Svētrunas


Kas ir tavā sirdī?

Publicēja 2017. gada 19. sept. 12:41Līga Paņina

Ziņas datums 19.09.17

Kurš mūsu organismā ir tāds orgāns, bez kura nevar dzīvot? Tā ir sirds! Piemēram, ja smadzenes atsakās strādāt, tad dzīvot vēl var, tikai cilvēks kļūst par dārzeni. Sirds ir ārkārtīgi svarīgs orgāns. Tu jūti savu sirdi? Tev ir tā bijis, ka tu guli gultā, un pēkšņi ātri sāk sisties sirds? Un tad uznāk bailes, kas notiek ar sirdi. Kad mēs uztraucamies vai par kaut ko pārdzīvojam, tad sirds sitas ātrāk. Mēs varam sajust un pat dzirdēt savus sirdspukstus. Sirds ir ļoti svarīga gan man, gan tev, tāpēc manas svētrunas nosaukums ir “Kas ir tavā sirdī?” Sirds ir mūsu centrs, ap ko viss veidojas. Tāpēc ir svarīgi, ka šis centrs ir vesels, labi strādā un darbojas, tad arī citas funkcijas darbosies labāk. Ja sirds slikti strādā, tad tas uz cilvēku atstāj nospiedošu efektu. Arī Dievam mūsu sirds stāvoklis ir ļoti svarīgs! Viņš grib darīt tavu sirdi ziedošu, plaukstošu, veselu un pilnīgu. Tad, kad tava sirds uzplaukst, tu uzplauksti visā pilnībā – tavs gars, dvēsele un miesa. Dievs nemīl mūs tikai kā garīgas būtnes, bet Viņš mūs mīl pilnībā – gan dvēseli, gan miesu, gan garu.

Visas ielejas lai piepilda un visus kalnus un pakalnus lai nolīdzina; kas ir nelīdzens, lai top par līdzenu ceļu, un, kas paugurains, lai top par klajumu, lai parādītos Tā Kunga godība un lai visa cilvēce kopā to redzētu, jo Tā Kunga mute to tā ir runājusi.” (Jesajas 40:4-5)

Visu, kas tev dzīvē traucē un lec ārā kā tādi lieli ērkšķi, tu kopā ar Dievu vari nolīdzināt. Tie ir tavi kalni un pakalni jeb rakstura izlēcieni, problēmas, kuras vajag nolīdzināt, lai tu kļūtu līdzīgs Kristum. Savukārt, ielejas ir tavi trūkumi, un tās vajag aizpildīt ar Dieva mīlestību un prieku, lai tu būtu pilnīgs Kristū, kā Kristus ir pilnīgs. Tas nenozīmē, ka mēs visi tagad būsim štancēti, visi būsim vienādi un izskatīsimies kā Jēzus Kristus – nē, tā nebūs, jo mēs katrs esam individualitāte. Mūsu garīgā veselība tiek mērīta pēc tā, cik lielā mērā Kristus ir mūsos un cik daudz mēs Viņam ļaujam izpausties caur mums. Kāda ģimene no Liepājas, kura nāk no Grobiņas un ir mūsu draudzē, man stāstīja, ka no Grobiņas nāk vislielākie izsitēji, kuri māk kauties un par sevi pastāvēt. Un, lūk, viņi abi, vīrs un sieva, ir no Grobiņas, un viņiem ir tieši tāds raksturs – kaujiniecisks. Kādu laiku jau esot ar Dievu, sieva man vienreiz atzinās, ka viņa jūtot, ka paliekot tāda lēnprātīgāka, mierīgāka un mīlīgāka. Tiešām divu gadu laikā viņa ir kļuvusi mīlīgāka, kopš viņa ir kopā ar Dievu. Esot kopā ar Dievu un iedziļinoties Dieva vārdā, mēs tiekam darīti pilnīgi un līdzīgi Jēzum Kristum.

Un jūs atzīsit patiesību, un patiesība darīs jūs brīvus.” (Jāņa 8:32)

Mums ir vajadzīgs Dieva vārds, lai mēs uzzinātu patiesību par sevi, par Dievu un par visu, kas notiek mums apkārt, un tieši tas mūs darīs brīvus. Tāpēc mēs iedziļināsimies tajā, kas notiek mūsu sirdīs un ko Dieva vārds par to māca. Mēs pārdomāsim, kā tas ietekmē mūsu attiecības ar Dievu, kā tas ietekmē mūs, kā mēs paši sevi uztveram, kā mēs uztveram apkārtējos. Un noskaidrosim, ko mēs no savas puses varētu darīt, lai mēs kļūtu veselāki kā personības. Cilvēku var salīdzināt ar aisbergu. Tie ir milzīgi ledus kalni, kas peld okeānā. Un no viena aisberga tu redzi tikai virsotnīti, jo tā lielākā daļa atrodas apakšā, zem ūdens. Tāpat arī ir ar mums. Mēs sanākam kopā un redzam, kuram ir priecīgāka seja, kuram ne tik priecīga, tomēr tu neredzi un nezini, ko katrs cilvēks sevī nes, to bagāžu, to aisbergu, kas cilvēkam ir iekšā. Šis aisbergs ir atkarīgs no mūsu sirds, ar ko tā ir piepildīta, kas to ietekmē un kā tā ir veidota.

Pirmām kārtām noskaidrosim, kas tā tāda sirds ir. Fizioloģiski sirds ir orgāns, bez kura cilvēks nespēj dzīvot, organisma asinsrites centrālais orgāns. Jau kopš seniem laikiem sirds ir uzskatīta par vienu no svarīgākajiem orgāniem, ķermeņa centru un vietu, kur mājo emocijas, griba un intelekts jeb prāts. Kaut mūsdienās māca, ka prāts atrodas smadzenēs, jau senos laikos uzskatīja, ka visas būtiskās lietas notiek sirdī. Bībele to apstiprina. Dieva vārds saka, ka cilvēka centrs ir sirds, un no tās izplūst dzīvības avoti.

Pāri visam, kas jāsarga, sargi savu sirdi, jo no turienes rosās dzīvība!” (Salamana pamācības 4:23)

Sirdij ir trīs daļas:

1. Prāts jeb intelekts. Tās ir visas lietas, ko mēs varam attiecināt uz intelektuālo sfēru. Minēšu tikai dažas lietas, kas ir minētas Bībelē. Cilvēks iepazīst lietas ar sirdi, lūdz ar sirdi, pārdomā ar sirdi, tur sirdī Dieva vārdu. Kas vēl notiek sirdī? Cilvēks lolo savā sirdī ļaunumu, domā savā sirdī, šaubās sirdī, tic ar sirdi, dzied un slavē ar sirdi.

Es turu Tavus vārdus savā sirdī, lai negrēkotu pret Tevi.” (Psalms 119:11)

2. Emocijas. Visu mūsu emociju centrs atrodas sirdī. Kā tas izpaužas? Sirds, kas priecājas, mīloša sirds, bailīga sirds, drosmīga sirds, sirds, kas ilgojas, sirds, kas nožēlo grēkus, sagrauta, salauzta sirds, uztraukta sirds, līksma sirds, degoša, skumstoša, sērojoša sirds... Mūsu emociju klāsts ir milzīgs, un tās arī tiek attēlotas Bībelē.

Un tev būs To Kungu, savu Dievu, mīlēt no visas savas sirds, no visas savas dvēseles un ar visu savu spēku.” (5. Mozus 6:5)

Esi droša un stipra, mana sirds, un gaidi uz To Kungu!” (Psalms 27:14)

3. Griba. Viss, kas attiecas uz gribas sfēru. Piemēram, nocietināta sirds, kas atsakās pildīt Dieva likumus. Viss, kas saistīts ar to, ko tu gribi vai negribi, ko tu izvēlies vai neizvēlies. Sirds, kas turas pie Tā Kunga, sirds, kas tiecas meklēt To Kungu, sirds, kas pieņem lēmumu, sirds, kas grib kaut ko iegūt no Dieva, sirds, kas vēlas kaut ko darīt. Viss ir saistīts ar taviem lēmumiem. Arī tas ir tavā sirdī.

Ko viņa sirds kāroja, to Tu viņam esi devis, un Tu neesi viņam liedzis, ko lūdza viņa lūpas.” (Psalms 21:3)

Mēs zinām, ka pēc grēkā krišanas cilvēka sirdī notika lielas izmaiņas – cilvēka sirds piepildījās ar ļaunumu.

Sirds ir ļaunprātīgi lokana pret visu, tā ir viltīga. Kas to var izdibināt?” (Jeremijas 17:9)

Bībelē ir teikts, ka cilvēka sirds pēc grēkā krišanas kļuva neforša, tā vairs nebija tik jauka un mīlīga. Tad, kad tu pieņem Jēzu Kristu par savu Kungu un Glābēju, tava sirds atdzimst. Tu atdzimsti kā cilvēks, un arī tava sirds atdzimst.

Jo, ja tu ar savu muti apliecināsi Jēzu par Kungu un savā sirdī ticēsi, ka Dievs Viņu uzmodinājis no miroņiem, tu tiksi izglābts.” (Romiešiem 10:9)

Tad, kad tu esi atdzimis cilvēks, nevienam nav jānāk no aizmugures ar nūju un jāsaka: “Pielūdz Dievu, slavē Viņu!” Kad bērni aug kristīgā ģimenē, tad sākumā viņiem ir jāmāca lūgt Dievu un lasīt Bībeli. Tad, kad cilvēks pats iepazīst Dievu, piedzimst no augšienes, tad viņš pats grib Dievu, viņš nevar bez Viņa, viņš slāpst pēc attiecībām ar Tēti un ilgojas meklēt Dievu. Satiekoties ar Jēzu Kristu, sirds tiek būtiski izmainīta, - cilvēks iegūst jaunu sirdi, kļūst par jaunu cilvēku. Mums ir dāvāta brīnišķīga sirds!

Bet Jēzus tam sacīja: "Tev būs Dievu, savu Kungu, mīlēt no visas sirds un no visas dvēseles, un no visa sava prāta. Šis ir augstākais un pirmais bauslis. Otrs tam līdzīgs ir: tev būs savu tuvāku mīlēt kā sevi pašu. Šinīs abos baušļos ir saņemta kopā visa bauslība un pravieši.” (Mateja 22:37-40)

Kā otro sirds daļu es minēju emocijas, un sirds ir visu emociju centrs. Kas mums dzīvē sagādā visvairāk problēmu?  Kādiem cilvēkiem bieži patīk teikt: “Velns mani vilināja, viņš man to izdarīja,” un visur vainot velnu. Taču ne jau velns ir tas, kas sagādā problēmas, ne arī citi cilvēki, kā mums reizēm gribas domāt. Kāds uz tevi ne tā paskatījās, kāds nepateica īstos vārdus, kāds neievēroja vai pateica kaut ko sliktu… Izrādās, ka ienaidnieks ir mūsu pašu iekšienē – mūsu emocijas! Tās mums sagādā vislielākās problēmas. Es esmu mācītāja komandā, un mācītājs zvana katram komandas cilvēkam. Viņš vairākas reizes ir teicis to, ka, ja viņš aizrāda kādam no komandas vīriešiem, tad viņš to viegli pieņem, jo vīriešiem nav tādu emocijas, viņi neraud un nekrīt izmisumā. Meitenes ir daudz emocionālākas, un kādas lietas ir grūtāk pateikt, jo viņām uzreiz ir kaut kādas izpausmes – gandrīz vai depresija vai mazvērtība. Emocijas mums ir grūtāk savaldīt. Kāpēc tas tā ir? Kad man pašai pasaka aizrādījumu, tad viss iekšā sāk vārīties, un pēc tam pāriet. Es redzēju kādu video, kurā vīrietis bija uzlicis uz statīviem ģipša galvas, un viena galva simbolizēja vīrieša smadzenes un otra - sievietes smadzenes. Viņš stāstīja, kā ir veidotas smadzenes vīriešiem un sievietēm. Sievietes smadzenēs bija milzīgs kokteilis, viss gāja kopā – domas, emocijas, atmiņas. Protams, ka vīrieši arī nav bez emocijām, taču viņi ir emocionāli noturīgāki. Psiholoģija emocijas definē kā īslaicīgu, subjektīvu jeb personisku pārdzīvojumu, kas rodas kā atbilde uz kādu noteiktu situāciju. Kad tu nokļūsti konkrētā situācijā, tā izraisa noteiktas emocijas. Emocijas ir cieši saistītas ar tavu gribu. Tava griba ir tā, kas tev palīdz kontrolēt emocijas.

Ir veikts pētījums, ka skrējēji sasniedz vislabākos rezultātus tad, kad viņiem ir paaugstināts stresa stāvoklis, kad viņi ir satraukti, - tas viņiem palīdz sacensībās ātrāk skriet. Kad ir stress, tad dažreiz gribas izārdīties, piemēram, izlēkāties, un pēc tam ir miers. Savukārt citā sporta veidā, basketbolā, kad ir jāmet soda metieni, bet publika ļoti emocionāli jūt līdzi, tad tas sportistiem traucē koncentrēties. Zinātnieki, kas pēta emociju saistību ar fiziskām slimībām, atzīst, ka gandrīz visas slimības rodas uz mūsu nervu jeb nepareizu emociju pamata. Ja mūsos ir nepareizas emocijas, tad mēs varam saslimt. Viņi izdala piecas galvenās emocijas, kas liek mums slimot – skaudība, greizsirdība, pārmērīga paškritika, sevis žēlošana un skopums. Kur var novest sevis žēlošana? Izjūta, ka cilvēks ir ievainots, bieži vien viņam liek sevi priecēt ar tortes gabaliņiem vai taukainām sviestmaizēm vēlu naktī. Pārmērīga sevis žēlošana organismā rada hormonālu nestabilitāti, tādējādi pieaug apetīte. Jo vairāk tu sevi žēlosi, jo vairāk tev gribēsies ēst. Viss, ko cilvēks šādā stāvoklī apēd, organismā ātri pārveidojas taukos. Sevis žēlošanas dēļ var saslimt ar aptaukošanos un aknu un kuņģa slimībām. Kas notiek ar skauģiem? Pētnieki no Austrālijas ir noskaidrojuši, ka tiem, kuriem skauž 2,5 reizes vairāk nekā citiem, rodas lielāka iespēja iegūt infarktu. Ja nevēlies šādu riebīgu kaiti, tad neskaud.

Zinātnieki un ārsti uzskata, ka emocijas mums nevajag izskaust vai noniecināt, jo tās mums ir nepieciešamas tāpat kā ūdens un gaiss, bet mums ir jāmācās tās kontrolēt un neļaut negatīvām emocijām būt pārsvarā. Kāda ir izeja no nepareizām emocijām? Mēs varam izmantot ne tikai savas emocijas, bet arī savu prātu un savu gribu, lai tiktu galā ar nepareizām emocijām. Kāda ir pareizā secība? Iedomājies vilcieniņu, un pirmais vagoniņš jeb lokomotīve ir prāts, pēc tam seko griba, un pēdējais vagoniņš ir emocijas. Tev vienkārši viss ir jāsaliek pareizā secībā. Emocijas, kuras nāk tev cauri, vajag izfiltrēt ar savu Dieva doto prātu un saskaņot tās ar Bībeli. Tikai tad, kad tu lieto savu prātu, Bībeli un arī lūgšanu, tu vari atbrīvoties no nepareizām emocijām. Jo kādreiz tu pieņem pareizu lēmumu, bet tev tas vēl ir jāizcīna lūgšanā.

Ka līdz ar agrākās dzīves veidu jums jāatmet vecais cilvēks, kas savu kārību pievilts iet bojā, un jāatjaunojas savā sirdsprātā un jāapģērbj jaunais cilvēks, kas radīts pēc Dieva patiesā taisnībā un svētumā.” (Efeziešiem 4:22-24)

Kad mēs pieņemam Jēzu, tad Dievs izņem ārā veco sirdi un dod jaunu, bet dvēselē, prātā un miesā paliek vecie ieradumi, un tie ir jāizmaina. Šis process nenotiek vienā dienā, un tāpēc mēs esam draudzē un katru svētdienu dzirdam Dieva vārdu un atjaunojamies. Tev ir svarīgi katru nedēļu būt dievkalpojumā, mājas grupiņā, jo tikai tā tu tiec pārveidots no iekšienes, kā arī izmainās ieradumi. Ar Dievu mēs iegūstam ieradumu savas bēdas nevis slēpt spilvenā, bet izvērtēt savas emocijas, doties pie Dieva un izstāsti Viņam savu problēmu.

Viens no negatīvu emociju iemesliem ir mazvērtība. Tas ir viens no galvenajiem sakāves iemesliem. Kāpēc? Tāpēc, ka tas liek uz sevi skatīties kā uz nevērtīgāku, vājāku, nespēcīgāku nekā citi. Tu visu laiku sevi salīdzini ar citiem. Mazvērtība uz tevi uzpūš tādu miglu, ka tu lietas redzi caur nepareizu prizmu. Mazvērtība tevi izkropļo tavās paša acīs. Tu sevi redzi kā šausmoni, neglīteni, resnuli, muļķi, neveiksminieku, tādu, kas neko nevar. Arī nedziedinātai dvēselei ir tendence tādā veidā skatīties uz sevi. Tu esi neapmierināts ar sevi, bet tajā pašā laikā kurbulējies tikai ap sevi. Tu esi uz sevi vērsts, koncentrējies tikai uz negatīvo, un tu to pārdomā, apliecini un runā tā, un tas vairojas tavā dzīvē. Tas ir kā noslēgts aplis, no kura ir grūti izlauzties. Es par to varu runāt, jo esmu jutusi mazvērtību. Lielākoties mazvērtību mēs iegūstam ģimenē, skolā, attiecībās ar cilvēkiem. To mēs varam iegūt arī tad, kad vecāki nemaz negrib, ka mēs esam.

Tas bija arī mans gadījums, bet Dievs iejaucās, un es piedzimu, un var teikt, ka es visu savu mūžu cīnījos ar mazvērtības sekām. Protams, ka, atnākot pie Dieva, tās samazinājās, bet pilnīgu brīvību es ieguvu inkaunterā. Kā man tas izpaudās? Es par sevi domāju sliktas domas, es ļoti baidījos komunicēt ar svešiem cilvēkiem, arī ar pazīstamiem cilvēkiem, lai tikai uz mani kāds nepaskatās, lai tikai klasē mani neizsauktu, un, kad es dzirdēju savu uzvārdu, tas man likās briesmīgākais vārds, ko es dzirdu; it kā ārēji es runāju ar cilvēkiem, bet iekšēji nejutos brīvi. Man bija dažādi sapņi, kurus es gribēju sasniegt, un man tie likās vienkārši nesasniedzami, jo tas nebija savienojams ar manu raksturu, kautrīgumu un bailīgumu. Sliktākais punkts jeb apogeja manā dzīvē bija tajā brīdī, kad es biju Krievijā, kādā latviešu ciematā kopā ar meiteni no draudzes. Tuvumā nebija neviena lielveikala, kurā varētu iegādāties to, ko vēlamies, tāpēc mēs ēdām to, kas tur bija. Rezultātā mums ļoti pieauga svars - nāca klāt padsmit kilogrami. Tā kā tajā laikā manī iekšā bija ļoti liela mazvērtība, redzot sevi arī vizuāli nepievilcīgu, man šķita, ka vairs ne uz ko neesmu spējīga un neprotu ne ģitāru spēlēt, ne komunicēt. Jutos zemāka par zemi. Atceros, ka devāmies uz tirgu. Tur apģērbi bija no Ķīnas. Tā kā Ķīnā vairums cilvēku ir salīdzinoši maza auguma, arī šīs drēbes bija paredzētas šādiem cilvēkiem. Lai gan tajā laikā biju tikai 24 gadus veca, man piedāvāja drēbes, ko valkāja sešdesmit gadīgas kundzes. Es nevēlos teikt, ka tas būtu kaut kas slikts, taču jaunieši valkā cita veida apģērbu. Pēc tirgus apmeklējuma mans pašvērtējums tikai nokritās, un uzskatīju, ka es vispār nekas neesmu, jo man taču nebija pat normālu drēbju, ko vilkt mugurā. Es sev riebos.

Nokļūstot šajā draudzē, es sāku kalpot slavēšanā. Tādam cilvēkam kā es tas bija ļoti liels izaicinājums - atrasties uz skatuves, dziedāt un runāt ar publiku. Tieši cilvēku uzrunāšana man bija ļoti liela problēma. Katru reizi dievkalpojuma sākumā mācītājs man piekodināja no skatuves pasveicināt cilvēkus, taču man pašai tas ļoti nepatika, tāpēc vēlāk arī man bija grūti to likt darīt citiem. Protams, es to darīju, tāpēc ka tas vienkārši bija jādara, taču tas nebija brīvi un no sirds. Vēlāk, kad biju draudzes trīs dienu seminārā jeb inkaunterā, uzzināju, kā es varu kļūt brīva no atstumtības. Par mani arī lūdza. Mazvērtības un atstumtības gars no manis aizgāja, un es ieraudzīju pasauli citām acīm! Es sapratu, ka neesmu tāds cilvēks, kā par sevi domāju trīsdesmit gadu garumā. Līdz tam brīdim vienmēr uzskatīju, ka esmu neuzņēmīga, nekad mūžā nevarēšu būt līderis un neko nevaru un arī negribu vadīt. Uzskatīju, ka manam viedoklim nav nozīmes. Arī izskata ziņā biju sliktās domās par sevi. Iegūstot atbrīvošanu, viss izmainījās gan iekšēji, gan ārēji. Skatoties uz savām fotogrāfijām, kuras tika uzņemtas manas dzīves laikā līdz inkaunteram, es redzu zīmogus savā sejā – mazvērtīgs, atstumts cilvēks, kurš nav nekas. Uz fotogrāfijām, kuras uzņemtas pēc inkauntera, es varu skatīties pozitīvi un pieņemoši. Līdz tam tas bija neiespējami. Man bija negatīva prizma, caur kuru skatījos uz sevi, domādama, ka tāpat uz mani skatās arī Dievs un cilvēki, taču tā nebija patiesība. Reizēm šķiet – ja vēlies tikt vaļā no problēmām, aizbrauc tikai uz inkaunteru, un viss būs kā ar roku noņemts, tomēr tā gluži nav, jo cīņas nebeidzas. Dažādas domas un sajūtas, kuras tavā dzīvē ir bijušas līdz Kristum, arī vēlāk var mēģināt tev atkal piekļūt, taču atšķirība ir tā, ka šoreiz tu savās cīņās vairs neesi viens. Ar tevi ir Jēzus. Šādos gadījumos ir ļoti svarīgi, ka tu sauc Viņu un ļauj sev palīdzēt, nevis mēģini viens pats tikt galā. Dievs ir kā džentlmenis, Viņš ļoti respektē tavu brīvo gribu, ar kādu esi radīts, tāpēc neuzmāksies.

“Nāciet šurp pie Manis visi, kas esat bēdīgi un grūtsirdīgi, Es jūs gribu atvieglināt.” (Mateja 11:28 )

“Tas Kungs ir mans gaišums un mana pestīšana, no kā man bīties? Tas Kungs ir manas dzīves patvērums, no kā man baiļoties?” (Psalms 27:1)

Ieaicini savā cīņā Jēzu! Zini, ka tu savu namu neuzcelsi viens, pat ja cīnīsies no visa spēka. Ļauj Dievam tev pieskarties, izmainīt tevi un būt nomodā par tevi. Ja celsi žogus, lai norobežotos no Dieva, tu nebūsi pasargāts. Ļauj Viņam ienākt tavā dzīvē! Mēs, cilvēki, esam sociālas būtnes. Tas nozīmē, ka mēs nedzīvojam vieni, bet esam attiecībās. Arī draudzē mēs vairāk vai mazāk cits citu pazīstam un mūsu starpā ir attiecības. Tāpat arī mājas grupiņā un ģimenē. Emocijām ir ļoti liela nozīme attiecībās. Tad, ja mēs par šīm emocijām (gan par negatīvām, gan pozitīvām), kuras rodas mijiedarbībā vienam ar otru, nerunājam, tās paliek, krājas un nepazūd. Kādā brīdī tās sprāgst ārā, un no tā ciet gan tu, gan citi, kas ir tev apkārt. Ir ļoti svarīgi par visu izrunāties. Mūsu draudzē ir divi laulāti pāri, kurus mācītājs bieži vien stāsta kā piemērus. Viņu ģimenēs nav nopietnu problēmu. Viens no šiem pāriem ir Betija un Pēteris. Es biju jautājusi Betijai par to, vai tā tiešām ir, ka viņi nestrīdas, un kā viņi tā var. Betija man atbildēja, ka viņi ir ļoti atvērti uz izrunāšanos. Tā lieta, kas otrā neapmierina, nevis tiek nospiesta, bet izrunāta jau saknē. Tāpēc arī neveidojas lieli konflikti. Ja mēs savā starpā nerunājam par nozīmīgām lietām, gala rezultātā būs sastrēgums, kas beigsies ar kaut ko negatīvu. Pie manis nāk mācīties puika no ģimenes, kurā viņi ar brāli ir spēcīgi kā ozoli. Viņa mamma man stāstīja, ka māca saviem dēliem izteikt savas emocijas un pateikt, ka mīl. Bieži vien, kad mamma atnāk viņam pakaļ, dzirdu, ka puika saka: „Mammu, es tevi mīlu.” Bieži vien arī es saņemu no viņa ļoti ciešus apskāvienus. Esmu iepazinusies arī ar tādiem cilvēkiem, kuri dzīvo kopā ar savu dzīvesbiedru, taču savā starpā nav izteikuši frāzi: „Es tevi mīlu.” Šādās situācijās es jautāju: „Kā tas var būt? Ko tu vispār ar šo cilvēku kopā dari?” Šobrīd mūsu sabiedrībā šāda problēma ir ļoti populāra, mēs daudz lietu paturam pie sevis un nesakām.

Manā ģimenē arī bija līdzīga situācija. Mamma reizēm man teica, ka mīl mani, bet neatceros, ka tētis to būtu teicis. Es zinu, ka viņš mani mīl, tomēr gribās to arī dzirdēt. Mana mīlestības valoda pilnīgi noteikti ir vārdi, līdz ar to arī man ir grūti viņiem izteikt šos vārdus. Agrāk, vadot savu mājas grupiņu, es mācījos izteikt frāzi „Es tevi mīlu.” Tas nenāca dabiski, un sākumā man nācās sevi piespiesties to pateikt. Mums visiem labs treniņš ir tas, ka katru nedēļu draudzē mācītājs mums pasaka, ka mūs mīl. Tas arī mūs māca teikt saviem cilvēkiem, ka mēs viņus mīlam. Ja gribam, lai Dievs mums palīdz, ir jārunā gan ar cilvēkiem, gan Dievu. Nāc pie Dieva un izstāsti savas problēmas Viņam, lai tu varētu veselīgi attīstīties un augt.

Ko Dievs domā par tevi?

Tev ir svarīgi to zināt, ko Viņš par tevi domā, ko saka un kā pret tevi izturas.

“Kungs, Tu izproti mani visos sīkumos un mani pazīsti. Tu zini - vai es sēdu vai ceļos - Tev ir skaidras manas domas jau no tālienes. Vai es eju, vai es guļu, Tu esi ap mani, un Tev ir zināmi visi mani ceļi, jo nav vārda uz manas mēles, kas Tev, Kungs, nebūtu zināms. Tu esi ap mani no visām pusēm, Tu turi Savu roku pār mani. Šī atziņa man ir pārāk brīnišķa un pārāk augsta, es nevaru to saprast. Kurp lai es aizeju no Tava Gara, un kurp lai es bēgu no Tava vaiga? Ja es kāptu debesīs, Tu tur esi, ja es nokāptu ellē, Tu esi arī tur. Ja man būtu rītausmas spārni un es nolaistos jūras malā, tad arī tur mani vadītu Tava roka un Tava labā roka mani turētu. Ja es teiktu: galīga tumsa lai mani apklāj, un par nakti lai kļūst ap mani gaisma,- tad arī tumsība Tev nebūtu tumša, un nakts tev spīdētu kā diena, tumsība Tev būtu kā gaisma. Jo Tu radīji manas īkstis, Tu mani veidoji un piešķīri man ķermeni manas mātes miesās. Es Tev pateicos, ka es esmu tik brīnišķi radīts, brīnišķi ir Tavi darbi, mana dvēsele to labi zina. Manas būtnes veidojums Tev nebija apslēpts, kad es slepenībā tapu radīts, zemes dziļumos veidots. Tavas acis mani redzēja kā bezmiesas iedīgli, un Tavā grāmatā bija rakstītas visas manas dienas, jau noteiktas, kad to vēl nebija it nevienas. Cik dārgas man ir Tavas domas, ak, Dievs, un cik liels ir to daudzums! Ja tās gribētu saskaitīt, tad to būtu vairāk nekā smiltis. Kad es uzmostos, es esmu vēl arvienu pie Tevis. Kaut Tu bezdievjus nokautu, ak, Dievs! Kaut asinskārie atstātos no manis! Ar ļaunprātīgu viltu viņi runā par Tevi un kā Tavi ienaidnieki nelietīgi valkā Tavu Vārdu. Vai lai es neienīstu tos, kas Tevi, Kungs, ienīst, un nenovēršos ar riebumu no tiem, kas pret Tevi ceļas? Nīstin es viņus ienīstu, līdz galam viņi ir mani ienaidnieki. Pārbaudi mani, ak, Dievs, un izzini manu sirdi; izmeklē mani un izdibini skaidri manas domas, un lūko, vai es neesmu uz ļauna ceļa, tad vadi mani pa mūžības ceļu!” (139. Psalms)

Šo psalmu vajag atcerēties un izlasīt tad, kad kaut kas ir noticis, lai atgādinātu sev to, kas tu esi Dievam. Pietiek to palasīt, un tev jau ir par ko slavēt Dievu. Lūk, kā Dievs tevi mīl! Lūk, Dievs, kurš ir radījis visumu un visu to, ko nedz mēs, nedz zinātnieki nespējam aptvert. Viņš ir radījis tevi. Viņš jau tevi pazina tad, kad tu vēl nebiji radīts. Dievs tevi gribēja jau no paša sākuma, jau tad, kad tu tikai sāki veidoties, Dievs zināja, kāds tu izskatīsies, kāds būs tavs temperaments un raksturs. Dievs zina, kur tu esi un ko tu dari. Viņš zina to, kad tu celies. Viņš pārzina tavu dzīvi. Par to mēs varam slavēt Viņu un pateikties. Dievs mūs mīl nevis par to, kādi mēs esam, bet par to, KAS mēs esam. Nevis par to, kāds tu izskaties vai kas tev ir sanācis vai nav sanācis. Mums ir svarīgi saprast to, ka Dievam mēs esam Viņa bērni, un pēc tā Viņš mūs arī vērtē. Kas Jēzum deva tādu autoritāti un drosmi? Viņš zināja to, kas Viņš ir un no kurienes Viņš nāk. Jēzus zināja, ka ir Dieva Dēls, un ka Dievs Viņā mājo. Viņš zināja savu uzdevumu. Arī mums ir jāsaprot, ka esam Dieva bērni, gluži tāpat kā Jēzus. Tad, kad tu to neapzinies, velns nāk un nosoda tevi gan par to, kā tu izskaties, gan par to, ko tu dari, sakot, ka Dievam neesi vajadzīgs. Tev ir jāzina, ka tu Dievam esi ārkārtīgi svarīgs, un ka tu nāc no Viņa. Dievs tevi ir gribējis jau no paša sākuma. Dievs ir atbildīgs par to, ka esi piedzimis. Ar Jēzu neviens no mums nav bārenis. Tu neesi ne kļūda, ne apstākļu sakritība pat tad, ja tavi vecāki nav tevi vēlējušies. Es zinu, ka Dievam es neesmu kļūda. Kad es pavadu laiku ar Dievu, es pasakos, ka Dievs apstādināja manu vecāku domu par aborta veikšanu. Tas nozīmē, ka Dievam ir plāns manai dzīvei. Viņš grib, lai es dzīvoju un esmu šajā pasaulē, un daru to, ko Viņš grib. Svarīgi ir arī tas, ko tu pats domā par sevi – kas tu esi. Līderu inkaunterā par šo tēmu daudz tika runāts. Bieži vien mēs sevi definējam ar to, ko mēs darām ģimenē, darbā un citur. Piemēram, apkopējs sevi visbiežāk uzskata par trešās kategorijas cilvēku, taču priekšnieks parasti par sevi ir ļoti augstās domās. Tas nav patiesais būtības sastāvs, kas tevi veido. Tas, kas tevi veido, ir tas, kas tu esi Viņā. Tāpēc ir ļoti svarīgi saprast to, kas tu esi Viņā. Tam arī jānosaka domas, ko tu domā par sevi, nevis tavam sociālajam vai finansiālajam statusam, vai lietām, ko esi izdarījis. Apzinies to, kas ir Dievs un kas tu pats esi.

Parasti mūs ļoti ietekmē citu cilvēku viedoklis. Īpaši jau bērnībā, ģimenē. Tas, kā vecāki izturējās pret tevi tad, kad tu gāji skolā un ko viņi teica. Man, piemēram, bija klasesbiedrene vārdā Inga. Mamma man teica: „Tu vari labāk. Paskaties, kā Inga to dara.” Tas nebija šausmīgs pārmetums, taču es to vēl tagad atceros, ka man visu laiku bija jādomā par to, kā Inga var būt teicamniece. Ir vecāki, kuri ļoti bieži saviem bērniem pārmet, ka viņi neko nesasniegs, kā viņi mācās, kā izskatās. Ja vecāks bērnam pasaka: „Tu staigā kā tāda pīle,” tad šis bērns izaugot joprojām domā, ka ir pīle, un nevar sevi pieņemt. Ja vecāki tevi ir vērtējuši un cēluši, tad tu tā arī par sevi domāsi, un tas tev palīdzēs būt pareizākās domās par sevi. Arī draudzē mēs bieži vien novērtējam sevi pēc tā, ko esam jau sasnieguši. Vairumam ir uzskats, ja cilvēks vada daudz mājas grupu, tad ar viņu viss ir kārtībā. Savukārt tie, kuri piecas reizes sāk grupiņu un izgāžas, uzskata sevi par neveiksminiekiem. Tas nav pareizi. Skaties uz sevi tā, kā Dievs uz tevi skatās. Dievam nav ne vīrieši, ne sievietes, ne priekšnieki, ne kalpi. Visi mēs Jēzū Kristū esam Viņa bērni. Ļauj Viņam izmainīt tavu iekšējo vērtību un to, ko tu pats par sevi domā.

Svarīgi ir zināt, ka mums nav jānopelna vieta pie Dieva. Ir cilvēki, kuriem patīk izsisties ar elkoņiem visiem priekšā un izcīnīt savu vietu, bet mēs pie Dieva tā nevaram tikt, mums tā nav jādara. Tad, kad tu pieņem Jēzu Kristu par savu Glābēju, tu kļūsti par Dieva mīļo bērnu. Un tu esi Viņa rokās un savā vietā. Tas notiek tikai ar vienu lēmumu. Mums arī nav jācīnās par to, lai izpatiktu cilvēkiem, iekļautos sabiedrības normās un būtu kā modeļi. Tā cilvēki visbiežāk rīkojas, lai citi redzētu, kas viņiem ir. Protams, ir jāstrādā pie tā, lai mums būtu veselīga dzīve, taču nav runa par to. Ne jau lietas tev piešķir vērtību. Kļūsti par to, kas TU esi. Par to, kādu tevi ir radījis Dievs! Tas nozīmē arī pazemību pārtraukt cīnīties, lai līdzinātos kādam citam. Arī es savulaik centos līdzināties kādai sievietei no draudzes. Tas bija pirms vairākiem gadiem. Es skatījos uz viņu un domāju: „Viņa ir tik dedzīga! Arī es vēlos būt tāda kā viņa. Kā viņa spēj tāda būt? Viņa visu sasniedz tik ātri!” Es nebiju tik ātra, cik viņa. Es visu laiku uz sevi skatījos tā: „Es esmu šitāda, viņa ir tāda.” Vēl bija arī citi cilvēki, kurus es apbrīnoju, uzskatot, ka nevaru būt tāda kā viņi.

Piemērs par slavēšanas vadīšanu. Man ļoti patika dziedāt un slavēt Dievu. Tas man nav grūti. Bet, kā jau minēju, man bija problēma ar komunikāciju un mazvērtību. Vadīt slavēšanas grupu nav tas pats, kas slavēt. Vadīt nozīmē to, ka tev ir jāuzņemas atbildība, citi uz tevi skatās kā uz piemēru un no tevis kaut ko sagaida. Protams, es biju skatījusies uz foršiem slavēšanas vadītājiem ar domu: „Arī es tā gribētu, bet es nevaru tā kustēties un saukt kā viņi.” Es visu laiku sevi mocīju ar domu, ka nevaru būt tāda kā viņi, man šķita, ka mana komanda sagaida no manis tādu vadīšanu, kā to dara labi un pieredzējuši vadītāji, un ka viņi pie tā ir pieraduši. Man bija konflikts ar sevi, un tā bija mana lielākā problēma draudzē. Es ar to ilgi cīnījos, raudāju un runāju ar mācītāju. Viņš man jautāja: „Tu būsi vai nebūsi līderis?” Teicu, ka būšu, jo gribēju to darīt. Viss sāka izdoties tikai tad, kad es pieņēmu faktu, ka nav divu vienādu slavēšanas vadītāju, un ka es varu būt tāda, kāda esmu, un man nav jālīdzinās kādam citam cilvēkam. Man ir jābūt man pašai, jo Dievs, mani radot, nav kļūdījies. Viņš mani vēlējās radīt tieši tādu, kāda es esmu. Man ir tādas lietas, kuras nāk ārā tikai tad, kad es esmu es pati un pieņemu sevi, necenšoties kopēt kādu citu.

Tiešām, tu būsi laimīgs un efektīvs gan savā dzīvē, gan kalpošanā, gan darbā, kad tu necentīsies kopēt citus un pieņemsi sevi tādu, kāds tu esi. Tagad Latvijā ir parādījies šovs „X Faktors”. Es to neskatos, bet, palasot ziņas, redzu, kas par šo šovu ir rakstīts. Tas ir konkurss, kurā var piedalīties jebkurš un parādīt savus talantus dziedāšanā. Ziņās lasīju, ka Renāram Kauperam ir atrasts līdzinieks. Pats dziedātājs ir priecīgs, ka viņam ir tāda balss kā Renāram. Bet par ko priecājas sabiedrība? Par to, ka ir vēl viena kopija, vēl viens Renārs. Bet viņam vajag sevi pašu parādīt, kas viņš ir. Mums katram ir jāatrod savs veids kā izpausties. Un tad, kad mēs nezinām, kas mēs paši esam, mēs sākam kopēt citus. Atradu kādu stāstiņu par plūmi. Plūme stāsta: „Reiz man garām gāja banānu mīlētājs, un es pārvērtos par banānu. Pēc laika viņa gaume mainījās, tāpēc es kļuvu par apelsīnu. Kad viņš teica, ka esmu par rūgtu, es kļuvu par ābolu, bet viņš jau bija ceļā, lai meklētu vīnogas. Pakļāvos cilvēku viedokļiem tik daudz reižu, ka vairs nezinu, kas es patiesībā esmu. Tagad es vēlos, kaut būtu palikusi par plūmi un gaidītu plūmju mīlētāju.” Ko ūdens var izdarīt, to benzīns nevar, ko varš var izdarīt, to zelts nevar. Skudras trauslums ļauj tai kustēties un koka stingrība ļauj tam palikt iesakņojušamies. Katram, kas viņš ir, jābūt tam, kas viņš ir. Iedomājies, kas būtu, ja mums visur būtu benzīns. Pa krānu tecētu benzīns, mēs gribētu iet peldēties - tur atkal būtu benzīns. Tas būtu šausmīgi, lai arī mums patīk, ka ir benzīns, jo tas maksā naudu. Ūdens nav tik dārgs, taču bez ūdens mēs arī nevaram dzīvot. Tāpat tu esi vajadzīgs tieši tāds, kāds tu esi. Nevajag visiem tikai benzīnu. Tāpēc atļauj sev būt tam, kas tu esi, un necenties būt par kaut ko citu. Jebkas un jebkurš ir radīts unikāls, lai kalpotu mērķim, ko viņš var piepildīt, tikai būdams viņš pats. Tu vari kalpot savam mērķim dzīvē, un es varu kalpot savējam. Tu esi te, lai būtu tu. Par kopijām nemaksā tik lielu naudu kā par oriģināliem, tāpēc necenties kādu kopēt. Esi tāds, kāds esi, un tev sanāks vislabāk tad, kad būsi tu pats.

No līderu inkauntera man prātā palikušas trīs lietas, ar kurām gribu padalīties. Tās ir trīs vajadzības, kas formē cilvēka personību, domāšanu un attieksmi pret sevi un citiem.

1. Beznosacījumu mīlestība.

Tā ir mīlestība bez nosacījumiem. Piemēram, tevi mīl par to, ka esi piedzimis. Tev nekas nav jāizdara, lai tevi mīlētu. Ja ģimenē netiekam pieņemti un vecāki par mums nepriecājas un saka visādas sliktas lietas vai dara mums pāri, tad šī vieta, kas paredzēta mīlestībai, paliek tukša. Un šajā tukšumā ienāk citas lietas, kas ir pretējas mīlestībai – atstumtība, ļaunums, naids, dusmas un nepiedošana. Tad, kad tu nāc pie Dieva, šīs lietas pašas no sevis nepazūd, un mēs veidojam tālāk attiecības tā, kā mums ir bijis ģimenē. Ja tev ģimenē bija sliktas attiecības ar tēvu, kurš ir ģimenes galva, tad tev būs sliktas attiecības arī darbā ar priekšnieku un grupiņā ar līderi. Cilvēki šo tukšumu cenšas aizpildīt ar dažādām atkarībām. Tas var būt ēdiens, pornogrāfija, pārmērīga pieķeršanās citam cilvēkam, alkohols un narkotikas. Tukšums spiež pieķerties cilvēkiem, kuri tev ir izrādījuši kādu labvēlību. Man ir bijis līdzīgi, ka esmu centusies pieķerties cilvēkiem, kas it kā dod piepildījumu. Pieķerties citiem cilvēkiem var pat tādā mērā, ka var sākt šos cilvēkus kontrolēt. Un tu baidies pazaudēt šīs attiecības, jo tad atkal tu būsi viens. Tādējādi automātiski mēs sākam pelnīt mīlestību no cilvēkiem un arī no Dieva un gaidām novērtējumu. Ja nesaņemam atzinību vai novērtējumu, tad emocijas eksplodē, un tu jūties nemīlēts un nepieņemts. Bet ir svarīgi saprast, ka šī beznosacījuma mīlestība mums ir pieejama katram. Tā ir pieejama Jēzū.

Tas Kungs man parādījās no tālienes: "Es tevi mīlēju ar mūžīgu mīlestību, tādēļ Es pret tevi tik uzticīgi esmu saglabājis Savu žēlastību.” (Jeremijas 31:3)

Bet Ciāna žēlojas: Tas Kungs mani ir atstājis, Tas Kungs mani ir aizmirsis! Vai var māte aizmirst savu zīdaini un neapžēloties par savu miesīgu bērnu? Un, ja pat māte to aizmirstu, Es tevi neaizmirsīšu. Redzi, abu Savu roku plaukstās Es tevi esmu iezīmējis; tavi mūri ir vienmēr Manā priekšā.” (Jesajas 49:14-16)

Dievs tevi pieņem jebkurā brīdī, un tu Viņam esi vajadzīgs. Tev mīlestība no Dieva nav jānopelna.

2. Aizsardzība un drošība.

Šī aizsardzība saistīta ar tēti ģimenē. Ja aizsardzība un drošība nenāk no tēva, tad bērns iemācās pats par sevi pastāvēt, kā rezultātā dzīvē ienāk bailes, kontrole, nemiers un liela paļaušanās tikai uz sevi. Bet izrādās, ka arī šeit Dievam ir atrisinājums. Jēzus saka, ka dos mums Aizstāvi. Ja tev ģimenē nav bijis aizstāvis, tev ir Svētais Gars.

Un Es lūgšu Tēvu, un Viņš dos citu Aizstāvi, lai Tas būtu pie jums mūžīgi. Es jūs neatstāšu bāreņus, bet nākšu pie jums.” (Jāņa evaņģēlijs 14:16,18 )

Viņš neatstās tevi bāreņos, bet nāks pie tevis caur Svēto Garu. Viņš ir tavs Aizstāvis.

3. Atzinība, nozīmīgums.

Novērtējums no citiem mums ir ārkārtīgi svarīgs un vajadzīgs. Un ja mēs to nesaņemam, īpaši bērnībā, veidojas neticība sev. Tu netici, ka kaut ko vari, un veidojas mazvērtība un sevis nemīlēšana, kā arī perfekcionisms. Lai ko tu arī darītu, tu nekad neesi ar sevi apmierināts. Protams, ka mums jātiecas pēc pilnības, bet, ja tu visu laiku esi neapmierināts ar to, kas notiek tavā dzīvē, tas nerada labu sajūtu. Un tas izvēršas tajā, ka tu esi arī perfekcionists pret citiem, un tas apgrūtina komunikāciju, jo tu pret sevi uzstādi šausmīgas prasības un arī no citiem to sagaidi. Ja kāds neietilpst tavos standartos, tu vari kļūt dusmīgs un neiecietīgs. Tas traucē attiecībās ar cilvēkiem, bet ir risinājums - mēs varam sevi nodot Dieva rokās. Pieņem to, ka tu esi ļoti svarīgs Viņam. Tu Viņam esi svarīgs tieši tagad tāds, kāds esi, nevis tad, kad kaut ko sasniegsi. Tu esi Viņa bērns, un Viņš mīl tevi. Un tikai tad, kad tu sapratīsi, ka esi Viņa pieņemts, tu varēsi kalnus gāzt.

Bet tagad saka Tas Kungs, kas tevi radījis, Jēkab, un tevi veidojis, Israēl: "Nebīsties, jo Es tevi atpestīju; Es tevi saucu tavā vārdā, tu esi Mans! Kad tu iesi caur ūdeņiem, Es būšu pie tevis, un caur straumēm, tās tevi nepārplūdinās; kad tu iesi caur uguni, tu nesadegsi, uguns liesmas tev nekaitēs! Jo Es, Tas Kungs, tavs Dievs, Israēla Svētais, esmu tavs glābējs. Es atdodu Ēģipti par tavu atpirkšanas maksu, tāpat arī Etiopiju un Sabu Es dodu par tevi. Tādēļ ka tu esi dārgs un vērtīgs Manās acīs, Es dodu zemes par tavu izpirkšanu un tautas atlīdzībai par tavu dvēseli. Nebīsties, jo Es esmu ar tevi! No rīta puses Es atvedīšu atpakaļ tavus tautas brāļus un no vakariem sapulcināšu tavus piederīgos.” (Jesajas 43:1-5)

Mums visiem ir viens liels ienaidnieks, kurš izmanto mūsu emocijas, un tas ir velns. Viņš ir melu tēvs, un viņam tas ļoti labi izdodas, jo viņš pie mums nāk caur emocijām, situācijām un cilvēkiem, un piestāsta mums pilnu galvu. Velns runā melus par tevi, viņš runā melus par Dievu, jo viņš ienīst Dievu un tos, kas Dievam seko. Viņš parasti saka, ka tu nekas neesi, ka tu neko nesasniegsi un visam, ko tu dari, nav nekādas jēgas, un vispār, kāpēc tu tāds esi. Tāpat viņš melo par to, kāds ir Dievs. Viņš saka, ka Dievam tu neesi svarīgs, ka citi ir svarīgāki, mīlamāki un labāki. Vēl viņš tev melo, ka Dievs ir dusmīgs, ka Viņš ir neapmierināts ar to, kā tu dzīvo. Bet tas viss ir sekas tam, ka tev, iespējams, ģimenē tā ir bijis, un velns saka, ka Dievs ir tāds pats kā tavi vecāki vai tas skolotājs. Dievs nav tāds pats. Tāpēc mums ir pieejams Viņa vārds. Mēs nevaram ļaut savām emocijām un sajūtām noteikt savu dzīvi. Emocijas ir ļoti mainīgas. Tu vienā brīdī vari justies ļoti labi, bet pēc nepilnas stundas vari būt jau izsists no sliedēm un slikti justies. Dievs nav tāds. Dievs ir pastāvīgs un nemainīgs. Viņš grib, lai mēs savās emocijās esam stabili. Tāpēc ir ļoti svarīgi, ka mēs zinām, ka Dievs mūs pieņem un ka esam Viņam svarīgi. Ne vienmēr vadītājam gribam izstāstīt visas lietas, ko turam savā sirdī, mums gribās tikai to labo pastāstīt, kas mums izdodas un sanāk, bet to, kas galīgi nesanāk, negribas stāstīt. Bet Viņš zina tavas vājās vietas un neveiksmes. Tev nav jānāk pie Dieva ar saviem darbiem. Tu nāc caur Viņa Dēlu, caur to, ka tev pieder taisnība caur Jēzu Kristu. Un Dievs neko nevar izdarīt, ja mēs nenākam un baidāmies no Viņa. Ir svarīgi atcerēties, ka Dieva garastāvoklis nemainās tāpat kā mums. Viņam nav pārsteigums par lietām, kas notiek tavā dzīvē un par ko tu negribi runāt ne ar vienu. Viņš zina, kas notiek tavā dzīvē. Visvairāk par visu tu esi vajadzīgs Dievam, un Viņš grib dot visu, kas tev pietrūkst. Un tas notiek tad, kad ļaujam Dievam ienākt mūsu dzīvēs.

Sirds pati vien zina savas sāpes, un neviens svešinieks nevar pilnīgi iejusties tās priekos.” (Salamana pamācības 14:10)

Tikai Dievs zina, kas tev sāp un kas tevi iepriecina, tāpēc ir muļķīgi gaidīt, lai cilvēki apmierina tavas vajadzības. To var izdarīt tikai un vienīgi Tas, kas tevi ir radījis, un Tas ir Dievs.

Jo mums nav augstais priesteris, kas nespētu līdzi just mūsu vājībām, bet kas tāpat kārdināts visās lietās, tikai bez grēka.” (Ebrejiem 4:15)

Tu mierīgi vari pie Dieva nākt ar visām savām problēmām un grēkiem un izstāstīt to Viņam. Dievs grib tevi darīt pilnīgu, lai tu esi labs paraugs cilvēkiem. Lai cilvēki tev grib sekot un viņiem rodas cerība no tā, ka tu ar viņiem esi runājis. Tad, kad tu pats sevi pieņem un mīli, tu vari to dot arī citiem. Dievs tevi ir radījis ar brīvu gribu, līdzīgu Sev. Tu esi Dieva bērns, līdzīgs Viņam. Viņš ir Valdnieks un Kungs, bet tu esi Ķēniņa bērns – īstais bērns. Tas ir ļoti svarīgi. Tāpēc ieraugi sevi, ka tu esi kaut kas īpašs Dievam. Ieraugi, ka vari būt līderis, jo Dievs ir vadītājs, un tevī ir ielikta arī šī līdzība. Ļaujot vaļu emocijām, tu apslāpē to, ko Dievs tevī ir ielicis. Tāpat arī Bībeles varoņi, par kuriem mēs sajūsmināmies – Dāvids, Jēkabs, Estere, - ir līdzīgi tev un man, un viņi noticēja tam, kas viņi ir Dievā, un darīja lielas lietas. Un arī tu vari sasniegt lielas lietas savā dzīvē, pieņemot to, kas tu esi Dievā. Dievs grib sagraut visus tavus cietokšņus.

Es atceros, ka tad, kad biju iepriekšējā draudzē, es biju nometnē, kas ir līdzīga inkaunteram. Es no šīs nometnes braucu projām raudot un nesapratu, kas ar mani notiek. Un tad vadītāja man teica, ka Dievs mani pakāpeniski dziedina, gluži kā sīpolam noņemot nost miziņu pa miziņai. Ja Dievs tev visu uzreiz notīrītu nost, tu to, visticamāk, neizturētu. Viņš tevi pamazām tīra. Vēl atceros situāciju, kad biju kādā lūgšanu sapulcē un dzirdēju, ka viens kalpotājs draudzes māsai teica pravietisku vārdu: “Cālis pats sasper savu čaumalu un izlaužas ārā!” Un rādīja, kā viņai to darīt, kā saspert to čaumalu. Ar Dievu tu vari saspert čaumalu, kas tev traucē iet uz priekšu. Tev nekas netrūkst, lai tu darītu Dieva darbu. Mūsu sirdī ir vieta, ko Dievs speciāli ir izveidojis, ka tikai un vienīgi Viņš to var piepildīt. Ne kalpošana, ne ģimene, ne vīrs, ne sieva, ne bērni, ne darbs un hobijs, kam pieķeramies, nevar dot to apmierinājumu, ko var iedot tikai un vienīgi Dievs. Visas lietas, kas ir dzīvē, nespēs piepildīt šo tukšumu, šī vieta ir paredzēta tikai un vienīgi Radītājam. Jēzus saka, ka tieši tāds, kāds esi, tu Viņam esi vajadzīgs. Nāc pie sava Tētiņa un uzticies Viņam. Runā ar Dievu par visām lietas, kas tevi nomāc vai ko tu nekad nevienam neteiktu. Viņš palīdzēs! Nekad nepaliec tādā stāvoklī, ka tu nāc uz draudzi, pildi kalpošanu, bet nerunā ar Viņu. Ārēji izskatās, ka viss ir kārtībā, bet patiesībā tu vairs neesi ar Dievu. Nekad nepaliec šādā stāvoklī. Bībelē teikts, ka tavā nespēkā Dieva spēks varens parādīsies tavā dzīvē. Kļūsti par tādu cilvēku, kāds bija Dāvids, jo par viņu ir teikts, ka viņš ir cilvēks pēc Dieva sirds.

Un, to atmetis, Viņš tiem iecēla Dāvidu par ķēniņu; tam Viņš arī liecinādams sacīja: Es esmu atradis Dāvidu, Isaja dēlu, vīru pēc Sava prāta, kas darīs visu, ko Es gribu.” (Apustuļu darbi 13:22)

Dāvids nebija perfekts, viņam bija grēki un nepaklausība. Viņam bija pat smagi grēki, un tomēr Dievs viņu sauc par vīru pēc Savas sirds. Neskatoties uz to, kas tavā dzīvē ir bijis, kam esi cauri gājis, tu vari būt sieva vai vīrs pēc Dieva sirds, ja vien nāksi pie Viņa un būsi godīgs, atzīstot visas savas caurkrišanas un grēkus, atgriezīsies pie Dieva. Dāvids nekad nebēga no Dieva. Kad viņš saprata, ka ir grēkojis, viņš to vienmēr nožēloja. Dievam ir svarīgi, kā tu jūties un ko tu domā. Viņam ir svarīgi, ko tu domā par Viņu. Viņš ir tavs Tēvs, un Viņam sāp sirds, ja uzskati, ka nevari ar Viņu runāt. Dievam interesē ikviens cilvēks, arī tie, kas ir pasaulē. Un, ja tu esi vecāks, tu uztraucies par saviem bērniem, tev rūp viņu dzīves. Un tāpat Dievu uztrauc cilvēku dzīves, kas nepazīst Viņu. Un Viņš grib lietot tevi, lai atvestu šos cilvēkus mājās, un tavās rokās ir atslēga, lai ietu un atvestu šos cilvēkus. Un tāpēc tev ir jāzina, kas tu esi Dievā, ka esi Viņa mīļais bērns, pieņemtais bērns, ka tev nekā netrūkst. Un tu kopā ar Dievu vari aiziet un atvest šos cilvēkus. Tu vari aizdegties Dievam un nokratīt visu, kas tev traucē - visas važas savā prātā, dvēselē, jebkur! Tu Viņam esi ļoti svarīgs. Viņš Savu Dēlu ir atdevis par tevi, visdārgāko, kas Viņam bija.

Nobeigumā mazs stāstiņš par ērgli. Reiz kāds vīrs atrada ērgļa olu un ielika to prērijas vistu ligzdā. Mazais ērglēns tika perēts kopā ar prērijas vistas mazuļiem un uzauga kopā ar tiem. Visu savu dzīvi ērglis domāja, ka ir prērijas vista un darīja visu, ko pārējās vistas – kasīja zemi, lai sameklētu barību, klukstēja un kladzināja, vicināja spārnus un lidoja ne augstāk par pēdu no zemes, jo galu galā tā lidoja visas prērijas vistas! Pagāja gadi. Ērglis kļuva ļoti vecs. Reiz kādu dienu viņš ieraudzīja debesīs lidojam kādu majestātisku putnu. Lidojot pa spēcīgām vēja straumēm, tas planēja augstu debesīs. “Cik skaists putns,” teica ērglis, “kas tas ir?” “Tas ir ērglis, visu putnu putns, bet daudz par to nedomā, jo tu nekad nevarētu būt tāds kā viņš,” kāda vista ieklukstējās. Un tā ērglis, domādams, ka viņš ir tikai parasta prērijas vista, kas nevar lidot augstu debesīs, pavadīja visu savu dzīvi, turoties zemu pie zemes, nekad neizbaudot lidošanas prieku un majestātiskumu, kas viņam jau piederēja kopš dzimšanas. Es tev novēlu neatkārtot šī ērgļa likteni. Tu esi ērglis, un tu esi jau piedzimis par tādu! Tu esi Dieva bērns, un tev nav jābūt vistai, kas kašājas pa zemi un meklē kukaiņus. Tu vari lidot un valdīt! Tu esi cilvēku cilvēks. Tu esi Dieva mīļais bērns. Tu vari visas lietas kopā ar Viņu!

Indras Kalniņas sprediķi “Kas ir tavā sirdī?” rakstīja Inguna Kazāka, Marta Līdeka un Iveta Kļavinska, rediģēja Ieva Našeniece

Svētruna par bailēm

Publicēja 2017. gada 12. sept. 12:11Līga Paņina   [ atjaunināts 2017. gada 18. sept. 00:45 ]

Ziņas datums 12.09.17.

Labdien, mīļā draudze! Šodien man ir privilēģija un gods stāvēt jūsu priekšā un sludināt Dieva vārdu. Šonedēļ es kārtējo reizi pārliecinājos par to, ka šī ir vislabākā vieta, es ļoti mīlu savus mācītājus, draudzi, mūsu vīziju un visu, kas šeit notiek. Kāds cilvēks man teica: “Vai mēs nevaram parunāt vienkārši par dzīvi?” Un es sapratu, ka mana dzīve ir draudze un Dievs, un tas ir tas, par ko es labprāt parunāju. Šodien mēs parunāsim par bailēm. Ceļā un panākumiem mēs satopamies ar diviem galvenajiem šķēršļiem – bailes un neveiksmes. Es domāju, ka ikviens cilvēks zina, kas ir bailes. Tās var būt bailes runāt publikas priekšā, bailes no tumsas, kukaiņiem, zirnekļiem, vecuma, ūdens, vientulības. Dažkārt bailes var būt arī komiskas, piemēram, Jūlijs Cēzars, varenais Romas imperators un karavadonis, baidījās no pērkona negaisa. Krievijas imperators Pēteris Lielais, kura augums bija vairāk nekā divi metri, baidījās no tiltiem; viņš šķērsoja tiltu tikai tad, kad nebija nekādas citas iespējas.

Bailes ir dažādas, un, ja skatāmies Bībelē, zem šī vārda var būt paslēpušās bailes no nezināmā, kautrība, biklums, gļēvulība, šaubas, vilcināšanās, mazticība, nepārliecinātība, mazvērtība, boksā – cīņas pārtraukšana, nepareizi uztraukumi un izaicinājuma neuzņemšanās. Es vadu grupiņu un kalpoju arī puišiem, vīriešiem, un viņi parasti nesaka: “Es baidos,” bet noteikti ir tādas lietas, no kā viņiem ir bail. Esmu pamanījusi, ka cilvēki bieži saka: “Es to negribu. Man tas nav vajadzīgs.” Patiesībā tur apakšā var slēpties mazticība, nedrošība vai kāda cita baiļu izpausme. Katram cilvēkam ir sava līmeņa un sava veida bailes. Cilvēks, kurš tikko ir iepazinis Dievu, baidīsies, ka kāds no viņa radiniekiem vai draugiem uzzinās, ka viņš ir draudzē un sāks saukt viņu par sektantu. Cilvēkam, kurš jau kādu laiku ir draudzē, var būt bailes atvērt grupiņu vai nesagaidīt savu grupas cilvēku izaugsmi. Taču Dievs zina mūs, Viņš mūs pazīst, un redz arī mūsu bailes, un pats vārds ‘bailes’ Bībelē ir minēts pat 365 reizes! Dievs zina, ka tā ir lieta, ar kuru mēs katrs viens sastopamies. Ir ļoti daudz Rakstu vietu par bailēm, šeit būs tikai dažas no tām.

Vai Es neesmu tev pavēlējis: esi stiprs un drošs, nebīsties un nebaiļojies! Jo Tas Kungs, tavs Dievs, ir visur ar tevi, kurp vien tu iesi." (Jozua grāmata 1:9)

Un Tas Kungs, Viņš iet tev pa priekšu un Viņš būs ar tevi, Viņš tevi neatstās, nedz tevi pametīs, nebīsties un nebaiļojies [neesi sagrauts]." (5.Mozus grāmata 31:8 )

Nebīsties, jo Es esmu ar tevi! Neatkāpies, jo Es esmu tavs Dievs! Es tevi stiprinu, Es tev arī palīdzu, Es tevi uzturu ar Savas taisnības labo roku!” (Jesajas grāmata 41:10)

Un Tas Kungs sacīja uz Jozua: "Nebīsties un nešaubies! Ņem sev līdzi visus karavīrus un celies un ej pret Aju; redzi, Es esmu nodevis tavā rokā Ajas ķēniņu un viņa tautu kopā ar viņa pilsētu un viņa zemi.” (Jozua grāmata 8:1)

Sešdesmit procentu baiļu un šaubu ir nepamatotas. Ja tu domā, ka tu nebaidies, tad vārda ‘bailes’ vietā vari ielikt ‘mazvērtība’, ‘neticība’, ‘kautrīgums’, ‘izaicinājuma nepieņemšana’ vai kādu citu baiļu paveidu. Divdesmit procenti baiļu ir balstītas pagātnē un sliktā pieredzē, un mēs neko tur vairs nevaram izdarīt. 10% no mūsu bailēm balstās uz pilnīgi nenozīmīgiem iemesliem, kuri būtiski ietekmēt mūsu dzīvi nevar. Un tikai četri līdz pieci procenti baiļu ir pamatotas.  Un tikai četri līdz pieci procenti baiļu ir pamatotas. Iedomājies – tikai četriem līdz pieciem procentiem no visa tā, par ko tu baidies, šaubies un uztraucies, var ticēt, un tas ir pamatoti. Visas pārējās bailes mēs droši varam “izmest miskastē”. Skumji ir tas, ka mēs ieguldām ļoti lielu enerģiju un pūles, pakļaujoties bailēm. Tas ir šķērslis. Bet atceries, ka katrs šķērslis ietver potenciālu augt un attīstīties. Jebkurš šķērslis var tevi apstādināt tikai tad, ja tu pats to gribēsi. Bailes rada bezdarbību un pasivitāti, tās paralizē, tādējādi mēs apstājamies un neejam uz priekšu, mēs neko neiegūstam un nekļūstam gudrāki. Tas var kļūt par apburto loku – mēs baidāmies, nepieņemam lēmumus, neizdarām pareizas lietas un uz priekšu netiekam. Prezidents Džons Kenedijs ir sacījis šādus vārdus: “Mūsu rīcība vienmēr būs saistīta ar risku. Bet nav nekā riskantāka par komfortablu bezdarbību, par ko nākas samaksāt visdārgāk.” Ja tu spēsi pārvarēt savas bailes, tu spēsi pārvarēt apburto loku. Bailes izkropļo realitāti, - tu vairāk nevaldi pār savu dzīvi un veselīgi neskaties uz situāciju, no mušas uzpūt ziloni. Tas cilvēku padara par neveiksminieku. Tu zināji, ka bailes parazitē uz tava potenciāla rēķina? Tās barojas no tava potenciāla un neļauj virzīties uz mērķiem un sasniegt vīziju. Dievs mums ir pavēlējis nebaidīties! Tas nav ieteikums. Dievs nesaka: “Nu, varbūt nebaidies, varbūt nepieņem izaicinājumu. Es tev iesaku nebaiļoties.” Dieva vārds saka ļoti skaidri: “NEŠAUBIES! NEATKĀPIES! NEBAIDIES!” Tā ir Dieva pavēle katram vienam no mums, arī man. Ej savā aicinājumā! Pieņem izaicinājumu! Dari to, kas ir jādara. Dari to, ko draudzē māca un ko Bībele māca, un Dievs būs ar tevi. Jo mums katram vienam ir jāieņem sava vieta sabiedrībā, sava vieta ģimenē un sava vieta Debesu Valstībā. Tieši TEV Debesu Valstībā ir sava konkrēta vieta, kas tev ir jāieņem, un Dieva vārds saka: “Ej un ieņem savu vietu! Nevilcinies!”

Kas ir kritiskā līnija jeb krīze? Kad ir kādas negaidītas situācijas, mūsu galvā kaut kas saslēdzas, emocijas iet pa gaisu (vai nu iekšēji, vai nu ārēji) un kaut kas sajauc mūsu ierasto ritmu, mēs sākam baidīties, un sāk tīties filma kā būtu, ja būtu. Vai tu realizēsi sevi šajā brīdī, vai tu tiksi pāri šai kritiskajai robežai? Katram cilvēkam ir tāds brīdis, kad ir jāpieņem lēmums – pa labi vai pa kreisi. Ja mēs nepārvaram kritisko robežu, tad vilciens ir aizgājis jeb mēs palaižam garām savas iespējas. Daļa cilvēku pakļausies bailēm un nepārvarēs šķēršļus, daļa konkrēto situāciju ieraudzīs ar ticības acīm un rīkosies.

Tad Pilāts ņēma Jēzu un lika Viņu šaust. Un kareivji, nopinuši vainagu no ērkšķiem, uzlika Viņam to galvā un aplika Viņam purpura apmetni, nostājās Viņa priekšā un sacīja: "Esi sveicināts, Jūdu ķēniņ." Un tie Viņu sita vaigā. Tad Pilāts atkal izgāja ārā un saka viņiem: "Redziet, es Viņu vedu pie jums ārā, lai jūs zinātu, ka es nekādas vainas pie Viņa neatrodu." Tad Jēzus iznāca ārā ērkšķu vainagā un purpura apmetnī. Un Pilāts viņiem saka: "Redziet, kāds cilvēks!" Kad nu augstie priesteri un sulaiņi viņu redzēja, tie brēca: "Sit Viņu krustā, sit Viņu krustā!" Pilāts viņiem saka: "Ņemiet jūs Viņu un sitiet krustā! Jo es pie Viņa vainas neatrodu!" Jūdi viņam atbildēja: "Mums ir savs likums, un pēc šī likuma Viņam jāmirst, jo Viņš Sevi darījis par Dieva Dēlu." Kad Pilāts šos vārdus dzirdēja, viņš vēl vairāk nobijās, iegāja atkal savā pilī un saka Jēzum: "No kurienes Tu esi?" Bet Jēzus viņam nedeva nekādu atbildi. Tad Pilāts Viņam sacīja: "Vai Tu ar mani nerunā? Vai Tu nezini, ka man ir vara Tevi atlaist un vara Tevi sist krustā?" Jēzus atbildēja: "Tev nebūtu nekādas varas pār Mani, ja tā tev nebūtu dota no augšienes, tāpēc tam, kas Mani tev nodevis, ir lielāks grēks." No šī brīža Pilāts meklēja Viņu atlaist. Bet jūdi brēca: "Ja tu Viņu atlaid, tu neesi ķeizara draugs! Katrs, kas pats sevi ceļ par ķēniņu, saceļas pret ķeizaru!" Kad Pilāts dzirdēja šos vārdus, viņš Jēzu izveda ārā un pats apsēdās soģa krēslā uz laukuma, saukta akmeņu klāsts, ebrejiski Gabata. Bija sataisāmā diena pirms Pashā, ap sesto stundu. Un viņš saka jūdiem: "Redziet, jūsu Ķēniņš!" Bet tie brēca: "Nost, nost ar To! Sit Viņu krustā!" Pilāts viņiem saka: "Vai lai es jūsu Ķēniņu situ krustā?" Augstie priesteri atbildēja: "Mums nav neviena ķēniņa kā vien ķeizars!" Tad viņš To atdeva tiem, lai tie Viņu sistu krustā. Tad tie saņēma Jēzu.” (Jāņa evaņģēlijs 19:1-16)

Šeit ir stāsts par Pilātu un Jēzu. Jūdi atveda Jēzu pie Poncija Pilāta, kas tajā laikā bija pārvaldnieks Jeruzālemē. Viņam nebija laba reputācija, viņš bija diezgan kategorisks un pricipiāls cilvēks, kurš nevarēja sadzīvot ar jūdiem. Ar šantāžas palīdzību jūdi panāca, ka Jēzus ir jāsit krustā. Poncijs Pilāts sirdī saprata, ka Jēzus ir kaut kas vairāk par parastu noziedznieku, un no tā, ko Viņš sludināja un atbildēja Pilātam, viņš saprata, ka Jēzus ir Dieva Dēls. Bet Pilāts neizturēja kritisko līniju un pakļāvās jūdu spiedienam, jo baidījās pazaudēt savu darbu un pozīciju. Mēs citreiz baidāmies pazaudēt savu stāvokli. Nepareizas domas, skatīšanās pagātnē un bailes piespieda Pilātu rīkoties nepareizi. Zini, kas notika? Pēc pāris gadiem, 35. gadā pēc Kristus, Pilāts pazaudēja savu darbu, viņš vairs nebija šī apgabala pārvaldnieks. Notika tas, no kā šis cilvēks baidījās. Kad mēs ļoti pie kaut kā pieķeramies, kad mums ir nepareiza motivācija to iegūt vai paturēt, tad ar laiku mēs tik un tā to pazaudēsim. Ir jāpārvar šī krīze, kritiskais brīdis prātā. Katram no mums ir savi milži, kas jāuzvar, un katra šāda situācija tev palīdz iepazīt pašam sevi.

Ko tu vari pazaudēt, ja tu atdod savas bailes Dievam? Cilvēki baidās par savu ieņemamo pozīciju, savu darbu, naudu, ko vecāki teiks, iet evaņģelizēt, atrast tam laiku, ko citi padomās, bailes atvērt savu grupiņu (“Man jau vienreiz nesanāca atvērt to grupiņu, un tagad man tiešām nesanāks.”) Mums ir visādas bailes, šaubas un mazticība, taču atlaid tās un dari to, kas ir jādara. Vai tu zini, kā Āfrikā medī pērtiķus? Lamata ir garš, šaurs trauks, kurā iekšā ir rieksti. Pērtiķis iebāž tur savu roku, satver riekstus, bet viņa kulaks ir lielāks par trauka atveri, un viņš vairāk nevar izvilkt ārā roku, bet, ja viņš atlaistu riekstus vaļā, roka iznāktu ārā, un pērtiķis varētu aizmukt. Kamēr pērtiķim roka ir lamatā, atnāk mednieks un viņu nošauj. Bet, zini? Viss mežs ir pilns ar riekstiem, pērtiķim nemaz nevajag tos piecus riekstus, kas ir traukā. Tev nevajag turēties pie tiem dažiem riekstiņiem, atlaid tos, atdod to Dievam! Protams, ka tam ir vajadzīga drosme, bet mums ir liels Dievs.

Bet Toms, viens no divpadsmit, saukts dvīnis, nebija pie viņiem, kad nāca Jēzus. Tad pārējie mācekļi viņam stāstīja: "Mēs To Kungu esam redzējuši." Bet viņš tiem sacīja: "Ja es neredzu naglu zīmes Viņa rokās un savu pirkstu nelieku naglu rētās un savu roku nelieku Viņa sānos, es neticēšu." Un pēc astoņām dienām mācekļi atkal bija kopā un arī Toms pie viņiem. Un durvis bija aizslēgtas. Tad Jēzus nāk un stājas viņu vidū un saka: "Miers ar jums!" Pēc tam Viņš Tomam saka: "Stiep šurp savu pirkstu un aplūko Manas rokas un dod šurp savu roku un liec to Manos sānos, un neesi neticīgs, bet ticīgs!" Toms atbildēja un sacīja Viņam: "Mans Kungs un Mans Dievs!" Jēzus viņam saka: "Tāpēc ka tu Mani redzēji, tu ticēji. Svētīgi tie, kas neredz un tomēr tic!"” (Jāņa evaņģēlijs 20:24-29)

Bībelē ir rakstīts par Jēzus mācekli Tomu. Kad tu dzirdi par viņu, kādas ir pirmās asociācijas? Viņu sauca par neticīgo Tomu, viņš nebija kopā ar savu komandu, kopā ar Jēzu vienotībā. Mācekļi viņam teica, ka Jēzus ir augšāmcēlies un dzīvs, bet Toms teica: “Es neticēšu, kamēr neredzēšu un nepieskaršos Viņam.” Toms nebija kopā ar pārējiem mācekļiem, viņam bija savas darīšanas, varbūt viņš bija darbā.

Jūsu sirdis lai neizbīstas! Ticiet Dievam un ticiet Man! Mana Tēva namā ir daudz mājokļu. Ja tas tā nebūtu, vai Es jums tad būtu teicis: Es noeimu jums vietu sataisīt? Un, kad Es būšu nogājis un jums vietu sataisījis, tad Es nākšu atkal un ņemšu jūs pie Sevis, lai tur, kur Es esmu, būtu arī jūs. Un, kur Es noeju, to ceļu jūs zināt." Toms Viņam saka: "Kungs mēs nezinām, kurp Tu ej; kā lai mēs zinātu ceļu?" Jēzus viņam saka: "ES ESMU ceļš, patiesība un dzīvība; neviens netiek pie Tēva kā vien caur Mani. Ja jūs Mani būtu pazinuši, jūs būtu pazinuši arī Manu Tēvu. Jau tagad jūs Viņu pazīstat un esat Viņu redzējuši."” (Jāņa evaņģēlijs 14:1-7)

Jēzus mēģināja viņam kaut ko iemācīt, bet Toms bija pilns ar nesaprašanu. Viņš teica: “Es nezinu, Jēzu, kur Tu ej, es nesaprotu, ko Tu runā.” Toms bija nepilnīgs cilvēks, tāpat kā katrs no mums, bet viņš izrādīja drošsirdības augstāko pakāpi.

Pēc tam Jēzus viņiem skaidri saka: "Lācars nomiris; un Es priecājos jūsu dēļ, ka Es nebiju tur, lai jūs ticētu; bet iesim pie viņa!" Tad Toms, saukts dvīnis, sacīja pārējiem mācekļiem: "Iesim arī mēs, lai kopā ar Viņu mirtu!"” (Jāņa evaņģēlijs 11:14-16)

Jēzus teica mācekļiem, ka ir jāiet pie Lācara, pārējie centās Viņu atrunāt, jo Jēzu taču tikko gribēja ar akmeņiem nomētāt, bet Toms bija tas, kas izrādīja drošsirdības visaugstāko pakāpi un teica: “Nē, iesim kopā ar Jēzu, lai ar Viņu kopā mirtu!” Tā nebija vienkārša drosme vai nogaidoša ticība, bet uzticības pilns izmisums. BĒDZ UZ PRIEKŠU! Tad, kad tu saproti, ka kaut kas ir jādara, kaut iekšā līdz sirds dziļumiem emocijas ir uzvilktas, bēdz uz priekšu! Vai tu esi lecis ar gumiju vai lidojis ar katapultu? Visbailīgākais ir tas brīdis, kad tu stāvi uz maliņas, un tev ir jāpārkāpj tai pāri. Kad esi pārkāpis pāri un lido, tad jau vairs nav tik traki. Līdzīgi ir ar Dieva lietām, – bēdz uz priekšu! Par vienu lietu Toms bija pārliecināts – lai būtu kas būdams, viņš Jēzu nepametīs. “Iesim, Kungs, lai kopā mirtu!” Toms bija pārliecināts, ka turēsies pie sava Jēzus, turēsies pie tā, ko viņam māca, turēsies pie tā, ko viņš ir sapratis, un ies uz priekšu.

Britu rakstnieks Gilberts Frankau (Gilbert Frankau) stāsta par kādu savu draugu, armijas oficieri, Pirmā pasaules kara laikā. Šis viņa draugs bija artilērists-novērotājs, kura uzdevums bija uzrāpties uz piesieta aerostata (balona veida lidaparāts) un ziņot lielgabalniekiem, vai viņu šāviņi trāpa ienaidniekam, un tas bija viens no visbīstamākajiem uzdevumiem. Aerostats bija statisks, viņam nebija iespēju izvairīties no apšaudes, un cilvēks tika tieši pakļauts ienaidnieka ugunij. Katru reizi, kad viņa draugs rāpās mastā, viņš bija kā uzvilkts nervu kamols un izskatījās kā ar nerviem slims cilvēks, bet viņš nekad neatteicās no sava uzdevuma. Lūk, vīrišķības augstākā pakāpe.

Kad mēs nebaidāmies un nešaubāmies, ir vieglāk visu izdarīt, bet īstena vīrišķība parādās tieši tad, kad cilvēks ļoti labi apzinās risku, baidās līdz kaulam, līdz sirds dziļumiem, ar savām emocijām, saprot savā prātā, ka viņam tas ir jāizdara, un vienkārši iet un izdara to, ko ir apņēmies. Un pēdējā Rakstu vietā tāds bija māceklis Toms. Viņš teica: “Es esmu, Jēzu, ar Tevi.” Viņš turējās pie sava lēmuma. Pirmām kārtām es šeit runāju par mūsu draudzes mācību, - turēties pie tās. Nevienam nav jākaunas par to, ka viņš baidās vai šaubās. Bet ir jākaunas par to, ka ļaujamies bailēm un neizpildām savu uzdevumu. Patiesībā Bībele runā ļoti skaidri: “Ja mēs baidāmies un esam mazticīgi, neieejam savā aicinājumā, tad mēs varam arī pazaudēt Debesu Valstību.

Kas uzvar, tas to iemantos, un Es būšu viņa Dievs, un viņš būs Mans dēls. Bet bailīgajiem, neticīgajiem, apgānītājiem, slepkavām, netikļiem, burvjiem, elku kalpiem un visiem melkuļiem būs sava daļa degošā sēra uguns jūrā; tā ir otrā nāve." (Atklāsmes grāmata 21:7-8 )

Var pazaudēt glābšanu, ja mēs baidāmies un neejam savā aicinājumā.

Tas tāpat kā ar cilvēku, kas aizceļodams saaicināja savus kalpus un nodeva tiem savu mantu, un vienam viņš deva piecus talentus, otram divus un trešam vienu, katram pēc viņa spējām, un pats tūdaļ aizceļoja. Tūlīt nogāja tas, kas bija dabūjis piecus talentus, darbojās ar tiem un sapelnīja vēl piecus. Tā arī tas, kas bija dabūjis divus, sapelnīja vēl divus klāt. Bet tas, kas bija dabūjis vienu, aizgāja un ieraka to zemē un tā paslēpa sava kunga naudu. Bet pēc ilga laika šo kalpu kungs atnāca un sāka norēķināties ar tiem. Tad atnāca tas, kas bija dabūjis piecus talentus, atnesa vēl piecus un sacīja: kungs, tu man iedevi piecus talentus; redzi, es sapelnīju vēl piecus. Un viņa kungs sacīja tam: labi, tu godīgais un uzticīgais kalps. Tu esi bijis uzticīgs pār mazumu, es tevi iecelšu pār daudzumu. Ieej sava kunga priekā. Arī tas, kas bija dabūjis divus talentus, atnāca un sacīja: kungs, tu man iedevi divus talentus; redzi, es sapelnīju vēl divus. Viņa kungs sacīja tam: labi, tu godīgais un uzticīgais kalps. Tu esi bijis uzticīgs pār mazumu, es tevi iecelšu pār daudzumu. Ieej sava kunga priekā. Bet atnāca arī tas, kas bija dabūjis vienu talentu, un sacīja: es pazīstu tevi kā bargu cilvēku, tu pļauj, kur neesi sējis, un salasi, kur neesi kaisījis. Es baidījos un aizgāju un apraku tavu talentu zemē. Te viņš ir, ņem savu mantu. Bet viņa kungs atbildēja tam un sacīja: tu blēdīgais un kūtrais kalps. Ja tu zināji, ka es pļauju, kur neesmu sējis, un salasu, kur neesmu kaisījis, tad tev vajadzēja dot manu mantu naudas mainītājiem; es pārnācis būtu saņēmis savu naudu ar augļiem. Tāpēc ņemiet viņa talentu un dodiet to tam, kam ir desmit talentu. Jo ikvienam, kam ir, tiks dots, un tam būs pārpilnība, bet no tā, kam nav, atņems to, kas tam ir. Un nelietīgo kalpu izmetiet galējā tumsībā, tur būs raudāšana un zobu trīcēšana.” (Mateja evaņģēlijs 25:14-30)

Tas ir stāsts par kalpiem un talentiem. Saimnieks saviem kalpiem uzticēja talentus, pirmajam piecus, otrajam divus un trešajam vienu. Tie, kuriem bija pieci un divi talenti, gāja un sapelnīja vēl tikpat, bet trešais kalps baidījās un ieraka savu talentu zemē. Kungs teica atņemt viņam to vienu un atdot tam, kuram jau ir. Lai kļūtu par Dieva bērnu vārda tiešajā nozīmē, mums ir jāizcīna savas cīņas, un mēs nedrīkstam baidīties, mums ir jālieto tie talenti jeb resursi, kas mums ir, jācīnās pret grēku un jāturas pie savas ticības un pārliecības līdz pat nāvei. Jāiet pretī saviem mērķiem uz visiem simts procentiem. Ir jāsamaksā pilna cena par to, lai ieietu savā aicinājumā. Jāsamaksā pilna cena par to, lai tiktu galā ar mazvērtību, bailēm, nepareizām domām un nepareizu attieksmi pret lietām, citādāk tas mūs ierobežos un apstādinās. Kā to izdarīt? Vienkārši ej un izdari. Turies pie pārliecības. Ja tu esi nolēmis pavadīt konkrētu laiku ar Dievu katru dienu, tad pavadi. Ja tu esi nolēmis daudz evaņģelizēt, dari to. Ja tu esi nolēmis līdz gada beigām atvest cilvēkus pie Dieva, tad atved. Dari visu, kas ir tavos spēkos un vēl vairāk, lai sasniegtu mērķus. Turies pie pārliecības! Turies pie tā, ko tev saka, ko tev māca, ko tu Bībelē esi izlasījis. Šī ir vieta, kur mainās dzīves un vieta, kur tu vari pieaugt, ja dari to, ko māca draudzes mācība. Iešana vīzijā, draudzes mācībā – tā ir BUMBA, tas ir vienkārši kaut kas grandiozs, unikāls un varens! Turies pie savas pārliecības.

Ir tāda anekdote – ezītis sēž uz celma un meditē: “Es nebaidos! Es esmu stiprs! Es esmu tik ļoti stiprs!” Iet garām lācis un nopūš ezīti nost no celma. Nākamajā dienā ezītis atkal ir klāt, viņš sēž uz celma un meditē: “Es esmu stiprs, es esmu ļoti stiprs! Bet viegls.” Ir svarīgi turēties pie pārliecības. Tas nekas, ka viegls, bet “es esmu stiprs, un man viss izdosies, es nebaidīšos”.

Panākumu pamatā ir raksturs. Mums katram vienam ir doti talanti, bet ne katram ir raksturs. Mums ir nepieciešams raksturs. Tāpēc Dievs pieļauj cīņas tavā dzīvē, tāpēc tev ir jāpieņem izaicinājumi, lai tavs raksturs formētos, lai izveidotos vīrišķība, arī sievietēm, un drosme. Ja mēs cilāsim svarus, kas mūsu kategorijai ir pārāk viegli, tad nekāda rezultāta nebūs. Kad mēs pieliekam pūles, tad arī kaut kas notiek. Piemēram, ir tāds rīcinaugs, no tā tiek gatavota rīcineļļa, kura tiek izmantota kosmētikā, kosmetoloģijā un arī medicīnā. Šis pats rīcinaugs ir diezgan indīgs, tajā iekšā ir toksiskas vielas. Taču kā dabūt ārā visu to labumu? Presējot. Kad to presē, visas toksiskās vielas izgaist. Kad augs ir sapresēts, tad tas ir vērtīgs, kvalitatīvs, un tā eļļu var lietot tur, kur tas ir nepieciešams. Līdzīgi ir arī ar mums – kad mēs tiekam saspiesti, kad mums ir izaicinājums, kad mēs pārvaram savas bailes, tad mēs kļūstam kvalitatīvi un mūsu raksturs veidojas par līdera raksturu.

Bailes ir iekšējais ienaidnieks, ar ko ir vienkārši jātiek galā. Vienalga, vai tu esi pirmo reizi draudzē vai jau ilgu laiku to apmeklē, tev ir jātiek galā ar savām bailēm. Ja tu tici savām bailēm, tu tici meliem, un tā nav patiesība. Mums ir jāieiet apsolītajā zemē. Dievs aicina tevi un mani iet un ieņemt zemi. Mēs neesam aicināti būt par pelēko masu, mēs neesam aicināti būt par vārgiem kristiešiem, par vājiem kristiešiem. Mēs esam aicināti kļūt par stipriem līderiem ar ļoti spēcīgu vīziju. Mēs esam aicināti būt par tādiem cilvēkiem, kas motivēs citus, kas paņems līdzi citus, kuriem cilvēki sekos, pie kuriem pievilksies. Mēs esam aicināti būt par stipriem, lieliem cilvēkiem, tāpēc ka Dievs ir ar mums, tāpēc ka Dievs mūs tādus redz. Dievs tevi aicina pieņemt lēmumu nožēlot grēkus, pārtraukt baidīties, izmest ārā mazticību, šaubas un vilcināšanos. Viņš grib tevi vest tālāk, Viņš grib tevi celt uz klints kalna, kas augstāks par tevi pašu, un Viņš grib aizvest tevi tur, kur tu pats nevari aiziet. Kur tu pats nevari aiziet, tur Dievs grib tevi vest.

Kā tikt galā ar bailēm?

Pirmkārt, atzīsti tās jeb paskaties bailēm acīs. Tikt galā ar bailēm var trīs veidos:

  • Mēģināt nenonākt tādās situācijās, kurās jābaidās, bet tas principā nav iespējams;
  • Gaidīt, kad bailes pašas par sevi pazudīs vai situācija pati par sevi atrisināsies, to sauc par pasivitāti;
  • Paskatīties problēmsituācijai acīs un to atrisināt. Tā ir vienīgā metode, kas darbojas.

Atrodi iemeslu, kāpēc tu šaubies, atrodi iemeslu, kāpēc tu saki, ka tev to nevajag. Ja draudzē māca, ka to vajag, ja Bībele māca, ka to vajag, tad kāpēc tev to nevajag? Un parasti jau mums pašu argumenti un attaisnojumi ir ļoti loģiski – es esmu slims, es esmu nepieredzējis, man jāgādā par ģimeni, es nevaru evaņģelizēt. Katram ir savi attaisnojumi. Ne vienmēr cilvēki saka tieši: es baidos.

Vēl viens stāsts – sieva naktī pamodināja vīru un teica: “Klausies, Jāni, es dzirdu, ka mājā ir ielauzušies zagļi!” Vīrs lēnām, bez stresa pamodās, pārlika kājas pāri gultas malai, uzvilka savas čībiņas. Tāda sajūta, ka viņš to nedarīja pirmo reizi. Uzvilka savu halātiņu un devās uz dzīvojamo istabu, un tiešām tāda sajūta, ka viņš to būtu darījis jau vairākas reizes. Viņš nonāca savā dzīvojamā istabā, un pēkšņi kāds pielika revolveri pie deniņiem un teica: “Tā, atdod visas dārglietas!” Jānis tā arī izdarīja, atdeva visas savas dārglietas, un laupītājs jau gribēja iet projām, bet vīrs teica: “Lūdzu, pagaidiet! Lūdzu, aizejiet uz blakus istabu iepazīties ar manu sievu, jo pēdējos trīsdesmit gadus viņa gaidīja jūs katru nakti!” Mēs esam tas, ko mēs domājam, uz ko mēs paļaujamies, par ko mēs runājam. Kas ir sirdī, tas iznāk ārā, un agri vai vēlu tas notiek ar mums.

Ir svarīgi atzīt savas bailes, ir svarīgi atzīt savu neziņu. Ir svarīgi atzīt to, kas tu esi Dieva priekšā. Pirmajā Mozus grāmatā divdesmit septītajā nodaļā ir stāsts par Jēkabu un Ēsavu. Jēkabs bija tāds kadriņš, kurš tēva svētību dabūja ar viltu. Viņš nevis gāja lūgšanu kambarī izcīnīt savas problēmas, bet mēģināja visu atrisināt cilvēciskiem spēkiem. Viņš deva savam brālim zupu, bet par to pretī prasīja viņa pirmdzimtību. Viņš visas tās lietas kārtoja ļoti interesantā veidā. Jēkabs saprata, ka brālis Ēsavs ir dusmīgs, jo viņš viņam izkrāpa pirmdzimtību un tēva svētību saņēma nevis vecākais dēls, Ēsavs, bet jaunākais, Jēkabs, tāpēc Ēsavs gribēja Jēkabu nogalināt. Jēkabs bēga, aizgāja no mājām, lai brālis nevarētu viņu nogalināt. Pēc, apmēram, divdesmit gadiem Jēkabs atgriezās mājās. Divdesmit gadi ir ilgs laiks, vesela paaudze var tajā laikā nomainīties, taču bailes nekur nebija pazudušas, šī problēmsituācija vēl joprojām bija aktuāla. Nav vērts vilcināties, nav vērts atlikt savu problēmu, jo agri vai vēlu tā būs jāatrisina. Mēs nevaram aizbēgt no sevis. Tu nevari aizbēgt no sava rakstura, no savas problēmas. Tas, ka tu aizbrauksi uz Angliju gurķus lasīt, nemainīs tavu domāšanu, tas neatrisinās tavu finansiālo situāciju. Es runāju ar kādu cilvēku, viņa bija atkritusi no Dieva, bet pēc daudziem gadiem atgriezusies, un viņa teica: “Es nekur tālāk neesmu tikusi, nekur!” Bija pagājuši gadi, un cilvēks to saprata. Labi, ka vismaz tagad saprata. Tāpēc nevilcinies, risini savas problēmas, skaties savām bailēm acīs, ir nepieciešams konfrontēt savas bailes! Un cīnies pareizi, jo pēc tam, kad Jēkabs otro reizi devās pie Ēsava, viņš bija cīnījies lūgšanu kambarī ar Dievu, viņš gāja lūgt Dievu pēc palīdzības. Agri vai vēlu tev būs ar savu problēmu jāsaskaras, tā nekur nebūs pazudusi. Sastopies ar to aci pret aci!

Kad esi sapratis, kas ir tava lieta, tad beidz bēdāties un ej uz priekšu. Dodies uz priekšu! Kad Israēls izgāja no Ēģiptes un devās uz apsolīto zemi, ēģiptieši dzinās viņiem pakaļ, un Israēls teica: “Ko tu, Mozu, esi izvedis mūs uz to apsolīto zemi? Mēs labāk varējām palikt turpat, ēst savus sīpolus, tur viss būtu labi; verdzībā, bet vismaz drošībā! Un tagad tie mums dzenas pakaļ!” Un Mozus gāja pie Dieva, bet Dievs teica: “Ko tu brēc uz Mani, ko tu bļauj, ej un saki, lai tie cilvēki dara kaut ko!” Mums ir jābeidz brēkt un bēdāties, un sēdēt savās domās, ka nekas jau nesanāks. Vienkārši ir jāiet un jādara. Jāpieņem izaicinājums! Ūdens vārās tikai pie simts grādiem. Tā vietā, lai bēdātos, mums ir jāsamaksā pilna cena, mums ir jāiet uz priekšu un jādara. Dodies uz priekšu! Bēdz uz priekšu, ne soli atpakaļ, tikai uz priekšu!

Ģenerālis Džordžs Patons (George Patton), drosmīgs amerikāņu karavadonis, kurš ir devis lielu ieguldījumu cīņā pret Vāciju Otrā pasaules kara laikā, vienmēr ir izjutis bailes, kā viņš pats rakstīja par sevi, taču tās nekad viņu neapstādināja. Viņš reiz bija atzinies: “Es neesmu drosmīgs, patiesībā sirds dziļumos esmu zaķpastala. Kara laukā vienmēr esmu jutis bailes, un man svīda plaukstas, kaklā bija kamols.” Iedomājies, viens no visdrosmīgākajiem ģenerāļiem atzīst, ka viņš ir baidījies. Patona veiksme bija tajā, ka viņš bija iemācījies uzvarēt savas bailes. Kad mēs skatāmies uz šķērsli mūsu ceļā, izaicinājumu, kas ietver sevī satraukumu, šaubas un bailes, ir svarīgi skatīties uz to kā uz progresa cenu – ka tā ir samaksa, lai būtu progress. Vienmēr, kad tu iesi uz priekšu, lai augtu un pieaugtu Dievā, lai attīstītos, pieaugtu biznesā, vienmēr būs izaicinājums, kas ietvers neziņu, vilcināšanos un bailes. Tas ir normāli, ka mēs tā jūtamies. Ja mēs iemācāmies pārvarēt savas bailes, kas notiek? Tu pārvari pirmo reizi, otro, trešo, piekto, desmito reizi, un pēc kāda laika tev ir izveidojies ieradums pārvarēt sevi, tev ir izveidojies ieradums izcīnīt individuālas uzvaras katru dienu. Paiet kāds laiks, un tu konstatē: “Oho, bailes tiešām vairs nav šķērslis, lai es virzītos uz saviem mērķiem,” jo tu esi izstrādājis ieradumu uzvarēt bailes.

Arī man šonedēļ bija bailes, uztraukums, šaubas. Man bija jāiet uz “Jauno Paaudzi” un jāvada līderu grupiņa, jārunā par svarīgām lietām ar cilvēkiem, kuri ir līderi, mācītāji, vadītāji. Bija jārunā par tēmām no mūsu mācītāja rokasgrāmatas – par to, kā vadīt grupiņu, kā tas viss notiek, un tas nenozīmē sausi novadīt līderu sapulci. Šie cilvēki man uzdeva ļoti daudz jautājumu. Bija bailes, pēdējo reizi es tā jutos, kad devos lidot ar katapultu, izaicinājums bija milzīgs, bet ko darīt, ja es gribu pieaugt? Un es apzinos, ka būt tur ar tiem cilvēkiem, stāstīt viņiem, dalīties ar viņiem – tā jau ir privilēģija, tas ir ļoti liels pagodinājums man. Tāpat arī stāvēt draudzes priekšā un sludināt man ir ļoti liels pagodinājums un cieņa pret mani, bet tas arī kaut ko maksā. Tas maksā nervus, varbūt arī negulētas naktis. Tas maksā stresu – kā sanāks, kā būs. Bet es vienmēr apzinos, ka izaicinājums ietver sevī bailes, un tā ir cena. Ja tu nebaidies, ja tev nav uztraukuma, ja viss ir kārtībā, vai esi samaksājis cenu? Vai vispār tu ej uz mērķi, ja tev nekad nav neziņa vai mazticība?

Daudzi cilvēki apstājas pie neveiksmēm. Kad kaut kas nav izdevies, viņi saka: “Nu, nevajadzēja man ticēt, nevajadzēja man to darīt.” Neveiksmes ļoti bieži mūs apstādina, un mēs neejam uz priekšu. Es domāju, ka mēs katrs ikviens esam saskārušies ar kaut kādām neveiksmēm, varbūt tepat, draudzē. Varbūt tu mēģini atvest cilvēkus pie Dieva un evaņģelizē, bet nesanāk tā, kā gribētos, vai varbūt tu esi uzsācis vadīt mājas grupiņu, bet neizdodas tā, kā gribētos, tad liekas, ka esi cietis neveiksmi. Bet, kad skatās aptauju, kurā tika apjautāti septiņdesmit veiksmīgi cilvēki, kas uzcēluši savus uzņēmumus, var redzēt, ka viņi nekad neveiksmes nav uzskatījuši par sakāvi. Viņiem neveiksmes ir noderīga pieredze, viņi nebaidās, viņi iet uz priekšu, viņi neapstājas pie tām. “Honda Motors” dibinātājs ir teicis tā: “Deviņdesmit deviņi procenti panākumu tiek raksturoti ar neveiksmēm, un tikai viens procents ir mūsu darbs.” Kad mēs padomājam par savu dzīvi, bieži ir tā, ka mums nesanāk uzreiz ar pirmo reizi, bet mēs nepadodamies un ejam uz priekšu. Es atceros, ka mēs ar līderu grupu kādā reizē visi sēdējām pirtī, tas bija pirms vairākiem gadiem, kad viens komandas cilvēks teica vārdus, kas ļoti ir manī iesēdušies. Bija jautājums – ko tu esi iemācījies šajā draudzē? Viņš atbildēja: “Esmu iemācījies pastāvēt grūtībās.” Pārvarot šķēršļus, mēs iemācāmies pastāvēt grūtībās, un tas veido personības, kuras ir zemes sāls, un tu esi aicināts būt par zemes sāli. Nebaidies no neveiksmēm, jo patiesībā vistuvāk uzvarai cilvēks ir tad, kad viņš ir cietis zaudējumu.

“Ar to Viņš mums ir dāvinājis ļoti lielus un dārgus apsolījumus, lai jums ar tiem būtu daļa pie dievišķas dabas, jums, kas esat izbēguši no tā posta, kas kārību dēļ ir pasaulē. Tāpēc pielieciet visas pūles un parādait savā ticībā tikumu, bet tikumā atziņu, atziņā atturību, atturībā pacietību, pacietībā dievbijību, dievbijībā brālību, brālībā mīlestību. Jo, ja šīs lietas pie jums ir un iet vairumā, jūs netapsit kūtri, nedz neauglīgi mūsu Kunga Jēzus Kristus atziņā.” (2.Pētera vēstule 1:4-8 )

Attīsti spēku, attīsti tikumu nebaidīties un pieņemt izaicinājumus! Un ir atšķirība starp vārdiem “es esmu neveiksminieks” un “es esmu cietis neveiksmi”, tās ir divas dažādas lietas, tāpēc ir svarīgi, ka mēs neapstājamies pie pirmajām sakāvēm. Lai vai kas tev dzīvē nebūtu izjucis vai ir bijusi kāda slikta pieredze, tu vari to izanalizēt, kļūt gudrāks un turpināt. Kad mēs skatāmies uz cilvēkiem, kas ir kaut ko sasnieguši, mēs redzam virsējo slāni – ka viņš ir čempions, bet bieži vien neredzam to virtuvi, to daļu, kas ir zem ūdens. Es arī palasīju dažādu veiksmīgu cilvēku dzīvesstāstus. Ir tāds veiksmīgs motivātors Deils Kārnegijs (Dale Carnegie), cilvēks, kurš ietekmējis miljonus, viņš ir sarakstījis daudz grāmatu, viņam ir dažādi semināri un skolas, viņa vārds principā saistās ar panākumiem. Viņa grāmatas “Kā iegūt draugus un iepatikties cilvēkiem” tirāža bija piecpadsmit miljoni eksemplāru. Taču, kad palasa viņa biogrāfiju, var redzēt, ka viņš nemitīgi cieta dažādas neveiksmes – viņš uzauga nabadzībā, nevarēja pabeigt mācības universitātē, jo izgāzās latīņu valodas eksāmenā. Viņam patika retorika, tāpēc viņš iestājās debašu pulciņā, taču arī tur izgāzās. Tad viņš sāka mācīties aktiermākslu, tad komerciju, bet neko nepabeidza, visur izgāzās un cieta fiasko, taču cilvēks nepadevās, viņš bija neatlaidīgs, gāja uz priekšu, viņš bija iemācījies pārvarēt bailes, savu prātu. Neveiksmes viņu neapstādināja. Lai katra neveiksme ir jauna pieredze, no kā mēs mācāmies! Lai tas ir kā jauns sākums!

Ko mēs iegūstam, kad katru dienu esam izcīnījuši individuālās uzvaras? Katru dienu esam mēģinājuši pārvarēt savu prātu, pārvarēt savus “es nevaru”. Paanalizē sevi, personīgi man tas ir ļoti labs rādītājs. Es zinu savu ikdienu, ja godīgi, es varu pateikt, ka aptuveni katru otro dienu man tiešām ir situācijas gan kalpošanā, gan draudzē, vadot grupiņu, darbā, kad ir domas: “Dievs, es nevaru, es tiešām nevaru, ja Tu man nepalīdzi. Es nezinu, kā to izdarīt, man vajag to klints kalnu, uz kuru es pati netieku.” Tas, ko es daru, ko esmu uzņēmusies, man ir izaicinājums. Tā mēs varam ļoti labi paanalizēt sevi – vai tev ir izaicinājums, vai tev ir iekšā ’Dievs, ja Tu man nepalīdzi, tad ir čau, es nevaru pats’?

Kas tad notiek, kad mēs esam samaksājuši pilnu cenu, kad mēs esam pieņēmuši, ka bailes ir progresa cena un ka mēs iesim uz priekšu, un mūs nekas neapstādinās? Cilvēki varbūt nemaz īsti nezina, ar ko tu cīnies, bet tas viss, kas ir tevī, kas esi tu, tas nāk uz āru. Un cilvēki sāk tev pieķerties, viņi grib pavadīt laiku kopā ar tevi, tu kļūsti par savas dzīves līderi un arī par citu cilvēku līderi, tu izpelnies apkārtējo uzticēšanos. Piemēram, mātē Terēzē klausījās lieli pasaules mēroga līderi, visu ticību pārstāvji, ne tikai kristieši. Kā tas ir iespējams? Kāpēc visi tā klausījās viņas vārdus ar tādu cieņu? Kad skatāmies uz viņas bildi, viņa ir vienkārša indiešu sieviete, izskatās pēc labsirdīgas skolotājas no kaut kāda indiešu ciemata. Kāpēc visi klausījās viņā, kāpēc viņas vārdam bija tāds spēks? Tāpēc, ka viņa bija izcīnījusi individuālās uzvaras, viņa bija pārvarējusi sevi. Šo iekšējo pasauli mēs nevaram uzlikt uz papīra, mēs redzam tikai rezultātu. Mēs esam gatavi sekot tādiem cilvēkiem, kuri ir drosmīgi cīnītāji, kas samaksājuši pilnu cenu. Ir nepieciešams katru dienu veikt individuālās uzvaras, pārvarēt sevi, pieņemt arvien jaunus izaicinājumus. Piemēram, atceries pēdējo reizi, kad grupiņas vadītājs tev lūdza palīdzību vai aicināja kaut ko kopā darīt, un tu nepiekriti? Tu nepieņēmi izaicinājumu. Patiesībā, draudzē un mājas grupiņā var ļoti labi sevi izvērtēt un saprast to, kas ir mūsu prātos un sirdīs, kā arī to, kādi mēs esam. Tas ir paradokss – kad mēs izcīnām savas ieksējās cīņas un cilvēki sāk mums sekot, tad mēs aizdedzinām vēl citus cilvēkus.

Mums jāvelk cilvēki ārā no elles, no velna nagiem un jāved uz Debesu Valstību. Lūk, kāpēc mums ir nepieciešams iekšējs spēks un jāattīsta savs potenciāls, pārvarot visas bailes un gļēvulību, kas mums traucē iet uz priekšu. Mēs esam aicināti, lai kļūtu par savas dzīves līderiem un lai paņemtu sev līdzi vēl citus. Tu esi aicināts! Tu esi atslēgas cilvēks daudziem – ģimenei, kolēģiem, kaimiņiem un neskaitāmiem cilvēkiem uz ielām! Ir tik daudz cilvēku, kuri nepazīst Jēzu. Paklausies, kas notiek apkārt. Cilvēki mirst cits pēc cita, viņiem ir dažādas problēmas un slimības. Tieši šī iemesla dēļ tu esi aicināts, lai viņus aizdedzinātu un paņemtu sev līdzi. Vai tu zini, ka mēs viens otru ļoti ietekmējam? Es to ļoti redzu savā mājas grupiņā. Kad viens ir aizdedzies, tad visi aizdegamies līdz ar viņu un dodamies evaņģelizēt, tikties ar cilvēkiem un darīt Dieva darbu. Man tas ļoti patīk. Es redzu, ka tieši tāpat notiek, kad kāds grupiņā nobīstas no cenas maksāšanas vai sagrēko. Uzreiz šķiet, ka visa grupiņa sašūpojas kā kuģis, un tas man ļoti nepatīk. Mēs esam saistīti un ietekmējam viens otru. Gan ietekmējamies paši, gan arī ietekmējam citus, un tas ir neizbēgami. Labāk ietekmēsim citus pozitīvi! Būsim tie, kuri uzvarēs! Pasaki sev, ka tu nebaidies! Tu esi aicināts aizdedzināt citus un vest aiz sevis daudz izglābto. Tas ir skaisti un īpaši.

Vai esi dzirdējis par Jongi Čo, mācītāju ar pasaulē lielāko kristiešu draudzi? Pirms daudziem gadiem Dievs viņu uzrunāja par to, ka jāceļ baznīca ar desmit tūkstoši sēdvietām. Sākumā viņš ļoti nobijās, jo tobrīd viņam nebija tik daudz cilvēku. Parunājot ar savu komandu, arī citi draudzes locekļi uzskatīja, ka tas nav reāli. Tomēr Jongi Čo saprata, ka tas ir no Dieva un ir jāpaklausa. Mācītājs Dievam jautāja: “Ko man tagad darīt? Man nav tik daudz līdzekļu. Ir nepieciešami miljoni, lai uzceltu šādu baznīcu!” Dievs viņam atbildēja: “Dod to, kas tev ir. Lai iegūtu visu, tev ir jāvēlas atdot visu.” Esot jau trīsdesmit gadus laulībā, viņi ar sievu bija sakrājuši naudu privātmājas iegādei. Korejiešu sievietei māja ir viss. Jongi Čo saprata, ka šī iekrātā nauda būs jāņem ēkas celtniecībai. Viņš centās pielabināties savai sievai, dāvinot dāvanas un kopā pavadot laiku. Pēc tam sieva viņam jautāja: “Ko tu vēlies no manis?” Viņš paskaidroja, ka Dievs ir runājis un teicis, ka jāiet aicinājumā un jāpaklausa. Sieva atbildēja: “Tu neaiztiec manu māju! Neķeries tai klāt!” Pēc tam mācītājs lūdza Dievu par šo situāciju, un Svētais Gars pie sievas darbojās. Pēc nedēļas sieva atdeva finanses draudzes ēkas celtniecībai. Vai šķēršļi un šaubas beidzās? Nē. Jongi Čo nevarēja saņemt zemes gabalu ēkas celtniecībai. Sākumā viņš pat nedaudz nopriecājās, sakot Dievam: “Redzi, Kungs, nekas tomēr nesanāks. Zemes gabalu man nedod, tātad ēku uzcelt arī neizdosies.” Dievs viņam atbildēja: “Turpini pārvarēt šķēršļus un doties uz priekšu.” Pēc tam mācītājs lūdza Dievam gudrību par to, kā tālāk rīkoties. Viņš noskaidroja adresi, kurā dzīvo viens no varas vīriem, kurš nedeva būvatļauju draudzes ēkai. Laikam ejot, Jongi Čo pieveda pie Dieva gan šī vīra ģimeni, gan viņu pašu. Rezultātā tika saņemta arī atļauja ēkas celtniecībai. Tas viss notika laika gaitā. Nepagāja tikai nedēļa vai mēnesis, bija jāpaiet ilgam laikam. Visam pa vidu bija arī vēlēšanās atkāpties no mērķa. Kad šis šķērslis tika pārvarēts, izveidojās nākamais.

Tajā laikā sākās naftas krīze. Dolāra vērtība kritās, un Jongi Čo nevarēja apmaksāt visus rēķinus. Pret viņu tika ierosināta tiesas prāva. Situācija bija smaga. Cilvēki, kuri strādāja draudzes ēkas celtniecībā, cits pēc cita atstāja savu darbu. Tāpat arī draudzes apmeklētāji sāka doties prom. Šķita, ka viss kļūst tikai sliktāk. Mācītājs iegrima depresijā un vairs nevēlējās dzīvot. Arī viņa ģimene sāka uz notiekošo skatīties ar šaubām. Viņi bija spiesti dzīvot neizbūvētā mājas septītajā stāvā, jo visa nauda tika atdota rēķiniem. Ģimene dzīvoja bez ūdens, elektrības un dažkārt pat bez ēdiena. Jongi Čo teica Dievam: “Kungs, es vairs nespēju to izturēt. Es vēlos darīt sev galu.” Viss bruka. Lūgšanā viņš no Dieva saņēma atbildi: “Tu esi bailīgs. Tu gribi izdarīt pašnāvību un pārvērsties par apsmiekla objektu. Vai nu tu paliksi bailīgais, vai arī kļūsi par ticības vīru. Tu ne vien pats sevi šobrīd velc uz elli, bet arī draudzes cilvēkus, kuri tev uzticas. Tava rīcība radīs ķēdes reakciju. Šīs gļēvulības dēļ viņi pazaudēs ticību, izjuks ģimenes, citi padarīs sev galu. Padomā, kādu ļaunumu tas atnesīs. Tu nevari nomirt, tev ir jāiztur!” Pēc tam Jongi Čo pieņēma lēmumu izturēt ar pēdējiem spēkiem un neatkāpties ne no mācītāja amata, ne savas dzīvības, ne no saviem cilvēkiem, ko Dievs viņam bija uzticējis. Viņam bija pilnīga paļāvība uz Dievu. Šajā brīdī draudzes cilvēki sāka sarosīties. Viņi mācītājam izteica vēlmi palīdzēt. Sievietes grieza nost bizes, lai tās pārdotu un iegūtu finanses draudzes celtniecībai. Kāda astoņdesmit gadus veca sieviete atnesa rīsu bļodiņu ar karoti. Nekā cita viņai nebija. Mācītājs teica, ka nevar to no viņas pieņemt, taču šī sieviete atbildēja: “Ļauj man to darīt, jo arī es vēlos ieguldīt Dieva Valstībā to, kas man ir.” Pēc tam šo bļodiņu par trīsdesmit tūkstošiem dolāru nopirka kāds biznesmenis. Cilvēki sāka ļoti daudz ziedot draudzei savas finanses. Apmēram gada laikā viss nokārtojās.

Lūk, kas notiek, kad cilvēks izcīna garīgo uzvaru, pieņem lēmumu nebaidīties un iet līdz galam. Draudzes cilvēki sāka spert ticības soļus. Viņi sāka darīt drosmīgas lietas. Visi kopā viņi atrisināja šo problēmu. Tas pierāda to, ka mēs ļoti ietekmējam viens otru. Ar cīņām un individuālajām uzvarām mēs aizdedzinām cilvēkus sev apkārt. Mēs paņemam šos cilvēkus sev līdzi. Ja mēs vēlamies, lai apkārt ir drosmīgi un vīrišķīgi cilvēki, kuri dara lietas uz simts procentiem Dievam, tad mums tas vispirms ir jāizdara pašiem. Šo spēku un enerģiju, lai ietu un darītu, var saņemt dodot. Kad mēs dodam, tiek patērēta enerģija, un tāpat arī, kad ņemam. Ir cilvēki, kuri visu laiku tikai ņem. Parasti nevienam nepatīk ar tādiem uzturēties kopā. Sāc dot citiem! Sāc kalpot cilvēkiem un mīlēt cilvēkus! Sāc aprūpēt kādu cilvēku! Kad tu sāksi dot, nebūs laika vairs baidīties un šaubīties, jo prāts būs aizņemts nevis ar domām par sevi, bet par to, kā kalpot, palīdzēt, celt grupiņu un izdarīt lietas tik labi, cik vien iespējams.

“Tādēļ, šinī kalpošanā būdami, kas mums uzticēta no žēlastības, mēs nepiekūstam.” (2.Korintiešiem 4:1)

Dievs nav paredzējis, ka mēs esam nomocījušies, ejot Dieva darbā. Mums ir jāapzinās sava misija un uzdevums. Mēs esam radīti lieliem un vareniem darbiem! Vai tu tam tici? Ja tu esi radīts lieliem un vareniem darbiem, tad ir nepieciešams dabūt vīziju savā garā un sirdī. Mūsu draudzes vīzija ir izglābt Latviju, lai tā būtu šķīstīta baltāka par sniegu Jēzus asinīs. Ja tu gribi darīt lielus un varenus darbus, kā arī tikt galā ar iekšējiem ienaidniekiem un uzvarēt, tad tev savā sirdī ir jāpieņem šī vīzija un tas, ka esi daļa no draudzes un Dieva valstības. Cilvēks, kurš apzinās, ka viņam ir uzticēts liels uzdevums, var paveikt neiespējamo. Ja mēs ieliekam savās sirdīs to, ko māca mācītājs, kā arī visu to, ko pārrunājam mājas grupiņās, tad katrs kļūstam neuzvarami. Interesants fakts par pasaulē populāro skaņdarbu “Mesija”, kuru sarakstījis vācu komponists Hendelis – ir zināms, ka viņš to sarakstīja divdesmit divās dienās. Šo dienu laikā viņš ne īsti ēda, ne gulēja. Liela vīzija un uzdevums cilvēkam dod pārdabisku spēku. Tu pat nevari nomirt pirms laika, ja tev ir vīzija. Tas vienkārši nav iespējams. Vīzija ir dzinējspēks. Vīzija ir tā, kas palīdz pārvarēt bailes, mazticību un mazvērtību. Ja man ir vīzija, tad es vienkārši sakopoju visus savus spēkus, resursus, un eju uz priekšu.

Es pastāstīšu savu liecību. Jūlijā es konstatēju sev cistu, apmēram vienu centimetru diametrā. Tad, kad es to sapratu, visa dzīve paskrēja gar acīm. Es devos pie ārsta, un viņš man konstatēja to pašu, un laiks it kā apstājās. Es novērtēju savu dzīvi no malas. Man bija divējādas izjūtas. Es sapratu, cik nopietna ir šāda situācija. Savas dzīves laikā esmu satikusi cilvēkus ar dažādām slimībām. Arī tādus, kuri no dzīves aiziet trīs mēnešu laikā. Šādi izaugumi var būt ļaundabīgi, tāpēc arī man viss paskrēja gar acīm. Pirmo reizi dzīvē es satikos ar nāvi tik tuvu. Es sapratu, ka, ja tas ir kaut kas ļaundabīgs, tad varu no dzīves aiziet trīs mēnešos. Biju šokā par savu reakciju, jo man nebija bail nomirt. Pirmkārt, es sapratu, ka nekas nav izdarīts un sasniegts. Es gribu vest daudz cilvēku pie Dieva! Man ir vīzija. Es redzu pilnus stadionus ar Latvijas iedzīvotājiem. Es redzu megadraudzi. Sapratu, ka neko no tā visa vēl neesmu izdarījusi, un tāpēc nevēlos mirt. Otrkārt, es apzinājos, ka nevaru slimot, jo man grupiņā ir cilvēki. Sapratu, ka tā varu sagraut viņu ticību. Esmu atbildīga par šiem cilvēkiem. Viņi var aiziet no Dieva, ja nerādīšu labu piemēru. Man ir jābūt paraugam. Man ir jātic un jāuzvar. Vīzija neļauj tev nomirt. Tā liek saņemties un ticēt. Atceros, ka stāvēju gaitenī, lai ietu uz kārtējam pārbaudēm. Uzrakstīju ziņu mācītājam, uz kuru saņēmu atbildi: “Es pavēlu tam veidojumam iznīkt Jēzus Vārdā TAGAD!” Es biju pilnīgi pārliecināta, ka esmu saņēmusi savu dziedināšanu, jo zināju, ka mans laiks vēl nav pienācis. Un tā arī ir, esmu pilnīgi dziedināta. Tas ir brīnums! Es vēlos izdarīt to, kas man ir jāizdara. Vēlos izdarīt to, uz ko Dievs mani ir aicinājis. Vīzijā tu esi spējīgs iznīcināt bailes. Agrāk es biju cilvēks, kuru varētu dēvēt par baiļu kamolu. Draugi man norādīja, ka es katra vārda galā teicu: “Man bail.” Tagad es redzu, cik ļoti Dievs mani ir izmainījis. Manā vārdu krājumā tagad ļoti reti ir šī frāze. Vai tev ir vīzija? Vai tu redzi megadraudzi un to, ka esi daļa no tās? Vai tu redzi sev apkārt simtiem un tūkstošiem glābtu cilvēku? Vai tu redzi, ka Arēna Rīga ir pilna? Vai tu redzi, ka mēs tur esam? Vai tu redzi, ka esi aicināts, lai vestu aiz sevis cilvēkus un celtu līderus? Vai tu redzi, ka esi aicināts būt daļa no šī grandiozā Dieva plāna? Ieraugi to! Tad tu būsi neapstādināms!

“Kā necaurredzama rīta krēsla, nolaidusies zemu pāri kalniem, plūst liela, varena tauta, kāda nemūžam nav redzēta un kādas vairs nebūs uz radu radiem. Tai pa priekšu iet iznīcinātāja uguns, un tai seko visu sadedzinātāja liesma. Zeme tās priekšā ir kā Ēdenes dārzs, bet aiz tās ir tikai tukša kailatne; izvairīties un glābties no tās nevienam nav iespējams. Viņi izskatās kā zirgi un drāžas uz priekšu kā skrējēji kumeļi. Viņi drāžas pāri augstajiem kalniem kā rati rīb, viņi švirkst kā uguns liesmas salmos, kā varena tauta, kas bruņojusies cīņai. Viņu priekšā šausmīgas bailes pārņem tautas un visu ļaužu sejas nobāl. Kā varoņi trauksmē viņi skrien uz priekšu, kā cīņās norūdīti karavīri viņi kāpj pāri mūriem, katrs dodas tieši uz priekšu, nenovērsdamies no savas tekas. Viņi netraucē cits citu, ikviens ietur savu vietu; viņi pārvar visus pret viņiem uzceltos šķēršļus, un ne ar ko nav aizturami. Pilsētai uzbrūkot, viņi uzrāpjas mūros, ielaužas namos un iekāpj pa logiem kā zagļi. Viņu priekšā trīc zeme un sakustas debess, aptumšojas saule un mēness un pat zvaigznes zaudē savu spožumu. Un Tas Kungs liek atskanēt Savai balsij - Saviem pērkoniem - Sava karaspēka priekšā; liels un varens ir Viņa karaspēks, daudz ir Viņa pavēļu izpildītāju. Liela ir Tā Kunga diena un ļoti briesmīga. Kas gan var tajā pastāvēt?” (Joēla grāmata 2:2-11)


Sandijas Vēzes sprediķi “Svētruna par bailēm” pierakstīja Ieva Našeniece, Evija Šmatova un Marta Līdeka, rediģēja Evija Šmatova un Ieva Našeniece

Tavs drošības garants

Publicēja 2017. gada 5. sept. 02:38Līga Paņina

Ziņas datums 05.09.17.

Mana sprediķa nosaukums – “Tavs drošības garants”. Es runāšu par vienu no pazīstamājaiem psalmiem – 23. psalmu “Tas Kungs ir mans gans”! Šajā psalmā ir seši panti. Kad mēs domājam par šo psalmu, mums liekas, ka tas ir garāks, bet tajā ir tikai seši panti. Tas ir viens no īsākajiem psalmiem Bībelē. Šajā psalmā ir daudzpusīga aina – no zāļainām ganībām līdz pat nāves ielejai. Ja runājam par ganiem un ganīšanu, tad Jēzus laikā bija izplatīti vairāki dzīvnieki. Tad nebijai tikai aitas, bija arī kamieļi, ēzeļi, vistas, zirgi, kazas, suņi. Viņi visi ir minēti Rakstos, un Jēzus izmantoja dzīvniekus, lai Saviem mācekļiem iemācītu kādas patiesības. Ja runa ir par Viņa sekotājiem, tad Jēzus, lai viņus raksturotu, varēja kā salīdzinājumu izvēlēties jebkuru dzīvnieku, bet interesanti, ka Viņš neizvēlējās kamieli vai zirgu, bet tieši aitas. Piemēram, iedomājies, ka tas būtu kāds cits dzīvnieks, un Jēzus teiktu: „Es esmu labais Gans, Es pazīstu Savus kamieļus, un kamieļi pazīst Mani.” Vai arī: „Es pazīstu Savus ēzeļus, un ēzeļi pazīst Mani.” Es domāju, ka vistrakāk būtu kazas. Vienkārši mūsdienās uzreiz galvā rodas kādas asociācijas. Es domāju, ka Jēzus bija smalkjūtīgs. Jo aitas, avis skan tā mīlīgi un ausij patīkami. Bet Viņš aitas neizvēlējās tāpēc, ka tāds nosaukums, bet arī pēc dzīvnieka dabas, jo acīmredzot Viņš uzskatīja, ka tas ir vispiemērotākais dzīvnieks, lai izmantotu ilustrācijās par Saviem sekotājiem. Kamieli Viņš arī izmantoja. Tur bija runa, ka bagātam grūti ieiet debesu valstībā, tāpat kā kamielim grūti iziet caur adatas aci, un tur kamielim arī bija sava daļa, viņš nebija atstāts otrā plānā. Bet, ja runa ir par dzīvniekiem, kuri ir visvairāk pieminēti Bībelē, tās ir aitas. Kopumā viņas ir pieminētas septiņsimt reizes, bet kopā ar tādiem vārdiem kā ‘gans’ un ‘jēri’ – tūkstoš simt četrdesmit reizes. Vārds ‘grēks’ un ar to saistītie jēdzieni ir minēti sešsimts reizes. ‘Piedošana’ ir minēta tikai simt piecdesmit reizes.

Ja es tev prasītu, kā tev patīk aitas, atbilde varētu būt, ka ne visai patīk. Īpaši jaunieši mūsdienās par laukiem zin tā mazāk. Piemēram, piens rodas ledusskapī, kartupeļi izaug pagrabā… Es esmu dzimusi rīdziniece, bet mana tante dzīvoja laukos, un vasarās, no pirmās līdz astotai klasītei, es dzīvoju pie tantes. Man tur ļoti patika. Viņai bija neliela saimniecība, bet dzīvnieku ziņā tur bija liela daudzveidība. Tur bija truši, kazas, suņi, kaķi, nūtrijas, cūkas, govis, jēri un arī aitas. Jāsaka, ka aitas nebija mani mīļākie dzīvnieki. Ar citiem kaut kā varēja saprasties, iedraudzēties, bet ar aitām bija ļoti grūti. Viņas vienmēr uzturējās barā un bija ļoti tramīgas. Viena nobijās, un visas skrēja līdzi. Viņas bija arī skaļas – viena sāk blēt, pārējās arī, un nevar saprast, ko viņas grib. Vispār, ja tu ieej aplokā un tur trāpās auns, tad zini, ka tu nedrīksti pagriezt muguru, jo tad vari dabūt pa vienu vietu.

Acīmredzot Jēzus ne jau nejauši izvēlējās tieši šos dzīvniekus. Aita ir viens no visneaizsargātākajiem dzīvniekiem pasaulē. Viņām nav dabisko aizsarglīdzekļu. Tu varbūt domā, ka kaķim arī nav ar ko aizsargāties, bet viņam ir ļoti daudz, ar ko aizsargāties – zobi, nagi un ļoti attīstīti uztveres orgāni – ūsas, aste. Aita ir ļoti bezpalīdzīgs dzīvnieks. Viņai nav asu nagu, viņai nav asu zobu. Aitām nav liels ātrums, viņas nav stipras. Viņas nemaina krāsu, tā kā citi dzīvnieki, kas pielāgojas apkārtnei. Viņas nešļāc indi, nerūc. Viņas nevar uzrāpties kokos, nevar lidot, peldēt. Tad, kad viņas kādā iedobītē apgāžas, viņas pat pašas nevar piecelties. Kājas gaisā, un tā pat var nomirt, ja nepalīdz piecelties. Vienīgais, ko viņas prot, kad uzbrūk ienaidnieks, – savākties barā un skriet prom. Jautājums ir arī par to, cik viņas ātri var paskriet. Tas arī viss, ko viņas var izdarīt. Ja avis palaistu brīvā vaļā bez uzraudzības, viņas nomaldītos. Aitām vispār ir tendence nomaldīties no bara, kaut kur aizskriet. Gudrība arī viņām pietrūkst. Viņas iet bojā ļoti ātri, jo nav kas viņas uzmana un pasargā no ienaidniekiem.

“Tas Kungs ir mans gans, man netrūks nenieka. Viņš man liek ganīties zāļainās ganībās. Viņš mani vada pie skaidra ūdens. Viņš atspirdzina manu dvēseli un ved mani pa taisnības ceļiem Sava Vārda dēļ. Jebšu es arī staigāju tumšā ielejā, taču ļaunuma nebīstos, jo Tu esi pie manis, Tava gana vēzda un Tavs gana zizlis mani iepriecina. Tu klāj man galdu, maniem ienaidniekiem redzot, Tu svaidi ar eļļu manu galvu, mans kauss ir piepildīts pilns līdz malai. Tiešām, labums un žēlastība mani pavadīs visu manu mūžu, un es palikšu Tā Kunga namā vienumēr.” (23. Psalms)

23. psalmā nevienu reizi nav minēta aita vai avs, bet ir skaidrs, ka tas ir stāsts par ganu un par viņa ganāmpulku, tātad par avīm. Tā ir līdzība par Jēzu un cilvēku – par tevi un mani, kuram katru dienu ir vajadzīga Dieva vadība, mīlestība un rūpes! Kādam tas var nepatikt, kāds, kurš sev šķiet ļoti gudrs, patstāvīgs un svarīgs, to var nepieņemt. Bet mēs atceramies, ka Bībelē pats Jēzus ir saukts par Dieva Jēru. Komentāros ir rakstīts, ka 23. psalms ir daļa no triloģijas. Ir trīs saistīti psalmi – 22., 23. un 24. psalms. 22. psalms saucās “Taisnā ciešanas”. Tur var atrast daudz līdzību ar Kristus ciešanām un nāvi. Tā ir pagātne. 23. psalms ir par to, ka mans gans ir ar mani, Viņš mani vada. Tātad tā ir šodiena – Jēzus ir šeit. 24. psalms ir par Dieva godību. Tur ir doma par nākotni. Šos trīs psalmus var lasīt kontekstā.

23. psalms ir ļoti personīgs psalms. Tāpēc, ka tur figurē divi vārdi – ‘es’ un ‘Tu’. Nevis ‘mēs’ vai ‘jūs’, vai ‘viņi’. Tas ir Dāvida personisks piedzīvojums, viņa liecība. Tas nav vienkārši uzrakstīts dzejolis emociju uzplūdos, bet var redzēt, ka Dāvids tiešām tic tam, ko viņš ir uzrakstījis. Viņš ir dzirdējis Dievu, sekojis Viņa vadībai un jutis Viņa rūpes. Aiz šiem vārdiem ir pārliecība, kas ir radusies krīzes laikos. Atceries, ka Dāvids bija cilvēks pēc Dieva sirds, viņš bija Dieva acu raugs, var teikt, ka Dieva mīlulītis. Kāda mīlulītim ir dzīve? Ideāla dzīve, jo viņš ir apčubināls, aprūpēts, apsargāts, un mēs zinām, ka Dāvidam bija daudz uzvaru, bet viņam bija arī daudz nepatikšanu. Ja tu esi Dieva mīlulītis, tas nenozīmē, ka tev viss būs ļoti ideāli. Varbūt būs pat vairāk pārbaudījumi un nepatikšanas nekā citiem.

Dāvida dziesma. Tas Kungs ir mans gans, man netrūks nenieka. Viņš man liek ganīties zāļainās ganībās. Viņš mani vada pie skaidra ūdens. Viņš atspirdzina manu dvēseli un ved mani pa taisnības ceļiem Sava Vārda dēļ.” (Psalms 23:1-3)

Pirmajos trijos psalma pantos Dāvids Dievu uzrunā trešajā personā. Citos tulkojumos ir nevis ‘netrūks’, bet ‘netrūkst’ jau tagad.

„Jebšu es arī staigāju tumšā ielejā, taču ļaunuma nebīstos, jo Tu esi pie manis, Tava gana vēzda un Tavs gana zizlis mani iepriecina. Tu klāj man galdu, maniem ienaidniekiem redzot, Tu svaidi ar eļļu manu galvu, mans kauss ir piepildīts pilns līdz malai.” (Psalms 23:4-5)

Ceturtajā pantā viņš pāriet uz otro personu.

„Tiešām, labums un žēlastība mani pavadīs visu manu mūžu, un es palikšu Tā Kunga namā vienumēr.” (Psalms 23:6)

Sestajā pantā viņš atkal pāriet uz trešo personu. Kāpēc tā notiek? Tas nav nejauši. ‘Tu’ ir daudz personīgāk nekā ‘Viņš’. Ceturtajā pantā, kad Dāvids pāriet uz otro personu, ir krīze. Mēs arī tā rīkojamies. Tad, kad mums ir labi, mēs runājam par Dievu. Tad, kad mums ir slikti, mēs runājam ar Dievu. Un ļoti runājam ar Dievu, tāpēc, ka mums vajag Viņu. Zaļās ganības stāsta par Dievu, bet bīstamajā ielejā tu esi ar Dievu. Kad mums ir pļava, tad mums patīk aizmaldīties projām, meklēt kaut ko labāku, bet tad, kad ir nāves ieleja, tad tu tik tuvu spiedies Dievam kā nekad!

Pirmajos trīs pantos ir uzzīmēta skaista aina ar ganu un ganāmpulku. Tās ir mūsu attiecības ar Dievu. Tad pēkšņi ceturtajā pantā parādās ‘nāves ēnas ieleja’, tas ir angļu un krievu tulkojumā, mūsu tulkojumā ir ‘tumšā ieleja’. Tumšā ieleja neliekas tik traki, bet nāves ēnas ieleja jau skan nopietnāk, tas jau ir ļoti bīstami. Trešajā pantā pirms tam ir teikts, ka ‘Viņš atspirdzina manu dvēseli un ved mani pa taisnības ceļiem’, un pēkšņi ceturtais pants sākas ar nāves ieleju. Ko tas varētu nozīmēt? Tas var nozīmēt tikai to, ka taisnības ceļš var vest arī caur nāves ieleju. Tas nenozīmē, ka tu nāves ielejas laikā esi nošķirts no Dieva. Konteksts nav tāds, ka Dāvids ir aizmaldījies prom no Dieva. Viņš joprojām ir ar savu Ganu, bet viņš iet cauri šai ielejai. Viņš ir kopā ar Ganu! Viņš ir blakus. Kāpēc labajam Ganam būtu jāriskē ar savu ganāmpulku un jāiet cauri nāves ielejai? Atbilde ir tikai viena – jo Viņš ir labais Gans! Un tā notiek tāpēc, lai tu ietu un nokļūtu daudz labākā vietā. Tas ir ceļš uz kaut ko labāku. Mūsu problēma ir, ka mēs to nepamanām un nesaprotam: “Kāpēc tieši MAN ir jāiet cauri tai nāves ēnas ielejai?” Ko mēs darām, kad atrodamies tumšā vietā? Vai mēs spiežamies tuvāk Dievam, lūdzam, esam ticīgi, vai mēs pateicamies par drīzo uzvaru, ticam tai, vai arī mēs sākam kļūt neapmierināti, apsveram domu atkāpties, aprunājam, meklējam vainīgo? Tas pēdējais ir vieglais ceļš, miesas ceļš, vecā daba. Visas šīs grūtās situācijas tava dzīvē ir speciāli tev, jo nekas nenotiek nejauši.

Un mēs zinām, ka tiem, kas mīl Dievu, visas lietas nāk par labu, tāpēc ka tie pēc Viņa mūžīgā nodoma ir aicināti.” (Romiešiem 8:28 )

Tiem, kas mīl Dievu, visas lietas nāk par labu, arī nāves ēnas ieleja, ja tu tādā atrodies. Dievs tevi vēro, kā tu rīkosies. Vai tu esi gatavs kāpt augstāk, sekot savam Ganam, uzticēties Viņam? Ja nē, tad tev vēl būs jāpaliek tajā pašā vietā. Salīdzinājums ar kalnu. Ir cilvēki, kuriem patīk slēpot. Pozitīvā nozīmē, viņi ir nedaudz dīvaini cilvēki. Es strādāju vienā darba vietā, kur bija viena sieviete, kurai hobijs bija slēpošana. Normāli cilvēkiem patīk siltums, un viņi ņem atvaļinājumu vasarā. Slēpotāji, tieši otrādi, ņem atvaļinājumu ziemā un brauc uz kalniem slēpot. Tas ir viņu vaļasprieks. Brauc uz dažādiem kalniem – Alpiem, Karpatiem. Tas ir Ukrainā. Karpati nav tik lieli kalni, bet zemāki, bet ir viens mīnus – tur ir daudz cilvēku. bet tur ir īpašas vietas, augstāk kalnos, tādas vientuļas vietas, kur var nokļūt tikai ar speciālu gidu, un tas maksā papildu naudu. Tas nav tā, ka tu ar gidu iesēdies vagoniņā un aizbrauc. Bet tev pašam gandrīz veselu dienu ir jāiet, lai nokļūtu tajā vietā. Tu esi samaksājis naudu un tu vēl esi samaksājis ar saviem spēkiem. Kad esi ticis galā, tur ir tāda lieta kā pūdersniegs. Tur sniegam ir pavisam cita kvalitāte. Vienkārši tur nav daudz cilvēku, kas noslēpo kalnu, un tur tā slēpošana ir pilnīgi citādāka. Lai tu tiktu augšā, tev no sevis ir kaut kas jāatdod, tev līdz turienei ir jātiek. Jautājums vai tu gribi tur nokļūt?

Kā tu ej cauri ielejai? Vai tu esi redzējis, ka aitas nes kādu kravu, smagumus? Daži dzīvnieki ir tieši tam radīti, piemēroti, piemēram, ēzeļi. Jēzus laikā nebija daudz zirgu. Ēzeļi tajā laikā bija tā kā mums šodien automašīnas. Mūļi un kamieļi nesa dažādas lietas, bet aitas neko nenesa. Viņas vienkārši dzīvoja tāpat tā kā kaķis un suns. AItām ir cita funkcija – gaļa, vilna. Ir dažādi smagumi, kurus mums patīk nest, bet kuri mums nav paredzēti nešanai, tāpēc, ka mums ir Gans, kuram mēs visu varam uzticēt un atdot. Es nedomāju fiziskā nozīmē, kad tu nes maisiņus no tirgus mājās, tas ir normāli. Viss ar fiziskajām lietām ir kārtībā, bet es domāju tieši garīgā ziņā. Piemēram, dažādas rūpes, raizēšanās. Mums ir tik daudz darīšanu, straujš temps, stress. Es nedomāju tā, ka tev nekas vairs nav jāplāno, ka tevi vairs nekas neinteresē un tu vairs neparko neraizējies. Es domāju par pārmērīgu raizēšanos, kas nevar izmainīt pilnīgi neko un līdzinās kontrolei, ka tu visu gribi atrisināt pats saviem spēkiem un neatdod šīs lietas Dievam. Tu visu gribi paturēt savā redzes lokā.

Visu savu zūdīšanos metiet uz Viņu, jo Viņš gādā par jums.” (1. Pētera 5:7)

Vārdam ‘rūpes’ ir sinonīmi – saspringums, nervu spriedze, šaubas, neuzticība, aizdomas, nemiers, baiļu sajūta, ciešanas, uztraukums, kas neļauj tev naktīs gulēt, panika un nervozitāte. Pazemojies zem Dieva varenās rokas, un Viņš tevi paaugstinās savā laikā! Ir jābūt pazemīgam, lai atdotu savas lietas Dievam, lai atdotu tās labajam Ganam, lai izstāstītu visas savas rūpes. Tavs Gans gādā par tevi nepārtraukti. Viņš ir tāpēc, lai tev nebūtu jātērē savi nervi, sava emocionālā enerģija, lai visas lietas atrisinātu saviem spēkiem.

Nezūdaities nemaz, bet jūsu lūgumi lai nāk zināmi Dieva priekšā ar pateicību ikvienā pielūgšanā un lūgšanā.” (Filipiešiem 4:6)

Pirms neilga laika man tā bija liela problēma. Man likās, ka mana galva kūp no visiem pienākumiem, no visiem gaidāmajiem pasākumiem un no visas manas dzīves. Es sapratu, ka tā nevar turpināties un man tās lietas ir jāatdod Dievam. Es uzrakstīju gan mazās, gan lielās lietas uz papīra. Es lūdzu par tām un tiešām atdevu vadību Dievam. Tas nenozīmē, ka es visu atdevu un pēc tam sēdēju dīvānā un skatījos savu mīļāko seriālu, domājot: Dievs tagad visu zina, un Viņš visu izdarīs, un man ne par ko nav jāuztraucas. Tas tā nav. Es tāpat plānoju, bet šobrīd es neesmu pārrūpējusies un pāruztraukusies par to un visu savu dzīvi. Atdot Dievam visas savas lietas nenozīmē to, ka tu lūdz, bet pēc tam paņem to atpakaļ. Es domāju, ka tā ir visu mūsu problēma.

Es parādīšu vienu ilustrāciju, kura pēdējā laikā ir mana mīļākā ilustrācija. Es esmu parasts cilvēks, bet Velta attēlos Jēzu – viņa ir mans gans, viņa mani gana. Ir vairākas dzīves sfēras, piemēram, darbs. Es domāju, ka visās jomās mums var iet labāk. Es pasniedzu privātstundas angļu valodā. Un parasti vasarā bērni aizbrauc uz laukiem, cilvēki brauc atvaļinājumos un ir mazāk skolnieku. Un es, protams, lūdzu Dievu, aptuveni tā: “Debesu Tēvs, es Tev pateicos, Kungs, ka Tu esi mans apgādnieks. Tu visu vari un Tu visu zini, Kungs, un es Tev pateicos, ka man arī vasarā būs pieci skolnieki dienā, un man nekas nepietrūks. Paldies Tev, Debesu Tēvs. Es Tev uzticos.” Pieņemsim, ka es atdodu šo darba lietu Ganam. Nākamā ļoti svarīgā joma ir veselība. Mums visiem ir vajadzīga laba veselība, lai labi justos. Un es lūdzu un saku: “Dievs, Tu esi mans Ārsts un paldies, ka Tu esi labāks par visiem citiem ārstiem, un Tu mani dziedini, un es jau esmu vesela Jēzus Kristus Vārdā, un paldies, Dievs, ka viss ir kārtībā.” Es arī veselības jomu atdodu Ganam. Pēc tam ir attiecības ģimenē. Tas arī ir ļoti svarīgi, un daudziem tā tiešām ir ļoti liela problēma. Tiem, kas tikko apprecējušies, iespējams, vēl nav tādu problēmu, bet tiem, kas ilgāku laiku ir precējušies, tā ir diezgan bieži. Un es lūdzu par to: “Paldies, Debesu Tēvs, ka esmu vislabākā un vismīļākā sieva, visu labi daru. Es piedošu savam vīram, vienalga, ko viņš izdarīs, un mums būs vislabākā ģimene. Dievs, es Tev pateicos, ka Tu man palīdzi visu labi izdarīt.” Un arī to es atdodu Ganam un jau labi jūtos. Un tad ir kalpošana, jo tā arī ir ļoti svarīga, ja tu esi šajā draudzē un kopā ar Jēzu. Ir mājas grupiņa, man ir jāveido mācekļi un jāved cilvēki pie Jēzus. Un es lūdzu Dievu: “Es Tev pateicos, Dievs, ka man grupā būs desmit cilvēki, un viņi pieņems Jēzu un būs piedzimuši no augšienes, un viņi būs līderi un vedīs savus desmit cilvēkus. Un beigās man būs jau simts cilvēki, es Tev pateicos, Dievs, un uzticos Tev, ka tā arī būs.“ Un atdodot arī šo jomu Ganam, esmu brīvs cilvēks. Bet tas nenozīmē, ka sēžu dīvānā un skatos savu mīļāko seriālu, bet es arī daru kaut ko lietas labā. Ļoti bieži notiek tā, ka pēc kāda laiciņa atnāk mazticība un šaubas. Neliela ainiņa – man pretī nāk Sandija. Mēs esam pazīstamas jau ļoti daudz gadus. Ar svešiem cilvēkiem tu tā mazliet pievaldies, bet ar savējiem runā kā gribi.

Luīze: “Čau, Sandij!”

Sandija: “Čau, Luīzīt! Prieks tevi redzēt! Kā tev iet pa dzīvi?”

Luīze: “Nu vispār jau diezgan normāli.”

Sandija: “Angļu valodu joprojām māci?”

Luīze: “Jā, bet vasarā nav kaut kā tie skolnieki. Es jau vispār lūdzu Dievam, bet nenāk tie skolnieki. Un tās naudas arī maz līdz ar to. Es jūtu, ka nepietiek visām lietām. Un es nevaru saprast un domāju, ka laikam nepareizi kaut ko daru.”

Sandija: “Nu, pagaidi, varbūt rudenī atkal būs tie skolnieki!”

Luīze: “Nu, diez vai, jo tagad jau cilvēki zina to angļu valodu, un daudziem nemaz nevajag mācīties. Varbūt man tur vispār nekas nesanāks.”

Sandija: “Bet angļu valoda jau vienmēr ir vajadzīga, un gan taču tev būs un viss būs kārtībā. Man pašai iet forši, viss ir kārtībā. Man ir ļoti daudz klientu un studentu saradušies, kas grib mācīties vācu valodu. Šovasar ļoti labi iet.”

Luīze: “Nu, jā, vācu valoda jau visiem ir vajadzīga! Tas jau ir normāli. To jau bez Dieva arī var vispār.”

Kad Sandija man paprasīja par darbu un es atbildēju, es vienkārši paņēmu atpakaļ to, ko biju jau atdevusi Ganam, jo īstenībā es neticu, ka viss būs labi.

Sandija: “Kā tev citādāk iet, kā pa grupiņu?”

Luīze: “Nu, tā jau vispār normāli, bet ļoti maz tie cilvēki ir. Kad es eju pa ielām, cilvēki ir diezgan aizvērti, neviens par Jēzu negrib dzirdēt. Visi tikai pa to pareizticību un katoļiem runā. Un sāku domāt, vai vispār Latvijā var kaut ko uzcelt, jo es tik daudz daru, bet tas rezultāts ir tik mazs. Nekas nesanāk. Ko es varu izdarīt, ja viņi to Jēzu negrib?”

Sandija: “Nav taču tik traki! Cilvēki grib Jēzu un ir priecīgi un laimīgi!”

Luīze: “Nē, tie, ar kuriem es runāju, negrib Jēzu. Es jau to redzu pa gabalu, un viņi pat mani vairs nesveicina uz ielas. Es pat nezinu, kā no mājas iziet ārā.”

Sandija: “Nu, neuztraucies, gan jau būs! Ja jau iesi un evaņģelizēsi, tad tev viss sanāks un viss būs kārtībā! Galvenais ir darīt.”

Luīze: “Jā, bet, zini, citreiz liekas, ka tam nav nekādas jēgas. Es visu laiku daru un daru un brīžiem liekas, ka varu arī nedarīt, jo nekas tāpat nemainās. Tur tai Ukrainā ir tā, ka tur visi grib Jēzu. Es paskatos datorā tos dievkalpojumus, kas tur ir, tur ir tūkstošiem cilvēku. Domāju, varbūt jābrauc uz Ukrainu.”

Sandija: “Nu, mācītājs taču mums pagājušoreiz sludināja, ka mums būs atmoda un te viss būs!”

Luīze: “Nu, nezinu, man jau noteikti nē.”

Sandija: “Labi. Klausies, kā citur? Kā ar veselību? Es skatos, ka tu labi izskaties, tad jau noteikti ar veselību viss ir kārtībā.”

Luīze: “Nu, nē, es tikai šodien tā sapucējos. Es jau vispār lūdzu Dievu un ticēju, ka viss būs kārtībā, bet bija tā, ka vecie simptomi nāk atpakaļ. Un es pēdējā laikā ļoti slikti jūtos un domāju, ka neesmu dziedināta.”

Sandija: “Pie ārsta biji? Varbūt vajag aiziet pārbaudīties?”

Luīze: “Es taču ticu Dievam! Bet laikam būs jāiet pie ārsta, jo nekas nepalīdz. Nu vēl varbūt jāpalūdz. Bet nav man lielas pārliecības par to.”

Sandija: “Nu, jā, bet kā tev ģimenē iet? Tur vismaz labi?”

Luīze: “Es jau tā ticēju, ka viss būs labi.”

Sandija: “Es dzirdēju, ka tev tur kaut kādas problēmas bija.”

Luīze: “Jā, šausmīgas problēmas! Man tas vīrs tik briesmīgi pateica, ka biju gandrīz gar zemi. Es nesapratu, kā cilvēks šitā var izdarīt! Es jau teicu, ka es vienmēr visu piedošu, bet tas bija šausmīgi, un es jūtu, ka mums tā mīlestība sāk zust. Viņš mani vairāk nemīl, bet es mazliet vēl mīlu viņu. Mums tā ģimenes dzīve galīgi neiet. Es varbūt vēl palūgšu un ticēšu. Un kā tev iet?”

Sandija: “Man viss iet ļoti labi, arī grupiņā. Vakar mums bija neformālais pasākums, uz drifta halli bijām. Un ar veselību – super, viss labi.”

Luīze: “Nu, man gan tā nav. Varbūt palūdz par mani tu arī?”

Sandija: “Jā, palūgšu!”

Tu vēlies izskatīties tā, kā es šajā dialogā? Tā jau ārēji mēs labi izskatāmies, bet kā Jēzus mūs redz? Nevajag ņemt atpakaļ visas problēmas, ja esi atdevis tās Dievam, un staigāt satuntulējies. Ir mammas, kas savu bērnus par daudz saģērbj, un šie bērni parasti arī visvairāk slimo. Un nav pareizi ņemt atpakaļ no Dieva to, ko esi Viņam atdevis. Piemēram, kaķis neuztraucās par rītdienu. Jēzus pats teica par putniem, ka tie ir radīti priekam, jo nekādu labumu pasaulei tie nedod. Kaut kādu jau dod, bet mēs esam labāki. Un kad mēs atdodam Dievam un savam Ganam visas savas problēmas, tad mēs tur tās arī atstājam un neuztraucamies, un guļam pa nakti normāli. Un bieži mēs savas atbildes uz lūgšanām esam iznīcinājuši ar savu neticību un šaubīšanos pēc tam. Tavs Gans ir uzticams un piepildīs tavas vajadzības, tās, kas ir pēc Viņa prāta. Daudz vieglāk ir būt pozitīvam un ticīgam.

Ja runā par tādu praktisku un fizisku briesmu pieredzi, tad man tāda ir bijusi vienu reizi dzīvē. Un tā bija pirms diviem gadiem Austrijā. Tā bija vairāk nekā nāves ēnas ieleja, bet gan nāves ēnas kalns. Man bija tā privilēģija būt ļoti skaistā vasaras ceļojumā, un viens no šī ceļojuma mērķiem bija uzkāpt visaugstākajā kalnā. Es iepriekš vispār nebiju kāpusi kalnos, man tas bija kaut kas jauns. Un tiem cilvēkiem, ar kuriem es kopā biju, bija tāda pati pieredze kā man. Mums bija ticība un apņemšanās. Es nevarēšu visu izstāstīt sīkumos, bet, kāpjot kalnos, mēs nejauši bijām nokļuvuši melnajā trasē. Kalna pakājē un kāpjot uz augšu bija vairākas cilvēku piemiņas bildītes, kuri bija nomiruši kalnos, vienkārši nokrituši. Un ne jau senas bildītes, bet ļoti svaigas. Vēl tādi krāsaini karodziņi bija pie dažām bildītēm piestiprināti. Tuvāk virsotnei satikām vienu vācieti, kurš bija pieredzējis kalnā kāpējs. Mēs viņam stāstījām, ka bildes redzējām un mums ir šoks par to. Bet šis vācietis to mierīgi uztvēra, teikdams, ka tas ir normāli, cilvēki mirst kalnos. Mums tas nebija normāli, jo netaisījāmies mirt. Mums bija ilgstoši jākāpj pa stāvu, slidenu kalnu, kas bija klāts ar mitru zemi un slīdošiem akmeņiem, un bez jebkādām drošības trosēm. Un nevar zināt, uz kādu akmeni uzkāpsi, kurš kustās. Viens neprecīzs solis, un tu esi pāri aizas malai. Un neviens tev nevarēs palīdzēt, pat ne mācītājs, kurš iet blakus. Tik reāla nāves sajūta nekad dzīvē man nebija bijusi. Tā bija tik spēcīga, ka to varēju sajust vēl daudzus mēnešus pēc šī ceļojuma. Es tajā brīdī ļoti lūdzu Dievu, nožēloju visus savus grēkus un ļoti stipri ticēju, ka mans Gans ir man blakus un Viņš man palīdzēs ar Saviem eņģeļiem nokāpt no tā kalna. Tas bija vienīgais, uz ko es tajā brīdī varēju cerēt un ticēt. Neviens cilvēks tev tur nevar palīdzēt, tikai Dievs. Un paldies Dievam, esmu dzīva, citādāk jūsu priekšā nestāvētu un mana bildīte būtu kaut kur uz kalna.

Dievs ir ļoti labs, un Gans ir tev blakus, kad tev tas ir vajadzīgs. Šeit ir dažas bildes, kuras es pati fotogrāfēju. Tur, kur ir sniegs, ir redzamas aitas. Viņas nav kalnā augšā, bet pašā apakšā, jo tur ir sniegs, tātad ūdens. Nākošajā bildē tālumā kalnos ir redzama viesnīca, kurā mēs palikām pa nakti. No viesnīcas uz otru kalnu gājām pa kalnu virsotnēm, kur bija šauras un nedrošas taciņas, faktiski sanāca iet pa krauju. Trešajā bildē redzams mūsu bīstamais kalns, un pašā virsotnē ir krusts. Tas bija tas slidenais kalns, kur bija tā mitrā zeme un tie slidenie akmeņi. Visgrūtāk bija nokāpt lejā, jo augšā kāpjot var pie kaut kā pieturēties, bet lejā gandrīz vai jārāpo. Tur, kur ir krustiņš, augstums ir 2800 m, mēs tik tālu tikām. Mērķis bija 3100 m, bet to laikam nākamreiz. Ja Jēzus ir mans Gans, Viņš man palīdz tikt ne tikai cauri ielejām, bet arī kalniem un ūdens briesmām. Mans uzdevums ir Viņam sekot un iet cieši blakus.

“Es tevi neatstāšu un tevi nepametīšu.” (Ebrejiem 13:5)

Vai tu zini, kura tev ir visdrošākā vieta pasaulē? Vai tā ir Latvija? Vai vieta, kur nenotiek plūdi? Šobrīd plūdi ir Amerikā, Teksasā. Es šo trešdien biju draudzē “Jaunā Paaudze”, kur vadīju mājas grupu. Mācītājam Aleksejam vajadzēja būt klāt un piedalīties, bet viņš bija iesprūdis plūdos. Plūdu dēļ no Amerikas nelidoja lidmašīnas, un viņš teica, ka mājās būšot tikai sestdien. Gribu tev pateikt, ka nav nevienas simtprocentīgi drošas vietas uz planētas Zeme. Pat ja tu domā, ka tāda ir, tad rītdien tā var pārvērsties par visnedrošāko vietu. Netrūkst tādu teroristu, kas grib mirt par savu Allahu, un visa tava drošība būs vējā. Tu nezini, kurā brīdī kaut kas var notikt. Ne Amerika, ne Šveice, ne kāda cita vieta nav pilnīgi droša. Visdrošākā vieta ir tur, kur tu esi blakus savam Ganam. Tad tu vari droši atrasties kaut vai Pakistānā vai Irānā, vai kur cunami nāk tajās tālajās okeāna salās, tāpēc, ka tu zini, ja tavs Gans grib, ka tu tur esi, tā ir visdrošākā vieta tev.

Kā Dāvids tika galā ar staigāšanu nāves ielejā? Viņš teica: “Es nebīstos ļaunuma, jo Tu, Dievs, esi pie manis.” Kā tu cīnies ar bailēm, kad tava fantāzija iet uz pilnu programmu? Es domāju, ka bailes, nedrošība un neziņa ir vislielākie ienaidnieki. Tas ir nevis ārējs, bet iekšējs ienaidnieks, kas mūs moka no iekšienes. Piemēram, draudzē ir ieplānoti lieli evaņģelizācijas pasākumi. Mēs visi to zinām, un bukleti jau ir sataisīti, un viss tiek sagatavots. Un tie notiks pavisam drīz, šī mēneša beigās un nākošā mēneša sākumā. Katrs līderis kopā ar savu mājas grupiņu rīko šos pasākumus. Un, ja tu pajautāsi vadītājiem, kā viņi jūtas, tad katrs teiks kaut ko citu, par ko viņš uztraucās. Komandai tas ir milzīgs izaicinājums. Būs jālūdz par cilvēkiem un jātic, ka viņi tiks dziedināti. Un vai viņi visi tiks dziedināti? Manos dievkalpojumos būs slavēšanas grupa no citas draudzes. Kā es varēšu sastrādāties, kā mēs sapratīsim viens otru? Daiga saka, ka nav ko tik daudz domāt, jālūdz tik, un Dievs dziedinās. Es zinu, ka viņa tā tic, un tā arī notiks. Bet Daigu toties satrauc citas lietas, piemēram, kā skaidri nodot vēsti, kā atvest daudz cilvēku. Katram ir kaut kāds savs izaicinājums. Ir tik viegli ticēt, ka notiks brīnumi un zīmes tad, kad mācītājs organizē lielos dziedināšanas dievkalpojumus. Jo Dievs patiešām dara brīnumus caur mācītāja ticību. Pavisam cita lieta ir tad, kad tev pašam jānoorganizē šāds dievkalpojums un jātic, ka Dievs darīs brīnumus caur tavu ticību. Man, piemēram, iziet ielās, lai uzrunātu cilvēkus, darīt to internetā vai veidot kādus grupas pasākumus, vai gatavot sprediķi, vairs nav izaicinājums. Bet ir citi. Arī mācītājam sarīkot šos lielos evaņģelizācijas dievkalpojumus nav vairs izaicinājums, bet ir citi. Tev ir tavi. Kādam izaicinājums ir atbraukt no mazpilsētas uz Rīgu ar savu auto, kādam ir grūti runāt ar cilvēkiem ielās vai darīt ko citu. Bet, ja tu apzinies, ka tavs labais Gans vienmēr ir ar tevi, tu vari uzvarēt visas nāves ielejas. Dievs tev vienmēr palīdz piecelties, Viņš tevi atjauno, iedrošina, samīļo un iepriecina kā neviens cits.

Vai esi dzirdējis sirsnīgo stāstu, kas saucas „Pēdas smiltīs”? Cilvēks nosapņoja sapni, kurā viņš redzēja savu dzīvi kā līdzību – viņš iet gar jūras malu kopā ar Jēzu. Aiz viņiem paliek divi pēdu pāri. Taču, kad viņam sākās grūtības, pludmalē aiz viņiem palika tikai vienas pēdas. Šis cilvēks pārmeta Jēzum, ka Jēzus viņu pameta tieši tad, kad viņam bija visgrūtāk. Bet Jēzus paskaidroja, ka šīs pēdas bija Jēzus pēdas, jo Viņš nesa šo cilvēku, kad viņam bija grūti.

Pēc pagājušās līderu skolas mācītājs man jautāja, kurā dienā man ir grupiņa. Teicu, ka trešdienā. Mācītājs teica, ka meklē cilvēku, kurš trešdien “Jaunajā Paaudzē” novadīs jaunās komandas mājas grupu. Ieminējos, ka varbūt Indra varētu, jo viņai grupiņa ir ceturtdienā. Bet beigās sanāca, ka tomēr man ir jābrauc uz turieni. Es jutos gandrīz kā Mozus, kad viņš aizsūtīja izlūkus uz apsolīto zemi, un desmit no tiem ar šausmām stāstīja, ka tur ir tik lieli cilvēki, ka, salīdzinājumā ar viņiem, mēs esam kā siseņi. Bet es vēl neko savām acīm nebiju redzējusi, tikai dzirdējusi no nostāstiem, ka tur būs liels apaļš galds ar divdesmit pieciem nopietniem cilvēkiem, ka tur sēdēs apustulis, 400 draudžu dibinātājs Aleksejs Ļedjajevs, kurš klausīsies, kā es stostīšos krievu valodā, jo sen neesmu ikdienā krieviski runājusi. Ir ļoti viegli likt bailēm un nedrošībai pārņemt tevi un radīt visādas ainas tavā galvā. Pareizi būtu atcerēties Rakstu vietas „lielāks ir Tas, kas tevī, nekā tas, kas ir pasaulē” vai „es visu spēju Tā spēkā, kas mani dara stipru”, vai „kas tic, tas visu spēj”. Kas tev tādos brīžos pirmais nāk prātā? Zini, man uzreiz nāca galvā teksts no mūsu mācītāja mīļākās anekdotes par alni – ko ta’ es te? Bet vajadzētu būt otrādi – sākumā Rakstu vietas. Daudzi domā, ka līderi, īpaši tie, kuri ir mācītāja komandā, ir neparasti cilvēki. Viena meitene, kura pabija šajā komandā, pavisam nopietni sacīja, ka šie līderi ir pārcilvēki. Viņai ļoti parastas lietas, piemēram, kārtīgas vakariņas, kārtīgs, stabils lūgšanu laiks, disciplīna likās ļoti grūti izpildāmas lietas. Taču šie līderi, nekatoties uz lielāku vīziju, taču ir tādi paši cilvēki – ar savām bailēm, kļūdām un izaicinājumiem. Bet, runājot par šo sapulci, patiesībā realitāte bija pavisam citādāka. Kad tu saproti, ka tavs Gans ir tev blakus, tevī ienāk miers, pārliecība un drošība, un tu vari mierīgi novadīt šādu svarīgu sapulci. Tur bija vairāk nekā divdesmit pieci citas mentalitātes cilvēki, taču es jutu, ka Gans man stāv blakus, es paļāvos uz Viņu. Man bija daudz jāsmaida, jo Dievs mani iepriecināja.

Dāvids saka, ka viņa drosme un pārliecība nāk no trim avotiem. Pirmkārt, viņš palika Dieva klātbūtnē.

„Jebšu es arī staigāju tumšā ielejā, taču ļaunuma nebīstos, jo Tu esi pie manis, Tava gana vēzda un Tavs gana zizlis mani iepriecina.” (Psalmi 23:4)

Nemeklē citu mierinājumu savai tumšajai situācijai, nelieto alkoholu, narkotikas, neskaties filmu, neaizmirsties datorspēlēs, nemeklē nepareizas attiecības – tas nepalīdzēs! Viss, kas tev vajadzīgs, ir Gans! Mēs droši varam teikt: „Tas Kungs ir mans palīgs, es nebaidīšos. Ko cilvēki man darīs?”

Tāpat kā Jēzus ir mūsu lielais Gans, arī draudzes mācītājs un līderi ir vietējie gani. Ir cilvēki, kuri nevēlas apmeklēt draudzi, bet lūdz Dievu mājās, skatās dievkalpojumus internetā. Kad atnāks Jēzus, Viņš nāks pēc draudzes, nevis pēc tevis individuāli, un tu tā arī paliksi mājās pie datora. Iesaku labāk palikt draudzē, kopā ar visiem un kopā ar Dieva ieceltu mācītāju.

Otrkārt, Dāvids bija pārliecināts par Dieva spēku. To apliecina divi vārdi – Gana ‘vēzda’ un Gana ‘zizlis’. Tie ir instrumenti, ar kuriem Gans sargāja no ienaidniekiem un vadīja avis pareizā virzienā. Latviešu tulkojumā tā jocīgi skan, jo kā var iepriecināt zizlis un vēzda? Taču citos tulkojumos ir teikts, ka tie nevis iepriecina, bet mierina un rada drošības sajūtu. Līdzīgi tas varētu būt kā tas, ka tev blakus ir miesassargs, turklāt bruņots, kurš vienmēr tevi aizsargā. Jēzus saka, ka Viņš ir vairāk nekā miesassargs: „Man ir visa vara debesīs un arī virs zemes.”

Treškārt, Dāvids piedzīvoja Dieva vadību un bija pārliecināts par Dieva labvēlību arī nākotnē. Viņš ticēja, ka tumšās ielejas laiks bija paredzēts viņa labumam. Šajā laikā viņš par Dievu iemācījās tādas lietas, ko viņš citos apstākļos nekad nebūtu iemācījies. Piemēram, kad es parunājos ar cilvēku, kuram dzīvē viss viegli ir nācis, viss plaukst un zeļ, es tā īsti nevaru uzticēties viņam. Kā mēs tērējam naudu, kas nākusi viegli? Tā viegli arī iztērējam. Taču cilvēks, kurš cītīgi ir strādājis astoņas stundas, tik viegli savu grūti nopelnīto naudiņu vis neiztērēs. Cilvēkam, kurš daudz kam izgājis cauri, un palicis uzticams, ir ļoti liela vērtība. Attiecības ar Dievu stiprinās pārbaudījumos, nevis vieglprātīgi gremojot zālīti kā gotiņai. Man, staigājot pa šo kalnu, ļoti vajadzēja Dievu! Un grūtībās veidojas arī mūsu raksturs, izturība un neatlaidība. Paskaties uz Jēzu, Viņš zina tavu ceļu, ieleju, caur kuru Viņš tevi izvedīs, kaut gan tev tas liekas kaut kas grūts un nepazīstams. Uzticies Viņam un zini, ka otrā pusē tevi gaida kaut kas labāks!

Pirms es nonācu šajā draudzē, man bija smags laiks. Toreiz man bija 35 gadi un tāda sajūta, ka manā dzīvē viss ir beidzies. Nedomāju par pašnāvību, bet man bija liela depresija, likās, ka nekam nav jēgas. Un tad vienā dievkalpojumā, kur es biju aizgājusi ciemos, mācītājs aizlūdza un teica, ka manā dzīvē viss tikai sāksies. Tā bija vēsts no Dieva, taču man izskatījās, ka viss bija beidzies – biju pazaudējusi savu draudzi, savus draugus un savu kalpošanu. Darbs un veselība man bija, taču ar to nepietika. Izrādījās, ka Jēzum bija plāns manai dzīvei, taču Viņš man to nepastāstīja visos sīkumos. Tajā laikā es sāku regulāri pavadīt laiku ar Dievu, ko pirms tam nebiju darījusi, un meklēju savu garīgo ģimeni, kas man bija ļoti svarīgi. Bet man prātā nenāca, ka šī draudze varētu būt mana, kaut biju dzirdējusi par “Kristus Pasaulei”. Es domāju labi, bet tas nav man. Zini, ko Jēzus teica? Tas ir tev, tikai citādākā iesaiņojumā nekā tu esi iedomājusies! Ne mūzika, ne mācītājs, ne mācītāja sieva, ne sprediķi nebija tādi, pie kādiem es biju pieradusi un kādus es gaidīju. Tas, protams, bija pirms deviņiem gadiem, kad viss bija daudz citādāk nekā tagad. Un es pati arī šodien esmu citādāka. Taču pēc laiciņa es redzēju, ka Dievs šeit maina cilvēku dzīves, un man te bija arī draugi, kuriem es uzticējos, un pēc kāda laiciņa es sapratu, ka šī ir vieta no Dieva tieši man. Kopš es pazīstu savu Ganu un esmu tur, kur Viņš grib, lai es būtu, manā dzīvē nav mokošu, pastāvīgu baiļu.

Cilvēki, kuri ir noklīduši no Gana vai dzīvo pavisam bez Viņa, ir ļoti sasaistīti, aizdomīgi un bailīgi. To var redzēt, kad uz ielas pasmaidot uzdodu cilvēkam jautājumu (neesmu taču nekāds monstrs pēc izskata). Viņu sejas kļūst aizdomīgas, izmainās mīmika. Ne visiem, bet daudziem. Cilvēki baidās no visa no slimībām, no prātā sajukšanas, no nākotnes, no nabadzības, no attiecībām (kad tās ir un kad to nav), no ļaunās acs, no dzīvniekiem. Baidās tāpēc, ka viņi nepazīst Ganu, kurš rūpējas, sargā, mīl un visu laiku ir blakus. Viņiem vieniem pašiem ir jātiek ar visu galā, un tas ir daudz, daudz grūtāk, citreiz pat neiespējami. Tāpēc vislabākais drošības garants ir būt kopā ar Jēzu. Kā es jau minēju, avs var būt laimīga un apmierināta tikai tad, kad viņa ir kopā ar ganu savā ganāmpulkā. Ja tu, esot šajā draudzē, domā, ka tevi kontrolē, tu gribi būt neatkarīgs, tu maldies. Patiesībā tevi apsargā, jo ir ļoti daudz spēku, kas tevi ietekmē un grib iznīcināt tavu dzīvi, un, ja tu noklīsti no sava bara un Gana, tā arī diemžēl var notikt. Šeit draudzē mums ir ļoti liela privilēģija, ka mums ir Dieva iecelts mācītājs, kurš mums dod labus padomus. Man kādreiz bija aktuāls jautājums par attiecību veidošanu ar kādu draudzes kristieti. Toreiz nebija, kam paprasīt padomu, jo viens ieteica tā, otrs citādāk. Šajā draudzē nav tādu problēmu, te ir caurspīdīgums, te ir gans, kurš par tevi parūpēsies un neļaus tev darīt pāri.

Jēzus ir dzīvs, Viņš ir tavs Gans, taču, lai tu droši izietu cauri visām tumšajām ielejām, tev ir jāturas kopā ar Viņu, jo Viņš ir tavs vienīgais drošības garants. Un ja tu esi ar Viņu, tad Viņš klāj tev galdu, taviem ienaidniekiem redzot, Viņš svaida ar eļļu tavu galvu, tavs kauss ir piepildīts pilns līdz malai. Un tiešām, labums un žēlastība tevi pavadīs visu tavu mūžu, un tu paliksi Tā Kunga namā vienumēr. Es tev novēlu turēties pie sava Gana un nekad neaizmirst, vienalga kā tu jūties, ka Viņš ir blakus un rūpējas par tevi. Viņš rūpējas arī tad, kad esi zāļainās ganībās. Mums viss izdosies kopā ar mūsu brīnišķīgo Ganu – Glābēju. Esiet svētīti! Āmen.

Luīzes Zvejas sprediķi “Tavs drošības garants” pierakstīja Inguna Kazāka, Iveta Kļavinska un Elita Meirāne, rediģēja Ieva Našeniece

Gaismai nav tikai jāspīd – gaismai ir jāizplatās!

Publicēja 2017. gada 29. aug. 12:51Līga Paņina   [ atjaunināts 2017. gada 29. aug. 12:52 ]

Ziņas datums 29.08.17.

Aizvakar es raudāju un smējos vienlaicīgi. Vai tu izjūti Dieva klātbūtni? Ja nē, man ļoti žēl; kam ir dots, tam ir dots, kam nav dots, tam atņems arī to pašu, kas viņam ir. Visam ir savs laiks,  kāds piedzīvo Dievu šajā svētdienā, kāds nākamajā svētdienā, kāds inkaunterā un kāds lūgšanu kambarī. Slava Tev, Kungs! Slava Tev, Svētais Gars, par Tavu klātbūtni, ka Tu pagodinies un atklājies mums. Tu ļauj mums piedzīvot Tavu klātbūtni, Tavu tuvumu, Dievs. Tu esi tik tuvu mums, tik tuvu, Jēzu Kristu! Es pateicos Tev. Es lūdzu, lai katrs Tevi var piedzīvot, lai katrs Tevi var sajust, lai katrs var staigāt Tavā klātbūtnē un svaidījumā. Pieskaries katram, Dievs, Jēzus Kristus Vārdā! Lai izbirst ārā viss negatīvisms un aizdomas, lai tagad nāk dziedināšana dvēselei, prātam un miesai. Paldies, ka mēs varam Tev tuvoties, ziedot, atdot Tev savas desmitās tiesas. Es lūdzu, Kungs, katram, kurš ziedo, kurš dod, atdari to daudzkārtīgi jau nākamajā nedēļā, Jēzus Kristus Vārdā! Aleluja! Pilnīga veselība, pilnīga dziedināšana. Slava Tev, Kungs, augšana un vairošanās, panākumi itin visā, spēks, svaidījums, prieks un miers Svētajā Garā!

Mēs trīs dienas bijām izbraukumā Brūveros, līderu inkaunterā, kurā piedalījās astoņdesmit cilvēki. Visa atbildība bija uz manis, un man šodien dievkalpojumā nevajadzēja neko just, bet gulēt mājās. Uz inkaunteru bija uzaicināti vairāki ciemiņi. Tur esot, lielākoties es neko nejutu, nepiedzīvoju, tikai klausījos, organizēju un sludināju. Pēc šīm trim dienām es biju galīgā autā, sāpēja galva, neko negribējās darīt, pat ēst negribējās. Vakarā ar mokām ieēdu pelmeņus un no rīta arī pamodos tāds jocīgs. Es pēc pieredzes varu teikt, ka, esot Dieva klātbūtnes atmosfērā un kaut ko saņemot, ne vienmēr to var uzreiz just un redzēt. Man viss sākās šonakt. Pagājušajā vakarā es aizgāju gulēt vienpadsmitos, uzliku modinātāju uz pusseptiņiem, bet aptuveni vienos naktī es pamodos, un galvā skanēja teikums: Visa pasaule ir iegrimusi ļaunumā. Sākotnēji es to dzirdēju sapnī, pēc tam savā prātā. Visa pasaule ir iegrimusi ļaunumā. Es pusmiegā sāku lūgt mēlēs un slavēt Dievu. Piecēlos, aizgāju uz mazmājiņu, nācu atpakaļ, un joprojām galvā skanēja šis viens teikums, Rakstu vieta:

Mēs zinām, ka esam no Dieva, un visa pasaule ir grimusi ļaunumā.” (1.Jāņa 5:19)

Pēc tam es atkal aizgāju gulēt un pamodos pirms četriem, un joprojām šie vārdi skanēja galvā. Tas nebija tā vienkārši, ka es atcerējos kādu Bībeles pantu, nē, man iekšā uzbāzīgi skanēja šī viena Rakstu vieta. Visa pasaule ir grimusi ļaunumā. Visa pasaule ir grimusi ļaunumā. Es vairāk neaizmigu, bet nebija grūti, kā ir tad, kad neesmu gulējis. No rīta jutos pilnīgi svaigs. Vēl vakar es biju noguris, bet šodien jūtos pilnīgi pamodies, kaut man nebija ciešs miegs. Tas bija Dieva svaidījums, Viņa klātbūtne, un Dievs uz mani runāja tieši. Vismaz simts reizes es dzirdēju: Visa pasaule ir grimusi ļaunumā. Aizmigt vairāk nevarēju, smadzenes sāka strādāt, un Dievs diktēja nākamās Rakstu vietas. Es turpat, gultā, ņēmu telefonu un pierakstīju.

Kam Dēls ir, tam ir dzīvība, kam Dieva Dēla nav, tam nav dzīvības. To es jums rakstu, lai jūs zinātu, ka jums ir mūžīga dzīvība, kas ticat Dieva Dēla Vārdam. Un šī paļāvība mums ir uz Viņu, ka Viņš klausa mūs, ja ko lūdzam pēc Viņa prāta. Ja zinām, ka Viņš mūs klausa, ko vien lūdzam, tad zinām, ka saņemam to, ko esam no Viņa lūguši.” (1.Jāņa 5:12-15)

Kam nav Dieva Dēla, tam nav dzīvības, un visa pasaule ir grimusi ļaunumā. Kam ir Dieva Dēls, tam ir dzīvība, viņš no tumsas ir iegājis gaismā un pēc nāves mūžīgi uzturēsies kopā ar Dievu.

“Rimstieties un atzīstiet, ka Es esmu Dievs, cildināms tautu starpā, cildināms pa visu pasauli!" (Psalms 46:11)

Rimstieties meklēt dzīvību ārpus Kristus! Ir tikai viens Ceļš, Patiesība un Dzīvība, un Viņa Vārds ir Jēzus Kristus. Un nav citu dievu. Nav cita dieva. Visi citi dievi ir elki. Ir tikai viens Dievs, kas ir radījis debesis un zemi, un Viņa Vārds ir Jēzus Kristus. Viss ir no Viņa, caur Viņu un uz Viņu. Alfa un Omega, Sākums un Gals. Braucot pa Brīvības ielu, redzēju reklāmu: Dalailama, 23. – 25. septembris. Dalailama nav ceļš uz dzīvību. Dalailama nav ceļš no tumsas uz gaismu, ir tikai viens Ceļš no tumsas gaismā – Jēzus Kristus. “Rimstieties un atzīstiet, ka Es esmu Dievs.” Visa pasaule ir grimusi ļaunumā. Un ir tikai viena atbilde tev un man, viena atbilde katram cilvēkam pasaulē. Tā ir atbilde tavam kaimiņam, darba kolēģim, vīram, sievai, brālim, māsai – Jēzus. Viņš ir radījis tevi un mani. Viņš atnāca virs zemes pirms diviem tūkstošiem gadu, nomira pie krusta un sagādāja tev ceļu uz debesīm, piešķīra tev Svēto Garu, daļu no Sevis, tu esi pilns ar Viņu. Viena atbilde – Jēzus Kristus, kas mira un augšāmcēlās un kas nāks otrreiz. Viņš nāks Savā godībā un tiesās dzīvus un mirušus. Visas mēles atzīsies Viņam, visi ceļi locīsies Viņa priekšā. Ikviens, kas būs dzīvojis tumsībā, saņems sodu – mūžīgo pazušanu ellē, un ikviens, kas būs dzīvojis gaismā, caur Jēzu Kristu ieies mūžīgā dzīvībā un svētlaimē. Dzīve uz zemes ir īss brīdis, un ļoti gara ir mūžība. Atbilde ir Jēzus Kristus.

Es, gaisma, esmu nācis pasaulē, lai neviens, kas Man tic, nepaliktu tumsībā.” (Jāņa evaņģēlijs 12:46)

Jēzus saka: “Es esmu gaisma, nācis šajā pasaulē, šajā tumsībā, lai neviens nepaliktu tumsībā.” Viņš atnāca, nomira un augšāmcēlās, sagatavoja Savus sekotājus, mācekļus un teica: “Ejiet un dariet par mācekļiem visas tautas.” Lai tautas nepaliktu tumsībā, tā ir mana un tava atbildība. Ir viens mērķis, kāpēc Jēzus atnāca – lai neviens, kas tic uz Viņu, nepaliktu tumsībā.

Tad Jēzus atkal runāja uz viņiem, sacīdams: "ES ESMU pasaules gaisma; kas seko Man, tas patiesi nestaigās tumsībā, bet tam būs dzīvības gaisma."” (Jāņa evaņģēlijs 8:12)

To Jēzus teica Saviem mācekļiem, un ES ESMU no iesākuma ir bijis Dieva Vārds – Jahve. Jēzus saka: “ES ESMU vienīgais Dievs un vienīgā Gaisma, kas ved dzīvībā.” Un nav citu dievu, ir tikai elki. “Kas seko Man, tas patiesi nestaigās tumsībā.” Tie, kas seko Viņam, nevis tikai tie, kas ir iznākuši draudzes priekšā noskaitīt grēku nožēlas lūgšanu, kas tikai svētdienās atsēž dievkalpojumu. Sekot nozīmē pavadīt laiku kopā ar Viņu, darīt Viņa prātu, iet un glābt pazudušos.

Jo reiz jūs bijāt tumsa, bet tagad esat gaisma savā Kungā! Dzīvojiet kā gaismas bērni.” (Efeziešiem 5:8 )

Tu reiz biji tumsa, bet tagad esi gaisma savā Kungā. Ne kāda cita gaisma, platais ceļš, bet Jēzus Kristus. Pieņemot Kristu un sekojot Viņam, tu esi gaismā un tu esi gaisma. Mēs esam pasaules gaisma. Tu esi pasaules gaisma. Tu esi gaismas nesējs bez citiem variantiem. Pasaule ir grimusi ļaunumā, un ir tikai viena atbilde pasaulei. Pasaulei nav cerības bez tevis, jo tu esi vienīgais gaismas nesējs. Draudze ir vienīgais gaismas nesējs.

Jūs esat zemes sāls; bet, ja sāls nederīga, ar ko tad sālīs? Tā neder vairs nekam, kā vien ārā izmetama un ļaudīm saminama. Jūs esat pasaules gaišums; pilsēta, kas stāv kalnā, nevar būt apslēpta. Sveci iededzinājis, neviens to neliek zem pūra, bet lukturī; tad tā spīd visiem, kas ir namā. Tāpat lai jūsu gaisma spīd ļaužu priekšā, ka tie ierauga jūsu labos darbus un godā jūsu Tēvu, kas ir debesīs.” (Mateja evaņģēlijs 5:13-16)

Zemes sāls un pasaules gaišums ir viens un tas pats. Mēs esam pasaules gaišums savā Kungā. Jēzus neatrodas virs zemes, draudze ir virs zemes, tu esi virs zemes, Svētais Gars mūsos ir virs zemes. Tu esi Kristus miesa – Viņa kājas, Viņa rokas un Viņa mute. Pasaule grimst ļaunumā, un tu esi atbilde pasaulei. Tu esi vienīgā atbilde cilvēkiem. Es uzskatu, ka visas pasaules problēmas ir draudzes dēļ. Visas Latvijas problēmas ir kristiešu dēļ. Ne paši pagāni ir vainīgi, bet tieši kristieši – inerta, slinka, nekam nederīga, vārgi spīdoša gaisma, kas ārā izmetama un ļaudīm saminama. Tie ir kristieši bez svētuma, bez svaidījuma, bez nodošanās, bez redzamas Dieva klātbūtnes viņu dzīvē. Bet mēs esam atbilde Latvijai! Pilsēta, kas stāv kalnā, nevar būt apslēpta. Degošu sveci neviens neliek zem pūra, bet lukturī, lai tā spīd visiem, kas ir namā. Tāpat lai jūsu gaisma spīd ļaužu priekšā, lai tie ierauga jūsu labos darbus un godā jūsu Tēvu, kas ir debesīs! Tu domā, ka pietiek tikai pareizi dzīvot? Pietiek cilvēkiem ieraudzīt tavus labos darbus? Cik tev pareiza ģimene, cik pareizi tu pelni naudu, cik labi tu izskaties, svētdienās apmeklē dievkalpojumu, labākajā gadījumā šad tad kādam pastāsti par Dievu… Te nav runa par tādiem labiem darbiem, par tavu dzīvi tikai vien. Kā cilvēki bez Dieva var godāt Tēvu, kas ir debesīs? Tas nozīmē ne tikai tavu svēto dzīvi, bet arī to, ka tu ieved cilvēkus Dieva klātbūtnē un dari viņus par mācekļiem. Jo vienīgais veids, vienīgā atbilde ir Jēzus Kristu, bet ne tikai tā – paspīdēt, GAISMAI IR JĀIZPLATĀS! Dievs mūs nav aicinājis tikai spīdēt, bet spīdēt un izplatīt gaismu, iet plašumā. Kā saule, kas dod spēku augt itin visam šeit uz zemes. Ja tu vienkārši spīdi, bet caur tevi cilvēki nenāk pie Kristus, tā ir vienkārša spīdēšana bez tālākejošiem rezultātiem. Jēzus ir gaisma šai pasaulei, un Viņš ne tikai atnāca, dziedināja un sludināja, Viņš mācīja cilvēkus, pavadīja laiku kopā ar viņiem, Viņš izveidoja Savu mājas grupu, pacēla līderus un atstāja aiz Sevis reālu draudzi. Gaismai ir jāizplatās!

Gaisma var izplatīties tikai caur augošu draudzi. Pretējā gadījumā tā ir tikai paspīdēšana viens otram. Pasaule ir grimusi ļaunumā. Neaugoša draudze nevar nest gaismu. Es reiz prasīju kādam mācītājam, vai viņa draudze aug. Viņš atbildēja: “Mēs augam! Garīgi.” Ja draudze augtu garīgi, tā augtu arī skaitliski. Ja mūsos ir gaisma, tā nav tikai sava gaisma – mēs spīdam, mēs augam. Pasaule ir grimusi ļaunumā, nevis draudze. Pasaule ir grimusi ļaunumā, un pasaulei ir vajadzīga gaisma, Jēzus Kristus ir vienīgā atbilde. Bet nest gaismu pasaulei var tikai augoša draudze Jēzus Kristus Vārdā.

Tu esi vislabākajā vietā Latvijā, tu esi vislabākajā draudzē Latvijā – pareizā vietā un laikā. Mēs, iespējams, esam pēdējā augošā draudze Latvijā. Nevis pēdējā, bet pirmā! Es nekur citur nedzirdu, ka katru svētdienu draudzēs nāk priekšā desmit, piecpadsmit cilvēki, lai pieņemtu Jēzu par savu Glābēju. Ir cilvēki un draudzes, kas taisa lielus pasākumus, uzaicina slavenus evaņģēlistus. Priekšā iznāk simts, divsimts, trīssimts cilvēki, kas visi jau ir draudzēs, un pēc tam neviens jauns cilvēks neienāk draudzē. Un tie, kas ienāk, kļūst ļaunāki nekā bijuši iepriekš. Es negribu lepoties, es gribu pateikt, ka pasaule ir grimusi ļaunumā. Ja Latvijas draudzes augtu, tad Latvija nebūtu grimusi ļaunumā. Mums ir brīnišķīga himna “Dievs, svētī Latviju!” Kā Dievs var svētīt Latviju, ja draudze dzied, lai Dievs svētī Latviju, lūdz, lai Dievs svētī Latviju, bet paši ne pirkstu nepakustina? Mēs varbūt neesam lielākā draudze, bet, ja tā turpināsies, tad būsim arī lielākā draudze Latvijā. Es negribu, lai tikai mēs augam, es gribu, lai visi augam, lai Kristus miesa aug, jo pasaule un Latvija ir grimusi ļaunumā, un ir tikai viena atbilde – Jēzus Kristus! Un tikai caur augošu draudzi, caur augošiem kristiešiem, caur augošām grupām. Atbilde nav mājas grupas, atbilde nav vīzija G12, atbilde ir reāli karsti un augoši kristieši, reāli karsta draudze.

Tu esi īstajā vietā, jo, ja draudze neaug, arī tu nevari augt. Tu tikai klausies kārtējos seminārus, kārtējos inkaunterus, konferences, galva ir piepūsta pilna ar gudrībām, sākās kalpošana viens otram, tev ir savas dāvanas, ar kurām kalpo utt. Visas dāvanas un kalpošanas ir vērstas uz to, lai augtu draudze. Jebkura kalpošana ir derīga tikai tad, ja tā ir augošā draudzē. Ja kalpošana ir neaugošā draudzē, tad tā ir tikai garīga pašapmierināšanās. Tad cilvēki saka, ka viņi aug garīgi, emocionāli, bet pasaule turpina grimt ļaunumā. Un, ja mēs kā draudze neaugam, tad mēs arī katrs individuāli neaugam. Un, ja mēs katrs personīgi neaugam, arī draudze neaug. Un, ja draudze neaug, pasaule ir grimusi ļaunumā un paliek iegrimusi ļaunumā. Mums ir potenciāls, mums ir spēks un svaidījums, un mums ir savs uzdevums no Svētā Gara – piepildīt mūsu zemi un šo tautu ar Dieva spēku. Tu redzi mājas grupiņas katrā Rīgas namā, Saeimā, it visur – slimnīcās, skolās? Visur mājas grupiņas, visur gaisma.

“Un cik pārlieku liels ir Viņa spēka mērs, kas parādās pie mums, ticīgajiem, darbodamies tādā pašā visspēcības varenībā, kādu Viņš parādījis Kristū, To uzmodinādams no miroņiem un sēdinādams pie Savas labās rokas debesīs, augstāk par ikvienu valdību, varu, spēku, kundzību un ikvienu vārdu, kas tiek minēts vai nu šinī laikā, vai nākamajā. Un visu Viņš ir nolicis zem Viņa kājām, bet Viņu pašu pāri visam iecēlis par galvu draudzei, kas ir Viņa miesa, pilnība, kas visu visur piepilda.” (Efeziešiem 1:19-23)

Mēs esam Kristus miesa, Viņš ir Galva. Gaismai nav tikai jāspīd, gaismai ir jāizplatās, ugunsgrēkam ir jāizplatās, to nedrīkst dzēst. Un tas ir iespējams tikai caur augošu draudzi. Atmoda ir iespējama tikai caur augošu draudzi. Nost ar neaugošām draudzēm, nost ar neaugošām grupiņām! Vai nu ejiet malā, vai audziet, jo pasaule ir grimusi ļaunumā!

“Un viņš tur bija pie Tā Kunga četrdesmit dienas un četrdesmit naktis; maizi viņš neēda un ūdeni nedzēra. Un Viņš uzrakstīja uz akmens plāksnēm derības vārdus, desmit vārdus. Un notika, Mozum nokāpjot no Sinaja kalna, ka divas liecības plāksnes bija viņa rokā; un Mozus nezināja, no kalna nokāpjot, ka viņa vaiga āda spīdēja, jo viņš bija runājis ar Dievu.” (2.Mozus grāmata 34:28-29)

Pavadot laiku Dieva klātbūtnē, Mozum spīdēja sejas āda, un viņa tā spīdēja, ka bija jāaizklāj, lai cilvēki neģībtu. Kad tu pavadi laiku Dieva tuvumā, tava sejā spīd, tavs gars deg. Tajā laikā, kad tu slavē un pielūdz, arī, kad apmeklē draudzi un inkaunterus, tavs gars iedegās. Ar kādu mērķi? Lai spīdētu? Nē! Mozus nepalika kalnā, viņš ar akmens plāksnēm (desmit baušļiem) rokās nokāpa no kalna un spīdēja. Viņš nepalika tur, viņš nokāpa un vadīja tautu ārā no Ēģiptes, virzienā uz Apsolīto zemi. Pēc laika ar Dievu Mozus seja spīdēja, bet viņš nokāpa no kalna. Kad mēs esam bijuši Dieva klātbūtnē, savos lūgšanu kambaros, gaisma, kas tevī, nevar tikai palikt lūgšanu kambarī, tai ir jāizplatās, jo pasaule ir grimusi ļaunumā. Es to savā galvā šonakt dzirdēju ļoti daudz reižu, nepārtraukti bija šis viens pants – visa pasaule ir grimusi ļaunumā. Un ir tikai viena atbilde – Jēzus Kristus, Gaisma tumsībā. Un gaisma esam tikai mēs, nevis, lai spīdētu, bet lai izplatītu gaismu.

Kad Jēzum bija problēmas, Viņš tās risināja kalnā – Viņš gāja kalnā un pielūdza Dievu, meklēja Dieva vaigu.

“Patiesi Es jums saku: daži no tiem, kas šeitan stāv, nāvi nebaudīs, iekāms tie neredzēs Cilvēka Dēlu nākam Savā Valstībā.” (Mateja evaņģēlijs 16:28 )

Šo Jēzus teica mācekļiem.

“Un pēc sešām dienām Jēzus ņēma Pēteri un Jēkabu un viņa brāli Jāni un veda tos savrup uz augstu kalnu, un tika apskaidrots viņu priekšā, un Viņa vaigs spīdēja kā saule, un Viņa drēbes kļuva baltas kā gaisma.” (Mateja evaņģēlijs 17:1-2)

Jēzus gāja risināt savas problēmas kalnā. Viņam vajadzēja virzīties tālāk uz Jeruzalemi, kur viņu nodos, spīdzinās, kur Viņš uzņemsies visus pasaules grēkus. Viņš bija Dievs un vienlaicīgi cilvēks. Un tur, kalnā, Viņa vaigs spīdēja kā saule, drēbes bija baltas kā neviens balinātājs nespētu izbalināt. Jēzus teica, ka daži no mācekļiem nenomirs līdz neredzēs Dievu visā godībā un slavā tādu, kāds Viņš nāks otrreiz. Viņš teica, ka daži nebaudīs pat nāvi. Tas nozīmē, ka Pēterim, Jānim un Jēkabam Jēzus nodemonstrēja Sevi visā slavā un visā godībā. Tieši tāds būs Jēzus, kad nāks otrreiz. Viņš būs kā saule, visiem redzams, nepārprotams, un visi saņems pēc nopelniem. Viņš šķiros kā avis no āžiem, vienas pa labi, otras pa kreisi. Vieni ieies mūžīgajā dzīvībā un līksmībā, otri būs mūžīgās mokās. Vieniem Viņš teiks: “Nāc iekšā sava Tēva valstībā!” Otriem teiks: “Ejiet nost no manis, es jūs nekad neesmu pazinis!” Tie, kam Viņš teiks, ka nekad nav pazinis, viņam teiks: “Kungs, Kungs, bet mēs taču spīdējām! Mēs spīdējām!” Bet Jēzus teiks: “Jūs neizplatījāt gaismu, jūs sev spīdējāt, savam priekam, ne Manam godam, ne Manai slavai. Jūs nedzīvojāt Manā prātā, pēc Manas gribas, jūsu dzīve bija tikai sev un sabojāta. Jūs aizmirsāt par galveno bausli: mīli Dievu un savu tuvāko kā sevi pašu.” Viņiem bija pašiem savs nelielais ugunskurs, un viņi paši spīdēja savā starpā, bet pasaule ir grimusi ļaunumā. Jēzus atnāca ar vienu mērķi – nest gaismu tumsībā. Viņš ir Gaisma, un Viņš izvēlējās mūs, mani un tevi kā Gaismas nesējus.

Un tad parādījās Mozus un Elija un runāja ar Viņu. Pēteris, Jānis un Jēkabs redzēja šo slavu un godību, viņi redzēja Mozu un Eliju. Tas, ka Jēzus un apustuļi redzēja Mozu un Eliju, pierāda un atgādina mums, ka ir dzīve pēc nāves pie pilnas apziņas. Elija gadu simtiem iepriekš jau bija aizgājis pie tēviem, tāpat arī Mozus. Taču lūgšanā, kad Jēzus spīdēja kā saule savā godībā un slavā, Dieva klātbūtnē, ar Viņu runāja Elija un Mozus, un mācekļi to redzēja. Ir dzīve pēc nāves pie pilnas apziņas, un nav šķīstītavas, nav nekādas reinkarnācijas jeb pārdzimšanas, jo cilvēkam ir nolemts vienreiz dzīvot, vienreiz mirt, un pēc tam ir tiesa. Katrs kā esam dzīvojuši, gaismā vai tumsā, tiksim tiesāti. Un Pēteris vērsās pie Jēzus un teica: “Kungs, mums šeit ir labi. Taisīsim teltis – vienu Tev, vienu Mozum un vienu Elijam.” Pēterim bija labi, jo viņš bija Dieva klātbūtnē, Dieva slavā. Mēs beidzām trīs dienu inkaunteru, un vairāki cilvēki teica, ka mums vēl tādus vajag. Es neesmu pret to, ka mums tādus vajag, bet mēs nevaram kā Pēteris prasīt – celsim telti, vienu Tev, Jēzu, vienu Mozum, vienu Elijam, jo mums šeit ir labi.

Un pēc tam notika, ka pēkšņi no padebess atskanēja balss, visi redzēja šo gaismu, visi dzirdēja šo balsi: “Šis ir Mans mīļais Dēls, To klausiet!” Mācekļi izbijās, viņi kā miruši tur nogāzās, un pēc tam Jēzus pienāca, un viņi kopā gāja lejā no kalna. No kā viņi nobijās? Ne no Dieva godības, bet no šīs balss, kas teica, ka ir jāiet ārā no Dieva godības, ir jākāpj lejā, jo pasaule ir grimusi ļaunumā! Ir jānokāpj kā Mozum no kalna. Tu piedzīvo Dieva godību, pēc tam tu nes un vairo šo gaismu. Un nepastāv tāds jautājums – bizness vai kalpošana. Tāds nepastāv, ja es esmu Dieva godībā, ja esmu gaisma šai pasaulē, ja esmu paklausīgs Viņam, gribu būt Dieva vadīts un Viņam sekot, tad nepastāv jautājums, ko likt pirmajā vai otrajā vietā, kalpošanu vai biznesu, darbu, vai ko citu, vai cilvēkus! Lai nāk Dieva valstība, un Tavs prāts lai notiek kā debesīs, tā arī virs zemes. Runa ir gan par tavu personīgo dzīvi, gan par cilvēkiem tev apkārt. Tev ir sirdī Latvija? Tu mīli savu zemi, savu tautu? Zini – Latvija ir grimusi ļaunumā, cilvēki nesajēdz, ko dara un kādus likumus izdod, nesajēdz, kur strādā un kādā sistēmā ir ieberzušies. Nav tā, ka viss ir pilnīgi slikti, bet nav nekas labs gaidāms bez Kristus. Jo pasaule ir grimusi ļaunumā, un mēs esam atbilde.

Pēc šīs lūgšanas kalnā Jēzus devās uz Jeruzalemi izpildīt Savu misiju, un tas nebija viegli doties uz Jeruzalemi nomirt pie krusta. Tu biji inkaunterā, dievkalpojumā, lūgšanu kambarī, Dieva klātbūtnē, un nav jau viegli pēc tam iet un pašam nomirt pie krusta. Bet tāda ir Dieva griba. Ir savs laiks būt Dieva godībā, kad tava seja spīd kā saule. Tu pats to nezini, bet tu spīdi kā saule, bet ne tikai, lai vienkārši paspīdētu kādam ar savām dāvanām, ar savu balsi vai ko tamlīdzīgu, bet gan, lai reāli izplatītu gaismu mīlestībā uz cilvēkiem, jo pasaule ir grimusi ļaunumā.

“Nevis izgudrotām pasakām sekodami, mēs jums esam sludinājuši mūsu Jēzus Kristus spēku un atnākšanu, bet kā tādi, kas esam kļuvuši Viņa varenības aculiecinieki. Jo toreiz, kad Dievs Tēvs Viņu, godā celdams, apskaidroja, Viņam atskanēja šāda balss no augsti cēlās godības: Šis ir Mans mīļais Dēls, uz ko Man ir labs prāts.” (2.Pētera 1:16-17)

Pēteris cēla draudzes un līderus, darīja brīnumus un zīmes. Un šis Pēteris bija tāds pats cilvēks kā jebkurš no mums, kas sekoja Kristum. Un Pēteris teica draudzei: “Es biju liecinieks šai godībai, bet es nepaliku kalnā. Man ļoti gribējās palikt, bet Tēvs man norādīja kāp lejā un nes gaismu pasaulei, ne tikai spīdi, jo pasaule ir grimusi ļaunumā!” Viņš to ļoti spilgti atcerējās. Ir jābūt Dieva klātbūtnei – dievkalpojumiem, mājas grupiņām, personīgām lūgšanām, Bībeles lasīšanai. Tu esi Dieva klātbūtnē un pēc tam to nes cilvēkiem. Ne tikai pats spīdi, bet kalpo augošā draudzē, lai cilvēki aug garīgi un pilnveidojas. Tie, kas ir remdeni kristieši, mūs var uzskatīt par nenormāliem, apgalvojot, ka Bībelē nekas nav rakstīts par mājas grupām, līderiem, inkaunteriem un citām lietām. Mēs neapstāsimies pie četrsimt piecdesmit draudzes dalībniekiem, bet piepildīsim Latviju ar Dieva slavu un godību. Un to mēs izdarīsim ar izglābtiem cilvēkiem, kad mājas grupiņas būs visur. Un tie, kas bija remdeni, atzīs, ka tomēr mums bija taisnība, ka Bībelē ir mājas grupiņas, lūgšanas, inkaunteri un līderu celšana, un sapratīs, ka tas viss strādā, un gribēs to pieņemt. Pie mums būs tāds pats uzplaukums kā Dienvidkorejā. Vispirms garīgs uzplaukums un pēc tam ekonomisks, sociāls, politisks uzplaukums. Mēs esam maziņa valsts ar maz cilvēkiem, bet, kas pasaulē zems un nicināms un kas ir nekas, to Dievs ir izredzējis, lai mēs šai pasaulē kaut ko izdarītu. Esi lepns par to, ka tu esi šajā draudzē.

Es negribu būt tāds kā Aleksandrs Dolbijs. Lai tiktu uz viņa dievkalpojumiem, cilvēki īrēja vilcienus. Viņš bija liels kalpotājs Amerikā, bet viņam aizbrauca jumts. Viņš sāka celt pilsētu kristiešiem, Ciānu. Draudze tur dzīvoja kopā un spīdēja tikai sev. Fokuss uz neglābtajiem tika pazaudēts, jo viņi bija ieciklējušies tikai paši uz sevi. Šim Dieva vīram bija liela vara, un kādreiz viņam kāds pravietoja: “Tu esi Elija, kam jānāk,” un viņš ar laiku tam pats sāka ticēt un noslēdzās Ciānas mūros. Tas nav Dieva prāts, ka mēs sēžam klosteros, muļķojamies ar mirušiem kauliem un dažādām reliģijām. Dievs vēlas, ka mēs gaismu, kas mūsos, nesam cilvēkiem, ka mēs kā draudze augam un vairojamies. Izglābti cilvēki pievienojas draudzei, un gaisma izplatās caur draudzi, nevis tu viens pats nes gaismu visai pasaulei. Dievs mūs ir izredzējis, un vienīgais veids, kā varam palīdzēt Latvijai, ir augt pašiem. Es jūtu, ka tuvojas atmoda caur draudzi “Kristus Pasaulei” un citām draudzēm, kuras aug. Tam nav lielas nozīmes, ja izdzen ļaunos garus, bet tas nekalpo draudzes skaitliskai izaugsmei ar izglābtiem cilvēkiem, kas personīgi staigā gaismā.

“Un Vārds tapa miesa un mājoja mūsu vidū, un mēs skatījām Viņa godību, tādu godību kā Tēva vienpiedzimušā Dēla, pilnu žēlastības un patiesības.” (Jāņa evaņģēlijs 1:14)

Nozīme ir tam, vai gaisma izplatās, jo pasaule ir grimusi ļaunumā un Jēzus ir atbilde, un mēs esam gaismas nesēji.

“Bet, viņam ejot, notika, ka tuvojoties Damaskai, piepeši viņu apspīdēja gaisma no debesīm.” (Apustuļu darbi 9:3)

Pāvilu apspīdēja Dieva gaisma un godība, un viņš piedzīvoja jaunpiedzimšanu. Pēc tam viņš ēda un atspirga, un palika dažas dienas pie mācekļiem, un pēc tam tūdaļ sludināja par Jēzu. Pāvils cēla draudzes. Tieši Pāvils ieveda kristietību Eiropā.

“Kamēr Es esmu pasaulē, Es esmu pasaules gaisma.” (Jāņa evaņģēlijs 9:5)

To Jēzus saka par Sevi, bet tieši tāpat viņš saka par mums, jo mēs esam viņa mācekļi. Un kamēr tu esi pasaulē, tu esi pasaules gaisma. Cilvēks dzīvo tikai tad, kad viņš iet uz Dieva norādītiem mērķiem un bauda Dieva klātbūtni. Profesori Hērods un Brokols veica eksperimentu ar mērkaķiem. Viņi ievietoja četrus mērkaķus būrī, kura vidū bija gara kārts, un tās galā banāni. Mērkaķi cits pēc cita centās uzkāpt augšā un dabūt banānus. Kad viens no viņiem uzkāpa, viņš tika apliets ar auksta ūdens šalti, un tā rezultātā viņš atkāpās un samierinājās. Un tā vairākas reizes. Pēc kāda laika būrī ielaida jaunu mērkaķi, kurš vēl nebija apliets ar aukstu ūdeni, viņu samainīja ar vienu no iepriekšējiem. Kad jaunais mērkaķis kāpa augšā, šie iepriekš iebaidītie vilka viņu lejā un neļāva viņam uzkāpt līdz banāniem. Pēc tam atkal vienu veco mērkaķi izveda ārā un jauno ieveda vietā. Tas viss atkārtojas līdz būrī palika četri mērkaķi, kuri nekad nebija vēl aplieti. Banāni bija kārts galā, ūdeni neviens vairs nelēja, bet šie četri mērkaķi pat necentās vairs kāpt augšā. Tā šķiet elementāra lieta – sasniegt savu mērķi, bet, ja tev apkārt būs cilvēki, kas neļaus kāpt augšā, tas tevi negatīvi iespaidos. Bet Marka 9:23 ir rakstīts: ”Tas visu spēj, kas tic.” Atbrīvo savu prātu, atbrīvojies no aizspriedumiem. Mūsu zeme ir grimusi ļaunumā, un mēs esam atbilde, un nav svarīgi, kas notiek apkārt. Nav svarīga citu cilvēku pieredze, bet Dieva griba. Tu vari aizsniegt cilvēkus un izglābt viņus. Visas problēmas, kas traucē tev izdarīt kādas lietas, ir galvā. Atmoda apkārt ir reāli iespējama. Ja tev ir Dievs un sava draudze, tad izej no savas komforta zonas un paņem to, kas tev pienākas. Lai Dievs svētī Latviju!

Mācītāja Mārča Jencīša sprediķi “Gaismai nav tikai jāspīd – gaismai ir jāizplatās” pierakstīja Ieva Našeniece, Evija Šmatova un Iveta Kļavinska, rediģēja Evija Šmatova un Ieva Našeniece

Pareizas attiecības ar pretējo dzimumu

Publicēja 2017. gada 22. aug. 13:45Līga Paņina

Ziņas datums 22.08.17.

Šodienas tēma būs ļoti interesanta un ļoti vajadzīga – pareizas attiecības ar pretējo dzimumu. Šobrīd visa pasaule jūk prātā un cenšas iestāstīt, ka dzimuma vispār nav. Tas ir acīm redzamais neticamais, un patiesībā tas kaut kādā mērā attiecas uz cilvēkiem, kam neinteresē pretējais dzimums, bet savs dzimums. Šis nebūs standarta sprediķis ar Rakstu vietām, lai sievas klausa savus vīrus, būs kaut kas vairāk, kaut kas dziļāk. Dievs, Tu esi labs. Tu atklāj lietas tādas, kādas tās ir, un Tu palīdzi mums augt un veidot savu dzīvi pareizi attiecībās ar cilvēkiem.

„Tad Dievs sacīja: "Darīsim cilvēku pēc mūsu tēla un pēc mūsu līdzības; tie lai valda pār zivīm jūrā un pār putniem gaisā, un pār lopiem, un pār visu zemi un visiem rāpuļiem, kas rāpo zemes virsū." (1.Mozus 1:26)

Dievs radīja cilvēku pēc Sava tēla, pēc Savas līdzības – vīrieti un sievieti. Teologi Bībelē ir centušies pierādīt kaut ko citu, arī tie, kuriem patiesība nav izdevīga, tie, kas ne pārāk labi pazīst Dievu, kuri vairāk skatās uz pagātnes mantojumu un tradīcijām, nekā uz Dieva Garu, Bībeles kontekstu, viņi akcentē līdzīgu Rakstu vietu šai, ka Dievs radīja cilvēku, un tas bija vīrietis, un pēc tam no vīrieša ribas Dievs radīja viņam palīgu – sievieti. Arī Pāvils apgalvo, ka vispirms bija vīrietis un pēc tam sieviete, un tāpēc sievietei ir jāpakļaujas vīrietim. Ja tu paskaties vēsturē, uz dažādām tautām, valsts iekārtām, tad miljoniem cilvēku dzīvo tādās zemēs, kurās sievietēm nav tiesību. Tā ir vīriešu pasaule, kur sievietes lielākoties nav nekas. Runājot par pareizām attiecībām ar pretējo dzimumu, to visu saprast ir ļoti būtiski. Tas būs pats pirmais, par ko es gribu runāt. Šī Rakstu vieta atklāj, ka Dievs radīja cilvēku. Ir divas šādas Rakstu vietas. Pirmajā ir teikts, ka vispirms tika radīts Ādams un pēc tam sieviete, no viņa ribas. Bet šajā Rakstu vietā ir rakstīts, ka Dievs radīja cilvēku. Kas bija cilvēks? Vīrietis un sieviete. Pēc Sava tēla Dievs radīja divus cilvēkus. Tāpēc pilnīgs cilvēks ir tikai vīrietis un sieviete kopā.

„Jo vīrs nav no sievas, bet sieva no vīra. Jo vīrs nav radīts sievas dēļ, bet sieva vīra dēļ.” (1.Korintiešiem 11:8-9)

Es nevēlos neapstrīdēt Pāvila mācību, bet vēlos mācīt Bībeles Dieva Garu! Dieva Vārda Garu, nevis burtu. Te ir runa par paklausību, par lakatiņa nēsāšanu, par visādām tradīcijām. Tajā laikā sievietēm dievkalpojumos vispār bija aizliegts runāt, to mācīja Pāvils. Un tomēr Pāvils putrojās.

„Tomēr ne vīrs ir kas bez sievas, ne sieva bez vīra mūsu Kungā. Jo, it kā sieva ir no vīra, tāpat ir arī vīrs no sievas; bet tas viss ir no Dieva.” (1. Korintiešiem 11:11-12)

No vienas puses Pāvils saka, ka sieva ir no vīra un viņai jāpakļaujas vīram, un tajā pašā laikā vīrs nav nekas bez sievas un sieva nav nekas bez vīra. Un vēl tajā pašā laikā viņš saka – jo, it kā sieva ir no vīra, tā vīrs ir no sievas. Tam nav nekādas nozīmes, kas no kā ir. Sieviete nav cēlusies no vīrieša. Mehānismam nav nozīmes, būtībai ir nozīme. Sievieti ir radījis Dievs! Tavs Tēvs ir Dievs! Es varbūt tā pārsteidzīgi saku, ka Pāvils putrojās, un tomēr mans uzskats ir, ka tas, ko Pāvils māca par sievietēm Jaunajā Derībā, nav sevišķi veselīgi, jo tas tā pilnībā mums neder, jo viņš to mācīja attiecībā pret tā laika kultūru, pret tā laika kārtību, ne tikai Dieva tautā, bet arī apkārtējās tautās, tā kā tur bija pieņemts, jo tā bija vīriešu pasaule. Sievietes varēja atlaist un pieņemt, varēja turēt vairākas sievas vienlaicīgi, daudzās vietās sievietes tika turētas līdzīgi dzīvniekiem, un tas viss ir atainots Bībelē. Visa Bībele runā par vīriešu pasauli. Visur ir vīri, vīri un vīri, un tikai šur tur pavīd kāda Estere, Rute. Jaunajā Derībā jau vairāk parādās sievietes, piemēram, apustule un draudžu vadītājas. Vecajā Derībā parādās praviete Debora, bet tā ir ļoti reta parādība, jo visur tiek minēti vīri un vīrieši. Dāvids pasauca Batsebu, un viņai bija jānāk. Tā ir vīriešu pasaule. Tas nekas, ka viņa grēkoja kopā ar Dāvidu pret Dievu, bet tā bija vīriešu pasaule. Visa Bībele praktiski runā par vīriešu pasauli un, ja mēs tā burtiski ņemam Bībeli, tad sanāk, ka tieši tāpat ir jāturpina, ka tā ir vīriešu pasaule un sievietei jāpiešķir mazāk nozīmīga loma. Taču tas nav konteksts un tā nav patiesība. Bībele saka, ka Dievs radīja cilvēku – vīrieti un sievieti. Pašā sākumā vīrietis un sieviete bija absolūti vienlīdzīgi. Tas precīzi atbilst Pāvila vārdiem, jo it kā sieva ir no vīra, tāpat vīrs ir no sievas, tomēr ne vīrs ir kas bez sievas, ne sieva bez vīra. Te nav runa tikai par cilvēkiem, kuri ir pāris, ir apprecējušies un kuriem ir erotiskā mīlestība, bet vispār par sieviešu un vīriešu attiecībām. Jebkurš vīrietis un jebkura sieviete un viņu attiecības savā starpā sabiedrībā, draudzē, mājas grupiņā, ģimenē, amatos, itin visā. Es šodien runāšu par pareizām attiecībām ar vīrieti un sievieti, nevis tikai par laulātajiem, bet vispārīgi par vīriešiem un sievietēm. Protams, ka es pieskaršos arī laulību tēmai.

Ko teica Jēzus, kad pie Viņa nāca farizeji un saduķeji un uzdeva stulbus jautājumus? Vai katra iemesla dēļ ir atļauts šķirties no sievas? Jēzus skaidri atbildēja, ka no iesākuma tā nav bijis, ka tu vari atlaist, vari pieņemt, ka vari ņemt vairākas sievas. Dieva plāns un Dieva griba bija – ABSOLŪTA DZIMUMU VIENLĪDZĪBA. Ne vīrietis ir kas bez sievietes, ne sieviete ir kas bez vīrieša, nevis tikai laulībā, bet vispār sabiedrībā, arī draudzē. Ja nav vīriešu, ir tikai sievietes, tad tas nevar būt pilnvērtīgs cilvēks, viņš nevar pilnvērtīgi funkcionēt. Ja te ir tikai sievietes ‘amazones’, un vīriešu nav, tad viņas arī nevar pilnvērtīgi funkcionēt. Te nav runa par dzimtas turpināšanu, bet par to, ka neviena sabiedrība nevar būt pilnvērtība bez abu dzimumu cilvēkiem. Interesanti Dievs izdarīja– pārdalīja cilvēku it kā uz pusēm! Tāda bija Viņa griba, tāds bija Viņa perfektais plāns! Sākotnēji bija pilnīga harmonija. Ādams mierīgi ņēma no sievas, viņi sagrēkoja – baudīja aizliegto augli. Te vēl ir jautājums, kurš kuram varēja pakļauties. Izskatās, ka Ādams pakļāvās savai sievai. Abpusēja pakļaušanās. Viss, kas ir rakstīts Bībelē par sieviešu un vīriešu attiecībām, nav jāuztver burtiski. Ja tu redzi, ka kaut kur sievietes draudzē sēž lakatiņos, tad zini, ka šie cilvēki ir burtiski iztulkojuši Rakstu vietas, kam nav nekāda sakara ar vīrieša un sievietes attiecībām. Svarīgs ir Gars, nevis burts! Burts nokauj, bet Gars dara dzīvu! Ir jādzird Svētais Gars, ir jāpēta viss Bībeles konteksts, sākot ar radīšanu.

Un Dievs Tas Kungs sacīja: "Nav labi cilvēkam būt vienam; Es tam darīšu palīgu, kas atbilstu viņam.” (1.Mozus 2:18 )

Šeit ir vēlreiz aprakstīts radīšanas stāsts, kā Dievs radīja cilvēku. Ādams, tāpat kā dažādiem dzīvniekiem, iedod vārdu arī sievietei. Tur bija ēzelis, nīlzirgs, papagailis, lapsa, vilks, lācis, lācene, zebra un… sieviete. Tas tā izskatās, ka sieviete ir tā kā dzīvnieks. Pēc šīs Rakstu vietas tā to var saprast, ja pavirši skatās Bībelē, un nav brīnums, ka viduslaikos, katoļu baznīcas laikā, sievietēm nebija vērtības. Viņas varēja pirkt un pārdot. Tikai sākot ar protestantismu sievietei kaut kur sabiedrībā parādījās vieta. Jēdzīga vieta, nevis kaut kur harēmā pie kāda bārdaina veča. Tur, kur vairāk ir Dieva Gars, kur vairāk ir Viņa klātbūtne, tur ir vairāk brīvības, tur vairāk ir vienlīdzība starp dzimumiem. Kur vairāk ir vienlīdzība starp dzimumiem, tur ir vairāk svētības! Sievietes bieži saka: „Man nevajag tos večus!” Tu jau vari tā teikt, un tomēr tev viņus vajag. Vīrieši bieži saka: „Man tās vecenes apriebušās.” Tu vari tā teikt, bet tomēr tev viņas ir nepieciešamas. Jo Dievs radīja pēc Sava tēla un līdzības cilvēku uz pusēm. Kāpēc? Kā jau teicu, es to nezinu. Tas bija ideāls plāns, ko mēs nevaram izprast. Tad, kad Dievs bija radījis Ievu, ko teica Ādams? „Oho! Kauls no mana kaula. Miesa no manas miesas.” Viņam viņa patika. Tā dēļ vien jau ir vērts, ka mēs viens otram patīkam. Mēs varam priecāties viens par otru. Ādams priecājās par Ievu.

Bībele jau pašā sākumā saka, ka sieviete vīrietim būs tikai palīgs. Vecis sēdēs mājās, dzers alu, skatīsies televizoru, bet sieviete būs palīgs skatīties televizoru un dzert alu? Tas nozīmē apkopt bērnus, aiziet uz veikalu, protams, strādāt divos darbos, lai vecis mājās ir aprūpēts, drēbes izmazgātas. Lūk, tāds modelis – palīgs. Tu gribi būt palīgs? Tu zini, ko par vārdu ‘palīgs’ saka Bībele?

Mūsu dvēsele gaida uz To Kungu, Viņš ir mūsu palīgs un vairogs.” (Psalms 33:20)

DIEVS IR MŪSU PALĪGS! Vīrietim varētu patikt, ka viņš rullē, bet sieviete ir tikai palīgs, viņam ir vairāk tiesību nekā viņai. Bet Bībele saka, ka tas nav tāds palīgs, kurš nopērk tev alu, apčubina. Tas ir tāds palīgs, kas vada tavu dzīvi! Viņš ir mans palīgs – Dievs! Viņš ir cilvēka otra puse. “Nav labi būt vienam” nenozīmē tikai laulību, bet vispārīgi sabiedrībā, draudzē vīriešu un sieviešu pareizu savienību, harmoniju, viens otra papildināšanu. Tu saproti, ka šeit nav runa par palīdzēšanu, par vergošanu.

„Tādēļ vīrs atstās tēvu un māti un pieķersies savai sievai, un tie kļūs par vienu miesu. Un tie abi cilvēks un viņa sieva bija kaili, bet tie nekaunējās viens otra priekšā.” (1.Mozus 2:24-25)

Ja jau mums būtu radīts tāds otršķirīgs palīgs, tad kāpēc mēs atstājam savu tēti un mammu, kad dodamies laulībā? Kāpēc tu atstāj tēvu un mammu? Lai pieķertos vājākam radījumam, kā sabiedrībā mēdz teikt? Draugi, sievietes nav vājākais radījums, bet nav arī stiprākais. Vienlīdzīgs! Tās ir manas pārdomas un atklāsmes par Dieva vārdu. Vīrs liks augstāk par tēvu un māti un visiem citiem savu sievu, tas nozīmē, ka viņš pakļausies sievietei.

Kurš parasti kavējas, ja kaut kur ir jādodas, – vīrietis vai sieviete? Sieviete. Ko viņa dara šajā laikā, kad vīrietis jau sēž mašīnā un gaida? Savu kaimiņu es bieži redzu sēžam savā busiņā. Es domāju, ko viņš tur dara? Kāpēc viņš no rīta viens pats sēž mašīnā? Es tikai pēc laika sapratu, ka viņš gaida savu sievu. Mans kaimiņš ir ļoti pacietīgs. Ko sievietes dara, kad kavē? Skatās, vai viņai piestāv apģērbs, pēdējā brīdī ātri nomaina kleitu vai kurpes, kaut kas tiek pielabots vai nomainīts. Tās var būt piecas minūtes, desmit vai pat pusstunda. Tāda greznība reizē aiziet lejā uz mašīnu nepastāv. Es domāju, ka kādas piecsimts reizes es sievai esmu teicis: „Ja tu pēc piecām minūtēm nebūsi lejā, es braukšu viens pats. Brauc, kā tu gribi, tev ir sava mašīna, brauc.” Tās pašas piecsimts reizes ir tā, ka viņa pēc piecām minūtēm joprojām nav. Vai es esmu aizbraucis, kā es esmu teicis? Vai mans jā šajā gadījumā nav bijis jā? Un mans nē nav bijis nē? Uz ko tas norāda? To, ka es pakļaujos savai sievai. Mēs tikai domājam, ka visas sievietes ir tādas emocionālas, bet vīrieši baigi prātīgie, stiprais dzimums, līderi, un sievietes tikai palīgi. Es esmu principu cilvēks, un mans jā vienmēr ir jā. Ja es kaut ko pasaka, tad tas būs ļoti ātri un es to nekad neizmainīšu. Bet kāpēc es savai sievai varu teikt piecsimt reizes, ka es braucu prom, gribu braukt prom, bet nevaru? Ir bijušas reizes, kad ir uz robežas, mašīna karsta, saule karsē, es sēžu un domāju, ka šoreiz točna aizbraukšu, bet tā līdz šai dienai neesmu aizbraucis. Pēdējā laikā šī situācija ir uzlabojusies.

Ne tikai es sievai pakļaujos, bet sieva arī man sāk pakļauties. Jo Pāvils arī saka, ka ne vīrs bez sievas ir kas, ne sieva bez vīra ir kas. Vīrs pakļaujas sievai, sieva pakļaujas vīram! Tas ir abpusēji! Mēs esam vienlīdzīgi, kaut katram ir kaut kādas nianses, dīvainības ķermenī un prātā. Nav lemts pilnībā izprast sieviešu un vīriešu dabu. Sieviete ir mīkla. Vīrieši ir vieglāk izprotami, un tomēr arī mīkla. Sieviete arī līdz galam nevar izprast vīrieti. Vai tā bija no iesākuma? Kāpēc tāda vīriešu pasaule? Tāda paverdzināšana, pazemošana? Kāpēc tā ir noticis, jo līdz šim brīdim ar to cīnās visā pasaulē. Citi pat necīnās. Kāpēc? Tāpēc, ka notika grēks. Pirmie cilvēki sagrēkoja. Pirmais vīrietis un sieviete pa paradīzi staigāja kaili. Vispār bez problēmām. Tu zini, ko tas nozīmē? Pilnīga harmonija! Tur nav nekāda kauna, tur ir ideāls, harmonija! Pakļautība viens otram.

Un cilvēks sacīja: "Tā sieva, ko Tu man devi, lai viņa būtu ar mani, tā man deva no tā koka, un es ēdu.” (1.Mozus 3:12)

Pirmie cilvēki sagrēkoja. Ieva un Ādams sagrēkoja, un caur to mūsos ienāca atsvešināšanās no Dieva, lāsts. Uzreiz pēc grēkošanas vīrietis vainoja sievieti. Sieviete pagaidām vīrieti nevainoja, vainoja tikai čūsku. Bet turpmāk būs tā, ka sievietes vainos vīriešus, jo tad, kad sievietes kaut ko vēlas no vīrieša, atceries, ka tas nav tikai par laulību, tas ir vispār, kaut ko prasa vīrietim, bet vīrietis zina, ka tā nevajag, tomēr viņa tā īd, tik žēli raud, ka vīrietis piekrīt un dod, un pēc tam atklāsies, ka tas nebija pareizi un tam ir sekas, un tā pati sievietes teiks vīrietim: „Kāpēc tu to izdarīji? Kāpēc tu to pieļāvi? Kāpēc tu to atļāvi? Kāpēc tu man to devi?” Tas ir mūžīgs konflikts, grēka sekas.

Sievai Viņš sacīja: "Vairodams Es vairošu tavas sāpes un tavu radību mokas sāpēs tev būs bērnus dzemdēt; un tev būs kārot pēc sava vīra, un viņam būs valdīt pār tevi.” (1.Mozus 3:16)

Kāpēc vīrieši valda pār sievietēm? Kāpēc sievietes negrib pakļauties? Tās ir grēka sekas. Tas nav Dieva plāns, tā nav Dieva griba. Cilvēki ir radīti vienlīdzīgi, bet grēks to visu ir sabojājis, sievietei rodas vēlme valdīt pār vīru, bet vīram vēlme valdīt pār sievieti. Globāli, valdības līmenī, ģimenē, visur gribās valdīt. Vīrietim šajā jautājumā ir priekšrocība, jo viņš ir fiziski spēcīgāks un tāpēc viņam ir vairāk iespēju pakļaut. Viss notiek uz varas pamata, naida pamata. Īsāk sakot, šī problēma – bērnu dzemdēšana un vēlme valdīt pār vīru un vīrietim pār sievu vienmēr pastāvēs, tik ilgi, kamēr būs pasaule, jo tās ir grēka sekas. Pirmie cilvēki nedzemdēja sāpēs. Es nezinu, kā viņi vairojās, acīmredzot, nebija paredzēts vairoties tā, kā tas notiek šobrīd. Dzemdību sāpes nebija paredzētas. “Tev būs sāpēs dzemdēt un vīra kārot,” un kaut kādu dzērāju dabūsi, un viņš tevi klapēs. Tieši tā arī notiek sabiedrībā – vajag to veci, vienalga kādu, kaut vai kaut kādu lohu. Sieviete kāro pēc vīrieša, un tad, kad viņa dabū, tad viņš viņu pazemo – tā arī ir vēlme valdīt pār sievieti. Protams, ka ne visos gadījumos. Ir arī cits modelis – vīrietis kāro pēc sievietes, dabū to sievieti, bet viņa viņu bāž zem tupeles, viņš nav spējīgs vadīt, un atkal ir konflikts. Kamēr viņš ir kopā ar konkrētu sievieti, viņa viņu nospiež, viņš nevar attīstīties, augt, vadīt, nekādu biznesu nevar iesākt, jo viņa viņu emocionāli bremzē, terorizē. Tās ir grēka sekas.

Tātad pēc grēkā krišanas sievietei radās spēcīga vēlme valdīt pār vīrieti, bet vīrietim vēlme apspiest sievieti. Grēks radīja konfliktu starp vīrieti un sievieti, un tas joprojām darbojas. Bet ir risinājums! Caur Jēzu Kristu, caur Svētā Gara spēku mēs varam tam darīt galu. Un Dieva ideālais plāns mums ir atgriezties ideālā stāvoklī.

Kāds lāsts bija Ādamam? Vīriešu lāsts – smagi strādāt un gādāt par ģimeni. Ja jau mēs esam tik vienlīdzīgi, kāpēc pastāv tāds modelis, ka vīrietis strādā un viņam ir jāgādā par ģimeni? Sievietes arvien vairāk pašas grib strādāt un gādāt par ģimeni. Dievs ir radījis tā, ka vīrietis strādā un gādā, jo pretējā gadījumā sieviete nevar dzemdēt. Tas ir pareizs modelis, bet tas nenozīmē nevienlīdzību, tieši otrādi sievietei ir jāmaksā ar sāpēm, bet vīrietim ir jāmaksā ar darbu. Bet nevar būt otrādi – nav bērnu, nav problēmu. Arī sieviete strādā un darbojas, un, iespējams, pat labāk nekā vīrietis. Ja ir bērni, tad kurš gādās par viņiem? Te nav runa par atšķirībām, kurš ir mazāks vai lielāks, bet te ir runa par lomu. Ja viens dzemdē, tad otrs gādā, lai viņa var dzemdēt. Tas ir normāli, ka sieviete ir mājās ar bērniem, bet vīrs sēž vārtrūmē un kruķī politiku un biznesu. Un, ja arī kaut kur notiek otrādāk, tad nav problēmu, bet tas nav ideālais Dieva plāns. Katram gadījumam ir kādi izņēmumi. Šīs lāsta sekas darbosies līdz Jēzus nāks. Ne tikai sievietei ir kāre pēc vīra, vīrietim ir tāda pati kāre pret sievas.

 „Un Es celšu ienaidu starp tevi un sievu, starp tavu dzimumu un sievas dzimumu. Tas tev sadragās galvu, bet tu viņam iekodīsi papēdī.” (1.Mozus 3:15)

Šajā Rakstu vietā ir pravietojums, ir runa par Jēzus nākšanu. Viņš atnāca, nomira pie krusta un uzvarēja velnu un grēku (sievas dzimums). Bez sievas dzimuma nevar uzvarēt grēku, velnu. Jēzus atnāca vīrieša miesā. Kas ir Dievs? Vīrietis vai sieviete? Dievam nav dzimtes. Viņš nav ne vīrietis, ne sieviete. Viņš cilvēku radīja ar atšķirībām. Tikai vīrietis un sieviete kopā ir pilnīgi! Bet tikai tādā gadījuma, ja viņi sadzīvo. Un sadzīvot var tikai tur, kur ir Dieva Gars. Tikai tad, kad cilvēkam ir Dieva Gars, tad kad viņš ir pieņēmis Jēzu par savu Glābēju, ir iespējams apslāpēt vēlmi valdīt vienam pār otru.

Sievas, esiet paklausīgas saviem vīriem kā Tam Kungam. Jo vīrs ir sievas galva, tāpat kā Kristus ir draudzes galva, būdams Savas miesas Pestītājs.” (Efeziešiem 5:22-23)

Vai vari šeit ieraudzīt aplamību? Tu redzi šeit muļķību? Vīrs, sievas glābējs. Es pazīstu tikai vienu Glābēju, un Viņa vārds ir Jēzus! Viņš ir vienīgais Glābējs. Ne sieva, ne vīrs, bet Dievs! Ir nepareizi vairāk pieķerties cilvēkam, vīram vai sievai, vīrietim vai sievietei, nevis Dievam. Dievam ir vairāk jāklausa nekā cilvēkam. Kā vīrietis var pateikt: “Es un viss mans nams kalposim Dievam”? Kā tikko izglābies cietumsargs ar visu savu pestīto namu var sēdēt pie galda? Kas tā par pestīšanu? Tajā laikā vīrietis bija ģimenes galva un noteica to, kam pārējā ģimene ticēs. Vai tā ir glābšana? Vai tā var izglābt cilvēkus? Tā nav personīga cilvēka ticība un izvēle. Viss nams vienkārši akli paklausīja un gāja šajā ticībā. Lūk, kāpēc šodien viss tik vienkārši nedarbojas, ka vīrs nāk pie Dieva un visa ģimene uzreiz viņam līdzi. Jā, tam vajag laiku, un cits patiešām ies ar viņu kopā, bet ne visi.

Vai tu zini Džoisu Maieri un to, ko dara viņas vīrs? Viņas vīrs sēž un klausās savas sievas mācību. Džoisa Maiere ir līdere un draudzes galva, un viņas vīrs seko savai sievai. Kristū ir vienlīdzība. Iegaumē ļoti svarīgu lietu, jo tas ir būtiski neviens cilvēks nav jāieceļ amatā, vadoties pēc dzimuma, bet gan pēc spējām. Tev nav jāattiecas pret sievieti vai vīrieti kā pret sievieti vai vīrieti, bet kā pret cilvēku ar noteiktām spējām. Un, ja tu izvēlies, kurā amatā kurš cilvēks der, tad tas nebūtu jāizvēlas, vadoties pēc dzimuma. Cilvēks jāvērtē pēc viņa spējām. Ja vīrietis spēj izdarīt kaut ko labāk, tad sievietei nav par ko pukstēt. Un otrādi. Jau no paša sākuma Dievs mūs ir radījis vienlīdzīgus, katru ar savām spējām. Es domāju, ka, piemēram, par bērnu dzemdēšanu viss ir skaidrs – kādas kuram ir spējas. Arī runājot par fizisko spēku, tuvcīņām un dienēšanu armijā, – ar to būtu jānodarbojas vīrietim. Un tomēr, ja sieviete ir labs snaiperis vai ir uztrenējusi labākus muskuļus nekā vidusmēra vīrietim, tad arī viņa var dienēt. Ja viņai psiholoģiskais un emocionālais stāvoklis ir normāls un spējas labākas, tad lai tā ir sieviete, nevis vīrietis. Lūk, kāpēc tāda degradācija ir musulmaņu zemēs. Tur sievietes ar milzīgu potenciālu tiek apspiestas un nespēj to realizēt. Visu dara vīrieši. Patiesībā vīrietis bez sievietes nav nekas. Ja viņi ļautu arī sievietēm parādīt savas spējas, šīs valstis uzplauktu. Katrā ziņā, situācija būtu labāka nekā šobrīd. Problemātiskās valstīs un ģimenēs pastāv nevienlīdzība. Tās var funkcionēt uz baiļu un terora pamata, un tomēr tām nav augšanas spējas ilgtermiņā.

Vīrietis kā līderis ģimenē nav nekas obligāts un neizbēgams. Vīrietis būs līderis ģimenē tad, ja viņš tāds dabiski kļūs pēc savām spējām. Laulībā sievietei nav jāpakļaujās vīram tikai tāpēc, ka viņš ir vīrietis. Sieviete viņam var pakļauties tikai tad, ja viņš ir īsts vīrietis, un viņa ir īsta sieviete, kura vēlas brīvprātīgi viņam sekot. Sieviete nevar pakļauties vīrietim, kurš nav īsts vīrietis. Jā, ar mazohistiskām tieksmēm viņa var sekot arī lupatai, ļaut sevi izmantot, bet to nevar nosaukt par normālu dzīvi. Es domāju, ka sieviete pēc būtības ir radīta, lai kopā ar vīrieti būtu savienībā. Noteiktās jomās viņa grib pilnībā pakļauties vīrietim, bet viņa to nedarīs, kamēr neredzēs, ka viņš ir vīrietis ne vien pēc izskata, bet arī darbos, un labprāt viņam sekos. Vīrietis nekad nedrīkst pieprasīt sievietei pakļauties viņam. Kad tu sabiedrībā esi īsts vīrietis, tad sievietes paša tev vēlas sekot. Ja ģimenē tu esi īsts vīrs, tad sieva pati vēlēsies tev 100% atdoties un pakļauties. Tādā gadījumā tev ģimenē būs viss tas labākais, ja vien tu būsi īsts līderis. Nevis nosaukuma pēc, bet tiešām tāpēc, ka otrs cilvēks redz reālu iemeslu tev uzticēties un sekot, zinot, ka viņam nekas netiks uzspiests. Pareizas attiecības ir dibinātas uz pilnīgu brīvprātību. Ja sievietei ir iekšēja vēlme pakļauties, viņa būs laimīga. Es personīgi uzskatu, ka sieviete patiešām būs laimīga tikai tad, kad pilnībā pakļausies savam vīram un tajā pašā laikā būs pilnīgi brīva, jo arī lēmumu pakļauties pieņems brīvprātīgi. Ja tu vēlies būt īsts vīrs, tad audz kā līderis. Tāpat tas attiecas arī uz sievietēm. Vienkārši pieaudz Kristū! Ja sievietei kādos amatos ir vadošā loma sabiedrībā, tad tas būtu jānošķir no ģimenes dzīves. Ja sievietei ir amats, viņa ir līderis ar saviem sekotājiem, tad ģimenē var būt arī cits modelis. Viss atkarīgs no spējām.

Secinājums: vīrietis un sieviete ir radīti absolūti vienlīdzīgi, taču šo kārtību grēks ir sabojājis, līdz ar to abiem ir vēlme vienam pār otru valdīt. Tomēr caur Jēzu Kristu ir iespējams atgriezties pareizā modelī. Cilvēku nevajag vērtēt pēc dzimuma, bet pēc spējām. Un viss notiek tikai brīvprātīgi. Es no cilvēkiem pieņemu mīlestību tikai tad, ja tā ir brīvprātīga. Kā starp vīrieti un sievieti var būt sekss, ja tas nav brīvprātīgs? Tev tas patiktu? Tu kaut ko vari darīt tikai tad, ja tu to dari brīvpātīgi. Ja tu mīli, tad tu otram dari visu to labāko.

Attiecības starp cilvēkiem.

Šajā draudzē sākotnēji pēc G12 modeļa bija izveidotas atsevišķas vīriešu un sieviešu mājas grupas. Tajā laikā mums viena problēma bija ļoti minimāla netiklības gadījumu bija ļoti maz, bet arī vīrieši bija draudzē ļoti maz. Tad es saņēmu atklāsmi no Dieva, ka ir laiks veidot arī jauktās grupas. Šobrīd draudzē ir krietni vairāk vīriešu, bet arī netiklības gadījumu ir vairāk, un tie sabojā cilvēka dzīvi jau pašos pamatos. Ir pat tādi gadījumi, kad cilvēks aiziet no draudzes un no Dieva. Es nenožēloju, ka mēs izveidojām jauktās grupas. Mēs viens otru papildinām, bet ir kaut kādas robežas, kuras mums būtu jāievēro attiecībā vienam pret otru. Piemēram, kad līderim jāaprūpē pretējā dzimuma cilvēks, ir kaut kādas normas, kuras pareizi ievērojot, var pat gūt prieku un caur to visu augt un pilnvērtīgi attīstīties. Man patīk jauktās grupas, jo viens dzimums bez otra nevar pilnvērīgi attīstīties. Abām grupām ir savi plusi un mīnusi. Attiecīgiem brīžiem un kultūrai ir savs modelis. Es uzskatu, ka visiem ir jāaug kopā, tāpat arī bērniem ar vecākiem. Es esmu par draudzi, kurā kopā ir dažāda vecuma un dzimuma cilvēki. Manuprāt, tā ir pilnvērtīga, dzīva un sulīga draudze.

“Nevelciet svešu jūgu kopā ar neticīgiem. Jo kāda daļa ir taisnībai ar netaisnību? Kas ir gaismai kopējs ar tumsību? Kā Kristus savienojams ar Beliaru, vai ir kāda daļa ticīgajam ar neticīgo?” (2.Korintiešiem 6:14-15)

Pirmais princips kristietim: Dievs pilnvērtīgi var svētīt laulību tikai starp ticīgiem, līdzvērtīgiem kristiešiem. Kāds cilvēks man jāizvēlas, pirms es veidoju attiecības ar mērķi draudzēties un vēlāk apprecēties? Cilvēks no draudzes vai no pasaules? Dieva vārds kategoriski noliedz tādas laulības, kurās tikai viens cilvēks ir atzinis Jēzu Kristu par savu Glābēju. Protams, tādas ir iespējamas, bet tās noteikti nenesīs īpašu svētību. Cilvēkam jābūt ļoti stipram, lai tādā laulībā izdzīvotu. Tomēr Dieva vārds saka: “Nevelciet svešu jūgu kopā ar neticīgo.” Ja tu esi spēcīgs līderis, tev labāk ir izvēlēties jaunatgrieztu cilvēku vai līdzvērtīgu līderi? Labāk ir izvēlēties līdzvērtīgu. Ideālā variantā tas būtu cilvēks, kurš ir ar tevi vienā draudzē, lai nenotiktu šķelšanās. Kas var būt kopīgs cilvēkiem, kuri ir dažādās draudzēs un dzīvo atšķirīgās mācībās?

Mēs mīlam cilvēkus, bet kā atšķiras mīlestība draudzē? Ja tev ir sieva, tu mīli viņu, un otrādi. Tieši tāpat tu vari mīlēt arī citus cilvēkus. Ar ko atšķiras mīlestība starp vīru un sievu un cilvēkiem draudzē? Tev jāsaprot, ka ir trīs mīlestības veidi: agape, filio un eross. Agape mīlestība ir augstākā mīlestības forma. Tā ir garīgā mīlestība. Jēzum ir agape mīlestība attiecībā uz cilvēkiem, jo Viņš atdeva Sevi, domājot par mūsu labklājību, neatkarīgi no tā, kā pats jutās. Tas ir lēmums un griba, kas nozīmē darīt otram to, kas ir pareizi. Filio mīlestība ir balstīta uz sajūtām un emocijām. Tā ir mīlestība, par kuru dzied estrādes dziesmās un raksta romānos. Tajā jūtas var būt ļoti stipras un spēcīgas, kā arī var nebūt tik spēcīgas, tomēr tās ir. Eross ir seksuāla mīlestība. Tas ne tikai nozīmē mīlestību, kad esi jau pārgulējis, bet arī tad, kad cilvēks sāk ar otru flirtēt. Šis ir mīlestības veids, kas atšķir vīra un sievas mīlestību no tās mīlestības, kura ir starp citiem cilvēkiem. Es varu kādu citu cilvēku mīlēt tikpat stipri kā sievu vai vīru, taču tā nebūs eross mīlestība. Eross mīlestība pilnībā savieno vīrieti un sievieti, bet tas ir tikai laulībā. Ir jāsaprot atšķirība starp šiem trīs mīlestības veidiem.

Kad pirms daudziem gadiem sieva man iedeva grāmatiņu, kurā bija rakstīts par šiem trim mīlestības veidiem, vēl pirms bijām apprecējušies, es biju izbrīnīts par to, ka iemīlēšanās nav mīlestība un ka tā arī nav no Dieva. Es šo sadalījumu nevarēju pieņemt. Sākot lasīt Bībelē vairākas Rakstu vietas par mīlestību, secināju, ka tā ir patiesība un Dieva vārds patiešām to saka. Pēc tam es to pieņēmu, un šobrīd esmu ne vien to pieņēmis, bet arī tam ticu un to redzu dzīvē. Svarīgākā mīlestība ir nevis filio, bet agape. Tajā pašā laikā bez filio agape mīlestība nav pilnīga un otrādi. Piemēram, laulātajiem pāriem bez filio mīlestības nebūs normāls sekss. Tas vienkārši nav iespējams. Tāpat bez agape mīlestības jau pēc dažiem strīdiem viens būs sakravājis mantas un devies prom. Ja tu otru mīli ar agape mīlestību, tad paliksi savā vietā, ja vien tur nav emocionālais terors. Kad tu meklē savu dzīvesdraugu, ir svarīgi, ka tu jūti šo filio mīlestību un zini, ka tev patiešām šis cilvēks patīk. Tajā pašā laikā ir svarīgi, ka šis cilvēks ir normāls un prot mīlēt arī ar agape mīlestību, pretējā gadījumā šī filio mīlestība var pat neparādīties. Es zinu cilvēkus, kuri apprecējāss bez filio mīlestības. Sen atpakaļ bija gadījums, kad pie manis nāca meitene un teica, ka nejūt mīlestību pret savu vīru. Var secināt, ka jau pašā sākumā iemesls precēties nav bijis pareizs. Ja tu preci cilvēku, tad dari to tāpēc, ka tu vēlies visu savu dzīvi nodzīvot kopā tieši ar viņu, nevis tāpēc, ka ir skaista seja un tievs viduklis. Svarīgi, ka ir kopīgas intereses un šis cilvēks patiešām simpatizē, tomēr arī tā nav garantija. Šī meitene pameta vīru un savus bērnus un nozuda nezināmā virzienā. Tā nav lieta, ar kuru varētu tā vienkārši spēlēties – šodien mīl, bet rīt vairs nē. Jāievēro pareiza secība: pamatā agape mīlestība, pēc tam filio, un tikai tad eross. Šīs visas trīs mīlestības ir saistītas savā starpā.

Un notika pēc tam, Absalomam, Dāvida dēlam, bija skaista māsa, vārdā Tamāra; tajā iemīlējās Amnons, cits Dāvida dēls. Un Amnons ļoti nobēdājās savas mīlestības dēļ uz savu pusmāsu Tamāru, tā ka viņš palika slims, jo viņa bija vēl jaunava, un Amnonam šķita grūti viņai kaut ko darīt. Bet Amnonam bija draugs, vārdā Jonadabs, Šimeas, Dāvida brāļa, dēls, un šis Jonadabs bija ļoti gudrs vīrs. Un tas viņam jautāja: "Kādēļ tu, ķēniņa dēls, jo dienas jo vairāk izdilsti? Vai tu negribi man to uzticēt?" Tad Amnons viņam atbildēja: "Es mīlu Tamāru, sava brāļa Absaloma māsu." Tad Jonadabs viņam sacīja: "Iegulies savā guļasvietā un izliecies slims. Kad tavs tēvs nāks tevi apraudzīt, tad saki viņam: lūdzu, lai atnāk mana māsa Tamāra un lai viņa man dod maizi un gatavo ēdienu manu acu priekšā, ka es to redzu un ēdu no viņas rokas!" Tad Amnons iegūlās un izlikās slims; kad ķēniņš nāca viņu apraudzīt, tad Amnons sacīja ķēniņam: "Lūdzu sūti, lai nāk mana māsa Tamāra un lai viņa taisa manu acu priekšā pāris plāceņu, ka es tos ēdu no viņas rokas!" Tad Dāvids sūtīja namā pie Tamāras un lika viņai sacīt: "Noej sava brāļa Amnona namā un sagatavo viņam ēdienu!" Un Tamāra nogāja sava brāļa Amnona namā, un viņš gulēja savā guļasvietā. Un viņa ņēma mīklu, samīcīja to, viņam redzot, taisīja plāceņus un cepa tos. Tad viņa ņēma pannu un cēla tos viņam priekšā; bet viņš liedzās ēst un pavēlēja, lai visi ļaudis iziet ārā. Un visi, kas pie viņa bija, izgāja. Tad Amnons sacīja Tamārai: "Ienes man to ēdienu iekšējās telpās, ka es tur ēdu no tavas rokas." Un Tamāra ņēma plāceņus, ko viņa bija izcepusi, un ienesa tos savam brālim Amnonam iekštelpās. Bet, kad viņa tos viņam pienesa, lai tas ēstu, tad viņš to sagrāba un tai sacīja: "Nāc, guli ar mani, mīļā māsa!" Bet viņa tam sacīja: "Nē, mans brāli! Nepiesmej mani! Jo tādas lietas neklājas darīt Israēlā! Nedari tādu negantību! Un es pati kur lai es ietu ar savu kaunu? Un tu pats kļūtu līdzīgs nelgām Israēlā! Labāk tad jau parunā ar ķēniņu, viņš mani tev neliegs." Bet viņš negribēja paklausīt viņas balsij un, būdams stiprāks par viņu, to pārvarēja un piegulēja. Pēc tam Amnonu pēkšņi pārņēma dziļš pretīgums pret Tamāru, tā ka nepatika, ko viņš sajuta pret to, bija spēcīgāka par neseno mīlestību. Tāpēc Amnons tai uzkliedza: "Celies un ej prom!" Bet tad viņa sacīja: "Ne tā, mans brāli! Tad jau šis ļaunums būtu vēl lielāks nekā tas pirmais, ko tu man nodarīji, ja tu mani dzen projām!" Bet viņš negribēja tai klausīt. Un viņš pasauca savu puisi, kas viņam kalpoja, un tam pavēlēja: "Izraidi viņu prom no manis ārā un aizslēdz durvis aiz viņas!" Bet viņai bija mugurā tērps ar piedurknēm, jo tā ģērbās ķēniņa meitas tik ilgi, kamēr tās vēl bija neprecētas. Kad nu viņa kalps to bija izvedis ārā un durvis aiz viņas aizslēdzis, tad Tamāra kaisīja pīšļus uz savas galvas, saplēsa tērpu ar piedurknēm, kas tai bija mugurā, lika rokas uz savas galvas un staigāja apkārt vaimanādama. Tad viņas brālis Absaloms tai sacīja: "Vai tavs brālis Amnons nebija kopā ar tevi? Bet nu tagad, mana māsa, ciet klusu! Viņš ir tavs brālis, neņem pārāk pie sirds šo notikumu!" Tā Tamāra palika vientuļa dzīvot sava brāļa Absaloma namā. Kad ķēniņš Dāvids visus šos notikumus dzirdēja, tad viņš ļoti apskaitās. Bet Absaloms nesacīja Amnonam nedz ko ļaunu, nedz arī ko labu, jo Absaloms ienīda Amnonu, tādēļ ka tas bija licis negodā viņa māsu Tamāru. Tad notika, ka pēc pilniem diviem gadiem Absalomam bija avju cirpšana Baal-Hacorā, kas ir Efraima tuvumā, un Absaloms aicināja turp visus ķēniņa dēlus. Absaloms arī nāca pie ķēniņa un sacīja: "Redzi, tavam kalpam ir avju cirpšana; kaut ķēniņš nāktu ar saviem pavadoņiem pie sava kalpa." Bet ķēniņš atbildēja Absalomam: "Nē, mans dēls! Mēs taču visi nevaram iet, ka mēs nekļūstam tev par apgrūtinājumu." Un viņš centās ar varu to pierunāt, bet ķēniņš negribēja iet un to svētīja. Tad Absaloms sacīja: "Ja tu negribi, tad lai ar mums kopā nāk mans brālis Amnons!" Un ķēniņš viņam jautāja: "Kādēļ viņam būtu jāiet ar tevi?" Kad Absaloms ar varu pastāvēja uz savu lūgumu, tad viņš atļāva Amnonam un visiem ķēniņa dēliem iet tam līdzi. Tad Absaloms pavēlēja saviem puišiem, sacīdams: "Uzmaniet to brīdi, kad Amnona sirds būs kļuvusi līksma no vīna un es jums uzsaukšu: sitiet Amnonu! Tad nogaliniet viņu, nebīstaities! Vai tad ne es to esmu jums pavēlējis? Esiet drosmīgi un turieties kā varonīgi vīri!" Un Absaloma puiši darīja Amnonam, kā Absaloms bija pavēlējis; tad visi ķēniņa dēli cēlās un metās ikviens uz savu mūli un bēga. Un, tiem vēl ceļā atrodoties, baumas jau bija nonākušas līdz Dāvidam, tās vēstīja: "Absaloms ir nositis visus ķēniņa dēlus, ka neviens pats no tiem nav palicis pie dzīvības." Tad ķēniņš piecēlās un saplēsa savas drēbes, un viņš metās pie zemes; arī visi viņa galma ļaudis, kas pie viņa atradās, saplēsa savas drēbes. Tad vārdu ņēma Jonadabs, Šimeas dēls, Dāvida brāļadēls, un viņš sacīja: "Mans kungs, nedomā, ka visi jaunekļi, ķēniņa dēli, ir nogalināti! Nē, bet vienīgi Amnons ir miris, jo Absaloms to bija apņēmies nogalināt jau kopš tās dienas, kad tas bija piesmējis viņa māsu Tamāru. Un lai nu tagad mans kungs un ķēniņš neņem šo lietu tā pie sirds, ja saka, ka visi ķēniņa dēli ir beigti, jo vienīgi Amnons ir miris!"” (2.Samuēla 13:1-33)

Jāsaprot, ka priecāties par otra cilvēka skaistumu ir normāli. Piemēram, ja tu kaut kur redzi cilvēku, kurš par sevi rūpējas, sporto un tiešām labi izskatās, ir normāli viņam izteikt komplimentu un atzīt, ka šis cilvēks ir skaists. Šajā gadījumā arī viss ir atkarīgs no cilvēka spējām prast izteikt komplimentu. Ādams ar Ievu nekaunējās savā starpā, taču tam visam ir ļoti smalka robeža. Cilvēks var sākt kaut ko sajust, aizdomāties, un tas viss pamazām var pāriet eross vai filio mīlestībā. Šīs abas mīlestības savā starpā ir ļoti saistītas. Ja tu esi precējies un mīli vēl kādu cilvēku ar filio mīlestību, tad vari pat nejust, kā pamazām esi iebraucis eross mīlestībā. Jājūt robeža. Tāpēc ir svarīgi zināt šo kārtību un kā no tā izvairīties, nesataisot ziepes.

Amnons šo smalko robežu pārkāpa, un viņam izveidojās eross mīlestība uz savu pusmāsu. Ja tu redzi tādus dīvainus un slimīgus cilvēkus, tad zini, ka varbūt viņā ir iemeties kāds eross, pat ja apgalvo pretējo. Amnons nespēja loģiski padomāt un kaut ko sakarīgu izdarīt. Viņam bija draugs, kurš ieteica nepretoties šai vēlmei un gulēt ar viņu, kā arī pastāstīja, kā to izdarīt. Viņš paklausīja un izdarīja visu, kā draugs mācīja. Ievilcis pusmāsu istabā, viņš teica: “Guli ar mani.” Tamāra atbildēja: “Tā nē, brāli. Prasīsim Dāvidam, tēvam. Viņš taču mani tev neliegs.” Amnons nepiekrita, pielietoja fizisku spēku un izvaroja viņu. Kamēr viņš gulēja ar viņu, pienāca brīdis, kad Tamāra kļuva viņam pretīga. Amnons lika pusmāsai aizvākties. Tamāra atbildēja, ka tā nevajag darīt. Arī viņa esot tagad pusbrālim pieķērusies. Amnons pavēlēja kalpiem viņu izmest ārā. Dāvids par to nelikās ne zinis, kaut gan Tamāra staigāja ar saplēstām piedurknēm, kas liecināja par to, ka viņa ir tikusi izvarota. Vēlāk Absaloms nogalināja Amnonu. Tad, kad tu šīs eross un filio mīlestības dēļ kļūsti slims, neko daudz vairs, diemžēl, nevar izdarīt. Ja tev filio un eross ir sajaukušās kopā, tu principā vairs nevari pretoties grēkam. Ja tas ir izveidojies starp diviem cilvēkiem, tad to vairs tā vienkārši nevar saraut. Ja pēc tam šāds cilvēks tomēr apprecās, tas viņa sirdī pēc tam turpina dzīvot, tā ir kroplība. Ir elementāri uzvedības modeļi, kas palīdz no tā izvairīties:

Saproti un nesajauc mīlestību ar iekāri. Amnonam bija iekāre, nevis mīlestība. Tas pierādījās pēc tam, kad viņi pārgulēja. Viņš domāja, ka mīl Tamāru, bet patiesībā tā bija vienkārši iekāre ar eross mīlestību. Viņam nebija pat filio. Ja tev ir seksuāla rakstura problēmas, ar kurām netiec galā, ir vērts parunāt ar mācītāju un rast tam risinājumu. Ja tevi pieķers, tad redzēs, ka to dari slepeni. Ja tajā neatzīsies, tu to nenožēlosi un arī turpmāk, visticamāk, to darīsi slepeni. Tu kļūsi par neuzticamu cilvēku. Bet, ja tu nāc un to izstāsti, tas parāda to, ka vēlies kaut ko mainīt, un tev nav jābaidās, ka kāds tagad par tevi kaut ko runās vai tamlīdzīgi. Ja tu esi iemīlējies vai pārkāp laulību, nāc un risini to, jo tas var ievilkties vēl dziļāk un sākties milzu problēmas.

Lūk, kāda man ir definīcija filio un eross mīlestībai – tās ir un dzīvo pašas par sevi un nav atkarīgas no tevis. Tās rodas pašas no sevis. Atceries to. Pirmais acu uzmetiens – un bum! Atceries, ka momentā ir jāieslēdz agape un jāsaprot, ko tālāk darīt – vai turpināt, vai nogriezt. Mīlestība tālāk ir jāvirza pareizā gultnē. Mīlestība no pirmā acu skatiena nemēdz būt mīlestība – tas ir tikai tās sākums. Šī mīlestība dzīvo pati par sevi. Kā no tās izbēgt, ja negribam to piedzīvot ar neatbilstošo personu? Filio un eross mīlestība rodas tad, kad tu pavadi daudz laika kopā ar šo personu. Pienāk brīdis, kad ir bum, un tu to vairs nevari kontrolēt. Ja tu redzi cilvēku mājas grupā, kas bieži sēž savā telefonā un sarakstās ar pretējo dzimumu, īpaši vakaros, tad tas ir tieši tas, par ko runāju – rodas filio vai eross mīlestība, šis bum. Esmu redzējis, kā meitene visu vakaru sarakstās, sakot, ka raksta meitenēm, taču patiesībā...

Nekad nepaliec divatā ar pretējā dzimuma pāstāvi, lai neizveidotos šīs filio un eross mīlestības attiecības. Zini, ko Bībele saka? Gars ir labprātīgs, bet miesa ir vāja. Nesaki, ka ar tevi tas nevar notikt. Pat pasaulē lielākās draudzes mācītājs Jangi Čo, runājoties ar sievietēm, vienmēr ievēro piesardzību, atstājot pusatvērtas durvis. Ja viņam to vajag, vai tev to nevajag? Ir bijuši gadījumi, kad pēc evaņģelizācijas evaņģēlists un evaņģelizētais attopas vienā gultā. Nepalieciet nekad divatā, ievērojiet distanci! Taču nebēdz arī kā no uguns. Atceries, ka jautājums ir par mūžīgo dzīvību, domā, varbūt tev tas ir jānocērt kā ar nazi. Pāvils saka, ka jebkurš cits grēks paliek ārpus miesas, bet netiklos Dievs sodīs. Tātad filio un eross mīlestību nevar kontrolēt, taču to var virzīt pareizā gultnē. Jebkurai sievietei vai vīrietim attiecīgos gadījumos būs attiecīga seksuāla reakcija uz otru. Tas nav grēks, tā ir miesa, kura jāvirza pareizā gultnē. Miesa ir kā dzīvnieks, tā reaģē uz, piemēram, kailu sievieti vai muskuļainu vīrieti pludmalē. Tāpēc nepaliec ar šo personu divatā, nekontaktējies vairāk nekā tas nepieciešams, nefantazē, nepaturi šo tēlu galvā, izvairies no intīmiem pieskārieniem un sarunām, citādi būs problēma!

„Esiet modrīgi un lūdziet Dievu, ka jūs neiekrītat kārdināšanā, gars ir gan labprātīgs, bet miesa ir vāja.” (Mateja evaņģēlijs 26:41)

Šī iemīlēšanās ir jākontrolē pašā sākumā, kamēr nav izveidojusies dziļa mīlestība. Jo šī mīlestība var būt liela problēma, piemēram, ja tu esi precēts, bet iemīli citu. Ja tu neesi precējies, varbūt tā nav tik liela problēma. Taču, ja jūs apprecaties, bet partneris ir nekāds, tad tā atkal ir problēma.

Vai var precēties, ja ir tikai seksuāla vajadzība?

„Bet, ja tie nevar atturēties, tad lai dodas laulībā, jo labāk iedoties laulībā nekā kaist kārībā.” (1.Korintiešiem 7:9)

Pāvils saka, ka seksuāla vajadzība ir pietiekošs iemesls, lai dotos laulībā. Bet, draugi, es jūs gribu brīdināt. Ja tev nav filio un agape mīlestības, ja sekss ir vienīgais iemesls laulībai, tad šāda ģimene ir lemta neveiksmei! Tāpēc vienmēr, pirms dari, domā līdzi.

Partnera atrašanai ir jānotiek dabiski, nevis pēc izvēles principa.

Tad Īzāks aicināja Jēkabu un svētīja to un pavēlēja tam, sacīdams: "Tev nebūs sievu ņemt no Kānaāna meitām. Celies, ej uz Mezopotāmiju, uz Betuēla, savas mātes tēva, namu un ņem sev sievu no turienes, no Lābana, savas mātes brāļa meitām. Visuvarenais Dievs lai svētī tevi, ka tu augļojies un vairojies, un lai dara tevi par lielu tautu kopu, un lai Viņš tev un taviem pēcnācējiem dod Ābrahāma svētību, ka tu iemanto to zemi, kurā tu mīti kā svešinieks un kuru Dievs ir devis Ābrahāmam." Tā Īzāks atlaida Jēkabu, un tas devās uz Mezopotāmiju pie aramieša Lābana, Betuēla dēla, Rebekas, Jēkaba un Ēsava mātes, brāļa.” (1.Mozus 28 1:5)

Īzaks Jākabam parādīja vairākas viņam piemērotas sievietes, no kurām izvēlēties. Izvēle ir jāizdara saskaņā ar savām interesēm, plāniem un principiem. Jēkabam izvēlējās Rāheli. Lea viņš negribēja, jo viņai bija blāvas acis. Vai tiešām Lea bija neglīta? Nē, vienkārši Jēkabam labāk iepatikās Rāhele, tā bija dabiska Jēkaba izvēle. Draugs, Dievs tev ir paredzējis vislabāko, īpašo dzīves partneri, taču nepareizas attiecības var izbojāt visu to, ko Dievs tev ir paredzējis! Nesteidzies, pagaidi savu īsto no Dieva! Nesabojā visu! Pilvērtīga laulība ir tur, kur ir agape, filio un eross mīlestība kopā. Gribi tādu mīlestību un laulību? Tad klausi savu mācītāju, es esmu tavs Īzaks. Šī kārtība draudzē ir tāpēc, lai tu pēc tam rūgti nesamaksātu ar vilšanos.

Ja tu gribi veidot attiecības ar kādu cilvēku, pirms vēl esi iemīlējies, atnāc pie manis un pajautā, ko es domāju par šo cilvēku. Ir divi iemesli, kāpēc tas jādara. Pirmais – jo tāda ir draudzes kārtība. Otrais – man ir pieejama informācija, kādas tev nav. Pajautāšu viņa vadītājam visu par šo cilvēku. To, ka viņam, piemēram, ir attiecības ar vairākām meitenēm, viņš tev noteikti neatklās, taču grupiņas vadītājs to zinās. Paklausi mācītāju, jo labāk izvēlēties sev atbilstošu partneri, nevis tādu, kam ir problēmas (kredīts, neprot pelnīt, babņiks). Izvēle ir ļoti svarīga, citādi cietīsi visu mūžu. Kamēr tev ir rozā brilles, otrs par sevi tev var sastāstīt melus, un tu tiem, būdams prātīgs cilvēks, noticēsi. Es te nevienu kopā nesavedu un neprecinu, bet vienkārši dodu padomu, lai pēc tam nebūtu vilšanās. Pēteris atnāca pie manis ar tekstu: „Es mīlu jūsu meitu.” Es teicu ok, jo redzēju, ka Pēterim ar agape mīlestību viss ir kārtībā, kaut gan viņš tikai nesen bija draudzē. Tikai piebildu, ka mana meitiņa ir ne pārāk naska uz istabas sakārtošanu. Tagad pašam istaba ir jākārto. Kad esmu devis zaļo gaismu, tālāk jau būs tava atbildība, kā tu rīkosies – vai vilksi augstpapēžu kurpes, intensīvāk aprūpēsi otru, vai centīsies tikt slavētājos, lai tevi vairāk var pamanīt. Tātad jau pašā sākumā tu vari virzīt to, ar kuru cilvēku tev savienosies sirds. Draugs, īsta mīlestība – tas ir ļoti liels spēks! Tā jāvirza kopā ar agape mīlestību.

Ja pie tevis atnāk cilvēks un saka, ka grib draudzēties ar tevi, uzdod viņam jautājumu, vai viņš bija pie mācītāja. Ja nē, ko tas nozīmē? Ka tas nav tavs īstais cilvēks. Izņemot, ja nu viņš patiešām nezināja šo kārtību. Bet zinot šo kārtību un neievērojot to, tas ir cilvēks, kurš arī turpmāk izdarīs līdzīgas kļūdas un nemīlēs ar agape mīlestību. Šis cilvēks sevi nekontrolē un nav uzticams jau pašā pamatā. Šo personu vada tikai eross mīlestība. Un tu nekad nevari zināt, kad viņam šī nekontrolējamā eross mīlestība uznāks pret citu. Draugi, ja cilvēks mīl, tad viņš gaida. Jēkaba savu Rāheli gaidīja 14 gadus. Ja mīl tikai ar to, kas starp kājām – tas nav tavs īstais cilvēks, pēc laika tu tiksi piekrāpts. Protams, ir reti izņēmumi, kad Dievs to visu vērš par labu, cilvēks pieaug, mīlestība kļūst pilnīga.

Draudzē turpmāk laulības notiks šādi. Ja cilvēki ievēros draudzes kārtību, viņi tiks laulāti draudzes priekšā. Ja partneri būs pārgulējuši pirms laulībām, laulāšu tos tikai savā kabinetā. Varbūt būs arī kāda cita vieta, taču es netaisos visiem laulības pārkāpējiem pakaļ skraidīt, laulājot tos tur, kur viņi vēlēsies. Protams, ja ar laiku šie cilvēki saprot nodarīto un nožēlo, viņi var atkal kalpot redzamā kalpošanā draudzē. Tāpēc, pirms tu kaut ko dari, padomā par savu ticības dzīvi! Tu vari pārvilkt treknu svītru savai kalpošanai draudzē, piemēram, slavēšanas kapošanai. Dažreiz cilvēki tad staigā pa jau zināmu taciņu uz citām draudzēm, kurās mūsu atkritumus ņem pretī kā lielus Dieva vīrus un sievas.

Ko darīt, ja esi jau apprecējies, taču nav filio mīlestības vai arī pirms kāzām tā bija, bet pazuda? Šķirties? Nē, ja esi izdarījis savu izvēli, apprecot šo cilvēku, dzīvo līdz mūža beigām. Mīli ar agape mīlestību! Nav citu variantu. Ja nav filio mīlestības, vienmēr vainīgi būsiet tikai jūs paši. Tā bija tava izvēle, dzīvo līdz galam ar šo cilvēku, mīli viņu ar agape mīlestību. Laulības šķiršana nav pieļaujama. Lūk, kāpēc ir svarīgas pareizas attiecības ar pretējo dzimumu pirms laulībām. Lūk, kāpēc ir svarīga pareiza cilvēka izvēle un pareiza kārtība jau sākumā. Tās ir ļoti labas un vērtīgas lietas, ka mēs varam izprast, kādus mūs ir radījis Dievs un kā mums pareizi rīkoties. Tas ļoti atvieglo mūsu dzīvi un palīdz atraisīt savu potenciālu. Āmen.

Mācītāja Mārča Jencīša sprediķi “Pareizas attiecības ar pretējo dzimumu” pierakstīja Inguna Kazāka, Marta Līdeka un Elita Meirāne, rediģēja Ieva Našeniece

Motīvi un laiki

Publicēja 2017. gada 15. aug. 23:18Līga Paņina

Ziņas datums 16.08.17.

Tāpat kā laikapstākļus var paredzēt pēc debesīm, arī garīgajā pasaulē ir dažādas zīmes, pēc kurām vadīties. Jēzus saka – garīgām lietām ir savas pazīmes, pēc kurām mums būtu jāvadās un attiecīgi jārīkojas. Šodien es runāšu par pāris pazīmēm, kuras ir svarīgas mūsu dzīvei un izaugsmei – motīvi un laiki. Es vēlos likt tev domāt. Šī tēma nebūs ļoti izsmeļoša, bet tā liks tev domāt. Ja tev ir kādi dzīves jautājumi, par maz ir pajautāt kaimiņam, kā viņš domā, ir pašam jādomā. Ziņas, kuras piedāvā masu mediji, ir konkrēta žurnālista subjektīva informācija, turklāt bieži tā ir sagrozīta informācija, un to sauc par propagandu. Latvijā ienākošā propaganda var būt no austrumiem (Krievijas), gan no rietumiem (Amerikas, Eiropas Savienības). No dažādām pusēm nāk dažāda informācija – filtrēta, cenzēta, subjektīva vai pasūtīta, un šajā informācijas gūzmā tev pašam ir jādomā, kas ir patiesība. Garīgajā sfērā ir dažādas zīmes un signāli, un ir jādomā līdzi, kā pareizi rīkoties. Savā klusajā laikā ar Dievu ir ne tikai sausi jāskaita lūgšanas, ko tev vajag vai nevajag, bet ir arī jādomā. Arī tagad, kad lasi šo svētrunu, domā līdzi!

Var būt atšķirīgi motīvi, kāpēc cilvēki dara kādas lietas, Dievs skatās sirdī. Viņš skatās arī uz taviem darbiem, bet pirmkārt tavā sirdī – uz taviem potenciālajiem darbiem, kurus tu varētu darīt tikai nākotnē. Kamēr plāni vēl ir tikai sirdī, tu vari paspēt izdomāt, kā pareizi rīkoties – kā Dievs grib, nevis kā tu pats vēlies – un ļaut Dievam svētīt tavu dzīvi un kalpošanu. Tieši sirds ir mūsu karalauks, un Dievs skatās sirdī uz mūsu nodomiem. Pirms tu esi pieņēmis pareizu vai nepareizu lēmumu, galvā notiek cīņa. Tiek apstrādāta informācija, pieņemti lēmumi un dota komanda konkrētām darbībām, un šīs darbības nosaka tavu likteni. Dievs skatās sirdī, tas nozīmē, ka Viņš skatās uz taviem motīviem. Var būt tā, ka motīvs ir pat svarīgāks par darbību. Motīvam ir ārkārtīgi liela nozīme. Tu vari redzēt, ka divi cilvēki dara vienu un to pašu lietu, vienam Dievs saka: “Malacis,” otram: “Fuj.” Kāpēc tā? Jo katram no viņiem ir savs motīvs, kāpēc viņš to dara. Marija uz Jēzus kājām izlēja ārkārtīgi dārgu eļļu, un ar saviem matiem pēc tam tās žāvēja, mācekļi kurnēja un jūdi bija neapmierināti, kāpēc tāda izšķērdība, jo to naudu taču varēja atdot nabagiem. Jēzus teica, lai liek viņu mierā, jo viņas motīvs bija pareizs – mīlestība uz Jēzu. Marija mīlestībā uz Jēzu izdarīja nejēdzīgu lietu, tā nebija vienkārši izšķērdība vai nedomāšana par citiem cilvēkiem. Šo naudu varēja izmantot labdarībai vai draudzes celtniecībai, bet sievietes motīvs bija mīlestība, un viņa izdarīja tik, cik saprata. Mēs nevaram izdarīt vairāk par to, cik saprotam, tomēr ikvienā lietā svarīgs ir motīvs. Kāds cilvēks pret tevi var nepareizi rīkoties, tu pats vari kļūdīties, bet Jēzus saka: “Viss kārtībā, Es zinu tavu motīvu. Nākamreiz rīkojies citādāk.” Piemēram, ja tu kādam cilvēkam izsaki komplimentu, tas ir labi, bet svarīgs ir motīvs. Vai tu pateici komplimentu tāpēc, ka tev kaut ko vajag no šī cilvēka? Nav svarīgs pats kompliments, bet kāpēc tu to saki.

Eiropas Savienība mums liek ievērot dažādus noteikumus, bet ne visiem tie der. Pavisam noteikti, ka daudz no tā, kas der Eiropas Savienībai, neder konkrēti Latvijai. Par to neviens īpaši neuztraucas, un prasības ir jāizpilda. Kurš izdomāja to, ka būs vajadzīga tehniskā apskate sausajām tualetēm? It kā tā ir laba lieta, bet vai tas der Latvijas apstākļos? Vai pensionāri laukos varēs ierīkot attīrīšanas iekārtu un nodrošināt tehnisko apskati savai sausajai tualetei? Cik daudz ierēdņu tiks iesaistīts tajā, lai noķertu šos “noziedzniekus”? Būs sodi un liels apsekošanas aparāts. Kāds ir motīvs šim noteikumam? Izpildīt prasības vai domāt par cilvēku labumu? Vai mēs domājam par savu tautu? Vai mēs varam šeit augt, dzīvot, izglītoties un uzplaukt gan garīgi, gan ekonomiski? Varbūt, ka tajās valstīs, kurās alga ir daudzreiz lielāka nekā mums, to varētu realizēt, piemēram, Vācijā, bet tur tevi var noštrāfēt arī par to, ka tev mašīna ir netīra. Savukārt, ja tu aizbrauksi uz Krieviju vai Ukrainu, un salīdzināsi, tad tev šķitīs, ka tava mašīna katru dienu ir bijusi ķīmiskajā tīrītavā. Svarīgs ir motīvs, kāpēc Latvijā kaut ko ieviest. Svarīgs ir motīvs, kāpēc gribēja aizvērt ciet sludinājumu portālu ss.lv. Direkciju izpildīšana, tūlītēja labuma gūšana vai doma par tautas labumu? Tu sāc saprast, cik svarīgs ir motīvs? Kāda reakcija ir no latviešu tautas par šī brīža nodokļu politiku? Cilvēki saprot, ka tas ir īslaicīgs, nevis ilglaicīgs labums. Visi, kas kaut ko dara, tiek noskaņoti pret valdību slēpt un nemaksāt nodokļus un reģistrēt savus uzņēmumus ārzemēs. Nesen bija reklāma uz ielām – Ja tu redzi, ka kāds izmaksā aplokšņu algu, ziņo mums! Tas padara mūs par sūdzētājiem un ziņotājiem, un mietpilsoņi, saskatījušies televīziju, tam arī tic un domā: “Mana pensija ir tik maza un es tik nožēlojami dzīvoju, jo, redz, viņi nemaksā nodokļus!” Bet paši visu savu mūžu ir strādājuši vienā darbavietā un nav domājuši, kādu labumu dod šis darbs, jo galvenais motīvs ir bijis nopelnīt naudu. Kāds ir motīvs tam, ka valsts apkaro aplokšņu algas? Ja tu vēlies nosūdzēt aplokšņu algu saņēmējus, tev būs jāiesūdz puse Latvijas iedzīvotāju.

Vai tas, ko tu dari, dod labumu Latvijai un cilvēkiem? Kāds ir tavs motīvs strādāt? Īslaicīgu risinājumu meklē studenti, kuriem vēl nav dzīves pieredzes un kuri vēl nav iemācījušies mīlēt cilvēkus. Tas ir skaidrs, ka mēs vēlamies būt godprātīgi nodokļu maksātāji, bet, ja cilvēki jūt, ka viņi tiek izmantoti, ka viņus nemīl, un redz, ka šāda politika ved postā gan viņus, gan viņu valsti, tad viņi rīkosies kā Gideons – viņi kuls kviešus vīna spiedē un slēps savus ienākumus. Kā var prasīt kaut ko no tevis, ja viņi tev neko nav iedevuši? Es runāju to, ko domāju, jo Latvijā ir domas un vārda brīvība. Es uzskatu, ka šāda politika – neko nedot, tikai ņemt – nocietina cilvēku sirdis, un viņi pārstāj vispār maksāt nodokļus. Tev neviens neko nedod, bet tev ir jādod? Kāpēc tu draudzē ziedo savu desmito tiesu? Kāpēc tu ziedo labprātīgos ziedojumus? Tev kāds atņem naudu, piespiež to atdot, šantažē? Gandrīz katrs cilvēks, kurš ziedo draudzē, dara to brīvprātīgi, jo viņš šeit saņem. Dot nemaz nav tik viegli, bet tu labprātīgi to dari, jo zini, ka esi šeit saņēmis savu garīgo barību. Arī es gribu dot Dievam, jo es zinu, kāda vērtība ir finansēm, un cik tas ir svarīgi. Tu zini, ko Dievs ir paveicis tavā labā, tu zini, ka tāda ir Dieva griba, tāpēc tu vēlies dot atpakaļ. Tu neko nevari prasīt no cilvēka, ja tu neesi viņam neko devis. Runa ir par taviem motīviem.

No kurienes kari, no kurienes cīņas jūsu starpā? Vai ne no turienes, no kārībām, kas cīnās jūsu locekļos? Jūs iekārojat, un jums nav; jūs slepkavojat un skaužat un nevarat iegūt; jūs cīnāties un karojat. Jums nav, tāpēc ka jūs nelūdzat Dievu. Jūs lūdzat un nedabūjat, tāpēc ka ar ļaunām sirdīm lūdzat, lai to šķiestu savās kārībās.” (Jēkaba vēstule 4:1-3)

Pat Dieva lūgšanai var būt nepareizs motīvs, tāpēc tu nevari saņemt atbildi no Viņa. Tu varbūt lūdz pēc kaut kā, lai to šķiestu savās kārībās. Vai arī domā, ka Dievs tevi nemīl, Viņš nedarbojas, tevi ir atstājis. Dievs redz sirdi, kāpēc tu lūdz. Tātad pat lūgšana var būt Dievam nepieņemama. Vai nav šausmīgi? Cik svarīgi ir domāt līdzi, kādi ir tavi motīvi. Ir iespējams lūgt un nedabūt, jo motīvs nav pareizs, kaut lūgšanu grafiks ir perfekts. Man tev ir divi jautājumi, par kuriem padomā visa sprediķa garumā un arī pārējā laikā, kā arī pārrunājiet to mājas grupiņā.

1. Kādi ir mani motīvi to darīt?

2. Vai es to daru īstajā laikā?

Un pāri visam tam lai ir mīlestība, kas ir pilnības saite.” (Vēstule kolosiešiem 3:14)

Pāri visam lai ir mīlestība. Pareizs motīvs ir mīlestība.

Bet Jēzus tam sacīja: "Tev būs Dievu, savu Kungu, mīlēt no visas sirds un no visas dvēseles, un no visa sava prāta. Šis ir augstākais un pirmais bauslis. Otrs tam līdzīgs ir: tev būs savu tuvāku mīlēt kā sevi pašu. Šinīs abos baušļos ir saņemta kopā visa bauslība un pravieši."” (Mateja evaņģēlijs 22:37-40)

Jēzus skaidri saka, kādam jābūt pareizam motīvam, kāpēc mēs kaut ko darām vai nedarām, mīlestība pret Dievu un mīlestība pret cilvēkiem. Domā, kāpēc tu vēlies to, ko tu vēlies. Svarīgi ir jautāt Dievam un sev un noskaidrot, kāpēc tu to vēlies. Tu vari vēlēties labas lietas, bet vienam šī lieta būs laba, otram – slikta. Pat precības var būt ar nepareizu motīvu, ko Dievs redz jau sirdī, tādējādi nevar atbalstīt un nevar svētīt. Jebkas var būt ar nepareizu motīvu. Ja tu kaut ko esi iesācis ar nepareizu motīvu un vēlāk to izlabo, tad Dievs var tevi lietot un svētīt. Ja tu sāc un turpini ar nepareizu motīvu, Dievs to nevar svētīt.

Un visu, ko vien jūs darāt vārdos vai darbos, to visu darait Kunga Jēzus Vārdā, pateikdamies Dievam Tēvam caur Viņu.” (Vēstule kolosiešiem 3:17)

Visu, ko dari, dari Jēzus Vārdā, saskaņā ar Dieva vārdu, Bībeli, tā ir mīlestība pret Dievu. Kāpēc tu to vēlies? Kāpēc tu to vēlies tagad? Piemēram, sekss. Kāpēc tu to vēlies? Tas būtu skaidrs. Bet kāpēc tu to vēlies tieši tagad, kamēr vēl neesi salaulāts? Padomā, kāpēc tieši tagad? Ja tu neatradīsi pareizo atbildi, tad tu vari arī to realizēt, un tev būs pirmslaulību sekss. “Sekss ir labs, ja to dara mamms un paps” – dziedāja Čikāgas Piecīši. Kāpēc tu to gribi tieši tagad, tieši ar to cilvēku? Ja tu netiksi galā ar motīviem jau savā sirdī, tad var pienākt brīdis, kad tu realizē ačgārnas lietas, un tam var būt neatgriezeniskas sekas.

Ābrahamam Dievs apsolīja dēlu Īzaku, kurš piedzims un būs zvaigzne, uz kuras dzims viss Izraēls. Ābrahams ar Sāru gaidīja apsolīto dēlu, centās, nodarbojās, strādāja, bet nedzima. Sievai radās ideja – Re, mana kalpone, Hagare! Ej, uztaisi viņai bērnu, bet mēs to ņemsim kā savu bērnu, un tas būs mūsu Īzaks. Liela daļa vīriešu ir auni – neapdomīgi seko līdzi tam, ko saka sieva, un dara, ko viņa liek. Tā piedzima ne Īzaks, bet Ismaels, līdz ar to ģimenē radās dažādas problēmas – šo Ismaelu ar viņa mammu nācās padzīt, jo sieva atkal deva padomus, bet vīrs kā auns akli paklausīja. Viņš aizdzina viņus prom, jo sieva šķībi skatījās uz tiem – viņai nebija bērnu, bet kalponei bija. Tomēr, kad Sārai bija deviņdesmit un Ābrahamam simts gadu, viņiem piedzima Īzaks, īstais apsolījuma dēls. Bet kas notika ar Ismaelu? Pastāv uzskats, ka Ismaels ir šodienas islama tēvs. Un kas ir vislielākais drauds un ienaidnieks kristietībai? Ismaels. No kurienes nāk šis drauds kristietībai? No kurienes nāk reliģija, kurai pievēršas daudz eiropiešu? Tā ir Ābrahama kļūda. Motīvs bija pareizs, bet laiks nepareizs. Nepareizā laikā izdarītas lietas, kas it kā ir Dieva griba, Dieva prāts, bet tomēr nav izdarītas Dieva laikā, atnes pat lāstu. Tas atnes liekas problēmas, no kurām reizēm pat var neizkļūt.

Redzi, cik beigās viss ir sarežģīti – tu kalpo Dievam, redzi Dieva prātu, bet Dieva valstībā ir savi likumi, un svarīgi ir motīvi un pareizie laiki. Ir svarīgs tavs sirds motīvs un pareizais laiks, tāpēc visam, ko tu dari, vai tu vadi mājas grupiņu, precies, audzini bērnus, svarīgs ir motīvs. Ja tu kādā īpašā veidā audzini bērnus, sūti viņus uz īpašu skolu, svarīgs ir motīvs, kāpēc tu to dari. Un kādam ir jābūt pareizam motīvam? Es jau tikko lasīju: “Visu, ko jūs darāt, dariet Jēzus Kristus Vārdā. Ēdiet vai dzeriet, vienalga, ko jūs darāt, visu dariet tam Kungam par slavu un godu!” Tu ieklausies sevī un uzdod sev jautājumus: “Kāpēc es gribu to un kāpēc es gribu tagad? Vai tas nesīs slavu Dievam? Vai tas vairos Dieva valstību? Vai tas vairos mīlestību un vai tas ir mīlestībā pret Dievu un cilvēkiem?”

Piemēram, tas, ka tu atstāji savu bērnu mājās un neatvedi uz dievkalpojumu, vairo slavu Dievam? Vai tas vairo tavu mīlestību pret bērnu? Vai tā ir mīlestība, vai tomēr cietsirdība? Nav svarīgi, ko tev saka citi cilvēki, ir svarīgi, ko saka Dieva vārds. Vai tā ir mīlestība pret savu ģimeni, pret saviem bērniem, ka tu atstāj viņus kaut kur citur, nevis atved uz dievkalpojumu? Draudzē ir vide, kur tavs bērns iederas, te viņu Dievs var svētīt un audzināt, te cilvēks var augt. Tas ir minimums, ko vecāki var izdarīt mīlestībā pret saviem bērniem. Un kāds ir motīvs palikt mājās? Ja tev vīrs vai sieva ir pret bērna vešanu uz dievkalpojumu, tad var būt citādāk, bet, ja tu vari atvest savu bērnu uz dievkalpojumu un neved, tad tavs motīvs nav pareizs.

Gribi Ismaelu? Dari visu priekšlaicīgi, tagad un uzreiz. Gribi problēmas, no kurām, iespējams, nevarēsi izlīst? Tad dari visu neapsmadzeņojot un neizpētot motīvus, kāpēc tu to dari.

“Visu ko darāt, darait no sirds, it kā savam Kungam un ne cilvēkiem.” (Vēstule kolosiešiem 3:23)

Ir svarīgi, kas tev ir sirdī. Ir svarīgi, ka tu esi Dieva vadīts, ka tavs motīvs ir darīt to Dievam. Mīli Dievu un pēc tam savu tuvāko. Vai tas, ko es daru, nes labumu, vai tas ir no Dieva Gara, vai tas ir Dieva prāts? Vai tā ir mīlestība pret Dievu, vai tā ir mīlestība pret cilvēkiem? Kāds ir motīvs?

1920. gadā 11. augustā Krievija ar Latviju parakstīja miera līgumu. Tā uz visiem laikiem atteicās no jebkādām tiesībām uz Latvijas teritoriju. Bez ierunām! Un šis dokuments ir reāls. Tā bija Krievijas iniciatīva. Kāpēc viņi to izdarīja? Kāpēc Krievija prasīja un vēlējās mieru ar Latviju, tādu mazu valsti? Kāds bija motīvs? Mēs tikko bijām uzvarējuši Bermonta armiju, ar savām asinīm izcīnījuši neatkarību un brīvību, Latvija reāli apdraudēja Krievijas drošību. Vēsturē bija tāds posms, kad tie latviešu strēlnieki, kas karoja Krievijā pret Balto (cara) armiju, atbrauca mājās un piedāvāja iet pat līdz Maskavai. Krievija bija ļoti novājināta. Ja tajā brīdī viņi to tiešām darītu, tad droši vien arī aizietu līdz Maskavai. Krievija toreiz pati piedāvāja mieru, uz visiem laikiem atsakoties no jebkādas teritoriālās okupācijas. Vienīgi radās strīds par Abreni, bet tā tika krieviem. Ja tev nav pareiza motīva, nekāda miera nebūs. Ja tavā sirdī tam, ko tu dari, nav pareiza motīva, pozitīva rezultāta nebūs. Ir svarīgi, ka mēs darām visu ar pareiziem motīviem. Ar tādiem motīviem, ka tu pārdomājot saproti, ka tas nes slavu Dievam, labumu draudzei un arī pasaulei. Kādu labumu? Tādu, ka cilvēki nāk pie Kristus. Lūk, ir labi motīvi!

Mums draudzē ik pa laikam kāds precas un taisās precēties. Iedomājies situāciju, kad ir meitene, kurai ir seksuāla vajadzība, un Bībele saka: “Ja kas kaist kārībā, lai dodas laulībā!” Var doties laulībā tikai tāpēc, ka tev ir seksuāla vajadzība, bet iedomājies šādu meiteni vai puisi, kas grib precēties. Viņa iet pie viena un lūdz ar viņu precēties, bet tas atsaka. Viņa iet pie nākamā un uzstāj uz savu vajadzību, bet arī viņš atsaka. Tad iet atkal pie nākamā un vairs nesaka par savu vajadzību, bet saka, ka viņai patīk šis puisis. Viņš sāk apdomāt, kāpēc iepriekšējie puiši nepiekrita, līdz ar to arī pats atsaka. Viņa iet vēl pie nākamā, bet viņš zina, ka tā meitene jau vairākiem cilvēkiem ir sevi piedāvājusi, un viņi visi ir atteikušies. Ja viņi atteicās, tam bija nopietns iemesls, tāpēc arī viņš atsaka. Ko darīs šī meitene? Viņa sāks meklēt sev partneri internetā. Kur vēlāk paliks šāds cilvēks? Kaut kur citā valstī ar tādu pašu cilvēku kā viņa. Vienalga kur, galvenais apprecēties. Un tagad iedomājies – šis otrs cilvēks apprecas ar šo meiteni, zinot, ka viņa neapprecējās šī cilvēka dēļ, bet savu vajadzību dēļ. Vai tu gribētu sev tādu meiteni, kura ar tevi apprecējās savu vajadzību dēļ un ne tevis dēļ? Ne tavas personības dēļ? Motīvs, kāpēc tu gribi precēties, ir svarīgs. Otrs gadījums – es gribu precēties, jo man jau nāk pēdējais vecums, kad varu izveidot ģimeni, piedzemdēt bērnus. Kāpēc sieviete šajā robežvecumā pēkšņi kādu ļoti mīl? Kāpēc viņai pēkšņi ļoti vajag kādu personu? Un vai tiešām viņai vajag šo personu? Viņai vajag bērnus, ģimeni. Iedomājies, ka tu dzīvo kopā ar šādu cilvēku. Viņa savu ģimeni dabūja, bet tevi neņem vērā. Ir tikai bērni, ģimene – viņas sapnis. Bet kur esi tu? Tu gribi tādu sievu, kas grib tikai ģimeni un bērnus, bet ne tevi? Pat apprecoties ar nepareizu motīvu, var iebraukt dziļās auzās. Neveiksmīga laulība. Protams, ka Dievs to visu var vērst par labu, bet var arī nevērst. Šādi meklētāji ir gan sievietes, gan vīrieši. Kāpēc tu negribi ļaut tam visam notikt normāli un dabiski? Kāpēc precēties tikai precēšanās pēc? Tev nevajag uztraukties, ka vispār neapprecēsies, ja palaidīsi garām šo piedāvājumu. Tev nevajag tādu cilvēku, kuram tu neesi svarīgs, tev vajag cilvēku, kas apprecēsies tevis dēļ.

Pareizs laiks un pareizs motīvs ir veids, kā Dievs tevi tiešām var svētīt. Nepareizs laiks un nepareizs motīvs ir veids, kā Dievam būs ļoti grūti tevi svētīt vai ietekmēt pozitīvi. Ir, protams, daudz un dažādi gadījumi. Ir nācies saskarties ar gadījumiem, kad vecāki ir šķīrušies un viens no abiem sāk apmeklēt draudzi, otrs uzzina un pēkšņi viņam ir “jāglābj” bērni vai vienkārši abi nespēj kaut ko sadalīt. Un viņš ir gatavs iet uz bāriņtiesu, sūdzēties, lai izšķir. Bet tu zini to, ka, ja vecāki nevar izšķirt, pie kā būs bērni, tad pēc likuma to bērnu var izņemt no ģimenes vispār? Ja viena puse iet līdz galam, cīnās, sūdzas, lai paņemtu bērnus pie sevis, vai viņš tiešām mīl tos bērnus? Vai gadījumā nav tā, ka viņš grib panākt savu, iegūt varu un pārākumu pār to partneri? Vai viņš tiešām tik ļoti mīl savus bērnus, vai arī viņš mīl tikai sevi? Kāds ir motīvs, kāpēc viņš kaut kur sūdzas? Kāds ir motīvs, kāpēc viņi dala bērnus? Vai vispār bērni būtu jādala? Vai bērnam nav vajadzīga sava ģimene, sava mamma un tētis? Lūk, kāpēc kategoriski nedrīkst šķirties! Tāpēc domā par motīviem pirms apprecies, lai pēc tam nav jādala bērni. Kāpēc nevar pirms laulību attiecības? Ārpus laulības dzimst bērni, un bieži vien cilvēki nemaz neapprecas, sastrīdās, un kur tad paliek šie bērni? Kurš atbild par to visu? Kāpēc te ir tik stingra kārtība? Lai būtu veselas ģimenes, kur bērniem ir abi vecāki. Pāvils saka: “Viss tev ir atļauts, bet ne viss tev der.” Un ne viss nes slavu Dievam. Vai tas, ko tu dari, nes slavus Dievam? Ar ko tu domā? Ar pēcpusi vai smadzenēm?

Kas ir jāpārdomā, pirms tu rīkojies? Motīvs! Ir svarīgi, kas būs, kāds ir motīvs un kas pēc tam notiks. Kā tu rīkojies? Vai tas nes slavu Dievam?

Kāpēc tu liecini cilvēkiem par Jēzu? Kāpēc es vadu draudzi? Kāds ir mans motīvs? Godīgi sakot, mans motīvs nekad nav bijusi nauda. Tā nekad nav bijusi prioritāte. Ne nauda, ne slava nav mans motīvs. Kāpēc tu vadi mājas grupiņu? Vai tāpēc, ka tu pats to saproti, ka tu kalpo Dievam, vai arī tāpēc, ka tev to teica mācītājs vai mājas grupiņas vadītājs? Tā ir tava mīlestība pret Dievu. Nav slikti paklausīt mācītājam vai vadītājam, bet svarīgs ir tavs primārais motīvs. Man nekad nekur neviens nav licis kalpot. Man šī motivācija nāk no iekšienes. Atceros, ka kāds brālis Kristū man teica: “Bībelē ir rakstīts, ka ir jāstāsta cilvēkiem par Jēzu Kristu, un ir jāstāsta tāpēc, ka tā ir rakstīts”. Man tas likās tik dīvaini. Es biju ar Dievu aptuveni gadu, un man tas likās dīvaini. Kāpēc tev man jāsaka, ka obligāti ir jāstāsta cilvēkiem par Kristu? Man tas nav jāsaka, man tā vajadzība ir no iekšienes, es pats zinu, ka es mīlu Dievu un gribu kalpot Viņam. Es pats to saprotu un gribu nest Viņam slavu. Man nevajag teikt, ka tas ir rakstīts, man tas jau ir iekšā. Man ir savas personīgas attiecības ar Dievu, vai tev ir tādas? Vienalga, ko tu dari – vai tu vadi mājas grupiņu, veido savu biznesu, vadi draudzi, uzsāc kaut ko jaunu, svarīgs ir motīvs, vai tas ir no tavas sirds, kas ir saistīta ar Svēto Garu. Vai tas ir no tavām personīgām attiecībām ar Dievu, vai arī tas ir vienkārši cilvēcīgi? Tev viens teica tā, otrs teica tā, bet vai tu pats saproti, kāds ir tavs motīvs? Kāpēc tu to dari? Tāpēc, ka teica, vai tāpēc, ka tu mīli Dievu? Kāpēc tu apmeklē draudzi? Tāpēc, ka tev teica – ja nenāksi uz draudzi, nonāksi ellē? Tas nav pareizais motīvs, lai apmeklētu draudzi. Pareizais motīvs ir, lai vairotu slavu Dievam. Nav slikti paklausīt, ja tu kaut ko līdz galam nesaproti, tomēr pamatmotivācijai ir jābūt sirdī. Kāds ir motīvs, kāpēc tu gavē? Lai pakļautu savu miesu Dievam vai lai vienkārši nomestu lieko svaru? Tās ir divas dažādas lietas. Tas nav īstajā laikā un ar pareizu motīvu, ja tev tam ir jāņem kredīts. Ja tev ir jāņem kredīts, tad tas nav īstais laiks, lai pirktu vai darītu konkrētu lietu, arī motīvs nav pareizais. Par atpūtu – ja tev pie mājas tuvumā ir iespēja atpūsties, bet tu to neizmanto un tev vajag garu atvaļinājumu, tad tas nav pareizais motīvs vai laiks. Kāpēc tev vajag garu atvaļinājumu, ja, piemēram, tagad tieši ir pļaujas laiks darbā? Aizbrauc atpūsties vienu, divas dienas kaut kur tepat un pietiks. Tie, kuriem darba sezona ir vasarā, nevar vasarā atpūsties, tiem ir jāatpūšas ziemā. Visam ir savs laiks.

”Katrai lietai ir savs nolikts laiks, un katram īstenošanai paredzētam nodomam zem debess ir sava stunda.” (Salamans mācītājs 3:1)

Kas tevi vairāk virza pie Bībeles? Vai tā ir vajadzība rast attaisnojumus savai rīcībai? Kāds ir motīvs tam, ka tu lasi Dieva vārdu? Ja tu dzīvo pa savam, tad visdrīzāk arī Bībeli pieskaņosi savām vajadzībām. Piemēram, nospriedīsi, ka varētu atstāt draudzi un aizbraukt uz ārzemēm, jo, redz, Pāvils bija misionārs, un tu arī tā vari. Pa lielam tu būsi vergs, nevis misionārs.

Kā rodas tēmas, par kurām es stāstu draudzē? Mani sprediķi nāk no manām personīgajām attiecībām ar Dievu – es vienkārši lasu Dieva vārdu, pārdomāju un stāstu jums to, par ko Dievs mani ir uzrunājis. Ja tev ir personīgas attiecības ar Dievu, tev arī draudzē būs par ko runāt. Arī šodienas tēmai mani uzrunāja Dievs. Šis sprediķis radās no Pirmās Samuēla grāmatas astotās nodaļas.

“Un notika, kad Samuēls jau bija kļuvis vecs, tad viņš iecēla abus savus dēlus par soģiem Israēlā. Viņa pirmdzimtā dēla vārds bija Joēls, un otra vārds bija Abija; abi tie bija soģi Bēršebā. Bet viņa dēli nestaigāja viņa ceļos, bet dzinās pēc mantas, tie pieņēma uzpirkšanas dāvanas un grozīja tiesu. Tad visi Israēla vecaji sanāca kopā un devās pie Samuēla uz Rāmu. Un viņi tam sacīja: “Redzi, tu esi kļuvis vecs, un tavi dēli nestaigā tavos ceļos, tādēļ iecel mums tagad ķēniņu, kas lai mūs tiesā, kā tas ir visām tautām.” Tas Samuēlam nepatika, it īpaši, kad viņi teica: dod mums ķēniņu, kas lai mūs tiesā. Un Samuēls pielūdza To Kungu. Tad Tas Kungs sacīja Samuēlam: “Paklausi tautas balsi, dari visu, ko tie tev sacīs. Nav jau viņi tevi nicinājuši, bet tie ir gan Mani atmetuši, lai Es vairs nebūtu viņu ķēniņš. Tā viņi ir arvien rīkojušies, sākot ar to dienu, kad Es tos izvedu no Ēģiptes; līdz pat šai dienai tie Mani ir atstājuši un kalpojuši citiem, svešiem dieviem; tā nu viņi arī tev tagad dara. Bet tagad klausi viņu balsij, tikai brīdini viņus nopietni un dari tiem zināmu, kādas tiesības būs ķēniņam, kas pār tiem valdīs.” Tad Samuēls visus Tā Kunga vārdus sacīja tautai, kas prasīja no viņa ķēniņu. Un viņš sacīja: “Šādas tiesības būs ķēniņam, kas pār jums valdīs: viņš ņems jūsu dēlus par braucējiem saviem ratiem un arī, lai tie būtu viņa jātnieki, un arī, lai tie tecētu viņa ratu priekšā. Un viņš tos iecels, lai tie būtu virsnieki pār tūkstošiem un virsnieki pār piecdesmit vīriem; un citiem viņš liks, lai tie apartu un arī nopļautu viņa laukus, un vēl citiem, lai tie darina gan kara ieročus, gan ratu piederumus. Un jūsu meitas viņš ņems, lai tās gatavotu ziedes, būtu par virējām un par cepējām. Un jūsu labākos tīrumus, jūsu vīna dārzus un jūsu eļļas kokus viņš atņems jums un dos saviem kalpiem. Arī no jūsu druvām un no jūsu vīna dārziem viņš ņems desmitās tiesas nodevu un to nodos saviem ierēdņiem un saviem kalpotājiem. Viņš ņems arī jūsu kalpus un jūsu kalpones, un jūsu labākos jaunekļus, un jūsu ēzeļus, un ar tiem viņš veiks savus darbus. No jūsu sīklopiem viņš ņems desmito tiesu, un jūs būsit viņam par kalpiem. Un, kad jūs tanī dienā brēksit sava ķēniņa dēļ, ko jūs paši būsit sev izvēlējušies, tad Tas Kungs jums tanī dienā neatbildēs.” Bet tauta nevēlējās paklausīt Samuēla balsij, un tie sacīja: “Nē, lai tikai ķēniņš būtu pār mums! Tad arī mēs būsim kā visas citas tautas, un mūsu ķēniņš pats spriedīs tiesu pār mums, un viņš pats izies mūsu priekšā karā, un viņš vadīs mūsu karus.” Un Samuēls dzirdēja visus tautas vārdus, un viņš tos darīja zināmus Tam Kungam. Tad Tas Kungs sacīja Samuēlam: “Paklausi viņu balsij un iecel tiem ķēniņu!” Tad Samuēls sacīja Israēla vīriem: “Ejiet ikviens savā pilsētā.” (1.Samuēla grāmata 8:1-22)

Laika posmā starp jūdu ienākšanu Kanaānā un monarhijas nodibināšanu Izraēla, valstī nebija centralizētas varas, un to pārvaldīja vadoņi, kas tradicionāli tiek saukti par soģiem. Tie bija strīdu šķīrēji lietās, militāri līderi un dažkārt augstākie garīdznieki, kāds bija arī Samuēls. Viņa dēli tēva vecumā pārņēma varas funkcijas, taču tie nestaigāja Samuēla ceļus. Viņi sagrozīja tiesu un pieņēma kukuļus. Interesanti, ka līdzīga situācija Izraēla politiskajā vēsturē notika jau agrāk, kad Samuēls bija spēka gados un par soģi kalpoja priesteris Ēlis. Tā dēli, līdzīgi kā Samuēla bērni, sagrozīja Dieva tiesu, gulēja ar sievām un nodarbojās ar korupciju, kas galu galā rezultējās Izraēla okupācijā un Ēļa un pašu dēlu bojāejā.

Ja tev arī šķiet, ka tu vari izaudzināt savus bēnus ar ideālu mērauklu, tad tomēr zini, ka viņu rīcība ne vienmēr atspoguļos tavus principus. Ja izdari no savas puses visu, lai viņu dzīve pagodinātu Dievu, tad biežāk tas tā arī notiks, tomēr, ja audzināšanu virza nepareizi motīvi, visdrīzāk, bērni aizies pasaulē. Jebkurā gadījumā, tu nekad nevari būt līdz galam drošs, ka rezultāts būs labvēlīgs, vari būt tikai mierīgs, ja esi paveicis visu no savas puses, lai tas tāds būtu.

Izraēla vecaji bija pamatotā nemierā ar to, ka Joēls un Abija, Samuēla dēli, bija pie varas Izraēlā. Vecajie atsaucās uz Dieva apsolījumu par to, ka Izraēlā jānāk ķēniņa laikam. Tā varēja šķist normāla reakcija uz apsolījumu, ko Dievs bija devis, taču Dievam viņu prasība nepatika. Tādēļ aktualizējas jautājums, kur ir robeža, līdz kurai mēs varam būt simtprocentīgi droši, ka tā ir Dieva griba attiecībā uz kādām lietām, teiksim, uz mācībām, mājas grupas atvēršanu, dzīvesdrauga izvēli? Šajā gadījumā tas Kungs bija sacījis: “Jūs Mani esat atmetuši ar šo lēmumu.” Un vai zini, kāpēc? Jo Dievs uzlūko sirdi. Arī Samuēls redzēja, ka vecajo prasība balstījās uz nepareiziem motīviem – vajadzības pēc drošības, varas centralizācijas un kaimiņu valstu modeļa adaptēšanas. Viņi atmeta Dieva vadību un to iemainīja pret cilvēcīgu uzraudzību. Nekad neaizmirsti, ka pāri visam nav cilvēki, kas tevi vada, bet gan Dievs. Dievs tikai lieto cilvēkus, kuru uzdevums ir tevi ievirzīt un palīdzēt, kamēr tu pats izvērtēsi savu motīvu, izdarīsi attiecīgu lēmumu un brīvprātīgi kalposi Dievam. Samuēls kā pārejas laika personība atklāja gaidāmās sekas, kas tautai būs jāpiedzīvo ķēniņa institūcijas ieviešanas gadījumā, tai skaitā – jāpārdzīvo bezdievības un pagrimuma laiki Izraēlā. Tauta izrādīja nepiekāpību un ar savu lēmumu panāca, ka par ķēniņu izrauga Saulu, nevis Dāvidu, ko tas Kungs bija izredzējis. Taču Saulu dienā, kad to bija paredzēts celt godā, atrada slēpjamies aiz ratiem. Viņam piemita mazvērtība. Viņa izcelsmes vieta bija tā pati bēdīgi slavenā Benjamīna pilsēta, kurā izvarota un noslepkavota tika levīta blakussieva. Un galu galā viņam nebija pareizu attiecību ar Dievu. Tāda ķēniņa viņi bija cienīgi, jo nespēja gaidīt uz Dieva apsolījumu. Cik daudz asins izliešanas, cik daudz konfliktu, problēmu, atkrišanas gan radās aiz šī nepareizā motīva, iekams pie varas nāca Dāvids. Nesagaidīja Īzāku, nesagaidīja Dāvidu.

“Es esmu Pirmais un Pēdējais un Dzīvais.” (Jāņa Atklāsmes grāmata 1:17)

“Viņa acis ir uguns liesma un galvā Tam daudzi ķēniņu kroņi.” (Jāņa Atklāsmes grāmata 19:12)

“Uz Viņa tērpa, proti, sānos, ir rakstīts vārds: ķēniņu Ķēniņš un kungu Kungs.“ (Jāņa Atklāsmes grāmata 19:16)

Ir tikai viens Kungs, Viņa vārds ir Jēzus! Ir tikai viens Mācītājs un Skolotājs, un Viņa vārds ir Jēzus! Vispirmām kārtām Jēzus – Viņš ir Alfa un Omega, Sākums un Gals – un tikai pēc tam cilvēki, ķēniņi. Pareizais motīvs darot jebko ir nest slavu Jēzum Kristum caur personīgām attiecībām ar Dievu.

Ir tādi jēdzieni kā Dieva pilnīgā un Dieva atļaujošā griba. Pilnīgā griba ir perfektais Dieva plāns tavai dzīvei, kamēr atļaujošā ir tavi spriedumi ārpus Dieva vadības. Cēlonis dzīvošanai atļaujošajā Dieva gribā parasti ir nepareizi motīvi iepretī rīcībai. Dievs jau arī neko īpaši tev pretī nedara, Viņš ļauj tev kļūdīties. Tikai tā tu zaudē Viņa svētību, un grūti paredzēt, kāds tam visam būs rezultāts. Ja tomēr vēlies staigāt Dieva pilnīgajā gribā, tad tev būtu jāuzdod sev divi jautājumi:

1. Kāpēc es to vēlos? Kāds ir mans motīvs?

2. Kāpēc es tagad vēlos to, ko vēlos?

Tas attiecas pilnīgi uz visām lietām, – kalpošanu, ģimeni, sievietēm, vīriešiem, rakstura īpašībām un biznesa celšanu. Lai gūtu labumu sev vai tomēr lai nestu slavu Dievam? Protams, ja dzīvosi labklājībā, arī tas nesīs slavu Dievam, jo cilvēki redzēs, ka Dievs tevi svētī. Taču bagātība nekādā gadījumā nav kritērijs tam, vai tu esi svētīts. Ir svarīgi tavi motīvi, kāpēc tu dari to, ko dari.

Mācītāja Mārča Jencīša sprediķi “Motīvi un laiki” pierakstīja Ieva Našeniece, Evija Ungure un Rihards Krūkliņš, rediģēja Evija Ungure un Ieva Našeniece

Kā realizēt savu potenciālu?

Publicēja 2017. gada 8. aug. 12:38Līga Paņina

Ziņas datums 08.08.17.

Šodien mēs mācīsimies, kā realizēt savu potenciālu. Nav pareizi katru reizi mācīties tikai par to, ka Jēzus ir nomiris par taviem grēkiem un augšāmcēlies. Mums nepietiek ar to, ka mēs esam izglābti un katru nedēļu sev atgādinām, ka esam izglābti. Ar to nepietiek, jo mums ir jāaug. MUMS IR JĀAUG! Dievs grib, lai mēs svētījamies, lai mēs pieaugam, un, ja mēs gribam, lai tā notiek mūsu dzīvē, tad mums ir jāmācās, kā to izdarīt. Kā realizēt savu potenciālu? Mums šeit no kanceles ir jādzird, kā dzīvot, nevis tikai par to, kā tikt izglābtam. Šodien mācīsimies dzīvot. Nevis tikai dzīvot vai izdzīvot, bet dzīvot pilnvērtīgu dzīvi. Gūt panākumus it visā!

Kas ir potenciāls? Potenciāls nozīmē kaut ko iespējamu, varbūtēju, bet pirmkārt tas ir spēks, kādas spējas, tā visa kopums, kas ir nepieciešams, lai izpaustu, realizētu šo spēku un parādītu to darbībā. Vienkāršiem vārdiem sakot – mums katram ir potenciāls! Mums katram ir kādas spējas. Katram ir kaut kas tāds, ko mēs varam. Tev ir iekšējas spējas. Tev ir iekšējas spējas, un tās ir devis Dievs. Tev jau piedzimstot tās bija. Tev ir spējas! Spējas ir tavs potenciāls.

Vēlies uzzināt šokējošus jaunumus? Pēc statistikas, vidusmēra cilvēks visā savas dzīves laikā savu potenciālu realizē vien uz 10% no 100%. Tam ir dažādi iemesli, bet galvenokārt tā ir nezināšana par to, kas tu esi un ka tev ir spējas. Tev ir spējas! Šīs spējas ir potenciāls, kurš var tikt realizēts. Tikai 10%! Tas ir skumji, pat vairāk – briesmīgi. Latvija sastāv no ģimenēm, individuāli no cilvēkiem, un, ja šie cilvēki vai organizācijas tikai uz 10% realizē savu potenciālu, tad kas notiktu, ja viņi to realizētu kaut vai tikai uz 50%? Cik ir minimālā alga Latvijā? 380 eiro. Ar 10% mēs kopā varam panāk, ka Latvijā minimālā alga ir 380 eiro. Bet, ja mēs izmanotu 20% sava potenciāla, tad minimālā alga būtu jau 760 eiro. Un, ja izmantotu 40% sava potenciāla, tad minimālā alga būtu 1520 eiro! Tas jau ir labāk, vai ne? Tas, kā mēs spējam realizēt savu potenciālu, sākas ar zināšanām, tāpēc mēs šodien mācīsimies. Jo labāk tu to iegaumēsi un jo labāk pielietosi, jo vairāk tu spēsi nest augļus savā personiskajā dzīvē, kalpošanā, hobijos, it visās lietās.

Lai slavēts mūsu Kunga Jēzus Kristus Dievs un Tēvs, kas mūs Kristū ir svētījis ar visāda veida garīgu svētību debesīs. Viņā Tas mūs pirms pasaules radīšanas izredzējis, lai mēs būtu svēti un nevainojami Viņa priekšā mīlestībā. Pēc Savas gribas labā nodoma Viņš jau iepriekš nolēmis, ka mums būs Viņa bērniem būt caur Jēzu Kristu, par slavu Viņa augstajai žēlastībai, ar ko Tas mūs apveltījis Savā mīļotajā Dēlā. Viņā mums dota pestīšana Viņa asinīs, grēku piedošana pēc Viņa bagātās žēlastības, kurā Tas pārpilnībā mūs apveltījis ar visu gudrību un atziņu, atklādams mums Savas gribas noslēpumu pēc Sava labā nodoma, kuru Tas, laikiem piepildoties, bija apņēmies novest līdz galam, visu apvienojot zem vienas galvas - Kristus, gan to, kas debesīs, gan to, kas virs zemes. Viņš ir tas, ar kura gādību arī mēs esam kļuvuši par mantiniekiem, kas pēc Viņa nodoma – Viņš visu vada pēc Sava gribas lēmuma – bijām izredzēti jau iepriekš savu cerību likt uz Kristu, lai tādējādi pagodinātu Dieva varenību.Viņā arī jūs esat dzirdējuši patiesības vārdu, savas pestīšanas evaņģēliju, un, Viņam ticēdami, esat saņēmuši Svētā Gara zīmogu pēc apsolījuma, kas ir mūsu gaidāmā mantojuma ķīla, līdz reiz iegūsim pestīšanas pilnību par slavu Viņa varenībai. Tāpēc, dzirdēdams par jūsu ticību uz Kungu Jēzu un mīlestību uz visiem svētajiem, es arī nebeidzu pateikties Dievam par jums, pieminēdams jūs savās lūgšanās, aizlūgdams, lai mūsu Kunga Jēzus Kristus Dievs un godības pilnais Tēvs jums dotu gudrības un atklāsmes garu, lai jūs labāk Viņu izprastu, apgaismota gara acis, lai jūs zinātu, kādu cerību dod Viņa aicinājums un kādu godības bagātību Viņš savējiem liek iemantot, un cik pārlieku liels ir Viņa spēka mērs, kas parādās pie mums, ticīgajiem, darbodamies tādā pašā visspēcības varenībā, kādu Viņš parādījis Kristū, To uzmodinādams no miroņiem un sēdinādams pie Savas labās rokas debesīs, augstāk par ikvienu valdību, varu, spēku, kundzību un ikvienu vārdu, kas tiek minēts vai nu šinī laikā, vai nākamajā. Un visu Viņš ir nolicis zem Viņa kājām, bet Viņu pašu pāri visam iecēlis par galvu draudzei, kas ir Viņa miesa, pilnība, kas visu visur piepilda.” (Vēstule Efeziešiem 1:3-23)

Dievs mūs ir svētījis ar visāda veida garīgu svētību debesīs. Te ir runa par cilvēkiem, kuri ir pieņēmuši Kristu par savu Glābēju. Mēs esam savienoti ar Dievu, ar Radītāju. Ja kristieši nespēj realizēt savu potenciālu, kā to spēj izdarīt neticīgi cilvēki, tad kaut kas nav kārtībā pašā draudzē. Mums ir daudz privilēģiju, jo mums ir tiešs links ar Tēvu! Tiešs links ar To, kas mums ir devis potenciālu, gan neticīgajiem, gan ticīgajiem. Ja pagāns ir stiprāka personība par tevi, tad kaut kas ar tavu dzīvi nav kārtībā. Vai nu tev galvā ir kukū un „būrītis” ir galīgi tukšs, vai arī mācītājs nemāca, kā realizēt savu potenciālu. Tas nenozīmē, ka tev ir jābūt miljonāram, bet tev ir jābūt personībai. Es par sevi zinu, ka esmu spēcīga personība. Es to zinu, es to redzu no malas. Šodien es neesmu Latvijas prezidents vai miljonārs, bet zini, man ir viss, lai tas varētu būt. Es varu to iegūt savā raksturā, lai tas varētu notikt. Es varu būt tas, kas es gribu būt! Kāpēc? Tāpēc, ka es esmu iemācījies, kā realizēt savu potenciālu. Jau sen es to mācos un mācu arī jūs. Ne vienmēr ir tā, ka, ja tu ko redzi pie kāda cilvēka, bet viņš nav pašā augšā, ka viņš nav spēcīga personība. Tas ir līdzīgi kā ar austrālieti Klifu Jangu galošās, naudu viņam nevajadzēja, bet skriešanas sacīkstēs uzvarēja – lūk, spēcīga personība. Visa Austrālija viņā iemīlējās.

Pāvils lūdza Dievu par draudzi Efezā. Nevar salīdzināt cilvēku, kas pazīst Dievu, ar to, kas nepazīst Dievu. Tiem, kas pazīst Dievu, iespēju ir daudz vairāk, lai paša Dieva klātbūtnē un vadībā attīstītu savu potenciālu. Ticīgā cilvēkā potenciāls tiek atvērts, jo Dieva Gars ir viņā. Mēs esam augstāki par ikvienu valdību, varu, spēku, kundzību, ikvienu vārdu, kas tiek minēts, vai nu šinī laikā, vai nu nākamajā. Visu Viņš ir nolicis ne tikai zem Jēzus kājām, bet arī zem mūsu kājām. Līdz ar Kristu draudze valda! Līdz ar draudzi tu valdi. Tāpēc ir nejēdzīgi nemācīties, nesaprast un neiet uz priekšu jeb nerealizēt tās spējas, kuras pats Dievs tev ir devis. Neticīgi cilvēki bieži vien savu potenciālu izšķiež savās kārībās, izraisa karus. Katram cilvēkam ir Dieva dots potenciāls, bet kā viņš to izmanto? Sātana pievilts, ar samaitātu prātu, laulības pārkāpēju cilts, dzimuma maiņa, kari, asins izliešanas, naids – šeit arī tiek lietots cilvēku potenciāls, bet tas rada haosu un iznīcību. Turpretī tu esi aicināts, lai nestu mieru, harmoniju un kārtību, gan savā dzīvē, gan citu cilvēku dzīvēs.

Dieva dāvana ir mūsu potenciāls! Kāda ir mūsu dāvana Dievam, ko mēs varam ziedot Viņam? Mūsu dāvana Dievam ir tā potenciāla, ko Dievs devis, realizācija! Ja Dievs mums ir dāvājis potenciālu, tad mūsu dāvana ir šī potenciāla realizācija! Jo tas, ko Viņš ir dāvājis, ir mūsu rokās, lai mēs to lietotu, realizētu un atvērtu. KATRS CILVĒKS IR RADĪTS, LAI BŪTU NOZĪMĪGS! Tu esi radīts pārāks par cilvēku, kurš nepazīst Dievu. Pārāks par pasauli. Pārāks par pelēko masu. Tu esi pārāks, bet bieži vien to nevar redzēt tavā dzīvē! Lūk, tāpēc ir šis sprediķis, lai tu beidzot sāktu realizēt savu potenciālu. Dievs tevī ir ielicis milzīgu potenciālu. Dieva vārds saka, ka viss, kas ir Dievam, ir arī mums. Kad pazudušais dēls noskrandis, izmisis un apčurājies no vergu darba cūku fermā kaut kur Anglijā atgriezās savās mājās, tad tēvs viņu pieņēma. Tad tēvs vecākam dēlam teica: „Kāpēc TU nelietoji to, kas man pieder, jo viss, kas bija mans, bija arī tavs?!” Viss, kas ir Dievam, ir arī tev! Tu esi radīts, lai būtu nozīmīgs un pārāks, bet ne tādā nozīmē, ka tev būtu jākļūst lepnam. Tas nenozīmē skaudību vai izmantošanu, bet apziņu, ka tev ir potenciāls un vairāk iespēju nekā tiem, kas Dievu nepazīst. Ja arī tu Dievu nepazīsti, tad jebkurā gadījumā tu vari lietot visu, ko tev mācu, un tas pozitīvi ietekmēs tavu dzīvi, tikai atšķirība ir tāda, ka neticot Kristum tu pēc nāves nonāksi ellē. Vai arī sliktākajā gadījumā tu uz zemes savu potenciālu izmantosi lietām, kas nedod labumu citiem, tikai tev pašam. Labākajā variantā tev kaut kas sanāks. Dievs tevi ir radījis ar potenciālu, lai tu būtu nozīmīgs. Būt nozīmīgam un ietekmīgam ir iespējams tikai tad, ja tu realizē savu potenciālu.

Kāpēc tev ir vajadzīgs potenciāls un kāpēc to vispār realizēt, ja tu nepazīsti Kristu un tavs laiks virs zemes ir tik īss? Tādā gadījumā viss, ko tu būsi darījis virs zemes, ņēmies un darbojies, gala rezultātā beigsies ellē, un līdzi tu neko nevari paņemt. Kam tev vispār kaut kas šeit virs zemes, ja tu personīgi nepazīsti Kristu, ja tu neesi izglābts? Atzīsti Jēzu Kristu par vienīgo Glābēju! Jēzus Kristus ir vienīgais grēku izpircējs, vienīgais ceļš uz debesīm, un cita ceļa nav! Kāpēc tev vispār ir vajadzīga rītdiena bez Kristus? Kam ir derīga dzīve bez Kristus? Ja nu vienigi tam, lai kaut kad saprastu un pieņemtu Jēzu un dzīvotu mūžīgi! Neceri, ka tu reinkarnēsies, pārdzimsi kādā puķītē vai pelītē. Nenotiks tā, ka tavs bijušais vīrs atgriezīsies pie tevis kaķa izskatā vai arī mirušais vecaistēvs pārdzims sunī. Un zālīte pagalmā nekad nekļūs par taviem mirušajiem radiniekiem. Daudz cilvēku tam tic. Bet mums ir dota tikai viena dzīve, viena izvēle – vai nu uz debesīm, vai nu uz elli, – un vidū ir krusts – JĒZUS KRISTUS!

Kā realizēt savu potenciālu?

1. Personīgas attiecības ar Dievu;

2. Pārdomas, domāšana;

3. Vīzija, mērķi un elastīga stratēģija;

4. Ikdienas darbs;

5. Upuris;

6. Vide;

7. Nepārtraukta mācīšanās;

8. Darbošanās savās stiprajās pusēs;

9. Kaisle;

10. Kļūdu pārvēršana tramplīnā uz uzvaru;

11. Raksturs (vērtības, darbs pēc prioritātēm, pieejamo resursu lietošana);

12. Koučings;

13. Kalpošana cilvēkiem.

1. Personiskas attiecības ar Dievu.

“Ģeķis saka savā sirdī: "Dieva nav!" Samaitāta un nejēdzīga ir viņu dzīve, nav starp viņiem neviena, kas labu dara. Dievs skatās no debesīm uz cilvēku bērniem, vēro, vai ir kāds gudrs, kas meklē Dievu.” (Psalms 53:1-2)

Bez personīgām attiecībām ar Dievu visam pārējam nav jēgas. Kā rakstīts: „Samaitāta un nejēdzīga ir viņu dzīve. Nav starp viņiem neviena, kas dara labu.” Bībele atzīmē, ka cilvēks, kurš ir bez Kristus, pat ja viņš ir labs, tomēr nav spējīgs darīt labu. Arī mēs bez Kristus neesam spējīgi darīt labu. Tikai pateicoties Jēzus asinīm mēs esam pieņemti un iemantojam mūžīgo dzīvību. Tu esi izglābts, tu esi pieņēmis Jēzu Kristu par savu Glābēju. Tev pieder debesis, tev ir jauna sirds, tev ir iekšējs potenciāls, tev ir Dieva Gars. Pirmais, ko vajag darīt, ir ieplānot regulāru laiku, ko tu pavadi Bībeles lasīšanā un lūgšanā. Lūgšana ir saruna ar Dievu! Nevajag kaut kādas iemācītas frāzes, bet to, kas ir sirdī, tu saki savam Tētiņam. Viņš ir tavs draugs! Runā ar Dievu, lūdz, pateicies, slavē Dievu un dari to regulāri! Lasi Dieva vārdu, lasi Bībeles komentārus, mācies Bībeles skolā, lai labāk izprastu Dieva vārdu. Dieva vārds + lūgšanas = personisks laiks ar Dievu!

Personiskas attiecības ar Dievu ir daļa no sava potenciāla realizēšanas, bet, ja tu neesi kristietis, ja tu neesi Dieva bērns, tad šis tev jebkurā gadījumā būtu jālieto, bet mans uzdevums nav mācīt neticīgu cilvēku dzīvot. Mans uzdevums ir mācīt, lai draudze kļūst par stiprām personībām un līdz ar to cilvēki pasaulē iepazīst Kristu. Galu galā, lai Latvija realizē savu potenciālu un ir plaukstoša valsts. Un, lai no šis valsts cilvēki nebēg kā žurkas no grimstoša kuģa, bet lai uz šo valsti kā uz ekonomisko brīnumu citi brauc skatīties. Lai brauc uz draudzi un skatās, no kurienes viss ir sācies. Viss sākas no garīgas atmodas un spēcīgiem kristiešiem, normāliem Dieva bērniem, nevis no lupatām, kas to vien dara, kā dievkalpojumos guļ, puņķojas un neko nevar. Ne par tādām draudzēm es runāju, kur četrdesmit gadus ir tie paši četrdesmit cilvēki, ne par tādām mājas grupiņām, kur desmit gadus ir tie paši desmit cilvēki. Es runāju par šo inertumu, nespējīgumu, potenciāla nerealizēšanu. Jo lielākas un stiprākas būs Dieva draudzes, jo vairāk cilvēku kļūs par stiprām personībām. Par tādām personībām, kas tiešām iet un spēj panākt, ka Dievs svētī Latviju! Lai mēs tikai nedziedam “Dievs, svētī Latviju,” bet lai reāli DIEVS SVĒTĪ LATVIJU. Un es ticu, ka reiz Latvijas bēgļi atgriezīsies, nu vismaz, lai paskatītos, kā mums te labi iet. Cūka arī Āfrikā ir cūka. Tā diemžēl ir, lai arī kā tu to gribētu izmainīt, to nevar mainīt. Tavi panākumi un pilnvērtīga dzīve nav atkarīga no tā, kur tu esi, bet no tā, kas tu esi! Kas tu esi? Padomā par to! Tu esi galva nevis aste.

2. Pārdomas, domāšana.

Tā ir nevis vienkārša domāšana, ejot pa ielu, bet speciāli izdalīts laiks pārdomām. Man šis laiks ir ietverts personiskās attiecībās ar Dievu. Domā plašāk, domā dziļi, domā par savu nākotni. Nedomā par to, vai tas ir vai nav iespējams, piemēram, būt pašnodarbinātam, iesākt savu biznesu, iesākt savu mājas grupiņu, izglābt savus kaimiņus, kaut ko Latvijā mainīt, bet domā tā kā to izdarīt! Meklē atbildes, uzdod jautājumus un domā, domā, domā. Neesi tukšgalvis, bet domā. Lai realizētu savu potenciālu, ir jādomā! Ne tikai personiskas attiecības ar Dievu, bet arī domāšana. Šo tēmu jau es esmu vairākas reizes mācījis. Tas ir ļoti svarīgi.

Ja es nedomātu, tad es šodien būtu turpat, kur sākumā. Es būtu Limbažu baptistu draudzē un būtu tāds baigais baptists. Jūs mani neviens tādu nezinātu, kaut tas nav svarīgākais. Es būtu tāds baptists, kurš staigā apkārt un, ja es redzētu tādas draudzes kā mūsu, tad teiktu: “Sātaņi tādi, un viņiem tik daudz cilvēku nāk, un vēl jaunieši, smadzenes viņiem izskalotas, un viņiem tur tā rokmūzika patīk, vēl zemē krīt, kaut kādi inkaunteri, un vispār Bībelē par tādiem nav rakstīts.” Es būtu mietpilsonis, tāds pretīgs, reliģiozs tips, kurš visus nosoda, un man visi citi būtu vainīgi. Un, slavējot Dievu, pats svarīgākais būtu visu pareizi izdziedāt, tā kā māca kormeistars, lai katrs burts ir pareizs. Tā nevar realizēt savu potenciālu. Domā! Ir jāmeklē Dievs un ir vajadzīgs laiks pārdomām. Domā par visu! Domā arī par ikdienas lietām, kā tu izdarīsi. Vispirms domā, nevis pēc tam desmit reizes dari. Vispirms izdomā, pēc tam izdari.

Viņi ir kauna traipi jūsu mīlestības mielastos, bez bijības mielodamies līdz ar jums, sevis pašu ganītāji, vēja dzenāti bezūdens mākoņi, koki, kas rudenī bez augļiem, divkārt miruši, izrauti ar saknēm, trakojošas jūras bangas, kas izgāž putās savu pašu kaunu, nomaldījušās zvaigznes, kam lemta mūžīgā galējā tumsa.” (Jūdas Vēstule 1:12-13)

Šeit teik runāts par cilvēkiem, kuri ir draudzē. Ir cilvēki, kuri vispār ir neticīgi, bet ir arī tādi, kuri ir reliģiozi. Tu apmeklē draudzi, bet, diemžēl, tas, ka tu vienkārsi apmeklē draudzi, vēl neko nenozīmē. Arī remdenam kristietim tā vienkārši dzīvot nav jēgas. Šī Rakstu vieta ir par remdeniem un reliģioziem kristiešiem – nejēdzīga ir viņu dzīve. Bez personīgām attiecībām ar Dievu viss ir skaidrs par šiem cilvēkiem.

3. Vīzija, mērķi un elastīga stratēģija.

Tā ir vīzija, kas ir saskaņota ar Bībeli, ar Dieva vārdu. Ko no tevis grib Dievs? Ko Dievs grib Latvijai? Vīzija ne tikai tam, kā tu celsi savas mājas grupas un glābsi cilvēkus. Ir jābūt redzējumam, kā tu to visu redzi. Tev jābūt darbības plānam un elastīgai stratēģijai. Ko nozīmē elastīga stratēģija? Man ir vīzija, es nospraužu mērķus, un man ir stratēģija, kā to darīt. Bet, kad es sāku to darīt, es redzu, ka esmu kaut kur kļūdījies, kaut kas ir jāmaina, kaut ko var labāk, un tad es mainu šo stratēģiju, jo tā ir elastīga. Mērķus es pārorientēju, bet vīzija paliek tā pati.

Ir veikta aptauja par lielajām kompānijām, kuras kaut ko ir sasniegušas un ir populāras, viņu vadītāji nebaidās nomirt, bet baidās par to, kas būs tālāk, ja viņi nebūs realizējuši visus savus sapņus. Viņiem ir vīzija, sapņi, mērķi. Viņiem dzīve šķiet par īsu. Ja godīgi, man ir tāpat. Es godīgi ieskatījos sevī. Nav tā, ka man gribētos nomirt, kaut tad es būtu pie Dieva. Es vēl Debesis nemaz neesmu redzējis, lai tā priecātos. Es ticu tam, ka Debesis ir, bet redzējis neesmu. Bailes no nāves man nav, bet es nedaudz baidos no tā, ka mani sapņi varētu palikt nerealizēti.

Šo piektdien man bija pirmā tikšanās ar manu jauno līderu komandu. Es esmu pieņēmis izaicinājumu draudzē “Jaunā Paaudze” palīdzēt palaist mājas gupas. Pirms šīs svarīgās tikšanās, kurā bija jāatlasa komanda, kas paliks pie manis (šobrīd tādi ir divpadsmit cilvēki), pēcpusdienā man pēkšņi kļuva auksti un es sāku trīcēt. Izmērīju temperatūru, un tā bija augsta. Lai arī iedzēru zāles, tāpat īpaši neizdevās to nodzīt uz leju. Nesapratu, kas notiek, jo tā pēkšņi ne no kā man nemēdz palikt slikti. Ja arī kaut kas ir, tad ir kārtīga slimošana uz pāris dienām. Man vispār sen nebija temperatūra bijusi. Ja godīgi, es arī esmu tikai cilvēks. Man uzreiz „notinās” filma gar acīm domas par to, kas man varētu būt, ko teiktu ārsti un citi cilvēki par to, ka pēkšņi man jāmeklē medicīniskā palīdzība. Zināju, ka man vakarā ir jābūt draudzē. Es padomāju – no kā gan es baidos? No ārstiem vai no kā cita? Es sapratu, ka visvairāk man nepatīk tas, ka es vēl neko neesmu sasniedzis. Tu arī nezini, kad tev var piemesties temperatūra. Ko tu esi sasniedzis savā dzīvē? Patēvs man teica: „Tu jau nezini pats, kas tev tur ir.” Es atbildēju: “Man nekā nav. Es ar Jēzus brūcēm esmu dziedināts!” Protams, es nesaku, ka nedrīkst pārbaudīt savu veselību. Es runāju par sevi. Neuzskatu, ka katra mazākā simptoma dēļ ir jāiet pārbaudīties. Par vīziju runājot, man tiešām kļuva bail. Ja slimošu, es nevarēšu realizēt daudz lietu. Ja tev ir vīzija, tu nevari slimot. Ja tev ir vīzija, tev pat no nāves nav bail. Ja tu gribi realizēt savu potenciālu, tev ir vajadzīga vīzija. Vīzija nav kaut kas tāds, ko paprasīt Dievam, lai Viņš nomet no debesīm. Tev tā ir jāpieņem. Tev ir jāredz, kas ir pareizi un ko no tevis vēlas Dievs, ko pēc Dieva vārda māca draudzē. Vienkārši pieņem šo vīziju, stratēģiju un plānu, iesaisties un strādā tajā! Jo lielāks ir mērķis, jo lielāka iespēja gūt panākumus.

Dāvids pieveica Goliātu. Tas ir neticami, bet pirms tam Dāvidu, jaunu zēnu, svaidīja par ķēniņu. Tātad jau no mazotnes Dāvids zināja, kas viņš ir un kas viņš būs. Viņš zināja, kam viņš ir paredzēts. Bībelē var lasīt, ka Dāvids bija ļoti dedzīgs un patriotisks savā tautā. Viņš bija tāds, kas gribēja labklājību savai zemei un lai cilvēki meklētu Dievu. Kāpēc Dāvids pieveica Goliātu? Tāpēc, ka viņam bija lielāka vīzija. Tas bija tikai viens starpposms. Jo tev ir lielāka vīzija, jo lielāka iespēja gūt panākumus. Jo lielāka vīzija, jo tavs goliāts tev liekas mazāks. Goliāts, kurš citiem liksies liels, tev būs tikai kārtējais šķērslis, kurš vienkārši ir jānovāc ceļā uz vīziju. Mēs novāksim visus šķēršļus savā ceļā! Apliecini to sev, ka tu novāksi visus šķēršļus ceļā uz Dieva doto vīziju savā dzīvē! Jēzus atnāca izmainīt pasauli, Viņš atnesa glābšanu katram. Viņš atnāca, mācīja, sludināja, dziedināja, izvēlējas Savu grupu, divpadsmit līderus, atstāja mācību aiz Sevis un izsūtīja cilvēkus kalpot. Sākumā apustuļi gāja tikai pie Izraēla, pēc tam viņi gāja arī uz pagānu zemēm. Jēzus atnāca ar lielu vīziju un konkrētu stratēģiju. Nekas, ko Viņš darīja, nebija tāpat vien.

4. Ikdienas darbs.

Čakla roka valdīs, bet rokai, kas gausa un nolaidīga, būs jāveic piespiedu darbi.” (Salamana pamācības 12:24)

Mums ir nepieciešams darbs. Darbs ir ļoti svarīgs, kaut gan es to esmu ierindojis nedaudz zemāk par vīziju, un pamatoti, jo tomēr attiecības ar Dievu, domāšana un vīzija ir augšgalā. Ir ļoti liela atšķirība starp darbu un ikdienas darbu. Vai tu zini, kāda? Piemēram, kalpošana draudzē mums ir sirdī, no Dieva esam saņēmuši, ka gribam būt līderi un celt mājas grupas, caur kurām cilvēki nāk pie Kristus un izmainās, bet kāpēc viens līderis ceļ mājas grupu, kura aug, bet otrs – kura neaug? Vai arī uzaug līdz desmit cilvēkiem un paliek divi trīs, un tā periodiski. Atbilde ir meklējama ikdienas darbā. Tu nekad nerealizēsi savu potenciālu, ko tev ir devis Dievs, ja tu strādāsi tikai laiku pa laikam. Tai ir jābūt ikdienai. Tā jau ir tā stratēģija. Kāpēc cilvēkiem ir nauda un tad atkal nav, un tā visu laiku? Viņiem ir darbs, bet nav ikdienas darba! Vai tu padomā par savu dzīvi? Tev ir jāprot izšķirt prioritātes, ja vēlies iet savā aicinājumā un realizēt savu potenciālu, nevis darīt muļķības un aizņemt laiku ar kaut ko nevajadzīgu.

Amerikāņu anekdote. Jānītis pirmo reizi mūžā ir dabūjis darbu pie kāda ūdens dzirnavu īpašnieka, kuru apsēduši bebri – grauž visu pēc kārtas. Jānītim ar plinti ir jāšauj bebri. Viņš sēž ar savu plinti un vēro. Pie viņa atnāk ciemos Pēterītis un prasa: „Ko tu dari?” Jānitis atbild: „Es dabūju darbu. Man ir jāšauj bebri.” Pēterītis saka: „Skaties, bebrs!” Jānītis pat nepaskatās uz to pusi un sēž tālāk. Pēterītis prasa: „Kāpēc tu nešāvi?” Jānitis atbild: „Tu jucis esi? Palikšu vēl bez darba!”

Lūk, ar šādu attieksmi, kaut ko izdarot ķeksīša pēc savu potenciālu realizēt nevar. Jāķerās pie lietas nopietnāk. Ja tu šodien nerealizē savu potenciālu un disciplinēti nestrādā, pēc tam tev tik un tā būs jāstrādā. Un nevis uz panākumiem, bet lai izvilktu dzīvību un labotu savas kļūdas. Kāpēc cilvēki izbrauc uz ārzemēm? Es saprotu, ka liela daļa latviešu ienīst šo valsti, un viņiem ir pamats, bet vai tiešām tas ir risinājums? Tas nemaina pašu cilvēku. Tas maina tikai apstākļus. Tu gribi visu dzīvi strādāt par trauku mazgātāju vai tomātu lasītāju? Jā, tu saņemsi algu, par kuru varēsi nopirkt maizes kukuli, sviestu un īrēt dzīvokli, bet, draugs, nav svarīgi, cik tu nopelni. Svarīgi ir tas, par ko tu kļūsti, kur tu ej un par ko tu maksā cenu. Tas, ka tu daudz strādā, vēl nenozīmē panākumus. Ir ļoti liela atšķirība – vai tu kaut kur vergo, vai dari pareizas lietas, tās lietas, kas ved tevi mērķu virzienā, nevis tur, kur citi grib, lai tu ej. Ja tu pats neieplāno savu dzīvi, to ieplānos citi. Ja tu savu bērnu dzīvi neplānosi, tad arī to ieplānos citi. Piemēram, ja tev būs meitiņa, tad citas iestādes ieplānos, ka tas turpmāk būs dēliņš. Ja tu pats neko neiemācīsi savam bērnam, tad to iemācīs citi. Agri vai vēlu pašam par visu būs jamaksā.

5. Upuris.

Lai tu dabūtu kaut ko labāku par to, kas tev ir šodien, tev ir jāatsakās no kaut kā laba, kas tev ir tagad. Tu nevari to pašu, kas ir tagad, darīt tāpat kā līdz šim un gūt citus rezultātus. Tev ir jāmaina viss pašos pamatos. No kaut kā ir jāatsakās. Es atceros, kā Arvis savu juveliera darbu sāka darīt mājās, tas bija upuris. Bet tas bija labāk, jo tad bērniem bija tēvs mājās. Otrkārt, tad, kad viņš sāka savu biznesu, pienāca brīdis, kad viņš saprata, ka, ja viņš nedeliģēs pienākumus un nepieņems darbiniekus, tad viņš būs tikai tas, kas ir tagad, darot tik, cik pats var izdarīt. Atceros, ka tad, kad viņš pieņēma darbiniekus, pirmie divi gadi bija diezgan bēdīgi, varbūt pat reizēm izmisums nāca virsū un domas, ka tas ir par grūtu. Bet pagāja šie gadi un pateicoties upurim viņš izrāvās. Tikai tāpēc, ka viņš nebija viens, bet bija komanda, kas strādā. Ja tu gribi kaut ko labāku nekā ir šodien, no kaut kā ir jāatsakās.

6. Vide, kurā tu atrodies.

“Nepievilieties. Ļauna sabiedrība samaitā labus tikumus.” (1.Korintiešiem 15:33)

Ja tu esi Dieva bērns, tev jābūt spēcīgā draudzē. Starp citu, lielākās draudzes mācītājs ne tikai Latvijā Aleksejs Ļedjajevs savā blogā ir ierakstījis, ka es vadu visstraujāk augošo draudzi Latvijā. Tas nav no zila gaisa izrauts, bet to atzīst autoratīvs mācītājs, mums ir progresīva draudze. Līdz šim mēs paši tikai tā domājām. Mums ir stipra draudze, un tu esi pareizā vidē, ja esi starp mums. Es nesaku, ka mēs esam ideāli un pilnīgi, bet mēs tiecamies uz to. Man arī daudz jāpilnveido sevī, jo šad tad esmu neapmierināts ar kaut ko, piemēram, ar mūsu valdību, un izsaku to skaļi.

Kā piemēru minēšu sludinājumu portālu www.ss.lv, ko aiztaisīja ciet. Vispirms presē publicēja sūdzības par ss.lv, un tas bija iemesls, lai portālu aizvērtu. Bet vai par valdību nav sūdzību? Tad sanāk, ka visu vajag taisīt ciet! Tādā gadījumā vienīgās darbavietas Latvijā paliks VID, policija, bāriņtiesas, sociālie darbinieki un psihologi. Portāls ss.lv bija ideāla biznesa vide, caur kuru notika viss Latvijas tirgus. Katrs veikals vai biznesmenis tirgojās caur šo portālu. Cik sapratu, ss.lv savu uzņēmumu bija reģistrējuši Luksenburgā, un tagad tas ir www.ss.com. Kur aiziet nodokļi, kuriem bija jāienāk mūsu valstī? Par ko VID domā, visu taisot ciet? Ja es būtu valsts prezidents, es obligāti būtu iejaucies šajā lietā. Jau tā visi jaunie latviešu uzņēmēji savus uzņēmumus reģistrē Igaunijā. Arī auto tehniskās apskates daudzi iziet Igaunijā un braukā ar Igaunijas numurzīmi. Tāpat, ja tu gribi pārdot vecmāmiņas zelta gredzenu, tev ir jāmaksā nodokļi, vai arī brauc uz Igauniju, jo tur nav jāmaksā par to. Tāpat ir arī ar auto nodokli, kas nav mazs, bet kādi ir mūsu ceļi, pa kuriem jābraukā? Īslaicīga labuma dēļ, terorizējot iedzīvotājus, Latvijas valsts zaudē daudz naudas. Valsts zaudē uzņēmējus un tautu. Esmu dzirdējis, kā izsakās tautieši ārzemēs: “Tā pretīgā valsts. Es ienīstu viņu.” Un vēl kāds bija teicis: “Lai viņi liek mani mierā.” Tu pat aizbraukt nevari, jo arī tur tev prasīs nodokļus. Ja gribēsi atsūtīt tuviniekiem naudu, arī par to paprasīs nodokļus. Es nenodarbojos ar propagandu, bet tā ir patiesība un tāds ir mūsu valsts stāvoklis. Kur ir personības, kas var vadīt Latvijas valsti? Es ticu, ka mūsu draudze realizēs savu potenciālu un ieguldīs Latvijas attīstībā. Es ceru par Latviju, un man ir ticība. Visi tik runā par to, ka vajag lielākas pensijas, skolotājiem un ārstiem algas, bet no kurienes to ņemt, ja visi pārslēdzas uz citurieni? Lūk, kāpēc ir vajadzīgi līderi, spēcīgas, redzamas un morāli skaidras personības, kas nemeklē savu labumu, bet citu labumu un savas tautas labumu. Vai nevajadzētu meklēt kompromisus, ja runājam par ss.lv? Tad jau ģimenei arī līdz ar pirmo strīdu uzreiz jāšķiras. Ja tu dzīvo Latvijas vidē un skaties visas ziņas pēc kārtas – dažādus TV kanālus, interneta portālus, kur ir daudz un dažāda informācija, un tam visam akli tici, kādi būs tavi tikumi?

7. Nepārtraukta mācīšanās.

Zini, ir tāds ļoti populārs lozungs „lūdz un strādā”. Tie ir ļoti pareizi vārdi, taču nepietiek tikai lūgt un strādāt, ir arī jāmācās. Tas nozīmē – lūdz, mācies, strādā, pēc tam strādā, mācies, lūdz, un tā līdz mūža galam. Ko mācīties? To, kādā virzienā tu ej, to, kas ir tavs sapnis, ko tu esi ieplānojis. Tu divpadsmit gadus sēdēji skolas solā. Pasaki godīgi ko tas viss tev tagad dod? Vai tu vari izdzīvot un nopelnīt, atraisīt savu potenciālu un dzīvot pilnvērtīgu dzīvi? Būs ļoti maz cilvēku, kuri teiks, ka skola ir pats labākais, kas noticis viņu dzīvē, un ielikusi pamatus visai tālākajai nākotnei. Ja tu esi draudzē, tas ir skaidrs, ka skola tavai dzīvei nav iedevusi pamatus. Divpadsmit gadus tu atsēdēji, iemācījies lietot alkoholu, smēķēt un visādas perversijas. Es neesmu pret skolām, bet es esmu pret nejēdzību, kas cilvēkus padara par pelēku, nedomājošu masu. Vai zini, ka ir tāds globālisms? Tas nav pats globālisms, bet konkrēti cilvēki, kuri veicina nedomāšanu un neauglību, un ar lielām naudas summām realizē savu politiku. Viņu mērķis ir padarīt mūs nedomājošus, lai viņi realizētu savus plānus. Es ticu, ka pastāv cilvēku skaita samazināšanas programma, jo viss uz to norāda. Mūs baro ar mēsliem. Normālus produktus nevar iegādātes vai arī tie ir ļoti dārgi. Viņi ir izrēķinājuši, ka nekādi kari nespēj izdarīt to, ko spēj izdarīt homoseksuālisma veicināšana un narkomānijas, alkoholisma un amorāla dzīvesveida popularizēšana caur sātanisku mūziku. Tādējādi cilvēki izmirst ātrāk, jo lielākā daļa ir pelēka, nedomājoša, vadāma masa. Kur tu vēlies būt? Apliecini sev, ka tu esi nozīmīgs, un lai tie globālisti iet ratā! Viņi nenoteiks tavu dzīvi. Tu pats dzīvo savu dzīvi!

Kādā fabrikā, kurā bija daudz darba galdu un aprartūras, pēkšņi nekas vairāk nestrādāja. Izsauca meistaru, kurš, visiem par izbrīnu, atnāca ar mazu koferīti. Viņš staigāja un pētīja dažādus elektromezglus, līdz apstājās pie viena. Atvēra čemodānu, izņēma āmuru un dažas reizes uzsita pa vienu vietu. Viss atkal sāka darboties. Pēc tam viņš uzņēmumam atsūtīja rēķinu par 1000 dolāriem. Šefs meistaram rakstīja e-pastu un teica: „Kamēr tu nepaskaidrosi, par ko lai tev maksāju 1000 dolārus, es nemaksāšu.” Meistars atbildēja: „10 dolāri par to, ka uzsitu ar āmuru, bet 990 dolāri par to, ka zināju, kur uzsist.”

Tev ir jāmācās, nepietiek tikai strādāt. Daudzi cilvēki tikai strādā un strādā, neredzot neko vairāk par traukiem un dārzeņiem ārzemēs. Kur paliek tavi sapņi? Kāpēc tu pats nevari audzēt savus dārzeņus un pelnīt? Kāpēc tu gribi vergot?

Un kā ir ar evaņģelizāciju? Citi evaņģēlisti saka, ka, stāstot par Dievu svešiem cilvēkiem, galvenais ir no cilvēka dabūt kontaktu jeb kontaktinformāciju. Tev nevajag nekādu kontaktu! Tev ir jāmīl cilvēks un jāparāda viņam Jēzus. Kad tu ej runāt pie cilvēka, tev ar viņu vajag nodibināt garīgu un emocionālu saikni. Citi iet un iet katru dienu uz ielām, lai tikai ar grūtībām izglābtu kaut vienu cilvēku, bet cits tikai vienu reizi iziet un uzreiz jau pieved cilvēku pie Dieva. Kāpēc tā notiek? Tāpēc, ka viņš ir līderis un talantīgs cilvēks, kurš jau uzreiz prot nodibināt ar cilvēku emocionālu saikni. Es, piemēram, dievkalpojumā redzu, ka esmu ar tevi nodibinājis garīgu, emocionālu saikni. Tu nāksi atkal un vēlēsies arī turpmāk dzirdēt to, ko sludinu. Tev patīk redzēt patiesu cilvēku ar stabilu pamatu, uz kuru var paļauties. Izvēloties otrā draudzē jauno komandu, tur bija kāda sieviete, kura bija pret daudzām lietām. Pašās beigās visiem, kuri nolēma būt ar mani līdz galam, uz lapas bija jāuzraksta savs vārds. Viņa bija palikusi viena no pēdējiem. Bija skaidrs, ka viņa nemaz tā īsti negribēja būt manā komandā, tomēr pēkšņi šī sieviete teica: „Mācītāj, lai arī es ne visam piekrītu… bet jūs man patīkat.” Kas tas bija? Tā bija vienkārši nodibināta emocionāla saite apmēram divu stundu laikā. Es darīju to, pie kā esmu pieradis. Vadīju tā, kā es to daru vienmēr. Tas šo sievieti uzrunāja. Ir liela atšķirība vienkārši grābt kontaktus vai nodibināt normālu draudzību ar cilvēku mīlestības dēļ un lai paceltu viņu, nevis tāpēc, lai kaut ko iegūtu no viņa. Kāpēc es vispār pieņēmu izaicinājumu veidot šo komandu? Pirmkārt, tāpēc, ka es sapratu tā ir Dieva griba. Otrkārt, tāpēc, ka es gribu augt un mācīties.

8. Darbošanās savās stiprajās pusēs.

“Ir dažādas dāvanas, bet viens pats Gars.” (1.Korintiešiem 12:4)

Ja tu gribi realizēt savu potenciālu, tad darbojies savās stiprajās pusēs. Katram ir savas stiprās puses, tas, kas tieši tev izdodas. Bet, lai darbotos savās stiprajās pusēs, ir daudz jāeksperimentē, jāmēģina, jādara un ar laiku jānopelna darbošanās savās dāvanās, jo tev no kaut kā ir jādzīvo. Sākotnēji tev būs jādara tas, kas tev nepatīk, lai nonāktu pie tā, kas tev patīk. Piemēram, gleznotājs nevar uzreiz gleznot un pelnīt lielu naudu. Viņam jāmācās un jāattīsta savs talants, lai līdz tam nonāktu. Tas pats attiecas arī uz evaņģelizāciju, katram no mums ir savas dotības, kā aizsniegt cilvēkus pasaulē un uzrunāt viņus. Kalpo ar savām stiprajām pusēm, kas tieši tev vislabāk sanāk.

9. Kaisle.

“Un viņš sacīja: “Nāc kopā ar mani un raugies, cik es karsti degu par To Kungu!” Un tā viņi abi brauca Jehus ratos.” (2.Kēniņu 10:16)

Tā ir degsme par lietu, ko tu dari. Sergejs Šidlovskis stāstīja, ka tēvs viņu jaunībā ielika boksa sekcijā, un ka nekādas kaisles un patikas viņam uz to nebija. Bet darot pēc laika viņš iedegās, un viņam iepatikās bokss. Lūk, kā tas dabojas, bet tajā pašā laikā ir jādarbojas savās stiprajās pusēs. Ja tu pilnībā gribi realizēt savu potenciālu, tad ieteicams darboties savās dāvanās jeb dotībās. Tev ir vajadzīga šī pozitīvā enerģija jeb kaisle, jo citādāk būs grūti iet uz priekšu. Ir svarīgi, ka tevī ir degsme par lietām, kuras dari. Tu vari ņemt pauzi uz kādu brīdi, bet ne ilgstoši. Ja tu neregulāri ieguldies un nav bijuši regulāri augļi, tad ilgstoša pauze vai atvaļinājums var nest lejupslīdi. Par atvaļinājumu var būt runa tikai tad, ja tava darbība ir augšupejoša.

10. Kļūdu pārvēršana tramplīnā uz uzvaru.

“Jo, ko Tas Kungs mīl, to Viņš pārmāca un šauš katru bērnu, ko Viņš pieņem.” (Vēstule Ebrejiem 12:6)

Dieva vārds saka, ka Viņš pats mūs māca. Vislabāk ir mācīties no citu kļūdām, bet visbiežāk mēs mācāmies no savām kļūdām. Un, ja tu kaut ko darīsi, tev noteikti būs kļūdas un neveiksmes, bet pasakies Dievam par to un uztver katru neveiksmi kā tramplīnu uz uzvaru, tu vari mācīties kaut ko no tā, un nākamreiz izdarīt to labāk. Ja gribi savu potenciālu realizēt, skaties uz kļūdām kā uz svētību nevis kā uz lāstu.

11. Raksturs.

Ģenerālis Normans Švarckofs ir teicis tādus vārdus: “99% neveiksmes ir saistītas ar rakstura trūkumiem.” Ja tu kaut ko organizē un tev nesanāk, tā nav struktūras vai aparatūras vaina, pat ne cilvēka paša vaina, bet gan rakstura problēmas. Mazam bērnam piedzimstot vēl nav nekāds raksturs, jo tas tiek ieaudzināts. Raksturs ir tas, kā tu attiecies pret dažādām lietām. Piemēram, ja es kādam kaut ko apsolu, es to obligāti izdaru. Tā ir rakstura īpašība. Arī disciplīna ir raksturs. Ir divi varianti vai nu tev ir ciešanas no pašdisciplīnas, vai arī ciešanas un nožēla par pašdisciplīnas trūkumu. Tu visu mūžu nožēlosi, ja nebūsi realizējis sevi, domājot, kas tu varēji būt un kas tu neesi.

12. Koučings.

Koučings ir tā pati līderība. Arī Latvijā tādi pasākumi notiek, un to var dabūt par maksu. Vārds ‘koučings’ radies Anglijā. Kādreiz bija tāda firma, kas ražoja ekskluzīvas karietes ekskluzīvām personām. Tās bija karietes, kuras sauca par koučiem, un tās pārvadāja augstas amatpersonas, kuras pašas nevarēja nokļūt tur, kur gribēja nokļūt. Ar laiku tas pārvērtās tādā vārdā kā koučings, ko mēs šodien lietojam, lai apzīmētu cilvēkus vai trenerus, kas cilvēkam palīdz nokļūt tur, kur viņš pats nevar nokļūt. Tavs mācītājs ir tavs koučs. Tev noteikti ir vajadzīgs šāds cilvēks. Lasot grāmatas par to, kas tev ir vajadzīgs, tu arī saņem koučingu. Es jau vairākus gadus lasu dažādas grāmatas, piemēram, Dž. Maksvelu, D.H. Millu un citas.

Anekdote par diviem bomžiem. Divi bomži satiekas, un viens otram pie pudeles raud: “Es esmu te, jo negribēju nevienam klausīt.” Un otrs saka: “Bet es esmu te, jo klausīju visiem pēc kārtas.” Nevar klausīt visiem pēc kārtas un grābt visu, kas pagadās. Esi uzmanīgs, kam tu ļauj ietekmēt savu dzīvi. Arī lasot grāmatas, tev nav jāņem viss pēc kārtas kā piemērs. Jēzus izvēlējās Savus divpadsmit mācekļus, un arī Pavils saka:

“Dzenieties man pakaļ tā, kā es Kristum!” (1.Korintiešiem 11:1)

13. Kalpošana cilvēkiem.

“Dodiet, tad jums taps dots: pilnu, saspaidītu, sakratītu un pārpārim ejošu mēru jums iedos jūsu klēpī; jo ar to mēru, ar ko jūs mērojat, jums atmēros.” (Lūkas evaņģēlijs 6:38 )

Ja tu gribi maksimāli realizēt savu potenciālu, tad bez šī punkta nekādi neiztikt. Ir divi baušļi mīli Dievu un savu tuvāko kā sevi pašu. Tas nozīmē audz un audzē citus cilvēkus. Ja esi glābts, glāb citus. Palīdzi citiem celties! Draudzes gadījumā tā ir līderība un kalpošana citiem cilvēkiem – mājas grupas, evaņģelizācija. Pirms vairākiem gadiem mani izglāba Jēzus Kristus. Biju narkomāns un dzērājs, norakstīts cilvēks. Es negribēju dzīvot un nespēju arī nomirt. Un tomēr Jēzus mani uzlūkoja, izglāba un izmainīja manu dzīvi. Un tie bija cilvēki, kas man liecināja, kas par mani lūdza, un cilvēki, kas mani mācīja. Mēs zinām, kur ir atbilde – Jēzus Kristus. Un man ir gods caur Viņu kalpot cilvēkiem un Latvijai.

“Jo Viņš saka: labvēlīgā laikā Es tevi paklausīju un pestīšanas dienā Es tev palīdzēju. Redzi, tagad ir vislabvēlīgākais laiks; redzi, tagad ir pestīšanas diena.” (2.Korintiešiem 6:2)

Tas nozīmē – tagad, šodien lieto tos resursus, kas tev ir pieejami. Negaidi, kad tev kāds kaut ko atnesīs vai iedos. Sāc ar to, kas tev ir tagad! Sāc ar mazumiņu, un Dievs to visu pavairos. Jēzus Kristus Vārdā, āmen!

Mācītāja Mārča Jencīša sprediķi “Kā realizēt savu potenciālu?” pierakstīja Inguna Kazāka, Marta Līdeka un Iveta Kļavinska, rediģēja Ieva Našeniece

Ego vs mīlestība

Publicēja 2017. gada 1. aug. 06:04Līga Paņina   [ atjaunināts 2017. gada 1. aug. 20:48 ]

Ziņas datums 01.08.17.


Vienu svētdienu es nebiju dievkalpojumā, un tagad jūtos tā, it kā manī būtu vairāk mīlestības pret draudzi. Tev gan vajag apmeklēt dievkalpojumus. Draudzes dalībnieks vai apmeklētājs dievkalpojumā var nebūt tikai tad, ja viņš ir miris. Tu vari ņemt atvaļinājumu no darba, bet ne no draudzes. Mācītājs ir mans darba amats. Es gan nebiju atvaļinājumā, bet pagājušajā svētdienā kalpoju draudzē “Jaunā Paaudze”. Kaut arī mēs esam pati progresīvākā draudze, neesam vienīgie, un Dieva aicinājums un mūsu pienākums ir ieguldīt Kristus miesā arī ārpus mūsu draudzes. Tas nozīmē ieguldīt draudzēs, to izaugsmē un rezultātā arī visas Latvijas uzplaukumā. Tāpēc šodienas sprediķa tēma būs par mīlestību – “Ego vs mīlestība” (vs – pret). Egoisms pret mīlestību. Sprediķa mērķis ir garīgi pieaugt, lai dzīvotu pilnvērtīgu dzīvi, augt mīlestībā un spert nākamos soļus Dieva valstībā. Ja mēs augam mīlestībā, mēs augam it visā, jo pāri visam ir mīlestība. Mums ir jānovelk robeža starp mīlestību un egoismu, mums ir jāatšķir patiesa, dievišķa mīlestība no tādas mīlestības, par kuru tikai domājam, ka tā ir mīlestība. Tu šodien uzzināsi daudz labu lietu, un es tev to stāstīšu caur vienkāršām dzīves situācijām un piemēriem.

“Un tas atbildēja un sacīja: "Tev būs Dievu, savu Kungu, mīlēt no visas savas sirds, ar visu savu dvēseli, ar visu savu spēku un ar visu savu prātu un savu tuvāko kā sevi pašu."” (Lūkas evaņģēlijs 10:27)

Lūk, divi galvenie baušļi – mīli Dievu un savu tuvāko kā sevi pašu. Ja mēs to darām, esam piepildījuši Dieva gribu savā dzīvē, un Dievs mums var dot visu to, ko Viņš vēlas, un lietot mūs tādā mērā, kādā Viņš vēlas. Es tev kaut ko pateikšu. DIEVS IR BRĪNIŠĶĪGS! Nav nekā labāka, kā būt kopā ar Viņu, būt Viņa gribā. Es nezinu, kā tev, bet man tā ir. Kas var būt labāks par to? Jo labāk ir viena diena Viņa pagalmos, nekā tūkstoš citas. Tu lasi sprediķi un esi Dieva klātbūtnē, savā lūgšanu kambarī tu esi Dieva klātbūtnē, ikdienā dzīvojot, Viņš ir ar tevi, neatkarīgi no tā, kā tu reizēm jūties, kādas problēmas risini, kādām grūtībām ej cauri. Jo tas ir pats labākais – būt kopā ar Dievu caur Jēzu Kristu. Tāpēc tu esi pareizā laikā un pareizā vietā. Bībelē ir rakstīts, kur divi vai trīs Viņa Vārdā ir sapulcējušies, tur Dievs ir viņu vidū. Un Viņam ir divi principi – mīli Dievu un mīli savu tuvāko. Būs runa par to, kā izskatās mīlestība pret Dievu un mīlestība pret cilvēkiem. Vēlos izklīdināt dažus mītus par to, kas ir mīlestība, lai mēs neputrojamies un beigās nenonākam tajā pusē, kurā Dieva nav.

Vai esi dzirdējis par Annu Kareņinu? Šo personāžu izdomāja Ļevs Tolstojs, ticīgs cilvēks, kurš vairāk vai mazāk pazina Dievu. Tolstojs savā darbā “Anna Kareņina” meistarīgi atainoja tā laika Krievijas impērijas dzīvi un cilvēku attiecības, un viņš par paraugu ņēma reālus cilvēkus, arī sevi. Tāpat arī es sludinot minu dažādas ilustrācijas no savas vai citu cilvēku dzīves. Anna Kareņina bija pozitīvais vai negatīvais tēls? Spried pats, vai tā bija mīlestība, kas viņu vadīja, vai ļoti liels ego. Tātad bija Anna un viņas vīrs – ļoti bagāts un ietekmīgs cilvēks. Viņi bija labi situēti un pazīstami sabiedrībā un viņiem bija dēls. Abi it kā ticīgi, īpaši vīrs, reliģiozs cilvēks, kurš dzīvoja pēc Dieva vārda principiem. Kādā ballē Anna iepazinās ar Vronski, sieviešu mīluli, bagātu oficieri, kuram pat tajā brīdī bija kāda meitene, ar kuru viņš veidoja attiecības, bet Vronskis iemīlējās Annā, precētā sievietē, un staigāja visur viņai pakaļ, domājot, ka arī viņa ir iemīlējusies. Viņš tik ilgi viņu lenca, kamēr abi sāka romānu, un sākas ļoti karsta mīlestība, viņi nevarēja viens bez otra. Pāris reizes Annas vīrs runāja ar viņu un atgādināja, ka viņa bija devusi laulību solījumu Dieva un cilvēku priekšā, un viņai bija dēls. Cilvēki uz viņu skatījās, bet viss aizgāja pat tik tālu, ka Vronskis mierīgi nāca pie Annas uz mājām. Ja viņai nebija viņas Vronskis, Annai rādījās murgi, viņa nevarēja bez viņa dzīvot. Savam vīram viņa nevarēja normāli pieskarties, jo mīlēja citu. Anna atstāja savu vīru un dēlu un uz ilgu laiku kopā ar Vronski aizbrauca ceļojumā, faktiski viņi sāka dzīvot kopā. Tā laika sabiedrība bija reliģioza, tāpēc šķiršanās nebija tik vienkārša, un vīrs nevēlējās šķirt laulību, jo Dieva priekšā tā bija pareizi. Viņš arī rūpējās par dēlu, kaut dēls sāka ienīst mammu, ka tā viņu pameta. Anna pat slepus ieradās uz zēna dzimšanas dienu, viņš bija priecīgs un raudāja, bet mamma atkal devās tālāk.

Pagāja laiks, abiem izveidojās ikdienas attiecības, un Anna vairāk nejuta pirmo mīlestību. Viņai sāka likties, ka Vronskis viņu nemīl, kaut reāli tā nebija. Vronskis bija vīrietis, kurš vairāk balstījās uz prāta lēmumiem, nevis emocijām, viņš mīlēja Annu un rūpējās par viņu, pāri nedarīja un dievināja viņu. Anna lēnām sāka taisīt greizsirdības scēnas, domājot, ka viņš tiekas ar citām sievietēm. Anna tā arī pateica: “Galvenais ir mūsu mīlestība, pārējais nav nekas.” Lai visi iet ellē, galvenais bija viņu mīlestība, pareizāk sakot – viņas mīlestība, un vēl precīzāk – viņas sajūtas. Arī emocijas ir mīlestība, bet tā nav visa mīlestība, tikai daļa no tās, jo mīlestībai ir arī prāts, kas kontrolē domas un miesu, un griba. Anna atkal vēlējās iziet sabiedrībā, Vronskis skaidri saprata, ka viņus tur nepieņems. Anna teica: “Man vienalga, es to gribu!” Vronskis skaidroja, ka tas slikti beigsies un viņai būs grūti panest sabiedrības attieksmi. Anna to ignorēja un devās uz svinīgu pasākumu. Tur cilvēki novērsās no viņas un pat publiski izteica replikas. Viņai bija kauns un viņa vainoja Vronski, kaut pati piekrita tādai dzīvei un izvēlējās būt ar viņu.

Kad es draudzē vadu laulību ceremonijas, es parasti brīdinu no vienas lietas – zāģēšanas. Vronskis reāli mīlēja viņu, bet Anna viņu noveda tik tālu, ka Vronskis aizbrauca prom dienēt uz Taškentu. Viņš pats teica, ka tajā brīdī jau ienīda Annu. Ko viņa izdarīja? Viņa nespēja tikt galā ar to, ka bija atstājusi savu vīru un dēlu un nebija rīkojusies pēc Dieva principiem. Starp citu, viņas vīrs nebūt nebija pozitīvais tēls, bet diezgan sauss un nejūtīgs cilvēks. Kā Anna beidza savu dzīvi? Viņa izdarīja pašnāvību, metoties zem vilciena. Viņai vairāk nebija vietas virs zemes, jo Anna visus bija nodevusi – savu dēlu, savu vīru, savu īsto mīlestību un pati sevi.

Vai tā bija mīlestība? Jā, tā bija mīlestība, bet ne pareiza mīlestība. Tas bija egoisms: “Svarīga ir MANA mīlestība, viss pārējais ir pie kājas. Svarīgi ir tas, kā ES jūtos.” Kad es dzirdu šādus vārdus no cilvēkiem, es zinu, ar ko man ir darīšana. Atceros kādu sievieti, apmēram, pirms deviņiem gadiem, kurai velni lēkāja acu zīlītēs. Viņa bija naidā ar savu vīru un visu pasauli, un viņa man teica: “Tu mani nesaproti!” Tas ir Annas Kareņinas gars. Viņai bija svarīgas tikai pašas jūtas, un neviens cits viņus nespēja saprast. Ar aukstu prātu domājot, taisnību gan varētu atrast. Arī tev ir savas vajadzības, un var uznākt garīgās mēnešreizes vai gadareizes, kad liekas, ka vissvarīgākais ir SAVS komforts, SAVAS sajūtas, SAVA mīlestība, SAVS cilvēks, SAVA kalpošana, SAVA mājas grupa, SAVS darbs… un tā kļūst par pašu svarīgāko lietu tavā dzīvē, tad atceries par pirmajiem diviem baušļiem – mīli Dievu un savu tuvāko kā sevi pašu. Tajā ietilpst gan emocionāla (filio) mīlestība, gan prāta (agape) mīlestība. Nevar būt mīlestība tikai ar prātu vai tikai ar jūtām, tās abas ir kopā. Ja tev ir mīlestība ar lēmumu, tad būs arī jūtas. Ja ir tikai jūtas, ir jāpieslēdz prāts. Agape mīlestība ir pāri visam, tas nozīmē, ka vienmēr ir jāorientējas pēc prāta. Mīlestība ir ne tikai tas, ko tu jūti pret cilvēkiem, bet, kā tu rīkojies pret viņiem. Mīlestība pret Dievu nav tikai emocijas, bet darbi.

Tu ļoti mīli Jēzu, bet svētdienā dievkalpojuma laikā tev ir jāmarinē gurķi? Tu atnāc uz draudzi un redzi, cik šeit ir garīgi cilvēki, – piedzīvo Dievu, raud, puņķojas un vēl saņem “pravietojumu” no blakussēdētāja. Tādi cilvēki divas svētdienas ir, pēc tam divas svētdienas nav, un viņi tā “mīl” Dievu. Ja tu zini Dieva vārdu, kas saka: “Viena diena Tavos pagalmos ir labāka nekā tūkstoš citas,” kāpēc tu dievkalpojuma laikā esi citur? Kāpēc ir jāsēņo dievkalpojuma laikā? Tas ir smieklīgi, bet tieši tā arī notiek – sēnes un gurķi, un kas tik vēl ne. Dievišķa mīlestība ietver ne tikai emocijas, bet arī lēmumus un attieksmi pret cilvēkiem un lietām. Tu mīli Dievu un savu tuvāko pirmkārt ar savu attieksmi.

Dāvids un Batseba.

“Un, kad gads bija pagājis, ap to laiku, kad ķēniņi mēdz iziet, lai karotu, tad Dāvids sūtīja Joābu un viņam līdzi savus kalpus un visu Israēla karaspēku, un tie postīja Amona zemi un apmetās pret Rabu, to ielenkdami; bet Dāvids pats palika Jeruzālemē. Un tad kādā vakarā notika, ka Dāvids piecēlās no savas guļasvietas un pastaigājās šurpu turpu pa ķēniņa nama jumtu, un viņš ieraudzīja no nama jumta zemāk lejā kādu sievu mazgājamies; šī sieva bija neparasti skaista izskata. Un Dāvids nosūtīja ļaudis un lika tiem apvaicāties, kā sieva viņa ir; un viņam tika pateikts, ka tā ir Batseba, Ēliāma meita, hetieša Ūrijas sieva. Tad Dāvids sūtīja vēstnešus un lika to atvest, un tā nāca pie viņa, un viņš pie tās gulēja, un, kad tā bija no savas nešķīstības nomazgājusies, tad viņa atgriezās atpakaļ savā namā. Kad šī sieva kļuva grūta, tad tā sūtīja Dāvidam ziņu, sacīdama: "Es esmu grūta." Tad Dāvids deva ziņu Joābam, sacīdams: "Atsūti hetieti Ūriju pie manis!" Un Joābs atsūtīja Ūriju pie Dāvida. Kad Ūrija pie viņa atnāca, tad Dāvids jautāja: "Kā klājas Joābam, kā klājas karavīriem, un kā veicas karā?" Un Dāvids sacīja Ūrijam: "Noej lejā savā namā un mazgā savas kājas!" Un, kad Ūrija izgāja ārā no ķēniņa nama, tad ķēniņa dāvanas tika nestas aiz viņa. Bet Ūrija apgūlās ķēniņa nama durvju priekšā kopā ar visiem sava kunga kalpiem, un savā namā viņš neiegāja. Kad tas tika pateikts ķēniņam, ka Ūrija nav gājis savā namā, tad Dāvids sacīja Ūrijam: "Vai tu nenāc no ceļa? Kādēļ tu neej savā namā?" Bet Ūrija atbildēja Dāvidam: "Gan Dieva šķirsts, gan Israēls, gan Jūda mīt teltīs, un mans kungs, karavadonis Joābs, un mana kunga kalpi mīt atklātā laukā teltīs; kā tad lai es ietu savā namā, lai ēstu un dzertu un lai gulētu pie savas sievas? Tik tiešām, ka Tas Kungs dzīvo un tu pats dzīvo, to gan es nedarīšu!" Tad Dāvids sacīja Ūrijam: "Paliec vēl šodien šeit, tad rīt es tevi atlaidīšu." Tā Ūrija palika to dienu un arī vēl nākamo dienu Jeruzālemē. Nākamā dienā Dāvids to ataicināja, lai tas kopā ar viņu ēstu un dzertu, un viņš to piedzirdīja; taču vakarā Ūrija nogāja, lai apgultos savā guļasvietā kopā ar sava kunga kalpiem, un viņš nenogāja lejā savā namā. Tad otrā rītā Dāvids rakstīja Joābam vēstuli, un viņš to nosūtīja ar Ūriju. Savā vēstulē viņš bija Joābam tā rakstījis: "Noliec Ūriju pirmajās rindās, kur viskarstākā kaušanās, un novērsieties no viņa, tā ka viņš tiek pārvarēts un mirst!" Un notika, kad Joābs aplenca pilsētu, tad viņš nolika Ūriju tādā vietā, kur, kā viņš zināja, atrodas stipri pretinieki. Kad pilsētas karavīri devās uzbrukumā un iesāka kauju ar Joābu, tad dažs labs no Dāvida kalpiem karotāju pulkā krita, un arī hetietis Ūrija dabūja galu. Kad Joābs Dāvidam nosūtīja ziņu par visiem notikumiem, kas vien bija karalaukā norisinājušies, tad viņš pavēlēja savam vēstnesim, sacīdams: "Kad tu būsi izstāstījis ķēniņam visus kara notikumus un kad ķēniņš iedegsies dusmās un viņš tev jautās: kāpēc jūs bijāt tik tuvu pie pilsētas nostājušies, lai uzbruktu un to iekarotu? Vai jūs nezinājāt, ka no mūra šaus? Kas Abimelehu, Jerubošeta dēlu, ir nogalinājis? Vai ne sieva, kas no mūra viņam virsū uzgāza virsējo dzirnu akmeni, ka tas Tebecā nomira? Kāpēc jūs esat gājuši tik tuvu mūrim? tikai tad saki: arī tavs kalps, hetietis Ūrija, ir kritis." Tad vēstnesis devās ceļā, un viņš nonāca un paziņoja visu Dāvidam, ko Joābs bija viņam uzdevis. Un vēstnesis sacīja ķēniņam: "Tāpēc ka ienaidnieki bija stiprāki nekā mēs, tie mums uzbruka, izlauzdamies laukā, bet mēs tiem turējāmies pretī un atspiedām tos atpakaļ līdz pilsētas vārtu ieejai. Tad strēlnieki sāka šaut no mūriem uz taviem kalpiem, un daži no ķēniņa kalpiem krita; arī tavs kalps, hetietis Ūrija, ir dabūjis galu." Tad Dāvids sacīja vēstnesim: "Saki tā Joābam: lai tava sirds neēdas šī notikuma dēļ! Jo zobens rij te šo, te citu. Pastiprini cīņas sparu pret pilsētu un izposti to! Un tā iedrošini viņu!" Kad Ūrijas sieva dzirdēja, ka viņas vīrs Ūrija bija miris, tad tā sēroja par savu laulāto draugu. Un, kad sēru laiks bija pagājis, tad Dāvids lika to atvest savā namā, un viņa kļuva tā sieva un dzemdēja viņam dēlu. Bet šī lieta, ko Dāvids bija darījis, gan nepatika Tam Kungam.” (2.Samuēla grāmata 11)

Dāvids bija Dieva svētīts un svaidīts Izraēla ķēniņš, kurš sasniedza visu, pakļāva visas apkārtējās tautas, apņēma iepriekšējā ķēniņa sievas un savas izvēlētās sievas. Ķēniņa pienākums bija iet karā kopā ar savu armiju, bet, kad šis laiks pienāca, viņš palika mājās. Ko tas nozīmē? “Es paņemšu pauzi no draudzes un nekalpošu. Es nepildīšu savus pienākumus.” Vai arī paņemt pauzi no savas grupiņas vai ģimenes. Dāvids nekaroja un pastaigājās pa jumtu, no kurienes viņš redzēja kādu skaistu sievieti mazgājamies. Vīriešiem patīk skaistas sievietes, un Dāvidam arī patika, bet ir kāda robeža, kuru viņš pārkāpa. Šī sieviete bija Batseba, kura šķīstījās pēc mēnešreizēm. Viņš viņu iekāroja un aicināja pie sevis, jo viņš bija ķēniņš, viņam nevarēja pretoties. Bet Batseba bija sieva Ūrijam, vienam no Dāvida tuvākajiem palīgiem. Ūrija bija karā, bet Dāvids nekaroja. Dāvids gulēja ar Batsebu, viņa palika stāvoklī, bet kā lai to noslēpj? Dāvids pasauca Ūriju mājās no kara, piedzirdīja un sūtīja pie sievas, bet viņš neklausīja savu ķēniņu un negāja. Ko Dāvids darīja? Uzrakstīja vēstuli karavadonim Joābam, kuru viņam nogādāja pats Ūrija, kurā bija teikts, lai noliek viņu pirmajās rindās, kur viņš droši kritīs. Faktiski Dāvids ar Joāba rokām izdarīja netiešu slepkavību. Ūrija krita karā, Dāvids apprecēja Batsebu, un viņiem piedzima bērns.

Šajā Dāvida dzīves posmā pie viņa atnāca pravietis Nātans un stāstīja: “Kādam cilvēkam bija viens vienīgs jēriņš, kuru viņš ļoti mīlēja, citam cilvēkam bija daudz jēru, taču viņš atņēma pirmajam to vienu jēriņu.” Dāvids teica: “Nogaliniet viņu!” Nātans norādīja: “Tas ir par tevi, tu atņēmi Ūrijam vienīgo sievu un pašu nogalināji.” Dāvidam bija kāda laba īpašība – kad Dievs uzrādīja viņam grēku, Dāvids to nožēloja. Sauls tā nedarīja, bet spītējās un darīja pa savam. Dāvids nožēloja visu, Dievs viņam piedeva, un viņš prasīja, ko lai tagad dara. Nātans viņam pateica, ka bērns mirs un turpmāk arī būs slikti, ar Dāvida sievām gulēs viņa dēls. Dāvidam piedzims vairāki dēli, kuriem bija jābūt viņa troņmantiniekiem. Dāvids ļoti mīlēja savus dēlus – Absalomu, Amnonu, Salamanu, – viņš jau vienu bija pazaudējis, turklāt Batseba bija viņa īstā mīlestība. Tieši viņas dēls Salamans mantoja troni, viņa bija kā Rāhele, kā Rebeka. Dāvidam bija daudz sievu, bet viena bija tā īstā. Dāvids ļoti pieķērās saviem bērniem. Un notika tāds gadījums, ka viņa dēls Amnons izvaroja savu māsu Tamāru, – viņš domāja, ka mīl viņu, izlikās slims, ievilināja viņu savā istabā un izvaroja, pēc tam Tamāra viņam riebās, un viņš to sūtīja prom. Dāvidam pateica, ko Amnons izdarījis Tamārai, bet Dāvids neko nedarīja. Pēc tam Absaloms sacēlās pret savu tēvu, savāca armiju un devās pret Dāvidu, krita tūkstošiem cilvēku, gandrīz visa ķēniņa vara tika sagrauta, un Dāvida karavadonis Joābs nogalināja viņu kaujā. Dāvids nepriecājās, ka Izraēlam ir uzvara, bet pārdzīvoja par savu dēlu. Pienāca Joābs, viņa palīgs, un teica, lai Dāvids iet sveikt tautu ar uzvaru, bet viņš tikai domāja un pārdzīvoja par Absalomu, savu dēliņu. Absaloms bija demonstratīvi iegājis pie Dāvida sievām visas tautas priekšā tajā brīdī, kad bija sacēlies un ieņēmis Jeruzalemi. Jautājums no šī stāsta – vai Dāvids tiešām mīlēja savus bērnus? Pirms tam vēl Absaloms bija nogalinājis Amnonu. Dāvids zaudēja bērnus, kuri viņam bija no Batsebas. Tas, ko Dāvids uzskatīja par mīlestību pret bērniem, pazudināja viņa bērnus. Mīlestība pret bērniem nav tikai tas, ko mēs jūtam pret viņiem, bet tas, kā mēs attiecamies. Piemēram, kad mēs neatstājam mazus bērnus vienus pašus, nezinot, kur tieši viņi atrodas. Tagad ir pieņemts jauns likums, ka bērniem vairs nevajadzēs vecāku atļaujas, lai izbrauktu uz Eiropu. Bet, lai atnāktu uz draudzes mājas grupiņu, vajag vecāku atļauju. Es atceros, ka man vajadzēja rakstīt atļauju savam dēlam, kad viņš brauca uz ārzemēm, bet tagad vecākiem vairs nevajag to darīt. Var būt tā, ka tu domā, ka tu kādu vai kaut ko mīli, bet patiesībā tā nav mīlestība, bet mīlestības kropļojums, tavs ego. To, ko Dāvids domāja, ka mīl, patiesībā nemīlēja. Tā bija pārmērīga un nepareiza pieķeršanās. Tā bija nepilnīga mīlestība, kas gandrīz pazudināja visu valsti. Ja tava mīlestība ir vērsta tikai uz sevi pašu, tad tā ir egoistiska. To var nosaukt par Annas Kareņinas garu. Ja mīlestībai nav pieslēgts prāts, tad tā nav patiesa un īsta mīlestība ne pret Dievu, ne pret savu tuvāko. Tāda mīlestība pazudina un ietekmē apkārtējos negatīvi.

Šī gada sākumā Čehijas vēstnieks Šveicē tika izraidīts no Šveices. Tas bija skandāls un varēja nozīmēt pilnīgu attiecību izbeigšanu starp abām valstīm un pat karu. Oficiālais iemesls netika minēts, bet šis vēstnieks pats atzina, ka izraidīšanas iemesls bija viņa sievas negatīvie komentāri interneta vietnē twitter par Šveices valdības vīriem. Viņam svarīgāka bija mīlestība pret sievu, neņemot vērā, kādas varēja būt šī konflikta sekas. Tā ir egoistiska mīlestība, kad tu domā vairāk par savu mīlestību, nevis visas valsts kopējo labumu. Tā nevar būt pilnvērtīga mīlestība, ja nodara ļaunumu citiem.

Es lasīju kādu rakstu par Laimu Vaikuli, kur viņa pati stāstīja, ka karjeras sākumā palika stāvoklī. Viņa izlēma veikt abortu karjeras dēļ. Vēlāk, kad jau viņa bija precējusies un atkal palika stāvoklī, kopā ar vīru izlēma, ka vēlreiz taisīs abortu karjeras dēļ. Tam bija sekas, viņai bija krūts vēzis, taču ar ķīmijterapiju to izārstēja, bet viņa vairs nevarēja ieņemt bērnus. Viņa pat vēlējās paņemt bērnu no bērnunama, audzināt svešu bērnu, bet tas neizdevās. Viņai arī kāda sieviete pateica, ka tas ir viņas krusts, kas jānes. Tā arī viņa nes savu krustu un pati atzīst, ka aborts ir slepkavība, ko viņa izdarījusi, par ko ir jāmaksā. Tagad viņa to visu ļoti, ļoti nožēlo. Annas Kareņinas gars izpaužas ne tikai attiecībās ar bērniem vai otru pusīti, bet arī pret dažādām norisēm un karjeru, kā tas bija šajā gadījumā. Ir kādi Dieva principi, kurus vienkārši nevar pārkāpt! Lai vai cik tu ļoti mīlētu kādu lietu vai cilvēku, ir principi, kuru nedrīkst pārkāpt. Pretējā gadījumā zaudēsi to, ko mīli.

Ir tāda kristīga filma “Būda” (The Shack). Man ieteica to noskatīties, bija ļoti labas atsauksmes. Es to lejupielādēju labā kvalitātē, ieslēdzu un nevarēju noskatīties vairāk kā divdesmit minūtes, jo galvenais tēls uzvedās kā lupata, viņš tikai īdēja un pārdzīvoja savas meitas nāvi. Bija pagājuši jau vairāki gadi pēc šī notikuma, bet galvenais varonis joprojām īsti ne ar vienu nerunāja, pārējā ģimene, sieva un bērni, viņam vairs neeksistēja un nekas cits nebija svarīgs. Lai gan aktieris spēlēja ļoti labi, es nespēju noskatīties šo filmu. Ja kāda vairs nav, tad nav vērts tik traki pārdzīvot, krist gar zemi, raudāt, puņķoties, jo viņa vienkārši vairs nav. Arī Dāvids, kad viņa dēls bija uz slimības gultas, ļoti pārdzīvoja, neēda un lūdza par dziedināšanu, bet pēc dēla nāves uzreiz kļuva priecīgs un līksms. Viņš saprata – kamēr bija cerība, viņš raudāja un lūdza, bet, kad jau viss bija noticis, nebija vērts pārdzīvot.

Vēl viens piemērs no Bībeles. Bija Soģu laiks, un Ēlis vadīja visu Izraēlu, viņš bija atbildīgais templī par dievkalpošanu. Un viņam bija divi dēli – Hofnuss un Pinehass. Šie dēli prasīja kukuli tiem, kas nāca upurēt uz templi. Viņi nedarīja tā, kā Dievs bija nolicis, bet prasīja dažādas nepamatotas nodevas un iedzīvojās uz cilvēku rēķina. Viņi gulēja ar meitenēm, kas kalpoja templī. Viņi nepazina Dievu personīgi, un, ja arī kādā mērā pazina, tad nedzīvoja pēc Viņa prāta. Bet viņi bija Ēļa dēli, kuriem jāmanto vadība dievkalpošanas kārtībai Israēlā. Ēlis to visu zināja, bet neko nedarīja lietas labā. Viņš redzēja, kas notiek, ko viņa dēli dara, bet pats neko nedarīja, lai to mainītu. Vai viņš tiešām mīlēja savus dēlus?

“Un filistieši nostājās pret Israēlu, un kauja izvērsās jo plaša, un Israēls tika sakauts, un filistieši nogalināja atklātā kaujas laukā ap četri tūkstoši vīru. Kad Israēla karaspēks atgriezās nometnē, tad Israēla vecaji sacīja: "Kādēļ Tas Kungs šodien ir ļāvis filistiešiem mūs sakaut? Ņemsim no Šīlo pie sevis Tā Kunga derības šķirstu, lai tas iet mūsu vidū mums līdzi un lai izglābj mūs no mūsu ienaidnieku rokas." Un tauta nosūtīja ziņnešus uz Šīlo, un tie atveda no turienes Dieva, Tā Kunga Cebaota, kas mīt ķerubu tronī, derības šķirstu; un tur, pie šī Dieva derības šķirsta, bija klāt arī abi Ēļa dēli Hofnus un Pinehass. Un notika, ka tanī brīdī, kad Tā Kunga derības šķirsts tuvojās nometnei, viss Israēls sacēla tik lielu gaviļu troksni, ka pat zeme drebēja. Un, kad filistieši sadzirdēja šo gavilēšanu, tad tie sprieda: "Ko gan šī lielā gavilēšana ebreju nometnē nozīmē?" Kad tie uzzināja, ka Tā Kunga derības šķirsts ir ienests nometnē, tad filistieši nobijās, jo tie sacīja: "Dievs ir pie viņiem nonācis nometnē." Un tie sacīja: "Bēdas mums, jo nekas tāds nekad nav atgadījies nedz vakar, nedz aizvakar! Mums draud bēdas un briesmas! Kas mūs izglābs no viņu vareno dievu rokas? Šie ir tie dievi, kas situši ēģiptiešus tuksnesī ar visādām sērgām! Esiet stipri un turieties kā vīri, jūs, filistieši, lai jums nebūtu jākļūst par vergiem ebrejiem, tāpat kā tie ir jums vergojuši; jā, turieties kā vīri, dodamies kaujā!" Un filistieši devās kaujā un sakāva Israēlu, tā ka tie bēga katrs uz savu telti; un šī sakāve bija ļoti smaga, jo Israēlam krita trīsdesmit tūkstoši kājnieku. Un Dieva šķirsts tika atņemts, bet abi Ēļa dēli, Hofnus un Pinehass, nomira. Tad no kaujas lauka aizbēga kāds benjamīnietis, un viņš nonāca tanī pašā dienā Šīlo, drēbes viņam bija saplēstas, un uz viņa galvas bija zeme. Kad viņš tur nonāca, tad redzi, Ēlis bija apsēdies uz krēsla ceļa malā, vērodams apkārtni, jo viņa sirds bija ļoti nemierīga Dieva šķirsta dēļ. Kad nu tas vīrs nāca, lai pilsētā šo ziņu pastāstītu, tad visa pilsēta vaimanāja. Un, kad Ēlis šīs skaļās vaimanas dzirdēja, tad viņš sacīja: "Ko nozīmē šī briesmīgā kliegšana?" Tad tas vīrs steigdamies ienāca un pateica to Ēlim. Bet Ēlis bija deviņdesmit astoņus gadus vecs, viņa acis jau bija kļuvušas tumšas, un viņš nevarēja vairs redzēt. Un, kad tas vīrs sacīja Ēlim: "Es nāku no kaujas lauka, un es esmu šodien pat atbēdzis no kaujas lauka," tad Ēlis jautāja: "Kā tad tur iet, mans dēls?" Tad vēstnesis atbildēja un sacīja: "Israēls ir bēdzis filistiešu priekšā, un mūsu karaspēks ir piedzīvojis smagu sakāvi; arī abi tavi dēli, Hofnus un Pinehass, ir miruši, un ienaidnieki ir paņēmuši Dieva šķirstu." Un notika, tiklīdz tas pieminēja Dieva šķirstu, tā Ēlis krita atmuguriski no sava krēsla pie vārtiem virzienā uz ceļa pusi un lauza savu sprandu un nomira, jo viņš bija vecs vīrs un smags. Viņš bija Israēlā spriedis tiesu četrdesmit gadus. Bet viņa vedeklas, Pinehasa sievas, dzemdību laiks bija tuvu. Kad tā dzirdēja vēsti, ka Dieva šķirsts ticis atņemts, ka tās vīratēvs miris un arī viņas pašas vīrs pagalam, tad viņa saļodzījās un dzemdēja, jo tai it pēkšņi bija uznākušas sāpes. Un tanī brīdī, kad arī viņa mira, tad tās sievas, kas pie viņas stāvēja klāt, sacīja: "Nebīsties, jo tu dēlu esi dzemdējusi." Bet viņa vairs neatbildēja un neņēma to pie sirds. Tomēr tā vēl nosauca to puisēnu vārdā Ihabods, ar ko tā gribēja teikt: godība ir atņemta nost no Israēla, tādēļ ka atņemts bija Dieva šķirsts un tādēļ ka bija miris viņas vīratēvs, kā arī viņas vīrs. Un viņa sacīja: "Godība ir atņemta Israēlam, tādēļ ka ticis atņemts Dieva šķirsts, mans vīratēvs un mans vīrs!"” (1. Samuēla grāmata 4:2-22)

Ēlis mīlēja savus dēlus, bet viņš pazaudēja to, ko mīlēja. Viņa mīlestība nebija saslēgta kopā ar normāliem prāta lēmumiem. Ir lietas, ko vienkārši nedrīkst pārkāpt. Ko Jēzus teica par radiniekiem? “Ja kas tēvu vai māti mīl vairāk nekā Mani, tas Manis nav vērts”. Kad pie Jēzus nāca Viņa radinieki un gribēja Viņu savaldīt, tad Viņš norādīja uz savu sapulci un teica: “Lūk, mani brāļi, lūk mana māte – tie, kas dara mana Debesu Tēva prātu.” Nav svarīgi, vai ir radinieks, ir svarīgi, ka viņš dara Dieva prātu.

Kā atšķirt mīlestību no egoisma? Mīlestība ir atbildība. Jā, mīlestībai ir spēcīgas jūtas, bet tai patiešām ir atbildība. Ja tā ir dievišķa mīlestība, tad tā rēķinās ne tikai ar sevi, bet arī ar citiem cilvēkiem, kas ir apkārt.

Īzakam bija divi dēli – Ēsavs un Jēkabs.

“Un zēni pieauga, Ēsavs kļuva izveicīgs mednieks, lauku cilvēks, bet Jēkabs bija klusas dabas vīrs un mājoja teltīs. Un Īzāks iemīlēja Ēsavu, jo medījumi bija pēc viņa garšas, bet Rebeka vairāk mīlēja Jēkabu. Un Jēkabs bija izvārījis viru, bet Ēsavs nāca no tīruma un bija izsalcis. Un Ēsavs sacīja Jēkabam: "Ļauj man ēst no tā sarkanā, tā sarkanā viruma, jo es esmu izsalcis," tāpēc to dēvē par Edomu. Tad Jēkabs atbildēja: "Pārdod man papriekš savu pirmdzimtību." Un Ēsavs sacīja: "Man tā kā tā jāmirst, ko man tur līdz pirmdzimtība?" Un Jēkabs sacīja: "Zvēri man papriekš." Tad viņš zvērēja un pārdeva Jēkabam savu pirmdzimtību. Bet Jēkabs deva Ēsavam maizi un lēcu virumu, un tas ēda un dzēra un cēlās un aizgāja. Tā Ēsavs nicināja savu pirmdzimtību.” (1. Mozus grāmata 25:27-34)

Viņš pazaudēja savu pirmdzimtību par nieka ēdiena šķīvi. Tas nozīmē, ka viņš nemantoja ne apsolījumus, ne sava tēva namu. Cik vienkārši un ātri var visu pazaudēt! Padomā ar galvu, kā pareizi mīlēt, kā pareizi rīkoties. Padomā, vai tas nekaitē citiem cilvēkiem.

Vai zināt Simsonu? Viņš bija soģis ar Dieva dotu īpašu spēku, izvēlēts, lai atbrīvotu izraēliešus no filistiešiem. Viņš iemīlējās sievietēs no citas tautas. Kad Simsons devās uz savām kāzām, viņa līgavu filistieši atdeva citam. Simsons atriebās, nodedzinot filistiešu laukus, savukārt filistieši sadedzināja Simsona līgavu. Tas ir piemērs, kā no egoistiskas mīlestības rodas milzīgs posts, tāpēc ir jādomā ar galvu. Dalila, filistiešu meitene, viena no Simsona lielajām mīlestībām, bija filistiešu valdības slepenais aģents, kura nodeva Simsonu. Galu galā viņam izdūra acis un viņu pašu iekala važās. Simsons ignorēja Dieva principus un apkārtējos, koncentrējās tikai uz savu egoistisko mīlestību un beigās nomira. Kur ir egoisma gars, tur mīlestība mirst. Kur ir mīlestība, tur velns nāk ar šo egoisma garu, kas visu samaitā un izbojā. Viss labais, ko Dievs ir paredzējis, tiek pārvērsts šausmās. Kurš vainīgs? Pats cilvēks.

Bet dzenieties papriekš pēc Dieva valstības un pēc Viņa taisnības, tad jums visas šīs lietas taps piemestas.” (Mateja evaņģēlijs 6:33)

Dievs tev iedos, ko mīlēt, tikai sakārto visu pareizā secībā. Liec Dievu pirmajā vietā, domā, ko dari, ieklausies mācītājā, līderos, lasi Dieva vārdu, dari Dieva gribu un nemeklē attaisnojumus. Esi veselīgā mācībā un pavadi laiku ar Dievu.

Mūsu draudzes dalībnieks Normunds stāsta, ka savu tagadējo sievu pirmo reizi ieraudzīja, kad viņa atnāca pie viņa uz firmu, lai nopirktu no ģipša izlietus eņģeļus. Vairākus gadus viņi neredzējās, bet reiz netīšām saskrējās. Tad notika klikšķis, kas jau patiesībā bija sācies pirmajā tikšanās reizē. Ko darīja šis vīrs? Vai meta ar acīm, aicinot uz gultu? Nē. Viņš uzzināja, ka šī sieviete apmeklē draudzi, ka viņai ir savi principi, un pēc viņas ieteikuma atnāca pie manis kā mācītāja un apgalvoja, ka vēlas precēt šo sievieti, un jautāja, kas viņam jādara. Es teicu, ka vispirms jānoskaita lūgšana un jāpieņem Jēzu par savu Glābēju. Viņš piekrita, un mēs to izdarījām. Tālāk paskaidroju viņam, ka aptuveni gadu būs jāpierāda, ka viņš patiešām ir ar Dievu. Ja mīl, tad nekāds laiks un attālums nav šķērslis. Viņš patiešām apmeklēja draudzi, iepazina Dievu un pēc gada apprecējās. Lūk, patiesa mīlestība, nevis, ka tev vajag visu tagad un uzreiz, un pilnīgi vienalga, ka otram cilvēkam ir savi principi. Šodien viņiem ir viena no laimīgākajām laulībām, ko zinu.

Cita draudzes puiša Pētera stāsts: “Agrāk es nemaz negribēju precēties, redzot to, kas notiek ar laulātajiem visapkārt. Taču, esot draudzē, sāku domāt citādāk. Draudzējos ar savu tagadējo sievu un jutu, ka viņa mani ceļ kā personību. Izteiktas jūtas vienam pret otru mums sākumā nebija, bijām labi draugi, priecājāmies viens par otru. Jūtas parādījās pakāpeniski. Apziņa, ka mīlu viņu, man parādījās, kad sapratu, ka man ir plāni ar viņu nodzīvot visu mūžu, kad sāku domāt, cik esmu laimīgs šodien un varu tāds būt visu mūžu. Gaidīšanas laiks man pagāja ļoti ātri. Daudz puišu uztraucas, kad nesatiek savu meiteni tikai nedēļu, bet mums viss bija citādāk. Es zināju, ka viņa būs gatava mani gaidīt arī vairākus gadus.”

Abi šie puiši mīlestībai pieslēdza arī savu prātu, saprata visu, nekur nesteidzās, un arī šobrīd viņu mīlestība plaukst. Viņus var ņemt kā paraugu, kādai ir jābūt laulībai. Protams, ka neviens nav ideāls, bet, ja ir kādas problēmas, tās ātri tiek nogludinātas. Viņu mīlestība nebija egoistiska, viņi rēķinājās ar draudzes kārtību, ar Dieva kārtību. Viņi ņēma vērā citu uzskatus, nekaitēja sev un citiem. Viņu cena bija pacietība, kas tagad atmaksājas ar uzviju.

Rakstos ir vairāki piemēri par egoistisku mīlestību. Atgādināšu arī kādu vietu Bībelē, kur Jēkabs nolika raibos kociņus jēriem priekšā, un tiem sāka dzimt raibi jēri. Tāpat, ja tu esi redzamā kalpošanā, piemēram, vadi mājas grupiņu, runā priekšā, slavē, tad tu ietekmē visu draudzi. Kāds būsi tu, tāda būs draudze. Vai tad tev ir tiesības grēkot? Grēkot ne tikai tāpēc, ka Dievam tas nepatīk un nenāk par labu pašam, bet arī domājot par mīlestību pret savu tuvāko? Nē. Man ir atbildība pret visu draudzi, pret visiem cilvēkiem. Ja tu kalpo, kalpo līdz galam. Patiesībā arī „neredzamie” cilvēki ietekmē apkārtējos.

Man ar mācītāju Alekseju Ļedjajevu un viņa draudzi ir izveidojusies sadraudzība. Es dažreiz kalpoju pie viņiem, palīdzu, lai draudze sāktu augt. Vadīšu arī grupu sistēmas ieviešanu un līderu celšanu. Kad mūsu draudzē daži dzirdēja, ka arī šī draudze ies uz ielām evaņģelizēt, viņi sāka satraukties, ka nebūs vairs kur iet, ka būs jādala rajoni. Vai šeit neparādās egoisms? Dodiet un tad jums taps dots. Izšķirsim ego no mīlestības. Līdzās ir draudze, kurai vajadzīga palīdzība, es zinu, ka Dievs mani ir aicinājis palīdzēt. Mūsu draudzē jau viss ir sakārtots, man te nav izaicinājumu un naktīs varu mierīgi gulēt. Taču uzcelt draudzi no drupām, kur viss iet pašplūsmā, ir liels izaicinājums, un es to gribu izdarīt gan šiem cilvēkiem, gan sev, jo šādā veidā arī es varu augt. Tikai lasot grāmatas, es augt nevaru.

Aleksejs Ļedjajevs ir atzinis, ka mūsu draudze ir visstraujāk augošā draudze Latvijā. Viņš brīnās par mums, jo viņa Rīgas draudzē tā nenotiek. Mana komanda zina, ka man vienmēr ir bijusi vīzija palīdzēt draudzēm skaitliski augt caur līderību un grupu sistēmu. Mēs esam daļa no Kristus miesas, tāpēc mums jāpalīdz arī citiem. Citi saka, ka esmu pats par sevi, pats gudrākais, bet es gan tā nedomāju. Mēs neesam vienīgie, Kristus draudze Latvijā ir visas draudzes kopā, savukārt Latvijas draudzes ir daļa no Eiropas draudzes. Eiropas draudzes ir daļa no pasaules draudzes. Vai mums citiem arī nav jādod, jākalpo, jāpalīdz? Tāpat kā mēs kalpojam viens otram, mēs varam kalpot arī citām draudzēm. Kas ir tas, ko mēs varam dot citām draudzēm? Es savā ziņā esmu kļuvis par līderības ekspertu. Ja es nebūtu mācītājs, noteikti gribētu strādāt kā motivators. Iztēlosimies situāciju, ka Tele2 vairs neiet biznesā. Viņi aicina mani, bet es, runājot ar cilvēkiem un pētot, noskaidroju problēmas sakni. Cēlonis noteikti būs līderībā. Tad dodu rīkojumu atlaist konkrētos cilvēkus, pieņemt citus un kādu laiku pat noturu apmācības seminārus. Taču, lai kādu apmācītu, pašam ir jāparāda rezultāti. Kādreiz domāju – kad man būs trīs līdz pieci tūkstoši cilvēku draudzē, tad jau citi paši nāks un vaicās, kā man tas izdevās. Taču jau tagad, kad uzaicināju mācītāju Alekseju Ļedjajevu novadīt mūsu līderu sapulci, viņš uzaicināja mani uz savu draudzi pastāstīt, kā mums izdodas augt un neapstāties. Nemaz nedomāju, ka tas viņam ir tik svarīgi. Viņš arī grib palaist grupu sistēmu savā draudzē. Mācītājs Ļedjajevs sauc sevi par Mozu, bet mani par Joforu, Mozus ministru. Laikam jau viņš zina, ko dara, uzaicinot mani viņus apmācīt grupu sistēmā un līderībā. Jau šo piektdien es sākšu vadīt pirmo līderu grupu ar atlasītajiem cilvēkiem. Pēc tam viņi paši sāks vadīt savas mājas grupas. Plānojam gada laikā ieviest pilnīgu grupu sistēmu šajā Rīgas draudzē, pēc tam atstāšu tur līderi savā vietā. Un arī mēs, draudze “Kristus Pasaulei”, virzīsimies tālāk. Nebūsim egoisti, dosim zināšanas arī citiem. Protams, ka būšu tikai mūsu draudzes mācītājs un tomēr – dosim arī citiem. Arī es tur ļoti daudz ko iemācīšos. Man ir iespēja būt kopā ar cilvēku, kurš ir uzcēlis 400 draudzes. Nesen mācīju jums par iespējām, ka tās nenāk katru dienu, bet tad, kad tu ej savā aicinājumā un rutīnā dienu no dienas, atnāk tava iespēja. Man pat prātā nenāca, ka tieši tagad lielākā draudze Latvijā prasīs man viņus apmācīt. Bet es zinu, ka arī Dievs to grib. Man ir pārliecība, ka bez grupām, bez līderības Latvijā nebūs nekādas atmodas. Aprūpei grupu sistēmā ir milzīga vērtība, pateicoties kurai arī mēs visi esam kopā. Atmoda pati no sevis nerodas, vajag sistēmu. Jā, mums ir valsts sistēma, nodokļu sistēma un citas sistēmas, un kāds var teikt, ka tam vairs sistēmas negribās, taču sistēmu var uzvarēt tikai ar sistēmu.

Es patiešām ļoti jūs mīlu un nekad jūs neatstāšu, un ne pret ko jūs nemainīšu. Es būšu jūsu mācītājs visu mūžu. Es nekad savu ģimeni neatstāšu, jūs esat mana ģimene. Viena laulība visu mūžu, viena draudze visu mūžu. Draudzes, kur mainās mācītāji, neaug. Kāpēc? Vai bērns var augt, ja viņam mainās vecāki? Labs piemērs – Merilina Monro. Viņa dzīvi beidza noindējoties, viņai bija depresija. Tas bija tāpēc, ka bērnībā viņa tika svaidīta no vienas audžu ģimenes uz citu. Jā, nepilnvērtības dēļ viņa kļuva slavena, bet ko dod mirkļa slava, ja kopumā viņa tika pazudināta?

Mācītāja Mārča Jencīša sprediķi “Ego vs mīlestība” pierakstīja Ieva Našeniece, Evija Ungure un Elita Meirāne, rediģēja Evija Ungure un Ieva Našeniece

Mūsu Dievs ir brīnumu Dievs!

Publicēja 2017. gada 25. jūl. 13:10Līga Paņina

Ziņas datums 25.07.17.

Dievs ir mūsu vidū! Tu varbūt to nejūti, bet Dievs ir šeit. Viņš nestaigā starp rindām. Viņš ir šeit visapkārt. Viņam nav jāstaigā, jo Viņš nav kā mēs cilvēki, kas nevar būt vienlaicīgi divās vietās. Dievs pie mums katra ir tā, it kā mēs būtu vienīgie uz pasaules. Viņš ir visur. Viņš ir visvarens, liels, stiprs, visu zinošs. Šodien es gribu jūs uzmundrināt un iedrošināt iet tālāk. Varbūt tu esi paguris, varbūt tu esi kārtīgi paguris vai pakritis. Ja esi pakritis, tad celies augšā, turpini iet ar Jēzu, turpini nodoties Dievam! Es gribu celt tavu ticību, es gribu pateikt, ka Dievs ir ar tevi. Mūsu Dievs ir BRĪNUMU DIEVS! Es gribu, lai tas nav tikai, ka tu to pasaki, bet lai tu notici pa īstam un līdz galam, ka mūsu Dievs ir brīnumu Dievs. Viņš ir visa sākums un visa nobeigums. Viņš ir visur, Viņš ir visu zinošs un visur esošs. Viņš ir vislielākais, Viņš ir kungu Kungs. Iedomājies, cik daudz kungu ir pasaulē, bet mūsu brīnumu Dievs ir Kungs pār visiem šiem kungiem. Viņš ir ārstu Ārsts. Cik pasaulē varētu būt ārsti? Ļoti daudz, pat Latvijā viņu ir daudz. Un mūsu Dievs, brīnumu Dievs ir visu ārstu Ārsts, jo Viņš ir pāri visiem ārstiem, pāri visiem cilvēkiem. Viņš valda, jo Viņš ir ķēniņu Ķēniņš. Kādam Dievam tici tu? Es ceru, ka tu arī tici dzīvajam Dievam. Mēs ticam dzīvam Dievam. Mūsu Dievs nav kā elku stabs, kurš mūs nevar uzklausīt, kurš nerunā. Viņš dzird, redz un ir klātesošs. Viņš uzklausa un piepilda to, ko mēs lūdzam, saskaņā ar Viņa gribu. Dievs dara lielus un varenus brīnumus.

Mēs šodien dzirdējām Lauras liecību – vai tas nav brīnums, ka cilvēks tiek brīvs no smēķēšanas atkarības? Ir cilvēki, kas saka, ka no tās var tikt brīvs pats ar saviem spēkiem. Ir cilvēki, kas tā arī atbrīvojas no atkarības – saviem spēkiem. Bet paskaties uz šo cilvēku dzīvēm, pārsvarā viņiem būs citas lietas vietā. Vienu lietu viņi izcīna, un nākamā jau ir vietā. Tad, kad tu ej ar Dievu, ar brīnumu Dievu, tad Dievs tev palīdz uzveikt grēku, piemēram, tev vairāk negribas smēķēt, Dievs atņem šo vēlmi. Tā ir tā atšķirība. Dievs dziedina cilvēku pilnā mērā. Ārsts ārstē konkrētu vainu. Psihologs ārstē konkrētu vainu. Dievs dziedina visu cilvēku pilnībā – no matu galiņiem līdz papēžiem. Dievs pilnībā tevi dziedina, ja vien tu notici brīnumu Dievam, ka arī tavā situācijā Dievs var dziedināt. Cik daudz ir Rakstu vietu par to, ka Dievs ir brīnumu Dievs! Ēdīsim no dzīvā Dieva vārda. Bībelē nav ierakstīti visi Dieva brīnumi. Visus Dieva brīnumus nevar aprakstīt. Tas ir rakstīts Bībelē, ka visus brīnumus nevar pierakstīt, jo nepietiktu papīra, uz kura izklāt šos brīnumu rakstus. Tas ir dzīvais Dieva vārds, un no tā tu barojies, ēd. Tu lasi, ka Dievs ir brīnumu Dievs, un tava ticība ceļas, un tu notici, ka Dievs arī tavā dzīvē ir brīnumu Dievs. Viena lieta ir tad, kad Dievs ir brīnumu Dievs citu cilvēku dzīvēs, bet cita lieta ir tad, kad brīnumu Dievs ir brīnumu Dievs tieši tavā dzīvē.

Slavēts lai ir Dievs Tas Kungs, Israēla Dievs, kas vienīgais dara brīnumus!” (Psalms 72:18 )

Tu esi Dievs, kas dara brīnumus; Tu esi tautām darījis zināmu Savu spēku.” (Psalms 77:15)

Tu mums atbildi ar lieliem brīnumu darbiem Savā taisnībā, ak, Dievs, Tu mūsu pestītājs; Tu patvērums visiem zemes galiem, uz kuru paļāvībā vēro savus skatus tālās jūras salas.” (Psalms 65:6)

Dievs atbild ar lieliem brīnumu darbiem. Mūsu Dievs dara lielus brīnumus. Viņš dara tādus brīnumus, ka mutes paliek vaļā. Ziniet, kā daudzi cilvēki dara? Viņi redz, ka viņu acu priekšā notiek brīnums, un loģiski sāk spriest, ka tas nav brīnums. Piemēram, gadījums, kad sieviete saņem dziedināšanu no vēža, – tur notika reāls brīnums. Viņai šodien bija jābūt mirušai, viņa bija neauglīga, viņai vēzis jau bija ceturtajā stadijā. Kad viņa mocījās ar neauglību un vēzi, vīrs viņai tajā laikā bija blakus. Tad, kad viņa atnāca uz draudzi, tad Dievs viņu dziedināja, reāli viņas dzīvē izdarīja brīnumu. Ko pēc neilga laika viņas vīrs sāka teikt? To, ka varbūt nebija nemaz tik traki, varbūt viņa nemaz nebija tik neauglīga. Cilvēks sāka apšaubīt brīnumu. Kāpēc? Tāpēc, ka nespēj noticēt tik lielam brīnumam, un daudzi cilvēki nespēj noticēt tam, ka Dievs spēj darīt tik milzīgus brīnumus, bet mūsu Dievs ir brīnumu Dievs, un Viņš dara lielus brīnumus.

Tagad es zinu, ka Tas Kungs ir lielāks par visiem dieviem; jo Viņš jūs izglābis, kad tie kļuva lieli savā garā.” (2.Mozus 18:11)

Dievs ir lielāks par visiem citiem dieviem. Mūsu Dievs ir varens Dievs.

Un tas nams, ko es celšu, būs liels, jo mūsu Dievs ir lielāks nekā visi citi dievi.” (2.Laiku 2:4)

Mans Tēvs, kas Man tās devis, ir lielāks par visiem, un neviens neko nevar izraut no Tēva rokas.” (Jāņa 10:29)

Dievs ir lielāks par visiem citiem dieviem, un neviens neko nevar izraut no Tēva rokas. Ja tu esi ar brīnumu Dievu, ar vareno Dievu, tad neviens tevi nevar izraut no Dieva rokām. Ziniet, kāds ir vislielākais brīnums, ko Dievs dara? Jaunpiedzimšanas brīnums jeb glābšana, kad cilvēks pieņem Jēzu Kristu kā savu personisko Glābēju un viņā iemājo Svētas Gars. Tas ir milzīgs brīnums, kad pats Dievs iemājo tevī! Brīnumu Dievs ir tevī. Ja brīnumu Dievs ir tevī un tu esi Viņa bērns, tu arī vari darīt brīnumus Dieva spēkā, un tava dzīve mainās. Tas ir vislielākais brīnums, ka Jēzus atdeva Savu dzīvību par mani un tevi. Bija jāmirst man un tev, bet nomira Viņš. Jēzus Kristus ir nemainīgs, Viņš ir mūsu Glābējs. Kurš vēl ir nomiris par kādu, kur vēl ir tāds Dievs? Tādu dievu nav. Ir viens vienīgs tāds – Jēzus Kristus.

Visas tautas, Kungs, ko Tu esi radījis, nāks un zemosies Tavā priekšā un godās Tavu Vārdu, jo Tu esi liels un dari brīnumus, Tu vienīgais esi Dievs!” (Psalms 86:9)

Viņš vienīgais ir Dievs, un Viņš ir cienīgs saņemt visu slavu, visu godu, visu pateicību no mums. Viņš mūs ir radījis pēc Sava tēla un pēc Savas līdzības. Brīnumi, kurus dara Dievs, tiešām nav prātam aptverami. Kad Dievs ienāk tavā dzīvē, tad tava dzīve izmainās. Tu saņem glābšanu, ej uz debesīm, un Dievs ne tikai tādu brīnumu dara, Viņš dara daudz, daudz brīnumu tavā dzīvē. Es varu teikt par savu dzīvi, ka Dievs manā dzīvē ir izdarījs tik daudz brīnumu, tik daudz dziedināšanu, tik daudz izmaiņu, un, ja godīgi, tas ir prātam neaptverami. Dievs ir pilnībā izmainījis manu dzīvi. Atceroties to, kāda es biju pirms reāli sastapos ar dzīvo brīnumu Dievu, nespēju tam noticēt. Es biju bailīga, mazvērtīga un nedroša, pilna ar kompleksiem, man bija pamatīgas bailes no visa. Man bija bail no rītdienas, no vakardienas, es varēju dzīvot vienās bailēs. Kad Jēzus ienāca manā dzīvē, tad tas viss atstāja mani, soli pa solim. Es saņēmu glābšanu un dziedināšanu. Es saņēmu pilnīgas izmaiņas savā dzīvē. Cilvēki, kuri sastopas ar Dievu, izmainās kā personības. Cilvēkos, kuri dzīvo bez Dieva, mājo daudz un dažādi ļauni gari un dēmoni, un cilvēks pats domā, ka viņš tāds ir. Es arī kādreiz domāju, ka es tāda esmu – nedroša, bailīga, ka skatuve nav domāta man, mikrofonu es savās rokās nevaru paņemt. Man bija kauns, bailes, uztraukums, es nezinu, kas tas bija. To visu kopā sauc par mazvērtību, un es domāju, ka es tāda patiesībā arī esmu. Tad, kad Dievs ienāca manā dzīvē, izrādījās, ka es tāda nemaz neesmu, tādu mani bija paredzējis velns, tādu scenāriju velns bija uzrakstījis manai dzīvei – nedrošība, bailes, kompleksi, uztraukums, stress, nemiera izjūta, domas, ka es neko nevaru, man nesanāk, ko tad es… Tas sākās jau skolas laikā, pusaudžu gados tas viss jau tur bija, un es domāju, ka es tāda esmu, bet izrādījās, ka es tāda neesmu, izrādījās, ka Dievs ir brīnumu Dievs, un Viņš darīja šo brīnumu un izmainīja mani, un atbrīvoja no visām sliktajām lietām, kas mani turēja sasaistītu. Un cilvēks bez Dieva tāds arī staigā – sasiets. Viņam rokas ir piesietas pie sāniem un viņš nevar izdarīt to, kas viņam būtu jāizdara. Tāpēc, ka viņā nav Dieva Gars. Viņā nav šī dzīvība, kas viņam palīdzētu darīt pareizās lietas.

Es atgriezos pie dzīvā Dieva, iepazinu Jēzu kā personu un ielaidu Viņu savā sirdī. Es atceros gadījumu, kad pie mums uz draudzi, kurā es toreiz gāju, atbrauca mācītājs. Mēs tur bijām kādi astoņi cilvēki. Visai draudzei dalīja vakarēdienu. Mūzika neskanēja, bija klusums, un mācītājam kājās bija tādi skanīgi apavi. Un, kad viņš dalīja vakarēdienu, tad varēja dzirdēt, kā klab viņa kurpes. Tad, kad vakarēdiens sākās, man bija tāds uztraukums, tāds stress. Man bija stress no tā, ka tūlīt tas kauss tiks iedots man un būs jādzer, un visi to redzēs. Man bija tāda mazvērtība! Man pirms tam jau bija vairākas reizes gadījies, ka es paņemu to kausu un no uztraukuma un stresa aizrijos. Un, zini, cik briesmīgi ir tad, kad esi aizrijies? Man gribējās klepot, jo kaklā viss kņudināja, bet man bija kauns klepot, jo ko par mani visi padomās. Tāda mazvērtība lauzās no manis ārā. Tas bija šausmīgi, es vēl tagad atceros šīs izjūtas. Tagad, kad es to stāstu, tad, godīgi sakot, man ir tāda sajūta, ka es runātu par pavisam citu cilvēku, jo tā nebiju patiesā es. Bija vajadzīgs laiks, lai Jēzus dziedinātu manu dvēseli, un brīnumu Dievs sāka darboties manā dzīvē, man bija jāļauj Viņam darboties un jāsadarbojas ar Svēto Garu.

Tā bija katru reizi – es katru reizi aizrijos un katru reizi nezināju, kā lai atklepojos. Pieņemt vakarēdienu man bija ļoti grūti. Lūk, tāda es biju, sagrauta, nelaimīga, bet Dievs mani izmainīja. Dievs mani dziedināja, Dievs mani darīja brīvu. Es atceros pirmās reizes, kad man draudzē bija kaut kas jāpasaka, tas bija ārprāts. Tas bija tāds stress, ka nevarēju gulēt visu nakti. Stress jau savā reizē ir normāli, bet es runāju par mazvērtību, kas manī sēdēja. Ko tad es, man taču nav ko teikt, lai kāds cits, kāpēc man… Atceros, mums bija evaņģelizācijas tūre pa Latviju, mēs braukājām pa Latvijas pilsētām, un kādās reizēs pēkšņi bija tādas situācijas, ka man jāpaliek vadīt dievkalpojumu Limbažos vai Valmierā, jo tur nav, kas to varētu izdarīt. Kad izgāju aiz kanceles, es, ja godīgi, neko neatceros. Es nosludināju, aizgāju atpakaļ savā vietā, dzēru ūdeni, un pārējie cilvēki draudzē liecināja, bet es neko nedzirdēju, ko viņi liecināja. Tā bija tāda panika, ka to nevar kontrolēt. Dievs nāk un dara tevi brīvu tad, kad tu ar Viņu SADARBOJIES. Brīnumu Dievs tavā dzīvē darbojas, Viņš ir dzīvs, bet ir svarīgi ar Viņu sadarboties. Es pārkāpu pāri savām bailēm, savām robežām, ko es varu un ko es nevaru. Es vienkārši ieraudzīju, ka mans Dievs ir brīnumu Dievs un es visu spēju Viņa spēkā. Es visu spēja Dieva spēkā, Viņš mani dara brīvu. Es sāku darīt šīs lietas, no kurām agrāk baidījos, un soli pa solim Dievs darīja varenus brīnumus manā dzīvē. Ja es nesāktu to darīt, nesāktu tuvoties Dievam, ja es neielaistu Jēzu savā dzīvē, tad es vēl tagad būtu velna sasaistīta, būtu tikpat nelaimīga, varbūt vēl nelaimīgāka. Dievs nāk un dara brīnumus! Jo mūsu Dievs ir dzīvs. Vislielākais brīnums notiek tad, kad Dievs cilvēku atbrīvo no grēka. Dievs ir liels, Dievs ir brīnumu Dievs, Viņš dara mūs brīvus. Jēzus ienāk tavā dzīvē un pilnībā izmaina tavu dzīvi! Un grēks Jēzum neko nevar izdarīt, jo Viņš ir stiprāks par visiem citiem dieviem. Jēzus ir brīnumu Dievs. Viņš grēku pilnībā izdzēš no tavas dzīves, un to spēj izdarīt tikai Jēzus. Tu esi tīrs, brīvs un dziedināts, ja tavā dzīvē ir brīnumu Dievs.

Viņš mūs ir izrāvis no tumsības varas un pārcēlis Sava mīļā Dēla valstībā, kurā mums dota pestīšana, grēku piedošana.” (Kolosiešiem 1:13-14)

“Tad nāciet, turēsim tiesu, saka Tas Kungs. Kaut jūsu grēki arī būtu sarkani kā asinis, tomēr tie paliks balti kā sniegs; kaut tie arī būtu kā purpurs, tomēr tie kļūs kā vilna.” (Jesajas 1:18 )

Iedomājies, grēki sarkani kā asinis, un Jēzus spēkā tie kļūst balti kā sniegs.

Viņš piedod visus tavus grēkus un dziedē visas tavas vainas; Viņš izglābj tavu dzīvību no pazudināšanas un vainago tevi ar mīlestību un žēlastību. Viņš bagātīgi iepriecina tevi vecumā ar svētīgām dāvanām, tā ka tava jaunība atjaunojas kā ērglis. Tas Kungs piešķir taisnību un tiesu visiem apbēdinātiem.” (Psalms 103:3-6)

Mēs zinām, ka labais Gans, Jēzus Kristus, atdod dzīvību par savām avīm.

ES ESMU labais gans. Labais gans atdod savu dzīvību par savām avīm.” (Jāņa evaņģēlijs 10:11)

Viņš to izdara mūsu dēļ. Jēzus mūs atbrīvo no grēka, dziedina un palīdz dzīvot uzvaras pilnu dzīvi. Kopā ar Viņu mēs esam uzvarētāji. Kopā ar Jēzu Kristu mums nav nekā neiespējama. Mēs varam visu. Jēzum ir ļoti liels spēks.

Un kāda sieva, kas divpadsmit gadus sirga ar asiņošanu un kuru neviens nebija varējis dziedināt, piegājusi no mugurpuses, aizskāra Viņa drēbju vīli, un tūdaļ asins tecēšana nostājās. Bet Jēzus jautāja: "Kas Mani ir aizskāris?" Un, kad visi liedzās, tad Pēteris un viņa biedri sacīja: "Meistar, ļaudis Tev laužas virsū un Tevi spiež."Bet Jēzus sacīja: "Mani kāds ir aizskāris, jo Es jūtu, ka spēks no Manis ir izgājis." Bet sieva, redzēdama, ka viņa nav palikusi apslēpta, trīcēdama nāca un nometās Viņa priekšā ceļos un izstāstīja visu ļaužu priekšā, kādas vainas dēļ tā bija Viņu aizskārusi un ka viņa tūdaļ bija kļuvusi vesela. Bet Viņš tai sacīja: “Mana meita, tava ticība tev ir palīdzējusi, ej ar mieru!”” (Lūkas evaņģēlijs 8:43-48 )

Iedomājies, šai sievietei bija tāda problēma, ka neviens viņai nevarēja palīdzēt. Mums daudziem, kad esam atnākuši pie Dieva, ir bijušas tādas problēmas, no kurām neviens nespēj palīdzēt tikt vaļā. Šī sieviete piegāja Jēzum no mugurpuses un aizskāra Viņa drēbju vīli. Un tajā brīdī, kad viņa pieskārās šai vīlei, asins tecēšana nostājās. Paskaties uz kādu savas drēbes vīli. Vai tā spēj dziedināt? Tā nespēj dziedināt. Bet, ja tā ir Jēzus drēbju vīle, tad tā vairs nav parasta.

Un, kur Viņš iegāja miestos vai pilsētās, vai ciemos, tur tie neveselos nolika tirgus laukumos un Viņu lūdza, ka tikai Viņa drēbju vīli varētu aizskart; un, cik Viņu aizskāra, tie kļuva veseli.” (Marka evaņģēlijs 6:56)

Tie, kuri pieskārās Jēzus drēbju vīlei, kļuva veseli. Pieskaries arī tu Viņam, un kļūsi vesels! Šī sieviete Jēzum piegāja no mugurpuses un pieskārās tik vien kā drēbju vīlei, jo viņa dzīvoja tādā laikā, kad sieviete, kurai bija šāda slimība, nevarēja iet sabiedrībā. Tādas sievietes skaitījās netīras un nešķīstas. Tas nav kā mūsdienās. Viņas problēma bija ļoti liela, un neviens viņai nevarēja palīdzēt. Šī sieviete bija atstumta un izraidīta no sabiedrības. Viņa nemaz nedrīkstēja atrasties tajā vietā. Tādēļ viņa paslepus pielavījās klāt Jēzum un pieskārās tikai drēbju vīlei, lai neviens viņu nepamanītu. Kad sieviete pieskārās Jēzum, viņa saņēma savu dziedināšanu. Pēc tam Jēzus jautāja: „Kas mani bija aizskāris?” Un kad visi liedzās, tad Pēteris un viņa biedri Jēzum sacīja „Meistar, ļaudis Tev laužas virsū un spiež.” Bet Jēzus atbildēja: „Nē, kāds mani ir aizskāris. Es jūtu, ka spēks no manis ir izgājis.” Tu noteikti esi bijis kādā vietā, kur cilvēku ir tik daudz, ka tevi grūsta no visām pusēm. Tādā brīdī nemaz nevar saprast, kurš grūsta, jo cilvēku ir pārāk daudz. Arī Jēzum apkārt bija liels pulks cilvēku. Bet Jēzus apgalvoja, ka kāds Viņam ir pieskāries tā, ka sajuta spēku no Sevis izejam. Es tev gribu pateikt – pieskaries Jēzus drēbju vīlei tā, lai spēks no Viņa iziet! Pirmkārt, pieskaries. Otrkārt, pieskaries tā, lai šis spēks ieplūst tevī. Tā, lai brīnumu Dievs dara brīnumus tavā dzīvē, un lai šie brīnumi caur tevi plūst tālāk pie citiem cilvēkiem, lai arī viņu dzīvēs notiek brīnumi.

Pēc tam, kad šī sieviete saprata, ka nav palikusi nepamanīta, viņa trīcēdama un nobijusies iznāca no pūļa un nometās ceļos Jēzus priekšā. Viņai bija bail no tā, kas tālāk notiks un kā cilvēki reaģēs. Sieviete visu ļaužu priekšā izstāstīja, kādas vainas dēļ viņa Jēzu bija aizskārusi, un viņa tūdaļ bija kļuvusi vesela. Ko Jēzus atbildēja? Vai Viņš šo sievieti nosodīja par to? Viņš tai sacīja: „Mana meita, tava ticība tev ir palīdzējusi. Ej ar mieru.” Jēzus šai sievietei pievērsās un runāja tā, it kā neviena cita pūlī nebūtu. Tad, kad mēs aizskaram Jēzus drēbju vīli tā, ka spēks no Viņa iziet, Viņš pievēršas tikai un vienīgi mums tajā brīdī. Viņš runā tikai un vienīgi ar tevi tajā brīdī, it kā citi cilvēki vispār nebūtu pasaulē. Tajā laikā dievbijīgajiem jūdiem tērps bija rotāts ar pušķiem. Bija četri pušķi, katrs savā malā. Sanāk tā, ka šī sieviete pieskārās šī pušķa drēbes vīlei, nevis kādai galvenajai vīlei. Ir uzskats, ka šī sieviete bija no pagāniem, un viņa esot savā dzimtajā pilsētā uzcēlusi statuju par godu savai dziedināšanai. Viņa bija tik laimīga, ka parādīja Jēzum īpašu pateicību par notikušo brīnumu. Arī mums Jēzum ir jāizrāda īpaša pateicība par notikušajiem brīnumiem. Mums kaut kas Viņam ir jāizdara. Mums ir jāstāsta un jāliecina cilvēkiem par Jēzu. Uzdrīksties kāpt pāri sev un savām bailēm, kad jāiet pie cilvēkiem. Nebaidies, pieņem lēmumu. Brīnumu Dievs ir ar tevi, Viņš vadīs un runās caur tevi. Ej pie cilvēkiem un pastāsti par tiem brīnumiem, ko Dievs ir darījis tavā dzīvē! Nekautrējies un pieņem šo lēmumu! Tad, kad tu iesi, Dievs Savā spēkā ies līdz ar tevi. Viņš grib, lai tu sāc darīt, kalpot un kustēties. Pārkāp pāri savai nedrošībai, savām bailēm un uztraukumam!

9. jūlija dievkalpojuma laikā Dievs man parādīja vīziju. Es redzēju Jēzus apmetni, kas bija pār visu zāli. Izskatījās kā no lina auduma. Es redzēju, ka mums katram ir iespēja pieskarties Jēzus apmetnim, šai drēbju vīlei. Mēs katrs varam to izdarīt, ja vien to gribam un pieliekam maksimālas pūles, lai to izdarītu. Arī mājās, lūdzot lūgšanu kambarī, es atkal redzēju šo pašu vīziju, tikai vairāk. Atkal bija šis apmetnis, bet sēdus stāvoklī to nevarēja aizskart. Lai to aizskartu, bija jāpieceļas kājās. Bija ļoti daudz cilvēku, kuri piecēlās, pieskārās šim apmetnim un saņēma savu brīnumu. Bija arī tādi cilvēki, kuri centās to izdarīt un gandrīz pieskārās šim apmetnim, tomēr atslāba un neaizskāra to, nesaņemot savu brīnumu, glābšanu un atbrīvošanu. Vīzijā bija arī tādi cilvēki, kuri ļoti daudz reižu centās celties un aizskart šo vīli. Tāpat redzēju arī sievieti, kura ļoti daudz reižu centās to izdarīt, ar asarām acīs un izmisumā. Jēzus vīle ir tepat, bet tajā brīdī, kad tev būtu jāsaskaras ar Dieva spēku, tu atslābsti. Neatslābsti, bet turpini tuvoties Dievam un uzticēties Viņam! Jēzus ir brīnumu Dievs, Viņš ir šeit. Mums visiem ir vienādas iespējas. Mums visiem ir viens un tas pats Dievs. Ja tu esi atslābis, tad kaut vai tūkstošo reizi celies augšā un beidzot aizskar šo drēbju vīli!

Mums ir vajadzīgi Jēzus brīnumi un dziedināšanas. Mums ir vajadzīgs Dieva spēks, kad ejam pie cilvēkiem. Ja tu esi līderis, kurš vada grupiņu ar dažiem cilvēkiem, un esi atslābis, līdz galam nepieskaroties Jēzus drēbju vīlei un neizdarot kādas lietas līdz galam, piecelies šodien un aizskar šo vīli. Tad, kad redzēju šo sievieti, kura izmisumā jau raudāja, arī es sāku raudāt, jo man kļuva viņas žēl, jo viņa patiesi grib Jēzum pieskarties, bet kaut kādā brīdī atslābst un ielaiž sevī šaubas, nedrošību un neticību. Varbūt tava grupiņa neaug, un tu vairs netici, ka tā augs. Varbūt tu kādu brīnumu neesi saņēmis un vairs arī netici, ka kādreiz saņemsi. Šodien es tevi pamudinu – atjauno savu ticību Dievam. Tici tam, ka Jēzus grib tev palīdzēt! Dievs grib tevi dziedināt, atbrīvot un dot to brīnumu, kas tev ir vajadzīgs.

Un viņš sūtīja atkal citu kalpu pie tiem; un to tie sasita un apsmēja.” (Ebrejiem 12:4)

Neatslābsti un cīnies līdz galam! Ej līdz galam un neklausies, ko cilvēki teiks. Kāda starpība, ko viņi teiks? Cilvēki, kuri dzīvo lielās problēmās, bieži laimīgos kristiešus sauc par sektantiem. Viņi nesaprot to, ko šie kristieši dara. Šie cilvēki dzīvo savā netiklībā un grēkos. Viņiem ir ļoti vajadzīgs brīnumu Dievs, un tāpēc viņi ir tik agresīvi. Neietekmējies no šiem cilvēkiem. Nekaunies no sava Dieva. Nedomā par to, ko teiks šie cilvēki, bet domā par to, ko saka Dievs. Tu esi laimīgs kopā ar Jēzu. Neklausies velna melos, ka tu neko nevari. Dievs saka, ka tu vari visu un esi veiksminieks un uzvarētājs. Tev ir Dieva spēks. Ar tevi ir Dievs, un mēs ticam dzīvajam brīnumu Dievam, Jēzum Kristum. Pirms es pa īstam sastapos ar Jēzu, es periodiski sapņoju vienu sapni. Sapnī es atrados pie ļoti lielas aizas, kurai pāri tikt varēja, ejot pāri šauram tiltiņam. Katru reizi, kad sapņoju šo sapni, es tiku tikai līdz pusei. Tikai tad, kad es beidzot sastapos ar brīnumu Dievu, sapņoju šo sapni tālāk. Šajā tilta vidū Dievs man deva spēku, un es pārvarēju aizu. Dievs tev dod spēku pārvarēt jebkādas aizas un problēmas, un jebkādus šķēršļus, jo Viņš ir ar tevi. Brīnumu Dievs tevi ved, ceļ, iedrošina un uzmundrina. Tici, un tu redzēsi Dieva brīnumus! Neietekmējies no apkārtējiem. Man ir bijusi tāda situācija, kad, braucot ar mašīnu, apstājos pie sarkanās gaismas kopā ar citām mašīnām. Sarkanajai gaismai degot, blakus šoferis uzsāka braukt, un arī es automātiski gribēju braukt tālāk. Pēc tam tikai apskatoties vēlreiz uz luksoforu, sapratu, ka joprojām deg sarkanā gaisma. Neietekmējies no tiem, kas tev blakus brauc nepareizi. Ietekmējies no tiem, kas brauc pareizi. Mums parasti gribas ietekmēties no tiem, kas ir blakus. Es tevi pamudinu – ietekmējies no Dieva, un no cilvēkiem, kuri ir ar Dievu.

Kādā pilsētā bija notikums, ka cilvēki pēc ilgstoša sausuma perioda nolēma lūgt Dievu par lietu. Noteiktajā dienā visi sapulcējās kopā, gaidot, kad lietus sāks līt, bet tikai viens puisītis bija paņēmis līdzi lietussargu. Tā ir ticība. Vai tu tici Dievam? Vai tev ir līdzi lietussargs, ja esi lūdzis pēc lietus un izdarījis visu no savas puses, lai tiešām sāktu līt Dieva svētības? Tu tam tici? Es tevi pamudinu ticēt. Nododies Dievam un tici. Kalpo Viņam. Man kāds cilvēks stāstīja, ka Islandē esot polārās naktis un dienas. Tobrīd tur bija polārā diena. Šo polāro dienu laikā visu laiku ir gaišs. Tur esot grūti gulēt, tāpēc līdzbraucējs esot paņēmis līdzi miega zāles, iedzēris tās un mierīgi gājis gulēt. Pēc kāda laika iestājas polārā nakts, kad visu laiku ir pilnīgi tumšs. Ja tavā dzīvē šobrīd ir polārās nakts periods, uzticies Dievam. Viņš ir brīnumu Dievs. Drīz tavā dzīvē atnāks polārās dienas laiks. Tici tam, ko Viņš saka. Brīnumu, visvarenais un stiprais Dievs ir ar tevi! Jēzus Kristus ir ar tevi! Viņš tevi grib svētīt un tev palīdzēt!

Vai zini, ka tuneļa galā vienmēr ir gaisma? Kad es biju maza meitene un ciemojos pie vecvecmammas, tur bija tunelis, virs kura atradās ceļš. Mums bērniem tur patika spēlēties, un, lai gan tumšā vietā līst iekšā šķita bailīgi, gribējās jau tikt cauri – un, zini, kas palīdzēja, – ka redzējām tuneļa galā gaismu. Tā arī pasaulē kalnainu apvidu reģionos mēdz būt izbūvēti gari tuneļi ar šosejām, kuriem braucot cauri nenoliedzami vieglāk paliek, kad ieraugi tuneļa galā gaismu. Atceries – tuneļa galā vienmēr ir gaisma! Turpini tiekties uz priekšu, jo brīnumu Dievs ir ar tevi. Viņa debesu logi ir virs tavas galvas, šis Jēzus apmetnis, brīnumi, dziedināšanas, par kurām tu sapņo, tur ir, tev tikai atliek pastiept savu roku, neatslābt, netiekties uz turieni, kur Dievs nevēlas, bet turpināt tiekties pareizajā virzienā darīt pareizās lietas. Tikai no tevis paša ir atkarīgs, vai esi Viņa palīdzību spējīgs saņemt. Tev jāatļauj tam Kungam darboties savā dzīvē.

“[..] Un pārbaudiet tad Mani šai ziņā, saka Tas Kungs Cebaots, vai Es arī neatvēršu debess logus un nelikšu svētībai pa tiem pārpilnībā nolīt pār jums!” (Maleahijas grāmata 3:10)

Dažkārt, kad šķiet, ka debesu logi ir aizvērti, nākas saprast, ka paši vien neesam samaksājuši cenu, lai pieskartos Jēzus drēbju vīlei un iepazītu brīnumu Dievu. Elementāras lietas, kas atkarīgas no mums pašiem, ir Bībeles lasīšana, lūgšana, attiecības ar Viņu un tiekšanās pēc svētas dzīves. Mirklīti salīdzināsim to ar mūsu fizisko veselību. Arī veselību mēs uzturam ar šķietami elementārām lietām, piemēram, ikdienā patērējot noteiktu daudzumu ūdens. Aptuveni 75% mūsu organisma veido ūdens. Un kas gan notiktu, ja mēs pārstātu dzert to pietiekošā daudzumā? Sāktos ķermeņa dehidrācija un attiecīgi parādītos sāpes un nogurums. Kādai mūsu māsai draudzē bija problēmas ar nierēm, kuras viņa novērsa, nepieciešamā daudzumā sākot patērēt ūdeni. Viņa izveseļojās bez jebkādām zālēm vai antibiotikām. Vēlos tevi iedrošināt ik dienas dzert ūdeni. Dievs kā nepieciešamu mums ir nolicis uzņemt ūdeni, un reizēm veselības problēmu pamatā ir tieši tas, ka cilvēks nedzer ūdeni. Man ir izveidojies ieradums to lietot jau no paša rīta, ceļoties. Tādēļ uz sintētiskajiem dzērieniem vairāk pat neskatos. Tavs organisms nesastāv no saldinātiem dzērieniem vai gāzēta ūdens, bet tikai no tīra parasta ūdens. Cilvēki bieži domā par čipsiem, frī kartupeļiem, kolu, pankūkām, treknām un neveselīgām lietām, lai gan īstenībā miesa prasa vienīgi tīru ūdeni. Tāpat ir ar cilvēka garu. Īslaicīgas apsēstības ar pretējo dzimumu, tusiņus un iedzeršanu cilvēki sajauc ar gara slāpēm pēc dzīvā brīnumu Dieva. Mūsu gars neilgojas pēc neuzticības, viltus vai apreibuma, kāds ir pasaulē. Gluži kā Salamana pamācībās ir rakstīts, šādi cilvēki kļūst dezorientēti un vairs nesaprot kur atrodas.

"Un tu būsi kā tāds, kas jūras vidū guļ, un kā tāds, kas laivas masta galā guļ. Viņi sit mani, bet man tas nesagādā sāpes; viņi kuļ un slāna mani, bet es to nejūtu. Kad es pamodīšos? Tad es gribu atkal darīt tāpat un meklēt vīnu no jauna!" (Salamana pamācības 23:34-35)

Es runāju par elementārām lietām, ko māca tas Kungs, lai mēs justos labi. Man sākotnēji ūdens negaršoja, bet izmaiņas notika, kad tā dzeršanai sāku pieķerties disciplinēti. Konkrētas lietas prasa disciplinētu attieksmi, lai nokratītu negribēšanu; tāpat ir ar Bībeles lasīšanu, ja arī tev iesākumā šķiet, ka tev tas īsti nepatīk vai nav vajadzība to darīt, vai piedevām vēl pie tās miedz ciet, tad neatkāpies, jo, tāpat kā tavai miesai ir vajadzīgs veselīgs ēdiens, sports un tīrs ūdens, tavam garam ir vajadzīgs dzīvais Dieva vārds.

“Kurš dzers no ūdens, ko es tam došu, tam neslāps nemūžam. Ūdens, ko es tam došu, kļūs viņā par ūdens avotu, kas verd mūžīgai dzīvībai.” (Jāņa evaņģēlijs 4:14)

Agros rītos pamostoties, kā jau ikvienam, arī man paiet laiks, pirms prāts pilnībā atmostas, taču neskatoties uz to mans gars jau uzreiz meklē Dieva tuvumu, un es pie sevis sveicinu Viņu un pastāstu par savu ilgošanos. Līdzīgi kā daudziem cilvēkiem ir ieradums izdzert glāzi ūdens no rīta, mums ikvienam ir jāattīsta ieradums dzert no Viņa – uzņemt Viņa vārdu. Atceries, ka no tavas paša rīcības ir atkarīgs tas, vai tu pieskarsies Jēzus drēbju vīlei vai to tikai mazliet aizskarsi, cik tālu iesi ar Dievu un ko darīsi ar tām zināšanām, ko iegūsti. Dievs vēlas, lai svētības pār tavu galvu nolītu pārbagātīgi. Mēs nesludinām tādu dievu, kas neveic brīnumus, mēs sludinām tādu Dievu, par kādu ir rakstīts dzīvības grāmatā. Piepildies ar Viņu. No rīta, kad pamosties, kad vēl acis pilnas ar miegu, sāc jau runāt ar Viņu, ieliec jau tad savu dienu Viņa rokās, un ja tavā dzīvē šobrīd ir problēmu laiks, šis tumšais tuneļa posms, šī polārā nakts, tad zini, ka tam visam sekos diena, – tuneļa galā ir gaisma. Tas viss jau mums ir dots Jēzū, tev tikai jāiet un jāturpina nodoties Dievam. Dievs ir labs, Viņš tevi ārkārtīgi mīl. Paldies Tev, debesu Tēvs, ka Tu esi mūsu brīnumu Dievs. Mēs nākam Tavā priekšā un lūdzam pēc Taviem brīnumiem. Es lūdzu, mans Kungs, saskaņā ar šo vīziju, ko Tu man rādīji, lai mēs katrs spētu pieskarties Tavai drēbju vīlei, mīļais Jēzu! Šajā brīdī pieņem lēmumu pieskarties Jēzus drēbju vīlei! Pasaki Viņam, ko tev no Viņa vajag, kā šī sieviete ar asiņošanu. Izlauzies cauri ļaužu pūļiem, – savām šaubām, savai nedrošībai, savai neticībai, – izlauzies tam cauri un pacel savas rokas Viņam pretī. Ja tu līdz galam nekad neesi pieskāries Jēzum, es tevi aicinu, beidzot pieskaries Viņam. Dieva vārds saka, ka šodien ir glābšanas diena, šodien ir labvēlīgais laiks. Kungs, mūsu Dievs, paldies, ka Tu esi apklājis mūsu draudzi, paldies Tev, Jēzu, ka Tu esi mūsu vidū! Paldies Tev, Jēzu, ka Tu dari brīnumus šajā vietā, un par tiem, kas ir jau darīti! Paldies Tev, Jēzu, mans Kungs, ka Tu esi dziedinājis, esi glābis, ka esi brīnumu Dievs!

Gannas Jencītes sprediķi “Mūsu Dievs ir brīnumu Dievs!” pierakstīja Inguna Kazāka, Marta Līdeka un Rihards Krūkliņš, rediģēja Ieva Našeniece

Rutīna un panākumi

Publicēja 2017. gada 18. jūl. 11:59Līga Paņina   [ atjaunināts 2017. gada 18. jūl. 12:05 ]

Ziņas datums 18.07.17.

Es tev varu pateikt, ka 90% cilvēku, kuriem Bībele ir tikai elektroniski, nevis drukātā veidā, garīgajā izaugsmē atpaliek no tiem, kuri lasa Bībeli kā grāmatu. Ne jau pašā Bībelē ir starpība, bet tavā attieksmē, tāpēc iegādājies normālu Bībeli un ņem to līdzi uz dievkalpojumiem! Man ir liela lasāmā Bībele, kas stāv mājās, un melnā Bībele, kuru ņemu līdzi uz draudzi, lai tu redzi, ka es mācu no Dieva vārda, nevis kaut ko izzīžu no īkšķa. Ar mani Dievs runā caur Savu vārdu. Dzirdamā veidā Dievs ar mani ir runājis tikai vienu reizi, pārējā laikā nākas iztikt ar Bībeli. Pirms kāda laika es slavēju Bībeles jauno tulkojumu latviešu valodā, bet šobrīd es to nevaru lasīt, neiet uz priekšu, neskan, ir kādas vietas, kuras ir precīzākas, bet citas ir galīgi aplamas. Tāpēc, ja esi sācis lasīt jauno Bībeles tulkojumu, lai tev veicas, taču es palikšu pie vecajām vērtībām, Bībeles vecā tulkojuma. Laikam kaut kas nav kārtībā ar jauno Bībeli, ja arī daļai draudzes gribas atpakaļ veco tulkojumu.

Šodien runāšu no konkrētas Rakstu vietas Mateja evaņģēlijā.

Tad Debesu valstība būs līdzīga desmit jaunavām, kas ņēma savus lukturus un izgāja līgavainim pretim. Bet piecas no tām bija ģeķīgas, un piecas bija gudras. Jo ģeķīgās ņēma savus lukturus, bet eļļas tās nepaņēma sev līdzi. Bet gudrās paņēma sev līdz ar lukturiem arī eļļu savos traukos. Kad līgavainis kavējās nākt, tad viņas visas iesnaudās un gulēja. Bet nakts vidū balss atskanēja: redzi, līgavainis nāk, izeita viņam pretim. Tad visas jaunavas cēlās un sakārtoja savus lukturus. Bet ģeķīgās sacīja gudrajām: dodiet mums no savas eļļas, jo mūsu lukturi izdziest. Bet gudrās atbildēja un sacīja: tā ne, lai nepietrūktu mums un jums, bet noeita labāk pie pārdevējiem un pērciet sev. Un, kad tās aizgāja pirkt, nāca līgavainis, un, kas bija gatavas, iegāja ar viņu kāzās, un durvis aizslēdza. Pēc tam atnāca arī pārējās jaunavas un sacīja: kungs, kungs, atdari mums! Bet tas atbildēja un sacīja: patiesi es jums saku: es jūs nepazīstu. Tāpēc esiet modrīgi, jo jūs nezināt ne dienu, nedz stundu, kurā Cilvēka Dēls nāks.” (Mateja 25:1-13)

“Tas tāpat kā ar cilvēku, kas aizceļodams saaicināja savus kalpus un nodeva tiem savu mantu, un vienam viņš deva piecus talentus, otram divus un trešam vienu, katram pēc viņa spējām, un pats tūdaļ aizceļoja. Tūlīt nogāja tas, kas bija dabūjis piecus talentus, darbojās ar tiem un sapelnīja vēl piecus. Tā arī tas, kas bija dabūjis divus, sapelnīja vēl divus klāt. Bet tas, kas bija dabūjis vienu, aizgāja un ieraka to zemē un tā paslēpa sava kunga naudu. Bet pēc ilga laika šo kalpu kungs atnāca un sāka norēķināties ar tiem. Tad atnāca tas, kas bija dabūjis piecus talentus, atnesa vēl piecus un sacīja: kungs, tu man iedevi piecus talentus; redzi, es sapelnīju vēl piecus. Un viņa kungs sacīja tam: labi, tu godīgais un uzticīgais kalps. Tu esi bijis uzticīgs pār mazumu, es tevi iecelšu pār daudzumu. Ieej sava kunga priekā. Arī tas, kas bija dabūjis divus talentus, atnāca un sacīja: kungs, tu man iedevi divus talentus; redzi, es sapelnīju vēl divus. Viņa kungs sacīja tam: labi, tu godīgais un uzticīgais kalps. Tu esi bijis uzticīgs pār mazumu, es tevi iecelšu pār daudzumu. Ieej sava kunga priekā. Bet atnāca arī tas, kas bija dabūjis vienu talentu, un sacīja: es pazīstu tevi kā bargu cilvēku, tu pļauj, kur neesi sējis, un salasi, kur neesi kaisījis. Es baidījos un aizgāju un apraku tavu talentu zemē. Te viņš ir, ņem savu mantu. Bet viņa kungs atbildēja tam un sacīja: tu blēdīgais un kūtrais kalps. Ja tu zināji, ka es pļauju, kur neesmu sējis, un salasu, kur neesmu kaisījis, tad tev vajadzēja dot manu mantu naudas mainītājiem; es pārnācis būtu saņēmis savu naudu ar augļiem. Tāpēc ņemiet viņa talentu un dodiet to tam, kam ir desmit talentu. Jo ikvienam, kam ir, tiks dots, un tam būs pārpilnība, bet no tā, kam nav, atņems to, kas tam ir. Un nelietīgo kalpu izmetiet galējā tumsībā, tur būs raudāšana un zobu trīcēšana.” (Mateja 25:14-30)

Izlasi šīs Rakstu vietas. Šeit ir runa par desmit jaunavām un talentiem. Vispirms Debesu valstība ir salīdzināta ar desmit jaunavām, kuras izgāja pretī savam līgavainim. Piecas no tām bija muļķes, piecas – gudras. Muļķes ņēma savus lukturus, bet eļļu līdzi nepaņēma, bet gudrās bez lukturiem paņēma līdzi arī eļļu savos traukos. Viņas visas gulēja, un nakts vidū nāca līgavainis. Gudrās cēlās un sakārtoja savus lukturus, bet muļķes gudrajām prasīja eļļu, jo pašām nebija, bet gudrās nedeva un sūtīja viņas pašas pirkt eļļu saviem lukturiem. Gudrās jaunavas bija gatavas satikt līgavaini, un viņas iegāja ar viņu kāzās, un durvis aizslēdza. Pēc tam atnāca arī muļķa jaunavas un gribēja tikt kāzās, taču līgavainis neatvēra, jo viņas nepazina.

Pēc tam seko līdzība par talentiem, un šī sprediķa nosaukums varētu būt arī “Esi uzticams pār mazumu, un tad Dievs tevi iecels pār vairumu,” bet tāds jau ir bijis. Tātad kungs aizceļodams nodeva kalpiem savu mantu un lika to pavairot. Atceries, ka tā patiesībā bija kunga manta. Vienam tika pieci, otram divi un trešajam viens talents, katram pēc viņa spējām. Tas, kuram bija pieci, sapelnīja vēl piecus, tas, kuram bija divi, sapelnīja vēl divus, bet trešais kalps savu talentu apraka zemē, paslēpdams sava kunga naudu. Pēc laika kungs atgriezās un sāka norēķināties ar saviem kalpiem. Pirmo kalpu kungs uzslavēja un nosauca par uzticamu, otro tāpat, un viņi iegāja sava kunga priekā, bet neuzticamais kalps aizbildinājās ar bailēm, un kungs bija dusmīgs, un viņam atņēma to vienu talentu un iedeva tam, kuram jau bija desmit, bet pašu iemeta galējā tumsībā. Gan līdzība par desmit jaunavām, gan par talentiem atspoguļo vienu un to pašu domu, kuru Dievs grib, lai tu saproti, pieņem un lieto. Bet par visu pēc kārtas.

Gudrās jaunavas teica muļķajām: “Ejiet un pērciet sev eļļu,” es būtu teicis vēl skarbāk, jo to vajadzēja izdarīt agrāk, nevis tad, kad jau bija par vēlu. Muļķes eļļu sev līdzi nepaņēma, bet gudrās jau laicīgi savos traukos bija sagatavojušas eļļu lukturim. Viņām bija SAVA eļļa. Tev ir vajadzīga SAVA ticība, SAVS spēks un SAVS svaidījums! Tikko dzirdējām cilvēku liecības no inkauntera, šada veida liecības dzirdam ik pa laikam. Inkaunters ietver atbrīvošanas kalpošanu, un tieši atbrīvošanas kalpošanai ir ļoti liels, negatīvs mīnuss – mēs paļaujamies uz citiem. Precīzāk, caur to mums ir kārdinājums pašiem neuzņemties atbildību par savu dzīvi. Ir tāda dziedātāja Anna Rasela, un viņai ir dziesma ar satīriskiem vārdiem: Aizgāju pie psihiatra, lai uzzinātu, kāpēc es nogalināju savu kaķi un uzsitu zilumu zem acs savai sievai. Ārsts noguldīja mani uz kušetes un sāka rakāties manā galvā. Lūk, ko viņš izvilka no manas zemapziņas – kad man bija viens gadiņš, mamma noslēpa manu lelli un rotaļlietu kasti, nav jābrīnās, ka mūžīgi tagad esmu piedzēries. Kad man bija divi gadiņi, redzēju, kā tēvs skūpstās ar mūsu kalponi, lūk, kāpēc es sirgstu ar kleptomāniju. Kad man bija trīs gadiņi, es sirgu ar ambivalentismu (pretējas domas un jūtas pret cilvēkiem) pret saviem brāļiem (faktiski – atstumtība), un tas dabiski paskaidro, kāpēc noindēju visas savas mīļākās. Esmu tik priecīgs par ārsta apmeklējumu un par to, ko es sapratu! Lūk, kāds secinājums – lai ko arī sliktu es nedarītu, pie tā vainīgs ir kāds cits.

Mums kā kristiešiem nav nekāda iemesla neatbrīvot un nedziedināt cilvēkus, taču mums katram ir jāsaprot, ka neviens cits mūsu vietā mūsu dzīvi nenodzīvos. Draudze, grupiņa, mācītājs un līderis var palīdzēt, bet ceļš ir ejams tev pašam. Tas, ka tu apmeklē inkaunteru un uzzini, kāpēc esi tāds vai šāds, neatbrīvo tevi no atbildības par savu dzīvi šodien. Inkaunterā tu sevi pa punktiem izmeklē, Svētais Gars uzrāda, kādas tev ir problēmas jeb tu uzzini problēmu sakni, bet tas tevi neatbrīvo no atbildības dzīvot savu dzīvi tā, kā to grib Dievs, nevis saskaņā ar tavu bērnības traumu. Cik svarīgi ir tas, ka katram no mums ir sava eļļa, nevis mēs lietojam tikai citu cilvēku, kalpotāju eļļu un viņu aizlūgšanas par mums. Kalpotāji mums uzliek rokas un māca mūs, bet svarīga ir katra paša personīgā eļļa. Tev pašam jātic, pašam no Dieva jāsaņem un pašam jāiet. Tev Dievs palīdzēs caur cilvēkiem, bet tu pats ej un pieaudz, tev ir sava eļļa. Bija piecas muļķes un piecas gudras jaunavas. Piecām nebija savas eļļas, viņas gribēja ņemt no gudrajām, bet gudrajām bija pašām sava laicīgi iegādāta eļļa. Mēs gribam domāt, ka visi citi ir vainīgi pie tā, kādi esam izauguši, līdz ar to negribam uzņemties atbildību paši par savu dzīvi.

Es zinu sakni savai nejēdzīgajai dzīvei, kāda tā bija, pirms es iepazinu Jēzu. Pirmkārt, tā bija padomju laiku bezdievība, otrkārt tā meklējama manā bērnībā, ģimenē. Mans tētis nomira, kad man bija četri gadi, vienkārši nodzērās, un manā dzīvē ienāca patēvs, kurš uz ilgu laiku kļuva par manu nīstāko cilvēku pasaulē. Nevienu citu cilvēku es neesmu tik stipri ienīdis jau no bērnības, un pat pieaudzis es nevienu tā neienīdu kā viņu. Es viņu lādēju un teicu: “Kaut tu nomirtu!” Viņš nemācēja atrast ar mani kontaktu, es arī ne. Šodien, par to atceroties, man negribas raudāt, jo esmu viņam piedevis, tēma ir izsmelta, un tagad viss ir kārtībā, tomēr ilgu laiku esmu dzīvojis ģimenē, kurā ir neciešama atmosfēra. Mēs ar patēvu pat neēdām pie viena galda, no manas puses nāca liels negatīvisms, tāpat arī no viņa. Iela man kļuva labvēlīgāka par ģimeni, un tieši tur es iemācījos smēķēt, gulēt ar meitenēm, lietot narkotikas un alkoholu. Bērnībā mani pēkšņi aizveda uz bērnudārzu un veselu nedēļu atstāja nakts grupā. Es nevarēju saprast, kāpēc vecāki ir mājās, bet man jābūt vienam pašam. Es ļoti labi atceros, kā raudāju, un tas atstāja spēcīgas sekas manā dzīvē. Šādi es varētu meklēt vēl kādas lietas un teikt: “Lūk, kāpēc es tāds biju, lūk, kāpēc es lietoju narkotikas, lūk, kāpēc es dzēru un nevienam nebiju vajadzīgs! Mans tētis bija alkoholiķis, tāpēc arī man ir jābūt alkoholiķim.” Kad es garīgi augu, man nebija inkauntera, mans “inkaunters” bija cietuma kamera. Mana draudze bija cietuma kapelā, kur bija tādi paši brāļi, kāds biju es, un viens cietuma kapelāns. Kad es sāku augt kā kristietis, man nebija atbrīvošanas kalpošanas, kapelāns pat neticēja tam, ka no kristiešiem ir jāizdzen velni. Es pats augu uz Dieva vārda, pats lasīju Bībeli un regulāri lūdzu Dievu, dzirdētos sprediķus salīdzināju ar Bībeli, un viss mans brīvais laiks pagāja kapelā. Man nav bijušas domas, ka kaut kādā veidā es varētu novirzīt atbildību uz citiem cilvēkiem. “Redzi, mana mamma to un šito, redzi, mans patēvs tā un šitādi, redzi, bērnudārzā un skolā…” Man pašam ir atbildība par savu dzīvi.

Draudzē ir garīgā siltumnīca – tev ir vadītājs, tu viņam vari piezvanīt, viņš aizies pie tevis ciemos. Tu vari domāt: “Es tāds piedzimu. Viņš ir vainīgs, viņa ir vainīga.” Ja tev nāk virsū “garīgās mēnešreizes” (es domāju, ka sievietēm tās sakrīt arī ar īstajām mēnešreizēm), tas tev nedod nekādas tiesības terorizēt savu vīru vai sievu, vai grupiņas cilvēkus. Ja tev nāk virsū “garīgās gadareizes”, viss veras ciet un ir tumšs gar acīm, gribas raudāt, kliegt vai apvainoties, jo, redziet, tev ir tādi procesi, tu lieto hormonu tabletes vai vienkārši viss ir sagājis ķīselī, tas tev nedod nekādas tiesības slikti izturēties pret apkārtējiem cilvēkiem. Tev ir jābūt savai eļļai! Un tu vari sevi kontrolēt! Jo Dievs tev nav devis baiļu garu, bet spēka, mīlestības un savaldības garu. Cik svarīgi ir tas, ka mēs neturamies tikai tāpēc, ka mūs kāds tur, bet mēs paši turamies, jo mums ir Dievs, kas mūs tur. Nav svarīgas tavas bērnības traumas. Pretējā gadījumā nav nekādas jēgas tavai ticībai. Kāda jēga vispār ticēt Dievam, ja vainīgs ir kāds cits? Vainīga ir draudze vai grupiņa, mācītājs vai vadītājs, traumas vai hormoni? Draudze nekad nebūs tāda, kādu tu to gribētu. Draudze būs tāda, kāda tā ir, ar visiem cilvēciskajiem trūkumiem. Ja tu esi ideālās draudzes meklējumos, tad vari meklēt tālāk, jo tādas nav. Ja tu meklē ideālo, tad tu esi perfekcionists, un perfekcionistu ceļš ved uz elli, jo viņu perfektajām gaidām seko vilšanās, ticība sašūpojas, un ceļš apstājas.

Gudrajām jaunavām, kuras iegāja Debesu valstībā, bija pašām sava eļļa, un simboliski tās ir kāzas, un līgavainis ir Jēzus Kristus. Jaunavas simbolizē draudzi, un pusei no draudzes nepietika eļļas, lai ieietu Debesīs. Es domāju, ka draudzē “Kristus Pasaulei” lielākajai daļai cilvēku ir pašiem sava eļļa, bet ir arī tie, kuriem tās nav. Ja Jēzus nāktu šodien, Viņš varētu arī pateikt: “Es tevi nepazīstu, kas tu tāds esi?” Tu esi tikai paļāvies uz cilvēkiem, domājis tikai par savām traumām un neko neesi mainījis. Tu neesi cīnījies. Bet tās, kuras bija gatavas, iegāja ar Viņu kāzās (Debesu valstībā, mūžīgajā dzīvībā), un durvis aizslēdza. Un arī šeit, virs zemes, cilvēki, kuriem ir sava eļļa, ieiet Debesu valstībā, aug un nes augļus.

Gribu runāt ne tikai par mūžīgo dzīvību, bet par to, kāda tava dzīve ir šobrīd. Kāda tā ir šodien? Vai tev ir sava eļļa, vai tu dzīvo tikai uz citu rēķina? Piemēram, tu vari cilvēkus pieņemt darbā un tu vari ņemt darbu, kurš ir lietderīgāks? Kurš ir vērtīgāks cilvēks? Kurš sasniegs vairāk – tas, kurš dod, vai tas, kurš ņem darbu? Kurš maksās vairāk nodokļus valstij? Tas cilvēks, kurš pats dod darbu. Ir divu veidu cilvēki tie, kuri paši dod, tiem ir sava eļļa un otri, kuriem nav savas eļļas. Tas nenozīmē, ka visiem ir jābūt darba devējiem, katrs darbs ir labs, tomēr šis princips atspoguļojas visās lietās. Piemēram, tu ej evaņģelizēt tikai tad, kad iet tavs mājas grupiņas vadītājs. Ja viņš iet, tu ej, ja viņš neiet, tu neej. Lūk, tie ir divu veidu cilvēki – vienam ir sava eļļa, otram nav. Otrs dara tikai to, ko dara citi. Kā skolas laikos skolotājas teica: “Ja viņš ar galvu skries sienā, tu arī skriesi? Ja viņš leks laukā pa logu, tu arī leksi?” Es atceros, ka man tā teica, un es paskatījos pa logu un padomāju, ka tomēr nelekšu laukā. Tu nevari nokļūt debesīs, nevari savā dzīvē kaut ko sasniegt, nevari uzcelt grupiņas vai kalpošanas, ja tev ir vajadzīga cita cilvēka eļļa. Ja tu dzīvo uz citu eļļas, tev nav patstāvības. Šie cilvēki ir nekādi, bet es gribu, lai tev no šodienas ir pašam sava eļļa! Lai tu pats saproti, ka celt Latviju var tikai, ceļot draudzi, lai tu pats gribi piedalīties cilvēku celšanā. Sāc ar mazajiem darbiem.

Tās jaunavas, kas bija gatavas, iegāja Debesu valstībā. Kuras varēja izmantot iespējas? Tās, kurām bija eļļa, tās, kuras lietoja to, kas viņām ir. Tie ir cilvēki, kas lieto to, kas ir, nevis gaida kādus īpašus apstākļus. Cik svarīgi ir lietot to, kas ir, nevis gaidīt, kad būs vairāk. Iespējas paveras tiem, kas tā dara. Kas ir iespējas? Tev ir mērķis un tu gribi to sasniegt. Piemēram, mums ir mērķis glābt Latviju, lai tā būtu brīva un ekonomiski plaukstoša. Lai šo mērķi sasniegtu, ir jāveic apnicīgs ikdienas darbs. Tā ir ikdienas rutīna. Tev ir lielāki vai mazāki mērķi, un tu dari ikdienas darbu. Un tiem, kas iet un dara, kaut kādā brīdi paveras iespējas. Mācītājs Aleksejs Ļedjajevs mums pravietoja, ka šeit notiks tādi brīnumi, par kuriem sāks rakstīt masu mediji, un cilvēki pārpludinās mūsu draudzi. Kāpēc šeit var notikt tādi brīnumi? Vai varētu tā pravietot draudzei, kura netic dziedināšanai, kura nerīko dziedināšanas dievkalpojumus, kura neplāno dziedināšanu un kurā nav inkaunteru?

Iespējas paveras tad, kad, ceļā uz mērķiem, tu strādā rutīnā. Veiksme dzīvē atnāk ne tiem, kam rokās labākās kārtis, bet tiem, kas prot spēlēt ar sliktām kārtīm. Tie, kas daudz ir spēlējuši zolīti, zina, ka uzvara nav atkarīga no kārtīm, bet no tā, kā tās izmanto. Pirms dažām dienām es biju Jūrmalā pie jūras. Tur bija mazi vilnīši, ūdens bija caurspīdīgs. Viļņi pacēla augšā akmetiņus, tie atnāca pie manis, un tad vilnis tos paņēma atpakaļ. Pēkšņi es ieraudzīju skaistu stikliņu, kuru gribēju paņemt sev. Vilnis bija paņēmis šo stikliņu, bet es gaidīju, kad tas nāks atpakaļ ar visu stikliņu. Kad tā notika, es gribēju paņemt stikliņu, bet netrāpīju, vilnis bija ātrāks par manis. Tad vilnis nāca trešo reizi, bet stikliņu vairs nevarēju atrast, cik žēl! Divas reizes man bija iespēja redzēt un noķert stikliņu, bet es nespēju izmantot šo iespēju. Tāpat ir arī dzīvē. Iespējas tiešām izlauzties un izrauties nepaveras bieži, bet izmantot tās var tikai tie, kas tam ir gatavi. Tie ir tie, kas jau iet uz mērķi, jau strādā, tikai viņi ir spējīgi to izdarīt. Ja es būtu gājis uz stikliņu lasīšanas un ķeršanas kursiem un to vien būtu gaidījis, tad tajā brīdī man nebūtu jāgaida pat otrais vilnis, bet jau pirmajā reizē es veikli noķertu stikliņu. Ja draudzē netic brīnumiem, tad tur nevarēs notikt dziedināšanas, jo nenotiek darbs uz to. Ja pat kādreiz būs kāds brīnums, tā būs kā neizmantota iespēja. Tā ir visās dzīves jomās. Pat ja tev pavērsies kāda iespēja, tu nespēsi tikt ar to galā, tu pat nespēsi to ieraudzīt. Iespējas ir visapkārt, tieši tava var atnākt un aiziet, ja nebūsi gatavs to izmantot. Tas var būt kāds uzaicinājums kalpošanā vai arī uzaicinājums no mācītāja vai kāda līdera kaut kur. Piemēram, iespēja būt slavēšanas grupā. Ir cilvēki, kas pat nespēj iedomāties, cik daudz viņi var dot caur šo kalpošanu, cik daudz var sasniegt. Tu nezini un palaid garām Dieva dotu iespēju, un turpini savu pelēko dzīvi.

Tālāk par talentiem. Kas ir talents? Varbūt tu domā, ka tas ir maz? Tās ir sliktās kārtis, ar kurām tev jāspēlē. Tu varbūt teiksi, ka nespēlēsi, ka esi pārāk bailīgs, ka ir trauma no bērnības. Tu domā, ka tev ir tikai viens talents, citam ir pieci – vismaz kaut kas, ko viņš var lietot, kaut kādi uzkrājumi, ko viņš var lietot, kaut kādas rakstura īpašības vai kas cits. Bet viens talents ir trīs tūkstoši sudraba gabalu pēc svara. Patiesībā talents ir svara mērvienība. Tātad šie talenti, ko Dievs mums ir devis, ir daudz. Vai tas būtu viens talents, vai pieci talenti, tas jebkurā gadījumā ir daudz. Katram no mums ir vismaz trīs tūkstoši lietu, ko varam darīt, lai augtu un lai pēc tam mums parādītos kādas īpašas iespējas. Piemēram, vienam no mūsu draudzes dalībniekiem ir savs bizness – grafiskā dizainēšana. Viņam ir klienti, ir ienākumi, lai varētu dzīvot, bet, ja viņš turpinās godprātīgi attiekties pret klientiem, mācīties, lasīt, skatīties dažādus video, kā labāk izdarīt savu darbu, paaugstinās darba kvalitāti, izpildīs klientu vajadzības un pat vēl vairāk, tad pēc kāda laika viņam parādīsies lielā iespēja, kāds piedāvājums, kuru viņš mierīgi varēs izmantot, jo viņam būs bāze. No šīs iespējas viņš pavairos savu biznesu desmit, simts un pat tūkstots reizes vairāk. Ja turpināsi strādāt ar to mazumiņu, kas tev ir, tad Dievs tev dos vairāk. Tev ir doti daudzi materiāli, ko lietot – tavas rokas, kājas, acis, ausis, viss, ko vari iemācīties vai tas, ko jau zini.

Kādam fermerim, kurš audzēja vistas, zeme bieži applūda. Pēc pēdējiem plūdiem noslīka lielākā daļa vistu, un fermeris gāja sūdzēties pie savas sievas, ka viņš vairs nevar izturēt un ka šī ferma neder viņa darbam – ienākumus tā nenesīs, bet pārdot īsti arī nevar. Sieva ieteica viņam nopirkt pīles, jo tās prot peldēt. Mēs ļoti bieži sakām, ka nevaram kaut ko kādu apstākļu dēļ – ferma neder, vecums pārāk mazs vai liels, nepareizais dzimums, nepareizais resnums, bērnības traumas, komunikācijas problēmas utt. Varbūt tu nevari to, ko var citi, bet citi nevar to, ko vari tikai tu. Katram ir savs talents jeb trīs tūkstoši. Katram ir savi talenti jeb talanti un savas spējas. Tās nav tikai tavas, jo ir rakstīts, ka tas Kungs aizceļoja un atstāja Savu mantu tev. Viņš tevi ir radījis īpašu, ar tādām spējām, kādas ir tikai tev. Un tikai tu to vari izdarīt, realizēt. Mums katram ir sava vieta Dieva plānā. Ir jālieto tas mazumiņš, kas mums ir, tās sliktās kārtis, kas mums ir, un tas nesīs lielumu.

“Un viņa kungs sacīja tam: labi, tu godīgais un uzticīgais kalps. Tu esi bijis uzticīgs pār mazumu, es tevi iecelšu pār daudzumu. Ieej sava kunga priekā.” (Mateja evaņģēlijs 25:21)

Kas lieto to, ko Dievs devis, tam Dievs dos vairāk. Lielas lietas sastāv no simtiem mazām, bieži apnicīgām darbībām. Džons Maksvels saka, ka cilvēki viņam prasa pavadīt dienu kopā ar viņu, lai kaut ko iemācītos. Viņš pats saka, ka šie cilvēki būs dziļi vīlušies, jo viņa dienā nav nekā ievērības cienīga. No rīta agri viņš pieceļas, apsēžas pie darba galda, domā un pieraksta, tad viņam ir treniņš, pēc tam kontaktēšanās ar cilvēkiem, sazvanīšanās, un tas ir arī viss. Tāda ir Džona Maksvela diena, nekā interesanta. Arī man ir līdzīgi – ceļos no rīta, man ir lūgšanas, Bībeles lasīšana, pārdomas, tad ir brokastis, pēc tam arī sports, pēc tam, ja ir sazvanīšanās, sazvanos ar savas grupas cilvēkiem, vakarā atpūšos. Mans dēls pirms vairākiem gadiem vasarā atbrauca pie manis uz mēnesi. Viņam nebija, ko darīt, tikai visu laiku skatījās televizoru, pat tas apnika, jo tētis taču visu laiku bija savā darba kabinetā, tikai uz pusdienām izgāja ārā. Bija arī lietaina vasara, jūlijā lija lietus, nebija, ko darīt. Tagad brīnos, kāpēc viņš vairs nebrauc pie manis. Pie manis vienkārši nav interesanti. Tā ir rutīna, bet tas ir tieši tas ceļš, kas ved uz panākumiem. Man ir sava vīzija, mērķi un konkrētas lietas, kas ir jāizdara. Konkrēta plānošana, konkrētas lūgšanas, konkrēta darbība, konkrētas grāmatas utt. Arī viss sprediķis, ko katru svētdienu runāju, ir savākts nedēļās laikā, tas ir viss, ko esmu domājis, darījis, pierakstījis un sakārtojis.

Kad nomira Bils Maslamans, slavens basketbola treneris, bērēs pie viņa dēla Ērika pienāca kāds vīrs gados un stāstīja kādu notikumu, kad viņš esot braucis no vienas pilsētas uz otru un ceļa malā ieraudzījis kādu vienpadsmit gadus vecu puisi, kurš ar vienu roku driblēja basketbola bumbu. Šis vīrs piestāja un prasīja, ko puika dara un kur viņš dodas. Uzzinājis to visu, viņš jautāja puisim, vai zina, ka ciemats, uz kuru viņš dodas, atrodas piecpadsmit kilometrus no pašreizējās atrašanās vietas, un ko viņš darīs, kad nonāks galā. Puika to zināja un atbildēja, ka tad, kad nonāks galā, driblēs piecpadsmit kilometrus atpakaļ ar otru roku. Izrādās, ka puika bija šis slavenais basketbola treneris. Kā viņš kļuva tik ievērojams? Kā viņš spēja trenēt, nesot tik daudz uzvaru? Driblējot bumbu ar vienu roku piecpadsmit kilometrus vienā virzienā un ar otru roku piecpadsmit kilometrus atpakaļ. Kā var uzcelt daudz mājas grupiņu? Kā var dziedināt daudz cilvēku? Kā var izglābt daudz cilvēku? Vienreiz nedēļā atnākot uz neformālo pasākumu? Nē! Katru dienu evaņģelizējot līdz apnikumam. Kurš teica, ka dzīve ir viegla? Kurš teica, ka panākumi neko nemaksā? Kā var nopelnīt daudz naudas? Strādājot no agra rīta līdz vēlam vakaram? Nē, ne tā! Darot rutīnu ikdienā. Protams, nevajag aizmirst arī pauzes un atpūtu. Bet, ja godīgi, tad, ja tev vēl nav panākumu, tev nepienākas nekāda atpūta. Pirmo atvaļinājumu es paņēmu tikai pirms kādiem trim gadiem. Tas bija mans pirmais atvaļinājums mūžā. Iepriekš, dzīvojot Limbažos, mēs ar sievu kādu reizi vasarā devāmies astoņus kilometrus kājām līdz ciematam Katvari, tur nebija nekā ievērības cienīga, vienīgi skola, kur strādāja mans patēvs. Tas bija mūsu ceļojums. Pa ceļam salasījām kaut kādas sēnes, bet, kad gribējām taisīt mērci, izrādījās, ka tikai viena vai divas no visām bija ēdamas, pārējās bija pilnas ar tārpiem. Otrs ceļojums mums bija no Limbažiem uz Mucenieku tiltu, tie bija četri kilometri, ko gājām pa šoseju. Nekā ievērības cienīga, vienkārši kopā gājām četrus kilometrus. Lūk, tādi bija mūsu ceļojumi. Garāki ceļojumi pienākas tiem, kas ir gājuši īsākus ceļus. Kamēr neesi strādājis, tikmēr ceļojums tev nepienākas. Un arī tie, kas neiet īsākos ceļojumos jau tagad, var aizmirst par garākām atpūtām. Ja tu nevari atrast laiku, lai aizietu ar savu sievu vai vīru vienkārši pastaigāties, aiziet uz Katvariem, kā tas bija mūsu gadījumā, tad vari aizmirst par garāku ceļojumu uz ārzemēm.

“Bet pēc ilga laika šo kalpu kungs atnāca un sāka norēķināties ar tiem.” (Mateja 25:19)

Tev ir talenti, tev ir iespējas, kuras tu vari lietot, bet augļi nav redzami uzreiz, jo ir vajadzīga pacietība, lai būtu augļi. Mēs ar sievu vienu dienu skrējām pa Siguldas kalniņiem, bija saulains un spiedīgs laiks. Skrienot tik karstā laikā, gribas domāt tikai par galapunktu, jo tur varēs atvēsināties. Kad skrienot tu domā par galamērķi, kļūst grūtāk. Tad es parasti saku sev: “Cik labi ir skriet te un tagad! Cik labi strādā mans organisms un mana sirds! Kā asinis riņķo! Cik patīkama sajūta ir tieši tagad.” Skrienu tālāk, domas pārslēdzas un kļūst vieglāk. Vajadzīga pacietība un koncentrēšanās nevis uz galamērķi, bet uz ikdienas rutīnu ceļā uz mērķi, tad arī pavērsies tavas lielās iespējas, un tavs darbs agri vai vēlu nesīs augļus. Katra cilvēka iespējas un talenti nav vienādi, bet alga ir viena – panākumi, kā arī mūžīgā dzīvība, ja runa ir par garīgo kalpošanu Dievam. Kā tu domā, vai celt un vadīt mājas grupu ir kalpošana? Tā nav kalpošana. Vai evaņģelizācija ir kalpošana? Tā nav kalpošana. Kalpošana ir slavēšanas kalpošana, sagaidīšanas kalpošana, maizīšu uzsmērēšana grupiņā, grafiku taisīšana, video kalpošana, montēšana u.c. kalpošanas. Grupas celšana nav kalpošana, tas ir tāpat kā personīgas attiecības ar Dievu.

“Tāpēc eita un darait par mācekļiem visas tautas, tās kristīdami Tēva, Dēla un Svētā Gara Vārdā.” (Mateja 28:19)

Evaņģelizācija ir nepieciešamība katram kristietim, bet pārējais ir kalpošana. Ja runa ir par kalpošanu draudzē, tad tā gan nav evaņģelizācija, bet tomēr ikdiena, kā katram kristietim būtu jādzīvo. Tātad ne uzreiz Kungs atnāca, bija vajadzīga pacietība. Ne uzreiz ir rezultāti, kādus mēs vēlamies. Un katras iespējas, talenti un kalpošanas nav vienādas. Šonedēļ es skrēju mežā, iepriekšējā dienā bija lijis lietus, bet mežā nebija nevienas peļķes. Skrienot rudenī, tur ir dubļi. Tie, kas ar mani kopā ir skrējuši, zina, kā izskatos pēc tam. Bet vasarā mežā ir pilnīgi sauss. Kāpēc sauss? Tāpēc, ka koki zaļo, ir vasara, un kokiem ir vajadzīgs ūdens – valgme. Kad tu skaties uz skaistām ainavām, redzi, ka tās ir zaļas un kuplojošas. Tas viss ir ūdens dēļ. Koki uzsūc ūdeni, tāpēc tie zaļo, un takas ir sausas. Kāds vjetnamiešu dzejnieks Lī Vong Jang ir teicis tādus vārdus: “Ļoti skaisti un sausi ir mežā vasarā. Vasaras mežs ir brīnišķīgs, ļoti mīļš un mīksts. Tajā pastaigāties ir vienkārši silti un labi.” Piecām jaunavām, kurām nav savas eļļas, kuras tikai velk dzīvību un savu rutīnu nedara, nav vajadzīgs ūdens, jo ūdens ir vajadzīgs tikai tam, kas aug. Ja tu esi tas, kurš aug un kuram ir vīzija un mērķi, kas tiecas uz priekšu un ikdienā strādā, tu automātiski uzņem Svēto Garu, zaļo un audz, un esi patīkams. Tu esi tas, kuram gribas sekot un līdzināties. Tu esi tas, kuram ir pārpilnība. Tu esi viens no tiem, kas cieši ir nolēmis iet līdz galam. Šādi cilvēki ir kā mežs, kurā ir brīnišķīgi pastaigāties. Vienīgo talentu atņem tam cilvēkam, kurš to nav licis lietā, bet bezmērķīgi glabājis savas dotās spējas. Viņam to atņem un iedod tam, kuram jau ir desmit. Tas, kuram nav, ir kā dubļains mežs bez lapām.

“Jo ikvienam, kam ir, tiks dots, un tam būs pārpilnība, bet no tā, kam nav, atņems to, kas tam ir.” (Mateja 25:29)

Nav iespējams to uzturēt, ja esi kaut ko sasniedzis, jo tu vai nu audz, vai arī ej mazumā. Tāpat ir arī laulībā. Ja ir piedzīvota laba diena, to nevar uzturēt, vajag turpināt strādāt, lai būtu vēl daudz labu dienu, jo pretējā gadījumā kļūst sliktāk. Nepastāv tāds punkts, kurā mēs atpūšamies un tur paliekam. Runājot ar cilvēkiem, ieklausies, kādi ir viņu sapņi. Lielākoties vīrieši teiks, ka grib skaistu sievu, dārgu mašīnu un lielu māju. Ar to viņi domā, ka kādreiz varbūt gadīsies iespēja, un viņi dabūs to visu un tad dzīvos to uzturot. Ja tu redzi cilvēkus, kas kaut ko ir sasnieguši un to vienkārši uztur, tad drīz viņi ies mazumā. Piemēram, tu atver vienu skaistumkopšanas salonu, bet, ja to vienu tikai uzturēsi, pēc kāda laika tev blakus kāds uzcels lielāku salonu, un beigsies viss tavs bizness. Līdzīgi kā ar sporta klubu Siguldā, uz kuru gājām kopā ar sievu – blakus tika atvērts cits, lielāks sporta centrs, un visi no mazā sporta kluba pārgāja uz jauno. Tāpat ir ar mājas grupiņām – ja tev ir pieci cilvēki, kurus gribēsi tikai saglabāt, tad pēc laika tevi pašu apglabās. Ja grupiņā ilgstoši ir vieni un tie paši cilvēki, tad šāda grupiņa ir mirusi.

Nekad neko nevajag uzturēt, bet plānot un strādāt tālāk. Ja tava mājas grupiņa ir nomirusi, tavs bizness ir nomiris, tava ģimene ir nomirusi, atceries, ka ir Dzīvības Kungs! Kad Viņš dveš, tad viss kļūst dzīvs. Kad tu sāksi lietot tās sliktās kārtis, kas tev ir, tu gūsi panākumus. Es izstāstīšu notikumu par kādu cilvēku. 1926. gadā ārsti veica eksperimentu kādam divdesmit septiņus gadus vecam epileptiķim, kuram šī slimība bija ļoti smagā un neparastā formā, ārsti veica operāciju, izgriežot daļu no smadzenēm, kas bija atbildīgas par epilepsijas posmiem. Slimība tiešām tika izārstēta, bet izrādījās, ka pacientam pilnīgi pazuda īstermiņa atmiņa, viņš pat neatcerējās ārstus, kas viņu ārstēja. Viņš jau sen bija pārvācies dzīvot citur, bet joprojām katru dienu gāja atpakaļ uz savu veco māju, kurā vairs nedzīvoja. Viņš katru dienu varēja lasīt vienu un to pašu žurnālu un nezināja, kā aiziet uz tualeti, kā arī, vai ir ēdis, vai nē. Viņš nezināja arī to, ko bija ēdis. Viņš atcerējās tikai to, kas bija līdz operācijai. Viņš bija iestrēdzis laikā un nespēja vairs augt. Lūk, rudenīgs mežs, kurš vairs neuzsūc valgmi. Es skatījos kādu filmu, kurā bija mazliet dīvaina vecmāmiņa, viņa sēdēja un nepārtraukti skatījās seriālus. Kad pie viņas atnāca dēls, lai runātos, viņam bija jāpāriet šo seriālu pasaulē. Lai ar viņu sarunātos, viņam bija jālieto varoņu vārdi. Es ar šausmām skatījos uz šo sievieti. Cilvēks vienkārši eksistē un savu dzīvi pavada pie TV ekrāna. Tad es sāku domāt par cilvēkiem šodien, kas ir bez mērķa, bez svaidījuma, bez ticības, bez morāles principiem, bez Dieva. Viņi ir kā dārzeņi, kas pie TV vienkārši nosit savu laiku, kas ir dots virs zemes, līdzīgi kā šis cilvēks bez atmiņas. Tādiem cilvēkiem, ja ir bijuši kādi sapņi, tad nav bijušas ikdienas darbības. Es tevi aicinu sapņot un darboties, jo tie, kas iet mazumā, nonāk ļoti bēdīgā stāvoklī. Lūk, ko es uzskatu par īstu dzīvi: Dzīvot nozīmē katru dienu domāt par to, ko darīsi rīt, sapņot, kāda tava dzīve būs rīt, kāda tava Latvija būs rīt. Sapņot, plānot, redzēt un katru dienu veikt rutīnu ceļā uz to, ko iepriekš esi izdomājis; šodien es domāju, rīt es izdaru. Kāds japāņu gleznotājs uzzīmēja koku un tā galotnēs – putnus, un apkārt atstāja ļoti daudz vietas. Un kāds jautāja: ”Kāpēc ir atstāts tik daudz brīvas vietas?” Gleznotājs atbildēja: “Putniem taču arī kaut kur ir jālido!” Es aicinu tevi domāt, lūgt, slavēt, plānot, redzēt, sapņot un strādāt!

Mācītāja Mārča Jencīša svētrunu pierakstīja Ieva Našeniece, Evija Ungure un Iveta Kļavinska, rediģēja Evija Ungure un Ieva Našeniece.

1-10 of 477