Ko Bībele saka par kurnēšanu?

Ziņa publicēta 19.07.2022.

Šodienas svētrunas tēma ir par kurnēšanu. Ko par to saka Dieva vārds? Kas tas ir? Pie kā tas noved? Kā tas izskatās draudzē? Kā tas izskatās ikdienā? Vai tas ir labi vai slikti? Būs daudz rakstvietu un notikumu no Bībeles. Vairāk es to varētu saukt par mācību nekā par sprediķi. Mācīsimies par to, ko Bībele saka par kurnēšanu.  

Pēc skaidrojošās vārdnīcas – kurnēt ir izteikt neapmierinātību, protestu. Vai ir kaut kas slikts izteikt neapmierinātību? Ja mazs bērns neizsaka neapmierinātību bļaujot, tad vecāki nezina, ka bērnam ir problēma, vai nu ir jānomaina pampers vai vienkārši viņš grib ēst vai dzert. Vienkārša neapmierinātība vai izteikts protests vēl nebūs pilnā mērā vārds kurnēt. Nevajag arī jaukt, jo visam ir savas robežas. Mēs iesim cauri Bībelei un caur Dieva vārdu labi varēsim atklāt, ka ir kaut kāda robeža, kur protests vai savā ziņā konstruktīva neapmierinātība var pārvērsties kurnēšanā. Vienkārši neapmierinātība, tas ir normāli, no tā neizbēgt, bet kurnēšana ir kaut kas cits. Ir kaut kāda robeža, kas mūs nošķir, ieved no vienkāršas neapmierinātības jau kurnēšanā. Kas pēc skaidrojošās vārdnīcas ir kurnētājs? Kurnētājs ir cilvēks, kas vienmēr ar kaut ko ir nemierā. Ja šī neapmierinātība ir viņa domās, tas ir viņu domu veids, tad tas arī parādīsies viņa vārdos. Vienmēr ar kaut ko neapmierināts. Ja tu esi ģimenē, kur otra puse vienmēr ar kaut ko ir neapmierināta, par tevi, ko tu dari, vai par draudzi vai ko citu, tad tā jau ir problēma. Tajā pašā laikā, neapmierinātībai ir jābūt par lietām, kas nav pareizas, tas ir normāli. Arī, kad Svētais Gars mūs uzrunā, kad mūsu dzīvēs kaut kas nav sakārtots, rodas neapmierinātība, kā mēs dzīvojam, kā rīkojamies. Ir cilvēki, kas vienmēr ar kaut ko ir nemierā. Vienmēr būt ar kaut ko nemierā, galu galā nav slikti. Man kāds cilvēks dzimšanas dienā novēlēja pirms kādiem piecpadsmit gadus, es ļoti labi atceros viņa vārdus: „Es tev novēlu, lai tu nekad nebūtu apmierināts ar to, kas tev ir šodien.” Es nekad arī neesmu apmierināts ar to, ko es šodien esmu sasniedzis. Tas ir normāli, un tā nav kurnēšana. Tā ir normāla neapmierinātība, bet šai neapmierinātībai arī ir kaut kādas robežas, cik tālu tu ar visu vari būt neapmierināts. Arī ar sasniegumiem, ja tu pārmērīgi esi neapmierināts, arī tas var izraisīt problēmas un galu galā arī kurnēšanu. Visam jābūt balansā.

Sinonīms ir sūdzēties. Sūdzēties ir kaut kas citādāks. Es esmu redzējis sūdzību grāmatu ēstuvēs, ēdnīcās. Man tas vārds sūdzības ne pārāk labi gāja pie sirds, es nekad tur neko nerakstīju un nesūdzējos, bet es zinu cilvēkus sev apkārt, kas sūdzas un viņu sūdzību rezultātā aizver veselas iestādes. Cilvēks ieiet kafejnīcā, kaut kādā kebabā, kas ir piecūkots, antisanitārs, viņam ir šoks un viņš piezvana attiecīgām iestādēm un tiešām šo kebabu aizvēra, jo tur patiešām viss bija slikti, apkalpošana utt. Es neesmu no tiem, kam patīk personīgi sūdzēties, bet ir savas reizes, kad tas ir jāizdara. Vai tu to gribi, vai negribi, bet tas ir jāizdara. Sūdzēties, žēloties, gausties, tas nav normālā nozīmē, bet tas nozīmē, ka cilvēkam tas ir kļuvis par dzīves veidu: nepārtraukti par visu gausties, vainas meklēšana un neapmierinātība. Vainas meklēšana, pirmkārt, ne sevī, bet citos, ne sevī, bet apstākļos. Mēs nonāksim līdz rakstu vietām, kur tas sīkāk būs paskaidrots. Nevis, ka tu vienkārši esi neapmierināts, ka gribi ko vairāk, tas ir normāli, bet kad tu jau sāc vainot ne pats sevi. Sevis vainošana arī nav īsti labi, bet, pirmkārt, mums ir jāskatās uz sevi. Kad kāds cilvēks nāk pie manis un strīdas, es viņam saku, lai viņš skatās pats uz sevi. Pirmkārt, lūdzu, skatāmies paši uz sevi un pēc tam meklējam skabargu brāļa acī:  sūdzēties, žēloties, gausties, meklēt vainu un būt neapmierinātam. Šis bija tāds normāls vārda skaidrojums, kā to valodnieki skaidro. Bet ko tad Bībeles kontekstā nozīmē kurnēšana? Runāt neapmierinātībā un žēloties pret Dieva mērķiem, iecerēm un kalpiem. Bībelē visvairāk ir minēta kurnēšanā pret Dievu un Viņa kalpiem jeb otrādi – pret Viņa kalpiem un pret Dievu. Žēlošanās, kurnēšana, gaušanās pret to, ko Dievs grib, pret to, kāda ir Dieva iedibināta kārtība virs zemes un draudzē. Gaušanās, neapmierinātība ar tiem mērķiem, kurus Dievs grib, lai mēs realizējam.

Un, kad Tas Kungs jūs sūtīja prom no Kadeš-Barneas, teikdams: dodieties uz augšu un iegūstiet to zemi, ko Es esmu jums devis,- arī tad jūs turējāties pretī Tā Kunga, sava Dieva, pavēlei, Viņam neuzticējāties un neklausījāt Viņa balsij. Jūs esat bijuši kurnētāji pret To Kungu, sākot no tās dienas, kopš es jūs pazīstu. (5. Mozus grāmata 9:23-24)

Mozus pazina izraēliešus. Mozu Dievs aicināja izvest izredzēto tautu no Ēģiptes zemes, un tā bija milzīga privilēģija, ka viņi tika izvesti no verdzības, no pazudināšanas. Mozus vadībā, kā ir rakstīts, ka ar paceltu roku, paceltu elkoni, ar brīnumiem un zīmēm tika pāršķelta jūra, caur kuru izgāja Izraēls. Dieva godība gāja pa priekšu Izraēlam, pa dienu mākonī, pa nakti uguns stabā, bet Mozus saka, ka no pirmās dienas, kopš viņš viņus pazīst, viņi ir kurnētāji. Mozus saka, ka viņš viņus pazīst, ka viņi ir kurnētāji. Mēs varam padomāt par izraēliešu likteni. Es šodien runāju ne uz cilvēkiem pasaulē, bet, pirmkārt, uz draudzi. Mozus saka, ka viņš viņus pazīst. Ja tu esi izlasījis Bībeli no A līdz Z, tad viss šis stāsts ir par Izraēla tautu, par Viņa attiecībām ar Savu tautu. Visur cauri vijās kurnēšana. Mozus saka, ka no pirmās dienas viņš viņus pazīst. Mēs redzam arī likteni, kad Jēzus pareģoja, kad mācekļi teica – skaties, kādas ēkas, kādi akmeņi, kāda arhitektūra, kāda godība. Jēzus par to atbildēja, ka šeit akmens uz akmens nepaliks, kas netiks nopostīts. Jēzus teica, ka “Viņš gribēja viņus pulcēt, kā vista cālīšus zem saviem spārniem, bet viņi negribēja”. Viņš raudāja par Jeruzālemi. Jēzus pazina šo tautu kā kurnētājus un Mozus pazina šo tautu kā kurnētājus. Mēs Bībelē arī redzam, kāds bija liktenis šai tautai, un viņu liktenis arī nākotnē nav skaidrs. Viņi ir izkaisīti pa visu zemes virsu. Protams, ka dažādas tautības ir sajauktas, izkaisītas, bet izraēlieši ar to izceļas īpaši. Starp citu, Biķernieku un Rumbulas mežs liecina par vēl neseno pagātni, kas notika ar šiem cilvēkiem. Es šeit neattaisnoju nekādu genocīdu vai antīsemītismu, nekādā gadījumā, bet tas ir redzams vēsturiski un tas ir redzams Bībeliski. Dievs piedāvāja izvēlēties svētību vai lāstu: „Izvēlieties šodien, ja jūs klausīsiet Manai balsij, tad svētība, ja nē, tad lāsts.” Viena no izraēliešu problēmām bija kurnēšana. Mozus pazina šos cilvēkus no pirmās dienas kā kurnētājus.

Bet čūska bija visviltīgākā no visiem lauku zvēriem, ko Dievs Tas Kungs bija radījis. Tā teica sievai: "Vai tad tiešām Dievs ir teicis: neēdiet ne no viena koka dārzā?” (1. Mozus grāmata 3:1)

Jau Ēdenes dārzā mēs redzam kurnēšanu, šeit gan nav precīzi minēts vārds kurnēt, bet tu mierīgi vari uzzīmēt šo ainu, ka Dievs ielika cilvēkus Ēdenes dārzā ideālus, attiecībās ar Dievu, Dieva tuvumā, nemirstīga dvēsele, miesa, perfektā vidē, tas ir tas, pēc kā šodien cilvēki tiecas –  pēc zudušās paradīzes, kas būs tikai tiem, kas atzinuši Kristu, aizies līdz galam un iemantos Debesis. Bībele saka, ka būs jauna zeme un jaunas debesis. Mēs to visu izprast nevaram, bet tomēr cilvēki meklē šo zudušo paradīzi. Cilvēks tur bija ielikts tikai ar vienu noteikumu, ka no visiem dārza augļiem un kokiem viņi var ēst, tikai no viena nē – no ļauna un laba atzīšanas koka. Tas nozīme, ka tev pašam nebūs noteikt, kas ir labs un kas ir slikts, atstāj to Dieva ziņā. Dievs ir radījis šo zemi, Dievs ir radījis cilvēku un cilvēkam ir instrukcija, kas viņam ir labi un kas viņam ir slikti. Bet čūska jeb velns kārdināja Ievu un viņa uzlūkoja to koku un pie sevis teica, ka tas ir labs un acij tīkams, un viņa ņēma un ēda šī koka augļus, kā arī deva savam vīram ēst. Caur šo atnāca lāsts un viņi tika izdzīti no Ēdenes dārza. Mēs baudām šī lāsta sekas. Pat tad, kad mēs atzīstam Kristu, arī tad šīs lāsta sekas ir. Piemēram, sievietēm ir jādzemdē sāpēs, vīriešiem – smagi jāstrādā. Tagad vīrieši mēģina apiet šo Dieva sistēmu, bet tā tas ir iedibināts, ir smagi jāstrādā. Pirms tam tā nebija, šī mutācija notika pēc grēkā krišanas. Cilvēki pazaudēja mūžīgo dzīvību. Paldies Jēzum Kristum, ka mēs atgūstam mūžīgo dzīvību caur Viņa upuri. Ne dēļ saviem nopelniem, bet dēļ Viņa upura. Cilvēks bija mūžīgs, perfekts un ideāls, bet viņi to pazaudēja. Iemesls, kāpēc tas notika – čūskas kārdināšana. Viņa teica: „Jums Dievs ir aizliedzis ēst no šī koka?” Tas iesēja Ievā domas, kāpēc tiešām viņa nevar ēst no šī koka? Kāpēc Dievs viņai ir aizliedzis ēst no šī koka? Dievs nav taisnīgs. Šo var pielīdzināt kurnēšanai. Šo kurnēšanas sēklu iesēja čūska jeb velns. „Kāpēc es nevaru ēst no visiem augļiem?” Cilvēks nāk pie Dieva, viss ir labi, par visu ir prieks, viss ir brīnišķīgi. Tad sāk sastapties ar pirmajām grūtībām, ieraugām, kas nav pareizi, un tad rodas jautājums – kāpēc es to nevaru? Pāvils saka, ka “viss man ir atļauts, bet ne viss man der”. Bet reizēm cilvēki to pagriež citādāk un saka, ka viņi nedrīkstot. Metot akmeni draudzes virzienā un sakot, ka jums nedrīkst to. Personīgi man tāda īpašība kā kurnēšana pret Dievu nav, protams, es negribu teikt, ka esmu ideālais, ka Kristum tik līdzīgs kļuvis, ka bezgrēcīgs, nekā tamlīdzīga, bet tāda īpašība kā kurnēšana pret Dievu un Viņa gribu, vismaz es to neredzu. Es neapstrīdu Dieva gribu un nekurnu pret Dieva gribu un prātu. Jā, kādreiz varu kā savādāk rīkoties, bet man nav pašas kurnēšanas. Tas arī ir viens no izskaidrojumiem, kāpēc Dievs var lietot tādu cilvēku, kuram nav šīs kurnēšanas. Drošvien būs nepareizi teikt, ka man nav viņas vispār, kaut kur kādreiz esmu neapmierināts, kad vakarā kaut kur nogurušam jādodas, vai kad slikti jūties, kaut ko pabubināt par ēdienu vai ko citu, tā arī ir kurnēšana, bet tā nav katastrofāla kurnēšana. Pirmkārt, pret Dieva gribu, Viņa mērķiem, pret Dieva kalpiem, tā ir tā bīstamākā.

Ievai iesēja šo te kurnēšanu: „Kāpēc es nevaru ēst no visiem dārza augļiem?” Kāpēc nevar to un šito, tā vietā lai domātu par citiem dārza augļiem, ko drīkstēja. Nedrīkstēja tikai no viena ēst. Tas patiešām bija aizliegums, jo Dievs bija pateicis, ka viņiem nedrīkstēs ēst no tā. Tev nebūs iet pāri pie gājēju pārejas, kad deg sarkanā gaisma, īpaši vēl intensīvas satiksmes gadījumā. Tev nebūs arī savus bērnus laist pāri pie sarkanās gaismas. Šīs lietas ir elementāras. Tev nebūs dzert etiķa esenci. Ir elementāras lietas, arī garīgās lietas ir elementāras. Tev nebūs ēst no šī koka. Kāpēc man nebūs ēst no šī koka? Sākas kurnēšana, bubināšana. Kurnēšana pārvēršas par reālām vēlmēm un negatīvu rīcību, kas atnes lāstu jeb negatīvus augļus, tāpēc labāk ir izsargāties no kurnēšanas.

Un viņi sacīja tiem: "Lai Tas Kungs to redz un jūs soda, ka jūs mūs esat darījuši par nicināmiem faraona un viņa kalpu acīs un esat likuši zobenu viņu rokās mūs nonāvēt.” (2. Mozus grāmata 5:21)

Šajā sprediķī Mozus figurēs ļoti bieži. Dieva sūtīts, Mozus gāja pie izraēliešiem un piedāvāja iziet ārā no Ēģiptes. Dievs ir dzirdējis jūsu brēkšanu un Dievs ir ar mums. Kurš brēca? Mozus vai izraēlieši? Kurš brēca pēc palīdzības? Tie bija izraēlieši. Lūk, atbilde. Dievs paceļ Mozu, un Mozus dodas kalpot šiem izraēliešiem. Viņiem bija jāiziet ārā no Ēģiptes, un Dievs viņiem palīdzēs. Viņi gāja pie faraona un teica viņam, ka viņi iešot ārā. Faraons viņiem to aizliedza. Viņš teica, ka viņi ir izlaidušies, viņiem par maz darba un uzlika viņiem vēl vairāk darbu, vēl vairāk nodokļu. Izraēliešu vecie gāja sūdzēties pie faraona, kāpēc viņš viņiem ir uzlicis vēl lielākus darbus, nodokļus, bet algu saglabājis to pašu? Izejot no faraona nama, viņi pa ceļam satika Mozu un Āronu un viņiem teica: „Lai Tas Kungs to redz un jūs soda.” Viņi brēc pēc palīdzības, Dievs sūta palīdzību Mozus izskatā. Viņi iet un pie pirmajām grūtībām jau kurnēja, tāpēc jau Mozus saka, ka viņš viņus pazīstot jau no pirmās dienas, ka viņi ir kurnētāji. Tāpēc viņu kauli izbalēja tuksnesī. Viņiem bija svarīgi, kādi ir viņi faraona acīs. Mums ir svarīgi, kādi mēs esam savu darbinieku acīs, kādi esam ģimenē savas otrās pusītes acīs, bērnu acīs, skolotāju acīs, kādi mēs esam pasaules acīs. Tas nav svarīgi, jo ir svarīgi, kādi mēs esam Dieva acīs. Kad galu galā Izraēls ar brīnumiem un zīmēm iziet no Ēģiptes zemes, pēc desmit mocībām, kad visi pirmdzimušie nomira Ēģiptes zemē, kad faraons burtiski viņus izdzina no Ēģiptes zemes, cik dienas pagāja, kad viņi atkal sāka kurnēt? Pēc trīs dienām.

Tad Mozus lika celties israēliešiem no Niedru jūras nometnes, un viņi izgāja uz Šūras tuksnesi, un, nogājuši triju dienu gājumu, tie neatrada ūdeni. (2. Mozus grāmata 15:22)

Un tauta kurnēja uz Mozu, teikdama: "Ko mēs dzersim?” (2. Mozus grāmata 15:24)

Vai seko tūlītējs sods vai Dieva dusmas? Šajā rakstu vietā nav absolūti nekādas sekas. Varbūt mēs šeit tuvosimies sarkanai līnijai, kur sākas kurnēšana. Pieņemsim, ka šī bija vienkārši neapmierinātība, normāla vajadzība cilvēkiem pēc ūdens un viņi to izteica Mozum. Pieņemsim, ka Mozus nebija parūpējies, nebija pietiekoši Dievu lūdzis. Nebija noorganizēts, ka šiem cilvēkiem būs ūdens. Velns kārdina ar elementārām cilvēka vajadzībām: ēdiens, dzēriens, komforta sajūta, seksuālās vajadzības, emocionālās vajadzības. Ja kaut kas no tā tev nav piepildīts, tad arī uz tā nāk kārdinājums. Viss ir ļoti vienkārši. Arī izraēliešiem tas bija, jo viņi bija nogājuši trīs dienu gājumu un viņiem nebija ūdens. Viņi kurnēja. Kur sākas kurnēšana? Var sākties no tā, ka nav sabalansēta dzīve, kaut kas nav pareizs tavā dzīvē, tas rada neapmierinātību, iztrūkumu. Tev ir šīs vajadzības, vai fiziskās vai emocionālās vajadzības, tev viņas ir un nav piepildītas. Šeit ir bīstamība un šeit ir grūtības. Ja tu domā, ka ceļš ar Kristu vienmēr ir patīkams miesai un emocionāli vienmēr priecīgi, tad tā nav patiesība. Jēzus saka, ka “ieejiet pa šauro ceļu, jo plats ir ceļš, kas ved uz pazušanu, bet šaurs ir ceļš, kas ved uz dzīvību”. Grūtākais ceļš ir Kristus ceļš. Reizēm tiešām ir jāizvēlas vieglākais un tas ir pareizi Dieva acīs, bet bieži būs tā, ka tas pareizais ceļš nav vieglākais, tas ir šaurākais ceļš, grūtākais ceļš, tas ir pret straumi. Ir zivs sugas, kas uzņem skābekli un barības vielas, tikai peldot pret straumi. Pēc šīs izraēliešu kurnēšanas Bībelē nav minētas nekādas sekas, tā kā iespējams Dievs šajā gadījumā uz to skatījās normāli, ka cilvēkiem nav ūdens, ka Mozus par to nav parūpējies. Dievs bija dzirdējis tautas kurnēšanu, un būs viņiem ūdens. Mozus sauca uz To Kungu, un Tas Kungs parādīja viņam koku, tur, kur bija rūgts ūdens, viņš ielaida un ūdens kļuva salds un problēma beidzās. Nākamā epizode bija pēc diviem ar pus mēnešiem. Viņi bija ceļā uz apsolīto zemi. Kad mēs pieņemam Kristu, kļūstam jauns radījums, mēs novelkam veco cilvēku, uzvelkam jauno cilvēku, tas viss ir process. Mūsu dzīves kvalitāte uzlabojas, soli pa solim uzlabojas. Man patika, kā Daiga stāstīja, ka viņa vada gan līderu, gan atvērto grupu. Atvērtajā grupā ir cilvēki, kas nesen pie Kristus ir atnākuši, bet līderu grupā ir cilvēki, kas jau vairākus gadus ir draudzē. Viņa saka, ka tie, kas ir līderu grupā, tiem vienmēr nauda ir pietiekami, viss ir normāli. Bet cilvēkiem, kas ir atvērtajā grupā, viņiem nekad nav laika, aizņemti darbos un naudas nav pietiekami. Tāpēc ka, esot ar Kristu, dzīves kvalitāte uzlabojas. Esot attiecībās ar Dievu, dzīves kvalitāte visās jomās uzlabojas. Domāšana mainās un kvalitāte uzlabojas. Tieši tāpat Izraēls ceļā uz apsolīto zemi, kur piens un medus tek, tas ir tas pats ceļš, kurā uzlabojās mūsu dzīves kvalitāte un ne tikai dzīves kvalitāte. Mūsu raksturs mainās, jo mēs to mainām, lai būtu cienīgi iemantot mūžīgo dzīvību un aizietu līdz galam.

[...] tas notika otrā mēneša piecpadsmitajā dienā pēc viņu iziešanas no Ēģiptes zemes.
Un visa Israēla bērnu draudze kurnēja pret Mozu un Āronu tuksnesī. Israēla bērni teica viņiem: "Kaut Tā Kunga roka būtu likusi mums mirt Ēģiptes zemē, kad mēs vēl mitām pie gaļas podiem un mums bija maizes papilnam.” (2. Mozus grāmata 16:1-3)

Mēs bijām vergi, bet mums bija maize, bet tagad mums ir grūtības un nav maizes. Tu zini, ka var būt tā, ka cilvēks nāk pie Kristus un jāmaina darbs. Ka cilvēks ir strādājis par prostitūtu un viņš nāk pie Kristus. Viņš nestrādās vairs tur, ienākumi kritīsies. Šis ir tāds rupjš piemērs, bet tāds ļoti izteikts un skaidrs. Alkohola tirgotājs vairs netirgos alkoholu, jo tas ir pretstatā ar jauno kristieša dabu, tas vairs nav savienojams. Vai jātiek galā ar kādām atkarībām, jāsakārto sava dzīve, jāatdod parādi, un mēs sastopamies ar pirmajām grūtībām ceļā uz labāku kvalitāti. Tāpat arī notika ar izraēliešiem. “Kad mēs vēl mitām pie gaļas podiem, bet jūs mūs izvedāt šeit tuksnesī”, nu kāpēc es pieņēmu Kristu un ienācu šajā draudzē? Šo arī izmanto dažādi bezdievji, lai par mums izveidotu dažādus melu sižetus. Pienes savā negatīvā gaismā parādības, ko paši nemaz neizprot, kuras ir pavisam citādākas. Manuprāt, šī ir pirmā problēma, ka tavā kurnēšanā ietilpst elementi par veco dzīvi. Ka tavā kurnēšanā ietilpst neapmierinātība par jauno dzīvi, ka es šodien kaut ko nevaru. Labāk būt pagānam un dzīvot tā nekā šādi, kā jauns cilvēks. Sevis salīdzināšana ar pasauli, pasaulē var tā un es nevaru.  Draugi, tā ir nepareiza domāšana. Tev viss ir atļauts, bet ne viss tev der. Mozus saka: “Viņš ir dzirdējis jūsu kurnēšanu pret To Kungu.” Pret ko viņi kurnēja? Pret Mozu un Āronu. Kurnēt pret Dieva ieceltiem līderiem nozīmē kurnēt arī pret Dievu. Āmen. Diemžēl tā ir un to mums māca Dieva vārds.

[...]  “jūs mūs esat izveduši šai tuksnesī, lai visa draudze mirtu badā." (2. Mozus grāmata 16:3)

[...] “Viņš ir dzirdējis jūsu kurnēšanu pret To Kungu; jo kas gan mēs esam, ka jūs kurnat pret mums?" (2. Mozus grāmata 16:7)

Kas mēs tādi esam? Jūs jau pret Dievu kurnējāt! Un Dievs saka:  

"Es esmu dzirdējis Israēla bērnu kurnēšanu. Runā uz tiem un saki: ap vakara laiku jūs ēdīsit gaļu, bet no rīta Es jums došu ēst maizi.” (2. Mozus grāmata 16:12)

Dievs deva mannā un paipalas. Paēdināja ar gaļu, maizi un mannā. Viņi prasīja, kas tā ir ? Kad viņi ieraudzīja tādu glazūru uz zemes. Mums tā ir līdzīga mannai. Kā, draugi, beidzās viss ar gaļu? Kā atbildi kurnēšanai Dievs deva gaļu. Kā atbildi maizes trūkumam Viņš deva mannā. 

Bet notika, ka tauta kurnēja Tam Kungam ausīs. Kad Tas Kungs to dzirdēja, tad Viņš iedegās dusmās, un Tā Kunga uguns iedegās kara nometnes stūros un tos rija. (4. Mozus grāmata 11:1)

Lūk, jau ir pirmais variants, kas ir Bībelē. Trīs reizes kurnēja, Dievs deva, vajadzības apmierināja, bet šajā gadījumā iedegās uguns un rija kara nometnes stūros. Es domāju šie notikumi ir samiksēti, jo tā hronoloģija nav īsti pareiza, bet tas Kungs iedegās dusmās. 

Un pulks visādu salašņu, kas bija viņu vidū, kļuva stipri kārīgi; tad arī Israēla bērni pēc sava bijušā paraduma sāka raudāt un vaimanāt. (4. Mozus grāmata 11:4)

Pēc bijušā pieraduma kurnēt, žēloties, gausties. Vienmēr viss ir slikti, nekad nav labi. Un viņi atkal gaužās un saka:

"Kas mums dos ēst gaļu? Mēs atceramies tās zivis, ko mēs Ēģiptes zemē par velti ēdām, gurķus, melones, lokus, sīpolus un ķiplokus.  Tagad mūsu dvēsele ir pagalam iztvīkusi, jo nav nekā cita kā vien manna mūsu acu priekšā!" (2. Mozus grāmata 11:4-6)

Iedomājies, norijušies un vēl nav gana. Tu zini, kad tu kurni, Dievs jau redz mūsu vajadzības. Jaunajā Derībā par lūgšanu ir teikts - “jo jūsu Tēvs jau zina, kā jums vajag, pirms jūs Viņu lūdzat”. Ir pareizi Dievam lūgt dienišķo maizi, tas viss ir pareizi, bet nav pareizi kurnēt. Tu zini, ka var aizrīties ar gaļu, mannā var tā noēsties. Es tev paskaidrošu sīkāk. Ja tu no zemāka līmeņa ēdiena pārej uz labāku, pēc tam ir grūti aiziet atpakaļ, jo tev zemāka līmeņa ēdiens vairs negaršo. Kad tu esi baudījis labāku automašīnu, tad tu vairs nevēlies pārsēsties uz to veco mašīnu. Jēzus arī saka - “kas baudījis jauno vīnu, tas veco vairs negribēs”. Mēs pierodam pie Dieva svētībām. Mūsu draudzē es neesmu pamanījis īpašu problēmu ar kurnēšanu. Protams, tāda problēma ir visiem, kamēr iemācās, bet tāda īpaši liela nav, jo mums par šo ir mācība. Ir vajadzīgi preventīvie mēri un profilakse, lai tādas lietas neatgadītos ne draudzē, ne grupiņā. Kurnēšana izsauc negatīvu rīcību. Negatīva rīcība izsauc negatīvas sekas gan viena cilvēka dzīvē, gan draudzē, grupā vai ģimenē, kā arī gan pilsētās, gan valstīs. Bet šāda problēma, kad dzīves kvalitāte ir palikusi laba, tu esi aizmirsis to veco, un pēc kāda laika sāk likties, ka tu pats esi tāds, kurš visu sasniedzis. Dievs tev sākumā ir palīdzējis, tagad jau tu pats esi kļuvis tāds stiprs, mācītājs ļoti motivē ar bezmaksas mācību, patstāvīgi motivē, sniedz dažādus principus, kurus citur var iegūt tikai par lielām naudām. Šajā draudzē tev ir viss. Bet ar šo var aizrīties, jo tā tev kļūst par normu un šī jaunā dzīves kvalitāte liekas kā norma, kā pati par sevi saprotama lieta. Pirmo reizi cilvēks sajūt Dieva klātbūtni un tagad tikai tur, tajā vietā, kur tu kaut ko sajuti. Tu zini, ka šeit, šajā draudzē, vienmēr ir Dieva klātbūtne. Tu esi tik ļoti pieradis, ka, nedod Dievs, tev būs atkal jāsāk skraidīt un meklēt Dieva klātbūtni. Tā ir tur, kur sanākuši divi vai trīs, lai pielūgtu Dievu. Ja tu viņu gribi izbaudīt, tu to vari izdarīt. Noskaņo sevi un izbaudi, atslābsti. Slavēšanas laikā nevērs savas domas uz gurķiem un tomātiem vai kaut kādiem cilvēkiem, problēmām, bet koncentrē savas domas uz Dieva pielūgsmi un slavu, tad tev būs Dieva klātbūtne, kuru varēsi piedzīvot. Pat pats nejūtīgākais cilvēks piedzīvos Dieva klātbūtni, un tev nekur nav jāskrien, tev ir sava draudze. Viss ir tik labi, viss ir tik sakārtots: biznesus mēs veidojam, naudiņa sāk ripot un šī ir robeža, kur cilvēki mēdz kļūt lepni. Tiklīdz, kā tev atnāk lepnība, tu sāc pabubināt, tu esi kļuvis nu tik patstāvīgs, tik pašpārliecināts. Tevi mācītājs ir tā nomotivējis, ka tu jau esi tik pašpārliecināts. Tu katru svētdienu dzirdi:  “Es visu spēju Tā spēkā, kas mani dara stipru.” Kas tevi dara stipru Tajā spēkā, nevis tavā spēkā? Jā, cilvēkam ir savs spēks, bet, draugs, es tev pateikšu vienu noslēpumu, tādu noslēpumu, par kuru es esmu 100%, 200%, 500% pārliecināts – atliek tev tikai sākt bubināt, atstāt Bībeles lasīšanu un ar tevi ir cauri. Simts procentu, ja tev nav regulāras attiecības ar Dievu, tad ar tevi ir cauri un līdz debesīm tu nenonāksi. Tēvreizē mēs lūdzam:  “Mūsu dienišķo maizi dod mums šodien.” Pirmkārt, runa ir par garīgo barību, Dieva vārdu, neregulāru dievkalpojumu apmeklēšana, neregulāras attiecības ar Dievu un tu neizbēgami kļūsti pasaulīgs. Un tu kļūsti ievainojams arī kurnēšanas variantā. Tu vari sākt kurnēt, jo tad, kad mēs paši atstājam Dieva norādījumus, tad nekā laba nav. Dievs teica Ievai - “ēd no visiem kokiem tikai ne no tā viena”. Tu vari atstāt visu ko, bet ne savas lūgšanas. Vari darīt visu ko, bet ne atstāt draudzi. Es to saku, jo šis ir rakstīts Dieva vārdā un esmu 100% pārliecināts. Atliek atstāt pamatlietas: Bībeli, lūgšanu, draudzi, kalpošanu vai vieglprātīgi izturēties, tas būs mēneša, gada jautājums, bet tu atkristīsi no Dieva. Un tu sev mēģināsi iestāstīt, cik labi ir bez Dieva, tu būsi atkritis, būsi bubinātājs un kurnētājs. Visam tam, kas saistīts ar draudzi, Dievu, tev būs savas versijas. Tu jau sen būsi pie kurnētājiem, bet pats to nesapratīsi. Tieši tāpat kā mūsu miesai ir vajadzīga barība, tieši tāpat mūsu garam un dvēselei ir nepieciešama barība. Un šī barība ir atrodama tieši Dieva vārdā, draudzē un kalpošanā. Tieši kalpošanas procesā, kad tu kaut ko dari, tas rada procesu, kurā tu vari mācīties. Tev nav jēgas neko mācīties, ja tu neko nedari. Kārtējais bomzis ar augstāko izglītību. Katram draudzē kaut kas ir jādara. Pāvils saka: “Netiekties pāri noliktam, bet censties sevi apvaldīt saskaņā ar to ticības mēru.” Katram ir savs šis mērs, katram ir jālieto tās dāvanas, kuras viņš var lietot.  Viss ir ļoti vienkārši. Vai svētdienā var izlaist dievkalpojumu? Nē, nevar! Vai es varu izlaist lūgšanas? Nē, nevar! Izlaidīsi vienu un pēc tam otro un trešo. Labi, ja tev rodas apstākļi, tad jāpamaina kādu laiku, bet tas nevar būt regulāri, kad kļūsti vieglprātīgs pret draudzes apmeklēšanu un kalpošanu.

Un gaļa vēl bija starp viņu zobiem, pirms tā bija apēsta, kad Tas Kungs iekaisa dusmās pret tautu, un Tas Kungs piemeklēja tautu ar ļoti grūtām mocībām. Tāpēc to vietu nosauca vārdā Kibrot-Taava, jo tur viņi glabāja kārīgos ļaudis. (4. Mozus grāmata 11:33-34)

Šie cilvēki dabūja savu gaļu. “Tad cēlās Tā Kunga sūtīts vējš un atdzina no jūras izklaidus pāri nometnei paipalas.” Viņi ēda gaļu, jo manna vairs nebija laba.  Es gribu vairāk, bet nav nekā vairāk. Ir tikai vairāk glābtas dvēseles, vairāk Dieva iepazīšana. Nav nekā cita kā celt Dieva valstību, vairoties. Vairs nav nekā īpašāka vai dziļāka.

Jo nāks laiks, kad viņi nepanesīs veselīgo mācību, bet uzkraus sev mācītājus pēc pašu iegribām, kā nu ausis niez. (2. Timotejam 4:30)

Dievs grib teikt to, ko Viņš grib teikt. Ir pamatlietas, un tad mēs atēdamies, gribam gaļu, un Dievs mums dot, jo Viņš pieļauj, atļauj. Pārēdās un nomira. Es nezinu nianses, kāda vaina bija tām paipalām, kāpēc tās daudz nevarēja ēst. Tātad, kad Dieva draudzē tu esi svētīts un tev ir ļoti laba dzīves kvalitāte, tad var arī aizrīties. Un sākas viss bieži ar kurnēšanu. Viens ir tad, kad tu bubini pie sevis, bet, kad jau sāc bubināt citiem, tad tā jau ir cita problēma. Tā jau ir nopietnāka problēma un ir kaut kāda robeža.

Tad Mirjama un Ārons cēla iebildumus pret Mozu etiopietes dēļ, ko viņš bija sev ņēmis, jo viņš kādu etiopieti bija apņēmis par sievu. Un tie kurnēja: "Vai Tas Kungs tikai ar Mozu vien ir runājis? Vai Viņš nav arī ar mums runājis?" (4. Mozus grāmata 12:1-2)

Draugi, draudzē ir sava kārtība, šeit nav demokrātijas, bet ir teokrātija. Dievam ir sava kārtība, kā Viņš runā. Viņi cēla iebildumus un tas Kungs iekarsa dusmās pret viņiem. Un kas notika? Mozus māsa, kas kurnēja pret Mozu un vienlaicīgi pret Dievu, kļuva spitālīga. Zini, kas ir spitālība? Esi redzējis bildītes, kad krīt nost gaļas gabali, lēnā nāvē mirst, esi izstumts no sabiedrības, dzīvo komūnās, kur tikai visi spitālīgie. Staigā ar zvaniņu un jau iepriekš sauc, ka nāk spitālīgais, cilvēki bēg pa gabalu un pat met ar akmeņiem. Un spitālība pielipa tieši Mirjamai, jo Dievs no viņas pagāja nost. Tu zini, kā viss beidzās? Mozum palika Mirjamas žēl, jo viņam tas šķita par stingru.

Tad Ārons sacīja Mozum: "Mans pavēlniek, nepieskaiti, lūdzams, mums mūsu grēkus, ko mēs alodamies esam izdarījuši un ar ko esam apgrēkojušies! Tad Mozus brēca uz To Kungu, lūgdamies: "Ak, Dievs, lūdzu dziedini viņu atkal!" Un Tas Kungs atbildēja Mozum: [..] “Liec to ieslodzīt septiņas dienas ārpus nometnes, un pēc tam to atkal pieņemiet." (4. Mozus grāmata 12:11; 13-14 )

Draudzē ir arī disciplīna un disciplinēšana. Gan Pāvils, gan Jēzus māca šos principus. Mērķis ir, lai cilvēks apzinātos savu nodarījumu un labotos, nedaudz paiet no šī cilvēka nost, attiekties pret šo cilvēku distancēti. Pastāv arī tāds līdzeklis kā izslēgšana no draudzes, bet tas ir galējais. Var pat aizliegt apmeklēt draudzi. Tas ir tādos gadījumos, kad cilvēks ir bijis līderis un viņš aprunā, šķeļ draudzi, tad viņš vispār šeit nedrīkst nākt. Un ikviens, kurš ar šādu cilvēku saskarās vai sarakstās, viņš arī kļūst spitālīgs. Ir tāda problēma kā disciplinēšana, ko draudzē mēs tā īpaši nelietojam, bet tāda pastāv. Ja cilvēks ir kurnētājs, nepareizi rīkojas, vai ar šādu cilvēku kāds gribēs pavadīt laiku? Vai šādam cilvēkam kāds gribēs kaut ko uzticēt? Ja vēl šim cilvēkam tiek aizrādīts, pēc tam šie cilvēki to iztulko tā: mans līderis mani aprunā. Bet tu esi tādus mēslus savārījis, tu esi ietekmējis cilvēkus, aprunājis un visādus sviestus sarunājis, bet vainīgs līderis. Mācītājam visā nav taisnība, bet viņš vada draudzi. Un mūsu draudzē ir Dieva vadība, un katrā lokālā draudzē ir sava Dieva vadība. Katrā grupā nav tikai līdera vadība, bet Dieva vadība tādā virzienā, kā draudzē tas noteikts. Mums kā draudzei ir sava vieta. Un ko tādā gadījumā dara līderis? Īpaši, ja tas otrs arī ir līderis, tad es parasti saku – ej, piezvani katram cilvēkam, kura atbildībā ir tā kurnētāja, pakritušā līdera cilvēki. Zvani un paskaidro katram mūsu versiju no draudzes puses. Paskaidro no Bībeles, ka šāda kurnēšana ir slikta. Un, ka šie cilvēki nav viņa personīgie cilvēki, bet Dieva cilvēki un šī ir viņu draudze. Ja tu gribi iet prom, ej viens pats, pliks kā baznīcas žurka. Ja tu gribi, ej, bet neiztiec mūsu cilvēkus, nebojā viņu prātus, dvēseles, lūdzu, nebojā! Ja tu esi bubinātājs un tā ir tava nostāja, ja tu esi gudrāks par visiem, tad ej. Tev gaļa būs vēl zobos, ka tu savā kārībā tuksnesī noliksies. Tev gaļa būs vēl zobos, es to varu garantēt. Tu pat nejutīsi, kā esi aizrijies. Nopietni, tie nav joki. Dieva vārds par to runā.

Ir tāda rakstu vieta pat, kur Pāvils saka: “Mēs sanākam kopā un sātanam nododam konkrēto cilvēku, lai viņš pārmācīts vairs nezaimotu Dievu.”

Ka mēs, jūs un mans gars, sanākam kopā Kunga Jēzus Vārdā un viņu nododam ar mūsu Kunga Jēzus spēku sātanam miesas samaitāšanai, lai gars tiktu izglābts Tā Kunga dienā. (1. Korintiešiem 5:4-5)

Tad līderis zvana katram cilvēkam. Kāpēc? Citādi šis kurnētājs baro ar informāciju šos cilvēkus, ar kuriem viņam ir kontakts un cilvēkiem ir tikai šī informācija, tad viņi domā: “Jā, tiešām viss ir slikti,” un sāk kurnēt. Kurnēšanai seko pazušana, draugi, nepareiza rīcība un pazušana. Noskaņo cilvēkus pret draudzi, noskaņo pret Dievu un tāpēc līderis zvana vai satiekas, un saka Bībeles versiju, lai cilvēks var izvēlēties. Zini kā, cilvēks vienmēr grib sevi attaisnot, grib paraut ellē līdzi vairāk cilvēkus. Viņi runā muļķības, viņi tā runā, tik pārliecinoši un tad visādi cilvēki viņiem seko. Un zini, šie kritušie līderi saka: “Mani aprunā,” bet nevis tevi aprunā, bet cilvēki vienkārši tiek informēti, ka tu esi kurnētājs un ved cilvēkus pa nepareizu ceļu. Tā nav aprunāšana, bet pareiza rīcība – informēšana. Ko šāds līderis var darīt? Ko darīja Mirjama ar Āronu? Viņi nāca pie Mozus un izlīdzinājās, bet Dievs teica: “Tā tik vienkārši viss nebūs, lai pasēž izolācijā septiņas dienas.”

Tad Ārons sacīja Mozum: "Mans pavēlniek, nepieskaiti, lūdzams, mums mūsu grēkus, ko mēs alodamies esam izdarījuši un ar ko esam apgrēkojušies! Lai viņa, Mirjama, nav kā tāds, kas nedzīvs iziet no mātes miesām, kam viņa miesa jau ir pa pusei saēsta!" Tad Mozus brēca uz To Kungu, lūgdamies: "Ak, Dievs, lūdzu dziedini viņu atkal!" Un Tas Kungs atbildēja Mozum: "Kad viņas tēvs spļaudams viņas vaigā būtu spļāvis, vai tad tā nekaunētos septiņas dienas? Liec to ieslodzīt septiņas dienas ārpus nometnes, un pēc tam to atkal pieņemiet." (4. Mozus grāmata 12:11-14)

Tu domā, ka vari savārīt tādas ziepes un nebūt izolācijā? Tu domā, ka vari savārīt ziepes šajā draudzē un tad teiksim “vai mīļais cilvēk”, vieni būs, kas negribēs uz ielas pat sveicināties nemaz, bet ja tu negribi pabeigt dzīvi spitālībā, es nerunāju par fizisku slimību, bet par garīgu slimību. Pats Mozus iestājās, kad Ārons ar Mirjamu faktiski atzina: “Mums nebija taisnība, piedod mums,” un Mozus lūdza Dievu, lai piedod, bet Dievs teica: “Tā ne, septiņas dienas un tad.” Kad mēs krītam, vienmēr būs problēmas attiecībās arī ar cilvēkiem, bet tas viss ir labojams. Mēs lasām tālāk Bībeli – Mirjama ir savā vietā, Ārons ir savā vietā, Mozus savā vietā un viss notiek. Draugi, visas problēmas ir risināmas, bet tie, kas ir kurnētāji pēc dabas, kas negrib atzīt savas kļūdas, kas negrib mainīt to, savu attieksmi, kas vienmēr ir gudrāki par Dievu un Bībeles mācību, viņiem vienmēr liksies, ka viņus aprunā, ka pret viņiem slikti izturas, bet tā nav patiesība – tu slikti izturies. Personīgi man ir tā, ja kāds pret mani ieņem sliktu pozīciju, es pats varu aiziet parunāt, reizēm neko nerunāju, bet es zinu, ka šī problēma nav atkarīga no manas pozīcijas, bet gan no cilvēka pozīcijas. Atceries vienmēr, kad nāk pie manis pat tāds, kas ir izdarījis ļoti daudz sliktu lietu, bet, ja viņš nāks un teiks: “Klausies, es sapratu savas kļūdas,” tad mana sirds izkusīs, vienmēr tā ir, es pat negribu, lai tā ir, bet gribu: “Nē, nu nebūs tik vienkārši, padzīvo septiņas dienas ārpus nometnes vēl,” bet es tā nevaru. Es uzreiz: “Viss būs labi,” un sākam jau draudzīgi runāt. Man ļoti ātri pāriet šādas lietas, bet es jau nevaru piekļūt cilvēkiem, ja viņam ir pozīcija pret mani. Visādi sapūtušies, kādreiz lūpu uzmetuši, ģimenēs tādas lietas īpaši var redzēt, tas nav no manis atkarīgs. Tad, kad tu to burbuli izspļausi, tad viss būs kārtībā tev, man jau viss ir labi. Es jau tagad runāju priekš līderiem, bet nu tās rakstvietas man šodien tādas ir. Mirjama tika ieslodzīta ārpus nometnes septiņas dienas, tauta nekustējās ne no vietas, kamēr Mirjama nebija atkal uzņemta tai pulkā.

Tad Mirjama tika ieslodzīta ārpus nometnes septiņas dienas, bet tauta nekustējās no tās vietas, kamēr Mirjama nebija atkal uzņemta tās pulkā. (4. Mozus grāmata 12:15)

Mirjama pārdzīvoja visu: to, ka kāds šķībi skatījās, to, ka līderis pateicis, brīdinājis par viņu. Stipri cilvēki pārdzīvo. Cilvēki ar vīziju, kas tiešām grib kalpot Dievam, to pārdzīvos. Paliec savā zemē un dzīvo ar godu. Bieži cilvēki izvēlas vieglāko ceļu, es iešu uz turieni vai uz turieni, bet tas tavu problēmu padarīs vēl nopietnāku, jo tā jau nav problēma draudzē, bet tevī. Svarīgi, lai tevī nebūtu kurnēšanas. Jozuā un Kālebs nekurnēja, bet pārējie desmit izlūki kurnēja. Kā beidzās šī epopeja? Kad bija jāieiet apsolītajā zemē un Jozuā un Kālebs teica: “Iesim, ar varu ieņemsim,” bet ko pārējie desmit teica: “Mēs nespēsim, tur ir milži, Anaka bērni, lielāki par mums, mēs viņu acīs esam kā siseņi.” Sākās aprunāšana un kurnēšana un tauta kļuva bailīga un neiegāja. Kas notika ar šiem cilvēkiem?

Bet jūsu augumi kritīs šinī tuksnesī, un jūsu bērni būs gani tuksnesī četrdesmit gadus, un tiem būs jānes sods par jūsu netiklību, kamēr jūsu līķi būs galīgi izzuduši tuksnesī. (4. Mozus grāmata 14:32-33)

Tie, kas kurnēja un padarīja tautu bailīgu, 40 gadu laikā visi nomira tuksnesī, tāds bija sods. Ievēro, kad mēs sākām visu tīri labi, tauta kurn - viss kārtībā -, Mozus pabrīdina, ka tā nav labi. Tauta kurn – aizrijas ar gaļu -, tauta kurn un nomirst tuksnesī 40 gadu laikā. Bet Jozuā un Kālebs izdzīvoja, ne tikai izdzīvoja, bet Jozuā ieveda tautu apsolītajā zemē. Nu un kopsavilkums.

Viņi klīst apkārt pēc ēsmas un kurn, kad nav paēduši. Bet es dziedāšu par Tavu stiprumu un gavilēdams ik rītu sludināšu Tavu žēlastību, jo Tu esi bijis man par patvērumu un paspārni bēdu dienā. Es dziedāšu par Tevi, mans stiprums, jo Tu, Dievs, esi mans patvērums, mans žēlīgais Dievs. (Psalms 59:16-18)

Lūk, divu veidu cilvēki, vieniem kaut kas trūkst, viņi nav paēduši vai manna noriebusies jau ir, un viņi klīst apkārt pēc ēsmas un kurn, bet ticīgais dzied par Tā Kunga palīdzību, par atbildēm no Dieva. Var būt dažāda attieksme problēmās vai vajadzībās – miesas, gara vajadzības, emocionālas vajadzības, dažādi apstākļi, grūtības dažādas. Tu virzies uz priekšu un vari žēloties par problēmu, bet tu vari pateikties par risinājumu Dievam, un tu vari aktīvi risināt problēmu. Īsta kurnēšana, manuprāt, sākas tad, ja tev nav risinājuma, bet tu vienkārši runā, ka viss ir slikti, ka tev neizdodas, nesanāk, ka tas ir vainīgs un apstākļi ir vainīgi. Sliņķis saka, ka uz ielas ir lauva.

Bet ir arī citāda veida kurnēšana jeb neapmierinātība, kas ir konstruktīva, jeb es esmu neapmierināts ar esošo situāciju, bet es koncentrējos uz risinājumu, es risinu problēmu un pateicos Dievam, es nekurnēšu un nebubināšu. Jā, es konstatēšu faktu, ir slikti, es runāšu ar citiem, ar savu vadītāju, ja ir nepieciešams, lai risinātu šo problēmu, bet nevis mēs vienkārši sēdēsim. Piemēram, politika, mēs dzīvojam demokrātiskā valstī. Kas ir pikets – likumīgs veids kā izteikt savu protestu. Kas ir iniciatīvas un parakstu vākšana, desmit tūkstošus savāc un tos iekļauj Saeimas kārtībā, arī pieci deputāti var iekļaut kaut kādu tautas iniciatīvu. Vai tā ir kurnēšana? Zini, ja tu staigā apkārt, ka viss būs slikti, būs tas un šitais – nebūs tā! Mēs atrisināsim šīs problēmas, mēs no savas puses darīsim visu. Kaut kur Facebook redzēju, ka duraks ar plānu uzvarēs to ģēniju, kuram nav plāna. Viss ir slikti, viss būs slikti – tā ir kurnēšana. Nē, viss būs labi! Āmen. Kāds cilvēks saka: “Vai, es neesmu īstajā draudzē, jo tā uz pasūtījumu nevaru nevienu atvest,” klausies, tu bubini, vienkārši ej un atved. Katrs cilvēks var atvest pie Dieva kādu cilvēku, tā vai šādi, kaut kādā veidā pieslēgties, atbalstīt, vai pa divi, vai pa trīs, vai pa pieci kopā. Tu vari būt noderīgs Dieva valstības darbam kaut kādā veidā. Tā ir bubināšana, ka viss ir slikti, tev jau nav plāna. Lūk, atšķirība starp kurnēšanu un konstruktīvu neapmierinātību. Destruktīva kurnēšana un konstruktīva neapmierinātība. Kā bija kādā kristīgajā filmā, Bībelē tā nav rakstīts, bet tas atbilst Bībelei faktiski. Jēzus aicina savus mācekļus: “Iesim, mainīsim pasauli!” “Lai nāk Dieva Valstība” patiesībā to arī nozīmē – iesim mainīsim pasauli, ievest cilvēkus mūžīgajā dzīvībā, dot cerību, grēku piedošana un mainīt šo pasauli pēc tā veidola, kā Dievs ir iecerējis. Par Dieva svētītu Latviju.

Es noklausījos savu uzrunu kongresā ko es teicu, vienkārši perfekti, redzi, kur ir, mainīsim pasauli, mēs zinām, kā to izdarīt. Kad tu zini, kā to izdarīt un dari, tev jau nav laika bubināt un kurnēt. “Es dziedāšu par Tevi, mans stiprums, bet tie brēc pēc ēsmas, kurn, ka nav paēduši.” Es, kad neesmu paēdis, pasakos Dievam, ka es būšu paēdis, un pasakos par to, kas man vēl ir. Jaunajā Derībā šī problēma turpinājās. Jūdi, tā laika reliģiskie līderi, kurnēja pret Viņu un Viņa mācekļiem.

Un rakstu mācītāji un farizeji kurnēja pret Viņa mācekļiem un sacīja: "Kāpēc jūs ēdat un dzerat ar muitniekiem un grēciniekiem?" (Lūkas evaņģēlijs 5:30)

Bet, kad Jēzus noprata, ka Viņa mācekļi par to kurn, Viņš sacīja tiem: "Vai tas jums ir par piedauzību?” No šī brīža daudzi Viņa mācekļi atkāpās un vairs nestaigāja Viņam līdzi. (Jāņa evaņģēlijs 6:61; 66)

Rakstīts, ka pat mācekļi kurnēja, tie nebija tikai divpadsmit, bet vairāk. Jēzus noprata, ka viņi kurnēja. Viņi atkāpās no sava mācītāja un atkāpās arī no Kristus. Šī problēma vijās, sākot jau no radīšanas stāsta un beidzot ar Bībeles pēdējām grāmatām – kurnēšana.

Tad jūdi sāka kurnēt par Viņu, ka Viņš bija sacījis: Es esmu maize, kas no debesīm nākusi. (Jāņa evaņģēlijs 6:41)

Viņi kurn, un pat mācekļi sāka kurnēt, sašķēlās viņu grupa, kad daļa mācekļu aizgāja, Viņš jautāja saviem divpadsmit mācekļiem: “Vai jūs arī iesiet prom?” bet viņi: “Nē, mēs neiesim, pie tevis ir mūžīgās dzīvības vārdi.” Viņi bija personīgi iepazinuši.

Tad Jēzus sacīja tiem divpadsmit: "Vai arī jūs gribat aiziet?" Sīmanis Pēteris Viņam atbildēja: "Kungs, pie kā mēs iesim? Tev ir mūžīgās dzīvības vārdi, un mēs esam ticējuši un atzinuši, ka Tu esi Dieva Svētais." (Jāņa evaņģēlijs 6:67-69)

Tu zini, ka velnam gardais kumosiņš ir kaut kādā veidā panākt rūgto sakni, ka tu sāc kurnēt tieši pret Dieva cilvēkiem, jo nu Dievu mēs neredzam, cilvēkus redzam, tad kad velns tevi centīsies nošķirt no Dieva cilvēkiem, tad pēc tam viņš tevi arī nošķirs no Dieva un iestāstīs, ka cilvēkus tev nevajag, jo tev ir Dievs. Tā kā Ārons ar Mirjamu: “Vai ar mums Dievs arī nerunāja?” Ar mums Dievs arī runāja, kāpēc Mozus vajadzīgs? Ja tu tā runā, tu esi spitālīgs, tādas bija sekas un tas ir brīdinājums mums. Ko Jēzus atbildēja, kad Jūda sāka kurnēt par Viņu?

Bet Jēzus atbildēja viņiem: "Nekurniet savā starpā!” (Jāņa evaņģēlijs 6:43)

Domā pozitīvi, runā ticības vārdus, skaties nākotnē pozitīvi, nekurni! Tie ir Jēzus vārdi, tie nav tikai mani vārdi, Jēzus vārdi, Viņš teica farizejiem, tiem kas kurnēja: “Nekurniet savā starpā!” Arī Pāvils runā līdzīgi kā Jēzus:

Nekurniet, kā daži no tiem ir kurnējuši un maitātāja nomaitāti. (1. Korintiešiem 10:10)

Lūk, tā ir Vecā Derība par maitātājiem un vardēm, un pāršķelto jūru, lāstiem, izmirušajiem tuksnesī, bet Pāvils konkrētai draudzei saka: “Nekurniet, kā daži no tiem ir kurnējuši un maitātāja nomaitāti.” Pāvils brīdina, ka, ja mēs kurnam, mēs atveram velnam durvis un esam pakļauti maitātājam, kurš sāk maitātāja darbu tavā dzīvē caur elementāru kurnēšanu, kas izraisīs dažādas nepareizas vēlmes, nepareizu rīcību un attiecīgās sekas. “Maitātāja nomaitāti” – tā ir Jaunā Derība, draugi, tie ir Pāvila vārdi, brīdinājums.

Dariet visu bez kurnēšanas un šaubīšanās. (Filipiešiem 2:14)

Pāvils saka filipiešiem: “Dariet visu bez kurnēšanas!” Nevis apspriežot vai nobubinot, ko viņš atkal grib. Bet vienkārši pieņem Dieva gribu, pieņem Viņu tāds, kāds Viņš ir, tāpat kā Viņš ir tevi pieņēmis tādu, kāds tu esi. Pieņem Dievu tāds kāds Viņš ir. Un nevis: “Nu es, Dievs, pieņemu Tevi tādu, kāds Tu esi ar visiem saviem trūkumiem,” bet Dievs ir ideāls, un tu esi nepilnīgs, un tev liekas, ka Dievs varētu būt nedaudz savādāks, tāds kā es, kā es domāju. Domā tā, kā Viņš domā! Nekurniet!

Tie ir kurnētāji, kas sūdzas par likteni un dzīvo savās kārībās [..]. (Jūdas 1:16)

Dzīvo paši kārībās un pēc tam sūdzas par Dievu, rīkojas nepareizi, tas izraisa konkrētas emocionālas problēmas. Tie kas ir inkaunteros kalpojuši, no kurienes visas problēmas, jau bērnībā, sākot ar nepareizām dažādām rīcībām arī no vecāku puses, arī pašu rīcība, tas viss izraisa iekšējas kroplības, kas raisa iekšēju diskomfortu, nepareizu rīcību, sabojā pat dzīvi. Pat tad, kad mēs esam bagāti, kļūstam par miljonāriem, pat tad tas neatrisina šo problēmu, tu neesi piepildīts, tu neesi laimīgs, šis tukšums tev seko. Dzīvo kārībās un pēc tam sūdzas par likteni. Tāpēc nevajag sūdzēties par to, par ko pats esi atbildīgs. Tev nav jāsūdzas par to, ko tu pats esi greizi nolaidis. Ja atgriežamies pie tās tēmas par līderiem, ar grupiņu cilvēkiem kā mēdz notikt, kādam līderim sakāpa galvā un sāka slikti uzvesties, pirmā pazīme jau ir, ka viņš savus cilvēkus nerāda mācītājam, viņš nerāda nevienam. Man ir cilvēki, bet nevaru tev rādīt, ka nesabojā. Un viņi sūdzas, paši dzīvo nepareizu dzīvesveidu, pašiem ir iekšējas problēmas un, lai attaisnotu sevi, viņi saka: “Nē, mācītājs nepareizi runā,” un sola zilus brīnumus. Kad cilvēks ir jauns, tikko nācis pie Dieva, huligāni kļūst par normāliem cilvēkiem, tad paliek kārīgi. Tad cilvēki runā, lai attaisnotu savu nepareizo rīcību, lūk, kāpēc svarīgi ir ieklausīties, ko saka tomēr vesels vadītājs, mācītājs utt. “Vai, kad dzīvoju bez Dieva, varēju ar tādām lietām nodarboties un man bija tāda nauda, bet tagad viss jādara godīgi.” Dariet visu bez kurnēšanas!

“Aizliegts kurnēt” – to esot izkāris pie sava dzīvokļa durvīm pāvests Francisks. Viņš to bija saņēmis dāvanā no kāda itāļu psihoterapeita 2013. gadā. Šis ārsts bija ietekmējies no pāvesta runām un grāmatām, un viņš bija uzdāvinājis viņam šo uzrakstu, pat negaidīja, ka pāvests to pieliks pie durvīm, Lūk, ko saka šis ārsts, zem virsrakstiņa “Aizliegts kurnēt” apakšā bija ar mazākiem burtiem paskaidrojums: “Aizliegts kurnēt! Pārkāpēji tiks pakļauti upura sindromam (visi citi vainīgi), kas pasliktinās garastāvokli un mazinās spēju atrisināt problēmas, līdz ar to gribas teikt, ka, koncentrējot uzmanību uz kurnēšanu, cilvēks novērš uzmanību no savu problēmu risināšanas, līdz ar kurnēšanu tiek pazaudēts laiks savu problēmu risināšanai, tāpēc ir jākoncentrējas uz to, ko varam darīt, lai uzlabotu mūsu dzīves kvalitāti.” Āmen.

Mācītāja Mārča Jencīša sprediķi “Ko Bībele saka par kurnēšanu?” pierakstīja un rediģēja draudzes “Kristus Pasaulei” redakcija

Sirdsapziņa un personīgā atbildība.

Publicēja 2022. gada 20. sept. 11:54Elīna Ziediņa

Ziņas datums 20.09.2022.

Svētrunas tēma šodien ir „Sirdsapziņa un personīgā atbildība.” Promo bija vakar, un to klipiņu, ko ieliku no rīta, kas bija izgriezums no visām uzrunām, kas atskanēja partijas „Latvija pirmajā vietā” trešajā kongresā, kurā arī es, starp visiem kongresa spīkeriem, kas bija ministru kandidāti, nominēti uz valdības amatiem. Arī man bija tas gods būt starp viņiem, jo arī es esmu nominēts būt Saeimā būt Saeimas mācītājs, būt saucēja balss tuksnesī, kas sauc: „Dariet līdzenas takas!” Viss, kas ir kalnains ir jānolīdzina, ielejas ir jāizpilda, dariet līdzenu ceļu Tam Kungam. Es esmu nominēts, ne cilvēku nominēts, bet Dieva nominēts. Dieva nominēts, lai norādītu, kas ir labs un kas ir ļauns. Pie katra projekta, pie katra likumprojekta, pie katra lēmuma, kas Saeimā tiks pieņemts, jo Saeima ir likuma devējs, augstākais likuma devējs ir 100 deputāti. Tribīne Saeimā ir vieta, no kurienes tu vari uzrunāt šos 100 deputātus un caur šiem deputātiem, caur video, vari tālāk uzrunāt visu Latviju. Esmu nominants. Pēc tam Ainārs Šlesers, tas jau tā bija skaidrs, ka es to saku nedaudz ar ironiju, bet viņš priekš tiem, kas nesaprata, paskaidroja, ka mums tādas vakances nav un ka mēs nevaram nominēt būt par mācītāju Saeimā, jo to var tikai Dievs. Es pie sevis nodomāju, tad, kad nāksim pie varas, tad jāizveido tādu vakanci kā Saeimas mācītājs. Kad cilvēki uz ielām aģitē, tad šad tad cilvēki pasaka, ka jums Šlesers maksā, jo cilvēki ir paraduši, ka kaut ko tādu, ko darām mēs, to var tikai par naudu darīt. Tāda lieta kā elementāra dievbijība, patriotisms viņam ir svešs, jo visur viņiem acīs visur ir dolāru zīmes. Šodien pie sevis nodomāju, ka tev pajautā, cik maksā, ka tu iedot flajerīti, ka internetā kaut ko izsūti, tad varat pateikt tā, ka mans mācītājs, to, ko viņš dara, to liek viņa sirdsapziņa, bet viņam nemaksā par to. Ir dažādi darbinieki, ir algotie darbinieki, kas sēž partijas štābā, kas ir algoti, administratori un tamlīdzīgi, kas izdara lielu darbu, bet viņi to izdara par naudu, bet es izdaru to, ko es izdaru, savas sirdsapziņas dēļ. Svētrunas tēma šodien ir „Sirdsapziņa un personīgā atbildība.” Kā jau es minēju, vakar es šo tēmu jau iesāku. Tās bija kādas astoņas minūtes. Cik es spēju, tik sakoncentrēti runāju, jo bija dotas tikai trīs minūtes. Trīs minūtēs var daudz pateikt, man pašam likās, ka es iekļaujos šajās trīs minūtēs, bet norunāju astoņas minūtes, kopā ar Aināra ievadu. Bet tas sakāmais, ko es vēlējos pateikt vakar, to es pateikšu šodien. Pateikšu ļoti detalizēti un saprotami.

Sirdsapziņa un personīgā atbildība. Pirmkārt, kas ir sirdsapziņa, jo Bībelē šāds vārds ir minēts. Pirmkārt, tas ir tavs prāts, tavs prāta stāvoklis, kurš tiek regulēts attiecībā no taviem lēmumiem. Tu ar savu prātu, ar savu gribu pieņem konkrētu lēmumu, ka vēlies domāt, lūk, šādi, es izvēlos šādas vērtības. Sirdsapziņa ir ne tikai cilvēkam, bet tā var būt arī organizācijai, valstij. Tikko Polijas prezidents iznāca ar uzrunu un viņš nosauca kristīgās vērtības kā pamatu pamats viņa valstī, viņš nosauca savas ambīcijas, ka viņi starp Vāciju un Krieviju grib kļūt par spēcīgāko armiju un valsti, kas ir apsveicami. Ja, kāds atceras, ko es šeit esmu sludinājis ar gadiem, gadus četrpadsmit atpakaļ, kad draudze tika iesākta. Es runāju par šīm lietām, ka iespējams Eiropā radīsies valstu grupa jeb savienība, kas būs konkurents NATO un arī ES starp Krieviju un starp Vāciju. Šīs valstis, kuras es nosaucu, arī bija. Starp šīm valstīm bija arī Latvija, Baltijas valstis, Polija, Ungārija. Tas, kas šodien notiek, es par to esmu daudz runājis, un lēnām, tas šodien sāk piepildīties. Ja šāds valstu bloks izveidojas, tad Eiropas Savienības ietekme kā tāda, jo mums ir alternatīva, zūd arī NATO kaut kādi uzstādījumi, jo mēs paši jau esam kā militāra lielvara, gan arī kā garīgs spēks. Interesanti, tas, ka viņi min kā pamatu kristīgās vērtības. Polija ir konservatīva valsts un konservatīvie ir pie varas. Arī Zviedrijā tikko bija vēlēšanas un konservatīvie guva ievērojamu pārsvaru. Arī tur ir tendence uz konservatīvisma atdzimšanu, bet Zviedrija kā tāda ir absolūti liberāla, liberālisma paraugs, tas kas tur notiek skolās un vispār sabiedrībā. Tas, ko teica šis poļu pārstāvis, norāda uz to, ka šai tautai ir sirdsapziņa, kas veidojas no tā, kā mēs izprotam, kādas ir mūsu vērtības. Ja mēs kristīgās vērtības un kristīgo mācību ņemam savā domāšanā kā pamatu, tad tā ir daļa no mūsu sirdsapziņas. Tas var būt valstij, organizācijai, grupai, draudzei un konkrēti tev personīgi. Tā ir tava personīgā atbildība. Sirdsapziņu veido arī iekšējā izjūta, bet šī iekšējā izjūta rodas no tava domāšanas veida. Tas, kāda ir tava iekšējā izjūta, tas ir tas, kā tu domā. Un nevis vienu dienu tu esi pieņēmis lēmumu domāt šādi, pieņemt šādas vērtības un censties tās realizēt, pastiprināti integrēt savā domāšanā, dzīvē, centīšos tām sekot, darīt, līdz izveidojas iekšējā izjūta. Vēl pie iekšējās izjūtas var minēt intuīciju, kad intuitīvi dari kādas lietas. Tu esi ieradis tās darīt, piemēram, saprast, ka tu gribi uz tualeti, tas gan vairāk ir saistīts ar fiziskiem procesiem, tomēr tev tas nav jāatgādina, ka tu neesi aizgājis uz tualeti, jo tu noteikti to jutīsi. Līdzīgi ir arī mūsu iekšējā izjūta. Ar izjūtu mēs dodam signālus savai galvai un caur nerviem, nervu sistēmu mēs dodam signālus savai miesai, ka man jārīkojas šādi šajā situācijā. Tā ir sirdsapziņa, sirds stāvoklis, apziņa, kas veidojas no mūsu prāta stāvokļa, no manas gribas, kā es uzstādu savu prātu, kā es cenšos rīkoties. Tas arī veido sirdsapziņu, iekšējo izjūtu un intuīciju. Prāts, intuīcija, iekšējā izjūta un zemapziņa. Zemapziņa, kā mēs zinām, ir zinātnieku pētīta. Domāju, pilnībā to neviens neizpētīs, jo tā ir ļoti īpaša lieta. Iekšējo izjūtu var nosaukt par zemapziņu. Zemapziņā nosēžas tas, ko mēs sev atļaujam domāt, ko mēs liekam sev priekšā, ko mēs apliecinām, ko mēs darām, klausāmies, skatāmies. Mēs visu laižam caur savu gribu, caur savu prātu un tas veido arī mūsu zemapziņu. Zemapziņas līmenī mēs spējam kontaktēties ar Svēto Garu. Ja runa ir par cilvēkiem, kas netic Dievam, arī viņi kontaktē zemapziņas līmenī arī ar garīgo pasauli. Tikai jautājums – ar kādu pasauli, ar kādu garu, ar ko? Mums kā draudzei ir skaidrs, ka ir Dievs, kas radījis debesis un zemi. Ir Tēvs, Dēls un Svētais Gars – trīs vienā. Ir Viņa Dēls, kas nāca virs zemes cilvēka miesā. Dievs nāca cilvēka miesā virs zemes, mira pie krusta un augšāmcēlās. Ikviens, kas Viņam tic, tic Viņa upurim, tam ir mūžīgā dzīvība. Kas ir Jēzū Kristū, tas ir jauns radījums. Zemapziņas līmenī mēs spējam saņemt pat kādas norādes, ko mēs reizēm ar prātu nevaram saprast, kas norāda kā man rīkoties, vai izvelk no zemapziņas to, ko tu nekādīgi nevarēji atcerēties ar prātu.

Es centos iemācīties no galvas dzejoli „Tālavas taurētājs”, bet man nesanāca viņu iemācīties, man nācās papildināt ar saviem vārdiem. Stāstu es ziņu, dažus pantiņus no galvas zinu, bet visu nevarēju iemācīties. Bet zemapziņā varbūt varētu, jo es viņu esmu lasījis. Kaut kādos īpašos apstākļos, es domāju, piemēram, sapnī zemapziņas līmenī, es šo dzejoli varētu iespējams noskaitīt sapnī. No rīta nevarēju noskaitīt, bet zemapziņā es to zināju. Tas glabājās manā sirdsapziņā.

Tieši sirdsapziņa ir virzītājspēks, kas virza tavu dzīvi. Jēzus saka tā: „Jo no sirds pilnības mute runā.” Viņš saka, “ja tava acs ir nevesela, tad visa tava miesa ir tumša”. “Ja tava acs ir gaiša, redzīga, vesela, tad visa tava miesa būs gaiša.” Par ko tad Jēzus runā šajā rakstu vietā, kas mums liekas sarežģīta? Par ko Jēzus domāja, kāda acs? Galvenā doma ir tā, kas tas, ko mēs domājam, tas, uz ko mēs skatāmies, tas, ko mēs pieņemam ar savu gribu, tas pēc tam veido mūsu dzīvi. Tā kā mēs veidojam savu domāšanu, tas pēc tam veido mūsu darbības, mūsu vēlmes un šī te mūsu vēlme ir tā, kas dzen mūs uz priekšu un tas veido mūsu likteni, mūsu panākumus jeb tieši otrādi, mūsu zaudējumus. Zemapziņa ir virzošais spēks. Jēzus saka arī, lai mēs koku padarām labu, tad arī augļi būs labi. Labs koks nevar nest nelabus augļus. Tie ir Jēzus vārdi un par tiem tu ar esi domājis. Bet precīza runa ir par iekšējo stāvokli, par sirdsapziņu, par iekšējo cilvēku. Ja tava domāšana ir laba, tad tava sirdsapziņa būs laba. Ja tava sirdsapziņa būs laba, tad arī tavas darbības būs labas un konstruktīvas. Ja tieši otrādi, tev ir negatīvas domas, kas neatbilst Dieva prātam, tās veido tavu sirdsapziņu un tavas darbības, ko dzen tava sirdsapziņa, samaitāta, sabojāta, slikta sirdsapziņa, viņa ir destruktīva un dzen tevi uz darbībām, kas ir destruktīvas un negatīvas tavā dzīvē. Faktiski, sirdsapziņa ir virzošais spēks. Tavs iekšējais cilvēks, tavs virzošais spēks. Par savu sirdsapziņu ir jārūpējas, un tā ir tava personīgā atbildība.

Katrai lietai ir savs nolikts laiks, un katram īstenošanai paredzētam nodomam zem debess ir sava stunda. (Salamans mācītājs 3:1)

Salamans saka, ka dažādām darbībām jeb dažādiem dzīves posmiem, katram ir savs laiks. Arī draudzes dzīvē ir dažādi posmi. Piemēram, tu noklausies mācītāja piecus gadus vecu sprediķi un tu neesi dzirdējis pēdējā gadā nevienu sprediķi, un pēc tam tu gudri spried, par to kāda ir draudze „Kristus Pasaulei”, kāds ir mācītājs un vispār kāds ir Dievs. Lai izprastu, ir jāzina konteksts un ir jāsaprot, ka katrai lietai ir savs laiks un ka draudzei ir dažādi periodi. Dieva vadība nav tikai nepārtraukti vienā virzienā, bet tā ir daudzšķautņaina ar vienu mērķi, lai nāktu Dieva valstība kā debesīs, tā arī virs zemes.

Šodien ir palikušas mazāk kā divas nedēļas līdz vēlēšanām. Šodien ir laiks domāt tieši par to, lai kristīgās vērtības integrētu sabiedrībā, lai integrētu likumdošanā, par to mums jādomā līdz vēlēšanām, jo pēc vēlēšanām diemžēl būs par vēlu, būs nākamie četri tumsas gadi, diemžēl, ja šajās vēlēšanās esošā vara paliks pie varas, ja tā netiks nomainīta pret cilvēkiem, kas ir vairākumā Saeimā jeb arī, kas prot sakombinēt, ka viņi nonāk pie varas un, nonākot pie varas, viņi spēj samazināt nodokļu slogu, lai cilvēki varētu strādāt, pārtraukt šķirošanu pēc vakcinācijas pazīmēm, lai cilvēki varētu strādāt, lai viņi nav diskriminēti, lai viņi brīvprātīgi var noteikt par savu ķermeni, ka ģimene ir vīrietis un sieviete, un bērni, ka tiek veicināta dzimstība, lai cilvēki atgrieztos. Lai tiktu celta ekonomika un tas viss, ir mūsu partijas programmā. Viss ir skaidri un saprotami, un tāpēc šīs pēdējās divas nedēļas, kā arī Vilis Krištopāns saka, viņš ir gudrs vīrs, viņš daudz gadus ir bijis politikā. Viņš pirms dažiem mēnešiem man teica, ka bija kāda negatīva reklāma mūsu partijas virzienā, es par to teicu slikti, bet viņš teica, ka tas ir labi, jo gada laikā visa negatīvā reklāma, tā veicina konkrēta cilvēka vai partijas popularitāti. Bet izšķirošas būs pēdējās divas nedēļas, tas, ko cilvēki dzirdēs pēdējās divās nedēļās. Par naudu viņš teica, ka cik jātērē gada laikā pirms vēlēšanām un tā lielākā summa ir jāiztērē pēdējās divās nedēļās. Šobrīd ir savs laiks sludināt evaņģēliju, bet ir savs laiks iestāties par savu valsti, lai mēs varētu sludināt evaņģēliju un lai kristīgās vērtības dominētu. Tikai un vienīgi vērtības. Ja kāds vakar bija kongresā, kurš pateica spēcīgu un iedvesmojošu runu? Līga Krapāne, jo viņa balstīja savu runu uz kristīgām vērtībām. Liberālā vara faktiski posta, viņa ir destruktīva, viņa posta mūsu valsti un tikai vērtības spēj mūs saturēt. Drošība būs tikai tad, kad mēs turēsimies pie vērtībām. Visa pārējā, militārā drošība, un tā tālāk, viss būs tikai tad, kad mums būs morālās vērtības. Sirdsapziņa un personīgā atbildība.

Bet Viņš atbildēja un sacīja: "Es esmu sūtīts vienīgi pie Israēla cilts pazudušajām avīm.” (Mateja evaņģēlijs 15:24)

Kāda pagānu sieviete lūdza par savu meitu, lai Jēzus lūdz par viņu, bet Jēzus negribēja, jo Viņš esot sūtīts tikai pie izraēliešiem. Tas bija laiks Jēzum, tā bija Viņa stratēģija, ka šis ir laiks, kad Viņš sludina, dziedina, kalpo un māca tikai savu tautu. Beigu beigās Jēzus ir miris un augšāmcēlies. Augšāmcēlies Jēzus uzrunā Savus mācekļus un Viņš saka, lai iet un dara par mācekļiem visas tautas. Tas pats Dieva vārds, tas pats Kristus, bet divi dažādi novirzieni. Tagad tikai šeit, bet tagad visiem. Tagad esmu sūtīts tikai pie savējiem, bet, kādu laiku vēlāk, pie visiem un visām tautām. Katrai lietai, katram draudzes periodam Dieva vadībā ir dažādi periodi. Šīs pēdējās divas nedēļas ir izšķirošas.

Šis ir vēlēšanu periods. Šis ir atmodas no augšas periods. Un ir atmoda no apakšas un augšas. Lai Dieva valstība varētu nākt, nav cita ceļa kā pa divām sliedēm. Tas ir evaņģēlijs, ko arī draudzes dara, sludina evaņģēliju, ceļ draudzi un ražo derīgus pilsoņus. Ne tikai Kristus mācekļus, bet arī derīgus pilsoņus savai valstij. Bet, ja šie derīgie pilsoņi neieņem vadošus amatus, nerūpējas par to, lai kristīgās vērtīgas tiek pārstāvētas, tad ar laiku liberālās vērtības ienāk atkal draudzē. Jo mums ir jāsūta bērni skolās, kur kristīgās vērtības drīz varētu kļūt par kriminālnoziegumu. Un tāpēc nav iespējams bez abām šīm sliedēm, lai nāktu Dieva valstība, un tāpēc arī, ka ir dažādi posmi. Un šis, draugi, ir tas brīdis. Vispār jau pēdējais gads gāja lēnām uz politiku. Bet šīs divas nedēļas ir izšķirošās. Un tu rīkosies tā, kāda ir tava sirdsapziņa. Ja viņa nav tīra, tad tu neizdarīsi no savas puses visu. Tu to nevari izdarīt, ja tev ir netīra sirdsapziņa. Ja tev viņa ir tīra, tad tu to izdarīsi. Jo redzi to, ko es vakar runāju, un tie, kas mani dzirdēja. Un tie, kas vēl nav redzējuši, obligāti noskatieties, ielaikojiet. Komentāri nav obligāti, bet var ierakstīt komentāru. Un dalies ar šo uzrunu! Es runāju par šo uzrunu šodien. Un es runāju par sirdsapziņu. Es runāju par to, ka, redzi, bija laiks, kad pirmo reizi pie Viļā Krištopāna sapulcējāmies. Uzreiz iepazinos ar partijas kodolu, tie bija pirmie cilvēki. Tas bija pats, pats sākums. Es tur esmu no paša sākuma faktiski. Tas bija neilgs laiks, kamēr bija sācis formēties. Es tiku pieaicināts. Un es toreiz pateicu no sirds, ko es domāju: “Kāpēc es esmu šeit? Kāpēc esmu nolēmis piedalīties tieši šajā partijā?” Nu tāpēc, ka šī partija nes kristīgās vērtības. Tas ir preambulā, šajā partijā visiem lēmumiem jābūt pieņemtiem saskaņā ar kristīgām vērtībām. Tas to nozīmē, ka mēs veicināsim kristīgo vērtību integrāciju sabiedrībā. Un es esmu šeit, lai palīdzētu savai partijai, kas šīs vērtības integrēs, lai palīdzētu nonākt pie varas. Un tajā brīdī, kad es teicu, es pat neiedomājos, ka es varētu kandidēt kā deputāts. Pēc tam vienā brīdī mēs sēžam pie kamīna, tur Ainārs, Vilis, sēdēja, kaut ko runājām. Un viņš prasa, nu, tu kandidēsi sarakstā? Es pat nesapratu, ko nozīmē iet sarakstā īsti. Viss, ko es pateicu, nesaprazdams, īsti līdz galam visu. Es teicu: “Ja teiksiet, ka vajag, es darīšu! Ja vajag, iešu!” Un vajadzēja, jo, lai balsis iegūtu svaru pašam politiskam spēkam, katram ir jākandidē, un katram kandidātam ir jāvāc balsis priekš sevis. Tās ir arī balsis visai partijai. Bet pašā partijas iekšienē arī ir partijas konkurence jeb tie, kam ir vairāk krustiņi, tad tie arī ir vairāk deputāti. Kam nesavelk šos krustiņus, vai tie, kas ir izsvītroti, neiestājas. Ja arī partija tiek iekšā, tad tie neiekļūst Saeimā. Un nedaudz savādāk ir ar ministriem, bet pamatā ir šie krustiņi. Un šīs pēdējās nedēļās arī izšķirsies, cik daudz krustiņu būs, izšķirsies arī tas, cik vispār būs nodotas balsis par 12. sarakstu “Latvijai Pirmajā vietā” divas nedēļās. Un arī vakar šajā uzrunā, es pateicu ko svarīgu. Es šodien to pateikšu arī sīkāk.  Es teicu, ka pirms dažām dienām atpakaļ, es sāku arī domāt, ka ir vēl tik mazs laiks, un ko es vēl varu izdarīt. Es sāku domāt, nu ko tad es vēl varu izdarīt. Vairs jau es neko nevaru. Varu uzvilkt hūdiju, es varu aiziet uz kādu telti, tur pastāvēt, pazīmēties. Es tajā telts laikā varu pastaigāt apkārt un uzrunāt dažus cilvēkus. Tas neko nemainīs vairs. Principā, tas neko vairāk nemaina, ka es stāvu pie telts vai skrienu ap telti. Un zini, kā tur teltīs ir? Un nesen arī kaut kur Ķengaragā, vai Purvciemā, uzlikta telts. Tur mūsu cilvēki arī iet palīgā dalīt. Tad tā doma ir, ko grib arī ir citi partijas biedri, kas stāv ar to telti tur, lai mēs staigājam apkārt un sakām cilvēkiem: “Nāciet uz telti!” Lai viņi varētu ar cilvēkiem runāt. Pēdējo reizi, es dzirdēju, ka mūsējie jau tur maz bija, un, ka vienu mūsējo kāds bija ieraudzījis, un aicināja palīgā telti uzsliet. Jau nav, kas telti uzslej. Nu nav jau tik slikti viss, bet savas teltis uzslies. Bet tie esam mēs, draugi, kas var uzsliet telti. Tie esam mēs, kas iedod flajerus. Un tad, kad es domāju, ka es pats vairs neko nevaru izdarīt, un tad man nāca prātā vārdi. Es sāku meklēt šo Rūdolfa Blaumaņa dzejoli “Tālavas taurētājs”. Man nāca prātā viens teikums: “Mans zelts ir mana tauta!” Un to nevar izdarīt divās nedēļās. Tas ir ar gadiem, ka tu esi kalpojis cilvēkiem, ka viņi tevi mīl un tev uzticas. Tas ir gadu, un pat ilgāku laiku darbs, kad tu esi strādājis internetā, ka tu vispār esi strādājis, ka tu esi piedalījies visos protestos un pasākumos. Tieši vakar stāvēju krastmalā, kur mums bija šis protests ar skaitli “12-12-12”. Kur es uzstājos ar savu pirmo uzrunu, iedomājies? Tajā laikā, kad lika katastrofālus sodus. Pļaviņš joprojām vāc naudu, viņam kādi piecpadsmit tūkstoši vēl jāsamaksā, lai viņš galīgi nebankrotētu. Viņš vāc naudu un meklē kādu, lai viņam palīdz. Viņam palikuši kādi pieci tūkstoši, lai samaksātu lielo sodu. Ja netiek pa durvīm, tad kāp pa sētu pāri, lai meklētu kaut kādas problēmas uzņēmumā. Un mēs jau zinām, kā Valsts Ieņēmumu Dienests (VID) strādā. Zinām to, kāda tur ir mafija. Reāla mafiozu struktūra. Ne tikai mafijas struktūra, bet reāls mafijas rekets. Reāla izspiešana. Tie, kas bija kongresā, dzirdēja par to pašu Jurašu, kas ir partijā konservatīvie, kas ir viena no redzamākajam sejām, kas faktiski ir Bordāna draugs. Un tas ir VID, un tas ir tieslietu ministrs. Kurš ir saistīts ar Jurašu. Sanāk labi, nav bijusi tiesa, nav pierādīts, bet nu tur ir šāds, ne tikai valstisks formējums, bet arī reāla mafija, mēs tad visi cietīsim. Ko saka tava sirdsapziņa? Ko Aigars Grāvers dziedāja “Goda lietā”? “Ko saka sirdsapziņa tev?” Tev ko saka sirdsapziņa?

Redzi, es esmu darījis, esmu strādājis, esmu kalpojis. Un esmu ieguvis krietnu pulku atbalstītāju. Un tas, kas vispār notiek, ir kāds ar mieru man stāvēt blakus. Un vispār, ja atzīst, tad Mārcis Jencītis ir malacis. “Labi, es par viņu varu balsot!” Mans zelts, ir mana tauta. Un šajā brīdī es sapratu, ka es visu esmu izdarījis. Un ko vērā ņemamu es vairs izdarīt nevaru. Tagad pats svarīgākais ir tavs izgājiens. Draudze, Dieva lauvas, partijas dibinātāji, jūsu izgājiens, mani sekotāji internetā! “Dieva lauvu” grupā jau desmit tūkstoši. Mani sekotāji un mani draugi, tie, kas mani pazīst tieši. Draudze, tavs mācītājs! Draugi, jūsu izgājiens! Šīs divas nedēļas, ko saka tev tava sirdsapziņa? Jūs esat kruti! Zini, kā? Mēs esam uzrunājuši, un varbūt pat vēl vairāk uzrunājuši, un uzrunājuši personīgi. Jo, ja dala flajerus, tad dala flajerus, tev arī varbūt šis cilvēks nerunā, bet flajeri paņem. Vairāk kā septiņdesmit tūkstoši flajeru iedoti cilvēkiem Rīgā. Plus vēl, kur bija virsū Ainārs un es. Tie bija vēl divdesmit tūkstoši. Jau ir pāri pa deviņdesmit tūkstošiem. Kurš to vēl var izdarīt? Mūsējie, kas staigā pa ielām, ir teikuši, ka šad tad satiek tādus, kas ir “Suverēnā vara”, kas ir telti uzlikusi. Tieši tanī pašā vietā, kur šodien mūsējie ir nolēmuši uzrunāt cilvēkus. Bet tur ir tā cita partija. Viņi saka: “Mums vienalga, tā suverēnā vara, mēs ejam tai teltij apkārt un dalām savus flajerus!” Jo debesu valstībā, ar varu laužas iekšā, draugi! Un viņi saka, ka mēs šad tad satiekam no “Jaunās vienotības” vai “Attīstībai/Par”, arī tādus, kuriem varbūt ir samaksāts, lai viņi tur padala. Es domāju, ka viņi neviens par brīvu nedala. No mūsu pašu budžeta viņiem arī piemaksā. Un tālāk vēl saka, ka satiek tādu kādu dalītāju. Tas tur tāds nobijies, tāda kā vardīte. Un mūsu viens cilvēks atsver tādus divdesmit vai piecdesmit. Tu esi tas, ko es vārdos nevaru izteikt. Tu esi pēc Dieva līdzības radīts, kā Bībele saka, ka “jūs esat dievi”, ar to atšķirību, ka Viņš ir radītājs, bet tu esi radība. Un bez Viņa respektēšanas, tu pareizi nefunkcionēsi. Tas potenciāls, kas mūsos ir ielikts, viņš ir absolūts. Mēs esam dievišķi, spējam radīt, mēs spējam caur politiku, caur lūgšanām un evaņģelizāciju mainīt esošo situāciju, un virzošais spēks ir tava sirdsapziņa. Ja sirdsapziņā ir defekts vai kāds aizvainojums, es nezinu, bet ir dažādas lietas, kas neļauj tev izdarīt līdz galam to, kas ir jāizdara. Un, ja jums šis defekts traucē, draugs, tad salabo savu sirdsapziņu! Lai tev izdodas līdz galam!

Tie video, ko jūs ierakstāt, tas viss piešķir labumu. Nākamnedēļ ir draudzes izgājiens, publicēt savus video. Kāds uztraucās, ka viņam nav zobu. Uztaisi tādā gadījumā bildīti ar muti ciet un uzraksti. Reizēm es paklausos cilvēkus un redzu internetā, kā viņi raksta tā kā bez maz vai Šekspīrs, bet rakstiski. Bet tad, kad viņš sāk kaut kur publiski runāt, var no kauna zem krēsla palīst. Katram ir sava dāvana. Ja tev zobi ir mutē, tad pasaki kaut ko.  Mājas grupiņā: “Ai, man nav telefona.” Ņemiet no sava līdera telefonu un filmējiet to vīzijas daļā un pēc vīzijas daļas, draugi. Šis ir darba periods. Lai nebūtu piespiedu vakcinācijas, lai būtu kristīgās vērtības, un nebūtu šīs generideoloģijasDraugi, šobrīd ir atkarīgs viss nevis no manis, bet tikai no tevis. Tikai no katra viena. Skaidrāk pateikt nevaru. Personīgā atbildība! Es aicinu katram būt personīgi atbildīgam par savu valsti, par savu draudzi. Tā ir atbildība vienam pret otru. Tu vari šo murgu novērst. Tu zini, ko šobrīd dara jau SPKC dati? Šobrīd jau tiek veikti datu kārtējie uzlabojumi. Rudens. Gripas atkal nekur nav vairs. Viņa arī nav bijusi vairāk pēdējos pāris gadus. Bet viņi sāk veidot statistiku, lūk, šādi, ka pie nevakcinētiem skaita, kas ir saņēmuši pilnu vakcinācijas kursu, un ir pagājuši seši mēneši. Tas ir viņu pašu, SPKC lapā rakstīts. Un kā viņi taisa statistiku? Viņi katru dienu izlaiž paziņojumu, ka ir miruši tik un tik cilvēki, tik un tik inficēti. Bet viņi vairāk nedala inficētos no nevakcinētiem, bet viņi ir miruši jau. Nevar jau dalīt vakcinētos-nevakcinētos. Nav jau nekāda jēga no tā. Priekš kam tad dalīt? Vienīgais vieglāk mirst vakcinētie. Vieglāk mirst un tāpēc četri mirušie: “visi nevakcinēti”. Patiesībā visi ir vakcinēti ar pilnu kursu, tikai pirms sešiem mēnešiem. Un vēl mirušie: 99 gadi, 85 gadi un tur nav neviena jauna cilvēka. Cik nekrietni ir ierakstīt pie mirušā, ka miris ar kovidu, kuram vēl papildus ir simts kaites. Un mēs to gribam? Vai mums ir atbildība par saviem vecākiem? Saproti, es jau izdomāju un uzrakstīju postu tādu. Zini, es gribu nolasīt:

“Es cīnos par sliņķiem, par bezatbildīgiem cilvēkiem, kas gaida, ka citi izdarīs visu viņu vietā. Par saviem kritiķiem, par tuvākiem cilvēkiem, kas novērsušies. Par tiem, kas manu “Facebook” nelaiko, bet skatās un seko līdzi, komentē un spiež share. Par ienaidniekiem, par saviem sekotājiem, par labvēļiem un atbalstītājiem, par draugiem un tuvākiem un tālākiem cilvēkiem. Par tiem, kas ienīst Dievu, par tiem, kas ir vienaldzīgi. Par tiem, kas mīl Dievu, par mācītājiem, par bīskapiem, par draudžu apmeklētājiem. Par tiem, kam esmu un kam neesmu pieņemams, lai visi varētu pulcēties, lai samazinātu nodokļu slogu, lai nebūtu piespiedu potēšanas, lai bērni varētu iet skolās. Lai mēs visi varētu tikties ar tuvākiem. Lai mēs visi varētu dzīvot drošā Latvijā, uz kurieni cilvēki brauc, nevis bēg. Ir labi apzināties, ka šajā cīņā es neesmu viens, ar mani ir Dievs un mani atbalstītāji. Un mums ir miers sirdī, ka mēs esam izdarījuši visu, kas bija mūsu pienākums. 1. oktobris, 12. saraksts, “Latvija pirmajā vietā”, 21. kārtas numurs.”

Un, lūk, saproti, ka mēs cīnāmies arī par mūsu ienaidniekiem. Par visiem cilvēkiem, kas mūs kritizē,  uz ielas pat nolamā. Mēs arī ar viņiem cīnāmies. Jēzus saka: “Mīliet savus ienaidniekus!” Mūsu atbildība un mūsu sirdsapziņa.

Nu ir pienācis laiks balādei. Es nolasīšu ne tikai dažus pantiņus, bet visu “Tālavas taurētāju”. 1902. gadā to uzrakstīja Rūdolfs Blaumanis, atrodoties Pēterburgā. Un interesanti, ka tas tika publicēts satīriskā slejā avīzē. Bet iespējams, viņš to darījis ir tāpēc, kādi tā uzskata, tāpēc, lai novērstu cenzūru. Nu, ja tas ir kāds feļetons, ja tā ir satīra, tad tas nav tik nopietni. Bet citi uzskata savādāk. Bet, lai kā arī nebūtu, lai kāds nebija motīvs, šis ir kļuvis par dižpārdokli, kā to sauc pie mums. Par vienu no tādiem patriotiskiem dzejoļiem, un “Mans zelts ir mana tauta” ir Rūdolfam Blaumanim arī uz pieminekļa iegravēts. Un kur risinās šis notikums? Viņš raksta par 700 gadus veciem notikumiem tajā laikā. Tagad ir jau 800 gadi, jo Rūdolfs pats jau ir vēsture. Un viņš runā par septiņsimt gadus veciem notikumiem. Kas arī, visticamāk, piedzima viņa sirdī, tas ir viņa izdomājums. Bet, kas ļoti, ļoti precīzi paskaidro gan to laiku, gan šo laiku. Un, lūk, notikumi risinās Tālavā. Tālava ir teritorija Ziemeļvidzemē, kad Latvijas vēl nebija, bet bija vēl atsevišķi formējumi. Un viens no tiem bija Tālava: Valmiera, Trikāta līdz Cēsīm, līdz Madonai, līdz Pleskavai, līdz Igaunijas robežām. Lūk, šī teritorija, kas robežojas ar Gaujas lībiešiem un uz leju vēl. Un tā bija tāda valsts Tālava, un notikumi risinās tur. Un es uzreiz gribu pateikt tev. Varbūt vakar ne visi saprata, ka rezultātā Tālivaldis pats gāja bojā cīņā ar igauņiem vai ar ko citu. Viņa dēli kļuva par arhibīskapa vasaļiem. Ko tas nozīmē? Tas nozīmē, ka viņi kļuva par tādiem kā Kariņš, par tādiem kā Pavļuts, par tādiem kā liberālās varas politiķiem, kas absolūti ņem naudu un absolūti pakļaujas it visam, kas nav mūsu tautas interesēs. Viņi ir vasaļi. Viņi mūsu valsti ir padarījuši par vasaļu valsti. Un varbūt kāds nesaprata vakar. Te nav runa par kristietību kā par garīgu parādību, te ir runa par reliģiju, un faktiski par valsti, par imperiālismu. Un tāpēc šī te balāde kā ideja ir tiem pieņemama. Bet rezultāts tik un tā ir tāds, kāds vienmēr. Nolasīšu tev visu balādi.

Uz Tālavas biezajiem siliem

Nakts pelēkus palagus klāj.
Pār klusiem koku galiem
Jodi un murgi jāj.

 

Dus Miervaldis savā pilī,
Guļ viņa ļaužu pulks,
Guļ vaidelaiši un sargi,
Un zīmju gudrais tulks.

 

Tik augstākās egles galā
Taurētājs nomodā,
Tas spiego pēc ienaidnieka
Tuvu un tālumā.

 

Te it kā pa sapņiem tam liekas,
Ka slepeni soļi čab,
Ka šķēpi pašķindētu
Un zirgu pakavi klab.

 

Un troksnis ap egli ceļas,
Un bultas augšup skrien,
Un asu cirvju zobi
Egles stumbrā lien.

 

„Šurp tauri! Kāp zemē! Ciet klusu!
Tu glābsi sev dzīvību!
Mēs algosim tevi ar zeltu,
Ar godu, ar brīvību!” –

 

„Mans zelts ir mana tauta,
Mans gods ir viņas gods,
Kas postīdams viņu šauta,
Uz pekli lai rauj to jods!”

 

Un taurētājs pūš ar spēku,
Ka koka galotne trīc,
Un lejā atskan lāsti,
Un bultas spindz un sīc.

 

Mirdz lāpu sarkanā uguns,
Sāk cirtiens uz cirtiena līt,
Dreb, šūpojas staltā egle
Un brākš, un gāžas, un krīt.

 

Un taurētāja krūti
Šķēpi un cirvji šķeļ –
Bet taures skaņas pilī
No miega Miervaldi ceļ.

 

Un viņš un viņa pulki
Uz cīņu kājas aun,
Un šķēpnešiem pretī drāžas,
Dzen staignājā tos un kaun.

 

Bet uzvaras gaviļu svētkos
Meitenes vainagus pin,
Un varoni sirmā māte
Sniegbaltos autos tin.

 

Uz sārta vietu tam taisa
No ozolu pazarēm.
Un līgava puķēm to kaisa
Un dzintara gabaliem.

 

Un kamēr svaidītās liesmas
Pie dieviem jaunekli nes,
Dzied vīri tam slavas dziesmas,
Raud žēli meitenes.

 

Rūdolfs Blaumanis, 1902. gads.

Ļoti uzrunājošs, emocionāls, episks, patiess. Reāls gan 100 gadus atpakaļ, gan 1000, 2000, gan arī šodienai. “Mēs algosim tevi ar zeltu. Pirmkārt, tu saglabāsi savu dzīvību. Algosim ar godu, brīvību.” “Mans zelts ir mana tauta un viņas gods ir mans gods.” Tālavas taurētājs rīkojās saskaņā ar savu sirdsapziņu, neskatoties uz to, ka Tālava nonāca svešinieku rokās, kaut šīs derības slēdza viņu pašu valdnieki, tik un tā šī ir to valdnieku sirdsapziņa. Bet tev ir sava sirdsapziņa. Svarīgi ir saglabāt tieši savu sirdsapziņu. No cilvēkiem mēs bieži dzirdam tekstus, ka nav jau vērts doties uz vēlēšanām, tāpat nekas nemainīšoties, visi esot vienādi. Visi nav vienādi. Mēs neesam vienādi. Vakar uzrunā es teicu, ka “Latvija pirmajā vietā” ir partija ar sirdsapziņu. Šajā partijā ir cilvēki ar sirdsapziņu. Vērojot katra uzrunu, arī var saprast, kuram ir un kuram nav sirdsapziņa, cik daudz kurš deg. Kopumā paliek labs iespaids par to, ka šī ir patriotu partija, kura iestāsies par kristīgām vērtībām un mēs nevaram garantēt, kā tas viss izskatīsies pēc tam, bet mēs varam neaptraipīt savu sirdsapziņu. Mīļie draugi, mans zelts ir mana tauta, un jūsu izgājiens ir nākamās divas nedēļas, nav svarīgi, vai es tur būšu vai nebūšu. Svarīga ir mana sirdsapziņa, jo es nespēju citādi rīkoties. Es rīkojos tā, kā vada Kristus, es rīkojos tā, kā lika mana sirdsapziņa. Reizēm ir kārdinājums visiem izdabāt. Tas nozīmē, kārdinājums darīt tā, kā saka citi. Piemēram, skolotāju streiks. Skolotāji, es esmu par jums. Es esmu par to, ka skolotāji saņem attiecīgu atalgojumu un par sabalansētu slodzi. Ko es teicu pagājušo reizi, kā beigsies šis streiks? Šis streiks beidzās vēl interesantāk, nekā es biju teicis. Tas beidzās vēl krutāk.  Precīzi pēc Bidstrupa karikatūras, ja kāds ir redzējis – vienojās.  Un tur nav ne runas par atlaistajiem darbiniekiem, par piespiedu vakcināciju, materiāliem, ko jāmāca, kas bojā mūsu tautu. Kāda ir šo cilvēku sirdsapziņa? Mums ir svarīgas savas algas. Un tas nekas, ka tās algas palielināja un neko nesabalansēja tā, kā viņi tur vēlējās, ka citi nav līdzvērtīgi ar citiem skolotājiem. Tas nekas, galvenais, ka tam vairākumam viss ir labi. Viss beidzās, pat īsti nesācies. Beigās sanāca tāds priekšvēlēšanu triks. Atkal bonuss Muižniecei. Bonuss konservatīvajiem, jo viņi tika galā. Bija cilvēki no mūsu rindām, kas teica, ka skolotājus nevar ne pie kā vainot, bet var vainot. Var vainot pie viņu netīrās sirdsapziņas. Viņi paši diskriminēja savus darba kolēģus, nelaida bērnus mācīties. Viņi šķiroja, viņi māca gender ideoloģiju. Tā ir viņu sirdsapziņa. Es pateicu, ka balts ir balts un melns ir melns, un tā arī būs. Jau tagad tā būs, gan pirms vēlēšanām, gan pēc vēlēšanām. Viens cilvēks bija komentējis, ka viņš esot uztaisījis screenshot tam solījumam, ka balts ir balts un melns ir melns un viss tagad būs, un pēc pus gada tas cilvēks atgriezīsies pie šīs tēmas, vai es būšu turējis savu vārdu. Būšu. Mans zelts ir mana tauta. Draugi, un sirdsapziņa. 1214. gadā Tālava tika pakļauta Rīgas arhibīskapam un tās valdnieka Tālivalža dēli kļuva par bīskapa vasaļiem. Vēlāk daļa Tālavas teritorijas ietilpa Rīgas bīskapa, zobenbrāļu Ordeņa un vēlāk Livonijas zemēs. Viss tā arī beidzās. Bet tas nav svarīgi, kā rīkojās viņi, bet kā rīkojamies mēs.

Bet cita krita labā zemē un nesa augļus, cita simtkārtīgus, cita sešdesmitkārtīgus, cita trīsdesmitkārtīgus. (Mateja evaņģēlijs 13:8)

Par ko Jēzus runā šajā rakstu vietā? Jēzus runā par to, kā tiek sēts Dieva vārds, kādi ir cilvēki, kāda ir viņu sirdsapziņa, kāda atsaucība, un kā pieņem Dieva vārdu un kristīgās vērtības.

Ja kas vārdu par Valstību dzird un nesaprot, tad nāk ļaunais un paņem to, kas viņa sirdī sēts. Šis ir tas, kas sēts ceļmalā. Bet, kas uz akmenāju sēts, ir tas, kas vārdu dzird un tūdaļ to ar prieku uzņem; bet viņam nav saknes sevī, un viņš ir nepastāvīgs. Bet, kas sēts ērkšķos, ir tas, kas vārdu dzird, un šīs pasaules zūdīšanās un bagātības viltība nomāc vārdu, un viņš nenes augļus. (Mateja evaņģēlijs 13:19-22)

Viena sēkla krita ceļmalā, putni nāca un to apēda. Sējējs ir tas, kurš sēja Dieva vārdu. Putni nāca un apēda, tas nozīmē, ka cilvēks nesaprata, noraidīja un viņā izmaiņas nenotika. Otrais krita uz akmenāja. Uzdīga, bet kā sākās pirmie pārbaudījumi. Karstums – tad šī sēkla uzdīga un nokalta. Tas nozīmē, ka cilvēki pieņem vēsti, bet pie piedāvājuma “es algošu tevi ar zeltu, godu, tu saglabāsi dzīvību un brīvību”, pie šī viņi krīt un viņu sirdsapziņa tiek aptraipīta. Zeme bija laba, bet tur auga gan nezāles, gan ērkšķi, viņi tur auga labi, bet pēc tam bagātība un visas citas pasaules rūpes tos nomāca. “Bet cita krita labā zemē un nesa augļus, cita simtkārtīgus, cita sešdesmitkārtīgus, cita trīsdesmitkārtīgus.” Tagad lasi uzmanīgi. Šis punkts man jau bija ieplānots pateikt kongresā, bet tam nepietika laika, jo tad jau tas būtu kā sprediķis draudzē. Trīs cilvēku grupas bija tās, kuras nenesa augļus. Viena cilvēku grupa nes simtkārtīgus, sešdesmitkārtīgus un trīsdesmitkārtīgusGan organizācijās, gan draudzēs, visur ir tie, kas strādā un ir tie, kas nestrādā. Ir tie, kuriem ir sirdsapziņa, bet ir arī tiem, kam tā tikai formējās vai arī ir sabojāta. Ir tādi, kas apzinās savu atbildību par cilvēkiem, un ir tādi, kas neapzinās. Ir cilvēki, kuri apzinās notiekošo situāciju un ir tādi, kas to vispār negrib apzināties: “Galvenais, ka šodien esmu paēdis.” Svarīgs ir tavs rezultāts, nevis runāšana par to, kas vēl būs. Lai būtu rezultāts, ir attiecīgi jāieguldās. Tie cilvēki ar tīro sirdsapziņu, kuriem Dieva vārds ir iekritis auglīgā augsnē, un viņš nav arī noslāpis, šie cilvēki nes simtkārtīgi vairāk augļus, nekā tās trīs grupas visas kopā. Viens cilvēks var nest vairāk augļu nekā tūkstotis cilvēku. Viens cilvēks ar skaidru sirdsapziņu, ar enerģiju, degsmi, atdevi, gudrību, svaidījumu, spēku un zināšanām – viens cilvēks.

Nākamais, ja “Latvijai pirmajā vietā”, partijai Dievs būs pirmajā vietā, tad “Latvija pirmajā vietā” arī būs pirmajā vietā. Un, ja “Latvija pirmajā vietā” būs pirmajā vietā, tad Latvija būs pirmajā vietā. Emanuēls – Dievs ir ar mums. Ja Dievs mums ir pirmajā vietā, tad Dievs ir ar mums. Ja Dievs mums nav pirmajā vietā, tad Dievs nav ar mums. Ja mums nav skaidras sirdsapziņas un mēs to sākam aptraipīt un ejam uz kompromisiem, tad Dievs vairs nevar būt ar mums. Tāpat ir arī ar mūsu draudzi, Dievs ir ar mums, mūsu draudzei ir laba sirdsapziņa. Tad, kad mani kristīja, tad tie cilvēki man jautāja, vai es esmu no Dieva izlūdzies labu sirdsapziņu, es vispār nesapratu, kas ir laba sirdsapziņa, likās, ja tas būs, tad tas būs vēl lielākas izmaiņas. Likās, ka, ja nokristīšos, tad viss mainīsies, bet nekas nemainījās. Pašam pēc tam ar to visu bija jātiek galā. Tagad es zinu, ko nozīmē sirdsapziņa.

Dieva vārdā ir rakstīts. Tas attēlo kristību, kura tagad arī jūs glābj. Tā nav miesas netīrības mazgāšana, bet ir labas sirdsapziņas izlūgšanās Dievā caur Jēzus Kristus augšāmcelšanos. (1. Pētera vēstule 3:21)

Caur Jēzus Kristus augšāmcelšanos, pieņemot Viņa upuri, tava sirdsapziņa ir šķīstīta. Tev ir laba sirdsapziņa. Tu esi jauns cilvēks ar labu sirdsapziņu, bet mums ir jāiziet līdz galam. Ir jānovelk vecā domāšana un jāuzvelk ir jaunais cilvēks, ir jāšķīsta un jāturpina strādāt. Pāvils pats par sevi saka:

Tāpēc es arī cenšos vienmēr paturēt skaidru sirdsapziņu Dieva un cilvēku priekšā. (Apustuļu darbi 24:16)

Draugi, par savu sirdsapziņu ir jārūpējas. Sava sirdsapziņa ir jāveido.

Cik daudz vairāk Kristus asinis, kas mūžīgā Gara spēkā pats Sevi ir bezvainīgu upurējis Dievam, šķīstīs mūsu sirdsapziņu. (Ebrejiem vēstule 9:14)

Viens ir jaunpiedzimšanas brīnums, caur kuru mēs iegūstam jaunu sirdi, garu un sirdsapziņu. Otrs ir tas, ka mēs viņu trenējam, lai aizietu līdz galam, apzinoties, ka tieši šī sirdsapziņa un zemapziņa ir tā, kas dzen tevi. Pabeigšu domu. Mūsu draudzei ir laba sirdsapziņa, pat ļoti laba sirdsapziņa. Tas, ka mēs neesam vienoti ar visam draudzēm un neko nespējam –tie ir meli. Mums nav svarīga pārējo kristiešu vai nekristiešu vienotība. Mums ir svarīgi izdarīt to, kas ir mūsu pienākums. Un mēs nesīsim vairāk augļu, bet tikai tādā gadījumā, ja mēs visi no sevis izdarīsim tik, cik mēs varam izdarīt šajās pēdējās divās nedēļās. Pietiek, ja nedarīs viens līderis un daži cilvēki, tas var izrādīties liktenīgi pie tā, ka netiks savākts vajadzīgais skaits. Mums nebūs televīzijas pārraižu. Mums pat nav nekādu lielo baneru, kā tikai tas, kas ir uz autobusiem, bet mums ir cilvēki. Šajā partijā taču mēs veidojam sirdsapziņu un iekšā partijā attiecības ar Dievu. Mums būs vēl vairāk procentu reitingos, bet zini, ka tikai tad, ja mēs divās nedēļās izdarīsim savus pienākumus. Āmen!

Mācītāja Mārča Jencīša sprediķi “Sirdsapziņa un personīgā atbildība” pierakstīja un rediģēja draudzes “Kristus Pasaulei” redakcija

Kāpēc ir svarīgi mācīties un mācīt?

Publicēja 2022. gada 13. sept. 19:16Elīna Ziediņa

Ziņas datums 14.09.2022.

Katru svētdienu pulksten 11.00 mēs esam dievkalpojumā, un tā arī ir pareizā vieta un pareizais laiks. Šodienas tēma ir “Kāpēc ir svarīgi mācīties un mācīt?” Ko mēs redzam Dieva vārdā? Ir labi, ka mēs lasām Bībeli. Ja mēs ikdienā nelasām, nepārdomājam Dieva vārdu, arī tās kontekstu jeb Kristus mācību, visus Bībeles rakstus kopumā, tad šis jautājums ir lieks. Dieva vārdā ļoti spilgti var redzēt, ka Jēzus darīja brīnumus un tas piesaista uzmanību. Arī tas, ka tu cilvēkam apsoli, ka Dievs dziedinās, darīs brīnumus, dod cilvēkam cerību, ka varbūt šis ir tas gadījums, tas kalpotājs, tā draudze, caur ko Dievs var darīt brīnumu. Patiešām evaņģēlijos mēs lasām, par to, ka Jēzus darīja brīnumus. Viens ir tas, ko mēs, lasot Bībeli, gribam ieraudzīt Dieva vārdā, bet, otrs ir tas, kas patiešām ir prioritāte, svarīgākais Dieva vārdā. Dievs uzrunāja ļoti personīgi un man ir 110% pārliecība, ka Bībeles konteksts māca par to, ka brīnumi un Dieva klātbūtnes sajušana nav pats svarīgākas. Vissvarīgākais ir mācīties. Kristus apustuļus dēvē par mācekļiem, nevis brīnumu darītājiem. Kas ir māceklis? Tas, kurš mācās. Jēzu dēvēja par rabi jeb mācītāju. Tātad tas, kurš māca. Es šodien stāvu jūsu priekšā un oficiāli man ir algots amats – draudzes “Kristus Pasaulei” vecākais mācītājs. Arī Bībele runā par to, ka Dievs devis citus par apustuļiem, praviešiem, mācītājiem, skolotājiem. Par ko ir runa? Par tiem, kas māca, sagatavo, dod informāciju.

Mācīšanas veidi ir dažādi. Minēšu kādu piemēru. Braucot pa Vidzemes šoseju no Siguldas puses, ir ātrumu ierobežojoša zīme “110”. Es zinu konkrētu vietu, kurā mēdz stāvēt pārvietojamais radars. Speciālisti šo procesu dēvē, kā to, ka policisti iemāca šoferus konkrētos ceļa posmos ievērot ātrumu. Es vienmēr samazinu ātrumu šajā vietā arī tad, ja radara tur nav. “Waze” es neslēdzu, braucu uz intuīciju un zinu, kur ir radari. Uz “Waze” arī pilnībā nevar paļauties, jo reizēm šie “weizerīši” nav paspējuši atzīmēt un “waze” nebrīdina, īpaši ja mašīnu ir maz. Ar prātu un arī intuitīvi zinu, ka šajā vietā bieži ir radars, un vienmēr tur samazinu ātrumu. Radars tur retāk ir nekā nav, un arī šorīt no rīta es tur samazināju ātrumu. Es redzēju, ka priekšā un aizmugurē braucošie šoferi darīja to pašu. Iespējams, ka es ietekmēju aizmugurējo šoferi, bet noteikti neietekmējos no priekšā braucošā. Es ietekmējos no tā, ko zinu – esmu iemācīts. Vēl esmu iemācīts, ka, braucot ārā no Rīgas uz Siguldas pusi pie pagrieziena uz Baltezeru, ir lielie stacionārie radari. Šoferiem ir paradums pabraukt garām šiem radariem un tad spiest gāzi grīdā. Reizēm aiz šiem lielajiem tiek noliks pārvietojamais radars. Reiz arī es pēc lieliem radariem palielināju ātrumu un dabūju sodu. Šodien es braucu lēnāk arī aiz lieliem radariem. Šajā ceļa posmā pārvietojamie radari nekad netiek likti citur kā tikai šajās divās noteiktās vietās. Tā ir sistēma, ar kuru viņi apmāca auto vadītājus kā braukt. Tā tiek darīts noteiktos ceļa posmos, kuri ir bīstamāki, kur var notikt vairāk avārijas. Tas ir pareizi, tā nav tikai sodu iekasēšana. Mērķim ir jābūt, un šajā gadījumā mērķis ir sasniegts – auto vadītāji tiek apmācīti. Tātad apmācības veidi ir dažādi. Mūsu dzīves paradumi, tas, kā mēs rīkojamies ikdienā, ir informācijas, apmācības un mācīšanās rezultāts. Tas, ko un kur mēs mācamies, kā izvēlamies savus skolotājus, ir cits jautājums. Svarīgs ir apmācības rezultāts. Tu ikdienā daudz ko dari un bieži pat nezini, kāpēc dari tieši tā. Visu var iemācīties. (Vēršas pie konkrēta cilvēka zālē.)

Lūdzu, iedod man krēslu. Gribu nodemonstrēt šādu lietu. Ir dažādi temperamenti. Pagājušo nedēļu gāju un uzrunāju cilvēkus, dalīju flajerīšus. Kāds krievu vīrietis man pajautāja: “Kādēļ tu esi tik hiperaktīvs?” Atbildēju, ka man ir tāds temperaments, lai balso par mani, ka esmu vienīgais mācītājs starp deputātu kandidātiem. Apmēram piecpadsmit minūtes norunāju ar viņu. Viņš labprāt būtu runājis vēl, bet man šķita svarīgi parunāt vēl ar citiem cilvēkiem. Šī hiperaktivitāte nav mana problēma, bet gan mans temperaments. Ar temperamentu cilvēks piedzimst un to nevar izmainīt. Ir dažādi paveidi, dažāda psiholoģiskas, emocionālas, dvēseliskas, fiziskas cilvēku īpašības, kas nav maināmas, tāpat kā tavs augums, garums, dzimums, tas nav maināms. Man ir grūti nofotografēt. Es reizēm jautāju, vai nevar man kādu normālu foto uztaisīt foršā pozā, kad sludinu. Gribu labu bildi ielikt sociālos tīklos pie rakstiem. Viņi saka: “Mācītāj, tu visu laiku kusties, tevi ir grūti “noķert””. Ja es nekustos, man nestrādā galva. Ja es gribu normāli palūgt Dievu, tad man arī ir jāstaigā. Ja gribu klusībā pārdomāt Dieva vārdu, varu arī mierīgi sēdēt, bet kaut ko kārtīgi izlūgt, slavēt Dievu, man jāstaigā. Arī šeit priekšā, slavējot Dievu, es staigāju. Kad draudzē ir lūgšanu sapulces, es staigāju pa zāli. Varbūt tu domā, ka es speciāli staigāju, skatos, kurš lūdz, kurš nē? Nē, nē, es vienkārši staigāju. Pirms kāda laika veidoju raidījumus “Nedēļas personība”. Man uz to ir bijuši gan vīriešu kārtas pārstāvji, gan sievietes. Raidījumā piedalījās sievietes, kuras jau paradušas izrādīt sevi publikai. Jolanta Gulbe, Maija Armaņeva, Ramona Petraviča – viņas visas ir dāmas. Pastāstīšu, kā viņas rīkojas. Es sēžu šeit (nosēžas uz krēsla), pa vidu ir galdiņš un otrs cilvēks sēž tur (rāda filmēšanas laukuma izvietojumu). Kā viņas rīkojas? Viņas atnāk uz ierakstu jau uzpucējušās, matus sataisījušas, nosēžas, iekārtojas un ieņem pozu – tā, lai labi izskatītos ekrānā. Šīs intervijas bija apmēram divu stundu garumā. Viņas sēdēja taisnu muguru, kājas salikušas un tā divu stundu garumā. Es redzu, ka viņas labi izskatās, bet pats nevaru tā mierīgi nosēdēt. Es jūtu, ka man kaulos sāk “niezēt”. Nevaru skatīties visu laiku tikai uz sarunu biedru, Paskatos apkārt, uz kameru, dažādi mainu kāju stāvokli, sēdēšanas pozu (demonstrē, kā to dara). Bet viņas visu laiku nosēž vienā pozā. Tas ir temperaments, un tur neko nevar darīt. Ja ļoti vajag, tu vari mēģināt sevi ierobežot, bet es nedomāju, ka tur kaut kas ir jāierobežo – esi tāds kāds esi.

Raksturs – to gan var iemācīties. Raksturs neatnāk piedzimstot. Vecāki bieži saka: “Redz, kāds bērns ar raksturiņu!” Tas nav nekāds raksturiņš – viņš ir piedzimis ar savu temperamentu un kustās daudz vai maz, daudz bļauj vai ir kluss. Vieniem vecākiem dažādi bērni – viens mierīgi guļ dievkalpojumā, otrs jāved ārā no zāles. Tas ir temperaments, bet raksturu var iemācīties. Tas ir mācīšanas un mācīšanās jautājums.

Nākamā ilustrācija. Atkal Vidzemes šoseja. Jēzus arī mācīja no tā, ko redzēja. Ieraudzīja labības lauku un saka, ka labība ir gatava pļaujai, druvas baltas un lai lūdz pļaujas Kungu, lai tas sūta pļāvējus. Ar pļāvējiem Viņš domāja līderus. Par līderi var iemācīties. Tas, kuram ir dabiski talanti jau kopš bērnības vai piemērots temperaments, būs labāks līderis. Tomēr pieredze bieži rāda pretējo – tas, kuram ir talants uz līderību, bieži nekļūst par tādiem, jo negrib strādāt. Viņiem viss labi izdodas, bērnībā ir labi līderi un aizmirst, ka ir jāmācās. Rezultātā tie, kam nav talants mācās un pārspēj tos, kuriem ir talants. Tieši tā notiek visbiežāk. Ja izdodas savienot talantu ar raksturu, tad tā ir bomba. Tas notiek reti. Tātad Vidzemes šoseja. Braucot ārā no Rīgas, nedaudz aiz Depo, labajā pusē ir uzcelts veikals “Sky”. Tas ir delikatešu veikals, kur ir dārgākas cenas, labāka produkcija, labāka apkalpošana. Visi runā par taupības režīmiem, enerģijas sadārdzinājumu, Ukrainas karu, vīrusa pandēmiju, visur jāekonomē, viss jāsamazina, bet tai pašā laikā atveras dārgs veikals. Es priecājos, ka tas ir man pa ceļam uz Līgatni un noteikti tajā iebraukšu. Neesmu “Sky” veikala cienītājs, esmu bijis tur tikai dažas reizes. Tagad gan tur iebraukšu biežāk, jo tas man ir tieši pa ceļam. Ne par to ir stāsts, bet fakts, ka šie cilvēki to dara. Kur ir tā “sāls”- kamēr citi raud un ņaud un žēlojas, ka nevar pavilkt, viņi ver vaļā dārgu veikalu. Kāpēc daudzi nevar izvilkt? Nu skaidrs, ka valdība ir vainīga. Draugi, valdība nav vainīga. Valdība ir vainīga, ka dara tādas lietas, kas bremzē uzņēmējdarbību un padara gandrīz neiespējamu, bet tie, kuri ir iemācījušies dažus elementārus principus, kā vīzija, degsme, tie arī krīzes laikā atvērs veikalus, kuros cilvēki nāks un atstās savu naudu. Tie ir cilvēki, kuri ir iemācījušies pareizos principus, kuri deg par saviem veikaliem, savu produkciju, kuri zina vērtību savai nodarbei, tam, ko viņi dara. Viņi nebaidās ieguldīt naudu un vēl atvērt veikalus. Aizvakar bijām Viesītē un vakar Alūksnē, Gulbenē un Balvos uz aizlūgšanu dievkalpojumiem. Gulbenē vietējā vadītāja ar savu vīru aizveda mūs paēst. Tā ir Gulbene! Atceries filmu “Limuzīns Jāņu nakts krāsā”?

- “Kā tevi sauc?”

- “Lāsma.”

- “No kurienes tu būtu?”

- “No Gulbenes.”

 

Padomā, Gulbene! Tur bija kapi un tiem pretī guļbūves ēka, milzīga priekš Gulbenes. Kafejnīca “Kantes krogs” ar ļoti labiem ēdieniem, lielām porcijām. Oficiantes gan kā visur – aizmirst, kas ir pasūtīts. Gulbenē bija jaunas oficiantes, visi strādāja, pilns ar mašīnām. Gulbenē! Blakus kapiem uztaisīt populārāko kafejnīcu vai restorānu! Gulbenē vispār nav cilvēku, tu zini to, vai ne? Alūksnē, Gulbenē nav cilvēku. Tikai Rīgā ir cilvēki, Liepājā un Ventspilī nedaudz palikuši un Daugavpilī daudz krievu. Ir kādas vietas, kur cilvēki koncentrējas, bet attālākie rajoni parasti cieš visvairāk. Arī demogrāfija tur ir visvājākā, jo cilvēki izbrauc uz ārzemēm vai Rīgu. Tieši tur uzcelta tāda kafejnīca un pilna ar cilvēkiem. Nu vismaz sestdienā. Kurš to izdomāja? Gulbenē, kur cilvēku nav, pretī kapiem uzcelt tādu namu un būt pārliecinātam, ka cilvēki tur nāks un ēdīs. Tas nav temperaments, tās ir iemācītas lietas, principi. Tu redzēsi, uzcelsi, degsi par to un šo namu piepildīsi ar cilvēkiem. Tu dabūsi tādus pavārus, kuri gatavos labus un garšīgus ēdienus, tu to visu izdarīsi, stāvēsi un kritīsi, bet tavs uzņēmums darbosies. Ainārs Šlesers teica, ka paēdis vilks nemedī. Cilvēkiem ir jāstrādā. Iedomājies, kā dzīvo daudzi latvieši?! Pastrādā un sēž uz pabalsta, pastrādā un atkal pabalsts. Ko valsts ieaudzina savos cilvēkos? Nestrādāt un dzīvot uz pabalstiem. Skaidrs, ka ir atsevišķi gadījumi, kad pabalsts ir vajadzīgs, piemēram, invaliditāte un tamlīdzīgi gadījumi. Izglītības sistēma, kurai būtu jāmāca cilvēkus, ražo ierēdņus, kuri kalpos sistēmai, kuriem nebūs pareizu principu, savas domāšanas, viņi nebūs veiksmīgi, nekad nebūs uzņēmēji, bet gan skrūvītes, kas izpilda savu vietu mehānismā. Tur jau vairs nav nozīmes, kristīgs vai nekristīgs – vienkārši kaut kādās monstru organizācijās ieņems savu daļu. Tādas diemžēl ir arī labākās augstskolas pasaulē. Kā Ainārs Šlesers apliecināja, ka arī Oksfordas un Kembridžas universitātes gatavo ierēdņus un maksā vēl naudu, lai mācītos. Kāpēc? Viņiem vienkārši vajag šos ierēdņus, kuri uztur sistēmu. Kur ir sāls? Apmācībā, ko tev māca un ko tu mācies. Es neesmu pret to, ka ir jāiet skolā. Nē, nekādā gadījumā! Mums ir jāiet, jāmācās, bet vecākiem ir jāskatās, jāatrod mācību iestāde, jārūpējas, lai bērns iegūst tādu izglītību, kura ir balstīta uz talantiem, veiksmes un Bībeles principiem tā, lai bērns atrod to, kas ir viņa un uz 100% var realizēt savu potenciālu, nevis iet un strādāt pie kāda biezā kantorī vai valsts iestādē. Nav tā, ka ir slikti strādāt valsts iestādē, bet tas ir zemākais līmenis. Pašam strādāt ir augstāks līmenis. Valsts iestādē strādājot, savā vietā ir jāprot sevi pierādīt un izaugt, nevis vienkārši atstrādāt savas stundas. Arī ja tu esi ielikts valsts sistēmā, ir svarīgi darīt to, kas ir tavs un arī tur ir jāprot nevis vienkārši izmantot kaut kādas zināšanas. Ir jābūt zināšanām, kā izaugt savā profesijā, izdarīt maksimāli labi un aizsniegt cilvēkus, padarīt sabiedrību labāku un saņemt par to atalgojumu.

Pirmkārt, mums nav vajadzīgi ierēdņi, nē, nu tā jau viņi vienmēr būs vajadzīgi un viņu arī nekad netrūkst, bet mums ir vajadzīgi līderi, kas paši spēj iet uz panākumiem. Mācība ir izšķirošā.

Kad nu Viņš bija divpadsmit gadus vecs, tad tie pēc svētku ieraduma gāja uz Jeruzālemi. Un, kad svētku dienas bija pagājušas, tad, tiem atkal uz mājām ejot, bērns Jēzus palika Jeruzālemē, un Jāzeps un Viņa māte to nezināja. Tie gāja atpakaļ, [..] lai To meklētu. Un pēc trim dienām tie Viņu atrada Templī sēžam starp mācītājiem, tos klausoties un tos jautājot. (Lūkas evaņģēlijs 2:43-46)

Viņi domāja, ja Jēzus ir pie radiem vai pie kādas citas kompānijas, un, kad tie attapās, atrada to sēžam templī. Draugi, Jēzus mācījās. Jāatzīst, ka Jēzus mūs ietekmē. Viņš ir visietekmīgākais cilvēks/Dievs pasaulē. Nav otra ietekmīgāka par Viņu. Bībele ir visvairāk iespiestākā grāmata. Jēzus mācījās, un tāpēc Viņš kļuva par to, ko Viņš kļuva.

Un Jēzus staigāja pa visu Galileju, mācīdams viņu sinagogās un sludinādams Valstības evaņģēliju un dziedinādams. (Mateja evaņģēlijs 4:23)

Trīs lietas: mācīja, sludināja un dziedināja. Kas ir vairāk? Mācīja un sludināja. Es tev vēl varu pierādīt no Bībeles.

Kad Viņš ļaužu pulku redzēja, Viņš uzkāpa kalnā un nosēdās, un Viņa mācekļi sapulcējās pie Viņa. Savu muti atdarījis, Viņš tos mācīja. (Mateja evaņģēlijs 5:1-3)

Vairākās lapaspusēs, vairākas nodaļas. Kalna sprediķis, kas aizņem ļoti lielu daļu no Mateja evaņģēlija. Jēzus prioritāte bija mācīt. Kad Viņš dziedināja cilvēkus, ar viņu kopā bija Viņa mācekļi. Ar savu piemēru mācīja arī mācekļus. Faktiski, viņa galvenais atnākšanas mērķis bija mācīt. Ne tieši mācīt, bet izglābt katru cilvēku, lai Dieva valstība nāk. Bet veids, kā to izdarīt – caur mācīšanu. Cik svarīgi ir nekoncentrēties uz kaut ko otršķirīgu, dažādām parādībām un izpausmēm, bet koncentrēties uz mācību.

Mēs visi esam mājas grupiņās. Kā ir uzbūvēta mājas grupiņa? Ja tu vēl neesi sapratis, tad es tev to iemācīšu. Pirmkārt, mājas grupiņā apmēram piecas desmit minūtes ir ledus laušana. Kāpēc? Lai cilvēks normāli varētu sākt lūgt un slavēt Dievu. Iejusties atmosfērā, parunāties ar cilvēkiem. Slavēšanas, pielūgsmes laiks: kāds uzliek mūziku vai paspēlē uz ģitāras. Tā ir Dieva pielūgsme. Kas grupiņā ir svarīgākais? Ir arī ziedošana un droši vien daudzi domā, ka tā nauda ir svarīgākais vai tā dziedāšana. Redzi, ne slavēšana, ne ledus laušana, ne vīzija, ko jūs beigās pārrunājat, nav svarīgākais. Aizlūgšanas daļai arī ir iedalīts laiks, kad lūdz par cilvēkiem un viņu vajadzībām. Grupiņās lūdz arī par draudzes vajadzībām. Pats svarīgākais mājas grupiņā, pašā centrā ir Dieva vārda iztirzājums. Iztirzājuma mērķis ir, lai katrs cilvēks atnāktu pie secinājuma, kas viņam ir jāmaina. Lai katrs saprastu, kā viņš to iedzīvinās savā dzīvē. Centrā ir mācība. Mājas grupiņa nav paredzēta tikai draudzībai, bet centrā ir mācība. Un mācības centrā ir Kristus.

Un Tas Kungs sacīja uz Mozu: [..] “Turiet sabatu, jo tas jums ir svēts; kas to nesvētī, tam mirtin jāmirst.” (2. Mozus grāmata 31:12, 14)

Šī ir rakstu vieta, no kuras radās šis sprediķis. Nāves sods par to, ka tu neturi sabatu. Jautājums, vai tauta pildīja baušļus, sabatu, noteikumus, visu ko Mozum Dievs deva kalnā? Viņi to neizdarīja. Protams, kādu laiku viņi gāja, bet pēc tam atkrita. Vēl Tas Kungs runāja, ka “tā ir stūrgalvīga tauta” (5. Mozus grāmata 9:13). Kad Stefanu nomētāja ar akmeņiem, viņš farizejiem pateica, ka viņi vienmēr ir bijuši stūrgalvīgi. Nāves draudos jūs nekad neesat paklausījuši. Iedomājies, ir nāves sods par baušļa pārkāpšanu, bet viņi tāpat pārkāpj. Kas var palīdzēt, lai cilvēks no iekšas izmainītos? Kas var palīdzēt, lai viņam nebūtu vajadzīgi tādi bargi likumi kā Vecajā Derībā? Tagad tā, protams, nav, Jēzus ir visu pamainījis.

Bet Es jums saku: ikviens, kas uzskata sievu, to iekārodams, tas ar viņu laulību jau ir pārkāpis savā sirdī. (Mateja evaņģēlijs 5:28)

Jēzus ķērās pie saknes, pie desmitā baušļa: tev nebūs iekārot. Tev nebūs savā domāšanā vispār veidot kaut kādas shēmas un modeļus, kā gribētu rīkoties pretēji Dieva gribai. Kā tas ir iespējams? Man ir 110% pārliecība un es to redzu Dieva vārdā, ka ir tikai viena iespēja – iemācīties. Ieaudzināt savos bērnos, runāt, mācīt par to. Tad, kad vecāki kaut ko māca, tad bērni viņiem prasa, kāpēc nevar šito vai to un viņi tik atbild, ka nevar, bet paši līdz galam nesaprot, kāpēc. Daudz grūtāk ir bērnam izskaidrot, jo tas aizņem daudz laika, bet, ja tu nesāksi saviem bērniem skaidrot motīvu, kāpēc vajag to vai šito, tad šim bērnam būs tāpat kā visai šai Izraēla tautai. Vienalga, kādi sodi tiks piedraudēti, viņš tāpat tā nedarīs. Ir jāiemācās, kāpēc. Katrs cilvēks pēc būtības ir egoists. Katram cilvēkam ir jāierauga labums, kas notiks, ja viņš tā nedarīs vai arī, ja viņš tā darīs, tad kāds būs viņa labums. Padomā, tu uzzināji internetā, ka ir nomirsi Elizabete II. Ko tu darīji? Tev maksimums nobira viena asariņa. Un tu turpināji tālāk gatavot ēst, cept olu kulteni, tava dzīve iet tālāk. Un, ja medijos tev to atkal neatgādina, tad tu par to Elizabeti II būsi jau sen aizmirsis. Būtu kaķītis nomiris, būtu ilgāka asariņa. Piemēram, nomira tuvāks cilvēks, tu zini, par ko tu sēro? Tikko viņš bija, bet nu vairs nav, jo viņš bija daļa no tavas dzīves. Cilvēkiem bieži uzrodas tādas domas, kā tad tas mirušais viņu varēja atstāt vienu, jo domā tikai par sevi. Tāpēc šo arī vajag mācīt. Cilvēkam ir jāsaprot mehānisms, kāpēc ir jātur sabats. Kāpēc jātur sabats? Tāpēc ka bez būšanas draudzē tu nevari iemantot mūžīgo dzīvību. Kāpēc man vajag mūžīgo dzīvību? Tāpēc lai nebūtu ellē. Nu kāpēc man vajag draudzi? Tāpēc ka viena pagale nedeg. Visas lietas ir jāizprot, jāiemācās un jāmācās. Āmen. Jaunajā Derībā ir papildus stimuls, ka Jēzus visu dara jaunu, pieņemam Jēzu kā savu glābēju.

“Kas ir Kristū, tas ir jauns radījums; kas bijis, ir pagājis, redzi, viss ir tapis jauns” – es esmu jauns cilvēks, bet arī šis ir jāmācās. Kas tu esi Jēzū Kristū? Pagājušo svētdien stāstīju, kas notika pie krusta. Es pieņēmu Jēzu par savu glābēju, un mana dzīve izmainījās. Kas tavā dzīvē izmainījās? Kas vispār ir jāizmaina tavā dzīvē? Ko tu vari, kādas ir tavas privilēģijas? Nepārtraukti ir jāmācās un jāatgādina. Kāpēc mums ir vakarēdiens? Jo vakarēdienā mēs savienojamies ar Kristus miesu? Kādas muļķības! Nekādā vakarēdienā tu nesavienojies ar Kristus miesu. To kurienes tas viss nāk? No nezināšanas. Mums pagājušo nedēļu bija kristības. Nokristījās aptuveni 30 cilvēki. Bija forši, drīz dabūs apliecības. Es vienmēr mācu, ka kristībās nekas netiks, jo cilvēki bieži tā domā, ka, ja viņi nokristīsies, kaut kas notiks. Izmaiņas tevī dara Kristus un tas, ka tu mācies. Pirmkārt, Kristus upuris, un pēc tam tu mācies Kristus upura nozīmi, un kā tu praktiski to vari pielietot. Tas viss ir jāmācās un citiem jāmāca. Kāds ir šodienas sprediķa nosaukums? Kāpēc ir svarīgi mācīties un mācīt? Kad tu māci citus, tu mācies pats. Tāpēc ar visu labo, ko tu esi ieguvis, dalies ar citiem. Kad Jēzus ļaužu pulku redzēja, nosēdās, un mācīja.

Un piesteidzies Filips dzirdēja viņu lasām pravieti Jesaju un sacīja: "Vai tu arī saproti, ko tu lasi?" Bet viņš atbildēja: "Kā gan to varētu, kad neviens mani nepamāca?" Un viņš lūdza Filipu iekāpt un sēsties viņam līdzās. (Apustuļu darbi 8:30-31)

Etiopiešu galminieks ceļo pa tuksnesi, šķirsta Bībeli un neko nevar saprast. Viņš tikko bijis uz jūdu svētkiem un neko nesaprot. Šķirsta Jesajas grāmatu un nesaprot, kas tur rakstīts. Un Filips, garām dodoties, pamācīja etiopietim Bībeli un beigās viņš arī nokristījās. Aizbrauca uz savu zemi un tur izcēlās kristīgā atmoda. Lai saprastu Bībeli, vajag palīgmateriālus un cilvēkus, kuri tev paskaidro. Tu domā, ka es tāds gudrs esmu kļuvis pats no sevis? Nē, tās ir grāmatas, cilvēki, mācītāji, viedokļi apkārt man, caur kuriem es esmu ieguvis veselīgu kristīgo mācību. Nevis tikai un vienīgi lasot Bībeli bez citu palīdzības. Starp citu tā lielā, brūnā Bībele ir ļoti forša, jo tur iekšā ir Bībeles komentāri, cilvēcīgi komentāri. Tie jau ir cilvēki, no kuriem mēs mācāmies. Ne jau Dievs ar savu pirkstu rakstīja Bībeli, bet gan cilvēki.

Un Mana tauta iznīkst kopā ar viņiem aiz atziņas trūkuma, un tā negrib neko mācīties. (Hozejas grāmata 4:6)

Līdzīgi kā ar obligātā iepirkuma komponentu (OIK), jau pats vārdu savienojums ir nesaprotams. Vienīgais, ko tu saproti, ka tev vairāk jāmaksā. Kariņš jau paziņoja, ka atcēla OIK pirms vēlēšanām, lai tik balsotu par viņiem. Tas viss ir kapeikas, salīdzinoši ar vispārīgo sadārdzinājumu. Plus šī OIK cena, ko atmaksās valsts, tas viss ir ļoti saistīts ar Latvenergo, un tas viss tiks iekļauts rēķinā. Un cilvēki tik domā, ka visu atcēla, bet tā īsti nav, jo cilvēks nemācās, neiedziļinās un  neizprot visu, kas notiek.

“Un tādēļ dod Savam kalpam gaišu sirdsprātu, lai viņš varētu būt soģis pār Tavu tautu un lai varētu atšķirt labu un ļaunu, jo kas gan lai spētu pārvaldīt šo Tavu lielo tautu?" [..] “tad Es tev došu, kā tu esi vēlējies: redzi, Es tev dodu gudru sirdi un tik sapratīgu, ka tāds, kāds esi tu, nav vēl neviens cilvēks bijis priekš tevis un tev līdzīgs necelsies arī pēc tevis. Un tādēļ, ka tu to neesi lūdzis, Es tev došu arī bagātību un godu: un tāda kā tu starp ķēniņiem nebūs visā tavā mūžā.” (1. Ķēniņu grāmata 3: 9;12-13)

Vispirms draugi, mums vajag mācīties un tad būs visas pārējās lietas. Lūk, ko nozīmē Jēzus vārdi.

Skataities uz putniem gaisā: ne tie sēj, ne tie pļauj, ne tie sakrāj šķūņos, un jūsu Debesu Tēvs tos baro. Mācaities no puķēm laukā, kā tās aug: ne tās strādā, ne tās vērpj. Salamans visā savā godībā nav tā bijis apģērbts kā viena no tām. (Mateja evaņģēlijs 6:26;28-29)

Dievs viņus baro. Bet tu mācies gudrību, lieto principus, ko esi iemācījies. Nevis tā vienkārši izglītības sistēmā, ko tev baro, to tu paņem, nē, pirmkārt, tā ir kristīgā mācība. Otrkārt, uz Bībeles balstīti veiksmes principi. Viss. Tu viņus mācies un ne tikai zināšanai, bet, ka tās tiek izmantotas šeit pat, draudzē. Ja tu esi grupas vadītājs, tad tā ir iespēja kļūt par vēl labāku grupas vadītāju. Tikai praksē darot, tu vari kļūt par tādu. Ir iespēja uzrunāt cilvēku uz ielas ar flajerīti, ja tu to nedarīsi, tu nekad neiemācīsies komunicēt ar cilvēkiem. Tad, kad tu iesi pie svešiem cilvēkiem, pārvarēsi bailes, uzrunāsi cilvēkus, tu sāksi saprast, kā ar cilvēkiem labāk runāt ne tikai teorētiski, bet arī praksē. Un pēc šādas skolas tev savās personiskajās lietās būs daudzreiz vieglāk kaut ko sasniegt. Draugs, šeit ir tāda skola, tāda mācība. Tauta negrib mācīties, bet mēs gribam mācīties.

Un Jozua, Nūna dēls, bija pilns gudrības gara, jo Mozus bija uzlicis savas rokas uz viņu. (5. Mozus grāmata 34:9)

Būtu jau labi, ja pietiktu, ka uzliek rokas un tu būtu gudrības pilns. Tas, ka Mozus bija uzlicis rokas, nozīmē to, ka Jozua mācījās no Mozus, Jozua bija kopā ar Mozu. Tieši Jozua bija tas, kurš mantoja Mozus amatu, iegāja apsolītajā zemē un ieveda tur arī izraēliešus. Jozua mācījās no Mozus. Draugi, pamatā mēs atkal nonākam pie mācības. Par Daniēlu ir rakstīts.

[...] Savās zināšanās, apķērībā un asprātībā bija desmitreiz pārāki par visiem [..] visā viņa valstī. (Daniēla grāmata 1:20)

Kāpēc? Jo viņš bija mācīts. Kļuva par premjerministru un pārdzīvoja ķēniņus, tā laika varenākās impērijas valdībā, vadībā. Vai tu esi lasījis Bībelē par ķēniņu Jošafatu? Ķēniņa Jošafata laikā bija atmoda un tika sadedzināti visi šie Baāla altāri un tika atjaunota kalpošana Dievam. Un, lūk, kas ir rakstīts par viņu:

Un tie mācīja Jūdā, un tiem līdzi bija tā Kunga bauslības grāmata, un tie gāja apkārt pa visām Jūdas pilsētām un mācīja tautu. (2. Laiku grāmata 17:9)

Viņi mācīja tautu. Atmoda slēpjas atmodā, nevis Dieva gara nonākšanā, bet mācībā. Kristus pieņemšana ir tikai sākums, pamats, pēc tam tu māci un mācies. Ja tu pēc tam nemācies, tad ir tās interesantās kristiešu grupas, ko tik to vien dara, kā ķer emocijas. “Palūgsim Dievu, mēs gribam ko sajust, palūgsim Dievu, mēs gribam ko piedzīvot, palūgsim Dievu, gan jau Dievs darīs.” Ir jāmācās un praktiski šīs zināšanas jālieto. Cik svarīga ir mācība, cik svarīgi apmeklēt Bībeles skolu! Tiklīdz cilvēks pieņēmis Kristu par savu glābēju, uzreiz katrs, kurš nav izgājis skolu, pirmdien ir jābūt Bībeles skolā. Svarīgi, ka esi klātienē, nevis neklātienē.

Veselu gadu viņi pulcināja draudzi un daudzus mācīja; un Antiochijā vispirms mācekļus sauca par kristiešiem. (Apustuļu darbi 11:26)

Antiohijas draudze bija Pāvila draudze, tā bija viņu komanda. Kā izveidojas pirmā draudze? Pulcināja draudzi un mācīja, un Antiohijā vispirms mācekļus sauca par kristiešiem. Pāvilam bija skola Efezā, ja esi lasījis Efeziešiem vēstulē, tur izcēlās atmoda tā, ka cilvēki nesa burvju grāmatas par milzīgām summām, burvju priekšmetus, tas bija viss milzīgā vērtībā, viņi dedzināja publiski pilsētas laukumā.

Pāvils Efezā sludināja, un tā kā daudzi nocietināja savas sirdis un neticēja, viņš no tiem aizgāja un ņēma mācekļus savrup, ik dienas sludinādams skolā, ilgāku laiku, ik dienas, Tiranna skolā. [..] Daudzi kļuva ticīgi, atzinās savos grēkos, un labs skaits bija to, kas bija nodarbojušies ar burvju mākslu sanesa grāmatas, sadedzināja visu acu priekšā, un tā mācība auga un kļuva stipra tā Kunga spēkā. (Apustuļu darbi 19:9;18-20)

Pareizi, ka mēs kļūstam gudrāki? Brīnumi ir labi, ja Dievs dod, bet daudz svarīgāk ir mācība un mācīties. Kad tu sēdi dievkalpojumā, tu mācies, kad sēdi mājas grupiņā, tu mācies, kad tu to pielieto praksē, tu atkal mācies un māci arī citus.

“Tāpēc eita un darait par mācekļiem visas tautas, tās kristīdams Tēva, Dēla un Svētā Gara vārdā. tās mācīdami turēt visu, ko Es jums esmu pavēlējis. [..]” (Mateja evaņģēlijs 28:19-20)

Kāds ir mūsu uzdevums? Mācīties un mācīt – tā ir Kristus lielā pavēle. Mājas grupa ir unikāls instruments. Tas, ka tev ir pašam personīgas attiecības ar Dievu, tas ir unikāli, tas, ka mums ir dažādas grāmatas, ir unikāli, mēs varam mācīties, tas, ka mēs varam praktizēt arī šodien, ka varam iet uz ielām, sludināt, rīkot pasākumus un to mācību dot cilvēkiem kā pieejamu, draugi, tas ir unikāli. Tieši tā arī nāk debesu valstība.

Un tie pastāvēja apustuļu mācībā un sadraudzībā, maizes laušanā un lūgšanās. (Apustuļu darbi 2:42)

Kas ir svarīgākais? Tie pastāvēja mācībā, jo mācība ietver gan sadraudzību, gan vakarēdienu, gan daudz citas labas lietas. Mūsu draudzē ir sava mācība, kas atbilst Bībeles kontekstam. Pamatmācība ir vienāda, stils un temperaments, draudzes noteikumi atšķiras katrā draudzē, kā kurš sēž, kādu mūziku spēlē.

Braucot uz Viesīti piektdien, sanāca braukt garām Pļaviņu HES, es ieliku video. Tur bija iespēja piebraukt, bet tur bija arī tunelis, kur cauri jābrauc, varbūt vienīgais tunelis Latvijā, tur varēja izkāpt ārā, pieiet. HES ir iespaidīga, liela, es izkāpu ārā un tur tie lielie elektrības stabi, čirkst elektrība, man emocijas bija un nodomāju, ka es pateikšu, ko es domāju. Pateicu, ka pa vadiem elektroenerģija tiek pievadīta cilvēkiem mājās no sadales tīkliem pa tiešo, bet cenas iet caur biržu, un mēs pārmaksājam paši savu saražoto enerģiju. Un cilvēki šēroja, cilvēkiem patika. Ko es izdarīju ar video? Ar video atklāju patiesību. Kas nosaka vēlēšanu rezultātus? Tas, ko cilvēkiem iemāca, kādu informāciju viņiem iemāca. Mācība ir izšķiroša. Mēs pērkam elektrību dārgāk, bet paši ražojam. Bija arī negatīvi komentāri.

Latvijā medijos raksta, tas bija 2016. gadā, kurā Latvija kopā ar TEC, ar hidroelektrostacijām visa gada garumā saražojam 110 procentus enerģijas. Mēs spējam saražot tik, cik mums ir nepieciešams. Mēs paši spējam ražot un lietot, nebarojot tos liekēžus. Visi tie negatīvie komentāri, to daļa ir apmācīti atalgoti cilvēki, kas to vien dara no rīta līdz vakaram, viņi saņem algu par to, ka viņi komentē. Caur komentāriem cilvēki mācās. Lūk, kāpēc ir svarīgi tev komentēt. Soctīkli ir lielisks instruments, kurā arī mēs varam mācīt, un tam pat ir pretestība.

Ja tu ieslēgsi Krievijas kanālus, rāda Krievijā ražotas kara filmas, man arī patīk, un zini, kad bija karš? Holivudas filmas par karu ir retas, bet vai Amerika ražo dienā pa vienai kara filmai? Kāpēc Krievija ražo, kāpēc viņi to dara? Karš ir beidzies, bet viņi vēl joprojām ražo filmas par Lielo Tēvijas karu. Un filmas ir daudzas labas un interesantas. Viņi māca, pirmkārt, savu tautu un visus krieviski runājošos visā pasaulē. Māca, kas viņi ir, ko viņi ir uzvarējuši un kas viņiem vēl būs jāizdara. Viss ir ļoti vienkārši. Es noskatījos Betmena jaunāko filmu, man patika, bet es neiesaku jums skatīties. Kas mani pārsteidza, tur nebija zēns ģimenē, kur tētis un tētis ir, tur nebija ķīnietis, nēģeris, baltais, dzeltenais, tur bija dažādi, bet normāli. Ļoti drūma, visas filmas garumā intriga, kas būs, Betmens savaldīgs, nesit nevienu bez iemesla, pa gaisu nelidoja, un ja lidoja, viņš krita un sasitās. Es nereklamēju šo filmu skatīties, bet brīžiem man patīk paskatīties. Nebija šie elementi tur iekšā, vienai galvenajai varonei bija draudzene, viņas dzīvoja vienā mājā, bet tas ir viss, bet nekas neliecināja, ka viņām ir kādas attiecības, meitenes jau dzīvo kopā vienos dzīvokļos, tas jau būtu par traku, ka ar vīriešiem vairs nedraudzējas, bet nekur nebija šis elements.

Visās šajās jaunajās filmās ir viendzimuma ģimene un visas tautības, visās jaunajās filmās tas ir iekļauts. Vai režisors to vēlās? Es domāju, ka, nē, bet viņš finansējumu nedabūs, ja viņš to neieliks, attiecīgi – nevarēs savu filmu izvirzīt, ja neievēros šos punktiņus, kas šobrīd globāli notiek. Kāpēc viņi to dara? Tie, kas iet uz ielām un dala flajerus šodien, kas notiek, kad tu uzrunā jauniešus un pasaki par dabisku ģimeni. Ko jaunieši atbild? No kurienes tas ir? Skola – tas ir viens, grāmatas – tas ir otrs, trešais ir filmas. Tas tiek iebarots caur popzvaigznēm, estrādi, un viņi pieņem kā normalitāti. Lūk, es centos tev pienest, ka mācība ir izšķiroša, un tāpēc droši var teikt, tu esi pareizā vietā un pareizā laikā. Iet uz ielām ar flajeriem, tas ir vienīgais pareizais, ka tu šodien vari to darīt, kaut ko iekomentē, kad mājas grupiņā pārrunā Dieva vārdu, pārrunā nākamās vēlēšanas, kad tu izsūti videoklipu saviem draugiem, tu viņus māci, tu sludini cilvēkiem, un tas ir vienīgais, uz kā pamata var notikt pārmaiņas, kad mēs katrs pats uzņemamies savu atbildību un izdarām to, ko varam izdarīt.

Mācītāja Mārča Jencīša sprediķi “Kāpēc ir svarīgi mācīties un mācīt?” pierakstīja un rediģēja draudzes “Kristus Pasaulei” redakcija

Kas notika pie krusta?

Publicēja 2022. gada 6. sept. 12:43Elīna Ziediņa   [ atjaunināts 2022. gada 9. sept. 12:22 ]

Ziņas datums 06.09.2022.

Dievkalpojums nozīmē, pirmkārt, pielūgt Dievu, slavēt Dievu, pateikties viņiem. Otrkārt, saņemt no Viņa vārdu. Mēs šodien saņemsim ne tikai Dieva vārdu, bet arī motivāciju, kā realizēt Dieva principus dzīvē. Mēs ikviens, lietojot šos principus, varam gūt panākumus. Bet, pirmkārt, Marka evaņģēlija 8.nodaļas 36. pantā ir rakstīts:

Jo ko tas cilvēkam palīdz, ka viņš iemanto visu pasauli un zaudē savu dvēseli? (Marka evaņģēlijs 8:36)

Pirmkārt, ne politika ir pats svarīgākais, ne nauda ir pats svarīgākais, ne kas cits ir svarīgākais, bet vai tu personīgi pazīsti Kristu? Jo ko tas līdz, ka mēs iemantojam visu pasauli, bet zaudējam savu dvēseli? Es gribu iedrošināt un atgādināt, kā to saka Pēteris savā vēstulē:

Jo, kamēr esmu šinī mājoklī, es turu par savu pienākumu jūs modināt ar atgādinājumiem. (2. Pētera vēstule 1:13)

Viņš domā, kamēr viņš vēl dzīvo virs zemes, kamēr viņš nav atstājis šo zemi un iemantojis debesis, viņš modina ar atgādinājumiem. Modināt ar atgādinājumiem.

Kas tad notika pie krusta?

Pats svarīgākais, pats pamats, visas kristietības pamats ir ārkārtīgi liels spēks, Kristus upura spēks, Kristus nāves un augšāmcelšanās spēks. Kas tad notika pie krusta un kā šis notikums var ietekmēt mūsu dzīves?

Lūkas evaņģēlija 22. nodaļā ir aprakstīts, kā Jēzus mācekļiem deva vakarēdienu.

Un, maizi ņēmis, Viņš pateicās, pārlauza to un tiem to deva, sacīdams: "Tā ir Mana miesa, kas par jums top dota. To darait Mani pieminēdami!" Tāpat arī biķeri pēc vakarēdiena, sacīdams: "Šis biķeris ir jaunā derība Manās asinīs, kas par jums top izlietas.” (Lūkas evaņģēlijs 22:19-20)

Viņš deva maizi un vīnu. Viņi baudīja to šaurā lokā. Viņš pateicās, pārlauza, un tiem to deva, sacīdams: “Tā ir mana miesa, kas par jums dota, to dariet, mani pieminēdami.” Esmu dzirdējis, ka cilvēki reizēm saka, es baudīšu vakarēdienu, dzeršu šo vīnu un baudīšu šo maizīti, kas simbolizē Kristus miesu, Kristus asinis. Draugi, tās nav Kristus asinis, un tā nav Kristus miesu. Tā ir parasta maize un vīnogu sula, sula tāpēc, ka ir tāds paradums kādās draudzēs, ka mācītājs izdzer to vīnu, kas paliek pāri. Gadās tā, ka pēc tam gribās vēl, tāpēc ir vīnogu sula, vīnogu produkts. Tās nav ne asinis, tā nav ne miesa, bet caur to mēs pieminām to, ko darīja Kristus, lai kaut reizi mēnesī mēs atcerētos šo notikumu. Tas būtu jādara ikdienā. Un tomēr Jēzus to ir iedibinājis, lai mēs to pieminētu un atcerētos īpaši šajā laikā, šajā dienā, kad mēs baudām vakarēdienu.

Kas tad notika pie krusta?

Jēzus pie krusta nomira un augšāmcēlās. Dievs sūtīja savu Dēlu, jeb Dievs nāca cilvēka miesā, nomira pie krusta, trīs dienas bija kapā un augšāmcēlās. Un ikviens, kas tam tic, kas tad notiek viņa dzīvē? Ko tas nozīmē?

Tādēļ, ja kas ir Kristū, tas ir jauns radījums [..]. (2. Korintiešiem vēstule 5:17)

Pats lielākais brīnums nav miesas dziedināšana, tas nav, ka kāds ir izlauzies politikā vai izlauzies no kādas finansiālas problēmas un kļuvis bagāts. Pirmkārt, jauna sirds, jauns radījums, jaunpiedzimšana. Tas ir brīnums. Lūk, tas ir lielākais brīnums, jauns cilvēks. Ja mēs ticam uz Kristu, kad mēs baudām vakarēdienu, mums ir jāatceras, ka mēs esam jauns cilvēks no tā brīža, kad esam pieņēmuši Kristu par savu Glābēju. Un tas ir pārdabiski. Zinot, ka tas ir pārdabiski, tajā pašā laikā Bībele saka, ka mums ir jānovelk vecais cilvēks un jāuzvelk jaunais cilvēks.

Ka līdz ar agrākās dzīves veidu jums jāatmet vecais cilvēks, kas savu kārību pievilts iet bojā, un jāatjaunojas savā sirdsprātā un jāapģērbj jaunais cilvēks, kas radīts pēc Dieva patiesā taisnībā un svētumā. (Efeziešiem vēstule 4:22-24)

Mums ir jāsāk domāt attiecībā pret to, kas mēs esam Kristū. Kāds tad ir šis jaunais cilvēks?

Patiesi, patiesi Es jums saku: kas Manus vārdus dzird un tic Tam, kas Mani sūtījis, tam ir mūžīgā dzīvība, un tas nenāk tiesā, bet no nāves ir iegājis dzīvībā. (Jāņa evaņģēlijs 5:24)

Kad es biju mazs zēns, varbūt divi vai trīs gadi man bija, neatceros precīzi, bet es ļoti labi atceros, ka mani nodarbināja jautājums, kur es būšu tad, kad es nebūšu. Es domāju, ka līdzīgi daudzi bērni ir domājuši un es neesmu nekas īpašs. Arī pieaugušus cilvēkus nodarbina šis jautājums, kas būs tad, kad es vairs nebūšu? Es raustīju mammu aiz svārkiem un prasīju: “Kas būs, kad es vairs nebūšu?” Mamma, komjaunatnes garā tajā laikā audzināta, mūzikas skolas skolotāja, kas viņa ir arī šodien, ne komjauniete, bet skolotāja līdz pat šim brīdim. Un, pateicoties mammai, kas desmit gadus par mani lūdza Dievu, notika šis jaunpiedzimšanas brīnums. Pateicoties viņas lūgšanām, jo dzīvoju bezjēdzīgu dzīvi atkarībās. Līdz 30 gadu vecumam manu dzīvi faktiski var izsvītrot, paldies Dievam, ka šis laiks, kurā es esmu ar Kristu kā jauns cilvēks, kā cits cilvēks, šis laiks ir daudz garāks un lielāks nekā tas, kad es dzīvoju bez Dieva. Es dzīvoju sev un sabiedrībai kaitīgu, destruktīvu dzīvesveidu. Kad es mammai prasīju, kur tad es būšu viņa sacīja: “Nekas nebūs, jo pēc tam būs tikai tumsa.” Tā viņa domāja. Paldies Dievam, šobrīd viņa ir iepazinusi Kristu. Un Bībele saka tā, ka cilvēks sastāv no miesas, dvēseles un gara, bet dvēsele sastāv no prāta, no gribas un no emocijām. Miesa būs pāris metrus zem zemes, tur kukaiņi, vaboles un tārpi izdarīs savu darbu. Nav par to patīkami domāt, bet tā tas būs, ja tikai tu neizvēlēsies kremāciju.

[..] kamēr tu atkal atgriezies pie zemes, jo no tās tu esi ņemts: jo tu esi pīšļi, un pie pīšļiem tev atkal būs atgriezties. (1. Mozus grāmata 3:19)

Bet tavas domas, emocijas, tavs prāts un, pirmkārt, tavs gars dosies uz vienu no divām vietām. Tur, kur tu, dzīvojot šeit virs zemes, būsi izvēlējies. Ar Kristu tu iemanto mūžīgo dzīvību, par to otru daļu mēs labāk tagad nerunāsim, lai nesabojātu omu. Tātad mūžīgā dzīvība – man ir pārliecība, kur es būšu pēc nāves. To mums dod Kristus upuris, to dod ticība Viņam, un to dod, ka mēs atceramies vakarēdiena laikā, ko tas mums ir atnesis.

Kristus ir mūs atpircis no bauslības lāsta, mūsu labā kļūdams par lāstu, jo ir rakstīts: nolādēts ir ikkatrs, kas karājas pie koka. (Galatiešiem vēstule 3:13)

Vai precīzāk – karājas pie krusta. Tajā brīdī, kad Kristus mira pie krusta, viņš uzņēmās mūsu vājības, mūsu ciešanas, mūsu grēkus un arī lāstus. Vai tu apzinies, ka tavā dzīvē var būt lāsti? Gan uzlikti diemžēl, gan paša nopelnīti. Piemēram, manā dzīvē darbojās lāsts. Kāds? Es ļoti labi atceros, kad bija tāds žurnāls “Liesma”. Kāds atceras? Tas vēl ir padomju laiks, un man bija nenormāla interese par narkotikām, ar kurām man nebija nekāda sakara. Man tad vēl nebija nekāda sakara ar narkotikām. Tajā laikā vispār tādu lietu nevarēja ne iegūt, ne man bija tādas iespējas, ne man bija tādi draugi. Man bija it kā normāli draugi, it kā normāla vide, bet man bija interese. Atceros, bija tāds raksts par narkotikām un es no tās informācijas, kas tur bija, vienkārši ēdu no šī žurnāla, jo mani tas interesēja. Man ļoti interesēja alkohols, kad pirmo reizi es piedzēros, es dzert sāku vēlu, kādos 16 gados apmēram. Es tā piedzēros, man bija tik slikti, ka es teicu, ka es vairs nekad nedzeršu. Bet tā nebija problēma ar manu miesu, tā bija kāda iekšēja neizskaidrojama vilkme, es vēlējos dzert arī tad, ja man ir slikti. Es vēlējos dzert pie pirmās izdevības arī tad, ja tas ir destruktīvi man un citiem. Es to vēlējos, ja arī man nav atkarības no tā. Es to izskaidroju ļoti vienkārši. Mans tēvs bija alkoholiķis, viņš nomira, kad man bija četri gadi. Nomira no pārmērīgas alkohola lietošanas. Tādā ziņā viņš nebija slikts tēvs. Neko sliktu par viņu neatceros, bet vienu es zinu noteikti, viņš bija alkoholiķis un viņš nomira, kad man bija četri gadi. No viņa es mantoju šo vilkmi pēc atkarību raisošām vielām. Zini, 2000. gada 17. martā es pieņēmu Kristu un atzinu to, ko mēs šodien baudīsim, pieminam Kristus upuri. Es teicu: “Jēzu, piedod manus grēkus, ienāc manā sirdī un esi mans Kungs,” un notika brīnums. Es kļuvu par jaunu cilvēku. Saproti, ir cilvēki, kuri, piemēram, apmeklē anonīmo alkoholiķu biedrību. Ja viņi nenāk kopā, ja viņi izlaiž sava sapulces, es nesaku par visiem, bet pamatā, šī vilkme viņiem pastāv arī turpmāk. Viņi vienalga grib dzert. Viņi atturas, viņi iztur. Kad es gāju pie psihologa, kuram es teicu, ka man ir atkarība, viņš uzzīmēja tādu taisni un teica: “Tā te ir tava dzīve, te ir tava atkarība, te ir nogrieznis, šeit tu vari apstāties, bet līdz mūža galam tu būsi slims, alkoholiķis līdz mūža galam.” Līdz mūža galam slims alkoholiķis. Bet tajā dienā, kad es atzinu Kristu par savu glābēju, ir pagājuši 22 gadi, vairāk, jau ir aizgājis 23. gads. Man nevienu reizi nav bijusi ne mazākā vēlme pēc alkohola! Tu vari to saprast? Man nav bijusi ne mazākā vēlme pēc alkohola. Man nav bijusi ne mazākā vēlme pēc narkotikām. Man nav šādas vēlmes, mani tas neinteresē. Veikala plauktos tas mani neinteresē. Tas ir brīnums, ko patiešām var izdarīt Kristus! Tas ir Kristus upura nopelns, kad mēs ticam! Tas ir brīnums! No otras puses mums pašiem ir arī jādomā par sevi kā par tiem, ka esam jauns radījums. Šie lāsti ir salauzti. Jēzus pie krusta paņēma tos prom.

[..] Viņš reiz par visām reizēm nomiris grēkam, bet, dzīvs būdams, Viņš dzīvo Dievam. Jo mēs zinām, ka no mirušiem uzmodinātais Kristus vairs nemirst: nāvei nav vairs varas pār Viņu, tāpat spriediet arī jūs pār sevi, ka esat miruši grēkam, bet Jēzū Kristū dzīvojat Dievam. (Romiešiem vēstule 6:9-11)

Draugs, tu esi miris grēkam. Ko tas nozīmē? Tas nozīmē, ka tev ir paškontrole, ticībā uz Kristu tev parādās paškontrole, ka tu pats vari izvēlēties un dzīvot tādu dzīv,i kā tu vēlies.

Jo Dievs nav mums devis bailības garu, bet spēka, mīlestības un savaldības garu. (2. Timotejam vēstule 1:7)

Savaldības gars ir paškontroles gars, mēs paši varam izvēlēties dzīvot jēgpilnu un pilnvērtīgu dzīvi, sev, citiem un savai valstij. Āmen!

[..] jo pats Dievs darbojas ar Savu spēku jūsos, kas ticat. (1. Tesaloniķiešiem vēstule 2:13)

Pats Dievs darbojas jūsos kas ticat.

Viņš uznesa mūsu grēkus Savā miesā pie staba, lai mēs, grēkiem miruši, dzīvotu taisnībai; ar Viņa brūcēm jūs esat dziedināti. (1. Pētera vēstule 2:24)

Pie krusta Jēzus uzņēmās ne tikai mūsu grēkus, vājības, nespēku, Jēzus pie krusta uzņēmās arī mūsu sērgas un slimības. Tas neizslēdz, ka mums ir jāapmeklē ārstu, tas neizslēdz dažādus zinātnes sasniegumus, bet tas ietver to, ka mēs apzināmies sevi, domājam par sevi kā par absolūti dziedinātiem un veseliem cilvēkiem. Šeit, šajā vidē draudzē ”Kristus Pasaulei”, kaut kādas smagas slimības formas vispār es neesmu pat īsti redzējis. Mums vienmēr tas parasti iet garām. Vienīgais, kad visi paliks veci un sāks mirt, būs žēl, jo tā Dievs ir iekārtojis, ka dzīves ilgums virs zemes nav mūžīgs. Un tad mēs dodamies uz labākiem debesu mājokļiem. To brīdi es nezinu, tas brīdis pienāks, kad te visi tādi paliks galīgi krunkaini un smiltis sāks birt. Cerams, ka aiz sevis būsim izaudzinājuši jauniešu paaudzi, kas šodien mums netrūkst. Bet arī jums, jauniešu paaudze, pienāks vecums un tas būs drīz. Diemžēl. Bet mēs visi nomirsim savā nāvē. Tevi neskars nelaimes gadījumi, tu nenomirsi no slimībām, tu vienkārši aiziesi pie sava Debesu Tēva, mierīgi miegā vai kaut kā tamlīdzīgi un tad, kad tev būs simts gadi. Lūk, tas ir Dieva prāts, un tā par sevi vajag domāt. Lūk, tā vajag ticēt. Nezinu, kā būs patiesībā, bet tā vajag ticēt.

Draugi, es esmu dzirdējis un tu arī esi dzirdējis ka bieži kristieši saka, ka politika ir netīra, tur nav ko meklēt. Es skatos uz pasauli, kā cilvēki dzīvo pasaulē, es skatos uz kristiešiem, kā dzīvo viņi, diemžēl tu tam vari nepiekrist, bet es esmu novērojis, ka cilvēki ārpus draudzes ir stiprāki nekā draudzē. Es nerunāju par draudzi “Kristus Pasaulei”. Es nesen salaulāju pāri, kas nodzīvojuši kopā četrdesmit gadus laulībā. Nu ne jau vieglā laulībā, bet četrdesmit gadus. Šeit pat, draudzē, salaulāti cilvēki ir teikuši, ka pagāja viena nedēļa, teica, ka mums ir laimīga laulība. Pēc tam paiet trīs nedēļas, atnāk ar zilām acīm jau abi. Es pārspīlēju. Ar zilām acīm varbūt ne, bet kāds skrāpējums varbūt ir. Lūk, cilvēks, kurš ir draudzē, un kurš ir pasaulē. Kāda ir atšķirība? Redzi, panākumu veiksmes principi, kas ir bībeliski, kur Jēzus saka, ka “liek līt lietum un saulei pār ticīgiem un neticīgiem” (Mateja evaņģēlijs 5:45). Šie principi darbojas. Bet ko tas līdz, ka mēs iemantojam visu pasauli, bet dvēseli pazaudējam? Mums ir vajadzīga draudze, lai nepazaudētu dvēseli. Un Bībeles principi, lai gūtu panākumus ārpus draudzes sienām, ka tu esi nākamais politiķis, nākamais dekāns, ka tu esi profesors, ka tu esi biznesmenis, ka tu pelni miljonus. Tu nes kristīgās vērtības un nostiprini tās sabiedrībā. Dievs, svētī Latviju! Lūk, tas ir Dieva prāts, un, lūk, kas ir rakstīts attiecībā par to, kā kristieši uzskata, bet ko par to Bībele saka? Vakarēdiena laikā mums ir jāpiemin.

Jo jūs zināt mūsu Kunga Jēzus Kristus žēlastību, ka Viņš, bagāts būdams, ir tapis nabags jūsu dēļ, lai Viņa nabadzība kļūtu jums par bagātību. (2. Korintiešiem vēstule 8:9)

Jēzu pie krusta aplaupīja kareivji. Ko tas nozīmē? Ne tikai grēkus uzņēmās, ne tikai slimības uzņēmās, bet arī uzņēmās nabadzību. Viņš kļuva nabags, lai tu būtu bagāts. Es esmu bagāts! Āmen! Tu esi bagāts! Un tāds ir Dieva prāts. Un noslēgumā – tu esi svētīts.

Un, kad tu klausīdams klausīsi Tā Kunga, sava Dieva, balsi, [..] tad Tas Kungs, tavs Dievs, tevi jo augstu cels pār visām zemes tautām. (5. Mozus grāmata 28:1)

Un kāpēc gan ne? Esi dzirdējis “Latvija pirmajā vietā” 4000 zīmju programmā, un vispār programmā ir punkts, ka Latvija būs Ziemeļu Dubaija, uz kurieni cilvēki brauc, nevis bēg. Garīgi, ekonomiski, un sociāli svētīta valsts, kā Ziemeļu Dubaija, tas ir iespējams. Bet atslēga ir kur? Tajā, ka mums ir ticība, kas mēs esam. Ka mēs kā draudze iededzinām šo ticību cilvēkos sev apkārt. Ka tie zina, kas viņi ir, un ko tie var. Lai katrs ņem dalību, saskaņā ar Dieva gribu un Viņa prātu, celt savu valsti.

Un pār tevi nāks visas šīs svētības, un tās tevī piepildīsies, jo tu būsi klausījis Tā Kunga, sava Dieva, balsij. (5. Mozus grāmata 28:2)

Nāks pār tevi, par visām draudzēm, pār visiem konservatīvajiem, arī pār liberāļiem. Tikai viņiem būs jāpieņem lēmums nedaudz pamainīties. Pār tevi nāks visas šīs svētības.

Svētīts tu būsi pilsētā, un svētīts tu būsi uz lauka. Svētīts būs tavas miesas auglis, un svētīts būs tavas zemes auglis; svētīts būs tavu lopu auglis, tavu liellopu un tavu sīklopu pieaugums. Svētīts būs tavs grozs, un svētīta būs tava abra. Svētīts tu būsi ieiedams, un svētīts tu būsi iziedams. (5. Mozus grāmata 28:3-6)

Un Tas Kungs tavus ienaidniekus, kas vien pret tevi celsies, nonāvēs tavā priekšā: pa vienu ceļu tie pret tevi izies, bet pa septiņiem ceļiem tie no tevis bēgs. (5. Mozus grāmata 28:7)

Tev ir ienaidnieki? Īpaši tagad pirms vēlēšanām? Šeit ir mūsu cīņu biedri, kā mēs viens otru saucam, “Latvija pirmajā vietā”. Un it īpaši šajā laikā ir nelabvēļi, konkurenti jeb vienkārši tādi cilvēki, kuriem nekas nav svēts, un kuri uzbrūk un ķengājas. Mums nav jānovēl, lai tas Kungs nonāvē, bet galu galā Viņš novāks tos no tava ceļa. To, ko viņi tev darīs, tu tikai izmantosi kā tramplīnu jaunām uzvarām.

Un Tas Kungs pavēlēs svētībai, ka tā būs ar tevi tavās klētīs un pie visa, pie kā tu liksi savu roku, un Viņš tevi svētīs tanī zemē, ko Tas Kungs, tavs Dievs, tev dos. (5. Mozus grāmata 28:8)

Un Tas Kungs tev atvērs Savu labumu krātuvi, debesis, lai dotu savā laikā lietu tavai zemei un svētītu visu tavu roku darbu, un tu aizdosi daudzām tautām, bet pats neaizņemsies. (5. Mozus grāmata 28:12)

Viss, ko tu darīsi, tev viss izdosies. Tu aiziesi uz banku, un tu aizdosi. Procentus vēl paprasīsi liberāļiem.

Un Tas Kungs tevi noliks par galvu, bet ne par asti, un tu būsi arvien augšā un nekad lej [..]. (5. Mozus grāmata 28:13)

“Es vienmēr būšu augšā, un nekad lejā!” Āmen! Lūk, vakarēdiena jēga, kas mums jāpiemin. Kas tad notika pie krusta? Pie krusta notika daudz labas lietas. Mums atlicis ir tikai ticēt uz to, un šodien to pieminēt.

Un noslēgumā izstāstīšu kādu atgadījumu no dzīves. Šodien ir daudz un dažādas sazvērestības teorijas. Viena no tām ir, ka lidmašīnas braukā un izkaisa mums nāvējošu indi. Es personīgi šai versijai neesmu piekritējs. Jo man ir daži vienkārši principi pilnībā skaidri, kāpēc paliek šī aste aizmugurē, pēc lidmašīnas. Man tas ir skaidrs, kopš es biju mazs bērns. Es zinu, kāpēc paliek šī aste. Balta aste debesīs. Un es četru gadu vecumā biju pazaudējis jau savu tēvu. Un, kad es redzēju šo lidmašīnu ar balto asti, man bija kaut kāda skumja sajūta par to, ka es kaut varētu būt šajā lidmašīnā. Kad es biju nonācis savās atkarībās, un man bija nejēdzīga dzīve. Un kad es redzēju šīs lidmašīnas, kādu īpašu brīdi, kad biju viens, skatos uz to lidmašīnu, uz skaisto balto asti. Un domāju, kaut es varētu būt tur, kaut uz Ņujorku, uz Ameriku mani aizvestu. Aizvestu mani un viss mainītos. Un zini, pienāca diena, kad mani iesauca padomju armijā. 1988. gadā 8. decembrī. Un es devos desmit tūkstošus kilometru prom no dzimtenes tālos austrumos. Un es neredzēju mājas divus gadus. Es neredzēju tuviniekus divus gadus. Es biju ļoti tālu. Tur varēja nokļūt tikai pa pazemes tuneli ar vilcienu vai ar helikopteru. Ebreju autonomā republikas Birobidžanā. Ir tāda pilsēta. Un es atceros to brīdi, kad mūs ieveda ar smago mašīnu šajā kara daļā. Un šie seržanti, kas stāvēja pie durvīm: “Духивешайтесь!” (krieviski-pakarieties) Jaunie visi karieties, jums būs beigas. Nu viss, tu esi iemests karā. Kā būs, tā būs. Es domāju, nu šausmas būs tagad. Gāja laiks, es tur labi iedzīvojos. Es biju maizes griezējs. Gāja laiks, mani pēc tam izmeta ārā no turienes, jo nepietika vajadzīgais gramu skaits katram, pēc kāda laika. Izmeta ārā, bet man pašam bija tādi vaigi noēsti. Tad es biju tas, kurš izdala mantas un formas tērpus, arī pa blatam. Man tur nesa cigaretes par to, ka es viņam dodu kaut ko. Tad atrada arbūzā iemarinētu brāgu, atnāca un izmeta mani ārā. Un pēc tam es kļuvu par mākslinieku un noformētāju, kamēr visi citi strādāja stroikās ziemā. Un cēla deviņstāvu mājas un cēla arī bērnudārzus. Es biju tādā kā štābiņā. Tur latvieši bija cieņā. Un ik reizi, kad es tur redzēju lidmašīnas, man atkal bija tā pati skumjā sajūta – kaut varētu mani no šejienes aiznest atpakaļ uz Latviju. Pagāja laiks, kad es Kristu biju iepazinis kā savu glābēju, un tas bija, apmēram 2002. gads. Es tobrīd strādāju celtniecībā pie kāda amerikāņa ezera krastā. Ezers bija aizsalis, bija ziema, un es izgāju nedaudz pasēdēt pie šī ezera. Bija skaidras debesis, un es skatījos, atkal lidmašīna. Es ļoti labi atceros šo brīdi. Trīs lidmašīnas. Atkal redzu šo balto asti. Un es atkal uzdevu jautājumu sev, jo kaut kas iekšēji bija tā kā mainījies. “Vai tu gribi atkal, lai šī lidmašīna tevi kaut kur aiznes?” Noteikti es zināju sevī atbildi, pat emocionāli, ka, nē, man ir labi tur, kur es esmu. Zini, jo es esmu un biju svētīts. Tu esi svētīts! Ar to, kas tev ir, ar to, ko tu vari, tu esi svētīts! Paliec savā zemē un dzīvo ar godu! Āmen!

Mācītāja Mārča Jencīša sprediķi “Kas notika pie krusta?” pierakstīja un rediģēja draudzes “Kristus Pasaulei” redakcija

 

Kā nopelnīt miljonu? Ainārs Šlesers.

Publicēja 2022. gada 6. sept. 12:06Elīna Ziediņa

Ziņas datums 06.09.2022.

Kas kādu lietu gudri vada, tas atrod laimi, un svētīts ir tas, kas paļaujas uz To Kungu.” (Salamana pamācības 16:20)

Viens ir ticēt, ka Kristus ir miris par taviem grēkiem, ka tu esi jauns cilvēks, bet otrs ir reālā dzīve. Tie principi, kas eksistē un tie cilvēki, kas spēj savu raksturu audzināt, kas spēj pareizi izvēlēties vidi, pareizos draugus, pareizos cilvēkus sev apkārt un kuriem pietiek enerģijas un degsmes, lai ietu uz priekšu un gūtu panākumus. Tas, ko mēs šodien dzirdēsim, tas nav tikai par naudu, bet tie ir panākumi it visā. Ko saka Bībele, kas ir debesu valstība? Tas ir kā sinepju graudiņš. Šeit arī ir Mārtiņš Donga, kurš ir „Sinepju graudiņa” autors, kurš katru dienu ražo pa vienam sinepju graudiņam un kurš nes augļus. Mūsu ticība ir kā šis mazais graudiņš, ko mēs ikdienā darām un, kas izaug par lielu koku, kurā nāk putni un ņem sev mājvietu. Lai tas tā notiktu, mums ir jāzina, kā to darīt un jāiedvesmojas no cilvēkiem, kas kaut ko jau ir sasnieguši. Piemēram, es nelasu tādu mācītāju grāmatas, ja viņam nav megadraudzes. Es gribu tikai tādus cilvēkus, kuri ir kaut ko sasnieguši. Protams, arī tādus cilvēkus, kuriem es kaut ko varu sniegt un dot. Ne jau vienkārši mēs par kaut ko saucamies un no sevis esam izdomājuši, ka mēs kaut kas esam.

Aināram Šleseram ir viens mīļš teiciens: „Cik?” Kad mēs ar viņu pirmo reizi tikāmies, man bija dažas minūtes, lai es varētu sevi stādīt priekšā un es sāku stāstīt par to, ko mēs darām. Ainārs klausījās un tad uzdeva jautājumu: „Cik?” Kad es pateicu cik, tad viss bija kārtībā. Viena mēraukla. Pēc darbiem mēs tiekam mērīti, jo ne jau pēc tā, kā mēs labi runājam vai izskatāmies, bet pēc darbiem mēs tiekam vērtēti. Darbi patiesībā ir tie, kas tiek ieskaitīti. Aināram Šleseram ir svarīgas kristīgās un ģimenes vērtības, jo viņš arī šodien sēž šeit kopā ar savu sievu, kopā arī ar bērniem. Viņš ir piecu bērnu tēvs. Es esmu precēts divdesmit gadus, bet Ainārs ar sievu ir precēts trīsdesmit gadus. Kā vispār kristīgajā vidē pāri sadzīvo, izaudzina bērnus? Ainārs ir piecu bērnu tēvs, precēts trīsdesmit gadus ar vienu sievieti, kas arī nav tik vienkārši.

Es gribu dažus vārdus veltīt Aināram. Kad parasti par viņu ko labu saka, nevar saprast, kā viņš reaģē, man liekas, ka viņam tas neinteresē. Pareizi ir to pateikt jums, ko es domāju par Aināru Šleseru. Viņam ir svarīgas kristīgās un ģimenes vērtības un to var redzēt, ka mūsu partijā, politiskajā spēkā, pats pirmais punkts preambulā ir kristīgās un ģimenes vērtības un to var redzēt viņa paša personīgajā dzīvē, ir redzami darbi. Es Aināru redzu, kā vilcēju, kā komandas veidotāju un iedvesmotāju. Tāds cilvēks kā viņš reti kur ir sastopams, kuram ir tāda vilkme vilkt aiz sevis cilvēkus. Iet uz savu vīziju, redzējumu un vilkt aiz sevis cilvēkus. Vienkārši degt. Ne par velti viņu dēvē par “buldozeru” un tas ir precīzs atainojums. Ainārs zibenīgi adaptē idejas, ne tikai savas. Ne viens cilvēks nevar būt viss gudrs, bet mums ir jāizmanto komandas „smadzeņu vētra” jeb kolektīvais prāts. Tas ir tad, kad tu dzirdi citu cilvēku idejas, tu redzi, ko viņi dara. Zibenīgi adaptēt ideju un to izmantot. Viņam ir milzīga apjoma enerģija un darba spējas. Es domāju, ka to ģimenē var izjust. Es neredzu nevienu citu cilvēku, kurš patiešām var, ar kristīgām vērtībām priekšgalā, kurš var atnest pozitīvas izmaiņas Latvijā! Šī varbūt ir pēdējā iespēja, bet varbūt nav tik drūmi, bet tomēr ir drūmi, sen jau ir. Bet šī ir iespēja, cilvēks, kam svarīgs ir Dievs un kristīgās vērtības un kuram ir vilkme un enerģija to izdarīt. Ainārs atrod veidus, kā paveikt neiespējamo. Viņš ir kompetents biznesā un politikā. Ainārs ir vizionārs un kopējo mērķu sasniegšanai viņš ir izšķērdīgs, viņš ir tas, kas dod. Vārds azbests jeb bruņas piemīt viņam, jo es neredzu, ka viņu uztrauktu kritika. Viņš vienkārši nedzird kritiku. Cits jau tur būtu sācis vaidēt, būtu iegrimis depresijā. Viņš ir pilnīgi nejūtīgs pret kritiku. Suņi rej, bet karavāna iet tālāk. Tas ir tas, ko es esmu novērojis. Viņš deg par savu lietu, bez kā vispār nebūtu nekas iespējams. Viņš pirmdienas darba sapulcēs bieži vien saka: „Jūs domājat, ka jūs visu esat izdarījuši? Tas ir tikai sākums. Es no savas puses visu esmu izdarījis, tā es vismaz domāju, to esmu izdarījis, to esmu noorganizējis, domāju, ka maksimums, bet tas ir tikai sākums. Ir tāds princips – izdari vairāk, nekā no tevis prasa, izdari vairāk nekā tev maksā. Šis princips priekš manis ir dabisks. Tas, ko mēs darām, mēs to nedarām par samaksu, jo mēs to darām sevis, savu tuvinieku dēļ, Latvijas dēļ, idejas dēļ, Dieva dēļ. Mēs esam kopā un tā ir privilēģija, ka es varu būt plecu pie pleca ar Aināru, ka mēs varam, ka mums ir šāds draugs. Par „Latvija pirmajā vietā” komandu var pateikties tikai viņam, jo tieši viņš ir savācis šos brīnišķīgos cilvēkus kopā, katrs citāds, ar savām dāvanām, savām spējām, kopā unikāla komanda. Draudzes savienojums ar politisku spēku – tas vispār ir unikāli, jo tas ir tas, ko Dievs vēlas. Tā ir pilnība Bībelē – atmoda no augšas un atmoda no apakšas. Tā ir mūsu iespēja sludināt evaņģēliju no Saeimas tribīnes. Kristīgos principus, pateikt, kas ir labs un kas ir slikts. Es pateikšu, kas ir mana alga. Mana alga ir tā, ka es varu būt ar Aināru kopā. Vienkārši – būt kopā, iedvesmoties, mācīties un apzināties, ka man blakus ir šāds cilvēks, pie kura es varu pieiet un pajautāt, ja kas ir vajadzīgs.

 

Paldies, Mārci, paldies Jums visiem. Pirmais, ko es vēlos teikt, ka šeit ir ļoti laba atmosfēra. Paldies jums. Ņemot vērā to, ka Mārcis vēlējās, lai es šodien vairāk runāju par ekonomiku, tad šī saruna būs gan emocionāla, gan arī ļoti praktiska. Pirms es sāku runāt ar jums, man ir tāds jautājums: “Cik šeit, zālē, ir cilvēki, kuriem vēl nav 20 gadu?” Cik ir cilvēki, kuriem vēl nav 30 gadu, piecelieties kājās? Tad piecelieties tie, kam vēl nav 40 gadu. Tagad visi apsēžas. Un pieceļaties kājās tie, kam jau ir virs 40. Nu jāsaka, ka tā ir viena trešdaļa. Paldies. Izejot no tā, ir ļoti svarīgi saprast, kā veidot šo stāstījumu, jo tie, kuriem vēl nav 40 gadi, tiem vēl viss ir priekšā.

Sākšu ar to, ka ir cilvēki, kuri dzīvē daudz ko ir sasnieguši. Es atceros, ka Ķīnā ir viens tāds miljardieris Džeks  (Jack Ma), par kuru jūs noteikti esat dzirdējuši. Viņš stāstīja savu filozofiju par daudzām lietām, un viņš teica tā: “Līdz 20 gadiem mēs mācāmies skolā, apgūstam visu iespējamo, ko skolā mums stāsta. Attiecīgi to, ko mēs esam iemācījušies līdz 20 gadiem, tad līdz 30 gadiem mēs mēģinām kaut kādā veidā to ieviest dzīvē un pieļaujam ļoti daudz kļūdu. Tātad, līdz 30 gadiem ir tas laiks, kad var kļūdīties. Gribas nekļūdīties, bet bez kļūdām, bez kritieniem neviens bērns nav iemācījies staigāt.” No 30 līdz 40 gadiem ir tas laiks, kad cilvēks mēģina mācīties no tām kļūdām un kaut kādā veidā nostabilizēties, atrast to savu ceļu, kuru viņš vēlas iet. Tātad atrast savas stiprās puses un izvēlēties to. Ir jāsaprot, ka katram cilvēkam Dievs ir iedevis kādu talantu un šis talants ir jāatrod. Ne vienmēr kā tev šķiet, kur tu esi talantīgs, tas ir tas talants, kuru Dievs grib, lai tu izmanto savā dzīvē visvairāk. Bet, kā jau es teicu, no 30 līdz 40 gadiem ir tas laiks, kad tev ir jānostiprina savs talants un jāmēģina to darīt. Ja gadījumā tas nav sanācis, tad pēc 40 gadiem ir iespēja vēl pieņemt lēmumu un kaut ko pamainīt, un tad koncentrēties uz to, kur tu tiešām esi vislabākais. Tad, kad tev ir 50 gadi, tad rekomendēju neatteikties no visa un sākt kaut ko pilnīgi jaunu. Tomēr ir jāsaprot to, ka tev ir jāpaliek pie tā sava talanta stiprās puses, kuru tev vienkārši jāizmanto vēl vairāk. Tātad pēc 50 gadiem ir tas laiks, kad tev principā ir jādara tas, kur tu tiešām jūties – tas ir pats svarīgākais, un tas ir tas, kas tev sanāk vislabāk. Tad, kad tev ir 60 gadi, tad principā ir tas laiks, kad vispār nevajag meklēt jaunas lietas, bet to dzīves gudrību, ko tu esi ieguvis visas dzīves laikā, vienkārši vajag izmantot tā, lai palīdzētu saviem bērniem, mazbērniem un nākamajām paaudzēm to nodot. Es negribu tur iet tālāk to gradāciju, bet vēl būs viens cilvēks, par kuru es šodien kaut ko jums stāstīšu. Tas ir viens no bagātākajiem pasaules cilvēkiem Vorens Bafets (Warren Buffett). Viņam tagad ir 92 gadi, un viņš joprojām strādā un vada vienu no lielākajām pasaules kompānijām “Berkshire Hathawaykuras vērtība ir apmēram 100 miljardi. Viņš dzīvo nelielā mājā un braukā vecā mašīnā, regulāri iebrauc iekšā kaut kādā amerikāņu fast-food restorānā. Viņš maksā ar sīknaudu, un viņam patīk maksāt ar sīknaudu, neskatoties uz to, ka ir kartītes. Ir dažādi cilvēki šajā pasaulē, bet doma ir tāda, ka viņam ir 92 gadi un viņš joprojām strādā. Viņa vietniekiem Čārlijam Mungeram (Charles Munger) ir 98 gadi un viņš joprojām strādā, un viņi abi vada vienu no pasaules lielākajām kompānijām. Katru gadu viņiem notiek liela akcionāru sapulce, kura notiek tādā kā stadionā. Amerikā ir lielie sporta stadioni vai kādi lielie konferenču centri, kur cilvēki, akcionāri, sabrauc no visas pasaules. Šajos uzņēmumos ir divu veidu akcijas. Vienas ir tās, ko tu nopērc, bet tad tu neesi tas balsstiesīgais akcionārs. Otras ir ar balsstiesībām, bet tās ir krietni dārgākas. Šajā uzņēmumā ir tūkstošiem vai varbūt pat miljoniem akcionāru, bet viņi ir tie divi, kas vada šo uzņēmumu. Pirms kaut kādiem gadiem es skatījos viņu sapulci. Starp citu, to var skatīties arī Youtube un rekomendēju arī jums, jo ir interesanti apskatīties. Vienā no šīm akcionāru sapulcēm kāds cilvēks uzdeva jautājumu: “Kad jūsu vietā kāds nāks, jo tomēr tāds cienījams vecums, vai jūs jau esat izvēlējušies to, kas nāks jūsu vietā?” Un Bafets saka: “Nu principā, kāpēc ņemt citus? Jo viņiem būs jāmaksā. Mēs jau neņemam naudu par to darbu, ko darām.” Jo viņš, tā teikt, strādā par velti šajā uzņēmumā. Viņš saka: “Kāpēc mums vajag ņemt kādu? Tas maksās naudu. Otrkārt, mums pašiem patīk tas darbs, ko mēs darām.” Tātad 90 gados viņiem joprojām patīk darīt to, ko viņi dara, jo viņi to nedara par naudu. Viņi dara to, kas viņiem patīk. Ir tas princips, ja jūs varat atrast to darbu, kuru jūs labprāt gribētu darīt arī bez maksas, tad jūs esat laimīgs cilvēks. Tas, kas iet uz darbu, lai nopelnītu naudu, bet tas darbs nepatīk vai riebjas, kaut arī tādi darbi ir jādara, tas cilvēks nekad nebūs laimīgs. Tādēļ ir ļoti svarīgi atrast darbu, kas tev patīk, un ko tu dari no sirds. Šie divi cilvēki joprojām strādā, vada šo kompāniju un joprojām nav nosaukuši tos cilvēkus, kuri nāks viņu vietā. Tad ir jautājums, kādā vecumā iet pensijā? Te es gribu citēt mūsu maestro Raimondu Paulu, kuru es pirmo reizi satiku 1997. gadā. Mēs arī vienojāmies, ka kaut ko vajag pamainīt politikā. Tad Raimonds Pauls nolēma izveidot “Jauno partiju”, un mēs bijām kopā. Tajā laikā viņš teica, ka viņš tā kā mūzikai liekot punktu un pietiekot. Patreiz ir pagājuši jau 24 gadi, un Raimonds Pauls joprojām ir pie klavierēm, joprojām koncertē, un nekur nav aizgājis. Tad viņam saka: “Tu esi vienu reizi aizgājis prom, otro reizi, trešo reizi,” bet viņš saka: “Nu nekur es jau nevaru aiziet, jo mani no tās skatuves jūs aiznesīsiet kopā ar tām klavierēm.” Tas ir Raimonds Pauls, un principā šis darbs viņu aizrauj. Tas nozīmē, ka svētīti ir tie cilvēki, kas var darīt darbu, kas viņus aizrauj. Tālāk, kas attiecas uz cilvēku, kā tad var nopelnīt miljonu? Kurš ir skatījies tādu amerikāņu filmu “Karate kid”? Jūs atceraties, ka puisis, kurš gribēja ātri iemācīties karatē, satika vecmeistaru, kurš viņam lika darīt parastas lietas: tīrīt, slaucīt, mazgāt kaut kādus logus, vēl kaut ko, nu kaut kādas elementāras kustības. Viņš saka: “Es te atnācu iemācīties tās zināšanas, nevis atnācu kaut ko te darīt.”  Patiesībā, dzīvē katrai kustībai ir liela jēga.

Nekad nebūs tā, ka kāds uzreiz kļūst par čempionu. Lai kļūtu par čempionu, ir garš ceļš ejams. Ja tu gribi kaut ko sasniegt sportā, tad parasti tu sāc regulārus treniņus jau no bērnības. Neatkarīgi no laika apstākļiem tu ej un cīnies, un ej šo ceļu, lai dzīvē kaut ko sasniegtu. Ja kāds tā grib, tad es jums uzreiz varu pateikt: “Nē, nesanāks!” Uzreiz var paveikties, ja jūs nopērkat loterijas biļeti un laimējat to miljonu, bet dzīvē parasti tas tā nav. Parasti, lielākā daļa cilvēku, kas mēģina kļūt bagāti caur šo laimīgo loterijas biļeti, ļoti daudz zaudē. Pasaulē ir daudz kazino. Un viņi ir tā uzbūvēti, ka kopumā viņi nezaudē naudu. Kopumā zaudē tie cilvēki, kas iet un spēlē. Protams, kāds arī uzvar, bet pamatā lielākā daļa zaudē. Tas pats ir jāsaprot arī dzīvē, ka jūs nekad nekļūsiet uzreiz bagāts. Būs kritieni un sāpīgi kritieni. Bet tagad tas, ko es vēlos teikt, katram jau nemaz nav jānopelna miljons. Te es gribu citēt vienu norvēģi, ar kuru es savulaik daudz kontaktējos tad, kad es dzīvoju Norvēģijā. Es viņam jautāju: “Kāpēc tu pats neveido uzņēmumu, kāpēc tu strādā pie kāda?” Viņš saka: “Priekš kam? Tu vari nopelnīt naudu. “Pirmām kārtām, man noteikti būs jāieķīlā sava māja. Man vēl kredīts nav izmaksāts, bet man to vajadzēs ieķīlāt. Ja neveiksies, es pazaudēšu šo māju.” Viņš saka: “Labāk man ir darbs, kur es strādāju no rīta plkst. 8.00 līdz 17.00 vakarā un ap plkst.18.00 es esmu mājās. Mēs ar ģimeni pie vakariņu galda ēdam vakariņas un plkst.19.00 es skatos savu mīļo seriālu. Gadā man ir četras nedēļas, kur divas atvaļinājuma nedēļas es izmantoju vasarā, divas ziemā. Es esmu laimīgs un man nevajag savu biznesu.” Jūs saprotat? Uzņēmēju ir daudz mazāk nekā to, kas izvēlas šo patiesību, kas ir ļoti pareiza pēc būtības. Ir jau tā, ka daudziem gribas kaut ko vairāk sasniegt. Nebūs tā, ka visi aizbrauc uz olimpiādi un visi kļūst par olimpiskajiem čempioniem, nu nav tā. Ir tādi, kas iegūst zelta medaļu, sudraba, bronzas, bet ir tādi, kas neiegūst medaļas. Ir tādi, kas paliek pēdējā vietā, diemžēl tā tas ir. Bet jebkurā gadījumā cilvēki grib braukt uz šīm olimpiskajām spēlēm, uz šiem pasaules čempionātiem, lai cīnītos par šo uzvaru. Tātad ir kaut kas tāds, kas šos cilvēkus, vai tie ir sportisti vai tie ir uzņēmēji, tomēr spiež viņus virzīties uz priekšu.

Pirms es eju vairāk detaļās, kas jūs var interesēt, es uzdošu jautājumu. Pieceļas kājās tie, kas sevi uzskata par uzņēmējiem. Paldies, sēdieties. Nākamais, kuri cilvēki ir ieķīlājuši savu vienīgo mājokli, lai paņemtu kredītu, lai attīstītu kādu projektu, pieceļas kājās. Paldies. Redziet, te ir tas moments, biznesā var nopelnīt un biznesā var arī pazaudēt. Piemēram, savā dzīvē es esmu zaudējis ļoti daudz, bet, kā Mārcis teica, tad, kad tu nokrīti biznesā, tāpat kā dzīvē, tu uzreiz nevari teikt: “Ārprāts, man sāp, ir slikti!’ Ja tu domāsi, cik daudz tu esi pazaudējis, tad visa tava uzņēmēja dzīve ir beigusies. Tev ir jādomā, kā līst ārā no šīs bedres, kurā tu esi nonācis. Tev visu laiku ir jādomā, galvenais, lai tavā bilancē nav bankrots, jo tad, kad iestājas bankrots, tad ir smagi. Tā ir maksātnespēja un ar tevi neviens vairs negrib sadarboties, tev viss ir apķīlāts, ja tev bija ko apķīlāt. Daudzi aizbrauc no Latvijas un saka: “Situācija ir tāda, ka man ir parāds un es nevaru to atdot bankai, tāpēc es aizlaidos prom no Latvijas.” Tādu cilvēku ir daudz. Kādreiz, deviņdesmitajos gados, situācija bija tāda, ka tu nevarēji bankā dabūt kredītu, nedodot privāto garantiju. Privātā garantija ir tas, ka principā tu esi ieķīlājis sevi. Tev iedod naudu kādam projektam, bet tev jāparakstās, ka tu dod privāto garantiju. Kādreiz bija tāda “Parex banka”, kur bija ļoti stingri nosacījumi. Pat ja tu bankrotē un visu pazaudē, tāpat tu paliec bankai parādā. Principā tu esi bankas vergs. Daudzi saka, ka nav gatavi to darīt, bet daudzi, kas parakstījās, viņi arī pēc tam vergoja, lai bankai atdotu. Daudzi, protams, neko arī vairs neatdeva. Tāda ir reālā situācija biznesā. Tātad pirms jūs pieņemat lēmumu, vai vispār jūs gribat nodarboties ar biznesu, jums ir jāatbild uz jautājumu, vai jūs esat gatavi visu pazaudēt? Vai jūs esat gatavi bankrotēt? Šie ir pirmie jautājumi, uz kuriem jārod atbilde. Ja jūs neesat gatavi, tad varbūt labāk tomēr izvēlēties mana drauga skandināva ceļu, ka līdz plkst. 17.00 strādā, plkst. 18.00 vakariņas, plkst. 19.00 mīļais seriāls un četras nedēļas gadā ir atvaļinājums. Bet es atnācu šeit, ne jau lai atrunātu jūs no vēlmes nopelnīt miljonu. Es atnācu šeit, lai pārliecinātu, ka tomēr šad tad ir vērts riskēt. Kas attiecas par mani, es nedaudz varbūt pastāstīšu. Noteikti daudzi kaut ko jau ir dzirdējuši.

Laiks, kurā es dzīvoju un kurā Mārcis dzīvoja, tā bija Padomju Savienība, kurā nebija izglītības, kurā kādu iemācīja kļūt par uzņēmēju. Tas bija laiks, kad uzņēmējdarbība bija aizliegta ar likumu. Tas, kas mēģināja to darīt, varēja nonākt cietumā, izņemot laikam puķu tirgošanu, viss pārējais bija aizliegts. Kaut kādā krāmu tirgū varēja kaut ko aiziet nopārdot, bet, ja tu mēģināji kaut ko pirkt un pārdot, tad tas bija likumā aizliegts. Tā kā man sanāca, ka mēs ar Mārci esam, kā saka, viena vecuma. Tad, kad es jau biju 16 gadu vecumā, tad vēl īsti nebija atmoda, bet nu tomēr kaut kā vairāk tūristu brauca. Gorbačovs nāca pie varas un cilvēki runāja par perestroiku, pārkārtošanu, parādījās kaut kādas jaunas iespējas.

Es biju students, kas mācījās Rīgas industriālajā politehnikumā. Līdz 8. klasei es biju 25. vidusskolā, bet pēc tam vēl trīsarpus gadus Rīgas Industriālajā politehnikumā. Kas attiecas uz manu bērnību, es nestāstīšu tur niansēs daudzas lietas, jo tad tam visam aizies pārāk daudz laika, bet dažas lietas es vēlos pateikt. Tas, ko es biju piedzīvojis līdz 8. klasei, es dzīvoju nolemtībā, Padomju Savienībā, kurā sākumā tu esi oktobrēns. Tev piesprauda zvaigznīti un visi bija oktobrēni. Pēc tam mēs bijām pionieri, visiem puišiem un meitenēm deva kaklautus. Laikam jau no 14 gadiem tur cilvēkus sāka pieņemt arī komjaunatnē. Tā bija sistēma, kur nebija nekāda brīvā izvēle. Izņemot, ja tur kāds nu pilnīgi atteicās, bet tādi bija pavisam daži, kas tur negribēja pakļauties visdrīzāk saistībā ar to, ka kāds no viņu vecvecākiem bija represēts. Bet tāda bija sistēma, kurā mēs dzīvojām. Līdz 8. klasei bija skaidrs mērķis, ka tu pabeigsi vidusskolu. Pēc tam tu divus gadus dienēsi Padomju armijā, atgriezīsies no armijas un varēsi, protams, mācīties vēl kaut kur un iet uz kādu institūtu. Tad tev būs karjera un varbūt arī līdz kompartijas kādām struktūrām nonāksi. Otra alternatīva bija vienkārši iet un strādāt rūpnīcā. Līdz 8. klasei es daudz nedomāju par to, ko es darīšu, bet jau 8. klases vidū es sapratu, ka tā vienkārši mācīties es negribu. Tad man teica, ka varbūt ir jāiet uz tehnikumu un jāapgūst kāda profesija, tad vismaz vieglāk būs atrast darbu. Es tajā laikā daudz sportoju. Bija visādas vasaras sporta nometnes. Es teicu: “Nu labi, aiziešu, varbūt mēģināšu iestāties tehnikumā.” Kur es arī iestājos. Tad, kad es iestājos, es sapratu, ka tur, kur es iestājos, man nav nekādas intereses. Tas kur es iestājos, bija štanču un presformu ražošanas nozare, kurā es varēju kļūt par tehnologu un strādāt tā laika kara rūpnīcās. Bija mums tāda LR rūpnīca, kur Aleksejam, starp citu, tagad ir draudze. Tur es arī esmu gājis praksi. Tā bija tā laika sistēma, kurā nebija nekādas perspektīvas. Tā kā man ārzemēs nebija nekādu radinieku, es zināju, ka es vispār netikšu nekur uz ārzemēm. Līdz ar to nebija jēgas mācīties angļu valodu, jo nebija iespējas izbraukt. Tāds bija manas dzīves redzējums.

Es gribu pastāstīt par to laiku, kad es nokļuvu tehnikumā, tiem, kas šeit zālē ir jaunāki. Es nokļuvu citā vidē un pēkšņi es sāku iepazīties ar cilvēkiem, kuru dzīve nav tikai Ķengaragā. Rīgas centrā tā dzīve bija daudz interesantāka. Rīgas tehnikums bija tā vieta, kur katru nedēļu pirmdienās plkst. 12.00 savācās visi Rīgas farsovščiki (pārpircēji). Tajā laikā viņi mēģināja jauniešiem kaut ko nopārdot, sākot ar košļenēm, cigaretēm, džinsiem, krosenēm, kuras mēs par botām saucām tajā laikā. Tev stipendija bija 30 rubļi, par kuriem neko daudz atļauties nevarēja. Tad es iepazinos ar šiem cilvēkiem un viņi man jautāja: “Vai tu negribi nopelnīt? Paņem un kaut ko patirgo.” Tev naudas nav un starta kapitāls ir nulle, kabatas ir tukšas. Viņi saka: “Mēs tev iedosim preci uz komisiju. Ja tu pārdosi, tad tu vari to rublīti vai divus, vai trīs nopelnīt.” Tad daudzi tajā iesaistījās, es nebiju kaut kāds vienīgais. Tad mēs kaut ko ņēmām, lai piepelnītos, kas šodien ir pilnīgi normāli, ka tu vari paņemt veikalu, atvērt un tirgot. Tad, protams, tas bija aizliegts. Mēs sākām ar to nodarboties, kad man bija 15 gadi. Es esmu strādājis arī VEF rūpnīcā un vēl darīju kaut kādas tur interesantas lietas, ko es drusku vēlāk pastāstīšu. Tas, ko es sapratu tehnikumā, ka ir iespēja nopelnīt naudu 15 gadu vecumā, ka nav jāgaida, kad es strādāšu rūpnīcā. Rezultāts bija tāds, ka es iesaistījos šajā pirkšanā un pārdošanā, un man kaut kā labi sanāca. Vienreiz kaut ko pārdodu un nopelnu kādus 3 rubļus, tad 5 rubļus, tad 10 rubļus un tad vienā brīdī es sapratu, ka es mēnesī nopelnu vairāk, nekā man samaksā stipendiju, kas bija 30 rubļi. Jūs saprotiet, ko tas nozīmē, ja nopelna, piemēram, 50 vai 100 rubļus, bet stipendiju – 30 rubļus. Tātad tava motivācija mācīties dēļ 30 rubļiem iet lejā, bet motivācija nopelnīt vairāk palielinās. Tā bija tā realitāte, kurā biju nonācis. Jautājums, kāds tad bija mērķis nopelnīt to naudu? Gribējās apģērbties. Ļoti daudzi tajā laikā runāja, ka grib apģērbties. Tagad jūs varat aiziet “Rimi” veikalā par 5 eiro nopirkt džinsus. Tie jau nav tie labākie, tie ir vislētākie, ko atved. Man bija mērķis nopirkt džinsus, man bija mērķis nopirkt krosenes, jo tajā laikā nebija iespējams normāli apģērbties, kā tas ir pašreiz, kad ir visi veikali. Mēs dzīvojām Padomju Savienībā un cilvēki pamatā bija melnās drēbēs. Visi bija vienādi apģērbti, gan sievietes, gan vīrieši, jo mode bija ļoti vienāda. Visiem bija vienāds viens uzvalciņš skolā un daudz kur citur, līdz ar to tajā tehnikumā es iepazinos ar cilvēkiem un ieraudzīju, ka viņi pelna vairāk. Protams, kad tajā visā iesaistījos, es sapratu dažas lietas. Kāpēc man jāņem tā prece no starpnieka par tādu cenu, ka es viņu varu atrast kaut kur lētāku? Saprotiet? Kāpēc man jāatdod tā peļņa, ja es nopelnu tur 1 rubli vai 5 rubļus, bet es varu to preci dabūtu kaut kur lētāk. Kur es meklēju tās preces? Mēs braucām uz Pļavniekiem. Pļavniekos bija poļu strādnieki, kas strādāja šeit un cēla kaut kādus objektus. Mēs gājām un atradām šajās kopmītnēs poļus, kas veda visdažādākās preces, kuras nonāk tirgū pēc tam par citām cenām. Un mēs sapratām, ka tur var nopirkt krietni lētāk. Tad jāsaka, ka sākās lielais bizness priekš sešpadsmitgadīgiem jauniešiem. Tajā laikā bija modē kaķu brilles, kurās visi gribēja staigāt, kas saucās “kaķenes”. Mēs nopirkām, atvedām no poļiem un par divtik lielu cenu pārdevām. Naudas bija maz, bet mēs nodubultojām to naudu. Es neatceros, cik tur bija, 50 vai 100 rubļi, ko mēs nodubultojām. Tad ar to pašu naudu mēs skrienam jau atpakaļ un pērkam tās pašas brilles. Tā mēs skraidījām starp to poļu kopmītni un tehnikumu, un tirgojām brilles. Rezultāts bija tāds, ka praktiski viss tehnikums staigāja tajās brillēs. Mēs nopelnījām diezgan labu naudu priekš tā laika. Kas bija tas interesantais? Kad mēs sākām tiem skolniekiem un studentiem pārdot tās brilles, tad nāca pie mums klāt skolotāji, jo viņiem arī bija bērni, kas gribēja staigāt modīgās brillēs. Tad mēs vedām tās brilles arī skolotājiem. Kāpēc es stāstu šo lietu? Man nebija nekādu zināšanu par biznesu. Man nebija nekādas izglītības par biznesu, bet es sapratu vienu lietu. Ja tu nopērc preci par vienu cenu, tev jāpārdod par dārgāku cenu. Ja tu nevari pārdot par dārgāku, tad tu esi iekritis, tad tu vari zaudēt. Es zinu to, ka ļoti daudzi cilvēki, kas sāka nodarboties ar uzņēmējdarbību, ar kooperatīviem, bija tie, kas vienkārši strādāja tirgū, tirgoja melones, arbūzus un veda no dažādām Kaukāza valstīm, jo viņi zināja, ko cilvēkiem vajag pārdot. Viņi nevis teorētiski, bet praktiski zināja, ko cilvēki grib nopirkt. Ir ārkārtīgi svarīgi, ka biznesā cilvēkam ir tā, kā tajā “Karate kid” principā, kad tev šad tad ir jādara mazas lietas, lai tu saprastu tā lielā biznesa principu. Tev vienmēr ir jāpaliek ar peļņu, kaut vai nelielu. Tur, kur tu zaudē, tur tu vari nobankrotēt. Tur, kur tu nopelni, tur ir labi. Bet es teikšu tā, ka tas bija tikai sākums. Tātad tie cilvēki, kas sāka biznesu, bija ar šādām zināšanām. Nevienam 90. gadu sākumā nebija tādas ekonomiskās zināšanas, kādas ir rietumos. Tie, kas kaut ko tirgoja, tie arī sāka ar šo biznesu nodarboties. Tālāk, kas attiecas par tiem cilvēkiem, kas ieguva izglītību Padomju laikā. Ja tu biji inženieris vai ārsts, tā bija cita lieta. Es tagad nerunāju par šīm izglītībām, bet es runāju par ekonomistu, uzņēmēju, menedžeru izglītību, jo tādas izglītības nebija. Padomju laikā viss piederēja valstij. Tu nedrīkstēji pirkt un pārdot, jo vienkārši valsts visu piegādāja. Veikalā baltmaize maksāja 0,22 kapeikas un ķieģelītis maksāja 0,08 vai 0,12 kapeikas, un piena pudele maksāja tik. Nebija nekāda biznesa. Līdz ar to tās zināšanas, ko es tajā laikā ieguvu, tas ir tas, kas man palīdzēja saprast, kas vispār notiek pasaulē. Sākot ar visām tām poļu lietām, es nonācu līdz somu drēbēm un precēm. Izrādījās, ka varēja nopirkt citas preces, kuras varēja pārdot par vēl lielāku naudu nekā tās poļu preces, un tur brauca tūristi no Somijas. Skaidrs ir tas, ka es nezināju nevienu valodu, izņemot latviešu un krievu. Jūs saprotiet, kā tu vari aiziet pie soma un nopirkt, ja tu nezini valodu? Man bija viens draugs, kurš uz lapiņas sarakstīja vārdus. Tajā laikā nebija latviešu-somu vārdnīcas. Galvenais bija iemācīties no galvas skaitļus un tad tos galvenos vārdus: “Cik maksā, ko tu gribi pārdot, vai vēl kaut ko piedāvāt?” Nu es teiktu tā, ka 30 vai 50 vārdi, plus vēl cipari, bija visa mana valoda, kas noderēja, lai es varētu sākt kaut ko pirkt un pārdot no tiem somiem. Kāpēc es to stāstu? Reāls cilvēks, kuru tu satiec un reāls cilvēks, kas tev kaut ko pārdod, tev jāpārliecina, lai viņš tev kaut ko pārdod. Tad tev vēl ir jāvienojas par cenu, un tad tev to, ko tu esi nopircis, ir jāpārdod kaut kur tālāk. Es jums varētu stāstīt daudz un dikti par šīm lietām, bet tas, kas ir svarīgs tiem jaunākajiem cilvēkiem, bez reālas pieredzes, tirgojot melones, arbūzus, jebko, jūs nekad nenonāksiet līdz situācijai, ka jūs varēsiet kaut kādus lielus darījumus noslēgt. Kāpēc? Tāpēc ka ar teorētiskām zināšanām un klasisko izglītību, bez reālas prakses, jūs nesapratīsiet, kas ir personiskās attiecības. Tas, ko Mārcis šodien arī teica. Ir tā, ka cilvēki iet un popularizē lietas un dala flajerīšus, bet daudziem ir problēma pieiet pie nepazīstama cilvēka un uzrunāt viņu, jo viņam ir bail: “Ko es viņam teikšu un kas būs, ja viņš mani nolamās?” Daudziem ir tās bailes un daudzi nav gatavi. Līdz ar to šis kontakts ar otru cilvēku, ir tāda sava veida psiholoģijas apgūšana. Ir tādi cilvēki, kas ar tevi ļoti labi aprunāsies, ir tādi, kas nolamās. Ārkārtīgi svarīgi saprast, ka tu nevari pēkšņi kļūt superpriecīgs, ja tev kāds kaut ko labu pasaka un uzreiz bēdāties, tāpēc ka kāds kaut ko sliktu pasaka. Biznesā tas ir normāls process, kad kāds saka “Jā” un kāds saka “Nē”. Līdz ar to ir ārkārtīgi svarīgi iegūt šo praksi katram no jauniešiem tieši kaut kādā kontaktā ar otru pusi. Vot tas ir ļoti svarīgi. Ja jūs sēdēsiet tikai pie datora vai lasīsiet tikai grāmatas, jūs nesapratīsiet, kā tas ir – kontaktēties ar dzīvu cilvēku. Virtuālais, attālinātais kontakts nav tas, kas ir dzīvais kontakts, tāpēc biznesā ļoti bieži saka, ka ir biznesa sarunas, kuras cilvēkiem ir ārkārtīgi svarīgas, lai viņi varētu nonākt līdz kaut kādam darījumam.

Tagad varbūt es pastāstīšu dažas lietas, kas dzīvē man lika aizdomāties, ka viss nav tik vienkārši. Piemēram, tad kad man bija 15 gadi, vasarā es strādāju rūpnīcā VEF tad, kad es tur tehnikumā vēl nenodarbojas ar to pirkšanu un pārdošanu. Es nostrādāju mēnesi un par to pirmo algu, godīgi sakot, jau aizmirsu, ko es gribēju nopirkt, bet es zinu, ka es biju ceļā uz tādu vienu īpašu veikalu. Tur, Čiekurkalnā, tāds čehu veikals, kur jūrnieki varēja tur tos čekus attiecīgi izmantot. Tā bija tā kā viņu valūta un tur bija kaut kādas importa preces. Ziniet, kā tas viss beidzās? Es ar draugu mēnesi nostrādāju VEF un katru rītu plkst. 7.00 man sākās darbs. No rīta ar vilcienu bija jābrauc līdz Oškalnu stacijai. Tālāk ar kājām bija jāiet uz VEF un plkst. 7.00 sākās darbs pie konveijera, kur stundā piecas minūtes ir tāda pīppauze, kur tu vari aiziet nopirkt kafiju vai tēju. Tā es mēnesi tur nostrādāju un saņēmu pirmo algu 150 rubļus. Priekš tā laika tā bija normāla alga un es biju labi pastrādājis. Mans draugs dabūja 150 rubļus un es dabūju 150 rubļus. Mēs gājām uz to čehu veikalu nopirkt tās lietas, kuras mēs gribējām nopirkt. Mans draugs pie veikala ieraudzīja, ka tur ir tāds bariņš ar cilvēkiem, kuri tā saucamā latviešu valodā lika “uzpirkstenīšus”. Jūs zināt, kas tas tāds ir? Tātad noliek bumbiņu zem viena uzpirksteņa. Tur groza trīs uzpirksteņus, un, ja tu uzmini, tad tu vari nodubultot naudu. Piemēram, tu uzliec desmitnieku un ja uzmini, viņš tev arī samaksā desmitnieku. Tu stāvi un skaties, kādā veidā notiek šī spēle. Mans draugs saka: “Eu, tūlīt varēsim nodubultot, jo es visu esmu atminējis.” Tikai 10 minūtes bija pastāvējis. Tajā brīdī, kad viņš sāka to savu naudu tur likt, tad pazuda pirmais desmitnieks, otrais desmitnieks. Tad viņam gribējās atspēlēties un pēc piecām minūtēm viņam naudas nebija. Mēnesi strādāja VEF un piecās minūtēs visu atdeva un pazaudēja. Protams, mēs jau tajā brīdī nezinājām, ka tie, kas tur apkārt, ir savējie. Tā bija blēdīšanās. Kamēr kāds neatnāca ar savu naudu, viņi tur dalīja pa labi un pa kreisi. Tur bija trīs cilvēki, kas vienkārši spēlēja kā komanda, bet tu ienāci no malas un tavu naudu viņi atņem uzreiz. Tu atdod pats viņiem. Tad draugs teica: “Paklau, bet kā tas ir, es taču nevaru bez algas, aizdod man vai arī vajag atsist.” Beidzās ar to, ka arī es savus 150 rubļus uzdāvināju. Tātad mēnesi mēs nostrādājām un rezultāts bija pa nullēm. Kā es mātei varēju pateikt, ka es paliku bez naudas? Viņa mani iekārtoja savā darbā. Viņa tur bija 25 gadus nostrādājusi, un es pēc mēneša visu pazaudēju. Es zināju, ka viņa vienkārši tur nosirmos tajā laikā. Tad uz to brīdi bijām vienkārši nobankrotējuši. Atzīties nevarējām. Ko darīt? Vajadzēja kaut kā atsist. Vēl vienu mēnesi strādājām, bet ar to bija par maz, jo vajadzēja vairāk. Nolēmām no rītiem braukt uz dārziņiem, kur bija visādi pamestie dārzi, un mēs vācām pilnus grozus ar plūmēm. No rīta braucām uz VEF, katrs pa lielam grozam ar plūmēm, kur atradām klientus un tirgojām. Tur bija tantiņas, kas strādāja. Viņas teica: “Ļoti labas plūmes, ved vēl.” Mēs dabūjām stabilas kundes. Rezultātā mēs ne tikai atsitām tos 150 rubļus, bet mēs pat uz tām plūmēm vēl vairāk nopelnījām. Saprotiet? Tas nozīmē to, ja tu dzīvē kaut ko nepazaudē, tu nekad neiegūsi kaut ko jaunu. Viena problēma var būt kā maksa par zināšanām, kuras tev ir vajadzīgas. Pirmkārt, nevajag būt lētticīgam biznesā. Otrkārt, pat ja tu nebūsi lētticīgs, nav garantijas, ka tu tāpat nepazaudēsi, jo var būt pamainījies tirgus. Ar tām plūmēm tās bija pirmās zināšanas, kā mēs nopelnījām un atsitām to naudu. Tālāk tehnikumā, kad jau bija tās visas pārējās mantas, mēs sākām jau pelnīt. Es teikšu tā, es nonācu līdz situācijai, kad es jūtu, ka mēs darām kaut ko nepareizu, jo likums to neļauj. Tad, kad gāju prasīt pie cilvēkiem, pat pie viena mācītāja gāju runāt, viņš jau neko nevarēja atbildēt, jo mēs visi dzīvojām Padomju Savienībā un tas, ko mēs darījām, tas viss bija legāls un saprotams rietumos. Latvijā tas viss bija aizliegts un man visu laiku bija tāds diskomforts - vai mēs to drīkstam darīt? Tu redzi, ka ar to apkārt nodarbojas daudzi un ka kreisais bizness visu laiku eksistē. Viens brauca uz Čiekurkalna tirgu, viens uz Rumbulas tirgu, kāds tur no Polijas kaut ko veda. Mēs iekļāvāmies tajā procesā un dabūjām tās pirmās zināšanas. Tad notika sekojošais. Kad es sāku nodarboties ar to somu mantu pirkšanu un pārdošanu, vienreiz mēs aizbraucām uz lidostu, kur somu tūristi atbrauca. Un man bija pirmā pieredze ar miliciju. Ieradās vesela brigāde, autobuss ar miliciju, un mūs visus aizturēja, bet tur tādi jau bija daudz sabraukuši. Man bija jau kādi 18 gadi. Viņi pierakstīja visus datus un palaida. Pēc kāda laika saņēmu pavēsti, ka man ir jāierodas, tad bija tāds nosaukums “upravļeņije”, ko rakstīja krievu valodā. Es aizgāju un mani 18 gados pratināja. Viņa saka tā: “Mēs zinām, ka tu tur pērc un pārdod un tā tālāk, bet mēs tev piedāvājam, ka tu vari to visu turpināt darīt, bet tev jānāk un jāziņo par to, ko dara pārējie.” Principā, tā bija vervēšana, lai es kļūstu par stukaču. Tas bija 18 gadu vecumā. Tas nav nekāds VDK un tie, kas nodarbojas ar visām šīm lietām. Viņi teica: “Ja tu to nedarīsi, mēs tevi arestēsim, ieliksim cietumā 18 gados.” Tajā brīdī es sapratu, ka tajā valstī, kurā es dzīvoju, es vairs to darīt nevaru. Tad tā, kā saka Mārcis, kādu brīdi tu neko nedari. Skaidrs, ka naudas jau nebija no kā dzīvot. 1988. gadā vēl nebija domas, ka tūlīt Latvija atgūs neatkarību. Ja kāds stāstīja, ka viņš stājās kompartijā, lai grautu kompartiju no iekšpuses, tās bija blēņas. 1988. gadā neviens neticēja, ka Latvija atgūs neatkarību. Runāja par lielāku brīvību, bet tāda nebija. Tad es satiku cilvēku, kurš teica: “Nu, jā, tev ir problēmas Latvijā, bet tev ir iespējams braukt uz citām pilsētām. Tur tevi neviens nezinās.”

Un tā es sāku braukāt uz Ļeņingradu, uz Maskavu, uz Jaltu un darīju to pašu ko Rīgā, pirku un  pārdevu vedu uz šejieni, bet ar tiem vietējiem man nebija nekāda sakara. Tātad 17 vai 18 gadu vecumā es braukāju. Jautājums, cik cilvēku šajā vecumā brauc uz citām valstīm iepirkties? Nav runa par apjomu, ko mēs pirkām, bet jūs saprotiet es mācos skolā. Man nav laika, man ir jāmācās skolā, bet vienlaicīgi mēs nolēmām kādas dienas skolā izlaist. Parasti tās ir nedēļas nogales no ceturtdienas līdz svētdienai, skolā izlaižam divas dienas un mēs braucam ar vilcienu uz to pašu Ļeņingradu. Tur mēs kaut ko pērkam un pārdodam. Kāpēc es to stāstu? Tā ir tā reālā pieredze, kā tajā laikā, kad nebija augstskolas, kurās mācīja, kā funkcionē ekonomika. Jo tādas ekonomikas mums sociālismā nebija. Es iemācījos kontaktēties ar cilvēkiem, jo lai tu kaut ko nopirktu un pārdotu tev ļoti bieži ir jāiepatīkas cilvēkiem. Tev ir jāpārliecina, ka tu esi labs cilvēks, tad tev ir jāvienojas par cenu. Tad es sapratu, ka somu vecmāmiņas ir ļoti labi klienti, jo viņas bija ļoti jaukas un viņas daudz nesaprata, kādas ir cenas, un ļoti bieži bija tā, ka pie viņām varēja nopirkt par lētām cenām ar maz naudas un tad pārdot dārgāk, un tā tu sāc izvēlēties klientus. Vai ir vērts iet pie šī klienta, vai nav vērts.

Šis ir stāsts, kā Padomju Savienībā mēs dzīvojām, bet pienāca laiks, kad ir jāiet armijā. Tur atkal mēs bijām gana radoši, lai nenonāktu armijā. Problēma ir tāda, ka tajā laikā armijas virsnieki brauca un tvarstīja jauniešus pa mājām. Tu neej uz armiju, viņi atnāk pie tevis uz mājām, tevi atrod, savāc un aizved, un pēc diviem gadiem tu varbūt atgriezies mājās. Tad es sapratu, ka nav variantu, ka visdrīzāk nokļūsim armijā, un parādījās doma braukt uz ārzemēm. Kā tu vari aizbraukt, ja radinieku un draugu ārzemēs nav. Gala rezultātā, es teikšu, ka te bija Dieva brīnums.  Es tajā laikā apmeklēju  Mežaparka luterāņu draudzi, kur mācītājs bija Ēriks Jēkabsons un Roberts Feldmanis, profesors, kuru visi sauca par tēvu. Kurš tajā laikā bija kā svētais. Šajā mazajā draudzītē bija pārpildīts ar cilvēkiem un ļoti daudz bija jauni cilvēki. Tā sanāca, ka bija Dieva brīnums, ka es vienreiz vecā avīzē ieraudzīju sludinājumu par iespēju mācīties Norvēģijā. Es atsaucos uz šo sludinājumu, teicu ka es gribētu mācīties, un esmu kristietis un es tur gribētu mācīties to un to. Tad es saņēmu atbildi, tur bija tikšanās un rezultātā 18 jauniešiem piešķīra stipendiju, lai aizbrauktu uz Norvēģiju. Norvēģijā es nokļuvu 20 gadu vecumā kā students, es zināju krievu valodu, nedaudz samācījies angļu valodu un kādus vārdus kā pirkt, pārdot somu valodā. Stāsts ir kāds? Pateicoties iespējai, kas bija dota 18 studentiem no Latvijas, es neaizgāju dienēt Padomju armijā, bet nokļuvu Norvēģijā. Aizbraucu uz Norvēģiju, stāsts būs garāks kādreiz, bet trīs mēnešu laikā es apguvu norvēģu un angļu valodu. Bez valodām tu neko nevari darīt, jo valoda ir kā atslēga. Ja kāds uzskata, ka viņš nezin kādu valodu un ar to viņš ir patriots, piemēram, krievu valodu, es uzskatu ka tas nav pareizi, jo vairāk valodu cilvēki Latvijā zina, jo labāk! Nokļūšana Norvēģijā man deva iespēju apskatīties, kā dzīvo cilvēki ārzemēs un iemācīties šīs valodas. Kamēr es atrados Norvēģijā, sabruka Padomju Savienība. Es nolēmu atgriezties atpakaļ Latvijā. Šeit ir tā interesantā lieta, kas tieši varētu interesēt jauniešus. Kā rietumos mācījies jauneklis 22 gados es atgriežos Latvijā, un šeit es varu turpināt mācības. Bija noskatīta universitāte, kur es varētu iet mācīties. Es atbraucu un esmu šokā. Kamēr es sēdēju un mācījos apmēram divus gadus Norvēģijā, mani draugi, kurus es pazinu, kuri pirka un pārdeva visu kopā ar mani, ir kļuvuši par uzņēmējiem. Visi ir nodibinājuši uzņēmumus, katram ir vizītkarte, ka viņš ir uzņēmuma prezidents, direktors un viņiem visiem ir kaut kāds bizness. Es atbraucu, lai stāstītu cik Norvēģijā viss ir labi, bet viņiem jau ir nauda, brauc ar mašīnām, bet es esmu atbraucis bez naudas. Nu labi, biju Norvēģijā pastrādājis celtniecībā, saģērbies gan biju un tas ir viss. Man rodas jautājums, vai braukt atpakaļ mācīties vai nodarboties ar kaut kādu biznesu šeit. Tajā laikā bija tas īpašais laiks, ka bija nepieciešama nauda, jo viss bija kļuvis gana dārgs. Mēs satikāmies ar Inesi 1992. gadā, viņai bija 20 gadi, man – 22 gadi. Trīs mēnešu laikā mēs apprecējāmies un aizbraucām uz Norvēģiju. Tas bija solis, kas man dzīvē daudz ko palīdzēja, ja es tajā laikā nebūtu apprecējies, ja man nebūtu ģimene, tad es teikšu tā, prioritātes būtu bijušas pavisam citas. Ģimene ir nevis apgrūtinājums, bet tas ir liels atbalsts. Ja cilvēks dzīvo viens, viņš var ilgi gulēt, var tusēt ilgi, var iedzert, viņš ir brīvs cilvēks. Bet beigās viss var smagi un sāpīgi beigties. Tāpēc man ģimene bija tas, kas motivēja vēl vairāk strādāt lai nopelnītu, bija piedzimis pirmais dēls, lai viņu pabarotu, lai kaut kas tev būtu, tas tevi motivē. Tātad ģimene un bērns nav apgrūtinājums, tas ir motīvs, lai tu dzīvotu un palīdzētu savai ģimenei, tā man ir bijis. Teikšu, ka to es rekomendēju visiem, un ja kāds uzskata, ka vienam ir dzīvot labāk, es teikšu tā, ka bez ģimenes dzīvē jūs neko lielu nesasniegsiet. Ja jums nebūs ģimenes, bērnu un viss pārējais, tad jūs būsiet mazāk motivēts un tās grūtības, kas it kā sākumā ir, pamperi un negulētās naktis, tas patiesībā jūs norūda. Tas ir tas, kas jūs piespiedīs disciplinēt sevi. Ja iepriekš jūs visu nakti varējāt skatīties video spēles un viss. Jūs vienkārši būsiet atbildīgi mazā cilvēka priekšā. Jauni cilvēki, nebaidieties veidot attiecības, precieties, lai jums dzimst bērni! Jo ātrāk tas notiks, jo lielāka varbūtība, ka jūs būsiet veiksmīgs dzīvē!

Kas attiecās par miljoniem. Šis bija tikai ievadiņš. Kā jau teicu, neviens čempions vienā dienā nekļūs par miljonāru. Zināšanas varat dabūt tikai reālā dzīvē. Un es teikšu tā, es zinu daudzus cilvēkus, kuriem ir vairākas augstākās izglītības. Kad viņi piesakās darbā, viņi saka, ka viņiem ir trīs augstākās izglītības un viņiem vajag darbu. Trīs augstākās izglītības, un cilvēki sēž bez darba. Kad es aprunājos ar šādu cilvēku, es saku: “Kāpēc tev nav darba?” Cilvēks saka: “Nu kā, man uzreiz vajag lielu amatu!” Es prasu, kur tu esi strādājis, kāda ir tava īstā pieredze? Vai tu esi tirgojis melones vai arbūzus, vai tu esi slaucījis grīdas, vai esi bijis par sagādnieku, krāvēju, šoferi? Es tam visam esmu izgājis cauri. Esmu bijis gan šoferis, gan krāvējs, gan palīgs, visu esmu pats darījis, jo tu nevari noalgot citu cilvēku, jo tev nav naudas. Tu vari uztaisīt uzņēmumu ar nosaukumu, ka tu esi uzņēmuma prezidents, ģenerāldirektors, bet tu esi viens, tev nav ne naudas, ne cilvēku, nekā. Es teikšu tā, ka ļoti daudziem izglītība ir radījusi problēmas. Nav tā, ka tiem, kam ir izglītība, ka tiem nav cerības kaut ko sasniegt. Cerības nav sasniegt tiem, kam nav prakses un nav izglītības. Šodien es visus aicinu mācīties, nevis vienā vai otrā universitātē, bet mācīties katru dienu, šodien katram kabatā ir telefons, Youtube ir pieejama informācija, ir iespējams noklausīties lekcijas, konferences, seminārus vai vienkārši kādu cilvēku uzstāšanos. To ko mēs šodien darām, ka es šodien runāju jums priekšā. Vari mācīties, ko māca Vorens Bafets, piedalīties viņa pasākumos, ko saka Bils Geits (Bill Gates), ko saka Džeks Ma,ko es jau minēju, ko saka Ričards Brensons (Richard Branson) un daudzi, daudzi citi. Es aicinu, tie, kas grib kaut ko sasniegt, katru dienu veltiet laiku, lai kaut vai stundu paklausītos un iegūtu jaunu informāciju no gudriem cilvēkiem, kā teica mācītājs Mārcis – no tiem, kas dzīvē kaut ko ir sasnieguši. Tālāk grāmatu lasīšana, protams es tagad runāju par biznesu. Negribu vērsties ne pret vienu citu profesiju pārstāvjiem, jo biznesā ir svarīgi uzzināt, ko domā un ko saka tie cilvēki, kas kaut ko ir sasnieguši, Uzreiz varu jūs apbēdināt, pat ja arī jūs izlasīsiet visas grāmatas, negarantēju, ka jūs nopelnīsiet pirmo miljonu, vai kļūsiet par miljardieri, bet tā ir laba iespēja iegūt informāciju, ka jūs varat to apsmadzeņot un padomāt, kas tas ir, ka šis cilvēks dzīvē ir veiksmīgs? Ja skatāmies, tas pats Bils Geits, Marks Zakerbergs (Mark Zuckerberg) un citi, daudziem nav augstākās izglītības. Kāpēc? Tāpēc, ka viņi pēkšņi sajuta, ka viņiem ir jādara kaut kas cits, viņi ieraudzīja iespēju, kā saka, pieķērās lielā zivs, un tas prasa tik daudz laika, ka neatliek laika iegūt akadēmisko izglītību. Es nevienam nerekomendēju iet projām no universitātes, nemācīties, tas ir jādara, bet atcerieties, mācoties, jums arī ir jāstrādā. Šodien es vēlos pateikt sekojošo, laikā kad es sāku nodarboties ar biznesu, nebija mobilo telefonu. Nebija iespēju ceļot, nebija iespēju pat iegūt literatūru, lai varētu iegūt informāciju, jo jūs nezinājāt valodas. Mēs dzīvojām tādā kā vakuumā. Padomju vakuumā, kurā tas nebija atļauts, bet aizliegts. Mēģiniet mācīties katru dienu! Katru dienu, tam nav brīvdienu! Neskatieties visādas stulbas filmas, vai daudz ko citu, vismaz stundu dienā veltiet laiku, lai skatītos šīs intervijas un stāstus, ko dzīvē ir sasnieguši veiksmīgi cilvēki. Jo vairāk jūs iegūsiet šādu informāciju, jo vairāk jūs sapratīsiet, ka šiem cilvēkiem ir līdzības, viņi visi ir ļoti smagi strādājuši. Liela daļa no viņiem visu ir sākuši no nulles. Es tagad nerunāju par tiem cilvēkiem, kas kaut ko manto. Es runāju par tiem cilvēkiem, kas dzīvē ir izsitušies no nulles. Daži ir sākuši darīt kā studenti, daži strādāja kādā uzņēmumā un uzņēmuši informāciju.

To var droši pierakstīt vai atcerēties. Cilvēkam ir jānonāk apritē. Ja gribi būt uzņēmējs, jums ir jānonāk kādā apritē, kur varat redzēt praksē, kā tas notiek. Ja jums ir laba izglītība, tad obligāti ir jāatrod tas pirmais, lai nonāktu starp tādiem cilvēkiem, kuriem ir tādas pašas zināšanas, tāda pati interese kā jums. Man skola bija tehnikums, man skola bija Padomju Savienība, man skola bija iela. Es esmu ielas puika, kas visu mācījās uz ielas, jo nekā cita jau nebija. Jums tagad ir pavisam citas iespējas, kā jūs varat iegūt informāciju. Pateikšu uzreiz problemātisko pusi, jūs, protams, varat iegūt daudz informācijas, bet ja to nespēsiet normāli analizēt, tad tā jums nepalīdzēs. Ar informāciju šodien ir tāpat kā ar precēm pārtikas veikalā. “Rimi”, “Maxima”, jūs ieejat veikalā un preču ir tik daudz, ka daudzām jūs savā dzīvē neesat nemaz pieskārušies. Jūs neesat pat izlasījuši, kas tajā pudelē atrodas, jūs ieejat veikalā, jā, pazīstu snikersmarsbounty, pazīstu un viss pārējais ir šokolāde ar mums nezināmiem nosaukumiem. Ir “Coca-cola”, mēs nesakām –pirkšu limonādi “Coca-cola”, mēs sakām, ka pirksim “Coca-cola”. Pirksim “Fantu” un tad sakām: “Ir limonāde “Sprīdītis”, tāda limonāde un tāda limonāde,” to ko mēs mazāk zinām. Brendiem ir liela nozīme, kā viņi ietekmē, atpazīstamība un to ko jūs attiecīgi pērkat. Tas pats ir ar informāciju, ja jūs iegūsiet pārāk daudz informācijas un nespēsiet tās sakarības savilkt kopā, tad vienkārši beigās radīsies apjukums to visu izmantot. Tad ir pirmā vilšanās, es visu zinu, bet kāpēc es nevaru atrast darbu? Tagad moments par darbu! Tas jums ir jāzina. Varbūt daudziem tā būs vilšanās, pat ja jūs pabeigsiet vislabākās pasaules universitātes nevis Latvijā, bet Oksfordā, Hārvardā, Kembridžā, iespējams jūs nekad nenopelnīsiet miljonu, jo neviena pasaules augstskola negatavo cilvēkus ar mērķi, lai viņi pelnītu miljonu. Neviena! Tādas universitātes nav! Šīs universitātes gatavo darbiniekus, jo pasaulē ir vajadzīgi darbinieki. Ņemsim Lielbritāniju. Lielbritānijas izglītība ir bizness, kas nopelna apmēram 30 miljardu mārciņu gadā caur izglītības eksportu. Cilvēki, kas brauc mācīties uz Lielbritāniju, maksā par mācībām, viņi izīrē kādu dzīvokli, viņi iet un tērē naudu kafejnīcās un tā tālāk. Gadā uz visiem šiem studentiem Lielbritānija nopelna apmēram 30 miljardus mārciņu gadā. Tas ir bizness. Nevis tā, ka viņi ir ļoti priecīgi, ka jūs būsiet gudri. Nē, tas ir bizness, pārdot jums iespēju mācīties Lielbritānijā. Nākošais, ja jūs labi mācaties, tur ir izgudrota sistēma, ka jūs varat pretendēt uz darbiem labos uzņēmumos.  Tādēļ vajag labu izglītību, lai dabūtu darbu labā uzņēmumā. Jums ir attiecīgs stimuls labi mācīties, tā ir vienkārša loģika. Kas notiek tad, kad jūs aizejat strādāt kādā uzņēmumā, piemēram, bankā, finanšu struktūrā vai kādā citā uzņēmumā? Esat dzirdējuši teicienu “karjeras kāpnes”? Jūs ieņemat vienu amatu, tad ir nākamais solis, jūs ejat uz nākamo amatu un tad, kāds priekšnieks jūs ieraudzīs un tad jūs kļūsiet par vadītāju – aizmirstiet! Tā nekad nebūs! Nekad! Neviens jūs par uzņēmuma vadītāju, par īpašnieku nepadarīs. Bet darbs šajos uzņēmumos ļauj jums būt vidē, lai iegūtu informāciju. Ja jūs strādājat bankā un jūs strādājat, piemēram, kredītu nodaļā, kur tiek piešķirti kredīti dažādiem uzņēmumiem. Tad, strādājot kā jurists vai finansists, apkalpojot šos darījumus, jūs mācaties un saprotat to filozofiju, uz kādiem nosacījumiem tiek piešķirti šie kredīti. Tā ir vide, kurā jūs iegūstat informāciju. Man tehnikums bija vide, kurā es sapratu, kā pārdot kaut kādas preces, tas bija mans līmenis tajā laikā. Ja jūs caur izglītību nokļūsiet kādā lielā uzņēmumā, tad šis lielais uzņēmums jums dos iespēju iegūt jaunas paziņas, varbūt draugus, bet galvenais ir jauna informācija. Vēl jums saku, ja arī jūs katru dienu skatīsieties Youtube pārraides, mācīsieties no šīm pārraidēm kādas jaunas lietas, bet, ja jūs nekontaktēsieties ar cilvēkiem un nebūsiet vidē un nepacelsiet savu dibenu un neiesiet kaut kur, kur ir cilvēki, jūs paliksiet uz šī dīvāna un jūs būsiet dīvāna eksperti. Lai jūs nonāktu līdz reālai lietai, ir jāiet ārpus šī dīvāna, ārpus sava mājokļa un ārpus savu draugu loka.

Pierakstiet vēl vienu būtisku lietu. Tie, kas grib veidot biznesu, nekad biznesu neveidojiet no draugiem. Tāpēc ka viņi ir jūsu draugi. Veidojiet biznesu ar cilvēkiem kuri var būt labi partneri. Ja jūs esat draugi tas ir tā kā bonuss, tā kā ķirsītis uz šīs tortes, ja jūs varat sasniegt kaut ko kopā. Ļoti bieži uzņēmumu izveido tāpēc ka viņi ir draugi, un uzņēmums bankrotē. Kāpēc? Nebija pietiekošas zināšanas, lai sasniegtu rezultātu. Tātad draugu attiecības biznesā var būt tikai pēc tam, kad jūs esat partneri. Ja jūs veidojat šādu biznesu, tad jums ir vai nu jāapvieno kapitāls, vai zināšanas jāapvieno. Ļoti bieži ir tādi piemēri, ka kapitāla nav, bet tiek apvienotas zināšanas. Cilvēki, apvienojot zināšanas, sāk no nulles, par to nedaudz vēlāk. Ir svarīgi, lai jūs vienmēr mēģināt piesaistīt sev kādu partneri. Ja jūs strādājat kopā ar partneri, tas neizslēdz, ka kādus projektus veido tu pats, bet lai tās zināšanas, kuras pienes jūsu partneris, atšķirtos arī no jūsu zināšanām. Lai apvienojot šīs zināšanas, 1+1 nebūtu 2, bet 3. Tas ir vēl viens ļoti svarīgs faktors, ir jābūt gudriem cilvēkiem, ar ko jūs kopā sadarbojieties. Ja jūs rīkosieties šādi, ir cerība, ka viss notiks, jo bieži notiek vilšanās. Draugi sāk strādāt, tad saplēšas, un viņi vairs nav draugi. Kāpēc? Tāpēc, ka viņi visu ir pazaudējuši, gan naudu, gan draugu. Arī es esmu bijis kaut kādos projektos, saprotu, ka ļoti bieži kaut kas nav aizgājis, jo es negribu pārmest savam draugam, kurš patiesībā slikti strādā vai nu nepareizi dara. Biznesā ir jābūt tā, ka tu spēj pieņemt lēmumus tā, lai virzība būtu uz priekšu, nevis atpakaļ. Ja tu biznesā visu laiku mēģināsi saturēt savu draudzību, tad beigās nebūs ne biznesa, ne draudzības. Ļoti  reti, kad labi draugi, kas sāk biznesu, arī paliek labi draugi.

Kas attiecās par manu pieredzi. Kā tad īsti, ka es no Ķengaraga puikas, mācījos tehnikumā, biju vienkāršs pašpuika, kā tad es nokļuvu līdz savam pirmajam miljonam? Pastāstīšu, jo ļoti bieži var pastāstīt visu, bet nestāsta, kā tika nopelnīts pirmais miljons. Šī sadaļa, protams, katram var atšķirties, jo starta kapitāls ir nulle. To ko nopelnīju, vai nu apēdu, vai nopirku kaut kādās mantās, drēbes. Kad es atgriezos atpakaļ no Norvēģijas  es redzēju, ka šeit ir daudz un dažādas iespējas, man gribējās vairāk. To, ko es redzēju Norvēģijā, es daudz kur braucu, skatījos. Piemēram, mēs ar sievu, kad braukājam kaut kur, viņa visu laiku aicina uz dažādiem muzejiem, es arī aizeju. Man daudz vairāk patīk, piemēram, paņemt autobusu,  iekāpt otrajā stāvā, ja ir labs laiks. Es braukāju pa pilsētu. Inese prasa: “Kāpēc tu brauc, jo tu jau zini šo pilsētu, jo esam šeit bijuši.” Gribu apskatīties, kas ir izmainījies šajā pilsētā no pēdējās reizes, kopš es šeit esmu bijis. Un tad es mēģinu pamanīt, kā attīstās pilsēta, valsts. Sevišķi, ja ilgāku laiku neesmu bijis un redzu kaut ko jaunu. Tas ir veids, kā es, dzīvojot Norvēģijā, staigāju un skatījos, viņiem ir laba dzelzceļa stacija, mums ir drausmīga. Viņiem ir labi tirdzniecības centri, mums ir drausmīgi, viņiem ir labi veikali, mums vispār nekā tāda nav. Jo pirmo reizi es aizbraucu ar Padomju pasi. Gribu pasvītrot, tad bija Padomju pase, kad es atgriezos 1992. gadā, tad Padomju Savienība bija sabrukusi, un tad es varēju dabūt Latvijas pasi, jo biju Latvijas pilsonis. Man bija vieglāk, atgriežoties šeit, sākt kopā strādāt ar tiem, ar ko es sāku, bet man gribējās iet tālāk. Man bija liels izaicinājums palikt, jo tajā laikā nopelnīt bija ļoti vienkārši. Es to arī darīju. Es atgriezos ziemā un tad attiecīgi rudenī es aizbraucu prom, novembrī apprecējāmies ar Inesi, un aizbraucām uz Norvēģiju. Bet es jau kaut ko darīju, strādāju. Viens no darbiņiem, kas tajā laikā bija, kaut ko pirkt un pārdot. Pastāstīšu, kā cilvēki varēja nopelnīt. Piemēram, mana mamma. Gāja uz rūpnīcu VEF, kas tajā laikā bija aizvērta. Tur tūkstošiem cilvēku gāja ar cerību, ka rūpnīca atvērsies. Viņa 25 gadus nostrādāja vienā vietā, bet patiesībā jau cilvēks neko citu nemāk, jo visu mūžu ir strādājis vienā rūpnīcā. Tādu cilvēku bija lielākā daļa. Jauni cilvēki staigāja, un no gaisa juta pārmaiņu dvesmu. Rumbulā tirgo snikerus, banānus. Tā bija tāda modes lieta – vienā rokā snikers, banāns, otrā rokā coca-cola. Un tā bija ēdienreize, jo vairāk neko nevajadzēja. Banāni bija Padomju laika deficīta prece, es nezinu, cik tajā laikā apēda banānus, bet banāni ar kuģiem nāca uz šejieni, cilvēki ēda kā izsalkuši. Par pilsētu. Es biju pieradis, ja es eju uz pilsētu pastaigāties, tad man ir jānopelna. Kad gāju pilsētā, es redzēju, ir atbraukuši somi, te ir atbraukuši kādi citi. Vārdi “aizbraukt uz pilsētu” man bija biznesa vide. Skatījos uz cilvēkiem un mēģināju saprast, ko no ārzemniekiem nopirkt, pārdot un viss. Kad es atgriezos no Norvēģijas, man negribējās atgriezties tajā vidē, kur es biju. Tad sāka veidoties tā saucamie valūtas maiņas punkti. Telefona nav, nekādu sakaru nav, parastā kioskā sēž cilvēks, kas maina valūtu. Bija tur Padomju rubļi, kurus pēc tam samainīja uz Repšes rubļiem, pēc tam sāka parādītie dolāri. Tā kā informācijas nebija, nevarēja datorā atvērt un apskatīties, cik vienā vietā maksā valūta un cik otrā, tad principā bija tā, ja tu apskraidi vairākus valūtas maiņas punktus, tu redzi kursa atšķirības. Vienā valūtas kursā tu nopērc par vienu kursu, citā pārdod, un tu jau esi nopelnījis vai arī zaudējis. Vienmēr pilsēta priekš manis bija biznesa vide un tā es uz to skatījos. Man negribējās tur palikt, jo es sapratu ka tas nav tas, ko es gribu. Tad man radās doma, tā kā Latvijai nav vēstniecības Norvēģijā, ir jāizveido “Latvijas informācijas un tirdzniecības centrs”, lai tirdzniecība un bizness starp divām valstīm varētu attīstīties. Saprotiet, man bija 22 gadi, man nebija nekāda akadēmiskā izglītība, biju iemācījies norvēģu un angļu valodu, bet tādas bija manas ambīcijas 22 gados. Jautājums, kā to izdarīt, kā to realizēt? Es atradu cilvēkus, kas bija pietuvināti varai. Tajā laikā Ārlietu ministrs un sekretārs bija Māris Gailis. Ziniet pēc tam viņš bija premjerministrs. Un tad vēl caur vienu savu paziņu satikos ar Māri Gaili un stāstu viņam šo ideju. Viņš skatās uz mani un neko nesaprot. Viņš prasa, ko tu gribi, ko tu prasi? Mums naudas nav, mums valstij nav naudas. Es saku, ka man naudu nevajag. Vienkārši, ko jūs sakāt par tādu ideju? Viņš saka, ka nav nekādu problēmu, vajag darboties. Kāpēc es aizgāju pie viņa? Jo es sapratu, lai man 22 gados atļautu atvērt “Latvijas informācijas un tirdzniecības centru”. Ar tādu nosaukumu es aizgāju uz Norvēģijas vēstniecību. Es runāju norvēģu valodā, es iepazinos ar vēstnieku gluži tāpat kā ar tām somu tantiņām. Es izstāstīju savu stāstu, ka vēstniecības nav un vajag veidot centru. Viņš atbild, ka doma laba, bet vai jūsu valdība to atbalsta? Es prasu, kas ir vajadzīgs? Viņš atbild, ka ir vajadzīga vēstule, lai valdība atbalsta šādu iniciatīvu. Labi, tad es aizgāju pie Māra Gaiļa izrunājos un beigās dabūju vēstuli uz A4 lapas, ka Ārlietu ministrija neiebilst un atbalsta šādu iniciatīvu nevalstiskai organizācijai izveidot “Latvijas informācijas un tirdzniecības centru”. 22 gados un kabatā man ir nulle. Ko ar to es jums gribu pateikt? Vispirms ir ideja, un nauda ir pēc tam. Vispirms ir prece, kuru jūs gribat pārdot, vai nopirkt, ko jūs atrodat, nauda nāk pēc tam! Lielākā kļūda, ko daudzi cilvēki kas grib uzsākt biznesu, saka – man nav miljona, lai es uzsāktu lielu biznesu. Nauda nav vajadzīga biznesā! Pierakstiet! Lai nopelnītu miljonu, miljons nav vajadzīgs. Jums ir vajadzīga ideja un spēja salikt kopā pircējus un pārdevējus. Vai tā ir preču vai ideju pircēji un pārdevēji. Ko tad es izdarīju? Kad es dabūju šo atbalstu no Ārlietu ministrijas, bet, protams, tajā laikā es jau biju uzvalciņā un šlipsītē, labi saģērbies. Eju pie vēstnieka un saku, ka mani atbalsta Latvijas Ārlietu ministrija šī centra veidošanā. Viņš atbild, ka tas ir ļoti labi, tad mēs tev dosim darba atļauju. Vari braukt strādāt. Es saku, ka pagaidiet, man vajadzētu kādu partneri atrast no Norvēģijas. Varbūt jūs varat man rekomendēt kādu partneri? Ja es atnāktu un prasītu partneri pirms es dabūju šo atbalsta vēstuli, ar mani nerunātu. Tā kā es atnācu ar šo vēstuli, viņi saka, ka labi, mēs mēģināsim piemeklēt tev kādu partneri. Te ir viens tāds aktīvs norvēģis Erling Hansen, viņš jau ļoti daudz ir braucis uz Latviju, un viņš daudz ko dara, sarunās tikšanos. Tad es satikos ar šo norvēģi, kuru rekomendēja Norvēģijas vēstniecības vēstnieks. Mēs satikāmies, un es izstāstīju ideju, un viņš saka, ka ir gatavs piedalīties, bet vai tev ir nauda? Tātad viņš prasa naudu, bet man naudas nav. Es prasu: “Labi, cik naudas vajag, kā tu domā?” Jo Norvēģija ir dārga zeme. Man liekās, viņš teica 50 000 dolāri. 25 000 dolāri no manas puses, 25 000 no norvēģa puses. Es saku – labi! Bet naudas man nav. Saprotiet, es jau vienojos, veidoju kopuzņēmumu ar norvēģi, jo viņš piekrita ieguldīt savus 25 000, bet man naudas nav. Kādi ir mani nākamie soļi? Tad es aizeju pie man zināmiem cilvēkiem, kas bija vecāki un jau bija paspējuši nopelnīt vairāk naudas. Es satiekos ar vienu, ar otru, ar trešo. Es saku, ka ir šāds projekts. Man ir Norvēģijas Ārlietu ministrijas un vēstniecības atbalsts, redz kur ir papīrs, es braucu veidot šādu centru. Vai negribi piedalīties šādā projektā? Es būšu Norvēģijā, mēs vienosimies, kā dalīsim peļņu. Es negāju prasīt algu, prasīju investīciju. Un beigās es atradu cilvēku, kurš piekrita ieguldīt šos 25 000 dolāru. Rezultātā man bija 50 000 dolāri, ar kuriem attiecīgi es varēju braukt. Bet tā bija vienošanās par 50 000. Tad, kad mēs apprecējāmies ar Inesi, viņa bija plānojusi braukt uz Ameriku, tai laikā viņa jau gadu tur bija nodzīvojusi. Tur ir cits stāsts. Bet mēs apprecējāmies un kopīgi braucām uz Norvēģiju, bet sanāca tā, ka pirmajā mēnesī man ienāca nauda, ko Latvijā apsolīja draugs un partneris. Otrajā mēnesī naudas nav. Draugs bankrotēja, ieguldīja Ukrainā kaut kādos vērtspapīros un visu pazaudēja. Es sēžu Norvēģijā, Norvēģu pusei ir, Latvijas pusei nav naudas. Ko pēc mēneša sievai teikt – esam bankrotējuši braucam uz mājām? To es nevaru atļauties. Es to pat nevaru stāstīt. Man Inese ir pārmetusi, kāpēc viņai kaut ko neesmu stāstījis. Bet bija tāds laiks, ka es tur eju uz veikalu un skatos, ir ļoti labs krekliņš, kas maksā 10 kronas un ir ļoti labs saldējums – 12 kronas. Krekliņš ir paliekošs, bet saldējums ir ļoti labs. Un es stāvu un domāju, ko pirkt, vai to vienu saldējumu vai krekliņu. Saprotiet kāds ir līmenis. It kā mēs runājam par lielām naudām, bet tu skaiti kapeikas, skaiti centus. Nav naudas un tu nevari atļauties, nav ne kredītkartes, pluss tavs draugs partneris ir bankrotējis. Tad es sapratu, es godīgi izstāstu tam otram savam draugam kolēģim norvēģim, ka ir problēmas un variants ir tāds, vai nu veram ciet, vai ir jāsāk pelnīt. Tagad varat pierakstīt vēl vienu gudrību. Šis mana drauga partnera bankrots piespieda mani rīkoties, jo es sapratu, ka neviens manus rēķinus neapmaksās. Vai nu es nopelnīšu tik daudz, lai samaksātu īri par dzīvokli, par biroju un nomaksātu citus izdevumus, vai man ir jābrauc prom. Bet prom braukt negribējās, jo mērķi bija ļoti cēli. Un tad mēs sākām pa īstam domāt, kā nopelnīt, kur ir nauda šīm skaistajām idejām, nevis skaisti runāt. Bieži runā par politiķiem, tur Ārlietu ministru, vēstniecību pārstāvjiem, kas dzīvē nav pārdevuši pat putekļsūcēju, ir tāds teiciens. Viņi vispār nesaprot, kā pārdot saldējumu, viņi dzīvē nekad to nav darījuši, bet viņi tur pārstāv Latvijas intereses. Jo viņiem šī valsts visu apmaksā: algu, mašīnu, reprezentācijas izdevumus. Viņi nestrādā uz rezultātu. Bet ja viņiem mēneša beigās vajadzētu naudu pašiem nopelnīt, viņi skraidītu. Tāpēc mums valstī ir ļoti neefektīvs ārlietu ministrijas resors, jo viņi ir pabaroti. Pabarots vilks labi nemedī. Pabarots lauva, vai tīģeris nemedī. Tad kad tu esi izsalcis, tikai tad tu reāli vari kaut ko nopelnīt. Un tad mēs beidzot sākām ķerties pie lietām, nolikām pie malas visas lielās idejas, tos projektus, jo mums vajag nopelnīt šodien, jo parīt man jau ir jāmaksā rēķini. Teikšu tā, es atkal atcerējos visu to, kur es biju, uz ielas, kā es saku, uz paneļa, ko es tur īsti pirku un pārdevu. Es uzreiz sazinājos ar saviem draugiem Latvijā, prasu, ko jums vajag, es sēžu Norvēģijā. Kādas preces, atliku visus lielos sapņus, projektus malā uz vēlāku laiku. Ko mēs sākām darīt? Latvijai vajag deficīta preces, kādas? Viens saka mums nav kečupa, cilvēki grib kečupu, labi. Meklējam kečupus, kā saka vienojamies. Nosaukums “Latvijas informācijas un tirdzniecības centrs” ir tāds nopietns, tāpēc mēs varējām vienoties  par atlikto maksājumu. Ņemam preci gluži tā pat kā tehnikumā, kur es ņēmu un pēc mēneša ir jānorēķinās. Kamēr mēs tās preces atvedam uz Latviju, mums iedeva kredītu uz 30 dienām. Tātad mums šīs preces ir jāpārdod 30 dienu laikā un jāatgriež nauda. Mēs to veiksmīgi izdarījām. Nākamās preces, atgriežam naudu un tā preču plūsma sāka pieaugt. Mēs sākām vest ar treileriem, tur bija čipsi “Estrella”. Tajā laikā mēs to vedām. Sākām pirkt zivis, cilvēki saka, ka vajag lašus, makreles. Protams, tur nebija preces, kuras varēja katrs atļauties, bet cilvēki gribēja un mēs no turienes sākām vest, jo veikalu īsti nebija. Sēžot Norvēģijā, ko es sapratu. Es sēžu Norvēģijā, bet naudu jau es neredzu. Es tur visiem savējiem palīdzu, bet viņi ir tie, kas reāli strādā ar to naudu, man tur kādi procenti pienākas, bet ikdienā naudas nav. Es saku: “Inese, mums jābrauc atpakaļ uz Latviju, šeit ir visi kontakti, viss labi notiek, mēs braucam atpakaļ uz Latviju, jo bizness ir tur, Norvēģijā.” Tā 1993. gadā, kad jau bija piedzimis mūsu vecākais dēls, mēs atgriežamies uz Latviju. Es jau nebiju sapelnījis naudu, biju izveidojis pietiekoši lielu kontaktu tīklu. Kad atgriezos, es jau zināju, kam var piezvanīt, ar ko var vienoties, un tā mēs sākām organizēt šo biznesu. Ja kādreiz mēs tur tirgojām kaķu brilles un visu pārējo, tad mēs šeit bijām vieni no lielākajiem zivju importētājiem no Norvēģijas. No dažām kompānijām mēs dabūjām pārstāvniecību, viņi uzticējās, mēs dabūjām atliktos maksājumus. Galvenais bija jāpārdod ātrāk, nekā tev jāatdod nauda. Šāds aplis biznesā visu laiku grozījās. Atrazdamies šeit uz vietas, tajā laikā mēs bijām vieni no lielākajiem importētājiem tieši no Norvēģijas. Pēc kāda brīža es sapratu, ka es negribu sēdēt birojā, nodarboties ar to pašu, ar ko es nodarbojos 80-ajos gados, bet es gribu kaut ko vairāk. Sapņi nekur nepazuda. Un tad paralēli visai šai lietai, kas nodrošināja naudas plūsmu, sāku tos sapņus iedzīvināt. Es sāku meklēt partnerus, sāku piedāvāt sadarbību, es saku tā: “Mēs tirgojam preces, bet mums nav labu veikalu. Vajag kādu labu veikalu.” Un tad es sāku sūtīt vēstules, tajā laikā tas viss notika pa faksu, jo nebija tādi datori kā tagad. Es sarunāju tikšanās, braucu atpakaļ uz Norvēģiju tikties, bet dzīvoju Latvijā. Un tad kādā no tikšanām satiku cilvēku vārdā Franks Vāgners. Kungs jau sirmā vecumā, bet viņš bija viens no lielākajiem tekstila biznesa pārstāvjiem Norvēģijā.

Un tagad ir tā interesantā daļa varbūt jauniem cilvēkiem. Kā tad notiek šīs biznesa sarunas. Tad, ko es viņam piedāvāju? Es piedāvāju viņam biznesa sadarbību ar veikalu. Tad es ierodos smukā uzvalkā, kaklasaitē, viss kā vajag. Es atnāku pie galda, un tur ir kādi desmit viņa cilvēki. Nu kā? Šeit ir cilvēks no Latvijas ar biznesa piedāvājumu. Un viņi saka – nu kāds ir tavs piedāvājums? Man ir 24 gadi tobrīd jau. Viņam ir kādi 65 gadi. Jūs saprotiet, man ir 24. Un es viņam sāku piedāvāt visu. Un bija viens pluss. Viņš klausās, un viņš nerunāja pārāk labi angļu valodā. Līdz ar to sarunas notika norvēģu valodā. Un kaut kādā veidā viņam šķita, ka vajag iepazīties ar to Latviju. Un viņš nolēma aizsūtīt cilvēku. Tad, kad viņa cilvēks atbrauca uz Latviju, es izdarīju visu, lai pārliecinātu, ka Latvija ir pareizā vieta. Un tas viņa pārstāvis atgriezās atpakaļ, un saka, ka vajag to veikalu vērt vaļā. Un tagad mēs nonākam līdz nākamajam momentam. Tirgojām mēs visu ko, bet tā nauda, kas visu laiku bija pie apgrozījuma, kabatā jau nekas nepalika pāri. Jo vairāk tu kaut ko nopelni, kad iepērc, tev ir preces, tev ir vēl kaut kas, bet dzīvas naudas nav. Jautājums, kā var izveidot kopuzņēmumu ar miljardu apgrozījumu? A mēs te nodarbojamies ar sīku biznesu salīdzinājumā ar šo. Un man vēl pietiek nekaunības ierasties un pateikt, ka mēs izveidojam kopuzņēmumu, piecdesmit uz piecdesmit. Nu iedomājieties, jūs ierodaties šodien pie Bila Geita un sakāt – taisiet kopuzņēmumu piecdesmit uz piecdesmit. Viņš saka: “Nu labi, bet tad mums kopā nauda jāieliek.” Bet es atkal zinu to pašu stāstu, ka man naudas nav, un es saku: “Nu labi, darām tā.” Un tad, kad mēs nonākam līdz tai situācijai, kad ir atrasts jau veikals, vieta, viss pārējais, lai darītu, ir tā kā jādibina uzņēmums. Un viņš saka man, kā tad es to naudu pārskaitīšu? Ne tur ir kāda norvēģu banka, kurai mēs uzticamies, ne mums tur ir kādi cilvēki. Un tevi mēs tikai tikko esam satikuši. Un mēs vienojāmies, ka tur ir jāiegulda paliela nauda. Kā mēs pārskaitīsim naudu uz Latviju? Kā panākt, lai jums uzticas nopietns uzņēmums, un pārskaita pirmo naudu? Pastāstīšu, kā man tas bija.

Es sapratu, ka man nav argumentu. Es nevaru pārliecināt pārskaitīt. Jā, es runāju norvēģu valodā, bet viņš saka, ka nauda ir nauda. Lūk, ko jūs varētu ieteikt darīt? Tas ir tā kā pokerā. Tu spēlē, blefo un viss, tev ir jāliek galdā kārtis. A tu zini, ka tev ir sliktas kārtis. Tu nevari viņas atklāt. Tu nevari izbeigt, tev vajag turpināt spēlēt. Un es nāku ar priekšlikumu, no kā viņš nevar atteikties. Nevis viņš, bet es saku, ka es tev aizdošu naudu. Nodibināsim uzņēmumu. Mums Latvijā ir likums, ka ārvalstu investori, kas iegulda simts tūkstošus dolāru kapitālā, tiek atbrīvoti no uzņēmuma ienākuma nodokļa. Es saku, ka es aizdošu naudu, es piereģistrēšu uzņēmumu. Un attiecīgi tā mēs sāksim sadarbību. Sēž tie pārējie cilvēki. Es piedāvāju viņam aizdot naudu. Nu nav problēmas, dibinām uzņēmumu. Un tā 1995. gadā es izveidoju uzņēmumu “Baltija” ar kapitālu piecdesmit uz piecdesmit. Man personīgi pieder piecdesmit procenti, un šim norvēģu koncertam pieder piecdesmit procenti. Jautājums ir tāds, kur es ņēmu naudu, simts tūkstošus? Atbildu – tad, kad es biju jau saskaņojis visus papīrus jau, un parādīju, kas man ir par partneri, ka tā ir nopietna kompānija, es aizgāju uz banku, un teicu, ka man vajag kredītu simts tūkstošus. Viņš saka, kur ir garantija? Nu, pirmkārt, ir nopietns partneris, un otrkārt, man šo naudu vajag tikai lai noreģistrētu kompāniju, lai es saņemu statusu. Es iedošu personisko garantiju jums, ka naudu neaiztikšu. Es maksāšu par procentiem, es samaksāšu bankai visus izdevumus. Man naudu nevajag, Es vienkārši būšu labs klients. Nauda stāvēs manā kontā, bet tas būs arī garants tam, ka jūs to kredītu izsniedzāt. Bankā atnāk cilvēks, kurš naudu formāli nemaz nepaņem, un maksā bankai. Banka piekrita. Es noreģistrēju kompāniju ar kapitālu simts tūkstoši.  Aizsūtu papīrus partnerim Frankam Vārneram. Viņš saka: “Apsveicu, uzņēmums ir!” Nu tā es izveidoju kopuzņēmumu, bet naudas jau reāli nebija. Bija simts tūkstoši, kas bija aizņemti. Jautājums, ko darīt tālāk?

Un tālāk nākamie soļi bija tādi, ka es parādīju un pārliecināju, kādas visas iespējas ir Latvijā, tas bija deviņdesmit ceturtais vai piektais gads. Frankam Vārneram bija tāda labā roka, viens norvēģis, un viņam tiešām tas viss iepatikās. Un viņš kļuva savā veidā par manu advokātu. Viņš ieraudzīja savas iespējas, jo arī viņu sūta uz jaunu tirgu. Es pateicu, ka tu būsi atbildīgs par šo projektu. Un tad viņš zināja to situāciju, ka ar tām naudām var būt problēmas, bet viņš virzīja uz priekšu. Sāka braukt viņa cilvēki. Un beigās mēs atradām veikalu. Viss kopā. Un galvenais ir tas, ka viņš sāka jau sūtīt pat savu naudu. Pirmais veikals bija pie operas. Tas bija “Dresmann”, kura šodien nav, bet tas bija pirmais vīriešu apģērbu veikals, kuru tad mēs atvērām. Bet stāsts ir par to, ka viņi atbrauca, un saka, ka šeit ir telpas, apskatās, un viss ir. Tad pieņem lēmumu un darām. Un tad tajā pokera spēlē ir patiesības brīdis. Kārtis ir jāatklāj. Tu saproti, ir problēma. Man nauda ir, bet viņa ir apgrozījumā, es nevaru izņemt ārā. Ko man darīt? A viņam jau lēmums ir pieņemts, ka vajag vērt veikalu. Es tiešām centos būt labs partneris, cilvēks, kuram ir pamats uzticēties, Un rezultātā sanāca tā, ka zini ko ? Ja jau mēs esam tik tālu nogājuši, man ir priekšlikums. Es no tevis nopirkšu divdesmit piecus procentus. Man būs septiņdesmit pieci, tev būs divdesmit pieci. Un es iedošu kredīta resursus pirmā veikala atvēršanai. Un rezultātā nepilna pusgada laikā mēs atvērām pirmo veikalu. Bija atbraukuši cilvēki, bet visa nauda nāca no turienes. Viņš teica tā: “Tu aizdevi naudu man, tagad es aizdošu naudu tev!” Nu kā, godīgi, vai ne? Nu rezultāta bija tā, ka viņi domāja kāds ir apgrozījums. Viņi taisīja tirgus izpēti, nu cik tad pārdos visas tās preces. Un pirmajā atvēršanas dienā notika tāds šoks norvēģiem, jo visi viņu eksperti bija kļūdījušies aprēķinos. Viņi bija rēķinājuši par pāris tūkstošiem norvēģu kronās. Latvijā cilvēkiem naudas nav. Sanāca tā, ka mēs pirmajā dienā uzstādījām rekordu. “Dressmann” ir iegājis vēsturē – 165 kvadrātmetrus mazs veikals, par vairāk nekā pusmiljonu kronu, kas tobrīd bija kādi trīsdesmit pieci tūkstoši latu. Veikals izslaucīts. Cilvēki stāvēja simts metru garā rindā, viņi pirka visu, jo mēs sākām ar īpašām cenām. Tur bija divdesmit deviņi lati par žaketīti. Nu viss bija ar milzīgām atlaidēm, bija reklāma. Veikals bija praktiski tukšs. Un viņš saka, ko jūs man te rēķināt? Viņš teica, ka te pirks, te pērk. Ko jūs man teicāt, ka neko nepirks? Rezultātā viņš saka, ka mēs taču esam izreklamējuši savu veikalu, nevar savu veikalu aptraipīt, vedīsim visus uzvalkus, kreklus, bikses ar lidmašīnu, nevis ar treileri, kas būtu normāli. Viņš saka, ka es vairs neskaitu, kāda ir peļņa. Mēs nevaram tā, ka cilvēki atnāk, un veikals ir tukšs. Ar lidmašīnām sāka vest tās preces. Un viņi saprata, ka te ir iespējas.

Un es teiktu tā, ka tad, kad bija pirmā atvēršana, bija baigais rekords. Visi ļoti priecīgi. Un arī es attiecīgi. Tad viņš saka, ka mums ir jānosvin šī atvēršana, ka ļoti labi viss ir aizgājis. Tajā laikā viesnīcu bija maz. Mēs sēžam “Radisson Blu Daugava” ar skatu uz Vecrīgu.  Un Franks Vārners saka: “Klau, cik tev gadu ir?” Nebija apskatījies papīrus, lai gan dokumentos viss bija. Es saku, ka man ir divdesmit pieci. Iestājas tāds kapa klusums, viņš paņem nazīti. Pieklauvē pie glāzes, uzreiz visi apklust: “Uzminiet, cik viņam gadu ir?” Tie rausta plecus. Un Vārners saka: “Viņam ir divdesmit pieci gadi. Viņš ir izveidojis kopuzņēmumu ar mani. Ar Franku Vārneru. Jūs strādājat pie manis, bet viņš ir mans partneris. Bet mans jaunākais dēls, kurš ir gadu jaunāks, viņš vispār neko nav izdarījis, un neko nav strādājis. Un šis jau ir partneris.” Un tāds bija sākums, kā es divdesmit piecos gados izveidoju šo kopuzņēmumu un sasniedza tādu rezultātu.

Ja jūs varat pirmajā projektā sasniegt labu rezultātu, tad liela varbūtība, ja jūsu partneris, ja jums tāds ir, viņš būs gatavs spert nākamos soļus. Un tad arī nākamajā dienā es ar Franku Vārneru pastaigājos pa Rīgu, es viņam rādu Vecrīgu. Un mēs pieejam pie universālveikala “Centrs”. Kaut kāda drausmīgi brūna ēka, briesmīgi izskatās. Un es stāstu, ka tas ir tāds neremontēts veikals. Mēs ieejam iekšā, viņš saka, ka ārprāts kāds. Tur vēl joprojām ir tās kases no padomju laikiem, lai tu nopirktu kaut ko, tu stāvi vienā kasē, pēc tam dabū čeku, pēc tam aizej atkal pēc preces. Jaunieši nezina, kādi tie veikali bija. Viņš prasa, vai varam nopirkt šo veikalu? Tāds mazs veikals, tikko atvērts. Nākamajā dienā man jau prasa, vai var nopirkt šo veikalu. Man nav nekādu zināšanu, kā var nopirkt tādu veikalu. Es zivis zinu, kā var nopirkt pie pārdevējas, čipsus, kečupus. Bet lielo veikalu? Ko es viņam saku? Es saku, ka var! Viņš saka, lai es noskaidroju, cik kas maksā. Tad es sāku meklēt kontaktus un meklēt, kā nopirkt, man nav nekādas izpratnes. Es nekādās privatizācijās neesmu piedalījies. Nu tāds nekustamo īpašumu fonds bija, tad mēs tur ejam, prasām. Sakām, ka gribam nopirkt to tirdzniecības centru tādu un tādu. Bet mums jautā, vai mums ir nauda. Jā, ir! Vai jūs varat aizdot  naudu? Mums ir problēma, valstij nav naudas. Viņi saka: “Iedodiet kredītu. Mums ir jāremontē opera, un mums ir jāremontē prezidenta pils. Mums vajag kaut kādus pāris miljonus.” Nu es saku, lai pārdod. Bet viņi, savukārt, atbildēja, ka pārdot tur ir grūti, ka nevar. Sākumā aizdodiet naudu. Saprotiet? Tad kā es varu aiziet pie sava partnera Franka Vārnera un pateikt, lai aizdod divus miljonus valstij, pretī nesaņemot neko, uz goda vārda. Bet mēs to panācām, nauda tika aizdota. Mēs dabūjām kaut kādu nomas līgumu, uz tā nomas līguma pamata tur sākās pirmā darbība. Bet viņš saka, ka nu mēs nevaram investēt, kamēr mēs neesam nopirkuši šo veikalu, tad pasakiet, kāda ir cena, vai nu mēs ejam prom. Un gala rezultātā nopirkām šo veikalu kopā ar visiem citiem, daudzi tajā laikā visu ko tirgoja. Un norvēģis samaksāja un mēs nopirkām šo universālveikalu “Centrs”. Un es kļuvu par divdesmit piecu procentu īpašnieku 26 gadu vecumā.

Tad ir nākamais solis, kas biznesā ir jāsaprot. Jūs nekad nezināsiet, kas jūs var sagaidīt aiz tā nākama pagrieziena. Aiz nākamā pagrieziena mēs nopērkam šo tirdzniecības centru. Tad viņš saka, nu paklau, ko vēl varbūt var nopirkt? Un tad es Franku Vārneru izvadāju apkārt, un saku, ka te ir tāda rūpnīca, te ir rūpnīca “Alfa”. Tur ir grauzti, tur rūpnīcas nav, tur vienkārši stāv četrdesmit pieci grausti: “Mols” esošais, tur bija “Eiropas centrs”, kas tā saucās, daudz kas. Jo nav normālu banku, naudas nav nevienam. Neviens nevar atļauties kaut ko ieguldīt ilgtermiņā, jo procents tai laikā bija piecdesmit vai simts procenti. Es neatceros, kurā gadā tas mainījās, bet ar tādiem procentiem tu nevari veikt ilgtermiņa investīcijas. Rezultātā viņš apskatījās, viņš saka tā: “Nu viens es to nepavilkšu, bet man ir draugs, es viņam piezvanīšu, un uzaicināšu uz Latviju!” Un, tad mēs sēžam, viņš zvana savam draugam – Stenerihs Hāgens, “Rimi” īpašnieks. Viņš saka: “ Klau, es te nopirku tirdzniecības centru, tu negribi šeit atvērt “Rimi” veikalu?” Kā tas notiek, lai jūs saprastu. Viņš atbild: “Frank, ar tevi esmu gatavs jebkurā valstī! Kur tā valsts atrodas? Ā, tur? Labi, esmu gatavs!” Viņš bija pagodināts uzsākt biznesu ar Franku Vārneru. Viņš bija gados jaunāks, viņam bija privāta lidmašīna, viņš atlidoja uz šejieni. Bet viņam bija ļoti svarīga drošība. Bagāts cilvēks. Mēs vienojāmies ar Latvijas policiju, tai laikā tas bija iespējams. Brauc miljardieris, vajag nodrošināt drošību. Viņi saka, ka nav problēmu, miljardierim iedosim eskortu, pat nebija jāmaksā nekas. Viņu vadāja ar eskortu un viņam tas iepatikās. Viņš saka: “Bet mani nevienā valstī nav ar eskortu vizinājuši!” Jūs saprotat? Un viņš saka tā: “Kas te vēl ir?” Mēs aizbraucām uz tirdzniecības centru, tagad tas ir “Galerija centrs”. Viņš saka: “Nav problēmu, te varam atvērt veikalu. Es nevaru sākt ar vienu veikalu. Man vajag piecus, desmit veikalus uzreiz.” Saprotat? Viņš saka: “Vajag daudz, un ko vēl var nopirkt?” Mums nav neviena veikala. “Interpegro” bija atvēris vienu veikalu, un viņš teica, ka grib redzēt. Tobrīd Pļavniekos bija atvērts “Interpegro” veikals, mēs aizbraucam, apskatāmies. Bet viņiem vēl ir daudz mazo veikalu. Tie piederēja tādiem kārtīgiem īpašniekiem, kas padomju laikā bija samācījušies pirkt, pārdot. Protams, gados  vecāki. Un viņi saka, ka mēs esam gatavi pārdot jums uzņēmumu par astoņpadsmit miljoniem dolāru. Deviņdesmit sestais gads, tas nav šodien. Šodien būtu reiz desmit. Viņš saka, ka par piecpadsmit nopirksim. Ja tu vari vienoties par piecpadsmit, tad mēs nopērkam “Interpegro”. Man ir divdesmit seši gadi, man ir jāvienojas par darījumu par piecpadsmit miljoniem. Jo mums ir jānopērk konkurence, lai mēs būtu pirmie tajā laikā. Tātad viņš vienojās par vienu, tālāk es aizvedu viņu uz “Alfas” rūpnīcu, tur ir daudz cehu, bet šī vieta ir pareizā. Man bija vīzija, ka šī vieta ir pareiza, ka šeit var veidot tirdzniecības centru. Pie Franka Vārnera visi konsultanti saka: “Bet mums Norvēģijā tik liela centra nav. Kā Latvijā Franks atvērs tik lielu centru?” Viņi tur galvu kopā, un saka, ka vecais ir aptracis. Es saprotu norvēģu valodu, viņi saka: “Stāstīsim ģimenei, sievai, bērniem, ko viņš dara!” Bet viņam iepatikās. Un tas otrs partneris saka, ka vajag pirkt. Un tad viņš saka tā: “Šeit mēs atvērsim Rimi veikalu. Cik maksā, kā varam to nopirkt?” Un ko tu vari zināt tai laikā? Es saku: “Labi, es noskaidrošu.” Rezultātā vienā dienā mēs vienojāmies par “Rimi” veikalu, par “Interpegro” nopirkšanu, vienojāmies par grausta nopirkšanu “Alfā”, vis kaut kur. Un es savos divdesmit sešos gados kļūstu par to, kura uzdevums ir izvietot šīs te investīcijas. Es esmu partneris, jo šī nauda nāk iekšā kā aizdevumi. Rezultātā mēs īsā brīdī faktiski izpirkām visu Rīgu, visu, kas tanī brīdī bija pērkams. Kā bieži saka, Norvēģija visu Rīgu ir izpirkusi, bija tāda asociācija. Tas, kas saistīts ar vārdu “Norvēģija”, tas ir saistīts ar vārdu “Šlesers”. Doma ir ļoti vienkārša, es biju labs pārdevējs. Es zināju, kā var pārdot saulesbrilles tehnikumā. Princips ir viens un tas pats. Es vienkārši stāstīju visu to labāko par Latviju. Es rādīju labāko Rīgā. Es nevedu uz Mazā Kalna ielu, kur ir Maskavas iela, kur ir kriminālā vide. Es nevedu uz Čaka ielu. Es zināju, ka ir jārāda viņam Vecrīga, viņam patiks. Viņam patika Jūgendstils, Alberta iela, tur arī mēs vienu māju nopirkām. Es stāstīju to labāko. Tas ir vēl viens, ko jūs, jaunieši sev varat pierakstīt.

Ja jūs gribat uzsākt biznesu, nestāstiet par savām problēmām, par slikto. Stāstiet par visu labāk. Šo, konkrēto ieteikumu es ieteiktu arī mūsu patreizējai valdībai. Jo no PR viedokļa, mēs dzirdam tikai visu slikto par Latviju. Kā Latviju vajadzētu attīstīt, kādas investīcijas piesaistīt? Ko mēs varam darīt, ko būvēt? Par to vispār neviens nerunā. Privātie uzņēmēji kaut ko dara, valsts par to nerunā. Mans redzējums ir tāds. Ka jūs gribat uzsākt biznesu, ir jāstāsta, cik viss ir labi, nevis slikti. Nevajag, protams, pašiedvesmoties, ja projekts ir slikts. Ja projekts ir labs, stāstiet, reklamējiet. Sakiet, ka tas ir vislabākais. Nevis, ka jūs neticat, tāpēc jums nesanāks. Biznesā ir ārkārtīgi svarīgi pārliecināt otru pusi, partneri, banku, vēl kādu partneri. Un, ja jāsavelk vairāki partneri kopā, tad tas ir kā galvai, ir jāstrādā. Ir jāpiesaista partneri jūsu idejām. Varbūt tie cipari šķiet kādam pārāk lieli, bet es teikšu tā, ka viss atklājas. Un tanī laikā kā visu to organizēja? Es strādāju, es investēju. Bet kāda ir realitāte? Es tagad pagāju no tā iepriekšējā biznesa malā. Kas bija mani, nu jau bijušie partneri, kas turpināja tās zivis tirgot, bet tie mani uzkrājumi sāka beigties. Īpašumu man ir daudz, ja mēs skatāmies par tām daļām, kas man pieder, bet naudas jau no tā vairāk nepaliek. Jūs saprotat? Naudas nav. Jums daļas ir, bet jums jau nemaksā neviens. Alga, ko es saņēmu, nav pietiekoša. Nu un tad es satiekos ar Vārneru, un saku: “Klau, nu mēs te esam pastrādājuši labi, viss notiek. Varbūt mēs varam vienoties, ka man arī alga būs lielāka?” Jo es tagad tomēr strādāju tikai uz šo projektu. Pēc būtības, ņemot vērā mūsu īpašās attiecības, cik es esmu daudz laba izdarījis, viņš saka: “Ainār, tev pieder divdesmit pieci procenti no uzņēmuma, tu esi akcionārs. Man pieder septiņdesmit pieci procenti. Tad izvelies, vai tu gribi par algu strādāt, vai tu gribi būt akcionārs. Ja akcionārs, un tu gribi algas palielinājumu, tad mums kopā ir jāieliek tā nauda, kuru izmaksāt.” Es sapratu, ka algas palielinājums man nedraud, un par algu es vairāk nerunāju. Bet tagad klausieties tālāk.

Mēs sapirkāmies vis kaut ko. Viss tas ir ļoti labi. Bet ir izdevumi, ir jāuztur. Kaut kādi nodokļi sāk parādīties. Un beigas konstatēju, ka naudas plūsmā deviņdesmit septītajā gadā pēkšņi parādās, ka tur vajag ieguldīt vairākus simtus tūkstošus, lai tikai to visu uzturētu. Un tad jautājums tā: “Ko mēs darām?” Akcionāriem vēl jāliek nauda klāt. Un es saprotu, ka tas otrs partneris, Hāgens, viņam ir ambiciozi plāni, bet viņam tas stāsts, mans ar Vārneru, īsti ir svešs. Viņš saka, ka tā ir mūsu iekšējā lieta. Un tad es saprotu, ka, ja es nepiedalīšos kapitāla palielināšanā, tad mani procenti tiks samazināti proporcionāli. Pareizi? Nu kā? Zaudējums ir jāsedz. Tu esi priekos un bēdās. Ja ir peļņa, tu esi akcionārs. Ja zaudē, tu arī esi akcionārs. Un tad es atkal, gluži tāpat kā Norvēģijā, kad partneris bija nobankrotējis, un nevarēja nosegt tos visus izdevumus, es sapratu, ka, vai nu manu dalību te samazinās, vai vajag meklēt vēl kādu investoru, kas nāk ar dzīvo naudu. Rezultātā mēs ātri sākām strādāt un mēs piesaistījām kompāniju, un pārliecinājām to ienākt Baltijā. Ienāca un teica, ka mēs gribam nopirkt no visa jūsu “holdinga”, izņemot no tekstila, visu, kas ir nekustamais īpašums, piecdesmit procenti. Bet mēs vedām pārrunas, kā saka, es, un mans norvēģu kolēģis, ar ko es strādāju, un mēs piesaistījām šo uzņēmumu. Mēs gluži tāpat kā tirgojāmies ar parastām kaķenēm, džinsiem vai ko citu. Tas norvēģis zināja, kā mani vērtēt, man tādas zināšanas nebija, bet viņš sagatavoja labu biznesa plānu, un mēs panācām vienošanos. Vienošanos, ka viņi nāk iekšā ar naudu, tas ir vēl viens investors iekšā. Un rezultāts ir tāds, ka tad, kad mēs to investoru dabūjām, tad kopā ar Hāgenu un Vārneru satikāmies un teicām tā: “Ir divi varianti. Viens, ka mēs investējam paši jeb nāk uzņēmums, kas ir gatavs iegādāties daļas un investēt.” Un viņš prasīja cenu. Mēs nosaucām cenu. Un viņš teica, ka par tādu cenu mēs atsitam atpakaļ visas savas investīcijas. Laižam iekšā. Bet tad Vārners mani pasauca un saka: “Klau, ja te nāks iekšā šīs uzņēmums, tad mēs pārdodam piecdesmit procentus. Viņi ienāk ar naudu, tava daļa samazinās, bet es nezinu, kad nākamreiz paradīsies nauda, tad tev būs jāinvestē ļoti daudz!” Viņš saka: “Man ir priekšlikums tāds – izvērtē iespēju pārdot savas daļas, proporcionāli tai summai, ko tu esi piesaistījis, tu vari izņemt šo naudu.” Un, es teikšu tā, ka es uzreiz viņam nedevu atbildi, bet nākamā dienā es ar viņu satikos, un teicu: “Man ir priekšlikums. Es esmu gatavs pārdot šīs daļas, bet pie nosacījuma, ka mēs ar tevi izveidojam jaunu uzņēmumu – piecdesmit uz piecdesmit. Un jaunos projektus mēs attīstām ārpus šiem. Šie lai iet savu gaitu.” Viņš saka: “Man patīk tas viss!”

Rezultātā es nopelnīju savus pirmos miljonus. Un tie bija jau miljoni, deviņdesmit septītais gads. Un izveidoju jaunu uzņēmumu ar Franku Vārneru par jauniem projektiem. Viss. Tas ir veids, kā es labi un godprātīgi strādājot, tiku pie šiem miljoniem. Bet tas bija daudzu gadu darbs. Es dzīvoju ar minimāliem ienākumiem. Un, man arī sievasmāte atrodas šeit, zālē, atnākusi paklausīties. Un viņa labi atceras, ka tad, kad es braucu uz Norvēģiju, runāt par biznesa sadarbību ar Franku Vārneru, un runāt par šīm lielām matērijām, mēs tanī laikā mainījāmies ar dzīvokļiem. Ziniet, ka tajā laikā dzīvokļus nevarēja tā vienkārši nopirkt. Tur bija maiņa, varēja mainīt pret vienu dzīvokli, otru, trešo. Tanī laikā mēs dzīvojām vienistabas dzīvoklī Brīvības ielā. Uz kastēm, uz razkladuškām, jo nevarējām pārbraukt uz nākamo vietu. Un tur vēl manu pirmo mašīnu nozaga Brīvības ielā, es biju pat bez mašīnas palicis. Un rezultāts ir tāds, ka esmu tas, kuram ir nozagta mašīna, un mēs dzīvojam vienistabas dzīvoklī Brīvības ielā. Bet es nevienam nestāstīju par šīm problēmām. Jo biznesā, kad jūs sākat sūdzēties, raudāt, jūs visu pazaudēsiet. Neviens ar lūzeru negrib sadarboties. Neviens negrib sadarboties ar neveiksminieku. Visi partneros meklē veiksmīgus cilvēkus. Cilvēku, kas nāk ar pienesumu, nevis ar raudāšanu. Un diemžēl Latvijā ļoti daudzi raud, sten, viņiem viss ir slikti. Apkārt ir iespējas! Apkārt ir milzīgas iespējas, ko var panākt. Un tas, ko es izdarīju bez zināšanām, bez īpašiem padomiem no ārpuses, bez Youtube, ko es varu paklausīties šodien, tas notika pateicoties tam, ka es vienkārši zināju principus. Nežēloties, iet uz priekšu, un mēģināt visu laiku sasniegt rezultātu. Un, ja tu esi nokritis, tad celies kājās, un ej uz priekšu. Viss! Biznesā izdzīvo tikai stiprākie. Ja pazaudē, tad tāpat celies un ej uz priekšu. Es nestāstu jums par to, ko es esmu zaudējis, bet kopumā ir bijuši arī projekti, kur miljonus esam pazaudējuši. Bet svarīgākais biznesā ir bilance starp to, ko tu nopelni, un starp to, ko pazaudē. Jo, piemēram, 2008. gads, tas ir jau pavisam vēlāk. Ļoti daudzi cilvēki pazaudēja pilnīgi visu tikai tāpēc, ka viņi savus līdzekļus bija ieguldījuši nekustamā īpašumā. Un visa ekonomika aizgāja uz leju. Vinnēja tie, kam tanī brīdi nauda bija bankas kontā. Tie bija uzvarētāji. Bet tas, ko es vēlos vēl pateikt, kas varētu būt svarīgi, ka es esmu saticis daudzus cilvēkus, un viņi saka: “Ziniet, bet tad jau bija iespēju laiks, šodien tādu iespēju vairs nav.” Ziniet, man gribas iekraut pa muti tam cilvēkam, kas šādi runā. Lūk, kā Krištopāns pateica, ka grib pa zobiem iedot, man arī gribas.

Šodien ir cita problēma. Šo iespēju ir pārpārēm daudz. Jūs varat mācīties, kur jūs gribat, jums piešķir kredītus jebkurā pasaules valstī. Notiek pilnīgi pretējais. Mūsu jauniešus iesūc šī Rietumeiropa. Viņi saka, ka mēs jums iedodam labu izglītību, jūs varat dabūt labu darbu vai parastu darbu, jums ir lielāka alga. Viņi tur arī paliek, un viņi strādā, lai stiprinātu Vācijas ekonomiku, Anglijas ekonomiku, Īrijas ekonomiku, bet tikmēr mūsu demogrāfija iet uz leju. Pagājušo gadu bija 34 tūkstoši nomirušu cilvēku, 17 tūkstoši piedzimuši, plus tie, kas ir aizbraukuši projām no valsts, rezultāts ir katastrofāls. Jautājums ir, ko mēs varam darīt pašreiz, lai tās tendences pamainītu? Es teikšu tā, ka ir nepieciešams šo situāciju uzlabot, un to pašu, ko mēs esam darījuši ar maziem uzņēmumiem, tas pats ir šodien jādara ar valsti. Tas, kas ir no politiskās vadības jāpasaka, ir jāpasaka virzieni, kur ir perspektīvas. Tad, kad ieejat veikalā, nemēģiniet paņemt visas preces, izvēlieties to, ko jūs gribat. Ja jūs gribat mācīties, mācieties, bet ar domu, ka šīs zināšanas jūs varat konvertēt. Es teikšu tā, ka ir ļoti daudz cilvēku, kas ir aizbraukuši uz ārzemēm, bet ļoti maz no viņiem ir tik tiešām kļuvuši par veiksmīgiem uzņēmējiem. Es tagad nerunāju par tiem, kas aizbrauc vienkārši strādāt kaut kur celtniecībā vai viesnīcas, vai restorānu biznesā. Es nerunāju par šiem cilvēkiem. Es runāju par cilvēkiem, kas aizbrauc ar domu nopelnīt naudu un kļūt par uzņēmējiem. Bet viņi tādi nav kļuvuši. Kāpēc? Atbildēšu. Liela daļa vienkārši saņem labu algu, un viņi vairs nav gatavi riskēt. Viņi ir sasnieguši to minimālo līmeni, kas ir pietiekoši labs. Īrē labu dzīvoklīti vai mājiņu, viņiem ir tekošie ienākumi, bērni kaut kur mācās. Viņi nav gatavi iziet no šīs komforta zonas un visu pazaudēt. Un tā ir viena no lielākām problēmām. Un šodien jauniem cilvēkiem ir ārkārtīgi svarīgi ieraudzīt šīs perspektīvas. Es teikšu tā, ka manā laikā bija manas iespējas. Šodien ir pavisam citas iespējas. Jo tanī laikā Latvija nebija Eiropas Savienībā, nebija NATO, nebija banku, mums nebija eiro. Mums praktiski nebija nekā. Mēs bijām daļa no sabrukušās Padomju Savienības. Šodien mēs esam it kā visur, bet mēs dzīvojam uz parāda, un esam līdz ausīm parādos. Es savas parāda problēmas atrisināju vēl deviņdesmitajos. Bet valsts turpina aizņemties, nu jau astoņpadsmit miljardus eiro parādu. Un viņiem pat nav plāna, kā šo parādu atdot. Kādas investīcijas piesaistīt, kā nopelnīt, lai tā nauda atgrieztos. Es uzskatu, ka, piemēram, ja mums būtu iespēja vadīt šo valsti, mēs dinamiski pieņemtu lēmumus, ka, pirmkārt, izdarītu visu, lai jauni cilvēki nebrauc prom no Latvijas, un tie, kas ir aizbraukuši, lai viņi atgrieztos ar šīm zināšanām. Tas ir galvenais princips, jo svešā zemē nopelnīt miljonu ir daudz grūtāk, nekā savā zemē. Bet tā tas ir visās pasaules valstīs. Ja jūs aizbraucat uz citu valsti, un jums ir milzīgi liels maciņš, jeb jums ir miljoni, kurus jūs gribat investēt, tad jūs to varat darīt. Bet savā zemē ir vieglāk saskatīt šīs perspektīvas. Protams, ir sportisti, kas nopelna miljonus kaut kur strādājot. Ir Porziņģis un vēl tur daži citi, ir vēl kaut kādi sportisti, hokejisti, kas nopelna pāris simts tūkstošus, NHL spēlējot. Bet viņi ir uz rokas pirkstiem saskaitāmi, viņu nav pārāk daudz.

Mūsu uzdevums ir panākt to, lai zināšanas nepaliek Vācijā, Francijā, Anglijā, Īrijā, Norvēģijā vai citur, bet lai tās zināšanas atnāk uz šejieni. Un tāpēc es teikšu tā, ka es redzu milzīgu iespēju jaunai paaudzei. Viss, ko mēs saucam par jauno IT biznesu, mums tas ir jāveido. Un šeit, principā, parādās unikālas iespējas. Kāpēc? Piemēram, man, māsas dēls, viņam ir tagad 30 gadi. Bet tad, kad viņam bija divdesmit divi, trīs, četri gadi, es viņam palīdzēju ar darbiem. Beigās uzņēmums, kurā viņš strādāja, aizvērās ciet. Viņš paliek bez darba un saka, nu, klau, ko darīt? Viņš pie manis atnāk, un es saku, ka tev ir jāatrod darbs, tev ir jāsaprot, cik tu nopelnīsi, cik tu vari nopelnīt. Tev ir jāapzinās savas zināšanas. Cik tu gribi pelnīt? Viņš atbildēja, ka trīs tūkstošus. Es saku, ka tādu algu lai Latvijā nopelnītu, ir jābūt baigi gudram vai baigi jāstrādā. Es saku viņam, lai viņš noskaidro tirgū, par cik viņa zināšanas tiek novērtētas. Un zvani man tad, kad tu noslēgsi līgumu ar pirmo darba piedāvātāju, es gribu apskatīt, pirms tam nezvani man. Tev ir viss, lai tu dabūtu normālu līgumu, lai atrastu darbu. Bet vispirms atrodi, izvēlies, un tad tu sapratīsi, kāds ir šis cipars. Pēc diviem mēnešiem viņš zvanīja, un teica, ka grib satikties. Un beigās, kā IT inženieris viņš atrada darbu kādā Lielbritānijas kompānija, start-up, kurā bija divi piedāvājumi, bet viņš izvēlējās šo. Kurā  viņam piedāvāja līgumu par 66 tūkstošiem eiro ar nodokļiem. Bez nodokļiem, protams, tas ir mazāk. Kur ir doma? Kur tādu algu ir iespējams dabūt Latvijā? Bet doma ir vienkārša, ja šāds speciālists strādā Lielbritānijā, viņam ir citas izmaksas. Par šādu speciālistu Lielbritānijā maksās visus simts tūkstošus uzreiz, viņš maksās dārgāk. Latvijas izmaksas cilvēkam ir mazākas, līdz ar to viņš strādā par mazāku algu. Un tāpēc veidojas tie saucamie “Back Office”. Arī ārpus Lielbritānijas es redzu, un arī bez kovida visām iespējām mēs varam daudz, un mūsu jauniešiem, kas mācās, var dot iespēju, kas var kļūt par IT inženieriem, kas strādā šajā jomā. Tas, ko es zinu, ka viņš pēc gada dabūja algas palielinājumu uz 75 tūkstošiem, un tagad jau aptuveni 100 tūkstoši viņš saņem citā kompānijā. Pirmajam darbam jau ir ļoti liela nozīme. Mēs šodien kā valsts nepasakām, kurš ir tas perspektīvais virziens. Es tagad stāstu par vis kaut ko, bet jāiezīmē tās perspektīvas, bet tas izriet no talanta. Ja kāds ir labs dziedātājs, tad mēs nevaram viņu padarīt par IT speciālistu vai kādu no tranzīta biznesa piesēdināt pie kompjūtera. Tas vienkārši nedarbosies. Tāpēc rezultāts ir tāds, ka katram ir jāmeklē savas iespējas, katram ir jāmeklē savi talanti. Bet atcerieties, ka to, ko es jums esmu teicis, ka tās iespējas, ko jūs redzat, iespējams citi neredz, to, ko citi redz, iespējams jūs paši neredzat. Iespējams, jums pašiem ar savu prātu, ar savu sirdi, ir jāsaprot, kurš ir tas perspektīvais virziens.

Bet nobeigumā es vēlos nocitēt dažas lietas, ko ir teicis Vorens Bafets: “Ja es būtu piedzimis citā valstī, nevis Amerikā, piemēram, Āfrikā, un citā vēl laikā, es būtu kļuvis par vieglu laupījumu.” Īsāk sakot, būtu mežā un būtu problēmas aizbēgt no zvēriem. Viņš teica, ka skriet ātri nemāk, lekt nemāk, viņu apēstu dzīvnieki. “Ja es būtu piedzimis citā laikā. Bet te es sēžu pie kompjūtera un pelnu lielu naudu!” Viņš saka, ka cilvēks ļoti bieži ir baigi gudrais, bet viņš piedzimst nepareizā valstī, nu ir visādi, Ziemeļkoreja, kur tādas iespējas nav nekādas. Viņš saka, ka tad ir ļoti grūti sasniegt to rezultātu. “Bet es esmu piedzimis Amerikā. Man Amerika ir devusi šīs iespējas,” to saka Bafets. Šodien es vēlos pateikt katram no jauniešiem, visiem – jūs esat piedzimuši Eiropas Savienībā, NATO, kur ir daudz iespēju, arī ārpus Latvijas. Ir jāapzinās, ka tas starta kapitāls ir krietni lielāks, nekā kad mēs dzīvojām, piedzimuši Padomju Savienībā. Jums ir iespēja šīs zināšanas izmantot, un reāli ieiet dzīvē, tā teikt, izmantojot šīs zināšanas pavisam citādākā veidā. Jūs varat pieņemt lēmumus paši. Bet atcerieties to lielveikala galveno domu, ka jūs nevarat visas iespējas izmantot. Jums ir jāizvēlas tās, kuras jūs jūtat, ka tās ir jūsējās. Ja jūs atradīsiet šo īsto, tad man liekas, ka arī viss notiks.

Un nobeigumā, katrs vienreiz dzīvē var to loterijas biļeti izvilkt. Bet, cik mēs esam dzirdējuši, ka neviens, kas dabūjis šādā veidā naudu, viņš naudu nesaglabās. Agri vai vēlu viņš viņu  notrallinās, tā pazudīs. Bet biznesā ārkārtīgi svarīgi ir smags darbs, biznesā darbs ir 24/7. Principā, ja jūs esat gatavi nomainīt to dzīvi, kur jūs pulksten piecos beidzat darbu, un neiet strādāt, tad jums ir iespēja riskēt un arī miljonu nopelnīt. Bet vienlaicīgi neviens jums garantiju neiedos. Un atcerieties arī to, ka, iespējams, jums būs arī desmit un vairāk kritieni, pirms jūs nonāksit līdz šim veiksmes stāstam, jo katram dzīvē ir šie kritieni. Es teikšu tā, ka to miljonu nav tik viegli nopelnīt. Bizness ir bizness, bet dzīve ir dzīve. Visa pamatā ir ģimene. Jauni cilvēki, precieties, lai jums dzimst bērni, un tas jūs motivēs tiešām sasniegt virsotnes! Paldies par uzmanību visiem!

Aināra Šlesera runu “Kā nopelnīt miljonu?” pierakstīja un rediģēja draudzes “Kristus Pasaulei” redakcija

Evaņģēlijs un politika.

Publicēja 2022. gada 30. aug. 09:27Elīna Ziediņa   [ atjaunināts 2022. gada 30. aug. 11:22 ]

Ziņas datums 30.08.2022.

Šodienas svētrunas tēma ir „Evaņģēlijs un politika.” Tieši šī tēma šodien ir svarīga. Palicis ir viens mēnesis līdz brīdim, kad mēs varam vēl paspēt izdarīt no savas puses visu to, kas ir mūsu pienākums, lai panāktu normālā, likumīgā, tiesiskā ceļā caur vēlēšanām to, lai kristīgās vērtības būtu cieņā. Mēs varētu pārstāvēt gan savu draudzi, gan citas kristiešu draudzes un kā arī kristīgās vērtības, ko neviens cits mūsu vietā nedarīs. Ir palicis viens mēnesis un šajā mēnesī mums ir jākoncentrējas uz šo pirmo oktobri. Tas nozīmē, ka katru dienu ir jāsper solīši vēlamā mērķa virzienā. Evaņģēlijs un politika – būs diezgan interesanti tas, ko es tev vēlos pateikt šodien.

Un Jēzus staigāja pa visu Galileju, mācīdams viņu sinagogās un sludinādams Valstības evaņģēliju un dziedinādams visas slimības un sērgas tautā. (Mateja evaņģēlijs 4:23)

Sludinādams, mācīdams un dziedinādams. Jēzus darīja trīs lietas – sludināja, mācīja un dziedināja. Sludināšana, tas ir tas, ko es daru šobrīd. Reizēm manas tēmas ir ar tādiem smalkiem punktiem – tā jau vairāk ir mācība. Arī mājas grupiņās, kad iztirzā Dieva vārdu, tad tas ir vairāk kā mācīšanās. Ja ej Bībeles skolā, tad tā arī ir mācīšanās. Jēzus darīja gan vienu, gan otru. Kad tu izej pie kāda cilvēka un pastāsti evaņģēliju, tā ir sludināšana, tu pats sludini cilvēkam. Ir mācīšana, kad tu pamāci kādās dzīves situācijās, kā labāk rīkoties, kā saka Dieva vārds – tā ir mācīšana. Ir arī dziedināšana, un es šeit nerunāju par slimo dziedināšanu. Es runāju par to, ka konkrēta cilvēka dzīve var tikt dziedināta un tas ir svarīgāk par miesas dziedināšanu. Kad cilvēks satiekas ar Kristu personīgi, kad viņš tic, ka viņš ir jauns radījums, jauns cilvēks, ka viņš lietos savus resursus, iespējas, kas viņam ir un dodas uz priekšu. Kļūst ne tikai par garīgu cilvēku, tādu kurš aiziet līdz galam, iemanto mūžīgo dzīvību, bet arī sabiedrībā atstāj pēdas, atstāj aiz sevis glābtus cilvēkus, atstāj pozitīvas pārmaiņas sabiedrībā. Kļūst Dievam un sabiedrībai derīgu pilsoni – Latvijas valstī derīgu un pozitīvu pilsoni. Dievs to var izdarīt ar mūsu pašu līdzdalību. Dievs var dziedināt vienu cilvēku. Esmu redzējis, ka Dievs dziedina ģimenes. Vecajā Derībā tas bija ļoti vienkārši. Ir rakstīts: „Būsi izglābts tu un viss tavs nams.” Kā tu saproti šo rastu vietu? Mammas, sievas vai vīri lūdz par savām ģimenēm, un viņš tic, ja viņš lūgs, tad tiks izglābti pārējie ģimenes locekļi, bet Vecajā Derībā bija daudz vienkāršāk, pat ne Vecajā Derībā, bet 2000 gadus atpakaļ sociālajā iekārtā, kas bija Izraēlā. Kā viss notika? Ģimenes galva bija vīrietis. Saimē ietilpa visi radi, kalpi un, ja saimes galva kļuva ticīgs, tad viņš atnāca mājās un pateica, ka no šīs dienas visi iet uz baznīcu. Tas neapspriedās. Nebija svarīgi, kādus Baālus pielūdza, kādi mājās elki stāv. Visu vajadzēja izmest un no šīs dienas vajadzēja būt kristiešiem. Viss notika ļoti vienkārši, no tās dienas visa saime svētdienās gāja uz dievkalpojumu. Viņi gāja uz dievkalpojumu un klausījās mācītāju tik ilgi, līdz kamēr saprata, ka pats pieņem Jēzu un tiek glābts. Kā šodien notiek sabiedrībā, ģimenēs? Nav šādas kārtības vairs. Bet kur ir kāda autoritāte mājās, vai nu sieva vai vīrs, tad reizēm panāk, ka otra puse arī nāk un iepazīst Dievu. Mums, vīriešiem, nepatīk, ka mūs sievietes spiež. Mēs, vīrieši, gribam tā, ka paši vērojam, paši skatāmies un tad vienā dienā teiksim, ka ņemu savu koferīti vai Bībeli un eju kopā ar tevi uz baznīcu. Ja sieva vīru spiedīs, tad viņš nedarīs to uz ko viņu spiež. Tādi ir vīrieši. Sievietēm ir citādāk, bet reakcija var būt līdzīga. Cilvēkam katram pašam ir jānonāk pie šī secinājuma un lēmuma. Tomēr caur lūgšanām, caur tavu dzīvesveidu veselas ģimenes atnāk pie Dieva. Ko es redzu arī mūsu draudzē, ka ir ģimenes ar visiem bērniem. Es un tu esam redzējuši, kā viens cilvēks tiek izmainīts.

Tu esi redzējis, kā vesela ģimene tiek izmainīta, bet vai tu esi redzējis, kā vesela pilsēta Latvijā tiek izmainīta? Vai tu esi redzējis, kā vesela valsts tiek izmainīta? Nē, mēs neesam to redzējuši. Kāpēc mēs to neesam redzējuši? Vai mēs kādreiz to redzēsim? Redzi, lai izmainītu vienu cilvēku, vajag tikai tevi, kas aiziet pie šī viena cilvēka. Lai mainītu ģimeni, vajag vienu ģimenes locekli, kuram ir autoritāte un kurš var pienest evaņģēliju savā ģimenē. Lai izmainītu valsti, tam, kas iet pie sabiedrības, tiem, kas ir augšā, ir vajadzīgs cilvēks vai cilvēki, kas dodas politikā, Saeimā un tur no augšas atskan Dieva vārds. Cauri visai Vecajai Derībai vijās – dievbijīgs ķēniņš – svētīta valsts. Bezdievīgs ķēniņš – neatrisināmas problēmas valstī. Tas viss vijās cauri Bībelei. Jaunā Derība – atnāk Kristus, Viņš atnesa garīgās vērtības, Viņš atnesa pašu sāli, pašu pamatu visam. Kristieši lasa Bībeli un saka, ka Jēzus negāja politikā, tāpēc mēs tur nevaram iet, jo tur ir pārāk netīrs. Pirmkārt, Jēzus gāja pie netīriem cilvēkiem, viņš gāja pie muitniekiem un grēciniekiem, viņš pat pie spitālīgiem gāja. Viņš runāja arī ar cilvēkiem no varas un valdības. Piemēram, ar Nikodēmu. Arī Viņš pats stājās valdnieka priekšā. Pāvils stāvēja valdnieka priekšā. Jaunajā Derībā nav un nav vajadzīgs uzsvars uz politiku, jo viņš ir pietiekami visā Bībelē. Ja tu atšķirsi savu Bībeli, tad cik ir Vecā Derība un cik ir Jaunā Derība? Kad tu lasi Bībeli, tad cik ilgu laiku Tev vajag, lai izlasītu Veco Derību, un cik ilgu laiku vajag, lai izlasītu Jauno Derību? Piemēram, cik ātri var izlasīt vienu evaņģēliju? Tagad iegaumē vienu ļoti svarīgu pamat principu – Jēzus atnāca un parādīja, ka šie ķēniņi, dievbijīgie vai bezdievīgie, šī valsts iekārta, lai patiešām šie ķēniņi varētu ieviest un lai valsts varētu būt Dieva svētīta, tad vispirms svarīgi ir ievērot garīgos pamatus, ka vispirms ir garīgais. Tāpēc Jēzus vairāk runā par garīgo aspektu, par Bībeli, par lūgšanu, par draudzi, par pestīšanu, par kalpošanu, valsts iekārtu pašu par sevi. Jēzus atnāca un pateica, ka viņi visu laiku ir savā politikā, savā valsts pārvaldē, ka viņi nepārtraukti atkāpjas no Viņa principiem. Pirmkārt, atgriežamies pie Kristus, pie Dieva no visas sirds un tad jau Dievs savā žēlastībā darīs. Lūk, politika, lūk, evaņģēlijs.

Ir svarīgi saprast, ka evaņģēlijs un politika ir ļoti cieši saistītas lietas, kuras pašas par sevi atsevišķi nedarbojas. Evaņģēlijs bez politikas nedarbojas, un politika bez evaņģēlija nedarbojas. Kāpēc? Tāpēc, ka politika atver durvis, ka tu vispār drīksti sludināt, ka mēs vispār drīkstam pulcēties, ka mums izīrē telpas, ka mums ir tiesības, ir reliģijas brīvība. To izdara politika. Tas, kādi ir mūsu bērni, jaunā paaudze, kādās skolas ir, to izdara politika. Ja, politika to neizdara, tad mēs nevaram pulcēties, mēs nevaram sludināt un mūsu bērni tiek pārveidoti pēc pasaules līdzības, tā kā viņi to vēlas. No otras puses, politika ir bezspēcīga, ja tie cilvēki, kas ir apakšā, kas vienkārši sludina evaņģēliju, ja viņi nesludina evaņģēliju, ja viņi neceļ draudzes, ja viņi nekalpo cilvēkiem, tad politiķi var darīt visu, ko viņi vēlas, atvērt kādas vien durvis vēlas, kādas kristīgās vērtības vien vēlās ieviest sabiedrībā, tas nedarbosies. Tikai abpusēji – gan no augšas, gan no apakšas. Ir ārkārtīgi svarīgi, ka mēs esam atbildīgi abās šajās lietās. Šis ir vilciens uz divām sliedēm, kurš neiet pa vienu sliedi, tikai pa divām sliedēm iet. Parasti kristieši maksimums pateiks, ka vilciens ir evaņģēlijs un māceklība, tad es teikšu, ka evaņģēlijs un māceklība ir viena sliede un otra sliede tomēr ir valsts pārvalde, jeb mūsu dalība valsts pārvaldē, ka mēs pārstāvam draudzi, savu draudzi, citas draudzes, kristīgās vērtības un ņemam dalību savas valsts veidošanā.

Ogrē piektdien bija aizlūgšanu dievkalpojums un kāds no mūsu cilvēkiem, kas dalīja flaijerīšus, iedeva kādam vīrietim. Šis vīrs ir mans ticības brālis un viņu sauc Valodja Ignatjevs. Kas viņš tāds ir? Es vēlreiz nedaudz pastāstīšu vēsturi. Grāmatu galdā var dabūt manu liecības grāmatiņu „Kāpnes debesīs”. Es nācu pie Dieva aukstā, tumšā cietuma kamerā tad, kad es jau biju nolēmis savu dzīvi izbeigt pašnāvībā. Tas bija pēdējais salmiņš, pie kā es ķēros un tiešām Dieva gaisma ienāca un iespīdēja manā sirdī un mana dzīve izmainījās. Tā izmainījās tūlīt un neatgriezeniski. Tas bija Dieva brīnums. Dievs dziedināja manu dzīvi. Tas bija Jēkabpils cietums, kur man vēl bija jāpavada gads un trīs mēneši. Uz cietumu nāca dažādi kalpotāji un viens no tiem bija šis Valodja. Pats šis Valodja, kaut kad, pirms viņš iepazina Dievu, vēl pirms manis, viņš bija viens no tiem, no 90-iem gadiem, kad brīvības izjūta cilvēkiem sita augstu vilni, rekets plauka, mafija plauka, viss kaut kas plauka – biznesi, draudzes. Viss vairojās, bija brīvība, bet mafija arī vairojās. Viņš bija viens no tiem, kas brauca pa bijušo Padomju Savienību ar pistoli kabatā, viņš bija nopietna mēroga reketieris. Viņš atgriezās pie Dieva un atstāja visu savu veco dzīvesveidu. Viņš kalpoja tādiem, kāds viņš pats bija, viņš braukāja pa cietumiem. Viņš regulāri brauca pie mums, mēs pat kopīgi futbolu spēlējām, mēs iedraudzējāmies. Viņš mani kristīja Jēkabpils cietuma ēdnīcas baseinā. Tur bija baseins, kur varēja līdz krūtīm ielīst ūdenī. Viņš mani kristīja kopā ar kādu vīru. Viņš nebija ne oficiāls mācītājs, bet viņš bija no savas vietējās draudzes deleģēts, ka viņš var kalpot cietumā. Paldies, Dievam, par tā laika cietuma administrāciju, jo šī administrācija veicināja, ka šādi cilvēki nāk uz cietumu. Šis cilvēks bija pārliecināts, ka tas var palīdzēt un tas tiešām palīdz, cilvēki iepazīst Dievu. Viņš izrakstīja oficiālu papīru, ka es esmu kristīts, un uzlikts bija zīmogs un cietuma priekšnieka paraksts. Man nav draudzes apliecības, bet man ir cietuma priekšnieka apliecība ar zīmogu. Es esmu kristīts cietuma ēdnīcas baseinā. Es tiešām nezinu, kam tas baseins tur bija domāts, bet viņš bija tāds, ka cilvēks tur varēja ielīst. Viņš saņēma šo flaijerīti un atnāca uz dievkalpojumu, mēs satikāmies, un nekas nebija mainījies, kā viņš paņēma mikrofonu, tā sāka dziedāt, viņam nevajadzēja nekādu pavadījumu. Dievs varēja izmainīt viņu vienu, Dievs varēja izmainīt mani vienu, Dievs caur mani varēja izmainīt tevi vienu, vai tavu ģimeni un radīt šādu brīnišķīgu draudzi. Bet kā Jēzus dziedinās mūsu Latviju? Kā Viņš dziedinās mūsu pilsētas?  Evaņģēlijs un politika. No apakšas un no augšas. Disciplinēti un plānveidīgi un apzināti strādājot, strādājot, degot par savu lietu.

Skaistuma kopšanu salonu īpašnieces. Ja prasa, ko māk darīt, ko vēlētos darīt, tad atbilde, ka “viņa krāso nagus, tad es arī krāsošu nagus”. Mūsu draudzē nav problēmu ar nagu krāsošanu, bet tā kā bizness savā starpā ir aizliegts, tad nekāda labuma no tā nav. „Man tie kristieši, kas nāk pie manis, nepatīk.” Pareizi ir, man arī nepatiktu. Pagāns vienkārši viņu pasūtītu, bet tu saki, ka nagā ir plaisiņa, kaut kas maziņš palika, kas tu par kristieti, un sākas konflikts uz līdzenas vietas. Viņam, nez kāpēc liekas, ka ir īpašas privilēģijas, tāpēc, ka viņš ir kristietis. Nav kristieši citādāki, kā citi cilvēki, viņi ir tādi paši kā visi citi, tādas pašās kļūdas, viss tas pats, tikai tā atšķirība, ka viņi iet uz debesīm, viņi zina, ka viņi ies uz debesīm un viņiem ir garīgais pamats un tas arī viss. Dažādi garīgie principi, veiksmes principi darbojas. Ko saka Jēzus? Ka Viņš liek līt lietum gan pār ticīgiem, gan pār neticīgiem. Tāpēc skaistuma kopšanas salona īpašnieces un visu citu biznesa īpašnieki, un visi tie, kurus spieda potēties pret tavu gribu un daži to arī izdarīja, jo tad tu nevarētu strādāt. Visi tie, kurus atlaida no darba un gribēja atlaist no darba, visus tos, kurus ieslodzīja lokdaunos un neļāva pēc desmitiem vakarā iziet uz ielas komandantstundā. Ja jūs gribat to pašu atkal, ja jūs negribat turpināt savu biznesu, ja jūs negribat pulcēties draudzē, ja jūs negribat, ka ekonomika draudzē attīstās, ja jūs negribat savus bērnus normāli pabarot, tad nevajag jaukties ar politiku!

Un nevajag arī neko kopīgu ar evaņģēliju, bet, ja jūs tomēr gribat, lai mūsu valstī ir tāda atmosfēra un likumi, ka mēs brīvi varam strādāt, un lai netiek pārkāptas elementāras cilvēku tiesības, tad, draugi, strādājam no apakšas un strādājam no augšas. Šajā pēdējā mēnesī ir vairāk jāstrādā no augšas. “Dieva lauvu” grupā, kur sekotāji jau mums ir izauguši ap 10 000. Visu laiku tur mēs likām tikai visādas ziņas. Bet tagad es lieku savu informāciju. No sava profila dalos un pa taisno visu lieku iekšā “Dieva lauvās”. Tur bija fotogrāfijas no aizlūgšanu dievkalpojuma. Un viens bija komentējis – kur tad visu iepriekšējo gadu bija visas šādas fotogrāfijas ar šo foršo tēlu? Šim cilvēkam es likos ļoti labs tēls, ka es, labais mācītājs, braucu apkārt un lūdzu par cilvēkiem. Viņam liekas, ka tā ir laba priekšvēlēšanu kampaņa, bet realitātē es viņam atbildēju ar vienu teikumu - iepriekšējā gadā mēs nevarējām pulcēties aizliegumu dēļ. Mēs vienmēr esam likuši fotogrāfijas, mēs vienmēr esam likuši video, mēs vienmēr to esam darījuši. Šajā pēdējā mēnesī mums ir vairāk jākoncentrējas rakt no augšas. Draugi, šajā  pēdējā mēnesī līdz 1. oktobrim ir jākoncentrējas rakt no augšas. Un kas ir jādara pēc 1. oktobra? Rakt atkal no apakšas.

Jo Dieva valstība nav vārdos, bet spēkā. (1. Korintiešiem 4:20)

Jo Dieva valstība nav tikai runāšana, tā nav tikai sludināšana, bet sludināšanas rezultāts. Ko ir teicis Bilija Grehema (Billy Graham), šī slavenā evaņģēlista dēls. Bilijs Grehems bija pēdējos simts gados visu laiku redzamākais, ietekmīgākais, es pat gribētu teikt, visu laiku ietekmīgākais kristietis pasaulē pēc Pāvila un pārējiem jaunajā pasaulē. Viņš vienmēr ir bijis iesaistīts politikā, viņš vienmēr ir bijis Baltajā namā pie Amerikas prezidentiem, un viņi vienmēr ir ieklausījušies tajā, ko saka Bilijs Grehems. Bilijs Grehems jau sen ir debesīs un aiz sevis ir atstājis dēlu Frenklinu Grehemu (Franklin Graham). Un Frenklins Grehems ir cilvēks ar autoritāti, kurā vajag ieklausīties par šo tēmu. 2015. gadā  Frenklins Grehems ir uzrunājis pasaules kristiešus ar šādiem vārdiem: “Es aicinu jūs aizstāvēt savu viedokli valsts aprindās, kurš ir teicis, ka kristieši nevar būt politiķi? Kāpēc geji un lezbietes, vai citi neticīgie to var? Kāpēc cilvēki no draudzes nevar būt politikā? Vai mums nav tiesību aizstāvēt savu viedokli? Kurš ir teicis, ka jūsu viedoklis nav svarīgs un neskaitās? Es aicinu jūs iet un piedalīties valsts pārvaldē! Āmen!” To saka baptistu evaņģēlists Frenklins Grehems. Ne visiem ir “kristīgā” aprobežotība, kas domā, ka tagad mēs lūgsim Dievu un ar to pietiks. Es saprotu, ka katram ir savs līmenis, personīgi, es pie sevis zinu un degu, un saprotu, ka man ir konkrēts aicinājums iet un startēt vēlēšanās. Tas nenozīmē, ka tagad visiem ir kaut kur jāskrien un jāstartē kādās vēlēšanās, bet, kā minimums, ir jāizprot un ar to, ko tu vari, ir jāatbalsta, vismaz ar savu balsi un tamlīdzīgi. Katram ar to, ko viņš var, ir jāpiedalās gan no augšas, gan no apakšas, lai kaut ko mainītu valsts pārvaldē.

Pie Bābeles upēm - tur mēs sēdējām un raudājām, kad pieminējām Ciānu. Savas cītaras mēs tur pakārām vītolos, jo mūsu gūsta uzraugi tur prasīja no mums dziesmas un mūsu nomācēji līksmību: "Dziediet mums kādu no savām Ciānas dziesmām!" Kā lai mēs dziedam Tā Kunga dziesmas svešā zemē? Ja es tevi aizmirstu, Jeruzāleme, tad lai nokalst man mana labā roka! Mana mēle lai pielīp pie aukslējām, ja es tevi nepieminētu, ja es neatzītu Jeruzālemi par savu augstāko prieku! Piemini, Kungs, Edoma bērniem Jeruzālemes nelaimes dienu, kad viņi teica: "Noārdiet, noārdiet to līdz pamatiem!" Bābeles meita, tu visu Bābeles iedzīvotāju kopa, tu postītāja! Svētīgs, kas tev atmaksā par to, ko tu mums esi darījusi! (Psalms 137:1-8)

Es to lasīju un domāju, un sāku redzēt kaut kādas līdzības ar šodienas cilvēkiem. Šeit runa ir par izsūtītajiem ebrejiem, par Dieva tautu, kas tika izvesti uz Bābeli. Mēs zinām, kāpēc viņus izveda, jo bija bezdievīgi ķēniņi, kuri no augšas bija galīgi samaitāti un no apakšas arī bija nevēlēšanās kaut ko mainīt un strādāt. Un, lūk, notika, ka tika pazaudēta Dieva svētība un Izraēls tika izvests trimdā 70 gadus. Šeit tā ir rakstīts – pie Bābeles upēm – draugs, vai tevi Dievs uzrunā? Viņi saka: “Pie Bābeles upēm, tur mēs sēdējām un raudājām, kad pieminējām Ciānu.” Viņi izsūtījumā sēž – šis psalms ir tāda kā dziesma. Sēž un raud, kad atceras to laiku, kad viņiem bija sava valsts, iedomājies, viņi sēž izsūtījumā, viņi raud, jo ir noskumuši, un viņi atceras, cik labi bija tad, kad mums bija pašiem sava valsts, kad Dievs bija ar mums. Viņi raud! Zini, kad tu slavēšanā, piemēram, vai vispār iedomājies par kādu kaķīti, vai par to, kas tev ir bijis un vairs nav, saskrien asariņas acīs. Viņi atceras, cik labi bija tur un raud. Ir daudzi, kas par kaķīšiem daudz vairāk raud nekā par cilvēkiem, tas jau pa īstam nav nekas nenormāls. Cilvēks dara pāri, kaķi nē, tikai skrāpē. Kas tālāk ir rakstīts? “Gūsta uzraugi tur prasīja no mums dziesmas un mūsu nomācēji līksmību: "Dziediet mums kādu no savām Ciānas dziesmām!"” Laikam jau bija kādi Bābeles vietējie svētki un viņiem tika dota iespēja piedalīties ar savu muzikālo grupu. Un 4. pantā viņi saka tā: “Kā lai mēs dziedam Tā Kunga dziesmas svešā zemē? Ja es tevi aizmirstu, Jeruzāleme, tad lai nokalst man mana labā roka! Mana mēle lai pielīp pie aukslējām, ja es tevi nepieminētu, ja es neatzītu Jeruzālemi par savu augstāko prieku! Piemini, Kungs, Edoma bērniem [..].” Kas ir Edoma bērni? Īzakam bija divi dēli: Jēkabs un Ēsavs. Ēsava pēcnācēji ir Edoms kurš sadarbojās ar babiloniešiem un faktiski palīdzēja nopostīt Jeruzālemi. Un viņi saka - piemini Edoma bērniem –, un vēl viņi saka: “Bābeles meita, tu visu Bābeles iedzīvotāju kopa, tu postītāja! Svētīgs, kas tev atmaksā.” Viņi domā par atmaksu. Viņu naids un emocijas ir vērstas pret pāridarītājiem, pret babiloniešiem, pret brāļiem edomiešiem, kas piedalījās visā tajā. Ko vēl viņi dara? Viņiem ir negatīvas emocijas, viņi pastāvīgi raud, ir slikti ar emocijām. Kas vēl viņiem ir tāds interesants? Skaties, viņi nedzied un, kad piemin Jeruzālemi, viņi sauc ļoti patriotiskus saukļus: ”Mēs par brīvu Latviju, mēs par Dieva svētītu Latviju! Aleluja! Mēs par drošu Latviju, mēs par atmodu, nāks uguns!” Viņiem ir tādi saukļi, bet, saproti, šiem cilvēkiem atslēgas vārds, šim psalmam, ir – viņi sēdēja! Pieleca?  Viņi sēdēja un raudāja par to, kas viņiem reiz bija un vairs nav. Atslēgas vārds ir sekojošs, viņi pirms gūsta sēdēja, neraka ne no augšas, ne no apakšas, bija neuzticami Dievam un viņi sēdēja arī gūstā un turpina sēdēt. Pieleca? Viņi sēdēja!

Pirms vēlēšanām es esmu ļoti aktīvs visās lietās, tūlīt arī teltis tiks uzliktas, un katru dienu 2-3 stundas es būšu teltī un runāšu par mūsu vērtībām, pareklamēšu arī pats sevi utt. Katrs darīsim to, ko mēs varam. Es ļoti aktīvi strādāju sociālajos tīklos. Rakstu un degu par šim lietām un redzu cilvēku reakciju uz šiem postiem. Ko no tā es esmu secinājis? Līdzību ar šiem cilvēkiem Bābelē - sēž un raud, un vaino citus: Edoms vainīgs, tas ir vainīgs, tur ir slikti. Es pierakstīju katru vārdu, lai neizlaistu nevienu no šiem teikumiem, kādi ir šie cilvēki. Paskaties, kādi: sēdētāji – tas neprasa vairāk paskaidrojumus. Sēdētāji ir tie, kas nedarbojas, nestrādā. Nākamais, atrauti no realitātes, viņiem ir utopiskas idejas, piemēram, es tikko ieliku postu, es to ņemu ļoti vienkārši, tas ir no partijas 4000 zīmju programmas. Viens no punktiem pirmajiem ir palikt NATO un palikt Eiropas Savienībā. Nestāties ārā no NATO. Nedalīt cilvēkus, nešķelt, rūpēties par drošību, paliekot NATO, un ņemt dalību Eiropas Savienībā. Mana doma ir ļoti vienkārša, mums ir jāpastāv par savām tiesībām, vispirms ir Latvijas intereses, tad Eiropas Savienības intereses, kā to dara Polija un Ungārija. Arī Latvijai tā ir jādara. Vai zini, ko nozīmē izstāties no NATO? Kurš zina, kas notiks pēc piecām minūtēm, ja mēs izstāsimies no NATO? Kas būs ar Latviju? Latvija kļūs par Krievijas guberņu. Un tādi kā mēs un visi patrioti, visi, kas atceras to laiku, ko atnesa mums komunisms, kas kaut ko skaļi būs pauduši, skaļi kaut ko būs runājuši, vispār visi tie, kas būs aktīvi cēluši šo valsti, kur viņi būs? Vai nu vienkārši trimdā, kā tie babilonieši, vai Sibīrijā, jeb cietuma kamerā, vai nogalināti un bez vēsts pazuduši, brīdī, kad šeit ienāks Krievijas karaspēks. Viss. Es ieliku šo postu, ka es iestāšos par to, ka mēs paliekam NATO. Tas nav manas dzīvības vai nāves jautājums, tas ir mūsu programmā, es par to iestāšos. Mēs paliekam NATO, nevis izstājamies no NATO. Man parasti tie smejošie smaidiņi nav daudz – viens divi, trīs, kādi pieci smejošie smaidiņi, parasti viss, ko es ielieku, visiem patīk. Pie šī posta man bija kādi 20 smaidiņi, viņi smejas par mani. Kas tā ir par ideju – palikt NATO? Globālistu kantoris! Kuram tas vēl nav skaidrs, ka Eiropas Savienība ir globālistu kantoris? Redzi, neatrausimies no realitātes. Mums ir tas, kas mums ir. Un diemžēl Dievs mūsu drošību šodien nodrošina šādi, kaut gan NATO nav Dievs. Kaut gan pret NATO arī var atslieties un niedre var salūst, kā  rakstīts Bībelē, ka Izraēls paļāvās uz Ēģipti. Tā ir šodienas realitāte, šodien tas ir vienīgais iemesls, ka karš ir tikai Ukrainā un nav Latvijā, mums ir NATO 5. pants. Saprotiet? Neviena valsts nekad nevar būt pilnībā neatkarīga. Latvija un neviena valsts esošajā situācijā, nevar būt pilnībā neatkarīga. Nedzīvosim kā partizāni mežā, kas iznāca no meža sākot no 1945. gada un pēdējais iznāca no meža tikai 1990. gadā. Nedzīvosim kā mežā! Esam reāli! Lūk, cilvēki, kas sēž un, kā likums, patiesībā neko nedara, bet viņi vienmēr zina, kā ir labāk, ka ir jāizstājas no NATO. Es zinu, ka mēs varam izstāties no PVO (Pasaules veselības organizācija). Mums nevajag nekādu PVO, kas mums norāda nejēdzīgas direktīvas saistībā ar vīrusiem. Visas tās ģimenes plānošanas vēl es pieļauju, bet ne jau tā vieglprātīgi izstāties no NATO.

Vispār šādas runas un komentāri internetā atbalsta Putinu un Krievijas politiku. Mīļie draugi, tie jau nav krievi, tie ir latvieši. Man, personīgi, nav pieņemams, ka runā par to pašu okupācijas pieminekli, ko tikko nogāza, ka nevajag kaitināt Krieviju. Esi dzirdējis tādas runas? Nevajag izaicināt Krieviju. Kur tik sekli var domāt? Tas ir līdzīgi kā ģimenē vai skolā, kad ir agresors. Agresors vienmēr norādīs, ka tu viņu esi izaicinājis. Viņš vienmēr atradīs iemeslu, kāpēc būt agresoram un tevi pazemot, lai no tevis gūtu kādu labumu. Krievija ir agresors, viņi vienmēr tāda ir bijusi pret Baltijas valstīm un vienmēr tāda būs. Vai nu tu viņu kaitināsi, vai arī nekaitināsi. “Nekaitini Krieviju!” – tu vienkārši esi Putina atbalstītājs. Tas ir vienkārši. Tas ir vienkārši tavas nezināšanas, tavas nesaprātības dēļ.  Tu esi sēdētājs, un tu visu zini, kā ir labāk un pareizāk, bet pats tu neko nedari. Šie cilvēki aicina boikotēt vēlēšanas. Katra balss, kas neaizies uz vēlēšanām, kas varētu būt, piemēram, par partiju “Latvija pirmajā vietā”, opozīcijai, kas var nogāzt šo režīmu, aiziet Kariņam. Viņi aicina balsot par mazajām partijām, kuras nekad nepārsniegs 5% barjeru, un šīs balsis aizies Kariņam. Viņi ir nesaprātīgi. Līdzīgi kā šie cilvēki pie Bābeles upēm, viņi sēdēja, gudri runāja, un viņi sakrita man virsū, un es brīnījos, kur starp latviešiem ir tādas simpātijas pret Krieviju? Skaidrs, ka mūsu politika ir par normālām, draudzīgām un arī ekonomiskām attiecībām utt. un sadraudzību ar Krieviju, bet ne jau šajos apstākļos šodien, kad Krievijai ir gatavs plāns kā okupēt Baltijas valstis. Baltijas valstis ar NATO vai bez NATO, nākamais solis ir Baltijas valstis, vajag tikai attiecīgu brīdi, kā var to visu atbalstīt to visu? Atrauts no realitātes, utopiskas idejas, ir laiks normāli ar to kas mums ir. Un kas mums ir? Kas mums ir šodien? Partiju vēlēšanas,14. Saeimas vēlēšanas, vienīgais, kas var kaut ko mainīt. Nekas to nevar mainīt. Dievs ir tas, kas kontrolē visus šos procesus, arī caur to, ko mēs domājam, kā mēs paužam savu viedokli, un cik daudz mums ir tas saprāts. Ir cilvēki, kas saka, ka nav jēgas vēlēt. Ir jēga vai nav jēgas, bet tā ir iespēja, kuru ir jāizmanto. Mēs nezinām, kā būs, bet mēs varam izdarīt to, ko mēs varam izdarīt. Vēl cilvēki runā arī tā – viss ir slikti. “Mēs sēdējām un raudājām, viss ir slikti.” Bet jums ir viss slikti tāpēc, ka sēdējāt, jūs sēdējāt, kad varēja rakt no apakšas, un jūs sēdējāt, kad varēja rakt no augšas. Interesē tikai šodien paēst, bet, ja nerūpēsimies par kopējo katlu, tas izsīks, un mums nebūs vispār ko ēst. Pašiem ir jāceļ sava valsts.

[..] vienīgie darba biedri Dieva valstības lietās no jūdu vidus. Viņi bijuši mani iepriecinātāji. (Kolosiešiem 4:11)

Dieva valstības celšanā, lai nāk Tava valstība kā debesīs, tā arī virs zemes, lai tas notiktu virs zemes, ir kas jādara? Darba biedri strādā. Jābūt darbam. Tā ir atslēga, nevis sēdēt, bet celties, iet un darīt. Degt par savu lietu un izdarīt labāk, un rezultāts, draugi, neizpaliks.

Es dzenos pretim mērķim, goda balvai – Dieva debesu aicinājumam Kristū Jēzū. (Filipiešiem 3:14)

“Nekā tukšu gaisu sizdams, bet pretī mērķim.” Bībelē mēs varam redzēt struktūru tempļa iekārtojumam, taisiet visu tā, kā tev kalnā tika parādīts, tātad nevis vienkārši strādā vai dari, bet konkrēti reāli plāni, nevis paļaušanās uz nejaušībām. Un tu esi vietā, kur ir reāli plāni, gan no apakšas, gan no augšas. Varbūt tu teiksi, ko tad mēs? Mēs neesam pietiekoši daudz, draugi, mēs esam pietiekoši daudz, mēs esam pārāk daudz, lai izmainītu Latviju.

[..] “Tāpat ir ar Dieva valstību, kā kad kāds cilvēks sēklu iemet zemē un guļ un ceļas, nakti un dienu; un sēkla uzdīgst un izaug, tā ka viņš pats to nenomana. Zeme pati no sevis nes augļus, papriekš stiebru, tad vārpu, tad briedušus graudus vārpā. Un kad augļi ienākušies, tad viņš tūdaļ sūta sirpi, jo pļaujamais laiks ir klāt.” Un viņš sacīja: “Kam mēs Dieva valstību pielīdzināsim? Jeb kādā līdzībā mēs to tēlosim? Kā sinepju graudiņš, kas zemē sēts, ir mazākais  no visām sēklām virs zemes, Un kad tas ir sēts, tad tas augtin aug un top lielāks par visiem dārza augiem un dabū lielus zarus, tā kā putni apakš debess viņa pavēnī var ligzdas taisīt.”  (Marka evaņģēlijs 4:26-32)

Dieva valstība ir augoša un auglīga līdz milzīgiem apmēriem no niecīga sākuma, un sākums esi tu. Izdarām komandā, un katrs izdara to, kas ir atkarīgs no tevis. Lūk, evaņģēlijs un politika. Ko nozīmē celt Dieva valstību? Pirmkārt, draudze, kad mums ir garīgais pamats, kad mantojam mūžīgo dzīvību, attiecības ar Dievu un, otrkārt, kad mēs rūpējamies, kad mēs savā valstī varam celt Dieva valstību, jo bez dalības politikā to nevar. Es zinu, ka būs kas iebilst, mēs tur Padomju laikā pa kluso cēlām draudzi, kāds redzēja padomju laikā draudzes, tās visas ir muļķības, tās draudzes, kas bija pat redzamas, visi mācītāji strādāja zem pilnīgas čekas kontroles, izaugsme nebija iespējama, pagrīdē arī nebija iespējams, ja tur sāka vairoties, tad aktīvisti ātir vien nokļuva Sibīrijā. Tas nav iespējams.

Ir kāds bijis Izraēlā? Tur ir kāda megadraudze? Vai kristietība tur valda? Draudze Jeruzālemē ātri vien pajuka. Jau Bībelē ir liecības, ka viņi izklīda pa visu Samariju, pa visu Izraēlu un aiz Izraēlas robežām. Kāpēc? Tāpēc, ka politikā vara piederēja cilvēkiem, kas ir Kristus pretinieki, un viņi viņus izklīdināja. Tas bija arī viss. Ko mēs lasām Jaunā Derībā pārsvarā? Pāvila, kurš kalpoja pagāniem, nevis Jeruzālemē. Lūk, viss ir ļoti vienkārši, Bībelē var atrast, kā Jēzus saka – strādājiet, kamēr ir diena, jo nāk nakts. Un šī nakts atnāks, kad Kristus nāks otrreiz, un tās būs beigas. Visi stāvēs Dieva priekšā. Bet ir vēl kāda nakts, kas ik pa laikam, tāpat kā ar globālo sasilšanu, uzpūtuši tādu, grib pilnīgi iznīcināt virs zemes ogļskābo gāzi, nulli dabūt. Tu zini, ka augiem vajag ogļskābo gāzi, viņi barojas no tā, viss tiek pārspīlēts, klimata pārmaiņas vienmēr ir bijušas, tās vienmēr mainās. Par vidi ir jārūpējas, bet ne jau tā, kā to dara šodien, ka cilvēks kļūst nevērtīgāks par dzīvniekiem un augu valsti. Un līdzīgi ir arī garīgās lietās, mainās periodiski, periodiski visā pasaulē nāk nakts un nāk atkal diena. Es ceru, ka tā nenotiks, bet pēc idejas, salīdzinot visus vēsturiskos faktus, ja Ukraina krīt, ar laiku krīt arī Baltijas valstis. Ja Ukraina krīt, arī NATO diez vai spēs ko mainīt. Pēc idejas tā ir jānotiek, jo Latvijā vara vienmēr ir mainījusies, vai rietumu vai austrumu, nepārtraukti mainās un plicina mūsu zemi, plicina mūsu tautu. Tā vienmēr ir bijis. Ilgu laiku ir bijis miera laiks, bet es joprojām ticu Dieva svētītai Latvijai. Bībelē ir precedenti, piemēram, Jona staigāja pa pilsētu un teica: “Vēl 40 dienas un Dievs nopostīs šo pilsētu!” Un ķēniņš izdeva likumu, ka pat lopiem ir jāgavē un jānožēlo grēki. Un Dievs apžēlojās par Ninivi. Ja mēs no savas puses izdarīsim, kas mums ir jāizdara, var notikt Dieva brīnums. Mēs joprojām ticam, ka mēs dzīvosim Dieva svētītā Latvijā, uz kurieni cilvēki brauc, nevis bēg, garīgi, sociāli un ekonomiski svētītā valstī, drošā un brīvā kā ziemeļu Dubaija, tikai ar kristīgām vērtībām. Tiklīdz tiek paņemtas nost kristīgās vērtības, tā viss izgāžas. Mums vienmēr ir jāiestājas par kristīgām vērtībām.

Divi mācītāji kandidē vēlēšanās, otru es nepazīstu, bet viņš kandidē no partijas, kurai kristīgās vērtības nav pierakstītas preambulā, es kandidēju no tās, kur ir kristīgās vērtības. Kā jūs domājat, vai Bordāns sludinās kristīgās vērtības, politiķi sludinās vai mācītājs? Kristīgās vērtības ir noteicošais. Sinepju graudiņš var kļūt par lielu koku, kur putni nāk, cilvēki nāk un meklē patvērumu. Kāpēc gan ne? Dievs, svētī Latviju!

Es lūdzu, ka šis vārds nosēžas mūsu prātos, ka mēs to pārdomājam, ieskatāmies Tavā vārdā, salīdzinām un dodam Tev slavu un godu. Mēs lūdzam par visām Latvijas draudzēm, mēs lūdzam par vienotību draudžu starpā, mēs lūdzam par kristīgām vērtībām, lai draudze ir aktīva, vienojās, ņem aktīvu dalību pārstāvēt sevi, Kristu un kristīgās vērtības valsts pārvaldē. Es lūdzu par Rīgas vadību, par katru cilvēku, par katru deputātu Saeimā, es lūdzu Latvijā par katru cilvēku kas ieņem atbildīgus posteņus, ka šie cilvēki vadās pēc Taviem principiem, ka viņi dzird Tavus principus, ka viņi dzird par Tevi, ka viņi iepazīst Tevi un attiecīgi pieņem lēmumus, Kungs, es lūdzu, nāc apžēlojies, svētī mūsu tautu, nāc un svētī mūsu zemi, nāc un svētī Latviju, Kungs. Jēzus vārdā, palīdzi mums katram būt atbildīgiem un saprast, ka mēs katrs esam kā šis sinepju graudiņš, kad sākās atmoda ar mums gan no apakšas, gan no augšas Jēzus Kristus vārdā. Un svētī veselību, kam vajag veselību, svētī brīvību, kam vajag brīvību, stiprinājumu, kam stiprinājums. Kungs, lai aiziet jebkāds nedrošums, bailes, slimības, nabadzība Jēzus vārdā, lai aiziet nesaskaņas ģimenē, lai nāk Tavs miers un Tavs prieks un Tava dziedināšana, pieskaries katram, kas ir šajā zālē, katram kas dzird Tevi caur internetu, kas lasa, kas skatās šobrīd internetā video, pieskaries katram, lai Tavs spēks, Kungs, iziet no šīs vietas, no šiem vārdiem ko runāju un aizskar katru cilvēku! Lai nāk pārmaiņas, lai nāk prieks, lai atnāk miers, lai atnāk dziedināšana, lai nāk pestīšana visam Tavam namam, lai atnāk pestīšana mūsu pilsētā, pestīšana mūsu valstī Jēzus vārdā! Āmen!

Mācītāja Mārča Jencīša sprediķi “Evaņģēlijs un politika” pierakstīja un rediģēja draudzes “Kristus Pasaulei” redakcija

Ticības pamats.

Publicēja 2022. gada 23. aug. 09:13Elīna Ziediņa

Ziņas datums 23.08.2022.

Kas ir mūsu ticības pamats? Pēc Jēzus augšāmcelšanās, kad mācekļi bija sapulcējušies aiz slēgtām durvīm, pēkšņi augšāmceltais Kristus stājās viņu vidū. Mācekļiem vairs nebija ticības. Viņi bija ticējuši tikai tik ilgi, kamēr viņi varēja Viņu sataustīt, redzēt. Mācekļi sagaidīja, ka Jēzus nodibinās šeit, virs zemes, savu valstību, būs kā ķēniņš, kurš sakārtos valsti. Tā nenotika. Viņš mira pie krusta un augšāmcēlās. Viņš pats bija teicis, ka Viņa valstība nav no šīs pasaules. Bija cits mērķis un veids, kā un kāpēc Jēzus atnāca. Tas bija:

Jo tik ļoti Dievs pasauli mīlējis, ka Viņš devis Savu vienpiedzimušo Dēlu, lai neviens, kas Viņam tic, nepazustu, bet dabūtu mūžīgo dzīvību. (Jāņa evaņģēlijs 3:16)

Viņš atnāca, lai ikviens, kurš ir Jēzū Kristū, kļūtu jauns radījums un sāktu savu dzīvi no jauna. Kaut arī Viņš brīdināja, ka ir atnācis, lai nomirtu pie krusta un augšāmceltos, un sludināja, ka Viņš ir dzīvības maize. Viņš iedibināja Vakarēdienu un teica, ka ikviens, kurš nebauda Viņa miesu, tanī nav dzīvības, tam mūžīgo dzīvību neredzēt. Mācekļi to neizprata un tad, kad Jēzus nomira, viņi neizprata tālāko secību, kā Jēzus caur Svēto Garu turpmāk vadīs Savu draudzi. Mācekļu ticība bija izkūpējusi, notika vajāšanas, viņi pulcējās aiz slēgtām durvīm. Jēzus stājās viņu vidū un tad, ka mācekļi ieraudzīja viņu, tie atkal ticēja.

Šinī pašā pirmajā nedēļas dienā, vakarā, kad mācekļi, bīdamies no jūdiem, bija sapulcējušies aiz aizslēgtām durvīm, nāca Jēzus, stājās viņu vidū un saka viņiem: "Miers ar jums!" Un, to sacījis, Viņš tiem rādīja Savas rokas un sānus. Tad mācekļi kļuva līksmi, savu Kungu redzēdami. (Jāņa evaņģēlijs 20:19-20)

Jēzus teica, ka ikviens, kurš tic, ir jauns radījums un tam būs mūžīgā dzīvība, un viņi sāka saprast. Bet viens no mācekļiem apustulis Toms tobrīd nebija mācekļu vidū.

Bet Toms, viens no divpadsmit, saukts dvīnis, nebija pie viņiem, kad nāca Jēzus. Tad pārējie mācekļi viņam stāstīja: "Mēs To Kungu esam redzējuši." Bet viņš tiem sacīja: "Ja es neredzu naglu zīmes Viņa rokās un savu pirkstu nelieku naglu rētās un savu roku nelieku Viņa sānos, es neticēšu. Un pēc astoņām dienām mācekļi atkal bija kopā un arī Toms pie viņiem. Un durvis bija aizslēgtas. Tad Jēzus nāk un stājas viņu vidū un saka: "Miers ar jums!" Pēc tam Viņš Tomam saka: "Stiep šurp savu pirkstu un aplūko Manas rokas un dod šurp savu roku un liec to Manos sānos, un neesi neticīgs, bet ticīgs!"  (Jāņa evaņģēlijs 20:24-27)

Tagad būs nedaudz intriģējošs jautājums. Par Tomu nav daudz informācijas Bībelē. Viņa ticības ceļš bija līdzīgs visu pārējo apustuļu ticības ceļam, kas viennozīmīgi norāda uz ticības ceļu. Vai pamats Toma ticībai bija tas, ka viņš redzēja augšāmcelto Kristu, tas, ka viņš spēja Viņu aptaustīt, sajust, vai tomēr kaut kas cits? Kā tu domā – kas bija pamats? Jēzus turpina:

Jēzus viņam saka: "Tāpēc ka tu Mani redzēji, tu ticēji. Svētīgi tie, kas neredz un tomēr tic!" Vēl daudz citu zīmju Jēzus darīja Savu mācekļu priekšā, kas nav aprakstītas šinī grāmatā. Bet šīs ir rakstītas, lai jūs ticētu, ka Jēzus ir Kristus, Dieva Dēls, un lai jūs, pie ticības nākuši, dzīvību iegūtu Viņa Vārdā. (Jāņa evaņģēlijs 20:29-31)

Evaņģēlijos ir aprakstīti arī Jēzus brīnumi. Man ir jautājums tev. Vai tu personīgi esi redzējis kaut vienu Jēzus brīnumu? Vai tu biji klātesošs tajā brīdī, kad pieci tūkstoši tika pabaroti ar piecām maizēm un divām zivīm? Vai tu biji klāt tajā brīdī, kad Jēzus dziedināja sievu ar asiņošanu, vai tu redzēji, runāji ar šo sievieti, kas bija savilkta un tika dziedināta sinagogā? Vai tu biji klāt, kad Viņš atvēra acis aklam Bartimejam, vai tu viņu pazīsti personīgi? Nē, mēs neviens neesam to ne redzējuši, ne dzirdējuši, ne aptaustījuši. Neviens no mums nav licis rokas Jēzus rētās un redzējis augšāmcelto Kristu. Bībele saka:

Dievu neviens nekad nav redzējis. (Jāņa evaņģēlijs 1:18)

Jēzus zemes virsū staigāja tikai trīsdesmit trīs gadus. Bībelē rakstīts:

Jo visai Dieva pilnībai labpatika iemājot Viņā. (Vēstule Kolosiešiem 1:19)

Evaņģēliji ir Dieva svētie Raksti, caur kuriem mēs iepazīstam Kristu, bet tiešā veidā mēs Viņu neredzam un nevaram sataustīt.

“Svētīgi tie, kas neredz un tomēr tic!" (Jāņa evaņģēlijs 20:29)

Neredz, bet tic! Jēzus Tomam saka, ka viņa ticība ir balstīta tikai tajā, ko redzēja acis, bet tas nav ticības pamats. Brīnumi, dziedināšanas, izmainītas dzīves un daudz kas cits nav pamats ticībai. Skudriņu skriešana pāri ķermenim, laba Dieva klātbūtnes atmosfēra, nevar būt pamats ticībai. Pamats ticībai var būt tikai pati ticība elementāram Dieva vārdam. Tad, kad cilvēks nāk un pieņem Kristu kā savu Glābēju, skaita grēku nožēlas lūgšanu, tajā pateicas Dievam, ka no šīs dienas ir glābts, jauns radījums. Varbūt kāds cilvēks nejūtas kā jauns radījums, bet kāds jūtās. Iespējams, ka tieši tas, ka cilvēks sajutās kā jauns radījums, ir problēma, jo tas nevar būt pamats. Pamats var būt tikai tas, ka tu ar prātu zini un pieņem, ka esi jauns cilvēks un dzīvosi pēc Bībeles principiem. Ticības pamats var būt tikai pati ticība Dieva vārdam. Nevienam no apustuļiem nebija šādas ticības, bet Jēzus norādīja, kam ir jābūt pamatam – tam, ka tu neredzi, bet tomēr tici. Ņemot vērā, ko vēlāk paveica apustuļi, ka viņi gāja bojā mocekļu nāvē, norāda uz viņu ticību. Tas nozīmē, ka viņi bija gatavi atdot pat savas dzīvības par Kristu. Padomā, kādas emocija var būt brīdī, kad jāzaudē dzīvība? Tur ir vienkārša, parasta pamata ticība: “Es zinu, kam es ticu, es zinu, kādu lēmumu esmu pieņēmis un par ko atdodu savu dzīvību!” Tātad, ticības pamats ir elementāras zināšanas, Dieva vārda pieņemšana kā realitāte, neatkarīgi no tā, ko jūti, ir vai nav brīnumi. Cilvēki aizbrauc uz inkaunteru, redz izpausmes un tas palīdz ticēt tāpat kā Tomam palīdzēja. Šīs izpausmes jeb tas, ka Jēzus augšāmceltā miesā stājās Toma priekšā, ļāva likt rētās rokas, teica, lai ir ticīgs, nevis neticīgs, palīdz ticēt. Tomēr Jēzus teica, ka labāk ir ticēt tad, kad arī neredz. Ticība evaņģēlijam ir vienkāršas zināšanas, ka Kristus ir miris par taviem grēkiem un augšāmcēlies. Inkaunteros redzam, ka atbrīvošanas kalpošanā notiek dažādas izpausmes un tas palīdz ticēt, bet tā nav ticība, ka tu redzēji brīnumu, piedzīvoji kaut ko. Brīnumi nāk un aiziet, sajūtas parādās un pazūd, bet Dieva vārds un elementāra ticība tam, paliek mūžīgi.  Es to pieņemu kā patiesību, kā savas dzīves vadlīnijas, es pieņemu Dieva vārdu un visu Bībeles kontekstu kā to, pēc kā es vados, tā man ir kā ceļa zīme. Mana ceļa zīme ir Dieva vārds.

Jo mēs dzīvojam ticībā, ne skatīšanā. (2. Korintiešiem 5:7)

Brīnumu redzēšana, kā arī redzēšana, kā kāds kristietis veiksmīgi uzsāk kādu kalpošanu vai kādu citu procesu, kurā redzams Dieva spēks, tas nevar būt par pamatu tavai ticībai. Nedrīkst ņemt kā pamatu to, ka redzi, ka kāda cilvēka dzīvē ir Dieva spēks. Ticība ir tikai personīga ticība Dieva vārdam. Tu jau tagad visu saprati. Kas ir ticība un no kurienes tā nāk?

Tātad ticība nāk no sludināšanas un sludināšana - no Kristus pavēles. (Romiešiem 10:17)

Mūsu ticība nāk no paša ticības pamata. Atrasties draudzē priekš kristieša ir pats svarīgākais. Prioritāte ikdienā ir personīgas attiecības ar Dievu, bet tas nav pats svarīgākais. Pats svarīgākais tomēr ir atrasties draudzē, jo ticība nāk no sludināšanas un tieši draudze ir tas instruments, kurā esot palielinās kopīgā kolektīvā enerģija. Tas, ka mācītājs māca un sludina, ka esi kopā ar līdzīgi domājošiem cilvēkiem, tas veido, ceļ un uztur tavu ticību, pilnveido tavas zināšanas par Bībeli. Kam mājas grupiņās ir atvēlēta centrālā vieta? Vīzijai? Slavēšanai? Nē, Dieva vārda iztirzāšanai!

Debess un zeme zudīs, bet Mani vārdi nezudīs. (Marka evaņģēlijs 13:31)

Jēzus Kristus vakar un šodien tas pats un mūžīgi. (Ebrejiem 13:8)

Iesākumā bija Vārds, un Vārds bija pie Dieva, un Vārds bija Dievs. [..] Un Vārds tapa miesa [..]. (Jāņa evaņģēlijs 1:1;14)

Viss, kas mums ir jāredz, ir šī saikne starp Dieva vārdu un tavu ticību, elementāra Dieva vārda pieņemšana. Es pieņemu kā savas vadlīnijas Dieva vārdu, nevis to, kā es jūtos, ko redzu, vai es varu likt Jēzus rētās savas rokas vai nē. Cilvēki meklē Jēzus līķautu, šķēpu, ko iedūra Viņa sānos, krusta gabalus un vēl visādas relikvijas, kas it kā no Jēzus palikušas. Šķēpu pat Hitlers esot meklējis un runā, ka esot atradis. Es domāju, ka neatrada to, bet stipri jaunāku instrumentu. Mums tas viss nav svarīgi, bet svarīgs ir Dieva vārds. Nav svarīgas sveces, dažādas atribūtikas, puķes vai ķirbji dievkalpojumos. To visu var darīt, bet tas nevar būt pamats. Ticības pamats ir pati ticība Dieva vārdam. Ticība nāk no sludināšanas, tātad no Dieva vārda, no ticības pamata. Mums draudzē prioritāte ir personīgas attiecības ar Dievu. Ja tu regulāri lasi Bībeli, no turienes arī nāk ticība, zināšanas, kuras tu, pirmkārt, pieņem, nevis izjūti. Pats lasi, filtrē, ko laist savā sirdī un ko nelaist. Mēs tūlīt nonāksim pie tā, kas tad notiek, kad tu vienkārši lasi, pārdomā, pieņem un lūgšanās lūdz saskaņā ar Dieva vārdu. Tas nav nekas pārdabisks, tu vienkārši to dari. Ticība aug caur Bībeles lasīšanu, lūgšanām un kalpošanu cilvēkiem. Tad, kad tu kalpo cilvēkiem, tu atkal un atkal atkārto evaņģēliju, dažādas rakstu vietas, savu liecību, tu pats dzirdi to, ko stāsti cilvēkiem. Kalpošana tur tevi pie draudzes, jo kalpojot tu nepārtraukti atsvaidzini zināšanas par to, cik ārkārtīgi svarīgs ir pats pamats.

Un apustuļi sacīja savam Kungam: "Vairo mums ticību." (Lūkas evaņģēlijs 17:5)

Tā daudziem kristiešiem ir populāra lūgšanu vajadzība. Jēzus paskaidroja, kā tu vari pats vairot savu ticību.

Bet Viņš sacīja: "Ja jums būtu ticība kā sinepju graudiņš un jūs sacītu uz šo vīģes koku: izraujies ar savām saknēm un dēsties jūrā,- viņš jūs paklausītu. Kurš no jums, kam būtu kalps pie arkla vai ganos, kad tas pārnāk no lauka, viņam sacīs: nāc tūliņ un sēdies pie galda! Vai viņš tam neteiks: sataisi man ēdienu, apliec priekšautu un pasniedz man ko ēst un dzert, un pēc tam tu pats ēdīsi un dzersi. Un vai viņš sacīs paldies savam kalpam, ka tas izpilda viņa pavēles? Tas pats arī ar jums: kad jūs visu, kas jums uzdots, būsit izpildījuši, sakait: mēs esam necienīgi kalpi, mēs esam darījuši, kas bija mūsu pienākums." (Lūkas evaņģēlijs 17:6-10)

Kā var iestādīt jūrā koku un kā var pārcelt kalnus? Izdarot to, kas ir mūsu pienākums – elementāra kalpošana, mazie solīši. Ticība aug un dara neiespējamo caur regulāru mazo darbu praktizēšanu vīzijas virzienā, tās vīzijas, kuru akceptējis un kam savu zīmogu ir uzlicis Dievs. Dieva svētīta Latvija, uz kuru cilvēki brauc, nevis no kuras bēg. Garīgi, sociāli un ekonomiski svētīta tauta, nācija, valsts.

Vīzija par megadraudzi, vīzija par daudziem glābtiem cilvēkiem. Vīzija ar mājas grupām katrā Latvijas namā. Redzējums par to, ka politikā ir cilvēki, kuri spēj aizstāvēt kristīgās vērtības. Lai bērni mācās skolās, kurās ir kristīgas un bībeliskas, nevis liberālas vērtības, kas sakropļo un paverdzina cilvēkus. Tam visam ir mazie solīši. Tā arī ir ticība. “Es nejūtu, ka man šodien būtu jāsper mazais solītis.” Ticība nejūt, ticība pat neredz. Ticība dara! Jo mēs dzīvojam ne skatīšanā, bet darīšanā.

Šodien no rīta es gatavoju šo sprediķi un pārdomāju jautājumus par to, ka es kā gandrīz vienīgais no 1831 deputāta kandidātiem, personīgi zinu vēl vienu luterāņu mācītāju Kurzemē, man pašam ir jārūpējas arī šī spēka iekšienē. Un šīs komandas iekšienē arī ir iekšējā konkurence. Jo tiem, kam būs visvairāk krustiņi, tie uzvarēs. Rīgas saraksts simtprocentīgi ies Saeimā. Man tur nav šaubu nekādu, jo tieši Rīgas sarakstā ir Ainārs Šlesers, kurš ir ļoti megapopulārs. Ja vieni viņu nolād, tad otri viņu dievina. Bet procenti, kas viņu atbalsta, ir pietiekoši, lai ietu politikā. Ar vienu Šlesera vārdu pietiek, un mēs jau esam Saeimā. Ir jautājums: mēs būsim Saeimā un viņš būs, bet kas vēl no šī saraksta būs? Tas, kam vairāk būs krustiņu.

Ko jūs gribat, kurš lai ir tas, kam vairāk ir krustiņu? Vai tur nav smagi jāpastrādā? Un man pašam, piemēram, bija plāns iespiest 260 000 flaijeru un izplatīt pa pastu visā Rīgā, ar maniem mērķiem par kristīgām un ģimenes vērtībām, pret obligātu vakcināciju un lokdauniem, bez pārmērīgiem nodokļiem un par vienotu nāciju zem Latvijas karoga. Mācītājs Mārcis Jencītis, kurš pārstāvēs draudzes un kristīgās vērtības. Bet man jau jārūpējas, lai šai partijai preambulā ir kristīgās vērtības, kam arī tur būtu jābūt. Nu tā kā loģiski. Un man ir jāstrādā uz to. Bet ir ļoti liela summa, budžets ir ierobežots. Panorāmai drīzāk aste ziedēs, nekā mūs rādīs. Šad tad jau kaut ko viņiem nāksies rādīt. Bet tas būs Vilis, tas būs Ainārs un ministru kandidāti, nevis tur kāds no tautas deputātiem. Viņus arī pati partija popularizē. Mani neviens nereklamē, es pats sevi popularizēju, un tu viņus. Viss ir otrādi. Un tas ir normāli. Partija pirms vēlēšanām spiedīs miljons eksemplāros otru avīzi. Faktiski, ir izdarīts pētījums un secināts, ka pozīciju partijām pret opozīciju partijām, kas esam arī mēs, reklāmas iespējas ir deviņi pret viens. Jo pozīciju partiju līderi, kas kandidēs velēšanās, medijos parādās deviņas reizes biežāk par mums. Tātad par demokrātiskām vēlēšanām vispār nav runa, nav demokrātijas – deviņi pret viens. Te ir līdzīgi kā Krievijā. Tikai te nedaudz vēl kāds var čiepstēt, tur pat čiepstēt vairs nevar. Padomā, cik daudz mums ir jāpiepūlas. Bet budžets ierobežots. Tūlīt būs autobusi, kam virsū būs buldozers: “Kurš gan cits?” Ļoti labi, tas ir pareizi. Paldies Dievam par Burova kungu, kurš ir tagad arī komandā. Un viņš no sava budžeta, kas ir viņa uzkrātie līdzekļi partijā, sešdesmit Rīgas satiksmes autobusus aplīmēs. Ainārs Šlesers un Burovs kopā būs. Tur jau nebūs Mārcis Jencītis, man jau par sevi arī jārūpējas. Man jārūpējas arī par Aināru, lai viņš ir, ja Ainārs tur nebūtu, mēs arī tur nebūtu. Viņš ir lokomotīve.

Un es eju pie Aināra un saku, ka gribu tos flaijerus iespiest. Bet tur ir pieklājīga summa, kopā apmēram padsmit tūkstoši. Plus vēl pasta izdevumi, politiskā reklāma arī ir dārgāka. Kā tas iekļaujas budžetā, kādas ir prioritātes? Ainārs tikai saka, ka gan jau kaut ko izdomāsim. Un tā vēl līdz šīm brīdim nav izdomāts. Un man vakar radās ideja, un šodien es to izdarīju. Miljons eksemplāru. Kas ir labāk? Mans mazais flaijerītis pastkastēs tikai Rīgā, vai miljons eksemplāru avīze ar manu rakstu šajā avīzē? Mans raksts, kurā es uzrunāju visus Latvijas mācītājus, visas Latvijas draudzes, visas Latvijas kristiešus, īsi un kodolīgi un spēcīgi. Miljons eksemplāros. Kas ir labāk? Es domāju, ka Ainārs būtu ar mieru ielikt mani tur, nekā ķēpāties ar visu to bukletu spiešanu. Bet es no rīta vienkārši domāju, nu kāda jēga rakstīt, avīzē droši vien viss ir sataisīts, bet es uzrakstīšu. Un zini, kāpēc es uzrakstīju? Jo es gatavoju šo sprediķi par maziem ticības solīšiem. Tie ir mazie ticības solīši ceļā uz mērķi. Es uzrakstīju Aināram no rīta: “Klausies, varbūt man var iedot vietu rakstam?” Un es dabūju rakstu vietu ar divi tūkstoši rakstzīmēm. Un viņš man atsūtīja uzreiz atpakaļ ar vizuālu īkšķi, ka apstiprināts. Tur pilnīgi pietiekoši ir, lai pateiktu to, kas man ir jāpasaka. Ainārs man raksta atpakaļ: “Mārci, es šodien kļuvu par vectētiņu! Danai ar Ričardu piedzima dēliņš.” Tas bija no rīta, viņš vēl bija labā noskaņojumā, un es dabūju savu rakstiņu avīzē. Āmen!

Īsāk sakot, ja es nebūtu prasījis, es nebūtu dabūjis. Ja es nebūtu to darījis īstā laikā, arī varbūt nebūtu dabūjis. Bet es domāju, ka es būtu dabūjis arī neīstā laikā. Bet tik un tā, viss tā forši sakrita. Elementārs ticības solītis ikdienā mums katram mājas grupās, darba vietā, izglītībā, vienalga kur, viss, ko tu dari, viss uz ko tu ej. Elementāri solīši ik dienas, vienkārši zinot, ka man ir jārīkojas un jāiet uz priekšu, un jātic vēlamajā savu mērķu virzienā. Un, pirmkārt, ir jāiet virzienā uz debesīm, ka mēs zinām, uz kurieni mēs ejam. Otrām kārtām, mēs šeit, virs zemes, ceļam Viņa valstību.

“Lai nāk Tava valstība, Tavs prāts lai notiek kā debesīs, tā arī virs zemes.” (Mateja evaņģēlijs 6:10)

Ticība ir pilnas atbildības uzņemšanās par to, kas jādara mums. Ticība nav brīnumi, nav sajūtas. Ticība pat nav iekšējā pārliecība, pirmkārt, pamats ir pilna atbildības uzņemšanās un zināšanas, kas ir jādara mums, un ir paļaušanās. Un, esot pārliecībā par to, ka Dievs darīs to, ko ir apsolījis, mēs paļaujamies, ka Viņš darīs tad, kad pilnā mērā mēs uzņemamies atbildību par saviem soļiem, ka mēs rīkojamies saskaņā ar Dieva gribu. Sapratām?

Un Viņš gulēja stūres galā uz spilvena; un tie Viņu modina un saka Viņam: "Mācītāj, vai Tu nebēdā, ka ejam bojā?” Un uzmodies Viņš apsauca vēju un sacīja uz jūru: "Klusu, mierā!" Un vējš nostājās, un iestājās pilnīgs klusums. (Marka evaņģēlijs 4:38-39)

Un laivā izcēlās vētra. Mācekļi modināja Jēzu, un laiva patiešām, pēc evaņģēlijos rakstītā, bija apdraudēta. Tā varēja iet bojā.

Bet Viņš tiem sacīja: "Kur ir jūsu ticība?" Bet tie bīdamies brīnījās, savā starpā sacīdami: "Kas Tas tāds, ka Viņš arī vējiem un ūdeņiem pavēl un tie Viņam paklausa?" (Lūkas evaņģēlijs 8:25)

Jūra bija kā spogulis, un Jēzus pēc tam teica mācekļiem: “Kam jūs esat tik bailīgi? Kā jums nav ticības. Kur ir jūsu ticība?” Un viss, ko mācekļi darīja, brīnījās, kas tas tāds. Viņiem ir brīnums, tie joprojām pamatojas uz brīnumiem. Bet Jēzus saka, ka ne jau uz to, ko jūs redzējāt, bet jūsu pašu ticība. Ko Jēzus sagaidīja? Ka mācekļi paši nostātos un teiktu jūrai “mierā!”, ka viņi paši rēķinātu, skaitļotu, kurā brīdī vispār no ostas izbraukt, vai ir prātīgi braukt tajā brīdī, kad būs vētra? Priekš tam ir smadzenes, zinātne un priekš tam, draugi, ir arī garīgā autoritāte. Tev ir ticība pavēlēt apstākļiem. Jēzus sagaida mūsu pašu ticību, ka mēs to lietojam. Mēs paši pavēlam, mēs paši rīkojamies. Priekš tam arī, draugi, ir garīgā autoritāte un ticība pavēlēt apstākļiem.

Jo ticība ir stipra paļaušanās uz to, kas cerams, pārliecība par neredzamām lietām. (Ebrejiem 11:1)

Redzi, šeit jau ir nedaudz kaut kas cits – pārliecība. Ne tikai zināšanas un Dieva vārda pieņemšana un rīkošanās, bet jau ir izveidojusies pārliecība pat. Un ko tas nozīmē? Caur maziem ticības soļiem veidojas arī iekšējā pārliecība, ka tu ne tikai zini, bet ar visu izjūtu, arī zemapziņā tas viss ir tā nosēdies, ka tu zini, ja es darīšu to vai to, būs tā, Dievs ir ar mani. Ja es uzņemšos pilnu atbildību un izdarīšu no savas puses to, kas man ir jāizdara – tad Dievs darīs. Ja Dievs ir ar mums, tad kas ir pret mums? Ja Dievs ar mani, tad kas ir pret mani? Tu vienkārši to intuitīvi un iekšēji zini. Bet pamats nav šīs sajūtas, pats pamats ir ticība jeb šīs zināšanas, un Dieva vārda pieņemšana, kā autoritāte tavai dzīvei un ceļvedis.

Es esmu dzimis un audzis Limbažos, tur mani pazīst kā raibu suni. Kāds kaimiņu zēns bija labs draugs, arī pusaudžu gados. Mēs līdz astoņpadsmit gadu vecumam bijām draugi, arī pēc tam vēl kādu laiku tā mazāk tikāmies. Bet man bija piecdesmit gadu jubileja, es viņu uzaicināju. Viņam bija darbs, tas viņam nebija svarīgi, viņš neieradās, negribēja ierasties. Es tā domāju, ka gribēju toreiz paaicināt dažus svarīgos cilvēkus, kas tādi kādreiz ir bijuši, bet tur nebija neviens no manas vecās dzīves. Tur bija visi tikai no manas jaunās dzīves. Paldies Dievam! Viss mainās un Dievs sakārto visu savās vietās, bet kāpēc es stāstu to visu? Ierakstos viņš man sāka kā trollis negatīvi komentēt. Iedomājies? Vismaz varēja kaut kā vecās draudzības vārdā kaut kā pieklājīgāk. Lai ko es nerakstītu, viņš raksta citādi. Un pēdējo reizi bija par tām litija baterijām Čīlē. Un viņš viens no pirmajiem ierakstīja jau – jā, nu Mārcis nāks pie varas un visu izmainīs. Un es viņam atbildēju, ka pesimisms ir destruktīvs. Es arī neatbildu ļoti daudziem uz komentāriem, visus nevaru izlasīt. Bet šad tad paskatos, kas tur notiek, un kādu tur nobloķēju, pēdējā laikā jāsāk bloķēt arvien vairāk cilvēku. Tu redzi, ka tie tiešām ir troļļi, vai arī slimi, vai naida pilni. Šis cilvēks arī, kurš ir ļoti negatīvs, kam es neko neesmu izdarījis. Bet to, ko es saredzēju – pesimisms. Cilvēks bez jebkādas ticības, neko nevar mainīt, neko nevar darīt. “Atnāks Mārcis un visu izmainīs.” Tajā domā bija tāds pesimisms: “Ko tu domā, tu tagad iesi un darīsi, priekš kam tev to darīt? Tāpat neko nevar mainīt.” Bet es ticu, ka var mainīt! Es ticu, ka, sperot mazos ticības soļus, ejot uz mērķi, var panākt pārmaiņas! Tas ir iespējams! Un galu galā es nezinu, vai savā dzīvēs laikā šīs pārmaiņas būs. Es zinu, ka es varu izdarīt to, ko es varu izdarīt. Tieši tādu cilvēku dēļ, kuri ir pesimisti, kuriem nav ticības nekam vairs, tieši šādu cilvēku dēļ nekas nenotiek.

Un ir atrasta “Boikota partija”, kas boikotē vēlēšanas. Tie ir nodevēji, kuri aicina atdot balsis Kariņam, jo katra balss, kas nav atdota opozīcijai, tā ir balss, kas ir atdota Kariņam. Boikotētāji ir nodevēji. Tie, kas to visu virza, domāju, veido provokāciju. Visiem ir jāiet uz vēlēšanām. Par ko balsot, jūs zināt. Beidzot mēs zinām, par ko balsot. Visas kristiešu draudzes beidzot zina, par ko balsot. Bērnības draugu es beigās nobloķēju, kādu laiku viņam atļāvu parakstīt, bet apnika. Cilvēkus, kuri tevi troļļo, jābloķē bez žēlastības īpaši, ja tevi mēģina apvainot. Nevajag diskutēt ar slimiem cilvēkiem.

Ko tas palīdz, mani brāļi, ja kāds teic, tam esot ticība, bet tam nav darbu? Vai ticība viņu var izglābt? (Jēkaba vēstule 2:14)

Jēkabs skaidri salīdzina ticību ar darbiem. Pirmkārt, pats pamats ir pašam spert pirmos soļus. Sākt domāt, ko Dievs par tevi domā, un spert pirmos soļus, kā māca Dieva vārds. Pašam spert pirmos soļus, negaidi emocionālus piedzīvojumus vai brīnumus. Nē, nu vari to sagaidīt, bet neņem to kā pamatu.

Un Viņš tur nedarīja daudz brīnumu viņu neticības dēļ. (Mateja evaņģēlijs 13:58)

Kur darbojas Dievs? Tur, kur ir ticība. Kur ir ticība? Tur, kur ir elementāra paklausība Dieva vārdam. Tu pats sāc mainīt savu domāšanu pēc Dieva vārdu. Skaidri rakstīts, ka mums jādomā par to, kas ir taisns, labs un šķīsts. Izmanto visus instrumentus, ko sniedz draudze, mācītājs, un maini savu domāšanu. Tur arī ir tas kontakts ar Visaugstāko caur tavu ticību. Ar tevi un to, ko tu dari, kad tu uzņemies atbildību par sevi un savām darbībām, tad arī Dievs no savas puses izdarīs to, ko ir apsolījis.

Aizvakar es biju Jelgavā, vakar Kuldīgā, Ventspilī, Saldū. Katrs šis apciemojums, katra reklāma ir kā mazais solītis. Visa draudze ir izaugusi no tā, ka es pats spēru pirmos solīšus. Viens dievkalpojums neko nemaina, bet 22 kaut ko jau mainīs. Jaunie cilvēki atvedīs vēl citus jaunus cilvēkus, protams, tajā gadījumā, ja jūs paši šim pasākumam pieiesiet ar nopietnību. Mazie solīši – tā ir ticība. Ticības pamats ir elementāra zināšana, atbildība un Dieva vārda darīšana, kas veido iekšēju pārliecību, bet pārliecība nevar būt par pamatu.

Kas vēl ir ticība? Ticība ir neatlaidība. Nevis tikai vienu reizi kaut ko izdarīt, bet regulāri. Atpūties un atkal. Kā ir boksā? Viens raunds trīs minūtes un pēc tam ir neilga pauze atpūtai. Tieši tādai ir jābūt mūsu ticībai – neatlaidīgai. Atpūšos, saņemos, iedvesmojos un atkal strādāju. Ir populāra dziesma “Dievs strādā” - rādi ceļu, brīnumus dari, Dievs nepārstāj strādāt. Šī ir kaitīga dziesma. Ja mēs šo dziesmu klausīsimies katru dienu, tad mūsu zemapziņā nosēdīsies tas, ka, lai Dievs tik strādā, bet es pavērošu no malas, kas notiks. Kad mēs paši uzņemamies pilnu atbildību, tad Dievs strādā. Vakar dievkalpojumā Ventspilī bija ieradušies Aināra dēla Ričarda sievas vecāki, un viņi nāca pie manis uz aizlūgšanām un, kā tu domā, par ko mēs lūdzām? Par dzemdībām, jo Aināra dēla sievai dzima bērniņš. Kā palūdzām, tā viss bija kārtībā. Arī šī lūgšana ir mazais solītis, jo vecāki atnāca uz lūgšanām. Viņi zināja, ka tas ir jāizdara, un viss ir kārtībā.

Tad mācekļi piegāja pie Jēzus atsevišķi un sacīja: "Kāpēc mēs viņu nevarējām izdzīt?" "Jūsu mazticības dēļ;  "Jūsu mazticības dēļ; jo patiesi Es jums saku: ja jums ticība ir kā sinepju graudiņš tad jūs sacīsit šim kalnam: pārcelies no šejienes uz turieni, - un tas pārcelsies, un nekas jums nebūs neiespējams.” (Mateja evaņģēlijs 17:19-20)

Mazie soļi. Mēs spējam pārcelt kalnus un mums nav nekas neiespējams, jo “Dievam nav nekas neiespējams, tas visu spēj, kas tic”. Nevis tie, kas jūt ticību, bet ikdienā strādā ticībā.

Es noslēgšu sprediķi ar to, ko es izdomāju, guļot pludmalē. Gulēju un domāju, vai es tagad esmu laimīgs? Jo reizēm man ir tādas reizes, ka es guļu pludmalē, ir kādi 20 grādi un ir vienkārši ideāli. Un tieši šādos brīžos ir baigais laimes hormons. Šoreiz, esot Bulduros, es nejutu nekādu baigo laimi tieši tajā brīdī, bet nu nevar būt, ka es neesmu laimīgs. Nākamā doma – pienāks rudens, sauļoties nevarēs, tumsonība, valdība izdomās savas ģeniālās idejas, kā cilvēkus mērdēt. Un es domāju, ka tieši tajā rudens dienā es atcerēšos to dienu, kad es biju tajos Bulduros un domāju, vai es esmu laimīgs, un es noteikti zināšu, ka tajā dienā es biju laimīgs. Lūk, tajā dienā es jutos laimīgs jeb vēl trakāk, kad būs pagājusi ziema, atnācis pavasaris, tūlīt būs beigušies visi vitamīni un es atcerēšos tos Buldurus. Izlepis, redziet, tik izlepis, ka vairs nejūtos laimīgs, bet tajā mirklī es sajutīšu šo dienu, un sajutīšu to dienu, kurā es biju laimīgs. Kas tad ir laime galu galā? Tas ir līdzīgi kā ar ticību. Ticības pamats ir elementāras zināšanas, kas tu esi, kā tu jūties, kā tu gribi justies saskaņā ar Dieva vārdu. Ja mūsu ticība nav balstīta skatīšanā, bet pašā ticībā, ticības pamatā – Dieva vārdā.  

Lai arī nespēcīgais par sevi saka: es esmu stiprs! (Joēla grāmata 4:10)

Tu esi stiprs, spēcīgs, tev nekas nav neiespējams! Mēs ticībā spējam kalnus pārgāzt. Mīļie draugi, mēs ticībā pārcelsim kalnus! Āmen! Lai Dievs tevi svētī!

 

Mācītāja Mārča Jencīša sprediķi “Ticības pamats” pierakstīja un rediģēja draudzes “Kristus Pasaulei” redakcija

Kalpošana - garīgais pamats.

Publicēja 2022. gada 16. aug. 07:35Elīna Ziediņa   [ atjaunināts 2022. gada 18. aug. 12:31 ]

Ziņas datums 16.08.2022.

Vai ir kāds redzējis filmu ar Raselu Krovu galvenajā lomā? Gladiatoru gandrīz visi ir redzējuši. Rasels Krovs atveidoja romiešu virsnieku jeb augsta ranga peronu – ģenerāli Maksimus. Tā ir viena no populārākajām filmām pasaulē. Viņam bija ļoti uzticams kalps. Ja tu atceries, viņiem bija saruna par to, kas būs pēc kara un tā tālāk. Un šis kalps savam ģenerālim teica: “Es vienmēr, pārsvarā, visu savu laiku pavadu, darot to, ko tu man prasi, un šad tad es daru to, kas man pašam patīk. Pārējā laikā esmu aizņemts, kalpojot tev un darot to, kas ir nepieciešams, un par ko tu man esi devis norādījumus.” To var salīdzināt arī ar kalpošanu Dievam. Mēs darām to, kas ir pareizs. Tas ir, no vienas puses. Darām arī to, kas mums patīk, bet ir viens “bet”. Es gribu nedaudz citādākā gultnē pavērst šo notikumu no šīs filmas. Fakts ir tāds, ka mēs darām tikai to, kas mums patīk. Pirmkārt, nav jāpieņem lēmums – darīt pareizas lietas, un tad tu esi kalps. Kā jau es pagājušā sprediķī minēju, Jēzus teica:

“Jūs esat Mani draugi, ja jūs darāt, ko Es jums pavēlu.” (Jāņa evaņģēlijs 15:14)

Galvenā doma šajos Jēzus vārdos ir, ka šie cilvēki ir motivēti, viņi vēlas darīt Dieva prātu. Viņi dara Dieva prātu ne tāpēc, ka ir pareizi darīt Dieva prātu. Tas ir labi – darīt, bet tāpēc, ka viņi vēlas. Viņiem ir iekšējā vēlme. Atceraties rakstvietu, kad Jēzus izdzina no tempļa naudas mijējus un apgāza galdus. Viņš nopina pātagu, izdzina no tempļa baložu un vēršu pārdevējus.

Un, iztaisījis pātagu no auklām, Viņš visus izdzina no Tempļa, [..] un izkaisīja mijējiem naudu un apgāza galdus. (Jāņa evaņģēlijs 2:15)

Tās bija nedaudz huligāniskas darbības. Mēs ieraugām citādu Jēzu. Citreiz fotogrāfi safotografē sēriju ar fotogrāfijām, uztaisa grāmatu un saka “citāda Latgale” vai “citāda Latvija”. Tas bija “citāds Jēzus”, pavisam ne tāds, kā mēs parasti esam paraduši par Viņu dzirdēt un to, kāds Viņš ir. Šajā gadījumā Viņš diezgan agresīvi uzvedās un pats “iztīrīja” templi. Viņš pat nepiezvanīja policijai, lai tā atnāk to izdarīt. Ziniet, kā? Pareizi ir kaut kādos konfliktos un lietās zvanīt policijai, bet šajā gadījumā Viņš pat to neizdarīja. Kaut kādā mērā Viņš pats iztīrīja templi. Mācekļi skatījās un brīnījās, un tad viņi atcerējās rakstvietu no Bībeles, un pieminēja, ka par Viņu ir rakstīts:

“[..] Karstums Tava nama dēļ Mani aprij.” (Jāņa evaņģēlijs 2:17)

Tas norāda uz iekšēju uguni, uz iekšēju vēlmi, uz iekšēju kaisli darīt to, ko Jēzus darīja. Viņš nevar samierināties ar esošo stāvokli, un kas izsauc arī Viņa darbības. Un tāpēc, ja mums kaut kur ir jādara tas, kas ir pareizi darīt, tad nevis pareizās darbībās – aiziet tur, atnest to, aiziet pie cilvēkiem vai nopelnīt naudu –, bet, pirmkārt, mums ir jārūpējas par savu iekšējo vēlmi. Jo ilgtermiņā mēs darīsim tikai, uz ko mums ir pietiekoši daudz iekšējās enerģijas un vēlmes, un tas ir fakts. Bet šo iekšējo vēlmi rada tas, kas ir tavu acu priekšā. Šo iekšējo vēlmi rada tas, uz ko tu skaties, tas, ko tu liec savā galvā, savā dvēselē. Tas, uz ko tu sevi noskaņo, tas rada šo noskaņu. Tāpēc vairāk jārūpējas darīt lietas un būt tur, kur tu tiec motivēts un stiprināts. Tu zini, kas ir pareizi, tu zini savu virzienu, tu zini, ka Jēzu saka:

“[..] kas tic, tam ir mūžīgā dzīvība.” (Jāņa evaņģēlijs 6:47)

Tur jau ir skaidri pateikts “Kas Man tic”. Un ticība jau nav tāda, ka es tikai ticu, ka Dievs ir. Bībele skaidri norāda:

“[..] arī ļaunie gari tic un dreb.” (Jēkaba vēstule 2:19)

Arī ļaunie gari tic, ka Dievs ir, arī ļaunie gari tic Dieva varenībai. Tu palasi evaņģēlijos, cik daudzas reizes ir minēts, kur ļaunie gari runā ar Jēzu. Viņi atpazina Jēzu, viņi zināja, kas Viņš ir, viņi zināja Viņa spēku, viņi zināja savu nolemtību. Tur bija tūkstošiem cūku liels ganāmpulks un viņi lūdzās:

"Ja Tu mūs izdzen, tad atļauj mums ieiet cūku pulkā. Un Viņš tiem sacīja: "Eita!" [..] (Mateja evaņģēlijs 8:31-32)

Viņi tajās cūkās gribēja ieiet un viņi sarunāja ar Jēzu tā darīt.

Kādā dievkalpojumā, kuru Jēzus vadīja, pēkšņi kāds apsēsts cilvēks sāka kliegt. Ļaunais gars šajā cilvēkā brēca:

“[..] Kas mums ar Tevi, Jēzu no Nacaretes? Vai Tu esi nācis mūs nomaitāt? Es Tevi pazīstu, kas Tu esi, Dieva Svētais." (Marka evaņģēlijs 1:24)

Ļaunie gari apliecināja, ka Viņš ir Dieva svētais, ka viņš ir Mesija. Pat ļaunie gari tic, bet cilvēki, diemžēl, reizēm netic. Ticība nav zināšanas, ticība nav sajūtas par kaut ko, bet ticība ir reāla darbība. “Tāpēc, kas Man tic, tam ir mūžīgā dzīvība.” Tie ir tie, kas ir darbībā, kas ir ceļā ar konkrētiem darbiem. Ticība ir izmērāma. Tas ir redzams cilvēka dzīvē. Viņš pieaug, viņš iet līdz galam. Mums visiem reiz pienāks tā diena, kad mēs stāsimies Dieva priekšā un tur būs šķirošana. Bībelē skaidri ir rakstīts:

“[..] kas Manus vārdus dzird un tic Tam, kas Mani sūtījis, [..] tas nenāk tiesā [..]. (Jāņa evaņģēlijs 5:24)

Tātad tas, kurš ir darbībā, kurš šobrīd ir procesā, tas tiesā nenāk. Lai būtu šajā procesā, ir vajadzīga iekšēja degsme, taču iekšējā degsme pati no sevis nerodas, bet tā ir jāuztur. Mēs ļoti labi zinām, ka Bībeles lasīšana, lūgšanas, tavs personīgais laiks ar Dievu arī izraisa tevī šo degsmi. Motivācija izraisa tevī vēlmi rīkoties pēc Dieva prāta. Ja šī laika ar Dievu nav, tad tu vari teikt: “Es darīšu pareizas lietas”, bet tev neizdosies darīt pareizas lietas. Es domāju par garīgu pamatu, lai aizietu uz mūžīgo dzīvību. Es nerunāju par panākumiem, es runāju par “aiziet līdz galam savā ticībā, lai iemantotu mūžīgo dzīvību”, kad tu paliec uzticams Kristum. Šeit nerunājam par to, cik tu daudz naudas nopelnīsi, vai cik laba tev būs ģimene, ko tu būsi sasniedzis politikā, vai kādu izglītību tu būsi ieguvis, kādu devumu tu būsi devis sabiedrībai. Ne tā ir mēraukla. Pamatu pamats ir tava ticība, ka tu to esi saglabājis līdz galam. Es runāšu ļoti interesantas lietas, bet tu mēģini uztvert domu, to pielietot, saprast. Nebūs vienkārši tas, ko es runāju, bet lielākajai daļai, tas būs saprotams. Kam nebūs saprotams, jautājiet savās grupiņās vadītājiem. Iztirzājiet, pārrunājiet to un tev būs skaidrība par šo lietu. Ja tev būs skaidrība, tas patiešām tev palīdzēs dzīvot pilnvērtīgu dzīvi un aiziet līdz galam.

Es nedaudz paskaidrošu, ko nozīmē “aiziet līdz galam”. Šajā draudzē jauni cilvēki iepazīstas un nolemj precēties. Esmu salaulājis ļoti daudzus cilvēkus, tādus, kas jau gadiem ir draudzē un kurus es, apmēram, 20 gadus atpakaļ laulāju. Es par citiem pat neko nezinu, kāds ir viņu liktenis šodien, bet šie cilvēki ir ļoti daudz. Šad tad kādi, tikko apprecējušies, tikai kādu nedēļu precēti atnāk pie manis un uz manu jautājumu: “Kā iet?” saka: “Mums ir laimīga laulība.” Protams, ka es tur neko neiebilstu. Cilvēks dotajā brīdī labi jūtas. Viņi nav paspējuši jau pirmajā kāzu naktī sastrīdēties. Viņi nav jau pirmajā nedēļā aizskrējuši pie mammas vai pie tēta žēloties, bet viņiem ir laimīga laulība. Nu es neteikšu neko tajos brīžos, kad tu nāksi pie manis un teiksi kaut ko tādu, bet pie sevis es noteikti zinu, ka tas ir diezgan satīriski. Zini, kas ir humors un satīra? Tikai nedēļu esi precējies un jau saki, ka tev ir laba laulība. Jeb arī, mēnesi tu esi precējies, un saki, ka tev ir ideāla laulība, jeb tu gadu esi precējies, un saki: “Mums ir laba laulība”. Arī ja vienu gadu esi precējies un tā runā, tas ir humors un satīra. Mīlestībai ir savi procesi, sava kārtība, kā viss notiek, un pēc diviem gadiem ir pavisam cits etaps. Jau pēc gada daudz kas mainās, citiem vēl ātrāk. Pēc diviem gadiem daudz kas mainās, visās izjūtās un tā tālāk. Kad tu sastopies ar reālo dzīvi: kā gādāt par savu ģimeni, kā audzināt bērnus, kā nopelnīt naudu, kā cienīt savu otro cilvēku, kā pieņemt otru cilvēku tādu, kāds viņš ir. “Man ir laimīga laulība.” Draugi, laimīga laulība mērās no tā, vai tu spēj līdz mūža galam būt šajā laulībā. Tā ir laimīga laulība. Ja mēri laulību pēc izjūtām, tas ir humors. Droši vien visi būs redzējuši filmu “Vieglu garu”. Katrā Jaunajā gadā šo filmu skatījās un droši vien arī šodien var atrast cilvēkus, kas šo filmu skatās. Tur bija lieliska aktierspēle šajā filmā. Tā ir padomju laiku filma, bet savā ziņā šedevrs. Viņam bija līgava Gaļina. Galu galā viņš ar viņu neapprecējās, bet apprecēja citu. Viņi bija nolēmuši kopā sagaidīt Jauno gadu un precēties. Viņš tā īsti nejuta, ka būtu jāsteidzas ar tām precībām. Gaļina veicināja domu par to, kā tad viņi sakārtos tās attiecības. Varbūt varētu sakārtot šīs attiecības? Viņš teica tā: “Es nevaru iedomāties, ka tu manā mājā katru dienu mirgosi manu acu priekšā turpu šurpu, turpu šurpu.” Katru dienu, nekas nemainās un to, ko tu apprecēji, tas tev arī paliek. Nevajag man pēc tam “spraust batonus” ausīs: “Es neapprecēju to cilvēku.” Tu apprecēji to cilvēku, tu izvēlējies to cilvēku un tu zināji, ka līdz mūža galam būs “šurpu, turpu tavu acu priekšā”. Tieši šis cilvēks darīs vienas un tās pašas stulbības, viņš darīs vienas un tās pašas labās lietas. Kāds viņš bija, tāds viņš būs visa mūža garumā. Kā minimums, nekas nemainīsies, ja tu gribēsi, lai viņš mainās, būs tikai vēl sliktāk un tā ir visu laulāto pāru problēma. Viņi grib to otru ne tādu, kādu viņu apprecēja. “Es apprecēju to, uz kuru man bija “rozā brilles” un es vispār nemanīju nekādus trūkumus”. Tur jau tā problēma, ka tu biji kā apreibinājies narkomāns. Tu vispār negribēji redzēt nekādus trūkumus un neieklausījies cilvēkos, kuri tev teica: “Klausies, pagaidi, kamēr nokrīt tās rozā brilles, ka tu spēj sakarīgi domāt, un pavēro, vai tu tiešām gribi būt kopā visu mūžu ar šo cilvēku.” “Mums ir laimīga laulība!” Pareizāk būtu teikt: “Mēs šonedēļ labi jutāmies.” Kad es jautāju savam bērnam: “Nu kur tu šodien būtu, ja tu nomirtu, debesīs vai ellē?” viņa teica: “Vakar biju ellē, šodien būtu debesīs.” Dotajā brīdī viņa ir debesīs, bet rīt nezina, kā būs.

Tagad es tev atklāšu noslēpumu, ko tu jau tāpat varbūt zini, bet nekādi negribi pieņemt. It īpaši tie, kas lasa internetā. Tiem, kas ir šeit, nebūs tik liels šoks, bet tiem, kas lasa internetā, tas var būt šokējoši. Īpaši, ja tu apmeklē kādu draudzi citur un vienlaicīgi klausies arī manus sprediķus. No vienas puses, tas ir labi, ka tu klausies manus sprediķus, bet no otras puses, tas var tevi tūlīt nošokēt. Es laulāju pārus, un ja arī pirmajā nedēļā kādiem paveicās būt laimīgiem, tad gadās, ka jau pēc kāda laika viņiem gribās dzīvot, kā minimums, atsevišķi. Kad es redzu, ka palaiž rokas, kad es redzu, ka dara lietas, kuras vairs nav jau amorālas, bet kuras jau ir kā likuma pārkāpums, piemēram, vardarbība, tad es pat ieteiktu dzīvot atsevišķi. Tie ir cilvēki, kas nāk baznīcā un sauc sevi par kristiešiem, bet kuri nevar sadzīvot. Kur ir lielais Dieva spēks, jūs kristieši?! Atceraties, kā mana sieva saka dievkalpojuma noslēgumā? “Jo mums ir liels, stiprs un varens Dievs!” Atceries multeni par 38 papagaiļiem? Vecākā paaudze zina šo multeni. Mērkaķītim pienāca dāvana kā sveiciens. Viņš prasīja: “Kur ir mans sveiciens?” Kur ir mana dāvana? Kur ir lielais Dieva spēks draudzē? Zini ko? Es redzu lielo spēku pasaulē. Ja es salīdzinu kristiešus ar pasaulīgiem cilvēkiem, tad es redzu spēcīgas personības un cilvēkus tieši pasaulē un maz es tos redzu draudzē. Tas neattiecas uz draudzi “Kristus Pasaulei”, protams. Kā minimums, uz mums tas attiecas procentuāli mazāk. Man nav daļas gar pasaules draudzi, jo jāskatās vispirms uz savu draudzi, tad uz Latviju. Kur ir lielais Dieva spēks, ja uz 14. Saeimas vēlēšanām apmēram no 1830 kandidātiem, no kuriem viens tika izsvītrots sodāmības dēļ, ir tikai viens mācītājs? Vai Dievs nevarēja atrast labāku kandidatūru par mani? Vai tiešām es esmu vispiemērotākais? Es esmu arī viens no tiem, par ko vāc tagad parakstus. Man nav augstākās izglītības. Apmēram 400 kandidāti ir bez augstākās izglītības un tikai 30 ir ar astoņu klašu izglītību. Ziņās jau ir izlaiduši, ka tagad vāc par to parakstus. Tas ir vienkārši kaut kam izdevīgs PR, jo vāc parakstus, lai katram deputātam obligāti būtu augstākā izglītība. Bet tajā rakstā, ko viņi bija publicējuši masu medijos, paskatījos komentāros, lai saprastu, ko tad cilvēki par to runā. Ziniet, pat ar pamatizglītību, vai kas ir ar vidējo izglītību ir vīri ar vārdu, kas ir guvuši sasniegumus. Un tas ir fakts. Tā augstākā izglītība ir pilnīga muļķība, jo kam būs mērķi un vīzija, ar to izglītību iegūs visu, ko viņiem vajag. Savā laikā viss notiks. Bet kāpēc ir tikai viens mācītājs? Kurš nesīs kristīgās vērtības? Kāpēc tikai es esmu, viens mācītājs? Kur ir lielais Dieva spēks, kāpēc mēs paši nevaram veidot savu valsti tā, ka mūsu bērni var mācīties skolās, kur viņi var augt pēc savu vecāku ticības pārliecības? Kāpēc ir absolūti amorāla un diktatoriska valdība? Tieši tāpēc, ka tiem cilvēkiem, kam tas būtu jādara, viņi neko nedara. Viņiem ir ērti atnākt un nosēdēt savā draudzē. Labākajā gadījumā viņi atnāks noklausīties kaut ko garlaicīgu un aizies savā dzīvē.

Klausies uzmanīgi, kāpēc es visu šo iesāku? Kā tas attiecas uz mums personīgi, kā tas attiecas uz tavu nākotni un tavu ticību? Ir jāsaprot, ka ir garīgais pamats, kam ir vajadzīga iedvesma, lai tu turētos pie ticības. Te nerunājam par laimīgu laulību vai daudz nopelnītas naudas, mēs te nerunājam par sasniegumiem, labu izglītību, par sasniegumiem politikā vai sportā. Mēs šeit vispār nerunājam ne par kādiem sasniegumiem sabiedrībā. Šeit ir runa par tavu garīgo pamatu, kad tu esi attiecībās ar Dievu. Un lai būtu attiecībās ar Dievu, tev ir nepieciešama nepārtraukta motivācija – lai būtu vēlme meklēt Dievu. Motivācija rodas, ja tu vairāk meklē Dievu. Sēžot dievkalpojumā, tu dzirdi Dieva vārdu un tas tevi motivē meklēt Dievu. Tas tevi motivē turēties pie Dieva un, protams, tas tevi arī motivē gūt panākumus ari reālajā dzīvē. Neesi no tiem kristiešiem, kas saka: “Varens Dievs.’’ Bet viņu dzīvēs, draudzēs tas vispār nav redzams. Vai tu saproti manu domu? Ja tu salīdzini kristiešus un pasaulīgos cilvēkus, viņu dzīves stilu, kādus panākumus katrs gūst? Vai var salīdzināt, ka man ir taisnība? Bet tā tam nebūs būt, jo mums ir lielais Dieva spēks. Ir atšķirība, vai tu saki, ka ir Dieva spēks, vai tu viņu ticībā lieto. Svarīgi saprast, ka ir garīgais pamats: tās ir personīgas attiecības ar Dievu. Tā ir tava ticība, kas ir garantija mūžīgai dzīvībai: jauns radījums, jauns cilvēks, Kristus upuris. Bez draudzes neiztikt, tieši draudzē tas tevi motivē turēties pie Dieva. Ļoti svarīga lieta – pārsvarā draudzēs motivē cilvēkus ar Dieva vārdu, tas nav mūsu draudzē, bet pārsvarā draudzēs, ka motivē tieši uz garīgo pamatu, lai būtu PAD, jo personīgas attiecības ar Dievu cilvēkiem ir diezgan svešas. Motivē, lai dzīvotu svētu dzīvi, runā par Gara dāvanām, bet viņi nerunās, kā pārveidot sabiedrību, kā panākt, lai kristīgās vērtības būtu sabiedrībā. Pašiem veidot savu valsti, savus bērnus, nevis atstāt, lai viņus audzina valsts – parasti baznīcās šo nerunā un nemotivē, nemāca, kā nopelnīt lielu naudu. Aprobežojas tikai ar šo garīgo pamatu, kas ir pats svarīgākais, bet, draugi, viņš nekur neved, kā tikai pie mūžīgās dzīvības, un tad tas ir labākajā gadījumā. Ir divas dažādas puses. Pirmā puse:

“Lai nāk Tava valstība, Tavs prāts lai notiek kā debesīs, tā arī virs zemes.” (Mateja evaņģēlijs 6:10)

Lai šis notiktu, pirmkārt, ir jāaug draudzei. Vairāk jaunpiedzimušu cilvēku, labāka mūsu valsts. Bet otrā puse – kristīgās vērtības ir jāintegrē sabiedrībā. Nevis paša ticība evaņģēlijam, bet tieši vērtības. Pretējā gadījumā bumerangs atgriežas, un mums atņems tiesības sludināt, mums atņems tiesības celt draudzi un eksistēt. Vai tu saprati domu? Ja mēs nepaklusam Dieva gribai un savu valsti nemīlam, un nedarām to, ko vajag, elementāras lietas, tad draudze kļūst vājāka. Morāle sadalās, satrūd. Tas nozīmē, ka tev vajag motivāciju, lai būtu ar Dievu. Tu esi draudzē, mācītājs sludina: svēta dzīve, Gara dāvanas, glābjam cilvēkus. Bet kas tevi motivēs ārpus draudzes? Piemēram, tu gribi būt labs ārsts, atvērt privātpraksi. Tu domā mācītājs tev iemācīs kā pārgriezt vēderu? Kurš tev to iemācīs? Kurš tevi motivēs šajā virzienā? Mācītājs var motivēt vispārīgi, bet specifiku es nevaru iedot, tas nozīmē, ka arī tur mums ir vajadzīgi cilvēki, speciālisti, no kuriem mēs mācīsimies un būsim kopā. Ja tu esi ārsts, tad tev ir komanda tur, sabiedrībā, savā slimnīcā. Tu nepārtraukti pilnveidojies, tas tevi iedvesmo. Atceries, tev šeit ir jābūt, pirmkārt, jau tāpēc, lai tev būtu garīgais pamats, ticība, ar ko tu iemanto mūžīgo dzīvību. Un, ja mācītājs tevi motivē, sniedz līderības principus, tad tas ir lieliski. Bet tad, kad tu sāc kaut ko savu, tur arī ir nepieciešama komanda. Draudzē tevi motivē uz garīgajiem pamatiem, bet ārpusē tev ir vajadzīgi cilvēki, kuri ir tieši tavā specifikā, kuri tevi motivēs darīt iesākto. Atceries, vienmēr garīgais pamats ir svarīgāks par to pamatu, kurš tev ir ārpus draudzes. Kļūstot par miljonāru tev tāpat vajag garīgo pamatu. Atstājot garīgo pamatu, viss mainīsies ne uz to labāko pusi. Nekļūsti lepns!

“Ko jūs Mani saucat: Kungs, Kungs! - bet nedarāt, ko Es saku?” (Lūkas evaņģēlijs 6:46)

Tas ir vajadzīgais, lai mēs darītu Dieva gribu līdz galam, lai saglabātu ticību, lai mēs varētu teikt kā Pāvils: “Savu skrējienu esmu pabeidzis, [..] un manas atraisīšanas laiks ir pienācis.” (2. Timotejam 4:6-7) Viņš runā par savu nāvi, jo juta, ka tuvojās noslēgums un teica, ka viņu nevar vainot neviena cilvēka pazušanā, savu ticību ir saglabājis. Lai arī kādi nebūtu viņa panākumi misijas darbā, viņš saglabāja savu ticību Kristum, viņš zina, kur viņš dodas. Izlasīju nesen Billija Grehema fragmentu no viena no viņa pēdējiem sprediķiem, ka viņš esot uzvilcis jaunu uzvalku, iznācis uz skatuves un izstāstīja stāstu par Einšteinu, ka Einšteins reiz vilcienā bija aizmirsis citā uzvalkā savu biļeti, pie viņa esot pienācis konduktors, prasījis biļeti, Einšteins meklēja pa visām kabatām, bet biļetes nebija. Konduktors pazina Einšteinu un zināja, ka viņš ir godīgs cilvēks, ka biļeti noteikti ir nopircis, un aizgāja tālāk pie citiem, bet, kad konduktors atskatījās atpakaļ viņš redzēja, ka Einšteins vēl aizvien meklē biļeti zem krēsliem. Konduktors atgriezās, atkal viņam saka, ka viss kārtībā, bet Einšteins sacīja, ka biļeti laikam esot atstājis citā uzvalkā, bet ir aizmirsis – uz kurieni brauc. Priekš šādiem zinātniekiem tas nav nekas īpašs, kaut ko aizmirst. Grehems turpinājis: “Es nopirku jaunu uzvalku, ar kuru es gribu, lai mani apglabā.” Viņš teica, ka nav svarīgi jauns vai vecs uzvalks, bet es, atšķirībā no Einšteina, zinu, uz kurieni es eju. Āmen. Es zinu uz kurieni es eju. Šis Grehemam bija svarīgākais, ko viņš vēlējās pateikt. Ne tas, cik cilvēkus viņš izglāba, ne tas, cik finanses veicināja vai politikā izmaiņas izdarīja, bet zināja, kur iet. Jēzus saka:

[...]  Es noeimu jums vietu sataisīt? Mana Tēva namā ir daudz mājokļu. (Jāņa evaņģēlijs 14:2)

Garīgais pamats ir nevis, ka mēs draudzi apmeklējam, lai kļūtu bagāti, bet, lai saglabātu savu ticību Dievam, savu garīgo pamatu, lai zinātu kur tu ej. Protams, ka šis nav vienīgais draudzes uzdevums, šis ir pamats, bet vienmēr ir prioritāte – neatstādami savas sapulces: nekad neatstāj sapulces, grupiņu, lūgšanu, Bībeli. Ja tev nesanāk to darīt katru dienu, tad, lai tas vismaz ir regulāri. Tas, ka tu apmeklē draudzi, lasi Bībeli, tieši šis tev izraisa vēlmi arī turpmāk darīt Dieva gribu. Ja mēs šo nedarām, tad vēlme noplok un tiek aizstāta ar citām lietām, kas attālina no Dieva. Ir jānošķir garīgais pamats no panākumu principiem, bet neatstājot šo otro. Mums ir sabiedrībā jāienes kristīgās vērtības, jāizstāv savas tiesības, jāatver bizness, jākļūst par zinātniekiem un jādara pozitīvas pārmaiņas  sabiedrībā. Mums ir pašiem jāceļ sava valsts. Tas ir mūsu pienākums.

Pirmais ir garīgais pamats, kāpēc mēs apmeklējam draudzi un vispār ticam. Otrais – elementāra draudzes izaugsme. Mēs visi piedalāmies Dieva darbā, lai Dieva valstība varētu nākt mūsu valstī ar to, ka mēs audzējam draudzi. Trešais – mēs sabiedrībā ieņemam posteņus, mācamies, strādājam, lai tur ieņemtu attiecīgus posteņus un lai šis spēka samērs beidzot kristu par labu Dievam. Protams, demokrātiskā ceļā, nevis kaut ko uzspiežot, integrējot kristīgās vērtības.

1. oktobrī būs vēlēšanas, tas arī ir šis demokrātiskais ceļš, un uz to ir jākoncentrējas. Vai draudze vēlās pulcēties pēc 1. oktobra? Draudze nevēlās obligātu potēšanu? Tad jūs zināt, par ko ir jābalso. Un ne jau tāpēc, ka es aiziešu, tev jādabū 10, 100, 500, 1000 balsotāju vēl. Tev izmisīgi jācīnās par savu draudzi. Tā nav vienkārši politika, tā ir cīņa par kristīgām un cilvēciskām vērtībām. Tas ir viens ar otru saistīts. Vai Jeruzālemē ir kāda spēcīga kristiešu draudze, kur visi tādi lieli un ietekmējoši? Esi dzirdējis? Kas notiek jau pirmajās lapaspusēs Apustuļu darbos? Viņus no Jeruzālemes vienkārši izdzenā. Vietējā vara kopā ar romiešu varu vienkārši izdzenā visus, un tā arī radās citas draudzes arī pagānu teritorijās. Bija vajāšanas, viņus izdzina. Jeruzālemei nebija nekādas īpašās nākotnes. Jeruzālemē vairs nekā nav. Šobrīd tur ir islāms, patstāvīgs haoss. Vispār nesaprotu, kur ir tā kristietība, kuru atnesa Jēzus izredzētajai tautai, kur tas viss palika? Ļoti vienkārši, nepietiek tikai sludināt evaņģēliju, ir jāpārveido sava valsts, lai tu arī pēc tam vari sludināt evaņģēliju. Kad bija izsūtīšana uz Sīriju, Dieva vārdā ir rakstīts, ka Viņš dot uzdevumu saviem praviešiem un tautai: “Rūpējieties par tās pilsētas labklājību, kurp Es jūs liku aizvest.” (Jeremijas 29:7) Trimdā jūs rūpējieties. Daniels to darīja un kļuva par politiķi. Ebreji, kas to darīja, spēja pārstāvēt draudzes intereses – Dieva intereses. Garīgais pamats, kalpošana draudzē un integrācija sabiedrībā. Par garīgo pamatu skaidrs, bet es nosaucu sprediķi “Kalpošana – garīgais pamats”. Mēs labi zinām, ka Bībele, draudze, lūgšana, tas viss tevi iededzina un tad tu rīkojies, dari pareizas lietas un viss ir kārtībā, savu ticību saglabā un audzē.

Es apgalvošu, draugs, lasi, ja tu esi pārāk kruts un tev nevajag draudzē kalpošanu, es varu garantēt, tu savu garīgo cīņu zaudēsi, ja tev nebūs sava atbildība un kalpošana draudzē. Bībele, draudze, lūgšana un kalpošana. Kāda kalpošana? Ir cilvēki, kuri daudz strādā savā biznesā un kalpo ar finansēm, tas nozīmē, ka viņš nebūs tas, kurš uzcels daudz grupiņu, jo viņš ir fokusēts uz citu kalpošanu, kas arī ir kalpošana, kalpošanas ir dažādas. Bet ir tādi cilvēki kā es, kurš ir pilna laika kalpotājs, un šī ir mana profesija, bet pamatā cilvēkam ir arī sava profesija ārpus draudzes, ar ko viņš arī nes Dievam slavu, ziedo, mācās, integrē sabiedrībā kristīgās vērtības. Gan ārpus draudzes, gan draudzē ir vajadzīga sava atbildība, kalpošana. Kāpēc? Es jau esmu bijis dažos aizlūgšanas dievkalpojumos ar cilvēkiem, kuri ir nolēmuši kalpot, viņi mani šajos pasākumos dzird vairākas reizes un ne jau internetā, bet klātienē. Saproti, ka tev pašam ir kalpošana, tikai tad tu pats saņem. Tu apzinies, ka lūgšanas ir grūti noturēt vienā laikā, bet tad, kad tevi pamotivē, tad tu sāc to darīt. Šie cilvēki, kuri bija ar mani kalpošanā, viņiem jau šodien ir vairāk motivācijas. Es runāju priekš pieaugušiem cilvēkiem, jo draudze “Kristus Pasaulei” ir pieauguši cilvēki. Šis sprediķis nav tas, kuru es runāju evaņģelizācijās. Evaņģelizācijā man ir tēma: “Septiņi panākumu principi.’’ Šajā svētrunā ir aprakstīts tikai par pirmo punktu: garīgais pamats. Pārējos es neaiztieku, tikai minimāli. Kāpēc man ir šāds sprediķis? Kāpēc nav tikai par to, ka Jēzus glābj vai dziedina? Tas tur ir, pie pirmā punkta, bet pēc tam ir pārējie. Citi punkti, kuri der visiem. Kāpēc? Pirms es gatavoju šo sprediķi, man likās, ka visvienkāršākais ir evaņģēlijs. Aleluja, jauns radījums, pieņem Jēzu, dzīve mainīsies, bet tā, draugi, nenotiek. Dzīve nemainās tikai tāpēc, ka tu pieņēmi Jēzu par savu glābēju, ir jāmācās, jāaug, jābūt draudzē, ir jāstrādā, un, lai to visu izdarītu, jābūt komandānenotiek viss tā pēkšņi, viss vēl ir priekšā. Viss ir jāiztur līdz galam. Bet es ieliku septiņus punktus, vienu punktu par to, ka jābūt ir glābtam, personīgas attiecības ar Dievu, bet pārējie bija citi punkti. Kāpēc? Tāpēc, ka es padomāju, ir vēl vairāki dažādi aspekti, bet es padomāju, kas priekš manis ir svarīgākie, kas ir tas, ko es gribētu, lai cilvēki dzird. Es pārdomāju, un tie man bija septiņi punkti. Katru reizi, kad runāju šo sprediķi, es, pirmām kārtām, es sludinu sev. Un tas, ka es sludinu sev, tas iededzina manī uguni: es šodien esmu dedzīgāks nekā pagājušo svētdien, jo četras reizes šonedēļ sevi motivēju. Es dzirdu, ko runāju, es visu to gatavoju, tā cilvēks ir iekārtots, to ko viņā ieliek, to viņš dod ārā. 22 dievkalpojumi kopā, 22 sprediķi, un katrā es runāšu par šiem septiņiem punktiem, es runāšu cilvēkiem un runāšu arī sev, un es būšu dedzīgs. Man ir pamats un vēlme to sludināt, un celt Dieva valstību, balstoties uz kristīgām vērtībām.

Mēs vakar braucām no Liepājas, kaut kur jau tuvāk Rīgai iedegās degvielas lampiņa, es parasti redzu un sekoju līdzi, es uzlieku uz skaitītāja, jo es nepaļaujos uz mašīnas mērītāju, kas norāda cik kilometru ir nobraukts, bet esošajam auto ir precīzi rādījis, un zinu, cik kilometrus var nobraukt. Tuvojos Rīgai un iedegās, vēl ir rezerve un tad jātiek līdz benzīntankam. Un man pirmā doma – degvielas nav, es paskatos uz skaitītāju, kaut kādi 750, bet es nekad tik daudz nebraucu, kas tas ir, kaut kas saplīsis, kaut kas gļuko? Man vajadzēja kādas desmit minūtes, lai saprastu, ka esmu patiešām nobraucis to divās dienās, un ka tie 750 ir arī nobraukti. Tev viss cits aiziet otrā plānā, kad tu sevi samotivē.

Vai esi dzirdējis, ka kāds paliek lielīgs un saka, ka ies pats taisīt savu mājas grupu vai draudzi? “Jūs neko nesaprotat, bet es pats, es labāk zinu” – kaut kas sakāp galvā cilvēkiem. Ir kādi, kas arī grib darīt to pašu un vairāk, ko es daru. Neesmu pret, tikai par, bet ne par to ir doma, bet es zinu, ka šie cilvēki 150 procentu, ka ne draudzi neuzcels, bet arī grupu neviens neuzcels. Vēl tikko svaigi samotivēti no šejienes, jo ir vēl enerģija un grib ko kādam te, draudzē, pieradīt, bet pēc pāris mēnešiem tā enerģija izbeigsies. Atceries, ka tas nav iespējams. Tas, kas ceļ, virzītājspēks, ir iekšējā degsme. Attiecīgam projektam ir vajadzīgs ļoti liels enerģijas lādiņš konkrētā virzienā, un tikai tad, kad ir pareizas prioritātes. Šādiem cilvēkiem pamatā nav pareizas prioritātes, tur ir sveša uguns, pavisam noteikti, nepietiks šī garīgā enerģija izvest darbu līdz galam. Es runāju sarežģītas lietas, bet ja tu sapratīsi, tu varēsi pilnvērtīgi kalpot un vispār dzīvot, panākumi būs. Viņiem vienkārši nav šādas enerģijas. Protams, pieņemu, ka ir kādi atsevišķi gadījumi, kad tas ir Dievs, kas vada sākt savu. Taču mums pat tādi gadījumi nav bijuši, nav vēl nevienam tāda enerģijas lādiņa bijis.

Mums ir ļoti laba Bībeles skola. No kurienes šī skola? Tie ir mēneši vai pat gadi, mans daudzu stundu ikdienas Bībeles studiju rezultāts. Studēju Bībeli, salīdzināju ar citu augošu draudzes mācībām, un izveidojām savu draudzes mācību. Tas viss nebija vienā dienā.  Tagad es negribētu šo skolu personīgi vadīt, jo tajā brīdī man bija šī uguns, tagad man šī uguns ir citur. Kamēr tu pats tajā visā esi, tas tevi pašu motivē. Bet tajā laikā, kad es visu to gatavoju, es ļoti degu par to, man ļoti patika, jo vairāk studēju, jo vairāk patika. Ir redzams, kam ir pašiedomāta kalpošana, un nesasniegs to, ko runā.

Ja kāds grib man kalpot, tad lai viņš seko man, jo kur es esmu, tur būs arī mans kalps, un ja kāds man kalpos, to mans Tēvs cels godā. (Jāņa evaņģēlijs 12:26)

Šis princips ir universāls arī citās jomās, profesijās, bet, pirmkārt, garīgās lietās. Ja tu kalposi, neatstāj savu kalpošanu, kaut mazāko. Saproti, ir dažādas dāvanas, viens tas pats Gars, bet visiem nebūs daudz grupiņu. Būs tādi cilvēki, kas sabiedrībā mazāk nesīs augļu, bet draudzē būs vairāk. Piemēram, slavētāja Beāte, viņa ir malacītis. Viņa ļoti daudz strādā, slavētāji mums ir ļoti kruti, arī visi tie, kas velta savu laiku, citi tikai gatavojas kļūt par slavētājiem, citi nopirkuši instrumentu un jau trenējas mājās, tā ir laba zīme, ka cilvēki paši iedegās par to, ko viņi grib kalpot. Beāte šobrīd aizstāj bundzinieku, tas nav galvenais viņa aicinājums, viņa spēlē basģitāru vairāk, un viņai ir arī mājas grupiņa. Es domāju, ka viņai ir jākoncentrējas uz šiem instrumentiem, viņai jāturpina mācīties skolā. Tas, ko viņa mācās, tas nebūs tikai devums draudzē, viņai par to maksās pasaulīgi cilvēki un gribēs tās zināšanas, to ko viņa varēs sniegt arī pasaulē. Ir dažādas dāvanas, ir dažādi cilvēki, bet katram ir vajadzīga sava atbildība draudzē – garīgajam pamatam. Nav svarīgi, ko esi sasniedzis pasaulē, bet kalposi Dievam.

“Jo ko tas cilvēkam palīdz, ka viņš iemanto visu pasauli un zaudē savu dvēseli?” (Marka evaņģēlijs 8:36)

Kādu katrs dāvanu saņēmis, ar to kalpojiet cits citam [..]. (1. Pētera vēstule 4:10)

Katram ir savas dāvanas un katram ir sava vietiņa draudzē.

“Jo es biju izsalcis, un jūs esat mani paēdinājuši, es biju izslāpis, un jūs esat mani dzirdinājuši, es biju svešinieks, un jūs esat mani uzņēmuši.” (Mateja evaņģēlijs 25:35)

Šie cilvēki pat nezināja: “Kur mēs tevi pliku redzējām vispār?” Viņi pat nezina, kur viņi speciāli ir gājuši. “Malači, jūs iemantojāt Tēva valstību, un otri kas pa kreiso roku, jūs ejat nost no manis jūs nolādētie mūžīgā ugunī”, bet kāpēc? Un Jēzus skaidro, ka “es biju svešinieks un jūs mani neesat mani uzņēmuši, es biju pliks, jūs neesat mani apģērbuši, es biju slims un cietumā un jūs neesat mani apmeklējuši”. Jēzus saka: “Ko jūs vienam neesat darījuši no vismazākajiem, to arī man neesat darījuši.”

Tas, ko es tikko lasīju – tie, kas iemantos debesis -, tas ir tas, ko dara draudzes mājas grupiņas. Grupiņas ir tās, kas iet pie cilvēkiem, grupiņas ir tās, kas uzmeklē cilvēkus, grupiņas, kas lūdz par slimiem cilvēkiem. Grupiņas cilvēki iet pie šiem cilvēkiem uz slimnīcu un cīnās par viņiem. Lūk, ko nozīmē apmeklēt Jēzu slimnīcā, viņi pat nav padomājuši – tā, man ir jāaiziet pie šī cilvēka kas ir slims, man par viņu jāpalūdz, man ir jāpazvana, jāpasaka, lai nāk uz grupiņu, un viņi pat nepadomā, ka tas ir tāpēc, lai iemantotu mūžīgo dzīvību. Tas ir grupiņas uzdevums, to dara mājas grupiņas, to dara draudze. Katrai kalpošanai, jebko ko tu dari, ieskaitot ziedošanu, kas ir vērsts uz izaugsmi, tam jābūt ir saistītam ar kopējo draudzes izaugsmi, pirmkārt, ar mājas grupiņām. Pat ja tu sviestmaizīti uzsmērēji grupiņā, tā jau ir tava kalpošana, izdari to uz 110 procentiem un Dievs dos vairāk. Ir garīgs pamats kalpošana draudzē: tam, kam vairāk ir uz āru, kurš var nest pēc tam labumu arī draudzē, sabiedrībā kopumā, tas vairāk koncentrējas uz to, ko viņš dara un mazāk uz draudzes kalpošanām, cits vairāk uz draudzes kalpošanām, bet katram ir sava atbildība.

Debesu Tēvs, Jēzus Kristu vārdā, es lūdzu, ka šis vārds krīt auglīgā augsnē, ka mēs atveram savas sirdis, ka mēs pieņemam Tavu vārdu kā no Tevis, ka mēs to pārdomājam, ka mēs liekam iedegties ugunī savai dvēselei, ka Tu dod vēlmi un kaisli darīt Tavu prātu, Tavu gribu, ka Tu dari veiksmīgu kalpošanā katru cilvēku draudzē, ka caur mūsu draudzi mēs aizdedzinām visus cilvēkus Latvijā un sabiedrībā, un politikā, ka Tavas vērtības iet plašumā, ka mēs baudām un dzīvojam savā namā jeb Dieva svētītā Latvijā, uz kurieni cilvēki brauc, nevis bēg, garīgi, sociāli, ekonomiski svētītā valstī. Āmen!

Mācītāja Mārča Jencīša sprediķi “Kalpošana – garīgais pamats” pierakstīja un rediģēja draudzes “Kristus Pasaulei” redakcija

Motīvs darīt Dieva prātu.

Publicēja 2022. gada 9. aug. 09:23Elīna Ziediņa

Ziņas datums 09.08.2022.

Mēs tagad draudzē izdarīsim vienu lietu. Ko tu šodien gribētu pateikt cilvēkiem? Varam pateikt dažos vārdos – mēs jūs mīlam! Es tagad telefonā ierunāšu, tā kā es to parasti daru. Es pats pateikšu skatītājiem, tiem, kas skatīsies, un tūlīt to video ielikšu sociālajos tīklos, bet pēc tam es paskaidrošu, kāpēc es to daru, jo tas ir saistīts ar manu tēmu šodien. Mēs vienkārši visiem, kas nav šodien šeit, nodosim sveicienu, jo mēs vēlamies, lai viņi šodien ir šeit – pareizajā vietā un pareizajā laikā, un ja ne šeit, tad vismaz draudzē, tur, kur ir mācītājs un kur tiešām māca Dieva ceļus. Tur, kur var augt un attīstīties un nest labumu Dieva valstībā un arī sabiedrībā. Teiksim šādus vārdus: „Sveiciens no draudzes „Kristus Pasaulei”. Mēs tevi mīlam!” Pie šī video vēl piebilde klāt jāpieraksta – svētdiena ir laiks, kad katram kārtīgam latvietim ir jāapmeklē dievkalpojums. Āmen! Šo video nopublicēju sociālos tīklos. Tas ir jauki, ko mēs tagad izdarījām. Tam visam ir doma, kāpēc es to izdarīju – uzskatāmi, atraktīvi.

Šodienas svētrunas tēma ir „Motīvs darīt Dieva prātu”. Mēs vienkārši varam paklausīt Dievam. Mēs izlasām Bībelē, mēs dzirdam no mācītāja, kas ir pareizs un kas ir nepareizs. Mēs studējam Dieva vārdu un pēkšņi saprotam, kas ir pareizs un kā es rīkojos, ir nepareizs. Ir kaut kas jāmaina, ir jārīkojas pareizi, tā kā māca Dieva vārds. Kad vecāki audzina mazus bērnus, bieži pasaka, ka to nevar, bet to var. Citi cenšas skaidrot. Bijām Ēdoles pilī un, pa muzeju staigājot, pirms mums bija viena sieviete ar bērniņu un viņa visu bērnam skaidroja, tas bija ļoti pacietīgi. Ir atšķirība, vai bērnam vienkārši pasaka, ka to nedrīkst, vai viņš saprot, kāpēc to nedrīkst, ka viņam pašam būs slikti. Piemēram, nebāzt pirkstus ventilatorā. Bija tāda anekdote, kur dēliņš prasa mammai: „Vai es varēšu nākamo reizi iebāzt pirkstiņus ventilatorā, kad tie ataugs?” Viena lieta ir tad, kad tu paskaidro, ka nevajag aiztikt karstu gludekli, otra lieta ir, kad tu pasaki, lai vienkārši neaiztiek. Ir jāpaskaidro, ka pēc tam būs liela sāpe un čūlas. Arī pieaugušajam cilvēkam, arī kristietim ir atšķirība starp to, ka cilvēks saprot motīvu, kāpēc viņš dara konkrētā lietā tā, kā grib Dievs. Ir ļoti grūti vienkārši paklausīt kaut kur, ko es nesaprotu. To sauc arī par ticību, ka mēs vienkārši ticam, paklausām un tas ir ļoti labi un pareizi, bet daudz labāk ir saprast, kāpēc Dievs grib, lai es savā dzīvē, konkrētās situācijās dzīvoju tā. Tā ir atšķirība, ka es saprotu labumu sev, labumu citiem, nevis vienkārši akli paklausu.

„Jūs esat Mani draugi, ja jūs darāt, ko Es jums pavēlu. Es jūs vairs nesaucu par kalpiem, jo kalps nesaprot, ko viņa kungs dara; bet Es jūs esmu saucis par draugiem, tāpēc ka visu, ko Es esmu dzirdējis no Sava Tēva, Es jums esmu darījis zināmu. Ne jūs Mani esat izredzējuši, bet Es jūs esmu izredzējis un jūs nolicis, ka jūs ejat un nesat augļus un jūsu augļi paliek, jo visu, ko jūs Tēvam lūgsit Manā Vārdā, Viņš jums dos.” (Jāņa evaņģēlijs 15:14-16)

No vienas puses šeit ir pavēle, ja viņi dara, ko Jēzus saka viņiem darīt, bet šai rakstu vietai ir turpinājums. Jēzus mūs vairs nesauc par kalpiem. Mēs sakām, ka mēs kalpojam Dievam, mēs esam Dieva kalpi, bez maz vai Dieva vergi. Ja godīgi, tas skan mazliet slimi, ka es esmu vergs Dievam. Es patiesībā neesmu nekāds vergs, kalps. Arī Bībeles vārdi, kas ir Bībeles tulkojumā, arī tā laika kontekstam, kultūrai, tas bija normāli. Verdzība bija normāla, kalpošana bija normāla. Tagad arī ir gan kalpošana, gan verdzība, tikai citas formas un nedaudz citos vārdos to var lietot. Jēzus teica, ka “Viņš vairs nesauc par kalpiem, jo kalps nesaprot, ko viņa kungs dara”. Kalpi vienkārši izpilda pavēles. Lai augļi paliktu, lai tie patiešām būtu vērtīgi un paliekoši, mums ir jācenšas kalpot Dievam ar pareizu motīvu un izprast motīvus, kāpēc tu dari to, ko tu dari. Izprast Dieva gribu visā pilnībā. Gan lūgšana, gan augļi tavā dzīvē, gan apsolījumu piepildīšanās jeb piepildīšana, kad mēs to darām Viņa spēkā: tas ir atkarīgs no tā, vai mēs izprotam motīvu, vai mēs zinām motīvus, kāpēc mēs paklausām, kāpēc mēs darām to, ko mēs darām. Vai mēs esam Jēzus draugi vai tikai kalpi?

Bībelē ir vesels stāsts par vecāko un jaunāko dēlu, tā ir līdzība par pazudušo dēlu. Jaunākais dēls, kurš pieprasīja tēvam mantojumu un iztērēja to visu, palaidnīgi dzīvodams ar sievietēm. Beigās nonāca ārzemēs pie kāda cūkkopja, kas izraēlietim bija absolūti nepieņemami, jo cūka bija nešķīsts dzīvnieks. Viņš kļuva par vergu un ēda sliktāk nekā šīs cūkas, kas bija šim saimniekam, viņš pārtika no sēnalām. Tad viņš domāja, ka viņš atgriezīsies pie tēva, kur vismaz bija jumts virs galvas un bija paēdis. Viņš atgriezās, necerēdams, ka tēvs viņu pieņems, bet tēvs viņu pieņēma. Viņš dēlam skrēja pretī, to apkampa, mauca pirkstā gredzenu, kurpes kājās, kas nozīmēja, ka viņam ir pilnvaras, viņš viņam uztic savu mantojumu, savu namu. Vecākais dēls bija uz lauka, viņš strādāja uz lauka un viņam bija skaudība pret jaunāko dēlu. Kāpēc tēvs ir rīkojies tieši šādi? Kāpēc tāda līksmība, kāpēc tāds prieks? Kāpēc vecākajam dēlam bija skaudība? Kāpēc pret viņu izturas tāpat kā pret mani? Viņš tēvam teica, ka “viņš pat viņam nav kazlēnu devis, lai viņš ar draugiem varētu svinēt svētkus”, bet problēma bija tajā, ka šis dēls pat nebija svinējis. Tēvs vecākajam dēlam teica, ka “viss, kas ir viņam ir tavs”. Viņš varēja ņemt un svinēt, bet viņš vienmēr ir uzskatījis sevi par kalpu, bet jaunākais dēls, kaut vai palaidnis, ir dēls. Kā tu izturies – kā kalps, kā pienākumu izpildītājs vai kā draugs? Jaunākais dēls mantoja. Vecākais dēls, kas simbolizē Izraēlu, nebija skaisti un nebija labs noslēgums Izraēla ceļam. Bet kristiešu draudzes šodien ir tās, kas ir mantojušas Ābrahāma svētības. Ne jūdaisms, ne kādi citi novirzieni, bet gan Kristus mācība, šis jaunākais dēls, kristiešu draudze. Vecākais dēls ir visas tās reliģijas paliekas. Problēma bija tikai vienā lietā, ka vecākais dēls sevi uzskatīja par kalpu. Ka viņš vēlas ar kaut kādiem darbiem izpatikt un tamlīdzīgi, bet labāk ir būt draugam. Būt draugam arī ietver saprast, ko Dievs dara, saprast, kāpēc es to daru.

Tāpēc atgriezīsimies pie tā, ko es izdarīju dievkalpojuma sākumā. Es uztaisīju nelielu video, publicēju to internetā. Ņemam šo video un dalāmies ar to, ieliekam like, var arī ielikt komentāru. Kāpēc mēs tā demonstratīvi uzfilmējām sveicienu? Tas nebija tāpat vien. Tā bija kā ilustrācija. Es gribēju jums nodemonstrēt, kāpēc es to darīju. Kalps jau nesaprot, bet draugs saprot. Tāpēc, ka viņš ir draugs, nav vienkārši kalps, tāpēc viņš var lūgt, ko viņš grib, tāpēc viņam ar Dievu ir labākas attiecības, citādas attiecības. Mācītājs teica, ka mūsdienās ir labi lietot sociālos tīklus. Tu dzirdēji, ko mācītājs teica, un sāki lietot sociālos tīklus, bet motīvs, kāpēc tu sāki lietot sociālos tīklus? Motīvs, kāpēc tu ieliki to, kas varbūt tev nav pieņemams. Kāpēc tu to ieliki? Kāpēc tu to dari? Mans motīvs nav vienkārši būt sociālos tīklos. Mēs reizi gadā braucam atpūsties uz Ventas rumbu un es no atpūtas ieliku sociālos tīklos vienu bildi. Kāpēc man jāliek tādas bildes, kur es esmu zaļos šortiņos un pārgalvīgi lecu ūdenī? Es jau padomāju, ka noteikti kāds komentāros ierakstīs, ka kādu piemēru es rādu cilvēkiem. Es rādu to, kas es esmu. Ja es jums nepatīku, tad tā jau ir jūsu problēma. Es esmu tāds, kāds es esmu, un es neko negribu slēpt, vai parādīt sevi citādi, kāds es esmu. Man patīk, un es neuzskatu, ka tas ir nepareizi. Ja kāds uzskata citādāk, tad tā ir viņa problēma, jo viņš tā var uzskatīt, bet es uzskatu šādi. Tātad, kāpēc es to ieliku? Es paskaidrošu, kāpēc. Kopš es sapratu, ka tādi soctīkli ir, pagājuši jau daudzi gadi. Tiklīdz es sāku viņus lietot, man bija viens mērķis, un tas ir izteikts Tēvreizē: “Lai nāk Tava valstība un Tavs prāts lai notiek, kā debesīs, tā arī virs zemes.” Mans mērķis bija aizsniegt cilvēkus ar Kristus vēsti. Mums ir „Kristus Pasaulei” lapa, no turienes var dalīties ar sprediķiem, liecībām, slavēšanu, liku iekšā arī dienas citātus. Es ļoti maz liku iekšā savas publikācijas. Gāja laiks, sekotāji pieauga, mēs rīkojām dažādus pasākumus – Tautas lūgšanu sapulci u.tml. Sekotāju skaits pieauga un tad iestājās drūmais pandēmijas laiks, tas bija laiks, kad mūs ierobežoja, atņēma tiesības. Tas ir tas pats, kas tiek plānots atkal rudenī. Es arvien vairāk dzirdu dažādu iestāžu darbiniekus, kur jau ir uzstādījumi rudenim, kur gatavojas lokdauniem, kad visu gribēs slēgt ciet. Tas patiesībā ir arī atkarīgs no tā, kā mēs strādāsim, jo daudz kas ir atkarīgs no mums pašiem, vai tiešām mūs slēgs ciet vai nē. Kad šis laiks iestājās, es sāku ļoti daudz rakstīt publikācijas. Tas bija tas laiks, kad es pats sāku rakstīt. Kāpēc? Lai kritizētu valdību, kas mūs ierobežoja? Nē, jo tas var izskatīties kā kritika. Arī šobrīd, par dažādiem aktuāliem notikumiem, kādus piecus sešus postus dienā publicēju. Es pats savā Facebook profilā lieku kādus piecus postus dienā. Sestdienās un svētdienās ir mazāk, jo tad visu dienu esmu aizņemts. Es rakstu savu viedokli par šīm situācijām. Kāpēc? Tāpēc, ka Latvijas masu mediji ir nopirkti, viņi atspoguļo tikai vienvirziena informāciju. Tepat, pie draudzes ēkas, lejā ir reklāmas stends, vides reklāma, kur ir rakstīts, lai neēd mencas un zušus, reklāma neēst zivis, bet medijos mēs redzam, ka pārtikas sarakstos tiek iekļauti dažādi kukaiņi. Mēs netīšām nokļuvām Jūrkalnē, mednieku festivālā, tur bija bari ar cilvēkiem vikingu, mūku tērpos, ar zobeniem un ādām. Mēs skatījāmies internetā, kas tas ir, ka ar divu gadu pauzi notiek mednieku festivāls Jūrkalnē. Simtiem mednieku, un tur bija daudz mednieku biedrības, klubi un mednieki no Latvijas. Viņu patiešām bija ļoti daudz. Es nopriecājos, ka ne visi ir saslimuši ar zaļo politiku, kur cilvēks ir padarīts par kaitnieku. Es redzēju, ka Facebook bija nopublicēta aptauja, kur aptaujāja, kurš ir gatavs klimatu pārmaiņu dēļ nelaist pasaulē bērnus. Tajā pašā laikā Inga Spriņģe bija uztaisījuši tādu apjomīgu rakstu par sazvērestības teorijām jeb faktiski par vienotu pasaules eliti, par vienotu pasaules pārvaldību, visas šīs parādības, kas notiek, arī obligātā vakcinācija, arī lokdauni, kas ir vērsti uz ekonomikas brucināšanu, un no kapitāla pārsūknēšanas dažu cilvēku rokās, kā arī zaļā politika, kad ziņās parādās, ka, gādājot malku, bez maz vai simtiem bojā gājušie, vismaz tāds iespaids paliek. Tev ir jāpērk tā dārgā gāze, tu nevari pats sev gādāt malku, jo skaties tas ir kaitīgi. Cik apbrīnoju, ka cilvēki tam arī tic un tad viens otram stāsta, ka ziņās teica, ka malku gādāt ir kaitīgi, labāk salt nost un, lai mūsu ūdeni neuzsilda un ūdens sistēmā vairojās baktērijas un lai mēs ātrāk izmirstam. Ūdenim ir jābūt uzsildītam līdz noteiktai temperatūrai, jo piecus grādus zemāk vairojas baktērijas. Slimošana – tās ir papildus finanses un demogrāfija pazeminās. Tas viss nāk no medijiem, kas patiešām ir uzpirkti un, kā jau es teicu, Spriņģe tikko bija rakstu uztaisījusi, ka viņa to visu apgāž, ka krīzes laikos ir viegli vainot no augšienes, kādu globālo, un, kad beigās pienāca pie Latvijas, tad bija rakstīts, ka Latvijā ir trīs galvenie sazvērestības teoriju izplatītāji – Jānis Pļaviņš, Mārcis Jencītis un Sandris Točs. Pie tā raksta Facebook man bija interesanti paskatīties, ko cilvēki komentāros rakstīs, kam viņi tic – Spriņģei vai sazvērestībai teorijai. Visi komentētāji, kas tur bija, atbalstīja sazvērestības teorijas. Jo sazvērestības teoriju mums tik daudz ir bijis. Kāpēc tautā sauc viņas par sazvērestības teorijām, patiesībā tie ir reāli procesi, kas notiek globāli pasaulē, kas ir reāli saredzami, izprotami. Tie ir procesi, kurus pat globālisti neslēpj savās mājas lapās un dokumentos. Viņi netiek izcelti un popularizēti, bet viņi ir redzami. Man kāds cilvēks teica labu salīdzinājumu – boksa, futbola mači. Vai ir tādi gadījumi, kad šo klubu īpašnieki sarunā rezultātus? Boksā īpaši redzams, kurš uzvarēja, bet piešķir citam. Dažādās mazās lietās augšējā vadība sarunā scenāriju, kā visam notikt, ar zināmu mērķi, lai iepumpētu naudu konkrētās kabatās. Pareizi? Politikā, piemēram, tas pats nacistu laiks. Ir zināmi fakti par Kijevas Dinamo maču ar vācu izlasi. Kas uzvarēja? Kam bija jāuzvar? Scenārijs – jāuzvar ir vāciešiem. Visur viņiem jābūt pirmajiem. Tiesnešiem bija jānospriež tā, kā bija vajadzīgs politiskajai varai. Ja tu gribi uzvarēt Eirovīzijā, kam tev jābūt, kas tev ir jāatbalsta? Tev jāatbalsta ir LGBT, tev jāstaigā ir ar krāsaino karodziņu, citādi tu tur nemaz nevari uzvarēt, jo tāda ir politika. Vai tas ir tā nejauši, vai viss tomēr sarunāts? Ja tādas mazas lietas sarunā, kā futbola maču, boksa maču, tad, kā jūs domājat, vai šodien pasaule jau nav globalizēta un vienota? Vai nav samiti, kur viņi nāk kopā un sazin ko runā. Ļoti daudz informācijas ir izpeldējis. Kā jūs domājat, ja mazās lietās visu sarunā, vai tad lielās lietās arī nesarunā? Kas tur sarežģīts? Bet rečekisti uzraksta šādu rakstu.

Atgriežamies pie motīva, kāpēc es sāku tādus kritiskus rakstus un viedokļus rakstīt? Tāpēc, ka es uzskatīju un man tas sirdī dega, kā cilvēki var nesaprast un tā vienkārši kā auni atdot visas savas tiesības kaut kādu dažu cilvēku mērķu vārdā, kā viņi var neprotestēt, kā viņi var necīnīties. Ziniet, ka ticība nāk no sludināšanas: “Iesākumā bija vārds.”

Pats spēcīgākais ierocis ir patiesība un ne tikai evaņģēlijs kā tāds. Kristieši bieži vien ir tādi aprobežoti, ies un visur pateiks, ka “Jēzus tevi mīl”. Es iešu visur un teikšu evaņģēliju un viss mainīsies. Pirmais solītis ir, kad cilvēks pieņem evaņģēliju. Otrais solītis, kad cilvēks kļūst par Kristus sekotāju, viņam ir jāiekļaujas vietējā draudzē, jākļūst par stipru cilvēku un tad viņš var kalpot citiem. Tas viss nav tik vienkārši, kā iet un tikai pateikt. Pirmkārt, patiesība ir evaņģēlija vēsts kā tāda, un Kristus principi un patiesība kā tāda, kas vispār notiek sabiedrībā. Mans, kā kristieša, kā draudzes mācītāja, pienākums bija un ir – atklāt cilvēkiem patiesību, jo patiesība dara brīvu.

Te vienu dienu es ieliku arī publikāciju par savu novērojumu. Mēs ar meitiņu Betiju pastaigājāmies, vēl vairāk cilvēki maskās parādījušies. Rīga nebija pilna, bet nedaudz, nedaudz vairāk. Bet nedaudz, nedaudz vairāk arī mediji sāk skalot smadzenes, un vairāk sāk staigāt ar tiem uzpurņiem. Vai tas cilvēks, kurš tagad, šajos apstākļos, ir uzpurnī, viņš ir brīvs? Kad cilvēks novelk masku un beidzot saprot, ka tā ir manipulācija, ka cilvēks ar savas maskas nēsāšanu reklamē cilvēku ideju: to, kā nav. Divi tūkstoši vīrusu ir, ja mēs sāksim uz katra vīrusa pamata ierobežot cilvēku tiesības, kas tad notiks? Tagad jau pērtiķu bakas ir izdomājuši. Un fakts jau ir tāds, ka viņas jau nav izdomātas, viņas jau arī ir. Tas populārais vīruss arī nav izdomāts, viņš jau arī ir, bet tas jau nav nekāds īpašs. Visvarenais kovids, viens no SARS vīrusiem, kurš vēl mainās un mutē un vēl omikrons, un kāds vēl tur delta. Ko viņi tur tik neizdomā. “Visvarenais paveids, pielūdzam, atdodam sevi tev, atdodam savu brīvību, savus bērnus, izglītību, darbu, labklājību, savu valsti, savas ģimenes mēs atdodam tev!” Ļoti pārliecinoši. Bet tā tas notiek. Un spēcīgākais ierocis, draugi, ir tieši patiesība. Absolūti visas atmodas, ne tikai kristīgās, bet arī Latvijā, pirms Latvija piedzima kā valsts, bija vārds, informācija, pirmie dižgari, latvieši, kas sāka rakstīt, to pašu Bībeli iztulkoja. Bija pirmā inteliģence. Pirmā informācija par to, kāds tu vari būt patiesībā.

Par ko latviešus uzskatīja? Biji piesaistīts savai zemei, savai muižai, un vairāk nekā nav. Un tajā muižā ir barons, ir tava labība, ko tu nodod, un ir spirts, ko barons ražo par šo labību. Tu viņu dzer: strādā un dzer, strādā un dzer, vairāk nekā nav. Bet hernhūtiešu atmodas rezultātā Latvieši sāka staigāt no sētas uz sētu un ieraudzīja, ka mēs vienā valodā runājam, mēs esam vairāki, un nav Dieva prāts dzīvot, lūk, tā. Sāk apzināties sevi kā brīvus cilvēkus. No kurienes tas? No brāļu draudzēm, no skolotāju semināra Valmiermuižā. No šiem evaņģēlistiem un cilvēkiem, kas staigā no mājas uz māju. Un mācīja, un runāja, un tikai pēc tam sāka notikt pārējie procesi. Ar ko sākās Bībele, draugi? “Iesākumā bija vārds” – iesākumā bija Dieva vārds. Un kāpēc es sāku rakstīt šādas publikācijas? Jo es apzinājos, ka vienīgais, ko es reāli tanī laikā varēju darīt internetā, bija publicēt pretēju viedokli. Un šādā veidā panākt, ka cilvēki sāk ticēt patiesībai, nevis meliem. Tas ir mans svēts pienākums. Šobrīd jau tas ir vairāku gadu garumā, faktiski, sanāk, ka es regulāri jau to daru: pieci līdz seši ieraksti dienā plus vēl “Dieva lauvu” grupa, kur citi strādā. Draudzes konts vispār netiek lietots tiem jautājumiem. Un mans motīvs, draugi, nav parādīt, kā man smuki sanāk ielekt ūdenī. Mans motīvs nav nozīmēties, kā es to varēju izdarīt. Mans motīvs nav tā vienkārši parādīt – “es ar kafiju”. Es to vispār tā nelieku. Nu ir kaut kas bijis arī tāds pa laikam. Ja es kādreiz uz tādiem cilvēkiem skatījos, kā uz nenormāliem, tad tagad tam ir motīvs. Kāpēc likt internetā kaut kādas muļķības? Tu dari to, tu dari šito. Kāpēc citiem ir jāredz, kā tu tur dzīvo?

Bet, redzi, mēs dzīvojam šādā laikmetā, kur sociālie tīkli ir kļuvuši par normu. Bet ir atšķirība, kāpēc cilvēks liek, piemēram: “lēciens rumbā”, “dzeru kafiju kopā ar kādu”, “esmu tur, esmu šeit”. Kāpēc viņš to dara? Man nav tādas vajadzības visiem rādīt, ko es daru. Bet man ir vajadzība - “Dieva svētīta Latvija”. Un tāpēc es varu ko tādu izdarīt? Tas kristiešiem nebūtu pieņemams, bet motīvs ir cits. Lai arī cilvēki saskata varbūt kādu citu motīvu, bet viņi spriež pēc sevis.  Jēzus pirms Debesīs braukšanas satiekas ar mācekļiem un saka:

“Tad tie, kas bija kopā, Viņam vaicāja: "Kungs, vai Tu šinī laikā atkal uzcelsi Israēlam valstību? Viņš tiem atbildēja: "Nav jūsu daļa zināt laikus vai brīžus, ko Tēvs nolicis Savā paša varā. Bet jūs dabūsit spēku, kad Svētais Gars būs nācis pār jums, un būsit Mani liecinieki kā Jeruzālemē, tā visā Jūdejā un Samarijā un līdz pašam pasaules galam.” (Apustuļu darbi 1:6-8)

Kāda ir kārtība? Vispirms ir Jeruzāleme, pēc tam ir Jūdeja, Samarija un pēc tam visas citas, pārējās tautas. Kāda ir mūsu vīzija? Dieva svētīta Latvija. Mēs joprojām esam Jeruzālemē. Jūdeja, tā varētu būt Baltija varbūt. Un līdz pasaules galam, kur Samarija, un tā tālāk, tās citas valstis. Es saprotu, ka ir cilvēki, kas brauc misijās. Viņi šeit nav realizējušies, jeb kādam tiešām ir spēcīgs Dieva aicinājums. Bet tas var būt kārtējais izgāzies kristietis. Viņš kaut ko meklē: “Nu es tagad braukšu uz Pakistānu!” Kaut kāds tev kaut kur uzrakstīja internetā, aicināja, un tu tur aizbrauci. Man ir tādi pakistānieši, kas mani piecus sešus gadus aicina. Es viņiem ne reizi neesmu atbildējis. Es neko neesmu pateicis šiem cilvēkiem, bet viņi joprojām mani aicina. Ik pa laikam, atkal tā pati seja no Indijas vai Pakistānas aicina mani, lai viņš varētu atbraukt pie manis pakalpot. Piecus gadus no vietas, iedomājies? Ik pa laikam viņš man par sevi atgādina. Cik gan viņš ir pacietīgs. Viņš domā, ka es viņu uzaicināšu. Un tad kaut kur, kaut kādā veidā kristieši sapinas un kaut kur brauc kaut ko darīt. Redzi, ir pareizā secība. Lielākoties būs vienkārši parasta secība. Vispirms mums ir kārtība jāieved Jeruzālemē jeb Latvijā. Un mūsu redzējumus jeb vīzija ir – Dieva svētīta Latvija – un “Latvija pirmajā vietā!” Un, ja politiskam spēkam Latvija ir pirmajā vietā, tad Dievs būs pirmajā vietā. Tad politiskais spēks “Latvija pirmajā vietā” būs pirmajā vietā. Ja šīs spēks būs pirmajā vietā, tad arī Latvija būs pirmajā vietā. Viss ir ļoti vienkārši. Mēs pat izlozē izvilkām skaitli “12”. Partijas kārtas numurs ir divpadsmit. Un mans kārtas numurs ir apgriezts “divpadsmit”. Jāsāk domāt, vai mistika sākusies, vai tiesām Bībelē ir precedenti, kur met meslus, respektīvi, izlozē, kad nevar vienoties par konkrētu lietu, vienkārši izlozē. Visam, ko es daru, man ir motīvs un mērķis.

Es zinu, kāpēc es to daru. Un ja es kaut ko nesaprotu, kāpēc es to daru, bet Dieva vārds, saka, ka tā ir pareizi, es cenšos paklausīt vienkārši. Bet labāk ir izprast. Tātad – soctīklos vienkārši sevi popularizēt, draugi, tas ir muļķīgi. Kāpēc visiem ir jāredz, kur tu esi bijis, ko tu esi darījis, ko tu elpo, kādu skābekli? Ogļskābo gāzi, vai ko citu. Kāpēc visiem tas ir jāredz? Kāpēc tavi bērni visiem ir jāredz? Kāpēc maniakiem jānorāda, kur tavi bērni atrodas brīvajā laikā? Kāpēc tev tas ir jādara? Kāpēc visiem ir jāredz, kā tu dzīvo un kur tu biji vakar? Kur tu biji šodien? Kā tu ēd, kā tu dzer? Kāpēc visiem tas ir jāredz? Nu, protams, visi jau neredz, jo parasti jau sekotāji, kādi desmit tikai, u tāpat vienas ģimenes robežās. Un šobrīd vēlēšanas ir pirmajā oktobrī. Ko man kā oficiālam deputāta kandidātam darīt, ko es varu? Man ir jānes savs ieguldījums kopējā politiskā spēka darbībā. Un katram deputātam un katram deputāta kandidātam ir jānes savs ieguldījums. Ir uzdevums, kurš man tāpat bija skaidrs un man pat nevajadzēja to teikt, uzdevums ir savākt katram sev “krustiņus” (balsis). Jo katrs krustiņš man, ir krustiņš arī konkrētam spēkam. Tad man par to ir jārūpējas. Vai sociālie tīkli var palīdzēt par to rūpēties? Tieši tā, tas ir ļoti spēcīgs instruments. Es pat teiktu, spēcīgākais šodien. Visspēcīgākais ir viens pret vienu, dzīvās tikšanās. Bet vai tu varēsi aizsniegt tik daudz kā sociālos tīklos? Vai man ir jārūpējas, lai nāk klāt sekotāji? Vai man ir jārūpējas, lai nepārtraukti izskanētu mans viedoklis par konkrētām situācijām? Man par to ir jārūpējas, man tas arī patīk!

Bet es to nedaru tāpat vien. Man ir motīvs, lai Latvija būtu pirmajā vietā. Ja mājas grupiņas vadītājs reklamē – “es ēdu, es dzeru” -, un tāpat vien to taisa un dara, tas ir muļķīgi. Bet, ja mājas grupiņas vadītājs to dara ar mērķi, patiešām, tas ir viņa sirds mērķis – aizsniegt cilvēkus, tad paralēli viņš ieliek, ka dzer un ēd arī. Zini, es esmu pamanījis, ja es tikai viedokļus lieku, ir labi, bet es redzu, ka cilvēki grib redzēt arī kaut ko no personīgās dzīves, un man nākas kaut ko ielikt. Nav problēmu, tas visu atdzīvina. Tu veido savu tēlu arī, es neveidoju speciālu tēlu, man neviens arī neiesaka, kādu tēlu veidot. Es veidoju tādu tēlu, kāds es esmu: ko es domāju, to es saku. Es visu nevaru pateikt, tad mani bloķē uzreiz. Tā kā uzmanīgi, uzmanīgi cenšos visu piemeklēt, lai nenobloķētu. Un saku visu, ko es domāju. Nekas cits jau nav. Un, ja tad cilvēkiem tas nepatīk, tā ir viņu problēma, kur es nekādi nevaru viņiem palīdzēt. Es netaisos speciāli kādu svēto tēlu uzbūvēt, uzzīmēt. Padomā, draugs, kāpēc, tu kaut ko publicē sociālos tīklos? Nu maz ir to, kas publicē. Parasti padalās tikai ar to, kas publicēts. Kāpēc tu to dari? Motīvs. Un, kas ir pieņemamāks Dievam? Kas ir pieņemams un kas nav pieņemams? Kāpēc tu dari to vai šo? Padomājiet, kad citi to dara, kam to vispār vajag? Kāds no tā ir labums? Kam labums? Nekam, ja tam nav tālāku mērķu.

Tās cerības dēļ, kas jums nolikta debesīs. Par to jūs jau agrāk esat dzirdējuši, kad klausījāties evaņģēlija patiesības vārdu, kas aizgājis līdz jums; jo tas visā pasaulē nes augļus un pastāvīgi aug - arī pie jums - kopš tās dienas, kad jūs dzirdējāt un visā patiesībā izpratāt Dieva žēlastību. Epafra, mūsu mīļais darba biedrs, jums to ir pasludinājis: viņš, šis uzticīgais Kristus darbinieks, kas strādājis jūsu labā, arī mums ir stāstījis par jūsu mīlestību Garā. Tāpēc arī mēs kopš tās dienas, kad esam par to dzirdējuši, pastāvīgi piesaucam Dievu savās lūgšanās, lai jūs, bagātīgi apveltīti ar garīgu gudrību un atziņu, visā pilnībā izprastu Viņa gribu. (Kolosiešiem 1:5-9)

Pāvils lūdz par savām draudzēm, lai viņi izprastu Dieva vārdu, lai izprastu un saprastu motivāciju. Kāpēc, lūk, ir jādara tas, vai kāpēc, lūk, ir pareizi darīt šādi. Motivācija. Lai viss, ko viņi darītu, būtu tiešām Dievam par godu. Lai patiešām lūgšanas tiktu pilnā mērā uzklausītas, un lai mēs patiešām nestu augļus, un augļi lai paliktu. Kāpēc mēs lasām Bībeli? Pat tik vienkāršs piemērs, kāpēc es lasu Bībeli. Nu tāpēc, ka mācītājs teica, ka katram ir vajadzīgas personīgas attiecības ar Dievu. Vajag darīt arī tad: tāpēc ka mācītājs teica. Tas ir pareizi. Bet vēl ir labāk, padomāt līdzi un izprast “kāpēc”, kāpēc es to daru. Un Pāvils saka:

“Tāpēc arī mēs kopš tās dienas, kad esam par to dzirdējuši, pastāvīgi piesaucam Dievu savās lūgšanās, lai jūs, bagātīgi apveltīti ar garīgu gudrību un atziņu, visā pilnībā izprastu Viņa gribu. Tad jūsu dzīve būs mūsu Kunga cienīga un Viņam viscaur patīkama, un jūs nesīsit augļus ar visāda veida labiem darbiem un pieaugsit Dieva atziņā. Bet Viņš Savā godības varenībā jūs bagātīgi apveltīs ar spēku būt izturīgiem un pacietīgiem. (Kolosiešiem 1:9-11)

Kāpēc es lasu Bībeli? Ne tikai tāpēc, ka Dievs to teica. Es arī izprotu tādus elementārus principus kā, piemēram, šo pašu rakstvietu: “Esat dzirdējuši, izpratuši.” Un visa Bībele mums runā par to, ka acu priekšā turiet baušļus, acu priekšā turiet rakstus. Mēs zinām šo krievu teicienu – “Повторение мать учения” (Atkārtošana – zināšanu māte). Es izprotu mehānismu, ka regulāra Dieva vārda lasīšana ir patiesībā vienīgais, kas sakārto manu domāšanu. “Tad jūs esat dzirdējuši, esat izpratuši.”

Beidzot vēl, brāļi, kas vien ir patiess, kas svēts, kas taisns, kas šķīsts, kas patīkams, kam laba slava, ja ir kāds tikums un ja ir kas cildināms, par to domājiet! (Filipiešiem 4:8)

Kad? Kad jūsu domu dzīve būs pakārtota Dieva gribai. Kā viņu pakārtot? Ir nepārtraukti jālasa. Jēzus saka:

Bet Viņš atbildēja un sacīja: "Stāv rakstīts: cilvēks nedzīvo no maizes vien, bet no ikkatra vārda, kas iziet no Dieva mutes.” (Mateja evaņģēlijs 4:4)

Es apzinos, ka man ir vajadzīga garīgā barība. Es apzinos, ka tā vienkārši, pat ja ne par garīgo barību runātu, bet, vienkāršiem vārdiem runājot, es domāju, tas izraisa manī vēlmi. Man ir jādomā Dieva vārds, man ir jāstudē Dieva vārds, man ir jāpārdomā Dieva vārds. Man tas ir jādara regulāri, ja es gribu nest augļus, es gribu kalpot Dievam, es gribu būt noderīgs Viņam. Es gribu būt svētīts un dzīvot svētītu dzīvi, man regulāri ir jābarojas ar Dieva vārdu. Man ir jāizprot, kāpēc man to vajag. Tas, ko tu skaties, tas, ko tu mācies, nepārtraukti, tas izraisa vēlmi. Tu zini, kas ir Levits? Tu zini, kas ir Kariņš? Tu zini, kas ir visi šie cilvēki, kas šobrīd, faktiski ir uzurpējuši varu? Gan ierēdņi, gan sorosisti jeb Sorosa fonda atbalstīti, ir pabeiguši dažādas izglītības iestādes dažādās vietās pasaulē humanitārās zinātnēs un tamlīdzīgi. Visas šīs te jaunās pasaules idejas, tas viss viņos ir ielikts. Cilvēki virs zemes sāk domāt, ka cilvēks ir kaitnieks, kaitēklis, ka kaut kāda puķīte ir svarīgāka par cilvēku. Ka cilvēks sāk domāt, vai viņš ēdīs, izdzīvos vai neēdīs, galvenais – puķīte, zivtiņa, menca, grundulis, ja? Svarīgāks ir par cilvēku, kurš grib vienkārši nopeldēties, kurš vienkārši grib paēst. Viss ir ačgārni un otrādi. Raksts medijos: “Eiropas sankcijas ir katastrofāli iedragājušas Krievijas ekonomiku.” Nu kaķim jāsmejas. Krievijas ekonomika varētu vienreiz tikai celties, jo Krievija tirgo gāzi un energoresursus par ārkārtīgi augstām cenām, un mēs esam spiesti viņu pirkt. Sankcijas? Tur tiešām kaķim jāsmejas. Cietuši esam mēs tikai. Ne jau šī Krievijas lielvara, impērija. Krievija nav cietusi, tas ir tās dzīvesveids. Kaut kam kaut ko atņemt, kaut ko nolaupīt. Viņi ir atņēmuši Ukrainā vairākas pilsētas. Nu un viņi nabagāki palika? Sankcijas? Viņi ir atņēmuši veselas industrijas. Graudus viņi ir nolaupījuši Ukrainai. Milzīgas teritorijas atņēmuši ar oglēm, ar gāzi. Visu kaut ko viņi ir nolaupījuši. Visu Donbasu. Patiesībā ciešam tikai mēs, parastie cilvēki, tikai mēs, un lielvaras necieš. Muļķības. Bet medijos ir, galvenais, lai jūs neēdat, dzīvojat neapkurinātās mājās, malku arī negādājat. Tas ir bīstami! Neēdiet dabiskus produktus, ēdiet tikai tarakānus, kopā nepulcējieties, nenāciet kopā, tikai maskās. Neelpojiet normālu gaisu, nemācieties. Tātad ir svarīgi saprast: ja es lasu Bībeli, ne tikai tāpēc, ka Dievs to teica, bet gan tāpēc, ka man to vajag. Un kāpēc man to vajag? Tev pat psihologs, jebkurš normāls cilvēks, kurš izprot vairāk nekā tikai cilvēku uzbūvi un cilvēku psihi, pateiks, ka ārkārtīgi svarīgi un  noteicošais – kas ir tavā galvā. Gribi būt Dieva tuvumā? Tad arī tev vajag galvā likt Dieva vārdu. Tie ir principi.

Kāpēc es nāku uz draudzi mācīties? Teikt “āmen”, tas ir labi, bet ir elementāri principi, kas uzvar – vienotas komandas. Tev nav jābūt kristietim, tev nav jābūt pat draudzes cilvēkam, lai tādus principus iegūtu pasaulē, sportā, politikā. Visur ir svarīga komanda, komandā ir spēks. Es ļoti daudz esmu mācījis šos principus, tā kā jūs jau arī izprotat šo kolektīvo prāta spēku. Es mācīju to kādas pāris reizes. Tās ir elementāras lietas, ko Dievs ir iedibinājis. Un tur nav nekā pārdabiska. Tu neesi draudzē, tu neesi ar Dievu. Tur ir viss, punkts. Un tu jautā, nē, nu kā tad tā, kā tad tā? Ar tevi manipulē, ka tu vari būt ar Dievu, pats ar sevi, nu nedeg viena pagale. Tu nevari būt ar Jēzu, ja tu neesi draudzē. Visi tie konservatīvie un tā tālāk, lai cik viņi labi izskatītos, lai kā arī tur politikā labi cīnītos, viņi nav ar Dievu, jo viņi nav draudzē. Viņiem ir principi: “Mēs to atbalstām, mēs to izmantojam, mēs pievienojamies arī politikā.” Bet, ja viņš nav konkrētā draudzē, viņš nevar būt ar Dievu. Viņam ir jābūt vidē, draudzē, kur cilvēki lūdz, meklē Dieva vaigu, kur ir kopīga vīzija utt.

Mēs ļoti labi redzam, par ko pārvērtās konservatīvā partija ar Bordānu. Kristieši balsoja par viņiem, jo viņi bija par kristīgām vērtībām. Tu zini kāds viņiem reitings tagad ir? Zemāks nekā “Latvija pirmajā vietā!”. Ko atbalstīja valsts par mūsu nodokļiem, tā sauktajā, pandēmijas laikā ar finansēm? Kas bija viena no nozarēm, ko visvairāk atbalstīja? Kā jūs domājat? Azartspēles bija viena no nozarēm, kuru visvairāk atbalstīja. Vai tu zini, kas ir azartspēles? Mēs pagājušā vai aizpagājušā dievkalpojumā minējām fragmentu no filmas “Krusttēvs”. Tu zini, kas ir Lasvegasa? Lasvegasu uzcēla mafija, faktiski. Itāļu mafiju, kas bija varenākā un spēcīgākā Ņujorkā, Amerikā. Tad pamata nodarbošanās viņiem bija azartspēles. Viņi pelnīja naudu ar azartspēlēm. Un ierobežojuma laikā atbalsta ko? Azartspēles. Kas ir pie varas? Tev ir jābūt baigi gudram, lai saprastu? Pie varas ir mafija. Vai, deviņdesmitie gadi jau pagājuši... Nē, viss ir tikai nedaudz savādākā ritē. Tad bija tādi kā kalna strauti, tagad jau ir platas, dziļas upes. Jēzus Vārdā, mēs izārdām mafiju! Lai nāk Tava Valstība, Kungs, Tavs prāts lai notiek kā Debesīs, tā arī virs zemes, Latvijā! Lai Latvija ir valsts, uz kurieni cilvēki brauc, nevis bēg. Lai Latvija patiešām ir ziemeļu Dubaija. Lai draudze “Kristus Pasaulei” ir katrā namā, katrā pilsētā, katrā ciematā. Aleluja!

Motīvs paklausīt mācītājam, mācītājam ir jāklausa. Tas ir ļoti labi, un ir labi paklausīt. Bet vēl labāk ir ar pareizu motīvu, un izprast, kāpēc. Jozua pēc Mozus pieprasījuma uzsāk cīņu ar amalekiešiem. Un notika tā, ka Mozus turēja paceltas rokas, tad Izraēls uzvarēja. Kad Mozum rokas piekusa, viņš nolaida rokas un Izraēls sāka zaudēt. Un divi cilvēki – Ārons un Hūrs -, kas bija faktiski Mozus palīgi, nolika akmeni, uz kura apsēsties un palīdzēja turēt Mozus rokas, un Izraēls guva uzvaru.

Tad Mozus sacīja uz Jozuu: "Izraugi mums vīrus un izej cīņā pret Amaleku; rīt es nostāšos kalna galā un Dieva zizlis būs manā rokā."
 Un Jozua darīja, kā Mozus viņam bija sacījis, un cīnījās ar Amaleku; bet Mozus, Ārons un Hūrs uzkāpa kalna galā. Un notika, kamēr Mozus savu roku turēja paceltu, Israēls ņēma virsroku, bet, kad Mozus savu roku nolaida, virsroku ņēma Amaleks. Kad Mozum rokas kļuva smagas, tad viņi paņēma akmeni un nolika to zem viņa, un viņš uz tā sēdēja, bet Ārons un Hūrs atbalstīja viņa rokas, viens no vienas, otrs no otras puses. Un tā viņa rokas palika stingras, kamēr saule nogāja. Un Jozua sakāva Amaleku un viņa tautu ar zobena asmeni.
 (2. Mozus grāmata 17:9-13)

Saprotiet, lai motivācija ir ne tikai tāpēc, ka tā vajag, bet nav cits veids kā būt komandai, un nav cits veids kā būt stiprai draudzei. Nav cits veids arī tev kā būt spēcīgā komandā. Vienkārši nav arī cita veida, kā būt spēcīgam, tikai tāpēc, ka tu esi spēcīgā komandā! Spēcīga komanda var būt tikai tad, ja ir spēcīgs līderis. Tas viss ir saistīts. Un, ja tu atbalsti mācītāju, turi mācītāja rokas, tad komanda ir stipra un tu pats esi stiprāks. Saproti, ka tev ir jāizprot šie principi. Nav cita veida, kā uzvarēt komandā, kā no apakšas atbalstīt tos, kas apakšā. Un no augšas, es un līderi, atbalstām apakšā. Abpusēji. Bet, ja uz vienu pusi tikai iet, kā cilvēki ir pieraduši, tad nekas labs nevar sanākt. Kā teica Kenedijs: “Neprasi, ko Amerika var dot tev, bet prasi, ko es varu dot Amerikai!” Padomājiet paši, ko mēs varam dot, nevis tikai, ko mēs varam šeit saņemt. Bet ir jāizprot arī to, ko mēs saņemam. Elementāri principi. Dieva vārds jau ļoti daudz runā par paklausību līderiem un tā tālāk. Ļoti daudz. Bet izprast, ka nāk tev pašam par labu, tas ir vienīgais, kā mēs varam startēt uz to vīziju, ko Dievs mums ir devis, atklājis uzvarēt.

Ainārs Šlesers pāris reizes ir teicis: “Visiem jau nav tāda armija, kāda ir tev!” Ne jau par velti vēlēšanu biļetena sarakstā es esmu ielikts ar 21. numuru. Faktiski pirmos, ko redz, ir Ainārs Šlesers un es, jo cilvēki parasti lasa no kreisās uz labo pusi. Kāpēc? Tāpēc ka mums ir superīga draudze. Āmen! Vai es varētu šobrīd izdarīt to, ko es esmu izdarījis politikā? Es uzskatu, ka mēs jau daudz esam paveikuši. Vai tas būtu iespējams, ja tu mani neatbalstītu, ja tu neturētu manas rokas? Vai man vispār būtu brīvs laiks kaut ko tādu darīt? Vai tas būtu iespējams bez finansēm, ar kurām tu mani atbalsti, tāpēc es varu būt visur, kur man ir jābūt, darīt visu, kas man ir jādara. Jo mana draudze, mani līderi tur manas rokas. Ja viņi tur manas rokas, tad mums ir stipra draudze, stipra komanda, kas sasniedz mērķus, un komandā ir stipri cilvēki. Āmen! Cik svarīgi tomēr ir saprast motīvu, kāpēc es paklausu Dievam, motīvs kāpēc es daru Dieva prātu. Vai ir labi paklausīt, ka saka Dievs? Vēl labāk ir izprast motīvu, kāpēc es to daru. Bieži vien, mēs sapinamies motīvos. Ja motīvs nav pareizs tad, draugi, tu it kā dari Dieva gribu, bet patiesībā tu nedari Dieva gribu, jo nav pareizs motīvs. Tāpēc Jēzus saka: “Es jūs saucu par draugiem, jums Es visu īpaši esmu izskaidrojis, lai jūs visu izprotat. Jūs neesat vienkārši kalpi, visu ko jūs lūgsiet Manā vārdā, Tēvs jums dos, jūs nesīsiet augļus un augļi paliks.” Piemēram, es uzskatu ka kristietis var nebūt Dieva gribā, ejot uz ielas sludinot evaņģēliju. Varbūt viņam ir nepareizs motīvs. Pāvils jau saka: “Priecāšos par katru veidu, kā evaņģēlijs tiek pasludināts.”

 

Daži naida un strīda dēļ, bet citi ar labu prātu sludina Kristu. Vieni aiz mīlestības, zinādami, ka esmu šeit, lai aizstāvētu evaņģēliju, otri pasludina Kristu, patmīlības dzīti, aiz netīriem nolūkiem, domādami ar to manām važām pievienot bēdas. Ko tad nu? Par katru veidu, kādā Kristus tiek pasludināts - vai ar izlikšanos vai patiesībā, es priecāšos. (Filipiešiem 1:15-18)

 

Es domāju, ka cilvēks var pat nebūt Dieva gribā sludinot evaņģēliju. Kaut kad biju Facebook ielicis postu par kristiešu tumsonību, ka pārāk daudzi kristieši lieto vārdu “Dievs”, un ļoti maz runā par savu atbildību. Visu darīs  Dievs, Dievs, Dievs. Draugs, esmu apbraucis Latvijas pilsētas, nu jau nezinu, cik reizes, esmu bijis ar dziedināšanas dievkalpojumiem Ukrainā un Igaunijā, un tagad mēs atkal no šīs piektdienas sākam aizlūgšanu dievkalpojumus Madonā, sestdien būs trīs dievkalpojumi: Priekule, Aizpute, Liepāja. Man nekad, pat pašā sākumā, kad sāku šos dievkalpojumus, man mērķis nav bijis sludināt evaņģēliju. Mans mērķis ir bijis celt Dieva valstību. Sākumā man nebija draudzes, es kalpoju kā evaņģēlists. Es sameklēju vietējās draudzes, pārsvarā arī visu pats sponsorēju, paši vācām ziedojumus, paši sludinājām, lūdzām un vietējās draudzēs vajadzēja ieiet izglābtajiem cilvēkiem. Šajās draudzēs es vadīju seminārus un apmācīju draudzes kalpotājus, kā ir jāizturas ar šiem cilvēkiem, kā viņi ir jāieved draudzē. Viņi ir jādara par mācekļiem, jādara par personībām, jāaprūpē. Zini, atceros vienu dievkalpojumu Rīgā, uz to atnāca apmēram 800 cilvēku, tajā laikā ar citu draudžu palīdzību tas vienkārši bija ļoti daudz. Lai Jēzu pieņemtu priekšā, iznāca apmēram 300 cilvēku. Dievkalpojumā bija brīnumi un dziedināšanas, viens puika Rūdolfs atnāca ar līkām kājām, no dzimšanas, viņam ejot papēži bija uz āru. Vecmamma skrēja no aizmugures un Rūdolfs pa priekšu uz tramvaju, un viņa skatās, pēdas sniegā ir taisnas. Es to visu nevaru izskaidrot, bet bija noticis Dieva brīnums. Puikam iztaisnojās kājas un pēc vairākiem gadiem mēs viņu satikām un viņam vēl joprojām bija veselas kājas. Tie ir reāli brīnumi. Jēzu pieņēma 300 cilvēki, rezultātā uz draudzi atnāca viens cilvēks. Kādu laiku viņš pabija draudzē un pēc tam aizgāja no draudzes. Tas ir viens no iemesliem, kāpēc ir draudze “Kristus Pasaulei”. Es sapratu, ka Latvijas draudzes lielākoties nerūpējas par cilvēkiem, lai viņus aizsniegtu Kristum. Kā maksimums pateikt: “Jēzus Tevi mīl!” Visas šīs mācības, ka ir jāiet pasludināt evaņģēliju. Kas ir evaņģēlijs? Jēzus ir nomiris par taviem grēkiem un augšāmcēlies. Āmen! Eju tālāk pie nākamā. Paskaties Facebook, daži tur saka, šodien pie Jēzus mēs piegriezām tik un tik cilvēku. Šodien mēs pievērsām 100 cilvēkus. Kur viņi ir? Pie Jēzus atgriezts cilvēks ir cilvēks, kurš ir draudzē, nevis cilvēks bez draudzes, bez aprūpes. Tas ir tāpat kā, kad māte dzemdē bērnu un viņu tūlīt atstāj slimnīcā. Veidot mācekļus ir daudz nopietnāk. Kā Dagnija teica filmā “Limuzīns Jāņu nakts krāsā”:  “Bērnus vajag audzināt!” Dzemdēt bērnus nav nekāda māksla, bet viņus vajag audzināt. Atceries! Protams, dzemdēt arī nav viegli, bet audzināt ir daudz grūtāk. Mammas tā saka: “Es vairs nekad nedzemdēšu, bija baigi traki!” Paiet viens vai divi gadi un saka, ka es atkal gribu dzemdēt. Tas aizmirstas, bet audzināšana? Bērns ir jāaudzina daudzu, daudzu gadu garumā! Tev ir jāstrādā ir jārūpējas, jāaudzina utt.  Atgriežoties pie pašas tēmas centra, es nekad nesaku – Jēzus tevi mīl. To var darīt, tas nav nepareizi iesēt Dieva vārdu, bet tas nav tas, uz ko ir jākoncentrējas. Garantēju, ja tu izproti evaņģēliju, tā darbības veidu, tad tu ne tikai cilvēkam pateiksi, bet tu arī domāsi, lai cilvēks būtu ar Dievu. Tu par to domāsi un koncentrēsies, lai cilvēks nonāk draudzē. Āmen! Protams, ja man ir izdevība es pastāstu par Kristu. Es to noteikti daru, bet tā nav mana prioritāte cilvēkam vienkārši pastāstīt par Kristu. Jēzus vispār tērēja laiku 12 mācekļiem. Viņam bija masu dievkalpojumi un 12 mācekļi, kuriem Viņš visu īpaši izskaidroja un pievērsa uzmanību. Kāpēc? Viņi bija tie, kuros Jēzus projicēja Sevi, lai viņi ietu tālāk. Faktiski notika Jēzus  personības pavairošanās mācekļos. Draudzē uz dažiem mācekļiem ir daži kalpotāji, kuros tu ielaid it kā sevi, un viņi dara to pašu, ko tu dari. Ir svarīgi saprast motīvu. Kāpēc es eju politikā? Kā kāds mācītājs man teica: “Ja es iešu uz vēlēšanām, es tev ievilkšu mīnusiņu, lai tu zinātu, ka tev kristietim politikā nav ko darīt!” Es domāju, ka viņš ievilks plusiņu. Lielai daļai ir ļoti negatīva attieksme pret politiku. Jēzus nāca pie grēciniekiem un muitniekiem un sēdēja ar viņiem kopā.

 

Un notika, Tam viņa namā pie galda sēžot, redzi, daudz muitnieku un grēcinieku nāca un sēdēja līdz ar Jēzu un Viņa mācekļiem pie galda. Kad farizeji to redzēja, tie sacīja Viņa mācekļiem: "Kāpēc jūsu Mācītājs ēd kopā ar muitniekiem un grēciniekiem?" Bet Viņš, to dzirdēdams, sacīja: "Ne veseliem vajag ārsta, bet slimiem.” (Mateja evaņģēlijs 9:10-12)

 

Vai tu zini ko nozīmē neiešana politikā? Kāpēc es eju politikā? Kā ir rakstīts Bībelē:

 

Nevelciet svešu jūgu kopā ar neticīgiem [..]. (2. Korintiešiem 6:14)

 

Kāpēc man ir jādod, jāved savi bērni uz skolu, kur viņiem mācīs gender mācību? Kāpēc? Kāpēc es pats neesmu tas, kurš nosaka, kādā skolā ies mani bērni? Kāpēc pasaulei ir jānosaka, kur mācīsies mani bērni? Kāpēc? Vai tad Bībele nemāca:

 

Bērni, klausait saviem vecākiem visās lietās, jo tas patīk Tam Kungam. (Kolosiešiem 3:20)

 

Tēvi, [..] audzinait un pamācait tos būt paklausīgiem Tam Kungam. (Efeziešiem 6:4)

 

Tas attiecas arī uz mātēm. Vai tā ir audzināšana pēc Bībeles, ka tu savus bērnus atstāj audzināšanā pasaulei? Vai mums nav jārūpējas, ka mums, kristiešiem, skolās ir iespējas audzināt bērnus pēc savas pārliecības? Kad mans bērns nāks mājās no skolas un teiks: ‘Mammu, man skolā teica, ka es neesmu meitene, es esmu puika!” Vai tu to vēlies? Un ja tu iebildīsi, tad tavu bērnu izņems no ģimenes, uz to viss iet. Viss ir ļoti vienkārši, ir jāizprot mehānisms un Vecajā Derībā ir neskaitāmi piemēri, kad bija dievbijīgi ķēniņi, tad Dieva tautā Izraēlā bija svētība, bija brīvība un labklājība. Āmen! Un bija lāsts, bija okupācija tajos laikos, kad bija bezdievīgi ķēniņi. Tajā laikā nebija demokrātijas. Dēli mantoja troni un viss, vai arī opozīcija kādu nogalināja un pārņēma varu, vai iekaroja cita valsts. Šodien Latvijas demokrātiskajā modelī vara ir simts deputātiem, likumdevējiem. Likumu sargā represīvie orgāni. Tu tur neko nevari izdarīt. Ja tiks pieņemts likums, ka bērns pats var izvēlēties savu dzimumu, tu vairs to nevarēsi ietekmēt. Tev būs jāpadomā, vai atļaut pašam bērnam izvēlēties dzimumu, vai tavu bērnu izņems no ģimenes. Tev nāksies par to domāt un pašam savus bērnus padarīt par gejiem un lezbietēm. Tev pašam nāksies to izdarīt. Ar tavām paša rokām, un tu nevarēsi iebilst, tev tas būs jāatļauj. Un tas jau ir tikai viens no visa, ko viņi grib ar mums izdarīt. Latvija dzimstības ziņā ir pirmajā vietā Eiropā ar vismazāko dzimstību. Esam izmirstoša nācija. Vispār izskatās bezcerīgi. Vai Dievs mīl Latviju? Dievs mīl Latviju! Vai mums faktiskā likumdošana ir jāatdod bezdievju rokās? Vai mēs neesam Latvijas pilsoņi? Vai mums pašiem nav jāpiedalās šajos procesos, lai šeit būtu tāda likumdošana un kārtība, kāda mums šeit būtu pieņemama? Vai mums tas ir jāatstāj pagāniem? Draugi, attopieties! Motīvs! Vajag iet politikā! Āmen! Katra kristieša pienākums ir atbalstīt kristīgo politiku. Es pat teikšu – svēts pienākums. Svēts pienākums, kā minimums aiziet un nobalsot. Katra pienākums. Ne visi ir aicināti iet un kandidēt partijā, bet atbalstīt kādā veidā tu vari, jo tas ir ārkārtīgi svarīgi, draugs. Motivācija iet politikā. Es negribu, ka mūsu draudzi un citas draudzes Latvijā atkal gadu vai divus aizslēgs ciet un neļaus pulcēties. Es negribu, ka bērni atkal nevarēs apmeklēt skolas. Es nevēlos, ka mūs indēs ar kaut kādiem preparātiem, uzlabojumiem utt. Es nevēlos piespiedu vakcināciju. Es nevēlos, ka mācītājiem brīvi neļaus sludināt evaņģēlija vēsti, ka cilvēki nevar atnākt uz savu draudzi kopā un dzirdēt Dieva vārdu un kopā slavēt Dievu. Es nevēlos, ka tiek atņemtas pamattiesības, ka faktiski izposta ģimenes. Nevēlos, ka izposta mūsu zemi un izposta tautu, es to nevēlos! Dieva griba un mana griba ir Dieva svētīta Latvija! Mans pienākums un arī tavs pienākums ir iestāties par Dieva svētītu Latviju!

 

Tu vienkārši domā, ka vārds “politika” ir slikti? Svarīga ir motivācija. Citi saka, ka es gribu tikt pie siles, jo daudzi man komentē, vienmēr ir tie negatīvie – raujas pie siles. Es tā īsti nesaprotu, man nav nekādu domu rauties pie kaut kādas siles, man ir doma par Dieva svētītu Latviju. Tas arī viss, kas vispār ir sile? Viens bija komentējis pie ieraksta, kad es biju aizbraucis uz Kuldīgu atpūsties. Kāds gribēja iedzelt un uzrakstīja, nekas, būsi deputāts, varēsi braukt uz Turciju. Es apakšā pierakstīju, ka es jau šodien varu braukt uz Turciju. Man nevajag būt par deputātu, lai varētu braukt uz Turciju. Es šodien pat varu iesēsties automašīnā un uz mēnesi aizbraukt pa visu Eiropu, man visam pietiks līdzekļu, izbraukt pa dienvidu valstīm, noīrēt viesnīcas, visu es varu izdarīt, tādēļ man nevajag būt deputātam. Es pat negribu būt deputāts! Ja Dievs grib, lai es esmu deputāts, tad es arī gribu. Ja Dievs to vēlas, es to vēlos. Es saprotu, ka Dievs to vēlas. Kā minimums, Dievs vēlas, lai es to daru, un tad šī partija var nonākt pie varas. Ja man nepietiek krustiņu un es nekļūstu par deputātu, tad šie pārējie iekļūs, iekļūs Ainārs Šlesers, un Dievs grib, lai arī es iekļūstu, lai es varu piekliegt Saeimu ar Dieva vārdu – slikti, nepareizi, labi, labi. Ja kristiešu draudzēm sirdī ir Latvija, viņas būs vienotas un nenoliks cita citu. Ja kristiešu draudzēm svarīga ir Latvija, viņas balsos par partiju “Latvija pirmajā vietā!”. Ja nav svarīga Latvija, viņi balsos par daudzām mazajām partijām un kristieši faktiski savas balsis atdos par lokdauniem, par vakcināciju, bērnu gender mācību skolās, par iznīcību, par miljardu aizņemšanos, par gāzes pirkšanu par vairākkārtīgu cenu un Krievijas bagātināšanu, balso par savu dēlu iesaukšanu armijā un ievilšanu karā, viņi turpinās visu to darīt.  Es nesaku, ka armijā dienēt ir slikti. Šeit viss kopā izskatās pēc kurināšanas, gatavojas karam, ka tikai vairāk izsūktu finanses, ka tik vairāk tautu ievestu nabadzībā, šeit par cilvēku vairs neviens nedomā, domā tikai par globālām interesēm. Un jābūt ir brīnumam, lai kaut ko mainītu. Šis brīnums ir draudze “Kristus Pasaulei” un partija “Latvija pirmajā vietā!”. Kamēr mēs tur esam, mēs varam šo kuģi stūrēt un vadīt. Tu saki, ka tu negribi iet uz ielas padalīt flaijerus. Es šeit domāju par politisko reklāmu: “Es to negribu, man ir slinkums.” Tad tu izvēlies sēdēt lokdaunos. Tu izvēlies visu to murgu, kas sekos, obligāta vakcinācija, tu pats izvēlies, ko tu gribi. Mums ir jāstrādā, lūk, arī visa motivācija, par Latviju. Mums nav, ziniet, jāpērk balsis. Mums ir skaidra motivācija – Dieva svētīta Latvija. Āmen! Ar pareizu motīvu, draugi, ir iespējams savu dzīvi uzcelt no jauna. Ar pareizu motivāciju, attiecoties pret Dievu un kalpošanu, var uzcelt cilvēkus.  Ar pareizu motivāciju var uzcelt draudzi, grupas.  Ar pareizu motivāciju var uzcelt, pacelt savu valsti.

 

Dāvida svētceļnieku dziesma. Es priecājos, kad man teica: "Iesim Tā Kunga namā!" Mūsu kājas te nu stāv tavos vārtos, Jeruzāleme.  Jeruzāleme, tu, kas atkal par pilsētu no jauna uzcelta, kas sevī cieši noslēgta un visapkārt nostiprināta. (Psalms 122:1-3)

 

Jeruzāleme tika postīta, celta no jauna, atkarībā no tā, kāda motivācija bija Jeruzālemes iedzīvotājiem. Atkarībā no motivācijas viņi mazgāja traukus, izstrādāja dažādus likumus, kārtības un noteikumus, un Jēzus teica, ka jūs aizmirstat pašu galveno, pašu svarīgāko, kādai ir jābūt pareizai motivācijai. Mīlestība uz Dievu, mīlestība uz savu tuvāko kā sevi pašu. Āmen!

 

Bet Jēzus tam sacīja: "Tev būs Dievu, savu Kungu, mīlēt no visas sirds un no visas dvēseles, un no visa sava prāta. Šis ir augstākais un pirmais bauslis. Otrs tam līdzīgs ir: tev būs savu tuvāku mīlēt kā sevi pašu.” (Mateja evaņģēlijs 22:37-39)

 

Centies izprast Dieva prātu pilnībā, centies saprast, kāpēc es daru to, ko es daru pēc Dieva prāta. Āmen! Es ticu, ka mēs kā draudze piedalīsimies un būsim daļa no tā, lai uzceltu Latviju no jauna, lai Latvija būtu pirmajā vietā!

Mācītāja Mārča Jencīša sprediķi “Motīvs darīt Dieva prātu” pierakstīja un rediģēja draudzes “Kristus Pasaulei” redakcija.

Kā būvēt ģimeni? 2. daļa.

Publicēja 2022. gada 2. aug. 07:16Elīna Ziediņa

Ziņas datums 02.08.2022. 

Šodien ir turpinājums tēmai, ko mēs aizsākām pagājušā svētdienā “Kā būvēt ģimeni?” – laulība, bērnu audzināšana, attiecības ar pretējo dzimumu. Mēs daudz ko labu jau iemācījāmies: kas ir mīlestība un kas nav mīlestība, kas ir iekāre un daudzas citas lietas. Es ceru, ka jūs to mājas grupās pārrunājāt un bija noderīga, interesanta viela pārdomām. Varbūt kaut kas tiek mainīts jūsu dzīvēs? Tā ir ļoti svarīga tēma, jo laulātā drauga izvēle nosaka tavu likteni. Ja nepareizi izvēlies, tas nosaka tavu likteni, ja pareizi izvēlies, tas arī nosaka, bet ar plus zīmi. Arī pēc tam, kad esi izvēlējies, tas, kā tu attiecies, dzīvo, arī nosaka tavu likteni. Tas, kā tu attiecies, vairāk ietekmē tieši tevi. Šodien mācīšu precīzi no Bībeles. Ja jums ir pretenzijas, tad sakiet to lūgšanu kambarī Dievam un lasiet vēlreiz šīs rakstvietas. Mācīšu pēc burta, bet centīšos, tā kā vienmēr, kaut kur starp rindiņām pateikt, kā tas ir pēc Gara. “Burts nokauj, bet Gars dara dzīvu.” Katram cilvēkam katra situācija ir individuāla un nevar pateikt, ka ir tikai tā un nav nekā savādāk. Tāpēc ir mācītājs un īpašās, sarežģītās situācijās var dot tev padomu tavā situācijā, jo ir situācijas, par kurām Dieva vārdā īsti nevar atrast, kā rīkoties. Var notikt tā, ka cilvēks meklē Dieva vārdā un redz tur nepareizi, jo redz pēc burta. Bībeles laika kultūra un sociālās aprūpes sistēma ir cita un šodien daudz kas ir mainījies. Tomēr Dieva vārds nemainās. Tas nenozīmē, ka viens Bībeles pants vai teikums ir tikai tā un nekā savādāk saprotams, jo tam, ko mēs Bībelē lasām, ir Gars. Mums ir šodienas situācija un ir svarīgs pats motīvs, kāpēc tu dari tā vai šā, ir svarīgi, kā tas izskatās šodien, kā to visu var pieskaņot vai pielāgot mūsdienām. Tomēr ir pamatprincipi, kas ir nemainīgi. Šodien mēs sāksim ar to, kas ir netiklība.

Laulība lai ir visiem godā un laulības gulta neaptraipīta, jo netiklos un laulības pārkāpējus Dievs sodīs. (Ebrejiem 13:4)

Tā ir Jaunā Derība. Vecā Derībā visur ir rakstīts – sods, sods, sods, ja neklausīsi. Šī ir Jaunā Derība, tiek uzskatīts, ka šī ir Pāvila vēstule, un tur ir rakstīts, ka netiklos Dievs sodīs. Ko nozīmē pats vārds “netiklība”? Bībelē tas ir radies no grieķu vārda pornea. Ar pornogrāfiju mēs saprotam dažādus videomateriālus, kur ir dzimumakts un tamlīdzīgas lietas, ko tu skaties. Pats vārds no grieķu valodas nozīmē ārpuslaulības sakari. Tas tiešā nozīmē nav saistīts ar video. Tajā laikā nebija video, bija teātris un varēja to uzvest. Noteikti, ka viņi to arī darīja. Pa lielam jau nekas nav mainījies. Lūk, sīkāks skaidrojums: “Plaša spektra seksuālas darbības pirms laulības vai pēc laulības, jebkura veida seksuāla spēle vai darbība, ieskaitot pieskaršanos intīmām vietām vai skatīšanos uz kailumu.” Lūk, ko nozīmē šis vārds pornea. Bībelē latviešu valodā šis vārds ir netiklība. Tātad netiklība ir jebkādi seksuāli sakari ārpus laulības. Ko tas nozīmē? Tas nozīmē gan pirms, gan pēc laulības. Tad, kad ir noslēgta laulība, abiem partneriem ir īpašuma tiesības vienam uz otra miesu un starp partneriem var būt pornogrāfija mūsu izpratnē. Var arī filmēt, ja tā patīk. Tā nav pornogrāfija – tas esi tu un tavs laulātais partneris. Viss, kas tiek darīts ārpus laulības, ir netiklība. Tāpat arī pirms laulības – ja tu neesi ar šo konkrēto cilvēku aprecējies un tev ir seksuāli kontakti, tad tā ir netiklība. Dievs skaidri ir pateicis, ka “sodīs šādu rīcību”. Protams, tā ir tikai viena rakstvieta, ir jāskatās dažādas situācijas un jāpielāgo mūsu dienām, bet šis princips ir nemainīgs. Ja tu domā, ka pornogrāfija jeb netiklība ir tieši seksuāli kontakti, tad zini, ka tā nav. Šis vārds nozīmē ne tikai pieskaršanos, arī uzlūkošanu jeb fantāzijas.

Bet Es jums saku: ikviens, kas uzskata sievu, to iekārodams, tas ar viņu laulību jau ir pārkāpis savā sirdī. (Mateja 5:28)

Tas atbilst arī Vecās Derības baušļiem. Es gan pateicu nepareizi – kāpēc gan Vecās Derības? Tie ir universālie baušļi, tie bija jau pirms Derības, jo šie principi jau bija skaidri un svarīgi pirms Mozus. Tie ir universāli, Dieva iedibināti principi. Ir cilvēki, kuri tos dēvē par dabas principiem. Dēvē, kā gribi, bet ir principi, kuri ir iedibināti un tos, tos pārkāpjot, ir sekas. Ir bauslis: “Tev nebūs iekārot!” Šeit ir runa par tavu iekšējo pasauli, domām, jo visas mūsu darbības, kuras veicam fiziskā plāksnē, sākas galvā, sirdī. Fizisks vai emocionāls impulss izraisa domas, ja tu šīs domas atstāj savā galvā un ļauj attīstīties, tas rada arvien stiprāku vēlmi, beigās nepārvaramu vēlmi un tad tiek realizēts grēks un grēks rada nāvi. Tātad netiklība ir arī seksuālas fantāzijas ārpus laulības. Atkārtoju – laulībā tu vari fantazēt un darīt, ko gribi. Ir dažādas mācības un uzskati par to, ko laulībā drīkst un nedrīkst. Zini, tas vispār nav būtiski, ko cilvēki laulībā dara vai kā dara. Svarīgi ir, lai tas ir laulībā un viss. Dažādas nianses, piemēram, izdomā, ka sekss ir tikai bērnu radīšanai, tās ir muļķības.

Jeb vai nezināt, ka tas, kas biedrojas ar netikli, ir viena miesa ar to? Ir sacīts: tie abi būs viena miesa. (1. Korintiešiem 6:16)

Tie ir Pāvila vārdi. Pagājušā reizē mēs mācījāmies, ka “iesākumā Dievs radīja vīrieti un sievieti un teica, ka viņi kļūs viena miesa”.

Tādēļ vīrs atstās tēvu un māti un pieķersies savai sievai, un tie kļūs par vienu miesu. (1. Mozus 2:24)

Caur seksuālu kontaktu notiek savienošanās. Varbūt zinātnieki ir tikuši tālāk un izpētījuši, kā tas notiek, bet tas, ka cilvēkā veidojas izmaiņas caur seksuālu kontaktu, to arī zinātne pierāda. Caur to, ka cilvēks ir izvēlējies otru pusi, šī savienība ir citādāka nekā cilvēkiem, kuri ir vienkārši draugi, kuru starpā ir agape mīlestība. Seksuālā mīlestība rada īpašu pieķeršanos, tas dara tevi par vienu miesu ar partneri. “Tas, kurš biedrojas ar netikli, būs viena miesa ar to.” Tā ir rakstīts Bībelē. Tātad ne tikai  tie, kuri ir laulībā, bet arī ārpuslaulības sakaros.

Sargaities no netiklības! Katrs cits grēks, ko cilvēks dara, paliek ārpus miesas, bet, kas netiklības grēku dara, grēko pie savas paša miesas. (1. Korintiešiem 6:18)

Ne visu ir iespējams izskaidrot, kāpēc tieši tā, bet Pāvils mūs brīdina, ka šis ir tāds īpašs grēks, caur kuru cilvēks bojā pats savu miesu. Tas nav bauslības saraksta pašā augšgalā, bet ieņem pietiekoši labu pozīciju.

Viens ir tas, kurš fantazē par pretējo dzimumu, domā pornea domas, bet otrs ir tas, kurš izraisa iekāri, tas ir tāds pats grēcinieks kā tas pirmais. Kā tas varētu izskatīties? Tas ir ģērbšanās veids, reizēm to var redzēt pat acs skatienā, tā ir koķetēšana. Kas ir teikts Vecajā Derībā par izvarošanu? Ja sieviete kliedza, tad viņa nebija vainīga, bet, ja nekliedza, tad bija tikpat vainīga kā izvarotājs. Iedomājies – tevi izvaro un tu vēl esi vainīga! Bet tu nekliedzi. Klusēšana – piekrišana. Protams, arī šeit ir likuma gars, nevis tikai burts. Varbūt cilvēkam tāds šoks, ka nevar pakliegt. Viennozīmīgi nevar pieiet visām situācijām. Dievs redz sirdi, redz kāda ir motivācija. Ja nekliedza, varbūt patika tas izvarotājs. Ir cilvēki, kuri ģērbjas piedauzīgās drēbēs, sociālos tīklos izliek piedauzīgus foto. Par šādu cilvēku ir skaidrs, ka viņš ir tāds pats laulības pārkāpējs, kā tas, kurš iekāro. Ja tu pats normāli uzvedies un tevi iekāro, tad tā nav tava problēma, tas tevi neskar. Ja meitene apzināti uzvelk mini svārkus, ģērbjas ļoti atkailināti, tad nav ko brīnīties, ka šur tur kāds maniaks uzbrūk. Pašas vainīgas. Dieva vārds saka, ka tas, kurš izraisa iekāri, ir līdzdalībnieks, tāds pats, kā tas otrs. Katram ir sava vainas pakāpe, bet vienalga pats esi veicinājis. Protams, nav jāpārspīlē, bet tādēļ pašiem ir jāseko līdzi, kā ģērbjas, kā izturas, uzvedas. Tātad – laulībā dari, ko gribi, ārpus laulības viss ir netiklība. Dažādiem teologiem ir dažādi skaidrojumi, bet ārpuslaulības kontakti rada īpašu saikni, kas pēc tam var radīt nopietnas problēmas.

Vai drīkst šķirties? Ko par to saka Dieva vārds?

Un, ja tā ir atšķīrusies, tad tai palikt neprecētai vai izlīgt ar savu vīru; un vīram neatstumt sievu. (1. Korintiešiem 7:11)

Tas attiecas uz abiem. Ja arī ir pašķīrušies, tad labāk ir izlīgt un palikt kopā. Ir dažādi varianti kā sadzīvot, ir dažādas situācijas. Es tās redzu ļoti daudz, bet risinājums pastāv.

Sieva ir saistīta, kamēr viņas vīrs dzīvo. Bet, ja vīrs ir miris, tad viņa ir brīva un var apprecēties, ar ko vēlas, bet tikai turoties pie Tā Kunga. (1. Korintiešiem 7:39)

Runa ir par tiem, kas tiešām tic Dievam. Par tiem, kas netic, viss ir skaidrs. Tie dzīvo, kā paši saprot. Ja nomirst otra puse, tu esi brīvs un drīksti precēties otrreiz un trešo reizi. Jēzus uzklausīja gadījumu no saduķejiem, kad sievai vīri viens pēc otra mira un septiņi brāļi viens pēc otra viņu precēja.

Tanī dienā nāca pie Viņa saduķeji, kas saka, ka augšāmcelšanās neesot, un jautāja Viņam, sacīdami: "Mācītāj, Mozus ir sacījis: ja kas nomirst bez bērniem, tad viņa brālim būs precēt viņa sievu un celt savam brālim dzimumu. Bet pie mums bija septiņi brāļi, pirmais apņēma sievu un nomira, un, tā kā tam nebija bērnu, tad tas atstāja savu sievu savam brālim. Tāpat arī otrs un trešais līdz septītajam. Un beidzot pēc viņiem visiem arī sieva nomira. Tad nu kuram no septiņiem augšāmcelšanās dienā šī sieva piederēs? Jo viņa taču visu septiņu sieva bijusi." Bet Jēzus atbildēja un sacīja: "Jūs alojaties, nesaprazdami nedz rakstus, nedz Dieva spēku. Jo augšāmcelšanās cēlienā ne precējas, nedz tiek precēti, bet visi ir kā eņģeļi debesīs.” (Mateja evaņģēlijs 22:23-30)

Debesīs nebūs ne vīri, ne sievas, tur nebūs vajadzības augļoties un vairoties, tas būs noslēgums, tur būs tavs gars. Tur vairs nebūs svarīgi vīrietis vai sieviete, tās ir zemes lietas. Šeit, virs zemes, var šķirties tad, kad vīrs vai sieva ir miris. Man ir tāds populārs teiciens, ka dievkalpojumā var nebūt tad, kad esi miris. Tā līdzīgi ir arī ar laulību – brīvs esi tad, kad otrs ir miris. Bet arī Pāvils, kurā ir vērts ieklausīties, saka, ka pēc viņa domām arī tad, ja otrs nomiris, labāk palikt tāds, kāds esi, palikt uzticamam savam dzīves biedram arī pēc nāves. Tomēr tas ir Pāvils, viņš bija diezgan radikāls savos uzskatos un pats nebija precējies. Esmu dzirdējis par cilvēkiem, kuri otrreiz neapprecas. Bet no otras puses, iedomājies, ka ir bērni, ir vajadzīgs apgādnieks, bērniem vajadzīgs tēvs un nav nekas nepareizs, ka precas otrreiz, katram pēc izvēles. Kad vēl var šķirties?

“Bet Es jums saku: kas no savas sievas šķiras, ja ne netiklības dēļ, un prec citu, tas pārkāpj laulību; un, kas atšķirtu prec, tas pārkāpj laulību.” (Mateja evaņģēlijs 19:9)

Pēc Bībeles rāmīšiem ir pieļaujams šķirties, ja otrs pārkāpj laulību. Dažs labs, tiklīdz tā otra puse ir pieriebusies, berzē rokas: “Es pieķēru, ka mana otra puse porņikus skatās, un tas ir iemesls tikt vaļā no viņa.” Es nedomāju, ka tas ir gudri un normāli pie kaut kādām sīkām niansēm tūlīt šķirties. Es, personīgi, domāju, ka, ja uzreiz izmanto iespēju šķirties, tas īstais laulības pārkāpējs ir otra puse. Visticamāk, tas būs latviešu tautas instruments zāģis, kuram ļoti nepatīk palikt šādā stāvoklī un izmanto iespēju, tiklīdz likumīgi tā radās. Ir Bībeles burts un ir Gars. Burts nokauj, bet Gars dara dzīvu. Kā jau iepriekšējā pantā minēts, ka labāk ir izlīgt. Šeit atkal katra situācija ir individuāla, ir nepieciešama konsultācija, katrā situācijā uzreiz nevar šķirties, ir jāpaiet laikam – gadam, diviem vai vairāk. Iespējams, ka vajag kādu laiku padzīvot atsevišķi. Nevar tā vienkārši uzreiz šķirties. Pat tad, ja tevi sit nost, tas nav iemesls šķirties. Tas ir iemesls vienkārši dzīvot atsevišķi. Ir atšķirība starp šķiršanos un atsevišķu dzīvošanu. Ja tu appreci cilvēku, kurš izšķīrās, aizgāja no cita, tu pārkāp laulību. Atsevišķa dzīvošana vēl nav laulības šķiršana. Sievietēm, kad uznāk melnie, dažādas pēcdzemdību depresijas, tad ir traki. Citas tik ļoti izceļas ar to, ka neviens nevar sadzīvot. Tad ir jādomā risinājums, padzīvot laukos pie mammas un tēta, ja viņi var tevi izturēt. Vīram, protams, jāturpina gādāt. Pāris mēnešus atpakaļ Anselms Madabuko, arī Latvijā pazīstams melnādainais sludinātājs, sociālos tīklos ierakstīja gadījumu Āfrikā, kādā draudzes kristiešu ģimenē vīrs bija nogalinājis sievu. Bija kārtējais strīds, iesita un nomira. Šis mācītājs bija ierakstījis: “Kas tad ir labāk – šķirties vai nogalināt?” Ir ļoti dažādas situācijas.

Tas ir līdzīgi, kā šodien politikā. Vakar noskatījos kāda sabiedrībā pazīstama cilvēka video. Viņš teica, ka ir kļuvis apolitisks, nevienā partijā nestāsies, kaut gan balsot ies. Par ko tieši balsos, viņš neatklāja, bet teica, ka balsos par vienu no mazākiem ļaunumiem. Tas nozīmē, ka šis cilvēks visus politiskos spēkus uzskata par ļaunumu. Var viņu saprast un lielākā daļa vēlēšanās balsos, viņuprāt, par mazāko ļaunumu. Tāpat arī attiecībās – kas tad ir mazākais ļaunums? Nepareizi ir šķirties, bet vēl nepareizāk ir nogalināt. Tātad šķirties var netiklības dēļ, un arī šādā gadījumā tas nav vienas dienas jautājums. Ja notiek reāla laulības pārkāpšana, tas ir atļauts, bet ne vienmēr tas ir tas, kas tiešām būtu jādara.

“Tātad viņi nav vairs divi, bet viena miesa; ko nu Dievs savienojis, to cilvēkam nebūs šķirt.” (Mateja evaņģēlijs 19:6)

Kad vēl var precēties otrreiz?

Ja neticīgais šķiras, lai tas šķiras; tādā gadījumā brālis vai māsa nav saistīti; jo uz mieru Dievs mūs ir aicinājis. (1. Korintiešiem 7:15)

Ja otra puse ticības dēļ tevi atstāj, tad šis ir gadījums, kad tu esi brīvs un vari precēties otrreiz. Tomēr, kā jau es minēju, ir jāsaprot motīvi, jānāk uz konsultācijām abām pusēm. Man vienmēr kaut kā vairāk gribās ieņemt ticīgā pusi. Es redzu, ka cilvēks ir draudzē, meklē Dievu, bet vienmēr ir jāuzklausa abi arī tad, ja otra puse nav ticīga. Visbiežāk gan tas otrs ir ļoti lepns un nenāk pie mācītāja parunāties, bet līdz ar to viņš zaudē savu otru pusi. Man nav citas informācija, kā tikai tā, ko viens saka. Esmu redzējis situācijas, kad neticīgam, nevis tam kristietim ir taisnība. Īpaši, ja tā ir sieviete, viņa nāk ar asarām acīs, kuras uz mani vairs sen neiedarbojas. Es tās saucu par zirga asarām. Bieži pašas spīts, dusmas redzams asarās. Nepieredzējis cilvēks var žēlot un nostāties viņas pusē, bet tas nav pareizi. Situācijas ir dažādas un esmu redzējis, ka tieši tam neticīgam ir taisnība. Cilvēks nāk uz draudzi, grib mainīties, bet iemesls ģimenes problēmām bija tieši šis ticīgais. Šādas sievietes izdomā, ka var šķirties, jo viņš nav ticīgs. Nē, tu nevari šķirties. Tas ir tavs vīrs, tie ir tavi bērni, tā ir tava ģimene.

Un vispār, kāda ir šodienas situācija, mēs katrs nākam pie Dieva tādi, kādi esam. Citi ir precēti, citi ir neprecēti. Pāvils saka:

Ikviens lai paliek tai stāvoklī, kurā tas aicināts. (1. Korintiešiem 7:20)

Citiem vārdiem sakot, tādā stāvoklī, kādā esat, tādā arī palieciet. Ja neesi precēts, tad nemeklē otru pusi, ja esi precēts, tad palieciet kopā. Dieva vārds pieļauj, ja neticīgs cilvēks tevi pamet, tad tu vari otrreiz precēties. Kā es jau mēģināju paskaidrot, tad viss galu galā nav tik vienkārši. Mēs noskaidrojām, kādos gadījumos var šķirties pēc Bībeles un arī pēc Gara. Noskaidrojām, kas ir netiklība, un tālāk parunāsim par attiecībām, kādām tām jābūt laulāto starpā. Šeit nebūs nekādi psiholoģiskie padomi, bet tikai Dieva vārds.  

Bet, ja tu arī dodies laulībā, tas nav grēks, un, ja jaunava dodas laulībā, tā negrēko; tādiem savas miesas bēdas gan būs, bet es jūs gribētu saudzēt. (1. Korintiešiem 7:28)

“Bet, ja tu arī dodies laulībā, tas nav grēks” – iedomājies, kā Pāvils runā, ja tu arī dodies laulībā, tas nav grēks. Pāvilam ir skaidri redzama problēma, varbūt, ka viņš iepriekš bija precējies, iespējams, es to nezinu, tur ir dažādas versijas, bet tā, kā māca Pāvils, tas ir ļoti atšķirīgi no citiem apustuļiem un Bībeles konteksta. Redziet, tas ir Dieva vārdā un apustulis māca, ka tas nav grēks, un ja dodas laulībā, tad negrēko, tad tādiem savas miesas bēdas gan būs, citam tādas, citam citādas, precētiem būs savas problēmas, bet neprecētiem būs savas problēmas. Man patīk kāds salīdzinājums, ka laulība esot kā ar mušām, mušas, kas ir ārā, grib tikt iekšā, un tās, kas ir iekšā, grib tikt ārā. Laulība nav nekāda pastaiga jaukā vasaras vakarā ar saldējumu un restorānu. Laulība ir visas dzīves garumā mīlēt, kopīgi cīnīties, sadzīvot viena mērķa labad. Laulībai ir augstāki mērķi, tos, ko Dievs mums ir nospraudis. Bauskā mums bija mācītājs, astoņu bērnu tēvs, Normunds Āboliņš, viņam ir ne tikai ģimene, viņam ir augstāks mērķis par ģimeni. Un tieši tāpēc, ka viņam ir augstāks mērķis par ģimeni, tieši tāpēc viņam ir laba ģimene. Tāpēc un ne otrādi. Nekoncentrējies tikai uz ģimeni un neaizmirsti Dievu un Viņa aicinājumu. Tieši Dievs ir tas, kurš svētīTātad katram ir savas problēmas, precētiem vienas, neprecētiem citas. Dieva vārds saka, ja cilvēks nevēlas, viņš var neprecēties. Ja cilvēks ir nolēmis ziedot sevi tikai Dievam, tas arī ir iespējams. Vai tas ir vajadzīgs? Šis jautājums ir jāizlemj katram pašam. Parasti cilvēki izvēlas precēties, viens, lai nebūtu vientuļš, cits, lai viņam būtu bērni, katram šī motivācija precēties ir cita. Draugi, vienīgā pareizā motivācija ir mīlestība. Tu precies ar cilvēku ar mērķi visu mūžu viņu cienīt, mīlēt, ar kuru tu iesi Dieva gribā, vairosi Dieva valstību līdz nāve jūs šķirs.  Viss ir vienkārši. Tā arī ir visa mīlestība. Viss pārējais ir tikai nianses. 

Sievas, esiet paklausīgas saviem vīriem kā Tam Kungam. Jo vīrs ir sievas galva, tāpat kā Kristus ir draudzes galva [..]. Bet, kā draudze ir paklausīga Kristum, tāpat arī sievas saviem vīriem visās lietās. Vīri, mīliet savas sievas, tāpat kā Kristus ir mīlējis Savu draudzi, pats nododamies viņas labā.  Tā arī vīriem pienākas savas sievas mīlēt kā savu miesu. Kas mīl savu sievu, tas mīl sevi pašu. (Efeziešiem 5:22-25, 28)

Šodien sarežģīta tēma, sievas, esiet paklausīgas saviem vīriem. Kādām ir jābūt attiecībām savā starpā? Sievas, esiet paklausīgas saviem vīriem kā Tam Kungam, jo vīrs ir sievas galva, tāpat kā Kristus ir draudzes galva, bet, kā draudze ir paklausīga Kristum, tāpat arī sievas saviem vīriem visās lietās. Vīri, mīliet savas sievas, tāpat kā Kristus ir mīlējis Savu draudzi, pats nododamies viņas labā. Kas mīl savu sievu, tas mīl sevi pašu, jo tā ir viena miesa. Tātad sievām ir jābūt paklausīgām saviem vīriem. Jautājums – ja tu appreci puiku. Meitene apprecēja puiku. Kā tu varēsi būt viņam paklausīga visās lietās? Draugi, tā ir katastrofa! Tā ir tavas dzīves lielākā katastrofa! Ja tu esi salauzis kādu locekli, kāju vai roku, tā nav katastrofa. Ja tu esi sasitis galvu un smadzenes ir palikušas vietā, tā vēl nav katastrofa. Ja tu esi parādos, tā vēl nav katastrofa. Nav darba, tā vēl nav katastrofa. Apprecēt puiku, draugi, tā ir katastrofa sievietei. Āmen! Šeit nav tikai burts Bībelē, tā Dievs ir radījis, ka sievietei ir sievietes daba un vīrietim ir vīrieša daba. Tu vari mainīt dzimumus, vari operēt  ik pēc gada, vai pusgada, kā sadzīst, maini atkal dzimumu, tu vari darīt, ko tu vēlies, cilvēka daba no tā nemainīsies!

Dažas dienas atpakaļ es dzirdēju anekdoti par skorpionu un zirgu. Ir strauja kalnu upe, kas mutuļo. Zirgs stāv upes malā un viņam ir jātiek pāri upei. Zirgs tā kā varētu pārbrist, bet skorpions nevar. Skorpions lūdzās: “Zirdziņ, es tev kaut astē ieķeršos, pārnes mani pāri.” Skorpions pierunā zirgu, skorpions pieķeras astei, uzrāpjas uz muguras, un zirgs nes viņu pāri upei. Pēkšņi skorpions iedzeļ, inde iesūcas zirga asinīs un viņi abi noslīkst, bet pirms nāves zirgs prasa skorpionam: “Kāpēc tu tā darīji?” Un skorpions atbild: “Es baigi centos, bet nevarēju, jo tāda ir mana daba!” Latviešiem ir tāda sena dziesma, ka “nav mums sievietēm lemts izprast vīrieša dabu” un arī otrādi. Nav lemts izprast, var mēģināt saprast, pieņemt tāds, kāds tu esi, un nekā savādāk. Cilvēki apprecas un tikai pēc tam uzzina, ka ir apprecējies ar pretējo dzimumu. Pilnīgi cita pasaule. Nu ir lielā problēma. Ir jāapzinās, ka vīrietis un sieviete ir pavisam dažādi. Laulībā viņi kļūst par vienu miesu un kopā ļoti labi strādā, bet tajā visā ļoti daudz ir jāpiepūlas un jāstrādā. Lūk, sievai ir jāpaklausa vīram, bet te ir problēma. Ko darīt, ja vīrs nepilda vīra funkcijas? Te ir neliela atkāpe, tāpat kā “Kristus ir draudzes galva, vīrs ir sievas galva”. Kā draudze ir paklausīga Kristum, tāpat sievas saviem vīriem. Ko apustuļi teica, kad viņiem tiesa aizliedza sludināt Dieva vārdu?

Bet Pēteris un Jānis, tiem atbildēdami, sacīja: "Spriediet paši, vai ir taisnīgi Dieva priekšā jums vairāk klausīt nekā Dievam.” (Apustuļu darbi 4:19)

Dievam ir vairāk jāklausa nekā cilvēkiem! Tāpēc sieva nevar paklausīt vīru, kuram Kristus nav galva! Un jūs vēl filozofējat, varbūt tomēr ir labi apprecēties ar remdenu vīrieti, kuram Kristus vēl nav īsti kļuvis par galvu. Kā tu viņu paklausīsi, bet tev ir daba paklausīt. Sievietei daba ir paklausīt, sievietei daba ir rūkt, šņākt, skrāpēties un negribēt paklausīt ārēji, bet iekšēji viņa to grib. Sievietes, vai tā nav? Jums gribas pakļauties īstam vīrietim, pareizi? Gribas, bet tai pašā laikā gribas paskrāpēties. Tās ir grēka sekas no Ēdenes dārza, bet ir vīri, kam izdodas ieņemt vīra vietu un viņiem Kristus ir galva. Ir cilvēki, kuriem vispār nevajag precēties, jo tā nebūs normāla laulība, tā būs parodija, nevis laulība. Un to, ko es tagad runāju, es gribu paskaidrot, kas notiek šodien, ko Bībele saka par to visu un kā pret to attiekties.

Bet Pēteris un apustuļi atbildēja: "Dievam vairāk jāklausa nekā cilvēkiem.” (Apustuļu darbi 5:29)

Tas tā kā būtu skaidrs.

Tanīs dienās, mācekļu skaitam pieaugot, hellēnistu starpā radās kurnēšana pret ebrejiem, ka viņu atraitnes dienišķajā apkalpošanā paliekot neievērotas. Tie divpadsmit saaicināja visus mācekļus un sacīja: "Nav pareizi, ka mēs, kalpodami pie galda, atstājam novārtā Dieva vārdu. Tāpēc, brāļi, izredziet no sava vidus septiņus vīrus, kam laba slava, Svētā Gara un gudrības pilnus, kam mēs varētu šo pienākumu uzticēt; bet mēs gribam arī turpmāk Dievu lūgt un kalpot ar vārdu." (Apustuļu darbi 6:1-4)

Tātad grieķi kurnēja pret ebrejiem, ka viņu atraitnes dienišķajā apkalpošanā paliekot neievērotas. Ko tas nozīmē? Tajā laikā nebija tāda sociālā aprūpes sistēma, kā tas ir šodien. Tur bija patriarhāts. Vīrs bija ģimenes galva un apgādnieks. Bībele saka:

Bet, ja kāds negādā par savējiem un visvairāk par saviem mājas ļaudīm, tad viņš ir aizliedzis ticību un ir ļaunāks par neticīgu. (1. Timotejam 5:8)

Tas ir rakstīts Jaunajā Derībā. Vecajā Derībā vīri bija dabiskie līderi un tā bija to laiku sociālās aprūpes sistēma. Lūk, kāpēc toreiz bija tik svarīgi, lai ģimenēs dzimst dēli. Tā nav perfekta, ideāla sistēma, bet viņa ir dabiska. Šodien viss ir citādi. Šodien, mākslīgi tiek veidota vide, arī Latvijā, kurā jāstrādā ir divos darbos gan vīram, gan sievai. Arī sievietei, kura dzemdē, kurai ir jāzīda zīdainis, vēl ir jāstrādā. Kam ir jāgādā par ģimeni? Vīrietim. Arī visi pabalsti, kuri ir mazi, liek visiem strādāt. Tā mākslīgi tiek radīta vide, kur vīrietis un sieviete ir vienlīdzīgi. Viņi tāpat Dieva priekšā ir vienlīdzīgi, bet katram ir sava daba. Skorpionam un zirgam, vīrietim un sievietei, katram ir sava daba un katram ir sava vieta ģimenē un sabiedrībā. Medijos regulāri parādās ziņas, kas nolīdzina dzimumus. Piemēram: Brīvības pieminekli tagad sargās sievietes. Man jau nav nekas pretī, lai sargā arī sievietes. Kāds tur ir motīvs? Kāpēc to dara? Lai nolīdzinātu dzimumus, ka sieviete ir līdzvērtīga vīrietim. Viņa ir līdzvērtīga, bet katram ir dažādas funkcijas. Padomā, Tēvzemes sargi – sievietes. Es negribu dzīvot tādā valstī. Es braukšu uz to valsti, kur vīrieši sargā savu zemi. Sievietes lai strādā štābā un par sanitāriem, varbūt vēl par ārstiem. Bet ne jau ar ieroci rokās sargās Tēvu zemi. Sieviete var sargāt Tēvu zemi, kad ir jau nogalināti visi vīrieši. Kad ir totālā mobilizācija un iet karā, un ne jau visas to var. Sieviete arī var karot, bet viņa nav salīdzināma ar vīrieti. Vīrietim, kad ir jāvicina dūres, ir cita psiholoģija. Paskatieties sieviešu boksu, skrāpējas, ņemas, parodija, ne bokss. Sievietei ir cita funkcija, labi izskatīties, dzemdēt bērnus, bet ne tikai, mēs šai tēmai vēl pieskarsimies.

Atraitnes netiek apkalpotas. Zini, kas ir atraitne? Tā ir sieviete, kurai ir nomiris vīrs, viņa ir palikusi viena, un draudzes pienākums bija gādāt par viņām, tur bija sava sistēma, kā gādāt par šīm atraitnēm. Faktiski, tai laikā sieviete bez vīra bija neaizsargāta. Un, ja nav dēla, tad viņa ir neaizsargāta. Lūk, kāpēc Bībelē visi tiecās pēc dēliem. Šodienas sistēma ir absolūti citāda, kas spiež abiem strādāt un, ja tu gribi, lai tavā ģimenē būtu ideāla, tad ir stipri jāpiepūlas, tev ir jābūt stipram intelektuāli un stipri virs vidējā līmeņa Latvijā. Lai tu spētu kā vīrietis pelnīt un gādāt par ģimeni, lai sieva varētu dzīvot pēc izvēles, gribu taisu savu biznesu, negribu – netaisu savu biznesu. Par bērniem parūpēšos, viņa ir brīva, jo vīrs rada gan politisku drošību, gan ekonomisku drošību. Vīrs rada sievietei vidi, ka viņa var darīt, ko vēlas. Ja viņa grib, viņa var piepelnīties. Vīrietis ir tas, kas rūpējās, lai zemei ir miers, lai ir nauda. Un es gribu nolasīt šo rakstvietu.

Kam piešķirta augsti tikumīga sieva, tas lai apzinās, ka viņa ir cildenāka nekā visdārgākā pērle. Viņas vīra sirds var uz viņu paļauties, un tam netrūks nekāda labuma. Viņa dara viņam tikai labu un nesagādā viņam nekādas ciešanas visu savu mūžu. Viņa prot rīkoties ar vilnu un liniem un veic labprāt rokdarbus. Viņa ir kā tirgotāju kuģis, kas savu pārtiku atved no tālienes. Viņa ceļas pirms dienas gaismas, gādā barību savai saimei un ierāda kalponēm viņu dienas darbu. Viņa domā par tīrumu, nopērk to un iedēsta vīnadārzu par savu pašu roku pelnītiem līdzekļiem. Viņa apjož savus gurnus ar spēku un dara stipras savas rokas. Viņa novēro, ka viņas darbs atnes svētību, viņas gaismeklis neizdziest arī naktī. Viņa izstiepj savu roku pēc kodeļas, un viņas pirksti satver vārpstu.  Viņa izstiepj savas rokas dāvinādama nabagiem pretī un sniedz palīdzīgu roku trūkumcietējiem. Viņa nebaidās sava nama dēļ sniega, jo visai viņas saimei ir divējādas drēbes. Viņa darina pati sev segas, smalks audekls un purpurs ir viņas tērps. Viņas vīrs ir pazīstams sanāksmēs vārtu laukumā, kad viņš starp zemes vecajiem sēž. Viņa darina smalkus svārkus un pārdod tos, viņa pārdod arī pircējiem jostu. Spēks un skaistums ir viņas ietērps; viņa pati smaidīdama bez rūpēm raugās austošai dienai pretī. Viņa ver vaļā savu muti ar gudrību, un mīlīga pamācība ir uz viņas mēles. Viņa novēro, kā klājas viņas namam, un neēd savu maizi slinkumā. Viņas dēli pieceļas viņas priekšā un daudzina viņu laimīgu esam; viņas vīrs nāk un teic viņu: "Daudz meitu un jaunavu dzīvo tiklas un tikušas, bet tu pārspēj viņas visas!" Daiļums viļ un skaistums paiet; sieva, kas To Kungu bīstas, ir jāteic un jādaudzina. Viņu daudzinās viņas roku darba augļi, un viņas darbi viņu teiks un slavēs vārtu laukuma sanāksmēs! (Salamana pamācības 31:10-31)

Šeit ir aprakstīts ideālas sievas tēls – “kam piešķirta augsti tikumīga sieva, tas lai apzinās, ka viņa ir cildenāka nekā visdārgākā pērle” – Latvijā ir otrādi, es pat draudzē esmu dzirdējis, kad tu precies tev prasa: “Tava nākošā sieva strādā un labi pelna?” Ja, jā, tad vari precēties. Jābūt ir otrādi, ka sieviete skatās uz savu partneri, vai viņš labi pelna? Jā, vari precēties, nevis otrādi. Ideāla sieviete – visdārgākā pērle. “Viņas vīrs uz viņu var paļauties, tam netrūkst nekāds labums,” redzi, vīrs gādās, lai tev nekas netrūkst, bet tu gādāsi, lai viņam citās lietās nekas netrūkst. Bet ne tikai, “viņa dara viņam tikai labu un nesagādā viņam nekādas ciešanas visu savu mūžu”. Tas nav iespējams, bet tas ir ideāls. Ir pāri, kas šim ideālam ir tuvu. Mums ir ideāls, pēc kā tiekties. Tas nenozīmē, ka jau šodien tā ir jābūt. Un tagad skaties: “Viņa domā par tīrumu, nopērk to un iedēsta vīnadārzu par savu pašu roku pelnītiem līdzekļiem.” Sievai ir bizness. Saproti, viņai ir savs bizness. Tur ir nekustamais īpašums, tur ir tīrums, tas ir nopirkts, tur palaidusi traktorus, audzē rapsi, dara visu, ko var, izmantojot dažādas iespējas. Latvijā ir ļoti daudz iespēju, kuras cilvēki vienkārši neredz. Paliek iespaids, ka viņa par visu gādā un vīrs no visa bauda, viņai ir bizness, viņai ir viss. Tālāk – “viņa apjož savus gurnus ar spēku un dara stipras savas rokas. Viņa novēro, ka viņas darbs atnes svētību, viņas gaismeklis neizdziest arī naktī”. Tur ir uzskaitīts, ko viņa dara un “nabagiem dod līdzekļus, sniedz palīdzīgu roku trūkumcietējiem”, tātad viņa nodarbojas ar labdarību, arī kad vīrs nezin. “Viņa nebaidās sava nama dēļ sniega, jo visai viņas saimei ir divējādas drēbes.” Viss ziemai ir sagatavots, gāze ir iepirkta, saules baterijas uz jumta ir uzliktas, namā viss notiek. Sieva ir reāla biznesa sieviete. Šādu sievieti apraksta Salamans. Skaties tālāk – “purpurs ir viņas tērps” -, viņa staigā pa skaistuma kopšanas saloniem, taisa visādas sejas maskas, ir visādi skaistumkopšanas līdzekļi, ir skapis kleitām un kurpēm. Es vakar uzzināju, ka vienai mūsu meitenei skapītī ir vismaz simts kurpītes, katru reizi kājās velk citas kurpītes. Viņa ģērbjas, viņa apmeklē salonus, apmeklē dažādus pasākumus, zīmējās, skaisti izskatās, nauda viņai ir vienmēr, tā ka visam pietiek, ir bizness, bērni ir paēduši, kad viņa ir stāvoklī, nedaudz padzīvo mājās, bet neaizmirst domāt par savu namu. Šeit ir rakstīts, ka “viņas dēli pieceļas viņas priekšā un daudzina viņu laimīgu esam; viņas vīrs nāk un teic viņu, pat viņas dēli teic viņu, slavē viņu”, viņi visi ir apmierināti ar savu mammu un vīrs ar savu sievu. “Daiļums viļ un skaistums paiet; sieva, kas To Kungu bīstas, ir jāteic un jādaudzina”. Pirmkārt, jāpiemin, ka abas puses bīstas To Kungu. Sieva bīstas Kungu, ka viņa ir Dieva gribā. Un tagad ir pats svarīgākais, ko tad dara viņas vīrs, jo šeit visā slavas dziesmā sievietei ir tikai viena rakstvieta par vīru.

Viņas vīrs ir pazīstams sanāksmēs vārtu laukumā, kad viņš starp zemes vecajiem sēž. (Salamana pamācības 31:23)

Vārtu laukums, draugi, bija vieta, kur taisīja politiku. Viņš ir pazīstams politikā savā pilsētā, viņš ir ietekmīgs, viņš gādā par to, ka vispār viņa sieva var nodarboties ar biznesu. Viņš ir tā kā multimiljonārs, bet sieva ir miljonāre. Apmēram tā. Šeit tas nenozīmē, ka tev ir jābūt politiķim. Tu esi tas vīrs, kas radi savai sievai vidi, ka viņa var darīt, ko viņa vēlas. Sieva var veidot biznesu un var neveidot biznesu, varbūt viņai vienīgi gribās pucēt bērnus un staigāt ar bērniem, nav problēmu. Bet mājas darbiņus būtu jāizdara arī sievai, ja vīrs gādā. Kā viss tiek šodien veidots? Jau minēju, tiek kultivēta vienlīdzība, viens dzimums, viena valoda, impērija, pelēkā masa, kaut kas nedabisks. Visi ir spiesti strādāt. Skolās un medijos tiek izskalotas smadzenes sievietēm – feminisms utt., viss ir tādā putrā, ka faktiski šis Bībeles modelis tiek atstāts un paliek šis jaunais modelis, kurš nestrādā. Tas ir haoss, kur sieviete nekad nebūs apmierināta un laimīga, un vīrietis nekad nebūs piepildīts, jo vīrietis ir radīts par vīrieti. Atliek vīrietim būt ģimenē otrajam, un sievas acīs viņš vairs nav vīrietis. Tu domā, ka es celšu savu vīru, tu nevari piecelt savu vīru, jo tu esi sieviete. Es varu viņu piecelt. Atliek tikai vīram apvainoties uz mācītāju, un tava iespēja celties ir palaista garām. Lasi grāmatas, varbūt kaut kas sanāks. Es esmu dzirdējis, sievietes pašas visu dara, un tāpēc vīri neko nedara. Un tāpēc sievietes pašas ir vainīgas, jo ir izlutinājušas savus vīrus. Es tam nepiekrītu! Sievietei tomēr ir jāuzņemas loma, lai gādātu par bērniem un ģimeni. Jāuzņemas, lai pati izdzīvotu. Tas ir jādara. Vīrietis tikai pats var uzņemties vīra lomu. Tikai un vienīgi pats! Sieviete nevar piecelt vīrieti ar to, ka viņa neko nedarīs. Sievietei ir savs bizness. Ja vīrietis ir vīrietis, tad tavs bizness būs mazs bizness, bet viņam būs liels bizness. Kas ir bizness? Tā ir sava nodarbe, pašnodarbināts vai individuālais komersants, vai esi auklīte, tu kaut ko dari. Šajā sistēmā, kas šodien ir, nākas darbu dalīt. Es esmu vīrs un tev, sieva, jāklausa, jo tā Bībelē ir rakstīts, bet jūs abi strādājat, un turklāt sieviete vēl dzemdē bērnus. Vai pati daba nerāda, ka sieviete nevar strādāt, īpaši tajos brīžos, kad viņa ir stāvoklī? Kuram jāsargā ģimene, kuram jāpelna ir? Šodien kultivē šo ideju, ka sieviete var visu, bet nevar visu, un tāpēc rodas haoss. Latvija Eiropā demogrāfijā ir pēdējā, pirmā vietā – mirstības ziņā, pirmā vieta Eiropā! Protams, ka ekonomika pie vainas, ir mākslīgi radīts, un viens no mērķiem ir tieši šis. Es neredzu citu izskaidrojumu, kā cilvēku skaitu samazināšanu, apzināti regulē demogrāfiju. Rietumvalstīs demogrāfija kaut cik kādos plusos, Latvijā ir totālie mīnusi. Visas bijušās Padomju bloka valstis mīnusos iet jau.

Ideāli, ja sieva pārvalda saimniecību, kur vīrs ekonomiski politiski nodrošina, līdzīgi kā valsts nodrošina vidi biznesam, attīstībai. Saimniecībai var ietilpt arī savas sievas bizness. Vīrs ir politikā jeb sabiedrībā darbojas biznesā, viņš ir kalpošanās, un vīrs parasti nevar būt veiksmīgs sabiedrībā, ja viņam jācīnās ar lietām, kas sievas kompetencē un ar pašu sievu vēl. Pirmkārt, ir pašu attiecības, otrkārt, tas ir kultivēts modelis Latvijā un Eiropā, tas neļauj vīriešiem ieņemt vīriešu lomu un sievietei ieņemt sievietes lomu. Un te jau ir tie konflikti. Kādreiz vīrietis labi izskatās no mātes vai sievas naudas, bet viņš neko nedara, viņš ir nespējīgs. Sieviete var būt vājāka, bet šajā laikmetā arī sievietes nevar paļauties, ka tavs cilvēks, tavs vīrs par tevi gādās. Diemžēl tā ir. Tu esi draudzē, šeit tevi māca, kad kāds pašķīrās, bet tas ir reti, tev jābūt gatavam, ka tevi pamet. Īpaši, ja tu vispār neesi laulāts, tev vispār nav nekādu tiesību uz otra mantu, tu neesi nekas. Tu domā, ka laulība, kā Pāvils saka: “Labāk doties laulībā nekā kaist kārībā.” Nav labais iemesls precēties – man gribas seksu, es precēšos. Tu zini, paies viens, divi, četri gadi, nebūs tik interesanti vairs, iedomājies, ka tu katru dienu rullē, tad tev jau tas viss apnīk.

Jums tā liekas, īpaši jauniešiem, ka tas ir tas galvenais, pašam ir jārūpējas par laulības dzīvi, par romantiskiem vakariem, kaut ko uzlabotu, kaut ko visu atjaunotu, tas viss ir normāli, bet ir tā pirmā iekāre, tā vairs neatkārtosies nekad vairs, tā ir tā iekārtots. Izraēlā vīriešus neņēma armijā, tad kad viņš apprecējās, viņam gadu deva brīvu, lai viņš var izbaudīt medus mēnesi, gada laikā bērnus sataisīt. Iemesls doties laulībā nav sekss, bet, kā es minēju, Dieva gribas piepildīšana, arī bērnu radīšana, izaudzināšana.

Kādreiz bija cita sistēma, un šobrīd ir cita sistēma, tā ir ļoti liela atšķirība, šodien sievietei nav kauns arī pašai strādāt, tagad jau nav kauns arī ņemt tēvam atvaļinājumu. Sieviete ir stāvoklī, bet tu ņem atvaļinājumu, tas nav kauns? Nav jau nekas nepareizs pēc idejas, jo valsts jau dod to naudu, kurš vairāk strādājis, kuram lielāks pabalsts, tie ņem, jo likumdošana to nosaka. Bet fakts, ka mēs zinām, kāds ir ideāls, ko Dieva vārds mūs māca, bet kā sabiedrība mūs uzspiež, ne sabiedrība, bet politika uzspiež to. Tajā laikā, kad arī no manis novēršas dažādi cilvēki, jo es eju netīrajā politikā, Jēzus negāja netīrajā politikā. Politiķiem tur, augšā, nevajag Dieva vārdu, tā viņi domā, Jēzus sēdēja ar grēciniekiem, tādēļ viņš atnāca ar šādu mērķi, lai iznīcinātu velna darbus, lai ietu pie cilvēkiem, nevis četrās sienās, evaņģēlija vēstij ir jāskan visur, visos slāņos. Mums pašam jāceļ sava valsts. Lūk, tas ir tas, ko mēs darām. Ja pareizais skaits nebūs savākts par ģimenēm, tad mediji par to runās. Kurš tam ticēja, ka savāks tik daudz balsu, tas vispār nav iespējams, tikai tad ja mediji pieslēdzas, tad var. Tas būtu brīnums, bet mēs turpināsim vākt.

Tāpēc šajos laikos vīrietim ir grūtāk ieņemt savu vietu, daudz grūtāk, jo visa sistēma ir pret to, tāpat šajos laikos arī sievietei ir grūtāk ieņemt to vietu, jo visa sistēma ir pret jums, pret ģimeni. Pirmkārt, jau ekonomika spiež abiem strādāt vienlīdzīgi. Tāpēc mums ir ideāls, pēc kā tiekties, nav jākaunas, ka jums ir citādāk nekā ideāls, bet ir uz ko tiekties, un es ticu, ka šis, Bībelē minētais ideāls, ir iespējams un es redzu sev apkārt cilvēkus, kuri savā dzīvē to ir realizējuši. Daudziem šeit vēl ir tikai 20 gadi, bet, paldies Dievam, ka tu visu šo lasi, kā ir jābūt pareizi. Un strādāt par kurjeru var tikai tajā gadījumā, ja tu mācies un cel savu biznesu, bet piestrādā. To jau var redzēt, kurš dara, tad var arī precēt tādu, un tad jūs kopā visu sasniegsiet.

Bet netiklības novēršanas labā lai katram ir sava sieva, un katrai sievai savs vīrs. (1. Korintiešiem 7:2)

Seksuāla vajadzība ir pietiekošs iemesls lai precētos, bet tā nav garantija normālām attiecībām. Ja tu izlasi vienu šo rakstvietu: man ir seksuāla vajadzība, es ņemu vienu ciet. Ļoti uzmanīgi jāpieiet pie šī jautājuma un jāizvēlas – sekss nav galvenais, bet agape mīlestība.

Vīrs lai izpilda savu pienākumu pret sievu un sieva pret vīru. (1. Korintiešiem 7:3)

Seksuālais pienākums ir jāizpilda, tā Bībele saka, bet tam ir otra puse, ja bieži partneris izpilda seksuālu pienākumu piespiedu kārtā, tikai, kad otrs grib, tas izraisīs pretīgumu, ne tikai pret to nodarbošanos, bet arī pret otru cilvēku. Tā kā te arī ir robeža, nevar nodarboties ar seksu, ja tas otrs cilvēks galīgi negrib, viņš tevi zāģē pa dienu un vakarā – es tagad gribu seksu. Sākumā varbūt tas ir iespējams, bet, ja paiet gadi un viņš turpina zāģēt, ja nav normālas attiecības, nav normāla seksuāla dzīve. Āmen.

Sievai nav noteikšana par savu miesu, bet vīram, un tāpat vīram nav noteikšana par savu miesu, bet sievai. (1. Korintiešiem 7:4)

Svarīgs ir brīvprātības princips: ja otrs cilvēks brīvprātīgi to grib darīt, nevis tāpēc, ka tu pieprasi. Ne ar kādu šantāžu – tikai brīvprātīgi. Un tikai tad, ja vīrs ir vīrs un sieva ir sieva.

Ir labāki dzīvot izpostītā zemē nekā pie kašķīgas un dusmīgas sievas. (Salamana pamācības 21:19)

Nesaticīga sieva un nepārtraukta pilēšana no jumta, kad spēcīgi līst, tiek bieži savā starpā salīdzinātas. Kas pūlas tādu sievu apvaldīt, tas mēģina saturēt vēju un grib savā rokā sagrābt eļļu. (Salamana pamācības 27:15-16)

Zāģis ir zāģis un viņš tevi zāģēs līdz kapa malai, tu nevari viņu izmainīt, mainīties var tikai viņš pats ar Dieva palīdzību. Kļūdu pieļauj sevišķi jaunajās ģimenēs – mācītājs teica, tev jābūt tādam un tādam. Cilvēks nemainīsies, ja tu viņu spiedīsi. Cilvēkam pašam jāmainās, īpaši vīriešiem. Konflikti noved pie tā, ka zūd jūtas, līdz pat tam, ka kļūst par ienaidniekiem. Ir arī, ka nogalina, atkarībā līdz kādai pakāpei aiziet strīdi. Ja ir pārlieku liela strīdēšanās, var atsevišķi padzīvot, ja tas notiek pārmērīgi. Un kā tas izskatīsies, atsevišķi padzīvot, būs jāgādā arī par to otru dzīvokli. Pirms precies, padomā, ar ko precies. Nav iespējams izmainīt nesaticīgu cilvēku saviem spēkiem, ja Dievs to dara, tad dara, ja cilvēks ļaujas Dievam, tad tas ir iespējams.

Savu laiku tur pavadījuši, mēs devāmies ceļā, un visi  ar sievām un bērniem mūs pavadīja vēl ārpus pilsētas, un, nometušies ceļos krastmalā, mēs lūdzam Dievu. (Apustuļu darbi 21:5)

[..] nonācām Cēzarejā, un, iegājuši evaņģēlista Filipa namā, kas bija viens no izvēlētajiem septiņiem, mēs palikām pie viņa. Viņam bija četras meitas, jaunavas, kuras pravietoja. (Apustuļu darbi 21:8-9)

Ja tu esi patiess kristietis, tad tavi bērni ir šeit, draudzē. Visi tavi bērni ir līdzi. Tas ir pats svarīgākais, bērniem no mazotnes jāieaudzina, vienkārši ņemot līdz uz draudzi, esot mājas grupiņā, dievkalpojumā, mācoties. Brīžiem māmiņas atnāk un palaiž savus bērnus, citiem viņus ir jāaudzina, viņi brīžiem ķēpājas ar pildspalvām, dara blēņas un citiem jāaudzina, tās ir tās jaunās metodes. Ja tavs bērns izdarīs ne to ko vajag, vai tiks atrasts viens pats, tev būs jāatbild. Pats svarīgākais ir tava gudrība, ka tu ved pie Dieva. “Laidiet bērniņus pie manis”, iepazīstini viņu ar draudzi, lai viņš aug draudzē, augot draudzē, dzirdot Dieva vārdu, mācoties lūgt Dievu, kalpošanās. Kam būtu jābūt mūsu slavēšanā? Mums pašiem jāizaudzina, jāsagatavo, pašiem jāmācās. Mūsu bērni. Rūpējieties, ka jūsu bērniem ir pienākumi. Piemēram, mūsu slavētāja Karīna, vecāki viņu laida mācīties mūzikas skolā, lai būtu noderīga Dievam un varētu draudzē slavēt, un viņai pašai tas arī patīk. Bērniem ir jāmāca, lai viņi būtu noderīgi. Mūsu bērni – tas ir mūsu auglis, mūsu turpinājums. Un visas lietas ir risināmas, nekas nav tāds, kas nav risināms. Nav tāda punkta, no kura nevar piecelties.

Debesu Tēvs, es Tev pateicos par Tavu ģimenes iestādījumu, par vīrieti un sievieti, par Tavu augstāko aicinājumu, augļoties un vairoties, piepildīt šo zemi ar Tavu slavu un Tavu godību, un es lūdzu par jaunām ģimenēm, es lūdzu par tiem, kas gatavojās kļūt par vīru un sievu, par esošajiem, par vectētiņiem un vecmāmiņām, paldies, ka Tu esi devis augstāko gudrību, saprast Tavus principus, motīvus un jēgu, kā audzināt bērnus, kā dzīvot kopā. Tēvs, es lūdzos, ka uz šī pamata, ka mēs cenšamies sekot Tavai gribai, Tavam piemēram, Tavam vārdam, svētī katru ģimeni, svētī katru bērnu, lai katrs bērns ir veselīgs, vesels, lai katrs ir pieķēries Tev jau no bērnības, lai katra ceļš ir saistīts un novēlēts Tev, mans Kungs. Lai katrs vīrs, katra sieva iemācās sadzīvot viens ar otru un nes augļus, kas arī paliek, un pats svarīgākais, lai Tava godība nāk, Tava valstība nāk caur mūsu ģimenēm, caur vīriem un sievām. Svētī vīrus, svētī jauniešus, dari viņus turīgus, ar interesantu un labu darbu, ar pietiekamām finansēm, arī sievas, kas ir spējīgas patiešām uzturēt savu ģimeni, rūpēties par ģimeni, un šajā esošajā situācijā dod katram gudrību kā rīkoties, kā dzīvot, Kungs, Es pasludinu Tavu svētību pār draudzi “Kristus Pasaulei”, pār katru ģimeni, pār katru bērnu, lai nāk Tava valstība kā debesīs, tā arī virs zemes Jēzus vārdā! Āmen!

Mācītāja Mārča Jencīša sprediķi “Kā būvēt ģimeni? 2. daļa” pierakstīja un rediģēja draudzes “Kristus Pasaulei” redakcija

Kā būvēt ģimeni?

Publicēja 2022. gada 26. jūl. 12:55Elīna Ziediņa   [ atjaunināts 2022. gada 27. jūl. 11:58 ]

Ziņas datums 26.07.2022.

Kāpēc tu domā, ka šeit ir Dieva klātbūtne? Tāpēc, ka tu kaut ko sajuti šodien, bet neatkarīgi no tā, vai tu sajūti vai nē, jebkurā gadījumā šeit ir Dieva klātbūtne. Bet pats svarīgākais ir tas, kas ir mūsu prātā un caur mūsu prātu sirdīs – Dieva vārds. Jo cilvēks nedzīvo no maizes vien, bet no ikkatra vārda, kas iziet no Dieva mutes. Tici vai nē, bet pats svarīgākais nav izjust Dieva pieskārienu. Pats svarīgākais ir: regulāri ik dienas augt Viņā, barojoties ar Viņa vārdu, jo Viņa vārds ir dzīvs. Jēzus saka, ka “debesis un zeme zudīs, bet Mani vārdi nezudīs”.

Debess un zeme zudīs, bet Mani vārdi nezudīs! (Lūkas evaņģēlijs 21:33)

Dieva vārds ir dzīvs un dod dzīvību. To dzirdot, to atkārtojot, to lietojot un pēc tā dzīvojot, tas atnes dzīvību un patiešām Dieva klātbūtni visās tavās darbībās ikdienā. Un šodienas tēma būs “Kā būvēt ģimeni?”. Ko Bībele saka par ģimenes uzbūvi. Es atkārtoju vēlreiz, ko Dieva vārds par to saka. Es nemācīšu no sevis. Lai kādas gudrības nebūtu uzkrātas ar laiku, tomēr pamatā es gribu mācīt tieši Dieva vārdu. Ko Bībele saka par to, kā veidot ģimeni, un kā tulkot Bībeles rakstvietas šajos jautājumos. Mēs apskatīsim tādas lietas kā: attiecības ar pretējo dzimumu; kas ir laulība; kas ir netiklība; kas ir pats svarīgākais laulātā drauga izvēlē; bērna audzināšana. Kā parasti, man ir ļoti daudz Rakstu vietu. Droši vien, ka visu mēs nevarēsim izrunāt, bet man ir divas pašas svarīgākās lietas. Mani ir smuki sakārtots un uzbūvēts sprediķis, tieši tāpat kā ģimene ir jābūvē. Tāpat kā ļoti rūpīgi un pareizi ir jāceļ nams, tā arī šis sprediķis man ir rūpīgi uzbūvēts. Bet sirdī man ir divas lietas, varbūt trīs lietas. Es sākšu ar tām, un, ja paliks laiks, tad arī es centīšos strukturēti nosaukt un paskaidrot galvenos punktus rūpīgi uzbūvētajā sprediķī.

1. Laulātā drauga izvēle.

Pirmkārt, un tas patiesi ir pats svarīgākais ģimenes uzbūvē, tas patiešām ir pats svarīgākais laulātā drauga izvēlē. Tas ir pats svarīgākais pamatu pamats. Un, lai kas nenotiktu, tavā laulības dzīvē, arī pēc laulībām, tev vienmēr ir jāatgriežas pie šī pamata. Jo tikai šis pamats, tikai un vienīgi šis pamats ir pats svarīgākais, kas garantēs tev, ka tavs nams, ko tu esi uzcēlis, ka tas nav celts uz smiltīm, bet uz klints. Kad vēji un plūdi nāk, tas pastāvēs. Tas ir vienīgais un pats svarīgākais.

Tāpēc ikviens, kas šos Manus vārdus dzird un dara, pielīdzināms gudram vīram, kas savu namu cēlis uz klints. Kad stiprs lietus lija un straumes nāca un vēji pūta un gāzās šim namam virsū, nams tomēr nesabruka; jo tas bija celts uz klints. Un ikviens, kas šos Manus vārdus dzird un nedara, pielīdzināms ģeķim, kas savu namu cēlis uz smiltīm. Kad stiprs lietus lija un straumes nāca un vēji pūta un gāzās namam virsū, tad tas sabruka; un posts bija liels. (Mateja evaņģēlijs 7:24-27)

Pirmajā Mozus grāmatā 28. nodaļā Īzaks aicināja Jēkabu un svētīja to, un deva norādes.

Tad Īzāks aicināja Jēkabu un svētīja to un pavēlēja tam, sacīdams: "Tev nebūs sievu ņemt no Kānaāna meitām.” (1. Mozus grāmata 28:1)

Ābrahāmam bija sekojoša vīzija:

Un Dievs radīja cilvēku pēc Sava tēla, pēc Dieva tēla Viņš to radīja, vīrieti un sievieti Viņš radīja. Un Dievs tos svētīja un sacīja uz tiem: "Augļojieties un vairojieties! Piepildiet zemi un pakļaujiet sev to, un valdiet [..].” (1. Mozus grāmata 1:27-28).

Tātad visa vara ir sakoncentrēta cilvēku rokās. Un šeit tiek runāts par cilvēkiem, kuri ir tiešā saiknē ar Dievu. Te nerunā par Kainu, te nerunā par cilvēkiem, par kādiem tie bija pārvērtušies Kānaānas zemē, kas savus bērnus pienesa kā upurus. Te runā par cilvēkiem, kas ir tiešā saiknē ar Dievu. Pirmo cilvēku Ādama un Ievas mērķis ir augļoties un vairoties, vadīt un valdīt, un piepildītu zemi. Ar ko piepildīt? Vai vienkārši tikai ar cilvēkiem? Nē, Mateja evaņģēlija 28. nodaļā ir nedaudz tuvāk paskaidrots šis mērķis.

Tāpēc eita un darait par mācekļiem visas tautas [..]. (Mateja evaņģēlijs 28:19)

Dieva primārais mērķis ir, lai Dieva slava piepildītu šo zemi, lai Dieva godība piepildītu šo zemi, lai katrs cilvēks virs zemes ir saiknē ar Viņu, lai katrs cilvēks dzīvo pēc Viņa principiem, pēc Viņa standartiem, kas ir vienīgais garants, ka cilvēks var būt patiešām sakārtots, harmonisks un progresējošs. Kas patiešām garantē cilvēkiem tiesības un arī pienākumus. Patiešām, vienīgais standarts ir Dieva vārda standarts. Tas ir pamatu pamats visām likumdošanām un noteikumiem, un cilvēku iegribām. Mēs zinām visu stāstu par grēkā krišanu, par plūdiem, par Ābrahāmu, kurš izgāja no Mezopotāmijas, kurš izgāja no kaldeju Ūras ar vīziju, ar redzējumu. Dievs vēlējās darīt Ābrahāmu par lielu tautu, kas būtu kā pamats, kā bāze katram zemes iedzīvotājam, tai skaitā man un tev. Ienākt attiecībās ar Visaugstāko. Šāda iespēja tika sagādāta Jaunajā Derībā caur Jēzu Kristu. Kā caur vienu cilvēku Ādamu ir ienācis lāsts un grēks, tā caur vienu cilvēku - vienlaicīgi Dievu – Jēzu Kristu ir ienākusi žēlastība, mūžīgā dzīvība, mīlestība jeb saikne ar Dievu. Jo nav neviens cits vārds zem debess dots, kurā mums ir lemta pestīšana.

[..] jo nav neviens cits vārds zem debess cilvēkiem dots, kurā mums lemta pestīšana. (Apustuļu darbi 4:12)

 Bībele skaidri saka, ka Viņa priekšā locīsies visi ceļi un visas mēles atzīsies, ka Jēzus Kristus ir Kungs.

[..] saka Tas Kungs, Manā priekšā lieksies visi ceļi, un visas mēles atzīsies Dievam. (Romiešiem 14:11)

Viņš ir Bībeles centrā, Kristus upuris ir Dieva gribas centrā. Tēvreize, ko mums māca Kristus lūgt, nav automātiska Tēvreize, ko mēs vienkārši noskaitām. Tēvreize nav pantiņš, ko skaitīt ikdienā, kaut gan tas arī ir labi darīts, lai atgādinātu sev un citiem. Tas nav slikti, bet pamatā Tēvreize ir paraugs vispār tavām lūgšanām. Tas ir pamats, uz kā bāzēties, ko tad īsti būs lūgt Dievam. Tēvreizē ir ļoti skaidri norādīts:

“Lai nāk Tava valstība, Tavs prāts lai notiek kā debesīs, tā arī virs zemes.” (Mateja evaņģēlijs 6:10)

Un tur ir tā teikts:

Mūsu Tēvs debesīs [..].” (Mateja evaņģēlijs 6:9)

Nevis mans Tēvs, bet mūsu Tēvs debesīs. Lai manā dzīvē notiek Dieva prāts; lai manas ģimenes dzīvē notiek Dieva prāts - draudzē, pilsētā, Latvijā, Eiropā un pasaulē. Lai nāk Dieva Valstība, ka cilvēki bīstas Dievu, ka valdība likumdošanā ņem vērā visaugstākos Bībeles principus un ievieš tos Satversmē, ievieš tos likumdošanā un ievēro tuvākā mīlestības principus un citus, neatstumjot pašu svarīgāko - Viņu pašu un attiecības ar Viņu. Tas ir ārkārtīgi svarīgi un tā ir Dieva griba, lai nāk Dieva Valstība un notiek Dieva prāts. Lūk, kāpēc Dievs teica Ādamam un Ievai:

“Augļojieties un vairojieties! Piepildiet zemi un pakļaujiet sev to, un valdiet [..].” (1. Mozus grāmata 1:28).

“Augļojieties un vairojieties, piepildiet un valdiet” - vienā teikumā. Bet precīzāk, kad Dievs aicināja Ābrahāmu, Viņš aicināja ar mērķi caur viņu radīt tautu, cilvēkus, caur kuriem visa zeme būs Dieva godības pilna. Īzāks, kurš bija Ābrahāma dēls, jau bija krietni gados. Viņš aicināja Jēkabu, kas bija viņa dēls, svētīja viņu un pavēlēja viņam: “Tev nebūs ņemt sievu no Kānaāna meitām.”

Tad Īzāks aicināja Jēkabu un svētīja to un pavēlēja tam, sacīdams: "Tev nebūs sievu ņemt no Kānaāna meitām.” (1. Mozus grāmata 28:1)

Viņš devās pēc sievas uz Mezopotāmiju, pie aramiešiem, kas faktiski bija viņa cilts, viņa cilvēki. Tur bija ļoti stingri noteikumi: neņemt sievu no tām zemēm, kas pielūdz elkus, no tām zemēm, kas ir atteikušās no Kristus, bet no saviem cilvēkiem ņemt sievu. Tas ir pirmkārt. Un lūk, pats svarīgākais, ko Dievs saka, jeb ko Īzaks saka Jēkabam:

“Celies, ej uz Mezopotāmiju, uz Betuēla, savas mātes tēva, namu un ņem sev sievu no turienes.” (1. Mozus grāmata 28:2)

Un trešais pants:

“Visuvarenais Dievs lai svētī tevi, ka tu augļojies un vairojies, un lai dara tevi par lielu tautu kopu, un lai Viņš tev un taviem pēcnācējiem dod Ābrahāma svētību, ka tu iemanto to zemi, kurā tu mīti kā svešinieks un kuru Dievs ir devis Ābrahāmam." (1. Mozus grāmata 28:3-4)

Visuvarenais Dievs, lai svētī tevi, ka tu augļojieties un vairojies un lai dara tevi par lielu tautu kopu, un lai viņš tev un taviem pēcnācējiem dod Ābrahāma svētību, ka tu iemanto zemi, kurā tu mīti kā svešinieks un kuru Dievs ir devis Ābrahāmam. Ka tu iemanto to zemi, kur piens un medus tek, ka tu iemanto šo Kānaāna zemi, apsolīto zemi. Draugi, mums šodien ir daudz skaidrāka bilde nekā toreiz cilvēkiem bija, kas tad ir apsolītā zeme? Tas ir Dieva tuvums, tā ir Dieva klātbūtne. Tie ir Dieva principi ne tikai manā dzīvē, bet arī man apkārtējo cilvēku dzīvēs, valsts dzīvē. Lai nāk Tava Valstība. Pirmkārt, es pats un, otrkārt, ejiet un dariet par mācekļiem. Lūk, pamatmērķis.

Ziniet, tas nav bijis bieži, bet kaut kad nesen pie manis pienāca cilvēki un teica: “Nu es nevaru saņemt to jūsu vīziju, un tāpēc es eju tālāk. Es nevaru to saņemt.” Tas ir tas pats, kas teikt: “Es nevaru saņemt Svēto Garu, es nevaru saņemt piedošanu.” Tas ir tieši tas pats, kas sēdēt restorānā pie galda, pie pasūtīta ēdiena un teikt: “Es nevaru paēst, es nevaru to saņemt.” Tev viss stāv uz galda, tev viss ir uzklāts, bet tu nevari paņemt. Draugi, vīzija nav jāsaņem. Vairošanās vīzija, par to, kādā veidā nāk Dieva valstība, nav jāsaņem. Tev nav jāsēž draudzē piecus gadus un jāgaida, kad pār tevi nāks vīzija. Vīzijai ir vienkārši jāpaklausa. Tā ir vienkārši ar prātu jāsaprot un jāpieņem. Kāds ir mērķis, kāpēc tu dzīvo virs zemes? Lai celtu Dieva Valstību. Āmen! Katra kristieša mērķis, kas pazīst Dievu, ir - pašam būt Dieva gribā un citus vest līdzi, celt Dieva Valstību. Nav labāka un pareizākā veida, lai kādus veidus cilvēki paši izdomātu. Kad mācekļi nāca pie Jēzus un Viņam teica: “Lūk, tur daži atsaucas uz Tavu Vārdu un kalpo. Aizliedz tiem.”

Mācītāj, mēs kādu redzējām Tavā Vārdā izdzenam ļaunus garus [..]. Bet Jēzus sacīja: "Neliedziet viņam, jo neviens nedara brīnumu Manā Vārdā, kas tūdaļ par Mani varētu runāt ļaunu. Jo, kas nav pret mums, tas ir ar mums.” (Marka evaņģēlijs 9:38-40)

Bet Jēzus teica: “Lai viņi kalpo, lai viņi dara. Ja viņi nav pret mums, tad viņi ir ar mums.” Tas nozīmē, ka ir dažādi novirzieni, ir dažādas plūsmas, ir dažādas kustības, kas ir maz saistītas ar Dieva Valstību, nu ļoti maz. Bet Jēzus saka: “Okay, lai viņi strādā, kaut kādā mazā mērā, varbūt tomēr viņi arī nes kaut kādu labumu.” Varbūt to nevar tiešā veidā nosaukt par draudzi, bet Dieva vārds saka, ka Viņš visu ir nolicis zem draudzes kājām. Viņš ir galva un Viņa draudze ir Viņa miesa un ka Viņš visu nolicis zem tās kājām. Zem Kristus kājām – viennozīmīgi nozīmē, zem draudzes kājām. Viennozīmīgi spēks ir tikai un vienīgi draudzē, nevis tevī kā indivīdā. Lūk, Dieva sapnis, lūk, Dieva tauta. Atklāsmes grāmatā ir rakstīts par jauno Jeruzālemi, par jauno tautu, par jauno Izraēlu, kas nokāps no debesīm. Tur ir smalki aprakstīta struktūra: 12 akmeņi, 12 apustuļu vārdi un tā tālāk. Draugi, šeit nerunājam par nedisciplinētu baru, par kaut kādiem strāvojumiem un atšķeltām grupām, bet par reālu, konkrētu draudzi, kas apzinās savu vietu vietējā sabiedrībā, par organizētu draudzi, kur galva ir Kristus un mēs esam Viņa miesa. Un draudze un Viņa “miesa” ir tikai tajā gadījumā, ja draudzē tiek kultivētas personīgas attiecības ar Dievu. Tikai tajā gadījumā, ja Bībeles pamatprincipi tiek godāti un tie tiek mācīti. Tikai tajā gadījumā, ja mēs neesam egoistiski, bet ejam un darām par mācekļiem, ceļam, vairojamies un augļojamies, jo pamatmērķis ir augļoties un vairoties. Nevis tikai man ir Kristus, bet arī tev ir Kristus, bet tas nozīmē misiju, tas nozīmē izaugsmi. Augļojieties un vairojoties! Dievs radīja cilvēku un teica: “Valdiet, augļojieties un vairojieties!” Tāpat arī Īzaks saka Jēkabam: “Augļojies un vairojies, un kļūsti par lielu tautas kopu!”

[..] augļojies un vairojies, un lai dara tevi par lielu tautu kopu [..]. (1. Mozus grāmata 28:3)

Lūk, kāds ir laulības mērķis, pirmkārt. Pirmkārt, tas ir jāzina mums katram. Laulātā drauga izvēlē, pirmkārt, ir jādomā par to, nevis kā cilvēks izskatās, vai viņam ir divas kājas vai viena kāja, cik garš ir viņa deguns, pat ne tas, kāds ir viņa raksturs, kas ir ārkārtīgi svarīgi. Pie tā mēs arī, iespējams, šodien pieskarsimies, ja atliks laiks. Bet pats svarīgākais šī cilvēka izvēlē ir - no kādas tautas Īzāks lika izvēlēties sev līgavu? No savas. Kāpēc? Tāpēc ka tad, kad tu izvēlies laulāto partneri ar domu - sasaistīt savu dzīvi konkrēti ar šo cilvēku, pirms tu sāc spēlēties ar “tauriņiem vēderā”, pirms tu atļauj sev viņu ielaist savā sirdī, būtu vajadzīgs tikt skaidrībā, vai ar šo cilvēku tu varēsi augļoties un vairoties. Un mēs nerunājam par bērnu radīšanu. Tas ir sekundāri, tas ir blakusefekts. Blakusefekts ir ārkārtīgi svarīgs, bet, pirmkārt, tev ir jādomā par to, kā audzināt savus bērnus, kāpēc tu ražosi bērnus? Vienkārši piepildīsi zemi ar cilvēkiem? Reiz jau cilvēki atmeta augstāko un nolēma: “Mēs augļosimies, mēs vairosimies, mēs celsim torni debesīs un valdīsim bez Dieva.” Kā viss beidzās? Viss beidzās ar sašķelšanu. Un šādas pašas tieksmes beidzās ar plūdiem, kad virs zemes izdzīvoja tikai viens taisnības darītājs jeb ticīgais cilvēks ar savu ģimeni – tas bija Noa. Nevis tikai augļoties un vairoties caur bērniem, jo tas ir sekundāri, bet, pirmkārt, par Dieva valstības vairošanu, par Dieva Valstības nākšanu caur draudzi.

Ir punkti, bet ir lietas šajā tēmā, kuras es vienkārši nevaru ielikt rāmīšos. Es nevaru pateikt, ka precīzi ir tikai tā. Tik precīzi kā zināt, ka viens plus viens ir divi. Bet šī lieta ir absolūti precīza. Pats svarīgākais laulātā kristieša, laulātā drauga izvēlē, ir tas, kā tu kopā ar šo cilvēku celsi Dieva valstību. Viņš ir no tavas draudzes. Viņš ir tev līdzīgs, jūs abi gribat celt Dieva Valstību. Kristieša dzīvē tas ir pirmkārt, jo draudze, kas neceļ Dieva valstību, draudze, kas saka: “Mēs ejam dziļumā,” šādai draudzei var atņemt licenci - būt draudzei. Ja draudze saka, ka svarīgi nav vairoties, bet svarīgi ir iet dziļumā un svētumā, tas ir bīstami, jo šādai draudzei Dievs var atņemt licenci – būt draudzei. Tā nav patiesība, tas nav Dieva vārds. Dieva vārds saka, ka Viņš radīja cilvēku, lai tas augļotos un vairotos. Ja Dievs radīja cilvēku, lai ražotu vienkārši bērnus, arī šāda attieksme var atņemt draudzei licenci. Tas nav pamatmērķis kristiešiem. Var mainīt draudzes, var mainīt tur mācības, var mainīt mācītājus un cilvēkus, bet tas ir neatceļams. Tev nekas nemainīsies. Tu vari ticēt daudz kam, cik labi esi rīkojies, bet debesis un zeme zudīs, bet Viņa vārdi nezudīs. Mēs tiksim tiesāti pēc Viņa vārda. Pēc Viņa vārda un, pēc tiem vārdiem, ko mēs paši esam izteikuši un kā mēs paši esam dzīvojuši. Jēzus saka:

“Ko jūs Mani saucat: Kungs, Kungs! - bet nedarāt, ko Es saku?” (Lūkas evaņģēlijs 6:46)

Es noteikti varu apgalvot, ka tu esi ļoti labā vietā, kur šie pamatprincipi tiek godāti. Jo tiklīdz cilvēki kļūst remdeni, viņi izdomā sev attaisnojumu, kāpēc viņi neaugļojas un nevairojas. Bērniem ir jādzimst, tas ir labi. Šeit nevajag pārprast, ka bērns, tas ir slikti. Nē, katram laulātam cilvēkam ir jārada bērni. Bet vispirms ir jāsaprot pamats, kāpēc radīt bērnus – lai vairotu Dieva valstību! Tas ir pamatu pamats. Kas būs ar taviem bērniem, kādā draudzē viņi ies, kādā valstī viņi dzīvos? Tā kā pirmais ir redzējums, vīzija, kura nav jāsaņem, bet kuru ir jāpieņem. Šī vīzija ir vienkārši jāpieņem, tai vienkārši ir jātic, tai vienkārši ir jāpaklausa. Lūk, galvenais motīvs, kāpēc tu precies. Nē, tas nav vienīgais motīvs – kāpēc tu precies, bet tu izvēlies cilvēku, par kuru tu zini, ka ar šo cilvēku tu patiešām varēsi celt Dieva valstību, ka viņš nebūs tas, kurš kunkstēs, kad tu kalpo, ka jūs abi būsiet tie, kas kalpo. Varbūt katrs kaut kādā savādākā veidā, bet abi. Tas nebūs tas cilvēks, kurš kunkst, tad kad tu pavadi laiku ar Dievu, jo tev tas ir svarīgi. Tas nebūs tas, kurš kurn, ka tu svētdienā esi draudzē. Arī draudzē esot ir svarīgi izvēlēties sev līdzīgus cilvēkus. Ja tu esi līderis, nu tad vajadzētu arī līderi izvēlēties. Tas ir labākais variants. Jeb arī tādu izvēlēties, kuram ir visas pazīmes, ka viņš par tādu kļūs. Tas ir - līdzīgi cilvēku. Bet šeit jau man nav arī vienotas receptes visiem gadījumiem. Bet vienota recepte ir tā, ka tu izvēlies laulāto partneri, kurš ir ar vairošanās vīziju un to ir pierādījis darbos. Viņš ir savas draudzes patriots, viņš ir tavā draudzē, viņam ir personīgas attiecības ar Dievu, viņš ir uzticams savai draudzei, mācībai un mācītājam, viņš ir regulārs draudzes apmeklētājs, viņš kalpo. Viņš ne obligāti vada grupiņu, bet viņš kalpo. Viņš ar kaut ko piedalās. Kā minimums, viņš iziet ārā, varbūt šad tad, kādu lapiņu izdalīt. Varbūt viņš taisa lielu biznesu, un, kā mēs šodien dzirdējām piemēru par 10/90, kas  nozīmē, viņam ir plāns 90 procentus no saviem ienākumiem ziedot Dieva valstības darbam. Tā kā ir dažādi veidi, kā mēs kalpojam, un ir dažādi veidi, kā mēs izdomājām sev pasakas, ka patiesībā mēs izvēlamies, kā paši vēlamies, pēc miesas. Mēs arī dzīvojam pēc tam pēc miesas, kā paši vēlamies, bet iestāstām sev - cik tas ir pareizi, kā es daru. Un pats bīstamākais ir - iestāstīt sev kaut kādas negatīvas, nepareizas lietas, kas neatbilst Dieva vārdam. Apgalvojumi, ko es tikko nosauci, ir balstīti Dieva vārdā, sākot no 1. Mozus grāmatas, beidzot ar evaņģēlijiem un ar Atklāsmes grāmatu. “Lai Tava valstība nāk, lai Jēzus nāk drīz,” tas vijās cauri visai Bībelei. Draudze, kura negrib augt, kura nestrādā, lai augtu, ir mirusi draudze. Draudze, kura neuztur personīgas attiecības ar Dievu, ir mirusi draudze. Draudze, kura balstās tikai uz izjūtām un emocijām, un nejūt Dieva klātbūtni un nevar saņemt vīziju, ir bīstamā situācijā. Draudzei ir jābalstās uz klints, uz Dieva vārda pamata.

Pirmkārt, pats svarīgākais punkts, kas bija manā sirdī, ir vairošanās vīzija. Vairošanās vīzija. Tas ir cilvēks, kurš nevis izdomā pasakas, kā viņš vairosies, bet kurš ir augošā, konkrētā draudzē, tādā kā mūsu. Man sprediķī ir pierakstīts “vēlams, no vienas draudzes”, bet es teiktu tā “obligāti no vienas draudzes”. Bet vispār, es esmu ierakstījis – vēlams, jo es pieļauju dažādus gadījumus, ka var būt arī kaut kā citādi, bet vēlams, no vienas draudzes, ar vienu ideoloģiju, ar vienu saprašanu.

Interesanti, kā tu varētu apprecēties ar cilvēku no kristiešu draudzes, kura neaug? Tur būs konflikts. Kā tu vari apprecēties ar cilvēku no citas draudzes, kurā saka, ka politika ir netīra, kristiešiem tur nav ko darīt? Bet tev tas ir iekšā. Kā tu ar viņu varēsi celt Dieva valstību? Tā nav pareiza izvēle. Jā, kad mēs nākam pie Kristus un tu jau esi precēts, ir tā kā ir, un tur neko nevar mainīt. Ir jālūdz Dievs, ir jāstrādā, neuzspiežot savas vērtības otram, tur neko nevar darīt, bet, ja tu vēl neesi apprecējies, tad viss ir tavās rokās. Paskatieties apkārt, te ir liela izvēle! Nekur nav tāda izvēle kā mūsu draudzē! Te var dabūt pēc vecuma – jaunus un vidēja vecuma. Jēzus bija 33 gadus vecs, kad Viņu sita krustā. Te jau arī ir kaut kur tāds vidējais vecums. Tas bija pirmais punkts.

Šie punkti ir iekšā sprediķī un tie, manuprāt, ir svarīgākie un šodien aktuālākie. Otrais aktuālākai punkts: “Nesajauc mīlestību ar seksuālu iekāri.”

2. Nesajauc mīlestību ar seksuālo iekāri.

Iespējams, par šo punktu ir arī vēl svarīgāki punkti vai līdzvērtīgi. Bet šodien es gribu tieši šo punktu. Es vēlos izstāstīt ļoti bēdīgu gadījumu ne no savas dzīves, ne no citu cilvēku dzīves šeit, draudzē, bet gan no Bībeles. Dāvidam bija dēli un meitas. Kā ķēniņam viņam bija arī vairākas sievas. Viens no dēliem, vārdā Amnons, iemīlējās savā pusmāsā Tamārā, kas bija Dāvida meita, kurai bija cita māte, bet viens kopīgs tēvs. Bībelē tā rakstīts, ka viņš iemīlējās Tamārā. Es ieteiktu 2. Samuēla grāmatā 13. nodaļu pārlasīt un pārdomāt mājās. Arī savās grupiņās, kad jūs pārrunāsiet Dieva vārdu, šeit ir daudz ko pārdomāt. Reāli, šeit nav ko iebilst šajā rakstu vietā. Tā ir realitāte. Absalomam, Dāvida dēlam, bija skaista māsa, skaistā vārdā Tamāra.

[..] Absalomam, Dāvida dēlam, bija skaista māsa, vārdā Tamāra; tajā iemīlējās Amnons, cits Dāvida dēls. (2. Samuēla grāmata 13:1)

Te ir vārds “iemīlējās”. Kas tad ir domāts ar šo vārdu tieši šajās rakstu vietās? To tu arī sapratīsi, kad mēs šo stāstu pabeigsim. Es zinu, ka daudzi šo stāstu zina. Nekas, klausies vēlreiz, klausies desmit reizes, kamēr sapratīsi. Viņš iemīlējās. Ja tu ieslēdz kādu pasaulīgo radio, tad tā arī mēdz dziedāt dziesmās. Īpaši jauniešu stacijās – “Eiropas hitu radio” un tamlīdzīgi, tur viss būs par šo tēmu. Šodienas pasaule jau ir gājusi tālāk, tā jau sāk seksuālo tēmu apdziedāt vairāk nekā tādu vienkāršu iemīlēšanās tēmu. Es uzskatu, ka 99% no jaunajām dziesmām un šiem tekstiem, kas tiek pasniegti, viņi min vārdu “mīlēt”, bet tam nav ar mīlestību nekas kopīgs, bet gan ar seksuālu iekāri. Cilvēki jauc to, kas ir mīlestība un to, kas ir vienkārši izjūtas. Kā Dievs to ir radījis, kad cilvēks tur savienojas, viņam dažādas ķīmiskas reakcijas notiek. Tu nevari atļaut šīm te reakcijām valdīt pār savu saprātu. Tev ar aukstu prātu ir jāizvēlas cilvēks. Un tikai tad tu vari ļaut tauriņiem sākt lidot. Ja arī tauriņi ir sākuši lidot, tu nevari iet pārāk tālu tauriņu dejā. Tev ir jādomā ar prātu, ka šis cilvēks ir jāiepazīst. Par šo cilvēku ir jāievāc informācija, vai tu ar viņu varēsi celt Dieva valstību. Jo tava dzīve, draugi, ir Jēzus! Pāvils saka, ka “uzskata to visu par mēsliem, lai Kristu iegūtu”. Un visu to, viņš saka, ko ieguvis, un visas mācības ko ieguvis, un viņš ko darījis, to uzskata par mēsliem, lai Kristu iegūtu. Tev un katram ikvienam no mums ir jāsaglabā sava ticība. Saglabā savu ticību līdz galam! Es nedaudz atkāpšos. Man būtu jāsameklē šīs fāzes, bet es vienkāršiem vārdiem izstāstīšu.

Mūsu draudzē ir mācība. Un tā ir izpētīta un tas ir zinātniski jau pierādīts, ka draudzes dzīvē, un precīzi runa ir par grupiņām, ir dažādi etapi. Ir iepazīšanās etaps. Tātad, nedrošība, utt. Un tad ir šis draudzības etaps, kad nu viss ir, un cits citu sāk iepazīt. Cits no cita ņem, ko nu var, un viss ir jauki un labi. Un tam ir etapi dažādi. Tāpat arī laulāto cilvēku dzīvē ir dažādi etapi. Valsts dzīvē, visur ir dažādi etapi. Tāpat arī draudzē ir dažādi etapi. Attiecībās ir dažādi etapi. Un ir šī etaps, kad ir jauna grupiņa un visiem emocijas ir pa gaisu, cik man ļoti gribās iet uz to grupiņu. Tad paiet šī eiforija mājas grupiņā. Ļoti viegli nākt uz grupiņu, kur valda eiforija. Tad, kad beidzas šī eiforija un tad, kad ieraugi normālus cilvēkus tomēr, tad arī redzi kādus trūkumus sevī. Tu pat vadītājā kādus trūkumus saredzi. Nu emocionāli nav tik ļoti, ka tu vēlies, vari atnākt pat tad, kad ar kādu esi sakasījies. Tur ir svarīgi vienkārši zināšanas. Vienkārši lēmums – “vairošanās!” Tur ir Dieva griba, Dieva prāts, man tur ir jābūt! Tāpat arī laulībā, visbiežāk, šīs pirmās iemīlēšanās sajūtas ir tikai un vienīgi tikai seksuāla iekāre. Patiesām cilvēka organismā notiek tādas reakcijas, ka nu vai, vai! Ja to visu ielaiž, es domāju, ka tā ir bumba, sprādziens. To nevar kontrolēt vairs. Kontrolēt, draugi, to vajag pirms tam, pēc tam jau ir aka, no kuras tu neizbridīsi vairs. Gadus vajag, lai kaut ko salabotu, ja vispār varēs vēl salabot. “Es esmu iemīlējies!“ Es esmu iemīlējies un tāpēc mums ir mīlestība, tāpēc to dzied dziesmās, par to runāja mamma, tētis un tā tālāk. Kurš bija piecreiz šķīries un mainījis partnerus. Par to mans kaimiņš teica, un par to mani draugi saka. Glabā savu mīlestību! Glabā šo mīlestību, tas ir pats svarīgākais! Un šis ir tavs cilvēks, jo tu esi iemīlējies! Bet patiesībā tā ir seksuāla iekāre. Un tad, kad tev būs sekss ar šo cilvēku, tad iespējams jau pirmajā naktī beigsies visas sajūtas. Iespējams, tu ieraudzīsi patiesībā kāds ir šis cilvēks. Bet visticamāk, ar laiku, kad tev tiks apmierināta šī iekāre, ar laiku tu sāksi redzēt, kāds šis cilvēks ir patiesībā, viss mainīsies. Šīs sajūtas pazudīs. Draugi, mīlestība ir kas vairāk nekā seksuāla iekāre. Seksuāla iekāre ir pats pēdējais.

 

Pats pirmais ir agapeIr agape mīlestība, ir filio mīlestība, un ir eros mīlestība. Agape mīlestība ir tā, kas ir saistīta vienkārši ar manu lēmumu. Ir jāmīl tā, kā Jēzus mīlēja. Tā jāmīl, kā Jēzus nomira par saviem ienaidniekiem pie krusta. Filio seko lēmumam, nevis otrādi. Un trešais ir tikai seksuālā mīlestība. Viss ir pareizā secībā, lai nebūtu otrādi. Nē, nu otrādi var būt, un tas tā bieži arī ir, un tas nav pareizais veids. Lai kurā etapā tu arī neatrastos, arī pēc tam, ja tu esi ieprecējies jau, balstoties uz seksuālu iekāri, tu balsties uz šīm pirmajām sajūtām un aprecējies, arī pēc tam ir jādomā, kā sakārtot šīs prioritātes. Ja tu esi nokavējis to pirmo vilcienu, tad ir otrs, ir jācenšas. Varbūt tas ir par vēlu, bet varbūt, ka kaut ko var saglābt, sakārtot pēc tam šīs prioritātes. Kas ir pats svarīgākais, draugi? Pats svarīgākais ir vairošanās vīzija jeb vispār vīzija, Dieva valstība, redzējums, Dieva griba. Kāpēc vispār tu precies? Un, ja šis pirmais punkts nav ievērots, tad otrā, trešā un ceturtā punktā būs ļoti lielas problēmas. Problēmu gadījumos jums nebūs nekas, kas jūs satur kopā.

 

Šodien no rīta es vienam pārim teicu – “Jūs esat paraugpāris!” Es zinu, kā viņi dzīvo apmēram. Un zini, es tā arī domāju tagad. Un vīriešu kārtas puse neko neieteica, kaut ko pasmaidīja vai vispār nedzirdēja. Bet sieviešu kārtas puse teica: “Nē, mācītāj, tu nezini, kā mēs dzīvojam! Tu nezini, kā man tie hormoni, un tu nezini, kā mums tur iet. Mēs tad šeit kopā uz vienu dienu esam, pēc tam viss iet pa gaisu.” Zini, nav tik svarīgi, kas notiek ar taviem hormoniem. Nav tik svarīgi arī, kā tur nevar sadzīvot vīrietis ar sievieti. Vīrietis ar sievieti ir kā kaķis ar suni, retos gadījumus viņi var tikai mīlīgi būt kopā. Tas ir ļoti reti. Ir gadījumi, kad kaķis ar suni smuki fotografējas, smuki tur guļ kopā. Bet tas nav standarts, pareizi? Parasti viņi viens otru trenkā. Nav svarīgi tas viss. Tā ir nedaudz cita tēma, nedaudz cits punkts būs. Bet, ja jums ir kopīga vīzija, kāpēc jūs aprecējāties, jūs aprecējāties abi divi kā cilvēki, kas tiešām mīl viens otru, mīl Dievu un ir savas draudzes patrioti. Jūs esat drošībā, jūs velti kasāties. Ne jūs izšķirsieties, nekas tāds nenotiks, vienkārši nekas tāds nenotiks, tad tur ļoti īpaši jāsacenšas būs. Tur ir jābūt ļoti lielai superraganai un otrādi. Tas ir ārkārtīgi svarīgs faktors, vienmēr atgriežoties pie pirmā punkta, kas ir mums ir kopīgs. Ja jums ir kopīgs Dieva darbs, kopīgi Dieva principi, īpaši, kā es jau minēju, ka draudze ir šis Dieva instruments, kurā tu esi drošībā, tu esi vienā draudzē. Es zinu, ka miesa saka “kontrole”. Bet, nē, tu vari dzīvot kā gribi, bet es tev mācīšu Dieva ceļus. Es tev mācīšu Dieva ceļus, bet tu dzīvo, kā tu gribi.

 

Un atgriežamies pie Tamāras. Iemīlējās! Amnons iemīlējās Tamārā, un Amnons ļoti nobēdājās savas mīlestības dēļ ar savu pusmāsu. Viņš tā iemīlējās Tamārā, ka viņš palika slims. Līgatnē ir gulbītis. Viņš ir viens un cilvēkam ir jautājumi, kāpēc viņš ir viens. Gulbīši ir sabiedriski. Un kad tas viens no pārīša viņiem pazūd, tad otrs mirst. Nē, es zinu Līgatnes gulbīti, kurš ir viens un nemirst. Jau vairākus gadus viņš tur peld gan ziemā, gan vasarā. Tā kā Amnons tā nobēdājās, ka viņš sāka izdilt, viņš tā saslima ar savu mīlestību. Un jautājums ir, kā pat dzīvnieks, gulbis var viens pats dzīvot, bet cilvēks nevar? Viņš pat nav kopā, bet nevar dzīvot, viņam nav redzējuma par šo sievieti. Viņam ir izstrādājušās ķīmiskas reakcijas, kuras nav apturamas. Tas ir tik dziļi ielaists, ka viņš slimo, un cilvēks pamanīja, ka viņš ir izdilis. Un viņam bija kāds draugs, un tas teica, ka var palīdzēt, man grūti uz tevi skatīties un viņš ieteica: “Ķēniņa dēls, tu no dienas vēl vairāk izdilsi, vai negribi man to uzticēt, savam draugam?” Draugu sauca JoradabsAmnons atbildēja: “Es mīlu Tamāru, sava brāļa Absoloma māsu!” Šeit vairākas reizes uzsvērts vārds “es mīlu!” Un Amnons sacīja Tamārai to, ko ieteica viņas draugs: “Tu pasaki ķēniņam, ka es esmu slims, un es gribu, lai mana pusmāsa nāk uz manu namu.” Tur bija sava kārtība tam, kā notika visas tikšanās un tamlīdzīgi. “Es gribu lai viņa pagatavo man plāceņus, lai viņa pati uzcep man plāceņus, varbūt man paliks labāk.”

 

Dāvids arī tajā laikā bija tāds pusakls uz visām lietām, kaut kā nenoreaģēja uz šo situāciju. Nu galīgi nenoreaģēja jeb arī viņam regulāri pārmeta, ka viņš pārāk daudz kontrolē visus. Viņš teica, ka okay, dzīvojiet kā jūs gribat. Viņš nenoreaģēja, un Tamāra ņēma plāceņus un cepa. Un Amnons palūdza kalpotājus iziet ārā un ienest guļamtelpā šos Tamāras plāceņus. Viņš sagrāba viņu: “Guli ar mani!” Viņi ir vieni, viņš ir princis un Tamāra ir ķēniņa meita. Un šis saka: “Guli ar mani!” Un Tamāra saka: “Nē, labāk tad jau parunā ar manu ķēniņu, viņš mani tev neliegs.” Jo tajā laikā bija pieļaujams arī šādas otrās pakāpes radinieku precēšanās. Nu tas nebija ideālais variants, bet tas bija pieļaujams. Dāvids varēja tiešām neliegt. Bet zini, arī pirms laulībām, kad tu redzi, ka cilvēks rīkojas pretēji draudzes mācībai, tur faktiski viss ir skaidrs. Jo, ja pašā sākumā attiecībās jau ignorē Dieva gribu, tur viss ir skaidrs, ka tas nav cilvēks, ar kuru tu varēsi celt Dieva valstību. Tas nav cilvēks, kurš veicinās to, ka tu vispār aiziesi līdz galam savā ticībā. Bet Amnons negribēja paklausīt, un, būdams stiprāks, to pārvarēja un to ieguva, un piegulēja. Viņš dabūja to, ko viņš vēlējās, viņš bija slims ar Tamāru. Un, tad, kad viņš viņu piegulēja, skaties, kas notika. Pēc tam Amnonu pēkšņi pārņēma dziļš pretīgums pret Tamāru, ko viņš sajuta pret to, bija spēcīgāka par neseno mīlestību. Tevī ir mīlestība tā, ka tu pilnīgi esi slims. Vientuļais gulbis, kurš nīkst ārā, kur gulbis prot izdzīvot, bet viņš nevar. Un tā sajūta pēc tam bija vēl stiprāka kā tā, kas bija vispirms. Pirmējā mīlestība, ko viņš sauca, jeb seksuālā iekāre. Un viņš uzkliedza: “Ej prom!” Iedomājies? Viņš ir skraidījis riņķī, dabūjis savu un dabūjis to, ko grib. Viņš sūta Tamāru prom, bet Tamāra kārtējo reizi mēģina iebilst: “Ne tā, mans brāli! Tad jau šīs ļaunums būtu vēl lielāks nekā tas pirmais, ko tu man nodarīji, ja tu mani dzen projām.” Jo pēc tā laika un kārtības, faktiski, ja šāda lieta notika, bija jāprecas. Ja tu kādu esi ņēmis ar varu un pēc tam tev ir izlīgums, tu viņu apreci un dzīvo laimīgs kopā, tad tas tiek piedots. Bet pat uz to brīdi šis pretīgums bija tik liels, ka Amnons negribēja ar Tamāru neko kopīgu. Viņš pavēlēja kalpiem izraidīt Tamāru ārā un aizslēdza durvis aiz viņas, saplēsa savas drēbes, staigāja riņķī un pievērsa uzmanību visam tam, ko ar viņu ir nodarījis viņas brālis. Kā tas viss beidzās? Absoloms, Tamāras tiešais brālis, pēc laika atriebās un nogalināja Amnonu. Bija vesels pilsoņu karš, un veselas troņu spēles, un kari savā starpā visa šī gadījuma dēļ. Ir liela atšķirība starp seksuālu iekāri un starp mīlestību. Nesajauc. Nu, Dievs tā ir iekārtojis. Es nezinu algoritmu, tad tur ir vesela grāmata jātaisa, jāpēta ar psiholoģiju un anatomiju, jāpēta, kā tas viss notiek, kā informācija savstarpēji vienam no otra tur cirkulē. Bet cilvēki, kuri ir kopā, tam viens cilvēks var būt absolūti vienaldzīgs. Bet, kad tu pavadi kopā laiku ar to cilvēku, tad pēkšņi ar vienu cilvēku tev sāk veidoties kaut kas tamlīdzīgs, kaut kāda tāda sasiešanās. Un šeit ir robeža, kur ir vienkārši “agape” ir normāla mīlestība, kā tu cilvēkus mīli, un “filio” un kādā mērā tev ir šī filio mīlestība. Un trešais jau ir seksuāla mīlestība. No tā var izbēgt tikai un vienīgi sevi pašam kontrolējot un domājot ar galvu.

 

Kad pie Andra Kiviča biju raidījumā, tur kāds bija iesūtījis pārmetumus, ka mūsu draudzē pirms laulībām nedrīkstot bučoties un tikties divatā. Draugi, tu drīksti tikties divatā, tu visu drīksti. Tu visu drīksti, bet ne viss tev der. Tāpat ir noteikumi par laulībām, kur laulības ir šeit, uz skatuves, kā parauga laulības. Laulības ir arī ofisā, kas nav parauga laulības, dažādu iemeslu dēļ. Un salaulāt var dažādus cilvēkus, bet paraugs ir viens ideāls, kā visam ir jābūt. Un vienīgais veids, kā izbēgt no seksuālas sagrēkošanas un seksuālas iekāres, ir nepalikt divatā! Viss. Es iesaku pirms laulībām nepalikt divatā, vispār nepalikt divatā ar pretējo dzimumu. Nu nevajag pārspīlēt galīgi tur kaut kādas piecas minūtes kopā utt. Bet nu ir daži, kuriem pietiek arī piecas minūtes. Tur Dace un Dainis sēž aizmugurē. Tas bija ļoti sen, viņi arī sen apprecējās te. Un Dacei bija tāds golfiņš pagrabējis. Es, kad viņā iesēdos un braucu, man bija bail, viņa tā kārtīgi slēdza ātrumos, ļoti blieza. Es nezinu, kā ir tagad. Daudzi gadi pagājuši, kādi piecpadsmit, varbūt sešpadsmit, nezinu, nu, daudz. Bet es, personīgi, to momentu atceros, es nezinu, kā tas viss notika, bet es to zināju. Pietika, ka Dace Daini vienreiz aizveda mājās. Kā jau es minēju, nevajag palikt galīgi anormāliem, kā piemēram, ka tik pasarg` Dievs, paliec lietū, es tevi nekur nevedīšu. Tas nav pareizi. Bet pats princips, ka sekojiet līdzi, lai nav pārāk ilgs laiks ar pretējo dzimumu tieši divatā, lai viss notiek normāli.

 

Kā jau es minēju, ir lietas, kuras es nevaru tādos rāmjos ielikt. Arī partneru izvēlēs tas, kā tu izvēlies, ka attiecībām ir jābūt tikai tā un, ka tikai tā ir jāizvēlas – attiecībām ir jābūt tikai tādām starp vīru un sievu. Tur tie modeļi dažādi, kā ģimenē arī ir. Nu šis arī ir tas gadījums, ka tev par šo cilvēku ir jāuzzina no citiem. Pie mācītāja ir jāatnāk, viss būs labi, un vēl labāk nekā tam, kas neatnāk. Tu vari nenākt. Bet kurš cits tad var uzzināt informāciju par to cilvēku? Nu kurš cits to var zināt? Es pajautāšu grupiņas vadītājam, un grupiņas vadītājs noraksturos, un pēc tam es varēšu pateikt cilvēkam. Es neiesaku, vai, tieši otrādi, iesaku. Pie manis pienāca puika pagājušā dievkalpojumā un saka, ka ir tāda un tāda meitene. Kura ir tā? Es zinu, ka nav problēmu, jo es zinu to meiteni jau, es zinu atsauksmes par viņu. Es saku, ka nav problēmu, ej, daries, iepazīsties un dari, ko tu gribi, man par jums nav šaubu. Bet ir cilvēki, kurus es nezinu. Man ir jāpajautā vadītājam. Nu kā tu vari zināt par cilvēku? Nē, es labāk pārgulēšu, padzīvošos un iepazīšu. Bērni arī pēc tam. Un kas tālāk? Un ja izrādīsies galīgi crazy? Tu gribi iemantot mūžīgo dzīvību, draugs? Tu gribi nest godu un slavu Dievam? Tavs vienīgais kritērijs ir, lai nestu viņam šo godu. Ķeramies pie apakšpunktiem.

 

Laulība.

 

Kas ir laulība? Laulība ir, Tēzaura vārdnīcā, – likumā noteiktā kārtībā noslēgta abpusēja vienošanās. Šodien jāpiemin, ka tieši vīrieša un sievietes starpā. Tā ir savienība, kas veido ģimeni un rada viņiem attiecīgas tiesības un pienākumus.

 

Vīriešu drēbes nebūs sievietei valkāt, nedz vīrietim apvilkt sieviešu drēbes, bet visi, kas to dara, dara Tā Kunga, sava Dieva, acīs negantību. (5. Mozus grāmata 22:5)

 

Redzi, Vecajā Derībā pat pretējā dzimuma drēbes bija aizliegts uzvilkt. Tur bija ļoti strikti novilkta robeža, lai nebūtu nekāda homoseksuālisma un lezbisma. Laulība ir starp vīrieti un sievieti. Šobrīd Satversmes tiesa un juristi spēlējas ar terminiem, kā, piemēram, vārds “ģimene”, ja vārdi “vīrietis” un “sieviete” ir nostiprināti Satversmē, tad viņi sāk ar ģimeni spēlēties, to, kas ir ģimene. Faktiski, tas ir tas pats, ka divi bērni bērnu dārzā strīdas: “Saki, cik gribi, man vienmēr par vienu vairāk.” Nu šeit ir tas pats. Tāpēc jau ir savākts rekordliels parakstu daudzums, lai nostiprinātu arī ģimenes jēdzienu Satversmē, to, kas ir ģimene. Tātad ķersimies sīkāk pie laulības.

 

Tādēļ vīrs atstās tēvu un māti un pieķersies savai sievai, un tie kļūs par vienu miesu.  (1. Mozus grāmata 2:24)

 

Patiešām, vīrs ar sievu, kad aprecas, viņi saaug, viņi saaug emocionāli, saaug ar prātu, saaug fiziski. Bet par netiklību ir teikts tā, ka tas, “kurš biedrojas ar netikli, ir viena miesa ar to”. Mēs nezinām visus šos procesus, kas notiek, bet arī caur seksuāliem kontaktiem notiek savienošanās. Jo vairāk šie kontakti ir bijuši, jo lielākas problēmas var būt. Es domāju – nepareizi kontakti. “Tie kļūst viena miesa.” Ebrejiski vārds “precēties” ir ar vienu vārda sakni – “iegūt” Tātad Vecajā Derībā visvairāk tā bija – vīrietis iegūst sievieti -, tātad vīrs ņem apgādībā, gādībā. Tāpat to var tulkot arī kā “piederēt viens otram”. Ir liela atšķirība starp to, kā bija divus tūkstošus gadus atpakaļ un trīs tūkstošus gadus atpakaļ un kā ir šodien. Ir ideāls, ko Bībele mums māca, kādai ir jābūt ģimenei, to, kādām ir jābūt attiecībām starp vīru un sievu ģimenē biznesa jautājumos, darba jautājumos, un citos jautājumos. Un ir atšķirība starp to, kādas tās bija tajā laikā. Bet pirms tam lasi uzmanīgi: “Laulība ir garīga, dvēseliska, fiziska, seksuāla un ekonomiska savienība starp vīrieti un sievieti, kas noslēgta Dieva un cilvēku priekšā.” Draudzē un valsts priekšā. Tātad – reģistrēta dzimtsarakstu nodaļā. Lūk, tā ir laulība. Citiem vārdiem, laulība nosaka likumīgo sievietes bērnu tēvu. Un ko nozīmē likums? Aiz likuma stāv represīvie orgāni. Ja tu nepildīsi, tevi piespiedīs. Tāpēc tad, kad tu apprecies, tev ir tiesības, bet tev ir arī pienākumi. Un, ja tu viņus nepildi, piemēram, ja tu nesamaksā  saviem bērniem, ja tu, piemēram, iedomājies, ka es varu negādāt par saviem bērniem, tad sieva var iesniegt uz alimentiem. Un tevi valsts piespiedīs. Lūk, cik svarīgi ir noslēgt ar likumu. Citādi tavi bērni ir bastardi. Viņiem nav nekādu tiesību. Vēl piešķir katram vai abiem laulātajiem monopolu, otra partnera  seksuālajā dzīve. Piešķir monopolu vienam pār otru. Arī Pāvils saka, lai “sieva izpilda savu pienākumu pret vīru un vīrs izpilda savu pienākumu pret sievu”. Ir pienākumi vienam pret otru pusi. Piešķir katram vai abiem tiesības uz otra partnera darbu. Tu apjēdz, kas tas ir? Nu tu aprecējies, tu uztaisīji baigo biznesu un izdomāji šķirties. Un tu esi baigi krutais vecis, vai baigi krutā vecene. Tu aiziesi pliks kā žurka beigās. “Es tev neko neatņemu. Bet tu to nevari izdarīt. Mēs uz pusēm to dalām.” Redzi, uz pusēm visu dala. Ja tu esi likumiski reģistrējis laulību, tad sieviete ir drošībā. Un tur būs nedaudz par to jāparunā vēl klāt, cik ielā drošībā šodien sievietes vispār ir. Un vai sievietei vajag savu biznesu, vai nevajag, vai vajag pēc Bībeles principiem tikai dzīvot, vai vajag tomēr pēc mūsdienu principiem arī dzīvot? Par to mēs arī varbūt parunāsim pat šodien, vai nākamo svētdienu, vai vispār nekad. Varbūt. Bet, tevi interesē, vai ne? Kā būt pareizam modelim ģimenē? Jo taču “sievas, esiet paklausīgas saviem vīriem” – tā ir rakstīts. Vai tiešām visos gadījumos ir jābūt tieši tā? Nu, lūk, par to mēs iespējams parunāsim. Tātad tiesības uz otra partnera darbu, tikpat ļoti arī ir abiem partneriem tiesības uz otra mantu: tas ir kopīpašums. Ir tiesības uz kopēju īpašumu, kas tiek tālāk nodots bērniem. Kopējais īpašums tiek nodots mantojumā bērniem un nekā citādāk. Un izveido nozīmīgu saiti starp laulātajiem un to radiniekiem. Un daudz kas mainās tavā dzīvē. Un tagad, tātad laulība ir garīga, dvēseliska, fiziska, seksuāla  un ekonomiska savienība starp vīrieti un sievieti, kas ir noslēgta, un to aizsargā Dievs, draudze un likums. Arī konkrētās valsts likums.

 

Bija arī musulmaņu laiki. Kāpēc šeit piešķir katram vienu? Musulmaņu zemēs ir vairākas sievas. Viņš arī nevar tagad vienu savu sievu atstāt un nerūpēties, to nosaka likums. Garīga savienība, tas ir tas, ko es teicu dievkalpojuma sākumā: vienā draudzē, vienā mācībā, ticībā uz Kristu. Tev ir personīgs laiks ar Dievu, utt. Mums ir, pirmkārt, garīga savienība. Ir cilvēki, kuriem nav galvenais šis mērķis. Šis ir dievišķais mērķis kristiešiem. Katram tas ir labākais, tas ir ideāli. Ir cilvēki, kas netic Dievam, un arī viņiem ir labi, ka viņiem ir arī augstāks mērķis, ko sasniegt. Zini, ka globālisti un visas šīs dinastijas, viņi neizprecina savus bērnus kur un kā pagadās. Viņi arī starp radiem precas, lai saglabātu savas impērijas. Viņiem ir augstāks mērķis, viņa gadījumā: pakļaut, iznīcināt, globalizēt, bet viņam ir augstāks mērķis, kas dara viņus stiprus un viņu ģimenes dara stiprus. Šis dievišķais mērķis ir absolūti spēcīgas ģimenes, bet, ja cilvēkam vispār nav augstāka mērķa, tikai lai augļotos un vairotos un lai radītu bērnus, tad šī ģimene ir apdraudēta jau pašā sākumā un viņiem nav dēļ kā pastāvēt. Nav augstāka mērķa lai paliktu kopā, katrā laulībā agrāk vai vēlāk iestāsies kāds brīdis, tāds grūtāks brīdis, gadi daudz paiet, kaut kā arī ir jāprot sadzīvot, un šis kopējais mērķis, šis dievišķais mērķis tas arī satur kopā. Ja vispār nav nekā augstākā mērķa, šādām laulībām daudz mazāk iespējas ir palikt kopā, un bērniem izaugt veselīgiem. Tātad garīgā savienība otrkārt, dvēseliska, emocionāla, izjūtas, sajūtas, ar prātu ar gribu. Trešais ir fiziski, ka tu reāli dzīvo kopā, un ekonomiski, kad ir kopējais budžets, abiem ir tiesības uz kopējo mantu. Bet jebkurā gadījumā ir jāiet parunāt ar mācītāju, lai saprastu, kas ir labākais modelis tieši tavā gadījumā.

 

Atradu ļoti labu piemēru, es to uzgāju kaut kādā forumā, komentāros tiek apspriesta civillaulība. Civillaulība tiek dēvēta, kas vispār nav laulība, kad vienkārši dzīvo kopā, tā nav patiesība, nav tādas civillaulības, civillaulība tā jau ir tā laulība, kas noslēgta dzimtsarakstu nodaļā. Varbūt vēl var spēlēties ar vārdiem, ka viņi nav baznīcā, tikai dzimtsarakstu nodaļā, ka tā ir civillaulība, bet tā jau ir tā pati laulība ar likumu, ka esi reģistrējies. Šajā gadījumā šeit ir runa par kopā dzīvošanu, un čalis ir forumā ielicis, juridiskais forums, un, lūk, ko viņš saka: “Vai tas, ka jau divus mēnešus dzīvoju pie sievietes, kas mani apģērbj, baro un apmīļo, liecina par to, ka esmu civillaulībā?” Pirmkārt, viņš nezina, kas ir civillaulība. “Man šajā dzīvoklī nekas nepieder, tikai radio, un vai sievas tēvs, man nezinot, var aizņemties manas apakšbikses un zeķes no mana plaukta? Es varu arī sākt protestēt.” Nu un tad komentētāji atbild, šeit daži komentāri, pirmkārt, speciālists atbild: “Kamēr laulība nav oficiāli reģistrēta, tātad nav nokārtotas tiesiski mantiskās tiesības, sievas tēvam ir visas tiesības valkāt jebkuras apakšbikses un zeķes, kas atrodas jebkur viņa dzīvoklī, jo pēc likuma tevis tur vispār nav.” Āmen. Nākamais komentārs: “Pēc visām pazīmēm tas var liecināt, ka tu dzīvo pie mammas.” Nākamais komentārs: “Ja viņa tevi ģērbj, baro, tu esi viņa vergs, ja vēl arī apmīļo – tad mīļotais vergs.” “Zābaks tu esi un dzīvo ar zosi.” “Ļoti pozitīvs moments šajā ģimenē ir tas, ka apakšbikses un zeķes aizņemas no plauktiņa, ja sāks aizņemties no vannas istabas veļas groza, tad gan tu esi briesmās.” “Radio noteikti sabojā, lai nav lieku kreņķu, citādi arī to klausīsies.” “Priekš kam tev zeķes un apakšbikses, ja tu neko nedari? Sievas tēvs noteikti strādā, lai jau ņem un izskatās svaigāk. Bet protestēt gan tu nevarēsi, jo esi tajā dzīvoklī kā mēbele, labāk klusēt, jo var arī padzīt kā sunīti.” Lūk tā, vai ir jānokārto attiecības cilvēku, Dieva priekšā un likuma priekšā? Šī ir atbilde vienkārši no atbildības pienākuma, likuma puses, ko tev valsts garantē, Mēs tikko uzzinājām vēl labāk, kas ir laulība. Dieva griba laulātā drauga izvēlē. Pa lielam uz šo jautājumu atbildējām.

Nevelciet svešu jūgu kopā ar neticīgiem. Jo kāda daļa ir taisnībai ar netaisnību? Kas ir gaismai kopējs ar tumsību? (2. Korintiešiem 6:14)

Kas kopējs gaismai ar tumsu? Vai ir kāda daļa ticīgam ar neticīgu? Faktiski, cilvēki nāk pie Dieva, un ģimenē neviens nav ticīgs, tu paliec kā esi, ja tu veido attiecības un vēlies precēties un otrā puse nav ticīga. “Man tur taureņi, es stāvēju rindā un ieraudzīju meiteni, sāka lidināties taureņi pa vēderu, mīlestība no pirmā acu skatiena, tas ir mans īstais.” Kā var būt no šādām sajūtām īstais, ja nepazīsti? Jebkurā gadījumā, ja notiek šie taureņi, tev ar prātu ir jāpakontrolē, cik tālu šie taureņi var dejot, tev ir jānoskaidro, jāparunā ar cilvēku un tikai tad var veidot tālāk attiecības. Man arī desmit gadu vecumā patika pārdevēja, tik skaista, viņa strādāja radio preču veikalā, es gāju uz veikalu, jo man patika radio tehnika un šī pārdevēja. Tad nākamā meitene man patika sporta preču veikalā. Arī tur gāju, jo man patika šī meitene. Bet sarunu nekad neuzsāku, biju puika. Vienreiz jāšanas sporta sacīkstēs bijām Grobiņā, Liepājas rajonā, kravas kastē kopā ar zirgiem skatījāmies, tur bija kaut kāds festivāls, mēs piedalījāmies, un es eju uz veikalu, un pie kases sēž meitene, bet man tikai kādi 14 gadi, mazs auguma, nepievērsa neviens nevienu uzmanību, to saukt varēja par zēnu iemīlēšanos savā ziņā. Arī kā pie mācītāja atnāk un saka: “Esmu iemīlējies.” Vairs nepievēršu uzmanību, viss pāries. Pirmkārt, kas cilvēkā ir jāmīl ne izskats, bet intelekts, tu nevari bez draudzības, bez cilvēka iepazīšanās nevari neko veidot, tev cilvēks ir jāiepazīst. Piemēram, precības caur sludinājumiem ar ārzemniekiem, pilnīgi garām, absolūti garām. Tu zini, ka melnādainiem jāprecas ar melnādainiem, baltiem ar baltosarkaniem ar sarkanodzeltenam ar dzelteno. Es saprotu, ka kādreiz iemīlas, apprecas un viss kārtībā. Bet tas nav labākais variants, visām šīm tautībām ir sava mentalitāte, kas izraisīs vēlāk nesaskaņas. Precies ar saviem puišiem un savām meitenēm.

Ja kāds ir lasījis rakstnieka Mario Pjuzo grāmatu “Krusttēvs”, autors pēc uzrakstīšanas slēpās armijas bāzē, viņu gribēja nolinčot par šo grāmatu. Šajā filmā ir, manuprāt, parādīti reāli notikumi, filmā ir attēlots pat Pāvests Jānis Pāvils I, pastāv versijas, ka viņš tika noindēts, Vatikāna bankas mahināciju dēļ, viņš bija ticīgs cilvēks. Un šajā filmā “Krusttēvs” galvenajam varonim, ko attēlo Als Pačīno, viņu sauc Maikls, viņš kļūst par krusttēvu – donu –, viņš vada mafijas grupējumu. Un Maiklam savā dzīvē bija divas sievietes: viena bija amerikāniete, otra bija sicīliete. Ar sicīlieti viņš iepazinās Sicīlijā, kad viņš slēpās, viņš nevarēja būt Amerikā, samērā jauns vēl tad bija, viņam tā bija pirmā mīlestība, viņi apprecas, bet viņa iet bojā, viņa uzsprāga Maikla vietā mašīnā. Ar sicīliešu meitenīti viss bija labi, viņa lepojās ar savu vīru, tas bija dons, otrā laulība bija ar amerikāņu meiteni, kurai viss bija oficiāli: tikai tas, ko tu dari, kaut vai nav pierādāms, tu esi slepkava, tu esi nekas. Kas notika? Šķiršanās. Tāpēc ka savas tautas cilvēkam ir jāprecas ar savas tautas cilvēku. Jāprecas ar cilvēku, kam ir līdzīgi uzskati.

Nākošā nedēļā turpināsim mācīties punktus, ko nepaspējām: kā audzināt bērnus, mācīsimies, kas ir netiklība, vai var otrreiz precēties, kādām jābūt attiecībām laulāto starpā. Āmen.

Mācītāja Mārča Jencīša sprediķi “Kā būvēt ģimeni?” pierakstīja un rediģēja draudzes “Kristus Pasaulei” redakcija

1-10 of 753