Ko Bībele saka par kurnēšanu?

Ziņa publicēta 19.07.2022.

Šodienas svētrunas tēma ir par kurnēšanu. Ko par to saka Dieva vārds? Kas tas ir? Pie kā tas noved? Kā tas izskatās draudzē? Kā tas izskatās ikdienā? Vai tas ir labi vai slikti? Būs daudz rakstvietu un notikumu no Bībeles. Vairāk es to varētu saukt par mācību nekā par sprediķi. Mācīsimies par to, ko Bībele saka par kurnēšanu.  

Pēc skaidrojošās vārdnīcas – kurnēt ir izteikt neapmierinātību, protestu. Vai ir kaut kas slikts izteikt neapmierinātību? Ja mazs bērns neizsaka neapmierinātību bļaujot, tad vecāki nezina, ka bērnam ir problēma, vai nu ir jānomaina pampers vai vienkārši viņš grib ēst vai dzert. Vienkārša neapmierinātība vai izteikts protests vēl nebūs pilnā mērā vārds kurnēt. Nevajag arī jaukt, jo visam ir savas robežas. Mēs iesim cauri Bībelei un caur Dieva vārdu labi varēsim atklāt, ka ir kaut kāda robeža, kur protests vai savā ziņā konstruktīva neapmierinātība var pārvērsties kurnēšanā. Vienkārši neapmierinātība, tas ir normāli, no tā neizbēgt, bet kurnēšana ir kaut kas cits. Ir kaut kāda robeža, kas mūs nošķir, ieved no vienkāršas neapmierinātības jau kurnēšanā. Kas pēc skaidrojošās vārdnīcas ir kurnētājs? Kurnētājs ir cilvēks, kas vienmēr ar kaut ko ir nemierā. Ja šī neapmierinātība ir viņa domās, tas ir viņu domu veids, tad tas arī parādīsies viņa vārdos. Vienmēr ar kaut ko neapmierināts. Ja tu esi ģimenē, kur otra puse vienmēr ar kaut ko ir neapmierināta, par tevi, ko tu dari, vai par draudzi vai ko citu, tad tā jau ir problēma. Tajā pašā laikā, neapmierinātībai ir jābūt par lietām, kas nav pareizas, tas ir normāli. Arī, kad Svētais Gars mūs uzrunā, kad mūsu dzīvēs kaut kas nav sakārtots, rodas neapmierinātība, kā mēs dzīvojam, kā rīkojamies. Ir cilvēki, kas vienmēr ar kaut ko ir nemierā. Vienmēr būt ar kaut ko nemierā, galu galā nav slikti. Man kāds cilvēks dzimšanas dienā novēlēja pirms kādiem piecpadsmit gadus, es ļoti labi atceros viņa vārdus: „Es tev novēlu, lai tu nekad nebūtu apmierināts ar to, kas tev ir šodien.” Es nekad arī neesmu apmierināts ar to, ko es šodien esmu sasniedzis. Tas ir normāli, un tā nav kurnēšana. Tā ir normāla neapmierinātība, bet šai neapmierinātībai arī ir kaut kādas robežas, cik tālu tu ar visu vari būt neapmierināts. Arī ar sasniegumiem, ja tu pārmērīgi esi neapmierināts, arī tas var izraisīt problēmas un galu galā arī kurnēšanu. Visam jābūt balansā.

Sinonīms ir sūdzēties. Sūdzēties ir kaut kas citādāks. Es esmu redzējis sūdzību grāmatu ēstuvēs, ēdnīcās. Man tas vārds sūdzības ne pārāk labi gāja pie sirds, es nekad tur neko nerakstīju un nesūdzējos, bet es zinu cilvēkus sev apkārt, kas sūdzas un viņu sūdzību rezultātā aizver veselas iestādes. Cilvēks ieiet kafejnīcā, kaut kādā kebabā, kas ir piecūkots, antisanitārs, viņam ir šoks un viņš piezvana attiecīgām iestādēm un tiešām šo kebabu aizvēra, jo tur patiešām viss bija slikti, apkalpošana utt. Es neesmu no tiem, kam patīk personīgi sūdzēties, bet ir savas reizes, kad tas ir jāizdara. Vai tu to gribi, vai negribi, bet tas ir jāizdara. Sūdzēties, žēloties, gausties, tas nav normālā nozīmē, bet tas nozīmē, ka cilvēkam tas ir kļuvis par dzīves veidu: nepārtraukti par visu gausties, vainas meklēšana un neapmierinātība. Vainas meklēšana, pirmkārt, ne sevī, bet citos, ne sevī, bet apstākļos. Mēs nonāksim līdz rakstu vietām, kur tas sīkāk būs paskaidrots. Nevis, ka tu vienkārši esi neapmierināts, ka gribi ko vairāk, tas ir normāli, bet kad tu jau sāc vainot ne pats sevi. Sevis vainošana arī nav īsti labi, bet, pirmkārt, mums ir jāskatās uz sevi. Kad kāds cilvēks nāk pie manis un strīdas, es viņam saku, lai viņš skatās pats uz sevi. Pirmkārt, lūdzu, skatāmies paši uz sevi un pēc tam meklējam skabargu brāļa acī:  sūdzēties, žēloties, gausties, meklēt vainu un būt neapmierinātam. Šis bija tāds normāls vārda skaidrojums, kā to valodnieki skaidro. Bet ko tad Bībeles kontekstā nozīmē kurnēšana? Runāt neapmierinātībā un žēloties pret Dieva mērķiem, iecerēm un kalpiem. Bībelē visvairāk ir minēta kurnēšanā pret Dievu un Viņa kalpiem jeb otrādi – pret Viņa kalpiem un pret Dievu. Žēlošanās, kurnēšana, gaušanās pret to, ko Dievs grib, pret to, kāda ir Dieva iedibināta kārtība virs zemes un draudzē. Gaušanās, neapmierinātība ar tiem mērķiem, kurus Dievs grib, lai mēs realizējam.

Un, kad Tas Kungs jūs sūtīja prom no Kadeš-Barneas, teikdams: dodieties uz augšu un iegūstiet to zemi, ko Es esmu jums devis,- arī tad jūs turējāties pretī Tā Kunga, sava Dieva, pavēlei, Viņam neuzticējāties un neklausījāt Viņa balsij. Jūs esat bijuši kurnētāji pret To Kungu, sākot no tās dienas, kopš es jūs pazīstu. (5. Mozus grāmata 9:23-24)

Mozus pazina izraēliešus. Mozu Dievs aicināja izvest izredzēto tautu no Ēģiptes zemes, un tā bija milzīga privilēģija, ka viņi tika izvesti no verdzības, no pazudināšanas. Mozus vadībā, kā ir rakstīts, ka ar paceltu roku, paceltu elkoni, ar brīnumiem un zīmēm tika pāršķelta jūra, caur kuru izgāja Izraēls. Dieva godība gāja pa priekšu Izraēlam, pa dienu mākonī, pa nakti uguns stabā, bet Mozus saka, ka no pirmās dienas, kopš viņš viņus pazīst, viņi ir kurnētāji. Mozus saka, ka viņš viņus pazīst, ka viņi ir kurnētāji. Mēs varam padomāt par izraēliešu likteni. Es šodien runāju ne uz cilvēkiem pasaulē, bet, pirmkārt, uz draudzi. Mozus saka, ka viņš viņus pazīst. Ja tu esi izlasījis Bībeli no A līdz Z, tad viss šis stāsts ir par Izraēla tautu, par Viņa attiecībām ar Savu tautu. Visur cauri vijās kurnēšana. Mozus saka, ka no pirmās dienas viņš viņus pazīst. Mēs redzam arī likteni, kad Jēzus pareģoja, kad mācekļi teica – skaties, kādas ēkas, kādi akmeņi, kāda arhitektūra, kāda godība. Jēzus par to atbildēja, ka šeit akmens uz akmens nepaliks, kas netiks nopostīts. Jēzus teica, ka “Viņš gribēja viņus pulcēt, kā vista cālīšus zem saviem spārniem, bet viņi negribēja”. Viņš raudāja par Jeruzālemi. Jēzus pazina šo tautu kā kurnētājus un Mozus pazina šo tautu kā kurnētājus. Mēs Bībelē arī redzam, kāds bija liktenis šai tautai, un viņu liktenis arī nākotnē nav skaidrs. Viņi ir izkaisīti pa visu zemes virsu. Protams, ka dažādas tautības ir sajauktas, izkaisītas, bet izraēlieši ar to izceļas īpaši. Starp citu, Biķernieku un Rumbulas mežs liecina par vēl neseno pagātni, kas notika ar šiem cilvēkiem. Es šeit neattaisnoju nekādu genocīdu vai antīsemītismu, nekādā gadījumā, bet tas ir redzams vēsturiski un tas ir redzams Bībeliski. Dievs piedāvāja izvēlēties svētību vai lāstu: „Izvēlieties šodien, ja jūs klausīsiet Manai balsij, tad svētība, ja nē, tad lāsts.” Viena no izraēliešu problēmām bija kurnēšana. Mozus pazina šos cilvēkus no pirmās dienas kā kurnētājus.

Bet čūska bija visviltīgākā no visiem lauku zvēriem, ko Dievs Tas Kungs bija radījis. Tā teica sievai: "Vai tad tiešām Dievs ir teicis: neēdiet ne no viena koka dārzā?” (1. Mozus grāmata 3:1)

Jau Ēdenes dārzā mēs redzam kurnēšanu, šeit gan nav precīzi minēts vārds kurnēt, bet tu mierīgi vari uzzīmēt šo ainu, ka Dievs ielika cilvēkus Ēdenes dārzā ideālus, attiecībās ar Dievu, Dieva tuvumā, nemirstīga dvēsele, miesa, perfektā vidē, tas ir tas, pēc kā šodien cilvēki tiecas –  pēc zudušās paradīzes, kas būs tikai tiem, kas atzinuši Kristu, aizies līdz galam un iemantos Debesis. Bībele saka, ka būs jauna zeme un jaunas debesis. Mēs to visu izprast nevaram, bet tomēr cilvēki meklē šo zudušo paradīzi. Cilvēks tur bija ielikts tikai ar vienu noteikumu, ka no visiem dārza augļiem un kokiem viņi var ēst, tikai no viena nē – no ļauna un laba atzīšanas koka. Tas nozīme, ka tev pašam nebūs noteikt, kas ir labs un kas ir slikts, atstāj to Dieva ziņā. Dievs ir radījis šo zemi, Dievs ir radījis cilvēku un cilvēkam ir instrukcija, kas viņam ir labi un kas viņam ir slikti. Bet čūska jeb velns kārdināja Ievu un viņa uzlūkoja to koku un pie sevis teica, ka tas ir labs un acij tīkams, un viņa ņēma un ēda šī koka augļus, kā arī deva savam vīram ēst. Caur šo atnāca lāsts un viņi tika izdzīti no Ēdenes dārza. Mēs baudām šī lāsta sekas. Pat tad, kad mēs atzīstam Kristu, arī tad šīs lāsta sekas ir. Piemēram, sievietēm ir jādzemdē sāpēs, vīriešiem – smagi jāstrādā. Tagad vīrieši mēģina apiet šo Dieva sistēmu, bet tā tas ir iedibināts, ir smagi jāstrādā. Pirms tam tā nebija, šī mutācija notika pēc grēkā krišanas. Cilvēki pazaudēja mūžīgo dzīvību. Paldies Jēzum Kristum, ka mēs atgūstam mūžīgo dzīvību caur Viņa upuri. Ne dēļ saviem nopelniem, bet dēļ Viņa upura. Cilvēks bija mūžīgs, perfekts un ideāls, bet viņi to pazaudēja. Iemesls, kāpēc tas notika – čūskas kārdināšana. Viņa teica: „Jums Dievs ir aizliedzis ēst no šī koka?” Tas iesēja Ievā domas, kāpēc tiešām viņa nevar ēst no šī koka? Kāpēc Dievs viņai ir aizliedzis ēst no šī koka? Dievs nav taisnīgs. Šo var pielīdzināt kurnēšanai. Šo kurnēšanas sēklu iesēja čūska jeb velns. „Kāpēc es nevaru ēst no visiem augļiem?” Cilvēks nāk pie Dieva, viss ir labi, par visu ir prieks, viss ir brīnišķīgi. Tad sāk sastapties ar pirmajām grūtībām, ieraugām, kas nav pareizi, un tad rodas jautājums – kāpēc es to nevaru? Pāvils saka, ka “viss man ir atļauts, bet ne viss man der”. Bet reizēm cilvēki to pagriež citādāk un saka, ka viņi nedrīkstot. Metot akmeni draudzes virzienā un sakot, ka jums nedrīkst to. Personīgi man tāda īpašība kā kurnēšana pret Dievu nav, protams, es negribu teikt, ka esmu ideālais, ka Kristum tik līdzīgs kļuvis, ka bezgrēcīgs, nekā tamlīdzīga, bet tāda īpašība kā kurnēšana pret Dievu un Viņa gribu, vismaz es to neredzu. Es neapstrīdu Dieva gribu un nekurnu pret Dieva gribu un prātu. Jā, kādreiz varu kā savādāk rīkoties, bet man nav pašas kurnēšanas. Tas arī ir viens no izskaidrojumiem, kāpēc Dievs var lietot tādu cilvēku, kuram nav šīs kurnēšanas. Drošvien būs nepareizi teikt, ka man nav viņas vispār, kaut kur kādreiz esmu neapmierināts, kad vakarā kaut kur nogurušam jādodas, vai kad slikti jūties, kaut ko pabubināt par ēdienu vai ko citu, tā arī ir kurnēšana, bet tā nav katastrofāla kurnēšana. Pirmkārt, pret Dieva gribu, Viņa mērķiem, pret Dieva kalpiem, tā ir tā bīstamākā.

Ievai iesēja šo te kurnēšanu: „Kāpēc es nevaru ēst no visiem dārza augļiem?” Kāpēc nevar to un šito, tā vietā lai domātu par citiem dārza augļiem, ko drīkstēja. Nedrīkstēja tikai no viena ēst. Tas patiešām bija aizliegums, jo Dievs bija pateicis, ka viņiem nedrīkstēs ēst no tā. Tev nebūs iet pāri pie gājēju pārejas, kad deg sarkanā gaisma, īpaši vēl intensīvas satiksmes gadījumā. Tev nebūs arī savus bērnus laist pāri pie sarkanās gaismas. Šīs lietas ir elementāras. Tev nebūs dzert etiķa esenci. Ir elementāras lietas, arī garīgās lietas ir elementāras. Tev nebūs ēst no šī koka. Kāpēc man nebūs ēst no šī koka? Sākas kurnēšana, bubināšana. Kurnēšana pārvēršas par reālām vēlmēm un negatīvu rīcību, kas atnes lāstu jeb negatīvus augļus, tāpēc labāk ir izsargāties no kurnēšanas.

Un viņi sacīja tiem: "Lai Tas Kungs to redz un jūs soda, ka jūs mūs esat darījuši par nicināmiem faraona un viņa kalpu acīs un esat likuši zobenu viņu rokās mūs nonāvēt.” (2. Mozus grāmata 5:21)

Šajā sprediķī Mozus figurēs ļoti bieži. Dieva sūtīts, Mozus gāja pie izraēliešiem un piedāvāja iziet ārā no Ēģiptes. Dievs ir dzirdējis jūsu brēkšanu un Dievs ir ar mums. Kurš brēca? Mozus vai izraēlieši? Kurš brēca pēc palīdzības? Tie bija izraēlieši. Lūk, atbilde. Dievs paceļ Mozu, un Mozus dodas kalpot šiem izraēliešiem. Viņiem bija jāiziet ārā no Ēģiptes, un Dievs viņiem palīdzēs. Viņi gāja pie faraona un teica viņam, ka viņi iešot ārā. Faraons viņiem to aizliedza. Viņš teica, ka viņi ir izlaidušies, viņiem par maz darba un uzlika viņiem vēl vairāk darbu, vēl vairāk nodokļu. Izraēliešu vecie gāja sūdzēties pie faraona, kāpēc viņš viņiem ir uzlicis vēl lielākus darbus, nodokļus, bet algu saglabājis to pašu? Izejot no faraona nama, viņi pa ceļam satika Mozu un Āronu un viņiem teica: „Lai Tas Kungs to redz un jūs soda.” Viņi brēc pēc palīdzības, Dievs sūta palīdzību Mozus izskatā. Viņi iet un pie pirmajām grūtībām jau kurnēja, tāpēc jau Mozus saka, ka viņš viņus pazīstot jau no pirmās dienas, ka viņi ir kurnētāji. Tāpēc viņu kauli izbalēja tuksnesī. Viņiem bija svarīgi, kādi ir viņi faraona acīs. Mums ir svarīgi, kādi mēs esam savu darbinieku acīs, kādi esam ģimenē savas otrās pusītes acīs, bērnu acīs, skolotāju acīs, kādi mēs esam pasaules acīs. Tas nav svarīgi, jo ir svarīgi, kādi mēs esam Dieva acīs. Kad galu galā Izraēls ar brīnumiem un zīmēm iziet no Ēģiptes zemes, pēc desmit mocībām, kad visi pirmdzimušie nomira Ēģiptes zemē, kad faraons burtiski viņus izdzina no Ēģiptes zemes, cik dienas pagāja, kad viņi atkal sāka kurnēt? Pēc trīs dienām.

Tad Mozus lika celties israēliešiem no Niedru jūras nometnes, un viņi izgāja uz Šūras tuksnesi, un, nogājuši triju dienu gājumu, tie neatrada ūdeni. (2. Mozus grāmata 15:22)

Un tauta kurnēja uz Mozu, teikdama: "Ko mēs dzersim?” (2. Mozus grāmata 15:24)

Vai seko tūlītējs sods vai Dieva dusmas? Šajā rakstu vietā nav absolūti nekādas sekas. Varbūt mēs šeit tuvosimies sarkanai līnijai, kur sākas kurnēšana. Pieņemsim, ka šī bija vienkārši neapmierinātība, normāla vajadzība cilvēkiem pēc ūdens un viņi to izteica Mozum. Pieņemsim, ka Mozus nebija parūpējies, nebija pietiekoši Dievu lūdzis. Nebija noorganizēts, ka šiem cilvēkiem būs ūdens. Velns kārdina ar elementārām cilvēka vajadzībām: ēdiens, dzēriens, komforta sajūta, seksuālās vajadzības, emocionālās vajadzības. Ja kaut kas no tā tev nav piepildīts, tad arī uz tā nāk kārdinājums. Viss ir ļoti vienkārši. Arī izraēliešiem tas bija, jo viņi bija nogājuši trīs dienu gājumu un viņiem nebija ūdens. Viņi kurnēja. Kur sākas kurnēšana? Var sākties no tā, ka nav sabalansēta dzīve, kaut kas nav pareizs tavā dzīvē, tas rada neapmierinātību, iztrūkumu. Tev ir šīs vajadzības, vai fiziskās vai emocionālās vajadzības, tev viņas ir un nav piepildītas. Šeit ir bīstamība un šeit ir grūtības. Ja tu domā, ka ceļš ar Kristu vienmēr ir patīkams miesai un emocionāli vienmēr priecīgi, tad tā nav patiesība. Jēzus saka, ka “ieejiet pa šauro ceļu, jo plats ir ceļš, kas ved uz pazušanu, bet šaurs ir ceļš, kas ved uz dzīvību”. Grūtākais ceļš ir Kristus ceļš. Reizēm tiešām ir jāizvēlas vieglākais un tas ir pareizi Dieva acīs, bet bieži būs tā, ka tas pareizais ceļš nav vieglākais, tas ir šaurākais ceļš, grūtākais ceļš, tas ir pret straumi. Ir zivs sugas, kas uzņem skābekli un barības vielas, tikai peldot pret straumi. Pēc šīs izraēliešu kurnēšanas Bībelē nav minētas nekādas sekas, tā kā iespējams Dievs šajā gadījumā uz to skatījās normāli, ka cilvēkiem nav ūdens, ka Mozus par to nav parūpējies. Dievs bija dzirdējis tautas kurnēšanu, un būs viņiem ūdens. Mozus sauca uz To Kungu, un Tas Kungs parādīja viņam koku, tur, kur bija rūgts ūdens, viņš ielaida un ūdens kļuva salds un problēma beidzās. Nākamā epizode bija pēc diviem ar pus mēnešiem. Viņi bija ceļā uz apsolīto zemi. Kad mēs pieņemam Kristu, kļūstam jauns radījums, mēs novelkam veco cilvēku, uzvelkam jauno cilvēku, tas viss ir process. Mūsu dzīves kvalitāte uzlabojas, soli pa solim uzlabojas. Man patika, kā Daiga stāstīja, ka viņa vada gan līderu, gan atvērto grupu. Atvērtajā grupā ir cilvēki, kas nesen pie Kristus ir atnākuši, bet līderu grupā ir cilvēki, kas jau vairākus gadus ir draudzē. Viņa saka, ka tie, kas ir līderu grupā, tiem vienmēr nauda ir pietiekami, viss ir normāli. Bet cilvēkiem, kas ir atvērtajā grupā, viņiem nekad nav laika, aizņemti darbos un naudas nav pietiekami. Tāpēc ka, esot ar Kristu, dzīves kvalitāte uzlabojas. Esot attiecībās ar Dievu, dzīves kvalitāte visās jomās uzlabojas. Domāšana mainās un kvalitāte uzlabojas. Tieši tāpat Izraēls ceļā uz apsolīto zemi, kur piens un medus tek, tas ir tas pats ceļš, kurā uzlabojās mūsu dzīves kvalitāte un ne tikai dzīves kvalitāte. Mūsu raksturs mainās, jo mēs to mainām, lai būtu cienīgi iemantot mūžīgo dzīvību un aizietu līdz galam.

[...] tas notika otrā mēneša piecpadsmitajā dienā pēc viņu iziešanas no Ēģiptes zemes.
Un visa Israēla bērnu draudze kurnēja pret Mozu un Āronu tuksnesī. Israēla bērni teica viņiem: "Kaut Tā Kunga roka būtu likusi mums mirt Ēģiptes zemē, kad mēs vēl mitām pie gaļas podiem un mums bija maizes papilnam.” (2. Mozus grāmata 16:1-3)

Mēs bijām vergi, bet mums bija maize, bet tagad mums ir grūtības un nav maizes. Tu zini, ka var būt tā, ka cilvēks nāk pie Kristus un jāmaina darbs. Ka cilvēks ir strādājis par prostitūtu un viņš nāk pie Kristus. Viņš nestrādās vairs tur, ienākumi kritīsies. Šis ir tāds rupjš piemērs, bet tāds ļoti izteikts un skaidrs. Alkohola tirgotājs vairs netirgos alkoholu, jo tas ir pretstatā ar jauno kristieša dabu, tas vairs nav savienojams. Vai jātiek galā ar kādām atkarībām, jāsakārto sava dzīve, jāatdod parādi, un mēs sastopamies ar pirmajām grūtībām ceļā uz labāku kvalitāti. Tāpat arī notika ar izraēliešiem. “Kad mēs vēl mitām pie gaļas podiem, bet jūs mūs izvedāt šeit tuksnesī”, nu kāpēc es pieņēmu Kristu un ienācu šajā draudzē? Šo arī izmanto dažādi bezdievji, lai par mums izveidotu dažādus melu sižetus. Pienes savā negatīvā gaismā parādības, ko paši nemaz neizprot, kuras ir pavisam citādākas. Manuprāt, šī ir pirmā problēma, ka tavā kurnēšanā ietilpst elementi par veco dzīvi. Ka tavā kurnēšanā ietilpst neapmierinātība par jauno dzīvi, ka es šodien kaut ko nevaru. Labāk būt pagānam un dzīvot tā nekā šādi, kā jauns cilvēks. Sevis salīdzināšana ar pasauli, pasaulē var tā un es nevaru.  Draugi, tā ir nepareiza domāšana. Tev viss ir atļauts, bet ne viss tev der. Mozus saka: “Viņš ir dzirdējis jūsu kurnēšanu pret To Kungu.” Pret ko viņi kurnēja? Pret Mozu un Āronu. Kurnēt pret Dieva ieceltiem līderiem nozīmē kurnēt arī pret Dievu. Āmen. Diemžēl tā ir un to mums māca Dieva vārds.

[...]  “jūs mūs esat izveduši šai tuksnesī, lai visa draudze mirtu badā." (2. Mozus grāmata 16:3)

[...] “Viņš ir dzirdējis jūsu kurnēšanu pret To Kungu; jo kas gan mēs esam, ka jūs kurnat pret mums?" (2. Mozus grāmata 16:7)

Kas mēs tādi esam? Jūs jau pret Dievu kurnējāt! Un Dievs saka:  

"Es esmu dzirdējis Israēla bērnu kurnēšanu. Runā uz tiem un saki: ap vakara laiku jūs ēdīsit gaļu, bet no rīta Es jums došu ēst maizi.” (2. Mozus grāmata 16:12)

Dievs deva mannā un paipalas. Paēdināja ar gaļu, maizi un mannā. Viņi prasīja, kas tā ir ? Kad viņi ieraudzīja tādu glazūru uz zemes. Mums tā ir līdzīga mannai. Kā, draugi, beidzās viss ar gaļu? Kā atbildi kurnēšanai Dievs deva gaļu. Kā atbildi maizes trūkumam Viņš deva mannā. 

Bet notika, ka tauta kurnēja Tam Kungam ausīs. Kad Tas Kungs to dzirdēja, tad Viņš iedegās dusmās, un Tā Kunga uguns iedegās kara nometnes stūros un tos rija. (4. Mozus grāmata 11:1)

Lūk, jau ir pirmais variants, kas ir Bībelē. Trīs reizes kurnēja, Dievs deva, vajadzības apmierināja, bet šajā gadījumā iedegās uguns un rija kara nometnes stūros. Es domāju šie notikumi ir samiksēti, jo tā hronoloģija nav īsti pareiza, bet tas Kungs iedegās dusmās. 

Un pulks visādu salašņu, kas bija viņu vidū, kļuva stipri kārīgi; tad arī Israēla bērni pēc sava bijušā paraduma sāka raudāt un vaimanāt. (4. Mozus grāmata 11:4)

Pēc bijušā pieraduma kurnēt, žēloties, gausties. Vienmēr viss ir slikti, nekad nav labi. Un viņi atkal gaužās un saka:

"Kas mums dos ēst gaļu? Mēs atceramies tās zivis, ko mēs Ēģiptes zemē par velti ēdām, gurķus, melones, lokus, sīpolus un ķiplokus.  Tagad mūsu dvēsele ir pagalam iztvīkusi, jo nav nekā cita kā vien manna mūsu acu priekšā!" (2. Mozus grāmata 11:4-6)

Iedomājies, norijušies un vēl nav gana. Tu zini, kad tu kurni, Dievs jau redz mūsu vajadzības. Jaunajā Derībā par lūgšanu ir teikts - “jo jūsu Tēvs jau zina, kā jums vajag, pirms jūs Viņu lūdzat”. Ir pareizi Dievam lūgt dienišķo maizi, tas viss ir pareizi, bet nav pareizi kurnēt. Tu zini, ka var aizrīties ar gaļu, mannā var tā noēsties. Es tev paskaidrošu sīkāk. Ja tu no zemāka līmeņa ēdiena pārej uz labāku, pēc tam ir grūti aiziet atpakaļ, jo tev zemāka līmeņa ēdiens vairs negaršo. Kad tu esi baudījis labāku automašīnu, tad tu vairs nevēlies pārsēsties uz to veco mašīnu. Jēzus arī saka - “kas baudījis jauno vīnu, tas veco vairs negribēs”. Mēs pierodam pie Dieva svētībām. Mūsu draudzē es neesmu pamanījis īpašu problēmu ar kurnēšanu. Protams, tāda problēma ir visiem, kamēr iemācās, bet tāda īpaši liela nav, jo mums par šo ir mācība. Ir vajadzīgi preventīvie mēri un profilakse, lai tādas lietas neatgadītos ne draudzē, ne grupiņā. Kurnēšana izsauc negatīvu rīcību. Negatīva rīcība izsauc negatīvas sekas gan viena cilvēka dzīvē, gan draudzē, grupā vai ģimenē, kā arī gan pilsētās, gan valstīs. Bet šāda problēma, kad dzīves kvalitāte ir palikusi laba, tu esi aizmirsis to veco, un pēc kāda laika sāk likties, ka tu pats esi tāds, kurš visu sasniedzis. Dievs tev sākumā ir palīdzējis, tagad jau tu pats esi kļuvis tāds stiprs, mācītājs ļoti motivē ar bezmaksas mācību, patstāvīgi motivē, sniedz dažādus principus, kurus citur var iegūt tikai par lielām naudām. Šajā draudzē tev ir viss. Bet ar šo var aizrīties, jo tā tev kļūst par normu un šī jaunā dzīves kvalitāte liekas kā norma, kā pati par sevi saprotama lieta. Pirmo reizi cilvēks sajūt Dieva klātbūtni un tagad tikai tur, tajā vietā, kur tu kaut ko sajuti. Tu zini, ka šeit, šajā draudzē, vienmēr ir Dieva klātbūtne. Tu esi tik ļoti pieradis, ka, nedod Dievs, tev būs atkal jāsāk skraidīt un meklēt Dieva klātbūtni. Tā ir tur, kur sanākuši divi vai trīs, lai pielūgtu Dievu. Ja tu viņu gribi izbaudīt, tu to vari izdarīt. Noskaņo sevi un izbaudi, atslābsti. Slavēšanas laikā nevērs savas domas uz gurķiem un tomātiem vai kaut kādiem cilvēkiem, problēmām, bet koncentrē savas domas uz Dieva pielūgsmi un slavu, tad tev būs Dieva klātbūtne, kuru varēsi piedzīvot. Pat pats nejūtīgākais cilvēks piedzīvos Dieva klātbūtni, un tev nekur nav jāskrien, tev ir sava draudze. Viss ir tik labi, viss ir tik sakārtots: biznesus mēs veidojam, naudiņa sāk ripot un šī ir robeža, kur cilvēki mēdz kļūt lepni. Tiklīdz, kā tev atnāk lepnība, tu sāc pabubināt, tu esi kļuvis nu tik patstāvīgs, tik pašpārliecināts. Tevi mācītājs ir tā nomotivējis, ka tu jau esi tik pašpārliecināts. Tu katru svētdienu dzirdi:  “Es visu spēju Tā spēkā, kas mani dara stipru.” Kas tevi dara stipru Tajā spēkā, nevis tavā spēkā? Jā, cilvēkam ir savs spēks, bet, draugs, es tev pateikšu vienu noslēpumu, tādu noslēpumu, par kuru es esmu 100%, 200%, 500% pārliecināts – atliek tev tikai sākt bubināt, atstāt Bībeles lasīšanu un ar tevi ir cauri. Simts procentu, ja tev nav regulāras attiecības ar Dievu, tad ar tevi ir cauri un līdz debesīm tu nenonāksi. Tēvreizē mēs lūdzam:  “Mūsu dienišķo maizi dod mums šodien.” Pirmkārt, runa ir par garīgo barību, Dieva vārdu, neregulāru dievkalpojumu apmeklēšana, neregulāras attiecības ar Dievu un tu neizbēgami kļūsti pasaulīgs. Un tu kļūsti ievainojams arī kurnēšanas variantā. Tu vari sākt kurnēt, jo tad, kad mēs paši atstājam Dieva norādījumus, tad nekā laba nav. Dievs teica Ievai - “ēd no visiem kokiem tikai ne no tā viena”. Tu vari atstāt visu ko, bet ne savas lūgšanas. Vari darīt visu ko, bet ne atstāt draudzi. Es to saku, jo šis ir rakstīts Dieva vārdā un esmu 100% pārliecināts. Atliek atstāt pamatlietas: Bībeli, lūgšanu, draudzi, kalpošanu vai vieglprātīgi izturēties, tas būs mēneša, gada jautājums, bet tu atkristīsi no Dieva. Un tu sev mēģināsi iestāstīt, cik labi ir bez Dieva, tu būsi atkritis, būsi bubinātājs un kurnētājs. Visam tam, kas saistīts ar draudzi, Dievu, tev būs savas versijas. Tu jau sen būsi pie kurnētājiem, bet pats to nesapratīsi. Tieši tāpat kā mūsu miesai ir vajadzīga barība, tieši tāpat mūsu garam un dvēselei ir nepieciešama barība. Un šī barība ir atrodama tieši Dieva vārdā, draudzē un kalpošanā. Tieši kalpošanas procesā, kad tu kaut ko dari, tas rada procesu, kurā tu vari mācīties. Tev nav jēgas neko mācīties, ja tu neko nedari. Kārtējais bomzis ar augstāko izglītību. Katram draudzē kaut kas ir jādara. Pāvils saka: “Netiekties pāri noliktam, bet censties sevi apvaldīt saskaņā ar to ticības mēru.” Katram ir savs šis mērs, katram ir jālieto tās dāvanas, kuras viņš var lietot.  Viss ir ļoti vienkārši. Vai svētdienā var izlaist dievkalpojumu? Nē, nevar! Vai es varu izlaist lūgšanas? Nē, nevar! Izlaidīsi vienu un pēc tam otro un trešo. Labi, ja tev rodas apstākļi, tad jāpamaina kādu laiku, bet tas nevar būt regulāri, kad kļūsti vieglprātīgs pret draudzes apmeklēšanu un kalpošanu.

Un gaļa vēl bija starp viņu zobiem, pirms tā bija apēsta, kad Tas Kungs iekaisa dusmās pret tautu, un Tas Kungs piemeklēja tautu ar ļoti grūtām mocībām. Tāpēc to vietu nosauca vārdā Kibrot-Taava, jo tur viņi glabāja kārīgos ļaudis. (4. Mozus grāmata 11:33-34)

Šie cilvēki dabūja savu gaļu. “Tad cēlās Tā Kunga sūtīts vējš un atdzina no jūras izklaidus pāri nometnei paipalas.” Viņi ēda gaļu, jo manna vairs nebija laba.  Es gribu vairāk, bet nav nekā vairāk. Ir tikai vairāk glābtas dvēseles, vairāk Dieva iepazīšana. Nav nekā cita kā celt Dieva valstību, vairoties. Vairs nav nekā īpašāka vai dziļāka.

Jo nāks laiks, kad viņi nepanesīs veselīgo mācību, bet uzkraus sev mācītājus pēc pašu iegribām, kā nu ausis niez. (2. Timotejam 4:30)

Dievs grib teikt to, ko Viņš grib teikt. Ir pamatlietas, un tad mēs atēdamies, gribam gaļu, un Dievs mums dot, jo Viņš pieļauj, atļauj. Pārēdās un nomira. Es nezinu nianses, kāda vaina bija tām paipalām, kāpēc tās daudz nevarēja ēst. Tātad, kad Dieva draudzē tu esi svētīts un tev ir ļoti laba dzīves kvalitāte, tad var arī aizrīties. Un sākas viss bieži ar kurnēšanu. Viens ir tad, kad tu bubini pie sevis, bet, kad jau sāc bubināt citiem, tad tā jau ir cita problēma. Tā jau ir nopietnāka problēma un ir kaut kāda robeža.

Tad Mirjama un Ārons cēla iebildumus pret Mozu etiopietes dēļ, ko viņš bija sev ņēmis, jo viņš kādu etiopieti bija apņēmis par sievu. Un tie kurnēja: "Vai Tas Kungs tikai ar Mozu vien ir runājis? Vai Viņš nav arī ar mums runājis?" (4. Mozus grāmata 12:1-2)

Draugi, draudzē ir sava kārtība, šeit nav demokrātijas, bet ir teokrātija. Dievam ir sava kārtība, kā Viņš runā. Viņi cēla iebildumus un tas Kungs iekarsa dusmās pret viņiem. Un kas notika? Mozus māsa, kas kurnēja pret Mozu un vienlaicīgi pret Dievu, kļuva spitālīga. Zini, kas ir spitālība? Esi redzējis bildītes, kad krīt nost gaļas gabali, lēnā nāvē mirst, esi izstumts no sabiedrības, dzīvo komūnās, kur tikai visi spitālīgie. Staigā ar zvaniņu un jau iepriekš sauc, ka nāk spitālīgais, cilvēki bēg pa gabalu un pat met ar akmeņiem. Un spitālība pielipa tieši Mirjamai, jo Dievs no viņas pagāja nost. Tu zini, kā viss beidzās? Mozum palika Mirjamas žēl, jo viņam tas šķita par stingru.

Tad Ārons sacīja Mozum: "Mans pavēlniek, nepieskaiti, lūdzams, mums mūsu grēkus, ko mēs alodamies esam izdarījuši un ar ko esam apgrēkojušies! Tad Mozus brēca uz To Kungu, lūgdamies: "Ak, Dievs, lūdzu dziedini viņu atkal!" Un Tas Kungs atbildēja Mozum: [..] “Liec to ieslodzīt septiņas dienas ārpus nometnes, un pēc tam to atkal pieņemiet." (4. Mozus grāmata 12:11; 13-14 )

Draudzē ir arī disciplīna un disciplinēšana. Gan Pāvils, gan Jēzus māca šos principus. Mērķis ir, lai cilvēks apzinātos savu nodarījumu un labotos, nedaudz paiet no šī cilvēka nost, attiekties pret šo cilvēku distancēti. Pastāv arī tāds līdzeklis kā izslēgšana no draudzes, bet tas ir galējais. Var pat aizliegt apmeklēt draudzi. Tas ir tādos gadījumos, kad cilvēks ir bijis līderis un viņš aprunā, šķeļ draudzi, tad viņš vispār šeit nedrīkst nākt. Un ikviens, kurš ar šādu cilvēku saskarās vai sarakstās, viņš arī kļūst spitālīgs. Ir tāda problēma kā disciplinēšana, ko draudzē mēs tā īpaši nelietojam, bet tāda pastāv. Ja cilvēks ir kurnētājs, nepareizi rīkojas, vai ar šādu cilvēku kāds gribēs pavadīt laiku? Vai šādam cilvēkam kāds gribēs kaut ko uzticēt? Ja vēl šim cilvēkam tiek aizrādīts, pēc tam šie cilvēki to iztulko tā: mans līderis mani aprunā. Bet tu esi tādus mēslus savārījis, tu esi ietekmējis cilvēkus, aprunājis un visādus sviestus sarunājis, bet vainīgs līderis. Mācītājam visā nav taisnība, bet viņš vada draudzi. Un mūsu draudzē ir Dieva vadība, un katrā lokālā draudzē ir sava Dieva vadība. Katrā grupā nav tikai līdera vadība, bet Dieva vadība tādā virzienā, kā draudzē tas noteikts. Mums kā draudzei ir sava vieta. Un ko tādā gadījumā dara līderis? Īpaši, ja tas otrs arī ir līderis, tad es parasti saku – ej, piezvani katram cilvēkam, kura atbildībā ir tā kurnētāja, pakritušā līdera cilvēki. Zvani un paskaidro katram mūsu versiju no draudzes puses. Paskaidro no Bībeles, ka šāda kurnēšana ir slikta. Un, ka šie cilvēki nav viņa personīgie cilvēki, bet Dieva cilvēki un šī ir viņu draudze. Ja tu gribi iet prom, ej viens pats, pliks kā baznīcas žurka. Ja tu gribi, ej, bet neiztiec mūsu cilvēkus, nebojā viņu prātus, dvēseles, lūdzu, nebojā! Ja tu esi bubinātājs un tā ir tava nostāja, ja tu esi gudrāks par visiem, tad ej. Tev gaļa būs vēl zobos, ka tu savā kārībā tuksnesī noliksies. Tev gaļa būs vēl zobos, es to varu garantēt. Tu pat nejutīsi, kā esi aizrijies. Nopietni, tie nav joki. Dieva vārds par to runā.

Ir tāda rakstu vieta pat, kur Pāvils saka: “Mēs sanākam kopā un sātanam nododam konkrēto cilvēku, lai viņš pārmācīts vairs nezaimotu Dievu.”

Ka mēs, jūs un mans gars, sanākam kopā Kunga Jēzus Vārdā un viņu nododam ar mūsu Kunga Jēzus spēku sātanam miesas samaitāšanai, lai gars tiktu izglābts Tā Kunga dienā. (1. Korintiešiem 5:4-5)

Tad līderis zvana katram cilvēkam. Kāpēc? Citādi šis kurnētājs baro ar informāciju šos cilvēkus, ar kuriem viņam ir kontakts un cilvēkiem ir tikai šī informācija, tad viņi domā: “Jā, tiešām viss ir slikti,” un sāk kurnēt. Kurnēšanai seko pazušana, draugi, nepareiza rīcība un pazušana. Noskaņo cilvēkus pret draudzi, noskaņo pret Dievu un tāpēc līderis zvana vai satiekas, un saka Bībeles versiju, lai cilvēks var izvēlēties. Zini kā, cilvēks vienmēr grib sevi attaisnot, grib paraut ellē līdzi vairāk cilvēkus. Viņi runā muļķības, viņi tā runā, tik pārliecinoši un tad visādi cilvēki viņiem seko. Un zini, šie kritušie līderi saka: “Mani aprunā,” bet nevis tevi aprunā, bet cilvēki vienkārši tiek informēti, ka tu esi kurnētājs un ved cilvēkus pa nepareizu ceļu. Tā nav aprunāšana, bet pareiza rīcība – informēšana. Ko šāds līderis var darīt? Ko darīja Mirjama ar Āronu? Viņi nāca pie Mozus un izlīdzinājās, bet Dievs teica: “Tā tik vienkārši viss nebūs, lai pasēž izolācijā septiņas dienas.”

Tad Ārons sacīja Mozum: "Mans pavēlniek, nepieskaiti, lūdzams, mums mūsu grēkus, ko mēs alodamies esam izdarījuši un ar ko esam apgrēkojušies! Lai viņa, Mirjama, nav kā tāds, kas nedzīvs iziet no mātes miesām, kam viņa miesa jau ir pa pusei saēsta!" Tad Mozus brēca uz To Kungu, lūgdamies: "Ak, Dievs, lūdzu dziedini viņu atkal!" Un Tas Kungs atbildēja Mozum: "Kad viņas tēvs spļaudams viņas vaigā būtu spļāvis, vai tad tā nekaunētos septiņas dienas? Liec to ieslodzīt septiņas dienas ārpus nometnes, un pēc tam to atkal pieņemiet." (4. Mozus grāmata 12:11-14)

Tu domā, ka vari savārīt tādas ziepes un nebūt izolācijā? Tu domā, ka vari savārīt ziepes šajā draudzē un tad teiksim “vai mīļais cilvēk”, vieni būs, kas negribēs uz ielas pat sveicināties nemaz, bet ja tu negribi pabeigt dzīvi spitālībā, es nerunāju par fizisku slimību, bet par garīgu slimību. Pats Mozus iestājās, kad Ārons ar Mirjamu faktiski atzina: “Mums nebija taisnība, piedod mums,” un Mozus lūdza Dievu, lai piedod, bet Dievs teica: “Tā ne, septiņas dienas un tad.” Kad mēs krītam, vienmēr būs problēmas attiecībās arī ar cilvēkiem, bet tas viss ir labojams. Mēs lasām tālāk Bībeli – Mirjama ir savā vietā, Ārons ir savā vietā, Mozus savā vietā un viss notiek. Draugi, visas problēmas ir risināmas, bet tie, kas ir kurnētāji pēc dabas, kas negrib atzīt savas kļūdas, kas negrib mainīt to, savu attieksmi, kas vienmēr ir gudrāki par Dievu un Bībeles mācību, viņiem vienmēr liksies, ka viņus aprunā, ka pret viņiem slikti izturas, bet tā nav patiesība – tu slikti izturies. Personīgi man ir tā, ja kāds pret mani ieņem sliktu pozīciju, es pats varu aiziet parunāt, reizēm neko nerunāju, bet es zinu, ka šī problēma nav atkarīga no manas pozīcijas, bet gan no cilvēka pozīcijas. Atceries vienmēr, kad nāk pie manis pat tāds, kas ir izdarījis ļoti daudz sliktu lietu, bet, ja viņš nāks un teiks: “Klausies, es sapratu savas kļūdas,” tad mana sirds izkusīs, vienmēr tā ir, es pat negribu, lai tā ir, bet gribu: “Nē, nu nebūs tik vienkārši, padzīvo septiņas dienas ārpus nometnes vēl,” bet es tā nevaru. Es uzreiz: “Viss būs labi,” un sākam jau draudzīgi runāt. Man ļoti ātri pāriet šādas lietas, bet es jau nevaru piekļūt cilvēkiem, ja viņam ir pozīcija pret mani. Visādi sapūtušies, kādreiz lūpu uzmetuši, ģimenēs tādas lietas īpaši var redzēt, tas nav no manis atkarīgs. Tad, kad tu to burbuli izspļausi, tad viss būs kārtībā tev, man jau viss ir labi. Es jau tagad runāju priekš līderiem, bet nu tās rakstvietas man šodien tādas ir. Mirjama tika ieslodzīta ārpus nometnes septiņas dienas, tauta nekustējās ne no vietas, kamēr Mirjama nebija atkal uzņemta tai pulkā.

Tad Mirjama tika ieslodzīta ārpus nometnes septiņas dienas, bet tauta nekustējās no tās vietas, kamēr Mirjama nebija atkal uzņemta tās pulkā. (4. Mozus grāmata 12:15)

Mirjama pārdzīvoja visu: to, ka kāds šķībi skatījās, to, ka līderis pateicis, brīdinājis par viņu. Stipri cilvēki pārdzīvo. Cilvēki ar vīziju, kas tiešām grib kalpot Dievam, to pārdzīvos. Paliec savā zemē un dzīvo ar godu. Bieži cilvēki izvēlas vieglāko ceļu, es iešu uz turieni vai uz turieni, bet tas tavu problēmu padarīs vēl nopietnāku, jo tā jau nav problēma draudzē, bet tevī. Svarīgi, lai tevī nebūtu kurnēšanas. Jozuā un Kālebs nekurnēja, bet pārējie desmit izlūki kurnēja. Kā beidzās šī epopeja? Kad bija jāieiet apsolītajā zemē un Jozuā un Kālebs teica: “Iesim, ar varu ieņemsim,” bet ko pārējie desmit teica: “Mēs nespēsim, tur ir milži, Anaka bērni, lielāki par mums, mēs viņu acīs esam kā siseņi.” Sākās aprunāšana un kurnēšana un tauta kļuva bailīga un neiegāja. Kas notika ar šiem cilvēkiem?

Bet jūsu augumi kritīs šinī tuksnesī, un jūsu bērni būs gani tuksnesī četrdesmit gadus, un tiem būs jānes sods par jūsu netiklību, kamēr jūsu līķi būs galīgi izzuduši tuksnesī. (4. Mozus grāmata 14:32-33)

Tie, kas kurnēja un padarīja tautu bailīgu, 40 gadu laikā visi nomira tuksnesī, tāds bija sods. Ievēro, kad mēs sākām visu tīri labi, tauta kurn - viss kārtībā -, Mozus pabrīdina, ka tā nav labi. Tauta kurn – aizrijas ar gaļu -, tauta kurn un nomirst tuksnesī 40 gadu laikā. Bet Jozuā un Kālebs izdzīvoja, ne tikai izdzīvoja, bet Jozuā ieveda tautu apsolītajā zemē. Nu un kopsavilkums.

Viņi klīst apkārt pēc ēsmas un kurn, kad nav paēduši. Bet es dziedāšu par Tavu stiprumu un gavilēdams ik rītu sludināšu Tavu žēlastību, jo Tu esi bijis man par patvērumu un paspārni bēdu dienā. Es dziedāšu par Tevi, mans stiprums, jo Tu, Dievs, esi mans patvērums, mans žēlīgais Dievs. (Psalms 59:16-18)

Lūk, divu veidu cilvēki, vieniem kaut kas trūkst, viņi nav paēduši vai manna noriebusies jau ir, un viņi klīst apkārt pēc ēsmas un kurn, bet ticīgais dzied par Tā Kunga palīdzību, par atbildēm no Dieva. Var būt dažāda attieksme problēmās vai vajadzībās – miesas, gara vajadzības, emocionālas vajadzības, dažādi apstākļi, grūtības dažādas. Tu virzies uz priekšu un vari žēloties par problēmu, bet tu vari pateikties par risinājumu Dievam, un tu vari aktīvi risināt problēmu. Īsta kurnēšana, manuprāt, sākas tad, ja tev nav risinājuma, bet tu vienkārši runā, ka viss ir slikti, ka tev neizdodas, nesanāk, ka tas ir vainīgs un apstākļi ir vainīgi. Sliņķis saka, ka uz ielas ir lauva.

Bet ir arī citāda veida kurnēšana jeb neapmierinātība, kas ir konstruktīva, jeb es esmu neapmierināts ar esošo situāciju, bet es koncentrējos uz risinājumu, es risinu problēmu un pateicos Dievam, es nekurnēšu un nebubināšu. Jā, es konstatēšu faktu, ir slikti, es runāšu ar citiem, ar savu vadītāju, ja ir nepieciešams, lai risinātu šo problēmu, bet nevis mēs vienkārši sēdēsim. Piemēram, politika, mēs dzīvojam demokrātiskā valstī. Kas ir pikets – likumīgs veids kā izteikt savu protestu. Kas ir iniciatīvas un parakstu vākšana, desmit tūkstošus savāc un tos iekļauj Saeimas kārtībā, arī pieci deputāti var iekļaut kaut kādu tautas iniciatīvu. Vai tā ir kurnēšana? Zini, ja tu staigā apkārt, ka viss būs slikti, būs tas un šitais – nebūs tā! Mēs atrisināsim šīs problēmas, mēs no savas puses darīsim visu. Kaut kur Facebook redzēju, ka duraks ar plānu uzvarēs to ģēniju, kuram nav plāna. Viss ir slikti, viss būs slikti – tā ir kurnēšana. Nē, viss būs labi! Āmen. Kāds cilvēks saka: “Vai, es neesmu īstajā draudzē, jo tā uz pasūtījumu nevaru nevienu atvest,” klausies, tu bubini, vienkārši ej un atved. Katrs cilvēks var atvest pie Dieva kādu cilvēku, tā vai šādi, kaut kādā veidā pieslēgties, atbalstīt, vai pa divi, vai pa trīs, vai pa pieci kopā. Tu vari būt noderīgs Dieva valstības darbam kaut kādā veidā. Tā ir bubināšana, ka viss ir slikti, tev jau nav plāna. Lūk, atšķirība starp kurnēšanu un konstruktīvu neapmierinātību. Destruktīva kurnēšana un konstruktīva neapmierinātība. Kā bija kādā kristīgajā filmā, Bībelē tā nav rakstīts, bet tas atbilst Bībelei faktiski. Jēzus aicina savus mācekļus: “Iesim, mainīsim pasauli!” “Lai nāk Dieva Valstība” patiesībā to arī nozīmē – iesim mainīsim pasauli, ievest cilvēkus mūžīgajā dzīvībā, dot cerību, grēku piedošana un mainīt šo pasauli pēc tā veidola, kā Dievs ir iecerējis. Par Dieva svētītu Latviju.

Es noklausījos savu uzrunu kongresā ko es teicu, vienkārši perfekti, redzi, kur ir, mainīsim pasauli, mēs zinām, kā to izdarīt. Kad tu zini, kā to izdarīt un dari, tev jau nav laika bubināt un kurnēt. “Es dziedāšu par Tevi, mans stiprums, bet tie brēc pēc ēsmas, kurn, ka nav paēduši.” Es, kad neesmu paēdis, pasakos Dievam, ka es būšu paēdis, un pasakos par to, kas man vēl ir. Jaunajā Derībā šī problēma turpinājās. Jūdi, tā laika reliģiskie līderi, kurnēja pret Viņu un Viņa mācekļiem.

Un rakstu mācītāji un farizeji kurnēja pret Viņa mācekļiem un sacīja: "Kāpēc jūs ēdat un dzerat ar muitniekiem un grēciniekiem?" (Lūkas evaņģēlijs 5:30)

Bet, kad Jēzus noprata, ka Viņa mācekļi par to kurn, Viņš sacīja tiem: "Vai tas jums ir par piedauzību?” No šī brīža daudzi Viņa mācekļi atkāpās un vairs nestaigāja Viņam līdzi. (Jāņa evaņģēlijs 6:61; 66)

Rakstīts, ka pat mācekļi kurnēja, tie nebija tikai divpadsmit, bet vairāk. Jēzus noprata, ka viņi kurnēja. Viņi atkāpās no sava mācītāja un atkāpās arī no Kristus. Šī problēma vijās, sākot jau no radīšanas stāsta un beidzot ar Bībeles pēdējām grāmatām – kurnēšana.

Tad jūdi sāka kurnēt par Viņu, ka Viņš bija sacījis: Es esmu maize, kas no debesīm nākusi. (Jāņa evaņģēlijs 6:41)

Viņi kurn, un pat mācekļi sāka kurnēt, sašķēlās viņu grupa, kad daļa mācekļu aizgāja, Viņš jautāja saviem divpadsmit mācekļiem: “Vai jūs arī iesiet prom?” bet viņi: “Nē, mēs neiesim, pie tevis ir mūžīgās dzīvības vārdi.” Viņi bija personīgi iepazinuši.

Tad Jēzus sacīja tiem divpadsmit: "Vai arī jūs gribat aiziet?" Sīmanis Pēteris Viņam atbildēja: "Kungs, pie kā mēs iesim? Tev ir mūžīgās dzīvības vārdi, un mēs esam ticējuši un atzinuši, ka Tu esi Dieva Svētais." (Jāņa evaņģēlijs 6:67-69)

Tu zini, ka velnam gardais kumosiņš ir kaut kādā veidā panākt rūgto sakni, ka tu sāc kurnēt tieši pret Dieva cilvēkiem, jo nu Dievu mēs neredzam, cilvēkus redzam, tad kad velns tevi centīsies nošķirt no Dieva cilvēkiem, tad pēc tam viņš tevi arī nošķirs no Dieva un iestāstīs, ka cilvēkus tev nevajag, jo tev ir Dievs. Tā kā Ārons ar Mirjamu: “Vai ar mums Dievs arī nerunāja?” Ar mums Dievs arī runāja, kāpēc Mozus vajadzīgs? Ja tu tā runā, tu esi spitālīgs, tādas bija sekas un tas ir brīdinājums mums. Ko Jēzus atbildēja, kad Jūda sāka kurnēt par Viņu?

Bet Jēzus atbildēja viņiem: "Nekurniet savā starpā!” (Jāņa evaņģēlijs 6:43)

Domā pozitīvi, runā ticības vārdus, skaties nākotnē pozitīvi, nekurni! Tie ir Jēzus vārdi, tie nav tikai mani vārdi, Jēzus vārdi, Viņš teica farizejiem, tiem kas kurnēja: “Nekurniet savā starpā!” Arī Pāvils runā līdzīgi kā Jēzus:

Nekurniet, kā daži no tiem ir kurnējuši un maitātāja nomaitāti. (1. Korintiešiem 10:10)

Lūk, tā ir Vecā Derība par maitātājiem un vardēm, un pāršķelto jūru, lāstiem, izmirušajiem tuksnesī, bet Pāvils konkrētai draudzei saka: “Nekurniet, kā daži no tiem ir kurnējuši un maitātāja nomaitāti.” Pāvils brīdina, ka, ja mēs kurnam, mēs atveram velnam durvis un esam pakļauti maitātājam, kurš sāk maitātāja darbu tavā dzīvē caur elementāru kurnēšanu, kas izraisīs dažādas nepareizas vēlmes, nepareizu rīcību un attiecīgās sekas. “Maitātāja nomaitāti” – tā ir Jaunā Derība, draugi, tie ir Pāvila vārdi, brīdinājums.

Dariet visu bez kurnēšanas un šaubīšanās. (Filipiešiem 2:14)

Pāvils saka filipiešiem: “Dariet visu bez kurnēšanas!” Nevis apspriežot vai nobubinot, ko viņš atkal grib. Bet vienkārši pieņem Dieva gribu, pieņem Viņu tāds, kāds Viņš ir, tāpat kā Viņš ir tevi pieņēmis tādu, kāds tu esi. Pieņem Dievu tāds kāds Viņš ir. Un nevis: “Nu es, Dievs, pieņemu Tevi tādu, kāds Tu esi ar visiem saviem trūkumiem,” bet Dievs ir ideāls, un tu esi nepilnīgs, un tev liekas, ka Dievs varētu būt nedaudz savādāks, tāds kā es, kā es domāju. Domā tā, kā Viņš domā! Nekurniet!

Tie ir kurnētāji, kas sūdzas par likteni un dzīvo savās kārībās [..]. (Jūdas 1:16)

Dzīvo paši kārībās un pēc tam sūdzas par Dievu, rīkojas nepareizi, tas izraisa konkrētas emocionālas problēmas. Tie kas ir inkaunteros kalpojuši, no kurienes visas problēmas, jau bērnībā, sākot ar nepareizām dažādām rīcībām arī no vecāku puses, arī pašu rīcība, tas viss izraisa iekšējas kroplības, kas raisa iekšēju diskomfortu, nepareizu rīcību, sabojā pat dzīvi. Pat tad, kad mēs esam bagāti, kļūstam par miljonāriem, pat tad tas neatrisina šo problēmu, tu neesi piepildīts, tu neesi laimīgs, šis tukšums tev seko. Dzīvo kārībās un pēc tam sūdzas par likteni. Tāpēc nevajag sūdzēties par to, par ko pats esi atbildīgs. Tev nav jāsūdzas par to, ko tu pats esi greizi nolaidis. Ja atgriežamies pie tās tēmas par līderiem, ar grupiņu cilvēkiem kā mēdz notikt, kādam līderim sakāpa galvā un sāka slikti uzvesties, pirmā pazīme jau ir, ka viņš savus cilvēkus nerāda mācītājam, viņš nerāda nevienam. Man ir cilvēki, bet nevaru tev rādīt, ka nesabojā. Un viņi sūdzas, paši dzīvo nepareizu dzīvesveidu, pašiem ir iekšējas problēmas un, lai attaisnotu sevi, viņi saka: “Nē, mācītājs nepareizi runā,” un sola zilus brīnumus. Kad cilvēks ir jauns, tikko nācis pie Dieva, huligāni kļūst par normāliem cilvēkiem, tad paliek kārīgi. Tad cilvēki runā, lai attaisnotu savu nepareizo rīcību, lūk, kāpēc svarīgi ir ieklausīties, ko saka tomēr vesels vadītājs, mācītājs utt. “Vai, kad dzīvoju bez Dieva, varēju ar tādām lietām nodarboties un man bija tāda nauda, bet tagad viss jādara godīgi.” Dariet visu bez kurnēšanas!

“Aizliegts kurnēt” – to esot izkāris pie sava dzīvokļa durvīm pāvests Francisks. Viņš to bija saņēmis dāvanā no kāda itāļu psihoterapeita 2013. gadā. Šis ārsts bija ietekmējies no pāvesta runām un grāmatām, un viņš bija uzdāvinājis viņam šo uzrakstu, pat negaidīja, ka pāvests to pieliks pie durvīm, Lūk, ko saka šis ārsts, zem virsrakstiņa “Aizliegts kurnēt” apakšā bija ar mazākiem burtiem paskaidrojums: “Aizliegts kurnēt! Pārkāpēji tiks pakļauti upura sindromam (visi citi vainīgi), kas pasliktinās garastāvokli un mazinās spēju atrisināt problēmas, līdz ar to gribas teikt, ka, koncentrējot uzmanību uz kurnēšanu, cilvēks novērš uzmanību no savu problēmu risināšanas, līdz ar kurnēšanu tiek pazaudēts laiks savu problēmu risināšanai, tāpēc ir jākoncentrējas uz to, ko varam darīt, lai uzlabotu mūsu dzīves kvalitāti.” Āmen.

Mācītāja Mārča Jencīša sprediķi “Ko Bībele saka par kurnēšanu?” pierakstīja un rediģēja draudzes “Kristus Pasaulei” redakcija

Tu vari!

Publicēja 2023. gada 31. janv. 02:02Elīna Ziediņa   [ atjaunināts 2023. gada 31. janv. 02:03 ]

Šodienas tēma ir par to, ka mēs varam. Tas veids, kā mēs varam, ir komanda un lūgšanas. Būs plašāk nekā tikai vienkārši komanda un lūgšanas. Tu vari vairāk. Piemēram, tu esi flegmatiķis, holeriķis un esi ļoti stingri ierobežots savā temperamentā, talantos. Nav svarīgi kāds ir tavs temperaments, jo tu vari vairāk. Temperaments nav kaut kāds ierobežojums, tā ir tava stiprā puse, tu vēl vairāk vari šķilt zibeņus. Pieņemts, ka sangviniķi ir izklaidīgi un viņiem klibo disciplīna. Sangviniķis var būt ļoti labi disciplinēts cilvēks. Varbūt ne tik ļoti kā flegmatiķis, tomēr viņš var būt pietiekami disciplinēts. Piemēram, ja Sandra nav dievkalpojumā un nesaka “Āmen!”, un tur jau dzird, ka tas nav vienkārši pateikts, bet no sirds, tad kaut kas pietrūkst. Ja tas sangviniķis šeit nav, tad kaut kas trūkst, jo katram ir sava vieta. Tāpēc es runāju par komandu. Sangviniķis var būt pietiekami disciplinēts, varbūt ne tik ļoti kā flegmatiķis vai melanholiķis, kas kaut ko iemācās un visu mūžu to bliež. Varbūt tu iedomājies, ka kaut ko iemācīsies un visu mūžu bliezīsi, bet, nē, jo tu vari vairāk. Mīļais draugs, tu vari vairāk. Melanholiķi, flegmatiķi, holeriķi un sangviniķi – jūs varat vairāk. Mēs paši sevi ierobežojam ar dažādām muļķībām, kā, piemēram, ka zeme ir plakana. Arī no Bībeles izzīstām muļķībām, tā vietā, lai redzētu Dieva vārdā to, kas patiesi ir svarīgi. Mēs otršķirīgo un nesvarīgo izvelkam un apgalvojam, cīnāmies, tajā pašā laikā paejam garām vienai no svarīgākajām Bībeles patiesībām – tam, ka tu vari! Tev nav nekas neiespējams. Pāvils saka, ka viņš visu spēj tajā spēkā, kas viņu dara stipru. Te nav runa tikai par to, ka tu esi kristietis un tu spēj dzīvot nabadzībā. Mūsu apstākļos nav jālepojas ar to, ka dzīvo nabadzībā. Par to nav jālepojas, par to ir jāraud, par tavu aprobežotību un tumsonību, jo kaut kur tu redzi, ka labāk ir būt nabagam, ka nauda ir slikta. To cilvēki pamato Bībelē. Tur nav ko lepoties, ka tavā dzīvē nav redzama Dieva svētība, ka tu nevari pabarot savus bērnus. Par ko tur lepoties? Vai Bībele nesaka, ka saspaidītu un pāri pārim ejošu mēru iedos tavā klēpī, jo ar kādu mēru tu mērosi, ar tādu tev atmēros? Ka tev pašam pietiks un paliks pāri labiem darbiem. Par kādiem labiem darbiem ir runa, ja tev nav par ko darīt šos labos darbus? Es gribu tevi iedvesmot un motivēt.

Patiesi, patiesi Es jums saku: kas Man tic, tas arī tos darbus darīs, ko Es daru, un vēl lielākus par tiem darīs, jo es noeimu pie Tēva. Un visu, ko jūs lūgsit Manā Vārdā, to Es darīšu, lai Tēvs tiktu pagodināts Dēlā. Ko jūs lūgsit Manā Vārdā, to Es darīšu. (Jāņa evaņģēlijs 14:12-14)

Jēzus vēlas, ka tu vari! Ko nu kurš redz Dieva vārdā. Šobrīd es tev mācu skatīties veselīgi Dieva vārdā, nevis meklēt zinātniskus pamatojumus Bībelē, kāda ir zeme, ar to lai nodarbojas zinātnieki, mūsu veselais saprāts un tas, ko mēs redzam. Tas pats ir par dziedināšanu – man uzlika rokas un par mani aizlūdza, un nākamajā dienā es eju celt 100 kg svarus. Tas, ka tev nesāp, nenozīmē, ka tu esi dziedināts, jo tavs mugurkauls var izjukt kā krelles. Priekš tam ir ārsts. Jā, ir problēma ar medicīnisko aprūpi, bet tas neizslēdz, ka medicīna kā zinātne ir nākusi no Dieva, Dieva dota. Dievs devis mums ir prātu, spēju analizēt un pētīt, izprast cilvēka organismu un palīdzēt. Medicīna ir laba. Medicīna ir labāka nekā dievišķā dziedināšana. Tu nevari turpināt savu darbu, ja neiziesi jaunos kursus un jaunajos kursos viss ir otrādi. Kādreiz bija tā, bet tagad ir citādāk. Kas ir mainījies? Faktiski, jebkurā valstī, ja skatāmies tuvākā vai tālākā pagātnē par zinātni kā tādu, par medicīnu, par citām zinātnēm, lai cik mēs tālu skatītos pagātnē, paiet kaut kāds laika posms, ko zinātnieki ir teikuši, ka tā ir absolūtā patiesība un ja tu tai patiesībai nepiekrīti, tad tu esi kukū. Paiet laiks un viss mainās, zinātnieki sāk domāt savādāk, pēc tam atkal savādāk. Vienīgā patiesība, kā saka zinātne? Redzi, arī šie cilvēki, kam nav šos pieturas punktu, kuriem nav morāles vērtību, viss tiek izkropļots kādu politisku mērķu labad. Piemēram, nacistiskajā Vācijā mācīja, ka ebrejs nav cilvēks, ka nacistiem ir zilas asinis. Tā bija zinātne, kas mērīja cilvēkiem galvas kausus, bet tam visam bija politisks mērķis. Politizēta zinātne. Zinātne bez Dieva ir problēma, ka mums nav pieturas punktu, kas ir labs un kas ir slikts, ka mēs aizmirstam, ka cilvēks ir vērtība. Legalizē eitanāziju, tā ir medicīna, bet pie kā tas novedīs? Pie kā novedīs narkotiku legalizācija? Pietiek jau ar alkoholu. Pie kā novedīs genderu pozīcijas, ko cenšas dažādās valstīs iestrādāt likumdošanā. Tā ir zinātnē. Ir tāds deputāts Kiršteins, no “Nacionālās Apvienības”, viņš runā daudz, bet tādas interesantas lietas un tas ir labi, ka viņš runā. Pagājušās debatēs viņš runāja par zinātni un izglītību. Viņš procentuāli parādīja, ka citās valstīs, bija minētas konkrētas valstis, kādas zinātnes, kādas izglītības sfēras vairāk māca un kuras mazāk. Bija valstis, kuras ir labi attīstītas un tajās humanitārās zinātnes bija pēdējās, bet Latvijā viņas ir pirmās. Saproti, viss ir otrādi. Zinātne, kurā tev iemāca, ka tu esi cēlies no mērkaķa, ka cilvēkam nav vērtības un ka tu vari būt, kas tu gribi, ka tu vari visu. Tu esi sieviete, bet tu vari būt vīrietis, bet diemžēl tas nav iespējams. Sieviete ir sieviete un vīrietis ir vīrietis. Kas to māca? To māca zinātne. Tāpēc arī skaidrs, ka zinātnē, ka arī kristietībā ir tumsonība, bet ir arī cilvēki, kas patiešām izprot, ir cilvēki, kas saprot, gan zinātnē, gan medicīnā, gan arī teoloģijā, kas veselīgi izprot Dieva vārdu. Veselīga Dieva vārda izpratne ir, ka zinātne – tā ir Dieva dota spēja cilvēkiem progresēt, tas ir veids, kā Dievs mums ir devis prātu, intelektu, lai mēs varētu progresēt, bet, pirmkārt, dzīvot Viņam par godu. Zinātne ir no Dieva. Nevar pateikt, ka visa zinātne ir slikta un, ka zeme ir plakana, jo Bībele saka, ka zeme ir plakana. Nevar teikt, ka zeme ir plakana, jo zinātne saka, ka zeme nav plakana. Kā arī tagad nevajag iet pie ārstiem, jo viss ir šausmīgi, nē, ar Dieva svētību atradīsi pareizo ārstu. Kā arī mācies, lasi, izglītojies konkrētā nepieciešamajā virzienā. Tāpēc es arī saku, ka nav svarīgi, kāds ir temperaments, jo mēs visi varam iegūt jaunas zināšanas, mums visiem vajag jaunas zināšanas. Mums visiem ir jāpilnveidojas tajā savā virzienā, kurā tu ej, lai tu nodzīvotu šo dzīvi Dievam par godu, lai aiz sevis kaut ko atstātu.

Tu esi pamanījis, ka visā Latvijā visur ir drupas, muižu, piļu drupas, ir tādas, kuras ir atjaunotas, tādas ir visur. Piemēram, Meksika ir vieta, kur kādreiz bija maiju un acteku civilizācija. Mehiko pilsētā ir Dieva templis, kurš ir uzcelts tieši uz drupām, kur bija maiju civilizācijas galvenās celtnes. Šīs civilizācijas paliekas Meksikā ir redzamas, piramīdas un tā tālāk. Meksiku iekaroja spāņi. 1200.-1500. gads, šajā posmā bija maiju civilizācijas uzplaukums, kamēr kāds 19. gadsimts, kad Meksika atguva neatkarību. Tu zini, kas dzīvo Meksikā? Indiāņi, kas sajaukti ar baltajiem, viņus sauc par metisiem, meksikāņiem. Tās drupas par kaut ko liecina – tur kādreiz ir bijis kaut kas spožs, kaut kas reāls, kaut kādā laika posmā, zinātne bija līmenī. Viņu pašu reliģija bija kaut kādā līmenī. Viņi plauka un zēla, un tas bija kaut kas īpašs. Viņi radīja arhitektūras pieminekļus. Tas bija kaut kādā laika posmā. Arī Latvijā redzamās drupas ir kaut kas, kas kādreiz ir bijis celts, ir bijis kaut kas spožs. Tas, kas kādreiz ir tapis, ir bijis kāda cilvēka prātā un sirdī. Cilvēks to ir radījis, un Dievs ir radījis cilvēku radošu, pēc Savas līdzības. Kā radīt ko tik lielu? Kā var radīt tādas pilsētas, kādas bija maijiem? Arī Meksika šodien ir viena no top valstīm ar visu savu narkotiku tirdzniecību. Tas arī ir kaut kas īpašs, ar visiem narko karteļiem viņi rullē. Tā nav tā vieta, kur braukt ekskursijā, bet tā ir viena no valstīm, kur visvairāk brauc ekskursijās. Es tur negribētu braukt, jo tur saimnieko narkokarteļi, līdz Latvijai pat atnākuši, konfiscētas četras tonnas. Četras tonnas kokaīna, kurš tika vests uz Rīgu, tā ir milzu summa. Neatnāca līdz Rīgai, bet tas ir rekords, tā naudā ir milzīga summa. Tas ir tikai tas, kas ir noķerts. Padomā, cik daudz iet caur Rīgu un cik daudz šeit un Latvijā paliek. Arī tam apakšā kaut kas stāv, kas kaut ko rada. Tu domā, ka tie narko baroni ir lohi? Nekas tamlīdzīgs, viņi ir radījuši impērijas. Ja tu redzi kaut ko īpašu, izdevušos, tad tas ir bijis cilvēka prātā un sirdī. Tas nebūtu iespējams bez komandas. Kaut ko lielu, kaut ko paliekošu var radīt tikai komandā. Tikai komandā var kaut ko radīt. Ne par velti Jēzus mums saka, ka “mūsu Tēvs debesīs”. Draudze ir patiesības balsts un pamats. Nevis viens cilvēks, bet draudze. Draudze papildina vienu indivīdu, un cilvēks papildina draudzi. Te vairs nav svarīgs temperaments, talanti, jo mēs kopā esam spēks. Mēs patiešām kaut ko radām, bet tikai komandā.

Kopš pirmās dienas, kad es iepazinu Dievu, satikos ar Kristu, kad es piedzimu no augšienes, Dievs teica: „Mārci, lasi Bībeli katru dienu, lūdz Dievu katru dienu, esi draudzē un tu būsi Mans kalps.” Četri punkti: Bībele, lūgšana, draudze un kalpošana. Grāmatiņā „Kāpnes debesīs” ir mana liecība, kurā sīki ir aprakstīts šis jaunpiedzimšanas piedzīvojums. Šo grāmatiņu es rakstīju apmēram 2001. gadā, to iespieda, un es pat nezinu, cik eksemplāros tā ir izgājusi. Bībele, lūgšana, draudze. Ir pagājuši jau 23 gadi kopš jaunpiedzimšanas, un es joprojām lasu Dieva vārdu un, varbūt domās domāju, ka varbūt kaut kas ir savādāk, bet, jo vairāk tu iepazīsti Dievu, Viņa vārdu, Kristu, jo vairāk pārliecinies, ka komanda ir fundaments. Pamatu pamats ir komanda. Kristietības izpratnē tā ir draudze. Draudze ir komanda. Pamatu pamats ir draudze. Draudze ir patiesības balsts un pamats, un tā nav viena rakstvieta, bet tas ir Bībeles kopums. Šodien es vairāk tev atvēršu acis par Bībeli, lai tu saprastu komandas nozīmi. Viens ir komanda, otrs ir personiskas attiecības ar Dievu. Tu vari komandā un lūgšanās. Personiskas attiecības ar Dievu neietver tikai kaut ko prasīt Dievam, bet tas ir darbs ar galvu. Ikdienā darbs ar savu prātu, domas, pārdomas. Uzskatīt, ka visu tev Dievs tā pateiks, tad tas ir tumsonības variants. Parasti Dievs tā nerunā. Īpašos gadījumos Dievs var uzrunāt, bet pamatā Dievs runā citādi. Piemēram, šī draudze nebūtu iespējama bez personiskajām attiecībām ar Dievu un tas, ko mēs šodien izdarām un tas, kāds tu šodien esi, tas ir komandas darbs, mūsu kopējs darbs. Spēks ir tikai komandā. Kaut ko paliekošu radīt var tikai komandā.

Mums tiek plānota Līderu un Bībeles skola, Līderu skola sestdienās no 25. februāra un Bībeles skola no 26. februāra svētdienās, kur es pats mācīšu. Pati ideja un sapratne par to, ka ir vajadzīga gan Līderu, gan Bībeles skola, bija labu laiku atpakaļ. Es tikai šodien varu pateikt, kā šī skola izskatīsies, un ne jau visas detaļas. Es zinu pašu koncepciju. Tad, kad tu domā par skolu, tad, kad tu ēd pusdienas, tu domā par skolu, tad, kad ej gulēt, domā par skolu, kad lūdz Dievu, tu domā par skolu. Es nevaru atļauties domāt tikai par skolu, man jādomā arī par darbu Saeimā, par uzrunām Saeimā un vēl daudzām citām lietām, bet tas ietilpst tajā. Un es nevaru pieņemt lēmumu par to, kāda būs skola: tā mums vajag skolu, okay, taisām skolu,- tas nedarbojas. Man ir skaidri jāsaprot, kāds ir Dieva prāts, kāda ir Dieva griba. Man ir vajadzīga Dieva vadība un nevis kaut kāda mistiska Dieva vadība, bet man ir jāsavāc visa informācija gan Bībelē, gan Dieva vārdā, man ir jāsaprot, kurā posmā mēs kā draudze atrodamies. Lai saprastu, kā ir pareizi, ir vajadzīgs laiks, un kaut kādus lēmumus par skolām, jubilejas dievkalpojumiem, par kādām fundamentālām, svarīgām lietām, tie nekad nav jautājumi, kurus es izlemju vienā dienā. Tas ir mēnesis, divi mēneši, gads. Kamēr man šeit, savācot visu informāciju, lasot Dieva vārdu, analizējot, kamēr man šeit, sirdī, atnāk pilnīga pārliecība: lūk, šādi ir jādara. Zini, ja tev ir pilnīgā pārliecība, to saka tev Dievs. Draugs, varbūt kaut ko tur arī saka Dievs citreiz, bet visbiežāk tas ir atkarīgs no tās informācijas, ko tu esi savācis. Un tāpēc jau nevar: “Ā, es uzreiz aiziešu mājās, fiksi palūgšu, man Dievs pateiks, un tad es kaut ko sajutīšu.” Nākamā vai aiznākamā dienā tev pateiks kādu citu informāciju, jaunu, tev atkal viss jau mainās, jo ir cita informācija, kas izslēdz iepriekšējo informāciju. Bet kā tad man Dievs teica tā un tagad saka tā? Dievs nerunā tā. Kā jau es minēju, jā, Dievs var uzrunāt daudz un dažādos veidos, bet 99,9% tas būs darbs ar elementāru analītiku, kritiku, domāšanu. Domāšana. Tur jau ir tā problēma. Ja tu domā, ka tu vari, tu vari. Ja tu domā, ka tu nevari, tad tu nevari. Ja tu domā, ka vari, tad vāc informāciju, mācies, motivējies. Lūk, kāpēc es varu piecos no rīta piecelties. Kuram patīk celties piecos no rīta? Man patīk celties piecos no rīta. Vispār man patīk arī pagulēt. Bet man patīk celties un es zinu, kafijas krūzīte, Dieva vārds, domāšana, man patīk domāt. Kāpēc? Process, es dzīvoju. Man ir jādomā, lai mēs kā draudze un ne tikai draudze, lai vispār tas mērķis, ko mēs no Dieva esam satvēruši, lai tas tiktu realizēts. Mēs vēlamies Dieva svētītu Latviju. Mēs esam ceļā uz to. Mums ir dēļ kā dzīvot. Tas nozīmē dzīvot. Tu plāno, dari, analizē, tu izdari korekcijas. Darbs ar prātu, ar galvu. Atkal galva, galva, galva, galva, bet diemžēl fakts. Draudzes kalpošanās tas viss, kas mums ir, ir labi, bet var labāk, tālāk, augstāk, vairāk, neesiet cirvji, esiet krutāki, bagātāki, skrieniet ātrāk, leciet augstāk, tālāk, esiet radoši. Es arī ne tikai iedvesmoju, es arī atmaskoju. Nu neesiet mazi. Kā te mana sieva vienmēr saka, ka tev ir liels, stiprs un varens Dievs, tad domā attiecībā pret to, kāds ir Dievs, kurš tevi ir radījis Sev līdzīgu. Tu spēj visu. Jēzus vēlas, lai tu vari. Jēzus vēlas, ka tu domā, ka tu vari, un ne tikai domā, bet, ka tu dari, attiecībā pret to, ka tu vari. Mums visur ir vajadzīga domāšana, visur ir vajadzīgs augt, attīstīties. Es uzskatu, ka Dievs mūs tā ir iekārtojis un radījis, lai mēs attīstītos, evolūcija. Īstais vārds evolūcijai – intelektuālā, garīgā evolūcija. Teiksi: nē, Dievs radīja cilvēku vienā mirklī no māla, no zemes. Saprotiet, nevar jau pilnībā izslēgt to evolūcijas teoriju, tikai jautājums, kas bija iesākumā. Nav taču svarīgi, ja Dievam viena diena ir kā miljons gadi, ja Dievam ir tāda attiecība pret laiku, vai tad tas radīšanas stāsts tiešām bija trijās dienās? Un ko Dievam nozīmē trīs dienas? Nebūsim tādi tumsonīgi, kas visu uztver burtiski. Jā, es personīgi burtiski ticu, ka tiešām Dievs tā, hop, un radīja, nu tā vienkārši ticu, bet es neizslēdzu, ka Viņš to izdarīja daudzu gadu laika posmā. Jo Viņam viens gads ir kā tūkstoš gadi un tūkstoš gadi kā viens un tā tālāk. Saprotiet? Es neizslēdzu, ka tā pati evolūcija tā arī kaut kā notika, bet, jebkurā gadījumā, tas kurš radīja, kurš ieplānoja un radīja, ir Viņš. Būtiskākais nav tas, cik dienās, būtiskākais, ka tu esi radošs, ka tu esi no Viņa nācis, ka tev ir Tēvs debesīs. Tas ir būtiskākais, ka mēs neesam no mērkaķa cēlušies, un arī ja būtu, es gan tam neticu vispār, evolūcijai caur mērkaķiem, tam es neticu. Es pieņemu, ka tomēr tas nenotika tā burtiski, uzreiz uz sitiena, ka evolūcijas teorijā kaut kāda patiesība tur visā varētu arī būt. Nevajag vienmēr noliegt, Bībele saka, ka trīs dienās, tu vari tādās auzās iebraukt, man šad tad, ja godīgi, kauns paliek, ko kristieši saraksta komentāros, jo tur momentāli ir materiāls, ko var izsmiet un pamatoti izsmiet. Tas ir līdzīgi, ka es sēžu Saeimas sēdē un bijušais Finanšu ministrs Jānis Reirs, runā par to, kāpēc mums ostas vairs nevajag, daudzi iestājas, ka vajag, un pēkšņi visā tajā Reirs: “Nu, kam jums tur tās pāris tūkstoš darba vietas ostās?” Opozīcija uzreiz izsaucās: “Ūūūū!” es biju viens no skaļākajiem. Es momentāli uzķēru to teikumu, kas parādīja arī visu attieksmi. “Kas jums tās pāris tūkstoš darba vietas ostās?” Cik vispār ostās ir darba vietu? Cik Ventspilī ir iedzīvotāju, un cik ostā strādā? Visa dzīve apstājās šo pāris tūkstošu dēļ. Tu uztver, cilvēks iebrauca auzās. Nu nevajadzēja viņam to teikt. Tas tūliņ tiek tiražēts. Vismaz es soctīklos tiražēju. Mediji klusē, jo viņiem ir jāklusē, iespējams. Un tāpat ir arī ar šīm muļķībām, ko citreiz soctīklos gvelžat. Es nesaku, ka jūs visi gvelžat, bet es redzu: zeme ir plakana. Nu padomā, kad normāls cilvēks ierauga: šis cilvēks, kas raksta, ka zeme ir plakana, viņš ir no Jencīša draudzes “Kristus Pasaulei” un tāds vēl ir deputāts. Atceries, ka tev nav jāpierāda kaut kādas stulbas lietas. Nu nerunā par to, ko tu nesaproti. Tādā gadījumā runā par garīgām lietām, ja tev ir saprašana.

Mēs varam komandā un lūgšanās, un lūgšanas ietver arī domāšanu. Es neticu, ka Dievs grib, ka mēs visu dienu skaitām pātarus. Manuprāt, tas ir tā kā teica “Limuzīnā Jāņu nakts krāsā” – to pašu var pēc jogas sistēmas panākt. Es neticu, ka Dievs grib, ka mēs sēžam tikai un skaitām kaut ko pie sevis, lai atslēgtu prātu. Nevajag atslēgt prātu, prātu vajag pieslēgt un trenēt. Trenējiet savu prātu, mācieties, analizējiet, bet neaizmirstiet, kas tevi ir radījis, un neaizmirstiet, kurš dod iespēju jaunai dzīvei, kura priekšā locīsies visi ceļi gan debesīs, gan pazemē, Viņa vārds ir Kristus. Tas ir pamatu pamats. Bet tas viens otru neizslēdz. Pasaulē zināšanas, gudrība, visi šie principi, ko lieto pasaulīgi cilvēki un gūst panākumus, tie ir dievišķi principi, tā ir iekārtota pasaule un tā ir iekārtots cilvēks. Cilvēks var ļoti daudz arī bez Dieva, bet ne visu.

Komentāros bija kaut kāds jautājums, kaut kāds strīds un kāds man bija ierakstījis: nu nekas jau netraucē, ja kas, tu vari kļūt par neatkarīgu deputātu. Tas nozīmē, ja kaut kas tur neiet kopā ar partijas nostādnēm, tu izstājies ārā, tu Saeimā paliec viens pats. Tu zini, ko nozīmē palikt Saeimā vienam pašam bez partijas? Tu neesi nekas un to pierādīja arī vēlēšanas. Es pats ļoti labi apzinos, ka politikā es nebūšu nekas bez tās komandas, kas ir “Latvija pirmajā vietā”. Katrs savā vietā, katrs ar savu pienesumu, katrs viens ir svarīgs šajā partijā. Un tikai tad, ja mēs to apzināmies, tikai tad mēs kopā kaut ko varam sasniegt. Tikai kopā. Es vēlreiz tev varu atgādināt, ir trīs vadošās partijas šodien: “Nacionālā apvienība” ir komanda, pareizi? Tad ir “Apvienotais saraksts”, un tālāk pati galvenā partija “Jaunā vienotība”. Paši nosaukumi izsaka, ka viņi ir zem sevis apvienojuši, tas ir viņu prioritāte un kaut arī bieži viņu mērķi ir liberāli, tikai tāpēc, ka viņi ir vienoti un komanda, viņi šos mērķus arī sasniedz. Kariņa partijai bija tikai ap divdesmit procentiem, tas jau nav simtprocentīgi, bet pietiek, ja tu esi vienots. Mēs kaut ko lielu varam sasniegt tikai komandā. Tāpat arī mūsu draudze “Kristus Pasaulei”, tikai tad, ja esam vienoti un komandā, mums ir kopīgi mērķi, kopīgs virziens, kā liela ģimene, kā valsts valstī, mēs spējam visu. Jo vairāk es lasu Dieva vārdu, jo vairāk es saprotu, ka patiešām bez komandas nevar neko. Arī es nevaru. Es esmu nekas bez komandas. Es tagad negribu kaut kā pazemināt tavu domāšanu par sevi, iedomas, bez draudzes tu neesi nekas, bez komandas – nekas. Ja runa ir par garīgo pasauli, tu esi nekas bez komandas. Komanda ir ārkārtīgi svarīga.

Patiesi, patiesi Es jums saku: kas Man tic, tas arī tos darbus darīs, ko Es daru, un vēl lielākus par tiem darīs, jo es noeimu pie Tēva. (Jāņa evaņģēlijs 14:12)

Dažas rakstvietas, caur kurām es tev atvēršu acis, parādīšu kādas ļoti interesantas lietas.

Starp citu, sestdien man no rīta zvana kāds cilvēks no Limbažu puses, kad viņš stādījās priekšā, tad es atpazinu šo cilvēku. Un viņš jautāja, vai braukšu uz tāda un tāda cilvēka bērēm? Es teicu, ka, nē, es nebiju tik ļoti pazīstams un es visur nevaru, bet mana sieva tur būs. Un viņš teica, ka viņam arī ir tik daudz problēmu, viss ir slikti, un tā saruna pārtrūka. Viss, ko es viņam pateicu: svētdien plkst. 11:00 dievkalpojums. Tas ir viss, ko tu vari pateikt. Īstenībā, tas ir viss, ko vajag. Un šis cilvēks, kuram bija bēres, viņš savu dzīvi pabeidza pakaroties. Vai viņš nebija aicināts uz draudzi? Bija. Varbūt kādam liekas, ka tu te sēdi šodien zālē, tas ir pašsaprotami, ka esi vesels, kaut cik turies finansiāli, varbūt kādam šķiet: klusies, man viss ir slikti, es nāku uz draudzi, viss ir slikti. Bet vai tu varētu padomāt un nedaudz pafantazēt, kas varētu būt, ja tu nebūtu nācis uz draudzi? Es pat varu iedomāties dažus kadrus šeit, kam ir, kā tajā liecībā, ko šodien dzirdējām: man bija neciešams raksturs. Es zinu šeit tādus cilvēkus, kuram ir neciešams raksturs, kuram ir atkarības un liekas, kad reiz tas cilvēks mainīsies. Nevajag tā domāt, kad reiz es mainīšos, kad man būs uzlabojumi, tu padomā par to, kas būtu, ja tu šo laiku nebūtu sēdējis šeit, dievkalpojumā. Tev nebūtu tik slikti kā tagad, tu varbūt vispār vairs nebūtu.

Viss, ko es runāju, tās ir elementāras lietas, Kristus upuris, tas ir viens, pats pamatu pamats, otrs ir lūgšana, kas ir saistīta ar domāšanu, un komanda, draudze, cik tas ir svarīgi. Arī profesionālajā jomā ir vajadzīga komanda. Ja tu profesionālajā jomā gribi kaut ko sasniegt, arī tur ir vajadzīga komanda. Motivācijai garīgām lietā ir draudze, bet profesionālajā nozarē, virzienā, arī tur ir vajadzīgi cilvēki, ar kuriem kopā tu dari to, ko tu dari, piemēram, mana profesija ir mācītājs, bet man tagad ir divas profesijas, es esmu arī politiķis, arī tur man ir vajadzīga komanda. Politika nesastāv tikai no bļaustīšanās, jo ir daudz dažādu nianšu. Lai patiešām kaut ko mainītu valstī, ir ļoti daudz jāstrādā komandā. Paldies Dievam par partiju „Latvija pirmajā vietā”.

Cilvēki saka, ka viņi nenāk uz draudzi, viņi ir šitādi un tādi, it nekādi. Tāda situācija bija arī mācekļiem. Viņi nāca pie Jēzus un teica, ka citi izdzen ļaunos garus, bet ar Jēzu nepakonsultējās. Viņi nav ar mums, kā arī nav mūsu draudzē. Viņi izdzen ļaunos garus, bet neiet vispār nevienā draudzē un nevienam neatskaitās. Mācekļi sūdzējās Jēzum. Bet ko Viņš teica?

„Jo, kas nav pret mums, tas ir ar mums.” (Marka evaņģēlijs 9:40)

Neliedziet viņiem, lai darbojas. Katram ir sava vieta Dieva plānā un Viņš var lietot pat ēzeli. Šeit nav runa par ēzeļiem. Dieva ceļi ir neizdibināmi un ne vienmēr visu var saprast. Dieva vārds saka:

Un farizeji nāca pie Viņa, To kārdinādami, un sacīja Viņam: „Vai ir atļauts šķirties no savas sievas katra iemesla dēļ? (Mateja evaņģēlijs 19:3)

Kā Tu domā? Bet ko Jēzus atbildēja?

Viņš saka tiem: „Mozus jums atļāva šķirties no savām sievām jūsu cietsirdības dēļ, bet no iesākuma tas tā nav bijis.” (Mateja evaņģēlijs 19:8)

Jēzus saka, ko Dievs savienojis, to lai cilvēks nešķir, viņi vairs nav divi, bet viņi ir viena miesa. Bet kā Jēzus atbildēja? Nedrīkst šķirties? Nē, Viņš paskaidroja, ka tas, kurš no sievas šķiras, prec citu, tādējādi pārkāpjot laulību. Paskaidrojumi, ko Jēzus teica ir saistīti ar romiešu un jūdu likumiem. Tie nav vienkārši un precīzi šādi. Par ko Jēzus runāja? Pretēji tam, kā cilvēki parasti domā. Mēs gribam zināt to robežu, ko drīkstam un ko nedrīkstam. Mums vajag noteikt robežas un ierobežot. Mēs meklējam kādas spraugas, kur tomēr varam izlīst. Vai tiešām nekādā gadījumā nevar? Mozus taču atļāva. Bet Jēzus runā par sirds attieksmi. Izvēlējies savu vienu un dzīvo. Sirds attieksme pret Dievu un pret cilvēkiem. Situācijas mēdz būt simtiem, tās katram ir individuālas un dažādas, tāpēc nesteidzies ne par vienu neko nosodīt, jo Dieva ceļi ir neizdibināmi. Nevar zināt, kāpēc viens dzīvo tā, cits šitā, es nerunāju tikai par laulībām. Kāds liels Dieva vīrs nesen bija publicējis, ka labāk ir izšķirties, nekā nosist vienam otru. Iedomājies? Nē, labāk ir dzīvot kopā un sist vienam otru, jo Bībele saka, ka ir jāļaujas, lai tevi sit. Vai tas tā ir? Ir divi galvenie kopsavilkumi baušļiem – mīli Dievu un savu tuvāko kā sevi pašu. Vispirms ir jāizprot, kas ir labāk tuvākajam, cilvēkiem un kāda ir Dieva griba. Viss nav ieliekams rāmjos, kā reizēm parasti gribam visu ierāmēt konkrētā mācībā. Ir fundamentālas pamata lietas, kā arī dažādas situācijas, kur nebūt vienmēr ir pareizais, papildus vai ideālais variants. Tas ir saistīts ar personīgām attiecībām ar Dievu, komandu un faktu, ka esi jauns radījums Kristū. Es tev vēl ko gribu pastāstīt, trakas lietas. Ko tas dod iet pa ielām un teikt: „Jēzus tevi mīl.” Ko tas dod, ka tu ej uz ielām evaņģelizēt un saki, ka tev vajag Kristu? „Nāc pie Kristus.” Ko tas dod? Tev tas daudz ir devis? Es tūlīt paskaidrošu, taču daudzi tūlīt iebildīs, ka Jēzus gāja un dziedināja, kā arī izdzina ļaunus garus. Bībele saka:

„Patiesi, patiesi Es jums saku: kas Man tic, tas arī tos darbus darīs, ko Es daru, un vēl lielākus par tiem darīs, jo es noeimu pie Tēva.” (Jāņa evaņģēlijs 14:12)

Un vēl Bībelē, Mateja evaņģēlijā, Jēzus izsūtīja savus mācekļus un teica, lai viņi iet, dziedina, izdzen ļaunus garus un sludina, jo Debesu valstība ir tuvu klāt pienākusi. Tādā gadījumā – ej pie cilvēkiem uz ielām un saki, ka Debesu valstība ir tuvu pienākusi. Domu saprati? Ej un uztaisi no draudzes „Kristus Pasaulei” ķerto pulku. „Debesu valstība ir tuvu klāt pienākusi un atgriezieties no grēkiem, jo cirvis ir jau pie saknēm pielikts.” Pieejot pie cilvēkiem, kas ir bijuši, piemēram, svētdienas skolā, un sakot „Jēzus tevi mīl”, viņi pēkšņi atceras, ka jānāk uz draudzi. Viņi jau zināja, ka ir jānāk uz draudzi, jo bērnībā tas tika iemācīts. Bet tu ej pie pagāniem, eiropiešiem, jauniešiem un genderistiem, sakot, ka Debesu valstība ir klāt pienākusi? Viņi padomās, ka tev viss nav kārtībā, sakot, ka Jēzus asinis šķīsta no katra grēka un grēka alga ir nāve. Kādas vēl asinis, Debesu valstība, mūžīgā dzīvība un balva? Tu māki runāt latviski? Es nesaku, ka nevar tā darīt, trāpa tiem, kuri ir gājuši svētdienas skolā. Jēzus izsūtīja savus mācekļus, sacīdams, lai svaida ar eļļu, dziedina slimos, izdzen ļaunus garus, saka, ka Debesu valstība ir tuvu pienākusi, kā Mesija ir klāt. Pie kādiem cilvēkiem Viņš sūtīja mācekļus? Tikai pie izraēliešiem, kuri jau zināja Toru, rakstus, no bērna kājas. Kad mācekļi nāca ar Bībeles vārdu, viņiem bija absolūti skaidrs, ka tiek sludināts Mesija, kurš ir atnācis. Mācekļi zināja, ko sludina, jo viņiem tā bija absolūti saprotama kultūra un reliģija, bet tas nav saprotams cilvēkiem, kuri šeit, Latvijā, ir pilnīgi pasaulīgi. Vai zini, kā ir jābūt pareizi tiem, kuri aizraujas ar ļaunajiem gariem? Jēzus to darīja, mēs taču arī to darām. Jābūt pareizai secībai, jo nevar iet pie cilvēkiem uz ielas un teikt, ka viņos ir velns. Es jau arī biju tāds ķertais. Kādreiz es raku siltumtrasi Limbažos. Man kājas bija ūdenī, bet vismaz bija darbs. Tikko biju apprecējies ar Gannu, un viņai bija foršas, samērā gudras un inteliģentas draudzenes. Viņas bija normālas, bet priekš manis tad bija jau baigās dāmas. Lūk, es roku trasi, un atnāk Ganna ar savu draudzeni Janīnu. Es ieraugu, bet man galvā ir tikai viens – elle un debesis, viss biju pilns ar Bībeli, varēju stundām lasīt. Iedomājies, man bija samta pižiks, kājās slapji, samta zābaciņi, sarkans kombinezons, bārda arī bija izaugusi, izskatījos kā riktīgs strādnieks. Viņas atnāk un es, izrāpjoties no grāvja, saku: „Čau! Tu zini, ka būsi ellē?” Iedomājies, tas bija pirmais, ko cilvēkam pasaku, tāpēc nekāds kontakts ar šo cilvēku nebija un viņa arī nenāca uz draudzi. Tas bija tajā laikā, kā es sapratu to un kā apzinājos elles realitāti. Priekš manis tas viss bija ļoti reāli. Redzi, kad pieej pie cilvēka, kurš jau ir atkritis, tad man arī šķiet, ka tas ir par traku. Bet, ja Dievs īpaši tā vada, tad vajag tā darīt, bet es par Dieva vadību jau esmu stāstījis. Var jau būt, ka tā kādreiz vajag tā izdarīt, tomēr tam nevajadzētu būt standartam. Padomā, kāds būtu draudzes „Kristus Pasaulei” pareizais modelis, kā iet pie cilvēkiem? Draudzei ir jābūt kā mājvietai. Jēzus saka:

„Viņa ir līdzīga sinepju graudiņam, kuru kāds paņēma un iedēstīja savā dārzā un kurš auga un izauga par koku, kura zaros putni apakš debess taisīja savas ligzdas.” (Lūkas evaņģēlijs 13:19)

Šeit jābūt ir patvērumam jebkuram cilvēkam, lai viņš var atnāk motivēties, iepazīties, vienkārši mūziku paklausīties, nagus uzkrāsot, iemācīties biznesa principus, iemācīties Bībeles pamatus Bībeles skolā, izcept torti, aiziet pārgājienā vai jebko citu. Draudzes vidū ir Kristus, bet tu neesi spiests pie Viņa nākt. Kad tu redzēsi mūsu izmainīto dzīvi, radīsies jautājums, kas tas ir, kāpēc jūs esat tādi? Pastāv piektais evaņģēlijs, nevis tikai brīnumi un zīmes, velni, Jēzus asinis un valstība. Nevis šādā veidā, bet kad viņi redz šo piekto evaņģēliju – izmaiņas tavā dzīvē. Svarīgākais ir izmaiņas, pārmaiņas tavā dzīvē un raksturā. Tu esi citādāks, labāks, veiksmīgāks. Ne visos gadījumos ļoti bagāts un tamlīdzīgi, katram ir kaut kas savs, bet jebkurā gadījumā vai nu kalpošanā vai citur ir redzama Dieva svētība tavā dzīvē. Viņi paši pajautās: „Kas tas ir? Ko tu uzreiz man nepateici, ka tās ir Jēzus asinis?” Redzi, ja uzreiz pateiktu, ka tās ir Jēzus asinis, tu nobītos, domātu, ka esmu vājprātīgs un stulbs. Vai es nepareizi kaut ko saku? Nē, nu turpini, ej un bliez. Staigā un saki: „Atgriezieties no grēkiem, jo Debesu valstība ir tuvu klāt pienākusi.” Ar tādiem bļauriem ir pilna Rīga, bet viņu rezultāts ir nulle. Cilvēki, kuriem nevajag šo dzirdēt, padomās, ka viss tagad ir slikti, bet varbūt kaut kas atvērās? Pietiek jau ar nosaukumu „Kristus Pasaulei”, jāiet paskatīties, lai ir tas Kristus, bet būs forši, padarīsim lietas kopā. Pamatā cilvēki nāk pie Dieva, kad redz tevī evaņģēliju un Kristu, pat nezinot tādus vārdus kā asinis un tamlīdzīgi. Piemēram, Marita atrada savu nišiņu – taisa visādus foršus klipus. Cilvēki skatās un viņai ir daudz sekotāju. Tas pirmais – nav asinis, nav valstība, bet gan kā izdzīvot ar simts eiro, tas ir kaut kas interesants. Cilvēks sāk skatīties vairāk, un Marita saka, ka viņai būs grupiņa. Galu galā cilvēks raksta, ka arī grib pievienoties. Pēc kāda laika viņš jautā: „Ko jūs visi tādi smaidīgi, kruti, forši un vispār kā tev ienāca galvā tāda ideja, ja tu neesi nabags?” Marita atbild: „Es tā gribēju uztaisīt un sanāca, vispār esmu tāda kruta, pateicoties Jēzum un mācītājam.” Viss ir otrādi – patiesībā nevajag cilvēkus nekur ievilināt un vilkt. Es nesaku, ka nav jāevaņģelizē, bet tas ir pašsaprotami, kā būtu jānes Dieva valstība. Jā, ir jāplāno un jābūt sistēmā, rīkojot neformālos pasākumus un tamlīdzīgi. Tas viss ir pareizi, bet nevajag kādu kaut kur ievilkt, teikt, ka cilvēkam vajag Jēzus asinis, citādāk viņš aizies ellē. Drīzāk viņš aizies ellē, jo tu tieši to pateiksi. Viņš atgrūdīsies no tevis. Latvijā ļoti mainās situācija, arvien vairāk dominē liberālās vērtības un īpaši jaunieši vairs nesaprot tādas lietas. Ja būtu fundamentāla kristīgā valsts, kur visiem ir skaidrs par Dievu un kur visi ir gājuši svētdienas skolā būtu citādāk. Arī Amerikā būtu līdzīgi, bet arī, kā kurā štatā. Ja arī cilvēku uzrunā, sakot, ka Jēzus tevi mīl, tad jābūt turpmākai sarunai, lai cilvēks izprot, ka tas nav kaut kas abstrakts. Citādi var izrādīties tumsonība. Vispār viss, ko šodien runāju ir no rakstvietām. Kas tās ir par rakstvietām? Jēzus ar mācekļiem uzkāpa kalnā Dievu lūgt.

Un Viņš tapa apskaidrots viņu priekšā, un Viņa drēbes tapa spožas un ļoti baltas, kā neviens balinātājs virs zemes tās nevar balināt. (Marka evaņģēlijs 9:3)

Un tur ir tā rakstīts, ka mācekļi pamodās miega pilni, sacīdami, ka viņiem te ir labi, celsim teltis, vienu Mozum, vienu Elijam, vienu tev. Tur bija parādība - Mozus un Elija -, kuri runāja par Jēzus misiju pie krusta. Dieva vārdā ir teikts, ka viņi nesaprata, par ko viņi runā, jo viņi gulēja laikā, kad Jēzus bija kontaktā ar Dievu. Interesanti, kāpēc Viņš bija paņēmis līdzi savus mācekļus? Tā bija lieta, ko mācekļi joprojām nesaprata. Cik svarīgi ir uzturēt pašam savas personīgās attiecības ar Debesu tēvu. Pēc tam mācekļi nokāpa no kalna un cilvēku pūlis pieskrēja pie Kristus un kāds dēla tēvs saka:

Un viens no ļaudīm Tam atbildēja: „Mācītāj, es savu dēlu pie Tevis esmu atvedis, tam ir mēms gars.” (Marka evaņģēlijs 9:17)

Tēvs atveda savu dēlu pie mācekļiem, un viņi nevarēja ļauno garu izdzīt. Šajā gadījumā vairāk runa ir par ļauno garu izdzīšanu, jo tajā laikā jūdi izprata slimības iemeslu. Viņi uzskatīja, ka cilvēkā ir ļauns gars. Nezinu formu, kā tieši viss notika, tas arī nav tik svarīgi, bet Jēzus izdzina ļauno garu, un zēns tika dziedināts. Bet pirms tam, šis vīrs teica: „Ja tu ko spēj, tad palīdzi man.” Bet Jēzus uz to sacīja: „Tu saki: ja tu spēj! Kaut tu varētu ticēt! Tas visu spēj, kas tic.’’ Bērna tēvs teica: „Vai, palīdzi manai neticībai, es ticu.” Bet tagad skaties, ko Jēzus atbildēja.

Bet Viņš tiem atbildēja un sacīja: „Ak, tu neticīgā cilts! Cik ilgi Es pie jums būšu? Cik ilgi Es jūs panesīšu? Vediet to pie Manis.” (Mateja evaņģēlijs 17:17)

Kam Jēzus to saka? Mācekļiem, jā, tēvam, jā, – visiem, kas bija šajā vietā un visiem, kas lasa evaņģēliju. Visiem, kas viņu dzirdēja tajā brīdī. “Cik ilgi Es vēl jūs panesīšu? Es gribu, lai jūs paši spējat dziedināt, vēlos, lai jūs paši spētu šiem cilvēkiem palīdzēt, sagaidu, ka jūs paši to izdarīsiet!” Jēzus dziedināja šo zēnu, un mācekļi piegāja pie mācītāja un teica, kāpēc viņi nevarēja izdzīt ļauno garu. Atbilde ir ļoti vienkārša.

Bet Jēzus tiem sacīja mazticības dēļ; jo patiesi Es jums saku: ja jums ticība ir kā sinepju graudiņš, tad jūs sacīsit šim kalnam: pārcelties no šejienes uz turieni,- un tas pārcelsies, un nekas jums nebūs neiespējams. (Mateja evaņģēlijs 17:20)

Jēzus turpina:

Bet šī suga neiziet citādi kā vien ar lūgšanas un gavēšanas palīdzību. (Mateja evaņģēlijs 17:21)

Draugi ,šeit runa nav tikai par vienkāršu lūgšanu un gavēšanu, bet par kompleksām personīgām attiecībām ar Dievu, un pareizu domāšanu. Lūk, par ko ir runa, tieši tas pietrūka mācekļiem. Jo mācekļi tur, kalnā, vienkārši gulēja, tas bija viņu stilā, un viņi vēl nebija iemācījušies, cik svarīgas ir personīgas attiecības ar Dievu. Kamēr nebija iemācījušies, tādēļ nespēja tikt galā ar konkrētām lietām un problēmām. Arī Jēzus apsauca jūrā vētru Lūkas evaņģēlijā un teica līdzīgus vārdus: “Kur ir jūsu ticība?” Un jūsu ticība ir zināt, ka tu vari! Ka tu Jēzū Kristū esi jauns radījums, tev nekas nav neiespējams – tu vari! Tu garīgajā pasaulē vari izmanīt lietas, tāpat arī fiziskajā, bet tas ir saistīts ar domāšanu – domā radoši, esi radošs. Es nevaru sagatavot sprediķi tā, lai bērnudārza līmenī to pateiktu. Tev ir kaut kā jāsajūt, jāizjūt tas gars.

Es publicēju internetā dažādus postus, piemēram, vakar pastaigājos pa Rīgu, svaigu gaisu paelpoju. Trikolors pie Krievijas vēstniecības, nevienā vēstniecībā neplīvo tik skaisti karogs kā Krievijas. Nofotografēju karogu un filozofiski uzrakstīju: “Ukrainas neatkarības ielas galā lepni plīvo Krievijas trikolors, un to apsargā Latvijas policija.” Pierakstīju klāt, ka tas nav viedoklis, bet realitātē es tur redzu, filozofiski interesanti. Trīs karogi: Ukraina, Krievija, Latvija, viss vienā, ļoti interesanti. Bet cilvēki nesaprot un nedomā, to es redzēju pēc dažiem komentāriem. Tu vari ēst, vari neēst, tu būsi slikts. Viņi neredz būtību. Paldies Dievam, ka ir arī tādi, kas saprot. Es gribu, lai tu esi tas, kas domā, izprot. “Ak tu, neticīgā cilts, cik ilgi es vēl būšu pie jums.” Es vēlos, lai jūs paši domājat, paši lūdzat, jūs varat.

Man tev ir jautājums – kas būtu Jēzus bez komandas? Es tev pateikšu – nekas. Ja nav komandas, nav Kristus. Tu zini, kāpēc Jēzus atnāca virs zemes? Viņš dzina velnus ārā, mācīja, bet būtību tam tu redzi? It visā Viņš veido komandu, Jēzus ir stiprs tikai komandā. Jums ir liels, stiprs Dievs, Viņš ir, bet, ja Viņš nav komandā, šeit, virs zemes, viss ir ierobežots. Lūk, tāpēc Jēzus atnāca, ne tikai nomirt pie krusta. Iedomājies nomirt klusībā, slepenībā, lai labā roka nezina, ko kreisā dara. Ne tāpēc Viņš atnāca, bet tāpēc, lai mācību, ko Viņš atstāja un Kristus upura jēgu, lai mācekļi to nestu tālāk. Lai celtu draudzi, kas ir patiesības balsts un pamats, Viņš ir galva un mēs esam Viņa miesa.

Skaties, kad viņi nokāpj no kalna, un Jēzus dziedina šo epileptiķieti, mācekļi jautāja, kāpēc mēs nevarējām izdzīt, un Jēzus saka šādus vārdus:

“Ievērojiet labi šos vārdus, Cilvēka Dēlam jātop nodotam cilvēku rokās.” Bet viņi nesaprata šos vārdus, tie viņiem bija apslēpti, un viņiem tos nebija saprast, un viņi baidījās Viņu jautāt par šo vārdu nozīmi. (Lūkas evaņģēlijs 9:44-45)

Viņi nesaprata ne to, ka Jēzus mācīja Dievu lūgt, domāt, nesaprata komandas nozīmi, Kristus upura nozīmi, kas nāca, lai mirtu un augšāmceltos un sagādātu jaunu sirdi, jaunu dzīvi, lai neviens, kas tic, nepazustu, bet iegūtu mūžīgo dzīvību.

Un, pieaicinājis Savus divpadsmit mācekļus, viņš tiem deva varu pār nešķīstiem gariem tos izdzīt un dziedināt visas sērgas un slimības. (Mateja evaņģēlijs 10:1)

Ko tu redzi šajā rakstvietā? Tam visam ir turpinājums.

Tiem sacīdams: "Neņemiet neko līdzi ceļā, ne zizli, ne ceļasomu, ne maizi, ne naudu, ne arī divus svārkus! Un, kur kādā mājā jūs ieejat, tur palieciet un no turienes ejiet tālāk.” (Lūkas evaņģēlijs 9:3-4)

Ko Jēzus dara, kā tu domā? Vai Viņa mērķis ir tagad visus dziedināt caur šiem mācekļiem? Viņš māca mācekļiem to pašu, ko Jēzus darīja, Viņš māca komandu. Visos evaņģēlijos, kur tu lasi, redzēsi – Jēzus visur veido komandu, tas bija pats svarīgākais, jo bez komandas Viņš nav nekas. Jā, Viņš ir kā Dievs, bet neviens par Viņu neko nezinās. Jēzum bija vajadzīga komanda, lai pienestu un demonstrētu mīlestību, tikai komandā ir spēks. Jēzus bija superkomandas veidotājs, Viņš ir mūsu paraugs. Dieva vadība caur divpadsmit.

Un Viņš nāca Kapernaumā, un, mājās būdams, Viņš tiem jautāja: "Par ko jūs runājāt ceļā?" Bet tie cieta klusu; jo tie savā starpā bija sarunājušies ceļā, kurš esot lielāks. Un Viņš apsēdies atsauca tos divpadsmit un tiem saka: "Ja kas grib būt pirmais, tas lai ir no visiem pēdējais un visu kalps." (Marka evaņģēlijs 9:33-35)

Padomā, kāpēc Viņš tā jautāja. Jo Jēzus zināja, ka viņi sacentās, kurš no viņiem ir viskrutākais, visvairāk izdzinis velnus, kurš gudrākais un kurš tuvāk sēž Jēzum pie galda. Tur vispār bija divi kadri, Jānis un Jēkabs ar mammu bija sarunājuši manipulēt. Viņi nāk pie Jēzus: apsoli mums, visu, ko mēs prasīsim, Tu dosi. Pa priekšu pasakiet, ko jūs gribat, un tad Es pateikšu. Prasa: mēs gribam, ka Tu nāc savā valstībā, mani dēli viens pa labai rokai, viens pa kreisai rokai lai sēž. Jēzus atbildēja, ka tas būs tam, kam ir nolemts, tas ir no Tēva, Viņš to nevar tā dot. Lai jūsu starpā tā nebūtu, lai cits citam ir kalps, kas grib būt pirmais, lai ir pēdējais, kas grib būt pirmais, lai otram ir kalps. Tas, ko tu šobrīd lasi, tas ir unikāli, paskaties uz šo rakstvietu plašāk –Jēzus veido komandu, kura nevar pastāvēt, ja cits par citu ir lielāks, tādā komanda izšķīdīs. Tu saproti? Ja tu vēlies kalpot bomžiem, vispirms sakop viņu, nomazgā un tad ved uz draudzi. Jā, tā būs mīlestība pret cilvēkiem. Visi ir jāmīl vienādi, bet situācijas ir dažādas, bet citu tiesību dēļ nevar pārkāpt citiem tiesības.

Savas dvēseles šķīstījuši, klausot patiesībai uz neliekuļotu brāļu mīlestību, mīliet cits citu no visas sirds pastāvīgi. (1. Pētera vēstule 1:22)

Padomā realitātē, nevis, ko Pēteris raksta, bet kāpēc viņš tā raksta. Vispār sāc domāt, nevis, kas tas ir, bet kāpēc tā ir. Kāpēc Jēzus to saka? Tad tu izpratīsi jēgu un motīvu. Kāpēc Pēteris māca savu draudzi mīlēt citam citu? Nav runa vispār par cilvēkiem ārpus draudzes vai bomžiem. Par brāļiem – mīliet cits citu, kāpēc? Pēteris māca komandas principus, tikai tā var pastāvēt draudze, kas arī ir komanda. Kad cilvēku starpā ir piedošana un mīlestība, kad draudzē ir sistēma, kārtība, veselīga mācība, lūk, par ko rūpējās visas Jaunās Derības vēstules, faktiski, visās nodaļās ir maldu mācību apkarošana, tikai tā var komandu izveidot. Zem viena mērķa apakšā pat tad, ja ir vairākas draudzes. Lasi Bībeli – fundamentāli ir komanda, draudze, personīgas attiecības ar Dievu un Kristus upuris pats par sevi fundamentāli.

Jēzus stāsta par pēdējo tiesas dienu Mateja evaņģēlija 25. nodaļā.

Bet, kad Cilvēka Dēls nāks Savā godībā un visi eņģeļi līdz ar viņu, tad viņš sēdēs uz Sava godības krēsla. Un visas tautas tiks sapulcētas Viņa priekšā; un Viņš tās šķirs, kā gans šķir avis no āžiem, un liks avis pa Savu labo, bet āžus pa kreiso roku. Tad ķēniņš sacīs tiem, kas pa labo roku: nāciet šurp, jūs Mana Tēva svētītie, iemantojiet Valstību, kas jums ir sataisīta no pasaules iesākuma. Jo Es biju izsalcis un jūs esat Mani paēdinājuši; Es biju izslāpis un jūs esat Mani dzirdinājuši; Es biju svešinieks un jūs esat mani uzņēmuši. Es biju pliks un jūs esat Mani apģērbuši; Es biju slims un jūs esat Mani apmeklējuši; Es biju cietumā un jūs esat nākuši pie Manis. Tad taisnie atbildēs Viņam un sacīs: Kungs, kad mēs esam Tevi redzējuši izsalkušu un Tevi paēdinājuši? Vai izslāpušu un Tevi dzirdinājuši? Kad mēs esam Tevi redzējuši kā svešinieku un Tevi uzņēmuši? Vai pliku un Tevi apģērbuši? Kad mēs esam Tevi redzējuši slimu vai cietumā un nākuši pie Tevis? Tad Ķēniņš tiem atbildēs un sacīs: patiesi Es jums saku: ko jūs esat darījuši vienam no šiem Maniem vismazākajiem brāļiem, to jūs esat Man darījuši. (Mateja evaņģēlijs 25:31-40)

Redziet, ir kristieši, kas kalpo cietumos, slimnīcās, tas nav nepareizi, bet runa nav par to, bet gan par draudzi un mīlestību vienam pret otru. Te ir runa tikai par to – Jēzus gatavo komandu, Viņš māca par pareizām attiecībām vienam pret otru. Pretīm nākošais, ko tu nepazīsti, nav tavs brālis, bet draudzē. Tavas mājas ir draudzē, tu esi drošībā, draudzē tevi neviens nepametīs. Ir arī zupas virtuve, kas nav slikti, piemēram, lietot kā evaņģelizācijas nolūkos, daudz ko var darīt, bet šī rakstvieta nav par labdarību. Jēzus mūs nemāca pabarot izsalkušos pasaulē, bet parūpēties par cilvēkiem draudzē, tas ir pirmkārt, nevis izdalīt mantu. Mūsu uzdevums ir kā komandai funkcionēt, lai katrs viens būtu veiksmīgs, izglītots, stiprs komandā. Lūk, par ko ir runa – par mūžīgo dzīvību.

"Un tie ieies mūžīgā sodībā, bet taisnie mūžīgā dzīvībā." (Mateja evaņģēlijs 25:46)

Tas ir tik ļoti nopietni. Kuri tad? Tie kas neapzinājās, nesaprata draudzes nozīmi, Jēzus atnākšanu, pašu jēgu un būtību. Kas ir darījusi otršķirīgas lietas un ir aizmirsuši par pašu svarīgāko – mīlestību pret Dievu un savu tuvāko. Personīgas attiecības ar Dievu, domāšana, lūgšanas, par ko mācekļi bija aizmirsuši, tāpat arī komanda, bet viņi to arī iemācījās. Par to var spriest pēc vēstulēm, apustuļu vēstules māca, kā celt komandu, viss ir tikai tāpēc, kā celt draudzi. Pareizais nosaukums mūsu draudzei būtu “Kristus Pasaulei”, bet apakšvirsraksts “Vieta, kur mainās dzīves”, un trešais ir “Dieva Lauvas”. “Dieva lauvas” jau kruti, tas visu izsaka – tas nozīmē būt stipriem un būt komandā.

Ja tu nebūtu draudzē, es nebūtu, nezinu, kāds būtu mūsu liktenis. Tu dzīvo Dieva azotē, “Hernhūtē”, zem Dieva hūtes. Mēs varam, bet pamatā ir komanda un personīgās attiecības ar Dievu, Kristus upuris. Bet tas viss, ko jums šodien stāstu, ir no sirds, un, lasot Dieva vārdu, aizvien pārliecinos, ka it visā tiek veidota komanda, un PAD, domāšana ir pamatā. Esam radoši, stipri, mācāmies, sapņojam, izglītojamies, esam veiksmīgi it visā, lai nestu Dieva svētību Latvijai. Dievs, svētī Latviju! Spridzini uguņus! Viss būs labi, viss būs ļoti labi!

Tas Kungs lai tevi svētī, un lai tevi pasargā! Tas Kungs lai apgaismo savu vaigu pār tevi, un lai ir tev žēlīgs! Tas Kungs, lai paceļ Savu vaigu pār tevi un dod tev mieru. Āmen!

Mācītāja Mārča Jencīša sprediķi “Tu vari!” pierakstīja un rediģēja draudzes “Kristus Pasaulei” redakcija

Svētība un kā būt svētītam.

Publicēja 2023. gada 24. janv. 02:10Elīna Ziediņa   [ atjaunināts 2023. gada 24. janv. 02:11 ]

Pagājušā dievkalpojuma tēma bija “Žēlastība”. Šī ir ļoti līdzīga tēma, tikai “Svētība”. Ko nozīmē būt svētītam un kā iegūt svētību? Pēc skaidrojošās vārdnīcas tezaurs.lv, svētība ir Dieva, un te ir vēl klāt piebilde, labvēlīga dievu ietekme. Žēlastība no Dieva. Ja pagājušajā dievkalpojumā bija par žēlastību, tad žēlastība un svētība es neteiktu, ka ir sinonīmi, bet ļoti tuvu tam. Tātad Dieva labvēlīga ietekme, žēlastība no Dieva vai saņemtā labvēlība, laime, aizsardzība, kā arī veiksme, labklājība, pārticība, kas ir iegūta ar Dieva vai dievu gādību. Šajā draudzē mēs nerunājam par dieviem. Protams, šis ir tāds pasaulīgs skaidrojums, tāpēc arī ir, ka ir cilvēki, kas tic dieviem. Mēs ticam vienam Dievam, kas radījis debesis un zemi. Un vēl pēc vārdnīcas svētība ir tas, kas ir ļoti noderīgs, arī labvēlīgs kādam. Kaut kas labs un noderīgs kādam. Es esmu sapratis un arī, ne tikai ar galvu saprotu, bet arī ir izjūtu, ka Dieva svētība ir reāla substance. Tieši tāpat kā cilvēka doma. Doma tavā galvā un tavās smadzenēs ir kā fabrika, kas ražo domas. Domas, kuras izteiktas ar vārdiem vai taviem darbiem, izplatās. Un ne tikai izteiktas ar vārdiem, bet doma, kas radusies tavā prātā, pati par sevi ir enerģija. Un mēs visi zinām, ka pastāv enerģijas nezūdamības likums. Tava doma ir enerģija, ko tu esi izdomājis. Reizēm, tas notiek vienkārši tādā frīstailā, ka tu savas domas nekontrolē un galvā noteikti ir kaut kāda putra, bet arī tā ir enerģija. Šajā gadījumā negatīva enerģija. Ja mēs nekontrolējam savas domas, tas rada negatīvu auru. Tas vārds “aura”, viņš jau nav pats no sevis cēlies. Arī citās reliģijās, arī ezotēriķi un vispār cilvēki apzinās, ka cilvēkam piemīt enerģija, gars, dvēsele, ka mēs neesam tikai miesa vien. Ateisti un darvinisti, kas neatzīst garīgo cilvēka būtību, kas dzīvo mūžīgi, jebkurā gadījumā viņam nākas atzīt, ka mums piemīt enerģija. Arī domāšana, pati doma ir enerģijas veids, kurš nekur nezūd, tā ir izplatījumā. Tu izdomāji domu un tā ir. Tu viņu esi izdomājis un tā ir gandrīz kā matērija, kuru mēs tikai vēl pagaidām neredzam materializētu, bet viņa ir. Pati svētība, es domāju, arī ir enerģijas veids, tā ir reāla lieta, kas piemīt vai arī nepiemīt cilvēkam. Vai nu viņa ir cilvēkam, vai nu viņas nav. Dievs ir tā izdarījis, ka attiecīgi cilvēkiem, kuri Viņu pielūdz, kuri Viņu slavē, Viņš piešķir svētību, un tā ir reāla. Dievs liek visam izdoties. Viņš svētī ar veselību, Viņš svētī ar labklājību, Viņš svētī ar izdošanos. Tieši to arī Bībelē nozīmē vārds “svētība” – panākumus, izdošanos. Tā ir Dieva labvēlība un Dieva klātbūtne tavā dzīvē.

[..] Tava labā roka ir svētības pilna. (Psalms 48:11)

Dieva roka, Tava labā roka ir svētības pilna. Dievam priekš tevis ir neierobežotas svētības, kuras Viņš grib burtiski izliet pār tevi.

Jeremijas grāmatā, 29. nodaļā, ir teikts:

Jo Es zinu, kādas Man domas par jums, saka Tas Kungs, miera un glābšanas domas un ne ļaunuma un ciešanu domas [..]. (Jeremijas grāmata 29:11)

Es runāju par domām, tā ir reāla substance, reāla enerģija, un tās ir Dieva domas, kuras Viņš domā par tevi. Viņš saka: “Man ir domas par tevi.” Ko cilvēki par sevi domā? Kad viņam neveicas, viņš pie sevis domā: “Dievs mani nemīl un vispār neviens mani nemīl.” Tad kad viņam veicas, viņš saka: “O, Dievs mani ir svētījis.” Ļoti lielā mērā viss ir atkarīgs no mums pašiem. Bet Dievam ir domas, ne tas, kā mēs paši domājam, bet ko Dievs domā, un mums būtu svarīgi saprast un pieņemt Viņa domas priekš sevis, nevis citu cilvēku domas, vai kaut kas, kas nāk no tavām emocijām, vai no kādas negatīvas pieredzes. “Es zinu, kādas Man ir domas par jums,” saka Tas Kungs: “Miera un glābšanas domas, un ne ļaunuma un ciešanu domas, ka es jums beigās došu to, ko jūs cerat.” Dievam ir neierobežotas svētības, kuras Viņš grib burtiski izliet pār tevi. Šīs svētības ir saistītas ar to, kā Viņš domā par tevi. Vai mēs spējam pielāgoties Viņa domām, vai mēs spējam pieņemt viņa domas? Šodien, šajā brīdī es sludinu. Un ko tad es sludinu? Es saku to, ko es domāju. Ja tu gribi būt cilvēku priekšā tāds, kāds tu esi, tev var nākties maksāt cenu. Bet es priekš sevis esmu pieņēmis, ka es labāk gribu būt tas, kas es esmu, nevis liekuļot. Un galarezultātā, tas ir labāk. Dievam ir domas, un es pieņemu Viņa domas. Un šajā brīdī, kad es sludinu, es sludinu to, ko es domāju, saskaņā ar Dieva gribu, gan savu pieredzi, gan Dieva vārdu. Es sludinu domas. Ja tu spēj tās pieņemt, tad tu spēj arī pieņemt Dieva svētību, jo Dieva svētība, ir jāpieņem. Tev ir jāsaprot, ka Dievam par tevi ir pozitīvas domas. Domā, ka Dievs par tevi domā pozitīvi. Viņš par mani domā pozitīvi, tāpēc nevajag sasaistīt dažādas neveiksmes, neizdošanās ar negatīvismu vai ar Dieva nesvētību, ar to, ka Dievs nevēlas tevi svētīt. Dievs vēlas tevi svētīt, tādas ir Viņa domas. Jesajas grāmatā, 54. nodaļā, ir teikts:

"Nevienam ierocim, kas vērsts pret tevi, neizdosies tevi pieveikt, un ikvienu mēli, kas uzstāsies tiesā pret tevi, tu noraidīsi kā netaisnu liecību. Tas ir Tā Kunga kalpu mantojums un Mana svētība, kas tos pavadīs," saka Tas Kungs. (Jesajas grāmata 54:17)

Tā ir svētība, kas pavadīs tos, kas kalpo Viņam, tos, kas domā tā kā Viņš, kas ir pieņēmuši Viņa domu. “Svētība tevi pavadīs.” Arī domām, kas ir izteiktas vārdos, piemīt spēks jeb enerģija. Es ticu, kad es svētīju cilvēkus, kad es saku kaut ko pozitīvu cilvēkiem, tam ir spēks. Tāpēc, pēc sprediķa, beigās es jūs svētīšu, un es ticu, ka šī svētība darbosies.

Svētība, kas tevi pavadīs: nevienam ierocim, kas vērsts pret tevi, nevienai mēlei, kas ir netaisna, un uzstājas pret tevi, vai tā būtu tiesa vai kas cits, nevienam ienaidniekam neizdosies tevi pieveikt. Visu procesu darbošanās ticīgā labā, tā ir svētība. Lai kas negatīvs tavā dzīvē nenotiktu, tas viss darbosies tavā labā. Ja tu skatīsies pozitīvi, ja tu skatīsies un mācīsies no tiem principiem, ko Dievs ir atstājis, un tu mācīsies no tiem cilvēkiem, kas to prot iemācīt, kas to ir piedzīvojuši, no kuriem tu vari ņemt piemēru, tad visi procesi darbojas tavā labā, ja tev ir Dieva svētība. Tevi nevar nolādēt. Mēs te, kristieši, reizēm ņemamies ar lāstiem un dzenam ārā velnus un tā tālāk. Nav jau slikti, visam ir sava vieta, bet ir jāzina robeža. Ir jāsaprot, ka ticīgu cilvēku nevar nolādēt. “Vai, man tur uzlika ļauno aci!” Es vēl nesen savā pēdējā parlamentārajā runā pateicu rakstu vietu no Ījaba grāmatas:

Šausmas, kuras es bijos, ir mani aizsniegušas [..]. (Ījaba grāmata 3:25)

Saeimas runā es iepinu iekšā rakstvietu, jo viņi atstāj visus šos pandēmijas laika likumus un tie joprojām nav atcelti. Neviens pandēmijas laika likums, kurš tika pieņemts, nav atcelts. Kāpēc viņi neatceļ? Nu laikam viņi gatavojies mūžīgai karantīnai. Viņi gatavojas nāvei, kas ir paslēpta ledājos, jo zinātnieki saka, ka ledājos ir apslēpta nāve, ka nākamā pandēmija var nākt no ledājiem, jo ir globālā sasilšana un viss kūst vaļā un visādu mamutu, dinozauru baciļi nāks ārā, un nāve ir paslēpta tur, un tāpēc gatavosimies apokalipsei. Bet es teicu, ka tās šausmas, no kā tu esi bijies, tās tevi aizsniegs. Labāk, lai medijos parādās pozitīvas ziņas, tad varbūt sāksim dzīvot normāli un atstāsim tās šausmas vēlākam laikam. Saproti, ka ticīgu cilvēku nevar nolādēt. Tikai ja tu pats tici tam, ka kristieti var nolādēt, ja tu tici, ka visas ļaunās acis, ļaunie vārdi, var kaut ko tev ļaunu nodarīt, tad tas arī tev notiks. Tad arī rodas tie mīti: “Jā, vot mani nolādēja, man tur kaut kādi vudū sadūra adatiņas manā lellē. Es esmu tur publiska persona, par mani tur buras.” Nu skaidrs, ka buras. Bet draugs, tas ir kā bumerangs, nevajag par mani burties. Tas kā bumerangs nāks atpakaļ uz tevi. Ticīgu cilvēku nevar nolādēt. Ja tu esi Viņa svētīts, tu esi svētīts. Lai ko cilvēki darītu, lai kādu ieroci vērstu pret tevi, tas izrādīsies neveiksmīgs. Galu galā, es pēc savas pieredzes redzu, ka bieži vien trāpa pašam.

Bet Tas Kungs, tavs Dievs, negribēja uzklausīt Bileāmu [..]. (5. Mozus grāmata 23:6)

Ienaidnieks nopirka pravieti, uzpirka, lai viņš nolād Izraēlu. Samaksāja lielu naudu un teica: “Nāc, nolādi Izraēlu!” Cilvēki ticēja, ka lāstam ir spēks. Un patiešām, lāstam ir spēks attiecīgos apstākļos.

[..] Tas Kungs, tavs Dievs, pārvērta tev lāstu par svētību, tādēļ ka Tas Kungs, tavs Dievs, tevi mīlēja. (5. Mozus grāmata 23:6)

Tajā brīdī, kad Bileāms gribēja izteikt lāsta vārdus, viņam mēle samežģījās un kaut kas notika galvā, jo ar Izraēlu bija Dieva svētība. Kaut kas notika, un viņš tā vietā, lai nolādētu, izteica svētības vārdus. Viņš pārvērta lāstu par svētību. Lai kas tavā dzīvē nenotiktu, lai kas nebūtu bijis tavā pagātnē, to visu viņš vērš par svētību.

Es vakar kaut ko tur pierakstīju un ņēmos savā galvā un vairākas reizes es piefiksēju, ka es sev saku: “Ai, es esmu malacītis, es esmu malacis, nu tu esi malacītis.” Iedomājies? Es pats par sevi kaut kā tā nejauši tā saku: “Nu malacis.” Vienkārši tu pats esi kaut ko tādu labu uzrakstījis un tad pats ar sevi sarunājies: “O, tu labi esi uzrakstījis, nu tu malacītis, vot malacītis.” Es domāju, ka tā ir pareiza domāšana. Tu domā: “Es esmu neveiksminieks, man tur neizdodas,” nē, tieši otrādi. Tu neesi neveiksminieks, tu neesi lūzeris, tu esi veiksminieks, jo ar tevi ir Tā Kunga svētība. Un mēs mācāmies un vēl mācīsimies, kā tad likt šai Dieva svētībai savā dzīvē darboties. Mēs jau automātā ticam, ka esam svētīti, un tomēr ir kaut kādi principi, kas ir Viņa principi. Kā jau es teicu, šausmas, no kurām tu bijies, tevi aizsniedz. Ja tu zini, ka tu esi Dieva svētīts, tev nevajadzētu ielaist savā sirdī un domāšanā pārmērīgi dažādas negatīvas domas par to, ka kaut kas ar tevi var atgadīties. Ar tevi nekas nevar atgadīties. Nekas ar tevi nevar atgadīties, jo tev ir Tā Kunga svētība, tādēļ ka Tas Kungs, Tavs Dievs tevi mīlēja.

Es tevi svētīdams svētīšu un vairodams vairošu tavus pēcnācējus kā debesu zvaigznes, kā smiltis jūras malā. (1. Mozus grāmata 22:17)

Tie ir vārdi, ko Debesu Tēvs izteica Ābrahāmam. Tie ir vārdi, kas veltīti Ābrahāmam: “Es tevi svētīdams svētīšu un vairodams un vairošu.” Šo svētību mantoja viņa dēls Īzāks un šo svētību mantoja viņa dēls Jēkabs. Šo svētību mantoja visi tie, kas sekoja pēc viņa, arī Dāvids, Kristus un arī mēs, kas ticam Viņam, jo Ābrahāms ir mūsu ticības tēvs.

Redzi, 1. Mozus grāmatas 26. nodaļā tā Ābrahāma svētība, ko Īzāks nodeva, un arī pats Īzāks Dieva svētību pieņēma no sava tēva. Un ir rakstīts, ka Īzāks sēja tajā zemē un saņēma simtkārtīgu ražu.

Un Īzāks sēja tanī zemē un saņēma simtkārtīgu ražu [..]. (1. Mozus grāmata 26:12)

To mēs zinām, kad bieži par finansēm runājam, tad mēs pieminam arī, ka Īzāks sēja tajā zemē un saņēma simtkārtīgu ražu. Viņš bija bagāts vīrs, bagāts ar sudrabu, zeltu un lopiem. Bet te ir papildinājums:

Un Īzāks sēja tanī zemē un saņēma simtkārtīgu ražu, jo Tas Kungs viņu bija svētījis. (1. Mozus grāmata 26:12)

Simtkārtīgu ražu viņš saņēma tāpēc, ka Tas Kungs bija viņu svētījis. Kā tas attiecas uz mums? Mēs varam teikt, ka tā ir Vecā Derība, un kā tas attiecas uz mums?

Kristus ir mūs atpircis no bauslības lāsta, mūsu labā kļūdams par lāstu, jo ir rakstīts: nolādēts ir ikkatrs, kas karājas pie koka. (Galatiešiem vēstule 3:13)

Šajā gadījumā – pie krusta, lai Ābrahāma svētība nāktu pār pagāniem Kristu Jēzū.

Lai Ābrahāma svētība nāktu pār pagāniem Kristū Jēzū. (Galatiešiem vēstule 3:14)

Kāpēc Kristus nomira pie krusta? Lai visi tie lāsti, pelnīti un nepelnīti, kas uz tevi sūtīti, vai tevis paša nopelnīti, vai tavu vecāku nopelnīti, lai šie lāsti paliktu pie krusta. Tādēļ jau Kristus ir atnācis, lai iznīcinātu velna darbus. Lai salauztu lāstu, man nav obligāti jānodarbojas ar eksorcismu, lai salauztu lāstu, pietiek atzīt, ka Kristus manā labā ir kļuvis par lāstu. Visi tie lāsti, kas ir raidīti pret mani, ir pie krusta. Ir svarīgi ieraudzīt, saprast, ka Viņš ir uzņēmies mūsu grēkus, slimības,  nabadzību un lāstus, lai mēs būtu svētīti. Viņš mūs ir atpircis. Tātad Ābrahāma svētība ir katram Dieva bērnam. Tu sēsi tajā zemē, kuru tu izvēlēsies, un saņemsi simtkārtīgu ražu. Tev būs simtkārtīga raža, jo tu esi Tēva svētīts un Viņam ir labklājības pilnas domas par tevi, Viņam ir svētības pilnas domas par tevi. Un ikvienu ieroci, kas ir netaisni vērsts pret tevi, Viņš noraidīs kā netaisnu.

Mēs tikko runājām par to, kas ir svētība, ka tāda ir. Bet ir kādi principi, jo sprediķis saucas “Svētība un kā būt svētītam”. Ko tad man darīt un kā lietot, kas tad vēl ir Bībelē teikts par svētību, lai mēs to varētu lietot un patiešām pilnā mērā izmantot visu to gudrību un visu to, ko Dievs grib mums sniegt.

Ja Tas Kungs namu neuzceļ, tad darbojas velti, kas gar to strādā. (Psalms 127:1)

Ir velti, ka jūs agri ceļaties un vēlu paliekat nomodā, ēdat savu maizi ar rūpēm.

Ir velti, ka jūs agri ceļaties un vēlu paliekat nomodā un ēdat savu maizi ar rūpēm; saviem mīļajiem Viņš to bagāti dod miegā. (Psalms 127:2)

Forši? Tātad jāstrādā nav, tu guli un Viņš tevi svētī. Ja tu esi Tā Kunga svētīts, tu vienkārši guli un Viņš tevi svētī. Ja Tas Kungs namu neuzceļ, darbojas velti, kas gar to strādā. Tātad, ja tu strādā un ja tev nav Dieva svētības, tu neesi svētīts, svētības vārdi pret tevi nav izteikti, tu strādā un tu zini, ka tev nav Dieva svētības, tur darbojies velti. Vai tā ir? Saviem mīļajiem Viņš to bagātīgi dod miegā, vai tā ir?

Tā Kunga svētība dara cilvēku bagātu bez sevišķām viņa paša pūlēm. (Salamana pamācības 10:22)

Diemžēl tā nav, jo te ir tāds vārds: “Bez sevišķām viņa paša pūlēm.” Vārds “pūles” nav atcelts, bet bez sevišķām viņa paša pūlēm. Kur mēs citējam apsolījuma vārdus un apliecinām Dieva vārdu, kā šo, piemēram: “Ja Tas Kungs namu neuzceļ, tad darbojas velti, kas gar to strādā. Saviem mīļajiem Viņš dod bagātīgi miegā.” Kā izprast vārdus, ka Tas Kungs mani ir svētījis, un kamēr es guļu, Viņš mani svētī, Viņš dod miegā? Šeit ir jāsaprot to, ka ne jau tikai tajā brīdī, kad tu guli, bet te ir teikts par to, ka bez sevišķām paša pūlēm. Arī par Dieva namu šī rakstvieta ir jāsaprot sekojoši, skaties: Dievs pats namu neuzceļ.

Mums, kristiešiem, patīk teikt: “Dievs uzcel namu, Dievs svētī, Dievs dod, Dievs dari tā.” Bet kā izpaužas Dieva svētība? Nevis, ka Dievs pats namu ceļ, Viņš neceļ pats tavu namu, bet, ka mēs ceļam, saskaņā ar Viņa gribu. Kad tu cel namu saskaņā ar Viņa gribu, ar Viņa prātu. Viņa prāts nenozīmē zīlēt, no kuras puses vējš pūš, zīlēt, kurā vietā savu māju celt, kas arī ir svarīgi. Bet tur tev nav jāgaida balss no debesīm, bet jāveic normāli aprēķini. Un arī tad, intuīcija, protams, var palīdzēt, bet tās nav tās lietas, kur tā ir Dieva griba: celt ziemeļos, austrumos vai dienvidos, vai Daugavpilī, Rīgā vai kur citur. Tur tu pats izlem, kur tev pareizāk un labāk ir kaut ko darīt, kaut ko iesākt un strādāt, kurā kolektīvā, kādā skolā mācīties, tev tur nav jāzina Dieva griba, balss no debesīm. Bet šeit runājam par to, ka tad, kad tu cel kaut ko, vienalga kur, kurā debess pusē un ko tu dari, un kādā profesijā, vai kādā kalpošanā tu esi iegājis, arī bērnu audzināšanā un citās lietās. Te nerunājam par to, ka Viņš cels, bet tu pats to darīsi. Kur tu celsi, arī tas nav tik svarīgi, bet svarīgi, ka tu to dari attiecībā pret Dieva vārdu, tajā kontekstā, ka tu neizej ārā no Dieva vārda un morāles robežām. Ka tu dari to saskaņā ar baušļiem, saskaņā ar Viņa prātu, nozīmē darīt to saskaņā ar mīlestību pret Dievu un mīlestību pret tuvāko. Un, ņemot vērā Viņa principus, kas nebūt ne tuvu nav tikai tuvākmīlestība, ir daudz vairāk dažādu principu, ko pats Dievs ir iedibinājis un kas darbojas. Tāpēc, ka tu dari to saskaņā ar Viņa prātu un apzinoties, ka tev ir Viņa svētība, viss būs labi. Tev ir jāapzinās un jādomā pozitīvi: “Man ir viņa svētība, un, lai kur es celšu savu namu, lai ko es darīšu, es būšu svētīts.” Un tu centies darīt pēc Viņa prāta. Nevis pēc Viņa prāta, kurā vietā, kur ko darīt, bet pēc Viņa prāta tajā vietā, kur tu izvēlējies darīt.

Piemēram, ka tev ir izvēle. Tu meklē darbu. Es tev došu vienkāršu piemēru. Tev ir izvēle strādāt veikalā “Latvijas balzams” vai piena veikalā, bet lielāku algu sola “Latvijas balzams”. Piena produktu veikalā aldziņa mazāka, ko tu izvēlies? Redziet, pēc Dieva gribas tu izvēlies strādāt ziemeļos vai dienvidos? Ne pēc šādiem kritērijiem tu izvēlies, bet cik tas ir ētiski un pareizi. Vai tu vēlies tirgot cilvēkiem alkoholu, vai tu vēlies katru dienu ar pudelēm spēlēties, vai labāk ar piena produktiem, piena bullītis būt?

Ja Tas Kungs namu neuzceļ, tad darbojas velti, kas gar to strādā – nozīmē nevis gaidīt, kad Tas Kungs cels, bet pašam celt un darīt to saskaņā ar Dieva gribu, jo saviem mīļajiem Viņš svētību bagātīgi dod miegā, bez sevišķām viņa paša pūlēm. Tas nenozīmē, ka nav pūļu, bet kā Jēzus saka, ka Mana nasta ir viegla un jūgs ir patīkams. Vārdi “nasta un jūgs” tur nav atcelti. Tur ir gan nasta, gan jūgs, tas nozīmē gan grūtības, gan darbu arī smagu darbu, bet Jēzus saka, ka tas ir viegli. Tad, kad tu ej Dieva gribā, tev ir Dieva svētība un tev patīk tas, ko tu dari, tu esi svētīts un tu neesi pārstrādājies, tu esi normāls. Lūk, Tā Kunga svētība.

Tālākie principi. Grēki var būt par iemeslu, kāpēc cilvēks nesaņem gaidītās svētības. Grēks nozīmē celt namu pretēji Dieva principiem vai bez Viņa principiem: kā tu cel savu namu, kā tu dari savas lietas, kā tu dzīvo, kā tu rīkojies dažādās situācijās.

Jūsu noziegumi to aizkavēja, un jūsu grēki laupīja jums svētību. (Jeremijas grāmata 5:25)

Jūsu grēki laupīja jums svētību. Grēks tulkojumā nozīmē – netrāpīt mērķī. Tev tagad šajā gadījumā nav jāatceras visi savi smagie grēki, bet ir jāsaprot, ka tad, kad tu netrāpi mērķī, kad tu necel savu namu saskaņā ar Viņa gribu, un tas ir grēks, tad arī pilnā mērā tu nevari izmantot konkrētā sfērā to, ko Dievs grib tev dot. Tu esi svētīts un tev ir jāpūlas, jāstrādā tajā, ko Dievs tev ir piešķīris. Visas vietas, kur jūs savu kāju pēdas liksiet, jums piederēs. Tu savu kāju pēdu liec konkrētā vietā un tev tas pieder. Tu uzvari, tu to iekaro. Ja tu šauj garām Dieva vārdam, tu nelieto Viņa principus, attiecīgi, tu neizmanto to, ko Viņš grib tev piešķirt – svētību.

Svētīgs tas vīrs, kas pastāv kārdināšanā, jo, norūdījumu sasniedzis, tas saņems dzīvības vainagu, ko Viņš ir apsolījis tiem, kas Viņu mīl. (Jēkaba vēstule 1:12)

Svētīgs tas vīrs, kas pastāv kārdināšanā – nozīmē, ka svētīgs ir tas, kurš grib rīkoties citādi, kā māca Dieva vārds, viņš tomēr savācas, viņš lūdz par to, savācas un izvēlas pareizo ceļu, jo, norūdījumu sasniedzis, tas saņems dzīvības vainagu, ko Viņš ir apsolījis tiem, kas Viņu mīl. Svētīts ir tas cilvēks, kas lieto to, kas viņam ir. Un te jau būs interesantāk, es gribu ar to padalīties. Mēs lasām Bībeli un katrs mēs to darām citādi, attiecīgi no tā, kuram ir domāšana un tā arī viņš skatās Dieva vārdā. Ko tu redzi šajā rakstvietā?

Kas nelaiž ārā no savām klētīm labību, to ļaudis lād, bet svētība nāk pār to, kas labību pārdod. (Salamana pamācības 11:26)

Svētība nāk pār to, kas labību pārdod, vidusmēra un zem vidējā līmeņa cilvēks domās tā, pārdot labību: tā, valdībai mums ir jāpiešķir pabalsti. Protams, ir labi, ka valdība regulē, ja kāds ir daudz sarausies, īpaši valdības uzņēmums, ka būtu tā kā jādalās, bet tas būs pirmais, ko viņš redzēs. Kad es lasu šādu rakstvietu, svarīgi ir – kas nelaiž ārā no klētīm labību, to ļaudis lād, bet svētība nāk pār to, kas labību pārdod. Es redzu tur, ka svētīts ir tas, kurš lieto to, kas viņam ir. Jā, viņam klētī ir labība, tad tā ir jādod ārā. Apzinies to, kas tev ir un lieto to. Tas ir līdzīgi kā par talentiem: vienam pieci, vienam divi un vienam viens. Tas, kurš nelietoja savu vienu talentu, nokļuva vietā, kur bija zobu trīcēšana un visādas šausmas. Jēzus māca par šo rakstvietu. Tas, kas lietoja savus piecus talentus, nopelnīja vēl piecus un dabūja uzslavu, kas lietoja savus divus un vēl nopelnīja divus, dabūja uzslavu, kas šo vienu apraka, teica: es baidījos, Tu esi bargs Kungs, tu pļauj, kur neesi sējis, es baidījos un apraku zemē. Kungs teica, lai atņem viņam to, kas ir un dod tam, kam jau ir, bet viņu pašu iemest galējā tumsībā, kur būs zobu trīcēšana un raudāšana.

Jo ikvienam, kam ir, tiks dots, un tam būs pārpilnība, bet no tā, kam nav, atņems to, kas tam ir. Un nelietīgo kalpu izmetiet galējā tumsībā, tur būs raudāšana un zobu trīcēšana. (Mateja evaņģēlijs 25:29-30)

Cik briesmīgi ir cilvēkam, kurš nelietoja to, kas viņam ir. Cik cilvēkam ir labības klētī un kāda ir pelēkās masas domāšana – mums nekā nav. Tāda ir neveiksminieku domāšana. Tev nav tāpēc, ka tu nelieto to, kas tev ir. Teiksi, ka pie visa vainīga ir valdība, kaimiņš, tētis, mamma, darbā priekšnieks, bet tikai ne pats. Mēs paši nekādi nevaram uzņemties atbildību. Mums pašiem ir jāuzņemas atbildība par to, kas mums ir katram, un Bībele saka, ka mums katram ir dota svētība, ar ko celt citus, lai ko tu darītu, kaut vai frizieris. Tūlīt visi sākas griezt matus. Es esmu iemācījies pats griezt matus. Es neeju pie friziera, es pats griežu. Man apnika staigāt pie friziera. Pirmajā stāvā, kur es dzīvoju, ir veikals frizieriem. Es tur iegāju un prasīju, vai viņiem ir matu griežamā mašīnīte. Ir un tieši tikko, tas bija pirms Ziemassvētkiem, priekšniece piezvanīja un šai mašīnītei ir atlaide. Es to nopirku par labu cenu. Cilvēkiem nekad nebūs labi, ej pie friziera, neej pie friziera, dzen matus ar kādu mašīnīti gribi, ēd ko gribi, tas tagad ir populāri, ko katrs ēd un par cik ēd. Citiem nekad tas nebūs labi, un tas ir saistīts ar cilvēka paša domāšanu. Cilvēks, kurš pats nedomā līdz, viņš visu laiku klausās, ka viss ir slikti. Realitātē slikta ir viņa domāšana. Ja tu apzinies, ka tu esi svētīts un tu šo svētību vari lietot, tu visu vari, neskatoties uz elektrības cenām, skaidrs, ka tas mums sit pa kabatu, bet man tālāk būs punkti, ja tev ir kaut kas tavā klētī, tad laid to ārā. Tas nozīmē, izmanto šo negatīvo situāciju savā labā. Visu izmanto savā labā, jo viss, kas notiek tavā dzīvē, ir vai nu pozitīvs, vai nu negatīvs, viss kas notiek tev apkārt, tā ir enerģija, vilnis, uz kura tu vari uzkāpt. Svētīgs tas, kurš lieto to, kas viņam ir. Kas no savām klētīm nelaiž ārā labību, to ļaudis lād, svētība nāk pār to, kas labību pārdod. Es jums te nemācu, ka es te esmu baigi gudrais, jums te visu mācu, es gribu, lai tu mācies no manis. Lai tu apzinies un saproti šos principus, kas notiek, un lai tu esi veiksmīgs, lai tu pilnā mērā vari ieiet svētībā. Tu jau tā esi svētīts, bet pilna mēra svētība ir jālieto. Kā tu to vari lietot? Man ir vajadzīga enerģija. Kur es viņu dabūju? Tā nāk kaut kur no manis, bet viss, kas ir manī, vispirms nāk no ārienes, vai tās būtu personīgās attiecības ar Dievu, vai kāds kontakts ar kādiem cilvēkiem, bet to ir jāizmanto, jo šī enerģija ir vajadzīga. Jums attiecīgajā mirklī jāņem vērā tas, ko es mācu, jo tas ir mans pasniegšanas veids. Esi tas, kas tu esi. Ja reizēm man sanāk pateikt kaut ko pārsteidzīgu, tad tāpat tas tiek pārvērsts svētībā. Man reizēm ir pilnīgi vienalga, vai mani pieņems vai kritizēs, bet, protams, visam ir robeža.

Kurš pirmais karantīnas laikā ieguva 2000 euro sodu? Mācītājs Mārcis Jencītis. Protams, es neesmu 100% pārliecināts, ka es biju pirmais, bet nu medijos es biju pirmais. Izstāstīšu, kā tas notika. Mēs bijām pirtī, kad bija sarēķināti visi lielumi, lai mums viss sanāktu, bet policijai tas vairs nebija svarīgi, motīvs bija sodīt. Tad, kad tas viss notika, mēs bijām apdulluši un nesapratām, kā viņi tā var, bet man galvā bija viena doma, ka komendanta suņi man beidzot tikuši klāt. Saprāts man teica, ka par to rakstīt nevajag, bet iekšā kaut kas tirdīja, lai es rakstu. Es kādu stundu domāju, vai man to vajadzētu rakstīt, un ierakstīju. Kad naktī to visu publicēju, tad jau pēc neilga laika bija pirmās emocijas no lasītājiem. Liela daļa no komentāriem bija diezgan negatīva un publikācija nepieklājīgā satura dēļ tika izņemta ārā. Vai es to izdarīju pareizi vai nē? Vienam tas liksies pareizi, otram, nē, bet priekš manis tas bija labi. Lūk, tāds es esmu un, ja kādam nepatīk, tad mani tas neuztrauc. Citiem es tieši tāpēc patīku, jo esmu atklāts, godīgs, enerģisks un caurspīdīgs cilvēks. Mēs, draudze, esam spēks. Es tikko stāstīju, kā mēs tikām pieķerti, bet rezultātā šādas ziņas ir bijis enerģijas vilnis, uz kura es esmu uzsēdies un ieguvis atpazīstamību, virzījis savas idejas un rezultātā, 2000. gadā no pašas apakšas, sākot ar to, ka atgriezos pie Dieva tiku galā ar atkarībām, esmu sasniedzis daudz. Vai Saeimā ir bijis kāds ar tādu pagātni kā man? Nē, tur nav neviena tāda bijis. No turienes līdz augstākajam likumdevējam.

Atceraties, es biju pie Armanda Pučes raidījumā, bijām gan arī no vienotībasapvienotā saraksta un progresīviem. Pirmais jautājums, kuru viņš man uzdeva, bija par sēdēšanu cietumā. Šajā raidījumā bija visi jaunie deputāti, kas nākuši no citām profesijām. Tad, kad Armands visu bija pateicis, tad es viņam pateicu, ka viņš mani gribēja noslīcināt kā pirmo kucēnu ar šo jautājumu, bet zini, tas ir mans trumpis. Viņi šo raidījumu izveidoja un palaida internetā, un tagad viņš kaut kur klejo. “Mācītājs Mārcis Jencītis stāsta par savu trumpi, par savu pagātni.” Un tas aizgāja ļoti labi pa visu internetu. Ja tev ir šāda pagātne un tu domā, ka esi norakstīts, tad tā arī ir, jo tiem, kuriem ir šāda pagātne, Dieva svētība, tas viņiem nebūs nekas slikts, bet gan trumpis un iespēja. Tu zini, kāpēc ir draudze “Kristus Pasaulei”? Tāpēc, ka es gāju un stāstīju savu pagātni un to kā Dievs mani izmainīja. Kura ir mūsu vispopulārākā grāmata? “Kāpnes debesīs.” Cilvēki nāk un redz, ka mūsu draudzē notiek brīnumi, Dieva svētība, izmainītas dzīves. Es esmu pratis izmantot negatīvas lietas savā labā. Atceros, ka Rīgas domē bija vēl dzīvs deputāts Šmits, kurš bija izveidojis reliģisko lietu padomi. Padomē norisinājās sarunas par Tautas lūgšanu sapulci, kuru es pats prezentēju visiem sanākušajiem konfesiju pārstāvjiem. Savu runu es sāku ar dedzīgumu par savu pagātni. Daudzi no klausītājiem bija izbrīnīti par manu runu un, manuprāt, pat nevēlējās tur atrasties, kad es runāju. Pēc sapulces mani pie sevis pasauca Šmits un teica, ka man jāsaprot, kurās vietās es drīkstu par savu pagātni stāstīt un kur labāk nevajadzētu, bet es viņa aizrādījumu neņēmu vērā, jo es esmu tas, kas esmu. Negatīvas lietas jāizmanto, lai radītu enerģiju, vilni panākumiem, pretējā gadījumā tevi apraks. Ja tu pats nespēsi sevi pakritizēt un pasmieties, lai virzītos uz priekšu, tad tu to svētību nevari pilnā mērā izmantot.

Nedaudz vēl papildināšu. Kuram patīk Krišjānis Kariņš? Tieši viņš ieguva lielu balsu skaitu. Daudzi uzskatīja, ka kāds noviltoja balsis, bet neviens neko nenoviltoja. Kurš ievēlēja viņu? Nav svarīgi, ko par tevi domā visa tautas masa, svarīgi ir tavi uzticamie cilvēki, kuri par tevi ir pārliecinājušies. Kariņš un vienotība ieguva 18,9 procentus. Kā tu domā, kas bija šie cilvēki, kuri balsoja par Kariņu un vienotību? Piemēram, kāda draudzes sieviete ir ierēdnis valsts iestādē un viņas kolektīvā ir cilvēki, kas atbalsta Kariņu. Iespējams tavā kolektīvā nav šādu cilvēku, kuriem uzrunāja Kariņš, jo tu nestrādā valsts struktūrā. Valsts struktūra ir vieta, kur Kariņš piešķir algas un tiek klāt visam. Tas ir viņa elektorāts. Liela daļa cilvēku Kariņu lād, bet viņam ir savi cilvēki un viņam ar to pietiek. Man ir jākalpo un jāizglīto savi cilvēki. Suņi rej un karavāna iet tālāk. Tu domāji, ka Kariņš ir kāds muļķis? Nē, viņš tāds nav. Viņu kā muļķi pasniedz citi, bet īstenībā viņš ir slīpēts. Man regulāri vajag ekšenus un tad, kad viņu nav, tad paši izsprūk laukā. Svētīts ir tas, kurš lieto tas, kas viņam ir. Tas ir Bībeles princips.

No tava tēva Dieva nāk tev palīdzība, no Visuvarenā, kas tevi ir svētījis ar debesu svētībām no augšienes un svētībām no zemes dziļumiem, ar svētībām, kas nāk no mātes krūtīm un no mātes klēpja. (1. Mozus grāmata 49:25)

Šajā rakstvietā uzskaitīts pilnīgi viss. Iespējas ir Dieva svētība. Tev ir jātrenējas saskatīt iespējas pilnīgi visur. Draugs, šī nav tā svētruna, kuru tev mācīs vienmēr. Šī ir svētruna, kurā tev tagad māca būt stipram visas dzīves sfērās, lai tu varētu būt līderis un stipra personība. Mums jāiemācās lietot pareizi resursus: dabas resursi, māksla, kultūra u.c. Tad, kad cilvēks sāk izmantot savus mīnusus, tad tā ir garantija panākumiem. Trenējies visur saskatīt svētības un iespējas.

 [..] Kam prāts nenesas uz nīcīgām lietām, [..] tāds dabūs svētību no Tā Kunga. (Psalms 24:4-5)

Tu gan jau padomāji, ka šeit rakstīts par sliktām lietām, bet es to ieraugu savādāk. Tas, kurš prot koncentrēties, izšķirt prioritātes, koncentrēties vienā virzienā, nevis haotiski šaut uz visām pusēm. Tas, kurš spēj izšķirt prioritātes, tas saņem Dieva svētību. Protams, kam prāts ir vērsts uz Dieva lietām, bet tas, kas spēj būt tas, kas viņš ir.

Piemērs par Arnoldu Švarcenegeru. Tēvs gribēja, lai Arnolds kļūst par policistu, māte gribēja, lai Arnolds kļūst par galdnieku, bet Arnolds pats gribēja būt tas, kas viņš ir, ne jau tā viņš visu saprata, viennozīmīgi viņam patika sports, ne jau kūltūrisms, bet viņam patika sports, viņš mēģināja kērlingu, lodes grūšanu, šķēpa mešanu, boksu, skriešanu. Viņš piecus gadus spēlēja futbolu, līdz treniņā viņš paņēma štangu rokās, un ieraudzīja žurnālu, kurā redzēja uztrenētā vīrieša ķermeni no filmas “Hērakls”, un no tā brīža viņš saprata to, ko viņš vēlas. Viņš vēlas nodarboties ar kultūrismu. Četrpadsmit gadu vecumā nodarboties četras stundas dienā sešas reizes nedēļā ar bodībildingu. Astoņpadsmit gados viņš Austrijā uzvarēja Eiropas čempionātā junioriem, 20 gadu vecumā Londonā kļuva “Misters Pasaule”. Un viņš 20 gadu vecumā teica šādus vārdus: gribu vairākas reizes uzvarēt “Misters Pasaule”, gribu filmēties kino, gribu kļūt miljardieris un pēc tam nodarboties ar politiku. “Misters Olimpija” kļuva septiņas reizes, pēdējā tā bija 1980. gadā, vairākkārtīgi kļuva “Misters Pasaule”. Viņš filmējās filmās, nopelnīja 1,6 miljardus dolāru, nodarbojās ar biznesu un kļuva par Kalifornijas gubernatoru. Tev jābūt tam, kas tu esi, tam, kas prot koncentrēties uz to, kas tu esi, uz to, kas tev ir un ko tu vari lietot. Pāvils salīdzināja ar sportistiem garīgo disciplīnu, kad balvu saņem viens. Viņš dzinās pretī mērķim nekā tukšu gaisu sizdams, bet konkrēti pretī mērķim. Ja draudzē kaut kas pietrūkst, mēs viens otru papildinām.

Uzticams vīrs piedzīvo daudz svētības, bet tas, kas sevišķi steidzas bagāts kļūt, nepaliks nenoziedzīgs. (Salamana pamācības 28:20)

Svētības piedzīvo tas, kas ir uzticams. Tas ir līdzīgs princips kā koncentrēties noteiktajā virzienā. Būt uzticamam kam? Dievam, cilvēkiem draudzē, tas ir, mācītājam, savam priekšniekam darbā, saviem ideāliem – būt uzticamiem.

Svētīgie ir tie, kas dzīvo Tavā namā, tie Tevi slavē vienumēr! (Psalms 84:5)

Dieva nams ir draudze. Tas ir viss, ko mēs radām: attiecības ar Dievu un ieskaitot draudzi, svētības nāk no Dieva caur draudzi, un tas, ka esi komandā, attiecībā uz kādiem mērķiem tu ej, attiecīgi tādus cilvēkus apkārt arī atrodi. Jēzus skaidri saka par draudzi, par Pēteri: “Tu esi Pēteris, uz tevis Es celšu savu draudzi un elles vārtiem to nebūs uzvarēt,” nevis indivīdu, bet draudzi nevarēs uzvarēt. Mūs pavisam noteikti ne.

[..] tas Kungs svētīja Jāzepa dēļ ēģiptieša namu, un tā Kunga svētība bija pār visu, kas tam piederēja, ir namā, ir tīrumā. (1. Mozus grāmata 39:5)

Arī kad Jēkabs bija pie LābanaLābans saka, ka Tas Kungs viņu ir svētījis Jēkaba dēļ. Cita cilvēka dēļ tu esi svētīts. Varbūt tā, ja tu esi darba vietā, kur ir svētīts vadītājs, arī tu kļūsi svētīts. Ja tu esi ģimenē, kur viens ir ticīgs, bet otrs nē, arī tu baudi no šīs svētības. Tāpat arī draudzē, ja esi kopā ar svētītiem cilvēkiem, arī tu pats baudi šo svētību un kļūsti svētīts. Es esmu tev par svētību, tu esi man par svētību, mēs viens otram esam par svētību. Kad es sludinu, dodu padomus, es esmu tev par svētību, kad tu redzi manu dzīvi, tā ir tava svētība, bet lai tu pats būtu svētīts, tev var atkrist no tā vien, ka esi vienā komandā, lietot un ieiet Dieva svētībā, tev jālieto tie principi, Bībeles principi savā dzīvē. Tas sākas caur cilvēkiem un pārējais ir pašu rokās.

Un pazemība ir obligāta sastāvdaļa svētības saņemšanai.

Jo tam Kungam ir labs prāts uz savu tautu, Viņš bagātīgi apveltī pazemīgos ar savu svētību. (Psalms 149:4)

Kā tu izproti vārdu “pazemība”? Vai tas, kas rāpo uz ceļiem, vai tas, kas atzīst savas kļūdas, kurš bīstas Dievu un liek Viņu pirmajā vietā? Vai tāds, kurš piedod, nevis tur ļaunu prātu mūžīgi? Un pazemīgos Dievs svētī. Ja cilvēks nav pazemīgs, viņš nespēj mācīties. Tā arī veidojas tā ļoti pelēkā masa, cilvēki nav pazemīgi, visi citi vainīgi, viņi paši par savu dzīvi negrib uzņemties atbildību. Jābūt par svētību citiem.

Un Es tevi darīšu par lielu tautu, Es tevi svētīšu un darīšu lielu tavu vārdu, un tu būsi par svētību. (1. Mozus grāmata 12:2)

Svētīgs, kas rūpējas par grūtdieni! Tas Kungs viņu izglābs ļaunā dienā. (Psalms 41:2)

Jābūt par svētību citiem. Ja tu esi aktīvs draudzē, ja tu kalpo ar to, ko tu vari atļauties: ar savu laiku un citos veidos, tu esi tas, kurš nes svētību citiem. Lai ko tu nedarītu, vienmēr padomā, tavs darbs vai kas cits, kādu labumu tas dod cilvēkiem, kādu labumu tas dod Dievam, kādu labumu tas dod draudzei, kādu labumu tas dod Latvijai. Svētīgi ir miera nesēji, svētīga tā draudze, kas sludina evaņģēliju, kas ceļ Dieva valstību.

Tad Sauls sacīja Dāvidam: "Svētīts tu esi, mans dēls Dāvid! Patiešām, ko tu uzņemsies, to tu arī novedīsi līdz galam!" [..] (1. Samuēla grāmata 26:25)

Sauls ar Dāvidu bija ienaidnieki. Saulam nebija svētības, bet Dāvidam bija. Un kāds bija iemesls? Sauls redzēja šo īpašību “tu esi svētīts”, kāpēc to ko uzņemies, to tu novedīsi līdz galam. Lai iemantotu svētību, mums jābūt patstāvīgiem, nedrīkst padoties, spēja nograuzt problēmu pa gabaliņam, patstāvīgi nograuzt, nepadoties un iet līdz galam. Svētības nenozīmē problēmu un grūtību neesamību, bet gan savu mērķu novešanu līdz galam. Kad cilvēks saņemas, viņš nes daudz augļu. Kā Jēkabs saka, lai nedomā nepatstāvīgs ko saņemt no Viņa, tas ir kā niedre, kas šurpu turpu tiek šaubīta. Patstāvība, uzticamība iet līdz galam, līdz rezultātiem. Kad Sauls viņu vajāja, Dāvidam bija grūtības, bija nopietnas grūtības, bet viņš bija Dieva svētīts: ko tu uzņemsies, to tu novedīsi līdz galam.

Caur tiklo ļaužu svētību pilsēta tiek paaugstināta, bet bezdievīgo runu dēļ tā tiek sagrauta. (Salamana pamācības 11:11)

Bet ikvienam ir dota gara izpausme lai nestu svētību. (1. Korintiešiem vēstule 12:7)

Katram vienam no mums Dievs ir devis spējas, iespējas, lai nestu cilvēkiem svētības. Kur mēs varam darīt to kopā, komandā, tam ir īpašs spēks un svētība. Un arī man ir dota iespēja šodien tev pateikt labus vārdus. Un, starp citu, šos vārdus teica Tas Kungs, kad runāja uz Mozu, sacīdams:

,,Runā ar Āronu un viņa dēliem, teikdams: tā jums būs svētīt Izraēla bērnus, sakot tiem: Tas Kungs lai tevi svētī un lai tevi pasargā! Tas Kungs lai apgaismo savu vaigu pār tevi un lai ir tev žēlīgs! Tas Kungs lai paceļ savu vaigu uz tevi un lai dod tev mieru! Un lieciet Manu Vārdu šādi uz Izraēla bērniem, un Es tos svētīšu.” (4. Mozus grāmata 6:23-27)

Dievs saka, ja jūs liksiet šos vārdus uz cilvēkiem, tad Es viņus svētīšu. Kā mēs zinām, Izraēls nemaz nebija tik svētīts, jo nespēja un nevēlējās lietot visus šos svētības principus, kurus Dievs bija iedibinājis un tomēr, ja jūs šos vārdus liksiet uz cilvēkiem, tad Es viņus svētīšu. Un es gribu uz tevis uzlikt svētību. Svētība nāk no cilvēkiem, no tā, ka mēs mācamies, dzirdam, lietojam.

Tas Kungs lai tevi svētī un lai tevi pasargā! Tas Kungs lai apgaismo savu vaigu pār tevi un lai ir tev žēlīgs. Tas Kungs lai paceļ savu vaigu uz tevi un lai dod tev mieru! Svētīsim cits citu, nevis lādēsim! Āmen!

Mācītāja Mārča Jencīša sprediķi “Svētība un kā būt svētītam” pierakstīja un rediģēja draudzes “Kristus Pasaulei” redakcija

Žēlastība.

Publicēja 2023. gada 17. janv. 01:24Elīna Ziediņa   [ atjaunināts 2023. gada 17. janv. 08:11 ]

Šodienas svētrunas tēma ir „Žēlastība”. Varbūt kādam šķiet, ka šī būs īstā tēma par žēlastību, kas daudziem tik ļoti patīk, ka viss ir no žēlastības. Žēlastību saprotot, ka Dievs visu dod, piešķir un mums par to nekas nav jāmaksā, viss ir par brīvu, domā, ka tā ir Dieva žēlastība un svētība un, ka no mūsu puses nav nekādas atbildības, mēs varam dzīvot tā, kā mēs vēlamies, viss birst no debesīm. Ieskatīsimies Dieva vārdā, kas tad ir Dieva žēlastība un ko par to saka Bībele. Kāpēc es izvēlējos šādu tēmu? Man jau kādu laiku galvā ir šis vārds “žēlastība”, un tas ir tādā sakarā, ka Bībelē šis vārds ir tik daudzas reizes minēts. Kristieši to daudz lieto un dažādās nozīmēs. Ieskatoties, kādus sprediķus es esmu iepriekš gatavojis, tad man vispār nav bijusi tāda tēma par žēlastību. Ir bijusi tēma sakarā ar žēlastību, un šis vārds ir bijis minēts, bet tieši pats vārds žēlastība nav bijis. Šāda tēma man nav bijusi, lai vārdu žēlastība atklātu pilnībā un pienestu draudzei. Ir bijušas daudzas un dažādas tēmas par mīlestību, uzvaru, bet žēlastība nav bijusi, tāpēc es nolēmu to uz šodienu sagatavot. Es pats šo tēmu pastudēju, iedziļinājos, ko Bībele saka par žēlastību, ko tas mums dod, kā mums to lietot un vispār, ko tas nozīmē.

Pirmkārt, kad tu lasi Dieva vārdā, īpaši Jaunajā Derībā, Vecā un Jaunā Derība ļoti atšķiras, un arī vārds žēlastība Derībās stipri atšķiras, kaut arī šie jēdzieni ir līdzīgi, tomēr tiem ir citādāka izpratne. Jaunajā Derībā ļoti daudz šis vārds ir minēts sveicienos.

Visiem Dieva mīļotiem, aicinātiem svētajiem Romā: žēlastība jums un miers no Dieva, mūsu Tēva, un Kunga Jēzus Kristus! (Romiešiem vēstule 1:7)

Pāvils rakstīja romiešiem, un viņš sveicināja ar novēlējumiem. Viņš romiešu draudzei novēlēja žēlastību. Lai kāds nebūtu apustulis, vēstules autors, žēlastība figurē ļoti bagātīgi. Līdzīgi kā vārdi “Āmen”, “Aleluja”, kā mēs to lietojam, taču šādā nozīmē, kā mēs lietojam šos divus vārdus, tā vārds žēlastība ir minēta Jaunās Derības vēstulēs un to īpaši novēl kopā ar sveicieniem, to novēl konkrētiem cilvēkiem, konkrētai draudzei, konkrētu cilvēku grupai. Jaunajā Derībā ir neskaitāmi žēlastības novēlējumi kopā ar sveicieniem. Tas, ko es redzu Dieva vārdā, ka žēlastība nav jāizprot tā, ka tev kāda ir ļoti žēl. Ja es sākšu stāstīt stāstu par kaķīšiem un sunīšiem, tad būs meitenes, kas raudās. Ja es stāstīšu par cilvēkiem, tad neraudās. Tas stāsts par kaķīšiem būs aizkustinošs tikai tāpēc, ka tur figurē kaķīši. Šis vārds nav jāizprot, ka kādam ir ļoti žēl, jo šim vārdam ir daudz plašāka nozīme, ieskaitot arī šo jēdzienu. Tas ir vispārējas Dieva svētības, Dieva labvēlības un panākumu novēlējums. Novēlēt žēlastību – saskaņā ar Bībeli, studējot to kontekstā, dažādās nozīmēs, šis vārds tiek minēts dažādās situācijās. Tam ir daudzšķautnaina nozīme, kopējā pamatā to var uzskatīt par Dieva svētības novēlējumu, kas ir līdzīgi vārdiem „Lai Dievs tevi svētī!”. Ārpus vārda svētība, ko tad pati svētība nozīmē? Tas arī nozīmē Dieva labvēlību, izdošanos. Dieva vārdā arī ir minēts „Miers šim namam”. Jēzus izsūtīja mācekļus un teica, ka, ejot namā, lai saka, ka miers ir šim namam. Ebreju vārds Šalom – miers šim namam. Tas arī ir svētības novēlējums, miera novēlējums, miers ar Dievu, Dieva labvēlība, lai Dievs pret tevi ir labvēlīgs. “Tas Kungs lai tevi svētī un pasargā. Tas Kungs, lai apgaismo Savu vaigu pār tevi un lai ir tev žēlīgs.” Tas ir Dieva labvēlīguma novēlējums. Dievs pret tevi ir labvēlīgs, līdz ar to mēs izprotam, ka tev veiksies. Tev viss veiksies, jo Dievs pret tevi ir labvēlīgs. Es apzināti vēl pieliku klāt vārdu – panākumu novēlējums. Es novēlu tev Dieva žēlastību. Lai Dieva žēlastība un svētība ir ar tevi. Lai Dieva klātbūtne ir tavā dzīvē, lai Dieva labvēlība ir tavā dzīvē, un es novēlu tev panākumus. Vārds žēlastība ietver arī šo vārdu – panākumus. Panākumi ir saistīti ar to, ko mēs darām, jo Dieva labvēlība var būt kādās situācijās bez maksas, bez mūsu maksātās cenas, bez mūsu pūlēm. Dieva labvēlība, vienkārši novēlēt, lai būtu, bet panākumi ir saistīti ar to, ko mēs paši darām, ko mēs paši nopelnām. Nopelnām Dieva labvēlību, Dieva svētību. Tas, ko mēs saucam par Dieva svētību, realitātē, iespējas, tas, ka ir šādas iespējas jau ir Dieva svētības, tas, ka pastāv šādi principi, ko Dievs ir iedibinājis, tā jau ir Dieva svētība, žēlastība un labvēlība, ka mēs šos principus varam lietot, samaksājot konkrētu cenu, konkrētam virzienam jeb konkrētam panākumam, izdarot savu mājas darbu, mēs gūstam panākumus. Tas viss ietver Dieva žēlastību. Vispārējas Dieva svētības, labvēlības un panākumu novēlējums. Pēc šī sprediķa, pēc šīs mācības, kad tu lasīsi Bībeli, tad lasīsi vārdu žēlastība, kurš ir ļoti daudz minēts un ikreiz, kad tu šo vārdu lasīsi, tad tev jau būs cita izpratne, būs skaidrība un tu varēsi labāk izprast Dieva gribu, Dieva prātu un arī gūt panākumus.

Skaidrojošā vārdnīcā “Tēzaurā” vārds “žēlastība” ir šādi definēts:

1. Nepelnīta labestība, dievišķa glābšana; būtisks kristietības koncepts, kas ir pretstats pelnītam atalgojumam.

Pirmkārt, žēlastība ir nepelnīta svētība, nepelnīta labestība. Konkrēti Bībelē – nepelnīta labestība, žēlastība ir glābšana. Kristus nāve, augšāmcelšanās, jo tik ļoti Dievs ir pasauli mīlējis, ka devis Savu vienpiedzimušo Dēlu. Tik ļoti Dievs ir mīlējis, izjutis gan ar prātu, gan ar emocijām vajadzību, vēlmi, lai cilvēks būtu attiecībās ar Viņu, lai cilvēks dzīvotu kvalitatīvu dzīvi, lai cilvēks dzīvotu mūžīgi, lai atgrieztos tādā stāvoklī, kādā Dievs sākotnēji bija radījis. Savā mīlestībā un žēlastībā pret cilvēkiem Viņš mira pie krusta un augšāmcēlās, un ikviens, kas tam tic, iegūst mūžīgo dzīvību. Pirmais ir nepelnīta labestība un dievišķa glābšana.

2. Psihisks (parasti emocionāls) stāvoklis, ko izraisa citu bēdas, nelaime un kam raksturīga vēlēšanās palīdzēt; arī palīdzība, atbalsts, ko sniedz kādam.

Psihisks nenozīmē tikai prāta stāvokli, tas nozīmē arī emocionālo stāvokli. Atbalsts, palīdzība kādam, žēlastība. Es tikko minēju Dieva motīvu, kāpēc Viņš sūtīja Savu Dēlu, kurš nāca virs zemes. Kā ir rakstīts, ka Viņš neturēja par laupījumu līdzināties Dievam, tas nozīmē, ka Viņš pazemojās, pats Dievs pazemojās, kļūstot par cilvēku. Dievs dzīvoja cilvēka miesā un ne tikai, Viņš ļāva Sevi pazemot, mira pie krusta, uzņēmās visus pasaules grēkus, slimības, nabadzību, neizdošanos, skumjas, sāpes, uzņēmās uz Sevi un augšāmcēlās un, kas tic tam, tas kopā ar Viņu ceļas augšā jaunai dzīvei. Kas ir Jēzū Kristū, tas ir jauns radījums, jo kas bijis ir pagājis, viss ir tapis jauns. Tas bija Dieva prāta un emocionāls stāvoklis. Dievs mūs ir radījis pēc savas līdzības. Dievs domā, Dievs jūt, un to saka Dieva vārds. Greizsirdīgs un dusmīgs – arī tādas īpašības Dievam piemīt. Bībelē tā ir atklāts. Dievam piemīt mīlestība, un visas šīs īpašības piemīt cilvēkam. Var jau būt, kaut kur kaut kādā mērā, cilvēks pats Dievu ir pielīdzinājis sev, bet pamatā Bībele saka, ka Dievs mūs ir radījis pēc Sava tēla un līdzības. Tas nozīmē ar intelektu, ar spēju domāt, kas nav dzīvniekiem. Viņiem tas nepiemīt, lai kāda arī šodien ir zaļā politika.

Šodien redzēju uz ielām reklāmu, kur bija rakstīts “Neapēd planētu”. Tas nozīmē, ka viņi reklamē to, lai tu neēd gaļu, lai tev pietrūkst olbaltumvielu, vajadzīgās vielas, kas ir tikai gaļā, lai tu kļūsti par vegānu, lai tu izdilsti un slimo. Tāda ir tā jēga un, pa lielam, tā ir tā zaļā politika, kurai patiesībā maz kurš tic, bet viņa ir un viņu ievieš, ļoti ievieš, uzspiež cilvēkiem. Protams, ir tie, kas tic un jo vairāk par to cilvēkiem skalo smadzenes, jo vairāk cilvēki tam tic. Cilvēks, pēc Dieva līdzības, ar intelektu, ar prātu un ar emocijām spēj izjust. Cilvēks spēj izjust arī žēlastību, žēlumu, jo tādu Dievs cilvēku ir radījis. Cilvēks redz citu cilvēku ciešanas un viņam rodas emocionāla vēlme palīdzēt – tā ir žēlastība. Citiem dzīvnieku ir vairāk žēl nekā cilvēku, jo varbūt cilvēki daudz ko ir nodarījuši. Varbūt kādai sievietei vīrietis kaut ko ir nodarījis un viņa visos vīriešos saredz slikto, tāpēc viņai vispār nav žēl, tieši otrādi, ja kaut kas notiek kādam vīrietim, tad tur nerodas žēlastības emocija, bet rodas prieka emocija. Tāpēc ir intelekts, prāts, tad ar prātu izdomā, ka tā nav pareizi, ka tomēr to vīrieti pažēlos, palīdzēs, pakritušo piecels un tas nekas, ka viņi kaut ko sliktu nodarījuši, palīdzēs, jo tas ir pareizi. Žēlastība ir pēc definīcijas, gan sajūtas, gan prāta stāvoklis, mūsu gribas lēmums.

Lūk, vēl viens iemesls, ka bez Dieva vārda, bez Bībeles, bez ticības Dievam pasaulē iestājas haoss. Cilvēki vairs neatšķir, kas ir labi un kas ir slikti, neatšķir vairs savu dzimumu, iestājas haoss. Ar patstāvīgu informāciju, ar smadzeņu skalošanu liek bērniem justies citādi, liek cilvēkiem justies citādi. Tur, kur ir normāli jājūt žēlastību, tad tur vairs nejūt žēlastību vai arī otrādi, viss tiek sajaukts. Tāpēc Bībele, ticība, draudze, kristietība ir ārkārtīgi būtiska, jo tas ir fundaments, pamats katrai valstij, lai viņa varētu attīstīties un funkcionēt. Katrai sabiedrībai, katram cilvēkam, katrai ģimenei ir svarīgi, ka Bībele ir goda vietā.

Bet žēlastības dāvana neatbilst pārkāpumam: viena cilvēka pārkāpuma dēļ neskaitāmi ir miruši, bet Dieva žēlastība un viena cilvēka - Jēzus Kristus - nepelnītā žēlastības dāvana daudz vairāk nākusi pār šiem neskaitāmajiem. (Romiešiem vēstule 5:15)

Trīs reizes šajā rakstvietā ir minēts vārds “žēlastība” – žēlastības dāvana, nepelnīta žēlastības dāvana un Dieva žēlastība. Kā caur vienu cilvēku Ādamu pasaulē ienāca grēks un haoss, tā caur vienu cilvēku Jēzu Kristu, pasaulē ir ienākusi piedošana, jauna dzīve un saturs. Saturs kvalitatīvai dzīvei – pamats. Žēlastība kristietībā, pirmkārt, ir nepelnīta glābšana. Nepelnīta, jo tu no savas puses neko neesi izdarījis, es tur neko neesmu izdarījis. Pirms mēs nācām, Dievs bija atnācis virs zemes cilvēka miesā, nomira pie krusta un sagādāja iespēju, katram kurš tic, iegūt jaunu dzīvi, mūžīgo dzīvību. Atgriezties attiecībās ar Dievu caur Jēzu Kristu. Tā ir nepelnīta žēlastība, iespēja kvalitatīvi dzīvot, iespēja dzīvot mūžīgi, iespēja būt attiecībās ar Dievu. Nepelnīta žēlastības dāvana. Sākot no šī paša punkta, mēs mierīgi varam sākt domāt, ka tā nemaz nav tik nepelnīta, jo Dievs pirmo soli ir spēris, bet, lai šo nepelnīto Dieva žēlastības dāvanu izmantotu, tad mums kaut kāds solis ir pašiem jāsper. Tūlīt pie nepelnītās žēlastības dāvanas mēs jau pie pirmiem metriem redzam, ka tomēr kaut kas no sevis ir jādod.

Viņā mums dota pestīšana Viņa asinīs, grēku piedošana pēc Viņa bagātās žēlastības. (Efeziešiem vēstule 1:7)

Viņa bagātā žēlastība ir grēku piedošana. Viņš piedod mums visus grēkus un dziedē visas vainas.

Arī mūs, kas savos pārkāpumos bijām miruši, darījis dzīvus līdz ar Kristu: žēlastībā jūs esat izglābti! (Efeziešiem vēstule 2:5)

Grēku piedošana un glābšana. Žēlastībā izglābti, tas nav no mums, tas ir no Dieva. Tā ir dāvana, ka mēs varam būt izglābti, bet, lai mēs būtu izglābti, mums ir jāsper solis šīs nepelnītās dāvanas virzienā.

Slavēts lai ir Dievs, mūsu Kunga Jēzus Kristus Tēvs, kas Savā lielajā žēlastībā mūs ir atdzemdinājis dzīvai cerībai ar Jēzus Kristus augšāmcelšanos no miroņiem. (1. Pētera vēstule 1:3)

Augšāmcelšanās, žēlastība. Šis augšāmcelšanās fakts mums ir pieejams, tā ir Dieva žēlastība, tā ir Dieva gaisma – grēku piedošana, glābšana, augšāmcelšanās, jauns cilvēks, jauns radījums – tā ir Dieva žēlastība, kas ir pieejama mums. Mēs tikko runājām par nepelnītu glābšanu kristietībā, bet ir nepelnītas iespējas, kuras ir jānopelna, sākot ar glābšanu, kur tev nekas īpašs nav jāpelna. Tu nāc pie Dieva un saki Viņam, ka tici, ka Viņš sūtīja Savu Dēlu Jēzu Kristu, lai glābtu, lūdz, lai piedod grēkus, nāk sirdī un ir tavas dzīves Kungs. Tu to dari un sāc jaunu dzīvi ticībā uz Viņu un Viņš dara izmaiņas tevī. Tu sāc strādāt pie sevis, pie sava rakstura. Tās ir šīs nepelnītās iespējas, kuras ir jānopelna, ir jāpastrādā.

Bet no Dieva žēlastības es esmu, kas es esmu, un Viņa man dāvātā žēlastība nav bijusi veltīga, es esmu vairāk par viņiem visiem strādājis, tomēr ne es, bet Dieva žēlastība, kas ir ar mani. (1. Korintiešiem vēstule 15:10)

Pāvils saka, ka viņam ir dāvāta žēlastība, bet viņam šī žēlastība nav veltīga. Kāpēc? Jo viņš ir strādājis, vairāk par citiem apustuļiem un kalpotājiem, vairāk par viņiem visiem strādājis. Šādā veidā žēlastība, ko Dievs ir sniedzis, nav veltīga. Viens ir tas, ko Dievs dod, ne tikai glābšanu, bet iespējas kvalitatīvi dzīvot ticībā uz Viņu, iespēju arī saprast, kas tad ir kvalitāte. Tu maksā cenu, lai gūtu panākumus. Panākumu novēlējums, lai Tā Kunga žēlastība ir ar tevi, lai Tas Kungs ir tev žēlīgs, lai Dieva labvēlība, nepelnīta svētība un lai tev ir panākumi, ka tu pats strādā. Faktiski, ja es gribu kādam novēlēt Dieva svētību, es ar to domāju, ka novēlu tev arī strādāt. Ne tikai kādu nepelnītu svētību un, ja godīgi, es negribētu cilvēkiem nepelnītas svētības, jo katra nepelnīta dāvana, pēc būtības ir destruktīva, jo tā atļauj tev pašam neko nedarīt. Ja pārāk daudz cilvēka dzīvē ir kādas sagadīšanās vai ļoti „mīloša” mamma, kura vienmēr to bērnu izlaiž un ne par ko neliek maksāt, tad tā nav nekāda mīlestība un žēlastības dāvana, tu šo bērnu vienkārši padari par kropli, par nespējīgu dzīvot zem šīs saules un gūt panākumus, vispār eksistējot. Pat likumdošanā ir kaut kur iestrādāts vārds “pāraprūpe”. Pāraprūpe nav pareiza. Tāpēc, kad es novēlu žēlastību, tad nebūtu pareizi domāt, lai tev vienmēr viss veicas, ka Dieva klātbūtne ir ar tevi bez tavas līdzdalības. Nē, ar tavu līdzdalību. Protams, tad, kad tu esi līdzdalībnieks, tad arī veiksmei un svētībai patiesi ir vieta tavā dzīvē.

Tāpat, jaunākie, esiet paklausīgi vecākajiem, bet visi, cits citam padodamies, apjozieties ar pazemību. Jo Dievs stāv pretim lepniem, bet pazemīgiem Viņš dod žēlastību. (1. Pētera vēstule 5:5)

Šajā rakstvietā runa ir par to, ka jaunākie, esiet paklausīgi vecākajiem, cits citam padodamies, apjozieties ar pazemību. Kam dod žēlastību? Pazemīgajiem. Kam Dievs stājat pretī? Lepnajiem. Par ko ir runa? Par paklausību. Par kādu paklausību? Par vienkārši aklu paklausību Dievam? Nē, tur ir rakstīts, ka cits citam. Tā jau arī ir paklausība Dievam, ka tev palīdz, ka tev skaidro Dieva vārdu, Dieva gribu, tu tam paklausi. Tu pats paklausi tam, ko tu lasi Dieva vārdā, tu paklausi arī mācītājam, kas izskaidro Dieva vārda kontekstu, lai tu labāk varētu izvēlēties un izdarīt lēmumus. Lepnie, kas vienmēr paši ir gudri, Dievs stājas pretī. Žēlastība ir tiem, kas paklausa. Glābšana un iespējas kvalitatīvai dzīvei, tā ir Dieva žēlastība, bet tās izmantot, tā ir mūsu atbildība – mūsu paklausība un mūsu atsaukšanās.

Tiem, kam mājās ir televīzija, kāda tev ir televīzija? “Tet”, “Baltcom” vai cita? Kad tu gribi abonēt kādu kanālu, tad tu ar pulti ievadi kodu un samaksā, bet ja tu gribi nopirkt kādu konkrētu saturu, tad tu samaksā un iegūsti šo saturu, kurš jau ir, jo šis saturs ir jau sagatavots. No kā tu maksā? No tā, ka tu esi veltījis laiku, strādājis, veltījis laiku cilvēkam, kurš pēc tam ir samaksājis tev naudā. Tikai kad tu esi samaksājis, tu vari abonēt šo saturu. Līdzīgi ir ar nepelnītām iespējām. Tā ir privilēģija, ka ir šis saturs, bet tikai tu pats vari samaksāt, lai tu viņu varētu iegūt savā dzīvē. Vārds žēlastība jau iegūst daudz labāku un daudz sakarīgāku formu.

Kristietībā ir tik daudz mītu, tik daudz tumsonības. Es nedomāju, ka mācītāji, viņu konfesiju skolās kaut ko tādu māca, bet kamēr tas aiziet līdz vietējiem mācītājiem, kalpotājiem, vietējo draudžu, draudžu apmeklētājiem, īpaši tie starp draudžu kalpotāji, kas nav konkrētā draudzē, kurš klīst starp draudzēm, kas ir bez atbildības, bez komandas, bez mācības. Īpaši viņu vidū vārds žēlastība parasti dominēs. Vārds žēlastība dominēs ar jēgu, domu, ka no mūsu puses šeit nav lielas atbildības, ka viss ir tikai no Dieva atkarīgs, ka paldies ir tikai Dievam. Piemēram, kad tu kādam cilvēkam gribi pateikt paldies, bet tas cilvēks teiks, ka visa slava Dievam. Līdz ar to, ka viņš teiks, ka visa slava Dievam, tu jau vari sākt saprast, ka šis cilvēks, nav īsti vesels. Tas nozīmē, ka viņš pats neko nav darījis, viņš pats ne par ko neatbild, ir tikai tā, kā paveicas. Viņam šajā gadījumā tikai paveicās, jo viņš no savas puses neko neizdarīja. Ja kaut ko izdarīja, tad tā bija Dieva žēlastība, ka vispār kaut ko izdarīja. Piemēram, neuzlika modinātāju, bet pamodās no Dieva žēlastības. Sagadījās, ka izdarīja mājas darbu, tas viss bija no Dieva žēlastības. Vārdi “Dieva žēlastība” Dieva vārdā nebūt nenozīmē tādu beznosacījuma Dieva labvēlību pret cilvēkiem, beznosacījuma panākumus tavā dzīvē, nē. Tas nozīmē nepelnītu žēlastību, nepelnītas iespējas, kuras jānopelna. Kādā ziņā tās ir nepelnītas? Tādā, ka tev ir iespējas un, esot draudzē, tu tās ieraugi. Daudzi liecina, ka tikai, ienākot draudzē un dzirdot par tām, ierauga šīs iespējas. Tie ir Bībeles principi, kurus lietojot, tu gūsi panākumus. Pašas iespējas ir nepelnītas, bet tās realizēsi strādājot. Pāvils saka, ka viņš vairāk par visiem ir strādājis.

Kam ir automašīna? Cik daudziem ir tiesības? Lai tu varētu lietot koplietošanas ceļus, tev ir vajadzīgas autovadītāja tiesības. Tāpat ir jāsamaksā ceļa nodoklis, jāiziet automašīnas tehniskā apskate. Tas maksā naudu, pūles un tikai tad, kad esi samaksājis šo cenu, vari lietot ceļus. Ja kāds grib bez tiesībām, bez nodokļa tos lietot, diemžēl, tas ir īslaicīgi. Agri vai vēlu tevi apturēs vai arī nevarēsi šos ceļus lietot pilnā mērā. Kaut kur pa lauku ceļiem varēsi pabraukāt, bet nopietni braukt nāksies grūti. Kaut kādā brīdī tevi apturēs un būs jāmaksā. Varbūt kādā īpašā Dieva žēlastības gadījumā tevi nepieķers, bet tas ir apšaubāmi. Ja tev visas dzīves garumā regulāri vajag braukt, tevi apturēs un sodīs. Lai lietotu koplietošanas ceļus, ir jāmaksā sava cena. Tāpat arī, lai iegūtu nepelnītas iespējas, ir jāpastrādā, tās ir jānopelna. Šodien, braucot uz dievkalpojumu, redzēju lielu reklāmu, uz kuras attēlots sunītis un augšā uzraksts “Labie darbi” un apakšā parakstīts “Incredit”. Reklāmas plakātā parādīts, ka viņi izbūvējuši dzīvnieku patversmi. Kaut kādu daļu no tā, ko nopelnījuši uz cilvēku parādu rēķina, viņi lietojuši, lai paveiktu labos darbus un reklamē tos. Par taviem labiem darbiem neviens neuzzinās, ja pats par tiem nepastāstīsi. Ne vienmēr ir jārīkojas pēc sekojošā Bībele panta:

[..] tad tava kreisā roka lai nezina, ko labā dara. (Mateja evaņģēlijs 6:3)

Ir svarīgi pateikt cilvēkam, ka viņam nekas nenokritīs no debesīm, bet ka tu pie tā pastrādāji. Nav pareizi, ka vienmēr, izdarot labu darbu, par to nesaki cilvēkam. Jā, Bībele saka, lai labus darbus dara slepenībā un nelepojas ar tiem, jo var palikt lepns. Varbūt reizēm tā arī vajag, slepenus labos darbu, bet ne vienmēr. Cilvēkam ir jāpasaka, ka tu viens vai kopā ar draudzi izdarīji labu darbu priekš viņa. Pretējā gadījumā viņi nezinās, ka ir tāda draudze “Kristus Pasaulei”, ka tā ir vieta, kur mainās dzīves. Mums tas jāpasaka cilvēkiem, lai viņi būtu informēti, ka šāda ļoti laba draudze Latvijā, kurā dara labus darbus, labas lietas. Nē, tu nesaki nevienam! Tad jau arī par tevi neviens nezinās. Ir svarīgi pastāstīt, ka tu kaut ko labu izdarīji un cilvēkam izmainījās dzīve. Princips jau ir tāds, ka cilvēks ies un stāstīs par to, ka šeit viņam izmainījās dzīve un tā būs reklāma, ka draudzē var iegūt daudz laba un citi gribēs nākt. Protams, ir jābūt pareizam motīvam, kāpēc tu to stāsti. Inkreditam ir skaidrs motīvs – viņi grib nopelnīt naudu. Pat kredītu iestāde lieto šo principu. Darīt labus darbus vispār ir modē – kaut ko noziedot, izdarīt labus darbus, ziedot centu no katra iepakojuma labdarībai bērniem, Ukrainai, dzīvniekiem utt. Cilvēkiem būtībā gribās darīt labu, un gudri cilvēki saprot, ka labie darbi atmaksājas. Lai atmaksātos, man tas jālieto. Kredītiestādes zina, ka labdarība vairo viņu naudu. Kas šis ir par principu? Tas ir Bībeles princips un darbojas pats par sevi, pat bez paša Dieva pazīšanas. Kur nu vēl vairāk, ja cilvēka to dara, pazīstot Dievu. Lai šis princips, šī nepelnītā iespēja organizācijā vai tavā dzīvē darbotos, tev ir jāpārzina šis princips, no savas puses ir kaut kas jāizdara. Žēlastība ir tiem, kas paklausa, kas pastrādā. Jēzus savā dzimtajā pilsētā Nācaretē pēc sava paraduma atnāca uz dievkalpojumu sinagogā.

Tā Viņš nonāca Nacaretē, kur Viņš bija uzaudzis, un pēc Sava ieraduma Viņš sabata dienā iegāja sinagogā. Viņš piecēlās, lai lasītu. (Lūkas evaņģēlijs 4:16)

Jēzum bija ieradums no bērnības apmeklēt dievkalpojumus. Vai zināt, kāpēc mūsu draudzē nav svētdienas skolas? Ilgtermiņā mēs redzēsim, kas ir labāk – atradināt bērnus no dievkalpojuma un laist savos tusiņos pie svētdienas skolas skolotājas vai radināt sēdēt dievkalpojumos. Skaidrs, ka šodien es līdz galam to nezinu, bet domāju, ka labāk ir veidot paradumu būt dievkalpojumā jau bērnībā. Ko tu ieliec bērnam, īpaši līdz trīs gadiem, tāds viņš būs visu mūžu. Cik daudzi no jums, pirms atgriezāties pie Dieva, draudzē “Kristus Pasaulei”, kaut kad bērnībā gājāt Svētdienas skolā? Rokas pacēla apmēram puse. Kāpēc gan jūs neesat savās draudzēs? Tādēļ, ka neviens neiemācīja sēdēt dievkalpojumā, bet gan tusēt kopā ar vienaudžiem. Iespējams, ka turpat arī iemācījies dzert, pīpēt un nodoties netiklībai. Kopā ar Svētdienas skolas skolotāju tu to, protams, nedarīji, bet iepazinies ar tādiem pašiem bērniem, kuri nav normāli iemācījušies sēdēt dievkalpojumā un klausīties sprediķi. Tā vietā mācījāties kaut kādus stāstiņus par Dāvidu un Goliātu un viss. Bērni nav tik dumji, kā domājat. Sēžot kaut kur aizmugurē un krāsojot grāmatiņu, viņi visu dzird un piefiksē. Paldies Dievam arī par svētdienas skolām, bet paldies Dievam par tiem vecākiem, kas iemāca paradumu saviem bērniem normāli sēdēt dievkalpojumā. Tieši paradumi nosaka tavu likteni, nevis mistiska Dieva žēlastība vai veiksme. Ja tu izmanto Dieva žēlastības principus, tad iemāci saviem bērniem paradumus – nevis tikai laiku pa laikam apmeklēt svētdienas skolu, bet būt dievkalpojumos. Citās draudzēs svētdienas skolā strādā ar bērniem un pēc tam viņi atkrīt no Dieva. Mēs ejam un viņus atrodam. Viņi zina, ka Dievs ir un atceras to, kad viņus uzrunā. Dievs patiešām ir, Viņš ir dzīvs. Jēzus pēc sava paraduma iegāja sinagogā. Tas viņam bija bērnībā iemācīts paradums. Toreiz Rakstus lasīja, stāvot kājās, pēc tam Rakstu mācītājs apsēdās un mācīja. Arī Jēzum iedeva Rakstu rulli un Viņš piecēlās, lai lasītu. Viņam pasniedza pravieša Jesajas grāmatu. Iespējams, ka šī Rakstu vieta bija Dieva žēlastība, iespējams, ka tā bija sakritība. Tā bija no Jesajas grāmatas 61. nodaļas 1.-2. pants.

"Tā Kunga Gars ir uz Manis, jo Viņš Mani svaidījis sludināt prieka vēsti nabagiem, pasludināt atsvabināšanu cietumniekiem un akliem gaismu, satriektos palaist vaļā un pasludināt mūsu Kunga žēlastības gadu." Un, grāmatu aizvēris, Viņš to atdeva sulainim un apsēdās. Un visi, kas bija sinagogā, vērsa savus skatus uz Viņu. Un Viņš iesāka uz tiem runāt: "Šodien šis jūsu ausīm dzirdētais raksts ir piepildīts." Un visi Viņam piebalsoja un brīnījās par žēlastības vārdiem, kas nāca pār Viņa lūpām, un sacīja: "Vai šis nav Jāzepa dēls?" (Lūkas evaņģēlijs 4:18-22)

Rakstīts, ka Viņam gadījās šī Rakstu vieta. Klausītāji pilnā mērā nepieņēma Viņa sacīto, bet tai pašā laikā tie piebalsoja, jo viņus tas pacēla. Jēzus runāšana, lika viņu sirdij pukstēt straujāk, elektrizēja atmosfēru zālē, mudināja cilvēkus rīkoties. Tas bija kā balzams, kas dziedināja viņu sirdis, tā tiešām bija prieka vēsts, labā vēsts. Es gribu vērst tavu uzmanību uz oriģināliem rakstiem – ko tad īsti Jēzus lasīja:

Dieva Tā Kunga Gars ir pār mani, jo Tas Kungs mani svaidījis sludināt nelaimīgajiem prieka vēsti, mani sūtījis dziedināt sagrauztas sirdis, pasludināt apcietinātiem atsvabināšanu un saistītiem pilnīgu brīvību, pasludināt Tā Kunga žēlastības gadu un mūsu Dieva atmaksas dienu, un iepriecināt visus noskumušos. (Jesajas grāmata 61:1-2)

Tur bija runa arī par atmaksu, sodu, bet tieši tai vietā Jēzus apstājās, par sodu tālāk nelasīja, bet pasludināja Tā Kunga žēlastības gadu. Viņš apsēdās un sāka runāt par nepelnītu žēlastību un panākumiem, par principiem, kurus mēs varam lietot. Viņš to runāja un zālē bija elektrizēta, pozitīva atmosfēra. Jēzus koncentrējās uz pozitīvo, uz žēlastību.

Jo bauslība ir dota caur Mozu, bet žēlastība un patiesība nākusi pasaulē caur Jēzu Kristu. (Jāņa evaņģēlijs 1:17)

Bauslība caur Mozu nozīmē to, ka Vecā Derībā bija: “Tev nebūs!” Jaunajā Derībā uzsvars ir uz: “Tev būs! Tu vari!” Jēzus bija pozitīvs. Nācaretē Viņš piecēlās un lasīja tikai par žēlastību, un pār Viņa lūpām plūda žēlastības vārdi. Viņš sludināja prieka vēsti nabagiem, atsvabināšanu cietumniekiem, akliem gaismu, satriektos palaist vaļā. Tas nozīmē, ka Viņš runāja par to, ka tu vari uzvarēt nabadzību un dzīvot bagātībā, uzvarēt slimības un būt vesels, pārstāt domāt haotiski un destruktīvi un sākt domāt veselīgi, iegūt dvēseles dziedināšanu. Bēdu un salauztas sirds vietā Viņš piedāvāja emocionālu veselību, un verdzības vietā iegūt gan iekšēju, gan ārēju brīvību. Tā ir labā vēsts. Šo problēmu – nabadzības, slimības, verdzības – risinājums ir Dieva žēlastība caur Jēzu Kristu, kuru ar sludināšanu, mācīšanu dara pieejamu un cilvēkiem ļauj izvēlēties.

Tāpēc eita un darait par mācekļiem visas tautas, tās kristīdami Tēva, Dēla un Svētā Gara Vārdā, tās mācīdami turēt visu, ko Es jums esmu pavēlējis. Un redzi, Es esmu pie jums ik dienas līdz pasaules galam. (Mateja evaņģēlijs 28:19-20)

Nesiet labo vēsti. Uz prātu balstīta un emocionāla vēlme palīdzēt cilvēkiem pacelties – tas ir Jēzus atnākšanas un sludināšanas mērķis. Viņa vēsts nebija par to, ka tikai jāpasaka cilvēkiem, ka Jēzus viņus mīl. Viņa vēsts ir nepelnītas iespējas, kuras tu vari parādīt un iemācīt, lai cilvēks iegūtu brīvs no konkrētās problēmas. Tu vari būt bagāts, svētīts, dzīvot kvalitatīvu dzīvi un tam bonusā klāt – mūžīgā dzīvība. Ko reāli cilvēkam dod tas, ka tu viņam pasaki, ka Jēzus viņu mīl? Viņš to atcerēsies un, protams, ka tas ir labi. Vai tā ir tā vēsts, ko Jēzus sludināja? Vai tā bija tik maziņa? Vai Dieva žēlastība ir tāda, ka no viena šāda teikuma cilvēkam kaut kas reāli mainīsies? Vai tas, ka panāksi, ka cilvēks turpat, uz ielas, kā pantiņu noskaita grēku nožēlas lūgšanu, tiešām izmainīs viņa dzīvi? Ar to tu cilvēkam it kā iesaki atslēgt prātu, bet Jēzus runāja par veselīgu domāšanu, redzēšanu. Ko nozīmē “akliem gaisma”? Tā ir saprašana, kas balstīta uz Kristus upuri, žēlastību un mīlestību. Cilvēks, kas tikai noskaitīs pantiņu, nebūs glābts. Glābšanu viņš iegūs tikai tad, ja izpratīs evaņģēlija jēgu. Var jau iet un tādā veidā sludināt, bet tas ir bērnudārza līmenis.

Tās cerības dēļ, kas jums nolikta debesīs. Par to jūs jau agrāk esat dzirdējuši, kad klausījāties evaņģēlija patiesības vārdu, kas aizgājis līdz jums; jo tas visā pasaulē nes augļus un pastāvīgi aug - arī pie jums - kopš tās dienas, kad jūs dzirdējāt un visā patiesībā izpratāt Dieva žēlastību. (Kolosiešiem vēstule 1:5-6)

To, ka Jēzus tevi mīl, ir jāizprot, grēku nožēlas lūgšana ir jāizprot un jābūt ļoti apzinātai. Tev jāizprot, kādai līdzdarbībai jābūt no tavas puses un kāda cena jāmaksā. Pretējā gadījumā Dievs tur neko nevar darīt un tu esi iesācis cilvēkam no pirmās dienas atslēgt prātu. Bet Dieva vārds saka, ka prāts ir jāpieslēdz, ka ir jānovelk vecais cilvēks un jāuzvelk jaunais. Runa ir par domāšanas veida izmaiņām. Sirdī ienāk tas, kas nāk caur galvu. Zemapziņā nosēžas informācija un veido intuīciju tas, kam tu ļauj caur galvu tur ieiet. Jēzus saka, ka tas, kas ieiet mutē, tiek izmests laukā un cilvēkam nekaitē, bet tas, kas iziet no sirds, domām, tam ir vērtība vai arī tas ir bīstami, tās ir destruktīvas lietas.

Ir tāds vārds duhomānija. Tā ir pārāk liels uzsvars uz Dieva žēlastību jeb nepareiza Dieva žēlastības uztvere. Pareizi, veselīgi, Bībelē pamatoti izprotot Dieva žēlastību, tu dzīvosi kvalitatīvu, pilnvērtīgu, Kristū balstītu dzīvi. Man ir bieza Bībele ar komentāriem “Полноценная жизнь” (“Pilnvērtīga dzīve”). Šāds nosaukums ir, jo Bībele un pilnvērtīga dzīve ir saistīta ar Bībeles komentāriem un skaidrojumu. Tur ir ļoti daudz ļoti labu skaidrojumu, daudz informācijas. Man ir daudz tamlīdzīgu grāmatu. Neskaidrību gadījumā es lasu un studēju ļoti daudz grāmatu, informāciju par konkrēto tēmu, un tikai tad pieņemu savu lēmumu, kā uzskatīšu un kā mācīšu. Izvēlos to uzskatu, kurš man liekas pareizāks, precīzāks, piemērots mūsu draudzei. Lūk, kur rodas pilnvērtīga dzīve. Daudzi uzsver, ka evaņģēlijam ir tik liels spēks, ka tev pietiek pateikt tikai – Jēzus. Vai tiešām tā ir? Vai tiešām pietiek tikai pateikt, ka Jēzus mīl un pēc šabloniņa runāt ar cilvēkiem? Veselas kristiešu armijas tā dara – tīri psiholoģiski noved cilvēku līdz lūgšanai un tad saka, ka šis cilvēks ir glābts. Šāds evaņģēlists uzskata, ka izglābis 20 vai 50 cilvēkus dienā. Grupiņu vadītāji zina, ko nozīmē patiešām izglābt cilvēku. Cik laika un cik nervus tas paņem! Patiešām izglābt cilvēku, reāli ievest draudzē un palīdzēt kļūt par personību, kas dzīvo kvalitatīvu dzīvi, ir ļoti grūti un prasa ilgu laiku. Un, kad tu iesi uz ielas, tiklīdz pieskarsies cilvēkam, nu tad zili brīnumi būs. Un viss notiks. Un kaut kas arī notiek visā tajā iedvesmā. Un tu ej, un saki: Jēzus tevi mīl. Tu skaiti lūgšanu un viss, tev ir emocijas. Viss, svaidījums ir. Iet gadi, un tev apkārt nav neviena cilvēka. Ir tie paši vecie komandas biedri, ar kuriem tu tici, ka tas ir tas īstais veids, un ka Dieva žēlastība ir, lūk, šāda. Bet Dieva žēlastība, draugi, tā ir jāizprot visā pilnībā, lai cilvēki varētu dzīvot tā, kā Jēzus to vēlējās. Viņš atnāca, lai cilvēkus iemācītu domāt. Lai cilvēks saņemtu tās nepelnītās žēlastības punktus – gan labklājību, gan veselību, lai cilvēkus pie Dieva pievestu. Tā, lai cilvēks to visu saņemtu pilnvērtīgi un dzīvotu kvalitatīvu dzīvi. Tas ir jāizprot. Skaidrs ir, ka var pieiet pie cilvēka un pateikt to, ka Jēzus tevi mīl. Bet vajag saprast, ka Dievs neko nedarīs pats tam cilvēkam. Dievs darīs to, ko tu mācīsi, to, ko tu teiksi. Ja tu iemācīsi cilvēkam pašam domāt, un parādīsi viņam savu atbildību, nevis: noskaitīji pantiņu un tagad pats, gan tevi svētais Gars vadīs tagad, tagad tevi Gars vadīs un tu pats atradīsi draudzi un visu. Un 99,99%, ka viņš neko nekad neatradīs, ja tu neaiziesi viņam pakaļ, ja tu viņam nepiezvanīsi atkal. Ja tu neuzturēsi kontaktu un neiemācīsi viņam, un neiepazīstināsi ar Dieva principiem, ka Dievs pats visu nedara, viņš neko nesapratīs. Tagad kādi, kas internetā lasa, ir noģībuši. Visa Salamana teorija tagad ir kaķim zem astes: tik daudz gadus esmu ticējis Dieva žēlastībai - varenai, lielai. Un, saproti, tā lielā žēlastība nedaudz savādāk izskatās. Viņa prasa arī tomēr no mums. Un šī žēlastība patiešām ir liela. Tā patiešām ir liela un dziļa. Un šis spēks, un šie dziļumi, platums, augstums, tie nav izmērāmi. Bet viņā ir jāieiet, Debesu Valstībā ar spēku laužas iekšā.

Kāpēc vajag divas stundas mācīties? Tāpēc, ka Dieva žēlastība ir jāizprot un tu pat nevari līdz galam to izprast visa mūža garumā. Iedomājies, man šodien ir tēma par žēlastību, un es pats ļoti daudz ko atklāju. Un tagad būs vēl viena rinda zemē tūliņ. Par duhomāniju es iesāku tikai. Atceries, ja cilvēka ticība ir balstīta uz piedzīvojumiem, uz emocijām, uz supergarīgumu, kuram vairāk ir sapņu, kurš vairāk tur pravieto, kurš vairāk kaut ko piedzīvo, kurš galvu krata skaistāk, kuram frizūra vēl uztaisīta tā, lai tev plīvo tie mati? Mums nav tādas lietas ļoti izplatītas šeit, bet inkaunterā sava vieta ir vis kaut kam, vai ne? Inkaunterā ir sava vieta, kur var šie darīties. Tas viss ir labi. Bet, kad cilvēki sāk koncentrēties uz izpausmēm – nāksim kopā lūgt Dievu tik ilgi, kamēr neatnāks Dievs, kamēr neatnāks Dieva klātbūtne, tikmēr lūdz, ņemas. Tās ir sajūtas. Un tad šādu cilvēku vidū kāds līderis, vai formāls neformālais, kurš var teikt arī pat tādus vārdus: “Atslēdz savu prātu.” Viņš tev var pateikt, atslēdz savu prātu, te nav jādomā. Atceries, ja tu kaut kādus tādus vārdus dzirdi, tad tu esi sastapies ar vilku avs ādā. Viņš pats to var nezināt, bet viņš saka, lai domā pretēji tam, ko Jēzus saka: “Es atnācu, lai jūs domātu, lai jūs izprastu Dieva žēlastību visā pilnībā un ieietu tajā.” Atceries, ka tieši galva ir tavs vērtīgākais instruments. Tieši prāts. Un tu padomā: “Galvenais ir vīzijas, galvenais, ko tu redzēji vīzijā, vai ne?” Iedomājies, dārzeņi. Viņi paši izdomā sev vīzijas, un viņi paši izdomā – Tas Kungs man teica. Ja godīgi, kad nokļūstu kaut kur tādās vidēs, man ir diezgan nelabi, jo es zinu, ka es esmu šizofrēniķu sabiedrībā. Patiešām šizofrēniķu sabiedrība ir slima. Ar ko slimi? Ar galvu taču slimi. Viņiem māca, viņi paši tā uzskata. To, ko es sajutu, ir daudz svarīgāk nekā loģiski izdomāt. Pamatojoties uz Dieva vārdu, protams, ka, tas, ko es sapnī redzēju, ir svarīgāk. Ka tas, ko es sajutu, ir svarīgāk. Un tāpēc, draugi, ir taisnība dažādiem žurnālistiem. Tāpēc arī ir taisnība dažādiem ateistiem. Kas it sevišķi norāda uz jaunām, harizmātiskajām kustībām, kur tās izpausmes visas notiek. Kas arī ir sava daļa no kristietības, protams. Tie ir kaut kādi piedzīvojumi. Bet viņiem ir taisnība par to, ka tas ir destruktīvi, sektantiski. Cilvēkiem atslēdz veselo saprātu, un viņi patiešām ir dārzeņi. Un šādu cilvēku dzīvēs ir parasti nav augļu. Viņi dzīvo nekvalitatīvu dzīvi. Kāpēc? Tāpēc, ka viņi nav iemācījušies domāt. Viņiem ir iemācīts atslēgt domāšanu. Tikai turpināt ticēt. Tikai tici. Un visas tās rakstvietas jau ļoti labas ir. Un, kad Jēzus gāja Jaira meitu dziedināt, Viņu apsmēja, kad Viņš jau bija ceļā. Un kad sinagogas priekšnieks teica Jairam, ka viņa meita ir nomirusi, neapgrūtini mācītāju. Bet Jēzus atbildēja: tikai tici. Un tad mēs ņemam šos vārdus: “Tikai tici, un tikai tici,” un aizmirstam par veselo saprātu. Ticība, draugi, ir saistīta ar izpratni, kāda ir Dieva žēlastība. Ar mācīšanos un ar prāta lietošanu, un arī ar darbu. Un kā tagad būs dzirdēt tādus vārdus? “Tā Kunga žēlastība lai tevi pavada.” Kā tagad tas skan jau? Kā līdz šai dienai tas jau skanēja? “Tā Kunga svētība lai ir tavā dzīvē, tā žēlastība tavā dzīvē.” Un tagad, ko es saku: “Klausies, man ir jādomā pašam. Jāmācās, jādomā, jāstrādā, jānopelna vēl kaut kas.” Bet velni nāks tev un teiks: “Nekas tev nav jānopelna, tā ir Vecā Derība, tā ir bauslība – viss ir bez maksas.” Draugi, bez maksas ir tikai paši principi, bez maksas ir pati glābšana. Bet tev pašam tajā ir jāieiet. Diemžēl, pašam tajā ir nepieciešams ieiet. Kāpēc diemžēl? Ļoti labi. Es personīgi domāju, ka uzsvars jāliek uz to, ka, ja tu vēlies darīt to, ko Kristus, tad uzsvaram un sludināšanas veidam ir jābūt tādam, kā tas bija Kristum. Viņš jau teica, ka tā Kunga Gars ir uz manis. Viņš mani ir svaidījis un noskaitīja dažādus dzīves kvalitatīvus aspektus, kurus Dievs tev dod, ja tu gribi viņus paņemt, nāc uz draudzi, klausies, ir tur Kristus, ir tur viss, ir tur labklājība, ir tur dziedināšana, viss tur ir. Un, ja tu ej pa tiešo un saki, ka Jēzus tevi mīl, tad neaizmirsti arī otru daļu pastāstīt. Ar to, ka Jēzus tevi mīl, ar to ir par maz. Tāpat arī, ja tu pastāsti par kvalitatīvu dzīvi, neaizmirsti par Kristu pastāstīt, kurš ir autors šai dzīvei. Interesanti? Es sajaucu prātu? Un katru sprediķi vajag arī klausīties un savā dzīvē pieņemt kādus principus kontekstā ar citiem maniem sprediķiem. Nevar tā paņemt, vienu izraut no vidus un domāt, ka ir tikai tā. Nepieciešams balanss. Šodien par žēlastību mācu no visiem tās aspektiem, ņemot vērā arī visu mūsu mācību un arī citus sprediķus. Izdari savus secinājumus.

Tavs svētību avots ir prāts. Un bieži tieši kaut kādi cilvēki, kurus apzīmē par duhomāniem, atņem tev prātu, liek koncentrēties uz piedzīvojumiem un emocijām. Bībelē ir minēti gara augļi un gara dāvanas. Kas ir svarīgāk? Iedomājies, ir visas gara dāvanas, pravietošana un garu pazīšana. Nu, kas no tā, ka tev ir visas dāvanas? Tas nozīmē, ka tu esi supergarīgs? Nē, vispirms gara augļi tavā dzīvē, kvalitatīvu dzīvi tu dzīvo, un tad vēl klāt ir gara dāvanas. Slava Dievam! Nu tad gan tu esi dikti garīgs cilvēks. Patiešām. Padomā, skaties, piemēram, Ukrainā ir karš. Mēs tur neesam, jo mums ir dažādas savas problēmas. Tu domā, ka krīzes laikā visi cilvēki ir atvērtāki, ka nāks pie Dieva? Tu tiešām domā, ka tā ir? Bet kāpēc nav? Tāpēc, ka tu esi duhomāns. Krīzes laikā patiešām cilvēki ir atvērtāki. Bet, ja tā nav, tas nozīmē, ka tu esi piegājis no nepareizās puses. Vienkārši cilvēkiem ir problēma, tur bumbas krīt blakām, tur mājas vairs nav, un pienāc klāt un saki: “Jēzus tevi mīl!” Ha! “Mani skudriņas pārņem, es jūtu, ka man pie tevis ir jāpienāk.” Ko Jēkabs saka par to? Kas ir kalpošana Dievam? Tur bāreņus pieskatīt, atraitnes un tā tālāk. Tās ir konkrētas lietas: līdzcietība pret cilvēkiem, draugi, konkrēta mīlestība pret Dievu un pret savu tuvāko. Kristietība jau nav dažādas izpausmes. Saproti, ka es tagad nerunāju pret izpausmēm. Visam ir sava vieta. Nevajag lekt otrā grāvī, ka nu tagad, ja kāds kaut ko piedzīvo, ka tur ir tas destruktīvais. Nē, vismaz kaut kas notiek. Un arī, es jums saku, ja tu esi tādā draudzē, kur tas tev ir svarīgi, tad visiem tā tas arī būs. Un lielāko tiesu cilvēks pats sev to visu izdomā. Tad, ja viņš kratās, es arī, es gaidu, kad man arī būs. Un tad tu tā sadomājies, ka reāli sāc jau kratīties. Lielāko tiesu tā arī notiek. Paši izdomā sev dažādus piedzīvojumus un izpausmes. Draugi, goda vārds, ja tev tā ir, tev ir jāiet pie ārsta. Nopietni, ir jāiet pie ārsta. Var nākt pie manis, bet tu jau mani neņem galvā, acīmredzot. Vari nākt pie manis, vari iet pie ārsta. Bet bieži vien viņš tevi var nozīmēt arī uz Strenčiem. Zini to vienu gadījumu, tev vēlreiz ir jāiestāsta, vai ne? Kāds mūsu cilvēks gāja uz tādu iestādi, lai nokārtotu invaliditātes grupu. Un tā grupa viņam bija saistīta ar šizofrēniju. Pagājuši bija vairāki gadi, un atkal ir jāiet kārtot grupa. Bet viņš ir draudzē, normāls, ticīgs cilvēks. Viņš aiziet uz komisiju, un viņam jautā: “Nu ko, balsis ar tevi runā vēl?” “Nē, es tikai tagad ar Dievu runāju!” Parakstīja visus papīrus un piešķīra pensiju. Tas ir reāls notikums. Cilvēkam viss ir normāli lielā skatījumā. Bet nu ārsts pieņēma šādu lēmumu, jo tas tā arī izskatās cilvēku acīs, un tas arī realitātē tā ir. Ar Dievu runā stundām – ar ko tu tur runā? Vispirms ir jālieto savs prāts, bet ar prātu viss nosēžas mūsu sirdī. Veidojas zemapziņa, veidojas intuīcija, veidojas ieradumi, kas arī nosaka mūsu dzīves kvalitāti. Un arī to, uz kurieni mēs virzāmies.

Stefans sludina un stāsta par Jāzepu.

Un to izglāba no visām viņa bēdām un deva viņam žēlastību un gudrību faraona, Ēģiptes ķēniņa, priekšā, un tas viņu iecēla par Ēģiptes zemes un visa sava nama pārvaldnieku. (Apustuļu darbi 7:10)

Vai Jāzepa stāstu var saukt par veiksmes stāstu? Pareizi, veiksmes stāsts, tā to sauc tautā. Tā viņš skan. Vai tā bija veiksme vai Jāzepa gudrība? Darbs ar prātu, plus Dieva pārdabiska iejaukšanās. Viņš patiešām tulkoja sapņus. Bet ko palīdzētu Jāzepam sapņu tulkošana, ja viņš nebūtu izglītots, ja viņš nestrādātu ar savu prātu un neprastu pārvaldīt arī pēc tam, kad viņu iecēla par pārvaldnieku? Ja viņš to neprastu, ja viņam nebūtu attiecīgas iemaņas, ko dod viņa sapnis? Neko. Jāzepa veiksmes stāsts jau ir Dieva žēlastība. Bet ne tāda Dieva žēlastība, kas vienkārši nokrita pati no sevis, bet gan cilvēka sadarbība ar Dievu. Un Dieva sadarbība ar cilvēku, lietojot prātu.

Tas, nonācis un Dieva žēlastību redzēdams, priecājās un visus pamācīja ar visu sirdi palikt pie Tā Kunga. (Apustuļu darbi 11:23)

Barnaba nonāk Antiohijā, ko tad Barnaba redzēja? Kādu Dieva žēlastību viņš redzēja, par ko viņš priecājās? Redzi, viņu starpā bija daži kiprieši, kas nonākuši Antiohijā. Tie runāja uz grieķiem, sludinādami Kungu Jēzu. Tā Kunga roka bija ar tiem, liels skaits ticēja un atgriezās pie tā Kunga. Bet vēstis par viņiem kļuva zināmas Jeruzālemes draudzei. Un tie sūtīja Barnabu uz Antiohiju. Ko redzēja Barnaba, atnākot Antiohijā? Daudz cilvēku ar izmainītām dzīvēm. Lūk, ko viņš redzēja. Kas ir žēlastība draudzē? Daudz cilvēku un izmainītas dzīves. Saproti, ko viņš redzēja? Viņš redzēja šo cilvēku, kas sludināja pagāniem, grieķiem, viņš redzēja viņa kalpošanas augļus. Viņš priecājās. Viņš redzēja izmainītas dzīves – viņš priecājās. Viņš redzēja, ka daudzi cilvēki nāk pie Kristus un iemanto mūžīgo dzīvību. Un viņš priecājās. Un te ir rakstīts, ka “Dieva žēlastību redzēdams”. Tātad, kad veidojas jaunas draudzes, kad tiek atvērtas jaunas grupiņas, kad mājas grupiņās nāk klāt jauni cilvēki, kad notiek izmaiņas cilvēku dzīvēs, tā arī ir Dieva žēlastība. Tā arī ir Dieva žēlastība, kas nenāk pati no sevis. Tur kāds sludina, kāds māca un kāds strādā – tā ir sadarbība ar Dievu un cilvēkiem. Tā arī ir sadarbība starp cilvēkiem un arī līderiem.

Jo viss tas notiek jūsu dēļ, lai žēlastība vairodamās, pieaugot ticīgo skaitam, vairotu arī pateicību Dievam par godu. (2. Korintiešiem vēstule 4:15)

Vairo arī pateicību Dievam par godu. Tātad, kad pieaug ticīgo skaits, to sauc par žēlastību. Redzi, draudzes izaugsme ir no žēlastības jeb privilēģijas apzināšanās, ka varam celt cilvēkus, ka varam celt grupiņas, ka varam celt draudzi. Tas ir no žēlastības, ka mums ir tāda iespēja. Tas ir no žēlastības, ka tas viss darbojas. No žēlastības, tā ir Dieva griba, ka mēs to lietojam, tad Dievs darbojas.

Jo jūs zināt mūsu Kunga Jēzus Kristus žēlastību, ka Viņš, bagāts būdams, ir tapis nabags jūsu dēļ, lai Viņa nabadzība kļūtu jums par bagātību. (2. Korintiešiem vēstule 8:9)

Kristus kļuva nabags. Un Dievs saka, ka tā ir žēlastība, ka Viņš pie krusta tapa aplaupīts. Viņš to labprātīgi atdeva un izdarīja. Tātad vēlme, atbrīvot no nabadzības, ir žēlastības izpausme. Iedomājies, ka tu cilvēkam iedod makšķeri, tā kā es minēju piemēru, pie sabombardētas mājas, tu no sākuma palīdzi māju atrast, kur dzīvot. Bet ikdienā cilvēkam labāk ir mācīt jeb ieviest pašam, iemācīt cilvēkam gūt panākumus. Motivēt, celt un vēlme atbrīvot no nabadzības. “Es aizbraukšu uz inkaunteru, tur man uzliks rokas, izdzīs nabadzības velnu, un es būšu bagāts.” Draugi, tā nenotiek! Tu zini, kas inkaunterā ir svarīgākais? Tās izpausmes inkaunterā nav svarīgas. Ja tu godīgi gribētu zināt, tas ir nekas, salīdzinājumā ar izmainītu dzīvi. Jēzus dzina velnus ārā, mēs arī to darām. Uzlika rokas, mēs arī tā darām. Atbrīvošana no nabadzības nav tāds tiešais Dieva darbs. Tu biji nabags, bet tagad par tevi palūdza Dievu, atbrīvoja. Jēzus atnāca un teica: “Tā Kunga Gars ir uz manis.” Galvenais, vai tu svaidījumu jūti šeit? Jūtu. Viss, tagad tu esi bagāts. Un cilvēks staigā un domā, ka es tagad esmu bagāts. Viņš nav bagāts, viņš nemāk nopelnīt naudu, nemāk apieties ar naudu. Žēlastība, draugi, vairāk nozīmē iemācīties kļūt bagātam. Nu, protams, ka uz katra cilvēka, kurš ir Dieva žēlastībā, kurš ir pieķēries Kristum, viņam automātiski ir Dieva svētība. Bet tev to ir jālieto. Tev ir jāiet tajā virzienā, kurā tu gribi kaut ko sasniegt.

Apustuļi ar lielu spēku apliecināja Kunga Jēzus augšāmcelšanos, un liela žēlastība bija ar viņiem visiem. (Apustuļu darbi 4:33)

Kāda žēlastība bija ar apustuļiem un visu draudzi? Viņu starpā nebija neviena, kam kā trūktu. Tā bija žēlastība. Kāda veidā? Dievs pats svētīja? Nē, tur ir rakstīts, ka viņi pārdeva savus īpašumus, un tam, kuram kaut kas pietrūka, tam iedeva. Tā bija izdomāta sistēma. Tā bija izdomāta shēma, kā panākt komunismu draudzē. Komunisms ir Bībele bez Dieva. Tā ir utopija, jo bez Dieva tas nav iespējams. Bez Dieva vienmēr cilvēka ambīcijas ņems virsroku, un viņš sāks verdzināt citus. Žēlastība. Viņu starpā nebija neviena, kam kā trūktu – tā bija žēlastība.

Dievs var jums bagātīgi dot visādu žēlastību, ka jums arvienu ir pilnīga iztikšana un vēl pietiekoši paliek pāri labiem darbiem. (2. Korintiešiem vēstule 9:8)

Un šeit ir runa par finansēm. Tātad labklājība un citas Dieva svētības ir žēlastība. Nu vai vēl kaut ko vari pateikt par žēlastību vispār? Un ir, ko pateikt. Skaties, atkal par naudu.

Mēs jums, brāļi, aizrādām uz Dieva žēlastību, kas ir izpaudusies Maķedonijas draudzēs. (2. Korintiešiem vēstule 8:1)

Kas ir izpaudies Maķedonijas draudzēs? Kas tā par Dieva žēlastību viņiem ir? Un Pāvils turpina:

Jo tur, lai gan bēdu smagi pārbaudīti un paši dzīvodami lielā nabadzībā, viņu prieks izpaudies lielā sirsnībā; tie ir labprātīgi ziedojuši pēc savām spējām, pat pāri spējām, to es apliecinu. (2. Korintiešiem vēstule 8:2-3)

Un tas, ka mēs varam ziedot, tā ir žēlastība, ka mēs to labprātīgi izdarām, ka mēs to gribam. Ne piespiesti, jo labprātīgu devēju Dievs mīl. Interesanti, mums draudzē ienāca ziedojums, es nezinu, kurš cilvēks tas ir. Un, kad ienāk ziņojums, tad maksājuma pamatojums ienāk uz kontakttālruni. Un pie maksājuma pamatojuma rakstīts “Sirdsapziņa”. Sirdsapziņa kādam ierunājusies. Nu ļoti labi, ka pēc sirdsapziņas, nevis pēc “teica”. “Man teikts, ka tā obligāti vajag!” Tas tomēr ir brīvprātīgi, kad tu pats izproti, saproti. “Nē, tas tev bija jādara, nē, tas tev nebija jādara.” To katrs personīgi cilvēks var darīt. Un ja mēs apzināmies paši savu draudzi, un kad mēs apzināmies paši savas vajadzības, mēs darām to labprātīgi. Un tā ir žēlastība. Ziedošana norāda uz žēlastību.

Vērodami to žēlastību, kas man dota, Jēkabs, Kēfa un Jānis, kurus uzskatīja par draudzes balstiem, sniedza man un Barnabam roku kopējam darbam, lai mēs ietu pie pagāniem, bet šie pie apgraizītajiem. (Galatiešiem vēstule 2:9)

Kādu žēlastību Pēteris un Jānis redzēja pie Pāvila un Barnabas? Pāvils un Barnaba nebija no divpadsmit apustuļiem. Viņiem bija atsevišķas kalpošanas. Viņiem vispār būtībā bija konflikts. Vieni gāja pie apgraizītajiem, vieni pie neapgraizītajiem. Viņiem pat bija savs konflikts. Un ir rakstīts, ka Jēkabs, Jānis un Pēteris (Kēfa ir Pēteris), vērodami to žēlastību, sniedza roku, un viņi sāka sadarboties. Kāpēc ar Pāvilu sāka sadarboties Pēteris un Jānis? Kāpēc izveidojās, savā ziņā, tāda kā komanda, draudzība? Tāpēc, ka viņi vēroja žēlastību pie Pāvila. Un kas tā bija par žēlastību? Viņi taču veidoja draudzes, viņi pacēla līderus. Cilvēkiem mainījās dzīves. Augļi. Pāvilam bija tie kalpošanas augļi, ko, faktiski, Bībele apzīmē par žēlastību. Ja tavā kalpošanā nāk cilvēki pie Kristus, tā ir Dieva žēlastība. Bet atceries vēlreiz, tā nav žēlastība pati no sevis. Nu, redzi, Laura draudzē arī veido video klipus un aizraujas. Bet tas klips ir jāuztaisa. Grupiņā ienāk cilvēki. Un es vēroju to žēlastību. Varētu padomāt, lūk, viņai gan ir paveicies, viņai atnāk cilvēki. Tam gan neveicas, ne? Nu nav tās svētības cilvēkam. Nu nav tās žēlastības, nu nenāk tie cilvēki. Nē, viņš vienkārši neizmanto Dieva žēlastību. Kalpošanas augļi ir žēlastība. Un žēlastība pilnā vārdā nozīmē ne jau duhomānu. Pasargi, Dievs, mūs no mēra un duhomāna! Nu no mēra mēs esam simtprocentīgi pasargāti. Ne te kāds slimo, ne te kāds vispār ir nabags. Es vispār nezinu, te kāda fantastiska draudze ir, klepo tikai puse un ļoti labi tiek galā ar visu. Un jautājums vienkāršs. Vīruss vai kaut kas tur bija noķerts, piemēram, ļoti ieilga un nepāriet tas klepus un viss ir slikti. Ar Jēzus brūcēm es esmu dziedināts. Ar Dieva žēlastību. Pasaki, man, draugs, vai Dieva žēlastība ir tādā gadījumā, ja ir pieejama medicīniskā iestāde tikai? Un ja tur ir ārsts, nevis vetārsts, ja? Tādā gadījumā tikai. Ja ir pieejama medicīniskā iestāde un tur nav vetārsts, bet ārsts, kas ir cilvēku ārsts, kur es domāju, ka vetārstu reizēm labāk ieteiks, nekā cilvēku ārstu. Jā, tā var gadīties kādreiz. Vai tā nav tā Dieva žēlastība? Vai nevar ar prātu izdomāt, ka medicīna ne vienmēr ir no Dieva? “Lūk, tur tās kovid potes, tās nav no Dieva, visa tā medicīna nav no Dieva.” Nē, draugi, bet, kad salauztu roku liek kopā, tas ir no Dieva? Antibiotikas, un vispār pamatā, viss ir ļoti labi. Tas, ka kaut kādu Dieva iedibinātus principus arī medicīnā cilvēki izmanto savtīgiem mērķiem, velns visu tur sagroza. Atkal velns. Cilvēks patiesībā to visu izdara peļņas dēļ un kā citādāk. Tas nenozīmē, ka medicīna pati par sevi ir slikta. Tā arī ir tā Dieva žēlastība, izdomāt, ka es apliecinu savu veselību, es atnāku pie sava mācītāja, par mani palūdza, bet ir arī medicīnas iestādes, kur tev pašam ir jāizdomā, kurā gadījumā tev vajag palīdzību un kurā tev nevajag ārsta palīdzību. Es, personīgi, pie katra sīkuma neskrienu pie ārsta. Es neesmu tur bijis daudzus gadus vispār. Ir kādas reizes bijušas, tā jau nav galīgi, bet es neskrienu uzreiz. Un es domāju, ka es tā rīkojos. Tev varbūt ir savādāk jārīkojas, es nezinu, kāda tā žēlastība izpaužas tavā dzīvē, varbūt tev biežāk vajag to visu. Iet pie ārsta, lai tev kaut ko atklāj, viens atklāj kaut ko vienu, otrs kaut ko citu atklās. Internetā vajag visu izlasīt. Pumpa uzmetās, sāc lasīt. Maza pumpiņa uzmetās un ja to visu sāks lasīt, tad būs dzīvei skaitītas dienas. Cilvēks salasās un sāk tam ticēt, tāpēc arī ārstu izvēle ir svarīga. Ja ārsts ir vajadzīgs, tad jācenšas tikt pie ārsta, kurš ir pārbaudīts ārsts. Ne pie iesācēja, bet pārbaudīta ārsta, kas tiešām ir palīdzējis citiem. Tā būtu labāk. Medicīnā tā diemžēl notiek, farmācijā ir savas intereses, tas ir ienesīgākais bizness pasaulē. Viņiem ir savas intereses, vienkārši tiek savākti visi ārsti, un ja tu kursus neiziesi, tad tu nevari būt ārsts. Pat līdz tam viņi nolaižas. Arī skolotāji, ja kursi netiek izieti, tad skolotāji nedrīkst mācīt. Savāc kopā, māca un tik skaisti visu pienes – vienīgās zāles tagad. Pirms desmit gadiem  bija normālas bankas, tagad tā ir tumsonība. Piemēram, pirms dažiem gadiem šīs zāles bija labas, tagad tās vairs nav labas. Tagad ir tās, ko farmācijā piedāvā. Miljoniem cilvēku iet pie ārsta, un ārsti raksta tās zāles, kuras farmācijā vēlās pārdod. Tāpēc ir jādomā līdzi, medicīna ir labi, bet visam ir jādomā līdzi. Lieto savu katliņu, domā, salīdzini un neizmirsti, ka Jēzus ir dzīvs, kurš tiesās dzīvus un mirušus. Pāvils saka Efeziešiem:

Jūs jau esat dzirdējuši par uzticēto Dieva žēlastību man darboties jūsu labā. (Efeziešiem vēstule 3:2)

Tas, ka tu izvēlies kalpot cilvēkiem, kalpot Dievam, tā ir Dieva žēlastība, tā ir privilēģija – tā saka Pāvils. Privilēģija kalpot, strādāt, izplatot un mācot žēlastības principus, celt cilvēkus. Tā Kunga Gars ir uz manis, svaidījis mani sludināt prieka vēsti nabagiem, atsvabināšanu cietumniekiem, akliem gaismu un satriektos palaist vaļā. Iekšējai brīvībai seko ārēja brīvība, tas, ka mēs esam politikā, nav nejaušība. Iekšējai brīvībai seko vēlme, lai arī citi cilvēki ir brīvi. Man ir vēlme, lai katrs cilvēks ir brīvs. Pirmkārt, tu esi stiprs kā personība un lai arī Latvijā pārējie iedzīvotāji ir brīvi. Un ne tikai iekšēji, bet arī fiziski brīvi, lai neviens viņus neapspiež. Lai globālisti, kas pulcējas Davosas forumā, lai viņi neapspiež ar savu nenormālo zaļo politiku. Visur ir vainīgs klimats, vīruss, un visur vainīgs ir karš. Nekur nav vainīga pašvaldība, lai neapspiež. Jēzus saka, kas rauj jūs tiesās? Kas jūs apspiež? Tie bagātie, pareizi? Bet mums ir jārūpējas, lai cilvēki ir brīvi gan iekšēji, gan arī ārēji. Tas ir mūsu draudzes uzdevums. Dievs, svētī Latviju! Šajā pašā rakstvietā:

Par šī evaņģēlija kalpu es esmu kļuvis, saņemdams Dieva žēlastības dāvanu, ko Viņš Savā lielajā spēkā man piešķīris. Man, vismazākajam starp visiem svētajiem, dota šī žēlastība pagānu tautām pasludināt Kristus neizdibināmo bagātību. (Efeziešiem vēstule 3:7-8)

Kas ir “neizdibināmā bagātība”? Tikai tad viņa kļūst neizdibināmi bagātīga, tāda neaptverama, liela, tad, kad tu viņu izproti un sāc pielietot, tad viņa tev kļūst reāla tavā dzīvē.

Lai Tas Kungs parāda žēlastību Onēsifora namam, jo viņš daudzkārt atspirdzināja mani un nekaunējās manu važu.  (2. Timotejam vēstule 1:16)

Viņš palīdzēja Pāvilam. Vienkārša svētība tiem cilvēkiem, kas atbalsta evaņģēlija kalpus un arī cilvēkiem māca izprast Dieva žēlastību. Viņiem ir svētība – žēlastība, Dieva labvēlība. Vai ciešanas var būt žēlastība?

Jo jums dota žēlastība ne vien uz Kristu ticēt, bet arī par Viņu ciest. (Filipiešiem vēstule 1:29)

Vai ciešanām ir kāda nozīme, ja tu no viņām neko neizvelc? Ciešanām ir nozīme tikai tad, ja tu no tā kaut ko mācies. Ja tu mācies no kļūdām. Un ja tu izdari pareizus lēmumus un tāpēc ciet, ir kāda pretestība, tas ir normāli, tu esi uz pareizā ceļa, tev ir privilēģija ciest.

Jo tiesa ir bez žēlastības tam, kas neparāda žēlastību. Žēlastība nebēdā par tiesu! (Jēkaba vēstule 2:13)

Mums kā draudzei un saskaņā ar Jēzus pozitīvo mācību, žēlastības mācību, saskaņā ar mācību, kāpēc Jēzus ir atnācis. Mums, draudzei “Kristus Pasaulei”, nav jāuztraucas par tiesu, kas būs pēc nāves. Tev vispār nav jāuztraucas, bet tādā gadījumā, ja tu pats izrādi žēlastību. Ko nozīmē izrādīt žēlastību? Celties pašam un celt citus. Atkal viss tas pats, vai ne? Viss tas pats, kas vienmēr, tas pamatā skan no kanceles. “Mīli Dievu un savu tuvāko kā sevi pašu.” Tev ideāls ir priekšā, tas ir Kristus, centies dzīvot tādu dzīvi kā paraugs, kā mums māca, centies dzīvot kvalitatīvu dzīvi un cel arī citus. Palīdzi arī viņiem celties, un ne tikai neaprobežojies ar “Jēzus tevi mīl!”, ar kaut kādu skaitu, bet tu patiešām cel cilvēkus, ka viņi dzīvo pilnvērtīgu dzīvi, ne tikai cerībā, ka viņš beidzot tiks debesīs. Iedomājies, cik nožēlojami tas ir, iepazini Kristu – viss. Viss, kas bija labs, tas viss ir slikti. Un tagad es ciešu līdz tai dienai, kad es beidzot nomiršu. Un tad man teica mācītājs, kad es būšu debesīs, tad man būs viss baigi labi. Draugs, tev jāiemācās jau šeit lietot Dieva žēlastību un priecāties. Āmen! Jau šeit, virs zemes. Kur tas Bībelē ir rakstīts, kur tas ir? Priecājieties es jums teikšu, priecājieties! Tur tā ir rakstīts: priecājieties gan par to, ka tavs vārds ir ierakstīts debesīs, gan arī par to, ka tev ir iespēja dzīvot pilnvērtīgu dzīvi un celt arī citus.

Bet katram no mums ir dota žēlastība tādā mērā, kādu Kristus mums to dāvinājis. Un Viņš iecēla citus par apustuļiem, citus par praviešiem, citus par evaņģēlistiem, bet citus par ganiem un mācītājiem. Lai sagatavotu svētos kalpošanas darbam, Kristus miesas uzcelšanai. Kamēr mēs sasniegsim vienību ticībā un Dieva Dēla atzīšanā, vīra briedumu, Kristus mūža pilnības mēru. (Efeziešiem vēstule 4:7-13)

Dieva žēlastība ir katram pēc talantiem, pēc iespējām, pēc garuma, pēc auguma, pēc platuma, pēc tā, kādi ir bijuši tavi vecāki, kāda ir tava izglītība, katram ir savas iespējas, sava žēlastība, ko mēs varam parādīt un kalpot Viņam un cilvēkiem. Redzi, un Dieva ieliktie kalpotāji ir Viņa žēlastība. Kad draudzē ir mācītājs, tā ir žēlastība. Draudzē ir grupiņas un tā ir žēlastība, kuru tu vari izmantot. Ļoti vienkārši. Arī, kad pasaulē ir globālie kristīgie līderi, tā ir žēlastība, ka mums viņi ir. Arī Dieva kalpi, Dieva vīri, ar kuriem varam būt sadraudzībā, arī tā ir žēlastība, ka tādi cilvēki ir. Dieva ieliktie kalpotāji mūsu dzīvēs ir žēlastība. Tāpat spēja izmantot viņu principus kalpošanā tik, cik katrs gatavs maksāt cenu. Tā ir žēlastība.

Bet mana dzīvība man nekādā ziņā nav tik dārga, lai es atstātu nepabeigtu savu ceļu un uzdevumu, ko esmu dabūjis no Kunga Jēzus, apliecināt Dieva žēlastības evaņģēliju. (Apustuļu darbi 20:24)

Pāvils tik ļoti izprata, un tas tik ļoti bija viņa sirdī, apliecināt, sludināt jeb celt, ievest Dieva žēlastībā cilvēkus, ka pat sava dzīvība nav tik dārga, lai pārstātu to darīt. Es nesaku, ka tev tagad dzīvība jāatdod par kaut ko, bet tās ir vērtības, Dieva žēlastība pilnā mērā, kā Bībele mums to atklāja. Un tad vēlreiz, no paša sākuma – kas tad ir Dieva žēlastība?

Dieva žēlastība ir nepelnīta labvēlība, glābšana, kas ir pretstats kaut kam, kas ir nopelnīts. Un otrs, tas ir psihisks stāvoklis jeb prāta, emociju stāvoklis, kad ir vēlme kādam palīdzēt. Un Dieva žēlastība ir nepelnīta, bet, lai tajā ieietu, šie nepelnītie principi, ir jālieto. Un tā ir mūsu atbildība. Un jālieto ir savs prāts, jādzīvo ir pilnvērtīga dzīve, arī cilvēki ir jāieved pilnvērtīgā dzīvē, ka viņi iegūst Kristus raksturu, viņi gūst panākumus, ka patiešām Dieva žēlastība izpaužas visās tās formās. Tas ir mērķis, kāpēc Jēzus atnāca. Es nolasīšu nedaudz no Jesajas grāmatas, kad interpretācija ir Jaunajā Derībā Lūkas evaņģēlijā, bet šeit ir pats oriģināls, pamats.

Dieva Tā Kunga Gars ir pār mani, jo Tas Kungs mani svaidījis sludināt nelaimīgajiem prieka vēsti, mani sūtījis dziedināt sagrauztas sirdis, pasludināt apcietinātiem atsvabināšanu un saistītiem pilnīgu brīvību, pasludināt Tā Kunga žēlastības gadu un mūsu Dieva atmaksas dienu un iepriecināt visus noskumušos. (Jesajas grāmata 61:1-2)

Tā Kunga Gars ir pār mani, tas Kungs mani svaidījis sludināt nelaimīgajiem prieka vēsti – tas nozīmē, tu šo žēlastību cilvēkiem pasniedz tā, ka viņš no nelaimīga kļūst par laimīgu. Dziediniet sagrauztas sirdis – tā ir emocionāla dziedināšana, arī intelektuāla dziedināšana. Apcietinātiem brīvību – tas ir iekšējas saistības, dažāda atbrīvošana. Atceries, ar velna izdzīšanu, roku uzlikšanu, atbrīvot cilvēku būtībā nevar. Tas ir iespējams tikai tad, ja šī atbrīvošana ir rokā ar cilvēka intelektu un prātu. Tikai tad, ja viņš izprot žēlastību, jo Bībele saka, ka nešķīstais gars no cilvēka iziet, tad, ja viņš žēlastību neizprot un nepiepildās ar zināšanām, nepiepildās ar garu, ja viņš to neizdara, tad ļaunais gars nāk un ņem līdzi septiņus ļaunākus, un nāk šajā cilvēkā un dzīvo. Piepildīties ar garu, tas nav nekas mistisks, tas iet arī caur prātu jebkurā gadījumā. Tāpēc ir svarīgi ir pati šī žēlastības mācība, izprast un pielietot. Tad atbrīvošana, roku uzlikšana un dažādas izpausmes, tam visam ir sava vieta, bet tikai komplektā. Prioritāte ir te, prātā. Mēs pagājšreiz mācījāmies, kad tūkstoši sapulcējās pie Kristus, ko Jēzus darīja? Mācīja, Viņš izmantoja izdevību. Kad brīnumi notika, cilvēki sapulcējās, ko darīja? Mācīja. Brīnumi ir sekundāri, primāri ir tas, kā mēs domājam un tas, kā mēs rīkojamies. Un Dieva žēlastība ir ar tevi. Patiešām, Dieva klātbūtne un Dieva žēlastība ir ar tevi un ir šajā vietā.

Mūzika, piemēram, atver sirdi, bet tu vari reizēm pat nezināt. Tu stāvi dievkalpojumā, skan dziesma un asaras nāk, realitātē tu raudi tāpēc, ka nevis tā ir Dieva klātbūtne, bet tāpēc, ka dziesma ir pārtulkota, melodiju tu esi iespējams jau aizmirsis, bet tā ir veca pagānu melodija, iespējams, tev ir atmiņas sakarā ar to melodiju, te ir citi vārdi, bet ne jau to vārdu dēļ, bet tu dzirdi to melodiju – vai, man toreiz tas puisis salauza manu sirdi un toreiz, kad viņš man pateica, ka viņš mani nemīl, tur tā mūzika skanēja – tu esi aizmirsis, un tā mūzika skan, kristīgie vārdi un tev asaras, un cilvēki blakus skatās, kā Dievs viņam pieskaras. Nepieskaras Dievs, tu atcerējies savu salauzto sirdi, savu brūtgānu. Kāpēc es to stāstu? Es gribu, lai tu neesi dārzenis. Mēs neesam dārzeņi, mums ir jāizprot cilvēku psihe, daudz kas no tā, ko cilvēki uzskata par super-puper garīgu, tas nav garīgums, tās ir elementāras, psiholoģiskas lietas. Piemēram, parāda piecus video, jo tev velns iekšā ir un viņš ir jāizdzen. Varbūt man pietiek saprast kaut kādas lietas, nē, ja tu saproti, ar to nepietiek. Velns ir jāizdzen, bet vispār, kad dzen ārā velnu, ir šausmīgi, tādas lietas notiek, tas ir reāli. Jā, skaties video, un tu liec tam cilvēkam skatīties video, skaties, kā velni iet ārā. Viņš skatās, viņam jau rodas dažādas emocijas. Un tagad speciāli ir jānāk uz inkaunteru, speciālu dievkalpojumu. Viņš atnāk uz speciālu dievkalpojumu un tur rāda video. Cilvēks ir tā sagatavojies visam, ir tā ietekmēts, un kā kalpotājs pieliek roku, tā viņš sāk brēkt, krīt gar zemi. Realitātē nav nekādu tur eksorcismu, nav. Tur nav nekādas atbrīvošanas, tur ir cilvēka psiholoģiska ietekmēšana, zombēšana vārda tiešā nozīmē. Tas ir tas pats, kad ziedo desmito tiesu un tu būsi nenormāli bagāts, nav tik vienkārši, tikai tāpēc, ka tu ziedoji desmito tiesu vai kādu ziedojumu. Ir jāizprot principi kopumā. Skaidrs, ka ir svētīgi draudzē ziedot, skaidrs, ka tā ir Dieva labvēlība, bet, neizprotot Dieva principus un elementārus principus, labklājību nebaudīsi. Ar naudu ir jāmāk taču apieties, pelnīt galu galā. Ne viss ir zelts, kas spīd. Ne vienmēr tā ir atbrīvošana, ne vienmēr tā ir dziedināšana. Tā ir kaut kāda svētība vai dievišķa izpausme, tās ir vienkārši cilvēka paša kaut kādas emocijas, cilvēka nozombēšana. Tāpēc pieiesim pie tā visa vienkāršāk, neiekritīsim otrā grāvī. Dievs patiešām atbrīvo. Patiešām velni dzīvo cilvēkos. Ja tu lasi Bībeli, tad elles jēdziens parādās kaut kādā noteiktā Bībeles posmā, pirms tam nebija un tagad ir. No kā nāk ļauno garu izdzīšana? Jūdi tā uzskatīja, budisti arī ļaunus garus izdzen. Tas nav tikai kristietībā. Tas nenoliedz ļauno garu eksistenci, tas nenoliedz arī atbrīvošanas nozīmi, bet tas parāda to, ka ne vienmēr ir tā, kā mums iestāsta un kā viss izskatās. Tāpēc, draugi, mums ir dots prāts. Teikšu godīgi, no manis neviens nekad nevar izdzīt nevienu velnu, es pārāk stiprs. Es neesmu kritis, raustījies, putas nākušas pa muti. Bet atkarības man bija smagas. Vienīgais, ko es varu izdomāt, ka tas bija velns, kas gāja ārā, jo es baigi raudāju. Velns laikam gāja ārā pa acīm. Tas ir vienīgais, ko atceros, es baigi raudāju. Tas ir kā mūsu vecā un foršā anekdote: svētdienas skolā mācītājs prasa Jānītim: kas tas ir? Rižiks, kuplu asti, lēkā pa kokiem. Jānis pieceļas un saka mācītājam: es zinu, mācītāj, ka pareizā atbilde ir Jēzus, bet baigi atgādina vāverīti. Piedodiet, ka šodien es lieku jums šaubīties par dažādām lietām, bet es gribu rosināt jums pašiem lietot savu prātu un domāt.

Bībele mums ir patiesība, absolūta, bet ne Bībeles burts ir patiesība, bet Bībeles konteksts. Ļoti uzmanīgi jāpieiet pie visām lietām, skaidrs, ka Jēzus izdzina ļaunos garus, skaidrs, ka Jēzus dziedināja, tā ir dievišķā dziedināšana. Es tādu esmu piedzīvojis, es esmu piedzīvojis atbrīvošanu, es nekratījos, neņēmos, bet es piedzīvoju atbrīvošanu tajā brīdī, kad pieņēmu Jēzu par savu glābēju. Tas ir brīnums, kas notika ar mani vienā mirklī. Es esmu to piedzīvojis, bet tas nav mans dzīves stils – gaidīt uz Dieva žēlastību, ka Dievs vienmēr kaut ko izdarīs. Tā ir ļoti reta parādība, ka Dievs pats kaut ko dara. Mums ir jālieto Svētais Gars, ko Viņš mums ir devis un jāiet uz priekšu, un jālieto Viņa principi. Āmen! Komandai ir ļoti liela nozīme, draudzei ir ļoti liela nozīme. Tu domā, ka svaidījums ir tikai draudzē? Tu esi bijis boksa mačā? Hokeja mačā? Mača laikā tur tā viss elektrizējas, tāda enerģija, un tas nav tikai tā, ka es ar prātu to esmu izdomājis, bet tur ir tā enerģija. Tur ir kopīgā pūļa enerģija, kas ir sakoncentrēta vienā virzienā. Komandā ir ļoti liels spēks. Aizmirstiet vieni paši par baigo kristietību, nav tādas. Nav tāda individuālā kristieša. Spēks ir draudzē, pagāni to visu saprot, lielās armijas. Komandā ir spēks. Viena ideja, viens mērķis un komanda. Tur ir spēks. Mums ir Dieva doti mērķi, un mums vajag šo komandas spēku. Tas ir vajadzīgs mums. Jēzus pēc ieraduma gāja uz dievkalpojumiem. Nevis uz kaut kādiem, bet tur kur dodamies kādā virzienā. Mēs gribam realizēt kristīgās vērtības, kas ir partijas programmā.

Bija viena situācija, kāds cilvēks fotografējās kopā ar mācītāju pirmsvēlēšanu laikā. Ievēlēja mani, pagāja nedēļa, šis cilvēks rakstīja internetā komentārā: “Kur ir pārmaiņas? Kāpēc nav pārmaiņu? Tu meloji!” Mani tagad ievēlēja un hops, ir pārmaiņas. Viss, ko jums vajag, tūlīt būs. Līdz pārmaiņām vēl ir četri gadi. Četri gadi un arī, ja mēs tikai strādāsim un ja visi pārējie strādās. Gribam integrēt kristīgās vērtības, gribam šo programmu realizēt, gribam, lai latvieši dzīvo kvalitatīvu dzīvi un atgriežas, nevis bēg projām, kas ir neiespējami ar šodienas situāciju. Mēs esam visur pēdējās vietās. Bet ir kāds, kas tam tic. Iedomājies? Bet tas ir reāli. Dāvids saka: “Desmit tūkstoši man pa vienu roku krīt, tūkstotis pa otru roku, bet mani tas neskar!” Mums ir mērķis, mums ir vīzija, mēs esam kvalitatīvi. Ar to vien jau, ka mums ir mērķis, ka mēs ejam, ar to vien mēs jau esam žēlastībā svētīti. Tu iedomāties nevari, cik te ir labi, draudzē! Tu nekur citur jau neesi bijis. Vienā inkaunterā, ļoti sen, bija tāda cinga, ka cinga ir vētra. Es stāstu notikumu, un visi jau raud, pieņem lēmumus. Es stāstu par cingu, un cingā visi iet bojā, baigā vētra bija un auksti. Un viena sieviete, kas sēž zālē, saka man: “Bet, mācītāj, cinga ir vitamīnu trūkums.” Es saku: “Cinga ir vētra!” Un tā arī visi palika pie tā, ka tā ir vētra. Šī sieviete bija pietiekami gudra, ka viņa nestrīdējās, un tas arī nav tik būtisks jautājums. “Tēzaurā” to var pārbaudīt, lai zinātu, ka tas ir tiešām vitamīnu trūkums. Arī kad mācītājs kaut ko saka, tu pats padomā. Ir jādomā. Tu zini, kāpēc tev nav vairāk naudas? Tu neesi izdomājis, kā vairāk nopelnīt. Es izdomāju, bet man nav. Tātad tas nozīmē, ka tu žēlastību nelieto, tu nestrādā tajā virzienā. Kāpēc kalpošanā nav tādu augļu? Tāpēc, ka neesi izdomājis, kā augļus pienest. Bet es jūs ļoti mīlu. Mēs visus pieveiksim!

Tā Kunga žēlastība, lai ir ar jums, bagātīgi, katrā ģimenē, katram individuāli, katrā biznesā, katrā mājas grupiņā, katrā draudzes filiālē, tavā darba vietā, visur lai tevi pavada Kunga žēlastība! Un es lūdzu Jēzus Kristus vārdā, lai tā žēlastība iet pie tiem, kas Tev paklausīgi! Lai tā parādās pārdabiskā veidā, pārdabiski risinājumi, idejas. Un pārdabiska lietu pārvirzīšana, pārveidošanās. Jēzus vārdā, veselību, labklājību un brīvību! Lai izpaužas katra cilvēka dzīvēs un caur jūsu kalpošanu citiem cilvēkiem. Āmen!

Mācītāja Mārcā Jencīša sprediķi “Žēlastība” pierakstīja un rediģēja draudzes “Kristus Pasaulei” redakcija

Mācība mācībā.

Publicēja 2023. gada 10. janv. 03:02Elīna Ziediņa

Ziņas datums 10.01.2023.

Tas nebūs tipisks sprediķis, bet tā būs mācība. Šodien mēs mācīsimies, un viss būs ļoti nopietni.

Svētais Gars, patiešām es lūdzu Tevi šajā brīdī, ka Tu darbojies pie mūsu sirdīm, ka Tu caur prātu palīdzi mums analizēt, saprast Tavu gribu, Tavu prātu, Tēvs, ka tas tiešām atraisa mūsos vēlmi pieņemt lēmumus, mācīties, būt Tavā mācībā, tuvoties Tev un patiešām celt Tavu Valstību gan savā dzīvē, gan draudzē, gan Latvijā. Lai nāk Tava Valstība, lai notiek Tavs prāts, kā debesīs, tā arī virs zemes.

Tātad – mācība mācībā. Visa šī mācība būs jautājuma formā. Es tev uzdošu jautājumus, un pēc tam pats atbildēšu. Bet es gribēšu tā, ka tu pats mēģini atbildēt. Es uzdošu jautājumu, bet tu mēģini atbildēt. Es lasīšu rakstvietu, kas arī patiesībā atbild uz šo jautājumu. Man ir citādāka domāšana nekā tev, tomēr. Mums katram atšķiras kaut kādas nianses, kā mēs domājam. Tāpēc no sākuma jautājums, un tu kaut ko priekš sevis jau atklāsi pats caur savu prizmu. Tad es lasīšu rakstvietu, un tu atkal caur savu prizmu laid to rakstvietu, un pēc tam es paskaidroju, kā es to redzu.

Kas ir mācība mācībā?

Ko nozīmē tāds nosaukums “Mācība mācībā”, kas tas ir? Kas ir mācība, tur viss tā kā viss ir skaidrs. Mums ir Bībeles skola ar 13 nodarbībām, un tur arī ir draudzes pamatmācība. Tāpat ir arī līderu skola ar entajām tēmām. Tā ir ļoti smalka mācība. Mums ir arī grāmata līderiem “Mājas grupu vadītāja rokasgrāmata”. Tieši tur ir mūsu draudzes mācība attiecībā uz līderību. Mājas lapā ir arī kaut kādi punkti mūsu pamatmācībai, mūsu pamatnostādnes, mūsu apustuļu ticības apliecība un tā tālāk, uz ko mēs stāvam. Tas viss kopā veido mācību, plus, dažādi noteikumi draudzē, kas ir tieši konkrēti tikai mūsu draudzei. Mums ir kopīgs pamats ar citām draudzēm - Kristus nāve un augšāmcelšanās, 10 baušļi. Bet ir atšķirības arī pašā virzienā, kāds ir mūsu uzdevums. Ir arī šie noteikumi un kaut kādi mūsu papildus postulāti. Tā ir mūsu draudzes mācība. Draudzē ir mācība. Mācītājs katru svētdienu no kanceles motivē iet mācībā, motivē lietot šīs zināšanas, ko tu šeit esi saņēmis, kā arī elastīgi pielāgo kaut kādas dažādas lietas, mācībā kaut ko pamaina, kas nav tik būtiski, kas nav pats pamats, bet pamaina un pielāgo apstākļiem. Tad mēs sapratām, ka mums visiem vajag kopā baudīt vakarēdienu, vismaz tādā veidā draudzi kaut kā vairāk vienojot. Tā kā vakarēdiens ir pamatmācība, bet kur un kā to lietot, tas var kaut kādos laikos atšķirties. Tas ir jāpielāgo. Tas viss ir elastīga mācība, nemainot pašus pamatus. Bet kas ir “Mācība mācībā”? Es to ļoti vienkārši paskaidrošu. Mācība mācībā ir, ka tu šo mācību mācies. Tā ir mācību sistēma. Piemēram, svētdienas dievkalpojums pulksten 11.00 – tā ir sistēma. Katru mēnesi vienā sestdienā līderu skolas. Pati mācība ir sistēma, bet šajā sistēmā ir jābūt sistēmai - mācīties šo mācību.

Es zinu, ka mana sieva, kad viņa bija maza, runāja ukraiņu valodā. Es to zinu, ka viņa kādreiz runāja ukraiņu valodā. Viņa gāja bērnudārzā un ar ukraiņiem, ar savu brāli varēja viens otru saprast ukrainiski. Šobrīd viņa ukraiņu valodā neko nesaprot. Kā tu domā, kāpēc? Viņa saprot tikpat cik es, nu varbūt nedaudz vairāk kaut ko nojauš. Kāpēc? Tāpēc, ka viņa to nav atkārtojusi, viņai nav bijusi vajadzība to lietot. Cilvēks tā ir uzbūvēts, ka absolūti viss, vai tā būtu valoda, vai tā būtu draudzes mācība, vai tā būtu Bībeles mācība, tā ir pielāgota konkrētai draudzei. Jebkas aizmirstas, un viss, kas aizmirstas, tu vairs to nepraktizē. Jā, ir kaut kādas lietas, ko tu automātiski dari, bet tu vairs nezini, kāpēc. Tas ir līdzīgi kā ar Ziemassvētkiem. Cilvēki vairs nezina, kas ir Ziemassvētki. Ziemassvētki ir, brīvdienas ir, bet kas ir jādara? Uz draudzi jānāk, pareizi? Kristus dzimšanas svētki jāsvin. Tajā vietā jau ir izdomājuši kaut ko citu tur darīt. Jeb arī otrādi, uzslāņojuši kristīgos svētkus virsū pagāniskajiem svētkiem. Nav tik svarīgi, bet aizmirstās jēga. Un tas vairs nepilda sākotnējo funkciju, nepilda mācību, un tāpēc mācībai ir vajadzīgs atgādinājums. Šim atgādinājumam nav jābūt tādā frīstailā: “Kā Gars vadīs. Mani Gars vada, ka tagad ir jāatjauno mācība, zināšanas, jāatgādina.” Nē, tam ir jābūt sistēmā. Tieši tāpat kā katrs svētdienas dievkalpojums, tieši tāpat katru gadu ir jābūt mācībai. 100%, ka tu esi aizmirsis Bībeles pamatus un 100% tu vairs nepraktizē tās lietas, kas ir pašos pamatos. Tu dari tikai to, ko tev atgādina no kanceles. Ja tev ir stipras attiecības ar Dievu, ja tu ļoti stingri un veselīgi studē Bībeli, tad tas ir teicami. Bet tādu cilvēku būs ļoti maz, kas tā ļoti dziļi un būtiski studē Bībeli. Tādu būs ļoti maz. Pārsvarā viss, ko mācītājs šeit runā, ko tu tur pavirši palasi Bībeli, ar to tev pietiek. Un tik daudz tu arī spēj pēc tam praktizēt, un tikpat daudz Dievs tevi arī var lietot un svētīt. Tik daudz tu spēj arī lietot to spēku, ko Dievs tev ir piešķīris, un kaut ko sasniegt tieši garīgajās sfērās un arī laicīgajās. Tas ir atkarīgs no tā, ko tu dzirdi, kas rosina tavu domāšanu. Tāpēc Bībeles skolai ir jābūt nevis tikai vienu reizi mūžā, bet katru gadu. Tāpēc līderu skolai, nevis tai, kas tagad ir katru mēnesi, bet viens un tas pats reizi gadā ir jābūt padziļināti visiem. Galu galā, tāpat kā tu lasi Bībeli, pamatā tu atceries tās pašas rakstvietas, ko tu jau zināji. Ļoti bieži tev no šīs pašas rakstvietas rodas jaunas domas, jaunas atklāsmes. Tā ir? Tāpēc arī mācība pamatos paliek tā pati, bet dažādas atziņas un tā elastīgi kaut kas mainās un patiesībā, tā vienmēr būs svaiga skola. Gan līderu skola, gan Bībeles skola, vienmēr kaut kas svaigs. Mācība mācībā nozīmē, ka tas ir sistēmā - veselīgā Bībeles mācībā, konkrētās draudzes mācībā, obligāti ar konkrētiem laikiem, konkrētā gada posmā, konkrētos mēnešos šeit ir Bībeles skola un līderu skola visiem līderiem.

Saproti, ka ir bērni, tikko dzimuši zīdaiņi, ir trīs gadus veci bērni. Šīs vecuma pakāpes dalās, tur pusaudžu vecums, jauniešu vecums. Tas, kā cilvēks progresē, kā viņš aug, un tāpat arī draudze kā organisms aug, ir kaut kāds sākuma posms, un sākuma posms ļoti, ļoti atšķiras no tā, kad draudze ieiet brieduma pakāpē. Un mēs, draudze “Kristus Pasaulei”, ieejam brieduma pakāpē, mēs esam nobriedusi draudze. Brieduma pakāpe iet roku rokā ar mācību mācībā, kad viņa tiek strukturizēta. Tas norāda uz to, ka šī draudze mierīgi spēs funkcionēt. Tas ir svarīgi, bet te vairs nav tik svarīgs mācītājs, tur vairs nav svarīgi tieši kādi konkrētie līderi, bet ir mācība. Ja mācība tiek regulāri atkārtota, regulāri mācīta, tā ir tik ļoti nostabilizēta. Tā ir mācība mācībā, tā ir struktūra. Draudze “Kristus Pasaulei” dzīvos cauri gadu simtiem. Saproti, mēs neceļam draudzi tikai uz to laiku, kamēr šis mācītājs staigā virs zemes. Man būs simts gadi, un tad iespējams, man vairs negribēsies dzīvot. Tā kā šī draudze nebūs tikai uz to laiku, kamēr ir dzīvi tie līderi, kas ir ar mani. Un arī šie līderi, kas ir mani, ne jau visi ir spējīgi kaut ko tālāk virzīt arī bez manis. Bet atslēga ir mācība. Šī draudze pārdzīvos, nevis pārdzīvos, bet ar uzviju izdzīvos, dzīvos un augs cauri gadsimtiem. Draudze “Kristus Pasaulei” augs un attīstīsies, un dzīvos cauri gadu simtiem! Vai tā nav labā vēsts? Āmen!

“Mācība mācībā?” jautājuma formā, un lai tev nešķistu, ka mācītājs pats kaut ko atkal ir izdomājis, nosapņojis un tagad viņš to vienkārši pateica. Nē, draugi, viss ir pa īstam. Es to visu pienesīšu skaisti no Bībeles, un es ar nepacietību gaidu to momentu, kad sākšu. Es jau esmu to sācis, un man ļoti patīk tas, ko es tagad daru, un tā ir gaisma tuneļa galā. Lai tu gribētu šo gaismu, vispirms ir nedaudz tevi jānolaiž zemē. Vispirms ir jāizjūt vajadzība, ka nav labi. Ir jāsaprot, ka viss nav pareizi un ideāli, un tad, kad tev iedod atbildi, tev parādās gaisma tuneļa galā un tu viņā ieej. Tāpat kā cilvēki nāk pie Kristus parasti tad, kad viņiem nav tās gaismas. Viņi meklē atbildes un, paldies Dievam, ka tajos brīžos, kad cilvēki meklē atbildes, ka ir stipra draudze ar mācību, kas šīs atbildes spēj dot. Nevis kaut kādi, kaut kur tur čupojas kaut ko bez mācības, kas tur padodas katras mācības vējam, kā rakstīts Bībelē. Viņi ir nestabili, jo šodien viņi ir, rīt vairs nav, kā vēja dzenāti bezlietus mākoņi.

Viņi ir kauna traipi jūsu mīlestības mielastos, bez bijības mielodamies līdz ar jums, sevis pašu ganītāji, vēja dzenāti bezūdens mākoņi, koki, kas rudenī bez augļiem, divkārt miruši, izrauti ar saknēm [..]. (Jūdas vēstule 12)

Šodien viņi ir, bet rīt vairs nav. Šodien tur kaut kas pulcējās, skriesim tur, rīt tur kaut kas pulcējas, skriesim tur, un tādi cilvēki bez mācības nav nostabilizēti. Viņi klīst un nenostiprinās, viņi neaug un neaiziet līdz galam. Draugi, bet mēs ceļam draudzi, un tu ieiesi vēsturē, jo tieši mācība mācībā ir tas, kas uztur uguni, dzīvību draudzē, dzīvību Viņa sirdī katrā indivīdā, katrā draudzes apmeklētājā, katrā draudzes loceklī.

Kas ir mācība mācībā?

Tu būsi šokā par to, ko tagad mācīšu. Kas ir sistēma? Mācīties, nevis tikai ir mācība: “Mums draudzē ir sava mācība.” Bet šajā mācībā ir sistemātiskums: konkrētajā mēnesī, konkrētajā dienā visi nāk un mācās. Atceraties? Kristus dzimšanas svētkos bija sprediķis “Gaismas pēdas”. Un kas tad ir gaismas pēdas? Tās jau ir tās tradīcijas, tā ir arī mācība. Kristieši svin svētkus un tā svētku svinēšana jau arī ir mācība. Tā jau ir draudzes mācība. Lūk, konkrētie datumi, un draudze to ir pieņēmusi. Šajos datumos mēs atzīmējam Kristus dzimšanas svētkus un rīkojam pasākumus. Daudzās baznīcās iet pēc grāmatas, pēc liturģijas, konkrēti viens un tas pats katros svētkos. Cilvēkiem atgādina, atgādina, atgādina. Ar laiku, protams, ja nav elastīguma, gadās tā, ka pazaudē jēgu, kāpēc viņi to vispār dara. Tā ir cita problēma. Bet mācībai mācībā ir jābūt, bez tā nav iespējama nekāda dzīvība. To es pierādīšu no Bībeles. Apbrīnojami daudz Bībelē ir vārds “mācīt”. Kā tu domā, kur visvairāk ir tas vārds “mācīt”? Jaunajā Derībā Jēzus īpaši liek uzsvaru uz vārdu “mācīt”.

[..] Un tie pastāvēja [..]. (Apustuļu darbi 2:42)

Kādi ir galvenie draudzes pamatpostulāti jeb balsti, uz kādiem galvenajiem principiem pastāvēja draudze?

[..] Un tie pastāvēja apustuļu mācībā [..]. (Apustuļu darbi 2:42)

Pirmais ir minēts, ka viņi mācībā pastāvēja. Jēzus nodibināja draudzi, sagatavoja 12 apustuļus. Draudze tika izveidota, un viņi pastāvēja, auga un vairojās mācībā. Otrkārt, sadraudzībā, treškārt, maizes laušanā, kas būs šodien, kas arī ir mācība.

[..] Un tie pastāvēja apustuļu mācībā un sadraudzībā, maizes laušanā un lūgšanās. (Apustuļu darbi 2:42)

Jēzus iedibināja šo mācību, ka tas ir jādara regulāri. Un arī lūgšanas: gan paša cilvēka individuālās lūgšanas jeb personīgās attiecības ar Dievu, gan arī kopējās draudzes lūgšanas. Tātad, lai draudze spētu normāli, veselīgi attīstīties, ir vajadzīga mācība, sadraudzība, kas ir mājas grupās, maizes laušana. Lūk, konkrēti pāris rituāli, kas ir draudzē, un lūgšanas, personīgās attiecības ar Dievu un draudzes lūgšanas. Tas ir viss, kas ir vajadzīgs, lai draudze pastāvētu. Pirmkārt, tā ir mācība.

Kāpēc auga draudze?

Šeit mēs varētu minēt dažādus cilvēkus no dažādām plūsmām un konfesijām, kuri nav brieduma pakāpē, jo viņi minēs: “Svētais Gars, Svētā Gara darbība, Gara dāvanas,” daudz un dažādas lietas vai kaut kāda struktūra. Kāds izdomās, ka tur, piemēram, ir labas mājas grupas. Bet tas gluži viss tomēr nav taisnība, tā ir tikai daļa no visa. Ir kāds pamats.

Tā mācība auga un kļuva stipra Tā Kunga spēkā. (Apustuļu darbi 19:20)

Te pat ir minēts, ka nevis draudze auga, protams, draudze auga, bet šeit ir rakstīts, ka mācība auga un kļuva stipra Tā Kunga spēkā. Redzi, kā mēs lasām Bībeli? Mēs jau lasām Bībeli paši no tā, kādi mēs esam. Un, ja es šeit no kanceles tev paveru acis vairāk vaļā, tu pēc tam lasīsi Dieva vārdu, tu arī savādāk redzēsi un pamanīsi to, ko es tev tagad atgādinu, ko es mācu. Un tas ir svarīgi. Tas vairos tavu brieduma pakāpi.

Kāpēc auga draudze? Tāpēc, ka mācība kļuva stipra. Vispirms aug mācība un tad aug draudze. Vispirms aug mācība draudzē un pēc tam aug katrs draudzes cilvēks. Es pats par to, ko es runāju, esmu absolūti pārliecināts. Centīšos pārliecināt arī tevi.

[..] Jozua [..] nomira, būdams simts desmit gadus vecs. Un Israēls kalpoja Tam Kungam visu Jozuas dzīves laiku un arī, kamēr vēl dzīvi bija tie vecaji, kas Jozuu pārdzīvoja vēl ilgus gadus un zināja visus Tā Kunga darbus, ko Viņš Israēlam bija darījis. (Jozuas grāmata 24:29-31)

Vēsturiski mēs zinām un arī no Bībeles, ka Izraēls vairākkārtīgi atkrita, līdz pat viņu valsts pārstāja eksistēt. Kur bija problēma? Tu vari atbildēt pats caur šo Rakstu vietu. Izraēls kalpoja tik ilgi, kamēr Jozua bija dzīvs. Un kas vēl? Tie cilvēki, kas bija ar Jozua. Atslēgas vārdi: “Zināja Tā Kunga darbus jeb mācība.”

Citiem vārdiem, kāds bija galvenais šo vecaju uzdevums, kāds bija galvenais Jozuas uzdevums?

Atstāt aiz sevis mācību, kura tiks sistemātiski mācīta. Protams, lai šo mācību mācītu, ir vajadzīgi cilvēki. Šiem cilvēkiem pašiem jābūt ir mācībā. Kāpēc Izraēls atkrita? Tāpēc ka pārstāja mācīt. Redzi, kamēr Jozua bija dzīvs, kamēr vecaji bija dzīvi, kuri zināja Tā Kunga darbus, ko Dievs Izraēlam bija darījis. Līderu galvenais uzdevums ar laiku netika izpildīts, un tāpēc ar laiku sākās atkrišana.

Es tev uzzīmēšu nelielu ainu, to jau sāku darīt iepriekšējos sprediķos un iestarpināju arī kaut kur līderu skolā pa vidu. Bija svētruna “Zem sava karoga”. Kas patiesībā kontekstā šajā rakstvietā ir par karogu? Kā vispār ceļojumos izskatījās Izraēla tautas pārvietošanās? Kā vispār bija struktūra, kā viņi cēlās, kā viņi gāja, kā viņi apmetās, kāda bija šī uzbūve, kā bija izkārtotas teltis, kur bija saiešanas telts, kur notika centrālā Dieva pielūgsme? Lūk, kā viss notika – ciltis faktiski tika sadalītas pa trīs. Mozus Tā Kunga priekšā saskaitīja tautu. Uz ziemeļiem vairākas ciltis, uz rietumiem vairākas ciltis, uz dienvidiem vairākas ciltis, bet uz austrumiem bija priesteri: Mozus, Ārons un viņa dēli. Āronam un viņa dēliem bija pakļauti levīti. Kā izskatījās viss Izraēla karapulks? Vidū bija saiešanas telts – Dieva pielūgsme –, apkārt bija pārējās ciltis un uz austrumiem, tā bija pieņemts, ka tas ir tas labākais, svētākais, piemēram, kad Daniēls lūdza Dievu, viņš atvēra logu uz austrumiem. Tā viņi darīja.

Bet levītu augstākais vadonis bija Ārona dēls, priesteris Ēleāzars; viņš ir uzraugs pār tiem, kas rūpējas par svētnīcas kopšanu. [..] Un tie, kas novietojās svētā mājokļa priekšā pret austrumiem jeb no Saiešanas telts pret saules lēktu, bija Mozus un Ārons ar saviem dēliem, kam bija jāveic un jākārto kalpošana svētnīcā, proti, viss, par ko rūpēties bija visu Israēla bērnu pienākums [..]. (4. Mozus grāmata 3:32; 38)

Tātad faktiski, šī kalpošana Dievam bija visu pienākums, bet kādi cilvēki to dara vairāk un tie bija levīti, bet levītus pārraudzīja Ārons un tas vēl nav viss.

Un nodod levītus Āronam un viņa dēliem; tie viņam ir nodoti no Israēla bērniem. Bet Ārons un viņa dēli tev jāuzrauga, lai tie godam veiktu priestera pienākumus. (4. Mozus grāmata 3:9-10)

Nodod levītus Āronam un viņa dēliem – to Dievs saka Mozum. Tie bija pilna laika kalpotāji, viņiem nebija savas zemes, viņiem nebija savu īpašumu, tādā veidā kā visiem pārējiem apsolītajā zemē, bet pārējās ciltis viņiem maksāja par to, ka viņi izpilda kalpošanu svētnīcā. Tas ir līdzīgi kā pilna laika kalpošana arī draudzēs. Tur bija sava kārtība: nodod levītus Āronam un viņa dēliem, tie viņam ir nodoti, bet Ārons un viņa dēli tev jāuzrauga, lai tie godam veiktu priestera pienākumus. Faktiski ir Mozus iedibināta, Dieva iedibināta kārtība, ka kalpošana jeb mācības nodošana ir strukturēta un ir iecelti atbildīgie, kam ir jāseko līdzi un šajā gadījumā pār levītiem, lūk, kalpotāji levīti. Lai viņi godprātīgi paši Dieva priekšā lūdz Dievu un lai izpilda kalpošanu teltī. Lai to labāk saprastu, vēl par dažām ciltīm, piemēram, Levīta dēli bija Geršons, Kohats un Merārijs. Tālāk ir minēts, ka Geršoniešu ciltis apmetās aiz svētā mājokļa uz rietumiem. Geršoniešu vadonis bija cilts vecākais, tur ir minēts vārds. Geršona dēlu pienākums bija saiešanas teltī rūpēties par svēto mājokli, telts jumtu un paklāju saiešanas telts priekšā, katram bija savs pienākums, kurš par svečturiem, kurš ko dara. Bet kalpošanu pašā svētajā vietā veic tikai priesteri. Levīti bija palīgkalpotāji. Mozus bija pāri visam, tad bija Ārons un Ārona dēli priesteri. Priesteri bija atbildīgi, lai levīti izpilda savu uzdevumu.

Un kehatiešu dzimtas uzcēla savas teltis pie svētā mājokļa sānu pusē pret dienvidiem. Un visu kehatiešu vadonis, cilts vecākais, bija Ēlisafans, Usiēla dēls. (4. Mozus grāmata 3:29-30)

Un kehatiešu dzimtas uzcēla savas teltis pie svētā mājokļa sānu pusē pret dienvidiem – tātad levīti visapkārt svētajai vietai – levīti un pēc tam pārējās ciltis visapkārt. Ir telts pielūgsme, centrā ir Dievs, tad ir Mozus, tad ir Ārons un Ārona dēli, un Ārona dēliem ir pakļauti levīti un tā tālāk. Starp citu, viņiem nebija sava ķēniņa kā citām tautām. Kad izraēlieši prasīja ķēniņu, tad to viņi prasīja pēc pagānu tautu parašām. Dievam tas nepatika. Viņi ļoti labi varēja iztikt bez laicīgā ķēniņa. Tur bija elementāra teokrātija – pats Dievs vada tautu, tad Mozus, Ārons, Ārona dēli, levīti, tur arī cilšu vecaji, elementāra struktūra, un tā visa šī tauta, šī valsts eksistēja un funkcionēja, un devās uz priekšu ar noteiktu mērķi Dieva vadībā. Kāpēc tas viss izbeidzās? Kāpēc cilvēki atkrita, kāpēc viņa pārstāja eksistēt kā valsts? Šodien Izraēls ir, rīt vairs atkal nav. Esi pamanījis, te viņš ir, te vairs nav. Es domāju, ka tagad būs līdzīgi, jo tā ir traka tauta. Kā viņi iesāka, tā viņi arī turpina, nepārtraukti viens un tas pats. Tas nenozīmē, ka latvieši ir baigi labā tauta, pēdējie mohikāņi, kas ir palikuši. Šodien mēs runājam par Bībeles varoņiem, tieši par Izraēlu. Levītu augstākais vadonis bija Ārona dēls priesteris Eliāzars. Viņš ir uzraugs pār tiem, kas rūpējās par svētnīcas kalpošanu.

Jautājums jums: vai mājas grupas līderis pats no sevis tikai, tāpēc ka viņš ir ticīgs, vai viņš pats no sevis var saglabāt mācību, virzienu un auglību? Jautājums retorisks. Saprotiet, bez norīkošanas, tā kā bija filmā “Limuzīns Jāņu nakts krāsā” – bez izbetonēšanas te nekas nebūs. Bez norīkošanas, bez atskaites, bez pārraudzības tur nekas nebūs. Jābūt ir brīvprātībai kopā ar uzdotiem uzdevumiem un kontroli, atskaiti un atbildību. Katram cilvēkam ir vajadzīgs atskaites punkts, citādi nekas nedarbojas. Nezinu, kāpēc draudzēs šur tur tas ir it kā likums, mazās grupās un tāpēc jau viņi ir mazi un neefektīvi, ka viņiem liekas, ka Dievs visus vada pats un mēs brīvprātīgi kalpojam. Redzi, ja šī brīvprātība netiek savienota ar konkrētu atskaiti un atbildību, agri vai vēlu tas beidzas. Mācība mācībā ir tas, kas izveido. Lūk, ir konkrēts notikums un tam ir jānotiek konkrētos laikos – katru gadu draudze mācās. Āmen! Es tik ko darba sapulcē katram savā komandas cilvēkam, es jau vakar devu mājienu par šīm lietām, tāpēc visi bija sagatavojuši un visiem bija aizpildīti grafiki ar lūgšanu laiku. Visiem bija grafiki. Zini, kāpēc? Cilvēki, kas ir manā komandā, viņi ir tik brīvprātīgi, tik dievbijīgi, tik svēti, tik kruti, ka viņi paši mierīgi lūdz Dievu. Nekā tamlīdzīga. Paiet viens mēnesis, paiet divi, paiet pieci mēneši, paiet gads, divi un viņi vairs nelūdz Dievu, vai arī lūdz kaut kur kā pagadās. Nebūs tā ka viņi vispār aizmirsīs lūgt Dievu, kad būs slikti, atkal palūgs. Atkal kaut kas nesanāk, palūgs. Lūgt tā un pavadīt laiku ar Dievu tā, lai savā grupiņā tu vari svētīt cilvēkus un tā, lai grupiņa ir auglīga, to nevar pats izdarīt, ja tev to nepaprasa. Tev nav Ārona dēls piestiprināts klāt, kurš saka tev: parādi savu grafiku. Saproti, Dievs, Mozus, Ārons, Ārona dēli, levīti un tad visa tauta. Un arī tad ir problēmas problēmu galā. Kā redzi, arī viņiem tas nedarbojās līdz galam. Kāpēc? Tāpēc ka viņi to pildīja tik ilgi, kamēr Jozua bija dzīvs un kamēr tie cilvēki, kas bija ar Jozuā, bija dzīvi. Bet viņi aiz sevis neatstāja konkrētus cilvēkus ar konkrētu mācību, kas ir stingri jāievēro. Mēs, cilvēki, nespējam ilgi rīkoties, ja mēs netiekam motivēti uz to. Ja mums tas netiek atgādināts, un īpaši draudze, kas ir dibināta uz brīvprātības principiem. Viss jau ir brīvprātīgi, ja tu iestājies kaut kur darba vietā, tu jau tur iestājies brīvprātīgi, vismaz mūsu valstī. Ja tu iestājies kādā sporta komandā, tu jau to dari brīvprātīgi, bet tur ir savi noteikumi, kas ir jāizpilda, lai tu varētu būt šajā komandā un lai tu varētu saņemt algu. Tāpat arī draudzē tu esi brīvprātīgi, bet kad tu esi, tad uzņēmies kādus pienākumus, tas prasa arī kaut kādu atskaiti, jo mēs paši no sevis, bez atgādinājumiem, nevaram, jo bez atgādinājumiem mums neveidojas iekšēja vēlme. Kad mums tiek atgādināts, tad mums caur mūsu domāšanu, caur mūsu sirdi raisa vēlmi stāvēt savā vietā un pildīt savu levīta pienākumu. Tā mēs spējam funkcionēt, tā mēs spējam augt. Un šī mācība nav priekš cilvēkiem, kas neko nevēlas sasniegt. Tas nav priekš vājiem, tas nav priekš ķirbjiem. Zini, ja tu gribi izaudzēt ķirbi, tad to var izdarīt ātri, ja tu tiešām gribi izaudzēt spēcīgus līderus, spēcīgas personības, ozolus, tad tas tomēr prasa vairāk laika. Ozols aug lēni, ķirbis aug ātri. Viss ir atkarīgs no mācības. Turklāt no mācības mācībā, kas nav mācība pašplūsmā. Mūsu draudzē ir mācība, kas tiek regulāri atkārtota. Ne tikai atkārtota, bet arī konkrētie atslēgas posteņi draudzē tiek norīkoti ar atbildību. Vai tu kaut ko sāc saprast? Ejam tālāk. Šis viss varbūt izklausījās sarežģīti, bet tas ir svarīgi visam kontekstam tālāk.

Mācība auga un kļuva stipra Tā Kunga spēkā. Jautājums sakarā ar to, ko tikko stāstīju. Bija perfekts Izraēla izkārtojums. Pa trīs, trīs, trīs, trīs pa ciltīm, levīti visapkārt, templis vidū, pienākumi sadalīti līdz pēdējam sīkumam, viss bija deleģēts, un Ārona dēli iecelti par uzraugiem, viss bija smuki. Jautājums – vai perfekts? Izraēla karapulku izkārtojums pa ciltīm, katrs zem sava karoga, bet vai tas palīdzēja? Zini, kāpēc nepalīdzēja? Tāpēc, ka vadītāji pēc tam, kad Jozuā nomira, aizmirsa savu galveno uzdevumu. Kāds bija viņu galvenais uzdevums, arī tiem cilvēkiem, kas nāca pēc Mozus? Mācīt! Mācīt tos pašus principus, kas ļāva Jozua laikā gūt uzvaras, mācību, ko pats Dievs bija devis caur Mozu, un tā tika nostiprināta Izraēlā. Esi dzirdējis tādu vārdu salikumu - jūdu pasakas? Bieži cilvēki mūsdienās to attiecina arī uz Bībeli, piemēram, Kabala. Tās visas ir jūdu pasakas. Ir tik dažādi jūdaisma novirzieni, maldu mācības un tik daudz okultisma, kas nāk tieši no turienes. Bībele saka, ka jūdi piekopa elku kalpību vairāk nekā apkārtējās tautas, kuru dēļ Dievs viņus izdzina Sev pa priekšu. Viņš izdzina šīs tautas, lai Izraēls varētu dzīvo Kānaāna zemē, bet vēlāk jūdi sāka piekopt vēl vairāk šīs pagānu reliģijas un elku pielūgsmes, ar kurām izpelnījās lāstus, sodus, līdz šim brīdim mēs to visu labi varam redzēt. Kur, draugi, ir problēma? Mācībā! Labprātāk klausījās dažādas pasakas. Tāpēc ir jābūt ļoti stingri strukturētam, tieši tāpēc tev personīgi, draugs, ir ļoti svarīgs tavs paša personīgais laiks ar Dievu. Ne tikai: svētī mammu un tēti, bet, draugs, studē Bībeli un lūdz saskaņā ar veselīgu Dieva vārda izpratni. Ņem palīgā to, ko es tev šeit mācu, starp citu, es ļoti veselīgi mācu Bībeli, Dieva vārdu, ņem to un lieto. Perfekts izkārtojums, perfekta struktūra draudzē “Kristus Pasaulei”, tur mājas grupas, tur līderi, tur vadītāji. Vakar līderu sapulcē bija šeit 175 cilvēki. Vai ir vēl kāda draudze Latvijā vai Baltijā, kur ir tik daudz līderu? Nav tādas draudzes. Labi, tur visi nebija līderi, bija arī līderu palīgi, bet vienalga es domāju, ka Baltijas valstīs nav neviena tāda draudze, kur ir tik daudz vadītāju, bet tā jau sāk kļūt par problēmu. Vadītājs vārda pēc ir jau bezmaz  vai izveidojusies reliģija. Ir stilīgi būt līderim, mācītājs to vienmēr veicina. Visi grib būt vadītāji, tas ir ļoti labi, bet tad, kad tu to esi uzņēmies, draugs, ir jābūt mācībai mācībā, lai tu vari realizēt savus līdera pienākumus, nepārtraukti ir jāatgādina pamatmācība un līderības principi. Un pašam nav jāgaida, ka tikai mācītājs kaut ko iedos, bet ka pats mājās to dari. Man ir atkal kārtējais jautājums. Vai līderiem ir pieejams viss mans materiāls, ko es kādreiz esmu mācījis līderu skolā? Tu to vari regulāri klausīties. Vai reizi mēnesī līderiem ir sapulces? Tu to vari regulāri lietot. Arī tos ierakstus, kas tur tiek veikti, ne jau par velti to visu taisa, bet lai mums būtu atgādinājums. Mēs to netaisām priekš cilvēkiem kaut kur kaut kam, tas ir priekš mums pašiem. Lai mācība mācībā varētu funkcionēt ne tikai tā, kas ir nolikta draudzē, bet lai pats to tu vari lietot brīvprātīgi. Tas bija tikai ievads, ķeramies pie iztirzājuma. Atgādinu, ka mācība mācībā ir princips, ka pašā mācībā ir jābūt punktam mācīt šo mācību. Tai ir jābūt sistemātiskai. Tas uztur vēlmi un uguni, tas uztur Dieva darbību un arī mūsu cilvēku darbību. Ķeramies pie Vecās Derības.

Viņi zobojas un runā savā ļaunumā tikai par varas darbiem, viņu runas ir augstprātības pilnas. Līdz debesīm viņi paceļ savu muti, un viņu mēle šaudās pa visu zemes virsu. Tādēļ ļaudis pievēršas viņiem un pilniem malkiem, kā ūdeni dzerot, uzņem sevī viņu mācības. (Psalms 73:8-10)

Tu vari savilkt kaut kādas paralēles ar šodienu? Kādas mēles šaudās pa visu zemes virsu? Kas ļoti pamanāmi notiek ikdienā? Tādēļ ļaudis pievēršas viņiem un pilniem malkiem, kā ūdeni dzerot, uzņem sevī. Ko? Viņu mācības! Kas patiesībā sistematizēti nonāk pie mums caur izglītības sistēmu un medijiem? Aprobežots cilvēks, parasts cilvēks nepamana sistēmu ne medijos, ne kur citur. Es neesmu aprobežots, es redzu sistēmu, regulāri kādas ziņas parādās, un es zinu ar kādu mērķi. Draugi, mēs tiekam mācīti. Labrīt! Vai, man nevajag te mācīties, man nevajag te nekādu sistēmu, kontrole te draudzē. Tevi iemācīs, un izraisīs citas vēlmes tevī un aizvedīs tajā virzienā, kur tu negribi iet. Mūs māca. Uz Vidzemes šosejas ir viena vieta, kur es zinu, ļoti bieži ir pārvietojamais foto radars. Tur jau tā viņu ir ļoti daudz uzlikts, tagad vēl ir salikts daudz visādu ceļa zīmju. Tajā posmā, apmēram 30-40 kilometri, ir daudz radaru un vēl pārnēsājamos radarus saliek. Es esmu iemācīts šajā vietā braukt ne ātrāk kā 90 km/h. Un citreiz mani kāds varonis vēl apdzen ar ātrumu virs 100 km/h un es pie sevis padomāju: es esmu iemācīts, es zinu, ka tur var būt radars. Citreiz tas radars mēdz būt ne tajā vietā, bet 100 metrus tālāk nolikts. Un es esmu iemācīts. Ne jau tā es gribu mācīties tagad baigi labi braukt un visur visu ļoti labi ievērot, ne jau tāpēc, bet man ir atskaites sistēma, ka man būs sods. Un tādēļ tur, kur radaru esmu redzējis, tieši tur es neesmu noķerts, jo es nepārkāpju ātrumu, bet ir jau pat iekšēja izjūta un es braucu uz 90km/h. Un pat vari aizmirst, kāpēc es šeit braucu uz 90 – tāpēc ka es tur esmu iemācīts braukt uz 90. Tā kā bērniem – to, ko līdz trīs gadiem tu bērniem iemācīsi, tādi viņi arī būs. Kamēr viņi pieaugs un ar to cīnīsies, vai arī lietos tās svētības, kas viņiem ir dotas, vēl bērnībā iemācītas. Viss ir iemācīts. Tieši tāpat caur izglītības sistēmu, caur medijiem, caur mākslu un kultūru. Mēle šaudās pa visu zemes virsu un uzņem sevī viņu mācības, cilvēki, malkiem dzerot, uzņem viņu mācības.

Dziedātāju vadonim. Dāvida mācības dziesma. (Psalms 52:1)

Dāvida mācības dziesma, kas tas tāds? Kāda šodien ir tēma? Mācība mācībā. Dāvidam bija mācības dziesmas – kas tās tādas? Tu vispār tādu esi pamanījis Bībelē? Kaut kādas mācības dziesmas. Lūk, tie cilvēki, kuru mēles šaudās pa visu zemes virsu, kuri degradē ģimenes jēdzienu un kuri degradē visu to, kas ir dievišķs, kuri cenšas sagrābt sātanisku varu pasaulē, un diemžēl tas ir fakts, un to var redzēt, tas notiek sistemātiski, viņi to prot, bet mēs kristieši to nesaprotam. Vai mēs dziedāsim tikai jēlas, stulbas dziesmiņas, vai tomēr mūsu dziesmām ir jābūt ar jēgu? Dāvids zināja, ka dziesmai ir jābūt tādai, kas māca. Draudzē visam ir jābūt tādam, kas māca, nevis domāt, man šitā dziesma patīk un tādēļ dziedam šo. Mēs talantu šovā redzējām, ko Aļģirts dziedāja: Dāvids, aleluja un sieviete – mums patīk šī dziesma un tagad to dziedāsim. Ko tas mums dos? Izklaide izklaidei, viss ir kārtībā, bet vai draudzes dievkalpojumā mums vajadzētu dziedāt tādas dziesmas? Nē! Kaut ko stulbu, bet man patīk tā melodija, un tāpēc mēs kaut kādus savus vārdu tur pārtulkojam un tad -  nāc, Svētais Gars, sit mūs ar uguni un izlej uguni, un citu jau neko nevar izdomāt parasti, izlej uguni un tad viss būs, Svētais Gars dos, un tad nāc un tamlīdzīgi. Pieliekam klāt kaut kādus vārdus, kas tikai ienāk prātā, vai tā ir pareizi? Dāvids mūs māca, ka tā nav pareizi – dziesmai ir jābūt tādai, kas mūs māca turēt konkrētas pareizas lietas saskaņā ar veselīgu Bībeles mācību, un konkrētā draudzē arī ar konkrētas draudzes mācības novirzienu, arī stils un tā tālāk. Ja, piemēram, būsi luterāņos, tur arī ir dažādi stili, tur būs ērģeļmūzika, kas arī labi. Par gaumi jau nestrīdas, par gaumi sitās, bet arī par stilu, ja mēs savā stilā, savā virzienā uz konkrētiem cilvēkiem tendētu, ja mēs zinām mūsu mūziku, piemēram, pirmā dziesma ir slavas dziesma, otrā ir pielūgsmes dziesma. Pielūgsmes dziesmā iekšā ir jābūt, ka viss ir vērsts uz Dievu, caur pielūgsmes dziesmu mēs mācamies, kāds ir Dievs. Tur ir jābūt pielūgsmei, kāds ir Viņš, mēs Viņu pielūdzam tādu, kāds Viņš ir. Elohim, tu, Dievs, kas radīji debesis un zemi, mēs Tevi slavējam, mēs Tevi pielūdzam, mēs Tevi atzīstam, ka nav neviena, kāds Esi tu. Tam ir jābūt sistemātiski. Šodien mēs tādu dziesmu, tad mēs citu. Nē, caur mūziku tai ir jābūt sistēmai, pretējā gadījumā tevi paņems cita sistēma. Caur popkultūru pasaulē, caur mūziku tiek pienestas tādas idejas bērniem. Tie kas kaut kur iet evaņģelizēt uz ielām un kontaktējas ar cilvēkiem, kā ir? Cik ilgi tu esi kristietis? Varbūt 10, 15 gadus esi ar Dievu, 20 gadus, tu neredzi, kā mainās jaunieši? Tu neredzi, kā mainās pasaule? Bet ne jau uz to pareizo pusi. Problēma ir mācībā. Draudzē netiek noturēta mācība. Kaut kur plivinās, kaut kur kaut kas labs izaug, bet mācību viņi neiedibina, viņi visu nenostabilizē, viss kaut kur izkūp, aiziet viss emocijās, enerģija aiziet kaut kur kosmosā, bet, draugi, mūsu uzdevums ir mainīt pasauli. Nevis lai viņi maina mūs, bet mēs mainīsim viņus! Redzi, kāds šodien ir nopietns sprediķis. Mēs neesam nekādi ķirbji.

Dziedātāju vadonim uz cītarām. Dāvida mācības dziesma. (Psalms 55:1)

Atkal Dāvida mācības dziesma. Šī dziesma ir uz cītarām. Kas patiesībā stāv aiz kultūras, mākslas, un kāds ir mūsu uzdevums šajā sakarā? Sofija ir māksliniece, un viņa zina savu uzdevumu. Kas ir jānes caur mākslu? Kas mums draudzē jānes caur mākslu un kultūru? Un ko nes tā saucamā bezdievīgā kultūra, un kāds ir viņas uzdevums? Attiecībā no tā, kādas valstī ir vērtības, cik ir stipras draudzes konkrētā valstī vai arī pilsētā. Tā bija Vecā Derība.

Ķeramies pie Jaunās Derības. Ko, pirmkārt, darīja Jēzus, staigājot pa pilsētām? Atvēra akliem acis, dziedināja kurlos, spļāva uz mēles, kurlmēmiem atraisīja mēli, jā, tas viss notika, teiksim tā, paralēli.

Un notikās, kad Jēzus pavēles saviem divpadsmit mācekļiem bija pabeidzis, tad viņš no turienes aizgāja mācīt un sludināt viņu pilsētās. (Mateja evaņģēlijs 11:1)

Te nav rakstīts: Viņš aizgāja akliem atvērt acis, ja arī būtu rakstīts “atvērt akliem acis”, tad ne jau fiziskās acis, pirmkārt, bet garīgās acis, ka cilvēki kļūst redzīgi, ka viņi sadzird Dieva balsi, ka viņi redz gaismu. Ko Jēzus, pirmkārt, darīja pilsētā? Mācīja.

Kāds ir draudzes un katra kristieša galvenais uzdevums? Tu jau var domāt visu ko, kas nāk prātā, bet ko saka Bībele.

Tāpēc eita un darait par mācekļiem visas tautas, tās kristīdami Tēva, Dēla un Svētā Gara vārdā. Tās mācīdami turēt visu, ko Es jums esmu pavēlējis [..]. (Mateja evaņģēlijs 28:19-20)

Kāda ir Dieva griba attiecībā uz katru kristieti, uz katru draudzes apmeklētāju? Mācīt un caur mācību uzturēt dzīvas attiecības ar Debesu Tēvu, ar to, kas radījis debesis un zemi, ar to, kura priekšā locīsies visi ceļi un visas mēles atzīsies, ka Jēzus Kristus ir Kungs.

Mācīties un mācīt – tas ir draudzes primārais uzdevums.

Daži no rakstu mācītājiem un farizejiem atbildēja un uz to sacīja: “Mācītāj, mēs no tevis gribam kādu zīmi redzēt.” (Mateja evaņģēlijs 12:38)

Tie bija tie cilvēki, kas Jēzu piesita krustā, kāpēc viņi sauca Jēzu par mācītāju. Esi padomājis, kāpēc tika minēti rakstu mācītāji, farizeji un kāpēc viņi sauc Jēzu par mācītāju? Jēzus oponenti sauca Jēzu par mācītāju, jo viņi redzēja Jēzū konkurentu tieši mācīšanā. Rakstu mācītāji, tie ir šodienas mediji, šodienas izglītības sistēma, tie bija rakstu mācītāji, viņu rokās bija vara. Viņi saredzēja konkurentu, caur to, ka brīnumi notika? Nē, caur to ka viņš mācīja. Pirmkārt, nevis caur brīnumiem, brīnumi ir sekundāri. Lai tev jaunā gadā daudz brīnumu, bet vēl vairāk mācības – būs mācība, būs brīnumi.

Un tie sūtīja savus mācekļus pie viņa ar ķēniņa Heroda ļaudīm, un tie sacīja: “Mācītāj, mēs zinām, ka tu esi patiesīgs, māci Dieva ceļus patiesībā, jo tu neuzlūko cilvēka vaigu.” (Mateja evaņģēlijs 22:16)

Viņi sauca Jēzu par mācītāju. Kāpēc? Viņi redzēja, pirmkārt, to, kas māca, un viņi redzēja bīstamību tajā, ko Viņš māca, kā Viņš māca, ka Jēzus bija konkurents viņiem.

Kā lieli un mazi cilvēki sauc Jēzu?

Un redzi, viens piegāja pie viņa un sacīja: “Mācītāj, ko laba man būs darīt, lai es dabūtu mūžīgu dzīvību?” (Mateja evaņģēlijs 19:16)

Viņš bija dzirdējis par Jēzu kā par mācītāju, kas māca tādas lietas, kas maina dzīves. Viņu interesēja mācība, ko teiks mācītājs, tā sauca lieli un mazi, tā sauc viņu oponenti un tā sauca arī viņu mācekļi – par mācītāju. Bet vārds “mācītājs” ir no vārda mācīt un tas nebija nejauši piedēvēts Jēzum.

Kā ir iespējams pieņemt vadošās pozīcijas valstī?

Uz Mozus krēsla ir nosēdušies rakstu mācītāji un farizeji. (Mateja evaņģēlijs 23:2)

Mozus krēsls ir kā valdības krēsls. Kuram bija iespējas ieņemt varas pozīcijas? Tie, kas mācīja savas mācības. Jēzus teica: jūs mācat daudz dažādas lietas, roku mazgāšana, šķīstīšana, bet svarīgāk no iekšpuses šķīstīties. Jūs atmetat Dieva likumus savu likumu dēļ, jūs mācat cilvēku mācības, bet šīs cilvēku mācības, tas bija tas, kam cilvēki ticēja, un sekoja viņiem, ar kuru palīdzību viņi saturēja tautu. Piemēram, Jāņi nav tie svētki, kas man baigi patīk, es saprotu, tie ir pagānu svētki, es to ļoti labi saprotu. Es neatzīmēju, tās ir mūsu brīvdienas, bet ja kāds tur kaut ko svin, nav problēmu, lai dara, kā katrs vēlas. Bet pat šie svētki kaut kādā mērā ir labi, jo tas satur mūsu tautu kopā. Kurā virzienā ved, tas ir kaut kas cits. Ir šie svētki, tas ir kaut kas kopīgs un vienojošs. Uz Mozus krēsla sēž mācītāji – izdomāja svētkus kopā svinēt, piemēram, daudz kas tāds bija, tā bija mācība, par kuras nepildīšanu draudēja sods, tas bija likumdošanā iestrādāts. No sākuma ir mācība, pēc tam – likumdošana.

Un viņš no turienes aizgāja un nāk savā dzimtajā pilsētā, un viņa mācekļi iet viņam līdz. Un, kad sabats nāca, Viņš sāka sinagogā mācīt [..]. (Marka evaņģēlijs 6:1-2)

Jēzus nāca savā tēva pilsētā Nācaretē, un kad sabats nāca, viņš sāka sinagogā brīnumus taisīt, sāka mācīt. Viņš sāka sinagogā mācīt un cilvēki izbrīnījās, kas tas tāds. Brīnumi seko sekundāri mācībai. Pirmajā vietā ir mācība, nevis sekundārās lietas, tās nav mazsvarīgas, bet svarīgāka ir mācība.

Kā Jēzus tika galā ar sava brālēna nāvi? Jānim Kristītājam nocirta galvu, un Jēzus par to uzzināja. Kāda bija Jēzus reakcija?

Un apustuļi sapulcējās pie Jēzus un tam stāstīja visu, ko tie bija darījuši un ko tie bija mācījuši. (Marka evaņģēlijs 6:30)

Tas bija pēc tam, kad Jānis Kristītājs bija nogalināts. Apustuļi sapulcējās pie Jēzus, viņi bija izsūtīti, viņi bija mācījuši, sapulcējās un stāstīja visu, ko tie bija darījuši un mācījuši. Bet Jēzus viņiem saka: nāciet vieni paši savrup vientuļā vietā un atpūtieties maķenīt. Un Viņš iet kopā ar mācekļiem uz vientuļu vietu, te ir paskaidrots, jo daudzi, kas nāca un gāja, viņiem pat nebija laika paēst, bet cilvēki pamanīja un ar pūļiem sapulcējās pie Kristus. Daudzi redzēja to aizbraucam, un kad Jēzus izkāpa ārā no laivas, viņš redzēja daudz ļaužu un sirds Viņam par tiem iežēlojās. Un ko Viņš sāka darīt? Viņš sāka tos daudz mācīt. Pēc Jāņa Kristītāja nāves Jēzus mācīja, tā bija Viņa reakcija. Mācekļi nāca pie Jēzus atskaitīties, ko viņi bija mācījušies. Tas laiks, ka viņi gāja atpūsties, tā bija mācekļu atpūta. Kam Jēzus bija gatavs ziedot savu atpūtu? Mācīšanai. Tā ir prioritāte – mācīt. Sirds Viņam par tiem iežēlojās. Kā izpaudās Jēzus iežēlošanās? Jēzus iežēlojās un sāka daudz mācīt. Iedeva makšķeri, nevis zivi. Ko Jēzus darīja pie jūras? Sapulcējās daudz mācekļu pie jūras, tur arī Pēteris savu laivu piešķīra, lai cilvēki nespiestos virsū. Ko Jēzus tur darīja?

Un viņš atkal sāka mācīt pie jūras. Un daudz ļaužu pie viņa sapulcējās, tā kā viņš iekāpa laivā un apsēdās. Viņš bija uz jūras, un visi ļaudis stāvēja jūrmalā. (Marka evaņģēlijs 4:1)

Cik daudz Jēzus mācīja? Cik laika veltīja?

Un viņš tiem daudz mācīja līdzībās un savā mācībā uz tiem sacīja [..]. (Marka evaņģēlijs 4:2)

Viņš daudz mācīja, Viņš mācīja konkrētu, strukturizētu mācību. Ko Viņš gribēja aiz sevis atstāt, kādu mācību? Kad Jēzus savā kalpošanas noslēgumā pirms krusta nāves, Viņš ieradās Jeruzālemē, zinādams, ka Viņu tur sagūstīs, nodos nāvē. Ko Jēzus darīja savas kalpošanas noslēgumā templī?

Bet, kad svētki jau bija pusē, Jēzus uzgāja templī un sāka mācīt. (Jāņa evaņģēlijs 7:14)

Templī, zem nāves draudiem, Viņš māca.

Es tevi esmu paaugstinājis virs zemes, pabeigdams to darbu, ko darīt tu man esi uzdevis. (Jāņa evaņģēlijs 17:4)

Kāds Jēzum bija uzdevums, ārpus krusta nāves? Te kontekstā ir runa par 12 apustuļiem, ko Viņš bija sagatavojis tiem, ko Dievs Viņam bija devis. Ko viņš izdarīja ar šiem cilvēkiem? Viņam galvenais uzdevums bija šos cilvēkus apmācīt, iemācīt un nest tālāk to citiem. Tāds bija galvenais Kristus uzdevums. Kādus līderus sagatavoja Kristus? Mūsu uzdevums ir – katram vadītājam pacelt vēl citus vadītājus. Bet kādus vadītājus pacēla Kristus? Augstākās raudzes līderus. Visi apustuļu vārdi, Pētera ielas, Pāvila baznīcas, tas liecina par to, kāda ietekme bija šiem cilvēkiem, cik stipra bija mācība, ko viņi mācīja, kādu cenu viņi samaksāja – augstākās raudzes līderi. To izdarīja tikai Kristus, sagatavoja augstākās klases vadītājus, kas bija spējīgi mācīt un deva pavēli mācīt citus. Mums ir tāds pats uzdevums, mums ir ideāls, pēc kā tiekties. Kas tā laika varu satrauca visvairāk?

Tos ieaicinājuši, viņi tiem pavēlēja nemaz vairs nerunāt, nedz mācīt Jēzus vārdā. (Apustuļu darbi 4:18)

Ko gribēja aizliegt mācekļiem? Mācīt. Ir jāmāca, un tas uztrauca šo varu.

Mēs esam jums stingri pavēlējuši nemācīt šinī vārdā, un jūs ar savu mācību esat piepildījuši Jeruzālemi un gribat, lai šī cilvēka asinis nāk pār mums. (Apustuļu darbi 5:28)

Viņi uztraucās tieši par mācību, kas izplatās.

Un rakstu mācītāji un augstie priesteri to dzirdēja un meklēja viņus nogalināt, jo tie bijās no viņa, tāpēc ka viņa mācība bija aizrāvusi visus ļaudis. (Marka evaņģēlijs 11:18)

Viņi meklēja to nogalināt, jo tie bijās no Viņa, tāpēc ka Viņa mācība bija aizrāvusi visu ļaudis. Kāpēc viņi bijās no Kristus sekotājiem? Jo mācība aizrāva visus ļaudis, aizrāva tāpēc, ka viņu mācīja. Tā nav vienkārša parasta mācība, mācīja dzīvo Dieva vārdu. Tas bija ļoti konkrēti un pamatīgi, kas aizskāra plašas masas Efezā, ka visa pilsēta sacēlās, tā bija viena no tā lielākām, nopietnākajām impērijas pilsētām. Kas to izdarīja? Tanī laikā izcēlās liels nemiers mācības dēļ. Kas bija Antiohijas draudze? Tā bija draudze, kurā pirmo reizi tiek minēts vārds “kristieši”. Kas bija Antiohijas draudzes pamatā?

Antiohijas draudzē bija pravieši un mācītāji: Barnaba un Simeons, saukts Nigrs, kirenietis Lūkijs Manaēns, kas bija uzaudzināts ar tetrarchu Hērordu, un Sauls. (Apustuļu darbi 13:1)

Kā cilvēks var kļūt brīvs? Inkaunteram nav liela nozīme, atbrīvošanas kalpošanai gandrīz nav nekādas nozīmes, ja tas nenāk pamatā papildinājums mācībai. Inkaunterā ir tēmas, svarīgākais inkaunterā ir šīs tēmas, nevis šīs darbības, kas ir sekundāras, tās seko mācībai. Ja inkaunterā mēs koncentrējamies tikai uz izpausmēm, tad tas ir fiasko. Ir jākoncentrējas uz mācību, un tad viss pārējais seko, gan tu esi pilns ar garu, gan tu kļūsti brīvs.

Bet pateicība Dievam, ka jūs, kas bijāt grēka vergi, no sirds esat kļuvuši paklausīgi tai mācībai, kurā esat mācīti. (Romiešiem vēstule 6:17)

Kas darīja viņus brīvus? Kristus, Dieva gars. Kādā veidā? Caur mācību – tā var kļūt brīvs. Kā tiek stiprināta draudze?

Kalpošanas spējas - kalpošanā, spējas mācīt - mācīšanā. (Romiešiem vēstule 12:7)

Te ir runa par gara dāvanām, un svarīgākais, draugi, ir mācīt.

Viņš ir devis citus par apustuļiem, citus par praviešiem, citus par evaņģēlistiem, citus par ganiem un mācītājiem, lai svētos sagatavotu kalpošanas darbam, Kristus miesai par stiprinājumu [..]. (Efeziešiem vēstule 4:11)

Kā aug draudze, kā viņa funkcionē? Caur mācītājiem, kas māca mācību. Tu arī esi mācītājs, katrs šeit ir mācītājs savā līmenī, ej un māci savu kaimiņu. Kāds ir Jaunās Derības vēstuļu galvenais mērķis? Kāpēc apustuļi un konkrētie cilvēki rakstīja šīs vēstules?

Jau iedams uz Maķedoniju, esmu lūdzis tevi palikt Efezā, lai tu piekodinātu zināmiem ļaudīm nemācīt svešas mācības. (1. Timotejam vēstule 1:3)

Jaunās Derības laikā, draudzes pirmsākumos, bija daudzas un dažādas viltus mācības. Faktiski visas vēstules, kuras mēs atrodam Bībelē, to mērķis, kāpēc apustuļi rakstīja, bija apkarot viltus mācības. Tas bija ļoti svarīgi, jo draudze sāka irt, bija nopietnas problēmas un tāpēc apustuļi rakstīja vēstules. Šīs vēstules ir saglabājušās, un caur viņām mēs varam uzzināt ne tikai, kā apkarot viltus mācības, bet arī to, kas ir patiesa mācība. Caur vēstulēm mēs varam atrast, kas ir patiesa Kristus sekotāja mācība, Bībeliska mācība. Lai nemācītu svešas mācības – tāds ir šo vēstuļu mērķis. Atkal mācības. Kāpēc tik ļoti šie Dieva cilvēki uztraucās par svešām mācībām? Tāpēc, ka katrs normāls līderis apzinās jebkuras mācības spēku un, kur nu vēl Bībelē balstītu mācību, aiz kuras stāv pats Dievs. Mācība ir jānosargā. Ko Pāvils par sevi saka, kāds ir viņa galvenais uzdevums?

Tālab es esmu iecelts par saucēju un sūtni (es saku patiesību, nemeloju), par mācītāju pagāniem ticībā un patiesībā. (1. Timotejam vēstule 2:7)

Tāpēc esiet nomodā, pieminēdami, ka es trīs gadus nakti un dienu neesmu mitējies ar asarām ikvienu pamācīt. (Apustuļu darbi 20:31)

Kas bija Pāvils? Tas, kurš māca, un tas bija viņa pats svarīgākais – mācīt. Tēma šodien ir mācība mācībā. Pāvils rakstīja vēstuli Timotejam, ko viņš viņam pavēlēja? Viņš ļoti nopietni piekodināja.

Un, ko tu esi dzirdējis no manis, daudziem lieciniekiem klāt esot, to cel priekšā uzticīgiem cilvēkiem, kas būs noderīgi mācīt atkal citus. (2. Timotejam vēstule 2:2)

Par ko Pāvils domāja? Par to, kā Timotejs atkal mācīs citus, nedomāja tikai par to, ko viņš mācīs. Par to, ko viņš māca, lai to māca tālāk, jo bez sistēmas tas nav iespējams. Paldies, Dievam, ka mums ir Bībele un, ka mēs no viņas kaut kādā veidā varam izvilkt šo sistemātiskumu, kopējo Dieva mācību un elastīgi papildināt ar šodienas vajadzībām, pielāgojot konkrēti Latvijas, draudzes vajadzībām, paturot pamatu kā pašu svarīgāko, kas ir nemainīgs. Ko mēs varam mācīties no šīs rakstvietas? Tagad mēs varam paskatīties un salīdzināt, kā es lasu Bībeli un kā tu lasi Bībeli. Katrs lasa savādāk, jo katram vajadzības ir savādākas.

Jo nāks laiks, kad viņi nepanesīs veselīgo mācību, bet uzkraus sev mācītājus pēc pašu iegribām, kā nu ausis niez. (2. Timotejam vēstule 4:3)

Ko tu domā, ko tu no tā vari mācīties un ko es no tā mācos? Es iemācījos vienu lietu, ko es jau zināju, ka mēs paši izvēlamies, kādā mācībā klausīties. Paši izvēlēsimies, ko vēlēsimies klausīties, bet tev pašam ir jāizprot. Ja, tu esi pieņēmis Kristu, atzīsti, ka Viņš ir Dievs, ja tu atzīsti Bībeles patiesību, ja tavs pamats ir Bībele, tad tu pats izvēlies klausīties Bībeles mācītājā. Ja tu zini, ka ir pareizi būt komandā, savā draudzē, nemētāties pa citurieni, augt un tā tālāk, tad klausies konkrētu mācītāju un neaizraujies ar citām svešām mācībām. Visas vēstules Jaunajā Derībā ir, lai apkarotu dažādas svešas mācības. Pat citas draudzes mācība, kādam cilvēkam, var būt par krišanu. Ir atšķirības, un tas saputro galvu, ka cilvēks vairs neko nesaprot un apjūk. Lauvām esot tā, es gan neesmu pārbaudījis, ja viņām dresētājs parādot tabureti ar vairākām kājām, tad lauva apjūk un apsēžas. Viņš vairs nevar koncentrēties, jo, ja būtu viena kāja, tad viss būtu normāli. Arī cilvēks nevar šur tur un it nekur. Pats izvēlies, klausies, mācies, iesakņojies, un lai nāk Dieva valstība.

Kāds ir galvenais kalpotāja uzdevums? Mums ir dažādas kalpošanas, bet kāds ir to galvenais uzdevums, uz ko fokusēties? Saprast, kāpēc viņi dara savu kalpošanu?

Viņam jārūpējas par sludināšanu, kas atbilst mācībai, lai viņš būtu spējīgs paskubināt veselīgā mācībā un atspēkot tos, kas runā pretim. (Titam vēstule 1:9)

Katra kalpotāja galvenais uzdevums un fokuss ir, ar jebkādām dāvanām, jebkādā kalpošanā, rūpēties par mācību un lai mācība tiktu nostiprināta. Ar visu, kas tu šeit esi, tu domā par mācību un seko līdzi, lai viss atbilst draudzes mācībai, lai mēs caur mācību ejam tautā. Kā var izglābt sevi un citus? Tu jau zini atbildi. Atkal mācība, tieši tā.

Esi nomodā par sevi pašu un par mācību, turies pie tā, jo, darīdams to, tu izglābsi gan pats sevi, gan tos, kas klausās tevi. (1. Timotejam vēstule 4:16)

Vai šie cilvēki, kas viņā klausījās, nebija izglābti? Vai pats Timotejs nebija izglābts? Bija. Vai tu neesi izglābts? Esi. Bet vai to var pazaudēt? To mierīgi var pazaudēt. Atliek tikai aizmirst, neatkārtot, nepraktizēt un tas viss ar laiku aizmirstas. Tā mēs, cilvēki, esam iekārtoti, tā iekārtots mūsu prāts un mūsu sirds. Sevi un citus varam izglābt tikai un vienīgi, esot nomodā par mācību, mācīties un mācīt. Kā var stipri stāvēt?

Tad nu, brāļi, stāviet stipri, turēdami tās mācības, kuras esat smēlušies gan no mūsu runām, gan no mūsu vēstules. (2. Tesaloniķiešiem vēstule 2:15)

Turēdams mācības, var kļūt stiprs. Kā būt stipram? Turēt mācību un mācīties. Kuri kristieši atkrīt pazušanā, maldos? Kuri netiek nostiprināti?

Tā viņš runā par šīm lietām visās vēstulēs, kurās ir kas grūti saprotams, ko nemācītie un nenostiprinātie ļaudis sagroza, tāpat kā arī citus rakstus, sev par pazušanu. (2. Pētera vēstule 3:16)

Kas iekrīt maldu mācībās? Kas, sev par pazušanu, sagroza rakstus? Tie, kas nav nostiprināti, tie, kas nav mācībā un kas nemācās. Draugi, ir jāmācās, ja mēs paši negribam novirzīties, gribam sasniegumus. No kā Pēteris sargāja savu draudzi?

Bet ir arī bijuši tautā viltus pravieši, kā arī jūsu starpā būs viltus mācītāji, kas paslepen ienesīs aplamas posta mācības, noliegdami pat To Kungu, kas viņus atpircis, un tā sagatavos sev drīzu pazušanu. (2. Pētera vēstule 2:1)

Visur Bībelē, īpaši Jaunajā Derībā, viss grozās ap mācību un mācībām, arī viltus mācībām. Kā izšķirt, vai kristietim ir Dievs vai nav? Tev ir Dievs, vai tev nav Dieva?

Ikviens, kas aiziet no Kristus mācības un nepaliek tanī, ir bez Dieva; tam, kas paliek šinī mācībā, ir Tēvs un Dēls. (2. Jāņa vēstule 1:9)

Aiziet no Kristus mācības nozīmē – aiziet no Kristus. Ikviens, kas aiziet no Kristus mācības un nepaliek tanī, ir bez Dieva. Tam, kas paliek mācībā, ir Tēvs un Dēls. Kā es varu zināt, ja es sevī iekšā nejūtu Tēvu, Dēlu un Svēto Garu? Ja tu esi mācībā, tad tevī ir Svētais Gars. Pirmkārt, palikt mācībā, nozīmē klausīties un mācīties. Solīti pa solītim kustēties uz priekšu. Tev ir Tēvs un Dēls. Es izlaidu vienu rakstvietu no Jēkaba vēstules: „Tāpat arī mēle, tāds mazs loceklis, iededzina lielu mežu.” Tā jau ir mācība, strukturētas Dieva domas, kuras tiek mācītas, tās iededzina lielu mežu. Mācība iededzina. Nevis kaut ko mazu, bet lielu.

Atklāsmes grāmata ir pēdējā grāmata Bībelē. Jēzum atklāsmē Jānim ir konkrētas pretenzijas. Viņam ir pretenzijas pret konkrētiem mācītājiem. Kādas ir pretenzijas? Vai tu esi tajā iedziļinājies?

Bet Man ir pret tevi tas, ka tu ļauj vaļu sievietei Jezabelei, kas saucas par pravieti, mācīt un pievilt Manus kalpus, piekopt netiklību un ēst elku upurus. (Atklāsmes grāmata 2:20)

Kāpēc ļauj mācīt kaut ko citu, kas nav draudzes mācība? Tā bija pretenzija. Tu zini, kāds bija tas drauds? Ja visas šīs lietas netiks mainītas, tad Viņš nostums lukturi no viņa vietas. Faktiski, tas nozīmēja atkrišanu. Gan apustuļi, gan Dievs caur Bībeli, mums ļoti skaidri atklāj, ka tieši mācība ir liktenīga. Tas, ko tu klausies, ko tu praktizē, ko tu sev atgādini.

Bet tas vien Man ir pret tevi, ka tev tur ir daži Balaama mācības turētāji, kas mācīja Balaku celt apgrēcību Israēla bērnu vidū, ēst elku upurus un piekopt netiklību. (Atklāsmes grāmata 2:14)

Problēma tā laika draudzēs bija dažādu viltus mācību turētāji. Pie šīs problēmas nopietni nepiegāja, tāpēc bija šie pravietojumi. Caur Jāni Kristus atklājās, mēs to lasām Dieva vārdā. Arī šodienai, tas uz mums runā, ka mums ir jārūpējas precīzi par savas draudzes mācību, pirmkārt, draudzes mācība, kura atbilst veselīgai Bībeles mācībai.

Tev tur ir arī daži Nikolaītu mācības cienītāji. (Atklāsmes grāmata 2:15)

Balaama, Nikoalītu, Jezebeles mācību piekritēji, un visi kaut ko grib mācīt, bet mums ir jārūpējas par Bībeles mācību.

Kā mēs varam rūpēties par savu sirdi? Tu esi dzirdējis tekstu, ka sirdij jau nepavēlēsi. Nē, sirdij pavēlēsi, tā būs pareizi teikt. Izmet ārā domu, ka sirdij nepavēlēsi. Tā ir sekla domāšana. Skaidrs, ka grūti darīt to, kas tev nav iekšā. Dabū to iekšā! Ja tu zini, ka tas ir vajadzīgs, jo tev taču ir galva un intelekts, jo tu neesi nekāds komposts priekš puķēm un tomātiem. Mēs esam pēc Dieva līdzības radīti, Viņa sirdī radīti, dārgakmens Viņa sirdī. Tu esi vērtīgs. Kā tu vari rūpēties par savu sirdi?

Pievērs savas ausis un uzklausi gudrības vārdus un iespied dziļi savā sirdī manu mācību! (Salamana pamācības 22:17)

Iespied sirdī mācību un tad varēs to un šo. Mums pašiem ir jāizvēlas un jārūpējas. Sabiedrības pārveidošana notiek caur izglītību. Mediji arī pilda izglītojošo funkciju. Tādā smukā iepakojumā iebaro, ka cilvēks, saka, ka viņu jau neviens neietekmē, neietekmē, neietekmē. Es teikšu tā, ja tu nebūsi draudzes mācībā, tad tu būsi citās mācībās. Jēzus arī piedraudēja, ka tur ir jezabelieši, ka lai viņiem neļauj mācīt, jo tad būs beigas draudzei, tad Jēzus nostums lukturi. Būs beigas draudzei, ja ļaus izplatīties viltus mācībām. Es jau zinu, ka nav jau jēgas visu laiku to teikt, ka tu esi pašā labākajā draudzē. Tu patiešām esi ļoti labā vietā.

Nodod savu sirdi mācībā, un tavas ausis lai uzklausa prātīgu valodu. (Salamana pamācības 23:12)

Nodot savu sirdi mācībām. Kādā veidā? Mēs paši izvēlamies, ko klausīties, ko mācīties un ko praktizēt. Uz tā bāzes celt arī visas pārējās lietas, lai Bībeles mācība mums ir centrā. Tēma mums šodien bija “Mācība mācībā”, caur jautājumu formu to kopā izdarījām.

Vai cilvēka organisms ir sistēma? Nav perfektākas sistēmas par cilvēka sistēmu, kā Dievs to ir radījis. Ja, saka, ka tas pats no sevis ir radies, tad tas ir dīvaini, jo nav iespējams rasties tik perfektai sistēmai pašai no sevis. Ir sistēma. Vai šī sistēma ir jāuztur? Vai kafija kādreiz palīdz uzturēt? Kādreiz jau palīdz, kad no rīta pamosties ar sapampušām acīm, tev ir jāiet un vajag skaidru galvu. No rīta ieplēs kafiju un tu sāc funkcionēt. Kafija nav labākais līdzeklis, bet šad tad jau var. Iedzēri kafiju un atdzīvojies – tu savā sistēmā ielēji dzīvību. Lai šī mācība funkcionētu, tad šajā mācībā ir vajadzīga mācība. Ik dienas, ik rītu vai kaut kā cikliski ir nepieciešams ieliet dzīvību. Ēdiens un dzēriens – vai tu bez tā vari ilgi iztikt? Cik bez ūdens tu vari ilgi iztikt? Tie, kas dzer tikai cukura ūdeņus, tas nav normāli. Dzer cukura ūdeņus un nedzert tīru ūdeni, tas nav normāli, tas ir ļoti slikti. Arī saldajam dzērienam ir sava vieta, bet tas nevar būt tavs pamata dzēriens. Nevar būt neveselīga pārtika par iemeslu, ka tava sistēma labi strādās. Tava sistēma normāli strādās ar normālu ūdeni, nevis ar cukura ūdeni. Tad, kad tev ir gripa, tad ar ingveru un citronu.

Dievs, mēs pateicamies par garīgo imunitāti mācībā. Mēs pateicamies arī par fizisku imunitāti pret slimībām, atkarībām un visu pārējo kaitīgo, kas ir pasaulē! Āmen!

Mācītāja Mārča Jencīša sprediķi “Mācība mācībā“ pierakstīja un rediģēja draudzes “Kristus Pasaulei” redakcija

Lielais vinnests – anatomija.

Publicēja 2023. gada 3. janv. 21:22Elīna Ziediņa

Ziņas datums 04.01.2023.

Laimīgu Jauno gadu! Šis ir pirmais šī gada sprediķis. Es runāšu briesmīgas lietas, kuras vispār nav sarežģītas, bet grūti saprotamas. Mēs mīlam lietas paši sarežģīt. Mēs dzīvojam pasaulē, kurai ir tendence globalizēties, un arī mūs tas ietekmē. Ir globāla pasaules pārvalde un tās nav sazvērestības teorijas, bet tā ir realitāte. Mēs precīzi nevaram zināt visas detaļas, jo tās tiek turētas noslēpumā, bet tā ir realitāte, ka ir atsevišķu cilvēku grupas, kas ar finanšu instrumentu un dažādu ideoloģiju palīdzību cenšas ieviest savas idejas ne tikai savā cilvēku lokā, bet visā pasaulē. Latvija nav no tām lielākajām valstīm, bet tā ir viena no stiprākajām valstīm, jo joprojām viņi nespēj ieviest šeit viendzimuma laulības, un es ceru, ticu, kas tas, ko mēs darām, ko mēs strādājām, tas, kā mēs sekojam Dievam, ka tas būs izšķirošais faktors, kāpēc neieviesīs, jo tas ir tāds lūzuma punkts. Tās valstis, kas to pieņem, ir salūzušas, jo tas ir viens no pēdējiem cietokšņiem, ja ģimenes jēdziens tiek degradēts, tad cilvēki tiek pārvērsti par pelēku, nedomājošu masu. Ja nav ģimenes, tad nav vairs tautības. Katrā filmā ir dzeltens, sarkans, balts un melns cilvēks un katrā jaunā filmā pēc idejas jābūt hetero draudzībai un homoseksuālai draudzībai. Padomā, kā tas ir iespējams, ka šajās liela mēroga filmās iekšā ir šīs idejas. Tāpēc ka bez tā viņi nevar saņemt normālu finansējumu, jo to regulē kādas cilvēku grupas. To integrē likumdošanā, kultūrā un itin visā. Es vēl neesmu bijis un laikam neiešu, bet gaidīšu, kad būs pieejams kvalitatīvā video formātā jaunā filma „Avatars”. Tā ir mega filma, tas ir mega projekts, kurā nav šīs te genderideoloģijas. Šajā filmā ir normālas ģimenes modelis. Kāpēc režisors var neielikt savā filmā šos elementus? Acīmredzot, ka viņam ir tāda ietekme un ka viņš to nevēlas un nepakļaujas. Tas nozīmē, ka šie globālie nav visu vareni, bet tā kā viņi izpaužas, kādi ir viņu instrumenti, kā viņi panāk savas idejas. Krievijā viss ir mierīgi, tur nav genderu ideoloģijas, tur ir imperiālisms, viens cilvēks pie varas, cilvēku grupa, un cilvēki izpilda visu, ko viņi grib. Demokrātiskā sabiedrībā ir nedaudz citādāk. Arī tajā pašā Krievijā vai Ķīnā neiztikt bez propagandas, ja nav cilvēku, kas tic šai ideoloģijai, krievu pasaulē ir sava ideoloģija – imperiālisms. Lai kāda nebūtu vara, totalitāriska vai imperiālistiska, vai arī tā ir demokrātiska vara, pamatveids, kā realizēt savas idejas, lai pakļautu cilvēku prātus, ir sludināšana. Kādā veidā? Caur kultūru, kad tiek cenzēta un kontrolēta kultūra. To zina ikviens globālists. Piemēram, Hitlers to labi zināja. Viņam bija īpašs propagandas ministrs. Kas Latvijā varētu būt propagandas ministrs? Viņai ir vārds un uzvārds, un šī sieviete tikko bija publicējusi tekstu, kas izsauca arī pretreakciju soctīklos. Viņa bija publicējusi aicinājumu stučīt jeb sūdzēt, nosūdzēt cilvēkus viņai un viņas komandai, kuri tiktokā nodarbojas ar lietu “viss ir slikti” un otrs vārds teikumā bija „un cita veida Kremļa retoriku”. Ja cilvēks pasaka, ka mūsu valstī ir slikti, tad tā ir Kremļa retorika. Faktiski, jebkurš, kurš nosoda esošo varu, kritizē, viņš tiek nodēvēts par kremlinu. Putina draugs ir mans ienaidnieks. Kas atbalsta Putina režīmu, tas ir mans ienaidnieks. Es varu tev roku paspiest, bet pie izdevības es tev ieknābšu un novākšu no ceļa. Ja tu esi Putina atbalstītājs, tad tu esi mans ienaidnieks. Es darīšu visu, lai tādi cilvēki kā tu, šeit, Latvijā, nestaigātu, nerunātu un savas idejas nepaustu. No savas puses, kā Saeimas deputāts, es to darīšu. Man pilnīgi vienalga, ko citi domās un darīs, jo es esmu par savu tautu, par savu zemi, par Dieva svētītu Latviju, kur šai krievu pasaulei nav vietas. Tieši tāpat kaut kādam Rietumu imperiālismam, liberiālismam nav vietas mūsu tautā, jo mēs esam par Dievu svētītu Latviju, kur katram cilvēkam ir sava brīva izvēle. Es esmu par dabisku ģimeni. Tas, ar ko nāk visi šie propagandisti, kas atkal jau īsā laikā ir savākuši desmit tūkstoši parakstu. Kā tu domā, kā viņiem tas izdodas? Tāpēc, ka viņu rokās ir mediji un viņus atbalsta prezidents, visi Sorosa fondi. Ja mēs saviem spēkiem strādājam un darām, tad viņiem ir milzīgs atbalsts, milzīga mašinērija, ka nav jau brīnums, ka viņi skolās un bērnudārzos ievieš savas programmas.

Es gāju uz Saeimu tajā dienā, kad mēs atkal nobalsojām pret likumu, lai vienādas tiesības visām ģimenēm. Pēc Latvijas likumdošanas ģimene ir laulība, asinsradniecība un adopcija. Nav citas ģimenes, bet caur medijiem tas jau tiek pieņemts, skolās bērniem tiek izskalotas galvas. Viņi cīnās par visām ģimenēm, tas ir propagandas rezultāts. Propaganda ir arī sludināšana, viņi runā. Bībele saka Atklāsmes grāmatā, ka runās pārgalvīgas lietas no augšas un cilvēki to pieņems, un neviena šāda sistēma nevar pastāvēt bez ticīgajiem, kas tam tic. Lūk, kāpēc atkal ir savākti desmit tūkstoši parakstu. Saeimai par to būs atkal jābalso, par to atkal runās. Kultūra un māksla ir tāpat kā pravieši Bībelē, viņi dod virzienu. To zina globālisti, imperiālisti un citas augstas klases salašņas jeb kaitēkļi. Pats princips ir vienkāršs un tas darbojas, cilvēki tam seko. Tas tiek integrēts caur mūziku, caur izglītības sistēmu, filmām, caur visu tev apkārt. Tas ir visaptverošs, milzīgs sludinātāju pūlis. Eirovīzijā nav iespējams uzvarēt cilvēkam, kurš neatbalsta genderideoloģiju. Viss tiek cenzēts un kontrolēts. Kāpēc viņi tā dara? Kāpēc Spriņģe tik ļoti uztraucās un liek stučīt, liek stučīt tos cilvēkus, kuri kritizē, kuriem veselais saprāts runā, kur Dieva balss runā? Kāpēc viņa liek to sūdzēt? Tāpēc ka viņa ierobežo šos kontus, tāpēc ka viņiem ir savi instrumenti, lai ierobežotu šos cilvēkus, lai viņi nerunā. Kāpēc? Tāpēc, ka viņa apzinās sludināšanas vārda spēku. Pretinieks apzinās šo spēku. Mums kā kristiešiem, kā Dieva bērniem arī jāapzinās vārda spēks, mums ir jāsaprot.

Man ir kolekcija ar dažādiem mūzikas klipiem – dažādi mūziķi dažādos posmos, populāras viņu kompozīcijas. Ir ļoti liela atšķirība, kur viņi ir pašos pirmsākumos tajās mazajās zālēs un pēc tam, kur viņi vēlāk uzstājas. Kāpēc ir tāda atšķirība? Tajos pirmsākumos, kad šis mūziķis ir sācis, ir pirmie panākumi, viņš vēl tāds svaigs, pilns enerģijas, vēl ar entuziasmu, ir tāda kā iekšēja uguns, kad viņš dzied. Varbūt viņš vēl tik labi nedzied, nav vēl tik labs izpildījums, bet tur ir kaut kas vairāk nekā viņa vēlākajos darbos. Tur ir kaut kas vairāk kā profesionalitātes izaugsme pēc tam periodā. Kas tas ir? Tā ir tā iekšējā degsme, iekšējā uguns, kas uzrunā cilvēku. Mums draudzē bija tāds cilvēks, kurš sākotnēji palīdzēja pie skaņošanas, viņam ir skaņošanas firma, kas nodarbojas ar gaismu un skaņu. Tas bija kādus četrpadsmit gadus atpakaļ, ja kaut kas bija nepieciešams, viņš palīdzēja ar aparatūru. Viņš teica, ka viņš klausoties tikai dzīvo koncertu ierakstus un tikai video ierakstos, viņš neklausās audio. Tik tā, lai vizuāli var redzēt un tikai no koncertiem, nevis no ierakstiem, jo ieraksts ir ieraksts. Ierakstā būs skaisti un profesionāli, tur nebūs uguns. Iedomājies, ka mūziķis ierakstā vienu un to pašu dziesmu visu laiku atkārto, viņš beigās jau ir noguris, viņa smaids ir mākslīgs, visi šie studiju ieraksti ir mākslīgi, bet šie koncertu ieraksti ir īsti, īpaši pirmie. Varbūt lielākā daļa zina slavēšanas grupu „Jesus Culture”. Mēs kādreiz dziedājām viņu dziesmas, tagad gan sen nav dziedāts. Man mājās ir dažādi viņu video albumi dažādos formātos, dažādā kvalitātē. Man vislabāk patīk viņu pirmais albums. Pārējie albumi ir labi, bet viņi vairs neaizskar. Es paņemšu pirmo albumu, varbūt arī otro, tie lielie slavēšanas vakari ir dzīvi, Kima Valkere ir ļoti dzīva uz skatuves, muzikanti ļoti dzīvi. Tagad viņi ir izveidojuši ģimenes, savā starpā apprecējušies, viss viņiem mainās un bieži vien pārvēršas par tādu koncertu. Ļoti daudzi populāri mūziķi, īpaši Amerikā, nāk no draudzēm. Arī Latvija ir pilna ar cilvēkiem, kas nāk no draudzes “Jaunā Paaudze”, viņi neapmeklē nekādu draudzi, viņiem nav nekādas uguns, viņi ir tikai profesionāļi. Viņiem patīk sava mūzika, tas viss ir forši, bet viņi ir pazaudējuši sākotnējo sakni. Viņi ir profesionāļi, bet viņi mani vairs tādā veidā neuzrunā.

Tiem, kas vakar uzstājās talantu šovā. Pirmie bija Beāte, Karīna un Artūrs, man viņi patika. Pēc tam Beāte rādīja savus brīnumus ar basģitāru. Aivis ar moci. Mārtiņš. Laimiņa lēkāja ar lecamauklu. Vincents. Aļģirts, kur pie viņa priekšnesuma parādījās talanti kā Endijs, kurš tēloja Dāvidu. Lauras un viņas komandas video. Šodien būs Raivo priekšnesums. Santas un Līgas video. Sofijas video un viņas performance – viņa gleznoja. Inga nodejoja. Paldies jums visiem. Ziniet, kas mani personīgi uzrunāja. Visu, ko es vakar pateicu, kas varbūt nebija tā, tas viss ir štrunts. Tās ir parastas lietas, kuras vienkārši ir jāmaina, ja tu gribi kaut ko labāku. Man patika tas, ka es jūsos redzēju, ka jūs esat iedvesmoti, iedvesmoti ar to garu, kas ir šajā draudzē. To es varēju redzēt, ar to garu, kas ir šeit, Dieva gars. Kur Dieva gars, kur Dieva uguns, kas tiešām ir mūsu vidū un kuru var redzēt mūsu cilvēkos. Šie cilvēki šeit caur video, dziesmām, caur dzeju, mākslu, dažādos veidos to izpauda varbūt ne tā, kā mēs esam paraduši saņemt, es to izpaužu sludinot. Ir dažādi veidi, kā mēs sludinām, kā mēs pienesam. Tas viss ir sludināšana. Tikai tie cilvēki, kas paši deg, paši ir iedvesmoti un tikai viņi spēj iedvesmot citus. Profesionalitāte ir ļoti labi, arī tā spēj iedvesmot, bet es gribēju pienest, ka viņi sākotnējā reizē ir tādi dedzīgāki, tu pat vari piedot dažādas kļūdas, jo tu sajūti šo garu, jo šis cilvēks tic tam, ko viņš tev pienes. Viņš tic tam, ko tev pienes, ko tev rāda. Tieši tas mani arī uzrunāja, šeit aug tā paaudze, kas ieies un iemantos apsolīto zemi, kur piens un medus tek. Nevis tikai paši iemantos, bet arī ievedīs citus cilvēkus. Mēs šeit augam tie cilvēki, kuri patiešām izmainīs Latviju. Šī ir vieta, kur mainās dzīves, ne tikai šeit mainīsies dzīves, bet no mums iedvesmosies cilvēki visapkārt. Mēs pat nezināsim, kur pat kāds ir sācis nest augļus politikā, mākslā, kultūrā. Pie vainas būsim tieši mēs, tieši tu ar savu entuziasmu, uguni, kas ir tevī.

Lielais vinnests jeb bingo – iedvesmoties var tikai no sludināšanas, jebkādos veidos. Un tie veidi ir dažādi, kā mēs to visu redzam un dzirdam. Tikai no sludināšanas, tikai tad faktiski tev ir jāizvēlas vide, kurā tu atrodies, cilvēku, kurā tu klausies un kuru tu pieņem. Tā ir mūsu pašu izvēle. Ja runa ir par mūsu draudzi, tad augļus nesīs tikai tie, kas iedvesmosies, bet lai iedvesmotos, tev ir jāklausās. Tev ir jāatver sava sirds, tev ir jāpieņem, jo tas ir tavs paša lēmums klausīties. Šeit ir tā atbilde, kas bija sākumā – vista vai ola? Kāpēc es nedegu, kāpēc man nav degsmes? Kāpēc man ir degsme, kāpēc es daru to, ko es daru? Redzi, tā ir tava paša izvēle, jo tu esi izvēlējies klausīties. Tu nevari pats degt, tu vai nu dedz, vai nē. Vai nu tu gribi kaut ko darīt vai negribi darīt. To tu vairs nevari izvēlēties, bet izvēlēties tu vari to, ko tu klausies, kur tu sēdi, no kā tu barojies, to tu vari izvēlēties un tas arī izraisa uguni.

Svarīgi ir kā, nevis ko. Vai tu vari izprast jēgu šiem vārdiem? Redzi, es daļu no šī sprediķa jau esmu publicējis internetā. Kaut kādas konkrētas idejas nedēļas laikā es nopublicēju, un tagad es nolasīšu to jums. Starp citu Saeimas uzrunā “Kāpēc es neatbalstu Kariņa valdību” es arī līdzīgas lietas pateicu tur. Es nezinu, kā ierēdņi to visu varēja saprast, bet līderi to saprata. Lūk, ko es ierakstīju: “Stagnācijas un lejupslīdes laikos valstīs un dažādās organizācijās, tai skaitā draudzēs, lai mainītu situāciju, esošie vadītāji cenšas ieviest dažādas reformas.” Esi pamanījis dažādas reformas? Mums patstāvīgi mainās valdības, vai ir kādas problēmas, vai cilvēki saceļ troksni, kad cilvēkiem ir pienākusi kāda robeža. Ko mūsu valstī parasti dara valdība? Piemēram, mēs tikko bijām pastaigā Līgatnes dabas takās ar ģimeni Ziemassvētkos. Dabas taku ofisā jeb recepcijā parasti bija nopērkami dažādi spēļu dzīvnieciņi, dažādi suvenīriņi. Iepriekš tur bija pilnāks, šoreiz tur viss bija tukšs, varēja tikai nopirkt biļeti un tikt iekšā. Kāpēc nekā nebija? Tāpēc ka bija reformas, kur Līgatni pievienoja Cēsu novadam. Līgatne pati bija novads, bija neatkarīga, bet tagad viņa ir pievienota Cēsu novadam. Visticamāk, tas ir pārejas posms, ka nevarēja neko nopirkt, bet vai tas kaut ko mainīs. Tas, ka Līgatne bija pati par sevi, tagad viņa būs kopā ar Cēsīm, vai tas kaut ko mainīs, kaut ko uz labo pusi, kaut ko uz slikto pusi, bet būtībā, ko tas mainīs? Ko ir izmainījušas dažādas reformas veselības jomā, kad aizvēra, apvienoja slimnīcas? Ko tas izmainīja? Izmainīja to, ka cilvēks vairs normāli nevarēja tikt pie ārsta. Mums šobrīd šo reformu dēļ katastrofāli trūkst mediķu. Pandēmijas laiks šim visam uzlika tādu kārtīgu, treknu punktu. Pirms pandēmijas mērķtiecīgi samazināja slimnīcu skaitu, apvienoja. Cik šis viss bija izdevīgi. Mana doma: “Šādos laikos, kad tauta prasa vai ir problēmas arī draudzēs, lai mainītu situāciju, esošie līderi cenšas ieviest reformas, pārkārtošanu vai pārstrukturēšanu. Tomēr tās ir veltas pūles un centieni, kas neko nemainīs, bet radīs tikai šķietamību, ka mēs darām kaut ko, kas nesīs pārmaiņas. Patiesībā to var pielīdzināt tādai sevis un apkārtējo muļķošanai, jo caur šīm aktivitātēm vēl vairāk tiek tērēti iekšējie resursi.” Tā pārkārtošana prasa miljonus un tas rada šķietamību, ka mēs kaut ko darām. Iestāsta sev un sabiedrībai. Pēc tam pienāk nākamās vēlēšanas un stāsta, kādas tik reformas ir uztaisītas, bet vai cilvēku labklājība ir augusi? Demogrāfijā mēs esam pēdējā vietā Eiropā. Vienīgi, iespējams, ka Bulgārija mums ir nedaudz priekšā un tas ir viss. Latvija daudzos parametros ir pēdējā vietā. Jaunas reformas, ministrijas veidojam. Nekas labs no jaunām ministrijām nav gaidāms. Tie ir kārtējie resursi un miglas pūšana acīs. Caur šīm aktivitātēm tiek tērēti iekšējie resursi un ar laiku tiek zaudēta cilvēku ticība līderiem, un galu galā tas neved ne pie kā pozitīva.

Kāds tad ir risinājums? Viss sākās ar uz vērtībām balstītiem līderiem, kuri patiesi iedegas par savas valsts, organizācijas vai draudzes ideāliem, par vērtībām, tradīcijām, liekot to pāri saviem personīgiem mērķiem. Ko mēs draudzē varētu pārkārtot? Iespējams, jūs sēžat mājas grupā un domājat, kas mums trūkst. Četrdesmit gadi un četrdesmit cilvēki, tas jau būtu labi. Šeit ir runa par 10 gadiem un 3 cilvēkiem, 10 gadi un 5 cilvēki. Te ir runa, ka var būt 10 cilvēki, bet nav pārmaiņu. Kāds tu biji pirms 10 gadiem, tāds tu esi tagad un varbūt pat vēl dullāks. Mācītājs pagājušo reizi sludināja, ka te ir tāda vieta, kur var darīt visu ko. Protams, ka var darīt visu ko un katram šeit ir vieta, bet ir jēga. Jēga – draudzes sirds, Kristus mūsu vidū un Viņa mērķi, un mēs labprātīgi tiem varam pieslēgties, bet tikai labprātīgi. Uzvara jau ir tas, ka tu sēdi un kaut ko vari dzirdēt lai iedegtos. Kas tad ir vajadzīgs mājas grupā, draudzē, valstī vai citās organizācijās? Ir dažādas struktūras, un arī mūsu draudzē ir struktūra. Ir tādi mācītāji, kas paskatās uz citam draudzēm un grib kaut ko mainīt. Piemēram, cits mācītājs grib izveidot mājas grupu sistēmu, viņam tas nenotiks, jo par to ir jādeg. Katoļu un citās baznīcās viņiem ir dažādas tradīcijas, kuras cilvēki bieži vien nesaprot, bet ja šis mācītājs iedegsies par to, ko viņš dara, tad arī citi sāks saprast un nāks pie Kristus caur viņa sistēmu. Arī caur šo liturģiju var būt dzīvība. Ir tāds mācītājs Jānis Bitāns, diezgan zināms cilvēks, arī mūsu draudzes cilvēki iepriekš ir klausījušies šajā cilvēkā, jo šis cilvēks pazīst Dievu un ir dedzis priekš Viņa. Šobrīd šis cilvēks ir mainījis virzienu, viņš ir mācītājs Liepājā, un šobrīd īsti nevar saprast, vai viņš ir pareizticīgais vai citas konfesijas pārstāvis. Viņš sācis arī likt internetā dažādas svētbildes, cits padomātu, ka viņš kļuvis reliģiozs, bet es arī reizēm palasu, kas ir zem šīm bildēm uzrakstīts un, manuprāt, tajā visā ir kaut kāda dzīvība, caur to prizmu, ko viņš ir pieņēmis, tur ir dzīvība. Viņš reizēm arī ielaiko manus rakstus un ieraksta kādu komentāram, un caur šo es jūtu, ka viņam ir tas pats gars. Viņš domā kā normāls, dedzīgs Dieva vīrs. Jēga nav tajā, vai mēs kaut ko mainām, jo tas tāpat neko nemainīs, tā būs tikai šķietamība. Mainīsies tikai tas, ka tu iedegsies, bet iedegties tu vari no sludināšanas. Klausīties cilvēku, kurš deg! Klausīties, pieņemt, brīvi izvēlieties, censties praktizēt iedegties! Tad, kad tu dedz, tad tu iededzini citus. Tātad nav jāizdomā nekas jauns, bet jāiedveš dzīvība esošajā. Svarīgāk ir, kā tu lieto šo struktūru, kā tu strādā šajā struktūrā? Kā tu nododies?

"Kā zvaigžņu pulku pie debesīm nevar saskaitīt un jūras smiltis nevar izmērīt, tā Es vairošu Sava kalpa Dāvida dzimumu un levītus, kas Man kalpo." (Jeremijas grāmata 33:22)

Draugi, pats trakākais būs vēl priekšā, vai tu esi gatavs? Mēs esam pieraduši pie rakstvietas no 1. Mozus grāmatas 15:5. "Skaties uz debesīm, skaiti zvaigznes, vai spēj tās izskaitīt? Tikpat daudz būs tev pēcnācēju." Vai tu esi padomājis, ka Jeremijas grāmatā ir mazliet precīzāk noformulēts?

[..] Es vairošu Sava kalpa Dāvida dzimumu [..]. (Jeremijas grāmata 33:22)

Kas ir Dāvida dzimums? Ikviens kristietis šodien. Kristus ir Dāvida sakne, un mēs visi esam gan Ābrahāma ticības bērni, gan konkrēti Kristus sekotāji.

[..] Es vairošu Sava kalpa Dāvida dzimumu un levītus, kas Man kalpo. (Jeremijas grāmata 33:22)

Ko viņš vairos? To pelēko masu? “Levītus, kas man kalpo.” Uzsvars ir uz levītiem. Kas ir levīti? Levīti ir kalpotāji, līderi. 100% atbildība, kas notiek valstī, draudzē, mājas grupā ir līderiem. Tāpēc tie cilvēki, kuri nav līderi, tad tā nav jūsu atbildība, ka kaut kas neaug vai nenotiek. Bet par to nepriecājies. Ir tāda parādība, un tas ir visur, ka lielākā daļa cilvēku nedomā, bet akli seko līderiem tajās sfērās, kas pašiem labāk patīk. Braucu liftā ar ķīnieti, kuram bija maska. Pēc tam redzēju, ka viņam uz mašīnas bija sarkanie diplomāta numuri, kas nozīmē, ka viņš ir no augstā gala. Kāpēc viņam bija maska? Tāpēc, ka tam ko viņam saka, tam arī viņš tic. Vai šis ķīnietis domā? Nē. Iespējams, kāds padomās, ka es diskriminēju ķīniešus, bet tā nav, viņi, tāpat kā visi, ir nedomājoša tauta, lielākā masa. Pieņemsim patiesību, realitāti tādu, kāda tā ir. Ko jums stāsta, tam jūs ticat, pat nepārbaudāt. Jums ir paveicies, jo es stāstu patiesību. Ja es sludinātu sviestu, jūs tam noticētu un tad mēs būtu sviesta draudze. Arī par sviestu var iedegties, ja šim sviestam tici. Es regulāri sludinu par to, ka ir jādomā un, pirmkārt, mūsu grāmata ir Bībele. Mūsu pamats ir Dieva vārds, nevis cilvēku izdomāts sviests. Es visu sludinu saskaņā ar Bībeli, un mēs ticam vienai Bībelei, Dieva vārdam, Dieva atklāsmei cilvēkiem.

Tie, kas paši ir iedegušies, spēj iedegt citus cilvēkus. Draugi, šobrīd tu lasi par levītiem, kas kalpo Dievam. Draudzē svētība un vairošanās ir atkarīga no vadītājiem. Tu teiksi, tad sāc ar sevi. Nu, jā, Mozus, Jozua, Kālebs arī sāka ar sevi, bet tajā diena, kad Dievs teica, lai viņi ieiet apsolītajā zemē, tad desmit no izlūkiem tajā attiecās ieiet. Mozus, Kālebs, Jozua kopā ar visiem 40 gadus nīka tuksnesī un pārtika no mannas, nevis no saviem iekarojumiem apsolītajā zemē. Kurš ir atbildīgs? Izraēlieši gribēja ķiplokus un gurķus, un teica, ka jāceļ vadītājs, lai ietu atpakaļ uz Ēģipti. Viņi pat uz Ēģipti nevarēja aiziet bez vadītāja. Labi, ka viņi saprata, ka viņiem vajag vadoni, kurš viņiem palīdzēs. Kāpēc 40 gadi tuksnesī, kāpēc izmira visa šī paaudze? Tu zini, kas izmira? Lasi tālāk patiesību. Jozuas grāmatā ir tas brīdis, kad jau otro reizi notika apgraizīšana, un pāri Jordānai viņi iegāja apsolītajā zemē, manna izbeidzās un viņi sāka pārtikt no saviem iekarojumiem.

[..] Israēla bērni staigāja četrdesmit gadus tuksnesī, tiekāms visa karotāju saime bija izmirusi. (Jozuas grāmata 5:6)

Kas izmira? Karavīri, līderi, atbildīgie. Kas nomira pirmie? Desmit izlūki, cilšu līderi uzreiz nomira, četrdesmit gadu laikā nomira visi pārējie karotāji. Nevis sievietes vai bērni, bet karotāji, atbildīgās personas. Pēc tam tauta varēja ieiet apsolītajā zemē. Draugi, 40 gadi tuksnesī bija 100% līderu problēma. Saeimā, īpaši no progresīvajiem, debašu laikā, kad runājām par visu ģimeņu tiesisko aizsardzību un civilās savienības likumu, esmu dzirdējis, ka mēs neesam vēl gatavi. No kurienes šiem te ir tāds teiciens? Tā ir no augšas ielikta ideoloģija, ka sabiedrība ir jānogatavina. Mūs nepārtraukti gatavina un skalo smadzenes, lai mēs paši to pieņemtu. Izraēls nebija nogatavināts un tā bija 100% līderu atbildība. Viņiem nebija izskalotas smadzenes. Ko Jozua darīja, kad citi gulēja savās teltīs? Ko Jozua darīja, kad Mozus kaut kur virzījās? Jozua bija kopā ar Mozu. Kad Mozus gāja ārā no svētnīcas, tad Jozua tur vēl palika, jo viņš skatījās, klausījās un piepildījās. Kāpēc Elīsa saņēma divkāršu svaidījumu? Viņš sekoja Elijam pa pēdām un saņēma divkāršu svaidījumu. Tikai tāda secībā, draugi, nav cita veida. Iedegšanās notiek no Dieva vārda klausīšanās.

Dod Dievs, ka mēs saprotam, pieņemam, dod Dievs, ka šajos kaulos ieplūst dzīvība, lai kaulos ieplūst dzīvība, Tava dzīvība Dievs, Tavs gars! Bībele ir pilna ar praviešiem, un tie ir līderi, garīgie līderi, kuri spēj iedvesmot. Ecēhiēls skaitās viens no lielajiem praviešiem. Viņam bija fantastiskas vīzijas. Kas viņš bija? Audzināts kā priesteris. Viņš sludināja un pravietoja, ka būs problēma. Ja jūs neieklausīsieties un neiedegsieties, tad būs problēma. Problēma būs sekojoša – jūs izvedīs no savas zemes. Notika tā, kā Ecēhiēls sludināja. Bābeles Ķēniņš nopostīja Jeruzālemi un templi, izaēliešus izveda uz Bābeli. Izraēlieši tika izkaisīti pa visu toreizējo pasauli. Tās bija “laimīgas beigas”. Neviens pat īsti neuzdrīkstējās sapņot, ka kaut kas varētu mainīties. Ecēhiēls bija viens no tiem, kurš tika izvests trimdā, un tur viņš pravietoja vīziju.

Tā Kunga roka nāca pār mani, un Tas Kungs mani garā aizveda kādas ielejas vidū, kas bija pilna ar miroņu kauliem. Un Viņš mani vadāja starp tiem pa klajumu šurpu turpu, un to bija ļoti daudz, un tie bija pavisam izkaltuši. (Ecēhiēla grāmata 37:1-2)

Vārds “kauli” nav nekas īpašs, jo ar kauliem arī apzīmēja visu tavu miesu. Šajā gadījumā viņš reāli redzēja kaulu ieleju. Kurš Bībelē ir lasījis pravietojumu par sauso kaulu ieleju? Puse jau nav lasījusi, un tas nozīmē, ka ir nopietna problēma. Līderi jūs nav iedvesmojuši lasīt Bībeli. Tāpēc es jūs iedvesmošu ar šo rakstvietu, lai jūs paši gribētu izlasīt un to pārdomāt. Kontekstā ar Bībeli un kontekstā ar šo rakstvietu, arī vēsturiski konteksts ir sekojošs, šie kauli neattiecas uz šodienu, tas precīzi attiecas uz tiem ebrejiem, kuru templis bija nodedzināts, kuru pilsētas bija izpostītas, kuru valsts vairs nepastāvēja un kuri dzīvoja līdzīgi kā Ēģiptē, izkaisīti pa dažādām tautām, kuri pat neuzdrošinājās sapņot, ka kādreiz vēl kaut kas var mainīties. Šie kauli ir bijušie ebreji, šī izredzētā tauta, un ja mēs to pārnesam uz šodienu, tad tā ir draudze. Viņš staigāja starp šiem kauliem un Tas Kungs viņam jautāja: “Vai šie kauli atkal var kļūt dzīvi?” Piemēram, mājas grupiņā – trīs cilvēki piecpadsmit gadu laikā. Vai šie kauli var atkal kļūt dzīvi? Smags jautājums, vai ne? Ja draudzei vairākus gadus nav izaugsmes, vai izaugsme var vēl būt? Tie, kas audzē mājas grupiņas, teiks, jā, tie, kas netic, ka kaut kas var mainīties, teiks, nē. Vakardienas sprediķī “Manna vai bingo?”, kur bija robežšķirtne starp tiem, kas gribēja iet un tiem, kas negribēja iet, starp tuksnesi, starp mannā un bingo? Tie bija cilvēki, kas teica, ka viņi zināja, ka viņi kopā ar Dievu visu var, un tie, kas zināja, ka nevar. Viņi jau pie sevis bija pieņēmuši attiecīgu lēmumu. Viņi nebija iedvesmoti, viņi nebija iedvesmojušies, nebija motivēti, viņi nebija uzticīgi Dieva plānam, Dieva gribai. Vai kauli atkal var kļūt dzīvi? Vai mūsu Latvija esošajā situācijā var uzplaukt? Reāli tas nav iespējams – Latviju vairs nevar sakārtot. Visi rādītāji ir tik katastrofāli, ka pēc noteikta gadu skaita Latvijas vairs nebūs. Būs visādi cilvēki, melni, dzelteni, un latvieši būs muzejā. Latvijas vairs šeit nebūs. Tāda ir tendence un tas ir ļoti nopietni. Vispār, nekas šeit nav glābjams. Ja tu parēķināsi, kaut ko izmainīt, ir nereāli. Ja Dievs uzrunā mani un saka: “Cilvēka bērns, vai šie kauli, šī Latvija var vēl kļūt dzīva?” Es atbildu: “Es to nezinu, Dievs. Es nezinu, ko lai vēl es izdaru? Visu, ko es esmu varējis, no savas puses jau esmu izdarījis.” Un tad Dievs dod atbildi, un tad ir tas, ko pēc šīs atbildes arī Ecēhiēls zināja, ka šie kauli var kļūt dzīvi. Kāda bija atbilde? “Sludini!” Tās ir vienīgās zāles, citu nav. Iesākumā bija vārds, un tas, ko es šodien daru, es sludinu. Un kas vēl bija Ecēhiēlam? Viņš pats bija motivēts, viņš pats bija iedvesmots, viņš pats sastapās ar Dievu. Un Dievs viņam teica: “Sludini!” Ecēhiēls zināja, ka viņš var iedvesmot. Cik cilvēkus viņš iedvesmoja? Vai tajā brīdī kaut kas notika? Nekas īpašs nenotika. Draugi, bet viņš sludināja, un pēc noteikta gadu skaita Persijas ķēniņš Kīrs, kad pēkšņi politiskā situācija bija izmainījusies, un viņš atlaida Izraēlu, sakot: “Ejiet mājās un celiet savu templi.” Iedomājies, tas nebija atkarīgs no ebrejiem, tas nebija atkarīgs no šīs pelēkās masas, to izdarīja Persijas ķēniņš. Neviens tur nebija spējīgs uzcelt templi, bet tieši Ecēhiēla iedvesmošana uzturēja dzīvu šo garu, ka šie kauli var vēl kļūt dzīvi. Tāpēc ka bija cilvēki, kas šo pravietojumu rezultātā no paaudzes paaudzē šo ticību nesa cauri, viņi uzcēla templi. Tālāk seko Hagajs, Ezra, Caharija, viņi iedvesmo un tikai tāpēc, ka viņi iedvesmoja, tikai tāpēc uzcēla šo jauno templi, kas saucās Zerubābela templis. Lūk, kas ir rakstīts par Zerubābelu jau pēc ilgstoša laika posma.

Ķēniņa Dārija otrā valdīšanas gada sestajā mēnesī, pirmā mēneša dienā, caur pravieti Hagaju atklājās Tā Kunga vārds Zerubābelam, Šealtiēla dēlam, Jūdas pārvaldniekam, un Jozuam, Jocadaka dēlam, augstajam priesterim, un tas skanēja tā: "Tā saka Tas Kungs Cebaots: šī tauta runā: vēl nav pienācis laiks no jauna celt Tā Kunga namu!" Un tad atklājās Tā Kunga vārds caur pravieti Hagaju: "Vai tad jums ir pienācis laiks, lai jūs dzīvotu ar ciedru koku plāksnēm grezni izrotātos namos, bet šim namam ir jāstāv drupās pamestam? Un nu, saka Tas Kungs Cebaots, palūkojieties, kā jums ir līdz šim klājies jūsu ceļos.” [..]  Tad Zerubābels, Šealtiēla dēls, un Jozua, Jocadaka dēls, augstais priesteris un visi, kas tur no tautas vēl bija, ar lielu uzmanību uzklausīja Tā Kunga, sava Dieva, balsi un pravieša Hagaja vārdus, kuru Dievs Tas Kungs pie viņiem bija sūtījis, un tauta sajuta lielu bijību Tā Kunga priekšā. (Hagaja grāmata 1:1-5; 12)

Caur ko atklājās Tā Kunga vārds – caur pravieti Hagaju, tādu pašu cilvēku kā Ecēhiēls, kurš pats ir iededzies, kurš ir iedvesmots un kurš zina to pašu, ko zināja Ecēhiēls. Ja es iedvesmošu, tad kauli kļūs dzīvi. Caur pravieti Hagaju atklājās Tā Kunga vārds Zerubābelam. Kas bija Zerubābels? Viņš bija no trimdas mājās atnākušais Jūdas pārvaldnieks. “Tā Kunga vārds Zerubābelam, Jūdas pārvaldniekam, un Jozuam, augstajam priesterim, tā saka Tas Kungs”, un tālāk seko norādījumi: “Kāpēc jūs ceļat sev namus, bet neceļat Dieva namu?” “Tad Zerubābels un Jozua, augstais priesteris un visi, kas tur no tautas vēl bija, ar lielu uzmanību uzklausīja Tā Kunga, sava Dieva, balsi un pravieša Hagaja vārdus.” Šie cilvēki, atbraukuši mājās no trimdas, cēla sev namus, nekas vairāk neinteresēja. Brīvība, ņemam kredītus, pērkam visu kaut ko, ņemamies. Bet atslēga ir 14. pantā.

 Un Tas Kungs lika pamosties Zerubābelā, Šealtiēla dēlā, Jūdas apgabala pārvaldniekā, un Jozuā, Jocadaka dēlā, augstajā priesterī, un visos no tautas atlikušajos jaunam garam, tā ka viņi nāca un uzsāka darbus gar Tā Kunga Cebaota, sava Dieva, namu. (Hagaja grāmata 1:14)

Tā tapa Zerubābela templis, un Ecēhiēla pravietojums par sausajiem kauliem piepildījās. Kāds bija šis pravietojums? Dievs teica: “Sludini kauliem!” un Ecēhiēls sludināja, un šajā vīzijā viņš redzēja:

Tad Viņš man pavēlēja: "Sludini šiem kauliem un saki tiem: jūs, sakaltušie kauli, klausaities Tā Kunga vārdu! Tā saka Dievs Tas Kungs šiem kauliem: Es iedvesīšu jums garu, ka jūs kļūstat atkal dzīvi. Jūs dabūsit dzīslas, miesu un ādu; un Es jums piešķiršu dvašu un dzīvības garu, lai jūs topat atkal dzīvi un atzīstat, ka Es esmu Tas Kungs." Tad es sludināju, kā man bija pavēlēts. Un tur čirkstēja, kad es sludināju, un redzi, tur kustējās, kauli sadevās kopā cits ar citu. Un, kad es apskatījos, es redzēju, ka tiem bija dzīslas un miesa, un āda pārklāja tos, bet dzīvības gara viņos nebija. Tad Viņš man sacīja: "Cilvēka bērns, sludini dzīvības garam, saki tam: tā saka Tas Kungs: nāc, gars, no četriem vējiem un apdves šos nokautos, ka tie kļūst dzīvi!" Kad es tā sludināju, kā man bija pavēlēts, tad dzīvības gars nāca kaulos, tie tapa dzīvi un nostājās uz savām kājām, varen liels pulks. Tad Viņš man sacīja: "Cilvēka bērns, šie kauli ir viss Israēla nams. Redzi, tie saka: mūsu kauli ir sakaltuši, mūsu cerība ir zudusi, mēs esam beigti. Tādēļ sludini un saki tiem: tā saka Dievs Tas Kungs: redzi, Es atvēršu jūsu kapus un izvedīšu jūs, Mana tauta, no jūsu kapiem un aizvedīšu jūs atpakaļ Israēla zemē. (Ecēhiēla grāmata 37: 4-12)

Ecēhiēls sludina šiem kauliem: “Jūs, sakaltušie kauli, klausieties Tā Kunga vārdu!” Tā saka Dievs, Tas Kungs šiem kauliem: “Es iedvesīšu jums garu, ka jūs kļūstat atkal dzīvi. Jūs dabūsit dzīslas, miesu un ādu,” viņš sludina. “Es apskatījos un redzēju, ka tur čirkstēja, kad es sludināju, tur kustējās - kā šausmu filmās – tur kauli kustējās un sadevās cits ar citu, kad es apskatījos, es redzēju, ka tiem bija dzīslas un miesa, un āda pārklāja tos, bet dzīvības gara viņos nebija.” Atkal problēma, nebija dzīvības gara. Tāpat kā Lācars, kad iznāca no kapa. Jēzus teica: “Atraisiet viņu un ļaujiet viņam iet,” jo viņš iznāca no kapa satīts autos, kā zombiju filmās. Vēlāk, kad Lācars sēdēja pie galda un ēda ar visiem kopā, visi jūdi brauca skatīties. Farizeji nolēma nogalināt arī Lācaru, jo pārāk daudz cilvēku jau sāka ticēt, jo viņš sludināja. Kā tu nesludināsi, kad esi piecēlies no miroņiem? Var arī nesludināt, visu ko jau var. Dievs saka: “Sludini vēl! Sludini dzīvības garam, saki tam: tā saka Tas Kungs: nāc, gars, no četriem vējiem un apdves šos nokautos, ka tie kļūst dzīvi!" “Kad es tā sludināju, kā man bija pavēlēts, tad dzīvības gars nāca kaulos, tie tapa dzīvi un nostājās uz savām kājām, varen liels pulks.” Šeit nav runa par Svēto Garu tādā izpratnē, kā mēs to šodien saprotam. Runa ir par dzīvības dvašu, par dzīvības garu. Tava dzīvība, tava dvēsele, tavs gars. Dzīvība no Dieva, ko tikai Viņš var dot. Tas, kas iegāja šajos kaulos, tie tapa dzīvi un nostājās uz savām kājām varen liels pulks. Tālāk ir paskaidrojums.

Es likšu jūsos ieiet Savam Garam, ka jūs topat dzīvi, un jūs aizvedīšu atpakaļ jūsu zemē. (Ecēhiēla grāmata 37:14)

Notika brīnums, neiespējamais, viņi atgriezās savā zemē un, esot savā zemē, tika praviešu iedvesmoti. Iedvesmoti tika līderi, Zerubābels bija līderis, Jozua bija līderis. Viņi tika iedvesmoti, viņi uzmanīgi klausījās, iedvesmojās. Un tikai tad, kad līderis ir iedvesmojies, viņš spēj iedvesmot citus. Lūk, arī viss, ko es šodien gribēju pateikt. Tikai tad, kad ir iedvesmojies līderis, tikai tad, kad viņš ir uzmanīgi klausījies vēsti no Dieva, tikai tad, kad viņš pats ir iededzies, tikai tad, kad viņš pats izdara lauvas tiesu savā darbā, kas viņam ir uzticēts, tikai tad viņš aiz sevis spēj pavilkt citus. Viņš pavilks daudzus, bet ne jau nu visus. Cik daudz vadītājus Mozus izsūtīja izlūkot Kānaāna zemi? Divpadsmit! Un šeit ir līdzība ar Jauno derību, cik mācekļu bija Jēzum? Divpadsmit. Cik cilvēku vajag, lai izmainītu, lai kauli taptu dzīvi, lai neiespējamais kļūtu iespējams? Draugi, vajadzīgi ir tikai daži cilvēki – līderi. Pārējie ir vienkārši masa. Jūs neapvainojieties. Tas šoreiz nav melnais humors, bet tā ir realitāte. Tie, kas ir spējuši uzmanīgāk klausīties, viņi iedegas un viņi spēj iededzināt. Pārējie vienkārši iet līdz. Viņi saprot, jā, tas ir labi, mani Dievs ir dziedinājis, lai to visu paturētu, man ir jāiet līdz. Jā, es gribu būt debesīs, jā, es iešu līdz. Es visu darīšu – un tas ir pareizi, tas ir normāli, bet viss pamats ir vienīgi līderos, vadītājos. Vai Mozu kāds no šiem vadītājiem nodeva? Jā, desmit. Jēzus gadījumā bija tikai viens, bet tā gluži nav visa patiesība. Mēs Jaunajā derībā lasām, ka bija brīži, kad vesels mācekļu pulks aizgāja no Jēzus. “Šie vārdi ir smagi, kas viņos var klausīties.” Pie Jēzus palika tikai daži mācekļi, un tagad, Vasarsvētku dienā, nonāk Svētais Gars, visi iedegas, notiek brīnumi un zīmes, viņi sludina, aklie redz, kurlie dzird, draudzes sāk augt līdz pat mūsdienām. Mēs esam pirmās draudzes auglis. Pirmo draudzi iedvesmoja Svētais Gars, kā mēdz uzskatīt.

Kad Vasarassvētku diena bija atnākusi, visi bija sapulcējušies vienā vietā; un piepeši no debesīm nāca rūkoņa, it kā stiprs vējš pūstu, un piepildīja visu namu, kur tie sēdēja, un viņiem parādījās it kā uguns mēles, kas sadalījās un nolaidās uz ikvienu no tiem, un visi tika piepildīti ar Svēto Garu un sāka runāt citās mēlēs, kā Gars tiem deva izrunāt. Bet Jeruzālemē dzīvoja jūdi, dievbijīgi vīri no visādām tautām zem debess; kad šī balss atskanēja, ļaužu pulks sanāca kopā un izbijās, jo ikviens tos dzirdēja runājam savā valodā. Tie sabijās un brīnīdamies sacīja: "Vai visi šie, kas runā, nav galilieši? Kā tad mēs ikviens dzirdam savu dzimto valodu - partieši, mēdieši, ēlāmieši un kas dzīvojam Mezopotāmijā, Jūdejā un Kapadoķijā, Pontā un Āzijā, Frīģijā un Pamfīlijā, Ēģiptē un Lībijas novados uz Kirēnas pusi, un še uz dzīvi apmetušies romieši, jūdi un prosēliti, krētieši un arābi, mēs dzirdam tos mūsu pašu valodās Dieva lielos darbus paužam."  (Apustuļu darbi 2:1-11)

Man ir viens labs jautājums: “Vai patiešām tā ir, kad atnāk Svētais Gars, tad visi iedegās?” Vai tiešām tā ir? Es jums teikšu, nē, tā nav! Iedegās tie, kuri jau dega! Un tie bija divpadsmit apustuļi, kas bija nolēmuši sekot Kristum. Āmen! Tie bija tie, kas uzmanīgi klausījās, kā Marija pie Jēzus kājām. Tie bija viņi, kas jau bija izvēlējušies uzmanīgi klausīties un būt kopā ar Jēzu. Kad liela daļa nošķēlās, tad Jēzus jautāja, vai arī jūs iesiet? Nē, mēs neiesim, jo pie Tevis ir mūžīgās dzīvības vārdi. Svētais Gars iededzināja tos, kas jau dega, un nebija nekāds brīnums. Tas bija brīnums, bet ne tāds brīnums, kā to mēdz uzskatīt cilvēki, kas pārtiek no mannā. Un deg tikai tie, kas seko, kas uzmanīgi klausās un ir sekotāji. Jēzus mācekļi, sekotāji, lūk, arī viss brīnums. Sapulcējas visi kopā un tad gaida, ka nu nāks Svētais Gars, lūk, kāpēc es nevaru piekrist, ka mēs dziedam dziesmās, bet es to saprotu, ka to vajag priekš masas. Masai tak vajag kaut kādu mannu. “Pieskaries, Svētais Gars, es svētdienas dienā atnācu uz dievkalpojumu, man vajag veldzēties, man vajag Tavu pieskārienu Dievs, man vajag Tēvs, ka Tu mani samīļo!” Tad ir dziesma “Svētais Gars, nāc, piepildi” un tu dziedi līdz un tev uzreiz skudriņas aiziet, un Dievs patiešām pieskaras un tev atkal pietiek vismaz uz vienu nedēļu, jo Dievs vismaz ir un Viņš man pieskārās. Tā, draugs, ir pirmā klasīte, tas nav nekas nepareizs un galīgi slikts, bet tā ir pirmā klasīte, un tas ir slazds, ja mēs paliekam tikai pie tā. Klusums pirms vētras, es sludinu kauliem, dzīvības gars, nāc un apdves tos, nāc no četriem vējiem un apdves tos. Ja tagad kāds sāktu klepot, es teiktu, ka sāk čirkstēt, kauli savienojas, apaug ar miesu, nāk dzīvības gars tajos, kuri klausās, kuri seko, kuri nododas. Viss ir ļoti elementāri. Tie, pirmkārt, ir tikai līderi. Ķēniņš Sauls – kad tu iesi un satiksi praviešus, tad gars nāks pār tevi. Un ķēniņš Sauls satika praviešus un gars nāca pār viņu, un viņš tur gulēja zemē, runāja kā pravietis, atceries šo rakstvietu, ka viņš piedzīvoja Dievu? Bet pēc tam ķēniņš Sauls bija Dieva pretinieks, viņš vajāja Dieva svaidīto. Ķēniņš Sauls atkāpās, viņš nebija paklausīgs, viņš nesekoja, viņš neklausījās pravietī, viņš tieši otrādi, sabojāja attiecības ar savu pravieti Samuēlu, un Dievs viņu atmeta. Lūk, ir viss piedzīvojums, lūk, visi Vasarsvētki. Pamatā ir sekošana un klausīšanās. Šis ir šī gada pirmais dievkalpojums, kur patiešām ir jāklausās un jāsaņem maksimums un virziens jaunajam gadam.

Un visa draudze pacēla savu balsi un deva tai vaļu, un tauta raudāja to nakti. Un visi Israēla bērni kurnēja pret Mozu un Āronu, un visa draudze viņiem pārmeta: "Kaut Ēģiptes zemē mēs būtu nomiruši! Jeb kaut labāk nomirstam te šinī tuksnesī! Un kāpēc Tas Kungs mūs ved uz šo zemi, lai mums liktu krist no zobena, kādēļ arī mūsu sievām un mūsu mazajiem bērniem būs jākrīt par laupījumu? Vai mums nebūtu labāk, ka mēs grieztos atpakaļ uz Ēģipti?" Un tie runāja cits uz citu: "Celsim sev vadītāju un iesim atpakaļ uz Ēģipti!" (4. Mozus grāmata 14:1-4)

Šie desmit līderi, kuri atkāpās, šie bailīgie, viņi darīja bailīgus savus sekotājus. Kāpēc tauta raudāja? Kāpēc tauta jautāja, kāpēc tu mūs esi izvedis no Ēģiptes zemes, tur bija labāk, lai mēs te nomirtu? Bībele saka, ka šo nelabo slavu par šo zemi izlaida tieši šie līderi, kuri teica, ka šī ir zeme, kas aprij savus iedzīvotājus. Iedomājies, viņi neiet apsolījumos un sev izdomā attaisnojumus, viņi melo saviem sekotājiem: tā ir zeme, kas aprij savus iedzīvotājus, tur ir milži un mums tur ir beigas, mēs to nevaram. Tad nāk Dieva dusmas, Mozus runā un saka, ka viņiem visiem būs beigas, mēris utt. Tad viņi izdomā, nē, mēs tomēr iesim. Te ir tā rakstīts:

Kad nu Mozus pateica visus šos vārdus Israēla bērniem, tad tauta ļoti bēdājās. Bet rīta agrumā tie posās un cēlās, kāpdami kalnāja virsotnē, sacīdami: "Te mēs esam un ejam augšup uz to vietu, par ko Tas Kungs ir sacījis, jo mēs esam grēkojuši." Bet Mozus sacīja: "Kāpēc jūs pārkāpjat Tā Kunga pavēles? Tas jums neizdosies! Neejiet uz augšu, jo Tas Kungs nav jūsu vidū, ka jūs netiekat pēkšņi savu ienaidnieku sakauti, jo amalekieši un kānaānieši ir jūsu priekšā, ka jūs nekrītat no zobena; jūs esat no Tā Kunga atkāpušies, tāpēc Tas Kungs nav vairs jūsu vidū!" Un tomēr tie bija pārgalvīgi un devās augšup kalnāja virsotnē, bet Tā Kunga derības šķirsts un Mozus nekustējās ārā no nometnes. Tad amalekieši un kānaānieši, kas tajos kalnos dzīvoja, nāca lejup un tos sita un padzina līdz Hormai. (4. Mozus grāmata 14:39-45)

Kad nu Mozus pateica visus šos vārdus, visus šos draudu vārdus, kas notiks tikai tāpēc, ka jūs negājāt tālāk, jūs 40 gadus ēdīsiet mannu, kamēr visa nepaklausīgā paaudze nomirs un tikai Kālebs un Jozua ieies. Rīta agrumā tie posās un cēlās, kāpdami kalnāja virsotnē, sacīdami: "Te mēs esam un ejam augšup uz to vietu, par ko Tas Kungs ir sacījis, jo mēs esam grēkojuši." Viņi saprot, ka ir nepareizi izdarījuši, ka nu ir ziepes, ir vēl trakāk nekā Ēģiptē, mēs tomēr iesim. Bet Mozus sacīja: "Kāpēc jūs pārkāpjat Tā Kunga pavēles? Tas jums neizdosies!” Šķirsts palika nometnē, Mozus palika nometnē, Jozua palika nometnē un tie līderi, Kālebs un Jozua, kas viņus iedvesmoja, palika nometnē, bet tauta gāja cīņā pret amalekiešiem, un te ir tā rakstīts, ka tie pārgalvīgi devās augšup kalnāja virsotnē, bet Tā Kunga derības šķirsts un Mozus nekustējās ārā no nometnes. Tad amalekieši un kānaānieši, kas tajos kalnos dzīvoja, nāca lejup un tos sita, un padzina līdz Hormai. Zaudējums. Kāda ir morāle?

Pirmkārt, baidīties darīt Dieva prātu ir sacelšanās pret To Kungu. Dzīvot uz mannā, ir sacelšanās pret To Kungu un tā nevar būt bez sekām. Nemaksāt cenu, tikai gaidīt kaut kādas lietas, ko tev piemetīs, tā ir sacelšanās un tā ir nevērība pret Dievu. Otrkārt, tauta sāka kustēties draudu rezultātā, nepaklausības seku rezultātā, bet tas nedarbojas. Saproti, tas nedarbojas. Kad mācītājs tev pateiks, ja tu nevadīsi mājas grupiņu, ja tu nenesīsi augļus, ja tu neiesi un normāli nestrādāsi, tu būsi ellē. Ja tu to dari tikai tāpēc, lai tu nebūtu ellē, tas nedarbojas. Tev jābūt pašam iedvesmotam, ne jau no elles, saproti, tādās valstīs, kur ir totalitārisma režīms, kur cilvēki visu dara tikai baiļu dēļ, atliek tikai kaut kam politiski mainīties un viņi nolinčos savu līderi, bet tādi, kas ir pašmotivēti, kas ir iedvesmoti, kas ir iedegušies, viņus neviens neapturēs. Nekādas pašizdomātas kalpošanas nedarbosies! Nekādas ārpus draudzes, pašizdomātas kalpošanas, tu tam vari nepiekrist, vari pamēģināt, tas vienkārši nedarbosies. Tas viss ir nieki. Pašizdomātām kalpošanām nebūs ilgs mūžs, tikai draudzē, tikai Dieva iedibinātā kārtībā, tikai tur, kur ir šķirsts, tikai tur, kur ir Kālebs, Jozua, tikai tur, kur ir Mozus, kur ir Dievs. Ārpus tā nekas nedarbosies. Spēks ir tikai draudzē! Cilvēki kaut kur iziet, kaut ko izdomā, viņi neapmeklē draudzi, viņiem nav sava iedvesmotāja, viņi sagrābstās kaut kādu barību pa sētmalēm, kaut ko sagrābstās cits no cita Tad viņi izdomā, tagad mēs kalposim, jo kādreiz viņi ir bijuši Dieva godībā, viņi varbūt ir kalpojuši, bez tā viņi nevar iztikt, viņi ir bijuši kādā grupā, draudzē, iespējams kaut ko ir vadījuši, viņos ir iekšā kods ielikts, bet viņi ir atkāpušies, ir izgājuši ārpus, viņi paši iet iekarojumos, bet Mozus teica, ka tas nedarbosies! Nav pareiza motivācija. Izdomā savas kalpošanas, tad viņi kalpo, tad viņi kaut kur sapulcina kaut kādus cilvēkus, cilvēki atnāk, tad viņi aiziet un nekas jau nemainās, nekas nenotiek. Draugs, spēks ir tikai draudzē. Izraēls iegāja apsolītajā zemē, Izraēls, nevis Kālebs vai Jozua. Ne Kālebs, ne Jozua nevarēja ieiet ar visu savu motivāciju, kamēr nebija nogatavināta visa tauta. Draugi, mēs tikai kopā varam ieiet! Visi tie pekstiņi, apkārt ap draudzi kaut kur, tie pekstiņi nedarbojas, lai cik smuki tas sākumā neizskatītos. Mēs ejam, mēs karosim – tie ir tikai lozungi, nekas neizdosies. Mūsu gala mērķis, draugi, tomēr ir mūžīgā dzīvība. Un Bībele saka, lai nekāda rūgta sakne, augstu izaugusi, lai neapgāna tavu ticību. Neesi kā šie desmit bailīgie izlūki, neesi kā šie cilvēki, kas gāja bez Mozus, Kāleba un bez Jozuas. Kas iedvesmo šādus cilvēkus kaut ko darīt? Tukša ir viņu kalpošana, tukšs ir viņu darbs, jā, viņi kaut ko var paveikt, kaut kādas pēdas atstāt vēsturē, bet viņi nevar aiziet līdz galam, viņi tiek sakauti.

Un tas nams, ko es celšu, būs liels, jo mūsu Dievs ir lielāks nekā visi citi dievi.” (2. Laiku grāmata 2:4)

Salamana laikā bija Izraēla jeb draudzes zelta laikmets. Viņu audzināja pravietis Nātans. Viņš uzmanīgi klausījās. Viņa tēvs bija Dāvids, viņš uzmanīgi viņā klausījās. Viņš bija motivēts, iedvesmots. “Ka tas nams, ko es celšu, būs liels.” Un skaties, ko viņš dara. Salamans kā ķēniņš norīkoja septiņdesmit tūkstošus vīrus nastu nešanai, astoņdesmit tūkstošus akmeņkaļus Jūdas kalnos, un pār viņiem trīsdesmit tūkstošus seši simti uzraugus. Viņš mierīgi varēja to norīkot, bet viņam vajadzēja kokmateriālus. Bet kokmateriāli bija Tirā. Un viņš sūtīja ziņu Tiras Ķēniņam Hūrāmam: “Tas nams, ko es celšu, būs liels.” Viņš nevar tā pateikt, ka tev ir jādara – tev ir jācērt koki. Viņš nepārvalda Tiru. Un tāpēc viņam kas ir jādara? Jāiedvesmo! Viņš saka, klausies, es celšu baigo namu. Viņš viņu iedvesmo. Es celšu baigo namu, šis būs liels nams, man vajag kokus. Tu draudzējies ar manu tēvu Dāvidu, un tāpat, kā tu viņam sūtīji dažādus materiālus, tā arī man sūti materiālus. Lai viņi man sagatavotu kokus lielā vairumā, jo tas nams, ko es celšu, būs liels un apbrīnojums. Salamanam ir vīzija un viņam ir koku nesēji. Saproti, ir cilvēki, kas ir līderi un ir koku nesēji. Saproti? Lai draudze varētu funkcionēt, lai valsts varētu funkcionēt, ir vajadzīgs, lai cilvēki ieņemtu savu vietu kopīgajā struktūrā, ieliek tajā dzīvību, kas nes materiālus. Bet, lai viņi nestu materiālus, viņiem ir jābūt iedvesmotiem, nevis es tev te nolieku un tev ir jādara. Astoņdesmit tūkstoši nolikti pie nešanas, un viņi vienkārši nes. Viņi vienkārši paklausīja ķēniņam. Bet tā tas nav draudzē – tikai tad viņi nes, kad viņi ir iedvesmojušies. Viņi grib to labprātīgi. Tikai labprātīgu upuri Dievs mīl. Āmen! Tikai labprātīgu upuri Dievs mīl. Katrs cilvēks draudzē, kurš kaut ko iegulda draudzes kopējā darbā, viņš ir tas, kurš nes šo kokmateriālu vai citu materiālu. Viņš kaut kādu savu artavu, savu talantu ieliek. Bet kāpēc viņš to dara, tu esi padomājis? Tāpēc, ka viņš ir iedvesmots! Viņš ir saņēmis to no Dieva, jeb iedvesmots līderis viņu iedvesmojis.

Mācītāja Mārča Jencīša sprediķi “Lielais vinnests – anatomija” pierakstīja un rediģēja draudzes “Kristus Pasaulei” redakcija

Manna vai bingo?

Publicēja 2023. gada 3. janv. 10:27Elīna Ziediņa

Ziņas datums 03.01.2023. 

Šodienas svētrunas tēma ir „Manna vai bingo?” Vai tu zini, kas ir bingo? Kas ir mannā, tu laikam zini, gan jau tev mamma ir taisījusi. Debesmannu esi ēdis? Parasti tā ir rozā, ar dzērvenēm taisīta un pasniegta ar pienu, bet šodien mēs par šādu mannu nerunāsim. Mēs runāsim par tādu, par ko Bībele saka, kas krita no debesīm kā svētība cilvēkiem. Manna vai bingo? Kas ir bingoBingo ir spēle, ko es nekad neesmu spēlējis. Faktiski bingo ir kā loterija. Uzminēt skaitļus, un tas, kas šos skaitļus ir uzminējis, kas ir uzvarējis, tas sauc bingo. Šo vārdu arī lieto kaut kur citur, kad sasniedz, kad kaut ko uzvar vai kaut kas labs notiek, tad sauc bingo – uzvara, trāpīts desmitniekā, uzminēts. Vai tu vienkārši ēdi mannā, kaut ko mazu, vienveidīgu vai norāvi lielo laimestu. Ko tu gribi jaunajā gadā? Nekas jau tev jaunajā gadā nebūs savādāks kā vecajā gadā, ja nemainīsies tava domāšana. Tu šodien vari pieņemt lēmumu mainīt savu domāšanu. Tiešām ir labs iemesls – jauns gads. Es dzīvošu labāk jaunajā gadā, es noraušu lielo vinnestu. Vai es pirkšu loterijas biļetes, lai vinnētu laimestu? Nē, ne par tādu vinnestu es gribu runāt. Es gribu runāt par lieliem panākumiem, par tādām plašām izmaiņām, nevis tikai par mazām, pieticīgām svētībām. Bingo, lielais laimests vai manna?

Un Israēla bērni ēda mannu četrdesmit gadus, līdz kamēr tie nāca tuvāk apdzīvotai zemei; viņi ēda mannu, līdz kamēr pienāca pie Kānaāna zemes robežām. (2. Mozus grāmata 16:35)

Viņi ēda mannu četrdesmit gadus, un lai saprastu, kāpēc viņi ēda mannu, ir jāsaprot priekšvēsture. Dievs caur Mozu izveda Izraēlu no Ēģiptes zemes, no verdzības zemes. Arī mani un daudzus citus Kristus, kad mēs griezāmies pie Viņa un lūdzām piedošanu par saviem grēkiem, mums notika pārmaiņas, mēs piedzimām no augšienes. Viņš izveda tevi un daudzus no atkarībām, izveda no depresijas, izveda no Ēģiptes zemes, izveda no vecā dzīvesveida. Tev ir jauna sirds, tev ir jauns dzīves sākums. Mozus Dieva vadībā izveda izraēliešus no Ēģiptes zemes, ar mērķi viņus ievest zemē, kur piens un medus tek. Kur viņi mantotu zemi, tādu zemi, kas ir ļoti auglīga un bagāta, kur viņi patiešām varētu dzīvot un vairoties un, lai no šīs vietas, ticība Dievam, ticība Jehovam izplatītos visā pasaulē. Viņi izgāja no šīs zemes un nonāca pie šīs zemes robežām, pie Kānaānas zemes robežām, pie zemes, kur piens un medus tek. Dievs teica šodien, lai viņi iet, bet pirms viņi iet, lai tiek izsūtīti izlūki un viņiem visiem ir jābūt vadoņiem. 12 Izraēla cilšu vadoņi izgāja stratēģiski, militāri izlūkot šo zemi. Viņi atgriezās, un visi viņi teica, ka zeme esot laba, bet desmit no viņiem teica, ka zeme esot laba, bet tur dzīvojot milži un viņu acīs mēs bijām kā siseņi, un mēs savās acīs bijām kā siseņi. Viņi izlaida nelabu slavu Izraēlā. Viņi ne tikai sāka pārspīlēt, bet viņi kā līderi iedvesa bailes savos sekotājos. Visi izraēlieši sāka raudāt, ka Ēģiptē bija sīpoli un gurķi, vai Dievs viņus grib tur vest, lai viņus tur nogalina, jo šie desmit bailīgie līderi, kuri neticēja Dieva apsolījumam, kuri nevēlējās maksāt elementāru cenu, piepūlētos, lai ieietu apsolījumos. Karš ir karš un tur zināma piepūle ir jāveic, upuri ir jānes, lai ieietu šajā zemē. Notika tā, ka nāca Dieva sods. Visa šī paaudze, kas negribēja iet, nomira tuksnesī, sākot no divdesmit gadiem un vecāki. Tur vairāk ir runa par armijas cilvēkiem, par karavīriem. Jebkurā gadījumā, četrdesmit gadu laikā viņi tuksnesī izmira, viņi neiegāja apsolītajā zemē, kur piens un medus tek, viņi četrdesmit gadus klīda pa tuksnesi, kamēr visi tie, kas nebija ticējuši, nomira un jaunā paaudze iegāja apsolītajā zemē Jozua vadībā, pat Mozus neiegāja. Lūk, tāda bija priekšvēsture.

Šodien ir sprediķis par mannā. Dievs rūpējās par šiem cilvēkiem, par šiem buntiniekiem, par šiem neticīgajiem, par šiem vājajiem. Šajā tuksnesī tad, kad viņi gribēja ēst, Dievs deva mannā. Bībele saka, ka mannā bija garšīgs kā plāceņi ar medu. Tajā laikā tādas konfektes kā šodien neražoja un viņu garšu receptori vēl nebija tā sabojāti, ka medus ar plāceņiem bija kaut kas īpašs. Mannā, kas bija no debesīm, bija kaut kas pārdabiski. Viņš baroja šos te buntiniekus, šos te cilvēkus tuksnesī ar mannā, jo viņi bija tuksnesī, viņi nebija iegājuši tajā zemē, kur piens un medus tek. Četrdesmit gadus Dievs viņus baroja ar mannā. Tā bija svētība nesvētībā. Tūlīt Dievs sāks uz tevi runāt. Viņi ēda mannu četrdesmit gadus, līdz kamēr tie nāca tuvāk līdz apdzīvotai zemei un ēda mannu, un pienāca pie Kānaānas zemes robežām. Tajā dienā, kad viņi pārgāja pāri Jordānai, kad viņi beidzot, pēc četrdesmit gadiem, saņēmās, mannu atēdušies, un jaunā paaudze pārgāja pāri Jordānai un virzījās uz Jērikas pusi, manna izbeidzās un viņi ieguva zemi, augļus, vīnogas, vīģes, savu zemi, savu valsti, viņi norāva bingoKas ir mannā tuksnesī? Svētība nesvētībā, bada maize. Dievs lika šo mannu novietot vissvētākajā vietā, tur bija Ārona zizlis, manna un derības plāksnes. Kāpēc? Lai pieminētu lielo Dieva svētību un rūpes par saviem cilvēkiem? Ne tikai par to, ka Dievs rūpējas, bet arī lai mēs pieminētu, ka labāk ir bingo nekā bada maize un ka ne vienmēr bada maize, mannā no debesīm ir svētība. Tā vienkārši ir nepelnīta Dieva žēlastība par to, ka tu esi buntinieks, neticīgs. Vienkārši nepelnīta žēlastība. Varbūt vecāmamma par tevi lūdz, varbūt Dievs cer, ka tu kādreiz vēl atgriezīsies. Es nezinu šos dažādos iemeslus, bet Dievs rūpējās. Starp viņiem vēl bija tādi cilvēki kā Kālebs un Jozua, viņi teica, ka ies un ar varu paņems šo zemi. Viņi bija divi pret desmit. Izraēls kopumā atteicās iet, un Kālebs un Jozua vieni paši to nevarēja izdarīt. Arī Kālebs un Jozua ēda bada maizi, arī tie, kas gribēja ieiet, viņi nevarēja. Kāpēc? Tāpēc, ka viens cilvēks ieiet nekur nevar, tikai draudze. Atceries to jaunajā gadā. Kālebs un Jozua arī ēda mannu, tieši tāpat kā visi tie neticīgie, kas atteicās iet, visi tie, kas izmira. Atšķirība starp viņiem bija tāda, ka Kālebs un Jozua nenomira tuksnesī, viņi izdzīvoja un pēc četrdesmit gadiem iemantoja zemi. Šajos četrdesmit gados arī Kālebs un Jozua ēda šo bada maizi, viņi cieta līdz ar visiem.

Piemēram, viena draudze var būt karsta un degoša, var darīt visu to, kas ir nepieciešams, bet pārējās var tam nepieslēgties un neticēt, ka kaut kas vispār ir maināms, piemēram, Latvijā. Diemžēl, lai kā mēs nepūlētos, mēs cietīsim līdz ar visiem. Mēs vieni paši nevaram izmainīt Latviju, mums vajag daudz vairāk, lai katra draudze ieliek savu artavu. To nevar izdarīt viens cilvēks. Tāpat arī draudzē, tu viens pats nevari iemantot apsolījumus, tikai esot draudzē. Atceries, Kālebs un Jozua iegāja apsolītajā zemē, viņi vieni to izdarīt nevarēja. Viņi nevarēja nošķelties un aiziet prom, uztaisīt savu grupu, draudzi. Viņi varēja tikai paliekot savā tautā, paliekot Izraēlā jeb citiem vārdiem, Izraēls nozīmē draudzi. Tu savā galvā vari izdomāt visādus brīnumus, kāpēc tu vari bez draudzes, tu vari domāt visādus brīnumus, bet tas viss nedarbojas, tu dzīvosi uz mannā.

Kas ir mannā? Mannā ir īpaša Dieva svētība bez paša atbildības, bez ticības un bez darba. Dievs svētīja kādu konkrētu cilvēku, bet tu pats pie tā nekādas pūles neesi pielicis. Katram ir tas bijis, kad esi savā dzīvē pieņēmis Jēzu, tu kā palūdzi, tā notika. Esmu lasījis grāmatas par Dieva cilvēkiem, kuri lūdz, ja tā ir Dieva griba, tad kad es iešu, tad lai aiz stūra viens cilvēks stāv uz galvas un tā arī notika, viņš gāja un viens stāvēja uz galvas. Tas viss ir muļķības, tā ir pirmā klasīte. Dievs atbild arī uz muļķīgām lūgšanām. Dievs katru uzrunā savā līmenī, jo tu nevari saprast to, kas tev ir par augstu.

Saeimā ir daži tādi cilvēki, kuriem, izejot pie kanceles, es neko nesaprotu, jo katrs otrais vārds ir svešvārds. Šie cilvēki dzīvo ļoti tālu no pārējās sabiedrības, jo viņus neviens nekad nesapratīs šo akadēmisko terminu dēļ. Kad nāk normāli līderi, tad tos var saprast, protams, būs tekstā kāds iestarpināts svešvārds, bet tādu būs mazs, lielākā daļa ir normāls, saprotams teksts. Es šobrīd runāju to, ko zinu un kam ticu. Paldies, Debesu Tēvs, ka tu uzrunā mūsu sirdis, paldies Svētais gars, ka tu šajā vietā darbojies, ka tu uzrunā mūsu sirdis un domas. Āmen.

Manna ir Dieva svētība bez īpašas paša atbildības, bez ticības un īpašiem darbiem. Tu, kad tikko esi atnācis pie Dieva, lūdz dažādas lietas un Dievs uz tām atbild. No malas liekas, ka tas ir kaut kas nevajadzīgs, cilvēks pats neko īpašu nav ieguldījis. Atnāca uz grupiņu, grupiņa par viņu palūdza, dabūja darbu un grupiņu vairs nevajag, bet tāpat Dievs viņam deva to darbu. Cilvēks pat, iespējams, pats neko nemeklēja, bet tā bija Dieva atbilde uz šo lūgšanu. Tā ir mannā, kad Dievs kaut ko dot tikai tāpēc, ka par tevi palūdza un tikai tāpēc, ka tu Tam Kungam patīc, es pat nezinu, tāds nepelnīts ieguvums. Šeit nav runa par nepelnītu Dieva žēlastību. Jēzus ir kā dāvana mums katram un atliek tikai pieņemt. Runa ir par mūsu ticības dzīvi, ka mēs saņemam kaut ko tādu, ko paši neesam pelnījuši. Šie cilvēki, kas 40 gadus ēda mannā, bija neticīgi cilvēki, bet viņi bija svētīti un ēda mannā, toties viņiem nebija savas zemes un viņi bija tuksnesī. 40 gados viņi izmira, kamēr viņu līķi izzuda tuksnesī. Dievs vispār viņus gribēja iznīcināt. Mozus bija Dievam liels draugs. Kad notika šī sacelšanās, kad netika paklausīts Dievam un neiegāja apsolītajā zemē, dēļ kā Dievs viņus bija izvedis no šīs Ēģiptes. Viņi kurnēja, gribēja iecelt sev vadītāju, vēlējās iet atpakaļ uz Ēģipti, tad Dievs sadusmojās.

“Es viņus sitīšu ar mēri un tos izdeldēšu, bet tevi Es darīšu par tautu, kas būs lielāka un stiprāka nekā viņi!” (4. Mozus grāmata 14:12)

Mozus ar Dievu sāka manipulēt, ka nu visi zina, Ēģiptē visi zina, ka Tu izvedi savu tautu, un tagad viņi teiks, ka izvedi savu tautu, lai nogalinātu to. Uz ko Dievs piekrita, labi, neiznīcinās Mozus lūgšanas dēļ. Bet desmit izlūki nomira uzreiz. KālebsJozua palika dzīvi un pārējie no 20 gadu vecuma izmira 40 gados, bet jaunā paaudze ieies apsolītajā zemē. Viņi bija nolemti. Viņi brida pa tuksnesi krizdami un klupdami, bet tāpat Dievs viņus svētīja. Nepelnīta svētība jeb svētība nesvētībā. Es runāju par mums, tevi, visu kristietību Latviju. Mums šobrīd neinteresē Amerika, jo tur nav liela daļa mūsējo, mums interesē Latvija. Dieva svētīta Latvija. Jāsaprot, vai mēs esam tie, kas ēd mannu vai tomēr būsim tie, kas vēlas bingo.

[..] Ēda mannu četrdesmit gadus, līdz kamēr [..] pienāca pie Kānaāna zemes robežām. (2. Mozus grāmata 16:35)

Vēl manna ir pagaidu svētība tiem, kas atteikušies paņemt bingo, bet tas beigsies. Konkrēti izraēliešu dzīvē svētība beidzās tajā brīdī, kad viņu kauli izbalēja tuksnesī un nekur viņi neiegāja. Atceries cilvēkus, kuri aizgājuši no draudzes vai grupas un pēc tam sev un tev mēģina iestāstīt, ka viņiem viss ir kārtībā. Viņiem arī ir viss kārtībā, jo Dievs svētī, bet tā ir pagaidu svētība atkritējiem. Pagaidu svētība tiem, kas negrib iet uz priekšu un maksāt cenu. Kas vēl ir manna? Mannā ir svētība nesvētībā, bada maize un slazds.

Lika mannai līt uz viņiem, ko ēst, un deva viņiem debesu labību. Eņģeļu maizi ēda cilvēks, Viņš tiem sūtīja barības papilnam. (Psalms 78:24-25)

Viss šeit tiek pasniegts tik forši un parasti, kad mēs klausāmies par debesmannu, tad tas liekas kaut kas brīnišķīgs. Draugs, tev nevajag debesu mannā. Tev vajag bingo, lielo vinnestu, maksāt cenu un iet apsolījumos, nevis samierināties ar mazām svētībām. Patiesībā tās ir svētības nesvētībā. Cik labs sprediķis. No kanceles nekad neskan nekas tāds, lai tikai glaudītu tavu galviņu. Es gribu tevi motivēt tālākiem sasniegumiem. Ka tu esi piemērs citiem, ka citi no tevis var iedegties. Mēs kā draudze varam būt citiem par piemēru, lai viņi var iedegties. Mums šeit, virs zemes, Latvijā ir savs uzdevums. Mēs katrs individuāli esam atbildīgi par šī uzdevuma veikšanu un visa draudze kopā.

Eņģeļu maizi ēda cilvēks, Viņš tiem sūtīja barības papilnam. Viņi ēda un pieēdās, Viņš deva tiem to, ko viņi kāroja. (Psalms 78:25; 29)

Kādā reizē viņi sagribēja arī gaļu, tad Dievs deva pēc tam gaļu un viņi atkal pieēdās.

Bet viņi vēl nebija tikuši no savas kārības vaļā, vēl ēdiens bija viņu mutē, kad Dieva dusmība cēlās pret viņiem, un Viņš nožņaudza spēcīgos vīrus viņu starpā un nonāvēja Israēla jaunekļus. [..] Jo viņu sirds nebija cieši saistīta pie Viņa, un viņi neturējās uzticīgi pie Viņa derības. (Psalms 78:30-31; 37)

Pārēdās, atēdās un nomira. Manuprāt, šo vietu nosauca par kārību kapenēm. Dievs deva svētību, no kuras atēdas. Slazds. Draugi, tuksneša maize ir slazds. Šādas svētības, ko tu lūdz un Dievs dod, var būt slazds. Ne vienmēr, kad tu lūdz un Dievs tev dod, ir labi. Labāk ir, ja tu ej savos apsolījumos, maksā cenu, strādā šajā virzienā nekā bez maksas kaut ko saņem. Kas ir manna un kas ir bingoDraugi, bingo nāk ar paša darbu. Kad mēs to spēku, ko Dievs mums piešķīris gan cilvēcīgo, gan to, ko mēs apzināmies. Mums ir Viņa svaidījums un spēks, mēs ejam ticībā uz to, ka Dievs ir ar mums. Mēs ejam un darām to, ko Viņš grib. Mēs ejam un cīnāmies, un Dievs ir ar mums. Mēs negaidām mazas svētības.

Un pulks visādu salašņu, kas bija viņu vidū, kļuva stipri kārīgi; tad arī Israēla bērni pēc sava bijušā paraduma sāka raudāt un vaimanāt: "Kas mums dos ēst gaļu? Mēs atceramies tās zivis, ko mēs Ēģiptes zemē par velti ēdām, gurķus, melones, lokus, sīpolus un ķiplokus. Tagad mūsu dvēsele ir pagalam iztvīkusi, jo nav nekā cita kā vien manna mūsu." (4. Mozus grāmata 11:4-6)

Padomā, kur viņi ēda gurķus? Viņi bija vergi Ēģiptes zemē. Viņi labāk gribēja būt vergi un ēst gurķus. Viņi domāja, ka viņiem par velti dod ēst, bet viņi jau bija vergi. Viņi ceļ piramīdas, kapenes, viņus sit. Viņi pat nav darbinieki, bet vergi. Patiesībā par velti nav nekas. Tu esi gatavs par melonēm un ķiplokiem iet atpakaļ tur, kur tu biji agrāk? 40 gadus bija piegriezusies manna. Es novēlu, lai tev jaunajā gadā piegriežas manna! Lai tu gribi bingo, vairāk, visu! Es pats gribu maksāt cenu, nolikt bailes un maksāt cenu, ieiet apsolījumos. Manna ir neveiksminieku paradumu auglis. Pēc sava paraduma viņi žēlojas. Kāpēc viņi žēlojās un sēdēja uz mannas? Tāpēc, ka viņi negāja tad, kad Mozus teica, ka jāmaksā cena, jācīnās, lai iegūtu savu zemi, kur var audzēt visu ko – zeme, kur piens un medus tek. Mannā apnīk, un kamēr manna neapnīk, tā ir problēma. Mannā ir garšīga un ir vajadzīga pirmajā klasītē, es jau minēju, tikko cilvēks nāk pie Dieva un sākas pirmās lūgšanas, un kaut ko Dievs tur dod, kaut kādu mannā, tie cilvēkam ir lielie brīnumi, Dievs atbild uz lūgšanām, bet, draugi, mannā ir garšīga, bet tikai pirmajā klasītē, nevajag pie tā pierast un nevajag uz to skatīties kā uz kaut ko garšīgu arī turpmāk.

Un Israēla nams sauca to vielu - manna. Tā bija balta kā koriandra sēkliņas un pēc garšas kā plāceņi ar medu. (2. Mozus grāmata 16:31)

Kā plāceņi ar medu – bet bērns visu laiku nevar pārtikt no mātes piena, un kad bērns pieaug, tad viņš ir padsmitnieks, tad viņš ir pilngadīgs. Viņam pašam ir jāiemācās gādāt par sevi un pabarot arī savus bērnus. Pirmajā klasītē mēs varam priecāties, ka manna nokrita no debesīm. Es pats nekādas pūles tur nepieliku, tikai nedaudz palūdzu Dieviņu un man nokrita no debesīm, man kontā ieskaitīja naudu. Kaut kādus gadus atpakaļ es dzirdēju, ka viens stāstīja, ka viņam notika baigais brīnums – kontā ieskaitīja vairākus tūkstošus naudu. Man viss bija pilnīgi skaidri, ka banka ir vienkārši kļūdījusies un nauda būs jāatdod. Bet šim cilvēkam tas nebija skaidrs. Tā ir manna, tas ir priekš nesaprašām, tā ir pirmā klase, visas šīs ķēdes vēstules, kas skrien pa internetu, šad tad kāds uzķeras un pat draudzē uzķeras. Nāk un saka man: tur būs tas un man tur būs šitas, man tikai ir jāaizsūta tik un tik daudz naudas, un man atpakaļ būs vairāk naudiņas. Man tur ir kaut kāds mantojums, ome no piektā auguma, radiniece atklājās Amerikā un lai nokārtotu dokumentus, ir jāaizsūta kaut kādu pirmo iemaksu. Tā nemēdz būt, tāda manna nemēdz būt. Pat miljonāri par brīvu tev neko nedos. Kāpēc? Tāpēc jau viņš ir miljonārs, ka viņš tāpat vien nedod. Viņš grib redzēt, ka cilvēks ir nopelnījis. Tāds ir viņa princips. Svētkos es skatījos filmu “Sapņu komanda”. Tā ir viena no latviešu labām filmām, reāls notikums. Un man patika trenera teiktais: “Nekādi brīnumi sacīkstēs nebūs, mums būs tikai tas, ko mēs būsim nopelnījuši un viss.” Kad bokseris kāp ringā, nekādi brīnumi šajā ringā nebūs – lūgsim Dievu, lai mūsu bokseris uzvarētu. Būs tikai tas, kā viņš ir sagatavojies. Viss. Un nebūs – Dievs, dari tā, lai kaut kas notiek tam pretiniekam, lai dabūjam uzvaru. Mums nevajag tādas uzvaras, un cik vispār tādas var būt? Tehniskais zaudējums, nav nokārtotas kaut kādas formalitātes, nauda ieskaita. Priekš kam tev tādas vajag? Tā ir manna. Draugs, tev vajag īstas uzvaras! Uzvaras, par kurām tu esi maksājis cenu. Īstas uzvaras un īsti Dieva apsolījumi nāk tad, kad tu maksā savu cenu. Viss ir vienkārši. Kā Dievs teica Gideonam?

Tad Tas Kungs pagriezās pret viņu un tam sacīja: "Ej ar šo savu spēku un izglāb Israēlu no Midiāna rokas! Patiesi, Es tevi tagad sūtu!" (Soģu grāmata 6:14)

Ej tu ar šo savu spēku un izdari to, un tad notiek tā, ka Dievs met akmeņus, notiek kaut kas neiespējams priekš tevis, kad tu pats esi maksājis cenu, tad notiek arī brīnumainas parādības, bet pamatā tur ir darbs. Brīnumi, mannā – viens tur tika dziedināts, es aizgāju uz tādu un tādu sapulci, es redzēju, kā viņam roka nestrādāja un tagad viņam tā strādā. Kas no tā, cilvēks aizgāja un Dievs dziedināja viņa roku, un kas no tā tavā dzīvē mainījās? Kā tu staigāji kā klīstošais holandietis, tā tu klīsti. Es biju tur, tur darbojas īstais Dievs, es  sajutu īsto Dieva klātbūtni. Kas tavā dzīvē no tā mainījās? Latvijas kristieši skraida pēc mannā. Tad viņš ir tur, tad viņš ir te. Tas ir mannā, bet apsolījumi ir tikai draudzē. Manna ir vajadzīga un garšīga tikai pirmajā klasītē. Manna ir svētība nesvētībā, bada maize jeb slazds, tā ir pagaidu svētība tiem, kas ir atteikušies saņemt bingo. Mannā ir Dieva svētība bez īpašas paša atbildības, ticības un darbības. Draugs, pašam ir jācīnās ieiet apsolītajā zemē. Debesu valstībā ar spēku laužas iekšā.

Tad Kālebs apklusināja tautu Mozus priekšā un sacīja: "Mēs iedami iesim uz turieni, un mēs to arī iegūsim, jo mēs ar varu to ieņemsim!" (4. Mozus grāmata 13:30)

Citā tulkojumā ir rakstīts:  “Mēs to varam izdarīt.” Jozuā un Kālebs teica, ka mēs to varam izdarīt, tas, ka tur ir milži, tur ir stipri nocietinātas pilsētas. Mums nevajag šo mannā. Mums vajag visu šo zemi, un mēs to varam, jo Dievs ir ar mums. Pārējie desmit izlūki teica, ka, nē, mēs to nevaram. Tātad secinājums: manna vs bingo. Kas to nosaka? To nosaka tavs psiholoģiskais uzstādījums jeb tava ticība. Tu tici, ka tu to vari, vai tu netici, ka tu to vari. Diemžēl, draugs, tavā mājas grupiņā, tavā personīgajā dzīvē, ticības dzīvē tev ir tas, cik tu tici.

Man palūdza un es tikko ierakstīju ukraiņu draudzei priekš viņu savas televīzijas apsveikumu Jaunajā gadā un Ziemassvētkos. Laiks bija dots viena līdz trīs minūtes. Es uzreiz zināju, ko es gribu pateikt. Mājās, turpat pie rakstāmgalda, telefonā ierakstīju tekstu. Es atceros to laiku, kad es braucu pa Ukrainas draudzēm. Četrus mēnešus mēs tur bijām, man bija T krekls uz kuras bija rakstīts “Ar Dievu viss ir iespējams”. Tas ir tas, kam es ticēju toreiz un tas ir tas, kam es ticu šodien. Tas arī ir tas, kāpēc man nepatīk mannā. Es zinu, ka tas nav labi, bet man par to visu citreiz gribas iesmiet. Vai esi par Luteru kādreiz kaut ko lasījis vai skatījies? Viņš arī izsmēja, apsmēja visas šīs katoļu draudzes izdarības, es nedomāju, ka tas ir labākais tonis, bet tiešām man citreiz uznāk nelabi no mannā, ka cilvēki sēž uz mannā, un es tā vienkārši nevaru un iesmeju par viņiem, un tad daži par to apvainojas, un tā, draugs, ir tava problēma. Labāk skaties uz to, ko tev cilvēki dod, nevis to, ko tev ir nodarījuši. Tagad viņš pateica to un šito, bet skaties, ko tu vispār dabūji šajā brīdī, un nekur citur tu to nemaz nevari dabūt. Tā kā ir šeit, citur nav. Kaut kas līdzīgs, bet tā kā šeit, citur nav. Ja būtu, tad visas tās draudzes būtu augošas kā sēnes pēc lietus, bet diemžēl šajā laika posmā, šajos 15 gados, ir izaugusi tikai viena draudze un tā ir draudze “Kristus Pasaulei”. Uz ko tas norāda? Ka mums mannā ir apriebusies, jo mēs gribam augt, mēs gribam vairāk. Tas norāda, ka mēs ticam, ka mēs varam. Vismaz es ticu, ka es varu, bet mana ticība iededzinās tavu ticību. Un apsveikumā es arī tā ierunāju: “Es jums novēlu vienmēr apzināties un ticēt, ka ar Dievu viss ir iespējams.” Priekš Ukrainas šis nav labākais laiks, skaistākais laiks, bet ar Dievu viss ir iespējams, kaut tu to varētu saprast. Tie ir Jēzus vārdi – kaut tu varētu ticēt! To Jēzus teica epileptiķa tēvam: “Kaut tu spētu ticēt!”

No kurienes lai man lai nāk ticība? Es gaidu, ka man nāks ticība, bet ticība nenāk kā mannā. Ticība nāk citā veidā – elementārā paklausībā. Vienkārši pieņem lēmumu, ka es varu un es iešu kopā ar draudzi. Mēs kopā iesim uz mērķiem. Kaut kādas mazas lietas var sasniegt individuāli viens pats cilvēks, bet lielus mērķus var sasniegt tikai komandā. Un Dieva mērķu sasniegšana ir draudzes uzdevums, nevis individuālistu darbs.

Tanī laikā Tas Kungs sacīja Jozuam: "Taisi sev akmens nažus un sāc apgraizīt Israēla bērnus pa otram lāgam." [..] Un ar šo nākamo dienu, kad viņi bija ēduši no tās zemes iegūtās ražas, viņiem izbeidzās manna; un turpmāk Israēla bērniem vairs nebija mannas, bet tie pārtika tanī gadā no Kānaānas zemes augļiem. (Jozuas grāmata 5:2; 12)

Par ko te ir runa? Kad Jozua ar visu karotāju armiju un Izraēlu pietuvojās Kanaānas zemei, viņi pārgāja pāri Jordānai un gāja uz Jēriku, manna izbeidzās un viņi sāka ēst tās zemes augļus, kurus paši bija iekarojuši un bija paņēmuši, bet pirms viņi tur iegāja, notika otrreizēja derības slēgšana – sāc apgraizīt Izraēla bērnus pa otram lāgam –, jo tie, sākot no divdesmit gadus un vecāki, kas izdzīvoja šo 40 gadu laikā, nebija apgraizīti, faktiski, viņi nebija kristīti. Viņi nebija slēguši derību ar Dievu. Tas tika izdarīts, derība tika noslēgta. Ko tas nozīmē mums šodienai? Es tevi varētu aicināt padomāt, ko tu šodien dzirdēji, un slēgt otrreizēju derību. Es tevi aicinu vecajā gadā atstāt mannā un visas domas par mannā un mazajām svētībām, un tomēr izmantot šo gadu mijas periodu, kurā cilvēki parasti apņemas kaut ko izmainīt. Šī ir lieliska iespēja, tā kā, piemēram, Ziemassvētkos cilvēkiem ir lieliska iespēja atnākt uz baznīcu, jo viņi vairāk dzird par Kristu televīzijā un tāpat arī gadu mija, sākt kaut ko jaunu. Pats par sevi jauns gads neko nemainīs, bet lēmumus, kurus tu būsi izdarījis, tas var mainīt daudz, tāpēc es aicinu pārdomāt – ka tu varētu slēgt otrreizēju derību. Draugs, novēlu 2023. gadā bingo! Lai jaunajā 2023. gadā tev metās nelabi no mannā un ir bingo!

Mācītāja Mārča Jencīša sprediķi “Manna vai bingo?” pierakstīja un rediģēja draudzes “Kristus Pasaulei” redakcija

 

 

 

 

Gaismas pēdas.

Publicēja 2022. gada 27. dec. 12:25Elīna Ziediņa   [ atjaunināts 2022. gada 28. dec. 06:01 ]

Ziņas datums 27.12.2022.

Paldies Dievam, ka Grinčs šogad nav nozadzis Ziemassvētkus. Mums vairs nav jāslapstās pa kaktiem un jābaidās no kaimiņiem gan šeit, gan savos dzīvokļos, nav jāpielabinās, nav jānes dāvanas, lai kaimiņi mūs nenostučī. Šogad mēs patiešām varam būt kopā netraucēti, mierīgi. Mums ir svētki! Ir daudz dažādas vietas un daudz dažādas draudzes, kur būt šajā laikā, bet priekš manis šī ir labākā vieta. Šī draudze ir progresīva vārda pilnā nozīmē. Bībele ir visvairāk tulkotā un visvairāk lasītā grāmata, un mēs tajā skatāmies nevis, kā mēdz teikt, kā Jūdu pasakās, bet mums tā ir Dzīvā Dieva vārds. Mēs ticam Dieva vārdam un mums šie svētki ir ne par Jēzus bērniņu, kā to attēlo dažādās instalācijās, kā parāda dažādos uzvedumos. Tas nav nepareizi un slikti, bet es ticu, ka Dievs ir reāls un šai brīdī ir mūsu vidū. Bībele saka:

Jo, kur divi vai trīs ir sapulcējušies Manā Vārdā, tur Es esmu viņu vidū. (Mateja evaņģēlijs 18:20)

Es ticu, ka Viņš ir klātesošs caur Savu Svēto Garu, ticu pārmaiņām, izmaiņām un arī pārdabiskajam. Es ticu, ka mums ir Viņa spēks un vadība, mēs varam darīt Viņa darbus un paveikt lielas lietas. Tu esi pareizā laikā un pareizā vietā. Šis būs Kristus dzimšanas svētku sprediķis. Ziemassvētki ir priekš interneta, priekš uzaicinājuma, jo tas ir cilvēkiem vieglāk saprotams. Šie svētki nav vienkārši Ziemassvētki un nav saistīti ar ziemu, bet gan ar Dieva Dēla nākšanu virs zemes. Dieva vārdā ir rakstīts:

Tad Jēzus atkal runāja uz viņiem, sacīdams: "ES ESMU pasaules gaisma; kas seko Man, tas patiesi nestaigās tumsībā, bet tam būs dzīvības gaisma." (Jāņa evaņģēlijs 8:12)

Bet, ja kāds staigā naktī, tas piedauzās, jo viņam nav gaismas. (Jāņa evaņģēlijs 11:10)

Bībelē vairākās vietās Jēzus saka, ka Viņš ir pasaules gaisma. Šis, tā saucamais, Ziemassvētku laiks ir vistumšākais laiks. Tas ir ziemas saulgriežu laiks, kad ir visīsākā diena un visgarākā nakts. Tai pašā laikā šis ir laiks, kad diena sāk kļūt garāka. Līdz ziemas saulgriežiem diena kļūst īsāka un īsāka līdz visgarākai naktij, bet pēc saulgriežiem diena kļūst garāka līdz pavasara saulgriežiem, kad diena ņem virsroku pār nakti, kad gaisma ņem virsroku pār nakti. Arī filozofiski šis ir vistumšākais laiks, bet tiek uzskatīts, ka vistumšākā laikā piedzima Gaisma, piedzima Kristus. Dievs nāca virs zemes cilvēka miesā, Viņš mira pie krusta, trīs dienas bija kapā un no kapa augšāmcēlās.

Jo tik ļoti Dievs pasauli mīlējis, ka Viņš devis Savu vienpiedzimušo Dēlu, lai neviens, kas Viņam tic, nepazustu, bet dabūtu mūžīgo dzīvību. (Jāņa evaņģēlijs 3:16)

Par Jāni Kristītāju ir rakstīts:

Viņš pats nebija gaisma, bet nāca, lai liecinātu par gaismu. (Jāņa evaņģēlijs 1:8)

Jānis Kristītājs piedzima pus gadu pirms Kristus. Viņš bija Jēzus brālēns, un viņa uzdevums no Dieva, viņa ceļš, misija bija sagatavot cilvēku prātus Kristum. Priekštecis. Arī mēs esam tie, kas sludina, kas nes labo vēsti, progresīvas pārmaiņas un nevis tajā virzienā, kas nav patīkams Dievam, bet tieši otrādi – tajā, kas rakstīts Dieva Vārdā. Tēvreizē, ka Jēzus mums mācīja lūgt:

Lai nāk Tava valstība! (Mateja evaņģēlijs 6:10)

Mēs esam līdzdalībnieki tam, lai nāk Dieva valstība gan mūsu personīgajās, gan mūsu kaimiņu dzīvēs, gan arī mūsu valstī. Viņš nāca, lai liecinātu par gaismu. Svētrunas tēma ir “Gaismas liecinieki” jeb “Gaismas pēdas”. Šis ne tuvu nebūs tipisks Ziemassvētku sprediķis. Šoreiz būs tas, kas ir manā sirdī. Tas nebūs arī ļoti vienkāršs. “Es lūdzu Dievs, lai mēs katrs saprotam un pieņemam un, ka Tu, Dievs, Tu, Svētais Gars, vari darīt izmaiņas pie katra viena, kas dzird šo vārdu šodien.” Es gribu, lai Tev paliek sirdī, atmiņā šie vārdi, kurus tu dzirdēsi šodien šajos svētkos.

Sakarā ar savu darbu esmu pārvācies dzīvot tuvāk Saeimai un savu automašīnu novietoju pazemes stāvvietā. Blakus manam auto stāv sarkans poršs – iespaidīga automašīna “Porsche”. Katram ir sava autosstāvvieta un katrs nedaudz citādāk savās līniju robežās novieto mašīnu. Jau pirms kāda laika pamanīju, ka šis sarkanais poršs vienmēr nolikts perfekti, taisni blakus līnijai. Jebkurā gadījumā tur ir apgrūtinoši iekāpt, jo ir ļoti maza atstarpīte, bet šo auto vienmēr noliek smuki, perfekti. Man nav talants tā smuki nolikt. Es nemēdzu pārbraukt piecas reizes – kā iebraucu, tā arī atstāju. Svarīgi, lai manas automašīnas spogulis nav pāri kaimiņa līnijai. Iebraucu normāli, bet nav tā, ka mans automobilis ir novietots perfekti centimetrs centimetrā, kā šis sarkanais poršs. Lūk, kādu rītu, izbraucot no garāžas, pamanīju, ka kaut kas plīvo zem logu tīrītājiem. Domāju, ka kāds sods uzlikts, bet kā gan garāžā varētu sodu uzlikt? Apstājos, izkāpu no mašīnas, paņēmu lapiņu un redzēju, ka uzzīmētas kaut kādas shēmas un krievu valodā skaistā rokrakstā rakstīts: “Пожалуйстапожалуйста наконец то поставьте свою машину пряма!" Latviski tas nozīmē: “Lūdzu, lūdzu, beidzot nolieciet savu mašīnu taisni!” Uzsvērts vārds beidzot. Apakšā uzzīmēta autostāvvietas shēma, tās divas stāvvietas un tas, kā stāv sarkanā mašīna un mana mašīna. Vidū uzzīmēta mašīna, kā ir jāstāv. Es neteikšu, ka man bija ļoti patīkami, bet kaut kādā mērā arī uzjautrināja. Es apzinos, ka esmu savās robežās nolicis normāli, tā, ka var iekāpt un izkāpt, bet esmu saņēmis aizrādījumu. Ko es secināju? Pirmkārt, ka tā ir sieviete. Nedomāju, ka vīrietis teiktu: “Lūdzu, lūdzu, beidzot!” Otrkārt, pati automašīna ir elektromobilis, kas arī nav raksturīgi vīrietim, vismaz pagaidām Latvijā. Var jau arī būt, bet daudzi kopsaucēji salikās kopā. Vēl tas, ka sarkanā krāsa un, pats svarīgākais, perfekcionisms, ka jābūt ir tikai tā taisni un, pie mazākās emocionālās nestabilitātes, visiem ir jābūt tāpat kā tev. Es pie sevis padomāju, ka tā ir ļoti kašķīga sieva kādam. Arī rokraksts bija sievietes. Ja es būšu kļūdījies, tas būs brīnums. Varbūt man kādreiz nāksies šo cilvēku satikt un, ja tas būs vīrietis, tad varbūt tas būs kaut kas no jaunmodīgajiem vīriešiem. Es ļoti daudz varēju uzzināt par šo cilvēku no viņa uzvedības. To es varu šodien paskaidrot savu domu, lai tu atceries, ka pēc rokraksta, pēc mašīnas krāsas, pēc uzvedības var spriest par pašu cilvēku – kas ir šis cilvēks un kāds viņš ir. To var just un redzēt. Jau šodien es apmēram zinu, kā ar viņu būtu jārunā, jau zinu, ko es teikšu un ko man atbildēs. Ir kādas detaļas, pēdas, ieradumi, pēc kā var saprast, kam viņš pieder un kāds viņš ir. Sprediķa tēma ir “Gaismas liecinieki” jeb “Gaismas pēdas”.

Jo ir atspīdējusi žēlastība, kas nes pestīšanu visiem cilvēkiem. (Titam vēstule 2:11)

Atspīdējusi žēlastība! Vārds “žēlastība” Bībelē ir daudz dažādās formās un tas nozīmē: nepelnīta dāvana jeb Dieva dāvana, Dieva svētība. Ir atspīdējusi šī žēlastība, Dieva svētība. Atspīdēt var tikai gaisma. Jēzus par sevi saka:

ES ESMU pasaules gaisma. (Jāņa evaņģēlijs 8:12)

Ikviens, kurš seko šai gaismai, saņem nepelnītu dāvanu.

Bet žēlastības dāvana neatbilst pārkāpumam: viena cilvēka pārkāpuma dēļ neskaitāmi ir miruši, bet Dieva žēlastība un viena cilvēka - Jēzus Kristus - nepelnītā žēlastības dāvana daudz vairāk nākusi pār šiem neskaitāmajiem. (Romiešiem vēstule 5:15)

Mūsu Dieva sirsnīgās žēlastības dēļ, ar ko auseklis no augšienes mūs uzlūkojis. (Lūkas evaņģēlijs 1:78)

Šodienas koncerta jēga bija tā, ka austrumu gudrie sekoja zvaigznei. Zvaigzne arī ir gaisma tumsā, un tā viņus atveda pie Kristus, pie patiesās gaismas, kas ir nākusi pasaulē. Bībele saka, ka ikviens, kurš redz šo gaismu, kurš staigā šai gaismā, nepiedauzīsies, jo viņam ir gaisma. Es esmu Saeimas izglītības komisijā un pagaidām iepazīstos  ar to, kā tur viss notiek. Tiek lemti daudz dažādi interesanti jautājumi. Nesen tika lemts par Lestenes leģionāru kapiem. Es biju vienīgais, kurš nobalsoja, ka vajag sniegt atbalstu. Juristi teica, ka slikti sastādīts likumprojekts, kā rezultātā šis jautājums tiek iemarinēts, jo jāuzlabo, lai virzītu tālāk. Man šķita, ka tas process ir pārāk sarežģīts un patiesībā tiek meklēti iegansti, lai to neatbalstītu. Cilvēki, kuri bija iesnieguši šo likumprojektu, vēlējās vairāk atbalstu, lai saglabātu gan baznīcu, gan piemiņas vietu, brāļu kapus. Tas ir svarīgs un būtiskas vēstures piemineklis. Tāpat kā Uzvaras piemineklis. Ne jau tāpat vien to nogāza – tas kaut ko simbolizē un par kaut ko atgādina. Tās ir pēdas, ko kāds ir atstājis, lai mēs par to domātu. Šie cilvēki mani aicināja apmeklēt Lesteni, doties ekskursijā, jo viņiem tas ir svarīgi. Arī man tas ir svarīgi. Cilvēki ceļ pieminekļus, lai par kaut ko atgādinātu, lai atcerētos. Arī gaismai ir pēdas, ir kaut kas iedibināts, kaut kas uzcelts, lai mēs to pieminētu, lai cilvēki atcerētos. Kristus dzimšanas svētki ir gaismas pēdas jeb tradīcija, liecība par gaismu. Tā ir diena, kad cilvēki labprāt nāk un piedalās Ziemassvētku jeb Kristus dzimšanas svētku svinībās, dievkalpojumā un cilvēks dzird labo vēsti. Skan radio, televīzijā dažādas dziesmas, kur tiek pieminēts Kristus. Šajā tumšajā pasaulē Kristus tiek sludināts. Tieši šobrīd ir vistumšākais laiks, tāds laiks, ka cilvēki ir ļoti atvērti Dievam. Ļoti labprāt cilvēk atnāk uz dievkalpojumu, kur dzird labo vēsti. Bet šie svētki, draugi, ir iedibināti. Ja mēs izsekotu līdz tālākai pagātnei, un ja mēs izsekotu līdz pašai pirmajai draudzei, kad Kristus un pirmie apustuļi cēla savu draudzi, tad šī tradīcija nāk no turienes. Tā ir baznīcas tradīcija. To ir cilvēki iedibinājuši. Bet, draugi, kādi cilvēki ir iedibinājuši? Gaismas cilvēki! Viņi ir nākuši uz baznīcu, aicinājuši cilvēkus pie Kristus, viņi ir cēluši baznīcas. Apustuļa Pāvila vārds ir visur – katrā pilsētā ir Pētera un Pāvila vārdi. Viņu vārdos ir nosauktas ielas, baznīcas un tamlīdzīgi. Faktiski kristīgā mācība un apustuļi ir populāri visā pasaulē. Bet tas viss reiz kaut kur sākās. Tas sākās ar cilvēkiem, kuri personīgi bija gaismā, kuri personīgi bija iepazinuši Dievu. Līdz vēlāk izveidojās kādi svētki, dažādas formas. Tradicionālās baznīcās ir liturģija un kāds var brīnieties par liturģiju. Arī, piemēram, pareizticīgā baznīcā, ja tur ieietu, tu neko nesaprastu. Lai kaut ko saprastu tur, vajag ļoti īpaši piepūlēties, tur vajag ļoti daudz un ilgi mācīties, studēt, lai tu saprastu šo jēgu. Es nezinu, kādā veidā tas vispār tur notiek, bet tev tur arī saprotamā valodā neko nepaskaidros, ir daudz jāmācās. Tur viss ir savādāk. Bet kas tas ir, kāpēc tā notiek? Tāpēc ka sākotnēji tie bija cilvēki, kuri ir pielūguši Dievu, ir bijusi kristīgā mācība un tā tālāk, gaismas cilvēki, bet vēlāk ir izveidojusies tradīcija. Un tradīcija izveidojusies tik sarežģīta, ka vienkāršs cilvēks ienākot, vairs neko nevar saprast. Bet pati tradīcija ir laba.

Atnāca pie Viņa farizeji un saduķeji un kārdinādami prasīja, lai Viņš tiem rādot kādu zīmi no debesīm. Bet Viņš atbildēja un tiem sacīja: "Kad vakars metas, jūs sakāt: būs labs laiks, jo debess ir sarkana,  un rīta agrumā: šodien būs negaiss, jo debess ir sarkana un apmākusies. - Gaisa parādības jūs izprotat, vai jūs nevarat arī laika zīmes izprast?" (Mateja evaņģēlijs 16:1-4)

Kādas laika zīmes? Kas tās ir par zīmēm? Šie cilvēki prasīja, lai parādā mums brīnumu, tad mēs tev ticēsim. Bet Viņš saka, ka, nē, ir zīmes, kuras liecina par to, ka Es esmu tas Mesija, kas Bībelē ir apzīmēts, kurš nāks un atnesīs gaismu, pestīšanu visiem cilvēkiem. Draugi, laika zīmes ir jāizprot. Tās ir jāizmanto. Viss šeit, virs zemes, atstāj savas pēdas. Arī ticība Dievam atstāj savas pēdas. Arī šie svētki šodien ir pēdas, kuras mums ir jāizmanto. Es saprotu, ka kāds tagad domā: par, ko mācītājs runā. Saviem mācekļiem Jēzus īpaši visu izskaidroja. Un vēl ir rakstīts, ka Viņš runāja ar līdzībām, lai cilvēki labāk varētu izprast. Tad nu skaties, šeit ir līdzība. Pirms dažām dienā tur, partijas štābā, “Latvijas meži” mums uzdāvināja milzīgi lielu kalendāru. Nu tāds milzīgs, liels, skaists, patiešām skaists kalendārs, ar skaistām bildēm. Viņu knapi uz mājām varēja aiznest. Nedaudz pārspīlēju, bet patiešām. Bet man mājās, tajā vietā, kur es lūdzu Dievu, un vieta, kur es lasu Bībeli, es tā atsēžos dīvānā, un man priekšā stāv cits kalendārs – mūsu draudzes kalendārs. Un uz draudzes kalendāra ir rakstīts: “Lai nāk Tava valstība!” Pareizi es saku? Tur ir Rīgas silueti, Rīgas foto panorāma, tur ir ausma, tā kā saullēkts, un lai nāk Tava valstība. Salīdzinot “Latvijas mežu” kalendāru ar draudzes kalendāru, viņš nobāl. Man pirmā doma bija, ka, lūk, tanī vietā, kur stāv mūsu draudzes kalendārs, ir jāpiekarina “Latvijas mežu” kalendārs, jo viņš labāk iederas dizainā un vispār viņš priecē acis, ir tā kā skaistāks. Tad pēkšņi es pie sevis padomāju, iekšā zemapziņā un arī emocionāli jutu, ka, nē, es tā nevaru darīt. Galu galā šis te “Latvijas mežu” kalendārs stāv koridorā, blakus vannas istabai un tualetei. Nē, nu normāla vieta. Bet mūsu draudzes kalendārs “Lai nāk Tava valstība!” palika turpat, kur viņš palika, jo tā ir labākā vieta, kur es to redzu. Kas tas ir? Tas ir izstrādājies jeb izstrādāts mans ieradums. Ja arī tas nav tik skaists, nav tik spožs, varbūt nav tik noderīgs materiāli vai kā citādi, bet es gribu likt sev priekšā to, kas man ir svarīgāks. Saproti?

Es vēlos likt acu priekšā, jo es apzinos, ka tas, uz ko es skatos, tas atstāj pēdas manā sirdī. Tas, ko es diendienā redzu, uz ko es skatos, tas veicina manu domāšanu un kaut ko manā zemapziņā, tur kaut kādi procesi notiek, manā sirdī kaut kas notiek. Un tas arī veicina manu darbību konkrētā virzienā. Es gribu likt acu priekšā lietas, kuras man ir svarīgas. Draugi, un tāpat arī šie Kristus dzimšanas svētki ir svarīgi un tie ir jāsvin. Bet kāpēc šis kalendārs man bija svarīgāks? Kāpēc es tā izvēlējos? Tam ir atbilde. Tāpēc ka es esmu viens no tiem, kas ir iepazinis gaismu. Viens no tiem, kas nestaigā tumsībā. Jēzus saka, ka tas, kam ir gaisma, kas seko gaismai, kas seko Viņam, tas nepiedauzīsies. Tas, kas staigā tumsā, viņš piedauzīsies. Un es zinu, ka man nepieciešams diendienā atgādinājums. Lūk, kā veidojas dažādas tradīcijas. Lūk, kā veidojas dažādas liturģijas un tā tālāk. Piemēram, Bībele. Man ir paradums, varbūt tev tāda nav, bet man tāds ir. Vai paradums ir labs? Man tas ir labs. Varbūt tev tas nav tik labi. Un man ir paradums, ka es uz savas Bībeles neko nelieku. Neviena cita grāmata uz manas Bībeles nestāv, telefons nestāv uz manas Bībeles. Ja kādreiz ātrumā es kaut ko uzmetu, telefonu vai kaut ko, man nav mierīga sirdsapziņa. Tas kaut ko maina vai tad? Nē, tas neko nemaina. Tā ir tikai grāmata, tas ir tikai papīrs ar burtiem. Bet es tā daru. Kāpēc es tā daru? Ej nu sazini, kāpēc es tā esmu izdomājis. Bet, ja es iedziļinos, tad es saprotu, ka es to daru tāpēc, ka šī grāmata man ir pati svarīgākā. Tas neko nemaina, vai tu liec uz šīs grāmatas, vai neliec. Galvenais ir ticība, vai tu tici Dieva vārdam un tamlīdzīgi, bet es neko nelieku. Un tā ir tāda kā mana tradīcija, neko nelikt uz Bībeles, arī uz grīdas viņu nelikt, bet goda vietā.

Tāpat arī, piemēram, kādam no klātesošiem ir kāds krustiņš. Kāpēc tu nēsā krustiņu? Varbūt, ka kāds nēsā krustiņu tāpēc, ka vecmamma vai mamma nēsāja krustiņu. Bet kāpēc tu nēsā krustiņu? Redzi, ja tu nēsā tikai tāpēc, ka to nēsāja vecā mamma, nu tad tā ir tikai modes lieta jeb reliģija. Bet ja šis krustiņš tev ir dārgs, ja tev ir dārgas Kristus asinis, ja arī tev ir dārgs Kristus upuris. Ja tev ir dārgs Dievs, un tu viņu pazīsti personīgi, un tu tāpēc šo krustiņu nēsā, tas maina būtību. Tās ir gaismas pēdas, šis krustiņš ir gaismas pēdas tavā dzīvē. Tas, ka es nelieku uz Bībeles neko, tās ir gaismas pēdas. Kaut kādas tradīcijas, kaut kādi ieradumi, ko veido tas, ka man ir personīgas attiecības ar Viņu. Tas, ka man ir, lūk, svarīgi tas. Un tā tas veidojas. Es ceru, ka kaut ko, kaut kā var sākt saprast, par ko es šodien runāju. Piemērs par sarkano poršu, pēc kaut kādiem ieradumiem, pēc rokraksta, pēc cilvēka dzīves, pēc viņa darbiem var spriest, kas ir viņā. Un tāpat arī pēc kaut kādām tradīcijām, niķiem cilvēkā, var vērot viņu un pateikt, kas ir viņā.

Vecāki saviem bērniem liek dažādus vārdus. Citi liek Bībeles vārdus, citi vārdus no seriāla “Vikingi”. Citi liek vārdus no “Troņu spēlēm”. Es nesaku, ka visi gadījumi ir vienādi, jo katram ir savi niķi, bet lielā daļā gadījumu, ja tu liec vārdu no seriāla “Troņu spēles” vai “Vikingiem”, piemēram, Ragnāra vārdu savam bērnam, tas norāda, ka tev šis seriāls ir svarīgāks nekā Bībeles varoņi. Tās ir gaismas pēdas, draugi. Gaismai ir pēdas. Ja gaisma ir tevī, tā parādās tavā dzīvē.

Un tagad pati doma, mēģini to saprast. Katrs cilvēks, kurš staigā gaismā, kurš pazīst Kristu, viņš izveido kaut kādus ieradumus, kas norāda viņa piederību Kristum. Un tieši šie ieradumi, šīs tradīcijas, ko cilvēks izveido, tās pēc tam atgādina viņam par to, kas tavā dzīvē ir pats svarīgākais. Nu kāpēc es nelieku telefonu uz Bībeles? Tāpēc ka Bībele man ir svarīgākā grāmata, tas atgādina tev to. Ziemassvētki. Nu kāds kaut kur, kādi gaismas cilvēki, kas to ir darījuši, svinējuši šos svētkus, un neviens jau nezina, vai Jēzus tieši tanī laikā piedzima. Par Pasā svētkiem ir skaidrs, Kristus nāve, augšāmcelšanās, tās dienas ir skaidras, tie ir skaidri datumi pavasarī. Par Ziemassvētkiem nav zināms, vai tas bija ziemā vai pavasarī tur, īsti, sazin` kā bija. Tiek uzskatīts, ka tieši šajā laikā. Bet ir iedibināta kārtība, ka šajā saulgriežu laikā visiem ir jāsvin un jānāk uz dievkalpojumu, un jāklausās Dieva vārds. Klausies, ka kāds ir iedibinājis šādu tradīciju, pateicoties viņam, tu tagad dzirdi evaņģēlija vēsti. Vai tu saproti, par ko es runāju? Tās ir gaismas pēdas, tās ir visur. Un pēc tam šīs pēdas atgādina tev par to, kam ir jābūt svarīgākajam. Un tas, ka tu šodien esi šajā dievkalpojumā, dzirdot Dieva vārdu, tas atgādina tev, kas ir pats būtiskākais, kas ir pats svarīgākais.

Vai kāds ir bijis Cēsu rajona tādā vietā kā Straupes pils? Arī nesen tieši komisijā bija jālemj par šīs pils likteni. Tur gan pozitīvs lēmums tika izdarīts, viss forši, un tika nodota šī pils Cēsu pašvaldībai, no veselības  nozares aizgāja pašvaldības pārraudzībā. Viss normāli. Bet zini, bija laiks manā dzīvē, kad es staigāju tumsā. Es nepazinu Dievu, un man bija ļoti smagas problēmas ar atkarībām: narkotikām, alkoholu. Un šī ēka Straupē, kāpēc pārraudzīja Veselības ministrija? Tāpēc ka tur bija narkoloģiskais dispansers, alkoholiķiem tur palīdzēja atiet. Tur vitamīniņi, ēdieniņš un tur ar sistēmiņu izskalo tevi. Nu kaut kā sakārtos tevi, tad tu kādu laiciņu vari skaidrā atkal padzīvot, tad viss atkal sākas no gala. Tur kādas torpēdiņas ielaiž, tur kādu tabletīti iedod. Iestāsta, ka tagad tev tur ielaida špricīti, un ja tu dzersi, tu nomirsi. Bet nekā tamlīdzīga, tevi tur māna un tā tālāk, visādi mēģina tev palīdzēt. Un pāris reizes arī man nācās tur nokļūt. Bet zini, Straupes pils ir savienota ar baznīcu, ļoti vecu baznīcu. Un, esot tieši šajā pilī, es ārstējos kā alkoholiķis. Mani tur iemānīja, starp citu, arī ar sarkanu “BMW”. Mana māsa ar savu čali sarkanā “BMW” mašīnā ielika mani, nopirka aliņus vēl un aizveda mani uz Straupi. Beigās jau bija tīri labi, es paskatījos uz pasauli skaidrām acīm veselu nedēļu. Veselu nedēļu uz pasauli paskatījos skaidrām acīm, iedomājies? Bet tas jau nav viss, jo es iegāju baznīcā. Tagad nezinu precīzi, bet, iespējams, ka tā bija mana pirmā reize, varbūt otrā vai trešā mūžā. Bet tas bija notikums – es iegāju baznīcā. Redzi, kāds šo baznīcu ir cēlis un lai kā, var jau teikt tukša baznīca, cilvēku nav, ir dažādas problēmas, kristiešiem problēmas, draudzēm problēmas, tāpēc kāda ir pilna, kāda tukša, bet kāds tās ir cēlis. Un sākotnējā doma ir ļoti skaidra. Gaismas cilvēki, kristieši, kas ir pazinuši Dievu, kas ir strādājuši, kas ir nesuši evaņģēliju, strādājuši, lai nāktu Dieva valstība, šī ēka ir palikusi, tur arī ir mācītājs. Ieejot tur, šajā baznīcā, es saskāros, man tas lika domāt un rosināja domas par Dievu. Un jautājums, kāpēc es šodien esmu izmainīts? Ir pagājuši 23 gadi, šis laiks, kopš es esmu ar Dievu ir uz pusi garāks un lielāks nekā tas laiks, kad es tumsā staigāju, es domāju, kad es sāku lietot visādas vielas. Tas laiks uz pusi īsāks bija nekā tagad, kad es normāli esmu sakārtojis savu dzīvi un palīdzu to darīt arī citiem. Bet tieši šī baznīca, šī vieta, ko gaismas cilvēki ir strādājuši, cēluši, nav svarīgi, kāds tas stāvoklis ir šodien, iespējams, ka tieši tāpēc šodien esmu izmainīts. Iespējams, ka tikai tāpēc, ka es saskāros ar kaut ko, kas lika man domāt, ka ir kaut kas augstāks, ja kāds ir cēlis šādu baznīcu, tas ir ļoti nopietni, acīmredzot. Nav tāpat vien uzcelta. Lūk, gaismas pēdas. Un šie svētki, mīļais draugs, ir arī gaismas pēdas. Un tā informācija, ko tu šodien dzirdi, tā tevī paliek, lūk, tā ir nepelnītā dāvana. Tieši šajā laikā tiek uzskatīts, ka Kristus dzima jeb Dievs nāca virs zemes cilvēka miesā – nepelnīta žēlastība.

Jo visi ir grēkojuši, un visiem trūkst dievišķās godības. (Romiešiem vēstule 3:23)

Tātad grēka alga ir nāve, bet Dieva balva ir mūžīga dzīve Kristū Jēzū, mūsu Kungā. (Romiešiem vēstule 6:23)

Vai kāds var pateikt, ka es ļoti labi esmu dzīvojis un Dievs mani pieņems? Bībele saka, ka no žēlastības mēs esam pestīti, nevis no mūsu darbiem. Šādi tādi it nekādi mēs nākam, atzīstam, ka Viņš ir miris par mūsu grēkiem, ka Viņš ir augšāmcēlies. Kad es ticu tam, tad es kļūstu jauns cilvēks, jauns radījums. Un ne vis no labiem darbiem, bet no manas ticības Viņam, no manām un tavām attiecībām ar Viņu.

Ir viena lieta ir svarīga, desmit baušļi, pirmie četri baušļi ir par tavām attiecībām ar Dievu, un pārējie seši baušļi ir par attiecībām starp cilvēkiem. Un tev nav iespējamas pareizas attiecības ar cilvēkiem, ja tev nav pareizas attiecības ar Viņu.

Ceturtais bauslis ir: “Tev būs sabata dienu svētīt!” Šodien ir septītā diena, kas tas ir priekš mums. Tas ir laiks, kad mēs sanākam kopā. Tas ir laiks, kad tu atver Bībeli un lasi to. Tas ir laiks, kad tu lūdz, pārdomā Dieva Vārdu, tavs personīgais laiks, ko tu pavadi ar Dievu. Un tam ir jābūt pašam svarīgākajam. Tev nevar būt sakārtota dzīve, ja nav sakārtotas attiecības ar Viņu. Arī tad, kad esi bijis lūgšanā, dievkalpojumā, tu esi stiprināts, soli pa solim tu spēj pieskaņoties, savu raksturu pārveidot, attiecīgi tā – mīli savu tuvāko kā sevi pašu. Kā arī attiecībās ar cilvēkiem tu rīkojies pareizi, attiecībā pret sevi, tāpēc pats svarīgākais, par ko būtu jāatgādina arī šajos svētkos, lai tev vienmēr ir tuvas personīgas attiecības ar Dievu. Jo Jēzus saka: “Es esmu gaisma, kas seko man, tas neklups, tas nepiedauzīsies, bet kas neseko, kas nedzīvo šajā gaismā, viņš piedauzīsies,” tas nozīmē, viņš nespēs nodzīvot tā, kā vēlas Dievs. Ir labi, ka lasi Bībeli, ka ir tavas tradīcijas, kad tu pavadi ar Viņu, laiks, kad esi savā grupiņā, kad esi kopā ar cilvēkiem, kuri arī tic, ar kuriem vari pielūgt kopā Dievu, cits citu atbalstīt, laiks, kad vari kalpot, piemēram, Ziemassvētkos it sevišķi daudz jāstrādā, jākalpo. Tā ir tradīcija – strādāt Ziemassvētkos. Tā ir tava brīvprātīgā kalpošana.

Gaismas liecinieki, pēdas, ieradumi, detaļas, kurus ir jāprot izmantot. Gaisma manī rada ieradumus, liecība par gaismu tev un citiem. Šīs liecības, šie ieradumi par gaismu – tā ir Dieva žēlastība man un citiem. Mums jāprot to izmantot, kad šādi ieradumi tiek izveidoti. Vēlāk tu pat nezini, kāpēc tev ir krustiņš, kāpēc es nāku turp vai šeit, kāpēc mēs vakarēdienu baudām, jo Jēzus iedibināja baudīt vakarēdienu, kāpēc tas rosina mūsu domāšanu. Kad kāds ir atkāpies, kad kāds ir aizmirsis par Kristu, un aiziet uz kaut kādiem svētkiem, aiziet uz vakarēdienu, ir atgādinājums caur vienkāršu rituālu it kā, un tev ir jāsaprot, kur sākas reliģiozitāte un kur tev palīdz uzturēt savu ticību. Ir kaut kas vairāk nekā tas, ko mēs redzam virs zemes, jo Viņš ir nācis, Viņš ir gaisma šajā pasaulē, Viņš ir nācis, lai glābtu pazudušos.

Tāpēc pieiesim bez bailēm pie žēlastības troņa, lai saņemtu apžēlošanu un atrastu žēlastību, palīdzību īstā laikā. (Ebrejiem vēstule 4:16)

Mīļais draugs, es novēlu tev uzturēt dzīvas attiecības ar savu radītāju, regulāri lasīt Bībeli, regulāri runāt ar Dievu, es novēlu ne tikai Ziemassvētkos būt dievkalpojumā, būt grupiņās, draugus visapkārt, ar kuriem esi vienā prātā, novēlu kalpošanā veiksmi un panākumus, novēlu biznesā, tavā darbā veiksmi un panākumus, ka viss, ko tu dari, lai tu dari Viņam par godu.

Viņš ir gaisma, kurš nāca šajā pasaulē, lai tu nestaigātu tumsībā, bet staigātu gaismā, lai tu zinātu, kurp tu dodies.

Trīsdesmitgadīgais Jēzus pēc sava ieraduma sabata dienā iegāja sinagogā. Jēzum bija ieradums, labs ieradums apmeklēt dievkalpojumus. Jēzus gāja pēc sava ieraduma uz Eļļas kalnu, tā bija tā vieta, kur satikās ar savu mājas grupiņu, satikās ar saviem mācekļiem, Viņš pavadīja laiku ar savu Debesu Tēvu divvientulībāDaniēlam bija ieradums, Viņš trīs reizes dienā lūdza Dievu. Nevis tukša tradīcija, bet patiešām dzīvas attiecības ar Viņu. Veido ieradumus, atstāj gaismas pēdas! Āmen!

Mācītāja Mārča Jencīša sprediķi “Gaismas pēdas” pierakstīja un rediģēja draudzes “Kristus Pasaulei” redakcija

 

 

Zem sava karoga.

Publicēja 2022. gada 20. dec. 13:36Elīna Ziediņa

Ziņas datums 20.12.2022.

Šodienas tēma: “Zem sava karoga”. Tas ir īpaši aktuāli šodien, ņemot vērā politisko situāciju mūsu valstī, un ne tikai mūsu valstī, bet Eiropā un arī pasaulē. Dažādās valstīs ir dažāda attieksme pret kādu valstu karogiem. Arī šeit, Latvijā, es šad tad pamanu kādus, kas ir ielikuši savos profilos Krievijas karogu. Diemžēl tā notiek, un tas nav nemaz tik reti. Šie ir cilvēki, kas dzīvo Latvijā un tā ir viņu izvēle. Arī tad, ja viņš šeit ir piedzimis, jebkurā gadījumā tā ir viņa izvēle. Viņš mierīgi var braukt arī uz Krieviju dzīvot, ja viņš tik ļoti mīl šo agresoru valsts karogu un viņam ir tik ļoti tuva šī valsts. Viņš var brīvi izvēlēties, jo mēs dzīvojam demokrātiskā valstī, atšķirībā no kaimiņvalsts, un viņš droši var doties uz turieni. Es tā domāju. Mums ir savs karogs. Karogs simbolizē mūsu valsti. Mums ir sava Satversme, mums ir sava valdība, tāda, kāda viņa ir, bet sava. Nepatīkami, bet sava, mūsu. Mums ir sava valoda, mums ir savi likumi, savas skolas, savi sportisti, savas zvaigznes. Esmu piedzimis latvietis, un man ir savs karogs. Un tu esi ļoti latviskā draudzē. Ikviens krievs, kurš ienāk draudzē “Kristus Pasaulei”, pēc dažām nedēļām māk jau latviski. Un krievs, nenozīmē, krievs, bet dažādas citas tautības: ebrejs, vācietis, ukrainis un dažādas citas tautības. Visi tie, kas runā krievu valodā. Mēs viņus esam paraduši saukt par krieviem. Tīrs krievs, es nezinu, kur tādi mājo? Ir vienkārši viena valoda, krievu valoda, pret kuru man personīgi nav nekas iebilstams. Un šajā valodā runā konkrēti Krievijā, un ne tikai Krievijā. Tā ir valoda, bet mums ir sava valsts valoda.

Zini, man tie “Bolt” kurjeri ir jau līdz kaklam. Viņi neviens nemāk ne krievu, ne angļu valodu. Retā gadījumā kāds angliski māk, un retos gadījumos kāds kaut kur krieviski māk. Par latviešu valodu vispār nerunājot. Tik daudz kā “labdien” viņš zina. Tikko Saeimā bija balsojums par valodas jautājumu. Katram ukrainim konkrētā termiņā ir jāiemācās latviešu valoda. Šo likumu noraidīja. Tik daudz saprāta vēl ir palicis. Kāpēc uz krievu valodu tāds akcents, nevis angļu? Viņi ir darbā, viņi strādā. Starp citu, kurjers strādā sabiedriskajā sektorā. Viņš kontaktējas ar cilvēkiem un viņam ir jāuzrunā cilvēki, viņam ir jāsaprot vispār, ko ar viņu runā. Ar kurjeriem tā ir mūžīgā problēma, jo viņi mūžīgi kaut ko nevar atrast, viņi mūžīgi kaut kur netiek iekšā, un tad viņi gaida pie tiem vārtiem, jo es jau viņam pa to domofonu nevaru paskaidrot, kur viņam ir jānāk, jo viņš jau neko nesaprot. Es arī viņu valodu nesaprotu, lai kāda tā nebūtu. Man nav jāsaprot, jo man ir sava valsts valoda. Es runāju savā valsts valodā, un šie cilvēki nemāk manas valsts valodu. Viņi nezina latviešu valodu un viņiem nekas cits neatliek kā gaidīt, kad kāds nāks iekšā manā trepju telpā. Viņš neko nevar pateikt. Mēs esam valsts, latviešu tauta zem sava karoga. Latvietis jau nenozīmē tāds tīrasiņu latvietis. Ej nu sazini, vai vispār kāds šeit ir tīrasiņu latvietis un, kas vispār ir tīrasiņu latvietis, tas jau atgādina kaut ko no Ādolfa (Hitlera). Krieviski pareizāk būtu teikt “latvijec” (латвиец). “Latiš” (латыш) ir tā kā tautība, bet “latvijec” tā kā amerikānis, jo amerikānis nav tautība, bet nācija. Latviešu valoda nav tik bagāta kā kaimiņos, bet tā doma jau ir, ka jebkuras tautības cilvēks, kurš šeit ir piedzimis vai izvēlējās šo zemi un šos cilvēkus sev apkārt kā savu valsti, kā savu tautu, kā savu nāciju, ka viņš stāv un krīt par šo zemi. Un, lūk, mums ir savs karogs, Krievijā ir savs karogs. No visām tā tautībām, kas tur ir, apvienotas kā Krievijas federācija, tur ir apvienotas ļoti daudz tautības. Pamatvaloda ir krievu, bet viņi runā daudz un dažādās valodās. Krievijā ir dažādas ādas krāsas cilvēki. Vienīgais melnas ādas krāsas, bet arī tās pēdējā laikā tur var būt, tā ka visādas krāsas var būt arī Krievijā. Amerikā melna krāsa ir vairāk un Krievijā ir nedaudz savādāk. Latvija ir tāda tīrasiņu valsts ar savu valodu. Mēs skaitliski neesam mega daudz, bet kā teica Mairis Briedis: “Latvieši, mēs esam stipra tauta!” Mēs esam stipra tauta, un mums ir savs karogs. Kas ir karogs? Karogs ir simbols tam, kam mēs piederam, simbols cilvēku kopai. Tas ir ar savu kārtību, ar savām robežām simbols. Mūsu draudzē mūsu simbols ir logo “G12”. Mums ir “Dieva lauvas” karogi. Mēs zinām, ko nozīmē šīs karogs, mēs zinām, ko nozīmē šis ģerbonis, mēs zinām, ko nozīmē šis logo. Mēs zinām, ko nozīmē Krievijas karogs, mēs zinām, ko nozīmē Amerikas karogs, mēs zinām, ko nozīmē Lielbritānijas un arī Latvijas karogs. Mums, tie, kas dzīvo Latvijā, nav jābūt svarīgam Anglijas karogam. Mums nav jābūt svarīgam Amerikas vai Krievijas karogam. Mums, pirmkārt, ir svarīgs savas valsts karogs – sarkanbaltsarkanais. Tajā pašā laikā mēs varam respektēt arī citu valstu karogus.

“Zem sava karoga,” tā es nosaucu savu sprediķi. Apustuļu darbos devītajā nodaļā ir rakstīts par Saulu, kurš vēlāk ieguva vārdu – Pāvils. Viņš bija draudzes vajātājs, viņš ieslodzīja cietumos un spieda zaimot kristiešus. Viņš bija ļoti aktīvs un dedzīgs kristiešu vajātājs. Lūk, kad viņš bija saņēmis pilnvaras no augstajiem priesteriem, viņš devās uz Damasku, lai tur vajātu un ieslodzītu kristiešus. Ceļā viņš sastapās ar Dievu, nokrita pie zemes un kļuva akls uz trīs dienām. Tajā brīdī, kad viņš sastapās ar Dievu, te ir tā rakstīts:

[..] pie zemes nokritis, viņš dzirdēja balsi, kas viņam teica: "Saul, Saul, kāpēc tu Mani vajā?" Viņš jautāja: "Kas Tu esi, Kungs?" Bet Viņš atbildēja: "Es esmu Jēzus, ko tu vajā." (Apustuļu darbi 9:4-5)

Es gribu uzdot tev jautājumu: “Ko Sauls vajāja?” Ņem vērā šo rakstu vietu, ņem vērā realitāti, ko viņš vajāja. Ko tad viņš vajāja? Draudzi. Ko viņš vajāja saskaņā ar Bībeli? Jēzu. Tā bija Dieva balss, ko viņš dzirdēja, kad pie zemes nokrita. Sauls dzirdēja:

“Saul, Saul, kāpēc tu Mani vajā?” (Apustuļu darbi 9:4)

Bet realitātē viņš vajāja nevis Jēzu, bet vajāja cilvēkus, kas piederēja pie draudzes. Viņš vajāja kristiešus. Jēzus velk vienlīdzības zīmi starp sevi un draudzi. Vajāt draudzi, nozīmē – vajāt Jēzu, vajāt Jēzu – nozīmē vajāt draudzi. Divi baušļi:

Tev būs Dievu, savu Kungu, mīlēt [..] un savu tuvāko kā sevi pašu. (Lūkas evaņģēlijs 10:27)

Šie jēdzieni savā starpā ir ļoti saistīti – Dievs un cilvēks. Kā tu vari teikt, ka tu mīli Dievu, ja tu nemīli savu brāli.

Ja kāds saka: es mīlu Dievu, - un ienīst savu brāli, tad viņš ir melis [..]. (1 Jāņa 4:20)

Tas, kā mēs attiecamies pret cilvēkiem, tā mēs attiecamies pret Dievu. Bija saruna, kad Jēzus teica, ka būs diena, kad visus šķiros kā avis no āžiem.

Viņš tās šķirs, kā gans šķir avis no āžiem, un liks avis pa Savu labo, bet āžus pa kreiso roku. (Mateja evaņģēlijs 25:32-33)

Avis būs tie cilvēki, kas būs turējuši savu ticību savā dzīves laikā. Jēzus skaidroja:

[..] nāciet šurp, jūs Mana Tēva svētītie. (Mateja evaņģēlijs 25:34)

“Jo, kad Es biju cietumā, jūs Mani apmeklējāt, Es biju izsalcis, jūs Mani paēdinājāt, Es biju pliks, jūs Mani apģērbāt, Es biju slims, jūs Mani apmeklējāt.”

Jo Es biju izsalcis un jūs esat Mani paēdinājuši; Es biju izslāpis un jūs esat Mani dzirdinājuši; Es biju svešinieks un jūs esat Mani uzņēmuši. Es biju pliks un jūs esat Mani apģērbuši; Es biju slims un jūs esat Mani apmeklējuši; Es biju cietumā un jūs esat nākuši pie Manis. (Mateja evaņģēlijs 25:35-36)

Bet viņi teica:

[..] kad mēs esam Tevi redzējuši izsalkušu un Tevi paēdinājuši? Vai izslāpušu un Tevi dzirdinājuši? Kad mēs esam Tevi redzējuši kā svešinieku un Tevi uzņēmuši? Vai pliku un Tevi apģērbuši? Kad mēs esam Tevi redzējuši slimu vai cietumā un nākuši pie Tevis? (Mateja evaņģēlijs 25:37-39)

Jēzus saka:

[..] ko jūs neesat darījuši vienam no šiem vismazākajiem, to jūs arīdzan Man neesat darījuši. (Mateja evaņģēlijs 25:45)

Cik ļoti viss ir saistīts. No otras puses, arī tie, kas pa kreiso roku, teiks:

Kungs, kad mēs esam Tevi redzējuši izsalkušu vai [..] vai pliku [..] un neesam Tev kalpojuši? (Mateja evaņģēlijs 25:44)

Jēzus atbildēja:

[..] ko jūs neesat darījuši vienam no šiem vismazākajiem, to jūs arīdzan Man neesat darījuši. (Mateja evaņģēlijs 25:45)

Tāpēc cilvēcīgais un dievišķais faktors ir ļoti cieši saistīts. Šodien no rīta es pataupīju tādu citātiņu. Man uztaisa no sprediķiem tādus interesantus tekstiņus vai citātus, un nedēļas laikā es ielieku. Un tur bija tāds citāts: “Kristietis nav kristietis bez Bībeles, lūgšanas, draudzes un kalpošanas.” Šo savu citātu es ieliku šodien no rīta, un es skaidri zināju, ka tam būs pretinieki. Ja es ieliktu vēl darba dienā, tad būtu vairāk pretinieku, jo pirmdienā cilvēki vairāk sēž internetā nekā svētdienā. Tam būs pretinieki, tāpēc es virsrakstā pierakstīju klāt: aprobežotus cilvēkus tas satracinās. Protams, ka kādu jau satracināja. Tur bija rakstīts: bez Bībeles, lūgšanas, kalpošanas, draudzes. Es tikko pierādīju, kas ir draudze. Vienlīdzības zīme ir ar Kristu. Kāds teiks: “Es neeju uz draudzi tāpēc, ka esmu apvainojies uz mācītāju.” Jēzus saka un Tēvreizē Viņš māca mūs lūgt:

Un piedodi mums mūsu parādus, kā arī mēs piedodam saviem parādniekiem. (Mateja evaņģēlijs 6:12)

Dieva vārds mums māca, ka mūsu lūgšanas var būt traucētas. Jēzus saka: “Ja tu nepiedod, tad arī Mans Debesu Tēvs tev nepiedos.”

Tā arī Mans Debesu Tēvs jums darīs, ja jūs ikviens savam brālim no sirds nepiedosit. (Mateja evaņģēlijs 6:12)

Cik svarīga ir piedošana. Ir cilvēki, kas tā pa tiešo uz Dievu ir apvainojušies. Tā ir liela problēma. Dievs viņam nevar piedot, jo viņš ir nepiedošanas stāvoklī. Bet cilvēciskajam faktoram ar dievišķo ir vienlīdzības zīme, un ja mēs savā starpā nevaram piedot, nu tas ir tas pats kas ar Debesu Tēvu. Nu mācītājs no kanceles atkal pateica baigo kritiku. Politikā es esmu sapratis vienu lietu. Tas, kurš nemāk pieņemt kritiku, politikā vispār nav ko darīt. Ja runājam par kristīgo ticību un par kaut kādiem elementāriem panākumiem, tad vari aizmirst par kaut kādiem sasniegumiem, ja tu nespēj piedot. Tu vari aizmirst par kaut kādiem sasniegumiem, ja tu normāli nespēj pieņemt kritiku. “Vai, mācītājs no kanceles man izteica kritiku!” Zini, kas ir? Tu tā dzirdēji! Izejot no savas samaitātās domāšanas un samaitātajām emocijām. Es varu pateikt, ka par vienu un to pašu kāds pasmiesies, otrs būs aizvainots, viens ir normāls cilvēks, otrs – nav normāls cilvēks. Nepiedošana cilvēku nedara normālu. Kā tu reaģē? Nu, acīmredzot, aizvainojies? Bet katram ir jāspēj uzņemt un pieņemt kritiku normāli, jo dievišķais faktors un cilvēciskais faktors ir ļoti saistīti savā starpā. Ai, es tur atnācu uz draudzi, man tur kaut kas blakus nosēdās, ne to pateica, tur, grupiņā, kaut ko nesadalīja, man tur kaut ko aizrādīja un uzbraucaNav svarīgi koncentrēties uz to, ko tev cilvēki nodarījuši, bet koncentrējies uz to, ko tev cilvēki dod! Skaties uz dzīvi pozitīvāk! Un mēs runājam par karogu, un šis ir ievads tam visam. Es gribēju tev parādīt, cik ļoti ir saistīts Dievs un draudze, Dievs un cilvēks. To, ko tu dari cilvēkam – to tu dari Dievam. To, ko tu dari Dievam, to tu dari arī cilvēkam. 

[..] Kas Tu esi, Kungs?" Bet Viņš atbildēja: "Es esmu Jēzus, ko tu vajā [..]. (Apustuļu darbi 9:5)

Sauls vajāja draudzi, bet Jēzus saka, ka Sauls vajāja Viņu. Draudze ir īpašs Dieva iestādījums. Mans apgalvojums: “Kristietis nav kristietis bez Bībeles, lūgšanas, draudzes, kalpošanas.” Ja tā aprobežoti uz to visu skatās, kāds teiks: “Kā tad, man ir savas attiecības ar Dievu, es varu nebūt draudzē, varbūt es dzīvoju uz vientuļas salas?” Nu ja tu dzīvo uz vientuļas salas, tad Dievs to sapratīs. Bet, ja tu dzīvo uz vientuļas salas un tev ir motorlaiva, to Dievs vairs nesapratīs. Saproti, kur ir tā problēma? Nedaudz piezemēsimies. Supergarīgie un pārgarīgie cilvēki teiks: “Priekš kam man draudze, priekš kam man to Bībeli jālasa? Man ir savs kontakts ar Visaugstāko, es tāpat Viņu tur jūtu!” “Jūtu,” visbiežāk tā arī būs. “Es tāpat Viņu jūtu, tāpat es Viņu cenšos izprast, tāpat man ir savas attiecības ar Dievu.” Bet viss jau nav tik vienkārši. Draudze ir Kristus. “Man ir Jēzus!” Tu iemācies vispirms būt draudzē. Tu nevari mīlēt Dievu, ja tu neiemācies vispirms mīlēt cilvēkus. “Es mīlu cilvēkus uz vientuļas sala,” baigi viegli ir mīlēt cilvēkus uz vientuļas salas savās iedomās, bet daudz grūtāk to ir darīt klātienē. Tagad ir ziema un nav tik traģiski, bet vasarā, kad tev ir jāož otra cilvēka sviedri, kad tev uzpūš, tad kļūst grūti mīlēt. Reāls cilvēks, miesa, kurš ne vienmēr ir korekts, kurš ne vienmēr visu saprot, ne vienmēr domā, kā pret tevi vajadzētu izturēties. Viņš varbūt nav radis, nav audzināts, bet tev tas nav pieņemami. Draudzē Kristus ir galva, ir rakstīts Dieva vārdā. 

[..] Kristus ir draudzes galva, [..]. [..] jo mēs esam Viņa miesas locekļi. (Efeziešiem 5:23; 30)

Mēs esam Viņa locekļi, katrs savā vietā. Vēl ir rakstīts, ka arī tad, ja kāds no locekļiem, piemēram, acs teiktu: “Nu tā kā es neesmu acs, vai es neesmu kāja, es esmu tikai pirksts, tad es nepiederu pie miesas.”

[..] tā kā es neesmu acs, tad es nepiederu pie miesas, - tomēr tā pieder pie miesas. (1.Korintiešiem 12:16)

Bet Pāvils saka: “Bet tomēr viņš pieder pie miesas.” Pie kādas miesas? Pie Kristus miesas. Konkrēti: piederēt pie Kristus, nozīmē, piederēt pie draudzes.

Mums ir nosaukums sprediķim: “Zem sava karoga!” Es lasu no Dieva vārda 4. Mozus grāmatas. Kurš zina, kā vēl sauc 4. Mozus grāmatu? Ir tāds reperis Tupaks (2Pac Shakur), precīzāk bija. Vai zini, kas ir Tupaks? Kāda Tupakam ir saistība ar Bībeli? Nu tāda, ka tev jau 10 gadus tā Bībele ir mājās. Vai tu zini, kas 5. Mozus grāmatā rakstīts virsrakstā? Atveriet Bībeli un, lūdzu, paskatieties. Pareizi, “Numeri”. Bībelei ir jābūt līdzi. Kāpēc man šeit stāv Bībele, kuras burtus es knapi varu salasīt? Lai būtu paraugs tev. Kristietis nav kristietis bez Bībeles, lūgšanas, draudzes un kalpošanas. Kaut arī es pats viņu nelasu, viņa man stāv šeit kā paraugs. Mājās nelasu Bībeli no datora. Mājās es lasu Bībeli papīra formātā, bet, protams, ka tas nav tik būtiski, kādā formātā tu lasi, bet ir svarīgi lasīt. Kad kristietis nāk uz dievkalpojumu, ko viņš ņem līdzi? Bībeli, ziedojumu un draugus.

Ziedojums – tas norāda uz piederību konkrētai draudzei. “Man šodien sirdī Dievs pateica, ka man vajag tur noziedot, a šodien man Dievs pateica tur noziedot.” Katrs savas valsts pilsonis maksā nodokļus savai valstij. Labi, mēs te nemaksājam, mums te vienkārši atņem. Bet jebkurā gadījumā, kaut kādu minimumu mēs te pretī saņemam. Tāpat arī katrs kristietis ir savā draudzē, zem sava karoga, un arī ziedojumu nes uz savu draudzi, arī cilvēkus ved uz savu draudzi. Zini, mums te nav modē, bet es laicīgi jūs brīdinu, ka tāda mode pastāv. Tas jau bija sen, bet, piemēram, Limbažos uz vienu dievkalpojumu atnāca viens čigāniņš, pasēdēja, un viņam viss patika. Nākamajā svētdienā līdzi bija 10 čigāni. Nāca divus vai trīs mēnešus. Pēc tam tas pirmais čigāniņš pazuda un nākamajā svētdienā nebija vairs neviena čigāna.

Draudze nav vienkāršs parasts cilvēks, bet tas ir īpašs Dieva iestādījums, ko mēs pat nevaram īsti izskaidrot. Ir lietas, ko mēs varam izskaidrot tīri psiholoģiski, ka komandā ir spēks utt., bet tas nav viss. Tā Dievs ir iedibinājis. Jēzus nepārtraukti staigāja ar saviem 12 mācekļiem un veidoja draudzi. Viņš teica Pēterim:

[..] tu esi Pēteris, un uz šās klints Es gribu celt Savu draudzi, un elles vārtiem to nebūs uzvarēt. (Mateja evaņģēlijs 16:18)

Tieši draudzi nebūs uzvarēt. Redzi, tā notiek arī kristīgajā pasaulē, ka viens supergarīgais cilvēks, kurš ap sevi pulcina kaut kādus dažus cilvēkus un skalo viņam smadzenes, visādas vīzijas stāsta un citas muļķības. Viņš saka: “Nu man šodien Dievs teica, ka šodien jāaiziet ir uz draudzi “Kristus Pasaulei”.” Viņš atnāk uz draudzi “Kristus Pasaulei”, nosēžas un līdzi trīs tādi paši cilvēki. Atnāk, izkritizē visu, izfiltrē visu un aiziet tālāk. Pēc tam, nākošajā nedēļā, saka: “Man Dievs teica, ka man jāiet ir uz citu draudzi.” Tad viņi staigā tā pa draudzēm un nekur neuzņemas atbildību, un nekur tā īsti neiesakņojas. Viņi ir tādi, kas simpatizē Krievijai šeit, Latvijā, un savos profilos liek Krievijas karogu, kaut gan nedrīkst likt savos profilos, jo var dabūt sodu. Tie ir tādi paši cilvēki, jo viņiem nav sava karoga. Viņi klīst kā Dieva nepieņemti, kā saka. Viņiem ir savas idejas, savas pārliecības, kāpēc nevajag būt vienā draudzē. Tas noteikti tiks minēts kā kontrole, vai kaut kas tamlīdzīgs un visādus sviestus, ko nu viņi paši var izdomāt. Tātad atgriežamies pie 4. Mozus grāmatas (Numeri). Kāpēc šo grāmatu sauc “Numeri”? Tāpēc, ka notika tautas skaitīšana. Visi, kas spēja nest ieroci, tika saskaitīti.

[..] kas jau var iestāties Israēla karapulkos; tos saskaitiet pēc viņu pulkiem [..]. (4. Mozus grāmata 1:3)

Tur simtiem tūkstoši tika uzskaitīti un tur bija 12 ciltis, cilšu vadoņi un pulki, bija mazākas un lielākas vienības. Centrā bija saiešanas telts jeb Dieva klātbūtnes vieta. Ap Dieva klātbūtnes vietu visapkārt bija ciltis. Lūk, kas ir rakstīts šeit, ko Mozum Dievs pateica un ko Viņš ieviesa arī Izraēlā.

Un Tas Kungs runāja uz Mozu un Āronu: "Ikviens lai apmetas pie sava pulka karoga [..]." (4. Mozus grāmata 2:2)

Vidū bija saiešanas telts, vidū šķirsts, tur bija 10 baušļi, iekšā bija Ārona zizlis un manna, kur vienu reizi gadā Dievs atklājās augstajiem priesteriem. Vissvētākā vieta, kur notika upurēšana, tā ir centrālā vieta, Dieva klātbūtnes vieta, kur reizēm Dieva godība nonāca kā mākonis. Apkārt šai vietai tika celtas teltis un pulki. Bija interesanta struktūra un sistēma. 

Un Tas Kungs runāja uz Mozu un Āronu: "Ikviens lai apmetas pie sava pulka karoga, pie sava tēva nama zīmes [..]." (4. Mozus grāmata 2:2)

Ne tikai pie sava pulka tēva karoga, bet pie sava tēva nama zīmes.

Israēla bērni visi kopā lai apmetas nometnē iepretim un apkārt Saiešanas teltij. (4. Mozus grāmata 2:2)

Apkārt saiešanas teltij.

Ikviens [..] pie sava pulka karoga. (4. Mozus grāmata 2:2)

Visā Izraēlā, kur pēc cilvēku skaita nedaudz vairāk bija kā šodien Latvijā, viņiem bija ne tikai savas valsts karogs, ne tikai Dieva klātbūtnes vidū, bet pat katrai ciltij un pulkiem bija savi karogi. Vai kāds redzēja militāro parādi šogad? Šī bija parāde, kur nebija kauns ne piedalīties, ne skatīties. Tur kaut kas interesantāks jau bija. Tu pamanīji, ka viņi nesa karogus katrai armijas daļai? Katrai armijas daļai, katrai struktūrai ir savi karogi un pat vēsturiski karogi. Dažādām organizācijām un studentu biedrībām arī ir savi karogi, kas viņus vieno. Tātad vienā lielā valstī, viena valsts var sastāvēt no dažādām cilvēku grupām, kuriem arī ir savi karogi, bet viņi visi ir ap Dieva klātbūtnes vietu. Un tagad es tev paskaidrošu: ir daudz un dažādas konfesijas, bet visām viņām ir, lai arī neorganizēti, tomēr centrā ir Kristus upuris.

Visām tām draudzēm, kurām centrā ir Kristus upuris, kuras apzinās šo vērtību kā Bībele, lūgšana, draudze un kalpošana, kuriem pamatā ir evaņģēlijs. Nav tik svarīgi Svētā Gara kristības, Gara dāvanas, ir svarīgi, ka centrā ir Kristus upuris, jaunpiedzimšana, tad šī vieta ir Dieva klātbūtnes vieta, faktiski, šis upuris. Visas šīs konfesijas visā pasaulē pulcējas un pielūdz Kristu, katra šī konfesija zem sava karoga. Konfesijā ir viens kopsaucējs – Kristus –, bet sava mācība, savs novirziens, sava vieta Dieva plānā. Tas ir vispārēji. Katrā konfesijā, īpaši lielajās, arī evaņģēliskās draudzes, kurai piederam arī mēs, jo mēs esam evaņģēliskie kristieši. Mēs esam visā pasaulē un tādas kā katoļi un luterāņi, katoļu īpaši ir vienotas, lai gan viņu starpā ir lielas atšķirības, vēsturiski ir pat bijis, ka vienlaicīgi valda vairāki pāvesti. Katram ir nedaudz savs novirziens, citiem pat krass novirziens, tās ir zem sava pāvesta, viņas ir zem sava karoga. Bet šajās konfesijās atsevišķas draudzes visā pasaulē, arī mūsu draudze, esam apkārt ap savu konfesiju un savas konfesijas mācību, un tajā pašā laikā esam savā reģionā, zem sava karoga. Katrai draudzei ir savs karogs. Paskaidrošu tev vairāk, tuvāk. Arī mūsu draudzes katrā mājas grupiņā, faktiski, ir savs karogs. Katra mājas grupiņa nedaudz atšķiras. Citai ir vairāk piesitiens, citai mazāk piesitiens, viens cep kūkas, viens iet pirtī, dažādi karogi, visādi novirzieni. Visas šīs grupiņas ir vienotas ap savas draudzes karogu, ap savu mācītāju, pirmkārt, ap savas draudzes mācību. Mums ir sava vieta, kur mēs pulcējamies, savā draudzē. Tajā pašā laikā, katram savā mājas grupiņā individuāli ir kādas izpausmes iespējas. Katrai grupiņai nav jātaisa savs karogs, draudzē mums ir karogi.

Es gribu runāt par cilvēkiem draudzē, kas ir vienoti zem “Kristus Pasaulei” karoga. Šeit mēs esam dažādi cilvēki. Doma, ko es gribu pateikt ir skaidra. Kā jau minēju, draudze ir kaut kas ļoti īpašs un draudze dod cerību. Ja mēs tā vienkārši pieejam, nu draudze nav svarīgi, svarīgi ir tikai Dievs, Jēzus, es pats un manas attiecības ar Dievu, bet kādā veidā tikai Viņš dos tev cerību? Kādā veidā tikai Viņš dos tev stiprinājumu? Kādā veidā? Saproti, viss, kas šeit ir virs zemes, tas viss notiek caur draudzi. Tikai caur draudzi un cilvēkiem notiek viss! Pat tavas personīgās attiecības ar Dievu notiek caur draudzi un tikai tāpēc, ka ļaunais mācītājs prasa grafiku, kā tu lūdz Dievu. Un tāpēc tu lūdz. Starp citu, tā ir. Ļoti reti ir, ka kāds to darīs pastāvīgi. Tikai tāpēc, ka viņš ir draudzē, tikai tāpēc viņš to dara. Viss nav tik vienkārši, kā šķiet. Nav tā, ka tikai Jēzus un draudze nav vajadzīga. Arī Kristus bija cilvēks un vienlaicīgi Dievs. Tas ir līdzīgi kā draudze un dievišķais. Mēs esam dievišķi. Draudze dod cerību. Un gribu tev kaut ko atklāt. Vai šodien kāds uz šejieni brauca no attālākas vietas? Vai ceļš, pa kuru brauci bija skaists ziemas ceļš? Bija skaisti. Ziemai ir jābūt baltai, lai kompensētu tumsu un aukstumu. Vai nav skaisti? Es to izdomāju. Draudze dod cerību, kā sniega baltums tumšā un aukstā ziemā. Saproti domu? Kad ir ziema, bet ziema nav ziema, ja nav sniega un vispār ir nesaprotama temperatūra ap nulle grādiem, tad tumsa kļūst tumšāka. Vienkārši tumsa, slapjš, lietains nepatīkams. Tāpēc jau Dievs tā ir iekārtojis, ka ziemai ir jābūt ziemai. Un kad ziema ir ziema, tad tev kaut kas notiek dvēselē. Rudens lapas. (dzied) “Rudens vēji manā logā skumju dziesmu dzied, kokiem lapas nobirušas...” Rudenim lapas ir nobirušas, viss ir tumšs, vajag attiecīgu temperatūru kā ziemā, un viss ir balts, un kad rudenī ir nobirušas lapas, ir arī kaut kas labs. Rudens ir krāsains. Vasara ir silta un zaļa. Ziema ir auksta un tumša, bet kad ir normāla ziema, skaista ziema, ir arī ziemas prieki. (dzied) “Bērniem prieki jautri skan, klāt ir šī gada pēdējā diena...” 

Ņemiet vērā To, kas panesis tādu pārestību no grēciniekiem, lai jūs nepiekūstat, savās dvēselēs pagurdami. (Ebrejiem vēstule 12:3)

Kā var piekust, pagurt dvēselē? Dvēselē ietilpst prāts, emocijas un griba. Dvēsele var pagurt disciplīnas trūkuma dēļ un emocionāla tukšuma dēļ. Lūk, tāpēc tumšai, aukstai ziemai ir jābūt baltai ziemai, kas tevi emocionāli uzlādē, viss ir kārtībā. Draudze ir šis baltums. Draudze ir tas, kas šajā tumšajā pasaulē dod cerību un gaismu. Draugi, tas nav Kristus pats tāds, smaidīgs sēž, katrs izdomā savu Kristu. Šī gaisma ir draudzē. Ziemassvētki – Kristus dzimšanas svētki –, tiks tagad svinēti. Pirmie, kas ieraudzīja un satikās ar Kristu, bija ganiņi, kas izdzirdēja šo labo vēsti no debesīm, viņi bija ganos. Eņģeļi no debesīm, teica, ka, lūk, zvaigzne, sekojiet tai, skatieties, kūtī atradīsiet bērniņu, jūsu glābējs ir dzimis. Viņi visi iet un sastopas ar glābēju, nāk austrumu gudrie un pienes dāvanas, vīraku, zeltu, un pielūdz jauno ķēniņu. Nebūtu gani šo izdzirdējuši un nepasludinātu šo vēsti tālāk, neviens pat to nezinātu, nebūtu divpadsmit apustuļu, nebūtu draudzes, neviens šo vēsti nezinātu. Draugi, pilsēta kalna galā nevar būt apslēpta. Draudze ir šī pilsēta. Draudze ir šī gaisma. Mēs nesam Kristus gaismu. Draudze ir ļoti īpašs iestādījums. Draudze dod cerību.

Es tev kaut ko gribu ļoti interesantu nolasīt. 2020. gada 21. marts, es esmu draudzei teicis šādus vārdus.

Un redzi, tur nāca vīrs, vārdā Jairs; tas bija sinagogas priekšnieks. Un, nokritis Jēzum pie kājām, viņš To lūdza nākt viņa namā, jo viņam bija viena vienīga meitiņa ap divpadsmit gadu veca, un tā gulēja uz miršanu. Un, Viņam ejot, ļaudis drūzmējās ap Viņu. Un, Viņam vēl runājot, nāk kāds sinagogas vecākā sūtīts cilvēks un saka: "Tava meitiņa ir mirusi, neapgrūtini Mācītāju." Bet Jēzus, to dzirdējis, tam teica: "Nebīsties, tici tikai, un viņa taps izglābta." Un, namā iegājis, Viņš nevienam neatļāva iet līdzi, izņemot Pēteri, Jāni un Jēkabu un meitenes tēvu un māti. Un visi to apraudāja un nožēloja; bet Viņš sacīja: "Neraudiet, viņa nav mirusi, viņa guļ." Tad tie Viņu izsmēja, zinādami, ka tā bija nomirusi, bet Viņš satvēra tās roku un sauca: "Meitiņ, celies augšā!" Un viņas gars atgriezās, un viņa tūdaļ uzcēlās, un Viņš pavēlēja tai dot ēst. (Lūkas evaņģēlijs 8:41-42; 49-55)

Kad Jēzus gāja uzmodināt no mirušiem Jaira meitiņu, zinādams, ka Jaira meitiņa ir mirusi. Jēzus teica: “Ko jūs raudat? Viņa guļ, viņa nav nomirusi,” bet viņa bija nomirusi, jo kad Jēzus nāca kopā ar Jairu, no Jaira mājām nāca kalpi un teica, lai vairs neapgrūtina mācītāju, jo meitiņa ir nomirusi, viss ir par vēlu. Jēzus teica: “Nebīsties, tikai tici!” Jēzus interesanti saka, ka viņa guļ, zinādams, ka viņa ir nomirusi. Ieejot Jaira namā, kad Jēzus pateica, ka viņa guļ, cilvēki izsmēja Jēzu, bet Viņš ņēma līdz savus tuvākos mācekļus, meitiņas tēvu un māti, un teica meitiņai: “Celies!” un viņa cēlās. Notika brīnums. Mirusī meitene tika uzcelta no miroņiem. Pats teksts, ko teica Jēzus: viņa guļ. Ko Jēzus izdarīja ar šiem vārdiem? Ar šiem vārdiem Kristus deva cerību, ka pat mirušais var kļūt dzīvs. Jēzus dod cerību un, ja Jēzus un draudze ir ar vienlīdzības zīmi, mēs esam Viņa miesa, Viņš ir galva, tad tas, kas dod cerību nav mistisks neredzams tēls debesīs, bet draudze dod cerību cilvēkiem. Šajā gadījumā es tev dodu cerību. Es tev dodu cerību Kristus uzdevumā. Mans uzdevums ir jūs katru vest personīgās attiecībās ar Dievu, bet arī skaidrot, lai mēs saprotam, cik svarīga ir draudze, kas nav šķirama no jēdziena Kristus. Tie ir ļoti cieši saistīti. Ko es esmu minējis sakarā ar šo rakstvietu: “Neraudiet, viņa nav mirusi, viņa guļ.” Es precīzi lasu, ko es esmu teicis par populāro vīrusu: “Drīz pazudīs no mediju slejām, un sāksies ar ekonomiku saistīti raksti”. Tas ir 2020. gada 21. marts. Cik laika ir pagājis? Divarpus gadi, jau pat vairāk. Vai tā šodien ir noticis? Pilnīgi precīzi, visi tikai skaita elektroenerģiju un gāzi. Un vēl es esmu teicis šādus vārdus: “Miegs ir organismam nepieciešams stāvoklis. Jēzus teica, ka viņa ir aizmigusi, viņa nav mirusi. Miegs ir organismam nepieciešams stāvoklis, krīze ir nepieciešams stāvoklis, lai savāktos uz jauniem sasniegumiem gan draudzē, gan Latvijā kopumā.” Tas bija tad, kad sākās šis plāndēmijas murgs, kad cilvēki bija neziņā, cilvēki patiešām svēti sāka ticēt šausmīgajam mērim utt., vēl tagad ir tādi, kas tic. Bet tos ir palicis ļoti maz. Tik liels laiks ir pagājis. Tagad ir jautājums, kas tad tev palīdzēja krīzē palikt normālam? Jēzus! Jā, Jēzus, bet kādā veidā? Caur draudzi, tieši tā. Draudzē saņēmi motivāciju, draudzē saņēmi cerību, tu draudzē saņēmi patiesību, tu draudzē saglabāji spēju veselīgi spriest, ne tikai palikt mediju ietekmes zonā. Tieši šeit tu ieguvi spēku saprast, paturēt cilvēcību un ieguvi zināšanas, ka krīze ir labi, jo tu kļūsi tikai stiprāks. Vai mēs kā draudze esam kļuvuši stiprāki? Un kā vēl! Un arī šis ir tikai posms uz nākamo pakāpienu. Draudze ir īpašs Dieva iestādījums, tā ir vieta, kur cilvēki iegūst cerību.

“Un ikviens lai apmetas pie sava pulka karoga.” Redzi, ir latvieši, kam ir savs Latvijas karogs, bet ir tādi latvieši, kas tikai Ziemassvētkos atbrauc uz savu dzimteni, pie sava tēta un mammas. Tādu ir ļoti daudz. Ir tādi, kas vispār vairs neatbrauc arī Ziemassvētkos, kas jau ir integrējušies citās valstīs, bet viņi joprojām uzskata, ka viņi ir latvieši, bet viņi jau sen dzīvo zem citas valsts karoga. Viņi vairs nepiedalās šeit, Latvijas tautas dzīvē. Nosaukuma pēc viņi domā, ka viņi ir latvieši, jā, viņa tautība ir latvietis, bet viņš dzīvo zem cita karoga. Ja jau Ziemassvētkos brauc uz mājām, viņš joprojām ir zem mūsu valsts karoga. Viņš kaut kur tur klīst, viņš ir ļoti neregulāri, viņš neko nedod, bet viņš sūta naudu uz mājām. Viņam varbūt ir ģimene tur, un ir ģimene te. Bet viņš uz mājām sūta naudu, viņš domā par mājām, viņš tur strādā un šad tad vēl atbrauc, viņš vairs īsti nav savā zemē, bet tomēr kaut kas tomēr norāda, ka viņš ir šeit. Tāpat ir ar cilvēkiem draudzē. Realitātē draudze nav tikai tā, ko tu šeit redzi, vispār mēs esam daudz vairāk, ir tādi, kas ir zem mūsu karoga, kas atnāk tikai Ziemassvētkos, es nezinu, kur viņi būs pēc nāves. Gribētos teikt tikai vienu, to drūmāko variantu, bet es neesmu tiesnesis, es nezinu kur un kas būs, zinu, ka ir tādi cilvēki, kuriem patīk mūsu karogs, bet katru svētdienu viņi nav šeit. Viņiem ir sirdī, ka šis ir mans karogs, šī ir mana draudze. Ir cilvēki, kuri ir sarūgtinājušies un aizgājuši prom, bet šis ir viņu karogs. Un nekad un nekur nebūs miera. Nevar būt divas mammas un divi tēti, ko mums genderi grib uzspiest. Tāpat kā bērni dzimst tētim un mammai, tāpat konkrētā  draudzē tev ir konkrēti vecāki, tur, kur tu piedzimi no augšas, ir tava draudze. Un ne tikai piedzimi no augšas, no Dieva, tevi taču neatstāja slimnīcā. Pieņēmi Jēzu draudzē “Kristus Pasaulei” un tevi vienkārši atstāja slimnīcā, uz draudzi vari nenākt, pats meklē, kur tu vari palikt. Kur tu, tikko piedzimis bērns, vari palikt? Tevi taču aprūpēja, tevi šeit audzināja. Tev ir mamma, tev ir tētis, un tā ir tava draudze uz mūžiem. Lūk, tā, draugs, tu vari staigāt, kur tu gribi, tev vienmēr būs sirdī un acu priekšā mūsu karogs. Tu zini savu piederību, atgriezies! Atceries savas saknes. Saproti, ir kaut kādi izņēmuma gadījumi, bet vari būt drošs, mācītājs arī lūdz Dievu un saprot, kad tas ir no Dieva un kad tas nav. Var būt gadījumi, ka ir jāmaina draudze, bet tas būs viens no miljona. Un nevajag domāt – tas ir par mani, nē, tas, draugs, nav par tevi. Tas nav ne par vienu, kas šeit lasa, tie nav vispār no šejienes, jo tādi cilvēki, kas kaut ko var celt, darīt un ar to nest lielu ieguldījumu Dieva darbā, ir ļoti liels retums. Arī tur ir jāsaprot, kur ir tavas mājas. Tu vari kļūt lielāks par mācītāju, tu vari nest vairāk augļu nekā mācītājs, bet viņš vienalga paliek tavs garīgais tēvs. Tev ir savs karogs, tāpat kā latvietim ir savs karogs, katram Latvijas iedzīvotājam ir savs karogs. Katram kristietim ir ne tikai kopējā Saiešanas telts, bet viņam ir konkrēta sava draudze. Dubultpilsoņi ir ne šis, ne tas. Esi Latvijā pamanījis, ka ir dubultpilsoņi, kāda viņam ir atbildība? Sataisa ziepes šeit un brauc uz savu otru dzimteni. Un mēs nespriedīsim, kas būs ar šiem cilvēkiem, es saku to, ko saka Dieva vārds. Katrs pulcējas pie sava cilts karoga un tajā pašā laikā centrā ir Saiešanas telts, centrālais karogs. Draudzē ir dažādi cilvēki, kā jau es minēju, kas atnāk tikai vienreiz gadā Ziemassvētkos pie sava karoga. Piemēram, ir cilvēki, kuri nāk tikai tāpēc, un arī varbūt neregulāri, jo viņi saņem motivāciju, jo draudzes “Kristus Pasaulei” mācītājs ir ļoti motivējošs mācītājs. Viņš sludina ne tikai evaņģēliju, viņš motivē, kā gūt panākumus, kā būt stipram, un visu balsta Dieva vārdā. Ikviens, kurš apmeklē, ikviens, kurš klausīsies Mārci Jencīti, kļūs stiprāks, viņam pašam pat obligāti nav jālūdz Dievs, nav obligāti katru reizi jānāk uz dievkalpojumu. Vari no manis ņemt šīs zināšanas un tās lietot. Ir tādi cilvēki, kas tikai to arī izmanto. Viņiem šeit kalpo, uz viņiem paļaujas, viņi pēc tam tevi piešņāc, paņem visas tās zināšanas, kuras tu esi viņā ielicis, un ceļ kaut ko savu. Slava Dievam, ka kāds cilvēks var labāk dzīvot. Redzi, kaut kādā mērā tomēr, ja viņš nāk tikai motivācijas dēļ, viņš pulcējas zem sava karoga. Ir cilvēki, kuri nāk, jo viņai patīk tas puisis, vai puisim patīk tā meitene. Meitene saka, ka man ar tevi nekas kopīgs nebūs, kamēr tu nenāksi pie Dieva. Nu labi, tu vari nenākt pie Dieva, bet uz draudzi ir jānāk, lai vismaz mācītājs redz, ka tu nāc uz draudzi, un tad varbūt mēs kaut ko varēsim sabīdīt. Un puisis nāk uz draudzi un sēž. Mana māsa, tas bija ļoti sen, kaut kāds 2003. gads, tas bija kultūras nams un tā bija evaņģelizācija, jo tā bija viena no pirmajām reizēm, kad es kalpoju, sludināju. Mana māsa tajā brīdī vēl nebija apprecējusies, bet čalis bija. Un viņš sēdēja un klausījās dievkalpojumu, māsa sēdēja blakus. Es kā tagad to atceros. Ja jau čalis atnāca uz evaņģelizācijas dievkalpojumu, tad jau viss ir kārtībā, jāņem ciet, pareizi? Ja tu uz evaņģelizācijas dievkalpojumu neatnāksi, tad mums nekas nesanāks, jo mums ir citas vērtības. Čalis atnāca vienu reizi. Var jau būt, ka bija vēl viena reize, bet to vairs es noteikti neatceros, apprecējās, tālāko es nekomentēšu. Šajos jautājumos man vienmēr ir taisnība. Ir jautājumi, kur vienmēr es precīzi zinu gan sākumu, gan beigas, tieši tāpat kā par to vīrusu. Beigās ir viss skaidrs.

Tātad ir cilvēki, kas nāk, ka man patīk tas puisis, tā meitene. Kāds varētu teikt, ka nav ko te nākt, te nav nekāds iepazīšanās klubiņš, nav nekāds “Tinder”. Mīļie draugi, es jums teikšu tā, te ir arī iepazīšanās klubiņš, viņš vienkārši ir, mums tas ir jāpieņem. Zem mūsu karoga notiek iepazīšanās. Iepazīšanās jau notiek visādi, cilvēki iet vienā grupiņā un pēkšņi sāk augt vēders. Nav nekādas precības, bet vēders ir, kur dabūji? Grupiņā. Draugi, būsim reāli, vai tā nekad un nekur nenotiek? Te jau mēs neesam visi, kas notiek Ogrē vai Daugavpilī? Tur mēs vispār neko nevaram izkontrolēt. Kā mēs vispār zinām, kas tur notiek? No kā vispār ir bērns? Kā mēs visu varam zināt? Ir cilvēki, kuri nāk puiša dēļ, lai iepazītos, citi motivācijas dēļ, bet viņi nāk zem mūsu karoga, un centrā ir Dieva klātbūtnes vieta. Šeit ir Dieva klātbūtne un šeit pulcējas cilvēki. Cilvēki šeit pulcējas dažādu iemeslu dēļ. Ir cilvēki, kuri nāk, jo viņus sauc. “Kad tu nāksi, tu taču man apsolīji?” “Ziemassvētkos! Vakarā!” Ir cilvēki, kuriem patīk neformālie pasākumi. Interesanti, ka ir tādi vadītāji, kuri rīko interesantus pasākumus. Un tur ir patīkami, tiešām interesanti. Un tad viņi saka tā: “Nu uz draudzi es neiešu, bet, kad atkal būs šāds neformālais pasākums, pasauc atkal mani!” Un nevajag dusmoties, ka tikai izmanto. Nē, viņš pulcējās ap karogu tajā līmenī, kādu pats viņš ir izvēlējies. Bet viņš pulcējas ap mūsu karogu. Un kā jau es minēju, ka ir arī tādi, kas nāk tikai Ziemassvētkos. Bet arī tie ir zem mūsu karoga. Vismaz vienreiz gadā ir koncerts, vai ne? Un ir gan koncerts, gan redz dzīvu liecību uz skatuves vienmēr, un vispār apkārt atmosfēru izbauda. Dāvanas šeit nedod, žēl. Citi reizēm prasa, vai būs dāvanas, un ja nebūs, tad nenāks. Būs, es pats esmu dāvana! Ir vēl viens svarīgs iemesls, kāpēc nāk cilvēki. Padomā. Ļoti, ļoti svarīgs un labs iemesls īstenībā. Tie ir draugi. Kuri ir tie cilvēki, kas nāk pie Kristus, pirmkārt, caur tevi? Nu tu atnāci pie Jēzus. Kuri bija pirmie cilvēki, kas arī atnāca kopā ar tevi? Draugi, vai ne? Kādi draugi, visvairāk radinieki, ģimenes locekļi, tuvākie cilvēki, tikai tāpēc, ka jums ir draudzības saites, viņi redz tavu dzīvi, utt. Var atnākt arī vienkārši draudzības pēc. Zini, ko es gribētu? Es gribētu nojaukt to, ka nedrīkst būt pieprasījums. Dievs radīja cilvēku pēc sava tēla un līdzības. Ielika dārzā ar domu, lai augļotos un vairotos. Un pateica, ka atsevišķu lietu darīt ir slikti. Bet deva cilvēkam brīvu izvēli. Un cilvēki bieži jautā par to, kur gan šis mīlošais Dievs bija. Nu kur tad Viņš ir? Bet tur jau tā problēma, ka Dievs ir radījis cilvēku ar brīvu izvēli – ar izvēli mīlēt vai nemīlēt. Un ne jau, ka Dievs rada ciešanas, bet paši rada ciešanas. Un tikai tāpēc ir šīs ciešanas citiem tikai tāpēc, ka kāds cits izvēlas grēkot. Un izvēlas darīt kādas lietas, kas arī citiem dara pāri. Redzi, šai brīvai izvēlei, lai arī kādas nebūtu sekas, ir jābūt arī draudzē. Katrs cilvēks draudzē “Kristus Pasaulei”, kurš ir, nāk zem mūsu karoga, jebkurš, kurš nāk reizi gadā vai divos, kurš saskaras ar mums, vienalga, nav svarīgs iemesls, kāpēc viņš nāk, viņam ir jābūt brīvai izvēlei, vai viņš grib iet tālāk, vai viņš negrib iet tālāk, vai viņš grib nākt tikai vienreiz gadā, vai divreiz gadā. Vai viņš grib nākt tikai uz neformālajiem, vai uz katru grupiņu. Vai viņš grib nākt katru otro sestdienu, vai uz katru grupiņu – tai ir jābūt paša cilvēka brīvai izvēlei. Un nedrīkst būt nekāds neveselīgs spiediens!

Kas ir rakstīts Dieva vārdā? “Jo tikai labprātīgu upuri Dievs mīl!” Pareizi? Labprātīgu upuri. Mums neder tāds upuris no cilvēkiem, ko tu esi piespiedis, vai nošantažējis. “Ja tu nenāksi, tu būsi ellē!” Nu skaidrs, ka būs ellē! Bet tas cilvēkam pašam ir jāizvērtē, tev nav jādraud. Mums nav jādraud cilvēkam par kaut ko. Viss, ko tu vari darīt, ir motivēt. Saproti? Tāpēc jau arī ir līderība grupiņās. Ja līderis nevar motivēt, tad viņš var tikai kontrolēt, un tā ir problēma. Tev nav jākontrolē cilvēki. Ja cilvēks grib, tad dara. Ja negrib, tad nedara. Bet mums ir jābūt spējīgiem motivēt un piedāvāt. Iedomājies, ka tu ej uz veikalu, ir dažādi pārdevēji. Ir arī tādi, kas manipulē, pareizi? Ir arī normāli pārdevēji, pareizi? Tevi taču nespiež. Ir arī galīgi trakie pārdevēji. Ir tādi, no kuriem pa gabalu turies un pasūti trīs mājas tālāk. Ir agresīvie putekļu sūcēju pārdevēji, piemēram. Viņiem tāds agresīvais stils arī ir. Ir ļoti nepatīkami, bet ar manipulācijas palīdzību viņi tev iesmērēs. Bet cik ilgi tāds cilvēks vilks, cik ilgi tas izies cauri? Vienreiz tevi nospieda, vēlāk iesi pa gabalu. Redzi, mūsu uzdevums ir dot iespēju cilvēkiem. Un šeit ir iepazīšanās kalpošanas. Šeit ir vienreiz gadā apmeklējumā vieta. Šeit ir viss. Šeit ir tā, ka vari atnākt draudzības dēļ, koncerta dēļ vari atnākt. Izklaides dēļ vari atnākt un sagaidīt jauno gadu kopā. Tas viss te ir.

Un, ja cilvēks no šejienes nespēj kaut ko pieņemt, tad tas jau ir pagalam. Tur vairāk nav ko runāt. Bet, ja cilvēks var neitrāli, normāli klausīties, un neizdomāt, ka mani spiež tagad kaut ko darīt, tad viss kārtībā. Tev neviens neko nespiež. Bet tev pašam ir jāizvērtē, kad tu gribi iet tālāk. Piemēram, es gribu iet tālāk, es negribu atnākt tikai vienu reizi gadā. Es nākšu divreiz gadā. Nākšu arī Lieldienās.

Draudzē ir četri etapi: aizsniegt, nostiprināt, apmācīt, izsūtīt. Vai zini, ka grupiņas vadītājs, var būt aizsniedzamais? Pat grupiņas vadītājs var būt aizsniedzams cilvēks. Varbūt viņš ir dedzis, viņš ir gājis, bet šobrīd viņš ir aizsniedzamā stāvoklī. Bet tam nav jābūt kaut kādam kaunam. Tā ir paša cilvēka izvēle, kur viņš grib būt. Es gribu, lai mani visu mūžu aizsniedz. Tad tu vari arī tā dzīvot: “Man patīk, ka mani visu laiku aizsniedz, ka man zvana, ka mani meklē, ka pie manis lien un man laiza kurpes. Lūdzu, lūdzu atnāc! Nē, es tomēr nevēlos, ka mani visu laiku aicina, bet es tomēr gribu būt aizsniedzamais. Bet nu tā, lai mani liek mierā, lūdzu!” Vajag respektēt cilvēkus.

Aizsniegti cilvēki nozīmē, kuri nāk draudzības dēļ, citu iemeslu dēļ vai vispār pat nenāk. Bet tiklīdz viņš ir mūsu draudzē jebkādu iemeslu dēļ, viņš jau ir zem mūsu karoga, jau svētība plūst viņam. Un to robežu, kurš ieies debesīs, kurš pazušanā, nu ne jau mēs to nosakām. Tajā tomēr ir pēdējais vārds Dievam. Un kā bija ar šiem trīs cilvēkiem pie krusta? Jēzus un divi noziedznieki tur bija. Tas bija noziedznieks, kurš teica Jēzum: “Piemini mani, kad Tu nāksi savā valstībā!” Un Jēzus teica šīm noziedzniekam: “Jau šodien tu būsi ar mani paradīzē!” Iedomājies? Viņš to lūdza pēdējā brīdi. Viņš, iespējams, bija tāds, kas nāca uz neformālo pasākumu reizi gadā, uz Ziemassvētkiem kaut kad, vienkārši par to kaut kur bija dzirdējis. Viņam bija kāds draugs vai sieva, kas apmeklē draudzi. Bet Jēzus ļāva nokļūt paradīzē. Noziedzniekiem pat nebija normāli laika un iespējas, lai sāktu katru dienu apmeklēt draudzi. Bet ir labi, draugi, kāpt pa šīm kāpnēm, jo augstāk tu kāp, jo tuvāk tu esi Saiešanas teltij. Jo tālāk cilvēks ir aizsniegts, nostiprināts un apmācīts, izsūtīts, jo labāk. Un, ja kāds nesaprot, ko nozīmē aizsniegt, tad tas nozīmē kādam pastāstīt par Jēzu, un to pieņem un saprot, ka šīm cilvēkam to vajag. Viņš grib būt ar Dievu, viņš sāk nākt uz draudzi. Tas nozīmē aizsniegts. Nostiprināt nozīmē atbrīvoties no atkarībām, iegūt stipru raksturu un nostabilizēties. Un apmācīt nozīmē, ka cilvēks pats sāk kalpot cilvēkiem. Viņš veido savu grupiņu vai ir grupiņas palīgs. Viņš sāk kalpot. Nu vismaz viņš mācās to darīt. Un izsūtīt nozīmē, ka cilvēks jau ir uzņēmies līdera posteni. Bet starp šiem etapiem ir jābūt brīvprātībai. Tur nevar piespiest, tur nevar nomanipulēt. Cilvēkam pašam pie tā jānonāk, ja viņš to vēlas. Šeit nav iestāde, kur tiec stumts. Nē, nu cilvēks pats izvēlas. Ja tu esi hokeja komandā, un esi konkrēti nolēmis, ka gribi būt līderis, tad tu paraksti papīru, ka tu atļausi sevi stumt. Jo tu uzliec uz to atbildību, jo tas vairāk neesi tikai tu, zem tevis ir draudzes cilvēki. Tu vairs nevari tā vienkārši vairāk dzīvot, kā tu gribi. Var dabūt arī pa galvu. Tu vairs nevari noniecināt cilvēkus. Ja tu uzņēmies līdera posteni, tad tas tev ir jāiet līdz galam! Tev par šiem cilvēkiem ir jāstāv un jākrīt. Un tur tev ir sava disciplīna. Bet tu parakstījies, ka gribi būt līderis. “Es labprātīgi vēlos būt pēdējā etapā “izsūtīts”! Es vadīšu grupiņu!” Tad vadi grupiņu, un tev ir savi noteikumi un atbildība. Un viss. Bet tas ir brīvprātīgi. Nevajag vadīt grupiņu, ja tu negribi to darīt. Bet, ja tev ir cilvēki, es garantēju, ka tu dabūsi. Un ne jau no manis, bet es zinu, ka dabūsi.

Bet vai tad tas nav rakstīts Dieva vārdā? Par kalpu, kurš iesāka sist savus sabiedrotos, kad saimnieks aizbrauca un atstāja katram savu pienākumu savā namā, dot saimei piederīgo barību regulāri. Un tad viens no šiem kalpiem sāka nepareizi uzvesties un sāka sist savus padotos. Un Jēzus saka, ka “šim būs daļa kopā ar grēciniekiem, tur būs raudāšana un zobu trīcēšana”. Tāds ir kalpotājs, kurš nerūpējas par cilvēkiem. Un, lūk, tāpēc nevar tā ielikt kuru katru un pateikt, ka tu vadīsi grupiņu. Nē! Cilvēkam pašam ir jāpieņem lēmums. Tev katrā etapā ir jābūt komfortabli. Jebkurā gadījumā tu esi tur, kur tu esi. Bet ir brīži, kad saproti, ka es vēlos tuvāk Dievam. Un es iešu mazliet, kaut nedaudz augstāk. Es sākšu smērēt grupiņā maizītes. Tas uzreiz ir solis augšup, kad tu sāc to darīt. Tu lēnām sāc uzņemt vēl kādus pienākumus. No sākuma tu gāji tikai uz draudzi un tad nolēmi, ka sāksi piecpadsmit minūtes dienā lasīt Bībeli. Tas ir solis augšup, draugi. Bet tu to  nevari izdarīt, tāpēc ka mācītājs teica, ka tev ir obligāti jādara. Es varu šeit nosaukt īstajos vārdos, visu ko pateikt, ja tu kaut ko nedari pēc draudzes mācības, bet tas tev šeit nav jāuztver personīgi. Mācies normāli, kritiski domāt, un veselīgi uzņemt kritiku, bet nejūties piespiests. Nedomā, ka tev kaut kas ir obligāti jādara, citādi mācītājs uz mani šķībi skatīsies.

Mums šodien tā kā tādā līderu sapulcē, vai ne?  Bet es jau runāju par katru vienu no mums. Un par ikkatru vienu, kas mums ir apkārt. Tu zini, ka būs Ziemassvētki, būs koncerts? Kāpēc mums vajag šeit koncertu? “Mums patīk nākt uz koncertu reizi gadā!” Vai ne? Bet kurš zina, kāpēc mēs veidojam Ziemassvētku koncertu? Lai aizsniegtu cilvēkus! Tāpēc ka Ziemassvētki ir laiks, kad cilvēki domā ne tikai par sevi. Saproti, ja tu Ziemassvētkos nevari uzaicināt cilvēku, tad tu vispār nekad nevari uzaicināt. Tiem, kam Ziemassvētkos nebūs cilvēku līdzi, tiem nekad neatnāks cilvēki. Zini, kāpēc? Kad ej pa ielu, tu uzreiz saki: “Klau, uz koncertu nāksi?” “Kur tad ir tas koncerts?” Un viss, viņš nāk tev līdzi jau. Nopietni, šajā laikā mierīgi cilvēki nāk uz Ziemassvētku koncertu. Pagāni, puspagāni, kristieši, puskristieši, konservatīvie, liberāļi – viņi visi nāk uz dievkalpojumiem, uz koncertiem un eglītēm visi nāk. Mēs pat šogad arī nekādas skrejlapiņas neesam uztaisījuši. Kāpēc? Apgāzīs taču mūsu namu apkārt. Aiciniet paši, aiciniet internetā, rakstiet, zvaniet, sūtiet mazo reklāmu, lieciet savās joslās, savos interneta kontos, lieciet savos “Facebook” un savos “TikTok”, un katram atnāks kāds cilvēks.

Redzi, mūsu daļa ir aicināt. Mēs esam gaisma šai pasaulei, mēs dodam cerību. Mēs dodam iespēju, bet cilvēks pats izvēlas. Un nedrīkst dusmoties, ja kāds neatnāca, jo tā nav pareiza attieksme, draugi! Vienkārši aicini, jo daudz ir aicinātu, bet maz ir izredzētu. Bet kā lai tic, ja nav kas sludina? Šis Ziemassvētku laiks ir evaņģēlija laiks, tas ir gaismas laiks. Šajā tumšākajā laikā mums ir iespēja pasludināt evaņģēliju. Aiciniet cilvēkus uz šo koncertu. Ja jūs gribat paaugties, gribat cerību cilvēkiem iedot, tad uzaiciniet viņus, lai viņi ir šeit. Viņi šeit iegūs šo cerību, bet tālāk viņš pats izvēlēsies. Skaidrs, ka tu vari pateikt, ka kristietis nav kristietis, ja viņš nerīkojas pareizi. To visu var pateikt. Protams, ka nevajag katru dienu to skaitīt viņam.

Un Viņš sacīja: "Kam mēs Dieva valstību pielīdzināsim? Jeb kādā līdzībā mēs to tēlosim? Kā sinepju graudiņš, kas zemē sēts, ir mazākais no visām sēklām virs zemes, un, kad tas ir sēts, tad tas augtin aug un top lielāks par visiem dārza augiem un dabū lielus zarus, tā ka putni apakš debess viņa pavēnī var ligzdas taisīt." (Marka evaņģēlijs 4:30-32)

Jāiesēj, jāaudzē, jānes godu Dievam un labumu sabiedrībai. Un šī sēkla augs. Jāsāk un nepārtraukti jāstrādā ar pieejamo. Jo, redzi, mazākā starp visām sēklām izaug lielāka. Šeit sējējs sēj, šeit ir Dieva klātbūtnes vieta, šeit cilvēki saskaras ar Dieva godības vietu. Un jebkurš, kurš atnāk jebkāda iemesla dēļ. Un augstākais punkts ir būt tuvāk Dievam, izveidot savas personīgās attiecības. Bet pašam cilvēkam ir jāizveido, to nevar cilvēka vietā to izdarīt. Pats cilvēks to var izveidot. Viņš nāk, šī sēkla tiek iesēta, un šis koks aug, līdz putni var viņa pavēnī ligzdas vīt. Tas nozīmē, ka cilvēks ir sācis kalpot cilvēkiem jau – ka putni viņa pavēnī vij ligzdas – tas nozīmē, ka viņš ir paaudzies, ka viņš jau ir Dieva klātbūtnē. Šis cilvēks jau ir tuvāk Dievam. Tāds arī ir mūsu ticības mērķis. Kā Pāvils saka: “Es dzenos pretī mērķim! Un ne jau kā tukšu gaisu sizdams!” Bet normāli, sākumā jebkura iemesla dēļ draudzē cilvēks nāk, bet vēlāk, kad šī sēkla ir iesēta, cilvēks vēlas vairāk. Cilvēks pats nolemj, ka vēlas pats lūgt Dievu. Es vēlos pats studēt Bībeli. Es vēlos būt grupiņā. Es vēlos citiem cilvēkiem arī kalpot. Es vēlos! Un, ja tu nevēlies, tad esi laimīgs tajā vietā, kur tu esi. Šī ir tā vieta, kur tu vari kāpt augšā, tuvāk Dievam, un šeit ir vieta, kur tu vari tā čiliņā. Un būs arī čiliņš, jo jauno gadu mēs sagaidīsim kopā. Tur vienmēr nāk dažādi cilvēki, nāk ticīgi, neticīgi, un uguņošana pašiem sava. Tā kā vienkārši šo sprediķi varētu nosaukt arī “Čiliņā”. Tiešām, jūties brīvi, tu pats atbildi Dieva priekšā par visu. Bet mēs kā draudze esam daļa no Kristus, faktiski, Viņa miesa. Un šajā vietā tu vari augt, tu vari augt Viņā vai vari neaugt. Vari čiliņā arī pavadīt laiku šeit. Arī tas ir labi, tev ir cerība joprojām, ka tā sēkla tomēr uzdīgs. Un viņa uzdīgs.

Un piefiksē teikumu: “Mazākā sēkla top lielāka par visiem.” Lai kaut kas izaugtu liels, ir jāsāk ar mazumiņu. Un mums katram ir šis mazumiņš. Ir solīši, kurus mēs šodien varam spert. Lūk, šī ir tā līme starp pakāpieniem. Starp tiem punktiem, kur tu atrodies. Un kāda tev ir motivācija, kāpēc tu kaut ko dari. Šī ir tā līme, ko es tagad daru. Es motivēju! Jāsāk ar mazumiņu. Tu vari lietot to, kas tev ir. Un tad, kad tu lieto to, kas tev ir, un kad tu esi kaut kas vairāk, tad pēc laika tas kļūst par mazumiņu. Jo tev nepārtraukti ir jālieto savs mazumiņš. Nepārtraukti jāsāk ar pieejamo, kas katram pēc sasniegtā ir mazākais. Bet tev ir jāsavācas, un jālieto tas mazumiņš, kas tev ir, ar visiem nezināmajiem – vienkārši sāc darīt. Un tad pēc laika tu izaudz tajā, ka tas kļūst par kaut kādu mazumu, tad tu vari kļūt virtuozs jau savās lietās.

Un tēma ir: “Zem sava karoga.” Mēs esam ļoti daudz un dažādi, zem sava karoga, savās mājās. Mēs esam ļoti dažādi, un mums katram ir brīva izvēle un iespēja augt, būt tuvāk Viņam. Tāpat mums ir iespēja augt un arī dažādus citus sasniegumus sasniegt, jo šeit ir ļoti motivējoši sprediķi. Arī man ir ļoti liela vēlme, lai mēs visās sfērās dzīvojam veiksmīgi, ieskaitot biznesu, un visur citur gūstam panākumus, lai esam bagāti, veseli, stipri, laimīgi! Mums ir negatīva demogrāfiskā situācija. Latvijai tiek prognozēta pirmā vieta Eiropas Savienībā, tagad mēs esam otrie aiz Bulgārijas – uz vienu dzimušo ir divi mirušie. Un tā ir katastrofa, tas nav joks, tā ir pilnīgākā katastrofa. No tā vairs, pa lielam, atlabt nevar vairs, es domāju, ka tas nav iespējams vairs. Bet tas ir iespējams! Zini kāpēc? Te bija divi bērni dzimuši vienā laikā nesen – Pāvils un Magdalēna. Baigie vārdi, vai ne? Tagad ir arī Pāvils draudzē. Ieliku fotogrāfiju internetā. Bet ko es pierakstīju klāt? Latvijā demogrāfija faktiski ir viena no vissliktākajām pasaulē, bet zem kura karoga draudzē mēs dzīvojam Latvijā? Zem tā paša Latvijas sarkanbaltsarkanā karoga. Bet mums ir savs karogs – Kristus! Un sava draudze! Un mūsu demogrāfija ir labā līmenī, draugi. Es vispār nezinu, ko lai dara, tikai dzimst, dzimst, un dzimst. Tas ir super, draugi, radiet bērnus. Ja viņi tur neprotas, tad mēs protamies. Radām bērnus un vairojam draudzi. Skaties, bet, ja jau draudzē, miniatūrā Latvijā, tā dzimst bērni, tad demogrāfijas uzlabošanās ir iespējama valstī kopumā. Kāpēc gan lai arī tas Latvijā kopumā nebūtu iespējams? Kur ir problēma? Vai naudā? Nu vai tad šeit visi miljonāri sēž? Nebūt, ne! Vai Vācija nav viena no bagātākajām Eiropas valstīm? Ir. Bet kāda tur ir demogrāfija? Nav tālu no Latvijas. Tā kā ne jau labklājība nosaka demogrāfiju, bet gan tas, kāda ir tava stāja, un kāda ir tava personība, kāds ir tavs raksturs, tava ticība. Lūk, kas arī nosaka demogrāfiju.

“Mēs visu spējam Tā spēkā, kas mūs dara stiprus!” Un, ja vajadzēs, tad saražosim lielā daudzumā. Bet, lūdzu, koncentrējieties vispār vairāk uz Ziemassvētkiem, koncentrējamies uzaicināt cilvēkus. Bet tas otrais, ir jau dabisks efekts, kad atnāk uz draudzi simpātiju dēļ, un pēc tam jau te viss notiek. Tikai vienmēr atcerieties savu karogu! Ja tu aizmirsīsi savu karogu, miera nebūs! Nu labi, joks, bet katrā jokā ir daļa patiesības. Ņemiet par labu! Āmen!

Mācītāja Mārča Jencīša sprediķi “Zem sava karoga” pierakstīja un rediģēja draudzes “Kristus Pasaulei” redakcija

Ticības saknes.

Publicēja 2022. gada 13. dec. 20:05Elīna Ziediņa

Ziņas datums 14.12.2022.

Svētrunas tēma ir „Ticības saknes”. Saknes ir tas, no kurienes rodas dzīvība. Jebkuram augam, ja viņam ir stipras saknes, tad viņš arī augs virs zemes. To var attiecināt arī uz cilvēkiem, ja viņam ir dziļas un veselīgas saknes, tad būs arī veselīga un auglīga ticības dzīve. Tieši tāpat kā flora un fauna ar saknēm, tāpat arī cilvēkam ir savas saknes un ticībai arī ir savas saknes.

Bet tiem nav saknes sevī, un tikai kādu laiku tie ir ticīgi. Kad bēdas un vajāšanas uziet vārda dēļ, tad viņi tūdaļ apgrēkojas. (Marka evaņģēlijs 4:17)

Klausaities: raugi, sējējs izgāja sēt. Un notika, sējot cita sēkla krita ceļmalā, un putni nāca un to apēda. Un cita krita uz akmenāju, kur tai nebija daudz zemes, un tā uzdīga tūdaļ, tāpēc ka tai nebija dziļas zemes. Bet, kad saule bija uzlēkusi, tad tā savīta un nokalta, tāpēc ka tai nebija saknes. Un cita krita starp ērkšķiem, un ērkšķi uzauga un to nomāca, un tā nenesa augļus. Un cita krita labā zemē un nesa augļus, kas uzdīga un augtin auga, un cita nesa trīsdesmitkārtīgi, cita sešdesmitkārtīgi un cita simtkārtīgi.” (Marka evaņģēlijs 4:3-8)

Par ko Jēzus runā? Tā ir līdzība par sējēju. Sējējs izgāja sēt. Viena sēkla krita ceļmalā, putni nāca un to apēda. Otra sēkla krita uz akmenāja un kad uzleca saule, tā nokalta, jo tai nebija saknes. Trešā sēkla krita caur ērkšķiem un dadžiem, tie izauga un nomāca sēto sēklu. Ceturtā sēkla krita labā augsnē un nesa 30, 60 un 100 augļus. Ticības rezultātā ir augļi. Mūsu ticības augļus var izmērīt. Cik? Katra vadītāja grupiņā viņa ticību var izmērīt ar to, cik stipri cilvēki ir viņa grupiņā, vai grupiņa aug vai neaug. Tas ir vadītāja ticības auglis. Mums katram personīgajā dzīvē, kalpošanā, kurā virzienā tu dodies, arī tas ir auglis. Vai tu joprojām stāvi uz ticības ceļa, vai tu stāvi uz ceļa uz debesīm? Arī finansiālā sfērā ir vajadzīga ticība. Rakstura izaugsmē ir vajadzīga ticība. Visur ir vajadzīga ticība. Ja ir kādi sasniegumi, tas ir mūsu ticības rezultāts. Ja sasniegumu nav, tad tas ir mūsu neticības rezultāts. Ticība ir tāds izplūdis jēdziens, vienkārši es ticu. Ir dažāda veida ticības, ir dažādi veidi, kā pie tā mēs varam pieiet. Piemēram, vispārēja ticība, ka Dievs ir, arī to sauc par ticību, bet vai tā ir ticība pilnā nozīmē? Nē, tā ir tikai daļa no tā, kas ir ticība. Tāpat kā es ticu Jēzum, ticu mūžīgai dzīvībai, ticu, ka es eju uz debesīm – arī tā ir ticība, bet tā nav pilna aina.

Šodien es gribu tev atklāt diezgan tādas dziļas lietas, bet es domāju, ka tās būs saprotamas, tas nebūs nekas izplūdis vai pārāk garš, bet tas noteikti tev palīdzēs izprast, kas ir ticība, kā to lietot un kā gūt panākumus tajās sfērās, kurās tu ej. Mācekļi Jēzum jautāja par kādu sējēju un par kādām sēklām Viņš runā, jo viņiem nebija skaidrības. Jēzus viņiem nedaudz pārmeta, ka viņi atkal nesaprot, ja viņi šīs līdzības nesaprot, tad kā viņi pārējās lietas izpratīs. Dieva griba ir, ka mēs to izprotam. Šeit es atklāšu ko jauna, varbūt par ko tu neesi aizdomājies, bet šajā līdzībā par sējēju ir visas atbildes. Jēzus teica, ka tā sēkla, kas tiek sēta ir Dieva vārds. No neredzamā ir cēlies redzamais, Dievs teica un tapa. Pasaule ir radīta Dieva vārda spēkā. No nekā kaut kas tapa, viss tas redzamais – debess jums, kosmoss, zeme, jūra un viss, kas to pilda. No neredzamā Dieva vārda, kas nav redzams ar fiziskām acīm, bet Dieva vārds ir radoša Dieva doma un tas ir kā atoms, kura izteikta, izdomāta un virzīta tiešām atraisa milzīgu spēku un kļūst redzamas lietas, kas sākumā ir bijušas tikai prātā, sirdī. Mēs redzam Dieva darbību. Jēzus skaidroja, to ko sēj, tas ir Dieva vārds. Viena sēkla krita uz ceļmalas. Tas nozīmē, ka cilvēks dzirdēja, bet nesaprata un palaida garām. Tāpat arī tagad, ja tu nesaproti, ko es tagad runāju, tad tas iet tev garām. Otrs, sēkla krita uz akmenāja un tai nebija dziļa zeme. Akmenājs ir vieta, kur nav dziļas zemes, kur nav pietiekoši laba augsne. Saulīte, nedaudz mitrums un sēkla uzdīga un izauga, bet tiklīdz bija lielāks karstums, tā nokalta. Jēzus saka, ka tā ir arī ar ticīgiem cilvēkiem, ka tiklīdz ir kādas vajāšanas, grūtības un ja nav saknes sevī, tad viņi nokalst. Šī ticība nav ilgtspējīga, šādai ticībai nav potenciāla un viņa līdz galam neaiziet. Kas ir šī augsne, kurā krīt šī sēkla? Šī augsne ir mūsu sirds, mūsu dvēsele, mūsu prāts, emocijas, griba un mūsu iekšējais cilvēks, tā ir tā sēkla un tā ir tā vide, kur šī sēkla tiek iesēta un kur viņa aug. Ticībai ir vajadzīgas saknes, dziļas saknes un tikai tad to nenomāks ērkšķi, dadži, tās ir pasaules rūpes, kārības un bagātības, kas nomāc šo sēklu, nomāc ticību, cilvēks aizgāja citā virzienā un nenogāja savu ticības ceļu līdz galam. Tikai ceturtais cilvēku veids jeb cilvēku sirds tips, tikai viņi nesa augļus 30, 60 un 100 augļus. Es gribu parunāt tieši par saknēm. Ticībai ir saknes, kuras ir dziļi jālaiž. Ja saknes ir dziļi, tad šī augsne ir laba. Par labu augsni var uzskatīt tad, ja tur spēj laist dziļas saknes.

Dziļām, veselīgām saknēm ir divi faktori. Pirmais faktors ir iekšējais un otrais ir ārējais ticības faktors. Ir divi iekšējie ticības faktori un ir viens ārējais ticības faktors jeb saknes. Es sākšu ar ārējo faktoru. Ārējais faktors ir viss, tas kas notiek ārpus tevis, cilvēks tev blakus, draudze, tu atver Bībeli un lasi. Tas viss ir ārējais faktors, kas tevi ietekmē un rosina domāt. Tā kā pasaule ir tapusi Dieva vārda spēkā, tad Dieva vārds ir Dieva doma, tad visa pamatā ir domāšana. Ticības pamatā pats būtiskākais ir domāšana, un caur domāšanu, tas kas nonāk tavā sirdī. Ārējais faktors ir, piemēram, šis dievkalpojums. Tu sēdi dievkalpojumā, mācītājs sludina Dieva vārdu un tas rosina tev domas, tas rosina tev domāt tajā virzienā, kurā mācītājs sludina. Tu esi dievkalpojumā, kurā ir daudz cilvēku. Tu atnāc uz dievkalpojumu, paskaties apkārt – mēs esam daudz. Arī šie cilvēki dzīvo, domā tāpat, arī šie cilvēki grib tās pašas zināšanas, tic tam pašam Dievam, kam es ticu. Tas papildus tev liek domāt, rada tevī papildus pārliecību. Tas ir ārējais faktors, kas rosina tavas domas. Ārējais faktors arī ir tad, kad tu atver savu Bībeli, lasi to, pārdomā Dieva vārdu un tas atkal rosina tavu domāšanu Bībeles kontekstā. Ja tev ir blakus cilvēki, mācītājs, kas tev palīdz veselīgi izprast, ja tev pašam viss ar galvu kārtībā. Ja tu veselīgi izproti Bībeles kontekstu kā veselīgu mācību, tas rosina tev veselīgas domas, tas ir ārējais ticības faktors, sakne. Draugi, es runāju par saknēm. Tikai tāda ticība, kurai ir dziļas saknes, tikai tās saknes pastāv un nes veselīgu augli un ne vienkārši, bet 30, 60 un 100 augļus. Tu dzīvo auglīgu dzīvi, tas nozīme, ka caur tavu kalpošanu cilvēki tiek glābti, ka caur tavu kalpošanu grupiņa tiek saturēta kopā, tā attīstās un aug, caur tavu kalpošanu cilvēki kļūst stipri, spēcīgi. Viss, kas notiek tev apkārt tavu raksturu padara stiprāku. Ja tev ir bizness, tas nozīmē, ka viņš vairojas, nes augļus. Viss nes augļus. Bībele saka, ka lāsts ir tad, kad viss ko tu ņem rokās, viss krīt laukā. Lai ko tu nedarītu, viss neveicas. Tev šķiet, ka problēma ir kaut kur apkārt, bet problēma ir tevī. Tev ir jābūt tā, ka tev viss paliek rokās, ka tu esi galva, ne aste, ka tev viss labi izdodas. Arī tad, ja tev kaut kas neizdodas, tas kalpo tikai par iemeslu, lai nākošo reizi izdotos. Veselīgas un dziļas saknes. Saknēm ir divi faktori, ir iekšējais un ārējais. Iekšējam būs divi aspekti, ārējam ir viss tas, kas tev notiek apkārt. Pirmkārt, draudze, otrkārt, Bībele, lūgšana. Kad tu lūdz Dievu, sarunājies ar Dievu saskaņā ar Dieva vārdu, tas atkal tev rosina domāt Dieva vārda virzienā. Tu domā, ka tavas domas, ka tu pats no sevis esi spējīgs kaut ko domāt. Nē, ir ārējais faktors, kas ietekmē tavas domas. Ārējais faktors, tas, ko tu skaties, tas, ko tu redzi. Būs otrs iekšējais faktors, bet pirmais ir ārējais. Ārējais faktors, viss, ko es redzu, viss kaut ko es dzirdu, tas viss nosaka manu dzīvi, manu domāšanu un mana domāšana nosaka manas darbības un manu dzīvi. Pirmais, kas nāk prātā, ka man nav variantu, jo dzīvoju grēcīgā pasaulē, bezdievīgs vīrs, kas visu laiku lamājās, vai tur bezdievīga sieva, vai bezdievīgi izaudzināti bērni, kas nāk no skolas un nezina vispār, kas viņš ir. Tu visā tajā dzīvo, vai arī tu esi ģimenē, kur vienam nepārtraukti patīk skatīties seriālu, bet nepatīk un jums ir tikai viena istaba un tev nepārtraukti jāskatās šie seriāli, tev bez maz vai jāiet ārā no mājas. Pirmkārt, nevajag tā precēties, bet citreiz mēs nākam pie Dieva jau precēti, viens ir tāds, otrs savādāks, jūs vienkārši esat atšķirīgi, katram ir savs dzīvesveids un katram ir saknes citur, dažādas saknes. Tāpēc jau vajag divistabu dzīvokli, jo vienistabas dzīvoklī tā ir katastrofa. Var sākumā, kad nekā vēl nav, bet vajag vairākas istabas. Skatieties uz priekšu, lielas un labas istabas, lai strīdu gadījumā nav jāiet uz mašīnu gulēt. Tas cilvēks, kurš netic Dievam, kurš ir tavā ģimenē, arī viņam ir tiesības uz savu viedokli. Mēs dzīvojam demokrātiskā valstī, tāpēc viņš praktiski ir jārespektē. Tev jārespektē ir viņš un viņam tevi, bet parasti tā nenotiek. Parasti strīdas, cits citam uzspiež savu, un tas nav labi. Tu nepārtraukti dzirdi to negatīvo, tas, kas nesaskan ar Dieva vārdu un tu domā, ka mācītājs taču mācīja, visa tā vide, tās ticības saknes ir atkarīgs no ārējā faktora, tas ko tu nepārtraukti dzirdi, un tev nav variantu, tu nepārtraukti dzirdi, ka tev ir beigas. Tā arī ir, tas patiešām ietekmē un, pa lielam, tev arī ir beigas. Lielāko tiesu tās ir beigas, labākā gadījumā, viduvēja kristietība, bez īpašiem sasniegumiem, bet dzīvību līdz galam izvelk. Tāpēc es šodien sagatavoju šo sprediķi, lai parādītu kādu gaismas stariņu no tā visa ārā. No katras bezizejas ir vismaz trīs izejas. Viens ir tas, ko mācītājs saka. Tu filtrē, domā vai tā ir, bet tie, kas ar mani ir jau gadus kopā, viņi ir pārliecinājušies, ka tā vienkārši ir. Nepareizas precības – tās ir beigas. Tas ir tas, ko es minēju par vienistabas dzīvokli, kur viens no laulātajiem skatās Mārci Jencīti, bet otrs skatās šausmu filmas. Ja ir divas istabas, tad vismaz ir kaut kāds risinājums. Vai no tā visa tiešām ir izeja? Pa lielam, tur nav risinājuma, ja cilvēks ieiet tādā laulībā un nepareizi apprecas, ja dedzīgs kristietis apprecas ar bezdievīgu cilvēku, tad faktiski tur liktenis ir izlemts. Es gribu tev iemācīts dažus principus, kas tev var palīdzēt. Parasti jau nenotiek īpašie brīnumi. Ir jāvar laist savas saknes, ticēt pareizi un nedarīt muļķības, un aiziet līdz galam. Noteicošais faktors ir šis ārējais faktors, tāpēc ir svarīgas personiskās attiecības ar Dievu. Domāšana nosaka – tās ir tas saknes. Kā tu domā, saskaņā ar Dieva prātu, vai saskaņā ar pasaules prātu. To, ko tu domā, to tu vienkārši pārņem. Lūk, kāpēc ir svarīgi svētdienā būt draudzē, jo tās ir tavas saknes. Lai ko tu nedēļas laikā nebūtu savācies, tu atnāc šeit un tu attīries, tev mainās domāšanas, vismaz uz šo dienu. Vēl nedēļas vidū ir mājas grupiņas, un grupiņās ir cilvēki, kas domā, tāpat kā tu, tas dod papildus spēku. Tās ir tavas saknes. Lai nestu labus augļus, ir nepieciešamas dziļas, veselīgas saknes. Tieši piederība pie veselīgas draudzes ir pirmais, kas ir nepieciešams. Tieši, esot dievkalpojumā, esot mājas grupiņā, tas rosina tavu domāšanu. Tā jau ir tā ticība, kā tu domā un kā tu rīkojies. Nākamais ir personiskas attiecības ar Dievu, kad tu pats atver Bībeli, tu pats motivējies. Kad tu lasi kādu kristīgu grāmatu, noklausies vēlreiz mācītāja sprediķi – tas viss atkal rosina tavu domāšanu. Lūk, tas ir ārējais faktors. Ārējais faktors – Bībele, lūgšana, draudze un ceturtais ir kalpošana. Tieši tad, kad tu esi uzņēmies kalpošanu, vai tu vadi grupiņu, vai esi vadītāja palīgs, vai tev ir kāda cita kalpošana draudzē. Tev nepārtraukti nepieciešamas jaunas zināšanas, ja tu gribi pilnveidot savu kalpošanu, tev ir vajadzīgas papildus zināšanas. Ja tu kalpo cilvēkiem un gribi to labāk izdarīt, tad tev atkal ir jārokas Dieva vārdā, jo tieši kalpošana prasa tev jaunas zināšanas. Progress kalpošanā prasa jaunas zināšanas, kas atkal liek tev domāt. Kalpošana un pienākums draudzē palīdz tev noturēties tajā vietā, pie savām saknēm. Es par obligātu uzskatu Bībeli, lūgšanu, draudzi un kalpošanu. Šīs četras lietas ir obligāts ārējais faktors, kurš tevi ietekmē no ārpuses, no ārpuses rosina tavu domāšanu, rosina arī tavas izjūtas.

Tagad ķersimies pie iekšējā faktora. Iekšējam faktoram būs divas daļas. Kāds ir iekšējais faktors? Pirmais ir ar gribu darbināms prāts. No kā sastāv dvēsele? Prāts, emocijas, griba. Mana izvēle, es dodu pavēles sev domāt, es dodu pavēles sev rīkoties. Ar gribu es varu dot pavēles rīkoties, bet tas jebkurā gadījumā būs saistīts ar domāšanu. Es pavēlu domāt un es pavēlu rīkoties saskaņā ar kādu domu. Es pavēlu sev domāt, es pavēlu sev darīt, dodu komandas saviem locekļiem, es dodu komandas savai mēlei, darīt kādas konkrētas lietas. Es dodu komandas vispirms domāt kādas konkrētas lietas. Ārējais faktors rada tevī domas. Tas ārējais faktors, tās domas, ka visam ir beigas, ka esmu bezdievīgā vidē, nepārtraukti skan kāda bezdievīga mūzika, nepārtraukti apkārt šausmīga vide, sajūta, ka vairs nevar izturēt to visu. Atnāca uz draudzi, kādu laiku bija labāk, bet, izejot no draudzes, atkal viss pa vecam. Aizgāji lūgšanā, viss bija labi, bet pēc tam atkal viss slikti, nevar savākt domas. Tas patiešām tā ir, ja vien tu neņem vērā iekšējo faktoru, jo kad tu ņemsi vērā iekšējo faktoru, tad tu pats, iekšējais cilvēks, dod pavēli, kuras domas domāt un kuras domas nedomāt. Tavas ticības iekšējais faktors, pirmkārt, ir ar gribu darbināmas domas, darbināms prāts. Savs prāts ir jādarbina. Iepriekšējo reizi bija sprediķis „Lieto savu katliņu”. Lieto savu domāšanu. Tu darbini domas. Kādā veidā? Ļoti vienkārši – Bībele saka, lai mēs novelkam veco cilvēku un uzvelkam jauno cilvēku. Novelc veco domāšanas veidu un uzvelc jauno domāšanas veidu. Centies nedomāt, tās destruktīvās domas un centies domāt tās domas, kas ir saskaņā ar Dieva gribu. Tas nozīmē, kad tu lasi Bībeli, centies savus mērķus, dzīvi saskaņot ar Dieva gribu. Tu lasi Dieva vārdu, Dieva vārda kontekstu, un ikdienā, lai kur tu nebūtu, jāmācās trenēt savu domāšanu. Vienmēr filtrē savu domāšanu, lai kas nenotiktu, tad domā, kā tu domāsi par šo situāciju, kā pozitīvu vai negatīvu, kā iespēju vai kā zaudējumu. Kā tu domāsi par to visu? Kā tu domāsi par kaut kādām savām vēlmēm, darbībām, vai tas saskan ar Dieva gribu vai nē? Lūk, par ko ir jādomā, un tas jau ir tavas gribas jautājums. Iekšējais faktors, tas notiek tevī, tas nav ārpus tevis, bet tas ir tevī. Ar gribu darbināms prāts. To, ko tu no ārpuses esi saņēmis, pēc tam tu darbini ar savu gribu, ja tu savu prātu ar gribu nedarbināsi vajadzīgā virzienā, tad tas ārējais faktors izrādīsies spēcīgāks un tas būs arī noteicošais.

Iekšējais  faktors ir ar gribu darbināts prāts, bet otrs ir iekšēja vēlme, un tas jau vairs nav prāts. Var to saukt par Dieva uguni, kaisli, degsmi un vienkāršu vēlmi spert kādus konkrētus soļus. Lūk, šīs ir veselīgas saknes, kad tu vēlies doties konkrētā virzienā, kur tu ar prātu esi darbinājis domas, un tu darbini domas tādā virzienā kādā vidē tu esi bijis. Atceries, ka tu savas domas vari šķirot, jo tu pavadi laiku ar Dievu, tu esi draudzē, tu spēj domāt pozitīvas domas, jo tu lasi Dieva vārdu un tas tevī rada pareizu vēlmi un tev nav grūti doties uz priekšu.

Bet tiem nav saknes sevī, un tikai kādu laiku tie ir ticīgi. (Marka evaņģēlijs 4:17)

Un tālāk ir, ka ievērojiet, ko jūs dzirdat. Jo ticība nāk no sludināšanas un sludināšana no dzirdētā, no neredzamā cēlies redzamais. Un šeit ir tā rakstu vieta.

Un Viņš tiem sacīja: "Ievērojiet, ko jūs dzirdat. Ar kādu mēru jūs mērojat, mēros jums un pieliks jums vēl klāt.” (Marka evaņģēlijs 4:24)

Šeit ir turpinājums līdzībai par sējēju. Dieva vārda konteksts šajā rakstvietā, pirmkārt, jau nav pat to, ka tu kādam kaut ko iedosi un tev dos atpakaļ, kā arī nav par to, ja tu nāksi ziedot, tad Dievs kaut kāda veidā palielinās tavus procentus un atdos tev atpakaļ, un nav arī par to, ja tu labi izturēsies pret cilvēkiem, tad tev viss nāks atpakaļ. Šajā kontekstā ir rakstīts par domāšanu, sējēju, kurš izgāja sēt un par tiem, kas klausās Dieva vārdu, palaiž garām, pieņem, bet ar savu gribu nedarbina savu prātu vajadzīgajā virzienā, neizvēlās pareizu vidi. Nesēdi paļātāju pulkā, ir rakstīts. Protams, neiztikt bez paļātāju pulka, bet tev arī ir jābūt pusē, kur rosina tavu domāšanu un tā ir tava draudze, kā arī tavas PAD. Šajā rakstvietā stāsta par to, ka mums ir jāklausās. "Ievērojiet, ko jūs dzirdat. Ar kādu mēru jūs mērojat, mēros jums un pieliks jums vēl klāt.” Jūsu dzīvē viss notiks pēc tā, kā jūs domāsiet un kādā vidē jūs būsiet. Viss atkarīgs no tā, vai jūs izmantosiet šos visus trīs faktorus: pareiza domāšana, pareiza vide, kas tevī rada iekšēju velmi, degsmi un tas vairs nav grūti, jo tu vienkārši dedz. Tu esi augšā un nekad lejā.

Un Viņš tiem sacīja: "Ievērojiet, ko jūs dzirdat. Ar kādu mēru jūs mērojat, mēros jums un pieliks jums vēl klāt. Jo, kam ir, tam dos; un, kam nav, tam atņems arī to, kas tam ir." (Marka 4:24-25)

Ceļmalā sētā sēkla, ko putni nāca un apēda. Putni un augsne ir tavs prāts un sirds. Uz tevi tika runāts Dieva vārds, tu atnāci uz dievkalpojumu, dzirdēji Dieva vārdu un pēc tam aizmirsi un nepārdomāji. Kāpēc mēs grupiņās kaut ko pārrunājam? Grupiņās ir forši, mums ir sadraudzība, nē, grupiņas centrā ir jābūt Dieva vārdam, lai tu atkal varētu pārdomāt Dieva vārdu un tas tevī rada dzīvību, lai ne no kā tevī rada kaut ko labu un pozitīvu – pozitīvas izmaiņas tevī, tavā dzīvē un raksturā. Dieva vārdam ir potenciāls radīt. Ja tu nelietosi šīs domas, tad tu būsi tas, kurš atnāca normālā vidē, dzirdēja vārdu, viss patika, bet pēc tam tu ar savu gribu to nedarbini un vēlme nerodas. Diemžēl cilvēki vispār nedara neko, ja viņiem nav vēlmes. Cilvēkiem nepatīk, ka viņiem uzspiež, ja arī no sākuma piespiedu kārtā viņi to dara, tad pienāks laiks, kad viņi aizbēgs. Tie cilvēki, kas paši tic un ir no iekšpuses motivēti, kas ar dziļām veselīgam ticības saknēm, tādiem cilvēkiem vienalga ir apstākļi, jo viņi būs tie, kas dosies uz priekšu. Tālāk pats interesantākais.

Un Viņš sacīja: "Tāpat ir ar Dieva valstību, kā kad kāds cilvēks sēklu iemet zemē un guļ un ceļas, nakti un dienu; un sēkla uzdīgst un uzaug, tā ka viņš pats to nenomana. Zeme pati no sevis nes augļus.” (Marka evaņģēlijs 4:26-28)

Augļus nes pat tad, kad tu nemani, tev pat nav īpaši jāpiepūlas. Tad, kad tevī ir noticis šis klikšķis un tevī ir šī iekšējā vēlme, tad zeme pati no sevis nes augļus, tava sirds nes augļus. Tu savam ķermenim dod pareizas komandas. Tavas saknes nav nokaltušas, tās ir dziļas, atrodas veselīgā augsnē. Lūk, iekšējais un ārējais ticības faktors jeb ticības saknes.

Piemērs par ārējo faktoru. Piemēram, dievkalpojumos, grupās vai kur citur, pat ekstrēmā situācijā parasti cilvēki mēdz kaut ko piedzīvot, un arī mans jaunpiedzimšanas piedzīvojums bija ļoti spēcīgs un emocionāls, un bija tik spēcīgs, ka man pietika uz ilgu laiku. Bet kāpēc tajā brīdī, kad man bija šis piedzīvojums, man tika izteikti tādi ļoti stingri norādījumi – lasi Bībeli katru dienu? Un tajā dienā, kad es nonācu kapelā un pirmais, ko man kapelāns iedeva lasīt, bija Bībele un teica šos pašus vārdus, lai es Bībeli lasu katru dienu. Piedzīvojot šādu emocionālu brīnumu, tu nevari neticēt, jo tu esi piedzīvojis pārmaiņas pie sevis, bet uz vienu šo piedzīvojumu cilvēks nevar ilgi izvilkt, jo šī degviela kādreiz beidzās, un vispār uz emocijām balstīta ticība, tā ir tāda pati kā šī otrā sēkla, kurai nav dziļas saknes. Ticība ir jābalsta uz Dieva vārdu. Ir jādarbina prāts un jābūt draudzē. Tātad emocionālais piedzīvojums bija tik spēcīgs, ka iedarbināja iekšējo faktoru. Iekšējais faktors ir domāšana un man par to gribās domāt. Vairāk gribās domāt par Dievu un, paldies Dievam, ka tu šos momentus vari izmantot, bet ja tu pats ar savu prātu nepieņem lēmumu darbināt savu prātu un gribu, tad agri vai vēlu viss beidzas, ka tu bākā ielej degvielu, tad ir noteikts kilometru skaits, cik tu vari nobraukt. Tā ir ticība, sēkla, kas uz akmenāja sēta.

Jo viss, kas ir dzimis no Dieva, uzvar pasauli, un šī ir tā uzvara, kas uzvarējusi pasauli - mūsu ticība. (1. Jāņa vēstule 5:4)

Kas uzvar? Tā ir mūsu ticība. Ticība ar veselīgām un dziļām saknēm.

Draudzes tika stiprinātas ticībā, un viņu skaits jo dienas vairojās. (Apustuļu darbi 16:5)

Šajā rakstvietā rakstīts par pirmajām draudzēm pēc Jēzus augšāmcelšanās, kad kalpoja apustuļi. Kad draudzes auga? Kad tās tika stiprinātas ticībā. Tas ir priekš līderiem. Ja ir ticība, tad tu vairojies, tu atrodi problēmas, ej lūgšanā. Tu piespied darbināt savu prātu un meklē pareizās atbildes, atrodi un attiecīgi rīkojies, ikviens savās dzīves sfērās. Tad, kad tevi stiprina ticībā, tad, kad tu pats sevi stiprini ticībā, jo ar varu tevi šeit nav atvilcis, tu pats esi atnācis, lai stiprinātos ticībā. Uz grupiņu arī tevi neviens nav atvilcis ar varu, vienīgi, ja kāds ir vairāk uzstājis, lai tu ierodies. Tu vari pateikt tikai paldies, ka kāds tevi uzstājīgi aicina nākt uz grupiņu. Tad, kad tu nonāc šajā vidē, tad sāk darboties ārējais faktors, tiek stiprināta tava ticība. Tad, kad tu izej no grupiņas, sāc doties lūgšanu kambarī, tad tu pats sevi stiprini. Iekšējais sākās tad, kad tu šīs domas ar savu gribu darbini un lieto pareizā virzienā.

Jo ticība ir stipra paļaušanās uz to, kas cerams, pārliecība par neredzamām lietām. [..] Jo ticībā mēs noprotam, ka pasaule ir radīta Dieva Vārda spēkā, ka no neredzamā cēlies redzamais. (Ebrejiem vēstule 11:1;3)

Stipra paļaušanās un pārliecība par neredzamām lietām piemita Noa, Ābrahāmam, Jāzepam, Mozum. Viņu ticība vairs nebija balstīta tikai uz prātu darbināmā ticībā jeb domāšanā, bet iekšējā pārliecībā. Tu iekšā zini to, ko tu zini, un neviens tevi neapturēs, un tas ir tevī, bet viss sākās caur domāšanu.

Ticībā Noa, dievbijīgs būdams, saņēma Dieva aizrādījumu par vēl neredzamo un savā gādībā uztaisīja šķirstu. (Ebrejiem vēstule 11:7)

Viņu tur apsmēja, izsmēja, jo viņš cēla mega projektu, kurš nebija no tiem lētākajiem. Tajā pat laikā visi ēda, dzēra un precējās, līdz kamēr Noa iegāja šķirstā. Nekas īpašs, bet Noa zināja, ka šī pasaule ies bojā. Tad, kad tev ir šie trīs faktori, tad tu iekšēji zini, kas būs pēc nāves. Tu zini, kā atsauksies tavas darbības, jo tu tās izproti, tu iekšēji zini. Tu iekšēji zini, ka tu esi uzvarētājs, jo ar tevi ir Dievs, kurš tevi svētīNoa to visu zināja un uzbūvēja šķirstu, bet zini, lai paveiktu ko tādu, tur jābūt īpašai iekšējai ticībai.

Ticībā Ābrahāms [..] gāja uz to vietu, ko nācās saņemt par mantojumu, un gāja, nezinādams, kurp viņš iet. (Ebrejiem vēstule 11:8)

Viņš pat pats to nesaņēma, bet visā šajā procesā viņš bija svētīts. Jābūt iekšējai vēlmei, degsmei, pārliecībai par neredzamo, uz kurieni tu ej. Tie nebija parasti cilvēki, tie bija cilvēki ar īpašu ticību. Man patīk Jāzeps.

Ticībā Jāzeps mirdams ir runājis par Israēla bērnu iziešanu un devis norādījumus par saviem kauliem. (Ebrejiem vēsture 11:22)

Iedomājies, kad Izraēla bērni izgāja no Ēģiptes pēc vairākiem simtiem gadu, viņi līdzi paņēma Jāzepa kaulus. Kāda ticība Jāzepam, ka viņi izies pēc 400 gadiem, bet galvenais, lai neaizmirst viņa kaulus. Draugi, arī mēs kā draudze saņemam norādījumus no Dieva.

Mēs negribam pāri mēram lielīties, bet tik pēc tā noliktā mēra, ko Dievs mums spraudis. (2. Korintiešiem vēstule 10:13)

Katram ir savs ticības mērs, savs lauciņš. Ir cilvēki, kuri zina, ka būs, lūk, tā. Šīs ticības saknes varbūt tik dziļas, ka tu pat vari pareģot nākotni. Vari nonākt tādā tiešā kontaktā ar Visaugstāko. Par Ābrahāmu ir rakstīts, ka viņš bija bagāts vīrs. Pāris reizes iztirgoja savu sievu, jo nobijās, ka viņu nogalinās un atņems. Sāra bija viņa pusmāsa, un viņam bija izdevīgi tā pateikt. Īzāks izdarīja tieši tāpat un tad, kad kaut kas notika, tad šie ķēniņi lūgdamies nāca, lai ņem atpakaļ savas sievas. Piemēram, kā Mozus zināja, ka jākauj jēri un jāapziež palodas, apstaigās un nonāvēšu ikvienu pirmdzimušo? Kā Mozus zināja? Jo viņam bija ļoti tuvas attiecības ar Dievu, un tas nebija izdomāts, tā kā bieži citiem gribās visu ko izdomāt, ka Dievs ar viņiem runājot un citas nejēdzības. No sākuma paskaties uz cilvēku dzīvēm, kā viņi lūdz un kā viņi meklē Dievu, kāda ir viņu mācības izpratne, mērķi. Cilvēki bieži alojas. Ja tev patiešām ir dziļas saknes un visi šie te trīs faktori, tad tu saņemsi precīzus un patiesus norādījumus, un mēs kā draudze saņemsim reālus norādījumus, uz kuriem būs Dieva svētība, ka nemaz neliksies. Mēs jau to esam piedzīvojuši un piedzīvosim vēl. Bet Mozus zināja, ka vajag nokaut Jēru. Padomā, jākauj jērs, jāsmērē asinis uz palodām un maitātājeņģelis tur neiegāja, un viņi izgāja no Ēģiptes zemes ar visu zeltu un sudrabu. Tāds bija Mozus.

Šie vārdi patika visai draudzei, un viņi izredzēja Stefanu, vīru, ticības un Svētā Gara pilnu, un Filipu, ProhoruNikanoruTimonuParmenu un Nikolaju, Antiohijas prosēlitu. (Apustuļu darbi 6:5)

Apustuļi izraudzījās sev palīgus – diakonus. Kā tu domā, kā tas notika? Viņi lika izvelēties ticības un Svētā gara pilnus cilvēkus. Es zinu, ka mums viss ir kārtībā ar galvām, bet padomā, ko kristietis izdomā ar teikumu: Svētā gara pilns? Kāds domās, ka cilvēks, kurš ir pilns ar Svēto garu, pa visu ģīmi smaidīgs un virs zemes būs tāds eņģelītis, kuram viss ir labi, kuram visu iedot Dieviņš, svētā vientiesībā, bet tas jau nekas, ka visa privātā dzīve ir izjukusi. Draugi, Svētā gara pilns cilvēks nav tas, kurš visu laiku smaida vai kuram notiek visādi brīnumi. Svētā gara pilns nozīmē tādi cilvēki kā Filips, Prohors un šie septiņi diakoni. Kādi tad viņi bija? Viņi izvēlējās cilvēkus, kuri bija uzticami savos pienākumos. Viss ir ļoti vienkārši. Ticības un Svētā gara pilniDiakonus izvēlējās pēc tā, kuram ir saknes sevī un kuru dzīvēs varēja redzēt augļus. Svētā gara pilns nozīme – lietot ticību Tā Kunga mērķiem. Garas dāvanas ir svarīgi, bet tas nav nekas nozīmīgs, par ko mums būtu īpaši jādomā. Mums ir jādomā, pirmkārt, kā Tam Kungam nest augļus.

Varbūt jaunums priekš tevis – tev pašam ir sava ticība. Vienkārša ticība, kas ir gan pagānam, gan ticīgam cilvēkam. Šo ticību tu vari lietot dievišķiem mērķiem un destruktīviem mērķiem. Katrs cilvēks spēj ticēt. Nav pareizi tikai kristiešus vai reliģiskus cilvēkus saukt par ticīgiem. Visi cilvēki kaut kam tic.

Un Viņš uz tiem sacīja: "Kam jūs esat tik bailīgi? Kā jums nav ticības?" (Marka evaņģēlijs 4:40)

Un,  tie Viņu modināja, sacīdami: “Kungs, Kungs, mēs grimstam!” Bet Viņš pacēlās un apsauca vēju un ūdens viļņus. [..] Bet Viņš tiem sacīja: "Kur ir jūsu ticība?" (Lūkas evaņģēlijs 8:24-25)

Jēzus sagaidīja, ka viņi lietos savu ticību. Kad tu savu ticību lieto saskaņā ar Dieva vārdu, tad tavas saknes ir Dieva vārdā. No neredzamā cēlies redzamais – tas, ko tu dari ar savu ticību, un fonā ir Dieva darbība. Zini, kā Dievs darbojās? Suverēni, tas nozīmē, ka fons ir, viņš redz cilvēku, kurš tic un cīnās pēc Viņa prāta. Dievs vēro, vai ir kāds gudrs, kas meklē Dievu, un Viņš ierauga cilvēkus, kuri to dara un Viņš grib viņus svētīt, es gribu piepildīt šo cilvēku vēlmes. Tagad saproti, kā darbojas Dievs?

Tas ir nedaudz sarežģītāk, bet es mēģināšu paskaidrot. Piemēram, es biju uz filmu, mani kā deputātu uzaicināja Izraēlas vēstniecība uz filmas pirmizrādi “Mēs tikai tagad sākam”, par Marģeru Vestermani, kurš izdzīvoja holokaustā, gandrīz 100 gadi vīram, paspiedu personīgi roku šim vīram un pateicu paldies par vēstures lappusēm, kuras nevaram aizmirst. Es sastapu šajā filmas pirmizrādē “ticīgus” cilvēkus, ļoti “ticīgus” cilvēkus, es ieraudzīju šajā pirmizrādē to ārējo faktoru, kā cilvēkiem tiek uzcelta ticība, bet ne jau tā ticība, kas ir mums, bet pārliecība par kādām idejām. Man aizmugurē sēdēja Levita kungs ar Sarmīti Ēlerti, bet blakus sēdēja, kas izskatījās pēc viendzimuma pāris, vēl es redzēju lesbiešu pārīšus. Es domāju, kāds sakars ebrejiem ar “varavīksni”? Jēzus ir ebrejs, es domāju, ka iešu uz filmu, pateikšu kādu pateicību, bet man tāda iespēja netika dota, bet interesanti, kāpēc tur nevar pateikt neko. Iedomājies, notiek filmas prezentācija un priekšā stāvēja divas meitenes, filmas režisore un viņas palīgs, kas bija arī tulks, un viņa saka: “Tā ir mana sieva.” Es piecas minūtes sēdēju, kaut ko domāju, prasu Pēterim: “Ko viņa teica, tā ir viņas sieva?” Pēteris saka: “Nu jā.” Es sāku domāt, vai tas ir patiešām tas ebreju cilvēks filmā, saproti, filma ir viens, cilvēks ir otrs. Man tādas aizdomas radās, ka viss tas ir caur režisores prizmu, piemēram, tur bija tāds moments filmā, kur pieskarās kristietībai, un Vestermanis konkrēti pateica, ka viņš netic žēlsirdīgam Dievam. Tas nav kopējais konteksts, bet tas ir tas, ko gribēja izcelt un parādīt režisore. Viennozīmīgi, tādām filmām ir jābūt, to nevar aizmirst, bet šajā prezentācijā saredzēju konkrētas lietas. Filmas sākumā režisore definēja sevi kā lesbieti, viņa skaidri pateica, ka šī filma ir par to, kas notiek tad, kad kāda sabiedrības grupa tiek vērtēta mazāk nekā citas. Holokausta jautājumu sasaistīja ar genderideoloģiju, un saaicināti bija daudz lesbiešu un geju pāri. Tā nebija vieta, kur man bija jābūt. Cik veiksmīgi sameistarots kopā, ka pat pateikt neko nevar. Tajā filmas prezentācijā notika tas, kas notiek šajā dievkalpojumā – ceļ tavu ticību. Tur tika saaicināti cilvēki, kuriem ir problēmas ar dzimuma jautājumiem, viņos tika iesēta ticība, ka viņiem ir jācīnās pret visiem tiem, kas dzīvo savādāk. Kādos mērogos notiek šī genderideoloģija un propaganda! Tu domā, ka tā pati no sevis radusies? Apakšā ir cilvēki, kas svēti tam tic, viņi cīnās kā pret fašismu. Tas nav tā vienkārši, ka valstij piešķīra naudu un televīzijā jāparāda kāda programma, nē, tā ir konkrēta cilvēku ticība. Un tas ir tas, par ko es gribu tev pateikt, ka tev pašam ir sava ticība. Neatkarīgi no tā, vai tu tici Dievam, vai netici Dievam, tu pats var ticēt un lietot, Dievs tā cilvēku ir radījis, ka viņam ir spēja no nekā kaut ko radīt. Cilvēks ir īpašs, ja viņam nav saiknes ar Dievu, viņš tic lietām un rada reālus monstrus. Kas to ideoloģiju rada? Tie jau nav šie cilvēki, kam ir netradicionāla orientācija, to rada vēl cilvēki, kas arī tic, un pa vidu ir vēl saprāti, dažādas sabiedriskās organizācijas un cilvēki, kuri vispār nezina, ko viņi tur dara. Viņi vienkārši izpilda savas funkcijas, uzraksta kādu rakstiņu un tā tālāk, bet apakšā ir vēsma no elles. Apakšā ir elles priesteri un viņi tic, apakšā ir sātanisms. Šeit tu nevari nevienu nosaukt vārdā, bet tie ir reāli politiskie spēki un ticība, ko viņi ir iedēstījuši cilvēkos, izmanto cilvēkus, kuriem nav tradicionāla orientācija un padara viņus par ticīgiem idejas vārdā.

Šonedēļ ar tādām nelielām bažām varēja gaidīt, kā tad jaunā Saeima balsos, tomēr jaunā Saeima ir nedaudz labāka nekā iepriekšējā, noraidīja viendzimuma likumu 50 pret 30, tas ir ļoti nopietni, visi gandrīz nobalsoja pret. Un tad, kad tie cilvēki uzstājās, tad tu redzi, ka viņi ir “ticīgie”, prezidēja sēž meitene Ņenaševa, viņa ir no progresīviem, viņa teica runu par šo jautājumu, ļoti emocionāla tā runa bija, bet neargumentēta tukša, uz emocijām balstīta. Kāpēc viņa tāda ir? Ticība iekšā ir, viņa tam reāli tic. Šie cilvēki reāli tam tic. Gaitenī sastapu vienu no progresīviem, tādu, kas reāli propagandē šīs vērtības, viņa reāli to dara, dara visnesmukākā veidā, viņa bieži redzama televīzijā, es viņu satiku koridorā un saku: “Klausies, jūsu partija patiesā nozīmē ir progresīvā, tā kā jūs savas idejas bīdāt, cepuri nost.” Iedomājies, es novērtēju savu pretinieku, viņa bija priecīga. Viņa zina manu nostāju, es zinu viņas. Bet kāpēc es uzslavēju viņas? Es uzslavēju viņas ticību. Ar ticību var pārcelt kalnus, ne jau ar ticību Dievam tikai, ar ticību velnam arī var pārcelt kalnus. Ar savu ticību cilvēks var pārcelt kalnus. Vai lielie sasniegumi nāk tikai no ticīgajiem? Lielāko daļu izdara cilvēki pasaulē. Kā mēs lietojam ticību? Dievs tā ir cilvēku radījis, ir potenciāls ticēt un caur ticību paveikt neiespējamo. Jēzus saka, ka tas visu spēj, kas tic. Jautājums ir, kam tu tici un uz kurieni tu ej, kādas ir vērtības. Velns jeb Lucifers ir gars, un Dievs ir gars. Ir divi gari pasaulē. Un uz tā fona, kam mēs ticam, pats Dievs darbojas vai velns darbojas. Velns pat pieviļ izredzētos ar brīnumiem un zīmēm, notiek pat brīnumi. Un arī Dievs dara brīnumus. Un redzi, kad mācekļi jautāja, lai māca viņiem ticēt, ko Jēzus atbildēja? Tad, kad jūs no savas puses būsiet izdarījuši visu, tas, kas ir jūsu pienākums, mēs esam necienīgi kalpi, izdarījām tikai to kas ir mūsu pienākums, uzklājām galdu. Un Jēzus tad teiks, labi, jūs visi esat izdarījuši, sēdieties arī jūs pie galda. Tur sāk darboties Dievs, kad mēs paši esam lietojuši savu ticību. Tava griba, domas, kuras tu esi paņēmis, tu jau viņas esi paņēmis. Kam tā ticība ir? “Man Dievs iedeva,” baigi abstrakti tas izskatās – visu Dievs iedeva, visur paldies Dievam. Nē, tā ir tava ticība. Piecelies tā, lai Dievs met akmeņus. Tici tā, domā tā, strādā tā, ka pats Dievs met akmeņus. Mēs nevaram piespiest Dievam darīt, man tagad vajag brīnumu, nē, mēs esam necienīgi kalpi, mēs tikai ticējām, strādājām un kaut kādā brīdī Dievs nāk. Kad Mozus pacēla zizli un jūra pāršķīrās, tas ir brīnums, to dara Dievs, bet arī – kur ir tā robeža, starp Mozus ticību un Dieva darbību. Kur ir tā cilvēka spēja un kur ir Dieva darbība? Un ir viens, ko cilvēks nevar – cilvēks nevar izglābt savu dvēseli, pestīšanas brīnums nav cilvēka varā, pestīšanas brīnums ir Dieva varā, un tikai tad, kad cilvēks nāk pazemībā un meklē piedošanu no Viņa. Nevis tādā veidā, kā stāvēja muitnieks un farizejs, kad farizejs teica: paldies, ka es neesmu kā tas muitnieks. Bet muitnieks teica: esi man žēlīgs, man grēciniekam. Un Dievs teica, ka tas muitnieks ir labāks par to farizeju. Ka mēs apzināmies savas nepilnības, mēs apzināmies, ka mēs maksājam cenu, mēs cīnāmies, mēs ticam, un tādus nepilnīgus cilvēkus, kas neprot pat jūru apklusināt, un Jēzus pats pieceļas un saka – vētra mierā. Ja tu nevarēji, tad būs gadījumi, kad Jēzus darīs.

Saeimā piecas minūtes runāt, grūti visu sakoncentrēt, vislabākais vienkārši nolasīt. Par kovida deklarāciju man bija jāsaka runa, tā doma bija tāda, ka runāšu bez pierakstiem, es sāku runāt, nedaudz ieskatos pierakstos, viena minūte tik pagājusi, wow cik daudz laiks, es runāju tālāk tikai mierīgi, daudz laiks vēl ir, es redzu, ka zālē sāk knosīties, kas tur pa lietu, izrādījās, ka man jau laiks gāja pāri, vispār nejutu, un beigās es visu pat nevarēju pateikt. Vienā vārdā – ticība saknes, iekšējie un ārējie ticības faktori, iekšējais ir ar gribu darbināts prāts un ārējie ir vide, Bībele, lūgšana, draudze, kalpošana. Neatkarīgi no tā, kam tu tici, bet Dievs darbojas tikai pie tiem, kas tic Viņam.

Asnatei bija liecība šonedēļ, izlasīju un skatos, cilvēks atnāca uz draudzi, gāja uz mājas grupiņu un pēkšņi veģetatīvās distonijas vairs nav, viņa īpaši neiespringa, vienkārši vairs nav, no bērnības bija un vairs nav. Kas tas ir? Cilvēks nemaz nav iesprindzis, vienkārši slimība aiziet. Uz tā fona, ka tu vienkārši tici. Viņa filmē, viņa zina, ka to dara Dievam par godu, lai Dieva vārds ietu plašumā, viņai ir sava kalpošana. Tā ir tā ticība. Tajā visā Dievs darbojas. Tas ir kruti, Viņš vienkārši darbojas, un tu esi drošībā. Tas, kas tevi sargā, Viņš neguļ. Tu esi Viņa acuraugs, Viņš vienmēr par tevi nomodā.

Un starp citu, divus gendera likumus gribēja izbīdīt vienā sēdē, tai pašā Saeimas sēdes kārtībā gribēja civilās savienības likumu pārmantot no 13. Saeimas un vēl otru. Abus noraidīja, un noraidīja pārliecinoši. Un tagad savilksim paralēles, kāpēc tas tā notika. Šeit divas lietas var redzēt – ticība, kura parādījās reālos darbos, un otrs ir suverēna Dieva darbība. Tas ir brīnums. Ar kādu ticību, ar kādu spēku, resursiem viņi uzbrūk, bet viņi nevar dabūt caur to likumu. Mēs sevi pieteiksim kā kristīgi konservatīvu valsti, uz kuru cilvēki brauc, nevis bēg, garīgi, sociāli ekonomiska un droša valsts, svētīta valsts. Āmen. Valsts, kurā draudzes vairojas kā sēnes pēc lietus. Viss tikai vēl procesā. Ar savu ticību mēs uztaisījām Tautas lūgšanu sapulci, bet valstī un politikā bija viss vēl sliktāk. Bet vienā dienā Aināram Šleseram Dievs sūta eņģeļus kā Marijai – taisi partiju, tur vajadzīgs tāds kā tu, ar pieredzi un ar resursiem politikā, mēs patiešām to nevarētu, tas nav reāli. Paldies tam, ka mēs kā partija noraidām Bordānu, tur ir vēl daudz citu faktoru, bet ja mēs tur nebūtu gājuši, tad tā pašas konservatīvās balsis, kas pie mums aizgāja, būt par Bordāna partiju. Neviens nepateiktu par civilās savienības likumu, cik tas ir slikti, mēs to izdarījām. Bez Šlesera tas nebija iespējams, izveidot partiju, kas uzvar vēlēšanās, bez smagsvariem tas ir neiespējami. Viņš vai tad ir baigais draudžu apmeklētājs? Nav, varbūt Ziemassvētkos atnāks, bet kristīgās vērtības ir un bez viņa tas nav iespējams. Viņš tic konkrētām lietām, kas ir jādara, viņam tas ir sirdī. Bet no kurienes viss nāk, no kurienes aug saknes? No garīgās pasaules, no lūgšanas un no mūsu ticības. Tagad kad notiek balsojums, un šī vairs nav tā Saeima kā šī iepriekšējā, tik pārliecinoši nobalsoja pret šo genderideoloģiju. Tā ir Dieva darbība plus mūsu pašu ticība. Mēs kā draudze politikā ar savu ticību esam panākuši, ka vairākums noraida šādas te idejas un likumus.

Tēvs, es lūdzos un pateicos, ka caur šīm zināšanām, caur Tavu Vārdu, Tavu Vārdu skaidrojumu šodien, Tu palīdzi mums laist šīs ticības saknes dziļāk. Tu palīdzi, ka mūsu ticības saknes ir veselīgas, ka mēs lietojam savu ticību Tavam godam un Tavai slavai. Mēs tev pateicamies, ka Tu piešķir, dod caur to, ka mēs paši ticam, Tu vairo vēlmi, vairo arī iekšējo ticību, un ka Tu pats met akmeņus, ka Tu pats darbojies mūsu dzīvēs, ka mēs varam būt drošībā, dziedināti, svētīti, Tevis vadīti. Paldies Tev, Kungs, ka tu mūs lieto savā valstībā, pie savas tautas, ka šeit var nākt Tava valstība un Tavs prāts var notikt. Lai Dievam ir gods augstībā, debesīs, un cilvēkiem virs zemes lai ir labs prāts Jēzus vārdā! Āmen!

Mācītāja Mārča Jencīša sprediķi “Ticības saknes” pierakstīja un rediģēja draudzes “Kristus Pasaulei” redakcija

Ātri vārāmais katliņš.

Publicēja 2022. gada 6. dec. 13:11Elīna Ziediņa

Ziņas datums 06.12.2022.

Draudzē šobrīd notiek aizdedzināšana. Bez pareizas domāšanas un lūgšanas nav uguns. Kad mēs sāksim grupās un individuāli mērķtiecīgi lūgt, un tad radīsies arī vēlme un spēks izdarīt konkrētas lietas gan pa vienam, gan kolektīvi. Kā jau es minēju – es iekarošu –, bet pareizais vārds ir – mēs iekarosim. To nekad neaizmirstiet. Spēks ir tikai “mēs”. Viens, protams, var būt stiprs, bet lielāks spēks ir “mēs”. “Mēs” spēks šo vienu cilvēku dara spēcīgāku. Tas ir savstarpēji saistīts. Tad, kad sākas lūgšana, tad arī parādās vēlme, kaisle. Esmu izlasījis daudzas grāmatas par visādām atmodām dažādās vietās. Mēdz būt sekojoši teksti: bija kādas tantes, kurām kaut kas nepatika, sāka lūgt Dievu un tad pēkšņi cilvēki sāka nākt pie Dieva, nožēlot grēkus un pilsētā sākās atmoda. Es neticu tādām blēņām, ka pietiek ar to, ka dažas tantes lūdz. Neticu, ka tas ir iespējams. Es ticu, ka to var panākt ar konkrētu lūgšanu. Šāda lūgšana rada konkrētu vēlmi un spēku izdarīt konkrētas lietas, kas atbilst mācībai un tas, savukārt palīdz iet Dieva aicinājumā un rada rezultātu. Vispārīgas lūgšanas var izsaukt kādu Dievu darbību, kāds kaut ko izbaudīja, piedzīvoja. Bet kas notiek tālāk? Mūsu draudzei ir izšķiroša nozīme. Vērtēsim to vietu, kur mēs esam, rūpēsimies par savu draudzi. Mums ir atvēlēta īpaša vieta Dieva plānā tieši Latvijā.

Vakar līderu skolā es “izšāvu” un man tas ļoti patika. Bija līdzīga tēma kā šodien, bet nedaudz sarežģītāk, kā priekš līderiem. Šodien bija maza daļiņa no tā visa un no cita skatu punkta. Tas punkts, kurā mēs atrodamies, ir tāds, ka man personīgi vairs nav iespējams pārraudzīt visu, redzēt, saprast, virzīt. Nu viss vairāk ir atkarīgs no līderiem un jums pašiem. Tas, kas ir man jāiemācās un mums – lietot līderu prātus. Pats svarīgākais resurss nav mūsu rokas, tas, ka mēs ejam uz darbu un nopelnam, ziedojam līdzekļus. Galvenais resurss ir prāts. Tev ir jāiemācās lietot šo resursu priekš sevis, grupiņas līderim ir jāiemācās lietot priekš grupiņas. Grupiņas cilvēkam jāiemācās šo resursu lietot ne tikai sev, bet arī kaut ko dot grupiņai. Atbildīgās kalpošanās ir jāiemācās saprast draudzes kopējo vīziju un dot savu intelektuālo, garīgo ieguldījumu kopējā darbā. Man šis resurss ir liels, bet tas ir nepietiekošs, lai paveiktu visu, kas rosās manā prātā un sirdī. Vīziju, ko Dievs mums devis, arī tu viens nevari sasniegt, bet kopā mēs varam. Un ne tikai mēs šeit, draudzē, bet arī “Latvija Pirmajā vietā”, kuras daļas arī mēs esam. Tā ir cita “opera”, bet šis politiskais novirziens ir ļoti svarīgs evaņģēlija izplatīšanā. Sakot Saeimā runas, es “nešauju” pa labi un kreisi. Ja grib kaut ko panākt, uzstājoties uz Saeimas tribīnes, iekarot sirdis un prātus, panākt pārmaiņas caur savu uzrunu, ir jātrāpa tieši mērķī. Vārds ir spēcīgākais ierocis. Ne juridiskais spēks, bet tieši vārds salauž visus šķēršļus. Šim procesam ir vajadzīgs laiks, tas ir kā ūdens, kas pil un izskalo klintis. Lai “trāpītu” gan Saeimā, gan draudzē no kanceles, lai dotu precīzus norādījumus – tam visam man ir viens resurss. Tas, cik  es spēju, ir ierobežots. Tādēļ man jādomā par prioritātēm, kas ir svarīgākais. Jautājumos, kā audzēt savu grupiņu, vari pie manis nenākt. Tas tev pašam ir jāizdomā. Man ir jāspēj panākt, lai tu lieto savu “katliņu”. Pirmkārt, lūgšanas un “katliņš”. Svarīgi, lai tu visu saproti un redzi pareizi, lai tu esi vīzijā un pašmotivēts, lai tu esi komandā, ej uz priekšu. Lieto galvu un sirdi, bet, pirmkārt, lūgšanas. Man personīgi, ir jāiemācās lietot tavu intelektuālo, garīgo resursu. Nevajag tik daudz tavas rokas un kājas, nav tik svarīgais ziedojums un draudzes budžets. Svarīgākais ir tas, kas ir galvā. Es tev varu garantēt, ka Dieva griba un vēlmes ir liela. Ja mums ir tāds varens Dievs, tad Viņam arī ir lieli plāni priekš mūsu dzīves un draudzes. Lieli plāni arī priekš valsts, kurā esam. Lai šos lielos plānus realizētu, vajag lielu garīgo ieguldījumu, tas ir mūsu kolektīvais prāts, kurš mums ir jālieto. Es jau minēju, ka nevaru vairs pieslēgties mazākām, sīkākām lietām. Mans darbs šobrīd ir tikai garīgais un intelektuālais. Vienā dienā es varu izdomāt tik, cik varu un tādēļ ir jādomā arī tev. Ja tu gribi būt noderīgs Dievam un gribi būt mans draugs, tad domā un arī lūdz par mani Dievu. Lūdziet paši, lūdziet savās grupiņās, domājiet, kā grupiņas celt. Ja vienkārši lūgsiet: “Debesu Tēvs, dari tā, lai nākamā grupiņā te viens sēž”, - un neko nedarīsiet, pats no sevis neviens tur nesēdēs. Tev ir jāizdomā, kurš tur sēdēs, kurā rajonā jāiziet uz ielas, kurš jāuzaicina, kur, kā, kad jāuzrunā, lai viņš tur sēdētu. Tas, ka viņš tur apsēdās vienu reizi, arī vēl neko nenozīmē. Ir jānostiprina cilvēki. Saudzējiet savu prātu un lietojiet. Šobrīd ir aizvien vairāk jāstrādā ar savu galvu. Galva ir milzīgs potenciāls, spēks.

Iedomājies, Dievs teica, lai rodas debess un zeme, un tapa. Mēs, ieraugot vulkānu televīzijā, sakām: “O, kāds spēks!” Viņš visu to radīja. Arī visu Visumu Viņš radīja. Viņš teica un tapa no nekā, un tas ir ielikts arī mūsu galvā un sirdī. Ja tu to nelietosi, tad Dievs nevarēs ņemt un lietot šīs tavas divas maizes un piecas zivis, tavas prāta maizes, tavu garīgo pūļu augļus. Es redzu, ka tā rakstvieta, ka pieci vajās simtu un simts desmit tūkstošus, ir par mums, kas iemācījušies precīzi lūgt un, pirmkārt, pirms lūgt, domāt. Nedomā, ka visi tevi sapratīs un nelien tur, kur tevi nesaprot, nepinies ar visādiem kreisiem kristiešiem. Lai viņi turpina peldēt. “Peldētājs” dziesmā vismaz zināja, uz kurieni peld. Vispārīga “peldēšana” ir tāda virspusēji “forša” dzīve kristietībā. Šur un tur es dzirdu tādu viedokli. Pasargi, Dievs, no mēra un šādiem kristiešiem mūsu draudzi. Zviedrijā bija uzraksts: “Pasargi mūs no mēra un kuršiem.” Kuršu vikingi iebruka, nodedzināja Stokholmu, nodarīja lielu postu. Tāda viegla, vispārīga kristietība bez domāšanas, bez konkrētības, bez skaidriem Dieva akceptētiem mērķiem, bez kārtīgām lūgšanām, ir Latvijas mēris.

Dievs katram ir devis “katliņu”. Ātri vārāmais katliņš. Prāts ir ārkārtīgi svarīgi un jaudīgi. Tieši tur viss ir apslēpts, tieši tur ir iespējams viss. Ja tu prātā spēj sagatavoties konkrētām lietām, tu spēj visu. Tu spēj šīs lietas izdarīt, ja esi sagatavojies ar lūgšanu palīdzību. Hokeja, basketbola komandām ir psihologi. Runājot ar sportistiem, var redzēt, ka viņi ir citādi, viņu domāšana ir mums tuvāka, nekā “peldošo” cilvēku domāšana. Kāpēc? Viktors Ščerbatihs saka, ka sportistiem viss ir galvā. Protams, ja fiziskie parametri galīgi nav atbilstoši, tad negūsi tādus panākumus. Tāpēc ir svarīgi katram atrast savu sfēru, bet sportistam tieši psiholoģiskais aspekts nosaka, kurš būs labākais. Tāpat arī mūsu dzīvē noteicošie ir prāta uzstādījumi. Nevar kaut ko sakarīgu lūgt ar nepareiziem prāta uzstādījumiem. Cilvēki iebrauc pilnīgi auzās, lūdz pilnīgas muļķības. It kā vajag lūgt Dievu, domāt ir slinkums un tad lūdz, kas ienāk prātā. Ir jābūt sarakstam. Veidojiet sarakstus saskaņā ar draudzes mācību un mērķiem. Mūsu draudzes mācībā ir politika. Ja nepatīk – meklē citu draudzi, ja tev “katliņš” nevelk līdz tam, mums nav pa ceļam. Ej un “peldi”. Šeit ir un būs politika, bet tā nav prioritāte. Prioritāte ir iet un darīt par mācekļiem. Politika ir sekundāra un vispār ar to nodarbojos es, Pēteris man palīdz un jūs vienu reizi četros gados. Tiešām, ar to pietiek, ka jūs kaut ko ielaikojat, dalāties, kaut ko iekomentējat un esat informēti par to, kas vispār notiek valstī. Tas tiešā veidā attiecas uz mums un mūsu bērniem. Mēs nevaram palikt malā. Tie, kam tas neinteresē, acīmredzot, patīk, ka dzimumorgānus liek pie krusta un izstādēs. To var mainīt, pirmkārt, ar lūgšanu un, otrkārt, strādājot politikā, redzot, kā visam jābūt un izmēžot ārā no sabiedrības. Jārūpējas par to, lai iemācītu cilvēkiem dzīvot tikumīgu dzīvesveidu, nevis perversijas. Jāsāk ar bērniem. Pieauguši cilvēki lai dara, ko viņi vēlas, bet to jau tagad integrē bērniem skolās, bērnudārzos. Ir centieni degradēt ģimenes jēdzienu, degradēt sabiedrību. Tas ir ļoti nopietni, ko iesēj viņu prātos un sirdīs. Bez stiprām ģimenēm mums nav nākotnes, bet gan degradētu, perversu aunu bars – Sodoma un Gomora. Pastāv sarkanā robeža. Mēs Bībelē varam lasīt, ka cilvēki sastrādā visāda lietas, kaut kas viņiem nesanāk, ka vajag seksuālās lietās un Dievs to piecieš. Tiklīdz rodas homoseksuālisms, tā pilsēta tiek iznīcināta. Izvirtība paceļas tādā līmenī, ka cilvēki vairs nesaprot kas viņš ir – sieviete vai vīrietis. Rūpēties par veselīgu sabiedrību ir draudzes atbildība. Mēs katrs varam ienest savu artavu kopējā draudzes darbā.

Bet es aicinu domāt un lūgt, domāt un lūgt, atbalstīt. Iededzināsimies. Un tad uz tās bāzes, kad Dievs var lietot mūsu domas, un mūsu lūgšanas. Es arī te stāvēju pēdējā dziesmā, mēs nevaram piespiest Dievu kaut ko darīt. Bet man ir tāda sajūta, ka Viņš kaut ko izdarīs. Es nedomāju patiešām, kādā veidā kaut ko izdarīs, bet Viņš kaut ko izdarīs pats. Saproti, ko nozīmē pats? Viens ir tas, ko mēs darām Viņa spēkā pēc viņa gribas, un tas mums izdodas. Bet otrs ir, ko mēs paši nu nekad nevarētu. Ka kaut kas no augšas, Viņš pārdabiski kaut ko izdarīs. Un uz tā fona, kad mēs paši lūgsim, iedegsimies, Dievs sūtīs šos leģionus. Mēs redzēsim Dieva darbību. Jo tieši lūgšana ir tā, kas liek mums iet. Tieši zināšanas, un domāšana ir tā, kas liek mums iet. Un tad, kad mēs ejam, tad mēs atkal gribam lūgt, mēs atkal gribam mācīties. Jo mums vienmēr paveras kaut kas jauns. Piemēram, kā tagad, kad Saeimā es esmu. Man tur tik daudz kas jauns ir. Man kaut kādu gadu vajadzēs, lai iebrauktu tajā visā.

Kā rakstīts ir Bībelē, ka mēs pakļaujam visus prātus. Mēs iekarojam prātus. Tas ir mans uzdevums. Man ir precīzi jāsit mērķī dienu no dienas, sēdi no sēdes. Ir jāgatavojas, jālūdz un ir jāsit mērķī un jāsit ir regulāri, regulāri, regulāri. Visu laiku, nepārtraukti esi tādā kā cīņā. Un tā cīņa, pirmkārt, ir galvā. Saproti? Tad, kad es mājas esmu gatavs tam, kas man stāv priekšā, tas ir saprotams. Bet patiešām tā arī ir. Ir brīdis, kad es zinu, ka es tam neesmu gatavs. Kad mani pēkšņi kaut kur uzaicina, un kad es zinu, ka man būs jādod konkrētas atbildes, un es zinu, ka es neesmu gatavs. Jā, es varu iet. Es arī iešu, jebkurā gadījumā, visu ko darīšu, kas man jādara. Bet es zinu, ka es neesmu gatavs. Un tad no Dieva žēlastības, kas nu patrāpīsies, kas manā krātuvē tur ir, to es izšaušu ārā. Bet, ja man ir kāds zināms laiks pirms tam, man ir laiks sagatavoties, un tad es zinu, ka tas brīdis ir pienācis, ka es esmu pietiekoši domājis, pietiekoši lūdzis, es zinu, ka es esmu gatavs. Tad es nevaru aizmirst. Ej, dari, ko tu gribi. Tad ej pēc tam uz turieni, jo es zinu, ka es izšaušu to, ko man ir  jāizšauj. Jo tas jau ir manī. Tāpēc tādas pamata lietas pat nav īpaši jāgatavo. Tās lietas, kas ir tevī, tu vienkārši ej un izbārsti.

Vai zini, kāds ir mans uzdevums? Būt tam, kas es esmu! Tāpat arī tavs uzdevums ir būt tam, kas tu esi. Un tu esi tas, kā tu domā, tāpēc ir jātrenē domāšana. Un tāpēc priecājies, draugs, vērtē, ka tu esi draudzē “Kristus Pasaulei”. Patiešām tie, kas to nevērtē, es viņus apbrīnoju. Un nav tā, ka es to visu esmu izdomājis. Tu patiešām esi labākajā draudzē, Latvijā! Nu, katram jau sava draudze ir laba. Bet šī, mūsu draudze ir laba, ne tikai tāpēc, ka mēs tā domājam, bet tāpēc, ka viņa ir labākā! Stiprākā un progresīvākā.

Kas mums ir jādara? Jālieto kas? Katliņš. Draugi, ja tev ir bizness, saproti. Tu domā, ka draudzē naudu baigi vajag? Tā nauda vienkārši seko. Es vispār neesmu domājis nekad par kaut kādām naudām. Tā vienkārši seko, un seko tad, kad tu ar “katliņu” strādā. Kad tu dari pareizas lietas, tad nauda vienkārši nāk tev līdz. Un arī biznesā, domā savā biznesā. Esi bagāts, bet vienmēr galvā, savā “katliņā” atceries, ka tu to dari Dievam par godu. Taisi savu biznesu Dievam par godu. Piemēram, tagad politikā, ja es ietu kaut kāda sava goda dēļ, ja es ietu tur citu iemeslu dēļ, tam nav vērtības un nav Dieva svētības. Ja es eju, lai nestu Dievam godu, es zinu, ka visi man sekos. Tur viss sekos. Man par kaut kādām finansēm vispār nekad nebūs jāuztraucas. Un zini, kāpēc? Jo cilvēks strādā ar savu “katliņu”. Un ja tu strādāsi ar savu “katliņu”, tad tev nekad nebūs jāuztraucas par līdzekļiem, tie tev sekos. Saproti? Nevajag apmierināties ar kaut kādu darbu “Maximā” vai jaunajā “Lidl”, nevajag nekad samierināties. Domā plašāk, sāc ar domāšanu, sāc ar pētīšanu, ar lūgšanu, un tev viss sekos. Viss, ko tu vien izdomāsi, tas viss tev būs. Galvenais, lai tas būtu pēc Dieva prāta, draugi. Lai Dievs to var akceptēt, un priecāties par tevi. Es tiešām gribu, lai mēs šeit izaugam. Katram ir sava vieta, kaut kāds aicinājums visā šajā plānā, bet es gribu, lai daudzi ceļamies un nesamierināmies ar to vietu, kur esam. Īpaši jauni cilvēki, jums visur durvis ir vaļā. Bet viss sākas ar domāšanu, nevis ar stulbībām. Ja stulbības jūs domājat kaut kādas, un tad attiecīgi pēc tam tā dzīve tāda arī ir. Tev ir jāsaprot, ka tu vari vairāk. Svarīgi ir paturēt prātā, ka viss, ko es daru, es daru Dievam par godu. Ja tu taisi baigo biznesu, tad vienmēr atceries, ka tu to dari Dievam par godu. Nu priekš kam tev naudu vajag? Nu labi, kaut kādām savām vajadzībām ir nepieciešams. Bet kam tev vēl vajag? Nu ko tu tur gribi nopirkt? Paspēlējies nedēļu, pēc tam gribas citu lietu atkal. Nu cik var dzīties pēc kaut kādām mantām? Kam tev to vajag visu? Ja tu iemācījies sev elementāras vajadzības apmierināt, normāli dzīvot, tad ko tu vēl gribi? Kam tev to visu vajag? Tu saproti, ka visas lielās naudas ir tikai tāpēc, ka kādam ir kaut kāda ideja, kaut ko mainīt un nest kādu labumu sabiedrībai, vai tieši otrādi – destruktīvi. Un finanses seko šai viņu idejai. Ja tu iesāc biznesu ar domu, ka tu gribi sponsorēt Dieva darbu, tad tavs bizness simtprocentīgi ir lemts veiksmei. Ja tavs galvenais mērķis ir pienest Dieva valstībai, tev ir garantēta svētība šajā biznesā. Arī ja tu pats “šāds tāds it nekāds” būsi. Ja tu strādā priekš grupiņas, tad ir neiespējami stagnēt. Ja tu domā un virzies pareizā virzienā, tad tur ir garantēta Dieva svētība, arī uz citām lietām. Mājas grupiņas ir ļoti svarīgi. Tur ir svarīga sadraudzība, tas viss ir svarīgi. Bet tomēr mājas grupiņās ir jābūt intelektuālam enerģijas avotam, kas dzen tomēr uz priekšu. Varbūt tomēr jūs vienu krēslu grupiņā varat pielikt klāt tomēr, vismaz gada laikā. Mums nekas nebūs, ja mēs kā draudze neaugsim. Mēs te izpērsimies, noņemsimies pa politiku un pēc tam draudze nav gatava to visu izmantot. Mums ir jāaug. Un atkal mums daudz kas ir jādara: tagad ir vēlēšanās ir jāuzvar, tagad mums atkal ir jāaug. Kad tad tev būs miers? Kapā tev būs miers. Kamēr tu esi virs zemes, es tev iesaku dzīvot, es tev iesaku, dzīvo!

Tas nenozīmē visu laiku tikai uz priekšu, atrodi laiku arī sev. Tu tiešām domā, ka tikai ir jāaudzē draudze? Tikai grupiņām ir jāaug, un tikai tas ir jādomā? Dievam arī priekš tevis atpūtai ir kaut kas sagatavots, dažādas balvas. Tas nozīmē, ka pats sabats attiecas ne tikai uz svētdienu vai uz garīgām lietām, vai uz ko tādu, kas tev ir jāatvēl Dievam. Sabats attiecas arī uz atpūtu, septītajā dienā Dievs atpūtās. Un ko Dievs teica? Viņš aplūkoja visu – dzīvniekus, cilvēkus –, un Viņš priecājās par savu darbu. Tātad tu esi saņēmis algu, kas ir iespējas atvaļinājumam. Tu esi sen ieraudzījis iespēju kādam hobijam, kaut ko gribi pablēņoties, kaut ko tādu, kas vispār Dievam nav vajadzīgs, bet tev tas ir vajadzīgs. Tas nekas, ka Dievam tas nav vajadzīgs, bet tev to vajag, tu gribi iztērēt naudu nevajadzīgi. Jo ir rakstīts Salamana pamācībās, lai tu staigā baltās drēbēs un esi priecīgs. Kam tev baltas drēbes? Tas ir nepraktiski. Tas nozīmē, ka tu palutini sevi ar kaut ko. Nav tā, ka mums visu laiku tikai ir jāstrādā, mums ir savi laiki arī atpūtai. Ne tikai sev, bet arī katram personīgi. Ne tikai ir svarīga kalpošana, baudi šo dzīvi, ir absolūti nepieciešama atpūta, bez kā nevar dzīvot normāli. Ja tu neesi plānā, ja tu neesi progresā, un kad tev nepārtraukti ir tie brīži, kad tev ir jāizraujas, bet tad tev ir brīži, kad tev vajag vairāk atslābt. Bet tu visu laiku esi šajā progresā. Un draudzē tas ir skaidrs, mums nepārtraukti ir jāaug. Bet tanī pašā laikā atrodi kaut kur kaut kādu iespēju sev vienkārši atslābst. Vienkārši ņem, baudi dzīvi, ne tikai kalpošana, tu baudi un dzīvo, bet dzīvo arī labā atpūtā. Tev pašam ir “katliņš”, kādam varbūt patīk tamborēt kaut ko. Neliedz to sev. Man šad un tad vajag asas izjūtas tāpat kā kalnu slēpotājai, bet man obligāti nevajag laist lejā no kalna. Varbūt tev arī vajag kaut ko asu? Mūsu Edgaram patīk asi pipari. Viņš vienreiz bija nopircis ļoti stipru piparu, un tad mēs visi mēģinājām, un ar to ir baigais ārprāts, jo tu tam piparam pieskaries, un viņu tā nevar nemaz nomazgāt. Ēdām zviedru pūdētās siļķes, kuras baigi smakoja, ēst varēja, bet ar degunu ciet. Citi skrēja vemt. “Katliņš” ir, skaties, ko citi dara, varbūt tev arī vajag padarīt. Baudi dzīvi, dzīve ir tikai viena, dzīvo it visā. Cilvēkiem, kuri ir kaut ko baudījuši, piemēram, narkotikas, kamēr jauni, tikmēr liekas normāli, bet ar laiku daudzi izdara pašnāvības. Saglabājiet sevi. Vispār jau nav nekas vērtīgāks kā tu pats. Mīli savu tuvāko kā sevi pašu, ja mēs visi ievērotu šos principus, tad uz zemes būtu paradīze. Tas potenciāls, milzu spēks, kas ir mūsu galvās, to var izpaust tikai mākslinieks.

Politikā ir tāds jēdziens kā “sist”, tas ir tāpat kā lūgšana, tikai sistemātiski jāsit pa mērķi. Peldošie kristieši teiks tā: ‘’Man nepatīk, ka tu internetā liec tik agresīvus postus.” Tādi cilvēki neko nejēdz par garīgo pasauli. Viņi saka, ka visi šitie genderisti ir jāmīl, nē, viņi ir “jāsit”. Mēs nevaram būt tikai jēri – Jēzus ir Lauva un Jērs. Kaut kādā brīdī tev ir normāli jāuzvedas ar pretimnākšanu, iecietību un pacietību, bet citā variantā tev ar mīlestību jāiestājas par citiem cilvēkiem un jāsit ļaunais. Ļaunumam jāpretojas ar sitieniem, kad paliek asiņainas sloksnes. Tā kā arī kristietībā ir savs laiks būt lauvam, vilkiem un savs laiks būt rāmiem un neko nedarīt. Piemēram, es žurnālistiem esmu diezgan interesants un tad viņi cenšas uzrakstīt visādas nejēdzības, bet man ir jāizdomā, uz ko atbildēt un uz ko, nē. Kad bija “Aizliegtais paņēmiens” apmeloja, tad bija jāatbild. Vajadzētu pretēju viedokli. Es biju uzaicināts apsveikt Alekseju, un tur bija karavīrs no Ukrainas kara, viņš gāja rehabilitāciju pie Andreja Tiščenko, jo bija bijis gūstā un par viņu ņirgājās. Tad, kad runā šie cilvēki, viņu attieksme pret Krieviju ir pilnīgi savādāka. Viņi to nemīl. Viņi ir jaunpiedzimušie kristieši un zina, ka Krievija ir jāsit. Putina vērtības ir slepkavot civiliedzīvotājus Ukrainā. Aizstāvēties un sist pretī, lūk, tās ir kristīgās vērtības. Dažreiz ir jāpakļaujas, dažreiz jācīnās pretī. Bet šis nav tas gadījums, ka ukraiņu tautai jāļauj sevi varot. Es esmu pret tādiem kā Kārlis Ulmanis: “Jūs paliekat savās vietās, kā es palieku savā vietā.” Kur viņš apglabāts un kā tika nogalināts, līdz galam nemaz nav sapratuši. Cilvēkus aizveda uz Sibīriju, Litenē visus Latvijas armijas virsnieks nošāva kā tādus lopus. Vai tas ir normāli? Un mums bija armija. Celmiņš, kurš faktiski bija tā laika vadītājs, viņš pēc tam nošāvās, jo nevarēja to visu panest. Mums Latvijā bija viss, lai cīnītos kā somi, bet vajadzēja palikt savā vietā. Celmiņš to pat nepārdzīvoja, es gan pārdzīvotu. Tā jau ir nodevība, vienmēr ir jācīnās. Galvenais, kas notiek galvā. Kas ir labāk, mežā kā suni aprok vai cīņā krist? Tāpēc vienmēr izvēlamies cīnīties. Bet pats saproti, kur tev vajag un kur ne, jo stiprs cilvēks neatbild ļaunu ar ļaunu, bet ir situācijas, kur tā nevar. Mēs lēnām kurinām to ugunskuru, kurš pārņems visu Latviju. Mazs cinītis gāž lielu vezumu, un maza uguns iededzina lielu mežu.

Mācītāja Mārča Jencīša sprediķi “Ātri vārāmais katliņš” pierakstīja un rediģēja draudzes “Kristus Pasaulei” redakcija

1-10 of 775