Svētrunas


Dvēseļu glābšana ar "anagkazo". Sludina Ričards Erī

Publicēja 2018. gada 17. apr. 21:16Līga Paņina

Ziņas datums 18.04.18.

Man ir prieks redzēt jūs šajā svētdienas rītā. Es ceru, ka jūs jūtaties stipri un veseli. Man ir bijusi liela svētība būt kopā ar jums. Patiešām šīs trīs dienas bija lieliska dzīves pieredze, lai dalītos ar Dieva mīlestību. Man patiešām patika jūsu sadraudzība un man patika dalīties savā draudzībā ar jums. Paldies mācītājam un viņa sievai par viņu siltajām sirdīm un viesmīlību un par to, ka viņi mani uzņēma. Liels paldies jums! Lai Dievs jūs svētī, un lai Viņš pavairo jūsu kalpošanu, un lai Viņa pilnīgā griba piepildās jūsu dzīvēs.

Šodien ir svētdienas rīts, un es ticu, ka jūs visi atnācāt, lai dzirdētu Dieva vārdu. Šodien es runāšu par dvēseļu iekarošanu. Kā tu vari iekarot dvēseles Jēzum? Ikvienai draudzei ir jābūt šādai vēlmei un mērķim. Patiesai draudzei ir jābūt nevienam citam mērķim kā dvēseļu pestīšana. Visām pārējām lietām, ko mēs darām draudzē, ir jānorāda uz dvēseļu pestīšanu. Viss, kas tam neatbilst, un viss, kas atšķiras no šī galvenā mērķa, norāda uz to, ka mēs kaut ko darām nepareizi. Ja mūsu kalpošana, darbs vai aktivitāte nenoved pie dvēseļu pestīšanas, tad mēs esam pazuduši, un tāda draudze ir pazudusi, mācītājs ir pazudis, un viņa redzējums ir pilnībā pazudis. Ir ļoti svarīgi to saprast, lai tev būtu tāda sirds, domāšanas veids un pat vīzija, lai tu kļūtu par dvēseļu iekarotāju. Šī vīzija ir arī Dieva sirdī. Jo Dievs sūtīja Savu Dēlu virs zemes, lai nomirtu par pasauli. Šodien daudzi sludinātāji sludina, ka Jēzus ir miris citu iemeslu dēļ. Tu dzirdi, ka Jēzus nomira, lai tev būtu laba laulība. Tas ir ļoti labi, ka tev ir laba laulība. Ir ļoti labi, ka tu esi stabils savā laulībā. Bieži vien izklausās, ka Jēzus ir nomiris, lai mums būtu ļoti daudz naudas. Tas ir labi, ka tev ir daudz naudas, jo varbūt tā tev palīdzēs neatkrist no Dieva, jo nav labi, ka tu esi pārāk nabadzīgs. Nav slikti būt bagātam. Visām lietām jāparāda, ka tu vēlies iekarot vēl vairāk dvēseļu Kristum! Draudzes galvenais mērķis nav ‘svētī mani, Dievs’, bet galvenais mērķis ir tāds, ka tu esi atnācis uz draudzi, saņēmis savu pestīšanu un vēlies, lai arī citi tiek glābti.

„Jo tik ļoti Dievs pasauli mīlējis, ka Viņš devis Savu vienpiedzimušo Dēlu, lai neviens, kas Viņam tic, nepazustu, bet dabūtu mūžīgo dzīvību.” (Jāņa evaņģēlijs 3:16)

Šai Rakstu vietai ir jāpiedzimst cilvēka sirdī! Galvenais iemesls, kāpēc mēs vispār kaut ko darām, izriet no Jāņa evaņģēlija 3:16, un visam, ko mēs darām draudzē, jābūt fokusētam uz Jāņa evaņģēlija 3:16. Ko Bībele māca caur šo Rakstu vietu? Tā māca, kā Dievs izpauž Savu mīlestību uz mums. Kad tu kādu mīli, tad tu dari to, kas otram patīk. Tu darīsi to, ko otrs grib, lai tu dari. Tev nevajag īpašu redzējumu, vīziju vai pravietiskus vārdus, lai saprastu, ko Dievs patiesībā vēlas. Rakstos ir teikts, ka Dievs tik ļoti ir pasauli mīlējis, ka atdevis Savu vienpiedzimušo Dēlu par mums. Dieva prātā ir ikviens cilvēks. Ikviens cilvēks ar jebkādu izcelsmi, no jebkuras tautības, rases. Ja mēs draudzē sāksim izvēties, kurš drīkst nākt uz mūsu draudzi un kurš nedrīkst, tad mēs neesam izpratuši Dieva mīlestību. Kad pajautā cilvēkiem, viņi bieži atbild, ka šis vai tas cilvēks nevar saņemt pestīšanu, ka viņš nav cienīgs vai atbilstošs. Bet Bībelē ir rakstīts, ka ikviens, kurš noticēs Kristum, saņems pestīšanu. Tur nav teikts, ka tikai kādi īpaši cilvēki ticēs Kristum. Kurš noticēs uz Viņu, tas neaizies postā. Dieva mīlestība ir vērsta uz pasauli un uz jebkuru cilvēku. Dievs vēlas, lai ikviens cilvēks saņem pestīšanu. Ikvienam ticīgajam jābūt sirdī tam, ka ikviens cilvēks var saņemt pestīšanu. Mācītājam, draudzei vai kristiešu grupai, kurai ir sirdī Jāņa evaņģēlija 3:16, būs liela draudze, megadraudze. Ko nozīmē ‘megadraudze’? Kad ikviens cilvēks ir aicināts un gaidīts draudzē, jo Dievs ir teicis: „Es mīlu pasauli, un ikviens, kas ticēs Kristum, saņems pestīšanu.”

 „Bet jūs dabūsit spēku, kad Svētais Gars būs nācis pār jums, un būsit Mani liecinieki kā Jeruzālemē, tā visā Jūdejā un Samarijā un līdz pašam pasaules galam.” (Apustuļu darbi 1:8 )

Daudzas draudzes un kristieši šodien ir reducējuši Svēto Garu vienīgi uz lūgšanu mēlēs. Pirms tu sāc runāt mēlēs, tev ir jāsaņem spēks, kad Svētais Gars nāk pār tevi. Kad Svētais Gars nāk pār tevi, tad tas netiek dots tikai lūgšanai mēlēs. Kad tev būs Svētais Gars, tu kļūsi par LIECINIEKU. Ja Svētais Gars būs draudzē, draudze kļūs par liecinieku draudzi, un tad draudzē notiks evaņģelizācijas – kristieši ies uz ielām un sludinās. Ja draudzē patiesi būs Svētais Gars un pār mācītāju būs Svētais Gars, un draudzes locekļos būs Svētais Gars, tad Svētā Gara darbība būs acīmredzama. Rezultāts nebūs tikai runāšana mēlēs, bet tu kļūsi par liecinieku, jo tevī būs Svētais Gars. Ir ļoti viegli redzēt, kuriem ticīgajiem, kurās draudzēs nav Svētā Gara. Var redzēt pēc tā, ka draudzēs nav liecinieku. Nekādas jaunas draudzes netiek atklātas, nav nekādas evaņģelizācijas, cilvēki neiet uz ielām un neaizsniedz pazudušās dvēseles. Tā ir pazīme, ka tevī nav Svētā Gara. Ja tevī būtu Svētais Gars, saskaņā ar Apustuļu darbiem 1:8, tu kļūtu par liecinieku. Tu dalītos ar citiem tajā, ko pats esi piedzīvojis. Tu liecinātu par Dieva mīlestību, par Dieva žēlastību, par Dieva pestīšanas spēku. Ja tevī būtu Svētais Gars, tu nesludinātu tikai par naudu, tikai par labklājību, tikai lai tevi svētī, ka tu dabū vēl un vēl, bet tu teiksi, ka VĒL VIENAI DVĒSELEI IR JĀSAŅEM PESTĪŠANA. Tu teiksi, ka mēs iesim uz ielām un aizsniegsim cilvēkus, jo vēl kādam ir jāsaņem pestīšana, vēl kādu vajag brīdināt, vēl kādam ir jāuzzina par Dieva pestīšanas spēku. Ja tevī ir Svētais Gars, tu kļūsi par liecinieku, tu kādam stāstīsi par Jēzu. Tu kādam pateiksi, ka Jēzus ir miris par viņa grēkiem.

Kas ir evaņģēlijs? Ko nozīmē šī Labā Vēsts? Labā Vēsts ir tāda, ka visi mūsu grēki ir piedoti. Labā Vēsts nav tāda, ka tu turpmāk būsi bez finansiāliem parādiem. Kurš ir atļāvies sludināt tādu evaņģēliju – ka mēs atnāksim uz baznīcu, un mūsu parādi pazudīs paši no sevis? Kurš iepazīstināja draudzi ar šādu vēsti? Jēzus teica, lai uzmanāmies no farizeju rauga. Ir kādas lietas, kas ielavās draudzē, un tu pat nesaproti, kādā veidā tās ielavījās, un tu pat nesaproti, kādā veidā tās jau ir sākušas ietekmēt draudzi. Pēc laika tu skaties, ka draudze vairs nav ieinteresēta iet un liecināt. Viņiem neinteresē misijas un dvēseļu iekarošana, jo viņi ir kļuvuši egoistiski un pašapmierināti. “Mēs gribam to, ko mēs gribam, – lai rēķini tiktu atcelti, lai būtu labāks darbs, skaistas kurpes, skaistas drēbes, skaists vīrs, skaista sieva, brīnišķīgi bērni.” Šādā evaņģēlijā viņi dzīvo. EVAŅĢĒLIJS IR MŪSU GRĒKU PIEDOŠANA. Nav virs zemes nekā svarīgāka par grēku piedošanu. Pasaulei vajag grēku piedošanu, nevis to, lai kāds dzēš viņu finansiālās saistības. Pasaulei vajag iepazīt Dieva žēlastību caur Jēzu Kristu. Ko pasaule grib dzirdēt? Tā grib dzirdēt, ka grēki ir piedoti. Ja tev ir jāmaksā rēķini, tad tu atradīsi darbu un par šiem rēķiniem samaksāsi. Viens jautājums – kas patiešām var nomazgāt tavus grēkus? Kā tu vari izlausties no grēka slazda? Tas pasaulei ir jāzina! Cilvēki, kuri nogalina, pārkāpj laulību, dara neģēlības, lieto narkotikas, melo, dara dažāda veida grēkus un nesaprot, kā no tā izrauties. Viņi neapzinās, ka ir izeja, vai uzskata, ka viņiem nepiedos. Ir cilvēki, kuri dzīvo ar domu, ka viņiem nekad nepiedos. Viņi uzskata, ka ir dzimuši, lai dzīvotu kā velni un darītu tikai ļaunu. Tāpēc Labā Vēsts ir tā, ka tu viņam pasaki, ka Dievs viņu mīl un Jēzū ir brīvība un grēku piedošana. Jautājums – kurš tad ies un to pastāstīs? Ja tevī ir Svētais Gars, tu kļūsi par liecinieku. Katru nedēļu, katru dienu draudzē būs kāda grupa, kura ies un evaņģelizēs, kuri sniegsies pēc pazudušajiem. Pasaulē ir tik daudz cilvēku, kuriem ir vajadzīgs Jēzus! CILVĒKIEM VAJAG JĒZU! Mūsu vīri un sievas vēl ir pasaulē un gaida šo vēsti, lai viņi var to sadzirdēt un atnākt uz draudzi. Tajā pašā laikā mēs sēžam draudzē un katru dienu lūdzam: “Dievs, svētī mani! Man vajag vīru/sievu, jaunu darbu,” bet sievas un vīri, un draugi ir tur ārā pasaulē.

Bet dzenieties papriekš pēc Dieva valstības un pēc Viņa taisnības, tad jums visas šīs lietas taps piemestas.” (Mateja 6:33)

Tajā brīdī, kad tu darīsi to, ko Dievs vēlas, Viņš tev dos to, pēc kā tu ilgojies! Kad tu sāksi kalpot Dievam, tad Dievs atbildēs uz tavām vēlmēm. Kad tu Dievu liksi pirmajā vietā, tad arī Dievs tevi liks pirmajā vietā. Ja tu kalposi Dievam, tad Viņš arī tevi svētīs. Kalposi Viņam – Viņš tevi svētīs!

Šodien es gribu tev parādīt klasisku piemēru no Jēzus Kristus dzīves, kā iekarot dvēseles. Kā Jēzus mums māca, kā mēs varam iekarot dvēseles? Kad tevī ir Svētais Gars, tev ir jābūt par liecinieku! Ja tevī nav Svētā Gara, tad tevī ir cits gars. Ir tādas draudzes, kurām gribas uzdot jautājumu – vai patiesi jūsos ir Svētais Gars? Par ko viņi runā savos sprediķos, no kurienes šāda vēsts? Vai šī draudze ir draudze vai kāds biznesa plāns? Vai tā ir dvēseļu iekarošana vai vienkārši seminārs? Tu gribi bļaut un teikt: „Ko jūs darāt? Dvēseles iet postā! Dvēseles mirst un iet uz elli. Ko jūs te mācat? Kāpēc jūs nepasakāt taisnību?” Ja tevī ir Svētais Gars, tu kļūsi par liecinieku. Rezultātā, kad Svētais Gars nāks pār tevi, tu kļūsi par liecinieku. Ja tevī nav Svētā Gara, tu nodarbosies ar citām lietām. Jēzus mums mācīja, kā mums kļūt par lieciniekiem.

Bet Viņš sacīja tam: "Kāds cilvēks taisīja lielu mielastu un bija ielūdzis daudz viesu. Un viņš sūtīja savu kalpu ap mielasta stundu, lai sacītu lūgtajiem viesiem: nāciet, jo tas ir sataisīts. Bet tie visi pēc kārtas sāka aizbildināties. Pirmais viņam sacīja: es esmu tīrumu pircis, un man jāiet to apskatīt. Lūdzu, aizbildini mani. Otrs sacīja: es esmu piecus jūgus vēršu pircis un eju tos aplūkot. Lūdzu, aizbildini mani. Trešais teica: es sievu esmu apņēmis, tāpēc nevaru noiet. Kalps pārnācis to atsacīja savam kungam. Tad nama tēvs tapa dusmīgs un pavēlēja kalpam: izej steigšus uz pilsētas ielām un gatvēm un ved šurp nabagus, kroplus, aklus un tizlus. Un kalps sacīja: kungs, ir darīts, kā tu pavēlēji, bet vēl ir vietas. Tad kungs sacīja kalpam: ej uz lielceļiem un sētmalēm un spied visus nākt iekšā, lai mans nams būtu pilns. Jo es jums saku, neviens no lūgtajiem viesiem nebaudīs manu mielastu.” (Lūkas evaņģēlijs 14:16-24)

Es vēlos paskaidrot būtiskas lietas, par kurām tiek runāts šajā Rakstu vietā. Pati svarīgākā vieta šajā citātā ir 23. pants "Tad kungs sacīja kalpam: ej uz lielceļiem un sētmalēm un spied (anagkazo) visus nākt iekšā, lai mans nams būtu pilns." (Lūkas 14:23) Uzsvars tiek likts uz vārdu "spied". Kungs kalpam lika ar varu lūgties, raut un pierunāt šos cilvēkus nākt uz mielastu. Anagkazo nozīmē "spiest". Par šo vārdu ir arī atsevišķa Dāga Hevarda Milla grāmata "Anagkazo". Tā spēj izmainīt draudzi, kalpošanu un ikviena kristieša dzīvi. Grāmata varbūt izskatās maza un neizteiksmīga, taču Jēzus tajā māca to, kā iekarot dvēseles, Viņš saka: "Ejiet!" Cilvēks sagatavoja mielastu un redzēja tukšus krēslus, tāpēc kalpam teica: "Izej ārā un piespied (anagkazo) viņiem nākt, lai mans nams būtu pilns!" Viņš to lika darīt, lai nams piepildītos. Mācītāj Mārci, ja tavā draudzē būs cilvēki, kuros dzīvo anagkazo, tad vienīgā problēma būs nepietiekošs sēdvietu skaits dievkalpojumu zālē. Ja cilvēki būs pilnībā piepildīti ar Svēto Garu un katru svētdienas rītu pielietos šo visu, tad vienīgā problēma būs nepietiekošs sēdvietu skaits, jo anagkazo rezultātā nams būs pilns ar pazudušām, nepestītām dvēselēm. Jēzus saka: "Ej uz lielceļiem un nomaļām vietām, anagkazo (spied) viņus, lai mans nams tiktu piepildīts tagad."

Ko nozīmē anagkazo?

1. Spiest, stumt.

Cilvēks ar anagkazo stumj cilvēkus uz draudzi. Šis cilvēks stumj dvēseles uz pestīšanu. Dažkārt mēs izklausāmies pārāk jauki, runājot par dvēseļu pestīšanu. Citus cilvēkus vajag pastumt un dažādos veidos mēģināt pierunāt nākt uz draudzi. Dievs sūtīja uz zemes Savu vienīgo Dēlu. Ko tas nozīmē tev? Tas, ko Viņš lika uz svariem, ir ļoti svarīgi. Tas norāda uz to, ka cilvēka dvēselei ir jābūt ļoti vērtai. Kāds labums būtu cilvēkam, ja viņš iegūtu īpašumā visu pasauli, taču pazaudētu savu dvēseli? Iedomājies, ka tev būtu visas Latvijas bagātības, taču tava dvēsele nebūtu pestīta! Jēzus saka, ka tas ir ļoti slikts darījums. Ja tu rūpīgi aizdomātos par to, ka dvēseles cena ir daudz vērtīgāka, nekā visas pasaules bagātības kopā ņemot, tad, mēģinot iestumt kādu pestīšanā, tu saprastu, ka tas ir tā vērts. Tu cilvēkam teiktu: "Tas tiešām ir tā vērts! Tam ir jānotiek! Tev ir jānāk uz draudzi! Tev ir jāatdod sava dzīve Jēzum Kristum! Tas ir tā vērts!"

2. Piespiest.

3. Draudēt.

To tik tiešām nozīmē anagkazo. Tev jāsāk draudēt cilvēkiem! Bībelē ir teikts: "Daži ir glābti caur uguni." Citiem cilvēkiem tā arī ir jāsaka: "Ja tu nenāksi un nesaņemsi pestīšanu, tad degsi elles ugunīs." Tev ir jāpastāsta par elles briesmām. Tev ir jāpasaka: "Ja tu šodien nepieņemsi Jēzu Kristu par savu Glābēju un mirsi, tad degsi elles liesmās. Tā ir patiesība." Zini, ja kāds cilvēks šodien mirst, tev vispirms viņam šī vēsts ir jāizstāsta. Mirst gan veci, gan jauni cilvēki. Sakaltušas lapas no kokiem krīt zemē, tāpat arī zaļās. Koki ne tikai rudenī zaudē lapas, bet arī pavasarī un vasarā. Jaunas dzīves arī krīt uz zemes! Šī vēsts nav domāta tikai veciem ļaudīm. Jaunieši arī mirst! Tev tas ir jāpastāsta viņiem! Pastāsti jauniešiem uz ielām, ka nevajag cerēt uz 80 gadus ilgu mūžu. Pasaki, ka tieši šodien viņiem ir jāatdod sava dzīve Jēzum Kristum, jo, ja viņi mirs, tad ies uz elli! Tev ir pat jāpiedraud viņiem!

4. Pārliecināt.

Tas ir tad, kad tu sāc diskutēt ar cilvēku, un tev viņš ir jāpārliecina ar argumentiem. Anagkazo nozīmē caur savu runu pārliecināt par to, ka viņam ir jāatdod sava dzīve Jēzum Kristum.

5. Runāt diplomātiskā veidā.

Tas nozīmē sniegt cilvēkam kādu mācību, izskaidrojot visu, un caur to iedrošinot viņu nākt pie Dieva. Tu šo cilvēku pazemībā lūdz. Piemēram, jaunietim, uzrunājot krietni vecāku cilvēku, anagkazo ļauj izmantot diplomātiju. Tu pazemībā uzrunā šo cilvēku un jaukā tonī saki, ka arī viņam ir jāatdod sava dzīve Jēzum Kristum. Jauki, ar mīļumu uzaicini šo cilvēku uz draudzi. Mums ir jākalpo Dievam!

Praktiski soļi, kā sasniegt anagkazo:

Kā uzvedās un ko dara kristietis, draudze un mācītājs, kuram ir anagkazo? Šo draudzi cilvēkiem ir jāpazīst visā valstī un jāzina, ka šajos cilvēkos ir anagkazo! Cilvēkam jāzina, ka, apmeklējot šo draudzi, viņš noteikti iekaros cilvēku dvēseles, jo šeit ir Svētais Gars.

1. Anagkazo cilvēks sarīko lieliskas vakariņas.

Kad tev ir anagkazo, tu nerīko nožēlojamu, maziņu evaņģelizācijiņu. Iepriekšminētajā Rakstu vietā teikts, ka konkrēts cilvēks sagatavoja lielu mielastu, nevis maziņu mielastiņu. Pārstāsim darīt maziņas, laimīgas aktivitātītes! Pārtrauksim rīkot pasākumus draudzē, caur kuriem tikai mēs paši labi jūtamies! Viss, ko tu dari šajā draudzē, visi notikumi, kas notiek šajā draudzē, lai kļūst par anagkazo notikumiem! Draudzē ir jābūt kādam, kurš stāvēs zāles priekšā pasākuma vakarā, paņems mikrofonu un atnākušajiem cilvēkiem pateiks, ka viņiem ir jāatdod sava dzīve Jēzum Kristum! Nerīkojiet tādus pasākumus, kas vienkārši ienes laimi jūsos pašos! Nerīkojiet laimīgās kristiešu programmas un viesības, kuru laikā neviena dvēsele neatgriežas pie Kristus. Lai ko tu darītu, izmanto katru iespēju pateikt cilvēkiem: "Šodien ir tava iespēja saņemt pestīšanu! Šodien tev ir iespēja saņemt grēku piedošanu! Tev vēl ir vieta pie krusta! Vienmēr ir pietiekoši vietas pie krusta jaunai dvēselei!" Sarīkojiet šajā draudzē lielas viesības, lielu mielastu! Izplānojiet, sagatavojieties tam, lūdziet par to, reklamējiet, aiciniet cilvēkus, sakot, ka draudzē notiks kaut kas lielisks! Nosauciet to, kā vien vēlaties: koncerts, mūzikls, drāma, teātris, brokastis, pusdienas, vakariņas vai tusiņš!

Es redzu šajā draudzē daudz jauniešu. Jums ir brīnišķīgas gaismas! Nodzēsiet tās un atstājiet tikai skatuves apgaismojumu! Novāciet krēslus! Ieaiciniet cilvēkus no ielām, lai viņi dzird! Sāciet dejot šajā zālē! Vienos vai divos naktī gaismas ieslēdziet, un kādam, uzkāpjot uz skatuves, jāsaka: "Man ir īpašs paziņojums. Visu nakti dejojām, un nu vēlos tev ko teikt. Jēzus tevi mīl. Jēzus par taviem grēkiem ir nomiris. Tu šodien esi šeit. Ja tu šodien mirtu, kur tu nokļūtu? Kur nonāktu tava dvēsele debesīs vai ellē? Tu zini, kur tu dzīvo. Kad pasākums šodien beigsies, tu zināsi, kā nokļūt mājās. Ja tu tagad nomirtu, vai tu zini, kur tu ietu? Vai tu zini, kā tur nokļūt? Man ir paziņojums jums. Jēzus ir ceļš, patiesība un dzīvība. Tas ir vienīgais veids, kā tev nākt pie Dieva tikai caur Jēzu Kristu." Šajā laikā arī pie durvīm būtu jābūt cilvēkiem, kuri mudinātu viesus uzkavēties un noklausīties uzrunu. Draudzē ir jāuzrīko šis lieliskais mielasts! Sapulciniet jauniešus, dariet visu, lai dvēseles saņem pestīšanu, un viņas arī saņems! Mums tas ir jādara! Tev ir jābūt gatavam sludināt pat šo viesību vai koncerta vidū! Jums ir brīnišķīga mūzika! Neizmantojiet to, lai tikai sevi padarītu laimīgus! Izmantojiet to, lai iekarotu dvēseles! Izmantojiet to, lai citiem pastāstītu par Kristu! Lai tev ir šie brīnišķīgie pasākumi! Uzaicini ļoti daudz cilvēku!

2. Cilvēks, kurš praktizē anagkazo, nepatur to sevī, bet ietekmē daudz cilvēku.

Viņš neatstāj to tikai sevī. Šis cilvēks iet ārā un ietekmē citus cilvēkus. Daudzi ir ietekmēti tieši caur viņu. Cilvēks, kurš praktizē anagkazo, atstāj efektu uz cilvēkiem, ko viņš satiek. Tā ir Jēzus griba, tie ir Viņa vārdi. Iepriekšminētajā Rakstu vietā Jēzus skaidro to, kādā veidā mēs varam piepildīt savu namu. Mēs nevaram to paturēt paši sev un darboties tikai sev. Tur ārā ir daudz citu, kuriem arī ir vajadzīga glābšana. Ārā ir daudz cilvēku, kuriem šodien vajadzētu būt draudzē. Mums ir vajadzīgi anagkazo vīrieši un sievietes, kuri rīkojas.

3. Ikviens, kas praktizē anagkazo, ir tāds cilvēks, kurš nekad neatcels savu kalpošanu, pasākumus vai dievkalpojumus.

Kad tu organizē evaņģelizāciju vai kādu pasākumu, nekad nepieļauj, ka kaut kādā veidā tas tiek atcelts. Cilvēks no Bībeles, kurš organizēja mielastu, nepadevās, lai arī neviens negribēja nākt. Viņš to visu varēja atcelt uz vēlāku laiku, taču anagkazo cilvēks neatceļ savus plānus. Kungs teica savam kalpam: "Ej tur ārā, aizmirsti par tiem, kurus ielūdzu iepriekš, un atrodi tos cilvēkus, kurus neesam ielūguši. Ej uz lielceļiem un nomalēm un spied viņus nākt." Saproti, ka tie cilvēki, kuri nāks uz draudzi, varbūt smirdēs, būs salietojušies un nesapratīs, kur ir atnākuši, taču Svētais Gars viņus sagūstīs. Svētais Gars Pats pie šiem cilvēkiem darbosies un viņus ietekmēs. Atceries, kāds tu kādreiz biji! Vai ne Pats Dievs tevi izglāba? Dod arī citiem iespēju! Kad ļaunais gars viņus pametīs, šie cilvēki sāks nēsāt labas drēbes. Kādā veidā ļaunais gars viņus pametīs? Tev vispirms šie cilvēki jāatved uz draudzi!

4. Anagkazo cilvēks nav gatavs noturēt bezjēdzīgu, tukšu, veltīgu pasākumu.

Ja tu esi anagkazo līderis, tad katru reizi, ienākot draudzē un redzot tukšās vietas, tu nebūsi vienaldzīgs. Tev jāsaka: "Nē, mēs nevaram iet uz draudzi un redzēt tukšas sēdvietas!" Visiem mājas grupu līderiem ir jābūt vīzijai, ka katrā dievkalpojumā visas vietas ir piepildītas! Anagkazo līderi nepieņem tukšas sanāksmes un dievkalpojumus. Ja tu redzi tukšas vietas, tas nozīmē, ka neesi līdz galam pabeidzis savu darbu.

5. Anagkazo cilvēku nevar uzvarēt ar dažāda veida attaisnojumiem.

Cilvēki regulāri attaisnojas, taču anagkazo cilvēkus tas neuzvar. Ja kāds anagkazo cilvēkam piezvana un saka, ka galvassāpju dēļ nespēj aizbraukt uz draudzi, tad anagkazo cilvēks aizies uz aptieku, nopirks pretsāpju tabletes, apelsīnu sulu un citus labumus, iedos viņam tos un teiks: "Ņem, iedzer aspirīnu, galvassāpes pazudīs, un brauksim uz baznīcu!" Anagkazo cilvēks nepieņem attaisnojumus. Tie cilvēki, kurus uzlūdza uz mielastu, attaisnojās un aizbildinājās, ka nopirka vēršus, nevarot iet darba dēļ vai tāpēc, ka nopirka zemi. Kurš tumsā iet pārbaudīt zemi? Vēl kāda attaisnojums bija tas, ka viņš apņēma jaunu sievu. Apņēmi sievu un nav laika aizvest viņu uz brīnišķīgām vakariņām? Saprotiet, visi šie aizbildinājumi bija klaji meli!

6. Anagkazo cilvēks zina, ka daudzi no aizbildinājumiem ir tukši vārdi.

7. Anagkazo cilvēks zina, ka daudzi no aizbildinājumiem ir meli.

Tev ir jāsaprot, ka cilvēks ar saviem aizbildinājumiem melo, acīs skatīdamies! Nepieņem vienkāršus aizbildinājumus! Ja tu gribi, lai Dieva nams piepildās, nepieņem aizbildinājumus, jo tie ir vienkārši meli! Daudzi iemesli, kāpēc cilvēki nevar nākt uz baznīcu, ir meli.

8. Anagkazo cilvēks izdarīs visu, lai panāktu savu, un viņš pats nekad neaizbildināsies, ka nespēj to izdarīt.

Anagkazo cilvēks ir ļoti augsta līmeņa cilvēks, kurš vienmēr kaut ko paveic Dievam. Viņš ļoti daudz strādā Dieva labā. Viņš izmantos jebkuru veidu, lai izpildītu Dieva doto darbu. Viņš neapstājas, redzot kaut kādas grūtības. Ja tevī būs šis anagkazo gars, tu pārvarēsi ikvienu problēmu. Anagkazo cilvēks ir ES SPĒŠU cilvēks. Viņš ir cilvēks, kurš saka:

“Es visu spēju Tā spēkā, kas mani dara stipru.” (Filipiešiem 4:13)

Anagkazo cilvēks teiks: “Es spēju to izdarīt,” un: “Tas ir iespējams!” Visi šie krēsli zālē var tikt piepildīti! Anagkazo cilvēks teiks: “Darīsim!” Un viņš vēl teiks: “Tu arī to spēj izdarīt!” Tas ir anagkazo gars! Vienalga, cik tu esi vecs un ar ko tu nodarbojies, viņš teiks, ka tu to varēsi izdarīt. Tu visu vari caur Kristu! Jo Kristus ir mūsu spēks! Svētais Gars ir mūsu spēks! Mēs varam darīt visu caur Kristu, jo Viņš mūs stiprina!

9. Anagkazo cilvēks iziet no savas komforta zonas.

Mums ir tādas vietas, kur jūtamies ērti. Mums ir tādi cilvēki apkārt, ar ko mēs kopā dzīvojam. Ja esmu mācītājs, man ir ērti būt kopā ar citiem mācītājiem. Man ir viegli būt kopā ar mācītājiem, kuri saka: “Darīsim!” un mācītājiem, kuri saka: “Jā, to var paveikt!” Mūsu pasaule ir mūsu draugi, klasesbiedri un cilvēki, ar kuriem mēs kopā smejamies, cilvēki, ar kuriem kopā mēs ēdam. Mums ar viņiem ir ērti un pierasti. Bet anagkazo cilvēks izraujas no šī sava apļa! Viņš nedzer, bet runā ar cilvēkiem, kuriem ir dzeršanas problēmas. Viņš nepīpē, bet runā ar cilvēkiem, kuriem ir problēmas ar smēķēšanu. Viņš neiet uz naktsklubiem, bet runā ar cilvēkiem, kuri iet uz naktsklubiem. Tu redzēsi, ka viņš nakts vidū stāv naktskluba priekšā un runā ar tiem cilvēkiem, kuri iet iekšā, lai iekarotu dvēseles. Lai iekarotu dvēseles, tev ir jāiziet no savas komforta zonas. Tu nevari palikt tikai ar tādiem cilvēkiem, kas ir tādi, kā tu pats. Visu laiku esot ar vieniem un tiem pašiem cilvēkiem, brīžiem vari nezināt, ko darīt ar viņiem. Tev ir vajadzīgi jauni cilvēki.

Aptuveni pirms četriem gadiem bīskaps Dāgs izsūtīja mani ārā no draudzes, kurā biju mācītājs divdesmit gadus. Viņš teica: “Ej uz universitātēm un runā ar puišiem un meitenēm, un cel jaunu draudzi.” Tā ir evaņģelizācija. Lai es visus jauniešus sapulcinātu uz dievkalpojumu, man vajadzēja noīrēt ļoti lielu zāli. Un viņi piepildīja to zāli. Viņi visi ir manu personīgo bērnu vecumā. Iepriekšējā draudzē ap mani bija mana vecuma cilvēki. Šie jaunieši runāja par lietām, kuras es pat nesapratu. Es pat nesaprotu viņu valodu, es nesaprotu, kas viņus padara laimīgus, bet esmu kopā ar viņiem, esmu viņu mācītājs. Viņiem ir divdesmit gadu. Mani mācītāji, ar kuriem strādāju tajā baznīcā, ir divdesmit trīs, divdesmit sešus gadus jauni cilvēki, un tie ir mani mācītāji. Kad es esmu draudzē svētdienā, tur sēž aptuveni divdesmit līdz divdesmit sešus gadus veci jaunieši. Tādā draudzē es tagad kalpoju. Tā nav mana komforta zona, tie manā izpratnē ir bērni. Bet anagkazo cilvēks, lai glābtu daudz vairāk dvēseļu, iziet ārā no savas komforta zonas. Bīskaps Dāgs tā arī izdarīja un pats pirms pieciem vai sešiem gadiem atstāja draudzi, kurā viņš bija mācītājs daudzus gadus, un arī aizgāja uz skolām pie jauniešiem. Viņa dievkalpojumā ir pieci tūkstoši cilvēku. Ne visi cilvēki ir no vecās draudzes, bet tur pārsvarā ir jauni cilvēki. Un viņa mācītāji ir gados jauni cilvēki. Ja tu to nedarīsi, tad tu neiekarosi dvēseles. Tev ir jāiziet ārā no saviem dzīves apļiem.

10. Anagkazo cilvēks nav apmierināts, kamēr redz, ka vēl ir kāds tukšs krēsls draudzē, jo viņš zina, ka nav līdz galam izdarījis to, kas ir jāizdara.

Un kalps sacīja: kungs, ir darīts, kā tu pavēlēji, bet vēl ir vietas.” (Lūkas evaņģēlijs 14:22)

Neatkarīgi no tā, vai draudzē esam 500, 700 vai 1000 cilvēki, mums vēl ir brīvas vietas. Anagkazo cilvēks vienmēr domās, ka nevaram atslābināties, kamēr ir vieta. Nevaram atpūsties.

Tad kungs sacīja kalpam: ej uz lielceļiem un sētmalēm un spied visus nākt iekšā, lai mans nams būtu pilns.” (Lūkas evaņģēlijs 14:23)

Ir vēl vieta pie krusta. Ir vēl vieta tev. Ir vēl vieta citiem. Vienmēr ir vieta pie krusta! Un dvēseles Dievam ir ļoti dārgas. Dzīvība Dievam ir ļoti dārga. Ja mūsos ir Svētais Gars, tad dvēseles mums kļūs ļoti dārgas. Kad draudze izgāja ārā un veica evaņģelizāciju universitātēs, es biju šajā pasākumā un ievēroju, ka zāle ir pilna, un mēs teicām, ka šeit ir “zvaigžņu karnevāls” un šīs zvaigznes bija dziedātājas, kuras ļoti labi dziedāja. Un tad uz skatuves parādījos es ar mikrofonu, teikdams, ka man ir paziņojums. Un tad es sludināju un aicināju cilvēkus priekšā pieņemt Jēzu. Toreiz zāle bija pilna ar cilvēkiem, bet, kad es aicināju viņus atnākt un pieņemt Jēzu, priekšā iznāca divi cilvēki. Man bija tik skumji! Kad es braucu mājās, bīskaps man piezvanīja un vaicāja, kā man veicās. Es atbildēju, ka neveicās, jo tikai divi cilvēki atnāca, lai atdotu savu dzīvi Kristum. Viņš man teica, ka grib uzdot man jautājumu: “Tu esi mājās ar sievu, un tava māja deg, un ierodas ugunsdzēsēji. Viņi ierodas tieši laikā, kad tava māja deg. Tu redzi, ka pestīšana un cerība ir ieradusies. Un tad tu redzi, ka viņi aizbrauc prom, jo tur taču tikai divi cilvēki bija iekšā mājā! Vai tu būtu laimīgs?” Un tad es lūdzu Dievam piedošanu, jo es uzskatīju, ka divas dvēseles Viņam nav dārgas. Tāpēc ir jāciena dzīvība. Jo viena dvēsele Dievam ir daudz dārgāka nekā visa pasaule. Mums jākļūst par dvēseļu mīlētājiem, un, kad mēs mīlam iekarot dvēseles, tad Dievs sāk mūs svētīt.

Es šodien gribu lūgt par Svēto Garu. Es gribu lūgt Dievam Svēto Garu. Lai tā ir tava lūgšana. Kungs, es vēlos vairāk Tavu Garu! Es gribu vairāk un vairāk Tavu Garu. Dod man Tavu Svēto Garu, aizskar manu dzīvi. Piepildi mani ar Savu Svēto Garu. Kungs, man ir vajadzīgs Svētais Gars. Es gribu Svēto Garu. Piepildi manu dzīvi! Piepildi draudzi. Dārgais svētais Kungs, sūti Savu Garu. Es gribu vairāk Svēto Garu, lai es kļūtu par liecinieku, lai es kļūtu par dvēseļu iekarotāju. Lai es liecinātu par Taviem labiem darbiem. Lai es liecinātu par Tavu mīlestību! Tas ir Tavs Svētais Gars, Kungs. Visi mēs lūdzam par Svēto Garu! Lūdz, lai tevī ir vairāk Svētā Gara, un lai tu spēj piedot. Piepildi mūs, Kungs, ar Savu Garu! Piepildi Savu draudzi ar Svēto Garu! Pacelsim savas rokas, lai Kungs mūs ietekmē. Aizskar mūs, Kungs, un piepildi ar Savu Svēto Garu, lai mēs kļūstam Tavi liecinieki. Lai mēs daudz vairāk mīlam dvēseļu iekarošanu, nekā jebkuru citu lietu savā dzīvē. Lai mūsu sirdīs ir vēlme pēc dvēseļu glābšanas. Dod mums tādu sirdi, lai tajā ir cilvēki, kas iet postā un mirst. Paldies par Tavu dārgo Garu, Jēzus Kristus Vārdā.

Es gribu, lai mēs aizveram savas acis un noliecam savas galvas. Tu esi šodien šeit, tāpēc gribu īpaši lūgt par tevi. Varbūt tevi kāds pirmo reizi uzaicināja uz draudzi? Varbūt tu esi kādreiz gājis uz kādu no draudzēm? Varbūt šī ir tava pirmā reize? Vai arī tu vienmēr esi bijis draudzē, bet dziļi savā sirdī zini, ka tev nav patiesu attiecību ar Jēzu. Varbūt tu esi pat atkritis no Viņa! Varbūt tu nekad neesi patiesi atdevis Viņam savu dzīvi un apzinies, ja tu šodien mirtu, vai rīt mirtu, tu neesi pārliecināts, vai tās būs debesis, vai elle. Un šodien tu gribi teikt: “Mācītāj, lūdz kopā ar mani, es gribu atdot savu dzīvi Jēzum! Es gribu just savā dzīvē Dieva mīlestību!” Dievs tevi mīl un grib nomazgāt tavus grēkus. Dievs tev grib piedot tavus grēkus. “Esmu piekusis grēkot un gribu kalpot Dievam. Es gribu dzīvot Dievam!” Ja tu esi tāds un esi šeit, kamēr turam aizvērtas acis un noliektas galvas, gribu, lai tu pacel savu labo roku, ja tu patiesi gribi savu dzīvi atdot Jēzum. Pacel savu labo roku un lūdz kopā ar mani: “Es gribu piedzimt no augšas. Es gribu būt pestīts!” Tikai tad pacel labo roku, ja gribi saņemt pestīšanu. Ja tu esi pacēlis roku, tev ir jāizdara vēl viena lieta. Es gribu, lai tu nāc priekšā. Izej no savas vietas un atnāc priekšā. Ja tu vēlies atdot savu dzīvi Jēzum, tad nāc priekšā. Nāciet pie Jēzus! Šodien ir tava diena, lai piedzīvotu pestīšanu. Šodien ir tava diena, kad tev tiek piedoti tavi grēki. Šodien ir tava diena, kad tevi var nomazgāt ar Jēzus asinīm. Nāc pie Jēzus! Nāc pie Dieva mīlestības! Nāc pie lielākās dāvanas! Saņem šo lielāko dāvanu – glābšanu. Ja tu esi iznācis priekšā, gribu, lai mēs kopā lūdzam šo lūgšanu. Es gribu, lai tu patiešām domā to, ko tu lūgsi. Es gribu, lai tu atkārto pēc manis. Atkārto to, it kā tā būtu tava personīgā lūgšana. Aizver acis. Saki un atkārto šo lūgšanu aiz manis. Debesu Tēvs, es nāku pie Tevis šodien tāds, kāds es esmu. Es esmu grēcinieks. Lūdzu, piedod man manus grēkus! Lūdzu, nomazgā mani ar Jēzus Kristus asinīm. Es ticu, ka Jēzus mira par mani un augšāmcēlās trešajā dienā. Kungs Jēzu, lūdzu, ienāc manā sirdī, lūdzu, ienāc manā dzīvē. Esi manas dzīves Kungs! Un no šodienas es kalpošu Tev. Es dzīvošu Tev. Debesu Tēvs, lūdzu, ieraksti manu vārdu dzīvības grāmatā! Paldies Tev, Tēvs, ka Tu esi mani pieņēmis un esi padarījis mani par Tavu bērnu. Jēzus Kristus Vārdā mēs to lūdzam. Pacel roku un saki: “Sātan, no šodienas es tevi saistu un izdzenu ārā no savas dzīves, esmu jaunpiedzimis un atpirkts ar Jēzus asinīm, un es tagad piederu Jēzum. Es vairāk nevēlos tev kalpot un es vairs negribu tev paklausīt. Es piederu Jēzum! Jēzus Vārdā, Āmen!”


Bīskapa Ričarda Erī sprediķi pierakstīja un rediģēja draudzes “Kristus Pasaulei” redakcija

Rīcības cilvēki

Publicēja 2018. gada 10. apr. 09:41Līga Paņina   [ atjaunināts 2018. gada 10. apr. 12:53 ]

Ziņas datums 10.04.18.

Ir tik svarīgi slavēt un pielūgt Dievu ik dienas! Cik svarīgi ir sanākt visiem kopā un pielūgt, un slavēt Dievu par to, ka VIŅŠ IR, nevis tāpēc, ka mums kaut ko vajag no Viņa. Ne tikai tāpēc, lai būtu Viņa klātbūtnē un kaut ko sajustu, bet tikai par to vien, KAS VIŅŠ IR. Viņš ir kungu Kungs! Dievs nav kaut kāds visaugstākais spēks, tas nav ne kosmoss, ne visums, un tas nav arī dieviņš, bet tas tiešām ir DIEVS. Viņš ir brīnišķīgs, visa Radītājs, visa Sākums un visa Gals. Nav nekā labāka, kā būt kopā ar Viņu! Kad Dievs aizskar, Viņš izmaina visu. Kad tu nāc slavēt un pielūgt, tajā brīdī Viņš pie tevis darbojas. Es ticu tam un esmu par to pārliecināts – ja cilvēks no sirds neslavē un nepielūdz Dievu, viņš nespēj pastāvēt ticībā. Tu zini, kas ir pareizi, bet nespēj to izdarīt? Tu zini, kādi ir nākamie pareizie soļi, bet tu nespēj tos spert, kāpēc? Tavā dzīvē trūkst slavas un pielūgsmes. Cik svarīgi ir pielūgt, pateikties un slavēt! Varbūt tu esi to pamanījis – kad esi slavējis un pielūdzis, un baudījis Dieva klātbūtni, tad nenāk sliktas domas un negribas grēkot. Tu atnāc uz dievkalpojumu ar negatīvām domām, ir kvalitatīva slavēšana, tu ieej Dieva klātbūtnē un vairs nesaproti, kā pirms tam vispār kaut ko tādu varēji domāt. Aiziet visas rūpes, un atnāk Dieva griba. Dievs ir brīnišķīgs, un šodienas tēma ir “Rīcības cilvēki”.

Kur tiešām dara darbu, tur visa kā pietiek, bet, kur rīkojas tikai ar vārdiem, tur valda trūkums.” (Salamana pamācības 14:23)

Tu esi rīcības cilvēks! Ir svarīgi cilvēkam teikt to, kas viņš varbūt šobrīd vēl pilnībā nav, bet tu redzi viņu tādu, kāds viņš būs – rīcības cilvēks. Jo tikai rīcības cilvēki ir tie, kuri gūst panākumus, nevis tie, kuri rīkojas tikai ar vārdiem, sola un nedara, kā Jēzus vārdi bija: “Viņi saka: “Kungs, Kungs,” bet nedara, ko Es saku.” Tie nav cilvēki, kuri tikai sapņo, kuriem ir mērķi, stratēģija un izglītība, bet kuri rīkojas pareizā virzienā. Visi cilvēki, kuri kaut ko reāli sasniedz, ir tie, kuri zina pareizo virzienu un darbības, un rīkojas šajā virzienā. Tieši šie cilvēki gūst panākumus savā dzīvē, lai arī kāda nebūtu dzīves sfēra. Ja tu šos principus lietosi bezdievīgām iekārēm, arī tad tie darbosies, tikai tas nekādi nedos slavu Dievam. Viss, kas nes Dievam slavu, ir saskaņā ar Dieva vārdu. Kur tiešām dara darbu, tur visa kā pietiek. Kur TIEŠĀM dara darbu, tur visa kā pietiek, un tāds ir Bībeles princips. Kur rīkojas tikai ar vārdiem, tur valda trūkums. Tās nav dažādas politiskās sapulces, kurās daudz spriež un pārdala naudu, taču realitātē nekas neaug un neattīstās.

Vakar mēs ar sievu baudījām pavasari Krimuldā, un atpakaļceļā bija slēgts Siguldas tilts. Pirms tam jau bija izlikta zīme, ka noteiktos datumos tilts periodiski tiks slēgts, taču bez paskaidrojuma. Turpceļā tur bija policijas mašīnas, cilvēki formās, kaut kāda aparatūra, ugunsdzēsēji un ātrā palīdzība. Es skatījos uz policijas mašīnām, un tās nebija tādas kā mūsu, uz tām bija rakstīts “Polizei”. Braucot atpakaļ, atkal tilts bija slēgts, un gaidot redzēju, kā atlido helikopters, nolaižas virs tilta un sāk šaut, var atpazīt kaujas patronas. Man iekšā miers, un domāju, ka tās varētu būt mācības. Kad attaisīja ceļu, mēs braucām cauri, un es redzēju, ka stāv vīri formās, snaiperi ar kārtīgiem ieročiem, un turpat tādas kamera kā mums, tikai piecas reizes lielākas, un notiek filmēšana. Tapa kādas filmas viena epizode, taču kas gan tur netika iesaistīts – filmēšanas komanda, cilvēki, mašīnas, aparatūra, atribūti, un cik daudz naudas tas prasa, lai filmā parādītu tikai vienu epizodi! Cik daudz laika ir jāiegulda tajā, lai kvalitatīvi atainotu vienu epizodi! Tu sēdi un skaties filmu, bet kāds darbs un kādi resursi tajā ir ieguldīti! Cik daudz ir vajadzīgs ieguldīt, lai radītu to, ko mēs varam baudīt! Ir labas filmas, ir sliktas filmas, citas izdodas, citas neizdodas, un nav neviena tāda režisora, kuram visas filmas ir ideālas. Taču ir tādi režisori, kuru filmas es principa pēc noskatīšos, piemēram, Ridlijs Skots, Stīvens Spīlbergs. Ja filmā spēlē Džonijs Deps, Leonardo di Kaprio, Rasels Krovs, Breds Pits, es skatīšos, vienalga, par ko tur būs. Man ir jāredz tas, kur ir Mels Gibsons. Viņiem ir arī neveiksmīgas filmas, bet ir daudz veiksmīgu filmu, kuras tu vari baudīt un gribi vēl. Tu zini šos vārdus, tu gribi redzēt un baudīt to, ko viņi sniedz. Bet kādi resursi, kāda nauda un kāds darbs tiek tajā ieguldīts! Ieva Akurātere dziedāja: “Mākslas darbi rodas mokās.” Tas norāda uz darbu. Grupa “Pērkons” to zināja jau padomju laikā. Nekas jēdzīgs, ko cilvēki gribētu no tevis saņemt, nenāk no zila gaisa, bet gan caur tavu darbu, kad tu zini pareizu virzienu un pareizas darbības, un tu rīkojies.

Varbūt tieši tāpēc Jēzus par Savas apustuļu grupas vecāko atstāja Pēteri. “Ja tu Mani mīli, gani Manas avis.” Pēteris nebija pilnīgi noteicējs pār visiem pārējiem mācekļiem, taču savā ziņā baudīja vadītāja statusu. Kāpēc tieši viņš? Es Pēteri Bībelē redzu kā rīcības cilvēku. Jēzus nāca pa ūdens virsu, un mācekļi izbijušies sauca: “Spoks!” Jēzus teica: “Nebaidieties, tas esmu Es.” Pēteris saka: “Ja tas esi Tu, liec man arī nākt pa ūdens virsu!” Pēteris kāpa ūdenī, trakojošā jūrā, un gāja. Ticība ir rīcība. Ja tu tici, tu rīkojies. Ja tu tici, ka vari iet pa ūdens virsu, tu ej pa ūdens virsu. Jēzus aresta brīdī Ģetzemanes dārzā Pēteris izvilka zobenu un nocirta ausi augstā priestera kalpam. Jēzus teica: “Nomierinies, Pēter, tā visam ir jānotiek, un, kas zobenu ņem, no zobena ies bojā.” Jēzus dziedināja kalpa ausi. Pēteris bija ļoti impulsīvs rīcības cilvēks. Savas impulsīvās rīcības dēļ viņš sagādāja daudz problēmu, bet nekļūdās tikai tas, kas neko nedara. Tas, kurš kaut ko dara, vienmēr kļūdīsies, un tiks kritizēts. Tas, kurš nedara, ir pieļāvis pašu lielāko kļūdu – neko nedarīt. Lūk, viens no iemesliem, kāpēc Jēzus par vadītāju izvēlējās tieši Pēteri.

Kur tiešām dara darbu, tur visa kā pietiek, bet, kur rīkojas tikai ar vārdiem, tur valda trūkums. Tu vari pavērot pats savu kalpošanu. Cik daudz tu esi ieguldījis savā kalpošanā, tādi arī tev ir augļi. Vai tas, ko tu dari un kā tu dari, ir tādā mērā, ka tas uzrunā cilvēkus? Vai caur tavu kalpošanu cilvēki nāk pie Dieva un mainās? Tas attiecas uz mājas grupiņu, kārtības kalpošanu, slavēšanu, jebko. Ja tu ieiesi mūsu draudzes mājas lapā, tad redzēsi ļoti daudz dažādus video materiālus. Ir tādi video, kurus skatoties, Dievs uzrunā, un tas nozīmē, ka cilvēki tajā ir ieguldījuši. Viņi ir rīkojušies un radījuši kaut ko tādu, ko tu vari baudīt un kas tev var palīdzēt. Citi video ir nekvalitatīvi uztaisīti, ar sliktu attēlu un sliktu skaņu vai neko nevar saprast, un var redzēt, ka cilvēki nav ieguldījušies, nav strādājuši, un tur valda trūkums; tur nav nekā tāda, ko es tur gribētu.

Kausējamais katls sudrabam, kausējamā krāsns zeltam, bet vīrs tiek novērtēts pēc sava darba.” (Salamana pamācības 27:21)

TU tiec novērtēts pēc sava darba. Dieva acīs katrs cilvēks ir vērtīgs. Realitātē ir vērtīgi cilvēki, un ir nevērtīgi cilvēki. Saki, ko tu gribi, tā ir patiesība. Ja tu nedod cilvēkiem neko baudāmu, cilvēku dzīve nemainās uz labo pusi pēc Dieva prāta, tad tava dzīve ir nevērtīga. Tā cilvēka dzīve, kurš kaut ko rada pēc Dieva prāta, ko citi var lietot, ir vērtīgāka. Cilvēka vērtību nosaka viņa prasmes, viņa darbs, kas citiem dod reālu labumu. Tādā mērā, kādā tu spēj to dot, tādā arī tu esi vērtīgs. Ir dažāda līmeņa oratori, un vienu uzaicina uzstāties par pieciem tūkstošiem eiro, bet otru par pieciem simtiem eiro. Kāpēc? Tam, ko dod otrais, vēl pagaidām nav lielas vērtības. Pirmajam ir pavisam cita vērtība, viņam ir pieredze un zināšanas, viņam ir, ko dot citiem. Tāpēc katra cilvēka vērtību nosaka pēc tā, kā viņš ir rīkojies, kāds ir viņa darbs un augļi, galu galā, kāda ir viņa dzīve. Cik daudz tu esi sasniedzis? Tu spēj dot tikai tik daudz, cik tu pats esi izaudzis.

Cilvēka vērtību nosaka viņa darba rezultāts, nevis vienkārši tas, ka tu kaut ko dari. Ir cilvēki, kas visu savu mūžu nostrādā fabrikā un gaida pensijas gadus, un cer, ka tajā laikā valsts maksās daudz labāku pensiju nekā tagad. Kāpēc valstij vispār būtu tev jāmaksā pensija? Es domāju, ka katram cilvēkam savas dzīves laikā ir tik daudz jāstrādā un jādod cilvēkiem, ka viņam pašam pietiek pensijai un vēl pāri paliek. Kāpēc būtu jābūt bezdarbnieku pabalstam? Jo cilvēki strādā “fabrikā” un pārtiek no kapeikām, kuras viņiem atmet. Vai pazīsti daudz laimīgu pensionāru, kuriem ir liela pensija? Viņš taču visu savu dzīvi ir nostrādājis “fabrikā” un tagad raud, ka pensija ir par mazu. Viņš ir veicis vienu un to pašu darbību visu savu dzīvi. Protams, tā ir netaisnība, ka pensijas ir tik mazas, bet cilvēka vērtību nosaka viņa darba rezultāts, ko tu esi devis cilvēkiem. Tu vēlies būt vērtīgs? Mājas grupiņas vadītājs, piemēram, ir ļoti vērtīgs, jo caur viņu izmainās ļoti daudz cilvēku dzīves. Tomēr cik daudz un cik kvalitatīvi tas ir? Vai viņš to izdara pats, vai ar mācītāja palīdzību? Kāda ir mana kā mācītāja vērtība? Cik daudz cilvēku dzīves pozitīvi izmainās caur manu kalpošanu? Protams, to visu dara Dievs caur mani, bet tomēr es kā cilvēks daru konkrētas lietas, un mana vērtība ir lielāka nekā mājas grupiņas vadītāja vērtība, ja skatāmies pēc šī panta – cilvēka vērtību nosaka viņa darba rezultāti, ieguldījums, tas, cik viņš ir nodevies, strādājis, gudri rīkojies, sasniedzis. Tas ir rīcības cilvēks, kas nav rīkojies kaut kā haotiski, bet konkrētā virzienā. Lai tu nedomātu, ka veidoju sevi par pasaules centru, varu pateikt, ka ir ļoti daudz mācītāju, piemēram, Aleksejs Ļedjajevs, kuri ietekmē daudz vairāk cilvēku dzīves. Ja mēs mērām simtos, tad viņi tūkstošos, un ne tikai Latvijā, bet arī pasaulē. Pašlaik es sazinos ar kādu mācītāju, kurš no nulles ir iesācis draudzes Krievijā, un šobrīd viņam ir piecdesmit draudzes. Tas nav kā Latvijā, kur var droši iet pa ielām un brīvi sludināt, tā ir Krievija, tur viņiem ir tikai viena “pareizā” ticība, kas ir pareizticība, tur ir tikai viens karalis, un nav nekādas demokrātijas. Piecdesmit draudzes NO NULLES, un vairākas no tām ir skaitliski lielas! Kāda tā ir ietekme, pozitīva ietekme! Viņš ir vērtīgāks par mani, bet es gribu palielināt savu vērtību. Mums katram ir uzdevums palielināt savu vērtību. Tas, kā tu spēj palielināt savu vērtību, nosaka to, cik daudz cilvēkus tu spēsi pozitīvi ietekmēt. Tas, ko Jēzus Kristus darīja virs zemes – veidoja mācekļus, dziedināja slimos, mācīja, atstāja mums evaņģēliju, – ir unikāla vērtība, pati lielākā vertība, kas var būt! Tu redzi tādu Jēzu, kurš mājās guļ? Es drīzāk redzu tādu Jēzu, kurš guļ laivā, dodoties no vienas kalpošanas vietas uz otru, es redzu tikai tādu gulēšanu. Es redzu Jēzu kā rīcības cilvēku, Viņš saka, ka dara nevis no sevis, bet pēc Debesu Tēva prāta. Ir svarīgi darīt Dieva gribu savā dzīvē, vienalga, vai tas būtu bizness, izglītība, zinātne, kalpošana draudzē, grupiņas celšana vai kas cits. Tikai pēc Dieva gribas, pēc Viņa prāta! Un Dievs grib, ka mēs darām Viņa darbu. Jēzus ar savu darbu atstāja kaut ko patiešām iespaidīgu – nav nekā labāka par evaņģēliju! Nav nekā brīnišķīgāka! Caur to es dzīvoju, man ir mērķi, ir kaut kādi rezultāti, es reāli dzīvoju! Cilvēks bez mērķiem, kas ir augstāki par viņu pašu, nevar pilnā mērā dzīvot, baudīt no dzīves.

Ir tāda filma “Kokaīns” ar Džoniju Depu. Tā ir balstīta uz patiesiem notikumiem par laiku, kad Amerikā no Kolumbijas milzīgos apmēros ieplūda kokaīns. Džonijs Deps attēloja tieši vienu no tiem, kas pārvaldīja šo piegādi. Tur tika iesaistīti valsts specdienesti, narkotikas pārvadāja ar valsts lidmašīnām, tas viss bija ļoti lielos apmēros, un amerikāņu valdība to piesedza. Šo cilvēku, ko viņš attēloja, sauc Džordžs Džangs (George Jung), un viņš šo cilvēku apmeklēja cietumā, lai precīzi attēlotu, kāds viņš ir – gan kā viņš sāka to visu, kā izauga, uzplauka un par ko beigās pārvērtās. Tieši tāpēc šī aktierspēle bija tik laba un ticama. Džonijs Deps ir ļoti labs aktieris, un viņš izdarīs vairāk nekā vajag, viņam nepietiek tikai iemācīties savu lomu, viņš apciemoja un iejutās šī cilvēka ādā, viņš ir rīcības cilvēks. Rīcības cilvēki izdarīs vairāk nekā prasa, vairāk nekā maksā. Tu taču negribi būt viens no pelēkās maksas, kuram maksā kapeikas, kurš skrien no darba, lai tiktu ātrāk prom, kurš grib tikai ātrāk pabeigt, kurš grib tikai, lai dzīvē paiet ātrāk, nodzīvojot to bez mērķiem! Vai tiešām gribi būt pensionārs ar kapeikām? Ja arī tā notiek, bet esi darījis Dieva darbu, un kādu apstākļu dēļ pēc tam tev nav finansējuma, tad štrunts ar to, jo tu zini, ka esi nesis reālus augļus visai cilvēcei vai kādai konkrētai cilvēku grupai. Es gribu, ka tu esi rīcības cilvēks, kas dara vairāk nekā prasa, jo es zinu, ka bez tā tu nekas nebūsi, un tava vērtība būs ļoti minimāla, bet es gribu, ka tu esi VĒRTĪGS!

Šonedēļ man atnāca no Jaunzēlandes pasūtīts augstas klases pastiprinātājs “Plinius Hiato”, uz kastes virsū bija rakstīts: “Mūzikas sirds”. Tas ir veidots no viskvalitatīvākajām detaļām, kas savāktas ar rokām. Kad atver vaļā instrukciju, kas nāk līdzi, tur ir ierīces apraksts un pašā apakšā arī firmas bosa paraksts. Es esmu izrakstījis un pasvītrojis pašu galveno, kas no malas var izklausīties pat augstprātīgi, un es esmu pieķēris arī pie sevis, ka ir kādi principi, kurus es zinu, ka tie strādā tieši tā un nekā citādāk, un es eju tajā virzienā, nelokos neviena priekšā un zinu, ka daru pareizi, bet ir cilvēki, kas uzskata to par lepnību. Tieši tāpat varētu padomāt par šīs firmas bosu. Tā viņš raksta par savu ierīci: ”Nav analoga šai ierīcei [..] Paredzēts, lai klausītos mūziku, nevis pārslēgtu TV kanālus vai uzsildītu istabu [..] Bauda no mūzikas, ar kādu Jūs vēl līdz šim nebijāt pazīstams [..] Mūsu izstrādājums krasi atšķiras no citu kompāniju ražojumiem [..] Mēs ticam, ka redzamās un jūtamās kvalitātes daļas, ko sniedz šī ierīce, uzlabos Jūsu uzskatu par mūziku vispār...” Liekas, ka viņi šauj ļoti augstu, un ir šaubas, vai šo ierīci nepārslavē kā ķīniešu ražojumus. Tomēr, kad es pieslēdzu un noklausījos vairākus diskus, KATRS disks bija vairāk par to, kas aprakstīts. Šie cilvēki tiešām ir radījuši pastiprinātāju, kas ļauj mūziku baudīt jaunās skaņās, viņi ir radījuši kaut ko patiešām īpašu, un tas nav iespējams, ja cilvēks nav rīcības cilvēks, ja viņš neuzdrīkstas un nav ambiciozs.

Netālu no draudzes telpām dzīvo vintāžas audio aparatūras kolekcionārs, kurš arī pārdod dažādus kasešu aparātus, pastiprinātājus, magnetafonus. Kad es ar viņu runāju un stāstu, ka mani interesē šīs lietas, tomēr ne vintāžas, bet jaunās ierīces, viņš saka, ka tie jaunie ir plastmasas mēsli un nekas nav labāks par vecajiem ražojumiem. Tas viņam ir etalons un pats labākais. Es gan neko nesaku, bet sirdī jau zinu, ka viņa vintāža ne tuvu nestāv līdzi tām tehnoloģijām, kas ir tagad. Vecie pastiprinātāji ir labi, bet ne tuvu tam, ko rada šodien, jo labākie ir jau sen iemācījušies no vintāžas sistēmām un krietni uzlabojuši visu. Šim pastiprinātājam ir augsta, bet piemērota cena, un par to ir rakstīts, ka, tiklīdz tu dzirdēsi, kā tas skan, aizmirsīsi par ieguldītajiem līdzkļiem, un tā arī bija. Tiklīdz es sāku klausīties un noķeru to vienu momentu, es pilnība aizmirsu par cenu un sapratu, ka par tādu ierīci var maksāt arī vairāk. Kas ir tas, ko tu radi? Šobrīd notiek mūzikla veidošana, un es domāju, ko šie cilvēki caur to spēs radīt – vai mākslinieki spēs radīt tādu uzvedumu, kas uzrunās neticīgu cilvēku sirdis, ka viņiem patiks un viņi gribēs tādā veidā pienestu Jēzu Kristu, ka viņi sapratīs, cik ļoti viņiem to vajag! Svētais Gars grib runāt! Viņš grib uzrunāt caur rīcības cilvēkiem, kas aug savā vērtībā. Visur, kur tu redzi kaut, kas tevi uzrunā, aizskar, patīk, aiz tā stāv rīcības cilvēks, kas rada kaut ko tiešām vērtīgu.

Vai tu zini, kāpēc ir daudz kristiešu, kas neskatās kristīgās filmas? Ir arī augstas klases kalpotāji, kas nelasa kristīgās grāmatas. Kāpēc, ieslēdzot kādu kristīgo filmu, nav vēlme to skatīties? Drīzāk gribas redzēt “Dzelzs cilvēku”. Tāpēc, ka liela daļa to filmu nav baudāmas. Es labāk palasu Bībeli, nevis skatos nebaudāmu filmu ar kristīgu saturu. Es jau arī skatos tikai tās, kuras zinu, ka ir labas, piemēram, “Kristus ciešanas”. Tur ir kvalitāte, tur ir sirds. No otras puses, es domāju, ka cilvēki, kas sākumā taisa sliktas kvalitātes filmas, ar laiku kaut ko izmaina un iemācās, ja turpina un nepadodas.

Kā zināt, kas ir tava nodarbošanās? Vienkārši sāc kaut ko darīt! Atrodi, ko tu saproti, ka tev daudz maz padodas un kas daudz maz patīk, sāc darīt, un tad arī iepatiksies un sanāks. Tu domā, ka Dievs man teica, ka es būšu orators? Es zinu, ka es sludinu, un tas nes augļus, bet man Dievs nebija teicis, ka es būšu mācītājs, sludinātājs. Viņš teica, ka būšu Viņa kalps. Un zini, kā es sāku sludināt? Man vienmēr bija liecība. Savā pirmajā draudzē man gandrīz katru nedēļu bija liecība par izmaiņām, kas notikušas tajā nedēļā. Un es nemaz negribēju tur stāvēt priekšā un runāt, tur arī knapi varēja saprast, ko es saku. Es kaut ko ātri uztraukumā nobēru, bet tomēr es gribēju pateikt, ko Dievs man ir darījis tās nedēļas laikā. Tur bija jāpiesakās, tāpēc es gandrīz pirms katra dievkalpojuma zvanīju mācītājam un teicu, ka man ir liecība, un mācītājs vienmēr arī ļāva man runāt. Vienreiz viņš pasniedza homilētikas (uzstāšanās māksla, kas māca par svētrunu uzbūvi, sagatavošanu un teikšanu) kursus, kuros es gribēju būt. Kāpēc? Es gribēju pateikt cilvēkiem par Jēzu. Patiesībā iemesls, kāpēc es kļuvu par sludinātāju un mācītāju, ir tikai tāpēc, ka es gribēju stāstīt par Jēzu ļoti daudz cilvēkiem, es gribēju uzrunāt pēc iespējas vairāk cilvēku. Tas, ka tagad draudzē ir kaut kāda sapratne par līderību, ir tikai tāpēc, ka es sapratu, ka tā var vairāk kaut ko izdarīt, nevis tāpēc, ka es piedzimu par līderi un uzreiz sapratu, kā vajag visu izdarīt. Nebija tā, ka es uzreiz gribēju būt līderis, motivators vai kā tamlīdzīgi, es vienkārši kaut ko darīju un darīju pareizas lietas, un ar laiku es sapratu, ka man patīk sludināt.

“Ja tu redzi vīru savā darbā tikušu, tad zini, ka tāds stāvēs ķēniņa priekšā un viņam nebūs kalpot šādiem tādiem zemiem ļaudīm.” (Salamana pamācības 22:29)

Salamans saka, ka var būt tādi cilvēki, kas apkalpo un dod kaut ko augstas sabiedrības slāņa cilvēkiem. Tas nozīmē, ka, ja tu labi proti savu amatu, tad var nākties apkalpot augsta līmeņa cilvēkus, jo visi meklē labāko.

Cilvēks, kurš labi apguvis savu darbu, stāvēs augstu cilvēku piekšā. Bokseris Mairis Briedis un basketbolists Kristaps Porziņģis tam ir labi piemēri. Viņi stāv ļoti augstu cilvēku priekšā, tai skaitā valsts prezidenta.

“Ja tu redzi vīru savā darbā tikušu, tad zini, ka tāds stāvēs ķēniņa priekšā un viņam nebūs kalpot šādiem tādiem zemiem ļaudīm.” (Salamana pamācības 22:29)

Rīcības cilvēki vienmēr virzās uz augšu.

“Čakla roka valdīs, bet rokai, kas gausa un nolaidīga, būs jāveic piespiedu darbi.” (Salamana pamācības 12:24)

Rīcības cilvēks rīkojas tūlīt, kad tas kļūst nepieciešams. Cilvēkam, kurš izvēlas būt gauss, vēlāk tik un tā būs jārīkojas piespiedu kārtā, tikai jau diemžēl citā – zemo ļaužu statusā. Jo valda tie, kas rīkojas laikus, savukārt pārējie pakļaujas. Tie ir cilvēki, kas visu atliek. Tiem risinājums ir Īrija. Gandrīz pusmiljons jeb ceturtā daļa Latvijas iedzīvotāju jau ir izbraukusi no mūsu valsts. Kopumā tie ir cilvēki, kas laikus nav uzņēmušies risināt un darīt to, kas ir jādara, tādēļ nav spējuši atrisināt savas problēmas Latvijā. Tava izvēle ir darīt to tagad un valdīt vai pēcāk un būt vergam. Kalpošanas sakarā ir divu tipu cilvēki. Vieni rīkojas, otri nē. Pirmie nāk pie manis un saka, ka viņiem ir vēlme vairāk uzņemties un arī paši iesaka, kā viņi to var darīt, pie otriem man ir jāiet pašam un jānorāda lietas, ko viņi nav paveikuši. Pirmie visu dara paši, otri man visu laiku ir jāstumj. Un panākumus savā dzīvē un kalpošanā biežāk gūs pirmie, tie valdīs. Otrais tips negūs panākumus, kamēr neiemācīsies būt rīcības cilvēks.

“Kur nav vēršu, tur sile tīra, bet, kur vērsis darbīgs, tur daudz ienākumu.” (Salamana pamācības 14:4)

Kāda šeit morāle? Ja nav vērša, nav izdevumu, bet, ja nopērc vērsi, vēlāk ir daudz ienākumu jeb tu nevari vinnēt, kamēr neuzņemies risku.

“Uztici Tam Kungam savus darbus, tad tavi nodomi sekmēsies.” (Salamana pamācības 16:3)

Dari to, kas ir saskaņā ar Dieva vārdu. Kalpošanā saredzi Dieva vadību, arī biznesā, darba vietā vai mācībās, lai kur tu būtu, rīkojies saskaņā ar Dieva vadību, ko iegūsi personīgās attiecībās ar Dievu. Šogad aprit jau astoņpadsmit gadi, kopš es regulāri ikdienā esmu pavadījis laiku lūgšanās un Bībeles studēšanā. Tieši no turienes man nāk precīzi norādījumi par to, kā darīt lietas. Ja es dzirdu no Dieva, es nevaru nedarīt, un ir svarīgi rīkoties uzreiz.

“Kad cirvis ir kļuvis neass un tā asmens netiek uzasināts, tad jāpieliek vairāk spēka, bet darbu veicina gudrība.” (Salamans mācītājs 10:10)

Ja tu gribi kvalitatīvi izdarīt savu darbu, nepietiek tikai ar strādāšanu, ir arī jāmācās. Jāmācās tajos virzienos, kuros gribi gūt panākumus. Nākamnedēļ, piektdienas vakarā un sestdien visas dienas garumā pie mums uzstāsies viesmācītājs no Dāga Hevarda-Milla kalpošanas, draudžu apvienības bīskaps Ričards Erī, kurš semināru formā mācīs par līderības principiem. Tā būs lieliska iespēja ikvienam mācīties. Izmanto to! Uzzināsi pareizāko virzienu un sapratīsi, kā to sasniegt.

Dāvids no Bībeles ir labs rīcības cilvēka piemērs, jo jau no mazotnes viņš to attīstīja. Ganībās viņš trenēja lingošanu, lai, kad kāds plēsējs nozagtu no ganībām kādu aitu, viņš to varētu panākt, uzveikt un laupījumu atņemt. Viņš nebijās pat lauvas priekšā. Kad Izraēlu apdraudēja filistiešu karaspēks un Dāvids sastapās ar patieso mīkstčaulīguma stāvokli savas armijas vidū, viņš jau atkal bija tas, kurš nekavējās reaģēt. Lūk, viņa panākumu atslēga! Dāvids rīkojās tūliņ un uzvarēja. Taču arī viņa dzīvē bija brīži, kad tā viss nenotika un Dāvids vispār nereaģēja uz notiekošo. Reiz, kad viņš jau bija ķēniņš un daudzu bērnu tēvs, viens no viņa dēliem, Amnons seksuāli izmantoja savu māsu Tamāru, taču Dāvids šim nodarījumam nebija piešķīris lielu ievērību. Šo kaunu ļoti ātri varēja atrisināt, liekot pārim apprecēties, taču Dāvids nereaģēja. Rezultātā Tamāras brālis Absaloms pie sevis nozvērējās, ka, ja tēvs neko nedarīs, viņš darīs. Pagāja pāris gadi, un viņš savu brāli nogalināja. Ar to nekas nebija beidzies. Sava tēva dēls uzsāka arī mērķtiecīgas darbības, lai šķeltu ķēniņa galmu, un pulcināja ap sevi ietekmīgus varasvīrus Dāvidam aiz muguras. Domājams, savu lomu šai notikumā nospēlēja tieši Dāvida vienaldzība pret pāridarījumu Tamārai. Dāvidam sava dēla soļi bija zināmi, taču viņš jau atkal ļāva sirdij valdīt pār prātu un neņēma vērā draudīgo situāciju, lai gan patiesībā viņam vajadzēja savu dēlu sodīt ar nāvi vai izsūtīt trimdā. Rezultā Izraēlā izcēlās pilsoņu karš, lija tūkstošiem cilvēku asiņu, Dāvids gandrīz pazaudēja savu valsti un tikai tādēļ, ka vienreiz nerīkojās, kad bija jārīkojas. Un vai tu vienmēr rīkojies? Bezdarbība var dārgi atspēlēties! Ir jābūt rīcības cilvēkam! Un bija vēl kāda reize, kad Izraēls gāja karot, bet Dāvids toreiz izvēlējās nebūt pie karaspēka un palika Jeruzālemē. Šai laikā viņš iepazinās ar kādu skaistu sievieti un gribēja ņemt viņu sev par sievu, taču viņai jau bija vīrs, bet Dāvids savā apmātībā pavēlēja to nogalināt. Šis stāsts ir ilustrācija tam, cik riskanti ir atstāt novārtā savu pienākumu, savu spēju rīkoties, vienalga, vai tas būtu dievkalpojuma apmeklējums, noteikti vārdi kādam konkrētam cilvēkam, evaņģelizācija mājas grupā vai kas cits. Ja nerīkosies, tas var dārgi maksāt! Visbeidzot sirmā vecumā Dāvids atkal nolēma nereaģēt un nogaidīt. Varu kēniņvalstī bija iecerēts nodot Dāvida dēlam Salamanam, taču, kamēr ķēniņš ar to nesteidzās, galmā arvien vairāk šim amatam virzīja Adonju, citu Dāvida dēlu. Viņa pusē nostājās karaspēka virspavēlnieks Joābs, viens no priesteriem un citi ietekmīgi cilvēki. Viņi zināja Dāvida gribu, taču zināja arī to, kā viņš attiecās pret lietām. Tad, kad Dāvids nerīkojās, Joābs rīkojās. Un es daļēji zinu, kāpēc Joābs pieslējās Adonjam, nevis Dāvidam. Joābs jau bija atskatījies n-tās reizes, kad Dāvids nerīkojās. Ja tu esi līderis un nepieņem pareizus lēmumus attiecībā uz cilvēkiem par savas grupiņas kārtību, cilvēki tev pārstās uzticēties. Ja es savā draudzē pieļaušu viltus mācības, aprunāšanu un nelikšu šādiem cilvēkiem doties prom, jūs paši man pārstāsiet uzticēties. Ir lietas, kas ir jādara un jāpaveic uzreiz. Pēdējā brīdī Dāvids saņēmās un iecēla Salamanu par ķēniņu. Ar pēdējiem vārdiem Salamanam viņš pieminēja pret sevi parādīto neuzticību un lika tās sekām atgriezties atpakaļ pie tiem, kas to darījuši.

“Un tāpat tu jau zini, ko man ir nodarījis Joābs, Cerujas dēls, proti, kā tas ir rīkojies ar diviem Israēla karaspēka virspavēlniekiem – ar Abneru, Nera dēlu, un ar Amasu, Jetera dēlu -, kurus viņš ir nogalinājis, kara asinis izliedams miera laikā un aptraipīdams ar izlietām asinīm savu jostu, kas ap viņa gurniem, un savas kurpes, kas tam kājās. Tādēļ rīkojies pēc savas gudrības, bet viņš gan lai neaiziet mierā sirmā vecumā mirušo valstībā... Un redzi, pie tevis vēl ir arī benjamīnietis Šimejs, Geras dēls, no Bahurimas pilsētas, kas ar iznīcības lāstiem mani ir nolādējis tad, kad es biju ceļā uz Mahanajimu. Bet tad viņš bija atnācis man pretī pie Jordānas, un es ar zvērestu pie Tā Kunga esmu apņēmies, solīdamies: ar zobenu es tevi nenonāvēšu. Bet tu viņu neturi vis par tik nevainīgu, jo tu esi gudrs vīrs un zini, ko tu viņam izdarīsi, lai viņu sirmā vecumā novestu mirušo valstībā asinīm aptraipītu." (1. Ķēniņu grāmata 2:5,6,8 )

Dāvids deva norādījumus par to, lai Salamans nokārto līdz galam lietas, ko viņš savas dzīves laikā nepaveica. Salamans paklausīja un ātri nogalināja gan Joābu, gan Šimeju, gan arī savu brāli Adonju. Tas bija gudrs gājiens. Pēc šīs Salamana rīcības valsts uzplauka. Salamanu dēvē par gudrāko cilvēku pasaulē, kāds jebkad ir dzīvojis un kāda vairs pēcāk nebūs. Lai arī viņa dzīve nebeidzās tik labi, kā sākās, tomēr šis laiks bija pati kulminācija Izraēla valstī. Man patīk arī veids, kā Dāvids tika galā ar savām lietām. Bija pasivitātes posmi, bija nenokārtotas lietas un to dēļ problēmas, asins izliešana, un tomēr savā laikā viņš visu paveica. Un es ticu, ka, ja arī tu esi pieļāvis kādas kļūdas, esi pagājis garām kādām iespējām rīkoties, tu visu nokārtosi!

Mācītāja Mārča Jencīša sprediķi ”Rīcības cilvēki” pierakstīja un rediģēja draudzes “Kristus Pasaulei” redakcija

Augšāmcelšanās

Publicēja 2018. gada 3. apr. 12:22Līga Paņina

Ziņas datums 03.04.18.

Šodienas svētrunas tēma – „Augšāmcelšanās”.

Brāļi, es jums atgādinu evaņģēliju, ko jums jau esmu pasludinājis, ko jūs esat dabūjuši un kurā jūs arī stāvat, kas jums arī dod pestīšanu, ja jūs to paturat tādā veidā, kā es jums to pasludināju; citādi jūs būtu velti kļuvuši ticīgi. Jo es jums vispirms esmu mācījis, ko es pats saņēmu, ka Kristus ir miris par mūsu grēkiem pēc rakstiem un ka Viņš aprakts un trešajā dienā augšāmcēlies pēc rakstiem” (1.Korintiešiem 15:1-4)

Tradicionāli sanāk, ka Jēzu sita krustā piektdienā, un svētdienā Viņš augšāmcēlās. Nesanāk trīs dienas un trīs naktis, sanāk trīs nepilnas dienas. Augšāmcelšanās ir evaņģēlija būtība, serde, pats centrs! Tāpat kā augšāmcelšanās fakts ir evaņģēlija centrs, tā augšāmcelšanās fakts ir visas Bībeles svarīgākais notikums, Bībeles centrs. Kristus nāve un augšāmcelšanās. Augšāmcelšanās ir būtiskāka par nāvi, jo Jēzus nepalika pazemē un Viņa miesas neredzēja satrūdēšanu, jo Viņš tika uzmodināts, augšāmcelts Dieva spēkā. Mēs neticam mirušam Dievam, mēs ticam dzīvam Dievam, kas caur Svēto Garu šajā brīdī ir šeit! Augšāmcelšanās ir Bībeles centrālais notikums. Augšāmcelšanās fakts ir visas pasaules vēstures centrālais, svarīgākais notikums. Pāvils skaidri saka: „Es jums atgādinu evaņģēliju, ko jums pats esmu saņēmis.” Kristus, Dieva Dēls, nāca virs zemes cilvēka miesā, nomira par mūsu grēkiem, un ar Viņa brūcēm mēs esam dziedināti. Ar Jēzus nāvi arī mēs tiekam iegremdēti nāvē – mirstam vecajai dzīvei, grēkam un neveiksmēm un augšāmceļamies pilnvērtīgai dzīvei Jēzū Kristū. Augšāmceļamies mūžīgai dzīvībai un attiecībām ar Dievu.

Un, ja Kristus nav augšāmcēlies, tad veltīga ir mūsu sludināšana un arī veltīga jūsu ticība.” (1.Korintiešiem 15:14)

Ja Kristus nav augšāmcēlies, tad veltīga mana sludināšana, veltīga jebkāda sludināšana, tad tas ir Dievam nepatīkami un tukši. Es nerunāju tikai par kristīgo reliģiju, bet par jebkādu reliģiju. Nekur, nevienā reliģijā neviens nav nomiris par taviem grēkiem un augšāmcēlies. Neviens nespēj tevi atdzemdināt jaunai dzīvei, no iekšpuses izmainīt. Neviens, kā tikai Kristus upuris un augšāmcelšanās fakts. Personīgas attiecības ar Dievu, ja nav ticības Kristus augšāmcelšanās faktam, ir veltīgas. Ja tu zini Dievu, zini fiziskus vingrinājumus, kas ir dievišķi, māki daudz ko, esi lasījis daudz un dažādas grāmatas – tas viss nav svarīgi, ja tu neatzīstu Jēzus augšāmcelšanās faktu kā centrālo notikumu un nepieņem to savā dzīvē. Kristus ir augšāmcēlies!

Jēzus viņai sacīja: "ES ESMU augšāmcelšanās un dzīvība; kas Man tic, dzīvos, arī ja tas mirs.” (Jāņa 11:25)

Pats Jēzus ir augšāmcelšanās un dzīvība. Tas, kas ir tevī, ir augšāmcelšanās un dzīvība. Esmu redzējis gan politiskas, gan finanšu reklāmas par celšanos augšup, cēlējspēku vai tamlīdzīgi, bet tas spēks, ko dod Dievs caur augšāmcelšanos, ir nesalīdzināms ar cilvēciskām pūlēm un centieniem. Kad Jēzus ceļ augšā, tu patiešām esi augšāmcēlies. Kad Jēzus pieskaras tavai dzīvei, tad tava dzīve patiešām izmainās. Kad Jēzus pieskarās, tu patiešām vari būt drošs, ka pēc nāves tu dzīvosi mūžīgi kopā ar Viņu. „Es Esmu augšāmcelšanās un dzīvība, un kas Man tic, dzīvos arī tad, ja mirs.” Kas tic uz Jēzu Kristu, kas tic, ka Viņš nomiris un augšāmcēlies personīgi par tevi un dzīvo tevī, tas dzīvos arī tad, ja mirs. Tu vari droši mirt arī tagad. Bet vai tu esi pārliecināts, ka tu vari mirt tagad? Kur tu nonāktu pēc nāves, ja šodien nomirtu? Es gan nevienam nenovēlu nomirt šodien. Es vispār lūdzu Dievu, lai nepienāk tāds brīdis, ka mūsu draudzē kāds nomirst. Bet, kad mēs būsim liela megadraudze ar tūkstošiem cilvēku, tad nāksies rēķināties ar faktu, ka cilvēki mirst visur. Lai šeit valda dzīvība!

Kad Jēzu sita krustā un pēc tam ielika kapā, vietējā reliģiozā draudze, dažādas konfesijas, kas neatzina Kristu, kas nepieņēma Viņa upuri, kaut arī pie viņiem Viņš atnāca, apkaroja Jēzus darbību, apkaroja evaņģēlija izplatīšanos, noliedza augšāmcelšanos jeb nostājās pret Dievu. Kaut arī paši apgalvoja, ka tic un viņu ticība ir pareiza, patiesība bija tāda, ka viņi stāvēja pretī Dievam un darīja visu, lai novērstu cilvēkus no Kristus. Viņi gāja pie tā laika romiešu valdības un rakstīja iesniegumus un sūdzības.

Un sacīja: "Kungs, mēs atminamies, ka šis viltnieks, vēl dzīvs būdams, sacīja: pēc trim dienām Es celšos augšām. Tāpēc pavēli kapu apsargāt līdz trešajai dienai, ka Viņa mācekļi nenāk naktī un Viņu nenozog un neizpauž ļaudīm: Viņš ir no miroņiem augšāmcēlies. Pēdējā vilšana tad būtu lielāka nekā pirmā.” (Mateja 27:63-64)

Tā arī romiešu armija izdarīja – pie Jēzus kapa pielika profesionālu apsardzi. Kad parādījās eņģeļi, akmens no kapa tika novelts un Jēzus augšāmcēlās, tad no šīs profesionālās apsardzes drosmes nepalika pāri nekas. Viņi trīcēja un drebēja, un Jēzus tā vai tā augšāmcēlās. Viņš ir dzīvs! Kapam tika pielikta apsardze, tas tika aizzīmogots, un tas ir dokumentēts. Tas ir pierādīts – kaps ir tukšs. Viņa mācekļi Viņu nenozaga, Jēzus ir dzīvs.

Tiem, kas uzskata sevi par pasaules centru, jāzina, ka Jēzus un Viņa augšāmcelšanās ir pasaules centrs! Ir cilvēki, kas sevi uzskata par galveno un svarīgāko un apkaro augšāmcelšanos faktu. Šādi cilvēki karo pret Dievu – vai tā būtu reliģija, vai kāda politiska partija, vai valsts sistēma, piemēram, komunisms. Tas ir jebkāds kontroles mehānisms, jebkāda cilvēku grupa, kas vēlas uzspiest savas tiesības pāri citu cilvēku tiesībām, kas vēlas, lai visi domā kā viņi, uzspiežot un ieviešot sev labvēlīgus likumus. Šādi cilvēki nevis demokrātiski runā, izglīto vai pauž savu domu, bet virza likumus “no apakšas”, kas, piemēram, aizliedz sludināt evaņģēliju. Pretdieviski cilvēki, kas uzskata sevi par pasaules centru, ir tie cilvēki, kas mēģina manipulēt ar citu cilvēku prātiem un vēlas padarīt cilvēkus un tautas par pelēku nedomājošu masu, kas akli izpilda visus viņu norādījumus.

Varbūt tu kādreiz esi bijis oktobrēns. Tu ar prātu tagad saproti, ka tas bija fufelis? Tu biji oktobrēns, un tavs tētis bija Ļeņins, vai ne? Daudzi no mums tam ticēja. Ļeņins ir miris, bet Jēzus ir dzīvs! Mēs nēsājām kaklautu un komjauniešu nozīmīti. Daudzi no mums ticēja komunisma ideāliem. Ticējām tam, ka visi, kas domā citādāk, ir iznīcināmi. Kāpēc tas tā notika? Jo kādi cilvēki, kas sevi uzskatīja par pasaules centru un savu ideoloģiju par vienīgo pareizo, mācīja, ka visi cilvēki, kuri domā citādāk, ir iznīcināmi vai paverdzināmi. Bet ikvienā sistēmā spēj iespīdēt Kristus gaisma, jo, kur Tā Kunga Gars, tur ir brīvība! Lūk, kāpēc pastāv dažādas sistēmas un atsevišķi cilvēki, kuri vēlas kontrolēt citus, viņi nomelno Kristus augšāmcelšanās faktu un nomelno dzīvās Dieva draudzes. Tas notiek ar vienu mērķi – lai cilvēki garīgi neatdzimst un neapzinās sevi kā brīvus cilvēkus ar savām domām, kā personības, kas var izteikties.

Es lūdzu, Dievs, lai visas tajās valstīs, kurās ir komunisms vai jebkāda diktatūra, iespīd Tava gaisma! Lai visās ģimenēs, kur Dieva vietā ir kāds diktators, kurš nosaka, kur tev būs iet un kur nebūs iet, iespīd Tava gaisma šo cilvēku prātos un sirdīs. Lai mūsu valstī, kurā kādi politiski spēki “rok no apakšas” un cenšas mūs visus padarīt vienādus, iespīd Tava gaisma, Dievs! Lai tajos spēkos, kas pretēji mūsu Satversmei, pretēji veselajam saprātam, pretēji Bībelei cenšas mūs padarīt par vidējo dzimumu, par neko, kas cenšas mūs pakļaut, kas cenšas pakļaut draudzi, iespīd Kristus gaisma.

Jēzus ir dzīvs! Jēzus ir augšāmcēlies! Un ikviena sistēma, kas noliedz šo faktu vai iet pret šo faktu, ir bezdievīga, sātaniska sistēma. Lai tur iespīd gaisma! Dievs mums ir devis spēku, ka mēs varam staigāt pāri čūskām un skorpioniem, un pāri ikvienam ienaidnieka spēkam. Tev Dievs ir devis varu izdzīt ļaunos garus, dziedināt sērgas un slimības. Tu varbūt domā, ka ļaunas lietas notiek tikai kaut kur Zviedrijā vai Norvēģijā, kur jau kultivē incestu un Dievu vairs skolās nevar pieminēt? Tu domā, ka tas notiek tikai citur? Es runāju par mūsu Latviju, un mūsu Satversmē ir skaidri un gaiši rakstīts, ka kristīgās vērtības ir mūsu pamatvērtības. Ja tās ir mūsu pamatvērtības, tad kāpēc mūsu izglītības sistēmā parādās tumsa? Piemēram, kāds draudzes brālis strādā izglītības iestādē, un viena skolotāja no viņa skolas raksta grāmatu, kuru ieviesīs izglītības sistēmā. Izglītības ministrija no grāmatas lika izņemt ārā vārdu ‘Dievs’, lai, pasarg’ Dievs, kāds skolēns neuzzinātu, ka Jēzus ir augšāmcēlies. Bet uzzinās! No mums uzzinās! Lai šīs bezdievīgās sistēmas, Jēzus Vārdā, brūk! LATVIJĀ IR DIEVS! Jēzus nav augšāmcēlies tikai Jeruzālemē, Jēzus ir augšāmcēlies šeit Latvijā. Šī ir īpaša vieta, šī ir īpaša zeme, īpaša tauta. Mēs esam izredzēti, lai nestu Viņa gaismu. VISS, KO APSPĪD GAISMA, IR GAISMA! Jo lielāks ir tas, kas ir mūsos, nevis tas, kas ir pasaulē. Ja Dievs ir ar mums, tad kas būs pret mums? Ja Dievs ir ar tevi, kas būs pret tevi? Paldies Tev, dzīvais Dievs!

Ir cilvēki, kas saka: "Nē, nav jau tik traki!” Kristieši un pat mācītāji saka: “Nav jau tik traki!" Tad, kad mums piegriezīs skābekli un vairs nevarēsim runāt no kanceles par to, kas ir grēks un kas nav, kad sāks vajāt draudzes, tad viņi piekritīs, ka ir traki, taču tad jau būs par vēlu. Vai nav labāk tagad, kamēr ir demokrātija, kamēr mums nav izrakta bedre, pašiem celties un apliecināt Kristus augšāmcelšanās faktu, nostāties savā vietā un teikt savu balsi?

Kā var izdarīt tādus noziegumus pret savu tautu? Kāpēc var likt sistēmā iekšā helovīnus un citas bezdievīgas lietas? Kāpēc var bērnus mācīt par vidējo dzimumu? Puikam, kuram acīmredzami ir krāniņš, skolā saka, ka viņš nav vīrietis, bet gan vidējais dzimums. Viņš vispār nezinās to, kas viņš ir. Ne to, kāda viņam ir tautība, ne dzimums. Augs nepilnvērtīgs cilvēks, kurš nespēs ne pilnvērtīgi dzīvot, ne justies, ne mīlēt, ne radīt pēcnācējus. Tad būs nepieciešamas normālas ģimenes, no kurām izņemt bērnus un nodod šādām ģimenēm. Kā var darīt pret savu tautu tādu noziegumu? Hitlers ir teicis: "Jo lielāki meli, jo cilvēki tiem vieglāk tic." Tiešām, kā cilvēkam var iestāstīt tādas stulbības? Ja tu nezini, kas esi, aizej mājās, noģērbies un paskaties spogulī. To visu nedara cilvēki ar netradicionālu dzimumtieksmi jeb orientāciju. Mans uzskats ir tāds, ka katrs var mierīgi gulēt ar to, ko viņš grib, un nedrīkst būt tāds likums, kas aizliedz gulēt ar kādu, bet visam ir kaut kādas robežas. Ja šo domāšanu sāk uzspiest maniem bērniem, izmantojot varas struktūras un likumus, nevis vienkārši paužot savu viedokli sabiedrībā, vai tas neatgādina komunismu vai fašismu? Kāda cilvēku grupa tiek izcelta pāri citām, un ne jau geji vai lesbietes to dara. Tie ir politiskie spēki, kuri paši nav netradicionāli orientēti, viņi vienkārši izmanto šos cilvēkus.

Tieši to pašu darīja arī Jēzus laika reliģiozie cilvēki. Viņi centās slēpt un melot par augšāmcelšanos. Tas neesot noticis, jo Jēzus esot nozagts. Bet mēs zinām, ka Jēzus ir dzīvs. Augšāmcelšanās fakts ir evaņģēlija, Bībeles un visas pasaules centrs. Ja tu kādreiz satiec cilvēku, kurš sevi uzskata par pasaules centru, vienmēr paturi prātā to, kas patiesībā ir pasaules centrs, kā arī to, kam tu kalpo un kas tu esi. Tu esi ķēniņš, priesteris, Dieva bērns. Un, ja Dievs ir ar tevi, tad kas būs pret tevi? Kas celsies tevis dēļ, tas kritīs tevis dēļ, jo Dievs ir ar tevi. Dievs nav mazais bērns, Viņš var pendeli iedot tiem, kas celsies pret tevi. Es ticu, ka visas šīs sistēmas, kas cenšas darīt noziegumus pret mūsu tautu, dabūs lielu pendeli ar lielu kāju un ļoti cietu zoli. Lielu pendeli, kas sniegsies simtiem kilometru ārā no Latvijas, tālāk no šīs vietas, Jēzus Vārdā.

Augšāmcelšanās pārrada tevi par jaunu cilvēku.

"Tad Jēzus atkal runāja uz viņiem, sacīdams: "ES ESMU pasaules gaisma; kas seko Man, tas patiesi nestaigās tumsībā, bet tam būs dzīvības gaisma."" (Jāņa evaņģēlijs 8:12)

Kas ir Lieldienas? Tie ir Kristus augšāmcelšanās svētki. Bet ne gluži viss ir tik skaisti. Lieldienas svin arī tie cilvēki, kuri noliedz augšāmcelšanās faktu un Jēzu Kristu. Tie ir arī viņu svētki. Gads dalās četrās daļās, un ir četri saulgrieži. Iespējams, ka tu zini tikai divus Ziemassvētkus un Jāņus, bet ir četri saulgriežu punkti Ziemassvētki, Lieldienas, Jāņi un Miķeļi. Šogad 20. martā plkst.18:15 sākās pavasaris. Tie ir pavasara saulgrieži, kad diena sāk ņemt pārsvaru pār nakti, un Jāņu saulgriežos ir visgarākā diena, gaismas stunda. Sākot ar Jāņiem gaisma sāk zaudēt, un tumsa sāk ņemt pārsvaru. Miķeļos atkal diena un nakts ir vienādā garumā, un nakts sāk ņemt virsroku pār gaismu. Ziemassvētkos ir visgarākā nakts, tumsas stunda, taču uzreiz pēc tam dienas sāk kļūt garākas. Lieldienās gaisma jau uzvar tumsu, un Jāņos ir pat apogejs. Jēzus piedzima Ziemassvētkos, kad gaisma sāk ņemt virsroku pār tumsu. Viņš nomira pie krusta un augšāmcēlās Pasā svētkos, kas atbilst Lieldienām un pavasara saulgriežiem, kad gaisma uzvar tumsu. Jēzus pats par Sevi saka: "Es Esmu pasaules gaisma." Jēzus ir uzvarējis tumsu.

"Es esmu Alfa un Omega, Pirmais un Pēdējais, Sākums un Gals." (Atklāsmes grāmata 22:13)

"Tādēļ, ja kas ir Kristū, tas ir jauns radījums; kas bijis, ir pagājis, redzi, viss ir tapis jauns." (2.Korintiešiem 5:17)

Viss ir jauns. Tas ir jauns sākums. Kad diena sāk ņemt virsroku pār nakti, tad ir jauns sākums. Ja tu atzīsti augšāmcēlušos Kristu, tad tavai dzīvei ir jauns sākums. Kas bijis, ir pagājis, viss ir jauns. Tu esi jauns radījums, jauns cilvēks, tev ir jauna sirds un jauna, apgaismota dzīve. Apzinies to! Augšāmcelšanās savā dzīvē ir jāuztur formā. Citiem vārdiem augšāmceltam cilvēkam jeb kristietim ir jāuztur sevi garīgajā formā, jo Jēzus saka, ka cilvēks nedzīvo no maizes vien, bet no ikkatra vārda, kas iziet no Dieva mutes.

"Ja nu jūs ar Kristu esat augšāmcēlušies, tad tiecieties pēc tā, kas augšā, kur ir Kristus, kas paaugstināts pie Dieva labās rokas." (Kolosiešiem 3:1)

Tiecieties pēc tā, kas augšā. Ja tu esi atzinis Jēzu Kristu par savu Glābēju, tiecies pēc tā, kas augšā. Regulāri lasi Bībeli, neizlaid nevienu draudzes pasākumu, slavē un pielūdz Dievu, kalpo Viņam un liecini par Kristus augšāmcelšanos saviem kaimiņiem, draugiem un citiem cilvēkiem! Piedalies visur, kur tu vari paust Dieva varenos darbus! Tiecies pēc tā, kas ir augšā! Tas ir ļoti svarīgi un nepieciešami ikvienam, arī Tev.

"Tad es dzirdēju stipru balsi debesīs saucam: "Tagad ir atnākusi pestīšana un mūsu Dieva spēks un valstība un Viņa Kristus vara, jo ir gāzts mūsu brāļu apsūdzētājs, kas tos apsūdzēja mūsu Dieva priekšā dienām un naktīm." (Atklāsmes grāmata 12:10)

Ir gāzts apsūdzētājs. Kas ir apsūdzētājs? Tas ir velns. Svētais Gars, es lūdzu, ka Tu dziedini sirdis un prātu šajā brīdī! Dievs saka: "Tiecieties pēc tā, kas augšā!" Centieties ievērot baušļus, Dieva pamatprincipus, paaugstinātos principus, kalpojiet un dariet! Ir tādas lietas, kuras tu nespēj, un tas ir cilvēcīgi. Ir dažādas, sarežģītas lietas, kuras nevaram atrisināt vai vienkārši ir kāds grēks, kurā krītam ik pēc laika. Tādos brīžos ir vainas sajūta. Pat līderiem tāda ir, kad grupiņa ilgāku laiku neaug. Es sludinu, ka grupiņa neaug tad, ja līderis nav pietiekami nodevies šai kalpošanai. Tieši tā arī ir, bet vai tāpēc ir jājūtas vainīgam? Kurš liek justies vainīgam? Vai Svētais Gars? Nē! Tas ir apsūdzētājs, sātans, kurš pielien pie tevis un liek justies vainīgam par to, ka esi kaut ko izdarījis vai sagrēkojis. Iespējams, tu kaut ko nespēj vai arī spēj, taču vienkārši nedari. Tajos brīžos velns ir tas, kas liek justies vainīgam. Tevī ir jābūt nevis vainas sajūtai, jo tā nav no Dieva, bet gan vieglai Svētā Gara balsij, kas saka: "Šo lietiņu kopā atrisināsim, pie šīs lietiņas mums kopā ir jāstrādā, šī lietiņa ir jāmaina. Tiecies pēc tā, kas augšā, Es tev palīdzēšu, Mans dēls, Mana meita! Mēs kopā to paveiksim!" Citiem vārdiem sakot, ir jābūt veselīgai vainas sajūtai, nevis nosodošai. Jēzus pie krusta tika pienaglots un uzņēmās tavu vainu. Tas ir augšāmcelšanās fakts. Jēzus kļuva vainīgs un nomira par tavu vainu, taviem grēkiem un augšāmcēlās, lai tu dzīvotu nevis vainas apziņā, bet brīvībā. Svētais Gars runā uz tevi par to, kas ir jāmaina. Iespējams, ir diskomforts, bet ne vainas apziņa. Jēzus kļuva vainīgs tavā vietā. Ir gāzts mūsu brāļu apsūdzētājs. Es jūtu, ka ir vairāki cilvēki, kuriem ir vajadzīga dziedināšana no neveselīgas vainas sajūtas. Ja arī tev šī dziedināšana ir nepieciešama, pacel rokas un saki: "Dievs, Jēzus Kristus Vārdā es lūdzu dziedini mani no neveselīgas vainas sajūtas! Es tiekšos pēc tā, kas augšā. Es tiekšos uz priekšu, ne atpakaļ. Ir gāzts apsūdzētājs. Es atsakos no vainas sajūtas. Es atsakos no neveselīgas vainas sajūtas. Sātan, vācies prom no mana prāta un dzīves Jēzus Kristus Vārdā! Paldies, Jēzu, par Tavu mieru un prieku, ar kuru Tu piepildi mani! Āmen!

Augšāmcelšanās ir jāuztur formā, bet ne ar vainas sajūtu. Kā mēs varam kalpot Dievam? Varbūt tu neesi kaut ko laicīgi sagatavojis vai pat apzināti izdarījis. Varbūt tu kā slavētājs vienmēr nāc uz skatuves un jūties vainīgs par to, ka nespēsi ievest cilvēkus Dieva klātbūtnē. Protams, tu esi vainīgs! Protams, ka tā ir tava atbildība, bet ne tāpēc tev tagad jāļauj velnam sevi nospiest! Jēzus tavu vainu ir uzņēmies. Mācītājs, to redzēdams, vienkārši noņems tevi no šīs kalpošanas. Varēsi sēdēt zālē, slavēt un mācīties. Vienkārši mācies to visu izdarīt tā, kā pienākas! Neielaid sevī vainas apziņu, domājot, ka nekas vairs neesi un neko nevari. Ja slavētājam, kurš draudzes priekšā dzied, ir vainas apziņa, tad nebūs svaidījuma. Lūgšanā un balsī to labi varēs dzirdēt. Padomā, kādi izskatās tie cilvēki, kuri ir nomocījušies ar vainas apziņu. Šī vainas apziņa ir redzama gan viņu acīs, gan tajā, ka pie katras izdevības viņi apliecina savu vainu. Jēzus mīl tevi, un Viņš ir gāzis apsūdzētāju. Apliecini sev: "Man ir atbildība, bet es ne pie kā neesmu vainīgs."

Tiecies pēc tā, kas augšā! Uzturi sevi garīgā formā!

"Kā tad nu būs, brāļi? Kad jūs sanākat kopā, katram ir kaut kas, vai psalms, vai mācība, vai atklāsme, vai mēles, vai mēļu izskaidrošana, viss lai notiek celšanai." (1.Korintiešiem 14:26)

Katram ir kaut kas, ko dot, ar ko kalpot. Vai tev kalpo mūsu draudzes slavēšana, kad tu ieslēdz ierakstu un slavē pie šīs mūzikas? Vai tu ieej Dieva klātbūtnē? Vai tas tevi ceļ? Šie cilvēki tev kalpo. Bībele saka, ka mums katram ir, ko dot. Tātad mums katram ir jādod un katram arī jāsaņem. Mums ir jāņem un jādod. Nevar tikai dot vai ņemt. Man nebūs, ko dot, ja es neņemšu. Tieši tāpat arī es nevaru ņemt un neko nedot pretī. Tad es kļūstu kā stāvošs ūdens, kas sasmird. Kāda draudzes kalpotāja man atsūtīja vēstuli, pastāstot to, ko viņa ir piedzīvojusi savā kalpošanā.
Liene: "Es biju savā prātā pieņēmusi to, ka esmu nejūtīga pret Dieva klātbūtni un Svēto Garu. Man bija problēmas Viņu sajust. Es ļoti labi zināju, ka daudziem draudzes kalpotājiem ir līdzīgi, un ka tā nav liela problēma, tāpēc sevišķi par to nepārdzīvoju. Vakar, lūdzot Dievu, attapos, ka jau pusotru mēnesi es gandrīz katrā dievkalpojumā un savā lūgšanu kambarī sajūtu Dieva klātbūtni un piedzīvoju Viņu ļoti stiprā mērā. Es sāku par to domāt un lūgt, un sapratu, ka tas ir kopš draudzes desmit gadu jubilejas pasākuma. Iemesls, kāpēc, manuprāt, tā ir noticis ir tas, ka es pati neatlaidīgi meklēju Dievu savā lūgšanu kambarī un draudzē, slavējot un pielūdzot Viņu. Svarīgākā daļa ir tā, ka mums bija ļoti vērienīga draudzes jubileja ar viesiem. Viesi mums visiem, īpaši slavēšanas kalpotājiem, iemācīja ļoti labas lietas, kuru kalpošanas rezultātā arī es, pirms tam it kā bezcerīgs cilvēks, piedzīvoju Dievu.” Mums ir vajadzīgs, ka mums kalpo, taču arī mums ir kādam jākalpo! Patiešām, mūsu slavēšana ir izmainījusies pilnībā. Pavisam savādāk ir slavēt Dievu kopā gan te uz vietas, gan mājās, klausoties video. Visiem, kas vēl neko nejūt, slavējot Dievu, es apsolu – arī uz jūsu ielas reiz būs svētki! Neko nekad nepalaid garām
ne grupiņu, ne dievkalpojumus, ne citus pasākumus draudzē! Ja tu to sāc darīt, tad tā jau ir pirmā pazīme, ka tu atdziesti un nerūpējies par savu augšāmcelšanās statusu. Rūpējies par savu garīgo stāvokli!

Kāds ir augšāmcelšanās svarīgākais mērķis?

[..] sākot ar Jāņa kristību līdz tai dienai, kad Viņš no mums tika uzņemts debesīs, vienam no tiem līdz ar mums jākļūst par Viņa augšāmcelšanās liecinieku."” (Apustuļu darbi 1:22)

Jūda pakārās, un mācekļi viņa vietā izvēlējās citu augšāmcelšanās liecinieku. Arī mēs, liecinot cilvēkiem, stāstām par augšāmcelšanās faktu: „Jēzus ir augšāmcēlies, un, redzi, arī es esmu augšāmcēlies, jo biju tāds un tāds, toties tagad esmu brīvs. Nāc un piedzīvo dzīvo Dievu!”

„Tāpēc eita un darait par mācekļiem visas tautas, tās kristīdami Tēva, Dēla un Svētā Gara Vārdā.” (Mateja evaņģēlijs 28:19)

Ej un sludini augšāmcelšanos! Tas nav kaut kas tāds, ko mēs darām tikai tad, kad mums gribās to darīt. Tas ir mūsu pienākums. Tas nebija tikai mācekļu pienākums. Mums ir jākļūst par 100% augšāmcelšanās lieciniekiem!

„Bet sapratīgie mirdzēs kā debesjuma spožums, un tie, kas daudzus veduši pie taisnības, kā zvaigznes mūžīgi mūžam.” (Daniela grāmata 12:3)

Kas mirdzēs kā zvaigznes mūžīgi mūžam? Tie, kas ir rūpējušies ne tikai par sevi, bet arī pie citiem. Tie, kas ir pauduši augšāmcelšanos un daudzus ir veduši pie taisnības. Ne tāpēc es esmu izglābts, ka es sludinu Jēzus augšāmcelšanos, bet es esmu augšāmcēlies, tāpēc liecinu. Un tā ir viena no zīmēm, ka es piederu Viņam.

„Un eita steigšus un sakait Viņa mācekļiem, ka Viņš ir no miroņiem augšāmcēlies; un redzi, Viņš jums pa priekšu noies uz Galileju, tur jūs Viņu redzēsit. Redzi, es jums to esmu sacījis."” (Mateja evaņģēlijs 28:7)

Eņģelis sievietēm pie kapa lika steigšus iet un evaņģelizēt Jēzus augšāmcelšanos (nevis nomierināties, palūgt Dievu un tad iet). Tātad pirmās evaņģēlistes bija sievietes. Augšāmcelšanās fakts ir jādara zināms visiem. Es izlasīju evaņģēlista Dmitrija Makarenko, kuru personīgi pazīstu (viņš organizēja manu evaņģelizācijas tūri pa Ukrainas sešdesmit pilsētām), grāmatas. Atceros, kā mēs ar Dmitriju un viņa tikpat ražena auguma draugu sauļojāmies pie Melnās jūras Krimā un devāmies lēkt no klints ūdenī. Dmitrijs ar draugu ātri ieleca, taču man nācās nokāpt mazliet zemāk, lai ielektu. Šajā grāmatā Dmitrijs stāstīja par šo draugu. Senāk viņi abi ir bijuši narkomāni. Viņš atcerējās, kā šis draugs nāca pie viņa uz mājām ar magoņu buķeti rokās, paziņojot, ka neviens neko nav redzējis, neskatoties uz to, ka pagalmā sēdēja tantiņas, kuras vienmēr visu redz. Dmitrijs pirmais atgriezās pie Dieva, viņš kalpoja Krimā „Dziedināšanas teltī”. Gadījās, ka šis draugs pēkšņi uzradās, un Dmitrijs viņu uzaicināja uz sapulci, kurā draugs pieņēma Jēzu par savu Glābēju. Protams, ka par viņu desmit gadus mamma un pats Dmitrijs bija lūguši. Draugs piecpadsmit gadus bija dūries. Pēkšņi pārtraukt to darīt vienkārši nav iespējams. Es to patiesi zinu, jo pats esmu to piedzīvojis, skrējis ar galvu sienā un saplēsis savus jaunos džinsus, agonijā vārtoties pa grīdu. Kad mans draugs beidzot atnesa kārtējo šļirces devu, nebija iespējams iešpricēt, jo mana roka vienkārši kratījās. Tikai ar kājām piespiežot roku, varēja iešpricēt narkotikas vēnā. Un šis Dmitrija draugs no rīta pamodās kā svaigs gurķītis. Tas bija Dieva brīnums. Viņš nebija lasījis Bībeli, neko nezināja par konfesijām, taču viņš tajā pašā dienā evaņģelizēja un vakarā uz dievkalpojumu atveda vairākus cilvēkus. Augšāmcelšanās jēga ir sludināt augšāmcelšanos!

„Apustuļi ar lielu spēku apliecināja Kunga Jēzus augšāmcelšanos, un liela žēlastība bija ar viņiem visiem.” (Apustuļu darbi 4:33)

Tātad Dieva žēlastība un spēks bija viņos, kas sludināja Jēzus augšāmcelšanos notika brīnumi un zīmes, auga stipras personības. Sludiniet evaņģēliju, lieciniet, celiet mājas grupas, un saņemsiet Dieva žēlastību un spēku savā dzīvē! Draudzē svaidījums neaug pats no sevis. Svaidījums pieaug tikai tad, kad draudze iziet uz ielām un sludina evaņģēliju neticīgajiem. Mājas grupā, kura ir vērsta uz sevi, svaidījums iet mazumā. Jāiet pie neglābtiem, tad arī augs spēks un svaidījums. Un arī draudzē pieaugs svaidījums, ja iesim uz āru, sludinot evaņģēliju.

„[..] akli redz, tizli iet, spitālīgi top šķīsti, kurli dzird, miroņi ceļas augšām un nabagiem tiek sludināta prieka vēsts.” (Mateja evaņģēlijs 11:5)

Kad Jāņa Kristītāja mācekļi nāca un jautāja, vai Jēzus ir tas, ko viņiem gaidīt, vai nāks kāds cits, Jēzus atbildēja, lai iet un saka Jānim, ka miroņi ceļas augšā. Nē, tev nav jāiet pie mirušajiem uz kapličām, bet mūsu uzdevums ir iet pie cilvēkiem, kuri ir miruši savos grēkos bez Kristus un sludināt viņiem evaņģēliju, neatkarīgi, vai tev to gribās, vai negribās. Katru reizi taču ir jāsaņemas, lai pateiktu to cilvēkiem, vai nav tā? Bet, kad tu to izdari, parādās spēks.

Tātad augšāmcelšanās ir Bībeles centrs, evaņģēlija centrs un pasaules centrs. Augšāmcelšanās pārrada tevi par jaunu cilvēku. Augšāmceltais cilvēks ir jāuztur formā. Augšāmcelšanās augstākais mērķis ir sludināt evaņģēliju. Augšāmcelšanās spēks darbojas, kad tu sludini. Svētīgi ir tie cilvēki, kuriem ir daļa pie augšāmcelšanās un kuriem nav daļa pie otrās nāves. Jo cilvēks var nomirt divas reizes:

„Svētlaimīgs un svēts ir tas, kam daļa pie pirmās augšāmcelšanās. Pār tādiem otrai nāvei nav varas; bet tie būs Dieva un Kristus priesteri un valdīs kopā ar Viņu tūkstoš gadu.” (Atklāsmes grāmata 20:6)

Pirmā nāve ir fiziskā nāve, ikviens mēs mirsim. Bet otrā nāve ir garīgā nāve cilvēks bez augšāmcelšanās spēka savā dzīvē, bez Dieva. Lai ko kāds pāvests paziņotu žurnālos par elles neesamību, Bībelē ir teikts, ka elle ir. Un ir tikai viens ceļš uz debesīm Viņa Vārds ir Jēzus Kristus. Ja tu nepazīsti Jēzu Kristu kā savu Glābēju, šodien tu vari pieņemt Viņu, atzīt Viņa augšāmcelšanās spēku un piedzīvot Viņa žēlastību!

Mācītāja Mārča Jencīša sprediķi “Augšāmcelšanās” pierakstīja un rediģēja draudzes “Kristus Pasaulei” redakcija

Nodošanās

Publicēja 2018. gada 27. marts 12:59Līga Paņina   [ atjaunināts 2018. gada 28. marts 00:54 ]

Ziņas datums 27.03.18.

Šodienas tēma ir “Nodošanās”. Bībelē vārds ‘nodošanās’ ir sinonīms vārdam ‘svētīšanās’. Citam labāk patīk teikt: “Es svētos,” citam: “Es nododos.” Ir trīs sfēras, kurās Dievs vēlas, lai mēs pilnībā nododamies:

1. Personīgas attiecības ar Viņu.

Dieva griba ir, ka tas nav mūsu hobijs, bet dzīves un eksistences pamatu pamats. Nevis tikai tad, kad mums ir labs garastāvoklis vai tas ir izdevīgi, bet tā ir mūsu dzīves jēga.

2. Morālās īpašības.

Pēc tam, kad esam pieņēmuši Jēzu, pildām desmit baušļus, kas ir Dieva griba, atklāta jau Vecajā Derībā un paaugstināta Jaunajā Derībā. Tā ir savas dzīves nodošana Dieva rokās, nevis tikai tad, kad ir ērti, bet ikdienā – savā sirdī, domāšanas veidā un darbos.

3. Kalpošana.

“Ejiet un dariet par mācekļiem visas tautas.” (Mateja 28:19) Dieva prāts ir nodošanās kalpošanai Viņam, un kalpot Dievam nozīmē kalpot cilvēkiem Jēzus Kristus Vārdā.

Šī ir kā svētā trīsvienība – Tēvs, Dēls un Svētais Gars. Tās ir lietas, kuras viena bez otras nestrādā. Ja tu neesi nodevies personīgām attiecībām ar Dievu, tu nespēsi nodoties morāli un kalpošanai, ja tu neesi nodevies kalpošanai, tu nespēsi nodoties morālai dzīvei. Ja tev nav morālo īpašību – tu neturi desmit baušļus, tev būs grūti kalpot. Tas viss ir cieši saistīts. Skaidrojošā vārdnīca vārdu ‘nodošanās’ skaidro kā intensīvu, arī aizrautīgu nodarbošanos ar kaut ko, veltot tam savu laiku un pat dzīvi. Reizēm Dievs runā ar cilvēku nožēlot grēkus, viņš iznāk priekšā pieņemt Jēzu un skaita lūgšanu, bet pienāk nākamā svētdienā, un šis cilvēks atkal ir priekšā un lūdz lūgšanu. Es esmu redzējis cilvēkus, kuri ir nākuši priekšā piecas, sešas reizes. Varbūt tā patiesi ir pirmā emocionālā sastapšanās ar Dievu, bet kaut kādā brīdī tas jau ir par daudz. Es pieņēmu Jēzu cietuma kamerā, un Dievs vienā mirklī ienāca manā sirdī un izmainīja mani. Es sastapos ar Viņu, nodevu savu dzīvi Viņam, un Dievs skaidri man pateica: “Mārci, tagad tu būsi Mans kalps,” un iedeva pamatu turpmākai dzīvei – personīgas attiecības ar Viņu jeb Bībele un lūgšana, kā arī kalpošana un draudze. Pēc šī piedzīvojuma es ierados soda izciešanas vietā, kur bija arī kapela un ticīgie, un tur kāds vīrs no manis dzirdēja, ka vēlos apmeklēt baznīcu, un ar visu varu vēlējās, lai es eju kopā ar viņu uz kapelu un skaitu grēku nožēlas lūgšanu. Es iekšēji tam pretojos, jo vienu reizi jau biju pieņēmis Jēzu Kristu. Kāpēc tev vēlreiz ir jāpieņem Jēzus, kuru tu vienreiz jau esi pieņēmis? Ja tu esi pieņēmis Jēzu, tu zini, Kurš ir tavs Glābējs! Ja tu esi nodevies Dievam, tu to zini. Es esmu Jēzu pieņēmis divreiz, taču jaunpiedzimšana notika vienreiz.

Ja tu esi nodevies kalpošanai, tu to zini. Ja tu esi nodevies attiecībām ar Dievu, tu to zini. Ja tu savu dzīvi esi nolicis pie Viņa kājām, tu to zini. Tajā pašā laikā Dievs ik pa laikam tev atgādina, kas reiz jau ir noticis, un aicina nodoties. Svētais Gars uzrāda kādas tavas dzīves sfēras, kurās tu esi padevies vai sācis padoties, lai tu spēj atkārtoti nodoties. Tev nevajag divas reizes pieņemt Jēzu, bet tu vari atkārtoti Viņam nodoties. Ja tu esi kaut ko pazaudējis, tu atkal vari to atgūt. Otrs skaidrojums no vārdnīcas: ‘nodoties’ – pilnībā ļauties. Kāpēc tu varbūt nevari slavēšanas laikā piedzīvot Dievu? Tāpēc, ka tu neesi nodevies, tev ir simts dažādas blakus domas. Ja tu sekotu līdzi vārdiem, iedziļinātos tajā, kā vada slavēšanu un pielūgsmi, un tai nodotos, tu piedzīvotu Dievu. Es neticu, ka uz zemes ir tāds cilvēks, kas nevar piedzīvot Svēto Garu. Katrs to piedzīvo citādāk – viens raud, otrs smejas, trešais saprot. Dieva piedzīvošana ir nodošanās jautājums. Tā ir ļaušanās psihiskam stāvoklim un domām no un par Dievu.

Trešais skaidrojums vārdam ‘nodoties’ pilnībā ļauties netikumam, vājībai vai grēkam. Šeit derēs vārds ‘apsēsts’. Cilvēks joprojām var būt ar Dievu, bet viņš vienkārši grēko jeb ir kādas lietas, par kurām Dievs runā, ka būtu jāmaina, bet viņš to nedara un necīnās, un ar laiku grēks pieaug spēkā, līdz cilvēks iekrīt pilnīgā bezdievībā ar pilnīgu atteikšanos no Jēzus Kristus. Ja cilvēks nododas grēkam, viņš var nonākt pilnīgā velna varā.

Ne ikkatrs, kas uz Mani saka: Kungs! Kungs! – ieies Debesu valstībā, bet tas, kas dara Mana Debesu Tēva prātu. Daudzi uz Mani sacīs tanī dienā: Kungs! Kungs! Vai mēs Tavā Vārdā neesam nākošas lietas sludinājuši, vai mēs Tavā Vārdā neesam velnus izdzinuši, vai mēs Tavā Vārdā neesam daudz brīnumu darījuši? Un tad Es tiem apliecināšu: Es jūs nekad neesmu pazinis; eita nost no Manis, jūs ļauna darītāji.” (Mateja 7:21-23)

Vai mēs neesam Jēzus Vārdā nākošas lietas sludinājuši? Vai mēs Jēzus Vārdā neesam velnus izdzinuši? Vai mēs Jēzus Vārdā neesam inkaunterā kalpojuši? Vai mēs neesam kalpojuši slavēšanas grupā? Vai mēs neesam bijuši kārtības kalpošanā? Vai mēs neesam stāstījuši cilvēkiem par Jēzu Kristu? Vai mēs Jēzus Vārdā neesam daudz brīnumu darījuši? “Un tad Es tiem apliecināšu: Es jūs nekad neesmu pazinis; ejiet nost no Manis, jūs ļauna darītāji.” Ne ikkatrs, kas uz Mani saka: Kungs! Kungs! – ieies Debesu valstībā, bet tas, kas dara Mana Debesu Tēva prātu.” Iegaumē – ne vārdiem ir nozīme, bet darbiem. Vai tu esi nodevies Dievam? Vai tajā dienā Jēzus tev teiks: “Nāc, ieej mana Tēva priekā,” vai arī: “Ej nost no Manis, nolādētais”? Tas ir atkarīgs no tā, ko tu šodien izvēlies. Ja tev šodien nav nodošanās, tie ir kā putni, kas taisa ligzdu tavā prātā jeb tās ir dažādas domas, kas nav dievišķas. Bez nodošanās pretdievīgas domas pieaug spēkā un nostiprinās, tā paiet gadi, un tās aizved tevi no Kristus. Nevis vārdi dod rezultātu, bet darbi. Pietiek runāt, ir laiks strādāt! Ja tu esi svēts, ir laiks to parādīt darbos. Ja tu esi Dieva kalps, ir laiks to parādīt darbos. Ja tu piederi Kristum, ir laiks to demonstrēt. Tātad ne vārdi nes rezultātu, bet darbi.

Bet kā jums šķiet? Kādam cilvēkam bija divi dēli, un viņš gāja pie pirmā un sacīja: dēls, ej un strādā šodien manā vīnadārzā. Un tas atbildēja un sacīja: jā, kungs! Bet viņš negāja. Viņš aizgāja pie otra dēla un sacīja tāpat. Tas atbildēja un sacīja: es negribu. Pēc tam viņam palika žēl, un viņš aizgāja. Kurš no šiem diviem ir darījis tēva prātu?" Tie saka: "Pēdējais." Tad Jēzus saka tiem: "Patiesi Es jums saku: muitnieki un netikles drīzāk nāks Dieva valstībā nekā jūs.” (Mateja 21:28-31)

Jēzus māca līdzību par diviem dēliem. Un Dievs aicina tevi – pietiek runāt, ir laiks darīt! Attiecības ar Dievu – ir laiks darīt. Baušļi – ir laiks tos pildīt. Kalpošana cilvēkiem – ir laiks to darīt. Otrs dēls teica: “Negribu.” Pirmais teica: “Jā, tūlīt, Tēvs!” Ir divi dažādi cilvēki. Un tomēr tas, kurš teica, ka negrib, aizgāja uz lauka un strādāja. Tas, kurš teica jā, tomēr neaizgāja uz lauka un nestrādāja. Jēzus uzdod jautājumu: “Kurš no abiem ir attaisnots? Kurš ir glābts? Kuram būs rezultāts?” Un tālāk Viņš saka: “Patiesi Es jums saku: muitnieki un netikles drīzāk nāks Dieva valstībā nekā jūs.” Kuri ir šie “jūs”? Tie, kuri apliecina, runā, bet nedara. Ja tu pazīsti Jēzu, tu nododies Viņam. “Esiet svēti kā Es esmu svēts,” saka Tas Kungs. “Nenododiet savus locekļus grēkam, bet nododiet tos patiesībai. Jo līdz ar Kristu jūs esat miruši grēkam un līdz ar Viņu augšāmcēlušies jaunai dzīvei. Jo, kas miris, ir ticis vaļā no grēcīgās dabas. Jo lielāks ir tas, kas ir tevī, nekā tas, kas ir pasaulē.” Tu vari negrēkot! Kopā ar Kristu tu esi nomiris grēkam, un Pāvils saka, lai mēs tā domājam par sevi. Tu esi nomiris un augšāmcēlies jaunai un svētai dzīvei. Tu esi morāli tīrs, kalpojošs. Jā, nepilnīgs, taču nodevies.

“Un Viņš redzēja vīģes koku ceļmalā, piegāja klāt un neatrada uz tā nekā kā tikai lapas vien un sacīja: "Uz tevis augļi nemūžam vairs lai neaug." Un vīģes koks tūdaļ nokalta.” (Mateja 21:19)

Tas notika sešas dienas pirms Pasā svētkiem jeb latviešu tautā tā saucamajām Lieldienām. Jēzus no Betānijas devās uz Jeruzālemi, un ceļā Viņam sagribējās ēst, un Jēzus iztālēm ieraudzīja vīģes koku, kuram bija lapas. Ja vīģes kokam ir lapas, tad tur ir jābūt arī augļiem, jo šiem kokiem augļi parādās jau pirms lapām. Ja pirms lapām nav augļu, tad tur arī nekad nebūs augļu. Vēl nebija vīģu laiks, taču bija jābūt zīmei, ka tur būs augļi. Bet Jēzus piegāja pie šī koka un neatrada augļus. Šī Rakstu vieta ļoti nepatīk ticīgajiem, kuri saka, ka Jēzus ir tikai mīlestība, jo šajā gadījumā Viņš nolād. Jā, Jēzus ir mīlestība, taču, kad Viņš neatrod augļus, Viņš saka: “Lai uz tevi nekad mūžā vairs neaugtu augļi!” Paldies Dievam, ka tas nebija cilvēks, ko Viņš nolādēja, bet gan koks. Tajā pat laikā – kāpēc Viņš to darīja? Tas ir domāts mums, man un tev, par piemēru. Katrā draudzē Viņš nāk un skatās augļus – vai ir šeit cilvēki, kas meklē Dievu regulāri, vai ir šeit cilvēki, kas nodevušies morāli, vai ir šeit cilvēki, kuri ir nodevušies kalpošanai? Vai ir draudžu vadītāji, kas kalpo tā, ka viņu draudzes aug? Ja tu esi grupiņas vadītājs, parādi augļus, ka tu tiešām esi nodevies grupu vadīšanai! Mācītāj, parādi augļus – ka tiešām tava draudze aug ne tikai garīgi, bet arī skaitliski. Cik gadus var Jēzus staigāt tev garām un redzēt, ka nav augļu? Un tu vari dziedāt: “Neej garām, mīļais Jēzu,” bet varbūt šāda lūgšana nav laba, jo, kad Jēzus nāk un skatās, ka tev visu laiku nav augļu, Viņš var arī tev pateikt kā šim vīģes kokam!

“Ne ikkatrs, kas uz Mani saka: Kungs! Kungs! ieies Debesu valstībā, bet tas, kas dara Mana Debesu Tēva prātu.” (Mateja 7:21)

Šos vārdus Viņš teica, pirmkārt, par jūdiem, par Izraēlu. Tie bija pirmie cilvēki, pie kuriem Viņš vispār nāca un teica, ka Viņš ir jaunais Izraēls, jaunā draudze.

Rakstu vieta, kas tagad būs, ir pati pirmā, ko es sapratu, kad lasīju Bībeli. Tas bija pēc tam, kad biju sastrādājis tik daudz nepatikšanas, ka man draudēja cietumsods no sešiem līdz divpadsmit gadiem. Tas bija Valmieras cietuma izolatora kopā ar citiem bandītiem, un es sapratu, ka negribu divpadsmit gadus pavadīt cietumā, tāpēc lūdzu Dievu: “Dievs, lūdzu, dod man sešus gadus, tad es pēc iznākšanas kalpošu Tev! Bet, ja izdarīsi tā, ka tikai četrus gadus man jābūt cietumā, tad vispār pilnībā visu Tev nodošu!” Un tā bija manas sirds lūgšana. Toreiz notika liels brīnums, jo man neiedeva ne divpadsmit, ne sešus, ne četrus gadus, mani pilnībā atbrīvoja. Tomēr tā vietā, lai es ietu uz draudzi un lasītu Bībeli, ko biju apsolījis, es turpināju savu dzīvesveidu. Un tomēr šī Rakstu vieta bija pati pirmā mana rema kā narkomānam un dzērājam, kurš ir iedzīts stūrī un sācis vienkārši lasīt Bībeli.

 “Tanīs dienās nāca Jānis Kristītājs un sludināja Jūdejas tuksnesī: "Atgriezieties no grēkiem, jo Debesu valstība ir tuvu klāt pienākusi. Jo šis ir tas, par kuru pravietis Jesaja runājis, sacīdams: saucēja balss tuksnesī: sataisiet Tā Kunga ceļu, darait līdzenas Viņa tekas." Bet Jānis valkāja kamieļu spalvas drēbes un ādas jostu ap saviem gurniem, viņa barība bija siseņi un kameņu medus. Tad pie viņa izgāja Jeruzāleme un visa Jūdeja, un viss Jordānas apgabals un tika viņa kristīti Jordānas upē, izsūdzēdami savus grēkus. Bet, redzēdams daudz farizeju un saduķeju nākam kristīties, viņš tiem sacīja: "Jūs odžu dzimums, kas jums mācīja bēgt no nākamās dusmības? Tad nesiet pienācīgus atgriešanās augļus. Un neiedomājieties sacīt: mums ir Ābrahāms par tēvu. Jo es jums saku: Dievs no šiem akmeņiem var radīt Ābrahāmam bērnus. BET CIRVIS KOKIEM JAU PIE SAKNES PIELIKTS; UN IKVIENS KOKS, KAS NENES LABUS AUGĻUS, TOP NOCIRSTS UN IEMESTS UGUNĪ."” (Mateja 3:1-10)

Mana pirmā rema bija tieši desmitais pants. Es ļoti precīzi atceros, kā tobrīd jutos, un pat atceros, kādi cilvēki man bija apkārt. Tajā brīdī es lasīju un konkrēti sapratu, ka esmu tas koks, kuram jānes pienācīgi atgriešanās augļi, citādāk nonākšu ellē. Tajā brīdī gan man vajadzēja vēl atgriezties un nožēlot grēkus. Pagāja vairāki mēneši, līdz es patiesi atgriezos pie Dieva. Dievs šo saka KATRAM, kurš ir izsūdzējis savus grēkus. Dievs to saka TEV! Tu nevēlies dzirdēt kritiku, tavai miesai nav vēlme mainīt kādus dzīves apstākļus, komfortu, bet tu arī zini, ka nav nekādas pozitīvas izmaiņas bez cenas, ko pats nesamaksā.

Jānis Kristītājs saka:

“Es jūs gan kristīju ar ūdeni uz atgriešanos no grēkiem, bet Tas, kas nāk pēc manis, ir spēcīgāks par mani; Tam es neesmu cienīgs kurpes nest, Viņš jūs kristīs ar Svēto Garu un ar uguni. Tam vēteklis rokā, un Viņš tīrīs Savu klonu, un Viņš sakrās Savus kviešus klētī, bet pelavas sadedzinās ar neizdzēšamu uguni.” (Mateja 3:11-12)

Es esmu cilvēks, es tev sludinu Dieva vārdu, bet, Kas stāv aiz šiem vārdiem, ir daudz spēcīgāks. Viņam ir vēteklis rokā, un Viņš tīrīs Savu klonu un pelavas iemetīs neizdzēšamā ugunī. Meklējiet To Kungu, kamēr vēl ir laiks, nododieties Viņam, kamēr vēl ir laiks, strādājiet, kamēr vēl ir gaisma, kamēr vēl var strādāt, jo nāk laiki, kad tu vairs nevarēsi darīt. Nāk laiks, kad tu vairs nevarēsi nodoties. Latvija, atgriezies no grēkiem, jo cirvis ir jau pie saknes pielikts, bet vēl ir laiks! Tomēr neviens nezina to stundu un dienu, kad Viņš nāks. Un es zinu, ka tie, kas šo lasa, dzird Dieva balsi, un es zina, ka tu nodosies! Es zinu, ka draudzes nodosies, un es pravietoju, ka pār Latviju nāks milzīgi grēku nožēlas plūdi, un tie sāksies pie Dieva nama, pie draudzēm sāksies plaši, dziļi grēku plūdi. Ne tādi plūdi, ka sāksim grēkot, bet tieši pretēji – ka mēs visi atteiksimies no grēkiem un sāksies nodošanās. Pār mūsu mājas grupiņām nāks nodošanās. Cilvēki, kas pirmo reizi nāks pār tavu mājas slieksni, sajutīs grēku nožēlu. Cilvēki, ienākot jebkurā Latvijas draudzē, sajutīs spēcīgu Svētā Gara klātbūtni un vēlmi pieņemt Viņu kā savu vienīgo Kungu un Glābēju. Nāk laiks, kad Dievs patiesi svētīs Latviju, bet šim pravietojumam ir nosacījums – MUMS IR JĀNODODAS, lai mēs ne tikai runātu par atmodu, bet reāli darītu Dieva prātu. Nodoties nozīmē intensīvi darīt Dieva gribu, intensīvi kalpot, intensīvi lūgt un intensīvi darīt. Nedomā tikai par sevi un savu ģimeni, bet domā arī par savu tautu un draudzi! Nedomā tikai par sevi! Un tas, ko Dieva ir darījis kādās lielākās vai mazākās atmodās Latvijā, būs nesalīdzināmi mazāks par to, kas nāks. Tas, kas nāks, būs kaut kas neizmērojami lielāks un plašāks. Es neticu savai tautai, kas izmirst! Es ticu Dievam un tam, ka mēs nododamies Viņam. Kad mēs nododamies Viņam, tad Viņš dara.

Svētais Gars, es lūdzu pēc Tavas darbības! Pēc Tavas darbības mūsu vidū, pēc Tavas darbības draudžu vidū, pēc Tavas darbības mūsu tautā un zemē, un pēc tam arī citās tautās!

Mūsu dievkalpojumu zālē ir tikai viena no visām Latvijas draudzēm, un tā piepildīsies nemanot. Pavisam drīz tu attapsies, ka uz dievkalpojumu jānāk ātrāk, lai ieņemtu pašas labākās vietas. Aizmugurē vairs nebūs brīvās ejas, un priekšā vairs nebūs brīvā vieta, kur aizlūgt. Būs atkal jāstrādā un jānojauc aizmugurējā siena. Tas viss notiks tikai tad, kad tu patiesi nodosies un vedīsi cilvēkus pie Kristus. Padomā, ja tu vadi savu mājas grupiņu un tā ilgstoši neaug, vai tu tiešām esi svētījies Dievam? Esi godīgs pret sevi par to – vai esi svētījies Dievam? Ja tu dziedi un pēc gada vai diviem tavā dziedāšanā nav nekādas izmaiņas, vai tu esi tiešām svētījies Viņam? Ja tu dzīvo grēcīgu dzīvu un tev nav nekādas izmaiņas, vai tad tu esi svētījies Viņam? Ja tev ir neregulāras attiecības ar Viņu, vai tad tu esi svētījies Viņam? Ja tevi ir jāpierunā atnākt uz grupiņu un tev ir svarīgākas lietas par to, tad vai tu esi svētījies Viņam?

Jēzus bieži ciemojās pie Martas, Marijas un Lācara – tie bija Jēzus draugi, pie kuriem Jēzus mīlēja vairāk uzturēties. Vai Jēzus mīl uzturēties tavā mājas grupā? Vai Jēzus mīl uzturēties tavā klātbūtnē? No kā ir atkarīgs, kur Jēzus mīl uzturēties? Vai Jēzus ir tavā laivā, kuru nekādas vētras, nekādi viļņi, ne vēji nespēj ietekmēt? Vai Jēzus guļ tavā laivā? Kādu Jēzus ciemošanās reizi Marta apkalpoja galdu. Viņa no sirds darīja visu, lai Jēzum būtu labi, bet Marija sēdēja pie Jēzus kājām. Sēdēt pie Jēzus kājām nenozīmēja burtiski sēdēt, bet gan gulēt uz sāna atspiežoties, kā to dara austrumnieki. Viņi šādi gulēja, un mierīgi kāds varēja piesēsties pie kāda cita. Bet Marta apkalpoja tos un viņai kremta, ka Marija skatās Jēzum acīs un klausās Viņa vārdos, bet viņai pašai jākalpo! Un vienā brīdī viņai mērs bija pilns, tāpēc viņa gāja pie Jēzus un teica: “Tu neko nesaki, ka es te viena pati kalpoju un mana māsa nē?” Viņa neuzdrošinājās saukt Mariju, ja Jēzus bija atļāvis viņai tur sēdēt. Un Jēzus teica: “Marta, Marta, tu zūdies par daudz lietām, bet tikai vienas lietas mums vajag, un šī daļa Marijai netika atņemta!”

“Bet Marta, aizņemta ar daudzām rūpēm par to, kā Viņu apkalpot, pienāca un sacīja: "Kungs, vai Tu neko nesaki par to, ka mana māsa mani atstājusi, lai es viena kalpotu? Saki jel viņai, lai viņa man palīdz." Bet Tas Kungs viņai atbildēja, sacīdams: "Marta, Marta, tu rūpējies un zūdies par daudzām lietām. Bet tikai vienas lietas vajag, Marija sev izraudzījusies labo daļu, tā viņai netaps atņemta." (Lūkas 10:40-41)

Tās ir personīgas attiecības ar Dievu! Nododies tam, esi pie Jēzus kājām! Esi pie Jēzus kājām!

Kur Jēzum patīk uzturēties? Tur, kur ir tie, kas sēž pie Viņa kājām un klausās Viņa Vārdos! Tie, kas vienmēr ir laipni un gaida Viņu ciemos! Nevis tur, kur cilvēki domā par to, vai Jēzus nāks garām un atradīs pie viņiem augļus. Nē! Ja tu esi regulārās attiecībās ar Dievu, tu nebaidīsies un nedomāsi, vai Jēzus atradīs tev augļus. Tu zini, ka tu ej pie Viņa un ka tu mīli un dari Viņa gribu mīlestībā pret Viņu!

Otro reizi, kad Jēzus ciemojās pie Martas un Marijas, un Lācara pirms Lieldienām, kā tu domā, kur bija Marija? Tu varbūt domā, ka Jēzus ar Mariju tikai vienu reizi sēdēja? Nē, viņa vienmēr izmantoja izdevību, un atkal Marija bija pie Jēzus kājām. Viņa ņēma nardu eļļu, kas bija pats dārgākais, kas viņai bija, un, citu acīm nevajadzīgi, izlēja to uz Jēzus kājām, un ar matiem žāvēja tās. Un svaidāmās eļļas smarža piepildīja visu namu, kur tie sēdēja. Vērtība šai eļļai bija vienāda ar normāla strādnieka gada algu. Tā bija ļoti vērtīga, no Indijas iegūta, no kāda speciāla auga saknēm gatavota. Un mati ir sievietes lepnums, bet viņa lietoja tos salvešu vietā. Jūda, tajā pašā laikā pie sevis kurnēja. Viņš nebija nodevies Dievam. Viņš nesaprata, ko dara šī sieviete. Kas ir garīgam kopīgs ar pasaulīgo? Tie, kas nav nodevušies, nesaprot tos, kas ir nodevušies. Jūda publiski mācekļu un cilvēku klātbūtnē teica: “Kāpēc šī eļļa netika pārdota un nauda izdalīta nabagiem?” Tā Jūda domāja, ka Marijai bija jārīkojas ar savu īpašumu. Tomēr Jūda pats nodeva Jēzu par trīsdesmit denārijiem, bet Marijas eļļa maksāja trīs simts denāriju, kas ir desmit reizes vairāk. Kāda smieklīga cena ir mūsu sīkie grēki, kāda smieklīga cena ir mūsu mazais komforts, mūsu šaurā domāšana, mūsu trīsdesmit sudraba gabali! Un Jēzus teica: “Lieciet viņu mierā, Viņa mani bērēm svaidījusi!”

“Bet Jēzus sacīja: "Lieciet viņu mierā! Ko jūs viņu mokāt? Tā labu darbu pie Manis ir darījusi. Šī ir darījusi, ko spējusi: tā jau iepriekš Manu miesu ir svaidījusi bērēm.” (Marka 14:6;8 )

Tajā laikā uz bērēm tērēja milzīgas summas, lietoja smaržīgas zāles, dažādas balzameļļas. Es pat nezinu vai Marija saprata tā visa nozīmi? Viņa vienkārši pielūdza Dievu. Es gribu, ka ES ESMU tāds kā Marija! Es gribu, ka TU ESI tāds kā Marija, kas uz katru nepilnību desmit reizes vairāk pielūdz Dievu un uz katru kaut kādu neizdošanos desmit reizes vairāk nododas! Tā, lai šī eļļas smarža piepilda namu, lai piepilda Latviju, jo mēs esam Dieva saldā smarža cilvēkiem, viens otram un Dievam! Kāpēc Jēzus mīlēja uzturēties Marijas un Martas namā? Jo tur vienmēr bija kāds pie Viņa kājām un vienmēr bija kāds, kas rūpējas par Viņa tehniskajām vajadzībām. Šis bija nams, kur bija viens cilvēks, kas vienmēr klausījās Viņa Vārdos un otrs cilvēks, kurš vienmēr kalpoja. Un Dievs grib, ka tu esi gan Marta, gan Marija, kas nodevušās Viņam!

 “Es Jums esmu devis spēku, ka varat staigāt pāri čūskām un skorpioniem un katram ienaidnieka spēkam, un viss tas jums nekā nekaitēs.” (Lūkas 10:19)

Tam, ka vari staigāt pāri čūskām un skorpioniem, ir nosacījums – NODOŠANĀS! Ābrahāms bija cilvēks, kurš pilnībā nodevās Dievam. Viņš nebija perfekts, viņš nebija ideāls, bet viņš bija nodevies. Un reiz Dievs uzrunāja Ābrahāmu: “Ābrahām, Ābrahām!” Un viņš atbildēja: “Jā, Kungs, te es esmu!” Lūk, kāda īpašība ir cilvēkiem, kuri ir nodevušies – viņi dzird Dieva balsi un saka: ”Jā, Kungs, te es esmu!” Dievs teica: “Ņem savu dēlu, vienīgo dēlu Īzāku un ej uz Morija kalnu, un pienes viņu tur man par upuri.”

Un notika, ka pēc šīm lietām Dievs pārbaudīja Ābrahāmu un viņam sacīja: "Ābrahām!" Un tas atbildēja: "Te es esmu." Tad Viņš teica: "Ņem savu vienīgo dēlu, kuru tu mīli, Īzāku, un ej uz Morija zemi un upurē to tur par dedzināmo upuri uz kāda no kalniem, kuru Es tev norādīšu." (1. Mozus 22:1-2)

Tajā laikā pienest savu pirmdzimto dēlu par upuri nebija nekas īpašs. Dievs nekad neprasa neko tādu, bet šajā gadījumā notika tieši tā. Ābrahāms jau rīta agrumā posās ceļam. Viņš ņēma līdzi divus savus kalpus un savu dēlu, malku, nazi un uguni un devās uz Morija zemi. Un Dievs teica, lai viņš iet uz to vietu, kur Viņš norādīs.

Un Ābrahāms no rīta posās ceļam; apsegloja savu ēzeli, paņēma sev līdzi divus savus puišus, kā arī savu dēlu Īzāku; sacirta malku dedzināmam upurim un devās uz to vietu, kuru Dievs viņam bija norādījis. Un trešajā dienā Ābrahāms pacēla savas acis un ieraudzīja to vietu iztālēm. Un Ābrahāms sacīja saviem puišiem: "Palieciet jūs ar ēzeli šeit. Bet es ar zēnu gribu iet turp, un mēs gribam pielūgt, bet pēc tam atkal atgriezīsimies pie jums." Un Ābrahāms paņēma dedzināmo malku un to uzlika Īzākam, savam dēlam, bet pats savā rokā ņēma uguni un nazi, un abi soļoja viens otram līdzās. Tad Īzāks sacīja Ābrahāmam, savam tēvam: "Mans tēvs!" Un viņš sacīja: "Te es esmu, mans bērns." Tas sacīja: "Te ir uguns un malka, bet kur tad ir upurējamais jērs?" Ābrahāms sacīja: "Gan Dievs pats izraudzīs sev jēru upurim, mans dēls." Un abi soļoja viens otram līdzās. Un tie nonāca līdz vietai, kādu tam Dievs bija noteicis, un Ābrahāms uzcēla tur altāri, sakārtoja malku, sasēja savu dēlu Īzāku un uzcēla to uz altāra virs malkas. Un Ābrahāms izstiepa savu roku un satvēra nazi, lai nokautu savu dēlu. Bet Dieva eņģelis no debesīm sauca viņam: "Ābrahām! Ābrahām!" Bet tas sacīja: "Te es esmu." Un viņš sacīja: "Neizstiep savu roku pret savu dēlu un nedari tam it nekā, jo tagad Es zinu, ka tu bīsties Dieva un neesi taupījis savu vienīgo dēlu Manis labad." Un Ābrahāms pacēla savas acis un ieraudzīja aunu aiz sevis, kas ar saviem ragiem bija saķēries krūmājos, un Ābrahāms piegāja klāt, paņēma aunu un nolika to par dedzināmo upuri sava dēla vietā. Un Ābrahāms nosauca šīs vietas vārdu: Jahve-jire. Tā vēl šodien mēdz teikt: uz kalna Dievs izredz. Tad Dieva eņģelis sauca Ābrahāmu otrreiz no debesīm [..]” (1. Mozus 22:3-15)

Kur mēs ejam? Mēs nododamies un ejam tur, kur Dievs rāda. Kur mēs kā draudze ejam? Tur, kur mums Dievs rāda. Vienotībā!

Iedomājies, ka Īzāks nesa malku, ar kuru viņu pašu svilinās. Ābrahāmam bija nazis un uguns rokās, viņš atstāja savus ēzeļus un savus kalpus un devās uz šo vietu. Un Īzaks teica: “Tēti, tēti, rekur malka, rekur nazis, rekur uguns, bet kur upuris?” Bet Ābrahāms atbildēja: “Gan jau Dievs izvēlēsies upuri.” Viņam laikam bija klusa cerība, ka Dievs vēl iejauksies un viņu tikai pārbauda. Jebkurā gadījumā viņš bija gatavs to izdarīt. Kad kaut ko darām, mums ir jābūt gataviem maksāt visu, bet Dievs parasti neliek maksāt visu. Viņš ņēma savu dēlu, kurš labprātīgi ļāvās, uzlika to uz altāra, atvēzējās ar nazi un pēkšņi atkal dzirdēja balsi: ”Ābrahām, Ābrahām, nedari to! Tagad es zinu, ka tu esi nodevies Dievam. Es tevi tikai pārbaudīju.” Un pēkšņi viņš redzēja, aunu, kas viegli ieķēries krūmājā. Un tā Bībelē rādas Dieva vārds Jehova Jire, kas nozīmē, – Tas Kungs izredz. Tas Kungs izredzēja upuri, Viņš nepaņēma viņa Īzāku, bet tika upurēts auns, Viņš viņu tikai pārbaudīja.

Es esmu zvērējis, saka Tas Kungs, ka tāpēc, ka tu to esi darījis un neesi taupījis savu vienīgo dēlu, Es tevi svētīdams svētīšu un vairodams vairošu tavus pēcnācējus kā debesu zvaigznes, kā smiltis jūras malā. Un tavi pēcnācēji iekaros tavu ienaidnieku vārtus. Un tavos pēcnācējos tiks svētītas visas zemes tautas, tāpēc ka tu esi paklausījis Manai balsij.” (1. Mozus 22:16-18 )

Mēs esam šeit šodien tāpēc, ka viņš paklausīja Dieva balsij. Caur Ābrahāmu nāk Kristus un šī ticība viņam. Kad Dievs tevi svētīdams svētīs un vairodams vairos? Kad tu pienesīsi pašu dārgāko. Kad tu paņemsi savu nardes eļļu un izliesi uz Jēzus kājām. Kad tu paņemsi savu Īzāku un atdosi to Kristum. Nav rakstīts par to, vai Jēzus Marijai atdeva vairākas eļļas pudeles vietā. Par Īzāku ir rakstīts, ka atdeva to atpakaļ Ābrahāmam un aizvietoja ar citu upuri.

Kāpēc Dievs tevi nesvētī, kāpēc tev kaut kas neaug un neiet? Nav Īzāks un nav sava eļļa. Kāpēc tev viss notiek? Tev ir savs Īzāks un sava dārgākā eļļa. Es aicinu pārmeklēt sevi. Kristus upuris garantē, ka tu esi svēts un nevainojams Dieva priekšā. Bet Dievs saka: “Esi svēts, kā ES ESMU svēts!” Dievs prasa tavu nodošanos un prasa to mīlestībā. Tāds ir mūsu Dievs.

Mācītāja Mārča Jencīša sprediķi “Nodošanās” pierakstīja un rediģēja draudzes “Kristus Pasaulei” redakcija

Pazemība un lepnība

Publicēja 2018. gada 20. marts 21:48Līga Paņina

Ziņas datums 21.03.18.

Svētrunas tēma – „Pazemība un lepnība”. Šodien mēs mācīsimies, būs daudz informācijas, Rakstu vietas. Es lūdzu, lai Svētais Gars runā uz mums, runā uz katru individuāli. Mums ir viegli redzēt to citos, bet ir grūti pieņemt, ka Dieva Gars norāda uz sevi pašu. Es sludināšu Dieva vārdu, un tu pats izmeklē savu sirdi.

Cilvēka lepnība viņu gāzīs, bet pazemīgais iemantos godu.” (Salamana pamācības 29:23)

Cilvēka lepnība viņu gāzīs. Tas notiek tad, kad mēs neizmeklējam sevi un neiznīcinām dažādus lepnības iedīgļus, lepnības paradumus. Lepnība tevi gāzīs, ja tu šodien neizdarīsi pareizus secinājumus un savā dzīvē neizmainīsi konkrētas lietas. Ja tu būsi pazemīgs, tad tu iemantosi godu. Lepnības pretstats ir pazemība. Pazemības pretstats ir lepnība.

Kam jākļūst pazudinātam, tas papriekš kļūst lepns, un augstprātība nāk priekš bojā ejas.” (Salamana pamācības 16:18 )

Kad tu redzi lepnu cilvēku, tad zini, ka viņš kritīs, jo pirms bojāejas nāk lepnība. No kurienes ir lepnība? Vai ne jau no Ēdenes dārza? Varbūt tā ir meklējama vēl pirms tam pie eņģeļa vārdā Lucifers, kurš kļuva lepns un gribēja ieņemt Dieva vietu. Viņš pats gribēja noteikt, kas labs un kas ļauns, un piedāvāja to cilvēkiem. Pirmie cilvēki – Ādams un Ieva pieņēma sātana koncepciju. Sātana piedāvājums cilvēkiem bija un ir šāds – tu pats zināsi, kas ir labs un ļauns; tu pats zināsi, kas ir pareizi un nepareizi. Sātans saka: tev nevajag jautāt Dievam, tev nevajag konsultēties ar Dievu, jo tu pats būsi kā dievs. Cilvēks to pieņēma, kļuva lepns un krita, – viņš zaudēja savu stāvokli debesīs. Cilvēks pazaudēja savu valdnieka stāvokli un atdeva savu varu velnam.

­„Jo Dievs Tas Kungs ir zvērējis un apstiprinājis pats pie Sevis, tā saka Tas Kungs, Dievs Cebaots: "Man riebjas Jēkaba augstprātība, un Es ienīstu viņa lepnās pilis, un Es nodošu pilsētu ienaidnieku rokās ar visu, kas tajā." (Amosa 6:8 )

Dievs saka, ka Viņam riebjas lepnība. Jēzus nesaka uz konkrētu cilvēku, ka Viņam viņš riebjas, bet reizēm Viņam riebjas, ko šis cilvēks dara. Viņam riebjas kaut kādas lietas, ko mēs darām. DIEVS MĪL TEVI, BET VIŅŠ IENĪST GRĒKU. Riebums neparādās tikai tad, ka tu pieņem lēmumu, ka tev kaut kas riebsies. Riebums ir iekšējas emocijas. Kad tev kaut kas riebjas, tu jūties slikti, negatīvi. Kad tu redzi kādas konkrētas darbības kādos cilvēkos, tev tas riebjas, nepatīk. Dievam riebjas augstprātība, lepnība un iedomība, un Dievs brīdina par sekām, jo pirms krišanas nāk iedomība un lepnība. Savukārt lepnums var būt pozitīvā nozīmē, tas nenozīmē kaut ko ļaunu un negatīvu.

Man ir pilnīga uzticība uz jums, es esmu lepns uz jums un ļoti iepriecināts, neraugoties uz visām mūsu bēdām, mans prieks ir ļoti liels.” (2.Korintiešiem 7:4)

Tā nav pasaulīga lepnība, tā nav lepnība, kas nāk pirms krišanas. Tas ir kaut kas pozitīvs un labs, kad cilvēki jūtas labi un priecājas par saviem bērniem, par savu draudzi, par savu mājas grupiņu, par cilvēkiem apkārt, par savu sievu, vīru, draugiem, par savu valsti. Piemēram, es esmu lepns par savu draudzi, un es esmu savas draudzes patriots! Tā nav pasaulīga lepnība, bet lepnums, lepošanās normālas, pozitīvas sajūtas un stāja.

Viņš mums izraudzījis mantojamo zemi, Jēkaba, Sava iemīļotā, lepnumu.” (Psalms 47:5)

Jēkaba lepnums ir apsolītā zeme, Dieva apsolījumi mums. Tātad tu vari būt pazemīgs un lepns pozitīvā ziņā.

No skaidrojošās vārdnīcas vārds ‘pazemīgs’ nozīmē – tāds, kas izrāda padevību, paklausību, pakļāvību, bijību pret kādu. ‘Augstprātīgs’ – tāds, kas uzsvērti izrāda, ka ir pārāks par kādu. Lepns – tāds, kura izturēšanās, rīcība, runa ir pašapzinīga. Arī šobrīd es zinu, ko es runāju, un es runāju pašapzinīgi, bet tā nav lepnība. Pozitīvi lepnam cilvēkam ir dziļas pašcieņas jūtas, viņš ir tāds, kurš ir pārāks par citiem ar kaut ko, taču veselīgi pārāks. Var būt veselīgs sports, kad cilvēki veselīgi sacenšas savā starpā. Arī draudzē starp līderiem var būt veselīga sacensība, nenoniecinot vienam otru. Starp valstīm var būt veselīga sacensība ekonomikā, kultūrā vai politikā. Veselīga sacensība ir tad, kad viens no otra mācās. Lepns var būt arī tāds, kurš ir grezni ģērbies, ar labām manierēm un ievērojams sabiedrībā. Būt ievērojamam sabiedrībā nav lepnība. Labi un grezni ģērbties arī nav lepnība. Taču visās šajās lietās ir kaut kāda robeža, kuru pārkāpjot, lepnums kļūst par lepnību jeb iedomību. Ne vienmēr tas, ka kāds labi dzīvo, brauc ar labām automašīnām, nozīmē, ka viņš ir lepns. Tas var nozīmēt arī lepnību, bet ne vienmēr. Lepns var būt arī tāds, kuram ir raksturīga bagātība un labklājība. Ja cilvēka dzīvē parādās bagātība un labklājība, tas nenozīmē, ka viņš ir lepns negatīvā nozīmē. Cilvēks var būt bagāts un baudīt labklājību un tajā pašā laikā nebūt iedomīgs. Mēs varam būt lepni ar dārgām lietām, greznību, skaistiem priekšmetiem, celtnēm, telpām, staltu stāju, izskatu vai spēku. Visas šīs lietas, ko es tikko minēju, var būt veselīgas un neveselīgas.

Lepnību var arī dēvēt par iedomību. Iedomīgs cilvēks ir tāds, kas jūtas pārāks par citiem un to izrāda. Tu jebkur vari būt pārāks, tas ir normāli un pozitīvi, bet brīdī, kad tu sāc izrādīt savu pārākumu, tas pārvēršas lepnībā. Piemēram, boksā ir dažādi sportisti, un visbiežāk jau pirms cīņas var redzēt, vai viņš ciena savu pretinieku, vai neciena. Kā viņš izsakās presē, kā izturas, vai viņš jūtas pārāks par otru, vai arī viņš ir veselīgā sacensībā un ciena pretinieku. Savukārt augstprātīgs cilvēks ir tāds, kurš uzsver savu pārākumu, ir nicīgi iedomīgs. Tam pretējs ir cilvēks, kura uzsvars ir uz paklausību, padevību, pakļāvību un bijību. Mēs tikām galā ar vārda ‘lepns’ nozīmi – tas var būt pozitīvs lepnums un negatīva lepnība. Var būt pozitīvs pārākums un negatīvs pārākums. Pirms krišanas nāk negatīvs pārākums.

Ir trīs veidu lepnība:

1. Vispārīga lepnība. Tā ir lepnība, kas vispārēji izpaužas cilvēkos, kuri noraida Jēzu Kristu. Tie ir cilvēki, kas saceļas pret Dievu, kas vispār noraida ticību Dievam. „Es ticu pats sev,” lūk, tā ir vispārīga lepnība. Vispārīga cilvēces lepnība uzskata, ka mēs varam iztikt bez Dieva, un pat pieņem tādu pazemojumu, ka esam cēlušies no mērkaķa, nevis no Dieva. Vispārīgi lepns cilvēks labāk ir mērkaķa pēctecis, nekā atzīst to, ka Dievs ir Radītājs.

2. Kristiešu lepnība – nepaklausība. Pazemība ir tā, kas uzsver padevību un paklausību kādam. Paklausīgs cilvēks ir pazemīgs autoritātes priekšā. Pirmā Autoritāte virs zemes un debesīs ir Dievs. Cilvēki, kuri ir iepazinuši Dievu un nepaklausa Dieva gribai, ir lepni. Viņi uzskata, ka paši zina, kā ir labāk, kā ir pareizi. Jā, tu esi glābts, jā, tu esi ar Dievu, bet varbūt ir kādas lietas, kurās tu negribi pakļauties un izdomā pats savas teorijas jeb attaisnojumus? Arī tā ir lepnība. Ja šīs lietas neizmaina, tad Bībele skaidri saka, ka lepnība nāk pirms bojāejas.

3. “Īpašie cilvēki”. Tie ir cilvēki, kuri jūtas īpašāki par citiem, tāpēc pret cilvēkiem izturas nicīgi. “Īpašs” var būt cilvēks, draudze, organizācija vai pat dzimums. Tu vari būt īpašāks un tu esi īpašs, bet, ja tu otru noniecini, tad tā ir ļoti neveselīga lepnība un iedomība.

Bezdievīgais savā lielā lepnībā nebēdā ne par vienu; visas viņa domas ir: Dieva nav!” (Psalms 10:4)

Lūk, vispārēja cilvēces lepnība, kas garantē krišanu, katastrofas, karus un postu. Nepārtraukti pasaulē notiek kari, ir slimības un posts. Tas ir cilvēces lepnības dēļ. Kad es dzīvoju bez Dieva un lietoju narkotikas un alkoholu, es gāju pa ielu uz mājām un dzērumā saucu: „Dievs, Tevis nav!” Es runāju ar To, kura nav. Ja godīgi, es pat nezinu, kāpēc es tā teicu, jo sirdī zināju, ka Dievs ir. Es iekšēji patiešām zināju, ka Dievs ir, es to vienmēr esmu zinājis. Katrs viens to zina. Ateisti melo, jo katrs cilvēks zina, ka Dievs ir. Šādi saucot, ka Dieva nav, pēc neilga laika es nokļuvu cietumā, un uz manu kameru nāca ticīgie un stāstīja, ka Dievs ir. Pirms krišanas nāk sacelšanās pret Dievu. Pirms bojāejas nāk lepnība. Pirms pasaules bojā ejas nāk liela cilvēces lepnība. Cilvēki apvienojas dažādās savienībās, kas ir vērstas pret Dievu, un ceļ savu Bābeles torni.

Jā, Es piemeklēšu pasaules ļaunumu un bezdievju noziegumu; Es iznīcināšu lepno augstprātību un pazemošu varmāku lielību.” (Jesajas 13:11)

Cilvēces lepnība nepaliks bez sekām! Dievs iznīcinās lepno augstprātību. Šonedēļ lasīju kādu Dāga Hevarda Milla grāmatu, kas tieši bija par lepnību. Es no tās arī iedvesmojos. Viņš savā grāmatā stāsta par kādu gadījumu. Kādā draudzē notika konference, uz kuru sabrauca daudz cilvēku, un autostāvvietās nepietika vietu, un cilvēki lika mašīnas visā ielas garumā. Uz šīs ielas dzīvoja kāds bagāts cilvēks ar savrupmāju, un tas bija ļoti prestižā savrupmāju rajonā. Kāds brālis, kas apmeklēja konferenci, nolika savu mašīnu pie bagātā cilvēka vārtiem. Bagātais un lepnais cilvēks iznāca ārā un sāka lamāties, lādēt šo cilvēku, visus kristiešus un beigās arī mācītāju. Tā rezultātā šis brālis nolika mašīnu citā vietā, bet bagātais cilvēks nepaspēja aiziet līdz saviem mājas vārtiņiem, kad jau bija miris. Viņš nepaspēja pat ieiet caur vārtiņiem savā lepnajā mājā. Dieva vārds skaidri saka, ka iznīcinās lepno augstprātību un pazemos varmāku lielību. Gadās arī tā, ka Dievs to izdara tieši, kā zibens spēriens no skaidrām debesīm.

Kristiešu nepaklausība jeb kristiešu lepnība. Lepnība ir nepaklausība. Tajās sfērās, kurās tu esi nepaklausīgs, kurās tu esi “baigi gudrs”, tajās sfērās Dievs tev stājas pretī.

Tāpat, jaunākie, esiet paklausīgi vecākajiem, bet visi, cits citam padodamies, apjozieties ar pazemību. Jo Dievs stāv pretim lepniem, bet pazemīgiem Viņš dod žēlastību.” (1.Pētera 5:5)

Dievs stājas pretī lepnajiem, bet pazemīgajiem dod žēlastību. Svētība vai lāsts ir mūsu pašu rokās, tas ir atkarīgs no tā, kā mēs izturamies. Vai tu apmeklē sporta zāli? Esi redzējis, kā kāds 150 kilogramus smags spēka vīrs cilā liela svara stieņus? Stienis pat no sakrautajām ripām ielokās. Varbūt tu skaties uz viņu un salīdzini ar sevi, jo tu esi uzlicis tikai savus 5 kilogramus, bet viņš 205 kilogramus, un tevī rodas vēlme uzlikt vairāk. Lielākā iesācēju kļūda ir tā, ka viņi tā arī dara, jo negrib slikti izskatīties citu acīs. Kā tas parasti beidzas? Ar traumām, kad cilvēks ilgu laiku vai vispār vairs nevar nodarboties ar šādu sporta veidu. Man arī gribējās likt uz stieņa vairāk kilogramu. Pagājušajā reizē, kad biju sporta zālē, viens salika uz stieņa daudzu kilogramu ripas, ieoda amonjaku un cēla. Es biju kādus desmit, divdesmit kilogramus uzlicis un manī radās tāda vēlme, ka vajag kaut ko vairāk, bet iekšējā balss brīdināja, ka dabūšu traumas. Tā būtu parasta lepnība, kurai būtu sekas. Citi to sauc par Dieva sodu, taču es nedomāju, ka Dievs īpaši soda, bet ir iedibināta tāda kārtība, ka Dievs stāv pretī lepnajiem, bet pazemīgos svētī. Pazemīgais ņem savus piecus kilogramus, pēc tam desmit, divdesmit, piecdesmit, un tā lieta aiziet. Lepnais uzreiz krauj lielu svaru, un dzīslas plīst. Vai tu savā dzīvē jūti, ka kādās sfērās ir pretestība? Ja tu redzi, ka tavā dzīvē ir kādas sfēras – ģimene, kalpošana, evaņģelizācija, personīgās lietas, raksturs – kurās tu vēlies doties uz priekšu un jūti ļoti stipru pretestību, iespējams, ka tā ir tava paša lepnība, jo Dievs lepniem pretī stājas. Un tu domā, ka tas ir velns, bet patiesībā Dievs stāv tev pretī.

„Tāpat, jaunākie, esiet paklausīgi vecākajiem, bet visi, cits citam padodamies, apjozieties ar pazemību. Jo Dievs stāv pretim lepniem, bet pazemīgiem Viņš dod žēlastību.” (1.Pētera 5:5)

Šajā pantā ir skaidri rakstīts, ka pazemība ir paklausība saviem vadītājiem, autoritātēm, kuras iecēlis Dievs. Lūk, kristiešu grēks – autoritāšu nerespektēšana. Kā tas izpaužas? Piemēram, tev zvana vadītājs, bet tu necel. Tā ir lepnība. Un atceries, ka Dievs lepnajiem pretī stājas. Kad tavs līderis vai mācītājs tev atsūta īsziņu, vai tu uzreiz atbildi? Vai arī zinādams, ka ziņa ir atnākusi, atbildi vēlāk? Tā ir lepnība. Tu atbildi uz e-pastiem vai ignorē tos? Ja neatbildi un speciāli vilcinies, tad mācītājs vai līderis nav tava autoritāte.

„Bet, kad viņš bija kļuvis varens, tad viņš sirdsprātā kļuva augstprātīgs, lai tiktu iznīcināts, jo viņš sacēlās pret To Kungu, savu Dievu, ar to, ka viņš iegāja Tā Kunga namā, lai uz kvēpināmo upuru altāra nestu kvēpināmo upuri.” (2.Laiku 26:16)

Amati, dažādas veiksmes var darīt cilvēku augstprātīgu. Upuri Dieva namā drīkstēja pienest tikai levīti, pat ķēniņš ne, un šajā Rakstu vietā Usija pārkāpj Dieva gribu, domājot, ka ir gudrāks. Viņš sponsorēja tempļa būvniecību, pavalstnieki viņu klausīja un viņam bija uzvaras, tāpēc ķēniņš izdomāja, ka pats var ieiet templī un upurēt, kaut gan tas bija aizliegts. To sauc par pašizdomātu kalpošanu. Ļoti daudz cilvēku draudzēs ir ar pašizdomātām kalpošanām. Cilvēks kalpo, bet augļus neredz, ir tikai bardaks un haoss. Paskaidrošu smalkāk – man ir sava komanda, kurā cilvēki ir jau desmit gadus. Šis sastāvs laika gaitā ir mazliet mainījies – daži ir pienākuši klāt, citi aizgājuši prom. Galvenokārt izmaiņas notika pirmos divus gadus, bet lielākoties visi, kas bija sākumā, kalpo arī tagad. Būt mācītāja komandā ir sava veida amats – tev ir jādara tas, ko liek, bet ir bijuši divi trīs cilvēki, kuri vienkārši to nav darījuši. Tam var būt dažādi iemesli, bet šī tēma nav par to. Vienu, divus gadus es gaidīju, bet cilvēks joprojām nedarīja to, kas jādara. Primārā lieta, kas ir jādara, esot manā komandā, ir grupiņu celšana, izaugsme. Cilvēks to nedarīja, un man nekas cits neatlika, kā pārcelt šo cilvēku uz atvērto grupu vai pie kāda cita līdera. Pēc tam varēja redzēt, kāpēc cilvēks bija manā komandā. Ja viņš turpināja kalpot un būt grupiņā, tas norādīja, ka viņam ar lepnību nav problēmu, bet, ja pacēla cepuri un aizgāja, tas pierādīja, ka cilvēks ir vienkārši gribējis būt kaut kur „augšā”. Redzi, jo te ir privilēģijas tiek dota autoritāte, vari spīdēt, tevi apsveic uz skatuves, bieži nosauc tavu vārdu, tev ir vara draudzē. Ja kāds grib būt mācītāja komandā, lai paspīdētu, viņš ir lepns. Vienīgais iemesls, kāpēc būt šajā komandā – lai celtu Dieva valstību. Būt līderu komandā vai kādā augstā kalpošanā tikai tādēļ, lai tevi pamanītu, ir lepnība, Un tu vari teikt, ko gribi, bet, ja tava kalpošana un mājas grupiņa neaug, tevi interesē izrādīšanās un tu esi lepns. Kāds motīvs ir tavai kalpošanai? Kāpēc tu to dari? Skaties, kā mums valstī notiek. Tuvojas vēlēšanas, atkal viss tiks ļoti skaisti parādīts, būs ļoti daudz solījumu – gandrīz paradīze zemes virsū. Bet tad, kad vēlēšanas paiet un cilvēki ieņem savus amatus, parasti solījumi tiek aizmirsti. Vai esi to pamanījis? Viņi ir lepni. Iespējams, viņi tādi nebija pirms tam, bet brīdī, kad sajuta, cik daudz iespēju ir pavērušās, tādi kļuva. Tā ir lepnība. Mums visiem ir jādomā par savu valsti, par savu tautu, nevis par amatiem. Kalpošana nav pašizdomāta tad, ja tā ietilpst draudzes struktūrā, ja līderu komanda to ir akceptējusi.

„Turiet vienādu prātu cits pret citu, neesiet iedomīgi, bet sniedziet roku zemajiem! Neliecieties paši gudri esam.” (Romiešiem 12:16)

Svētais Gars, es lūdzu, lai Tu parādi mums lietas būtību no visiem aspektiem, parādi, kā mums izturēties. Piemēram, tādi teksti kā „viņam nav ģimenes, tāpēc viņš tik labi var celt mājas grupiņu, man ir ģimene, un tāpēc nav tik daudz cilvēku” parāda to, ka esi lepns, vai arī otrādi „viņam ir ģimene, bērni paaugušies, var palīdzēt, man nav tā visa, es nevaru”. Draugs, nesalīdzini sevi ar citiem, salīdzini sevi ar Dievu.

„Tiešām, Tas Kungs ir dižens, tomēr Viņš uzlūko pazemīgo un pazīst lepno jau no tālienes.” (Psalms 138:6)

Pie manis nāk daudz cilvēku ar idejām, piedāvājumiem, raksta kaut ko, jautā, un arī es esmu lepns un neatbildu uz daudziem e-pastiem. Esmu kopā ar Jēzu jau 18 gadus, 16 no tiem kalpoju kā mācītājs, man ir regulāras attiecības ar Dievu un šo īpašību – pazīt lepno no tālienes – Dievs dod arī tiem, kas Viņam kalpo. Arī es sāku pazīt, kuriem cilvēkiem ir jāatbild, un kuriem labāk ne. Tu domā, ka lepno nevar pazīt jau no tālienes? Mēs visi esam mājas grupiņās, un mēs zinām, ka bieži vien gadās, ka uz grupiņu atnāk cilvēks, kurš ļoti daudz runā, par visu viņam ir savs viedoklis (citādāks nekā pārējai grupiņai) un tas noteikti ir jāpasaka skaļi. Tie ir negatīvi, lepni cilvēki, kuri nespēj pieņemt citu domas, kas nespēj pieņemt Dieva gribu un prātu. Bieži vien viņi runā tik daudz, ka aizņem arī citu laiku, tādējādi citi cilvēki nepaspēj pateikt, ko vēlējās. Arī cilvēki, kas regulāri kavē kalpošanu, ir lepni. Kāpēc? Jo viņiem nav svarīgs Dievs, draudze un cilvēki, kas konkrēto pienākumu uzticēja. Piemēram, slavētājs ir atnācis uz mēģinājumu nesagatavojies, ar vēlmi, lai viņu pamāca. Bet jāmācās ir mājās, mēģinājums ir domāts, lai kopā „samēģinātu”. Tā ir lepnība, kuru neizmainot, nav iespējams izaugt. Dievs stāsies tev pretī un mācītājs arī.

Par ko liecina neregulāra dievkalpojumu, grupiņas un citu draudzes pasākumu apmeklēšana? Pie mazākajām grūtībām (viegla saaukstēšanās, gurķi jāmarinē) cilvēks domā, ka var iztikt pats, bez Dieva, un nevar ierasties. Ja kājas vēl nes, bet cilvēks izdomā nenākt, viņš ir lepns. Tieši tāpat kā Ādams un Ieva. Lepni cilvēki paši grib noteikt, kas ir labs un ļauns. Ir lietas, ko mēs varam, un ir lietas, kuras nevaram izdarīt, un atbraukt uz dievkalpojumu ar temperatūru mēs varam. „Ai, es nebraukšu, jo varu aplipināt citus!” Tā ir tāda pazemīga lepnība. Vispār, ir dažādi lepnības veidi. Pazemīgi cilvēki nav tādi kā japāņi, kuri klanās viens otram visu laiku. Kādā filmā bija tāds moments – diktators ļoti “pazemīgi” runājās ar saviem raķešu izgudrotājiem un zinātniekiem, viņi apskāvās, un diktators aiz muguras rādīja, ka šie ir „jānovāc”. Diktators paiet nost, un sargi jau aizved to cilvēku. No priekšas viņš vienmēr bija jauks un mīlīgs, bet pēc brītiņa otra cilvēka vairs nav. Pazemība nav glaimi un labi vārdi, arī nabadzīga dzīve nav pazemība. Pazemība ir tavs dzīvesveids, tas, kā tu izturies pret citiem cilvēkiem. Tavs sirds stāvoklis. Paklausība.

Par ko liecina tas, ka cilvēks neizmanto visas draudzes piedāvātās iespējas, piemēram, inkaunteru, jo domā, ka pats tiks ar visu galā? Pēc tam, kad es cietuma kamerā pieņēmu Jēzu, pagāja pāris nedēļas, es ierados Jēkabpils cietumā, un tur notika pionieru nometne. Satiku kādu cilvēku un uzreiz viņam liecināju, kā Jēzu pieņēmu, kā Dievu esmu piedzīvojis, un es skaidri zināju, ka esmu pieņēmis Dievu. Viņš teica, ka man noteikti jāaiziet uz kapelu un jāpieņem Jēzus. Es teicu, ka man nevajag, esmu to jau izdarījis, bet viņš teica, ka noteikti jāaiziet uz to kapelu. Nu labi, es aizgāju, noskaitīju lūgšanu pilnīgi bez emocijām, jo nesapratu, kāpēc man tas vēlreiz jādara. Kad tu esi pieņēmis Jēzu, tu zini, ka esi to izdarījis. Vēlāk es uzzināju, ka viņš to darīja ordeņa dēļ jeb gribēja izrādīties, ka ir mani atvedis. Viņš mani neatveda. Es pats būtu atradis to kapelu arī bez viņa un ordenīti arī piespraustu. Tāda vienkārša cilvēciska lepnība.

„Dāvida svētceļnieku dziesma. Mana sirds, Kungs, nav lepna, un manas acis nav augstprātīgas. Es netīkoju pēc lielām lietām, kas man būtu par augstām.” (Psalms 131:1)

Skaļi lozungi bez seguma ir lepnība. Es pirms nedēļas jautāju par Skonto halli un lielo lūgšanu pasākumu, un jūs visi teicāt: “Jā, darām!” Un pēc tam, kad jautāju, kurš būtu gatavs pārdot savu automašīnu, ja rastos tāda vajadzība, zālē bija klusums. Kas tas ir? Lepnība. Es vienmēr esmu bijis gatavs pārdot savu mašīnu, tikai vēl ne reizi nav bijusi tāda vajadzība. Tad, kad tu pasauli lieto, nelieto to kā savu. Jā, Dievs ir devis, bet Dievs var arī paņemt. Neskaties uz to, ka cilvēks skaļi un pārliecinoši runā, jo to, vai kāds ir lepns, var redzēt pēc viņa darbiem. Ja tev kāds kaut ko sliktu pasaka, tas uzreiz nenozīmē, ka tā ir lepnība, viss ir jāskatās kontekstā.

„Lepno starpā arvien ir nesaskaņas, bet gudrība mīt tajos, kuri ļaujas sev dot kādu padomu.” (Salamana pamācības 13:10)

Kāpēc laulātie strīdas savā starpā? Kāpēc cilvēki apprecas un strīdas? Citi jau pirms kāzām strīdas, citi tikai pēc tam, kad sajūt savu varu, kad viss ir nostiprināts, svētīts, jo tagad otrs nevar šķirties, par ģimeni ir jāgādā. Strīdi ģimenē ir lepnības dēļ. Tu taču zināji, ar ko tu precies. Ja tas ir kalpotājs, tu zināji, ka viņš visu laiku būs kalpošanā. Ko tu vari pieprasīt no viņa? Ja tu zināji, ka precies ar lēno divplāksni, tad viņš arī būs lēnais divplāksnis, un viss ir kārtībā. Ja tu prasi no viņa ātrumu, kaut gan zināji, ka viņš ir lēns, tad tu esi lepns. Vispār sievām ir jāklausa saviem vīriem. Tādiem vīriem, ka no sirds var just, ka tas ir īsts vīrietis. Ja jūti, ka nav īsts, tad vismaz uzmundrini viņu kļūt par tādu vai parādi piemēru. Vai kārtības kalpotāji draudzē ir saskārušies ar vecākiem un viņu bērniem? Kāds bērns bļauj, nav iegājis bērnistabā un brēc, kalpotājs normāli pieiet klāt, pajautā, aizrāda, un viņi nobubina un aiziet prom. Tā ir bijis daudzas reizes. Cilvēks atnāk uz publisku pasākumu, un vēl viņa bērnu ierobežo! Tā ir lepnība. Vecāki sēž dievkalpojumā, bērns bļaustās, vecāki lielākoties klausās tikai viņu un mazliet sprediķi, bet pārējie vispār neko nedzird. Manuprāt, tā ir šausmīga lepnība un man riebjas. Piemēram, vecāki aiziet uz frizētavu un palaiž bērnu, tas nekas, ka sveša vieta, un lai citi audzina.

“Lepno starpā arvien ir nesaskaņas,” saka Dievs. Protams, cilvēks atnāk ar tādu bērnu, un uzreiz parādās nesaskaņas ar cilvēkiem. Kāpēc? Ne jau bērns ir vainīgs. Paši vecāki ir lepni cilvēki, kuri pārkāpj citu tiesības savu egoistisko mērķu un komforta labā.

Kas savu tuvāko slepeni aprunā, to es piespiedīšu klusēt un izdeldēšu; kam lepnas acis un uzpūtīga sirds, to es necietīšu.” (Psalms 101:5)

Šeit vienā pantā ir minēta aprunāšana un uzpūtīga, lepna sirds. Aprunātājs ir lepns cilvēks. Un pirms krišanas nāk lepnība. Viņam šķiet, ka viņš var celt neslavu otram. Viņam šķiet, ka viņš ir labāks un pārāks par otru, tāpēc viņš aprunā. Viņš nav apmierināts ar to, kā otrs dzīvo vai runā, vai izskatās, vai rīkojas. Lepnība sākas tad, kad cilvēks domā, ka zina, kā ir pareizāk un labāk. Tāda arī ir velna doma: jūs paši zināsiet, kas labs un kas ļauns. Aprunātājs ir lepns cilvēks, un Dievam tas riebjas.

“Tanī pašā stundā mācekļi gāja pie Jēzus un sacīja: "Kas gan ir lielākais Debesu valstībā?"” (Mateja 18:1)

Bija kāda māte ar saviem diviem dēliem pie rokas, kura nāca pie Jēzus sagādāt viņiem vietu Debesu valstībā. Jēzus atbildēja, ka nevar piešķirt nekādus amatus Sev pa labo vai kreiso roku, bet tikai tiem, kam Tēvs to ir devis. Draudzē amats ir tikai tāds, kādu draudzes vadība ir apstiprinājusi. Svarīgi ir tas, ka Dievs dod, nevis mēs paši izdomājam savus amatus. Kas gan ir lielākais? Kurš ir līderis? Kurš ir tuvāk mācītājam? Tas, kuram Dievs to ir devis! Nevis tas, kurš kaut kādā veidā iedraudzējas vai veido pazīšanās. Tātad spriešana par to, kurš lielāks vai mazāks, dažāda ietekmes dalīšana draudzē vai ģimenē vai kaut kur citur, ir lepnība. Pilnvaras piešķir Dievs, un tas netiek apspriests. Draudzē ir sava kārtība, un neformālajiem līderiem draudzē nav vietas. Jebkurš neformāls līderis ir lepns cilvēks. Piemēram, mājas grupiņa beidzas, un vadītājs pieļauj savu liktenīgo kļūdu un atstāj savu mājas grupiņu pirmais, aiziet uz mājām vai uz Makdonaldu paēst ar kādu kopā, un pārējos cilvēkus atstāj, un tur jau sākas neformālais pasākums bez līdera. Vai arī, piemēram, ja grupiņa notiek pie kāda cita cilvēka mājās, un saimnieks iedomājas, ka var citus grupiņas cilvēkus aicināt pie sevis uz mājām. Bet vai tā ir viņa grupiņa? Tā ir draudzes daļa. Un draudzē ir sava kārtība, savi līderi. Varbūt tu domā, ka pats zini, kas labs un kas ļauns un ko šiem cilvēkiem vajag, tu viņus mīli, un jums ir sava draudzība. Pirms tādām lietām nāk lepnība un pēc tam krišana. Labākajā gadījumā tā būs vienkārši kaut kāda berzēšanās, sliktākajā – krišana. Ir tāda kārtība, kādu Dievs ir iedibinājis, un Dievam ir Savas metodes.

Izlasīju labu rakstiņu par Mairi Briedi, viņš jau trenējas un gatavojas nākamajai cīņai. Viņam pat pastāv iespēja cīnīties finālā, bet tikai tad, ja Usiks vai Gasījevs, abi čempioni, gūs traumas. Iedomājies? Vēl joprojām pastāv iespēja viņam būt pirmajam. Bet mēs nenovēlam kādam gūt traumas. Mairis Briedis augstākajā līmenī gatavojas cīnīties vēl trīs gadus un cer, ka šajā laikā atradīsies kāds latvietis, kurš viņu varēs nomainīt uz pasaules boksa skatuves. “Pagaidām nav neviena, kas varētu mani nomainīt, bet kad būs, tad es varēšu iet prom, atstājot aiz sevis spēcīgus sportistus. Ceru, ka jaunieši drīz izaugs un rādīs pasaules līmeņa boksu,” saka Mairis Briedis. Par ko viņš domā? Tikai par savu uzvaru? Viņš domā par Latviju, par tautu, par mums. Lai ko arī teiktu citi, viņam ir pareiza nostāja. Mums nav jādala nekādi amati, sasniegumi, mums visiem ir viens mērķis. Viens Dievs, viena ticība, viena kristība, viena valsts, viena valsts valoda, viena tauta. Tā ir tauta, kas būs pēc mums, kas būs pēc tevis. Tev nevajag amatu, bet gan būt šeit. “Kas gan ir lielākais debesu valstībā?’’ Jēzus pasauca bērnu un teica: “Es jums saku, ja kas neatgriežas un netop kā bērns, tas nenāks Dieva valstībā; kas pats pazemojas kā šis bērns, tas ir lielākais Debesu valstībā.” Kas pats pazemojas, tas ir lielākais Debesu valstībā. Kas veicina lepnību?

Mēs tikko izskatījām trīs punktus:

1. Vispārīga lepnība.

2. Kristiešu lepnība jeb nepaklausība.

3. Pārāk īpašie cilvēki.

Un kas veicina lepnību:

“Kas ir bagāti, šajā pasaules laimetā, pielūkojiet, ka viņi nebūtu augstprātīgi un neliktu cerību uz nedrošo bagātību.” (1.Timotejam 6:17)

Bagātība un panākumi veicina lepnību. Panākumi ir labi, bet dažs labs, kas nebūs nostiprināts, var to neizturēt un kļūt lepns. Pirms krišanas nāk augstprātība.

“Un atkal pār mani nāca Tā Kunga vārds: "Cilvēka bērns, saki Tiras valdniekam: tā saka Dievs Tas Kungs: tāpēc ka tava sirds kļuva lepna un ka tu pat esi teicis: es esmu dievs, es sēžu dieva krēslā jūras vidū, kaut tu savā sirdī tikai iedomājies, ka tu esot Dievs, pie tam tu esot gudrāks par Daniēlu, nekāds noslēpums tev neesot svešs; ar savu gudrību un saprātu tu taču esi ieguvis varu un sakrājis zeltu un sudrabu savā dārgumu krātuvē; ar savu lielo gudrību tu tirgodamies esi vairojis savu bagātību, un tava sirds lepojās tavas bagātības dēļ, un tādēļ saka Dievs Tas Kungs: tāpēc ka tava sirds savā pašpaļāvībā iedomājusies, it kā tu būtu pats Dievs, Es raidīšu pret tevi svešiniekus, visvarmācīgākos tautu starpā, tie uzbruks ar zobenu tavai jaukajai gudrībai un aptumšos tavas slavas spožumu. Tie iegrūdīs tevi bedrē, un tu mirsi jūras vidū, kā mirst nosistie. Vai tad tu savu slepkavu priekšā arī vēl teiksi: es esmu dievs, bet tu esi tikai cilvēks un ne Dievs un esi to rokās, kas tevi nogalinās? Tu mirsi neapgraizīto nāvē no svešinieku rokas, jo Es to esmu tā noteicis," saka Dievs Tas Kungs.” (Ecehiēla 28:1-10)

Lielas zināšanas un augstskolas var būt par iemeslu lepnībai. Daudz cilvēku man jautā, kādas skolas es esmu pabeidzis. Kāda starpība? Kāda nozīme ir skolai, ja tās augļi ir velnišķīgi? Kāda nozīme ir tam, kur tu esi mācijies? Es neesmu mācījies kristīgā augstskolā, kas ir Latvijā, un nekad nemācīšos tādā, kāda tā ir šodien. Goda vārds, es neesmu redzējis nevienu no šādām skolām nākušo, kas reāli glābtu cilvēkus un vairotu draudzi! Tikai filozofus, kuri gudri spriež par garīgām lietām. Ko dod simts teoloģiskās izglītības? Ko ar to visu darīt? Tas viss rosina augstprātību. Vecāki saviem bērniem galvenokārt grib sagādāt izglītība, bet labāk ir padomāt par pašu bērnu. Izglītību nevajag sava prestiža dēļ. Kas tālāk būs ar šādu izglītību? Tas būs sētnieks ar augstāko izglītību. Izglītība ir laba, bet tā var būt par iemeslu lepnībai.

Kādreiz Limbažos man kaimiņos dzīvoja vīrs ar sievu un bērniem. Sieva ļoti cītīgi nāca pie mums uz draudzi, un vīrs viņu terorizēja, un vienu dienu viņš paņēma viņu aiz rīkles, piespieda pie sienas un pateica: “Es esmu tavs dievs!” Lūk, Tiras valdnieks, Lucifers. Cilvēki iedomājas, ka viņi ir dievs. Ģimenē, attiecībās ar cilvēkiem – lūk, es esmu tavs dievs. Ir tikai viens Dievs debesīs! Un, ko Viņš grib, to Viņš dara. Ir Dievs debesīs, un Viņš smej par tām skudrām, kas tik lepni uzvedas. Viņš smejas par šiem lepnajiem kukaiņiem. Tavs vīrs vai sieva negrib, lai tu ej uz draudzi? Tev galva vispār ir uz pleciem? Tu vispār saproti, ka tu esi Dieva bērns un dzīvo demokrātiskā valstī, nevis kā musulmaņi ar desmit sievām? Tu esi brīvs! Tev nav cita dieva! Ne vīrs, ne sieva, ne radinieks, ne kāds cits cilvēks nav dievs, tikai Jēzus Kristus!

“Tu, pilnības paraugs, pilns gudrības un apveltīts ar vispilnīgāko skaistumu.” (Ecehiēla 28:12)

Šeit ir runa par Luciferu. Skaistums var būt par iemeslu lepnībai. Arī kāds nesmukums var būt par iemeslu lepnībai. Jebkas var būt par iemeslu lepnībai. Augsts amats, talants, tirdzniecības sakari, perfekcionisms var būt par iemeslu lepnībai.

Nevainojams tu biji savos ceļos no tās dienas, kad tevi iecēla par ķēniņu, līdz kamēr atrada tevī noziegumu. Tavas plašās tirdzniecības dēļ tava sirds pildījās ar netaisnību. Un, kad tu apgrēkojies, Es padzinu tevi no Dieva kalna, un izraidīju tevi, ķerubu, kas sargā, no degošo akmeņu vidus. Tava sirds bija palikusi lepna tava skaistuma dēļ, tu savu gudrību pazaudēji aiz ārējā spožuma. Tādēļ Es nogāzu tevi pie zemes ķēniņu acu priekšā, lai tie priecājas par to, kā tev klājies.” (Ecehiēla 28:15-17)

Tu esi redzējis ideālu cilvēku? Ideāli, perfekti cilvēki, kuriem visur visam jābūt savās vietās un neviens nedrīkst kļūdīties. Perfekcionisms var būt par iemeslu lepnībai. Reliģija var būt par iemeslu lepnībai.

Nevienam nav tiesības atņemt jums jūsu balvu, kaut arī tas atrod patiku pazemīgā kalpošanā eņģeļiem un kaut arī tas lepojas ar parādībām, ko viņš redzējis. Tāds bez pamata kļūst iedomīgs savā miesas prātā un neturas pie galvas, no kuras ar saišu un dzīslu palīdzību visa miesa tiek vienota un kopā saturēta un aug Dieva augumā. Ja nu jūs esat ar Kristu nomiruši pasaules pirmspēkiem, ko tad jūs, it kā vēl dzīvodami pasaulē, uzņematies priekšrakstu jūgu, cilvēku baušļus un mācības, kā piemēram: tev nebūs aizskart, tev nebūs baudīt, tev nebūs pieskarties! Visas šīs lietas ir lemtas iznīcībai, tās tērējot. Tām gan ir gudrības slava tur, kur ir pašizdomāta dievkalpošana, pašpazemošanās un miesas mērdēšana; bet patiesībā tām nav nekādas vērtības, jo tās dod apmierinājumu vienīgi miesai.” (Kolosiešiem 2:18-23)

Atklāsmes, sapņi un pravietojumi, kas ir augstāk par Dieva vārdu, augstāk par to, ko vadītājs saka, ka tas nav interesanti, ir lepnība, bet tas taču ir svarīgi, tas ir visai Latvijai, Amerikai un pasaulei, un kā to var nesaprast?! Vai cilvēki, kuri saka, ka ir izlasījuši Bībeli trīs reizes. Neesi sastapies ar tādiem cilvēkiem? Viņš Bībeli ir izlasījis, viņš Bībelē visu zina – tā ir lepnība. Tu nekad nevari visu zināt. Un Bībele nav vienkārši jāizlasa trīs reizes, Bībele ir jālasa katru dienu! Un ir jārunā ar Dievu. Reliģiska domāšana ir sakne lepnībai. Olas mūsu draudzē nekrāso – reliģisks cilvēks te nenāks. Lieldienu zaķis te nelēkās reliģiozais te nenāks, jo viņam ir sava sapratne par to, kāds ir Dievs, un ne jau Bībelē pamatota sapratne. Galvenais ir būt kristītam un ar augstāko izglītību, un ko tu man te vispār stāsti, jo es taču esmu svētīts, kristīts un laulāts baznīcā! Reliģija ir lepnība. Tu zini, kas Jēzu piesita krustā? Tieši viņi tā laika reliģiozie cilvēki, kuriem izpratne par Dievu bija pašiem sava. Pārmērīga pašpārliecinātība par saviem spēkiem arī var būt lepnība.

“Nu tad jūs, kas sakāt: šodien vai rītu mēs dosimies uz to un to pilsētu un pavadīsim tur gadu un tirgosimies un gūsim peļņu, jūs taču nezināt, kāda jūsu dzīve ir rītu; jo tā ir tvaiks, kas uz īsu brīdi ir redzams un tad izgaist, kur jums būtu jāsaka: ja Tas Kungs tā gribēs, mēs dzīvosim un darīsim to un to.” (Jēkaba 4:13)

Te nav runa par to, ka tev nevajadzētu teikt, ko tu darīsi un to skaļi apliecināt, bet par to, kas ir visu tavu svētību avots. Neaizmirsti, ka tā ir žēlastība no Dieva, ka tu vispār kaut ko vari darīt un dot pateicību Viņam. Cilvēki, kuri nedod desmito tiesu, arī ir lepni cilvēki. Viņi neatzīst to, ka no Dieva nāk viņu finanses un svētība vispār pelnīt. Ja draudzē to māca, bet cilvēks tik un tā nedara, viņš ir lepns. Tas pats attiecas arī uz ziedojumiem, jo, kur ir tava manta, tur ir tava sirds.

Lūk, kāds patiess stāsts par stipras gribas cilvēku un pārlieku lielu pašpārliecinātību. Kādā zemestrīcē sabruka kāds nams. Trīs dienas kāds vīrietis bija izdzīvojis zem drupām, un viņu atrada sveiku un veselu. Žurnālists sāka izmeklēt, kā viņš palicis dzīvs. Intervijas laikā šis cilvēks teica: “Es vienkārši esmu ļoti stipras gribas cilvēks, es esmu ļoti mērķtiecīgs cilvēks, un tāpēc es arī izdzīvoju.” Žurnālists gāja pie viņa sievas un jautāja: “Kā jūs domājat, kā jūsu vīram izdevās izdzīvot?” Un sieva atbildēja: “Esmu laulībā ar savu vīru jau 27 gadus un zinu, ka to, ko viņš apņemas, viņš vienmēr izdara. Viņš ir ļoti stipras gribas cilvēks, ļoti mērķtiecīgs, un tāpēc, es domāju, viņš arī izdzīvoja.” Žurnālists gāja arī pie viņa ģimenes ārsta, un viņš teica: “Nu, šis cilvēks ir ļoti ciets rieksts. Viņš ir ļoti mērķtiecīgs, un tāpēc, es domāju, viņš arī izdzīvoja.” Pēc nedēļas šis izdzīvojušais nomira ar sirdstrieku. Kur nu palika viņa stiprā griba un mērķtiecīgums? Tu nezini to, kas būs rīt. Mums ir jāapliecina, ka esam stipri un visu spējam Tā spēkā, kas dara mūs stiprus, viss ir pareizi, bet pārāk liela pašpārliecinātība un pārāk liela paļaušanās uz saviem spēkiem ir lepnība: es, es, es esmu baigais līderis, es visu saprotu un visu varu. Ir Dievs, un vienmēr par visu pateicies Viņam!

“Bet Hiskija nemācēja pateikties par to, kas viņam bija labi darīts, jo viņa sirdsprāts kļuva augstprātīgs; tādēļ arī nāca bargas dusmas gan pār viņu, gan pār Jūdas un Jeruzālemes iedzīvotājiem. Bet vēl Hiskija pazemojās savā garā viņš un visi Jeruzālemes iedzīvotāji, un tāpēc pār viņiem nenāca Tā Kunga bardzība, kamēr Hiskija dzīvoja.” (2.Laiku 32:25-26)

Hiskija nemācēja pateikties par to, kas viņam labi darīts. Slavēšana un pielūgsme! Personīgas attiecības ar Dievu! Cilvēki, kuri regulāri nepavada laiku ar Dievu, ir lepni cilvēki, kuri uzskata, ka paši var ar visu tikt galā, viņiem nevajag Dieva padomu. Viņiem nevajag būt Dieva klātbūtnē, viņiem nevajag slavēt, viņiem nevajag pielūgt. Tā ir lepnība. Mēs nevaram bez Dieva vadības. Slavēšana un pielūgsme un personīgas attiecības ar Dievu veicina pazemību un paklausību Dievam. Un tas atver durvis Dieva svētībām.

“Pasargi arī Savu kalpu no augstprātīgas lepnības grēkiem, ka tie nevalda pār mani! Tad es būšu bez vainas un tīrs, bez lieliem pārkāpumiem. Lai Tev patīk manas mutes valoda un manas sirds domas Tavā priekšā, ak, Kungs, mans patvērums un mans pestītājs!” (Psalms 19:14-15)

“Kas gan apzinās savu nomaldīšanos? Šķīstī mani no manām neapzinātām kļūdām!” (Psalms 19:13)

Mums katram vienam par to ir jāpiedomā savā lūgšanu kambarī, katrā dievkalpojumā, katru reizi, kad atkārtoti skaties sprediķi, arī ikdienā, savās lūgšanās: “Šķīstī mani, Dievs, no maniem neapzinātajiem grēkiem, no manas lepnības,” jo grēks pamatā ir saistīts ar lepnību. “Šķīsti mani, palīdzi man saprast, kur es nepareizi rīkojos, palīdzi man mainīties, Dievs. Tikai no Tavas žēlastības esmu tas, kas es esmu, ne pats, ne kā citādi, bet no Tavas žēlastības. Es negribu tikai uz saviem spēkiem paļauties, Dievs, bet gan uz Tavu spēku, viss, kas es esmu, ir pateicoties Tev, Dievs! Tagad esmu stiprs un labs, bet pateicoties Tev, Dievs.”

“Es salauzīšu jūsu spēka lepnumu un darīšu debesis pār jums kā dzelzi un zemi kā varu. Un jūs velti šķiedīsit savu spēku, jo zeme neizdos savu ražu, nedz arī tanī zemē koki nesīs savus augļus.” (3.Mozus 26:19)

Bez Dieva svētības tu cīnies, strādā, bet debesis ir kā varš un zeme ir cieta, un augļu nav, jo tu dari to savā spēkā. Bet, draugs, ir pienācis laiks beidzot to darīt Dieva spēkā! Un neviens, kam nav regulāras personīgās attiecības ar Dievu, nevar neko darīt Dieva spēkā! Tas ir paštaisnums – mēģināt iztikt bez Dieva. “Es pats zinu, kā ir pareizi, man nevajag Tavu palīdzību. Man pietiek ar to, ko līderis pasaka.” Nepietiek, draugs, tev pašam jāpazīst Dievs personīgi. Un Dievs saka: “Es salauzīšu šādu lepnību, Es iebāzīšu tavu purnu mēslos un parādīšu tev, kurš ir Boss, kurš ir Kungs, kurš ir radījis debesis un zemi. El Šadai, visspēcīgais, visvarenais Dievs. Alfa un Omega, debesu un zemes radītājs, Elohim!” Jēzus ir Viņa Vārds.

“Es esmu lēnprātīgs un no sirds pazemīgs.” (Mateja 11:29)

Gribi līdzināties Dievam? Līdzinies Jēzum, lasi Dieva vārdā, kāds Viņš ir, kā Viņš rīkojas, dari tāpat - tā ir pazemība. Jēzus ne vienmēr bija pazemīgs. Viņš ņēma pātagas un izdzina no tempļa tirgotājus. Kur te pazemība? Esi kā Jēzus, sirdī pazemīgs un lēnprātīgs. Ja vajag pātagu, tad paņem pātagu. Tas nenozīmē, ka esi lepns.

“Ne strīdēdamies, ne tukšā lielībā, bet pazemībā cits citu uzskatīdami augstāku par sevi, neraudzīdamies katrs uz savām, bet arī uz citu vajadzībām. Savā starpā turiet tādu pat prātu, kāds ir arī Kristū Jēzū, kas, Dieva veidā būdams, neturēja par laupījumu līdzināties Dievam, bet Sevi iztukšoja, pieņemdams kalpa veidu, tapdams cilvēkiem līdzīgs; un, cilvēka kārtā būdams, Viņš pazemojās, kļūdams paklausīgs līdz nāvei, līdz pat krusta nāvei! Tāpēc arī Dievs Viņu ļoti paaugstinājis un dāvinājis Viņam Vārdu pāri visiem vārdiem, lai Jēzus Vārdā locītos visi ceļi debesīs un zemes virsū un pazemē un visas mēles apliecinātu, ka Jēzus Kristus ir Kungs Dievam Tēvam par godu.” (Filipiešiem 2:3-11)

Pazemībā citam citu uzskatīt augstāku par sevi. Es nevaru skatīties uz cilvēku draudzē kā uz mazāku un sevi lielāku. Kad es runāju ar cilvēku, tad es runāju kā ar līdzvērtīgu. Jēzus pazemojās līdz pat Savai nāvei, Viņš atnāca un kā cilvēks dzīvoja virs zemes, Viņš pazemojās mūsu dēļ. Viņš pazemojās līdz krusta nāvei, un tāpēc Dievs viņu paaugstināja. Ja tu gribi svētību un lai Dievs tevi beidzot paceļ, lai Dievs tevi paaugstina, tad pazemojies kā Kristus pazemojās. Uzskati citus cilvēkus kā sev līdzīgus, sevi kā zemāku un citus augstākus, bet tas nenozīmē, ka tev ir jābūt zemākam ar viltus pazemības palīdzību, bet ar veselīgu pazemību, un Dievs tevi savā laikā paaugstinās. Dievs, svētī Latviju!

Mācītāja Mārča Jencīša sprediķi “Pazemība un lepnība” pierakstīja “Kristus Pasaulei” redakcija

Svētums un kāpēc jādzīvo svēta dzīve?

Publicēja 2018. gada 13. marts 12:54Līga Paņina   [ atjaunināts 2018. gada 14. marts 12:52 ]

Ziņas datums 13.03.18.

Var just, ka mēs esam bijuši Dieva klātbūtnē, pie mums nesen bijusi slavēšanas komanda no Ukrainas, kas mums stāstīja par slavēšanu un pielūgsmi, un esam mācījušies. Tas viss nepaliek bez rezultātiem, un viss ir nopietni. Tas uzlabo mūsu personīgās un visas draudzes attiecības ar Dievu, mūsu slavu un pielūgsmi, un mēs ļaujam vairāk darboties Viņam mūsu vidū. Dievs vairāk pieskaras un dara to, ko Viņš grib. Dievs ir brīnišķīgs! Nav nekā labāka un nav nekā svarīgāka par Dievu, attiecībām ar Svēto Garu. Mēs esam šeit, lai ar savu dzīvi slavētu un pielūgtu Dievu. Personīgas attiecības ar Viņu ir garīgs notikums, ko mēs izrādām fiziski, paceļot rokas, dziedot un izsakot Viņam mīlestību. Caur to mēs izsakām uzvaras apliecinājumus un nodošanos Viņam. Tas ir sākums kaut kam vairāk, kas pēc tam fiziski parādās mūsu dzīvē. Visa sākums ir garīgs, un Dievs to dara mūsu garā caur slavu un pielūgsmi. Caur to, kas mēs Viņu slavējam, Dievs nāk mūsu vidū un pagodinās, mēs iepazīstam Viņu, un tas parādās pēc tam mūsu darbībās. Caur slavēšanu notiek izmaiņas mūsu dvēselē, domāšanā. Tad mēs darām pareizus darbus nevis tāpēc, ka tā ir pareizi darīt, bet tāpēc, ka mēs mīlam Viņu. Dievs pats mūs vada pie iekšējām izmaņām, ka mēs vēlamies dzīvot tā, kā Viņš grib. Tāpēc mēs arī dziedam, ka esam šeit, lai ar visu savu dzīvi Viņu pielūgtu. Turpinājums pielūgsmei ir reāla dzīve Kristū, liecinieka dzīve. Tu esi slavētājs un pielūdzējs! Pat ja tev nav tāda balss, kāda derētu skatuvei vai patiktu cilvēkiem, tad Dievam patīk tava balss. Starp citu, ļoti bieži tiem cilvēkiem, kuriem nav skatuves balss, patīk dziedāt Dievam. Un mēs turpinām slavēt Dievu arī ar saviem darbiem. Mēs vispirms slavējam un tad darām pareizas lietas, jo mīlam Viņu.

Slava un pielūgsme neaprobežojas ar draudzes sienām, mēs ejam un dzīvojam Viņam visu savu dzīvi. Ja tu esi slavētājs un pielūdzējs, tu esi arī Jēzus liecinieks. Un, ja tu esi slavētājs un pielūdzējs, tu dzīvo svētu dzīvi. Tātad, ja tu esi slavētājs un pielūdzējs, tas parādās tavā dzīvē. Slavas un pielūgsmes konferencē „Jaunajā Paaudzē” iepazinos ar kādu cilvēku no Krievijas – Alekseju Proņikinu. Viņš bija zilā uzvalciņā, lēkāja, slavēja, ja vajadzēja, krita arī gar zemi. Mani uzreiz kaut kas viņā pievilka. Mana sirds iekšēji un dabiski atgrūžas no tiem kristiešu līderiem, kuriem nav ciešas personīgās attiecības ar Dievu. Un otrādi mani pievelk tie cilvēki, kuri uztur stipras šīs attiecības. Mani piesaista Dieva cilvēki, kuriem ir vīzija no Dieva, nevis mazs egoistisks redzējums sev vai mazai cilvēku grupai. Es apsēdos viņam blakus pie galda un sāku ar viņu runāt. Izrādās, ka viņš ir mācītājs no Novosibirskas apgabala, un viņš neilgā laikā no nulles Krievijā ir iesācis piecdesmit divas draudzes, lielākajā no tām ir ap tūkstotis cilvēku. Piecdesmit divas! Ja tu esi slavētājs un pielūdzējs, to var redzēt tavā dzīvē! Ja tu slavē, pielūdz un meklē Viņa vaigu, tu nevari klusēt! Ja tu pazīsti Jēzu personīgi, tu nevari par to klusēt! Tu darīsi pašu labāko, lai izglābtu cilvēkus, un tu darīsi visu tieši tā, kā Viņš grib. Mēs slavējam Viņu ikdienā ar savu dzīvi. Kā tu domā, ko es izdarīju uzreiz pēc tam, kad biju iepazinies ar šo mācītāju? Uzaicināju pie mums, lai viņš pastāsta, kā tas ir iespējams. Es vēlos dzirdēt tādus cilvēkus, kuri ne tikai teorētiski, bet praktiski ir kaut ko paveikuši Dievam un kuri ar savu dzīvi var iemācīt to, kā kalpot Dievam. Runa ir par nākamo gadu, jo viņš ir aizņemts cilvēks. Es viņam jautāju, vai Putins un valdība netraucē viņam celt draudzi. Viņš mierīgi atbildēja, ka traucē, veic dažādas represijas, neļauj taisīt raidījumus, citus sēdina cietumos un arestē līderus. Pēc tam viņš pateica kaut ko, kas man lika nedaudz nokaunēties: “Pilnīgi vienalga, visos laikos, vajāšanas ir vai nav, Putins ir vai nav, vienmēr draudzes augs!” Viņš neizskata tādu iespēju, ka draudzes var neaugt tikai tāpēc, ka viņš dzīvo Krievijā un apstākļi nav labvēlīgi. Cik Latvijā ir slikti apstākļi?! Nāk virsū dzimumu neitralitāte, homoseksuāli cilvēki sludina savu pārliecību, un mēs sludinām savu. Mūsu apstākļi ir kā pasakā, salīdzinot ar Krieviju. Viņa sejā varēja redzēt pārliecību, ka draudze augs visos laikos.

Otrs cilvēks, ar kuru es iepazinos konferencē, ir vācu politiķis no Eiropas Parlamenta ar latvisku vārdu – Voldemārs. Daudzi jau zina, ka vēsti no Dieva par Latvijas simtgadei veltītām kopējām starpkonfesionālām lūgšanām kopā ar “Jaunās Paaudzes” mācītāju Alekseju Ļedjajevu es stāstīju šajā slavēšanas un pielūgsmes konferencē. Es atvainojos visiem Dieva cilvēkiem no Krievijas, ka šī vēsts par vislatvijas lūgšanām attiecas tikai uz Latviju. Varbūt kādam tā var šķist pārāk maza vīzija, un tā nav taisnība, jo es domāju arī tālāk, taču šobrīd prioritāte ir Latvija, un tā vienmēr arī būs Latvija. Salamans māca vispirms apstrādāt savu lauku un tad pirkt sev namus, tas nozīmē rūpēties par to vietu, kur tu esi, pirmkārt, par savu draudzi un pēc tam par visu Latviju. Tā nu šīs konferences ietvaros notika dievkalpojums, kurā sludināja Benija Hina brālis, un darīja to rekordilgu laiku – no diviem līdz pusseptiņiem. Pēc tam notika bankets, un tā laikā Voldemārs pienāca pie manis un teica: “Man Dievs teica, ka tas, ko tu teici, nav tikai Latvijai. Ja tev Latvijā tas izdosies, tas aizies visā Eiropā. Visas Eiropas liktenis ir atkarīgs no tā, kas notiks Latvijā.” Slava Dievam! Katrai draudzei un katrai mājas grupiņai ir īpaša nozīme visā Dieva darbā. Tev ir īpaša nozīme. Mūsu draudzei ir īpaša nozīme Dieva valstībā. TU esi ļoti svarīgs cilvēks!

Konference, kurā es biju, tika veltīta Dieva slavai un pielūgsmei, un to varēja redzēt arī šodien dievkalpojumā. Slavēšana un pielūgšana nebeidzas tikai ar dziedāšanu un lūgšanu izteikšanu. Tā turpinās ar mūsu dzīvi. Un, kad mēs izdarām kaut ko te, tas atsaucas visā Eiropā. Kaut kas neticams? Kāda sieviete pēc dievkalpojuma pienāca pie manis, viņa bija uzzīmējusi zīmējumu – vidū bija aplis, un aplim apkārt daudz istabu, un caur vienu istabu bija bulta, kas veda iekšā aplī. Viņa teica, ka pirms pieciem gadiem viņa mani esot redzējusi sapnī, es esot atradies aplī, un šis aplis apzīmējot visas Latvijas draudzes. Es teicu, ka tagad es esmu ienācis šajā aplī. Viss notiek īstajā laikā, Dieva laikā. Pirms pieciem gadiem ne es, ne mūsu draudze nebijām tam gatavi, bet šobrīd ir īstais laiks. Mums Latvijā ir jāpaveic trīs lietas – pirmkārt, visām draudzēm ir jāaug, otrkārt, jāapvienojas kopīgās lūgšanās un, treškārt, jāsaka sava balss Latvijas politikā. Katrai draudzei Latvijā ir jāaug – garīgi un skaitliski. Es ļoti labi atceros kāda Latvijas mācītāja atbildi uz jautājumi, vai viņi aug, un viņš teica: “Jā, mēs augam garīgi.” Es neticu tādam formulējumam! Es ticu tam, ka, ja mēs augam garīgi, mēs augam arī skaitliski. Ja mēs augam garīgi, mēs augam paklausībā Dievam un svētumā, un Dieva griba ir mīlēt savu tuvāko kā sevi pašu. Ej pie cilvēkiem un ved viņus Dieva klātbūtnē! Katrai mājas grupiņai, kas mīl Dievu, agrāk vai vēlāk ir jāaug, ne piespiedu kārtā, bet dabiski. Ja bērns piedzimst ģimenē, tu vari piespiest viņu augt? Vai arī bērns aug tā, kā Dievs to ir paredzējis? Tāpēc es tagad katru svētdienu nesākšu sludināt par lielo pasākumu Skonto hallē, bet mēs joprojām turpināsim savu darbu pie savas draudzes celtniecības. Apstrādāsim savu tīrumu, un pēc tam pieslēgsimies arī Latvijai. Pats labākais, ko tu vari paveikt Latvijas labā, ir – augt! Un tā Dieva slava un pielūgsme vairojas mūsu dzīvēs.

Dieva pielūgsme turpinās ar to, kā mēs attiecamies pret cilvēkiem un pret Dievu, un to sauc par svētumu. Tāpēc šodienas tēma ir par svētumu un kāpēc jādzīvo svēta dzīve jeb kāpēc ir labi dzīvot svētu dzīvi. Īstie dievlūdzēji pielūdz Dievu Garā un patiesībā. Svētais Gars pie mums darbojas un pamudina mūs rīkoties pēc Dieva prāta, kas nozīmē dzīvot svētumā. Vārds ‘svēts’ Bībelē ir minēts, apmēram, deviņsimts reizes. Pēc Vecās Derības ‘svēts’ nozīmē ‘nodalīts, atdalīts’. Kam nodalīts? Dievam! Ja tu personīgi esi pieņēmis Jēzu Kristu, tu esi nodalīts Viņam. Tava dzīve ir apslēpta Viņā. Tu esi nomiris pasaulei un piedzimis Dieva valstībai. Tu esi sava Tēva dēls vai meita. Tu esi svēts, Dieva īpašums. Tikai nepārproti – tu neesi tāds īpašums, ar kuru Viņš dara, ko grib, jo Dievs pieņem tikai brīvprātīgus upurus. Vēl vārds ‘svēts’ grieķiski nozīmē ‘līdzīgs Dievam’. Ja tu esi nošķirts Dievam, ar ko tu atšķiries no pasaules? Ar to, ka esi līdzīgs Viņam. Lai saprastu, ko tas nozīmē – dzīvot Dievam, mums ir jāsaprot, kāds ir Viņš. Jehova Kadošs – Viņš ir svēts!

Jaunajā Derībā, caur Jēzu Kristu ‘svētums’ tiek nosaukts par iekšējā cilvēka jeb sirds stāvokli. Tās ir dziļas, intīmas, iekšējas attiecības ar Dievu, kas pārvalda tavas domas, emocijas un miesu. Vecās Derības laikā svētums nozīmēja ārēju paklausību, un nepaklausības gadījumā sekoja dažādas sankcijas līdz pat nāves sodam, tad Jaunās Derības jeb žēlastības laikā mūsu paklausība Dievam izriet no iekšienes, no sirds. Tas ir pielūdzēja stāvoklis. Tev patīk pielūgt Dievu savā lūgšanu kambarī un esot kopā? Šī pielūgsme pārņem mūsu emocijas un prātu, un mēs iekšēji vēlamies dzīvot tā, kā Dievs grib. Nevis tāpēc, ka tā ir pareizi un vajag, bet mēs tā vēlamies. Grieķiski vārds ‘svēts’ Jaunajā Derībā nozīmē arī ‘brīvība no morālām kļūdām’. Kur Tā Kunga Gars, tur ir brīvība. Mūsu uzdevums ir svētīties Viņam visa mūža garumā. Neviens no mums nav perfekts, neviens perfekti nevar izpildīt visu Dieva gribu, bet mūsu uzdevums ir svētīties, un tas nav iespējams bez slavas un pielūgsmes, bez Dieva iepazīšanas, jo tieši no sirds raisās vēlme dzīvot Viņa gribā.

Bet, sekodami Svētajam, kas jūs aicinājis, topiet arī paši svēti visā dzīvošanā, jo ir rakstīts: esiet svēti, jo Es esmu svēts.” (1. Pētera 1:15-16)

Dievs ir svēts. Kad Viņš mūs pieņem, mēs esam Viņa bērni, un mūsu uzdevums ir līdzināties Viņam. Mums jātop svētiem visā dzīvošanā. Varbūt tev patīk slavēt Dievu, bet no iekšienes negribas dzīvot svētu dzīvi? Varbūt tev interesē citi vīrieši vai citas sievietes, un jo vairāk, jo labāk? Varbūt tu nevari internetā palaist garām pornogrāfiju, tev to vajag vismaz reizi vai divas nedēļā? Dievkalpojumā tev var būt vēlme dzīvot svētu dzīvi, bet, aizejot mājās, šī vēlme pazūd. Varbūt pietiek ar to, ka esi izglābts? Bet ir rakstīts, lai mēs topam svēti, tas nozīmē, ka mums ir jāpieliek pūles no savas puses, lai dzīvotu svētu dzīvi arī tad, ja negribas. Dievs tevi ir apveltījis ar spēku un varēšanu dzīvot svētumā.

Jo tāda ir Dieva griba lai jūsu dzīve būtu svēta. Atturieties no netiklības! Zinait, ka ikvienam jāglabā sava miesa svētumā un godā, bet ne kaislē un kārībā, kā to dara pagāni, kas nepazīst Dievu. Nevienam nebūs savam brālim pāri darīt vai to izmantot kādā lietā, jo Tas Kungs ir atriebējs visās šinīs lietās, kā mēs jums to jau agrāk esam teikuši un apliecinājuši. Jo Dievs mūs nav aicinājis nešķīstībai, bet svēttapšanai. ” (1. Tesaloniķiešiem 4:3-7)

Ar ko mēs atšķiramies no pasaulīgiem cilvēkiem? Ar dzīvesveidu līdzīgu Dievam. Svēta dzīve ir Dieva griba mums, un tā ietver arī savas cenas maksāšanu ar savu gribasspēku gan tad, kad draudzē bija laba slavēšana vai tev bija labs lūgšanu kambaris, gan tad, kad dievkalpojumā nebija tik spēcīga slavēšana vai vēlmes nav. Tu nevari teikt, ka, ja vakar tu nomirtu, būtu bijis ellē, bet, ja šodien nomirtu, būtu debesīs. Tā nenotiek. Svēta dzīve ir sirds attieksme, un Dievs neprasa no tevis to, ko tu nevari izdarīt. Bet, ja tu zini labu darīt, un nedari, es nezinu, kā tev tas viss var beigties. Tāda ir Dieva – lai mūsu dzīve būtu svēta. Un kas tad ir svētuma standarti? Kā mums saprast, kas ir Dieva griba? Ir Dieva desmit baušļi, un tie raksturo Dieva svētumu un Dieva gribu attiecībā pret mums. Esmu dzirdējis, ka ir cilvēki, kas domā un tic, ka ir tikai žēlastība un Dievs ir tikai mīlestība. Āmen! Tā arī ir! Un vēlmei darīt Dieva gribu nav jānāk no ārpuses, bet gan no iekšpuses. Bauslība bija tikai Vecajā Derībā, tomēr Dieva vārds saka, ka desmit baušļi nav atcelti un mums ir jādzīvo arī svēta dzīve, ne tikai jāpaļaujas uz Dieva žēlastību.

“Nedomājiet, ka Es esmu atnācis atmest bauslību vai praviešus. Es neesmu nācis tos atmest, bet piepildīt.” (Mateja 5:17)

Un tālāk… Ja Vecajā Derībā ir bauslis “Tev nebūs nokaut!”, kurā ir runa precīzi par slepkavību miera laikā, tad Jēzus saka:

“Jūs esat dzirdējuši, ka vecajiem ir sacīts: tev nebūs nokaut, un, kas nokauj, tas sodāms tiesā. Bet Es jums saku: kas uz savu brāli dusmo, tas sodāms tiesā [..]” (Mateja 5:21-22)

Jēzus nav atcēlis baušļus! Viņš ir atcēlis pilsoniskos un rituālos likumus. Uz mums vairs neattiecas tas, kas attiecās tikai uz pašu Izraēla tautu tajā laikā, uz viņu kultūru. DESMIT BAUŠĻI IR NEATCEĻAMI! Tie norāda, kāds ir Dievs un ko nozīmē svētīties. Tie parāda, par ko mums ir jācīnās savās dzīvēs un kam jālīdzinās, un kādus Dievs grib mūs redzēt.

“Jūs esat dzirdējuši, ka ir sacīts: tev nebūs laulību pārkāpt.” (Mateja 5:27)

Vecajā Derībā tas nozīmēja, ka, ja cits brālis noņem tavu sievu, tad viņš ir sodāms, nomētājot ar akmeņiem. Tur bija tāda kārtība, ka vienam vīrietim varēja būt pat vairākas sievas – tā nebija Dieva perfektā griba, bet Viņš to pieļāva. Tomēr Jēzus uzsvēra, ka iesākumā tā nebija, Viņš paaugstināja standartus.

“Bet Es jums saku: ikviens, kas uzskata sievu, to iekārodams, tas ar viņu laulību jau ir pārkāpis savā sirdī.” (Mateja 5:28 )

Jēzus uzsver, ka tas, kurš fantazē par pretējo dzimumu, tas jau ir savā sirdī pārkāpis laulību. Jēzus saka, ka mums ir jāiemācās domāt svētas domas. Domā par Jēzu! Ja tev nav regulāras, stipras personīgās attiecības ar Dievu, tu neapmeklē draudzi un mājas grupiņu regulāri, tad aizmirsti par to, ka varēsi savākt savas domas! Jā, varbūt tu spēsi fiziski nepārkāpt laulību, bet vai tu spēsi par to nedomāt, neskatīties pornogrāfiju? Tas ir iespējams tikai Dieva klātbūtnē, un Dieva klātbūtne nāk tikai caur regulārām attiecībām ar Dievu un pielūgsmi un slavēšanu draudzē.

Dievs ir svēts un labs, un Viņa baušļi nav domāti, lai mūs kaut kā ierobežotu, tie ir domāti, lai darbotos mūsu pašu labā. Piemēram, ir bauslis “Tev nebūs zagt!” Tu varbūt domā, ka esi tiesīgs zagt no tiem, kas ir bagāti, jo pats esi citā sociālajā kārtā – esi piedzimis ģimenē, kurā tev nav izredžu izsisties, nav iespējams iegūt augstāko izglītību, – un tāpēc tu domā, ka tev pienākas sava daļa, kuru vari nozagt. Kad es agrāk zagu, tā arī domāju – man neviens neko par brīvu nedod, tāpēc pašam ir jāpaņem sava daļa. Bet kā tev šķiet – vai šis bauslis nav tavā labā? Vai tu gribētu atnākt mājās pēc dievkalpojuma un atklāt, ka durvis ir uzlauztas, visas mantas ir izmētātas un viss vērtīgais ir aiznests? Tavs mīļākais gredzens, auskari, dārglietas, kāda lielāka naudas summa. Vai arī ir sabojāta tava mašīna… Vai gadījumā šis bauslis nav, lai tevi aizsargātu? Katrs bauslis ir, lai tevi aizsargātu! Arī valsts likums ir paredzēts, lai valsts varētu pilnvērtīgi funkcionēt, saglabājot savas pamatvērtības, un lai katram cilvēkam tiktu garantēta sava brīvība. Tu gribētu, lai tev būtu obligāti jānēsā līdzi šaujamierocis, jo nezini, kurš kurā brīdī var uzbrukt? Tad būtu normāli vienam otru nokaut, un viss notiktu uz izdzīvošanas principiem – kurš kuru pirmais! Dieva baušļi ir tavai brīvībai un labklājībai!

Pirmie četri baušļi attiecas uz attiecībām ar Dievu, bet pārējie seši attiecas uz attiecībām ar cilvēku. Desmit baušļi ir uzrakstīti otrajā Mozus grāmatas divdesmitajā nodaļā no pirmā panta:

1. Tev nebūs citus dievus turēt manā priekšā! Tas precīzi nozīmē nevadīties pēc kā cita, tikai Dieva vārda. Nekādi horoskopi, okultisms, dažādas viltus reliģijas. Jo ir tikai viens Vārds virs zemes dots, kurā mums ir lemta pestīšana, Viņa Vārds ir Jēzus! Tradīcijas ir normāla lieta, bet citu dievu pielūgsme nav pareiza attiecībā pret Dievu.

2. Tev nebūs darināt sev elka tēlu! Ja pirmais bauslis attiecas tieši uz citiem dieviem, tad šeit ir runa par pašu Dievu – lai mēs, cilvēki, nedarinām Viņa tēlus un nepielūdzam tos. Dažādi krusti, bildes ar Dieva attēliem – tos nevajag pielūgt! Krusts pats par sevi ir tikai simbols, bet, ja to lieto Dieva vietā ar domu, ka, ieliekot krustu kaklā, tas tevi sargās, tad tu neesi uz patiesības ceļa. Dievs aizliedz tādu lietu. Citādāk cilvēkiem var rasties priekšstats, ka tieši viena konkrētā bilde ir tas, kā izskatās Dievs. Viņi pielūdz mirušos, dažādas svētlietas, meklē dziedināšanas pie dažādiem svētajiem. Bet tikai viens ir Dievs, Jehova Rafa – Tas Kungs, Ārsts. Mums nav jāmeklē palīdzība ne pie mirušajiem, ne pie svētajiem. Svētums nozīmē pielūgt Dievu Garā un patiesībā, izteikt savas lūgšanas mīlestībā, bet nedarināt nekādus tēlus. Varbūt tev ir vieglāk lūgt ar bildīti vai arī, iedomājoties Jēzu no kādām filmām, un pielūgt to? Tad tu nepielūdz Dievu, bet gan aktieri, kas filmā tēlo Jēzu. Dievu nekad neviens nav redzējis, Viņš ir Gars, tu vari Viņu sajust, dzirdēt, bet nevari redzēt, arī, kad Dievs atklājas, tad parasti Viņš to dara caur kaut ko, ko tu esi jau redzējis. Tāpēc, ja tev Jēzus atklājas garos svārkos, nedomā, ka Viņš tiešām tāds bija un tā staigāja. Zinātnieki pat strīdas par to, vai Jēzum bija gari vai īsi mati, pat to nevar zināt. Mēs nezinām, kāds Viņš bija. Pielūdz Dievu Garā un patiesībā un izvairies no tēliem.

3. Tev nebūs Tā Kunga, sava Dieva Vārdu nelietīgi valkāt! Vecās Derības laikā bija ticējums, ka, ja tu zināji dieva vārdu, tad varēji to kontrolēt, un viņš darīja to, ko gribi. Mūsdienās nelietīgi valkāt Dieva Vārdu nozīmē izmantot to saviem savtīgiem nolūkiem, kas neatbilst Dieva gribai. Nelūdz Dievu par lietām, kas nav Dieva prāts, jo tā ir burvestība.

4. Piemini Sabata dienu! Toreiz tā bija sestdiena, bet pēc Jēzus augšāmcelšanās tika iedibināta svētdiena, kristiešiem tā arī lielākoties ir svētdiena, bet ne jau diena ir svarīgākais. Runa ir par to, ka tu kā Dieva bērns vienu dienu velti draudzes apmeklējumam. Sešas dienas strādā un vienu dienu esi baznīcā. Te runa ir arī par atpūtu, jo ikvienam, kurš strādā, ir arī jāatpūšas. Ja pārkāpsi bausli par atpūtu, tad ellē nenonāksi, bet pašam vienkārši būs sliktāk. Tomēr, ja neapmeklēsi dievkalpojumus, tad gan vari attapties ne tur, kur cerēji.

5. Godini savu tēvu un māti, lai ilgi dzīvotu! Ikvienam bērnam, kurš negodā savus vecākus, neklāsies labi savā dzīvē. Tas attiecas arī uz to, ka tu rūpējies un gādā par saviem vecākiem viņu vecumdienās. Vēl ir runa par garīgajiem līderiem un ne tikai – godā arī savus priekšniekus laicīgajā darbā. Kas to nedara, tam pavisam noteikti dzīvē būs kaut kas ne tā. Šis bauslis ir pirms „Tev nebūs nokaut!”, tātad svarīgāk ir respektēt autoritātes nekā nogalināt.

6. Tev nebūs nokaut! Nāves sods nav šī baušļa pārkāpums. Es personīgi esmu pret to, bet saprotu arī valstis, kurās ir nāves sodi. Šajā bauslī runa ir tieši par slepkavību miera laikā. Ja tu esi iesaukts armijā un aizstāvi savu tēvzemi, tad tas nav baušļa pārkāpums. Katrai tautai ir tiesības aizstāvēt savu brīvību!

7. Tev nebūs laulību pārkāpt! Laulība ir tikai starp vienu vīrieti un vienu sievieti. Ja neesi vēl salaulāts un sadari dažādas lietas, tad tā arī ir laulības pārkāpšana. Un es domāju – ja tu nevari pirms laulībām savaldīties, tad pastāv liels risks, ka laulībā būs līdzīgi. Viss var beigties arī labi, bet, ja tev līdz laulībām ir dažas nedēļas un jūs nevarat nociesties un guļat kopā, tad es domāju, ka jums laulībā ir gaidāmas nopietnas problēmas. Vecajā Derībā, ja gulēja kopā pirms laulībām, tad par to nenogalināja, bet lika apprecēt šo cilvēku, viņu vairs nedrīkstēja laist vaļā. Jaunajā Derībā Jēzus paaugstina standartus un neatļauj pat domās to darīt.

8. Tev nebūs zagt! Te viss ir skaidrs, var vēl papildināt, ka ir vēlams lietot sertificētas datorprogrammas, jo pretējā gadījumā tā arī ir zagšana.

9. Tev nebūs nepatiesu liecību dot! Vecās Derības bauslis runā par nepatiesas liecības sniegšanu tiesā. Mūsdienās tā ir arī neslavas celšana, piemēram, medijos. Jēzus atkal paaugstina standartus un saka: „Lai jūsu jā ir jā un nē ir nē!” Ja pateici, tad izdari to!

10. Tev nebūs iekārot! Šis bauslis ir pāreja no Vecās Derības uz Jauno. Šāda veida grēki ir tie, par kuriem nevar sodīt. Runa ir par iekšējo cilvēku, par tavām domām. Rūpējies lai tu pat domās nepārkāp baušļus!

Pēc šīs gribas mēs esam ar Jēzus Kristus miesas upuri padarīti svēti pavisam. (Ebrejiem 10:10)

Svētumu mums piešķir Kristus upuris.

Kāpēc tu esi svēts? Jo ievēro desmit baušļus? Pat domās nepieļauj iespēju sagrēkot? Ne tāpēc. Tu vari būt perfekts, ideāls, bet bez Kristus upura tu nevari būt svēts. Ir tikai viens, kas svētī, kas dara svētu, un Viņa vārds ir Jēzus. Ja tu pieņem Kristu un neesi spējīgs turēt baušļus, pat ne visvieglāko, bet centies un dari no savas puses visu, tad tu esi izglābts, svēts un vari neuztraukties. Vai nav brīnišķīgi? Tāda žēlastība. Es par sevi domāju – es neesmu īsti normāls, es daudz ko pasaku ne tā, daudz ko izdaru, ieņemu kaut ko galvā un tad citos neklausos. Es neesmu normāls un to saku, jo, manuprāt, neviens nav īsti normāls. Mums katram ir kādas lietas, kas Dievam vairāk vai mazāk nav patīkamas. Es citreiz brīnos – kā Dievs var mani lietot? Kā Dievs mani pacieš? Es zinu, ka Viņš mani mīl un mums ir īpašas attiecības, bet reizēm es attopos, cik Viņš ir labs! Kā Viņš mani mīl, kā Viņš man piedod, cik pacietīgs ir, cik žēlastības pilns, kā Viņš lutina un lolo, neatkarīgi no tā, kā es izrīkojos. Es nevaru apsolīt, ka nekad nepateikšu tev kaut ko ne tā. Es nevaru apsolīt, ka vienmēr būšu mīļš un pūkains un vienmēr runāšu tev pa prātam, un nekad „neuzbraukšu virsū”, un nebūšu netaisns. Es neesmu normāls, bet Dievs mani lieto, un starp draudzēm es arī negarantēju, ka mēs viens otram neko neizdarīsim. Bet mums ir viens, kopīgs mērķis un tas ir jāizdara! Ja ģimenē sastrīdas un dusmās pasaka vai parāda kaut ko otram ne tā, neviens neiet un uzreiz nešķiras. Es taču zinu, kā mūsu ģimenēs iet – daudz nesaskaņas un strīdu. Ir jau, kas stāsta, cik ideāli viss ir, bet tā diemžēl ir ilūzija. Protams, ka ir strīdi, bet šķiršanās nekad nenotiks!

Ar Jēzus Kristus miesas upuri tu esi darīts svēts pavisam, tev nav jāuztraucas pat tad, ja tu pārkāp laulību, ja neesi spējīgs šobrīd to nedarīt, neesi izaudzis tik tālu vai ir kādi īpaši apstākļi, kuru dēļ to nevari izdarīt. Tu esi svēts jebkurā gadījumā. Bet Dievs runās uz tevi, un tad tev tas būs jākārto, viss ir jānokārto. Es zinu cilvēku, kurš dzīvo ar divām sievām, viena laikam ir bijusī, bet otra tagadējā. Viņš apmeklē draudzi, dod desmito tiesu. Es viņam senāk teicu, ka tas nav normāli un ka viņš tad nevar būt ar Dievu. Viņš atbildēja, ka es nezinu viņa situāciju. Un tiešām – mēs nezinām visas cilvēku situācijas, visu, kas ir noticis. Es neatbalstu grēku, bet kas zina, kādas viņam bija mantiskās attiecības ar iepriekšējo sievu vai jebkas cits. Es gribu teikt, ka katra situācija ir individuāla un ar katru Dievs runā personīgi, bet ir svētuma standarti, pēc kuriem mums ir jātiecas, pēc kuriem ir jādzīvo. Ja tu zini, ka vari, bet nedari, tā jau ir problēma.

Par to ir teikts arī Bībelē:

„Dzenieties pēc miera ar visiem un pēc svētas dzīves, bez kā neviens neredzēs To Kungu..” (Ebrejiem 12:14)

Ko nozīmē neredzēt? Nenonākt Debesīs pēc nāves jeb vienkārši nonākt ellē. Te nav rakstīts – ja tu nedzīvosi tā, bet, ja tu nedzīsies pēc svētas dzīves no visas savas sirds un prāta. Tātad, ja Dievs zina, ka tu vari dzīvot pareizi, bet tu to nedari, Viņš skatās uz tevi kā uz to, kurš nedzenās. Tāpat arī, ja tu dari no savas puses visu, bet tomēr sagrēko, tad Dievs redz tavu sirdi.

Jūs vēl neesat līdz asinīm pretim turējušies, cīnīdamies pret grēku..” (Ebrejiem 12:4)

„Bet, ja tava labā acs tevi apgrēcina, tad izrauj to un met prom; jo tas tev labāk, ka viens no taviem locekļiem pazūd, nekā ja visa tava miesa top iemesta ellē. Un, ja tava labā roka tevi apgrēcina, tad nocērt to un met prom; jo tas tev labāk, ka viens no taviem locekļiem pazūd, nekā ja visa tava miesa nāk ellē.” (Mateja 5:29-30)

Šajās Rakstu vietās ir atspoguļots, kā Jēzus vēlas, lai cīnāmies pret grēku. Esiet svēti kā es esmu svēts!

Kad Dieva cilvēks spēlē, tad var reāli just, kā viņš pielūdz Dievu. Konferencē slavēšanas laikā Dievs mani ļoti aizskāra, un es raudāju tieši pirms manas uzstāšanās. Tu kādreiz raudi slavēšanā? Un tu kādreiz arī smejies slavēšanā? Un ir arī tā, ka neko nejūti un vienkārši dziedi? Slavēt un pielūgt Dievu ir brīnišķīgi! Mēs šeit celsim slavas altāri Dievam un Latvijas simtgadei sarīkosim tautas lūgšanas Skonto hallē, telpas jau ir rezervētas 13. un 20. oktobrī. Gribu, lai uz pasākuma skrejlapas ir Latvijas simtgades logo, lai tas ir pasākums ne tikai draudzēm, bet visiem latviešiem. Iedomājies lielas afišas, uz kurām rakstīts – tautas lūgšanas „Dievs, svētī Latviju!”, 13. oktobrī, Skonto hallē, piedalās visas konfesijas, visi mācītāji. Un tur mēs pielūgsim Dievu. Mēs ceļam slavas altāri šeit, un tur kopā ar citiem brāļiem un māsām pielūgsim Dievu.

 „Jo, ja mēs pēc patiesības atziņas saņemšanas tīši grēkojam, tad neatliek vairs upuris par grēkiem..” (Ebrejiem 10:26)

„Nemūžam tur nekas neieies, kas nesvēts, un neviens, kas dara negantību un melo, bet vienīgi tie, kas rakstīti Jēra dzīvības grāmatā.” (Atklāsmes 21:27)

„Ārā paliek suņi, burvji, netikļi, slepkavas, elku kalpi un visi, kas mīl un runā melus.” (Atklāsmes 22:15)

„Ar to Viņš mums ir dāvinājis ļoti lielus un dārgus apsolījumus, lai jums ar tiem būtu daļa pie dievišķas dabas, jums, kas esat izbēguši no tā posta, kas kārību dēļ ir pasaulē. Tāpēc pielieciet visas pūles un parādait savā ticībā tikumu, bet tikumā atziņu, atziņā atturību, atturībā pacietību, pacietībā dievbijību, dievbijībā brālību, brālībā mīlestību. Jo, ja šīs lietas pie jums ir un iet vairumā, jūs netapsit kūtri, nedz neauglīgi mūsu Kunga Jēzus Kristus atziņā. Bet, kam to nav, tas ir akls un stulbs un ir aizmirsis, ka viņš ir šķīstīts no veciem grēkiem.” (2. Pētera 1:4-9)

Katru reizi, kad baudām vakarēdienu, atcerieties, ko Jēzus par mums ir izdarījis, caur Viņa upuri mēs esam svēti, bet, ja mēs apzināti vienkārši grēkojam, darām pret Viņa gribu, nemeklējam Viņa vaigu, apzināti apkaunojam Viņa upuri, noniecinām, tad neatliek vairs upuris par grēkiem.

Mācītāja Mārča Jencīša sprediķi „Svētums un kāpēc jādzīvo svēta dzīve” pierakstīja un rediģēja draudzes „Kristus Pasaulei” redakcija

Dievs, svētī Latviju!

Publicēja 2018. gada 6. marts 02:24Līga Paņina   [ atjaunināja Mārcis Jencītis 2018. gada 8. marts 01:59 ]

Ziņas datums 06.03.18.

Viss, ko es vēlos, ir lūkoties Dieva sejā, jo nav nekā labāka. Es nezinu, kā tas ir tev, bet manā dzīvē nav nekā labāka par būšanu Dieva klātbūtnē. Pats labākais ir būt vienatnē ar Viņu. Arī dievkalpojumā, kaut arī visi esam kopā, tomēr mēs katrs individuāli, personīgi sastopamies ar Jēzu Kristu. Svētrunas tēma – „Dievs, svētī Latviju!” Tas ir tas, kas ir manā sirdī. Es vispār nevaru runāt to, kas nav manā sirdī.

Vai tu kādreiz ieskaties ziņās? Vai tas ir ļoti veselīgi? Depresīvi. Man nav prieka par to, ko es tur lasu. Es cenšos pēc iespējas mazāk tur ielūkoties. Televīziju es neskatos, vienīgi nesen noskatījos Maira Brieža boksa maču. Jaunumus es paskatos internetā. Tas, ko es tur redzu, ir tas, ka nekas nemainās, un manī tas izsauc negatīvas emocijas. Tas ir Dieva Gars manī, kas skumst, norāda un runā uz mani. Dievs uz mani norāda, uz tevi norāda, uz draudzēm Latvijā kopumā norāda. Tā ir tava tauta. Tā ir tava zeme. Tās ir tavas mājas. Tu šeit esi dzimis, audzis. Kurš uzņemsies atbildību? Un es ļoti labi apzinos, ka tā ir mana atbildība. Tā ir mana atbildība, kas notiek manā tautā, manā zemē, jo es esmu daļa no savas valsts. Tu esi daļa no šīs valsts, tu esi daļa no šīs nācijas, no Latvijas iedzīvotājiem. Tāpat kā tu esi daļa no Dieva, daļa no draudzes, tieši tāpat mēs kā draudze esam daļa no nācijas. Mūsu tauta ir daļa no pasaules tautām.

Kas notiek virs zemes? Ļaunums iet plašumā. Kas par to uzņemsies atbildību? Kāpēc tā notiek? Šonedēļ es ļoti piedzīvoju Dievu. Man bija sagatavotas vairākas tēmas, kuras es biju gatavs sludināt, piemēram, kāpēc ir jākalpo Dievam, kāpēc jādzīvo svēta dzīve. Abas šīs tēmas es varēju runāt, bet vakar man pieskārās Dievs, un es Viņu ļoti piedzīvoju. Ir reizes, kad Dievs izteikti runā. Viņš reāli runāja uz mani un norādīja konkrētus Bībeles pantus, pareizāk sakot, vienu nodaļu. Es izraudājos, izlūdzos un pēc tam staigāju tāds dīvains pa māju. Es pat nevaru atbildēt, kam Dievs to pateica. Es nolēmu pateikt to jums. Man pat nebija īsti skaidrs, vai tas ir jāsaka draudzei. Tas būs ļoti īpaši.

„Tad amonietis Nahašs devās un apmetās teltīs pie Jabešas Gileādā, un visi Jabešas vīri sacīja Nahašam: "Noslēdz derību ar mums, mēs gribam tev kalpot." Tad amonietis Nahašs viņiem sacīja: "Tikai tā esmu ar mieru ar jums visiem noslēgt derību, ka es jums visiem izduru labo aci, tā likdams kaunam nākt pār visu Israēlu." Tad Jabešas vecaji viņam sacīja: "Dod mums septiņas dienas laika, lai mēs izsūtām vēstnešus pa visām Israēla robežām; ja tad nebūs neviena glābēja mums, mēs paši iziesim pie tevis. "Kad vēstneši nonāca Gibeā, Saula pilsētā, un izstāstīja visus šos vārdus tautai, tad visa tauta pacēla savu balsi un raudāja. Bet Sauls atgriezās ar vēršiem no lauka. Un Sauls vaicāja: "Kas ļaudīm ir noticis, ka tie raud?" Tad tie viņam izstāstīja Jabešas vīru vēsti. Kad Sauls šos vārdus dzirdēja, tad Dieva Gars nāca pār viņu un viņš iedegās ļoti bargās dusmās. Viņš sagrāba jūga vēršus un tos sakapāja mazos gabalos. Tos ar vēstnešu rokām viņš izsūtīja pa visām Israēla robežām, teikdams: "Kas nesekos Saulam un kas nesekos Samuēlam, ar tā vēršiem tiks darīts tāpat!" Tad bijība Tā Kunga priekšā it pēkšņi pārņēma visu tautu, un tie devās karā kā viens vīrs. Viņš tos pārskaitīja Bezekā, un tad Israēlam izrādījās trīs simti tūkstošu, bet Jūdam trīsdesmit tūkstoši vīru. Tad tie sacīja vēstnešiem, kas bija nākuši: "Tā sakiet Jabešas vīriem Gileādā: rītdien, kad saule karsti spiedīs, jums būs glābšana." Kad vēstneši atnāca un paziņoja to Jabešas vīriem, tad tie priecājās. Un tad Jabešas vīri paziņoja amoniešiem: "Rīt mēs labprātīgi dosimies jūsu rokās, tad dariet ar mums, kā jums patīk!" Nākamā rītā Sauls sadalīja karaspēku trijos pulkos, un tie rīta ausmā uzbruka ienaidnieku nometnei un kāva amoniešus līdz dienas karstākai stundai; bet tie, kuri palika pāri, tika tā izklīdināti, ka pat divi nepalika kopā. Tad tauta sacīja Samuēlam: "Kas tie tādi bija, kuri sacīja: vai lai Sauls pār mums valda kā ķēniņš? Dodiet šurp mums šos vīrus, lai mēs tos nonāvējam!" Bet Sauls sacīja: "Šodien lai neviens nemirst, tāpēc ka Tas Kungs šodien ir devis atpestīšanu Israēlam." Un tad Samuēls sacīja tautai: "Nāciet, dosimies uz Gilgalu un apstiprināsim tur ķēniņa varu!" Tad visa tauta nogāja uz Gilgalu, un tur viņi iecēla Saulu par ķēniņu Tā Kunga priekšā Gilgalā, un viņi tur nesa Tam Kungam kaujamos pateicības upurus. Tur tad arī Sauls ar visiem Israēla vīriem ļāvās lielam priekam.” (1.Samuēla grāmata 11.nodaļa)

Tas ir laiks, kad Saulu ieceļ Izraēlā par ķēniņu. Viņš bija pats pirmais ķēniņš. Apkārt Izraēlam bija milzum daudz ienaidnieku. Šodien mūsu jeb draudzes ienaidnieki ir velns un viņa eņģeļi – tumsas spēki, grēks. Ir rakstīts, ka amonietis Nahašs devās un apmetās pie Jabešas Gileādā. Jabešas iedzīvotāji bija daļa no Izraēla, tāpat kā mūsu draudze ir daļa no Latvijas draudzes. Jabesiešu delegācija devās pie Amonas ķēniņa un teica, lai slēdz ar viņiem derību, un tad viņi viņam kalpos. Kāpēc viņi tā darīja? Izraēlieši liecās svešas tautas priekšā, kas tajā brīdī viņus apdraudēja. Viņi apzinājās, ka amoniešu spēks ir ļoti liels. Viņiem jau bija savs ķēniņš, tomēr viņi neredzēja iespējas un slēdza šo vienošanos. Līdzīgi kā tagad, kad Latvijas tauta veido attiecības ar Krieviju, Eiropu, Ameriku, NATO. Mēs veicam dažādas pārrunas un meklējam, kurš mūs aizstāvēs. Un latvieši pat ir gatavi pārdot savus bērnus, savu tautu, savu dvēseli par kaut kādu cilvēcisku drošību, aizstāvību, par kaut kādām garantijām, aizdevumiem. Šeit ir līdzīgi – izraēlieši iet pie amoniešiem un ir ar mieru izpildīt to, ko no viņiem prasīs, tikai lai viņus atstāj dzīvus. Tas, ko es tagad runāju, daudzām ausīm nebūs patīkami. Īpaši nepatīkami tas būs vienam – velnam. Taču patiesība dara brīvu. Man nesen bija sprediķis – „Dzīve kā pasakā.” Tā izskatās, ka Latvijā liela daļa cilvēku dzīvo kā pasakā. Kristīgās draudzes dzīvo kā pasakā. Viss ir baigi labi. Viss ir skaisti, ka tikai mūs pie dzīvības atstāj. Ka tikai atļauj dzīvot kādā vienistabas, divistabu dzīvoklī un vilkt savu dzīvi. Ka tikai mēs esam paēduši, ir televizors, ka tikai ir kaut kāda drošība. Drošība ir ļoti relatīvs jēdziens.

Tātad izraēlieši iet slēgt līgumu ar pretinieku par to, lai viņi neuzbrūk un viņus nenogalina. Faktiski viņi nolemj padoties un būt kalpi. Ko atbild amoniešu ķēniņš? Ko atbild velns, kad tu ej ar viņu vienoties jeb ej uz kompromisu? Ko Latvijai un latviešu tautai atbild tumsa? Ko atbild cilvēki, kas ir tumsas varā, kad mēs ejam viņu priekšā zemoties? Amoniešu ķēniņš, kas šodien simbolizē velnu, atbild: „Tikai tā esmu ar mieru ar jums visiem noslēgt derību, ka es jums visiem izduru labo aci, tā likdams kaunam nākt pār visu Izraēlu.Kad viens kristietis dzīvo kā lupata, tad tas ir kauns visai draudzei. Kad viena draudze ir neaktīva un mirusi, tad tas ir kauns visai Kristus miesai. Kad draudze Latvijā ir neaktīva, bez tuvām attiecībām ar Dievu, tad tas ir kauns visai draudzei un tautai, jo draudze nepilda savu pienākumu. Cilvēki meklē izeju, viņi iet pie amoniešu ķēniņa, gan tiešā nozīmē pie velna, gan pie svešām tautām un lūdz palīdzību un kaut kādas drošības garantijas. Arī mēs kristieši ejam uz kompromisu ar velnu, lai tikai mēs varam dzīvot, lai tikai ir kaut kāda drošība. Šie cilvēki, kuri ir velna kalpi, saka: “Labi, nāciet, tikai ar noteikumu, ka mēs jums izduram labo aci, tādā veidā liekot kaunam nākt pār visu tautu, pār visu Latviju.” Man Dievs rādīja, ka Latvijas tauta ir apkaunota, pazemota, bet tikai daudzi to neredz un dzīvo kā pasakā. Daļa cilvēku valsts augšgalā to redz, daļa to neredz. Tas pats attiecas arī uz draudzēm. Ir dažas draudzes jeb kristiešu grupas, kurām pašām viss ir baigi labi, bet starp tām nav nekādas vienotības. Katrs velk deķi uz savu pusi. Zini, kā valda velns? Viņam ir skaldi un valdi politika. Kamēr draudžu starpā nav vienotības, tikmēr var aizmirst par kaut kādām izmaiņām.

Es atgādinu, ka šo Rakstu vietu man iedeva Dievs, pārdabiskā veidā man to parādīja. Ko darīja Jabešas iedzīvotāji? Viņi dzirdēja šos noteikumus par labo aci un teica; „Dod mums septiņas dienas laika, lai mēs izsūtam vēstnešus pa visu Izraēlu; ja tad mums nebūs neviena glābēja, mēs paši iziesim pie tevis, ļausim aci izdurt un kalposim tev.” Kad vēstneši nonāca Gibejā, Saula pilsētā, un izstāstīja visus šos vārdus tautai, tad visa tauta pacēla savu balsi un raudāja. Ne jau viņus apdraudēja, bet tikai konkrētu apgabalu – Jabešas iedzīvotājus. Kāpēc viņi raudāja? Tāpēc, ka viņi bija šīs tautas daļa! Viņi raudāja, jo viņu brāļus apkaunoja un apspieda. Viņi raudāja, un tajā brīdī Sauls atgriezās ar vēršiem no lauka. Pirms tam ir rakstīts, ka Sauls bija iecelts par ķēniņu. Tu zini, ka ticībā uz Kristu mēs esam ķēnišķīgi svēta tauta, priesteri un ķēniņi? Dažkārt mēs negribam redzēt, tomēr bieži nevaram neredzēt apkaunojumu, kas ir uz mūsu tautas, mēs redzam, kā bezdievībā grimst latviešu tauta, kā bezdievībā grimst draudzes. Varbūt tavā grupiņā bezdievībā grimst kāds cilvēks? Mēs to redzam, un tas ir apkaunojums mums visiem, tās ir sāpes mums visiem, mēs raudam. Man bija spēcīgs pārdzīvojums. Es saprotu, ka tas nav kaut kas tāds, lai tikai jums pastāstītu, tas ir kaut kas, ko es darīšu. Tas ir kaut kas, ko es runāšu, līdz tu sāksi darīt. Tas ir kaut kas, uz ko es aicināšu cilvēkus un draudzes. Sauls atnāca no lauka ar vēršiem. Cilvēks, kam bija jāvada un jāizstāv Jabešas iedzīvotāji, cilvēks, kuram laicīgi bija jāzina, ka draud iebrukums, un kuram bija jāsavāc armija, ar vēršiem atgriezās no lauka… Paldies Dievam, ka viņš dzirdēja šos vārdus! Ar Saulu notika tas pats, kas notika vakar ar mani. Pār Saulu nāca Dieva Gars, un viņš iedegās ļoti bargās dusmās. Viņš sagrāba jūga vēršus un tos sakapāja mazos gabalos.

Draugs, tu nedzīvo miera laikā. Ja tu domā, ka pēdējais karš bija Otrais pasaules karš, kas beidzās 1945. gadā, ja tu domā ka pēdējās nepatikšanas Latvijā bija komunisms, tu maldies. Jēzus saka, ka nav atnācis nest mieru virs zemes, bet gan zobenu. Draugs, tu esi karalaukā. Ne pret cilvēkiem mums jācīnās, bet pret garīgām tumsas varām. Mums jāsaka savs vārds ne tikai velnam, bet arī valdībai, savs vārds tautai, cilvēkiem. Ja ne es, tad kurš? Ja ne tu, tad kas? Sauls sapulcēja lielu armiju. Viņš sūtīja ziņu Jabešas iedzīvotājiem, ka rīt viņiem būs glābšana. Viņi no rīta uzbruka amoniešiem no trim pusēm. No agra rīta līdz pusdienas laikam viņi kāva amoniešus. Jabešas iedzīvotājiem atnāca palīdzība – tika atņemts kauns no tautas. Kāpēc tika atņemts kauns? Atradās kāds, kurš sasauca armiju, kurš Svētā Gara spēkā un svētās dusmās aicināja celties kaujai. Doktors Jongi Čo vienā savā grāmatā raksta, ka reiz viņa rokās nonāca Bībeles skolas izlaiduma fotogrāfiju albums. Viņš skatījās uz absolventiem un redzēja, ka lielākā daļa no viņiem vairs nav dzīvi. Izrādījās, ka tie, kas vēl bija dzīvi, pēc Bībeles skolas beigšanas bija uzņēmušies kalpošanu. Tie, kas nebija sākuši kalpot, bija jau miruši. Es nesaku, ka tā vienmēr notiks, bet ir vērts padomāt. Kāpēc tu mācies Bībeles skolā? Kāpēc tu apmeklē draudzi? Kāpēc tu tici Dievam? Kāpēc vispār pastāv draudze? Kāds ir mūsu mērķis? Ejiet un dariet par mācekļiem visas tautas!

„Tāpēc eita un darait par mācekļiem visas tautas, tās kristīdami Tēva, Dēla un Svētā Gara Vārdā.” (Mateja evaņģēlijs 28:19)

Izdurt labo aci, tāds ir velna piedāvājums. Ko tas nozīmē mūsu tautai? Kas būtu tas, par ko būtu jāraud? Nevis jāskatās uz šīm lietām virspusēji un jālaiž gar ausīm. Esi reāls! Mēs gribam kaut kādu drošību. Mums ir Austrumu kaimiņš, Rietumu kaimiņš, mums ir NATO, Amerika. Ja mēs gribam būt Eiropas Savienībā, tad pastāv dažādi kopīgi noteikumi. Nauda arī ir vajadzīga. Nesen Latvijā bija krīze. Kā mēs no krīzes izgājām, vai mēs paši to izdarījām? Nē, mums iedeva lielu naudu. Vienmēr tad, kad kāds dod lielu naudu, tam ir kaut kādi noteikumi. Vienmēr, kad tu ej pēc palīdzības pie velna, viņam ir savi noteikumi. Ja mēs vēlamies aizdevumu un dalību Eiropas Savienībā, tad pastāv noteikums – ierobežot mūsu ražošanu. Kāpēc? Lai viņi varētu tirgot savas preces mūsu zemē. Vai neviens neko tādu nav pamanījis? Vai mazos uzņēmējus Latvijā vērtē? Vienīgais reālais naudas avots mūsu valstij ir Latvijas bizness. Uz kurieni aizgāja ss.com? Es domāju, ka ss.lv vairs neatgriezīsies. Tu atgrieztos? Es atgrieztos, jo es ticu Dievam. Es ticu, ka tieši šeit, Latvijā, ir visas cerības un nākotne. Veselam cilvēkam tas ir kā slima suņa murgs, ka šeit kādreiz kaut kas varētu mainīties. Tikai mēs ticam, ka kaut kas varētu mainīties. Es ticu, ka var mainīties. Es ticu, ka pār draudzi nonāks Dieva Gars un mēs sadzirdēsim, ko Dieva Gars saka draudzei. Jāvienojas kopīgā lūgšanā, ir jāvienojas kopīgās balsīs un jāsaka savs vārds Latvijas labā. Ir vajadzīgas lūgšanas, ir vajadzīga vienotība, skaitliska un garīga izaugsme, politiska ietekme. Politiskā ietekme ir mūsu balsis. Iedomājies, ja mēs būtu megadraudze 10 000 cilvēku! Tad pietiktu ar tūkstoti parakstu vienā dienā, un mūsu iniciatīva būtu iesniegta valdībai par jebkuru jautājumu. Mums ir jāceļ megadraudze! Jāaug ne tikai mūsu draudzei, bet katrai draudzei Latvijā. Katrai draudzei ir jāaug! Katrai draudzei ir jālūdz! Tikai tad tam būs svars, kad lūgsim un strādāsim. Draudzei ir jāsludina “Dievs, svētī Latviju!”

Ko atbild velns? “Gribat aizdevumus, gribat drošību? Tad mēs paņemsim jūsu bērnus. Mēs likvidēsim tādus jēdzienus kā ‘māte’ un ‘tēvs’. Mēs mācīsim jūsu bērniem, ka viņiem nav dzimuma. Mēs padarīsim jūsu bērnus par emocionāliem kropļiem. Viņi skaidri nezinās, kas viņi ir. Mēs darīsim ar jūsu bērniem tādas lietas, ka viņi nevairosies. Mēs sakropļosim viņu orientāciju.” Man liekas, ka vienīgie, kas vēl domā par augšupejošu demogrāfiju, ir draudze un daži veseli cilvēki, kas vēl palikuši. Es jūtu, ka Dievs grib darīt lielas lietas Latvijā! Un tajā ir ļoti liela loma arī mūsu draudzei. “Bet tikmēr mēs paņemsim jūsu bērnus un padarīsim par cilvēkiem ar nenoteiktu dzimumu, par gejiem un lesbietēm, un ierobežosim dzimstību. Izdursim jums labo aci un pazemosim. Esiet šeit! Neražojiet, nevairojieties un nerunājiet!” Varbūt kādam šķiet, ka es pārspīlēju. Draugi, man Dievs ir atvēris acis. Es skaidri redzu to, kas notiek. Un katrs vesels cilvēks, palūkojoties apkārt, man piekritīs. Labā ziņa ir tāda, ka arvien vairāk ir to cilvēku, kuri sāk saprast, kādā bedrē šobrīd ir Latvija. “Mēs vispār iznīcināsim tādu jēdzienu kā ‘ģimene’. Mēs būsim liels kolhozs ar nenoteiktu dzimumu.”  Mūsu satversmē ir rakstīts, ka ģimene ir mūsu sabiedrības pamats. Dievs, svētī Latviju! Vai tā ir? Kas notiek? Kāpēc dažas nelielas cilvēku grupas ar milzīgu finansējumu var to visu darīt un šeit saimniekot? Kāpēc šie “amonieši” tā var saimniekot mūsu zemē? Viņu mērķis ir iznīcināt draudzi kā tādu. Viņu mērķis ir Dievu vispār izstumt no sabiedrības, un tie ir tikai asni. Ja šo čūsku, kamēr tā ir maza, neiznīcinās, viņa augs lielāka. Vai jūs gribat to visu? “Ticības mācību no skolām ārā, bet mācību par seksualizāciju skolās iekšā! Mēs seksualizēsim jūsu jaunatni, lai, ja vēl kāds dzims, tad lai dzimst kroplīgā veidā, bez normālas ģimenes.” Kas notiks ar šādiem bērniem? Kā kaut ko tādu var izdomāt? No kurienes tas viss nāk? No elles. Kā var izņemt ārā bērnu no normālas ģimenes un ielikt viņu viendzimuma ģimenē? Kā kaut ko tādu mēs vispār varam pieņemt? Vai tu vari to pieņemt?

Atver acis! Tikai ar lūgšanām, vienotību, izaugsmi un savu vārdu politikā var apturēt ļaunumu. Ko dara velns un bezdievīgi cilvēki? “Mēs nomaskēsim pret tautu vērstus dažādus darījumus un līgumus ar tādiem šifrētiem nosaukumiem kā "Stambulas konvencija" un "Juvenālā justīcija".” Kurš vispār zina, kas tas ir? Tiek izmantoti tādi vārdi, kurus neviens nesaprot, izņemot dažus izredzētos. Vai tu esi par Juvenālo justīciju? Vai tu esi par Stambulas konvenciju un sieviešu tiesībām? Tu nezini, kas tam visam ir apakšā; tajā ir ietverti mazi punkti, kuri ir paši svarīgākie visā konvencijā. Kāpēc pastāv mūsu likumdošana, kurā visas cilvēka tiesības jau ir aizstāvētas un aizsargātas? Kāpēc vajag vēl kaut ko? Tāpēc, ka tur ir daži punkti. Vai kāds var mums normālā latviešu valodā pateikt to, kas tas viss ir? Ne visi mācās augstskolās un to saprot. Latvija parakstīja Stambulas konvenciju 2016. gadā. Kāpēc atkal ir jāvāc tautas paraksti? Tāpēc, ka tas vēl nav ratificēts (iestrādāts iekšā likumdošanā un ieviests darbībā). Daudzas citas valstis ir atteikušās to darīt. Piemēram, igauņi ir pieņēmuši visu, bet viņi arī dzīvo tuvāk troļļiem. Es runāju par Norvēģiju un Skandināvijas valstīm, kurās ir pieņemams asinsgrēks un pedofilija.

Ko vēl velns saka, kad mēs ejam ar viņu uz kompromisu? “Mēs paņemsim jūsu labāko darbaspēku, labākos prātus darbā pie sevis, lai celtu mūsu valstību, bet ne Latviju. Ar kreditēšanas palīdzību mēs padarīsim jūs paklausīgus un bezzobainus. Draudzi un garīgumu mēs padarīsim par vecmodīgu, nicināmu parādību. Dievu mēs piesmiesim un izstumsim no sabiedrības pavisam.” Lūk, tāds ir velna mērķis. Ja draudze nesaka savu vārdu, ja mēs klusējam, tad velnam ir savs plāns. Vai tu zini to, ka, ja tev nav sava plāna, tad tevi ieplānos? Tas ir līderības likums: ja tev nav sava mērķa, savas vīzijas un savas stratēģijas, tad tevi ieplānos kāds cits. Paldies Dievam, pret Stambulas konvenciju paraksti ir savākti. Šos parakstus vāca divus gadus. Divus gadus cilvēki domāja: "Vajag vai nevajag parakstīties?" Kāpēc? Nav jau zināms, kas tam visam ir “apakšā”, jo to tā smuki maskē. Parakstu ir vairāk, nekā bija nepieciešams, un tas tiks iesniegts Saeimā. Ko tas nozīmē? Tas nozīmē to, ka mēs pateicām savu vārdu. Iedomājies, ir nepieciešami 10 000 cilvēku paraksti, lai iniciatīvu iesniegtu Saeimā. Ja mēs esam megadraudze ar 10 000 cilvēku, tad jebkurā jautājumā mums ir savs vārds. Āmen! Lūk, kāpēc valsts to negrib, un, lūk, kāpēc mūs apsmej! Par mums runā, ka šeit esot kontrole un vēl nez kas cits. Lūk, kāpēc tā notiek! Tas ir reliģiozais velna dzimums, kurš negrib, lai draudze augtu un lai draudzei būtu savs vārds sakāms.

Vai Dievs uz tevi runā? Slavē Viņu, ka dzirdi patiesību! Katru gadu no Latvijas izbrauc ap 20 000 cilvēku. Kādas ir Latvijas pilsētas? Piemēram, Liepājā ir aptuveni 80 000 cilvēku. Jāpaiet četriem gadiem, un Liepājas vairs nav. Katru gadu no Latvijas “aizbrauc” divas mazpilsētas. Vai tu zini, kāda vecuma cilvēki visvairāk izbrauc? Vidēji tie ir 25-39 gadus veci cilvēki. Mūsu draudze ir brīnums! Šeit ir jaunieši un cilvēki spēka gados! Kāpēc? Izraēlā ir Dievs! Latvijā ir Dievs! Mums ir, ko teikt! Mums ir vārds! Mēs uz ārzemēm nebraucam ar izdurtām acīm, pazemoti. Mēs neesam pakļāvušies un padevušies bezdievībai. Mēs cīnīsimies ar tām metodēm, kas ir Latvijas likuma ietvaros. Un, pirmkārt, tā būs lūgšana un izaugsme. Mēs nedomāsim, vai parakstīties, vai nē pret bezdievību, kad tiek vākti paraksti. Kopumā no Latvijas ir aizbraukuši vismaz 450 000 cilvēki. Latvijā šobrīd ir vien nepilni divi miljoni iedzīvotāju. Latvijā dzīvo latvieši, krievi un citu tautību cilvēki. Vai tu zini, kuri visvairāk izbrauc? Tieši latvieši. Mēs drīz būsim kā muzeja eksponāti. Latviešu valodu pētīs kā sengrieķu valodu. Tā kā mēs šobrīd pētām lībiešu valodu, kas arī gandrīz jau ir izzudusi, bet ir vēl cilvēki, kuri to prot, tā drīz būs ar latviešu valodu. Es neesmu piedzimis krievs vai čigāns, es esmu piedzimis latvietis! Un, ja es būtu piedzimis šeit kā citas tautības cilvēks, tad jebkurā gadījumā es būtu Latvijas iedzīvotājs. Tautībai nav vispār nekāda svara. Mūsu mājās ir ienācis ienaidnieks. Pie manis mājās ir ienācis ienaidnieks. Tas neattiecas tikai uz tiem, kuri sēž "augšā". Ne tikai viņi ir valsts. Mēs esam valsts. Mēs vēlējām demokrātisku valdību, lai tā lemj to, ko mēs, tauta, vēlamies. Un mums, draudzei, arī ir, ko teikt.

Palasīju kādu svaigu ziņu rakstu par to, kāpēc uzņēmēji atstāj Latviju, reģistrē uzņēmumus citur un arī paši brauc ārā. Lūk, ko teica kāds uzņēmējs. "Rādās, ka to, kuri saņem algu par traucēšanu uzņēmējiem, ir daudz vairāk nekā to, kas viņiem palīdz." Iedomājies, mēs no saviem nodokļiem maksājam algu tiem, kuri traucē mazajiem uzņēmējiem! Kā velns mūs “mierina”? “Mums nevajag mazos uzņēmējus. Mums nevajag lielos uzņēmējus. Mums vispār naudu nevajag. Mums Eiropa iedos naudu un diktēs savus noteikumus. Mums Krievija vai kāda cita valsts iedos naudu un diktēs savus noteikumus.” Kā vispār var dzīvot uz kredīta? Kā var dzīvot no tā, kas tev nepieder, ko tu neesi nopelnījis? Tā ir viena liela putra, tev tā nešķiet? Manabalss.lv ir interneta vietne, kurā vāc parakstus par dažādām iniciatīvām. Kādām? Piemēram, pret Stambulas konvenciju (kad savāca parakstus, uzreiz ziņās bija iekšā), par noteikto normālo darba stundu skaita samazināšanu. Interesanti, kurš par to parakstās un kurš to grib? Valsts ierēdņi, kuri saņem naudu no uzņēmējiem un no taviem nodokļiem. No kurienes var būt nauda, samazinot darba stundu skaitu? Kāds domā: "Es gribu vairāk atpūsties." Protams, tie, kuri traucē uzņēmējiem strādāt, grib arī mazāk stundas strādāt. Es runāju par to, kam es ticu, un to, kas ir manā sirdī. Par ko vēl vāc parakstus? Par valsts apmaksātām pasēm un ID kartēm Latvijas iedzīvotājiem. Mēs zinām to, ka par pasi un ID karti pašam ir jāmaksā. Vai valsts nēsās tavu karti un pasi? Tā piederēs tev vai valstij? Kam tas ir vajadzīgs? Jā, gan valstij, gan tev, bet no kādiem līdzekļiem valsts maksās? Bomži vāc parakstus par to, lai viņiem par brīvu ir pases, taču tie, kuri strādā, tik un tā maksā nodokļus, un no mūsu nodokļiem atkal maksās par to. Vai tu to saproti? No kurienes tam visam, par ko vāc parakstus, būs nauda? No kurienes valsts ierēdnis saņem algu? Viss ir no uzņēmējiem. Ko dara ar uzņēmējiem? Labi, ka uz mūsu draudzi tas neattiecas. Kas ir stipri, tie sāk savu uzņēmējdarbību un visu izdara. Nav problēmu, taču kā ar tiem, kuri ir ārpusē un kuriem nav ticības? Kā ir ar tiem, kuri staigā nošļukuši? Tā nav daļa no mūsu tautas?

Kā jārīkojas situācijā, kad tavā ģimenē tavs vīrs vai bērns netic Dievam? Dainim, kad viņš pilnā mērā kļuva ticīgs un ienāca mūsu draudzē, mamma pateica: "Tagad tu vairs neesi mans dēls." Vai tas ir normāli? Vai tad, ja tavā ģimenē ir kāds neticīgais, viņš vairs nav tavas ģimenes loceklis un daļa no tevis? Vai tas, kas notiek ar cilvēkiem ārpusē, vai tas, kas notiek valstī, mums ir vienaldzīgs? Ko darīja Izraēla tauta, kad Jabešas iedzīvotāji atnesa ziņu par to, ka amonieši pieprasa viņiem vienu aci? Visi raudāja! Ko darīja Sauls, kad to izdzirdēja? Vienmēr ir vajadzīgs līderis, kāds, kurš uzdrošinās visus sasaukt un pateikt: "Ja tu nenāksi uz kopīgām lūgšanām, visām draudzēm kopā, ar tavu draudzi būs tāpat kā ar Saula vēršiem. Neaugs tava draudze un vispār būsi nolādēts.” Viņš sasauca visus. Visi lūdza un balsoja. Lūk, kur ir spēks! Mēs dzirdam jēdzienu “Vislatvijas lūgšanas”. Es nevēlos kaut ko izsmiet, bet nedaudz pavērt acis vaļā “Vislatvijas lūdzējiem”. Pastāv tādas Vislatvijas lūgšanas dažādās vietās, kaut kādās draudzēs, piemēram, Ozolniekos. Draugi, Vislatvijas lūgšanas ir tad, kad visas draudzes sanāk kopā stadionā, Arēnā Rīga, lūdz, slavē, pielūdz un saka savu vārdu. Lūk, tās ir Vislatvijas lūgšanas! Kamēr tādas nebūs un visas Latvijas draudzes kopīgi neteiks savu vārdu, tikmēr arī nebūs drošība šai zemei un tautai. Lai kā arī nenotiktu turpmāk, ir jāatceras: kad mēs esam visu no savas puses izdarījuši, tad mūsu sirds ir mierīga, jo mēs izdarījām, ko varējām.

Kas tā vispār ir par domāšanu mazāk strādāt un vairāk pelnīt? Īpaši jau tiem, kuri strādā. Runā, ka Latvijā ir šausmīgi izverdzināti cilvēki. Darbu nevarot dabūt. Te jau jāmeklē darbaspēks no ārzemēm! Varbūt kāds pasekoja līdzi tam, kas notika dziesmu konkursā Supernova, un zina, kādu kandidātu izvirzījām uz Eirovīziju? Ziņās par to stāstīja. Es paklausījos to dziesmu un nodomāju: "Tas ir labākais, kas mums ir?" Šī meitene ir no Brazīlijas. Iepriekšējos gados notika tas pats. Kāds cilvēks internetā bija ievietojis komentāru: "Iesaku Latvijā slēgt mūzikas skolas. Ja nav, tad nav. Atkal jāņem kārtējais viesstrādnieks, jo mūsu mūzikas pedagogi paši nevienu nav spējuši izskolot. P.S Kāpēc visur pasaulē dziedātāji prot smaidīt, bet pie mums uz skatuves dziedātāji spazmās lokās?" Es nesaku neko sliktu par šo meiteni, viņa dzied labi, taču tas ir arī viss, ko es varu pateikt. Markuss Riva ir par galvas tiesu pārāks par viņu, brīvāk jūtas uz skatuves un dara to no sirds, un nav tās trakās, mākslīgās kustības. Par kādu tēmu šī meitene dziedāja? Es angliski nesaprotu, bet man pietika dziesmu vienu reizi noklausīties, lai saprastu. Viņa dziedāja ar akcentu. Nav izredžu. Ja šādu priekšnesumu kaut kur arī novērtēs, tad tas ir zems līmenis. Tu zini, ka “Dievs, svētī Latviju!” ir dziedamā himna? Vai tu zināji, ka latvieši ir dziedātāju tauta? Kur ir mūsu dziedātāji, kā tu domā? Kur ir visi jaunie dziedātāji vecumā no 25 līdz 29 gadiem? Ārzemēs. Dievs, svētī Latviju!

Rūpējieties par tās pilsētas labklājību, kurp Es jūs liku aizvest, un pielūdziet To Kungu par to, jo tās labklājība būs arī jūsu labklājība.” (Jeremijas 29:7)

Dievs saka, ka mums ir jārūpējas par savas valsts labklājību. Kam Viņš to saka? Kristiešiem, Dieva bērniem un draudzēm. Rūpējies par savas pilsētas labklājību! Šajā gadījumā tā pat nebija viņu valsts, jo Izraēls atradās trimdā.

“[..] bet ja es aizkavētos lai tu zinātu, kā pienākas izturēties Dieva namā, kas ir dzīvā Dieva draudze, patiesības balsts un pamats.” (1.Timotejam 3:15)

Draudze ir patiesības balsts un pamats. Latvieši kā tauta pastāv pateicoties brāļu draudžu atmodai, un mūsu avots, kāpēc mēs joprojām esam kā valsts un kā tauta, ir Dievs. Tiešā nozīmē tas ir Dievs. Un nevis kaut kāds dieviņš, bet Jēzus Kristus, Svaidītais Glābējs, Alfa un Omega, Sākums un Gals, Tiesnesis.

Un jūs zināt, kas ir tagad tas kavēklis, kura dēļ viņš atklāti parādīsies tikai tad, kad būs pienācis viņa laiks.” (2.Tesaloniķiešiem 2:6)

Runa ir par pēdējiem laikiem, kad uz zemes valdīs grēks un vairs nebūs nekā laba. Būs pilnīga anarhija, haoss un valdīs antikrists. Būs tāds ļaunums, kāds nekad nav bijis un nekad vairs nebūs. Kad? Tad, kad pazudīs kavēklis. Kas ir šis kavēklis? Draudze. Tas būs tad, kad draudze tiks paņemta prom. Mēs varbūt gaidām, kad no debesīm nāks Jēzus un pēkšņi viss notiks, bet varbūt vienkārši draudze atdzisīs. Tas gan būtu pretēji Bībelē teiktajam, bet teorētiski to var tam pielīdzināt. Kad dzīvā Dieva draudze atdziest un pieņem visas pasaules normas, tad kavēklis ir novākts un ļaunums var valdīt. Tad cilvēkiem tiek piešķirtas tik lielas tiesības, ka beigu beigās vairs nekādu tiesību nevienam nav. Tagad modē ir teikt, ka visiem ir tiesības. Dažiem ir tik lielas tiesības, ka citiem tā dēļ vairs to nav. Kas tas ir? Kurp mēs ejam?

Paldies Dievam, kas mūs visur vada Kristus uzvaras gājienā un caur mums izplata Viņa atziņas labo smaržu visās malās.” (2.Korintiešiem 2:14)

Apzinies, ka tu esi Dieva labā smarža cilvēkiem! Mēs esam pilsēta kalna galā.

Bet jūs esat Kristus miesa un katrs par sevi locekļi.” (1.Korintiešiem 12:27)

Mēs esam Kristus miesa virs zemes. Mēs esam Viņa kājas, rokas, mute. Mēs esam tie, kuri saka savu vārdu! Mēs esam tie, kuri iet un iesniedz Saeimā dažādus priekšlikumus un balso. Vai nu mūs klausās vai nē, bet mums no savas puses ir jāizdara viss, ko varam izdarīt. Pirmais, ko varam darīt, ir lūgšana. Visvairāk ir jāaug. Kāpēc ir nepieciešamas mājas grupiņas un neformālie pasākumi? Nav citu iespēju, kā tikai augt. Ne tikai tāpēc, ka vienam cilvēkam vajag glābšanu. Arī mūsu valstij to vajag. Dievs, svētī Latviju! Es mīlu Latviju! Es nekur nevēlos braukt! Kas man ir pazudis svešā zemē, svešā tautā? Aizbraukt ceļojumos var, bet kas man svešā valstī ir pazudis? Vai tā ir mana tauta? Vai mani tur kāds gaida? Vai tur mīl mani un gaida, kad braukšu pie viņiem dzīvot? Es spēju saprast cilvēkus, kas emigrē. Man šķiet nepieņemami, ja šādi rīkojas kristieši, taču saprotu arī tos cilvēkus, kas šādu soli sper krīzes vadīti. Draudzes “Kristus Pasaulei” mācība ne velti ietver arī punktus par labklājību. Manuprāt, Latvija biznesam joprojām ir ļoti laba vide. Tirgus pašmāju produkcijai ir diezgan neapgūts. Iemesls tam, kādēļ neražojam pietiekošā daudzumā cūkas, sieru un citas preces, ir tas, ka Eiropas Savienība diktē sava tirgus monopolu, kamēr mūsu lauki stāv atmatā un mēs nesakām savu vārdu. Ikdienā patērējam importa preces no Polijas un citām ES valstīm.

Pamazām mēs kļūstam par lielu nāciju bez dzimuma un tautības. Politikā vēl nesen bija populārs eiropeiskais liberālisms un partija Vienotība. Mums samierināties ar to visu? Nē. Tā ir draudze, kurai būtu jābūt vienotai; mums un citām draudzēm, lai kopīgi mēs pateiktu savu vārdu. Iemesls, kādēļ vēl līdz šim Latvijā nav tikuši īstenoti daudzi projekti, aiz kuriem stāv sātans, ir pateicoties draudzei. Pirmkārt, pateicoties “Jaunajai Paaudzei, tad katoļu, luterāņu un citām draudzēm. Pie mums nav kā Zviedrijā, kur par luterāņu draudzes bīskapu ordinēta ir no skapja iznākusi lesbiete. Pie mums Rubenis, kurš ienesa antikristīgu filozofiju, vairs neatrodas luterāņu draudzē. Nav svarīgi arī tas, ka starp draudzēm ir domstarpības, jo mums ir daudz vairāk kopīga – sava zeme, sava tauta un savs Dievs. Draudžu uzdevums ir lūgt, būt vienotām un augt. Uz esošajiem izaicinājumiem var būt tikai viena atbilde – megadraudze. Ne pašas megadraudzes, bet Latvijas dēļ. Dieva dēļ, tevis dēļ, tavu bērnu dēļ, mūsu zemes dēļ.

Izstāstīšu vienu iespaidu, kas vakar nāca pār mani vīzijas veidā. Es lūgšanas laikā sajutu, ka manā rokā tiek iespiests zobens. Es to izjutu tikpat fiziski, kā šeit stāvu. Tas notika slavēšanas un pielūgsmes laikā. Vārdi nāca pār mani: “gaismas zobens”.

“Nedomājiet, ka Es esmu nācis mieru atnest virs zemes; Es neesmu nācis atnest mieru, bet zobenu.” (Mateja evaņģēlijs 10:34)

“Viņam bija labajā rokā septiņas zvaigznes, no Viņa mutes izgāja zobens, abās pusēs ass, un Viņa vaigs spīdēja kā saule savā spēkā.” (Atklāsmes grāmata 1:16)

“Ņemiet arī pestīšanas bruņu cepuri un Gara zobenu, tas ir, Dieva vārdu.” (Efeziešiem 6:17)

“Bruņojieties ar visiem Dieva ieročiem, lai jūs varētu pretī stāties velna viltībām. Jo ne pret miesu un asinīm mums jācīnās, bet pret valdībām un varām, šīs tumsības pasaules valdniekiem un pret ļaunajiem gariem pasaules telpā.” (Efeziešiem 6:11-12)

Ja Dievs dod Gara zobenu mācītājam, Viņš dod to draudzei. Nest ne mieru, bet karu. Aizmirsti par mieru, ir kara laiks. Miers būs debesīs. Tur varēsi dzīvot, priecāties un apmeklēt pielūgsmes sapulces. Šobrīd ir kara laiks.

Kas savu dzīvību centīsies paturēt, tas to zaudēs, bet, kas to zaudēs, tas to paturēs.” (Lūkas evaņģēlijs 17:33)

Es aicinu tevi kvalitatīvi iesaistīties draudzes aktivitātēs, evaņģelizācijā. Celiet savas mājas grupiņas, lūdziet, strādājiet, dodieties karā tā vietā, lai paturētu savu komfortu. Visos draudzes projektos iesaisties no sirds! Topošo mūziklu, evaņģelizācijas, līderības seminārus, visu, kas top, dariet no sirds kā Dievam un ne cilvēkiem. Dievs grib tevi lietot. Tavās rokās ir Dieva Gara zobens.

Mācītājs Dāgs Hevards Mills vienā no savām grāmatām dalījās ar atmiņām, kā reiz ar saviem palīgiem aizbrauca uz Benija Hina dievkalpojumu. Dāgu nosēdināja uz skatuves, palīgus pirmajās rindās, viņš jutās aplaimots, ka tik tuvu var atrasties Benijam Hinam. Dievkalpojuma laikā viņš pavērās uz saviem palīgiem un pamanīja vienu ar vaļēju muti aizmigušu. Neesi kā šis palīgs, jo, kas savu dzīvību centīsies paturēt, tas to zaudēs! Ja tev šķiet mazsvarīgs tas, ko mācītājs runā, mazsvarīgs tas, kas ir Dieva vārdā, mazsvarīgs savs personīgais laiks ar Dievu, mazsvarīga mājas grupiņa, mazsvarīgi neformālie pasākumi, tu zaudēsi savu dzīvību. Velns tev atprasīs aci un pazemos tevi, un tu nespēsi pretī stāties. Un tas pats ir arī ar draudzēm. Vai nu mēs vienojamies, vai nu mēs mirstam, zaudējam. Vai nu mēs lūdzam, vai nu mēs padodamies. Vai nu mēs augam, vai arī mēs nonīkstam. Un vai nu mēs sakām savu balsi savā tautā, valdībā, vai mēs zaudējam. Dievs, svētī Latviju!

Mūsu Tēvs debesīs! Lai notiek Tavs prāts kā debesīs, tā arī virs zemes. Lai notiek Tavs prāts šeit, mūsu tautā, mūsu zemē! Debesu Tēvs, lai notiek Tavs prāts mūsu draudzē “Kristus Pasaulei”! Debesu Tēvs, lai notiek Tavs prāts luterāņu draudzēs, katoļu draudzēs, baptistu draudzēs, adventistu draudzēs, evaņģēliskajās draudzēs! Lai notiek Tavs prāts un Tava griba! Lai nāk Tava valstība, Kungs! Lai šī vieta ir laimes vieta, prieka vieta! Mēs ņemam gara zobenu, mēs ņemam lūgšanu! Sātan, Jēzus Kristus Vārdā, vācies prom no Latvijas! Vācies no Dieva draudzes, Jēzus Kristus Vārdā! Lai nāk Dieva valstība. Šeit būs Dieva valstība, Dieva prāts! Aleluja! Mēs pielūdzam un pielūgsim dzīvo Dievu! Mēs meklēsim un slavēsim Tevi, Kungs, jo Tu vienīgais esi Dievs!

Mācītāja Mārča Jencīša sprediķi “Dievs, svētī Latviju!” pierakstīja un rediģēja draudzes “Kristus Pasaulei” redakcija

Esi, kas esi!

Publicēja 2018. gada 27. febr. 22:07Līga Paņina   [ atjaunināts 2018. gada 28. febr. 03:40 ]

Ziņas datums 28.02.18.

Svētais Gars, Tu mums esi vajadzīgs vairāk par visu! Mums ir nepieciešama Tava klātbūtne un Tava vadība. Mums ir jāpasaka: “Tu mums esi vajadzīgs vairāk par visu,” un Viņš ir klāt! Dievs, Tu esi brīnišķīgs! Nav nekā labāka par sadraudzību ar Svēto Garu. Labāk ir viena diena Tavos pagalmos, Kungs, nekā tūkstoš citas.

Pēc ilgiem laikiem beidzot ir normāla ziema, un man ir prieks par to, jo biju noilgojies pēc slēpošanas sezonas. Kādam ziema varētu būt arī traucēklis, lai svētdienā neatbrauktu uz dievkalpojumu, bet mums draudzē ir sieviete, kas dzīvo Liepājā un nav izlaidusi nevienu dievkalpojumu Rīgā. Dievs ir Gars, un, kas Viņu pielūdz, tiem To būs pielūgt garā un patiesībā.” (Jāņa 4:24) Tēvs tādus meklē, kas Viņu tā pielūdz, un tas esi tu, un tevi nevar apturēt ne sals, ne karstums, ne gurķi, ne tomāti, ne vīrs, ne sieva, ne draugi, ne darbs, ne nauda. Nekādi apstākļi tevi nevar apturēt būt tajā vietā, kur ir Dieva klātbūtne. Šī tēma ir ļoti svarīga tieši tev. Tā tevi pacels, uzmundrinās un liks domāt. Ja tu to dzirdēsi vai lasīsi un kaut nedaudz pielietosi, tas tavā dzīvē atraisīs daudz vairāk svētību nekā līdz šim. Ja arī tas nenotiks tūlīt un vienā dienā, tad tā noteikti būs svētība ilgtermiņā. “Esi, kas esi!” tāda ir svētrunas tēma.

Aptuveni pirms deviņpadsmit gadiem, atrodoties cietuma kamerā, es pēkšņi kļuvu ļoti ticīgs. Es uz izmeklēšanas laiku atrados Valmieras cietuma izolatorā un gaidīju tiesu, un nevēlējos sēdēt cietumā tos gadus, kas man bija paredzēti. Es sāku lasīt Jauno Derību un lūgt, lai Dievs man palīdz. Es neatceros, kā un kur, bet atradu kāda mūka lūgšanu, uzrakstītu uz lapiņas, es to lasīju, un man tā palīdzēja. Viens no teikumiem šajā lūgšanā bija: “Esi, kas esi.” Ja es teiktu, ka toreiz to izpratu, es melotu, taču es daudz par to esmu domājis un ticu, ka arī tu esi par to domājis. Ko nozīmē būt tam, kas tu esi? Patiesībā tikai pēdējo gadu laikā esmu sācis saprast, ko nozīmē būt tam, kas esmu. Šodien es daudz vairāk to saprotu un vēlos tajā dalīties ar tevi, lai tev nav jātērē desmit vai divdesmit gadi, lai pats izprastu un pielietotu. Tā ir ļoti reāla lieta, bez kuras cilvēks pilnībā nespēj atraisīt savu potenciālu.

“Vai var nēģeris mainīt savu ādas krāsu, un vai leopards var pārveidot savas ādas raibumus?” (Jeremijas grāmata 13:23)

Vai nēģeris var mainīt savu ādas krāsu? Maikls Džeksons ir parādījis, cik tas ir veiksmīgi, cenšoties iegūt baltu ādas krāsu un beigās pazaudējot degunu. Man atkal jāsaka mans mīļākais teiciens: “Cūka arī Āfrikā ir cūka.” Tas nozīmē, ka nēģeris, pat nomainot savu ādas krāsu, jebkurā gadījumā paliek nēģeris. Latvietis ir latvietis, un krievs ir krievs. Ir lietas, kas nav maināmas. Leopards nevar pārveidot savas ādas raibumus, un nēģeris nevar nomainīt savu ādas krāsu. Vēl ir iespēja parakstīties pret Stambulas konvenciju, ko var izdarīt manabalss.lv! Es parakstījos! Pietrūkst tikai aptuveni tūkstotis balsu, lai to iesniegtu Saeimā. Parakstu skaits aug ļoti ātri. Šī konvencija aizbildinās ar sieviešu tiesību aizsardzību un slēpj grūti pamanāmus apakšpunktus, kas nosaka mācīt bērnus par to, ka viņi paši var izvēlēties savu dzimumu. Piedod, bet, ja tu esi piedzimis ar krāniņu, tu vari teikt, ko tu vēlies, vari pieņemt, kādus likumus vien vēlies, vari mēģināt spēlēt dzimumu maiņas spēles un rakstīt par to grāmatas, tu vari justies, kā tu gribi, tu neesi meitene, tu tik un tā esi un paliec puisis. Un, ja tu esi meitene, bet jūties kā puisis, tu tomēr esi meitene. Ja tev ir krāniņš, tu esi vīrietis, un to nevar mainīt. Ja tev ir sievietes orgāni, tu esi sieviete, un to nevar mainīt. Arī tad, ja cilvēks izdara dzimuma maiņas operāciju, jebkurā gadījumā sieviete ir sieviete un vīrietis ir vīrietis. Ir lietas, kuras Dievs ir ieplānojis un radījis, kas nav maināmas.

Esi, kas tu esi! Kāpēc Maikls Džeksons mainīja savu ādas krāsu? Kāpēc viņš nevarēja nest pasaulē savus talantus kā melnādains cilvēks? Tie ir kompleksi, nepilnvērtība, mazvērtība un problēmu risināšana no ārpuses, nevis no iekšpuses. Tu nevari izmainīt to, kas tu esi. Ja tu neesi tu, tad kas tu esi? Tu nevari kopēt savu mācītāju, tu nevari kopēt slavenības, sludinātājus vai līderus. Tu esi tu pats, tāds vienīgais un unikālais, Dieva radījums. Tu esi tāds vienīgais uz zemes un debesīs! Nav neviena cita tāda kā tu. Mums katram piemīt sava unikalitāte, un ir svarīgi zināt un saprast, kas tu esi. Turklāt svarīgi ir ne tikai zināt to, bet būt tam, kas tu esi. Ja tu atdarināsi mani, tu izgāzīsies. Ja tu nespēj būt tas, kas tu esi, tad tu nespēj lietot savas stiprās puses un nevari pilnībā sevi realizēt.

Man ir grūti grēkot, vai tev tas ir viegli? Kad atnāk kādas grēcīgas domas, man ir grūti to izdarīt, jo tas ir pretēji tam, kas es ESMU Jēzū Kristū. Es esmu jaunpiedzimis kristietis, viss, kas ir bijis, ir pagājis, viss ir tapis jauns. Dievs ir izņēmis no manām krūtīm akmens sirdi un ielicis tur miesas sirdi, un es esmu jauns cilvēks. Jēzū Kristū tu esi jauns cilvēks, kuram ir grūti grēkot. Labāk un vieglāk ir būt tam, kas tu esi. Taču šoreiz nebūs runa par morālajām īpašībām vai desmit baušļiem, bet par taviem talantiem un tavām stiprajām pusēm, par tavu personību, būtību un unikalitāti. Tu gūsti panākumus tad, kad tu zini, kas tu esi, paturi to, kas tu esi, un darbojies saskaņā ar to, kas tu esi. Tikai tad tu vari paveikt Dievam kaut ko paliekošu un lielu.

Piektdien mēs bijām Alfā, jo vajadzēja kādam man dārgam cilvēkam palīdzēt nopirkt apavus, un es saskāros ar dažādiem pārdevējiem. Mēs iegājām Ecco veikalā, kurā ir klasiski, ļoti labas kvalitātes apavi. Es pajautāju melnas zeķītes, bet bija tikai pelēkas, un es viņu attieksmē un atbildēs jutu, ka abas pārdevējas pie kases vēlējās ātrāk tikt no manis vaļā. It kā prestižs veikals, taču pēc pārdevēju attieksmes varēja redzēt, ka tas nav viņu veikals. Var redzēt, ka cilvēks ir vienkārši pieņemts darbā, viņš neiedziļinās pircējā, nav ieinteresēts savā darbā, un vēl abas savā starpā sarunājās. Tie ir cilvēki, kuri nav savā vietā. Šīs vienas konkrētās pārdevējas būtība ir ignorēt cilvēkus, neiedziļināties viņos, un es vispār nesaprotu, ko viņa tur dara. Viņa ir, kas viņa ir, un viņa nevar būt nekas cits. Viņa nevar normāli un pieklājīgi apkalpot klientu, jo viņa ir tas, kas viņa ir. Un acīmredzot viņa negrib neko mainīt. Tad mēs iegājām blakus veikalā Geox, un tur arī bija divas pārdevējas, kuras neizskatījās īpaši labi. viņas mierīgi staigāja pa veikalu ar kurpju kastēm, nepienāca klāt, nepainteresējās par mums. Reizēm veikalos kaitina tas, ka tev nepienāk klāt un nepajautā, kā var palīdzēt, bet reizēm kaitina, ka tieši pienāk klāt un piedāvā palīdzību. Tas ir atkarīgs no tā, kāds cilvēks tev pienāk klāt, – vai viņš tiešām ir tevī ieinteresēts vai arī viņš vienkārši grib pārdot preci, vai arī ir aizvietotājs, kurš darbojas savā nodabā. Mēs paņēmām no plauktiņa apavus un prasījām, kādi ir pieejamie izmēri, un pārdevēja attrauca, ka dažādi izmēri esot tur, kaut kur apakšā. Īsts pārdevējs pienāks klāt, pateiks izmēru, atradīs vajadzīgo un atnesīs to. Cilvēks, kurš nav pārdevējs, nedzirdēs skaidrus mājienus, jo viņam neinteresē savs darbs. Tu vari būt tikai tas, kas tu esi. Un tu labi vari izdarīt tikai to darbu, kas tu pats esi savā būtībā. Pēc tam mēs iegājām Denim Dream veikalā, un tur bija pavisam cita lieta. Es labprāt iepazītos ar šī veikala vadītāju, jo viņš patiešām prot izvēlēties darbiniekus. Tur ir pieklājīga un patīkama apkalpošana un pārdevēja novērtēšanas sistēma (teicami, ļoti labi, labi, slikti). Pārdevēja bez teikšanas atrod un pienes preci, piedāvā citu, sameklē vajadzīgo izmēru, un tas viss ir neuzbāzīgi. Tur būs patīkama apkalpošana pat tad, kad veikalā ir daudz pircēju.

Esi, kas tu esi, pretējā gadījumā tev būs šādi notikumi visas dzīves garumā. Nav svarīgi, vai tu jūties kā pārdevējs, dziedātājs vai vadītājs. Es nerunāju par to, ka tev ir jāpamet skola, jo tev nepatīk mācīties, un mācītājs sludināja, ka jādara tas, kas patīk. Varbūt tu domā, ka tev nepatīk profesija, kuru esi izvēlējies mācīties, bet kā tu vari zināt, ka tev arī vēlāk tā nepatiks? Kā tu vari zināt, ka tev tā vēlāk nebūs vajadzīga? Nebūs daudz tādu gadījumu, kad patiešām ir jāatstāj izvēlētā joma. Ja tev patīk kaut ko darīt, tas nenozīmē, ka tu tas esi. Piemēram, ēst gatavošana – tu nevari pagatavot to, kas tu neesi un kas nav tavā sirdī. Mēs bijām ciemos pie vienas manas komandas sievietes, un viņa pati par sevi saka: “Es neprotu gatavot ēst!” Es pats tam nepiekrītu, jo viņai sanāk garšīgas karbonādes. Bet viņas talants ir izcili prast atrast un nopirkt vislabākās delikateses. Un mani priecē tieši tas veids, kā viņa to pasniedz, jo viņa ir tas, kas viņa ir. Ja tu mēģināsi otram izpatikt ar to, kas viņam garšo un kā pagatavot tā, lai viņam patīk, bet tas nebūs tavs, tas neatbildīs tev, tā būs izgāšanās. Esi tas, kas tu esi, un tu gūsi panākumus. Esi, kas esi, un Dievs varēs tevi svētīt pilnā mērā.

Lūk, ko saka skaidrojošā vārdnīca par vārdu ‘liekulīgs’ – tāds, kas izturas, rīkojas, runā neatbilstoši saviem uzskatiem, neatbilstoši savām jūtām. Ja tu kopē citus vai dari to, kas nav tavs, tā nav precīzi liekulība, taču atbilst šim terminam. Liekulība tiešā mērā attiecas uz izlikšanos citu cilvēku priekšā un divām sejām – mājās un sabiedrībā. Liekulīgs ir nepatiess, neīsts cilvēks, piemēram, attiecībā uz uzskatiem un morāles normām, sakot vienu un darot citu. Ja tevī ir kaut kas neīsts, cilvēki to pamanīs. Caur veidu, kā cilvēks ar tevi komunicē, var redzēt, vai viņš ir viņš pats.

Mēs bijām vēl vienā apavu veikalā, kur sieva uzvilka baltas, siltas botas un domāja par to, ka vasarā tādās būs pārāk karsti. Pārdevēja gāja garām un teica: “Nu, kas tad mums par vasarām!? Tikai +15 grādi!” Varēja redzēt, ka viņa nav mācījusies, kā apkalpot klientus, bet to viņa teica no sirds, un varēja just, ka šī pārdevēja kaut kādā mērā bija ieinteresēta mūsos. Cilvēks var būt neapmācīts un nezināt, kā pareizi apkalpot klientu, bet viņš var būt ieinteresēts, kā dēļ tu kaut ko tajā veikalā nopirksi. Mēs arī kaut ko nopirkām tur. Neīstumu var redzēt, just, dzirdēt. Neviens cilvēks nevar kopēt otru cilvēku, tā ir kļūda. Ja tu kopē, atdarini kādu citu, tad kas esi tu? Kur paliek tava būtība, kur esi tu? Tu tādā veidā pazūdi. Atrodi pats sevi! Ir pareizi mācīties no mācītāja un mājas grupiņas vadītāja, bet nevajag visu kopēt. Ir pareizi arī citam no cita mācīties, piemēram, mums bija slavēšanas semināri, kuros mācīja ļoti labas lietas, bet ne visas no tām der tieši tev. Ne visu, ko tur mācīja, tev vajag, un tev nav jākopē ne mācītāju, ne kādu citu, bet gan jāpaņem no katra, kas der tieši tev. Šeit nav runa par morālām īpašībām, piemēram, pārkāpt vai nepārkāpt laulību. Ir skaidrs, ka nav jāgrēko, un tur nebūs runa par tavu būtību grēkot – zagt, melot, smēķēt – ar domu, ka esi, kas esi un tāpēc turpini grēkot. Uz šīm lietām tas neattiecas, tas attiecas uz tavām stiprajām pusēm, tavu dzīvi, nodarbošanos.

Ir svarīgi zināt dažas lietas:

1. Esi, kas esi;

2. Dari;

3. Mācies;

4. Ievēro intervālu.

Četras labas lietas – esi, kas esi, dari to, kas tu esi, mācies to, kas tu esi, un nesper pārāk lielus soļus uz priekšu jeb nepārlec šo intervālu tajā, kas gribi būt, citādi tas viss nebūs īsts. Jāsāk ar jautājumu “ko es daru labi?”, nevis “ko es daru pareizi?”. Ir pareizi uzdot tieši šādu jautājumu, bet tas nenozīmē, ka nav jāstrādā pie vājajām pusēm. Ir pareizi strādāt pie vājajām pusēm tajā jomā, kas ir tava, kurā tu labi dari, bet nav pareizi strādāt pie vājajām pusēm jomās, kas vispār nav tavas un tev nesanāk, jo tu lieki patērēsi enerģiju, mēģinot uzlabot to, ko tev nemaz nevajag uzlabot.

“Bet es gribētu, lai visi cilvēki būtu kā es; tomēr tur katram ir sava Dieva dota dāvana, vienam tāda, otram citāda. Bet neprecētiem un atraitnēm es saku: ir labi, ja tie paliek tādi kā es.” (1. Korintiešiem 7:7-8 )

Vai tu zini, par ko Pāvils šeit runā? Par laulībām! Es tik daudz esmu dzirdējis cilvēkus draudzē, kas saka, ka nekad neprecēsies. Tas ir tādēļ, ka tajā brīdī vienkārši neviens nepatīk, bet tiklīdz uzrodas kāds, kas iepatīkas un uzdāvina ziedus, tad uzreiz šis pats cilvēks, kas teica, ka nekad neprecēsies, sāk lidināties mākoņos. Pāvils labprāt grib, lai neviens neprecas, bet, ja ir ļoti liela seksuālā vēlme, tad viņš apgalvo, ka var precēties. Viņš izteikti spiež uz savu versiju, bet nedaudz arī atkāpjas, parādot, ka tas ir viņa padoms, nevis Dieva, jo viņš gribētu, ka draudzē cilvēki ir tādi kā viņš šajā jomā. Katram ir sava unikālā Dieva dota dāvana. Citam ir tāda dāvana, ka viņš var dzīvot viens, citam nav tādas dāvanas, tāpēc tu nevari pielīdzināt sevi citiem. Nedari neko tikai tāpēc, ka citi tā dara, dari to, kas ir tavs, esi tas, kas tu esi. Ja kāds dara un ir veiksmīgs tajā, kas tu esi, tad dari tāpat kā viņš, bet tāpat nekad neviens nebūs vienāds, tāpat kā sportā nekad nav vienādas sacīkstes, spēles un vienāds skrējiens. Tāpat arī cilvēkiem nav vienādi pirkstu nospiedumi, un tāpat katram ir arī sava dāvana un būtība – tas, kas tu esi, unikāls cilvēks.

“Viņš arī devis citus par apustuļiem, citus par praviešiem, citus par evaņģēlistiem, citus par ganiem un mācītājiem, lai svētos sagatavotu kalpošanas darbam, Kristus miesai par stiprinājumu.” (Efeziešiem 4:11-12)

Draudzē ir dažādas kalpošanas – pravietis, evaņģēlists, mācītājs, gans, skolotājs. Katram no šiem cilvēkiem ir sava unikalitāte. Un tajā lietā, kas esi tu, tikai tur tu pilnveidojies, nevis cīnies ar nepilnībām lietās, kas nav tavas. Tikai stiprajās pusēs, cīnoties ar nepilnībām, tikai tur augot, Dievs var tevi reāli pilnā mērā svētīt. Kāds tam visam ir mērķis – kāds ir mērķis tavai unikalitātei, kāds ir mērķis tavai dāvanai, ko Dievs tev ir devis? Lai tas nestu labumu Dievam un Viņa draudzei. Lai ko tu dari, tam visam ir jānes labums draudzei un caur draudzi – valstij, visam ir jānes Kristus vārds, Dieva godība ir jānes cilvēkiem. Lūk, kā ir jākalpo – Kristus miesai par stiprinājumu. Ja runājam precīzāk, tam ir konkrēti jāizpaužas draudzē un tās labā. Ja tu taisi biznesu, tad pirmā doma, kāpēc tu to dari, ir draudzes labā. Ja vadi mājas grupiņu vai dari kaut ko citu, tad tam jābūt draudzes labā. Raksti, tulko, dziedi dejo un vēl – dari to visu draudzes labā.

“[..] redzēdami, ka man ir uzticēta evaņģēlija sludināšana neapgraizītajiem, tāpat kā Pēterim apgraizītajiem – j o Tas, kas Pēterim bija devis spēku apustuļa darbam apgraizīto starpā, Tas arī man bija devis spēku pagānu starpā, vērodami to žēlastību, kas man dota, Jēkabs, Kēfa un Jānis, kurus uzskatīja par draudzes balstiem, sniedza man un Barnabam roku kopējam darbam, lai mēs ietu pie pagāniem, bet šie pie apgraizītajiem.” (Galatiešiem 2:7-9)

Tu zināji, ka Pāvils bija evaņģēlists un mācītājs pagāniem, bet Pēteris – jūdiem? Viņi visi bija apustuļi, bet katram bija savs virziens un dāvana. Pāvils negāja pie apgraizītajiem, jo viņam labāks kontakts bija ar cilvēkiem, kas vispār Dievu nepazīst, bet Pētera būtība bija labs kontakts ar apgraizītajiem. Katram savs – citam labāks kontakts ar bērniem, citam ar sievietēm vai vīriešiem, skolotājiem vai vēl kādu citu grupu. Katram ir sava paša būtība, tāpēc lietosim savas stiprās puses, lai kopīgi celtu Debesu valstību!

Ir četri temperamenti – melanholiķis, flegmātiķis, holēriķis un sangviniķis. Visi temperamenti ir labi, bet, ja tu ieliksi kalpošanā vai atbildīgā darbā sangviniķi, tad izgāzīsies, jo sangviniķis pēc dabas ir neorganizēts. Ja viņš ir līderis, tad atradīs sev palīgus, kas visu saorganizē. Es pats spēju kaut ko organizēt, bet labāk man patīk atrast cilvēkus, kuriem tā ir stiprā puse, lai viņi to izdara manā vietā. Man komandā katrai jomai ir savs cilvēks, kuram varu uzticēt konkrēto lietu.

Esi, kas esi, dari to, kas tu esi, mācies to, kas tu esi un ievēro intervālu! Mācies to, kas esi, mācies no kļūdām, arī uz skatuves stāvot, evaņģelizējot, piedomā, ko tu dari, bet atceries, ka izdarīt tu vari tikai to, ko esi iemācījies. Kad bokseris kāpj uz ringa, viņš parādīs to, ko ir apguvis treniņos, un tikai reizēm parādīsies kaut kas nedaudz labāks vai sliktāks, bet pamatā tu esi tas, ko esi ieguvis treniņos. Arī mācītājs, stāvot uz skatuves un sludinot, var runāt tikai to, ko ir sagatavojis, par ko mājās ir domājis, ko ir izkonspektējis, kas ir viņa sirdī. Ja mācītājs atnāks nesagatavojies, tad tas ilglaicīgi “neies cauri”. Vadot draudzi, kalpojot, var darīt tikai to, ko esi iemācījies, bet iemācies lasot un darot.

“Laba un mierīga sirds ir miesas dzīvība, bet ātrs un kaislīgs prāts ir kā puveši kaulos.” (Salamana pamācības 14:30)

Ātrsirdība ir problēma! NEKAD lielus panākumus nevar sasniegt īsā laika posmā! Visam ir savs laiks, un cilvēki, kas grib visu un uzreiz, parasti nav visai gudri. Mums draudzē notika slavēšanas semināri, kuru beigās bija vokālā performance, kurā vokālisti nāca un dziedāja, un tad viņus kritizēja. Tas bija interesanti, un notika dažādas interesantas lietas, piemēram, mūsu slavēšanas grupas vadītāja normāli nodziedāja, bet es sēdēju, skatījos un sapratu, ka viņa nav īsta uz skatuves, un mani tas neuzrunāja. Pie sevis padomāju, ka, ja būtu sarežģītāka dziesma, tad būtu daudz krutāk, jo nāktos vairāk piedomāt. Kāpēc tā notika? Bija seminārs, kurā ieraudzījām dažādus trūkumus, un pēkšņi pie tā visa jāpiedomā un ir jābūt labai, lai novērtē normāli. Tas viss padarīja priekšnesumu neīstu, bet kāpēc? Intervāls bija pārāk mazs – tajā, kas ir tava dāvana, kas tu esi, tu uzreiz gribēji pārkāpt pārāk lielu robežu, kas izraisa nepatiesumu. Tas nemaz neesi tu, jo centies izdarīt kaut ko labāk, kaut ko, kas vēl neesi tu, tu vēl neesi iedzinis šīs iemaņas sev.

Jubilejas dievkalpojumā mūs apciemoja mācītājs Aleksejs Ļedjajevs. Viņš atbrauca, uzkāpa uz skatuuves, pēc piecām minūtēm nolēca no skatuves, lai gan viņam sen jau vairs nav divdesmit gadu, viņš tā runāja, ka es baidījos pakustēties. Viņš ļoti daudz pateica labus vārdus, jo tāds viņš vienkārši ir – māk apbrīnot un pacelt cilvēkus. Tā ir ļoti laba līdera īpašība, es nezinu, vai viņš to ir mācījies, bet tas ir iekšā. Man personīgi nav tik liels vārdu krājums, lai pateiktu tik lielu un varenu apsveikumu, un es pēc tam iznācu priekšā ar domu, ka man ir jātur līdzi šim apsveikumam, ka man ir jāsveic tikpat iespaidīgi un daudzvārdīgi. Bet vai tu zini, kāda ir mana sveikšana? Lūk tāda: “Paldies slavētājiem, paldies skaņotājiem un visiem pārējiem!” Un tas arī viss. Taču, ja man kādu ir īpaši jāapsveic, tad es iepriekš sagatavojos, izrakstu Rakstu vietas. Tas nenotiek kā krievi saka – nahadu. Jubilejas dievkalpojumā es nebūt nebiju uztraucies, taču sveicu pa savam, un nepavisam neuzskatu, ka tāpēc esmu sliktāks par citiem. Vienkārši tas ir mans „es”. Es nevēlos kopēt citus oratorus. Es vienkārši pateicu, ka esmu tāds kāds esmu. Un nevajadzēja man teikt, ka esmu mazliet satraucies, jo patiesībā nebiju, bet mazliet pietēloju. Ietekmējos no tiem, kas par uztraukšanos saka no visas sirds. Es gribu runāt no sirds, no savas patiesās būtības, tieši tā, kā es parasti runāju, un tie ir divi, trīs vārdi. Nekādas daudzvārdības. Toties, kad sludinu, tad mani nevar apstādināt.

Gribu atgādināt, ka pie savām vājajām pusēm jāstrādā tikai stiprajā zonā. Netērē eneģiju pie lietām, kas tev vispār nesanāk. Citādāk visa enerģija aizies, likvidējot vājās puses vājajā zonā.

Mūsu semināra laikā vokālajā performancē ”uzziedēja” meitene, kas draudzē dzied bekvokālu. Pirms gada, noklausoties viņu, nemaz necerēju, ka viņa kādreiz varētu dziedāt solo partiju. Savā priekšnesumā viņa dziedāja ukraiņu dziesmu, kuras laikā viesi sāka pat filmēt. Tas viss tāpēc, ka bija pagājis labs laiks, kopš viņa sāka draudzē mācīties dziedāt jeb viņa ievēroja intervālu. Jāsāk ir ar tām lietām, kur tu atrodies šobrīd. Esi, kas esi, dari, mācies un ievēro intervālu.

Īsi pastāstīšu par savu intervālu. Kopš iepazinu Dievu, es vienmēr esmu gribējis liecināt. Pirms kāda ilga laika man piezvanīja viens cilvēks un uzaicināja pie sevis mājās pasludināt saviem draugiem. Es to arī darīju un sludināju dzērāju un narkomānu pilnā un piepīpētā istabiņā, gluži kā Kornēlijs. Šodien šis puisis, kas mani uzaicināja, iet mūsu draudzē. Es uzreiz nekāpu uz lielas skatuves, bet sāku ar to, kas man ir pieejams. Es darīju to, kas esmu – sludinātājs, mācītājs un evaņģēlists. Sāku Limbažos, tad braukāju pa lauku pilsētiņām, liecināju, kur vien varēju to darīt. Tad jau to darīju pa visu Latviju, braucu uz Ukrainu, Igauniju. Taču tika ievērots šis svarīgais intervāls. Kāpēc? Tāpēc, ka tu nevari iegūt vajadzīgo pieredzi, uzreiz darot lielas lietas. Es pamazām izaugu un uzkrāju pieredzi. Šobrīd zinu, ka neesmu vēl izaudzis, lai sludinātu desmit tūkstošiem cilvēku, taču šis brīdis tuvojas. Pagaidām piecsimts cilvēkiem, tad tūkstotim un tā uz augšu.

Vai zini, ka cilvēkam dāvanas var mainīties? Es agrāk domāju, ka esmu evaņģēlists, tāpēc atstāju savu mazo draudzīti ar divdesmit cilvēkiem novārtā un braukāju apkārt evaņģelizējot. Pēc laika jau jutu jeb zināju, ka es vairs neesmu evaņģēlists, bet mācītājs, un nevis tāds mācītājs, kas katru svētdienu stāsta cilvēkiem par debesīm un elli, par glābšanu (tas, protams, nav slikti un ir jādara), bet es gribēju motivēt cilvēkus. Vai tad nevar redzēt, ka jūtos “kā savā šķīvītī”? Man tas ļoti patīk – redzēt, kā cilvēkiem mainās dzīves, kā staro viņu sejas.

No 13.-15. aprīlim pie mums ciemos būs cilvēks no Dāga Hevarda-Milla kalpošanas. Šis cilvēks sākumā kalpoja kā mācītājs, bet tagad – ar brīnumiem un zīmēm. Man viss ir otrādi – sākumā brīnumi un zīmes, pēc tam – evaņģēlists un mācītājs. Viss mainās, Dieva ceļi ir neizdibināmi. Bet svarīgi ir būt, kas esi, darīt un nepārtraukti mācīties. Mācīties no citu kļūdām, no savām kļūdām, no grāmatām, no saviem līderiem, no semināriem.

Pirmīt pieminēju temperamentus. Tie ir doti no Dieva – katram cilvēkam savs. Tie nav jālauž, bet jāakcentē katra temperamenta stiprajā puse.

Doktors Jongi Čo, Dienvidkorejas draudzes mācītājs, reiz no milzīgās pārpūles saslima. Taču, neraugoties uz slimību, viņš no slimnīcas, vārgs būdams, devās uz draudzi sludināt. Kad pirms viņa beidza sludināt cits dedzīgs mācītājs, Jongi Čo mēģināja sludināt tikpat dedzīgi, bet pēc septiņām minūtēm nokrita bezsamaņā un tika aizvests atpakaļ uz slimnīcu. Un tas atkārtojās vairākas reizes. Tev nav jāatdarina otrs, tev ir jābūt pašam.

Vai es esmu ielu evaņģēlists? Nē, man patīk sludināt masām. Šeit netiek runāts par to, vai ir vai nav jāceļ grupiņa, draudze, ir vai nav jālūdz Dievs, bet gan par veidu, kā to darīt. Mums ir jāceļ mājas grupas, bet katrs to dara savā veidā, tā kopīgi ceļot draudzi. Katrs Dievu lūdz savā veidā. Es to daru tikai staigājot. Cits to dara uz ceļiem, cits gultiņā. Lūgšanu sapulcē mums tiek piekodināts lūgt dedzīgi. Ko lai šajā gadījumā dara flegmātiķis? Tu nevari lūgt tā, kā tu nespēj. Ne jau skaļā lūgšanā ir spēks, bet ir tādi cilvēki, kas nevar nekliegt. Katram jābūt tādam, kāds viņš ir. Katrs mēs esam unikāli un ar to, kas katrs esam, panākam rezultātu. Nenes cita nastu, nes savu!

Iepriekšējā slavēšanas video ir parādījušies jauni efekti. Kāpēc? Es nevienam neko neesmu teicis un licis tos veidot. Video komandā vienkārši ir parādījies jauns cilvēks, kuram patīk tos taisīt. Taču, ja man tagad speciāli būtu jāmeklē kāds, kurš to varētu darīt, es to nedarītu, jo nevar jau piespiest kādu darīt to, kas nepatīk un nesanāk.

Debesu Tēvs, Jēzus Kristus Vārdā es lūdzu par katru brāli un māsu šajā draudzē, es lūdzu par katru cilvēku kā personību, ka katrs Tavā klātbūtnē atrod sevi, savu vietu, savas stiprās puses. Es lūdzu, lai katrs kļūst par to, kādu Tu esi viņu radījis, par tādu, kāds viņš iekšēji ir. Palīdzi katram cilvēkam atraisīt savu potenciālu, strādāt šajā virzienā, mācīties, apgūt, nekopēt citus, bet būt pašam. Palīdzi atklāt mums katram sevi, Dievs. Un palīdzi mums nesasteigt, nedarīt ātri to, kam neesam gatavi. Palīdzi mums darboties mūsu stiprajās pusēs un gūt panākumus. Tēvs, es lūdzu, svētīdams svētī un vairodams vairo ikvienu, Jēzus Vārdā! Āmen.

Mācītāja Mārča Jencīša sprediķi “Esi, kas esi” pierakstīja un rediģēja draudzes “Kristus Pasaulei” redakcija

Vieta, kur mainās dzīves!

Publicēja 2018. gada 20. febr. 11:42Līga Paņina   [ atjaunināts 2018. gada 26. febr. 02:38 ]

Ziņas datums 20.02.18.

Bet ja es aizkavētos lai tu zinātu, kā pienākas izturēties Dieva namā, kas ir dzīvā Dieva draudze, patiesības balsts un pamats.” (1.Timotejam 3:15)

Pāvils runā par to, ka draudze ir patiesības balsts un pamats. Pozitīvas pārmaiņas sabiedrībā, ko mēs redzam visapkārt, nāk no Dieva caur draudzi. Bībele saka, ka nāks laiki, kad draudze tiks paņemta prom no zemes. Paliks tikai tie, kas nebija ticējuši vienpiedzimušajam Dēlam – Jēzum Kristum. Tad, kad draudzi paņems prom, šeit virs zemes būs tāds haoss – bēdu laiki, ko acs nav redzējusi un auss nav dzirdējusi, kas nekad nav bijis un vairāk arī nekad nebūs jeb ļaunums izpaudīsies pilnā mērā virs zemes. Ja kāds tajā laikā vēlēsies atgriezties pie Kristus, tad tad būs iespējams tikai caur mocekļa nāvi, praktiski gandrīz neiespējami. Tas notiks tikai tāpēc, ka draudzes vairs nebūs virs zemes. Tas pierāda to, ka draudze ir instruments, ko Dievs lieto, lai radītu visas pozitīvās pārmaiņas sabiedrībā. Latvijas valsts ir radusies pateicoties Dievam, un tās iesākums ir 18. gs. hernhūtiešu jeb brāļu draudžu atmodā. Draudze ir patiesības balsts un pamats. Ja draudzes nav, tad valda absolūts ļaunums. Piemēram, hospitāļu un vēlāko slimnīcu pirmsākumi nāk no Dieva, no draudzes. Par daudzām lietām, ko mēs šodien redzam kā ierastu parādību, piemēram, medicīnu, mēs nezinām, ka tās nāk no draudzes. Skolu mācību grāmatās ļoti maz ir rakstīts par brāļu draudžu atmodu un to visu, kas ar latviešiem ir noticis, pirms mūsu tauta garīgi atmodās. Taču tieši no latviešu garīgās atmodas cēlās pirmie intelektuāļi un darbinieki, kas izveidoja mūsu valsti. Draudze ir patiesības balsts un pamats.

Jo, kur divi vai trīs ir sapulcējušies Manā Vārdā, tur Es esmu viņu vidū.” (Mateja evaņģēlijs 18:20)

Dievs mīt draudzes vidū, neatkarīgi no tā, vai tu Viņu sajūti vai nesajūti. Viņš ir šeit mūsu vidū, un Viņš ir tevī. Ne tikai manī individuāli, bet arī mūsu vidū. Tas nozīmē, ka draudze ir Dieva klātbūtnes vieta. Ne tikai viens cilvēks, bet visa draudze un visas draudzes kopā ir instruments, kurā mājo Dievs, instruments, Kristus miesa, ar ko Viņš vēlas radīt izmaiņas tautās, cilvēkos, kaimiņos, kolēģos, ģimenēs. Draudze ir Dieva klātbūtnes vieta. Draudze ir vieta, kur mainās dzīves. Runā, ka ir pieci evaņģēliji – Mateja, Marka, Lūkas, Jāņa un piektais ir tava paša dzīve! Mēs esam Dieva evaņģēlijs, mēs esam gaisma, zemes sāls, un, ja tā nederīga, tad tā ārā metama un ļaudīm saminama. Dzīvā Dieva draudze ir vienīgā cerība pasaulei. Ne viens dziedātājs, slavētājs, mācītājs vai kārtības kalpotājs, vai evaņģēlists, bet gan draudze.

Un tie pastāvēja apustuļu mācībā un sadraudzībā, maizes laušanā un lūgšanās.” (Apustuļu darbi 2:42)

Par pirmo draudzi ir teikts, ka viņi pastāvēja, bija spējīgi izdzīvot, realizēt savu ticību un dzīvot pilnvērtīgu dzīvi tikai esot draudzē. Tu vari realizēt sevi un savu ticību un būt pilnīgs tikai esot draudzē. Ārpus draudzes nav ticības, nav Kristus. Mēs esam Kristus miesa. Cilvēks nevar būt atdalīts no draudzes. Viņš var pastāvēt, aiziet līdz galam tikai esot dzīvā Dieva draudzē.

Viņi mēdza ik dienas vienprātīgi sanākt Templī, pa mājām tie lauza maizi un baudīja barību ar gavilēm un vientiesīgu sirdi, slavēdami Dievu, un viņi bija ieredzēti visā tautā. Bet Tas Kungs ik dienas pievienoja viņiem tos, kas tika izglābti.” (Apustuļu darbi 2:46-47)

Tu vari pastāvēt tikai tad, ja tev ir personiskas attiecības ar Dievu un tu personīgi esi draudzē.

Šorīt, braucot uz draudzi, es jau iztālēm skatījos, cik zemledus makšķernieku sēdēs uz Juglas ezera. Tur sēdēja vairāki desmiti, turklāt sakoncentrējušies vienā vietā. Svētdienas dienā tā ir viņu vieta, kur viņiem mainās dzīves. Tā ir viņu “baznīca”, sadraudzība ar zivīm un citām lietām. Tā ir viņu dzīve, bet ir kaut kas vairāk par zivīm, automašīnām, hobijiem vai darbu. Ir Dieva draudze, un tu kā personība vari augt un pilnvērtīgi dzīvot tikai esot dzīvā Dieva draudzē.

Dzelzs tiek ar dzelzi uzasināta, un vīrs trin vīru.” (Salamana pamācības 27:17)

Tieši draudzē, esot kopā ar sev līdzīgiem, ar līdzīgi domājušiem, vietā, kur ir Dieva klātbūtne, tu audz. Tā nav anonīmo alkoholiķu biedrība, kur cits citam palīdz, te ir kaut kas vairāk. Mēs ne tikai cits citu atbalstām un ceļam, reizēm arī nosodām un lamājamies, bet pats galvenais ir tas, ka šeit ir Dieva klātbūtne. DIEVS IR TAS, KAS MAINA MŪSU SIRDIS! Un no mūsu sirdīm nāk dzīvība. Kad mēs lūdzam pēc tēvreizes parauga, mēs nesakām “mans Tēvs Debesīs”. Nē, mēs sakām “mūsu Tēvs Debesīs”! Dievs nav tikai mūsu draudzes Dievs, Viņš nav tikai Latvijas Dievs. Viņš ir visu Dievs!

Man uz rokas ir vecs apzeltīts pulkstenis. Tas rāda precīzi, kaut tas ir ticis arī labots. Pirms divpadsmit gadiem Ukrainā kāds mācītājs man to uzdāvināja. Viņš man iedeva šo pulksteni un teica: „Šis pulkstenis kādu gaidīja, un es domāju, kam tas varētu derēt.” Un viņš iedeva to man. Es vēl labi atceros, kā viņš uz draudzes ēkas bija uzlicis lielu plakātu ar savu seju un aicinājumu pie Jēzus. Viņa draudze atradās kultūras namā, īrētās telpās. Viņš gāja ziedot ar lielu naudas paku. Viņš bija liela auguma, iespaidīgs, bijušais bandīts, dedzīgs vīrs. Viņš teica: „Kā es gribu, lai draudze aug!” Un vakar es uzzināju, ka viņš vairs nav mācītājs. Viņš atkal bija aizgājis atpakaļ vecajā dzīvē. Es nezinu, kādas bija viņa problēmas un ko viņš nespēja uzvarēt, bet ir kāda ļoti svarīga lieta. Pat ja tev gribas grēkot, ja tev ir smagas problēmas, aizvainojums pret tuvākajiem vai ģimeni, tad nekad neatstāj savu draudzi, jo šī ir vieta, kur mainās dzīves. Nekad neatstāj personiskas attiecības ar Dievu un nekad neatstāj draudzi. Tu nevari izmainīties, ja atstāj Dieva klātbūtnes vietu – kambari un draudzi.

Velns ir tas, kas nāk pie tevis un apsūdz, ka neesi cienīgs nākt Dieva klātbūtnē. Ir tikai viens kritērijs, caur kuru tu vari nākt pie Dieva – tas ir Kristus upuris. Tu nenāc pie Viņa ar labiem darbiem. Ābrahāms nāca pie Dieva ar upuri, bet Dievs teica “nē” un Pats pienesa upuri, kad Īzaka vietā atsūtīja aunu. Tā ir līdzība mūsdienām. Ja tu atstāj savu draudzi, tad tu esi padevies. Labāk sēdi draudzē kā miris un esi neinteresants, jo tajā brīdī, kad atstāsi draudzi, tu būsi padevies. Kad tu atstāj lūgšanu kambari, tu esi padevies. Kamēr tu esi attiecībās ar Dievu un draudzē, tev vēl ir cerība. Tu nevari pats tikt galā ar savām lietām. Dzīvība nāk no sirds, no attiecībām ar Dievu, jo Viņš maina sirdi. Ja tu atstāj savu lūgšanu kambari, tad velns tev melo, ka vispār vairs neesi cienīgs nākt pie Dieva, ka tu grēko. Vienalga, ko tu dari – svarīgi ir nākt pie Kristus! NEKAD NEATSTĀJ LŪGŠANU KAMBARI UN NEKAD NEATSTĀJ DRAUDZI! Jo tā ir vieta, kur mainās dzīves.

Tajā pašā laikā mēs dzirdējām Vitāliju Jefremočkinu ar savu komandu, kuri mūsu draudzē slavēja Dievu. Pie bungām un basģitāras bija puiši. Mēs ar viņiem parunājāmies, un viņi teica, ka mani atcerās. Apmēram pirms divpadsmit gadiem es kalpoju Ukrainā, un viņi jau tad spēlēja uz bungām un ģitāras. Vai pa šiem divpadsmit gadiem ir notikušas lielas izmaiņas viņu kalpošanā? Kāda bija tad un kāda tagad ir viņu kalpošana? Viņi tagad slavē kopā ar Vitāliju pat stadionos, kur sapulcējas tūkstošiem cilvēku. Viņi šobrīd jūtas stiprāki. Viņu dzīves ir izmainījušās. Tas ir pateicoties tam, ka viņi ir ne tikai attiecībās ar Dievu, bet arī dzīvā Dieva draudzē. Mums var būt dažādas lietas, kas kalpo par atgādinājumu, un man tas ir šis pulkstenis, nekad neatstāt draudzi!

Neatstādami savas sapulces, kā daži paraduši, bet cits citu paskubinādami un jo vairāk, redzot tuvojamies to dienu. Jo, ja mēs pēc patiesības atziņas saņemšanas tīši grēkojam, tad neatliek vairs upuris par grēkiem, bet gan briesmīga tiesas gaidīšana un uguns karstums, kas aprīs pretiniekus.” (Ebrejiem 10:25-27)

Pāvils saka, ja cilvēks atstāj draudzi, viņš tīši grēko. Upuris vairs neatliek. Ne tāpēc, ka tu vienu reizi neatnāc uz draudzi vai mājas grupiņu, bet tāpēc, ka tu neesi tur, kur ir Dieva klātbūtne. Šeit ir vieta, kas maina dzīves. Viss, kas es esmu, ir pateicoties Dievam un draudzei. Tikai Dievam un draudzei. Mēs neesam radīti būt vieni, kā mūki cellēs.

Vēlos izstāstīt salīdzinājumu ar olām. Tu zini, kādas olas var nopirkt veikalā. Ir dažādas izcelsmes olas, gan no zemnieku saimniecībām, gan no putnu fabrikām. Runāšu par mājas olām. Parasti tās ir skaistas. Katru rītu brokastīs es apēdu trīs olas. Mana sieva garšīgi vāra auzu putru un olas. Mājas olām dzeltenums ir nevis tumšs, bet koši dzeltens, tāds luminiscējošs, īpašs. Tas negaršo pēc zivīm vai pēc kaut kā pretīga. Reizēm tu uzvāri veikala olas, un tās smird pēc zivīm. Man ir tādas aizdomas, ka tās vistas baro ar zivīm, taču es neesmu vistkopis un nezinu. Vienīgi esmu taisījis vistām kastītes. Pusaudzis būdams, veselu mēnesi strādāju vistu fermā, kurā pa visu laiku uztaisīju divas vai trīs kastes. Mājas olas ir lielas, to baltums ir ļoti balts, un katra šī ola ir atšķirīga tumši brūna, duļķaina, aplipusi, cita pleķaina kā ģeogrāfiskā karte. Mana sieva teica, ka cilvēks, no kura viņa šīs olas nopirka, esot teicis, ka viņš savas vistas baro ar pienu un kartupeļiem. Es nezinu, kā tas viss notiek. Bet ir skaidrs, ka tās ir vistas, kuras bijušas labā vidē. Laba vide un barība ir svarīga. Es esmu dzirdējis, ka govju fermās pat atskaņo mūziku, tāpēc viņas dodot vairāk pienu, kas arī garšo labāk. Īsāk sakot, ir svarīga vide un barība. Apustuļiem bija skaidri rakstīts, ka viņi pastāvēja draudzes mācībā (barība) un sadraudzībā (vide), kur ir kārtība, un, kā vakar seminārā Vitālijs un Romāns mums mācīja, disciplīna ir visa pamatā. Es seminārā klausījos ne tikai par slavēšanu, bet arī vispārīgi par to, kādai ir jābūt draudzei un ticīgam cilvēkam. Kā ir iespējams kaut ko sasniegt? Tikai ar disciplīnu. Šeit ir vide, kur tu to visu iegūsti. Tev ir, kam līdzināties. Tev ir atbalsts, un pats galvenais šeit ir Tas Kungs, Svētais Gars, un šeit ir vieta, kur mainās dzīves. Mēs katrs draudzē esam personība, un katrs esam citādāks, un tajā pašā laikā visi vienā kastītē, labi baroti un labā vidē. Tieši tāpēc šeit aug un augs spilgtas personības, kuras nesīs Dieva Vārdu tautās un sabiedrībā. Āmen! Tu esi Jēzus luteklītis.

Šī ir tava draudze, kuru tu apmeklē. Tu apmeklē gan mājas grupiņu, gan draudzi. Cits varbūt tikai draudzi, vēl kāds varbūt tikai mājas grupiņu. Tev ir savs grupiņas vadītājs un mācītājs. Tu esi šajā draudzē, vietā, kur mainās dzīves. Es gribu tam pierādījumus! Varbūt kāds klausās vai lasa un domā: "Vai tiešām šī ir vieta, kur mainās dzīves?" Uzdošu praktiskus jautājumus zālē sēdošajiem.

  • Kurš tieši šeit, šajā draudzē ir iepazinis Dievu? (Apmēram 75% tieši šeit ir iepazinuši Dievu.) Mēs neesam gājuši uz citām draudzēm meklēt cilvēkus, kuri jau ir izglābti, bet veduši cilvēkus no pasaules.
  • Kurš tieši šeit, šajā draudzē ir ne tikai iepazinis Dievu, bet izveidojis regulāras personīgas attiecības ar Dievu? Kuram regulāri ir lūgšanu kambaris, un tu tiešām zini, ka tas ir tavs dzīvības avots? Kurš tieši šajā draudzē to ir izveidojis? (Lielākā daļa.)
  • Kurš šeit, tieši šajā draudzē esot, ir saņēmis reālu atbrīvošanu? Tas ir tā, ka tu zini, ka tev bija dēmoniskas atkarības, kaut kādas dēmoniskas darbības, un tu zini, ka tieši šeit esi no tā atbrīvots? (Daudzi.)
  • Kurš, esot šajā draudzē, reāli redzamā veidā ir saņēmis miesas dziedināšanu kaut vienu reizi? (Arī daudzi.)
  • Kurš, esot šajā draudzē, ir ticis vaļā no smēķēšanas? (Vairāki.) Es nevaru saprast, kā bijušais narkomāns un cietumnieks var piesaistīt tik godīgus un labus cilvēkus, kuri pat nesmēķē un nav pat to mēģinājuši?
  • Kurš, esot šajā draudzē, ir ticis vaļā no alkohola lietošanas? (Arī vairāki.)
  • Kurš, esot tieši šajā draudzē, ir atbrīvots no narkotiku atkarības? (Daži.)
  • Kurš, esot šeit, šajā draudzē, ir nometis lieko svaru? (Vairāki.)
  • Kurš, esot tieši šajā draudzē, ir saņēmis emocionālu dziedināšanu? (Gandrīz visi.)
  • Kurš, esot šajā draudzē, ir sācis sportot? (Daži.) Ceru, ka nākamajā draudzes jubilejā piecelsies vēl vairāk cilvēku.
  • Kuram, esot šajā draudzē, ir izmainījušās uz labo pusi attiecības ar cilvēkiem? (Lielākajai daļai.)
  • Kurš, esot šajā draudzē, ir kļuvis par pašnodarbināto? (Vairāki priekšējās rindās.) Pirms tam tu strādāji pie darba devēja, bet tagad tev ir notikušas pārmaiņās un esi sācis strādāt pats, meklējot sev klientus. Tā ir brīvība!
  • Kurš, esot šajā draudzē, ir iesācis savu biznesu? (Nedaudzi.) Arī šo cilvēku skaitam līdz nākamajam gadam vajadzētu pieaugt.
  • Kurš, esot šajā draudzē, ir atradis savu vienīgo otro pusi (laulāto draugu)? (Daudzi.)
  • Kurš ir vienkārši kļuvis par stiprāku personību? (Vairāk nekā puse.)
  • Kurš, esot šajā draudzē, ir kļuvis par līderi? (Daudzi.)

Tātad svarīga ir vide un barība. Vieta, kur mainās dzīves, patiesības balsts un pamats ir dzīvā Dieva draudze. Nevis mēs maināmies un tad nākam uz draudzi jeb vispirms mēģinām izmainīt sevi un tikai pēc tam nākam pie Dieva, bet mēs nākam pie Dieva un uz draudzi, un tad Dievs mūs maina, un mēs maināmies Viņa spēkā, jo šeit ir vieta, kur mainās dzīves.

Un Es tev saku: tu esi Pēteris, un uz šās klints Es gribu celt Savu draudzi, un elles vārtiem to nebūs uzvarēt.” (Mateja evaņģēlijs 16:18 )

Pēteris bija Sīmanis (tulkojumā: niedre), bet Jēzus nomainīja viņam vārdu. Jēzus katram dod jaunu vārdu! Līdzīga Rakstu vieta ir šī:

Kam ausis, tas lai dzird, ko Gars saka draudzēm! Tam, kas uzvar, Es došu no apslēptās mannas, Es viņam došu baltu akmeni, un uz akmens būs jauns vārds rakstīts, ko neviens nezina, kā vien tas, kas to dabū.” (Atklāsmes grāmata 2:17)

Nākot pie Kristus, Jēzus maina tavu vārdu. Viņš sauc to, kā vēl nav, it kā tas jau būtu. Viņš nosauc tevi tādā vārdā, kāds tu esi no iekšienes, jaunpiedzimušais cilvēks. Vai tu zini, ka vārds, kādu vecāki dod savam bērnam, iespaido viņa dzīvi? Es nolasīšu dažus neparastākos bērnu vārdus, kuri ir reģistrēti Latvijā: Spricis, Tagadne, Nirsa, Gruņa, Klusums, Kosmoss, Gonoreta, Dursuns, Durdon, Svings, Jātniece, Purva, Malka, Zose, Lins, Galaktions, Bonaventūra, Mudiņš, Paparde, Žikivators, Pirāts, Tarzāns, Potencija, Duņa, Ļeksus, Bass, Kastītis, Ripa, Kastanis, Telesfors, Smaidonis, Batja, Tofiks, Mīla Upe, Spāre, Kukaine, Glauda, Didars, Vāvere. Diemžēl šie ir reāli cilvēki, un, ja tev nāk smiekli par to, tad iedomājies, ka vecāki tevi kā nevainīgu, mazu bērnu aizved uz skolu, un skolotājs nosauc tevi šajā vārdā visas klases priekšā. Ko darīs klasesbiedri? Vienkārši smiesies par tevi vārda dēļ. Tādēļ vien tevi skolā var atstumt. Tu vari dabūt daudz apvainojumu tikai sava vārda dēļ, un kā mazs, neaizsargāts bērns var to panest? Tas var izmainīt visu cilvēka dzīvi, taču ne uz labo pusi. Vai piekrīti tam? Jā, varbūt kāds tā dēļ kļūs vēl stiprāks, bet bērni nav tādi, kas analizē visas kļūdas un nelaimes, un vērš tās par labu. Bērni ir neaizsargāti. Piedodiet, ja kāds no šiem vārdiem bija jūsu vārds, es nevienu negribēju aizvainot. Kāda reakcija ir cilvēkiem, kas dzird kādu no šiem vārdiem pirmo reizi? Šī vārda nēsātājs tiek patstāvīgi izsmiets, un viņa dzīve tiek salauzta. Draugs, Kristus tev ir devis jaunu vārdu! Ja tu biji Niedre, tad tagad esi Klints. Ja tu biji Jēkabs jeb Krāpnieks, tagad esi Princis jeb Karalis. Tieši šeit mainās tava dzīve un arī tavs vārds, ko tev ir iedevis Dievs.

„[..] aizlūgdams, lai mūsu Kunga Jēzus Kristus Dievs un godības pilnais Tēvs jums dotu gudrības un atklāsmes garu, lai jūs labāk Viņu izprastu, apgaismota gara acis, lai jūs zinātu, kādu cerību dod Viņa aicinājums un kādu godības bagātību Viņš savējiem liek iemantot, un cik pārlieku liels ir Viņa spēka mērs, kas parādās pie mums, ticīgajiem, darbodamies tādā pašā visspēcības varenībā, kādu Viņš parādījis Kristū, To uzmodinādams no miroņiem un sēdinādams pie Savas labās rokas debesīs, augstāk par ikvienu valdību, varu, spēku, kundzību un ikvienu vārdu, kas tiek minēts vai nu šinī laikā, vai nākamajā. Un visu Viņš ir nolicis zem Viņa kājām, bet Viņu pašu pāri visam iecēlis par galvu draudzei, kas ir Viņa miesa, pilnība, kas visu visur piepilda.” (Efeziešiem 1:17-23)

Jēzus valda, un mēs esam Viņa miesa, un viss ir zem mūsu kājām. Tikai esot draudzē kā Kristus miesa un esot attiecībās ar Dievu, mēs esam pilnība, kas visu visur piepilda.

Man tev ir pravietojums, ko saņēmu lūgšanu kambarī. Jāņa evaņģēlijā Jēzus ar mācekļiem un māti bija kāzās. Parasti pie galda labais vīns tika celts galdā vispirms. Pēc tam, kad viesi jau bija ieskurbuši, tika dots jau sliktāks vīns. (Iestarpināšu, ka Jēzus ar šo notikumu nevēlas teikt, ka ir dota zaļā gaisma vīna lietošanai.) Pienāca brīdis, kad vīns šajās kāzās izbeidzās. Akmens traukos, kuri tur bija, varēja saliet 80 līdz 120 litrus. Pavisam bija 6 trauki. Jēzus lika piepildīt šos traukus ar ūdeni un nest tos galda uzraugam, bet tikmēr šis ūdens jau bija pārvērties vīnā. Galda uzraugs to pagaršoja un uzslavēja kāzu rīkotājus par to, ka svinību beigās galdā tiek likts vērtīgākais vīns, ko parasti liek sākumā. Tas bija pirmais brīnums, ko paveica Jēzus, un mācekļi un citi cilvēki sāka Viņam ticēt.

„Trešajā dienā bija kāzas Kānā Galilejā, un Jēzus māte bija tur. Bet arī Jēzus un Viņa mācekļi bija aicināti kāzās. Kad nu pietrūka vīna, Jēzus māte saka Viņam: "Viņiem nav vīna." Jēzus saka tai: "Kas Man ar tevi, sieva? Mana stunda vēl nav nākusi." Viņa māte saka sulaiņiem: "Ko Viņš jums teiks, to darait!" Bet tur stāvēja seši akmens ūdenstrauki pēc jūdu šķīstīšanās paražas, un katrā no tiem sagāja divi līdz trīs mēri. Jēzus saka viņiem: "Piepildait traukus ar ūdeni!" Un tie tos piepildīja līdz malai. Tad Viņš saka tiem: "Tagad smeliet un nesiet galda uzraugam!" Un tie to aiznesa. Kad nu galda uzraugs bija nobaudījis ūdeni, kas bija kļuvis par vīnu, nezinādams, no kurienes tas ir, kamēr sulaiņi, kas ūdeni bija smēluši, to zināja, tad galda uzraugs aicina līgavaini un viņam saka: "Ikviens cilvēks papriekš ceļ priekšā labo vīnu, un, kad viesi ieskurbuši, mazāk vērtīgo, bet tu labo vīnu esi pataupījis līdz šim." Šī ir pirmā zīme, ko Jēzus darīja Kānā Galilejā, atklādams Savu godību, un Viņa mācekļi sāka Viņam ticēt.” (Jāņa evaņģēlijs 2:1-11)

Tātad Jēzus pataupīja labāko otrajai daļai. Viņš runā par Veco Derību un Jauno Derību. Šī nebija atļauja dzert, bet norāde, ka Viņš ir atnesis kaut ko labāku. Jēzu noraidīja, neatzina, cīnījās pret Viņu, bet Viņš saka, ka Viņam mums ir kaut kas daudz labāks. Ticība ir reāla darbība. Tas bija vienkāršs ūdens, vienkārši trauki, bet tos lietojot radās kaut kas daudzkārt labāks un lielāks.

„Viņš Sevi par mums nodevis, lai atpestītu mūs no visas netaisnības un šķīstītu Sev par Savas saimes ļaudīm, dedzīgiem labos darbos.” (Titam 2:14)

Ja tu domā, ka tu šodien jau esi visu sasniedzis, tad Jēzus saka, ka labākais tev vēl ir tikai priekšā. Dievs saka: „Man tev ir kas labāks.” Dievs var piepildīt tavus sapņus un vēl vairāk par tiem. Viss, kas tev ir vajadzīgs – ticēt tajā līmenī, kur tu esi šobrīd. Esi draudzē – tas arī ir tas vienkāršais ūdens! Un vienkārši ej kambarī un pielūdz Viņu! Vienkārši ej savus mazos ticības solīšus! Viss labākais tev vēl ir priekšā, tikai tici un dari vienkāršas lietas!

Mācītāja Mārča Jencīša sprediķi “Vieta, kur mainās dzīves!” rakstīja un rediģēja draudzes “Kristus Pasaulei” redakcija

Brīvība

Publicēja 2018. gada 14. febr. 02:23Līga Paņina

Ziņas datums 14.02.18.

Varbūt tu domā, ka zini, kas ir brīvība. Atkārtošana ir zināšanu māte, un ne vienmēr viss ir tik vienkārši, kā sākotnēji šķiet. Ir kādas lietas, kas ir Dieva ziņā, un Viņa ceļi ir neizdibināmi. Dievkalpojuma laikā Dievs mani uzrunāja, un es paaicināju priekšā cilvēkus uz aizlūgšanu, un daudziem bija sirds sāpes un emocionālas problēmas, kā arī vairākiem bija audzēji. Kāpēc tā? Acīmredzot ne psiholoģija, ne kristīgā mācība, ne lūgšanas nebija palīdzējušas. Tāpēc šīs svētrunas tēma ir “Brīvība”, un mēs apskatīsim to no citas puses.

Ja nu Dēls jūs darīs brīvus, jūs patiesi būsit brīvi.” (Jāņa 8:36)

Ir brīvība, ko mēs redzam fiziskā plāksnē. Pāris desmitus gadu atpakaļ Latvija vēl nebija brīva, šeit pastāvēja komunisms, un varas struktūras mums noteica, ko drīkst un ko nedrīkst. Tā nav brīvība. Tāpat pastāv Ziemeļkoreja ar komunistisko režīmu un Dienvidkoreja ar demokrātiju, kur šobrīd notiek ziemas olimpiskās spēles. Ir ticis skaļi izteikts, ka abām šīm valstīm ir jāapvienojas, kaut tas izskatās nereāli. Viena valsts ir brīva, otra ir pilnīgi nebrīva; politiski un ekonomiski tas ir ļoti skaidri redzams. Taču ir arī cilvēka iekšējā brīvība, un tas ir garīgi. Ko Dēls darīs brīvu, tas patiesi būs brīvs. Farizeji teica Jēzum: “Mēs nekad neesam bijuši neviena cilvēka vergi.” (Jāņa 8:33) Pastāvēja tā laika reliģija – to pārstāvēja jūdi, farizeji, saduķeji, zeloti un citi, – kurai nebija izprotams jēdziens “iekšēja brīvība”. Viņi darīja pareizas lietas tikai tāpēc, ka tā noteica reliģiskie likumi, cilvēku vidū iecelta kārtība. Farizeji pie Jēzus atveda sievieti, kura bija pieķerta laulības pārkāpšanā, Jēzus teica, lai tas, kurš ir bez grēka, pirmais met akmeni (uz viņu). Visi farizeji cits pēc cita nometa savus akmeņus un aizgāja no turienes, jo neviens no viņiem nebija bez grēka. Jēzus skaidri saka par šāda tipa cilvēkiem: “Jūs esat kā nobalsināti kapi – no ārpuses skaisti, bet no iekšpuses pilni netīrības un dažādu miroņu kaulu.” (Mateja 23:27–28 ) IR TIKAI VIENS, KURŠ SPĒJ DOT PILNĪGU IEKŠĒJU BRĪVĪBU, UN VIŅA VĀRDS IR JĒZUS KRISTUS. Iekšēju brīvību nespēj dot neviena cita reliģija. Dievs atnāca cilvēka miesā virs zemes, nomira pie krusta un augšāmcēlās, lai ikviens, kas Viņam tic, iemantotu mūžīgo dzīvību un iekšēju brīvību. Kad esi iekšēji brīvs, tev nav nepieciešams sods vai cilvēku iedibināta kārtība, lai darītu pareizas lietas. Patiesa brīvība sākas cilvēka iekšienē, tā nenāk no ārpuses, un tas ir brīnums Jēzū Kristū – Dievs tevī rada jaunu cilvēku, kas bijis, ir pagājis, viss ir tapis jauns (2. Korintiešiem 5:17). Tevī rodas vēlme pašam rīkoties tā, kā grib Dievs. Kad tu garīgi esi jauns cilvēks, pēc tam tas sāk parādīties pie tavas miesas jeb fiziskā plāksnē.

Latvijas valsts pamatā ir garīgā atmoda. Diemžēl skolās to daudz nestāsta, taču fakts ir patiess – pirmā latviešu inteliģence ir cēlusies no hernhūtiešu garīgās kustības Latvijas teritorijā 18. un 19. gadsimtā, kas aizsākās Vidzemē. Mūsu valsts himnas “Dievs, svētī Latviju!” autors Baumaņu Kārlis nāk no hernhūtiešu jeb brāļu draudžu vidus. Tās bija tādas draudzes, kāda ir mūsu, – vadīta nevis pēc tradīcijām, bet pēc Dieva Gara. Hernhūtieši neizpildīja dažādus reliģiskus rituālus vai norādījumus formas pēc, lai labi izskatītos vai nomierinātu savu sirdsapziņu, bet darīja to no sirds. Arī Amerikas Savienoto Valstu sākums un konstitucionālais pamats ir garīgā atmoda. Tur, kur cilvēki garīgi atdzimst, agri vai vēlu tas parādās arī fiziskā plāksnē – cilvēku dzīvēs. Ja garīgā atmoda notiek pilsētas mērogā, tas parādās pilsētas iedzīvotāju dzīvē. Dienvidkorejā ir lielākā evaņģēliskā draudze pasaulē ar miljons draudzes locekļiem, un tur ir lielākie dievkalpojumi, kādi vispār jebkur notiek. Visa Dienvidkoreja ir pilna ar neona krustiem, un uz ticīgu, jaunpiedzimušu cilvēku mājokļiem ir krusti un dažādi kristīgi uzraksti, kas nozīmē, ka evaņģēlistiem tur vairs nav, ko darīt. Tāpat tā ir arī ļoti plaukstoša valsts (starpcitu, teritorijas ziņā aptuveni tikpat liela kā Latvija). Jebkuram uzplaukumam pamatā ir garīga atmoda, pēc tam tas parādās uz āru.

Svabadībai Kristus mūs ir atsvabinājis. Tad nu stāviet stipri un neļaujieties atkal iejūgties kalpības jūgā!” (Galatiešiem 5:1)

Brīvībai Kristus mūs ir aicinājis. Kalpības jūgs nozīmē bauslību. Nedari kaut ko tikai tāpēc, ka kāds to grib vai kāda sistēma tev uzspiež, kā tev domāt un kā tev nedomāt. Dari tā, kā tev saka Svētais Gars. Dari to, ko tu pats redzi Dieva vārdā. Dari tā, kāds tu pats esi – jaunpiedzimis kristietis. Nesāc no otra gala – neveic reliģiskas darbības un necenties pareizi dzīvot saviem paša spēkiem, jo agri vai vēlu tas novedīs pie nebrīves. Ja tu nerīkosies no sava jaunpiedzimušā gara jeb no sirds, tu agri vai vēlu atkal iejūgsies kalpībā.

Jo, nebūdams atkarīgs ne no viena, es brīvprātīgi paliku visiem par kalpu, lai pēc iespējas daudzus mantotu.” (1. Korintiešiem 9:19)

Pāvils saka, ka viņš brīvprātīgi paliek visiem par kalpu. Ja es stāvētu draudzes priekšā un sludinātu un darītu to tikai tāpēc, lai saņemtu algu vai vēlētos prestižu, tad man nebūtu nekādas algas Debesu valstībā, tas nebūtu brīvprātīgi. Kaut ko darīt brīvprātīgi nozīmē darīt to tikai tāpēc, ka tā vēlas Dievs. Tas esi tu, un tu pats tā vēlies rīkoties. Ja tu kalpo mājas grupiņā, tu dari to brīvprātīgi. Ja tu esi piespiests, tā ir cenšanās darīt Dieva lietas no otras puses, un tas agri vai vēlu tevi pašu sasaistīs. Ja tu kalpo draudzē vai piedalies telpu remontdarbos, tad dari to brīvprātīgi. Taču brīvprātība nenozīmē to, ka tev vienmēr gribas no rīta celties un kaut ko darīt. Jebkurā gadījumā tev sava miesa ir jāpakļauj un jāpiespiež darīt to, kas ir pareizi, bet tas viss nāk no tavas sirds. Esi brīvprātīgs! “Svabadībai Kristus mūs ir atsvabinājis. Tad nu stāviet stipri un neļaujieties atkal iejūgties kalpības jūgā!” Ja tu kaut ko dari, tad tikai brīvprātīgi – lūk, tā ir brīvība. Brīvība nepiespiež.

No otra gala – ar saviem paša spēkiem darot pareizas lietas – nesanāks, tikai caur Kristu! Neviens indivīds, nekāda personība nekad un nekur ar bauslību jeb labiem darbiem nepastāvēs patiesā brīvībā, tas labi nebeigsies un novedīs pie nebrīves. Ir divas atšķirīgas lietas – bauslība un pareizie darbi un tas, kas mēs esam un ko mēs paši gribam darīt. Ja mēs darām kādas lietas tāpēc, ka tāds ir bauslis, bet mēs paši tādi neesam, tas ved pie nebrīves. Anekdote par šo tēmu. Sieva aizved vīru pie ārsta. Viņam tiek veikta izmeklēšana, un pēc tās ārsts palūdz vīram iziet ārā un saka sievai: “Jūsu vīrs var nomirt, problēma ir ļoti nopietna, bet ir cerība, un tas būs atkarīgs no jums. Dariet tā, lai viņam katru rītu ir garšīgas brokastis, un, lai viņš labi jūtas, kad iet uz darbu. Pusdienlaikā pagatavojiet vīram garšīgas pusdienas un neapgrūtiniet viņu ar savu pļāpāšanu. Vakarā sagaidiet vīru no darba, ļaujiet viņam atpūsties, nezāģējiet viņu un pagatavojiet garšīgas vakariņas. Un naktī, kad viņš vēlas seksu, neatsakiet nekādām viņa seksuālajām vēlmēm.” Pēc ārsta apmeklējuma vīrs ar sievu brauc mājās, un mašīnā ir klusums. Beidzot vīrs saņemas un jautā: “Nu, kā ir ar mani?” Sieva atbild: “Tev nav cerību!”

Ir kādas lietas, kuras tu vari atrisināt tikai vienā konkrētā veidā, un nepalīdzēs ne ārsts, ne psihiatrs, ne kādas organizācijas, jo tā būs cenšanās kļūt labākam no ārpuses. Nepietiek tikai ar ārsta apmeklējumu, ir nepieciešama pareiza rīcība, bet pirmkārt ir nepieciešams būt jaunam radījumam. “Kur Tā Kunga Gars, tur ir brīvība.” (2. Korintiešiem 3:17) Ikviens, kurš ir pieņēmis Kristu par savu Glābēju, saņem Svēto Garu, un, kur ir Svētais Gars, tur ir brīvība! Esi brīvs un neļaujies iejūgties kalpībā! Tātad svarīgākā ir iekšējā brīvība, un uz to ir tikai viens ceļš – Jēzus Kristus, un no garīgās brīvības rodas fiziskā brīvība. Ja mēs sākam no ārpuses ieviest brīvību, tas beidzas ar nebrīvi gan cilvēkā, gan pilsētā, valstī un visā pasaulē. Komunistiskajā režīmā valdīja ateisms, taču visi bija “vienlīdzīgi un brīvi”, un tas beidzās ar teroru un asinīm. Jebkas, kas tiek darīts no otra gala, nedarbojas un rada ļaunumu. Šī sprediķa mērķis ir palīdzēt tev saprast mehānismu, kā dzīvot brīvībā, un izbeigt censties izcīnīt to ar labiem darbiem, kā arī visu darīt brīvprātīgi, bez piespiešanas. Tas tev ir svarīgi! Ir viena lieta dzirdēt mācītāja sprediķi un izlasīt to Bībelē, bet cita lieta ir zināt, ko tas tev dod.

Būt brīvam nozīmē valdīt.

“Un Dievs radīja cilvēku pēc Sava tēla, pēc Dieva tēla Viņš to radīja, vīrieti un sievieti Viņš radīja. Un Dievs tos svētīja un sacīja uz tiem: "Augļojieties un vairojieties! Piepildiet zemi un pakļaujiet sev to, un valdiet pār zivīm jūrā un putniem gaisā, un katru dzīvu radījumu, kas rāpo pa zemi."” (1. Mozus 1:27-28 )

Dievs radīja cilvēku pēc Sava tēla un līdzības. Dievs ir brīvs Savā izvēlē, un tieši tādu pašu Viņš ir radījis cilvēku. Tu esi radīts pilnīgi brīvs ar brīvu izvēli. Tajā pašā laikā Dievs novelk robežu un paskaidro mums, kādā veidā mēs varam dzīvot šajā brīvībā. Saglabāt brīvību nozīmē ievērot Dieva principus. Cilvēki tos pārkāpj, un tādēļ pazaudē brīvību. Dievs neradīja robotus, kas ir spiesti Viņu mīlēt. Dievs nav tāds, kurš aizsūta uz elli, ja Viņu nemīl, vai sataisa problēmas, ja mēs Viņu nemīlam. Tāda ir ikviena diktatūra, tā visus citādi domājošos pāraudzina un piespiež – ja tu nemīlēsi mani, es tev uztaisīšu problēmas, lai tu mīlētu mani, ja tu nemīlēsi mani, es tevi mocīšu, līdz tu atzīsies, ka mīli mani, es tevi mocīšu tik ilgi, kamēr tu atzīsies visos noziegumos un mīlēsi mani. Hitlers nenāca pie varas vienā dienā, viņš vēl nebija fīrers, tikai tiecās uz to, esot savā partijā, bet jau šai un citām partijām pa visu Vāciju bija vairāki simti slepenu cietumu, kuros lika cilvēkus, kuri neatbalstīja konkrētās partijas ideoloģiju. Arī ebreji netika vienā dienā vienkārši pasludināti ārpus likuma. Iesākumā viņiem neļāva braukt pa autobāņiem, neizdeva autovadītāja apliecības, lai gan automašīnu tolaik bija pavisam maz. Hitlers bija apsolījis katram iedzīvotājam volkswagen, bet to nerealizēja. Viss notika uz melu un iebiedēšanas pamata. Cilvēks nav radīts, lai viņu vadītu ar meliem un iebiedēšanas palīdzību. Tu varbūt domā, kāpēc pasaulē ir tik daudz ļaunuma! Tāpēc, ka tu neesi radīts kā robots, Dievs tevi ir radījis ar brīvu izvēli – tu vari grēkot, tu vari darīt ļaunumu citiem cilvēkiem, bet ne jau Dievs dara šo ļaunumu, cilvēki paši izvēlas to darīt. Ja nebūtu ļaunuma, nebūtu arī brīvas izvēles. Ir pareizi, ka cilvēks pats drīkst grēkot un izvēlēties, pretējā gadījumā cilvēks vienkārši nespētu mīlēt ne Dievu, ne cilvēkus.

Būt brīvam nozīmē valdīt. Dievs radīja cilvēku ar brīvu izvēli un ielika cilvēku valdīt. Valdīt pār ko? Pirmkārt, pār sevi! Pilnībā valdīt pār sevi tu spēj tikai Kristū, Viņa spēkā. Es nesaku, ka bez Dieva nav iespējams zināmā mērā valdīt pār sevi, bet cilvēka spēkam ir robežas. Tikai Kristū tu spēj pilnībā valdīt pār sevi un tikai Kristū un caur Jēzus asinīm tu vari būt izpirkts un nākt Dieva klātbūtnē. Tikai caur Jēzu Kristu tev var būt Svētais Gars un vari būt jauns radījums. Tu esi radīts, lai valdītu! Kā tu vari būt brīvs, ja nevaldi pār sevi? Ja tu nevaldi, kāds cits valda, nemēdz būt tā, ka tu nevaldi un neviens cits pār tevi arī nevalda. Vai nu tu valdi pār savu miesu, vai miesa valda pār tevi!

“Tu esi padarījis viņus mūsu Dievam par ķēniņiem un priesteriem, kas valdīs pār visu zemi.” (Atklāsmes 5:10)

Tu esi tas, kurš valdīs pār visu zemi! Sākumā iemācies valdīt pār sevi, tad varēsi valdīt arī pār zemi.

Mums bija lūgšanu sapulce, kurā lūdzām, lai nebūtu nekādu sniegputeņu, lai neatceltu nevienu avioreisu, kad nākamo ceturtdien atlidos mūsu ciemiņi no Ukrainas. Mēs esam Dieva bērni un valdām pār to visu, un, ja tā ir Dieva griba, tad mēs arī uzvarēsim. Pēc laika prognozes internetā bija paredzēts, ka ceturtdien sāks snigt un snigs visu nedēļas nogali. Mēs par to lūdzām, lai gan es nebiju ļoti uztraucies, bet ir pareizi valdīt arī pār laikapstākļiem. Nākamajā dienā no rīta iegāju internetā apskatīties laika ziņas, un rādīja, ka ceturtdien būs pilnīgi saulains laiks. Protams, līdz tam vēl viss var mainīties, bet mēs turpināsim lūgt Dievu, lai lidmašīna var šeit nosēsties, lai neatceļ nekādus reisus un viss notiek laikā.

Tu esi radīts brīvībai, bet brīvība ir iespējama tikai valdot pār sevi un dažādiem apstākļiem, tikai caur paškontroli.

“Jo jūs, brāļi, esat svabadībai aicināti. Tik ne tādai svabadībai, kas dod vaļu miesai, turpretim kalpojiet cits citam mīlestībā!” (Galatiešiem 5:13)

Tu esi brīvs, bet ar vienu nosacījumu, ja gribi saglabāt savu brīvību – tu nevari dot vaļu miesai jeb tev ir jāvalda pār sevi. Vai cilvēks, kurš ir piedzimis no augšas, spēj vienmēr un visu laiku pareizi rīkoties? Nē, ir vajadzīgi kādi likumi, kas kādā mērā iegrožo. Arī Latvijas Republikai ir sava Satversme, uz kuras balstās visi likumi. Ja tu esi brīvs, tev ir tiesības brīvi rīkoties un darīt kādas lietas, taču Satversmē ir ne tikai tiesības, bet tā arī pamato visus valsts likumus. Es nolasīšu Staversmes ievadu, kurā tika izdarīti grozījumi 2014.gadā, man personīgi ļoti patīk šie grozījumi.

“1918.gada 18.novembrī proklamētā Latvijas valsts ir izveidota, apvienojot latviešu vēsturiskās zemes un balstoties uz latviešu nācijas negrozāmo valstsgribu un tai neatņemamām pašnoteikšanās tiesībām, lai garantētu latviešu nācijas, tās valodas un kultūras pastāvēšanu un attīstību cauri gadsimtiem, nodrošinātu Latvijas tautas un ikviena brīvību un sekmētu labklājību.

Latvijas tauta izcīnīja savu valsti Brīvības cīņās. Brīvi vēlētā Satversmes sapulcē tā nostiprināja valsts iekārtu un nolēma sev Satversmi.

Latvijas tauta neatzina okupācijas režīmus, pretojās tiem un atguva brīvību, 1990.gada 4.maijā atjaunojot valstisko neatkarību uz valsts nepārtrauktības pamata. Tā godina savus brīvības cīnītājus, piemin svešo varu upurus, nosoda komunistisko un nacistisko totalitāro režīmu un to noziegumus.

Latvija kā demokrātiska, tiesiska, sociāli atbildīga un nacionāla valsts balstās uz cilvēka cieņu un brīvību, atzīst un aizsargā cilvēka pamattiesības un ciena mazākumtautības. Latvijas tauta aizsargā savu suverenitāti, Latvijas valsts neatkarību, teritoriju, tās vienotību un demokrātisko valsts iekārtu.

Latvijas identitāti Eiropas kultūrtelpā kopš senlaikiem veido latviešu un lībiešu tradīcijas, latviskā dzīvesziņa, latviešu valoda, vispārcilvēciskās un kristīgās vērtības. Uzticība Latvijai, latviešu valoda kā vienīgā valsts valoda, brīvība, vienlīdzība, solidaritāte, taisnīgums, godīgums, darba tikums un ģimene ir saliedētas sabiedrības pamats. Ikviens rūpējas par sevi, saviem tuviniekiem un sabiedrības kopējo labumu, izturoties atbildīgi pret citiem, nākamajām paaudzēm, vidi un dabu [..]

Dievs, svētī Latviju!

Bībelē teikts, ka ikviena valsts vara ir no Dieva, šī demokrātiskā valsts vara ir no Dieva! Tomēr ir cilvēki, kas ar to manipulē un sabiedrībā mēģina ieviest kaut ko, kas ir pretrunā ar Satversmi un cilvēka brīvību. Mums ar to ir jācīnās, mums ir jācīnās par savu brīvību! Mēs dzīvojam ideālā valstī, jo mūsu Satversme ir uz Bībeles pamatiem.

Tev ir brīva izvēle līdz zināmai robežai, līdz zināmai robežai tu vari arī grēkot, nesaņemot par to sodu, vismaz ne nomētāšanu ar akmeņiem kā Vecajā Derībā. Vai var būt brīvība un suverēna valsts, ja valstī ir cilvēki, kas atņem tev brīvību? Vai tu vari būt brīvs, ja tev atņem brīvību?

“Valsts atzīst un aizsargā cilvēka pamattiesības saskaņā ar šo Satversmi [..]” (89. Satversmes pants)

“Visi cilvēki Latvijā ir vienlīdzīgi likuma un tiesas priekšā. Cilvēka tiesības tiek īstenotas bez jebkādas diskriminācijas.” (91. Satversmes pants)

“Ikviens var aizstāvēt savas tiesības un likumiskās intereses taisnīgā tiesā [..]” (92. Satversmes pants)

“Ikvienam ir tiesības uz brīvību un personas neaizskaramību. Nevienam nedrīkst atņemt vai ierobežot brīvību citādi kā tikai saskaņā ar likumu.” (94. Satversmes pants)

Kā valsts var garantēt šo tiesību izpildi, ja ir cilvēki, kas cenšas ierobežot tavu brīvību, piemēram, noziedzinieki, zagļi, teroristi? Ir paredzēts sods tiem cilvēkiem, kas cenšas ierobežot cita brīvību, un tieši tāpēc ir likumdošana par zagšanu, par kriminālnoziegumiem. Ja tu pārkāp likumu, tevi norobežo. Ir arī pants, kurā teikts, ka sods nevar būt pazemojošs, tātad spīdzināšanas valstī ir aizliegtas. Sods ir, lai cilvēku izolētu un pasargātu pārējo iedzīvotāju brīvību. Bez likumiem un soda tas viss nav iespējams. Tiesības garīgi mēs varētu salīdzināt ar iekšējo brīvību, bet likumus ar iekšējās kārtības noteikumiem draudzē, ar morāles normām, kuras ievērojam un par kurām atskaitāmies cilvēku priekšā, tāpēc ir pilnīgi normāli, ka katrai mājas grupiņai ir sava kārtība. Diemžēl citādi nav iespējams uzturēt brīvu valsti, jo vienmēr būs kādi cilvēki, kas centīsimies ierobežot otra brīvību. Draudzē arī ir savi noteikumi – cilvēks drīkst atnākt iedzēris, ja viņš netraucē; ja viņš traucē, tad viņu izmet ārā. Tāpat ir noteikums arī par tiem, kas aprunā – cilvēks var runāt daudz ko, bet, ja ir zināms, ka kāds aprunā, un viņu brīdina jau vairākas reizes, bet viņš turpina to darīt, tad mēs neļaujam vairs cilvēkam nākt, jo tas grauj draudzes vienotību. Tie ir mūsi likumi, mūsu kārtība. Pāvils skaidri saka, ka brīvībai tu esi aicināts, bet ne tādai, kas ļauj vaļu miesai. Tu tomēr piespied un kontrolē sevi, lai neļautu vaļu miesas iegribām. Arī darba vietās ir savi noteikumi, un parasti cilvēki nevar nākt uz darbu, kad grib, nevar arī runāt sliktu par darba devēju vai kolēģiem. Ja tu esi darba vietā, kur daudz aprunā, tad tu esi ļoti sliktā vietā, organizācijā, kura visticamāk ilgi nepastāvēs. Arī bērni, kas vēl ir mazi un nevar klusi nosēdēt dievkalpojuma zālē, ar saviem vecākiem atrodas bērnistabā, nevis dievaklpojuma zālē. Vai tu būtu apmierināts, ja mēs visi kopā sēdētu un bērni skaļi uzvestos? Kādi cilvēki varbūt pateiktu, ka bērni ierobežo viņu domu brīvību. Tāda pie mums ir kārtība, pretējā gadījumā nevaram nodrošināt draudzē brīvības principus. Arī tavā dzīvē jābūt savai kārtībai.

“Ikvienam ir tiesības uz privātās dzīves, mājokļa un korespondences neaizskaramību.” (96. Satversmes pants)

Nevar jebkurš ienākt pie tevis mājās un prasīt, lai parādi savas personīgās mantas. Katram ir tiesības uz savu personīgo brīvību. Pēc Bībeles un Satversmes skatoties, tev ir brīvība, tu pats vari atrasties Latvijas teritorijā, kur vēlies, vari dzīvot, kur vēlies. Un ar ko tu gribi kopā būt, ar to tu būsi kopā. Arī tad, ja tu esi precējies, vajag saprast, ka katram ir sava personīgā telpa un personīgais laiks. Iedomājies situāciju, kad tev ir draugs, sieva vai vīrs, un tava otra puse visu laiku visur grib braukt līdzi, neskatoties uz to, ka tāpat visu laiku esat kopā. Tu kaut kur vēlies aizbraukt viens, bet otrs neatlaidīgi raujas visur līdzi. Ko tev darīt? Policiju taču nesauksi?! Bet tas ierobežo cilvēka personīgo brīvību, ja visu laiku kāds krīt uz nerviem un nezina mēru. Arī tad, ja esi precējies, tev ir tiesības uz savu personīgo telpu. Attiecības var salīdzināt arī ar valstīm. Kas notiks, ja Krievija pārkāps Amerikas robežas vai otrādi? Tad būs cīņa. Tāpat ir arī ar cilvēkiem. Cilvēks ir radīts brīvībai. Ir dažādi veidi, kā citi cilvēki cenšas ierobežot viens otra brīvību. Laulībā tas ir ļoti izteikti, kad cilvēki apprecas un jau pēc mēneša nāk pie manis pēc padoma, jo viens ir iedomājies, ka viss būs tā, kā viņš grib, it kā otrs būtu viņa privātīpašums, un nedod otram elpot. Es atceros vienu precētu pāri draudzē. Viens no viņiem nāca pie manis, lai parunātos, bet otrs gāja visur līdzi, roku apkārt aplicis. Mēs divatā normāli parunāt nevarējām, bet nu jau situācija ir uzlabojusies. To var nosaukt par otra cilvēka kontroli. Tāpat arī līderi var kontrolēt cilvēkus vai mājas grupu kāds konkrēts cilvēks, kurš nepārtraukti runā. Ir dažādas situācijas, un tādos gadījumos, kad kāds pārkāpj tavas robežas, tu jūties slikti. Ģimenē ir konflikti, jo viens no cilvēkiem pārkāpj robežas, bet otrs aizstāvas. Tāpat arī ar valstīm – parasti viena ir agresorvalsts un otra aizstāvās. Un diemžēl viena no tām uzvar. Vēl ir gadījumi, kad kontflikta situācijā otrs cilvēks pakļaujas, bet tas ir bezmugurkaulnieku variants. Nepakļaujieties tiem, kas cenšas ierobežot jūsu brīvību! Ja sieva grib sekot savam vīram, jo redz viņā autoritāti, tad viss ir kārtībā, jo tas ir labprātīgi. Tāpat arī Bībelē rakstīts, ka Dievs labprātīgu devēju mīl. Arī dzīvnieku pasaulē ir savas robežas. Kaķene padzen un pārmāca kaķēnus, kad tie ir paaugušies un vēl iet pie viņas baroties. Un to var salīdzināt dažādās dzīves sfērās – kad kāds pārkāpj robežas, tad seko karš vai padošanās. Tāpat drošvien esi pamanījis, ka cilvēki sūdzas: “Kamēr mēs nebijām ar Dievu un nenācām draudzē, viss bija normāli.” Tagad līderis ir vainīgs, Dievs ir vainīgs, tāpēc mums ir nesaskaņas. Zini kāpēc tāds karš notiek ģimenēs? Cilvēks, kurš ir dzīvojis nebrīvē un citu kontrolē, nākot uz draudzi saprot, ka pats var būt brīvs Kristū, viņš apzinās, ka visu laiku tika turēts kontrolē un tagad viņam var būt savs viedoklis, un neviens nevar norādīt ko darīt un kā dzīvot. Es šo tēmu nosauktu ne tikai “Brīvība”, bet, iekavās liekot – “esi brīvs un ievēro cita cilvēka brīvību”. Mīli savu tuvāko kā sevi pašu! Esi brīvs un ievēro cita brīvību. Tiem, kam nav ticīgi ģimenes locekļi, īpaši laulāto starpā vai tuvākie draugi – kas notiek, kad tu ģimenē uzspied savu ticību? Ir jāsaprot, ka Dievs cilvēku radījis ar brīvu izvēli! Ja tu sāksi uzspiest, cilvēkam būs dabīga pretreakcija. Nespied cilvēkam to, ko viņš nevēlas, pretējā gadījumā tu pārkāp Satversmi, Dieva Satversmi.

“Pārkāpēja ļaunais darbs saņems savā varā viņu pašu, un ar savu grēka valgu viņš paliks nesaraujami sasiets.” (Salamana pamācības 5:22)

Kad ierobežo cita brīvību, nebrīve ienāk tevī pašā, un sākas karš. Tādā gadījumā problēmas būs tev pašam.

“Kas pats savu namu apbēdina, tam būs vējš par ieguvumu, un muļķim jābūt par gudrā kalpu.” (Salamana pamācības 11:29)

Apbēdini savu namu ar pieprasīšanu, uzspiešanu, zāģēšanu, un tev pašam būs vējš par ieguvumu. Hitlers izraisīja Otro pasaules karu, vēloties uzspiest savus principus un standartus visai pasaulei. Notika karš, dzīvību zaudēšanas, posts, nabadzība. Pāvils ir teicis: “Ja tu esi piedzimis vergs būdams, tad, ja vari, labāk kļūsti brīvs.” (1. Korintiešiem 7:21) Ja tevi kāds kontrolē, tev jarunā ar šo cilvēku un kaut kā tas ir jārisina vai pretējā gadījumā būs nepārtraukts karš, kas aizvedīs tevi nepareizā virzienā.

Brīvība ir ne tikai jāiegūst, kad tu no augšas piedzimsti, bet brīvībā arī jāpastāv, par brīvību ir jācīnās. 1918.gada 18.novembrī deklarēja neatkarīgu Latviju, bet pēc viena gada notika Brīvības cīņas, kuru dēļ mēs arī svinam Lāčplēša dienu. Par brīvību nepārtraukti ir jācīnās, par savām tiesībām ir jācīnās. Tāpēc jau valstī ir atļauti piketi un parakstu vākšanas, jo tādā veidā tu vari ietekmēt valdību, ko pats ievēli.

“Personas tiesības [..] var ierobežot likumā paredzētajos gadījumos, lai aizsargātu citu cilvēku tiesības, demokrātisko valsts iekārtu, sabiedrības drošību, labklājību un tikumību [..]” (116. Satversmes pants)

Ir likums, un ir tiesības. Ir brīvība, un ir mūsu, cilvēku starpā iecelta kārtība. 1990.gada 4.maijā atkārtoti deklarēja Latvijas valsti, pagarināja, atjaunoja to, ko komunisma laikā bijām pazaudējuši, bet 1991.gadā notika barikādes. Bija jāpastāv par savu brīvību. Vienmēr, kad tu pasludini sevi par brīvu, būs kāds, kas gribēs tev to atņemt. Esiet modri, jo velns staigā apkārt kā lauva rūkdams un meklē, ko tas varētu aprīt! Lūgšanas ir pats svarīgākais! Draudze, mājas grupiņa, tavs līderis, mācītājs, viss, ko draudze piedāvā – tas viss palīdzēs tev saglabāt dzīvi brīvībā.

Vēl kāds piemērs par rabīnu, kurš pastaigājās kopā ar ziepju vārītāju, un ziepju vārītājs prasīja rabīnam: “Nu, kur ir tavs Dievs, ka viss apkārt tik nešķīsts un netīrs? Rabīns domāja atbildi un pēkšņi redzēja kādu netīru zēnu grāvja malā spēlējoties, un teica: “Paskat kāds netīrs zēns! Tava ziepju fabrika nekam neder!” Bet viņš atbildēja: “Ar ziepēm ir jāmazgāja, ja gribi būt tīrs!” Rabīns atbildēja: “Jā, es jau par to arī runāju – tas ir jālieto!” Ja tu esi brīvs, tev par to ir jācīnās un jāpastāv.

2010.gada 4.decembrī kāds manas komandas cilvēks man rakstīja: “Iešu un piedāvāšu kaut veļu mazgāt pa dzīvokļiem, bet nedzīvošu vairs uz kakla mammai, atteikšos no vecāku kontroles, kas nosaka manu dzīvi!” Tagad šim cilvēkam ir vairākas grupas, savs bizness, bet man – uzticams palīgs. Ir lietas, kuras varu viņai uzticēt un aizmirst, jo zinu, ka tas tiks izdarīts, bet 2010.gadā aina bija pavisam cita. Šis cilvēks visu laiku ir cīnījies un ir pastāvējis par savu brīvību.

“Bet, kas pastāv līdz galam, tas tiks izglābts.” (Mateja 24:13)

“Bet tu paliec skaidrā prātā visās lietās, paciet ļaunumu, dari evaņģēlista darbu, izpildi savu kalpošanu līdz galam. (2. Timotejam 4:5)

Ir dokumentāla filma, ko senāk skatījos, “Nesalauztie” – par latviešu partizāniem, kuri pie Krievijas, Padomju Savienības okupētajā Latvijā, iegāja mežos un cīnījās par savas valsts brīvību. Tie bija cilvēki, kuri gribēja labāk dzīvot meža bunkurā, nekā verdzībā. Ja godīgi, tad tāda ir arī man filozofija jeb man ticība. Labāk mirt brīvam, nekā dzīvot vergam. Filma “Patriots” ar Melu Gibsonu galvenajā lomā ir bāzēta uz patiesiem notikumiem, galvenais varonis ir Volles, kurš dzīvoja 13. gadsimtā un nodzīvoja kādus trīsdesmit gadus. Viņš cīnījās par Skotijas, savas tautas, neatkarību no angļiem. Un lūk ko viņš ir teicis “Viņi var paņemt jūsu dzīvības, bet neatņems jūsu brīvību!”

"Tā Kunga Gars ir uz Manis, jo Viņš Mani svaidījis sludināt prieka vēsti nabagiem, pasludināt atsvabināšanu cietumniekiem un akliem gaismu, satriektos palaist vaļā “(Lūkas 4:18 )

Vai Jēzus plānā ir atvērt cietuma durvis? Nē, ir pareizI, ka tie, kas pārkāpj citu cilvēku tiesības, sēž cietumā. Viņš ir tas, kas atnāca un atnesa mums brīvību, un Viņš saka: “Ejiet un dariet par mācekļiem visas tautas.” (Mateja 28:19) Tu esi brīvības nesējs. Kad tu kalpo draudzē – ar sludināšanu, liecināšanu, neformālajiem pasākumiem un evaņģelizāciju – nav svarīgi, vai cilvēki tam pretojas vai nē, bet, ja viņi to pieņem, tad iegūst brīvību. Tu vēlies redzēt brīvus cilvēkus? Vispirms ir iekšējā brīvība, pēc tam ārējā brīvībā. Jo vairāk Latvijā būs cilvēki ar iekšējo brīvību, jo mūsu Satversme vairāk tiks ievērota, jo vairāk reāla fiziskā brīvība būs cilvēkiem. Atslēga atmodai ir celt Dieva valstību!

Mācītāja Mārča Jencīša sprediķi “Brīvība” pierakstīja un rediģēja draudzes “Kristus Pasaulei” redakcija

1-10 of 508