TEKSTA MATERIĀLI‎ > ‎Svētrunas‎ > ‎

12 iemesli, kāpēc es esmu ar Dievu

Publicēja 2018. gada 25. sept. 12:51Līga Paņina   [ atjaunināts 2018. gada 27. sept. 01:07 ]
Ziņas datums 25.09.18.

Svētais Gars, mēs sveicam Tevi šajā vietā šodien. Mēs slavējam Tevi, mēs pielūdzam Tevi, Dievs. Tu vienīgais esi Kungs, un visi citi tautu dievi ir elki. Tu esi vienīgais Ceļš uz debesīm. Paldies, Dievs, ka tu nāci virs zemes cilvēka miesā un miri pie krusta, trīs dienas biji kapā un augšāmcēlies. Paldies, Svētais Gars, ka tu devi mums iespēju tam ticēt un pieņemt Tevi, Dievs. Slava Tev par katru cilvēku, kas pauž Tavu labo vēsti. Cik tīkamas ir to kājas, kas pauž labo vēsti! Āmen

Es lūdzu, Svētais Gars, ka Tu mums atgādini, kāpēc mēs esam ar Dievu! Es esmu pārliecināts, ka daudzi no jums, ja šodien nebūtu ar Viņu, iespējams, nebūtu vairs dzīvi un jūs nenonāktu tajā vietā, kur ir jauki un skaisti, un labi jeb debesīs, jūs būtu šausmīgā moku vietā jeb ellē. Es nestāstīšu tikai divpadsmit iemeslus, kāpēc esmu ar Dievu, bet arī trīs iemeslus, kāpēc es pie Dieva atgriezos tikai 2000.gada 17.martā. Kāpēc man bija jānolaižas tik tālu un jāpiedzīvo tik daudz? Tas bija liels risks, es varēju nomirt un nekad neatgriezties pie Dieva. Tie būs trīs iemesli, kāpēc es ātrāk neatgriezos un dzīvoju riska zonā, caur kuru mierīgi varēju nomirt un nonākt ellē. Un noslēgumā būs vēl divpadsmit iemesli, kāpēc mums cilvēkiem jāstāsta par Dievu. Kopā dažādi 27 iemesli.

12 iemesli, kāpēc es esmu ar Dievu:

1) Limbažu rajonā vasarā no trešās uz ceturto klasi es biju sporta nometnēs sporta skolā. Mēs dzīvojām skolā, bija stingrs režīms – no rīta peldējāmies, pa dienu skrējām un vakarā atkal peldējāmies. Es ļoti labi atceros to laiku, un nebija jau nemaz tik slikti. Bet vienu rītu es pamodos ar smagu caureju un nepatīkamām sajūtām, un ne es vienīgais, tualetē es satiku vairākus, kuri bija nonākuši līdzīgā nelaimē. Diagnoze bija dizantērija, un izrādās, ka tajā ezerā, kurā mēs peldējāmies, ieplūda ciemata neattīrītā kanalizācija, jo bija sabojājušās attīrīšanas ierīces. Nav brīnums, ka mēs, bars bērnu, saslimām ar dizantēriju un nonācām arī slimnīcā tālu no pilsētas, kurai blakus bija balta baznīca. Tas bija padomju laiks, mums klasē pat bija ateistu pulciņš, tāpēc ieiet baznīcā bija neiedomājami, un dievkalpojumi vispār reti kur notika. Iedomājies, ka tur, tajos laukos, notika dievkalpojumi! Es intereses pēc iegāju šajā baznīcā, saģērbies slimnīcas pidžammiņā, apsēdos. Uz dievkalpojumu bija atnākuši ap trīsdesmit cilvēku, puse no tiem bija slimnīcas pacienti. Tad iznāca vecs, sirms mācītājs un sāka runāt. Es neatceros, ko tieši viņš runāja, bet atceros, ka mana sirds to visu uztvēra un es sajutu Dieva klātbūtni. Es neko nezinu par šo veco vīru, neko nezinu arī par šo baznīcu, bet es sajutu Dieva klātbūtni, un tas ir pirmais iemesls, kāpēc es šodien esmu ar Dievu – sirmais mācītājs, kurš padomju laikā uzdrīkstējās sludināt Dieva vārdu.

2) Mācoties tajā paša sporta skolā, devos mājup no skolas un satiku kādu puiku no paralēlās klases, ko personīgi nepazinu, un līdz pat šim brīdim es nezinu, kas tas bija par cilvēku, neatceros viņa vārdu un to, kā viņš izskatījās. Mēs devāmies mājās un gājām gar stadionu, un šis mazais puika man stāstīja interesantas lietas, kuras es vēl joprojām atceros. Viņš teica: “Šajā stadionā reiz sanāks daudz cilvēku, un tur aklie redzēs un kurlie dzirdēs, onkulis runās, un cilvēki tiks dziedināti!” Padomju laikā tas bija kaut kas neiedomājams un nesaprotams, un es to ļoti labi atceros. Acīmredzot viņš bija kādu kristiešu bērns. Toreiz kristieši bija apspiesti un nevarēja brīvi sludināt, bet savās ģimenēs viņi ticēja, viņiem bija vīzija, ka reiz tajā pilsētā sanāks cilvēki un tiks sludināts Dieva vārds. Šī puiša teiktais man ir spilgti palicis atmiņā, un es zinu, ka tas ir otrais iemesls, kāpēc es šodien esmu ar Dievu.

3) Tajā pašā sporta klasē, kura bija patiešām nenormāla. Faktiski visi klases puiši skolas laikā kļuva par dzērājiem, ļoti daudzi no viņiem vairs nav dzīvi. Tāds bija padomju laika sports – tu biji aizņemts no rīta līdz vakaram, bet brīvajā laikā gāji dzert, mēs nemācījāmies, jo rezultātus prasīja tikai sportā. Un bija viens klasesbiedrs, kuru sauc Ainārs. Viņš arī daudz lietoja alkoholu un bija tik tālu nodzēries, ka kļuva par invalīdu. Es gan nenokļuvu līdz tādam līmenim, bet mani aizrāva narkotikas, alkohols, bezdievīgs dzīvesveids un arī parapsiholoģija, maģija, un viss tas, ar ko es nodarbojos, liecināja arī par manu dzīvi. Un reiz, kad jau biju bijis padomju armijā, man bija virs divdesmit gadiem, es satiku Aināru uz ielas un redzēju, ka viņš ir sakopies, varēja gan vēl manīt slimības sekas, bet viņš izskatījās daudz labāk. Es aicināju viņu pie sevis un cerēju, ka mēs iedzersim, bet viņš teica, ka nedzer vairs. Es viņam rādīju savas parapsiholoģijas grāmatiņas, rādīju, ar ko nodarbojos, kā dzīvoju, bet viņš teica, ka lasa tikai Bībeli. Es viņam centos pierādīt, ka vajag lasīt arī citas grāmatas, bet viņš uzstāja, ka nedzer un lasa tikai Bībeli. Mēs diskutējām, un viņš stāstīja, ka bija nodzēries līdz kliņķim, viscauri slims, knapi vēl dzīvoja, un pie viņa bija atnākuši ticīgi cilvēki uz slimnīcas palātu, stāstījuši par Dievu un iedevuši Bībeli. Viņš teica, ka tas nemaz viņu īsti neinteresēja, bet tumšā slimnīcas palātā, kad gaismas jau bija izdegtas, viņš paņēma to Bībeli rokās un, atverot to, Bībele kļuva gaiša tumsā, viņš skaidri redzēja lielus un gaišus burtus, tas bija brīnums, un kopš tā brīža viņš sāka ticēt Jēzum Kristum un lasīt tikai Bībeli. Es gan nezinu, kāds ir bijis viņa dzīves ceļš tālāk, mēs neesam tikušies kādus desmit gadus, bet es zinu, ka viņš ir trešais iemesls, kāpēc es esmu ar Dievu.

4) Mans brālis, kuru es pats pirms dažiem gadiem Jāņos izvadīju. Tagad viņš ir miris, bet viņš bija pirmais mūsu ģimenē, kurš iepazina Kristu. Viņš pirmais apmeklēja Limbažu baptistu draudzes svētdienas skolu, un caur to mana mamma ienāca baptistu draudzē un piedzīvoja jaunpiedzimšanu. Viņa pati saka, ka kādu laiku staigāja aptuveni metru virs zemes kā piepūsts balons, jo, kad tu esi piedzīvojis Dievu, tu iegūsti atbrīvošanu. Pirmais bija mans brālis, mamma, pēc kāda laika arī māsa un tad arī es pēc desmit gadu ilgām mammas lūgšanām par mani. Un ar mani tas nenotika baznīcā, bet cietuma kamerā. Dievs ir dzīvs!

5) Limbažu baptistu draudzē ir mūzikas skolotājs, Dieva vīrs Jānis Ansons, un viņš uz ielas mēdz uzrunāt cilvēkus. Es atceros, ka viņa sieva sūdzējās, ka viņu nekur nevar laist, jo viņš pazūd un ilgu laiku nav mājās. Un reiz es, nonarkojies un noplucis, satiku Jāni uz ielas, un viņš man sāka stāstīt par Jēzu Kristu, bet es viņam par parapsiholoģiju, maģiju, kosmosu un marsiešiem, man bija savas teorijas par visu, un šīs teorijas darīja sevi zināmu manā dzīvesveidā. Bet, lai ko es viņam neteiktu, viņam pretī uzreiz bija Rakstu vieta, viņš mani bombardēja ar Rakstu vietām. Mēs turpinājām diskutēt, bet es vienā brīdī pārtrauca un teicu, ka man vairs nav laika. Viņš, normāls cilvēks, kurš normāli strādā, iet draudzē, kalpo, ar bērniem un ģimeni, viņam bija laiks man, bet man bija svarīgākas lietas – kaut kur aiz stūra gaidīja kāds pudeles brālis.

6) 1992. gadā es nonācu cietumā uz četriem gadiem. Jāatceras, ka tās nav mūsdienas, tolaik pār cietumiem nebija valsts kontroles un valdīja tā laika mafija, kura šobrīd ir izšauta. Tur bija dažādi sportisti, bokseri, kikbokseri, svarcēlāji, kurus savervēja mafijā, un viņi tobrīd bija cietumā, tā bija šausmīga vieta. Es savām acīm redzēju, kā tika nogalināti vairāki cilvēki, es redzēju procesu, kā tas viss notiek. Tā tur bija normāla ikdiena. Rīgas Centrālcietuma katra kamera bija caurumos, pie katra cauruma stāvēja divi liftinieki, un pa šiem caurumiem laida lejā un cēlā augšā cilvēkus. Visu cietumā noteica mafijas bosi. Es personīgi redzēju, kā pa šiem caurumiem, pa stāviem tika mests pusdzīvs cilvēks, nācās arī no kameras nest ārā līķi, kuram bija ar vati aizbāzta mute. Lūk, tāda bija šī vieta! Filmās rādītais neattaino to, kas ir noticis Rīgas Centrālcietumā. Es apbrīnoju, kā saglabāju savu dibenu veselu. Es to saku ļoti nopietni, jo tur bija ļoti vienkārši pazaudēt jaunavību. Tur bija pilnīgs bezpriģelis, anarhija. Ja kādam no bosiem iepatikies, tu biji nolemts. Es, divdesmit divus gadus jauns čalītis ar gariem matiem, nonācu tādā vietā. Kad es sapratu, ka ir ziepes, uzreiz aizbāzu matus aiz apkakles un pēc tam ātri nodzinu tos uz nullīti. Bija drausmīgi! Vienā kamerā, kas paredzēta divdesmit cilvēkiem, bija kādi simts cilvēki. Uz vienas gultas mēs gulējām trīs cilvēki pa maiņām. Tur bija utis, blaktis. Tu pat normāli savā laikā nevarēji pagulēt. Ne tur bija normāls matracis, ne kas cits. Bija no kodumiem sapampusi seja, augoņi, un nebija tur smēres, ne medicīniskā palīdzība, nekas. Ja atradi kādu smēri, tad biji varonis. Un apkārt viens otru slepkavoja, spirts lija straumēm. Miliči paši atnesa pilnus termosus ar spirtu uz mafijas bosa dzimšanas dienu, viss cietums piedzērās. Tu iedomājies, kas tur notika! Tur bija ieroči, zobeni un pistoles, tur bija viss. Un es tāds parastais narkoša no ģerevņas, tas man bija smags pārdzīvojums. Kā jūs domājat, ko es tur darīju? Lūdzu Dievu! Es lūdzu Dievu. Tur pat normāli nevarēja aiziet uz tualeti, jo nebija papīra. Tur jau nebija tāda aiztaisāma tualete ar krampīti, nekā tamlīdzīga, bet vienkāršs paaugstinājums, un visu vajadzēja darīt citu priekšā. Vienīgais papīrs, kuru varēja dabūt, lai uztītu krutku, tabaku vai arī tualetes vajadzībām, bija Bībeles lapas. Tā bija Bībele un dažas kristiešu grāmatas. Daudzi baidījās aiztikt tās grāmatas, bet citi gāja ar tām un slaucīja dibenu. Es paņēmu vienu šo grāmatiņu un sāku lasīt, un ļoti labi atceros, par ko tur bija – par to, kā velns darbojas cilvēku dzīvēs. Es to izlasīju, sāku domāt un lūdzu Dievu. Kāds bija atnesis grāmatas un Bībeli. Tā bija pirmā reize, kad es sāku kaut ko lasīt.

7) Iedomājies cietuma kameru, kurā bija visi noziedznieki. Vienā dienā burtiski atsprāga cietuma kameras durvis, un durvīs stāvēja apsargs kopā ar maza auguma sievieti. Viņa ieskrēja kamerā un sāka sludināt par Jēzu Kristu! Centrālcietumā! Kas viņu tur ielaida? Kā viņa tur nokļuva? Man tas nebija saprotams. Viņa sludināja par Jēzu Kristu, un mēs visi bijām uz mutes. Tāds spēks, tāda drosme! Viņa pabeidza sludināt un jautāja, vai mums ir kādi jautājumi. Es atceros, ko es prasīju. Es jautāju, kā var būt trīs dievi vienā, jautājums bija par trīsvienību. Šis ir septītais iemesls, kāpēc šodien es esmu ar Dievu – sieviete, kuru es nepazinu, sludināja evaņģēliju.

8 ) Tas bija Jelgavas cietumā, kur jau bija brīvāka un labāka dzīve. Reiz uz klubu bija atbraukuši ticīgie – Riks Renners. Vinš ir draudzes „Labā Vēsts” iesācējs, apustulis. Bija mūziķu grupa, pat Valdis Indrišonoks tur bija. Klubs bija pilns ar cilvēkiem, un visi viņu klausījās. Es labi atceros, ko viņš sludināja. Pēc vārda viņš aicināja iznākt priekšā tos, kas vēlas pieņemt Jēzu. Tas bija reāls dievkalpojums cietumā. Es tajā reizē zināju, es sapratu, ka man ir jāiet, bet skatījos apkārt uz tām sejām, uz tām ādas kurtkām, uz tiem bandītiem un izdomāju, ka vēl neiešu. Es neizgāju priekšā, un mana dzīve turpinājās. Riks Renners ir astotais iemesls, kāpēc šodien es esmu ar Dievu.

9) Jelgavas cietums – es izgāju pagalmā un dzirdēju, ka vairāk nekā simts ieslodzīto bija sapulcējušies aplī, un vidū bija kāds cilvēks. Viss šis pūlis kliedza „aleluja.” Tur bija norvēģu evaņģēlists. Es nezinu, kā viņš tur nokļuva, kas viņu tur ielaida, bet viņš sludināja un sauca „aleluja”, visi līdzi sauca „aleluja”. Pēc tam viņi vairākas nedēļas staigāja pa cietumu un sauca „aleluja”, un mēs ēdām cepumus, kurus atveda šis norvēģu evaņģēlists.

10) Jelgavas cietumā es redzēju kādu cilvēku, kurš bija notiesāts par slepkavību uz divdesmit gadiem. Dažas dienas pirms atbrīvošanas viņš nogalināja savu kameras biedru un dabūja atkal tikpat daudz sēdēt, faktiski mūža ieslodzījums. Viņu sauca Juris, un viņš darīja, ko neiedomājamu – atteicās no visiem cietuma likumiem. Par to vienkārši varēja nogalināt, bet viņš atteicās un neko neievēroja. Viņš teica: „Man ir viens Kungs un viena autoritāte – Jēzus Kristus! Punkts!” Es redzēju viņa pārliecību, es redzēju, kā viņš klubā uzstājās un runāja. Es gāju pie viņa un lūdzu, lai viņš man ko vairāk pastāsta. Es viņam prasīju, lai viņš man iedod savu Bībeli palasīt. Viņš negribīgi man iedeva, bet es tur neko nesapratu. Es liku Bībeli zem spilvena un domāju, ka caur to man būs svētība. Man bija interese, mana sirds zināja, ka Dievs ir!

11) Cilvēks ar iesauku Samara. Viņš bija narkomāns ar ļoti lielu stāžu. Es brīnos, kā viņš vēl bija dzīvs. Cietumā mēs ar viņu bijām iedraudzējušies. Es biju jau četrus gadu nosēdējis, un man vēl bija palicis mēnesis. Es viņam teicu, ka, izejot brīvībā, taisīšu biznesu, man viss būs, un es labi dzīvošu. Viņš man teica, lai es sevi nemānot, jo viņš nezināja nevienu tāda līmeņa narkomānu, kurš būtu ticis vaļā no narkotikām. Viņam bija vairāk kā divdesmit gadu stāžs narkotiku lietošanā, un viņš teica, ka zinot tikai dažus cilvēkus, kurus DIEVS ir atbrīvojis. To teica narkomāms, viņš zināja, ka nevar un ka Dievs var.

12) Divpadsmitais iemesls ir kāda meitene, kuru es nezinu līdz pat šai dienai, kas Kristīgajā radio brīdī, kad es gribēju izdarīt pašnāvību, kad es nevarēju ne dzīvot, ne mirt, uzrunāja: „Piesauciet Jēzus Vārdu, un Viņš izmainīs jūsu dzīvi!” Es piesaucu Jēzus Vārdu, un Viņš izmainīja manu dzīvi!

Šie ir divpadsmit iemesli, kāpēc šodien es esmu ar Dievu! Tie ir mani iemesli, un tev ir savi iemesli. Neviens no zila gaisa nenāk pie Kristus. Piemēram, draudzē ir sieviete, kura zina, kāpēc viņa ir šeit – jo viņai bija divi vagari, viņa no viņām slēpās, necēla klausuli. Kāds viņai stāstīja par Dievu, viņu vilka, par viņu lūdza, rūpējās. Es aicinu katram no mums būt par to cilvēku un iemeslu, kāpēc kāds būs ar Dievu!!! Mēs kā draudze ar kopīgu darbu būsim iemesls Latvijai, ka Latvija būs svētīta, brīva, ekonomiski plaukstoša, garīgi plaukstoša zeme un tauta! Kur nešķiros, ne krievus, ne latviešus, ne čigānus, ne ebrejus. Viens Dievs, viena ticība, viena kristība!

Trīs iemesli, kāpēc es atgriezos pie Dieva tikai 2000. gadā un ne ātrāk:

1) Jelgavas cietumā ļoti daudz cilvēku bija kļuvuši ticīgi. Tur bija atsevišķa ēkas daļa, kur kopā dzīvoja kristieši, kuri cietumā bija atgriezušies pie Dieva. Tur notika evaņģelizācijas, laikam tas bija mans inkaunters. Bija kapela, kur notika dievkalpojumi. Tu zini, cik grūti, arī tur, cietumā, kur liela teritorija, bija vienam pašam aiziet uz to kapelu, kur tu nevienu nepazīsti? Tas ir kā citā pasaulē. Man vienam pašam kaut kur aiziet bija neiespējami. Cilvēkiem ir tāpat, viņiem ir neiespējami vieniem pašiem atnākt uz dievkalpojumu. Neviens viens tāpat neatnāks, izņemot dažus drosmīgos. Parasti cilvēks nevar normāli ieiet draudzē, jo ir garīgi spēki, kas viņu attur. Daži var, bet lielākā daļa nevar. Mums ir jākļūst par tiem, kas ieved šos cilvēkus draudzē!!! Cietumā bija kāds ticīgs vīrs, kurš gāja uz kapelu. Viņš stāstīja man par Dievu un arī par kapellu. Es zināju, ka es gribu tur būt. Mēs sarunājām, ka nākamā dienā viņš mani sagaidīs konkrētā laikā, un mēs kopā iesim uz kapelu. Es viņu gaidīju un nesagaidīju. Šodien es zinu, kas tas ir iemesls, kura dēļ es varēju nomirt un nonākt ellē. Es nevaru viņu vainot, bet viņš ir iemesls. Viņš nebija paklausīgs Dievam.

2) Otrs iemesls kāpēc es agrāk neatgriezos pie Dieva, ir divas sievietes. Mēs ar draugu mājās bijām iekārtojuši savu laboratoriju Maskačkas graustos. Mēs tur gatavojām narkotikas pārdošanai, bet līdz pārdošanai reti kad tikām, jo tas viss nonāca mūsu vēnās. Vienā dienā es taisīju narkotikas, bet kāds klauvēja pie durvīm. Es atvēru, un tur bija divas sievietes, kas man stāstīja par Dievu. Viņas teica, ka draudze, kurā viņas pulcējas, ir turpat, blakus, un apsolīja atnākt man pakaļ pirms dievkalpojuma. Es piekritu un teicu, ka gaidīšu viņas, bet nākamajā dienā es gaidīju viņas, un neviens neatnāca,

3) Trešais iemesls ir Gogoļa iela, pa kuru mēs kursējām no saviem mitekļiem uz centru, lai iegūtu naudu. Es kopā ar kādu prostitūtu iegāju baznīcā. Kāpēc mēs iegājām? Sirds slāpa pēc Dieva! Bet kurš pateiks, kur ir šis ceļs. Man galvā nebija skaidrības, man vajadzēja palīdzību. Mēs iegājām baznīcā, un tur runāja nesaprotamā valodā, kūpēja dūmi un kaut kas interesants. Mēs tur nostāvējām pusstundu, neviens pie mums nepienāca, un mēs aizgājām prom. Es kāds iegāju tajā baznīcā, tāds arī iznācu, un nedabūju palīdzību. Es nevarēju tā vienkārši pieiet klāt un prasīt.

Dievs, es lūdzu, lai neviens no mums šeit neesam iemesls kādam, kāpēc viņš nenāk pie Tevis. Jēzu, es lūdzu, ka mēs dzirdam no Tevis, kuram cilvēkam ir vajadzīga palīdzība, ka mēs sludinām laikā un nelaikā.

Jēzus skaidri saka, ka vairāk ir to, kam vajag Dievu nekā to, kas evaņģelizē, jo pļaujamā ir daudz, bet pļāvēju maz. Cilvēki grib Jēzu, tāpēc tie, kas aktīvi sludina, vienmēr šos izslāpušos cilvēkus atrod. Vakar Balvos sludināju evaņģēliju un uzreiz aicināju cilvēkus pie Kristus, un momentāli, Dieva aizskarti, priekšā iznāca cilvēki, kuri gribēja pieņemt Jēzu, daži pat raudot. Ko mēs tādu darījām? Vienkārši to, ko grib Dievs. Svētais Gars darbojas, jo Dieva Dēls ir atnācis tikai ar vienu mērķi – lai uzmeklētu un glābtu pazudušos. Un tāds ir arī mūsu draudzes mērķis.

12 iemesli, kāpēc ir jāevaņģelizē un jāveido mācekļi:

1) „Jo Cilvēka Dēls ir nācis meklēt un glābt pazudušo." (Lūkas 19:10)

Jēzus atnākšanas mērķis ir cilvēku glābšana.

2) „ Jo tik ļoti Dievs pasauli mīlējis, ka Viņš devis Savu vienpiedzimušo Dēlu, lai neviens, kas Viņam tic, nepazustu, bet dabūtu mūžīgo dzīvību, [..]” (Jāņa 3:16)

Stāstīt cilvēkiem par Jēzu, ievest viņus grupiņā un draudzē, aprūpēt viņus ir augstākā mīlestības forma.

3) „ Jo baušļi: tev nebūs pārkāpt laulību, tev nebūs nokaut, tev nebūs zagt, tev nebūs iekārot un ja vēl ir kāds cits bauslis, saņemami kopā šinī vārdā, proti: mīli savu tuvāko kā sevi pašu.” (Romiešiem 13:9)

Mīlēt savu tuvāko nozīmē vest cilvēkus Dieva valstībā. Tieši to nozīmē visi baušļi. Ir labi pabarot nabagu, bet svarīgāk ir cilvēkam iemācīt pašam būt paēdušam. Un tas ir iespējams tikai iepazīstinot viņu ar Jēzu Kristu. Dosim nevis zivi, bet makšķeri! Zupas virtuves ir laba lieta, bet svarīgāka ir evaņģēlija vēsts, ka Jēzus mīl šo cilvēku un ka Viņam ir labs plāns šī cilvēka dzīvē. Tas ir visas bauslības kopsavilkums.

4) „[..]kas grib, lai visi cilvēki tiek izglābti un nāk pie patiesības atziņas.” (1. Timotejam 2:4)

Dievs grib izglābt visus cilvēkus.

5) „Tāpēc eita un darait par mācekļiem visas tautas[..]” (Mateja 28:19)

Ne tikai dariet par mācekļiem, bet neatlaidīgi palīdziet viņiem kļūt par patstāvīgiem kristiešiem. Šī ir Jēzus lielā pavēle. Tas nav kaut kas, ko mēs varam darīt vai nedarīt. Katram no mums savā līmenī un ar savām metodēm un iespējām ir jāpaklausa Dievam.

6) „Un Jēzus apstaigāja visas pilsētas un ciemus, mācīdams viņu sinagogās un sludinādams Valstības evaņģēliju, un dziedinādams visas sērgas un slimības.” (Mateja 9:35)

Ja es gribu līdzināties Kristum, tad arī man ir jādara tas pats, ko Viņš darīja – dziedināja, izdzina ļaunos garus, aprūpēja...

7)„ Un Jēzus tiem sacīja: "Nāciet Man pakaļ, Es jūs darīšu par cilvēku zvejniekiem." (Marka 1:16)

Dieva primārais mērķis ir izglābt tevi un sekundārais – lietot tevi, lai tu glābtu citus.

8 ) „Jo ikviens, kas piesauc Tā Kunga Vārdu, tiks izglābts. Bet kā lai piesauc, kam nav ticējuši? Un kā lai tic tam, par ko nav dzirdējuši? Bet kā lai dzird, kad nav, kas sludina? Un kā lai sludina, kad nav sūtīti? Ir rakstīts: cik tīkamas to kājas, kas pauž labo vēsti! Bet ne visi pieņēmuši evaņģēliju, kā jau Jesaja saka: Kungs, kas ir ticējis mūsu vēstij? Tātad ticība nāk no sludināšanas un sludināšana - no Kristus pavēles [..]” (Romiešiem 10:13-17)

Cilvēki nevar tikt glābti, ja mēs nesludinām, ja nerīkojam evaņģelizācijas kampaņas, neformālos pasākumus, ja mēs arī individuāli visos iespējamos veidos nesludinām labo vēsti. To mēs arī darīsim drīzumā Skonto hallē. Vai tu vari iedomāties, kā tas būs? Tas noteikti būs sākums kaut kam jaunam un stipram. Svarīgi kristiešiem ir būt vienotiem, sadarboties, un tas nevarēs nenest garīgas izmaiņas Latvijā. Mēs paši taisām atmodu, nevis tikai lūdzam, lai Dievs to sūta. Protams, mēs paši atmodu nevaram uztaisīt, taču Dievs saka, ka vispirms mums ir Viņam jāuzklāj galds un pēc tam pašiem jānāk no tā ēst. Mums no savas puses ir jāizdara viss, un tad darīs Dievs.

9) „Tad Viņš saka uz Saviem mācekļiem: "Pļaujamā daudz, bet pļāvēju maz. Tāpēc lūdziet pļaujas Kungu, lai Viņš izsūta strādniekus Savā pļaujamā." (Mateja 9:37-38 )

Mums ir jāsludina, jo tie cilvēki, kuri grib dzirdēt, ir vairāk nekā tie, kuri viņiem sludina. Ir pat tādi cilvēki, kuri vispār neko nav dzirdējuši par Jēzu Kristu! Un tie, kas ir dzirdējuši, labākajā gadījumā vienu reizi ir bijuši baznīcā un dzīvo slimi, sagrauti un dziļā depresijā. Vairāk ir to, kuri grib dzirdēt evaņģēliju. Arī es biju viens no tādiem, kuram vajadzēja kādu, kurš man visu saprotami izstāstītu, tad es būtu daudz ātrāk saticis Dievu. Ja redzi kādu urļiku, varbūt tieši viņš skatās uz baznīcu un grib, lai kāds viņam palīdzētu nākt pie Dieva.

10) „Man, vismazākajam starp visiem svētajiem, dota šī žēlastība pagāniem pasludināt Kristus neizdibināmo bagātību[..]” (Efeziešiem 3:8 )

Sludināt ir privilēģija un Dieva žēlastība! Tu vari kalpot varenajam, brīnišķīgajam Dievam, kas radījis debesis un zemi! Mēs dziedājām: „Sūti mani!” Bet Dievs saka: „Es jau sen tevi esmu izsūtījis un tas bija brīdī, kad tu iepazini Jēzu Kristu. Tev esot mātes vēderā, Es jau to zināju.” Tieši tāpēc tu šai pasaulē esi nācis, lai Dievs tevi izsūtītu evaņģelizācijas darbā pie cilvēkiem.

Vakar pa ceļam no Balviem uz Gulbeni bijām Litenē – latviešu virsnieku noslepkavošanas vietā. Bijām gan pašā memoriālā, gan nometnes vietā. Jāsaka „paldies” Ulmanim. Kaut gan padevāmies, tomēr asinis lija un Latvijā ienāca padomju armijas okupācijas karaspēks. Tagad tur palikuši tikai pamati, bet agrāk tur bija pārtikas noliktavas, kuras Latvijas armijas artilērijas daļa pārvērta par nometni un soda izpildes vietu. Daudzi nošautie pat pazuduši bez pēdām. Kāpēc tā notika? Jo mēs esam aizmirsuši savas saknes – Dievs ir mūsu tautas autors. Henhūtiešu laikā pacēlās pirmie latviešu mācītāji, un latvieši pirmo reizi apzinājās sevi kā tautu, nevis kā Āfrikas cilti. Tieši no Dieva sākās Latvijas valsts. Kamēr mēs neatgriezīsimies pie saknēm, neredzēt mums svētītu Latviju. Un lai šie notikumi neatkārtotos, mēs katrs atbildam par to cilvēku, kurš mums ir blakus – par kaimiņiem, draugiem, grupas biedriem. Par savu tautu ir jāatbild Latvijas draudzei kopumā. Ja draudze nav vienota, tad arī tauta nevar būt vienota, un Dievs nevar to svētīt pilnā mērā. Tu esi privileģēts sludināt! Tu neesi kaut kas, tu esi Dieva bērns. Bībele saka: „Jūs esat dievi.” Tu neesi Radītājs, bet esi radīts pēc Viņa līdzības.

11) Stundas laikā, kamēr tu lasi šo sprediķi, pasaulē nomira seši līdz desmit tūkstoši cilvēku. Turpmākās diennakts laikā nomirs no 140 – 200 tūkstoši cilvēku, un viņi nonāks atbilstoši savai ticībai vai neticībai Jēzum. Domāju, ka tikai daži no viņiem nokļūs debesīs.

12) „ Un, kad Viņš kāpa laivā, tad ļaunā gara apsēstais Viņu lūdza, lai tas varētu palikt pie Viņa. 
 Bet Viņš tam neļāva un saka tam: "Ej savās mājās pie savējiem un stāsti tiem, kādas lielas lietas Tas Kungs tev darījis un kā Viņš par tevi apžēlojies." Un tas nogāja un sāka sludināt visā desmit pilsētu apgabalā, ko Jēzus tam bija darījis, un visi brīnījās.” (Marka 5:18-20)

Jēzus izdzina ļaunos garus jeb leģionu no šī cilvēka, kurš bija apsēsts, sita sevi ar akmeņiem, dzīvoja kapos un kuru neviens nevarēja valdīt. Vēlāk šis cilvēks, apģērbts, pie pilna prāta, sēdēja pie Jēzus kājām un lūdzās, lai Jēzus ņem viņu līdz. Viņš gribēja būt kopā ar Jēzu vienmēr, taču Jēzus neļāva viņam palikt pie sevis, bet lika iet uz mājām un sludināt evaņģēliju.

Mācītāja Mārča Jencīša sprediķi “12 iemesli, kāpēc es esmu ar Dievu” pierakstīja un rediģēja draudzes “Kristus Pasaulei” redakcija
Comments