Svētrunas


Dieva aicinājums lieliem darbiem

Publicēja Līga Paņina

Ziņas datums 25.04.17

Kas ir Dieva aicinājums? Kā Dievs aicina? Uz ko Dievs aicina? Kas nav Dieva aicinājums? Kas notiek, ja es neatsaucos Dieva aicinājumam? Kā atsaukties aicinājumam? Lūk, tādi ir jautājumi, uz kuriem mēs radīsim atbildes no Dieva vārda. Tu iegūsi skaidrību par šo lietu. Es zinu, ka daudzi cilvēki gaida īpašu Dieva balsi, ka Viņš personīgi pieklauvēs pie viņu durvīm vai parādīsies īpašā veidā un pateiks visu priekšā. Vai tu zini, kas ir tas, ko Dievs grib tieši no tevis? Mēs iesim cauri daudzām Rakstu vietām, un tu pats varēsi izdomāt atbildes uz šiem jautājumiem. Vai tu esi aicināts no Dieva? Vai uz maziem vai lieliem darbiem? Ja tu iesi un darīsi to, uz ko Viņš tevi ir aicinājis, vai tiešām būs rezultāts? Tu pats vari iegūt atbildes no Dieva. Svētais Gars, es lūdzu, ka Tu runā caur Savu vārdu un lieto mani, un katram vienam atklājies, runā un parādi viņa vietu. Pamudini, pacel mūs, Kungs, ka mēs ejam un darām Tavu gribu! Lai nāk Tava Valstība, Tavs prāts lai notiek kā debesīs, tā arī virs zemes. Āmen!

Visai Bībelei vijās cauri Dieva aicinājums, sākot jau ar Mozu un līdz pat apustuļa Pāvila mācekļiem. Jānis Kristītājs teica saviem mācekļiem: “Redzi, Dieva Jērs, kas nes pasaules grēku.” Viņi zināja, ka ir jānāk Glābējam, bet priekšstats par to viņiem bija citādāks nekā bija patiesībā. Jānis Kristītājs norādīja uz Jēzu Kristu, un abi mācekļi sekoja Jēzum. Viņi piegāja pie Jēzu un jautāja: “Rabi, kur Tu mājo?” Viņš parādīja, kur Viņš mājo, un viņi palika pie Viņa. Kopš tā brīža, kad Jānis Kristītājs mācekļiem parādīja Kristu, viņi sekoja Viņam.

“Ieraudzījis Jēzu staigājam, viņš saka: "Redzi, Dieva Jērs!” Šos vārdus dzirdēja abi mācekļi un sekoja Jēzum. Bet Jēzus apgriezies redzēja viņus sekojam un saka viņiem: "Ko jūs meklējat?" Tie Viņam atbildēja: "Rabi (tulkojumā: mācītājs), kur Tu mājo?" Viņš tiem sacīja: "Nāciet, tad redzēsit." Tad tie nogāja un redzēja, kur Viņš mājo, un palika to dienu pie Viņa. Tas bija ap desmito stundu.” (Jāņa evaņģēlijs 1:36-39)

Andrejs bija Sīmaņa Pētera brālis, viņš aicināja savu brāli. Sīmanis nāca pie Jēzus, un Jēzus viņam teica: “Tevi sauks Klints.” Sīmanis jutās labi no šiem iedrošinošajiem vārdiem, ka viņš kaut kas var būt, un, zini, viņš arī par kaut ko kļuva – par Jēzus līderu grupas vadītāju pēc Viņa nāves pie krusta. Tas ir fakts, ka Pēteris palika ar Kristu un vēlāk kļuva par kristiešu draudzes pirmo vadītāju. “Ja tu mīli Mani, tad gani Manas avis,” Jēzus viņam teica, uzticot viņam pārraudzīt Savus mācekļus. Kāpēc Pēteris palika kopā ar Kristu? Viņš juta, ka var kaut kas būt kopā ar Viņu. Kāpēc Jānis un Andrejs palika ar Kristu? Jānis Kristītājs norādīja viņiem uz Kristu. Es zinu, ka Bībelē ir arī citi gadījumi. Pāvils jeb tajā laikā saukts Sauls bija liels Kristus pretinieks un Kristus draudzes vajātājs. Saņēmis pilnvaras no augstajiem priesteriem, viņš devā uz Damasku apcietināt kristiešus, vest tos uz Jeruzalemi un tiesāt, un ceļā viņu piepeši apspīdēja spoža gaisma, un nokritis pie zemes viņš dzirdēja balsi: “Saul, Saul, kāpēc tu Mani vajā?” “Kas Tu esi, Kungs?” Un Saulam atklājās Kristus, un no tā brīža viņš sekoja Viņam. Pāvilam bija dramatiska un brīnumaina atgriešanās pie Dieva. Cilvēki, kuri tajā brīdī bija ar Pāvilu, redzēja spožu gaismu, bet balsi neredzēja. Personīgi man arī tikšanās ar Dievu bija brīnumaina. Es dzirdēju balsi, kuru neviens cits nedzirdēja, kad Dievs caur Savu eņģeļi nosauca mani vārdā un teica: “Mārci, tevi var glābt tikai Jēzus Kristus. Lūdz grēku nožēlas lūgšanu, ielaid Viņu savā sirdī.” Es eņģeļu pavadībā skaitīju grēku nožēlas lūgšanu, un tajā brīdī Dievs mani izglāba. Acumirklī Dievs mani atbrīvoja no alkoholisma, narkomānijas, un vienā brīdī es kļuvu jauns cilvēks. Tajā pašā laikā Jēzus teica citam Savam māceklim Nātanaelam: “Pirms tu atnāci, Es redzēju tevi sēžam zem vīģes koka.”

Filips atrod Nātānaēlu un saka viņam: "Mēs esam To atraduši, par ko Mozus bauslībā un pravieši rakstījuši, Jēzu no Nacaretes, Jāzepa dēlu." Nātānaēls viņam sacīja: "Vai no Nacaretes var nākt kas labs?" Filips viņam atbild: "Nāc un redzi!" Jēzus redzēja Nātānaēlu nākam un saka par viņu: "Redzi, patiesi israēlietis, kurā nav viltības!" Nātānaēls sacīja Viņam: "Kā Tu mani pazīsti?" Jēzus atbildēja viņam: "Pirms Filips tevi sauca, kad tu biji zem vīģes koka, Es tevi redzēju." Nātānaēls atbildēja Viņam: "Rabi, Tu esi Dieva Dēls, Tu esi Israēla Ķēniņš!"” (Jāņa evaņģēlijs 1:45-49)

Kā Dievs aicina? Ir dažādi veidi, kādos Dievs aicina, bet visbiežāk tas notiek tā, ka Dievs tevi aicina caur mācītāju. Dievs aicina caur cilvēkiem. Es runāju Dieva vārdu. Jēzus runāja, mācekļi dzirdēja un pieņēma to, un sekoja Viņam. Andrejs bija cilvēks, kurš aicināja savu brāli, un viņš sekoja Kristum. Tātad vai tev ir jāgaida pārdabiska balss, caur kuru atklāsies Dievs? Pietiek ar to, ka kādi pieklauvē pie tavām durvīm un saka: “Mēs esam no draudzes “Kristus Pasaulei” un sludinām Jēzu Kristu. Dievs jūs aicina Viņam sekot!” Viņš var aizcirst durvis, viņš var pieņemt vai nepieņemt, tā ir viņa izvēle, bet tava daļa ir piedāvāt. Šajā brīdī Dievs aicina. Kad tu stāsti cilvēkiem par Jēzu Kristu, Dievs caur tevi viņus aicina. Dieva aicinājums ir pavisam vienkāršs – Viņš lieto Savu draudzi, lieto cilvēkus.

Dievs personīgi tev neko nav teicis? Šis būs piemērs. Mēs tūlīt sāksim jauno draudzes telpu izbūvi, tās ir mūsu, ir noslēgts līgums uz piecpadsmit gadiem un to var pagarināt, un tiek veidots saraksts ar cilvēkiem, kuri vēlas piedalīties remonta procesā. Tiek apjautāti cilvēki mājas grupās, kurš, kad, cikos, ko… kurš grib, kurš var, kurš nevar… Kādam var būt arī šāda atbilde: “Mani personīgi Dievs par to nav uzrunājis. Es savā sirdī nejūtu, ka man ir jāpiedalās savas draudzes nama iekārtošanā. Es labāk atnākšu, kad viss būs gatavs. Tad, kad Dievs man teiks, ka arī man tur jāpiedalās, tad es arī iešu.” Draugs, Dievs jau tev saka, Viņš jau uz tevi runā caur cilvēku. Mēs kā draudze iesākam kādu projektu, mācītājs no kanceles saka, kas ir nepieciešams, kas mums jādara, un tādā veidā Dievs tev atklāj caur mācītāju vai tavas grupas vadītāju. Dievs tev to atklāj arī caur tavu sirdsapziņu. Dievs aicina caur cilvēkiem.

Mana atgriešanās pie Dieva bija pārdabiska, es tiešām dzirdēju balsi, bet pirms es dzirdēju šo balsi, par mani kāds lūdza Dievu. Es vairākas reizes biju dzirdējis evaņģēliju, jo pie manis bija nākuši cilvēki un stāstījuši par Kristu. Pie manis nāca cietumā, pie manis nāca brīvībā, pie manis nāca pat manā ģimenē, un es zināju par Kristu. Es pat biju aizgājis uz baptistu draudzi un tur pasēdējis, es pat biju iegājis pareizticīgo baznīcā, pastāvējis un paklausījies, un izgājis ārā, jo neko nesapratu. Man nevajadzēja īpaši pierādīt, Dievs ir vai nav, jo es savā sirdī zināju, ka Dievs ir. Lai arī kā ar saviem darbiem vai vārdiem es to noliedzu, dziļi sirdī zināju, ka Dievs ir, debesis un elle ir, un es pats izvēlos, kur es nokļūšu. Patiesībā katrs cilvēks savā sirdī to zina.

Vai tu esi aicināts?

Tad kungs sacīja kalpam: ej uz lielceļiem un sētmalēm un spied visus nākt iekšā, lai mans nams būtu pilns.” (Lūkas evaņģēlijs 14:23)

Kāda ir Dieva griba?

Dievs grib, lai visi cilvēki tiek izglābti un nāk pie patiesības atziņas.” (1. Timotejam 2:4)

Visi ir aicināti. Tad kāpēc visi šodien nav ar Dievu?

Jo daudz ir aicinātu, bet maz izredzētu.” (Mateja 22:14)

Varbūt tu domā, ka tu neesi izredzēts. Bet kurš ir aicināts un kurš – izredzēts? Aicināts ir cilvēks, kurš dzird aicinājumu sekot Kristum, iet evaņģelizēt, celt grupiņu, piedalīties draudzes celtniecības darbā, ieņemt savu vietu, cīnīties, piedalīties. Pietiek ņemties tikai ar savām lietām, laiks kalpot cilvēkiem! Tu dzirdi aicinājumu, bet, ja tu tam neatsaucies, tu neesi izredzēts. Ja tu atsaucies Dieva aicinājumam, tu automātiski kļūsti izredzēts. Tā nav patiesība, ka kopš iesākuma Dievs jau zina, kuri kalpos un kuri nekalpos, jo tie, kuri atsauksies, kļūs arī izredzēti. Nevis tāpēc, ka viņi iepriekš ir bijuši izredzēti, bet tāpēc, ka viņi tādi kļūst tajā brīdī, kad atsaucas aicinājumam, jo Dievs ir ārpus laika – šodien tu atsaucies Viņam, šodien ieskaitās tas, ka Viņš jau iepriekš to zināja. Tātad vai katrs ir aicināts sekot Kristum? Jā. Vai tu esi aicināts? Jā.

Kas ir tie lielie darbi, uz kuriem Dievs tevi ir aicinājis?

Celt biznesu, būt par skolotāju, mehāniķi, autoatslēdznieku, lidotāju, kosmonautu, celtnieku? Kas ir Dieva aicinājums – tavas stiprās puses? Bībele runā par mūsu stiprajām pusēm. Viens glezno, otrs šuj, un katrs ar to piedalās draudzes celtniecībā? Mums katram ir savi talanti un stiprās puses, bet nevajag jaukt savu maizes darbu ar Dieva aicinājumu. Laicīgais darbs nav Dieva aicinājums un tavas dzīves jēga. Jā, Dievs katram ir devis savu talantu, katrā ir ielicis “kodu”, kas cilvēkam vislabāk patīk un padodas. Neviens cilvēks nevar sevi pilnībā realizēt darbā, kas viņam nepatīk, kas nav viņa talants un arī aicinājums. Ja tev riebjas darbs, ko dari, tad tu nevarēsi tajā nostrādāt pilnu laiku un būt laimīgs. Ja tu darīsi netīkamu darbu, tu atnāksi, nosēdēsi savas stundas un, ja varēs iet ātrāk prom, tu iesi ātrāk prom. Tu nevarēsi dabūt augļus vai labus rezultātus tajā darbā, kas tev nepatīk. Lai strādātu savu vēlamo darbu, tas ir jānopelna, un sākumā tev nāksies darīt to, kas tev nepatīk, un arī savā aicinājumā tev nāksies darīt daudz nepatīkamu lietu. Tikai retam izdodas darīt to, kas ir tieši viņa, un tie ir tie cilvēki, kuri gūst panākumus.

Jēzus saka, lai mēs vispirms dzenamies pēc Debesu Valstības, un tad pārējās lietas mums tiks pieliktas. Nekur Bībelē es neredzu, ka Dieva aicinājums ir būt par mūrnieku, galdnieku. Tiek pieņemts, ka Jēzus bija galdnieks, un viņa tēvs bija namdaris. Es nekur neredzu, ka tas bija Viņa aicinājums. Es nedomāju, ka Viņš darīja darbu, kas Viņam nepatika, tad kāpēc Bībele nepievērš uzmanību Jēzus laicīgajam darbam? Kāpēc Bībele neskaidro to, ka galdniecība bija Jēzus stiprā puse, Viņš pirmais izgudroja galdus, pie kuriem sēž uz krēsliem? Vai Bībele runā par Viņa aicinājumu būt galdniekam? Vai tavs aicinājums ir būt sportistam vai māksliniekam? Vai Bībele par kalpošanu cilvēkiem nerunā kā par galveno cilvēka dzīves aicinājumu? Un tas nav domāts sociālais darbinieks, bet evaņģēlija nesējs jeb labās vēsts sludinātājs. Tavs aicinājums ir darīt to, ko darīja Jēzus. Sludināt, dziedināt, atbrīvot un veidot savu grupiņu. Lūk, tie ir lieli darbi. Tu esi aicināts lieliem darbiem. Tu esi aicināts ne tikai būt vadītājs diviem trim cilvēkiem, bet simtiem un tūkstošiem cilvēku! Tu esi aicināts būt daļa no grandioza, fantastiska un neaptverama Dieva plāna!

Kas ir Dieva aicinājums?

Vai tā ir tava profesija, kāda stiprā puse, devums cilvēkiem vai tomēr kaut kas cits? Šobrīd ļoti populāri ir psihologi, taču psihologi nobāl Dieva spēka priekšā ar visu savu sešu gadu izglītību, kad runa ir par cilvēku, narkomānu vai pilnīgāko delveri, kurš no absolūtas nulles ir ienācis draudzē, iepazinis Kristu, izmācījies Bībeles skolā un uzplaucis. Daudziem psihologiem pašiem ir ļoti nesakārtota dzīve. Dieva aicinājums nav būt psihologam pasaulīgā nozīmē, kurš nespēj dot reālu risinājumu, bet tikai īslaicīgu risinājumu. Es nesaku, ka psiholoģija ir slikta, bet bez Dieva tā ir ārkārtīgi vāja un ļoti tuvredzīga. Psiholoģija nespēj problēmu atrisināt saknē. Kad cilvēks pazīst Dievu, viņam nevajag sešu gadu izglītību un desmit gadu pieredzi. Jau tajā pašā dienā, kad cilvēks iepazīst Jēzu Kristu, viņš jau zina, kā var palīdzēt citiem cilvēkiem. Tev ir vajadzīgs Jēzus!

Kas notiek, kad mēs neatsaucamies aicinājumam?

Kad Dievs aicināja Mozu, viņš atsaucās tikai tāpēc, ka Dievs sadusmojās.

“Tāpēc, svētie brāļi, debesu aicinājuma dalībnieki, ņemiet vērā Dieva sūtni un augsto priesteri Jēzu, ko mēs apliecinām, kas uzticīgs Tam, kas Viņu iecēlis, kā arī Mozus visā Viņa namā. Bet Viņam ir piešķirta daudz lielāka godība nekā Mozum, kā jau arī lielāks gods nekā namam ir tā cēlējam. Jo katru namu kāds cēlējs uzceļ, bet, kas visu ir uzcēlis, ir Dievs. Un Mozus gan ir bijis uzticīgs visā Viņa namā kā kalps, lai apliecinātu to, par ko vēlāk sludinās, bet Kristus kā Dēls pār Viņa namu; Viņa nams esam mēs, ja drosmi un cerību, ar ko lepojamies, stipru paglabājam līdz galam. Tāpēc, kā Svētais Gars saka: šodien, ja dzirdēsit Viņa balsi, neapcietinait savas sirdis kā sarūgtinājumā kārdināšanas dienā tuksnesī, kur jūsu tēvi Mani kārdinājuši pārbaudīdami, kaut gan bija redzējuši Manus darbus četrdesmit gadus. Tāpēc Es sašutu par šo paaudzi un teicu: vienmēr viņi maldās savās sirdīs, bet Manus ceļus viņi nav atzinuši, tāpēc Es esmu zvērējis Savās dusmās: tiem nebūs ieiet Manā atdusā. Pielūkojiet, brāļi, ka kādā no jums nebūtu neticības ļaunā sirds, atkāpjoties no dzīvā Dieva, bet pamācait cits citu katru dienu, kamēr vēl saka "šodien", lai kādam no jums sirds netiktu apcietināta ar grēka viltību. Jo mēs esam tapuši Kristus līdzdalībnieki, ja tikai paļaušanos paturēsim no sākuma līdz galam stipru. Ja saka: šodien, ja jūs Viņa balsi dzirdēsit, neapcietinait savas sirdis kā sarūgtinājumā!  Kuri no dzirdējušiem sajuta rūgtumu? Vai ne visi, kas Mozus vadībā bija izgājuši no Ēģiptes? Par kuriem Viņš bija sašutis četrdesmit gadus? Vai ne par tiem, kas grēkojuši, kuru miesas kritušas tuksnesī? Par kuriem tad Viņš ir zvērējis, ka tiem nebūs ieiet Viņa atdusā, ja ne par tiem, kas nebija klausījuši? Tā mēs redzam, ka viņi nav varējuši ieiet neticības dēļ.” (Ebrejiem 3:1-19)

Svētais Gars saka: “Šodien, ja dzirdēsiet Viņa balsi…” Tu droši vien domā pie sevis, ka nekādu balsi neesi dzirdējis. Bet vai tu dzirdi manu balsi? Ja tu to dzirdi, tad nesaki, ka neko neesi dzirdējis. Dievs tevi ir aicinājis. Kas notika ar Izraēlu, kurš savas neticības dēļ nedevās uz priekšu Dieva aicinājumā apsolītajā zemē? Kas notiek ar cilvēkiem, kuri sēž 40 gadus draudzē un grupiņā, kura neaug? Kā ir ar tiem, kuri 40 gadu laikā paši personīgi nevēlas mainīties, jo viņi uzskata, ka tāpat ir labi? Izraēls staigāja 40 gadus tuksnesī, kurš uz pasaules fona bija mazs, un viņu mērķis nemaz nebija tālu. Šo gadu laikā visi pēc kārtas izmira, un palika tikai tie, kuri vēlējās iet līdz galam. Kas notiek, ja cilvēks dzird Dieva balsi šodien un neatsaucas? Šis cilvēks izvēlas neko nedarīt un apcietina pats savu sirdi, un kļūst nedzirdīgs pret Svēto Garu. Tam visam gals ir atkrišana, un nav pat jāgaida 40 gadi, jo tas var notikt jebkurā brīdī. Kas neiet aicinājumā, tas izrāda neticību, un tam gals ir iznīkšana tuksnesī. Tātad, kas notiek, kad cilvēks neatsaucas aicinājumam? Šis cilvēks neieiet debesīs.

Kādi ir attaisnojumi, kurus cilvēki izdomā, lai neietu un nedarītu to, ko Dievs grib?

Un Tā Kunga eņģelis viņam parādījās uguns liesmā no ērkšķu krūma, un viņš skatījās, un redzi, ērkšķu krūms dega ugunīs, bet nesadega. Tad Mozus sacīja: "Es iešu tuvāk un apskatīšu šo lielo parādību, kādēļ ērkšķu krūms nesadeg." Bet Tas Kungs redzēja, ka viņš gāja turp lūkot, un sauca tam no krūma un sacīja: "Mozu, Mozu!" Mozus sacīja: "Te es esmu." Un Tas Kungs sacīja: "Nenāc tuvāk! Novelc savas kurpes no savām kājām, jo tā vieta, kur tu stāvi, ir svēta zeme." Un Viņš sacīja: "Es esmu tava tēva Dievs, Ābrahāma Dievs, Īzāka Dievs un Jēkaba Dievs." Un Mozus aizklāja savu vaigu, jo viņš bijās Dievu uzlūkot. Un Tas Kungs sacīja: "Vērodams esmu vērojis Manas tautas bēdas, kādas tai ir Ēģiptē. Viņas brēkšanu par tās uzraugiem Es esmu dzirdējis, jo Es zinu viņu ciešanas. Es esmu nolaidies, lai viņus izglābtu no ēģiptiešu rokām un tos izvestu no šīs zemes uz labu un plašu zemi, uz zemi, kur piens un medus tek, uz kānaāniešu, hetiešu, amoriešu, ferisiešu, hīviešu un jebusiešu zemi. Un redzi, Israēla bērnu brēkšana ir nākusi Manā priekšā, un Es esmu redzējis tos spaidus, ar kādiem ēģiptieši viņus apspiež. Tagad ej, Es tevi sūtīšu pie faraona. Izved Manu tautu, Israēla bērnus, no Ēģiptes!" Tad Mozus sacīja uz Dievu: "Kas es esmu, ka man jāiet pie faraona un ka man jāizved israēlieši no Ēģiptes?" Un Dievs sacīja: "Es būšu ar tevi, un šī būs tā zīme, ka Es tevi esmu sūtījis, lai tu izvestu tautu no Ēģiptes: jūs kalposit Dievam šinī kalnā." Bet Mozus sacīja uz Dievu: "Redzi, kad es nākšu pie Israēla bērniem un viņiem sacīšu: jūsu tēvu Dievs mani pie jums ir sūtījis, tad tie jautās: kā Viņu sauc? Ko tad lai es viņiem saku?" Dievs sacīja uz Mozu: "ES ESMU, kas ES ESMU." Viņš sacīja: "Tā tev jārunā ar Israēla bērniem: ES ESMU tas mani sūtījis pie jums." Un Dievs vēl sacīja uz Mozu: "Tā tu saki Israēla bērniem: Tas Kungs, jūsu tēvu Dievs, Ābrahāma Dievs, Īzāka Dievs un Jēkaba Dievs mani ir sūtījis pie jums tas ir Mans Vārds mūžīgi, to atcerieties uz audžu audzēm. Ej un sapulcini Israēla vecajus un saki viņiem: Tas Kungs, jūsu tēvu Dievs, ir man parādījies, Ābrahāma, Īzāka un Jēkaba Dievs, sacīdams: vērodams Es vēroju jūs un to, ko viņi jums darījuši Ēģiptē. Un Es esmu sacījis: Es jūs izvedīšu no Ēģiptes posta uz kānaāniešu, hetiešu, amoriešu, ferisiešu, hīviešu un jebusiešu zemi, uz zemi, kur piens un medus tek. Tad viņi klausīs tev. Bet tu un Israēla vecaji ejiet pie Ēģiptes ķēniņa un sakiet tam tā: Tas Kungs, ebreju Dievs, ir parādījies mums. Tagad ļauj mums iet triju dienu gājumu tuksnesī, lai upurētu Tam Kungam, mūsu Dievam.(2. Mozus 3:2-18 )

Bet Mozus atbildēja, sacīdams: "Viņi man neticēs un neklausīs mani, bet sacīs: Tas Kungs tev nav parādījies." Un Tas Kungs viņam sacīja: "Kas tev rokā?" Un viņš teica: "Zizlis." Un Viņš tam sacīja: "Nomet to zemē." Un viņš to nometa zemē. Tad tas kļuva par čūsku. Bet Mozus bēga no tās. Un Tas Kungs sacīja Mozum: "Izstiep savu roku un satver to aiz astes!" Un viņš izstiepa savu roku un satvēra to, un tā atkal kļuva par zizli viņa delnā. "Tā tie tev ticēs, ka tev parādījies Tas Kungs, viņu tēvu Dievs, Ābrahāma Dievs, Īzāka Dievs un Jēkaba Dievs." Un Tas Kungs viņam vēl sacīja: "Bāz roku savā azotē!" Un viņš iebāza roku savā azotē un to izvilka, un redzi, viņa roka bija pārklāta izsitumiem kā ar sniegu. Un Viņš sacīja: "Bāz roku atpakaļ savā azotē!" Un viņš iebāza roku atpakaļ savā azotē un to izvilka atkal ārā, un redzi, tā bija kā viņa pārējā miesa. "Un notiks, ja viņi tev neticēs un neklausīs pēc pirmās zīmes, tad viņi tev ticēs otras zīmes dēļ. Un, ja notiks, ka viņi neticēs abām šīm zīmēm un neklausīs tevi, tad paņem ūdeni no upes un izlej to sausā vietā, un tad notiks, ka tas ūdens, kuru tu būsi ņēmis no upes, uz sausuma kļūs par asinīm." Tad Mozus sacīja uz To Kungu: "Ak, Kungs, es neesmu runātājs, tāds neesmu bijis vakar, tāds neesmu arī šodien, kopš Tu runāji ar Savu kalpu, bet man ir grūta valoda un neveikla mēle." Bet Tas Kungs sacīja viņam: "Kas cilvēkam muti devis? Un kas dara mēmu vai kurlu, vai redzīgu, vai aklu? Vai ne Es, Tas Kungs? Un tagad ej! Es būšu ar tavu muti, un Es tev mācīšu, kas tev sakāms." Bet Mozus sacīja: "Ak, Kungs, sūti taču ko sūtīdams!" Tad Tā Kunga dusmas iedegās pret Mozu, un Viņš sacīja: "Vai levīts Ārons nav tavs brālis? Es zinu, ka tas runā veikli, un redzi, viņš nāks tev pretī un, tevi ieraugot, priecāsies savā sirdī. Un tu runā uz viņu un liec vārdus viņa mutē, un Es būšu ar tavu muti un ar viņa muti un mācīšu jums, kas jums jādara. Lai viņš runā tavā vietā uz tautu; viņš lai kļūst tev par muti, bet tu esi viņam Dieva vietā. Un ņem šo zizli savā rokā, ar to tu darīsi zīmes." Un Mozus nogāja atpakaļ pie Jetrus, sava sievastēva, un sacīja tam: "Es gribu doties ceļā un gribu atgriezties pie saviem brāļiem, kas ir Ēģiptē, un redzēt, vai viņi vēl ir dzīvi." Un Jetrus sacīja Mozum: "Ej ar mieru!"” (2. Mozus 4:1-18 )

Mozus bija Dieva aicināts, taču pirms tam viņš vairākus desmitus gadu bija izstumts no savas tautas un Ēģiptes, lai gan tur viņš bija ieguvis gan izglītību, gan statusu. Viņu audzināja Ēģiptes princese, bet viņš nogalināja kādu cilvēku, un tādēļ viņam nācās bēgt. Viņš apprecējās ar pagānu sievieti (pagānu priestera meitu), pēc tam dzīvoja tuksnesī, un pēkšņi kādu dienu viņam parādījās degošs ērkšķu krūms, kurš nesadeg, un viņu uzrunāja balss, kura teica: “Es esmu tavu tēvu Dievs, Ābrahama Dievs, Jēkaba Dievs. Ej un izved Manu tautu no Ēģiptes zemes.” Dievs aicināja Mozu. Vai Mozus paklausīja un gāja? Nē. Mozus attaisnojās un minēja dažādus iemeslus tam, kāpēc viņš to nevar. Pirmkārt, viņš bija izstumtais. Viņš bija viens, un kāpēc lai šī tauta viņu pieņemtu un klausītu?

Nesen lasīju par to, kas notiek Krievijā. Ir tāda visiem zināma draudze kā Jehovas liecinieki. Tā nav kristiešu draudze. Viņi netic Jēzum Kristum kā Dievam. Kristīgās draudzes nozīmē to varētu dēvēt par sektu. Krievijā viņi ir izsludināti ārpus likuma un nosaukti par ekstrēmistiem. Viņiem tika konfiscēti vairāk nekā 300 vai 400 nami, un pulcēties tika aizliegts. Tur notiek Jehovas liecinieku vajāšanas. Padomā pie sevis – tas ir labi vai slikti? Ja mums šeit aizliegtu Jehovas liecinieku, mormoņu un citu organizāciju darbību un ļautu darboties tikai mums, kristīgajām draudzēm, kuru pamatā ir Jēzus Kristus, kas notiktu? Es palasīju šī raksta komentārus, kuri bija vairāk nekā 200, un visi bija negatīvi. Mans secinājums ir tāds, ka latvieši ir tauta, kura visā vaino Dievu, citus, bet paši ir ļoti gudri, izglītoti un ne pie kā nav vainīgi. Šie interneta komentāri ataino mūsu tautu, kura tiešām tāda arī ir. Protams, ne visi, bet lielākoties tā arī ir.

Atbildot uz jautājumu – tas ir labi vai slikti mums, kristiešu draudzēm, – varu izteikt nevis subjektīvu, bet veselīgu viedokli. Pasaki, ko personīgi tev sliktu ir nodarījis kāds no šiem Jehovas lieciniekiem? Vai kāds tev ir asinis nolējis vai varbūt bērnu apēdis? Ko sliktu Jehovas liecinieks ir izdarījis Latvijai? Ko sliktu viņi varēja nodarīt Krievijai? Viņiem vienkārši ir sava pārliecība, un neko ļaunu viņi citiem nedara. Viņi vienkārši satiekas, dzied savas dziesmas un piedāvā savu ticību citiem. Katram ir izvēle – pieņemt to vai nē. Tāda, kādi ir šī raksta komentētāji, ir mūsu tauta. Šie cilvēki ir tiešā vārdā urlas jeb pelēkā, nedomājošā masa, arī tad, ja viņiem ir daudzas izglītības. Viņi nesaprot to, ka, ja varēja aizliegt Jehovas lieciniekus, atņemt viņiem mantu par to, ka viņi vienkārši kaut kam tic, tad nākamais vārds var būt arī “latvietis”. Vēsturē tā ir bijis. Staļina laikā visus latviešus, kas dzīvoja Krievijā un kuri ieņēma labus amatus, vienkārši nošāva. Ja Jehovas liecinieku vietā nav latvieši, tad cilvēki nober ar pārmetumiem viņus un vaino pie savām problēmām. Bija arī komentārs, kurā autors rakstīja, ka īstā sekta ir valdība. Daļēji tam pat nevar nepiekrist, tomēr pie tavām problēmām nav vainīga ne valdība, ne Dievs, ne arī Jehovas liecinieki, ne draudze ‘’Kristus Pasaulei’’. Mēs katrs esam pats savas laimes kalējs. Vienalga kādos apstākļos mēs katrs spējam dzīvot tā, kā to vēlamies. Lūk, tāda ir arī mana atbilde. Pagājušo reizi bija sprediķis par ļaunumu, un es domāju, ka pēc šī sprediķa jau uzreiz vajadzēja teikt pareizo atbildi, ka veselīga valsts ir ar demokrātisku vidi, kurā tu vari savas domas izteikt, un ka tas neapdraud ne veselību, ne dzīvību. Es nerunāju par ekstrēmām organizācijām. Bet vai zini, ka tieši tevi Dievs ir aicinājis iet pie šīs pelēkās masas, par kuru tu zini, ka viņi ienīst tevi par to, ka tici Dievam, jo viņi vaino tevi, Dievu un visus citus savās problēmās? Viņi paši to neatzīst, bet tā ir. Dievs aicina tevi iet pie viņiem un mīlēt viņus, sludināt, mācīt, celt, nest Dieva vēsti. Ja tu pie sevis domā: “Es nevaru iet. Šie cilvēki mani atraidīs, atstums, jo viņi ienīst visu. Kāda no tā jēga? Viņiem to nevajag,” tad zini, ka Dievs tā nedomā. Dievs tev atbild: “Ej tāpēc, ka Es būšu ar tevi. Viņi ies.” Arī Mozum Dievs tā teica. Un tie cilvēki, kuri ir izredzēti, ies. Vieni atsauksies, otri noraidīs, bet būs daudz to, kas arī pieņems.

Mozus sieva bija pagāns. Ģimenes apstākļi viņu nespēja apturēt. Ja arī tev ir līdzīgi apstākļi, neļauj tiem sevi apturēt. Mozus gāja. Pēc tam viņš sāka domāt par to, ko cilvēkiem teikt un kā viņiem izskaidrot to, kas viņu ir sūtījis. Dievs par sevi Mozum teica: “ES ESMU. Es būšu ar tevi, un tāpēc viņi tevi klausīs.” Un šie cilvēki tiešām klausīja. Arī niknie cilvēki zina, ka Dievs ir. Kā sauc to, kas tevi sūta? Jēzus Kristus, svaidītais Glābējs. Kad tu ej pie cilvēkiem, ir svarīgi zināt, kā sauc tavu Dievu un pazīt Viņu personīgi. Kā tu vari piedāvāt cilvēkiem to, ko pats personīgi nepazīsti? Tev ir jāpiedzīvo Dievs un jādzīvo Viņa gribā. Es nevaru dot citiem to, kas man nav. Mozus iepazinās ar Dievu un nesa to tālāk, un izraēlieši tika izvesti no Ēģiptes zemes. Uz ko Dievs aicina? Izvest cilvēkus no verdzības zemes, īpaši tādus cilvēkus, kurus velns ir tā apstrādājis, ka viņi negrib nekur iet, bet Mozus to panāca Dieva vadībā, Dieva spēkā, un cilvēki gāja. Un pēc neilga laika cilvēki pirmajās grūtībās paši teica, lai ved viņus atpakaļ verdzībā uz Ēģiptes zemi, jo tur bija sīpoli, lociņi, kartupeļi, gaļa… Neskatoties uz visu tev būs panākumi, jo Dievs ir ar tevi! Starp citu, Mozus teica Dievam: “Es nevaru runāt, jo man ir neveikla mēle.” Un tad Dievs kļuva dusmīgs. Iesākumā Viņš jautāja: “Kas tev mēli ir devis? Es būšu ar tevi, Es tev palīdzēšu, ej un runā, un nav svarīgi, ka tev nav runas dāvanas.” Nav svarīgi tavi apstākļi un tavi parametri. Dievs izvēlas tieši tevi sūtīt. Un tad Mozus teica Dievam: “Sūti, ko sūtīdams.” Un tad Dievs sadusmojās, tāpēc Mozus teica: “Labi, nedusmojies!” Kas notiek, ja mēs vilcināmies? Dievs vienmēr pret mums izturas pa labam. Tu parasti vilcinies tik ilgi, līdz saproti, ka Dievam tas nepatīk un Svētais Gars ir apbēdināts, un tu pats sāc justies slikti?

Nākamais cilvēks ir Gideons. Arī viņu Dievs aicināja un pārdabiskā veidā.

Bet Gideons viņam sacīja: "Piedod, mans kungs, bet vai Tas Kungs tiešām ir ar mums? Kāpēc tad mums visas šīs bēdas ir uznākušas? Un kur ir visi tie brīnuma darbi, par kuriem mūsu tēvi ir stāstījuši, sacīdami: tas bija Tas Kungs, kas mūs ir izvedis no Ēģiptes. Bet tagad Tas Kungs mūs ir atstūmis un nodevis Midiāna rokā." (Soģu grāmata 6:13)

Kādus cilvēkus vispār Dievs var aicināt un lietot? Gideons bija nodokļu nemaksātājs. Viņš kūla kviešus vīna spiedē. Kāpēc? Lai noslēptos no valdības. No kādas valdības? No okupācijas varas, bet jebkurā gadījumā tā nauda, ko tiesa piesprieda, pienācās algotnim. Lai pats izdzīvotu, viņam bija jāslēpj savi ienākumi. Cik tev ir jābūt pareizam, lai Dievs tevi varētu aicināt un lietot? Nāc tāds, kāds esi, un ej Dieva aicinājumā! Parūpējies par Dieva lietām, un Dievs parūpēsies par tavām lietām. Mēs neviens neesam pilnīgi, bet Dievs aicina mūs katru vienu. Arī Gideonu Dievs aicināja, un Dievs viņam atklājās, bet Gideons teica: “Piedod, mans kungs, bet vai Tas Kungs tiešām ir ar mums? Kāpēc mums uznāk visas šīs bēdas un kur ir visi brīnuma darbi, par kuriem tēvi stāstījuši? Vai Tas Kungs mūs nav atstājis un nodevis Midiāna rokā? Bet Tas Kungs teica: “Ej ar šo spēku un izglāb Izraēlu.” Lūk, kāds spēks bija Gideonam. Kas ir vajadzīgs, lai uzceltu kalpošanu? Kas tev ir vajadzīgs, lai mājas grupiņa augtu un vairotos un cilvēki tiktu glābti, un cilvēkiem dzīves izmainītos? Kas ir vajadzīgs? Kas īpašs bija Gideonam?

“Bet viņš sacīja: “Piedod man, mans Kungs, ar ko lai es izglābju Izraēlu? Redzi, mana dzimta ir nabagākā Manasē, bet es pats esmu jaunākais sava tēva namā.” (Soģu grāmata 6:15)

Toreiz Gideons bija pats nabagākais, jaunākais, nekam nederīgākais un nevarīgākais, bet Dievs viņam teica tieši to pašu, ko teica Mozum: “Es būšu ar tevi, un tu sakausi Midjānu kā vienu vienīgu vīru, jo Es būšu ar tevi.” Kad tu atsaucies Dieva aicinājumam, tad Tas Kungs ir ar tevi.

“Neviens lai tavā dzīves laikā nav spējīgs tev turēties pretī; kā Es esmu bijis ar Mozu, tāpat Es būšu ar tevi: Es tevi neatstāšu, un Es tevi nepametīšu.” (Jozua grāmata 1:5)

Vakar Liepājas draudzē mums bija laulības, un pa ceļam uz turieni NATO dēļ piecas minūtes bija nepieciešams pastāvēt ceļmalā. Mašīnām bija Amerikas un Vācijas numuru zīmes. Tur bija armijas kolonnas un kādas piecas līdz sešas militārās policijas mašīnas. Bija iedegtas bākugunis ar skaņas signālu. Tas liecināja par NATO spēku klātbūtni Latvijā. Latvijas drošības garants ir NATO karaspēks. Tas ir labi un tas paaugstina drošību valstī, bet vēsturiskā pieredze rāda, ka cilvēku likumi tiek lauzti. Cilvēku uzticība tiek lauzta. Ir tikai Viens, Kurš ir uzticīgs. Viņa vārds ir Jēzus Kristus! Un, ja Kungs saka, ka Viņš ir ar tevi, tas nav kā NATO, kas šodien ir, bet rīt mēs nezinām, vai tas darbosies. Vēsture rāda, ka augstāku interešu dēļ valstīm un cilvēkiem kaut kas tiek atņemts, kaut kas atdots, tā tas ir noticis vēsturē, bet ar Dievu tā nav. Ja tu ej, Viņš ir ar tevi. Vai Dievs ir ar tevi?

Es katru nedēļu sludinu, ka nav vajadzīga pārdabiska sajūta vai pārdabiska balss. Ja tu dievkalpojumā nejūti Dieva klātbūtni, tas nenozīmē, ka ar tevi, mācītāju vai slavēšanu kaut kas nav kārtībā. Tu nejūti Dieva klātbūtni, bet Dieva klātbūtne tāpat ir šeit. Nav svarīgi, ko tu jūti vai ko tu nejūti, bet zini, ka Dievs šodien tevi aicina. Uz ko? Uz lieliem darbiem. Vai tu iesi Dieva aicinājumā? Kad tu iesi Dieva aicinājumā? Tu nevari iedomāties, cik ļoti daudz kristiešu gaida pārdabisku aicinājumu. Līderi, kas šeit sēž, saka par cilvēkiem, ka viņi nejūt un nedzird, ka Dievs tieši viņus aicina.

Apmēram 1994. gadā es vēl sēdēju Jelgavas cietumā un jau interesējos par Dievu, par Jēzu. Pie manis nāca daudz sludinātāju, un es to visu dzirdēju, es jau domāju par Dievu. Es redzēju tos cilvēkus, kuri bija kļuvuši par kristiešiem. Un viņi tiešām bija citādāki. Es jau toreiz gribēju būt tāds. Es Dievam sāku kalpot aptuveni tikai no 2000. gada. Sešus gadus es nodzīvoju tumsā. Kāpēc? Tur bija kāds ticīgs cilvēks, mēs nebijām lieli draugi, kurš gāja uz cietuma kapelu. Cietums tajā laikā nebija tāds kā parasti attēlo filmās. Cietumam bija apkārt vienkārša sēta, bija karavīri ar automātiem pa stūriem, un cietumsardze tajos laikos iekšā nenāca. Ļoti reti sargi ienāca kopā ar pāris cilvēkiem. Tur bija divstāvu un trīsstāvu ēkas, kur mēs dzīvojām. Tika piegādāts alkohols, narkotikas, cigaretes un viss pārējais, kas nepieciešams. Arī video un televizori bija ļoti daudz. Tur bija sava valstība, un kaut kur bija arī kapela, kur pulcējās tikai ticīgie. Ja godīgi, es vēl līdz šim brīdim nezinu, kur bija šī kapela, un man bija vēlme un cerība, ka es tikšu uz to kapelu, un man vajadzēja, lai kāds man paskaidro, kāds ir Dievs. Un tur bija tāds čalītis, ko visi sauca par Lutiņu, kas man teica, ka aizvedīs mani uz šo kapelu. Tas ir līdzīgi kā atvest cilvēku uz mājas grupiņu. Iedomājies, ka tu satiec uz ielas cilvēku un pēkšņi saki, lai viņš nāk uz tavu grupiņu. Es nezināju, kur atrodas šī kapela, bet es gribēju, lai mani tur ieved un iepazīstina ar cilvēkiem. Uz svešu vietu vienam pašam ir ļoti grūti atnākt. Lutiņš beigās nemaz neatnāca un neaizveda mani uz kapelu. Reāli es tagad domāju, ja es toreiz būtu aizgājis uz turieni, tad mana vecā dzīve būtu beigusies. Man bija vēlme pēc Dieva, tajā brīdī man varēja visu izstāstīt, un es varēju pieņemt Jēzu un būt izglābts. Un draudze “Kristus Pasaulei” šodien būtu daudz lielāka. Ja es būtu vēl pirms sešiem gadiem nodibinājis draudzi, tad mēs jau šeit būtu 1000 cilvēki un pat vēl vairāk. Lūk, ko izdarīja viens Lutiņš. Ko var izdarīt viens Lutiņš un draudze “Kristus Pasaulei? Ir labi uzaicināt cilvēku uz grupiņu, bet svarīgi ir šo cilvēku pašam atvest. Atnākt kopā. Cilvēki parasti atnāk tikai caur pazīšanos. Ļoti reti notiek tā, ka cilvēks atnāk viens pats vai pēc reklāmas. Mēs neesam nekādi Lutiņi un tā nerīkosimies. Dievs mūs ir aicinājis lieliem darbiem.

Reiz dzīvoja kāds vīrs ar uzvārdu Bosforts. Viņam bija arī pašam savas grāmatas. Grāmata “Kristus – dziedinātājs” ir viena no viņa grāmatām, un viņš vispār ir viens no pirmajiem cilvēkiem, kas uzsāka rakstīt šāda tipa grāmatas. Tas bija 20. gadsimtā. Viņš bija dziedinošais evaņģēlists. Kas tas ir? Tas ir cilvēks, kristietis, kalpotājs, evaņģēlists, kurš sludina Dieva vārdu un arī lūdz par cilvēkiem. Tajā laikā tas bija ļoti liels brīnums Amerikā, bet uz vienas ielas notika Svētā Gara izliešanās, ticīgie no visas pasaules brauca uz šo ielu. Arī F. F. Bosforts saņēma Svētā Gara izliešanos. Viņš bija pirmais no šāda tipa evaņģēlistiem un vasarsvētku kustības pamatlicējiem Amerikā. Un šajā laikā Amerikā notika liela atmoda. Tika celtas daudzas teltis, brauca dažādi evaņģēlisti un tika pulcētas milzīgas masas ar cilvēkiem. Ja tu skaties tā laika filmas, piemēram, pat par mafiju, visur būs Dievs, jo tajā laikā dievkalpojumi, dziedināšanas un brīnumi bija neatņemama Amerikas ikdiena. Bosforts bija arī viens no pirmajiem, kas sāka sludināt radio, un ir aprēķināts, ka viņš pie Dieva ir pievedis miljoniem cilvēku. Viņš bija aicināts lieliem darbiem. Kāds viņš bija aicināts? Viņš bija slims ar tuberkulozi, un kādā dievkalpojumā, kur lūdza par slimajiem, viņš dabūja dziedināšanu. Viņa kalpošana attīstījās pakāpeniski. Bosforts kalpoja līdz pēdējam elpas vilcienam. Viņš kalpoja daudzās vietās, un viņam bija jau 82 gadi, kad viņš atgriezās no Japānas evaņģelizācijas tūres. Viņš vienmēr centās turēt līdzi jaunajiem. Ja jaunie varēja sludināt tik daudz, tad viņš arī to varēja darīt. Tā nav joka lieta – sirmā vecumā braukāt apkārt un sludināt. Atgriezies no Japānas, viņš teica savai sievai, kad nu beidzot Dievs aicina viņu pie Sevis. Viņš zināja, ka Dievs viņu ņems pie Sevis, viņš to pateica citiem, bet viņš bija pilnībā vesels, nemaz nebija slims, visu laiku kalpojis. Viņš sasauca savu ģimeni, nogūlās un dažas nedēļas gulēja gultā. Viņa dēls piefiksēja, kā tas viss notika. Visi priecājās, dziedāja dziesmas un lūdza, bet tēvs ik pa brīdim iegāja transā un runāja ar cilvēkiem, kuri bija miruši. Tie bija tādi paši kalpotāji kā viņš pats. Tie bija cilvēki, kas miruši Kristū, un tā viņš ik pa laikam pēkšņi pamodās un teica, cik tur ir skaisti, cik tur ir labi, un viņš pēdējās pāris nedēļas dzīvoja divās pasaulēs, pa pusei debesīs un pa pusei uz zemes. Viņš pats šajā laikā teica šādi: “Viss, kā dēļ es dzīvoju pēdējos 60 gadus, ir Jēzus Kristus. Es gaidu, ka jebkurā brīdī Viņš atnāks pēc manis, un es došos ar Viņu un dzīvošu Viņa klātbūtnē mūžīgi.” Tas notika 1958. gadā, kad 82 gadu vecumā viņš aizmiga. Tāda bija Bosforta pāreja no zemes dzīves uz dzīvi kopā ar Dievu.

Ja tu esi kalpojis Dievam un visa tava dzīve ir bijusi Jēzum Kristum, ja tu esi atsaucies Viņa aicinājumam un esi gājis Dieva gribā, tad tu arī vari cienīgi nomirt – vesels, normālā vecumā – un pāriet Dieva Valstībā. Kāpēc Bosforts tā teica? Jo viņš zināja, kad 60 gadus ir dzīvojis Jēzū Kristū. Viņa sirdsapziņa bija pareiza. Kāda ir tava sirdsapziņa? Atbilde paliek vienīgi pie tevis, un izvēle arī ir tikai un vienīgi tavās rokās! Āmen!

Mācītāja Mārča Jencīša sprediķi “Dieva aicinājums lieliem darbiem” aicinājumā pierakstīja Ieva Našeniece, Marta Līdeka un Dana Šaicāne, rediģēja Ieva Našeniece

Ļaunums un kā pret to cīnīties?

Publicēja 2017. gada 18. apr. 11:23Līga Paņina

Ziņas datums 18.04.17.

Kā ir ar Jēzu Kristu? Viņš ir augšāmcēlies? Kad Viņš piecēlās? Šodien vai rīt? Zaļā, zilā vai pelēkā ceturtdienā? Pirmajās, otrajās, krievu, latviešu Lieldienās? Šodien augšāmcēlās Jēzus vai rīt augšāmcelsies Jēzus? Kad Viņu piesita krustā? Piektdien vai ceturtdien? Kāpēc ir zaļā ceturdiena? Kāpēc ir Lielā piektdiena? Kāpēc ir klusā sestdiena? Kāpēc ir pirmās un otrās Lieldienas? Kāpēc pareizticīgajiem ir cita rēķināšanas sistēma? Iedomājies, ir zaļā ceturtdiena, un neviens nesaprot, ko tieši mēs svinam! Zaļajā ceturtdienā bija vakarēdiens un tiesāja Jēzu. Lielajā piektdienā Viņu sita krustā. Kad Viņš augšāmcēlās? Tas ir atkarīgs no tā, kā kurš skaita. Es atzīšos, tā nav mana stiprā puse, kad viss notika. Ja tas man tagad būtu jānoskaita un jāiemāca, tad es nezinu, vai tam būtu liela vērtība. Pats svarīgākais nav tas, kurā dienā tas notika vai kā kurš rēķina, bet pats svarīgākais ir fakts, ka Jēzus ir miris pie krusta, trīs dienas bijis kapā un augšāmcēlies, un caur Svēto Garu Viņš ir šeit. Šajās dienās draudzē atzīmē tieši Kristus upuri, Viņa nāvi un augšāmcelšanos. Nozīme nav formai, bet nozīme ir faktam! Tu zini, kāda ir putra ar visiem tiem svētkiem – kas, kur, kad. Svarīgs ir pats fakts un tas, vai tu tam tici! Un tikai tas var mainīt tavu dzīvi. Jēzus ir dzīvs!

Taču viņš nesa mūsu sērgas un ciešanas, un mūsu sāpes viņš bija uzkrāvis sev, kurpretī mēs viņu uzskatījām par sodītu, Dieva satriektu un nomocītu. Viņš bija ievainots mūsu pārkāpumu dēļ un mūsu grēku dēļ satriekts. Mūsu sods bija uzlikts viņam mums par atpestīšanu, ar viņa brūcēm mēs esam dziedināti.” (Jesajas 53:4-5)

Viņš pie krusta paņēma mūsu grēkus, mūsu vājības un sērgas, un ikvienam, kurš tam tic, grēki tiek piedoti, viņā iemājo Svētais Gars, un viņš kļūst par jaunu cilvēku, par jaunu radījumu, un pēc atjaunotas dzīves virs zemes viņš turpina dzīvot kopā ar Dievu vietā, ko mēs saucam par debesīm. Tie, kuri nav tam ticējuši, bet gan nodarbojušies ar reliģioziem strīdiem, nenonāk pie Dieva, bet nonāk vietā, kur Dieva nav, ko saucam par elli.

Šodienas tēma ir “Ļaunums un kā pret to cīnīties”. Kāds ir šī sprediķa mērķis? Mērķis ir saprast, ka ļaunums pastāv, tas ir reāls, ka ļaunums nav tikai pasaulē pie cilvēkiem, kuri Dievam netic vai kuri ir ļauni. Ļaunums nav tikai pie tiem, kuros mēs redzam īpašas ļaunuma izpausmes. Ļaunums mīt katrā cilvēkā! Es gribu, ka tu to saproti, ka katrā cilvēkā mīt ļaunums. Ne tikai cilvēkos no pasaules, kas Dievam netic, bet arī mūsos, kas esam no jauna piedzimuši, kas pazīstam personīgi Kristu, arī mūsos joprojām mīt ļaunums. Kāpēc mums tas ir jāsaprot? Ja mēs to nesaprotam, tad tā ir liela bēda visai draudzei kopumā. Šajās dienās Siguldā katoļu, luterāņu un baptistu ticīgie bija izgājuši krusta gājienā. Ir viena lieta iziet krusta gājienā, katru svētdienu apmeklēt dievkalpojumu, bet pavisam cita lieta ir patiešām savaldīt ļaunumu sevī un neļaut tam izpausties, tiešām būt tam, kurš nes pozitīvo, nes Kristus vēsti, kas nes pozitīvas izmaiņas cilvēku dzīvēs. Viena lieta ir ārēja reliģioza forma – apmeklēt baznīcu, otra lieta ir, ka tiešām no sirds, nevis tāpēc, ka tev kāds kaut ko aizliedz, bet gan tāpēc, ka tu savā sirdī esi jauns cilvēks un gribi dzīvot tā, kā grib Dievs. Tu pats no sirds to vēlies! Tās ir divas atšķirīgas lietas.

Kāpēc cilvēki no pasaules masveidā nezog, neslepkavo un neizvaro? Latvijā uz kopējā fona tas notiek ļoti minimāli. Tu esi padomājis, kāpēc cilvēki vēl savalda ļaunumu sevī? Tāpēc, ka ir likums un par to draud sods. Ja tu novāksi likumi un dosi legālu iemeslu, ka to drīkst darīt, tad liela daļa sāks zagt un nogalināt. Lūk, kāpēc valstī, kaut ne visi tic Dievam, ir kārtība, jo ir bailes no soda. Tas, ko es tev gribu šodien pateikt, ir tas, ka arī mums kristiešiem ir vajadzīgi ierobežojumi. Nepietiek tikai ar to, ka tu esi piedzimis no jauna, tev ir Svētais Gars un tu negrēko nevis tāpēc, ka nedrīkst vai tāds ir valsts likums, bet gan tāpēc, ka esi jauns cilvēks, neesi pakļauts bauslībai, dzīvo svētu dzīvi. Draugs, ja draudzē nebūtu elementāra draudzes kārtība, mācība, un netiktu ievērota elementāra piesardzība, tas būtu legāls iemesls darīt sliktu, tāpēc arī mums ir vajadzīgi likumi.

Piemēram, ātruma pārsniegšana. Pagājušajā svētdienā ar komandu biju Brūveros. Divi cilvēki no manas komandas atpakaļceļā par ātrumu pārsniegšanu dabūja sodu. Viņi zināja, ka par to draud sods, bet tajā pašā laikā pārkāpa ātrumu, un viens bija tik “gudrs”, ka pat brauca bez derīgām tiesības, tām bija beidzies termiņš. Otrs saņēma sodu četrdesmit eiro apmērā par ātruma pārsniegšanu. Vai viņi nezināja, ka nedrīkst pārkāpt ātrumu? Ātruma ierobežojumi ir tāpēc, lai pasargātu tavu un citu cilvēku dzīvības. Kāpēc tu, kristieti, nepārkāp ātrumu? Tāpēc, ka bīsties Dieva? Es ne tāpēc, bet tāpēc, ka bīstos no soda. Patiesībā darbojas abi faktori. Es bīstos Dieva, jo zinu, ka tā ir pareizi, un tajā pašā laikā es bīstos no soda. Zini, no kā visvairāk? No soda punktiem. Man tikko atnāca sods no Polijas – astoņi soda punkti, bet tie Latvijā nedarbojas. Ja es būtu Polijas pilsonis, tad man būtu astoņi soda punkti. Tiešām, šis pārkāpums tika izdarīts netīšām. Bija jāsamaksā trīssimts zloti, tas ir aptuveni septiņdesmit eiro. Kāpēc tu nepārkāp ātrumu? Nav tā, ka darbojas abi faktori? Viens ir, ka esi kristietis, pazīsti Dievu un zini, ka tā nav labi jeb pareizi, otrs – nevēlies maksāt naudu par sodu. Esmu braucis mašīnā kopā ar macītāju Ukrainā, kurš pa ceļu ritīgi blieza, neievērojot noteikumus, brauca pa pilsētu uz deviņdesmit. Vienu reizi viņu apturēja milicija, un viņš sāka teātri. Viņam bija sarkanā deputāta apliecība un viņš teica, lai miliči paskatās savos sarakstos, kas viņš ir, un milicija arī uzķērās. Ukrainā ir sava kārtība, ja tev ir apliecība, tad pret tevi ir cita attieksme. Milicis samulsa un viņu palaida. Kāpēc tu ievēro satiksmes noteikumus? Ir tā, ka ir bailes no soda?

Tātad galvenā doma, ko es tev pasaku, lai tu varētu izsekot līdzi visam pārējam, ir tā, ka ļaunums pastāv, tas ir reāls, un iedodod velnam mazo pirkstiņu, viņš paņems tevi visu. Lai tas nenotiktu un ļaunums neizplatītos gan tevī pašā, gan caur mums un lai mēs to apturētu, ļaunumam ir jāstāv pretī! Viena no lietām, kā tam stāvēt pretī, ir likumi un noteikumi. Kāpēc mūsu draudzē pirms laulībām abi cilvēki divatā netiekas? Tam seko līdzi draudze un līderis. Ja cilvēki draudzējas ar mērķi aprecēties, tādā gadījumā viņi nepaliek nekur divatā. Mums ir tāds noteikums. Būsim godīgi. Uzdod sev jautājumu. Kas notiktu, ja draudzē nebūtu šāds noteikums vai vispār nebūtu noteikumi? Tu esi ticīgais un āmen, ar to pietiek? Visi, kas grib precēties, nāk pie manis un es salaulāju? Tā parasti mācītāji arī dara. Ko šie cilvēki pirms tam ir darījuši, kādi viņi ir, īpaši netiek izskatīts. Kas būtu, ja nebūtu tādi noteikumi? Būtu orģijas. Ja pat tur, kur ir noteikumi, pamanās „uztaisīt vēderu” pirms laulībām, kas notiktu, ja noteikumu nebūtu nemaz? Jau pamanās šo to sadarīt ar visu pieskatīšanu. Tad padomā, kas notiks, ja neviens tev līdzi nesekos? Tad visi pamēģinās, vai orgāniņi sader kopā, vai vajadzīgie lielumi sader. Ja nekādu noteikumu nav, tad var rociņās pastaigāt, bučiņu iedot. Ļoti reti būs tādi cilvēki, bet tādi ir, kuri paši negribēs un paši darīs pareizi, bet lielajai masai, arī no draudzes, būs tā rociņa, būs tā bučiņa un būs arī viss pārējais. Pēc tam būs daži strīdi, un viņi tā arī neapprecēsies. Būs bērns bez mātes, tēva un tamlīdzīgas lietas. Pirms apprecās, ir jau pārgulējuši. Un tu sēdi draudzē, un, re, kur mana bijusī, tur mana bijusī, bet tagad te mana sieva. Jau tagad ar esošo sistēmu mums ir grūti visam izsekot līdzi. Ir tādi indivīdi draudzē, kuri raksta visām meitenēm pēc kārtas un uzbāžas. Kas notiek, ja vispār netiek tādas lietas kontrolētas? Tā ir viela pārdomām.

Bet tagad visu to atmetiet: dusmas, ātrsirdību, ļaunprātību, zaimus un nekaunīgas runas, kas ir jūsu mutē.” (Kolosiešiem 3:8 )

Kur sākas ļaunums? Ļaunums sākas prātā. Kad tu pieļauj domas, domās izdari ļaunumu, fantāzijās izdari ļaunumu. Jēzus saka, ja kāds sievieti uzskata iekārodams, tas jau laulību ir pārkāpis savā sirdī. Ja džeks vai džekene nodarbojas ar masturbāciju, skatoties pornogrāfiju, tad Jēzus saka, ja tu to dari, tad tev ir sekss ar šo cilvēku, tikai garīgi. Tas ir garīgs seks ar konkrētu cilvēku. Arī tad, ja tu iedomājies kādu cilvēku, iedomājies viņa tēlu, ka nodarbojies ar seksu ar viņu, tad tas ir sekss garā, un Jēzus saka, ka tu jau esi pārkāpis laulību savā prātā. Ja tu to realitātē neesi izdarījis, tas nenozīmē, ka tas nav grēks. Tas ir tāds pats grēks kā izdarīts realitātē. VISS SĀKAS AR PRĀTU! Protams, ka ir atšķirība, kas ir izdarīts reāli un nereāli, un tomēr viss tāpat sākas prātā. Dievs vērtē to, kas ir mūsos, nevis pēc tā, ko mēs izdarīsim, bet Viņš vērtē to, ko tu gribi izdarīt, kāds tu esi no iekšienes.

Bet no laba un ļauna atzīšanas koka tev nebūs ēst, jo tai dienā, kad tu ēdīsi no tā, tu mirdams mirsi.” (1. Mozus 2:17)

Dievs radīja pirmos cilvēkus un ielika Ēdenes dārzā. Ko pirmais cilvēks izdarīja? Pirmais cilvēks izdomāja, ka viņš pats noteiks, kas ir labi un kas ir slikti. Kur sākas ļaunums? Cilvēks pats izdomā, kas ir labi un kas ir slikti, neņemot vērā to, ko saka Dievs. ĻAUNUMS IR VISS, KO NEATBALSTA DIEVS! Ļaunums ir absolūti viss, kas ir pretrunā ar Dieva vārdu. Tās ir lietas, par ko mums vispār nevajadzētu domāt. Es gribu ieraudzīt vairāk atbildības no mums pašiem. Cilvēki bez Dieva, bezdievīga sabiedrība pati nosaka likumus, kas ir labi un kas ir slikti, un tur rodas ļaunums.

Padomāsim kādu lietu. Vai vajag ar likumu noteikt, ka par laulības pārkāpšanu pienākas sods? Piemēram, Dienvidkorejā, kas ir kristīga valsts un tur ir lielākā draudze pasaulē, bija sens likums, kuru atcēla tikai 2015. gadā, ka pienācās cietumsods uz diviem gadiem par laulības pārkāpšanu. Ja laulātais otru pieķēra vai nolīga izmeklētāju, kurš pierādīja to, ka viņa vai viņš ir pārkāpis laulību, bija naudas sods, un gadījumā, ja nepārtrauc, cietumsods uz diviem gadiem. Kā tu domā, vai vajag tādu likumu? Daži domā, ka vajag, daži nezina. Ko es domāju? Tas veicinātu laulības nozīmi, mazinātu šķirtu ģimeņu skaitu, bērnus bez vecākiem, būtu tukšāki cietumi un tukšākas slimnīcas. Kādi ir likumi citās valstīs? Turcijā par laulības pārkāpšanu sodīja tikai sievietes. Sieviete tika ievietota maisā kopā ar kaķi, pēc tam pa šo kaķi ar ķēdēm sita. Kā viss beidzās? Protams, sieviete nomira, jo kaķim ir zobi, nagi. Kas ir ļaunāks – sods vai laulības pārkāpšana? Starp citu, Vecās Derības laikā sodu par laulības pārkāpšanu vairāk attiecināja uz sievietēm. Ir dažādas valstis un dažādi likumi. Afganistānā līdz šim brīdim ir sods – publiska pēršana. Vīrietis smagākajā gadījumā tiek cauri ar pērienu, sieviete – ar nāves sodu.

Tas ir ļoti bīstami, ka ar likuma palīdzību tiek dotas privilēģijas un atļauja izpaust ļaunumu, kas ir cilvēkā. Ja izdomā tādus nežēlīgus sodus, tas no taisnības kļūst pa ļaunumu. Ko Jēzus teica, kad pie Viņa farizeji atveda sievieti un teica, ka viņa ir pārkāpusi laulību? Mozus bauslība saka, ka tādu vajag nomētāt ar akmeņiem. Jēzus atbildēja, ka tas, kas ir bez grēka, lai pirmais met akmeni. Jēzus šajā gadījumā tomēr nerīkojās pēc likuma, bet pēc žēlastības. Kāpēc? Tāpēc, ka paši farizeji nebija labāki, kaut likums bija viņu pusē. Viņi bija tikpat ļauni un grēcīgi kā šī sieviete. Pēkšņi tika dots legāls iemesls nogalināt, un viņi to izmantoja. Un, iespējams, ka ļaunums visvairāk zeļ tieši draudzē. Tas notiek tad, kad draudze atkrīt no dzīvā Dieva un kļūst reliģioza. Jēzu krustā piesita tā laika draudze. Jēzu ar akmeņiem nomētāja tā laika draudze, kas uzskatīja, ka viņi ir labi un pareizi, jo dod desmito tiesu, bet Jēzus teica, ka viņi no iekšienes paši ir ļauni un netīri, bet nosoda citus. “Jūs nogalināt praviešus, ar akmeņiem nomētajat, galvas cērtat.” Jēzus saka, lai ļaunu neatmaksā ar ļaunu. Ja tev sit pa vienu vaigu, tad pagriez otru. Tas nav jāsaprot burtiskā nozīmē, tomēr mēs neatdarām ļaunu ar ļaunu. Kāpēc? Jo tad tas bezgalīgi nebeigsies. Piemēram, ja man ir nogalināts radinieks un es atriebjos, nogalinot slapkavu, tad es kļūstu tieši tāds pats kā viņš – slepkava – bez atšķirības. Visās bojeviku filmās un trilleros ir parādīta atriebība, un skatītājs tiek uzkurināts līdz tādai kondīcijai, ka viņš atbasta atriebēju. Asa sižeta filmās rāda, ka vienam ļoti dara pāri, nolaupa ģimeni, izdara to un to, viņš ilgi cieš un pēc tam paņem savu lielo automātu un visus apšauj. Ar ko atšķiras tas slepkava no šī otra slepkavas?

Pēc Otrā pasaules kara Vācijā no krievu karavīriem piedzima miljoniem bērnu. Kāpēc? Viņi masveidā izvaroja vācu sievietes. Ejot uz Berlīni cauri Latvijai, šeit notika tas pats. Protams, ne tādā mērā kā Vācijā, bet notika tas pats. Vācijā karavīram tika dotas vairākas dienas, kad viņš varēja darīt ko grib, arī masveidā nogalināt un izvarot. Kas tie par cilvēkiem, kas to darīja? Viņi bija tādi paši cilvēki kā mēs, kuri, iespējams, nekad nebija domājuši kaut ko tādu darīt. Bet pēkšņi, kad radās legāls iemesls jeb tika dota atļauja, viņi to izmantoja, jo viņuprāt fašisti nav cilvēki un pret viņiem var izturēties kā grib. Arī Hitlera režīms skolās mācīja, ka ebreji nav cilvēki. Bija pat it kā uztaisīti pētījumi, ka šie cilvēki cēlušies no cilvēces zemākajiem slāņiem. Un tādēļ nežēlīgā veidā miljoni tika nogalināti. Secinājums ir tāds, ka cilvēki ir ļauni. Un ļaunums sākās jau Ēdenes dārzā, kad Ieva nolēma, ka pati var izdomāt to, kas ir labs un kas ir slikts. Un, ja kādam ir jautājumi, kāpēc Vecajā Derībā tā pret sievietēm izturējās, tad pati Ieva to visu aizsāka un pēc tam arī Ādams, jo paši izdomāja, kas ir labs un kas ir slikts. Rezultātā ļaunums parādījās cilvēkos. Tur, kur ir ļaunums un nekontrolētība un nav garīguma, valda vara. Tā ir velna vara, ka izpaužas caur iebiedēšanu un šantāžu. Padomju laikos šeit valdīja padomju vara, bija Stūra māja. Un katru, kas domāja ne tā kā vajag, varēja nolaupīt kaut vai uz ielas un iemest čekas pagrabā, un izvest pēc tam nošautu. Reizēm to varēja izdarīt visai ģimenei vai arī labākajā gadījumā izsūtīt. Visur, kur nav Dieva klātbūtnes, valda ļaunums. Musulmaņu zemēs ir visbēdīgāk.

Mēs šodien mācāmies par ļaunumu un kā tam stāties pretī. Ļaunums mājo katrā cilvēkā. Dod legālu iemeslu, un cilvēks darīs ļaunu. Vairumā draudžu tā arī notiek. Tiklīdz nav kārtības, kristieši darīs tā, kā paši grib, neatkarīgi no tā, ka viņi ir no jauna piedzimuši. Tāpēc ir ļoti svarīga līderība un pieskatīšana. Es redzēju attēlus, kur musulmaņu zemē tika izpildīts sods sievietei. Vīrieši bija maskās, bet sieviete pie krusta bija bez maz vai piesista. Jautājums  ar ko atšķiras šie soda izpildītāji no laulības pārkāpējas? Kurš no viņiem ir ļaunāks? Tā ir ļauna reliģija. Kristīgā reliģija bez dzīvām attiecībām ar Dievu arī ir ļauna. Protestanti karoja ar katoļiem. Čehijā, kad bija brāļu draudžu uzplaukums, ilgus gadus norisinājās karš, kurā katoļi slepkavoja protestantus. Un arī protestanti slepkavoja katoļus. To, ko katoļi sastrādājuši, neviens vairs nevar pārspēt. Ar ko atšķiras laulības pārkāpēja, kuru publiski izģērbj un pazemo, no tiem, kas to izdara? Viņi ir tādi paši un vēl ļaunāki.

“Tad viņš noiet un ņem līdzi septiņus citus garus, kas ļaunāki par viņu, un viņi nāk un tur dzīvo, un ar šo cilvēku kļūst ļaunāk, nekā bija iepriekš.” (Lūkas evaņģēlijs 11:26)

Ļaunie gari paskubina tavas domas un rīcību, lai tu rīkojies pretēji Dieva gribai. Ir velns un ir tava miesa, kura grib komfortu, un velns grib dabūt tevi savā varā. Ja tu dzīvo pēc velna gribas, ļaunie gari nāk un kontrolē tavu dzīvi.

“Nekas cilvēku nevar apgānīt, kas no ārienes tanī ieiet, bet, kas no cilvēka iziet, tas apgāna cilvēku. Jo no iekšienes, no cilvēka sirds, iziet ļaunas domas, nešķīstība, zādzība, slepkavība, laulības pārkāpšana, mantkārība, blēdība, viltība, ienaidība, skaudība, Dieva zaimošana, lepnība, vieglprātība. Viss tāds ļaunums iziet no iekšienes un apgāna cilvēku.” (Marka evaņģēlijs 7:15-23)

Ar ārīgām metodēm nevar izārstēt cilvēka iekšienē mītošo ļaunumu. Ar likumu var savaldīt ļaunumu, bet tiklīdz rodas izdevība būt nesodītam, cilvēks to realizēs.

“Bet tad jau vairs es tas neesmu, kas dara ļaunu, bet manī mītošais grēks. Jo es zinu, ka manī, tas ir, manā dabīgajā miesā, nemīt nekas labs. Labu gribēt man ir dots, bet labu darīt ne.” (Romiešiem 7:17-18 )

Miesa ir kā stulbs dzīvnieks. Bet tāpēc mums ir intelekts jeb prāts un Svētais Gars. Un ir atšķirība starp jaunpiedzimušu cilvēku un cilvēku, kurš nepazīst Jēzu Kristu. Neticīgs cilvēks ļaunumu var neizpaust, ja viņam tas ir ieaudzināts, un arī tādēļ, ka viņam ir bailes no soda. Jaunpiedzimis cilvēks vienkārši pats nevēlas grēkot. Ja tu esi kristietis un savus bērnus neaudzini, nepalīdzēs tas, ka tu esi jaunpiedzimis un bērni sēž draudzē. Bērnos ir tāds pats ļaunums kā vecākos, tas ir iedzimts. Bērniem ir vajadzīgs likums un kārtība. Ja bērns nepaklausa un dara dažādas blēdības, ir jābūt sodam. Bet sods nedrīkst būt tāds, kas bērnu emocionāli vai fiziski ievaino, lai neizpaustu ļaunumu uz bērnu. Tas nozīmē, ja bērns no tava soda iegūst emocionālu traumu, tad faktiski tas nav sods, bet ļaunums šim bērnam. Bet, ja bērns zina, ka tu viņu mīli, un sods ir tāds, kas viņu neievaino, tad bērns zina, ka vecāki viņu mīl un dara tā, kā ir pareizi.

Man pret savu patēvu bija ļoti liels naids. Biju mazs puika un gribēju, lai viņš nomirst. Mans patēvs mani ir sodījis vairākas reizes – vienreiz ar siksnu un otrreiz dabūju pa galvu, jo ierados mājās piedzēries. Otrā rītā bija jāiet dārzu rakt, un man bija slikta dūša un vemšana, jo man bija smadzeņu satricinājums. Bija vēl reizes, kad mani ar siksnu patēvs nopēra, bet es neko nejutu. Es zinu, ka šis sods bija pareizs, bet no viņa nē. Tas bija sods no cilvēka, kuru ienīdu, un tas nevarēja nākt man par labu. Bērnu audzināšana tāpat kā kalpošana draudzē ir ļoti smalka lieta. Ja es dusmās disciplinēju, es esmu tāds pats kā šis pārkāpējs. Tādā veidā es nevaru izlabot cilvēku. Ja es kādu cilvēku no draudzes gribu disciplinēt, tad man pret šo cilvēku nevar būt nekādas antipātijas vai naids, es to vienkārši izdaru. Ja cilvēkam tiek piespriests nāves sods par slepkavību, vai tas ir pareizi? Tas ir pareizi, ņemot vērā to, kurā valstī tas ir pieņemts, pretējā gadījumā viņš var apdraudēt citus cilvēkus. Un ne pats es to daru. Tāpēc ir policija un citas iestādes. Ja Latvijā parādītos likums par laulības pārkāpšanu, tas pavērtu manipulāciju iespējas ar cilvēku. Ļaunums ir katrā cilvēkā, bet mēs spējam pastāvēt un izvērtēt to, kas ir labi un kas ir slikti. Mums ir līderi, mācība un noteikumi, kas palīdz izpildīt Dieva gribu un cīnīties pret ļaunumu. Savas komandas cilvēkiem kādreiz es prasīju garfikus, kuros var izsekot līdzi tam, cik katrs pavadījis laiku ar Dievu, jo, lai būtu manā komandā, jāievēro noteikums, ka jāpavada katru dienu divas stundas ar Dievu. Bet šodien jau varam iztikt bez atskaitīšanās, jo esam iemācījušies būt patstāvīgi. Un arī, lai nokristītos mūsu draudzē, ir jāievēro noteikumi. Noteikumi ir labi un vajadzīgi, un cilvēkam noderīgi. Galvenais, ka tas ir darīts mīlestībā.

Šonedēļ noskatījos biogrāfisku filmu, kura uzfilmēta precīzi pēc tiesas protokoliem. Tas notika 1965. gadā. Pilns internets ir ar fotogrāfijām no tiem laikiem un apraksti no žurnālistu rakstiem. Es pastudēju un gribēju saprast, no kurienes tāds ļaunums. Es stāstīšu ne tik daudz pēc filmas, bet vairāk pēc materiāliem, ko palasīju. Filmas nosaukums ir “Amerikāņu noziegums” (An American Crime). Pilsētiņa, kurā tas notiek, ir personāži, kas apmeklē baptistu draudzi. Tur tiek atspoguļota bērnu audzināšana. Meiteni, par kuru stāstīšu, sauc Silvija. Viņa izauga daudzbērnu ģimenē. Vecāki ģimenē bieži strīdējās, un neilgā laika posmā viņi bija nomainījuši četrpadsmit dzīvesvietas. Mamma nonāca cietumā par zādzību un tēvs pat nezināja, kur ir bērni. Bet meitene gāja baptistu baznīcā, un mācītājs viņu raksturoja kā ļoti labu meiteni. Filmā tiek atainots, ka visa ģimene bija saistīta ar baznīcu. Silvija rūpējās par māsu, kura bija izcietusi poliomielīta slimību, viņai bija speciālas ierīces pie kājām, jo patstāvīgi viņa nevarēja pastaigāt. Viņas bija apmetušās kādā daudzbērnu ģimenē, ar ko iepriekš bija bijušas labas attiecības, kur dzīvoja Silvijas draudzene Pola Baniševska. Kad tēvs uzzināja, ka viņas ir tur, tad apciemoja Polas mammu Ģertrūdi  ar astmu slimu sievieti, kura pastāvīgi pīpēja, klepoja un dzīvoja depresijā. Šajā ģimenē bija totāla nabadzība, viņiem pat plīts nebija normāla. Bērni pārsvarā auga citur nevis mājās.

Tēvs nolēma, ka dos Ģertrūdei divdesmit dolārus nedēļā par to, ka bērni tur dzīvos un viņus pieskatīs. Sākumā viņām gāja normāli, bet vēlāk sāka parādīties vardarbība. Kad vienā reizē tēvs neatsūtīja šos divdesmit dolārus, Ģertrūde abas meitenes nopēra. Nākamajā dienā nauda atnāca, bet viņas jau bija sodītas par to. Meitenes Silviju neieredzēja. Patiesība bija tāda, ka Ģertrūdes meitas bija netikles, gāja draudzē un tajā pašā laikā satikās ar vīriešiem, un Pola jau bija stāvoklī, to jau daudzi bija uzzinājuši, bet, lai novērstu kaunu cilvēku priekšā, tika teikts, ka Silvija ir stāvoklī. Konflikts izcēlās, jo vienā reizē, kad Ģertrūde sita Silviju, viņa atklāja, ka Pola ir stāvoklī, kas tika no mātes slēpts. Vēlāk arī Pola sita Silviju un apvainoja nepatiesi visās lietās, lai visi apkārtējie viņu ienīstu. Silvija varēja iet sūdzēties cilvēkiem vai uz policiju, bet viņa to nedarīja, jo Ģertrūde bija draudējusi, ja sūdzēsies, tad slikti izturēsies pret viņas māsu. Reiz visa ģimene atkal viņu pazemoja, tostarp arī Silvijas draugs, un Ģertrūde uz viņas rokas pat nodzēsa cigareti. Dažiem kaimiņiem radās aizdomas, ka kaut kas nav kārtībā, jo bērni kaut ko bija teikuši, bet neviens īsti nepievērsa tam uzmanību, jo tajā laikā katrs audzināja bērnus kā uzskatīja par pareizu. Silvija nonāca pagrabā, kur viņu turpināja fiziski iespaidot un nedot ēst. Viņai lika ēst savas pašas izkārnījumus un dzert urīnu. Visneticamākais ir tas, ka to darīja bērni un puika, kas bija viņas draugs no kaimiņmājas. Kad mammas nebija mājās, tika pasaukti vēl citi puikas no kaimiņiem, kuri fiziski viņu iespaidoja, sitot un spārdot ar kājām. Vēlāk mācītājs atnāca pie šīs ģimenes, jo Pola grēksūdzē bija kaut ko pateikusi, jo viņu bija mocījusi sirdsapziņa. Pola bija teikusi mammai, lai apžēlojas par Silviju, bet viņa netika uzklausīta.

Bērni piedzimst ar iedzimtu ļaunumu. Pret ļaunumu jāstāv pretī ar mīlestību, tas nevar būt vardarbīgs sods, jo ļaunums rada ļaunumu. Silvijas ”draudziņi” ar mammas Ģertrūdes atļauju uz vēdera ar nokaitētu naglu iededzināja uzrakstu “es esmu prostitūta un ar to lepojos”. Uz krūtīm tika iededzināts skaitlis 3. Uz viņas ķermeņa ar mammas Ģertrūdes atļauju tika nodzēstas vismaz 100 cigaretes. Policija, kas no kaimiņiem bija dzirdējusi kaut kādas sūdzības, neko neatklāja, jo tika samelots, ka Silvija ir internātskolā. Arī brālis un vecākā māsa darīja pāri Silvijai un to piespieda darīt arī mazākajai māsai, kurai lika viņu sist, citādi draudēja viņu nogalināt. Mazā esot situsi ar kreiso roku, lai nebūtu tik spēcīgs sitiens. Taču, kad atkal uzradās policija, mazā māsa teica, lai aizvāc viņu no šejienes, tad viņa visu izstāstīs, un to viņa arī izdarīja. 26. oktobrī Silvija tika atrasta virtuvē mirusi no šoka, barības vielu trūkuma un asins izplūduma galvā. Sešpadsmitgadīgu meiteni nogalināja cilvēki, kuri apmeklēja baznīcu! Ēdiena vietā ņirgājoties viņai tika dota Bībele. Vainīgie tika tiesāti. Ģertrūde saņēma cietumsodu 20 gadus. Polai cietumā piedzima bērns, kurš tika nosaukts par Ģertrūdi. Arī citi ģimenes dalībnieki saņēma cietumsodus no 2 līdz 21 gadam. Tie, kas ātrāk iznāca no cietuma, pat pamanījās nomainīt vārdus, lai varētu netraucēti strādāt, piemēram, par psihologu. Viens pat iekārtojās par mācītāju, un viņam paveicās nodzīvot salīdzinoši normālu dzīvi līdz 55 gadiem. Taču nevienam no šiem mocītājiem nebija svētītas dzīves, bija slimības, nelaimes un posts jeb lāsts. Lūk, tāds briesmīgs stāsts. Ar bērniem, kuriem ļauj palikt pa nakti pie draugiem, var notikt līdzīgi. Tā vecāki tiek piemuļķoti, jo viņi pat nenojauš, kur bērni patiesībā paliek un ko dara.

Ņemsim kā piemēru mūsu draudzes māsu, kura ir augusi kristīgā ģimenē. Es pats personīgi pazīstu viņas tēvu, kurš ir labs cilvēks un mācītājs. Atceros māsu vēl pavisam maziņu. Viņa vienmēr ir bijusi draudzē. No 14 gadu vecuma māsai tika atļauts pa nakti palikt pie draudzenēm. Sākumā tā arī bija, taču 16 gadu vecumā viņa iepazinās ar 10 gadus vecāku puisi un meloja vecākiem, ka paliks pie draudzenēm, jo negribēja, lai viņi uzzina patiesību. Pēc tam jau nakšņošanas pie ”draudzenēm” ievilkās uz nedēļu, līdz beigās māsa atkrita no Dieva. Jautājums – vai pietiek ar to, ka tavs bērns tic Dievam, vai tomēr vajag viņu arī disciplinēt un pieskatīt? Vai draudzē pietiek, ka esam jaunpiedzimuši un paši mīlam Dievu, vai tomēr vajag līderus un pieskatīšanu? Ja draudzē dzērājam atļautu burkšķēt un bļaustīties, kas notiktu? Viņš dabūtu trūkties no kāda blakussēdošā, kuram apniktu to visu klausīties. Vai nav labāk, ka dzērāju tā maigi izved ārā nomierināties?

Pirms kāda laika uz draudzi nāca Valters, cilvēks, kuru pazinu no bērnības, ar kuru kopā lietojām narkotikas. Valters arī apmeklēja mājas grupiņu, kuras vadītājs tā pēkšņi, bez īpaša iemesla nolēma aiziet uz citu draudzi. Valters ņēma piemēru un arī staigāja pa citām draudzēm. Valteru atrada mirušu ārā uz ielas. Ja Valters būtu palicis draudzē un pieskatīts, varbūt viņš vēl būtu dzīvs. Es biju gandrīz tādā stāvoklī kā viņš, un esmu dzīvs. Valteru varbūt Dievs būtu izglābis, ja mēs būtu ievērojuši draudzes kārtību. Valteram vajadzēja turēties savā draudzē, lai kā arī negāja. Cilvēkam ir jāturās draudzē, kur par viņu cīnās, lūdz un gādā. Visticamāk, ka Valters šobrīd nav debesīs. Gribētos jau ticēt, ka ir, bet...

Un vērosim cits citu, lai paskubinātu uz mīlestību un labiem darbiem, neatstādami savas sapulces, kā daži paraduši, bet cits citu paskubinādami un jo vairāk, redzot tuvojamies to dienu. Jo, ja mēs pēc patiesības atziņas saņemšanas tīši grēkojam, tad neatliek vairs upuris par grēkiem, bet gan briesmīga tiesas gaidīšana un uguns karstums, kas aprīs pretiniekus. Kas pārkāpis Mozus bauslību, tas mirst bez žēlošanas, diviem vai trīs lieciniekiem liecinot. Cik gan smagāku sodu, jūs domājat, pelnīs tas, kas Dieva Dēlu minis kājām un derības asinis, ar ko viņš svētīts, turējis par nesvētām un žēlastības Garu nievājis. Jo mēs pazīstam To, kas ir sacījis: Man pieder atriebšana, Es atmaksāšu, un atkal: Tas Kungs tiesās Savu tautu. Briesmīgi ir krist dzīvā Dieva rokā!” (Ebrejiem 10:24-31)

Šeit nav runa par spiegošanu, bet elementāru pieskatīšanu, paskubināšanu, visbiežāk no līdera vai mācītāja puses, lai cilvēks turās pie Dieva, lai nāk uz mājas grupiņu un dievkalpojumiem. Tās ir rūpes par cilvēku, jo, neaizrādot cilvēkam par viņa grēkiem (laulības pārkāpšana, pornogrāfija, aprunāšana, kurnēšana, alkohola lietošanu utt.) un nevirzot viņu uz patiesā ceļa, viņam atliek smags sods par žēlastības Gara nievāšanu un neatliek vairs upuris par grēkiem. Patiesībā, pieņemot Jēzu Kristu par savu Glābēju, tu nevis esi atbrīvots no bauslības, bet tieši pretēji – tev vēl vairāk jātiecas dzīvot svētu dzīvi, jo tev ir dots spēks negrēkot, kas Vecās Derības laikā cilvēkiem netika dots. Tāpēc es brīdinu Jēzus Vārdā – negrēko, esi attiecībās ar Dievu, neatstāj savas sapulces! Grēkot un spekulēt ar Kristus piedošanu ir ļoti bīstami! Valters Jēzu draudzē pieņēma pat vairākas reizes. Ar to nepietiek – ir jāseko svētai dzīvei.

Ir trīs cilvēku kategorijas:

Pirmā – tu esi pieņēmis Kristu. Tev ir lietas, kas ir jāizmaina, kāds grēks, ar kuru vēl cīnies, bet tu ej, maksā cenu, tu esi procesā. Tu esi 100% glābts.

Otrā kategorija – tu esi ticis vaļā no grēkiem, esi draudzē, varbūt pat kalpo, taču atkal sāc grēkot, zinot, ka vari to nedarīt, jo tev ir spēks. Vai arī tu nesāc darīt to, ko Dievs grib, – glābt cilvēkus un kalpot viņiem. Zini, tu esi glābts 50% uz 50%, jo grūti ir pateikt to brīdi, kad Svētais Gars apvainojas un aiziet no tevis.

Trešā kategorija – cilvēks atstāj draudzi, atstāj attiecības ar Dievu un Bībeles lasīšanu, iekrīt atpakaļ pasaulē, visticamāk, ka viņš ir pazudis. 0% glābts.

Atstājot draudzi, cilvēks pārstāj cīnīties pret grēku. Esot draudzē, cilvēks tomēr cīnās, lūdz Dievu, cenšas negrēkot. Kad Jūlijam Cēzaram uzbruka sazvērnieki, viņš cīnījās, taču, kad viņš ieraudzīja, ka viņa draugs ir pacēlis ieroci pret viņu, Cēzars vairs nepretojās un tika nogalināts.

Cik gan smagāku sodu, jūs domājat, pelnīs tas, kas Dieva Dēlu minis kājām un derības asinis, ar ko viņš svētīts, turējis par nesvētām un žēlastības Garu nievājis. Jo mēs pazīstam To, kas ir sacījis: Man pieder atriebšana, Es atmaksāšu, un atkal: Tas Kungs tiesās Savu tautu. Briesmīgi ir krist dzīvā Dieva rokā! ” (Ebrejiem 10:29-31)

Viens ir fiziski sist krustā Jēzu, otrs – kad Viņu nodod Viņa draugi, kas Viņu mīl. Tu, mīlot Jēzu, vari sākt darīt visādas nejēdzības vai arī tā vienkārši nekalpot. Zini, mēs dzīvajam Dievam ar to salaužam sirdi! Reiz bija kāds vīrs, kurš izturēja visus pārbaudījumus fašistiskajā koncentrācijas nometnē. Pēc kara viņš uzzināja, ka viņu bija nodevis viņa miesīgais dēls, un viņš momentā saslima un nomira, jo viņa sirds bija salauzta no nodevības. Japānā vēl nesen kristiešus sita krustā. Pagāni bradāja pa viņu sejām. Arī citiem kristiešiem to lika darīt, un, kad viņi atteicās, tad arī viņus piesita krustā. Bībele mums māca pakļauties ikvienai cilvēku ieceltai kārtībai, kas nav pretrunā ar Dievu. Tāpēc ir svarīgi paklausīt, ja tev ko aizrāda vai pamāca.

Kā cīnīties pret ļaunumu?

Pirmais  pieņemt Jēzu Kristu par savu Glābēju.

Otrais  regulāras personīgas attiecības ar Dievu.

Trešais – būt draudzē.

Ceturtais – dzīvot svētu dzīvi, jo baušļu pārkāpums ir ļaunums.

Piektais – evaņģelizācija, mācekļu veidošana un draudzes celtniecība.

Pielūkojiet, lai neviens nevienam neatmaksā ļaunu ar ļaunu, bet aizvien dzenieties pēc tā, kas labs, gan paši savā starpā, gan pret citiem.” (1. Tesaloniķiešiem 5:15)

To saka Pāvils. Un, neievērojot šo ieteikumu, cilvēks var tikt atstādināts no vakarēdiena vai pat tikt izslēgts no draudzes.

Sestais – aizstāvi sevi un citus ar visiem likumīgiem līdzekļiem (kārtība dažādās organizācijās, noteikumi, valsts likumi utt.).

Šai meitenei Silvijai līdz ar pirmajām vardarbības pazīmēm vajadzēja iet un cīnīties, stāstīt par to citiem, policijai, tad tas viss nebūtu noticis un arī mocītājiem nebūtu jāsēž cietumā. Kenets Kouplends reiz teica: „Ja manai ģimenei uz ielas uzbruks laupītājs, es paņemšu ķieģeli un mīlestībā sašķaidīšu viņam galvu.” Es nezinu, vai tieši tā vajag darīt, bet ir jāaizstāvas. Valstij, piemēram, ir jābūt spēcīgai armijai, lai varētu aizstāvēties. Cīņas mākslas arī nav nekas slikts, ja tās nav saistītas ar austrumu reliģijām. Izmanto savas iegūtās iemaņas, ja vajag aizstāvēties uz ielas. Meitenes, ņemiet atslēgas, duriet, ja jums uzbrūk! Neklusējiet! Vecajā Derībā izvarošanā vainīga bija arī cietusī meitene, ja viņa nesauca pēc palīdzības. Pēc likuma viņai bija jāpretojas. Pretojies ļaunumam ar nagiem, zobiem, kulakiem, kurpju papēžiem, tikai nepadodies! Mana sievas mamma šodien varēja pat nebūt dzīva, jo viņa tika nežēlīgi sista. Bērni viņu pēc tam pazīt nevarēja. Viņa bija mēģinājusi kaut ko darīt, bet tā īsti neko nedarīja, jo domāja, ka nekas jau nemainīsies, un bija iebiedēta. Es savai sievai liku iet un rakstīt iesniegumus, liku meitai visiem stāstīt patiesību. Šo varmāku ielika cietumā. Un ir miers no viņa līdz šim brīdim. Valsts likums viņu nolika pie vietas. Tāpat arī, ja Silvija būtu rakstījusi iesniegumus policijai, vai viņai kāds dedzinātu vēderu? Nē, baidītos no policijas, no likuma.

Ļaunumam jāpretojas ar bargu sodu un spēcīgiem sitieniem, no kuriem uz ādas paliek asiņainas sloksnes,  tā tie iztīrīs no ļaunuma sārņiem visu iekšējo cilvēku.” (Salamana pamācības 20:30)

„Jūs vēl neesat līdz asinīm pretim turējušies, cīnīdamies pret grēku (..)” (Ebrejiem 12:4)

Mēs šodien iemācījāmies, ka ļaunums nav tikai pasaulē, bet arī mūsos. Labi, ka ir valsts likums, ka nevar šaut vai pabraukāties ar kravas mašīnu pa Vecrīgu. Kas zina, varbūt tad mēs te draudzē sēdētu ar automātiem un ar aizdomām vērotu citus, ja nu kas. Esmu domājis par to, kā būtu, ja jūtot, ka man tūliņ uzbruks, es negaidīti ”izslēgtu” ienaidnieku un aizbēgtu? Nav īsti bībeliski, bet... Bet labāk, lai Svētais Gars mūs vada šādās situācijās. Un varam paskatīties arī video klipiņus, kā Mairis Briedis cīnās ar pretiniekiem un tos uzvar. Varbūt kaut ko varam pamācīties arī no viņa.

Mācītāja Mārča Jencīša sprediķa iztirzājumu pierakstīja Inguna Kazāka, Iveta Kļavinska un Elita Meirāne, rediģēja Ieva Našeniece

Dzīves jēga?

Publicēja 2017. gada 11. apr. 13:08Līga Paņina

Ziņas datums 11.04.17.

Es jūs mīlu! Šorīt, kad beidzās manas komandas darba sapulce, manī radās tāda doma un reizē izjūta – šeit sēž mani vissvarīgākie cilvēki, un man viņi nozīmē visvairāk no visiem. Reizē radās arī vēlme to viņiem pateikt, bet cita doma teica – nu, ko tu tur teiksi, kam tas vispār ir vajadzīgs un kā tas izskatīsies… Es ātri sapratu, no kurienes manī bija tādas domas, un es pateicu: “Jūs esat mani visvērtīgākie un dārgākie cilvēki, aiz Dieva jūs esat viss, kas man ir! Jūs esat mana ģimene, un es jūs mīlu!”

Svētrunas tēma ir “Dzīves jēga?” Vai tu zināji, ka sakaltušas rozes smird? Vai tu zināji, ka tauriņi ir tie paši tārpi, tikai ar skaistiem spārniem? Tātad nākas secināt, ka ne viss ir labs un derīgs, kas skaisti izskatās. Ne viss skaistais ir tev vērtīgs, tas var būt pat nevērtīgs un slikts. Tas pats attiecas arī uz dzīves jēgu. Cilvēkiem ir dažādas atbildes par to, kas ir dzīves jēga. Kāpēc es dzīvoju? Kāpēc es esmu piedzimis? Kāds ir mans uzdevums? Kāda ir dzīves jēga? Atbildes uz šiem jautājumiem tev iemāca vecāki, tu pats tās izsecini, lasi grāmatas, draugi ietekmē vai arī tās vienkārši ir sabiedrībā pieņemtas normas. Taču ne viss, kas labi izskatās, spēj tev dot piepildījumu. Dievs mūs tādus ir radījis, ka mēs meklējam piepildījumu. Viņš ir paredzējis to, ka mēs dzīvojam harmonisku un sabalansētu dzīvi jeb esam laimīgi, un tas nemaz nenozīmē vienmēr labi justies. Es tev parādīšu no Bībeles, kur cilvēki meklē dzīves jēgu un piepildījumu, kā arī to, vai tajā ir atbildes.

Atbildes būs no Salamana mācītāja grāmatas. Daži teologi uzskata, ka tā nav Salamana paša rakstīta grāmata, un to ir uzrakstījuši citi cilvēki. Ja es pats lasu šo grāmatu, es to noteikti piedēvēšu Salamanam. Tur ir ļoti daudz norāžu uz ķēniņu Salamanu. Ja tu lasi un izproti Bībeli un garīgus principus, tu redzi Salamana mācītāja grāmatu kā Salamana darbu. Protams, ka tur savu roku ir pielikuši arī citi cilvēki, kuri ir pierakstījuši, tulkojuši, sakārtojuši šo grāmatu, līdz tā ir nonākusi līdz mūsdienām. Salamans bija tā laika bagātākais un gudrākais cilvēks. Salamans lūdza, un Dievs atbildēja, prasot: “Ko tu gribi, lai Es tev dodu?” Salamans lūdza Dievam gudrību. Līdz tam brīdim viņš jau bija sapratis, ka viņam nevajag ne naudu, ne varu, bet gudrību, un Dieva spēkā viņš kļuva par gudrāko cilvēku uz zemes. Mēs mācīsimies viņa vārdus.

Salamans bija ķēniņa Dāvida dēls. Viņš mantoja jau gatavu ķēniņvalsti un pabeidza sava tēva iesākto. Tam, ko Mozus, Jozua un Dāvids bija izkarojuši un ieņēmuši, Salamans pielika punktu un baudīja no tā augļiem. Izraēls bija kļuvis par impēriju, varenu valsti, kuras priekšgalā bija Dievs, un tās vadītājs bija bagāts un gudrs. Kā ķēniņam tajā laikā pieklājās, viņš apņēma ļoti daudz sievu, viņam nekā netrūka, bet Dieva vārds mūs brīdina par precībām starp ticīgu un neticīgu cilvēku, kas notika arī šajā gadījumā. Kas ir kopīgs gaismai ar tumsu? Šādā ģimenē nav kopīgu mērķu un vienprātības un būs šķelšanās. Sliktās lietas mēs ļoti ātri pieņemam, bet labās ne tik ātri. Ļoti bieži cilvēks, kurš ir bijis ticīgs, novirzās no ticības un seko savam partnerim bezdievīgos ceļos, un Salamana gadījumā notika tā, ka viņš novērsās no Dieva, sākdams pielūgt tos elkus, kurus pielūdza viņa sievas. Dievs nenosodīja Salamanu par to, ka viņam bija daudz sievu, jo tādas tajā laikā bija paražas, bet problēma bija tajā, ka ķēniņš apprecēja arī svešzemju sievas, ne tikai no savas tautas, kuras pielūdza citus dievus. Viņš ne tikai pats sāka tos pielūgt, bet arī katrai sievai cēla altāri, uz kura varēja pielūgt konkrēto dievu. Rezultātā Salamans atkāpās no Dieva. Tomēr viņa grāmatas un visi vārdi, kas ir Bībelē, ir Dieva Gara iedvesmoti un noderīgi mācīšanai. Esmu pilnīgi pārliecināts, ka Salamana mācītāja grāmata ir tapusi tad, kad Salamans bija atkāpies no Dieva. Visai grāmatai vijas cauri tāda cilvēka vārdi, kurš neredz dzīves jēgu. Salamans ir pazaudējis pašu svarīgāko – Dieva tuvumu.

Šie ir mācītāja, Dāvida dēla, Jeruzālemes ķēniņa, vārdi. "Ak niecību niecība!" saka mācītājs. "Ak niecību niecība! Viss ir niecība!"” (Salamans mācītājs 1:1-2)

Kā var apgalvot, ka tie ir kāda cita vārdi, ja ne mācītāja, Dāvida dēla, Jeruzalemes ķēniņa vārdi? Iedomājies mācītāju sakām tādus vārdus: “Viss ir niecība, un nekam nav jēgas! Viss, ko es daru, man neizdodas, un, ja arī man izdodas, es negūstu piepildījumu, man ir depresija, es slikti jūtos. Es jūs tomēr mīlu, bet neredzu tajā nekādu jēgu. Mani apsveica dzimšanas dienā, bet kāda tam nozīme? Es sludinu Dieva vārdu, bet kāda tam jēga, man nav piepildījuma.” Ko tu domātu? Tieši tā runā Salamans. Jau otrajā pantā piecas reizes ir vārds “niecība”. Visā šajā grāmatā (12 nodaļas) vārds “niecība” ir minēts trīsdesmit septiņas reizes. Vai vispār ir veselīgi lasīt tādu grāmatu? Šajā grāmatā atklājas nepiepildīts un depresīvs cilvēks.

Kāds labums atlec cilvēkam no viņa pūlēm, kurām viņš nododas zem saules? Viens dzimums aiziet, un cits dzimums nāk, bet zeme pastāv mūžīgi nesatricināta. Saule uzlec un saule noriet un steidzas atpakaļ uz to pašu vietu, no kurienes tā atkal no jauna uzlec. Vējš iet uz dienvidiem un griežas pret ziemeļiem; nepārtraukti visapkārt griezdamies un pūzdams, tas aptek apkārt un nonāk atpakaļ savā vecajā vietā. Visas upes ietek jūrā, un tomēr jūra nekļūst pilnāka; bet pa to pašu vietu, pa kuru upes tek, tās tek arvien joprojām. Visās vietās ir tik daudz grūtumu, ka neviens cilvēks to nevar izteikt; acis ir par vāju, lai visu to saredzētu, un ausis, lai visu to sadzirdētu. Kas ir jau bijis, tas atkal būs, un, kas ir jau noticis, tas atkal notiks, jo nekā jauna nav zem saules. Vai kaut kas kādreiz notiek, par ko varētu sacīt: redzi, tas ir kaut kas jauns! Tas jau sen ir bijis laikos, kas ir bijuši ilgi pirms mums. No agrākiem laikiem nav palikusi nekāda piemiņa, un par tiem vēlākiem, kuri nāks, arī par tiem nepaliks nekāda piemiņa tiem, kas nāks pēc viņiem. Es, mācītājs, biju ķēniņš pār Israēlu Jeruzālemē, un es apņēmos savā sirdī, ka es ar gudrību visu izpētīšu un izdibināšu, kas zem debess notiek: šīs grūtās pūles Dievs ir uzlicis cilvēku bērniem, lai viņi ar tām nomokās. Es novēroju visus darbus, kādi tiek zem saules darīti, un redzi, viss bija niecība un vēja ķeršana, jo tas, kas līks, nevar kļūt taisns, un, kas nepilnīgs, to nevar skaitīt par pilnvērtīgu. Es domāju savā sirdī un sacīju: patiesi, es esmu gudrībā augsti cēlies un vairāk pieņēmies nekā visi tie, kuri ir bijuši pirms manis Jeruzālemē, un mans gars ir redzējis gudrības un ieguvis atziņu papilnam! Un, kad es savā garā apņēmos izzināt, kas ir gudrība, un izprast, kas ir neapdomība un neprātība, tad es skaidri atzinu, ka arī tā ir vēja ķeršana; jo, kur ir daudz gudrības, tur ir daudz nepatikšanu, un ar atziņas pieaugšanu vairojas arī vilšanās.” (Salamans mācītājs 1:3-18 )

Salamans, gudrākais un bagātākais cilvēks, ir nepiepildīts, viņam visu laiku kaut kas trūkst. Par naudu viņš nevar nopirkt harmoniju un mieru.

Tad es domāju savā sirdī: nu tad es gribu vienreiz izjust prieku un baudīt dzīvi! Bet redzi, arī tā bija niecība. Par smiešanos man bija jāsaka: tu esi neprātīga! un par prieku: kam tu deri? Tad es savā sirdī apņēmos savu miesu labi iepriecināt ar vīnu, tomēr tā, ka mans prāts paturētu manas rīcības virsvadību, un tad nodoties neprātam, līdz kamēr es redzētu, kas cilvēku bērniem būtu tas labākais un kas viņiem būtu jādara zem debess viņu īsajā dzīves laikā. Es uzsāku lielus darbus; es uzcēlu sev mājas, es dēstīju sev vīna dārzus. Es sev stādīju dārzus un parkus un dēstīju tur dažādus augļu kokus. Es sev izraku ūdens dīķus, lai no turienes apūdeņotu mežus ar tajos spēcīgi augošajiem kokiem. Es pirku kalpus un kalpones, un man bija arī kalpu saime, kas bija dzimusi manā mājā, un man piederēja liellopu un sīklopu ganāmpulki lielākā daudzumā nekā visiem tiem, kas bija bijuši pirms manis Jeruzālemē. Un es sev sakrāju kaudzēm sudrabu un zeltu, dārgumus no ķēniņiem un no zemēm, sagādāju sev dziedātājus un dziedātājas un kas mēdz būt cilvēku galvenā iekāre sievas sievu galā. Tā es pieaugu spēkā un kļuvu pārāks par visiem, kas pirms manis bija bijuši Jeruzālemē; man palika arī mana gudrība. Un neko no tā, ko manas acis iekāroja, es tām neatrāvu; es neliedzu savai sirdij arī nekādu vēlēšanos, jo manai sirdij vajadzēja priecāties par visu manu paveikto darbu, un tā bija mana alga par visām manām pūlēm. Bet, kad es nu pārbaudīdams uzlūkoju visus savus darbus, ko manas rokas bija veikušas, un pūles, kuras es biju tajos ieguldījis, tad ak vai! viss bija tukšums, niecība un vēja ķeršana, un nekad nekur nav nekāda ieguvuma zem saules.” (Salamans mācītājs 2:1-11)

Viņš domāja, ka viss ir jāizmēģina, varbūt kaut kas palīdzēs. Bet tas viss izrādījās niecība. Kā tad viņš baudīja dzīvi? Šajā nodaļā tas ir uzskaitīts. Kāda jēga ir pasmieties par humora šovu vai kādu smieklīgu klipiņu? Salamans neatrada jēgu priekā. Es brīnos, ka viņš savu dzīvi nebeidza pašnāvībā. Kas ar tādiem cilvēkiem, kuri neredz dzīvei jēgu, notiek mūsdienās? Viņi pakaras, nošaujas, noduras… Tagad ir “modē” ar automašīnu braukt cilvēkos, nesen Latvijā bija “mode” lekt no Vanšu tilta, un obligāti tas bija jāraksta ziņās, lai vājprātīgie to lasa un priecājas par iespēju sarīkot sev zvaigžņu stundu un “sevi parādīt”. Un tā viņi sevi “parāda”, ka jānoliek apsardze un jātin ap vantīm dzeloņstieples. Nesen Amerikā bija “mode” ar lidmašīnu ietriekties mājās, skolā šaut uz klasesbiedriem un skolotājiem un pēc tam pašam nošauties. Šie cilvēki neredz dzīvei jēgu un vēlas ne tikai paši nomirt, bet arī citus paņemt līdzi.

Salamans apņēmās dzert vīnu jeb alkoholiskus dzērienus, taču ar mērķi saglabāt skaidru prātu. Varbūt, ka tu zini, ka dzert ar mēru nav iespējams, pretēji tam, ko apgalvo cilvēki, kuri lieto alkoholu. “Tas jau ir tikai aliņš!” Pēc aliņa nāks arī stiprāki dzērieni. Meklējot dzīves jēgu, Salamans nolēma dzert. Ja es runāju par sevi, manai dzīvei bez pudeles nebija jēgas. Es lietoju alkoholu līdz 2000. gadam, tas nebija tikai vīns, bet stiprie alkoholiskie dzērieni un arī narkotikas. Es labi jutos tikai tad, kad biju iedzēris. Sāku lietot alkoholu sešpadsmit septiņpadsmit gadu vecumā, dzēru ar nepatiku, vemdams, bet darīju to. Atceros, kā Jāņos iedzēru piparmētru liķieri un gulēju pie ugunskura, mans prāts bija skaidrs kā Salamanam, taču viss griezās, kā pakustējos, tā bija jāvemj. Tāpat pēc kāda gada es piedzēries gulēju pie Ļeņina pieminekļa un pie goda plāksnes Limbažos. Tad, kad bija jādodas uz diskotēku, obligāti pirms tam bija jāiedzer. Man nevajadzēja daudz, lai būtu piedzēries, jo biju maza auguma. Tā deva, kas bija pietiekama draugiem, man bija gandrīz letāla. Mani bieži nesa, kā arī nācās pagulēt pie diskotēkām. Mans organisms nepieņēma alkoholu, es stipri vēmu, bet tik un tā dzēru. Neiedzēris es nevarēju normāli pieiet pie meitenes, viņu uzrunāt un uzlūgt dejot, bet iedzēris es vēmu. Reiz mēs izdzērām vienu šņabja pudeli uz trijiem, kam jau bija jābūt nāvējošai devai, kājas kļuva tik vingras, ka spērām pa ceļazīmēm, izsitām stiklotos afišu stabus, jutāmies vareni, gājām uz diskotēku un dejojām, bet pēc tam bija jāiet “pagulēt”. Es radināju sevi pie alkohola, un “palīdzēja” arī fakts, ka mans tēvs nodzērās līdz nāvei. Skaidrā prātā es nejutos kā cilvēks, es meklēju prieku, brīvību un drosmi alkoholā, meklēju nokļūt citā pasaulē, un pēc alkohola nāca narkotikas. Pie manis neatnāca netīrs narkomāns un nepiedāvāja iedurt asiņainu adatu, es pats meklēju iespēju iet tālāk, un izlasīju rakstu jauniešiem žurnālā “Liesma” par to, ka ir tādas narkotikas un cik tas ir slikti. Es redzēju, ka tas ir kaut kāds veids atkal kaut kur “aiziet” no tā, kur biju. Tas nozīmē, ka man bija iekšēja vajadzība pēc apreibinošām vielām, pēc brīvības, nebaidoties runāt, tā bija vēlme justies kā normālam cilvēkam. Vai es ieguvu piepildījumu? Uz brīdi it kā visi ceļi bija vaļā, bet pēc tam bija ļoti smagas sekas. Jēzus saka: “Ja Dēls dara brīvus, tad jūs patiesi būsiet brīvi.” Velns piedāvā dažādas alternatīvas, bet solītās brīvības vietā tu dabū važas. Pēc tam kļūst vēl sliktāk, nekā bija pirms tam. Un, jo tālāk, jo trakāk, līdz pat halucinācijām, slimībām, izvirtībām un noziegumiem. Vai es atradu piepildījumu alkoholā? Nē. Vai Salamans atrada piepildījumu vīnā? Viņš saka, ka nē. Tas viss bija niecība.

Salamans uzsāka lielus darbus un uzcēla sev mājas, dēstīja dārzus un raka dīķus, pirka kalpus un kalpones, liellopus un sīklopus. Viņš nodarbojās ar biznesu, pirka un pārdeva zirgus, sagādāja sev īpašumus un vērtības, un viņa bizness bija tik liels kā nevienam pirms viņa. Varbūt tu domā, ka dzīves piepildījums ir pelnīt naudu un taisīt biznesu? Šīs lietas pašas par sevi nav sliktas, bet vai Salamans guva no tā piepildījumu? Nē, tas viss ir niecību niecība. Viņš neguva piepildījumu un staigāja depresīvs. Salamans sakrāva kaudzēm sudrabu un zeltu, bet arī tas nedeva piepildījumu.

Tu nolem klausīties labu mūziku, apmeklēt labus koncertus, šovus vai arī nodarboties ar mūziku. Mācīties spēlēt, dziedāt. Tas nav slikti, jo mūzika ir laba un tā ir no Dieva, tomēr Salamans no tā guva piepildījumu? Ir labi mūziķi, kas ar to pelna, bet vai viņi ir piepildīti? Protams, ka viņi priecājas par savu mūziku, tomēr Salamans bija visgudrākais, visprātīgākais cilvēks un neguva no tā piepildījumu. Salamans saka: „Mūzika – tas viss ir niecība.” Mūzika nav niecība, cilvēki nav niecība, bizness nav niecība. Vīns vispār ir nevajadzīga lieta. Alkoholā nav nekādu vitamīnu, tur nav nekā laba, to arī zinātnieki saka. Ja tu gribi vitamīnus, tad dzer vīnogu sulu.

Kas cilvēkam mēdz būt galvenā iekāre? Sievas sievu galā. Sekss, mīlestība. Starp citu, Augstā Dziesma arī tiek piedēvēta Salamanam. Viņam bija ne tikai sievas, bet viņam bija arī viena īpašā mīlestība. Tam visam viņš saka: „Tas viss ir niecību niecība.” Salamans nebija ar to piepildīts.

Varbūt piepildījums ir būt pārākam par citiem? Vara, pozīcija. Kāda pozīcija? Piemēram, ja tu būtu Amerikas prezidents, tad tu būtu piepildīts? Ja tevi ievēlētu par Rīgas mēru, tu būtu piepildīts? Vai tā ir dzīves jēga? Kas ir dzīves jēga? Salamans pieauga spēkā, kļuva pārāks pār visiem un viņam arī bija viņa gudrība, izglītība. Salamans gan ir unikāls un interesants cilvēks!

Un neko no tā, ko manas acis iekāroja, es tām neatrāvu; es neliedzu savai sirdij arī nekādu vēlēšanos, jo manai sirdij vajadzēja priecāties par visu manu paveikto darbu, un tā bija mana alga par visām manām pūlēm. Bet, kad es nu pārbaudīdams uzlūkoju visus savus darbus, ko manas rokas bija veikušas, un pūles, kuras es biju tajos ieguldījis, tad ak vai! viss bija tukšums, niecība un vēja ķeršana, un nekad nekur nav nekāda ieguvuma zem saules.” (Salamans mācītājs 2:10-11)

Salamans Mācītājs – šī grāmata ir Bībelē. Kāpēc tā ir šeit? Tieši šī iemesla dēļ, ko es šobrīd jums mācu, lai atklātu dzīves jēgu. Tukšums, niecība un vēja ķeršana. No visa tā, ko es lasīju, lūk, ko es tur redzu. Esmu izrakstījis pa punktiem. Salamans izmēģināja visas šīs lietas, negūstot piepildījumu. Viņam tās nenesa tādu prieku, mieru, piepildījumu un laimi, kādu viņš sagaidīja.

Kādas tās bija?

 - Dzīves baudīšana;

 - Smiešanās;

 - Alkohols;

 - Lieli darbi jeb darbs vispār. Cilvēkiem patīk strādāt. Arī svētdienas dienā. Ne tikai baudas dēl. Vienkārši ir cilvēki, kuri ļoti daudz grib strādāt. Zini, kāds ir patiesais iemesls? Viņiem nav piepildījuma. Ja es esmu piepildīts, kāpēc man no rīta līdz vakaram ir jāstrādā? Kāpēc man ir jāiegrimst darbaholismā? Cilvēki, kuri pārmērīgi daudz strādā, daudzos gadījumos ir tie, kuri grib aizmirsties. Strādās, darīs un nebūs jādomā par tukšumu sirdī, par savu nepiepildīto, murgaino dzīvi. Lieli darbi ir tādi, ar kuriem tu jau gūsti sasniegumus, kļūsti pazīstams sabiedrībā. Kļūsi par skatuves zvaigzni un būsi piepildīts?

 - Veiksmīgs bizness. Te ir rakstīts, ka Salamans bija uzcēlis komandu. Es kā mācītājs esmu uzcēlis komandu, labu komandu. Es mīlu savu komandu. Man no komandas ir emocionāls atbalsts un zināmā mērā piepildījums, un tomēr Salamanam nebija piepildījuma no tā, ka viņam bija komanda. Un man nevar tāds būt tikai tāpēc, ka man ir komanda. Tev nevar būt piepildījums tikai tāpēc, ka tu vadi mājas grupiņu, vai tikai tāpēc, ka tu kalpo cilvēkiem.

 - Mājas. Salamans cēla dažādas mājas. Arī mēs cilvēki domājam par mājām, par labiekārtotu ģimenes pavardu. Es redzēju tādu karikatūru. Tipiska mazpilsēta – baznīciņa, laimētava, ātrie kredīti un veikals. Vēl tikai vajadzēja alko-outletu. Tu ņem kredītu, iekārto savu māju, pērc sev mašīnu un pēc tam vergo bankām. Kad tu tās lietas esi ieguvis, vai ir absolūts piepildījums? Piefiksē, ka es runāju par lietām, kuras var iegūt arī bez Dieva. Tu vari bez Dieva iegūt bez maz vai visu pasauli, ja ļoti gribi. Bet vai tu būsi piepildīts, laimīgs? Kas būs pēc tā visa, kad tu beigsi dzīvot virs zemes? Man liekas, ka tas Salamans ir diezgan interesants cilvēks. Viņam bija mājas, zirgi (mums tās būtu mašīnas). Kad man bija kādi divpadsmit gadi, man pie sienas bija bilde – sarkans Ferrari. Un es domāju, ka man tāds būs, bet es ļoti labi zināju, ka nebūs. Ja godīgi, arī tagad es Ferrari negribu, es gribu BMW. Pēc vēlmes seko darbi, un gala rezultātā tu dabū kāroto mašīnu, bet paiet kāds laiks un tu jau gribi citu mašīnu, un šīs lietas aizmirstas. Zini īso multenīti par minjoniņiem, kur viņi grib mikseri, lai samiksētu banāniņus? Sižets tāds – minjoni mājās atpūšas, grib ēst banānus, un pēkšņi televīzijā rāda reklāmu, kur saka, ka nekas nebūs jādara, jo mikseris visu samiksēs. Viņiem naudas nav. Tad viņi iet nopļaut zāli, dabū naudu un nopērk mikseri. Bet pēc tam atkal rāda reklāmu, un reklamē vēl labāku mikseri, kas bez maz vai pats viņus pabaros. Tad atkal visi steidzas strādāt, lai nopirktu jauno mikseri. Man arī tā ir bijis, ka gribās kādu lietu, bet es ļoti labi zinu, ka man tā lieta patiks piecas dienas. Es zinu to jau iepriekš. Tas piepildījumu nedod. Man ir cits piepildījuma avots. No visa, ko Dievs dod, var baudīt, tomēr tas nepiepilda.

 - Bagātība, naudas pelnīšana, vara. Salamanam bija ļoti liela vara. Tava sieva un bērni tevi klausa, tevi ieceļ kādā amatā, tev ir popularitāte. Ko mēs inkaunterā lūdzam? No popularitātes man galva negriezīsies. Arī slavēšanā, ja ir popularitātes slimība, tad labāk priekšā slavēt nenākt. Tu atnāc priekšā, visi tev aplaudē, un tu domā, cik lieliski tev sanāk, kā tevi te atzīst. Ja tu gribi tā, tad tev jāsāk no nullītes, jo šo iespēju slavēt, kas tev ir dota, kāds tev ir sagādājis, tas nav paša nopelns. Salamanam bija popularitāte, galva viņam pagriezās, bija forši, bet tomēr piepildījuma nebija.

 - Ietekme. Salamanam bija liela ietekme. Viņam bija lielāki sasniegumi nekā jebkuram citam. Tu skaties uz cilvēkiem, kuri ir kaut ko sasnieguši – sportā, biznesā, mūzikā, izglītībā – un domā: “Re, kur dzīves jēga!” Salamans neatrada tajā visā dzīves jēgu. Atceries, ka tas nav tikai par Salamanu – tas ir par tevi!

 - Sievas. Galvenā cilvēka iekāre. Ko es saprotu no tā? Sekss viņam bija tāds, kāds tev pat sapņos nav rādījies. Tas nav mums, jo tur bija simtiem vai tūkstošiem sievas un varēja izvēlēties. Varbūt tu domā: “Ja man būtu tāda sieva/tāds vīrs, tad gan man būtu piepildījums! Ja tā meitene/puisis būtu ar mieru ar mani precēties, tad man būtu tāds piepildījums!” Sekss ir dabiska cilvēka vajadzība, kuru mēs bieži sajaucam ar dzīves jēgu. Salamans teica, ka viņš tur neatrada dzīves jēgu. Viņš bija depresijā. Salamans saka, ka tas viss ir niecība. Viņš to nesaka tāpēc, ka viņam nebūtu, bet viņš to saka tāpēc, ka viņam pašam tas ir un viņš zina, ka tas viņam nedod piepildījumu.

 - Mīlestība. Tev var būt sieva vai vīrs, bet tu varbūt neesi piedzīvojis to, ko filmās rāda, to spēcīgo mīlestību, ka galva griežas. Tā kā Romeo un Džuljeta, Tristans un Izolde. Salamanam bija mīlestība. Ja pieņem to, ka Augstā Dziesma ir viņa rakstīta, ko viņš saka par to? Tā ir niecība. Vai tas nozīmē, ka mīlestība ir niecība? Nē. Ir runa par dzīves jēgu. Romantiskā mīlestībā nav dzīves jēga.

Es nezinu, vai kādam esmu to stāstījis. Divdesmit gadu vecumā es atgriezos no Padomju armijas, kur jau biju iemācījies lietot narkotikas, bet ne smagās narkotikas. Kārtīgi dzēru. Apmēram pusgadu diendienā bija dzeršana. Tad es iepazinos ar kādu meiteni. Es pats biju nekāds, nestrādāju, biju nederīgs, bet biju vēl diezgan svaigs. Iepazinos ar meiteni, viņa bija kādus sešus gadus vecāka par mani. Apmetos pie viņas, turpināju dzert. Mēs sākām kopā dzīvot, es pārvācos no mammas pie viņas. Viņai bija savs dzīvoklītis un prestižs darbs. Es pat sāku strādāt. Kāpēc? Es atceros to brīdi. Man bija ļoti interesanta sajūta. Tāda, ka pat dzert nevajadzēja. Tāda sajūta, ka pat nevajadzēja alkoholu. Es nekad mūžā nebiju kādam teicis: „Es tevi mīlu!” Es nevarēju to izdarīt. Man arī nebija saprašanas, kas tas ir. Es nebiju nekad neko tādu jutis. Te pēkšņi man bija tādas sajūtas. Mēs tur dzīvojām kā vīrs ar sievu. Vienā reizē es nevarēju klusēt un teicu: „Es laikam tevi mīlu.” Viņa atbildēja: „Es tevi arī!” Tad mums bija tā lielā mīlestība. Es viņai pieķēros. Es pat sāku strādāt, bet dzert nepārtraucu. Es strādāju par kurinātāju. Kad bija nakts maiņa jāstrādā, bet gribējās pie viņas, ieliku krāsnī lielāko ogli un gāju pie viņas. Ar dzeršanu bija tā trīs dienas dzēru, vienu dienu strādāju un arī dzēru. Tieši caur šīs meitenes radiem iepazinos ar cilvēku, kurš bija īsts narkomāns. Viņš man iemācīja pagatavot tehnisko heroīnu un lietot to. Piedevām dzeršanai es vēl kļuvu par narkomānu. Mēs turpinājām kopdzīvi. Mēģināju pelnīt kaut kādu naudu. Iztikt mēs varējām. Es zināju, ko es jutu pret šo cilvēku. Šodien es saprotu – tā nebija īsta mīlestība, jo es nebiju spējīgs mīlēt. Vienu reizi ciemos atbrauca viņas radi un mēģināja viņu pārliecināt, ja viņa turpinās dzīvot ar mani kopā, tad viņas dzīve tiks sabojāta. Šobrīd es to saprotu, bet toreiz es domāju, kā viņi tā var, jo mēs taču mīlam viens otru. Bez Dieva vispār nav iespējama normāla mīlestība. Ir jāmīl. Bet zini, ka tas viss vienreiz beidzas. Man tas beidzās manas dzeršanas un narkotiku dēļ. Pēc tam es vainoju tikai viņu, uz ielas pat nesveicinājos. Viņa arī tā izdarīja, viņa sāka satikties ar citu, ar biznesmeni, turīgu cilvēku. Mums sākās strīdi un murgs manā dzīvē. Es nezināju, ka kaut kas tāds vispār var būt. Tas salauza manu sirdi. Tagad par to tā mierīgi var pasmieties, bet toreiz man smiekli nenāca. Man visa pasaule pazuda. Ja līdz tam es jau nebiju normāls, man vajadzēja dzert, vajadzēja narkotikas, tad pēc šī pamats zem kājām pilnīgi sabruka. Es to labi atceros, man viss bija pelēkās krāsās. Tumšs, pazuda visas krāsas. Kā man šo sievieti vajadzēja! Kā es skrēju, kad viņa apsolīja vēl to vienu tikšanās reizi. Es gāju ar puķēm, man vispār tādas lietas bija svešas. Šīs puķes bija tikai viņai. Ar puķēm gaidīju viņu divas stundas, bet viņa neatnāca. Kā tas man sirdi plēsa. Bija tāda reize, kad atnācu mājās pie mammas, jo bija tas viss kaut kur jāizliek. Es viņai teicu, ka esmu narkomāns un ka mana dzīve beigusies. Gribēju mammu sašokēt. Paņēmu pulksteni un metu to pret sienu. Paņēmu žileti, griezu rokas, bet ar domu, lai pārāk dziļi neiegrieztu. Gribēju kādu iežēlināt. Tad gāju pie māsas. Viņa zīlēja, bija sasaistījusies ar okultismu. Viņa lika man kārtis – kroņa maize – cietums būs. Es netaisījos uz cietumu. Kas notika? Satiku vienu draugu, viņš bija dzīvē vairāk pieredzējis, viņš redzēja, ka esmu nekāds. Visu laiku tikai dzēru un dzēru. Visu pēc kārtas un katru dienu. Es dzēru vairāk nekā jebkad. Es biju kā no ķēdes norāvies. Viņš teica – mīlestība, tad gads kā minimums, līdz kļūšu normāls. Man parādījās draugi, kas bija sēdējuši cietumā. Sākās zādzības, laupīšanas. Ko tik es tur nedarīju. Burtiski dažu mēnešu laikā es biju cietumā. Četrus gadus biju cietumā, pēc tam pāris gadus brīvībā, tad atkal cietumā, un pēdējā reizē personīgi satikos ar Jēzu. Tieši cietumā satikos ar Jēzu personīgi. Kopš tās reizes manī ir piepildījums un nav vajadzīgs alkohols, narkotikas. To, ko Dievs dod, es ņemu. Bet mans pamata piepildījuma avots nav nekas no tā, ko es tikko tev minēju. Arī ne mīlestības, nekas tamlīdzīgs. Ne nauda, ne vara, ne veiksme, bet Jēzus Kristus! To spēj tikai Viņš. Viņš saka: „Ja kam slāpst, tas lai nāk pie Manis un dzer!”

Beidzamajā, lielajā svētku dienā Jēzus uzstājās un sauca: "Ja kam slāpst, tas lai nāk pie Manis un dzer!” (Jāņa evaņģēlijs 7:37)

Es esmu dzīvā maize, kas nākusi no debesīm. Kas ēdīs no šīs maizes, tas dzīvos mūžīgi. Un maize, ko Es došu, ir Mana miesa, kas dota par pasaules dzīvību.” (Jāņa evaņģēlijs 6:51)

Tāpēc Salamans neatrada piepildījumu mīlestībā. Jēzus man kļuva viss, jo es biju atradis mīlestību. Jautājums – kāpēc es toreiz turpināju dzert un lietot narkotikas, ja es biju atradis savu mūža mīlestību? Man nebija piepildījuma. Man nebija šajā mīlestībā piepildījuma, jo PIEPILDĪJUMS IR TIKAI JĒZŪ KRISTŪ! Tad, kad tevī ir Svētais Gars, mūžīgās dzīvības avots. Tas, pie kā es turējos, pilnībā salauza manu dzīvi tikai tāpēc, ka es biju to pieņēmis kā savas dzīves jēgu. NETURI NEKO AUGSTĀK PAR DIEVU! Pirmkārt Kristus un pēc tam tas, ko Dievs tev dod! Ja nedod, tad štrunts. Tev ir Jēzus, un tev ir viss!!! Tiecies pēc labākā. Ja tu mīli, tad baudi no mīlestības. Ja tev ir labs sekss, tad baudi no tā. Ja tev ir daudz naudas, tad baudi no tās. Tev patīk celt biznesu, tad baudi no biznesa. Baudi no tā visa, bet neaizmirsti, kas ir dzīves jēga! Gudrība un izglītība ir liela problēma. Mācīties, galvenais ir mācīties? Bieži vien cilvēks ir ieguvis zināšanas, bet nespēj dzīvē pastāvēt un augt, viņam ir tikai gudrās izglītības pakāpes, un pēc tam šie cilvēki strādā dažādās valsts struktūrās. Kurp mēs ejam, ja mēs nevaram saražot neko vairāk kā tikai piepūstas galvas, kas pēc tam tikai sausi spēj pildīt formalitātes? Kur ir līderi? Kur tiešām ir līderi? Kur ir cilvēki, kuri dzīves jēgu nemeklē tur, kur nevajag?

Salamanam bija bērni. Viņa dēls Rehabeāms mantoja viņa troni, bet tas viss bija niecība un nedeva piepildījumu. Ja tev Dievs ir iedevis bērnus, tad priecājies un audzini viņus, bet, ja bērni un sieva ir tavas dzīves jēga, tad man tevis ir žēl. Ģimene nevar būt tavs dzīves piepildījums. Ja Dievs tev ir devis ģimeni, tad tu vari gūt piepildījumu, bet ne vairāk kā Kristū. Dievs dod un Dievs atņem. Un cilvēki, kuriem svarīgākās ir šīs blakus lietas, nevis Kristus, ir cilvēki, kuri krīzes brīžos salūzt. Piemēram, draudzes māsas dzīvē bija mīlestība, viņai bija vīrs, ko viņa bija nolikusi Dieva vietā, un pret Dievu izturējās lepni. Viss bija ļoti labi, ideāls vīrs, ideāla laulība, līdz pēkšņi vīrs aizgāja pie vecākas sievietes, un māsas dzīve vienā brīdī salūza. Vai tev vajag vīru? Ja Dievs tev ir devis vīru, tad ņem droši, bet, ja tu redzi, ka viņš ir pļurka, tad tādu gan labāk neņem, tad labāk vispār ir dzīvot bez vīra. Tas pats arī attiecas uz sievietēm. Šajā jautājumā ir labāk konsultēties ar savu līderi, īpaši ar mācītāju, ja esi noskatījis sev otru pusīti, lai nebūtu nelaimīga laulība. Protams, paldies Dievam, tev vienmēr būs Kristus, vismaz būs jēga dzīvot. Labāk ir precēties ar garīgi nobriedušu cilvēku, kurš ir pieaudzis. Bet, ja tu esi atradis īsto dzīves jēgu un seko Kristum, arī visas pārējās lietas, ko Dievs dod, sniedz tev tikai prieku un baudu. Tava dzīve ir piepildīta.

Un beidzot: sargies, mans dēls! Daudzai grāmatu rakstīšanai nav gala, un pārmērīga lasīšana nopūlē miesu. Gala iznākums no visa ir šāds: bīsties Dieva un turi Viņa baušļus, jo tas pienākas katram cilvēkam!” (Salamans mācītājs 12:12-13)

Salamans pats zināja, kas ir jādara, bet pats beigās pielūdza elkus. Bībeles komentāros atradu, ka šos vārdus vairs neteica pats Salamans, bet jau cits cilvēks.

“Jēzus sacīja viņiem: “Es esmu dzīvības maize. Kas pie Manis nāk, tam nesalks, un, kas Man tic, tam neslāps nemūžam.”” (Jāņa evaņģēlijs 6:35)

Kur ir piepildījums? Protams, Jēzū Kristū! Ja tu esi neticīgs cilvēks, tad tavs piepildījums ir tikai tad, kad tu atzīsti Dievu caur Jēzu Kristu. Kad Svētais Gars tevī iemājo, tad tu iegūsti dzīvei jēgu. Un kā ar mums, ticīgiem cilvēkiem, kuriem nav jāpieņem šodien Jēzus Kristus? Ticīgais arī var būt piepildīts, un tikai tad, kad viņš ir piepildīts, tad šo piepildījumu nav jāmeklē citur. Ticīgs cilvēks parasti nemeklē citur baudu, ja tas nesaskan ar Dieva gribu.

Pats svarīgākais, lai būtu piepildīta dzīve, ir:

1. Personiskas attiecības ar Dievu;

2. Pašizaugsme;

3. Mācekļu veidošana.

Ja ticīgs cilvēks šīs trīs lietas nepraktizē un pret tām nopietni neizturas, tad viņš ar laiku kļūst līdzīgs neticīgam cilvēkam. Cilvēks meklē un bauda tur, kur to darīja Salamans, un atceries, ka Salamans bija ticīgs cilvēks, bet viņš novirzījās no ceļa. Kāpēc? Jo viņam nebija personiskas, regulāras un disciplinētas attiecības ar Dievu. Tiklīdz cilvēks novirzās no disciplīnas lūgšanās, parādās visādi kārdinājumi, un viņš sāk piepildījumu meklēt citur. Lai veidotu mācekļus, ir jāevaņģelizē, jāattīsta savas mājas grupas celtniecība. Ideāls variants ir pašam būt mājas grupiņas vadītājam. Ja tu vēl nevadi mājas grupiņu, tad centies stūrēt uz to pusi un jebkurā gadījumā piedalies savas mājas grupiņas celšanā. Ja tu nepiedalīsies un nepalīdzēsi celt mājas grupiņu, tu vari ilgi sēdēt, bet tu neaugsi un viss beigsies gluži kā Salamanam. Salamans vismaz nepakārās, bet dzīvi pabeidza bez Dieva. Ir jāpiedalās draudzes celtniecībā, cilvēku vešana pie Dieva un cilvēki ir jāveido par mācekļiem. Ir jāveido spēcīgas personības. Runājot par pašizaugsmi, man kā mācītājam, kad es kalpoju citiem, arī pašam ir jāaug. Ja es neaugu, tad es apstājos, ja es apstājos, tad es degradējos.

“Tad Viņš teica: ‘’Kam Dieva Valstība ir līdzīga? Ar ko Es to salīdzināšu? Viņa ir līdzīga sinepju graudiņam, kuru kāds paņēma un iedēstīja to savā dārzā un kurš auga un izauga par koku, kura zaros putni apakš debess taisīja savas ligzdas.” (Lūkas evaņģēlijs 13:18-19)

Tātad Debesu Valstība nozīmē augt un audzēt. Iedēstīja sēklu un izauga koks, un pēc tam putni nāca un taisīja savas ligzdas. Tikai tad, kad es augu, es audzēju citus. Un kad es audzēju citus, tad arī pats iegūstu. Tu nemaz nesaproti, cik vērtīgā vietā tu šobrīd atrodies! Tas ir labi, ka ir kāds, kurš tev māca un atgādina šos principus.

Aptuveni pirms septiņiem gadiem es iedraudzējos ar kādas draudzes mācītāju, bet ne no šīs valsts, un viņš bija iesācis draudzi vienu gadu ātrāk nekā mēs. Es biju ciemos un redzēju viņa draudzi. Es redzēju cilvēku skaitu. Mums toreiz bija aptuveni tikpat cilvēki. Es tiku uzaicināts viņa draudzē kalpot un sludināt. Es sludināju principus, kurus es toreiz sapratu, bet vienā brīdī šis mācītājs mani nobloķēja sociālajos tīklos, pat neko nepaskaidrojot. Kaut kad vēlāk uzzināju iemeslu, ka mana personība šo mācītāju negatīvi ietekmējot. Es līdz galam neizpratu šo mācītāju, bet tas, ko es mācu un kā es to mācu, tik pārliecinoši un spēcīgi, viņu sāka ietekmēt, bet viņš gribēja palikt savā līmenī. Viņš pārtrauca attiecības ar mums. Kā var būt tik stipra pārliecība, lai pārtrauktu draudzību? Gatavojoties sprediķim, nodomāju painteresēties, kā iet šim mācītājam. Un izrādījās, ka septiņus gadus draudzei ir viena un tā pati ēka un tāds pats cilvēku skaits, un nekas šajā draudzē nav mainījies septiņus gadus. Es zinu, kuri principi ir pareizi. Tevi var pazīt tikai pēc augļiem. Šī draudze meklēja cilvēkus no citām draudzēm. Gan no vasarsvētku draudzēm, gan no Jaunās paaudzes, un no šādiem cilvēkiem centās celt draudzi. Ja es neveidoju mācekļus un nevelku cilvēkus ārā no pasaules, tad šāda draudze nevar augt un Debesu Valstība nevar iet plašumā. Ir draudzes, kurās cilvēkiem nepārtraukti vajag roku uzlikšanu, jaunu uguni un svaidījumu. Šiem cilvēkiem ir svarīgi saņemt svaidījum, bet galvas ir tukšas. Es teiktu, ka pēc dzīvesveida šādi cilvēki ir pasaulīgi cilvēki. It kā dedzīgi kalpotāji, bet dzīves veids ir nepareizs, un viņi nevar augt.

Ko nozīmē tas, ka draudzē nav māceklības, bet ir tikai Svētais Gars? Ekumēniskās draudzes, kas ir vērstas uz visu konfesiju apvienošanos, nevar augt, jo tās ir koncentrētas tikai uz noteiktu cilvēku daudzumu, kas meklē Dievu un cīnās starp draudzēm. Bet mēs ejam pasaulē, kalpojam un vedam pie Dieva cilvēkus, un veidojam mācekļus. Ekumēnisks dievkalpojums ir neauglīgs kults, kas rīko visādus pasākumus, konferences, bet cilvēki tajos nepieņem Jēzu. Viņi taisa lielas evaņģelizācijas Latvijā, bet tajās nepieņem Jēzu! Kāpēc tā notiek? Šie paši kalpotāji nav piepildīti cilvēki, viņi neaug, nestrādā un degradējas. Mēs esam gaisma šai pasaulei, un neviens mūsu vietā neies glābt cilvēkus. Mums nav jāiet uz citām draudzēm, lai glābtu cilvēkus. Cilvēki ir jāglābj no pasaules. Ekumēnisms ir velna centiens apvienot visas reliģijas zem viena nosaukuma un izveidot pasaules valdību. Mēs varam ar citām draudzēm kopā lūgt Dievu un uzturēt normālu draudzību, bet tas nevar būt mūsu fokuss. Dzīves jēga ir tavā lūgšanu kambarī, jēga ir pašam augt un audzēt citus. Tad tu būsi piepildīts. Jēzus saka: “Dzenieties papriekš pēc Debesu Valstības, tad pārējās lietas tiks pieliktas.” Priecājies, ka tu vari kalpot Dievam, tas būs tavas dzīves piepildījums. Mans fokuss ir attiecības ar Dievu, augt pašam un audzēt cilvēkus, savu komandu un draudzi.

“Dodiet, tad jums taps dots: pilnu, saspaidītu, sakratītu un pārpārēm ejošu mēru jums iedos jūsu klēpī; jo ar to mēru, ar ko jūs mērojat, jums atmēros.” (Lūkas evaņģēlijs 6:38 )

Tad, kad mēs dodam, tad arī mums dod.

“Un Jēzus tiem sacīja: “Nāciet Man pakaļ, Es jūs darīšu par cilvēku zvejniekiem.” (Marka evaņģēlijs 1:17)

Vispirms es sekoju Kristum, tad pats zvejoju cilvēkus. Jēzus kalpoja cilvēkiem, un tā bija Viņa dzīves jēga. Ja es gribu sekot Viņam, tad man ir jākalpo cilvēkiem.

“Svētīgi miera nesēji, jo tie tiks saukti par Dieva bērniem.” (Mateja evaņģēlijs 5:9)

Kas ir Dieva bērni? Tie, kas nes mieru. Tie ir tie, kas vada savu mājas grupiņu un piedalās Dieva draudzes celtniecībā. Celt Dieva Valstību nozīmē celt draudzi. Vai tu piedalies Dieva celtniecības darbā?

“Jūs esat zemes sāls; bet, ja sāls nederīga, ar ko tad sālīs? Tā neder vairs nekam, kā vien ārā izmetama un ļaudīm saminama.” (Mateja evaņģēlijs 5:13)

Cilvēks, kurš neveido mācekļus un nepiedalās Dieva Valstības celtniecībā, pazaudē dzīves piepildījumu, jo tādi kristieši tiek atmesti un krīt par pasaules upuri, un paši atšķir sevi no Dieva Valstības.

“Redzi, Tu manas dienas esi licis sprīža garumā, un mans mūža ilgums nav it nekas Tavā priekšā. Tikai vēja pūsma ir cilvēks savās mūža gaitās!” (Psalms 39:6)

Mēs esam tikai kā vēja pūsma. Kad tu sāksi lūgt Dievu? Kad tu sāksi lasīt Bībeli? Kad tu sāksi augt? Kad tu sāksi celt cilvēkus? Kāpēc tu vēl šodien neesi atvēris savu mājas grupiņu? Mums nav daudz laika. Ātrāk sāksi, ātrāk uzcelsi savu mājas grupiņu. Izaugt var tikai tad, kad tu kalpo Dievam.

“Jo Viņš saka: Labvēlīgā laikā Es tevi paklausīju un pestīšanas dienā Es tev palīdzēju. Redzi, tagad ir vislabvēlīgākais laiks; redzi, tagad ir pestīšanas diena.” (2. Korintiešiem 6:2)

Tagad ir tā diena, kad esi ar Dievu, diena, kad pašam augt, un diena, kad kalpot cilvēkiem un piedalīties Dieva draudzē un grupiņā! Tagad ir diena, kad sākt dzīvot piepildītu dzīvi. Āmen!

Mācītāja Mārča Jencīša sprediķi “Dzīves jēga?” pierakstīja Ieva Našeniece, Inguna Kazāka un Dana Šaicāne, kā arī rediģēja Ieva Našeniece

Dziedināšana caur kalpošanu cilvēkiem

Publicēja 2017. gada 4. apr. 12:16Līga Paņina

Ziņas datums 04.04.17.

Dievs atklājas un pagodinās, es sludināšu Dieva vārdu. Man patīk dziedināšanas dievkalpojumi, un tev? Es priecājos, ka mēs no savas puses izdarām visu, un Dievs no Savas puses var darīt to, ko Viņš grib mūsu vidū. Debesu Tēvs, es lūdzu, ka Tu ar Savu Garu runā uz mums, ka Tu ar Savu Garu darbojies pie katra viena, ka Tu runā, māci, cel, dziedini, dari brīvus. Kungs, svētī, Jēzus Vārdā, Āmen.

Ir trīs veidu dziedināšanas, un šīs trīs veidu dziedināšanas šobrīd notiek šeit, dziedināšanas dievkalpojumā. Man nāk prātā kāda reize, kad reiz Valmierā es vadīju skaitliski nelielu draudzi. Pēc slavēšanas man bija jāiet runāt, bet bija ļoti spēcīgi sajūtama Dieva klātbūtne, ka es nevarēju parunāt. Varbūt, ka es piespiestu sevi kaut ko pateikt, bet galva bija tukša, manī nebija domu, bija tikai Dieva klātbūtne. Es aizgāju atpakaļ un apsēdos, pagāja aptuveni četrdesmit minūtes, un visa draudze sēdēja klusumā un juta šo Dieva klātbūtni. Kur ir Dieva Gars, tur ir brīvība! Dziedina Svētais Gars, Viņš nes brīvību un dziedināšanu, un ir trīs galvenie veidi, kādos Viņš to dara. Protams, mēs varam izdomāt vēl citus veidus.

1. Dievs dziedina, lai pagodinātos un parādītu to, ka Viņš ir šeit. Šādā veidā Dievs var dziedināt jebkuru cilvēku. Es esmu to piedzīvojis savos dievkalpojumos, ka cilvēki, kas nav no augšas piedzimuši, nav glābti, atnāk un saņem dziedināšanu. Citi šo dziedināšanu ātri pazaudē, turpinot dzīvot nesvētu dzīvi, bet ir daži, kuri šo dziedināšanu apbrīnojamā veidā saglabā. Dievs dziedina pat neticīgus cilvēkus, tikai tāpēc, lai Sevi pagodinātu, taču šī dziedināšana ir nepilnīga. Neatdzimušam cilvēkam, kura gars ir miris un nav dziedināts (viss viņa gars un miesa nav dziedināta), saņemot no Dieva vienu dziedināšanu, tā ir tikai viena konkrēta dziedināšana, kas nenes šī cilvēka dzīvē pilnīgu dziedināšanu. Ar to Dievs pasaka: “Es esmu, Es pagodinos, Es mīlu.” Jēzus neatnāca dziedināt, Jēzus atnāca glābt un tikai caur to dziedināt. Pirmais mērķis ir glābt, tad dziedināt. Kad Jēzus staigāja šeit virs zemes, Viņš dziedināja visus, kas nāca pie Viņa. Brīžiem arī cilvēkus, kas nepiederēja Dieva tautai. Dziedināja tos, kuri ticēja. Tādā pašā veidā Dievs var dziedināt tos, kuri ir piedzimuši no augšas, viņi ir atjaunoti garā, bet ir aizmirsuši Dievu vai apstājušies augt. Pie cilvēkiem, kuri ir apstājušies, nevar notikt dziedināšanas process. Faktiski šādiem cilvēkiem nepienākas dziedināšanas, bet arī šiem cilvēkiem Dievs pieskaras un dziedina, lai pagodinātu Sevi. Es nezinu, kā Dievs to dara, kā izvēlas cilvēkus, vai tomēr skatās uz ticību, neskatoties uz to, kādos grēkos viņš dzīvo, varbūt kāds par viņu lūdz, bet Dievs pagodinās, neatkarīgi no paša cilvēka. Dievs dziedina. Ar šādu dziedināšanu cilvēka dzīvē nekas būtiski nemainās.

2. Ticīga cilvēka dziedināšana. Tas ir cilvēks, kurš aug Kristū, maksā cenu, iet dziļāk Dieva valstībā, principos, vairāk spēj izdarīt Dieva gribu, un attiecīgi Dievs var vairāk dziedināt, un ne tikai fizisko veselību, bet arī garīgo, emocionālo un finansiālo veselību. Dievs dziedina visas dzīves sfēras. Visi, kuri tic, ir dziedināšanas procesā. Neviens no mums nav pilnīgs, līdz pat brīdim, kamēr nonāksim debesīs, bet mums ir jātiecas pēc pilnības. Lūdz Dievu par dziedināšanām! Arī šeit draudzē šodien cilvēki liecināja, ka viņi iepriekš lūdza Dievu, atnāca uz dievkalpojumu un saņēma dziedināšanu. Lūdz par to grupiņas lūgšanās, pats lūdz, atnāc uz dievkalpojumu un saņem. Tātad otra veida dziedināšana notiek tad, kad tu pats esi lūdzis, apliecinājis Dieva vārdu, maksājis cenu un esi kristietis pilnā šī vārda nozīmē, taču ir sfēras, kur vajadzīga dziedināšana, un šeit tu to saņem. Jo vairāk tu tuvojies Dievam, jo veselāks tu kļūsti. Dziedināšana pie tevis darbojas vairāk, ja esi ticīgs. Ticīgs cilvēks lūdz un gavē par kādu dziedināšanu, atnāk un saņem dziedināšanu, un šāda dziedināšana ir uz ticības pamata, uz tavu lūgšanu un tava darba pamata. Ticīga cilvēka dziedināšana var notikt šeit, dievkalpojuma laikā. Dziedināšana ir visa šī procesa sastāvdaļa.

3. Ticīga cilvēka dziedināšana caur Dieva vārdu. Tas ir nepārtraukts process, un šī dziedināšana ir pati svarīgākā. Pirmā bija vienreizēja dziedināšana, kad tu atnāc uz dievkalpojumu un Dievs vienkārši tev pieskaras un dziedina konkrēti vienu lietu. Trešais veids ir Kristū augošo cilvēku, kuri klausās Dieva vārdu un pielieto Dieva vārdu, nepārtraukta dziedināšana un pieaugšana Kristū. Tu vari neko nejust, bet caur to, ka tu dzirdi un pielieto Dieva vārdu, pie tevis nepārtraukti darbojas Dieva Gars. Nepārtraukti notiek dziedināšanas process, tavs gars ir dzīvs. Neticīga cilvēka gars ir miris, līdz ar to arī miesa un dvēsele nevar būt savienota ar Dievu, taču ticīgam cilvēkam gars ir dzīvs, un pie miesas un dvēseles ir nesakārtotas lietas, kuras var sakārtot, regulāri lūdzot, klausoties, lasot un pielietojot Dieva vārdu, meklējot Viņu.

Trīs veidu dziedināšanas: nepilnīga, neticīga vai neaugoša kristieša tūlītēja dziedināšana, viena konkrēta, nepilnīga dziedināšana, lai Dievs pagodinātos, jo pats cilvēks nevar būt dievišķā spēka piepildīts, jo nav atdzimis; ticīga cilvēka tūlītēja dziedināšana, kas arī ir daļa no visa procesa; nepārtraukta atrašanās dievišķā svaidījumā un nepārtraukta dziedināšana.

“Taču viņš nesa mūsu sērgas un ciešanas, un mūsu sāpes viņš bija uzkrāvis sev, kurpretī mēs viņu uzskatījām par sodītu, Dieva satriektu un nomocītu. Viņš bija ievainots mūsu pārkāpumu dēļ un mūsu grēku dēļ satriekts. Mūsu sods bija uzlikts viņam mums par atpestīšanu, ar viņa brūcēm mēs esam dziedināti.” (Jesajas grāmata 53:4-5)

Jautājums “Vai Dievs grib dziedināt?” ir pilnīgi lieks. Dziedināšana ir dievišķās glābšanas elementāra daļa, Dievs glābj un Dievs dziedina. Viņš mūs glābj no grēka varas, Viņš ir mūsu taisnība, ar Viņa brūcēm mēs atdzimstam no augšienes. Dievs dziedina emocionāli, garīgi un finansiāli, Viņš dziedina visas mūsu dzīves sfēras.

“Viņš uznesa mūsu grēkus Savā miesā pie krusta, lai mēs, grēkiem miruši, dzīvotu taisnībai; ar Viņa brūcēm jūs esat dziedināti.” (1. Pētera vēstule 2:24)

Glābšana un dziedināšana notiek ar elementāriem ticības darbiem. Ja draudze nemāca un nerunā par to, ka tā ir otra glābšanas daļa, tad pie šiem cilvēkiem svaidījums darbojas tikai minimāli, jo ir nepieciešama arī mūsu pašu ticība un saprašana. Dieva vārds ir dzīvs, tas nes izmaiņas pie mums. Tad kāpēc bieži vien ticīgi cilvēki nomirst no slimībām?

“Viņš izveda Savus ļaudis ar visu sudrabu un zeltu, un neviena sirgstoša nebija viņu ciltīs.“ (Psalms 105:37)

Vecajā Derībā, kad Dievs izveda tautu no verdzības, Viņš izveda to ar zeltu un sudrabu, tātad labklājībā, un nebija neviena sirgstoša viņu vidū. Jau Vecajā Derībā ir finansiāla un miesas dziedināšana, kur nu vēl vairāk Jaunajā Derībā! Jēzus nāca, lai iznīcinātu velna darbus nabadzību, slimības, postu, kas ir mums apkārt. Man ir grūti lasīt jaunākās ziņas, kad es redzu, ka cilvēkiem speciāli “skalo smadzenes”. Es nesaku, ka viss ir maldi, un tomēr, tas negatīvisms, ko tur raksta, ietekmē cilvēkus. Es skaidri zinu, ka bez Dieva šī pasaule nav sakārtojama. Bez ticības Viņam un uzticēšanās Viņam pasaule iet bojā, tā pati sevi iznīcina. Varbūt tu domā, ka citās valstīs iet labāk? Piemēram, Vācijā ir liels mirstības un pašnāvību rādītājs. Latvija ir pēdējā vietā Eiropā pēc mirstības rādītāja, Vācija ir turpat blakus, taču šī valsts ir bagātāka par Latviju, dzīves līmenis ir augstāks. Kas gan citādāks nekā Latvijā tevi var sagaidīt Vācijā? Nauda un labklājība nerisina cilvēku problēmas, tikai Dievs un ticība Viņam, Viņa svaidījums! Latvijai, Vācijai un Eiropai, arī Krievijai ir vajadzīga dziedināšana, dievišķā dziedināšana. Pat medicīna nespēj visu, tā izārstē vienu slimību, un jauna jau ir vietā, tas ir apburtais loks. Tikai Dievs spēj dziedināt, tikai Jēzus atbrīvo. Āmen! Un tas vispār nav jautājums, vai Dievs grib dziedināt, jo jau Vecās Derības laikā Dievs cilvēkus izveda no verdzības ar sudrabu un zeltu, un tur nebija neviena sirgstoša.

Viņš piedod visus tavus grēkus un dziedē visas tavas vainas” (Psalms 103:3)

Dievs dziedina no visām slimībām, visus, valsti, ģimeni, visu pasauli. Dievs grib un var dziedināt. Nav tādu slimību vai grēku, no kuriem Dievs nevarētu dziedināt un atbrīvot. Dziedināšana ir elementāra glābšanas sastāvdaļa. Kur ir problēma, ja jau Dievs grib dziedināt visus? Ir viena problēma jeb šķērslis, kādēļ dievišķas dziedināšanas nevar darboties pilnā mērā. Dziedināšanas šķērslis ir nevēlēšanās augt! Ja runa ir par cilvēkiem, kuri nav no augšas piedzimuši, viņiem nepienākas dievišķā dziedināšana, viņi paši iet pie ārstiem. Kamēr viņi no augšas nepiedzimst, dievišķā dziedināšana pie viņiem nenotiek, varbūt notiek tikai vienreizējas dziedināšanas. Ticīgam cilvēkam problēma dziedināšanai, visas dzīves dziedināšanai, ir nevēlēšanās augt. Ja tu augsi, tev būs svētīta dzīve, ja tu neaugsi, tu regresēsi, un tas viss paliks tikai sapņos. Bet tu augsi!

“Bet jums, kas jūs Manu Vārdu bīstaties, uzlēks taisnības saule, un jūsos ieplūdīs dziedinājums no šīs saules spārnu gaismas, un jūs iziesit un lēkāsit kā barojamie teļi.” (Maleahija grāmata 3:20)

Bīties Dievu nozīmē augt Viņā. Tāda ir Viņa griba, Viņš grib glābt un dziedināt. Lai saņemtu nepārtrauktu dziedināšanu, ir nepieciešams nepārtraukti augt Viņā. Tas nozīmē regulāras lūgšanas, grupiņas apmeklēšana, kalpošana cilvēkiem, regulāra Dieva vārda lasīšana.

Vai tu skatījies boksa maču starp Latviju un Vāciju? Es skatījos no paša sākuma, kad studijā izteica prognozes, un arī to, kas bija pēc cīņas. Mums ļoti patika redzēt šo uzvaru un mēs ļoti lepojamies, jo tas ir kas nebijis Latvijas vēsturē, Mairis Briedis izcīnīja zelta jostu! Eksperti uztraucās par to, kā tiesās tiesneši, ņemot vērā, ka tas notika viņu valstī, taču šajā gadījumā neko citādāk nevarēja iztiesāt, jo viss bija acīmredzams. Katrā raundā Mairis savu pretinieku apstrādāja tā, ka viņa ķermenis bija pleķos, lai gan arī viņš ir viens no pasaules labākajiem bokseriem. Arī mums patīk uzvaras un sapņošana par tām. Ir lietas, kuras var ņemt kā piemēru no Maira Brieža. Pirms šīs cīņas viņš ļoti daudz gatavojās. Mairis bija desmit nedēļu treniņnometnē, kurā notika ap simts boksa raundu, cīnoties ar dažādiem pretiniekiem. Šiem pretiniekiem bija uzdevums sist negaidītos veidos, jo tāpat mēdza darīt arī Huks. Mairis tam bija labi sagatavojies, ko arī skatoties varēja novērot. Jau pirms cīņas man šķita, ka viņš tiešām uzvarēs, jo katrai lietai bija tik labi sagatavojies, ka būtu pat neiespējami neuzvarēt. Mairis Briedis viennozīmīgi ir viens no pasaules labākajiem bokseriem. Kad mačs bija beidzies, viņš apliekot sev Latvijas karogu teica: ‘’Latvieši tomēr ir stipra tauta!’’ Tādas uzvaras tik mazai valstij patiešām ir liels notikums. Tieši nopietna gatavošanās un augšana veido uzvaru cilvēka dzīvē. Otra lieta, ko es iemācījos no šī visa bija tā, ko Maira treneris teica intervijā pirms mača: “Mairis mani labi dzird.” Tas nozīmē, ka tad, kad Mairis ir ringā un cīnās, viņš paralēli arī dzird to, ko saka treneris. Ne vien dzird, bet arī paklausa. Tajā pašā intervijā viņa sparinga partneris teica: “Mairis dzird un klausa treneri.” Dzirdēšana un paklausīšana veido uzvaru.

Mēs, Dieva bērni, no augšas piedzimušie, šur tur, kaut kad, kad Dievs mūsu dzīvēs ir pagodinājies, esam kaut ko saņēmuši un auguši. Dievs ir dziedinājis gan mūsu miesu, gan dzīvi, taču tajā brīdī, kad mēs pārstājam gatavoties cīņām, klausīties Svētajā Garā, mācītājā, savā līderī, un tā vietā izvēlamies klausīties dažādas tenkas, sākas problēmas un stagnācija. Pienākot brīdim kāpt savā ringā un prožektoru gaismās, viss uzreiz kļūst redzams – tu zaudēsi cīņu. Lūk, kur paliek dziedināšana un visi Dieva dotie apsolījumi. Par šo tēmu Dievs mani tiešā veidā uzrunāja sapnī un pirms tam lūgšanā. Kad cilvēks piedzimst no augšienes, pilnībā tiek dziedināts viņa gars, taču dziedināšana pie dvēseles un miesas notiek nepārtrauktā procesā, ar noteikumu, ka cilvēks aug visa mūža garumā. Negatavojoties, nedzirdot nedz Dievu, nedz arī līderus, tas viss izpaliek. Tāpēc visnopietnākais šķērslis dziedināšanas procesam ir nevēlēšanās augt.

Es izpētīju statistiku par mūsu draudzi. Visi draudzes video tiek ievietoti vai nu Vimeo, vai You Tube. 2013. gadā notika padziļinātā Bībeles skola, kurā bija daudz un dažādas tēmas. Tie, kuri šīs tēmas klausījās Vimeo lapā, ir mācījušies šajā Bībeles skolā, taču You Tube lapā šobrīd klausās tie, kuri vienkārši vēlas atsvaidzināt zināšanas attiecīgajās tēmās. Par You Tube video skatījumiem statistika ir šāda:

“Svēta dzīve” – 108 skatījumi;

“Lūgšana” – 81;

“Garīgā tēva nozīme” – 50;

“Kristus upuris” – 98;

“Kā lūgt Dievu” – 169;

“Atbrīvošana un dziedināšana” – 590.

Uz ko norāda šī statistika? Tā norāda uz to, ka tu savu dziedināšanu un izmaiņas dzīvē gribi dabūt uz šariņu. Mairis Briedis neaizgāja un nedabūja uzvaru uz šariņu boksa mačā. Šī statistika pierāda, ka mēs gribam uz šariņu veselību un svētību, apejot Dievu, taču tas nestrādā. Tādā veidā var dabūt tikai to pirmā veida dziedināšanu.

Bet Jēzus, to redzēdams, apskaitās un tiem sacīja: "Laidiet bērniņus pie Manis, neliedziet tiem, jo tādiem pieder Dieva valstība.” (Marka evaņģēlijs 10:14)

Es vēlos tev piekodināt svarīgu lietu par bērniem. Tu gribi, lai tavs bērns ir vesels un visa viņa dzīve ir dziedināta un pilnvērtīga? Tas nekad nenotiks, ja tu pats nedzīvosi pilnvērtīgu dzīvi Kristū. Parasti, kad pie manis nes bērnus, lai par viņiem lūgtu, es saku: “Ir jālūdz par jums, māmiņ/tētiņ!” Nav iespējama pilnīga bērna dziedināšana bez vecāku dziedināšanas. Ja tu pats nesāksi mācīt savus bērnus lūgt un ierasties uz katru dievkalpojumu, tad prognozes par šiem bērniem jau ir skaidras. Un tā tas arī notiks, jo Dievs neļaujas apsmieties. Kad bērni paaugas, kur tu viņus iesaisti? Dažādās draudzes aktivitātēs vai pasaulīgos pulciņos? Tavu bērnu liktenis ir atkarīgs no tā, kādā virzienā tu pats viņus vadi.

Tādēļ jūsu starpā ir daudz vāju un neveselu un diezgan daudz ir mirušu.” (1. Korintiešiem 11:30)

Ne vienmēr bērni pat no kristīgām ģimenēm izaug normāli. Vecāki vienkārši nevirza tos pareizos ceļos. Pašiem vecākiem ir vajadzīga dziedināšana. Lūk, atbilde tam, kāpēc Dievs nedziedina un kāpēc ar bērniem notiek dažādas sliktas lietas. Bērns taču rodas no vecākiem! Paaudzini bērnu mājās un pēc tam palaid uz bērnu dārzu. Tu redzēsi veselu buķeti ar negatīvām lietām. Bērns ātri pārvērtīsies. Bieži vien bērni no kristīgām ģimenēm ir stipri dīvaini, jo nav saņēmuši pareizu audzināšanu. Viņi netiek uz priekšu. Šie bērni nekļūst par īstiem vīriem un sievām, viņiem arī nav pareizas personīgās attiecības ar Dievu. Kas to var dziedināt? Tikai Jēzus! Un kad tas var notikt? Tikai tad, kad cilvēks pats iet šajā procesā.

Man sapnī Dievs parādīja ļoti skaidru parādību – liela daļa no draudzes ir nenostiprināti, vāji un slimi cilvēki, kuri nevar izlauzties savā finanšu sfērā, nostabilizēties ģimenes dzīvē un biznesā. Šie cilvēki nevar neko pat uzsākt. Tāpat arī nevar normāli kalpot cilvēkiem un uzcelt savas mājas grupiņas, būt uzticami kalpošanā. Šie cilvēki nav dziedināti, un tāda ir lielākā daļa. Šajā sapnī es Dievam vaicāju: “Labi, Tu man to visu tagad esi parādījis. Ko man ar šo iesākt? Izstāstīt visai draudzei, lai mani ar akmeņiem nomētā?”

Un jūs atzīsit patiesību, un patiesība darīs jūs brīvus.” (Jāņa evaņģēlijs 8:32)

Pirmais, ko es domāju – man ir jābūt personīgam piemēram. Tas ir pareizi. Arī Pāvils saka: “Dzenieties man pakaļ, kā es Kristum.” Tad, kad mēs esam izmācījušies Bībeles un Līderu skolā, droši vien domājam pie sevis: “Ja es esmu labs piemērs, tad pārējie darīs tāpat kā es.” Princips jau it kā ir pareizs, bet labās lietas cilvēks tik ātri nemaz nepieņem, jo pirms cīņas ir jātrenējas – jālūdz Dievs, jāuzņemas kalpošana, jāsavalda sevi un jāstrādā pie rakstura. Pastāstīšu vienu personīgo piemēru. Kad kādā no draudzes interneta lapām ir ievietots jauns ieraksts, es atzīmēju, ka man tas patīk, un dalos ar to, lai tas parādītos arī visiem pārējiem. Tā es daru ar katru ierakstu. Kad paiet ilgāks laiks, es paskatos vēlreiz uz šo ierakstu un redzu, ka tam ir aptuveni 40 ieteikumi. Cik cilvēku ir draudzē? Ja es rādu savu piemēru, tad kāpēc to pēc tam nedara visa draudze? Acīmredzot kaut kas nav kārtībā. Tas nozīmē, ka vēl kaut kas ir vajadzīgs. Es taisu ļoti lielus neformālos pasākumus. Uz tiem atnāk 400 – 500 cilvēki. Piemēram, šodien šeit ir aptuveni 400 cilvēki. Kāpēc neviens no jums tādus netaisa? Ja tu domā, ka no manis tas neko neprasa un viss notiek ļoti vienkārši, tad varu pateikt, ka tā nav. No sākuma nekas šeit nebija. Agrāk bija reizes, kad slavēšanā pat ģitāras nebija. Priekšā es viens pats vienkārši dziedāju un iesaistīju pārējos cilvēkus. Bija gan slavēšanas daļa, gan ziedojumu daļa, gan sprediķis un lūgšana par slimajiem. Un viss turpinājās ar reālām dziedināšanām. Viss notika! Es esmu paraugs šajā jautājumā. Kāpēc tu tā nedari? Kaut kas nav kārtībā. Jautāju Dievam: “Dievs, ko man darīt ar to, ko Tu man parādīji?” Es aizdomājos – kam es esmu paraugs? Tikai sievietēm vai, pirmkārt, vīriešiem? Es sapratu, ka galvenais ir nevis paša paraugs, bet tas, lai es neesmu slikts paraugs, jo tad tās būtu beigas visam. To, kas ir labs, nemaz neņem tik ātri, jo ir jāmaksā cena. Man ir regulāras un stipras personīgās attiecības ar Dievu, tāpat arī regulāri lasu grāmatas. Kāpēc tas nenotiek draudzē? Caur to taču ir izaugsme! Tāpēc, ka es tur neko nevaru darīt. Es nevaru piespiest nevienu kaut ko darīt. Es esmu mācītājs nevis Dievs. Kā apustuļi teica: “Es gribu arī turpmāk lūgt un kalpot ar Vārdu.” Viss, ko es varu, ir lūgt par savu draudzi un mācīt. Tas arī ir tas, ko šobrīd daru. Un tas ir trešais dziedināšanas veids. Salamans saka: “Ievēro manus vārdus, jo tā ir dzīvība tiem, kas tos atrod, un ir zāles visai viņu miesai.” Es sludinu Dieva vārdu, un Dieva vārds ir zāles tavai miesai. Arī mācības, ko mācītājs sludina, balstoties uz Dieva vārdu, dziedina. Klausies tās nepārtraukti. Tieši tāpēc tās tiek liktas internetā. Es redzu, kā mēs atdzīvojamies, kad dzirdam Dieva vārdu.

Par to mums būtu daudz ko runāt, bet ir grūti darīt to saprotamu, tāpēc ka jūs esat kūtri palikuši dzirdēt.” (Ebrejiem 5:11)

Lūk, svarīgākā lieta, ko vēlos tev teikt. Tu domā, ka tu audz, jo esi draudzē un lūdz Dievu? Tu esi atbrīvojies no atkarībām, sakārtojis savu dzīvi, veido savu raksturu, taču tu vari augt tikai līdz tam punktam, kad ir jāsāk kalpot cilvēkiem. Ja tu esi paaudzies un nesāc kalpot cilvēkiem, neuzņemies kalpošanas draudzē, nekļūsti par daļu no draudzes un neevaņģelizē, tu nevari tālāk augt. Tu vari mācīties universitātēs un Bībeles koledžās, piepūst galvu ar dažādām Bībeles zināšanām, bet, ja tu nekalpo cilvēkiem, neglāb viņus, ņemot vēra, ka mūsu draudzē tas ir pavisam vienkārši – celt savu mājas grupiņu, tu neaudz un pie tevis pilnībā nenotiek dziedināšanas process. Mēs ceļam mājas grupas. Tas ir veids, kā Dieva dziedinošais svaidījums darbojas. Ja tu to nedari, nekalpo cilvēkiem, tu pārstāj augt, un dziedinošais svaidījums pārstāj pie tevis darboties, sākas regress. Tu esi piebāzis pilnu galvu ar zināšanām, bet reāli pārstāj darboties, pielietot tās. Kurš no apustuļiem nomira no slimībām? Jūda nomira no garīgas slimības – pats izdarīja sev galu pakaroties. Tas notika tāpēc, ka Jūda pārstāja kalpot cilvēkiem. Atcerieties epizodi, kad sieviete svaidīja Jēzu ar dārgu eļļu, bet Jūda pārmeta viņai par to, ka šī nauda par eļļu nav izdalīta nabagiem? Īsts vīrietis ir tas, kurš kārtīgo lūdz un vada mājas grupiņu. To pašu var teikt arī par īstu sievieti. Ja tu vēl nevadi savu grupiņu, tad esi palīgs vadītājam. Noliec kalpošanu par prioritāti, tikai pēc tam pasaulīgās skriešanas un iešanas. Kāda jēga vispār ir dzīvot, ja tu nekalpo Dievam, ja tu neglāb cilvēkus un nesludini evaņģēliju?

Bet Jēzus tam sacīja: "Tev būs Dievu, savu Kungu, mīlēt no visas sirds un no visas dvēseles, un no visa sava prāta. Šis ir augstākais un pirmais bauslis. Otrs tam līdzīgs ir: tev būs savu tuvāku mīlēt kā sevi pašu. 
Šinīs abos baušļos ir saņemta kopā visa bauslība un pravieši.” (Mateja evaņģēlijs 22:37-40)

Kā izpaužas sava tuvākā mīlestība? Cilvēku glābšanā. Mums jāiet un jādara par mācekļiem visas tautas. Tad Dieva dziedinošais svaidījums mūsos būs vienmēr, nevis šad un tad.

Bet tev būs kalpot Tam Kungam, savam Dievam, tad Viņš svētīs tavu maizi un tavu ūdeni; un Es novērsīšu visas tavas slimības.” (2. Mozus grāmata 23:25)

Kad Dievs dziedinās? Tad, kad mēs kalposim Dievam un dzīsimies pēc Debesu valstības, un tad pārējās lietas mums tiks piemestas. Ko Vācijai dod bagātība? Diemžēl neko, jo tā atrodas gandrīz pašā tabulas apakšā tāpat kā Latvija. Kas izdara vairāk pašnāvības? Vīrieši. Kāpēc? Jo sievietēm ir lielāka atbildība par saviem bērniem, kurus viņas audzina. Tieši tāpat varam teikt par cilvēkiem, kuri vada mājas grupiņas, ka tie nenobeigsies savā garīgajā dzīvē, jo darbojas. Ja tu iesi pie cilvēkiem un kalposi viņiem, tu vienmēr būsi piepildīts, arī tad, ja nebūsi miljonārs. Tas, ko es šodien sludinu, ir vārds, kas dziedina gan šajā brīdī, gan ilgtermiņā. Tas paliks tavā sirdī un prātā, darbosies, cels un dziedinās.

Dodiet, tad jums taps dots: pilnu, saspaidītu, sakratītu un pārpārim ejošu mēru jums iedos jūsu klēpī; jo ar to mēru, ar ko jūs mērojat, jums atmēros.” (Lūkas evaņģēlijs 6:38 )

Šeit nav runa par naudu, bet galvenokārt par to, ka cilvēkiem jādod evaņģēlijs, jāpalīdz viņiem kļūt par Kristus sekotājiem, kļūt par līderiem. Un bez evaņģelizācijas un māceklības ir pārkāpts pats svarīgākais bauslis Mīli Dievu un savu tuvāko kā sevi pašu.

Ir viena Rakstu vieta, ko man atgādināja Svētais Gars.

Nedzer vairs ūdeni vien, bet lieto mazliet vīna sava kuņģa un savas biežās neveselības dēļ.” (1. Timotejam 5:23)

Šeit Pāvils raksta savam neveselajam māceklim Timotejam.

Bet, kā jums zināms, es pirmoreiz, slims būdams, sludināju jums evaņģēliju.” (Galatiešiem 4:13)

Varētu padomāt, ka arī Pāvils bieži slimoja. Nē, šī bija viena reize, kad Pāvils visticamāk slimoja ar malāriju (pēc Bībeles komentāru izpētīšanas). Un viņš sludināja Galatijā, lai izbēgtu no vietas, kur plosījās malārija. Pāvils turpināja kalpot un nomira ne no slimībām, bet viņam nocirta galvu. Arī dzelonis miesā Pāvilam bija īslaicīga saslimšana, vājums. Ir atšķirība, vai mēs visu laiku slimojam vai pa retam kaut ko saķeram un ātri tiekam veseli, un kalpojam tālāk. Tieši tāpat var runāt arī par tavām finansēm, attiecībām ar cilvēkiem, tavu emocionālo veselību. Uzdod sev jautājumu: “Kāpēc manā dzīvē ir pastāvīgas problēmas, ar kurām es nevaru tikt galā?”

„Timotejam, savam mīļam dēlam: žēlastība, apžēlošana, miers no Dieva Tēva un Kristus Jēzus, mūsu Kunga. Pateikdamies Dievam, kam es kalpoju kā mani tēvi ar skaidru sirdsapziņu, es nemitīgi pieminu tevi savās lūgšanās nakti un dienu. Es ilgojos redzēt tevi, atcerēdamies tavas asaras, lai es taptu pilns prieka (..)” (2. Timotejam 1: 2-4)

Kāpēc Pāvilam būtu jālūdz par Timoteju nakti un dienu? Tāpēc, ka Timotejam bija problēmas. Timotejs, iespējams, negribēja maksāt cenu un kalpot, un viņam sākās regress.

Aiz šā iemesla es atgādinu tev atdzīvināt Dieva žēlastības dāvanu, kas dota tev ar manu roku uzlikšanu.” (2. Timotejam 1:6) 

Acīmredzot Timotejs neizpildīja savus pienākumus tā, kā vajadzētu, un Pāvilam bija divās vēstulēs jāatgādina par tiem. Kāds tam visam bija iemesls? Nākošajā pantā ir paskaidrojums – bailes.

“Jo Dievs nav mums devis bailības garu, bet spēka, mīlestības un savaldības garu.” (2. Timotejam 1:7) 

Pāvils arī iedrošina Timoteju nekaunēties par to, ka viņš ir cietumā. Timotejs pastāvīgi bija jāmotivē un jāatgādina, lai viņš neaizraujas ar svešām mācībām.

Bet tu paliec mācībā, ko esi mācījies un par ko esi pārliecinājies; jo tu zini, kas tev to ir mācījuši (..)” (2. Timotejam 3:14)

Tad nu nekaunies liecināt par mūsu Kungu, nedz kaunies manis, viņa gūstnieka, bet uzņemies Dieva spēkā ciešanas līdz ar mani evaņģēlija labā (..)” (2. Timotejam 1:8 )

Pāvils piekodina Timotejam godam veikt darbu.

Tad nu es piekodinu Dieva un Kristus Jēzus priekšā, kas tiesās dzīvus un mirušus, Viņa parādīšanos un Viņa valstību minēdams (..)” (2. Timotejam 4:1)

Sludini Dieva vārdus, dari evaņģēlista darbu, izpildi savu kalpošanu līdz galam! Atšķirība starp Pāvilu un Timoteju saistībā ar viņu slimībām (Pāvilam īslaicīga slimība, Timotejam pastāvīga) bija tikai viena – Timotejs nebija patstāvīgs, tāpēc viņu nepārtraukti bija jāmotivē, jānorāda un jādzen. Ja tu esi mājas grupiņā un tavam līderim tevi nepārtraukti ir jādzen, tavā dzīvē ir daudz problēmu. Tev galvā ir putra, kas bremzē izlaušanos absolūti visās sfērās. Dievs tev nav devis bailības garu, bet spēka, mīlestības un paškontroles garu. Tu vari darīt to, ko Dievs grib, lai tu dari. Tu vari augt un baudīt Dieva spēku savā dzīvē. Ja tu vari darīt tikai tad, kad tevi dzen, tas nenozīmē, ka tu neieiesi debesīs un ka tev nebūs vispār nekādu rezultātu. Taču ir redzama atšķirība starp Timoteju un Pāvilu – viens regulāri ir stipri nevesels, bet otrs – slims tikai pa retam. Padomā par sevi, kura vietā tu gribētu būt. Kāpēc tu lūdz Dievu? Kāpēc tu sludini evaņģēliju? Tāpēc, ka vadītājs liek, vai tu pats to vēlies darīt? Varbūt tieši tev vajadzētu teikt vadītājam, ka vajag vairāk iet, sludināt, kalpot cilvēkiem?!

Tātad šodien mēs iemācījāmies, ka ir trīs veidu dziedināšana. Pirmā – Dievs dziedina gan ticīgos, gan neticīgos vienreizēji un uzreiz. Tā nav pilnīga dziedināšana, bet Dieva spēka demonstrācija. Tas īpaši neko nemaina šī cilvēka dzīvē. Otrā – Dievs dziedina ticīgu cilvēku procesā. Trešā – Dievs nepārtraukti ar Savu svaidījumu darbojas pie tevis caur Savu vārdu, tev klausoties un pielietojot Dieva vārdu, nepārtraukti augot, lūdzot, slavējot, gavējot un nekad neatstājot evaņģelizāciju, kalpošanu Dievam un cilvēkiem. Āmen.

Mācītāja Mārča Jencīša sprediķi “Dziedināšana caur kalpošanu cilvēkiem” pierakstīja Anna Krista Eškina, Marta Līdeka un Elita Meirāne, rediģēja Ieva Našeniece

Darbs

Publicēja 2017. gada 28. marts 01:17Līga Paņina

Ziņas datums 28.03.17.

Šodien būs ļoti vērtīga tēma, tas tev ir ļoti nepieciešams, un mēs mācīsimies. Es vēlos tev parādīt, ko Dievs saka par darbu. Ja runa ir par darbu, tad, iespējams, ka tev nāk prātā viena Rakstu vieta: “Kas nestrādā, tam nebūs ēst.” (2. Tesaloniķiešiem 3:10) Ar to ir par maz, lai saprastu, ko Dievs saka par darbu un kā mums būtu jārīkojas attiecībā pret darbu. Mēs šodien ienirsim Dieva vārdā. Kad es interneta Bībeles meklētājā ierakstīju vārdu “darbs”, man atvērās ap tūkstoš Rakstu vietu. Lai gan Vecā Derība ir stipri biezāka par Jauno Derību, tieši Jaunajā Derībā bija liela daļa Rakstu vietu par darbu, un es nemaz nerakstīju tādus vārdus kā “strādāt” un “strādnieks”, jo tad būtu vēl divtik vairāk. Bībele ļoti daudz runā par darbu.

Mums ir piecas prioritātes – Dievs, es, ģimene, kalpošana un darbs. Tās visas ir prioritātes. Lai sasniegtu un uzlabotu šīs prioritātes, ir nepieciešams ieguldījums jeb darbs. Ja ir runa par kalpošanu, cilvēku glābšanu un līderību, ir nepieciešams darbs. Ja ir runa par biznesu un naudas pelnīšanu, ir vajadzīgs darbs. Ja ir runa par tavu personību un pozitīvām rakstura izmaiņām, ir vajadzīgs darbs. Ar darbu vien ir par maz, ir jābūt konkrētai vīzijai, elastīgai stratēģijai, plānošanai, mazākiem mērķiem un ikdienas darbam. Mērķiem ir jābūt pakārtotiem vīzijai un ikdienas darbam – reāli izplānotam un izdarītam. Kāpēc stratēģijai ir jābūt elastīgai? Vīzija ir nemainīga. Piemēram, mūsu draudzes vīzija ir glābta Latvija. Dievs, svētī Latviju! Mūsu zeme ir plaukstoša un zeļoša, cilvēki tic Kristum un ir glābti, ekonomisks uzplaukums, slimības izsīkst, labklājība, cietumi ir tukši un visur tiek ierīkotas draudzes. Caur Latviju vīzija piepildās Eiropā un visā pasaulē. Svarīgi ir zināt, ka vīzija paliek nemainīga, bet stratēģiju var mainīt. Ir dažādi laiki un periodi, un ir jābūt elastīgam, lai neapstātos savā izaugsmē. Piemērs no mūsu draudzes. Sākumā mūsu draudzē bija tikai viendzimuma grupu stratēģija – vīriešu grupas un sieviešu grupas. Mūsu paraugs bija G12 draudze Kolumbijā, kā arī Stokholmā un Anglijā. Gāja laiks, un mēs sapratām, ka draudzē 90% ir sievietes un 10% vīrieši, tātad Latvijā tas nedarbojas. Mēs izmainījām stratēģiju un atvērām jauktās grupas; šobrīd katrs līderis pats izvēlas, vai vadīt viendzimuma, vai jauktās grupas. Šodien bija Bībeles skolas izlaidums, un puse no absolventiem bija vīrieši. Ja mēs būtu palikuši pie vecās stratēģijas, cilvēku skaits būtu mazāks un apprecēties arī būtu grūtāk. Ja tev ir vīzija, stratēģijai jābūt elastīgai.

Šodien mēs nerunāsim par vīziju vai stratēģiju, bet tieši par darbu. Ja tu atnāc uz draudzi, iespējams, tu redzi tikai skatuvi un mācītāju, bet draudzē notiek daudz un dažādi pasākumi, kurus uzreiz nevar ieraudzīt, un tajos tiek ieguldīts liels darbs. Draudzē ir dažādi amati un kalpošanas. Arī mācītāja laiks ir saplānots konkrētam darbam, kuru es daru. Piemēram, sākumā inkaunteru rīkoju un vadīju es ar sievu, bet tagad to dara Luīze, tiek īrētas telpas un kalpotāji tiek apmācīti eksorcismā. Bībeles skolu vada Sandija un māca Indra. Slavēšanu vada Indra. Katrai mājas grupiņai ir savs vadītājs. Notiek Līderu skola. Tiek rīkoti formāli un neformāli pasākumi, evaņģelizācijas. Tagad tiek veidota jauna slavēšanas grupa. Ir aparatūras kalpošana, video kalpošana, sagaidīšanas un kārtības kalpošana, iztirzājuma un liecību rakstīšanas kalpošana, visu nemaz nevar nosaukt. Darbs ir arī katra personīgais laiks ar Dievu, sazvanīšanās ar savu vadītāju. Mācītājam ir vajadzīgs ilgāks laiks ar Dievu, un tas viss ir jāplāno. Viss darbs, kas notiek draudzē, ir virzīts uz vīziju “DIEVS, SVĒTĪ LATVIJU!” Draudzes mērķis ir pagodināt Dievu, uzceļot draudzi šeit uz zemes, kas vairojas un augļojas arī tad, kad mēs jau būsim debesīs. Lai piepildītu šo mērķi, draudzē mēs katrs veicam konkrētu darbu konkrētā virzienā. Tā ir mana vīzija, mans plāns un mans darbs. Personīgas attiecības ar Dievu, grāmatu lasīšana un daudz mazu un lielu lietu ir šajā plānā. Mājas grupās notiek neformālie pasākumi, un arī es tādus taisu, piemēram, nākamajā svētdienā būs dziedināšanas dievkalpojums, kuru es plānoju un vadu, sanāk daudz cilvēku, un mājas grupu vadītāji var uzaicināt šos cilvēkus uz mājas grupu. Pateicoties darbam draudzē, tu vari baudīt dievkalpojumu, klausīties sprediķi un slavēšanu un personīgi pieaugt. Šo darbu daru es un arī līderi. Draudze ir mana kalpošana, mājas grupiņa ir vadītāja kalpošana, un arī mana, jo es to esmu iesācis. Lauciņš, kurā tu strādā draudzē, ir tavs lauciņš.

Bez darba nekas nenotiek. Svarīgāks par rezultātu ir pats darbs. Uzcelta megadraudze un draudzes filiāles vai savs bizness nav tik svarīgs, cik ieguldītais darbs jeb ceļš uz rezultātu. Tas ir darbs, ko tu esi vai neesi ieguldījis, un tas ir svarīgāks par pašu mērķi. Svarīgs nav rezultāts, bet tas, vai tu esi pietiekamā daudzumā ieguldījis darbu, lai būtu rezultāts. Nevajag tiekties pēc rezultāta, vajag tiekties pēc izdarīta darba, un tad rezultāts būs pats par sevi.

“Un Dievs pabeidza septītajā dienā Savu darbu, ko Viņš bija darījis, un atdusējās septītajā dienā no visa Sava darba, ko bija darījis.” (1. Mozus 2:2)

Tātad Dievs strādā. Jau pašā pirmajā Mozus grāmatā, otrajā nodaļā ir rakstīts, ka Dievs ir strādnieks. Visa radība ir Dieva darbs. TU esi Dieva darbs. Viss neradās tik vienkārši, Dievs pie tā bija strādājis. Sešas dienas Viņš strādāja, septītajā dienā – atpūtās. Tāpat Dievs iekārtojis arī cilvēkiem – sešas dienas strādāt, vienu atpūsties (sabats). Cilvēks nevar tikai atpūsties vai tikai strādāt, vajag gan strādāt, gan atpūsties. Dievs strādā un atpūšas, un mēs esam radīti pēc Viņa līdzības. Bez darba nav iespējams progress, tikai iznīcība.

“Jo mēs esam Viņa darbs, Kristū Jēzū radīti labiem darbiem, kurus Dievs iepriekš sagatavojis, lai mēs tajos dzīvotu.” (Vēstule Efeziešiem 2:10)

Mēs esam Dieva darbs, jo Viņš mūs ir izveidojis un turpina veidot mūsu raksturu, un Viņš mūs ir radījis labiem darbiem, kuri jau iepriekš ir sagatavoti, tātad tu jau iepriekš esi sagatavots labiem darbiem, kas saskan ar Dieva prātu. Te nav runa par labdarību, dāvanām, bet par reālu kalpošanu cilvēkiem Jēzus Kristus Vārdā. Jo nav labāka darba par to, kā atvest cilvēku pie Kristus un palīdzēt viņam kļūt par pilnvērtīgu kristieti un spēcīgu personību. Mēs esam radīti tam, lai kalpotu cilvēkiem. Dievs ir strādājis pie mums un radījis mūs tādus, lai mēs strādātu. Dievs pats strādā un arī mūs ir radījis darbam.

Kas kopj savu tīrumu, tam maizes pietiks, bet, kas nododas bezdarbībai, tam būs diezgan nabadzības.” (Salamana pamācības 28:19)

Viens strādā, un viņam visa kā pietiek. Otrs nododas bezdarbībai un dzīvo trūkumā. No nabadzības uz bagātību ved darbs. Es minēšu daudz Rakstu vietu un sarežģītas lietas izskaidrošu vienkārši.

Labāks ir pazemīgais, kas pats veic savu darbu, nekā lielīgais, kam trūkst maizes.” (Salamana pamācības 12:9)

Viens ir pazemīgs cilvēks, kurš pats strādā, otrs ir lielīgais, kuram trūkst. Viens ar muti runā, kas viņam ir un kas būs, kāds viņš pats ir un kādas zināšanas viņam ir, kāda izglītība, un viņam trūkst, otram varbūt nemaz nav izglītības, pats sev neliekas liels un varens, nav lielīgs un “nebrauc” ar muti, bet strādā, un viņam ir. Pazemīgo no lielīgā atšķir darbs. Cilvēki skatās slavenībām un domā, ka viņiem ir paveicies. Viņa skaisti izskatās, viņa taisa skaistus šovus, viņai ir laba balss, jaunākās tehnoloģijas, un cilvēki nāk un skatās. Piemēram, Madonna ir slavena un bagāta. Viņai paveicās, jo viņu pamanīja kāds mūzikas menedžeris? Patiesība ir tāda, ka nevar sasniegt tādus panākumus bez liela darba. Piemēram, Merilina Monro visās savās filmās tēlo “aitiņu” jeb dumjo blondīni. Viņa tēlo vieglas uzvedības muļķīti, bet palasi viņas biogrāfiju un paskaties dokumentālās filmas un tu ieraudzīsi, cik daudz viņa ir strādājusi. Viņas žesti, gaita, kustības, mīmika un valoda ir izstrādāta. Monro nav tāda piedzimusi, bet gan iemācījusies, gājusi pie dažādiem meistariem un apguvusi visas nianses, kā smaidīt, kā izturēties un visu pārējo. Viņa ir aktrise, un viņa radīja savu tēlu. Merilina pati gribēja filmēties nopietnās lomās, bet režisori gribēja viņu redzēt “aitu” lomās, un viņas dzīve beidzās traģiski. Darbs nodrošināja to, ka viņa ir zvaigzne līdz pat šodienai. Jebkurš sportists iegulda lielu darbu, lai sasniegtu kaut ko vērā ņemamu. Nabadzīgi cilvēki skatās uz miljonāriem kā uz citas pasaules cilvēkiem, ļoti bieži viņi domā, ka bagātajiem vienkārši ir paveicies un viņiem obligāti ir jādalās ar citiem. Zagļu filozofija ļoti bieži ir tāda – viņam ir, man nav, tāpēc viņam ar mani ir jādalās, ja viņš pats nedod, man ir jāpaņem pašam tas, kas man pienākas. Viņiem ir tāpēc, ka šie cilvēki strādā, un ne tikai ar rokām, bet arī ar galvu.

Tu jau sāc saprast, ka bez darba tavā dzīvē nekas nemainīsies. Bez darba tavā mājas grupiņā nekas nemainīsies. Bez darba tavs finansiālais stāvoklis nemainīsies. Tavs raksturs bez darba nemainīsies. Mūsu draudze bez darba nemainīsies. Mūsu tauta bez mūsu pašu ieguldīta darba nemainīsies. Mēs skatāmies uz megadraudzēm, piemēram, Jongi Čo draudzi. Tie ir cilvēki, kuri ir ieguldījuši darbu. Tie ir mācītāji un līderi, kas ir maksājuši cenu. Tie ir draudzes cilvēki, kuri ir strādājuši un ieguldījuši savu darbu. Darbs nes rezultātus.


“Čakla roka valdīs, bet rokai, kas gausa un nolaidīga, būs jāveic piespiedu darbi.” (Salamana pamācības 12:24)

Salamans ļoti daudz runā par darbu, un viņš bija tajā laikā gudrākais cilvēks pasaulē. Vislielākā gudrība ir bijība Dieva priekšā un pēc tam darbs. Iegaumē šo Rakstu vietu, esmu par to jau runājis un runāšu vēl. Jebkurā gadījumā būs jāstrādā. Vai nu tu būsi sliņķis, vai arī darīsi darbu. Jautājums ir par to, vai tu būsi augšā, vai lejā. Vergs vai brīvais? Jebkurā gadījumā būs jāstrādā. Nabags vai bagāts? Jebkurā gadījumā būs jāstrādā. Piemēram, bomži ir izvēlējušies nestrādāt, bet viņiem ir visnepateicīgākais darbs pasaulē. Mēs sakām, ka draudzi vajā, kāds par sektu nosauc. Ja salīdzināsim to ar bomžu darbu, tad bomzi tiešām vajā. Paskaties, kāda parasti viņiem ir sejas krāsa. Bomžu meitenes un bomžu puikas “rotājas” nevis ar zeltu un dārgakmeņiem vai labām drēbēm, bet ar zilumiem. Viņi ir sasisti, ar sarkanām, pieplūdušām acīm, krāsainām sejām, kur vieni zilumi iet nost, nākamie nāk virsū. Viņus apsmej, viņi ir apčurājušies, smirdīgi, slimi, dažādi augoņi. Viņi vairāk nav cilvēkiem līdzīgi, bet dzīvo pa miskastēm un cīnās par savām ietekmes zonām, šķiro atkritumus un to visu vēl ēd. Tas arī ir darbs. Jebkurā gadījumā ir jāstrādā. Tāpēc vai nav gudri strādāt tagad – plānveidīgi, iet uz mērķiem, - nevis tad, kad dzīve piespiedīs? Tev tik un tā būs jāstrādā, lai izdzīvotu, bet tu būsi apakšā un vergs. Jebkurā gadījumā tev būs jāstrādā. Un izdomā pats -  strādāsi tagad vai pēc tam. Izdomā pats, vai tu gribi būt augšā vai gribi būt lejā.

Lūkojieties uz sevi, ka nepazaudējat to, ko mēs esam darbā panākuši, bet ka saņemat pilnu algu.” (2. Jāņa 1:8 )

Jānis raksta konkrētai kristiešu sabiedrībai, konkrēti šiem cilvēkiem viņi ir strādājuši, kalpojuši. Viņš saka: „Mēs ar darbu esam panākuši, ka ir jūsu draudze, to, ka jums ir izmaiņas, ka esat glābti. Mēs esam strādājuši.”

Jūs paši zināt, brāļi, kāds bija mūsu darba sākums pie jums, ka tas nebija bez panākumiem. ” (1. Tesaloniķiešiem 2:1)

Pāvils un Jānis kalpošanu cilvēkiem sauc par darbu. Kalpošana cilvēkiem ir darbs! Izmaiņas cilvēkos, draudzē, sabiedrībā notiek caur cilvēku ieguldītu darbu, arī kalpotāju ieguldītu darbu. Plus katra paša cilvēka individuāls darbs ar sevi.

Kausējamais katls sudrabam, kausējamā krāsns zeltam, bet vīrs tiek novērtēts pēc sava darba.” (Salamana pamācības 27:21)

Kas cilvēkam piešķir vērtību? Dieva acīs mēs katrs esam vērtība. Tomēr, kāda ir atšķirība starp to, ko Dievs vēlas redzēt, un realitāti? Viņš vēlas, lai tu kļūtu reāli vērtīgs! Viņam tu esi vērtīgs, bet tu neesi vērtīgs bez darba. Vīrs tiek novērtēts pēc sava darba. Cilvēka vērtība tiek nopelnīta, uzdzīta ar darbu. Cilvēka vērtību nosaka viņa ieguldītais darbs. Kā viņš pat ir strādājis pie sevis, kā viņš ir lūdzis Dievu, kā viņš ir audzis, kā viņš ir strādājis pie visām savām prioritātēm, kā viņš ir kalpojis citiem. Vērtība Dieva, savās un citu acīs tiek iegūta ar darbu. Jo lielāka vērtība, jo lielāka ietekme un lielāki arī augļi.

Vienkāršs piemērs – precību jautājums. Meitene vēlas apprecēt puisi, bet viņa skatās pēc simpātijām nevis pēc cilvēka vērtības. Kā var beigties šāda laulība? Tā kā visbiežāk  vīrs dzērājs, nekāds. Sieviešu problēma ir tāda, ka viņas izvēlas pēc patīk/nepatīk principa, pēc iekšējās izjūtas, nevis pēc vērtības. Pēc tam viņas visu dzīvi pašas pelna, pašas audzina bērnus, pašas visu dara un vēl apkopj vīrieti, jo tā viņas saprot mīlestību. Viņu dzīve ir elle, nevis normāla dzīve. Tas pats attiecas arī uz vīriešiem. Kāpēc vispār ir tikai sieviešu tiesības, arī vīriešiem ir tiesības! Es uzskatu, ka Latvijā ir vīriešu diskriminācija. Mūsu draudzē to var redzēt, bet vīrieši ceļas, un mēs vēl parādīsim, kur ir mūsu vieta sabiedrībā. Jo vīrs tiek novērtēts pēc sava darba. Viņa vērtība aug proporcionāli viņa darbam! Kur ir vīriešu problēma? Viņi negrib strādāt. Kāda ir sieviešu problēma? Viņas neskatās pēc vērtības, bet skatās pēc izjūtām. Vajag tā – pirmkārt cilvēka vērtība un tikai pēc tam izjūtas! Ja vērtība ir, tad var atļauties arī jūtas! Vērtības nav, tad nevar atļauties nekādas jūtas. Ja tu redzi, ka cilvēks nav disciplinēts, tad zini, ka tas nestrādās, neprecies, jo tava dzīve pārvērtīsies murgā. Vērtīgs vīrs var ņemt tādu sievu, kura ir jāuztur, tomēr tas nozīmē, ka vīrietim pašam viss būs jādara. Tātad kas nosaka cilvēka vērtību? Kas ir svarīgāks partnera izvēlē - vērtība vai izjūta? Izjūtas ir svarīgas, bet, lūdzu, ļoti uzmanies. Kāpēc šajā draudzē, ja puisis un meitene grib draudzēties ar domu veidot nopietnas attiecības, vispirms vajag atnākt pie mācītāja? Ir tikai viens iemesls. Es paprasīšu par cilvēku viņa grupas vadītājam, un viņš pateiks, vai viņš ir vērtīgs vai  nevērtīgs. Ja viņš ir nevērtīgs, tad labāk ar šo cilvēku neturpināt attiecības. Ja ir vērtīgs, tad nav problēmu, ej un precies. Pirmkārt ir cilvēka vērtība. Lūk, kāpēc šeit ir tāda kārtība. Tu neko nezini par šo cilvēku. Labāk paprasi man, kas tas ir par cilvēku. Vai tas nav labi? Ar to visu arī var sanākt ieberzieni. Jo šodien viņš ir vērtīgs, bet rīt kļūst nevērtīgs. Mācītājs, cik var, tik palīdz šajā lietā. Dievs zina visas lietas.

Es došu jums katram pēc jūsu darbiem.” (Atklāsmes grāmata 2:23)

Jēzus saka, ka Viņš dos katram pēc viņa darbiem. Tiem, kuri domā, ka ticība Kristum ir tikai glābšana, ir jāatceras, ka ticība ir darbība.

Viņš mūs izglāba, nevis taisnības darbu dēļ, ko mēs būtu darījuši, bet pēc Savas žēlsirdības, ar mazgāšanu atdzimšanai un atjaunošanos Svētajā Garā.” (Vēstule Titam 3:5)

Izglābti mēs esam tikai ticot, bez jebkādiem darbiem, kaut arī ticēt jeb pieņemt lēmumu jau ir darbība. Es izlemju jeb es ticu, ka Jēzus ir Dievs. “Tu esi vienīgais Dievs, Tu nomiri par maniem grēkiem, augšāmcēlies, un es tam ticu!” Tas ir viss, tu tiec izglābts. Bet nav iespējams ticēt Viņam bez darbiem.

Tāpat arī ticība, ja tai nav darbu, tā pati par sevi ir nedzīva.” (Jēkaba 2:17)

Ja ticība nestrādā, tad tā nav dzīva. Tu esi izglābts, bet tev nav ticības. Tas nozīmē, ka tu neesi izglābts. Tu saproti, kāds tas ir paradokss? Tu netiec glābts ar darbiem, tikai ticot, tomēr, ja tu saki, ka esi glābts un tici Kristum, tad tavai ticībai ir jāparādās darbībā! Jo ticība bez darbiem ir mirusi. Tāpēc Jēzus saka, ka katrs  saņems pēc saviem darbiem. Vai tu strādāji, vai tu ieguldījies savā ticības darbā? Ne tāpēc tu esi izglābts, ka dari darbus, tomēr TAVI DARBI PARĀDA TAVU TICĪBU!

Bērniņi, nemīlēsim vārdiem, nedz ar mēli, bet ar darbiem un ar patiesību!” (1. Jāņa 3:18 )

Kā var mīlēt cilvēkus? Ar darbiem. Mīlestības darbi. Reāla palīdzība cilvēkiem. Reāla būšana kopā!  Reāli mācīt un reāli atbalstīt. Reāli strādāt. Strādāt un veltīt laiku cilvēku izaugsmei. Lūk, ko nozīmē mīlēt. Un, protams, arī ar vārdiem. Reizēm ir tādi skarbi cilvēki, kas nevar pateikt, ka viņi mīl, bet darbi liecina, ka viņi tomēr mīl. Ass cilvēks uzreiz nenozīmē, ka viņš nemīl. Tie ir vārdi, izturēšanās, bet darbi liecina par to, vai cilvēks mīl vai nemīl. Ja vīrs negādā par savu sievu, bet saka, ka mīl, tad 100% viņš viņu nemīl. Ja sieva negādā par savu vīru, bet tikai saka, ka viņš ir viņas princis, tad viņa nemīl. Mīlestībai ir jāparādās darbībā. Ja vīrs uztur visu ģimeni, bet sieva negaršīgi taisa ēst, tad man ir aizdoma, ka viņa tā kārtīgi savu vīru nemīl. Tu domā, ka salīdzinājums par ēdienu ir banāls? Tas tā nav. Tas tiešām parāda sievas mīlestību. Ja viņa zina, ka vīram patīk garšīgi ēdieni un vīrs ir ģimenes uzturētājs, tad darbos tam būtu jāparādās. Ja abi strādā un uztur ģimeni, tas ir citādāk, tad ēst taisa uz maiņām. Vai arī sadala pienākumus - vīrs skrūvē lampiņas, bet sieva taisa ēst. Bet, ja sieva taisa ēst, bet lampiņas netiek mainītas, tad ir jāpadomā, kā tur ir ar to mīlestību. Nevajag arī visu pārspīlēt, bet tur ir arī patiesība. Jānis saka: „Nemīlēsim tikai ar vārdiem, bet ar darbiem!” Mīlestībai ir vajadzīga darbošanās, darbs. Galu galā paciest otru arī ir darbs, jo mēs neviens neesam ideāls.

Bet tu paliec skaidrā prātā visās lietās, paciet ļaunumu, dari evaņģēlista darbu, izpildi savu kalpošanu līdz galam.” (2. Timoteja 4:5)

Evaņģelizācija ir darbs! Ja tu skatīsies uz evaņģelizāciju vai kalpošanu kā uz kaut ko pašsaprotamu vai hobiju, tad tev nebūs rezultātu. Uz to ir jāskatās ne tikai kā uz “patīk/nepatīk”, bet kā uz darbu, kas ir jāizdara! Gribi augļus, gribi izpildīt Dieva gribu? IEGULDI KONKRĒTU DARBU! Ieplāno konkrētu laiku, kurā tu evaņģelizēsi, jo evaņģelizācija ir darbs. Mēs tikko ziedojām - tas arī ir darbs. Nauda ir mūsu ieguldītais darbs. Mēs esam strādājuši, lai ieguldītos draudzes darbā. Lai viss funkcionētu, lai viss augtu, ir vajadzīga nauda.

Tagad pabeidziet iesākto darbu, lai labajai gribai seko arī izpildīšana pēc iespējas.” (2. Korintiešiem 8:11)

Šajā Rakstu vietā Pāvils raksta par ziedošanu. Viņi vāca ziedojumu, lai vestu to uz Jeruzalemi. Viņš māca pabeigt iesākto darbu.

Dievs var jums bagātīgi dot visādu žēlastību, ka jums arvienu ir pilnīga iztikšana un vēl pietiekoši paliek pāri labiem darbiem.” (2. Korintiešiem 9:8 )

Šī Rakstu vieta arī ir par ziedošanu. Lai paliek pāri labiem darbiem. Kas paliek pāri? Nauda. Jūs ziedojat, Dievs jūs svētīts, jūs kalpojat, Dievs jūs svētīs tā, ka jums vēl pāri paliks. Kam paliks pāri? Labiem darbiem.

Jo šis kalpošanas darbs ne tikvien novērš svēto trūkumu, bet ir arī pārbagāts ar daudzām pateicībām Dievam.” (2. Korintiešiem 9:12)

Šeit atkal ir runa par ziedošanu, tas ir kalpošanas darbs. Ziedošana arī ir darbs. Konkrēti nopelnu, konkrēti ieplānoju summu un dodu. Tagad mums ir vajadzība izbūvēt draudzes telpas, un es nolemju, ka strādāšu, nopelnīšu tik un tik un ziedošu konkrētu summu. Jo es gribu strādāt, lai mūsu draudzei būtu savs nams. Ar naudu, ar rokām, pēc iespējām, lai uzceltu visu, kas ir jāuzceļ.

Un Jēzus pats, kad Viņš Savu darbu sāka, bija trīsdesmit gadus vecs. Viņš bija, kā mēdza domāt, Jāzepa dēls, Jāzeps – Ēļa.” (Lūkas evaņģēlijs 3:23)

Jēzus trīsdesmit gadu vecumā sāka Savu kalpošanu, bet kalpošana šeit ir nosaukta par darbu. Viss, ko Jēzus darīja, nebija izprieca, bet darbs. Jēzus atnāca ar konkrētu mērķi – strādāt. Gatavot mācekļus, dziedināt, atbrīvot, izdzīt ļaunos garus, sludināt. Tas bija darbs. Ko Viņš par to saņēma? Nāvi pie krusta. Uz visu, ko Jēzus darīja, ir jāskatās arī kā uz darbu. 

Jēzus viņiem saka: "Mans ēdiens ir darīt Tā gribu, kas Mani sūtījis, un pabeigt Viņa darbu.” (Jāņa evaņģēlijs 4:34)

Jēzus prieks un piepildījums bija darīt Dieva darbu. Mans piepildījums ir celt draudzi. Mans piepildījums ir kalpot Viņam, darīt Viņa darbu. Es uz to neskatos kā uz darbu, un tomēr. Kādreiz, kad man iznāk tikšanās ar cilvēkiem un man prasa par ko es strādāju un kāda ir mana darba vieta, es atbildēju, ka es kalpoju kā mācītājs, bet pēdējos gados es mierīgi saku, ka strādāju par mācītāju. Tas cilvēkiem ir labāk saprotams, un tas tiešām ir darbs. Ja arī man par to nesamaksātu algu, es to jebkurā gadījumā darītu, bet tad es vēl kaut kur strādātu par mūrnieku. Tas ir mans prieks – strādāt Viņa gribā, strādāt Dieva gribā.

Centies būt Dieva acīs krietns darbinieks, kam nav ko kaunēties un kas pareizi māca patiesības vārdu.” (2. Timotejam 2:15)

Mēs esam Dieva darbinieki! Ne tikai brāļi un māsas, Dieva bērni, bet Viņa darbinieki. Kas notiek caur mūsu darbu? 

Un tie izgāja un mācīja visās malās, un Tas Kungs tiem darbā palīdzēja un vārdu apstiprināja ar līdzejošām zīmēm.” (Marka evaņģēlijs 16:20)

Pats Dievs darbojas, kad mēs darbojamies. Mēs vienkārši plānojam un strādājam. Mēs darām evaņģelizācijas darbu, kā esam ieplānojuši, un pats Dievs svētī. Pats Dievs darbojas, un tajās vietās, kur mēs paši vairs nespējam, tur Dievs nāk palīgā. Ar brīnumiem un ar zīmēm. Kā Pāvils skatās uz saviem mācekļiem? Viņam bija viņa palīgi – cilvēki, ar kuriem kopā viņš kalpoja. Kā viņš viņus sauca? Dažus viņš sauc par dēliem, bērniem.

Pāvils un Timotejs, Kristus Jēzus kalpi, visiem svētajiem Kristū Jēzū, kas ir Filipos, arī bīskapiem un diakoniem” (Filipiešiem 1:1)

Marks, Aristarhs, Dēma, Lūka, mani darba biedri.” (Filemonam 1:24)

Sveicinait manu darbabiedru Kristū – Urbānu un manu mīļo Stahiju.” (Romiešiem 16:9)

Sveicinait Trifainu un Trifozu, kas strādā Tā Kunga darbu. Sveicinait mīļoto Persidu, kas daudz pūlējusies Tā Kunga darbā.” (Romiešiem 16:12)

Pāvils sauc savus līdzstrādniekus par darbiniekiem. Tu vari mierīgi pateikt, ka aiziesi pakonsultēties ar darba kolēģi (cilvēku no draudzes). Mēs visi esam draudzes „Kristus Pasaulei” darbinieki. “Kāda ir tava nodarbošanās? Es esmu mācītāja Mārča Jencīša darbinieks, vispār Dieva darbinieks.” Tu esi darbinieks.

Dažas nianses par darbu. 

Darbu uzticēt neprašas rokām ir tāpat, kā kad sev nocērt kājas un pārdzīvo lielas briesmas.” (Salamana pamācības 26:6)

Kā Salamans varēja izdomāt tādu salīdzinājumu? Uzticēt darbu neprašam ir tas pats, kas sev nocirst kājas. Es domāju, ka nocirst kājas jau tā ir lielas briesmas. Doma mums ir skaidra, ko Salamans gribēja pateikt.  Ar darbu vien ir par maz. Ir pareizi jādara darbs! Neprašam nevar uzticēt darbu. Tātad ir jāmācās. Ir jāmācās pareizi darīt darbu. Nevis tikai kaut ko darīt. Centies darīt pareizi, lai tam būtu rezultāts. Ir jāgrib mācīties.

Kad cirvis ir kļuvis neass un tā asmens netiek uzasināts, tad jāpieliek vairāk spēka, bet darbu veicina gudrība.” (Salamans mācītājs 10:10)

Darbu veicina gudrība (ass cirvis), nevis neass cirvis. Vajag ar asu cirvi darīt darbu. Ir jāmācās darīt pareizi. Iemaņas attīsta, darot vienu un to pašu atkal un atkal. Pasaulē pazīstama bēdīgi slavenā Nokia. Es tā saku, jo Nokia telefoni pieder pagājušajam gadsimtam. Viņi nemācījās, neattīstījās un negāja uz priekšu, kā to darīja Samsung un Apple, kuri jau ir tālu priekšā Nokia telefoniem. Dzirdēju, ka Nokia izdos nostalģisko tālruni (3310), veco modeli, tikai uzlabotu ar mūsdienu iespējām. “Cirvis ir jāasina” - nepārtraukti ir jāiegūst jaunas zināšanas. Par sfēru, kurā tu strādā, nepārtraukti ir jāiegūst jauna informācija. Ko dara lielvalstis politikā? Ko dara lielie uzņēmumi, lai uzlabotu konkurētspēju? Viņi ne tikai izpēta jaunās tehnoloģijas, bet veic arī ekonomisko spiegošanu.

“Jo kurš būtu jūsu starpā, kas gribētu celt torni un papriekš neapsēstos, lai aprēķinātu izdevumus, vai viņam pietiks līdzekļu darba izvešanai.” (Lūkas evaņģēlijs 14:28 )

“Sacīdami: šis cilvēks iesāka gan celt, bet nevarēja darbu izvest līdz galam.” (Lūkas 14:30)

Pareizi saplānots un pietiekams ieguldījums dod rezultātus. Jābūt pietiekamam darbam, gluži kā vārot ūdeni, jo ūdens vārās tikai simts grādu temperatūrā. Ja vēlies izaugsmi savā mājas grupiņā, ir jābūt attiecīgi ieguldītam darbam. Es nesen nenoturējos un dažiem atļāvos aizrādīt, teikdams: “Vai jums nav kauna, ka grupiņā ir vieni un tie paši cilvēki? Jūs taču paši zināt, ka tas ir atkarīgs no tā, cik daudz esat darījuši.”

“Savā darbā neesiet kūtri, esiet dedzīgi garā, gatavi kalpot Tam Kungam.” (Romiešiem 12:11)

“Ja tu redzi vīru savā darbā tikušu, tad zini, ka tāds stāvēs ķēniņa priekšā un viņam nebūs kalpot šādiem tādiem zemiem ļaudīm.” (Salamana pamācības 22:29)

Labi meistari ir ļoti pieprasīti. Es esmu pamanījis sabiedrībā, ka pat zināmi cilvēki vai pazīstamas firmas labprāt sadarbojas vai ņem pakalpojumu no meistara, kurš atrodas ārpus centra, citreiz pat pilnīgā nostūrī, bet klienti pie viņa iet, jo viņš izcili prot savu amatu. Pie labiem amata pratējiem bieži vien ir lielas rindas un nav nemaz tik viegli tikt. Pat pie laba ārsta ir jāstāv rindā.

“Padari savu darbu laukā un apstrādā savu tīrumu, un pēc tam cel savu namu.” (Salamana pamācības 24:27)

Nekad netērē naudu, pirms tu esi to nopelnījis!

“Uztici Tam Kungam savus darbus, tad tavi nodomi sekmēsies.” (Salamana pamācības 16:3)

Par visu, ko dari, konsultējies ar Dievu un lūdz par visu, tad Dievs dos izdošanos pat tur, kur cilvēcīgi tas nav iespējams.

“Kas laisks savā darbā, ir brālis tam, kas pats izšķiež savu mantu.” (Salamana pamācības 18:9)

Te ir runa par cilvēku, kurš ir strādājis un kuram jau kaut kas ir, bet pēkšņi viņš ir kļuvis slinks. Tas nozīmē, ja tu esi mācījies un kaut ko jau paveicis savā dzīvē un pēkšņi tu apstājies un neturpini augt, tad tu esi līdzīgs tam, kas izšķiež to, kas tev jau ir, jo agri vai vēlu tu vari pazaudēt to pašu, kas tev ir. Ir nepārtraukti jāvirzās tālāk.

“Ne kā Kains, kas bija no ļaunā un nokāva savu brāli, bet kādēļ viņš to nokāva? Tāpēc, ka viņa darbi bija ļauni un viņa brāļa darbi taisni.” (1. Jāņa 3:12)

Darbs var būt no Dieva un darbs var būt no velna. Interesanti, ka mūsu jaunās draudzes telpas atradīsies 4. stāvā, bet pirmajā stāvā ir alko-outlet. Darbs alkohola veikalā nav no Dieva. Ir dažādi darbi. Darbs var būt plānots un Dieva neakceptēts, tas nozīmē, ka tu nestrādā pareizā virzienā.

“Un vērosim cits citu, lai paskubinātu uz mīlestību un labiem darbiem.” (Ebrejiem 10:24)

Mūsu pienākums ir skubināt un motivēt citus uz darbību. Šobrīd es sludinu šo sprediķi, jūs pēc tam mājas grupiņās to pārrunāsiet un motivēsiet cits citu. Un, ja būs darbība, tad būs arī uzplaukums. Ļoti vienkārši ir pateikt, kas cilvēkus sagaida nākotnē vai kas Latviju sagaida nākotnē. Tas ir atkarīgs no tā, ko cilvēki šobrīd dara un kādā virzienā iet. Piemēram, šobrīd sāk ieviest jauno izglītības sistēmu, kurā ļoti dominē sociālās zinības. Vēsture šajā programmā nav paredzēta. Tādā gadījumā mēs būsim kā pelēkā masa – kur mūs stūrēs, tur mēs iesim. Dažas parādības, kas tagad notiek un kļūst diezgan atklātas, man atgādina pirmskara fašistisko Vāciju. Nezinu, kā tas tālāk attīstīsies, jo aborti un eitanāzija daudzviet jau ir legalizēta. To visu Dievs caur mums var labot, kad mēs sludināsim evaņģēliju. Pat geju kustības organizācija ar savu darbu panāk to, ka skolās ievieš nekristīgas programmas, izmaina likumdošanu, un viņi paši iet uz ielām un no tā nekaunas. Bet, ja mēs strādātu, tad bērnus audzinātu tā, kā Dievs grib. Skaties uz Dieva lietām kā uz darbu, tad būs arī augļi.

“(..) lai svētos sagatavotu kalpošanas darbam, Kristus miesai par stiprinājumu.” (Efeziešiem 4:12)

Mums visiem ir dotas kādas spējas, lai mēs sagatavotu darbam kalpotājus - kristiešus. Mans uzdevums ir strādāt pie tā, lai mēs visi strādājam.

Kā darbs ir jādara?

“Pamācīšanas spējas – pamācīšanā, kas dod no sava, lai to dara vientiesīgi, kas valda, lai dara to rūpīgi, kas strādā žēlsirdības darbu, lai dara to ar prieku.” (Romiešiem 12:8 )

Ja tu kalpo cilvēkiem, tad dari to ar prieku. Tad, kad es skrienu, citreiz pusceļā vairs negribas skriet un sāku domāt par galamērķi – ko darīšu tad, kad nonākšu galā. Ja es domāju tikai par galamērķi, skriet kļūst grūti, tāpēc es sev saku: “Izbaudi procesu!” un skriet kļūst vieglāk. Tu pats vari piespiest sevi priecāties.

“Bet esmu sludinājis vispirms tiem, kas dzīvo Damaskā, Jeruzalemē un visā jūdu zemē, kā arī pagāniem, lai tie nožēlo savus grēkus un atgriežas pie Dieva un dara darbus, kas grēku nožēlas cienīgi.” (Apustuļu darbi 26:20)

Ja tu atgriezies pie Dieva, tad ir jādara darbi, kas ir Kristus cienīgi.

“Kur tiešām dara darbu, tur visa kā pietiek, bet, kur rīkojas tikai ar vārdiem, tur valda trūkums.” (Salamana pamācības 14:23)

Ja tev nav kāroto rezultātu, tad, iespējams, tu esi tikai pļāpa un pats maldini sevi ar domu: “Gan jau kādreiz būs.” Nekas tev nebūs, kamēr nebūs attiecīgi ieguldīts darbs. Nemaldini sevi un nemaldini citus, bet pieņem lēmumu un saplāno, un sāc darīt konkrētu darbu ikdienā.

“Salds ir darbinieka miegs, vienalga, vai tas daudz vai maz ko ēdis; bet bagātais, kas spēcīgi pieēdies, nereti netiek pie miega.” (Salamans mācītājs 5:11)

Tie, kas nedara darbu, to zemapziņā zina. Ja tu esi grupiņas vadītājs un tajā neieguldi pietiekamu darbu, tu to zini, jo Dievs uz tevi runā: “Nekas nemainīsies, kamēr nesaplānosi un nesāksi darīt!” Ja tev finansiālais stāvoklis nav labs, nekas nemainīsies, kamēr neieplānosi un nesāksi darīt ikdienā darbus, saskaņā ar prioritātēm. Ir diskomforts, ir bezmiegs, un sliktas priekšnojautas tiem, kas nedara darbu. Trauksmes sajūta – “Es neesmu izdarījis darbu, nekas nemainīsies!” Un es tevi aicinu no šodienas ieplānot un no rītdienas sākt darīt! Par to, kā jādara – vīzija, mērķi, mazie solīši, - ir daudz jau mācīts, sāc tikai strādāt. Mājas grupiņa, finanšu jautājumi, glābti cilvēki - sāciet strādāt! Mūsu draudzē ir gandrīz simts līderu. Tas arī ir darba rezultāts, jo es biju pieņēmis lēmumu veidot draudzi un celt līderus. Ja es toreiz nebūtu sācis strādāt, tad šodien tā nebūtu. Ja es šodien apstāšos, tad pēc gada vai diviem darbs sāks irt.

“Dēstītājs un laistītājs – abi sader kopā un katrs dabūs savu algu, pēc sava darba.” (1. Korintiešiem 3:8 )

“Jo Cilvēka Dēls nāks Sava Tēva godībā ar Saviem eņģeļiem, un tad Viņš ikkatram atmaksās pēc viņa darbiem.” (Mateja evaņģēlijs 16:27)

Mācītāja Mārča Jencīša sprediķi “Darbs” darbīgi pierakstīja Ieva Našeniece, Inguna Kazāka un Iveta Kļavinska, un rediģēja Ieva Našeniece

Trīs lietas!

Publicēja 2017. gada 22. marts 03:41Līga Paņina

Ziņas datums 22.03.17.

Negatīva pieredze. Esi par tādu dzirdējis? Ja ir runa par ticību, tad mēs visas lietas saņemam ticībā. Ja runa ir par ticību Dievam un Dieva apsolījumiem, tad mēs tos saņemam ar ticības palīdzību. Tas, ko sasnieguši liela daļa Bībeles personāžu, ir bijis tikai pateicoties viņu ticībai. Dāvids pieveica Goliātu ticībā uz Dievu. Goliāts bija neizmērojami spēcīgāks par Dāvidu, viņš bija profesionāls kareivis, bet Dāvids vienkāršs ganu zēns, kurš pieveica viņu un pēc tam kļuva par ķēniņu.

“Bet Jēzus uz to sacīja: "Tu saki: ja tu spēj! Kaut tu varētu ticēt! Tas visu spēj, kas tic."” (Marka evaņģēlijs 9:23)

Ticība ir aktīva darbība. Un ir lietas, kas traucē darboties un uzvarēt, un viena no tām ir negatīva pieredze. Piemēram, tu reiz esi mēģinājis iet konkrētā virzienā, bet tev tas nav izdevies, un tas veido negatīvu pieredzi. Var notikt arī tā, ka tu esi mēģinājis darīt pareizas lietas, bet tās nedarbojās un ļoti pamatoti nedarbojās, jo tajā brīdī tas nevarēja darboties. Piemēram, tu mēģināji veidot attiecības ar cilvēkiem, bet tas nesanāca. Mums ir mājas grupu draudze, mājas grupās ir cilvēki, ir līderi, ir attiecības. Un tu gribi mīlēt cilvēkus, jo Dievs ir teicis, ka mums jāmīl savu tuvāko kā sevi pašu, bet tas konkrētais cilvēks ir neciešams. Tev neizdevās izveidot attiecības, un tādēļ radās negatīva pieredze. Varbūt tev vispār nav izdevies izveidot normālas attiecības ar cilvēkiem. Arī laulībā cilvēki precas, pēc tam šķiras, meklē īsto un pareizo. Kāpēc pēc pirmās neveiksmes cilvēki vairāk neprecas, bet meklē vieglāko ceļu, pārguļ, maina partnerus kā zeķes un neveido nopietnas un noturīgas attiecības? Tāpēc, ka kāds ir pievīlis, un ir izveidojusies negatīva pieredze, cilvēkam vairāk nav izdevies izveidot normālas attiecības ar vīrieti vai harmoniskas attiecības ar sievieti.

Uzticēšanās cilvēkiem. Es uzticos cilvēkiem. Krievi saka: “Doverjaj, no proverjaj.” Tas nozīmē uzticēties, bet tajā pašā laikā sekot līdzi tam, vai viss ir normāli. Un tomēr es ticu līdz pēdējam, ka cilvēks var būt uzticams. Es pazīstu daudzus uzticamus cilvēkus. Taču manā dzīvē ir bijis arī daudz neuzticamības. Varbūt ne ļoti daudz, un tomēr daudz. Cilvēki pieviļ, arī tie cilvēki, kurus esmu ņēmis savā komandā un uzticējies viņiem. Mūsu draudzē ir daudz līderu, kuri vada savas mājas grupas. Ikviens vadītājs saskarsies ar neuzticamību. Piemēram, ja uz mājas grupiņu uzaicina desmit cilvēkus, no kuriem pieci pasaka, ka ieradīsies, tad zini, ka ieradīsies labi ja viens. Ja vēlies celt mājas grupiņu, tad tās celšanā ir jāiegulda liels darbs, tev ir jāuzaicina 100 cilvēki, no kuriem atnāks desmit, un tas arī tikai labākajā gadījumā. Lūk, tur veidojas negatīva pieredze – cilvēki apsolīja, bet neatnāca, tāpēc daži nolemj, ka nav vērts aicināt. Liela daļa cilvēku no draudzes “Kristus Pasaulei” ir redzējusi tikai mūsu draudzi, zina mūsu mācību, jo nav staigājuši pa citām draudzēm. Bet, ja tu pastaigātu apkārt, izstaigātu visas tās “kapsētas” – mirušās draudzes, tad tu redzētu, ka kādreiz tās ir bijušas dzīvas draudzes, tur ir bijuši cilvēki, tur ir bijusi slavēšana, tur ir bijuši brīnumi un dziedināšana. Tad kāpēc šodien baznīcās ir tāds tukšums? Jauniešu tur nav, cilvēku kļūst arvien mazāk, ik gadu draudzes locekļu skaits paliek nemainīgs vai arī kļūst mazāks. Viss ir tik neinteresanti un auksti. To sauc par reliģiju.

Negatīvas pieredzes rezultātā var atmest arī lūgšanas. Tu lūdzi par kādu lietu, un tas nenotika. Es atceros kādu mācītāju, tas bija Rīgā, Āgenskalna rajonā, kad mēs draudzes pirmsākumos meklējām telpas, lai vadītu dievkalpojumus. Telpas atradām, izskatījās mums ļoti piemērotas, bet mēs tās nedabūjām. Iemeslu neatceros, bet atceros, ka tam mācītājam cilvēku draudzē bija gaužām maz. Būtu mēs tur bijuši, mēs būtu piepildījuši tās telpas. Un es zinu, kāpēc tas tā bija, – negatīvas pieredzes dēļ. Mēs runājām ar šīs draudzes vadītājiem, stāstījām par savu draudzi, ka mums ir grupu draudze, un viņi tā ļoti gudri, pat ar tādu līdzjūtību teica, ka es varot izmēģināt, bet tas nedarbosies, jo viņi jau to ir darījuši. Ne viss, ko mēs mūsdienās mācāmies skolā, ir patiesība. Tāpat arī tās draudzes līderiem bija negatīva pieredze attiecībā pret draudzes augšanu, tāpēc tā bija izmirusi.

Es vēlos, lai Dieva Gars šodien pie tevis kaut ko izdara; varbūt tu esi tas, kurš ir centies vai vienmēr vēlējies uzsākt savu mājas grupiņu, tu centies, esi mēģinājis, bet ir bijuši kaut kādi apstākļi, kāpēc tas nav izdevies, un tev ir izveidojusies negatīva pieredze. Tas nenozīmē, ka tev, izgāžoties pirmajā reizē, būs jāizgāžas arī otrreiz. Nedomā, ka lietas, kuras nedarbojās vakar, nedarbosies arī šodien.

Patiešām tas varēja būt tā, ka tas vienkārši nevarēja tajā brīdī darboties. Jo attiecīgajā brīdī, kad tu mēģināji celt savu mājas grupiņu, tu vēl nemācēji komunicēt ar cilvēkiem. Varbūt tam par iemeslu bija tavs neciešamais raksturs. Tev nekad nebūs apkārt cilvēki, kamēr tu neizmainīsi savu raksturu. Bieži vien cilvēks maina darbu, jo nespēj sadzīvot ar darba kolektīvu vai atrast kopīgu valodu ar vadību. Cilvēki iet prom no līderiem, nevis no sava darba vai grupiņas.

Aizpagājušo reizi es sludināju par pacietību. Kā piemēru minēju to, ka nevajag pārmērīgi ātri likt vasaras riepas, jābūt pacietīgam. Zini, šodien manai automašīnai tās jau ir uzliktas, nav problēmu, jo, ja kas, mums ir otra mašīna ar ziemas riepām. Ir dažādu veidu riepas, run-flat ir riepas, ar kurām var braukt pat tad, kad tās ir pārdurtas, jo riepas konstrukcijas pamatā ir nesošo sānu princips, kas spējīgs nest ievērojamu smagumu pat spiediena zuduma apstākļos. Jaunās mašīnas faktiski visas ir ar run-flat riepām. Šādām mašīnām nav paredzēts rezerves ritenis, jo tas nav nepieciešams. Man pašam nācās meklēt rezerves riteni, jo manai mašīnai bija uzliktas parastās riepas. Pēc instrukcijas, ja šīs riepas ir cauras, tad ar tām vēl var nobraukt aptuveni 100 km, un, ja elektronika neuzrāda, ka riepa ir pārdurta (tas pat var vispār neuzrādīties), cilvēki to var pamanīt tikai pēc gada. Run-flat riepas ir izturīgākas, ar biezāku gumiju, tās ir smagākas un cietākas. Savai iepriekšējai mašīnai es biju uzlicis run-flat riepas. Tā uzliekot un izbraucot no servisa, es nevarēju pabraukt, jo tās staigāja pa risēm un bija ļoti cietas. Riepas bija nekomfortablas un briesmīgas. Es nodomāju, ka es nekad vairāk nelikšu šāda tipa riepas, parasti arī “opīši” neliek šāda tipa riepas. Kāpēc? Viņi mīl komfortu. Tā arī es sapratu, ka manai pašreizējai automašīnai ir jānomaina run-flat riepas pret parastajām riepām. Kāpēc “opīši” ienīst run-flat riepas? Jo šīs riepas nav bijušas pareizajam auto un nav bijušas no pareizās firmas. Man parasti patīk cietākas riepas, tāpēc es nodomāju, ka riskēšu un uzlikšu run-flat, un tagad man ir cita mašīna! Un nav nekas cietāks, bet tieši otrādi – mašīnas vadāmība ir daudz labāka, tā līkumos nesasveras, un man tagad gribās vairāk braukt. Tā citreiz ir, tu uzliec vecas run-flat riepas, kurām ir desmit gadi, kaut protektors izskatās jauns, bet šīs riepas tomēr nestrādā. Man bija negatīva pieredze. Pirms tam man bija vecas Continental riepas, ar kurām es braucu pa Polijas ceļiem. Tās bija vecas un lietotas riepas. Es izvēlējos riskēt un otrreiz uzliku run-flat riepas, un esmu apmierināts.

Ir lietas, kuras tu esi kādreiz mēģinājis, un šīs lietas tavā dzīvē nav darbojušās. Tas var būt jebkas: attiecības ar cilvēkiem, kalpošana, bizness. Tu esi mēģinājis uzsākt savu biznesiņu, esi nomainījis darbu, un tas nav strādājis. Tas nenozīmē, ka tas vispār nestrādā, tikai tāpēc, ka tas nav nostrādājis tev! Viss, ko tev vajag, ir turpināt neatlaidīgi izanalizēt rezultātu un mēģināt to darīt vēlreiz. Es piekrītu tam, ko sludināja mana sieva, ka Dievs ir uzticams. Ja tavai mašīnai ir paredzētas šāda tipa riepas, tu vari normāli ar tām braukt. Ja tev ir bijusi nepareiza pieredze, tas nenozīmē, ka tas nekam neder. Labi apmācīts pārdevējs nekad neteiks, kura prece ir labāka, kura sliktāka, bet gan izskaidros katras preces plusus un mīnusus. Ja vienreiz kaut kas nedarbojās, tad ir jāmēģina vēlreiz. Ja Dieva vārds saka, ka tas darbojas, tad tas darbosies. Neizdevās uzsākt mājas grupiņu? Tad dari to vēlreiz, bet citiem paņēmieniem. Ne ar minimālām pūlēm. Ja nesanāk izveidot attiecības ar kādu cilvēku, tad mēģini vēlreiz. Ja vaina ir tevī, tad tev noteikti ir jāatrisina savas rakstura problēmas, bet, ja tā nebija tava vaina, tad tev ir jāizvēlas pareizie cilvēki, ar kuriem veidot attiecības. Protams, ir arī tādi cilvēki, ar kuriem nemaz nevar izveidot normālas attiecības. Iesāki savu biznesu? Tas nedarbojās? Tad mēģini vēlreiz! Reliģiozās draudzēs parasti mācītājs sākumā iedrošina iet un darīt, bet cilvēki to negrib darīt, un mācītājam tas ar laiku apnīk un viņš beidz par to sludināt, bet es nepadošos. Ar Dievu viss ir iespējams, tu vari būt bagāts un vesels. Tu vari uzcelt mājas grupiņas, tu vari atvest cilvēkus pie Dieva, Latvijā var uzcelt megadraudzi un var izmainīt Latviju. Latvija var būt svētīta!

 

Ko ES varu darīt?

“Teiciet To Kungu, jo Viņš ir mīlīgs un Viņa žēlastība paliek mūžīgi! Tādēļ lai saka Israēls: "Tiešām, Viņa žēlastība paliek mūžīgi!" Tā lai saka arī Ārona nams: "Tiešām, Viņa žēlastība paliek mūžīgi!" Tā lai saka visi, kas bīstas To Kungu: "Tiešām, Viņa žēlastība paliek mūžīgi!” Bailēs un nomāktības bēdās es piesaucu To Kungu, un Viņš paklausīja un mani atsvabināja. Tas Kungs ir ar mani, es nebīstos nenieka. Ko cilvēki man darīs? Tas Kungs ir ar mani, lai man palīdzētu; tādēļ es droši noskatīšos uz saviem ienaidniekiem, gavilēdams uzvaras priekā. Labāk ir paļauties uz To Kungu nekā cerēt uz cilvēkiem! Labāk ir paļauties uz To Kungu nekā cerēt uz dižciltīgajiem! Visas tautas bija aplenkušas mani, bet Tā Kunga Vārdā es viņus izdeldēju. Viņi bija apgājuši man visapkārt, bet Tā Kunga Vārdā es viņus iznīcināju. Viņi lidoja ap mani kā bišu spieti, bet viņi izdzisa kā uguns ērkšķos. Tā Kunga Vārdā es viņus uzveicu. Mani grūstin grūda, lai es kristu, bet Tas Kungs man palīdzēja. Tas Kungs ir mans stiprums un mana slavas dziesma, Viņš ir mans glābējs. Gaviles un uzvaras prieks atskan taisno teltīs: "Tā Kunga labā roka dara varenus darbus, Tā Kunga labā roka ir augstu pacelta, Tā Kunga labā roka dara varenus darbus!" Es nemiršu, bet dzīvošu un sludināšu Tā Kunga darbus. Tas Kungs mani gan smagi pārmācīja, bet tomēr nenodeva nāvei. Atdariet man taisnības vārtus, es ieiešu pa tiem un pateikšos Tam Kungam! Šie ir taisnības vārti, taisnie pa tiem ieies. Es pateicos Tev, ka Tu mani paklausīji un esi mans glābējs. Akmens, ko namdari nometuši pie malas, ir kļuvis par stūra akmeni. Tas ir tā Kunga darbs, un tas ir brīnums mūsu acīs.” (Psalms 118:1-23)

Labāk ir paļauties uz Kungu, nekā cerēt uz cilvēkiem, dižciltīgajiem. Liekas tā brīnumaini, ka Dievs glābj, atbrīvo, un pašam neko nevajag darīt, nevajag neko organizēt, tikai jāpiesauc Dievu, un Dievs visu izdarīs. Kad es lūdzu, tad Dievs dara kaut ko tādu, ko es pats nevaru izdarīt. Tās ir lietas, ko es pats nekad neizdarīšu. Piemēram, es nevaru dziedināt cilvēkus, nevaru nevienu izglābt, bet ir apstākļi, kurus izmaina tikai Dievs. Piemēram, Israēls pārgāja ar sausām kājām pāri jūrai, jo Dievs pāršķēla jūru, Viņš pāršķēla arī Jordānas upi, Dievs karoja kopā ar Jozua un meta krusas graudus akmens lielumā, un iznīcināja daudz vairāk pretinieku, nekā pats Jozua ar savu karaspēku. Saule un mēness apstājās, kamēr tu iznīcini savus ienaidniekus. Tās ir pārdabiskas lietas, un to dara Dievs. Kad cilvēki nožēlo grēkus, arī tad mēs varam tikai lūgt Dievu, lai Dievs izdara brīnumu pie šiem cilvēkiem, lai šie cilvēki piedzimst no augšienes. Tikai Dievs caur Savu upuri un Savām asinīm mūs šķīsta. Dievs maina tavu domāšanu, dod pareizās vēlmes un pareizo virzienu. Labāk ir paļauties uz To Kungu nekā uz cilvēkiem. Kā notiek šis Dieva darbs? Cilvēks iet Svētā Gara spēkā un uzvar. Tā ir sadarbība starp Dievu un cilvēku.

Mācītājam Jongi Čo ir grāmata par Svēto Garu, un mācītājs saka, ka Svētais Gars ir mūsu vecākais partneris, kurš vienmēr ir kopā ar mums. Svētais Gars nav tas, kas visu izdara tavā vietā, bet Svētais Gars izdara tikai to, ko tu pats nevari izdarīt. Dievs dod un dara, bet svarīgi ir atcerēties, ko tu pats vari darīt, lai tas notiktu. Dievs saka: “Es uzveicu, Es izdeldēju.” Dievs cīnās, Viņš strādā un uzveic. Bet ko tu vari darīt?

No paša sākuma es ļoti cīnījos, lai katram cilvēkam no manas komandas ir personīgs laiks ar Dievu, mēs taisījām grafikus, komanda man tos atrādīja, un tagad katram no manas komandas tās ir vismaz divas stundas dienā, cik ilgi viņš jāpavada laiku ar Dievu. Bet pašā sākumā man bija jautājums: “Dievs, ko ES varu darīt, lai cilvēki pavadītu laiku ar Tevi?” Es palūdzu Pārslai, lai uztaisa personīgos grafikus, visiem tos izsūta un lai cilvēki tos aizpilda. Tie, kas nevar izpildīt elementāras prasības, var mierīgi iet uz citu grupiņu. Parasti tas, par ko es runāju draudzes priekšā, notiek arī mājas grupiņās. Ja es runāšu, piemēram, par brīnumiem un zīmēm, mājas grupiņās sāks notikt brīnumi un zīmes, notiks atbrīvošanas. Ko mēs dzirdam, to mēs praktizējam, bet Dievs dara Savus darbus. Dievs dziedina! Vissvarīgākā tēma draudzē ir personīgas attiecības ar Dievu. “Dievs, ko es varu darīt? Dievs, dari tā, lai mēs neesam atkarīgi no cilvēkiem!” Es nepaļaujos uz cilvēkiem. Ir ļoti svarīgi, lai es pats gribētu regulāras attiecības ar Dievu, nevis lai tikai aizpildītu grafiku. “Dievs, ko es varu darīt, lai katrs pats gribētu to darīt?” Dievs man teica, lai es uzrakstu grāmatu, ko es arī izdarīju. Grāmata palīdz mums labāk lūgt Dievu. Ja tu gribi labākas telpas, ko tu vari darīt? Gribi finanses? Ko TU vari darīt, lai tev būtu nauda? Mēs lūdzām arī par valsti, lai Dievs svētī Latviju! Bet ko ES tur varu darīt? “Dievs, parādi man, palīdzi man saprast, dod man vairāk spēka, vairāk izdomas.” Ko TU vari darīt, lai Dievs varētu svētīt Latviju? Ir četri etapi;

1. Aizsniegt;

2. Nostiprināt;

3. Apmācīt;

4. Izsūtīt.  

Ej pa panākuma kāpnēm un turpini vest sev līdzi cilvēkus. Tas ir arī viss, kas mums ir jādara. Dievs, svētī Latviju! Ļoti vienkārša lūgšana. Dievs, svētī mūsu zemi, kaimiņus, mūsu tautu, bet ko es varu darīt? Daži cīnās, lai atnāktu uz draudzi, bet tev nav par to jācīnās, ir jācīnās par Latviju! Mēs esam par Latviju. Es varu lūgt ne tikai to, lai Dievs dara, bet man pašam arī ir kaut kas jādara un jālūdz, ko es vēl varu izdarīt Dievam un attiecīgi rīkoties. Es jūs ļoti mīlu, un, Dievs, svētī Latviju! Āmen!

 

Mācītāja Mārča Jencīša svētrunu rakstīja Daila Lielbārde un Dana Šaicāne un rediģēja Ieva Našeniece

Dievs ir uzticams

Publicēja 2017. gada 22. marts 03:34Līga Paņina

Ziņas datums 22.03.17.


Šodien es gribu jūs iedrošināt, uzmundrināt, kā arī atgādināt jums par to, ka Dievs ir uzticams. Dievam nav neatrisināmu problēmu. Dievam ir ārkārtīgi daudz labu īpašību. Dievam vienīgajam ir tikai labās īpašības. Ir daudz cilvēku, kuriem ir daudz labu īpašību, bet ir arī kāda slikta īpašība. Ir kāds cilvēks uz zemes, kuram ir tikai labās īpašības? Neuzticamību mēs redzam visapkārt. Dieva vārds māca, ka mums cilvēkiem dažādi trūkumi. Mēs neesam perfekti, bet Dievs ir perfekts. Viņš ir ideāls Dievs, un Viņam ir tikai labās īpašības. Viņš ir stiprs, mīlošs un gudrs. Viņš ir stiprāks par jebkuru spēka vīru, stiprinieku. Mūsu Dievs ir tik stiprs un varens! Ja Viņš ir ar mani, tad kas būs pret mani? Dievs ir uzticams, un Dievs draudzei māca uzticamību. Pasaulē uzticamība ir reti sastopama īpašība. Cilvēki cits citu piemāna, nodod un piekrāpj. Ir zināmi daudzi gadījumi, kad cilvēki stāv pie altāra un Dieva priekšā sola viens otru mīlēt, bet paiet kāds laiks un cilvēks kļūst neuzticīgs savai otrai pusītei. Cilvēki ir neuzticami saviem tuviniekiem, draudzei, mācītājam, savam līderim, kas viņam ir kalpojis. Neuzticamība ir visapkārt. Tādi cilvēki – pievilti, jo piedzīvojuši nodevību – atnāk uz draudzi, atnāk pie Dieva. Viņiem ir ļoti grūti uzticēties Dievam, jo viņiem šķiet, ka nevienam šajā pasaulē nevar uzticēties. Dievam tu vienmēr vari uzticēties. Viņš nekad tevi nepievils, nepiemānīs, nenodarīs pāri. Bībelē par to visu jau ir teikts.

„Jo no šā laika pieci vienā namā sašķelsies: trīs pret diviem, un divi pret trim, tēvs pret dēlu un dēls pret tēvu, māte pret meitu un meita pret māti, vīramāte pret vedeklu un vedekla pret vīramāti!” (Lūkas evaņģēlijs 12:52-53)

Neuzticamība, par to Bībelē ir rakstīts. Cilvēks atnāk pie Dieva, un Dievs parāda, ka Viņš ir uzticams, un Dievs arī mums māca būt uzticamiem. Būt uzticamam savai draudzei, uzticamam cits citam, būt uzticamam savai otrai pusītei, būt uzticamam saviem draugiem, darba devējam. Dieva valstībā ir citādāk, tur nav kā velna valstībā. Uzticamība kādam liek tev brīvprātīgi nomirt sev un dzīvot Dievam. Arī tad, kad tev to negribās. Upurēties otra labā, nodoties, mīlēt un nolikt savas vēlmes, ambīcijas un iegribas otrajā vietā jeb darīt tā, kā grib Dievs. Kad Jēzus nomira pie krusta, Viņš parādīja uzticamību visaugstākajā līmenī. Viņš izdarīja to, kas Viņam bija jāizdara, jo Dievs ir uzticams.

„Tas Kungs ir uzticams. Viņš jūs darīs stiprus un pasargās no ļauna.” (2. Tesaloniķiešiem 3:3)

Dievs ir stiprs un Dievs mūs dara stiprus. Viņš dara visu, lai mēs kļūtu stipri. Mēs arī kļūstam stipri un iegūstam šo īpašo vērtību – uzticamību.

„Turēsimies nešaubīgi pie cerības apliecināšanas, jo uzticams ir Tas, kas apsolījis.” (Ebrejiem 10:23)

Visu, ko Dievs Savā vārdā ir apsolījis, to Viņš arī piepilda. Tas viss, kas Bībelē ir rakstīts, piepildās, jo, ja mēs darām visu no savas puses, tad Dievs no Savas puses līgumu noteikti pildīs. Viņš nelauzīs līguma saistības. Kad mēs nākam pie Dieva, mēs noslēdzam līgumu ar Viņu, un, ja mēs no savas puses cenšamies, darām un dzīvojam Dieva gribā, tad Viņš no Savas puses noteikti darīs. Ja Viņš ir apsolījis, ka grib tevi dziedināt, atbrīvot un palīdzēt atrisināt tavas lielās un mazās problēmas, tad Viņš noteikti to arī darīs. Dievs nav cilvēks, kas melotu. Ja Viņš kaut ko ir apsolījis, tad noteikti Viņš tā arī darīs. Ja tu tuvojies Dievam, tad tu savā dzīvē piedzīvo lielus un varenus Dieva brīnumus un vari būt pārliecināts par to, ka Viņš ir uzticams. Es savā dzīvē esmu piedzīvojusi daudz Dieva mīlestības, varenību, kā Viņš uzklausa lūgšanas. Tas vispār ir prātam neaptverami, kādus brīnumus dara Dievs! Viņš ir visvarenais, visstiprākais, viszinošākais, un Viņš ir ar tevi. PATS DIEVS IR AR TEVI! Viņš tevi neatstās un nekad nepametīs. Viņš nav kā puisis, kas var piemānīt un neatnākt uz randiņu. Nē, mūsu Dievs tāds nav. Ja Viņš ir apsolījis, tad Viņš ir “randiņā”. Viņš gaida tevi “randiņā” – lūgšanu kambarī. Viņš nav kā meitene, kas apsola puisim, ka satiksies, un sarunā tikšanās vietu, bet neierodas un salauž otram sirdi. Dievs tāds nav. Viņš ir uzticams, mīlošs un zinošs Dievs. Bieži cilvēki domā par sevi vai otru, ka viņiem ir tikai labās īpašības, it īpaši tad, kad viņi dodas uz šādiem randiņiem un uz acīm ir “rozā brilles”, un šķiet, ka otrā cilvēkā nav nevienas sliktas īpašības, ir tikai labās īpašības. Iemīlēšanās periodā bieži cilvēkiem ir šīs lielās “3D rozā brilles” un viņi neredz, ka otrā cilvēkā arī ir kādas sliktas īpašības, jo mēs esam tikai cilvēki. Vienīgi Dievs ir pilnīgi uzticams.

Tu noteikti esi redzējis tādas filmas par suņiem, kurās viņi saviem saimniekiem parāda uzticamību ļoti augstā līmenī. Ir tāda filma “Hačiko”. Tur arī ir par to, ka suns ir ļoti uzticams. Šajās filmās pārsvarā notiek tas, ka saimnieks kaut kur aiziet, sunīti atstāj un saka, lai viņš pagaida. Saimnieks neatgriežas, un suns sēž – aukstumā, sniegā, lietū – dienām, nedēļām, mēnešiem. Ir gadījumi, kad saimnieks nomirst, un sunītis sēž uz viņa kapu kopiņas, jo uzticamības pakāpe ir tik augstā līmenī. Dievs ir daudz, daudz uzticamāks par sunīšiem. Ja arī tu esi bijis miris savos grēkos, tad Dievs iet pie tevis un gaida, kad tu atdzimsi, kad tu piecelsies un atjēgsies no saviem grēkiem, kad tu piedzimsi no jauna. Viņš tevi pacietīgi gaida. Dievs ir pacietīgs ar tevi! Arī rītdien Dievs būs pacietīgs ar tevi. Un ja Dievs nebūtu tik pacietīgs, ja Viņa pacietības līmenis būtu tā kā mums, tad kur nu kurais mēs tagad būtu, bet Dievs ir tik pacietīgs ar mums un gaida mūs.

Mēs noskatījāmies vienu šādu filmu par suni ar nosaukumu „Smitijs”. Filmā ir par kādu zēnu, ar kuru mamma netika galā un tāpēc aizsūtīja pie opīša, lai viņš tiek ar puiku galā. Opis puisim paņēma mazu kucēnu, un viņam bija šis zēns jāpieskata. Kucēnam bija jāiet visur līdzi puikam, un vecaistēvs puiku sāka disciplinēt. Šim puisim nekas nepatika, ko vecaistēvs darīja. Viņam nepatika, ka viņu audzina, disciplinē, jo viņš bija pieradis darīt savā dzīvē tā, kā viņš pats grib, un suns arī viņam ļoti nepatika, jo viņš visur viņam staigāja līdzi. Viņam jau tas kaitināja, viņam jau suns riebās, jo visur viņš gāja līdzi un viņu kontrolēja. Viņam šis suns tā nepatika, ka viņš sunītim pat neiedeva vārdu. Viņš vienkārši viņu sauca “suns”. Šis suns bija uzticams un visur gāja viņam līdzi. Arī Dievs pat tad, kad tu biji spītīgs un nepaklausīgs, un teici: „Dievs, man Tevi nevajag. Es pats tikšu galā ar savām problēmām,” uzticami visur sekoja tev līdzi. Viņš visur tev ir klāt, Viņš visur tev ir palīdzējis. Un tu noteikti zini daudzus gadījumus, kad tu domāji, ka pats esi varens un liels, bet pēkšņi tu iekriti bedrē. Ko Dievs dara tādā gadījumā? Viņš staigā tev līdzi un izvelk tevi ārā no bedrēm. Arī šis sunītis staigāja zēnam līdzi, kaut puisis to nemaz negribēja.

Kādu reizi notika šāda situācija. Puisis gāja uz darbu, un piebrauca automašīna ar puišiem, un viņi aicināja viņu līdzi tusēt. Protams, ka viņam gribējās doties līdzi, bet kur lai liek suni? Viņš pateica kucēnam, lai viņš sēž šeit, ka viņš drīz būs atpakaļ. Protams, ka suns viņam vairāk nebija svarīgs, un viņš aizmirsa par kucēnu. Puisis pārbrauca mājās, vecaistēvs domāja, ka viņš ir bijis darbā, un viņš pēkšņi atcerējās, ka nav viņa suns, kas viņam visu laiku staigā līdzi. Viņš ātri steidzās uz to vietu, kur viņš suni bija atstājis. Ārā bija nakts, tumsa un ārkārtīgi lija lietus. Viņš aizgāja uz to vietu un ieraudzīja savu sunīti lietū izmirkušu, trīcošu, un viņš tur sēdēja un gaidīja saimnieku. Tas salauza zēna sirdi. Viņš redzēja, cik ļoti sunītis viņam ir uzticams, cik ļoti viņš viņu mīl, ka viņš viņu ir gaidījis. Pēc tam viņš sunīti iemīlēja. Vēlāk viņš sunīti nosauca vārdā Smitijs. Dievs ir uzticams. Dieva uzticamība ir tā, kas daudzos gadījumos salauž cilvēka sirdi un atver to Dievam.

„Dievs nav cilvēks, kas melotu, nedz cilvēka bērns, ka Viņam kaut kas būtu jānožēlo. Vai Viņš ko teiktu un nedarītu, vai Viņš ko sacītu un tas nekļūtu īstenība?” (4. Mozus 23:19)

Viss, ko Dievs saka, tā arī ir. Dieva JĀ ir JĀ un NĒ ir NĒ. Dievam nav tā, ka jā nozīmē varbūt. Ja Dievs saka jā, tad tas nozīmē jā. Ja Dievs saka, ka Viņš apmierinās katru tavu vajadzību pēc Savas godības pilnās bagātības Kristū Jēzū, mūsu Kungā, tad tās tas arī ir. Viņš to jau ir apsolījis. Paņem šos apsolījumus. Satver tos.

„Mans Dievs apmierinās katru jūsu vajadzību pēc Savas godības pilnās bagātības Kristū Jēzū.” (Filipiešiem 4:19)

Mācītājam pirms kāda laika bija šāds citāts: „Dievs nekad mūs neatstās, kamēr mēs neatstāsim Viņu. Dievs nekad neatstāsies no mums, kamēr mēs Viņu neatgrūdīsim.” Vēl viens citāts: „Cilvēki tevi var atstumt, nepieņemt, pievilt, nodot, atstāt, taču Tas Kungs tevi nekad neatstums un nekad neatstās.” Viņš neatstās un neatstums. Ja Viņš ir apsolījis būt ar tevi, tad Viņš arī ir ar tevi. Viņš ir uzticams, Viņš ir ar tevi un Viņš ir tavā pusē.

„Jo Tas Kungs neatstums Savu tautu un neatstās Savu mantojumu.” (Psalms 94:14)

Ir tāda anekdote. Iet tēvs ar zēnu pie rokas, un tad pēkšņi zēns saka tētim: „Tēti, tēti, es trāpīju tam Lexus ar akmeni.” Tētis uzreiz saka: „Ej prom, puisīt, es tevi nepazīstu.” Kad puisītis ir labs, tad viņš ir viņa dēls. Ja puisītis izdara ko sliktu, tad viņš viņu vairs nepazīst. Bet viņš jau pateica, ka viņš ir izdarījis ko sliktu. Mūsu Dievs nav tāds Tētis. Viņš ir ar tevi tad, kad tu uzvedies labi un esi paklausīgs. Viņš ir ar tevi arī tad, kad tu izdari ko sliktu, bet tu nāc un atzīsties tajā Viņam. Tu saki: „Tētiņ, man sanāca tāda lieta, tāda problēma, es izdarīju to un to.” Viņš atplestām rokām tevi sagaida, paņem klēpī un iet ar tevi pie rokas risināt tās problēmas, kuras tu esi savārījis. Lūk, tāds ir mūsu Dievs. Visvarenais, stiprais un mīlošais Dievs.

Videoklipā, kuru noskatījāmies, mazais lācītis bēga no milzīgās pumas. Ja tu esi tas mazais lācītis un bēdz no savām problēmām, grūtībām, no tā lielā goliāta, lielā akmens, kas uzvelsies tev virsū, nebēdz! Kristieti, iztaisno plecus, pacel uz augšu savu snīpīti! Tu esi Dieva bērns, un Dievs ir tavā pusē. Aiz tevis stāv stiprs, liels un varens Dievs. Tāpat kā lielā lāču mamma video, kad pacēla savu balsi, tad pretinieks atkāpās. Kad Dievs paceļ aiz tevis Savu balsi, tad visi velni bēg, pretinieks atkāpjas, bet tev ir jāļauj Dievam darboties savā dzīvē. Tev ir jāsaprot, ka kopā ar Dievu tu esi karalis pār apstākļiem. Tu esi uzvarētājs! Tu esi dzimis, lai uzvarētu. Pretinieks grib tevi iebiedēt, bet Dievs ir uzticams, Viņš ir ar tevi. Viņš stāv aiz tevis, Viņš paceļ Savu balsi. Bībelē ir teikts: „Stājieties pretī velnam, un tad viņš bēgs no jums.” Tur nav teikts, lai mēs bēgam no problēmām, no velna, un tikai tad viņš bēgs no mums. Stājies pretī problēmām, stājies pretī situācijām. Kopā ar Dieva spēku tu uzvarēsi! Dievs ir uzticams, un Viņš ir ar tevi. Viņš ir tavā pusē.

„Kad Jēzus atgriezās atpakaļ, ļaudis Viņu saņēma, jo visi Viņu gaidīja. Un redzi, tur nāca vīrs, vārdā Jairs; tas bija sinagogas priekšnieks. Un, nokritis Jēzum pie kājām, viņš To lūdza nākt viņa namā, jo viņam bija viena vienīga meitiņa ap divpadsmit gadu veca, un tā gulēja uz miršanu. Un, Viņam ejot, ļaudis drūzmējās ap Viņu. Un kāda sieva, kas divpadsmit gadus sirga ar asiņošanu un kuru neviens nebija varējis dziedināt, piegājusi no mugurpuses, aizskāra Viņa drēbju vīli, un tūdaļ asins tecēšana nostājās. Bet Jēzus jautāja: "Kas Mani ir aizskāris?" Un, kad visi liedzās, tad Pēteris un viņa biedri sacīja: "Meistar, ļaudis Tev laužas virsū un Tevi spiež." Bet Jēzus sacīja: "Mani kāds ir aizskāris, jo Es jūtu, ka spēks no Manis ir izgājis." Bet sieva, redzēdama, ka viņa nav palikusi apslēpta, trīcēdama nāca un nometās Viņa priekšā ceļos un izstāstīja visu ļaužu priekšā, kādas vainas dēļ tā bija Viņu aizskārusi un ka viņa tūdaļ bija kļuvusi vesela. Bet Viņš tai sacīja: "Mana meita, tava ticība tev ir palīdzējusi, ej ar mieru!" Un, Viņam vēl runājot, nāk kāds sinagogas vecākā sūtīts cilvēks un saka: "Tava meitiņa ir mirusi, neapgrūtini Mācītāju." Bet Jēzus, to dzirdējis, tam teica: "Nebīsties, tici tikai, un viņa taps izglābta." Un, namā iegājis, Viņš nevienam neatļāva iet līdzi, izņemot Pēteri, Jāni un Jēkabu un meitenes tēvu un māti. Un visi to apraudāja un nožēloja; bet Viņš sacīja: "Neraudiet, viņa nav mirusi, viņa guļ." Tad tie Viņu izsmēja, zinādami, ka tā bija nomirusi, bet Viņš satvēra tās roku un sauca: "Meitiņ, celies augšā!" Un viņas gars atgriezās, un viņa tūdaļ uzcēlās, un Viņš pavēlēja tai dot ēst. Un viņas vecāki bija iztrūkušies. Bet Viņš tiem piekodināja nestāstīt nevienam par notikušo.” (Lūkas evaņģēlijs 8:40-56)

Bībelē ir stāsts par Jaira meitiņu. Jairs bija ietekmīgs cilvēks, pats sinagogas priekšnieks. Viņam bija daudz naudas, viņš bija ietekmīgs cilvēks sabiedrībā. Viņš nokrita Jēzum pie kājām. Viņam dzīvē bija noticis kas ārkārtējs, ja jau viņš nokrita Jēzum pie kājām. Arī tu, ja dzīvē ir kādas situācijas un problēmas, tad nāc un nokrīti Jēzum pie kājām, pasaki Viņam savas problēmas. Jairam bija viena vienīga meitiņa. Šajā Rakstu vietā nevar saprast, vai Jairam bija tikai viens bērns, kas tā pati bija meita, vai arī viņam bija daudz dēlu, un starp tiem dēliem bija viena vienīga meitiņa, kas viņam bija ārkārtīgi mīļa. Skaidrs ir viens, ka viņam bija viena vienīga meitiņa, kas viņam bija ļoti svarīga. Meitiņai bija divpadsmit gadu, un tajā laikā cilvēki jau šajā vecumā domāja par precībām. Pēkšņi Jaira meitiņa saslima uz miršanu. Jairs nāca pie Jēzus pēc palīdzības. Jēzum ejot, ļaudis ap Viņu drūzmējas. Ir cilvēku pūlis, un visiem kaut ko vajag. Dievam vienmēr ir laiks tev. Nekad nepadodies! Pūlī bija kāda sieva ar asiņošanu, un Jēzus apstājās pie šīs sievietes, un Jairs varēja teikt: „Kāpēc Jēzus nenāk man līdzi? Man taču ir problēma! Kāpēc Viņš tur tagad stāv, kavējas un dziedina to sievu?” Ko Jairs darīja? Viņš bija uzticams. Viņš bija pacietīgs un gaidīja. Viņš gaidīja, kad Jēzus parunāsies ar šo sievieti, nokārtos lietas un varēs doties tālāk. Esi pacietīgs. Dievs ir ceļā, lai risinātu tavas situācijas.

Kad Jēzus runāja ar sievu, tad nāca kāds sinagogas cilvēks un teica Jairam, ka viņa meitiņa ir mirusi un lai viņš neapgrūtina mācītāju. Te nu Jairs varēja uzreiz saniknoties uz Dievu un sākt bļaut: „Tikai tāpēc, ka Tu aizkavējies pie šīs sievietes, mana meita tagad ir nomirusi!” Daudzi kristieši tā arī dara. Viņi sarūgtinās uz Dievu, jo viņu problēma uzreiz nav atrisināta. Viņi saniknojas uz Dievu un nesagaida no Dieva savu brīnumu, ko Dievs grib dot. ESI UZTICAMS DIEVAM! Esi pacietīgs. Dievs grib tev palīdzēt. Viņi saka, lai neapgrūtina mācītāju, jo meitiņa jau ir nomirusi. Dzīvē ir dažādas situācijas, un cilvēki tev var teikt, lai neapgrūtini mācītāju vai Jēzu, jo problēma nav atrisināma. Jēzus Jairam teica, lai viņš nebīstas, bet tikai tic, un meitiņa tiks izglābta. Jēzus tev jebkurā situācijā saka, lai tu nebīsties. Tikai tici, jo Jēzus tev palīdzēs. Lai notiek pēc tavas ticības, jo Jēzus ir ar tevi. Jēzus steidzas tev palīdzēt. Tālāk viņi aizgāja uz Jaira namu. Un visi meiteni apraudāja, un izsaukti bija pat raudātāji, viņiem bija tāda tradīcija. Un Jēzus teica: “Neraudiet, meitene nav mirusi, viņa guļ.” Iedomājies, visi raud, jo meitene ir mirusi, bet Jēzus saka: “Nē, viņa ir dzīva.” Ieraugi savas mirušās sfēras dzīvas, ieraugi savas slimās vietas veselas, jo Dievs ir uzticams. Ieraugi to ticībā, kā Dievs to māca, nevis kā tavas fiziskās acis redz. Ieraugi ar gara acīm, ieraugi, ka tava nabadzība ir prom, lāsts ir salauzts. Galvenais, rīkojies saskaņā ar Bībeli, lai tas tā arī būtu.

Un tad tie Viņu izsmēja, zinādami, ka viņa nomirusi. Tad, kad tu ticībā ej un kalpo Dievam, cilvēki var smieties par tevi. Nu un tad? Tevi tas satrauc? Lai viņi smejas. Tu tici varenam Dievam un esi uzvarētājs, neietekmējies no apkārtējo cilvēku smiekliem. Jo šie cilvēki nesaprata, ka Jēzus to ticībā apliecina, Viņš satvēra meitenes roku un teica: “Meitiņ, celies augšā.” Un viņas gars atgriezās un notika brīnums, un meitene piecēlās, un Jēzus pavēlēja tai dot ēst. Kad Dievs ir dziedinājis tevi, tad dod savam garam ēst, barojies no Dieva vārda, lasi Bībeli, pabaro savu iekšējo cilvēku, ej lūgšanu kambarī, esi draudzē, tuvojies Viņam. Kad Dievs ir dziedinājis tavu fizisko ķermeni, dod tam ēst, rūpējies par savu fizisko veselību, sporto. Kad Dievs ir dziedinājis kādas attiecības tavā dzīvē, uzturi tās, pilnveido un strādā pie tām, lai tās ir dzīvas arī turpmāk. Jairs uzticējās Jēzum, un Jēzus parādīja, cik Viņa uzticamības līmenis ir augsts. Dievs ir uzticams, Viņš uzcēla Jaira meitiņu no mirušajiem. Un Dievs noteikti grib palīdzēt arī tev tavās situācijās.

“Lūdziet, tad jums taps dots; meklējiet, tad jūs atradīsit; klaudziniet, tad jums taps atvērts.“ (Mateja evaņģēlijs 7:7)

Tev ir jābūt aktīvam un jāmeklē, jo Dieva vārds tā saka. Dievs ir aktīvs, Viņš vienmēr tev iet līdzi un saka priekšā, ko darīt, kā darīt, kur labāk iet un kur neiet, Dievs uz tevi runā, tev tikai jāmāk saklausīt. Un ne vienmēr mēs saprotam, kad Dievs mums saka priekšā kā darīt, tāpēc ir svarīgi iet tuvās attiecībās ar Dievu un sadzirdēt Viņu.

“Jo ikviens, kas lūdz, dabū, un, kas meklē, atrod, un tam, kas klaudzina, taps atvērts.” (Mateja evaņģēlijs 7:8 )

Ikviens, kurš meklē, atrod, nevis daži, bet ikviens. Kurš meklē, tas atrod, jo Dievs ir uzticams.

“Jeb vai ir cilvēks jūsu starpā, kas savam dēlam, kad tas maizi lūdz, dotu akmeni? Jeb, kad tas zivi lūdz, tam dotu čūsku? Ja tad nu jūs, ļauni būdami, protat saviem bērniem dot labas dāvanas, vai tad jūsu Tēvs debesīs nedos daudz vairāk laba tiem, kas Viņu lūdz?” (Mateja evaņģēlijs 7:9-11)

Ja mēs dodam saviem bērniem visu to labāko, vai tad mūsu Tēvs debesīs nedos daudz vairāk tiem, kas Viņu lūdz? Dos un dos daudz vairāk, nekā mēs spējam lūgt, nekā mēs spējam sapņot, jo Viņš ir uzticams. Viņš ir dzīvs, Viņš ir stiprs un ar tevi, un Viņš tev palīdz. Un es tev novēlu, lai tu esi tuvās attiecībās ar Dievu, lai tu Viņu meklē, lai katru dienu izbaudi to, cik Viņš ir uzticams, cik Viņš ir labs, cik Viņš ir žēlastības pilns, kā Viņš tev palīdz, kā Viņš ir tev blakus. Lai Dievs tevi bagātīgi svētī, lai visas Dieva svētības, par kurām ir rakstīts Bībelē, kuras Viņš ir paredzējis tavā dzīvē, nolīst pār tevi bagātīgi. Novēlu tev būt stipram Dievā, lai mūsu draudze kopā ir uzticama savam Dievam, kopā darām un ceļam Debesu valstību šeit virs zemes. Un, ja mēs darīsim, tad Dievs noteikti darīs. Jo Viņš ir uzticams.

Gannas Jencītes sprediķi uzticami pierakstīja Inguna Kazāka un Daila Lielbārde un rediģēja Ieva Našeniece

Slavēšana un pielūgsme

Publicēja 2017. gada 14. marts 01:17Līga Paņina   [ atjaunināts 2017. gada 14. marts 01:20 ]

Ziņas datums 14.03.17

Kam tu esi radīts? Mīlestībai, attiecībām ar Dievu, tas viss ir pareizi, bet precīzāk – lai slavētu un pielūgtu Dievu. Mums vajag tēmu par slavēšanu un pielūgsmi. Mēs slavējam Dievu ne tikai dziedot un lūdzot, bet arī ar savām dzīvēm un visu, ko mēs darām. Es runāšu tieši par to, ko mēs darām dievkalpojumā – slavējam un pielūdzam. Es iepriekš neesmu sludinājis atsevišķu tēmu tieši par šo, tā ir bijusi tikai daļa no citiem sprediķiem, tāpēc es biju domājis izlasīt kaudzi ar grāmatām par to, taču nonācu pie tā, ka tās neizlasīju, jo par pamatu šim sprediķim ņēmu Bībeli. Tā ir grāmatu Grāmata, pamatu Pamats, dzīvais Dieva vārds. Lasiet, skatieties, mācieties, mājas grupās pārrunājiet un praktizējiet šo tēmu! Šodien būs konkrēti jautājumi un konkrētas atbildes.

Kas ir slavēšana un pielūgsme?

Kāpēc ir jāslavē un jāpielūdz?

Kā jāslavē un jāpielūdz Dievs? Slavēšanas un pielūgsmes veidi.

Aicinājums slavēt un pielūgt. Gan savā kambarī, gan mājas grupiņā, gan dievkalpojumā. Tiem, kas to vēl nav sākuši, sākt pilnvērtīgi slavēt un pielūgt Dievu, tiem, kas to jau dara labi, darīt to vēl labāk.

Kas ir slavēšana un pielūgsme?

Dievs meklē tādus, kas Viņu pielūdz garā un patiesībā. Slava un pielūgsme ir tas, kas nāk no tavas sirds. Tā ir pateicība, sajūsma, mīlestība, ko tu izrādi un izlej Dievam. Slavēšana ir ne tikai vārdi, bet arī vārdi, kas ir ietērpti mūzikā. Tie ir vārdi Dievam, kas ir izteikti mūzikas pavadībā. Mūzika nav obligāta, lai slavētu un pielūgtu. Lūgšanu kambaris ir laiks, kad tu esi viens pats ar Dievu, man šis laiks ir manā darbistabā mājās, un man nav vajadzīga mūzika, lai pateiktos, lūgtu, slavētu vai dziedātu Viņam. Es to varu darīt gan ar, gan bez mūzikas. Taču fakts ir tāds, ka slava un pielūgsme ir neatņemama personīgo attiecību ar Dievu daļa. Ja es tā labi padomāju, tad es lūgšanu laikā vairāk tomēr slavēju un pielūdzu, nekā lūdzu par savām vajadzībām. Tu arī pats vari padomāt, kādas ir tavas lūgšanas. Laikam ar Dievu un lūgšanām ir jābūt balansā, tomēr vairāk vajadzētu pievērst uzmanību tieši pateicībai Dievam. Kad es katru rītu sāku savas lūgšanas, parasti es sāku ar pateicību Dievam, kas izskan pielūgsmes dziesmas pavadībā. Pateicies Dievam par to, ko Viņš par tevi un mums visiem ir izdarījis pie krusta! Kad tu sāc to darīt, var paiet pat vairākas stundas. Slava un pielūgsme ir tas viss, kas ir rakstīts manā grāmatā par personīgām attiecībām ar Dievu, tikai ietērpts mūzikā. Protams, tas var būt arī bez mūzikas. Tā ir tā lūgšanu daļa, kurā tu neko Dievam neprasi, bet pateicies, slavē, izsaki savu mīlestību, apbrīno un meklē Viņa vaigu. Slavēšana un pielūgsme ir lūgšanas forma, savukārt lūgšana ir saruna ar Dievu.

Slavēšana ir vairāk saistīta ar pateicības izteikšanu Dievam, bet pielūgsme ir vairāk saistīta ar mīlestības izteikšanu Dievam. Tā ir sajūsmas izteikšana un nodošanās Dievam. Slavēšana un pielūgsme mazāk ietver kaut kā prasīšanu sev vai citiem, turklāt tas viss notiek mūzikas pavadījumā jeb izsakot vārdus dziesmā. Katrai valstij ir sava himna, tie ir vārdi ietērpti dziesmā, kas vieno tautu, izsaka tās pamatvērtības un mērķus, un mums tā ir "Dievs, svētī Latviju!" Paldies Dievam par mūsu himnu! Mūzika atver cilvēka dvēseli. Vārdi, kuri ir izteikti kopā ar mūziku, ir daudzas reizes iedarbīgāki. Tāpēc nevajag klausīties pagānisku mūziku. Vārdi, kurus nes pagāniska mūzika, ļoti dziļi iesēžas tavā zemapziņā. Reiz es dzirdēju vārdus kādai krievu smagā metāla grupas dziesmai: "Nogalini savu māti." Šī dziesma skanēja radio, un pēc kāda laika, kad es biju galīgi nolaidies sava dzīvesveida dēļ, lietojot alkoholu un narkotikas, es dzirdēju velnu skaļā balsī man sakām: "Ej, nogalini savu māti." Paldies Dievam, ka šodien mana mamma ir dzīva. Tā bija sātaniska mūzika, kuru es agrāk klausījos, vārdi no elles, kas mani reāli ietekmēja. Kaut es tos biju uz laiku aizmirsis, attiecīgā brīdī velns tos runāja un atgādināja man. Un tas nebija vienkāršs ieteikums, bet gan spiediens un pavēle no velna to darīt.

Mūzikai ir ļoti liels spēks. Ja tu pajautāsi cilvēkiem, vai viņus ietekmē mūzika, daudzi atbildēs, ka neietekmē, bet ko dara cilvēki rokkoncertos? Viņi lēkā, rāda zīmes ar pirkstiem un ceļ rokas gaisā. Ir veikts pētījums, ka tieši simfoniskās mūzikas iespaidā cilvēki ātrāk brauc ar mašīnu, es gan domāju, ka tehno mūzikas un smagās mūzikas iespaidā, bet tas nav svarīgi, kas tas ir par stilu, bet svarīgi ir tas, ka mūzika mūs ietekmē. Ļoti lieli maldi ir uzskats, ka simfoniskā mūzika ir no Dieva, bet smagā mūzika ir no velna. Svarīgāk par stilu ir vēsts, kādu mūzika satur. Stils nav svarīgs, bet gan tas, uz ko šī mūzika pamudina. Arī kristīgā mūzika var būt enerģiska, un tu šo enerģiju vari virzīt nevis uz to, lai pārkāptu satiksmes noteikumus, bet gan, piemēram, lai enerģiski glābtu cilvēkus vai enerģiski dzīvotu svētu dzīvi. Mūzikā svarīgi ir vārdi jeb ideja, ko tā nes. Protams, ka dažāda mūzika ir dažādām situācijām. Mūzika ir ietekmējošs spēks. Tā ietekmē visu pasauli. Cilvēkus uzrunā skatuves mākslinieku dzīvesveids, izturēšanās un dziedāšana, un cilvēki pat nepamana, kā viņi pārņem populāru mūziķu dzīvesveidu. Pasaule tiek globalizēta, un ir kādi cilvēki, kuri aiz tā stāv, kalpojot sātanam, un velna mērķis ir iznīcināt cilvēci, un viens no viņa visspēcīgākajiem instrumentiem ir mūzika. Pastāv tāda teorija, ka velns jeb Lucifers bija slavēšanas eņģelis. Noteikti velns pirms savas krišanas no debesīm bija saistīts ar slavēšanu un pielūgsmi. Kā tu domā, kuri cilvēki draudzē ir pakļauti vislielākajiem kārdinājumiem? Tie, kuri stāv priekšā, un īpaši tie, kuri ir slavēšanā. Tāpēc slavēšanā nevar būt neviens neuzticams un nedisciplinēts cilvēks, tāds, kurš nav no visas sirds pieķēries Dievam. Ja kaut vismazākā grēka spraudziņa būs kādam no slavētājiem, velns ātri viņu nograuzīs. Ja to nevarēs redzēt uzreiz, tad viņa lažas un kompromisi agrāk vai vēlāk parādīsies un nesīs sekas. Dažiem atliek tikai vienu reizi uzkāpt uz skatuves, un tā ir viņu pēdējā reize slavējot un pat draudzē. Ja tu paskaties Latvijas draudžu vēsturi, tu vari ieraudzīt to, ka tie cilvēki, kuri saceļās pret mācītāju, draudzi un Dievu un aiziet projām, ir tieši slavētāji; tā ir Lucifera daba – slavētājs kļūst lepns, jo skaisti dzied vai labi izskatās, vai varbūt viņam ir kādi savtīgi nolūki, un viņš nonāk velna varā. Draudzes slavētāji ir pakļauti lielākam spiedienam, tāpēc viņiem ir nepieciešamas spēcīgākas attiecības ar Dievu, un viņiem jābūt uzticamiem. Lūk, cik svarīga ir mūzika, cik svarīga ir slavēšana un pielūgsme!

Mūzika atver dvēseli vārdam un rada attiecīgu atmmosfēru. Šodien mēs runāsim tieši par muzikālo slavēšanu.

"Kad Daniēls dzirdēja, ka ir izsludināts šāds rīkojums, viņš gāja savā namā, kur viņam bija augšistabā pret Jeruzālemi vērsti un atvērti logi un kur viņš nometās trīs reizes dienā ceļos, pielūdza un slavēja savu Dievu, kā viņš to visu laiku kārtīgi bija darījis." (Daniela grāmata 6:10)

"Bet tie Viņu pielūdza un atgriezās Jeruzālemē ar lielu prieku, un bija allaž Templī, teica un slavēja Dievu." (Lūkas evaņģēlijs 24:52-53)

Te rakstīts, ka pirmā draudze allaž Templī teica un slavēja Dievu.

"Bet, kad tu Dievu lūdz, tad ej savā kambarī, aizslēdz savas durvis un pielūdz savu Tēvu slepenībā; un tavs Tēvs, kas redz slepenībā, atmaksās to tev." (Mateja evaņģēlijs 6:6)

Pirmā Rakstu vieta māca Templī jeb draudzē slavēt Dievu, otra māca mājās slepenībā pielūgt Dievu. Ir divu veidu slava un pielūgsme – individuāla un kolektīva. Draudzē mēs kolektīvi slavējam un pielūdzam. Vai esi pamanījis, kāda ir dziesmu secība dievkalpojumā? Sākumā ir divas slavēšanas dziesmas, tad viena pielūgsmes dziesma un beigās slavēšanas dziesma. Tam nav vienmēr jābūt šādā secībā, bet svarīgi ir tas, ka ir gan slava, gan pielūgsme. Slavēšana sagatavo ceļu Dieva vārdam. Slavētāju uzdevums draudzē ir salauzt ledu, ievest draudzi Dieva klātbūtnē un sagatavot augsni mācītāja sprediķim. Ja slavētāji neizdara savu uzdevumu, tad viņi vispār varēja to arī nedarīt, tādā gadījumā mācītājam pašam ir jāsalauž ledus un jāiesilda draudze, un tas prasa laiku. Es runāju diezgan sarežģītas lietas, ko visiem pat nevajag zināt, un tomēr tas ir svarīgi.

Kāpēc ir jāslavē un jāpielūdz?

"Nesīsim tad caur Viņu slavas upuri Dievam vienumēr, tas ir, lūpu augli, kas Viņa Vārdu slavē." (Vēstule Ebrejiem 13:15)

Slava un pielūgsme ir upuris Dievam. Mēs to pienesam Dievam, un tas Viņam ir patīkami. Mēs neupurējam dzīvniekus, bet Jaunās Derības laikā tā ir slavēšana un pielūgšana. Kāpēc dievkalpojuma laikā ziedošana ir slavēšanas vidū? Nauda, kuru mēs pienesam Dievam, desmitā tiesa un ziedojumi, ir daļa no mūsu dzīves, daļa no mums, mūsu upuris Dievam, un arī slava ir mūsu upuris Dievam. Lūk, kāpēc ir jāslavē un jāpielūdz Dievs. Slavēšana ir Dievam tīkams upuris neatkarīgi no mūsu izjūtām. Pat ja tu stāvi savā vietā un neko nejūti, rokas pašas no sevis augšā neceļas, padejot nevari, tad zini, ka nav svarīgi, ko tu jūti, vari vai nevari, tu vienkārši to dari, jo tas ir Dievam patīkams upuris.

"Visi, kam dvaša, lai slavē To Kungu! Aleluja!" (Psalms 150:6)

"Jeruzāleme, tu, kas atkal par pilsētu no jauna uzcelta, kas sevī cieši noslēgta un visapkārt nostiprināta, kurp, kalnā virzīdamās, dodas un kur pulcējas ciltis, Tā Kunga ciltis, kā Israēla tautai noteikts, slavēt Tā Kunga Vārdu." (Psalms 122:3-4)

Izraēla tautai (mūsdienu draudzei) noteikts slavēt Tā Kunga Vārdu. Visiem, kam dvaša, noteikts slavēt Dievu. Slavēt un pielūgt ir Dieva pavēle un Dieva griba. Tu nevari dievkalpojumā stāvēt kā miets, vismaz pēc Dieva gribas nē. Ja tu atnāci uz draudzi un sastindzis stāvi, tu neesi Dieva gribā un tev vajag inkaunteru. Bet pat inkaunteri nepalīdzēs, ja tev nav savs lēmums. Dieva vārds saka – tas ir noteikts, ka Izraēls slavē Dievu. Dziesmām ir priekšā vārdi, tu vari dziedāt līdzi un kaut nedaudz pakustēties, aplaudēt un pacelt rokas. Tie cilvēki, kuri slavas un pielūgsmes laikā nevar pacelt rokas, ir tie, pie kuriem Dievs pilnā mērā nedarbojas un arī nekad nedarbosies. Es tam svēti ticu. Tā ir elementāra lieta, ja tu to nevari izdarīt, tad arī neko nopietnāku un lielāku nevarēsi. Tāpat, ja tu nevari vienu dienu nogavēt, tu neko vairāk arī nevari. Ja tu vienu dienu nespēj savaldīt savu vēderu, tad arī savā dzīvē tu nespēj neko lielu paveikt, nespēj sevi kontrolēt.

"Svētīgi ir tie, kas dzīvo Tavā namā, tie Tevi slavē vienumēr!" (Psalms 84:5)

"Ne mirušie slavēs To Kungu, nedz tie, kas nogrimuši klusuma zemē. Bet mēs slavēsim To Kungu no šā laika mūžīgi. Aleluja!" (Psalms 115:17-18 )

Ja tu esi jaunpiedzimis kristietis, tu slavēsi To Kungu. Ja tu neesi Dieva bērns, tu arī Viņu neslavēsi. Nestāsti, ka tu esi Dieva bērns, ja tu normāli nespēj izpaust savas emocijas, slavējot un pielūdzot Dievu. Jaunpiedzimušie slavē, jo viņiem ir, par ko slavēt un pateikties. Gandrīz vienmēr es savas lūgšanas sāku ar pateicību Dievam, pārsvarā vienmēr arī fonā skan kristīgā mūzika. Kad es lasu Bībeli, vienmēr skan mūzika, lielākoties pielūgsmes un pravietiska mūzika. Es saku: "Dievs, paldies par Tavu upuri. Es pateicos par to dienu, kad Tu mani izglābi!" Jo es zinu, no kā Dievs mani ir izglābis, man joprojām ir, par ko pateikties. Es uzskaitu visas tās lietas, kuras Viņš man ir devis un tikai dos. Jaunpiedzimušie slavē, mēs esam tam radīti. Rokkoncertos un lielajos masu pasākumos cilvēki paceļ rokas, it īpaši, kad skan balādes. Viņi tā dara, jo cilvēks pašā savā būtībā ir radīts slavēt un pielūgt Dievu ar paceltām rokām. Jēzus saka: “Abba, Tēvs, es nāku pie Tevis ar izplestām rokām, paņem mani klēpī, es slavēju un pielūdzu Tevi.” Cilvēki ir radīti, lai ne tikai privāti, bet arī masu pasākumos, draudzē un mājas grupiņās kopīgi mūzikas pavadījumā nestu slavu Dievam. Ja tu šeit nevari pacelt rokas, kas būtu, ja tu iedzertu vienu pudeli šņabja un dotos uz kādu “Metallica” koncertu? Tu paceltu rokas!

“Lai Tevi, Dievs, slavē tautas, lai Tevi slavē visas tautas!” (Psalms 67:4)

Dieva griba ir, ka Viņu slavē un pielūdz visas tautas, nevis rokkoncertos, bet draudzē, mājas grupās. Tā ir kopīga slavēšana mūzikas pavadījumā, izsakot slavu un pielūgsmi dziesmās un lūdzot Dievu. Mērķis ir, lai visas tautas pasaulē slavētu Dievu. Mūsu slavēšanas mērķis ir pagodināt Dievu un lai caur šo slavēšanu cilvēki iepazītu un meklētu Dievu.

“Tā tika pabeigts viss darbs, ko Salamans darīja pie Tā Kunga nama. Tad Salamans ienesa visas sava tēva Dāvida veltītās lietas – sudrabu, zeltu un visus rīkus, un viņš tās novietoja Dieva nama dārgumu krātuvēs. Tad Salamans sapulcināja Israēla vecajus un visus cilšu galvenos, Israēla bērnu tēvu namu vadoņus Jeruzālemē, lai uznestu Tā Kunga derības šķirstu augšā no Dāvida pilsētas, tas ir, Ciānas. Un visi Israēla vīri sapulcējās pie ķēniņa uz svētkiem, tas bija septītā mēnesī. Kad visi Israēla vecaji bija sanākuši, tad levīti pacēla šķirstu. Un viņi uznesa to augšā kopā ar Saiešanas telti un visiem svētiem priekšmetiem, kas atradās teltī; visu to uznesa augšā levītu priesteri. Bet ķēniņš Salamans un visa Israēla draudze, kas pie viņa bija sapulcējusies šķirsta priekšā, upurēja kaujamiem upuriem tik daudz sīklopu un vēršu, ka tos nespēja nedz saskaitīt, nedz aplēst. Un priesteri ienesa Tā Kunga derības šķirstu savā vietā, nama iekšējā svētnīcā, vissvētākajā vietā, zem ķerubu spārniem. Jo ķerubu spārni bija izplesti pār šķirsta novietni, un tā ķerubi apklāja šķirstu un tā nesamās kārtis no augšas. Un nesamās kārtis bija tik garas, ka kāršu gali no šķirsta bija redzami iekšējās svētnīcas priekšā, bet ārpusē tie nebija redzami; un tā tas tur ir līdz pat šai dienai. Šķirstā nekā vairāk nebija iekšā kā vienīgi divas akmens plāksnes, kuras Mozus bija ielicis pie Horeba kalna, kad Tas Kungs noslēdza derību ar Israēla bērniem pēc viņu iznākšanas no Ēģiptes. Un notika, kad priesteri iznāca no svētnīcas – jo visi priesteri, kas bija tur, bija svētījušies, neieturot iedalījumus, un levīti, kas bija dziedātāji, proti, Asafs, Heimans, Jedutuns ar saviem dēliem un brāļiem, visi tērpušies smalka linu auduma drānās, ar cimbālēm, arfām un cītarām bija nostājušies altāra austrumu pusē un līdzās viņiem ap simts divdesmit priesteru, kas pūta taures, un, vienlaicīgi iesākoties mūzikai un dziesmai, šķita, it kā būtu tikai viens, kas taurētu, un viens, kas dziedātu, un tikai skanētu viena balss, kas To Kungu teiktu un slavētu Viņu; un, kad uz augšu pacēlās tauru, cimbāļu un citu instrumentu un slavas dziesmas skaņas, pauzdamas: "Jo Tas Kungs ir labs, un Viņa žēlastība paliek mūžīgi!" – tad viss nams, Tā Kunga nams, piepildījās ar mākoni, tā ka priesteri nevarēja nostāvēt, lai kalpotu, šī mākoņa dēļ, jo Tā Kunga godība bija piepildījusi Dieva namu.” (2. Laiku grāmata 5:1-14)

Tātad slavēšana bija ļoti profesionāla, ļoti pārdomāta. Tur bija dažādi mūzikas instrumenti, modernākie, kādi tajā laikā bija. Slavēšanas laikā atnāk Dieva godība, šajā gadījumā tā nonāca kā mākonis draudzes vidū, un cilvēki pat nevarēja nostāvēt. Man arī šad tad tā ir. Ja slavēšanas grupa ir ļoti labi sagatavojusies, aizverot acis es sāku šūpoties, esmu pat nokritis gar zemi. Dieva godība atnāk slavas un pielūgsmes laikā! Nevis kaut kādas, bet kārtīgi sagatavotas un izstrādātas slavēšanas laikā. Dievs tiešām redz mūsu sirdis un zina, vai mēs tiešām cenšamies pēc iespējas labāk visu sagatavot un nodziedāt. Es domāju, ka Dievs ļoti labi redz, ja mēs neesam gatavojušies, un tad arī Dievs nevar caur mums izpausties. Ja mēs no savas puses esam izdarījuši visu, tad arī Viņš pie mums var darboties. Piemēram, man šķības notis traucē izjust Dieva godību, man nav pieņemami, ka tā var slavēt Dievu. Mājās, protams, privātā slavēšanā var, bet uz skatuves nē.

Vienu mūsu draudzes slavēšanas ierakstu “You Tube” noskatās ap diviem tūkstošiem cilvēku, tādēļ es uzskatu, ka slavētāji nevar atļauties nesagatavoties. Ja viss ir ļoti labi sagatavots, tad tiešām var piedzīvot Dieva klātbūtni. Tā ir mācība pašiem slavētājiem, jo par Dieva klātbūtnes esamību ir atbildīgi slavētāji. Protams, par to, ka slavētāji nav pienācīgi sagatavojušies, savukārt ir atbildīgs mācītājs. Mājas grupiņā nebūs īpaša Dieva klātbūtne, ja atbildīgais par slavēšanu uzliks ierakstu internetā un internets vienā brīdī pazudīs. Slavēšanai ir jābūt plūstošai, bez pauzēm, un to var sagatavot. Vislabāk, protams, ir tad, ja ir dzīvie instrumenti, jo pat liekot ierakstus var kļūdīties. Ieplānojot pauzes un plūstošas pārejas, var ieiet Dieva godībā un piedzīvot Dieva klātbūtni grupiņā. Tas nenozīmē, ka Dieva tur nebūs, bet tu vienkārši Viņu nejutīsi. Es speciāli paskatījos vecu slavēšanas ierakstu no 2005. vai 2006. gada, tur ir mana sieva, māsa un vēl dziedāja divas meitenes no Limbažu draudzes. Mamma bija pie klavierēm, zālē cilvēki, tas bija kāds lielāks pasākums, tajā laikā mēs varējām un mācējām tā slavēt. Mums bija arī bundzinieks. Tā, kā mēs mācējām, mēs no sirds bijām sagatavojušies, un tur bija Dieva klātbūtne, es pēc tam sludināju Dieva vārdu un daudz cilvēku tika dziedināti. Tas notika ar vienām klavierēm un četrām balsīm. Dievs redz, kādas ir tavas iespējas.

Šajā pašā Rakstu vietā ir rakstīts: vienota slavēšana. Secinājums – slavēšana ir vienota, ja tu esi visu izdarījis, lai būtu vienota slavēšana. Nevar būt vienota slavēšana, ja uz skatuves kāds dzied šķībi vai kāds spēlē vienā tonalitātē un otrs citā. Tā nevar būt vienotība un Dieva klātbūtne. Bez līderiem, bez mācības, struktūras, stratēģijas un kopīgas vīzijas nevar vienoti slavēt. Draudzē nevar būt vienota slavēšana, ja neesam vienotā mācībā un nedziedam vienu dziesmu. Lūk, slavēšana, caur kuru atnāk Dieva godība. Es ļoti labi atceros, kad Dievs pirmo reizi mani aizskāra caur mūziku. Tas notika cietuma kapelā, kurā bija atnācis kalpotājs no vietējās draudzes un ar ģitāru slavēja Dievu. Tad es vēl nezināju, kas ir slavēšana. Viņš teica, ka var arī palikt sēžot, bet viņš spēlēs un dziedās. Es paliku sēžot, vārdi bija ļoti personīgi, un veids kā viņš spēlēja aizskāra mani. Es vienkārši sēdēju un man sāka birt asaras, tā bija pirmā reize, kad Dievs mani aizskāra caur slavēšanu. Man patīk slavēšana, man patīk caur slavēšanu pielūgt un slavēt Dievu.

Es domāju, ka draudzēs nav jāspēlē tādi mūzikas stili, kurus pasaulē klausās maz, jo tie neaizskars cilvēku dvēseles. Nepiemērota mūzika nav pieļaujama draudzēs. Ja lielākā daļa Latvijas iedzīvotāju mīlētu džeza mūziku, tad draudzēs būtu jāspēlē džeza mūziku. Draudzēs ir jāspēlē tāda mūzika, kāda cilvēkiem patīk, kas aizskar viņu dvēseles. Mūzika progresē, un tās draudzes, kas paliek pie vecā stila, spēs aizskart tikai vecā stila cienītājus, jaunieši paliks neaizskarti. Draudzē jābūt modernai mūzikai. Tieši tāpat kā Bībeles laikos, kad tika spēlēti modernākie instrumenti, kādi bija pieejami tajos laikos. Kad baznīcās sāka spēlēt ērģeles, katoļi tās uzskatīja par velna instrumentu. Šobrīd viss ir pavisam citādāk. Es atceros kādu mācītāju, kurš teica, ka bungas un saksofons ir no velna, un tādās draudzēs joprojām skan mūzika, kas aizskar tikai pāris cilvēkus. Kādu mūziku jāspēlē draudzē? Modernu! Draudzei ir jānosaka mūzikas stils pasaulē. Piemēram, Džastins Bībers nāk no kristīgas ģimenes, arī Elviss Preslijs nāk no kristīgas ģimenes, vesela virkne pasaules slavenu dziedātāju nāk no draudzes slavēšanas, diemžēl viņi ir uzķērušies uz velna ēsmas un spēlē pasaules dievam. Šie cilvēki ir atstājuši draudzes, taču reāli nav jāiet pasaulē, lai pilnveidotos, bet draudzei ir jābūt tai, kas nosaka pasaules mūzikas stilu.

Tallinas atmoda sākās ar to, ka tur bija moderna slavēšanas grupa, kas spēlēja modernu mūziku, kādu Padomju laikā nekur nevarēja nopirkt. Šis mūzikas stils ļoti uzrunāja cilvēkus un cilvēki gāja uz draudzi, lai klausītos šo mūziku. Vispirms bija moderna mūzika, un tikai pēc tam nāca Svētais Gars. Lai nāk Dieva godība caur slavēšanu! Es ticu, ka caur modernu slavēšanu masas nāks pie Kunga arī Latvijā. Āmen!

“Tā ka ļaudis brīnījās, redzēdami mēmus runājam, kroplus veselus, tizlus staigājam un aklus redzam, un viņi slavēja Israēla Dievu.” (Mateja evaņģēlijs 15:31)

Šis nav vienkārši sprediķis, šī ir mācība.

Kāpēc cilvēki slavēja Dievu? Jo viņi redzēja Dieva brīnumus. Mēs šeit priekšā dzirdam liecības, kā viena lūgšana grupiņā atbrīvo cilvēku no alkohola atkarības. Kad mēs dzirdam šādas liecības, mums gribas slavēt Dievu! Kad notiek zīmes un brīnumi? Tad, kad ir slava un pielūgsme! Es uzskatu, ka vispirms ir slavēšana un pielūgsme, un tikai pēc tam zīmes un brīnumi. Tad, kad ir brīnumi, atkal ir slava un pielūgsme.

“Un Hiskija noteica priesteru iedalījumu un levītu iedalījumu, ikvienam pēc savas kalpošanas, kā priesteriem, tā levītiem, pie dedzināmiem upuriem un pie pateicības upuriem, lai viņi kalpotu, teiktu un slavētu Tā Kunga nometnes vārtos.“ (2. Laiku grāmata 31:2)

To pašu arī var teikt par Salamanu, kurš sakārtoja slavēšanu. Disciplinētu, regulāru slavēšanu caur struktūru. Tika rakstīti vārdi, mācītas dziesmas un nepārtraukti slavēts Dievs. Es Bībelē lasu, ka šie ķēniņi, kuri rūpējās par slavēšanu, Hiskija, Jošafats, Salamans, Dāvids, bija vareni ķēniņi. Mūsu slavēšanas grupā ir cilvēks, kurš tika uzaicināts palīdzēt uzcelt slavēšanu ar savām zināšanām, viņš palika, jo redzēja, ka mācītājam interesē celt slavēšanu, celt slavētājus un atbalstītu viņus. Viens no iemesliem, kāpēc mūsu draudze aug un attīstās – mēs pievēršam uzmanību slavēšanai un pielūgsmei, kā arī personīgām attiecībām ar Dievu, kas ir mūsu draudzes prioritāte.

“Un viņš pēc sava tēva Dāvida pavēles izveidoja nodaļas – priesterus kalpošanai un levītus savam amatam, slavēt un palīdzēt priesteriem, kā noteikts, ik dienas; tāpat viņš noteica vārtu sargu nodaļām noteiktus vārtus sargāšanai; tā viņš izpildīja Dāvida, Dieva vīra, pavēles.“ (2. Laiku grāmata 8:14)

Dāvids iekārtoja 12 slavēšanas grupas, kuras ik dienas mainījās. Šodien interneta tiešraidē ir pieejams Amerikas slavēšanas fenomens ihop (www.ihopkc.org), kur 24/7 katru dienu un nakti mainās slavēšanas grupas un slavē Dievu. Apmēram tas pats notika arī Dāvida laikā, Salamans to turpināja. Visi dievbijīgie ķēniņi, kuri bija pēc viņiem, arī bija saistīti ar slavu un pielūgsmi. Salamana valsts uzplaukums ir saistīts ar augstā līmenī noorganizētu slavēšanu. Levīti bija slavētāji, un viņu pienākums bija palīdzēt vadīt slavēšanu. Kas ir draudzes slavētājs? Palīgs mācītājam. Mēs cits citam atskaitāmies, mums ir struktūra un sistēma, tikai caur to mēs varam augt un attīstīties. Slavētāja uzdevums ir sagatavot ceļu mācītājam. Gluži kā Jānis Kristītājs sagatavoja ceļu Jēzum. Slavēšanai ir jāsagatavo ceļš Dieva vārdam, ko es runāju. Vispār ir tā, ka ir jāslavē un jāpielūdz tik ilgi, kamēr atnāk Dieva klātbūtne, protams, tas ir laika jautājums, taču es esmu bijis tādās konferencēs, kur šādu sistēmu piekopj. Tie cilvēki, kas bija atnākuši no malas, ātri varēja aiziet projām, tādēļ dievkalpojumos to nevajadzētu darīt. Pēc apmēram stundas pusotras reāli atnāca Dieva klātbūtne jūtamā veidā, kad cilvēkus tiešām aizskar Dievs un cilvēkos parādās dažādas izpausmes. Ķēniņš Sauls nonāca praviešu pulkā, kur ar bungām un cītarām slavēja un pielūdza Dievu, un viņš pliks nokrita viņu vidū. Dāvids Dieva klātbūtnē dejoja nepieklājīgā izskatā, tā, ka sieva viņu pēc tam noniecināja un palika bez bērniem. Slavēšanai ir spēks! Tā atnāk Tā Kunga godība un dzīves izmainās, notiek dziedināšanas, zīmes un brīnumi. Tātad levītu pienākums bija palīdzēt priesteriem. Mājas grupiņā atbildīgais par slavēšanu palīdz līderim.

“Un tad levīti no Kehata dēliem un no Koraha dēliem piecēlās, lai skaļā balsī dziedātu Tam Kungam, Israēla Dievam, slavas dziesmas.“ (2. Laiku grāmata 20:19)

Ķēniņš Jošafats bija slavētājs, kas arī organizēja slavēšanu, tādu kā Dāvids. Vairāki ķēniņi apvienojās un uzbruka viņam. Jošafats karavīriem priekšā nolika dziedātājus. Iedomājies, ja krievu tanki brauktu pāri robežai un Latvijas armija izsauktu draudzes “Kristus Pasaulei” slavēšanas grupu, lai tā iet pa priekšu un dzied slavas dziesmas. Šajā gadījumā notika brīnums, šie ķēniņi, kas uzbruka Jošafatam, pēkšņi grieza ieročus viens pret otru un sāka iznīcināt paši sevi. Tas ir brīnums!

“Un tanī brīdī, kad viņi sāka dziedāt ar gavilēm un ar slavas daudzināšanu, tad Tas Kungs sūtīja no aizsega kādas ļaunas varas pret Amona, Moāba un Seīra kalnāju bērniem, kas bija devušies pret Jūdu, un viņi tika sakauti.“ (2. Laiku grāmata 20:22)

“Kad Jūda nonāca kalnu augstienē, no kurienes varēja pārredzēt tuksnesi, un viņi pagriezās pret lielo pulku, tad redzi, tur bija tikai miroņi, kas zemē gulēja, un neviens nebija izglābies.“ (2. Laiku grāmata 20:24)

Šo ieleju nosauca par Berahas jeb slavēšanas ieleju. Ar slavēšanas un pielūgsmes palīdzību ļaunie gari atkāpjas un slimības aiziet. Tu esi auglīgs un neuzvarams, kad tu slavē un pielūdz, un tad Dievs pārdabiskā veidā darbojas.

“Un notika, tiklīdz ļaunais gars no Dieva nāca pār Saulu, tad Dāvids ņēma cītaru un spēlēja – un Sauls atspirga, viņam palika labāk, un ļaunais gars no viņa atstājās.” (1. Samuēla grāmata 16:23)

Slavētājam spēlējot un pielūdzot Dievu, ļaunais gars no Saula atstājās. Velniem ir jāaiziet, kad slavētāji sāk spēlēt un pielūgt Dievu. Arī inkaunterā pēc būtības pietiek ar spēcīgu slavēšanu un pielūgsmi, lai ļaunie gari atstātu cilvēkus. Lūk, kādai ir jābūt slavēšanai un pielūgsmei! Ja esi savā kambarī slavējis un pielūdzis Dievu, vari būt drošs – nekādi ļaunie gari tev neko nenodarīs!

Mana meitiņa Betija savos divpadsmit gados dabūja tētiņu, un es dabūju meitiņu. Es viņu pieņēmu pie sevis kopā ar visām viņas problēmām: alkohols, smēķēšana, līmes ostīšana, zagšana un sevis žņaugšana (viņa ar pirkstiem aizspieda savas kakla artērijas). Šī žņaugšana Betijai izpaudās regulāri. Viņa varēja, piemēram, to nemanot darīt ar kapuci galvā automašīnā uz aizmugurējā sēdekļa, braucot uz evaņģelizācijas dievkalpojumiem. Izklausās neticami, bet tā bija. Labi, ka vēl nenožņaudza sevi. Vienu dienu mājās esot, es paņēmu savu ģitāru, apsēdos Betijai blakus un sāku spēlēt un dziedāt Dievam. Dziesmas laikā viņa pēkšņi sāka trīcēt, nokrita zemē, kliedza, plēsa sev matus un sāka locīties kā čūska. Es turpināju slavēt un pēc tam pavēlēju sātanam Jēzus Vārdā aizvākties. Tas viss ilga kādas divas minūtes. Kad Betija piecēlās, viņa neko neatcerējās un no tā brīža ir brīva no šīs sevis žņaugšanas. Tas bija reāls velns un reāla atkarība, un atbrīvošana nāca tikai caur Dieva slavēšanu un pielūgsmi. Lūk, kāpēc dažreiz cilvēki, kas pirmo reizi atnāk uz draudzi, bēg prom jau pēc pirmās slavēšanas dziesmas. Lūk, kāpēc cits vemj, cits sāk trīcēt, citam sāk sāpēt galva, citam bailes, citam bail, ka tā ir sekta – tās visas ir dēmoniskas izpausmes. Velns sāk manifestēties Dieva godības atmosfērā.

Kā ir jāslavē Dievs?

„Manas lūpas lai Tevi slavē.” (Psalms 63: 4)

Dāvids pats sev pavēl slavēt Dievu. Arī mums tas ir jādara, jāpiespiež sevi to darīt. Pieņem lēmumu un dari to!

„Slavējiet, jūs tautas, mūsu Dievu! Un lieciet skaļi atskanēt Viņa slavai.” (Psalms 66:8 )

„Bet es skaļi pateikšos Tam Kungam no visas sirds ar savu muti un slavēšu Viņu lielā pulkā.” (Psalms 109:30)

Tātad kā ir jāslavē Dievs? Skaļi. Savs laiks ir slavēt klusi, savs laiks ir skaļi to darīt, izsaukties un gavilēt savam Dievam.

„Dievs, klusībā Ciānā Tu topi slavēts, un solījumi Tev tiek maksāti.” (Psalms 65:2)

Varam Dievu slavēt arī klusībā. Tas, ka kāds stīvi stāv, varbūt nenozīmē, ka viņš ir stīvais, bet varbūt viņš klusībā slavē un pielūdz Dievu.

„Slavēts lai ir Tas Kungs diendienā (..)” (Psalms 68:20)

Jā, Dievs jāslavē katru dienu gan lūgšanu kambarī, gan grupiņās, gan draudzē, gan inkaunteros, visur. Internets ir pilns ar mūsu draudzes slavēšanu un taps vēl pilnāks. Visapkārt būs tikai slava, slava, slava!

„Es slavēšu Dieva Vārdu ar dziesmu (..)” (Psalms 69:31)

Mēs slavējam Dievu, izdziedot caur dziesmu savu pateicību un lūgšanu.

„Lai tas top uzrakstīts nākamām audzēm, ka tās tautas, kas vēl celsies, arī lai slavē To Kungu!” (Psalms 102:19)

Ko tas nozīmē? To, ka jākomponē pašiem savas dziesmas, jāsacer savi teksti Dievam. Ko redzu un jūtu, to dziedu. Mums jārūpējas, lai nākamās paaudzes turpinātu mūsu iesākto. Mums ir jāpublicē savas dziesmas. Mums jānodod nākamajai paaudzei savas zināšanas, cerot, ka viņi slavēs vēl labāk nekā mēs.

Paceliet savas rokas uz svēto vietu un teiciet To Kungu!” (Psalms 134:2)

„Tad nu es gribu, lai vīri lūdz Dievu katrā vietā, paceldami svētas rokas bez dusmām un šaubām.” (1. Timotejam 2:8 )

Sievām tanī laikā bija jāsēž klusu. Protams, ka šodien visi ceļ rokas un slavē. Citās reizēs es slavēju, bet neko īpaši nejūtu, paceļu rokas, bet nekas nenotiek. Tad es atceros šo Rakstu vietu un saprotu, ka, paceļot tikai rokas vien, es jau slavēju Dievu, un Dievs to noteikti pamana.

„Teiciet Viņu ar bungām un vijīgām dejām, teiciet Viņu ar stīgu un flautas skaņām!” (Psalms 150:4)

Kurš teica, ka Dievu nevar slavēt ar dejām un visa veida instrumentiem? Un kā vēl var! Ir jāpielieto moderni instrumenti un jāprogresē. Mēs slavēsim Dievu, un Dievs mums dos līdzekļus gan telpām, gan instrumentiem, gan tehnikai. Arī apgaismotājam, filmētājam un tehniskajiem palīgiem ir jābūt slavētājiem. Faktiski viss, ko mēs šeit darām, ir slava un pielūgsme Tam Kungam. Ja, piemēram, apgaismojums ir saraustīts, zūd attiecīgā noskaņa. Cilvēki maldās, ja domā, ka apkārtējā atmosfēra viņus neietekmē.

„Plaukšķiniet priecīgi, visas tautas, skaņām balsīm gavilējiet Dievam!” (Psalms 47:2)

Uzplaukšķināsim un skaļi uzgavilēsim mūsu Dievam! Varu tikai iedomāties, kas pēc šī sprediķa notiks mūsu mājas grupās. Arī Sauls izmainījās no iekšienes, dzirdot pravietisko mūziku. Slavēšana izmaina tevi no iekšpuses.

„Bet vecākais dēls bija uz lauka; kad nu viņš tuvojās mājām, viņš izdzirda mūzikas skaņas un dejas troksni (..)” (Lūkas evaņģēlijs 15:25)

Šajā vietā teikts, ka vecākais dēls, dzirdot šo mūzikas un dejas troksni, negāja mājā iekšā. Taču jaunākais dēls priecājās un ballējās. Tātad reliģija attur cilvēkus no prieka izpausmēm Dievam. Bet Dieva bērni nevar nepriecāties, nedejot, neraudāt un neizpaust savu sajūsmu un slavu Tēvam. Reliģija nepieļauj modernu mūziku, prieku un dejas. Reliģiskās baznīcās bieži sēž veci, garīgi jau miruši cilvēki. Tur nav dzīvības. Arī draudze ”Jaunā Paaudze” radās no līdzīgas pusmirušas vasarsvētku draudzes, kad Aleksejs Ļedajevs izgāja no tās, jo gribēja dzīvu slavēšanu, pielūgsmi un ticību. Kad atbrauca vasarsvētku draudzes vadība no Ukrainas, viņi pārmeta, ka Ļedajevs un viņa cilvēki nonākuši tik tālu, ka Dieva vārdu sākuši sludināt un ietērpt mūzikā. Bet, protams, ka šī draudze atdalījās un kļuva par lielāko draudzi Latvijā un arī citās valstīs, piemēram, Ukrainā, Krievijā. Pavisam kopā apmēram 200 draudzes. Reliģija attur no prieka izpausmēm un no reālas cilvēku izaugsmes.

„Dziediet Tam Kungam jaunu dziesmu, dziediet Tam Kungam, visa pasaule!” (Psalms 96:1)

 Ko šis pants nozīmē? Varbūt tu domā, ko tad es, es jau neprotu komponēt, nepazīstu notis, neproti skaisti dziedāt. Tu vari dziedāt garā, tu vari sacerēt dziesmas savā līmenī un dziedāt tās mājās. Betijai to ļoti patīk darīt. Viņa var dziedāt Dievam jebkur, tikai citreiz ausis jāspiež ciet no viņas dziedāšanas. Taču viņa ir atradusi savu slavēšanas veidu, viņa to dara repā, un pat mazus piedziedājumus uz skatuves var nodziedāt. Kas zina, varbūt pēc laika notiks brīnums un Betija dziedās kā operas soliste.

Kā tad tas patiesībā ir? Es taču gribu Dievu lūgt garā, bet gribu lūgt arī ar prātu; es gribu dziedāt garā, bet gribu dziedāt arī ar prātu.” (1. Korintiešiem 14:15)

Šeit Pāvils saka, ka var dziedāt garā un arī pieslēgt prātu. Tas ir tik vienkārši dziedāt mēlēs to, īpaši nepieslēdzot prātu. Nāk slavas vārdi, un mēs tos dziedam. Bet lūgt garā vistiešākajā nozīmē ir lūgt un dziedāt mēlēs. Pāvils brīdina, ka draudzē ar mēlēs dziedāšanu nedrīkst pārforsēt. Pamatā tas ir jādara mājās.

Dziedātāju vadonim, cītaras pavadībā. Dāvida dziesma, astotā toņu kārtā.” (Psalms 6:1)

Dāvids rakstīja dziesmas ar vārdiem un notīm. Arī mums tas ir jādara.

„Viss mācekļu pulks skaņā balsī priecīgi sāka slavēt Dievu par visiem brīnuma darbiem, kurus tie bija redzējuši, un sauca: "Slavēts, kas nāk, mūsu Ķēniņš, Tā Kunga Vārdā! Debesīs nu ir miers un slava augstībā." Tad kādi no farizejiem, kas bija starp ļaudīm, Viņam sacīja: "Mācītāj, apsauc Savus mācekļus!" Bet Viņš atbildēja: "Es jums saku: ja šie klusēs, tad akmeņi brēks." Un, pienācis tuvu, Viņš, pilsētu ieraudzījis, raudāja par viņu (...)” (Lūkas evaņģēlijs 19:37-41)

Kad mācekļi priecīgi bija slavējuši Dievu un farizeji tos bija apsaukuši, Jēzus farizejiem atbildēja, ka, ja viņi neslavēs, tad pat akmeņi brēks. Pēc tam Jēzus iegāja Templī un sāka izdzīt pārdevējus, sacīdams uz tiem: „Ir rakstīts: Mans nams ir lūgšanu nams, bet jūs to esat pārvērtuši par laupītāju bedri." Lūgšanu nams nav tikai lūgšanu nams, bet slavas un pielūgsmes vieta. Ja grupiņā un draudzē nav slavas un lūgšanas, Jēzus jau zina, kas ar šo vietu notiks, kādu galu ņems šī draudze, grupiņa vai cilvēks. Tāpēc es aicinu tevi slavēt un pielūgt Dievu ar visu to, ko tu šodien esi iemācījies. Dari to draudzē, savā mājas grupiņā un mājās. Dari to no sirds, garā un patiesībā. Jēzus neatrada Templī patiesu slavēšanu, tādu, kāda bija Viņa mācekļiem. Lai Jēzus atrod tevi kā patiesu slavētāju un Viņa pielūdzēju. Saki:

Es slavēšu To Kungu, kamēr dzīvošu, es dziedāšu savam Dievam, kamēr vēl še būšu!” (Psalms 146:2)

Aleluja!

Mācītāja Mārča Jencīša sprediķi “Slavēšana un pielūgsme” pierakstīja slavētājas Ieva Našeniece, Anna Eškina un Elita Meirāne, un rediģēja Ieva Našeniece

Pacietība

Publicēja 2017. gada 7. marts 12:12Līga Paņina

Ziņas datums 07.03.17.

Pacietība ir tā lieta, kas man trūkst. Tev varbūt nē, bet man trūkst. Tādā globālā mērogā, kad man trūkst pacietības, es valdos un šo pacietību kaut kur dabūju. Pretējā gadījumā es nevarētu būt tas, kas esmu šodien. Bez pacietības man nebūtu nekas, kas man ir šodien, un bez manas pacietības nebūtu draudzes „Kristus Pasaulei”. Pacietība ir ļoti svarīga rakstura īpašība un ne tikai rakstura īpašība, bet arī Gara auglis.

Lasot Mozus grāmatu un Jozua grāmatu, rodas iespaids, ka Dievs Izraēlu ieveda apsolītajā zemē, kur piens un medus tek, vienā dienā. Ja ne vienā dienā, tad varbūt nedēļas, mēneša laikā, augstākais viena gada laikā. Ja tu esi lasījis Bībeli, tad tev iespaids varētu būt līdzīgs. Tu lasi, ka viņi nonāk pie Jordānas – to šķērso, nonāk pie Jērikas – tur mūri grūst. Viņi iet un visādus ķēniņus mierīgi pakļauj, ieiet, uzceļ savas pilsētas un mierīgi tur dzīvo. Šķiet, tāds ātrs notikums, taču, kad sāc lasīt Soģu grāmatu, tad tur izskan šādi teksti: „Tādu un tādu pilsētu viņi nespēja pakļaut. Tādu un tādu valsti viņi nespēja iekarot. Tādu un tādu ķēniņu viņi nespēja sakaut. Tāda un tāda tauta palika dzīvot viņu vidū. Nevis tā kā Dievs bija pavēlējis, bet viņu vidū. Nebija pat jāpakļauj un jāiekaro, bet viņi palika dzīvot viņu vidū.” Lasot var ieraudzīt lielu uzskaitījumu tam, ko viņi nevarēja. Tiek piemetināti šādi teksti: „Bet tad, kad Izraēls pieauga skaitā un spēkā, viņi pakļāva to ķēniņu vai to valsti, bet neiekaroja to. Viņi maksāja nodevas, viņi kļuva par vasaļiem, bet neiekaroja.” Tad es uzmanīgāk pievērsos šīm Rakstu vietām, pārdomāju tās un sapratu, ka reāli apsolītās zemes iekarošanu, tādu pilnā mērā, varēja redzēt tikai Salamana laikā. Apsolītās zemes iekarošana nenotika vienā dienā, ne mēnesī, ne gadā, ne simts gados, bet pat vairāku simtu gadu garumā. No kā sastāv visa Soģu grāmata? Izraēls grēko, un Dievs nodod viņus svešām varām, notiek karš, okupācija, pēc tam tauta sauc pēc Dieva, paceļas Dieva iecelts līderis, atbrīvo Izraēlu un tā tas turpinās. Es tajā visā iedziļinājos un sapratu, ka, lai kaut ko sasniegtu, lai kaut ko reāli taustāmu ieraudzītu un jo lielāki ir mērķi un vīzija, vajadzīgs vairāk laika, un, lai šo laiku izturētu un izpildītu savu uzdevumu, ir NEPIECIEŠAMA PACIETĪBA!

Bībele ir pilna ar apsolījumiem, kas attiecas uz visām mūsu dzīves sfērām. Apsolījumi, kas konkrēti attiecas uz draudzi, uz mūsu garīgo pasauli, fizisko pasauli, emocionālo pasauli. Mēs tos neredzam piepildāmies vienā dienā, jo tas ir process! Draudzei nesen bija deviņu gadu jubileja. Ir cilvēki, kuri ir kopā ar mani no paša sākuma. Ir cilvēki, kuri nav no paša sākuma, bet ir vairākus gadus draudzē, bet viņi nekad nav nesuši ievērojamus augļus. Viņi lēnām aug, viņiem lēnām mainās dzīves, viņi ir izveidojuši personīgas attiecības ar Dievu, tomēr laiks ir pagājis un viņi nevada savas mājas grupiņas, joprojām viņi neved cilvēkus pie Dieva, joprojām nav nokārtoti jautājumi par finansēm, darbu. Varbūt kāds nav iemācījies pateikt nē, kur tas ir jāpasaka, vai pateikt jā, kur tas ir jāpasaka. Iet laiks, tu varbūt jau esi pieradis, ka šeit nekas nekad nemainīsies, bet paiet laiks – mēneši un pat gadi – un tu skaties, ka atskaitē pie šī cilvēka grupiņā ir cilvēki. Tā bija vienkārša ilustrācija.

Draugs, labs nāk ar gaidīšanu, un nekas nenotiek vienā dienā! Mēs augam, attīstāmies, un tas nenotiek vienā dienā. Ja tu esi “simtgadīgs” kristietis un esi salasījies grāmatas, saklausījies dažādus stāstus par vasarsvētku notikumiem, par Svētā Gara izliešanos, kur ir bijušas milzīgas masas ar cilvēkiem, gandrīz vienā dienā Svētais Gars nonācis pie tūkstošiem cilvēku, un tas vairs nekad nebeigsies, bet tas viss ir ļoti tālu no patiesības. Tas ir līdzīgi kā Bībelē Mozus, Jozua un soģi, bet patiesība ir cita – nekāda atmoda nenotiek vienā dienā. Nekāda draudzes izaugsme nenotiek vienā dienā. NEVIENS CILVĒKS NEIZAUG PAR SPĒCĪGU PERSONĪBU VIENĀ DIENĀ!!! Neviens cilvēks, kurš dažas dienas vai pusgadu ir draudzē, nevar būt spēcīga personība, jo viņš vēl ir bērns. Neatkarīgi no tā, ka, iespējams, viņš jau ir sācis vadīt savu mājas grupiņu. Tāds cilvēks nekad nebūs tā nobriedis, kā tas cilvēks, kurš varbūt nevada grupiņu, bet ar Dievu ir jau piecus gadus, jo tas ir svarīgs faktors. Protams, nav liela jēga no šī cilvēka, ja viņš neiet uz līderību, neved cilvēkus pie Dieva, jo tas beigu beigās labi nebeigsies. Jo tu ilgāk esi draudzē, jo tu esi vairāk audzis, jo tev vairāk ir priekšrocību. Tāpat ir ar bērniem, kuri ir auguši kristīgās ģimenēs. Tā ir liela privilēģija bērniem, kuri aug kristīgās ģimenēs. Ja es būtu audzis kristīgā ģimenē, ja mans tētis būtu bijis mācījās, nevis dzērājs elektriķis, tad noteikti mēs šodien nesēdētu šeit, Elizabetes ielā 2, mēs sēdētu Arēnā Rīga. Jo es nevaru dabūt to pieredzi, zināšanas un briedumu, kāds man būtu, ja es būtu bijis ar Dievu ilgāku laiku. Esmu ar Dievu no 2000. gada, un kopš tā brīža ir pagājuši jau septiņpadsmit gadi. Ja es būtu bijis ar Dievu no bērnības, tad man šodien būtu četrdesmit sešu gadu pieredzes, brieduma stāžs. Man būtu cits vēriens, cita vīzija, cits darbības veids. Es šeit citādāk runātu, citādāk mācītu, un jūs nesēdētu šādā līmenī, bet jūs būtu vairāk nobrieduši. Piemēram, tādā gadījumā draudzes māsa Luīze nevadītu desmit grupiņas, kā viņa vada tagad, bet vadītu simtu desmit grupiņas. Jautājums ir par to, kādus augļus tu spēj nest. Ja mēs par baigo biznesmeni uzskatām cilvēku, kam nedaudz kaut kas ir iesākts, naudiņa ir sākusi ripot, tajā gadījumā mēs to par biznesmeni neuzskatītu, mēs tikai miljonārus uzskatītu par biznesmeņiem. Nevis miljonārus ticībā, bet reāli darbībā. Attiecīgi mums nebūtu jādomā par telpām tūkstošiem cilvēku, bet miljoniem cilvēku.

Tas viss ir laika jautājums. Cik mēs spējam vadīt savu dzīvi, cik mēs spējam nobriest. Apsolījumi pie mūsu izaugsmes, visa Dieva griba pie manis, pie draudzes, pie Latvijas – tas nevar notikt vienā dienā! Tam visam ir vajadzīga pacietība. Kas notiek, ja mēs to nesaprotam? Tad, kad cilvēks nāk pie Dieva, ja tu to nesaproti un neiemāci viņam, ja nav šāda sprediķa kā šodien, kas ar viņu notiek? Cilvēks atnāk pie Dieva un vēlas, lai Dievs viņu dziedina, atbrīvo, piemēram, no narkotikām, ģimenes problēmām, no slimībām, un viņš gaida lielo brīnumu, bet tas nenotiek, tad cilvēks iet projām vīlies. Ja par tevi aizlūdz un tev šķiet, ka ir dziedināšana no problēmām, bet, aizejot mājās vai paejot pāris dienām, tu esi tas pats vecais cilvēks. Cilvēki aizbrauc uz inkaunteru un sagaida debesu brīnumus, vēlas tagad un tūlīt un domā, ka viss mainīsies, bet realitāte ir tāda, ka nekas nemainās. No inkauntera atbraucot, realitāte ir tāda, ka pa lielam nekas nemainās, kamēr tu pats neizmainies. Inkaunters notiek tikai trīs dienas. Kā var viss mainīties trīs dienās? Tu vari piedzimt no augšas, tu vari saņemt kādu atbrīvošanu, bet tev atbrīvošana ir jānotur un JĀMĀCĀS DOMĀT CITĀDĀK! Citādāk domāt nevar iemācīties vienā dienā, ne trijās dienās, pat ne pusgada laikā. Pat pusgads ir par maz, lai nobriestu un spētu domāt pareizi. Domāšana vispār ir tāda sfēra, kur ir vajadzīgs ilgāks laika posms, lai iemācītos pareizi domāt, lai nelaistu iekšā domas, kuras nav no Dieva, kuras nevajag domāt. Tu pieņem un domā tikai tādas domas, kas ir pareizas, un tam visam ir vajadzīgs laiks.

Lai šo laika faktoru izturētu, lai apsolīto zemi iekarotu, lai sasniegtu rezultātus un redzētu izmaiņas, ir vajadzīga pacietība. Šī svētruna šodien ir par pacietību, lai mēs saprastu, ka mums ir jāiet tālāk, neskatoties uz to, ko mēs šobrīd redzam. Tu esi pusgadu draudzē, tu pusgadu lūdz Dievu un neredzi piepildāmies tos lielos sapņus un mērķus, un tas nav nekas nenormāls, ka tu tos šobrīd vēl neredzi, bet svarīgi ir būt pacietīgam un turpināt lūgt, turpināt būt savā grupā, turpināt pildīt savus pienākumus, turpināt lasīt attiecīgas grāmatas, attiecīgi augt un trenēties darīt pareizas lietas, iet lēnām uz priekšu, var arī ātrāk. Galvenais – VIRZĪTIES TIKAI UZ PRIEKŠU! Pacietīgi. Esi pacietīgs! Turpini virzīties uz priekšu.

Šodien ir 5. marts – pavasaris. Redzēju kādu smuku BMW, un man likās, ka šim BMW bija uzliktas vasaras riepas un diski. Man arī riepu servisā stāv M sērijas smuki diski ar platām riepām, un es gaidu to brīdi, kad varēšu tos uzlikt. Tas ir mans auto, un man patīk savs auto, un man patīk, ka manam auto ir smuki diski ar jaunām riepām. Es gribu ātrāk uzlikt vasaras riepas ar diskiem. Jo siltāks ārā paliek, jo vairāk iedomājos, ka varētu uzlikt, bet tad man nāk atmiņā kāds notikums, kad reiz es marta beigās vai arī aprīļa sākumā uzliku mašīnai vasaras riepas ar diskiem. Notika tā, ka mēs bijām Rīgā un sākās putenis, un sasniga kārtīgs sniegs. Vispār normālā gaitā no Rīgas līdz Siguldai var aizbraukt piecdesmit līdz sešdesmit minūtēs. Toreiz mēs braucām mājās apmēram divas ar pusi stundas, ar 30 – 40 kilometriem stundā. Pēc tam es biju tā noguris, nosvīdis un domāju, ka vairs nekad nelikšu martā vasaras riepas tikai tāpēc, ka gribas ātrāk uzlikt, lai būtu smukāka mašīnīte. Mašīna ar vasaras riepām pa sniegu nav vadāma. Ceļa posmā Rīga – Sigulda ir lielā vienvirziena šoseja. Tur bija jābaidās, lai pāri vienvirziena šosejai un pāri visai zālei nepārlidotu uz otru pusi. Ja tu gribi normāli vadīt savu dzīvi, ir vajadzīga pacietība. Ja tu nesagaidi īsto brīdi un liec vasaras riepas, tas var beigties ne tikai ar nelielu starpgadījumu, bet tas var beigties arī letāli. Bez pacietības mēs nevaram tālu aizbraukt.

Jo jums vajag pacietības, lai, Dieva prātu darījuši, iemantotu apsolījumu.” (Ebrejiem 10:36)

Kādu apsolījumu? Visus apsolījumus – debesis, mūžīgā dzīvība, Dieva tuvums, finansiāla pietiekamība, veselība, auglība visās sfērās, grupiņa, pie Dieva atvesti cilvēki, draudzes izaugsme. Lai iemantotu apsolījumus, ir vajadzīga pacietība. Nesen iznāca mana grāmata „Personīgas attiecības ar Dievu”. Visi, kas lasa šo grāmatu, sniedz labas atsauksmes. Pie šīs grāmatas mēs sākām strādāt pirms vairāk nekā gada. Indra bija atbildīgā. Kad viņa sāka rakstīt, viņa kādu teksta daļu ar palīgiem uztaisīja un sūtīja man, lai es izlasu un kaut ko izmainu. Viņa kaut ko uztaisīja un sūtīja man, lai es izdaru pārējo darbu, bet uzdevums bija tāds, ka viņa pati uzraksta un man atsūta pašās beigās, lai es vienu reizi varētu izlasīt. Pagāja laiks un pienāca brīdis, kad viss bija gatavs, un viņa man atsūtīja gatavo tekstu, un pagāja kāds mēnesis, kad es pieķēros un to izlasīju. Pēc tam bija kārtējās korekcijas, un tas viss tika sūtīts man atpakaļ, tad atkal koriģēts un pēc tam es atkal pārlasīju. Lai uzrakstītu grāmatu, ir vajadzīga liela pacietība. Ja godīgi, bez visiem šiem cilvēkiem, kas piedalījās grāmatas tapšanā, es nebūtu šo grāmatu uzrakstījis, jo man nav pacietības tik sīki katru dienu kaut ko rakstīt un koriģēt. Es varu vienu reizi tēmu sagatavot un vienu reizi to norunāt, vairāk no manis nevajag prasīt.

Ja tava vīzija un mērķi ir tādi, kurus tu pats vari sasniegt, tad tie nav mērķi no Dieva. Tā ir ļoti šaura, sīka domāšana un sekla dzīve. Ja tu gribi kaut ko reālu, tad tev ir vajadzīga cilvēku palīdzība, kas tevi papildina. Lai šādi palīgi tev būtu, ir nepieciešama liela pacietība. Lai nostiprinātu cilvēkus, lai palīdzētu viņiem izaugt, lai būtu ar viņiem kopā, dotu padomus, ir vajadzīga ļoti liela pacietība. Tie, kas vada grupas, saka, ka tikai tad, kad viņi sāka vadīt mājas grupiņu un sāka rūpēties par cilvēkiem, viņi sāka saprast sevi pašu. Tikai tad viņi sāka augt. Tikai tad, kad sāka kalpot cilvēkiem. Kāpēc tikai tad? Viens no iemesliem ir tāds, ka, vadot grupiņu, tu sāc mācīties pacietību. Mīlestība prasa pacietību! Mīlestība nevar būt nepacietīga.

Mīlestība ir lēnprātīga, mīlestība ir laipna, tā neskauž, mīlestība nelielās, tā nav uzpūtīga.” (1. Korintiešiem 13:4 )

Mīlestība ir lēnprātīga, nevis nepacietīga. Šajā Rakstu vietā nav rakstīts, ka mīlestība ir nepacietīga, strauja. Tā ir pacietīga. Mīlestība panes visu, jo tā ir pacietīga.

Žēlīgs un lēnīgs ir Tas Kungs, pacietīgs un bagāts žēlastībā.” (Psalms 103:8 )

Kāds ir Dievs? Pacietīgs un bagāts žēlastībā. Viena no Dieva īpašībām ir pacietība. Par Dievu ir teikts, ka Viņš ir pacietīgs. Viņš ir pati pacietība. Ja Dievs ir pacietīgs un tāda ir Viņa rakstura īpašība, un, ja es gribu līdzināties Viņam, tad arī man no Dieva ir jāmācās pacietība. Būt pacietīgam!

Septiņpadsmitajā martā paliek septiņpadsmit gadi, kopš es piedzimu no augšienes, kopš es iepazinu Jēzu kā savu Glābēju. Es atskatos atpakaļ un redzu, ka daudzās lietās esmu bijis nepacietīgs. Es no savas puses apbrīnoju Dievu, cik ļoti Viņš ar mani ir bijis pacietīgs. Es ieraugu, ka esmu gribējis to un šo, bet Dievs ir bijis mierīgs, mīlējis un bijis pacietīgs ar mani, un ļāvis man darboties, skriet. Kā vējš skrien, kā miets atduras. Pēc tam kaut ko vajag pamācīties. Dievs ar tevi ir bijis ļoti pacietīgs. Vispār pats fakts, ka tu dzīvo un neesi vēl nomiris, norāda uz Dieva žēlastību un pacietību.

„Atziņā atturību, atturībā pacietību, pacietībā dievbijību.” (2. Pētera 1:6)

Te ir runa par kristieša rakstura īpašībām. Dievbijība ir saistīta ar pacietību. Ja es gribu bīties Dievu, tad man ir jāmācās būt pacietīgam. Man ir jāturpina iet, strādāt, sapņot, spraust mērķus, stratēģiski izplānot plānus, tos rediģēt un iet uz priekšu. Iet uz priekšu arī tad, kad es neredzu tūlītējas izmaiņas. Izmaiņas būs, tās jau notiek. Tikai tāpēc, ka tu neredzi šobrīd visu uzreiz, nepadodies. Ābrahāms nomira un neredzēja mūsu draudzi. Mozus nomira un arī mūsu draudzi neredzēja. Neredzēt, nepiedzīvot mūsu draudzi viņiem visiem ir zaudējums. Viņi visi neredzēja savu galamērķi. Ne Dāvids, ne Jēzus, ne Pēteris, ne Pāvils neredzēja piepildāmies savu vīziju. Tagad gan viņi sēž debesīs un smaida: „Re, kur mūsu draudze „Kristus Pasaulei”. Mēs pacietīgi gājām.” Jēzum bija tikai divpadsmit mācekļi, un, kad Viņu sita pie krusta, tad vispār visi aizbēga. Viņi ar pacietību to panāca. Ar pacietību iemanto apsolījumus. Dievbijība ir saistīta ar pacietību. Ja gribi būt dievbijīgs, tad tev nāksies būt pacietīgam.

Kas ir pacietīgs, tas ir arī gudrs, bet, kas ir nepacietīgs, parāda savu negudrību.” (Salamana pamācības 14:29)

Pacietīgs cilvēks ir gudrs cilvēks. Augstākā izglītība nav augstākā gudrība. Augstākā gudrība ir būt pacietīgam. Respektīvi, augstākā izglītība nav augstākā gudrība, bet bijība Dieva priekšā un pacietība.

Piesargies, ka tu nepieslienies kādam ļaunam darījumam, jo tas tev vairāk patīk nekā pacietība.” (Ījaba 36:21)

Ļauns darījums vairāk patīk nekā pacietība. Respektīvi, pacietības trūkums, agri vai vēlu, tevi pamudinās, spiedīs tevi noslēgt negodīgus līgumus. Ja arī ne negodīgus, tad tev neizdevīgus līgumus. Tu pieņemsi sev un citiem neizdevīgus lēmumus. Kā arī tas tevi spiedīs izdarīt pat noziegumus. Tas spiedīs izdarīt pat likuma pārkāpumus. Katrā ziņā morālus pārkāpumus pret sevi un citiem. Kāpēc ir tā, ka Latvijā viss ir tik slikti? Tas viss ir saistīts ar lielu nepacietību, kas piemīt mūsu valdībai. Valdībai piemīt liela nepacietība. Kas ir valdība, tie esam arī mēs, jo tie ir mūsu ievēlēti cilvēki. Mūsu tautai piemīt ļoti liela nepacietība. Tieši finansiāli, jo visu gribam uzreiz. Mēs Latvijā gribam to un to, tāpēc ņemam starptautiskus aizdevumus. Tur apakšā ir dažādi noteikumi. Viņi valda pār mums. Iebraucot Rīgā var redzēt nelielus debesu skrāpīšus – tās visas ir bankas. Bankas valda, nauda valda. Tāpēc, ka mēs gribam visu uzreiz. Es gribu mašīnu tagad, māju tagad, suni tagad. Pēc tam ar visu to suni, bez mājas, ir jādzīvo pie mammas. Parastais stāsts. Uztaisa bērnus, paņem suņus, visu uztaisa un pēc tam aiziet. Virsū nāk bankas, parādi, draudi, bet tu līdz pensijai dzīvo pie mammas. Gan valsts mērogā, gan individuāli šī problēma ir nepacietības dēļ, jo mēs gribam visu uzreiz. Tā ir kredītpaaudze. Paši cilvēki ir vainīgi, jo grib kaut ko tagad un uzreiz. Nevar paciesties. Tu nevari ņemt tagad to, ko tu nevari atļauties. Arī mašīnu tu nevari pirkt, ja tu nevari nopirkt tādas piecas. Tu gribi to mašīnu, māju, dzīvokli tagad, bet, ja tu nevari to tagad atļauties vai būs jāsavelk līdz pēdējai naudiņai, tad tev ir jāīrē istabiņa pie radiniekiem vai kur citur, vai pat pusistabiņa, bet tā, lai tev sanāk naudiņa un nav jāņem nekādi kredīti. Paņemot kredītu, tu zaudē savu brīvību! Tiklīdz cilvēkam ir kredīts, kuru viņam ir grūti atdod, viņš ir zaudējis savu neatkarību. Oficiāli verdzība ir aizliegta, bet reāli tā turpinās – tā ir modernā verdzība. Tā strādā uz cilvēka nepacietību, to, ka viņš grib visu tagad. Dievs ir labs un pacietīgs ar mums nepacietīgajiem.

Jongi Čo par sevi raksta, ka tad, kad viņš gribēja paņemt kredītu draudzes ēku celtniecībai, viņš gandrīz izdarīja pašnāvību. Es domāju, ka nevajag ņemt kredītu draudzes izbūvei. Ja mums nav naudas, tad mums nav naudas. Ja mums ir tik naudas, tad ejam uz turieni, kur mums nauda atļauj. Ja mums nauda atļauj iet labākās telpās, tad mēs ejam. Bet ja neatļauj, tad sapulcējamies kaut uz ielas. Labāk ir dzīvot mežā, bet brīvam, nekā pilsētā un komfortā darīt to, ko valsts iekārtas uzspiež. Kad Latvija zaudēja neatkarību, tad meža brāļi samuka mežā. Labāk nomirt aukstumā un mežā, bet brīvam, nekā vergot komunistiem. Tāda ir mana filozofija. Tu esi radīts brīvībai! Nepacietība iedzen verdzībā. Nepacietība tev liek slēgt neizdevīgus darījumus, pieņemt tev neizdevīgus lēmumus, kā arī spiež izdarīt pārkāpumus, arī pret Dievu. Kredīts var tevi mierīgi aizvest projām no draudzes. Tu brīnies, kāpēc šeit ir noteikums, ka draudzē savā starpā nevar taisīt biznesu? Noteikums neaizdot naudu. Šīs lietas cilvēkus pat saved naidā. Cilvēki vairs nerunā, nenāk uz draudzi un pat aiziet no Dieva. Interesanti, ka tad, kad esi kaut ko paņēmis uz kredīta un ir pagājis kāds laiks, kredīts vēl ir, procenti ir uzauguši, bet tā lieta tevi vairs neinteresē. Nomaksā kredītu un vairs nekad neņem.

Dusmīgais cilvēks parasti uzsāk rāšanos, pacietīgais turpretī izlīdzina nesaskaņas.” (Salamana pamācības 15:18 )

Pacietīgais nav tas, kas vienmēr rājas. Jebkāda veida konfliktiem visbiežāk apakšā būs nepacietība. Ģimenes konfliktos, ģimenes “zāģu” pamatā būs nepacietība. „Es gribu no tā vīra tūdaļ un to, ko es gribu, jo es laulību biju iztēlojusies citādāk. Aizved mani tur, pagaidi te, nopērc man to, braucam tur, dari to.” Pacietīgā liks mieru savam vīram. Tāpat arī pacietīgais liks mieru savai sievai un nepieprasīs to, ko viņa nevēlas. Tātad ģimenes konfliktam pamatā ir nepacietība. Dievbijība ir saistīta ar pacietību.

“Pacietīgais ir labāks nekā stiprais, un, kas ir kungs pats pār savu garu un sirdi, tas ir labāks par to, kas iekaro pilsētas.” (Salamana pamācības 16:32)

Nekādas cīņas mākslas nedarīs tevi stiprāku par pacietīgo. Morāli pacietīgais cilvēks būs stiprāks par tevi. Nekādas zināšanas, nekāda nauda, nedz arī tehnoloģijas, armija vai pārākums neatsver pacietību. Tieši tāpat kā fizisks, intelektuāls vai vārdu spēks to nedara. Tikai pacietīgais ir stiprāks par tiem visiem, un tikai tāpēc, ka viņš ir pacietīgs.

’’Bet, kas labā zemē, ir tie, kas vārdu dzird un to patur labā un godīgā sirdī, augļus nesdami ar pacietību.’’ (Lūkas 8:15)

Augļus var nest tikai ar pacietību, un labajā zemē sētā sēkla ir tikai tā, kas ir ar pacietību sēta – pacietīgi dara to, ko saprot no Dieva. Nav iespējams būt auglīgam un sasniegt vērā ņemamus rezultātus gan pie sevis, gan citiem bez pacietības.

“Bet visās lietās mēs parādāmies kā Dieva kalpi, lielā pacietībā (..)” (2. Korintiešiem 6:4)

Pāvils saka, ka viņš ir pacietīgs. Gan Pāvilam, gan viņa palīgiem kalpošanas darbā ir pacietība. Lūk, iemesls, kāpēc par viņu runā vēl šodien. Dieva kalpi ir pacietīgi. Arī tie pacietīgie, kuri nav Dieva cilvēki, var sasniegt daudz vairāk nekā nepacietīgie. Džons Maksvels stāsta par sevi, ka viņš skolā iemīlēja kādu meiteni Margaretu, kuru ļoti gribēja apprecēt un kopā mierīgi dzīvot. Taču viņam bija mērķis būt mācītājam, tāpēc, lai gūtu panākumus un būtu stabila virzība uz priekšu, viņš nevarēja uzreiz precēties, jo bija jāpabeidz koledža, kas aizņem četrus gadus. Abi nolēma gaidīt šos četrus gadus. Arī mūsu draudzē kāds laiks ir jāpagaida līdz laulībām. Tie, kuri ir nepacietīgi un grēko jau pirms laulības, nekur dzīvē tālu netiks. Džons ar Margaretu nevienu dienu nenožēloja to, ka viņi šos četrus gadus gaidīja. Patiesībā tas nav nemaz tik ilgs laiks, cik varbūt šķiet. Arī laulībā pacietība ir ļoti svarīga un nepieciešama īpašība. Dieva kalpu īpašība ir pacietība. Lūk, iemesls, kāpēc Maksvela grāmatas ir iespiestas miljonos eksemplāru. Viņš ir pasaules mēroga līderu motivators. Viņš motivē ne tikai kristiešus, bet jebkura ranga biznesa līderus. Viņš bija mācītājs 26 gadus, un viņš sāka ar savu ģimeni. Šo gadu laikā viņš uzcēla spēcīgu, bagātu draudzi ar līderiem. Pēc šiem gadiem viņš saprata, ka, ja viņš neatstās draudzi, tad neaugs tālāk, tāpēc, atstājot aiz sevis jaunu līderi, viņš draudzi atstāja un kļuva par to, kas viņš ir šodien.

Ja tu gribi iegūt ko labāku, tev kaut kas labs ir jāatstāj. Mēs visi esam kaut kādā komfortā – ar saviem sasniegumiem, kas dod dažādas privilēģijas, finanses, bet, ja mēs gribam kaut ko vairāk, tad no iepriekšējā ir jāatsakās. Tas, kas bija vakar, vairs nebūs. Ja gribi kaut ko vairāk, atstāj to, kas tev ir šodien. Par piemēru var ņemt mūsu draudzes telpas. Ja mēs vēlamies labākas, ietilpīgākas telpas, tad ir jāatsakās no līdzšinējām. Es nezinu nevienu tikpat labu telpu Rīgā, kā būtu tik laba akustika mūzikas atskaņošanai kā šeit, Elizabetes ielā 2. Pēc tam, kad pagājušajā dievkalpojumā parādīju draudzei, uz kādu ēku mēs pārcelsimies, iestājās liels klusums. Vairāki sāka šaubīties par to, vai uz tādu ēku cilvēki vēlēsies nākt, vai visiem būs vietas. Ēka ir pašā Rīgas vidū, ietilpināt varēs līdz 1000 cilvēku, būs lielāka skatuve un galu galā tas būs mūsu nams. Ja mēs to gribam, ir vajadzīga pacietība. Sākumā, kad ievāksimies šajā ēkā, tur būs vienkārši uzcelta skatuve, apgaismojums, nopirkti krēsli un gar sienām izlīmētas plēves. Sienas līdz galam vēl nebūs izbūvētas, tās tiks vienkārši aizklātas. Tādā ēkā mēs arī iesim, un sākumā vēl kārtīgi strādāsim. Tam visam būs vajadzīga pacietība. Svētdienā mēs noturēsim dievkalpojumus. Dievkalpojums beidzas, plēves no sienām nost, pāri skatuvei, pāri krēsliem, un sākas remontdarbi, un tā dienu no dienas. Cik savāksim tam ziedojumus, tik arī iztērēsim, pērkot materiālus sienu krāsošanai, kabinetu izveidei, bērnistabai utt. Ja gribam ko labāku, tad no kaut kā laba ir jāatsakās. Tam visam būs vajadzīga pacietība, jo pašiem vien būs jāstrādā, lai to labo ieraudzītu. Rezultātā mums būs ļoti labas, plašas un skaistas telpas.

Bet Gara auglis ir: mīlestība, prieks, miers, pacietība, laipnība, labprātība, uzticamība, lēnprātība, atturība.” (Galatiešiem 5:22)

Viens no deviņiem Svētā Gara augļiem ir pacietība.

Bet Viņš Savā godības varenībā jūs bagātīgi apveltīs ar spēku būt izturīgiem un pacietīgiem.” (Kolosiešiem 1:11)

Pacietību dod Dievs, taču tā ir jāiegūst. Ja tu domā, kā to iegūt, tad tālāk seko arī atbilde.

Bet tu, Dieva cilvēks, bēdz no šīm lietām: dzenies pēc taisnības, dievbijības, ticības, mīlestības, pacietības, lēnprātības.” (1. Timotejam 6:11)

Pacietību var iemācīties. Kad piekopju personīgās attiecības ar Dievu, es lūdzu arī par pacietību. Arī tu tā dari! Seko sev līdzi, kad nevari kaut ko sagaidīt un gribi uzreiz. Nomierinies, karsti lūdz Dievu, trenējies un esi pacietīgs! Tu visu vari iegūt! Arī Pāvils saka: “Dzenies pēc tā, lūdz Dievu, un Viņš tev iedos.”

“(…) ka jūs netopat kūtri, bet sekojat tiem, kas ar ticību un pacietību iemanto apsolījumus.” (Ebrejiem 6:12)

Pacietību var mācīties no cilvēkiem, kuri ir pacietīgi. Arī no mācītāja tu vari mācīties, ja redzi, ka viņš nes augļus un ir pacietīgs. Piemēram, man nav neviena kredīta. Ja es kaut ko nevaru atļauties nopirkt uzreiz, tad arī to nevaru un nepērku.

Esiet pacietīgi, brāļi, līdz Tā Kunga atnākšanai. Raugi, zemkopis gaida dārgo zemes augli, pacietīgi uz to cerēdams, līdz tas dabū agro un vēlo lietu.” (Jēkaba 5:7)

Kad tu iesēj sēklu, ir muļķīgi gaidīt, ka nākamajā dienā tā izaugs, un, kad neizaug, tad atmest visam ar roku. Zemkopis pacietīgi gaida. Viņš strādā, izravē nezāles, seko līdzi, aplaista. Kad parādās pirmā sēklā, tā uzreiz nenes augļus. Ir vajadzīga pacietība, lai sagaidītu augļus. Tikai pacietīgais aizies līdz galam.

Tāpēc, ka tu esi turējis Manu pacietības mācību, Es tevi sargāšu pārbaudīšanas stundā, kas nāks pār visu pasauli pārbaudīt tos, kas dzīvo virs zemes.” (Atklāsme grāmata 3:10)

Pacietīgos Dievs īpaši sargā un svētī.

“(…) jo Viņš piedod visus agrāk, dievišķās pacietības laikā, nodarītos grēkus, lai tagadējā laikmetā parādītu Savu taisnību, pats taisns būdams un taisnodams to, kas tic Jēzum.” (Romiešiem 3:26)

“(…) kas kādreiz bija nepaklausīgi, kad Dieva pacietība nogaidīja Noas dienās, kad taisīja šķirstu, kurā izglābās nedaudzas, proti, astoņas, dvēseles cauri ūdenim.” (1. Pētera 3:20)

Tu esi šeit tāpēc, ka Dievs ir bijis pacietīgs. Es 2000. gadā satikos ar Jēzu Kristu. Tas bija brīnums, ka līdz tam es vispār izdzīvoju. Es pilnīgi mierīgi varēju nomirt. Tā, lūk, ir dievišķā pacietība. Tas, ka cilvēkam grēkojot, nenāk uzreiz sods, nenozīmē, ka Dievs ir akceptējis viņa grēkus un dzīvi. Dievs ir pacietīgs ar tevi, taču šis pacietības laiks ir ierobežots. Kaut kādā brīdī mēs visi reiz mirsim, un tad būs tiesa. Tieši tāpēc tev jāsaprot, ka šī dievišķā pacietība ir dota tavai glābšanai.

Tas Kungs nevilcina Savu apsolījumu, kā dažiem tas šķiet, bet ir pacietīgs ar jums, negribēdams, ka kādi pazustu, bet ka visi nāktu pie atgriešanās.” (2. Pētera 3:9)

Ir svarīgi nepārtraukti strādāt, virzoties uz priekšu arī tad, ja neredzi rezultātus.

Ganna: Dieva vārds saka, ka Tā Kunga priekšā un tuvumā ir prieks. Noteikti arī tavā dzīvē ir bijis tā, ka tu esi staigājis bēdīgs, bet, ieejot Dieva klātbūtnē, kļuvi priecīgs. Tāpēc ir tik svarīgi meklēt Dieva vaigu un būt Viņa klātbūtnē. Es domāju, ka šī sprediķa tēma “Pacietība” noder ikvienam. Viena no Dieva īpašībām ir tā, ka Viņš ir pacietīgs, un, ja Viņš ir pacietīgs, tad noteikti arī mēs vēlamies būt pacietīgi. Bieži vien mūsos ir kāds “dīdītājs”, kad gribas dabūt visu uzreiz, un tā ir tā lielā problēma, ka mums ir jāiemācās būt pacietīgiem. Kā mācītājs teica: ‘’Dievs dod šo pacietību, bet mums pašiem pēc tās ir jātiecas un jācenšas iegūt.’’ Kur šo īpašību mēs varam iegūt? Ejot Dieva priekšā un lūdzot! Varbūt tu jau lūdz, bet pienāk nākamā situācija, kad ir jābūt pacietīgam, un tu tāds atkal vairs neesi. Tādās situācijās atkal ir jāiet pie Dieva un jālūdz par šo pacietību. Tev vajag pacietību, jo tā ir Gara auglis. Ikvienam Dieva cilvēkam jābūt pacietīgam, un, ja viņš vēl tāds nav, tad vismaz pēc tā ir jādzenas, pieliekot tam savas pūles. Mēs taču gribam būt patiesi un īsti Dieva kalpi! Visiem cilvēkiem ir nepieciešama pacietība jebkurā dzīves jomā. Lai ko viņš darītu, pienāks brīdis, kad šī pacietība būs nepieciešama, piemēram, mācoties kādu jaunu prasmi. Tieši tāpēc daudzi cilvēki savās dzīvēs neko nesasniedz – jo viņi nav pacietīgi. Šie cilvēki pamēģina vienu, otru, trešo profesiju, un viņiem nekas nesanāk, jo viņi nepaliek tajā konkrētajā jomā līdz galam. Tev ir jābūt pacietīgam!

Tagad, pavasarī, ļoti daudz cilvēku sarosās uz sportošanu, un arī tur ir vajadzīga pacietība. Parasti jauni puiši izdomā, ka grib kārtīgi uzaudzēt muskuļus, saskatās You Tube klipiņus, iedvesmojas no citiem sportistiem un arī nolemj par tādiem kļūt. Viņi sāk uzreiz kārtīgi trenēties, lieto proteīnus un domā, ka gaidītās izmaiņas jau būs pirmajā nedēļā. Paiet nedēļa un viņi ir vīlušies, ka nekas nav izmainījies. Savukārt tie puiši, kuri ir pacietīgi un strādā līdz galam, izveido savu ķermeni tādu, kādu ir vēlējušies. Tas pats arī attiecas uz meitenēm, kuras vasarā grib būt slaidas un sauļoties pludmalē. Tam visam ir jāpieliek liela piepūle. Jādomā par pareizu uzturu, aktīvu dzīvesveidu un jābūt arī pacietīgai. Tāpēc es tevi aicinu – esi pacietīgs visās jomās, arī Dieva lietās! Tāpat kā ārējais, arī iekšējais cilvēks ir jāveido. Nevar gaidīt, ka tas notiks vienā dienā. Ja tu domā, ka, atnākot pie Dieva, tev uzreiz viss būs, tad ir jāmaina domāšana. Viss ir jādara soli pa solītim kopā ar Dievu, ejot pie Viņa lūgšanās, kā arī dodoties uz draudzi un mājas grupiņu, kur visi kopā mācās cits ar citu sadzīvot un būt pacietīgiem. Ja tevi šobrīd grupiņā kāds kaitina, tas ir labs iemesls tam, lai tu iemācītos būt pacietīgs. Tāpat arī laikā, kad draudze pārcelsies uz jaunajām telpām, kopā strādājot, ikvienam būs nepieciešama pacietība. Tas būs labs veids kā vienam otru labāk iepazīt un saliedēties. Lai mēs dabūtu ko labāku, ir jāatsakās no kaut kā laba šeit, šodien – no šīm labajām telpām. Droši vien tu jau redzi, ka brīvu vietu šeit gandrīz vairs nav. Kas būtu, ja mēs nolemtu šeit tomēr palikt, lai tikai pašiem būtu labi? Ļoti daudz cilvēku aizietu uz elli, jo šeit viņiem vienkārši nebūtu vietas. Bet mēs vēlamies, lai arvien vairāk cilvēku iepazītu Jēzu un nāktu uz draudzi. Lai tas notiktu, mums ir jāatstāj šīs telpas un jāpāriet uz lielākām. Lūk, šīs lielākās telpas arī prasīs no mums piepūli, lai tās būtu tiešām labas un skaistas. Es ticu, ka mēs būsim pacietīgi un darbosimies Dieva lietās un darbā. Dievs noteikti palīdzēs! Augstākā gudrība Dieva priekšā ir bijība un pacietība. Mēs katrs esam radīts brīvībai, arī tu! Lai mēs dzīvotu brīvībā, ir vajadzīga pacietība. Ja tu turpināsi iet ar Dievu, tev viss izdosies un būs rezultāti.

Mācītāja Mārča Jencīša sprediķi “Pacietība” pierakstīja Inguna Kazāka un Marta Līdeka, un pacietīgi rediģēja Ieva Našeniece

Dievs ir ar tevi

Publicēja 2017. gada 28. febr. 01:22Līga Paņina

Ziņas datums 28.02.17.

Izskatās, ka mums ir pilnīgi vienalga, kādi ir laikapstākļi, mēs tik un tā draudzē esam daudz, jo mums ir vieta, kur sapulcēties, mēs esam ģimene un mums ir Dievs. Katru svētdienu mēs esam šeit, lai satiktos ar Viņu, slavētu un pielūgtu Dievu, satiktos cits ar citu un saņemtu Dieva vārdu.

Piektdien mēs ar sievu personīgās darīšanās bijām Kuldīgas pusē, precīzāk – Nabītē, kempingā pie ezera. Kempinga īpašnieks man izrādīja apkārtni un pastāstīja par to vairāk; tas ir kaut kas līdzīgs inkauntera vietai, viesu namam “Brūveri”, tikai šim ir senāka vēsture, jau no padomju laikiem. Mani aizveda pie paliela apļa, kuru nodēvēja par “enerģētisko lauku” jeb “vietu, kur runāt ar Dievu”, kā dziednieki bija teikuši. Tālumā bija redzama vidēja lieluma nolaista, pussabrukusi māja, kas atgādināja darbnīcu, ar piebūvēm un elektrības stabiem, taču tas vairāk neatradās kempinga teritorijā. Es jautāju, kas tas ir, un man atbildēja: “Tu neticēsi! Tur bija narkotiku ražotne.” Tur cilvēki bija ievilkuši papildu jaudu elektrībai, uzstādījuši lampas un audzēja marihuānu. Kempinga īpašnieks stāstīja, ka šie narkotiku ražotāji bija meklēšanā, un pie ražotnes ieradās policisti, pārģērbušies par makšķerniekiem, un pārlūkoja apkārtni, līdz atklāja nelikumības un vainīgos arestēja. Starp citu, Kuldīga ir viena no tām Latvijas pilsētām, kur narkotikas ir lielā cieņā. Īpašnieks atzinās: “Mēs nezinājām, kas notika tepat blakus, mēs tikai redzējām, ka tur ievelk elektrību un palielina jaudu, bet ko tādu pat iedomāties nevarējām. Un tas viss notika turpat blakus, kādus simts metrus no kempinga teritorijas. Latvijas apstākļos tā nav parasta lieta, jo mēs neesam ne Kolumbija, ne Afganistāna, ne Kalifornija, ne Ķīna, kuras stepēs visu var audzēt, un Latvijas klimats nav atbilstošs narkotiku audzēšanai.

Par ko ir šis stāsts? Ir lietas, kas notiek blakus, bet mēs tās nezinām. Par citām lietām, kas notiek mums blakus, savukārt ir jāatgādina. Es gribu tev atgādināt, ka Dievs ir tev blakus. DIEVS IR AR TEVI! Viņš ir ar tevi arī tajos dzīves posmos, kad tevi kāds ir aizvainojis, vai arī ir tādas grūtības, ka tu neredzi to, kā no tām izkļūt, vai arī tu redzi, kā izkļūt ārā, bet izjūtas ir nospiedošas un nepatīkamas un gribās teikt: “Kur ir Dievs?!” Dievs ir ar tevi. Un Viņam ir RISINĀJUMS. Pirms kāda laika mūsu draudze sadarbojās ar kādu dizaineru, kura firmu sauca “Grafiskie risinājumi”, tāpat arī Dievam ir risinājumi tavai dzīvei. Dievam ir plāns tavai un manai dzīvei. Arī tad, kad tu to neredzi un nejūti, Dievs ir ar tevi.

Uz fašistiskās armijas karavīru siksnu sprādzēm bija uzraksts “Gott mit uns” (“Dievs ir ar mums”), tikai šis dievs bija Hitlers, bet apustuļi – Himlers, Gēbelss, Gerings un citi. Hitlera padotie, kas tika jau iepriekš sagatavoti, atņemti vecākiem jau no bērnības, audzināti un mācīti šajā ideoloģijā, patiešām ticēja, ka ar viņiem ir Dievs. Šie izlases karavīri jeb zombiji kļuva par vīriem, kuri pēc tam ar saviem zābakiem pārstaigāja puspasauli, ticot tam, ko viņi dara. Vecāka gadagājuma karavīrus nevarēja tik viegli pārmācīt jeb pārveidot jaunahā ideoloģijā, viņus vienkārši iesauca armijā, un viņiem bija jādara, ko lika. Vai tiešām Dievs bija ar viņiem? Vai Dievs bija ar hitlerisko Vāciju? Dievs ar viņiem nevarēja būt, ar viņiem bija šīs pasaules dievs jeb sātans.

Tāpat arī mēs varam domāt, ka Dievs ir ar mums, ar mani, ar tevi, bet ir trīs nosacījumi, lai Dievs patiešām būtu ar mums, mani un tevi. Un es pat nerunāšu par tādu nosacījumu kā būt glābtam jeb ticēt Jēzum Kristum kā savam personīgajam Glābējam, jo tas pats par sevi ir saprotams. Dievs ir nācis šeit virs zemes cilvēka miesā Jēzū Kristū, nomiris pie krusta, trīs dienas bijis kapā un augšāmcēlies, un tagad sēž pie Dieva labās rokas. Ticībā uz Kristus upuri mēs esam izglābti, ieejam Dieva valstībā un izveidojam personīgas attiecības ar Viņu, un Dievs ir ar mums. Vai Dievs ir ar tevi, ja esi pieņēmis Jēzu? Varbūt sen bija tas brīdis, kad tu skaitīji grēku nožēlas lūgšanu? Kāda ir tava dzīve šodien? Tātad trīs svarīgi punkti, kas norāda uz to, ka Dievs ir ar kristieti jeb ar cilvēku.

1. Personīgas attiecības ar Dievu.

Vai tev ir regulārs laiks, ko tu pavadi Bībeles lasīšanā un lūgšanā? Tas ir vienkāršs jautājums, kuru es regulāri uzdodu – katru svētdienu. Un tieši tāpēc, ka es regulāri uzdodu šo jautājumu, kāda daļa no draudzes regulāri pavada laiku ar Dievu. Vai tiešām tev ir personīgas attiecības ar Dievu? Vai tu runā ar Viņu jeb lūdz, vai tu cīnies lūgšanu cīņu? Vai tiešām tu regulāri iedziļinies Dieva vārdā un pārdomā to?

2. Darbs.

“Tāpat arī ticība, ja tai nav darbu, tā pati par sevi ir nedzīva. Bet gan kāds teiks: tev ir ticība, un man ir darbi. Parādi man savu ticību bez darbiem, un es tev parādīšu ticību no saviem darbiem. Tu tici, ka ir viens Dievs, tu dari labi; arī ļaunie gari tic un dreb. Bet vai tu gribi zināt, tukšais cilvēk, ka ticība bez darbiem ir nedzīva? Ābrahāms, mūsu tēvs, vai ne no darbiem viņš tapa taisnots, ziedodams Īzāku, savu dēlu, uz altāra? Tu redzi, ka ticība ir līdzi darbojusies viņa darbiem, un tā darbos ticība ir tapusi pilnīga, un ir piepildīti raksti, kas saka: Ābrahāms ticēja Dievam, un tas viņam tika pielīdzināts par taisnību, – un viņš tika nosaukts Dieva draugs. Redziet, ka no darbiem cilvēks top taisnots un ne no ticības vien. Līdzīgi arī Rahāba, netikle, vai ne no darbiem viņa tika taisnota, sūtņus uzņemdama un pa citu ceļu izlaizdama? Līdzīgi kā miesa bez gara ir nedzīva, tāpat arī nedzīva ir ticība bez darbiem.”” (Jēkaba 2:17-26)

Jēkaba vēstulē ir rakstīts, ka ticība bez darbiem ir nedzīva. Vēstulē romiešiem ir teikts citādāk – mēs ar darbiem netiekam taisnoti.

“Jo mēs spriežam, ka cilvēks tiek taisnots ticībā, neatkarīgi no bauslības darbiem.” (Romiešiem 3:28 )

Tā arī ir – no darbiem mēs netiekam taisnoti, bet mūsu darbi parāda to, ka mēs esam Viņa bērni. Jēkabs parāda savu ticību pēc darbiem, tātad ticība ir darbības vārds, un, ja es ticu, to var redzēt manās darbībās. Ticēt nozīmē pakārtot savu dzīvi Dieva gribai, desmit baušļiem. Mīli Dievu un savu tuvāko kā sevi pašu – šeit ir ietilpināti visi desmit baušļi. Ticēt nozīmē strādāt šajā virzienā, strādāt pie sava rakstura, lūgt par cilvēkiem un meklēt viņus, lai Dievs varētu viņus izglābt – evaņģelizācija. Ja tu tici, tu esi kustībā, darbībā, virzībā uz priekšu katru dienu. Tu strādā ik gadu, ik mēnesi, ik nedēļu un ik dienu.

3. Darbs saskaņā ar Dieva gribu.

Varbūt tu nopriecājies, ka tev vispār ir darbs? Var būt tā, ka virziens, kurā tu ej, ir tieši pretējs tam, ko grib Dievs. Lai tiešām varētu redzēt to, ka Dievs darbojas tavā dzīvē, šiem trim punktiem ir jābūt kā kritērijiem. Lūgšana arī ir darbs. Ne vienmēr tu no rīta piecelies ar priecīgu smaidu uz sejas un gribi lūgt Dievu, drīzāk gribās ilgāk pagulēt, tāpēc ir jāpieliek spēks, lai lūgtu Dievu. Kas ir Dieva prāts? Tas nav tā, ka tu uzdod jautājumu Dievam, gaidi atbildi, un pēc tam pats sev atbildi. Ienāk kāda doma prātā, un tu domā: “Man Dievs teica.” Dieva griba ir saskaņā ar Bībeli, un, lai labāk izprastu Dieva prātu, noder Bībeles skolas, sprediķi, līderi, Bībeles skaidrojumi jeb veselīga Bībeles mācība draudzē, kas palīdz izprast vienkāršas lietas.

Tāda lieta kā evaņģelizēšana vai neevaņģelizēšana šķir tos, ar kuriem ir Dievs, no tiem, ar kuriem nav Dievs. Un, ja arī tu lūdz Dievu, bet neevaņģelizē, tad Dievs ar tevi būs vēl tikai kādu laiku. Ja mēs neglābjam cilvēkus, vismaz nestrādājam šajā virzienā, tad var vērtēt, vai vispār ar mums ir Dievs. Tas pats attiecas uz darbu pie sevis, mācīšanos no savām un citu kļūdām, sprediķu klausīšanos un kristīgu grāmatu lasīšanu. Ja tu nemācies un pie tevis nenotiek personīga izaugsme, var apspriest jautājumu, vai Dievs ir ar tevi. Ir vērts padomāt, vai darbs, kuru tu dari, saskan ar Dieva gribu, vai tas ir Viņa prāts.

“Redzi, jaunava būs grūta un dzemdēs Dēlu, un Viņa vārdu sauks Imanuēls, tulkojumā: Dievs ar mums.” (Mateja 1:23)

Tas ir pravietojums par Jēzu. Viens no Dieva Vārdiem ir Imanuēls – Dievs ir ar mums. Dieva būtība ir būt ar tevi. Viņa griba ir būt ar cilvēkiem. Tas ir brīnums, kas fascinē – Dievs kļuva līdzīgs cilvēkiem, nonākot virs zemes cilvēka miesā pirms diviem tūkstošiem gadu. Jēzus tāpat kā mēs tapa kārdināts un tāpat cieta, tikai bez grēka, un nomira par mums grēciniekiem, par mums cilvēkiem, lai sagādātu mums iespēju būt ar Viņu kopā. Tātad Viņa vēlme ir būt ar tevi kopā.

“Jo tik ļoti Dievs ir pasauli mīlējis, ka Viņš devis Savu vienpiedzimušo Dēlu, lai neviens, kas Viņam tic, nepazustu, bet dabūtu mūžīgo dzīvību.” (Jāņa 3:16)

Dievs samaksāja cenu, lai būtu ar tevi kopā.

Ko nu sacīsim par visu to? Ja Dievs par mums, kas būs pret mums?” (Romiešiem 8:31)

Tev nav jādomā par to, kas būs pret tevi, jo mēs zinām, kas ir pret mums – mūsu miesa, velns, tumsas varas, dažādi apstākļi, kas ir jāpārvar, bet, ja Dievs ir ar tevi, tu spēj uzvarēt jebkādas grūtības. Ja Dievs ir par tevi, tu spēj pastāvēt jebkādos apstākļos un dabūt visu, ko tu vēlies.

Otrdien bijām skatīties jaunās draudzes telpas, kuras mēs domājam īrēt un apbūvēt. Mēs bijām pieaicinājuši savus vietējos speciālistus, viss notika prātīgi un gudri, reāli domājot un rēķinot ciparos, un tas arī ir pareizi. Es to visu noklausījos un gāju runāt ar pārvaldnieci, no kuras ir atkarīgs pats līgums un līguma nosacījumi. Es viņai teicu tā: “Visu, ko es gribu, es dabūju.” Man nav īpaši svarīgi visi cipari un noteikumi, es gribu – es dabūju. Mēs esam ar Dievu, un, ja mēs kaut ko gribam, mēs to dabūjam. Mēs neesam aizmirsuši, ka Dievs ir ar mums! “Dievam nekas nav neiespējams." (Lūkas 1:27) Dievam visas lietas ir iespējamas. Ja tev ar cilvēcīgo prātu un cipariem tas nav iespējams, Dievam visas lietas ir iespējamas. Tas nenozīmē, ka mums akli visur ir jālaužas iekšā, un tomēr, ja mums kaut ko vajag, mēs varam to dabūt, jo Dievs ir ar mums. Dievs ir pavisam labs! Būt kopā ar Viņu – tas ir fantastiski. Šis sprediķis ir tāpēc, lai atgādinātu mums, man un tev, ka Dievs ir ar mums. Mēs ejam cauri dažādiem dzīves un ticības posmiem, bet Dievs ir ar tevi, nebaidies. “Vai Es neesmu tev pavēlējis: esi stiprs un drošs, nebīsties un nebaiļojies! Jo Tas Kungs, tavs Dievs, ir visur ar tevi, kurp vien tu iesi."(Jozua 1:9) Dievs teica Jozua nebaidīties, un to Viņš saka arī tev. Dievs tev saka: “Es esmu ar tevi. Es cīnīšos par tevi. Es karošu par tevi.”

Tiešām, Jēkaba atlikums būs starp svešām tautām kā lauva starp meža zvēriem, kā jauns lauvēns avju ganāmā pulkā; kurp vien tas noklīst, viņš visur visu saplosa un ar kājām nomin, tā ka nav nekāda glābiņa.” (Mihas grāmata 5:7)

Un tas ir par tevi! Jēkaba dzimums esam mēs, draudze. Visu, ko mēs gribam, mēs dabūsim.

Tas visu spēj, kas tic.” (Marka 9:23)

Dievs ir ar tevi un tev palīdz sasniegt tos mērķus, kas saskan ar Viņa gribu. Pats Dievs darbosies tavā labā.

“Ja jums ticība ir kā sinepju graudiņš, tad jūs sacīsit šim kalnam: pārcelies no šejienes uz turieni, un tas pārcelsies, un nekas jums nebūs neiespējams.” (Mateja 17:20)

Dievs izkustina kalnus. Pat ja tev šodien nešķiet, ka tavs kalns varētu izkustēties, tici, ka Dievs ir ar tevi. Un atceries – lai Viņš tiešām būtu ar tevi un parādītos Viņa darbi tavā dzīvē, ir jābūt lūgšanai, darbam un Viņa gribai. Tur ir vieta Dievam darboties.

Reiz divus tūkstošus gadus atpakaļ Galilejas jūrā notika kāds atgadījums.

Un Viņš tiem saka tanī dienā, vakaram metoties: "Pārcelsimies uz viņu malu." Un, ļaudis atlaiduši, tie Viņu ņēma līdzi, tā ka Viņš laivā bija, un citas laivas bija pie Viņa. Un liela vētra cēlās, un viļņi gāzās laivā, tā ka ūdens jau piepildīja laivu. Un Viņš gulēja stūres galā uz spilvena; un tie Viņu modina un saka Viņam: "Mācītāj, vai Tu nebēdā, ka ejam bojā?" Un uzmodies Viņš apsauca vēju un sacīja uz jūru: "Klusu, mierā!" Un vējš nostājās, un iestājās pilnīgs klusums. Un Viņš uz tiem sacīja: "Kam jūs esat tik bailīgi? Kā jums nav ticības?"” (Marka 4:35-40)

Mācekļi laivā pārcēlās no viena krasta uz otru. Es pat nezinu, kādēļ Bībelē to sauc par jūru, jo tas bija ezers, kur mēdza būt stipras vētras. Pāri bija jātiek, mācekļi bija laivā, bet Jēzus mierīgi gulēja laivā. Izcēlās vētra, tik spēcīga, ka laivai pastāvēja iespēja nogrimt. Mācekļi bija zvejnieki, viņi bija pieredzējuši un mācēja cīnīties ar viļņiem, taču viņi modināja Jēzu un jautāja: “Mācītāj, Tu nemaz nebēdā, ka mēs ejam bojā?” Tas nozīmē, ka viņi reāli izvērtēja situāciju un saprata, ka pastāv iespēja laivai nogrimt. Kā tu vērtē situāciju? Kā mēs vērtējām situāciju, meklējot jaunās draudzes telpas? Visu sīki izvērtējam, pieaicinam speciālistu un visu sīki aprēķinām. Tas ir pareizi, ka visu izvērtē, bet, kad viss ir sīki izrēķināts, tu saproti, ka tev neder. Tad tu modini Jēzu: “Tu nebēdā, ka mēs ejam bojā?” Jēzus pamostas, paskatās uz šīm neticīgajām sejām, kuri ir aizmirsuši, ka pats Jēzus, pats Dievs ir ar viņiem laivā, un Jēzus nevar noslīkt. Ja Jēzus ir kopā ar tevi laivā, šī laika nevar nogrimt. Arī “Titāniks” nebūtu nogrimis, ja Jēzus tajā būtu bijis. Šajā situācijā tas nav iespējams, ja Jēzus ir ar tevi, tu lūdz, tu ej Dieva gribā, tu nevari nogrimt, lai arī kādi apstākļi būtu pret tevi. Tu Viņa spēkā nokārtosi visas lietas un izcīnīsi uzvaras. Dievs ir ar tevi! Jēzus piecēlās un apsauca jūru. Jēzum nebija problēmu. Jūra pēkšņi kļuva mierīga, un mācekļi brīnījās. Lai gan viņi visu laiku bija bijuši kopā ar Jēzu, viņi tāpat domāja: “Kas tas ir, ka pat jūra un vētra Viņu paklausa?” Tas bija šoks no brīnumiem un glābšanas, ko Jēzus darīja. Tas viss notika pateicoties tam, ka Jēzus bija ar viņiem. Neaizmirsti, ka vienīgi Dievs dara brīnumus! Dievs vada mūsu dzīves un mūsu draudzi. Dievs pārzina mūsu vēlmes un vajadzības, un Viņš dara brīnumus, Viņš to ir darījis un dara. Kad mēs aizmirstam par to un ejam paši savā spēkā, Dieva mērķus neturot godā, gaidot, ka Dievs kaut ko darīs un svētīs, Viņš to nedara.

“Kad izraēlieši izgāja no Ēģiptes un Jēkaba nams devās projām no svešas valodas tautas, tad Jūda kļuva par Viņa svēto vietu un Israēls par Viņa varas apgabalu. Jūra to redzēja un bēga, Jordāna pagrieza atpakaļ savu straumi. Kalni lēkāja kā auni un pakalni kā jauni jēri. Kas tev bija, jūra, ka tu bēgi, un tev, Jordāna, ka tu griezies atpakaļ? Kas notika jums, kalni, ka jūs lēkājāt kā auni un jūs, pakalni, kā jauni jēri? Tā Kunga priekšā drebi, tu zeme, drebi Jēkaba Dieva priekšā, kas pārvērta klinti par ezeru un akmeņus par ūdens avotiem!” (Psalms 114:1-8 )

Arī mēs esam Dieva svētā vieta un Viņa varas apgabals. Dievs ir ar mums! Mūsu vidū ir Dieva vara, un, kad jūra to redzēja, tā bēga, upe sāka tecēt pretējā virzienā. Iedomājies, ka Daugava sāktu tecēt no jūras iekšā Latvijā. Runa ir par laiku, kad Izraēls izgāja no Ēģiptes zemes. Dievs darbojās caur Mozu, jo Mozus lūdza Dievu un runāja ar Dievu, viņš gāja Dieva gribā un strādāja, tāpēc Dievs bija ar viņu. Kad viņi izgāja no Ēģiptes, tad jūra pāršķēlās un viņi izgāja sausām kājām. Lūk, Dieva brīnums, Dievs ir ar Mozu un Izraēlu. Kad velns redz, ka Dievs ir ar tevi, viņš atkāpjas. Kad Jozua ieveda Izraēlu apsolītajā zemē, viņi izgāja sausām kājām pāri Jordānai, tas arī ir brīnums. Kalni lēkāja kā auni – Dievs caur Mozu mums deva bauslību, kalnam drebot. Kas notiek, kad Dievs ir ar tevi? Sausā vietā, kur ir neiespējami būt ūdenim, iztek ūdens no klints. Kad Izraēla tauta tuksnesī bija jāpadzirda ar ūdeni, simtiem tūkstoši, arī lopi, tad upe izplūda no klints. Jozua un Izraēla tauta gāja un darīja Dieva gribu un paņēma to, ko Dievs viņiem bija devis.

Šeit ir stāsts par kādu kauju, kur cīnījās apvienotais pagānu karaspēks pret Izraēlu, ar kuriem bija Dievs.

“Kad viņi, bēgdami no Izraēla, atradās pie Bet-Horonas stāvās nogāzes, tad Tas Kungs pats meta uz viņiem akmeņu lielumā krusas graudus no debesīm līdz pat Asekai, tā ka tie nomira, un pie tam daudz vairāk nomira no krusas graudiem nekā no Izraēla bērnu zobena.” (Jozua grāmata 10:11)

Dievs pats meta krusas graudus uz pretiniekiem. Jozua bija Izraēla vadītājs, viņi cīnījās, gāja Dieva gribā, lūdza un darīja, un Dievs bija ar viņiem, un pat lielākā daļa pretinieku gāja bojā no krusas graudiem nevis Izraēla bērnu zobeniem.

“Toreiz Jozua lūdza To Kungu, tai dienā, kad Tas Kungs nodeva amoriešus Izraēla bērnu rokās, un viņš izsaucās Izraēla bērnu priekšā: "Saule, apstājies pār Gibeonu un tu, mēnesi, pār Ajalonas ieleju!" Tad saule palika mierā, un mēness apstājās, kamēr tauta atriebās saviem ienaidniekiem. Vai tas nav rakstīts Varoņu grāmatā? Tiešām, saule palika debesu vidū stāvot un nesteidzās noiet veselu dienu.” (Jozua grāmata 10:12-13)

Jozua lūdza, gāja Dieva gribā un pat saule apstājās. Es esmu lasījis, kā šis notikums parādās dažādu tautu (gan indiāņu, gan citās) teikās un leģendās. Ir bijusi viena gara diena, tikai vienu reizi, kad saule nav norietējusi. Tātad tāds fakts ir bijis, arī zinātnieki ir skaitījuši laiku ar datora palīdzību, un iztrūkst tieši šis posms, kādēļ? Tādēļ, ka tur bija Dieva iejaukšanās parastajā gada ritējumā jeb mēness gaitā. Kad Dievs ir ar tevi, Dievs dara brīnumus! Turpini iet, strādāt un lūgt, neaizmirsti to visu darīt saskaņā ar Dieva gribu.

Bet Dāvids sacīja filistietim: "Tu nāc pie manis ar zobenu un šķēpu, un kaujas vāli, bet es eju tev pretī Tā Kunga Cebaota Vārdā, kas ir Izraēla karapulku Dievs, kuru tu esi izaicinājis.” (1. Samuēla grāmata 17:45)

Dāvids ir lūdzējs un tic, ka pieveiks goliātu, un to arī izdarīja. Kādēļ? Tādēļ, ka Dievs bija ar viņu! Es ceru, ka es kaut nedaudz tevi iedrošinu.

Varbūt tava finansiālā situācija nav spīdoša? Neapstājies strādāt pareizā virzienā! Neapstājies lūgt!

“Jūs neatminaties, kad Es tās piecas maizes tiem pieciem tūkstošiem lauzu, cik grozu ar druskām jūs esat pielasījuši?" Tie Viņam saka: "Divpadsmit." "Bet, kad Es tās septiņas maizes tiem četriem tūkstošiem lauzu, cik pilnu grozu ar atlikušām druskām jūs esat pielasījuši?" Un tie saka: "Septiņus." Un Viņš tiem sacīja: "Vai jūs vēl nesaprotat?"” (Marka 8:19-21)

Mācekļi ir laivā ar Jēzu, šoreiz viņiem nav maizes, Jēzus saka: “Cik ilgi jūs nesapratīsiet, ka, kamēr jūs esat ar Mani, jums visa kā būs gana?” Viss ir ticībā Dievam.

“Un Pēteris Viņam atbildēja un sacīja: "Kungs, ja Tu tas esi, tad liec man nākt pie Tevis pa ūdens virsu." Un Viņš sacīja: "Nāc!" Un Pēteris izkāpa no laivas, gāja pa ūdens virsu un nāca pie Jēzus. Bet, lielu vētru redzēdams, viņš izbijās un sāka grimt, viņš brēca un sacīja: "Kungs, palīdzi man!"” (Mateja 14:28-30)

Cik ilgi Pēteris gāja pa ūdens virsu? Viņš gāja tik ilgi, kamēr viņš gāja. Kamēr tu ej, Dievs ir ar tevi. Ja tu kādu dienu izdomāsi neiet, Dievs uzreiz nepārstās būt ar tevi, bet, ja tu ilgstoši neiesi un nedarīsi, nelūgsi, necīnīsies, nemainīsi savu raksturu, tad arī Dievs vairāk nebūs ar tevi. Pēteri arestēja un ielika cietumā, 16 kareivjus nolika viņu sargāt, pat naktī viņš bija ieslēgts važās un viņam blakus gulēja apsargi. Tagad jau mums viegli to klausīties, bet iedomājies, ka tev būtu tāda situācija. Hērods tikko bija nogalinājis Jēkabu, nesen arī Jānis Kristītājs tika nogalināts, un arī Jēzus bija miris un augšāmcēlies. Pēteris bija arestēts un zināja, kas viņu sagaida. Tev nešķiet, ka tā ir bezcerīga situācija? Kāda ir tava situācija? Tev ir kāda situācija, kas būtu jārisina? Noteikti ir! Ja nav, tas nozīmē, ka tu nekur nevirzies, ja tu virzies uz priekšu, tev noteikti būs situācijas, kuras ir jārisina. Pēterim bija ļoti bēdīga situācija.

“Pēteri cietumā apsargāja; bet draudze bez mitēšanās par viņu lūdza Dievu.” (Apustuļu darbi 12:5)

Kāds bija pirmais nosacījums, lai Dievs būtu ar tevi? Personīgas attiecības ar Dievu un lūgšanas. Lūgšanām ir milzīgs spēks. Cēzars Kastelanoss ir G12 vīzijas aizsācējs, viņš savā laikā ir atgādinājis, ka Bībelē ir māceklība, 12 mācekļi, un mūsu uzdevums ir viņus veidot. Arī mēs esam ņēmuši no viņa vīzijas. Kolumbijā pret viņu tika izdarīts atentāts, uz viņu šāva, lode izgāja cauri kaklam, arī sievai trāpīja, viņiem bija jānomirst, bet viņi izdzīvoja. Pat ārsts teica, ka tas ir brīnums, ka viņi izdzīvoja. Kas notika pēc šī atentāta? Pēc tam draudze sāka lūgt Dievu, attīstīties un augt. Līdz šim notikumam draudzē bija iestājies stagnācijas posms, viss bija pats par sevi saprotams, draudze mazāk lūdza, mazāk strādāja, taču caur šo notikumu draudze no jauna iedegās Dievam. Mums nav jālūdz tikai pirms kādiem īpašiem notikumiem. Dievs ir jālūdz bez mitēšanās!

Kad Hērods viņu gribēja vest priekšā, tanī naktī Pēteris gulēja starp divi kareivjiem, divām važām saistīts, un sargi durvju priekšā sargāja cietumu. Un redzi, Tā Kunga eņģelis piestājās un gaisma apspīdēja cietuma istabu; viņš pieskārās Pētera sāniem un to modināja, sacīdams: "Celies ātri augšā!" Un važas nokrita no viņa rokām. Eņģelis viņam sacīja: "Apjozies un apauj kājas!" Viņš tā darīja. Un tas turpināja: "Apvelc savas drēbes un seko man!" Viņš iznācis tam sekoja un nezināja, ka notikums ar eņģeli ir īstenība, bet viņam šķita, ka redz parādību. Izgājuši caur pirmo un otru sardzi, viņi nonāca pie dzelzs vārtiem, kas iet uz pilsētu; tie viņiem paši no sevis atvērās; izgājuši viņi nostaigāja vienu ielu, un tūdaļ eņģelis no viņa atstājās. Pēteris atjēdzies sacīja: "Tagad es tiešām zinu, ka Tas Kungs sūtījis Savu eņģeli un izpestījis mani no Hēroda rokas un visiem jūdu draudiem." To apzinājies, viņš devās uz Marijas namu; tā bija Jāņa, kam pievārds Marks, māte. Tur bija daudz sapulcējušies un lūdza Dievu.” (Apustuļu darbi 12:6-12)

Pēc kāda laika Hērods meklēja Pēteri, taču viņu neatrada. Kas pēc tam notika ar pašu Hērodu?

Tūdaļ Tā Kunga eņģelis viņu sita, tāpēc ka viņš nedeva Dievam godu, un viņš tika tārpu saēsts un nomira.” (Apustuļu darbi 12:23)

Atslēga ir lūgšanā! Kāpēc šajā bezcerīgajā situācijā bija risinājums? Tāpēc, ka Dievs bija ar Pēteri. Tāpēc, ka ne tikai Pēteris bija ar Dievu un lūdza Dievu, bet visa draudze lūdza Dievu. Pēteris bija evaņģēlists, mācītājs, viņš darbojās Dieva gribā. Tu iedomāties nevari, kas var notikt caur lūgšanām un to, ka mēs turpinām strādāt uz priekšu neatkarīgi no tā, ko mēs redzam. Vai tas, kas notiek šajā draudzē, nav brīnums? No zila gaisa tik daudz glābtu cilvēku? Viss, kas šeit notiek, ir brīnums, tas ir rezultāts lūgšanām, darbam un iešanai Dieva gribā. Tas notiek tikai tāpēc, ka mēs neapstājamies un turpinām iet. Dievs dara brīnumus un cilvēki tiek dziedināti. Un Dievs izmaina cilvēku dzīves Jēzus Kristus Vārdā! Es reiz lūdzu par man šķietami neatrisināmu situāciju un sadzirdēju Dieva balsi, kas teica: “Es darīšu.” Ja tu lūdz un strādā, tad Dievs darbojas. Dievs ir ar mums!

Ja vēlies dzirdēt piemēru no manas dzīves, tad to var izlasīt grāmatiņā “Kāpnes debesīs”. Es biju norakstīts un nekam nederīgs cilvēks, kurš bija atkarību gūstā. Es biju reālās važās. Dzīvot es nevēlējos un mirt es nevarēju. Gluži kā Emīla nedarbos: “Kad man nav naudas, tad es nevaru dzert, kad man ir nauda, tad es nedrīkstu.” Bet tajā brīdī, kad es sāku Dievu lūgt, Viņš ienāca manā sirdī. Tajā brīdī, kad Viņu savā dzīvē ielaidu, Dievs darīja brīnumu. Ir dažas lietas, ko es ļoti skaidri atceros – es redzēju cietuma kamerā visapkārt dēmonus, kuri centās mani novest līdz pašnāvībai. Es to būtu arī izdarījis, ja nebūtu iejaucies Dievs. Kad es lūdzu Dievu un piesaucu Jēzu, visi velni no manis novērsās, aizgriežot sejas. Es dzirdēju Dieva balsi arvien skaļāk, un eņģelis man teica: “Skaties uz krustu.” Es to uztvēru burtiski un, skatoties cietuma restēs, saredzēju krustu un piesaucu Jēzus Vārdu. Tas viss ilga trīs dienas, kad es lūdzu un slavēju Dievu un nožēloju grēkus. Lai kur arī es pēc tam braucu, man bija bijība no krusta. Tas bija reāls brīnums, kas ar mani notika. Dievs mani izglāba un kā ar roku noņēma vēlmi pēc alkohola un narkotikām. Un tikai ar laiku, kad pats regulāri sāku lasīt Bībeli, es izpratu to, ko nozīmē skatīties uz krustu. Skatīties uz krustu nozīmē lūgt un strādāt.

Mūsu draudzei jaunu telpu izbūve izmaksās aptuveni 48 tūkstošus eiro. Summa ir liela, ja mēs skatāmies uz to kā uz ciparu, bet, ja mēs zinām, ka Dievs ir ar mums, tad šis cipars ir mazs. Tikai mums no savas puses ir jāstrādā. Un tie, kas vēlēsies, varēs piedalīties šajā darbā ar savām finansēm, ziedojot. Cilvēcīgi domājot, nav garantijas, ka mēs dabūsim šīs telpas, jo ir nepieciešamas daudzas atļaujas, lai varētu sākt remondarbus, bet es ticu, ka mums izdosies, ja mēs no savas puses katrs izdarīsim tik, cik varam. Mums telpu īre izmaksās 5300 eiro mēnesī, neskaitot komunālos maksājumus. Šobrīd par šo esošo telpu mēnesī maksājam 3000 eiro mēnesī (telpas mēs lietojam dažas stundas nedēļā). Jaunās telpas atradīsies Braslas biznesa centrā. Tur būs viss, kas mums ir vajadzīgs, kabineti, video apstrādes, skolas un viss cits. Tās būs mūsu mājas. Tur blakus ir stāvvieta, mašīnas var likt arī uz ielas. Tas atrodas tieši pie Dominas. Man nav lielas pārliecības, bet es zinu to, ka Dievs ir ar mums! Ar mani un tevi ir Dievs, un mums vajag telpas. Tāpēc turpmāk katru svētdienu mēs ziedosim jaunajām draudzes telpām. Pēc lasītajām grāmatām zinu, ka tad, kad draudze sāk celt savu namu, tā tiek vairāk saliedēta, tas ir īpašs notikums. Un jūlijā mums ir jāiet uz jaunajām telpām. Dievs ir ar mums!

Mācītāja Mārča Jencīša sprediķi “Dievs ir ar tevi!” pierakstīja Ieva Našeniece, Anna Krista Eškina un Iveta Kļavinska, rediģēja Ieva Našeniece

1-10 of 455