņš bija Mozus palīgs un kļuva par Izraēla tautas vadītāju, priesteri un ķēniņu.

“Un notika pēc Mozus, Tā Kunga kalpa, nāves, ka Tas Kungs runāja uz Jozuu, Nūna dēlu, Mozus palīgu: "Mans kalps Mozus ir miris; tad nu celies ar visu šo tautu un ej pāri Jordānai uz to zemi, ko Es viņiem, Israēla bērniem, gribu dot. Visas vietas, kur jūs savu kāju pēdas liksit, Es esmu jums devis, kā Es to esmu Mozum solījis. No tuksneša un arī no Libanona apgabala līdz pat lielajai upei, līdz Eifratas upei, visa hetiešu zeme līdz Lielajai jūrai pret saules rietu - tās lai ir jūsu robežas. Neviens lai tavā dzīves laikā nav spējīgs tev turēties pretī; kā Es esmu bijis ar Mozu, tāpat Es būšu ar tevi: Es tevi neatstāšu, un Es tevi nepametīšu. Esi stiprs un drošsirdīgs! Jo tev būs šai tautai jāsadala zeme par mantojumu, ko Es ar zvērestu esmu apsolījis dot viņu tēviem. Esi stiprs un drošsirdīgs, ka tu turi un dari visu bauslību, ko Mozus, Mans kalps, tev ir pavēlējis; nenovērsies no tās ne pa labi, ne pa kreisi, ka tev labi izdodas visur, kur vien tu iesi. Lai tava mute nepamet šo bauslības grāmatu, bet apdomā dienām un naktīm, ka tu vari turēt un darīt visu, kas tur ir rakstīts, tad tavi ceļi tev labi izdosies un tad tev laimēsies. Vai Es neesmu tev pavēlējis: esi stiprs un drošs, nebīsties un nebaiļojies! Jo Tas Kungs, tavs Dievs, ir visur ar tevi, kurp vien tu iesi." (Jozuas grāmata 1:1-9)

Mozus bija šeolā, bet Jozua – tautas vidū. Un Tas Kungs runāja uz Jozua, Nūna dēlu, Mozus palīgu. Tas Kungs runāja nevis vairs uz Mozu, bet tieši uz Jozua. Tu vēlies, lai Dievs uz tevi runā? Vispirms iemācies klausīt savus vadītājus. Ja tu gribi, lai pats Dievs uz tevi runā, tad iemācies draudzes kārtību un klausies mācītāju, ko viņš māca. Vēlreiz noklausies sprediķi, izkonspektē, pieraksti un iemācies to visu pielietot savā dzīvē. Dievs uz tevi sāks runāt tādā pašā secībā, kādā uz Jozua.

Tagad Jozua pats runā uz tautu, viņš pats ved apsolītajā zemē un saka tautai: “Pieminiet, ko Mozus mācīja!” Faktiski Jozua varēja celt savu valstību, nevis lietot Mozus draudzes mācību, ko Mozus no Dieva bija saņēmis. Viss varēja būt citādāk, tā kā Jozua to grib, bet Jozua teica nē, viņi darīja tā, kā Mozus mācīja. Lūk, patiess Mozus māceklis. Lūk, patiess Kristus māceklis. Lūk, patiess draudzes patriots. Aicinājuma anatomija.

“Tad tie atbildēja Jozuam, sacīdami: "Visu, ko tu mums esi pavēlējis, to mēs darīsim, un visur, kur vien tu mūs sūtīsi, mēs iesim.” (Jozua grāmata 1:16)

Tieši tāpat kā cilvēki klausīja Mozum, tieši tāpat viņi klausīja arī Jozua. Gribi ieiet aicinājumā? Lūk, šis ir ceļš. “Tāpat kā mēs visās lietās esam klausījuši Mozu, tāpat arī mēs tevi klausīsim, lai tikai Tas Kungs ir ar tevi, kā Viņš bija ar Mozu.” Cilvēkiem bija svarīgi, ka Tas Kungs bija ar Jozua.

Es zinu, ka Dievs uzrunāja. Es zinu, ka Svētais Gars dara Savu darbu pie mūsu sirdīm. Un šis vārds bija taisnā ceļā no Dieva pie tevis. Un es aicinu tevi, pirmkārt, domāt par to. Domāt par to, ko tu dzirdēji. Jo daudz ir aicinātu, un maz ir izredzētu, saka Jēzus. Aicināti ir visi, katrs savā kalpošanas veidā, bet izredzēti ir tie, kuri atsaucas aicinājumam. Domā par to! Lai tu vari būt izredzētais, lai tu, šeit virs zemes esot, vienkārši nevelc dzīvību, bet nodzīvo pilnvērtīgu dzīvi Kristum un cilvēkiem. Laiks paies, un paliks tikai mūsu darbi un cilvēki, kuriem būsi kalpojis un ieguldījies! Viņi paliks, kā Jozua palika pēc Mozus. Nebūtu Mozus, nebūtu mēs. Nebūtu Jozua, nebūtu mēs. Tāds ir Dieva plāns, un tu esi šī plāna daļa. Debesu Tēvs, Svētais Gars, es Tevi lūdzu, Kungs, lai Tu personīgi pieskaries katram aicinātajam, personīgi uzrunā un palīdzi saprast, palīdzi pieņemt pareizus lēmumus, iet aicinājumā, atsaukties aicinājumam. Un sākt ar to vietu, kur atrodamies, sākt iet Tavā druvā, Tavā darbā, Jēzus Kristus Vārdā! Āmen!


Mācītāja Mārča Jencīša sprediķi “Aicinājuma anatomija. 1.daļa” pierakstīja un rediģēja draudzes “Kristus Pasaulei” redakcija
Comments