Svētrunas


Finanses – svarīga kalpošanas daļa

Publicēja 2020. gada 22. janv. 10:57Līga Paņina   [ atjaunināts 2020. gada 22. janv. 10:57 ]

Ziņas datums 22.01.20.

 

Es ticu, ka to cilvēku dzīvēs, kuri piedalās Dieva darbā, ir īpaša Dieva svētība. Vai tu tici tam? Dieva darbā mēs piedalāmies dažādos veidos, kalpojot un uzņemoties kādu konkrētu darbu draudzē. Mēs, draudze, kā viens veselums, katrs ieņemot savu vietu, nesam svētību savai tautai un zemei. Tēvreizē mēs lūdzam: Lai nāk Tava valstība un Tavs prāts lai notiek! Dieva valstība nāk konkrētā tautā caur augošu draudzi. Jēzus atnākšanas mērķis virs zemes ir Dieva valstības nākšana. Kad Jēzus bija miesā šeit, virs zemes, Viņš darīja brīnumus un zīmes. Viens no brīnumiem bija notikums, kurā Jēzus pabaroja vairākus tūkstošus cilvēku ar piecām maizēm un divām zivīm. Tas bija finansiāls brīnums. Tici tam vai nē, bet tas ir rakstīts Dieva vārdā, un Jēzus šos brīnumus darīja. Tie bija finansiāli brīnumi. Pirmo reizi Jēzus šādu brīnumu izdarīja, pabarojot piecus tūkstošus vīru, neskaitot sievietes un bērnus, kas bija ar viņiem. Tajā laikā sievietes nebija nekas. Šodien tu esi kaut kas, un īpaši mūsu draudzē! Tu esi vairāk nekā kaut kas! Nav gluži tā, ka sieviete nebija pilnīgi nekas, bet viņas noteikti neskaitīja. Skaitot cilvēkus, skaitīja tieši vīriešus. Lūk, toreiz Jēzus ar piecām maizēm un divām zivīm pabaroja piecus tūkstošus vīru.

 

Jānim Kristītājam tika noņemta galva. Kad Jēzus to uzzināja, Viņš nošķīrās jeb krieviski tas būtu ‘уединился’. Jēzus aizgāja vientuļā vietā, lai lūgtu Dievu kopā ar mācekļiem. Bet cilvēki, uzzinājuši kur Jēzus atrodas, no visas apkārtnes ciemiem satecēja tieši šajā vietā. Jēzus sirds iežēlojās par šiem cilvēkiem un Viņš dziedināja neveselos. Kādā brīdī mācekļi nāca pie Jēzus un teica: “Atlaid šos cilvēkus, ka viņi iet tuvējos miestos un pērk sev kaut ko ēdamu.” Tur bija bērni, sievietes, kā arī vīrieši, veci un jauni, un visu šo laiku viņi nebija ēduši. Jēzus mācekļiem atbildēja: “Dodiet jūs viņiem ēst!” Tas šķiet nereāli – pabarot piecus tūkstošus cilvēku ar to pārtikas daudzumu, kas viņiem bija. Mēs varam rēķināt, ka tāds daudzums pietiktu 15-20 cilvēku lielam pūlim. Kā var pabarot pilsētu Valmieras lielumā ar pieciem maizes kukuļiem un divām zivīm? Kādās citās Rakstu vietās rakstīts, ka vēl mācekļiem bijuši 200 vai 300 denāriji. Tā arī ir ļoti maza summa, lai pabarotu tādu cilvēku pūli. Jēzus teica: “Dodiet jūs viņiem ēst!” Mācekļi deva Jēzum to, kas viņiem bija. Jēzus pateicās, lauza maizi, un mācekļi to deva ļaudīm. Visi paēda, un pāri palika 12 grozi. Tas bija finansiāls brīnums. Jēzus teica: “Viņiem nav jāiet projām! Dodiet Man šīs piecas maizes un divas zivis, Es tās lauzīšu, un mēs būsim paēduši.” Jēzus nevēlējās, lai cilvēki ietu prom. Jēzus izmantoja finansiālu brīnumu, lai pabarotu cilvēkus ar Dieva vārdu.

 

Viņš mācīja Savus mācekļus uzticēties un pabarot cilvēkus ar Dieva vārdu. Lai ievestu cilvēkus Dieva valstībā, ir nepieciešamas finanses. Jēzus mācekļiem mācīja uzticēties Viņam arī finanšu lietās, jo Viņš izmantoja finanses, lai pabarotu cilvēkus ar garīgo maizi. Mācekļi nebija tāpat vien ar Jēzu, lai tikai baudītu Dieva klātbūtni, bet lai kalpotu cilvēkiem. Tu esi redzējis Dieva vārdā, ka mācekļi tā vienkārši bauda Dieva klātbūtni, esot kopā ar Jēzu? Tieši otrādi, viņi ir kopā ar Jēzu un kalpo cilvēkiem. Otro reizi Viņš pabaroja četrus tūkstošus cilvēku. Palika pāri septiņi grozi. Vēl viens brīnums. Pēc abiem šiem gadījumiem mācekļi sēdās laivā kopā ar Jēzu un devās kalpošanas darbā. Viņi bija aizmirsuši paņemt līdzi maizi. Viņiem bija daudz maizes un visa kā, bet viņi aizmirsa paņemt līdzi pārtiku, dodoties kalpot. Viņi bija tā pieraduši, ka Jēzus baro cilvēkus, un tik ļoti pieraduši paļauties uz Jēzus ticību, ka viss viņiem pietiks, ka viņi nepaņēma līdzi pārtiku. Mācekļi savā starpā sarunājās: “Mēs neesam pārtiku līdzi paņēmuši.” Jēzus tajā brīdī mācīja: “Sargieties no saduķeju un farizeju rauga,” un mācekļi Viņu pārprata. Viņi domāja, ka Jēzus runā par maizi. Un Viņš, viņu domas redzēdams un dzirdēdams sarunas, teica: “Kāpēc jūs domājat, ka jums nav maizes? Jūs atceraties tos piecus tūkstošus cilvēku un cik pāri palika? Un cik pāri palika, kad pabarojām septiņus tūkstošus cilvēku?” Jēzus ļoti stingri vērsās pret viņiem: “Jūs esat nesaprašas, kāpēc jūs domājat, ka nav maizes? Jūs esat redzējuši tik daudz brīnumu tikai tāpēc, ka esat bijuši kopā ar Mani kalpošanā, lai pabarotu cilvēkus.” Jēzus ļoti skaidri pasaka: ja tu esi kopā ar Viņu vienā laivā, ja esi ar Viņu misijā, ja tu ej kopā ar Viņu, lai pabarotu cilvēkus, ja tu esi kopā ar Viņu, lai vestu cilvēkus Dieva valstībā un celtu draudzi, tad tev ir pārdabiska finansiāla apgādība. Tev ir īpaša Dieva svētība.

Un, kad Jēzus lauza maizi, Viņš ņēma šīs piecas maizes un divas zivis, pateicās, pārlauza un deva mācekļiem. Tev tas kaut ko neatgādina? Vakarēdiens! Simboliski Viņš baroja cilvēkus ar Savu miesu un ar Savām asinīm, ar evaņģēlija vēsti, ar Sevi. Un mēs esam dalībnieki evaņģēlija vēsts izplatīšanā ar savu kalpošanu un ar mazāku vai lielāku darbu. Darbs ir nauda, un nauda ir darbs. Ja tu to dari, tev ir finansiāla svētība. Tev vispār ir svētība. Jēzus maksāja, lai cilvēki paliktu, lai viņi neizklīstu pa miestiem pirkt pārtiku. Mācekļi bija kopā ar Viņu, un Jēzus viņus mācīja ticēt par finansiālu apgādību. Un viens no galvenajiem punktiem apgādībai ir būt kopā ar Viņu laivā, esot misijā. Mēs ziedojam un dodam savas desmitās tiesas, un tas ir mūsu darbs naudas izteiksmē, un tādējādi mēs esam kopā ar Jēzu Viņa laivā. Mēs esam kopā ar Viņu misijas darbā, mēs kopā dalām Viņa miesu un asinis. Mēs esam viens, mēs Viņā, Viņš mūsos. Tu kopā ar Viņu esi augšāmcēlies un tev ir mērķis virs zemes – vest cilvēkus pie Dieva, celt Viņa valstību no sevis un citiem. Mēs pēdējā laikā vācām ziedojumus evaņģelizācijai, jo rīkojam evaņģelizācijas dievkalpojumus 40 pilsētās. Tā nauda, ko esam paši ziedojuši, un laiks, ko cilvēki iegulda, ir nesis augļus. Jaunie cilvēki, kuri ir atnākuši uz mājas grupiņām, nav tikai skaits, tie ir reāli dzīvi cilvēki, kuri ir pieņēmuši Jēzu par savu Glābēju, cilvēki, kuri ir pievienojušies Dieva valstībai un dzīvībai. Tā ir svētība un iemesls, kāpēc mēs kalpojam un arī ziedojam.

Manā dzīvē ir notikuši trīs brīnumi – es piedzimu, es jaunpiedzimu, un trešais ir draudze. Trīs brīnumi, un mani Dievs varēja pie tā lietot. Tu arī esi Dieva brīnums. Draudze ir Dieva brīnums. Jēzus māca Savus mācekļus, un es mācu savu draudzi, ka finansēm ir būtiska vieta draudzes celtniecībā. Uz visiem cilvēkiem, kuri piedalās draudzes celtniecībā, ir īpaša Dieva svētība. Ja tev ir bizness, Dievs svētīs tavu biznesu, ja tev ir konstanta alga, Dievs svētīs, ka tu to gudri iztērēsi. Šajos jaunajos divu nedēļu dievkalpojumos ir atnākuši 425 jauni cilvēki, kuri iepriekš nav bijuši draudzē. Ir atvērtas vairākas jaunas mājas grupas vai draudzes. Es tam ticu – ja es piedalos Dieva darbā, tad Dievs svētī manu dzīvi. Ja es rūpējos par Dieva darbu, Viņš rūpējas par manām vajadzībām. Kopš es esmu ar Kristu, es ne reizi neesmu izjutis trūkumu. Un to nejutīsi arī tu, ja sekosi Jēzus piemēram!

Mācītāja Mārča Jencīša sprediķi “Finanses – svarīga kalpošanas daļa” pierakstīja un rediģēja draudzes “Kristus Pasaulei” redakcija

Svētība ir paklausības rezultāts

Publicēja 2020. gada 20. janv. 20:54Līga Paņina

Ziņas datums 21.01.20

Labrīt, dārgā draudze! Es priecājos jūs sveicināt šeit! Slava Dievam par to, ka šodien debesis ir atvērtas pār mums! Ja debesis ir atvērtas, tad no tām nāk svētības. Nododu jums sveicienus no Ukrainas draudzes. Mēs jūs mīlam un svētījam! Latvija mums ir svētīta valsts. Lai gan teritorijas ziņā tā ir maza, tomēr tā nes tik lielu svētību visiem! Tu varbūt domā: “Svētība nāk caur šprotēm?” Nē, caur kalpotājiem! No šejienes nāk mūsu apustulis Aleksejs Ļedjajevs. Pateicoties viņam, mums šodien ir tas, kas mums ir. Mūsu draudzes ir gadiem mācījušās un mācās. Mēs joprojām izmantojam doto mācību un esam ļoti svētīti. Nesen jūsu macītājs bija mūsu draudzē. Šis apciemojums bija spontāns, taču mēs bijām ļoti svētīti. Viņš mūs mācīja un iedvesmoja, un dažas lietas no tā mēs arī izmantosim šajā gadā. Daži no maniem mācītājiem ir ļoti iedvesmoti. Tāpat kā jūsu mācītājs rīko evaņģelizācijas tūres pa pilsētām, kurās arī atver jaunas mājas grupiņas, tā arī mēs darīsim Ukrainā. Bībele saka, ka dzelzs kaļ dzelzi. Katra cilvēka dzīvē pienāk brīdis, kad viņš kļūst truls. Atceries Salamana pamācību, kurā teikts: ja cirvis kļuvis neass, tad vajadzēs pielikt daudz, daudz spēka, taču, ja tev ir gudrība, tad tu vari šo cirvi uzasināt, un tad, kad tu ar to cirtīsi, tad pieliksi mazākas pūles, bet gūsi lielāku rezultātu. Es redzu, ka tad, kad mūsu dzīvēs kaut kas kļūst truls, mums jāatrod cilvēks, kurš arī ir dzelzs, un jākomunicē ar viņu. Reizēm, kad divi šādi cilvēki sarunājas, tad pašķīst dzirksteles un rodas nesaprašanās. Kāds cilvēks var teikt: “Es atnāku uz savu draudzi un strīdos ar kādu, pastāvīgi risinu kādas attiecības.” Tas ir labi, ka ir dzirksteles. Tas nozīmē, ka tu saskaries ar tādu pašu cilvēku, kāds esi tu. Ja tu saskaries ar tādu pašu cilvēku, kāds esi tu, tad tu kļūsti ass. Cilvēki, kuri nesaskaras ne ar vienu, ir truli. Cilvēki, kuri saskaras tikai ar suņiem, arī ir truli, un viņiem nav gudrības. Gudrība rodas no tā, ka mēs saskaramies ar pareizajiem cilvēkiem. Tāpēc šodien pēc dievkalpojuma būs semināri. Mēs visi kļūsim asi, un šis asums ļaus mums pielikt mazākas pūles, bet gūt lielākus rezultātus.

Ukrainas draudzē mēs šo gadu esam nosaukuši par svētību gadu. Esam gavējuši un lūguši kopā ar mūsu bīskapiem. Šajā laikā mēs saņēmām vārdu, ka mums jākļūst svētītiem. Kas ir svētība? Tas ir visaptverošs jēdziens. Tev ir vajadzīga svētība it visā. Ja tu esi vesels, tā ir svētība. Ja tev ir savs īpašums, tā ir svētība, pat ja tas nav īpaši labs. Būt bezpajumtniekam gan nav svētība. Ja tev ir laba un laimīga ģimene, tad arī tā ir svētība. Redzēt, kā tava draudze aug, arī ir svētība. Ja mēs burtiski skaidrojam to, kas ir svētība, tad tas ir labs vārds, kas ir atraisījies tavā dzīvē. Bībele saka, ka neviens Dieva vārds nepaliks bezspēcīgs. Katrs Dieva vārds piesaista spēku. Kā tajā brīdī, kad Dievs radīja zemi, tāpat tagad, kad Dievs saka, ka tu esi vesels, Svētais Gars nonāk no debesīm un saskaņā ar Dieva vārdu dara tevi veselu. Kad Dievs tev saka tāpat kā Ābrahāmam: “Es vairošu tevi un likšu tev izplesties,” Svētais Gars nonāk pār tevi un sāk īstenot Dieva vārdu. Bībele saka: kad zeme bija tukša un Dieva Gars bija pār to, tur nebija nekā. Tad Dievs teica: “Lai top gaisma!” un Svētais Gars radīja gaismu. Kad Dievs teica: “Lai zeme atdalās no ūdens,” tad Svētais Gars to darīja. Virs zemes radās dzīvība tad, kad to radīja Svētais Gars.

Svētība ir ļoti svarīga. Pat cilvēcīga svētība nes panākumus, tāpēc Bībele mums māca dzīvot tā, lai visi mūs svētītu. Bībele saka, ka pirmā apustuļu draudze dzīvoja mīlestībā, pirmkārt, uz Dievu. Dievs skatījās uz viņiem un teica: “Malači! Es jūs svētīju!” Cilvēki skatījās uz apustuļiem un nekliedza: “Mirstiet!” Viņi teica: “O, labi cilvēki!” Visus baro, visiem kalpo un visus mīl. Tu varbūt gribētu teikt: “Ne jau visi cilvēki par mums runā labu.” Visi nē, bet deviņdesmit procentiem vajadzētu. Tev jādzīvo tā, lai tu kļūtu par svētību magnētu. Vārdiem ir milzīgs spēks, un mums ir vajadzīgs Dieva spēks jeb svaidījums. Kas ir svētība? Tā ir atļauja izplatīties. Es zinu, ka jūsu draudze ļoti grib augt un izplatīties. Lai to izdarītu, ir vajadzīga svētība. Svētība ir atļauja. Ir kādas firmas, kas darbojas Eiropas valstīs, bet mūsu nē. Piemēram, aizbraucot uz Eiropu, pirmā vieta, kur es dodos, ir Starbucks. Visi prasa – kāpēc? Pie mums, Ukrainā, tādas nav! Es tērēju vienu eiro pēc otra un dzeru viņu kafiju. Es to tā sadzeros, lai, aizbraucot uz Ukrainu, varētu taisīt Starbucks gavēni. Eiropā Starbucks kafejnīcas ir visur. Kāpēc? Šis uzņēmums ir saņēmis svētību. Pirms 20 gadiem mums Ukrainā nebija McDonalds. Vēlāk to atļāva atvērt, un viņi tika svētīti. Tagad McDonalds ir visur, lai arī kurp tu dotos. Dievs redzēja Ābrahāmu, un Viņam viņš iepatikās. Ja tu iepatiksies Dievam, tad Dievs tev ļaus vairoties. Ja mūsu draudzes iepatiksies Dievam, tad tās būs lielas. Kādi jautā – labāka ir maza vai liela draudze? Cits saka: es ticu tikai mazām draudzēm, jo, ja draudze ir liela, tad tur visi ir neticīgi un dara ko grib, tie vairs nav labi kristieši. Savukārt, mazā draudzē visi ir labsirdīgi, ticīgi, lūdzoši un mīloši. Zini, ja mazā draudzē visi būs ticīgi, tad ilgi tā nebūs maza, jo, ja visi tic, tad visi liecina, un, ja visi liecina, tad cilvēki nāk pie Dieva. Ja daudz cilvēku nāk pie Dieva un nožēlo grēkus, tad viņi arī nāk uz draudzi. Ja draudzē visi mīl cits citu, tad neviens negrib iet prom. Draudze kādu brītiņu var būt maza, bet, ja tā iepatiksies Dievam un Dievs to svētīs, tad tā būs visur. Lūk, iemesls, kāpēc daudz draudžu neizplešas un tām nav svētību.

Cilvēkam ir jāgrib tikt svētītam. Ar ko sākas svētība? Par to mēs šodien runāsim. Vai tu vēlies būt svētīts un dzīvot ilgi šai zemē? Būt svētītam nozīmē būt arī finansiāli nodrošinātam. Kādēļ lai Dievs nolādētiem cilvēkiem dotu naudu, ja viņi velti to tērē? Svētīti cilvēki tā nedara. Mums ir jābūt svētītiem cilvēkiem. Visspilgtākais svētības piemērs ir Ābrahāms. Bībele saka, ka caur Jēzu Kristu mums pieder Ābrahāma svētības, nevis kāda cita, jo tieši Ābrahāms tik ļoti iepatikās Dievam. Viņš tik ļoti Dievu vērsa uz sevi, ka Dievs skatījās uz viņu un teica: “Ābrahām, Es darīšu tā, ka tādi kā tu būs daudz.” Viss, kas patīk Dievam, vairojas un izplešas, un viss, kas patīk Dievam, būs daudz. Dievs Ābrahāmam teica: “Es tevi izpletīšu un svētīdams svētīšu.” Par ko Dievs ir svētījis Ābrahāmu?

“Un Tas Kungs sacīja uz Ābrāmu: "Izej no savas zemes, no savas cilts un no sava tēva nama uz zemi, kuru Es tev rādīšu. Un Es tevi darīšu par lielu tautu, Es tevi svētīšu un darīšu lielu tavu vārdu, un tu būsi par svētību. Es svētīšu tos, kas tevi svētī, un nolādēšu tos, kas tevi nolād, un tevī būs svētītas visas zemes ciltis."” (1. Mozus 12:1-3)

Tu būsi par svētību!

“Un Ābrāms izgāja, kā Tas Kungs to viņam bija sacījis [..]” (1. Mozus 12:4)

Lūk, galvenā svētrunas doma – lai cilvēks kļūtu svētīts, viņam ir jābūt paklausīgam. Ja tu vēlies dzirdēt no debesīm labus vārdus par sevi, tev ir jābūt paklausīgam. Ja tu vēlies, lai vecāki tevi slavētu – tev jābūt paklausīgam. Tāpat arī ar skolotājiem. Ja tu vēlies, lai tavs mācītājs tevi svētītu, esi paklausīgs viņam! Ja tu vēlies, lai tavs laulātais tevi svētītu, tad, sieva, esi paklausīga vīram, un, vīrs, mīli savu sievu! Tad būs svētība. Svētība ir paklausības rezultāts. Lasot Bībeli, tu nekad neredzēsi, ka Dievs meklē supergudros vai bagātos. Dievs nenāca pie cilvēkiem tāpēc, ka viņi būtu apdāvināti. Dievs izredzēja cilvēkus vienas īpašības dēļ. Tev ir vajadzīga viena, galvenā īpašība, lai tu būtu svētīts, un tā ir paklausība. Tad, kad tu esi paklausīgs, tu zini, ka Dievam ir nauda, spēks un gudrība. Kad tu esi paklausīgs Dieva vārdiem, tu automātiski pieslēdzies Dieva naudai, gudrībai un spēkam. Cilvēki saka: “Nē, nē, man ir savs spēks.” Dievs saka: “Dari, lūk, tā!” Cilvēks atbild: “Nē, tā es nedarīšu. Es taču esmu gudrs. Esmu pabeidzis universitāti.” Es dzīvoju Harkovā. Tur visi ir beiguši pat trīs institūtus. Cilvēks pēc profesijas var būt ārsts un menedžeris, bet viņš strādā tirgū un pārdod preces no Ķīnas. Dievs saka: “Dari, lūk, tā!” Cilvēks atbild: “Nē, es pats esmu gudrs.” Ja tu esi gudrs, tad Dievs saka: “Tad airē pats!” Ja tu esi paklausīgs, tad Dievs saka: “Ņem Manu gudrību!” Kad tu saki: “Es pats,” tad Dievs saka: “Tad arī apmaksā visu pats.” Man šodien mācītājs pastāstīja, cik jūsu draudzei izmaksā telpu īre, un šīs nepieciešamās finanses jums arī ir. Kāpēc? Jo mācītājs ir paklausīgs Dievam. Ja mācītājs nebūtu paklausīgs, tad viņš censtos visu segt ar savu naudu un bankrotētu.

Tad, kad cilvēks ir paklausīgs, Dievs atver Savus avotus. Kad tu esi paklausīgs, tad Dievs caur tevi dara brīnumus un dziedina. Kad tu esi nepaklausīgs, tad tu pats centies darīt brīnumus. Tāpēc ir jāsaka, ka Dieva brīnumi ir vareni. Lai rīkotos Dieva spēkā, tev jābūt paklausīgam. Dievs teica Ābrāmam: “Atstāj savu zemi un ej tur, kur Es tev teikšu!” Ābrāms nebija nekāds jauneklis, viņš bija 75 gadus vecs. Šādā vecumā cilvēki nedomā par pārvākšanos vai kaut kā mainīšanu dzīvē. Cilvēki šādā vecumā jau izvēlas sev zārku un mūziku bērēm. Dievs nāca pie Ābrāma un teica: “Ejam!” Ābrāms jautāja: “Uz kurieni?” Dievs atbildēja: “Izej, un Es tev pēc tam pastāstīšu.” Rakstīts, ka Ābrāms paklausīja Dievam. Dievs teica Ābrāmam: “Es tevi darīšu par varenu tautu. Tev nav bērni, bet Es tev tos došu.” Jūs domājat, ka Ābrāms bija ļoti gudrs? Ja tā būtu, viņš atbildētu: “Es pats visu nokārtošu. Parunāšu ar ārstiem, un viņi mūs ar Sāru izārstēs. Mēs dzīvojam kaldeju Ūrā, kas ir vismodernākā vieta ar vislabāko medicīnu. Tu gribi, lai es dzemdinu bērnus tuksnesī? Tas nav pareizi.” Ābrāms uzticējās un paļāvās uz Dievu, noliekot malā savu gudrību. Vai zini, kas ir ticība? Ticība nav atdalāma no paklausības. Mums ir daudz talantīgu, gudru un bagātu cilvēku, bet maz ir tādu, kuri paklausa Dievam. Tas Kungs pieķeras katram, kurš ir gatavs paklausīt. Tajā reizē Viņš izvēlējās Ābrāmu, kuram tobrīd bija septiņdesmit pieci gadi. Ābrāms bija sašutis un nesaprata, kāpēc Dievs neizvēlas kādu jaunāku. Dievs izvēlējās no tiem, kuri bija, no tiem, kuri Viņu sadzirdēja. Paklausība ir visspilgtākais tavas ticības rezultāts. Ja tu būsi paklausīgs, tad tu būsi svētīts. Esi paklausīgs, un lāsti ies tev garām. Bībele skaidri saka, ja tu būsi paklausīgs, tad būsi svētīts, bet, ja nepaklausīsi, tad būsi nolādēts. Nepietiek tikai apmeklēt draudzi, vajadzīga ir arī paklausība, un tad tu sāksi piedzīvot Dieva svētības. Daudzi cilvēki saka: “Ja man liktu nomirt par Jēzu, es nomirtu.” Tev nav jāmirst, bet jādzīvo.

Trīs punkti, kas mums jāzina, lai būtu paklausīgi:

1.     Pirmais ir Dievs.

Mēs lūdzam, lai saprastu Dieva gribu. Ukrainā cilvēki ir ļoti pesimistiski un pieraduši visu laiku vēlēties vēlēšanās. Tad, kad kādam ir dzimšanas diena, vienmēr ir torte ar daudzām aizdegtām svecēm, kuras pūšot ievēlas vēlēšanos. Tāpat arī gadu mijā viņi aiztaisa acis un ievēlās vēlēšanos, un tic, ka tas piepildīsies. Nesen biju Turcijā un braucu ar autobusu, kurš brauca cauri tunelim, un tajā brīdī gids teica: “Aiztaisiet acis un ievēlieties vēlēšanos!” Un to viņš teica ikreiz, kad braucām cauri kādam tunelim. Tāpat arī strūklakās tiek mestas monētas, un cilvēki ievēlās vēlēšanos. Kad cilvēks atnāk uz draudzi un sākas slavēšana, viņam arī ir tendence aizvērt acis un domāt par dažādām vajadzībām, ko viņš gribētu. Deviņdesmit procenti kristiešu, kad lūdz Dievu, tikai saka savas vēlēšanās un skaita savas vajadzības. Nesen mājas grupiņā es vienai sievietei palūdzu, lai pastāsta par ziedošanu. Viņa teica: “Ņem monētu un met traukā. Aiztaisi acis ciet un ievēlies vēlēšanos, un dieviņš tev palīdzēs.” Un tā visus māca. Aizej uz pareizticīgo baznīcu, uzliec svecīti, aizver acis un ievēlies vēlēšanos, un tu jau esi pasakā. Dievs nav nekāds burvis, kurš vienkārši izpilda mūsu vēlmes. Arī desmito tiesu tu dod tāpēc, ka tu elpo, un tāpēc, ka Dievs tev ir devis smadzenes. Viņš tikai desmito daļu grib no tevis. Tie ir vismazākie nodokļi visā pasaulē. Valsts tev neko nedod, tikai paņem nodokļus. Šeit tev dod visu un paprasa tikai desmito tiesu. Tu nemaksā Dievam par to, lai Viņš izpildītu tavas vēlēšanās. Mums ir jāstrādā Dieva labā. Mums ir Bībeles kopiena Ukrainā, kurā cilvēkiem patīk dziesmas, kurās skan par došanu, ka Dievs viņiem visu dos. Parasti cilvēki grib veselību, naudu, mašīnu, sievu, vīru. Dievs arī kaut ko dod, lai tu nenomirtu badā, taču Dievs grib tev dot uzdevumu. Vai atceries stāstu par Ēli, kurš bija priesteris? Viņš visu dienu sēdēja un klausījās, ko cilvēki stāsta par viņa dēliem. Viņš nepavadīja laiku ar Dievu. Arī tajā laikā bija cilvēki, kuri lūdza Dievu, lai tikai kaut ko paprasītu no Viņa, bet Dievs tā nestrādā. Cilvēki nāk uz draudzi un zina, ka būs divas ātrās dziesmas, ziedošana, viena lēnā dziesmas utt. Kamēr mācītājs sludina, iespējams, tu jau esi izdomājis, ar ko tu satiksies pēc tam un kur iesi paēst, tu plāno savu dienu, bet Dievs grib ar tevi parunāt. Reiz kāds neticīgais bija atnācis uz draudzi nelielā alkohola reibumā. Kad skanēja ātrās dziesmas, viņš lēkāja līdzi, jo jutās kā diskotēkā. Kad sāka skanēt lēnā pielūgsmes dziesma, viņš piegāja pie kādas māsas un uzlūdza viņu uz deju.

Bībelē ir rakstīts, ka bija kāds cilvēks, kuru sauca Samuēls. Viņu aizveda uz templi, kur viņš kalpoja. Draugu viņam nebija, interneta tur nebija, un arī māte nāca pie viņa reti. Viņš sēdēja templī un pēkšņi sadzirdēja Dievu viņu saucam vārdā. Viņš pat nesaprata, ka tas ir Dievs. Viņš skrēja pie Ēļa un teica, ka ar viņu kāds runā. Vairākas reizes Dievs viņu uzrunāja, līdz viņš saprata. Priesteris viņam teica: ja dzirdi Dieva balsi, tad atbildi: “Lūk, es esmu šeit. Es, Tavs kalps, Tevī klausos!” Tu neesi Dieva pavēlnieks, bet Viņa kalps. Vai tu zināji, ka patiesi kalpotāji biežāk klusē, bet vairāk klausās? Mums ir jābūt šādai attieksmei pret Dievu: “Dievs, ko Tu vēlies no manis?” Ja visi cilvēki nāktu uz draudzi un prasītu, ko Dievs grib, tad arī sadzirdētu to, ko Viņš grib pateikt. Bet pārsvarā, lūdzot par savām vēlmēm, tu pat Dievam vārdu nedod pateikt. Pirmais ir Dievs. Ja Ābrahāms negribētu dzirdēt, viņš nesadzirdētu Dievu. Tāpat, ja Jesaja negribētu dzirdēt, arī viņš nesadzirdētu. Mēs dzirdam tikai to, ko gribam dzirdēt. Mēs visi tagad dzirdam šo sprediķi. Kāds izies no šīs zāles un atcerēsies tikai smieklīgus jokus, ko es stāstīju. Reiz viena māsa pēc dievkalpojuma pienāca pie manis un teica: “Mācītāj, tik labs sprediķis bija. Jutos tā, it kā būtu bijusi “Comedy Club”!” Es pie sevis nodomāju, ka varbūt tas ir kompliments, jo labs sprediķis bija, bet, iespējams, ka viņa nedzirdēja galveno jēgu, bet tikai jokus. Daži cilvēki pat sprediķa nosaukumu neatceras, tikai anekdotes. Tev ir jādzird Dievs. Tev ir jāvēlās dzirdēt Dievu. Pienāca brīdis, kad Samuēls sadzirdēja Dievu un teica: “Lūk, es esmu, runā, Kungs!”

2.     Dieva pavēles nāk caur Bībeli.

Vai tev ir melnbalta Bībele? Bībele nav strīdu grāmata, bet konkrēta grāmata, kurā rakstīts melns uz balta. Ja tu gribi dzirdēt un būt paklausīgs Dievam, tad tev ir jāatver un jālasa Bībele. Kad tavā dzīvē ir kaut kādi gadījumi un tu nezini kā rīkoties, tev visu laiku jāskatās pēc risinājuma Bībelē. Šodien pasaule grib noņemt nost Bībeli un tās likumus. Kad tu lasi Bībeli, tu redzi labu un redzi ļaunu, redzi svētību un lāstu. Pasaule grib visu padarīt pelēku. Reiz es apciemoju kādu sievieti, kurai mājās bija liels grāmatu plaukts. Es gribēju palīdzēt viņai izmest ārā visas dēmoniskās grāmatas. Viņa bija nožēlojusi grēkus un gribēja, lai palīdzam iztīrīt viņas māju. Mēs atradām kaut kādus sapņu tulkus. Viņai bija grāmata, kas saucās “Pelēkā maģija”. Ir dzirdēts par balto un melno maģiju, bet šai sievietei bija pelēkā maģija, cik noprotu, tas ir kaut kas pa vidu šīm abām.

Nesen es ar sievu apmeklēju kino. Skatījāmies filmu “Maleficent”. Galvenais tēls tur ir sieviete ar ragiem un lielām lūpām, skropstām, vaigu kauliem. Mēs skatījāmies filmu, bija jau filmas vidus, bet es joprojām neko nesapratu. Pēc tam lēnām sāku saprast, ka tā ir pārveidota sena pasaka. Ir tāda pasaka par guļošo skaistuli jeb apburto princesi Auroru, kura slavēja Dievu ar putniņiem. Viņa evaņģelizēja un bukletiņus dalīja. Viņa bija svētīta māsa, baroja visus nabagus un visiem palīdzēja. Un bija arī ļauna burve ar ragiem, un visi saprata, ka tā ir ļaunā burve. Tur bija skaidrs, ka tas ir ļaunums, bet māsa no draudzes ir laba. Šī ļaunā burve kaut ko uzvārīja, paņēma noburtu ērkšķi, iedūra labajai māsai, un viņa kļuva par guļošo skaistuli. Līdzīgi kā ar narkomāniem – tad, kad viņi sev iedur narkotiku devu, reālā dzīve beidzās, viņi aiziet no realitātes. Kad bērni skatās multfilmu, tur skaidri var redzēt, kas ir labs un kas ir ļauns. Kad es skatījos šo mākslas filmu, tad sapratu, ka šī burve nemaz nav ļauna, viņa vienkārši ļoti pārdzīvoja par šo māsu, jo viņai bija uzradies kavalieris, un viņa nolēma viņu aizmidzināt, lai izvairītos no nepareizām attiecībām. Viņa pārāk viņu “mīlēja”. Skatījos šo filmu un domāju, kur ir ļaunums? Visi tur ir labsirdīgi. To arī pasaule grib mums uzspiest – dzert un pīpēt principā ir normāli. Bet Bībele saka, ka tas nav normāli, tāpat kā šķirties un negodāt savus vecākus.

Bībele ir melnbalta, un tajā ir skaidri rakstīts melns uz balta – tas ir slikts, bet tas ir labs. Ja tu vēlies zināt, kas ir slikts un labs, neskaties televizoru, bet lasi Bībeli. Es tev saku, lasi Bībeli! Kad tu sāksi lasīt Bībeli, tad tu zināsi, ko no tevis vēlas Dievs. Iespējams, Dievs tev neko nesaka, un dažas lietas Viņš tev arī nemaz neteiks, Viņš tev tās jau ir uzrakstījis. Dievam nav tev katru reizi jāsaka, ka tev ir jāiet uz draudzi, ka tev jāatver Bībele un jālasa tā, ka ir slikti atstāt savas sapulces. Viņam nav pastāvīgi jāatgādina tev, ka jādod desmitā tiesa, to tu vari izlasīt Maleahijas grāmatā.

“Bet atnesiet katrs savu desmito tiesu pilnā vērtībā Manā klētī tā, lai arī Manā mājā būtu barība, un pārbaudiet tad Mani šai ziņā, saka Tas Kungs Cebaots, vai Es arī neatvēršu debess logus un nelikšu svētībai pa tiem pārpilnībā nolīt pār jums!” (Maleahijas grāmata 3:10)

Tev nav nepieciešams pastāvīgs atgādinājums no Svētā Gara: mīli savu tuvāko, mīli savu tuvāko. Dievs tev ir devis Bībeli, atver to un lasi! Bībele ir pieejama telefonā, planšetē, datorā un arī drukātā veidā. Atver to, lasi un klausies! Bībelē ir teikts, ka ir jāmācās dienu un nakti. Kādēļ? Lai būtu svētīts.

3.     Dievs mums ir devis līderus un mācītājus. 

Dievs mums ir devis garīgo tēvu. Bija kāds cilvēks vārdā Jāzeps. Jāzepam bija dižens liktenis. Arī tev ir dižens liktenis no Dieva! Jāzeps bija tik ļoti perspektīvs cilvēks, ka Dievs viņam pat rādīja sapņus un teica: “Tu būsi dižens! Tu būsi zvaigzne. Tavi brāļi arī ir zvaigznes, taču visi tavi brāļi tev klanīsies. Saule un mēness ir tavs tētis un mamma, un pat viņi tev klanīsies.” Jāzeps bija tēva mīlulis. Jēkaba mīļotā sieva viņam dzemdēja Jāzepu. Tēvs viņam deva labāko apģērbu, bet brāļi staigāja darba apģērbā, jo viņi bija vecāki, un tēvs viņus pastāvīgi sūtīja darīt kādus darbus. Jāzepam tēvs teica: ”Sēdi, es tev nopirkšu datorspēli, spēlē, atpūties, paguli.” Jāzeps aizvēra acis un domāja, ka ir zvaigzne. Viņš iemiga un redzēja sapni par kūlīšiem.

“Redzi, mēs sējām kūlīšus tīruma vidū, un mans kūlītis piecēlies stāvēja, bet jūsu apkārtstāvošie kūlīši klanījās līdz zemei mana kūlīša priekšā." (1. Mozus grāmata 37:7)

Reiz Jāzeps izstāstīja tēvam šo sapni, un tēvs dusmās piekodināja, lai viņš neaizmirst, ka viņš ir viņa dēls, lai nesasapņojas par daudz.

“Un vēlāk viņš sapņoja vēl vienu sapni un stāstīja arī to saviem brāļiem: "Redzi, es sapņoju vēl vienu sapni, un, lūk, saule un mēness, un vienpadsmit zvaigznes klanījās manā priekšā." Kad viņš to izstāstīja savam tēvam un saviem brāļiem, tad viņa tēvs to sarāja un sacīja tam: "Ko nozīmē sapnis, kuru tu sapņoji? Vai mums būtu ietin jāiet – man, tavai mātei un taviem brāļiem, lai klanītos tavā priekšā līdz zemei?"” (1. Mozus grāmata 37:9-10)

Daudziem cilvēkiem ir dižens liktenis, un es to saku arī tev: tev ir dižens liktenis! Taču bez paklausības tev nav liktenis. Bez paklausības tev nav aicinājuma. Pirms Dievs tevi padarīs par zvaigzni, Viņš tev iemācīs būt paklausīgam. Zini, ir jāklausa vecākais. Citi saka: “Es klausu tikai Dievam.” Ja tu neesi paklausīgs tiem, kurus tu redzi, kas ir ieguldījušies tevī, ja tu neklausies savā mācītājā, kurš nāk ar atklāsmēm un saka, ko un kā darīt, tu viņu dzirdi, redzi viņa dzīvi, jūti viņu, tad kā tu vari klausīties tajā, kuru tu neredzi, nejūti un fiziski nedzirdi? Jāzepam bija Dievs, kas ar viņu runāja no debesīm, iespējams, Jāzepam bija kādi cilvēcīgi priekšnosacījumi, bet Jāzepam bija tētis. Ir fiziskais tētis un ir garīgais tētis. Reiz tētis pamodās un teica Jāzepam, lai viņš aiziet un paskatās, kā brāļi strādā, un atnāk viņam pasaka. Vai spējat iedomāties, kā tas kaitināja brāļus? Brāļi strādāja, viņš mājās gulēja, atpūtās, un tad aizgāja pavērot, kā brāļi gana lopus. Jāzepam bija konflikts ar brāļiem, taču, kad tētis teica: celies un ej, Jāzeps nekavējoties atbildēja ar frāzi, kura ik pa laikam parādās Bībelē. Kad tēvs sauca dēlu, Jāzeps atbildēja: “Te es esmu.” Kad Dievs jautāja, kuru lai sūta, Jesaja teica: ”Lūk, te es esmu, sūti mani.” To pašu Dievs teica arī Samuēlam.

“Kad viņš apgriezās apkārt un ieraudzīja mani, tad viņš mani sauca, un es atbildēju: lūk, še es esmu!” (2. Samuēla grāmata 1:7)

Zini, draudzē trūkst cilvēku, kuri teiktu: “Lūk, šeit es esmu!” Cilvēki parasti saka: “Es te esmu, bet sūti citu!” Taču Jāzeps tā neteica, viņš aizgāja un zināja, kurp viņš dodas. Viņš gāja tur, kur viņu īsti nemīlēja un nedraudzējās ar viņu. Jāzepa dzīve bija diezgan līdzīga Jēzus dzīvei. Tāpat kā Dievs sūtīja Jēzu pie ebreju brāļiem, kuri Viņu īsti nepieņēma un nemīlēja, tieši tāpat tētis nosūtīja Jāzepu pie viņa brāļiem. Tieši tāpat kā līdz trīsdesmit gadu vecumam Jēzus nebija redzams, tāpat nebija redzams arī Jāzeps. Viņš bija vergs, cietumnieks un nemanāms cilvēks. Taču Jāzeps kļuva par varenu pasaules glābēju nevis tādēļ, ka redzēja sapņus.

Esmu saticis daudzus, kuri man stāsta par savām vīzijām, kā viņi kļūs par mācītājiem, kā viņiem būs tūkstošu draudzes, lielas zāles un sapulces, un viņi tajās saposušies sludinās. Varbūt viņiem arī būs gan žakete, gan svaidījums, bet tas nenāk caur vīzijām un sapņiem. Daudziem cilvēkiem viņu aicinājums kā bija sapnis, tā arī palika tikai sapnis. Jāzeps būtu bijis vienkāršs sapņotājs, ja viņš nebūtu paklausījis tēvam. Dievs mums ir devis līderus un mācītājus, lai mēs viņus klausītu. Kāds teiks, ka mācītājs neko nesaprot. Taisnību sakot, daudz ko mācītājs nesaprot. Arī Jēkabs kaut ko, iespējams, nesaprata, kad sūtīja Jāzepu, jo, ja viņam pateiktu, ka viņa dēlu sitīs, atņems viņa apģērbu un iemetīs bedrē, viņš nekad savu mīļoto dēlu nebūtu sūtījis. Tētis visu nesaprata, taču tētis paliek tētis. Zini, arī mācītājs ne vienmēr visu saprot, bet svētības nāk nevis tādēļ, ka viņš kaut ko svarīgu ir pateicis, bet tāpēc, ka Dievs viņu ir ielicis šajā vietā. Tad, kad Dievs ir ielicis kādu šādā pozīcijā, Viņš neļaus viņam runāt ar savu mēli to, kas pagadās. Jāzepa panākumu atslēga bija paklausība. No pirmā acu skatiena likās, ka viss ir slikti – viņu sita, izģērba un pārdeva, viņš kļuva par vergu, tad tika iesēdināts cietumā, tur viņu atkal pameta. Viss likās slikti, taču tie bija soļi uz aicinājumu, kuru Dievs bija sagatavojis. Klausies, Dievs tev ir sagatavojis diženu likteni, bet ceļš uz to ir paklausība taviem garīgajiem līderiem, un to saka Bībele.

“Bērni, klausait saviem vecākiem visās lietās, jo tas patīk Tam Kungam.” (Kolosiešiem 3:20)

Paklausība mācekļiem, līderiem, tavam mācītājam ir tavu svētību avots. Šodien mēs atceramies Jēzu nevis tādēļ, ka Viņš ir Dieva Dēls. Mēs slavējam Jēzu, dziedam Viņam un pielūdzam Viņu paklausībā. Paklausība ne vienmēr ir viegla un tā ne vienmēr tev patiks, bet paklausība ir tas, kas tev vienmēr nesīs svētību. Nezinu, vai Jēzus redzēja jēgu nākt virs zemes, bet caur Viņa paklausību mēs esam attaisnoti. Tādēļ Bībele saka, ka caur viena cilvēka paklausību taisnība ienāca pasaulē, un caur viena cilvēka nepaklausību ienāca grēks. Bībele salīdzina Ādamu ar Jēzu, un viņiem bija viena atšķirība – viens paklausīja, otrs nepaklausīja.

Brāļi un māsas, vēlēsimies būt paklausīgi! Tam ir jābūt tavā sirdī. Cits saka, ka vēlas līdzināties Jēzum, bet kā tu vēlies līdzināties Jēzum? Tu arī vēlies, lai tevi dzird, klausa un ciena? Bet līdzināties Jēzum nozīmē būt paklausīgam, tāpat kā Jēzus bija paklausīgs, līdz krusta nāvei. Mums katram ir kāda robeža, līdz kurai mēs paklausām. Mēs skatāmies uz citiem, un viņiem, iespējams, šī paklausības robeža ir tālāk nekā tev. Citiem paklausība beidzas dzirdot, ka draudze vāc naudu, vai līdz tam brīdim, kad aicina uz evaņģelizāciju. Zini, paklausība ir tas, ko meklē Dievs, un paklausīgos Dievs svētīs. Dievs skatījās, ka Ābrahāms bija paklausīgs, un teica, ka Viņš viņu vairos. Būsim paklausīgi, un mūsu draudzes vairosies! Būsim paklausīgi, un mājas grupas būs katrā pilsētā, katrā mājā. Tad, kad tu esi paklausīgs, tu esi savienots ar Jēzu. Ieej savā aicinājumā, lai tie nav tikai tavi sapņi, bet tā ir paklausība. Pat tavs mācītājs nezina, kas tu vari būt, bet esi paklausīgs un uzzināsi, kas vari būt. Dievs, es vēlos šodien pilnveidoties, atstāt jebkādu kurnēšanu, jebkādu nepaklausību. Dievs, es vēlos, lai Tu mani svētī. Es vēlos būt svētīts it visā, gan finansēs, gan veselībā, kalpošanā, lai nāk Tava svētība. Svētais Gars, es vēlos sekot Tev. Pasaki man, ko vēlies Tu manā ģimenē, finansēs, kalpošanā, Dievs!

Bīskapa Antona Tiščenko sprediķi “Svētība ir paklausības rezultāts” pierakstīja un rediģēja draudzes “Kristus Pasaulei” redakcija

Ģimene

Publicēja 2020. gada 14. janv. 01:09Līga Paņina

Ziņas datums 14.01.20

Šodienas svētrunas tēma ir „Ģimene”. Šī ir ļoti svarīga un plaša tēma. Lai visu šo tēmu varētu izrunāt, vajadzētu kādas četras svētdienas. Skaidrojošā vārdnīcā par ģimeni ir teikts, ka tā ir organizatoriska abu dzimumu pārstāvju kopdzīves forma, kas izveidojusies vēsturiski un pastāv kā cilvēku sabiedrības pamatšūniņa; tuvu radinieku grupa (piemēram, vecāki un bērni), kas parasti dzīvo kopā. Skaidrojošajā vārdnīcā pie ģimenes ir arī citi termini, piemēram, ģimenes stāvoklis, kas apzīmē tiesisku stāvokli. Ģimenes tiesības regulē likums, un valsts aizsargā ģimeni. Manas domas ir šādas – ja valsts vairs neaizsargā ģimeni un sāk darboties pretējā virzienā, tad sabiedrībai ir beigas. Ģimene ir sabiedrības pamats! Tā ir šūniņa. Arī cilvēks sastāv no šūnām, un, ja nav šūnu, tad nav arī cilvēka. Tieši tāpat sabiedrība sastāv no ģimenēm. Ģimenes stāvoklis ir tiesisks stāvoklis, ko nosaka piederība pie ģimenes, un kas rodas, cilvēkam piedzimstot, un mainās, noslēdzot vai šķirot laulību, adoptējot bērnu. Ģimenes tiesības ir tiesību nozare, kas regulē laulības, radniecības un adopcijas attiecības. Savukārt, ģimenes kodekss ir vienots likumdošanas akts, kurā sistematizētas sociālo tiesību normas, kas regulē laulības, radniecības, adopcijas attiecības, aizbildnību un aizgādību, civilstāvokļa aktu reģistrāciju. Pastāv arī tāds ģimenes budžets. Ģimenes galva ir ģimenes apgādnieks vai tās atbildīgais pārstāvis. Vēl ir tādi termini kā ģimenes māja, ģimenes dārziņš.

Ģimene ir ļoti svarīga, un tā ir sabiedrības pamatdaļa. Ģimeni veido vīrietis un sieviete, un šo attiecību rezultātā dzimst bērni. Tālāk bērni izveido paši savas ģimenes, un tā tas turpinās. Latvijā likumdošana nepieļauj viendzimuma laulības. Ja mēs būsim stipri un iestāsimies par ģimenes vērtībām, tad to nekad arī nepieļaus. Ģimene ir vīrietis un sieviete, un bērni, paplašināti varētu runāt arī par radiniekiem. Ja visi dzīvo vienā mājā, tad tā ir ģimene. Tava mājas grupiņa arī ir ģimene. Draudze arī ir liela ģimene, un vispār Latvija ir viena liela ģimene. Mēs visi esam cēlušies no Ādama un Ievas un visi esam radinieki, un visa pasaule ir viena liela ģimene. Mums vajadzētu saprast, kas ir ģimene, un, ja ir problēmas ģimenes lietās, tad par to ir jālūdz Dievs, un noslēgumā to es arī darīšu. Es ticu, ka mēs kopā varam atrisināt jebkādas ģimenes problēmas un būt svētīti. Ja ģimene ir sabiedrības pamats, tad faktiski draudzes pamats arī ir ģimene.

Jeruzāleme, Jeruzāleme, tu, kas nokauj praviešus un nomētā ar akmeņiem tos, kas pie tevis sūtīti! Cik reižu Es gribēju sapulcināt ap Sevi tavus bērnus, kā vista sapulcina savus cālīšus apakš saviem spārniem, bet jūs negribējāt. Redzi, jūsu nams tiks jums atstāts postā.” (Mateja evaņģēlijs 23:37-38 )

Jeruzāleme tika nopostīta tās grēku dēļ, cilvēku spītības dēļ, jo viņi neatzina Kristu un pretojās Viņam. Nams Bībelē nav tikai celtne, nams Bībelē ir domāts arī ģimene. Bībele runā par to, ka tiksi izglābts tu un viss tavs nams. Kāds nams tiks izglābts? Nevis ēka, bet ģimene, jo Jēzus runā par Jeruzālemi arī kā par ģimeni. Kad Jēzus izsūtīja Savus mācekļus evaņģelizēt un dibināt jaunas šūniņas, Viņš teica: „Kurā namā jūs ieejat, tur palieciet. Ja šis nams pieņem jūsu vēsti, tas ir svētīts, ja nē, tad ejiet ārā un nokratiet pīšļus no savām kājām.” Par ko Jēzus runā? Par ēku, kurā viņi ieies, vai par cilvēkiem? Gan par ēku, gan par cilvēkiem. Ja ir cilvēki, ir ēka, jo ģimenei vajag jumtu virs galvas. Kad jaunais pāris precās, viņiem vajag jumtu virs galvas, jo dzīvot pie mammas un tēta nav īsti pareizi. Izņemot gadījumu, ja ir liela ģimenes māja ar atsevišķām ieejām. Kad cilvēki apprecās, viņiem ir vajadzīgs nams jeb mājas. Tāpat ir arī draudzei – vispirms ir draudze, un pēc tam ir draudzes nams. Šobrīd mēs īrējam savas draudzes telpas, bet būs laiks, kad mēs visu nokārtosim un mums būs pašiem savs īpašums. Šīs telpas mums ir ilgtermiņā, uz piecpadsmit gadiem. Pēc piecpadsmit gadiem mēs jau varēsim celt savu namu. Šobrīd tas šķiet nereāli, bet paies laiks un tas būs reāli. Ja ir ģimene, tad būs arī nams. Jēzus runā par ģimeni kā par namu, jo nams ir saistīts ar ģimeni.

Mēs lasām Dieva vārdā: „Tiksi izglābts tu un viss tavs nams.” Runa ir par ģimenes galvu, pēc tam sievu un bērniem, tālāk tuvākiem radiniekiem un pat kalpiem, kuri pieder pie šīs mājas. Vecās Derības laikā ģimenes galva bija tikai vīrietis, Jaunajā Derībā tas arī ir vīrietis, bet tas vairs nav tik svarīgi, jo galvenais ir, lai viens būtu atbildīgais. Ja vīrietis sekos tam, kādu Dievs viņu ir paredzējis, tad viņš būs ģimenes galva. Ja vīrietis nesekos Dieva kārtībai par to, kādu Viņš ir radījis vīrieti, tad šo lomu nāksies uzņemties sievietei. Ja arī sieviete to neuzņemsies, tad šāda ģimene ir nolemta, jo ģimene nevar pastāvēt bez atbildīgā, bez atbildības un vienojoša mērķa.

Bet Kristus kā Dēls pār Viņa namu; Viņa nams esam mēs, ja drosmi un cerību, ar ko lepojamies, stipru paglabājam līdz galam.” (Ebrejiem 3:6)

Viņa nams esmu es! Kristus nams esi tu! Mēs esam Dieva ģimene. Draudze ir kā pilsēta, Jeruzāleme, par ko runā Jēzus; Jeruzāleme ir kā nams, kā liela ģimene. Ja jeruzālemieši cits citu nepazīst, tad draudzē ir tāpat, jo tu arī visus šeit nepazīsti. Tos, kuri ir tavā grupiņā, tu pazīsti, tie ir tavi tuvākie radinieki. Mājas grupiņā tev ir brāļi un māsas, bet draudzē tev ir brālēni un māsīcas. Mēs esam arī daļa no visas Latvijas draudzes, esam viena Tēva bērni, viena ģimene, un kristieši mūsu zemē mums ir attāli radinieki. Mēs visi, kas ticam uz Kristu, veidojam Dieva ģimeni, jo Viņa nams esam mēs. Ja tu esi ģimenē, tad svētdienās tu esi savā ģimenē un nekur citur. Tas bija neliels ievads par to, kas ir ģimene, jo ģimenes jēdziens ir diezgan plašs. Šī ir tava garīgā ģimene. Bet šodien mēs lielākoties runāsim par tādu ģimeni, par kādu mēs lasām skaidrojošajā vārdnīcā. Lai sāktu saprast to, kā veidojas ģimene, mums ir jāskatās Dieva vārdā. Ģimene sākas no diviem cilvēkiem.

Un Dievs Tas Kungs sacīja: "Nav labi cilvēkam būt vienam; Es tam darīšu palīgu, kas atbilstu viņam.”” (1. Mozus 2:18 )

Dievs radīja cilvēku – vīrieti. Tad Dievs vēroja, ka vīrietim ir ļoti garlaicīgi, un Dievs meklēja viņam palīgu, draugu. Neviens no zvēriem tam nederēja, un Dievs radīja sievieti. No dzīvniekiem neviens nederēja Ādamam kā palīgs, tāpēc Dievs radīja sievieti. Tā bija divi cilvēki – vīrietis un sieviete. Tā Dievs no pasaules radīšanas sākuma ir iecerējis un ielicis to cilvēkā, ka vīrietis atrod sievieti, sieviete atrod vīrieti, un viņi kopā veido ģimeni.

Un Dievs tos svētīja un sacīja uz tiem: "Augļojieties un vairojieties! Piepildiet zemi un pakļaujiet sev to, un valdiet pār zivīm jūrā un putniem gaisā, un katru dzīvu radījumu, kas rāpo pa zemi.”” (1. Mozus 1:28 )

1.     Laulība – divu cilvēku, vīrieša un sievietes, garīga, dvēseliska, fiziska, seksuāla un ekonomiska savienība, kas noslēgta Dieva un cilvēku priekšā. Tu piereģistrējies dzimtsarakstu nodaļā, nokārto savas attiecības likuma priekšā un kļūsti par ģimenes cilvēku.

Kāds ir primārais laulības mērķis? Dievs radīja cilvēkus un teica, lai viņi vairojas un valda. Ja parunā ar cilvēkiem, tad viņi ģimenes dēļ ir gatavi uz visu, un tas ir labi, jo ģimene ir svarīga. Bet vai tiešām ir tā, ka ģimene ir domāta tikai tam, lai vairotos? Vai galvenais ir radīt bērnus, aiz sevis kaut ko atstāt? Pirmkārt, Dievs vīrietim meklēja palīgu jeb draugu. Pirmais iemesls, kāpēc vīrietis un sieviete saiet kopā, ir būt kopā un mīlēt vienam otru, un bērni ir pēc tam. Vispirms vīrs un sieva ir viens otram. Bērni nav primārais iemesls, kāpēc jāprecās. Mēs precamies, lai būtu viens otram, lai būtu kopā ar savu dzīves draugu. Tu esi svētīts gan ar bērniem, gan bez bērniem. Tu esi svētīts ar sievu vai vīru, un tu esi svētīts bez sievas vai vīra. Ir jāsaprot iemesls, kāpēc mēs vispār precamies, kāpēc mēs atrodam viens otru. Sekundārais iemesls ir radīt bērnus un turpināt dzimumu. Ja runa ir par Dieva ģimeni, tad mēs arī esam radīti cits citam. Tā ir tāda pati savienība kā vīram ar sievu, tikai ir jāizprot, ka pastāv dažādi mīlestības veidi.

Mīlestības veidi:

1.     Agape – mīlestības augstākā forma. Tas ir garīgs lēmums mīlēt. Tā ir garīga lieta – mīlēt cilvēku tādu, kāds viņš ir.

2.     Fileo – emocionāla mīlestība. Izjūtas nāk pēc agapes mīlestības.

Jēzus trīs reizes prasīja Pēterim, vai viņš Viņu mīl. Divas reizes Viņš prasīja, vai viņš Viņu mīl ar fileo mīlestību, un vienu reizi, vai viņš Viņu mīl ar agape mīlestību. Agape ir prāta mīlestība, tā stāv pāri visām emocijām un nav atkarīga no tām. Jēzus mīl tevi ar agape mīlestību, jo atnāca un nomira par tevi. Otra ir fileo mīlestība. Padomā, kādu mīlestību Jēzus varēja sajust tajā brīdī, kad Viņam bija jāiet pie krusta un jānomirst, kādu gan mīlestību Viņš varēja sajust pret cilvēkiem, kuri gatavojās Viņu nogalināt? Iedomājies sevi Viņa vietā. Kādu mīlestību Viņš varēja sajust tad, kad cilvēki nāca pie Viņa pēc padomiem, klausījās Viņā un atzina Viņu par Dieva Dēlu? Šādā brīdī Viņš varēja sajust mīlestību. Kad Viņam darīja ļaunu, tad bija grūtāk sajust. Tāpēc pārāka ir agape mīlestība. Salīdzinot ar emocijām un arī seksuālo mīlestību, augstāka ir agape mīlestība. Jēzus par svarīgāko uzskata agape mīlestību, tā ir primārā. Izpostītas ģimenes bieži vien rodas tikai tāpēc, ka cilvēki negrib pieņemt agape mīlestību, bet dzīvo tikai no fileo mīlestības. Ar fileo mīlestību tālu neaizbrauksi, tāpēc laulātie pāri nevar sadzīvot un šķirās.

3.     Eross – seksuālā mīlestība.

Ir svarīgi izprast šos mīlestības veidus. Kad mēs ar sievu sākām draudzēties, viņa man atnesa grāmatiņu “Mīlestība. Draudzība. Laulība.” Sākumā viņa par Dievu zināja vairāk nekā es, un šīs lietas par mīlestību es tad vēl nezināju. Es domāju, ka mīlestība ir lielas un varenas jūtas, ka mīlestība ir karsta, dziļa un kvēla. Kad tā pāriet, tad jāmeklē cita. Nesen lasīju, ka kāda pasaules mēroga zvaigzne, kura ļoti ilgi nodzīvojusi un labi saglabājusi savu skaistumu, atbildēja uz jautājumu, kā viņai tas izdodas, un viņa teica, ka viņai palīdz tas, ka viņa visu laiku iemīlās. Daudzi cilvēki dzīvo no mirkļa mīlestības sajūtas. Kad šāda mīlestība beidzas, viņi pasūta otru cilvēku un atstāj kā tādu izmantotu lietu. Tas ir pretīgi. Agape mīlestība ir dodoša. Tā neprasa sev un man, tā dod. Mīlestība pirmkārt nedomā tikai par sevi, bet domā arī par otru. Jēzus ir parādījis pilnīgas agape mīlestības piemēru.Jo tik ļoti Dievs pasauli mīlējis, ka Viņš devis Savu vienpiedzimušo Dēlu, lai neviens, kas Viņam tic, nepazustu, bet dabūtu mūžīgo dzīvību.” (Jāņa evaņģēlijs 3:16) Lūk, Dieva mīlestība! Tai mums būtu jālīdzinās.

Es lasīju manas nākamās sievas iedoto grāmatiņu, kā visam jābūt pirms laulības un pēc tam. Tur bija rakstīts par agape mīlesību. Fileo un eross mīlestību es sapratu. Fileo mīlestībai es varēju piekrist, bet agape ne. Mīlestība man šķita kaut kas baigi kruts un ne tas, par ko stāstīja šī grāmatiņa. Es tam nepiekritu. Bet tā tomēr bija kristīgā grāmata, tādēļ es sāku “rakt”. Es sāku pētīt Dieva vārdu, un man nācās piekrist, ka tā ir patiesība. Ir iespējams sajaukt mīlestību ar iekāri. Tas, ko mēs varam uzskatīt par mīlestību, var nebūt pat fileo, tā var būt vienkārši seksuāla vajadzība, iekāre pret pretējo dzimumu. Tad, kad ir sastrēguma stunda, kad seksualitāte iet pāri malām, tad ir iespējams “iemīlēties” pirmajā cilvēkā, kurš izrāda visniecīgāko uzmanību. Bet tā nav iemīlēšanās, bet vienkārši iekāre. Šī ir laba tēma – ļoti izglītojoša un dziedinoša; tā dziedinās tavu prātu, emocijas, ķermeni un tavu ģimeni.

Bībelē ir kāds stāsts par to, ka Dāvida dēls Amnons iemīlējās savā māsā Tamārā.

“Un notika pēc tam, Absalomam, Dāvida dēlam, bija skaista māsa, vārdā Tamāra; tajā iemīlējās Amnons, cits Dāvida dēls. Un Amnons ļoti nobēdājās savas mīlestības dēļ uz savu pusmāsu Tamāru, tā ka viņš palika slims [..]” (2. Samuēla 13:1-2)

Iedomājies, cilvēks pat saslima! “Es tevi mīlu, es tevi gribu!” Viņam bija draugs, kurš teica: “Ko tu staigā tāds slims? Ej un pasaki, lai ķēniņš atsūta tavu māsu uzcept tev plācenīšus.” Viņš tā arī izdarīja, un Tamāra pagatavoja viņam plācenīšus, pienesa viņam gultā, jo viņš taču, nabadziņš, bija slims. Dāvids to bija atļāvis, jo nemanīja, kas notiek ar Amnonu. Viņš izsūtīja visus kalpus ārā no guļamtelpas un teica: “Guli ar mani, es tevi mīlu!” Viņa pretojās, teikdama, lai tā nedara, ka kauns būs, lai vispirms prasa ķēniņam. Tomēr Amnons ar varu paņēma un pārgulēja ar Tamāru. Viņš dabūja to, ko gribēja. Tā bija viņa mīlestība. Tālāk ir rakstīts:

“Pēc tam Amnonu pēkšņi pārņēma dziļš pretīgums pret Tamāru, tā ka nepatika, ko viņš sajuta pret to, bija spēcīgāka par neseno mīlestību. Tāpēc Amnons tai uzkliedza: "Celies un ej prom!"” (2. Samuēla 13:15)

Viņa negribēja iet prom, bet gribēja iet pie ķēniņa un sakārtot lietas. Amnons saviem miesassargiem pavēlēja viņu izsviest ārā. Neprecētas meitenes tajā laikā valkāja tērpus ar garām piedurknēm, tādēļ Tamāra noplēsa savam apģērbam piedurknes, uzkaisīja sev pelnus uz galvas un skuma. Amnons sajauca iekāri ar mīlestību, un tiklīdz pārgulēja ar Tamāru, viņu pārņēma dziļš pretīgums. Mīlestības veidi ir dažādi, vispirms ir agape, tikai pēc tam fileo, un tad eross. Amnonam bija eross mīlestība. Ja ir agape mīlestība, tad fileo veidojas pati no sevis; ja ir fileo, tad jāpieliek klāt agape. Tām jādarbojas kopā. Draudzē un ārpus draudzes starp cilvēkiem var būt gan agape, gan fileo mīlestība, bet precētiem cilvēkiem nāk klāt eross. Uz draugiem, draudzē un mājas grupiņā eross mīlestība neattiecas. Agape ir iespējama uz visiem cilvēkiem, fileo – kā uz kuru. Cits var patikt, cits var nepatikt, cits var būt tuvāks draugs. Arī fileo patiesībā ir štrunts, galvenā ir agape mīlestība, tā ir garīgās mīlestības augstākā pakāpē. Ja Dievs tev dod fileo, priecājies, ja nedod fileo, arī priecājies. Nav svarīgi, ko tu jūti, ir svarīgi, kā tu attiecies pret cilvēku. Nevis tavas jūtas, bet attieksme pret cilvēku parāda tavu mīlestību.

Mums draudzē ir kāda meitene. Atnākot pie Dieva, viņa ilgu laiku jau bija dzīvojusi kopā ar puisi. Kļuva dedzīga, sāka kalpot, iepazina Dievu un saprata, ka attiecības jāsakārto. Viņa nāca konsultēties ar mani, kā to lietu kārtot. Es viņai teicu, lai nesatraucās, ka nevar cilvēku uzreiz pamest tikai tādēļ, ka atnāci pie Dieva. Es ieteicu, lai viņa mierīgi sakārto šīs attiecības, lai saprot, vai viņi precēsies, vai neprecēsies. Viņas puisis labi pelnīja, un reiz es pajautāju, vai viņš nevar viņu uzturēt. Viņa atbildēja, ka puisis tā nebūs ar mieru. Dzirdot to, ar kādu pārliecību viņa to saka, es uzreiz sapratu, ka viņš nemaz nemīl viņu, jo negrib uzņemties atbildību. Es ieteicu meitenei pajautāt, vai puisis viņu precēs, vai ne. Viņa tā arī izdarīja, un atbilde bija: “Nē.” Vai šī meitene aizskrēja pakaļ puisim? Nē! Viņa aizskrēja pakaļ Dievam un tagad kalpo Dievam, un Dievs viņai dos pašu labāko. Ja būs paredzēts vīrs, tad Dievs dos vislabāko, un viss būs atkarīgs no tā, kā viņa pati rīkosies.

“Bet netiklības novēršanas labā lai katram ir sava sieva un katrai sievai savs vīrs.” (1. Korintiešiem 7:2)

“Bet es gribētu, lai visi cilvēki būtu kā es; tomēr tur katram ir sava Dieva dota dāvana, vienam tāda, otram citāda. Bet neprecētiem un atraitnēm es saku: ir labi, ja tie paliek tādi kā es. Bet, ja tie nevar atturēties, tad lai dodas laulībā, jo labāk iedoties laulībā nekā kaist kārībā.” (1. Korintiešiem 7:7-9)

Pāvils skaidri saka, lai ņemtu otru pusi un dzīvotu ar to, seksuāla vajadzība ir pietiekošs iemesls. Ja nevari izturēt, ej un precies vienalga ar ko. Kā tu tālāk dzīvosi, tas ir cits jautājums. Ja kaisti kārībā, labāk precies. Tas ir no vienas puses. No otras puses viņš saka, ka labāk palikt tādam, kāds esi. Ko no tā var secināt? Ja cilvēks nav precēts, viņam ir savas privilēģijas, mazāka aizņemtība ar pasaules lietām un vairāk laiks Dievam. Precētam, savukārt, ir savs draudziņš, sekss, bērni utt. Pāvils saka, ka ir ļoti svētīgi būt neprecētam. Bet Pāvils saka arī to, ka būt precētam un laist pasaulē bērnus arī ir svētība. Par precētiem Pāvils saka, ka viņiem būs miesas bēdas. Bet tikpat labi miesas bēdas būs arī neprecētiem. Svētīts ir precēts, un svētīts ir neprecēts, un katram stāvoklim ir savi plusi un mīnusi, savas svētības un grūtības.

“Bet, ja tu arī dodies laulībā, tas nav grēks, un, ja jaunava dodas laulībā, tā negrēko; tādiem savas miesas bēdas gan būs, bet es jūs gribētu saudzēt.” (1. Korintiešiem 7:28 )

Pāvils apgalvo, ka došanās laulība nav grēks. Kādas miesas bēdas būs precētiem? Tu dzīvo kopā ar pilnīgi citādāku cilvēku nekā tu. Es kā mācītājs konsultēju cilvēkus un zinu, ka apmēram 70% laulību ir vienkārši briesmīgas. Ja tā tas ir draudzē, kas gan notiek pasaulē? Risinājums pasaulē ir vienkāršs – meklēt nākamo, kurš visbiežāk izrādās vēl sliktāks par iepriekšējo. No otras puses, ir draudziņš, ar ko pakasīties. Kad ir problēmas, nav jākasās tikai ar grupiņas vadītāju, mājās ir vecis, un uz viņu visu var izgāzt, var paterorizēt viņu. Ir arī savas labās puse, piemēram, sekss. Tomēr, ja tu nespēsi ikdienā sadzīvot ar otru cilvēku, nebūs agape un fileo, tad arī sekss ar šo cilvēku tev riebsies. Tev nebūs nekas. Tāpēc, dzenoties pēc seksa un izvēloties nepareizo cilvēku, tas var izvērsties par tava mūža lielāko murgu.

Manos pirmsākumos, kad tikko biju nācis pie Dieva, man bija priekšnieks. Viņa sieva nebija priekšniece, bet visur bija klāt. Es strādāju ar motorzāģi, un viņa atnāca un pielika mani pie cita darba. Pēc brīža nāca priekšnieks un man pārmeta, ka nestrādāju. Uzzinājis, ka esmu paklausījis viņa sievas rīkojumam, viņš dzina mani atpakaļ. Viņi visu laiku runāja viens ar otru paceltā balsī. Reiz man gadījās būt pie viņiem mājās, un es jau pie durvīm dzirdēju, kā viņi viens uz otru rej. Man jau likās, ka man ir problēmas, sadzīvojot ar otru cilvēku, bet tur bija pavisam traki. Kā viņi varēja visu mūžu nodzīvot kopā un izaudzināt bērnus? Firma bija, dzīvoklis bija, bet visu laiku lamājās. Turklāt viņi nebija dzērāji, it kā normāli cilvēki. Tāpēc Pāvils saka, ka precētiem būs savas miesas bēdas. Jebkurā gadījumā – precēts vai neprecēts, kaut kādā sfērā tu būsi vinnētājs. Tu esi svētīts, un neprecētie vairāk nododas Dievam un vairāk nes augļus. Bet es nekādā gadījumā neaģitēju neprecēties. Pie mums draudzē ir gadījies, ka precības nemaz negaida. Ir bijis tā, ka grupiņā nāk meitene, līdz pārējie pamana, ka viņai sāk augt vēders, bet precēties negrib tik un tā. Kas tas par vīrieti? Ja gulēji, tad tā ir tava sieva un uzņemies atbildību. Cilvēks, kurš negrib tevi precēt, tevi nemīl. Ne pēc sajūtām, bet pēc darbiem skaties. Vispirms agape, tad fileo un tikai tad eross.

Kāda ir Dieva griba laulātā izvēlē?

“Nevelciet svešu jūgu kopā ar neticīgiem. Jo kāda daļa ir taisnībai ar netaisnību? Kas ir gaismai kopējs ar tumsību? (2. Korintiešiem 6:14)

Dieva griba uz tavu laulāto draugu, pirmkārt, ir tāda, ka jūs abi esat ticīgi. Otrs – vēlams, abi esat vienā draudzē. Trešais – abi esat kalpotāji vai abi tādi, kuri nekalpo. Trešais nav tik svarīgs, bet, ja viens kalpo un otrs ne, tad problēmas būs uz līdzenas vietas, to jūs izbaudīsiet, ja tagad man neticat. Tāpēc labāk ir precēties vienā līmenī. Svarīgi, ka abi tic Jēzum, abiem ir viens mērķis, viena vīzija un abi ir savas draudzes patrioti. Tāda laulība var būt svētīta. Tas negarantē, ka nebūs kašķu un problēmu, bet tas garantē, ka jūs abi aiziesiet līdz galam un jūsu laulība un bērni būs svētīti.

Attiecības starp laulātiem

“Sievas, esiet paklausīgas saviem vīriem kā Tam Kungam.” (Efeziešiem 5:22)

Bet, kā draudze ir paklausīga Kristum, tāpat arī sievas saviem vīriem visās lietās. Vīri, mīliet savas sievas, tāpat kā Kristus ir mīlējis Savu draudzi, pats nododamies viņas labā.” (Efeziešiem 5:24-25)

“Tā arī vīriem pienākas savas sievas mīlēt kā savu miesu. Kas mīl savu sievu, tas mīl sevi pašu.” (Efeziešiem 5:28 )

"Tādēļ cilvēks atstās tēvu un māti un pieķersies savai sievai un abi kļūs par vienu miesu." (Efeziešiem 5:31)

Ja es lasīšu visas Rakstu vietas, tas aizņems kādas trīs stundas, tādēļ pāriesim pie sirds sprediķa. Viss manis teiktais būs pamatots Rakstu vietās. Ja tu vēlies zināt vairāk par laulību, tas izlasi manu grāmatu “Laulība” un atkārtoti noklausies Bībeles skolas kursu par laulību.

Mēs bieži sliecamies uz to, ka vīrs ir ģimenes galva tikai tāpēc, ka viņš ir vīrietis. Reizēm notiek tā, ka sieva dara visu, un vīrs neko, jo viņš taču ir galva. Tās ir nepareizas un slimas attiecības. Dievs vīrietī ir ielicis vajadzību būt galvai, vajadzību mīlēt un rūpēties par savu sievu un bērniem. Dievs sievietē ir ielicis vajadzību palīdzēt un pakļauties vīram, bet, ja viņa nezina Dieva vārdu un nedomā ar galvu, tad nākas pakļauties teroristam, dzērājam vai bezdievim. Pakļauties vajag tikai īstam vīrietim šī vārda vistiešākajā nozīmē. Īsts vīrietis ir tas, kurš gādā par savu ģimeni. Ja mēs gribam zināt pareizu ģimenes modeli, tad sieviete gādā par tām lietām, kuras Dievs viņā ir ielicis kā stiprās puses. Vīrietim vairāk dotas spējas aizsargāt, domāt, darboties politikā, vadīt, pelnīt naudu, darboties biznesā. Pasaulē ir ļoti maz sieviešu augsta līmeņa biznesā. Augstas klases bizness ir vīriešu pasaule. Tā Dievs ir ielicis. Tomēr ir citas lietas, kuras vīrietis absolūti nespēj. Vadīt ģimeni labāk spēj vīrietis, bet, ja vīrietis to nedara, tad sievietei jāuzņemas šī funkcija. Skaidrojošajā vārdnīcā ir rakstīts, ka ģimenes galva ir ne vīrietis, ne sieviete, bet atbildīgā persona. Mūsdienu pasaulē ir izveidota tāda sistēma, ka bieži vien cilvēka darbs netiek pienācīgi atalgots, un, lai samaksātu rēķinus, ir jāstrādā abiem, lai varētu gādāt par savu ģimeni. Ja abi strādā, tad mājas darbus dara abi, nevis sieva dara visu un vecais tikai skatās televizoru. Ja abi strādā, tad abi dala pienākumus. Vīrietim ir vajadzība uzņemties aizsargātāja, apgādātāja lomu, bet, ja sieva ir biznesmenis un apgādā ģimeni, tad vīrietis var veikt mājas pienākumus. Tas nav nekas slikts, bet tomēr mākslīgi radīts. Ja vīrietis ģimenē neieņem vīra lomu, tas nebūs pareizi, būs depresija, uzmāksies visādi murgi un nepilnvērtība. Vīram jācenšas ieņemt vīra vietu. Kad tu ieņemsi vīra vietu, tad tava sieva ar apbrīnu skatīsies uz tevi. Ja vīrs nav ieņēmis savu vietu un sieva izturas pret viņu ar apbrīnu, tad man tas šķiet slimi. Ja vīrietis nav savā vietā, tad viņam ir grūti. Tomēr, ņemot vērā situāciju Latvijā un mazattīstītās valstīs, tā ir realitāte. Tādēļ ir jāuzlūko konkrētā situācija. Kaut arī Bībele saka, kam jābūt ģimenes galvai, reālā situācija var būt citādāka. Kad Dievs radīja cilvēku, Viņš radīja sievieti un vīrieti. Dieva priekšā abi dzimumi ir absolūti vienādi, bet katram ir dotas savas spējas. Sieviete nevar to, ko vīrietis, un vīrietis nevar to, ko sieviete. Vīrietis nevar tik daudz raudāt un kasīties. Kad tu precēsies un tev būs bērni, puikas un meitenes, ņem vērā atšķirības starp sievieti un vīrieti, citādi būs problēmas.

Man ir vislabākā sieva tad, kad es viņu iesēdinu mašīnā un mēs braucam ceļojumā, jo nav neviena strīda. Vēl man viņai ir jāglauda galviņa un jāsaka, ka viņa ir laba un ka es viņu mīlu. Tas ir tas, ko viņai vajag. Man tādu pieeju nevajag, man vajag, lai cilvēks pret mani labi izturas un dara jēdzīgas lietas. Man ir svarīgi darbi, nevis vārdi. Un darbos ir redzama arī mīlestība. Man pašam gatavot ēst ne īpaši patīk. Es tā domāju, ja tev ir laiks taisīt ēst, tad tev laikam nav laiks pelnīt naudu. Vai arī, ja tev ir laiks taisīt ēst, tad tu noteikti darbā esi tik augstu pacēlies, ka tev jau parādās brīvs laiks. Ir jāizprot un jāpieņem atšķirības starp vīrieti un sievieti. Tie ir pilnīgi dažādi cilvēki, kuri domā un jūt atšķirīgi. Arī meitas un dēli ir atšķirīgi. Meitām ir svarīgs mīļums un labi vārdi, dēliem būs svarīga tava attieksme pret viņu un tavi darbi. Ja sāksi pret dēlu attiekties kā pret meitu, tad arī izaudzināsi meitu, un būs problēmas. Vēl svarīgi laulībā ir nezāģēt vienam otru. Tas ir latviešu tautas instrumentszāģis. Katrā laulību ceremonijā es par šo stāstu un mācu, ka nevar būt nekādas īpašumtiesības uz otru cilvēku. Vienmēr atstāj otram cilvēkam personīgo telpu, jo viņš nepieder tev. Ja viņš negrib, ka esi blakus, tad ej prom, ja grib, tad esi blakus, tas viss ir pamatojams Dieva vārdā. Katrs ir personība un tajā pašā laikā viena miesa, jo, ko Dievs savienojis, to cilvēkam vairs nešķirt.

Laulātie kļūst kā asinsradinieki, kā viena miesa, bet tomēr katrs ir personība, jo Bībelē teikts, kad Jēzus nāks mums pakaļ, divi gulēs vienā gultā, vienu paņems un otru atstās, tāpēc Dieva priekšā tu pats atbildi par sevi. Apustuļi saka, ka Dievam ir vairāk jāklausa nekā cilvēkam. Dievam ir vairāk jāklausa nekā mammai, tētim, vīram vai sievai. Tāpēc, manuprāt, garīgā ģimene ir svarīgāka par miesisko ģimeni. Pēc prioritātēm ir tā: Dievs, tu pats, tava ģimene, kalpošana un darbs, bet draudze nav kalpošana, draudze ir tava garīgā ģimene, tur ir Dievs, tur tu audz un stiprinies. Tāpēc precēties ar cilvēku, kurš nav ne draudzē, ne ar Dievu, nav nekādas jēgas. Ja tu kā kristietis apprecies ar pagānu, tad tava garīgā pasaule faktiski tiek izpostīta. Un arī pati dzīve tiek labi papostīta. No pieredzes zinu, ka, ja vīrs nav ticīgs un sieva ir ticīga, viņa mēdz uzspiest savu ticību vīram. Ar mums vīriešiem tā nevar, – ja es pats izdomāšu, tad es nākšu pie Dieva. Mums nevajag, lai mūsu sievas mūs baksta, ka mums vajag Dievu, un, ja neatnākam uz draudzi, tad nevajag draudēt, ka kaut kas mājās tāpēc vairs nebūs. Sievas, nespiediet, bet lūdziet Dievu par saviem vīriem! Ticību nevajag uzspiest, lūdz, pārrunā to tēmu un viss. Galvenais – lūdz Dievu, jo citādāk būs pretējs efekts. Ar sievu gan tā var, – ja viņa netic, bet vīrs tic, tad vīrs saka, paņem aiz rokas un atved uz draudzi.

Un atceries – nekādi kompromisi Dieva un ticības lietās! Vienalga, ko prasa otra puse, ko prasa bērni vai kāds cits. Elementārs piemērs: vīrs vai sieva svētdienas rītā vēlas braukt uz laukiem pie vecākiem. Mīļā miera labad, zinot, kas būs pēc tam, ja tu neklausīsi un nebrauksi uz laukiem, tu sāc domāt, ka vienu svētdienu jau var izlaist. Nekādi kompromisi! Viss notiks tieši otrādi – tiklīdz tu padosies, parādīsi savu vājo vietu, ka tu tomēr pakļaujies otram ticības jautājumos, ar to arī būs viss, tu zaudēsi autoritāti šī cilvēka acīs, jo tu esi lupata un tava ticība ir nekas, jo tevi tā vienkārši var pasaukt, un tu nāc. Kas tā par ticību un kas tas par Dievu, pie kura tu stingri neturies? Tādu Dievu tavai otrajai pusei nevajadzēs. Mans ieteikums – ticības lietās nekādus kompromisus. Kā tu lūdz Dievu, tā tu lūdz Dievu, kā tu ej uz draudzi, tā tu ej uz draudzi. Kā tu kalpoji, tā tu arī iesi un kalposi, un tikai tad tava otrā puse un tavi bērni redzēs Dievu. Paskatoties uz musulmaņiem, var redzēt, ka viņi riktīgi tic. To var redzēt, jo viņiem nav nekādu kompromisu.

Viena puse netic, otra puse tic, – kā dalīt bērnus? Katra ģimene ir individuāla, bet ir jādod bērni otrai pusei. Ja bērni grib iet līdzi uz baznīcu, tad viņi ir jālaiž. Ja viņi neiet līdzi, tad viņi ir jāatstāj, īsāk sakot, tev būs problēma visa mūža garumā, kamēr visa ģimene nāks pie Dieva. Tie nav tikai viena cilvēka bērni, un bērni vispār nav vecāku īpašums; ir divi vecāki, divas dažādas audzināšanas metodes, bērni var tikt plēsti uz pusēm, un ir problēma. Beigās var vispār nezināt, kur bērns atrodas, pie mammas, tēta vai kādas omes. Par bērniem ir jālūdz un jācīnās, bet jāatceras, ka otra puse ir tikpat tiesīga kā tu.

Atmet ilūzijas par ideālo laulību. Visi precētie zina, ka viņiem nav ideāla laulība, bet tiem, kuri dzīvo domājot, ka viņiem ir ideāla laulība, diemžēl kaut kas nav kārtībā ar galvu. Ideālas laulības nemēdz būt, un ideāli cilvēki nemēdz būt. Bet ir cilvēki, kuri prot labāk sadzīvot, un ir cilvēki, kuri prot sliktāk sadzīvot. Ir arī tādi, kuri iemācās sadzīvot un ir laimīgi. Iemācies otra vajadzības redzēt augstāk par savām vajadzībām. Kad cilvēki precas, viņiem ir savs priekšstats par laulību no filmām un grāmatām. Kādas meitenes domā, ka atjās princis baltā zirgā. Pirmie strīdi var būt jau kāzu laikā un pirmajā naktī, jo ir stress. Par šķiršanos – tu vari dzīvot atsevišķi kādā īpašā gadījumā, bet, ja tu esi izšķīries, tad tu nevari precēties, jo esi slēdzis laulību Dieva priekšā. Bet, protams, ir dažādas ārpuskārtas situācijas.

“Bet Es jums saku: kas no savas sievas šķiras, ja ne netiklības dēļ, un prec citu, tas pārkāpj laulību; un, kas atšķirtu prec, tas pārkāpj laulību.” (Mateja evaņģēlijs 19:9)

Ja tu esi nošķīries no sava laulātā drauga un dzīvo ar kādu citu, tad tu esi laulību pārkāpis. Arī tad, ja tu vienkārši fantazē par citu cilvēku, tu esi pārkāpis laulību. Tas nav tik traki, kā reāli dzīvē pārkāpt laulību, bet viss sākas galvā. Jēzus saka, kas iekārodams uzlūkojis sievieti, tas jau ir pārkāpis laulību. Bet, ja otra puse aiziet ar citu, tad tu esi brīvs. Ja ir ģimenes problēmas, tad ir tikai viens risinājums, un tā ir piedošana. Ir blakus risinājumi un ir galvenais risinājums. Dievam ir risinājums katrai mūsu dzīves situācijai. Arī es uzaugu ģimenē, kurā viss nebija pēc Bībeles principiem, un tam bija sekas. Paldies Dievam, ka ir Dievs – ir piedošana, kas visu var vērst uz labu. Lai kāda arī būtu tava situācija šodien, Dievs grib visu vērst par labu. Es domāju, ka tu jau zini, kas ir tas, ko tu vēlies, tu jau zini, kas ir jāmaina, pie kā tev ir jāpiestrādā un kāda ir tava problēma. Tāpēc es par tevi tagad lūgšu. Dārgais Debesu Tēvs, mēs lūdzam Jēzus Kristus Vārdā, jo Tev visas lietas ir iespējamas. Tu zini katra cilvēka vajadzības, ģimenes apstākļus, ģimenes lietas un ģimenes problēmas. Tu zini tos cilvēkus, kuri viņiem ir blakus. Jēzus Vārdā, pieskaries, Svētais Gars, šiem cilvēkiem, šīm ģimenēm. Piešķir spēku būt izturīgiem, iet līdz galam, turēties pie Tava vārda, turēties pie Taviem principiem, dzīvais Dievs. Mīļais Dievs, mēs lūdzam par tiem cilvēkiem, kuri ir mūsu ģimenēs, par tiem, kuri mums ir blakus, ka Tu aizskar viņus, ka viņi meklē Tavu vaigu, ka viņi dara Tavu gribu, Kungs, lai ir miers ģimenē, lai ir attiecības starp vīru un sievu, bērniem, vecākiem un radiniekiem, Jēzus Kristus Vārdā. Lai katrs ģimenē uzņemas to lomu, ko Tu esi paredzējis, Jēzus Vārdā. Lai vīrieši uzņemas vīrieša lomu ģimenē un sievietes uzņemas sievietes lomu ģimenē. Kompromisa gadījumos lai notiek Tavs prāts, Jēzus Kristus Vārdā. Un lai ģimenes funkcionē pilnvērtīgi, Jēzus Kristus Vārdā, un lai ģimenes ir Tevis svētītas, Dievs. Jēzus Kristus Vārdā, es pavēlu, sātan, vācies laukā no katras šīs ģimenes un atstāj viņus! Dievs, lai nāk Tava valstība patiesībā! Jēzus Kristus Vārdā, mēs salaužam jebkāda veida lāstus, kas ir ģimenēs mūsu pašu dēļ, kas ir ģimenēs radinieku dēļ un citu cilvēku rīcības dēļ. Jēzus Kristus Vārdā mēs salaužam lāstus un pasludinām pilnīgu brīvību, risinājumu un svētību, Ābrahāma svētību, vairošanos, Jēzus Vārdā. Lai ir labklājība, mīlestība, vīzija, spēks, bērni, attiecības. Tas Kungs lai tevi svētī un lai tevi pasargā! Tas Kungs lai apgaismo Savu vaigu pār tevi un lai ir tev žēlīgs! Tas Kungs lai paceļ Savu vaigu uz tevi un lai dod tev mieru!

Mācītāja Mārča Jencīša svētrunu “Ģimene” pierakstīja un rediģēja draudzes “Kristus Pasaulei” redakcija

Vairošanās vīzija vs piena un medus vīzija

Publicēja 2020. gada 6. janv. 23:02Līga Paņina   [ atjaunināts 2020. gada 6. janv. 23:04 ]

Ziņas datums 07.01.20.

Svētrunas tēma ir VĪZIJA, taču nosaukums ir nedaudz citādāks, – “Vairošanās vīzija vs piena un medus vīzija”. Savā darba istabā es mēdzu pie durvīm piespraust dažādus papīrus ar informāciju, kura man personīgi un mums kā draudzei ir aktuāla. Tie ir konkrēti mēķi, kurus vēlos sasniegt. Es tos vizualizēju. Šie mērķi ik dienas ir manā acu priekšā – lūgšanu laikā, Bībeles lasīšanas laikā un darot citas lietas. Konkrēti šoreiz esmu paņēmis līdzi lapu ar mūsu draudzes telpu plānu. Pirms diviem gadiem tas tika uzprojektēts, bet divus gadus tas joprojām atradās uz manām durvīm. Šodien no rīta es to noņēmu, jo man nav nekādas jēgas skatīties uz plānu, ja varu šīs telpas redzēt realitātē. Rezultāts pat izskatās labāk, nekā plāns vai 3D vizualizācija. Tāpat ir atšķirība starp sprediķa skatīšanos internetā un klātienē. Ir labi skatīties sprediķus internetā, taču dzīvē tas ir labāk un saprotamāk, un tu vari visam dzīvot līdzi šeit kopā ar pārējiem. Tāpat ir ar jebkuru koncertu. Ir ļoti liela atšķirība starp koncerta klausīšanos klātienē un YouTube. Es gan neapmeklēju koncertus, bet zinu atšķirību. Kāpēc cilvēki maksā lielas summas, lai vērotu pasākumus klātienē? Tāpēc, ka tas ir piedzīvojums, un viņi ir tajā iekšā. Mūsu draudzes telpas ir vīzijas rezultāts. Tā ir vīzija, kuru mēs nepārtraukti turējām acu priekšā. Tā ir vīzija, kurai tika pakārtotas mūsu finanses, darbs un virzība. Tā bija stratēģija, plāni un mērķi divu gadu garumā. Nu mēs to visu redzam realizētu un pilnībā pabeigtu. Ir izdarīts pat vairāk, nekā sākotnēji tika plānots. Dažādu būvvaldes prasību dēļ telpās ir izveidotas arī ekstras, kas apmeklētājiem ir tikai ieguvums.

Viss sākas ar vīziju. Kāds būs tavs 2020. gads? Tāds, kādu tu to redzi šodien. Šajā gadījumā es pat nerunāju par pūlēm un darbu, bet par to, ko tu redzi. Ja cilvēkam nav vīzijas jeb redzējuma par jauno gadu, tad nav arī nekādu darbību un soļu mērķu virzienā. Kādu tu redzi šo gadu? Kādi ir tavi plāni un mērķi šajā gadā, kas ir arī reāli sasniedzami? No tā atkarīgs tas, kāds būs šis gads. Pirms diviem gadiem mums bija tikai telpu plāns. Šajās telpās iepriekš atradās noliktavas. Agrāk te darbojās kāda fabrika vai rūpnīca. Šodien šīs telpas ir pielāgotas mūsu vajadzībām, un tās atrodas ļoti labā vietā. Jaungada salūtus dažādās Rīgas vietās mēs varējām vērot pa mūsu telpu logiem. Mums kopā bija lielisks Vecgada vakars. Vienlaicīgi slavējām, lūdzām un pa logu vērojām salūtus. Viss, draugi, sākas ar vīziju. Ar ko atšķiras veiksmīgs cilvēks no viduvējības jeb aunu bara? Aunu bars ir cilvēki, kuriem viss jāparāda priekšā, visur jāpabaksta un jāpavēl, jo citādi nekas šo cilvēku dzīvēs nenotiek un nemainās. Tādi ir apmēram 99% cilvēku. Ja aunu bari ir draudzēs, tad vēl jo vairāk pasaulē. Ir arī ne-aunu bars. Tie ir patstāvīgi cilvēki, kuri visbiežāk sākumā ir nepatstāvīgi. Tas nav nekas nenormāls, bet ar laiku mums jākļūst patstāvīgiem. Mums jābūt ne tikai tiem, kuri ņem, bet arī tiem, kuri dod. Tā arī ir patstāvība. Ar ko atšķiras viduvējība no veiksmīga cilvēka? Ar vīziju, kādu redz šis cilvēks. Ja cilvēka vīzija ir ņemt, tad šis cilvēks ir viduvējība un tāds vienmēr arī paliks. Ja cilvēkam ir vīzija dot, tad tas ir augsta lidojuma cilvēks.

Ir atšķirība tajā, kā tu redzi savu jauno gadu, savu dzīvi un kalpošanu, un svarīgs ir motīvs, kāpēc tu kaut ko mācies, kaut kur strādā, kāpēc tu ar kaut ko draudzējies vai nedraudzējies, kāpēc tu kaut ko skaties un lasi (vai nelasi), kāpēc tu mācies tieši tajā skolā un ne citā un kāpēc tu kaut ko vispār dari. Tavs lidojums vai tava mērenība atkarīga no tā, kāda ir tava vīzija – vairošanās vīzija vai “piena un medus” vīzija. Tālāk es runāšu vairāk par katru no tām. Es vēlos ar tevi dalīties ļoti būtiskās lietās, kuras tev jāpacenšas satvert, jo tieši tajās ir svētību atslēgas – ka tu kaut ko dari nevis tāpēc, lai būtu tev, bet lai būtu citiem. Protams, lai kaut ko dotu citiem, arī tev pašam vajag, tāpēc Dieva vārds saka: “Mīli Dievu un savu tuvāko kā sevi pašu.” Lai mīlētu citus, mums jāmīl arī sevi. Es nevaru mīlēt citus, ja nemīlu sevi, un tomēr, ja mana vīzija ir vienkārši laba, laimīga un vesela ģimene, labs vīrs, finanses, darbs un mācības, tad es esmu viduvējība. Ja šāda zvaigzne uzaust, tad tā tikpat ātri noriet. Ja tā uzaust un paliek, tad tas nenes neko svētīgu cilvēcei.

Parunāsim par Ābrahāmu. Kad Dievs radīja zemi, cilvēkus un dzīvniekus, Viņš teica Ādamam un Ievai: “Augļojieties, vairojieties un valdiet!” Dieva mērķis bija tāds, lai cilvēki vairotos. Ādams un Ieva bija cilvēki, radīti pēc Dieva līdzības. Tā vietā, lai vairotos paši un vairotu Dieva slavu un godību, Ādams un Ieva vairoja tikai savu godību un sevi. Viņi tika velna piekrāpti, un ļaunums virs zemes vairojās, kā rezultātā Dievs nolēma cilvēkus iznīcināt. Es zinu, ka mums patīk uzskatīt, ka Dievs ir tikai labs. Dievs ir taisnīgs Dievs. Notika plūdi, un zeme ar visiem cilvēkiem uz tās tika iznīcināta. Izglābās tikai taisnais Noa, kurš ticībā uzcēla šķirstu un kopā ar ģimeni tika izglābts. Dievs redz cilvēku domas, sapņus un vīzijas. Viņš redz – pasaulē ļaunums ir tā savairojies, ka nekas nemainīsies. Bet Dievam ir vīzija un mērķis – ticīgi cilvēki pēc Dieva līdzības, svētīta zeme un arī svētīta Latvija. Senos laikos Dievs iznīcināja zemi kopā ar cilvēkiem. Tikai taisnais ar savu ģimeni tika izglābts, un Dievs teica Noa: “Vairojieties, augļojieties un piepildiet zemi!” Viņi augļojās, vairojās un piepildīja zemi. Sekojot līdzi notikumiem Bībelē, var lasīt, ka atkal notika tas pats, kas vienmēr ir noticis. Tauta sāka celt Bābeles torni, ceļot sevi augstāk par Dievu, un atkal pienāca kārtējais kritiskais punkts, kad ļaunums virs zemes savairojās tādā apmērā, ka faktiski atpakaļceļa vairs nebija, bet Dievam bija plāns. Viņš uzrunāja kādu cilvēku, kurš dzīvoja Mezopotāmijā, Ūrā. Šis cilvēks bija Ābrahāms, tajā laikā saukts par Ābrāmu. Viņa tēva vārds bija Tera. Viņa tēvs ar ģimeni izgāja no Ūras uz Hāranu Kānaāna zemē, kur visa Ābrahāma ģimene arī mājoja. Ābrahāmam bija brālis Hārans. Brālis nomira, tāpēc Ābrahāms uzņēmās Hārana dēla, Lata, audzināšanu.

Kādā jaukā dienā Dievs uzrunāja Ābrahāmu un teica: “Izej no šīs zemes, un Es tevi svētīdams svētīšu, vairodams vairošu un došu zemi, kurā tavi pēcnācēji dzīvos, un visas zemes tautas tiks tevī svētītas.” Dievs atklāja Savu plānu, kas patiesībā bija jau no iesākuma. Dievs un Viņa darbi ir neizdibināmi. Dievam ir mērķis – lai vairojas taisni cilvēki, un caur taisniem cilvēkiem lai vairojas Dieva valstība, viss labais, viss, kas nāk no Dieva. Tauta, kas nāca no Ābrahāma, tika nosaukta par ebrejiem (tulkojumā – ‘svešie’). Viņiem nebija savas zemes, bet Dievs apsolīja: “Jūs dzīvosiet Kānaāna zemē, un tev, Ābrahām, piedzims Īzaks, viņam piedzims Jēkabs, un jūs vairosieties un piepildīsiet zemi.” Jau Pirmajā Mozus grāmatā mēs lasām, ka uzreiz pēc cilvēka grēkā krišanas Dievs runā par nākotni – Jēzu. Dievs saka, ka velns iekodīs Tam papēdī, bet sievas dzimums velnam sadragās galvu. Dievs runā par Kristus nāvi, augšāmcelšanos un veidu, kādā ticīgie vairosies un Dieva slava un svētība vairosies virs zemes. Dieva plāns bija pacelt un vairot tautu, kas nes svētību visām tautām, un šī tauta šodien esam mēs, draudze. Jebkura draudze Latvijā, kas tic uz Kristu, ir Ābrahāma pēcnācēji ne pēc nacionalitātes, bet pēc garīgā indeksa. Mēs esam tie, kuri nes Dievam slavu, un tie, kuri svētī Latviju. Pagāni var dziedāt “Dievs, svētī Latviju!”, bet, kad mēs to dziedam un arī darām, tad Dievs patiešām svētī Latviju. Vai zini, ka draudzes dēļ joprojām pastāv Latvija un latviešu valoda? Mēs nezinām, kas būs nākotnē, bet, ja ir kaut kas labs, tad tas ir Dieva dēļ.

Dievs gribēja iznīcināt Sodomu un Gomoru, kur grēks bija tādā mērā savairojies, ka vairs nebija atpakaļceļa. Ābrahāms jautāja Dievam: “Ja tur atradīsies desmit taisnie, tad taču Tu neiznīcināsi šīs pilsētas kopā ar viņiem?” Dievs atbildēja: “Nē, neiznīcināšu.” Beigu beigās tur bija tikai viens taisnais – Lats. Kad paliek tikai viens Lats, tad pienāk beigas šādai pilsētai, ģimenei un valstij. Kad palika tikai viens taisnais, Lats, kurš ar ģimeni izgāja no grēcīgās zemes, tā tika nolemta iznīcināšanai. Lija uguns un sēra lietus, un pilsētas tika iznīcinātas. No rīta tikai iztālēm cēlās dūmi. Visi grēcīgie cilvēki tika iznīcināti. Lata sieva bēgot ar ilgām atskatījās uz šīm pilsētām un kļuva par sālsstabu. Tik ļoti viņai vilka uz šo zemi! Lata meitas izspruka no šī posta, bet Lata znoti un viņu bērni palika tur. Brīdī, kad znotiem tika teikts, ka pilsēta jāatstāj, jo nāks Dieva sods, tad viņiem grēcīgais dzīvesveids bija svarīgāks par Dievu un ģimeni, un viņi tika iznīcināti. Kad uz zemes mazinās taisno skaits, kad draudze kļūst vājāka, tad svētības kļūst mazāk, valstīs pastiprinās dažādi kontroles mehānismi, paātrinās globalizācijas procesi un ļaunums iet plašumā. Valstis uzkundzējas pār valstīm, par demokrātiju var aizmirst, un viss lēnām pārvēršas diktatūrā. Lūk, kāda nozīme ir draudzei šeit, virs zemes! Dieva vārds saka, ka draudze ir patiesības balsts un pamats.

Dieva plāns bija ļoti vienkāršs – caur Ābrahāmu vairot Dieva tautu. Caur Jēzu Kristu mēs mantojam to pašu Ābrahāma ticību un svētības. Mēs vairojamies, aizsniedzot cilvēkus Kristum. Katrai draudzei ir uzdevums nevis sēdēt un lēnām rūsēt, bet garīgi, intelektuāli un skaitliski augt, savās sirdīs un attiecībās, vedot cilvēkus pie Kristus un ceļot Dieva valstību, un tādējādi pozitīvi ietekmējot sabiedrību. Lūk, kāds ir Dieva plāns! Tāpēc Dievs uzrunāja Ābrahāmu, sakot: “Izej no savas tēvu zemes, un Es tevi darīšu par lielu tautu, kurā visas zemes tautas būs svētītas.” Paldies, Ābrahāma tēv! Tu neesi ebrejs, bet Ābrahāmā tu esi svētīts, jo viņš ir mūsu patriarhs, mūsu ticības aizsācējs. Tiem, kuri maz lasa Bībeli, tas ir sarežģīti, bet tiem, kuri daudz lasa, tas ir interesantāk. Es iesaku šīs Rakstu vietas lasīt un pārdomāt. Jālasa ir visa Pirmā Mozus grāmata.

Vai zini, ko teica Rebeka, Ābrahāma dēla Īzaka sieva? Īzakam piedzima dvīņi, Ēsavs un Jēkabs. Citi saka, ka vārds ‘Jēkabs’ tulkojumā nozīmē ‘melis un krāpnieks’, taču tā nav. Vārds ‘Jēkabs’ nozīmē ‘tas, kurš ieķēries papēdī’. Kad piedzima dvīņi, tad pirmais pasaulē nāca Ēsavs. Pēc tam nāca Jēkabs, bet viņš ieķērās papēdī pirmajam un nekad vairs to neatlaida, un viņš kļuva par pirmo. Nevis Ēsavs, bet Jēkabs mantoja vīziju no sava tēva. Jēkabs bija satvēris vairošanās vīziju. Ēsavs dzīvoja parastu dzīvi un ņēma cittautietes par sievām. Viņu māte Rebeka ir ticības paraugs. Viņa nebija ne Ābrahāms, ne Īzaks. Viņa nebija ticības pirmais nesējs, bet ticības nesēja sieva. Rebeka teica: “Ja Ēsavs ņem šīs vietējās sev par sievām, tad man vairs nav vērts dzīvot.” Kāpēc tā? Dieva tautai ir jābūt nodalītai no pasaules. Dieva draudze ir izglābto cilts, ķēnišķīgi priesteri. Draudze nevar sajaukties ar ļauno – pasauli. Draudze var glābt pasauli un integrēt pasauli draudzē, nevis otrādi. Nevis draudze integrējas pasaulē, bet pasaule draudzē, tur, kur ir Dieva spēks, Dieva darbi, žēlastība, Kristus un Svētais Gars. Lūk, kāds ir draudzes uzdevums! Lūk, kādas bija šo pirmo cilvēku, patriarha un viņa sievas emocijas! Lūk, kāds bija viņu domāšanas veids! Rebeka savai dzīvei neredzēja jēgu, ja pēc viņas nekas svētīgs nepaliks un Dieva tauta caur viņu nevairosies. Viņa redzēja, ka Ēsavs nebija Dieva cilvēks. Viņš bija atkritis un pārdeva savu pirmdzimtību un vīziju no Dieva par vienu zupas šķīvi. Ēsavs nāca no medībām, un Jēkabs bija uzvārījis smaržīgu lēcu zupu. Ēsavs sajuta smaržu un lūdza Jēkabu: “Lūdzu, dod man no tā sarkanā, sarkanā viruma!” Jēkabs atbildēja: “Tad pārdod man savu pirmdzimtību.” Pirmdzimtība nozīmē to, ka dēls manto vairošanās vīziju no tēva. Tas nozīmē, ka Jēkabs var valdīt, iet tālāk un būt patriarhs. Ēsavs atbildēja Jēkabam: “Kam man to pirmdzimtību? Mēs tāpat visi reiz mirsim.” Ēsavs mīlēja zupas šķīvi, bet nemīlēja to, ko Dievs viņam bija devis – vairošanās vīziju, DNS, ko Dievs ir devis katram ticīgam cilvēkam. Ja mēs, draudze, esam virs zemes, tam ir viens galvenais mērķis – vairošanās. Es labprāt varētu runāt arī par ko citu, taču neko citu Mozus grāmatās ieraudzīt nevar.

 

Padalīšos ar kādu ļoti vienkāršu ikdienas notikumu savā dzīvē, kas notika šajā nedēļā, 30. un 31. decembrī. Braucot mājās, manai mašīnai pēkšņi pārstāja darboties logu tīrāmās slotiņas. Ja līst lietus vai ir slapjš asfalts un sniegu met logā, bez slotiņām nekur tālu neaizbraukt. Pilsētā nevar tā ātri izkāpt un notīrīt logu. Vai tā ir nesvētība? Mums ir divas mašīnas – man un sievai. Vecgada vakarā gatavojāmies braukt uz dievkalpojumu. Manu mašīnu atstājām servisā, jo svētku laikā nekādi remontdarbi nenotiek. Iekāpu sievas mašīnā, un izrādījās, ka akumulators nedarbojas. Bija divas mašīnas, un nu nebija nevienas. Paldies Dievam, ka tomēr bija tā bez slotiņām. Es braucu lietus laikā un apdraudēju satiksmi. Pats tikko biju sludinājis par nejaušībām, par ķieģeļiem, kas var nokrist, bet domāju, ka, lai kas arī nenotiktu, mani tas neskars, nekāds ļaunums nenotiks, jo esmu svētīts un eju Dieva vīzijā. Un tad nodomāju pie sevis, kas tā ir par sakritību, ja ir divi auto, bet tajā dienā nav, ar ko braukt. Bet mani tas neuztrauca un es to neuzskatīju par nesvētību. Svētība ir tā, ka es aizbraucu un auto paņēma remontā svētku dienā. Svētība bija tā, ka meistars atbrauca uz mājām un visu izdarīja mašīnai, lai tā ietu, bet otrs auto atrodas remontā. Kā mēs rēķinām svētību? Man garīgi nav tik daudz enerģijas, lai lūgtu par tādiem niekiem, kā piemēram auto slotiņas. Mani tik ļoti neinteresē mašīna, jo varu kaut vai ar autobusu atbraukt. Mani interesē vairošanās Dieva valstībā. Mani interesē attiecības ar Dievu un Dieva godība un slava Latvijā. Un šīs mazās lietas nenorāda ne uz svētību, ne uz nesvētību. Esi labāk par svētību cilvēkiem!

Tiem, kuri meklē Dieva vaigu, Viņš sirdī veic tādas izmaiņas, ka viss notiek pēc Jēzus vārdiem: “Dzenieties vispirms pēc Debesu valstības, un tad pārējās lietas jums tiks pieliktas.” Un, ja kaut kas arī netiek pielikts, es tik un tā dzenos pēc Dieva valstības. Šīs pieliekamās lietas ir svarīgas, bet vienmēr svarīgākai ir jābūt Dieva valstībai. Ja tu meklē Dievu un gribi vairošanos un dzīvot Ābrahāma svētībā, tev zūd interese par pieliekamām lietām. Par Ābrahāmu ir rakstīts, ka viņš izgāja no kaldeju Ūras, izgāja no Hāranas un paņēma līdzi Latu, un ir teikts, ka viņš bija svētīts ar lopiem un zeltu. Es nekur neredzu, ka ir rakstīts, ka Dievs saka: “Es tevi vedīšu uz zemi, kur piens un medus tek.” Viņš saka: “Izej, un Es tev rādīšu ceļu, un tu būsi par svētību tautām, un Es tevi vairošu.” Ābrahāms gāja paklausībā Dievam, lai vairotos, un Dievs viņu svētīdams svētīja. Viņam prioritāte bija Īzaks, kuram nodot svētību, lai Dieva valstība vairotos.

Jaunā gada dievkalpojumā mēs saņēmām svētību, bet šodien mēs saņemsim vīziju. Es šodien nemācīšu, kā veidot stratēģisku plānu, jo vairāk es gribu, lai tu savā sirdī un garā dabū Dieva vīziju! Es gribu, lai tev viss ir, un viss ir tāpēc, ka tu dzenies pēc Dieva valstības, nevis pēc pieliekamām lietām. Ja tev kaut kas nav, tad priecājies par to, kas tev ir. Svētība nav mantā, bet gan tajā, kāda ir tava sirds un vīzija. Pagājušajā gadā mēs visi ieguldījāmies ne tikai finansiāli, bet arī ar dažādām kalpošanām, lai noorganizētu Tautas lūgšanu sapulci. Tā ir prioritāte – ieguldīties Dieva darbā, un pārējās lietas tev tiks pieliktas. Par materiālām lietām arī ir jālūdz, bet prātā jāpatur, ka Dieva valstība un cilvēki, kuri paliks aiz tevis, ir prioritāte, un mēs kā draudze vairojam Dieva valstību savā zemē. Ābrahāms izgāja no kaldeju Ūras, un radās Dieva tauta. Piedzima Īzaks, Īzakam piedzima Ēsavs un Jēkabs. Jēkabam piedzima mūsu ciltstēvi, tajā skaitā arī Jāzeps. Un viņi visi svētībā saņēma sava tēva vīziju. Ebreji nonāca verdzībā Ēģiptē. Zemē, kura viņiem nepiederēja, izcēlās bads. Zeme, kur Ābrahāms cēla altārus Dievam un kurā viņi dzīvoja, nepiederēja viņam. Tas bija tas, ko Dievs viņam bija apsolījis. Vēstulē ebrejiem ir rakstīts, ka mūsu ciltstēvi dzīvoja ticībā, apsolītās lietas nesaņēmuši. Viņi dzīvoja ticībā un pārliecībā, nesaņemot to, kam ticēja. Lūk, nesavtīga ticība! Lūk, vīzija! Nedomāt: man, es, mans, bet kas būs pēc tevis. Svarīgāka ir Dieva valstība tevī, tavā prātā un apkārtējos cilvēkos, un tu esi daļa no tā, kas vairo Dieva valstību.

Ebreji uzreiz nesaņēma zemi, bet tikai pēc četrsimts gadiem vai pat vairāk. Zemē bija bads, bet Jāzepa un viņa vīzijas dēļ Dieva izredzētā tauta tika izglābta. Septiņdesmit cilvēki devās uz Ēģipti. Viņiem bija laba dzīve, jo Jāzeps bija otrais cilvēks aiz faraona, Dieva svētīts. Pagāja četrsimts gadi, un viņi savairojās līdz sešsimts tūkstošiem cilvēku, spriežot pēc dažādām aplēsēm. Četrsimts gadus ebreji kā vergi dzīvoja Ēģiptē. Līdz brīdim, kad viņi Ēģiptē savairojās, es nekur neredzu tādus vārdus kā “piens un medus”. Patriarhiem pietika ar to, ka Dievs apsolīja viņiem, ka viņus vairodams vairos, svētīdams svētīs un viņi būs par svētību tautām. Viņi gāja vairošanās vīzijā. Tā ir vīzija, ko Dievs deva Ābrahāmam, mūsu ticības tēvam. Ebreji bija pieraduši dzīvot kā vergi, bet jūgs kļuva par smagu un viņi lūdza Dievu, lai Viņš palīdz. Dievs izvēlējās Mozu, lai atbrīvotu Savu tautu no gūsta.

Ja tu par sevi domā, ka esi nekāds, lai celtu Dieva valstību, tad zini, ka arī Ābrahāms baidījās. Viņš uztraucās, ka viņu nenogalina, jo viņam bija ļoti skaista sieva, vārdā Sāra. Viņš baidījās, ka kāds neatņem viņa sievu un viņu pašu nenogalina. Viņi sarunāja, ka teiks, ka abi esot brālis un māsa. Faraons paņēma Sāru, un Dievs viņu sodīja ar slimībām un citām nelaimēm. Faraons uzzināja, ka Sāra ir Ābrahāma sieva. Pēc laika Gerāras zemē pie Abimeleha notika tieši tas pats. Atkal viņi sameloja, ka ir brālis un māsa. Atkal ķēniņš paņēma Sāru, bet nepieskārās viņai. Uznāca šausmas zemei un visam viņa galmam. Ķēniņš saprata, ka Dievs tā dēļ ir dusmīgs. Viņš iedeva Ābrahāmam zeltu un lika iet prom. No tā brīža pat izdeva likumu, ka neviens nedrīkst pieskarties ne Sārai, ne Ābrahāmam, citādi tam jāmirst. Interesanti, ka ar Īzaku un viņa sievu notika tieši tāpat. Tev jāzina, ka visi šie cilvēki bija nepilnīgi, taču viņiem bija vairošanās vīzija. Tieši vīzija formē tevi. Ja tava vīzija ir nauda, tad arī nauda tevi formēs. Ja tava vīzija ir Dieva valstība, tad arī Dievs tevi formēs un Viņa svētība būs tavā dzīvē, jo Dievs ir teicis: “Svētīdams Es tevi svētīšu un vairodams vairošu.” Cilvēks ir nepilnīgs, bet, ja tev ir vairošanās vīzija, tad viss, ko tu dari, dos tev svētību, ne tāpēc, ka tu dzenies pēc svētībām, bet tāpēc, ka tev ir vairošanās vīzija Dieva valstības labā.

Dāvidam iepatikās Batseba. Viņš gulēja ar viņu, nogalināja viņas vīru un pēc tam nožēloja. Arī viņš pieļāva kļūdas, bet viņam bija vairošanās vīzija. Viņš bija tas, kurš sakārtoja kalpošanu templī. Tas bija viņš, kurš uzcēla Izraēlu. Nepilnīgus cilvēkus Dievs dara pilnīgus tikai tāpēc, ka viņiem ir vairošanās vīzija. Līdz Mozum Bībelē nevar redzēt nekādu “pienu un medu”. Ābrahāms bija kopā ar Latu. Lats bija svētīts, jo Ābrahāms bija svētīts. Tad, kad Lats nošķīrās no Ābrahāma, viņam viss beidzās kā dzērājam, un pat viņa meitas ar viņu gulēja. Viņš nonāca Sodomā, nošķīrās no Ābrahāma un pazaudēja svētību. Meitas ar viņu gulēja, un tā radās moābieši un amonieši. Bet no Ābrahāma radās ticīgie Dievam. Tev nav gadījies redzēt, ka kāds sāk savu kalpošanu un pēc tam atmet visam ar roku? Vai arī, ka tu kādam esi kalpojis, un viņš aiziet? Arī biznesā tā gadās, un visbiežāk ietekme ir no citiem cilvēkiem. Tieši toreiz, kad Lats aizgāja no Ābrahāma, viņam atklājās Dievs un teica:

"Skaties uz debesīm un skaiti zvaigznes; vai tu spēj tās izskaitīt? Tikpat daudz būs tev pēcnācēju.” (1. Mozus grāmata 15:5)

Tev būs visas svētības, ja ticēsi vairošanās vīzijai. Esi daļa no Dieva darba! Un šādi Dievs runāja līdz Mozum:

Es esmu nolaidies, lai viņus izglābtu no ēģiptiešu rokām un tos izvestu no šīs zemes uz labu un plašu zemi, uz zemi, kur piens un medus tek, uz kānaāniešu, hetiešu, amoriešu, ferisiešu, hīviešu un jebusiešu zemi. Un redzi, Israēla bērnu brēkšana ir nākusi Manā priekšā, un Es esmu redzējis tos spaidus, ar kādiem ēģiptieši viņus apspiež. Tagad ej, Es tevi sūtīšu pie faraona. Izved Manu tautu, Israēla bērnus, no Ēģiptes!" Tad Mozus sacīja uz Dievu: "Kas es esmu, ka man jāiet pie faraona un ka man jāizved israēlieši no Ēģiptes?" Un Dievs sacīja: "Es būšu ar tevi, un šī būs tā zīme, ka Es tevi esmu sūtījis, lai tu izvestu tautu no Ēģiptes: jūs kalposit Dievam šinī kalnā." Bet Mozus sacīja uz Dievu: "Redzi, kad es nākšu pie Israēla bērniem un viņiem sacīšu: jūsu tēvu Dievs mani pie jums ir sūtījis, - tad tie jautās: kā Viņu sauc? - Ko tad lai es viņiem saku?" Dievs sacīja uz Mozu: "ES ESMU, kas ES ESMU." Viņš sacīja: "Tā tev jārunā ar Israēla bērniem: ES ESMU - tas mani sūtījis pie jums." Un Dievs vēl sacīja uz Mozu: "Tā tu saki Israēla bērniem: Tas Kungs, jūsu tēvu Dievs, Ābrahāma Dievs, Īzāka Dievs un Jēkaba Dievs mani ir sūtījis pie jums - tas ir Mans Vārds mūžīgi, to atcerieties uz audžu audzēm. Ej un sapulcini Israēla vecajus un saki viņiem: Tas Kungs, jūsu tēvu Dievs, ir man parādījies, Ābrahāma, Īzāka un Jēkaba Dievs, sacīdams: vērodams Es vēroju jūs un to, ko viņi jums darījuši Ēģiptē. Un Es esmu sacījis: Es jūs izvedīšu no Ēģiptes posta uz kānaāniešu, hetiešu, amoriešu, ferisiešu, hīviešu un jebusiešu zemi, uz zemi, kur piens un medus tek. Tad viņi klausīs tev. Bet tu un Israēla vecaji ejiet pie Ēģiptes ķēniņa un sakiet tam tā: Tas Kungs, ebreju Dievs, ir parādījies mums. Tagad ļauj mums iet triju dienu gājumu tuksnesī, lai upurētu Tam Kungam, mūsu Dievam.” (2. Mozus grāmata 3:8-18 )

Izraēlieši bija verdzībā. Dievs atklājās Mozum caur degošu ērkšķu krūmu. Dievs pat viņam lika novilkt kurpes, teikdams, ka šī vieta ir svēta. Dievs viņu uzrunāja un teica: “Ej, izved Manu tautu no Ēģiptes zemes.” Izraēlieši bija tādā līmenī, ka, ja viņiem nepiesolītu naudu, labu darbu vai māju, dziedināšanu un visādus labumus, tad viņi nekur nedotos. Pa visiem šiem gadiem viņi bija aizmirsuši, kādu vīziju Dievs viņiem bija devis. Tāpat arī mums, lai dabūtu cilvēkus pie Dieva, jārīko visādi pasākumi, inkaunteri un jāsola, ka būs svētības un dziedināšanas, lai izrautu viņus ārā no velna valstības. Tāpēc mēs internetā liekam liecības, lai aizsniegtu cilvēkus pasaulē. Cilvēki stāsta pozitīvas liecības, ko Dievs ir izmainījis viņu dzīvēs. Ziemassvētkos Balvos bija pasākums. Daudz cilvēku bija, jo bija sagatavotas dāvaniņas. Uz mūsu draudzes kontakttālruni arī ir zvanījuši cilvēki un jautājuši, vai dāvanas dos. Ja neko nedod, tad viņi nenāk. Pat mana mamma novērojusi, ka cilvēki nāk uz dievkalpojumu tikai tad, kad dod dāvanas. Tā ir “piena un medus” vīzija, ka mēs nākam uz draudzi tikai tāpēc, lai kaut ko dabūtu. Atceros vienu cilvēku no Valmieras, kurš pats nebija ļoti ticīgs, bet sieva viņam bija ticīga. Viņam dzīve kopumā gāja uz augšu, jo, klausoties sprediķus, viņš saprata, kā var nopelnīt naudu un visādas citas labas lietas. Kad ar viņu runāju, es jutu, ka viņš nav Dieva vīzijā, lai kalpotu un kaut ko darītu Dievam. Toreiz viņš man teica: “Visu, ko man vajag, es no šejienes paņemu.”

Tu vari nākt pie Dieva tikai tāpēc, ka Dievs tiešām dziedina un atbrīvo, un finansiāli svētī. Lai nāktu pie Dieva, kāda nepieciešamība ir ļoti normāls iemesls. Pie manis neviens nepienāca un neteica: “Nāc pie Dieva, jo tev vajag Dievu.” Un es arī pats nesapratu, ka man tieši pie Dieva vajag nākt. Man bija smagas atkarības, es biju fiziski un garīgi slims. Es biju emocionāli slims, es negribēju dzīvot, man bija depresija, es biju narkomāns un dzērājs. Es biju sācis lūgt Dievu: “Dievs, ja Tu esi, tad izmaini manu dzīvi!” Es Dievam neteicu: “Es gribu Tev kalpot un pienest upurus, vest cilvēkus pie Tevis, es beidzot gribu kaut ko dot no sevis.” Nē, es teicu Dievam, ka man kaut ko vajag: “Dievs, dod man jaunu dzīvi!” Ir ļoti normāli, ka Dievs dod jaunu dzīvi un svētī tevi, bet, ja mēs paliekam tajā stāvoklī un turpinām pieprasīt tikai sev, ja nesatveram prioritāro vīziju – vairošanās vīziju, tad notiks tāpat kā izraēliešiem 40 gadus tuksnesī, kur viņi ņaudēja un īdēja, sūdzējās un neko nedabūja. “Mēs gribam atpakaļ uz Ēģipti, tur bija sīpoli un gaļa. Tur bija labāk. Sliktais Mozu, tu mūs izvedi no verdzības un dziedināji mūs, lai mēs tuksnesī mirtu kopā ar saviem bērniem! Turklāt apsolītajā zemē dzīvo milži! Augsne tur ir auglīga, bet tie milži mūs nogalinās.” Bija tikai divi vīri, Jozua un Kālebs, kuri bija ar mieru iet un teica, ka to zemi var iekarot, jo Dievs ir ar viņiem. Pārējie kurnētāji četrdesmit gadu laikā izmira tuksnesī. Visa paaudze izmira tuksnesī tikai tādēļ, ka palika patērētāji un negāja tālāk. Viņi palika “piena un medus” vīzijā. Zini, cik reizes es Bībelē redzu vārdus “piens un medus”? Divdesmit reizes. Nepārtraukti Dievs atkārto: Piens un medus, piens un medus… Kā sunim visu laiku saka: desa. “Ja jūs Mani klausīsiet, jums būs piens un medus.” Citādi cilvēki nekustās, jo tik ļoti Dievs viņus mīl, ka ar jebkādiem līdzekļiem mēģina vilkt viņus pie Sevis. Dievs cerēja, ka viņi satvers normālu Ābrahāma vīziju, bet viņi nesatvēra, un bija tikai divi cilvēki, kuri līdz galam satvēra vairošanās vīziju, Jozua un Kālebs. Pagāja četrdesmit gadi, un jaunā paaudze iegāja apsolītajā zemē. Vēl pēc neilga laika viņi atkal pazaudēja savu zemi. Kāpēc? Jo atkal kļuva par patērētājiem. Nekad, nekad neviens kristietis savā ticībā nebūs ilgtermiņā dzīvotspējīgs, ja viņš neies Ābrahāma vīzijā. Lūk, kā Jēzus saka:

“Neviens nevar kalpot diviem kungiem: vai viņš vienu ienīdīs un otru mīlēs, jeb viņš vienam pieķersies un otru atmetīs. Jūs nevarat kalpot Dievam un mantai.” (Mateja evaņģēlijs 6:24)

Nevar kalpot divām vīzijām. Vienmēr ir jātur pareizas prioritātes, protams, ir jādzenas arī pēc pārējām lietām, bet tās nevar būt prioritāras. Tieši Ābrahāma vīzija būs tā, kas atnesīs svētības tavā dzīvē.

Tāpēc Es jums saku: nezūdaities savas dzīvības dēļ, ko ēdīsit un ko dzersit, ne arī savas miesas dēļ, ar ko ģērbsities. Vai dzīvība nav labāka nekā barība? Un vai miesa nav labāka nekā drēbes? Skataities uz putniem gaisā: ne tie sēj, ne tie pļauj, ne tie sakrāj šķūņos, un jūsu Debesu Tēvs tos baro. Vai tad jūs neesat daudz labāki nekā viņi? Kurš jūsu starpā var ar zūdīšanos savam mūžam pielikt kaut vienu olekti? Un kāpēc jūs zūdāties apģērba dēļ? Mācaities no puķēm laukā, kā tās aug: ne tās strādā, ne tās vērpj, tomēr Es jums saku: ir Salamans visā savā godībā nav tā bijis apģērbts kā viena no tām. Ja tad Dievs zāli laukā, kas šodien stāv un rīt tiek iemesta krāsnī, tā ģērbj, vai tad ne daudz vairāk jūs, jūs mazticīgie? Tāpēc jums nebūs zūdīties un sacīt: ko ēdīsim, vai: ko dzersim, vai: ar ko ģērbsimies? Jo pēc visa tā pagāni dzenas; jo jūsu Debesu Tēvs zina, ka jums visa tā vajag.” (Mateja evaņģēlijs 6:25-32)

Par ko Jēzus šeit runā? Viņš saka, ka tavai prioritātei nevajadzētu būt šīm lietām, ko ēst, ko dzert, ko ģērbt, jo pēc visa tā pagāni dzenas. Viņiem ir sajukušas prioritātes. To var redzēt viņu dzīvēs.

“Bet dzenieties papriekš pēc Dieva valstības un pēc Viņa taisnības, tad jums visas šīs lietas taps piemestas. Tāpēc nezūdaities nākamā rīta dēļ, jo rītdiena pati par sevi zūdīsies. Ikvienai dienai pietiek pašai savu bēdu.” (Mateja evaņģēlijs 6:33-34)

Lūk, Dieva vīzija. Mēs esam atbildīgi par to, lai mūsu valstī tiktu saglabāti kristīgi standarti. Nest gaismu, Viņa vīziju. Viņa vīzija, pirmkārt, ir vairošanās vīzija, otrkārt, visas tās svētības, kas nāk ar to. Dievs gādā par savējiem.

“Jo, lai gan laika ziņā jums pašiem pienākas būt tiem, kas māca, jums atkal vajadzīgs kāds, kas jums māca Dieva vārdu pirmsākumus, un esat tapuši par tādiem, kam vajag piena, ne cietas barības. Jo katrs, kas bauda pienu, ir taisnības vārda nepratējs, jo tas ir bērns. Bet pilngadīgiem pienākas cieta barība, tiem, kam ir piedzīvojumi un kam prāti vingrināti izšķirt labu un ļaunu.” (Vēstule ebrejiem 5:12-14)

Pāvils saka, ka viņiem jau sen vajadzēja būt tiem, kuri māca, kuri kaut ko dod cilvēkiem, nevis tiem, kuri tikai ņem. Ja jūs paliekat ņēmēju stāvoklī, tad jūs esat tie, kam vajag tikai pienu. Tie ir tie, kuri 40 gadu laikā iznīkst. Tāpēc, pirmkārt, mums ir vajadzīga Ābrahāma vīziju un pēc tam visas svētības. Vairošanās vīzija pret “piena un medus” vīziju. Vai tu satvēri mācību? Tēvs tev ir iedevis čeku, uz kura summu tev ir jāuzraksta pašam. Kāda ir tava vīzija nākamajam gadam, kādas ir tavas prioritātes attiecībā uz medu un vairošanos, tas arī noteiks, kāda Dieva labvēlība būs baudāma tavā dzīvē. Galu galā pareizais motīvs kaut kā darīšanai nav savu vēlmju un vajadzību apmierināšana, bet gan Dieva gribas pildīšana, jo tu esi Dieva bērns. Nevis tāpēc, lai dabūtu sev, bet gan tāpēc, lai dotu citiem un dzīvotu pēc Viņa prāta. Dievs Ābrahāmam teica, lai viņš iziet, un viņš arī izgāja. Ne Ābrahāms, ne Īzāks, ne Jēkabs šo zemi neredzēja. Viņi sacēla Dievam altārus, bet apsolītajā zemē neiegāja. Viņi bija nesavtīgi, kalpoja Dievam un nemeklēja savu labumu.

Man šķiet, ka Ābrahāma vīziju nemaz nav tik vienkārši satvert. Viens no veidiem, kā to satvert, ir lūgšana. Tieši tāpat kā ticību un svaidījumu. Jēkabs piedzima, ieķēries papēdī vecākajam brālim, kuram bija jāmanto Ābrahāma svētība. Ēsavs to nicināja, bet Jēkabs maksāja cenu par to. Kad Jēkabs sastapās ar savu brāli, kurš viņu gribēja nogalināt, Jēkabu nevarēja nogalināt, jo viņš bija satvēris vairošanās vīziju, viņu nevarēja apturēt. Viņš bija nepilnīgs, bet viņš nevarēja dzīvot nesvētītu dzīvi. Pēc šīs vīzijas ir jādzenās. Es ticu, ka caur lūgšanu to var dabūt tieši sirdī. Tāpēc es lūgšu par tevi. Debesu Tēvs, paldies par Tavu Svēto Garu, dzīvais Dievs. Paldies, ka Tu mīli un esi izredzējis katru cilvēku šajā vietā, lai mēs ietu un nestu augļus un lai šie augļi paliktu. Es lūdzu, palīdzi pieņemt redzējumu, vīziju no Tevis, Kungs, Ābrahāma vīziju, vairošanās vīziju un līdz ar to visas tās svētības, kuras Tu mums esi paredzējis. Es lūdzu, lai Ābrahāma vīzija ieiet katra cilvēka sirdī šajā pašā brīdī. Aleluja!

Dažas instrukcijas priekšdienām:

Lūk, reāla statistika. Ir veikts pētījums. 5% no 100%, kuri uzraksta savus mērķus uz papīra, sasniedz vairāk nekā 95% kopā. Tikai tāpēc, ka viņi to uzraksta uz papīra. 1953. gadā kādā universitātē tika veikts pētījums. 3% skolēnu uzrakstīja savus dzīves mērķus uz papīra. 1975. gadā, t.i., pēc 22 gadiem, atklājās, ka šie 3% bija sasnieguši vairāk nekā visi 97% kopā, tikai tāpēc, ka viņi savus mērķus bija uzrakstījuši uz papīra. Es ticu, ka šī lūgšana, kuru mēs lūdzām, šis vārds, kuru tu dzirdēji, ir dzīvs. Dievs pārdabiskā veidā dos tev vīziju, un tu to pieņemsi. Un arī visas svētības, kas ar to nāk. Lai tas tiešām tiktu realizēts, ir jāliek lietā savs prāts, lūgšanu dzīve, komandas darbs un ir jāraksta mērķi uz papīra. Ja tu tiešām gribi kaut ko izdarīt Dieva darbā, noliec reālus mērķus, uzraksti tos uz papīra un tiecies uz tiem. Sekundāri, protams, arī izvirzi un uzraksti citus mērķus savai dzīvei. Pirmkārt, personīgas attiecības ar Dievu un kalpošana Dievam, un tikai pēc tam visas pieliekamās lietas. Tie ir Jēzus vārdi. Kas deva Ābrahāmam vīziju? Tas pats Dievs, kas radījis Debesis un zemi, tas pats Dievs – Jēzus, kurš saka, lai mēs papriekšu dzenamies pēc Debesu valstības.

Mūsu draudzes vīzija ir ļoti vienkārša – Jēzus asinīs Latvija šķīstīta baltāka par sniegu. Tā ir mūsu vīzija – šķīstīta un svētīta Latvija. Mēs rīkojam Tautas lūgšanu sapulci, jo tas ir viens no etapiem, bez kura Dievs nevar svētīt Latviju. Mūsu mērķis nav tikai mūsu draudze, bet svētītas visas draudzes Latvijā. Mēs nespējam visu vieni, to spējam tikai visi kopā. Tātad mums nav savtīga vīzija. Mūsu draudzes precīzāka vīzija ir mājas grupas un draudzes katrā Latvijas pilsētā un ciematā. Mājas grupas katrā daudzdzīvokļu namā, Saeimā un pilnīgi visur. Tā ir mūsu vīzija. Draudze katra rajona centrā, katrā ciemā. No šīs vietas tālāk Baltijas valstis – Igaunija un Lietuva, pēc Baltijas valstīm tuvākās Eiropas valstis, līdz pasaules malai. Augļošanās un vairošanās, līdz Jēzus nāks otrreiz. Kad mēs vairs nebūsim šeit virs zemes, aiz mums paliks draudze, struktūra, līderi, Dieva kalpi, kuri turpinās šo darbu, augļosies un vairosies. Viņi nesīs to cauri gadu simtiem, kā to darīja Ābrahāms, Jēkabs, Īzāks, Dāvids un visi citi, kuri nākuši pirms mums.

Pārējās lietas – sakārtota dzīve, dziedināšana, labklājība – ir pieliekamās lietas. Mēs varam nākt pie Kristus un kādu laiku ņemt, bet pienāk laiks, kad mums ir jāsāk dot. Mūsu fokuss nav “piens un medus”, mums ir jāpieslēdzas vairošanās vīzijai. Šī vīzija nāk no sirds. Piens un medus sākās Mozus laikā, no vergiem, un, lai pārietu no vergu stāvokļa Dieva gribā, ir jāsatver vīzija. Mēs nedzenamies pēc brīnumiem, bet brīnumi ir. Arī Jēzus darīja brīnumus, dziedināja slimos un atvēra acis. Viņš ņēma mācekļus atsevišķi un apmācīja viņus. Tu redzi, ka mācekļi uztrauktos par to, ka viņus pašus Jēzus nedziedina? Viņi tā nejautāja, bet viņi jautāja, kāpēc viņiem neizdodas dziedināt. Vispār nekur Bībelē nav fokuss uz mācekļu veselību vai finansēm. Izņemot Jūdu, kura fokuss bija galvenā kase, un tieši viņš nodeva Jēzu par 30 sudraba gabaliem. Mācekļi bija nobrieduši kristieši, kuri bija pieņēmuši Dieva sirdi visā pilnībā.

Mācītāja Mārča Jencīša sprediķi “Vairošanās vīzija vs piena un medus vīzija” pierakstīja un rediģēja draudzes “Kristus Pasaulei” redakcija

Svētība 2020. gadam

Publicēja 2020. gada 1. janv. 23:43Līga Paņina

Ziņas datums 02.01.20.

Līdz jaunā gada iestāšanās brīdim ir palikušas četras stundas un divdesmit minūtes. Kas zina, varbūt 2020. gadā kaut kas mainās? Tāpēc mēs esam šeit, jo mēs ticam, ka šis gads un jaunais gads būs pavisam atšķirīgi gadi. Jaunais gads būs svētīgāks un auglīgāks nekā iepriekšējais! Es ticu un zinu, ka tie draudzes cilvēki, kuri būs īpaši svētīti jaunajā gadā, šodien ir šeit. Es ticu vienreizējai svētībai, vienai lūgšanai, bet visvairāk es ticu tam, ka cilvēks savu ticību demonstrē ar savu klātbūtni šeit un šodien. Tas, ka tu esi šeit un šodien, norāda uz to, ka tu esi draudzes patriots. Tas norāda, ka tev pats svarīgākais nav kaimiņi, kādas izpriecas, uguņošana citur, bet tava draudze, kas ir Kristus miesa, kas visu visur piepilda. Kristus ir galva, bet mēs esam Viņa miesa. Protams, nākotnē var visādi atgadīties. Bet varbūt tieši tu saņemsi lielu svētību, jo pēkšņi kaut kas mainīsies tavā galvā un sirdī. Varbūt kāds, kurš ir šeit, svētību pazaudēs, jo viņam arī kaut kas pēkšņi mainīsies prātā. Bet lielākoties visi svētītie šodien ir šeit, lai kopā sagaidītu jauno gadu – lai būtu kopā un būtu svētīti arī turpmāk.

Kas ir svētība? Skaidrojošajā vārdnīcā ir rakstīts, ka svētība ir Dieva labvēlīga ietekme, žēlastība no Dieva, Viņa labvēlība, laime un aizsardzība. Tas nozīmē, ka tu esi apgādāts un laimīgs. Tev ķieģelis neuzkritīs uz galvas, jo tu iesi garām tai vietai, un tā ir svētība. Pirms daudziem gadiem, kad mēs ar sievu vēl dzīvojām Limbažos, mēs atgriezāmies no kāda pasākuma, bija jau nakts, un nebija, kur nolikt mašīnu, jo visas vietas bija aizņemtas. Tie, kuri dzīvo Rīgas pagalmos, zina, ka dažkārt mašīnu nolikt ir grūti. Kur nu kurais to mašīnu noliek, un, ja esi mājās atgriezies vēlu, tad mašīnu var nebūt, kur likt. Citi mēģina aizņemt mašīnas vietu, liek kaut kādus bačokus, kannas. Vienreiz biju nolicis savu mašīnu pie draudzes māsas mājas, jo tur bija tukša vieta. Nācām pēc laika ārā, un uz mašīnas bija samestas olas, jo kāds uzskatīja, ka tā ir viņa vieta. Daudzdzīvokļu mājās notiek cīņa par automašīnu stāvvietām. Cilvēki, mājās braucot, jau pusceļā sāk domāt, kā nolikt mašīnu, un vai tajā vietā vispār tiks. Varbūt tikai lielu gabalu no mājas būs iespējams nolikt mašīnu. Tā arī mums bija tajā reizē mazajos Limbažos – nebija kur nolikt mašīnu. Bija stāvvieta pie skolas, tas nebija ļoti tālu, bet negribējās tur likt, bet pat tur bija aizņemts. Tā bija vieta, kur parasti liku, ja pie mājas bija aizņemts. Manī radās nelielas dusmas, un noliku savu mašīnu tālāk nekā parasti. No rīta es pamodos un redzēju, ka tajā vietā, kur es parasti liku mašīnu, atradās mašīna, kas bija nodegusi! Arī tuvākās divas mašīnas bija cietušas. Bet manai mašīnai, kas stāvēja gabalu tālāk, nekas nebija noticis. Dažkārt tu par kaut ko vari domāt, ka tā tev ir nesvētība, bet izrādās, ka tā patiesībā ir svētība. Tu paiesi garām tam jumtam un tev tas ķieģelis uz galvas neuzkritīs. Citam varbūt uzkritīs, bet tev neuzkritīs, jo tu esi svētīts. Tā ir īpaša Dieva labvēlība, ka tu nebūsi neīstajā laikā un neīstajā vietā. Tu būsi īstajā laikā un īstajā vietā!

Svētība ir veiksme, labklājība un pārticība, kas ir iegūta no Dieva vai ar Dieva gādību. Skaidrojošā vārdnīcā ir minēts Dievs vai dievi, bet mēs ticam vienam Dievam, kura Vārds ir Jēzus Kristus. Es domāju un ticu tam, ka svētība ir reāla substance, matērija. Formula ir šāda – tā ir objektīva realitāte, matērija, kurai ir sava forma, kaut kas pastāvīgs. Svētība ir kaut kas reāls, ko var iedot, ko var paņemt un nodot, un tā var būt tavā dzīvē, un var arī nebūt tavā dzīvē. Svētība ir īpaša Dieva labvēlība, ko var saņemt, kaut kas reāls un taustāms. Tieši šodien ir pagājuši precīzi divdesmit gadi kopš tā laika, kad biju atkarīgais, kas negribēja vairs dzīvot. Nākotne bija nezināma, nekas labs nebija gaidāms, bet es ļoti vēlējos būt brīvs, es vēlējos dzīvot normālu dzīvi, bet nespēju, jo man bija ļoti smaga atkarība no narkotikām. Es to reizi ļoti labi atceros, mēs ar draugiem bijām Doma laukumā, sniga, sniega pārslas bija ļoti lielas, un šāva salūtu. Es skatījos uz iespaidīgo uguņošanu debesīs un vēl tagad atceros to sajūtu, kā sniega pārslas krita man acīs. Es stingri nolēmu, ka no jaunā gada manā dzīvē nebūs nekāds alkohols un narkotikas. Cik ilgi es jaunajā gadā noturējos? Apmēram četrdesmit minūtes. Salūts beidzās un mēs kolektīvi gājām uz točku, lai iegādātos narkotikas. Un tā viss atkal turpinājās. Es nespēju to pārtraukt, atkarība valdīja pār mani, un man nebija Dieva svētības. Kopš tā brīža ir pagājuši divdesmit gadi, jo 2000. gada 17. martā es pieņēmu Kristu kā savu Glābēju un vienā mirklī tiku atbrīvots no atkarībām. Tā ir Dieva svētība. Svētība vai nu ir, vai nu tās nav. Ja tās nav, tad tu nevari savu dzīvi kontrolēt, arī tad, ja esi bagāts un vesels. Svētību nevar izmērīt tikai labklājībā, labā ģimenē vai tamlīdzīgi. Svētība izpaužas arī pareizās attiecībās ar Dievu un cilvēkiem, un līdz ar to nāk visas pārējās lietas.

Cilvēkiem ir trīs pamatvajadzības – veselība, ģimene un nauda (darbs). Šodien es lūgšu īpašu lūgšanu. Es ticu, ka svētību var nodot, iedot, un tu vari to paņemt. Man žēl, ka es ātrāk nesapratu, ka būs šāds dievkalpojums, jo mēs būtu uztaisījuši lielāku reklāmu un vairāk cilvēku aicinājuši saņemt svētību. Arī šo mūsu draudzes penthausa sistēmu, lai vērotu salūtus, es sapratu tikai no rīta. Svētību tavai veselībai un garam var nodot, un tu to vari saņemt. Pagājušajā svētdienā es sludināju par kalpošanas lietām – attiecībām ar Dievu, kalpošanu Dievam un draudzi, un, ja tev tas ir, tad pārējās lietas tev tiek pieliktas klāt. Kādas? Ģimene, nauda un veselība. Pagājušajā reizē mēs runājām par draudzi, par būšanu draudzē un nepieciešamību kalpot Dievam. Mēs visi gribam svētības personīgajā dzīvē, tāpēc šodien parunāsim arī par personīgo dzīvi, lai jaunajā gadā tava personīgā dzīve ir svētīta. Visi, kas šodien ir šeit, saņems svētību nākamajam gadam. Tas ir tāpēc, ka citādāk nav iespējams. Tu esi daļa no Dieva gribas, plāna un draudzes! Arī tad, ja tu šo sprediķi lasi vai skaties internetā, es lūdzu, lai Dievs apžēlojas par tevi un trāpa arī tev! Tu patiešām esi pareizajā vietā. Es zinu un ticu, ka šis ir īpašs brīdis svētībai, kas darbosies. Tāpat es ticu, ka tad, kad pie mums viesojās bīskaps Andrejs Tiščenko no Ukrainas un bija svaidīšanas dievkalpojums, tie, kuri vēlējās, saņēma svaidījumu. Svaidījums kļūst redzams darbībā, augļos un rezultātos. Šodien es ticu, ka tu reāli saņemsi svētību jaunajam gadam.

Kā saņemt svētību no Dieva un palikt šajā svētībā? Ko tev darīt, lai 2020. gads būtu svētīts? Pēc ķīniešu kalendāra tas tiek saukts par žurkas gadu, bet nekādas žurkas mūs nesvētīs, bet gan Dievs mūs svētīs. Mums ir vajadzīga īpaša Dieva svētība, apsardzība, apgādība un klātbūtne. Kā to panākt?

1. Sākumpunkts – sākums svētībai;

2. Pamatrisinājums, lai svētība būtu tavā dzīvē jaunajā gadā;

3. Sekundārais risinājums.

1. Sākumpunkts. Kas ir sākuma punkts, lai tavā dzīvē jaunajā gadā būtu svētība? Atceries, ka svētība ir reāla. Tu to vari paņemt. Tie ir svētīti cilvēki tavā dzīvē.

Bet Lābans sacīja viņam: "Kaut es būtu atradis labvēlību tavās acīs; no zīmēm esmu nopratis, ka Tas Kungs mani ir svētījis tevis dēļ.”” (1. Mozus 30:27)

Lābans bija Jēkaba radinieks, pie kura viņš strādāja, un Jēkabs bija svētīts no Dieva caur savu tēvu. Lābans bija nejauks pret Jēkabu. Jēkabs no viņa cieta un dabūja ņemt divas sievas. Lābans izturējās netaisnīgi pret viņu un neizmaksāja algu. Taču Lābans atzina: “Esmu sapratis, ka Dievs mani ir svētījis tevis dēļ.” Tu vari būt svētīts kāda cilvēka dēļ. Kāds cilvēks, kurš ir svētīts, ir nodevis tev savu svētību. Tāpēc es apgalvoju un ticu – ja tu šodien esi šeit, tu esi svētīts cilvēks. Ja tu regulāri esi dievkalpojumos un klausies Dieva vārdu, regulāri meklē Dieva vaigu, tad tu saņem svētību un nostiprini savu svētību. Pirms divdesmit gadiem es nebiju svētīts, netiku galā ar savu dzīvi un gribēju beigt dzīvi pašnāvībā. Mana māte bija ticīga un lūdza par mani Dievu desmit gadus, un tas, ka es tiku izglābts, nebija nejaušība. Bija arī citi cilvēki, kuri par mani lūdza Dievu. Es saņēmu svētību no savas ģimenes. Bībelē ir teikts, ka neticīgs vīrs tiek svētīts caur savu ticīgo sievu. Ir vīri, kuriem ir ticīgas sievas, un viņiem nepatīk, ka viņas iet uz draudzi. Ja viņas nebūtu gājušas uz draudzi, tad, iespējams, šie vīri jau sen būtu koka mētelītī, jau sen būtu ne tajā laikā, ne tajā vietā un ķieģelītis tieši viņu jumtiņu būtu nojaucis. Ja tavs ticīgais vīrs ir stipri pieķēries Dievam, tad caur viņu tu saņem svētību, un tu to pat vari nezināt. Tu vari nezināt, kāpēc tu vēl kājas velc, kāpēc tev ir vesels prāts, jo tavā ģimenē ir ticīgs cilvēks. Svētību var saņemt no tuvākajiem cilvēkiem, kuriem tā ir. Es zinu, ka svētību esmu saņēmis no tiem cilvēkiem, kuri man stāstīja evaņģēliju, kuri man sludināja, un no tiem, kuri par mani ir lūguši Dievu. Tajā laikā man nepatika manas mammas ticība, man nepatika, kur viņa iet. Man tas tiešām nepatika, jo man nebija nekādas skaidrības par to. Bet viņa par mani lūdza Dievu, un es saņēmu svētību un tiku izglābts. Šodien es esmu svētīts, bet kur es dabūju savu svētību? No šiem cilvēkiem. Lābans teica, ka viņš ir svētīts caur Jēkabu.

Un no tā laika, kad viņš to bija iecēlis par pārvaldnieku savam namam un pār visu, kas tam bija, Tas Kungs Jāzepa dēļ svētīja ēģiptieša namu, un Tā Kunga svētība bija pār visu, kas tam piederēja gan namā, gan tīrumā.” (1. Mozus 39:5)

Kad Jāzeps nokļuva faraona galminieka namā, viņš sāka tur kalpot kā vergs un tika paaugstināts. Es lasu Dieva vārdu, un tā ir patiesība. Potifars, būdams pagāns, saņēma svētību materiālā izteiksmē, jo viņa namā bija svētīts pārvaldnieks. Zini, mēs kā draudze esam svētība šim namam! Kāds mācītājs reiz iekāpa lidmašīnā, un ar viņu tajā iekāpa daži politiķi, tādi politiķi, kuru dēļ lidmašīna varēja nokrist. Viņš lūdza Dievu, un lidmašīna nenokrita. Kāpēc? Jo tur bija mācītājs. Pagāni tiek svētīti un bauda kaut kādu brīvību no tā, ka ir svētītas draudzes. Cilvēki var pat nepazīt Dievu, bet kaut kādā mērā var tikt svētīti caur tevi. Viņi, protams, bez ticības Kristum iet ellē, un tomēr viņu dzīvē var būt labas lietas. Varbūt arī sliktas lietas, kas ved uz atgriešanos, bet viņiem jebkurā gadījumā ir svētība.

Taisnais staigā savā sirds skaidrībā, un viņa bērniem pēc viņa būs svētība un labi klāsies!” (Salamana pamācības 20:7)

Cik svarīgi ir būt kopā ar svētītiem cilvēkiem! Ja tev ir bērni un tu viņus neaudzini, tad tā gluži nebūs svētība ne tev, ne viņiem, taču jebkurā gadījumā taisnā namā bērni būs svētīti. Pat tad, ja viņi ies nepareizus ceļus, svētība viņus pavadīs. Dievs nepārtraukti uzrunās un aicinās uz atgriešanos. Taisnā bērni būs svētīti. Ja taisnā bērni dzīvo Dieva gribā, tad ko gan vairāk var vēlēties? Svētība nāk caur cilvēkiem, un mēs to varam pieņemt. Tas ir kaut kas reāls, kas tiek nodots caur cilvēkiem. Svētī Dievs, bet Viņš lieto cilvēkus.

Kad mums bija svaidīšanas dievkalpojums ar bīskapu Andreju Tiščenko, es viņu pavadīju uz lidostu un lūdzu viņam svētību, un viņš uzlika rokas un svētīja. Viņš lūdza par desmit tūkstošu cilvēku lielu draudzi. Šis cilvēks varēja svētīt ar desmit tūkstošiem, jo viņas pašam ir divdesmit tūkstošu liela draudze. Dievs viņu tā ir lietojis, ka pilsētā Ukrainā, kur ir nepilni divdesmit tūkstoši iedzīvotāju, ir divu tūkstošu liela draudze. No šīs vietas ir uzceltas četrsimts draudzes. Viņam ir svētība, un no viņa to var dabūt. No Dieva cilvēkiem, kuri ir svētīti, var dabūt svētību. Saņem svētību un pieņem svētību savā dzīvē! Agrāk es dzīvoju atkarībās, nelaimīgu dzīvi, un tā tas bija līdz tam brīdim, kamēr pieņēmu svētību, kas nāca caur manu ģimeni, kas nāca caur evaņģēlistiem un mācītājiem, kuri uz mani bija runājuši Dieva vārdu. Es beidzot pieņēmu Jēzu. Šī svētība nelika gaidīt, tā izpaudās tūlīt – vienā momentā es tiku darīts brīvs.

Un viņš tam tuvojās un skūpstīja viņu, un viņš saoda viņa drēbju smaržu, un viņš to svētīja, sacīdams: Patiešām, mana dēla smarža ir kā lauka smarža, ko Tas Kungs ir svētījis. Lai tad Dievs dod tev no debesu rasas un no zemes treknuma, un daudz labības un vīna. Un tautas lai smagi strādā tev, un ciltis lai zemojas tavā priekšā, un pats kļūsti pavēlnieks saviem brāļiem; tavas mātes dēli lai zemojas tavā priekšā; nolādēts lai tas, kas tevi lād, un svētīts, kas tevi svētī.” (1. Mozus 27:27-29)

Kad Īzaks bija vecs, viņš svētīja savu dēlu Jēkabu. Atnāca viņa brālis Ēzavs un arī prasīja svētību, bet tēvs jau visu bija atdevis Jēkabam. Vienīgā svētība Ēzavam bija tāda, ka pēc laika viņš varēs nokratīt sava brāļa jūgu. Jēkabs gribēja šo svētību, bet Ēzavs to pārdeva par vienu zupas šķīvi. Par Jēkabu ir rakstīts, ka viņš bija svētīts vīrs. Ābrahāms arī bija svētīts vīrs it visā – zelts, labība, ietekme un vairošanās. Viņa dēls Īzaks bija svētīts, Jēkabs bija svētīts, Jāzeps bija svētīts. Šie cilvēki svētību nodeva caur lūgšanu, uzliekot rokas. Šie cilvēki nodeva svētību, bet svētīja Dievs. Kas tevi lād, lai ir nolādēts. Kas tevi svētī, lai ir svētīts. Piemēram, Vācijas nesenais ekonomiskais uzplaukums esot saistīts ar to, ka pēc Otrā pasaules kara Vācija izmaksāja milzīgas kompensācijas ebrejiem. Vācieši deva lielas svētības tieši ebrejiem, un Vācija tika svētīta. Es runāju par to, ka tas ir princips, kas darbojas.

2. Pamatrisinājums. Kāds ir pamata risinājums? Tu esi saņēmis svētību, un tālāk? Pamatrisinājums ir darbs pie savām personīgajām attiecībām ar Dievu (PAD), darbs pie tā, lai būtu draudzē un visos draudzes pasākumos.

Tas ir darbs pie tā, ka tu vari uzņemties kalpošanu cilvēkiem un būt daļa no Dieva darba draudzē. Tā bija tēma pagājušajā svētdienā, un mēs pie tās vairs neatgriezīsimies. Pie tā ir jāstrādā. Tad, kad es atgriezos pie Dieva pirms divdesmit gadiem, es biju cilvēks, kurš nekad nav strādājis vairāk par pāris mēnešiem. Strādāt man bija negods. Tajā dienā, kad atgriezos pie Dieva, manī iekšēji dega vēlme un tapa lēmums strādāt. Vienalga kādu darbu, pat ja man nemaksātu, es vienalga nolēmu strādāt. Jaunpiedzimušam cilvēkam pirmais solis ir darbs. Apmeklēt draudzi patiesībā nav nekāds darbs. Atrunas par gurķu marinēšanu dievkalpojuma laikā un tamlīdzīgi ir pilnīgas muļķības. Mēs neizskatām tādas lietas. Attiecības ar Dievu arī prasa pūles, bet to nevar saukt par darbu.

Tātad otrais nosacījums svētībām ir darbs pie savām attiecībām ar Dievu, draudzes un kalpošanas. Tāpēc es sākumā minēju, ka šeit atrodas svētīti cilvēki, kuri apzinās svarīgumu būt draudzē, jo šeit jau ir tā svētība – draudzes vidū, kalpošanā. Svētība primāri nāk caur šīm lietām, caur to, ka esi kontaktā ar Dievu un ar tiem, kuri ir svētīti. Latviešu filmā “Sapņu komanda 1935” treneris Valdemārs Baumanis teica savas basketbola komandas dalībniekiem: “Būs tikai tas, kas ir šodien.” Viņi kļuva par Eiropas pirmā basketbola turnīra čempioniem. Neskatoties uz komandas savstarpējām ķildām, finansiālām problēmām un valsts amatpersonu attieksmi, viņš pacēla un aizveda komandu līdz uzvarai čempionātā. Lūk, viņa devīze, dzenājot un trenkājot savu komandu: “Būs tikai tas, kas ir šodien.” Ko tas nozīmē? Ir tikai tas, ko tu izdari, iemācies, sasniedz šodien. Tieši mazie darbi, kā tu pavadi laiku ar Dievu ikdienā, kā attiecies pret draudzi. Tu nevari pats sevi izmainīt, tev vispirms nepieciešams ikdienas darbs. Ja ir attiecības ar Dievu, ir svētība, ja esi draudzē, ir svētība, ja esi kalpošanā, ir svētība.

3. Sekundārais risinājums. Sekundārais risinājums, lai svētība būtu ģimenē, veselībā, finansēs un citās sfērās, arī ir darbs, bet precīzi pie tām lietām, kuras gribi sasniegt.

Kas tev piederēs nākamajā gadā? Tas, kur tu liksi savas kāju pēdas. Ar tevi ir svētība, ar tevi ir Dievs!

“Ikkatra vieta, kur jūsu kāju pēdas mīs, jums piederēs, sākot no tuksneša līdz Libanonam, no lielās upes Eifratas līdz jūrai rietumos lai sniedzas jūsu robežas.” (5. Mozus 11:24)

Kad es redzu tevi šeit, mana sirds gavilē, jo es redzu svētītu cilvēku. Svētītais zina, kur viņam ir jābūt.

“Svētīgs tas cilvēks, kas neseko bezdievīgo padomam, nedz staigā grēcinieku ceļus, nedz arī sēž paļātāju pulkā.” (Psalms 1:1)

Sēdi svēto un svētīto pulkā, sevišķi šādā īpašā notikumā – jaunā gada sagaidīšanā. Kādi saka: “Es gribu filmu paskatīties!” Vispirms esi šeit un tad skaties filmu, ja būs spēks un vēlēšanās pēc tam, kad būsi noskatījies visu talantu šovu. Te dziedās, dejos un pantiņus skaitīs, būs dažāda līmeņa priekšnesumi, bet būs labi. Mums bija stingra atlase, un palika tikai 17 priekšnesumi, lai dalībnieki nesāk rādīt visādas muļķības, jo ir bijusi slikta pieredze. Būs svētība 2020. gadam, un tieši tu to saņemsi! Pusnaktī mēs lūgsim Dievu un būs īpaša svētības lūgšana tieši tev.

Sekundārais risinājums ir darbs pie konkrētām lietām. Kas ir nauda? Tas ir tavs darbs, un pie tā ir jāpiestrādā, pie ģimenes un veselības arī jāpiestrādā. Nevajag smēķēt un dzert, bet vajag pasportot un pozitīvi domāt. Mūsu māsa, kas svētdien mums gatavoja ēst, šodien sēž šeit stipra un smaidīga. Arī svētdien viņa izskatījās stipra, bet pēc vakariņām nokļuva slimnīcā. Laikam viņai bija daudz stresa un uztraukumi par grupiņas cilvēku problēmām, un veselība uz brīdi neizturēja. Bet viņa ir svētīts cilvēks. Vajag pozitīvi domāt, bet arī uzņemties tik, cik vari panest. Par veselību jāpiedomā pašam. Šī māsa stāstīja: kad viņa pirmo reizi atnāca uz dievkalpojumu, viņa baidījās, kas te būs, ka viņu neievelk kādā sektā. Skanēja normāla mūzika, visi cilvēki bija priecīgi, un viņa jau sāka nomierināties, ka šeit viss ir kārtībā. Tad pēkšņi slavēšanas vadītājai, iespējams, pārpūles dēļ, pēkšņi sareiba galva, un viņa uz skatuves krita. Tik tikko viņu paspēja noķert, lai neatsistos pret kādu tumbu vai instrumentu. Šī māsa uzreiz sabijās un padomāja, ka tiešām nokļuvusi sektā. Bet tomēr nākamajā nedēļā bija dievkalpojumā.

Reizēm ir tā, ka viens cilvēks dara pareizas lietas un viņam veselība klibo, bet cits cilvēks dara dažādas nejēdzības un viņam ar veselību viss ir kārtībā. Es nevaru izprast visas lietas, bet zinu, ka no šīs dienas tu būsi svētīts. Viss, kas bijis, ir pagājis, un viss ir tapis jauns. Vecais gads ir pagājis, un jaunais gads ir labs starts jaunai dzīvei, vēl labākai nekā iepriekšējā gadā. Varbūt tu domā, ka pagājušais gads bija ļoti labs un tev ir īpašas atmiņas par to, bet varbūt tas ir līdzīgi kā daudziem ir nostaļģija pēc PSRS laikiem, kad viss bija labi, medicīna bija bez maksas utt. Tam visam bija arī otra puse. Tik “labi” laiki bija, ka cilvēki stāvēja garās rindās pēc pārtikas, cilvēki varēja vienkārši uz ielas pazust, ja pateica kaut ko sliktu par valdošo varu, ticīgie cilvēki tika vajāti un draudzes aizliegtas. Ne tas, kas ir bijis, ir pats labākais, bet, ja tu esi svētīts, tad viss labākais tev vēl ir priekšā. Tev būs svētīts nākamais 2020. gads!

Es gribu parunāt arī par finansiālo svētību. Ko nozīmē svētība finanšu jomā? Pāvils raksta:

“Es to nesaku trūkuma dēļ, jo es esmu mācījies būt pieticīgs ar to, kas man ir. Es protu būt zems, protu arī dzīvot pilnībā; nekas man nav svešs, protu būt paēdis un izsalcis, dzīvot pilnībā un ciest trūkumu. Es visu spēju Tā spēkā, kas mani dara stipru.” (Filipiešiem 4:11-13)

Pāvilam bija grūtības? Viennozīmīgi. Kā viņš dzīvoja? Viņš teica, ka prot dzīvot gan pieticīgi, gan pilnībā. Tu zini, ka bagātība arī ir pārbaudījums? Pirms kāda laika es uzzināju statistiku, ka ļoti liels procents no tiem cilvēkiem, kuri draudzē izaug un kļūst bagāti, atkrīt no Dieva. Un liela daļa atkrīt jau tad, kad daudz maz labi sāk iet. Viņiem Dievu vairs nevajag. Kādi dabū pirmo darbu, kaut vai par sētnieku, kļūst lepni un aiziet. Viņi paļaujas paši uz saviem spēkiem. Nekad neaizmirsti to, kas tev labu ir darījis! Nekad neaizmirsti Dievu, kas ir tavu svētību avots, un arī tos cilvēkus, kuri tev ir palīdzējuši celties. Man ļoti patika, ka viena mūsu māsa, kurai ir skaistumkopšanas saloni, bija sagatavojusi klientiem apsveikumu, kurā pieminēja, ka mācītājs viņai ir palīdzējis. Viņa to rakstīja tā, lai klienti to redz. Klienti tagad brīnīsies, kas tas par tādu mācītāju.

Svētība nāk caur cilvēkiem. Pašu svētību gan cilvēki neiedod, to dod Dievs. Tomēr Dievs to ir izvēlējies dot caur cilvēkiem. Pāvils saka, ka prot dzīvot pilnībā un prot dzīvot trūkumā, ka viņš visu spēj Tā spēkā, kas viņu dara stipru. Mēs šo rakstvietu lietojam dažādos kontekstos, bet Pāvils to rakstīja tieši finansiālā kontekstā, ka prot dzīvot trūkumā un pārpilnībā un spēj būt laimīgs un dzīvot pilnvērtīgu dzīvi, neatkarīgi no apstākļiem. Kas ir finansiāla svētība? Nedomā, ja tev nav tik un tik naudas, tad tu neesi finansiāli svētīts. Draugs, tev ir svētība pareizi un gudri lietot finanses! Katram, kurš tic un mīl Dievu, būs ja ne pārpilnība, tad pilnība. Tas nozīmē – pietiks visam un pāri paliks labiem darbiem. Citam Dievs dod domāšanu un svētību, lai viņš ceļ biznesu. Ja viņš ar savu naudu kalpo un ceļ Dieva valstību, draudzi, tad uz viņa ir īpaša svētība tieši biznesam. Īstam biznesmenim īpaši nemaz nerūp, ko viņš ēdīs vai ar kādu mašīnu brauks. Ja tu papētīsi miljonārus, tad redzēsi, ka bieži vien viņi staigā vienās drēbēs, vienās kurpēs, dzīvo ļoti pieticīgi un brauc ne ar labākajām mašīnām. Tas pat reizēm ir jocīgi. Viņiem vairāk interesē darīt savu darbu un dot darbavietas cilvēkiem. Ir dažādi cilvēki. Svētīts ir cilvēks, kurš ir savā vietā. Tev būs tik daudz, ka tev pietiks un pāri paliks, ka vēl citiem varēsi dot. Tu jaunajā gadā būsi finansiāli svētīts. Es to saku, lai tu saprastu, ka tev nevajag, lai pēkšņi kontā tev ieskaitītu miljonu. Tas tevi var iznīcināt. Esmu dzirdējis, kā cilvēkiem negaidīti bankas kontā ieskaita lielu naudu, un viņi domā, ka ir noticis brīnums. Tas nav nekāds brīnums, tā ir bankas kļūda. Ja tu to naudu iztērēsi, tev nāksies to atdot.

Ko nozīmē ģimene? Tā ir vajadzība pēc vīra, pēc sievas, vajadzība pēc seksa, bērni. Mums arī tur ir vajadzīga svētība, un mēs to vēlamies. Tiem, kuri ir precēti, ir vajadzīga svētība normāli izaudzināt bērnus, paciest vienam otru, lai būtu mīlestības un saticība, lai otra puse neiet prom. Pāvils raksta:

“Bet es gribētu, lai visi cilvēki būtu kā es [..]” (1. Korintiešiem 7:7)

Pāvils nebija precējies. Un Pāvils bija svētīts, un nevajag izdomāt pasakas, ka tas jau bija Pāvils. Tas ir Dieva vārds.

“Bet, ja tie nevar atturēties, tad lai dodas laulībā, jo labāk iedoties laulībā nekā kaist kārībā.” (1. Korintiešiem 7:9)

“Ja esi jau saistījies ar sievu, nemeklē šķiršanos; ja esi bez sievas, nemeklē sievu. Bet, ja tu arī dodies laulībā, tas nav grēks, un, ja jaunava dodas laulībā, tā negrēko; tādiem savas miesas bēdas gan būs, bet es jūs gribētu saudzēt.” (1. Korintiešiem 7:27-28 )

“Tādēļ turpmāk precētie lai ir kā neprecēti; un kas raud, kā tādi, kas neraud; un kas priecājas, kā tādi, kas nepriecājas.” (1. Korintiešiem 7:29-30)

“Bet precētais rūpējas par pasaules lietām, kā patikt sievai: viņa sirds ir dalīta. Tāpat neprecētā un jaunava rūpējas par Tā Kunga lietām, lai būtu svēta miesā un garā; bet precētā rūpējas par pasaules lietām, lai patiktu vīram.” (1. Korintiešiem 7:33-34)

“Bet, ja kam šķiet, ka tas nodara pārestību savai jaunavai, ja tā paliek pāri par gadiem, un ja tam tā jānotiek, lai viņš dara, kā grib; viņš negrēko; lai tie iedodas laulībā. Bet, kas ir noteikts savā sirdī un kam nav vajadzības, bet ir pietiekoši gribasspēka un arī sirdī nolēmis paturēt savu jaunavu neprecētu, tas dara labi. Tātad, kas savu jaunavu izprecina, dara labi, bet, kas neizprecina, dara labāk. Sieva ir saistīta, kamēr viņas vīrs dzīvo. Bet, ja vīrs ir miris, tad viņa ir brīva un var apprecēties, ar ko vēlas, bet tikai turoties pie Tā Kunga. Bet svētīgāka, pēc manām domām, tā ir, ja tā paliek tāpat.” (1. Korintiešiem 7:36-40)

Viens vīrs vai viena sieva uz visu mūžu. Kāpēc es lasu šīs Rakstu vietas? Daudzas sievietes domā: “Man nav vīrs, tāpēc es neesmu svētīta.” Tu esi svētīta! Tāpēc, ka tev nav vīrs, tu esi ļoti svētīta. Tie, kuri ir precēti, arī ir svētīti, bet miesas bēdas gan būs. Neprecētiem arī būs savas miesas bēdas, bet viņi ir svētīti. Tāpēc svētība nav atkarīga no tā, vai tu esi precēts, vai neesi precēts, vai tev ir bērni, vai nav bērni.

Kas ir vajadzīgs ģimenes lietās? Viss, kas tev ir vajadzīgs, ir personīgas attiecības ar Dievu un sava atbildība Dieva priekšā. Lūk, laimīgas laulības noslēpums. Tas nenozīmē, ka jūs visu laiku kusīsiet viens pēc otra. Laime nozīmē pareizu rīcību vienam pret otru un darbu ar sevi. Tāpat ir svarīgi, ka jūs abi esat vienā draudzē un kalpojat. Ja viens nekalpo un otrs kalpo, tā jau ir laulības problēma, un tu visu mūžu mocīsies. Beigās vai nu viņš aizies līdzi tev, vai arī tu viņam. Dieva vārdā teikts, ka neticīgais tiek svētīts caur ticīgo. Praksē tā nenotiek. Pieredze rāda, ka ticīgais pazūd, pēkšņi padodas. Sievietei bieži vīrs kļūst kā dievs, bet ir tikai viens Dievs. Vīrs var pierunāt pilnas ausis, ka sieva padodas. Es saku, ka sievietes daudz runā, bet mana sieva saka, ka vīrieši runā vēl vairāk. Vīrs var sievu apstrādāt tā, ka viņa sāks domāt tāpat, uzskatīs, ka viss ir kārtībā, kaut jau ies uz elli. Tātad laimīgas laulības noslēpums ir attiecības ar Dievu, viena draudze un abi kalpo. Normāli ir tā, kā bija apustuļiem. Viņi precējās, lai kopā kalpotu Dievam, un tad visas pārējās lietas arī bija.

Ziemassvētkos pie manis ciemos bija bērni. Viens brēca un niķojās, otrs bija omulīgs, bet visādus nedarbus strādāja. Es pie sevis nodomāju – ja mani bērni gribētu mazbērnus atstāt pie manis, es negribētu. Sieva noteikti gribētu, bet es ne. Lai paši audzina savus bērnus. Redzu, kas tur jādara, – viņi visu laiku kliedz, pamperi jāmaina, es to negribu. Es esmu svētīts. Ir bērnu bars – esmu svētīts, nav bērni – arī svētīts. Ja tu gribi doties laulībā, nav problēmu. Izvēlies pēc tiem parametriem, ko es tikko teicu, un precies. Garantijas es nedodu, jo jūs paši veidosiet savu dzīvi. Ja nebūs pēc visiem parametriem, vienalga vari precēties, cerams, ka Dievs svētīs. Ja gribi, lai tavi bērni ir svētīti, tad viņi attiecīgi ir jāaudzina – jāmāca sēdēt dievkalpojumā un jāvirza kalpošanā. Nevis atstāt viņu audzināšanu interneta, televīzijas vai pagalma ziņā.

“Un Ābrahāms bija vecs, padzīvojis vīrs, un Tas Kungs Ābrahāmu bija svētījis pie visa.” (1. Mozus 24:1)

Un notika, ka pēc Ābrahāma nāves Dievs svētīja Īzāku, viņa dēlu, un Īzāks apmetās pie Lehaj-roi avota.” (1. Mozus 25:11)

“Un Īzāks sēja tanī zemē un saņēma simtkārtīgu ražu, jo Tas Kungs viņu bija svētījis.” (1. Mozus 26:12)

“Tā Kunga svētība dara cilvēku bagātu bez sevišķām viņa paša pūlēm.” (Salamana pamācības 10:22)

Ja tev ir Tā Kunga svētība, tā dara tevi bagātu bez trīs darbavietām. Viens normāls darbs ir pietiekami, vai labāk esi pašnodarbināts. Un vēl labāk ir tad, ja tu spēj pacelties tā, ka dibini savu uzņēmumu un cilvēkiem dod darbu.

Dievs lika Mozum un Āronam svētīt tautu.

“Un lieciet Manu Vārdu šādi uz Israēla bērniem, un Es tos svētīšu." (4. Mozus 6:27)

Sakot šos vārdus konkrētiem cilvēkiem, viņi tiek svētīti. Es svētīju tevi ar šiem vārdiem jaunajā gadā:

“TAS KUNGS LAI TEVI SVĒTĪ UN LAI TEVI PASARGĀ! TAS KUNGS LAI APGAISMO SAVU VAIGU PĀR TEVI UN LAI IR TEV ŽĒLĪGS! TAS KUNGS LAI PACEĻ SAVU VAIGU UZ TEVI UN LAI DOD TEV MIERU!" (4. Mozus 6:24-26)

Brāļi un māsas, dāmas un kungi, lai svētības ir visās sfērās tavā dzīvē – ģimenē, finansēs, veselībā, attiecībās ar Dievu, kalpošanā, attiecībās ar cilvēkiem. Lai tu esi svētīts itin visā, pie kā tu liksi savas rokas, tu vienmēr būsi augšā, ne apakšā, nekas no rokām laukā tev nekritīs, itin viss, kur tu savas kāju pēdas liksi, tev piederēs! Svētīts tu būsi laukā, svētīts tu būsi iekšā, viss, ko tu darīsi, tev labi izdosies! Āmen! Jēzus mīl tevi, Jēzus mīl mūs, lai tev svētīgs un laimīgs 2020. gads!

Mācītāja Mārča Jencīša sprediķi “Svētība 2020. gadam” pierakstīja un rediģēja draudzes “Kristus Pasaulei” redakcija

Kas mani dara laimīgu?

Publicēja 2019. gada 31. dec. 23:02Līga Paņina

Ziņas datums 01.01.20.

Šodien mums ir šī gada pēdējais svētdienas dievkalpojums. Vēl būs viens dievkalpojums 31. decembra vakarā, kā arī talantu šovs, uguņošana un cienasts. Bet šodienas svētrunas tēma būs neikdienišķa. Es domāju par iepriekšējo gadu, uz ko es varētu atskatīties un kas man tajā ir bijis svarīgs. Es nezinu, kas ir tavā sirdī, bet es varu teikt par savu sirdi un gribu ar tevi dalīties savās domās. Es sev godīgi uzdevu jautājumu, kas mani dara laimīgu, atskatoties uz 2019. gadu. Vai tas bija kāds īpašs notikums? Es nevaru izdalīt kādus īpašus notikumus. Bieži mēs dzirdam jautājumu par spilgtāko liecību jeb brīnumu mūsu dzīvē. Man ir pagājis tas laiks, kad es varēju izdalīt vienu notikumu, jo tas ir daudz plašāk. Ja es godīgi atbildu uz jautājumu, kas mani darīja laimīgu pagājušajā gadā, es izdalīju četrus punktus. Varbūt tev ir tāpat kā man? Esmu pārliecināts, ka daudziem ir tāpat kā man. Tu jau tagad vari uzdot sev jautājumu, kas tevi dara laimīgu! Pēc tam tu vari savas atbildes salīdzināt ar manām. Es šoreiz ne tik ļoti domāju ar galvu, bet vairāk ar sirdi. Ar prātu mēs zinām pareizo atbildi, piemēram, kad tev uzdod jautājumu: “Kā tev iet?” un tu saki, ka labi, bet patiesībā tev varbūt neiet tik labi. Kas tevi dara laimīgu? Draudze? Bet varbūt tu patiesībā tā nejūties. Tāpēc es sev uzdevu jautājumu un atbildēju uz to ne tikai ar prātu, bet arī ar sirdi.

Kas mani darīja laimīgu pagājušajā gadā (un visos citos gados):

1. Man ir Dievs, un es esmu Dievam! Pavisam noteikti es to atbildu no sirds. Es esmu Dievam, un Dievs ir man! Tās ir manas personiskās attiecības ar Viņu. Es nezinu, kā ir tev, bet man ir šādi. Pat ja es nebalstītos uz prātu un paliktu tikai ar savām izjūtām, ieskatoties savā sirdī, savās dzīlēs, es teiktu, ka laimīgu mani dara tas, ka man ir Viņš un es esmu Viņam.

Dāvida dziesma. Tas Kungs ir mans gaišums un mana pestīšana, no kā man bīties? Tas Kungs ir manas dzīves patvērums, no kā man baiļoties? Kad ļaundari, mani pretinieki un ienaidnieki laužas uz mani, lai saplosītu manu miesu, viņi klups un kritīs. Kad bruņoti pulki nostājas pret mani, mana sirds ir bez bailēm; kad pret mani ceļas karš, arī tad es esmu pilns paļāvības. Vienu es izlūdzos no Tā Kunga, pēc kā es kāroju: ka es varu palikt Tā Kunga namā visu savu mūžu, skatīt Tā Kunga jaukumu un pielūgt Viņu Viņa svētajā vietā, jo Viņš mani apslēpj Savā mājoklī ļaunā dienā, Viņš mani sargā Savas telts pavēnī un ceļ mani augstu uz klintskalna. Tā mana galva būs pacelta, ienaidniekiem redzot, es būšu altāra tuvumā un nesīšu upurus ar gavilēm, dziedādams un spēlēdams Tam Kungam!” (Psalms 27:1-6)

Es lasīju Dāvida psalmus. Kas Dāvidu darīja laimīgu? Tas ir redzams viņa sarakstītajos psalmos, lūgšanās un dziesmās. Dāvidam laimes un spēka avots bija Dievs! Arī es dzīvoju ar tādu apziņu, kas nāk no sirds, ka, ja mani naidnieki un pretinieki celsies pret mani, tad viņi klups un kritīs. Ir labi dzīvot ar tādu apziņu un izjūtu, ka tu esi drošībā. Tev ir Dievs!

„Jebšu tūkstoši krīt tev blakus un desmit tūkstoši tev pa labo roku, taču tevi tas neskars. Tiešām, tu vēl skatīsi ar savām acīm un redzēsi, kā bezdievjiem tiek atmaksāts. Tiešām, Tu, ak, Kungs, esi mans patvērums! Visuaugstāko tu esi izraudzījis sev par aizsargu. Nekāds ļaunums tev nenotiks, nedz kāda nediena tuvosies tavai teltij, jo Viņš sūtīs tev Savus eņģeļus tevi pasargāt visos tavos ceļos. Viņi tevi uz rokām nesīs, lai tava kāja nepieduras pie akmens. Pār lauvām un odzēm tu varēsi staigāt, tu samīsi jaunos lauvas un čūskas! "Tādēļ, ka viņš Man stipri pieķēries, Es viņu izglābšu; Es viņu paaugstināšu, jo viņš pazīst Manu Vārdu. Kad viņš Mani piesauks, tad Es viņu paklausīšu; Es viņam esmu klāt bēdās, Es viņu izraušu no tām un celšu godā. Es viņam došu ilgu mūžu un parādīšu viņam Savu pestīšanu!"” (Psalms 91:7-16)

Vai esi redzējis vecu austrāliešu filmu „Krokodils Dandijs”? Man šķiet, ka tā ir tik veca, ka to rādīja tad, kad es vēl gāju skolā. Bija viens moments, kas man patika šajā filmā. Pie ugunskura cilvēku vidū radās nesaskaņas, viens cilvēks apvainoja otru, draudēja viņam. Bet tas, kuram uzbrauca, mierīgi atbildēja: „Man ir Dongs.” Kāpēc šis cilvēks jutās tik droši? Viņš bija mierīgs un laimīgs, jo viņam bija Dongs – liels aizstāvis, kurš var uzdot pa galvu, un gatavs. Viņam bija Dongs, bet man ir Dievs. Es patiešām jūtos drošībā. Arī Dāvids teica: „No kā man bīties un baiļoties, ja Tas Kungs ir mans patvērums?” Tev nav, no kā bīties!

„Vienu es izlūdzos no Tā Kunga, pēc kā es kāroju: ka es varu palikt Tā Kunga namā visu savu mūžu, skatīt Tā Kunga jaukumu un pielūgt Viņu Viņa svētajā vietā.” (Psalms 27:4)

Es Dieva vārdā redzu, ka Dāvida panākumu atslēgas jeb pats svarīgākais viņa dzīvē, kas darīja viņu laimīgu, bija pielūgt, slavēt Dievu un apziņa, ka Tas Kungs ir ar viņu. Dievs radīja cilvēku pēc Sava tēla un līdzības. Ir Rakstu vieta, kurā ir teikts, ka mēs esam dievi. Tikai mazliet cilvēks ir šķirts no Dieva. Ar godību un varenību Viņš mūs ir pušķojis. Tu esi dievišķa būtne. Dievs ir radījis tevi sadraudzībai ar Sevi. Radījis tevi, lai tu valdītu un dzīvotu jēgpilnu, pilnvērtīgu dzīvi. Lūk, attiecības ar Viņu, apziņa, ka tu esi Viņam un Viņš ir tev, ka Dievs tevi mīl, ir vissvarīgākais. JĒZUS TEVI MĪL, UN VIŅAM IR PLĀNS TAVAI DZĪVEI!

„Es teicu: "Jūs esat dievi un visi esat Visuaugstākā dēli!”” (Psalms 82:6)

Viņš ir manī un es Viņā – tas dara mani laimīgu. Viņš ir mūsu vidū. Patiešām nekas cits nav labāks.

2. Mēs esam viens otram. Mēs, draudzes cilvēki, esam viens otram un varam būt kopā. Ja man jāatbild uz jautājumu par lielāko brīnumu manā dzīvē, tad atbilde ir draudze. Draudze sastāv no daudz cilvēkiem, kuri paši par sevi ir attiecībās ar Dievu un paši par sevi ir personības.

„Mēs esam no Dieva; kas Dievu atzīst, klausa mūs, kas nav no Dieva, neklausa mūs. No tā pazīstam patiesības garu un maldu garu. Mīļie, mīlēsim cits citu, jo mīlestība ir no Dieva, un katrs, kas mīl, ir no Dieva dzimis un atzīst Dievu. Kas nemīl, nav Dievu atzinis, jo Dievs ir mīlestība. Redzama kļuvusi ir Dieva mīlestība mūsu starpā, Dievam Savu vienpiedzimušo Dēlu sūtot pasaulē, lai mēs dzīvotu caur Viņu. Šī ir tā mīlestība nevis, ka mēs esam mīlējuši Dievu, bet ka Viņš mūs mīlējis un sūtījis Savu Dēlu mūsu grēku izpirkšanai. Mīļie, ja Dievs mūs tā ir mīlējis, tad arī mums pienākas citam citu mīlēt. Dievu neviens nekad nav redzējis; ja mēs mīlam cits citu, tad Dievs mājo mūsos, un Viņa mīlestība ir mūsu vidū tapusi pilnīga. No tā mēs atzīstam, ka mēs esam Viņā un Viņš mūsos, ka Viņš mums no Sava Gara ir devis. Un mēs esam redzējuši un apliecinām, ka Tēvs ir sūtījis Savu Dēlu par pasaules Glābēju. Kas apliecina, ka Jēzus ir Dieva Dēls, tanī paliek Dievs un viņš Dievā. Mēs esam atzinuši un ticam mīlestībai, kas Dievam ir uz mums. Dievs ir mīlestība, un, kas paliek mīlestībā, tas paliek Dievā un Dievs viņā. Ar to mīlestība ir pie mums kļuvusi pilnīga, ka mums ir droša paļāvība tiesas dienā, jo, kāds Viņš ir, tādi arī mēs esam šinī pasaulē. Baiļu nav mīlestībā, bet pilnīgā mīlestība aizdzen bailes, jo bailēm ir mokas; kas baiļojas, nav sasniedzis pilnību mīlestībā. Mīlēsim, jo Viņš ir mūs pirmais mīlējis. Ja kāds saka: es mīlu Dievu, - un ienīst savu brāli, tad viņš ir melis; jo, kas nemīl savu brāli, ko viņš ir redzējis, nevar mīlēt Dievu, ko viņš nav redzējis. Un šis bauslis mums ir no Viņa, ka tam, kas mīl Dievu, būs mīlēt arī savu brāli.” (1. Jāņa 4:6-21)

Ja es mīlu savu brāli, tas nozīmē, ka esmu piedzimis no augšienes. Tavs jaunais cilvēks, tava jaunā būtība ir mīlēt savu tuvāko. Jēzus to parādīja ar piemēru, ar Saviem vārdiem. Pie Viņa atnāca Viņa radinieki – satrakojusies mamma, brāļi un māsas. Viņi bija atnākuši savaldīt Jēzu. Viņi domāja, ka zina labāk, kā Jēzum būtu jādzīvo. Kad viņi gribēja tikt pie Jēzus, Viņš vērsās pie Saviem klausītājiem un teica: „Kas ir Mani brāļi, māsas un māte? Tie, kuri dzird un dara Mana Debesu Tēva prātu.” Ļoti precīza atbilde no Kristus. Arī Jānis, kas bija Jēzus sekotājs, teica: „Tam, kas mīl Dievu, būs mīlēt savu brāli.” Ko tas nozīmē? Pirmkārt, tas nozīmē jaunpiedzimušo cilvēku tavā draudzē, kurš pazīst Kristu. Mīliet cits citu, kā Jēzus ir mīlējis! Savu mīlestību pret Dievu tu vari izmērīt savās attiecībās ar draudzes cilvēkiem. Viss ir ļoti vienkārši.

Kādi ir iemesli, kāpēc cilvēki šķiras? Iet laiks, ir viena un tā pati seja, vienas un tās pašas problēmas, sadzīvošanas problēmas. Cilvēks pēc būtības ir vājš un nespēj to izturēt, tāpēc meklē otru cilvēku, kurš apmierinās viņa emocionālās vajadzības. Bieži vien cilvēks nonāk pie tāda paša cilvēka, kāds viņa dzīvē bija pirms tam. Piemēram, pirmais vīrs bija dzērājs, otrais vīrs dzērājs un trešais vīrs arī dzērājs, un tā viss turpinās. Ne jau otrā cilvēkā ir problēma, bet problēma ir pašā. Ja tu nevari iemīlēt savu brāli draudzē, tad kur tad tu viņu vari iemīlēt? Ja tu nevari iemīlēt savu vīru vai sievu, savu ģimeni draudzē, tad kur tad tu viņu iemīlēsi? Ja tu nevari mīlēt savu brāli, kas ir tev blakus, tu nevari mīlēt Dievu. Par piedošanu Jēzus saka: ja tu nepiedod savam brālim, tad Debesu Tēvs nepiedod tev. Ja tev kaut kas ir pret savu brāli, tad vispirms, kad tu ej upurēt, ej un izlīgsti ar savu brāli, un tad ej upurēt. Dievs ļoti daudz uzmanības pievērš piedošanai un mīlestībai uz tuvāko. Ne evaņģelizācijai, ne cilvēku glābšanai, bet, pirmkārt, tavs tuvākais, kas ir tev blakus. Paskaties uz sevi mājas grupiņā un dažādās kalpošanās. Kādas ir tavas attiecības ar grupiņas vadītāju un kalpošanas vadītāju, tas parāda tavu mīlestību pret Dievu. Tu vari saldi teikt, ka mīli Dievu, bet paskaties, kā tu mīli cilvēkus un kādas tev ir attiecības ar cilvēkiem draudzē. No tā var pateikt, cik patiesi tu mīli Dievu. Tāpat ir arī ģimenē, – ja tu mīli Dievu, tad to var redzēt tajā, kā tu gādā par savu ģimeni, kā tu mīli ģimenes locekļus. Jebkur tu vienmēr nonāksi tajā pašā punktā, pie sevis paša. Mīlēt ir tava atbildība!

Tas, kas mani dara laimīgu, ir tas, ka mēs varam būt kopā. Pats lielākais brīnums man ir draudze! Par ko man būtu visvairāk jāuztraucas? Par savu draudzi, kuru es apmeklēju, un tā ir draudze „Kristus Pasaulei”. Pēc tam visas citas draudzes. To māca Jēzus, ka vispirms ir tavs brālis un pēc tam visi pārējie. Kad Viņš atnāca virs zemes, Viņš vispirms sludināja izraēliešiem un tikai pēc tam visiem pārējiem caur Saviem mācekļiem. Jēzus saka: „Jaunu bausli Es jums dodu – mīlēt Dievu no visas sirds, un savu tuvāko kā sevi pašu.” Mīli Dievu no visas savas sirds, dvēseles, prāta un spēka un savu tuvāko kā sevi pašu. Par tuvāko Jānis ļoti skaisti māca, ka tas ir brālis vai māsa tavā draudzē un mājas grupiņā. Lūk, godīga atbilde uz jautājumu, kas mani darīja laimīgu 2019. gadā. Patiesībā tas pats bija arī 2018. un 2017. gadā. Es nevaru atcerēties, kā bija 2001. vai 2002. gadā, bet ļoti iespējams, ka es atbildētu tāpat.

Šeit sēž kāda māsa, kura nesen pievienojās manai komandai, un līdz ar to viņas līdzšinējā garīgā vadītāja vairs nav viņas līdere. Pagājušajā grupiņā, kad pārrunājām kādu tēmu, pamanīju, ka viņai parādās asaras, jo viņa saprata, ka vairs nepavadīs tik daudz laika ar iepriekšējo vadītāju. Tas parāda to, ka viņa mīl savu vadītāju, mīl cilvēku, ar kuru daudz laika pavadījusi kopā, kas viņai devis daudz laba. Manai sievai vienmēr ir svarīgi, ka cilvēki ir arī raudājuši, jo tad viņai šķiet, ka viss ir pa īstam. Man tas nav tik svarīgi, bet sievietēm tā ir. Ir sievietes, kuras raud, kad viņām nodarīts pāri, pat ja pašas ir bijušas vainīgas. Tiesā viņas raudāšanas dēļ reizēm tiek attaisnotas, jo iežēlina tiesnesi, kurš pieņem nepareizu lēmumu. Uz asarām nevajag balstīties, draugs. Es uzskatu, ka filmās vīrieši ir labāki aktieri, bet pieredze rāda, ka dzīvē sievietes ir labākas aktrises. Pēc sieviešu teorijas, asaras šīs māsas acīs norādīja uz to, ka viņai viena no svarīgākajām dzīves sastāvdaļām bija būt kopā ar savu līderi. Ir svarīgi būt kopā savā grupā, savā draudzē.

Kas mani dara laimīgu? Patiešām, tā ir draudze. Nevis vienkārši draudze, bet cilvēki draudzē. Es ar visiem personīgi nevaru iepazīties, bet tie, kuri ir man apkārt un tuvāk, dara mani laimīgu. Pat Viktors Lapčenoks par laimi dziedāja: Nemeklē to pudelē, pudelē tās nava! Kāda cita mūsu draudzes māsa tikko savā runā par ziedošanu minēja Stīva Džobsa nosauktos punktus, kas dod laimi. Viens no laimes priekšnoteikumiem ir draugi. Tie ir nevis šādi tādi draugi, bet brāļi un māsas, dāmas un kungi, un, pirmām kārtām, tavā draudzē, un pēc tam visi pārējie.

“No tā mēs atzīstam, ka mēs esam Viņā un Viņš mūsos, ka Viņš mums no Sava Gara ir devis.” (Jāņa 1. vēstule 4:13)

Mums ir attiecības ar Dievu, mēs esam Kristus miesa, mēs Viņā, Viņš mūsos. Es redzu Dieva vārdā un arī izjūtu to, ka mūs saista un ir salicis kopā pats Dievs. Šī nav cilvēcīga organizācija, tā ir dievišķa. Šī saikne, ka mūs vieno, nav vienkārši cilvēciska. Mūs vieno Svētais Gars. Āmen! Kas tev būtu nākamais punkts? Padomā un paturi atbildi pie sevis.

3. Būt Dieva darba epicentrā! Treškārt, mani laimīgu dara tas, ka varu būt Dieva darba epicentrā, citiem vārdiem sakot, kalpot Viņam. Pirmais ir Dievs, otrais – draudze, trešais – kalpošana Viņam.

Reiz Dāvids tajā laikā, kad ķēniņi mēdz iziet karā, palika mājās un pastaigājās pa jumtu. Tagad pa jumtiem nestaigā, bet tā vietā skatās televizoru, sēž internetā, sociālajos tīklos un Youtube. Viņam bija jābūt karā, kalpošanā, bet viņš garlaikojās un pastaigājoties ieraudzīja Batsebu, kura mazgājās. Viņš pavēlēja atvest viņu pie sevis un gulēja ar viņu, kā rezultātā piedzima bērns, kurš pēc tam nomira. Dāvids pavēlēja netieši nogalināt šīs sievietes vīru, izdarīja slepkavības grēku. Paldies Dievam, ka tad, kad pravietis atmaskoja šo slepkavību, Dāvids to tūlīt nožēloja un nekad neatkārtoja. Mani dara laimīgu tas, ka varu visu savu laiku, dzīvi, visu, kas es esmu, veltīt Dievam, kalpošanai Dievam un būt kalpošanas epicentrā. Nevis kaut ko darīt, bļaustīties vai gvelzt visādus sviestus, bet būt mērķtiecīgā Dieva darbā, kas nes reālus augļus. Nevis pazīmēties, bet celt Dieva valstību, Dieva draudzi. Tā ir privilēģija, ka varu kalpot. Domājot par laicīgiem labumiem, mani tie neinteresē. Nav tā, ka tās nav labas lietas, bet vai mani tās dara laimīgu? Es savā sirdī noteikti zinu, ka nē. Tās visas ir pieliekamās lietas. Ja godīgi, tad reizēm man kļūst bail no tā, cik ļoti Dievs var mainīt cilvēku, cik ļoti var mainīties prioritātes. No tā brīža, kad tu piedzimi no augšas, Dievs ikdienas, mēnešus un gadus maina tavu sirdi, domāšanu un izjūtas jeb tās lietas, kas tevi dara laimīgu.

Ceturtais, kas mani dara laimīgu, ir pats interesantākais, ko neviens neuzminēs. Tu, iespējams, domā: “Kas gan tas varētu būt? Ko es nevaru uzminēt? Es taču pazīstu mācītāju kā raibu suni. Viņš taču runā visu laiku vienu un to pašu katrā dievkalpojumā – Bībele, lūgšana, draudze, kalpošana. Un it īpaši kalpošana. Viņš laikam grib panākt, lai visi kaut ko dara. Nevar būt! Kas gan vēl mācītājam varētu būt svarīgs?” Šajā gadījumā es nevēršu uzmanību uz sevi. Tie ir mani punkti, mana domāšana, izjūtas un dzīvesveids. Tevi mīlu, Dievs, un mani mīli Tu, tā ir mana dzīve, tā es dzīvošu, un it nekas to nemainīs. Sakarā ar to, ka es redzu savu dzīvi pakārtotu Kristum, es varu likt savu apziņu un izjūtu kā piemēru tev. Pāvils saka:

Dzenieties man pakaļ tā, kā es Kristum!” (1. Korintiešiem 11:1)

Pāvils māca dzīties pakaļ Kristum arī caur cilvēkiem. Vērojiet, līdzinieties un to, kas ir labs, paturiet, to, kas nav labs, atmetiet.

“Pieminiet savus vadītājus, kas jums Dieva vārdu runājuši; vērodami viņu dzīves galu, sekojiet viņu ticībai!” (Ebrejiem 13:7)

Ceru, ka daudziem no jums arī šie principi ir svarīgi. Ja tā nav, lai Dievs dod, ka tie tādi kļūst. Kad Pāvils stāvēja ķēniņa Agripas priekšā, viņš teica, ka zināšanas padara Pāvilu traku, ka daudz netrūkst, lai arī ķēniņš sāktu ticēt Pāvila vārdiem. Pāvils uz to atbildēja, ka viņš vēlētos, lai ķēniņš kļūtu tāds pats kā viņš, tikai bez važām. Ir normāli, ka es vēlos, lai tu kļūsti tāds pats kā es, tikai bez tām lietām, kas nav īsti pareizas.

Tās ir četras lietas, kas dara mani laimīgu. Pirms es atklāju ceturto, lūgšu mūsu māsu, kura ir medicīnas zinātnieks, izskaidrot, kas ir DNS. Skaidrojums: DNS (dezoksiribonukleīnskābe) ir kods, no kura sastāv cilvēks. Tās ir obaltumvielas, kas iet spirālveidīgā ķēdē un veido tādu kā koda atslēgu. DNS praktiski ir visu dzīvo organismu ģenētiskās informācijas glabātājs. Tas nosaka gandrīz visu tavā dzīvē – izskatu, dzimumu, raksturu un īpašības. Tātad DNS ir tas, kas nosaka gandrīz visu tavā dzīvē, bet katrs no mums ir savas laimes kalējs un pastāv arī tavas paša izvēles. Tomēr ir lietas, ko tu nevari izvēlēties, jo tās ir ieliktas tavā DNS.

4. Cilvēki, kuriem ir draudzes “Kristus Pasaulei” DNS. Ceturtais, kas man dara laimīgu, ir tas, ka man apkārt ir cilvēki, kuri nes draudzes “Kristus Pasaulei” ģenētisko kodu. Ne baptistu, ne adventistu, ne “Jaunās Paaudzes” DNS, bet tieši “Kristus Pasaulei” DNS.

Tas ir interesants punkts, bet mani dara laimīgu, ka varu būt kopā ar šādiem cilvēkiem. Katrai draudzei ir savs DNS, savs pamats, un tā nav tikai mācība. Pirmkārt tā ir mācība, bet tas ir kaut kas vairāk, kaut kas dzīvs mūsu vidū. Tā ir mūsu vīzija, veids, kādā ejam uz to, neredzamas saites, kas mūs vieno, iekšējs dzinulis, kas mūs virza uz priekšu, kaut kas pārdabisks. Un es varu būt kopā ar šādiem cilvēkiem! Pāvils raksta galatiešiem:

“Bet turpretim, redzēdami, ka man ir uzticēta evaņģēlija sludināšana neapgraizītajiem, tāpat kā Pēterim apgraizītajiem jo Tas, kas Pēterim bija devis spēku apustuļa darbam apgraizīto starpā, Tas arī man bija devis spēku pagānu starpā, - vērodami to žēlastību, kas man dota, Jēkabs, Kēfa un Jānis, kurus uzskatīja par draudzes balstiem, sniedza man un Barnabam roku kopējam darbam, lai mēs ietu pie pagāniem, bet šie pie apgraizītajiem.” (Galatiešiem 2:7-9)

Pirmajā draudzē bija dažādi novirzieni. Pāvils saka, ka ir dažādi novirzieni un tādiem ir jābūt. Katram ir savs uzdevums, tie visi sniedz cits citam roku kopējā darbā, bet katram ir savs virziens, tie strādā dažādos virzienos, dažādus darbus, dažādās draudzēs. Jautājums par to, kādēļ ir dažādas draudzes un dažādas konfesijas, ir nevietā un nav gudrs. Tas ir bērnudārza jautājums tiem, kuri vēl ir kristīgajos autiņos. Visi nav vienādi. Vai tu redzi šeit vienādus cilvēkus? Ir kaut kas kopīgs, bet ir arī lielas atšķirības gan raksturā, gan izskatā. Mēs esam dažādi, un arī draudzes ir dažādas. Un tajā pašā laikā tā ir viena Kristus miesa, bet katra darbojas savā virzienā. Mērķis visām ir viens – celt Dieva valstību.

“Lai nāk Tava valstība, Tavs prāts lai notiek kā debesīs, tā arī virs zemes.” (Mateja evaņģēlijs 6:10)

Mūsu draudzei ir savs DNS, arī mēs ar kaut ko atšķiramies un mums ir sava vieta. Vīziju un DNS nes draudzes dibinātājs. Kad dibinātājs vairs nebūs, šeit būs mācekļi, kuri nesīs to pašu DNS. Es jau būšu debesīs un lielākā daļa no mums arī būs debesīs, un no turienes mēs skatīsimies, ka to pašu, ko mēs darījām, viņi dara tālāk un Latvija tiek svētīta. Dievs ir devis mums Savu uzdevumu, savu vietu visā Kristus miesā, lai mēs izpildītu konkrētu uzdevumu, līdz Jēzus nāks otrreiz. Latvijas draudzēs daudzi uzskata, ka vajag tikai lūgt un Dievs visu izdarīs. Viena no mūsu DNS pazīmēm, ar ko mēs atšķiramies Latvijā, ir tā, ka uzskatām, ka mums jādara savs darbs, un tad Dievs izdarīs Savu daļu, un mūsu daļa ir krietni lielāka, nekā daudzi iedomājas. Mēs klājam galdu Dievam, un tad Viņš klāj galdu mums. Mums ir sava atbildība. Mums nav tāds DNS, kas skraida pa ielām, klaigā, traucē cilvēkiem mieru, jaucās sarunās, uzspiež evaņģēliju un uzskata, ka galvenais ir tikai pateikt evaņģēliju un nosvīst.

Mūsu mērķis ir, lai katrs cilvēks tiek izglābts, reāli ienāk draudzē, tiek aprūpēts, ceļas kā personība un ir Kristus māceklis. Mēs nesludinām evaņģēliju, mēs ceļam draudzi. Jo tieši draudze ir balsts un pamats. Mēs ne tikai sludinām evaņģēliju, bet ceļam arī draudzi, uzņemamies vistiešāko atbildību par cilvēkiem. Draugs, tas ir mūsu DNS. Ir dažādi DNS, mūsu ir šāds: katrs cilvēks mūsu draudzē ir personība un viņam ir savas regulāras personīgās attiecības ar Dievu. Mūsu DNS pamatā ir mājas grupas, kurās katrs cilvēks var izpausties, realizēties, kas ir tava garīgā ģimene. Tas ir instruments, ar kuru mēs varam vairoties un ietekmēt pasauli. Ne tikai viens mācītājs tevi mīl no kanceles, bet tev ir sava mazā mājas grupa jeb ģimene, kurā katrs viens var kļūt par līderi. Tā ir Dieva vadība caur divpadsmit, kas var būt labāks? Jēzum bija Savi mācekļi, un mūsu dzīves augstākais mērķis ir pacelt savus Kristus mācekļus. Draugs, mēs augsim un iesim plašumā, būsim visās pilsētās un ciematos. Dievs, svētī Latviju! Mēs nedodamies strādāt uz citām zemēm, bet, ja kāds ir aizdevies, tas nozīmē, ka viņam ir pazudis mūsu DNS. Mūsu DNS ir arī slava un pielūgsme kā prioritātes un vēl daudzas dažādas lietas, kuras ir pamatā, bet tas ir kas tāds, ko dod pats Dievs. Tas ir pārdabiski, kad es redzu sev apkārt cilvēkus, kuri deg par Dievu un pastāvīgi dara Viņa darbu, dara tā, kā mēs to darām. Es zinu, ka viņi nedara to tādēļ, ka es saku, bet tādēļ, ka tas ir viņos. Tu esi saņēmis šo vīziju, tev ir šis pamats. Tu esi draudze “Kristus Pasaulei”! Es esmu draudze “Kristus Pasaulei”! Draudze nav mācītājs; Dievs mani ir ielicis šeit pildīt noteiktu funkciju, bet mēs kopā esam draudze, komanda. Mūs neviens neapturēs, un mēs savus cilvēkus neatdosim velnam.

“Es viņu, Kīru, atmodināju taisnīgumā, un Es līdzināšu visus viņa ceļus. Viņš atkal uzcels Manu pilsētu un atbrīvos Manus cietumniekus un ne par naudu, ne arī par dāvanām!" saka Tas Kungs Cebaots.” (Jesajas grāmata 45:13)

Te ir runa par Persijas ķēniņu Kīru. Dievs viņu parāda kā Savu kalpu, kurš dara Viņa gribu. Mums ir bijuši zvani uz draudzes tālruni pirms svētkiem, un cilvēki jautā, vai būs dāvanas, jo, ja nebūs, tad viņi nenāks. Cilvēki meklē ne Dievu, bet dāvanas. Dievs saka, ka Viņa kalps Kīrs uzcels Jeruzālemē pilsētu, templi bez maksas, ne par dāvanām, ne par naudu. Kāpēc? Jo Viņš tāds ir iekšēji, Dievs viņu tādu ir izveidojis un to ielicis viņā, un viņš to ir pieņēmis no Dieva. Lūk, man ir gods būt kopā ar cilvēkiem, kuri kalpo Viņam. Draudzes “Kristus Pasaulei” DNS pamatā ir kalpot kā Kīrs, ne par naudu un dāvanām, bet Dievam par godu. Manas mīļākās filmas ir “Gladiators”, “Debesu valstība”, “Glābjot ierindnieku Raienu”, “Drošsirdis”, “Patriots”. Šāda žanra filmas man patīk un uzrunā, jo šo filmu galvenie varoņi ir nesavtīgi kalpotāji, kuri visu sevi ir nodevuši, lai sasniegtu konkrētu mērķi un sevi atdotu citu labā. Viņi ir ieguvuši dažādas iemaņas, lai spētu cīnīties un uzvarēt. Viņi ir cilvēki ar vīziju, kuri iet līdz galam, mīl cilvēkus, liek tuvāko augstāk par sevi, nepieciešamības gadījumā savu valsti liek augstāk par sevi, cilvēku labumu liek augstāk par sevi un Dievu un Viņa darbu liek augstāk par sevi. Jūs esat mani filmu varoņi, mani draugi. Jūs esat mani draugi, es jūs izjūtu kā savu sirdi un dvēseli, mēs esam vienā pamatā, kā viens DNS, ar vienu mērķi, vienu ticību, vienu kristību, mums viens ceļš kopā ejams un līdz galam, draugs. Mēs šeit neesam tāpat vien, Dievs ir ielicis mūs šeit. Cilvēki liecina, kā viņi ir nonākuši šajā draudzē; atnākuši, paskatījušies, aizgājuši, bet Dievs atnācis pie viņiem naktī sapnī un pateicis, lai iet atpakaļ, ka šī būs viņu vieta un šeit viņi realizēsies, sasniegs neiespējamo un būs līdz mūža galam. Mēs nemainām sievas, mēs nemainām vīrus un nemainām savu draudzi. Nedomā, ka citur būs labāk, tev ir labāk tur, kur Dievs tevi ir iestādījis. Es jūs mīlu. Šīs lietas dara mani laimīgu, un lai Dievs svētī, ka arī tevi šīs lietas dara laimīgu.

1. Tavas attiecības ar Dievu, ka tu esi Dievam un Dievs ir tev.

2. Mēs varam būt kopā, būt viens otram.

3. Mēs varam būt Dieva gribas epicentrā, Viņa darbā, kalpot, celt Dieva valstību.

4. Būt kopā ar cilvēkiem, kuriem ir “Kristus Pasaulei” DNS. Tas ir dievišķs kods.

Iespējams, citi teiks, ka esmu kļuvis lepns, bet katram no mums ir sava ģimene, sava draudze un vieta, savs aicinājums, un katram ir jābūt tur, kur Dievs viņu ir ielicis. Draudze, protams, nav gluži kā laulība; ir rakstīts, ja laulībā viens tiek pieķerts netiklībā, tad drīkst šķirties, bet tas nenozīmē, ka tev ir jāšķiras, tu vari piedot, un visu var atrisināt. Ja šis kods tevī ir iekšā, tad tas ir iekšā! Debesu Tēvs, dod to, ka mēs visi satveram Tavu vīziju no Tevis, Kungs. Ka mēs ieraugām cits citu sev blakus, ka mēs sadzīvojam, ceļam cits citu, mīlam cits citu, ka mēs lūdzam cits par citu. Ka mēs varam būt kopā un būt Tavas gribas epicentrā, ka mēs varam ieguldīties savā zemē, tautā un nest Tavu valstību, celt to, ietekmēt tautu ar Tavu evaņģēlija vēsti un Tavu Garu. Paldies, Dievs, par katru vienu, par katru varoni, kurš ir satvēris Tavu vīziju no Tevis, kas redz savu draudzi kā savu draudzi, kurš deg par to, kas iet vīzijā un nes augļus Tev, Kungs.

Vakar mana sieva ar meitu bija Balvu dievkalpojumā. 64 jauni cilvēki bija ieradušies uz Ziemassvētku dievkalpojumu, 44 no tiem bija bērni. Arī Ventspilī, Liepājā un Aizputē notika dievkalpojumi, visi kaut kur kaut ko taisīja, bet es biju viens pats mājās. Es tā padomāju, ka jūtos tā, ka būtu izveidota ģimene, izaudzināti un izskoloti bērni, palaisti un izprecināti. Agrāk es katru nedēļu zvanīju savas komandas cilvēkiem, citreiz pat divas reizes nedēļā, runājām, risinājām problēmas. Nu jau ir pagājis tas laiks, kad vajadzēja katru dienu zvanīt, jo viņi visi ir izauguši, izaudzināti un palaisti. Paši kalpo, paši dara savas lietas, saņēmuši savas ģimenes DNS. Es domāju, ko lai es daru? Varbūt izveidot jaunu garīgo ģimeni? Varbūt izvēlēties no draudzes kādus 10 vai 12 visperspektīvākos jauniešus un atkal celt viņus, zvanīt katram, bet es nezinu, vai to es gribu. Taču, ja es to darīšu, pacelsies vēl tādi paši cilvēki, un tas būs ātrāk, jo tagad man ir lielāka pieredze, arī atmosfēra un kultūra draudzē ir pavisam cita. Daudzas problēmas, kuras mēs agrāk nemācējām risināt, tagad nav problēma. Es zinu, ka kāds sēž zālē un domā: “Jā, jā, mācītāj, dari to un paņem mani arī!” Kas zina, ja Dievs teiks, tā arī darīšu.

Mani dara laimīgu tas, ka man ir apkārt cilvēki, kuri nes draudzes kodu, un šo kodu mums ir devis pats Dievs. Šī ir vienīgā tāda, unikāla draudze. Mums šī ir vienīgā draudze! Vienlaikus mēs respektējam un mīlam visas draudzes un mācītājus un lūdzam par katru draudzi Latvijā, par katru mācītāju Latvijā. Internetā kāds bija ielicis komentāru, ka esot nozagts mans sprediķis. Bet es padomāju, slava Dievam! Es saprotu, ka šis cilvēks domāja labu, lai Dievs svētī viņu. Ņemiet visu, ko var paņemt, un lietojiet! Manus sprediķus, Bībeles skolas, ņemiet visu, nav problēmu. Lai Dieva valstība iet plašumā! Ņemiet cits no cita to, ko var paņemt, mēs kalpojam viens otram, un tas ir mūsu DNS kods. Parasti visādas skolas un semināri visur ir par naudu, bet mums tie ir bezmaksas. Veselības aprūpe mums ir bez maksas, psihologs bez maksas, semināri un līderība bez maksas.

Tu esi lepns, ka tu esi savās mājās, savā draudzē? Lūk, kas mani dara laimīgu. Es tiešām uz dažiem cilvēkiem skatos un domāju, ka viņi ir supercilvēki, jo tik daudz spēj izdarīt. Es zinu, kāpēc! Viena supersieviete pati man arī atbildēja: “Man ir tāds Tētis!” Viņa domāja ne tikai Dievu, arī mācītāju. Viņai ir kods, ko viņa ir saņēmusi no Dieva. Mūsu DNS ir vienmēr uz priekšu un ne soli atpakaļ, mēs varam izdzīvot dažādus laikus, arī grūtākus un nepatīkamākus, jo mēs tiem iziesim cauri un turpināsim celt Dieva valstību. Jo kas ir pasaules uzvarētājs? Tikai tas, kas tic, ka Jēzus ir Dieva Dēls, un tas, kuram ir veselīgs draudzes kods. Esmu laimīgs, ka varu būt kopā ar šiem draudzes varoņiem, kuri ir uzticīgi nodevušies un nekad nepadosies.

Mācītāja Mārča Jencīša sprediķi “Kas mani dara laimīgu?” pierakstīja un rediģēja draudzes “Kristus Pasaulei” redakcija

Patiesa ticība

Publicēja 2019. gada 24. dec. 00:04Līga Paņina

Ziņas datums 24.12.19. 

Pāvils raksta Timotejam un saka: “Tavā vecmātē mājoja ticība, un tavā mātē mājoja ticība. Es esmu pārliecināts, ka arī tevī mājo ticība.” Tā ir mantota ticība. Mēs ticību mantojam. Ticība mūsos nerodas pati no sevis. To dod Dievs caur cilvēkiem, kuri tev kalpo, precīzāk, caur draudzi. Bībelē ir rakstīts par pēdējiem laikiem, par neilgu laika posmu, kurā būs tādas bēdas, kādas vēl nekad nav piedzīvotas. Bībelē ir arī norādīts, kad šie laiki pienāks. Tie pienāks tad, kad vienīgā barjera, kas aiztur ļaunumu, tiks paņemta prom no zemes. Cilvēkus jau šodien var dzirdēt sakām: “Vai, kāds pasaulē ļaunums! Kur tad ir Dievs?” Tikai tad, kad paņems prom draudzi no zemes, varēs spriest par to, kas patiešām ir ļaunums. Tas, kas šodien notiek virs zemes, ir nieks, salīdzinājumā ar to, kas var notikt tad, ja draudze tiek paņemta prom. Bībele skaidri saka: “Draudze ir patiesības balsts un pamats.” Tā ir bāze, caur kuru Dievs var darboties cilvēku sirdīs un dzīvēs. Tas ir vienīgais, kas liedz ļaunumam pilnībā izpausties šeit, virs zemes. Sātans ir ierobežots caur Kristus upuri un caur cilvēkiem, kuri tic Kristum un jaunam radījumam. Tie, kuri tic Kristum, ir draudze. Ticīgie atrodas draudzē. Ticīgie nesanāk vienu reizi gadā uz dievkalpojumu, bet regulāri ir draudzē. Ticība ir pats, pats svarīgākais, kas mums nepieciešams. Tā ir vienīgā saikne. Mēs zinām, ka Jēzus piedzima kā mazs bērniņš, dzīvoja kā cilvēks, nomira pie krusta, pēc trīs dienām augšāmcēlās un tagad sēž pie Dieva labās rokas un caur Svēto Garu šodien ir šeit. Ja mēs to zinām, bet neticam tam, tas nedarbojas. Jēkabs savā vēstulē saka šādus vārdus:

“Bet vai tu gribi zināt, tukšais cilvēk, ka ticība bez darbiem ir nedzīva?” (Jēkaba vēstule 2:20)

Ticība bez darbiem ir nedzīva. Tukšais cilvēk, vai tu zini, ka arī ļaunie gari tic, trīc un dreb? Viņi tic un zina, ka ir Dievs, kāds ir Viņa prāts un to, kas notiks. Bet ne par šādu ticību šodien ir runa. Es runāju par tādu ticību, kas līdzdarbojas. Es runāju par ticību, kas strādā. Ticība parādās reālā paklausībā Dieva vārdam. Patiesa ticība tiek celta tieši esot draudzē.

Uz 2020. gadu mūsu draudzei ir izveidoti kalendāri. Šoreiz uz vāka ir attēlota grieķu falanga (kaujas ierinda) – trīs simti spartiešu. Attēla augšpusē ir šāda Rakstu vieta:

“Jo ar Tavu spēku es sagrauju mūrus un ar savu Dievu es pārvaru vaļņus.” (Psalms 18:30)

Trīs simti vīru četras dienas aizturēja lielu skaitu pretinieku. Informācijas avoti pauž atšķirīgu pretinieku skaitu, sākot no 200 000 līdz 1 miljonam. Iedomājies, trīs simti vīru pret divsimts tūkstošiem pretinieku noturējās četras dienas! Persijas ķēniņš zaudēja savus radiniekus šajā cīņā. Tas bija kauns. Vasarā mēs bijām šajā kaujas vietā. Es staigāju, fotografēju, pārdomāju un interesējos par šo cīņu. Šodien nekas neliecina par to, ka tā tur būtu notikusi, pat jūra ir atkāpusies pāris kilometrus tālāk. Kāpēc spartieši pastāvēja? Tieši caur šo pastāvēšanu pārējiem Grieķijas iedzīvotājiem, armijām un valstīm radās drosme stāties pretī ļaunumam. Kur bija viņu spēks? Tas bija komandā. Spēks ir komandā! Spēks ir draudzē! Mums beidzot to vajadzētu sākt saprast. Tavs spēks nav mājās pie televizora. Tavs spēks ir draudzē, un ne tikai Ziemassvētkos, bet regulāri esot tajā. Tu esi viens no viņiem! Pāvils saka šādus vārdus:

“Bez visa tā satveriet ticības vairogu, ar ko jūs varēsit dzēst visas ļaunā ugunīgās bultas.” (Efeziešiem 6:16)

Ne parastas bultas, bet ugunīgas bultas. Tie, kuri tic, ir komandā. Spartiešu ziņnesis pavēstīja, ka otrā pusē pretinieku ir tik daudz, ka tad, ja viņi šaus bultas, saule būs aptumšota. Kāds no spartiešiem atbildēja: “Lieliski! Mēs cīnīsimies ēnā!” Kad šis pārspēks nonāca līdz klinšu plaisai jeb pārejai, kur notika cīņa, vietējais persiešu ģenerālis teica: “Nolieciet ieročus!” Spartiešu vadītājs Leonīds atbildēja: “Nāc un paņem!” Ja tu būsi viens, pretinieks tevi nāks un paņems. Ja tu būsi draudzē jeb komandā, tu pastāvēsi. Viss, kas tev vajadzīgs – ticība.

“Jo viss, kas ir dzimis no Dieva, uzvar pasauli, un šī ir tā uzvara, kas uzvarējusi pasauli – mūsu ticība.” (1. Jāņa vēstule 5:4)

“Kas ir pasaules uzvarētājs? Tikai tas, kas tic, ka Jēzus ir Dieva Dēls.” (1. Jāņa vēstule 5:5)

Es zinu, ka mēs esam trenēti šajā Rakstu vietā. Dažkārt, kad sludinu un jautāju, kas ir pasaules uzvarētājs, no sēdvietām cilvēki sauc: “Jēzus!” Āmen! Bet šīs pants runā par to, ka tas, kurš TIC, ka Jēzus ir Dieva Dēls, ir pasaules uzvarētājs. Tas, kurš tic, ka Viņš mūs rada par jauniem cilvēkiem. Tas, kurš tic, ka tas pats Dievs, kurš augšāmcēlās no mirušiem, tas pats Dievs, kurš radīja debesis un zemi, mājo tevī, un tev piemīt tās pašas īpašības un tas pats spēks, kas Viņam, jo Viņš ir tevī. Šis savienojošais posms starp tevi un brīnumainu spēku ir ticība. Kas ir ticība? Pāvils raksta kolosiešiem:

“Jo mēs esam dzirdējuši par jūsu ticību Kristum Jēzum [..]” (Kolosiešiem 1:4) 

Interesanti, kā viņi dzirdēja par viņu ticību? Laikā, kad Pāvils sludināja, bija kāds vīrs ar no dzimšanas slimām kājām.

“Tas dzirdēja Pāvilu runājam. Pāvils, viņu uzlūkodams un redzēdams, ka viņam ir ticība tikt dziedinātam, sacīja skaļā balsī: "Celies stāvus uz savām kājām!" Un viņš uzlēca un staigāja.”” (Apustuļu darbi 14:9-10)

Kā cilvēkā var redzēt ticību? Ticība nav cilvēks ar ieplestām acīm un trīcošu ķermeni. To var redzēt cilvēka rīcībā attiecībā pret Dievu un citiem cilvēkiem. Tāpēc Pāvils teica: “Mēs esam dzirdējuši par jūsu ticību.” Ticība nozīmē pareizi domāt, pareizi runāt un pareizi rīkoties.

“Un apustuļi sacīja savam Kungam: "Vairo mums ticību.”” (Lūkas evaņģēlijs 17:5)

Tas ir elementārs jautājumus, kuru mēs daudzreiz dzirdam, un tomēr neizprotam. Personīgi man ticība kaut kādā mērā vienmēr ir mīkla. No vienas puses ticība ir pareiza domāšana, runāšana un rīkošanās, bet no otras puses tas vēl nav viss. Tas ir kaut kas, kas tevī mājo. Tas, par ko Pāvils saka: “Tavā vecmammā mājoja ticība, tavā mammā mājoja ticība, un esmu pārliecināts, ka arī tevī mājo ticība.” Tā tiek pārmantota. Kā ticību var mantot un kā tā var pieaugt? Ko Dieva vārds par to saka? Kā tā var augt, ja tu neesi komandā – draudzē? Jo ticība nāk no sludināšanas un sludināšana no Tā Kunga pavēles.

“Tātad ticība nāk no sludināšanas un sludināšana – no Kristus pavēles.” (Romiešiem 10:17)

Ja mēs regulāri nedzirdam, nelasām un nepārdomājam Dieva vārdu, tad mūsu ticība nevar augt. Draugs, ticība nav tikai un vienīgi akla paklausība. Ticība ir kaut kas pārdabisks, ko dod Dievs. Bet Dievs ticību dod caur pavisam elementārām un pareizām lietām – caur draudzi, Bībeli, lūgšanu un kalpošanu. Kad tu uzņemies mazu kalpošanu jeb pienākumu un praktizē to, tad pats Dievs veido tevī ticību. Svētais Gars, es lūdzu, lai pēc šī sprediķa šodien, caur slavu un pielūgsmi, caur Tavu vārdu katrā iedegas ticība, ka ikviens no mums var pārcelt kalnus!

Kādā reizē mācekļi nevarēja izdzīt ļaunu garu no zēna, kurš bija mēnessērdzīgs. Tēvs, atvedis savu dēlu pie Jēzus, teica: “Viņi nespēja to izdarīt.” Vēlāk Jēzum bija saruna ar mācekļiem. Mācekļi jautāja: “Kāpēc mēs nespējām? Tu taču devi mums varu pār nešķīstiem gariem tos izdzīt un izsūtīji mūs kalpot. Viss notika, bet ne šoreiz.” Par kādu ticību ir runa? Ticība brīnumiem vai ticību Dievam? Lūk, kur ir kļūda! Ne mēs savā spēkā darām, bet Dieva spēkā. Pirmkārt, mēs ticam nevis brīnumam, bet Dievam – ka Viņš spēj.

“Un Viņš jautāja tā tēvam: "Cik ilgi viņam tas tā jau ir?" Bet tas Viņam sacīja: "No bērnības. Un daudzkārt viņš to ir iemetis gan ugunī, gan ūdenī, lai to nogalinātu; bet, ja Tu ko spēj, tad palīdzi mums, apžēlojies par mums." Bet Jēzus uz to sacīja: "Tu saki: ja tu spēj! Kaut tu varētu ticēt! Tas visu spēj, kas tic.”” (Marka 9:21-23)

Kam ticēt? Tam, ka Jēzus spēj. Tev ir jātic, ka Dievs var, jo Dievam nav nekā neiespējama. Vai Dievs grib tevi svētīt, dziedināt, vairot, celt tavā kalpošanā un nogādāt debesīs? Vai tu Dievam esi kaut kas īpašs? Vai Viņš grib tevi svētīt? Kāds spitālīgais nāca pie Jēzus, krita ceļos un teica:

Kungs, ja Tu gribi, Tu mani vari šķīstīt." Un, roku izstiepis, Viņš to aizskāra, sacīdams: "Es gribu, topi šķīstīts." Un tūdaļ spitālība no tā nozuda.” (Lūkas evaņģēlijs 5:12-13)

Jēzus GRIB un Jēzus SPĒJ tevi svētīt. Dievs vēlas tevi svētīt, dziedināt un celt.

Tev ir jātic trīs lietām:

1. Dievs spēj.

2. Dievs grib svētīt un piepildīt visus apsolījumus, ko mēs lasām Dieva vārdā.

3. Tas visu spēj, kas tic. Tev ir jātic, ka tajā brīdī, kad tu pieņem Jēzu Kristu par savu Glābēju, Svētais Gars iemājo tevī un tu kļūsti par jaunu cilvēku. No tavām krūtīm tiek izņemta akmens sirds un tās vietā dota miesas sirds. Pāvils saka: “Ne apgraizīšana, ne neapgraizīšana, ne bauslība, ne nebauslība vai kādi darbi, bet jauns radījums ir pats svarīgākais.” Jauns cilvēks. Cilvēks cilvēkā. Ir labi ticēt, ka Dievs spēj un grib. Bet tālāk?

“Bet Jēzus tiem saka: "Jūsu mazticības dēļ; jo patiesi Es jums saku: ja jums ticība ir kā sinepju graudiņš, tad jūs sacīsit šim kalnam: pārcelies no šejienes uz turieni, – un tas pārcelsies, un nekas jums nebūs neiespējams.”” (Mateja evaņģēlijs 17:20)

Jēzus saka, ka Viņš pārcels kalnus, vai mēs pārcelsim kalnus? Jēzus saka, ka Viņš kalnam pavēlēs pārcelties, vai mēs to darīsim? Es ticu, ka Dievs spēj un grib svētīt. Tu kā jaunais cilvēks Svētā Gara spēkā spēj visu. Tas visu spēj, kas tic, jo Dievs tev ir devis spēku, ka vari staigāt pāri čūskām un skorpioniem un pāri ikvienam ienaidnieka spēkam, un tas tev nekā nekaitēs. Spēks ir tevī, un tevi ar to savieno tava ticība. Ticība Dievam, ka Viņš spēj un grib tevi svētīt, un tu spēj Viņa spēkā visu. Kad tu stāvi velna priekšā, tas neesi tu, tas ir pats Dievs, kurš stāv priekšā velnam. Tas, kas ir tevī, ir lielāks, nekā tas, kas ir pasaulē. Pasaules uzvarētājs ir tikai tas, kas tic, ka Jēzus ir Dieva Dēls.

Vai esi gatavs ļoti nopietnai lietai? Lai arī cik daudz es nedomātu par to, kas ir ticība, es līdz galam neizprotu, kur tā mājo. Ar ticību var pārcelt kalnus, vienkārši paklausot Dievam un darot Viņa gribu. Bet ne vienmēr tā ir. Ticība ir kaut kas DZĪVS, kas mājo tevī no tā brīža, kad tu atzīsti Kristu par savu Glābēju. Kopš pasaule pastāv, vienmēr ir bijuši īpaši cilvēki, kuri ir nesuši sevī ticību, kā Ēnohs, Ābrahāms un citi.

Jo ticība ir stipra paļaušanās uz to, kas cerams, pārliecība par neredzamām lietām.” (Ebrejiem 11:1)

Šī pārliecība kļūst redzama tavā dzīvē. Tajos, kuros patiešām ir ticība, to var redzēt. Šie cilvēki vienmēr ved cilvēkus pie Dieva un vienmēr piedalās draudzes celtniecībā. Ticību dod Dievs, bet tikai pēc tam, kad esam uzklājuši galdu Viņam. Es redzu, ka daudziem no mums pietrūkst ticības. Mazajos darbiņos, kurus tu dari, var redzēt, cik liela ir tava ticība. Visās kalpošanās, kas nav tik veiksmīgas, var redzēt, ka pietrūkst ticības. Taču pietiktu ar tādu ticību, kura ir tik liela kā sinepju graudiņš. Ja tev būtu pat tik neliela ticība, tad tavā dzīvē varētu redzēt Dieva godību, svētības un reāli izglābtus cilvēkus. Jēzus atbildēja: “Kurš saimnieks kalpam, kurš nāk no arkla ganos vai darba, teiks sēsties pie galda un ēst?” Tieši otrādāk – saimnieks teiks: “Uzklāj man galdu, es paēdīšu, un pēc tam tu sēdīsies pie galda.” Ja mēs nevaram regulāri būt komandā, kas ir draudze, par kādu ticību var būt runa? Atceries, ka visiem tiem interneta kovbojiem, kuri nepieder nevienai draudzei un nav komandā, nav ticības, tas nav iespējams, jo ticība veidojas, esot draudzē. Tieši tad, kad mēs pavadām laiku divvientulībā ar Dievu, lasot Viņa vārdu, lūdzot un slavējot, tiek vairota mūsu ticība. Stīvs Hils ir teicis: “No paša sākuma kļūsti aizņemts Dieva darbā kalpojot.” Lai tev uzticētu lielas lietas, tev vispirms jākļūst uzticamam mazās lietās. Ticību Dievs dod caur draudzi, lūgšanu, Bībeli un kalpošanu. Mēs netiekam glābti caur šīm lietām, taču, ja mēs šīs lietas darām, tas liecina, ka esam glābti. Par mūsu ticību liecina mūsu darbi. Jēkabs skaidri saka: “Parādi man savu ticību, es tev parādīšu savus darbus.” Viņš ir teicis, ka mēs netiekam glābti tikai no ticības, bet arī no darbiem, jo ticība pati par sevi ir nedzīva, ja tai neseko darbi. Par Ēnohu ir rakstīts, ka viņš staigāja tādā ticībā, ka nenomira parasta cilvēka nāvē.

Ticībā Ēnohs tika aizrauts, tā ka viņš neredzēja nāvi, un viņu neatrada, tāpēc ka Dievs viņu bija aizrāvis. Jo pirms aizraušanas par viņu ir nodota liecība, ka viņš Dievam paticis. Bet bez ticības nevar patikt. Jo tam, kas pie Dieva griežas, nākas ticēt, ka Viņš ir un ka Viņš tiem, kas Viņu meklē, atmaksā.” (Ebrejiem 11:5-6)

Dievs uzrunāja Ābrahāmu un teica:

“Un Viņš tam lika iziet ārā un sacīja: "Skaties uz debesīm un skaiti zvaigznes; vai tu spēj tās izskaitīt? Tikpat daudz būs tev pēcnācēju," Viņš tam sacīja.” (1. Mozus grāmata 15:5)

Tieši to pašu Dievs teica par jūras smiltīm: “Es tavus pēcnācējus darīšu kā jūras smiltis un kā zvaigznes pie debesīm.” Svētais Gars, es lūdzu, ieliec to mūsu sirdīs pārdabiskā veidā, lai mēs ticam! Pirmkārt, mums nevajag ticēt dziedināšanai, labklājībai vai naudai. Mums vajag ticēt aicinājumam no Dieva. Abrahāmam tika dots apsolījums: “Es tevi vairodams vairošu un svētīdams svētīšu.” Sen atpakaļ es domāju, ka man par kaut ko ir jātic. Uz sava datora virsmas es uzliku attēlu ar automašīnu BMW X5. Es to uzliku, lai es redzētu un ticētu par šo automašīnu. Ja es tagad atskatos uz to laiku, tad tagad domāju par sevi: “Ko tu, muļķi, darīji?” Mums nav jātic par materiālām lietām. Jācīnās ir par visu un arī tur ir vajadzīga ticība, bet tiem, kuriem ir patiesa ticība un aicinājums no Dieva, tiem Dievs visas lietas pieliks. Jēzus skaidri ir pateicis, ka jādzenās vispirms pēc Dieva valstības, nevis pēc automašīnas, naudas, vīra, sievas vai seksa. Dzenies pēc Debesu valstības, un tad tev pārējās lietas tiks pieliktas. Un šajā gadījumā Jēzus konkrēti runāja par finansēm. Jēzus nesaka, ka pieliks tev miljonus, bet Dievam arī tas ir iespējams. Ābrahāms ticēja Dievam, un tas viņam tika pielīdzināts par taisnību. Un par viņu rakstīts, ka viņš bija bagāts un it visā svētīts. Dievs apsolīja viņam ar sievu bērnu Īzaku. Sāra nevarēja sagaidīt, aizsūtīja savu vīru pie kalpones, piedzima Ismaēls, islāma tēvs. Tagad ar viņiem visur ir pilns. Anglijā musulmaņu baznīcas ieņem kristiešu baznīcu vietas. Sāra ļoti gribēja bērnu un nevarēja sagaidīt, bet viņai nevajadzēja koncentrēties uz bērnu, jo Dievs bija apsolījis: “Es jūs darīšu par lielu tautu.” Dieva mērķis bija caur Ābrahāmu un Sāru celt draudzi, kas ir vienīgais patiesības balsts un pamats. Sāra nošāva greizi. Dievs deva Īzaku viņiem sirmā vecumā. Vai Sāra ticēja, ka viņai būs bērns? Viņa pasmējās par to. Dievs iedeva bērnu, jo gribēja viņus svētīt, lai caur Ābrahāmu šodien būtu draudze “Kristus Pasaulei” un visas citas kristiešu draudzes.

Dieva svētība nāk caur Kristu, kurš ir galva, bet mēs esam Viņa rokas un kājas, Viņa miesa – pilnība, kas visu piepilda. Dievs ir iecēlis Kristu un Viņa draudzi augstāk par ikvienu valdību, varu un spēku. Visu Viņš ir nolicis zem mūsu kājām, zem Viņa miesas kājām. Ābrahāmam bija ticība, ka Dievs viņu vairos. Viņā bija ticība, bez kuras viņš nespēja dzīvot. Ābrahāms gāja, pat nezinot, uz kurieni viņš iet. Kad mēs sākām draudzi “Kristus Pasaulei”, sākumā manā komandā bija kāds cilvēks, kurš man teica (saīsinātais variants): “Klausies, es tev netieku līdzi. Tev visu laiku viss mainās. Tu teici, ka būs tā, bet tagad ir šitā. Es vairs ar tevi negribu sadarboties. Atā.” Es zinu vienu: Dievs grib, lai mēs vairojamies, un, kā mēs to saprotam, tā mēs šobrīd to darām. Dievs rādīs detaļas. Ābrahāms nezināja, kur viņš iet. Viņā bija dzīva ticība. Kad Dievs prasīja upurēt Īzaku, viņš to bija gatavs darīt ticībā, ka Dievs viņu vairos. Vienmēr ir bijuši īpaši cilvēki ar īpašu ticību. Šī ticība netika dota finansēm vai lai bērnus dzemdētu, šī ticība nebija tam, lai krātu zeltu, šī ticība bija tam, lai glābtu cilvēkus un celtu Dieva valstību. Tēvreizē mēs lūdzam: “Lai nāk Tava valstība un notiek Tavs prāts kā debesīs, tā arī virs zemes.” Lūk, kāds ir Jēzus plāns! Un, ja tavā sirdī ir ticība Dieva plānam, tev ir jābūt cilvēku glābējam, un pārējās lietas Dievs tev pieliks. Tu būsi īpaši svētīts cilvēks. Tu tici tam, ka tu esi stiprs, svaidīts un Dievs tevi vairos? Tu citādi nespēsi dzīvot, kā tikai ceļot Dieva valstību. Un tāds bija Īzaks. Viņš mantoja no tēva šo ticību. Tāds bija arī Jēkabs, kurš no divām sievām sadzemdēja apustuļus, kuri vēlāk kļuva par Israēla ciltstēviem. Un par visiem viņiem ir rakstīts, ka viņi bija svētīti, jo sevī nesa Dieva vīziju.

Jēkabam bija divpadsmit bērni, un viens no tiem bija Jāzeps. Vecākie brāļi darīja, ko viņi gribēja. Viņi nedzīvoja svētu dzīvi, bet Jāzeps bija sapņotājs ar ticību. Tā bija caur tēvu mantotā ticība, ko Dievs viņam iedeva. Brāļi gribēja viņu nogalināt par viņa ticību. Brāļi bija atsvešinājušies no tēva, bet Jāzeps bija tēva mīļais bērns. Esi draudzes mīļais bērns! Esi vienmēr draudzē! Esi tajā vidē, kur Dievs tevī var ielikt ticību. Esi kalpošanā, esi aizņemts, lai Dievs tev var iedot ticību. Es domāju, ka varbūt tev viss nav skaidrs šajā brīdī, bet tu redzi manu ticību. Es runāju par īstu kristīgo ticību. Cilvēki ir jāved pie Dieva, nevis jāgrib viņus izmainīt. Tev vajag glābt cilvēkus, un to nevar izdarīt bez ticības. Tā ir ticība, ka Dievs tevi lieto, ka tev ir spēks. Tu esi jauns radījums Kristū! Tev nav nekā neiespējama! Es ticu, ka jebkuru cilvēku var izglābt, jebkuru valsti var pārveidot, ja ir cilvēki, kuri tic kā Ābrahāms, Īzaks un Jēkabs. Jēkabs bija ar savu tēvu, kurš sevī nesa ticību.

Jāzepa palaidnīgie brāļi nebija kopā ar savu tēvu, viņi dzīvoja grēcīgu dzīvi. Jāzeps bija sapņotājs, viņam sapņos rādījās impērijas un ka tēvs un māte, un brāļi viņu pielūdz. Jāzeps jau no dzimšanas zināja, ka viņš ir īpašs. Kāpēc? Tāpēc, ka viņš bija mantojis ticību! Brāļi gribēja Jāzepu nogalināt, bet vēlāk viens no viņiem apžēlojās un tikai iemeta viņu bedrē; vismaz nenogalināja, bet pārdeva vergturim. Jāzeps nonāca Ēģiptē, faraona galminieka namā. Un, lai ko arī Jāzeps nedarītu, visur Tā Kunga roka bija ar viņu un viņš tika paaugstināts no verga par Potifara nama pārvaldnieku. Vēlāk viņam Potifara sieva uzmācās, bet viņš viņu nepieņēma, jo turējās pie Dieva gribas un Dieva vārda, jo viņam bija ticība, viņam nebija laika grēkot. Sieviete Jāzepu apmeloja, ka viņš viņu centies izvarot, viņš nonāca cietumā, un tieši no cietuma viņš nonāca premjerministra krēslā. Liec, kur tu gribi, šādus cilvēkus, viņi vienmēr pacelsies! Slīcini, nicini, dari, ko vēlies – patiess ticīgais vienmēr pacelsies, viņš vienmēr augs, viņš vienmēr būs svētīts, lai arī kur viņš atrastos. Iedēstī tuksnesī zaru, un viņš tur plauks un zels. Patiesa ticība deg cilvēkā, un viņš nespēj būt citādāks. Bet pati ticība rodas no elementārām, pareizām lietām. Tā nav Ziemassvētku kristiešos, bet patiesos kristiešos. Nekāds ļaunums tev nenotiks, nedz kāda nediena tuvosies tavai teltij, jo Viņš sūtīs Savus eņģeļus tevi pasargāt visos tavos ceļos. Jebšu tūkstoši krīt tev blakus un desmit tūkstoši tev pa labo roku, taču tevi tas neskars. Tad, kad Izraēlā bija bads, Dieva tauta devās uz Ēģipti un apmetās tur. Jāzeps teica saviem ciltsbrāļiem, kad viņi savairosies un ies atpakaļ uz apsolīto zemi, kur piens un medus tek, lai tad viņi neaizmirst viņa kaulus paņemt līdzi. Iedomājies, kāda bija Jāzepa ticība, ka viņš ticēja, ka viņa tauta vairosies un augs, un nesīs slavu Dievam. Jāzeps dzīvoja ar vīziju par nākotni.

Pēc tam, kad Mozus satikās ar Dievu pie degošā ērkšķu krūma, viņš aizgāja pie faraona un teica, lai viņš atlaiž viņa tautu. Ebreju tauta tajā laikā jau bija vairākus miljonus liela. Mozus nebija nekas īpašs, bet viņam bija ticība, vīzija no Dieva par labāku nākotni, par Dieva valstību zemes virsū. Draugs, neaizmirsti oriģinālo ticību, ticību, kas ir no paša sākuma – glābt pazudušos, celt Dieva draudzi. To zināja pat Latvijas valsts dibinātāji, tāpēc arī mūsu himna ir “Dievs, svētī Latviju!” Viņi vēlējās nevis tikai “Dievs, svētī mani!” bet arī svētību tai zemei, kurā mēs dzīvojam.

Pēc tam, kad es biju nācis pie Kristus, jau no pašas pirmās dienas manī bija iekšēja ticība un vēlme pēc kaut kā liela. Es neesmu radīts kaut kam mazam, bet zinu, ka būs kaut kas liels. Mums pašiem iekšā jābūt vēlmei stāstīt cilvēkiem par Dievu, mācīties, uzzināt kaut ko jaunu, studēt, būt draudzē un audzēt savu ticību. Es savu ticību redzu, jūtu un zinu, ka tā ir. Ja es pārstātu lūgt, ja es pārstātu lasīt Dieva vārdu, ja es pārstātu būt komandā, tad mana ticība varētu beigties. Kamēr tu esi pie Dieva galda un uzklāj to jeb izpildi savus mazos uzdevumus, tava ticība aug. Kamēr tu esi kopā ar to, kuram arī aug ticība, tad tavai ticībai arī vajadzētu augt. Bet Tas, kas dod šo ticību ir Dievs, Svētais Gars. Pēc Mozus nāca Jozua. Kad Israēla tautai vajadzēja ieiet apsolītajā zemē, cilvēki vaimanāja, ka tas ir pārāk grūti, bet Jozua atbildēja: “Kāda problēma? Mēs iesim un paņemsim!” Jozua vienmēr bija Dieva tuvumā un vienmēr bija Mozus tuvumā. Pēc tam nāca Samuēls, pēc tam Sauls un Dāvids. Sauls varēja darīt, ko vien gribēja, viņš varēja vākt armijas un sūtīt tās pretī Dāvidam, bet Dāvids vienmēr izgāja cauri sveikā. Arī Jēzus nenomira pirms laika. Vairākās Rakstu vietās ir rakstīts, ka pretinieki gatavojās Jēzu sagūstīt, bet Viņš izgāja tiem cauri, jo Viņa laiks vēl nebija pienācis. Nekas ļauns Viņam nenotika, kamēr viņš atradās Dieva misijā. Jēzus labprātīgi atdeva Savu dzīvību. Pēc Jēzus nāca apustuļi. Pāvils satikās ar Kristu un tika izmainīts vienā mirklī. Pāvils teica: “Es visu spēju Tā spēkā, kas mani dara stipru.” Pēc Pāvila nāca daudzi citi ticības nesēji, un, draugs, arī tu. Stiprā vārdā un stiprā draudzē Dievs piešķir ticību. Ir svarīgi ticēt, ka Dievs spēj un Dievs grib.

Man Ziemassvētku dievkalpojumi vairs nav nekas īpašs. Precīzu Kristus dzimšanas dienas datumu neviens tāpat nezina. Un Dievs nekad nav dzimis, Viņš vienmēr ir bijis, bet, jā, Viņš ir nācis virs zemes cilvēka miesā šajā laikā. Tas ir tiešām labs iemesls, lai mēs visi varētu sanākt kopā un pielūgt Dievu. Un, jo vairāk es augu ticībā, jo mazāk mani interesē kaut kādi svētki. Mani interesē šodiena un ko es šodien varu darīt Kristus labā. Es vēlos, lai tevī ir šī ticība, kas bija Ābrahāmam. Kāpēc Sāra dabūja bērnu? Ne jau tāpēc, ka viņa to vienkārši sagribēja. Bija jāpaiet vairākiem gadiem, līdz viņai jau bija deviņdesmit gadi, jo tāda bija Dieva griba, ka viņi iziet no vienas zemes un ieiet otrā zemē, kurā Dievs pats teica, ka vairos viņus kā zvaigznes debesīs, kā smiltis jūras malā. Tāpēc, ka Ābrahāmam bija šī ticība un vīzija, Dievs viņu vairoja.

Vispirms ir cilvēku glābšana. Kad Ābrahāms mainījās? Tad, kad viņš paklausīja Dievam un gāja tajā virzienā, kurā Dievs lika iet. Draudze, lūgšana, Bībele, kalpošana. Tie ir Dieva instrumenti, ar kuriem Viņš mums uzklāj galdu un pārdabiski vairo mūsu ticību. Ja mācekļi Jēzum teica, lai Viņš vairo viņu ticību, tad ticību var iemācīties. Tu mācies, kalpo un ej soli pa solim. Tomēr tas, kas iedod ticību, ir Dievs. Manā ģimenē mana mamma pirmā ticēja, un es to mantoju no savas mammas. Pirmais bija brālis, tad māsa, un arī es pēc desmit gadiem. Mēs mantojam ticību, draugs, tāpēc esi ticīgā vidē. Kāpēc tiek glābti tieši ģimenes locekļi, nevis kaut kādi nejauši garāmgājēji? Tāpēc, ka viņi manto ticību, tas ir pārdabiski, un tas, kurš vēl to nav mantojis, to mantos Jēzus Kristus Vārdā.

Debesu Tēvs, mēs lūdzam par savām mammām un tētiem, par saviem brāļiem un māsām, brālēniem un māsīcām, un ka mēs paši pirmkārt nesam patiesu ticību no Tevis, Dievs, kā prioritāti liekot cilvēku glābšanu un pēc tam visas pārējās lietas, un lai šī ticība tiešām ir redzama un jūtama, lai svaidījums nāk no mums, no mūsu vidus, no mūsu sirdīm un aizskar šos cilvēkus šajā pašā brīdī. Svētais Gars, es pateicos, ka tieši šajā brīdī kāds piedzimst no augšienes savās mājās vai tur, kur viņš atrodas. Tieši šajā brīdī kāds sāk nervozēt un trīties, jo Tu, Svētais Gars, darbojies pie viņa. Palīdzi, Svētais Gars, šiem cilvēkiem atvērt savas sirdis un pieņemt aicinājumu no Tevis. Paldies, Dievs, ka caur šo lūgšanu un mūsu kalpošanu notiek jaunpiedzimšanas brīnumi un zīmes. Paldies Tev, dzīvais Dievs, par glābtiem radiniekiem un glābtu Latviju!

Mācītāja Mārča Jencīša sprediķi “Patiesa ticība” pierakstīja un rediģēja draudzes “Kristus Pasaulei” redakcija

Manī dzīvo Kristus

Publicēja 2019. gada 17. dec. 09:01Līga Paņina

Ziņas datums 17.12.19.

Debesu Tēvs, es Tev pateicos par Tavu brīnišķīgo vārdu, par Tavu Svēto Garu. Paldies, ka Tu mūs māci un cel Savos augstumos. Palīdzi mums atvērt savas ausis un acis, lai mēs dzirdam un redzam, un Tu ar Savu Garu vari nākt un darīt izmaiņas mūsu sirdī, prātā un miesā. Jēzus Kristus Vārdā, lai nāk Tava slava un godība caur Tavu vārdu. Lai Tavs vārds tiek pagodināts, lai Tu tiec slavēts un pielūgts. Āmen!

Tēma, par ko es šodien runāšu, būs interesanta, un bija kāds iemesls, kāpēc tā ir tieši šāda. Es mācīšu no Vēstules galatiešiem. Šajā vēstulē mēs saskaramies ar interesantām Rakstu vietām. Pāvils saka: „Es bauslībai esmu nomiris.” Mēs netiekam glābti caur baušļiem, bet tiekam glābti ticībā uz Jēzu Kristu. Vēstulē galatiešiem ir daudz rakstvietu, kuras iespējams izlasīt pavirši: it kā mēs esam miruši bauslībai, un bauslībai vairs nav nekādas daļas gar mūsu ticības dzīvi. Tu vari padomāt, ka esi izglābts ticībā un žēlastībā un bauslībai vairs nav varas pār tevi. Pavirši lasot par to, ka bauslībai vairs nav varas pār tevi, vai esot kādā seklā vietā, kur tev apkārt ir cilvēki, kuri sevi sauc par kristiešiem un uzskata, ka žēlastībā ir glābti un baušļi vairs nav jātur, tu vari smagi kļūdīties. Šādu cilvēku dzīvē ir dažādi grēki un netīrība, viņi uzdrošinās darīt Dievam nepatīkamas lietas, apliet mācītājus, draudzi un turklāt to darīt publiski. Viņu dzīvē bieži ir netiklība un mantkārība. Bieži vien viņi nepieder pie konkrētas draudzes, bet, ja pieder, tad tur tikai atsēž un gudri runā. Par to runā arī Pāvils Vēstulē galatiešiem. Viņš sīki visam iet cauri, lai mums palīdzētu saprast, ko patiesībā viņš domā ar vārdiem “bauslībai esmu nomiris”. Iesim cauri vēstulei un noskaidrosim, ko patiesībā Pāvils saka un ko māca Jēzus Kristus. Vai tiešām tad, kad mēs esam izglābti, darbi vairs nav vajadzīgi? Vai tiešām, ja ticam mīlestībā uz Kristu, mūsu dzīvē ir pieļaujami dažāda veida grēki? Par nožēlu ir jāsaka, ka ir ļoti daudz cilvēku, kuri sevi sauc par kristiešiem un tic nepatiesībai. Viņi tā dzīvo, un ne tikai paši tā dzīvo, bet māca arī citus. Ko Pāvils saka par šādiem cilvēkiem, kuri šādi māca?

Un tomēr cita nav. Ir tikai kādi, kas jūs sajauc un grib pārgrozīt Kristus evaņģēliju. Bet, ja arī mēs vai kāds eņģelis no debesīm jums sludinātu citu evaņģēliju nekā to, ko esam jums pasludinājuši, lāsts pār to!” (Galatiešiem 1:7-8 )

Pāvils divas reizes atkārto: “Ja kāds sludina citu evaņģēliju, lāsts pār to.” Bībelē ir četri evaņģēliji, Apustuļu darbi, vēstules un Atklāsmes grāmata, pēc kuriem mēs varam redzēt Dieva vārdu tādu, kāds tas ir, un pieņemt veselīgu mācību. Cilvēki, kuri tic visatļautībai un lielai žēlastībai bez atbildības, vērš šos vārdus pret mums, ka esam bauslībnieki un ar darbiem gribam izpatikt Dievam. Patiesība ir tāda, ka caur darbiem mēs netiekam glābti, bet mūsu darbi liecina par to, ka esam glābti. Visu šo nedēļu, cik es varēju, es lasīju Vēstuli galatiešiem. Es domāju, kur cilvēki izrauj to, ka mēs bauslībai esam miruši, ka bauslībai vairs nav varas pār mums, mēs ticībā esam izglābti, tāpēc varam dzīvot kā vēlamies, un nekādi darbi mums nav jāuzrāda, jo esam glābti. Vai tiešām tā ir patiesība? Ko patiesībā Pāvils domā? Trešoreiz Pāvils saka par tiem, kas māca sagrozītu evaņģēliju: „Kaut jel tie sagraizītos.” Tur ir dziļāk jāieskatās, kāpēc viņš saka šādus vārdus. Tas ir tas pats lāsts. Lāsts ir pilnīga nošķirtība no Dieva. Ir bīstami sagrozīt evaņģēliju. Vēl nejēdzīgāk un ļaunāk ir šādi mācīt citus. Praktiski visas vēstules, kuras ir Jaunajā Derībā – Pāvila, Pētera, Jāņa, Jūdas, – ir vērstas pret maldu mācītājiem. Mums nākas caur vēstulēm uzzināt, kāda bija pirmās kristīgās draudzes mācība, un vēstules galvenais mērķis bija draudzes cilvēkiem apskaidrot prātu, salikt visu pareizās vietās, veselīgā mācībā, un atspēkot maldu mācītāju mācības.

Lielākā daļa maldu mācību bija ļoti vienkāršas – lai tu tiktu glābts, tev pietiek tikai pieņemt Jēzu Kristu, un bauslību var neturēt. Šajā gadījumā nav runa par desmit baušļiem, bet par apgraizīšanos, kas bija kristieša ārēja derības zīme. Runa bija par dažādiem jūdu svētku laikiem. Daudzi mūsdienu „kristieši” uzskata, ka desmit baušļi ir atcelti. Jēzus runāja ar farizejiem, kad tie jautāja, vai ir labi no savas sievas šķirties, jo viņi balstījās uz Mozu, kurš atļāva šķirties un ņemt citu sievu tādā gadījumā, ja viņai deva sķiršanās rakstu. Jēzus viņiem atbildēja, ka no iesākuma tā nav bijis, bija viens Ādams un viena Ieva. Ir morālie baušļi – nebūs nokaut, nebūs nepatiesu liecību dot, būs mīlēt savu tuvāko kā sevi pašu. Morālie baušļi nekad nav tikuši atcelti. Jēzus saka: „Jums ir teikts: “Aci pret aci, zobu pret zobu,” bet Es jums saku, ka tev vispār nebūs atdarīt sliktu tam, kurš tev ļaunu dara. Jūs sakāt, ka nav labi šķirties no savas sievas, bet Es jums saku, kas tikai savā prātā padomā par pretējā dzimuma cilvēku ar seksuālu iekāri, tas jau ir sagrēkojis.” Mēs Jēzus vārdos redzam absolūti kaut ko citu, nekā kalpot negribošu kristiešu vairums, tādējādi attaisnojot savu bezatbildību un grēkus, un viņi to mēģina ieskaidrot arī citiem. To var pamanīt internetā un vispār draudžu un kristiešu vidū. Jēzus saka: „Neviens Rakstu galiņš nezudīs, kamēr Es nākšu.” Pāvils saka: „Bauslībai esmu miris.” Bauslībai esam miruši, tāpēc dzīvosim tikai ticībā un desmit baušļi mums vairs neeksistēs – draugs, tā ir maldu mācība! Tieši otrādi – tev bauslis kļūst vēl nopietnāks. Jaunās Derības ticīgajam vispār nav runa par šķiršanos, tas ir izslēgts un punkts. Pirms laulībām ir jādomā par to, ka tu precies uz mūžu. Tu varbūt domā, ka nevajag draudzības laiku, nevajag klausīties mācītāja padomos, un, kuru gribēsi, to precēsi. Preci to, kuru tu gribi, bet ar viņu tu visu mūžu dzīvosi kopā. Pēc kāzām tu nevarēsi teikt, ka nezināji, ka otrs cilvēks ir tāds vai šitāds. Vajadzēja pirms kāzām ilgāku draudzības laiku. Arī ar visām pārbaudīšanām tu vari kārtīgi ieberzties. Bet jebkurā gadījumā, ja esi apprecējies, tā ir tava sieva un tas ir tavs vīrs, jo, ko Dievs ir savienojis, to cilvēkam nebūs šķirt. Jēzus pat nepieļauj variantu par šķiršanos, jo neviens bauslis nav atcelts. Jaunajā Derībā ir paaugstināti standarti – tu pat domās nevari škirties. Ja domās tu paskatījies uz citu cilvēku ar iekāri, tu jau esi sagrēkojis. Ko bauslībnieki saka par dusmām un ko Jēzus saka? Mēs ļoti labi zinām, ka jebkuri vārdi ir jāpārbauda caur Jēzus vārdiem. Vecā Derība pakļaujas Jaunajai Derībai. Jaunā Derība pakļaujas Jēzus vārdiem. Jēzus vārdi ir šādi: “Jūs sakāt, ka nebūs nokaut.” Mēs spriežam, vai drīkst nogalināt cilvēku, vai nedrīkst. Tur nav ko spriest, jo tas ir izslēgts. Jēzus saka, ka, ja tu pat dusmojies uz savu brāli, tad tu jau esi sodāms augstā tiesā. Kur ir atcelti kādi baušļi? Jēzus saka, ka desmit baušļi ir nieks, salīdzinājumā ar Viņa baušļiem. Ja tu pat tikai dusmojies un ienīsti, tu jau esi nokāvis savu brāli. Ja sieva dusmojas un ķērc, tad viņa jau ir nokāvusi savu vīru. Kas uz savu brāli dusmo, tas ir sodāms tiesā. Tie ir paaugstināti standarti. Sievas bieži saka, ka vīrs viņu nemīl, bet varbūt viņa pati staigā pa māju noplukusi un nekopta, un tādā veidā viņa pati ir nokāvusi visu iekāri pret sevi. Mēs spriežam, var vai nevar šķirties, un farizeji darīja tieši tāpat. Tie, kuri ir farizeji, saka, ka tu esi farizejs, jo tu māci, kā ir pareizi dzīvot pēc Jēzus vārdiem.

Es izdarīju nelielu eksperimentu – publicēju Facebook savu bloķēto cilvēku sarakstu. Paldies visiem, kas palīdzēja un normāli uzrakstīja savu viedokli. Manā profilā ir laipni lūgti visi, un, lūdzu, izsakiet savu viedokli normāli. Es īpaši nedzēšu ārā komentārus, tikai tādus, kuros ir rupjības un izteiktas riebeklības. Tur ir arī daži riebīgi komentāri, jo cilvēki ir izteikušies. Kārtības labad es publicēju sarakstu, kuri ir tādi agresīvi komentētāji, lai cilvēki zina, ka ar viņiem labāk nevajag komunicēt. Ko tik man nenācās lasīt! Kad uz manu telefonu atnāk paziņojumi par komentāriem vai Messenger ziņas, tad vispirms es uzmetu aci, un, ja pirmajā teikumā ir kaut kas negatīvs, tad es vispār nelasu. Man stāv vesela kaudze ar ziņām, kuras es vispār neesmu lasījis. Bet komentārus par bloķēto cilvēku sarakstu es lasīju, jo pats to biju ievārījis. Es pamanīju, ka ir daudz cilvēku, kuri ir ielauzušies manā namā un gudri runā bez jebkādas atbildības par sekām. Daudzu komentētāju vārdos es pamanīju tieši par bauslību. Viņi rakstīja: “Jūs mācāt par bauslību, jums vairs nav ticības, jums nav Dieva tuvums.” Tie ir cilvēki, kuri nekur nepieder, un, ja arī kādu draudzi apmeklē, tad nerespektē tās mācītāju. Viņi skatās visu pēc kārtas, bet nav nekur un neko nedara, un ne par ko neuzņemas atbildību. 99,9% šo cilvēku dzīves ir grēcīgas. Šādā veidā viņi cenšas attaisnot sevi, novilkt līdz savam līmenim citus un likt citiem domāt kā viņi. Komentāros divi cilvēki rējās, un cits cilvēks bija iekomentējis, lai viņi iepazīstas un tad viņiem būs kopējs tusiņš. Bija kāds cilvēks, kuru es bloķēju trīs reizes. Pirmo reizi viņu nobloķēju, viņš rakstīja atkal, ka viņš vienmēr būs šeit, otro reizi viņu nobloķēju, un viņš atkal rakstīja, trešo reizi viņu nobloķēju. Beigās izrādījās, ka šim cilvēkam ir trīs profili. Šajā sarakstā bija cilvēki ar vairākiem profiliem. Šis posts manī radīja pārdomas un vēlmi izprast šādus cilvēkus. Kur ir viņu problēma? Es sapratu, ka problēma ir viņos pašos, problēma ir kristīgajā draudzē, kura nemāca patiesību, un arī mācītājos, kuri nemāca patiesību, tāpēc šodien ir tēma no Vēstules galatiešiem. Cita evaņģēlija nav, ir tikai citi, kuri vēlas to sajaukt. Diemžēl uz šādiem cilvēkiem uzķeras jaunpiedzimuši kristieši un arī tādi, kuri jau ilgāku laiku ir draudzē, bet joprojām negrib uzņemties nekādu atbildību, joprojām nav tikuši galā ar saviem grēkiem un meklē sev attaisnojumu.

Līdz ar Kristu esmu krustā sists, bet nu nedzīvoju es, bet manī dzīvo Kristus; bet, cik es tagad dzīvoju miesā, es dzīvoju ticībā uz Dieva Dēlu, kas mani ir mīlējis un nodevies par mani.” (Galatiešiem 2:20)

Viss sākās no šīs Rakstu vietas, vēl pirms es ieliku bloķēto cilvēku sarakstu. Šis ir Bībeles pants, kuru es kādreiz sludināju inkaunteros. Tā ir Rakstu vieta, kas nāk no cilvēkiem, kuri inkaunterus rīkoja Kolumbijā. Viņi lietoja šo tēmu un rakstvietu, un es arī nolēmu darīt tāpat. Kad es to lietoju un runāju, es teorētiski sapratu, par ko ir runa, bet, lasot Dieva vārdu, Dievs man to parādīja un atklāja dziļāk, tāpēc es vēlos ar to dalīties. Ko nozīmē dzīvot ticībā uz Kristu un nomirt bauslībai? Ar vārdu ‘bauslība’ ir jāsaprot visi Vecās Derības noteikumi (upurēšana, rituālie noteikumi, roku mazgāšana utt.). Es domāju, ka tieši šīs vietas Bībelē tev ir visgrūtāk lasīt, – radurakstus un upurēšanas kārtību. Pie bauslības mēs varam pieskaitīt arī tā laika administratīvos un krimināllikumus, kas attiecās tikai un vienīgi uz ebrejiem. Bībelē tos visus ir visai grūti izšķirt, jo viss darbojas kopā. Papildu visam tam ir vēl desmit baušļi – morālie likumi. Tie ir no sākuma un uz visiem laikiem! Jēzus vārdi to ļoti konkrēti apstiprina. Ja tu pat kaut ko zvēri pie altāra, tad tev to būs izpildīt, bez īpašiem apsolījuma dokumentiem. Jēzus griba ir, ka tavs jā ir jā un tavs nē ir nē. Vecās Derības bauslis ir, ka tev nebūs nepatiesu liecību dot – tiesā, neapmelot utml. Ja tu pateici jā, tad ir jā, ja tu pateici nē, tad ir nē. Paaugstināti standarti.

Es sludināju Londonas draudzē. Viņi pārsvarā visi bija melnādainie un ļoti aktīvi, skaļi. Es viņiem teicu, ka manā draudzē ir tikai viens cilvēks ir tāds kā viņi. Pēc slavēšanas un ziedojuma mani kā sludinātāju ieveda zālē. Visi pielēca kājās un kaut ko skaļi sauca. Es biju šokā un pat nezināju, kā reaģēt, kā sludināt, vai kaut kā īpaši kliegt, vai skriet pa skatuvi. Es sludināju un vienā brīdī apstājos un padomāju, un viņi uzreiz sauca: “Preach!” (angliski: ‘sludini’). Tiklīdz es kaut mazliet apstājot, tā viņi sauca: “Preach, preach!” Beigās bija tēma, kāpēc celt draudzi. Viņi izturējās brīvi, kādā brīdī viens pielēca kājās un sauca: ”Amen,” citreiz puszāle pielēca kājās un sauca: “Amen!” Kādā brīdī es runāju par to, ka “cirvis jau pie saknes ir pielikts, un ikviens koks, kas nenesīs labus augļus, tiks nocirsts un iemests ugunī”. Vārds ‘auglis’ no grieķu valodas bija ‘akva’, kas nozīmē ‘einuhs, kastrāts’ un ‘aborts’, runa bija par kalpošanu. Es sludināju un skatījos, ka draudzei ir tāda dīvaina reakcija. Viņi sauca: “No, no, no!” Es domāju, ka laikam esmu iebraucis auzās un pie viņiem laikam tik stingri nevar runāt, lai gan es zinu, ka Dāga Hevarda Milla grāmatās tiek runāts stingri. Patiesībā viņi to ļoti pieņēma, pārdzīvoja dzirdēto vārdu un nespēja noslēpt savas emocijas. Es tur sludināju divus vakarus un biju tādā pusšokā. Būt draudzē, kurā ir afrikāņi, ir piedzīvojums. Es pēc tam prasīju, vai kopā ar tulkošanu mans sprediķis nebija par ilgu, bet nē, viņiem pat gadās trīs stundas gari sprediķi. Mācītājs Dāgs var sludināt arī piecas stundas. Viņi ir trenēti un izturīgi.

Līdz ar Kristu esmu krustā sists, bet nu nedzīvoju es, bet manī dzīvo Kristus.” Kristus dzīvo tevī, un Viņš dara to, kas ir pareizs, jo viss, kas ir bijis, ir pagājis, viss ir tapis jauns. Tu esi jauns radījums, tu esi JAUNS cilvēks. Cilvēks sastāv no miesas, dvēseles un gara. Tu esi cilvēks cilvēkā. Tavs iekšējais cilvēks ir precīzi tāds pats, kā ārējais cilvēks, tikai iekšējais ir garīgs, bet ārējais ir miesīgs. Arī smadzenes un emocijas ir miesīgas lietas. Tavs garīgais ķemenis ir savienots ar tavu ārējo ķermeni. Kāds ir tavs iekšējais cilvēks, tāds ir tavs ārējais cilvēks. Kāds ir tavs iekšējais cilvēks, tādas ir tavas darbības dzīvē. Kad mēs piedzimstam no augšienes, mēs pilnībā tiekam izmainīti, mūsos sāk dzīvot Kristus. Ja tevī dzīvo Kristus, tad tas nenozīmē, ka tev nav brīva izvēle. Tu esi jaunradīts, tīrs un svaigs, pēc Dieva līdzības, un tu esi spējīgs dzīvot Dieva gribā, bet jebkurā gadījumā tev ir izvēle dzīvot tā vai nedzīvot. Dzīvot saskaņā ar jauno radījumu vai nedzīvot. Jebkurā gadījumā tā ir tava izvēle. Lūk, mēs nonākam pie bauslības. Kas ir bauslība? Ja mēs cenšamies dzīvot svētu dzīvi bez jaunpiedzimuša radījuma sevī, tad tā ir dzīvošana un tiekšanās pēc Dieva caur bauslību. Ja mēs apzināmies, ka esam izglābti caur Kristus upuri, esam jauns radījums un mums ir spēks dzīvot paaugstinātos standartos, tad tā ir dzīve ticībā. Dzīve ticībā ir ticība tam, kas tu esi caur Jēzu Kristu. Tā ir žēlastība caur ticību. Pāvils Vēstulē galatiešiem par to saka:

„Jo nedz apgraizīšana ir kas, nedz neapgraizīšana, bet jauns radījums.” (Galatiešiem 6:15)

Pāvils saka, ka vienīgā vērtība un vienīgais ceļš uz debesīm ir jauns radījums. Tikai tas ir patīkami Dievam, ko mēs darām caur savu jauno būtību. Nevis tāpēc, ka tā ir pareizi, bet tāpēc, ka mēs tādi esam. Ir liela atšķirība, vai tu esi jaunpiedzimis, vai neesi jaunpiedzimis. No augšienes nedzimis cilvēks, kurš sēž draudzē, nav jauns cilvēks, viņš nav pieņēmis Kristu un nav pieņēmis Kristu sevī, viņš vienkārši cenšas pildīt baušļus. Viņam tas neizdosies. Ja arī būtu kāds brīnumains cilvēks, kurš spētu visu izpildīt, tad tik un tā viņš nenonāktu debesīs, jo ir tikai viens ceļš uz debesīm, un Viņa Vārds ir Jēzus. Ticība uz Jēzu! Ticība savam jaunajam, iekšējam cilvēkam, kurš ir spējīgs dzīvot pēc Dieva gribas, kurš ir radīts uzvarai. Pasaules uzvarētājs ir tikai tas, kas tic, ka Jēzus ir Dieva Dēls! Tu tici, ka tavi grēki ir piedoti, tu esi jauns cilvēks un esi spējīgs dzīvot pēc Dieva prāta. Lasi Bībeli vai nelasi, tam nav vērtības, ja tu neesi piedzimis no augšas. Tu vari lasīt Bībeli, lai piedzimtu no augšas. Bet, ja tu lasi Bībeli tikai tāpēc, lai labi dzīvotu, tas tevi neglābs. Lūk, ko nozīmē ticība un bauslība. Kas negrib, tas tik un tā nesapratīs! Vairāk nedzīvoju es, bet manī dzīvo Kristus. Visa tava vecā dzīve ir sista krustā kopā ar Kristu un jaunais cilvēks ir augšāmcelts. Tu spēj darīt Dieva prātu!

„Bet Jēzus uz to sacīja: "Tu saki: ja tu spēj! Kaut tu varētu ticēt! Tas visu spēj, kas tic.”” (Marka 9:23)

Vai tu redzi, kā šai Rakstu vietai tiek piešķirta jauna jēga? Kam tu tici? Tici tam, ka tu esi jauns radījums, ka tevī dzīvo Kristus un tu vairs nedrīksti teikt, ka tu nevari. Tu vari, un tev ir brīva izvēle. Ja tu grēko, tā ir tava izvēle, ja tu nekalpo, tā ir tava izvēle. Kāpēc? Tu esi jauns radījums un spēj turēt augstākus standartus. Tu spēj nedomāt un nefantazēt par to, par ko nevajag. Tu spēj, ja esi jaunpiedzimis.

“Bet, kad Dievam, kas mani no mātes miesām izredzējis un Savā žēlastībā aicinājis, labpatika Savu Dēlu manī atklāt [..]” (Galatiešiem 1:15-16)

Pāvils dalās ar draudzi, kāds ir viņa noslēpums, kāpēc viņš bauslībai ir miris. Viņš ir tāds, kurš tur baušļus, jo Dievs atklāja Savu Dēlu viņā. Dievs atklāja Kristu Pāvilā, un, kad tu piedzimsti no augšienes, tu atklāj sevī Jēzu. Tu atklāj sevī Kristu, jo nu vairs nedzīvo tu, bet Kristus tevī. Un nevajag teikt: “Es nevaru, es nīkstu.” Tas visu spēj, kas tic. Tu varbūt būsi šokēts, jo tas, ko teikšu, ir nedaudz pretrunā ar to, ko bieži dzirdam: “Lasi Bībeli, atjauno savu prātu, un tad tu būsi labāks.” Nepareizi. “Esi stiprā draudzē, un tad tev viss mainīsies.” Arī nepareizi. Šīs visas lietas tikai PALĪDZ, lai tu piedzimtu no augšas, lai Kristus ienāktu tevī un dzīvotu tevī. Ir rakstīts Dieva vārdā:

“(..) ka līdz ar agrākās dzīves veidu jums jāatmet vecais cilvēks, kas savu kārību pievilts iet bojā, un jāatjaunojas savā sirdsprātā un jāapģērbj jaunais cilvēks, kas radīts pēc Dieva patiesā taisnībā un svētumā. (Efeziešiem 4:22-24)

No tā, ka tu atjauno savas zināšanas, tu netiec glābts. Tev nav nepieciešamas zināšanas, lai nepārtrauktu apzināt un stiprināt Kristu, kas ir tevī. Atklāj Viņu sevī, visu savu jauno radījumu! Var lasīt Bībeli un iet uz elli, var lūgt un iet ellē. Cilvēks var sēdēt draudzē un iet ellē, ja viņš nav jaunpiedzimis. Tu vari sēdēt Bībeles skolā un domāt, ka atjauno savas zināšanas, bet nebūt jaunpiedzimis. Lai atjaunotu savu iekšējo cilvēku, tev nepārtraukti jālasa Dieva vārds. Kāpēc? Lai atklātu sevī Kristu, Viņa gribu.

“Mīļie, šī jau ir otra vēstule, ko es jums rakstu. Tanīs es cenšos ar atgādinājumiem uzturēt modru jūsu prāta skaidrību.” (2. Pētera vēstule 3:1)

Mēs aizmirstam, kas mēs esam, tāpēc nepārtraukti nepieciešams lasīt Dieva vārdu un nepārtraukti būt Dieva tuvumā. Tavam iekšējam cilvēkam nepārtraukti jābūt harmonijā ar miesu un dvēseli, lai tu izprastu un apzinātos, kas tu esi. Es tev parādīšu piemēru no savas dzīves. Man ir vēstule, kuru es rakstīju savai mammai 2000. gadā, īsu mirkli pēc tam, kad biju piedzimis no augšienes. Es biju cilvēks, kurš par Dievu neko nezināja. Nekādus terminus es nesapratu. Es biju izbijis dzērājs, narkomāns un cietumnieks. Un vienā mirklī es cietuma kamerā piedzimu no augšas, un tāds es rakstīju mammai vēstuli. Es nebiju mācījies Bībeles skolā, es vēl nebiju pat normāli lasījis Bībeli. Viss, ko es darīju, es lūdzu. Dievs man teica lūgt, tāpēc es lūdzu. Vienu gan es zināju – mani grēki ir piedoti, esmu jauns radījums, un man parādījās jaunas vērtības. Vienā acumirklī es tapu jauns radījums, kurš ir spējīgs dzīvot Dieva gribā. Es nebiju bijis nekādos inkaunteros, nekādās atbrīvošanas kalpošanās, ne Bībeles studijās, bet es vienā mirklī kļuvu brīvs. Kādēļ? Tādēļ, ka mans iekšējais cilvēks bija kļuvis brīvs. Es to zināju un redzēju ne tāpēc, ka mācījos Bībeles skolā, bet tāpēc, ka zināju to un jutu. Es vairs negribēju narkotikas un alkoholu. Brīvs! Slava Jēzum! Vispār par Dieva žēlastību es varētu rakstīt un rakstīt, Svētā Gara iedvesmots. Bet es jau nevaru pagaidām atļauties sūtīt tev bandroles ar grāmatām. Dažas dienas ar Kristu, un par Dieva žēlastību man būtu ko rakstīt un rakstīt. Es pats lasu šo vēstuli un brīnos. Tikko atgriezies, es vēl neko nesapratu, no kurienes man bija šādas zināšanas? Es par Dieva žēlastību varētu sarakstīt grāmatas. Es gan varu iedomāties, kas būtu šajās grāmatās. Kad rakstu un slavēju Kungu, es vairs ar prātu nedomāju. Tas, protams, nav pārāk labi – nedomāt ar prātu, bet redzi, es esmu jaunpiedzimis un automātiski esmu tas, kas es esmu. Pat bez sava miesīgā prāta es dzīvoju pareizi.

Cietumā bija medpunkts, un tur strādāja viena vai divas sievietes, un, kad viņas nāca uz vai no darba, zeki, kuri varēja tikt klāt pie restēm, blenza uz viņām, jo ilgi nebija sievietes redzējuši. Es nebiju neko mācījies, neviens man nebija teicis, ko drīkst, ko nedrīkst. Tomēr es zināju, ka nedrīkst. Es negāju, neskatījos un pat nepagriezos uz viņas pusi. Kaut gan es biju tādā vietā, kur es varēju būt tuvāk. Es vienkārši biju jaunpiedzimis cilvēks. Lūk, kur ir patiesā bauslība un žēlastība. Tā darbojas caur tavu jauno cilvēku ticībā uz to, kas tu esi. Tev vajag lasīt Bībeli tāpēc, lai atklātu sevī Kristu, zinātu, kas tu esi, iepazītu Dievu vairāk un mainītu savu domāšanu. Pēteris skaidri saka, ka ir jānovelk vecais cilvēks un jāuzvelk jaunais. Tavs iekšējais cilvēks ir pilnīgi cits, bet tava domāšana vēl ir vecā. Es vēstulē rakstīju, ka mana roka pati raksta un es ar prātu nedomāju. Ja es nesāktu lasīt Bībeli, nesāktu to studēt un kārtīgi lūgt, es aizmirstu, kas es esmu. Tāpēc Pēteris modina draudzes ar atgādinājumiem. Ir jāapzinās, ka Kristus ir mūsos un nepārtraukti sevi jāmodina ar atgādinājumiem. Draudze, Bībeles studijas, lūgšana un kalpošana ir tā vide, kurā tu regulāri vari sev atgādināt, kas tu esi. Vai es kādreiz neskatījos pornofilmas, nepārkāpu laulību un nedarīju visādas tādas lietas? Pēc jaunpiedzimšanas man neviens neteica, ka to nedrīkst, bet es pats nevarēju un negribēju vairs to darīt. Kāpēc? Vienā mirklī biju kļuvis jauns cilvēks. Tā ir jaunpiedzimšana. Jēzus saka, ka, ja tu nepiedzimsti no augšienes, tev Debesu valstību neredzēt. Kādi baušļi, kas par bauslību? Tevī ir jauns cilvēks, kurš nepārkāpj laulību, kurš pat nedomā pārkāpt laulību, kuram nav pat tādas fantāzijas. Esi brīvs! Āmen. Vēl fragments no vēstules. Liekas, ka mani vada kāds spēks. Un tā jau arī ir. Tas ir mūsu aizstāvis Svētais Gars. Cilvēks tikai pāris dienas ir ar Dievu un jau zina, ka Svētais Gars ir aizstāvis. Zini, mammu, es mazliet bremzēju, jo jūtu, ka Tas mani atkal vada, bet nevaru atļauties tik daudz rakstīt. Tu sāc saprast, kas ir bauslība un žēlastība? Caur ko tu tici? Caur jaunu radījumu vai vienkārši centies pareizi dzīvot? Pāvils Vēstulē galatiešiem raksta:

Bet, kad Dievam, kas mani no mātes miesām izredzējis un Savā žēlastībā aicinājis, labpatika Savu Dēlu manī atklāt, lai es prieka vēsti par Viņu nestu pagāniem, tad es tūdaļ negriezos pēc padoma pie miesas un asinīm, nedz nogāju uz Jeruzālemi pie tiem, kas priekš manis bija apustuļi, bet aizgāju uz Arābiju un atkal atgriezos atpakaļ Damaskā. Tad, trīs gadus vēlāk, es nogāju uz Jeruzālemi iepazīties ar Kēfu (Pēteri) un paliku pie viņa piecpadsmit dienas. Kādu citu apustuli es netiku redzējis, bet tikai Jēkabu, Tā Kunga brāli.” (Galatiešiem 1:15-19)

Viens un tas pats Kristus, kurš atklāj vienu un to pašu mācību. Izlasi visu Vēstuli galatiešiem, un tu labāk visu sapratīsi. Pāvils saka, ka evaņģēliju nav saņēmis no cilvēkiem, bet pats Kristus atklāja to viņā.

“Jo jūs, brāļi, esat svabadībai aicināti. Tik ne tādai svabadībai, kas dod vaļu miesai, turpretim kalpojiet cits citam mīlestībā!” (Galatiešiem 5:13)

Tu esi brīvībai aicināts. Tas rakstīts šajā pašā vēstulē, kurā ir teikts, ka bauslībai esam miruši. Brīvībai, bet ne tādai, kas dod vaļu miesai dzīvot ārpus desmit baušļiem. Un ne tikai pēc baušļiem, bet pēc Jēzus vārdiem, pat domās esot tīri. Kas ir tavās domās – vai tu cepies, dusmojies un acis skrāpē? Mēs spējam dzīvot normāli, jo Kristus mājo mūsos. Nedzīvoju es, bet manī dzīvo Kristus, un līdz ar Kristu esmu krustā sists. Nedzīvo tu, bet tevī dzīvo Kristus. Mums jāpatur šī pozīcija, jo tā ir žēlastība, ka Dievs palīdz tev dzīvot Viņa gribā. Līdz Kristum tu dzīvoji un centies dzīvot labu dzīvi, bet nesanāca. Tā ir žēlastība, ka Viņš atnāca, iemājoja tevī un teica – tagad tu vari, jo tas visu spēj, kas tic. Kristus grib runāt caur mums. Tā ir mūsu izvēle – runāt Viņa Vārdā vai nē. Tā ir mūsu izvēle – apslāpēt Svēto Garu vai ļaut izpausties.

“Bet es saku: staigājiet Garā, tad jūs miesas kārību savaldīsit.” (Galatiešiem 5:16)

“Zinādami, ka neviens cilvēks netop taisnots pēc bauslības darbiem, bet ticībā Jēzum Kristum, arī mēs kļuvām ticīgi Kristum Jēzum, lai taptu taisnoti Kristus ticībā un ne pēc bauslības darbiem, jo pēc bauslības darbiem neviens cilvēks nekļūst taisnots.” (Galatiešiem 2:16)

Šī rakstvieta ir tai negantajai un grēcīgajai varzai, kas to vien zina, kā kritizēt tos, kas tiešām cenšas dzīvot Dieva gribā. Vai nav medusmaizīte? Viņi domā: “Mēs kļuvām ticīgi Jēzum Kristum, lai taptu taisnoti. Es esmu glābts ticībā uz Jēzu Kristu, jo ticu, ka Jēzus ir Glābējs. Ko jūs te ar savu bauslību un saviem svētajiem darbiem?” Kristus nekalpo grēkam, un tu nekalpo grēkam, ja Kristus dzīvo tevī un tu Viņā. Ir svarīgi to apzināties. Un lai tev būtu priecīgāk – Kristus neslimo, un tu neslimo, Viņš nav nabags, un tu neesi nabags, Viņš izpildīja Savu misiju virs zemes, un tu izpildīsi savu. Viņš dzīvo mūžīgi, un tu dzīvosi mūžīgi. Kristus ir tevī. Viņš pat drošības pēc neprecējās, lai nebūtu liekas problēmas. Ja nu Viņa sieva būtu tāda kā Pēteris? Pēteris tikai vienu reizi mēģināja pakontrolēt Jēzu, bet sieva droši vien katru dienu būtu zāģējusi: “Padomā pats, kāpēc Tev to vajag, visi nolādētie grēcinieki, ko Tu par viņiem mirsi, viņi nav cienīgi.” Un tā katru dienu. Bet Jēzus tikai atbildētu: “Aizveries, sātan, aizveries, sātan.” Jautrs pārītis būtu.

“Staigājiet Garā, tad jūs miesas kārību savaldīsit.” Kāda miesas kārība jāsavalda, ja esi bauslībai miris? Kā cilvēki var Bībelē lasīt un evaņģēlijā saskatīt tikai to, kas pašiem patīk? Lasi patiesību, jo patiesība tevi darīs brīvu. Klausies patiesību, nevis ņem vērā idiotiskus komentārus. Staigā Garā. Ir tādi cilvēki, strapdraudžu pulks, kuri apmeklē visu pēc kārtas. Viņus “gars vada” tur, tad šeit. Esmu redzējis tādus, kurus visur “vada gars” un visu viņiem “saka gars”. Un tas “gars” saka drausmīgas lietas – ar to jāprecas, tas jāatstāj, draudzes jāmaina, darbi jāmaina. Visu laiku “gars” viņus vada, un viņiem ir arī kruti, drausmīgi sapņi. Es nesen Facebook ieliku kādas māsas sapni. Darīju to pirmo reizi, un sirdī jutu, ka atkal būs problēmas, kādam nepatiks. Es uzskatu, ka tas bija sapnis no Dieva, un es to ieliku draudzei. Un viens man rakstīja: “Klausies, Mārci, es esmu kristietis. Līdz šim skatījos, ko tu liec savā profilā, bija forši, interesanti, bet, ja tu sapņus tagad sāksi publicēt, es vairs nelasīšu.” Es atbildēju viņam, ka pirmo reizi to publicēju, un, ja viņš negrib, lai neskatās, jo nav spiesta lieta. Pāvils saka:

“Bet zināmi ir miesas darbi: tie ir netiklība, nešķīstība, izlaidība, elku kalpība, buršana, ienaids, strīdi, nenovīdība, dusmas, ķildas, šķelšanās, ķecerība, skaudība, dzeršana, dzīrošana un tamlīdzīgas lietas, par kurām es iepriekš saku, kā jau esmu senāk sacījis: tie, kas tādas lietas dara, nemantos Dieva valstību.” (Galatiešiem 5:19-21)

Kas tie par miesas darbiem? Pat strīdi minēti. Tu esi miris baušļiem, jo esi jaunpiedzimis augstākiem standartiem, un tu tāds esi iekšēji. Ja tu tāds iekšēji neesi, acīmredzot nelasi Bībeli, kārtīgi neapmeklē dievkalpojumus, neuzņemies atbildību draudzē un esi aizmirsis, kas tu esi. Vai arī nekad neesi zinājis, kas tu esi Jēzū Kristū un kā tu vari dzīvot.

“Jo es bauslībā bauslībai esmu nomiris, lai dzīvotu Dievam. Līdz ar Kristu esmu krustā sists, bet nu nedzīvoju es, bet manī dzīvo Kristus; bet, cik es tagad dzīvoju miesā, es dzīvoju ticībā uz Dieva Dēlu, kas mani ir mīlējis un nodevies par mani.” (Galatiešiem 2:19-20)

“Vai jūs esat tik neprātīgi? Garā iesākuši, jūs tagad miesā gribat pabeigt?” (Galatiešiem 3:3)

Tas, ko es tagad sludinu, ir ticība. Ja es sludinātu, ka pareizi jādara tā, pareizi jādzīvo tā, tad tā būtu bauslības sludināšana. Mums jāzina, kā pareizi jādara, bet pamatam jābūt jaunpiedzimušam cilvēkam. Kas bijis, ir pagājis, un viss ir tapis jauns. Vēl Vecajā Derībā rakstīts:

“Es jums piešķiršu jaunu sirdi un jaunu garu; Es izņemšu no jūsu krūtīm akmens sirdi un ielikšu jums miesas sirdi.” (Ecehiēla 36:26)

Līdz ar jaunpiedzimšanu tevī notiek sirds maiņa jeb izmaiņas sirdī. Tu esi jauns radījums. Lasi Dieva vārdu un nemitīgi domā par to, lai tavs prāts atjaunojas. Atgādini sev, kas tu esi. Esi draudzē, Dieva tuvumā, jo tavam iekšējam cilvēkam nepārtraukti ir nepieciešams Dieva tuvums. Nepārtraukti. Lai tu atjaunotu prātu, emocijas un iemaņas, tev nepārtraukti jāmācās, jāmācās un jāmācās. Taču neaizmirsti kā pamatu ņemt nevis mācīšanos, bet to, ka tu esi jauns cilvēks. Ja tu esi jauns cilvēks, tu SPĒJ izdarīt. Ja tu neesi jauns cilvēks, tu nespēj izpildīt Dieva prātu. Lūk, kur ir atšķirība. Ja tu negribi kalpot, vai tu esi jaunpiedzimis? Es esmu jaunpiedzimis, es zinu momentu, kad es piedzimu no augšas. Ir problēma, ja tu nezini savu momentu, jo tad ir grūtāk. Kādi cilvēki pakāpeniski nāk pie Dieva un nezina to vienu momentu. Bet ir labi, ja tu zini. Tas moments ir tad, kad tu teici Dievam: “Jēzu, ienāc manā sirdī un esi mans Kungs.” Varbūt tu pēc tam vieglprātīgi atstāji draudzi, vieglprātīgi izturējies pret Dieva vārdu, varbūt tu tā arī neizprati, kas tu esi, tā arī nebiji Dieva tuvumā un pazaudēji žēlastību.

Lielākā kļūda, ko tu vari izdarīt, ir atstāt draudzi un pārstāt lasīt Bībeli. Vienalga, kāda ir tava problēma, problēmas risinājums nekad nav grēkā. Ja tu grēko, problēma nav tajā, ka tu nevari kaut ko izdarīt vai iekriti, problēma ir tajā, ka tu nezini, kas tu ESI. Tu domā: “Mācītājs tikai sludina par grēku, grēku un grēku. Es ar to nevaru tikt galā.” Bet sāc no citas puses. Tā ir bauslība, ka tu centies darīt vai nedarīt savā spēkā. Tev ir jāiet caur to, ka tu esi jaunpiedzimis, tevī dzīvo Kristus un tu vari. Vispirms ir jāmaina sava domāšana, vispirms ir jālūdz, jādomā, jādara Kristus spēkā, jo, kas bijis, ir pagājis, viss ir tapis jauns. Es nezinu, kā vēl skaidrāk to pateikt. Problēma nav grēkā, bet tajā, ka neesi Dieva tuvumā, ka ej no otras puses, pats centies kaut ko pareizi darīt, bet tu pats nevari pareizi izdarīt. Tev jāļauj Kristum sevī darboties. Tas nozīmē izmainīt savu prātu, nepārtraukti studēt Bībeli, klausīties sprediķus. Nepārtraukti jāklausās, jāmācās un jāatgādina sev, jālūdz un jādara saskaņā ar to, kas tu esi. Lūk, kur ir bauslība un žēlastība.

Pāvils saka: “Viņam labpatika Savu Dēlu manī atklāt.” Iedomājies – tas ir kā atklāt Antarktīdu vai Ameriku. Kad es uzduros šādām Rakstu vietām un sāku tās pārdomāt, man tas ir kā Kolumbam Amerika – atklājums. Es atklāju: “Vau – es varu! Vau – es esmu tāds, man tikai sava domāšana jāpieslīpē saskaņā ar to, kas jau esmu.” Tev tikai stingri jāturas draudzē. Tu vari gan lasīt Bībeli, gan lūgt. Tu vari arī uzņemties atbildību draudzē, bet izmainīt pats sevi nevari, vai tikai līdz zināmai robežai. Jēzum ir augstāki standarti nekā tika desmit baušļi, tāpēc ir jādzīvo Garā. Tas nozīmē: vienmēr Bībele, vienmēr lūgšana, vienmēr draudze, vienmēr mājas grupiņa, neko neizlaižot. Lūk, ko nozīmē dzīvot Garā. Tad tev nepārtraukti ir Dieva tuvums un tu apzinies, kas tu esi un ko tu vari. Dievs mums ir devis spēku, ka varam staigāt pāri čūskām un skorpioniem un ikvienam ienaidnieka spēkam. Lūk, kas tu esi. Lūk, kāda ir atšķirība starp farizejiem un dzīviem kristiešiem. Farizeji māca citus, kā pareizi dzīvot, bet spēku to paveikt neiedod, jo viņiem pašiem nav spēka. Viņi paši nav jaunpiedzimuši.

“Jūs cienījat dienas, mēnešus, gadus un laikus. Es bīstos, ka tik nebūtu velti pie jums strādājis. [..] Tātad es esmu tapis jūsu ienaidnieks, sacīdams jums patiesību.” (Galatiešiem 4:10-11,16)

Pāvils ir kļuvis ienaidnieks savai paša draudzei, sacīdams patiesību. Tur ir cilvēki, kuri ir noskaņoti pret Pāvilu, kuri sludina milzīgo žēlastību, bezatbildību, tie ir visi izglābtie sapņotāji. Lūk, to es pamanīju interneta vidē. Cilvēki ir noskaņoti pret mācītājiem un normālām draudzēm, un to dara šie ļaudis, par kuriem Pāvils saka: “Tie, kas sludina citu evaņģēliju, – lāsts pār tiem.” Divas reizes viņš to saka. Ja tu piederi pie šiem ļaudīm, tu teiksi, ka mācītājs visus nolādē. Bet es nevienu nenolādēju. To saka Pāvils, vai tur tā nav rakstīts? Viņš skaidri saka, ja kāds sludina viltus bauslību, bauslību, kas neatbilst jaunpiedzimšanai, bezatbildīgu ticību, tas ir zem lāsta.

“Bet tas, kas mācās to vārdu, lai dalās visās labās lietās ar to, kas viņu māca. Nepievilieties, Dievs neļaujas apsmieties! Jo, ko cilvēks sēj, to viņš arī pļaus. Proti, kas sēj savā miesā, tas pļaus no miesas pazušanu, bet, kas sēj Garā, tas pļaus no Gara mūžīgo dzīvību.” (Galatiešiem 6:6-8 )

“Jo nedz apgraizīšana ir kas, nedz neapgraizīšana, bet jauns radījums.” (Galatiešiem 6:15)

Tas, kas jaunam radījumam māca bezatbildību, ir maldu mācība, kas ved pazušanā. Apgraizīšana vai neapgraizīšana neko nespēj, spēj tikai jauns radījums. Ticība uz Kristus upuri. Ja tu esi jauns radījums, tu jau esi tāds, kurš tur baušļus. Tu jau tāds esi! Viss, kas ir vajadzīgs, ir šāds sprediķis. Lasi Vēstuli galatiešiem un uzzini, kas tu esi!

Tajā dienā, kad es piedzimu no augšas, mani pat nevajadzēja mācīt. Kad pirmo reizi man pateica, ka Bībelē ir rakstīts, ka man ir jāliecina par Kristu, man bija vienalga, kas rakstīts, es citādi nemaz nevarēju, man bija jārunā un jāsludina, tas vienkārši jau bija manī. Man nebija tā, ka man kāds visu laiku teica, ka jāsludina, man to nevajadzēja. Es jau tāds biju, es nevarēju klusēt. Man bija ļoti spēcīgs piedzīvojums ar Dievu. Es ļoti apzinājos sevi kā jaunu cilvēku; ne visu es izpratu, bet gāja laiks, es nevarēju dzīvot ar vienu piedzīvojumu, man bija jāaug, jāmet nost vecais un caur Dieva vārda lasīšanu jāpilnveido sevi. Mana pirmā draudze bija Limbažos, draudze, kuru apmeklēja mana mamma. Es gribēju mācīties, bet, kad mācītājs piedāvāja man izlasīt kādu grāmatu, tad es teicu, ka es lasu tikai Bībeli. Lūk, kāds es biju, un tas bija nepareizi. Citā reizē ar mani runāja vecie draudzes locekļi un teica: “Gan jau tu kādreiz nolaidīsies uz zemes!” Es teicu: “Pasarg’ Dievs, būt kā jūs!” “Tagad tu esi straujš strauts, bet drīz tu būsi kā liela dziļa upe!” Jāatzīst, ka viņiem bija taisnība. Es lidoju virs zemes. Mēs nevaram dzīvot tikai uz emocijām, mums ir visu laiku jāatjaunojas, jāvelk nost vecais cilvēks un jāvelk virsū jaunais. Jāstaigā Garā, jālūdz, svētdienā jābūt dievkalpojumā.

Kalpošanas nolūkos es biju divās vietās. Pirmā bija skaistā Polijas pilsēta Vroclava. Astoņi ukraiņi aizbrauca no karadarbības zonas savā zemē un kā bēgļi nomitinājās Vroclavā. Viņi bija kristieši, bijuši draudzē, un ukraiņi izcieta dažādas grūtības, lai tur nostabilizētos. Veselu gadu viņi vienkārši sanāca kopā mājas grupās. Pēc gada viņi nolēma dibināt draudzi. Šobrīd šī draudze ir stipri paaugusies un tuvojas simtam. Mācība viņiem ir ļoti vienkārša: Nu nedzīvoju es, bet Kristus dzīvo manī. Viņiem nav jāsaka, kas jādara, viņi zina, kas jādara. Ja viņiem kaut kas ir jāsaka, tad tikai jāatgādina, kas viņi ir. Lai arī kur viņi neatrastos, viņi visur veidos draudzes un sludinās, un ap sevi pulcēs tos, kuri slāpst pēc Dieva. Šo draudzi apmeklē tieši ukraiņi. Tā ir ukraiņu draudze Polijā. Vroclavā iepriekš bija aptuveni 600 000 iedzīvotāju, bet tagad ir par 300 000 vairāk, un tie visi ir ukraiņi. Visos automātos ir uzstādīta vācu, poļu un ukraiņu valoda. Šī Polijas pilsēta nu daļēji jau ir ukraiņu pilsēta.

“Bet Viņš atbildēja un sacīja: "Stāv rakstīts: cilvēks nedzīvo no maizes vien, bet no ikkatra vārda, kas iziet no Dieva mutes."” (Mateja evaņģēlijs 4:4)

Mēs nelasām Bībeli tāpēc, lai būtu labāki, bet gan tāpēc, lai barotu savu iekšējo cilvēku. Pirmkārt, mēs barojam savu iekšējo cilvēku, lai viņš būtu savienots ar tavu prātu, miesu. Iedomājies cilvēka tēlu, bet nevis kā fizisku, bet garīgu būtni, ar tādu pašu ķermeni. Iedomājies, ka tu esi garīga būtne, kas no iekšpuses ir savienota ar tavu fizisko būtni. Jūs esat viens vesels. Tu pat iekšēji vari sajust, ka esi garīgs cilvēks. Iekšējais cilvēks un ārējais cilvēks. Lai iekšējais cilvēks kļūtu tāds, kā ārējais, tev vajag nepārtraukti lasīt Bībeli, lūgt Dievu un būt draudzē. Nepārtraukti sevi atjaunot; vecās iemaņas ārā, jaunās iekšā. Kad Jēzus, mirstot pie krusta, teica, ka viss ir piepildīts, ko Viņš ar to domāja? Viss ir piepildīts, no šī brīža tu ar Viņu esi kopā krustā sists un nu nedzīvo vairs tu, bet Kristus dzīvo tevī! Lūk, ko Viņš domāja ar to. Visu, ko tu nevarēji izpildīt bauslībā, tagad tu vari. Ne tikai to, bet vēl vairāk. Jēzus ir Kungs.

“Patiesi, patiesi Es jums saku: kas Man tic, tas arī tos darbus darīs, ko Es daru, un vēl lielākus par tiem darīs, jo es noeimu pie Tēva. Un visu, ko jūs lūgsit Manā Vārdā, to Es darīšu, lai Tēvs tiktu pagodināts Dēlā. Ko jūs lūgsit Manā Vārdā, to Es darīšu.” (Jāņa evaņģēlijs 14:12-14)

Kas tic, tas darīs! Tu esi spējīgs! Viss ir piepildīts! Viss, ko bauslības laikā cilvēki nevarēja, tagad var, pateicoties tam, ka viņi ir jauni radījumi, pateicoties Kristus upurim. Lūk, Dieva žēlastība un mīlestība.

Otrā vieta, kuru es apmeklēju, bija Londona. Es domāju, ka bīskaps Ričards Erī ir bīskaps Londonā, bet izrādās, ka nē, viņš ir bīskaps visā Eiropā. Un sieviete vārdā Marka Filipa ir Anglijas bīskape. Viņa pati ir uzcēlusi draudzi no nulles, tagad tur ir 400 cilvēki. Pilnīgi vienalga, vai tu esi vīrietis vai sieviete, – tevī dzīvo Kristus. Un tu spēj visu! Lūk, dzīvs piemērs – es redzēju, ka gan Anglijas bīskaps, gan Indijas bīskaps ir sieviete. Nav svarīgi, vai tu esi vīrietis, vai sieviete, vai prāts, vai emocijas, simts vai divdesmit gadi, svarīgi, ka tevī dzīvo Jēzus Kristus un tu spēj visu caur Jēzu Kristu. Ir pareizi lūgt: “Lai manā dzīvē notiek Tavs prāts.” Man prātā palikusi vēl kāda saruna ar Londonas bīskapi. Es jautāju, vai dievkalpojumam būs tiešraide, un viņa teica, ka nebūs, un viņa savā Facebook profilā liek tikai sava mācītāja sprediķus, ne savējos, lai neizlektu. Tas, cik tas ir pareizi vai nepareizi, lai paliek katra paša ziņā. Bet tas noteikti parādīja ļoti lielu pazemību un vienotību. Un es sāku domāt, ko nozīmē būt draudzē. Mani Facebook uzaicināja draudzēties daži mācītāji no Londonas, un, paskatoties viņu profilu, varēja redzēt viņu mācītāja sprediķus, viņu draudzes pasākumus.

Neuztraucies, es vispār neeju savas draudzes cilvēku Facebook profilos un neskatos, ko viņi tur liek, lai gan tas būtu normāli, bet es tā nedaru, neuzskatu par vajadzīgu, bet, ja tā padomā, ja es ieietu kāda savas draudzes cilvēka profilā, vai es tur redzētu savus sprediķus? Vai es tur redzētu mūsu draudzes pasākumu reklāmas? Pēc tā, ko es tur redzētu, es uzreiz izdarītu secinājumu, vai šis cilvēks ir draudzē, vai šis cilvēks nav draudzē. Ja arī tu esi draudzē, bet internetā nedalies ar savas draudzes materiāliem, tad tu vienkārši dzīvo pasaulīgu dzīvīti un slēp to, kam tu piederi, bet jauns radījums nespēj klusēt. Tāpēc sēdēt draudzē un būt draudzē ir divas dažādas lietas. Ja tu esi draudzes apmeklētājs, tad tu esi uz ceļa, lai atrastu Dievu, un tas ir labi, nekad neatstāj draudzes sapulces, kamēr neatradīsi Dievu, jo bez Dieva tu neesi glābts. Tikai caur draudzi un draudzes cilvēkiem, kad kāds tev kalpo, tu vari iepazīt Dievu, piedzimt no augšienes. Arī es pats no sevis nepiedzimu no augšienes tajā cietuma kamerā, man arī bija savi skolotāji, kuri mani mācīja un stāstīja par Dievu, man bija cilvēki, kuri par mani lūdza un evaņģelizēja uz ielas. Cilvēki paši nenāk pie Dieva, viņi to dara caur draudzi. Nav svarīgi, vai tu esi kristīts, vai neesi kristīts, šobrīd ir svarīgi, vai tu esi jaunpiedzimis! Jaunpiedzimis cilvēks visiem stāstīs par savu draudzi, par to, ko Dievs viņa dzīvē darījis. Jēzus teica: “Ja tu kaunēsies Manis dēļ, Es kaunēšos tevis dēļ.” Kaunēties no draudzes nozīmē kaunēties no Jēzus Kristus. Kārtīgs kristietis ir kārtīgā draudzē un kārtīgās personīgās attiecībās ar Dievu. Visi cilvēki nekad nelūgs Dievu, bet, piemēram, līderi, kuri ir manā komandā, lūgs Dievu līdz pat savas dzīves beigām, jo viņos tas gadu gaitā ir iedzīts, arī caur grafiku rakstīšanu, un viņi paši no Dieva ir saņēmuši, ka viņiem to vajag, viņi to grib darīt, nevis dara pienākuma pēc. Tāpēc ir labi, ka draudzē tiek organizētas lūgšanas, jo, pateicoties tādām lūgšanām, kāds vismaz tad lūgs Dievu.

Vēstulē galatiešiem ir teikts, lai gādājam par tiem, kuri ir vājāki. Gars ir labprātīgs, bet miesa ir vāja. Tavam iekšējam cilvēkam ir jāsavienojas ar tavu ārējo cilvēku, bet bez personīgām attiecībām ar Dievu un bez būšanas draudzē tas nav iespējams. Agrāk es nesapratu, kāpēc lielās draudzēs no rīta pirms dievkalpojuma ir kopīgas lūgšanas, kādreiz es pat šausminājos un domāju, kā var traucēt cilvēkam personīgi vienam lūgt Dievu. Bet tagad es saprotu, ka visi jau nemaz nelūdz Dievu, un tā ir viņu iespēja to darīt. Visi tie, kuri ir tādi šķībi un greizi, ir tie cilvēki, kuri nelūdz Dievu. Un tad, kad ir kopējās lūgšanas, ar laiku cilvēkiem gribas lūgt vairāk un lūgt pašiem arī savās mājās. Tajā pašā Vēstulē galatiešiem ir arī teikts, lai nesam cits cita nastas. Ir jāsaprot, ka draudzē ir dzīvība un pret draudzi vienmēr tiks vērsti uzbrukumi. Bet Jēzus avis pazīst Gana balsi. Draudzes cilvēks pazīst sava mācītāja balsi. Līdz ar Kristu tu esi krustā sists, bet nu vairs nedzīvo tu, bet Kristus dzīvo tevī. Es lūgšu, lai tev būtu iekšēja apziņa, ka esi jauns cilvēks, ka tu esi jauns radījumus, jaunpiedzimis, ka tev nav nekā neiespējama. Tu lasīji Dieva vārdu, tas tevi uzrunāja, un es vēlos to nostiprināt ar lūgšanu, lai tu piedzīvo to, ka esi jauns radījums, lai tu to redzi savā dzīvē, ik uz soļa, ka tu esi jauns radījums un jauns cilvēks, ka Kristus dzīvo tevī. Jēzus Kristus Vārdā, es lūdzu par katru vienu, Debesu Tēvs, par katru, kurš skatās un lasa, lai katrs apzinās, lai katrs piedzīvo sevi kā jaunu radījumu, kurā dzīvo Tu, Dievs! Tu esi jauns cilvēks, jauns radījums, un līdz ar Jēzu Kristu tu esi krustā sists un vairs nedzīvo tu, bet tevī dzīvo Kristus, un tev nav nekā neiespējama.

Mācītāja Mārča Jencīša sprediķi “Manī dzīvo Kristus” pierakstīja un rediģēja draudzes “Kristus Pasaulei” redakcija

Brīvs no bailēm kļūdīties

Publicēja 2019. gada 9. dec. 20:36Līga Paņina

Ziņas datums 10.12.19.

Šodien man ir gods un privilēģija būt jūsu priekšā un teikt svētrunu. Svētrunas nosaukums – “Brīvs no bailēm kļūdīties”. Mums visiem ir bailes, jo Dievs mūs tādus ir radījis. Bailes ir pavisam normāla un nepieciešama lieta. Bailes daudzkārt mūs pasargā no bīstamām situācijām, taču, ja tās mums traucē paveikt kādas lietas Dieva valstībai, tad tā ir problēma, kura jārisina. Iespējams, tev šķiet, ka tev tā nav problēma – bailes no kļūdīšanās un neveiksmes. Reizēm mēs šīs bailes un iekšējās izjūtas nemaz neapzināmies, jo par tām nedomājam. Mums ir daudz citu lietu, par ko domāt. Tas ir līdzīgi kā ar piedošanu vai nepiedošanu. Tikai tad, kad cilvēks aizbrauc uz trīs dienu semināru inkaunteru, viņš ierauga to, kas patiesībā notiek viņa sirdī un dzīvē. Dzirdot citu cilvēku liecības par izmainītām attiecībām un dzīvēm, kā arī dažādus skaidrojumus par to, kā atbrīvoties no nepiedošanas, cilvēks izmeklē savu sirdi, pārdomā dzīvi un saprot, ka viņam tomēr ir nepiedošana uz kādu cilvēku, visbiežāk tuvinieku. Inkaunters ir brīnišķīga vieta, kurā atbrīvoties no visām sliktajām lietām un nepiedošanas. Atbraucot mājās, tu esi brīvs un priecīgs cilvēks.

Ir daži jautājumi, ar kuru palīdzību cilvēks var saprast, vai viņam ir bailes kļūdīties jeb bailes no neveiksmes:

1. Vai tevi ļoti uztrauc tas, ko citi par tevi padomās?

2. Vai tu baidies, ka nevarēsi sasniegt savu sapni vai mērķi, īpaši, ja iepriekšējās reizēs tas nav izdevies?

3. Vai tu uztraucies, ka cilvēki par tevi pazaudēs interesi?

Pārsvarā runa ir par tiem cilvēkiem, kurus tu mīli. Varbūt tu uztraucies par to, ka cilvēki domās, ka tu neesi pietiekami gudrs, kompetents, vai par to, ka tu pievilsi cilvēkus, kuru viedoklis tev ir ļoti svarīgs.

4. Vai tu mēdz novilcināt laiku, kad tev jāgatavojas kaut kam svarīgam?

Tie ir biežākie simptomi, kas norāda uz lielām bailēm no neveiksmes. Neatkarīgi no tā, cik veiksmīgi mēs esam vai neesam, mums katram dzīvē ir kādas jomas, kurās baidāmies no neizdošanās un kurās tiešām ciešam neveiksmi. Pasaulē nav tāda cilvēka, kuram pilnībā visās sfērās viss veiktos. Tev un arī man ir tikai dažas lietas, kuras izdodas ļoti labi. Lielākoties mēs esam piedzīvojuši neizdošanos un vilšanos, kad centāmies, cīnījāmies un ielikām visu savu spēku. Uztraukums un bailes no neveiksmes rada lielu ļaunumu mūsu dzīvē. Piemēram, tas paralizē un nobloķē mūsu potenciālu un iešanu uz priekšu. Bailes var būt nāvējošas un nogalināt cilvēka sapņus, laimi vai vienkārši paralizēt. Ir simtiem negatīvu lietu, ko mūsu dzīvē rada bailes no neizdošanās un neveiksmes. Bet labā ziņa ir tā, ka Bībelē ir daudz par to runāts, un mēs varam atrast daudz apsolījumu attiecībā uz šo jomu. Tieši tāpēc mēs esam šeit – nevis tāpēc, lai runātu par to, ka viss ir slikti un cik ļoti viss neizdodas, bet par to, ka IR RISINĀJUMS. Šis jautājums ir tik svarīgs, ka Jēzus tam veltīja veselu stāstu Bībelē. Es domāju, ka šo stāstu zina lielākā daļa. Tā ir līdzība par talantiem. Starp citu, vārds ‘talants’ ir ņemts tieši no šī stāsta. Tajos laikos talants bija svara mērvienība. Šajā līdzībā talants simbolizē naudas daudzumu. Šodien ar talantiem mēs neko nemēram, bet saprotam cilvēka spēju paveikt to, kas viņam kādā jomā labi sanāk: matemātikā, sportā, mūzikā vai jebkurā citā. Toreiz viens talants bija aptuveni 1 miljons ASV dolāru. Tā ir ļoti liela naudas summa ne tikai tagad, bet arī senāk. Jēzus stāsta šo līdzību par to, lai mēs rīkotos citādāk un vispār zinātu, kā pareizi rīkoties, lai izvairītos no nepareizām bailēm.

“Tas tāpat kā ar cilvēku, kas aizceļodams saaicināja savus kalpus un nodeva tiem savu mantu, un vienam viņš deva piecus talentus, otram divus un trešam vienu, katram pēc viņa spējām, un pats tūdaļ aizceļoja.” (Mateja evaņģēlijs 25:14-15)

Tā ir liela summa. Iedomājies – pieci miljoni dolāru! Vai tu būtu priecīgs, ja Jēzus tev iedotu piecus miljonus dolāru? Es domāju, ka ikviens būtu priecīgs, bet tikai nedaudzi zinātu, ko ar šo naudas summu iesākt. Priecīgs tu būtu pirmās piecas minūtes, taču pēc tam tev rastos problēmas, jo tu nezinātu, kur šo naudu likt un kā to izmantot. Otram kalpam kungs deva divus talantus un trešajam vienu. Trešajam bija vismazāk, bet tas joprojām bija viens miljons. Katram kalpam kungs deva pēc viņa spējām un tūdaļ aizceļoja.

“Tūlīt nogāja tas, kas bija dabūjis piecus talentus, darbojās ar tiem un sapelnīja vēl piecus. Tā arī tas, kas bija dabūjis divus, sapelnīja vēl divus klāt.” (Mateja evaņģēlijs 25:16-17)

Tātad, viņiem izdevās ļoti labi. Kalpi dubultoja šo naudu.

“Bet tas, kas bija dabūjis vienu, aizgāja un ieraka to zemē un tā paslēpa sava kunga naudu.” (Mateja evaņģēlijs 25:18 )

Šis cilvēks bija atšķirīgs.

“Bet pēc ilga laika šo kalpu kungs atnāca un sāka norēķināties ar tiem. Tad atnāca tas, kas bija dabūjis piecus talentus, atnesa vēl piecus un sacīja: kungs, tu man iedevi piecus talentus; redzi, es sapelnīju vēl piecus. Un viņa kungs sacīja tam: labi, tu godīgais un uzticīgais kalps. Tu esi bijis uzticīgs pār mazumu, es tevi iecelšu pār daudzumu. Ieej sava kunga priekā. Arī tas, kas bija dabūjis divus talentus, atnāca un sacīja: kungs, tu man iedevi divus talentus; redzi, es sapelnīju vēl divus. Viņa kungs sacīja tam: labi, tu godīgais un uzticīgais kalps. Tu esi bijis uzticīgs pār mazumu, es tevi iecelšu pār daudzumu. Ieej sava kunga priekā.” (Mateja evaņģēlijs 25:19-23)

Patiesībā, Jēzus šeit runā par mani un tevi, jo Viņš ir mūsos ieguldījis. Viņš mums katram ir iedevis ļoti daudz. Ir svarīgi, ka tev būs ko parādīt tad, kad nokļūsi debesīs un Dievs tev jautās: “Ko tu izdarīji ar to, ko biju tev iedevis un uzticējis?” Starp citu, pirms dažām dienām mūsu mācītājs savā Facebook profilā bija publicējis rakstu par kādas mūsu draudzes locekles sapni. Šis sapnis bija par debesīm, tieši par šo pašu tēmu, un tas bija ļoti uzrunājošs un reāls. Es domāju, ka tad, kad mēs nokļūsim debesīs, tā arī notiks. Ja vēl neesi šo rakstu izlasījis, tad iesaku to izdarīt.

Bet atnāca arī tas, kas bija dabūjis vienu talentu, un sacīja: es pazīstu tevi kā bargu cilvēku, tu pļauj, kur neesi sējis, un salasi, kur neesi kaisījis. Es baidījos un aizgāju un apraku tavu talentu zemē. Te viņš ir, ņem savu mantu.” (Mateja evaņģēlijs 25:24-25)

Šis kalps, kurš bija arī nekaunīgs, savu kungu nosauca par sliktu. Kalpam bija bailes no neveiksmes, tāpēc viņš apraka savu talantu zemē. Mūsdienās daudzi kristieši ir norakuši zemē savus Dieva dotos talantus. Viņi varbūt pat nezina, ka viņiem tādi ir, vai viņi tos nelieto slinkuma, baiļu un dažādu iemeslu dēļ. Kalps, atdodot savu talantu kungam, iespējams, domāja, ka ir bijis uzticams, jo neko no iedotā nepazaudēja. Šeit arī seko stāsta dramatiskākā daļa par to, kāda bija kunga reakcija. Viņš sadusmojās.

“Bet viņa kungs atbildēja tam un sacīja: tu blēdīgais un kūtrais kalps. Ja tu zināji, ka es pļauju, kur neesmu sējis, un salasu, kur neesmu kaisījis, tad tev vajadzēja dot manu mantu naudas mainītājiem; es pārnācis būtu saņēmis savu naudu ar augļiem. Tāpēc ņemiet viņa talentu un dodiet to tam, kam ir desmit talentu. Jo ikvienam, kam ir, tiks dots, un tam būs pārpilnība, bet no tā, kam nav, atņems to, kas tam ir. Un nelietīgo kalpu izmetiet galējā tumsībā, tur būs raudāšana un zobu trīcēšana.” (Mateja evaņģēlijs 25:26-30)

Ja Dieva vārdu, debesis un elli tu tiešām uztver nopietni, tad tā ir visbriesmīgākā lieta – to visu, ko Dievs tev ir devis, izlietot tikai sev, kalpojot un dzīvojot tikai sev, nevis cilvēkiem un Dievam, lai celtu Debesu valstību šeit, virs zemes. Tā ir mūsu katra atbildība, lai tā nenotiktu. Tā ir mūsu atbildība, ka esam uzticami un pavairojam sava Kunga īpašumu un Dieva valstību. Tas, ko kungs atbild kalpam, patiesībā ir tas, ko saka Dievs; angļu valodas tulkojumā šie vārdi skan šādi: “Ikvienam, kurš labi lieto to, ko Es viņam esmu devis, tiks dots vēl un tam būs pārpilnība, bet tam, kam nav, atņems to, kas tam ir. Tas ir universāls Dieva princips – to, ko tu savā dzīvē dari labi un efektīvi, uz simts procentiem, Dievs tev dos vēl vairāk. Ja tu efektīvi izmanto savu laiku, piemēram, brīvajā laikā neskaties seriālus vai nedari kaut kādas muļķības, bet dari to, kas Dievam ir par godu, tad Viņš tev dos vēl vairāk laiku. Cilvēki reizēm domā: “Dievs, ja man būtu vairāk laika, es darītu…” Sievietes ļoti bieži domā: “Apprecēšos ar bagātu vīru, kurš labi pelna, un man nebūs jāstrādā. Tad es varēšu dzīvot pa māju un kalpot Dievam.” Retos gadījumos tā veicas, bet tā ir nepareiza domāšana. Visbiežāk ir tā, ka pāris apprecas un vīrs it nemaz nav bagāts. Rezultātā sievai pašai ir jāpelna nauda, jāaudzina bērni un jākalpo Dievam. Nevajag celt ilūzijas. Ja tu jau tagad efektīvi neizmanto to laiku, kas tev ir, tad kāpēc lai tev būtu vēl vairāk laika? Tāpat ir ar naudu. Ja tu neproti rīkoties ar naudu, tad kāpēc tev dot vēl vairāk, ja tu tāpat to iztērēsi tur, kur nevajag? Tāpat ir ar enerģiju un visiem citiem resursiem. No otras puses, ja tu to nelietosi tā, kā vajag, tad tu to pazaudēsi. Talants, kas stāv plauktā, vienkārši sapūst un aiziet bojā. Jēzus saka: “Es došu to vienu talantu tam, kam ir desmit, un viņam būs vienpadsmit.” Tas ir Dieva princips, tāpat kā fizikas un visi citi likumi.

Tev un man ir jāatbrīvojas no bailēm kļūdīties. Kalps teica: “Es baidījos un apraku to zemē.” Tam sekoja asa Dieva reakcija. Agrāk es nesapratu šo stāstu. Man šķita – kā tas var būt? Tam kalpam jau tā bija maz. Viņam bija tikai viens talants, un to pašu paņēma nost un iedeva tam, kuram jau ir daudz. Izklausās negodīgi. Vai tu neesi par to domājis? Ir savi iemesli, kāpēc viņam bija viens talants. Talants bija viņa spējas. Dievs redzēja, ka viņam nevajag piecus, jo ar vienu viņš jau netika galā. Runa nav par to, ka tev ir viens talants, bet par to, ka visu laiku ir viens un nekas nemainās. Acīmredzot, tu nelieto to, kas tev ir. Ir svarīgi tas, ko tu dari ar to, ko Dievs tev ir uzticējis, pat ja tas ir kaut kas salīdzinoši neliels. Stāsta galvenā doma ir tāda, ka tu nevari patikt Dievam, ja neriskē. Riskēšana ir domāta labā nozīmē – ja tu neizej no savas komforta zonas, bet paliec tur, kur visu zini, jūties droši, forši un pareizi, un visu zini uz priekšu. Ja tu neriskē savā dzīvē citu cilvēku un Dieva valstības dēļ, neuzņemies nekādu atbildību un pienākumus, kas, iespējams, ir pat augstāki par tavām spējām, tad tev nemaz nevajag ticību. Kāpēc tev vajadzētu par kaut ko ticēt? Tu tāpat visu zini un vari. Ja tev nav ticības, tad šajā gadījumā tas nozīmē, ka esi neuzticams. Ir ļoti svarīgi būt brīvam no bailēm un neierakt savus talantus zemē!

Vēlos tev pastāstīt vairākas lietas, ko der paturēt prātā un darīt, lai izvairītos no bailēm, ka kaut kas neveiksies un neizdosies.

1. Visi piedzīvo neveiksmes daudz un dažādos veidos.

Neveiksmju koeficients ir simts procenti. Tas ir tāpēc, ka absolūti neviens nav perfekts. Ja būtu izveidots klubiņš cilvēkiem, kuri kļūdās un piedzīvo neveiksmes, es domāju, ka mēs visi tur varētu pievienoties. Ja mēs šodien gribētu parunāties par to, kas mums šajā nedēļā nav izdevies, tad visiem būtu ļoti daudz, ko stāstīt. Patiesībā, mums bieži patīk vairāk runāt par neveiksmēm, nekā par pozitīvo. Ja tu esi cilvēks, kuram ar pirmo, otro vai trešo reizi kaut kas nav izdevies, tad zini, ka tu esi normāls cilvēks.

“Jo mēs visi daudzējādi klūpam.” (Jēkaba vēstule 3:2)

Vai tu esi kādreiz paklupis uz ielas vai kādā publiskā vietā, piemēram, dodoties saņemt diplomu? Tas ir ļoti traki – paklupt cilvēku priekšā. Internets ir pilns ar dažādiem video, kuros cilvēki krīt un klūp. Skatoties no malas, tas šķiet jautri, bet tad, kad tavs draugs uznāk uz skatuves un paklūp vai tu pats, tad tas ir šausmīgi. Es varētu no kauna zemē ielīst. Man ir žēl to cilvēku, un es zinu, kā viņš jūtas. Es zinu, ka tas ir sāpīgi, pazemojoši un ļoti traki. Ja runājam par garīgo jomu, tad, lūk, Rakstu vieta, kurā Salamans mācītājs saka kādu gudrību:

“Tiešām, virs zemes nav neviena tik taisnīga cilvēka, kurš darītu tikai labu un nekad negrēkotu.” (Salamans mācītājs 7:20)

Tiešām, uz zemes nav tik perfekta cilvēka, kuram viss vienmēr sanāk. Pat tad, ja tev liekas, ka ir kāds cilvēks, kuram viss sanāk, zini, ka tā nav patiesība. Mēs parasti neveiksmes neizrādām.

2. Neviena neveiksme nav beigas, ja vien tu nepadodies.

Tas nozīmē, ka bailes no neizdošanās ir daudz reižu sliktākas, nekā pati neizdošanās, jo neveiksme notiek vienā mirklī, bet bailes cilvēku var vajāt mēnešiem un pat gadiem ilgi, bloķējot viņa izaugsmi un dzīvi. Kad cilvēks vairs pat neceļas un nemēģina, tad tā patiešām ir neveiksme, un visa viņa dzīve faktiski ir nolemta.

“Jo taisnais krīt septiņas reizes un ceļas atkal augšā, bet bezdievīgie ieslīgst nelaimē.” (Salamana pamācības 24:16)

Kas šajā Rakstu vietā ir tik ļoti iedrošinošs? Tas, ka pat taisnais, pareizais, dievbijīgais un labais cilvēks klūp un kļūdās. Bet ko viņš dara pēc tam? Viņš atkal ceļas augšā. Tā ir spēja ātri atgūties no visādām neveiksmēm, grūtām situācijām un nelabvēlīgiem apstākļiem. Cilvēks atkal ceļas augšā un iet tālāk. Bezdievīgie saka: “Es padodos. Es eju prom. Vienreiz mēģināju, otrreiz mēģināju, bet man nekas nesanāk. Es vairs neko nemēģināšu.” Neizdošanos var radīt daudz un dažādi iemesli, pat tādi, kas nav atkarīgi no tevis. Svarīgi ir tas, ka tu celies augšā un turpini. Pasaulē ir daudz populāru cilvēku, kurus mēs pazīstam kā veiksmīgus un daudz sasniegušus. Patiesībā šie cilvēki iesākumā ir piedzīvojuši daudz neveiksmju un kļūdu, tomēr, neskatoties uz visu savu ne tik ideālo sākumu, viņi ir spējuši ātri tikt pāri neveiksmēm, bailēm un visiem nelabvēlīgajiem apstākļiem.

Kā piemēru varu minēt tādu slavenu cilvēku kā Lielbritānijas premjerministru Vinstonu Čērčilu. Čērčils Otrā pasaules kara laikā ļoti izcēlās ar to, ka viņš apliecināja: “Liebritānija nepadosies Vācijas iebrukumam.” Beigās tā arī notika – Lielbritānija bija palikusi pēdējā valsts, kura nepadevās Vācijai. Visas pārējās Eiropas valstis jau bija padevušās. Vinstons teica: “Mēs cīnīsimies!” Tajā brīdī viņam bija spiediens no saviem komandas biedriem, kuri teica: “Kāpēc? Tu taču redzi, ka mēs tāpat neuzvarēsim.” Bet vai zini? Viņi uzvarēja. Vinstons Čērčils pastāvēja līdz galam. Agrāk, kad es lasīju par viņu, man šķita: “Oho, kāds cilvēks! Stāv pretī visai pasaulei.” Ja tu palasītu viņa biogrāfiju, tu redzētu, ka līdz tam brīdim viņš bija pilnīgs neveiksminieks. Iespējams, viņam bija nelabvēlīgi apstākļi vai situācijas, bet viņš pieņēma virkni neveiksmīgu lēmumu. Viena šāda neveiksmīga lēmuma rezultātā aizgāja bojā gandrīz miljons cilvēku, tostarp britu un citu valstu karotāji. Šī bija ļoti dārga neveiksme. Pēc tam viņa lēmums bija viens no veiksmīgākajiem, kura rezultātā tika izglābtas ļoti daudzas cilvēku dzīvības. Viens no viņa slavenākajiem teicieniem ir: “Panākumi nav mūžīgi, un neveiksmes arī nav mūžīgas, visu izšķir tikai drosme turpināt.” Pēc kara viņš tika uzaicināts uz koferenci, kur atbrauca ļoti daudz cilvēku no tālienes, lai klausītos viņa runu. Kad viņš uzkāpa uz skatuves, Čērčila runa sastāvēja no pieciem vārdiem: “Nekad, nekad, nekad, nekad nepadodies!” Viņš sen jau varēja padoties, bet nekad to nedarīja un pastāvēja līdz galam.

Džordžs Vašingtons bija cilvēks, kurš dibināja Amerikas valsti un kļuva par pirmo prezidentu. Neatkarības kara laikā Vašingtons vadīja cīņas pret britiem un divas trešdaļas no tām zaudēja. Cīņu gaitā viņam pat nācās atkāpties, jo pietrūka resursu, bet, neskatoties uz to, viņš uzvarēja. Pirms viņš kļuva par Amerikas prezidentu, viņam bija daudz neveiksmju un pārdzīvojumu. Arī Napoleons Bonaparts, Francijas militārais un politiskais līderis, bērnībā beidza skolu sekmju ziņā kā četrdesmit otrais skolēns no četrdesmit trijiem. Arī citās skolās viņam labi negāja. Tas nav rādītājs veiksmēm, jo savā laikā viņš iekaroja Eiropu. Alberts Einšteins nerunāja līdz četru gadu vecumam, bet kļuva par slavenu zinātnieku un profesoru. Tas, ja tev sākumā kaut kas neizdodas, nenozīmē, ka tāds būs arī gala iznākums. Taisnais krīt septiņas reizes, bet vienmēr ceļas augšā. Varbūt tev arī ir ienācis prātā, kāda jēga lūgt par cilvēkiem, ja neviens nesaņem dziedināšanu. Ja tu palasītu daudzu slavenu kalpotāju un līderu biogrāfijas, tad tu ieraudzītu pavisam citu ainu, kura sākumā nepavisam nav tāda kā pēdējos gados, kad viņi atradās slavas zenītā. Es personīgi dzirdēju kāda slavena mācītāja sprediķi, kurā tika lūgts par dziedināšanām, un notika brīnumi – daudzi tika dziedināti. Viņš stāstīja, ka viņa kalpošanas sākumā ļoti daudz cilvēku pat nomira pēc viņa aizlūgšanām, un viņš pat esot baidījies lūgt par cilvēkiem. Katrīna Kulmane, kura ir pazīstama ar savu dziedināšanas kalpošanu, jau no četrpadsmit gadu vecuma braukāja līdzi māsai un māsas vīram visās evaņģelizācijās. Bet visi brīnumi un zīmes, kas notika caur viņu, pašā sākumā nemaz nebija. Viņa bija uzticama tur, kur Dievs viņu bija aicinājis, un pēc tam Dievs pagodinājās viņas dzīvē.

Bet vēl vairāk mani iedvesmo tie cilvēki, kuri ir blakus. Es redzu viņu dzīves un tās problēmas, ar kurām viņi cīnās, un kā viņi uzvar. Piemēram, pirms četriem gadiem mēs braucām pirmajā lielajā evaņģelizācijas tūrē pa Latviju. Katram kalpotājam bija uzticēta konkrēta pilsēta, kurā viņš bija atbildīgs uzcelt grupu un atrast cilvēku, kurš paliks tur uz vietas un kalpos. Ingai tika uzticēta Dobele. Ilgu laiku viņa brauca uz turieni, bet grupiņā bija tikai divi cilvēki. Viņa brauca apmēram gadu, bet cilvēku skaits nepieauga. Mācītājs viņai teica, ka nav vērts tērēt laiku un labāk celt grupiņas Rīgā. Inga bija nolēmusi nepadoties un turpināt savu kalpošanu. Šobrīd Dobeles grupā ir desmit cilvēki un uzticams grupas vadītājs, kurš kalpo uz vietas. Ingai tur vairs nav jābrauc. Vakar mums bija lūgšanu vakars draudzē. Mēs lūdzām par to, lai evaņģelizācijās ir daudz cilvēku, lai visi atnāk un tiek dziedināti. Ja no tevis vairāki cilvēki atnāks uz evaņģelizācijas pasākumu, ko tu darīsi pēc tam, ja nebūs neviena, kurš būtu gatavs kalpot un vadīt grupu? Fiziski neviens no mums nevar izbraukāt uz visiem Latvijas ciematiem. Pats svarīgākais, ka tur tiek pacelts līderis, vadītājs. Mūsu draudzē ir ļoti daudz labu piemēru, bet mani personīgi iedvesmo Daiga. Mēs zinām, ka viņa ir dedzīga evaņģēliste un vada daudz grupas, bet mēs zinām arī to, ka viņai savā laikā daudz kas neizdevās. Daigai neizdevās uzcelt grupas Kuldīgā un Rūjienā. Viņa uzcēla Kuldīgas grupiņu Rīgā, bet tur uz vietas nesanāca. Iemesls nebija slinkums vai neizdarība. Daiga tur ieguldīja ļoti lielu darbu, bet nekas nesanāca, grupa izjuka. Šis gadījums nelika viņai par sevi domāt, ka nekad nekas vairs nesanāks. Ja tu ielaid sevī bailes no neizdošanās un neveiksmēm, tad pilnīgi visa tava dzīve un kalpošana nobloķējas. Viņa turpināja kalpot par spīti tam, ka kaut kas nesanāca. Ja viņa būtu padevusies, tad šodien draudzē nebūtu tik daudz glābtu cilvēku. Un tas ir tikai sākums, jo mēs esam lielu notikumu priekšvakarā.

Tad nu nepiekusīsim, labu darīdami, jo savā laikā mēs pļausim, ja nepagursim.” (Galatiešiem 6:9)

Tu nekad nevari zināt, ko tu nopļausi un ko Dievs tev ir paredzējis, ja tu nepadosies. Vinstons Čērčils ir teicis, ka panākumi ir īslaicīgi, tāpat arī neveiksmes ir īslaicīgas, galvenais ir drosme turpināt. Dzīvē ir dažādi periodi. Ir laiks, kad tev viss izdodas un cilvēki caur tevi nāk pie Dieva, apmeklē draudzes pasākumus, un tev var likties, ka tā būs mūžigi, bet tā nav. Tas ir kā paisums un bēgums. Pēc panākumiem var nākt bēgums, kad cilvēki, kurus tu aicini uz grupiņu, nenāk, tu cīnies un dari, bet nekas nenotiek. Un arī šādā situācijā tev var likties, ka tā būs mūžīgi. Labā ziņa ir tā, ka tas nebūs mūžīgi. Svarīgi ir tas, ka tu nepadodies, bet pieņem lēmumu turpināt.

3. Neveiksmes ir ceļš uz veiksmi.

Tas darbojas ar nosacījumu, ka tu esi pazemīgs un gatavs mācīties no neveiksmēm un kļūdām. Nav cita ceļa uz panākumiem, kā caur eksperimentiem, caur mēģināšanu un arī caur neveiksmēm. Neviens cilvēks nekļūst veiksmīgs bez neveiksmēm. Ja tu nemācies no savām kļūdām, tad tu arī nebūsi veiksmīgs.

Kas noliedz savu ļauno darbu, tam tas neizdodas, bet, kas tajā atzīstas un turpmāk tā vairs nedara, tas izpelnīsies žēlastību.” (Salamana pamācības 28:13)

Angļu tulkojumā tas skan šādi: “Cilvēks, kurš atsakās atzīt savas kļūdas, nekad nebūs veiksmīgs, bet, ja viņš atzīstās un nožēlo tās, viņš iegūst otru iespēju.” Dzīvē ir lietas, kuras var iemācīties tikai caur neizdošanos un neveiksmēm. Ja tu mācies no neveiksmēm, tu iegūsti izglītību. No neveiksmēm ir arī labumi. Pirmkārt, neveiksmes atklāj to, kas nedarbojas. Tomass Edisons vairākas reizes mēģināja radīt savu elektrisko kvēlspuldzi, un tūkstošajā reizē viņam tas sanāca. Viņš pats uzskatīja, ka viņam dzīvē nav bijušas nekādas neveiksmes, jo tajās reizēs, kad nesanāca, viņš esot pārbaudījis to, kas nedarbojas. Otrkārt, neizdošanās attīsta mūsu spējas. To var salīdzināt ar bērnību, kad bērns sāk braukt ar trīsriteni. Dzīvē ir lietas, ko sākam darīt un mums nesanāk, bet ar neatlaidīgu darbu beigās viss izdodas. Atceros, kā es agrāk domāju par skaistām, profesionālām fotogrāfijām. Man šķita, ka tās top vienkārši; cilvēks tiek smuki nogrimēts, nolikts attiecīgā pozā un vienkārši nofotografēts. Reiz man piedāvāja nofotografēties uz kāda kristīga žurnāla vāka. Tas bija 2004. gadā. Tika uztaisītas aptuveni simts bildes! Pagāja ilgs laiks, kamēr tika izvēlēta viena īstā. Daudziem liekas, ka modeles darbs ir vienkāršs, bet patiesībā tas ir nogurdinošs, laikietilpīgs un garlaicīgs darbs, jo, lai iegūtu vienu bildi, kas visiem patiks, tiek taisīts ļoti daudz bilžu. Tavas spējas attīstās tad, kad tu dari kaut ko atkal un atkal, kamēr tas izdodas.

Pirms kāda laika bija tāda situācija, ka no manas grupiņas dažu mēnešu laikā aizgāja vairāki cilvēki. Tie bija cilvēki, kuri kādu laiku jau bija nākuši. Protams, katram bija savs iemesls aiziešanai. Tad es runāju ar mācītāju par savu problēmu. Viņš apjautājās par cilvēkiem, kuri ir aizgājuši. Es no viņa gaidīju kādu garīgu atbildi, domādama, ka man pašai kaut kas nav kārtībā vai neesmu laba vadītāja. Viņš man atbildēja īsi: “Tu par maz dari.” Evaņģelizācijas esot par maz, un, ja grupā visu laiku nāktu klāt jauni cilvēki, es pat nepamanītu, ja kāds aizietu. Es domāju, ka mācītājs man iedos kādu veiksmes formulu, bet vienīgais, ko viņš pateica, bija, ka es par maz daru. Protams, ir jāanalizē savas kļūdas. Tas bija mans gadījums. Piemēram, kad tu mācies gatavot ēdienu pēc receptes, vai tev viss izdodas pirmajā reizē? Protams, ir izņēmumi, var sanākt arī pirmajā reizē. Tad, kad nesanāk, cilvēks bieži sāk domāt, ka tas nav domāts viņam, tas nav Dieva aicinājums un vairs nevajag gatavot. Ir cilvēki, kuri pēc kulināras neveiksmes pieņem lēmumu nekad vairs negatavot. Ja tu esi viens pats, tad tā dzīvot ir viegli, bet, ja sieviete apprecās un viņai ir ģimene, momentā parādās Dieva aicinājums gatavot. Tu nevari atļauties pakļauties neveiksmēm, jo, ja jāgatavo ģimenei, tad piespiedu kārtā nāksies iemācīties to darīt. Gatavojoties šim dievkalpojumam, es Youtube noskatījos krievu raidījumu “Ģimene virtuvē”. Uz to tiek aicinātas populāru cilvēku ģimenes, un viņi gatavo savus mīļākos ēdienus. Gatavošanas procesā raidījuma vadītājs dalībniekiem uzdod dažādus jautājumus. Tajā raidījumā, ko es skatījos, piedalījās bīskaps Andrejs Tiščenko ar saviem bērniem. Sieva viņam nebija līdzi, jo viņa bija kalpošanā citā pilsētā. Bīskaps gatavoja savu mīļāko zupu, ar humoru teikdams, ka tā ir ļoti īpaša, jo visi, kas to ēdīs, tiks dziedināti. Viņš teica: “Cilvēkiem, kuri taisās precēties, ir ļoti jāskatās un jāpārliecinās, ka nākamā sieva pratīs labi gatavot ēst.” Viņš to ļoti uzsvēra, jo no tā esot atkarīga veselība un ģimenes laime. Mūsu draudze no iesākumiem daudz ir izmēģinājusi. Ir bijuši daudz eksperimentu, kurus pat atcerēties nevar, līdz mēs esam nonākuši līdz šai dienai. Mums ir unikāls un īpašs mācītājs, kāds nav nekur Eiropā. Tādi, kādi mēs esam šodien, ne tuvu neizskatījāmies pirms trīspadsmit gadiem. Mācītājs nekad nepadevās un vienmēr izmēģināja kaut ko jaunu pat tad, kad tas nesanāca. Uz neveiksmēm viņš vienmēr atbildēja: “Mēs pārbaudījām to, lai saprastu, ka tas nedarbojas.” Tas, kas ir šobrīd, darbojas un mēs augam. Mācītājs iet uz priekšu, un visa draudze iet uz priekšu.

Ja tev nav neizdošanās vai kādas neveiksmes, tad 90% gadījumu tas liecina par to, ka tu vienkārši neko nedari. Tu esi kā Ķīnas porcelāna figūriņa, kas stāv plauktā un ar kuru nekad nekas nenotiek. Tas nozīmē, ka tu nedari neko jaunu. Taču neveiksme un neizdošanās jebkurā jomā liecina par to, ka tu esi centies un kaut ko darījis. Kļūdīties vajag, tikai vajadzētu darīt tā, lai katru reizi ir citas kļūdas, nevajadzētu atkārtot vienas un tās pašas kļūdas. Kāds mācītājs ir teicis savai draudzei: “Vajag kļūdīties ātri, bieži un lēti!” Nevajag kā Čērčilam pazaudēt vienu miljonu cilvēku, tā ir dārga neveiksme. Vajag kļūdīties lēti, bet bez kļūdām mums nekādi nesanāks. Mēģinājumi kaut ko darīt atklāj tavus talantus, kurus tu, iespējams, nemaz nezināji, jo nebiji pamēģinājis. Vislielākais ieguvums no neveiksmēm ir tāds, ka tās mūs padara pazemīgākus, iecietīgākus, saprotošākus, mīlošākus pret citiem. Ja tu pats esi piedzīvojis smagas neveiksmes vai neizdošanās, pēc tam, kad citam tas notiek, tu viņu saproti un tev ir labāka attieksme pret viņu. Bet, ja tu neko neesi piedzīvojis, tad visur, kur tu ej, viss pārvēršas zeltā. Visur, kur tu ej, viss uzplaukst un uzzied kā ideālajam cilvēkam. Tad, kad otram kaut kas notiek, tu vienkārši pasaki, lai viņš pats tiek tam pāri. Taču, kad esi bijis pats tādā situācijā, tu zināsi, ko tas nozīmē, un varēsi viņu labāk izprast.

4. Atceries, ka neatkarīgi no tā, kas notiek, Dievs to vērš tev par labu.

Tas nav apsolījums visiem, tas ir apsolījums ticīgajiem.

“Un mēs zinām, ka tiem, kas mīl Dievu, visas lietas nāk par labu, tāpēc ka tie pēc Viņa mūžīgā nodoma ir aicināti.” (Romiešiem 8:28 )

Bieži esmu dzirdējusi, ka cilvēki pasaulē saka, ka viss, kas notiek, notiek uz labu. Tas īsti nav pareizi. Viņi to ņem no Bībeles, bet, ja tu nemīli Dievu un ej pretējā virzienā, pret Dievu, tad kā tev visas lietas var nākt par labu? Tādiem cilvēkiem visas lietas nāk par sliktu. Tikai tiem, kuri mīl Dievu, visas lietas nāk par labu. Patiesība ir tāda, ka tu nemaz nevari zaudēt, jo tu centies, un, ja tev sanāk, tas ir labi, tas ir panākums, bet, ja nesanāk, tad Dievs saka, ka Viņš tāpat to vērsīs tev par labu. Viņš vienalga tevi atalgos, jo Dievs vairāk ir ieinteresēts tevī pašā un tavā raksturā, nevis, iespējams, tavos milzīgajos panākumos.

Nosaukšu vairākas lietas, kuras palīdzēs mums tikt galā ar bailēm no neveiksmes:

  • Nesalīdzini sevi ar citiem. Veselīga konkurence un mācīšanās no citiem ir labi, taču pastāvīga salīdzināšana un bailes rada stresu, skaudību un veltīgus pārdzīvojumus. Internetā bieži var redzēt, ka cilvēki rada priekšstatu par ideālu dzīvi. Vai esi manījis kādu, kurš liek bildes, kurās ir tikko pamodies, ar izpūrušiem matiem vai slims un bez kosmētikas? Kaut kas tāds būs ļoti reti. Pārsvarā liek, kur cilvēki ir smaidīgi, laimīgi, ar foršu ģimeni, gudriem bērniem utt., taču īstenībā ārpus ekrāna notiek kaut kas cits. Tāda super ideālā dzīve neeksistē. Iespējams, ka cilvēks ir nelaimīgs un vientuļš un savus nerealizētos sapņus izliek apskatei sociālajos tīklos. Es uzskatu, ka tie, kuri ir pa īstam laimīgi un skaisti, mierīgi var iztikt bez sociālajiem tīkliem, jo viņu īstā dzīve notiek realitātē.

Ir labi līdzināties labiem paraugiem, bet līdzināties un salīdzināt ir divas dažādas lietas. Kāpēc tas ir slikti? Tāpēc, ka tad, kad tu salīdzini sevi ar citiem, vienmēr būs cilvēki, kuri būs labāki par tevi kādā jomā, kur tu arī gribi būt labs. Tev būs mazvērtība, ka tu tāds neesi. Bet, ja tu salīdzināsi sevi ar cilvēkiem, kuriem ir mazāk nekā tev, tu kļūsi lepns, jo domāsi, ka esi labāks. Taču, ja tu paņem labās lietas un nesalīdzini, tas ir pareizi. Piemēram, es nevaru sevi salīdzināt ar kādu draudzes māsu, jo tad es jūtos slikti, man liekas, ka es par maz degu Dievam, par maz evaņģelizēju, man par maz ir glābtu cilvēku. Bet mēs patiesībā esam ļoti atšķirīgas, mums ir atšķirīgas metodes, mums ir atšķirīga saprašana, viss ir atšķirīgs. Kā mūs var salīdzināt? Tāpēc salīdzināt nav pareizi. Ir jāņem labās lietas no citiem, bet ir jāņem vērā, ka Dievs katru no mums ir radījis ļoti atšķirīgu.

“Bet ikviens lai pārbauda pats savus darbus, tad viņam pašam būs prieks un viņš nelielīsies citu priekšā.” (Galatiešiem 6:4) “Lai ikviens pārbauda savus darbus, tad viņš varēs būt lepns par paveikto bez sevis salīdzināšanas ar citiem.” (angļu tulkojums)

Ir arī pamatots lepnums, kad esi cīnījies un darījis visu, kas ir atkarīgs no tevis, un tev ir panākumi. Varbūt kāds ir izdarījis labāk, bet tu esi izdarījis visu uz 100%, un tu vari būt lepns par paveikto. Es mācu angļu valodu kādai 6. klases skolniecei, kurai iepriekš vācu valoda skolā bija pirmā valoda un angļu valoda otrā, taču tagad ir otrādāk. Protams, viņa netiek tik ātri līdzi pārējiem. Es viņai jautāju, kādu atzīmi viņa dabūja, un viņa man saka, ka 6, kur iepriekš bija 7, taču viņa uzsver to, ka skolotāja viņu vērtē citādāk nekā citus bērnus. Man ir radies ļoti labs priekšstats par šo skolotāju, ka viņa nevērtē visus vienādi. Dievs arī mūs visus nevērtē vienādi un nekad nesalīdzina. Ja tu nesalīdzināsi sevi ar citiem, tas ļoti samazinās tavas bailes no neizdošanās.

  • Domā par neizdošanos no cita skatpunkta. Neveiksme nav tas, ka tu netrāpi mērķī, bet tas, ka tev vispār nav mērķu, tu vienkārši plūsti pa dzīvi, domājot, kā būs, tā būs. Es labāk cenšos no visa spēka sasniegt lielus mērķus kopā ar draudzi un mācītāju, nevis necenšos vispār, un tad man dažreiz kaut kas nesanāk, kas ir ļoti reti iespējams. Tas ir tāpat kā neko nedarīt un gaidīt, kad pabeigsi universitāti. Iespēja, ka tev neko nedarot dzīvē paveiksies, ir tikpat liela. Mācītājam pirms neilga laika bija citāts: Es darīšu visu to labāko Jēzum Kristum ar tiem resursiem, kādi man ir šodien.

“Bet bez ticības nevar patikt. Jo tam, kas pie Dieva griežas, nākas ticēt, ka Viņš ir un ka Viņš tiem, kas Viņu meklē, atmaksā.” (Ebrejiem 11:6)

Ticēt nozīmē darīt. Ticība nozīmē uzņemties risku un atbildību. Pēc mēneša sāksies evaņģelizācijas tūre pa pilsētām un ciemiem, tādēļ ir vajadzīgas ļoti daudzas darba rokas.

“Un Viņš tiem sacīja: "Pļaujamā daudz un strādnieku maz: tad nu lūdziet pļaujas kungu, lai viņš strādniekus sūta savā pļaujā.”” (Lūkas evaņģēlijs 10:2)

Tā ir taisnība. Protams, ne visi var būt un būs līderi, bet tu vari būt ļoti labs palīgs savam vadītājam, jo katram Dievs ir iedevis savas spējas un talantus. Piemēram, es esmu atbildīga par Saldus un Ventspils pilsētām un reģioniem. Mēs plānojam tur atvērt mājas grupas. Zini, man nav problēmu kaut vai divdesmit dienas pēc kārtas braukt uz to pilsētu vai ciemu, vadīt dievkalpojumu, sludināt un lūgt par cilvēkiem. Taču viss apstājas pie tā, ka nav cilvēka uz vietas, kurš atsauktos un kalpotu tur. Piemēram, Ventspilī reāli ir astoņas apdzīvotas vietas, pārējie ir mazapdzīvoti ciemati. Mēs varētu doties uz visām astoņām, bet sanāk tikai uz trim. Kāpēc? Jo nav, kurš tur kalpotu, un uz tām trim vietām, kurās mēs ticam, ka atvērsies mājas grupas un būs cilvēki, brauks esošie līderi. Protams, viņi dosies ar mērķi pacelt jaunus līderus, bet maz ir to, kuri dara. Viss apstājas pie darīšanas. Debesu valstība nevar izplatīties, ja tu neej un nedari. Tāpēc ka tu un es, mēs esam Jēzus rokas, kājas, sirds, galva un smadzenes. Tikai tā Latvijā un virs zemes izplatās Jēzus valstība, nekā citādāk. Varbūt tu jau vienu, divas vai vairāk reizes esi vadījis grupiņu, bet nekas nav sanācis, protams, ir jāpapēta, kāpēc nesanāca, bet ir svarīgi, ka tu nepadodies. Es arī brīžiem nejūtos cienīga un piemērota, bet es apskatos apkārt, un neviena cita nav. Kurš tad, ja ne es!? Varbūt tavs vadītājs cīnās ar 100 cilvēkiem, un tu domā, ka tu neko nevari. Klausies, piecelies un saki, ka tu vari! Tu varēsi! Kaut vai tikai tāpēc, ka tev vadītāja ir žēl, jo viņš ir pārslogots. Ir svarīgi, ka tu pieliec arī savu daļu, netraucē, klausies, ko saka vadītājs, un palīdzi.

Ir daudz dažādu lietu, kas attur no kalpošanas: neticīgs vīrs, sieva, bērni, darbs, grēki utt.

“Bet Jēzus uz to sacīja: "Neviens, kas savu roku liek pie arkla un skatās atpakaļ, neder Dieva valstībai."” (Lūkas evaņģēlijs 9:62)

Dieva darbs ir pabeigts un iet plašumā tikai tik daudz, cik mēs paši esam gatavi ieguldīties un iet. Es vēlos teikt, ka tu esi ļoti svarīgs, un Dievs gaida uz tevi.

“Tad Tas aizskāra viņu acis un sacīja: "Lai jums notiek pēc jūsu ticības."” (Mateja evaņģēlijs 9:29)

Dzīve ir maratons, tas nav sprints, kad var noskriet dažus metrus un uzvarēt. Maratonā var skriet ļoti daudz cilvēku. Tu domā, ka viņi visi skrien pirmās vietas dēļ? Daži, iespējams, skrien, bet tie, kuri ir aizmugurē, saprot, ka nebūs pirmajā vietā, bet viņi skrien, lai noskrietu līdz galam, lai uzstādītu savu personīgo rekordu. Tu nebūsi numur viens visās dzīves jomās, tas nav iespējams. Svarīgi ir, ka tu aizej līdz galam, noskrien savu sacīksti, un Dievs var teikt, ka tu esi bijis uzticams kalps un esi visu izdarījis, nevis izstājies par ātru, jo tev kaut kas nesanāca. Vakar mūžībā devās evaņģēlists Reinhards Bonke, viņš savu skrējienu ir pabeidzis, viņš aizskrēja līdz galam. Iespējams, ka viņam arī bija daudz neveiksmju, mēs tik sīki par to nezinām, bet viņš nomira ticīgs cilvēks un paveica savu uzdevumu.

  • Koncentrējies uz Dieva mīlestību pret sevi un citiem. Līdzeklis pret bailēm ir mīlestība. Dažkārt cilvēki domā, ka baiļu pretstats ir ticība. Ticība ir ļoti svarīga. Bet pretstats ir mīlestība. Kāpēc cilvēki skrien iekšā degošās mājās gābt cilvēkus un bērnus? Tāpēc, ka viņiem ir mīlestība, viņi mīl cilvēkus un grib izglābt. Mammas darīs visu savu bērnu dēļ, arī tēvi.

“Baiļu nav mīlestībā, bet pilnīgā mīlestība aizdzen bailes, jo bailēm ir mokas; kas baiļojas, nav sasniedzis pilnību mīlestībā.” (Jāņa 1. vēstule 4:18 )

Es atceros pirmo reizi, kad man vajadzēja runāt par došanu, es ļoti uztraucos. Man bija lielas bailes un slikta sajūta, es domāju, kā es izskatīšos, ja nu neizdosies, ko par mani pēc tam runās, ko domās. Man ļoti palīdzēja tas, ka es sāku teikt Dievam, ka es to daru tāpēc, ka gribu Viņam kalpot un mīlu Viņu un cilvēkus. Visas nepareizās domas un bailes lielā mērā aizgāja prom. Mans galvenais fokuss ir kalpot Dievam, un es cenšos no visas sirds un spēka; kā man sanāk, tā nu man sanāk, es mācos. Dievs nevēlas, lai mums būtu neveiksmes vai neizdošanās, Viņš vēlas, lai mums viss izdodas. Jo pilnāks tu esi ar Dieva mīlestību un vairāk koncentrējies uz citu vajadzībām, nevis savām, jo mazāk tev būs bailes un būsi brīvāks, un varēsi labāk izdarīt lietas, kuras tev ir uzticētas no Dieva.

“Mīlestība vienmēr ir pacietīga, tā nekad nepārstāj ticēt, tā vienmēr cer, nekad nepadodās. Mīlestība nekad necieš neveiksmi vai nekad nepieviļ.” (1. Korintiešiem 13:7-8; angļu tulkojums)

Ja tu kaut ko dari mīlestībā, tad neatkarīgi no tā, vai tev viss sanāca, vai kaut kas mazliet nesanāca un nepaveicās, vienalga tas būs izdevies, jo tu to darīji mīlestībā, un mīlestība nekad necieš neveiksmi.

  • Aizvieto savas bailes ar ticību Jēzum. Kad bailes aiziet no sirds, tajā paliek tukšums, kas ir jāaizpilda ar Jēzu.

“Es visu spēju Tā spēkā, kas mani dara stipru.” (Filipiešiem 4:13)

“Nebīsties, jo Es esmu ar tevi! Neatkāpies, jo Es esmu tavs Dievs! Es tevi stiprinu, Es tev arī palīdzu, Es tevi uzturu ar Savas taisnības labo roku!” (Jesajas grāmata 41:10) 

Dievs nemelo, – ja Viņš saka, ka tev palīdzēs, Viņš tev palīdzēs. Mūsu draudze ir draudze ar lieliem sapņiem un mērķiem. Ja tu esi un vēlies būt daļa no draudzes “Kristus Pasaulei”, tev ir jāsapņo lieli sapņi un jāliek lieli mērķi Dievā. Ko tu vēlētos, lai notiek nākamajā gadā? Ko tu gribētu paveikt Dievam, ja tu zinātu, ka tev tas izdosies? Sapņo lielas lietas!

“Jo Dievs nav mums devis bailības garu, bet spēka, mīlestības un savaldības garu.” (2. Timotejam 1:7)

Visu, ko tu dari, dari mīlestībā uz Dievu un cilvēkiem. Bez ticības nav iespējams patikt Dievam, un mīlestība nekad necieš neveiksmi. Ja Dievs ir ar mums, tad kas būs pret mums? Dievs saka, ka Viņš tev palīdzēs. Ja tu cīnies, centies un nezaudē drosmi turpināt, tad tev būs veiksme un Dievs tev dos panākumus. Tikai neizstājies no sacīkstes par ātru, bet ej uz priekšu, un tu redzēsi lielas lietas savā un draudzes dzīvē. Debesu Tēvs, es tev pateicos, ka Tu esi ar mums, ka Tu esi mums devis Savu Vārdu, Savus vadītājus, kas palīdz mums iet uz priekšu un skatīties ar ticības acīm. Debesu Tēvs, es lūdzu, lai neviens no mums nav tāds, kurš aprok savu talantu zemē un baidās no neveiksmēm un neizdošanās. Lai mēs visi esam drosmīgi iet tālāk un turpināt, vienalga, kā šodien izskatās un kam mēs ejam cauri, un kā mēs jūtamies. Debesu Tēti, es tev pateicos, ka Tu esi tas, kurš vada mūsu dzīvi un palīdz mums tikt vaļā no bailēm, kas visu paralizē. Debesu Tēvs, lai mēs tiešām dzīvojam Tavā tuvumā un darām visu mīlestībā uz Tevi un cilvēkiem. Paldies, ka Tu esi tas, kas mums vienmēr palīdz, vienmēr ej pa priekšu, vienmēr esi mums blakus. Lai mēs katrs izmantojam savus talantus un spējas. Lai Tava Valstība iet plašumā mūsu apkārtnē, mūsu pilsētā, Latvijā, visur, kur mēs esam, Dievs! Paldies Tev, Debesu Tēti, ka Tu svētī katru, ka Tu mīli katru, ka Tev ir plāns katra cilvēka dzīvei. Paldies Tev, Dievs, ka Tavs vārds krīt auglīgās augsnēs, ka mēs to pārdomājam un tas nes augļus, un palīdz mums katram iet uz priekšu un turpināt cīņu.

Luīzes Zvejas sprediķi “Brīvs no bailēm kļūdīties” pierakstīja un rediģēja draudzes “Kristus Pasaulei” redakcija

Kā Jēzus dod varu?

Publicēja 2019. gada 2. dec. 19:49Līga Paņina   [ atjaunināts 2019. gada 4. dec. 21:51 ]

Ziņas datums 03.12.19.

Šodienas svētrunas tēma – “Kā Jēzus dod varu?” Svaidīšanas dievkalpojums ir pagājis. Tas bija labi, jūtami un spēcīgi, bet tālāk mums jāliek lietā galva. Mums ir prāts, griba un emocijas, un mums ir pareizi jāizprot, kādā veidā Dievs piešķir varu. Vai tiešām ar to, ka mūs pagājušajā dievkalpojumā svaidīja ar eļļu un mēs daudz ko piedzīvojām, ir pietiekami, lai lietotu un baudītu to varu, ko Kristus ir piešķīris? Lai visu to saprastu un zinātu, mums ir jāizprot, kā Kristus dod mums varu.

Viņš kāpa laivā, pārcēlās un nāca Savā pilsētā. Un redzi, pie Viņa atnesa triekas ķertu cilvēku, tas gulēja gultā. Kad Jēzus viņu ticību redzēja, Viņš sacīja uz triekas ķerto: "Ņemies drošu prātu, dēls, tavi grēki tev piedoti." Un redzi, daži no rakstu mācītājiem sacīja pie sevis: "Šis zaimo Dievu." Un Jēzus, viņu domas redzēdams, sacīja: "Kāpēc jūs domājat ļaunu savās sirdīs? Kas ir vieglāk – vai sacīt: tev tavi grēki piedoti, – vai sacīt: celies un staigā? Bet lai jūs zinātu, ka Cilvēka Dēlam ir vara virs zemes grēkus piedot." Viņš saka uz triekas ķerto: "Celies, ņem savu gultu un ej uz mājām." Un tas cēlās un gāja uz mājām. Bet, kad ļaudis to redzēja, tie brīnījās un slavēja Dievu, kas tādu varu devis cilvēkiem.” (Mateja evaņģēlijs 9:1-8 )

Jēzus dziedināja triekas ķertu cilvēku. Triekas ķertā cilvēka draugi viņu atnesa pie Jēzus, uzplēsa jumtu (tas nebija tāds jumts kā mums šodien, bet tas bija taisīts no salmiem un māla) un nolaida viņu tieši Jēzus priekšā. Jēzus tik viegli nebija pieejams, pūļa dēļ pie Viņa tik vienkārši nevarēja piekļūt. Jēzus, redzēdams viņu ticību, teica: „Tev tavi grēki ir piedoti.” Bet farizeji, kas sēdēja šajā namā un klausījās Jēzus vārdos, pie sevis nodomāja, kas Tas tāds, kas grēkus piedod. Jēzus redzēja farizeju domas, kas ir viņu prātos un sirdīs. Bet Cilvēka Dēlam bija un ir vara virs zemes grēkus piedot. Jēzus teica uz triekas ķerto, lai viņš ceļas, un viņš piecēlās, paņēma savu gultu un gāja mājās. Ja tu neesi bijis Izraēlā vai dzīvojis tajos laikos, tad tu vari nezināt, ka tā nebija tāda gulta, kāda tev ir mājās, bet gan kaut kas līdzīgs matracītim, uz kura gulēja uz grīdas. Triekas ķertais paņēma savu matraci, gultu (apmetni) un devās mājās. Cilvēkiem „atkārās žoklis” par redzēto. Viņi slavēja Dievu, kas tādu varu bijis devis cilvēkiem. Jēzus bija vienlaicīgi Dievs un vienlaicīgi cilvēks. Ja mēs skatāmies uz Kristu, tad ir kļūda uz Viņu skatīties kā tikai uz Dievu un ir kļūda uz Viņu skatīties kā tikai uz cilvēku. Jēzus ir skaidri teicis, ka visu, ko Viņš dara, to arī mēs darīsim. Tas nozīmē, ka visu, ko darīja Jēzus kā cilvēks, arī mēs spējam darīt. Mēs nespējam to, ko var vienīgi Dievs, bet to, ko Jēzus demonstrē šeit virs zemes, mēs spējam darīt. Cilvēki slavēja Dievu par to, kādu varu Dievs devis cilvēkiem, šajā gadījumā Jēzum kā cilvēkam.

Un, pieaicinājis Savus divpadsmit mācekļus, Viņš tiem deva varu pār nešķīstiem gariem tos izdzīt un dziedināt visas sērgas un slimības.” (Mateja evaņģēlijs 10:1)

Mēs tikko lasījām Dieva vārdā, ka ļaudis slavēja Dievu un brīnījās par to, ka Dievs ir devis varu Kristum-cilvēkam un tajā pašā laikā Dievam. Tajā laikā maz bija to, kuri ticēja, ka Jēzus ir vienlaicīgi Dievs un cilvēks. Bet Viņš deva Savu varu mācekļiem un tos izsūtīja, un teica, lai viņi iet un sludina, iet un izdzen ļaunus garus, uzmodina mirušos, dziedina slimos un sludina, ka Dieva valstība ir tuvu pienākusi. Viņi izgāja un sludināja, viņi uzcēla mirušos, dziedināja un darīja tieši to pašu, ko darīja Jēzus. Viņš deva mācekļiem Savu varu. Rodas jautājums – kā Jēzus iedeva varu? Šeit sākas dažādi uzskati, novirzieni jeb maldu mācības, kā mēs saņemam varu no Kristus. Mums ir jābūt kristiešiem ar Svēto Garu, tad mums būs vara? Varbūt mums ir jāklausa savam svaidītajam cilvēkam, tad mums būs vara? Iespējams, ka daļēji tā ir taisnība, bet tā nav visa pilna aina. Vai tad, kad Jēzus pieaicināja Savus mācekļus, Viņš iedeva viņiem varu? Bībelē nav aprakstīts, vai Viņš uzlika rokas, vai neuzlika, vai uzpūta viņiem, vai nē. Kā Viņš iedeva šo varu? Vai tevi tas interesē? Ja mēs zināsim, kā Kristus mācekļiem deva varu, tad mēs zināsim, kā mēs šo varu varam saņemt. Tā ir vara pār savu dzīvi, vara pār nešķīstiem gariem un elli, vara panākt Dieva gribu savā dzīvē un citu cilvēku dzīvēs. Ieskatīsimies Dieva vārdā un atklāsim to, kā saņemt varu. Kā būt tam, kuram ir vara? Kā dabūt no Jēzus to, ko Viņš mums grib dot?

Tas ir, kā kad kāds cilvēks aizceļodams atstāja savu namu un deva saviem kalpiem visu varu, ikkatram savu darbu, un pavēlēja durvju sargam būt nomodā.” (Marka evaņģēlijs 13:34)

Jēzus stāstīja līdzību par to, ka mums vienmēr ir jābūt nomodā. Tas ir par cilvēku, kas aizceļodams atstāja savu namu un deva saviem kalpiem visu varu. Jēzus sniegtajā līdzībā mēs redzam Dieva valstības principus. Jēzus dzīvoja virs zemes, un trīs ar pusi gadus Viņš kalpoja. Viņš sagatavoja 12 mācekļus, piešķīra tiem varu, visu Savu varu. Jēzus šobrīd sēž pie Dieva labās rokas, bet caur Svēto Garu ir šeit. Visiem, kuri pazīst Viņu personīgi un pieņem no Viņa varu, pieder visa vara. Ir ļoti svarīgi to saprast. Būs deviņi punkti, kā Jēzus šo varu nodod mums un kā mēs varam šo varu saņemt. Kāpēc mēs neredzam augļus savā dzīvē un kalpošanā? Draugs, mēs to noteikti varam redzēt savā kalpošanā, ja mēs pieņemam to, ko Jēzus māca, saņemam no Viņa varu un to lietojam. Jēzus ir prom un atstājis mūs šeit virs zemes, lai mēs Svētā Gara spēkā celtu Viņa valstību, sākot ar sevi un beidzot ar katru cilvēku.

Kā Dievs dod varu?

1.     Jaunpiedzimšana.

Ar vienu upuri Jēzus cilvēkus ir padarījis pilnīgus. Ikviens, kurš tic Kristus upurim, ikviens, kurš ir pieņēmis Kristu savā sirdī, ir jauns radījums. Svētais Gars iemājo cilvēkā, pats Dievs iemājo cilvēkā. Tavs gars ir sadraudzībā ar Dieva Garu un tu pasaules un velna priekšā stāvi kā pats Kristus!

Jo ar vienu upuri Viņš uz visiem laikiem ir padarījis pilnīgus tos, kas tiek darīti svēti.” (Ebrejiem 10:14)

Tajā brīdī, kad tu esi pieņēmis Jēzu par savu Glābēju, tu saņem varu. Tev ir vara!

Jo viss, kas ir dzimis no Dieva, uzvar pasauli, un šī ir tā uzvara, kas uzvarējusi pasauli – mūsu ticība. Kas ir pasaules uzvarētājs? Tikai tas, kas tic, ka Jēzus ir Dieva Dēls.” (1. Jāņa 5:4-5)

Ikviens, kas ir pieņēmis Kristu savā sirdī, ir dzimis no Dieva, piedzimis no jauna. Tajā dienā, kad es pieņēmu Kristu kā savu Glābēju, es ne tikai sapratu un zināju, es pat sajutos tāds, kas valda pār sevi un apstākļiem. Es tiku pārradīts par jaunu cilvēku. Ja pirms tam es biju likumpārkāpējs, narkomāns un dzērājs, un pats ar savu dzīvi nespēju tikt galā, tad, pieņemot Jēzu, es vienā mirklī biju jauns radījums. Man pēkšņi parādījās spēks un vara pār savu dzīvi. Es pats esmu savas laimes kalējs! Man nav nekas neiespējams, jo esmu jauns radījums, jauns cilvēks. Viss, kas ir dzimis no Dieva, uzvar pasauli. Mums vajag kaut ko īpašu? Nē, tikai to, ka tu esi dzimis no Dieva. Bībele saka, ka tu uzvari pasauli, to, kas ir pasaulē un savu miesu. Pasaules uzvarētājs ir tas, kurš tic, ka Jēzus ir Dieva Dēls! Pietiek ticēt, ka Jēzus ir Dieva Dēls, un tev parādās vara pār pasauli. Viss, kas ir dzimis no Dieva, uzvar pasauli. Dieva Vārds ir dzīvs! Tas ir dzīvāks par dzīvu! Jūti vai nejūti, bet Dievs strādā! Jūti vai nejūti, auksti vai karsti, bet Dievs pie tevis strādā.

„Jo mēs zinām, ka no mirušiem uzmodinātais Kristus vairs nemirst: nāvei nav vairs varas pār Viņu, jo mirdams Viņš reiz par visām reizēm nomiris grēkam, bet, dzīvs būdams, Viņš dzīvo Dievam. Tāpat spriediet arī jūs pār sevi, ka esat miruši grēkam, bet Jēzū Kristū dzīvojat Dievam.” (Romiešiem 6:9-11)

Tu esi miris grēkam un dzīvo Dievam, jo tu esi dzimis no Dieva. Viss, kas dzimis no Dieva, uzvar grēku un pasauli. Tu vari negrēkot! Tu esi brīvs, jo esi dzimis no Dieva. Tu vari mierīgi negrēkot, jo tev ir vara, jo viss, kas ir dzimis no Dieva, uzvar pasauli. Kas ir pasaules uzvarētājs? Tikai tas, kas tic, ka Jēzus ir Dieva Dēls. Vai tu tici, ka Jēzus ir Dieva Dēls? Ja tā ir, tad tu esi uzvarētājs. Pirmais ienaidnieks, ar ko ir jātiek galā, ir tava paša miesa.

„Tāpēc mēs arī pastāvīgi pateicamies Dievam, ka jūs, uzklausījuši mūsu sludinātos Dieva vārdus, tos esat uzņēmuši nevis kā cilvēku, bet kā Dieva vārdus, kas tie patiesībā ir; jo pats Dievs darbojas ar Savu spēku jūsos, kas ticat.” (1. Tesaloniķiešiem 2:13)

Pats Dievs darbojas ar Savu spēku jūsos, kas ticat, ka Jēzus ir Dieva Dēls! Jaunpiedzimšanas brīdī tu saņem varu pār pasauli, varu pār savu miesu, varu pār velnu. Dievs ļauj izvēlēties – ticēt Kristum vai neticēt.

2.     Personiskas attiecības ar Dievu.

Personiskas attiecības ar Dievu ir pamatu pamats. Visi Bībeles personāži, svaidītie, spēcīgie, visi, kas ir atstājuši pēdas vēsturē, pavadīja laiku ar Dievu. Mozus kāpa kalnā un četrdesmit dienas pavadīja kopā ar Dievu. Mozus bija cilvēks, kurš regulāri nošķīrās no citiem cilvēkiem, lai būtu kopā ar Dievu. Dāvida psalmi un viss, ko mēs par viņu lasām Bībelē, liecina par to, ka Dāvidam bija savas personiskās attiecības ar Dievu. Liela daļa no psalmiem ir tieši Dāvida psalmi, un tie liecina par to, kā Dāvids kopa savas attiecības ar Dievu, slavējot, pielūdzot. Kad bija jāizlemj svarīgi jautājumi, viņš prasīja, lai viņam atnes apmetni. Viņš apklājās ar šo apmetni, pavadīja laiku ar Dievu un saņēma Dieva vadību. Daniels, kurš ir izcila, svaidīta un spēcīga personība, uzvarētājs, ko pat lauvas nespēja aizskart un uguns nespēja sadedzināt, augšistabā ar logiem, kas bija vērsti uz Jeruzālemi, trīs reizes dienā nometās ceļos un regulāri pavadīja laiku ar Dievu. Jēzus atnāca vienlaicīgi kā Dievs un cilvēks. Viņam bija nepieciešamība vai nu kāpt kalnā, vai iet kādā citā vientuļā vietā, vai nu naktī, vai no rīta, kā kurā gadījumā, un regulāri pavadīt laiku ar Savu Tēvu. Pat pirms Savas nāves Viņš Ģetzemanes dārzā nosķīrās no mācekļiem un pavadīja laiku ar Dievu. Tur Viņš saņēma spēku izdarīt to, uz ko Viņš bija aicināts. Mums ir nepieciešamas personiskas attiecības ar Dievu! Mums pašiem ir jāpraktizē savas personiskās attiecības ar Dievu. Tām ir jābūt regulārām un plānotām. Tās var būt arī spontānas, bet pamatā tām ir jābūt regulārām un plānotām. Mans ieteikums ir to darīt no rīta, kamēr diena nav vēl iesākusies. Protams, dažādiem cilvēkiem ir atšķirīgs dzīves ritms, tāpēc pats izvēlies savu labāko laiku. Personīgi mana galva vislabāk strādā no rīta. Kamēr tā strādā, tikmēr es lasu Dieva vārdu, pārdomāju un lūdzu. Vakarā, kad esmu noguris, galva tik labi nestrādā un es neesmu atdevis Dievam visu to labāko, un es neesmu saņēmis no Dieva to labāko. Tieši tad, kad esi divatā ar Dievu, Viņš tev kā ticīgajam piešķir varu, spēku un virzienu.

3.     Draudze.

Jēzus teica Pēterim, ka viņš ir klints, jo Pēteris tulkojumā nozīmē ‘klints’, stipri pamati. Pēteris iepriekš nebija Pēteris, viņš bija Sīmanis, kas tulkojumā nozīmē ‘niedre’, nekas īpaši stiprs. Jēzus deva viņam jaunu vārdu. Elles vārtiem nebūs uzvarēt draudzi.

Un Es tev saku: tu esi Pēteris, un uz šās klints Es gribu celt Savu draudzi, un elles vārtiem to nebūs uzvarēt.” (Mateja 16:18 )

Vai tu esi redzējis filmu „Kaukāza gūstekne”? Filmā Šuriks kolekcionēja tostus. Viņš tos pierakstīja. Kāds viņam izstāstīja tostu par putniņu. Kāds putniņš atšķīrās no sava kolektīva un nolēma lidot līdz saulei. Viņš pacēlās spārnos un lidoja līdz saulei, bet, nonākot tuvu saulei, viņam apdega spārni un viņš nokrita pašā dziļākajā aizā. Tad šis tosta teicējs teica: „Tad nu iedzersim par to, lai mēs nekad neatraujamies no kolektīva.” Elles vārtiem nebūs uzvarēt draudzi. Domāt, ka tu pats vari bez draudzes, ir sektantisms. Ja draudze uzskata, ka tā var viena pati bez sadraudzības ar citām draudzēm, tad arī to var nosaukt par sektantismu. Ja konkrētas valsts draudze neapzinās sevi kā daļu no visas pasaules Draudzes, tad arī tas ir sektantisms. Mēs kaut ko spējam tikai kopā! Viņš ir galva, un mēs esam Viņa miesa. Ir svarīgi būt draudzē! Ne tikai skatīties un klausīties to, kas šeit notiek, bet reāli iesaistīties un būt daļai no tā darba, ko dara konkrētā draudze.

4.     Skolotājs.

Jēzu sauca par Skolotāju, Meistaru. Skolotājs nozīmē svaidītu cilvēku, kuram Dievs ir devis spēku, kurš iet konkrētā virzienā, un visbiežāk tas būs mācītājs, kurš draudzei atklāj Dieva vīziju, savāc to kopā un gana. Tie var būt arī cilvēki, kuri māca caur savām grāmatām, piemēram, doktors Jongi Čo, Dāgs Hevards Mills. Tie ir cilvēki, kuru dzīvēs ir redzama Dieva darbība, nevis tikai sajūtas, jo ir svarīgi augļi šī cilvēka dzīvē. Vai Dievs darbojas viņa dzīvē? Vai tu vari no viņa mācīties? Vai tu vari kļūt līdzīgs Kristum caur viņu? Vai šis cilvēks līdzinās Kristum? Ir svarīgi, ka mums katram ir savs svaidītais, savs skolotājs. Protams, ka pirmkārt ir jāskatās uz savas draudzes mācītāju. Protams, ka ir dažādas labas grāmatas, svaidītie cilvēki, kurus mēs uzaicinām ciemos, ir internets, kur mēs varam redzēt svaidītos cilvēkus – atzītus cilvēkus ar augļiem. Šodien bieži vien draudzes nodarbojas ar pašapmierināšanos. Tas ir tad, kad nav cilvēku glābšanas un darba tajā virzienā, kurp ved Dievs. Viltus skolotāji, piemēram, māca visiem pravietot; cilvēki sapulcējas kopā un pravieto viens otram. Tā arī ir pašapmierināšanās. Mums ir Dieva vārds, ko mums vairāk vajag pravietot? Pravietojums ir ļoti vienkāršs:

Tāpēc eita un darait par mācekļiem visas tautas, tās kristīdami Tēva, Dēla un Svētā Gara Vārdā.” (Mateja evaņģēlijs 28:19)

Lūk, pravietojums! Kāds domā: “O, kāds pravietis, viņš pateica visu, ko es domāju.” Draugs, normāls pravietis ir cilvēks, kura dzīvē ir redzami augļi, un tas nozīmē, ka aiz viņa stāv lielas draudzes. Visi pārējie ir, kā krieviski saka, samozvanci: “Es esmu pravietis, man Dievs teica…” Var jau pamāžoties, padarīties, bet tas nav pravietis. Jā, varbūt tu vari ņemt vērā, ko viņš teica, vari pārdomāt, ko viņš gribēja pateikt, pārdomāt kādu sapni, ko cilvēks redzējis, bet mums ir doti svaidītie cilvēki. Bībelē ir rakstīts, ka Dievs devis dažādas kalpošanas – apustuļus, praviešus, evaņģēlistus, mācītājus un skolotājus. Mēs nevaram tā vienkārši pateikt: es tagad būšu apustulis. Vai tu zini, kas ir apustulis? Cilvēks, kurš sācis no pašas apakšas, vadījis mājas grupiņas, bijis uzticams savās kalpošanās, izveidojis draudzi, pēc tam izveidojis daudzas draudzes, simtiem draudžu. Tad kādā brīdī viņš kļūst par apustuli. Viņš vairs nav bīskaps. Tas pats ir ar bīskapa amatu. Pravietim kopā ar šīm dāvanām jābūt kādam pamatam, ko viņš ir sasniedzis. Skaties nevis uz to, ko tu jūti, kas patīk, bet uz darbiem un augļiem. Mācies un lasi tikai tādas grāmatas, kuru autori ir mācītāji, kuriem ir reāli augļi, nevis tukša pļāpāšana un pārgudrības.

Kas ir skolotājs? Tas nav cilvēks, kuram akli jāpaklausa, bet gan paraugs, kuram tu dzenies pakaļ, kā viņš Kristum. Tu redzi viņā Kristu un dzenies pakaļ Kristum. Pagājušajā nedēļā pie mums bija svaidītais, bīskaps Andrejs Tiščenko. Kā es zinu, ka viņš ir svaidītais? Vai tāpēc, ka nokritu zemē un kaut ko sajutu? Nē, Dievs caur viņu jeb viņš Dieva Vārdā no nulles ir uzcēlis draudzi, izglābis tūkstošiem narkomānu no elles. Šobrīd viņa rehabilitācijas centros ir 4000 narkomānu, kuri klausās Dieva vārdu un kļūst par normāliem cilvēkiem. Viņš ir spējis uzcelt draudzi, kurā ir vairāk nekā 20 000 cilvēku. Viņa draugs ir Dr. Jongi Čo. Lūk, svaidītais, nevis kāds, kurš internetā smuki runā, kaut kāda kristīgā televīzija vai kaut kāds ieraksts sociālajos tīklos. Tev nevajag visādus kristīgos sludinātājus, bet skaties uz šo cilvēku augļiem. Vispirms uzcel draudzi, un tad es tevī klausīšos, jo tad es kaut ko no tevis varu mācīties. Es gribu redzēt augļus tavā dzīvē. Cilvēki bieži dzenas pakaļ kaut kādiem kaktu dakteriem. Mediķiem nepatīk kaktu dakteri. Mēs kā draudze daudziem arī ne pārāk patīkam, bet mēs nekādā gadījumā nevaram mācīt, ka ārsts nav no Dieva. Mēs mācām, ka tad, kad ārsts ir bezspēcīgs, tad Dievs var nākt palīgā. Gan medicīna ir no Dieva, gan dievišķā dziedināšana ir no Dieva. Tātad, pirmkārt, skolotājs ir tavs mācītājs, un, otrkārt, tie ir dažādi sludinātāji, mācītāji, no kuriem var mācīties, kā prioritāti paturot savu ģimeni, savu draudzi.

“Kad viņi redzēja Pētera un Jāņa drošsirdību un noprata, ka tie ir nemācīti un vienkārši cilvēki, viņi brīnījās; viņi arī uzzināja, ka tie bijuši kopā ar Jēzu.” (Apustuļu darbi 4:13)

Tūkstošiem cilvēku pievienojās Jānim un Pēterim, Jeruzālemē draudze auga un attīstījās, un kļuva daudz lielāka nekā valdošā jūdu reliģija. Apustuļi darīja zīmes un brīnumus, tika pratināti un arestēti. Jūdi taisīja izmeklēšanu un atklāja, ka viņiem nav izglītības, ka apustuļi ir parasti, vienkārši cilvēki kā tu un es. Farizeji meklēja iemeslu, kādēļ kristiešiem bija tāda vara un spēks. Viņi pētīja un uzzināja, ka tie bijuši kopā ar Jēzu. Es gribu atgādināt, ka Jēzus bija vienlaicīgi Dievs un cilvēks. Viena lieta ir personīgas attiecības ar Dievu, otra lieta ir skolotājs jeb svaidītais.

Starp citu, pagājušās svētdienas dievkalpojums bija Dieva inspirēts, atbilde mūsu draudzei, kā virzīties tālāk. Viss bīskapa sprediķis patiesībā bija par šo ceturto punktu. Ja tu gribi baudīt pilnu Kristus svētību, baudīt Kristus varu, tev ir jādara viss tas pats, ko darīja un dara tavs mācītājs. Es nesen Facebook ieliku divus savus senus sprediķus Peršotravenskā un draudzē “Jaunā Paaudze” Rīgā. Kas tev būtu jādara, ja tu gribi to pašu spēku un svaidījumu, kāds ir tavam mācītājam? “Obligāti jānes koferis un jāskatās acīs.” Nē, tev jādara tas, ko dara viņš, un tādā vai šādā mērā tas pats spēks, kas ir uz mācītāja, būs uz tevis. Katram savā līmenī un katram pēc savas ticības. Bībele saka, ka katram no mums ir piešķirts savs ticības mērs. Kāds var atvērt mājas grupiņu, kāds uzņemties kalpošanu. Kāds nekad nevadīs grupiņu, jo viņam Dievs nav devis tādu ticības mēru, bet ikviens var būt noderīgs kopējā darbā. Kurš grib iet tālāk, lai dara to pašu, ko dara tas, kas atrodas priekšā. Es darīšu to, ko dara tie, kas atrodas man priekšā. Bet tu dari to, ko es. Dažādi interneta sludinātāji, kuri pa kaktiem savākuši divus, trīs cilvēkus, dīvaini uzvedās un lej visādas gudrības, nenesīs augļus. Kad Nātans Moriss sludināja konferencē “No mīnusa uz plusu”, viņš pieminēja šos Facebook sludinātājus. Viņiem būs jādod lielāka atbildība Dieva priekšā par to, ko viņi tur lej. Ir tik daudz cilvēku bez draudzes, bez spēka, kuri ir šur tur, it nekur. Neticiet viņiem, jo viņiem nav ne varas, ne spēka dzīvot svētu dzīvi, ne auglīgi kalpot. Dievs piešķir varu tiem, kuri ir jaunpiedzimuši, izveidojuši personīgas attiecības ar Dievu, ir draudzē un izvēlējušies normālu cilvēku, kuram līdzināties. Tā Dievs ir ielicis – citus par apustuļiem, citus par praviešiem, citus par mācītājiem, skolotājiem, – katru savā vietā, lai svētos sagatavotu kalpošanas darbam. Es ļoti izjūtu to, kā viss mainās, kad man ir cilvēks, kuram līdzināties un dzīties pakaļ. Es visu laiku esmu bijis diezgan sarežģītā situācijā, bet tā sāk risināties. Man tagad ir, uz ko skatīties un no kā mācīties. Man tādi ir bijuši arī iepriekš, bet tagad sāk parādīties dzīvā veidā, reāli aptaustāms cilvēks, un es redzu, kā tas maina manu kalpošanu un domāšanu, un es zinu, kā tas mainīs tavu dzīvi.

5.     Lūgšana un gavēnis.

Kā Dievs piešķir ticīgiem varu? Mateja evaņģēlija 17. nodaļā aprakstīts gadījums, kad mācekļi nespēja dziedināt zēnu un izdzīt no viņa ļaunu garu. Tēvs nāca pie Jēzus mācekļiem, bet viņi nespēja palīdzēt. Mācekļi nāca pie Jēzus un teica, ka nespēj palīdzēt zēnam. Jēzus atbrīvoja zēnu un atbildēja mācekļiem, kāpēc viņi to nespēja.

Bet Jēzus tiem saka: "Jūsu mazticības dēļ; jo patiesi Es jums saku: ja jums ticība ir kā sinepju graudiņš, tad jūs sacīsit šim kalnam: pārcelies no šejienes uz turieni, un tas pārcelsies, un nekas jums nebūs neiespējams.”” (Mateja evaņģēlijs 17:20)

Jēzus saka, ka šis gadījums ir īpašs.

“Bet šī suga neiziet citādi kā vien ar lūgšanas un gavēšanas palīdzību." (Mateja evaņģēlijs 17:21)

Cilvēkam, kurš nelūdz un negavē, ir maza ietekme, maz spēka un maz garīgās varas. Vienas dienas gavēni mēs draudzē sākam sestdienas pēcpusdienā un beidzam svētdienas pēcpusdienā. Parēķinot kopā, tie ir gandrīz divi mēneši gadā. Ar to pilnīgi pietiek, lai tev būtu garīgā vara. Mēs esam ņēmuši arī nedēļas, divu nedēļu un pat četrdesmit dienu gavēni. To es nekad nevienam neiesaku atkārtot. Bet, ja tu gribi dzīties pakaļ savam mācītājam, tad vari to darīt, taču vispirms atnāc pie manis parunāt, vai tiešām tev to vajag. Visticamāk es tevi aizsūtīšu pie ārsta pārbaudīt veselību, vai tiešām tu vari to izturēt. Mēs ar komandu gavējām četrdesmit dienas, daži izturēja līdz galam, bet tas bija ļoti grūti. Kādi saka, ka gavēņa laikā rādās vīzijas un Dievs atklājas, ka tas ir forši, bet kas tur var būt foršs, ka naktīs neguli, trīci un drebi, galva nestrādā? Draugs, gavēņa laiks nav patīkams, bet Mozus gavēja, Jēzus gavēja, un mums ir jāgavē. Bet uz četrdesmit dienu gavēni vajag īpašu Dieva vadību. Mūsu četrdesmit dienu gavēnis bija daļa no Dieva plāna, jo tas joprojām nes labus augļus. Mēs neapstāsimies. No šīs vietas izies mācītāji un evaņģēlisti, mājas grupiņas būs katrā Rīgas namā, draudze “Kristus Pasaulei” būs visos Rīgas rajonos, katrā Latvijas pilsētā un ciematā. Dieva slava un godība izplatīsies. Bet, lai tas notiktu, mums jāievēro kādi principi. Jaunpiedzimšana, personīgas attiecības ar Dievu, draudze, skolotājs, lūgšana un gavēnis.

“Tie visi vienprātīgi palika kopā lūgšanās līdz ar sievām un Mariju, Jēzus māti, un ar Viņa brāļiem.” (Apustuļu darbi 1:14)

Jēzus lika mācekļiem palikt un gaidīt Jeruzālemē pēc tam, kad bija notikusi Viņa augšāmcelšanās. Pēc Vasarsvētku notikuma visi ticīgie sanāca kopā un lūdza Dievu. Tāpēc par lūgšanu un gavēni es runāju ne tikai kā par individuālu un personīgu, bet arī kā par kopīgu. Ir ārkārtīgi svarīgi, ka tu esi daļa no lūdzējiem, tavā mājas grupiņā jūs kopīgi lūdzat par vienotām lietām. Ir svarīgi, ka tu esi draudzes lūgšanās, kur mēs kopīgi lūdzam par draudzes vajadzībām un virzienu. Tā ir vienota lūgšana. Darba sapulces sākumā mēs 15-20 minūtes lūdzam Dievu. Dr. Jongi Čo ļoti skaidri saka, ka lūgšana ir atslēga atmodai. Es zinu, ka mums ir vadītāji, kuri katru rītu sazvanās ar saviem cilvēkiem un kopīgi lūdz Dievu. Mēs nespējam izcīnīt garīgās uzvaras, tikai lūdzot vienatnē. Mums vajadzīgs atbalsts, vienota lūgšana.

“Un piepeši no debesīm nāca rūkoņa, it kā stiprs vējš pūstu, un piepildīja visu namu, kur tie sēdēja, un viņiem parādījās it kā uguns mēles, kas sadalījās un nolaidās uz ikvienu no tiem, un visi tika piepildīti ar Svēto Garu un sāka runāt citās mēlēs, kā Gars tiem deva izrunāt." (Apustuļu darbi 2:2-4)

Kad nāca palīdzība, izmaiņas, vara? Kad viņi vienoti lūdza Dievu. Es ticu vienotai lūgšanai. Es ticu, ka, lai Latvijā mainītos garīgais klimats, ir nepieciešama visu draudžu kopīga vienota lūgšana. Man ir žēl par tiem, kuri to nesaprot. Viņi domā, ka paši tiks galā. Viņi domā, ka ir gudri, bet velns ir gudrāks par šiem cilvēkiem. Velns ir viltīgs, un viņam pretī stāties var tika ar vienotu lūgšanu.

6.     Apzināšanās, kas tu esi Jēzū Kristū.

“Aizlūgdams, lai mūsu Kunga Jēzus Kristus Dievs un godības pilnais Tēvs jums dotu gudrības un atklāsmes garu, lai jūs labāk Viņu izprastu, apgaismota gara acis, lai jūs zinātu, kādu cerību dod Viņa aicinājums un kādu godības bagātību Viņš savējiem liek iemantot, un cik pārlieku liels ir Viņa spēka mērs, kas parādās pie mums, ticīgajiem, darbodamies tādā pašā visspēcības varenībā, kādu Viņš parādījis Kristū, To uzmodinādams no miroņiem un sēdinādams pie Savas labās rokas debesīs, augstāk par ikvienu valdību, varu, spēku, kundzību un ikvienu vārdu, kas tiek minēts vai nu šinī laikā, vai nākamajā. Un visu Viņš ir nolicis zem Viņa kājām, bet Viņu pašu pāri visam iecēlis par galvu draudzei, kas ir Viņa miesa, pilnība, kas visu visur piepilda.” (Efeziešiem 1:17-23)

Pāvils lūdz par efeziešiem un raksta viņiem, cik svarīgi ir saprast, kāds spēks pieder ticīgajiem. Es iesaku mājās šo Rakstu vietu lasīt un pārdomāt, lai tu izproti savu stāvokli Kristū. Cik pārlieku liels ir Viņa spēka mērs, kas parādā pie tevis, tavas mājas grupiņas, tavā dzīvē, tavā kalpošanā, tavā ģimenē! Tas ir pārlieku liels spēka mērs! Tu tajā visā ieraudzīji sevi? Viņš ir mūsu galva, un mēs Viņa miesa, un spēks un vara pieder mums. Ne tev vienam, bet Kristus miesai. Mēs esam pārāki par jebkādu mediju portālu, kas nomelno kristiešus. Jēzus Vārdā mēs atceļam šādu portālu, un tiem cilvēkiem, kuri raksta šīs nejēdzības, lai aizveras mute! Lai viņi nāk pie Dieva vai apklust. Mums ir šāda vara. Ne man vienam, bet draudzei. Kristus ir galva, bet mēs – miesa.

“(..) augstāk par ikvienu valdību, varu, spēku, kundzību un ikvienu vārdu, kas tiek minēts vai nu šinī laikā, vai nākamajā. Un visu Viņš ir nolicis zem Viņa kājām, bet Viņu pašu pāri visam iecēlis par galvu draudzei,
kas ir Viņa miesa, pilnība, kas visu visur piepilda.” (Efeziešiem 1:21-23)

Viss ir zem Viņa kājām un zem Viņa miesas, draudzes kājām. Lasi šīs Rakstu vietas un pārdomā tās. Ir svarīgi to apzināties. Apzinies, ka tev patiesi Kristus ir piešķīris varu. Lasi, pārdomā, izraksti šos vārdus, liec pie sienas.

“Redziet, Es jums esmu devis spēku, ka varat staigāt pāri čūskām un skorpioniem un katram ienaidnieka spēkam, un viss tas jums nekā nekaitēs.” (Lūkas evaņģēlijs 10:19)

TEV ir dots spēks! Veido savu apziņu saskaņā ar to, ko saka Dieva vārds.

7.     Liecība.

“Viņi to uzvarējuši ar tā Jēra asinīm un ar savas liecības vārdu un nav savu dzīvību mīlējuši līdz nāvei.” (Atklāsmes grāmata 12:11)

Mēs esam uzvarējuši ar Jēra asinīm, esam jaunpiedzimuši, esam draudzē, esam kopā, lūdzam, gavējam, vienoti ejam uz priekšu. Kur mēs ejam, ko darām? Vai vienkārši kaut ko rakstām Facebook un ejam uz ielām pabļaustīties, ka Jēzus ir dzīvs? Vai arī mēs reāli ceļam Dieva valstību un liecinām par to, ko Jēzus ir darījis mūsu dzīvēs? Mēs kopīgi ceļam draudzi. Mēs ne tikai pastāstām cilvēkiem par Dievu, mēs viņus neabortējam un veidojam par mācekļiem. Mēs viņus aprūpējam, mēs lūdzam par viņiem, mēs strādājam. Ir svarīgi, ka mūsu dzīve ir pakārtota cilvēku glābšanai. Dzīvo liecinieka dzīvi! Mūsu draudzē ir dažādas struktūras, mājas grupas un kalpošanas, kurās mēs varam izpausties un piedalīties, lai Debesu valstībā ienāktu jauni cilvēki, nostiprinātos un tiktu veidoti par mācekļiem, lai viņi iepazītu Dievu kā savu personīgo Glābēju un Tēvu. Dieva valstība izplatās caur draudzi. Dieva valstība ir reālas, dzīvas draudzes. Vecās Derības draudze bija reāli ebreji, reāli cilvēki, kuri pielūdza Dievu un bija draudzē. Ir vajadzīga stipra draudze un struktūra. Cilvēkam nevajag vienkārši kaut ko dzirdēt, viņam ir vajadzīga uzmanība, mīlestība un reāla pievešana pie Kristus, viņam ir vajadzīga ģimene un mājas. Bīskaps Andrejs Tiščenko stāstīja kādu gadījumu, kad viņš aizbrauca apciemot kādu draudzi, un viņš redzēja, ka cilvēki tur bļauj, un viņš mācītājam pateica, ka tāda draudze nekad nevarēs augt. Kurš normāls cilvēks varēs ienākt draudzē, kurā cilvēki regulāri bļauj? Visam ir savs laiks un sava vieta, ir speciāli atbrīvošanas un dziedināšanas dievkalpojumi un inkaunteri, kuros droši var arī izpausties. Mums nav vajadzīga tāda liecība, kurā ir liela brēka un maza vilna, bet gan reāls darbs. Vēl joprojām mūsu problēma ir tāda, ka mēs nesaprotam, ka celt Dieva valstību ir reāls darbs. Jēzus skaidri saka, ka tas, kurš ņem arklu un skatās atpakaļ, neder Dieva valstībai. Un tas, kurš neienīst savu tēvu un māti, nevar būt Jēzus māceklis. Tā nav domāta burtiska ienīšana, bet gan tas, ko tu liec augstāk savā dzīvē – cilvēkus vai savus principus par Dieva lietām. Draugs, Dieva griba ir ļoti vienkārša, un tā ir izteikta šajos deviņos punktos.

8.     Ticība.

Ticība ir pareizi domāt, pareizi runāt un pareizi rīkoties. Tu varbūt domā, ka ticība ir tikai tas, ko tu jūti, bet tā tas nav, ticība ir pareiza domāšana, pareiza runāšana un pareiza rīcība.

“Tas visu spēj, kas tic.” (Marka evaņģēlijs 9:23)

Tas visu spēj, kas tic, kas pareizi domā, kas pareizi runā, kas pareizi dara.

“Un Viņš tiem sacīja: "Eita pa visu pasauli un pasludiniet evaņģēliju visai radībai. Kas tic un top kristīts, tas tiks izglābts, bet, kas netic, tiks pazudināts. Bet šīs zīmes ticīgiem ies līdzi: Manā Vārdā tie ļaunus garus izdzīs, jaunām mēlēm runās, tie ar rokām pacels čūskas, un, kad tie dzers nāvīgas zāles, tad tās tiem nekaitēs. Neveseliem viņi rokas uzliks, un tie kļūs veseli. Un tie izgāja un mācīja visās malās, un Tas Kungs tiem darbā palīdzēja un vārdu apstiprināja ar līdzejošām zīmēm.” (Marka evaņģēlijs 16:15-18 )

Viņi domāja kā Jēzus: Viņš lūdza – viņi lūdza, Viņš gāja – viņi gāja, Viņš sludināja – viņi sludināja, Viņš izdzina ļaunos garus – viņi izdzina ļaunos garus, Viņš svaidīja ar eļļu slimos – viņi svaidīja ar eļļu slimos. Un pats Dievs caur viņu ticību darbojās.

Pirmajā reizē, kad es sāku īrēt kultūras namus dziedināšanas dievkalpojumiem, man nebija nekā. Nekāda pamata, nekādas naudas vai citu līdzekļu. Bet man bija ticība. Es pat nomaksāt nevarēju to, ko organizēju, man nebija ne tehnikas, ne slavēšanas grupas. Biju tikai es, mana sieva un divi bērni. Vienam fotoaparāts, otram pildspalva, lai pierakstītu liecības, un es sludināju. Reizēm sanāca ap 200 cilvēku, un man pat mikrofona nebija, vai vari iedomāties, kādu balsi vajadzēja? Man bija vienkārša ticība, es pareizi domāju, pareizi runāju un pareizi rīkojos. Noīrēju kultūras namus, braucu un sludināju. Tā, draugs, ir ticība.

9.     Dieva pieskāriens.

“Un, to sacījis, Viņš dvesa un sacīja viņiem: "Ņemiet Svēto Garu!”” (Jāņa evaņģēlijs 20:22)

Bet bēdas tiem cilvēkiem, kuri tic, ka ar to pietiek, kuri staigā no vienas vietas uz otru vietu, no konferences uz konferenci. Dieva pieskāriens ir labs un nepieciešams, bet tikai ar to vien nav pietiekami. Tas ir tikai viens no deviņiem punktiem. Jūti vai nejūti, bet Dievs strādā. Jūti vai nejūti, bet tu pareizi domā, runā un rīkojies.

Stāsts par Latvijas vēsturi, Cēsīm. Tā būs arī katoļu baznīcas, tagadējo kristīgo draudžu mātes, vēsture, kas mums ir jāgodā. Cēsis izveidojās Gaujas ielejas malā starp latgaļu valsts Tālavas un Idumejas zemēm. 11. gadsimtā Cēsīs ieradās vendi, Latvijas pamatiedzīvotāji, kuri apmetās Riekstu kalnā. Pēc tam, kad 1206. gadā Cēsu vendi pārgāja kristīgajā ticībā, Zobenbrāļu ordenis vendu pilī izveidoja savu cietoksni karagājieniem uz igauņu zemēm. Zobenbrāļu ordenis bija karojošie mūki-kristieši, kuri apsargāja draudzes īpašumus, tā bija baznīcas armija. Tie bija īpaši cilvēki, pilnībā nodevušies Dievam, un paralēli tam viņi diendienā apguva kaujas mākslu. Nodokļos viņi no iedzīvotājiem ņēma tikai 1/4. Salīdzinot ar šodienu, tie laiki bija tāds paradīzes laiks, jo šodien nodokļos aiziet kādi 45% no mūsu ienākumiem. Mūkiem bija sava kārtība, viņi bija aptuveni 12 līdz 14 cilvēki, apkalpe pilī bija apmēram 100 cilvēki. 1237. gadā pēc zobenbrāļu sagrāves Saules kaujā Cēsu pils kļuva par jaunizveidotā Livonijas ordeņa mestra rezidenci, un šeit sākās plaši pils pārbūves darbi. Cēsu bruņinieki pievienojās vācu ordenim. Pats augstākais amats virs bruņinieka bija mestrs. Par mestru varēja kļūt ikviens, un līdz pat 14. gs. faktiski valdīja demokrātija, un neviens netika dalīts pēc tautības. Bruņiniekiem ik pēc trīs stundām bija stundu ilgas lūgšanas. Viņi visi deva tikumības zvērestu un nabadzības zvērestu, viņi visi dzīvoja vienā istabā un gulēja uz salmiem. Nedēļā bija vairāki gavēņi, un bija arī atsevišķi 40 dienu gavēņi. Laikā, kad mūki pusdienoja, viņi nedrīkstēja sarunāties, jo viens no mūkiem tajā laikā lasīja priekšā Svētos Rakstus. Tur bija disciplīna, sava kārtība, un tie bija vācu ordeņa statūti. Es redzu varu un spēku šajā disciplīnā, lūgšanā un vienotībā. Cēsu pils kļuva par nozīmīgāko pili Livonijā, un 12 bruņinieki kontrolēja milzīgu teritoriju. 1550. gadā Ivans Bargais ar krievu karaspēku iebruka Cēsīs. Pēdējais pils pārstāvis ieslēdzās pils tornī un sevi uzspridzināja. Kad pilī veica arheoloģiskos izrakumus, kāds padomju laika traktorists atklāja, ka pagrabstāvā bija atradušies cilvēki, kuri slēpās un negribēja sevi uzspridzināt, bet no sprādziena pagrabs tāpat iebruka un viņus apraka. Ivans Bargais bija ļoti bargs krievu ķēniņš, tāpēc nebija brīnums, ka cilvēki labāk uzspridzinājās, nekā nonāca viņa rokās, jo noteikti tiktu spīdzināti un tāpat nogalināti. Pēc Ivana Bargā sekoja poļu varas, zviedru varas, bet vairs nekad nebija tās varenības kā agrāk, galu galā Cēsu pils vispār tika aizmirsta un atstāta, un tikai tagad tā ir nedaudz atjaunota, bet no varenības nekas vairs nav palicis pāri. Kāpēc tā notika? Vēsturnieki raksta, ka daudzus gadus pirms Ivana Bargā iebrukuma bruņinieki sāka dzīvot tādu pašu dzīvi kā visi aristokrāti, ņēma mīļākās, dzēra, piekopa izlaidīgu dzīvesveidu, neturēja gavēņus, lūgšanas un ordeņa statūtus. Nebija ilgi jāgaida, līdz viņus pakļāva, ieņēma un iznīcināja. Tā beidzās visa ordeņa varenība. Mēs varam mācīties, ka tik ilgi, kamēr bruņiniekiem bija savi standarti, sava mācība un viņi turējās pie tā, viņi bija neuzvarami. 12 cilvēki kontrolēja simtiem pilsētiņu. Iedomājies, kāds spēks ir draudzei, kāds spēks ir tev, ja tu turēsi šos deviņus punktus! Tev ir jābūt nomodā, ka tu nepazaudē to, ko Dievs tev ir devis. Regulāras un disciplinētas attiecības ar Dievu, draudze, skolotājs, lūgšanas un gavēnis un jāapzinās, kas tu esi – Jēzus Kristus bruņinieks. Ir jāliecina, jāceļ draudze un jātic, un jāpiedzīvo Dieva pieskāriens. Paldies, Svētais Gars, par gardu maltīti no Tava vārda. Paldies, ka Tu mūs stiprini, aizskar un vadi, ka Tu strādā neatkarīgi no mūsu izjūtām. Pieskaries katram vienam ar Savu Garu caur Savu vārdu, dzīvais Dievs.

Mācītāja Mārča Jencīša sprediķi “Kā Jēzus dod varu?” pierakstīja un rediģēja draudzes “Kristus Pasaulei” redakcija

1-10 of 607