Svētrunas


Rutīna. Sadarbība starp Dievu un cilvēku. 5. daļa

Publicēja Līga Paņina

Ziņas datums 11.08.20.

Aleluja! Debesu Tēvs, mēs Tev pateicamies par Tavu mīlestību! Mēs Tev pateicamies, Tēvs, ka Tu sūtīji Savu Dēlu, Jēzu Kristu, un miri par mums, kad mēs vēl bijām grēcinieki. Mēs pateicamies Tev, Dievs, ka Tu Savu mīlestību pret mums pierādi ar to, ka Tu miri par mums, kad mēs vēl bijām grēcinieki, Kungs. Un paldies, Tēvs, par izmainītām dzīvēm! Paldies par spēku, ko mēs atrodam Tevī, Kungs! Paldies, Dievs, par Tavu žēlastību! Paldies par to, ka Tu, Kungs, mājo mūsos un mēs Tevī! Paldies, Svētais Gars, par Tavu klātbūtni! Paldies, Kungs, par mūžīgo dzīvību! Paldies, Dievs, par atvērtām acīm, ka mēs varam redzēt, ka mums ir ausis un mēs dzirdam! Aleluja! Es Tevi lūdzu, Svētais Gars, ka Tu šodien aizskar katru vienu un pieskaries katram vienam šajā vietā, katram vienam, kas skatās šo svētrunu internetā, Jēzus Kristus Vārdā! Lai nonāk Tava klātbūtne, Tava godība, Dievs! Lai nāk izmaiņas! Lai vājais kļūst stiprs! Lai stiprais kļūst vēl stiprāks! Lai noskumušais tiek iepriecināts, Jēzus Vārdā! Lai sirgstošais kļūst dziedināts, Jēzus Vārdā! Lai nabagais ieiet labklājībā! Aleluja! Lai muļķis kļūst gudrs, Jēzus Vārdā! Slava Tev, Kungs! Mēs Tevi mīlam, Kungs! Šodien mēs turpināsim tēmu “Sadarbība starp Dievu un cilvēku”. Nu ir pienākusi 5. daļa. Šīs daļas nosaukums “Rutīna”. To, ko es vēlos pateikt, var pateikt vienā vārdā – rutīna. Iepriekš mēs mācījāmies no Marka evaņģēlija. Šodien Rakstu vietas pārsvarā būs no Lūkas evaņģēlija. Šeit ir atrodams viss par to, kā Dievs sadarbojas ar cilvēku. Mums ir svarīgi saprast, kā panākt to, lai Dievs darbojas mūsu dzīvēs un mums būtu pozitīvas izmaiņas. Ir svarīgi saprast, kā aiziet līdz galam, tāpēc ir jāmācās saprast, kādā veidā Dievs ar mums sadarbojas jeb kas mums no savas puses jādara, lai Dievs varētu ar mums sadarboties. Dievs Savu gribu neuzspiež, Viņš neuzstāda ultimātus, bet ļauj mums, cilvēkiem, izvēlēties, tāpēc tā nav akla pakļaušanās, bet sadarbība.

“Un Jēzus pats, kad Viņš Savu darbu sāka, bija trīsdesmit gadus vecs.” (Lūkas evaņģēlijs 3:23)

Jēzus tika kristīts un saņēma Svēto Garu. Ir rakstīts, ka tad, kad Jēzus Savu darbu sāka, Viņš bija trīsdesmit gadus vecs. Arī es, kad piedzimu no augšienes un uzsāku savu darbu, biju trīsdesmit gadus vecs. Evaņģēlijs sākas ar vārdu ‘darbs’, un vārds ‘sadarbība’ nozīmē ‘darbs no abām pusēm’. Tas ir darbs no manas puses, darbs no tavas puses un darbs no Dieva puses. Dievs strādā un darbojas. Lai Viņš darbotos tieši tavā dzīvē, arī tev ir jāstrādā. Ja tu vēlies, lai Dievs caur tevi darbotos pie cilvēkiem tev apkārt, arī tad tev ir jāstrādā. Viss ir izteikts vārdos: “Kad Jēzus Savu DARBU sāka...” Viņš nesāka Savu izklaidi vai kaut ko citu, bet tieši darbu. Tātad, Savu kalpošanu un visu to, kā Jēzus dzīvoja virs zemes, Viņš apzīmē kā darbu. Kalpošana ir darbs.

Pirms mēs pārrunājam nākamo Rakstu vietu, es vēlos tev izskaidrot vārda ‘rutīna’ nozīmi. Ja tev nav skaidra kāda latviešu valodas vārda nozīme, tad, apmeklējot interneta vietni tezaurs.lv, tu vari to ierakstīt un uzzināt nozīmi. Vārds ‘rutīna’ tiek skaidrots trīs variantos: darbā iegūta veiklība, prasme, pieredze, zināšanas, iemaņas (kādā darbā, pasākumā); šabloniskas, konservatīvas darbības, darba veids; programmas daļa vai instrukciju secība, kas veic kādu specifisku uzdevumu un kam ir biežs pielietojums. Tātad, rutīna ir kaut kas šablonisks, viens un tas pats, ko tu regulāri dari vai pielieto. Kad Elīsa ņēma Elijas apmetni, ko viņš bija atstājis, kad pats tika parauts Debesīs, tad viņš sita ar to ūdeni un sauca: “Kur ir Elijas Dievs?” Draugs, Dievs ir precīzi rutīnā, un tāpēc šīs svētrunas nosaukums ir “Rutīna”.

Katru svētdienu plkst. 11:00 Braslas ielā 29a, 4. stāvā notiek rutīnisks pasākums, ko sauc par draudzes “Kristus Pasaulei” dievkalpojumu. Lai arī kādas sejas šeit uz skatuves var pamainīties, piemēram, slavēšanas grupā, kura ir ļoti izaugusi skaitā, lielākoties viņi dara vienu un to pašu – dzied un spēlē. Visbiežāk tās ir dziesmas, kas atkārtoja, un reizēm ir arī jaunas. To sauc par rutīnu. Kā caur to darbojas Dievs? Personīgi man katru pirmdienu ir lielāka vēlme slavēt un lūgt Dievu. Tieši pēc svētdienas dievkalpojuma man ir vairāk atklāsmju no Dieva, kad ieeju savā lūgšanu kambarī, kaut svētdienas ir ļoti pilnas un nogurums liek sevi manīt, tomēr tieši šī diena pēc dievkalpojuma man ir pilnāka ar atziņām. Es atveru Dieva vārdu, izlasu dažas Rakstu vietas un jau saņemu vairākas remas. Pirmdienā jau var būt skaidra tēma nākamajam sprediķim, un tā nedēļas garumā ir jāapaudzē. Tajā pašā laikā, ja es to neizdaru pēc svētdienas dievkalpojuma, var būt tā, ka visu nedēļu nevaru saņemt to, ko pirmdienas rītā. Kāpēc? Tāpēc, ka svētdienā es esmu bijis rutīnā – dievkalpojumā, vietā, kur darbojas Dievs. Tā ir rutīna. Nedēļas vidū tu apmeklē mājas grupiņu, un arī tā ir rutīna, kur darbojas Dievs pat tad, ja tev tas ir apnicis un tavā mājas grupiņā jau desmit gadus ir pieci cilvēki. Varbūt tu esi neglābjami iemīlējies, varbūt tās sejas tev jau ir apnikušas. Un tomēr tu esi tur, un, lai arī kāda nebūtu šī mājas grupiņa un kādas nebūtu sejas, tur darbojas Dievs, jo tā ir vieta, kur pārrunā Dieva vārdu, lūdz Dievu un cits ar citu ir kopā. Tā ir draudzes mācība.

Kas ir draudzes mācība? Tā ir sistemātiski veidota stratēģija jeb sistēma, kas ir balstīta Dieva vārdā un uz kuras bāzes var darboties Svētais Gars. Nav svarīgi, vai dievkalpojums ir sestdienā vai svētdienā. Sen atpakaļ mums bija tādi apstākļi, ka Rīgā dievkalpojumi varēja notikt tikai sestdienās. Bija cilvēki, kuriem ļoti svarīga ir tieši sestdiena, un viņi par mani priecājās, es viņu acīs biju savējais. Viņi teica: “Mārcis Jencītis nācis pie prāta – subotņiks kļuvis.” Kopš mēs sākām savus dievkalpojumus rīkot svētdienās, tā laiku pa laikam, šur tur man jādzird kādi aizrādījumi par to, ka svētdiena tomēr neesot tā īstā diena, bet sestdiena. Draugs, svarīga ir nevis diena, bet rutīna – konkrētā dienā konkrēts dievkalpojums, kurā skan Dieva vārds, kur mēs kopīgi slavējam un pielūdzam Dievu un kur atnesam savu ziedojumu, lai celtu Dieva namu. “Kur divi vai trīs ir sapulcējušies Manā Vārdā, tur Es esmu viņu vidū,” saka Tas Kungs. Dievkalpojums ir Dieva instruments. Pats Dievs ir iedibinājis šo instrumentu, caur ko Viņš var atklāties. Vecajā Derībā tas bija templis, kur dažādos svētku laikos cilvēki sanāca kopā pielūgt Dievu. Kādā vietā pat ir rakstīts, ka tad, kad visi vienotībā sāka spēlēt un dziedāt, tad Dieva godības mākonis piepildīja namu tā, ka priesteri pat kājās nevarēja nostāvēt. Tādi bija Vecās Derības dievkalpojumi. Pēc Bābeles trimdas, kad Dieva tauta bija izkaisīta pa pasauli, cilvēki sāka dievkalpojumus organizēt sinagogās. Jēzus apustuļi iedibināja dievkalpojumu kārtību, kas pastāv vēl šodien.

“Pirmajā nedēļas dienā [..]” (Apustuļu darbi 20:7)

Pāvils saka, ka tas bija pirmajā nedēļas dienā, un tā ir svētdiena. Es zinu, ka mums nav problēmu ar dienām, bet tas ir interesanti, jo citiem tā ir problēma. Sen atpakaļ mums bija foršs bundzinieks, kurš mēdza teikt: “Ne tu labāks ēdis, ne neēdis.” Tāpat – kāda starpība, kurā dienā ir dievkalpojums? Svarīgs ir saturs! Šodien pēc dievkalpojuma notiks laulību ceremonija. Kāda starpība, kurā dienā tā notiks! Svarīgs ir pats fakts, ka cilvēki nolēmuši savienot savas dzīves līdz nāve tos šķirs. Svarīga ir rutīna. Mājas grupiņa ir rutīna. Arī draudzes trīs dienu semināri jeb inkaunteri notiek regulāri, un tur ir viena un tā pati programma. Mainās tikai dalībnieki un kalpotāji. Vecie kalpotāji kļūst slinki vai iet citos līmeņos, jaunie kalpotāji nāk klāt un turpina kalpot, un joprojām Dievs tur darbojas. Programmā nekas nav mainījies, kaut kas ir pieslīpēts un uzlabots, bet pamatā tēmas ir tieši tās pašas. Vai tu lasi Bībeli? Vai gadījumā tā nav visīstākā rutīna? Vai tas nav kaut kas šablonisks, viens un tas pats? Tu droši vien esi dzirdējis cilvēkus sakām, ka viņi Bībeli jau ir izlasījuši. Pārgudrie saka: “Es Bībeli esmu izlasījis četras reizes, un nekas nav mainījies.” Bībeli nevar izlasīt. Tu vienkārši lasi vienu un to pašu, un Dievs darbojas, katru reizi runājot uz tevi, katru reizi kaut ko citu. Tās ir tās pašas Rakstu vietas, vieni un tie paši notikumi; tas pats apsēstais geraziešu zemē, tā pati sieviete ar asiņošanu, tas pats no mātes miesām tizlais cilvēks pie tempļa durvīm. Nekā jauna tur nav! Tas pats Pāvils, tas pats Timotejs, tur nekā cita nav! Tas pats Pēteris, tas pats “spoks”, kas staigāja pa ūdens virsu. Mācekļi, redzot Jēzu staigājam pa ūdens virsu, sākumā Viņu noturēja par spoku. Bībelē ir tikai tas, kas tur ir. Tā pati Jaunā Derība ir jau 2000 gadu. Tu lasi vienu un to pašu, un Dievs pie tevis katru reizi darbojas. Caur ko? Caur rutīnu. Un neko jaunu tu neizdomāsi. Salamans skaidri saka: “Nav nekā jauna zem šīs saules.” Nav nekā jauna! Viss, kas ir bijis, būs, un kas būs, ir jau bijis. Tehnoloģijas un veidi mainās, bet būtība paliek tā pati, nav nekā jauna. Gribi uzsākt savu biznesu? Tev nevajag neko jaunu, dari kā ķīnieši. Viņi skatās uz tiem, kuri kaut ko jau ir sasnieguši un prot ražot, un ražo to pašu. Sākumā viņi to dara ļoti slikti, bet vēlāk parādās ķīniešu kompānijas, kuras ražo ļoti augstvērtīgus produktus, lai arī sākumā ražoja, piemēram, apavus vienai dienai. Ja tu padomju laikā nopirki apavus, vizuāli tie varēja izskatīties labi, bet patiesībā varēja kalpot tikai vienu reizi. Tāpat arī varēja gadīties iegādāties virsjaku vienai dienai. Apaviem varēja nokrist zole un līdz ar pirmo stiprāko vēja brāzmu lietussargi kļūt kā tulpītes. Matu krāsas varēja būt tādas, ka pēc krāsošanas krāsa nemaz nebija nosakāma. Nav nekā jauna. Un jauns divritenis nav jāizgudro.

Sadarbība starp Dievu un cilvēku notiek rutīnā. Tu vienkārši dari vienu un to pašu. Ja tu esi aktīvs draudzes loceklis, tad tavs galvenais mērķis ir meklēt Dievu un meklēt cilvēkus, kurus vest pie Dieva. Ja tava rutīna ir katru dienu vai katru otro dienu, bet regulāri kaut ko izdarīt lietas labā, tev ir konkrēts veids, kā tu evaņģelizē, komandā vai viens pats, tad agri vai vēlu tam būs rezultāts, jo tieši šajā rutīnā darbojas Dievs. Nevis vienu reizi paevaņģelizēji vai kādam kaut ko pastāstīji, bet dari to regulāri un sistemātiski. Katra mājas grupiņa regulāri rīko neformālos pasākumus, un tie ir visdažādākie. Ja tiešām šie pasākumi tiek organizēti, tiešām grupiņa iesaistās, tiešām vadītājs spēj iesaistīt grupiņu tā, ka viņi tiešām strādā un dara to regulāri, nevis tikai vienu reizi, tad šāda mājas grupiņa vairosies un augs un cilvēki iepazīs Dievu. Visi cilvēki mūsu biznesa grupā agri vai vēlu sāk pelnīt. Kāpēc? Jo viņi ir rutīnā. Viņi ir grupā. Ja kāds ar laiku gribēs izcelt cilvēku, kurš izveidojis savu biznesu, sakot, ka šis cilvēks ir kruts pats par sevi, pats visu ir sasniedzis, tā nebūs taisnība. Dievs darbojas viņa dzīvē caur rutīnu – desmito tiesu, došanu, grupas apmeklēšanu un caur to, ko cilvēks dara, kad gūst pieredzi savā darbā. Tā ir rutīna. Dievs ir rutīnā.

Reiz dzīvoja kāds laulāts pāris – Caharija un Elizabete. Caharija bija priesteris. Par viņu ir rakstīts, ka viņam nebija bērnu. Šajā nodaļā divas reizes ir uzsvērts, ka viņi bija veci un viņiem nebija bērnu. Tas nozīmē, ka Caharija un Elizabete bija tādā vecumā, kādā bērnus vairs nelaiž pasaulē. Bet ir rakstīts vēl kas:

“Jūdejas ķēniņa Hēroda laikā dzīvoja priesteris no Abija vienības Caharija un viņa sieva no Ārona cilts, vārdā Elizabete. Viņi abi bija taisni Dieva priekšā un staigāja nevainojami visos Tā Kunga baušļos un likumos. Tiem nebija neviena bērna, jo Elizabete bija neauglīga, un abi bija jau labi gados. Bet notika, kad Caharija pēc savas kārtas izpildīja priestera pienākumus Dieva priekšā un pēc priestera paražas viņam pienācās ieiet Tā Kunga namā un kvēpināt, bet viss ļaužu pulks ārā lūdza Dievu kvēpināmā stundā.” (Lūkas evaņģēlijs 1:5-10)

Par Cahariju ir rakstīts, ka viņš pēc savas kārtas, sistemātiski izpildīja priestera pienākumus un gāja templī, svētajā vietā, kūpināt, un tauta ārā lūdza. Viņš darīja to, kas mācītājam bija jādara. Viņš bija jau gados, precējies, bet viņam nebija bērnu. Es nedomāju, ka viņš mira nost tā dēļ, ka viņam nebija bērnu, bet viņi par to bija lūguši.

“Tad viņam Tā Kunga eņģelis parādījās, stāvēdams kvēpināmā altāra labajā pusē. Caharija, to redzēdams, izbijās, un bailes to pārņēma. Bet eņģelis uz viņu sacīja: “Nebīsties, Caharija, jo tava lūgšana ir paklausīta, un tava sieva Elizabete dzemdēs dēlu, un tu viņa vārdu sauksi: Jānis. Un tev būs prieks un līksmība, un daudzi priecāsies par viņa piedzimšanu. Jo viņš būs liels Tā Kunga priekšā, vīnu un stipru dzērienu viņš nedzers, un Svētais Gars viņu piepildīs jau no mātes miesām.”” (Lūkas evaņģēlijs 1:11-15)

“Caharija sacīja eņģelim: “Kā es to zināšu? Jo es pats esmu vecs, un mana sieva arī ir jau labi gados.” Eņģelis viņam atbildēja: “Es esmu Gabriēls, kas stāv Dieva priekšā, un esmu sūtīts runāt ar tevi un tev pasludināt šo prieka vēsti.”” (Lūkas evaņģēlijs 1:18-19)

Elizabete kļuva grūta, un piedzima Jānis Kristītājs. Ir kāds atslēgas vārds tam, kāpēc Dievs varēja iejaukties. Eņģelis Gabriels teica: “Tava LŪGŠANA ir uzklausīta.” Tas nozīmē, ka Caharijam bija kāda rutīna lūgšanās un kāda rutīna kalpošanā. Viņš darīja to, kas bija jādara – viņš izpildīja priestera pienākumus Dieva priekšā. Draugs, ja tu esi Dieva klātbūtnē, ja tu esi rutīnā, kur ir Dieva tuvums, rutīnā, ko sauc par personīgām attiecībām ar Dievu, un ja tu regulāri to dari, ja tev ir savas vajadzības, mērķi un centieni pēc kaut kā, tad piepeši vienā dienā viss var mainīties. Mums kā kalpotājiem vairāk jāsniedzas pēc cilvēku dvēselēm. Biznesā jācenšas vairāk nopelnīt, vairāk dot, ģimenē jācenšas pareizi izaudzināt savus bērnus. Ir dažādas situācijas un dažādas vajadzības. Ja tu esi rutīnā, vienā dienā piepeši viss var mainīties. Bet tikai tad, ja tu esi iekšā rutīnā. Ja tu neregulāri apmeklē dievkalpojumus un mājas grupiņu, tad nekas nemainīsies. Es zinu cilvēkus, kuri neapmeklē mājas grupu un saka: “Tur jau nekā jauna tajā mājas grupiņā nav.” Nevis tajā mājas grupiņā nekā jauna nav, bet tu pats esi novecojis. Tu pats esi aizmirsis un pats vairs nesaproti, kas tu esi, ko tu dari un kur atrodies. Tu sen esi novirzījies no Dieva klātbūtnes, un Dievs tavā dzīvē vairs nevar darboties.

Lai kāda nebūtu tava mājas grupiņa vai kalpošana, esi savā vietā! Un tieši tur piepeši īstajā laikā būs Dieva pieskāriens. Praktiski visas izmaiņas, kas mūsu dzīvē notiek, ir tikai pateicoties rutīnai. Nekas nenotiek uz burvju mājienu. Kad cilvēks nāk pie manis ar savu problēmu, man ir ļoti grūti viņam pateikt, ka ar vienu manu lūgšanu kaut kas mainīsies. Kad cilvēks nāk ar alkohola problēmu vai ko citu, vai mammas nāk un lūdz, lai aizlūdzu par viņu dēliem, man nav tik vienkārši pateikt, ka es aizlūgšu un viss būs labi, jo es zinu – ja tu pati nenāksi uz dievkalpojumiem, tavam bērnam, visticamāk, nekas nemainīsies. Vispirms tev pašai ir jābūt vietā, kur darbojas Dievs. Kad sieva nāk par savu neticīgo vīru lūgt Dievu, nekas nemainīsies. Ja tu pati slinkosi, regulāri nedarīsi pareizas lietas, nekas tava vīra dzīvē nemainīsies. Tas pats attiecas uz situācijām, kad cilvēki vēlas aizlūgšanu par bērniem, sievu, draugiem. Es zinu, ka viena lūgšana neko neatrisina. Ir vajadzīga rutīna – regulāra, sistemātiska darbošanās. Mūsu draudze ir izaugusi, pateicoties šādai sistēmai – regulāri dievkalpojumi, regulāra kārtība, disciplīna un struktūra, kurā var darboties Dievs, kur katram viss ir skaidrs un saprotams. Man patika draudzes dalībnieces liecība par to, kā ir izaudzis viņas un vīra kopējais bizness. Šajā liecībā es nedzirdēju, ka kaut kas notika vienā mirklī, vienā brīdī. Es dzirdēju, ka viņa bija visur, kur viņai bija jābūt. Pēkšņi vienā dienā bija zvans ar jautājumu: “Kā jūs nokļuvāt veikalu tīklā?” It kā tas bija viens telefona zvans, taču šis pozitīvais pagrieziens nebija vienkārši zvans. Tas notika tikai tāpēc, ka cilvēks deva desmito tiesu, neatlaidīgi centās darīt to, kas ir pareizi; viņa bija rutīnā, pareizā vietā un pareizā laikā, draudzē “Kristus Pasaulei”.

“Un notika ceļā uz Jeruzālemi, Viņš gāja vidū caur Samariju un Galileju un iegriezās kādā ciemā. Te Viņam pretim nāca desmit spitālīgi vīri, tie apstājās no tālienes un paceltā balsī sauca: "Jēzu, Meistar, apžēlojies par mums!" Viņš, tos ieraudzījis, tiem sacīja: "Ejiet, rādieties priesteriem!" Un notika, ka tie aizejot ceļā kļuva veseli.” (Lūkas evaņģēlijs 17:11-14)

Tā vietā, lai uzliktu rokas un veiktu kādus īpašus rituālus vai svaidītu viņus ar eļļu, Jēzus teica: “Ejiet un rādieties priesteriem!” Viņi nekļuva veseli brīdī, kad runāja ar Jēzu. Jēzus neaizlūdza par viņiem, Viņš neuzlika rokas un neko neizdarīja. Viņš sūtīja šos vīrus pie priesteriem. Viņi gāja un ceļā kļuva veseli. Kad mācītājs konsultē kādus cilvēkus, viņš, pirmkārt, jautā: “Vai tu Bībeli lasi? Vai tev ir regulārs laiks ar Dievu? Ja nav, es nevaru tev palīdzēt, draugs. Es varu par tevi aizlūgt un varbūt kaut kas īpašs notiks, bet ar to arī viss beigsies, ja tu pats nesāksi regulāri un rutīniski lasīt un studēt Dieva vārdu, slavēt un pielūgt Viņu. Ja tu pats nesāksi to darīt.” Ja kāds cilvēks nāk pie tevis ar problēmu un saka, ka ir no vispasaules draudzes, tad zini, ka pie šī cilvēka Dievs nevar darboties. Kad tu redzi, ka cilvēks nav regulārs, tad zini, ka Dievs pie viņa nevar normāli darboties. Jēzus teica: “Ejiet un rādieties priesteriem ceļā.” Ceļš. Un šis ceļš ir rutīna. Tā ir draudzes mācība, kurai ir dažādi aspekti, novirzieni un virzieni, un kurai ir kopīgs mērķis, uz kuru mēs ejam. Ja mēs esam rutīnā dienu no dienas, ik pa laikam mēs savā dzīvē redzam uzlabojumus un pieaugumu. Mūsu draudzei septembrī sāksies evaņģelizācijas tūre septiņdesmit pilsētās. Tas ir kaut kas tāds, ko mēs darām regulāri, aptuveni katru otro gadu. Tas prasa ļoti lielus finanšu resursus, cilvēkresursus un laika resursus. Vienmēr, kad mēs rīkojam evaņģelizācijas tūri, draudzē notiek izaugsme. Pagājušo reizi tie bija dziedināšanas dievkalpojumi, šoreiz tie būs aizlūgšanu dievkalpojumi, taču kāda nozīme tam, kādi dievkalpojumi tie būs? Galvenais, ka ir dievkalpojumi! Uz dievkalpojumu bukletiem var lasīt cilvēku liecības. Dievs darbojas tieši šajā vietā, nāc un piedzīvo dzīvo Dievu! Tā ir rutīna – ik pēc pāris gadiem rīkot šādus pasākumus, tas nes augļus, un mēs kā draudze augam skaitā un ietekmē. Dievs ir labs. Vienmēr labs. Tā ir sadarbība starp Dievu un cilvēku.

Reiz dzīvoja kāds cilvēks. Es par viņa ticību neko nezinu, bet es zinu, ka viņu dēvē par tiešā mārketinga tēvu. Zini, kas ir tiešais mārketings? Tā ir draudze “Kristus Pasaulei”. Mēs patiešām ejam pie cilvēkiem, mēs negurķojamies, neieliekam sludinājumus internetā un neceram, ka tagad birs cilvēku pūļi un visi nāks pie Dieva. Ja cilvēks nenāk pie tevis, tu ej pie cilvēka. “Jo tik ļoti Dievs pasauli mīlējis, ka Viņš devis Savu vienpiedzimušo Dēlu, lai neviens, kas Viņam tic, nepazustu, bet dabūtu mūžīgo dzīvību.” (Jāņa evaņģēlijs 3:16) Dievs kaut ko ir devis. Un Jēzus gāja pie cilvēkiem. Kad tu lasi Dieva vārdu, ko tu tur redzi? Viņš gāja pie cilvēkiem, Viņš sēdēja ar grēciniekiem, ar farizejiem, Viņš runāja ar visiem, sludināja, dziedināja un veidoja Savu grupu un cēla draudzi. Šis cilvēks bija Lesters Vondermans (Lester Wunderman). Arī uzvārds labs – brīnumu cilvēks. Viņš strādāja tādā darba vietā, kur viņš uzskatīja, ka viņa priekšnieks ir cilvēks, no kura var ļoti daudz iemācīties. Lesters strādāja slikti, līdz kādā dienā šefam tas apnika un viņš vienkārši atlaida viņu no darba, jo viņš bija neauglīgs, tāpēc nederīgs darbam. Bet šefam par pārsteigumu nākamajā dienā Vondermans sēdēja savā kabinetā, savā vietā un nekur netaisījās iet projām. Un viņš paziņoja: “Es strādāšu bez algas.” Viņš strādāja bez algas vienu mēnesi. Šefs gāja garām, skatījās un domāja par viņu, un galu galā pēc viena mēneša viņš teica: “Zini, es nekad mūžā neesmu redzējis tādu cilvēku, kurš tik neatlaidīgi turētos pie savas darba vietas, pat bez algas.” Un viņš atstāja viņu savā darbā. Pēc kāda laika Lesters kļuva pazīstams visā pasaulē kā tiešā mārketinga tēvs un viens no visu laiku labākajiem reklāmistiem. Viņš par tādu izauga. Un atslēgas vārds ir viens – DARBS un RUTĪNA, katru dienu sēdēt savā kabinetā.

Vai tev ir kāda rutīna? Vai tev ir rutīna, kas ir saistīta ar garīgām lietām, ar bībeliskām lietām? Vai tev ir rutīna bērna audzināšanā, kas ir saistīta nevis ar pasaulīgām, bet ar garīgām lietām? Vai tev vispār ir rutīna tavā ikdienā, tāda rutīna kā Bībeles studēšana un lasīšana; tāda rutīna kā lūgšanas; tāda rutīna kā obligāta mājas grupas apmeklēšana; tāda rutīna kā “Brūveridžas” apmeklēšana reizi gadā? Nav svarīgi, ka tev smiltis birst jau ārā. Draugs, tā ir vieta, kur Dievs īpašā veidā darbojas. Šogad vispār bija karsts un labs laiks, bija rekordliels dalībnieku skaits. Gaujmala, klintis, lēkāšana – tur par Dievu domā maz, draugs, bet tā arī ir vieta, kur darbojas Dievs. Tur tika stiprinātas draudzību saites, tur mēs atpūtāmies, tur mēs bijām kopā. Mēs vienkārši esam tur, kur mūs grib redzēt Dievs. Varbūt tu domā, ka es tevi pierunāju, lai tu tur brauktu? Nē, es tev saku, ka ir draudzes pasākumi, ir draudzes mācība, kurā esot, mūsos patiešām pilnā mērā var darboties Dievs. Tā ir sadarbība. Tā ir Dieva sadarbība ar cilvēku un cilvēka sadarbība ar Dievu.

Vai tev ir mehāniskais vai elektroniskais pulkstenis? Tev vispār nav pulksteņa? Laimīgie pulksteņus nenēsā? Fakts ir tāds, ka šodien pulksteņu tirgū 80% ir elektroniskie pulksteņi, bet vienmēr tas tā nav bijis, jo kādu laiku atpakaļ 80% mehānisko pulksteņu ražoja Šveice, dažādas Šveices pulksteņu firmas. Ir pat tāds teiciens: Precīzs kā Šveices pulkstenis. Ja tu domā, ka arī tagad Šveices pulkstenis ir tas labākais un krutākais, tas vairs neatbilst patiesībai. Šobrīd viss ir otrādi. Bija kāds cilvēks, kurš mehāniskā pulkstens vietā izgudroja elektronisko pulksteni. Viņš gāja pie Šveices firmām un piedāvāja savu izgudrojumu. Neviena Šveices pulksteņu ražotāju firma to neņēma nopietni un nepieņēma viņu, bet šis cilvēks neatlaidīgi meklēja to vietu, kur novērtēs viņa izgudrojumu, un tā bija japāņu firma “Seiko”. Tāpēc šobrīd procentuāli viss ir mainījies, bet ne par labu Šveicei. Dievs ir taisnīgs. Šveicieši bija tā ierūsējuši kā “Nokia”, kad tā ražoja savus klučus. Viņiem tā patika savi kluči, ka viņi negāja līdzi laikam, un nedarīja to tik ilgi, līdz pilnībā pārtrauca tos ražot. Viņiem vajadzētu atgriezties atpakaļ pie riepu ražošanas, pie gumijas ražošanas, ko viņi kādreiz darīja. Cilvēki sēž uz lauriem un domā, ka viņiem ir labākie telefoni vai labākie pulksteņi, ka vairs neredz un neievēro, ka laiki mainās, ir jauni izgudrojumi un jaunas tehnoloģijas. Pulkstenis paliek tas pats, bet princips cits. Bet te ir viens vārds – DARBS.

Zini, kas ir pulkvedis Sanderss? Tikai lielā vecumā viņš panāca to, ka viņa īpaši ceptās vistiņas "Kentucky Fried Chicken" beidzot pieņēma un sāka pārdot. Pat Rīgā ir viens "KFC". Tad, kad to atvēra, bija tik daudz cilvēku, ka ieiet nevarēja, tagad laikam ir tukšāks. Viņš simtiem reižu izplatītājiem piedāvāja savu recepti un simtiem reižu turpināja piedāvāt savu produktu. Ja tu nodarbojies ar tiešo mārketingu un tev nav rezultātu, tu vienkārši esi slinks, draugs. Ja tu gribi, lai tava prece aiziet, katru dienu esi rutīnā. Ar rutīnas darbu tu vari pārdot jebko, ķieģeļus, akmeņus, zemi, vienalga ko. Vienkārši ej, piedāvā un saki: “Tā ir īpaša zeme, īpašs akmens.” Šādi cilvēki pārdod arī ūdeni. Lielākā daļa cilvēku ūdeni pērk veikalā. Kāpēc tu pērc ūdeni, ja tev mājās ir krāns? Kāpēc ir jāpērk ūdens, kas reizēm ir negaršīgs un neskaitāmas reizes izlaists cauri nezināmiem filtriem? Pat pēc krāsas var redzēt, ka ūdens nav dzidrs. Kāpēc ūdens obligāti ir jāpērk stikla pudelēs par vairākiem eiro? Tu sēdi restorānā un vēlies ūdeni stikla pudelē, taču vienkāršāk ir pateikt: “Viesmīli, atnes man ūdeni no krāna un pieliec klāt citronu.” Un tu dabūsi ūdeni par brīvu. Vai nopērc “Brita” krūzi un izfiltrē krāna ūdeni, un tev būs vēl garšīgāks ūdens, nekā pudelē, kur tas stāvējis jau vairākus gadus. Visa atslēga ir RUTĪNĀ un neatlaidīgā DARBĀ. Tava mājas grupiņa neaug? Visa atslēga ir rutīnā un neatlaidīgā darbā, un viss augs un viss notiks. “Vai, mēs dzīvojam tādā valstī, kurā cilvēki mirst badā, mums ir tas un šitas, mēs esam sliktā stāvoklī, mēs braucam projām uz ārzemēm.” Draugs, tās ir tikai tādas sliņķu atrunas. Ar rutīnu, īpaši ar garīgu rutīnu un disciplīnu, visas lietas ir iespējamas. Ar Dievu visas lietas ir iespējamas.

"Kam Es šīs paaudzes ļaudis līdzināšu, kam viņi ir līdzīgi? Viņi ir līdzīgi bērniem, kas sēž tirgus laukumā, un cits citam uzsauc un saka: mēs jums esam stabulējuši, un jūs neesat dejojuši; mēs esam jums dziedājuši raudu dziesmas, un jūs neesat raudājuši. Jo nāca Jānis Kristītājs, neēda maizi un nedzēra vīnu, un jūs sacījāt: viņam ir ļauns gars. Nāca Cilvēka Dēls, ēda un dzēra, un jūs sakāt: redzi, šis cilvēks ir negausis un vīna dzērājs, muitnieku un grēcinieku draugs.” (Lūkas evaņģēlijs 7:31-34)

Lūkas evaņģēlija 7. nodaļā Jēzus saka: “Mēs jums esam stabulējuši, un jūs neesat dejojuši. Mēs jums esam dziedājuši raudu dziesmas, bet jūs neesat raudājuši.” Kad es sludinu kādu bēdīgu notikumu, īpaši kurā iesaistīti dzīvnieki, daži uzreiz raud. Jēzus saka: “Mēs esam jums dziedājuši, mēs esam jums stabulējuši, bet jūs neesat ne dejojuši, ne raudājuši, ne dziedājuši.” Ja neko nedara, nav arī nekādas reakcijas. Draugs, kad mācītājs sludina vai kad tu lasi Dieva vārdu, nerauj ārā no Bībeles kādu vienu pantu, bet DARI, ej MĀCĪBĀ, ej RUTĪNĀ. Uz ko viss pastāv? Jūs sakāt: “Nekādas rutīnas!” Tev piedzims bērni, un tu viņus laidīsi skolā, vairākus gadus viņi tur mācīsies. Es zinu tādu “Nepareizo dziesmu”: Jau aizejot uz skolu, mēs nākam atpakaļ. Tā vista olu māca, un bārdu puika zaļš. Aizgāja uz skolu, atnāca atpakaļ – RUTĪNA. Bērns iet un mācās, iet un mācās, un bieži vien tāds nekāds arī izaug, jo nemācās to, ko vajag. Bet tiem, kuri mācās pareizas lietas, ir lielākas iespējas. Pieredze rāda arī to, ka tie, kuri daudz mācās, patiesībā nemaz nav tie, kuri dzīvē sasniedz vairāk. Tā nav gluži patiesība. Ja papētīsi Amerikas prezidentus un vadošo kompāniju vadītājus, miljonārus, tad daļa no viņiem vispār nav skolu pabeiguši. Daļa no viņiem skolu pabeiguši uz trijniekiem piecu ballu sistēmā, daļa līdz galam nav pabeiguši, daļa slikti mācījušies, slikti uzvedušies un tā tālāk, tā joprojām. Bet viņiem visiem ir bijusi vēlme kaut ko sasniegt. Viņiem ir bijusi vīzija un mērķi, un līdz ar to pēc tam viņi zināšanas ir pievilkuši. Nav pareizi domāt, ka viņi neko nav mācījušies, jo pēc tam viņi mācījās to, kas vajadzīgs, nevis kaut kādas pasakas – humanitārās zinātnes, sociālās zinātnes. Mēs joprojām esam rutīnā. Tu sēdi, ausis atkāris klausies, un Dievs pie tevis darbojas. Un tad, kad kaut kas labs tavā dzīvē notiks, atceries, ka tas ir tikai tāpēc, ka tu biji Dieva klātbūtnē. Tu no savas puses esi kaut ko darījis, un tev ir Dieva svētība.

Jēzus piedzīvoja pretestību. No kā? No valdošās reliģijas, no farizejiem un saduķejiem, no valdības, no Hēroda piekritējiem, pat no mācekļu puses, īpaši no Jūdas. Viņš piedzīvoja pretestību no Saviem tuviniekiem, radiniekiem un vecākiem. Viņš piedzīvoja dažāda veida pretestību.

“Un Jānis ataicināja divus no saviem mācekļiem un tos sūtīja pie Jēzus, lai tie Viņu jautātu: "Vai Tu esi Tas, kam būs nākt, jeb vai mums būs citu gaidīt?"” (Lūkas evaņģēlijs 7:19)

Jānis Kristītājs sūtīja savus mācekļus pie Jēzus un lika jautāt: “Vai Tu esi Tas, kam būs nākt, vai mums citu būs gaidīt?” Pat Jānis Kristītājs, kurš brīnumainā veidā bija piedzimis un kalpojis, lai sagatavotu ceļu Jēzum, apšaubīja Jēzu. Es esmu redzējis cilvēkus, par kuru vienu reizi mācītājs pašaubījās. Viņi izkusa: “Man netic.” Jēzum neticēja. Jānis Kristītājs bija autoritāte, Jānis Kristītājs kristīja Jēzu. Jēzum viņš bija autoritāte. Bet pat viņš šaubījās. Tīri cilvēcīgi, mēs visi esam cilvēki un ne vienmēr visu izprotam un saprotam. Pēc dievkalpojuma man pienāca klāt cilvēks un teica: “Man ir uz sirds, ka tu vienu reizi pateici, ka man nekas nebūs.” Draugs, es to teicu, pamatojoties uz to, kā tu rīkojies šodien. Ja tu joprojām tā rīkosies, tev tiešām nekas nebūs. Bet, ja tu izmainīsi savu rutīnu, tev noteikti būs! Risinājums nav dievkalpojumu atsēdēšanā un cerībā, ka Dievs tevi svētīs. Atsēdēšanu Dievs minimāli svētīs, bet tavas DARBĪBAS Dievs īpaši svētīs. Tāpēc mācītājam ir ļoti viegli pateikt: “Būs, nebūs; mīl, nemīl.” Jau uzdodot dažus jautājumus, es saprotu, kas būs vai nebūs. Un tad tu staigā visu mūžu: “Man pateica, ka man nekas nebūs; man tagad ir izstiepusies gara lūpa un esmu par visu apvainojies.” Izmaini savu rutīnu un sāc domāt veselīgi. Galu galā tu esi garīgā vietā. Vispirms ir garīgās lietas un tikai pēc tam pasaulīgās.

“Un farizeji, izgājuši ārā, apspriedās tūdaļ ar Hēroda piekritējiem par Viņu, kā Viņu nomaitāt.” (Marka evaņģēlijs 3:6)

Tātad Jānis Kristītājs šaubījās par Kristu. Marka evaņģēlija 3. nodaļā farizeji apspriedās ar Hēroda piekritējiem un ar valdības vīriem, kā Viņu nokaut. Ir tikai 3. nodaļa, un Viņu jau grib nogalināt.

“Un, kad Viņa piederīgie to dzirdēja, tad tie izgāja Viņu savaldīt. Jo tie sacīja: "Viņš ir bez prāta."” (Marka evaņģēlijs 3:21)

Kad Jēzus piederīgie to dzirdēja, tie atnāca Viņu savaldīt. Jēzum bija pretestība no brāļiem un māsām, Viņam bija pretestība no mammas un tuviniekiem. Tu esi piedzīvojis pretestību no draugiem, no tuviniekiem, no vīra, no sievas, no bērniem, no vecvecākiem? Jēzus piedzīvoja pretestību, bet, neskatoties uz to, turpināja strādāt. Jo ir rakstīts, ka Viņš Savu darbu sāka, neskatoties uz pretestību. Viņš sāka un izdarīja. Un rezultāts ir tāds, ko pat neviens cilvēks tā īsti nevar aptvert. Tas ir brīnums.

“Un Viņš tiem atbildēja un sacīja: "Kas ir Mana māte un Mani brāļi?" Un Viņš visapkārt uzlūkoja tos, kas ap Viņu sēdēja, un saka: "Redzi – Mana māte un Mani brāļi. Jo, kas Dieva prātu dara, tas ir Mans brālis un māsa, un māte."” (Marka evaņģēlijs 3:33-35)

Un tā ir rutīna. Kad pie Viņa nāca Viņa tuvinieki Viņu apturēt, Viņš teica: “Kas ir Mana māte, kas ir Mani brāļi? Tie, kas dara Mana Debesu Tēva prātu.” Kaut kad ļoti sen, tas bija Elizabetes ielā, kad vēl nebija mūsu draudzes, es sludināju un mācīju. Kāds cilvēks pie manis pienāca un teica: “Nevar būt, ka viss ir tik vienkārši! Nevar būt!” Nu, kā redzam, tomēr viss ir tik vienkārši. Es sludināju elementāras lietas: Bībele, lūgšana, draudze, kalpošana. Tu domā – atkal mācītājs sludina vienu un to pašu! Es runāju tikai vienu un to pašu. Draugs, mums neko citu nevajag, mums vajag vienu un to pašu. Mums vajag šo rutīnu. Mums nav jākļūst galīgi konservatīviem, tikai rituālos nav jābūt visam, bet ir pamatlietas, kas ir vienkārša rutīna. Viss ir tik vienkārši.

Vai tu izmanto šo saulaino laiku, lai aizbrauktu pie jūras? Man ir tā, ja es ilgu laiku neesmu bijis saulē, svaigā gaisā un kustībā, pasportojis, es sāku slikti justies. Un zini, kāpēc? Tāpēc, ka saule un svaigs gaiss cilvēkam ir absolūti nepieciešams, tā ir kā degviela. Svaigs gaiss un saule liek cilvēka organismā notikt dzīvībai svarīgiem procesiem. Ja tu ilgu laiku neesi bijis saulē, pie jūras, svaigā gaisā, tev nav kustību un tu ēd čipsus, dzer kafiju un kolu, draugs, mana prognoze ir šāda – NEKAS NEBŪS. Es tevi nenolādu, es tev reāli saku, ka nekas labs tur nebūs. Atrodi laiku svaigam gaisam, atrodi laiku kustībām, atrodi laiku saulei. “Vai, man pumpa uzmetīsies!” Man arī no saules sametās kaut kādas pumpas. Draugs, nekas nav ideāls šeit virs zemes, arī saule nav ideāla un perfekta. Kas ir labāk – pāris pumpas vai tas, ka tev visu ziemu nav D vitamīna? Ja tu neesi no saules saņēmis to, ko var saņemt, tu pēc tam nīksti. Tu tā jau esi bāls un pēc tam būsi vēl bālāks. Ne jau tāpēc, ka tava ādas krāsa ir tāda, bet tas, kas tev no iekšpuses ir. Draugs, vajag svaigu gaisu, bet tu visu laiku sēdi pie datora, telpās. Viena mūsu draudzes māsa paspēj vadīt biznesu un celt mājas grupas. Viņa kādreiz bija viena no ātrākajām mājas grupu cēlējām draudzē. Viņa ceļ daudzas mājas grupas un līderus, un viņa atrod laiku arī sauļoties. Draudzē viņa laikam ir vislielākais nēģeris. Viņa paspēj apmeklēt sporta zāli trīs reizes nedēļā. Viņa paspēj rīkot visādus pasākumus. Kad mācītājs aicina kaut kur atpūsties, tikai pamēģini viņu neuzaicināt. Viņa neko neteiks, bet būs apvainojusies. Viņa piecas reizes noklausās sprediķi. Viens cilvēks atrod laiku visam. Tu domā, ka viņa ir fenomens? Tu nedomā, ka tā vienkārši ir parasta rutīna? Viņa zina prioritātes, kas ir svarīgākas. Tieši tad, kad tu esi saulē, tev smadzenītes sāk strādāt, un to, ko tu būtu domājis gadu, tu izdomā vienā sauļošanās reizē. Tavā prātā sāk notikt normāli procesi un tu sāc normāli domāt. Veselā miesā vesels gars. Redz, kur piemērs – cilvēks galīgi brūns, pavada laiku saulē, sporto, ziemā slēpo, taisa biznesu, visu paspēj.

Sadarbība starp Dievu un cilvēku. Vai tu uzzini kaut ko jaunu? Rutīna ir nepieciešama? Ir vajadzīga saule, svaigs gaiss un ūdens. Es nevaru saprast cilvēkus, kuri vispār neiet ūdenī. Arī bērniem ir jāsēž ūdeni caurām dienām. Aukstā, siltā, viņiem ir vienalga. Viņi parasti nav tādi nīkuļi kā vecāki. Ja vecāki paši baidās, tad bērni arī sāk baidīties. Ja es neesmu bijis ilgu laiku ūdenī, es mirstu nost. Iedomājies ziemu, kad tu visu laiku sēdi piekurinātā kabinetā. Citi nemaz nekurina, sēž aukstumā, gaisa nav, saules nav visu ziemu, un tu vēl vasarā nekur nedodies. Es ceru, ka pēc šodienas visi dosies uz jūrmalu. Ja tev Jūrmala ir par tālu, tad uz dīķi, ezeru vai upi. Dari, kā tu gribi, es izvēlos sauli, ūdeni un kustības. Un es to darīšu vēl vairāk, lai manī notiktu pozitīvi procesi. Tieši tāpat ir ar rutīnu garīgās lietās. Tu esi savā vietā, dari pareizas lietas un tevī notiek garīgi procesi.

Tomass Edisons ir pasaulē slavens izgudrotājs. Viņš bija uzcēlis neskaitāmas laboratorijas, gandrīz veselu pilsētu ar darba telpām. Kad viņam bija sešdesmit septiņi gadi, nodega viņa galvenā laboratorija. Nodega visa laboratorija, kas nozīmēja visu viņa dzīves pulsu, visu viņa nākotni. Viņš esot stāvējis un skatījies, kā deg, un teicis palīgam: “Pasauc manu sievu. Viņa nekad vairs tādu ugunsgrēku nekur neredzēs.” Pēc šī ugunsgrēka viņš kādā preses konferencē teicis, ka viņam ir sešdesmit septiņi gadi un viņš vēl nav tik vecs, lai nesāktu visu no nulles. Es vēl neesmu tik vecs, lai nesāktu visu no nulles. Varbūt tev ir četrdesmit gadi un tu jūties kā vecs vecis? Smiltis jau sāk birt? Vecums ir psiholoģisks stāvoklis. Nav svarīgi, kāds tev ir vecums, tieši šodien tu vari sākt. “Man par vēlu grupiņu vadīt, man par vēlu draudzi vadīt, man par vēlu cilvēkus glābt, man par vēlu dzīvē mainīt to un to, man par vēlu biznesu sākt, man par vēlu kļūt par pašnodarbināto, man par vēlu kaut ko mācīties no jaunu un kaut ko vairāk sasniegt, par vēlu, par vēlu…” Tā ir tava domāšana. Jēzus sastapās ar ārkārtīgi lielu pretestību, bet Viņš domāja pozitīvi, jo ar Dievu visas lietas iespējamas. Esi rutīnā, tev ir Dieva svētība, un ej uz priekšu!

Edisons izgudroja kvēlspuldzi. Līdz viņš atrada kvēldiegu, viņam bija vajadzīgas desmit tūkstoš eksperimenta reizes. Un katru reizi, kad eksperiments bija neveiksmīgs, tā vietā, lai domātu par neveiksmi, viņš domāja, ka tas ir tikai vēl viens materiāls, kas nedarbojas, un viņš ir vienu soli tuvāk mērķim. Kā tu skaties uz neveiksmēm? Kā tu skaties uz problēmām? Uz problēmām jāskatās kā uz tramplīnu uz uzvarām. Draudzē viss ir. Šeit ir biznesa kursi. Šeit ir visi kursi, kādus vien tu gribi. Es nesaku, ka nevajag mācīties savā specialitātē, vajag mācīties, vajag iet tālāk, apmeklēt konferences, lasīt grāmatas, skatīties YouTube, tas viss ir labi. Jāatrod kāds cilvēks, kurš var palīdzēt tieši ar tavu specifiku, bet visi pamata principi ir draudzē. Nekā jauna nav, viss, kas ir, šeit ir iedots. Viss, kas ir vajadzīgs veiksmīgai dzīvei, šeit tiek iedots. Ja runa ir par attīstību konkrētā specialitātē, to iedos citur. Bet pamats tiek ielikts šeit, šajā rutīnā, kur dienu no dienas tu dzirdi – tu vari, tev nekas nebūs, ja tu turpināsi tā darboties, tev kaut kas jāmaina savā dzīvē, un tad būs. Būs! Edisons tā darīja. Un Edisons ir viena no visu laiku ievērojamākajām personībām. Viņš teica tā: ”Kas ir ģēnijs?” Tu domā, ka tas ir cilvēks, kas kaut ko jau sasniedzis savā dzīvē, apdāvināts bērns? Edisons domā citādāk: “Ģēnijs ir 99% sviedru un 1% iedvesmas.” Deviņdesmit deviņi procenti sviedru nozīmē DARBS. Tātad dievkalpojumā tu saņem 1% iedvesmas, un pēc tam ikdienā ir sviedri un darbs, un Dievs tevi svētīs. Nepatīk, vai ne? Mēs gribam tikai sauli, svaigu gaisu, bet darbu nē. Kad Edisons nolēma, ka kaut kas jauns ir jāizgudro, viņš sasauca preses konferenci un pateica: “Es izgudrošu to un to,” vai arī, “man ir ideja, būs tas un tas.” Un tad, kad viņš bija to publiskojis, viņš pats teica tā: “Man vairs nav atpakaļceļa. Man ir jāsēž un tas jāizdomā.” Viņš to izdomāja. Publisko savus mērķus, pasaki cilvēkiem, ka būs tas un tas, un turies pie šī plāna. Protams, kādiem cilvēkiem tas neko nenozīmēs, jo viņi nav paraduši neviena priekšā atbildēt par saviem vārdiem, tas viņiem nav raksturīgi, bet, ja tu esi nolēmis kaut ko jēdzīgu, publisko to un dari. Liec acu priekšā savus mērķus un ej uz priekšu. Mums šodien ir viena tēma, un tā ir rutīna, nākamajā svētdienā būs par pazemību.

Pīters Kārtraits bija populārs sludinātājs ASV, un tajā laikā pie varas bija prezidents Endrū Džeksons. Un kādā no viņa dievkalpojumiem ieradās pats prezidents, pie sludinātāja pienāca prezidenta personīgā apsardze un pabrīdināja, lai viņš uzmanās ar vārdiem, ir pieklājīgs, jo zālē ir prezidents Džeksons. Notika dievkalpojums, viņš sludināja, un pēkšņi Kārtraits no kanceles teica: “Man teica, ka šeit zālē sēž pats prezidents Endrū Džeksons, tad es jums saku, ja Endrū Džeksons šodien nenožēlos savus grēkus, viņš taisnā ceļā aizies ellē.” Draugs, kāpēc Kārtreds nevarēja noturēties? Zini, es arī reizēm nevaru noturēties un vienkārši izsaka ārā visu. Kā jau es minēju, Jēzus sāka savu darbu, savu rutīnu, gatavoja mācekļus, sludināja, dziedināja slimos, izdzina velnus, mācīja, veidoja mācību, sagatavoja divpadsmit mācekļus un caur tiem arī turpmāko draudzi, un tas bija Viņa sistemātisks darbs. Viņš sastapās ar daudz grūtībām. Bet, ja tu tiešām gribi kaut ko sasniegt tāpat kā Jēzus, tāpat kā Kārtraits, tad tev ir jābūt vienalga, kas sēž zālē. Man vienalga, kas sēž zālē, tā ir mana pārliecība un es neklusēšu. Tā ir mana dzīve un es to dzīvošu. Es vēlos, ka katrs no mums nodzīvo jēgpilnu dzīvi, bagātu un piedzīvojumiem bagātu dzīvi. Pretestība ir normāla lieta, kurai ejam cauri – mācāmies un piedodam. Es tev novēlu būt tādam normālam Dieva kalpam. Lieto šo dzīvi – saule, vējš, automašīnas, ekstrēmas izpriecas, lēkšana no klints upē, baudi šo dzīvi. Būt mācītājam, Dieva kalpam, nenozīmē staigāt melnā talārā un neprecēties. Dievs tev grib dot pašu labāko. Es katrā pirmslaulību konsultācijā jaunlaulātajiem saku: “Dievs grib, lai jums būtu labi.” Dievs grib dot tev visu labāko, un es nezinu, no kurienes rodas tā reliģija, tāda ārēja dievbijība, baigais pareizums, tādi svētie. Svētums ir kaut kas cits. Tās baudas, kuras likumīgi Dievs tev dod, tu vari lietot.

Jēzus sāka Savu darbu un piedzīvoja pretestību. Jēzus bija rutīnā. Bībele saka: “Nēsā allaž baltas drēbes.” Baudi no šīs dzīves to, ko Dievs tev dod. Kas var būt vēl labāks? Es esmu dzirdējis: “Mēs nekur nevaram aizbraukt ceļojumā… Lūk, jūs tur varat, bet mēs nevaram.” Es atceros, kad dzīvoju Limbažos, par ceļojumiem vispār nebija runa, es biju laimīgs, ja es varēju nopirkt banānus un jogurtu. Mums bija vārīti kartupeļi, cepti kartupeļi un sutināti kartupeļi no mammas pagraba. Pie Limbažiem ir tāds pussagruvis Mucenieku tilts, un mēs kādreiz tur sliedēm gājām pāri, un tāds mums bija ceļojums. Bija arī ceļojums uz Katvariem, Katvaru internātpamatskolu – tā ir tāda maza muižiņa 8 km no Limbažiem. Tur pilnīgi nekā nav, tikai krūmi, skola, ezeriņš, bet smuki. Tad bija pirmais ceļojums ar Opel uz Siguldu, kalnā nevarēja normāli augšā tikt. Bet tas bija ceļojums. Draugs, jautājums nav par to, uz kurieni un kā tu dodies, bet viss ir tavā attieksmē. “Nāc, paskaties, tu tādu ugunsgrēku vairs nekad neredzēsi!” Lūk, pareizā attieksme!

Mēs šodien mācījāmies par rutīnu. Rutīna ir kaut kas šablonisks, kas atkārtojas regulāri. Un, mūsu gadījumā, tās ir garīgas disciplīnas kā lūgšana, Bībele, kalpošana, draudzes apmeklēšana, grupiņa, evaņģelizācija. Tas ir arī mūsu laicīgais darbs, mūsu idejas un viss, ko mēs ģenerējam, lai ietu uz priekšu. Tam ir vajadzīga pozitīva domāšana un apliecināšana. Rutīna, kurā darbojas Dievs. Paldies, Svētais Gars, ka Tavs vārds nosēžas mūsu prātos, mūsu sirdīs, mūsu dvēselēs, Jēzus Kristus Vārdā. Tas tiešām dziļi krīt mūsu sirdīs, nostiprinās mūsu sirdīs un nes trīsdesmit, sešdesmit un simtkārtīgus augļus. Paldies, Dievs, ka Tu darbojies pie katra cilvēka dzīves. Šeit ir panākumu fabrika, mans Dievs, šeit ir pilnvērtīgu cilvēku fabrika, Jēzus Vārdā. Tu tiešām darbojies un mūs cel, un mēs Tevi slavējam, Kungs, mēs Tevi godinām, Dievs, par šo vietu, par šo struktūru. Par to, ka mēs varam būt kopā, kopā uzvarēt, plecu pie pleca soļot, iet uz priekšu, Dievs. Slava Tev, Kungs, ka mēs varam būt noderīgi Latvijai, savai zemei, savai tēvzemei, Jēzus Kristus Vārdā. Slava Tev, Kungs! Aleluja!

 

Mācītāja Mārča Jencīša sprediķi “Rutīna. Sadarbība starp Dievu un cilvēku. 5. daļa” pierakstīja un rediģēja draudzes “Kristus Pasaulei” redakcija

Sadarbība ar Dievu naudas lietās. 4. daļa

Publicēja 2020. gada 4. aug. 11:50Līga Paņina

Ziņas datums 04.08.20.

Šodienas tēma man jau bija uzlikta uz papīra jau pirms kāda mēneša, un šodien es ar to gribu dalīties. Tēma ir „Sadarbība ar Dievu naudas lietās”. Mēs turpinām sprediķu sēriju; pagājušo reizi bija “Sadarbība starp Dievu un cilvēku. 3. daļa”, šodien ir “Sadarbība ar Dievu naudas lietās” jeb ceturtā daļa. Runāsim par naudu. Varbūt kādam tas liekas nepiedienīgi, ka draudzē runā par naudas lietām. Bībelē ir rakstīts: kas nestrādā, tam nebūs ēst. Vai strādāt nav jāmācās, lai par savu darbu saņemtu pienācīgu atalgojumu? Vai par to nav jācīnās un jālūdz Dievs? Ievērojami liela mūsu dzīves daļa norit darbā. Mēs strādājam, lai nopelnītu naudu un mums būtu ko ēst, vilkt mugurā, kur dzīvot, lai kādiem cilvēkiem varētu palīdzētu. Ja tev ir ģimene, tev nav jādomā par tām mutēm, kuras ir mājās un prasa ēst un kurām ir dažādas vajadzības? Vai darbs nav būtiska cilvēka dzīves sastāvdaļa? Vai tā nav lieta, kurā mums vajadzētu Dieva vadību un palīdzību? Jēzus ir nomiris par mūsu grēkiem un augšāmcēlies, Viņš nesa mūsu sērgas un ciešanas, Viņš nesa mūsu grēkus.

Jo jūs zināt mūsu Kunga Jēzus Kristus žēlastību, ka Viņš, bagāts būdams, ir tapis nabags jūsu dēļ, lai Viņa nabadzība kļūtu jums par bagātību.” (2. Korintiešiem 8:9)

Pāvils šajā nodaļā konkrēti runā par finansēm, viņš runā par svētību naudas izteiksmē. Jēzus ir miris ne tikai par mūsu grēkiem, lai mēs spētu dzīvot bez tiem, un ne tikai par mūsu kaitēm, sērgām un slimībām, lai mēs spētu dzīvot bez tām, Viņš pie krusta tika ne tikai sists un pazemots, bet arī aplaupīts. Šajā aplaupīšanas aktā Viņš kļuva nabags, lai tu kļūtu bagāts. Nolādēts ir katrs, kurš karājas pie koka, šajā gadījumā pie krusta. Lāsti ir viss negatīvais, kas velkas mums līdzi no senčiem, kā arī lāsti, kas radušies mūsu pašu grēku dēļ. Visus šos lāstus Jēzus ir salauzis pie krusta. Ja tu tici, ka tavi grēki un lāsti ir pie krusta piesisti, tev ar tiem vairs nav nekā kopīga. Viens no lāstiem ir nabadzības lāsts. Nabadzības dēļ cilvēki kļūst nenormāli, traki un izdara noziegumus. Nabadzība ir ļoti ievērojama un būtiska cilvēku problēma. Ja runa ir par to, kā otram iet, tad parasti būs jautājums par ģimeni un finansēm. Finanses laikam būs pirmajā vietā. Kad ir kādi grūtāki laiki, krīzes laiki, tad pirmais, ko cilvēki prasa, ir: „Tev darbs ir?” Taču šis ir slikts jautājums. Labāk domāt par sevi kā par cilvēku, kuram ne tikai ir darbs, bet kurš spēj arī citiem dot darbu. Nevis strādā darbu par kapeikām, kuras atmetīs priekšnieks, bet vadi savu biznesu. Salamans saka, ka labs amata pratējs nestāvēs šādu tādu zemu cilvēku priekšā, bet būs pieprasīts augstu cilvēku namos un struktūrās, kur ir vajadzīgas teicamas amata prasmes, un saņems ļoti pienācīgu atalgojumu.

Bizness sākas ar to, ka tu pieņem darbā darbiniekus. Kamēr tu neesi iesaistījis citus cilvēkus, kamēr tu nevadi organizāciju, tikmēr to pilnā mērā nevar nosaukt par biznesu. Protams, arī labs amats var atnest tikpat daudz naudas, cik tas būtu biznesā ar darbiniekiem. Jo tas, ka tev ir daudz darbinieku, ne vienmēr garantē, ka tev būs liela peļņa, taču tas tā ir tikai iesākumā. Lielāka peļņa ir saistīta tikai un vienīgi ar savu biznesu un citu cilvēku iesaistīšanu savā uzņēmumā. Katra cilvēka amata prasmes un spēja nopelnīt ir ierobežota, taču biznesā ir daudz vairāk iespēju. Tas ir daudzkārt ieteicamāk un labāk, nekā strādāt pie kāda. Protams, ir dažādas specialitātes un izglītības. Tas nenozīme, ka būt par darba ņēmēju ir slikti, ja tu esi nodrošināts savā darbavietā un noderīgs sabiedrībai, un tas nenozīmē, ka tev obligāti jāsāk savs bizness, bet es domāju, ka daudziem ir laiks kļūt pašnodarbinātiem. Kad tu aiziesi no savas darbavietas, iesākumā tev var būt mazāk naudas, tomēr tas ir vienīgais ceļš, kā sākt pašam savu nodarbi. Kā tu domā, cik spēj nopelnīt frizieris? Cik spēj nopelnīt vienkāršs manikīra speciālists? Es pazīstu frizierus un manikīra speciālistus, un es zinu tādus, kuri nav vienkārši darbinieki, bet teicami dara savu darbu. Viņi daudzus gadus dara vienu un to pašu darbu, viņiem ir sava klientūra. Iespējams, pie viņiem nāk pilsētas zieds, jo viņi ir sava amata pratēji. Salamans skaidri saka, ka šāds cilvēks, kurš labi prot savu amatu, nestāvēs šādu tādu cilvēku priekšā. Tātad viss sākas ar labu sava amata prasmi, un tā neatnāk vienā dienā. Ar klientiem neapaug vienā dienā.

Cik spēj nopelnīt celtnieks, kurš strādā viens pats, bez palīgiem? Viņš spēj nopelnīt tik, ka var uzcelt sev māju, varbūt vasarnīcu, viņš spēj braukt ar BWM, ja ne ar jaunāko sēriju, tad mazlietotu. To spēj viens cilvēks, kurš labi prot savu amatu un kuram ir pietiekoši daudz smadzenes, lai prasītu atbilstošu samaksu par savu darbu. Ir svarīgi pareizi attiekties pret klientiem un labi izdarīt savu darbu. Tas var būt celtnieks, šoferis, skaistumkopšanas speciālists, kurš var normāli dzīvot. Protams, viņš strādās katru dienu, arī sestdienās, no rīta līdz vakaram. Viņš strādās, bet viņam viss būs. Viņam pietiks arī laiks pāris reizes gadā aizbraukt ceļojumā uz dienvidiem, un viņam viss pietiks. Es runāju par vienkāršiem, parastiem cilvēkiem, kurus es pats redzu sev apkārt. Viņiem nav darbinieku. Pirmais padoms, ko es saku šiem cilvēkiem, ir tāds, ka viņiem vajag paplašināties, ņemt darbiniekus. Citi saka, ka nevar ņemt darbiniekus, jo viņi iemācīsies amatu un aizies projām. Vispār, tas ir neizbēgami, kādi ies projām. Vienmēr kāds ies projām, un, ja tev ir ļoti maz smadzenes, tad no tevis ļoti daudzi ies projām. Ja tu nemāki pareizi izturēties pret saviem darbiniekiem, tad vairāki ies projām. Ja tu māki normāli pret viņiem attiekties un rūpēties, tad aizies nedaudzi. Tas ir neizbēgami, tas vienmēr ir risks. Viens cilvēks ar labām amata prasmēm spēj izaugt un iegādāties mājiņu vai dzīvokli, kādu zemes gabalu, automašīnu un uztaisīt remontu. Viņš diezgan daudz strādās, bet arī atpūtīsies. Par personīgo laimi es nerunāju, tā jau ir cita sfēra. Pagāni šajās lietās bieži vien ir gudrāki par kristiešiem, un tas ir nožēlojami. Draugs, mums ir jābūt gudrākiem! No šejienes ir jānāk gudrībai, kā pelnīt naudu, un Bībele par to māca, arī mana grāmata „Kā kļūt bagātam?” Kā mēs dzirdējām liecībā, mūsu draudzes cilvēks bija mīnusu pozīcijā, un viņa izaugsme sākās ar šo grāmatu. Tur nekā tāda nav, tur ir vienkārši aprakstīti Bībeles principi. Man nav jāzina skaistumkopšana, tev pašam jāiemācās, kā krāsot nagus. Tu pats iemācies, kā skrūvēt, ko darīt, kā pirkt, kā pārdot. Meklē skolotājus, skaties filmas, lasi grāmatas par miljonāriem. Es esmu garīgais vadītājs, kurš tev māca Dieva principus, un šie garīgie principi strādā jebkurā sfērā. Pieminētā draudzes cilvēka sākuma punkts bija garīgā puse, ka viņš noticēja, ka Jēzus ir kļuvis nabags viņa dēļ, lai viņš būtu bagāts. Viņam viss sāka darboties tikai tad, kad viņš ienāca biznesa grupā. Tā ir mājas grupiņa, ko es vadu, un tur nāk tikai tie, kuri vai nu grib, vai kuriem jau ir savs bizness. Simts procentos gadījumu pēc neilga laika šie cilvēki kļūst bagāti, jo viņiem veidojas pareiza saprašana, ir pareizā vide, ir garīgā autoritāte un galu galā caur to visu Dievs svētī.

Pastāv Dieva svētība naudas lietās! Padomā, kā tu dzīvo! Ja tu esi vīrietis, tad īpaši par to padomā. Vīrieši ir radīti, lai gādātu, pelnītu, būtu pazīstami sabiedrībā un nestu mājās lielu naudu, bet viņu sievas būtu mājsaimnieces. Sieviete staigā pa veikaliem un pērk sev dažādus auskarus, viņa gādā par to, lai vīrs mājās būtu paēdis, viņa gādā par bērniem, bet vīrs ir pazīstams, un viņam ir daudz naudas. Sievai nav pat jāprasa, cik daudz naudas ir vīram, viņa vienkārši paņem tik, cik vajag, viņai nav jāprasa atļauja. Viņa brauc ar tādu automašīnu, ar kādu vēlās, jo vīrs par to gādā. Arī sieviete var strādāt un pelnīt, taču es saku, ko māca Bībele par to, kam ir radīts īsts vīrs. Ģimenes galva nav tas, kurš pasaka, ka mācītājs salaulājot pateica, ka viņš ir ģimenes galva, jo tā rakstīts Bībelē. Vīrietis nekad nebūs ģimenes galva, kamēr neiemācīsies gādāt par savu ģimeni. Kas tā par galvu, kas negādā par savu ķermeni? Tas bija tikai neliels ieskats. Tā arī ir atbilde tiem, kuri domā par to, kāpēc draudzē ir jārunā par naudu.

Par naudu ir jārunā regulāri. Tā ir ārkārtīgi svarīga un būtiska katra cilvēka dzīves sastāvdaļa. Mēs redzam, kādas finanses tiek ieguldītas, lai popularizētu homoseksuālismu. Milzīgus līdzeļus lieto tam, lai popularizētu narkotiku legalizāciju, abortus un izvirtību. Globālā elite virza masu kontroli caur bankām, caur šīm sistēmām, lai mēs nevarētu izņemt skaidru naudu. Ja tu strādā valsts iestādē, tu nevari saņemt algu skaidrā naudā. Tu būtu ar mieru visu savu naudu dot vienam cilvēkam vai bankai? Tu pelnītu, bet naudu nesaņemtu, un banka noteiktu, kad un cik tev vajag, un gribētu zināt visu, ko tu pērc un kur brauc. Par katru naudas izdošanu obligāti būtu jāprasa atļauja. Ja tu gribētu iegādāties kādu lielāku pirkumu, tad banka noteiktu limitu, cik daudz naudas tev piešķirt. Vai tas būtu normāli? Tā ir banka, bezskaidras naudas organizācija. Kas ir nauda? Nauda ir cilvēku darba stundas. Nauda ir ekvivalents kaut kam, ko tu esi izdarījis fiziski vai intelektuāli. Tu esi ieguldījies, strādājis, un vēlams ko tādu, kas citiem patīk, un kvalitatīvi. Ja tu vēlies saņemt lielu atalgojumu, tad tev kaut kas liels ir jādod sabiedrībai. Ir tāds vārds kā šedevrs. Ir automašīnas-šedevri, ir sportisti, kuri no sava ķermeņa ir izveidojuši šedevrus, kaut ko neatkārtojamu, ko tikai viņi spēj, un cilvēki par to maksā. Arhitektūras celtnes var būt šedevri, un konkrēti arhitekti, kuri ir spējuši to paveikt, ir radījuši šedevrus, kaut ko īpašu, ko spēj tikai labi meistari, kuri daudz strādājuši.

Ja tu spēj radīt šedevru, tu saņemsi šedevra cienīgu atalgojumu. Tad cilvēki paši tevi uzmeklēs, jo viņiem vajadzēs tieši tevi. Kur tu dabūsi labu meistaru, kurš uztaisīs dzīvokļa remontu? Labi meistari apkārt nemētājas, viņi strādā lielu cilvēku priekšā, jo rada šedevrus. Meistari perfekti izdara savu darbu. Ja viņi spēj iesaistīt arī citus šajā darbā, tas ir bizness, kura ienākumi ir miljonos. Skolās māca elementāras zināšanas, piemēram, matemātiku, kas attīsta domāšanu, tomēr tas nav primārais, kas mums ir vajadzīgs. Pats svarīgākais ir atrast savu vietu dzīvē un gudrība, kā dzīvot. Tas nozīmē – tavs īstais darbs, īstā vieta, un pēc tam apmācības saskaņā ar to, kas tu esi un ko tu gribi sasniegt. Ja tu gribi savus bērnus sūtīt skolās ar individuālu pieeju, tad tas arī maksās. Ja tu vēlies dot cilvēkiem kaut ko šedevrisku, tev neviens to neiedos jau gatavu. Reiz es vairākus mēnešus kalpoju kādā draudzē, kur vajadzēja palīdzēt ieviest mājas grupas. Mācītājs pēc tam man prasīja, kā es vērtēju savu darbu, jo vēlējās man samaksāt. Es to nedarīju naudas dēļ, un man nav takses par savu darbu, bet viņš man samaksāja lielu naudas summu. Tas bija par dažiem mēnešiem, un es tur nemācīju katru dienu. Jā, es ieguldījos, no sirds darīju, un man tas izdevās. Es izdarīju to, kas man bija jāizdara, man tas patīk. Man patīk darīt, jo tas ir mans, un tas ir šedevrs. To, ko es daru, es augstu vērtēju. Es neprasīju algu, bet es nevaru melot, - es ļoti augstu vērtēju to, ko es daru un ko es varu dot – uzrakstītās grāmatas un sprediķi. Kad es vadu biznesa grupu, es vienkārši sēžu un dažkārt kaut ko pasaku, varbūt kādam kaut ko aizrādu, un var šķist, ka es tur vienkārši pasēžu. Draugs, es to ļoti augstu vērtēju. Nekur citur par brīvu nav tāda atbalsta grupa.

Biznesmeņiem ir mērķis ziedot Dieva darbam, bet tas ir kaut kas cits, - tā ir mūsu vīzija. Katram biznesmenim draudzē ir vīzija un mērķi rūpēties par to, lai Dieva valstība iet plašumā. Nožēlojami, ka pasaules nauda izplata dažādas pasaulīgas ideoloģijas. Kādi Ķīnā izplata komunismu, kādi citur genderu ideoloģiju, un tas notiek ar miljardu lieliem fondiem. Sātanistiem ir nauda. Kā tu domā, vai Dieva valstība pati no sevis ies plašumā? Vai mums būtu jāpulcējas zem egles? Kā mēs izplatīsim evaņģēliju? Tam visam ir vajadzīgi līdzekļi. Mums ir liela draudze, bet, kad parunā ar bagātiem pagāniem, kādi ir viņu apgrozījumi, mēs pat televīzijā reklāmu nevaram pasūtīt. Ja mēs vēlamies iet plašumā, ir vajadzīga reklāma televīzijā, visur. Tas nemaksā tik, cik mēs varam atļauties. Mums tūlīt būs aizlūgšanu dievkalpojumi pa Latviju, kāpēc mēs nevarētu televīzijā palaist reklāmu? Tāpēc, ka mums joprojām nav normālas domāšanas. Ja mēs katrs viens būtu pareizi domājis, tad arī ar savām finansēm mēs varētu iesaistīties vairāk un vairāk, un mēs varētu plašāk celt Dieva valstību. Nauda ir būtiska Dieva svētības daļa, lai tev pietiek, esi svētīts un ar savām finansēm vari piedalīties Dieva valstības celšanā Latvijā. Pagaidām tikai Latvijā, bet pienāks laiks, kad iesim ārpus Latvijas robežām. Kad mūsu draudze būs visās pilsētās un visos ciematos, mēs iesim tālāk.

Sadarbība ar Dievu naudas lietās. Par to, vai nauda ir svarīga, ir jārunā. Saproti, ka tā ir svarīga daļa katra kristieša dzīvē. Es atceros kādu priekšnieku, kurš pasauca mani pie sevis un teica, ka viņš esot dzirdējis, ka es pārtiekot no Svētā Gara. Es tad atbildēju, ka jā, bet tā gluži nav patiesība. Kristietis ir tāds pats cilvēks kā pagāns, arī viņam ir jāēd, jāģērbjas, ar kaut ko jāpārvietojas. Viņam ir vajadzīgi līdzekļi. Kā tos iegūt? Kas nestrādā, tam nebūs ēst. Ar darbu būs iegūt līdzekļus. Ja tu gribi labāk pārtikt, tad sāc ar labām amata prasmēm un, vēl labāk, ņem darbiniekus un veido struktūru. Domāsim plašāk arī par naudu. Vai tev naudu nevajag? Tajā pašā laikā Jēzus saka: “Dzenieties vispirms pēc Debesu valstības, un tad pārējās lietas tiks pieliktas.” Daudzi kristieši tā arī domā, ka viņiem nekas nav jādara, bizness nav jāatver, bet kontā ieskaitīs lielas summas tikai tāpēc, ka viņi kalpo Dievam. Ja tu vienkārši kalpo Dievam, ved cilvēkus pie Dieva, esi iesaistījies draudzē, tas vien neatrisinās tavu finansiālo problēmu. Ir vajadzīgs darbs, ar kuru pelnīt līdzekļus. Kad cilvēks sāk pilna laika kalpošanu, tad viņš pārtiek no tā, ko izmaksā no draudzes budžeta. Cilvēkiem, kuri ir vairāk aizņemti draudzes darbā, ir kādi pabalsti, bet tie ir minimāli. Ja cilvēks ir aizņemts pilna laika kalpošanā, tad viņš var saņemt pienācīgu atalgojumu, tādu pašu kā pasaulē, bet līdz tam ir jānonāk. Lielākā daļa kalpotāju nav pilna laika kalpošanā. Tas arī nav nepieciešams, jo Dieva vārds saka, lai daudzi netop par mācītājiem, visi nevar būt mācītāji. Tajā pašā laikā tu vari būt mācītājs, ja sāksi savu draudzi un izaugsi tik daudz, ka sāksi pilna laika kalpošanu ar algu. Mums ir jāstrādā. Anekdote: atnāk uz darbu cilvēks, un viņam prasa, ko viņš prot darīt, un viņš atbild, ka var rakt un var nerakt.

Ir tāda kategorija cilvēku, kuri vienmēr mācās. Ir jāsāk strādāt un zināšanas pielietot dzīvē. Mamma teica, lai tu mācies par kosmosa tehnoloģijām? Vai Latvijai vajadzēs kosmosa tehnoloģijas, vai Latvija sūtīs mākslīgos pavadoņus uz Mēnesi? Latvijai būs savi kosmosa kuģi, tāpēc vajag mācīties kosmonautiku? Mācies IT, datortehnoloģijas, tas būs vajadzīgs latviešiem. Cilvēki joprojām gribēs ēst, ģērbties, kopt skaistumu, tas arī būs vajadzīgs. Piedāvā to labāk nekā citi, attiecies pret klientiem labāk nekā citi, un tev viss būs. Viss ir ļoti vienkārši. Grūti ir tikai ar smadzenēm, bet vispār viss ir vienkārši. Mana grāmata „Kā kļūt bagātam?” ir vispopulārākā no visām. Ņem šo grāmatu un lasi. Tā ir vispopulārā, jo katram šī lieta ir svarīga. Viena no māsām draudzē ir apģērbu dizainere. Viņa to ir mācījusies, viņai pašai tas patīk, viņa rada apģērbus, kuri atbilst daudzu cilvēku stilam. Viņa rada to, kas cilvēkiem patīk. Šeit un ārzemēs pērk viņas izstrādājumus. Viņa pat ir pamanījusies vēl kādus pieņemt darbā. Vairāk tās ir labas amata prasmes, mazāk to var nosaukt par biznesu, tomēr viņa ir apgādāta, viņa ir biznesa grupā, viņa arī ziedo, kalpo Dievam, ceļ grupiņas. Viņa ir viens no līderiem, kuriem grupās ir visvairāk cilvēku. Sadarbībā starp Dievu un cilvēku naudas lietās pirmkārt ir jāsaprot, ka nauda ir svarīga. Par naudu ir jārunā, par to ir jāmāca, kā pareizi ar to rīkoties.

Ko Bībele saka par naudas lietām, kā Dievs ar mums sadarbojas? Atgriezīsimies pie biznesa grupas. Apmēram divus gadus atpakaļ es iesāku biznesa grupu, jo līdz tam brīdim tādas nebija. Kādi ir aizgājuši, kādi ir palikuši, bet lielākā daļa ir palikusi. Es katru reizi nepiedalos, bet redzu, ka izaugsme ir faktiski visiem cilvēkiem. Kad es paklausos, ko katrs ir izdarījis, ko katrs jaunu ir izdomājis, kā viņš pelna līdzekļus un kā pienes upurus, tas iedvesmo, jo es tajā visā redzu Dievu un reālu Dieva svētību. Viņi paši bez Dieva svētības to nespētu. Viņi pamatojas uz Kristus upuri, - Viņš, bagāts būdams, kļuva nabags, lai mēs būtu bagāti. Pamatojoties uz to, ko Jēzus ir izdarījis mūsu labā, mums ir īpaša svētība naudas lietās, katram vienam no mums. Tev ir svētība naudas lietās! Tu esi spējīgs dzīvot pārticībā! Daudzi ir spējīgi atvērt ievērojamus biznesus. Es pastāstīšu par draudzes māsu. Mūsu draudzē ir kāda sieviete, kura pirms 12 gadiem, kad ienāca draudzē, nemācēja neko darīt, domāt, nopelnīt. Ir pagājis laiks, šobrīd viņa ir četru bērnu māte un vada skaistumkopšanas biznesu, kurš nu jau tiešām ir bizness, nevis amats. Sākumā, kamēr viņa mācījās un sāka praktizēt manikīru, bieži kļūdījās. Tajā laikā viņai blakus bija citi meistari, kuriem tas labi padevās, un viņa mērķtiecīgi centās, atkārtoti gāja mācīties, sāka piedalīties biznesa grupā, un šobrīd viņai ir 11 darbinieki. Skaistumkopšanas sfērā parasti ir tā, ka darbinieces atnāk, pastrādā, labi iemācās un aiziet, lai strādātu pašas. Šīs māsas biznesā ir brīnums – kuru viņa paņem, tā paliek pie viņas strādāt. Tādēļ viņai ir laba komanda, laba attieksme pret klientiem, un ir vēl citas atslēgas, kādēļ viņai tik labi iet. Viņa spēj parūpēties par ģimeni, vadīt biznesu un arī mājas grupiņu. Sākumā, kad es gribēju šai māsai uzticēt kādus nelielus pienākumus, tad cilvēks, kurš palīdzēja viņai atnākt pie Jēzus un bija viņas mājas grupas vadītājs, teica: “Viņa neko nevar!” Toreiz tā arī bija, bet, esot pareizā vidē, draudzē, meklējot Dieva vaigu, viss mainījās. Tā ir Dieva svētība. Viņai ir ļoti laba ģimene, labs vīrs, visi kopā cīnās, kalpo draudzē, ir nodrošināti, brauc katrs ar savu automašīnu, viņiem ir arī sava māja. Paldies Dievam par šīs sievietes vecākiem, kuri arī ir ieguldījuši no savas puses un mēs varējām sadarboties. Patiesībā viss labākais viņai vēl priekšā. Viņa ir ļoti stipra sieviete un pati no sevis tāda nekļuva, tā ir Dieva svētība.

Kā Dievs sadarbojas ar mums? Vai tiešām Dievs garantē mums svētību? Vakar man bija tikšanās ar kādu cilvēku, kuru es pazīstu no bērnības, un mēs ilgi pavadījām laiku kopā. Es klausījos, ko viņš stāsta, un sapratu, ka negribu savā dzīvē to, kas ir viņam. Man tas nav patīkami, atgrūž. Klausījos šī cilvēka domāšanas veidā, un viņš spēj nopelnīt, normāli dzīvo, bet es to nevēlos. Paldies Dievam, ka man ir Dieva svētība. Pamēģini parunāt ar cilvēku, kurš Dievu nepazīst, pavēro viņa domāšanas veidu. Viņam var būt daudz kas ārēji redzams, bet padomā, vai tu tiešām to gribi, vai tomēr gribi būt Dieva svētībā. Tas, kas pietrūkst šādu cilvēku dzīvēs, ir Dieva svētība, Dieva tuvums. Kad es mēģināju pastāstīt, ka labāk ir sākt ar Dieva meklēšanu un elementārām pamatlietām, bez kurām nevar augt, tad man atbildēja: “Man to nevajag, tas ir citiem!” Cilvēks neredz, ka jāsāk pašam ar sevi. Atmoda sākas ar tevi, un arī labklājība sākas ar tevi pašu. Ne ar to, ko valsts darīs tavā labā, ne ar to, kādi ir apstākļi, ne ar to, ir vai nav Covid-19, un arī ne ar to, ka tevi atlaida no darba štatu samazināšanas dēļ. Ne no tā ir atkarīga tava labklājība, bet no tā, kas ir tevī. Iedod bomzim miljonu, un pēc nedēļas viņš atkal būs bomzis. Atņem miljonāram miljonu, un pēc kāda laika viņš atkal būs miljonārs. Tava bagātība ir tevī. Kurš gan cits, ja ne pats Dievs zina, kā mums sadarboties, saņemt Viņa svētību un dzīvot tajā. Vakar, kad man bija saruna ar bagātu un pasaulīgu cilvēku, kopā lūdzām Dievu, bet es redzēju, ka cilvēks domā: “Es palūgšu Dievu, un ar to pietiks.” Es mēģināju skaidrot, ka ir kādas konkrētas lietas, kas pašam jādara, citādi nekas nemainīsies. Un es redzēju, ka cilvēks palika pie savām domām. Šādiem cilvēkiem nākas skaidrot atbildes un jautājumu: “Kur tad Dievs bija tad un kur ir tagad?” Viņi sāk vainot Dievu, un tad nākas stāstīt, ka cilvēki paši savārījuši nepatikšanas un Dievs nav vainīgs. Cilvēki bieži domā: tāpēc, ka Dievs ir visuvarens, pret vienu Viņš izturās labi, bet pret citu slikti. Nē, draugs, viss ir katra paša rokās, un tikai viena lūgšana tavā dzīvē neko nemainīs. Arī manā dzīvē viena lūgšana “Jēzu, piedod manus grēkus”, neko nebūtu mainījusi. Mums ir jāseko Kristum, jākļūst par Viņa mācekļiem, jāseko Bībeles principiem. Nepietiek ar to vien, ka tu esi piedzimis no augšas. Ir jāiet līdz galam.

Dievam ir prieks par Savu kalpu labklājību. Psalmos ir rakstīts:

“Turība un bagātība būs viņa namā, viņa taisnība paliek mūžīgi.” (Psalms 112:3)

Taisnais ir svētīts, viņam būs turība un labklājība, nekad nekas netrūks un paliks pāri labiem darbiem. Viena no kristiešu problēmām ir tā, ka viņi visu gaida no Dieva. Viņi domā, ka nauda nav jāpelna, par to nav jārunā, viņi kaunas par to runāt. Par to nav jākaunas, par naudu ir jārunā. “Ziedojumus mēs nevāksim, par desmito tiesu nerunāsim, ko citi padomās!?” Pilnīgi vienalga, ko domās citi, svarīgi ir, ko domā Dievs. Tieši šī iemesla dēļ daudzi kaunās runāt par finansēm un iet uz kompromisiem: Nauda – tas ir slikti, kristiešu aprindās pastāv šāds uzskats. Nauda ir labi! Nauda ir tavs darbs. Kas slikts ir darbā? Problēma ir tā, ka kristieši bieži gaida uz Dievu. Ir kristieši, kuri domā, ka dos desmito tiesu un evaņģelizēs un automātiski būs bagāti. Tāpēc svētrunas tēma ir “Sadarbība ar Dievu naudas lietās”. Savu daļu dara Dievs, bet savu daļu ir jādara cilvēkam.

“Svētīgs tas, ko Tu izredzi un kam Tu ļauj sev tuvoties un mājot Tavos pagalmos! Mēs tiksim bagātīgi atspirdzināti ar Tava nama, ar Tavas svētnīcas svētumu!” (Psalms 65:5)

Kāds šajā brīdī domā: “Es vēlos atstāt savu darbu un sākt biznesu.” Pakonsultējies ar savu vadītāju vai mācītāju, domā un plāno to darīt. Sākumā tev būs grūtāk, bet, ja tu klausīsi Dievam un ievērosi Bībeles principus, tavs dzīves līmenis mainīsies. Dzīve ir tikai viena, un tu dzīvo tikai kādu noteiktu laika sprīdi. Ja tu šodien esi sētnieks un neko nemainīsi, tu paliksi par sētnieku visu mūžu. Vai gribi visu mūžu strādāt par sētnieku? Es arī biju sētnieks, man bija iedalīta piecstāvu māja, un tur viss bija jātīra. No rīta atnācu un dažās stundās visu izslaucīju un iztīrīju. Kādu reizi es slaucīju ar slotu, bija jau gaišs un garām gāja Limbažu huligāns un sveicināja: “Sveiks, Mārcīt, tas tu?” Es, smaidīgs kristietis, slaucīju ielu par 20 latiem mēnesī. Biju priecīgs par šo naudu. Parunāju ar huligānu, pastāstīju viņam par Dievu, un tagad viņš ir draudzē un vada savu biznesu. Viņš neslauka ar slotu, bet gan strādā kopā ar saviem darbiniekiem. Viņš laikam toreiz paskatījās uz mani un padomāja: “Tas, ko viņš stāsta, ir labi, bet tas, ko dara, gan nav labi. Es gan par sētnieku nestrādāšu.” Viņš tāpat sāka ar mazumiņu, strādāja ceļu būvē, bet tagad viņam ir sava pieprasīta nodarbe, klientu netrūkst. Tu vēlies visu mūžu slaucīt ielas? Draudze “Kristus Pasaulei” nav tā vieta, kuras dalībnieki slauka ielas. Sākumā jā, bet Dievs grib tevi svētīt vairāk. Ja tu pats negribi būt svētīts, tad padomā par to, ka draudzei arī ir vajadzīga nauda. Jo tu vairāk nopelnīsi, jo vairāk varēsi ziedot un šādā veidā piedalīties Dieva valstības izplatīšanā.

Man rokā ir afiša par aizlūgšanu dievkalpojumiem visā Latvijā, pēdējais būs Rīgā. Visās Latvijas pilsētās būs šīs afišas, kā arī tiks izplatīti 100 000 flaijeru. Vai mēs no draudzes tā vienkārši piezvanījām uz tipogrāfiju un pajautājām: “Lūdzu, iespiediet mums flaijerus un afišas par brīvu”? Vai mums atbildēja: “Jā, noteikti! No kuras draudzes? No “Kristus Pasaulei”? Viss par brīvu! Nāciet vēl!” Tā bija? Nē! Viņi vēl paprasīja priekšapmaksu. Vai 100 eiro? Nē! Tam ciparam bija vairāk nulles. “Vēl būs Tautas lūgšanu sapulce. Mēs vēlējāmies vēl kādu miljonu flaijerīšu iespiest, lai visiem latviešiem pietiek.” “Draudze “Kristus Pasaulei”! Jā, nav problēmu, iespiedīsim, mums pašiem arī viss par brīvu nāk!” Nekas par brīvu nenāk! Attiecīgs darbs, ko tu ieguldi, ir nauda, un nevar nekas par brīvu notikt. Nauda nav nekas abstrakts. Tas ir darbs.

“Svētīgs tas, ko Tu izredzi un kam Tu ļauj sev tuvoties un mājot Tavos pagalmos! Mēs tiksim bagātīgi atspirdzināti ar Tava nama, ar Tavas svētnīcas svētumu!” (Psalms 65:5)

Mēs tiksim bagātīgi atspirdzināti ar Dieva svētnīcas labumu! Kas ir Dieva svētnīca? Tā ir ne tikai ēka. Pirmkārt tā ir draudze, cilvēki, mēs. Tieši Dieva namā cilvēks tiek atspirdzināts. Tu esi Dieva namā un tikko dzirdēji liecības. Ienākot draudzes namā, cilvēki tiek atspirdzināti un kļūst turīgi. Vai ir arī citas lietas, kuras mums sevī jāpilnveido un kurās jāaug? Ir arī citas, bet šodien mums ir tēma par naudu. Ja mēs gribam būt atspirdzināti, tad mums ir jārūpējas par Dieva namu, lai ir vieta, kur atspirdzināties.

“Un uzceliet no sevis pašiem kā dzīviem akmeņiem garīgu namu un topiet par svētu priesteru saimi, nesot garīgus upurus, kas Dievam ir patīkami, caur Jēzu Kristu.” (1. Pētera vēstule 2:5)

Debesu Jeruzāleme sastāv no akmeņiem, apustuļiem, cilvēkiem. Draudze ir patiesības balsts Latvijā, un tai jābūt pietiekami lielai, ietekmīgai un vienotai.

Kā Dievs ir iekārtojis finanšu sistēmu draudzē, Savā valstībā? Ābrahāms, Īzaks un Jēkabs.

“Ābrāms bija ļoti bagāts ar lopiem, sudrabu un zeltu.” (1. Mozus 13:2)

Es zinu, ka Dieva Gars šodien pacels tevi, iedrošinās, tev radīsies idejas kā mājas. Sāc domāt tajā virzienā un vēl tālāk. Es novēlu tev būt ļoti bagātam, tikai nekļūsti lepns. Čigāniem ir lāsts: “Kaut tu lepns kļūtu!” Kļūsti bagāts, bet nekļūsti lepns, jo tad tava bagātība būs kodēm un rūsai. Tātad Ābrāms bija ļoti bagāts. Viņam bija dēls Īzaks. Šie ir patriarhi, Dieva cilvēki, uz kuriem ir celtas šodienas draudzes, un viņiem ir kāds pamats, kādēļ viņi bija turīgi, kādēļ Dievs varēja viņus svētīt. Par viņa dēlu Īzaku ir rakstīts:

“Un Īzāks sēja tanī zemē un saņēma simtkārtīgu ražu, jo Tas Kungs viņu bija svētījis. Tā šis vīrs kļuva bagāts un augdams auga bagātībā, līdz kamēr kļuva ļoti bagāts.” (1. Mozus 26:12-13)

Īzaks bija ļoti bagāts. Viņam bija dēls Jēkabs.

“Tā šis vīrs kļuva ļoti bagāts, jo tam bija daudz sīklopu, kalpoņu, kalpu, kamieļu un ēzeļu.” (1. Mozus 30:43)

Visi mūsu patriarhi, Ābrahāms, Īzaks un Jēkabs, bija ļoti bagāti. Kādēļ? Visiem šiem cilvēkiem bija kaut kas kopīgs. Par Ābrahāmu ir rakstīts:

“Un Melhisedeks, Salemas ķēniņš, iznesa vīnu un maizi; viņš bija visuaugstā Dieva priesteris. Un viņš to svētīja un sacīja: "Lai svētī Ābrāmu Visuaugstais, kas radījis debesis un zemi. Un slavēts lai ir visuaugstais Dievs, kas tavus ienaidniekus devis tavās rokās." Un Ābrāms deva tam desmito tiesu no visa, kas tam piederēja” (1. Mozus 14:18-21)

Viņš deva priesterim, kas kalpoja svētnīcā. Viņš caur priesteri deva Dievam desmito tiesu. Par Jēkabu ir rakstīts:

“Un Jēkabs deva solījumu, sacīdams: "Ja Dievs būs ar mani un pasargās mani šinī ceļā, ko es eju, un dos man maizi, ko ēst, un drēbes, ar ko ģērbties, un liks man sveikam atgriezties savā tēva namā, tad Tas Kungs man būs par Dievu. Bet šis akmens, ko es esmu cēlis par piemiņas akmeni, taps par Dieva namu; un no visa, ko Dievs man dos, es desmito tiesu došu Viņam."” (1. Mozus 28:20-22)

Visiem šiem cilvēkiem ir kopīga lieta. Viņi deva 10. tiesu no visiem saviem ienākumiem. Kā viņi deva Dievam? Ābrahāms uzkāpa kalnā, paņēma līdzi naudu, ko bija sarēķinājis no ienākumiem pirms nodokļu nomaksas; viņš bija ļoti bagāts, tātad tie bija vairāki čemodāniņi, un tad meta tos gaisā: “Tas Tev, Dievs”? Viņš tā darīja? Nē! Viņš gāja uz svētnīcu, uz draudzi un deva to priesterim. Priesteris zināja, ka nauda jāizlieto draudzes vajadzībām. Viņiem visiem bija kopīga lieta: viņi bija bagāti, jo deva 10. tiesu. Tas vēl nav viss. Priesteris viņu svētīja: "Lai svētī Ābrāmu Visuaugstais, kas radījis debesis un zemi.” Ābrahāmam bija Dieva svētība, kuru izteica cilvēks, bet svētīja Dievs. Īzaks sēja, un Tas Kungs viņu it visā svētīja. Arī par Jēkabu ir rakstīts, ka Tas Kungs viņu pie visa bija svētījis. Es redzu trīs lietas. Katrs no patriarhiem deva 10. tiesu un strādāja, un viņi bija Dieva svētīti. Īzaks sēja tajā zemē un saņēma simtkārtīgu ražu. Sadarbībā starp Dievu un cilvēku ir divi svarīgi punkti – Dieva svētība un cilvēciskais faktors. Es redzu viņu biogrāfijās gan cilvēcīgo, gan dievišķo faktoru. Dievišķais faktors ir ļoti vienkāršs – Dieva svētība. Kāds bija cilvēcīgais faktors? Viens bija tas, ka viņi deva desmito tiesu. Otrs – viņi sēja. Tas nozīmē – strādāja, gudri vadīja savus biznesus, rūpējās par visu savu dzimtu un 10. tiesu no visiem saviem ienākumiem deva templī priesterim, deva Dievam. Kad cilvēki saka, ka dod Dievam, tad kāds to var nesaprast: “Kā tas ir, uzmeti gaisā Dievam?” Mums visiem, ja gribam būt Dieva svētīti, ir jādod 10. tiesa. Tēma šodien ir “Sadarbība starp Dievu un cilvēku”. Kas vēl mums ir jādara? Dosim 10. tiesu, būs Dieva svētība, vai tiešām tas ir viss? Nē, mums ir jāsēj, jāstrādā. Ja tu gribi vairāk naudas, tev jātaisa bizness.

Ābrams deva priesterim, savam garīgajam vadītājam. Mācītājs vada draudzi, un tev vajag saņemt mācītāja svētību. Priesteris izteica Ābrahāmam svētību. Ābrahāms atnesa 10. tiesu, un priesteris svētīja. Esmu pamanījis, ka ir skopi cilvēki. Es zinu, ka Dievs šos cilvēkus nevar pilnā mērā svētīt. Viņi neapzinās došanas nozīmi. Ja tu esi draudzē, tad tavai naudai jāstrādā draudzes labā. Tev vajag Dieva svētību, tev jāstrādā, jāpieņem garīgā autoritāte un jāmācās biznesa lietas. Tev jābūt skolotājam, vienam vai vairākiem, kuri var būt vai nebūt kristieši, bet tiem ir jābūt konkrētiem profesionāļiem, lai no viņiem mācītos attiecīgas lietas. Tev jālasa arī atbilstošas grāmatas, daudz var uzzināt arī YouTube. Tur var atrast pilnīgi visu. Mūsu laikā ar informācijas iegūšanu nav problēmas. Tev vajag mācīties savu amatu, strādāt un pilnveidoties. Ābrāms, Īzaks un Jēkabs bija ļoti bagāti, viņi sēja, rūpējās, strādāja, viņiem bija garīgā autoritāte un viņi, acīmredzot, mācījās savas profesijas.

Cilvēciskais faktors:

·         Tas, kas tev jāizdara;

·         Garīgā autoritāte;

·         Biznesa padomdevējs.

Dievišķais faktors:

·         Dieva svētība.

“Vai ir pareizi, ka cilvēks krāpj Dievu, kā jūs Mani krāpjat? Jūs tad sakāt: kā tad mēs Tevi krāpjam? - ar desmito tiesu un labprātīgiem upuriem. Tādēļ jau jūs esat nolādēti, tā ka viss krīt jums no rokām un iet jūsu rokās bojā, jo jūs visi vienā kopā cits pār citu Mani krāpjat! Bet atnesiet katrs savu desmito tiesu pilnā vērtībā Manā klētī tā, lai arī Manā mājā būtu barība, un pārbaudiet tad Mani šai ziņā, saka Tas Kungs Cebaots, vai Es arī neatvēršu debess logus un nelikšu svētībai pa tiem pārpilnībā nolīt pār jums! Un Es padzīšu, jums palīdzēdams, rijīgo postītāja kukaini no jūsu labības laukiem, lai viņš tos neizposta un lai koks jūsu vīna dārzā jums nebūtu neauglīgs, saka Tas Kungs Cebaots.” (Maleahijas 3:8-11)

Dievs saka: ja tu dod 10. tiesu, Viņš tevi svētīs. Es tur neko nevaru darīt. Paldies Dievam, ka Viņš ir iedibinājis Savu kārtību, kā draudze var pilnvērtīgi funkcionēt un uzvarēt arī finansiāli. Ja draudzē nedod 10. tiesu un ziedojumus, tad šāda draudze ir nolemta iznīcībai. Bībele saka:

“Jo, kur ir tava manta, tur būs arī tava sirds.” (Mateja evaņģēlijs 6:21)

Neviena draudze nevar funkcionēt un kaut ko paveikt bez līdzekļiem. Visu Dievs nedod. Cilvēks pats paņem, un Dievs svētī. Caur 10. tiesu nāk pārdabiska Dieva svētība, tas ir dievišķais faktors. Cilvēcīgais faktors ir tas, kas mums ir jāizdara. Tā ir 10. tiesa, garīgā autoritāte, strādāšana un iešana uz priekšu, un tad Dievs svētīs.

“Kas savu zemi kopj, tam maizes būs papilnam, bet, kas nevajadzīgām lietām pakaļ dzenas, tas ir neprātis.” (Salamana pamācības 12:11)

Ja es redzu nabagu, tad zinu, ka viņš nekopj savu zemi. Dāvids teica:

“Es biju jauns un kļuvu vecs, bet nekad es neredzēju taisno atstātu, nedz arī viņa bērnus lūdzam maizi.” (Psalms 37:25)

Dāvids nebija redzējis taisno, kurš diedelē, kuram nekā nav. Kā tu vari kalpot cilvēkiem, ja nevari viņus apsveikt pat dzimšanas dienā? Nopelni naudu un apsveic. Tev nevajag pirkt dārgas dāvanas. Tev nevajag miljonu, nopērc par 5 eiro, nopērc par 1 eiro, bet nopelni naudu pats. Cilvēki ir pieraduši pie pabalstiem. Draugs, mēs esam Latvija, mēs pelnīsim, gādāsim par bērniem un celsim Dieva valstību!

“Kas savu zemi kopj, tam maizes būs papilnam, bet, kas nevajadzīgām lietām pakaļ dzenas, tas ir neprātis.” (Salamana pamācības 12:11)

“Sliņķis neceps savu medījumu, bet čakls cilvēks kļūst bagāts.” (Salamana pamācības 12:27)

Cilvēcīgais faktors ir čakls un domājošs cilvēks.

“Kārtīgi saimniekojot, visas nama telpas pildās ar dārgām un pievilcīgām bagātībām.” (Salamana pamācības 24:4)

Kārtīgi un gudri saimniekojot, tavs nams pildīsies ar dārgām un pievilcīgām bagātībām – labu aparatūru, mašīnām, savām telpām. Sen atpakaļ man Cēsu draudze uzdāvināja auto, lai es varētu pie viņiem braukt uz dievkalpojumiem; kad es braucu mājās, sieva dzirdēja mani jau pa gabalu. Es biju ļoti laimīgs, jo man bija automašīna. Tagad ir cita situācija, manai mašīnai nav caurs izpūtējs un ir laba skaņa. Visam ir savs laiks. Brauc ar labām mašīnām, dzīvo labās telpās, ģērb labas drēbes, bet tikai pirms tam kārtīgi saimnieko.

“Padari savu darbu laukā un apstrādā savu tīrumu, un pēc tam cel savu namu.” (Salamana pamācības 24:27)

Vispirms tev jāparūpējas par to, ka tu esi ticis savā amatā, sakārtojis savu biznesu vai amatu, ja arī tu strādā pie kāda, un tiešām izdari labi savu darbu. Tad atbilstoši tam, cik tu pelni, pērc sev labas lietas, bet vispirms dzenies pēc Dieva valstības. Man nekad nav bijis mērķis kalpot Dievam, lai nopelnītu līdzekļus, tas vienmēr ir nācis līdzi; ir jādara pareizās lietas, un tā ir pieliekamā lieta. Ja tu tiešām savu amatu vai biznesu izdari labi, tu radi šedevrus. Vai tu esi redzējis daudz labu filmu? Tādu ir maz, kuras tiešām var skatīties desmit reizes, un cik tādas maksā? Tie miljoni ir cilvēku darbs, kuri ir sava amata pratēji, režisori, aktieri. Vai lētām filmām var dabūt labus aktierus? Nevar, jo labs aktieris maksā labu naudu. Esi uzticams pār mazumiņu, un Dievs tev dos vairumu. Nost ar nabadzību un vienkāršu iztikšanu, lai nāk pārpilnība!

“Dod godu Tam Kungam arī no savas mantas un piešķir Viņam visu savu ienākumu pirmajus, tad pildīsies tavi šķūņi ar pilnību, un tavas vīna spiedes plūdīs pār malām pāri.” (Salamana pamācības 3:9-10)

Lai tavas vīna spiedes plūst pār malām pāri, lai tavi šķūņi ceļas lielāki un pildās ar labību! Domā plašas domas, mācies un ej uz priekšu. Pieņem visu to, ko es mācu. Es neesmu tas mācītājs, kurš teiks, lai tu tikai dod desmito tiesu un Dievs tevi svētīs. Ja tu gribi naudas izteiksmē svētību, ir jāsāk savs bizness. Vērtē sevi un strādā normālā darba vietā, kurā ir perspektīvas un nav jāuztraucas, vai tev izmaksās algu. Vispirms kārtīgi saimnieko, nopelni un tad tērē. Pērc BMW pēc tam, kad vari to atļauties. Ko nozīmē kārtīgi saimniekot un padarīt savu darbu? Vai darbs nesaistās arī ar grūtībām? Tu varbūt domā, kur tad ir tava Dieva svētība? Zini, vienreiz es biju kāda ievērojama Dieva vīra dzīvoklī, mani tur ielaida, kamēr kalpoju viņa draudzē. Es devos pagatavot brokastis, bet tur ieraudzīju tarakānus staigājam pa sienu. Bija ļoti nepatīkami un radās jautājums, kur tad Dieva vīram ir tā svētība, ka pa sienu rāpo tarakāni? Viņš, iespējams, nedeva desmito tiesu, kaut kas tur nebija tīrs. Ja tu esi Dieva vīrs vai sieva, tu dod desmito tiesu, kalpo un esi svētīts. Bet, ja tev mājās rāpo tarakāni, tas nebūt nenozīmē, ka tu neesi svētīts, tā vienkārši ir problēma, kura ir jāatrisina; viņi ir vai nu jāizkvēpina, vai jānomaina dzīvesvieta. Un šis cilvēks tā arī darīja, nomainīja dzīvokli pret māju. Kalpošana Dievam nav bez problēmām, naudas pelnīšana nav bez problēmām, tā ir šķēršļu pārvarēšana ceļā uz mērķi. Tev ir svētība arī tad, ja tev ir grūtības, jo Dievs tevi pārdabiski sargās un svētīs.

Nesen es saņēmos, uzvilku sporta tērpu un izgāju ārā skriet, paskrēju kādus 200 metrus un sāka līt lietus. Es biju slapjš līdz ādai, bet noskrēju to, ko gribēju. Pagāja pāris dienas, es atkal saģērbos, paskatījos uz mākoņiem, it kā normāli, izgāju ārā un burtiski pēc 50 metriem sāka gāzt lietus, un es sāku domāt, ka man neveicas. Bet laikapstākļiem nav nekādas saistības ar svētībām; uzvelc lietus mēteli vai ej skriet citā laikā. Iemācies vērot laikapstākļus, un vispār, ja katru reizi vērosi laiku, kas tu būsi par skrējēju, skrien jebkādos apstākļos! Kārtīgi saimniekot nozīmē sēt, strādāt un pēc vienas, divām, trim problēmām nedomāt, ka tev nav svētības. Tev ir svētība! Mēs šodien iemācījāmies, ka ir dievišķais un cilvēcīgais faktors, un tāds bija Ābramam, Īzakam un Jēkabam. Viņi visi deva desmito tiesu un bija ļoti bagāti. Viņi to nesa priesterim, tā bija domāta Dievam, lai viņi un arī mēs iegūtu atspirdzinājumu Dieva namā un nestu tālāk Dieva valstību Latvijā un ārpus tās. Viņi sēja un strādāja, viņi bija gudri savās lietās, arī biznesa lietās, viņi mācījās. Ir svarīga Dieva autoritāte, Dieva svētība un pilnveidošanās. Un tas, ka neveicas, nenozīmē, ka tev nav svētības, tieši grūtības var būt tev par svētību.

“To es nesaku pavēlēdams, bet ar centību, kas redzama pie citiem, gribēdams pārbaudīt jūsu mīlestību, vai tā ir īsta.” (2. Korintiešiem 8:8 )

“[..] ka jūs pērn lietu iesākuši ne vien ar darbu, bet arī ar labo gribu, tagad pabeidziet iesākto darbu, lai labajai gribai seko arī izpildīšana pēc iespējas.” (2. Korintiešiem 8:10-11)

Pāvils Korintas draudzei stāsta par došanu un saka, ka viņš nesaka to tādēļ, lai manipulētu vai izspiestu naudu, bet tāpēc, lai pārbaudītu, vai viņu mīlestība ir īsta. “Jo, kur ir tava manta, tur būs arī tava sirds.” (Mateja evaņģēlijs 6:21) Ja tu piederi Dievam un draudzei, tā ir tava draudze un tie ir tavi mērķi, - Dievs, svētī Latviju, - un šis ir tas nams, kur tu gūsti atspirdzinājumu, kuram piederi tu, tava desmitā tiesa un brīvprātīgie ziedojumi. Es vēl īsi pastāstīšu liecību no sevis. Pirmā draudze, kurā es kādu laiku uzturējos, bija Limbažos. Es biju tikko no cietuma, viss, ko es zināju, bija Bībele, es to lasīju regulāri, un tur bija brāļi, kuri skaidroja Dieva vārdu. Es skaidri redzēju Dieva vārdā par desmito tiesu un sāku to nest jau cietumā. Atnākot uz draudzi, sāku runāt ar mammu par to, un viņi nemaz par desmito tiesu nezināja. Gāju pie mācītāja un jautāju, kā ir ar desmito tiesu. Viņš atbildēja, ka nav nekādas desmitās tiesas, viņi to nemācīja un neticēja tam, ka tas ir pareizi. Mācītājs teica, ka nevajag, mamma neko nesaprata, bet man bija Dieva vārds. Ko es darīju? Es devu savu desmito tiesu un vēl vairāk tajā baptistu draudzē, kurai to nevajadzēja un kura to neizprata. Es to nedarīju mācītāja dēļ, ne draudzes vai kāda cita dēļ, bet Dieva dēļ, jo es zināju, ka tā ir Dieva griba.

“Vai jums, rakstu mācītāji un farizeji, jūs liekuļi! Jo jūs dodat desmito tiesu no mētrām, dillēm un ķimenēm un atstājat bez ievērības svarīgāko bauslībā: tiesu, žēlastību un ticību. Šo jums bija darīt un to neatstāt.” (Mateja evaņģēlijs 23:23)

Farizeji deva skrupulozi, viņi deva no visa, bet aizmirsa par mīlestību. Jēzus teica, ka vajag darīt gan to, gan to, ne tikai to vienu, un kas tā ir par mīlestību, ja tavas finanses ir aizslēgtas Dieva darbam. Pāvils teica: pārbaudi, vai tava mīlestība ir īsta, tu pats vari sevi pārbaudīt. Es turpināju dot desmito tiesu, un es ticu tam, ka mans svētību avots ir tas, ka es ne tikai kalpoju Dievam, bet arī devu Viņam desmito tiesu. “Bet atnesiet katrs savu desmito tiesu pilnā vērtībā Manā klētī tā, lai arī Manā mājā būtu barība, un pārbaudiet tad Mani šai ziņā, saka Tas Kungs Cebaots, vai Es arī neatvēršu debess logus un nelikšu svētībai pa tiem pārpilnībā nolīt pār jums!” (Maleahijas grāmata 3:10) Ja gribi lielo svētību, tad ir jātaisa bizness, ja gribi mazo svētību, tad netaisi biznesu, bet tik un tā tev būs svētība un pietiks. Es varbūt kādu sabaidīju, ka vajag tikai biznesu, nē, dari savas lietas, arī tajās Dievs tevi svētīs un tu būsi priecīgs.

“Kas vasarā sakrāj, ir gudrs, bet, kas ražas ievākšanas laikā guļ, paliek kaunā.” (Salamana pamācības 10:5)

Vajag veidot uzkrājumus. Nauda nav jākrāj vai jākrāj visu laiku, tā ir jātērē un jālieto, jādod prom, bet vienmēr jābūt kādai rezervei. Pirms daudziem gadiem, kad vien bija tāda iespēja, es nopirku kādu monētiņu. Es darīju to, ko māca Bībele, veidoju uzkrājumu. Pienāca diena, kad mūsu Siguldas dzīvokļa īpašnieks pateica, ka mums mēneša laikā ir jāizvācas. Skatījāmies, bet neko nevarējām Siguldā atrast, ne nopirkt, ne īrēt, bet, ja kaut ko pārdeva, tad bija kosmosa cena. Man jau ir 50 gadi un bija laiks savai platībai, ne visu laiku tikai īrēt. Atradām dzīvokli Līgatnē, kur bija uz pusi lētāk, un pienāca arī monētiņu laiks, kuras labi cilvēki man palīdzēja realizēt par labām naudām. Pirms diviem gadiem es izveidoju biznesa grupu un daži biznesmeņi mani svētīja ar finansēm, arī tas viss noderēja. Tā ir liela svētība, ka es varēju nedaudz iekrāt, ka bija cilvēki, kuri palīdzēja, jo es pats viņiem esmu kalpojis, personīgi es tur redzu Dieva svētību. Es klausīju Dieva vārdam, darīju un vēl pāri palika. Beigšu ar Eduarda Pāvula vārdiem: “Es biju bagāts un būšu bagāts!” Ja arī tu nebiji bagāts, tad noteikti būsi bagāts, sākot no tā punkta, kurā tu atrodies. Debesu Tēvs, es lūdzu Tavu svētību katram vienam, kurš dzird Tavu vārdu, lai Tavs dievišķais faktors un svētība darbojas katra viena draudzes apmeklētāja dzīvē. Jēzus Vārdā, mēs pavēlam, lai tā izlīst pār katru vienu. Jaunas idejas, jaunas domas un mērķi, palīdzi tos, Kungs, saredzēt. Pareizie cilvēki, pareizā vide, garīgā autoritāte, arī pasaulē pareizie cilvēki, kuri māca pareizās lietas. Jēzus Vārdā, mēs atraisām Tavu svētību, Kungs. Paldies, Dievs, ka no tā, ko Tu mums dod, mēs varam pienest Tev un slavēt Tavu Vārdu. Jēzus Vārdā, āmen!

Mācītāja Mārča Jencīša sprediķi “Sadarbība ar Dievu naudas lietās. 4. daļa” pierakstīja un rediģēja draudzes “Kristus Pasaulei” redakcija

Sadarbība starp Dievu un cilvēku. 3. daļa

Publicēja 2020. gada 28. jūl. 10:44Līga Paņina   [ atjaunināts 2020. gada 2. aug. 11:53 ]

Ziņas datums 28.07.20.

Es vēlos pateikt, ka mīlu tevi un tu man esi svarīgs. Vai tu vari to pašu pateikt cilvēkiem sev apkārt? Varbūt tu nekad mūžā cilvēkiem neesi izteicis frāzi “es tevi mīlu”, bet šoreiz tu vari to izdarīt! Varbūt kādam to pateikt ir tik grūti, ka vieglāk šķiet nomirt, bet tu vari to pamēģināt! Ir cilvēki, kuri var to izdarīt, un ir tādi, kuri nevar. Ja tu tādu elementāru lietu nevari izdarīt, tad tam jāmeklē sakne, kāpēc tā ir ar tevi, ka nevari normāli cilvēkiem izrādīt mīlestību un nevari viņiem pateikt, ka mīli. Laikam kaut kur ir problēma. Mans mērķis nav kādu strostēt. Šīs dienas svētrunas tēma ir par piedošanu, atstumtību un ļaunumu. Man šķiet, ka, ja es cilvēkam nevaru pateikt, ka mīlu viņu, tam apakšā, acīmredzot, ir nepiedošana. Un obligāti tam nav jāattiecas uz cilvēku, kurš tev ir blakus. Iespējams, tu vispār nevari pateikt nevienam, ka viņu mīli, ja nu vienīgi kādam, kurš tev tik ļoti patīk, ka ģībsti nost. Un tam ir sakne, kas meklējama ne obligāti bērnībā. Iemesls var būt tepat blakus. Tas var būt tavs vīrs, tava sieva vai tavi bērni.

Nesen bija kāds notikums. Varbūt tas nav tiešā veidā saistīts ar piedošanu vai nepiedošanu, bet šis notikums parādīja to, kā sievietes var izturēties pret saviem bērniem un kurā vietā viņas liek savus bērnus – augstāk par vīru, augstāk par visu. Bērni mammām mēdz būt kā mazi dievi. Vai esi redzējis, ka vecāki palaiž bērnus savā vaļā veikalā vai kādā citā sabiedriskā, normālā vietā, lai citi viņus audzina? Bērni skrien apkārt, smērē visu, lien tantēm zem brunčiem, un vecāki tam nepievērš vērību. Kurā vietā viņiem dzīvē ir bērni? Augstāk par visu. Tie ir cilvēciņi, kuri visu drīkst un visu var. Nesen es ar mocīti Cēsu rajonā braucu pa zemes ceļu, meklējot Ērgļu klintis, bet kaut kur biju nomaldījies. Nolēmu pajautāt ceļu kādam vietējam. Redzēju, ka pa zemes ceļu pastaigājas sieviete ar bērnu ratiņiem. Viņai garām brauca traktori un cēlās putekļi, un tā nemaz nebija tā īstā vieta, kur pastaigāties ar bērnu. Es piebraucu pie viņas, pavēru ķiveri un teicu: “Atvainojiet, sakiet, lūdzu...” Tajā brīdī sieviete mani pārtrauca un ar žestiem norādīja, ka jābūt klusam, jo bērns guļ. Man palika tik pretīgi, jo redzēju, ka runāju ar slimu cilvēku, slimu mātīti, kurai par visu svarīgāks ir bērns. Draugs, es saprotu, ka sievietēm ir savi instinkti, bet pastāv arī veselais saprāts un tuvākmīlestība. Un bērns nevar būt augstāks ne par vīru, ne par ko citu. Bērnam ir sava vieta. Cilvēks neredz, ka traktori brauc garām un gaisā ceļas putekļi, bet man neļauj pajautāt ceļu. Es tik un tā normālā balsī pabeidzu savu jautājumu: “Atvainojiet, sakiet, lūdzu, uz kuru pusi ir Ērgļu klintis?” Tam sekoja sievietes atbilde ar žestu. Viņa, neko nesakot, ar pirkstu vienkārši parādīja virzienu. Redziet, bērns guļ. Ar šo notikumu es vēlos parādīt, ka cilvēkiem pat bērni nav pareizā vietā un pat uz bērniem var būt nepiedošana, jo viņi, kļuvuši vecāki, nav tādi, kā vecāki gaidīja. Tas viss sākas kaut kādā brīdī.

Ir tāda problēma – nepiedošana. Pareizāk būtu runāt par piedošanu. Mēs braucam uz inkaunteriem, meklējam saknes nepiedošanai – mātei, tēvam vai kādiem citiem cilvēkiem. Tas viss ir pareizi, tas ir par pagātnes lietām un bērnību. Mēs pat vairākas reizes meklējam nepiedošanas iemeslus un šķetinām kādas lietas, lai saprastu, kur vēl ir palikusi kāda neatrisināta lieta un ir nepieciešama izlīdzināšanās ar kādu. Ja tavā dzīvē periodiski atkārtojas viena un tā pati problēma, ļoti iespējams, ka sakne ir tieši nepiedošanā. Varbūt, ka tev pat nav nepieciešams inkaunters, un varbūt, ka obligāti nav jāmeklē tētis, mamma, radinieki vai kāds, kurš agrāk tevi sitis, seksuāli izmantojis, nepareizi audzinājis vai devis pārāk lielu vaļu. Varbūt tas ir tavs līderis, mācītājs, laulātais draugs, tuvs draugs vai kāds, kurš sēž tev blakus draudzē. Varbūt tas ir cilvēks, kurš sēž tev blakus mājas grupiņā. Tu pat ārēji vari būt veiksmīgs un kaut ko sasniegt, bet, ļoti iespējams, tas, ka tu kaut ko sasniedz, var būt par spīti kaut kam. Pat panākumi var būt nepiedošanas sekas, lai kādam kaut ko pierādītu. Ja tu pastudēsi dažādu populāru cilvēku biogrāfijas un viņu sasniegumus, tu redzēsi, ka daudzu sasniegumu iemesls ir bijusi nepiedošana. Nav bijis pareizais motīvs tam, kāpēc cilvēks kaut ko ir darījis. Un tas problēmu neatrisina, un nepārtraukti šādi cilvēki saskaras ar vienām un tām pašām problēmām, ar vieniem un tiem pašiem konfliktiem ar cilvēkiem.

Dieva balss saka: “Mīli Dievu no visas savas sirds, dvēseles, prāta un spēka un savu tuvāko kā sevi pašu.” Tie ir pamatprincipi, lai tu varētu normāli dzīvot virs zemes un kaut cik normāli justies. Es nesaku, ka tikai tādēļ visi būs laimīgi. Bet, lai normāli justos, tev ir vajadzīgas normālas un pareizas attiecības ar cilvēkiem. Āmen! Tikai tā! Un pat ja pret tevi varbūt ne tā attiecas, tad tu vari attiekties tā, kā grib Dievs. Un, ja tu attiecies pareizi, nav tava problēma, kā pret tevi attiecas otrs. Tas, kā tu attiecies pret cilvēkiem, ir tava atbildība. Ja tu nespēj sadzīvot ar cilvēkiem, tas tev radīs nepārtrauktas problēmas. Un šīs problēmas var izpausties absolūti visās dzīves sfērās, arī finansēs. Ja cilvēks nepārtraukti apvainojas, viņam nepārtraukti atkārtojas problēmas ar cilvēkiem, kā arī cita veida problēmas, par kurām bieži ir neizpratne, kāpēc tā notiek, visbiežāk sakne tomēr slēpsies nepiedošanā. Un tu nekad neatrisināsi šīs problēmas, ja nepiedosi. Būs tā, kā Bībelē rakstīts, ka suns atgriežas pie saviem izkārnījumiem, ar purnu tos uzrok un ēd. Tāpat rīkojas nejēga, bez mitas atkārtodams vienu un to pašu muļķību. Jēzus Vārdā, es lūdzu, Kungs, ka šodien notiek dziedināšana!

Ja tev ir atkarības, visticamāk sakne ir nepiedošanā. “Kāpēc es atkal lietoju narkotikas? Kāpēc es atkal bez mitas krītu alkohola atkarībā? Kāpēc atkal un atkal es krītu laulības pārkāpšanā? Kāpēc atkal manā dzīvē ir pornogrāfija? Kāpēc man atkal ir finansiālas problēmas?” Ļoti iespējams, sakne ir nepiedošanā. Tie, kuri ir bijuši inkaunteros, zina, ka pati pirmā ir atstumtība, tai seko nepiedošana, tai seko ļaunuma gars un pēc tam viss pārējais – netiklība, okultisms, pasaulīgums… Tas viss seko nepiedošanai. Lai tiktu galā ar kādām ārēji redzamām problēmām, vispirms ir jāsāk ar piedošanu. Un tad, kad esi izlīdzinājies, izpratis to un palūdzis Dievam dziedināšanu, pēc tam var risināt pārējās problēmas, kas tiešām ir atrisināmas. Bet reizēm ir neatrisināmas problēmas, kad tu agri vai vēlu nonāc pie punkta, kad saproti, ka neko tur nevari darīt. Ir jāpiedod. Ja es skatos uz sevi, es padomāju un saprotu, ka manā dzīvē bija narkotikas, alkohols, cietumi, bandas, noziegumi un visādas perversijas. Es nebiju pats perversākais cilvēks, es nepieķēros meitenēm, bet bija citas lietas, piemēram, ļaunums pret cilvēkiem. Iesākumā es domāju, ka ļoti labi kontrolēju savu dzīvi un tieku ar visu galā, gribu – daru, negribu – nedaru, bet pēc laika es nonācu punktā, kad sapratu, ka citādāk nevaru. Tu vienkārši tāds esi un neko tur nevari mainīt. Tu esi velna varā. Gan savas miesas, gan velna varā. Un viss, kas varētu palīdzēt, ir tikai un vienīgi Dievs. Tikai Jēzus.

Būdams kristietis, es visu sāku šķetināt un iedziļināties, un sapratu, kur bija sakne. Un sakne bija tajā, ka man bija naids pret manu patēvu. Sakne bija tajā, ka mans tētis nomira, kad man bija četri gadi, un manā dzīvē ienāca patēvs, kuru es nevarēju pieņemt. Man ar viņu bija pastāvīgs konflikts, un es nevēlējos atrasties pats savās mājās. Es kā bērns, aptuveni četru līdz sešu gadu vecumā, ņēmu nazīti, slēpos aiz durvīm un gaidīju patēvu mājās. Patēvs atnāca mājās, atvēra durvis, un es aiz durvīm stāvēju ar nazīti rokās. Nazītis bija mazs. Es ļoti labi šo notikumu atceros. Es gribēju viņu nogalināt, lai viņš nebūtu manā dzīvē. Uzskatīju, ka viņam nebija jābūt manā dzīvē, un es vēlējos, lai viņš nomirst. Es pie sevis atkārtoju: “Kaut tu nomirtu, kaut tu nomirtu, kaut tu nomirtu...” Es stāvēju ar nazīti rokās, atvērās durvis, patēvs ar muguru pret mani vilka nost savu jaku, un es tur stāvēju. Kāpēc tajā brīdī es nevarēju viņam iedurt? Tāpēc, ka es sapratu, ka man pretī atrodas plata mugura, un es kā bērns sajēdzu, kas būs, ja nazītis tā kārtīgi neiedursies un man nesanāks. Es domāju par to, kas būs pēc tam. Tas bija vienīgais, kas mani apturēja, jo tajos brīžos es sapratu, ka nezinu, kas ar mani notiks pēc tam. Nodomāju: “Labi, nesanāca patēvu nogalināt, mēģināšu Kārļonkuli.” Es noslēpos zem divstāvu koka mājas kāpnēm. Mēs dzīvojām pirmajā stāvā, bet Kārļonkulis otrajā. Viņš bija labs onkulis, kurš man končas deva un pie kura varēja ciemos iet. Ļoti labs onkulis, stiprs vīrs. Man nekāda naida pret viņu nebija, taču izdomāju, ka jāmēģina vismaz kāds nogalināt. Es izrēķināju laiku, kad viņš nāks mājās no darba, un paslēpos patrepē. Kārļonkulis pārnāca mājās un kāpa augšā pa kāpnēm uz savu dzīvokli. Mazais Mārcītis izlīda no patrepes ar savu nazīti un gāja pakaļ Kārļonkulim. Viss, kas mani atturēja durt, bija tas, ka es atkal nobijos un sapratu: “Ja nu tas nazītis neizdara to, kas jāizdara? Ja nu man nepietiks spēka iedur tā, lai viņš nomirtu?” Man arī šķita, ka viņš nenomirs, jo nazītis tiešām bija mazs. Tas bija mednieku nazītis, spals tam bija no raga. Šis nazītis piederēja manam patēvam, jo viņš bija mednieks. Mums mājās arī bise pie sienas bija pieslieta. Acīmredzot, man nepietika spēka to pacelt. Ja pietiktu spēka, varbūt tas viss būtu bijis vienkāršāk. Viens šāviens, patēva nav un pats pa gaisu no atsitiena. Tā man nekas neizdevās.

Kaut kad ļoti sen es mācījos kapelānu kursos, lai varētu kalpot cietumos, ko es arī vēlāk darīju. Kursu noslēgumā mums arī izsniedza sertifikātu, kas apliecināja šo kursu pabeigšanu un to, ka esi gatavs šai kalpošanai. Kapelānu kursos bija arī psihologa apmācības. Tas bija kristīgs psihologs. Viņš mācīja par balona principu. Šis princips attiecas uz katru. Esmu noskaidrojis, ka uz flegmātiķiem tas strādā ne tik ātri, kā uz citiem. Paraudzīsimies uz kādu piemēru. Iedomājies, ka darbā priekšnieks tev uzbrauc un tevī kaut kas sāk krāties. Mājās bērni kaut ko neizdarīja – atkal krājas. Pēc tam vīrs vai sieva, vai kāds draugs atkal tev uzbrauc – viss turpina krāties. Tu to visu turi sevī, neizrunājies, neizlīdzinies, iekšā viss krājas, un tu audz kā balons. Tad tu atnāc uz draudzi un pretī nāk kāds pilnīgi normāls cilvēks, kurš vienkārši vēlas ar tevi sasveicināties, un pasaka: “Prieks tevi redzēt!” Un tajā brīdī tu uzsprāgsti. Ja tu esi otra cilvēka vietā, tad tu nezini, ko šādam balonam teikt vai neteikt. Tu pildi adatas principu. Vienkārši kaut ko nevainīgu pateici un pārdūri šo balonu, un viss balona saturs izgāzās uz tevi, un tu cieti. Tas ir balona princips. Šie baloni ir cilvēki, kuri dzīvo nepiedošanā, un kuriem arī draudzē nekad nav labi. Viņiem nekur, nekad nav labi. Viņiem vienmēr vainīgs būs mācītājs vai līderis, bet tikai ne pats. Draugs, es tev ļoti iesaku – ieskaties sevī! Ieej lūgšanu kambarī un paskaties sevī, kāpēc tev ir tāda attieksme pret cilvēkiem, kuri vispār tev neko ļaunu nav darījuši. Un pat tad, ja būtu, Jēzus saka: “Mīliet savus ienaidniekus!” Arī savus ienaidniekus jāmīl. Tieši tā tu vari apturēt ļaunumu. Jēzus piedeva tev, lai tu piedotu citiem – gan Dievam, gan sev, gan citiem.

Tu domā, ka esi piedevis, bet kā ir patiesībā? Šādas lietas īpaši pieķerās tiem cilvēkiem, kuriem ir tendence apvainoties un kuriem ir grūti pieņemt kritiku. Diviem dažādiem cilvēkiem tu vari pateikt vienu un to pašu lietu; viens būs priecīgs, bet otrs vienkārši uzsprāgs. Ar šādiem cilvēkiem nav patīkami ne komunicēt, ne atrasties kopā. Viņi ir nolemti neveiksmei. Arī tad, ja viņi savā dzīvē kaut ko sasniegs, tas nenesīs īpašu svētību. Cilvēki mēdz mocīties un dzīvot nepiedošanā. Draugs, vai labāk nav piedot, izrunāties un atlaist? Ja tev nepārtraukti atkārtojas viena un tā pati problēma, ļoti iespējams, problēma nav atkarībā vai tajā, ka tu nevari sadzīvot ar cilvēkiem, bet tieši nepiedošanā. Varbūt tā pat nav no bērnības, bet kaut kādā brīdī iezagusies tevī šodien. Un tas var izpausties ne tikai pret konkrētu cilvēku, kuram tu nepiedod (un kurš pat var to nezināt), un kurš nemaz nav gribējis tev darīt ļaunu, bet arī pret citiem, un tas viss ir tavā galvā. Nepiedošana ir riebīga un pretīga lieta, kuras dēļ cilvēks sāk neadekvāti rīkoties. Bija normāls, daudzsološs cilvēks, bet pēkšņi tu redzi, ka viņš rīkojas pretēji Bībelei. Varbūt ne obligāti lielos vilcienos, bet, piemēram, bērna audzināšanā. Sakne šādai rīcībai ir nepiedošana. Tās var būt jebkādas lietas. Cilvēks sāk rīkoties pretēji tam, kā draudzē māca. Ja tu draudzē redzi cilvēku, kurš bija normāls un pēkšņi sāk rīkoties neadekvāti jeb pretrunā Bībelei, tad sakne šādai rīcībai ir nepiedošana. Viņš ir draudzē, bet rīkojas pretēji un kļūst neatkarīgs. Kaut kādā brīdī viņam pret kādu ir radies sarūgtinājums, un ne obligāti pret mācītāju. Kurš cilvēks draudzē parasti visvairāk dabū negācijas? Mācītājs. Viņš ir vairāk redzams, vairāk kaut ko pasaka, un viņš arī visvairāk dabū. Līdzīgā situācijā ir atslēgas kalpotāji.

Zini, ja godīgi, uz tiem apbižotajiem cilvēkiem ir grūti skatīties, viņi kļūst pretīgi. Ne velti krieviem ir tāds teiciens: на обиженных воду возят. Cilvēks ir apbižots, visa viņa dzīve iet ne tajā virzienā, bet viņš turās pie sava principa: Viņš nedrīkstēja tā man teikt/darīt. Nav svarīgi, ko teica vai darīja citi, valsts, mācītājs, kaimiņš, sieva vai vīrs. Dieva vārds mums māca vispirms izvilkt baļķi no savas acs un tad mēģināt izvilkt skabargu no brāļa acs. Tu tiec pats galā ar savām emocijām, savu nepiedošanu. Kāpēc laulātie škiras? Paldies Dievam, ne mūsu draudzē, bet kāpēc tā notiek, kāpēc viņi šķiras? Viņi nevar piedot. Cilvēks ir sarūgtināts, jo otrs nav tāds, kādu viņš bija iedomājies. Es domāju, ka šādu kļūdu katrs pieļauj, tas ir neizbēgami, bet ko tu pēc tam ar to darīsi? Nu, nebūs cilvēks tāds, kādu tu viņu esi iedomājies, viņš ir tāds, kāds ir, un pats Dieva priekšā atbild par sevi. Bet tu atbildi par sevi. Ja tu gribi, lai Dieva svētība tavā dzīvē patiešām darbojas, nav svarīgi, ko citi, bet ir svarīgi, ko TU. Mēs šodien joprojām runājam par tēmu “Sadarbība starp Dievu un cilvēku”. Šodien šai tēmai ir 3. daļa. Es vienkārši eju cauri Marka un Lūkas evaņgēlijiem, kuros redzu to, kā Dievs sadarbojas ar cilvēku. Ja tu gribi, lai Svētais Gars ar tevi sadarbojas un tavā dzīvē darbojas, tad viens no svarīgākajiem punktiem ir piedošana, dzīve piedošanā. Mums ir jādzīvo piedošanā. Ja atkārtojas kāda problēma, ļoti iespējams, ka sakne ir tieši nepiedošanā, un ne tikai bērnībā, bet, iespējams, šodien. Īpašam nepiedošanas riskam ir pakļauti cilvēki, kuri bieži apvainojas. Bet tam, kāpēc cilvēks bieži apvainojas, arī ir iemesls. Šim cilvēkam jau var būt nepiedošana.

“Un, kad jūs stāvat, Dievu lūgdami, tad piedodiet, ja jums kas ir pret kādu, lai arī jūsu Tēvs, kas debesīs, jums piedod jūsu pārkāpumus, bet, ja jūs nepiedodat, tad arī jūsu Tēvs debesīs jūsu pārkāpumus nepiedos.” (Marka evaņģēlijs 11:25-26)

Tie ir Jēzus vārdi. Ļoti radikāli vārdi. Es zinu vēl tikai vienu Rakstu vietu, kurā Jēzus saka, ka nepiedos. Runa ir par Svētā Gara zaimošanu. Jēzus saka: “Ja tu Cilvēka Dēlu zaimosi, tev tiks piedots, ja tu zaimosi draudzi, tev piedos, bet, ja tu zaimosi Svēto Garu, tev nemūžam nepiedos.” Kas tas ir, ko nemūžam nepiedos? Tā ir reliģija, kad cilvēks ir ieņēmis galvā, ka viņš kalpo Dievam, kaut patiesībā kalpo sātanam. To nevar piedot tāpēc, ka cilvēks nevar atgriezties. Bet ir vēl kāda lieta – nepiedošana. Jēzus konkrēti saka: “Ja tu savam brālim nepiedod, Es tev nepiedodu.” Dieva uzskats ir šāds: ja Viņš ir tādu cenu maksājis, lai tev piedotu, un, ja tev ir piedots, tad kā tu vari nepiedot? Ja Dievs tev piedeva, kā tu savam brālim vai māsai vari nepiedot?

“Tad Pēteris, piegājis pie Viņa, sacīja: "Kungs, cikkārt man būs piedot savam brālim, kas pret mani grēko? Vai ir diezgan septiņas reizes?" Jēzus saka uz to: "Es tev nesaku septiņas reizes, bet septiņdesmit reiz septiņas.”” (Mateja evaņģēlijs 18:21-22)

Pēterim bija problēma ar kādiem grupas cilvēkiem. Ja mēs lasām par to, kāds Pēteris vispār bija kā personība, tad tas nav nekāds brīnums. Viņam bija konflikts pat ar pašu Jēzu. Jēzum pat bija jāsaka Pēterim “Atkāpies, sātan, tu nedomā pēc Dieva, bet pēc cilvēka prāta!” Problēma ar cilvēkiem nebija nekāds brīnums. Un tieši Pēteris nāca pie Jēzus un vaicāja: “Cik reizes man brālim jāpiedod?” Acīmredzot, kāds viņam ļoti darīja pāri. Bet vai tiešām? Tas ir jautājums. Tāpat ir jautājums par to, vai tev tiešām kāds dara pāri vai tomēr tev pašam ir problēmas, slimas emocijas un tu pats esi piepūsts balons? Kā darba sapulcē noskaidroju, flegmātiķi tā neapvainojas. Mēs apskatījām trīs flegmātiķus, un neviens no viņiem nekad neapvainojas, tomēr izskanēja doma, ka flegmātiķis arī var apvainoties. Viņam krāsies lēnām un ilgi, bet, kad sakrāsies, tad būs galīgi traki. Tāpēc riska grupa ir visi. Pēterim varbūt šķita, ka kāds pret viņu netaisni rīkojas. Pēterim bija negatīvas emocijas pret kādu cilvēku, un viņš tās neturēja pie sevis, bet nāca pie Mācītāja un jautāja: “Mācītāj, cik reizes man savam brālim jāpiedod? Vai pietiek septiņas?” Viņš izdomāja septiņas, jo visam ir kaut kāda robeža. Jēzus atbildēja: “Es tev nesaku septiņas reizes. Es tev saku septiņdesmit reiz septiņas.” Īsāk sakot, Jēzus saka: vienmēr ir jāpiedod jeb jādzīvo piedošanā. Mēs jau varētu skaitīt, cik ir septiņdesmit reiz septiņi. Tas ir četri simti deviņdesmit. Mēs varētu rēķināt, ka, lūk, precīzi tik reizes mums ir jāpiedod, un pēc tam, kad šis skaits ir sasniegts, tad vairs nav jāpiedod, robeža ir sasniegta. Draugs, piedošanai nav robežu. Es tur neko nevaru darīt, bet visu, ko Dievs saka un māca šodien, Viņš saka tevis paša labā. Dievs vēlas, ka Viņš tevi var svētīt, tavā dzīvē darboties un sadarboties ar tevi. Viņš vēlas atrisināt tavas problēmas, dziedināt un atbrīvot.

Vai tu zini, cik daudz slimību var rasties no nepiedošanas? Tu zini, kuri ir tie cilvēki, kuri slimo? Nu, tieši tie rūgtie jau slimo. Tieši tie rūgtie cilvēki slimo, pirmkārt, ar galviņu, ar emocijām, un pēc tam viņi slimo arī miesā. Vai esi dzirdējis teicienu: “Kā vispār viņu zeme vēl nes!?” Kā tu domā, kādi cilvēki nokļūst cietumā? Lielākajai daļai pamatā būs nepiedošanas grēks. No kurienes slepkavības, no kurienes naids un kautiņi, laupīšanas un apreibināšanās? No kurienes meli? Visa ļaunuma sakne ir atstumtība un nepiedošana un ļaunums tā rezultātā. Un ļaunums, diemžēl, izpaužas arī uz citiem cilvēkiem un uz sevi, ne tikai uz konkrēto cilvēku. Esmu redzējis un joprojām redzu, ka ir bērni un arī pieauguši bērni, kuru vecāki ir ļoti slikti pret viņiem izturējušies vai pametuši. Viņi meklē mammu līdz pat šim brīdim: “Kur ir tā mana mamma?” Mamma sen jau vispār var nebūt. Viņa ir agrā vecumā atdevusi bērnu kādā bērnu namā. Bērns pat nav redzējis savu īsto mammu vai tēti. Viņš izaug liels un visu dzīvi meklē mammu. Draugs, tu slims esi? Tev sen jau ir laiks meklēt jaunas, normālas attiecības ar normāliem cilvēkiem, nevis dzīvot ilūzijā par kaut kādu mammu, kura kādreiz bija, kura pret tevi ir slikti izturējusies un pametusi. Jā, tu piedod, bet tas nenozīmē, ka tagad tev viņa ir jāmeklē un jādzīvo pagātnē. Ir tādi cilvēki, kuri vēl īpaši labi izturās pret tiem, kuri viņiem dara pāri. Viņi sēž kopā ar viņiem, lai tikai dara tālāk pāri. Piedot nenozīmē ļaut sev kāpt uz galvas. Sludinātājs K. Kouplends kādā savā runā teica: “Ja laupītājs uz ielas apdraudēs manu ģimeni un draudēs to nogalināt, es mīlestībā ar ķieģeli sašķaidīšu viņam galvu, bet es piedošu viņam pēc tam.” Un katra situācija ir individuāla, piemēram, pašaizsardzība vai savas valsts aizstāvēšana armijā.

Es uzskatu, ka katram kristietim ir pienākums stāvēt ar ieroci rokās par savu valsti, ja valsti apdraud. Jo kas ir tava valsts? Tu, tava ģimene un tavi bērni. Ja tu esi kristietis, kur ir tava tuvākmīlestība? “Nu, nāciet, ienaidnieki, varojiet manus bērnus, ņemiet manu sievu, ņemiet, dariet, ko gribat!” Vai tas izklausās normāli? Tu zini, kas notika Otrā pasaules kara laikā? Otrā pasaules kara laikā daļu no latviešiem iesauca PSRS armijā, un daļu iesauca vācu leģionā. Cīņās Kurzemes katlā vienu otram pretī nolika latviešu divīzijas – latviešus pret latviešiem; vācieši nolika latviešus un krievi nolika latviešus. Kurzemes katlu daļēji aizstāvēja un iekaroja paši latvieši, tēvs šāva dēlu, dēls – tēvu, brālis – brāli. Taču, ja es aizstāvu savu zemi, man ir vienalga, kas tu esi un no kurienes tu esi te parādījies, vai tu esi mans brālis vai kas, es tevi šauju nost, jo tu nāc slepkavot manu ģimeni un pakļaut manu tautu. Es skaitītu 144. psalmu: “Slavēts lai ir Tas Kungs, mana klints, kas māca manām rokām cīņas mākslu un dara manus pirkstus vingrus karam!” Tas Kungs darīs redzīgas manas acis un es trāpīšu viņam tieši pierē. Es kā mācītājs nevaru teikt: “Jums obligāti ir jāiet armijā.” Nē, šādas lietas ir katra paša ziņā, bet es domāju, ka tieši tā arī ir. Ir cilvēki, kuri domā citādāk, ka mums nav jāaizstāvas, ir jāļaujas un jāļauj visu darīt. Ir dažādas otršķirīgas lietas, kā mācītāji to izprot, kā vispār dažādas konfesijas to izprot, kā jārīkojas šādās situācijās. Cits ir pilnīgs pacifists – nedrīkst neko un nekad nogalināt. Kad pie Jāņa Kristītāja atnāca karavīri, viņi jautāja: “Ko tad mums būs darīt?” Un viņš tiem atbildēja: "Neaplaupait nevienu un neizspiediet nevienam naudu un esiet mierā ar savu algu."” (Lūkas evaņģēlijs 3:14) Viņi bija karavīri un gribēja kristīties. Jānis Kristītājs viņiem teica: “Nelaupiet.” Viņš neteica: “Ejiet prom no armijas.” Viņš neteica: “Nedienējiet, nešaujiet.” Viņš teica: “Nelaupiet.” Tas nozīmē: “Esiet taisnības pusē un pildiet savu pienākumu, un viss būs kārtībā.” Bet tēma ir par piedošanu. 

Krievu un latviešu konflikts. Ir lietas, kas tiešām nav pareizas, bet ir lietas, kur tu redzi, ka tieši latvieši nevar piedot. Ne vienmēr latviešiem ir veselīga attieksme pret krievu, latvieti vai kādas citas tautības pārstāvi. Ir pamatotas lietas, kuras ir normāli jārisina, bet reizēm tiešām var redzēt, ka cilvēks ienīst otru tikai tāpēc, ka viņš ir krievs. Ienīst tikai tāpēc, ka otrs ir latvietis. Tas ir šovinisms, galējs nacionālisms. Nacionālisms nav slikts, bet kur paliek piedošana? Mēs katrs esam savas tautas patriots un mums kopā ir kaut kā jāsadzīvo, bet PIEDOŠANA ir svarīga. To Jēzus māca. Ja šī piedošana būtu mūsu valstī, mums būtu cita valsts, cita ekonomika, slimnīcas būtu tukšas, cietumi būtu tukši. Ja pat bez paša Dieva mēs vienkārši spētu piedot un apzināties piedošanas svarīgumu, būtu labāk. Bet, draugs, cilvēki bez Dieva nespēj piedot. Mums ir vajadzīga pārdabiska Dieva palīdzība.

Un es šodien gribu lūgt par tiem, kuriem ir nepiedošana, un arī par tiem, kuri nezina, no kurienes ir viņu problēmas, lai atnāk piedošana. Kad tu izmeklē savu sirdi un saproti, ka problēma ir nepiedošanā, ej un runā, izlīgsti un attiecīgi rīkojies. Esmu pamanījis, ka cilvēki, kuriem ir nepiedošana pret mani, sāk rīkoties pretēji Bībelei. Un tajā pašā laikā viņi saka: “Man Dievs teica…” Un tā ir nopietna pazīme, ka kaut kas nav kārtībā. Paklausies vienu cilvēku, paskaties uz citu cilvēku, un katram Dievs kaut ko teica. Militāristi ejot pensijā 50 gadu vecumā. Man ir 50 gadi, un es esmu nodienējis 20 gadus kā mācītājs, es varētu iet pensijā. Pa visu šo laiku es esmu redzējis un saskāries ar ļoti, ļoti daudziem cilvēkiem. Un es esmu sapratis, ka nepiedošana ir viena pretīga un riebīga lieta. Vienkārši ir JĀSAŅEMAS UN JĀPIEDOD! Jāsaņemas, jāiet un jāizrunā; jāsaņemas un jāizmainās. Tev ir jāizmainās un jākalpo Dievam! Tev ir jāizmainās, jo te ir vieta, kur mainās dzīves. Te ir vieta, kur tu vari izmainīties, te ir vieta, kur tu vari sākt jaunu dzīvi piedošanā. Neviens pāris laulībā nesadzīvo bez piedošanas. Nevienas attiecības nav normālas bez piedošanas. PIEDOŠANA, PIEDOŠANA UN VĒLREIZ PIEDOŠANA! Neviens normāls cilvēks bez piedošanas nepaliks draudzē. Neviens cilvēks bez piedošanas negūs panākumus kalpošanā. Neviens nekur tālāk nevirzīsies bez piedošanas, neatkarīgi no tā, kā tu sevi uztūnēsi. Ko tu ar to gribēsi parādīt, kāpēc tu gribēsi parādīt un kam tu gribēsi parādīt? Līkos iztaisnos tikai zārks vai Jēzus. Vai nu zārks, vai nu Jēzus. Dievs ir labs!

“Kāpēc man viss buksē?!” Tāpēc, ka ir jābeidz apvainoties un atstumt. Tie, kuri nepiedod, nav tikai skaļi teroristi, tie ir arī klusie. Un pēc tam viņi saka: “Mūzika ir par skaļu draudzē, gaisma ne tāda, kārtības kalpotāji ne tādi, mācītājs ne tāds, lūgšanu grupā nav interesanti, te ir viens un tas pats un mācītājs neko jaunu nerunā, man vairs nav interesanti.” Tie ir lepni cilvēki, kuriem ir lāsts piezadzies. Lāsts caur elementāru nepiedošanu. Kā lai Dievs tevi svētī, ja tu nepiedod? Reiz evaņģēlistam Smitam Viglsfortam palūdza lūgt lūgšanu pie galda, bet uz tā bija cūkgaļa. Viņš piecēlās un teica lūgšanu: “Dievs, svētī, ja Tu vari svētīt.” Dievs tevi nevar svētīt, ja tu nepiedod, bet Viņš grib tevi svētīt. Cik trakā draudzē tu esi, jo es atkal norādīja uz tevi pašu… Atmoda sākas ar mani, ne jau tieši ar mani, bet konkrēti ar tevi, un katru dienu no mums personīgi. Vai nu es dzīvoju piedošanā, izlīgstu ar cilvēkiem un ilgu laiku neturu ļaunu prātu par vienu un to pašu lietu, vai nu nē. Lai tev nebūtu kaut kādas emocionālas un citas negatīvas sekas nepiedošanas dēļ, tev ir jāatgriežas pie šīs lietas un jāatrisina tā līdz galam.

“Jūs esat dzirdējuši, ka vecajiem ir sacīts: tev nebūs nokaut, un, kas nokauj, tas sodāms tiesā. Bet Es jums saku: kas uz savu brāli dusmo, tas sodāms tiesā; bet, kas saka uz savu brāli: ģeķis! - tas sodāms augstā tiesā; bet, kas saka: bezdievis! - tas sodāms elles ugunī. Tāpēc, kad tu upurē savu dāvanu uz altāra un tur atminies, ka tavam brālim ir kas pret tevi, tad atstāj turpat altāra priekšā savu dāvanu, noej un izlīgsti papriekš ar savu brāli un tad nāc un upurē savu dāvanu. Esi labprātīgs savam pretiniekam bez kavēšanās, kamēr ar viņu vēl esi ceļā, ka pretinieks tevi nenodod soģim un soģis tevi nenodod sulainim, un tevi neiemet cietumā. Patiesi Es tev saku: tu no turienes neiziesi, kamēr nenomaksāsi pēdējo artavu.” (Mateja evaņģēlijs 5:21-26)

Šī ir vēl viena Rakstu vieta, kurā Jēzus māca par piedošanu. Tu kalpo, tu nes upurus, tu nes desmito tiesu, bet atceries, ka tev ir kāda nepatīkama lieta pret kādu cilvēku – EJ UN IZLĪGSTI. Te nav runa par to, ka, ja tu zini, ka kādam pret tevi kaut kas ir, tev ir obligāti pie tā cilvēka jāiet. Tev nav obligāti pie viņa jāiet, bet viņam gan ir jāiet pie tevis. Bet būtu ļoti labi, ja tu zini, ka kādam kaut kas ir pret tevi, arī pašam aiziet pie tā cilvēka. Ja tu zini, ka kādam kaut kas pret tevi ir, izdari kaut ko. Un tad, kad tu visu no savas puses esi izdarījis, tad tu esi piedevis. Ja viņš turpina nepareizi rīkoties, tā ir viņa problēma, lai viņš tā uzvedās. Rakstu vietā ir teikts: “Esi labprātīgs pretiniekam, kamēr vēl esi ceļā.” Tevi var nodot soģim, un tu no turienes neaiziesi, kamēr nenomaksāsi visu līdz pēdējam. Tāpēc svarīgi ir sākt ar sevi.

Man Dievs teica! Par: “Man Dievs teica,” ir tā – ja tu bieži dzirdi cilvēku, kurš saka: “Man Dievs teica,” es domāju, ka tu mierīgi vari ieteikt viņam vērsties pie ārsta. Kā Dievs runā? Es daudzas reizes esmu dzirdējis: “Man Dievs teica… man Dievs teica…” Cilvēks ir iegājis lūgšanu kambarī, lūdzis Dievu un lasījis Bībeli. Viņš iznāk ārā no lūgšanu kambara un saka: “Man Dievs teica, lūk, tā ir jādara.” Atnāk cits cilvēks un saka: “Man Dievs teica, man tā ir jādara.” Es paklausos vienu, otru un trešo un saprotu, ka nekāds Dievs ar viņiem nav runājis. Viņi paši to ir izdomājuši. Pasen pie draudzes “Jaunā Paaudze” Rīgas bīskapa atbrauca Ukrainas bīskaps. Rīgas bīskapam bija dzimšanas diena, un Ukrainas bīskaps viņu apsveica, un man palika atmiņā vārdi, ko viņš teica: “Tu esi izdomājis daudz labu lietu.” Iedomājies? Tevi sveic dzimšanas dienā un saka: “Es sveicu tevi dzimšanas dienā, un tu esi izdomājis daudz labu lietu.” Es domāju, kāpēc viņš neteica: “Tu no Dieva esi saņēmis daudz labu lietu; Dievs tev ir pateicis daudzas labas lietas; tu esi Dievu paklausījis, tu esi dzirdējis Viņa balsi par visu ko.” Bet viņš teica: “Tu esi izdomājis.” Man tas likās mazliet kā apvainojums un nepieklājīgi. Bet, ja tā padomā, šim bīskapam, kurš to teica, ir ļoti liela draudze. Tā aug un aug, un aug, un vispār kalpošana tur ir tāda, ka var noģībt. Un viņš saka, ka nevis Dievs teica, bet cilvēks pats izdomāja. Ja es paklausos dažādus cilvēkus, kuriem Dievs teica, es redzu, ka viņi paši to ir izdomājuši. Viņiem “Dievs teica” tajā mazajā un šaurajā prātiņā, kurā viņi spēj redzēt un kurā viņi vispār spēj domāt, tajos savos murgos, kuros viņi spēj domāt. Cilvēks saka: “Man Dievs teica, ka jādara ir tā,” bet tas ir pretrunā veselīgai mācībai un pretrunā veselīgai Bībeles izpratnei? Vienīgais kritērijs, kā Dievs saka, ir Bībeles konteksts un veselīga izpratne. Tad tu vari teikt: “Jā, Dievs teica.” Un arī, ne jau skaļā un dzirdamā balsī Viņš teica. Ja ar tevi pārāk bieži sāk kāds runāt skaļā, dzirdamā balsī, izņemot sievu vai vīru, es domāju, ka tev ir jāiet pie ārsta. Tas nav Dievs. Mēs salasāmies visādas grāmatiņas, saklausāmies visādus brīnumus un gaidām, kad Dievs ar mums runās. Visdažādākajās situācijās mēs ejam lūgšanu kambarī un lūdzam, lai Dievs kaut ko pasaka. Visbiežāk tu pats izdomā saskaņā ar Dieva vārdu. Tu pats izdomā un saki: “Dievs teica.” Kādos gadījumos Dievs konkrēti nesaka, bet ļauj tev pašam izdomāt. Un tāpēc vārdi: “Man Dievs teica, mani Dievs uzrunāja,” gluži neatbilst tam, kā Dievs patiešām saka un runā. Es nesaku, ka Dievs nerunā. Es nesaku, ka Viņš neko nesaka, tomēr mums ir jābūt uzmanīgiem ar “Dievs teica”. Es bieži dzirdu cilvēkus, kā viņi runā, un es skaidri redzu, ka nekāds Dievs ar viņiem nav runājis, bet viņi paši to ir izdomājuši. Mums patīk fantazēt. Un tas pats attiecas arī uz nepiedošanu. Tu pats izdomāji kaut ko, ka Dievs teica tā, Dievs teica šitā, tev jādara tā un tev jāiet tur. Vienīgā patiesība, draugs, ir Dieva vārds. Un, ja ir draudze un tu esi draudzē, tad der ieklausīties tajā, ko māca, nevis vienkārši izraut kaut kādu vienu Rakstu vietu no Bībeles un pateikt: “Man Dievs pateica.” Var notikt arī tā: “Ko man darīt, Dievs?” Un, atverot Bībeli, pirmā Rakstu vieta, kas trāpīsies, būs “Dieva atbilde”. Tu zini, kādu atbildi tu vari tur dabūt? “Jūda aizgāja un pakārās.” Ej un pakaries, jo Dievs taču teica. Lai saprastu Dieva gribu savā dzīvē, ir jāizdara nedaudz vairāk, nekā tikai jāatšķir Bībele, nedaudz vairāk nekā nedaudz jāpadomā. Ļoti nopietni ir jāstudē Bībele un ir jāizprot, kāds ir Dievs, lai saprastu, kāda ir Viņa griba. Un ne tikai lūgšanu kambarī ir jāiet, bet jābūt pareizās attiecībās arī ar cilvēkiem un grupu vadītājiem.

“Bet bērns auga un tapa stiprs garā, pilns gudrības, un Dieva žēlastība bija ar Viņu. Un Viņa vecāki gāja ik gadus uz Jeruzālemi Pashā svētkos. Kad nu Viņš bija divpadsmit gadus vecs, tad tie pēc svētku ieraduma gāja uz Jeruzālemi. Un, kad svētku dienas bija pagājušas, tad, tiem atkal uz mājām ejot, bērns Jēzus palika Jeruzālemē, un Jāzeps un Viņa māte to nezināja. Bet tie domāja, ka Viņš esot pie ceļabiedriem; un, vienas dienas gājumu nostaigājuši, tie Viņu meklēja pie radiem un pazīstamiem. Un, kad tie Viņu neatrada, tad tie gāja atpakaļ uz Jeruzālemi, lai To meklētu. Un pēc trim dienām tie Viņu atrada Templī sēžam starp mācītājiem, tos klausoties un tos jautājot. Un visi, kas Viņu dzirdēja, iztrūkušies brīnījās par Viņa saprašanu un Viņa atbildēm. Un, Viņu ieraudzījuši, vecāki pārbijās, un Viņa māte sacīja Viņam: "Mans dēls, kāpēc Tu mums to esi darījis? Redzi, Tavs tēvs un es, mēs Tevi ar sāpēm esam meklējuši." Bet Viņš tiem atbildēja: "Kam jūs esat Mani meklējuši? Vai nezinājāt, ka Man jādarbojas Sava Tēva lietās?" Bet tie neizprata uz viņiem sacīto vārdu. Un Viņš nogāja tiem līdzi uz Nacareti un bija tiem paklausīgs. Bet Viņa māte visus šos vārdus paturēja savā sirdī un Jēzus pieņēmās gudrībā, augumā un piemīlībā pie Dieva un cilvēkiem.” (Lūkas evaņģēlijs 2:40-52)

Tas vairs nav par piedošanu. Kad Jēzum bija 12 gadi, tad vecāki ņēma Viņu līdzi uz templi, kur viņi katru gadu gāja svinēt Pashā svētkus. Lūkas evaņģēlijā ir rakstīts, ka Jēzus pieņēmās gudrībā, augumā un piemīlībā pie Dieva un cilvēkiem. Viņam bija 12 gadi un Jēzus nepārtraukti auga, Viņš labi un pareizi attīstījās. Vai tu vēlies garīgi un ne tikai garīgi, bet arī emocionāli, prāta spējās, visā savā dzīvē, savā rīcībā un raksturā nepārtraukti veselīgi attīstīties un augt? Ja mēs augam iekšēji jeb garīgi, tad arī visa mūsu dzīve, ieskaitot attiecības, finanses un visas pārējās sfēras, attīstīsies. Jēzus attīstījās, un tam bija kāds iemesls, un par to es gribu parunāt.

Vai Dievs uz tevi runā? Dievs runā caur Dieva vārdu, Dievs runā caur tavām pārdomām, tikai es iesaku tev uzmanīties, kad tu ietiepies un saki: “Man Dievs, lūk, tā teica kambarī.” Ir arī citi cilvēki, līderi, mācītājs un Bībeles konteksts, un ir citu cilvēku pieredze. Vai tiešām tev tik cieti jāturās pie tā, ko tu esi lūgšanu kambarī saņēmis? “Man Dievs tā teica!” Tu varbūt vienkārši izdomāji. Visbiežāk Dievs arī ļauj mums pašiem domāt, tajos ietvaros, kurus Viņš pieļauj. Var jau teikt: “Jā, man Dievs teica,” bet ne tik kategoriski. Ja runa ir par piedošanu, tad ar tādu kategorisku pieeju piedošanu nevar dabūt. Ar kategorisku pieeju un pastāvēšanu uz savu tu nevari piedot, tu nevari pieņemt piedošanu, tu pat nevari palūgt piedošanu, tu nevari neko izmainīt. Vienmēr atstāj iespēju, ka tu pats arī kaut kur esi ieguldījies. Laulātie bieži nāk uz konsultācijām, un viens saka, ka viņš jau neko nedara, bet otrs viņu zāģē un gandrīz vai sit nost. Es parasti saku: “Paskaties uz sevi, es neticu.” Īpaši, ja tā ir sieviete. Es domāju, ka tu tik un tā zāģē. Es nezinu nevienu tādu sievieti, kura nezāģē; ja ne skaļi, tad klusībā. Kādreiz, pašā sākumā, konsultācijās es pieļāvu kļūdu, nostājoties viena cilvēka pusē. Tagad ļoti reti tā ir. Kad vīrs pagāns nāk un sūdzās par sievu kristieti, es neticēšu sievietei tikai tāpēc, ka viņa ir draudzē. Protams, es vairāk ticēšu viņai, tomēr es zinu, ka viņi abi ir kaut ko savārījuši. Tāpēc cieti pasakot: “Man Dievs teica tā,” tu neko neatrisināsi. Ir jāapzinās arī sava problēma. Gribi atrisināt konfliktu? Tad pietiek teikt: “Es neko, bet viņš, viņš, viņš, viņš...” Lai vairāk ir “es” un mazāk “tu”. Ir pareizi norādīt uz otru vienu vai divas reizes, bet ne katru reizi. Kur palika visa tava brīnišķīgā dzīve? Nozāģēji? Tevi kāds pameta, aizgāja no tevis, sabojāja ar tevi attiecības? “Viņš, viņa vainīga… tas mācītājs vainīgs… tā draudze vainīga.” Paskaties spogulī uz sevi un ieraudzīsi patieso vaininieku. Sāc ar sevi arī tad, ja otrs ir vainīgs. Jo nepiedošana jau būs tev, draugs. Un ko tu ar to darīsi? Ja otrs patiešām ir mērkaķis, pavisam slikts, nepiedošana tik un tā būs tev, un problēmas un slimības būs tev, tāpēc labāk ir sākt ar savu sirdi. Tas otrs pats no Dieva dabūs. Katrs dabūs pēc saviem nopelniem, agri vai vēlu. Ko cilvēks sēj, to viņš arī pļaus.

Tāpēc Debesu valstība ir līdzīga ķēniņam, kas ar saviem kalpiem gribēja norēķināties. Un, kad viņš iesāka norēķinu, viņam pieveda parādnieku, kas tam bija parādā desmit tūkstošu talentu. Bet, kad tas nespēja samaksāt, tad kungs pavēlēja to pārdot ar sievu un bērniem un visu, kas tam bija, un samaksāt. Tad kalps krita pie zemes un viņu gauži lūdza, sacīdams: cieties ar mani, es tev visu nomaksāšu. Tad kungam palika kalpa žēl, un viņš to palaida un parādu tam arī atlaida. Bet šis pats kalps, izgājis ārā, sastapa vienu no saviem darba biedriem, kas tam bija simts denāriju parādā; viņš to satvēra, žņaudza un sacīja: maksā, ko esi parādā! Tad viņa darba biedrs krita tam pie kājām, lūdzās un sacīja: cieties ar mani, es tev samaksāšu. Bet viņš negribēja un nogājis to iemeta cietumā, tiekāms tas savu parādu samaksā. Kad nu viņa darba biedri to redzēja, tad tie ļoti noskuma, tie aizgāja un izstāstīja savam kungam visu, kas bija noticis. Tad viņa kungs to pasauca un tam sacīja: tu nekrietnais kalps! Visu šo parādu es tev atlaidu, kad tu mani lūdzi. Vai tad tev arīdzan nebija apžēloties par savu darba biedru, kā es par tevi esmu apžēlojies? Un viņa kungs apskaitās un nodeva to mocītājiem, kamēr tas samaksā visu, ko viņš tam bija parādā. Tā arī Mans Debesu Tēvs jums darīs, ja jūs ikviens savam brālim no sirds nepiedosit."” (Mateja evaņģēlijs 18:23-35)

Jēzus stāsta līdzību par kādu bagātu cilvēku, kurš sasauca savus kalpus, un kāds kalps viņam bija parādā 10 000 talentu. Šis Kungs deva pavēli: “Metiet viņu cietumā, kamēr viņš nesamaksā; pārdodiet verdzībā viņa bērnus un sievu.” Kalps krita uz ceļiem un lūdza saimnieku, lai pažēlo, ka viņš nomaksās, lai paciešas ar viņu. Kungam palika žēl un viņš piedeva. Tas kalps, kuram kungs piedeva, atrada savu draugu, kurš viņam bija parādā 100 denārijus, mazu summiņu. Tur rakstīts, ka viņš žņaudza draugu, spieda pie sienas un teica: “Atdod!” Draugs lūdzās: “Cieties ar mani, es tev visu nomaksāšu.” Bet kalps teica: “Nē!” Viņš gāja pie soģiem un meta draugu cietumā. Un tad viņa draugi atnāca pie kunga, kurš bija piedevis kalpam un pasūdzējās. Kungs kļuva dusmīgs uz viņu un teica: “Tu, nekrietnais kalps! Visu šo parādu es tev atlaidu, kad tu mani lūdzi. Vai tad tev arīdzan nebija apžēloties par savu darba biedru, kā es par tevi esmu apžēlojies? Es tev piedevu tādu lielu parādu, bet tu savam brālim nepiedevi!” Tāds ir Jēzus, kurš saka: “Es tev esmu piedevis visus tavus grēkus, kā tu vari nepiedot citu cilvēku grēkus?”

Atgriežamies pie Jēzus 12 gadu vecumā. Būs interesanti, man personīgi ļoti patīk. Jo tu vairāk lasi un studē Bībeli, jo vairāk tu izproti, un tad tu tiešām vari teikt: “Dievs teica!” Vienam Dievs teica spēlēt, lūk, tādu mūziku, citam Dievs teica spēlēt tikai kora mūziku. Dievs taču teica! Bet kā tur īsti ir? Pašiem ir jāizdomā, kāda mūzika ir labāka, kāda mūzika ir piemērotāka, un nekāds Dievs tur neko neteica. Izņemot īpašus gadījumus, kad Viņš īpaši uzrunā. Vienkārši lasām Bībeli, skatāmies, kā tur ir rakstīts, paši lūdzam, slavējam un pielūdzam, domājam, un tiešām – tad Dievs runā. Bet, lai tu izprastu Dieva gribu pilnībā un tava dzīve būtu svētīta, lai tu varētu veselīgi augt kā Jēzus, piemīlībā pie Dieva un cilvēkiem, vajag attīstīties. Mēs gribam attīstīties? Tad mums ir jādara tā, kā Jēzus darīja. Un ko Viņš darīja? Ne tikai pats Dievu lūdza, kā tur rakstīts, bet vēl kaut ko. Kad Viņa vecāki atgriezās mājās no svētkiem, bija noiets jau vienas dienas gājums. Viņi attapās, ka divpadsmitgadīgais Jēzus nav viņu vidū. Viņi domāja, ka Viņš ir pie paziņām vai radiem. Tas, kā Jēzu audzināja, vispār ir ļoti strīdīgs jautājums. Ja Viņš varēja pazust pie radiem vai nezin kur un vesela diena bija pagājusi, tad man šķiet, ka Viņu nemaz ļoti stingri neaudzināja. Vai tev ir pazudis bērns uz veselu dienu? Gan jau kādam tā ir bijis, dažiem uz gadiem ir pazuduši bērni. Jāpiedod sev un turpmāk jārīkojas citādāk, ir jāmēģina audzināt labāk. Ja ne paša bērnus, tad varbūt citus.

Vecāki aptaujāja visus radus un kaimiņus – Jēzus nebija. Un viņi devās atpakaļ uz Jeruzālemi. Trīs dienas bija pagājušas, iedomājies, trīs dienas Jēzus nebija. Un viņi nevarēja iedomāties, kur Viņš būs. Bet viņi tomēr kaut kā nokļuva templī un atrada Jēzu tur sēžam. Trīs dienas jau bija pagājušas, un Jēzus sēdēja tur, kur bija mācītāji, grupiņas, un tur notika kaut kāda konference. Jēzus nevis vienkārši sēdēja, bet izjautāja mācītājus, un viņi atbildēja. Viņi brīnījās par to, cik Viņš ir gudrs un zinātkārs. Jēzus mācījās, bija templī, konferencē, tur bija jautājumi un atbildes. Vecāki pienāca pie Jēzus un teica: “Dēls, kāpēc Tu esi mums to nodarījis? Mēs ar sāpēm Tevi esam meklējuši. Tu mums esi pāri nodarījis.” Man patēvs kādreiz teica: “Nedari mammai pāri. Saudzē mammu.” Nu, ko es tur varu darīt, kāds esmu, tāds esmu. Žēl ir, bet ko nu? Man nebija saprotams, ka mammai var tik traki sāpēt. Es vēl tagad nesaprotu, bet tā ir mamma. Mamma var traka palikt ar saviem bērniem. Večiem arī kaut kas sāp, veči tikai nerāda. Ko Jēzus atbildēja vecākiem? “Ko jūs Mani meklējāt? Jūs nezinājāt, ka Man jādarbojas sava Tēva lietās?” Iedomājies, trīs dienas džeks nav mājās, ir reāli nogrēkojies, vecāki ir uztraukušies. Droši vien viņiem jau simts scenāriji bija prātā – noslīcis, nošauts, aplaupīts, nolaupīts, verdzībā pārdots utt. Bet pēc tam Viņš gāja vecākiem līdzi, un ir rakstīts: “Un bija tiem paklausīgs.” Un tālāk ir rakstīts, ka Viņš pieauga. “Jēzus pieņēmās gudrībā, augumā un piemīlībā pie Dieva un cilvēkiem.” (Lūkas evaņģēlijs 2:52) Dievs saka: Ja tu gribi garīgi augt, kļūt pilnvērtīgs un uzvarēt, tev ir nepieciešama sabalansēta autoritāšu atzīšana. Tas nozīmē, ka bez paklausības un garīgo autoritāšu respektēšanas tu nevari garīgi augt. Tāpat arī bez paklausības vecākiem tu nevari augt. Tāpat arī, ja tev nav paklausība valsts varām un tās autoritātēm, tu nevari augt. Ir dažādas autoritātes. Ja tu nesabalansēsi un nesaliksi pareizā secībā, kurš ir jārespektē, tu nevarēsi pilnvērtīgi augt. Jēzus bija paklausīgs vecākiem, un tajā pašā laikā kādā lietā Viņš nepaklausīja. Bet tikai trīs dienas nepaklausīja. Viņš uzskatīja un arī vecākiem parādīja, kas ir svarīgākais – mācītājs. “Ar mani Dievs pats runā un man nevajag mācītāju.” Jēzus tā nerīkojās. Viņš gāja pie Jāņa Kristītāja kā pie autoritātes, kurš Viņu kristīja. Viņš demonstrēja to, ka vajag saprast pareizo secību, kur ir Dievs un kas ir Dievs. Caur ko Dievs darbojas? Caur draudzi. Draudzē ir Dieva ieceltas autoritātes. Un, kad ir jautājums, ko tev klausīt, mammu, tēti, vīru vai sievu, vai mācītāju, atbilde skan: ir jāklausa gan tie, gan tie, bet pareizā secībā. Ja tu gribi klausīt Dievam, tad tas nav vīrs, tad tā nav sieva, tā nav mamma, tas nav tētis. Tas ir Dievs ar visu Savu institūciju, draudzi, kuras priekšgalā ir mācītājs. Gribi vai negribi, tu nevari to apiet. Jēzus nepaklausīja Saviem vecākiem un sēdēja templī un klausījās Dieva vārdu. Bet, kad vecāki atnāca, Viņš klausīja arī viņiem. Ir lietas, kurās tu klausi vīram vai sievai, vai kādam citam.

Es tikko biju atgriezies pie Dieva un ņēmu pretī katru darbu, ko varēju, un strādāju, piemēram, lauksaimniecībā, uz kurieni es gāju kājām stundu turp un stundu atpakaļ. Strādāju visādus darbus, nebija nemaz tik viegli un arī maksāja ļoti maz. Un man bija vienalga, cik maksā, galvenais bija strādāt. Ja tu labi strādāsi, tev arī labi maksās, agri vai vēlu. Varbūt ne tajā pašā vietā, bet citur maksās. Un es priekšniekam uzreiz pateicu: “Pirmdienās es strādāšu no tikiem līdz tikiem un trešdienās es eju četros prom.” Jo trešdienās bija dievkalpojumi, un svētdienās es nestrādāju. Protams, priekšnieks no sākuma teica jā. Kad pienāca trešdiena, bija steidzams darbs, kaut kas bija jāizkrauj. Viņš man kategoriski prasīja palikt. Zini, ko es darīju? Vienkārši gāju prom un viss. Un nākamajā dienā atnācu uz darbu, un nekādu problēmu nebija. Es vienkārši aizgāju, lai izkrauj savu mašīnu paši. Un tā viņi krāva paši, veselu kravas mašīnu ar smagiem maisiem vai kastēm. Es aizgāju uz dievkalpojumu. Te ir balanss. Kas man ir jāpaklausa – darba devējs, vai man ir jābūt draudzē, kur mācītājs māca, ka trešdienās ir dievkalpojumi? Dievs tevi svētīs tikai tad, kad tu pareizi sapratīsi balansu paklausībā autoritātēm. Vai nav jāklausa priekšniekiem? Ir, bet ne visās lietās. Padomju laikā tika aizliegta Bībele un bija aizliegts kristiešiem pulcēties. Vai mums būtu jāklausa Staļinam vai Dievam un mācītājiem? Lūk, cik vienkārši viss ir. Un, kad tu Bībelē izlasi, ka vīram jāklausa it visā, un tu klausi vīram, klausi sievai, klausi bērniem, klausi jebkam, tikai ne mācītājam, un saki: “Man Dievs teica, man Dievs teica,” neko tev Dievs neteica, tu neievēro pareizu balansu. Tās ir tavas paša iedomas, lai mierinātu un attaisnotu sevi, iespējams, nepiedošanas dēļ. Dievu vairāk jāklausa nekā cilvēkus, bet Dievs nenozīmē kaut ko abstraktu, ir draudze, ir mācītāji, ir mācība. Vispār viss ir ļoti vienkārši. Mēs paši visu sarežģījam.

Vajag izšķirt un tikt skaidrībā ar autoritātēm, jo mums putrojas ar prioritātēm: Dievs, es, ģimene, kalpošana, darbs. Prioritātes ir šādas: Dievs, Dievs un Dievs. Lūk, kādas ir prioritātes: Dievs, draudze, mācītājs, veselīga mācība, Bībeles konteksts, konkrēts draudzes virziens, un pēc tam ir: es, ģimene (vīrs, pēc tam ir bērni) un pēc tam viss pārējais. Un, ja pēc prioritātēm, tad ir Dievs, es, ģimene un kalpošana. Ģimenē bērni ir jāaudzina pēc Dieva vārda principiem. Kur viņi aug? Draudzē tu viņus audzini. Kad biju maziņš, es savai mammai jautāju: “Mammu, kur es būšu, kad es nebūšu?” Es jau maziņš zināju, ka man ir jādarbojās sava Tēva lietās. Tikai vecāki to nezina, bērns zina labāk par vecākiem, ka viņam ir jādarbojas Tēva lietās. Bērni zina, ka viņi ir aicināti kalpošanā, bet tu viņus stūrē citā virzienā? Jēzus labāk zināja: “Jūs nezinājāt, ka Man jādarbojas sava Tēva lietās?” Ja tu mīli savus bērnus, viņi sēž kopā ar tevi dievkalpojumā. Nu, kamēr viņi vēl nav iemācījušies sēdēt, viņi ir bērnistabā, bet kopā ar tevi. Tu viņus māci lūgt Dievu, tu viņus virzi kalpošanā, tu viņus iesaisti draudzē. Viss ir ļoti vienkārši. Ja tu viņus nemīli ar Dieva mīlestību, tad tu viņus stūrē citā virzienā. Un tas, uz kuru pusi tu viņus stūrē, ir atkarīgs arī no tā, vai tev pašam nav kāda rūgta sakne.

Ja mēs gribam aug, ir vajadzīga paklausība autoritātēm un dzīve piedošanā. Ja tev ir pastāvīgs konflikts ar autoritātēm, darbavietā, skolā, draudzē, ģimenē, ir jāpadomā par sakni. Un jāpadomā ir jau tagad. Es lūgšu Dievu, lai Svētais Gars tev atklāj un atgādina tās lietas, kuras tev ir jānokārto un jāizmaina. Tās nepareizās lietas, kuras mēs pieļaujam, turpina vilkties mums līdzi. Ja mēs skatāmies uz priekšu, tad mums jānomet nastas, kas mūs velk atpakaļ. Un atstumtība, ļaunums un nepiedošana ir pirmais, kas ir jānomet. Svētais Gars, es tevi lūdzu, Kungs, atklāj katram vienam no mums tos cilvēkus un situācijas, pie kurām mums ir jāatgriežas un jāizlabo, jāizrunā un jānokārto, Jēzus Vārdā! Svētais Gars, es lūdzu, pieskaries katram, palīdzi apzināties savu līdzdalību visā, savu atbildību. Palīdzi katram ieiet piedošanā, izlīgt, izrunāt, tikt skaidrībā ar sevi, Kungs. Kad mēs katrs dosimies savā lūgšanu kambarī, Kungs, lai notiek attīrīšanās, un ikreiz, kad mēs nākam pie Tevis, Kungs. Šajā brīdī, Dievs, dziedini, Jēzus Vārdā. Es aicinu priekšā tos cilvēkus, kurus nospiež nepiedošana un atstumtības nasta, kuri jūt, ka nevar tikt galā. Es par tevi aizlūgšu. Mēs saistīsim sātanu, Jēzus Kristus Vārdā! Mēs iestāsimies pret nepiedošanas garu, mēs iestāsimies pret atstumtības garu, Jēzus Vārdā. Paldies, ka atzīsti savu vajadzību pēc Dieva! Paldies par tavu vēlmi, ka vēlies mainīties, augt, pieaugt un nest augļus, uzvarēt! Piedošana var būt arī process, tas nozīmē kādu inkaunteru, tas nozīmē pārrunas, tas nozīmē daudz pārdomu, tas nozīmē daudz lūgšanu un darbu ar sevi. Tas nozīmē arī pārrunas ar savu garīgo vadītāju, tas nozīmē sarunas ar cilvēkiem, ar kuriem ir konflikts. Nepiedošanas sakne ir sātana ierocis, tas ir velns ar saviem dēmoniem un ļaunajiem gariem, kurš caur nepiedošanu un nepareizu rīcību un attieksmi pret cilvēkiem, sevi un Dievu, nāk un iemiesojas, tur prātu un emocijas zem savas kontroles. Un ir situācijas, kad cilvēkam ir ļoti grūti tikt galā, un, tāpēc es un arī draudze pacelsim savas rokas par šiem cilvēkiem un Jēzus Vārdā saistīsim sātanu, lai viņš vācas prom ar visu savu nepiedošanu un ar visu savu ļauno garu varzu. Lai nāk pilnīga brīvība, lai mums ir pilnīgi brīva izvēle piedot un rīkoties tā, kā grib Dievs. Jēzus Vārdā, tu nepiedošanas gars, tu atstumtības gars, mēs pavēlam vākties prom no šiem cilvēkiem! Vācies ārā no šiem cilvēkiem, Jēzus Kristus Vārdā! Un nekad neatgriezies! Mēs apliecinām un pasludinām pilnīgu brīvību piedot, pilnīgu brīvību un dzīvi piedošanā, Jēzus Vārdā!

 

Mācītāja Mārča Jencīša sprediķi “Sadarbība starp Dievu un cilvēku. 3. daļa” pierakstīja un rediģēja draudzes “Kristus Pasaulei” redakcija

Sadarbība starp Dievu un cilvēku. 2. daļa

Publicēja 2020. gada 21. jūl. 11:36Līga Paņina

Ziņas datums 21.07.20.

Pagājušajā reizē es mācīju no Marka evaņģēlija, kādā veidā Dievs sadarbojas ar cilvēku. Šodien būs vēl dažas Rakstu vietas no Marka evaņģēlija. Dieva sadarbība ar cilvēku un cilvēka sadarbība ar Dievu. Izmaiņas mūsu dzīvēs, prātos un sirdīs notiek tikai un vienīgi sadarbojoties ar Dievu. Ir mūsu atbildība, kas mums ir jāizdara, lai Dievs no Savas puses varētu darīt to, ko ir apsolījis mūsu dzīvēs. Ticība nav iedomas vai kāda absurda cerēšana, ticība ir reāla sadarbība, reāla darbība. Ticēt nozīmē darboties. Tas nenozīmē tikai emocionāli vai ar prātu cerēt vai kaut ko gaidīt, bet tas nozīmē iet vēlamajā virzienā. Citiem vārdiem to var nosaukt par mūsu sadarbību ar Dievu. Lai Dievs varētu darboties tavā dzīvē, tev ar Viņu ir jāsadarbojas – jāizdara kaut kas no savas puses. Ja Dievs kaut ko grib izdarīt mūsu dzīvēs, tad no Savas puses Viņš prasa arī mums, lai mēs kaut ko izdarām Viņam. Tajā pašā laikā mums ir jāievēro balanss, lai mēs neiedomātos, ka Dievs dara visu bez mums, un nenokļūtu grāvī. Daļa draudzes inerti gaida uz kādām atmodām un izmaiņām, kas nekad nenotiks. Otrs grāvis ir tad, ka mēs sākam domāt, ka mēs paši visu varam, ka esam skaisti un gudri, draudzē atsēdējuši un tik daudz iemācījušies, un mums tik labi ir sācis iet, ka aizmirstam, kurš mūsu dzīvē ir darbojies, kurš mūs ir cēlis un audzinājis, kurš šīs svētības mūsu dzīvē ir ielicis. Mēs aizmirstam to un kļūstam lepni, aizmirstam, ka mums jādod slava Dievam par to, kas mums ir, kas mūsu dzīvēs notiek. Mēs aizmirstam pateikties Dievam par to, ka mēs esam tie, kas esam. Kad mēs to aizmirstam, tad bieži nonākam kādā nejaukā situācijā. Kad sunītis vai kaķītis pietaisa kādu istabas stūri, tad cilvēks mēdz paņemt un iebāzt dzīvnieka purnu viņa mēslos un iedot pa dibenu. Pāris reizes saimnieks tā izdara, un dzīvnieciņš iemācās nokārtoties savā kastītē.

Kā rakstīts Salamana pamācībās – kā suns atgriežas pie saviem vēmekļiem, tā rīkojas nejēga, bez mitas atkārtodams vienu un to pašu muļķību. Kamēr mēs nesaprotam cēloni nelāgām situācijām savā dzīvē, mēs arvien nonākam tajā pašā vietā. Mums tuvumā ir garīgi cilvēki, garīgas autoritātes, kuri norāda uz šīm lietām, bet cilvēki bieži negrib klausīties un negrib atvērt savu Bībeli un visu pareizi ieraudzīt kontekstā, un tas ir kā ar suni, kas atgriežas atpakaļ pie saviem vēmekļiem. Suņi reizēm ēd savus mēslus un pēc tam laiza saimnieka seju. Vakar es gāju pa Saulkrastu pludmali, un tur bija izlikta zīme, ka saimniekiem aiz sava suņa ir jāsavāc. Zīmējumā attēlots, kā cilvēks staigā pakaļ sunītim un vāc viņa kakas. Es pie sevis nodomāju, kāpēc cilvēki vispār tur suni un vāc aiz viņa mēslus. Lai būtu vieglāk suņu īpašniekiem, es uzreiz nodomāju, ka varbūt kādam var nepatikt manas nodarbes, piemēram, braukt ar motociklu un ātrgaitas automašīnu, ieguldīt tajos līdzekļus un riskēt. Kādam tas var likties tikpat neforši, cik man šķiet nepieņemami vākt aiz suņa viņa mēslus. Atvainojos visiem suņu īpašniekiem. Kad Latvija atguva neatkarību, tad cilvēkiem bija brīnums, ka aiz suņiem ir jāsavāc. Draugs, katram savs, mēs esam dažādi. Citam patīk dzīvnieki, citam patīk tīrīt motocikla ķēdi.

Lai Dievs varētu mūsu dzīvē darboties, mums ir jāsadarbojas ar Viņu. Ir divi grāvji – viens, ka mēs sākam domāt, ka mēs visu paši varam, un otrs, ka mēs domājam, ka Dievs visu darīs pats. Ir jābūt balansam. Tas, par ko es šodien gribu runāt, mani uzrunā personīgi, un man patīk Dieva vārds. Cilvēks nedzīvo no maizes vien, bet no katra vārda, kas iziet no Dieva mutes. Dieva vārdā ir spēks. Dieva vārds maina mūsu galvu, sirdi un dzīvesveidu. Iesākumā bija vārds, un vārds tapa miesa. Dieva Gars lidinājās virs ūdeņiem, un Dievs teica un tapa. DIEVA VĀRDĀ IR SPĒKS! Kad mēs lasām Dieva vārdu, Dievs darbojas mūsu dzīvēs. Tāpēc vien, ka lasām Dieva vārdu, Dievs darbojas. Tāpēc, ka esam šeit, Dievs darbojas. Ir pareizi katru svētdienu būt dievkalpojumā, ir pareizi būt mājas grupiņā. Ir pareizi uzņemties pienākumus un kalpošanu. Tā ir elementāra mūsu sadarbība ar Dievu.

Un apstaigāja visu to apgabalu, un sāka nest slimos uz gultām turp, kur tie dzirdēja Viņu esam. Un, kur Viņš iegāja miestos vai pilsētās, vai ciemos, tur tie neveselos nolika tirgus laukumos un Viņu lūdza, ka tikai Viņa drēbju vīli varētu aizskart; un, cik Viņu aizskāra, tie kļuva veseli.” (Marka evaņģēlijs 6:55-56)

Slimos cilvēkus veselie cilvēki nesa pie Jēzus, un Jēzus viņus dziedināja. Mācība no šīs Rakstu vietas ir ļoti vienkārša – kamēr mēs nesam cilvēkus pie Dieva, tikmēr Dievs viņus dziedina. Kamēr mēs vedam cilvēkus uz dievkalpojumiem, Dievs pie šiem cilvēkiem darbojas. Kamēr mēs vedam, zvanām un aicinām cilvēkus uz mājas grupiņām, tikmēr Dievs pie šiem cilvēkiem darbojas. Tā ir mūsu sadarbība ar Dievu. Dievs pats neved cilvēkus, jā, varbūt ir īpaši gadījumi, kad Dievs uzrunā personīgi, tomēr pārsvarā tas notiek caur cilvēkiem. Mēs lasām Dieva vārdu, taču Dievs pats ar Savu pirkstu nav rakstījis Bībeli, ne arī šo grāmatu iespiedis. Bībele ir vispopulārākā grāmata pasaulē, tā arī ir visvairāk lasītākā un zagtākā grāmata pasaulē. Bībeles neiespiež pats Dievs, tās iespiež tipogrāfijā. Mēs lasām Dieva vārdu, un tas mūs maina. Ne jau drukātajos vārdos, bet Bībeles Garā ir spēks, jo vārdi izsaka Dieva idejas un Dieva domas. Cik daudz mēs nesam cilvēkus pie Dieva, tik daudz Dievs pie viņiem darbojas.

Sieva ar asiņošanu, riskējot ar sodu, izlauzās cauri ļaužu pulkam pie Jēzus, kaut viņai bija aizliegts pieskarties ne tikai cilvēkiem, bet arī priekšmetiem. Viņa izlauzās cauri ļaužu pūlim un pie sevis teica: „Ja vien es aizskaršu Jēzus tērpa malu, es tikšu dziedināta.” Viņa bija izmēģinājusi dažādus ārstus, iztērējusi visus savus līdzekļus un palīdzību nebija atradusi, tāpēc viņa nāca pie Jēzus. Viņa izlauzās cauri pūlim, aizskāra un tapa dziedināta. Tajā brīdī, kad viņa tika dziedināta, Jēzus neredzēja, kas Viņam pieskārās, jo Viņš bija mācekļu un cilvēku aplenkts. Viņš bija pūļa vidū. Kopā ar Viņu bija Viņa mācekļi. Jēzus juta, ka no Viņa iziet spēks. Viņš apstājās un teica: ”Kurš Mani ir aizskāris?” Tajā brīdī apkārt bija daudz cilvēku, kuri grūstījās un stumdījās, un bija daudzi, kuri Viņu aizskāra. Kāds no mācekļiem teica, ka daudzi cilvēki Viņu ir aizskāruši, jo apkārt bija pūlis. Jēzus atbildēja: „Nē, Es jūtu, ka no Manis spēks ir izgājis.” Tad šī sieviete drebēdama metās Viņa priekšā un teica, ka tā bijusi viņa. Jēzus teica: „Tava ticība tev ir palīdzējusi, ej ar mieru, meita.” Viņa bija saņēmusi savu dziedināšanu, viņa reāli bija pieskārusies Jēzum. Viņa nevis vienkārši bija kaut kur Viņa tuvumā, dievkalpojumā vai mājas grupiņā, bet viņa reāli saskārās ar Dievu. Dieva spēks uz viņu iedarbojās. Tur darbojās viņas ticība, un ticība ir darbības vārds. Šajā Rakstu vietā ir tas pats princips. Cilvēkus atnesa, nolika tirgus laukumos un dažādās vietās, lai Dievs varētu viņus dziedināt. Cik Viņu aizskāra, tik tika dziedināti.

Viens ir atnākt pie Dieva, pavisam kas cits ir tiešām aizskart Dievu. Tu domā, ka ar nepilnīgu desmito tiesu var aizskart Dievu? Tu domā, ka ar nabadzīgu un skopu ziedojumu var aizskart Dieva sirdi? Tu domā, ka ar neregulāru dievkalpojumu apmeklēšanu var aizskart Dievu? Vai tu domā, ka ar vieglprātīgu izturēšanos pret Dieva gribu var aizskart Viņu? Vai tu domā, ka tādā veidā Dieva spēks tavā dzīvē pilnā mērā darbosies? Vai ignorējot aicinājumu mīlēt cilvēkus un stāstīt viņiem par Kristu, tu aizskar Dieva sirdi? Vai tiešām tu domā, ka pavadot neregulāru laiku ar Dievu, ignorējot savas personiskās attiecības ar Dievu, vari aizskart Dievu? Vai tu domā, ka tādā veidā Dieva spēks var darboties tavā dzīvē? Tu vari sajust Dievu, pat kaut ko piedzīvot, bet iekšējas izmaiņas dara pats Dievs un tikai tad, kad tu pats Viņu aizskar! Kad tu pats izveido savas personiskās attiecības ar Dievu. Pats savas! Te ir spēks, lai tās izveidotu un tajās pastāvētu, bet tev pašam tās ir jāizveido. Kad tu PATS pieņem Dieva ideju, pieņem draudzes mācību, pats pieņem un pats ej tajā, kad tu PATS atver durvis mājas grupiņai. Kad tu pats to izdari! Daudzi cilvēki bija ap Jēzu, bet tikai sieva ar asiņošanu saņēma dziedināšanu. Daudzus cilvēkus atnesa pie Jēzus kājām, bet tie, kuri Viņu aizskāra, tika dziedināti.

Septiņdesmito gadu beigās es biju sporta nometnē, kur veselu mēnesi mūs dzenāja. Katru rītu un vakaru mēs peldējāmies vietējā ezerā. Izrādījās, ka attīrīšanas sistēma, kurai no vietējā ciemata bija jāfiltrē ūdens, bija sabojājusies, un tā rezultātā mēs vairāki puikas saslimām ar dizentēriju. Tas nav patīkami. Mēs visi nokļuvām slimnīcā, kas atradās Vīķos, Staiceles pagastā. Tur ārstēja no dizentērijas un dzeltenās kaites. Es atceros, ka baidījos no dzeltenās kaites, jo tur mierīgi to varēja dabūt, jo visi bija kopā. Tie bija dziļi lauki. Slimnīcai blakus atradās balta, simpātiska luterāņu baznīca. Es skatījos, ka cilvēki gāja uz šo baznīcu, un arī es pirmo reizi mūžā iegāju baznīcā. Kaut kāds vīrietis gāja uz baznīcu, un es viņam gāju līdzi. Tur notika dievkalpojums, bija cilvēki. Es iegāju baznīcā, apsēdos, iznāca tāds sirms vīrs un runāja. Es neatceros nevienu vārdu, ko viņš runāja, man nav nekas palicis atmiņā, un es domāju, ka es pat nesapratu, ko viņš runāja, bet es ļoti labi atceros šo piedzīvojumu. Tas man bija kaut kas īpašs, es sajutu Dieva klātbūtni. Es zinu to, ka tur bija Dievs, es personīgi tur piedzīvoju kaut ko īpašu. Mēs to saucam par svaidījumu. Es to tur sajutu pirmo reizi mūžā. Es kaut ko piedzīvoju, bet, izejot no šīs vietas, manī nebija notikušas iekšējas izmaiņas. Es turpināju savu ierasto dzīves ritmu, tādu, kādu velns bija ieplānojis. Baznīcas apmeklējums neizmainīja manu dzīvi, jo es neaizskāru Jēzu. Es biju baznīcā, bet neaizskāru Jēzu, neizveidoju savas personiskās attiecības ar Dievu. Es biju baznīcā, bet regulāri nesāku kalpot Viņam, jo es nepiedzimu no augšas. Pēc armijas, divdesmit gadu vecumā, kad diendienā, pusgadu no vietas es dzēru, mana māsa mani iemānīja sava drauga mašīnā un aizveda uz Straupes narkoloģisko dispanseru. Māsa par mani rūpējās. Par turienes ārstēšanu man ir labas atmiņas, tur labi deva ēst, bija lielas porcijas un tur es biju skaidrā, bija vasara. Blakus šai Straupes pilij bija balta luterāņu baznīciņa. Es iegāju šajā baznīciņā un iekšēji zināju, ka šeit ir vieta, kur var mainīties mana dzīve. Bet, izejot no šīs baznīciņas, es iekšēji neizmainījos, Jēzus asinis mani nenomazgāja, jo es Jēzu nebiju ieaicinājis savā sirdī, no augšas nebiju piedzimis. Es biju saskāries ar Jēzu, bet nebiju pieskāries Viņam. Es biju saskāries ar kaut kādu izjūtu, pārdomām, bet es neizmainījos. Tieši tāpat kā tie cilvēki, kuri bija apkārt Jēzum. Mēs vedam cilvēkus pie Dieva, bet tas viņus neglābj, jo glābj tikai tas, ka viņi paši aizskar Dievu, ka viņi paši pieskarās Dievam. Lūk, cik svarīgi ir mācīt personiskas attiecības ar Dievu, par Kristus asinīm, par draudzi. Tāpēc, ka es nebiju piedzimis no augšas, nebiju saskāries ar Dievu, nebiju pieņēmis Jēzu par savu Glābēju, nebiju iemācījies sekot Viņam un sadarboties ar Viņu, es un mana dzīve nemainījās.

Nepietiek vienkārši būt Dieva klātbūtnē, ir nepieciešams iemācīties sadarboties ar Viņu. Es to nemācēju, varbūt nebiju gatavs un negribēju, vai arī man nebija paskaidrots, kā sadarboties. Šajā gadījumā man neviens nepaskaidroja, kā sadarboties ar Dievu. Es Viņu gribēju jau no bērnības, bet man nebija neviena, kurš paskaidro un iemāca. Četrus gadus un vienu mēnesi es pavadīju cietumā Jelgavā. Tur valdīja absolūts haoss, nebija nekādas tiesiskās kārtības un notika tas, ko vēlējās kriminālās autoritātes. Taču, pateicoties stingras kārtības trūkumam, arī ticīgi cilvēki viegli varēja iekļūt cietumā, lai tur kalpotu. Uz Jelgavas cietumu atbrauca mācītājs Riks Renners ar mūziķiem un uzaicināja zekus uz cietuma klubu. Toreiz tur atnāca vairāki simti cietumnieku, mūziķi spēlēja dziesmas, iznāca Renners un sāka sludināt. Es atceros, ko viņš sludināja. Viņš stāstīja par katakombām, ko bija apmeklējis, kā tajās senāk mocīja kristiešus. Toreiz es sajutu to Garu, ko viņš nodeva sludināšanas laikā. Ļoti labi atceros aicinājumu iznākt priekšā un pieņemt Jēzu par savu Glābēju, sadarboties ar Viņu. Man toreiz bija apmēram 23 gadi, biju piecēlies kājās un domāju, ka man vajag iet priekšā. Jēzu pieņēmu tikai 30 gadu vecumā, bet jau toreiz es zināju, ka man vajag iet priekšā skaitīt šo lūgšanu un es to gribēju, jo biju saskāries ar Dievu. Tajā pašā laikā paskatījos apkārt un domāju, ko gan teiks mani draugi. Pamanīju, ka arī cietuma priekšnieks ar mafijas bosu sēdēja klubā. Viņi mēdza zekiem dalīt alu un cigaretes. Tajā brīdī es paskatījos uz viņiem un padomāju, ka man vairāk patīk viņu stils, un tā arī neizgāju priekšā. Es neizvēlējos sadarboties ar Dievu. Daudzus atnesa pie Jēzus no apkārtējiem ciemiem, bet tikai tie, kuri aizskāra Jēzu, tika dziedināti. Toreiz es Jēzu neaizskāru un mana lejupslīde turpinājās. Kad pēc ieslodzījuma atgriezos Limbažos, kādu dienu uz ielas satiku pazīstamu vīrieti no baptistu draudzes. Viņš sāka ar mani runāt un stāstīja par Dievu. Es atbildēju, ka lasu ezotēriku, par Tibetas lamām, skatos un klausos viņu mācību. Viņš man pretī citēja Bībeles pantus un skaidroja, ko Jēzus saka. Toreiz es padomāju, ka nevaru neko viņam pateikt pretī, ka viņš tikai šauj no Bībeles visādus pantus, piemēram: “Jēzus viņam saka: "ES ESMU ceļš, patiesība un dzīvība; neviens netiek pie Tēva kā vien caur Mani.”” (Jāņa evaņģēlijs 14:6) Man tas nepatika un pateicu, ka man nav laika runāt ar viņu. Viņš bija mūzikas skolotājs, strādāja, rūpējās par savu ģimeni un atrada laiku runāt ar mani, narkomānu, bet man, lūk, nebija laika uzklausīt viņu. Tajā dienā es kārtējo reizi saskāros ar Dieva klātbūtni, ar Viņa aicinājumu, bet nepieskāros Viņam, neatsaucos, neizveidoju attiecības, neiesakņojos kādā draudzē. Vēlāk mammas un māsas aicināts aizgāju uz baptistu draudzi Limbažos un vēroju, kas tur notiek. Viņi dziedāja dziesmas, mācītājs kaut ko runāja, kaut gan neatceros, kas tika runāts, bet garlaicīgi nebija. Iznācu ārā no baznīcas un nolēmu, ka tagad, kad esmu bijis baznīcā, sākšu jaunu dzīvi, nesmēķēšu. Jutu, ka mans dzīvesveids nav labs, ka kaut ko vajadzētu mainīt. Mans lēmums pietika kādiem 200 metriem, un tad jau atkal smēķēju. Es biju bijis baznīcā, saskāries ar Dievu, bet reālas izmaiņas manī nenotika, no augšas nepiedzimu. Kāpēc? Ar Dievu ir jāsadarbojas, un pirmais solis ir atzīt: Kungs, es bez Tevis nevaru dzīvot! Jēzu, Tu man esi vajadzīgs, es bez Tevis nespēju tikt galā. Tu, kas nomiri pie krusta, trīs dienas biji kapā un augšāmcēlies, nāc manā sirdī un dari mani par jaunu radījumu! Lūk, kas bija vajadzīgs. Uz dievkalpojumu bija jāiet ne tikai dažas reizes cietumā un pāris reizes brīvībā, bet katru svētdienu.

Gāja laiks, līdz mana dzīve bija ļoti tuvu tam, lai es pārstātu elpot un dzīvot. Biju nodzēries un nonarkojies. Tajā laikā es kopā ar kādu meiteni, kura uz ielas pelnīja naudu, gāju garām baznīcai un mēs iegājām tajā. Kaut kādā veidā no iepriekšējās saskarsmes ar Dieva cilvēkiem un no tām reizēm, kad biju bijis baznīcā, es zināju, ka tur ir tas, kas man vajadzīgs. Mums abiem bija vēlme mainīt savu dzīvi. Viņai arī bija bijusi saskarsme ar Dieva cilvēku. Reiz šo meiteni bija “nopircis” kāds ticīgais. Viņa pēc pusstundas atnāca atpakaļ ļoti priecīga un teica, ka tas puisis esot viņai pastāstījis labas lietas par Dievu. Tas bija viņa evaņģelizācijas veids. Viņš samaksāja prostitūtai un pastāstīja viņai par Dievu. Es gan neiesaku šādu evaņģelizācija veidu. Toreiz skaidri zināju, ka man ir vajadzīga palīdzība. Mums bija banda, bijām visi apmetušies kopā, meitenes pelnīja naudu ar prostitūciju, puiši ar laupīšanu. Alkohols plūda straumēm, narkotikas, izvirtības... Es vairs nespēju tā dzīvot un meklēju palīdzību. Netālu no mūsu mitekļa bija baznīca ar sarkaniem torņiem. Vienmēr, nākot no centra, es gāju garām šiem torņiem un par tiem domāju. Tajā reizē, ieejot baznīcā, es gribēju ar mācītāju vai kādu citu parunāt. Nezināju, ko man darīt, bet zināju, ka man vajag Dievu. Nezināju, kā tikt pie mācītāja, tas nebija iespējams. Viņš staigāja, kūpināja dūmus un svešā valodā kaut ko bubināja. Domāju, ka tas viss ir ļoti svēti, bet šeit ar Dievu nevarēju saskarties. Es pat nejutu Dieva klātbūtni un neko nesapratu. Man vajadzēja Dievu, bet baznīca nespēja palīdzēt. Pusstundu nostāvēju, padomāju un izgāju ārā. Es saskāros ar reliģiju, bet neaizskāru Viņu. Baznīcai ir jāsadarbojas ar cilvēkiem. Tā nav Baznīca, kas neved cilvēkus pie Dieva, kas nestāsta, nemāca Bībeli, ka neved uz baznīcu. Tā ir reliģija, ne baznīca. Jēzus saka: “Vai jums, aklie ceļa rādītāji, kas sakāt: ja kas zvēr pie Tempļa, tas nav nekas; bet, ja kas zvēr pie zelta, tam tas jāpilda.” (Mateja evaņģēlijs 23:16)

“Vai jums, rakstu mācītāji un farizeji, jūs liekuļi! Jo jūs dodat desmito tiesu no mētrām, dillēm un ķimenēm un atstājat bez ievērības svarīgāko bauslībā: tiesu, žēlastību un ticību. Šo jums bija darīt un to neatstāt. Jūs aklie ceļa rādītāji, kas odus izkāšat un kamieļus aprijat.” (Mateja evaņģēlijs 23:23-24)

Cilvēkiem ir vajadzīgs Dievs, žēlastība, taisnība, mīlestība. Baznīcas funkcija ir to piedāvāt. Tas, ka ir baznīcas ēka, nenozīmē, ka tur ir Dievs un ka tā atbilst tam, ko Dievs grib. Baznīca tikai tad ir baznīca, ja tajā cilvēkiem ir personīgas attiecības ar Dievu, vienoti mērķi celt Dieva valstību un iet plašumā, un kas iet pie cilvēkiem, māca un sadarbojas ar cilvēkiem, nevis tikai pilda rituālus. Mūsu draudzē ir tikai divi īsti rituāli – kristības un vakarēdiens. Vēl ir laulības, ko es īsti neuzskatu par rituālu. Vienkārši izvēlies otru pusīti un nokārto visu pareizi valsts un Dieva un draudzes priekšā. Vēl par rituālu var uzskatīt bēru jeb izvadīšanas ceremoniju. Ja es tevi pārdzīvošu, tad es pie tava kapa norunāšu evaņģēliju, kas būs domāts ne tev, bet palicējiem, jo tu jau būsi Debesīs. Ja es pirmais nomiršu, tad tu atnāksi pie mana kapa un paklausīsies evaņģēliju. Bet vispār reāli rituāli mums ir tikai divi.

Ir lietas, ko dara Dievs, un ir lietas, ko dara cilvēks, un ir vajadzīga sadarbība. Vai tev vienmēr ir labs garastāvoklis? Ja tev jautā, kā iet, tad parasti atbildi, ka labi, bet vai tiešām vienmēr ir labi? Vai laulātajiem vienmēr viss ir labi? Vai ir bijis tā, ka otrs pasaka kaut ko tik aizvainojošu, ka ir ļoti slikti un esi ļoti apvainots? Un otrādi, vai ir brīži, kad domā par savu otru pusīti: “Ir gan man laba sieva/vīrs”? Vai tu vari pamanīt, ka otram ir labi vai slikti? Vai grupiņā var pamanīt, ka kādam ir slikti? Vai kalpošanas laikā var pamanīt, ka kādam kalpotājam ir slikti? Ir brīži, kad tu nejūties tik labi, kaut arī saki, ka ir labi. Mums ir Dievs un mēs esam pareizajā vietā. Kad sākās draudze “Kristus Pasaulei”, tajā bija 40 cilvēki. Mums bija dažādi slavētāji – labāki un sliktāki. Parādījās viens slavētājs, kurš labi dziedāja, man ļoti patika viņa dziesmas, svaidījums atnāca, kad viņš slavēja. Kad nākam Dieva pielūgsmē, tad visas problēmas izzūd. Dievs pārdabiski darbojas pie Saviem bērniem draudzes vidū, kad Viņu slavē un pielūdz. Tad kādu svētdienu šis slavētājs ceļā uz draudzi ļoti sastrīdējās ar savu sievu. Viņi abi ir labi, normāli cilvēki, bet tajā rītā pēc strīda viņš nejutās cienīgs slavēt, netika galā ar savu problēmu un neatbrauca. Pēc tam viņš vairs nekad neatbrauca uz dievkalpojumu. Viņa kļūda bija tā, ka tu vari neierasties daudzās vietās, bet ne dievkalpojumā. Tieši dievkalpojumā ir dziedināšana. Nekad neatstāj savas sapulces! Tas ir pats elementārākais kristieša pamats – personīgas attiecības ar Dievu, draudze, mājas grupiņa un kalpošana. Tas ir pamatu pamats, lai tu varētu sadarboties ar Dievu.

Nesen man bija nelāgs piedzīvojums. Kādu diennakti es cepos. It kā biju savācies, daudz maz ticis galā, bet svētdienā, atnākot uz darba sapulci, es pamanīju, ka ir baigais klusums. Kalpotāji juta un varēja redzēt, ka nav viss kārtībā. Klusums bija tādēļ, ka visi zināja, ka šajā brīdī mācītājam labāk neko neprasīt, labāk pagaidīt kādu labāku brīdi. Tas nav labi, bet man tā gadījās. Slavēšanas laikā stāvēju, bet manī vēl viss vārījās. Bet, kad slavēšana beidzās, jau kļuva vieglāk, un, kad uzkāpu pie kanceles, sludināju pats sev. Kāds mācītājs reiz teica: “Uzminiet, kam es sludinu?” Neviens nezināja, ko atbildēt, un tad viņš atbildēja: “Pats sev.” Tad, kad es sludina, es sludinu arī sev. Reizēm tas ir ļoti personīgi man, bet, kas der man, tas der arī citiem. Tajā svētdienā es sludināju, un sprediķa vidū jutu momentu, kad velns aizgāja un Dievs mani aizskāra. Tas notika nevis pakāpeniski, bet vienā mirklī. Tajā brīdī es sapratu, kādiem murgiem biju ļāvies, jo nebija nekāda īpašā problēma. Seja mainījās vienā mirklī. Tas ir saistīts ne tikai ar emocijām, tās ir garīgas lietas, garu pasaule. Velns mēdz ar saviem eņģeļiem, ļaunajiem gariem vīt ligzdas cilvēka prātā, un tad, kad ligzdas domās ir savītas, tad velns nāk un apmetās cilvēkā, un var just sātanisku klātbūtni – depresiju, niknumu, nepiedošanu, - un notiek visādi sviesti dzīvē un darbos. Atliek tikai izlaist dievkalpojumus un pārstāt pašam meklēt Dievu, un problēmas būs klāt. Šodien dzirdējām vārdu par došanu. Māsai bija bailes, un tas ir normāli, mums visiem mēdz būt bailes. Ko viņa darīja? Atvēra Bībeli un sāka studēt par bailēm, un Dievs caur šo vārdu viņu atbrīvoja. Ja tā nebūtu, viņa joprojām dzīvotu savā “alā”, kur, kā viņa teica, arī būtu labi, Dievs svētītu, bet nebūtu jauna māja. Kāpēc nebūtu? Jo viņa pakļautos bailēm. Ja es baidītos savu seju likt uz flaijeriem, tad nebūtu šīs draudzes, nebūtu Tautas lūgšanu sapulces. Daudz kas nebūtu, ja es būtu baidījies sludināt, pretēji tam, kā vispār pieņemts. Mums nebūtu šāda draudze, ja es nebūtu cēlis mājas grupas, un daudzi mācītāji tā arī saka, ka tas ir pārāk grūti un pārāk labi nedarbojas. Ja es būtu baidījies no neveiksmēm vai no tā, ka cilvēki pret mani saceļas un kritizē, tad ne tuvu nebūtu tas, kas šodien ir šeit. Gada beigās mēs būsim draudze ar 1000 cilvēkiem. Un ne jau uz papīra, uz papīra mēs varētu savākt kādus 3000 cilvēkus. Gada beigās katru nedēļu mūsu draudzi reāli apmeklēs 1000 cilvēku.

Dieva sadarbība ar cilvēku. Daudzus cilvēkus atnesa pie Jēzus. Jēzus apstaigāja miestus un pilsētas, un tirgus laukumos sanesa cilvēkus, un tie, kuri Viņu aizskāra, kļuva veseli. Un tā ir sadarbība: cilvēku atnes, Dievs viņu aizskar un dziedina. Atrašanās dievkalpojumā vēl negarantē Dieva darbību pilnā mērā tavā dzīvē, bet gan tas, ka no tā visa, ko tu dzirdi, tu domā saskaņā ar mācību, ieej tajā un dzīvo pēc tās, un Dievs darbosies.

Aklais Bartimejs

Un tie nāk uz Jēriku; un, Viņam ar Saviem mācekļiem un daudz ļaudīm no Jērikas izejot, Timeja dēls Bartimejs, kāds akls nabags, sēdēja ceļmalā. Un izdzirdis, ka tas esot Jēzus no Nacaretes, viņš sāka saukt un sacīt: "Jēzu, Tu Dāvida dēls, apžēlojies par mani!" Un daudzi to apsauca, lai paliek klusu. Bet tas jo vairāk brēca: "Dāvida dēls, apžēlojies par mani!" Un Jēzus apstājies sacīja: "Ataiciniet viņu." Un tie aicināja aklo, tam sacīdami: "Turi drošu prātu, celies, Viņš tevi aicina." Un, savu apmetni nometis, tas cēlās un nāca pie Jēzus. Un Jēzus griezās pie tā un sacīja: "Ko tu gribi, lai Es tev daru?" Bet aklais Viņam sacīja: "Rabuni, ka es varētu redzēt." Un Jēzus tam sacīja: "Ej, tava ticība tev palīdzējusi." Un tūdaļ tas kļuva redzīgs un pa ceļu Viņam sekoja.” (Marka evaņģēlijs 12:46-52)

Izejot no Jērikas, Viņš ieraudzīja kādu no dzimšanas aklu un nabadzīgu cilvēku, kurš sēdēja ceļa malā. Viņš lūdza dāvanas no garāmgājējiem un sauca uz Jēzu: “Jēzu, Tu Dāvida dēls, apžēlojies par mani!” Un apkārtējie cilvēki, arī mācekļi, klusināja viņu: “Neapgrūtini mācītāju, Viņš tevi nevar pieņemt.” Bet viņš vēl skaļāk brēca uz Jēzu: “Jēzu, Tu Dāvida dēls, apžēlojies par mani!” Jēzus apstājās un ataicināja aklo pie sevis. Aklais nometa savu apmetni. Apmetnis norādīja uz to, ka viņš ir akls. Viņš nometa to, jo zināja, ka taps dziedināts. Man ir jautājums – vai tiešām Jēzus neredzēja, ka viņš ir akls? Jēzus zināja Bartimeja problēmu, bet tajā pašā laikā Viņš jautāja viņam pašam: “Ko tu gribi, lai Es tev daru?” Jēzum bija svarīgi, lai aklais cilvēks pats zina savu problēmu, lai viņš konkrēti un skaidri zina, ko viņš vēlās. Un Bartimejs zināja, ko viņš vēlās. Viņš teica: “Mācītāj, ka es varu redzēt!” Un Jēzus teica: “Ej, tava ticība tev ir palīdzējusi.” Viņš tūdaļ kļuva redzīgs un sekoja Kristum.

Bartimejs bija akls un nabags. Un ir viena lieta, ko es tev gribu pateikt – tev nevajag kļūt aklam un tev nevajag kļūt nabagam, lai sāktu saukt uz Dievu: “Jēzu, Tu Dāvida dēls, apžēlojies par mani!” Tev nav jākļūst nabagam un aklam, un tev nav jāsagaida smagas problēmas savā dzīvē. Pēc Dieva ir jāsauc ikdienas; Dievs ir vajadzīgs ikdienas; personīgas attiecības ar Dievu ir vajadzīgas ikdienas; dievkalpojumi un kalpošana ir vajadzīga ikdienas. Dievs ir vajadzīgs regulāri. Šis aklais cilvēks sauca pēc Dieva, jo viņš bija akls un nabags. Vai tev ir bijis galīgi slikti? Man ir bijis ļoti, ļoti slikti. Cilvēki tā ir iekārtoti, ka tad, kad ir galīgi slikti, mēs saucam uz Dievu: “Dievs, Tu vienīgais vari man palīdzēt, es iešu uz draudzi un kalpošu Tev!” Un kad ir galīgi labi, tad mēs mēdzam aizmirst, kā bija tad, kad bija slikti. Un tas nav pareizi. Pareizi ir meklēt Dievu regulāri, sistemātiski un disciplinēti. Sistemātiski turēt savas lūgšanas un darīt savu kalpošanu. Un tā ir normāla sadarbība ar Dievu.

Lūk, Bartimejs bija akls nabags un sauca pēc Dieva. Kad mums ir slikti, Dievs uzklausa mūsu lūgšanas. Dievs uzklausīja Bartimeja lūgšanu, bet bija svarīgi, ka Bartimejs zina, ko viņš grib. Ja tu gribi normālu sadarbību ar Dievu, lai Dievs darbojas tavā dzīvē, tad tev ir jābūt draudzē ar mērķiem un vīziju, un mērķiem un vīzijai ir jābūt saistītiem ar reāliem, izglābtiem cilvēkiem un draudzes izaugsmi. Un nevis vienkārši ar cilvēku pūli, bet ar cilvēkiem, kuri pazīst Dievu un iet kopā viena mērķa virzienā, nevis abstrakta mērķa virzienā. Draugs, tu atrodies megadraudzē! Mēs būsim katrā namā, katrā ciematā, katrā pilsētā. Mēs jau esam daudzās vietās. No šīs vietas nāks nākamie ministri, nākamie deputāti; tas nav mūsu pašmērķis, bet tā vienkārši notiks, jo mēs būsim visur, un Dieva Gars ir klātesošs un visuresošs. Mēs esam Viņa kājas un Viņa rokas, un mēs esam visuresoši. Kur mēs ejam? Dieva vārds saka: “Kur vien jūs savu kāju pēdas liksiet, tas jums piederēs.” Tur, kur tu skatīsies, kur tu iesi, tas tev piederēs! Ja tu skaties uz jaunu māju, tā tev piederēs! Ja tu skatīsies uz cilvēkiem grupiņā vai uz piecām mājas grupām, tās tev piederēs!

Vīzija un mērķi. Šeit priekšā jūs redzat “G12” – Dieva vadība caur 12 mācekļiem. Tā ir konkrēta vīzija, kā Jēzum, kurš izaudzināja 12 mācekļus, kuri turpināja to pašu darbu, ko darīja Viņš. Jēzum bija Sava mājas grupiņa un Viņš audzināja Savus mācekļus. Tā ir mūsu draudzes vīzija caur māceklību, ka mēs katrs rūpējamies par cilvēkiem un katrs ceļam mājas grupas un piedalāmies šajā darbā. Mums ir mācība, struktūra, inkaunteri un Bībeles skolas. Tur, kur ir vīzija, stratēģija, mācība un struktūra, tikai tādā draudzē patiešām pilnā mērā Dievs var darboties. Tikai tādā draudzē cilvēks var atnākt un piedzīvot Dieva pieskārienu, nevis tikai kaut ko sajust un aiziet prom. Tikai tādā draudzē par tevi tiešām parūpēsies. Un, ja kādam vēl te nepatīk, tad es nezinu. Ja kāds vēl domā, ka šeit ir kontrole, tas un šitais, un saka: “Es iešu uz to vietu, kur nav nekādas kontroles…” Šur tur, it nekur, krodziņā zem galda. Mūsu draudzē ir liels vīrs, kuram ir vairāk par 100 kilogramiem, un viņu var kontrolēt vienīgi sieva. Bet paldies Dievam, ka Dievs viņam ir devis labu raksturu un labu sirdi. Reizēm lielie cilvēki ir ar labu sirdi, bet gadās arī ļauni, tad gan ir traki. Tāpēc Dievs ir devis lieliem cilvēkiem labu sirdi un maziem tādu niknu sirdi. Kad mūsu lielais draudzes vīrs dzird, kad ir runa par kontroli draudzē, tad viņš saka: “Paldies Dievam, ka mani kontrolē.” Es viņu nekontrolēju, bet viņš saka: “Paldies Dievam, ka man ir kaut kāda kontrole.” Un es redzu, ka cilvēks no sirds runā.

Tikai tādā vietā, kur tiešām ir struktūra un konkrēts virziens, var pastāvēt. Neviena valsts, kurā tiek paņemts nost kontroles mehānisms, nevar pastāvēt. Lūk, kāpēc mums ir jāsamierinās ar dažādiem likumiem, kuri personīgi man varbūt nav pieņemami, bet kopumā, lai valsts un sabiedrība funkcionētu, tie ir nepieciešami. Tāpat arī draudzē – draudze bez mācības, bez struktūras, bez līderiem un bez kārtības nekur nedodas. Bet mēs taču gribam būt tie, kuri kaut kur dodas un ieņem savu vietu. Otrā pasaules kara laikā angļi nevarēja noturēt ogļračus savās vietās. Viņi visi rāvās uz fronti karot. Bet, kā teica Dagnija “Limuzīns Jāņu nakts krāsā”, kādam taču ir arī jāstrādā. Kādam taču armijai bija jāpiegādā kurināmais, lai ražotu tehniku. Kādam arī tas ir jādara, visi nevar doties uz fronti. Un Vinstons Čērčils apciemoja ogļračus, savāca sapulci un savā runā attēloja uzvaras ainu, kurā angļi kā uzvarētāji soļo uzvaras maršā cauri uzvaras arkai. Tur soļo lidotāji, jūrnieki, sauszemes karavīri, tur bija bruņutehnika un lidmašīnas. Un pēc tam soļo ogļrači ar melnām sejām un visiem lepni saka: “Mēs jums piegādājām ogles.” Draugs, mums katram ir sava unikāla vieta draudzē. Un, ja Dievs tevi ir aicinājis un ielicis šajā draudzē, nekur tu neliksies. Un ne jau tāpēc, ka tevi kāds ar varu kaut kur vilks. Ja Dievs tevi ir ielicis draudzē, tad tev nekad nebūs miera, kamēr nebūsi savā vietiņā, savā kalpošanā, tikai šeit, savā draudzē. Staigā, kur gribi, skaties, ko gribi, bet tu būsi šeit. Tu citādi nevari, jo te ir tava mīlestība, te ir tavs Dievs, te ir tavi cilvēki, te ir tava draudze, te ir tavs mērķis. Te tu vari kaut kur virzīties. Te tu vari atstāt aiz sevis kaut kādu labumu sabiedrībai un, pirmkārt, Dieva valstībai. Un arī tavā personīgajā dzīvē un biznesā ir jābūt skaidriem mērķiem. Ja tu gribi, lai Dievs darbojas, tad tev ar Viņu ir jāsadarbojas. Pirmkārt, jābūt konkrētiem mērķiem.

Viena no mūsu draudzes kalpošanām ir inkaunters. Inkaunters ir oriģināla “G12” draudzes daļa. Ir cilvēki, kuri nav “G12” draudzē, bet viņi taisa inkaunterus. Tas ir labi, jo tas viņiem palīdz, tomēr tur inkaunters līdz galam neizpilda savu funkciju, jo šajos inkaunteros trūkst vīzijas daļas. Viņiem īsti nav nekādas vīzijas, ko dot cilvēkiem. Tātad, tas ir atbilstošs komplekts tieši mūsu draudzei, kurā tu trīs dienās vari iegūt to, ko tu iegūtu vienkārši apmeklējot draudzi divus vai trīs gadus. Tas ir labs starts un pamats. Galvenais taču ir atbrīvošana? Nē, tas nav galvenais, galvenā ir vīzija. Pašās inkauntera beigās ir vīzija, un šo tēmu es nevienam citam nedevu, bet vienmēr pats runāju. Par vīziju runā mācītājs. Inkaunterā ir struktūra, kārtība un konkrētas tēmas. Tie, kuri tur ir bijuši, saka: “Paldies Dievam, paldies mācītājam, paldies kalpotājiem.” Varbūt cilvēki domā, kas tas par mācītāju, kurš kā traks pa skatuvi bļaustās. Tas mācītājs tāds traks, bet tie kalpotāji gan tādi maigi un forši. Bet mācītājs taču ir saistīts ar kalpotājiem. Kaut kas labs un maigs ir arī mācītājā. Kad jūs aizbraucat uz inkaunteru, tad jūs redzat, kā kalpotāji kalpo un cik viņi ir organizēti, cik viņi forši un visus samīļo. Bet no kurienes tas nāk? No tā trakā mācītāja. Tas nozīmē, ka mēs mācītāju redzam tādu, bet citā laikā viņš ir citādāks. Tu redzi, ka te viss darbojas. Pēc tam tu liecini, ka tavā dzīvē notiek izmaiņas. Draugs, tā ir daļa no draudzes vīzijas, daļa no mūsu struktūras. Kad tu tajā piedalies, tad Dievs darbojas. Kur darbojas Dievs? Tur, kur viss ir strukturēts, ar vīziju un mērķiem.

Dieva sadarbība ar cilvēku un cilvēka sadarbība ar Dievu. Man kādreiz teica: “Tu man netici, un tāpēc man nav interesanti.” Nav svarīgi, kam es ticu, bet ir svarīgi, kam tu tici! Skaidrs, ka es neticu, ja es redzu, ka nepareizi rīkojies. Kam es tur varu ticēt? Es varu ticēt tikai tam, ka tev vienu reizi atvērsies jumtiņš un tu sāksi normāli domāt. Bet, kamēr tu normāli nedomā, par ko es varu ticēt? “Man būs tas un šitais.” Nekas tev nebūs, kamēr tu nedraudzēsies ar savu galvu. Kamēr nesāksi normāli, loģiski plānot, nevis kaut kādu kosmosu taisīt. “Es būšu kosmonauts un braukšu uz Marsu.” Tehnoloģijas attīstās, varbūt arī kāds no mums dosies uz Marsu. Varbūt latvieši brauks strādāt nevis uz Angliju, bet uz Marsu. Sadarbība starp Dievu un cilvēku. Draugs, mums ir mērķis – līdz gada beigām draudzē ir 1000 izglābti, jaunpiedzimuši cilvēki, kuri pieķērušies Dievam, iekļaujas komandā un iet uz priekšu mainīt Latviju un pasauli. Mēs maināmies paši un mainām pasauli.

Debesu Tēvs, mēs Tevi lūdzam, Jēzus Vārdā. Mēs nākam pie Tevis Jēzus Vārdā. Mēs balstāmies uz Tavām asinīm, uz Tavu upuri un nākam pie Tevis. Kungs Jēzu, mēs Tevi mīlam, mēs Tevi meklējam. Paldies, Debesu Tēvs, par mācību un gudrību, ko Tu mums atklāj. Paldies, Tēvs, ka Tu vienmēr esi gatavs sadarbībai. Paldies, Tēvs, ka Tu vienmēr turi Savus apsolījumus, vienmēr esi uzticams līdz galam. Paldies, Kungs, ka Tu nekad nepievil un nekad nenodod. Paldies, Dievs, ka Tu māci mūs staigāt Tavus ceļus, paļauties uz Tevi un meklēt Tavu vaigu. Dievs, māci mūs sadarboties ar Tevi. Kungs, māci mūs, lai mēs neesam lepni un nepaļaujamies tikai uz sevi. Māci mūs, lai mēs nekļūstam pārmērīgi inerti, tādi, kas paļaujas tikai uz Tevi un aizmirst savu atbildību. Kungs, lai ir balanss katra cilvēka dzīvē. Paldies, Dievs, ka Tu esi devis mums draudzi un mācību, struktūru, vīziju un mērķus, un mēs varam būt daļa no Tava lielā plāna. Paldies, Dievs, ka Tu mūs esi savedis kopā, ka mēs esam kopā viens otram, ka Tu esi mūsu vidū, ka mēs visu dzīvi varam pavadīt kopā ar Tevi un cits ar citu. Paldies, Dievs, ka mums ir savas garīgās mājas. Jēzus Vārdā, paldies, Svētais Gars, ka Tu mūs svētī visās lietās. Un es lūdzu, svētī katru cilvēku, kurš skatās internetā. Jēzus Kristus Vārdā, svētī ar visa veida garīgajām svētībām: ar skaidru prātu un skaidru saprašanu, ar tuvām attiecībām ar Tevi, ar sabalansētu sadarbību ar Tevi, Kungs, ar harmonisku dzīvi. Arī ar labām izjūtām, ka mēs labi tiekam galā ar visu negatīvo. Jēzus Vārdā, mēs lietojam varu pār velnu. Paldies Tev, Kungs. Es lūdzu Tevi, svētī katru vienu finansiāli savā darba vietā un savā biznesā. Lai finanses, Jēzus Vārdā, nekad neapsīkst, bet vienmēr iet plašumā un vairumā. Svētī katru vienu grupu vadītāju, katru vienu evaņģēlistu, Jēzus Vārdā. Lai mums ir kalpošanas, lai mēs sadarbojamies ar Tevi un cilvēkiem, kuri tiešām tiek mīlēti, aizsniegti un reāli ar Tevi saskaras. Pieskaries tiem, Kungs, lai viņi piedzimst no augšienes un kļūst par Taviem sekotājiem. Lai tiešām dzīves izmainās un lai Latvijas draudze ir Latvijas lepnums, Kristus Vārdā, āmen!

Mācītāja Mārča Jencīša sprediķi “Sadarbība starp Dievu un cilvēku. 2. daļa” pierakstīja un rediģēja draudzes “Kristus Pasaulei” redakcija

Sadarbība starp Dievu un cilvēku

Publicēja 2020. gada 14. jūl. 12:08Līga Paņina

Ziņas datums 14.07.20.

Sadarbības var būt dažādas: sadarbība starp Dievu un tevi, sadarbība starp Dievu un tavu kaimiņu, sadarbība starp Dievu un draudzi. Tāpat ir arī dažādas konfesijas, kultūras un mācības, dažāda vecuma draudzes un dažādi vadītāji. Dažādas draudzes arī dažādi māca un izprot kādas atsevišķas Bībeles daļas. Pašā pamatā Kristus draudze vienā apgalvojumā ir vienprātīga – Jēzus ir Kungs. Viena ticība, viena cerība un viena mīlestība. Pamatā ikviena Kristus draudze tic tam, ka Viņš ir miris par mums un augšāmcēlies, un Kristus spēkā mēs spējam dzīvot Viņa gribā. Šajā jautājumā draudžu vidū ir vienprātība. Tajā pašā laikā starp draudzēm ir dažādas atšķirības, un ir kāda ļoti svarīga atšķirība – sadarbības balanss starp Dievu un cilvēku uz vienu vai otru pusi, un tas ļoti būtiski ietekmē ticīgo dzīves. Šī atšķirība pat ietekmē to, vai cilvēks aizies līdz galam vai nē. Tā ietekmē to, vai draudze pastāvēs kā draudze un pēc simts gadiem tā joprojām būs draudze, un vai pēc desmit gadiem tā tiešām atbildīs Bībeles normām. Tas viss ir atkarīgs no balansa starp to, ko dara Dievs un ko dara cilvēks. Tā ir mijiedarbība jeb sadarbība starp Dievu un cilvēku.

Dievkalpojuma sākumā mēs dzirdējām piecu cilvēku liecības par to, ko viņi ir piedzīvojuši inkaunterā. Vienā no liecībām meitene liecināja, ka viņai bija nepiedošana Dievam. Arī es zinu cilvēkus, kuriem ir nepiedošana pret Dievu. Esmu saskāries ar cilvēkiem, kuri ir apvainojušies uz Dievu par to, ka Viņš nav izdarījis tā, ka viņi ir gribējuši. Tomēr pašā būtībā nevis Dievs ir bijis neuzticams vai no Viņa puses kaut kas ir bijis nepareizi, bet pats cilvēks ir ārkārtīgi lepns un uzskata, ka Dievam jādara tā, kā grib viņš. Šie cilvēki uzskata, ka Dievam arī citu cilvēku dzīvēs ir jādara tā, kā viņi to grib. Lepni cilvēki uzskata, ka citiem cilvēkiem jābūt tādiem, kādus viņi grib redzēt. Bet katrs cilvēks ir individuāls. Lai arī mums ir kopīgs virziens, kopīgi mērķi un mēs līdzīgi izskatāmies, tajā pašā laikā mēs esam dažādi, un Dievs mūs katru mīl tādu, kādi mēs esam. Svarīgi ir būt balansā un izprast un saprast to, kuras lietas darīt ir Dieva daļa un kas ir mūsu daļa. Tiklīdz mēs pārāk daudz liekam uzsvaru uz to, ko dara cilvēks, tas ved grāvī. Tajā brīdī, kad mēs pārāk liekam uzsvaru uz to, ko dara Svētais Gars, atkal ir grāvis. Kristīgajām konfesijām ir dažādi novirzieni. Pāvils saka, ka novirzieniem un konfesijām ir jābūt, jo cilvēki ir dažādi un tieši tāpat ir dažāda pieeja cilvēkiem, un katrs atrod to, kas viņam ir piemērots. Es, kā draudzes mācītājs, cenšos būt balansā starp to, ko dara Dievs, un to, kas ir jādara cilvēkam. Tajā brīdī, kad mēs sākam likt pārāk lielu uzsvaru uz to, kas ir jādara tikai mums, mēs pārstājam saņemt reālu Dieva darbību savā un draudzes dzīvē. Tiklīdz mēs ejam otrā virzienā un liekam pārāk lielu uzsvaru uz to, ko dara Dievs, mēs kļūstam par plānprātiņiem. Ļoti daudz ticīgo cilvēku tiešām izskatās pēc plānprātiņiem. Pagāniem ir taisnība, sakot, ka ticīgie ir nedaudz ķerti, dīvaini un gaida visu no Dieva. Tiešām, ticīgais cilvēks, kurš visu gaida tikai no Dieva, neizprot savu atbildību tajā, lai Dievs varētu darboties viņa dzīvē, un viņš tiešām izskatās dīvaini. Pat pasaulīgam cilvēkam šāds ticīgais šķiet jocīgs. Mums ir jāapzinās gan sava atbildība, gan arī tas, ko un kā dara Dievs. Tāpēc šodien es vēlos šajā jautājumā kaut nedaudz ieviest skaidrību.

Sadarbība starp Dievu un cilvēku. Sadarbība nav vienpusēja, bet gan abpusēja. Dievs darbojas tur, kur cilvēki darbojas Viņa Vārdā. Kur cilvēki darbojas Dieva Vārdā, tur darbojas arī Dievs. Lai šie neizklausītos pēc manis paša izgudrojumiem, ķersimies klāt Bībeles pantiem. Dāvids sūdzējās un žēlojās par to, ka cilvēki viņu nīst. Dāvidam bija problēmas, tāpēc viņš nāca pie Dieva, un tas ir pareizi. Tad izskanēja Dāvida apgalvojums:

“Dievs ir mans svētības avots un mans gods, mana stiprā klints, mans patvērums ir Dievs!” (Psalms 62:8 )

Viņš saka: “Man ir problēmas. Cilvēki man mācas virsū un grib mani nogāzt. Mani vajā dienām un naktīm.” Un pēkšņi Dāvids apgalvo: “Dievs ir mans svētības avots.” Pasaki to arī tu! Patiešām, Dievs ir tas, kurš svētī, dara labvēlīgu vidi un maina tavu sirdi. Cilvēks nevar pats piedzimt no augšas, tas ir Dieva darbs. Mēs varam lūgt par cilvēkiem un kalpot viņiem, bet izmaiņas dara Dievs. Ir kaut kas, ko izdarām mēs, un ir kaut kas, ko izdara Dievs. Reizēm var sajaukt, jo ir individuāli gadījumi un kādas smalkas lietas, kad varbūt vairāk uzsvars jāliek uz cilvēcīgo. Tāpat var būt ļoti līdzīga vai pat identiska situācija citam cilvēkam, bet tajā gadījumā ir vienkārši jāpaiet malā un jāgaida rīcība no Dieva. Bet varbūt šajā situācijā nekas nav jāgaida un vienkārši jāsāk mērķtiecīgi darboties konkrētā virzienā. Ir dažādas situācijas, tāpēc ir vajadzīga izpratne par to, ko dara Dievs un kā Viņš darbojas. Katram no mums ir vajadzīgas savas personīgās attiecības ar Dievu, lai izprastu, kā kurā situācijā rīkoties, un tajā pašā laikā rīcībai ir jābūt tādā kontekstā, lai saglabātu balansu. Ikviena draudze vai mācība, kura liek pārmērīgu uzsvaru uz cilvēcīgo darbošanos, agri vai vēlu finišēs ar reliģiju jeb tāda draudze beigs pastāvēt un kļūs par pasaulīgu reliģisku organizāciju. Tāpat, ja draudze liks pārmērīgu uzsvaru uz Svētā Gara darbību, notiks tieši tas pats. Tur vairs nebūs cilvēku atbildība un mērķtiecīgas darbošanās. Tur nebūs nekā. Šādas kustības nepastāvēs. Tāpēc ir nepieciešams balanss un abpusēja sadarbība, nevis tikai vienpusēja darbība. Sadarbība starp Dievu un cilvēku, sadarbība starp cilvēku un Dievu.

Aizvakar inkaunterā bija kristības. Kristījās daudz cilvēku. Kas notiek kristībās?

“Es jūs esmu kristījis ar ūdeni, bet Viņš jūs kristīs ar Svēto Garu.” (Marka evaņģēlijs 1:8 )

Jānis Kristītājs runā par sevi un par Jēzu, Dieva Dēlu. Viņš saka: “Es jūs kristīju ar ūdeni. Es cilvēcīgi darbojos.” Viņš saka: “Es nespēju izmainīt jūsu sirdis. Es varu jūs kristīt, bet tikai Dievs var mainīt sirdi.” Vecās Derības cilvēkiem šis jaunpiedzimšanas brīnums nebija pieejams, jo Dieva Gars cilvēkos nemājoja. Dzīvnieku asinis nespēja cilvēku atpirkt un atbrīvot no grēka un ievest Dieva klātbūtnē. Tās nespēja radīt pārdabiskas iekšējas izmaiņas. To spēj tikai Svētais Gars. Dieva vārds saka: “Kas bijis, ir pagājis, viss ir tapis jauns. Es izņemšu no jūsu krūtīm akmens sirdi un došu miesas sirdi.” Tas ir jauns radījums. Ne kristības, ne laulības, ne kādas citas darbības, bet jauns radījums – lūk, tas ir brīnums. Vislielākais kristietības brīnums ir jaunpiedzimšanas brīnums. Vai tu zini, no kurienes nāk kristības? Tās nāk no Vecās Derības, kad jūdi pievērsa kādu pagānu savai ticībai. Šim pagānam bija jāiziet vesela virkne dažādu rituālu. Viņam bija jāiztur divu gadu ilgs pārbaudes laiks. Pēc tam notika kristības, tajā laikā tā bija mazgāšana. Cilvēku lika ūdenī, mazgāja un šķīstīja. Šis rituāls liecināja par to, ka cilvēks tiek it kā pārradīts par jaunu cilvēku, bet iekšējas izmaiņas viņā nenotika. Cik cilvēks pats spēja mainīt savu domāšanu un dzīvot pēc jūdu dzīves paražām bailēs no likuma un soda, kā arī pats sava labuma dēļ, tik nu viņš spēja. Taču tas viss bija ārēji, un iekšējas izmaiņas cilvēkā nenotika. Tās bija cilvēcīgas izmaiņas. Dievs cilvēkā ienāk caur Jēzus asinīm. Un pat ne Jēzus vārdi glābj, un tu vari lasīt Bībeli cik uziet, paši Dieva vārdi neglābj, GLĀBJ TIKAI JĒZUS ASINIS. Vienmēr atceries – glābj Jēzus asinis. Jēzus asinīs ir dzīvība. Tikai pieņemot Kristus aizvietojošo Upuri par taviem grēkiem un nejēdzīgo dzīvi un ticot uz Viņu kā uz Dieva vienpiedzimušo Dēlu, tu Viņa asinīs tiec šķīstīts un pārradīts par jaunu radījumu.

Ja Vecās Derības laikā cilvēks tikai centās dzīvot Dieva gribā, tad Jaunās Derības laikmetā caur Jēzus asinīm mēs kļūstam par tādiem cilvēkiem, kuri tiešām SPĒJ dzīvot Dieva gribā. Mēs esam cits cilvēks – jauns cilvēks, jauns radījums. Slava Dievam! Jā, sākumā mūsu miesā ir vecās iestrādes, arī mūsu emocijās un dvēselē ir vecās iestrādes un prātā vecais domāšanas veids, taču Dieva spēkā mēs sākam mainīt savu domāšanu, mēs sākam citādi justies un citādi dzīvot. Mēs sākam būt svētīti. Lūk, atšķirība! Tāpēc Jānis saka: “Es jūs kristīju ar ūdeni.” Tas ir cilvēcīgais faktors. “Bet Dievs jūs kristīs ar Svēto Garu!” To cilvēks nevar izdarīt, to izdara tikai Dievs. Tātad, ir Dieva darbs un ir cilvēka darbs. Šonedēļ draudzē bija kristības, un es kristīju. Taču es nespēju izmainīt šo cilvēku dzīves. Es spēju ietekmēt, mācīt pareizi dzīvot, spēju nelikt mieru, staigāt pakaļ, rādīt ar pirkstu un mācīt, taču pašas izmaiņas, jaunpiedzimšanas brīnumu izdara Dievs. Viņš kristī ar Svēto Garu. Tā ir sadarbība starp Dievu un cilvēku. Ir svarīgi kristīt, bet vēl svarīgāk ir tas, ka cilvēks piedzimst no jauna, un to dara tikai Svētais Gars.

“[..] Dievam vienam pieder vara.” (Psalms 62:12)

Dievam vienam pieder visa vara! Man kā mācītājam ar diezgan pieklājīgu gadu pieredzi darbā, ir trenētas iemaņas, izmaņa un domāšana. Es dažkārt dzirdu cilvēkus slavējam Dievu par pilnīgi visu, sakot: “Mēs bijām tur, mēs izdarījām to, visa slava Dievam!” Kad es dzirdu tādu uzsvaru uz “slava Dievam”, es saprotu, ka man ir darīšana ar sagrozītu galvu, sagrozītu dzīvi, sagrozītu konfesiju vai mācību. Ir cilvēki, kuri domā: “Pasarg’ Dievs uzslavēt kādu kalpotāju un publiski izteikt kādam pateicību, uzliekot uzsvaru uz to, ko izdarījis konkrētais cilvēks.” Šie cilvēki vienmēr saka: “Slava tikai Dievam.” Varbūt kāds viņam teiks: “Paldies, ka aizdevi naudu.” Tad šis cilvēks atbildēs: “Visa slava Dievam!” Bet tu taču biji tas, kurš aizdeva naudu! Tu taču palīdzēji! Vai kāds teiks: “Paldies, ka apciemoji mani, kad biju slims.” Bet šis cilvēks atbildēs: ”Visa slava Dievam! Tas bija Viņš.” Kurš devās apciemot šo cilvēku – tu vai Dievs? Tad, kad tu atnāci, tad kopā ar tevi pie viņa atnāca arī Dievs. Ir sadarbība starp Dievu un cilvēku. Tāpēc vispirms mēs slavējam Dievu un pēc tam izsakām arī uzslavu kalpotājiem. Varbūt ne tādā pašā veidā, kā mēs slavējam Dievu. Mēs nedarām tā, ka vienu slavēšanas vai pielūgsmes dziesmu dziedam Dievam un otru kalpotājiem. Mēs nedarām tā, ka priekšā iznāk visi kalpotāji un visa draudze saka: “Aleluja, mēs jūs pielūdzam.” Tā nav pareizi. Mēs slavējam un pielūdzam Dievu, bet arī pateicību cilvēkam nedrīkst aizmirst. Šai pateicībai nav obligāti jābūt dziesmā izteiktai. Mana meitiņa reiz sacerēja dziesmu “Tētim”. Kā viņa prata, tā nodziedāja, un tas bija no sirds un mani uzrunāja. Kāds teiktu: “Pasarg’ Dievs, tu cilvēkam sacerēji dziesmu! Tu taču esi kristietis! Kā tu tā vari?” Nav slikti atcerēties un kaut kādā mērā pagodināt tos, kuri tev ir labu darījuši. Ir jābūt balansam sadarbībā starp cilvēku un Dievu. Ir cilvēcīgā daļa un ir Dievišķā daļa – abām jābūt balansā. “Es jūs esmu kristījis ar ūdeni,” – to dara cilvēki. Bet Dievs kristī ar Svēto Garu. Kad Dievs kristī? Tad, kad mēs kristām ar ūdeni. Tad, kad mēs darām no savas puses, tad Dievs dara no Savas puses.

“Un pēc kādām dienām Viņš gāja atkal uz Kapernaumu, un ļaudis dzirdēja Viņu esam namā. Un daudzi sapulcējās, tā ka tiem pat durvju priekšā nebija vietas, un Viņš tiem sludināja vārdu. Un pie Viņa nāca ar triekas ķertu, ko četri nesa. Un, kad tie nevarēja pie Viņa klāt tikt ļaužu dēļ, tad tie atsedza jumtu tur, kur Viņš bija, un, uzplēsuši to, nolaida gultu, kurā triekas ķertais gulēja.” (Marka evaņģēlijs 2:1-4)

Jēzus atradās namā Kapernaumā. Tur bija sapulcējušies tik daudz cilvēku, ka nebija vairs vietas. Ārā pie durvīm bija cilvēki, un Jēzus mācīja vārdu. Atnāca arī kādi cilvēki, kuriem bija svarīgs kāds piektais cilvēks, triekas ķerts un gulošs. Četri viņa draugi atnesa viņu pie Jēzus. Tā kā namā bija daudz cilvēku un viņi nespēja draugu ienest iekšā pa durvīm, viņi uzplēsa nama jumtu. Tas nebija tāds jumts, kādus mēs šodien redzam mājām. Tas bija māla un salmu sajaukums, jumts, ko varēja uzplēst. Šie cilvēki uzplēsa jumtu un ar virvēm nolaida savu draugu tieši Jēzus priekšā. Vai Jēzus sadusmojās par to, ka nama jumts tika uzplēsts? Jēzu neuztrauca tas, ka Viņš kaut kādā mērā finansiāli cieta zaudējumus. Viņa prieku izraisīja tas, ka viņš redzēja četrus cilvēkus, kuri Viņam tic, un līdzi sev viņi atnesa vēl piekto. Draugs, mūsu komfortam un materiālajām lietām nebūtu jābūt svarīgākām par Dieva lietām. Ir brīnišķīgi, ja tavs dzīvoklis var kalpot kā vieta, kur pulcēties mājas grupiņai. Kāds varbūt teiks: “Šie cilvēki man dzīvoklī izdarīja to, sabojāja to un piesmirdināja to.” Bet Jēzus neuztraucās par jumtu! Arī tev par to nav jāuztraucas. Tu vari pateikt cilvēkiem, lai viņi mazgā zeķes. Tas viss ir normāli. Bet priecājies par to, ka tu vari dot Dieva darbam vietu! Jo tu kristī ar ūdeni, bet Dievs ar Svēto Garu. Visu svētību avots ir Dievs! Kad? Tad, kad tu atver savu māju cilvēkiem. Tas ir tas, ko tu dari. Kādi teiks: “Dievs atvēra manu namu. Ko tad es te? Dievs to visu izdarīja.” Draugs, tu atvēri savu namu. Dievs neatvēra tavu namu. Tu to atvēri. Kad cilvēki sāk nākt šajā namā un tiek mācīti draudzes mācībā, kad esat kopā sadraudzībā un sākat lūgt cits par citu, tad Dievs sāk darboties, jo Viņš kristī ar Svēto Garu. Jēzus neuztraucās par to, ka Viņa jumts tika saskādēts. Bet, redzēdams viņu ticību, Viņš teica uz cilvēku, kurš triekas ķerts atradās gultā: “Ej, tavi grēki tev ir piedoti.” Tā nebija tāda gulta kā šodien, tas bija tāds kā guļammaiss. Un Jēzus viņam teica: “Tavi grēki tev ir piedoti.”

Es gribu pievērst uzmanību vārdiem “četri nesa”. Vai Jēzus aizgāja viņam pakaļ, vai Jēzus viņu nesa? Vai Svētais Gars nesa? Draugs, šie četri cilvēki viņu atnesa. Uz kā ticības pamata Dievs teica šim cilvēkam: “Tavi grēki tev ir piedoti”? Uz šo četru cilvēku ticības pamata. Un šo cilvēku ticība izpaudās tajā, ka viņi nesa šo triekas ķerto, pat jumtu uzplēšot. Jēzu neuztrauca jumts, viņu saviļņoja tas, ka Viņš redzēja, ka cilvēki ir gatavi maksāt cenu, pat nekaunību izdarīt, lai atnestu savu draugu pie Kristus. Draugs, kamēr mēs nesam cilvēkus pie Dieva, kamēr mēs viņus vedam uz dievkalpojumu, kamēr mēs viņiem dodam flaijerus, kamēr mēs viņiem stāstām par Kristu, kamēr mēs par viņiem lūdzam, kamēr draudze viņiem evaņģelizē, tikmēr Svētais Gars pie viņiem darbojas. Ja draudzē katru svētdienu vairs cilvēki nenāks priekšā pieņemt Kristu, tad, grēks varbūt tā teikt, bet tā būs mirusi draudze. Varbūt kāda svētdiena izpaliks, bet, ja jauni cilvēki regulāri nenāks pie Kristus, atsaucoties aicinājumam, tas nozīmēs, ka draudzes cilvēki neko nedara. Ir draudzes cilvēki, kuriem, iespējams, ir iestāstīts, ka Dievs pats vienā dienā visu sāks darīt. Labākajā gadījumā, pietiek tikai Dieviņu lūgt, un vienā dienā viss sāks notikt. Draugs, nav pareizi, atmodu kāds taisa un pie atmodas kāds strādā. Un visas tās atmodas, kur spontānu lūgšanu rezultātā sākas kaut kāda kustība, tikpat ātri arī beidzas. Kāpēc? Jo tur tiek aizmirsts par to, kas jādara cilvēkam. Draugs, cilvēki ir jāmīl. “O, Holly Spirit, touch, fire, fire…. Svētais Gars pieskaras, cilvēks pakratās, piedzīvo Dievu un tālāk? Cilvēki ir jāmīl, ar cilvēkiem ir jābūt kopā, cilvēkiem ir jāpalīdz spert ticības soļus, soli pēc soļa. Tev nav ko darīt? Ej un palīdzi citiem iet pa šīm kāpnēm – AIZSNIEGT, NOSTIPRINĀT, APMĀCĪT, IZSŪTĪT. Esi kopā ar viņiem. Es jau 12 gadus esmu kopā ar konkrētiem cilvēkiem. 12 gadus, jau no paša sākuma, nepārtraukti esam kopā. Viņi ir aizsniegti, nostiprināti, velni ir izdzīti, apmācīti un izsūtīti, viss ir sakārtots. Es joprojām esmu ar viņiem kopā. Kāpēc? Jo cilvēki ir jāmīl. Un ir ļoti vienkārši teikt no kanceles: “Jēzus Vārdā, touch un aleluja,” bet cita lieta ir kalpot un būt kopā ar cilvēkiem. Un mājas grupiņas ir tā vieta, kur būt kopā. Draudze ir pareizā vieta, kur būt kopā. Ne koridorī, bet dievkalpojumu zālē. Koridorī neko nevar saņemt, bet te – var.

Tātad, sadarbība starp Dievu un cilvēku, starp cilvēku un Dievu. Četri nesa triekas ķerto, un Jēzus piedeva šo cilvēku grēkus. Farizeji kurnēja: “Kas Tas tāds, ka pat uzdrošinās grēkus piedot, to var tikai Dievs.” Farizeji neticēja šim cilvēkam Jēzum un neatzina Viņu kā Dievu. Jēzus teica: “Lai jūs zinātu, ka Cilvēka Dēlam ir vara grēkus piedot,” Viņš teica uz šo triekas ķerto: “Celies, ņem savu gultu un ej mājās.” Daļa no tiem, kuri bija mūsu draudzes Jāņu pasākumā Brūveros, skatījās filmu “Limuzīns Jāņu nakts krāsā”. Filmas noslēgumā Viktors iedeva atslēgas Ēvalda Valtera atveidotajam varonim un teica: “Še atslēgas un brauc mājās.” Līdzīgi kā: “Celies, ņem savu gultu un staigā.” Un šis cilvēks piecēlās, paņēma savu gultu un aizgāja mājās. Tur pat nav rakstīts: “Un tajā brīdī, kad viņš dzirdēja šos vārdus, Svētā Gara spēks nāca un kaut ko izdarīja.” Nekā tamlīdzīga. Viņš vienkārši paklausīja un cēlās. Cik viss ir vienkārši. Šeit ir redzama Dieva sadarbība ar cilvēku. Ja Dievs tev saka: “Celies,” tad tu celies. Un tajā brīdī, kad tu celies, Dieva spēks dara tevi spējīgu celties. Celies, ņem savu gultu un ej mājās! Dievs dziedina, bet cilvēki ceļas. Bet mēs sēžam savās problēmās un kaut kādā savā stagnācijā. Iespējams, kādi kalpotāji sēž uz vietas un neattīstās, un nekāds progress nenotiek. Tas ir tāpēc, ka Dievs tev saka: “Celies,” bet tu sēdi. Cik svarīgs ir balanss. Tev ir jākustās! Tavā mājas grupiņā ir tik daudz cilvēku, cik tu pats celies, kad Dievs tev saka. Kad Dievs saka: “Celies, kusties,” un tu kusties, tad Dievs darbojas caur to. Ja tu ej pie cilvēkiem, Dievs darbojas pie šiem cilvēkiem. Kad Viņš saka: “Celies,” bet tu saki: “Es vēl gribu drusku pasnaust un drusku salikt rokas, lai atpūstos,” tad tev gan jau trūkums pienāks. Ja tu tā dari, tad arī tavā kalpošanā nekas nenotiks un cilvēku skaits nemainīsies, un vispār cilvēku dzīves nemainīsies. Un tad jūs ar laiku teiksiet: “Kaut kas nav kārtībā ar to mācību, kaut kas nav kārtībā ar to mācītāju un vispār – iesim dziļumos, mācīsimies, skatīsimies, lūgsim, kratīsimies un darīsimies un meklēsim piedzīvojumus. Nav lielāku dziļumu, kā iet pie pazudušajiem dvēseļu pļaujā. Nav citu dziļumu, kā iet pie cilvēkiem. Zini, Bībelē cilvēku masas apzīmē kā lielus ūdeņus. Lūk, ir lieli ūdeņi, un nav lielāka dziļuma, kur nirt, kā šajā dvēseļu okeānā. Vislielākā gudrība ir bīties To Kungu.

Arī došanas vārdā dzirdējām: Augstākā izglītība tāda un šitāda, bet strādā par pārdevēju. Kāpēc tu mācījies un iztērēji pusi savas dzīves? Lai strādātu RIMI par pārdevēju? Vai tiešām, lai būtu RIMI par pārdevēju, ir jāmācās 10 gadi? Vai RIMI pārdevējām labi maksā? Draugs, ja tu esi RIMI pārdevējs, ir laiks savā dzīvē kaut ko mainīt. Ja tu esi MAXIMA pārdevējs, ir pienācis laiks kaut ko mainīt savā galvā. Ja Dievs saka: “Celies,” tad celies un kusties! Nav nekā slikta sākt MAXIMA, pēc tam uz RIMI, pēc tam uz Sportland vai uz kādu labāku veikalu, piemēram, Denim Dream vai Lea Cooper. Pēc tam par veikala vadītāju. Vēl labāk ir atvērt pašam savu veikalu. Bet tas jau latvietim ir par grūtu, labāk lai ārzemnieks vada, kāds amerikānis, vācietis vai polis. Pat leiši ar savām Akropolēm un MAXIMA ir piebēruši Latviju. Vai Lietuvā un Igaunijā ir pilns ar latviešu veikaliem? Nē, es zinu, ka pie mums ir pilns ar lietuviešu veikaliem. Cik maksā RIMI pārdevējam? Varētu būt 400 eiro. Es dzirdēju, ka viņiem piešķir arī kopmītnes. Tā kā lopiņi viņi dzīvo vienā istabā. Tātad bez maksas tev piešķir kūtiņu. Ja tevi apmierina 400 eiro mēnesī, tu esi vergs. Draugs, tu esi lauva no Jūdas cilts, un tev nav nekā neiespējama! Tu vari sākt šādā veidā, bet nevari palikt uz vietas. Vai arī pilnīgi visu laiku sāc veltīt Dievam un pārej uz pilna laika kalpošanu. Tas ir vienīgais iemesls. Un vēl, ja tu gribi precēties, tad vispirms sāc strādāt normālā darbā un parādi to, ka tu spēj apgādāt ģimeni. Kā tu domā, vai 1000 eiro alga vīrietim ir normāla? Tas ir iztikas minimums. Varbūt tu domā: “1000 eiro, jā, tas ir kruti.” 1000 eiro alga nav kruti, tas ir iztikas minimums. Par to var nopirkt lētākos humpaļus. Tu pat mašīnu nevari normāli atļauties, tu pat degvielu nevari normāli ieliet.

Kad Dievs saka: “Celies,” ko tu dari? Turpini sēdēt. Nē! Kad Dievs saka: “Celies,” tu sāc kustēties. Kusties! Es pilnīgi jūtu, ka mūsu galvās un mūsu sirdīs kaut kas sāk kustēties. Un es tev pravietoju, ka no šīs dienas tavā dzīvē sāks notikt izmaiņas. Zini kādas? Tu sāksi kustēties. Tu zini, ka daudziem praviešiem patīk braukt pa ausīm, viņi neko no Dieva nav dzirdējuši, bet viņi domā, ka ir pravieši. Par kaut kādām Gara dāvanām viņiem ir sastāstīts, un viņi domā: “O, man laikam ir tā dāvana.” Un tad viņi sāk runāt: “Tev būs tas un šitais, tu brauksi ar lidmašīnām un tankiem, tu būsi tas un tu brauksi tur un tur.” Vislabākais pravietojums ir no tava vietējā mācītāja: No šīs dienas, ja tu paklausīsi šiem vārdiem, ko Dievs vēlās: “Celies, ņem savu gultu un staigā,” tu sāksi kustēties šajā virzienā un Dievs tevi svētīs. Tavi ceļi pavērsies un viss notiks, un tava alga palielināsies, tava neatkarība no šīs pasaules sistēmas palielināsies. Nevis tajos laikos, kad grib tavs priekšnieks, bet tajos laikos, kad tu gribi, tu būsi tur, kur tu vēlies. Ir labi, kā ir tagad, bet vienmēr var būt vēl labāk. Uz priekšu! Lūk, Dieva sadarbība ar cilvēku un cilvēka sadarbība ar Dievu.

“Un triekas ķertais tūdaļ cēlās un, gultu paņēmis, aizgāja, Dievu teikdams,” un cilvēki teica: “To mēs vēl nemūžam neesam redzējuši.” Uz kāda pamata notika brīnums? Uz cilvēcīgas darbības platformas. Vispirms ir cilvēcīgā platforma, pēc tam ir dievišķais darbs, un tiem ir jābūt balansā. Marka evaņģēlija 3. nodaļā Jēzus sabata dienā sludināja sinagogā, un tur bija kāds cilvēks. Farizeji, vietējie reliģiozie cilvēki, jau vēroja Jēzu, vai Viņš sabatā nedziedinās, lai varētu Viņu apsūdzēt. Un Jēzus, redzēdama šo attieksmi, ieraudzīja cilvēku ar nokaltušu roku. Kas ir nokaltusi roka? Tā ir nekustīga roka, kas vienkārši nefunkcionē. Es savā kalpošanā esmu redzējis daudzas nokaltušas rokas, kas sāk kustēties, tiešām daudz. Kad es sāku dziedināšanas kalpošanu, jau pašos pirmajos dievkalpojumos es redzēju šādas rokas, kājas un mugura, un kā tās sāk locīties un kustēties, tas viss ir normāli. Daži bija ļoti īpaši gadījumi, kad tiešām daudzus gadus roka vispār nefunkcionēja, un dievkalpojuma laikā tā sāka kustēties. Cilvēki cēla rokas un rādīja, ka viņi ir dziedināti. Un tur bija tāds cilvēks ar nokaltušu roku. Un Jēzus teica šim cilvēkam: “Nāc šurp,” un šis cilvēks nāca. Un Viņš teica: “Izstiep savu roku,” un viņš izstiepa savu roku un tapa dziedināts. Te pat nav redzams nekas īpaši pārdabisks. “Nāc te,” es nāku te. “Izstiep roku,” es izstiepju roku. Kad viņa roka kļuva vesela? Tad, kad viņš izstiepa savu roku.

Dieva sadarbība ar cilvēku un cilvēka sadarbība ar Dievu. Kad Dieva vārds saka tev kaut ko darīt, tu dari, un tur darbojas Dieva spēks. Ja tu dzirdi, ka lūgšanas un personīgas attiecības ar Dievu ir svarīgas, tad vajag lūgt par visām lietām, jo tikai tādā veidā Dievs darbojas. Kad tu ej un dari, tu arī lūdz. Mēs esam par sadarbību, nevis par vienpusēju gaidīšanu uz Svēto Garu jeb vienpusēju darbošanos savā spēkā, bez paša Dieva. Marka evaņģēlija 4. nodaļā ir līdzība par sējēju.

“Un Viņš atkal sāka mācīt pie jūras. Un daudz ļaužu pie Viņa sapulcējās, tā ka Viņš iekāpa laivā un apsēdās. Viņš bija uz jūras, un visi ļaudis stāvēja jūras malā. Un Viņš tiem daudz mācīja līdzībās un Savā mācībā uz tiem sacīja: "Klausaities: raugi, sējējs izgāja sēt. Un notika, sējot cita sēkla krita ceļmalā, un putni nāca un to apēda. Un cita krita uz akmenāju, kur tai nebija daudz zemes, un tā uzdīga tūdaļ, tāpēc ka tai nebija dziļas zemes. Bet, kad saule bija uzlēkusi, tad tā savīta un nokalta, tāpēc ka tai nebija saknes. Un cita krita starp ērkšķiem, un ērkšķi uzauga un to nomāca, un tā nenesa augļus. Un cita krita labā zemē un nesa augļus, kas uzdīga un augtin auga, un cita nesa trīsdesmitkārtīgi, cita sešdesmitkārtīgi un cita simtkārtīgi." Un Viņš sacīja: "Kam ausis dzirdēt, tas lai dzird." Un, kad Viņš bija viens pats, tad tie, kas līdz ar tiem divpadsmit bija pie Viņa, Viņam vaicāja par līdzībām. Un Viņš uz tiem sacīja: "Jums ir dots Dieva valstības noslēpums; bet tiem, kas ārā, viss tas notiek līdzībās, ka tie redzēdami redz un nenomana un dzirdēdami dzird un nesaprot, ka tie neatgriežas un neiegūst piedošanu." Un Viņš uz tiem saka: "Jūs šo līdzību nesaprotat, kā tad jūs sapratīsit visas citas līdzības? Sējējs sēj vārdu. Bet šie ir tie, kas ceļmalā, kur vārds top sēts, pie kuriem, kad tie to ir dzirdējuši, tūdaļ nāk sātans un noņem viņu sirdīs sēto vārdu. Un tāpat tie, kas uz akmenāju sēti, ir tie, kas, vārdu dzirdējuši, tūdaļ to uzņem ar prieku. Bet tiem nav saknes sevī, un tikai kādu laiku tie ir ticīgi. Kad bēdas un vajāšanas uziet vārda dēļ, tad viņi tūdaļ apgrēkojas. Un, kas starp ērkšķiem sēti, ir tie, kas vārdu dzird, un šīs pasaules rūpes un bagātības viltība un citas kārības iemetas un noslāpē vārdu, un tas kļūst neauglīgs. Un labā zemē sētie ir tie, kas vārdu dzird un pieņem un augļus nes, trīsdesmitkārtīgus, sešdesmitkārtīgus, simtkārtīgus."” (Marka evaņģēlijs 4:1-20)

Jēzus skaidroja šo līdzību mācekļiem. Viņš saka: “Sēkla ir Dieva vārds.” “Nāc šurp, izstiep roku,” ir Dieva vārds. “Celies, ņem savu gultu un ej mājās,” ir Dieva vārds. “Ej un dari par mācekļiem,” ir Dieva vārds. “Atver savu namu lūgšanu grupai,” ir Dieva vārds attiecīgajā situācijā. Tā ir Dieva griba, un, kad tu ej Dieva gribā, Dievs darbojas. Kā redzam, cilvēkam ir liela atbildība. Un ir muļķīgi teikt Dievam: “Dievs, tā ir Tava atbildība.” Jā, tā ir Viņa atbildība, un tomēr mēs neesam Dievs. Jēzus saka, ka pareizā nostāja ir uzklāt galdu savam saimniekam un teikt: “Es esmu necienīgs kalps, jo izdarīju tikai to, kas ir mans pienākums.” Vienkārši izdarīji vajadzīgo. Viens cilvēks trīc, lūdz un dreb un gaida brīnumu, bet cits vienkārši, vēsā mierā izdara Dieva prātu, un Dievs viņa dzīvē darbojas. Viņš vienkārši iet uz savu mājas grupiņu, izdara visu un redz, kā viņa dzīvē darbojas Dievs. Cits tajā pašā laikā ir neregulāri mājas grupā, neizdara un nepaklausa, un tu redzi – Dievs viņa dzīvē nedarbojas. Viss ir ļoti vienkārši. Kur tu redzi, ka Dievs darbojas, cilvēks tur darbojas. Krieviem ir labs teiciens – Бережонного Бог бережот (Kas pats sevi sargā, to Dievs sargā), un tā ir patiesība. Līdzība par sējēju. Sēts top vārds. Un Jēzus saka: “Tie, kuri dzirdēja un uzņēma vārdu, nesa augļus.” Tu regulāri lasi Dieva vārdu un klausies sprediķus? Vārds ir jāpielieto savā dzīvē, regulāri jācenšas to pielietot savā dzīvē.

Vēl viens Bībeles notikums un tad piemērs no dzīves.

“Un Viņš tiem saka tanī dienā, vakaram metoties: "Pārcelsimies uz viņu malu." Un, ļaudis atlaiduši, tie Viņu ņēma līdzi, tā ka Viņš laivā bija, un citas laivas bija pie Viņa. Un liela vētra cēlās, un viļņi gāzās laivā, tā ka ūdens jau piepildīja laivu. Un Viņš gulēja stūres galā uz spilvena; un tie Viņu modina un saka Viņam: "Mācītāj, vai Tu nebēdā, ka ejam bojā?" Un uzmodies Viņš apsauca vēju un sacīja uz jūru: "Klusu, mierā!" Un vējš nostājās, un iestājās pilnīgs klusums. Un Viņš uz tiem sacīja: "Kam jūs esat tik bailīgi? Kā jums nav ticības?" Un tie ļoti izbijās un sacīja savā starpā: "Kas Tas tāds, ka pat vējš un jūra Viņam paklausa?"” (Marka evaņģēlijs 4:35-41)

Mācekļi kopā ar Jēzu bija laivā, un ir rakstīts, ka Jēzus mierīgi gulēja uz spilvena laivas galā. Galilejas ezerā izcēlās vētra. Vēl šodien ir tāds ezers, kurā pēkšņi var izcelties lieli viļņi. Viņi attapās vētrā, un viļņi bija tik spēcīgi, ka mācekļi bija nobijušies par savu dzīvību. Viņi domāja, ka grimst, modināja Jēzu un teica: "Mācītāj, vai Tu nebēdā, ka ejam bojā?" Jēzus piecēlās, laiva šūpojās uz ūdens, Viņš nostājās laivā un teica vētrai: "Klusu, mierā!" Un vējš nostājās, un iestājās pilnīgs klusums. Vētra norima un mācekļi ļoti izbijās, bija uz ceļiem un teica: "Kas Tas tāds, ka pat vējš un jūra Viņam paklausa? O, patiešām Viņš ir Dieva dēls!” Bet Jēzus teica viņiem: "Kāpēc jūs esat tik bailīgi? Kā jums nav ticības?" Ticība šajā gadījumā bija domāta tāda, ka viņiem nevajadzēja Jēzu modināt. Pēterim, visdrosmīgākajam, vajadzēja nostāties tā, kā to dara Jēzus, un pateikt vētrai: “Jēzus Vārdā, mierā!” Kad tev apkārt plosās vētras, tev nav jāgaida, kad Dievs nāks. “Es paceļu savas acis uz kalniem, no kurienes man nāks palīdzība…” Nē! Tev ir jāiestājas pret garīgajiem tumsas spēkiem un jāsaka: “Jēzus Vārdā, mierā!” Tev jāpasaka savai miesai: “Mierā, rāmītī! Tu darīsi to, ko Dievs grib, ne ko es gribu! Es iešu Dieva ceļus!” Uzņemies autoritāti. Un tā ir Dieva sadarbība ar cilvēku un cilvēka sadarbība ar Dievu. Kad tu runā Jēzus Vārdā, visas vētras paklausa. Kristus ir tevī, Viņš ir galva, mēs esam Viņa locekļi, Kristus ir mūsos. Un, kad mēs ejam Dieva vārdā Viņa uzdevumā, tad mēs velna priekšā stāvam tāpat kā pats Jēzus stāvētu velna priekšā, un velnam ir jāatkāpjas.

Un tagad no dzīves. Ir dažādas automašīnas. Sievietes arī brauc ar automašīnām, tā kā viss ir kārtībā, šī tēma ir aktuāla. Es zinu sievietes mūsu draudzē, kuras, kad paprasīsi, ar kādu automašīnu brauc, atbildēs: sarkanu. Nu, tas arī ir labi, ka viņas atšķir krāsas. Kad es pirmo reizi iekāpu BMW, es zināju, ka šī ir tā automašīna, kuru es vēlētos. Tas bija ļoti vecs BMW 7. sērijas modelis, 750. Ar tādu vairs nebrauc, bet es zinu, ka mūsu draudzē vienam vīram tāds ir. Tas ir jau muzeja eksponāts, bet lielisks auto, un kā es tajā iekāpu, es zināju, ka BMW ir mans. Man ir bijuši daudz un dažādi BMW. Var teikt, ka esmu uzticams vienai markai. Es nesaku, ka citas markas ir sliktas. Ja tu kaut kur ziņās redzi ļaunus braucējus, parasti tie ir BMW. Ne tāpēc man ir BMW, bet tāpēc, ka tas tā ir iegājies. Tā ir mana marka. Zini, ir cepumi “Mūsu marka”. Kā katram ir sava draudze, tā katram ir savs auto modelis, un tu pārzini servisus un meistarus, un neko negribi mainīt. Un tā ir ar mani. Bet starp dažādām auto markām ir ļoti būtiskas atšķirības. Ir dažādi auto veidi, piemēram, sedans, apvidus utt. Bet tajā pašā laikā arī starp BMW ir atšķirības un diezgan nopietnas atšķirības. Un es gribu izstātīt par kādu automašīnu, kas ļoti atšķirās. Piemēram, mana sieva brauc ar BMW X5, kurai ir kārtīgs un liels benzīna motors, un tas ir dinamisks auto, ļoti komfortabls. Kas ir jādara, lai brauktu ar šādu automašīnu? Attaisi durvis, iekāp, nospied pogu un stūrē. Viss. Tev nekas nav jādara. Mašīna pati brauc. Viens pedālis automātiskai kārbai un otrs gāzes pedālis. Ātruma pārslēgšanās notiek ļoti nedzirdami un nemanāmi. Arī pa bezceļiem kaut kādā minimālā mērā var braukt. Var aizbraukt uz vasarnīcu. Ziemā kupenām normāli tiek cauri, Latvijas ziemai ideāli. Komfortabla, ērta mašīna, kas neprasa nekādas īpašas prasmes. Tā ir mašīna, ar kuru nav jāsadarbojas. Tā prasa tikai naudu. Anekdote par BMW. BMW saka tā: “Dod ēst, dod naudu, dod naudu, dod naudu”, un pēc tam tā saka: “Skaties, kā es māku.” Naudu vajag katrai automašīnai, un, ja ir runa par Nissan un citām auto markām, tās ēd benzīnu tikpat daudz kā BMW, varbūt ne katra, bet lielākoties. Golfiņš ēdīs tikpat, cik BMW X5, un tāpat jāremontē. Mēs gribam vienkārši un lēti, jo tā ir pieņemts un problēma ir mūsu galvā. Skopais maksā divas reizes. Manas sievas mašīna pati brauc, ar to nav jāsadarbojas; tu vienkārši brauc un kaifo. Jebkurš no jums tajā iesēdīsies un aizbrauks.

Un tad ir mašīna, kurā es šodien braucu, BMW M (M – motosports). Pēc izskata mašīna izskatās pēc piektās sērijas BMW, be tā ir 2007. gada automašīna un tai ir klāt burtiņš M. Tā ir automašīna, ar kuru jāsadarbojas. Tā ir automašīna, ar kuru nevar pabraukt normāli. Ja tu ar viņu nesadarbosies, nelasīsi par viņu, neprasīsi padomu cilvēkiem un nemācies, tu nevarēsi ar to pabraukt. Tu ne tā paspiedīsi pedālīti, tevi griezīs uz vietas. Mašīna tev spers pendeles. Viņai ātrumi nepārslēdzas kā normālām mašīnām, bet sper pa dibenu. Ātrums pārslēdzās ar grūdienu, ka sit sēdekļos iekšā. Visādas lampiņas, visādas lietiņas, eļļa jālej klāt 1 litrs uz 1000 km, un tas tā ir no fabrikas. Es izstāstīšu, ar ko šī mašīna ir īpaša. Tas ir vienīgai BMW modelis, kas no paša sākuma ir konstruēts kā sporta auto. Virsbūve tam ir līdzīga kā 5. sērijas sedanam, taču ir būtiskas atšķirības un gan motors, gan piekare, gan transmisija ir pilnīgi cita. Arī Audi RF un S sērijām ir sporta varianti, un tās ir ļoti jaudīgas automašīnas. BMW paņēma top modeli ar top motoru un to uzlaboja, un iznāca it kā sporta kārs. Tieši šis vecais modelis tika izlaists no 2007. līdz 2010. gadam. Tajā laikā BMW bija sava “Formula 1” komanda, un ar savu auto viņi piedalījās sacensībās (Williams F1 komanda). Un es nezinu, kā tas viņiem izdevās, bet tie paši cilvēki, kuri konstruēja F-1 auto, uz tā motora bāzes un skicēm radīja BMW M. Tas ir vienīgais BMW modelis, kas ir uztaisīts kā sporta auto. Tajā pašā laikā tam ir sedana virsbūve un kaut kādā mērā arī komforts. Kad tu iekāp šajā automašīnā, tā pārsteidz, piemēram, kad es šodien braucu uz dievkalpojumu, cilvēki bēga nost no gājēju pārejas. Piedodiet, es speciāli tā nedarīju, bet auto skaņa tāda ir un uzvedība arī tāda dīvaina. Tā dažkārt dara, ko grib, ar viņu ir jāsadarbojas. Un šī nav tā mašīna, ar kuru var braukt ekskursijā uz ārzemēm, jo braukšana nogurdinās un tā taisa visādus jokus. Šim modelim ir mehānika, tikai pārslēdzās robotizēti. Tā nevar vienkārši izbraukt un pakaifot, visu laiku ir jāseko līdzi un jāskatās, ko viņa atkal izdarīs. Īsāk sakot, īpaši svarīga ir sadarbība starp šoferi un automašīnu. Parastajā automašīnā tu iekāp, nospied pedāli un mierīgi brauc. Šī mierīgi neiet. No krustojuma nevar mierīgi uzsākt braukt. Nevis tāpēc, ka es negribu, bet nevar. Auto neiet mierīgi, tam vajag lielus apgriezienus (uz kādiem 6000 apgriezieniem tikai sāk normāli elpot). Spidometrā ātrums iet līdz 330 km/h un pat pāri. Neviens jaunais BMW M modelis vairs neiet uz 330. Tiem ir turbīnes, bet šis ir bez turbīnām, parasts un godīgs motors. Var konkurēt ar tā laika Ferrari un Porsche. Šodien tehnoloģijas jau iet stipri uz priekšu. Tā ir automašīna, kas četrus gadus pēc kārtas ieguva visas galvenās balvas auto izstādēs, īpaši par labāko motoru.

Redzi, ir dažādas automašīnas, ar kādām var nedomājot mierīgi braukt, ar kādām ir vairāk jāsadarbojas. BMW M neder ikdienas braukšanai. Ja tu gribi braukt ar komfortu, tad vajag otru mašīnu. Mums ģimenē ir divi auto. Ziemā tādas mašīnas liek garāžā, lai tās tur stāv. Es laikam mēģināšu braukt, lai rūsē nost. Un tāpat ir ar cilvēka sadarbību ar Dievu. Dievs nav kaut kas parasts, Viņš ir kā BMW M5, Viņš ir ekskluzīvs, kruts un īpašs. Viņš ir radījis debesis un zemi, tevi un mani. Viņš ar Savām asinīm mūs ir atpircis no mantotas nejēdzīgas dzīves un darījis mūs par jauniem radījumiem. Un, ja mēs gribam braukt un baudīt to, ko Viņš spēj dod, mums ir jāmācās. Ir jāiet pie skolotāja, jāmācās, kā darīt to, to un to. Un tā ir ar Dievu. Ja tu gribi visu to, ko Viņš grib dod, tev ar Viņu ir jasadarbojas. Jāmācās un jāsadarbojas.

Jēzus staigāja no ciemata uz ciematu un mācīja, sludināja un dziedināja, un tad Viņš saaicināja Savus mācekļus un izsūtīja tos pa diviem.

“Un Viņš pārstaigāja ciemus, visapkārt mācīdams. Un Viņš sasauca divpadsmit un sāka tos izsūtīt pa diviem, un deva tiem varu pār nešķīstiem gariem, un tiem pavēlēja nekā neņemt līdzi ceļā kā vien nūju, ne maizi, ne kulīti, nedz naudu jostā, bet tikai apaut kurpes un neapvilkt divi svārkus. Un Viņš tiem sacīja: "Kur jūs ieiesit kādā namā, tur palieciet, tiekāms jūs no turienes aizejat. Un, ja kādā vietā jūs nedz pieņems, nedz jūs klausīs, tad izeita no turienes un nokratait pīšļus no savām kājām viņiem par liecību." Un tie izgājuši sludināja, lai atgriežas no grēkiem, un izdzina daudz ļaunu garu un svaidīja daudz vājus ar eļļu un darīja viņus veselus. Un ķēniņš Hērods to dzirdēja, jo Viņa Vārds bija tapis zināms, un sacīja, ka Jānis Kristītājs esot uzmodināts no miroņiem un tādēļ Viņā tādi brīnuma spēki darbojoties. Bet citi sacīja: "Viņš ir Ēlija." Un citi sacīja: "Viņš ir pravietis, kā viens no praviešiem." Bet Hērods, to dzirdējis, sacīja: "Jānis, kam es galvu nocirtu, uzcēlies no miroņiem."” (Marka evaņģēlijs 6:7-16)

Tā bija lieta, par ko daudzi runāja. Viņš izsūtīja Savus mācekļus, Viņš deva viņiem varu. Draugs, mums ir dota visa vara. Jēzus ir uzticējis mums Savu varu, kura darbojas tikai tad, kad mēs ejam. Tur tā rakstīts: viņi izgāja, viņi svaidīja, viņi sludināja. Un ir skaidri rakstīts, kad tie izgāja un mācīja visās malās, Tas Kungs tiem darbā palīdzēja un vārdu apstiprināja. Mēs gribam redzēt brīnumus un zīmes, mēs gribam to un mēs gribam piedzīvot Dievu. Sāc kalpot cilvēkiem, un tu piedzīvosi Dievu. Sāc kalpot cilvēkiem, un tu redzēsi brīnumus. Tā ir sadarbība starp Dievu un cilvēkiem, kurai jābūt sabalansētai.

Man rokās ir rudens evaņģelizācijas dievkalpojumu flaijerīša makets, kas vēl nav iespiests. Būs aizlūgšanas, dievkalpojumos kalpos mācītājs Mārcis Jencītis ar komandu. Te ir informatīva bilde ar komandu un četras īsas liecības. Evaņģelizācija notiks no 5. septembra līdz 29. novembrim un beigsies ar tūres noslēguma dievkalpojumu Rīgā. Mēs brauksim uz aptuveni septiņdesmit pilsētām. Es personīgi braukšu uz divdesmit vienu līdz divdesmit trijām. Es braukšu uz tām, kurās jau ir draudzes. Es tur braukšu apciemot vietējos un pabūt kopā, ar evaņģelizāciju un aizlūgšanām. Uz pārējām vietām brauks mana komanda un dažādi grupu vadītāji, un paši tur kalpos. Kur mācītājs kalpos, tur mācītājs, kur evaņģēlisti, tur evaņģēlisti. Tad, kad mēs to visu darīsim, Dievs darbosies. Tādēļ mums ir divas kastes ziedojumiem, būs flaijeri jāiespiež, tos dosim rokās, neizplatīsim pa pastu. Būs afišas, būs reklāmas, būs radio, būs reklāma avīzēs. Un tad, kad mēs to darīsim, ziedosim, iesim, strādāsim, apskaņosim, slavēsim, aizlūgsim par cilvēkiem, sludināsim, draudzēsimies ar cilvēkiem, tiks veidotas jaunas grupiņas un celtas jaunas draudzes. Gada beigās mēs jau būsim tūkstoš cilvēku un vairāk. Kad mēs darīsim, Dievs darīs to, ka cilvēki no augšas piedzimst. Viņš darīs, ka cilvēkiem dzīves izmainās. Viņš darīs, ka Dieva valstība nāk pilsētās, cilvēku dzīvēs un ģimenēs. Viņš darīs, ka cilvēki tiek dziedināti. Viņš darīs, ka cilvēki sāk normāli domāt, strādāt un pelnīt naudu un kļūst bagāti un pārtikuši. To darīs Dievs. Viņš atbrīvos, Viņš palīdzēs piedot, Viņš parādīs lietas, kas jāmaina. Dievs darīs darbu, un draudze ies plašumā. Dievs, svētī Latviju! Lūk, Dieva sadarbība ar cilvēku un cilvēka sadarbība ar Dievu.

Debesu Tēvs, mēs lūdzam, Kungs, par sadarbību, par sabalansētu sadarbību ar Tevi, Kungs, lai mēs izprotam, saprotam, cik svarīgi mums ir celties, iet un darīt to, kas ir atkarīgs no mums. Un mēs ceram uz Tevi, Kungs, un mēs apliecinām, ka Tu esi vienīgais mūsu svētību Avots. Tu esi mūsu svētību Avots, un Tev vienīgam pieder vara kā debesīs, tā arī virs zemes. Mēs ticam, mēs ceram un lūdzam, ka Tu darbojies caur to, ko mēs darām. Mēs lūdzam pēc Tavas darbības, Svētais Gars, lai Tu atdzemdini cilvēku dvēseles un garus, lai Tu dziedini, atbrīvo un cel Savu draudzi. Mēs Tev ticam, Kungs, mēs Tevi slavējam, Dievs. Mēs Tevi pielūdzam. Un es Tev lūdzu par katru vienu klātesošo un par katru, kas skatās internetā, Jēzus Kristus Vārdā. Pieskaries šajā brīdī, piekaries, Kungs, lai no šī brīža sākas teicamas izmaiņas, lai no šī brīža mūsu prātā, mūsu miesā parādās citas tendences, lai mēs uzņemamies savu atbildību Tavā priekšā, Kungs, un cilvēku priekšā un ļaujam Tev darboties. Un es lūdzu, Kungs, lai katra viena draudzes “Kristus Pasaulei” cilvēka dzīvē, ģimenē, darba vietā, skolā un citā vietā, Svētais Gars, Tu darbojies, Jēzus Vārdā. Āmen! Un es aicinu sadarboties ar Dievu arī tos cilvēkus, kuri vēl nav pieņēmuši Jēzu kā savu Glābēju.

 

Mācītāja Mārča Jencīša sprediķi “Sadarbība starp Dievu un cilvēku” pierakstīja un rediģēja draudzes “Kristus Pasaulei” redakcija

Aicinājuma anatomija. 9. daļa

Publicēja 2020. gada 8. jūl. 00:56Līga Paņina

Ziņas datums 08.07.20.

Svētais Gars, es Tevi lūdzu, lai katrs vārds ir no Tavas sirds un krīt mūsu prātos un sirdīs, lai mēs pieņemam Svēto vārdu un nesam trīsdesmit, sešdesmit un simtkārtīgus augļus. Lai mēs ņemam Tavu vārdu, ko Tu dēsti mūsu sirdīs, un lietojam to, un mūsu augļi paliek. Āmen! Šodienas svētrunas tēma ir „Aicinājuma anatomija. 9. daļa”. Kopumā sanāk desmit daļas, jo pirmā tēma bija “Aicinājuma spēks”. Desmit tēmas par aicinājumu, un esam izgājuši cauri visai Bībelei. Esam mācījušies par to, kā Dievs ir aicinājis personības, par kurām varam lasīt Bībelē. Ne tikai to, kā ir aicinājis, bet arī to, ko viņi paši ir darījuši ar savu aicinājumu. Viss Bībelē rakstītais, kā Dievs aicina un lieto viņus, attiecas uz mums šodien. Tieši tādā pašā veidā, kā Dievs lietoja šos cilvēkus, Viņš grib lietot arī tevi. Tieši tādā pašā veidā, kā Viņš aicināja viņus, tā viņš aicina tevi! Dievs aicina visdažādākajos veidos. Pie katra cilvēka Dievs darbojas citādi un aicina citādi, bet viens ir skaidrs, ka daudz ir aicinātu, bet maz izredzētu. Izredzēti ir tie cilvēki, kuri ir atsaukušies aicinājumam. Tie nav īpaši cilvēki, kurus Dievs izredz, bet tie ir cilvēki, kuri ir atsaukušies aicinājumam. Šodien mēs izdarīsim kopsavilkumu par visām desmit tēmām un atkārtosim pašu svarīgāko no izrunātajiem Bībeles varoņiem.

Mozus

Izraēla glābējam bija jānāk, un Mozus aicinājums bija balstīts Dieva plānā un tas bija Dieva apsolījums. Kad pienāca brīdis, kad tauta atradās smagā verdzībā un sauca pēc Dieva, tad Dievs izredzēja un aicināja kādu īpašu cilvēku – Mozu. 400 gadus Izraēls bija verdzībā Ēģiptē, pēc tam Dievs pacēla glābēju Mozu un izveda Savu tautu no Ēģiptes zemes un ieveda Apsolītajā zemē. Tāpat arī šodien, kad cilvēki lūdz un kad mēs lūdzam, tad Dievs atbild, un bieži tas notiek, aicinot un ceļot vadītājus un līderus, kuri izvedīs Viņa tautu no verdzības pasaulei un velnam. Un tādējādi tā ir atbilde uz cilvēku saukšanu pēc Dieva. Draugs, kad tu sauc pēc Dieva, varbūt tu gaidi pārdabisku balsi, īpašu Dieva tuvumu un iejaukšanos, bet bieži atbilde nāk cilvēka izskatā, kurš tev palīdz un ir ar tevi kopā. Viņš tev palīdz iziet no Ēģiptes zemes un ieiet Apsolītajā zemē. Mozu Dievs aicināja pārdabiskā veidā, un viņš tika aicināts uz Izraēliešu lūgšanu pamata. Kad Dievs aicināja, Mozus nebija tas, kurš ar prieku piekrita. Mozus bija tas, kurš kurnēja, bubināja, atrunājās un beigu beigās viņš pat teica, lai Dievs taču sūta ko sūtīdams, un viņš bija izdomājis dažādas atrunas, piemēram, ka viņš nemākot runāt, bet pēc ilgas stīvēšanās, kad Dievs jau kļuva dusmīgs, Mozus tomēr piekrita. Mozus aicināšana bija pārdabiska, bet viņa atsaukšanās bija vienkārša un nepatīkama. Tomēr viņš piekrita un atsaucās, un Bībelē nav otras tādas personas kā Mozus, kuru Dievs tā ir lietojis. Protams, izņemot Jēzu Kristu! Mozus aicinājums bija ļoti vienkāršs – „Ej un izved Manu tautu no Ēģiptes zemes!” Ja mēs to attiecinām uz sevi, tad mūsu aicinājums ir ļoti vienkāršs:

„Tāpēc eita un darait par mācekļiem visas tautas, tās kristīdami Tēva, Dēla un Svētā Gara Vārdā, tās mācīdami turēt visu, ko Es jums esmu pavēlējis. Un redzi, Es esmu pie jums ik dienas līdz pasaules galam.” (Mateja evaņģēlijs 28:19-20)

Tas ir ļoti vienkāršs aicinājums, mēs visi to dzirdam, mēs visi to klausāmies, un tas izskan jau desmitajā sprediķī pēc kārtas, bet jautājums ir tāds, ko mēs ar to darām. Arī Mozus pretojās, bet beigās tomēr piekrita, un tad, kad viņš piekrita, tad Dievs viņu varēja lietot. Dievs varēs tevi lietot tad, kad TU PATS PIEKRITĪSI iet Dieva aicinājumā!

Jozua

Jozua, atšķirībā no Mozus, nebija pārdabiska aicinājuma. Mozum Dievs atklājās degošā ērkšķu krūmā, kurš dega un nesadega, un dzirdamā balsī ar viņu runāja, bet Jozua bija viens no jaunekļu komandas, kuri sekoja Mozum. Viņš mācījās un darīja to pašu, ko darīja Mozus, un bija uzticams mazās lietās. Kad Mozus aizgāja no Saiešanas telts, tad Jozua bija tas, kurš palika viņa vietā un lūdza Dievu. Viņš kopēja savu vadītāju. Viņš bija jaunietis, un, kad pienāca laiks, tad tieši Mozus viņu deleģēja; Dievs atklāja, ka tieši Jozua būs tas cilvēks, kurš mantos Mozus kalpošanu. Visiem redzot Mozus uzlika rokas un nodeva savu kalpošanu Jozua. Kad Jozua pieņēma Mozus kalpošanu, tad tauta viņu pieņēma kā Mozu, jo viņam bija tas pats svaidījums, kas Mozum, jo viņš bija bijis kopā ar Mozu, bija paklausīgs viņam un bija uzticams mazajos darbos. Ja sākumā Dievs uz Jozua runāja caur Mozu, tad pēc tam Dievs runāja personīgi uz Jozua. Viņš bija uzticams. Viņš neizdomāja savu mācību, viņš neizdomāja neko jaunu, viņš atsaucās vienmēr uz savu garīgo tēvu, uz Mozu.

Gideons

Uz Gideonu Dievs runāja pārdabiskā veidā. Atkal Izraēls bija apspiests un vajadzēja glābšanas plānu. Gideons kūla kviešus vīna spiedē, lai slēptu tos no nodokļu iekasētājiem. Dievs pārdabiskā veidā viņam atklājās un teica: „Ej un atbrīvo Izraēlu, jo Es būšu ar tevi.” Gideons, līdzīgi kā Mozus un vēl vairāk, sāka atrunāties, ka viņš ir no nabadzīgākās cilts, ir jaunākais ģimenē un nav piemērots aicinājumam. Arī mēs tā bieži atbildam Dievam, izdomājot atrunas, kāpēc mēs neejam aicinājumā. Gideonam nebija nekāda acīmredzama vēlme iet aicinājumā, kalpot Dievam un cilvēkiem un būt līderim. Varbūt tu šobrīd lasi par aicinājumu un dzirdi Dieva vārdus tāpat kā Gideons un tevī nav nekādas vēlmes tam atsaukties un būt par līderi, un tu atrunājies savas mazvērtības dēļ. Bet Dievs piešķir Savu spēku tajā brīdī, kad tu sāc iet un darīt Dieva darbus. Varbūt tevī nav nekādas vēlmes sākt kaut ko darīt, bet tajā brīdī, kad tu atsauksies, Dievs sāks darboties tavā dzīvē. Dieva ceļi ir neizdibināmi, un Dievam ir brīnišķīgs, ideāls plāns tavai dzīvei. Dievs Gideonu redzēja pavisam citādāk, nekā viņš redzēja pats sevi. Mēs sevi redzam atšķirīgi no tā, kā mūs redz Dievs. Es draudzes cilvēkos redzu tik daudz mazvērtības. Gideons bija tāds cilvēks, kurš nejutās pilnvērtīgs, normāls. Viņš prasīja, kur tad ir tas Dievs un Viņa apsolījumi. Tam visam bija iemesls – elku kalpība. Gideons bija jauns un mazvērtīgs, bet pie viņa atnāca Dievs. Lai kā tu arī justos, lai kāda būtu tava pagātne un tava dzīve, Dievs nāk pie tevis un tevi aicina. Tajā brīdī, kad tu atsaucies, Dievs sāk darboties tavā dzīvē, Viņš sāk tevi lietot. Dievam tev ir risinājums, jo no katras bezizejas ir vismaz trīs izejas. Kamēr vien tu elpo, kamēr tu esi dzīvs, tev ir iespēja atsaukties aicinājumam, tev ir izvēle sākt kalpot Viņam. Tas bija Gideons, kuram nebija vēlmes kalpot, bet, kad viņš atsaucās, viss sāka notikt. Atslēgas vārdi, kurus Dievs teica Gideonam: „Ej, Es būšu ar tevi!”

Mēs savā spēkā nespējam daudzas lietas. Kad mēs jau ilgu laiku esam ar Dievu un kalpošanā, tad var sākt šķist, ka visu zinām, visu protam un vienmēr pareizi rīkojamies. Bībelē rakstīts, ka Dievs lepniem pretī stājas, bet pazemīgiem dod žēlastību. Pazemīgie ir tie, kuri vienmēr grib mācīties, iet tālāk, viņi neatstāj savus ticības pamatus un neatgriežas atpakaļ pie piena, bet ēd cietu barību. Cieta barība ir kalpošana. Cieta barība nav īpašas teoloģiskas zināšanas. Dievs saka, ka Viņš būs ar tevi nevis tavā spēkā un zināšanās, bet Dieva spēkā. Ne ar bruņotu spēku, ne ar varu, bet ar Dieva Garu! Nekad neaizmirsti, ka viss nav tavā varā. Dievs agri vai vēlu iebāzīs lepno sejas dubļos, jo Viņš lepniem pretī stāv. Dievs tev parādīs, ka tu pats nespēj. Vienmēr atceries, ka tu esi atkarīgs no Dieva žēlastības. Nevis tu visu skaisti paveiksi un tev viss skaisti izdosies, bet Tas Kungs būs ar tevi, kad tu iesi aicinājumā. Tu domā, ka tu nevari, bet, kad tu iesi aicinājumā, tad Tas Kungs būs ar tevi. Paļaujies nevis uz sevi, bet uz Dievu. Dievs ir reāls un dzīvs. Gadu tūkstošu mijā es sapratu, ka es nespēju tikt ar sevi galā, un, kad atnāca Dieva spēks, tad vienā mirklī bija risinājums. Ir rakstīts, ka Dievs sagādā Sev slavu no bērnu un zīdaiņu mutēm. Vēl ir rakstīts, ka ne daudz gudro un augsto pievēršas Dievam. Viņš ņem vienkāršus cilvēkus un lieto viņus. Jēzus mācekļi nebija mācījušies augstās skolās, bet viņi bija bijuši kopā ar Jēzu. Mums ir jāmācās un jādara, tomēr ir lietas, kuras dara tikai un vienīgi Dievs. Mēs nekad nedrīkstam iedomāties, ka mēs visu spējam izdarīt. Tik dažādi cilvēki mēs sanākam kopā un slavējam Dievu, kopīgi kalpojam un ceļam draudzi un nesam slavu un svētību Latvijai, un tas ir Dieva brīnums.

Elīsa

Elīsa bija Elijas māceklis. Elija pats izvēlējās Elīsu, viņam uzmetot savu apmetni. Tanī dienā, kad viņam uzmeta apmetni, Elīsa tūdaļ atstāja savu bagātību un sekoja Elīsam. Kādā citā Rakstu vietā rakstīts, ka Elīsa ir Elijas māceklis, kurš slacīja ūdeni uz Elijas rokām. Elīsa atstāja visu, lai sekotu Elijam. Elīsa vēlējās svaidījumu, viņš vēlējās būt aicināts, viņš vēlējās divkāršu svaidījumu. Redzi, ir tik daudz svaidījumu, jo ir tik daudz cilvēku ar dažādiem noskaņojumiem un sirds domām, bet Dievs viņus visus aicina. Tos, kuri atsaucās, Dievs svētī. Elīsa uzmācīgi turējās pie sava skolotāja. Kad Elija teica, ka ies apraudzīt draudzi Jērikā, bet Elīsam bija jāpaliek, tad viņš atbildēja, ka viņu neatstāšot. Viņš bija pielipis savam skolotājam. Beigās viņš saņēma dubultu svaidījumu un turpināja svaidītu kalpošanu, kāda bija Elijam.

Samuēls

Samuēla tētis bija Elkana un mamma Anna. Viņiem ilgu laiku nebija bērnu, un Anna bija greizsirdīga uz to sievu, kurai bija bērni. Viņa par to lūdza Dievu. Vecās Derības laikā, ja sievietei nebija bērnu, tad tas bija liels kauns. Mūsdienās zem tā sauktās ģimenes plānošanas slēpjas cilvēku skaita samazināšana, izvirtība un sātanisms, taču tajā laikā bērni bija vislielākā svētība. Tajā laikā vairošanās notika tikai caur bioloģisko vairošanos. Tagad ir citādi, mēs augam caur garīgo vairošanos, vedot cilvēkus pie Dieva. Anna karsti lūdza Dievu, un Dievs uzklausīja viņas lūgšanu un deva dēlu, Samuēlu. Samuēls tulkojumā nozīmē ‘no Dieva izlūgtais’. Samuēls uzauga templī pie sava skolotāja. Viņš jau no bērnības bija draudzē, apmeklēja svētdienas skolu, pazina visus draudzes cilvēkus, un visiem viņš patika. Viņš bija draudzes bērns. Viņš nebija kā Mozus, kurš tika izsviests upē un ēģiptiešu princese viņu atrada un uzaudzināja kā savu dēlu, bet Mozus nespēja iekļauties ēģiptiešu dzīvē. Samuēlam bija citādi, jo viņš bija draudzes bērns. Savu aicinājumu viņš saņēma naktī, dzirdot Dieva balsi: „Samuēl, Samuēl!” No sākuma viņš nesaprata, ka tas ir Dievs, bet pēc tam saprata un iegāja savā aicinājumā.

Samuēla mātei Annai, redzot viņas bēdas, viņas vīrs teica: „Vai tad es tev neesmu vairāk vērts nekā bērni?” Annai laikam vīrs nebija vairāk vērts kā bērns. Viņa teica Dievam – ja viņai tiks dots dēls, tad viņa to veltīšot Tam Kungam. Mēs varam mācīties – tiem, kuri iet aicinājumā, ne vīrs, ne sieva, ne bērni, ne kaimiņi vai citas lietas nav svarīgākas par aicinājumu. Jēzus saka: kas neseko Viņam, tas nevar būt Viņa māceklis. Anna veltīja savu dēlu Tam Kungam. Viņa aizveda to uz templi un nodeva audzināšanai templī. Priesteris viņai teica: „Lai Kungs tev atdara.” Viņiem piedzima vēl trīs dēli un divas meitas. Anna atdeva Kungam to, kas viņai vēl nebija. Tas ir kaut kāds paradokss, - kad mēs pie kaut kā turamies un gribam paturēt sev, baidoties atdot un baidoties nodoties, tad mēs to zaudējam. Bībele saka, lai mēs šīs lietas atdodam Dievam, un tad Dievs mums tās dos. Dievam nekas nav neiespējams!

Sauls

Pravietis Samuēls saņēma no Dieva, ka Sauls ir jāieceļ par ķēniņu. Saulam uz galvas izlēja eļļu un pateica, ka viņš būs ķēniņš, un Dieva Gars bija uz Saula. Viņš bija galvas tiesu pārāks par citiem, bet kronēšanas dienā viņu nevarēja atrast, jo viņš bija noslēpies. Sauls ārēji bija galvas tiesu pārāks par citiem, bet iekšēji viņš bija mazvērtīgs un lepns, un ar savu mazvērtību viņš netika galā līdz mūža galam. Jau pirmie norādījumi no Samuēla netika izpildīti, un Dievs atņēma Saulam ķēniņa varu un vietā lika citu, Dāvidu. Saulu iestūma amatā. Kādus cilvēkus var iestumt amatā, un viss būs labi, bet citus iestumj amatā, un viss ir slikti. Tas ir atkarīgs no tā, kā pats cilvēks sevi vērtē, kā viņš skatās uz aicinājumu un iespējām, kuras Dievs ir devis. Sauls to neizmantoja un savu dzīvi beidza pašnāvībā. Pats svarīgākais – Saula krišanas iemesls, kāpēc viņš pazaudēja ķēniņa varu un gāja bojā, bija konflikts ar savu garīgo vadītāju. Kad Samuēls gāja par ķēniņu svaidīt Dāvidu, Samuēls baidījās, ka Sauls viņu nogalinās. Iedomājies to, kāda attieksme bija Saulam, kuru Samuēls bija iecēlis par ķēniņu un kurš bija mazvērtīgs. Un kā jutās Samuēls, kad viņam kā garīgajam vadītājam bija jābaidās no sava cilvēka. Salīdzināsim to ar mūsu ikdienu. Dievkalpojuma laikā visi klausās Dieva vārdu. Katram no mums ir jāiemācās godbijība pret Dieva vārdu. Saula krišana nenotika vienā dienā, bet nepaklausība parādījās jau pašā sākuma, pirmajā reizē, kad Saulu iecēla par ķēniņu; kad viņam bija jāizdara kādas lietas, Sauls tās neizdarīja. Tam sekoja vēl citas lietas, un tam sekoja konflikts. Veids, kā Sauls varēja dabūt svaidījumu, bija caur Samuēlu, tāpēc ir pareizi būt pareizās attiecībās ar saviem garīgajiem vadītājiem. Arī pareiza attieksme pret autoritātēm.

Kādu laiku atpakaļ kāds pazīstams Dieva kalps krita, tā pamatīgi un ar lielu troksni. Viņam bija megadraudze. Tad bija cilvēki, kuri par to rakstīja internetā. Kad es lasīju šos sliktos komentārus, man bija iekšēji slikti un es to nekādi nevarēju atbalstīt. Es pie sevis domāju, ka šis vadītājs piecelsies. Tādi cilvēki nevar palikt guļot, es domāju, ka viņš jau ceļas. Nekad nenostājies pret Dieva kalpiem! Var jau savā starpā pārrunāt problēmas, bet tam visam ir zināma robeža. Lai tu neesi kā Sauls, kurš ignorē brīdinājumus un negodā autoritātes. Mēs arī lasām Bībelē Salamana grāmatas, kaut arī dzīves galā viņš kļuva par elku pielūdzēju un grēcinieku. Vienmēr pēdējais vārds pieder Dievam! Problēmas var izrunāt, bet ne aprunāt. Nav svarīgi, kāds ir iemesls, ja tev ir konflikts ar svaidīto, tad tu no Dieva vairs nevari saņemt. Varbūt tavs svaidītais ir tavs vīrs vai sieva. Bībelē ir rakstīts, ka sievām ir jāklausa vīriem, ne lupatām. Ja tev garīgajos jautājumos ir konflikts ģimenē ar svaidīto, tad tu varis nevari saņemt no Dieva. Līderu cienīšana ir tas veids, kā Dievs ceļ draudzi, kā Dievs darbojas. Nekādi konflikti ar svaidītajiem! Nekādas tiesāšanas un nosodīšanas. Velns tev piemetīs simts un vienu iemeslu, lai atņemtu tev svaidījumu. “Jā, viņš ir iecelts no Dieva, bet man ir īpašs gadījums.” Nav īpašo gadījumu, ir Dieva principi, kas darbojas neatkarīgi no apstākļiem. Saulam bija konflikts ar Samuēlu un viņš pazaudēja savu ķēniņa valsti un arī savu dzīvību. Ar Saulu Dievs vairs nerunāja. Savas dzīves beigās, kad viņam vajadzēja zināt Dieva gribu kaujā ar filistiešiem, Dievs nerunāja. Viņš gāja pie burves un lūdza, lai viņa izsauc Samuēla garu, kurš jau bija miris. Viņa izsauca, tas tiešām parādījās, un Sauls jautāja pēc Dieva gribas. Samuēla gars atbildēja: “Dieva griba tev jau ir pateikta, un tev nav citu iespēju.” Draugs, nokārtosim savas attiecības, kamēr vēl esam dzīvi. Dieva vārds saka:

“Un, kad jūs stāvat, Dievu lūgdami, tad piedodiet, ja jums kas ir pret kādu, lai arī jūsu Tēvs, kas debesīs, jums piedod jūsu pārkāpumus, bet, ja jūs nepiedodat, tad arī jūsu Tēvs debesīs jūsu pārkāpumus nepiedos.” (Marka evaņģēlijs 11:25-26)

Tādēļ visi tie cilvēki, kuri tur ļaunu, nevar piedot un apvainojas, agri vai vēlu pārsprāgs kā burbulis. Ko sēsi, to pļausi. Saki paldies Dievam, ka skaidrā latviešu valodā tev no kanceles pasaka patiesību. Priecājies, ka tevi velti nemierina, ka viss būs labi, dzīvo kā vēlies, dari ko vēlies, zāģē, ēd otru un viss būs labi. Nekas nebūs labi! Jebkurās attiecībās ir noteiktas robežas. Ja šo robežu pārkāpj, būs skaļš blīkšķis, var būt kauns. Var gadīties, ka arī kauna vairs nav, bet tad nebūs nekas. Jāmīl savi cilvēki un jāpacieš arī kāda zāģēšana. Zāģi var būt dažādi – klusie, skaļie, ātrie, lēnie, nakts zāģi, tādi, kas gadiem zāģē. Nevienas attiecības nav un nevar būt ideālas. Jebkādas attiecības starp cilvēkiem ir svarīgas, un ļoti svarīgas ir attiecības ar svaidītajiem jeb autoritātēm. Tas skaidri redzams notikumā ar Saulu. Viņš pazaudēja savu svaidījumu un pat dzīvību un Dievs ar viņu vairs nerunāja, jo viņam bija konflikts ar pravieti Samuēlu. Es zinu, ka dažs labs to joprojām “laiž gar ausīm”. Katrās kāzās es par to runāju. Kāpēc gan mācītājs katrās kāzās par to runā? Tas ir svarīgi. Tas ir svarīgāk nekā laulības pārkāpšana, nekā dzeršana un narkotiku lietošana ģimenē. Varbūt pat var sadzīvot ar to, ka otrs iet pie burvjiem. Bet, ja otrs cilvēks nepārtraukti apvainojas, zāģē, neņem tevi galvā, tas ir trakāk, jo tieši tas noved pie dzeršanas, narkotikām un laulības pārkāpšanas. Es personīgi zinu cilvēku, kurš neizturēja zāģēšanu un aizgāja piedzerties. Kad zvanīju viņam, tad telefons bija izslēgts un cilvēks nebija pieejams. Draugs, saudzēsim cits citu un cienīsim autoritātes. Nemeklēsim trūkumus, bet centīsimies redzēt pozitīvo.

Dāvids

Dāvids ģimenē bija jaunākais, un tieši viņš bija tas, kuru Dievs lika Samuēlam svaidīt par ķēniņu. Kad Samuēls ieradās Isaja namā, tur bija septiņi stalti vīri, viņa dēli, no kuriem viņš domāja izraudzīties ķēniņu. Bet Dievs teica: “Es neskatos tā, kā cilvēki skatās, Es redzu sirdi!” Dievs izraudzījās tieši avju ganu, kurš ģimenē nebija nekas. Par Dāvidu mums ir lieki daudz runāt. Viņš daudziem no mums ir viens no mīļākajiem Bībeles varoņiem. Samuēls izlēja pār viņu eļļu un teica: “Es svaidu tevi par ķēniņu!” Ir rakstīts, ka no tā brīža Dieva Gars ar spēku nāca pār Dāvidu un palika viņā. Savas dzīves laikā Dāvids izdarīja kļūdas, taču viņš cieši turējās pie Dieva, izpildīja savu misiju, aizgāja līdz galam un turpināja dzimtu, uz kuras pamata nāca Jēzus Kristus.

Neviens nevarēja iedomāties, ka tieši Dāvids, avju gans, būs svaidītais. Kad Samuēls bija redzējis visus vecākos dēlus, tad viņš jautāja, vai nav vēl kāds. Viņam atbildēja, ka viens vēl ir, bet tas ir avju gans. Un tas bija īstais. Tev apkārt un tavā grupā ir cilvēki, par kuriem tu vari domāt, ka viņi nebūs svaidītie. Varbūt ir kādas situācijas, par kurām tu domā, ka tās nav risināmas. Bet tieši tās situācijas un tieši tie cilvēki var izrādīties īpaši. Varbūt tev kāds cilvēks izskatās bezcerīgs, bet, iespējams, ka tieši viņš būs svaidītais. Es biju bezcerīgs cilvēks, bet tieši mani Dievs izvēlējās. Kāpēc? Es Viņam atsaucos. Varbūt tu pats sev liecies bezcerīgs, bet varbūt tieši tu būsi svaidītais. Es pravietoju tiem, kuri šajā brīdī jūtas atstumti, nevērtīgi, nevajadzīgi un nevarīgi – TIEŠI TU BŪSI SVAIDĪTAIS, tieši tu iesi aicinājumā, jo tieši tā notika ar Dāvidu.

Salamans

Dievs pateica Dāvidam iecelt savu dēlu Salamanu par ķēniņu un svaidīto, lai viņš turpinātu vadīt valsti. Kad Salamans bija stājies amatā, viņš upurēja Dievam tūkstošiem upuru.

“Un Salamans tur upurēja Tā Kunga vaiga priekšā uz vara altāra pie Saiešanas telts, un viņš upurēja uz tā Tam Kungam veselu tūkstoti dedzināmo upuru. Tanī naktī Dievs parādījās Salamanam un sacīja viņam: "Lūdz, ko lai Es tev dodu!" “Tad nu dod man gudrību un izpratni, ka es šo tautu varētu vadīt, jo kas gan citādi spētu šo Tavu lielo tautu valdīt?" Tad Dievs sacīja Salamanam: "Tā kā šāda vēlēšanās ir tavā sirdī un tu neesi lūdzis pārticību un bagātību, un godu, un savu ienaidnieku nāvi, un ilgu mūžu, bet esi lūdzis sev gudrību un zināšanas, lai tu spētu spriest tiesu pār Manu tautu, pār kuru Es esmu tevi iecēlis par ķēniņu,tad tev arī tiks piešķirta gudrība un zināšanas; taču arī pārticību, bagātību un godu tev došu, kā nav bijis nevienam ķēniņam pirms tevis un nebūs nevienam pēc tevis."” (2. Laiku grāmata 1:6-7,10-12)

Draugs, pats svarīgākais ir lūgt Dievu un būt līderim. Lūgt nevis materiālus labumus, pat ne sakārtotu ģimeni, apprecēties vai ko tamlīdzīgu, bet būt līderim. Kad tu atsauksies aicinājumam un kļūsi par līderi Viņa valstībā, Dievs pārējās lietas tev pieliks. Vīrieši dabīgi ir aicināti būt par līderiem, viņiem ir lielāks potenciāls nekā sievietēm, un tas nav piedodami nevienam vīrietim, ka sievietei ir jādara viņa darbs, jo katram vienam ir iedzimtas īpašības būt krutam līderim, ģimenes galvai, valsts aizstāvim, politiķim, deputātam, megadraudzes mācītājam, kalpošanas vadītājam. Es pravietoju: mums ceļas kruti vīri draudzē. Biznesi ir jāvada, viss cits arī ir jāvada. Šī pasaule pieder vīriešiem.

Jehus

Elīsa lika savam māceklim iet un svaidīt Jehu par ķēniņu. Šeit ir runa par deleģētiem cilvēkiem. Tevi var svaidīt, ar tevi var strādāt mācītāja deleģēti cilvēki, un Dievs darbojas caur viņiem. Kad Jehus kāpa savos kara ratos, viņš aicināja līdzi kādu draugu un teica: “Nāc un redzi, kā es degu par To Kungu.” Kā viņš dega par Dievu, kā nolika pie vietas Baala priesterus, kā ieveda kārtību valstī, tas bija fantastiski. “Skaties, kā es degu par To Kungu!” Aicini tu kādu savos ratos un saki: “Nāc un redzi, kā es degu par To Kungu!” Tev jābūt dedzīgam un par piemēru citiem.

Jesaja

Viņam bija ļoti vienkāršs aicinājums. Uz Dieva jautājumu, kuru Viņam sūtīt, viņš atbildēja: “Šeit es esmu, sūti mani, Kungs!” Tas ir par mani un par tiem cilvēkiem, kuriem atliek tikai piedāvāt, un viņi ir gatavi iet un kalpot.

Jeremija

Par viņu ir rakstīts, ka Dievs viņu bija izredzējis vēl pirms dzimšanas. Ir cilvēki, kuri tiek izredzēti jau pirms savas dzimšanas. Tas neizslēdz to, ka pašam ir jālūdz Dievs un jāiet aicinājumā.

Ecehiēls

Viņam Dievs teica, ka atbildība par to, vai viņš runās vai nē, būs uz viņa paša. Ja viņš būs runājis, bet grēcinieks aizies bojā, Ecehiēls būs izglābis savu dzīvību. Ja viņš nebūs runājis, viņš pazaudēs pats savu dzīvību. Īsāk sakot, mums ir jāsludina un jārunā arī tad, ja nav rezultātu. Mums ir jāsludina, jāvada un jāiet aicinājumā ne tikai tāpēc, ka cilvēkiem to vajag, bet arī sevis dēļ.

Marija un Jēzus

Te bija gadījums ar blondīni. Kad pie Marijas atnāca eņģelis un teica, ka viņai būs dēls, tas būs Jēzus un Viņš būs Glābējs, viņa jautāja: “Kā Viņš piedzims?” Eņģelis teica: “No Svētā Gara.” Viņa atbildēja: “Labi, Kungs!” Tā bija naiva uzticēšanās Dievam. Cilvēki, kuri uzticas Dievam, reizēm liekas naivi, nereāli un nepareizi. Draugs, ne visas lietas Dieva Valstībā pasaulīgam cilvēkam ir izprotamas. Tas, kas kādam liekas slikti un nepareizi, var būt normāla pazemība un uzticēšanās Dievam.

Jēzus mācekļi

Jēzus aicināja mācekļus, un viņi tūdaļ atsaucās. Tomēr Jāņa evaņģēlijā redzam, ka dažus Jēzus aicināja pats, bet dažus aicināja citi mācekļi. Tātad aicinājums var izskanēt tieši no Dieva un arī caur mācekļiem. Lielākoties tas izskan caur cilvēkiem.

Stefans un Filips

Viņi vienkārši tika deleģēti. Apustuļi uzstādīja kritērijus, kādiem jābūt cilvēkiem, kuriem var uzticēties un iecelt kalpošanā. Šie kritēriji bija: laba slava, Svētā Gara pilni, gudrības pilni, ticības pilni un uzticami. Draudzes dalībniekiem arī ir kritēriji, kuri ir jāievēro, lai viņi tiktu uzņemti draudzē.

Matijs

Viņš stājās apustuļa kalpošanā Jūdas vietā, un viņu izvēlējās kā vienu no tiem, kuri bija bijuši ar mācekļiem no paša sākuma. Tie cilvēki, kuri ir bijuši kopā ar tevi no paša sākuma, ir vērtīgāki.

Pāvils

Pāvils tika aicināts pārdabiskā veidā un tūdaļ sekoja Dievam. Viņš tika aicināts personīgi no Dieva, bet kalpošanā ievadīts caur cilvēkiem. Ir svarīgas attiecības ar Dievu un ir arī svarīgi klausīt mācībai, kuru nodod cilvēki.

Barnaba un Sauls

Dievs viņus izredzēja un Svētais Gars par viņu aicinājumu pateica pieciem mācītājiem lūgšanu laikā, un viņus izsūtīja misijā uz Eiropu.

Mēs izgājām cauri visām personām, par kurām mācījāmies. Bija dažādi cilvēki, dažādi veidi, bet viens un tas pats aicinājums. Ar ikvienu, kurš atsaucās, bija Tas Kungs, un caur konkrētiem cilvēkiem Dievs varēja izpildīt to, ko Viņš vēlējās. Parunāsim par bagāto jaunekli. Viņš nāca pie Jēzus.

“Un redzi, viens piegāja pie Viņa un sacīja: "Mācītāj, ko laba man būs darīt, lai es dabūtu mūžīgu dzīvību?" Un Viņš tam sacīja: "Ko tu Man jautā par to, kas labs; tik viens ir Labais. Bet, ja tu gribi ieiet dzīvībā, tad turi baušļus." Tas saka Viņam: "Kurus?" Un Jēzus sacīja: "Tev nebūs zagt; tev nebūs dot nepatiesu liecību; godā savu tēvu un māti; un tev būs savu tuvāku mīlēt kā sevi pašu." Jauneklis saka Viņam: "To visu esmu turējis. Kā man vēl trūkst?" Jēzus tam sacīja: "Ja tu gribi būt pilnīgs, tad noej, pārdod visu, kas tev ir, un atdod to nabagiem; tad tev būs manta debesīs; un tad nāc un staigā Man pakaļ." Bet, kad jauneklis dzirdēja šos vārdus, viņš aizgāja noskumis, jo tam bija daudz mantas.” (Mateja evaņģēlijs 19:16-22)

Daudz ir aicinātu, bet maz ir izredzētu. Bagātais jauneklis turējās pie savas mantas. Es gribu tev atklāt kādu lietu. Vai tiešām, lai sekotu Kristum, ir jāpārdod sava manta? Ko Jēzus patiesībā pateica šajā situācijā? Es šad tad, runājot ar kādiem cilvēkiem, uzstādu ultimātu, piemēram: “Tev jāizdara tas un tas, un tad tev būs noteiktas lietas. Ja tu neizdarīsi, tad nebūs.” Iekšēji es zinu, ka man to nevajag un es to neprasīšu. Es ļaušu, lai viss paliek kā ir un lai cilvēks rīkojas kā grib, bet es tā pasaku. Tas ir tieši tas, ko Jēzus izdarīja, un es mācos no Viņa un lietoju šo metodi. Tas ir vienkāršs pārbaudījums. Reizēm cilvēki iekrīt, reizēm uzkaras un nav gatavi atteikties. Tādā gadījumā es zinu, kas šiem cilvēkiem iekšā. Reiz bija problēma ar kādu kalpotāju un žiguli. Viņa negribēja ar to braukt. Viņai pašai mašīnas nebija, un es iedevu viņai savu BMW, lai viņa brauktu kalpot. Viņa sasita manu BMW, iebraucot kokā. Sapratu, ka viss, ko varu viņai iedot, ir žigulis. Viņa pateica, ka nebrauks ar to, jo ko gan viņas bērni teikšot, un tā viņa uzkārās. Kas tas par kalpotāju, kurš kalpošanas dēļ nevar braukt ar žiguli, kuru dod? Viņa pateica nē un viss. Lieta nonāca tik tālu, ka teicu, ka viņai nebūs jābrauc ar žiguli, bet lai viņa atzīst, ka ir gatava ar to braukt. Viņa pateica stingru nē. Tagad viņa ir nezin kur ārzemēs. Cilvēks reāli neiegāja savā aicinājumā. Reizēm es mēdzu problēmās izmest kādu nosacījumu. Ja cilvēkam saceļas spalva, tad zinu, ka principā ar šo cilvēku nav tālāk ko runāt. Viņš atklāj savu iekšējo būtību. Tieši tāpat bija ar bagāto jaunekli. “Pārdod visu savu bagātību, un tikai tad tu varēsi iet aicinājumā!” Jēzus no tevis to neprasa, bet prasa GATAVĪBU atdot visu un nolikt aicinājumu kā prioritāti. Vispirms aicinājums un pēc tam visas citas lietas, kurās arī būs Dieva svētība. 

Tu domā, ka es nežēlīgi sludinu? Bet Jēzus tā darīja – pārbaudīja. Es zinu kādu gadījumu, kad tika pārbaudīts mācītājs, kuram jau bija liela mēroga kalpošana. Ļoti smagi pārbaudīja. Nezinu, ko viņa vietā būtu darījis, es laikam vēl neesmu gatavs tāda mēroga kalpošanai. Pirms šo mācītāju uzņēma pasaules mēroga mācītāju padomē, viņu aicināja atbraukt un Koreju. Viņš ar saviem cilvēkiem aizbrauca, iztērēja lielu naudu, viņu neviens nesagaidīja un pateica, ka neko nezinot par viņu. Viņš devās mājās un tā vietā, lai apvainotos, saņēmās un darīja pareizas lietas, normāli komunicēja ar šiem cilvēkiem un turpināja gribēt tur būt. Pēc tam viņam piezvanīja un teica, lai brauc, ka tagad būšot pa īstam. Iedomājies! Ja viņš būtu apvainojies un uzbraucis šiem vadītājiem, viņš neietu tālāk savā aicinājumā tur, kur Dievs viņam paredzējis būt. Jēzus tā darīja. Nāc pie manis, es uzdošu tev visādus jautājumus, uzlikšu ultimātus, un tad paskatīsimies, kas lācītim vēderā. Uzreiz viss būs redzams. Kamēr vēdera saturu nenomaina ar normālu saturu, tikmēr nekas nebūs. Es paaicināšu dažus jauniešus, lai katrs no viņiem pāris minūtēs pastāsta, kā iegāja savā aicinājumā. Tie visi ir jauni kalpotāji.

Elīna: Pie Dieva es nācu diezgan ātrā tempā, apmēram četru mēnešu laikā. Atnācu draudzenei līdzi uz draudzi, gribēju pasargāt, jo domāju, ka te nekas labs nav, bet rezultātā pati paliku šeit. Sāku regulāri nākt uz mājas grupiņām, dievkalpojumiem, neformālajiem pasākumiem, ar laiku sāku apmeklēt līderu sapulces. Tomēr kaut kas pietrūka, kaut kas nebija īsti līdz galam. Es redzēju, ka ir cilvēki, kuri vada mājas grupiņas, kalpo draudzē, papildus darbam un hobijiem nododas Dievam. Es domāju, kāpēc tā ir, nevarēju saprast, kāpēc viņi tā dara. Es uzdevu jautājumus savam līderim, man vienmēr bija līdzi kladīte ar ļoti daudz jautājumiem. Esmu pateicīga, ka vadītājs vienmēr atbildēja un paskaidroja. Ar laiku sāku iet Bībeles skolā, pabeidzu to, aizbraucu uz inkaunteru, sāku iet uz līderu sapulcēm un kalpoju mājas grupiņā. Gatavoju sviestmaizes, palīdzēju sagaidīšanā, darīju dažādus mazos darbiņus. Tomēr ar to nepietika. Pagāja kādi divi trīs mēneši un man sāka teikt, ka esmu uzticama, ka drīz atvēršu savu māja grupiņu un ar laiku kļūšu par mācītāju. Es to laidu gar ausīm un nevarēju tam noticēt. Gāja laiks, turpināju darīt visas mazās lietas, bet iekšā bija tukšums, skumjas. Man pietrūka pati sāls – aicinājums. Līdz galam nevarēju saprast, kas tad īsti ir aicinājums. 2019. gada 11. decembra rītā, kad pavadīju laiku ar Dievu, no līdera saņēmu īsziņu. Parasti savā lūgšanu laikā telefonu neņemu rokās, bet šoreiz izlasīju. Tā bija īsa, kodolīga ziņa, līdzīgas šai jau daudzreiz biju saņēmusi. Tomēr tajā reizē bija citādāk – es tur uzrakstītajam noticēju. Tur bija teikt, ka es kļūšu par mācītāju. Uzreiz zināju, kas man ir jādara. Uzrakstīju plānu, mērķus, vīziju un stratēģiju. Tajā rītā man galvā skanēja Bībeles pants: “Lūdziet, tad jums taps dots; meklējiet, tad jūs atradīsit; klaudziniet, tad jums taps atvērts. Jo ikviens, kas lūdz, dabū, un, kas meklē, atrod, un tam, kas klaudzina, taps atvērts.” (Mateja evaņģēlijs 7:7-8 ) Turpināju lūgt, un kopš tās reizes mana dzīve izmainījās. Es zināju savas dzīves jēgu un mērķi, zināju, kas man jādara, kāds ir mans īstais aicinājums. Joprojām lūdzu pēc šī plāna, kas toreiz tika uzrakstīts, un strādāju pēc tā. Šobrīd esmu atvērusi savu mājas grupiņu, kalpoju cilvēkiem un evaņģelizēju. Aicinājums var atnākt ļoti vienkāršos veidos. Man tas atnāca caur īsziņu. Es vienmēr būšu pateicīga savam garīgajam vadītājam, ka bija tik ļoti neatlaidīgs Dieva lietās un attiecībā pret mani. Es biju cietais rieksts, kurš neko nepieņēma, neko neielaida sirdī, kurš neklausījās. Tomēr mans līderis mani neatlaida un turpināja darīt, un šobrīd es apzinos, ka es esmu pareizā vietā un pareizā laikā, kopā ar pareiziem cilvēkiem, un vienmēr būšu par to pateicīga.

Ilze: Manā dzīvē bija līdzīgi kā Jozua dzīvē: “Ej soli pa solim.” Mani uzrunāja uz ielas, pēc kāda laika atnācu uz dievkalpojumu, pieņēmu Jēzu kā savu Glābēju un manī radās vēlme vairāk iepazīt Dievu. Sāku klausīties Bībeles skolas ierakstus, daudzas liecības un dievkalpojumus. Pēc kāda laika sāku apmeklēt mājas grupiņu un mēnesi pēc tam aizbraucu uz inkaunteru. Pēc tā es aizdegos Dievam, ļoti daudziem stāstīju par Viņu. Bija, kas teica, ka esmu kļuvusi kukū, bet es turpināju iepazīt Dievu, paralēli studijām sāku mācīties Bībeles skolā, lūdzu Dievu un sāku gavēt. Draudzē un mājas grupiņā centos izmantot visas iespējas, ko man piedāvā. Radās iespēja būt mājas grupiņas vadītāja palīgam, jo atvērās jauna mājas grupa, ieguvu ļoti vērtīgu pieredzi. Neilgi pēc tam piedalījos evaņģelizācijas tūrē pa Rīgas rajoniem. Šajā laikā iemācījos evaņģelizēt uz ielas, jo šīs tūres laikā to darījām katru dienu. Atvēru savu mājas grupiņu un, sākot to vadīt, sapratu, ka man ir ļoti jāmainās, jāstrādā ar savu raksturu, lai sekmīgi varētu kalpot cilvēkiem. Paralēli mājas grupas vadīšanai sazinājos ar latviešiem ārzemēs un kalpoju viņiem attālināti. Šobrīd es ļoti daudz klausos mācītāja sprediķus, lasu grāmatas un ļoti nopietni attiecos pret personīgām attiecībām ar Dievu. Sociālajos tīklos esmu ļoti aktīva, cenšos dalīties ar savu un citu liecībām un sprediķiem, kā arī ieklausos līdera un mācītāja teiktajā. Cenšos būt pazemīga, neapvainoties un nedusmoties. Tie cilvēki, kuri agrāk man bija pagriezuši muguru, tagad vēlas satikties un uzdod dažādus sev interesējošus jautājumus. Ej soli pa solim uz priekšu!

Līga: Pastāstīšu, kā es iegāju aicinājumā vadīt mājas grupiņu. Šī vēlme sirdī man ir bijusi visu laiku, jo dzīve ir īsa. Es sapratu, ka kādu dienu būs jāstājas Dieva priekšā un jāatbild, ko es esmu izdarījusi Viņam. Tas ir mans dzenulis, ka es nevēlos šo dzīvi izniekot tikai sev – ģimene, darbs, mājas un viss. Tādēļ sirdī bija vēlme izdarīt kaut ko Dievam. Bija gadījums, kad es vēl nedzīvoju pilsētā, klausījos svētrunu atkārtojumā, un tajā mācītājs aicināja iznākt zāles priekšā tiem, kuri vēlas uzņemties atbildību un piedalīties evaņģelizācijas tūrē pa Rīgas rajoniem. Es toreiz skatījos un jutu sirdī, ka man tur ir jābūt. Es ļoti pārdzīvoju, ka neesmu dievkalpojumā un esmu palaidusi šo iespēju garām, jo es biju iepriekš Dievam lūgusi pēc Viņa aicinājuma manā dzīvē. Man tas sirdī bija un es izdomāju, ka runāšu ar mājas grupas vadītāju. Es izstāstīju savai vadītājai, un viņa teica, ka parunās ar mācītāju, jo tur bija noteikums, ka ir jābūt visās sapulcēs, taču viena jau bija notikusi. Tajā pašā laikā es lūdzu: “Ja Tu, Dievs, gribi, lai es vadu mājas grupiņu, ja Tu palīdzēsi man viņu uzcelt, ja cilvēki tiks ierakstīti Debesu Grāmatā, ja Tu dosi man gudrību, kā cilvēkus darīt par mācekļiem, atziņas un remas, tad, Dievs, es piekrītu vadīt, un, ja tas ir no Tevis, tad lai mācītājs akceptē to. Pagāja kāds laiciņš, mājas grupas vadītāja piezvanīja un jautāja, vai es ievēroju draudzes mācību, vai man ir gavēnis, vai es dzīvoju svētu dzīvi un ka mācītājs ir akceptējis manu dalību. Piedaloties evaņģelizācijas tūrē, man izdevās atvērt mājas grupiņu. Esmu sapratusi to, ka viena lieta ir, ka tu cilvēkiem vienkārši pastāsti par Jēzu, bet kas cits, kad tu pildi pavēli: “Tāpēc eita un darait par mācekļiem visas tautas, tās kristīdami Tēva, Dēla un Svētā Gara Vārdā, tās mācīdami turēt visu, ko Es jums esmu pavēlējis. Un redzi, Es esmu pie jums ik dienas līdz pasaules galam.” (Mateja evaņģēlijs 28:19-20) Mājas grupās es sapratu, ka tā ir vieta, kur to, ko tu esi saņēmis no mācītāja svētrunām, tu vari dot tālāk. Tu vari pamācīt, kā iet evaņģelizēt, ieteikt studēt Bībeles skolā. Es uzskatu, ka mācekļu veidošana ir ļoti svarīga tieši mājas grupās. Tādēļ manī ir vēlme paklausīt Dievam, un es sāku kalpot tieši caur mājas grupām.

Laura: Cik atceros, viss manā dzīvē sākās ar vienu lūgšanu, kad es meklēju savā dzīvē laimi. Vēlāk caur vienu draudzes māsu es nonācu šajā draudzē, sāku pamazām apmeklēt draudzes pasākumus. Taču līdz galam es nebiju paklausīga un mēdzu šo to noklusēt. Tad uz trim mēnešiem es pazudu no draudzes, bet sapratu, ka slāpstu pēc tās un atgriezos. Pirmajā jaungada dievkalpojumā, kad es atgriezos, mācītājs teica: ”Ieplāno šajā gadā būt par līderi.” Man tas nešķita reāli, jo likos vēl tam par jaunu. Taču es to sāku ieplānot un mainīt daudzas lietas savā ikdienā, dzīvē un paklausīt mācītājam un savam līderim, lai ko tas no manis prasītu, un ielikt Dievu pirmajā vietā. Martā mācītājs aicināja cilvēkus sākt vērt vaļā jaunas mājas grupas. Mans grupas vadītājs teica, lai es apdomājot šo piedāvājumu. Manī bija neziņa, ko darīt, es sāku lūgt Dievu par šo jautājumu. Es nevēlējos izdarīt nepareizo izvēli, jo manī bija mazvērtība par to, ka esmu vēl pārāk jauna. Es lūdzu Dievam, lai Viņš izdara kaut ko tādu, lai es tiešām saprotu, ka man tas ir jādara. Un tad bija svētdienas dievkalpojums, mācītājs atkal stāstīja par jaunajiem līderiem, un sanāca tā, ka mācītājs aicināja priekšā tieši manu grupas līderi un lika nosaukt viņa cilvēkus, kuri vēlētos atvērt savu mājas grupiņu. Viņa nosauca trīs meitenes, un viena no tām biju es. Es sapratu, ka tas ir no Dieva caur cilvēku tieši man, un jau pēc divām nedēļām es atvēru savu mājas grupiņu un sāku iet aicinājumā. Bija dažādi periodi, grupiņa arī pajuka, taču es vienalga sapratu, ka turpināšu, jo es nevarēju to nedarīt, nepalīdzēt, nevadīt un nestāstīt cilvēkiem par Dievu, jutu, ka tas ir mans aicinājums. Kalpo vai mirsti, ir tikai divas iespējas. Pat ja tu kļūdies, ej uz priekšu un nepadodies.

Ieva: Es pie Dieva nāku diezgan ilgi, bet pamatīgi. Mans aicinājums ir palīdzēt cilvēkiem, to es sapratu jau tad, kad gāju uz grupiņu, un zināju, ka vēlos arī savu grupiņu. Taču manī bija mazvērtīgas domas, kas tad es tāda, vai tad es varēšu izdomāt jautājumus un pienācīgi to novadīt? Es gāju uz priekšu un darīju pareizas lietas. Atceros vienu spilgtu momentu, kad mans līderis pienāca pie manis un piedāvāja piedalīties evaņģelizācijas tūrē un pēc tam vadīt savu mājas grupiņu. Es sapratu, ja ir tāds aicinājums, tad tas noteikti ir no Dieva, es piekritu. Taču vienmēr uzplaiksnīja šaubu domas, ka es nemāku cilvēkiem pastāstīt par Jēzu, ka es slēpjos aiz muguras, man bija liela mazvērtība, es pirms katras evaņģelizācijas raudāju, bet vienalga turpināju darīt. Es pieņēmu aicinājumu un pieteicos evaņģelizācijas tūrei. Es izlauzos un iemācījos cilvēkiem stāstīt par Dievu, un es uzsāku vadīt savu mājas grupiņu. No šī skatu punkta es tagad varu pateikt, ka esmu laimīga un man maz interesē savs labums, nauda, attiecības utt., es nespēju samierināties ar remdenību cilvēkos, ar pasaulīgumu un vienaldzību pret mūžīgo dzīvību. Varu droši pateikt, ka es vēlos redzēt, kā sātans iziet no cilvēkiem un atstāj viņu dzīves. Es gribu stāstīt, no kurienes rodas aizvainojums, nepiedošanas, slimības, un es droši varu teikt: ”Jā, Dievs, sūti mani!” Es esmu satvērusi savu aicinājumu.

Auriga: Pirms mazliet vairāk nekā gada mans garīgais vadītājs man uzticēja vadīt mājas grupiņu. Kā jau ar visām jaunajām lietām, sākumā bija šaubas un nedrošība, kā tas viss sanāks. Un vislielākās šaubas patiesībā man bija par to, ka es domāju, kā tas būs, kad es lūgšu par cilvēkiem, vai tiešām Dievs darbosies pie viņiem. Vai Viņš uzklausīs manas lūgšanas un darīs kaut ko pie šiem cilvēkiem? Tās šaubas bija, bet es, protams, vadīju grupiņu tā, kā es mācēju un sapratu. Pēc kāda pusgada man tuvam cilvēkam bija smagas veselības problēmas, slimība, kas nav ārstējama. Viņš man zvanīja, mēs runājāmies, un tad gan man kā zibens sirdī bija vēlme katru dienu lūgt par viņu, darīt visu iespējamo. Es sapratu, ka Dievs teica, ka man ir jākalpo šim cilvēkam un arī citiem cilvēkiem, ka Viņš mani tiešām grib lietot kā Savu instrumentu un caur mani darīt pie cilvēkiem izmaiņas un palīdzēt viņiem. Kopš tā laika manī vairs nav tādu šaubu, ka varētu kaut kas notikt vai nenotikt, es vienkārši zinu, ka Dievs grib mani lietot un lieto. Nekas cits nemaz nedod lielāku gandarījumu, ka es varu palīdzēt cilvēkiem šādā veidā. Vēlos iedrošināt arī jūs iet un lūgt par cilvēkiem, palīdzēt, un Dievs darbosies caur katru. “Jo mēs esam Viņa darbs, Kristū Jēzū radīti labiem darbiem, kurus Dievs iepriekš sagatavojis, lai mēs tajos dzīvotu.” (Pāvila vēstule efeziešiem 2:10) Dievs to katram no mums ir ielicis iekšā, tādēļ mums vienkārši ir jāiet un jādara, kā mēs katrs to varam.

Oskars: Viss sākās ar to, ka kādā dienā man labi pazīstams cilvēks man pastāstīja par Dievu. Es pats šajā cilvēkā īsā laika posmā manīju lielas izmaiņas. Pazinu vairākus cilvēkus, kuri bija ticīgi, bet nekādas izmaiņas pie viņiem nesaskatīju. Šī cilvēka pārmaiņas mani uzrunāja, viņš stāstīja man par Dievu un Viņa gribu. Sāku domāt, ka es dzīvoju drīzāk velna gribā, ne Dieva. Tas mani aizskāra un es ļoti par to sāku domāt, tas manī raisīja izmisumu, un pēc šīs sarunas, braucot mājās, es lūdzu Dievam: “Dievs, ja Tu tiešām esi, tad apstiprini man to, jo tad es vēlos kalpot Tev un būt ar Tevi nevis velnu.” Tā es vairākas reizes to atkārtoju, un, jo vairāk es to atkārtoju, jo vairāk es sajutu, ka no manis kaut kas iziet, es nospriedu, ka kaut kas tajā visā ir. Aizbraucot mājās es nospriedu, ka man vēl ir citi plāni šajā dzīvē, un šo domu atstāju, taču, izkāpjot no automašīnas, mani pārņēma sajūta, ka kāds mani gaida mājās. Atverot durvis, es ieraudzīju garu pasauli, es satrūkos, bet sapratu, ka tā visa ir patiesība, es sastingu un nobijos. Es zvanīju šim cilvēkam un izstāstīju šo situāciju. Viņš teica, ka viss ir kārtībā un aicināja mani uz dievkalpojumu nākamajā dienā. Ienācu zālē un manīju daudz cilvēku, kuri smaidīja, bija pozitīvi un jauki. Man patika mūzika, patika, ka mācītājs sludina saprotami, un es domāju, kur es biju agrāk. Bija ļoti grūti iznākt priekšā un pieņemt Jēzu, bet, skaitot lūgšanu, es noticēju katram vārdam, ko es teicu, jo iepriekšējā dienā biju pieredzējis atklāsmi un sapratu, ka tā ir 100% patiesība. Pēc grēku nožēlas lūgšanas no manis novēlās ļoti liela grēka nasta, pašam pat īsti to nesaprotot. Izejot ārā pa durvīm, es pēkšņi vairs nevarēju ne uzsmēķēt, ne iedzert alkoholu, ne darīt tās lietas, kuras agrāk es darīju un nevarēju pārtraukt darīt. Principā vienā dienā es kļuvu brīvs aptuveni no septiņām atkarībām. Es sapratu, ka manai izvēlei ir rezultāts un viss notiek! Manī bija liela degsme, un es sāku par to stāstīt cilvēkiem, jo man tas palīdzēja, tātad tas palīdzēs arī citiem. Pašā sākumā man bija ļoti daudz jautājumu un es braucu visu laiku pie sava garīgā vadītāja, arī sazvanījāmies. Pēc kāda laika sprediķī mācītājs sludināja par emocijām un lēmumiem, un es sapratu, ka savu ticību nevaru balstīt uz emocijām, jo kādu dienu tās var beigties. Ir jābūt lēmumam un jādodas uz priekšu. Es pieņēmu lēmumu turpināt stāstīt cilvēkiem par Dievu. Cilvēki nāca uz draudzi, viņu dzīves sāka mainīties, notika dziedināšanas un es sapratu, cik ļoti liela ir ietekme pastāstīt kādam cilvēkam evaņģēliju. Sapratu to, ka man ir jāuzņemas atbildība un jāatver mājas grupiņa. Mājas grupiņas vadītāja mani apmācīja un palīdzēja. Es sapratu, ka ticība nāk caur paklausību. Ticība = paklausība. Sākumā tās bija vienkārši emocijas, bet pēc tam sākās paklausība. Jo tad, kad ir nepaklausība, ātri var izveidot konfliktu ar savu grupas vadītāju. Jo vairāk es pieņēmu patiesību, jo vairāk es sapratu, ka nav atpakaļceļa. Uz abām pusēm ir grūti iet, ir grūti gan iet uz priekšu, gan atpakaļ, uz priekšu ejot, ir jāmaksā cena, būs grūtības, bet priekšā gaida balva. Taču, ja tu iesi atpakaļ, tev tāpat būs grūti, jo tu mocīsies nožēlā un tevi nesagaidīs apbalvojums. Tādēļ es pieņēmu lēmumu iet aicinājumā un uz priekšu, jo vislielākais prieks un gandarījums ir tad, kad cilvēks atnāk uz draudzi un viņa dzīve tiek izmainīta, un redzēt, kā evaņģēlijs aiziet tālāk no viena cilvēka pie nākamā. Reāli izmainītas dzīves – tas mani uzrunāja, un tādēļ es eju šajā aicinājumā.

Tās bija dažādas cilvēku liecības, lielākoties ļoti vienkāršas. Šis bija desmitais sprediķis par aicinājumu. Ja tu vēl joprojām neesi sapratis, kā var ieiet aicinājumā, tad man būs grūti tev palīdzēt. Te nav nekā nesaprotama! Jēzus dziedināja cilvēku, kurā bija ļauno garu leģions. Tas bija cilvēks, no kura baidījās visa apkārtne, Geraziešu zeme. Jēzus pavēlēja, lai ļaunie gari ieiet cūkās, un vairāku tūkstošu cūku ganāmpulks no kraujas iekrita jūrā un noslīka. Cilvēks, kurš bija sasaistīts, psihiski slims, dzīvoja kapos, sita sevi ar akmeņiem un kails skraidīja pa kapiem. Tu esi redzējis kapos kādu kailu cilvēku, ar kuru nekādas varas iestādes netiek galā? Tāds bija šis cilvēks, un Jēzus viņu atbrīvoja un dziedināja. Kad pilsētas cilvēki atnāca un to redzēja, viņi bija pārbijušies gan par cūkām, gan par šo cilvēku, kurš viņu acīs bija nelabojams, bet viņi nu viņu atrada normālu sēžam pie Jēzus kājām. Pēc tam, kad Jēzus devās prom, šis cilvēks lūdzās: “Jēzu, ļauj man doties kopā ar Tevi.” Šis cilvēks vēlējās būt kopā ar Jēzu, iet kopā ar Viņu, kalpot un būt Viņa māceklis. Bet šajā gadījumā Jēzus neatļāva, Viņš teica: “Es tev neļauju šeit palikt, ej uz to vietu, kur tu dzīvo, un izstāsti visu, ko Es tev esmu darījis!” Šis cilvēks aizgāja un sāka sludināt desmit pilsētu apgabalā. Reiz es lasīju, ka šī cilvēka kalpošanas rezultātā radās daudz draudžu, kuras turpinājās gadsimtiem uz priekšu. No viena cilvēka, kurš gribēja būt ar Jēzu, un tomēr Jēzus viņam lika iet un sludināt.

Ko es vēlos ar to pateikt? Esmu daudzas reizes minējis, ka kristiešu aprindās ir tādi uzskati: iet dziļumā, būt pie Jēzus kājām, vairāk piedzīvojumus un pārdzīvojumus, piedzīvojumus Garā, vairāk jālūdz, jāgavē, vajadzīgas plašākas zināšanas, jāmācās kādā skolā. Es reiz kādam mācītājam jautāju: “Kā jums iet draudzē, ir kāda izaugsme?” Viņš ir stingrs mācītājs, un man atbildēja: “Nē, mēs augam Garā.” Tā ir lieta, kurai es nekādi nevaru noticēt, - kā var augt Garā un neaugt skaitā? Kā var būt kvalitatīva prece, kuru neviens nepērk? Tu neesi pamanījis, kad veikalos parādās kādas labas, kvalitatīvas lietas, paiet kāds laiks un tieši šis produkts vairs nav pārdošanā. Tu meklē kaut ko līdzīgu, jo tas produkts vienkārši vairs nekur nav. Es bieži redzu šādu lietu. Kaut kas nav pareizi ar sistēmu, struktūru un izplatīšanu. Kaut kas nav pareizi ar biznesa līderiem, kuri to izplata, jo bieži vien cilvēki vēlas kvalitatīvu preci. Vai tu vēlies pirkt nekvalitatīvas preces, pārtiku vai apģērbu? Ir grūti atrast ērtas, kvalitatīvas drēbes; ja es atrodu ērtas bikses, man tās ir uz ilgu laiku, un vēlāk, kad es vēlos dabūt to pašu, tā vairs nav. Tādēļ, ja tu kaut ko labu redzi, ņem uzreiz vairāk! Cilvēki meklē kvalitatīvas lietas. Nevar būt, ka tu audz Garā, bet skaitliski nemainies vai pat ej mazumā. Tad kaut kas nav kārtībā ar kalpošanu, attiecībām ar Dievu un aicinājumu. Draugs, ir labi mācīties, iet dziļumā, bet ne vienmēr vairāk ir jāgavē vai jālūdz. Ir kaut kāds limits, cik katrs no mums spēj lūgt, gavēt un kaut ko darīt. Draugs, ir jāsāk kalpot cilvēkiem! Iet dziļumā pirmām kārtām nozīmē iet un sludināt.

“Par to mums būtu daudz ko runāt, bet ir grūti darīt to saprotamu, tāpēc ka jūs esat kūtri palikuši dzirdēt.
Jo, lai gan laika ziņā jums pašiem pienākas būt tiem, kas māca, jums atkal vajadzīgs kāds, kas jums māca Dieva vārdu pirmsākumus, un esat tapuši par tādiem, kam vajag piena, ne cietas barības. Jo katrs, kas bauda pienu, ir taisnības vārda nepratējs, jo tas ir bērns.” (Pāvila vēstule ebrejiem 5:12-13)

Cietā barība nav vairāk zināšanu, Pāvils skaidri saka: zināšanas dara uzpūtīgu. Pavēro dažus politiķus, izglītotos, kuri mācās, mācās un pašu svarīgāko nevar iemācīties, - ka šīs zināšanas ir jāpielieto. Zināšanas ir jāpielieto un jākalpo cilvēkiem.

“Viņam tā aizstāvoties, Fēsts sacīja skaļā balsī: "Pāvil, tu esi traks, lielās zināšanas tevi padara traku!"” (Apustuļu darbi 26:24)

Tiem studentiem, kuri tikai mācās un mācās, nav laika neko sasniegt, jo viņi visu laiku mācās un bārstās ar gudriem vārdiem, kurus neviens nesaprot. Politiķi arī tik gudri runā, ka vairs neko nevar saprast, kas vispār tagad notiek ar Covid vīrusu, kur var braukt, kur nevar. Ārstiem arī visu laiku ir kādi kursi, jāmācās, tagad zinātne ir sajukusi, skaidro, ka vīrietis vairs nav vīrietis un sieviete nav sieviete, viss tomēr esot savādāk. Tad vienu kaiti ārstēja tā, tagad šitā. Karstumā liekam veciem cilvēkiem maskās staigāt. Visa pasaule sagriezusies kājām gaisā. Mācīties ir labi, dziļumā ir jāiet, bet mēs nekur nevaram aiziet, ja nesākam kalpot cilvēkiem. Lūk, kur ir gudrības atslēga. Ne tikai pats grupiņā uzpildies, ne tikai lai tev kalpo vai par tevi lūdz, bet pats sāc dot Dievam un cilvēkiem. Labāk lai tev ir kaut viens cilvēks, par kuru tu vari rūpēties, nekā neviens. Mums visiem kaut kādā mērā ir vajadzīgs pieslēgties pie tā, lai mēs kalpotu cilvēkiem. Mums visiem vajag domāt un lūgt par to.

“Tad Viņš saka uz Saviem mācekļiem: "Pļaujamā daudz, bet pļāvēju maz. Tāpēc lūdziet pļaujas Kungu, lai Viņš izsūta strādniekus Savā pļaujamā."” (Mateja evaņģēlijs 9:37-38 )

Draugs, vai tu vari kā minimums par to sākt lūgt Dievu? Dievs, izsūti mani, rādi man, dari tā, ka es sāku kaut ko darīt! Jo ļoti ierobežoti Dievs var sākt kaut ko darīt un darboties pie tevis, ja tu neuzņemies darīt Viņa gribu. Tāpēc es aicinu katru vienu lūgt par to. Ne katram, varbūt, ir lemta megakalpošana, bet lai mēs katrs uzdrīkstamies. Ņem savu kaimiņu, sāc kalpot viņam, atver savu grupiņu mājās. Esmu pamanījis, ka lietas, par kurām mēs lūdzam, agrāk vai vēlāk notiek. Tu esi to pamanījis? Tu lūdz, aizmirsti to, un tikai vēlāk pamani, ka tas sāk notikt. Tu sāc citādāk domāt un pamani kādas jaunas iespējas, un viss sāk notikt. Piemēram, šī draudze sākās ar lūgšanu. Šī draudze vispār ir brīnums! Katra draudze ir Dieva brīnums. Es pats to nesaprotu, kā šajā laikā, kad visur ir stagnācija, mēs turpinām augt. Kā tas var būt, ka šie cilvēki, kuri bija priekšā, ir saņēmuši aicinājumu? Viņi iet, un Dievs viņus lieto, un daudzi cilvēki ceļas un ceļ savas grupiņas. Rudenī atkal būs evaņģelizācijas dievkalpojumi jaunās pilsētās un būs jaunas grupiņas, vēl lielāks pulks. Es redzu, kā Dievs pats darbojās, un atslēga ir nepalikt tikai pie Jēzus kājām, bet iet arī pie cilvēkiem. Katrs savā līmenī, bez piespiešanas, tikai brīvprātīgi, kad tu pats pieņem, pats saproti un ieej paklausībā savā aicinājumā. Katram no mums ir sagatavoti labie darbi. Veidi ir dažādi, cilvēki ir dažādi, bet aicinājums ir viens.

Mācītāja Mārča Jencīša sprediķi “Aicinājuma anatomija. 9. daļa” pierakstīja un rediģēja draudzes “Kristus Pasaulei” redakcija

Aicinājuma anatomija. 8. daļa

Publicēja 2020. gada 30. jūn. 08:32Līga Paņina

Ziņas datums 30.06.20.

Es ticu, jūtu un zinu, ka caur lūgšanām, kas notika, daudziem no jums nāks atbildes, risinājumi, jaunas idejas, jauns spēks, jauns svaidījums, jauna dzīve, dziedināšana, atbrīvošana, prieks, miers, tālākais virziens un sakārtota dzīve, Jēzus Kristus Vārdā. Āmen! Dievs ir labs. Šodienas tēma – “Aicinājuma anatomija. 8. daļa”. Vakar draudzē notika lūgšanas un līderu sapulce. Līderu sapulcē svētrunas tēma bija “Aicinājuma anatomija. 7. daļa”. Šodien būs astotā daļa. Septītajā daļā bija arī lietas, kas daudziem būtu jādzird, taču vairāk informācijas bija tieši līderiem. Ja tu vakar nebiji, es nedaudz vēlos pastāstīt arī no vakardienas. Šodien, draugs, ir laba diena! Karstums – tas ir labi. Tas ir labāk nekā aukstums. Bībele saka, lai mēs labāk esam auksti vai karsti, nevis remdeni, un labāk ir karstums, nekā aukstums. Arī Dievam mums labāk ir būt karstiem, nekā aukstiem vai vēsiem. Vēsiem būt ir pavisam bīstami; kad mēs sev iestāstām, ka viss ir kārtībā, mums pašiem ir savas galvas, mēs paši darām kā vēlamies, dzīvojam kā vēlamies, kalpojam kā vēlamies, un tad mēs Bībelē atrodam attaisnojumus tam, kāpēc mēs varam rīkoties, lūk, tā, kāpēc ir jābūt tā, nevis kā draudzes mācībā, un kāpēc ir tā, kā mēs paši domājam. Tā ir remdenība, kas izraisa reliģiju. Cilvēkiem tādā remdenībā vairs nav iespējams atgriezties. Draugs, remdenība nav vienkāršs stāvoklis vai apātija. Remdenība ir tad, kad tu pats sev esi kādas lietas iestāstījis un atradis attaisnojumus tam, kāpēc tu vari rīkoties, lūk, tā. Un kad tu esi to sev iestāstījis, tad balts vairs nav balts, bet balts kļūst melns vai pelēks. Nekad nemelo sev un nemelo Dievam! Esi patiess pret Viņu. Kad tu nāc pie Dieva, tad nāc ar atvērtu un tīru sirdi. Kas Viņu meklē, tas Viņu arī atrod. Dievs pazemīgiem dod žēlastību, bet lepniem Dievs pretī stājas.

Vakar “Aicinājuma anatomijas 7. daļā” mēs izskatījām Stefana un Filipa aicinājumu. Tie bija cilvēki, kurus apustuļu uzdevumā izraudzīja mācekļi. Tā laika draudzē bija problēma. Tehnisko darbu bija ļoti daudz, un tos darīja apustuļi, tā vietā, lai tos deleģētu citiem. Apustuļiem vairs neatlika laiks kalpošanai ar vārdu un pat neatlika laiks personīgajām attiecībām ar Dievu. Viņi saaicināja citus mācekļus un teica šādus vārdus.

“Tāpēc, brāļi, izredziet no sava vidus septiņus vīrus, kam laba slava, Svētā Gara un gudrības pilnus, kam mēs varētu šo pienākumu uzticēt.” (Apustuļu darbi 6:3)

Apustuļi izvirzīja kritērijus, pēc kuriem izraudzīt diakonus, kuri darīs tehniskos darbus. Bija svarīgi, lai šie diakoni būtu ar labu slavu, Svētā Gara un gudrības pilni, uzticami un ticības pilni. Tas viss ir rakstīts Apustuļu darbu 6. nodaļā. Apustuļi ļāva saviem apakškomandas dalībniekiem pašiem izvēlēties cilvēkus, kuriem apustuļi pēc tam uzlika rokas, tos ieceldami par diakoniem. Apustuļi par šiem cilvēkiem neko nezināja, jo viņi bija citās mājas grupās. Viņi uzticējās savai komandai, saviem mācekļiem, kuri izvēlējās šos cilvēkus. Tajā pašā laikā bija noteikti kritēriji un mācība, kas bija jāņem vērā, izvēloties jaunos diakonus. Pirmais kritērijs ir LABA SLAVA. Laba slava nozīmē, ka cilvēkam ir pietiekošas morālās īpašības. Cilvēks svētdienās pēc dievkalpojuma nemētājas krūmos piedzēries. Cilvēks ar labu slavu nemaina sievas un nezog. Tas ir cilvēks, kurš dzīvo svētu dzīvi. Otrā īpašība ir SVĒTĀ GARA PILNS. Svētā Gara pilns uzreiz nenozīmē to, ka tev ir Svētā Gara izpausmes. Šodien aizlūgšanu laikā daudziem bija Svētā Gara izpausmes. Tas ir labi, un mums tas ir jāpiedzīvo. Tas ir teicami, ka Dievs aizskar un ir dažādas izpausmes, bet ne pēc izpausmēm ir jāizvēlās cilvēki. Cilvēki ir jāizvēlās pēc tā, vai viņi ir pilni ar Svēto Garu. Tas, ka cilvēks runā mēlēs, vēl nenorāda uz to, ka viņš ir pilns ar Svēto Garu. Cilvēks var runāt mēlēs un tajā pašā laikā būt nekāds. Svētā Gara pilns nozīmē to, ka cilvēkam ir kalpošanas augļi. Ja laba slava nozīmē morālās īpašības, tad Svētā Gara pilns nozīmē cilvēku, kurš tiešām atved cilvēkus pie Dieva, tiešām kalpo cilvēkiem, ieņem kalpošanā savu vietu un viņa kalpošana ir normāla, redzama un auglīga. Šis cilvēks mazās lietās ir uzticams. Lūk, kāds ir Svētā Gara pilns cilvēks. Trešā īpašība ir GUDRĪBAS PILNS. Gudrības pilns cilvēks ir tāds, kurš mācās. Viņš obligāti mācīsies Bībeles skolā un obligāti izies inkaunteru. Kad draudzē notiks kādi semināri, šis cilvēks noteikti būs šeit un mācīsies. Viņš mācītāja sprediķus skatās atkārtoti. Gudrības pilns cilvēks studē Bībeli, meklē Bībeles komentārus. Viņš ir gudrs, mācās un nekad nepārstāj to darīt. Ceturtā īpašība ir UZTICAMĪBA. Šim cilvēkam var uzticēt kalpošanu. Apustuļi mācekļiem teica: “Atrodiet tādus septiņus vīrus, kuriem var uzticēt šo darbu!” Tas bija tehniskais darbs – kalpošana atraitņu namos, finansiālas lietas, cilvēku apmeklēšana mājās. Apustuļiem šo pienākumu bija par daudz, tāpēc viņi tos deleģēja. Bet tos cilvēkus, kuriem deleģēt, izvēlējās apustuļu mācekļi. Izvēlētos mācekļus apustuļi apstiprināja, uzliekot tiem rokas. Patiesi mācekļi ir tādi, kuri mācās un kuriem kalpošanu var uzticēt. Kam var uzticēt kalpošanu? Vai tu esi tas cilvēks, kurš tiešām būs māceklis? Vai tu esi tas cilvēks, kuram apustuļi var uzlikt rokas? Vai tu tiešām esi tas cilvēks, kuru Dievs lietos? Vai tu esi tas, kurš ies tālāk? Vai tu esi tas, kurš ies aicinājumā? Cilvēks, kurš iet aicinājumā, ir tāds, kurš izpilda mazos uzdevumus un ir atbildīgs mazās lietās. Ja viņš ir ielikts kārtības kalpošanā, viņš nekavēs, bet būs tur, kur jābūt. Viņš uz dievkalpojumu nāks laikā, nevis pusstundu vēlāk. Runa ir par mazajām lietām. Māceklis regulāri apmeklēs mājas grupiņas. Ja viņš brauks ceļojumā pa Baltijas valstīm, tad svētdienā būs dievkalpojumā, jo mums draudzē ir nerakstīts likums – ja tu esi Baltijas valstīs, tad svētdienā tu pavisam mierīgi vari iekāpt savā transportā un atbraukt uz dievkalpojumu. Ja tu tomēr gribi būt savā ceļojumā ilgāku laiku un nebūt svētdienas dievkalpojumā, vismaz izbrauc ārā uz Kaļiņingradu vai pāri Polijas vai Baltkrievijas robežai, vai pārcelies pāri uz Somiju. Tad tev labākajā gadījumā būs mierīga sirdsapziņa. Dievs ir labs, vienmēr labs! Piektais kritērijs ir TICĪBAS PILNS. Ko nozīmē būt ticības pilnam? Vai ticības pilns cilvēks ir pašpārliecināts āksts ar izbolītām acīm? Nē, ticības cilvēks ir pozitīvs strādnieks, kurš tic Dieva vārdam, izpilda savus uzdevumus un vienkārši strādā Dieva darbu un nebubina, ka viss būs slikti un neizplata sliktu slavu. Viņš tic, ka viss būs labi. Viss būs labi!

Vai esi gatavs dzirdēt pašu svarīgāko? Kas ir atslēga atmodai? Kāds uzreiz atbildētu, ka tā ir lūgšana. Draugs, ne tikai lūgšana. Jā, lūgšana ir svarīga, tas ir pamats. Bez lūgšanas Dievs nevar darboties, taču tas nav viss. Tu vari Dievu lūgt atsperdamies, asarās nobrēcies. Ir cilvēki, kuri apgalvo, ka, ja tu nelūdz Dievu tā, ka tev asaras šķīst, un nekliedz, tad tev nekāda atbilde no Dieva nebūs. Es tevi varu sarūgtināt. Tev tik un tā nekāda atbilde no Dieva nebūs, ja tu vēl nedarīsi kādas pareizas lietas. Pareizās lietas šajā gadījumā bija apustuļu izvirzītie kritēriji. Apustuļi šos jaunos mācekļu izraudzītos diakonus, kuri atbilda kritērijiem, pasauca priekšā, uzlika tiem rokas un teica: “Tagad jūs esat diakoni. Tās pašas pilnvaras, kas ir mums, tagad ir arī jums.” Ir rakstīts, ka šie cilvēki, kā Stefans un Filips, pavisam kopā septiņi diakoni, kuriem tika uzticēti tehniskie darbi (šodien to varam saprast ar, piemēram, kārtības kalpošanu), darīja brīnumus un zīmes. Es lasu Bībelē, ka pēc laika Stefans un Filips darīja brīnumus un zīmes, viņi veica tādu pašu kalpošanu, kādu apustuļi. Stefans bija moceklis, kuru nomētāja akmeņiem. Pie tā vainīgs bija Sauls, jo pie viņa kājām nolika viņa drēbes. Stefans savā nāves dienā teica: “Es redzu debesis atvērtas un Dieva Dēlu pie Dieva labās rokas stāvam.” Šie diakoni bija Dieva vīri. Kā viņi par tādiem kļuva? Sākot ar maziem darbiem. Sākot ar šiem kritērijiem, kurus viņi izpildīja. Viņus izvēlējas un apustuļi viņiem uzlika rokas, publiski ieceļot par diakoniem un dodot to pašu autoritāti, kas bija viņiem. Pēc tam seko pats svarīgākais.

“Dieva vārds auga augumā, un mācekļu skaits Jeruzālemē stipri pieauga, un liels pulks priesteru kļuva ticīgi.” (Apustuļu darbi 6:7)

Liels skaits priesteru! Liels skaits mācekļu! Liels skaits cilvēku! MEGA, MEGA, MEGA, MEGA, MEGADRAUDZE! Āmen! Draudze “Kristus Pasaulei” katrā Latvijas ciematā, katrā pilsētā, katrā iestādē, Jēzus Kristus Vārdā! No draudzes “Kristus Pasaulei” nekur nebūs nekāda glābiņa. Tā ir kā jauns lauva – kur vien tā savas kājas liek, tur velni mūk. Nekāds Covid-19, nekāda valsts iekārta, nekāda politika, nekādi velni, nekādas iekšējas problēmas mūs nespēs apturēt! Nekas! Jo Dievs ir ar mums! Vai tu jūti to, ka Dievs ir ar tevi? Vai tu jūti to, ka Dievs ir draudzē? Dievs ir draudzē, un spēks ir draudzē. Draugs, tad, kad mēs sākam deleģēt, kad sākam pacelt un iecelt jaunus kalpotājus, kad paceļas jauni grupu vadītāji, kad cilvēki vairāk uzņemas pienākumus un sāk iet aicinājumā, lūk, tad sākas atmodas kustība! Un nav svarīgi dažādi nosaukumi: Atmodas nams, Atmodas māja, Atmodas vakari, Atmodas dievkalpojumi utt. Tam visam nav nozīmes. Sauc to, kā gribi. Bet kamēr tu nelūdz Dievu, kamēr tu necel līderus, kamēr tu neuzņemies pienākumus, kamēr mēs nesākam visi kopā strādāt, tikmēr nekāda atmoda nevar būt. Bet šeit viss ir sakustējies! Tu esi jauns lauva, kas nevienam ceļu negriezīs! Tev ir aicinājums no Dieva un tu iesi tajā! Apliecini to! Dievs ir ārkārtīgi labs!

Sauls (Pāvils)

Šis cilvēks vārdā Sauls, kurš bija vainojams Stefana nāvē, bija briesmīgs un reliģiozs cilvēks, kurš domāja, ka, nežēlīgā veidā nogalinot kristiešus un vajājot Dieva draudzi, viņš kalpo Dievam. Viņš bija pārliecināts un dedzīgs savā darbā. Viņš bija farizejs no farizejiem. Taču kādu dienu notika citādi.

“Bet Sauls, vēl draudus un nāvi šņākdams pret Tā Kunga mācekļiem, gāja pie augstā priestera.” (Apustuļu darbi 9:1)

Iedomājies, kāds viņš bija cilvēks. “Draudus un nāvi šņākdams.” Kāds cilvēks tu biji vai esi? Draudus un nāvi šņācošs, iespējams. Dievam nekas nav neiespējams, jo neviens, neviens iedomāties nevarēja, ka šis cilvēks kļūs par populārāko apustuli un Jaunās Derības balstu. Tieši viņa vēstules Jaunajā Derībā ir visvairāk. Tieši viņš nesa Kristus mācību pilnā mērā, mācot žēlastības mācību, ka ne no darbiem, bet no žēlastības mēs tiekam glābti. Viņš ir kristīgās ticības pamatlicējs, Kristus sekotājs, kurš pats nebija bijis kopā ar Kristu, pretstatā divpadsmit apustuļiem, bet gan pazina viņus. Tajā laikā Sauls bija saņēmis vēstules no augstajiem priesteriem un devās uz Damasku, lai arestētu un vajātu kristiešus. Es domāju, ka draudze vienkārši lūdza Dievu, tāpat kā to darām mēs, lūdzot: Jēzus Vārdā, lai Covid-19 pandēmija Latviju neskar! Lai iznīkst to cilvēku sarūsējušās smadzenes, kuri spiež cilvēkus 35 grādu karstumā nesāt maskas. Lai šeit, mūsu zemē, tas neizdodas! Visi tie mērķi, kurus globālisti šeit plāno, piemēram, samazināt cilvēku skaitu un izklīdināt draudzes, lai šeit apstājas un nenotiek, Jēzus Vārdā! Āmen! Mēs vienkārši lūdzam un ticam! Dievs ir! 

Šodien mēs mācāmies par Pāvila aicinājumu, jo svētrunas tēma ir “Aicinājuma anatomija”. Mēs tikko mācījāmies par to, ka Stefans un Filips tika aicināti šādi: apustuļiem bija problēma, un draudzē bija vakances. Viņi teica saviem mācekļiem: “Atrodiet normālus vīrus pēc mūsu dotajiem kritērijiem, kuri to var darīt.” Tā nu septiņi vīri vienkārši saņēma savu aicinājumu. Viņus veda priekšā, uzlika rokas un viņi pieņēma aicinājumu. Nekas pārdabisks, vienkārši uzlika viņiem rokas un iecēla. Vienkāršs aicinājums. Pāvila gadījumā ir cits stāsts. Viņš devās uz Damasku, draudus un nāvi šņākdams. Viņš bija kopā ar saviem ceļabiedriem.

“Bet, viņam ejot, notika, ka, tuvojoties Damaskai, piepeši viņu apspīdēja gaisma no debesīm, un, pie zemes nokritis, viņš dzirdēja balsi, kas viņam teica: “Saul, Saul, kāpēc tu Mani vajā?” Viņš jautāja: “Kas Tu esi, Kungs?” Bet Viņš atbildēja: “Es esmu Jēzus, ko tu vajā; celies un ej pilsētā, un tev pateiks, kas tev jādara.” Bet viņa ceļabiedri stāvēja kā mēmi, balsi gan dzirdēdami, bet nevienu neredzēdami. Sauls piecēlās no zemes un, acis atvēris, neko neredzēja; un viņi to pie rokas ieveda Damaskā.” (Apustuļu darbi 9:3-8 )

Tas bija spēcīgs piedzīvojums. Dieva gaisma viņu tā apžilbināja, ka viņš trīs dienas bija akls. Un tūlīt, pie zemes nokritis, Dieva gaismas apspīdēts, Sauls jautāja: “Kas Tu esi, Kungs?” Viens mirklis. Cilvēks, kurš šņāca draudus un nāvi, vienā mirklī nokrita pie zemes un jautāja: “Kas Tu esi, Kungs?” Pēc tam Pāvils apmetās kādā namā Taisnajā ielā. Dievs sūtīja kādu cilvēku vārdā Ananija, viņam sakot: “Ej pie Saula.” Ananija atbildēja: “Ja es iešu pie Saula, viņš mani nogalinās.” Dievs teica: “Ej! Es tevi sūtu! Uzliec rokas Saulam, lai viņš kļūst atkal redzīgs un svaidīts! Viņš saņems Svētā Gara kristību, un Es rādīšu, cik daudz viņam Manis dēļ būs jācieš. Viņš būs Mans kalps.” Ananija gāja, atrada māju, iegāja tajā, uzlika Pāvilam rokas, un viņš kļuva redzīgs. Ir rakstīts, ka no viņa acīm nokrita kā zvīņas un viņš kļuva redzīgs. Dievs tieši un nepastarpināti viņam pieskārās un aicināja, bet caur cilvēkiem viņš saņēma Svētā Gara kristību un tālākus norādījumus. Ir svarīgs gan tiešs kontakts ar Dievu, personīgas attiecības ar Viņu, gan arī kārtība draudzē, paklausība līderiem un mācītājam. Viss kopumā ir svarīgi. Tas viss mijiedarbojas. Mīli Dievu no visas sirds, dvēseles, prāta un spēka un savu tuvāko kā sevi pašu. Tātad, Dievs un cilvēki. Vai zini, ka mums slavēšanā ir horizontālais un vertikālais aspekts? Horizontālais aspekts nozīmē slavēt kopā ar citiem cilvēkiem, kopā apliecināt uzvaru. Mēs to darām kopā. Savukārt, pielūgsmes dziesmām ir vertikālais aspekts, kur esi tikai tu un Dievs. Ir svarīgi abi aspekti.

Pāvils, kurš šņāca draudus un nāvi, izmainījās vienā mirklī. Tāds ir Dievs. Draugs, kad Dievs man pieskārās, es vienā mirklī izmainījos. Pareizāk būtu teikt, ka Dievs mani izmainīja. Ir lietas, ko var izdarīt tikai Jēzus. Ir lietas, kuras var izdarīt tikai Dievs, un tikai pie tiem, kuri Viņu meklē. Bet šajā gadījumā, Sauls, kurš vēlāk tika saukts par Pāvilu, Jēzu nemeklēja. Dieva vārdā nav rakstīts, ka Pāvils meklētu Dievu. Pārdabiskais brīnums vienkārši notika, un tas ir pārdabiski. Lūk, tāds bija Pāvila aicinājums. Par viņu ir rakstīts, ka viņš tika pārdabiski aicināts. Pretēji saviem nodomiem, viņš tika pārdabiski izmainīts.

Ir tāda grāmata “Apkārt vieni vienīgi idioti”. Cilvēki, kuri to izlasīja, bija priecīgi. Tur ir aprakstīti četri cilvēku uzvedības modeļi (temperamenti), raksturojot katru tipu ar atbilstošu krāsu un izdalot katra tipa stiprās un vājās puses. Taču man ir vienalga, kāda krāsa piedēvēta katram cilvēkam, man ir sava sistēma. Ja cilvēks ir uzticams, tad viss ir kārtībā. Ko galvenokārt Dievs prasa no namturiem? Lai viņi būtu uzticami: uzticams holeriķis, uzticams flegmatiķis, uzticams sangviniķis, uzticams melanholiķis. Visi šie cilvēku tipi var būt uzticami un iet Dieva aicinājumā. Katram no mums ir savas stiprās un vājās puses, taču mēs koncentrēsimies uz stiprajām pusēm. Neteiksim: “Man ir viena vājā vieta, tāpēc es neko nevaru. Es visu mūžu strādāju ar šo vājo vietu un nespēju ar to tikt galā.” Draugs! Sāc strādāt pie savām stiprajām vietām, tad ar tām vājajām vietām kaut kā tiksi galā.

Dievs teica Ananijam: “Es viņam (Pāvilam) rādīšu, cik daudz viņam Mana Vārda dēļ būs jācieš!” Dievs aicināja Pāvilu un jau pašā sākumā viņam pateica: “Tev būs jācieš.”  Pāvils pats uzskatīja, ka tāpēc, ka viņš vajāja Dieva draudzi, tāpēc viņam arī vairāk bija jācieš. Es nezinu, vai tas bija tāpēc, taču tā Pāvils domāja, jo tās bija Pāvila attiecības ar Dievu. Ja viņš gribēja tādas attiecības ar Dievu, tad viņam tādas attiecības arī bija. Kādas katrs pats no mums grib savas attiecības ar Dievu, tādas tās arī ir. Ja viņš ticēja, ka viņam ir jācieš, tad viņam bija arī jācieš. Bet augļi, kurus viņš nesa, bija grandiozi. Mācība ir vienkārša – ja tu esi aicināts, tad tu neesi aicināts vienkārši pastaigai, bet tu esi aicināts grūtam darbam. Vai tu gribi būt aicināts? Vai tu vēl gribi iet aicinājumā? Tu esi aicināts DARBAM! Ciešanas ir daļa no aicinājuma, bet Jēzus saka šādus vārdus: “Mans jūgs ir patīkams un Mana nasta viegla.” Redzi, kā Jēzus saka: “Jo tik ļoti Dievs pasauli mīlējis, ka Viņš devis Savu vienpiedzimušo Dēlu…” Kad tu mīli, tu esi gatavs uz visu. Kad tu mīli Dievu, tu to izdarīsi. Mīlestībā uz Dievu tu to darīsi un vieglāk panesīsi jebkādas ciešanas. Tāpēc Jēzus teica: “Mans jūgs ir patīkams, jo, salīdzinot ar lietām, kuras Es tev došu, un kā Es tevi svētīšu, un visu godību, kādu tu iemantosi, tev visas grūtības liksies niecīgas.” Tātad, Dieva aicinājumam nav nekā kopīga ar komfortablu dzīvi. Es domāju šodien pabeigt sludināt par aicinājumu un nākamajā reizē izdarīt kopsavilkumu par visām personām. Pāvilam bija personīga tikšanās ar Dievu, kas viņu izmainīja. Aicinājums ir saistīts ar personīgu tikšanos ar Dievu. Vienalga, vai tevi deleģēja vai izvēlējās, jebkurā gadījumā, tev personīgi ir jāsatiekas ar Dievu, personīgi jāizprot, personīgi jāpieņem, personīgi jāpārdomā, personīgi jālūdz, personīgi jāmeklē Dieva vaigs. Manu dzīvi vienā momentā izmainīja personīga tikšanās ar Viņu. Tas bija spēks, līdzīgs kā Pāvilam. Paldies Dievam, ka es akls nepaliku. Tas ir brīnums, Dievs maina cilvēkus.

Kad rudenī mēs brauksim evaņģelizācijās pa Latvijas pilsētām un ciemiem, lūgsim Dievu, lai vīruss vairs neatkārtojas, lai neaiztaisa visu ciet. Mēs brauksim evaņģelizācijās un sludināsim Dieva vārdu, un tur būs daudz mācekļu un kalpotāju, kuri kalpos, sludinās un lūgs par cilvēkiem. Dievs atbrīvos, Dievs dziedinās, Dievs glābs caur to, ko tu dari! Dievs darīs Savu darbu. Apustuļi izgāja un mācīja visās malās, izgāja un sludināja, un Tas Kungs tiem darbā palīdzēja, vārdu apstiprinot ar līdzejošām zīmēm un brīnumiem. Draugs, tavā kalpošanā notiks zīmes un brīnumi un dziedināšanas, un cilvēku dzīves mainīsies. Tas bija Pāvila aicinājums, bet Stefanu un Filipu vienkārši izvēlējās, jo viņi atbilda kritērijiem. Man ir izprintēti draudzes dalībnieka noteikumi. Ja tu apmeklē šo draudzi, tas ir labi, bet, ja tu atbilsti šiem noteikumiem, tad tu automātiski esi draudzes dalībnieks. Tāpat arī viņiem bija noteikumi, un Stefans un Filips vienkārši tiem atbilda. Apustuļi, Dievu pielūgdami, uzlika viņiem rokas, un viņus iesvētīja par diakoniem. Pāvila gadījumā viss bija citādi. Viņš netaisījās kļūt par mācekli, viņš neatbilda kritērijiem, bet viena tikšanās ar Dievu izmainīja visu. Tikai viena tikšanās ar Dievu. Cik dažādi Dievs aicina. Cik dažādi tas notiek. Un Pāvils tūdaļ sāka kalpot. 

“(..) un tūdaļ sludināja par Jēzu sinagogās, ka Tas ir Dieva Dēls.” (Apustuļu darbi 9:20)

Es nesen klausījos, kā cilvēks saka: “Man pašam jāgrib atvērt grupiņu un sākt kalpot.” Cilvēks jau daudzus gadus ir draudzē un vēlas darīt daudz laba, viņam visādas lietas ir prātā, bet viena lieta gan nav prātā – ne draudzes vīzija, ne draudzes virziens. Viņš saka: “Nu, vēl jau nav mans laiks, man pašam jāsaņem no Dieva, man pašam tas, man pašam šitais. Nu, es tā nevaru, esmu mazliet slinks.” Viņš visādas teorijas uzceļ. Es klausos un tam neticu, tas viss ir slima suņa murgi. Pāvils tūdaļ sāka kalpot Dievam! Ja tu esi īstais, tu tūdaļ sāksi kalpot Dievam. Tu ķersi un grābsi visu, ko tu vari izdarīt. Es pēdējā laikā skatos uz diviem jauniešiem. Viņi tikai skatās, kur kaut ko izdarīt, kaut ko palīdzēt, kaut kur līdzi tikt, kaut kādu darbu iedot viņiem. Ne tikai divi tādi ir. Mēs ar vienu jaunieti pārrunājām pēdējo sprediķi, un man patika, ka viņš teica: “Es sprediķī saņēmu, ka grupiņā visiem vajag visu deleģēt.” Viņš ir jauns vadītājs. Kaut kādu sviestu katram vajagot iedot, bet lai dara. Tāda ir viņa filozofija. Dari kaut kādu sviestu, bet kaut ko dari, kļūsti aizņemts Dieva lietās! Neskaties uz tiem pļurkstiņiem, bet skaties uz darītājiem! Un vienalga, kā viņiem sanāk vai nesanāk, tas nav svarīgi, skaties uz tiem, kuri dara. Un tie, kuri dara, kļūdīsies, celsies un kritīs, bet viņi darīs. Pāvils uzreiz saņēma aicinājumu sākt kalpot Dievam. Kāpēc Stefanu un Filipu izvēlējās? Tie bija cilvēki, kuri jau bija uzticami mazās lietās, viņi jau kalpoja un bija sevi pierādījuši. Ir bijuši gadījumi, kad cilvēkam uztic nopirkt cienastu un viņš pazūd ar visu naudu. Cik “atbildīga” persona. Atnāca atpakaļ un teica: “Ai, man nozaga naudu.” Var jau būt, ka nozaga, es nezinu, bet, visticamāk, ka viņš nodzēra to naudu vai kaut kur citur iztērēja. Tu nevari teikt: “Tā, viss! Vienu reizi mani piekrāpa, tagad vairāk nevienam neko neuzticēšu!” Draugs, tā ir kļūda, vajag uzticēties. Ir cilvēki, kuri saka: “Es vairs nemūžam neprecēšos, es vairs neko nedarīšu!” Ja viena bija ragana, varbūt otra būs labāka, ja vien tu pats neesi idiots. Es tagad nerunāju par precēšanos vai šķiršanos, bet principu. Turpini uzticēties cilvēkiem. Varbūt esi dzirdējis tādus tekstus: “Es vairs nemūžam to, es vairs nemūžam šito.” Turpini darīt pareizās lietas, turpini uzticēties. Vienu reizi deleģēji un neizdarīja? Nav svarīgi! Kaut vai kaut kādu sviestu, bet lai dara, tūlīt dara. Pāvils tūlīt sāka kalpot Dievam. Pāvils nesāka kalpot ar pašiem mazākajiem darbiem, viņš uzreiz sāka sludināt. Ja es padomāju par sevi, tad ar mani bija līdzīgi. Es tūlīt sāku sludināt. Ne visu es sapratu, bet es vienkārši sludināju evaņģēliju. No sākuma sludināju visiem kaimiņiem un kolēģiem, bet pēc tam publiski liku savu seju uz flaijera un sludināju.

Tātad Pāvils tūlīt sāka kalpot un viņš tieši no Dieva saņēma glābšanu un aicinājumu, bet caur cilvēku Svētā Gara kristību. Pāvils tika pārdabiski aicināts. Ja es domāju par to, kā es tiku aicināts, tad pirms es tiku aicināts, pirms es tiku pat izglābts, es jau biju ielūkojies garīgajā pasaulē. Es jau biju sapratis, ka ir garīgā pasaule, es jau biju sapratis, ka ir garīgās būtnes. Es to vienkārši jau zināju. Man bija bijuši dažādi piedzīvojumi garīgajā pasaulē. Reāli piedzīvojumi. Īsumā izstāstīšu vienu no tiem. Nakts vidū es sēdus pielēcu gultā, jo kāds ar mani runāja. Es nestāstīšu sīkumos, kā tas viss izskatījās, bet tie bija dēmoni, kas bija istabā, un dēmoni un ļaunie gari var pieņemt jebkādu formu, būt sievietes vai vīrieša izskatā, arī riebīgā vieplī. Parādīties dažādos veidos viņiem nesagādā problēmas. Es visu nakti negulēju. Viss beidzās tajā brīdī, kad ārā gailis nodziedāja. Latviešu tautas pasakām tādā ziņā ir taisnība. Es nezinu, kāpēc tā bija, bet tieši tad, kad gailis dziedāja, viss izbeidzās. Un tajā laikā, kad tas viss notika, es no savas istabas nebija izgājis ārā. Es biju kā sastindzis, diskutējot ar dēmoniem, un es biju šausmās. Dēmonu mērķis bija panākt, lai es izdaru sev galu. Viņi mani dzina pašnāvībā. Tajā pašā laikā es dzirdēju, ka daļa dēmonu ir virtuvē. Tur kaut kas gāzās un krita. Nu, protams, var padomāt, ka man bija šizofrēnija. Var padomāt, ka man vienkārši bija halucinācijas, bet nē. Es biju nobijies, un kad es no rīta beidzot saņēmos es iegāju virtuvē, visa virtuve bija izdemolēta. Pa zemi mētājās pārtika un vēl kaut kas, viss bija sajaukts. Uzmini nu, kas tas ir? Es atceros, kā es pēc tam savus piedzīvojumus stāstīju narkomāniem un saviem pudeles brāļiem. Es pavisam noteikti zināju, ka ir garīgā pasaule. Es pavisam noteikti zināju, ka dzīve pēc nāves nebeidzas, es to visu zināju, jo biju to piedzīvojis, es to visu biju redzējis. Es nekādi to nevarēju pieskaitīt pie šizofrēnijas, jo es redzēju reālas lietas. Es biju piedzīvojis reālas lietas. Zīlniece man toreiz izlika kārtis, ka es būšu kroņa maizē. Pēc dažām dienām es nonācu cietumā. Draugs, garīgā pasaule ir un dēmoni ir reāli. Dievs ir reāls un eņģeļi ir reāli. Pāvils tika izglābts pārdabiski. Kādiem cilvēkiem, kuri nāk pie Dieva, kaut kas pārdabisks ir palīdzējis ieiet aicinājumā. Padomā pie sevis, vai vai tavā dzīvē nav bijušas kādas pārdabiskas lietas.

Nomira mans vecaistēvs. Kāpēc tieši pirms tam, kad viņš nomira, es redzēju viņu sapnī? Es gribēju iet viņam līdzi, un viņš man neļāva iet līdzi. Kāpēc? Kā es varēju to just? Kas tas viss ir? Tās ir pārdabiskas lietas. Padomā pie sevis, vai nav kaut kas pārdabisks noticis tavā dzīvē, kad tu esi sapratis, ka ir garīgā pasaule. Un, galu galā, ja tā padomā, tas tev ir palīdzējis nākt pie Kristus. Mūsu draudzē apmēram puse cilvēku pacēla rokas, ka tieši pārdabiskais viņu dzīvēs bija pirms aicinājuma. Kas Pāvilu nolika uz ceļiem? Pārdabisks Dieva spēks, kaut kas pārdabisks. Pie mātes dzīvoklī es stāvēju vannas istabā un meklēju instrumentu, ar ko vēnas pārgriezt. Mani nepārtraukti mocīja velni. Viņi runāja ar mani un stāstīja dažādas pasakas. Es gribēju darīt sev galu, es ļoti nopietni gribēju izdarīt sev galu. Kad pirms tam es skrēju no savas mājas uz savas mammas māju, es zināju, ka viņa tic Dievam. Es vienkārši skrēju pa ielu, un dēmonu bari bija apkārt un ņirdza par mani. Es viņiem teicu: “Es skriešu pie savas mammas, jo viņa tic Dievam.” O, kā viņi man draudēja, kā viņi centās mani atturēt no tā un teica: “Lai nu kur, bet tikai ne uz turieni, jo tur cilvēks lūdz Dievu, tur cilvēks iet draudzē.” Es tieši uz turieni aizskrēju. Es tā sīki nevaru izstāstīt, bet man bija jāiziet uz balkona. Tas bija tik spēcīgi, ka es sāku diskutēt ar elli. Kad tu sāc diskutēt ar velniem, dzirdi viņus vai redzi viņus, agri vai vēlu viņi tevi aptīs ap pirkstu. Kāda balss visu laiku man teica: “Skaiti!” Es teicu: “Neskaitīšu, es neielaidīšos ar jums, ejiet jūs galīgi!” Es ar viņiem ļoti rupji lamājos. Bet viens no velniem vienkārši skaitīja man ausīs līdz desmit un atpakaļ. Es biju skaitījis vienu, divas stundas un jau visu dienu. Velns vienkārši skaita tev ausīs tā, ka tu sāc skaitīt līdzi, nevari neskaitīt. Tev tas vienkārši skan galvā, ka tu sāc skaitīt līdzi. Pēc tam dēmons teica: “Ej tur un dari to.” Un es gāju tur un darīju to. Viņš teica: “Ej tur iekšā.” Man bija jāiet iekšā svešā dzīvoklī. Pēc tam velns teica: “Neej pāri krustojumam – tas ir krusta veidā.” Un es negāju pāri, es gāju apkārt, ja es gāju pāri un neklausīju šai balsij, es dabūju sitienu, reālu sitienu, tieši tāpat kā fizisku sitienu. ”Tagad ej uz balkona un izlec no tā. Ej uz balkona un izlec no tā.” Un es gāju uz balkona un gribēju izlekt, un pēkšņi mans brālis stāvēja man priekšā un es nevarēju izlekt. “Ej uz vannas istabu, atrodi žileti un pārgriez sev vēnas.” Es gāju uz vannas istabu, un atkal brālis stāvēja priekšā. Tikai pēc tam, kad mani aizveda uz Straupi, iedeva miega zāles, vitamīnus, ēdienu un es normāli atgāju, es uzzināju, ka nekāds brālis tur nebija. Man nekāds brālis priekšā nestāvēja. Viņš tur nemaz nebija. Kas tas bija?

Pārdabiskais elements palīdz nākt pie Dieva. Varbūt tu esi pārdabiski piedzīvojis Dievu savā glābšanas brīdī, varbūt pirms tam, varbūt pēc tam. Pasaule to tulko dažādi, ateisti tam netic, bet es ticu. Es redzēju reālas lietas. Es redzēju, ka tajā brīdī, kad es piesaucu Jēzus Vārdu, velni sāka lūgties, lai es pārtraucu, es redzēju, kā velni krita ceļos, jo Bībelē ir rakstīts, ka visas mēles atzīsies un visas tautas kritīs Viņa priekšā ceļos un atzīs, ka Jēzus ir Kungs. Un pat velni trīc un dreb Viņa priekšā. Un, kad es aukstā un tumšā cietuma kamerā piesaucu Jēzus Vārdu, es biju uz nāves robežas, visa mana dzīve bija beigusies, taču es redzēju, kāds Dieva spēks atnāca, un tā bija pēdējā reize, kad es dzirdēju vai redzēju šādas būtnes. Un tās nebija zāles, kas to izraisīja, un tās nebija zāles, kas to novērsa, tas bija Dieva spēks! Tas ir Dieva spēks, tas ir Svētā Gara spēks! Jēzus asinīs ir spēks! Un Viņa žēlastība sniedzas līdz Debesīm. Un Viņam pieder visa vara, Viņam pieder pēdējais vārds. Uz visiem tiem, kuri pielūdz Viņu, ir Viņa asinis, un maitātājeņģelis paiet garām. Tu esi drošībā, nekādi velni un nekādi maitātāji tevi neskars. Viss būs labi. Viss tavā dzīvē būs labi. Ja tu domā, ka nebūs labi, – tavā dzīvē viss būs labi. Tavā kalpošanā viss būs labi, un citādi nevar būt.

Matijs

Apustuļu darbu 1. nodaļa. Notikumi risinās pēc tam, kad Jūda bija izdarījis pašnāvību. Apustuļi vairs nebija divpadsmit, bet vienpadsmit. Viņi visi kopā augšistabā lūdza Dievu, un Pēteris viņu vidū piecēlās un teica: “Jūda ir miris, un mums ir vajadzīgs divpadsmitais. Mums ir jādara tā, kā Jēzus gribēja. Mums ir jābūt divpadsmit apustuļiem.”

“Tāpēc vienam no tiem vīriem, kas ar mums kopā gājuši visu to laiku, kad Kungs Jēzus pie mums nācis un gājis, sākot ar Jāņa kristību līdz tai dienai, kad Viņš no mums tika uzņemts debesīs, vienam no tiem līdz ar mums jākļūst par Viņa augšāmcelšanās liecinieku.” Un tie izraudzīja divus, Jāzepu, sauktu Barsabu, ar prievārdu Justs, un Matiju. Un, Dievu pielūguši, viņi sacīja: “Kungs, Tu visu siržu pazinējs, rādi, kuru no šiem abiem Tu esi izredzējis uzņemties kalpošanu un apustuļu darbu, ko Jūda ir atstājis, lai noietu savā vietā.” Tie deva meslus, un mesli krita Matijam, un viņš tika pieskaitīts vienpadsmit apustuļiem.” (Apustuļu darbi 1:21-26)

Tā Matijs kļuva par apustuli. Matija aicinājums bija ārkārtīgi vienkāršs. Bija vakance un kritēriji. Matijs bija viens no tiem, kurš ar viņiem bija bijis kopā, sākot ar Jāņa kristību, praktiski, no paša sākuma. Tas bija pārbaudīts cilvēks un uzticams cilvēks. Tā Matijs iekļuva divpadsmitniekā. Ļoti vienkāršs aicinājums. Un viņš uzņēmās kalpošanu un apustuļa darbu, ir rakstīts. Tātad aicinājums ir darbs. Vai tu esi to pārdabiski saņēmis vai esi ticis deleģēts, vai tev rokas ir uzliktas, vai tu esi to mantojis, vai tu esi kaut ko piedzīvojis vai nepiedzīvojis, tas ir darbs. Ja tu uzņemies apustuļu darbu, tu uzņemies konkrētu pienākumu un ej līdz galam. Loterijas rezultātā Matijs kļuva par kalpotāju, jo bija daudz mācekļu, kuri bija bijuši kopā ar viņiem no paša sākuma. Es domāju par to, kurš ir vērtīgāks cilvēks. Es domāju, ka vērtīgāki ir tie, kuri ir bijuši kopā ar mani no paša sākuma. Piedodiet, bet, ja man ir jāizvēlas, kuram kaut ko uzticēt vai kuru paaugstināt, tas būs laika gaitā pārbaudīts cilvēks. Ir vajadzīga liela pacietība, lai būtu ar mani kopā tik ilgu laiku. Ja viņi mani ir izturējuši visus šos gadus, tad tie ir uzticami cilvēki. Viņi vienalga ko izdarīs. Nu, ne visu, bet ir lietas, kuras noteikti katrs pēc savām spējām izdarīs. Apustuļi tā arī izvēlējās, tos, kuri bija bijuši kopā ar viņiem no paša sākuma. Kaut gan noteikti bija arī tādi cilvēki, kuri bija jauni, dedzīgi, kruti utt. Ja jāizvēlas starp dedzīgu un ilglaicīgu, labāk izvēlēties to, kurš ir ilgāk bijis ar tevi kopā. Atceries, ka nekad nevar spriest par cilvēku viena mēneša laikā.

Piemēram, draudzības laiks un laulības. Kad ir draudzības laiks jeb vēl pat nav draudzības laiks, un tu otrā cilvēkā redzi kādas negatīvas lietas (kā viņš pret tevi izturās, kā viņš kalpošanā izturās, kā viņš pret vadītāju izturās, kādas ir viņa attiecības ar Dievu, kā viņš pret draudzes mācību izturās), tad zini –  kad tu apprecēsies, tas būs simtkārt vairāk. Un tu būsi viens no nelaimīgākajiem cilvēkiem pasaulē. Es zinu, ka daudzi tāpat to neņems vērā, bet daži ieklausīsies un ņems vērā. Negatīvās lietas paliks vai pat būs vairāk, un tas var novest. Runājot par cilvēkiem mājas grupās, māceklību, aicinājumu un kam ko deleģēt un uzticēt, - tiem cilvēkiem, kuri ir izturējuši pārbaudi ar laiku. Tā tu zināsi visas viņu lietas un nelietas, viņu reakcijas un zināsi, kuri ir īstie. Protams, mums ir jābūt arī elastīgiem un visus gadījumus nevar likt vienā maisā jeb katru gadījumu ir jāskatās individuāli, ņemot vērā cilvēka īpatnības, vēsturi utt. Bet ir svarīgs laiks, tāpēc cepuri nost visu mūsu draudzes patriotu priekšā, kuri ilgu laiku ir bijuši ar mani, kuri mani ir panesuši un pacietuši un vēl paguvuši augt Kristū, un vēl kalpot. Un jūs esat tā kalpojuši, ka esat pavairojuši draudzi. Vai Latvijā vispār būs tādas telpas, kas spēs mūs uzņemt? Nu vienīgi “Arēna Rīga”. Tātad Matijs kļuva par mācekli un iegāja aicinājumā caur loteriju. Bet loterija bija tikai starp tiem cilvēkiem, kuri bija bijuši jau no paša sākuma. Faktiski, ja cilvēks ir bijis jau no paša sākuma, var izvēlēties, var taisīt loteriju, bet viņš der.

Barnaba un Sauls (Pāvils)

Barnaba un Sauls bija mācītāji. Kas ir Sauls? Sauls ir Pavils. Pirms viņš kļuva par misionāru, Pāvils bija mācītājs. Pirms viņš kļuva par mācītāju, viņš vienkārši bija sludinātājs. Un ir rakstīts, ka viņi bija mācītāji Antiohijas draudzē. Viņiem bija īpašs aicinājums. Apustuļu darbu 13. nodaļā ir rakstīts, ka Antiohijas draudzē bija vairāki pravieši un mācītāji.

Antiohijas draudzē bija pravieši un mācītāji: Barnaba un Simeons, saukts Nigrs, kirenietis Lūkijs un Manaēns, kas bija uzaudzināts ar tetrarhu Hērodu, un Sauls. Kad tie kalpoja Tam Kungam un gavēja, Svētais Gars sacīja: "Nošķiriet Man Barnabu un Saulu darbam, kādam Es viņus esmu aicinājis!" Tad viņi gavēja un lūdza Dievu, un, tiem rokas uzlikuši, tos atlaida.” (Apustuļu darbi 13:1-3)

Tur bija pieci pravieši un mācītāji. Es īsti nesapratu, kurš no viņiem bija virsmācītājs. Es domāju, ka Barnaba, jo Barnaba ņēma Saulu pie sevis. Viņi kalpoja Tam Kungam un gavēja. Viņi kopā lūdza un kopā gavēja. Tad Svētais Gars sacīja: “Nošķiriet Man Barnabu un Saulu darbam, kādam Es viņus esmu aicinājis.” Svētais Gars pats to pateica šiem pieciem cilvēkiem. Viņiem visiem bija pārliecība un viņi zināja, ka tas ir jāizdara. Kas tas bija par darbu? Tie bija misijas ceļojumi Eiropas virzienā, kas radīja neskaitāmas draudzes. Tie ir tie kalpošanas ceļojumi, caur kuriem Pāvils un Barnaba ielika pamatus un uzcēla daudz, daudz draudžu, un tas ir arī mūsu draudzes pamats. Tās ir draudzes, no kurām izgāja citas draudzes un arī mēs. Katoļi, luterāņi, metodisti, adventisti, baptisti, evaņģēliskie kristieši, vasarsvētki – mēs visi esam brāļi, lai arī cik šķībi, greizi vai nepareizi kādam tie šķiet. Mēs visi nākam no turienes – Jeruzālemes, Jūdejas, Samarijas, un tā līdz pat pasaules galam.

Bet pašā iesākumā Barnaba un Sauls gavēja un lūdza Dievu. Tātad, aicinājumu var saņemt arī īpašam uzdevumam. Piemēram, tu esi iegājis savā aicinājumā, bet var pienākt īpašs brīdis, kad Dievs tev pasaka: “Es tev gribu dod īpašu uzdevumu.” Šajā gadījumā viņus izsūtīja no draudzes doties misijā un lielās grūtībās. Draudze viņus finansiāli atbalstīja. Pēc tam viņi atgriezās, stāstīja, kā ir gājis, atskaitījās, saņēma atbalstu, papildināja krājumus un atkal devās ceļā. Tas bija īpašs uzdevums. Kad tu savā grupā ar saviem līderiem lūgsi un gavēsi, iespējams, Dievs tev pateiks, ka kādam cilvēkam jāsāk īpašs darbs. Pagājušajās reizēs, kad devāmies evaņģelizācijas tūrēs pa Latviju, es liku pats savu seju (liecību) uz flaijeriem un pats sludināju, bet beidzamajā reizē Dievs mani uzrunāja rīkoties citādāk. Viņš teica: “Sūti viņus! Lai viņi liek savas sejas (liecības) uz flaijeriem, lai paši sludina, lai mācās, kā to darīt, lai paši redz brīnumus, lai paši ceļ.” Es paklausīju un tā izdarīju, un mēs pļāvām lielu ražu. Draudze momentā izauga. Šobrīd mēs gatavojamies evaņģelizācijai rudenī uz vairāk nekā septiņdesmit Latvijas pilsētām un ciematiem. Tur būs ne tikai manas komandas cilvēki, tur būs visdažādākie draudzes kalpotāji, kuri ir atsaukušies aicinājumam un pieņēmuši lēmumu braukt, atvērt, būt, palikt. Tas būs īpašs uzdevums. Un tieši tur ir atslēga mūsu draudzes izaugsmei. Tā ir atslēga, lai mūsu valsts himna “Dievs, svētī Latviju!” tiešām realizētos mūsu zemē. Un tālāk ir rakstīts: “Tad viņi gavēja un lūdza Dievu, un rokas uzlikuši tos atlaida.” Bet viņi, Svētā Gara izsūtīti, aizgāja uz Seleukiju un pēc tam uz Kipru, tad Salamīnā viņi sludināja Dieva vārdu, un Jānis bija viņu palīgs. Tas notika tieši tāpat kā šodien, kad tiek izsūtīti kalpotāji uz dažādām vietām. Pienāks laiks, kad no šīs vietas tiks izsūtīti misionāri uz visām pasaules valstīm. Kad mēs būsim apguvuši Latviju, Baltiju un Eiropu, no šejienes brauks misionāri uz visām pasaules valstīm. Tu vari to iedomāties? Bet vispirms domāsim par mazākām lietām. Domāsim par Latviju, izglābsim vispirms to, un tad sūtīsim misionārus arī tālāk. Aleluja! Dievs ir labs. Dievs ir ļoti labs.

 

Mācītāja Mārča Jencīša sprediķi “Aicinājuma anatomija. 8. daļa” pierakstīja un rediģēja draudzes “Kristus Pasaulei” redakcija

Aicinājuma anatomija. 6. daļa

Publicēja 2020. gada 24. jūn. 10:15Līga Paņina

Ziņas datums 24.06.20.

Svētais Gars, pieskaries katram. Aizskar, lai Tavs svaidījums piepilda mūs. Lai nāk izmaiņas prātā, dvēselē un sirdī. Lai Tava slava izplatās no šīs vietas katrā pilsētā, katrā ciematā. Lai aiziet tumsa, pandēmija un bezdievība, Jēzus Kristus Vārdā. Lai nāk Tava valstība mūsu zemē, mūsu valstī. Āmen! Šodienas svētrunas tēma ir „Aicinājuma anatomija. 6. daļa”.

Mums ar komandu ir tradīcija katru vasaru izmantot pirmo karsto laiku un doties uz Ventas rumbu. Lai dotos ceļojumā un atpūstos, obligāti nav jābrauc ārpus Latvijas robežām, jo tepat ir ļoti daudz interesantu vietu un ļoti daudz interesantu cilvēku. Šo divu atpūtas dienu laikā mēs iepazināmies ar diviem interesantiem cilvēkiem, un viņiem abiem ir kaut kas kopīgs, un par to es gribu pastāstīt. Kad mēs meklējām nakstmītnes, negribējām palikt viesu namā pie pašas rumbas, un tā nu atradām citu viesu namu 16 km ārpus Kuldīgas. Ilgi braucām pa zemesceļiem, kamēr nonācām meža vidū, kur tas atradās. Tur bija dīķi un pat dažādi Ļeņina pieminekļi, bija pat Kuldīgas Ļeņina piemineklis. Tur bija daba; odi, zivis un meža cūkas. Izskatījās, ka tas bija nevis viesu nams, bet īpašnieka mājas. Iekšā visur bija fotogrāfijas, izbāzeņi, šautenes un binokļi. Mēs iepazināmies ar mājas saimnieku. Kas mani viņā uzrunāja? Viņa pirmie teikumi liecināja par to, ka viņam nav interesanti ne Austrumi, ne Rietumi, bet viņam ir interesanta sava Latvija. Šis ir viņa īpašums, viņa zeme, un šeit viņš dzīvo. Vēl Latvijā ir latvieši, kuri apzinās savu zemi, savu tautu un savu valsti. Tie ir patrioti, kuri neliecas citu valstu priekšā, kuriem ir savi principi. Pēc tam mēs devāmies uz Zanti, kur ir Kurzemes cietokšņa muzejs. Tur satikām cilvēku, kurš vairāk nekā divdesmit gadus vāc eksponātus no Kurzemes cietokšņa. Kas ir Kurzemes cietoksnis? Tāds bija Kurzemē Otrā pasaules kara laikā, kad Vācija kapitulēja, bet joprojām pastāvēja Kurzemes katls, kur mūsu leģionāri cīnījās pret Padomju Savienības karaspēku. Tā bija vieta, kur latvietis krievu armijā cīnījās pret latvieti vācu armijā, kur tēvs nogalināja dēlu un dēls savu tēvu, un brālis brāli. Mūsu tautieši cīnījās dažādās frontes pusēs, bet fakts ir tāds, ka Kurzeme bija neieņemama. Krievijas karaspēks pat ar milzīgu pārspēku nespēja to ieņemt. Oficiālie dati ir tādi, ka bija 500 000 kritušo, un Kurzeme ir kauliem nosēta, tika iznīcinātas arī tūkstošiem kara tehnikas. Tā nu šis cilvēks vāc kara tehniku un stāsta par mūsu vēsturi. Pēc valodas var pateikt, ka viņš ir skarbs vīrs, bet visā, ko viņš dara un rāda, var redzēt, ka viņš mīl savu Latviju. Viņš apzinās vērtību tam, ko viņš dara, un grib to nodot tālāk nākamajām paaudzēm. Eksponātu tur ir vairāk nekā Kara muzejā. Tur ir ne tikai kara tehnika, bet arī šis tas arī sievietēm, gan Kuzņecova trauki, gan dažādas interesantas lietas. Viņš mums veltīja laiku vairāk nekā divas stundas. Tā nu mēs satikām vēl vienu cilvēku, kuram nav svarīgs ne kovids, ne Eiropa, ne Krievija, bet sava Latvija. Šajos abos cilvēkos tas ir iekšā, tas ir viņu sirdī, tā ir viņu būtība. Šādi cilvēki joprojām mūsu zemē ir.

Es zinu, ka arī Kristus draudzei ir svarīga sava zeme un sava tauta un savs Dievs! Mūsu himna ir „Dievs, svētī Latviju!” Dieva vārds saka, lai ejam un sludinām evaņģēliju visai radībai; mēs dabūsim spēku, kad Svētais Gars būs nācis pār mums, un būsim Jēzus liecinieki. Vispirms mēs esam atbildīgi par savu zemi, par saviem cilvēkiem, par savām ģimenēm un par to vietu, kur mēs atrodamies. Mūsu draudzei ir tāda dziesma, kurā skan vārdi: Tā ir mana dzīve, tā es dzīvoju, un it nekas to nemainīs! Tādi mēs esam, un it nekas to vairs nemainīs. Ja tu esi aicināts un tava zeme ir tavā sirdī, un draudzes celtniecība ir tavā sirdī, tad tas nav maināms. Tādi mēs esam, un tādi mēs paliksim. Dievs tādus mūs ir radījis, Viņš mūsos to ir ielicis. Es esmu atsaucies Viņa aicinājumam. Man ir svarīgas personiskas attiecības ar Dievu, tā ir mana dzīve, tā ir daļa no manis, es bez tā nespēju dzīvot. Man ir svarīgi cilvēki apkārt, man ir svarīga Latvija, un nekas to nemainīs. Tā ir mana būtība – aicinājums. Aicinājums ir iekšā! Kad tu esi pieņēmis aicinājumu, tad tas tevī ir iekšā! Tas ir galvenais dzinējspēks visām pārējām lietām. Uz tā bāzes, ka tu ej aicinājumā, Dieva Gars ir tevī, Viņš ir satvēris tevi un tu Viņu, un uz šī pamata visas pārējās lietas tavā dzīvē tiek pieliktas. Pats svarīgākais ir personiskas attiecības ar Dievu un aicinājums. Mums ir Dieva vīzija un mērķi un mēs zinām, ko Dievs spēj pat caur vienu cilvēku, kurš atsaucas aicinājumam. Mēs esam gājuši cauri Bībelei un dažādām personībām; tie bija cilvēki, kurus Dievs aicināja, un viņi aiz sevis ir atstājuši simtiem cilvēku un ir guvuši uzvaras. Es redzu Dieva slavu mūsu tautā. Lai nāk Dieva valstība! Ir svarīgi būt Dieva klātbūtnē. Nekad neizlaid dievkalpojumu, nekad neizlaid slavēšanu un pielūgsmi, jo tur ir spēks! NEKAD NEATSTĀJ SAVAS PERSONISKĀS ATTIECĪBAS AR DIEVU! Jo Dievā ir spēks! Nekad neizlaid nevienu mājas grupiņu, jo tur ir spēks. Jo tad tu vari, kad tu esi tur, kur tu ļauj Dievam pie sevis darboties! Tev nav nekā neiespējama. Dieva vārds saka, ka Viņa žēlastība sniedzas līdz debesīm, tā ir neizmērojama un neizprotama.

Nesen biju bērēs, un pirms tām man bija jāatkārto materiāli par bērēm, kas tajās jādara. Es lasīju par dažādām bēru tradīcijām. Piemēram, čigānu bēres. Kad nomirst čigāns, tad viņi sēž ar mironi istabā un pīpē. Dzert nevar, bet pīpēt var. Pēc tam ir bēres, viņu apglabā, un pēc tam viņi dzer, dejo, priecājas un līksmojas. Čigānu bērēs vienmēr ir līksmība. Es nezinu, par ko viņi priecājas, ko viņi domā, kur nonāk mirušais, jo ir dzīve pēc nāves. Kaut mēs to neesam redzējuši, ir dažādas liecības par dzīvi pēc fiziskās nāves. Ir Dieva vārda liecība. Jēzus saka: ”Kas dzīvo un tic uz Mani, tas nenāk tiesā un dzīvo mūžīgi.” Ir mūžīgā dzīvība. Mūsu uzdevums ir pašiem tajā ieiet un ievest tajā cilvēkus jeb panākt, lai Dieva valstība nāk Latvijā. Pēc idejas, kristiešu bērēs būtu jālīksmojas, jo cilvēks aiziet uz Debesīm. Taču tad, kad ir aizgājis tuvs cilvēks, tad ir skumjas. Šis bija ievads, un, ja tu esi aicināts un esi pieņēmis aicinājumu, tad tas tevī ir iekšā. Uz aicinājuma pamata visas citas lietas tev tiek pieliktas.

Ecehiēls

Un Viņš man sacīja: "Cilvēka bērns, nostājies uz savām kājām, Es gribu ar tevi runāt." Viņam tā uz mani runājot, Gars pārņēma mani, tā ka es nostājos uz savām kājām, un es dzirdēju to, kas uz mani runāja. Viņš man sacīja: "Cilvēka bērns, Es sūtu tevi pie Israēla bērniem, pie tās nepakļāvīgās atkritēju tautas, kas sacēlusies pret Mani; viņi un viņu tēvi arvien ir atkāpušies no Manis, līdz pat šai dienai. Arī viņu bērni ir stūrgalvīgi un cietām sirdīm. Pie tiem Es tevi sūtu. Saki tu tiem: tā saka Dievs Tas Kungs! Vai tie klausa vai neklausa, jo tie ir pretestības pilna cilts, tiem jāzina, ka pravietis ir viņu vidū. Bet tu, cilvēka bērns, nebīsties no tiem un nebīsties no viņu vārdiem. Jebšu dadži un ērkšķi ir ap tevi un tu dzīvo pie skorpioniem, tomēr nebīsties no viņu vārdiem un nebaidies no viņu vaiga, jo tie ir pretestības pilna cilts. Bet tu pasludini tiem Manus vārdus, lai tie klausa vai neklausa, jo tie ir nepielaidīgi. Bet tu, cilvēka bērns, klausies, ko Es tev saku. Neesi tu nepaklausīgs kā šī nepaklausīgā cilts. Atver savu muti un ēd, ko Es tev dodu. Es redzēju roku, kura stiepās pret mani. Rokā bija rakstu ritulis. Viņš to atritināja manā priekšā, tas bija aprakstīts vienā un otrā pusē. Tur bija uzrakstītas raudu dziesmas, nopūtas un vaimanas.” (Ecehiēla grāmata, 2. nodaļa)

Tad Viņš man sacīja: "Cilvēka bērns, ēd, kas tavā priekšā, ēd šo rakstu rituli un tad ej un sludini Israēla namam." Tad es atvēru muti, un Viņš man deva ēst rakstu rituli un man sacīja: "Cilvēka bērns, apēd šo rakstu rituli, ko Es tev dodu, un pildi ar to savas iekšas." Tad es to apēdu, un tas bija manā mutē tik salds kā medus. Un Viņš man teica: "Cilvēka bērns, ej pie Israēla un sludini Israēla namam Manus vārdus. Es tevi nesūtu pie tautas, kam sveša valoda un nesaprotama runa, bet pie Israēla nama, nedz arī pie lielām tautām, kam sveša valoda un nesaprotama izteiksme, kuras vārdus tu nesaproti. Taču, ja Es tevi pie tām sūtītu, tās tevi uzklausītu, bet Israēla nams negrib tevi uzklausīt, tie taču neuzklausa arī Mani. Israēla namam ir bieza piere un cieta sirds. Redzi, Es nocietināšu tavu vaigu līdzīgu viņu vaigam. Es došu tev cietu pieri, kas būtu līdzīga viņu pierei, kā dimantu, kas cietāks par klinti, Es darīšu tavu pieri. Nebīsties no tiem, lai tevi nebaida viņu vaigs, jo tie ir nepielaidīga cilts." Tad Viņš vēl turpināja: "Cilvēka bērns, visus vārdus, ko Es tev runāšu, uzklausies labi ar savām ausīm un ieguldi dziļi savā sirdī. Un ej pie trimdiniekiem, saviem tautiešiem, runā uz tiem un saki: tā saka Dievs Tas Kungs, - vai tie tevi klausa vai neklausa." Tad Gara spēks pacēla mani, un es izdzirdu aiz sevis ārkārtīgi skaļu un spēcīgu troksni, kad pacēlās no savas vietas Tā Kunga godība, un proti – četru dzīvo tēlu spārnu švīkstoņu, šiem spārniem savā starpā saskaroties, un ratu rīboņu, katram ritenim griežoties līdzās savam tēlam. Kad Gars mani pacēla un aizrāva, es gāju uz priekšu, būdams sava gara satraukumā dziļi nospiests, bet Tā Kunga roka ar varenu spēku turēja mani. Tā es nonācu pie trimdiniekiem Tel-Abibā, kur tie dzīvoja pie Ķebaras upes. Tur es sēdēju septiņas dienas garā noskumis klusībā viņu vidū. Kad septiņas dienas pagāja, pār mani nāca Tā Kunga vārds: "Cilvēka bērns, Es tevi esmu ielicis par sargu Israēla namam. Kad tu uztversi vārdu no Manas mutes, tad tev tie jāpamāca un jābrīdina Manā Vārdā, kad Es saku bezdievim: tev jāmirst! – un tu to nepamāci un nebrīdini, lai bezdievis atgrieztos no sava ļaunā ceļa un tas paliktu dzīvs, tad bezdievis gan nomirs savos grēkos, bet viņa asinis Es prasīšu no tavas rokas. Bet, kad tu bezdievi būsi pamācījis un viņš tomēr neatstājas no savas bezdievības un sava ļaunā ceļa, tad viņš nomirs savos grēkos, bet tu izglābsi savu dzīvību. Kad taisnais nogriežas no savas taisnības un dara ļaunu un Es nostāšos pret viņu, viņš mirs. Kad tu viņu nebūsi pamācījis, viņš nomirs savos grēkos. Viņa taisnību, ko tas darījis, vairs nepieminēs. Bet viņa asinis Es prasīšu no tavas rokas. Bet, kad tu pamācīsi taisno negrēkot un viņš negrēkos, tad viņš paliks dzīvs, tādēļ ka pieņēma pamācību, un tu būsi izglābis savu dzīvību." Tā Kunga roka nāca tur pār mani, un Viņš man sacīja: "Celies un ej klajumā, tur Es runāšu ar tevi!" Tad es cēlos un aizgāju klajumā, un tur es skatīju Tā Kunga godību, kā es to redzēju pie Ķebaras upes; tad es nokritu uz sava vaiga. Bet Gars nāca pār mani, un es nostājos uz savām kājām. Viņš uzrunāja mani un sacīja: "Ej un ieslēdzies savā namā! Redzi, cilvēka bērns, tev uzliks važas, tu būsi saistīts un nevarēsi iziet viņu vidū. Es likšu tavai mēlei pielipt pie tava žokļa, ka tu paliec mēms un nebūsi tiem vairs par pamācītāju, jo tie ir pretestības pilna cilts. Bet, kad Es runāšu ar tevi, Es atdarīšu tavu muti, un tu saki tiem: tā saka Dievs Tas Kungs: kas klausa, lai klausa, kas neklausa, lai neklausa, - jo tie ir pretestības pilna cilts.” (Ecehiēla grāmata, 3. nodaļa)

Ecehiēls tika ievests īpašā stāvoklī, viņš satikās ar Dievu, redzēja garīgo pasauli un Dievs ar viņu runāja caur eņģeļiem, Debesu būtnēm. Šī parādība bija tik spēcīga, ka viņš nespēja nostāvēt kājās. Viņš tika nolikts uz kājām, un Dievs ar viņu runāja. Ecehiēla aicinājumā Dievs saka: vai viņi klausa, vai viņi neklausa, tev ir jārunā, jo, ja tu viņus nebrīdināsi un nerunāsi, tad tu būsi vainīgs. Šī Rakstu vieta ir Bībelē, un tur neko nevar darīt. Tieši tā Dievs runāja uz Ecehiēlu. Dievs teica, ka tauta ir vainīga, viņam ir jāsludina, un tādā veidā viņiem būs iespēja atgriezties. Ja viņi neatgriezīsies, tad Ecehiēls nebūs vainīgs, jo viņš viņiem būs sludinājis. Ja viņi neatgriezīsies un pazudīs un viņš viņus nebūs brīdinājis, tad Ecehiēls būs tikpat vainīgs, cik viņi. Bija tāds radikāls sludinātājs Čārlzs Finnejs. Man atmiņā ir palikuši daži vārdi no viņa: „Draudze ir vainojama šausmīgā noziegumā.” Šie vārdi precīzi atbilst Ecehiēla aicinājumam. Ja tu nesludini, tad tu esi tikpat vainīgs, cik viņi ir vainīgi. Ja tu runā, sludini, liecini, un nav rezultāta, tad tā ir tava atbildība turpināt sludināt, vai viņi klausa vai neklausa. Ja tu esi iesācis mājas grupiņu un tavā mājas grupiņā nenotiek tā, kā tu gribētu, tev neizdodas un jau gribas atmest ar roku, tu domā, ka neesi tam radīts, tev neizdodas, tad Dievs saka, lai tu neapstājies, bet turpini darīt, turpini celt savu grupiņu. Ja tu esi ieķēries kādā cilvēkā, kuru tu vēlies pievest pie Dieva un tev neizdodas, tad Dieva vārds saka, lai tu turpini cīnīties. Ja mēs esam aicināti, tad mēs kalpojam, ejam pie cilvēkiem un ceļam Dieva valstību neatkarīgi no rezultātiem.

Jāsludina neatkarīgi no tā, cik daudz tev šobrīd ir izdevies, vai cilvēki tevi klausa vai neklausa, izsmej vai neizsmej, pieņem vai nepieņem. Ja tu esi ielu evaņģēlists, tu ej uz ielas pie cilvēkiem un lieto šo ļoti labo metodi cilvēku aizsniegšanai. Tie, kuri bieži to dara, zina, ka ir cilvēki, kuri pieņem vēsti, un ir tādi, kuri nepieņem. Kas būtu, ja pirmajā reizē, kad kāds tevi noraidītu, tu teiktu, ka tas nedarbojas? Vai esi dzirdējis, ka daudzi saka: “Viņi mani nedzird, neklausās, nav nekāda jēga iet un sludināt”? Tā runā sliņķi. Salamans saka, ka sliņķi atrunājas, ka uz ielas ir lauva. Kas mums ir uz ielas? Cilvēki kā lauvas. Tomēr ir arī tādi, kuri grib dzirdēt. Esmu pamanījis, ka reizēm tieši tie niknākie ir tie, kuri pirmie salūzt Dieva priekšā. Tie, kuri visam piekrīt un uz visu saka āmen, pēc tam arī tikpat ātri pazūd. Jā, mīļie, pieklājīgie un potenciālie cilvēki visbiežāk uzmet. Tie, kuri sākumā uzbrūk, reizēm pēc pāris dienām saka: “Jā, es nākšu pie Dieva!” Kāds bija Ecehiēla aicinājums? Neatkarīgi no tā, vai viņu klausa vai neklausa, sludināt un kalpot, jo pretējā gadījumā viņš nebūs paklausījis Dievam un atbildība būs uz viņa paša.

“Es redzēju roku, kura stiepās pret mani. Rokā bija rakstu ritulis. Viņš to atritināja manā priekšā, tas bija aprakstīts vienā un otrā pusē. Tur bija uzrakstītas raudu dziesmas, nopūtas un vaimanas. Tad Viņš man sacīja: "Cilvēka bērns, ēd, kas tavā priekšā, ēd šo rakstu rituli un tad ej un sludini Israēla namam." Tad es atvēru muti, un Viņš man deva ēst rakstu rituli un man sacīja: "Cilvēka bērns, apēd šo rakstu rituli, ko Es tev dodu, un pildi ar to savas iekšas." Tad es to apēdu, un tas bija manā mutē tik salds kā medus.” (Ecehiēla grāmata 2:9-10; 3:1-3)

Dievs Ecehiēlam lika ēst Bībeli. Viņš lika ēst Rakstu rituli. Tas viss nenotika fiziskā plāksnē, bet gan garīgi, vīzijas iespaidā. Cilvēks nekad nevar ieiet aicinājumā, ja regulāri neēd no Bībeles. Jēzus saka: "Stāv rakstīts: cilvēks nedzīvo no maizes vien, bet no ikkatra vārda, kas iziet no Dieva mutes." (Mateja evaņģēlijs 4:4) Dieva vārds! Pravietim, aicinātam cilvēkam, kristietim pats svarīgākais ir baroties no Dieva vārda. Daudziem labāk patīk lūgt Dievu, tomēr nevar tikai lūgt, ir vajadzīgs arī Dieva vārds. Nepietiek arī tikai ar Dieva vārdu, ir arī jālūdz un jārunā ar Dievu. Ja ir jautājums par to, kas ir svarīgāk, vārds vai lūgšana, tad es domāju, ka vārds, jo Bībele saka: “Iesākumā bija Vārds, un Vārds bija pie Dieva, un Vārds bija Dievs.” (Jāņa evaņģēlijs 1:1)

Pirms lūgt Dievu, es parasti cenšos lasīt Dieva vārdu. Ja neesmu pirms lūgšanas lasījis Bībeli, man nav bāzes jeb pamata, uz kā lūgt. Pati Bībeles lasīšana jau ir kā lūgšana. Tu lasi, pārdomā, parunājies ar Dievu, un tā jau ir lūgšana. Es lietoju dažādus palīgmateriālus. Man ir bieza klade, kurā ir izrakstītas Rakstu vietas, piemēram, kāds ir Dievs. Es pats esmu gājis cauri Bībelei un izrakstījis pantus par to, kāds Viņš ir. Tas nav Sergeja Šidlovska saraksts, tas ir manis paša, pats esmu gājis cauri visai Bībelei, un man ir ļoti daudzas lapaspuses ar Rakstu vietām par to, kāds ir Dievs. Es ieeju lūgšanu kambarī, atveru šo kladi, paņemu vienu lapaspusi, izlasu kādu no rakstvietām, pārdomāju, kāds tad Viņš īsti ir, un sāku lūgt tādu Dievu, kāds Viņš Savā vārdā ir attēlots. Tu nekad neieiesi savā aicinājumā, ja kā prioritāti nepaturēsi Dieva vārdu. Lai nevis tikai vienkārši paklausītu Dieva vārdam, bet, pirmkārt, barotos ar Dieva vārdu. Ecehiēls saka, ka viņš apēda Dieva vārdu, un tas viņam šķita salds kā medus. Bībelei ir jābūt mīļai. Šai grāmatai ir jābūt tavai dzīves nepieciešamībai. Tev jāiemīl Dieva vārds, un kristieša normāls stāvoklis ir nevarēt iztikt bez Dieva vārda. Tāpat kā cilvēkam ir dažādas fiziskas un emocionālas vajadzības, tāpat, pirmām kārtām, cilvēkam ir vajadzība pēc Dieva vārda. Tev ir jābūt vilkmei pēc tā, un vilkmei ir jābūt jūtamai. Ja tu nejūti vilkmi pēc Dieva vārda, tad ar tevi kaut kas nav kārtībā vai arī tu vienkārši esi sliņķis. Lai iemīlētu Bībeli, vispirms ir tā regulāri jāēd. Varbūt sākumā tas var nepatikt, bet tad, kad tu ēd, pārkāp sev pāri, disciplinēti lasi Bībeli, tā tev kļūst mīļa, jo Dievs ar tevi runā. Tieši tur ir atrodama Viņa klātbūtne. Sludināt vai nesludināt ir dzīvības vai nāves jautājums pirmkārt mums pašiem, ne tikai tiem cilvēkiem, kuri pazūd vai iet uz Debesīm. Man patika tas, ko dzirdējām video liecībā, ka brālis apzinās, ka stāstīt par Dievu citiem ir viņa dzīves nepieciešamība; darīt kaut to, lai celtu Dieva valstību. Tas ir dzīvības un nāves jautājums.

Vēl par Dieva vārda ēšanu. Mūsu brālis, kurš šodien pirmo reizi runāja par došanu, runāja labi. Vai zini, kāpēc? Varbūt tu domā, ka viņš nemaz nebija nobijies? Viņš bija nobijies, bet savācās. Tu domā, ka viņam ir talants? Nē, viņš to vairākas dienas gatavoja, mācījās no galvas, apēda. Tas, ko viņš runāja, pārsvarā bija no Bībeles skolas, no mūsu draudzes mācības materiāliem. Ko vēl vairāk vajag? To, ko es tagad runāju, esmu apēdis jau kādus divus mēnešus atpakaļ. Es nevis vienkārši lasu Bībeli, bet ņemu šīs Rakstu vietas, lasu un pārlasu, un vēlreiz lasu neskaitāmas reizes. Tāpēc es varu iznākt draudzes priekšā un runāt. Ir cilvēki, kuri domā: “Forši gan mācītājam – iznāk svētdienā priekšā, kaut ko parunā un saņem algu, un brauc ar BMW.” Vai tev nav ienākusi prātā šāda doma? Tas ir ikdienas darbs – apēst šo vārdu, un tad, kad esmu to saēdies, es varu runāt un beigt tikai vakarā, varu daudz runāt, kamēr ir spēks. Tāpat kā cilvēks Kurzemes cietokšņa muzejā teica: “Es runāšu tik ilgi, cik varēšu.” Vai tu domā, ka runāt ir viegli? Nāc un norunā divas stundas no vietas! Tu domā, ka dziedāt ir viegli? Kādreiz slavēšanas vadītāja dziedāja viena pati, un tad bieži bija šķībi un greizi. Kāpēc? Cik daudz gan viens cilvēks var izdziedāt? Tad pievienojās vēl viens dziedātājs, pēc tam vēl un vēl, un tagad viņa var vispār nedziedāt, bet dzied. Tagad viņa var paņemt vienu dziesmu un to apēst. Mūsu otrajai slavēšanas solistei nevajag priekšā vārdus, jo viņa ir paņēmusi un izdziedājusi mājās un pārdomājusi visu dziesmu. Viņa pat dažām dziesmām pati vārdus ir sarakstījusi. “Apēd!” Katram mūziķim viņa mūzika ir iekšā. Kāda runa var būt par muzicēšanu, ja pamatu neesi iemācījies? Nevar būt nekāda muzicēšana, nekāda Dieva slava un klātbūtne, kamēr tu neesi dabūjis savas notis iekšā. Ja sprediķis nav iekšā, tas nav sprediķis. Ecehiēlam Dievs lika apēst Rakstu rituli, un tad, kad viņš ēda, tas viņam likās salds kā medus. Nevari tikt galā ar kādām problēmām? Sāc vairāk lasīt Dieva vārdu. Nevari izlauzties kalpošanā? Sāc vairāk baroties ar Dieva vārdu, jo tieši tur Viņš atklājas un runā ar tevi.

Jēzus mācekļi

Nākamie ir Jēzus mācekļi. Mēs ieejam Jaunajā Derībā. Kad tu lasi Dieva vārdu, tu tur lasi ļoti vienkāršu aicinājumu. Piemēram, Mateja evaņģēlija 4. nodaļā Jēzus sludina un aicina:

“Un, staigādams gar Galilejas jūru, Jēzus ieraudzīja divi brāļus, Sīmani, sauktu Pēteri, un Andreju, viņa brāli, tīklu jūrā izmetam, jo tie bija zvejnieki. Un Viņš uz tiem saka: "Nāciet Man līdzi, Es jūs darīšu par cilvēku zvejniekiem." Un tie tūdaļ atstāja savus tīklus un sekoja Viņam.” (Mateja evaņģēlijs 4:18-20)

Te ir rakstīts, ka viņi tūdaļ atstāja savus tīklus un sekoja Viņam. Andrejs bija Pētera jaunākais brālis. Aicinājuma jēga ir: Es darīšu tevi par cilvēku zvejnieku. Kad tu nožēlo grēkus un pieņem Jēzu par savu Kungu, no pašas pirmās dienas Dievs tev saka: “Es tikšu ar tevi galā un darīšu par cilvēku zvejnieku.” Aicinājuma jēga ir būt par cilvēku zvejnieku. Tas ir augstākais punkts. Kad tu lasi Dieva vārdu, Mateja, Marka, Lūkas, Jāņa evaņģēlijus, tu redzi, ka Jēzus iet garām, aicina, un cilvēki tūdaļ atstāj savus tīklus, atstāj visu, ceļas un seko Jēzum. Vai tiešām tā ir? Vai tiešām Dievs aicina un visi uzreiz seko? Bībele jālasa kontekstā. Piemēram:

“Un, garām iedams, Viņš redzēja Leviju, Alfeja dēlu, pie muitas sēžam un tam saka: "Staigā Man pakaļ!" Un tas cēlies staigāja Viņam pakaļ!” (Marka evaņģēlijs 2:14)

Izklausās ļoti vienkārši. Jēzus pats atnāca, aicināja cilvēkus, viņi tūlīt piecēlās un sekoja Viņam. Vai tiešām tā notiek? Lai labāk saprastu, ieskatīsimies Jāņa evaņģēlijā.

“Otrā dienā Jānis atkal stāvēja un divi no viņa mācekļiem. Ieraudzījis Jēzu staigājam, viņš saka: "Redzi, Dieva Jērs!" Šos vārdus dzirdēja abi mācekļi un sekoja Jēzum.” (Jāņa evaņģēlijs 1:35-37)

Jānis Kristītājs bija kopā ar saviem mācekļiem, no kuriem viens bija Jānis un otrs Andrejs, Pētera jaunākais brālis. Un viņi abi bija Jāņa Kristītāja mācekļi. Jēzus uzcēla Savu draudzi no citas draudzes dalībniekiem? Gluži tā nav, to es pateicu tikai intrigai. Jāņa Kristītāja sūtība bija nākt un sagatavot ceļu Jēzum.

“Viņš teica: "Es esmu vēstneša balss, kas tuksnesī sauc: sataisait Tā Kunga ceļu, kā pravietis Jesaja ir sacījis."” (Jāņa evaņģēlijs 1:23)

Jānis Kristītājs sagatavoja Jēzum cilvēkus. Draudzē ir kāda mūsu māsa. Viņai labi izdodas sagatavot līderus. Man nesen radās ideja par vēl vienu jauno līderu grupu, un, kad tika sastādīts saraksts ar iespējamiem kandidātiem, tad gandrīz visi bija no viņas grupas. Ja es viņus paņemšu savā jaunajā komandā, viņa būs kā Jānis Kristītājs, sāks visu no jauna un atkal sagatavos līderus. Nebūs gluži tā, es to minēju kā ilustrāciju. Ja es redzu kādu ļoti potenciālu cilvēku, tad es viņu izvēlos un ņemu savā komandā. Tas laiks, kad es cilvēkus izvēlējos no pasaules, ir pagājis. Es izvēlos no draudzes tos, kuri sevi jau kaut kādā mērā ir pierādījuši. Brāli, kurš runāja par došanu, arī kāds ir sagatavojis – viņa grupiņas vadītāja. Jānim Kristītājam bija uzdevums sagatavot ceļu Jēzum.

Kā sākās šī draudze? Biķernieku slimnīcas kapelā es kopā ar dažiem cilvēkiem novadīju pirmo mājas grupiņu Rīgā. Šie cilvēki bija saistīti ar manu iepriekšējo evaņģēlista kalpošanu. Kādi no viņiem vairs nav draudzē. Viesnīcā “Maritim” notika pirmais dievkalpojums. Es iespiedu flaijerus, kāds cilvēks no malas no saviem līdzekļiem apņēmās tos izplatīt. Šis cilvēks gan aizgāja prom, bet izpildīja savu misiju. Parādījās arī kādi man nepazīstami biznesa cilvēki, kuri iedeva lielas naudas summas. Piemēram, bungas tika nopirktas par kāda cilvēka ziedotu naudu. Šo cilvēku es vēl līdz šai dienai nepazīstu, bet bungas joprojām tiek lietotas un skan. Viņš vienkārši atnāca un nopirka mums bungas. Atnāca kāds cits un sponsorēja CD un DVD disku izplatīšanu. Uz pirmo dievkalpojumu atnāca 40 cilvēki. Atnāca arī tādi, kuri šodien šeit sēž un ir uzticami kalpotāji. Viņi bija bijuši pie sava Jāņa Kristītāja. Es viņus neesmu no pasaules izglābis, neesmu viņus meklējis pa pažobelēm un narkomānu vietām. Viņi vienkārši paši atnāca. Pirms tam viņi bija kādā citā draudzē, un viņu mācītāji, pirms es atvēru draudzi, atlaida savu draudzi, sakot, lai meklē citu draudzi. Kādi bija depresijā, vairākus mēnešus klīda un meklēja draudzi, līdz atnāca uz šejieni. Katrs no viņiem savā veidā saprata, ka šeit ir viņa mājas. Kādai māsai pat sapnī Dievs parādīja, ka šeit ir viņas mājas. Viņa atnāca uz dievkalpojumu, kas nebija līdzīgs viņas iepriekšējās draudzes dievkalpojumiem. Viņas iepriekšējā draudze nebija liela, kaut arī viņi tur daudz strādāja. Viņa atnāca uz manu dievkalpojumu kopā ar citu draudzes māsu, un mācītājs uz tāfeles sāka zīmēt kaut kādas shēmas par vīziju, struktūru, kā te viss būs. Tas bija pirms 12 gadiem. Viņām tas bija kaut kas svešs, kosmoss un murgs. Tajā vietā, kur viņas bija iepriekš, bija tieši pretēji, kā Gars vada, viss notika pēc izpausmēm. Viņas sēdēja un domāja, ka šī nebūs tā vieta, un pazuda uz pāris nedēļām. Kādā dienā abas atkal parādījās. Kas izmainījās? Dievs atnāca sapnī un pateica, ka šīs būs viņu mājas un šis būs viņu mācītājs. Šie 40 cilvēki, kuri bija sākuši apmeklēt dievkalpojumus, bija sveši cilvēki no ielas, no flaijeriem, no citām draudzēm, rūgti, sadumpojušies, arī ar dažādām izpausmēm, protams, arī normāli cilvēki. Ko darīja mācītājs? Viņam bija vīzija celt grupu draudzi un vadītājus. Es skatījos uz visiem un domāju, kuri varētu būt tie potenciālākie kandidāti, un ieraudzīju mūsu draudzes māsu. Sākotnēji man palīdzēja iesākt draudzi arī kāds Bauskas mācītājs, vēlāk viņš aizgāja savos ceļos. Viņš bija pirmais un draudzes māsa bija otrā, kuri vadīja pirmās mājas grupiņas. Visiem draudzes cilvēkiem es teicu, lai iet uz grupiņām, pēc tam pievienojās vēl cilvēki, un tā grupiņas auga. Man nekad nav bijusi atvērtā mājas grupa, es vienmēr sapulcēju vairākus cilvēkus un no viņiem izvēlējos grupiņu vadītājus. Mācīju viņus, pavadījām kopā laiku, lūdzām, un visi cilvēki, kuri nāca uz dievkalpojumiem, nonāca viņu grupās. Tā soli pa solim arī viņi paši sāka celt savus vadītājus, un tā mēs esam izauguši lielā skaitā. Esam auguši tādā laika posmā, kurā faktiski vairāk vai mazāk draudzēs ir stagnācija. Mēs esam auguši un augsim!

Kad Jēzus aicināja Savus mācekļus, ar Jāni kopā bija Andrejs, viņi bija pie Jāņa Kristītāja, un viņš teica: “Redziet, kur Jēzus.” Viņi sekoja Jēzum, staigāja pakaļ un vaicāja: “Rabi, kur Tu mājo?” “Nāc un redzi,” Viņš atbildēja. Viņi gāja pie Jēzus uz mājām, pavadīja kopā laiku un secināja, ka Viņš ir Mesija, Dieva Dēls. Viņi iepazina Kristu personīgi. Vairāki Jēzus mācekļi nāca no Jāņa Kristītāja, un arī mūsu draudzes pamata cilvēki nāk no citiem Jāņiem Kristītājiem, tas nozīmē, ka pašā pamatā mūsu draudzē ir cilvēki, kuri jau ir bijuši sagatavoti citā vietā. Tās ir līdz galam neizskaidrojamas lietas, un tomēr tas ir mūsu draudzes iesākums. Bet pamatā mūsu draudze tiek celta no jauniem cilvēkiem, mēs esam kategoriski pret cilvēku aicināšanu no citām draudzēm. Ja viņš ir citur, bet bez Dieva, tā ir cita lieta, bet raut ārā no citas draudzes, draugs, tas ir ļoti nepareizi. Katrs cilvēks ir savā vietā. Caur Jāni Kristītāju atnāca Jānis un Andrejs, un Andrejam bija brālis Pēteris.

“Viņš vispirms atrod savu brāli Sīmani un viņam saka: "Mēs esam atraduši Mesiju" (tulkojumā: svaidītais). Viņš to aizveda pie Jēzus. Jēzus, viņu uzlūkojis, sacīja: "Tu esi Sīmanis, Jāņa dēls; tevi sauks Kēfa" (tulkojumā: Pēteris - klints). Otrā dienā Jēzus gribēja doties uz Galileju. Viņš atrod Filipu un viņam saka: "Seko Man!" Bet Filips bija no Betsaidas, Andreja un Pētera pilsētas. Filips atrod Nātānaēlu un saka viņam: "Mēs esam To atraduši, par ko Mozus bauslībā un pravieši rakstījuši, Jēzu no Nacaretes, Jāzepa dēlu." (Jāņa evaņģēlijs 1:41-45)

Jēzus mācekļi cits citu ataicināja, un tas bija Andrejs, kurš uzreiz atbildēja Jēzus aicinājumam un pasauca līdzi savu jaunāko brāli Pēteri. Zini, kāpēc es esmu ar Dievu? Jo mans jaunākais brālis bija pirmais mūsu ģimenē, kurš iepazina Dievu, kamēr es vēl biju ar savām narkotikām un alkoholu. Mans brālis gāja svētdienas skolā Limbažu baptistu draudzē. Pēc tam viņam sekoja mana mamma, tad māsa. Pirmais bija mans jaunākais brālis, kuru es pats personīgi apglabāju. Jaunākais atveda vecāko, un viss nav vienmēr tā, kā izskatās Bībelē. Kad mēs iedziļināmies, redzam, ka Dieva ceļi ir ļoti interesanti. Bija sieviete, kura viena no pirmajām kopā ar mani sāka kalpot draudzē, un caur viņu atnāca draudzes māsas. Taču šī sieviete pati mūsu draudzē sen vairs nav, viņa savu misiju ir izpildījusi. Viņa sabuntojās, mēģināja dabūt cilvēkus no draudzes ārā, bet izdevās paņemt tikai vienu. Iedomājies, kā Dievs darbojas pat caur cilvēkiem, kuri ir sacēlušies pret Dievu, mācītāju un cilvēkiem. Dievs viņus lieto. Viņi atved cilvēkus, šie cilvēki paliek, bet viņi paši aiziet. Ir tādi cilvēki, kaut mums tādu ir maz. Ir tādi garīgie līderi, kuri māca citus, vāc kādu grupiņu kopā, taču paši nepieder ne pie vienas draudzes. Viņi izdomā aiziet uz kādu draudzi, atnāk, pasēž un aiziet. Citā svētdienā viņi aiziet uz citu draudzi, pasēž un aiziet. Šis līderis sāk runāt, ka nav tā, kā runā mācītājs, ir tā, kā saka viņš. Un viņi aiziet atkal uz citu draudzi. Tā cilvēki seko tādam aklam vadītājam, kamēr vairs nav nekur. Šis cilvēks bija līdzīgs, jo atnāca ar savu grupiņu, pasēdēja, bet aizgāja viens pats. Tu esi stiprāks! Tas nozīmē, ka draudzes māsas pašas ieraudzīja, satvēra vīziju un palika, bet šis cilvēks nesatvēra un aizgāja. Draugs, bet Dievs to visu lietoja! Tu domā, ka tavā mājas grupiņā ir šausmīga problēma? Draugs, Dievs to visu vērsīs par labu. Tu domā, ka tavā dzīvē ir tāda putra, kuru nevari izstrēbt? Draugs, Dievs vērsīs to putru par labu tev, jo Dieva ceļi ir neizdibināmi. Viss labākais tev vēl ir priekšā!

Lūk, kā Dievs darbojas. Nav tā, ka mēs vienkārši izlasām, ka Jēzus pasauca, Pēteris atstāja tīklus un sekoja. Vispirms bija jaunākais brālis, pēc tam nāca Pēteris. Jēzus ieraudzīja Pēteri un teica: “Tu esi Sīmanis, tu esi niedre, bet tu būsi klints.” Viss, ko mēs lasām Dieva vārdā, ir tāds kodolīgs un īss, bez sīkumiem. Tomēr bieži viss ir nedaudz citādāk, ja iedziļināmies un papētam plašāk. Dievs interesanti aicina. Jēzus atrada Filipu un teica, lai seko Viņam, bet Jānis sekoja, jo viņam to pateica mācekļi. Jānis Kristītājs pateica: “Rekur ir Dieva Jērs, seko Viņam.” Andrejs pasauca Pēteri. Jēzus aicināja tieši un caur Saviem mācekļiem. Kā tu nokļuvi draudzē? Lielākoties būs tā, ka kāds no mūsu draudzes cilvēkiem būs par tevi lūdzis un uzaicinājis. Ir gadījumi, kad Dievs runā tieši. Dievs uzrunāja mani, lai es sāktu draudzi “Kristus Pasaulei”, un tas notika pateicoties Dieva vārdam, lūgšanām, kalpošanai un iešanai aicinājumā. Tāpat Viņš mani uzrunāja un teica, lai es sāku Tautas lūgšanas sapulci; tās ir īpašas reizes, īpaši piedzīvojumi, kad Dievs uzrunā tieši. To man nepateica cilvēks, to pateica pats Dievs personīgi. Pēc tam, protams, cilvēki to vērtēja, kādi bija par, kādi pret, un tomēr rezultāti liecina, ka tas bija no Dieva.

Vēl viena svarīga lieta par Jēzus mācekļiem. Viņi staigāja Jēzum pakaļ un uzprasījās ciemos pie Jēzus. Viņi bija jaunieši. Jānis bija Jēzus mīlulis. Jēzus bija ne tikai Dievs, bet arī cilvēks. Pārējie mācekļi prasīja, lai Jānis pajautā Jēzum, ko viņi vēlējās uzzināt.

“Otrā dienā Jānis atkal stāvēja un divi no viņa mācekļiem. Ieraudzījis Jēzu staigājam, viņš saka: "Redzi, Dieva Jērs!" Šos vārdus dzirdēja abi mācekļi un sekoja Jēzum. Bet Jēzus apgriezies redzēja viņus sekojam un saka viņiem: "Ko jūs meklējat?" Tie Viņam atbildēja: "Rabi (tulkojumā: mācītājs), kur Tu mājo?" Viņš tiem sacīja: "Nāciet, tad redzēsit." Tad tie nogāja un redzēja, kur Viņš mājo, un palika to dienu pie Viņa. Tas bija ap desmito stundu.” (Jāņa evaņģēlijs 1:35-39)

Tad mācekļi atzina, ka ir atraduši Mesiju un sekos Viņam. Caur ko Dievs aicināja? Caur Jāni un Andreju. Caur sadraudzību un ciemošanos cilvēki ienāk draudzē. Mācekļiem bija sadraudzība ar Jēzu. Katru vasaru Jāņu laikā mēs dodamies sadraudzībā pavadīt brīvdienas un būt kopā. Mēs neesam izklaides klubs, ja arī kāda spēle nepatīk, bet mēs zinām, kur ir jābūt šajā laikā – sadraudzībā! Jo tieši tā ir vieta, kur darbojas Dievs, arī tad, kad atpūšamies. Mums tur viss ir ļoti brīvi, gribi – piedalies atrakcijās, negribi – esi vienkārši kopā. Tas ir draudzes sadraudzības pasākums savā starpā, un arī vieta, kur mēs atrodam Kristu. Ja mēs nevēlamies būt tur, bet svinēt pagānu svētkus, tad kaut kas nav kārtībā.

Jēzus teica Pēterim, ka viņu sauks Pēteris-klints, jo Jēzus redzēja Sīmani citādāk, nekā viņš pats redzēja sevi. Tu esi vietā, kur mainās dzīves, kur tevi redz citādāk, nekā tu pats sevi redzi. Tu esi vietā, kur tevi redz labāku, nekā tu patiesībā redzi pats sevi. Vietā, kur tevi redz stiprāku, nekā tu pats redzi sevi. Tevi redz mīlošāku un piedodošāku, nekā tu sevi pats redzi. Tu esi vietā, kur tevi redz mazliet citadāk, nekā tu esi iedomājies pats par sevi. Draudze tev var palīdzēt atrast tavu īsto vietu, jo, kamēr mēs neesam savā vietā, pazemībā pret Dievu un citiem cilvēkiem, Dievs nevar mūs svētīt. Tu esi pareizā vietā un pareizā laikā, un īstajā draudzē! Tevi te redz citādāk, un tu kļūsi par to, kā tevi Dievs redz. Dievam tev ir plāns, ideāls plāns tavai dzīvei, un Dievs tevi ir ielicis labā vietā, ar labiem vadītājiem un līderiem, kurus Dievs lieto, lai tu kļūtu par tādu, kādu Dievs tevi grib redzēt. Arī visai mūsu draudzei ir lielisks plāns šeit Latvijā un arī aiz Latvijas robežām. Dievs lietos mūsu draudzi, lietos tevi, un Dieva slava izies pa šo zemi, un Dievs svētīs Latviju! Tāda ir mūsu ticība, tā mēs dzīvojam un tā turpināsim ticēt. Mēs vēl redzēsim lielas lietas.

“Nātānaēls atbildēja Viņam: "Rabi, Tu esi Dieva Dēls, Tu esi Israēla Ķēniņš!" Jēzus viņam atbildēja: "Tu tici tāpēc, ka Es tev sacīju, ka redzēju tevi zem vīģes koka. Tu redzēsi lielākas lietas par šīm.”” (Jāņa evaņģēlijs 1:49-50)

Tu redzēsi vēl lielākas lietas par šīm! Mums ir jāmāca, jāceļ un jāsludina arī tad, ja mūs nepieņem, pretējā gadījumā mēs paši kļūsim vainīgi. Mēs mācāmies par to, ka Dieva vārds ir jaēd, jābarojas no tā, un tikai tad mēs varam iet aicinājumā un saņemt no Dieva.

Mācītāja Mārča Jencīša sprediķi “Aicinājuma anatomija. 6. daļa” pierakstīja un rediģēja draudzes “Kristus Pasaulei” redakcija

Aicinājuma anatomija. 5. daļa

Publicēja 2020. gada 16. jūn. 02:02Līga Paņina

Ziņas datums 16.06.20.


Šodien ir brīnišķīga diena! Šodien mēs turpināsim tēmu “Aicinājuma anatomija”. Tā būs jau piektā daļa. Savai līderu komandai es vaicāju, vai turpināt sludināt par šo tēmu vai tomēr kaut ko citu? No vairākiem līderiem saņēmu atbildi, ka nepieciešams turpināt sludināt par aicinājuma anatomijas tēmu, jo tieši šie vārdi un tieši šīs svētrunas tēmas sprediķi iededzina cilvēku sirdis un notiek pozitīvas izmaiņas cilvēku dzīvēs, grupās un daudzē.

 

Jesaja

 

Šo svētrunu sāksim ar pravieti Jesaju. Jesajas aicinājumā principā ir tikai divi vārdi: SŪTI MANI! Jesaja piedzīvoja Dievu, kad Tas Kungs viņam atklājās iespaidīgā redzējumā. Vecās Derības rakstos mēs varam lasīt par šādiem redzējumiem un vīzijām, kad Dievs aizrauj garā un īpašā veidā atklājas praviešiem. Arī Jesajam Dievs tā atklājās. Dieva godība bija tik spēcīga un liela, ka Jesaja sajutās necienīgs, nesvēsts un nešķīsts Dieva klātbūtnē. Viņš pie sevis nodomāja un teica: “Es esmu redzējis Dievu un piedzīvojis Viņa godību, bet man ir nešķīstas lūpas un es dzīvoju nešķīstas tautas vidū.” Viņš runāja par savu tautu, Izraēlu. Jesaja pēkšņi apzinājās, cik viņš ir nešķīsts, netīrs un nesvēts un ka viņš nevar palikt dzīvs brīdī, kad Dievs viņam tādā veidā bija atklājies. Viņš tā arī teica: “Man jāmirst.” Jesaja pats liecina par šo piedzīvojumu.

 

“Tad es izsaucos: “Bēdas man, jo es esmu nāvei lemts! Es esmu cilvēks ar nešķīstām lūpām un dzīvoju tautas vidū, kam nešķīstas lūpas, un tagad nu es redzēju ar savām acīm Ķēniņu, To Kungu Cebaotu!”” (Jesajas grāmata 6:5)

 

“Tad pielidoja man klāt viens serafs, viņam rokā bija kvēlojoša ogle, ko viņš ar lūkšām bija paņēmis no altāra. Ar to viņš aizskāra manu muti un teica: “Redzi, tai aizskarot tavas lūpas, tavs noziegums ir deldēts un tavi grēki piedoti!” Un es dzirdēju Tā Kunga balsi sakām: “Ko lai Es sūtu? Kas būs mūsu vēstnesis?” Tad es atbildēju: “Redzi, es esmu še, sūti mani!”” (Jesajas grāmata 6:6-8 )

 

Saki Dievam šos vārdus: “Sūti mani! Redzi, es esmu šeit, sūti mani!” Tas bija ļoti vienkāršs aicinājums, un tā bija ļoti vienkārša atbilde. Pēc Jesajas vēl sekos Ecehiēls, vēl viens Vecās Derības pravietis, un tad sāksies Jaunās Derības ēra, kurā ir Jānis Kristītājs, Jēzus un Viņa mācekļi. Esam izgājuši cauri praktiski visai Bībelei un esam mācījušies, kā Dievs aicina. Esam redzējuši un dzirdējuši, ka šie veidi ir dažādi, un tomēr ir arī kaut kas kopīgs. Viena no kopīgajām iezīmēm bija tāda, ka, saņemot aicinājumu no Dieva, cilvēks jūtas mazvērtīgs un nederīgs. Gan Gideons, gan Mozus, gan Jeremija, gan arī citi pravieši teica: “Sūti citu, es neprotu runāt. Es neesmu cienīgs.” Taču Jesajas gadījums ir pilnīgi cits. Viņš teica: “Še es esmu. Sūti mani!” 

 

Šis aicinājums patiesībā ir arī par mani. Ja es domāju par to, kā saņēmu Dieva aicinājumu, atceros, ka viss bija ļoti vienkārši. Arī es biju tas, kurš teica: ”Te es esmu, sūti mani!” Man nebija jāmokās ar jautājumu – kalpot vai nekalpot? Man nebija jādomā – uzņemties kādu pienākumu vai neuzņemties? Es to vēlējos no pašas pirmās dienas, kopš pazīstu Jēzu Kristu kā savu personīgo Glābēju. Jesajas aicinājums ir ļoti vienkāršs, un tas attiecas arī uz tevi: “Te es esmu, sūti mani!” Bet ir kāds svarīgs aspekts. Dieva klātbūtnē Jesaja sajutās necienīgs. Ne par pašu aicinājumu, bet par Dieva klātbūtni. Viņš teica: “Esmu necienīgs, nešķīsts un nesvēts. Esmu grēkojis, turklāt dzīvoju cilvēku vidū, kuri ir nešķīsti un ar nešķīstām lūpām.” Tad eņģelis no altāra ar lūkšām paņēma ogli, aizskāra Jesajas lūpas un teica: “Tavi grēki tev ir piedoti.” Draugs, ir kāda ļoti svarīga lieta, un tā ir vissvarīgākā! Nedēļas sākumā es to publicēju kā dienas citātu sociālajos tīklos. Dieva klātbūtnē Jesaja jutās nesvēts un nešķīsts. Lai nāktu pie Dieva, mums nav jāsakārto sava dzīve un jābūt svētiem. Tādēļ cilvēki bieži vien izvēlas nenākt pie Viņa. Mēs nākam pie Dieva, lai sakārtotu savu dzīvi! Mēs nenākam pie Dieva ar sakārtotām dzīvēm, šķīsti un perfekti, kādi mēs nekad nevaram būt. Ir tikai viens Vārds, kurš mums zem debess dots un kurā mums lemta pestīšana, un Viņa Vārds ir Jēzus. Nav grēku piedošanas nevienā citā, ir tikai viens Vārds – Jēzus. Mēs nākam pie Jēzus un ļaujam, lai Viņš maina mūsu sirdis. Mēs ļaujam, lai Viņš dod mums jaunu sirdi. Mēs pieskaņojamies Jēzus prātam un Viņa gribai. Mēs ļaujam, lai Viņš ar Savu Garu, kas mājo mūsos, maina mūs, mūsu sirdis un mūsu paradumus. Ir svarīgi saprast, ka mēs ar pašu spēkiem to nespējam. Bībele saka: “Nav neviena taisna. It neviena.”

 

“Jo visi ir grēkojuši, un visiem trūkst dievišķās godības.” (Romiešiem 3:23)

 

Visi cilvēki ir grēkojuši, un visiem trūkst dievišķās godības. Jesaja Dieva klātbūtnē tieši tā arī sajutās. Taču atbilde ir Jēzus Kristus, mūsu Glābējs. Jēzus Kristus uzņēmās mūsu grēkus Savā miesā pie staba. Viņš mira par mūsu grēkiem, sāpēm, slimībām, kaitēm un sērgām, trīs dienas bija kapā un augšāmcēlās. Ikviens, kurš tic uz Kristu, ir aprakts un augšāmcelts jaunai dzīvei. Viņa vecā dzīve ir aprakta. Vecais cilvēks ir novilkts un jaunais ir uzvilkts. Tev ir jauna sirds un jauna dzīve! Kas bijis, ir pagājis, viss ir tapis jauns. Āmen! Tu nekad nebūsi pietiekoši labs. Tu nekad nebūsi ideāls. Arī tad, kad tavi grēki ir piedoti, tu nekad nebūsi pietiekami ideāls. Tā ir slimība, ar kuru cilvēki mokās, sakot: “Es neesmu pietiekami labs, esmu nešķīsts un nesvēts.” Draugs, tu nekad nevarēsi mainīties, ja tu pārstāsi darīt pareizas lietas tikai tāpēc, ka tu kaut ko ne tā paskatījies, ne tā izdarīji, ne tā pateici. Man tev ir laba ziņa! Dieva priekšā tu esi aizskarts un tavi grēki ir piedoti, arī tie, kas vēl būs. Tie, kas bija, ir un būs – visi. Dievs skatās uz tevi kā uz tīru, šķīstu un svētu. Un Dievs ir atradis tevi par cienīgu kalpot Viņam. Āmen! Aleluja!

 

Tikai Jēzus! Nekad neatstāj lūgšanas! Nekad neatstāj Dieva vārda lasīšanu! Nekad neatstāj savu mājas grupiņu! Nekad neatstāj savu draudzi! Nekad neatstāj savu kalpošanu! Nekad neatstāj savus cilvēkus! Turpini iet tikai uz priekšu! Tu nekad nebūsi ideāls. Jesaja nekad nebija ideāls. Bet tieši Kristus upuris ir tas, kas dara tevi pilnīgu. Draugs, pilnīgi mēs esam tikai un vienīgi caur Kristus upuri. Visas mūsu dzīves uzdevums ir tiekties pēc tiem standartiem, kādus Dievs ir nolicis mūsu dzīvēm. Tikai Jēzus! Es jau no pirmās dienas, kopš pazīstu Kristu, zinu, ka mani grēki ir piedoti. Pastāstīšu, kā tas notika. Tajā dienā, kad Dievs mani uzrunāja, es atrados aukstā un tumšā cietuma kamerā ar apledojušām sienām. Tā bija diena, kad es vairs nevēlējos dzīvot un meklēju veidus, kā izdarīt pašnāvību. Dievs caur Saviem eņģeļiem mani uzrunāja dzirdamā balsī un teica: “Mārci, tevi var glābt tikai Jēzus Kristus.” Es atbildēju: “Kā Viņš mani var glābt? Es jau lūdzu Viņu, bet tad nonācu, lūk, šajā vietā!” Eņģeļi atbildēja: “Lūdz Viņam piedošanu par saviem grēkiem!” Es atbildēju: “Es nemāku lūgt!” Eņģeļi teica: “Skaiti aiz mums!” Un divi eņģeļi skaitīja grēku nožēlas lūgšanu, un es vienkārši aiz viņiem to atkārtoju. Es teicu tādu pašu, elementāru lūgšanu, kādu skaita cilvēki, kuri svētdienās tiek aicināti nākt pie altāra pieņemt Kristu par savu Glābēju. Es lūdzu piedošanu par saviem grēkiem un teicu: “Jēzu, es atzīstu, ka Tu esi vienīgais Kungs un Dievs.” Tajā brīdī man izsprāga asaras, un tā trīs dienas tās nepārtraukti gāzās. Es biju viscaur slapjš asarās. Staigāju savus piecus ar pusi soļus pa kameru uz priekšu un atpakaļu un nepārtraukti raudāju, lūdzu un slavēju Dievu. Pār mani nāca tāda grēka apziņa! Manu grēku bija daudz. Es nesaku, ka esmu tāds vienīgais. Mums visiem ir bijis daudz grēku. Un pēkšņi es sajutu tādu Dieva klātbūtni un godību, kādu nekad vairs neesmu piedzīvojis. Protams, arī šodien es piedzīvoju Dieva godību un klātbūtni. Katrā dievkalpojumā mēs kaut ko piedzīvojam. Taču tas bija tik spēcīgs piedzīvojums, tik spēcīga Dieva godība, ka man šķita, ka debesis uz mani nokritīs. Es pat fiziski biju pieliecies no šīs sajūtas.

 

Tu varbūt teiksi: “Ai, žēl, ka man nebija tāda piedzīvojuma. Tad es arī būtu kalpojis tāpat kā mācītājs Mārcis Jencītis.” Draugs, ir dažādi aicinājumi. Par tiem mēs arī runāsim. Ir dažādi aicinājumi, un viens no tiem ir šāds piedzīvojums. Bet jebkurš piedzīvojums pēc laika zaudē aktualitāti. Ar laiku tu šo sajūtu aizmirsti, tā izbalē, bet paliek tavi lēmumi. Tas bija spēcīgs piedzīvojums. Šajā Dieva klātbūtnē es apzinājos sevi tik grēcīgu! Bet Dievs dzirdamā balsī man teica: “Tavi grēki tev ir piedoti! Tev ir jauna sirds un jauna dzīve.” Tas bija dialogs ar Dievu dzirdamā balsī. Es teicu: “Dievs, vai arī tas grēks man ir piedots?” Bija arī tādi grēki, par kuriem es pats kaunējos un kuri man bija īpaši pretīgi. Es jautāju Dievam: “Vai arī tas un tas grēks man ir piedots?” Dievs atbildēja: “Jā, arī tie ir piedoti. Visi tavi grēki tev ir piedoti.” Es līdz šai dienai atceros šo dialogu. Tas bija tik spēcīgi! Tāpēc es no pašas pirmās dienas zinu, ka visi mani grēki ir piedoti. Es nejūtos kā Jesaja Dieva klātbūtnē. Kāpēc? Tāpēc, ka es Dieva klātbūtnē nāku nevis perfekts vai ideāls, bet tāds, kāds es esmu, un vēlos, lai Viņš maina mani. Jo Viņš uzņēmās mūsu vainas, vainas izjūtu un sajūtas. Apsūdzētājs ir sātans. Bībelē ir rakstīts, ka apsūdzētājs ir gāzts.

 

“Tad es dzirdēju stipru balsi debesīs saucam: “Tagad ir atnākusi pestīšana un mūsu Dieva spēks un valstība un Viņa Kristus vara, jo ir gāzts mūsu brāļu apsūdzētājs, kas tos apsūdzēja mūsu Dieva priekšā dienām un naktīm.”” (Atklāsmes grāmata 12:10)

 

Velns apsūdz, sakot: “Tu esi vainīgs, tu neesi pilnīgs, tu esi nešķīsts.” Tas ir sātans, kurš apsūdz. Svētais Gars to dara citādi. Viņš norāda uz tavām problēmām. Viņš norāda uz tavām vainām un atklāj tās. Viņš mīl tevi un vēlās, lai tu nāc pie Viņa bez neveselīgas vainas apziņas, tāds, kāds esi, atver savu sirdi Viņam un ļauj, lai Svētais Gars darbojas pie tevis, un maksā pilnu cenu, lai ietu Dieva gribā. Bet, ak vai! Tu esi tikai cilvēks un visu tu nespēj. Bet kas cilvēkam nav iespējams, Dievam ir iespējams. Dievam visas lietas ir iespējamas. Aleluja! Jesajam bija kāda problēma, un tāda problēma ir lielam vairumam kristiešu. Tāpēc es vēlreiz atkārtoju: nekad neatstāj savu lūgšanu kambari. Citādāk tu nekad netiksi ārā no savām problēmām. Tu nekad neieiesi savā aicinājumā, ja atstāsi savu lūgšanu kambari. Tu nekad neieiesi savā aicinājumā, ja sāksi neregulāri kavēt grupiņas un dievkalpojumus. Pietiek tikai vienu reizi nokavēt. Jā, mēs visi esam cilvēki un visādi mēdz gadīties. Bet pietiek divreiz, trīsreiz kavēt, un tu jau esi tikai un vienīgi kino vai teātra apmeklētājs. Izturies nopietni pret Dieva lietām. Ir lietas, ar kurām tu savā dzīvē nevari tikt galā pats saviem spēkiem. Bet Viņa spēks ir tieši draudzē un pareizās attiecībās ar garīgo vadītāju. Es runāju par garīgo vadītāju, nevis vienkārši līderi.

 

Dieva spēks ir tavā lūgšanu kambarī, kad tu atver Dieva vārdu, lasi, studē un pārdomā to; kad tu lūdz un izkrati Viņam savu sirdi. Draugs, Dievs ir brīnišķīgs, un neviens tevi nesaprot tā, kā Viņš to dara. Mācītājs arī kaut ko saprot, bet viņš nav Dievs. Man patīk, kā nesen teica kāds bīskaps: “Mēs, mācītāji, esam tādi paši cilvēki kā visi.” Un tomēr mācītājs nav vienkāršs cilvēks. Tādu faktu atzina arī bīskaps: “Mēs neesam Dievs un neesam arī parasti cilvēki.” Un tā arī ir. Ikviens cilvēks, kurš uzņemas aicinājumu, atsaucās aicinājumam, vairs nav parasts cilvēks. Arī tiem cilvēkiem, kuriem viņš kalpo, viņš vairs nav parasts cilvēks. Tāpēc ir svarīgas pareizas attiecības. Ir Dieva principi, kurus mēs varam ievērot. Ir kādas lietas tavā dzīvē, kuras tu nevari izmainīt, bet ir lietas, kuras tu vari izmainīt. Un tas ir elementāri, ka tu, neatkarīgi no tā, kā tu jūties, esi savā kambarī, esi draudzē un esi savā kalpošanā. Un tieši tur Dievs var tevi izmainīt.

 

Mans tēvs nomira no alkohola. Kad man bija četri gadi, es stāvēju pie sava tēva zārka rūtainā mētelītī un saviebtu sejiņu. Viņš tā vienkārši draudzīgi nodzērās kopā ar saviem kolēģiem. Un es zinu, ka mans tēvs teica: “Es varu dzert un varu nedzert.” Tā katrs alkoholiķis vai narkomāns sākotnēji saka, un citi tā cieti līdz galam apgalvo: “Es varu pats ar saviem spēkiem tikt galā.” Īpaši jau vīrieši, jo vīrieši bieži neatzīst, ka viņi kaut ko nevar un ir ietiepīgi kā buļļi. Ir labi būt ietiepīgam Dieva lietās, bet ir slikti būt ietiepīgam lietās, kuras Dievs tev norāda izmainīt. Un pirmais solis, lai iegūtu brīvību no alkoholisma, ir atzīt savu atkarību. Zini, ko dara anonīmie alkoholiķi? Pirmkārt, viņi saka: “Es esmu alkoholiķis.” Ir svarīgi atzīt, ka tu esi alkoholiķis. Kad es cīnījos ar atkarībām no alkohola un narkotikām, es gāju pie psihiatra. Viņš uz tāfeles uzzīmēja taisni, manu dzīvi, un nogriezni, kad es kļuvu par alkoholiķi, un tā līdz mūža galam man bija lemts būt alkoholiķim. Tad viņš nogrieza to taisni ar vēl vienu nogriezni un teica: “Lūk, te tu vari apstāties, tu vari vairs nedzert, bet alkoholiķis tu būsi līdz mūža galam.” Lūk, ko dara anonīmie alkoholiķi, lūk, cik tālu ir tikusi mūsu zinātne. Ja tu esi alkoholiķis, tu alkoholiķis arī paliksi, bet tu vari atturēties. Tāpēc jau viņus arī sauc par atturībnieku biedrību, jo viņi atturas.

Pirmais solis ir atzīt, ka ir kaut kādas lietas, ar kurām tu saviem spēkiem netiec galā, kuras tu nevari vai negribi paveikt. Simts un viena lieta var traucēt iet aicinājumā, atvērt savu mājas grupu, evaņģelizēt vai būt vadītāja palīgam. Draugs, kas cilvēkam nav iespējams, Dievam ir iespējamas. Un mēs neesam nekāds anonīmo alkoholiķu pulciņš, mēs neesam atturībnieki, jo Dieva vārds saka: “Tu esi Kristus nāvē aprakts, augšāmcelts un jauns radījums.” Tu Jēzū Kristū esi jauns radījums, kas bijis, ir pagājis, redzi, VISS IR TAPIS JAUNS. Tev ir jauna sirds, un tev nav šis nogrieznis: Lūk, te es biju alkoholiķis jeb grēcinieks, un te es apstājos, un tagad vienkārši atturēšos. Draugs, Jēzū Kristū tev nevajag atturēties vai turēties, TU ESI BRĪVS! Tu esi kā dators, kurš ir pilnībā nonullēts. Viss, kas bija, ir pagājis, tu esi nonullēts, pārstartēts, un vecajam vairs nav varas pār tevi, tu esi jauns cilvēks. Bet tajā pašā laikā Dieva vārds saka: “Atjaunojieties savā sirds prātā, ja arī tevī dzīvo jauns radījums, tu esi jauns cilvēks, kurš vairs negrēko, kurš ir bagāts, kurš ir vesels, kurš vairs neslimo, kurš kalpo.” Tajā pašā laikā mūsu prātam, dvēselei un emocijām joprojām ir vajadzīga dziedināšana, jauna informācija un pārveidošanās. Un tāpēc nepārtraukti ir vajadzīgs šis process – BŪT DIEVA KLĀTBŪTNĒ, un lai nekas tevi no tā nenovirza.

Dievs Jesajam jautāja: “Ko lai Es sūtu?” Un Jesaja mierīgi atbildēja: “Te es esmu, sūti mani!” Draugs, tas ir par mani. Tas ir mans aicinājums, precīzi, lūk, tāds tas bija. Es izstāstīšu, kā es kļuvu par mācītāju. To, ka es gribu kalpot, es jau pats zināju. Man bija pilnīgi skaidrs, ka es uz vietas nesēdēšu, es gribu vairāk, tikai uz priekšu un gribu kalpot. To, kādā veidā ir jākalpo, kā tam visam ir jāizskatās, es sapratu miglaini, un tomēr es zināju – TIKAI UZ PRIEKŠU. Es neesmu radīts, lai vienkārši berzētu baznīcas solu. Draugs, man nav interesanta vienkārša draudzes apmeklēšana. Mana galvenā interese ir kalpot Viņam. Tā vienmēr ir bijis. Tas bija Limbažos, kad es ar Dievu jau biju kādus divus ar pusi vai trīs gadus. Limbažos uz ielas atradām dzeltenu flaijerīti. Toreiz Vasarsvētku draudžu mācītājs, šobrīd jau bīskaps, bija nolēmis uzsākt draudzi Limbažos un vēl kaut kur. Viņš brauca arī uz Cēsīm. Man šķiet, ka mana mamma vai māsa atrada to flaijeri, un mēs nolēmām aiziet uz dievkalpojumu. Aizgājām uz turieni, un tur bija daži cilvēki, divi, trīs, varbūt pieci, ļoti maz. Bija bungas, daži mūziķi, un viņi tik skaļi sita bungas, ka nevarēja normāli pat Dievu paslavēt. Pēc tam es gāju pie mācītāja un teicu: “Tās bungas ir par skaļu.” Ir tādi cilvēki, kuri kaut ko aizrāda, bet tās patiešām bija par skaļu. Bet, neskatoties uz to, es sapratu: “Lūk, te ir tā vieta, kur man ir jābūt.” Tur nebija cilvēku, tur vispār nebija cilvēku, un tie cilvēki, kuri atnāca, pēc tam aizgāja, un, faktiski, paliku tikai es un mani radinieki. Kur es, tur bija visi mani radinieki. Tā tam būs būt – tur, kur esi tu, tur ir jābūt arī tavai ģimenei. Bībele skaidri saka: “Tiksi izglābts tu un viss tavs nams.” Un nav svarīgi, kāds tev pūpēdis mājās sēž, īpaši vīrieši, jo visgrūtāk ir ar viņiem. Arī viņi nāks pie Kristus, jo tiksi izglābts tu un viss tavs nams! Tur kur esi tu, tur būs visi tavi radinieki. Tu tam tici?

Tā es pievienojos jauniesāktajai draudzei Limbažos. Apmēram pusgads vai gads bija pagājis, un draudzē nāca kādi pieci līdz astoņi cilvēki, un tur bija tādi, kuri mācījās Bībeles skolā, braukāja uz Kristīgās kalpošanas skolu Jelgavā un mācījās. Tur bija ģimenes. Tad es sapratu, ka mācītājs meklē cilvēku, kurš paliks viņa vietā un vadīs draudzi Limbažos. Sajūta bija tāda, ka uz mani noteikti neviens neskatās. Es tikko biju izkļuvis no apšaubāma dzīvesveida, un vispār es biju tāds traks – padod tik kalpot! Ja man nedeva kalpot, es pats meklēju kalpošanas. Braucu uz laukiem, spēlēju ģitāru, slavēju Dievu un lūdzu par cilvēkiem, alkoholiķiem, jebkādiem cilvēkiem. Visur liecināju, visur sludināju. Un pēkšņi mācītājs sāka sludināt par aicinājumu. Viņš runāja vienu svētdienu, un Dievs uz mani runāja, ka tas esmu es. Te es esmu, sūti mani! Mācītājs skaļi to nebija izteicis, bet caur sprediķi es sapratu, ka viņš meklē cilvēku, kurš paliks Limbažos par mācītāju. Mūsu gadījumā mēs šādu cilvēku sauktu par mājas grupas vadītāju, bet tajā gadījumā tas uzreiz bija mācītājs. Es uzreiz kļuvu par mācītāju. Un es pie sevis domāju: “Te es esmu, sūti mani, nav nekādu problēmu, es to darīšu!” Man vienmēr bija kāda liecība. Un es mācītājam teicu: “Man ir liecība.” Viņš teica: “Labi, vari liecināt.” Un es viņam teicu: “Bet tagad man ir liecība un vēl Dieva vārds.” Un viņš teica: “Nu, runā.” Un tā es sāku runāt. Bet man šķiet, ka viņš absolūti uz mani neskatījās kā uz tādu, kurš varētu būt piemērotākais kandidāts. Es domāju, ka viņam bija pieredze ar tādiem cilvēkiem, kuri nāk no tādām vietām.

Mācītājs sludināja par aicinājumu vairākas svētdienas, un es skatījos uz citiem cilvēkiem. Tur bija viens tumšiem matiem, tāds foršs čalis, izskatījās jau kā mācītājs, tāpat kā Sauls, galvas tiesu pārāks. Es domāju, re, kur mācītājs, mācās skolā, viss kārtībā. Bet viņš sēdēja, klusēja un neatsaucās. Otrs bija ar pliku galvas virsu, izliets mācītājs, ģimene ir, viss ir, īsts paraugs. Bet viņš sēdēja un neatsaucās. Es nezinu, Dievs uz viņiem runāja vai nerunāja, tā arī nesapratu, bet uz mani Dievs runāja, un es domāju: “Te es esmu, sūti mani!” Un tā bija kāda otrā vai trešā reize, kad mācītājs atkal runāja to pašu tēmu, tieši tāpat kā tagad ir “Aicinājuma 5. daļa”. Un es domāju, kāda starpība, mani paņems vai nepaņems, esmu piemērots vai nē, jo iekšā ir. Es gāju pie mācītāja un teicu: “Mācītāj, es varu to darīt, es gribu to darīt.” Viņš teica: “Labi, es parunāšu ar bīskapu.” Tas bija brīnums! Viņš parunāja ar bīskapu, tagad jau goda bīskapu, atbrauca nākamajā nedēļā un teica: “Okei, bīskaps atļāva.” Tas bija 2003. gada 27. aprīlis, kad man uzlika rokas un svaidīja par mācītāju Limbažos visu cilvēku priekšā. Viss bija ļoti vienkārši. Še es esmu, sūti mani! Tajā nebija nekā pārdabiska, pārdabisks bija mans atgriešanās stāsts. Tas bija tiešām pārdabisks, ar nereālām emocijām un piedzīvojumu, bet mana atsaukšanās aicinājumam bija ļoti vienkārša. Mācītājs par to sludināja, Dievs runāja caur mācītāju, un es biju gatavs un to vēlējos. Man bija ļoti liela vēlme pēc daudz glābtiem cilvēkiem.

Man bija vēlme savā pilsētā rīkot evaņģelizācijas dievkalpojumu, tas man bija kaut kas īpašs. Un es to sarīkoju. Es saaicināju dažādus pazīstamus kriminālos cilvēkus, tas nozīmēja tādus, kuri jau ir nākuši pie Dieva, atgriezušies pie Dieva, arī tādus, kuri nāca no mafijas struktūrām. Es viņus saaicināju, piecus līdz astoņus cilvēkus. Uztaisījām, izprintējām un sagriezām flaijerīšus un izmetām pa visiem Limbažiem, ka bijušie noziedznieki un cietumnieki stāstīs par to, ko Dievs darījis viņu dzīvēs. Kultūras nama vadītāja jau bija sazinājusies ar policiju, un pie dievkalpojuma norises vietas tika norīkota apsardze. Visa pilsēta bija tāda uzvilkta gaidāmā notikuma priekšā. Patiešām tā bija. Taču es neuzdrošinājos teikt, ka es gribu sludināt šajā evaņģelizācijas dievkalpojumā. Toreiz bija jārunā Vasarsvētku bīskapam. Es to visu pilnībā noorganizēju. Saaicināju dažādus kalpotājus, slavēšanu un tā tālāk, un visi atbrauca. Bija ieplānota kultūras nama mazā zāle, bet tā bija stāvgrūdām piebāzta, tur bija vairāk par 200 cilvēkiem. Limbažos tas ir daudz. Tu mazā ģerevņā esi redzējis tik daudz cilvēku? Aizbrauc uz Limbažiem un paskaties, ka pulksten 19.00 uz ielas nav gandrīz neviena cilvēka. Šī evaņģelizācija pagāja ļoti veiksmīgi, tiešām ļoti veiksmīgi.

Toreiz man nebija tādas saprašanas, ka cilvēki īpaši jāaprūpē. Es domāju, ka viņi iznāk priekšā, pieņem Jēzu un viss. Es domāju, ka Dievs viņiem pieskarsies tāpat kā man, un variantu man nebija. Bet Dievs visiem nepieskaras vienādi. Cilvēki tā vienkārši uzreiz nenāca uz draudzi. Bet toreiz es visvairāk gribēju tieši sludināt. Pagāja kaut kāds laiciņš, un es devos pie sava mācītāja un teicu: “Mācītāj, es vēlos atkal rīkot evaņģelizāciju,” bet to, ka pats gribu sludināt, vēl neteicu. Viņš teica: “Labi.” Man bija jāsaņēmās, lai pēc tam pateiktu: “Bet es pats gribu tur sludināt.” “Labi.” Es apbrīnoju savu mācītāju, kurš man ļāva darīt visu, ko es gribu, jo viss, ko es gribēju, bija no Dieva un labi. Es nezinu, vai es pats šodien tā ļautu darīt. Ir ļoti, ļoti labi jāpazīst cilvēks, lai viņu laistu sludināt. Tā nu es sarīkoju kārtējo evaņģelizāciju, saaicināju dejotājus, saaicināju slavētājus, vairākas grupas. Kultūras namā atkal bija daudz cilvēku, šoreiz jau lielajā zālē. Sludināju Dieva vārdu, iznāca priekšā daudz cilvēku, aizlūdzu par viņiem un viss notika. Draudze lēnām sāka augt. Šeit es esmu, sūti mani! Tāds bija Jesajas aicinājums, un tas ir arī par mani. Es vienkārši atsaucos aicinājumam. Rezultātā, šodien evaņģēlisko kristiešu draudze “Kristus Pasaulei” laikā, kad Latvijā ir vispārēja stagnācija, ir augusi un aug. Bet viss sākās ar vienu mācītāju, kurš atbrauca speciāli manis dēļ. Es viņam esmu to teicis: “Tu tur atbrauci tikai manis dēļ.” Jo tur nekā nebija, tikai divi līdz pieci cilvēki, un es nezinu, kur viņi ir šobrīd.

Tāds bija sākums. Tā ir utopija domāt, ka kāds mācītājs katru nedēļu brauca uz Limbažiem speciāli manis dēļ, turklāt divas reizes nedēļā, ceturtdienās un svētdienās. Un tomēr, ja es redzu, kā Dievs darbojas konkrēti mūsu gadījumā, es zinu, ka Viņš pateica mācītājam braukt uz Limbažiem manis dēļ. Utopija, un tomēr tā ir patiesība. Viss, ko vajadzēja – pacelt tikai vienu cilvēku. Vienu cilvēku, kurš ir gatavs teikt: “Sūti mani!” Jo Dievs redzēja, ka tur ir cilvēks, kurš teiks jā. Dievs zināja, Viņš redz sirdi, Viņš zināja, ka Limbažos ir cilvēks, kurš citādāk nemūžam nerealizēsies. Viņš sūtīja Savu kalpu, jo zināja, ka tur esmu es. Un šobrīd šeit ir cilvēki, kuriem ir aicinājums un kuri Dievam var teikt jā. Un Dievs ir ielicis mani šeit, lai tev to pateiktu: DIEVS TEVI IR AICINĀJIS!

Es esmu lasījis stāstus par ielu evaņģēlistiem, kuri bezjēdzīgi sludina uz ielām, nevienu neaprūpē, vienkārši sludina. Viņi neko citu nezina, kā tikai sludināt. Un tikai pēc kādiem simts gadiem parādās liecība, ka viens no šiem cilvēkiem, kuram tika sludināts, ir kļuvis par mācītāju Austrālijā un vada megadraudzi. Aicinājums nesaistās tikai ar sludināšanu. Mateja evaņģēlija 28. nodaļā ir skaidrs norādījums: Ejiet un dariet par mācekļiem, sludiniet, izdzeniet ļaunus garus, dziediniet slimos, svaidiet ar eļlu, māciet, mīliet un celiet par vadītājiem. Celiet un vediet cilvēkus aicinājumā! Kāds cilvēks var pacelties viena kalpotāja dēļ, tam var nepiekrist, bet es esmu par to pārliecināts. Dieva ceļi ir neizdibināmi. Tātad, kad mēs nākam pie Jēzus, nevis vispirms sakārtojam savu dzīvi un kļūstam svēti, bet tieši otrādi, mēs nākam tādi, kādi esam, un ļaujam, lai Dievs sakārto.

Jānis Kristītājs

 

Reiz dzīvoja, kāds laulāts pāris, Caharija un Elizabete. Caharija bija priesteris un pildīja savus priestera pienākumus. Un ir rakstīts, ka viņi abi jau bija labi gados, tajos gados, kad bērni vairs nedzimst. Elizabete bija neauglīga, un es jau esmu minējis, ko nozīmē būt neauglīgam Vecās Derības laikmetā. Tajā laikā vienīgais veids, kā Izraēla tauta kā Dieva tauta varēja vairoties, nebija caur evaņģēlija sludināšanu, bet bioloģisko vairošanos. Tā bija viņu problēma, un ir rakstīts, ka viņi lūdza par to Dievu. Un kādu dienu, kad Caharija pildīja savus priestera pienākumus svētajā vietā, pēkšņi viņam atklājās Dieva sūtīts eņģelis un teica: “Caharija, tava lūgšana ir uzklausīta.” Un, kamēr viņš nesa upurus templī, cilvēki ārpus šīs vietas lūdza Dievu, tātad pamatā bija lūgšanas. Cilvēki lūdza, un Caharija un Elizabete bija lūguši par savas dzimtas turpinātāju, lai piedzimst dēls.

“Jūdejas ķēniņa Hēroda laikā dzīvoja priesteris no Abija vienības Caharija un viņa sieva no Ārona cilts, vārdā Elizabete. Viņi abi bija taisni Dieva priekšā un staigāja nevainojami visos Tā Kunga baušļos un likumos. Tiem nebija neviena bērna, jo Elizabete bija neauglīga, un abi bija jau labi gados. Bet notika, kad Caharija pēc savas kārtas izpildīja priestera pienākumus Dieva priekšā un pēc priestera paražas viņam pienācās ieiet Tā Kunga namā un kvēpināt, bet viss ļaužu pulks ārā lūdza Dievu kvēpināmā stundā, tad viņam Tā Kunga eņģelis parādījās, stāvēdams kvēpināmā altāra labajā pusē. Caharija, to redzēdams, izbijās, un bailes to pārņēma. Bet eņģelis uz viņu sacīja: "Nebīsties, Caharija, jo tava lūgšana ir paklausīta, un tava sieva Elizabete dzemdēs dēlu, un tu viņa vārdu sauksi: Jānis. Un tev būs prieks un līksmība, un daudzi priecāsies par viņa piedzimšanu. Jo viņš būs liels Tā Kunga priekšā, vīnu un stipru dzērienu viņš nedzers, un Svētais Gars viņu piepildīs jau no mātes miesām. Un daudzus Israēla bērnus viņš atgriezīs pie Tā Kunga, viņu Dieva. Un viņš ies Viņa priekšā Ēlijas garā un spēkā, piegriezdams tēvu sirdis bērniem un neklausīgos taisno domām, sagatavodams Tam Kungam padevīgus ļaudis."” (Lūkas evaņģēlijs 1:5-17)

Jānis Kristītājs bija cilvēks, kuru Dievs sūtīja pirms Jēzu. Tas bija cilvēks, kuram obligāti bija jānāk. Es iepriekšējās tēmās esmu pieminējis, ka Dieva aicinājums var būt arī neizbēgams, kad konkrētā laikā nāk konkrēts cilvēks. Viņš noteikti nāks un noteikti būs. Piemēram, Jēzus tika apsolīts, un Jēzus atnāca. Tāpat arī Jānis Kristītājs tika apsolīts Rakstos, un viņš atnāca. Viņam bija jāatnāk. Ir vakance, un Dievs skatās pēc cilvēka, kurš lūdz un ir gatavs pieņemt aicinājumu. Dievs meklē cilvēku, kurš teiks: “Še es esmu, sūti mani!” Un ir rakstīts, ka Elizabete un Caharija lūdza pēc dēla. Viņiem bija vīzija, viņi gribēja vairoties, viņi gribēja nest slavu Dievam. Tieši tur atnāca Dievs un piedzima Jānis Kristītājs. Es domāju, ka viņš varēja piedzimt jebkurā citā ģimenē, kura bija gatava teikt: še es esmu. Tajā pašā laikā šis cilvēks bija nolemts, pilns ar Svēto Garo no mātes miesām, vīnu un stipru dzērienu viņš nedzēra un gāja Ēlijas garā.

Kad Elizabete bija stāvoklī jau pusgadu, Dieva eņģelis tika sūtīts pie Marijas, Jēzus mātes. Ko tu teiktu, ja pie tevis atnāktu eņģelis un pateiktu, ka tev piedzims bērns bez vīrieša līdzdalības? Tur jābūt ļoti “smagai blondīnei”. “Blondīne” šajā gadījumā nav domāta matu krāsa, bet sirds stāvoklis. Tu zini, ka internetā klīst anekdotes par blondīnēm. Ar blondīnēm viss ir kārtībā, es runāju par sirds stāvokli. Marija bija tieši tāda. Pie viņas atnāca eņģelis un teica: “Tava radiniece Elizabete ir jau sestajā mēnesī, un arī tev būs bērns. Nebīsties, Marija, Dieva žēlastība ir pār tevi. Tu tapsi grūta savās miesās un dzemdēsi dēlu un sauksi Viņu Jēzus, Glābējs, apsolītais Mesija. Viņu sauks par Visaugstākā Dēlu, un Dievs Viņam dos Dāvida troni. Un Viņš valdīs par Jēkaba namu mūžīgi, un Viņa valstībai nebūs gala. Elizabetei, kuru dēvē par neauglīgu, brīnums ir noticis un viņai būs dēls, un tev arī būs dēls, Dieva dēls, kuru visi gaida un nevar sagaidīt.” Marija atbildēja: “Kā tas var būt, jo es esmu tikai saderināta un vīra neapzinos? “Svētais Gars nāks par tevi un tevi apēnos.” “Labi, Dievs, lai notiek pēc Tava prāta.” Un notika, kā Dieva teica, un viņa dzemdēja dēlu, kuru sauc Jēzus, un mēs Viņu pazīstam kā Dievu, kurš radījis debesis un zemi, kurš vienlaicīgi ir Cilvēks un Dievs, kurš nāca virs zemes cilvēka miesā, mira par mums pie krusta un augšāmcēlās. Un Viņš nāks otru reizi tiesāt dzīvus un mirušus, un visas mēles atzīs un visi ceļi locīsies Viņa priekšā. Visi saņems, ko pelnījuši, bet ticīgie tiesā nenāks.

Acīmredzot Dievs grib kaut ko mums pateikt. Kā Dievs aicināja Samuēlu? “Samuēl! Samuēl!” Un tā vairākas reizes. Kur viņš skrēja? Pie Ēļa. Un tad viņš teica Dievam: “Še es esmu, runā, Kungs.” Un tad Dievs runāja. Acīmredzot ir lietas, kuras Dievs vairākkārtīgi mums grib pateikt. Gan Jānis Kristītājs, gan Jēzus Kristus bija cilvēki, kuriem bija jānāk un kuri nāktu jebkurā gadījumā. Bet pie kā viņi atnāca? Pie “blondīnes” un pie tiem, kuri bija vecumā, bet bija lūguši par dēlu un kuriem bija sirdī Dieva vīzija par Izraēlu. Kad ir vakance, tad Dievs meklē, kurš to aizpildīts. Ir rakstīts, kad zeme bija neiztaisīta un tukša, Dieva Gars lidinājās pār ūdeņiem jeb bija vakance, un tad Dievs teica, un tapa. Dievs meklēja sirdis, kuras ir gatavas teikt: “Te es esmu, sūti mani!” Jānis Kristītājs bija cilvēks, kurš sagatavoja mācekļus Kristum.

Šodien mēs tikām galā ar Jesaju, Jāni Kristītāju un Jēzus aicinājumu. Jānis Kristītājs bija cilvēks, kurš sagatavoja mācekļus Kristum – par to mēs mācīsimies nākamajā svētdienā vai līderu sapulcē. Ir atlikuši Ecehiēls, Barnaba un Sauls, Pāvils, Stefans, Filips un Matijs. Še es esmu, sūti mani! Dievs meklē sirdis, Dievs meklē cilvēkus, neatkarīgi no viņu stāvokļa vai dzimuma, tos cilvēkus, kuri ir gatavi atsaukties un teikt: Še es esmu, sūti mani! Kuri ir gatavi iet, kuri ir tik naivi kā Marija, kuri ir tik atvērti kā Elizabete un Caharija, kuri ir kā Jesaja: “Še es esmu, sūti mani, Kungs!”

Mācītāja Mārča Jencīša sprediķi “Aicinājuma anatomija. 5. daļa” pierakstīja un rediģēja draudzes “Kristus Pasaulei” redakcija

Aicinājuma anatomija 4. daļa

Publicēja 2020. gada 9. jūn. 12:12Līga Paņina

Ziņas datums 09.06.20.

Šodien mēs turpināsim tēmu „Aicinājuma anatomija”. Pirms dievkalpojuma mums kā parasti bija darba sapulce, un šodien es sapulcē pajautāju līderiem, kā viņiem grupiņās iet ar aicinājumu. Par aicinājumu ir bijušas jau četras tēmas, ieskaitot sprediķi līderu sapulcē. Vai caur šiem sprediķiem ir kādas izmaiņas? Bībele saka, ka ticība nāk no sludināšanas. Vai tavā mājas grupiņā no šī dzirdētā vārda ir kādas izmaiņas? Daži līderi teica, ka ir izmaiņas, un ir cilvēki, kuri ir atvēruši jaunas grupas. Ir cilvēki, kuri ir iedegušies; viņi nekad nav gājuši un sludinājuši, bet tagad iet un sludina. Ticība nāk no dzirdēšanas. Protams, es to nevaru teikt par visiem, jo daži līderi izteicās, bet daži klusēja. Svarīgi ir tas, kāda ir augsne, lai Dieva vārds, kas ir sēkla, krīt labā augsnē. Jēzus mums stāsta līdzību par sējēju, kurš izgāja sēt. Viena no sēklām krita ceļmalā, kur putni nāca un to apēda. Nākošā sēkla krita uz akmenāja un izdīga, bet tai nebija zemes, tāpēc tā neizlaida saknes un nokalta. Trešā sēkla krita starp ērkšķiem un uzdīga, bet ērkšķi jeb pasaules rūpes un bagātība to nomāca. Ceturtais augsnes veids bija laba zeme, un sēkla krita labā zemē, uzauga un nesa augļus – 30, 60 un 100-kārtīgus augļus. Ir ļoti svarīgi, kāda ir augsne jeb tava sirds. Kad tu lasi Dieva vārdu vai dzirdi mācītāja sprediķi – tā ir sēkla. No tā, kā tu to pieņem, ir atkarīgs tas, vai tu nesīsi vai nenesīsi augļus. Ja ir runa par aicinājumu, tad ir pareizi turpināt šo tēmu tik ilgi, kamēr tavā sirdī sāk dīgt šī vārda sēklas. Kad tu esi apguvis Bībeles pamatus un esi vairāk vai mazāk iemācījies dzīvot Dieva gribā, tad nekas cits vairs nepaliek, kā tikai aicinājums. Lai tu varētu turpināt augt un nest augļus, nav cita varianta, kā iet aicinājumā. Jēzus saka, lai tu seko Viņam un Viņš tevi darīs par cilvēku zvejnieku. Mūsu galvenā dzīves jēga ir mīlēt Dievu – personiskās attiecībās ar Dievu, slavā un pielūgsmē. Otrkārt, mūsu dzīves jēga ir mīlēt cilvēkus jeb savu tuvāko kā sevi pašu. Mīlestība augstākajā līmenī nozīmē cilvēkus vest pie Dieva, aprūpējot viņus, lai viņi stipri stāv Dievā un aiziet līdz galam. Lai nāk Dieva valstība un Viņa prāts notiek – tāds ir kristiešu galvenais uzdevums. Aicinājums!

Šodien runāsim par Dāvidu, Salamanu (Dāvida dēlu), Jehu un Jeremiju. Visām šīm personām atkārtojas vienas un tās pašas īpašības. Viņu aicinājumā var redzēt vienu un to pašu. Kad mēs redzam, kā Dievs aicināja šos cilvēkus un kā viņi atsaucās Dieva aicinājumam, mēs to varam attiecināt uz sevi. Kā tevi Dievs aicina? Vai tu atsaucies aicinājumam? Vai tu ej Dieva gribā un aicinājumā? Vai precīzi uz tevi Dievs runā? Kādā veidā tas notiek? Vai tu esi aicināts vai neesi aicināts? Daudz ir aicinātu, bet maz izredzētu. Izredzētie cilvēki ir tie, kuri ir atsaukušies aicinājumam. Tā ir ļoti vienkārša aritmētika. Visi ir aicināti, bet maz ir to, kuri atsaucas. Ja mēs neatsaucamies aicinājumam, tad agri vai vēlu mēs lēnām sākam zaudēt enerģiju. Nav vairs jēgas ne par ko lūgt, nav jēgas kaut kam dzīvot, un mēs sākam dzīvot tādā šaurā pasaulītē. Pāvils teica, ka mums jau sen vajadzēja būt tiem, kuri māca, bet daudzi no mums arvien ir tie, kuri jāmāca un kuriem joprojām vajag pienu; rēķinot pēc gadiem kopā ar Dievu, mums jau sen ir vajadzīga cieta barība. Mēs neesam kādā ezotērikas pulciņā, kurā cilvēki iet dziļumos vai sēž jogas pozā, iedziļinoties sevī. Mums nav mērķis tikai dziļāk un dziļāk iedziļināties sevī. Kristietībā iet dziļāk nozīmē iet pie cilvēkiem; kad mēs beidzot saprotam, ka nav tikai „es”. Ja mēs iepazīstam Dievu, mēs iepazīstam sevi, bet, ja mēs nesākam kalpot cilvēkiem, tad mūsu izaugsmes process apstājas.

Dāvids

Dāvids ir viena no centrālajām personām Bībelē.

Un Tas Kungs sacīja uz Samuēlu: "Cik ilgi tu būsi noskumis par Saulu, ka Es esmu to atmetis, lai viņš vairs ilgāk nebūtu ķēniņš pār Israēlu? Pildi savu ragu ar eļļu un sataisies ceļam. Es tevi sūtīšu pie Isaja, šī bētlemieša, jo no viņa dēliem Es esmu izraudzījis Sev ķēniņu." Bet Samuēls sacīja: "Kā es varu iet? Tiklīdz Sauls to dzirdēs, tā viņš mani nogalinās!" Tad Tas Kungs sacīja: "Ņem sev līdzi jaunu teli no liellopiem un saki: es esmu nācis nest kaujamo upuri Tam Kungam. Un ielūdz arī Isaju upura mielastā, tad Es tev darīšu zināmu, kas tev būs jādara, jo tev būs jāsvaida tas, kuru Es tev norādīšu." Un Samuēls tā darīja, kā Tas Kungs bija viņam sacījis, un nogāja uz Bētlemi. Tad viņam pretī nāca pilsētas vecaji, aiz bailēm trīcēdami un jautādami: "Vai tu nāc miera nolūkā?" Un viņš atbildēja: "Miera labad gan! Es esmu atnācis, lai Tam Kungam nestu kaujamo upuri; šķīstieties un piedalieties kopā ar mani kaujamā upura mielastā." Un viņš svētīja Isaju un viņa dēlus un ielūdza viņus upura mielastā. Un notika, kad viņi bija atnākuši, tad viņš uzlūkoja Ēliābu un domāja: tiešām, šis gan būs tas, kas Tā Kunga priekšā ir Viņa svaidītais. Bet Tas Kungs sacīja Samuēlam: "Neskaties uz viņa ārējo izskatu, nedz uz viņa garumu, nedz uz viņa augumu: viņu Es neesmu izraudzījis, jo Dievs neskatās tā, kā redz cilvēki; cilvēks redz, kas parādās viņa acīm, bet Tas Kungs uzlūko sirdi." Tad Isajs pieaicināja Abinadabu un lika tam iet Samuēla priekšā; bet viņš sacīja: "Arī viņu Tas Kungs nav izredzējis." Tad Isajs lika Šamam nākt priekšā. Bet viņš sacīja: "Arī viņu Tas Kungs nav izredzējis." Un tā Isajs izveda Samuēla priekšā savus septiņus dēlus, bet Samuēls sacīja: "No šiem Tas Kungs nevienu nav izredzējis." Tad Samuēls jautāja Isajam: "Vai visi jaunekļi še bijuši?" Un viņš sacīja: "Vēl ir atlicis tikai pats jaunākais, bet tas ir avju gans." Tad Samuēls sacīja Isajam: "Nosūti un liec viņu atvest šurp; mēs neapsēdīsimies, iekāms viņš nebūs atnācis." Tad viņš nosūtīja un lika to atvest. Un tas bija iesārtiem vaigiem, skaistām acīm un labu izskatu. Tad Tas Kungs sacīja: "Celies! Svaidi to, jo tas ir viņš!" Tad Samuēls ņēma savu eļļas ragu, un viņš to svaidīja viņa brāļu vidū. Un, sākot no šīs dienas, Tā Kunga Gars nāca ar spēku pār Dāvidu un palika arī turpmāk viņā. Un Samuēls cēlās un aizgāja uz Rāmu.” (1. Samuēla 16:1-13)

Pirmais, ko es redzu šajā stāstā par Dāvidu un vēlos, lai tu arī to ieraudzītu, – Samuēls baidījās iet un svaidīt par ķēniņu Dāvidu, jo bija jau kāds cits svaidītais, un tas bija Sauls. Ja viņš atklāti ietu svaidīt par ķēniņu citu, tad Sauls draudētu viņu nogalināt. Samuēls bija tas, kurš svaidīja Saulu, un pēc tam Sauls bija tas, kurš vēlējās nogalināt savu mācītāju. Dievs teica, ka Viņš ir atmetis Saulu, un jautāja, cik ilgi Samuēls vēl būs noskumis par Saulu. Vai atceries stāstu par Saulu un Dāvidu? Mēs iepriekšējā reizē par to runājām. Dievs svaidīja Saulu par pirmo Izraēla ķēniņu, taču jau pirmajiem norādījumiem, kurus deva Samuēls, Dieva pārstāvis, Sauls nepaklausīja. Šīs nepaklausības dēļ viņš sacēlās, pats sev cēla pieminekļus, sāka vajāt Samuēlu, pat vēlāk nogalināja Dieva priesterus un kļuva par Dieva pretinieku. Bībele saka, ka Dievs bija Saulu atstājis, tāpēc Samuēlam bija droši jāiet un jāsvaida Dāvids par ķēniņu. Joprojām Sauls bija ķēniņš, tomēr Dievs bija viņu atstājis. Ja tu jau ilgāku laiku esi draudzē un mājas grupiņā, tu esi pamanījis dažādas problēmas grupās un arī visā draudzē. Tu droši vien esi pamanījis arī to, ka līderi dažkārt ir nepastāvīgi, atdziest, pārstāj kalpot, un ir arī konflikti. Ja tu neesi vadītājs un tev vēl nav pieredzes, tad tu nezini, ko nozīmē tas, ka tavā grupā ir cilvēks, kurš pret tevi saceļas. Tu vēl nezini, kā tas ir, kad tu no labas sirds kalpo cilvēkiem, dari visu pēc Dieva prāta, bet atrodās kāds, kurš runā pretī, tevi noniecina, aprunā, sakūda citus draudzes cilvēkus, noskaņo pret tevi vai noskaņo pret mācītāju. Šādi cilvēki bieži vien sēž pēdējās rindās, uztaisa savas sektiņas, rāda skābu seju un aprunā. Es nesaku to, ka visi tie, kuri sēž pēdējās rindās, ir ar skābu seju, bet šādi cilvēki noteikti aiziet uz pēdējām rindām. Es esmu redzējis arī tādus cilvēkus, kuri no pirmajām rindām pārceļas uz pēdējām rindām. Es domāju, kāpēc? Cilvēks pats zina, ko ir ēdis. Viņš ir aprunājis, slikti izturējies pret savu vadītāju, sabojājis attiecības un nejūtas cienīgs mācītāja un citu cilvēku priekšā. Es nesaku to par visiem, kuri sēž aizmugurē. Varbūt tu pirmo reizi esi atnācis uz dievkalpojumu un kautrējies sēdēt tuvāk. Es arī varētu nosēsties aizmugurē. Ja es ietu ciemos uz kādu draudzi, es mierīgi nosēstos aizmugurē. Kāpēc? Jo tā ir rakstīts Bībelē: sēdi aizmugurē, un, ja pie tevis atnāk un paaicina priekšā, tad ej priekšā, bet ja nē, tad arī labi. No aizmugures var ļoti labi redzēt, kas notiek draudzē.

Samuēls bija satraukts un noskumis par to, ka viņš jau bija svaidījis un iecēlis Saulu par ķēniņu. Vai draudzē ir kāds vadītājs, kurš ir pacēlis kādu citu vadītāju? Daži tādi ir. Pārējiem tas viss vēl ir priekšā. Nav nekā svarīgāka, kā pacelt vadītājus, līderus. Tas, ka tu vadi mājas grupiņu, vēl ir nieks salīdzinājumā ar jaunu līderu pacelšanu, kuri turpinās darbu pēc tevis. Ir tikai viens veids, kā Debesu valstība vairojas – caur vadītājiem, caur līderiem. Kad es esmu pacēlis kādu līderi, bet viņš sāk šķībi skatīties un bubināt, tad es esmu noskumis. Samuēls arī bija noskumis. Varbūt tu arī esi noskumis par kāda cilvēka attieksmi pret tevi? Varbūt tu esi noskumis par kādu savu izvēli? Piemēram, kā tu esi apprecējies. Draudzē tu esi iecelts kādā kalpošanā, kalpo grupiņā, varbūt tu esi mājas grupiņas vadītāja palīgs. Vai esi deleģējis cilvēkam kādu pienākumu grupiņā? Tādu jau ir vairāk. Mēs mācāmies deleģēt jeb iesaistīt cilvēkus kalpošanā pašu cilvēku labā un lai draudze funkcionētu pēc Dieva prāta. Piemēram, tu mājas grupiņā gatavoji cienastu, un tagad tu esi izaudzis un pārej citā etapā, sākot grupiņā gatavot slavēšanu. Bet vadītājs tev saka, ka tu vēl nevari sākt vadīt slavēšanu, kamēr savā vietā neesi atstājis cienasta gatavotāju. Cilvēki mēdz vienkārši piečakarēt. Vai tev tā ir bijis? Tas ir normāli, un mēs katrs tam ejam cauri. Mēs esam noskumuši, kad cilvēki mēdz tā rīkoties. Tam var būt dažādas sekas. Ja tu esi laicīgā darba vietā, tad tevi vienkārši atlaiž no darba. Tā kā draudzē nemaksā algu, te var būt tikai viena motivācija – kalpot Dievam un cilvēkiem, pat ja cilvēki mēdz tevi skumdināt.

Dievs prasīja Samuēlam, cik ilgi viņš būs noskumis par Saulu. Tu zini, cik cilvēki mani ir piečakarējuši? Kādi to joprojām dara. Tikai visas tās lietas, kuras viņi mēģina darīt, Dievs vienmēr vērš man par labu. Tu zini, cik cilvēkiem uz mani ir nepiedošana? Mūsu draudzes uzbūve (G12) ir laba, un tai ir ļoti grūti kaut ko nodarīt vai izjaukt. Kad draudze ir apdraudēta, tu esi noskumis? Kad tavi tuvākie cilvēki sāk pret tevi slikti izturēties, tu esi noskumis? Ja tava sapņu pils pēkšņi ir apdraudēta, vai tu esi noskumis? Ja tu savu tuvāko apbērē, vai tu esi noskumis? Samuēlam Dievs prasīja, cik ilgi viņš vēl būs noskumis. Tas bija tāpēc, lai Samuēls ietu un svaidītu Dāvidu par ķēniņu. Dievs deva, un Dievs arī ņēma. Jēzus saka: „Lai mirušie apglabā savus mirušos, bet tu ej un sludini Dieva valstību.” Tad, kad tu esi kādu iecēlis vai deleģējis, esi uz kādu paļāvies un pieķēries viņam un nenotiek tā, kā vajadzētu notikt, neskumsti, jo Dievs stāv pār to visu. Ja cilvēks sacēlās, tad ne jau pret tevi viņš sacēlās, bet pret Dievu viņš sacēlās. Dievs bija Saulu atmetis. Dievs atmet, un Dievs arī ieceļ, un nav neaizvietojamu cilvēku. Samuēls bija noskumis, bet Dievs teica, lai viņš iet un svaida Dāvidu par ķēniņu. Ja cilvēkam sāk tecēt jumtiņš, tad tās ir viņa paša attiecības ar Dievu. Tu tik un tā skumsi, bet Dievs uzmundrināja Samuēlu, un tāpat Viņš uzmundrinās arī tevi. Šodien Dievs uzmundrina tevi! Dievs saka, ka Viņš ir viņu atmetis, bet tu ej un meklē citu vai arī runā ar šo cilvēku tik ilgi, kamēr viņš atjēdzas. Ja viņš neatjēdzas, tad tu neko nevari palīdzēt, jo Dievs viņu ir atmetis.

Mēs katrs vairāk vai mazāk cilvēkiem stāstām par Dievu. Cik daudz cilvēkiem tu esi stāstījis par Dievu, bet viņi tevi ir atšuvuši? Pārsvarā visiem tā ir bijis. Kāda ir sajūta? Īpaši tajās reizēs, kad pirmo reizi esi saņēmies aiziet pie cilvēka pastāstīt par Dievu. Kad mēs aicinām cilvēkus pie Kristus, viņi apsola atnākt un neatnāk. Ej pie cita cilvēka, pie nākamā. Statistika rāda, ja tu uzaicināsi piecpadsmit cilvēkus, pieci varbūt atnāks un varbūt viens paliks. Neesi noskumis. Dievs Samuēlam teica, lai viņš nav noskumis, bet iet un svaida Dāvidu par ķēniņu. Samuēlam bija konflikts ar Saulu jeb, pareizāk būtu teikt, Saulam bija konflikts ar Samuēlu. Kāpēc Sauls tika atmests? Kāpēc ķēniņu Saulu Dievs atmeta? Es pateikšu nopietnu lietu, ko daudzi negrib saprast – Dievs atmeta Saulu tāpēc, ka Saulam bija konflikts ar Dieva cilvēku. Ne tikai tāpēc, ka viņš nepaklausīja. Viņš nepaklausīja Dievam CAUR Samuēlu. Tāpēc, ka viņiem bija konflikts, Samuēls baidījās iet un svaidīt Dāvidu, baidoties par to, ka Sauls viņu nogalinās. Domāju, ka tas bija ļoti reāls konflikts. Lūk, kāpēc Sauls zaudēja visu, ieskaitot savu dzīvību. Tāpēc aicinājumā mums ir ļoti svarīgi palikt uzticamiem saviem vadītājiem. Lai kāds vadītājs arī nebūtu, ja viņš ir ielikts konkrētā postenī, tad mums jāskatās uz viņu kā uz cilvēku no Dieva. Ja ir kādas redzamas problēmas vai konflikts, tad nāc pie mācītāja un to izrunā. Parasti mājas grupiņas maiņa cilvēkiem nepalīdz, tikai ļoti retos gadījumos palīdz, jo vienmēr, kad cilvēks nav apmierināts ar savu vadītāju, problēma ir pašā cilvēkā. Viņš aiziet uz citu grupiņu, un tur pēc kāda laika atkārtojas tas pats. Tāpēc labāk mums ir iemācīties uzreiz paklausīt tiem cilvēkiem, kuri no Dieva ir ielikti mūsu dzīvē.

Samuēls devās uz Bētlēmi pie Isaja, kuram bija septiņi dēli. Samuēls lūdza tēvu atvest savus dēlus viņa priekšā, jo zināja, ka Dievs viņam norādīs, kuru dēlu svaidīt par ķēniņu. Kad viņš redzēja vecāko dēlu, Samuēls pie sevis domāja, ka tas ir viņš, ķēniņš. Kad es iedziļinos Dieva vārdā, tad problēmu redzu arī Samuēlā. Kā viņš izvēlējās ķēniņu Saulu? Sauls bija galvas tiesu pārāks un izskatīgāks par citiem, bet viņam bija mazvērtība, kurai sekoja sacelšanās pret Dievu un Samuēlu. Arī šajā gadījumā Samuēls skatījās uz vecāko dēlu – izskatīgs, spēcīgs, nobriedis, – ka tāds būtu labs ķēniņš. Bet Dievs viņam teica, lai viņš neskatās uz ārējo izskatu, jo Tas Kungs uzlūko sirdi. Kad mēs skatāmies uz cilvēkiem, tad domājam, ka redzam, kuri ir aicināti, kuri ies kalpošanā, kuri būs mācītāji. Viens ir tas, ko cilvēks redz, bet Dievs redz sirdi. Vai tu zini, kā var redzēt, kas cilvēka sirdī? Pēc viņa darbiem. To, kas cilvēka sirdī, var redzēt pēc viņa darbiem, pēc dažādām niansēm. Arī bez tā visa, ko mēs varam redzēt, Dievs skatās sirdi. Dievs skatās tavā sirdī! Dievs zina, ka tu vari atsaukties aicinājumam. Tu pats par sevi vari domāt slikti. Tu pats vari domāt sirdī, ka neesi dzirdējis Dievu, būt mazvērtīgs savās acīs, tomēr Dievs redz tavu sirdi. Dievs neskatās uz taviem ārējiem parametriem.

Zināji, ka lielākā daļa miljonāru ir caurkrituši studenti, neveiksminieki, kuriem ir bijusi stipra vīzija un mērķi? Daudzi cilvēki, kuri nav pabeiguši savas skolas un koledžas, ir pacēlušies. Tā tas notiek pasaulē, bet tu esi draudzē, perfektā Dieva svaidītā vidē, tu esi labā mācībā, Dieva klātbūtnē, tev ir mācītājs, līderi un atbalsts. Lai šādā vidē nepaceltos, ir jābūt ļoti aprobežotam. Tu esi aicināts, un Dievs redz tavu sirdi. Tu esi aicināts, un tu pacelsies! Tu darīsi lielus darbus, jo tu esi aicināts lieliem darbiem. Bet visi lielie darbi sākas ar maziem darbiem. Nav svarīgs potenciālā cilvēka ārējais izskats vai tas, ko tu domā par viņu, bet svarīgi ir tas, kas ir viņa sirdī. Nav ieteicams ilgi mocīties par to, ka kāds tevi ir pievīlis. Tu zini, no kurienes ir cēlies feminisms? Kādi cilvēki nolēma, ka viņi vairs nekad neveidos attiecības, nekad vairs neprecēsies un nav domāti ģimenes dzīvei. Patiesībā tie ir sarūgtināti cilvēki ar nepiedošanām, kuri uzskata, ja vīrietis vai sieviete viņu ir piekrāpis, tad tā viņi domā par visiem un pārstāj cīnīties. Ja tu esi vadītājs un pacel, piemēram, piecus līderus, un no tiem divi trīs tevi piekrāpj un pieviļ, un tu pārstāj to darīt, Dievs saka, cik ilgi tu skumsi, ej tālāk. Ir tikai viens pilnīgi uzticams – Dievs! Dievs redzēja Dāvida sirdi. Kad visi dēli bija atnākuši pie Samuēla, bet neviens no viņiem nebija aicinātais, viņš prasīja tēvam, vai nav vēl kāds dēls. Bija, bet tas bija avju gans. Samuēls prasīja, lai viņu atved. Atveda Dāvidu, kurš bija zēns sārtiem vaigiem, laba izskata, bet jauns. Tu domā, ka vecāki cilvēki obligāti ir īstie? Ne tikai, arī jaunieši. Tajos vecākajos dzīves pieredze ir tā iesēdusies, ka ir grūti kaut ko mainīt. Dāvids bija jauneklis, un tieši viņu Dievs izvēlējās, jo Viņš redzēja viņa sirdi. Nav svarīgs tavs vecums, tev ir daudz vai maz gadu, tu esi aicināts. Dievs redz tavu sirdi, ja tava sirds ir atvērta aicinājumam, ja tu esi gatavs iet. Samuēls izlēja eļļu uz Dāvida galvas, jo Dievs bija teicis, ka tas ir viņš. Spēks ienāca un palika Dāvidā tajā brīdī, kad viņu svaidīja. Tā bija Dāvida aicināšana. Dievs skatās uz sirdi, nevis uz ārējiem parametriem.

Dievs pateica Samuēlam svaidīt Dāvidu. Kāpēc Dievs nevarēja to pateikt pašam Dāvidam? Bet Dievs pateica Samuēlam, lai viņu svaida. Tāpēc, ka lielākais svaida mazāko. Ja tev kaut ko Dievs ir teicis, tad tas ir jāredz arī mācītājam, un viņš tevi ieceļ un svaida par vadītāju. Draudzē ir teokrātija, draudzē nav demokrātijas, šeit neko neievēl. Draudzē nav iespējama demokrātija. Neviens Isaja ģimenē nevarēja iedomāties, pat Samuēls nevarēja, ka Dāvids būs ķēniņš. Tu pats pat nevari iedomāties, ka tu vadīsi mājas grupiņas. Nav svarīgi, kāda ir tava pagātne, Dievs skatās tavā sirdī, uz tavām vēlmēm. Ir svarīgi, ka mums katram ir cilvēki, par kuriem mēs rūpējamies. Mēs varbūt visi nespējam pacelt vadītājus vai atvērt daudzas grupiņas, bet mēs visi spējam vienu, divus, trīs cilvēkus aprūpēt un palīdzēt to darīt. Tu iedomāties nevari, ka tu vari! Tāpat Samuēls un Dāvida tēvs iedomāties nevarēja, ka tieši Dāvids ir aicināts. Mēs esam aicināti. Pār Dāvidu nonāca svaidījums; Svētais Gars nāca tajā brīdī, kad Samuēls izlēja eļļu uz viņa galvu. Kad uz Dāvidu izlēja eļļu, Svētais Gars nāca uz viņu un palika, ka viņš pat Goliātus pieveica. Mēs pieņemam Svēto Garu, pieņemam svaidījumu. Ja tev rokas uzlika, ja tevi svaidīja, tad tev tas viss ir. Tu pieņem un sāc rīkoties! Šajā Rakstu vietā nav rakstīts, ka Dāvids sāka kratīties no Svētā Gara, bet, iespējams, tas arī tā bija.

Salamans

Bet tad Dievs uz mani sacīja: tev nebūs celt namu Manam Vārdam, jo tu esi karavīrs un esi izlējis asinis! Nu Tas Kungs, Israēla Dievs, mani ir izredzējis no visas manas dzimtas, lai es būtu ķēniņš pār Israēlu uz mūžīgiem laikiem, jo Viņš Jūdu ir izraudzījis par vadoni un Jūdas ciltī manu dzimtu, un no mana tēva dēliem Viņam bija labs prāts uz mani, lai celtu mani par ķēniņu pār visu Israēlu. Bet no visiem maniem dēliem – jo Tas Kungs ir man devis daudz dēlu – Viņš ir izredzējis manu dēlu Salamanu, lai tas sēdētu Tā Kunga valdības tronī pār Israēlu. Un Viņš uz mani sacīja: tavs dēls Salamans lai uzceļ Manu namu un Manus pagalmus, jo Es esmu viņu izredzējis Sev par dēlu, un Es būšu viņam par tēvu. Un Es nostiprināšu viņa ķēniņa valsts varu uz mūžīgiem laikiem, ja vien viņš pastāvīgi turēs un darīs Manas pavēles un Manas tiesas, kā līdz šai dienai. Un nu tagad, visam Israēlam, Tā Kunga draudzei redzot un mūsu Dievam dzirdot, uzklausiet: turiet un pildiet visas Tā Kunga, jūsu Dieva, pavēles, lai jūs iemantotu šo labo zemi un paturētu to par īpašumu saviem bērniem pēc jums uz mūžīgiem laikiem! Bet tu, mans dēls Salaman, atzīsti savu tēvu Dievu un kalpo Viņam ar visu sirdi un labu prātu, jo Tas Kungs ir, kas pārbauda visas sirdis un kas izzina visas sirdsprāta tieksmes; ja vien tu Viņu meklēsi, tad Viņš tevi atradīs, bet, ja tu Viņu atstāsi, tad Viņš tevi atmetīs uz mūžīgiem laikiem. Redzi nu, kad Tas Kungs tevi ir izraudzījis, lai tu Viņam uzceltu namu par svētu vietu, – tad esi stiprs un dari to!" Un Dāvids nodeva savam dēlam Salamanam Tempļa priekštelpas un paša nama paraugus un dārgumu krātuvju, augštelpu un iekštelpu, tāpat arī salīdzināšanas telpas paraugus, un visus paraugus, kas viņam bija prātā par Tā Kunga nama pagalmiem un telpām ap to, par Dieva nama dārgumu krātuvēm un svēto mantu krātuvēm, un par priesteru un levītu nodaļām, par visu kalpošanas darbu Tā Kunga namā un par visiem rīkiem kalpošanai Tā Kunga namā, un par zeltu – tā svars katram traukam, ko lieto kalpošanā, un par sudraba traukiem – tā svars katram traukam, ko lieto kalpošanā, arī par visu zelta lukturu un to eļļas lukturīšu svaru, cik sver ikviens lukturis un ikviens tā eļļas lukturītis; un arī par sudraba lukturiem, cik sver ikviens lukturis un ikviens tā eļļas lukturītis, pēc tā, kā katrs lukturis lietojams. Viņš noteica zelta svaru skatāmās maizes galdiem, ikvienam galdam, un arī sudraba svaru sudraba galdiem. Un viņš noteica tīrā zelta svaru gaļas dakšām un slakāmiem kausiem, krūzēm; un zelta svaru platajām galda bļodām, ikkatrai bļodai savu svaru; un sudraba bļodām – ikkatrai savu svaru. Arī kvēpināmo upuru altārim viņš noteica kausētā zelta svaru; un paraugu ratiem ar zelta ķerubiem, kas, izpletuši savus spārnus, nosedza Tā Kunga derības šķirstu. "Tas viss ir rakstos, no Tā Kunga rokas; Viņš man deva saprast visus darbus pēc šiem paraugiem," – tā sacīja Dāvids. Un tad Dāvids sacīja savam dēlam Salamanam: "Esi stiprs un drošs, un dari to! Nebīsties un nebaiļojies! Jo Dievs, Tas Kungs, mans Dievs, būs ar tevi; Viņš tevi nepametīs, un Viņš tevi neatstās, kamēr tu nebūsi pabeidzis visus Tā Kunga nama celšanas darbus. Un redzi, še ir priesteru un levītu nodaļas, lai kalpotu Dieva namā, un kopā ar tevi visos darbos būs vīri, kas ir gudri un prasmīgi jebkurā darbā, un arī vadoņi un visi ļaudis, kas gatavi izpildīt tavas pavēles!” (1. Laiku grāmata 28:3-21)

Dāvida dēls Salamans. Dāvids saka, ka Dievs norādīja viņam, ka Salamans būs ķēniņš Dāvida vietā. Salamans mantoja troni. Nekur Bībelē es neredzu, ka Salamans īpaši būtu rāvies pēc varas, pēc svaidījuma, viņš to vienkārši mantoja. Aicinājumu var mantot! Tas notiek ļoti vienkārši. Tu esi mājas grupiņā un tev ir savs vadītājs, un grupiņa izaug tik liela, ka tai jādalās uz pusēm, un tad vadītājs saka kādam cilvēkam, ka viņš vadīs šo otru grupiņu. Dāvidam bija daudz sievu un daudz dēlu, bet tieši Salamanu viņš izvēlējās. Kāpēc? Jo viņš runāja ar Dievu, un Dievs viņam to norādīja. Ir svarīgas tevis paša personiskās attiecības ar Dievu. Ir svarīgi pašam piepildīties ar Dieva vārdu, lai izprastu Dieva gribu. Ir svarīgi ieklausīties mācītāja sprediķos, kas skaidro Bībeli. Mans uzdevums nav nevienam neko pavēlēt, neko norādīt un likt darīt. Mans uzdevums ir skaidrot Dieva gribu, Dieva vārdu.

Tātad Salamans kļuva par ķēniņu Salamana vietā. Dievs teica Dāvidam, bet Dāvids teica Salamanam. Mēs tagad mācāmies Bībeli, Bībeles principus, kā cilvēks pārņem vadīšanu, kā cilvēks tiek iecelts amatā, kā viņš tiek svaidīts, kā viņš iet aicinājumā. Tēvs pasaka dēlam, ka viņš būs viņa vietā. Tēvam pasaka Dievs, bet tēvs pasaka dēlam. Pēc tam, kad Salamans jau bija ķēniņš, viņš iesvētīšanas dienā upurēja neskaitāmi daudz upuru. Dievs atnāca pie viņa sapnī un jautāja, ko viņš vēlās. Vispirms cilvēks viņu ielika tajā vietā, bet pēc tam, kad viņš jau bija vadītājs, tad Dievs pats ar viņu runāja. Dievs jautāja, ko viņš vēlās. Salamans atbildēja, ka tā tauta, kuru Dievs viņam bija devis vadīt, ir ārkārtīgi liela, un viņam ir vajadzīga gudrība, lai viņš būtu labs līderis un varētu izpildīt to aicinājumu, kuru Dievs viņam bija devis. Viņš neprasīja zeltu, sievietes, varu vai veselību, bet būt labs līderis. Dievs apsveica Salamanu par šādu lūgumu, un tāpēc, ka viņš prasīja gudrību būt līderim, Dievs viņam deva tādu gudrību, kāda nav bijusi nevienam līdz viņam un nebūs vairs nevienam. Arī visu pārējo, ko Salamans nelūdza, Dievs viņam deva. Zelts un sudrabs un visas lietas ir līderībā. Visas lietas ir aicinājumā! Jēzus saka, lai vispirms dzenamies pēc Debesu valstības, tad pārējās lietas tiks pieliktas. Dievs teica par Salamanu, ka viņš uzcels Viņam namu, jo Viņš viņu ir izredzējis Sev par dēlu un Viņš būs viņam par Tēvu. Dievs solīja nostiprināt Salamana ķēniņa valsts varu uz mūžīgiem laikiem, ja vien viņš pastāvīgi turēs un darīs Dieva pavēles.

Dievam katram aicinātajam ir nosacījums, ka viņš turpina iet aicinājumā un turpina meklēt Dievu. Tas ir pats svarīgākais, bet Salamans to aizmirsa savu daudzo sievu dēļ. Viņš ņēma svešzemju sievas, kas absolūti nebija patīkami Dievam. Dievs to pieļāva, bet šīs sievas bija elku pielūdzējas. Salamans pats vēlāk sāka pielūgt dievus, kurus pielūdza svešzemju princeses. Viņa lielākais grēks nebija daudzās sievas, bet ka viņš atstāja pašu Dievu. Dieva vietā viņš sāka pielūgt elkus. Tajā dienā, kad tu pārtrauksi praktizēt personiskas attiecības ar Dievu, tu sāksi atdzist un pieķerties elkiem. Tajā dienā, kad tu sāksi šķidri apmeklēt dievkalpojumus, sāksies tavs lejupceļš. Tajā dienā, kad tu pārstāsi apmeklēt grupiņu, tu sāksi iet atpakaļ tajā virzienā, no kurienes tu esi atnācis. Bībele saka, ka tiem, kuri iepazinuši šos labumus, ko Dievs dod, un atkrīt, top vēl briesmīgāk nekā pirms tam, un tas nemaz nenotiek vienā dienā. Velns pie cilvēka nedarbojas vienu dienu, bet mēnešiem, pat gadiem, soli pa solim. Šobrīd pasaulē globālisti plāno otro pandēmijas vilni, trešo pandēmijas vilni, ceturto, piekto. Viņi mūs pieradina pie maskām, bez skābekļa, elpot savas siekalas un savu izelpu. Viņi plāno ieslēgt mūs dzīvoklī, dzīvot bez svaiga gaisa, bez pieskārieniem un draudzības, kontaktiem ar cilvēkiem. Lai tu esi pilnībā bez imunitātes un jebkurš vīruss var tevi nogalināt. Tiek veidota pelēkā masa, kura neko nesaprot. Padomā, kas šodien notiek pasaulē! Uz novembri tiek plānots nākamais pandēmijas vilnis. Jēzus Vārdā, lai šie plāni izgāžas! Mēs rudenī (septembrī un oktobrī) esam ieplānojuši evaņģelizācijas dievkalpojumus visās Latvijas pilsētās un ciematos. Taisīsim vaļā jaunas draudzes un mājas grupas, kamēr vēl var, jo mēs nezinām, kas būs nākotnē. Taču es zinu, ka Jēzus nāks otrreiz, un tad visi neģēļi dabūs pēc nopelniem, bet mēs spriedīsim tiesu pār tautām. Man ir klusa cerība, ka Latvijā globālistu plāni neizdosies.

Velns pieradina lēnām. Var domāt, kas tad tur, Salamans apprecēja svešzemju sievas, kas tur liels, ka dažus elkus pielūdza. Pagāja gadi, velns pie Salamana strādāja soli pa solim, līdz mēs Bībelē varam lasīt Salamana depresīvo grāmatu, kurā viņš ir nekāds, atstājis savu Dievu un pievērsies elkiem. Tāpat būs ar tevi, ja tu atstāsi savas lūgšanas, mājas grupiņu, aicinājumu, draudzi, varbūt ne vienā dienā, bet pēc gadiem tu būsi tur, kur tu nebiji plānojis būt. Un tas nenozīmē, ka tu būsi nabags vai tavā dzīvē nenotiks labas lietas, bet tavā dzīvē nebūs Svētais Gars. Salamans ir rakstījis: kad tu skaties uz bezdievjiem un vēro, cik labi viņiem iet, tu vari kļūt greizsirdīgs un dusmīgs, jo tu dzīvo ar Dievu, kalpo Viņam, bet tev var neiet tik labi. Bezdievji nereti dzīvo baudās un grēkos, viņiem nauda ir un viss notiek. Bet Dievs skatās sirdi, jo, ko tas dod, ka tu iemanto visas pasaules bagātības, bet zaudē savu dvēseli. Kāpēc cilvēki bez Dieva dzenās pēc bagātības un baudām? Viņi tajās meklē mierinājumu, prieku, komfortu, bet komforts nesākas no ārpuses, bet no iekšpuses. Ja iekšpusē tu esi komfortā (miers, prieks, mīlestība), tad tev nav vajadzīgas ārējas lietas, tev var būt nauda un mantas, bet tās nebūs tavs dievs, tās dos kādu prieku un palīdzēs, bet nebūs galvenais. Ja cilvēkam nav iekšējs miers, viņš gribēs aizmirsties. Pasaulīgs cilvēks ne viemēr ir nelaimīgs, arī kristieši var būt nelaimīgi, gan viņiem, gan mums ir dažādi periodi, bet mums ir Dievs. Mēs esam tie, kuri ir cieši nolēmuši iet līdz galam, un neviens mūs neizšaubīs.

Salamanam bija noteikums turēties pie Dieva. Viņš uzcēla templi Dievam, bet viņš neaizgāja aicinājumā. Mums katram ir jābūt uzmanīgam, ja esam aicināti iet aicinājumā, jo mums ir jāpaliek aicinājumā un jācīnās par aicinājumu. Dievs lika Salamanam ievēlēties vēlēšanos, tas notika pēc tam, kad Salamans bija pienesis milzīgu skaitu upurus. Ja tu vēlies dzirdēt no Dieva, vispirms pienes upurus. Ja tu gribi Dieva vadību, vispirms pienes upurus. Kāpēc lai Dievs tevi vadītu, ja tev nav nekāda mērķa? Kāpēc lai Dievs tev atklātos kādā īpašā veidā un kaut ko teiktu, ja tu neesi Viņam neko upurējis? Tas nenozīmē upurēt tikai kādu naudas summu, tas nozīmē visu tavu dzīvi. Sāc maksāt savu cenu par savu dzīvi Kristū. Protams, tas arī ir kāds ziedojums, desmitā tiesa, tas viss skaitās, arī nauda, jo tā ir mūsu dzīves daļa. Kāpēc divus gadus pēc kārtas notika Tautas lūgšanu sapulce? Šāda mēroga lūgšanas, kuras mēs kā draudze organizējām, bija ļoti finansiāli ietilpīgas, un tādas parasti notiek reizi divos līdz piecos gados. Kāpēc kaut kas tāds bija iespējams? Mācītājs savā lūgšanu kambarī saņēma to no Dieva, un saņēma to nepārprotamā veidā. Tas nav bieži, kad Dievs kaut ko konkrēti pasaka, bet ir tādas reizes, kad konkrēti, skaidri un gaiši saka: “Ej pie mācītājiem, ej pie bīskapiem un aicini viņus,” datums un mēnesis vēl tika dots! Es darīju visu, ko man Dievs teica, un viss notika! Tieši kā Salamanam, kad viņš bija upurējis un gājis Dieva gribā. Tāpēc, ja tu redzi, ka cilvēks ir tikko nācis pie Dieva un stāsta lielo Dieva gribu un savas vīzijas, un kā ir jābūt visam draudzē, ko Dievs viņam ir teicis, tās ir muļķības. Ar cilvēkiem, kuri iet Dieva gribā un nes upurus, Dievs runā. Pārējie izdomā, ka Dievs ar viņiem runā, taču tas nav Dievs, bet gan viņu miesa un paša iedomas, un dažādi velni. Vispirms ir upuris. Sāc iet Dieva gribā un pienest upurus.

Jehus

Tu esi lasījis Bībelē par Jezebeli un Ahabu? Tie bija ļoti ļauni ķēniņi. Jezebele vajāja Dieva praviešus, arī Eliju, un darīja šausmu lietas, zemē valdīja totāla netaisnība. Dievs kā parasti runāja uz pravieti, un pravietis runāja tālāk.

“Bet pravietis Elīsa ataicināja kādu no praviešu mācekļiem un tam sacīja: "Apjoz savus gurnus un ņem savā rokā šo eļļas trauku, un ej uz Ramotu Gileādā. Tad ņem eļļas trauku, izlej pār viņu un iezied viņa galvu, un saki: tā saka Tas Kungs: Es tevi svaidu par ķēniņu pār Israēlu! Pēc tam atver durvis un bēdz, bet nevilcinies!"” (2. Ķēniņu grāmata 9:1-3)

Elīsa pavēlēja, lai māceklis paziņo Jehum, lai viņš tiek galā ar Ahabu un Jezebeli. Elīsa bija pravietis, kuram tas būtu jādara, bet viņš savā vietā sūtīja palīgu. Tu aicinājumu vari saņemt arī caur manu palīgu. Ja tu neklausi manu palīgu, tu neklausi mācītāju. Ja tu buntojies pret grupiņas vadītāju, tu buntojies pret mācītāju, un, ja tu buntojies pret mācītāju, tu buntojies pret Dievu. Ļoti vienkārša aritmētika. Es pieņemu, ka reizēm vadītājs arī var būt neriktīgs un pats izraisījis konfliktu, bet jebkurā gadījumā var nākt pie manis un visu izrunāt. Draudzē nav bezierunu paklausības, viss ir izrunājams un risināms. Kalpošanā ir ielikts konkrēts atslēgas cilvēks, mācītājs viņu ir deleģējis. Elīsa negāja pats, viņš sūtīja savu palīgu. Šis puisis gāja, atrada Jehu, kurš kopā ar karapulka vadoņiem stāvēja pie kartes un plānoja uzbrukumu.

“Tā šis jauneklis, šis pravieša puisis, nāca uz Ramotu Gileādā. Kad viņš iegāja, redzi, tur pašreiz bija karaspēka virsnieki sapulcējušies. Un viņš teica: "Man tev kas sakāms, virsniek!" Kad Jehus jautāja: "Kuram no mums?" - viņš atbildēja: "Tev, virsniek!" Tad Jehus piecēlās un iegāja namā, un tas izlēja eļļu uz viņa galvu un tam sacīja: "Tā saka Tas Kungs, Israēla Dievs: Es tevi svaidu par ķēniņu pār Tā Kunga tautu, pār Israēlu.” (2. Ķēniņu grāmata 9:4-6)

Tad Elīsas palīgs metās bēgt.

“Kad Jehus izgāja pie sava kunga kalpiem, tad tie viņam jautāja: "Vai viss kārtībā? Kāpēc šis trakais ir pie tevis nācis?" Un viņš tiem atbildēja: "Jūs jau pazīstat šo vīru un viņa valodu." Bet tie sauca: "Tie ir aplami apgalvojumi! Pasaki taču mums!" Tad viņš sacīja: "Tā un tā viņš man teica un sacīja: tā saka Tas Kungs: Es tevi svaidu par ķēniņu pār Israēlu!" Tad tie visi steidzās, ņēma ikviens savu apģērba gabalu un paklāja zem viņa uz trepju pakāpieniem, un tie pūta taures un sauca: "Jehus ir ķēniņš!"” (2. Ķēniņa grāmata 9:11-13)

Jehus steidzās sēsties ratos un darīja to, uz ko viņu Dievs bija aicinājis. Jehus bija tāds jātnieks, kad viņš tuvojās ķēniņa namam, kuru viņš gribēja iznīcināt, jau pēc jāšanas veida viņi atpazina, ka tas ir Jehus. Tas nozīmē, ka Jehum bija īpašs jāšanas veids. Jehum bija pārgalvīgs, karsts braukšanas veids. Lūk, kas man patīk viņā. Viņš saņēma pavēli no Dieva, kāpa savos ratos un sastapa kādu savu draugu, un aicināja sev līdzi. Notika valsts apvērsums un Jehus iznīcināja ķēniņa Ahaba sekotājus.

“Kad viņš no turienes aizgāja, tad viņš sastapa Jonadabu, Rehaba dēlu, kurš nāca pretī un sveicināja, bet viņš tam jautāja: "Vai tava sirds ir taisna pret manu sirdi kā mana sirds pret tavu sirdi?" Kad Jonadabs atbildēja: "Tā ir!" tad Jehus sacīja: "Ja tas tā patiesi ir, tad dod man savu roku!" Un tas deva viņam savu roku, un Jehus lika viņam iekāpt pie sevis ratos. Un viņš sacīja: "Nāc kopā ar mani un raugies, cik es karsti degu par To Kungu!" Un tā viņi abi brauca Jehus kara ratos.” (2. Ķēniņu grāmata 10:15-16)

Tā viņi abi brauca Jehus ratos, un nevienam nebija glābiņa no viņa, vai tas bija ķēniņš, vai jūds, vai Jezebele, kura izkrāsojusies sagaidīja Jehu. Viņa tika izmesta pa logu, un tika nodibināta jauna kārtība.

“Un Jehus sapulcināja itin visu tautu un tiem sacīja: "Ahabs Baalam ir kalpojis mazliet, bet Jehus tam kalpos daudz vairāk. Un tāpēc tagad saaiciniet visus Baala praviešus un visus viņa kalpus, un visus viņa priesterus pie manis, lai neviens neatraujas, jo man ir jāupurē Baalam liels kaujamais upuris; tas, kurš iztrūks, nepaliks dzīvs!" Bet Jehus to darīja ar viltību, lai Baala kalpus izdeldētu. Tad Jehus pavēlēja: "Sasauciet svētku sapulci Baalam!" Un tie to sasauca. Tad Jehus izsūtīja vēstnešus pa visu Israēlu, un visi Baala kalpi ieradās, un neiztrūka neviena, kas nebūtu nācis; un tie devās Baala namā, un Baala nams bija stāvgrūdām pilns no viena gala līdz otram.” (2. Ķēniņu grāmata 10:18-21)

Kad visi tika saaicināti, durvis tika aizvērtas un visi tika nokauti. Tāds bija Jehus. Lūk, kādēļ mani šis cilvēks simpatizē, viņam bija viens taisnais, tikai uz priekšu. “Nāc un skaties, kā es degu par To Kungu!” Draugs, ja tu dedz par To Kungu, sniedz roku cilvēkiem, un velnam no jums nebūs nekāda glābiņa. Lai nāk Tavs prāts un notiek kā Debesīs, tā arī virs zemes! Dedz par To Kungu!

Jeremija

“Pār mani nāca Tā Kunga vārds, kas man sacīja: "Pirms Es tevi radīju mātes miesās, Es tevi jau pazinu, un, pirms tu piedzimi no mātes miesām, Es tevi svētīju un tevi izredzēju par pravieti tautām." Tad es atbildēju: "Ak, Kungs, mans Dievs, redzi, es neprotu runāt, jo es esmu vēl jauns!" Bet Tas Kungs man sacīja: "Nesaki: es esmu jauns, - jo tev jāiet visur, kurp Es tevi sūtīšu, un jārunā viss, ko Es tev pavēlēšu. Nebīsties no viņiem, jo Es esmu ar tevi un tevi pasargāšu!" saka Tas Kungs. Un tad Tas Kungs izstiepa Savu roku, aizskāra manu muti un sacīja: "Redzi, Es lieku Savus vārdus tavā mutē. Es šodien tevi ieceļu pār tautām un pār ķēniņu valstīm – izplēst ar visām saknēm un izraut, sagraut un izpostīt, tad uzcelt un dēstīt."” (Jeremijas grāmata 1:4-10)

Jeremija tika aicināts, pirms viņš vēl bija piedzimis. Mēs esam redzējuši Dieva vārdā daudz un dažādus veidus, kā Viņš aicina. Ir cilvēki, par kuriem, vēl pirms viņu piedzimšanas, Dievs zina, ka viņi izpildīs Viņa gribu. Draugs, tāds bija arī Pāvils. Kad Pāvils sastapās ar Dievu, Dievs viņam teica: “Es tev rādīšu, cik daudz tev Mana Vārda dēļ būs jācieš.” Dievs satvēra viņu, un viņš nespēja tam pretoties. Jeremiju un Pāvilu Dievs satvēra, un es Bībelē redzu, ka ir cilvēki, kuriem vienkārši ir jānāk, un viņi būs jebkurā gadījumā. Antikrists atnāks, tā ir rakstīts, un arī Jēzus nāks otro reizi, un mēs kopā ar Viņu valdīsim. Ir notikumi, kuri noteikti notiks, un cilvēki, kuri noteikti atnāks, un viens no tādiem bija Jeremija. Jeremija teica: “Es neprotu runāt!” Tāpat teica arī Sauls, Mozus un Gideons, ka viņi kaut ko nevar, neprot, bet Dievs stingri pateica, ka tik un tā būs jāiet. Tāpat arī Jeremijam, viņš māk vai nemāk runāt, bija jāiet un jārunā. Šī pieeja ir ļoti laba. Es tev saku, draugs, kad Dievs tevi sūtīs, tu darīsi visu, ko Dievs no tevis grib. Dievs tevi ir satvēris. Ja godīgi, tos, kurus Dievs ir satvēris, var redzēt, spirinies kā gribi, Dievs ir satvēris un viss. Citus tā nesatver. Es nezinu, kādēļ tas ir tā. Pagājušajā svētdienā es prasīju draudzes māsai: “Kā tu zini, ka Dievs tevi ir aicinājis?” Viņa atbildēja: “Kalpo vai mirsti!” Tāda ir viņas filozofija. Man ir tieši tāda pati filozofija, un tas nav tikai galvā, bet arī sirdī; vai nu es kalpoju, vai mirstu, man tas 100% ir dzīvības vai nāves jautājums. Tie cilvēku, kuri ir satverti, atsaukušies aicinājumam, iepazinuši Viņa aicinājumu un iet Viņa aicinājumā, sāk apzināties to – vai nu iet uz priekšu, vai atpakaļ. Ir tikai divi ceļi, Debesis vai elle. Kad Jeremija gāja, Dievs viņam deva spēju runāt un kalpot. Dievs dod tajā brīdī, kad tu sāc kalpot. Daudziem aicinātajiem atslēgas vārdi bija: “Es būšu ar tevi.” Kad Dievs būs ar tevi? Tad, kad tu iesi aicinājumā.

Mācītāja Mārča Jencīša sprediķi “Aicinājuma anatomija. 4. daļa” pierakstīja un rediģēja draudzes “Kristus Pasaulei” redakcija

1-10 of 639