Svētrunas


Saredzi iespējas!

Publicēja 2021. gada 26. okt. 22:21Līga Paņina

Ziņas datums 27.10.21.

„Kaunā paliks visi mani ienaidnieki, viņi iztrūksies un ar negodu griezīsies piepeši atpakaļ.” (Psalms 6:11)

Šodien es vēlos tevi iedrošināt un uzmundrināt. Dāvids bija cilvēks, kurš bija pēc Dieva prāta. Ja mums iekrīt Bībelē lasīt par Dāvidu, tad tās ir nodaļas, kuras mums patīk lasīt, un viņš arī man ir viens no mīļākajiem Bībeles varoņiem. Viņš bija cilvēks, kurš no ganu zēna kļuva par Izraēla ķēniņu un ne par parastu ķēniņu, bet par ķēniņu, no kura ciltsrakstiem ir cēlies Mesija Jēzus Kristus, Dieva Dēls. Tas ir cilvēks, kuram mēs varam līdzināties, kurš ir sasniedzis virsotnes, kurš bija īpaši Dieva svētīts, apveltīts ar Dieva spēku. Dāvids bija tas, kurš nomainīja ķēniņu Saulu, kurš bija atkāpies no savām vērtībām no Dieva uzdevuma. Kaut arī Sauls viņu vajāja, Dāvids izgāja cauri daudz ciešanām un vajāšanām, bet Dievs bija ar viņu, un viņš nokļuva ķēniņa godā pēc Dieva prāta. Ķēniņu grāmatās mēs varam lasīt, ko Dāvids darīja, kādas bija viņa lūgšanas. Psalmos mēs varam vairāk redzēt Dāvida sirdi. To, kā viņš lūdza Dievu, to, kā viņš skatījās uz apstākļiem, uz cilvēkiem, uz sevi un Dievu.

Atkāpieties no manis, visi ļauna darītāji, jo Tas Kungs uzklausa manu raudāšanu! Tas Kungs klausa manu lūgšanu, manu saukšanu Viņš ir dzirdējis. Kaunā paliks visi mani ienaidnieki, viņi iztrūksies un ar negodu griezīsies piepeši atpakaļ.” (Psalms 6:9-11)

Vēl šajā psalmā var noprast, ka tur ir slimības, cilvēki, dažādi apstākļi, kas viņu spiež, vajā. Bija cilvēki, kas Dāvidu vajāja. Dāvids raudāja, žēlojās, un viņam bija problēma. Arī šodien mums šajos apstākļos ir problēmas, mums ir, kas mūs vajā, ne tikai ticīgiem cilvēkiem, bet visai Latvijas sabiedrībai. Ir cilvēku grupa, kas vajā savu tautu, faktiski terorizē, nicina, piesmej savas tautas iedzīvotājus. Te nav svarīgi, kādu ideju vārdā, kāds ir viņu aizbildinājums, jo tas ir fakts. Apstākļi ir krietni smagāki nekā pirms diviem gadiem. Tie kļūst smagāki un smagāki. Dāvidam bija savi apstākļi, un viņa apstākļi nav salīdzināmi ar mūsu apstākļiem. Ne tuvu nav salīdzināmi. Viņu vajāja valsts ķēniņš ar savu armiju. Viņu nevajāja kā šeit, kad tev aizrāda veikalā, ka tev maska ir zem deguna. Viņu nevajāja, uzliekot viņam naudas sodu. Viņu vēlējās nogalināt. Asinssuņi, killeri, tie visi tika sūtīti viņam pa pēdām. Vienmēr Dievs viņu brīdināja, deva gudrību, izveicību, ka viņš spēja no šīm situācijām izvairīties. Dāvidam bija panākumu atslēgas. Atslēgas bija divas – Dievs bija ar viņu un viņa pozitīvais skatījums uz apstākļiem. Lūk, to var redzēt šajā psalmā. Dāvids ir žēlojies jeb pateicis Dievam visas savas problēmas. Viņš teica, ka ir raudājis, Dievs ir dzirdējis viņa lūgšanu. Tā bija viņa pārliecība, un viņš bija pārliecināts, ka viņa ienaidnieki piepeši vienā konkrētā brīdī ar kaunu un negodu griezīsies atpakaļ, ka viņam būs problēmas risinājums.

Visā viņa dzīvē var redzēt, ka Dievs patiešām bija ar viņu un tiešām notika tā, kā Dāvids lūdza un kā viņš teica. Ja tu lasīsi šo psalmu un citus Dāvida psalmus, tad ļoti bieži, kad viņš ir pateicis savu problēmu, lūdzis, lai Kungs viņu tik bargi nesoda, ka visi no viņa novērsušies, beigu beigās viņš saka, ka viņš zina, ka Tas Kungs dzird viņa lūgšanu un piepeši būs risinājums viņa problēmai. Es šodien gribu tevi iedrošināt, lai kā tevi šodien nespiestu, vai tā būtu darba vieta, kaimiņi, vecāki, bērni vai kādi apstākļi, vai varbūt tavas pašas vainas dēļ. Dāvids saka, lai viņa taisnības dēļ Dievs viņu svētī. “Manas taisnības dēļ svētī mani, es uz Tevi paļaujos, ka Tu atrisināsi manu lietu un izdarīsi līdz galam.” Mūsu gadījumā tas nav mūsu taisnības dēļ, bet Kristus upura dēļ. Ikviens, kas tic uz Viņu, ir taisns Dieva priekšā, un tu vari nākt droši pie Viņa nevis tāpēc, ka tu vienmēr visu esi pareizi darījis, bet tāpēc, ka tu piederi Viņam, ka tu sauc uz Viņu. Ja tu uz savām problēmām skaties līdzīgi kā Dāvids, ja tu apliecināsi, ka tavi ienaidnieki apkāpsies ar kaunu un negodu un piepeši tava problēma tiks atrisināta, tad tavā dzīvē tas notiks, jo Bībele saka, ja kas tic un nešaubās savā sirdī un tic tam, ko viņš saka, tad Tas Kungs to arī darīs. Tev notiks tas, ko tu saki, apliecinot Dieva vārdu savā dzīvē.

Ir cilvēki, kas domā šauri, un ir cilvēki, kas domā plašāk. Ir īpaši cilvēki savās profesijās. Tev ir konkrēta profesija, un tu ļoti šauri skaties uz globālu problēmu savas profesijas rāmjos, bet es tevi aicinu paskatīties plašāk, jo problēmai ir risinājums. Nav tā, kā tu redzi burtā, ir plašāk. Dāvidam bija problēma, un viņš saka, ka kaunā paliks visi viņa ienaidnieki, viņi iztrūksies un ar negodu griezīsies atpakaļ. To es gribu pravietot tavā dzīvē, tavā darba vietā. Tev ir savas vērtības, tu esi kristietis. Arī tiem cilvēkiem, kas regulāri neapmeklē draudzi vai vispār neapmeklē, ir savas vērtības. Vieniem ir dievišķas vērtības, citiem ir cilvēcīgas un varbūt arī sātaniskas vērtības. Bet katram vienam ir savas vērtības, un viņi turās pie tām. Ja tu esi Dieva dēls un meita, tad tev ir Viņa vērtības un sava dzīves pozīcija. Katru reizi, kad sātanam vai kādam cilvēkam izdodas tevi novirzīt vai piespiest iet uz kompromisu ar grēku, ar velnu vai ar saviem principiem, atceries, ka tu esi brīvs cilvēks Jēzū Kristū. Kad tevi ierobežo, kad tevi stumj un spiež, kad tu kaut kur padodies, reizēm tev nav laba un komfortabla sajūta, jo tu zini, ka tevi ir izmantojuši. Visam ir kaut kāda robeža, cik tālu tu ļausi sev staigāt pa galvu. Cik ilgi tu ļausi savas vērtības iemīdīt zemē? Visam ir kaut kāda robeža. Mums ir jāpastāv, jo mūsu vērtības ir mūsu dzīve, tie esam mēs.

Interesanti, kurš ir tas ļaunums, kuri ir tie šķirotāji, kas šodien šķeļ sabiedrību, piemēram, vakcinētajos un nevakcinētajos. Patiešām, tas viņiem izdodas, jo vakcinēti cilvēki kļūst ļoti agresīvi, un viņiem ir valsts atbalsts. Viņi legāli var ķengāties, draudēt, apsaukāties, jo likums ir viņu pusē. Bet presē viss propagandiski tiek pasniegts otrādi, cik nevakcinēto cilvēku vainas dēļ viss ir slikti. Tiek sarīdīti cilvēki. Es saprotu, ka abās pusēs ir agresīvi cilvēki, to visu var saprast, bet ziņās parādīsies tikai sliktais par nevakcinētajiem. Mūs, cilvēkus, kas pastāv par savām vērtībām, mēdz pasniegt kā agresīvus un neizglītotus, lai noskaņotu sabiedrību pret mums. Es nezinu nevienu starp mums, kuri atsakās no saviem radiniekiem, tuvākajiem, bet tieši otrādi, es zinu daudzus gadījumus, kur notiek tieši otrādi, agresija no viņu puses. Draugi, agresija ir liela, naids sabiedrībā ir uzkurināts, un šeit esam mēs cilvēki, un mums ir savas vērtības, bet, ja tu padodies šim spiedienam, tas nav pareizi. Ikreiz, kad es piekāpjos, es zaudēju savu identitāti. Pāvils situācijā, kur runa bija par gaļas ēšanu, teica, ka pats par sevi nekas nav nešķīsts, bet tas, kurš domā, ka tas ir nešķīsts, tam tas arī ir nešķīsts. Mums katram ir sava vērtību skala, arī draudzes cilvēkiem vērtību skala ir dažāda. Iespējams, man ir daudz augstākas prasības nekā tev. Katram tās ir individuālas. Bet pašos pamatos ar desmit baušļiem un tuvākmīlestību tās mums ir vienādas, bet tas, cik mēs spējam to izpildīt, katram ir pēc spējām. Ikreiz, kad mēs esam pieņēmuši šīs vērtības un pakļaujamies ārējam spiedienam, mēs padodamies.

Kā notiek karadarbība? Tā nenotiek tā, ka vienā mirklī atnāk ienaidnieks un pakļauj visu teritoriju, tas notiek soli pa solim. Soli pa solim ienaidnieks paņem tavu teritoriju. Tāpēc mums ir svarīgi pastāvēt kā brīviem cilvēkiem, kādi mēs esam, jo, kas ir Jēzū Kristū, tas ir jauns radījums. Kas bijis, ir pagājis, viss ir tapis jauns. Tu esi brīvs. Bībele saka, lai mēs netopam par cilvēku vergiem. Protams, mēs esam pazemīgi, bet esam gudri kā čūskas un bez viltus kā baloži. Jēzus bija vienlaicīgi jērs un lauva, un tāda pati ir arī mūsu daba. Mums ir jāstāv par savām vērtībām, par to, kas mēs esam, lai viņi nesagrautu mūsu iekšējo cilvēku. Tas ir iespējams, viņi to var izdarīt, ja tu soli pa solim piekritīsi pretinieka noteikumiem. Saglabā savu brīvību, un tam ir vajadzīga pacietība. Spiediens ir liels, šajā laikā dažādi cilvēki izdara dažādas izvēles, bet, ja tu neskaties šauri uz savu problēmu (ka tev nav risinājuma, ka tev jāpiekāpjas savās vērtībās, lai saglabātu savu darbu, lai izietu ārā no mājas, lai vecāki tevi pieņemtu, lai sabiedrības acīs tu izskatītos kaut cik normāls un lai baudītu kaut kādas privilēģijas vai vienkārši lai tev būtu mazāks spiediens), Dieva vārds saka, ka tev nav jāpiekāpjas, bet tev jābūt pacietīgam. Tu nāc pie Dieva un saki savu vajadzību, un Dievs tev atbild: “Kaunā paliks visi tavi ienaidnieki, viņi iztrūksies un piepeši ar negodu griezīsies atpakaļ.” Tavai situācijai ir risinājums, un risinājums no Dieva, ja tu savas lūgšanas beigās teiksi šos vārdus, ja tu domāsi kā Dāvids. Dāvids vienmēr redzēja, ka Dievs viņu ir dzirdējis un Dievs atrisinās.

Kā Dievs parasti atrisināja Dāvida problēmas? Visur, kur es lasu par Dāvidu, parasti Dāvids pats gudri, izveicīgi rīkojas, pulcē ap sevi cilvēkus, pulcē armiju un gūst spīdošas uzvaras. Viņš gāja tik tālu, ka pat sāka niekoties un pārgalvīgi rīkoties. Piemēram, viņš gribēja padzerties no ienaidnieka nometnes akas. Viņš prasīja, kurš ies un atnesīs viņam padzerties. Viņam bija tik kruta komanda, ka vairāki pieteicās to izdarīt. Viņi aizgāja, izcīnīja, pasmēla ūdeni un atnesa to Dāvidam. Citā reizē, kad Sauls iegāja alā atvieglināties, Dāvids nogrieza viņa mēteļa stūri, pēc tam, izgājis no alas, drošā attālumā viņam sauca, ka tas ir viņa mēteļa stūris un viņš varēja viņu nogalināt, bet nenogalināja. Viņš vienkārši ņirgājās par Saulu. Sauls bija ar profesionālu armiju, Dāvids vienkārši no visādām salašņām bija uztaisījis komandu, viņš izveidoja no viņiem cilvēkus. Kādā citā reizē viņš ar saviem cilvēkiem nozaga ieroci no Saula karaspēka. Viss karaspēks gulēja Saulam apkārt, naktī viņi iekļuva nometnē un nozaga Saula šķēpu. Viņi vienkārši ņirgājās par ienaidnieku. Dieva svētība Dāvida dzīvē nāca caur to, ka viņš redzēja Dieva svētību un vienmēr redzēja risinājumu.

Paradīzes dārzā bija viens koks. Dievs teica, ka no visiem dārza augļiem viņi var ēst, bet tikai no viena nedrīkst ēst. No visiem viņi varēja ēst, un dažādība bija liela. Ko darīja Ieva? Viņa neredzēja to, ko var ēst, bet redzēja tikai to, ko viņa nedrīkst ēst. To, ko viņa nevarēja, to viņa baudīja. Viņa šauri skatījās un ēda to, kas bija aizliegts, un deva arī vīrietim. Domāju, ka vīrs bija vēl negudrāks par Ievu. Šodien mums apkārt ir dažādi noteikumi, kuri daudz ko aizliedz. Iet nekur nedrīkst, Ministru Kabineta noteikumi ir tādi, ka tu nevari neko. No medijiem nāk ziņas tikai par to, ka cilvēki mirst, mirst un mirst, morgi, kovids, šausmas. Tu to visu dzirdi un redzi, kā visi skrien un potējas. Līdz šim mēs visi esam ar vīrusiem sadzīvojuši. Tas nenozīmē, ka vīrusi ir draugi, bet tie vienmēr ir bijuši un to dēļ mums nekad nav tikušas atņemtas cilvēktiesības tādā mērā kā šodien. Cilvēks visas šīs ziņas saklausās, staigā apstulbis un domā: “Es vairs neko nevaru.” Mani šorīt no rīta Facebook bloķēja uz trīsdesmit dienām. Tas ir ilgi. Ja bloķēs pirms vēlēšanām, tad nebūs labi. Viņi to var, jo varēja pat prezidentu Trampu bloķēt. Es tikko nopriecājos, ka man ir 9000 sekotāju, un gandrīz visi ir tādi, kuri paši mani aicinājuši. Tā ir vērtība, viņi grib mani redzēt, dzirdēt manu viedokli, ko es saku un rakstu. Es paužu brīva cilvēka idejas, tādas, kas daudzus motivē un ceļ. Tas ir vērtīgi, un man tas viss tika atņemts uz trīsdesmit dienām. Bloķējis ir cilvēks, nevis robots. Bet es redzu daudz citu iespēju. Man ir Youtube konts, kuru es nelietoju. Tagad būs jāsāk lietot un jālūdz, lai jūs manis publicēto liekat savos kontos. Kāda problēma? Mācīsimies strādāt un izdzīvot hibrīdkara apstākļos. Tādā veidā mēs iemācīsimies uzvarēt arī tad, ja esam bloķēti, piemēram, pirms vēlēšanām. Vēl var vienkārši sēdēt mājās un skatīties seriālus. Nav nekādu problēmu, es beidzot varu atpūsties un mēnesi neko nerakstīt. Bet pilnībā tā laikam gan nevarēs, jo ir Telegram, TikTok, Youtube, kur ir visas iespējas rakstīt un publicēt. Strādāsim tālāk. Varbūt jāatver vēl viens konts? Dāvids neskatījās un problēmu. Viņš mazliet pažēlojās Dievam, tad visu pārdomāja, apsvēra un teica: “Ienaidnieks piepeši griezīsies atpakaļ ar kaunu un negodu!”

“Lieli ir Tavi darbi, Kungs mans Dievs, ko Tu mūsu labad esi darījis, un diženas ir Tavas svētības pilnās domas par mums! Taviem brīnumiem un padomiem nav nekā līdzīga. Kad pūlos tos izteikt un pasludināt, es nespēju tos saskaitīt.” (Psalms 40:6)

Dieva domas par mums ir diženas. Viss sākas ar domāšanu; kā tu domā par sevi un savu situāciju, savām grūtībām. Dievs domā par tevi kā tādu, kurš spēj ar uzvaru iziet no savas situācijas. Ja tevi atlaiž no darba, tu uzsāc biznesu. Es tevi gribu iedrošināt, ka vari palikt savā darbavietā, paturot savas vērtības. Par to nedaudz vēlāk. Jēzus jautā: “Kur ir tava ticība?” Tas, kas notiek tavā dzīvē, ir tikai un vienīgi tavas drosmes un ticības jautājums. Tikai un vienīgi tu pats atbildi par to, kas notiek tavā dzīvē. Es zinu, ka tu vari.

“Savas domas vērsiet uz augšu, ne uz zemes lietām.” (Kolosiešiem 3:2)

Dievs mums nav devis bailības, bet spēka, mīlestības un paškontroles garu. Mēs neskatāmies uz daudzām lietām, ko mēs vairs nevaram, bet uz to, ko varam. Līdzīgi ir ar mūsu talantiem un dāvanām. Basketbolists nevar būt 1,50 m garš. Tās ir dabas dotas fiziskas un garīgas dotības, temperaments. Cilvēks, kuram “lācis uzkāpis uz ausīm”, nevar dziedāt. “Es gribu dziedāt, bet nevaru!” Draugs, neskaties uz to, ko tu nevari, bet gan skaties uz to, ko tu vari. Tāda bija Dāvida filozofija, kad viņš lūdza: “Tas Kungs klausa manu lūgšanu, manu saukšanu Viņš ir dzirdējis. Kaunā paliks visi mani ienaidnieki, viņi iztrūksies un ar negodu griezīsies piepeši atpakaļ.” (Psalms 6:10-11)

Tavā situācijā ir izeja. Tu vari paturēt savu brīvību un personību, to nesabojājot. Lielākoties mūsu personību izjauc mūsu pašu lēmumi, kad mēs ejam paši pret sevi. Lūk, tā ir cīņa pašam ar sevi, sākas attaisnošanās, kāpēc tā darīji. Sākas sevis un citu acu “aizmālēšana”. Tad arī sākas konflikti ar sevi, cilvēkiem un Dievu. Mums katram ir sava situācija. Kāda ir mana situācija? Es zinu, ka maskas uzlikšana ir vakcīnu un jaunās pasaules kārtības reklāma. Uzliekot šo uzpurni, cilvēks apliecina, ka ir vergs. Tā tas ir. Tas ir pret maniem principiem. Gadu atpakaļ man bija jākārto dokumenti. Viss bija izdarīts, bet nevarēju iekļūt bankā, jo durvis bija ciet un bez maskas bankā nelaida. Uzliku masku un, kaut gan ļoti slikti jutos, gāju uz kompromisu. Pēc tam bija “maisam gals vaļā”. Ļoti gribējās uz veikalu. Ja es eju viņu teritorijā, tad pildu noteikumus un uzlieku masku. Šis ir viens no soļiem, kur es piekāpos. Tavi piekāpšanās soļi ir citi – pēc tavas ticības, izaugsmes, sapratnes līmeņa. Nesen padzirdēju, ka mācītājam pie kanceles būs jārunā maskā. Es skaidri esmu nolēmis, ka priekšā no kanceles es ar masku nerunāšu, nereklamēšu vakcīnas. Tas nenotiks – kaut vai man būs jāsēž mājās badā, bet to es nedarīšu, jo tas man ir tas pats kas nomirt. Otra iespēja, ja es gribu iet veikalos un baudīt visus labumus, bet negribu ļaut sev špricēt vakcīnu, ir nopirkt QR kodu. Iedomājies, ka ir jau piektais lokdauns, ir atslēgta gāze, iestājusies apokalipse un kāds nepotētais nosalis, pusbadā meklē maizīti, un iet garām kādai kafejnīcai un redz, ka es sēžu kafejnīcā labā kompānijā, ēdu steiku. Tu padomā: “Šis ir tas bļāvējs, kurš iestājās par cilvēktiesībām, pret vakcīnām, vai tiešām tas ir viņš?” Es tad pasaku: “Draugs, es šo kodu nopirku, neesmu potējies!” Jūs mani pasūtītu. Manas robežas ir, lūk, šādas: es nevaru potēties un nevaru arī pirkt QR kodu. Man atpakaļceļa vairs nav. Es esmu gatavs mājās nomirt bada nāvē, bet es to nedarīšu. Ir robeža, kur mana personība tiks iznīcināta nevis ķīmiskā sastāva dēļ, bet manu izvēļu dēļ. Tas esmu es. Tev ir sava situācija, katram pēc ticības.

“Jo patiesi Es jums saku: ja kas šim kalnam sacīs: celies un meties jūrā! - un nešaubīsies savā sirdī, bet ticēs, ka notiks, ko viņš saka, tad viņam tas notiks.” (Marka evaņģēlijs 11:23)

Notiks tas, ko tu esi teicis. Katram savā situācijā ir iespējams saglabāt gan savas vērtības, gan savu vietu. Ja arī tevi izmet, tas tev nāks tikai un vienīgi par labu, lai pelnītu vairāk, strādātu labākā darbavietā vai sāktu savu biznesu. Tikai un vienīgi tā darbojas Dievs pie cilvēkiem, kuri domā līdzīgi kā Dāvids, kuri zina, ka, turoties pie saviem principiem, kaunā paliks visi mani ienaidnieki, viņi pēkšņi iztrūksies un ar negodu griezīsies atpakaļ. Nesen nomira bijušais CVK priekšsēdētājs Arnis Cimdars. Viņš saslima un kādu laiku mājās ārstēja plaušu karsoni. Kad viņu ievietoja stacionārā, mēs visi lūdzām par viņu Dievu. Es apliecināju, rakstīju partijas biedriem un biju pārliecināts, ka Arnis izveseļosies. Ko man darīt, ka viņš tomēr nomira? Tas it kā iedragā ticību, bet vienalga notiek tā, kā Dievs izdomā. Bet, kad notiek nākamā smagā situācija, kas ir līdzīga kā Arnim, ir atkal jātic un jāapliecina, ka izveseļosies. Mēs nezinām iemeslus, kamdēļ notiek tieši tā, bet mums vienmēr ir jātic, ka būs pozitīvs rezultāts. Ja tu tici, ka paliksi savā darbavietā ar visām savām vērtībām, tu arī paliksi. Ja tevi gadījumā tomēr izmetīs, tad tu izmantosi to savā labā.

Kaunā paliks visi mani ienaidnieki, viņi iztrūksies un ar negodu griezīsies piepeši atpakaļ. (Psalms 6:11) 

To tu vari teikt par sevi. Un tā patiešām notiek, un kā piemērs jāmin Guntis Bojārs. Ne visi šo ziņu izlasīja, es to publicēju vakar. Viņš savā Facebook kontā bija ierakstījis: kāpēc es esmu nokļuvis tautas ienaidnieku sarakstā? Kaut kādi valdībai lojāli cilvēki ir izveidojuši sarakstu vietnē covidgudrie.com, un tur ir sabiedrībā pazīstami cilvēki, daudzi, kuri nepiekrīt valdības politikai. Propagandas nolūkos jau faktiski raksta tautas ienaidnieku sarakstu, kurus vedīs uz Sibīriju, - apmēram tā izskatās. Tas ir absolūti prettiesiski, ir jāvēršas tiesā, un tas jau tiek apsvērts. Bet arī es esmu tajā sarakstā, un man tas nav negods, bet gods būt kopā ar brīviem cilvēkiem, ar patriotiem, kuri nelokās katras vēja pūsmas priekšā. Un pat Guntis Bojārs ir nokļuvis šajā sarakstā. Mēs skatījāmies nesen par SKPC, kad viņš pratināja sievieti, un viņai nebija ko atbildēt. Un vēl pāris raidījumu viņam ir bijuši, kuros apšauba kovida skaitļus. Es izlasīju viņa rakstiņu Facebook, un viņš raksta: kāpēc es esmu šajā sarakstā? Man šajā sarakstā nebija jābūt. Es neesmu ne pie kā vainīgs, apmēram tā izskatījās. Tieši otrādi, es esmu Latvijas patriots un esmu šos tautas ienaidniekus apkarojis. Un, zini, ko viņš min tajā rakstā? “Es esmu pat draudzes “Kristus Pasaulei” mācītāja teroru atmaskojis. Tur vajadzēja lielu drosmi, lai tiktu viņam klāt un visu to darītu. Es tik daudz samazgu dabūju.” Viņš saka, ka ir dabūjis tik daudz samazgas un tik daudz ir bijis nobijies no Dieva lauvām. Iedomājies, sanāk tā, ka tas ir bijis viņa dzīves lielākais murgs. Guntis Bojārs taisnojās, ka viņš ir sarakstā. Bet tas faktu nemaina, viņš tur ir. Viņš ir tautas ienaidnieku sarakstā kopā ar mani. To tautas ienaidnieku vidū, kurus viņš centies apkarot. Lai kā viņš taisnojās, viņš tur ir un ārā netiek ņemts. Viņš tur ir, jo nav jau kam pateikt: lūdzu, izņemiet ārā. Nav jau pie kā vērsties, viss ir anonīmi. Un es par to uztaisīju rakstiņu. Kas otram bedri rok, tas pats tajā iekrīt. Visgardāk smiesies tas, kas smiesies pēdējais. Mēs gribējām viņu sūdzēt tiesā, bet tad nolēmām, ka nē. Nav ko tur ķēpāties ar viņiem, tie ir resursi, laiks utt. Ienaidnieks piepeši griezīsies atpakaļ, jo ar mums ir Dievs.

Visās situācijās, kad ienaidnieku jūras un ūdeņi pret mums ceļās, visās situācijās, kad pret tevi ienaidnieks iet, piepeši viņš pagriezīs tev muguru un tev būs risinājums. Esmu dzirdējis no cilvēkiem, ka par daudz runāju par aktuālām tēmām, par vakcināciju. Bet kas tad šodien ir galvenā problēma? Vai es varu nerunāt par svarīgāko šodien? Par to, ka notiek šķirošana, par to, ka notiek genocīds, par to, ka notiek piespiedu medicīniskas manipulācijas ar cilvēku ķermeņiem un ne tikai. Es varu nerunāt par to, ka cilvēkiem netiek dota izvēle? Ka mēs likvidējam pusi slimnīcu un pēc tam nav kur likt slimniekus? Par to nav jārunā, tā nav galvenā tēma visiem šodien? Un tāpēc es par to runāšu, jo tas ir aktuāli, tas ir svarīgi. Jo arī mūsu draudzes cilvēki ir izvēles priekšā, ko darīt, nokļūt bomža statusā vai iet vakcinēties. Tie, kas gribēja, jau sen novakcinējās. Kāda problēma? Valdība tikko pateica, ka baukšot pie manis uz mājām un vakcinēs mani. Man komentāros cilvēki arī raksta: ej vakcinēties. Un nolamājas vēl. Pavļuts teica, ka braukšot pie manis uz mājām. Viņš teica: kam virs piecdesmit gadiem, braukšot uz mājām un piedāvās vakcīnas.

Kaunā paliks visi mani ienaidnieki, viņi iztrūksies un ar negodu giezīsies piepeši atpakaļ. (Psalms 6:11) 

Tu domā, ka tev vienīgajam ir problēmas? Es paņēmu līdzi vēstulīti no Latgales priekšpilsētas policijas iecirkņa. Man tādas jau vairākas ir. Izrādās, ka es esmu noorganizējis Doma laukumā protesta akciju, Facebook esmu veicis tiešraides un vēl visādas šausmīgas lietas esmu nodarījis. Es esot publiski pateicis Facebook, kad būs slikts laiks, bet es neesmu no cukura. Tas bija kā aicinājums visiem iet piedalīties, un par to viņi soda. Bet ko man darīt? Man atsūtīja vēstuli no policijas, un tagad es vairs nekad nepiedalīšos nekādos publiskos pasākumos? Vispār vairs neiešu uz publisku pasākumu? Es iešu uz publiskiem pasākumiem. Tas ir tikai vēl viens apstiprinājums, ka esmu uz pareizā ceļa. Šodien vērtību sistēma ir mainījusies, jo no augšas to, kas bijis labs, sauc par sliktu, un to, kas ir slikts, sauc par labu. Bet mums ir jāturās pie savām vērtībām, un nebojā, lūdzu, savu sirdsapziņu, labāk nebojā, labāk rīkojies pēc savas sirdsapziņas.

Šodien ir lieliska diena. Es gribu iedrošināt tos, kuriem ir problēmas darbā. Tev būs darbs, un tu paturēsi tīru savu sirdsapziņu. Tu to vari. Daniela grāmatas pirmajā nodaļā babiloniešu ķēniņš Nebukadnēcars iekaroja Jeruzālemi un daļu tautas izveda trimdā uz Bābeli, un starp viņiem bija četri jaunekļi, un tos īpaši atlasīja ķēniņa galminieks pēc ķēniņa pavēles, viņš atlasīja labākos prātus, jaunekļus, kuri labi izskatījās, kuri labi mācījās, kuriem bija arī gara dāvanas. Un tie bija Daniels, Sedrahs, Misaēls un Abed-Negro. Daniels bija tas spējīgākais, un viņam bija pārbaudes laiks. Viņi tika ķēniņa uzturēti, dzīvoja atsevišķās novietnēs novietoti un baroti no ķēniņa vīna pagraba, virtuves utt. Pēc noteikta laika viņiem bija jābūt uzbarotiem, jo bija jāstājas ķēniņa priekšā, viņiem bija jāmācās kaldeju valoda, zinātne. Un tad dažus no viņiem izvēlējās ķēniņa galmam. Iedomājies, tajā laikā būt pasaules ķēniņa galmā! Līdzīgi kā tagad visus mūsu labākos prātus un jauniešus izvelk ārā no Latvijas, tikai tajā laikā tas bija nedaudz citādāk. Lūk, Danielam bija savas vērtības:

Bet Daniēls cieši apņēmās savā sirdī neaptraipīt sevi ar ēdienu no ķēniņa galda un ar vīnu, ko ķēniņš dzēra; tādēļ viņš lūdza galminieku priekšnieku nespiest viņu aptraipīt sevi. (Daniēla grāmata 1:8 )

Viņš apņēmās, ka viņš to nedarīs. Viņš nomirs, bet nedarīs. Kāpēc? Tas bija saistīts ar viņa ticību Dievam. Tie bija viņa principi. Tās bija nešķīstas lietas, kuras viņš nevarēja ēst. Viņš prasīja tikai augu pārtiku. Un viņš vērsās pie sava tiešā priekšnieka un lūdza viņu, vai viņš nevarētu dot viņam tikai augu pārtiku un ūdeni nevis vīnu. Un tas veids, kā viņš griezās pie sava priekšnieka, laikam priekšniekam patika, un viņš bija labvēlīgs Danielam. Bet viņš teica, ka nevar, jo ja tad, kad viņus vedīs ķēniņa priekšā un viņi nebūs smuki un sārtiem vaigiem, viņa galva ripos. Tas nav tā kā tagad, kad uzliek simts, piecdesmit vai desmit eiro sodu, tajā laikā kā Afganistānā tagad varēja palikt bez galvas. Bet Daniels gudri atbildēja: bet pamēģini desmit dienas. Dod mums tikai tādu pārtiku, kādu mēs gribam, un tad salīdzini, tu jau neko nezaudēsi. Viņš saka: labi. Un desmit dienas viņi ēda dažādu pārtiku, atšķirībā no pārējiem, un pēc tam priekšnieks redzēja, ka viņi ir normāli, viss kārtībā. Labi, lai ēd tikai tādu pārtiku. Daniels neatstāja savus principus, kas bija saistīti ar viņa ticību Dievam. Un tad, kad viņus veda ķēniņa priekšā, tad, lūk, kas par viņiem rakstīts:

Un, kad ķēniņš runāja ar tiem, tad izrādījās, ka no visiem jaunekļiem nebija neviena tāda kā Daniēls, Hananja, Misaēls un Asarja; tādēļ viņus arī uzņēma ķēniņa galma darbinieku vidū. (Daniēla grāmata 1:19)

Un visos gadījumos, kad ķēniņš griezās pie tiem, izrādījās, ka tie savās zināšanās, apķērībā un asprātībā bija desmitreiz pārāki par visiem gudrajiem un zīlniekiem visā viņa valstī. (Daniēla grāmata 1:20)

Un mēs nerunāsim par Danielu lauvu bedrē, kad viņš palika pie saviem principiem un lūdza Dievu. Mums pietiek ar šo vienu pašu atgadījumu, kad Daniels palika pie savas uzticības Dievam, neskatoties uz spiedienu, viņš ieguva labvēlību no darba devēja puses, no sava uzrauga puses. Pataupot savu sirdsapziņu, savus principus, viņš palika strādāt un bija labākais darbinieks. Un tu vari palikt strādāt un būt labākais darbinieks, neko no sevis nenododot. Tu vari, un, kad būsi to darījis, piepeši ienaidnieks atkāpsies, iespējams, atkāpšanās būs tāda, ka paliks tikai nospiedums, priekšnieka kājas pēda, un tu izlidosi no darba, bet teiksi: “Aleluja, slava Dievam! Tā ir atbilde no Dieva, es sāku savu biznesu beidzot.” Mēs vairs neticam tam, ko mums sola. Nesen ziņās teica, ka vakcinētiem vairs nekādu ierobežojumu nebūs. Pagāja dažas nedēļas, un visi sēž mājās. Ne vienkārši ierobežojums, bet vispār uz pauzes – lohdauns. Nevis vienkārši lokdauniņš, bet tāds kārtīgs lohdauniņš. Neesi astoņos mājās – divi tūkstoši eiro sods. Ar sunīt vari iet pastaigāties, bet ar suņa pasi. Tagad visiem vajag klēpja sunīti, vai ne? Man patika joks no pagājušā gada lokdauna: policija apstādina cilvēku un prasa, kāpēc jūs atrodaties ārpus mājas komandantstundas laikā? Pastaigājos ar suni. Kur ir jūsu suns? Mājās.

Kaunā paliks visi mani ienaidnieki, viņi iztrūksies un ar negodu giezīsies piepeši atpakaļ. (Psalms 6:11)

Kad Jānis Kristītājs kristīja cilvēkus, viņš sludināja, ka cirvis pie koka stumbra jau ir pielikts un, kas nenes labus augļus, to nocirtīs un iemetīs ugunī. Un pie viņa nāca cilvēki. Un Jānis viņiem teica, ko darīt. Pie viņa nāca arī amatpersonas, nāca muitnieki. Kas ir muitnieki? Tādi paši ierēdņi, kas uztur valsts aparātu, lai tevi nospiestu, VID darbinieki, inspektori utt. Muitnieki bija tieši tādi paši tautas nodevēji kā šodien izspiedēji. Un šie muitnieki, kas bija tautas acīs nicināmi, jautāja: kur ir mums piedošana? Ko mums darīt? Ko Jānis atbildēja? Neņemiet vairāk nekā noteikts. Ko tas nozīmē? Paliec savā darbā, savā amatā un strādā pēc sirdsapziņas. Tu vari saglabāt savu sirdsapziņu un paturēt savu darbu, un strādāt, un nest labumu Dievam un cilvēkiem. Nāca kareivji, kuri tiešā veidā piedalījās tautas apspiešanā: ko mums darīt? Jānis saka: nelaupiet, palieciet savās vietās. Ko Dievs tev saka šodien? Nesteidzies pamest savu darbu, paliec savā vietā, Dievam ir risinājumi. Neskaties uz to, ko tu nevari, skaties uz to, ko tu vari. Un galu galā, ja tev paliek pēda, tā ir Dieva zīme, ka ir laiks sākt savu nodarbi vai ir laiks sākt darbu ar labāku atalgojumu vai labāku darba laiku.

Kaunā paliks visi mani ienaidnieki, viņi iztrūksies un ar negodu giezīsies piepeši atpakaļ. (Psalms 6:11)

Debesu Tēvs, Jēzus Kristus Vārdā es Tev pateicos par katru vienu cilvēku, kas ir izslāpis pēc Tevis. Mēs Tev pateicamies par Tavu klātbūtni, par Tavu apsardzību, par Tavu Vārdu, par Tavu spēku, ko Tu esi mums piešķīris. Es lūdzu par katru šajā vietā, kurš ir izvēles priekšā, par katru, kurš klausās internetā, kurš ir izvēles priekšā, kā rīkoties, kā paturēt tīru savu sirdsapziņu un kā arī paturēt savu brīvību. Jēzus Kristus Vārdā es lūdzu, kaTu iejaucies ar Savu spēku un palīdzi izdarīt pareizas izvēles. Es tev lūdzu un es pravietoju katra viena dzīvē, ka Tavs ienaidnieks, ja tu paliksi uzticams Viņam un saviem principiem, ar negodu piepeši griezīsies atpakaļ. Aleluja! Āmen!

Mācītāja Mārča Jencīša sprediķi “Saredzi iespējas!” pierakstīja un rediģēja draudzes “Kristus Pasaulei” redakcija.

Ticīgā vara

Publicēja 2021. gada 19. okt. 20:26Līga Paņina   [ atjaunināts 2021. gada 19. okt. 20:33 ]

Ziņas datums 20.10.21.

Tev ir tiesības un spējas nenostāties netaisnības pusē. Tev ir vara, tiesības un iespējas dzīvot tādu dzīvi, kādu esi nolēmis dzīvot. Tev ir vara. Vārds ‘vara’ var apzīmēt arī politisku varu, kad kādai personu grupai tiek nodotas tiesības uz absolūtu vai ierobežotu varu. Tam seko arī spējas šo varu realizēt. Ja mēs demokrātiskā valstī ievēlam konkrētas personas, lai tās pārvaldītu valsti, un pieņemam ar vairākuma balsojumu dažādus likumus, tad mazākums pakļaujas un faktiski izpilda dažādas varas. Lai šo varu realizētu, darbā piedalās visa valsts sistēma, tai skaitā policija. Lūk, ko nozīmē reāla vara – tās ir spējas un tiesības varu realizēt. Arī šodien valstī vara pieder konkrētiem cilvēkiem. Lai arī notika vēlēšanas, tomēr ir grūti spriest, kā viss ir nonācis līdz esošajai situācijai. (Es jau sāku runāt kā mūsu prezidents, sakot: “Ir noticis tā, kā šodien viss notiek.”) Kad cilvēkam ir deleģēta vara, tad likumi tiek pieņemti tā, ka mazākums pakļaujas vairākumam. Tā ir demokrātiska valsts. Mūsu valstī ir Satversme, un pie tās arī turamies. Arī ticīgam cilvēkam ir vara. Pie Jēzus atnesa triekas ķertu cilvēku, kurš bija guļošs. Viņu atnesa ar visu gultu (tajā laikā tas bija kā apmetnis). Cilvēki šo vīru nolika pie Jēzus kājām, un Jēzus teica: “Tev tavi grēki ir piedoti.” Farizeji un rakstu mācītāji, kas nosodīja Kristu, pie sevis domāja: “Viņš zaimo Dievu. Neviens cits nevar piedot grēkus, kā vienīgi Dievs.” Jēzus, nomanīdams viņu domas, vērsās pie šiem vīriem.

Un Jēzus, viņu domas redzēdams, sacīja: "Kāpēc jūs domājat ļaunu savās sirdīs? Kas ir vieglāk – vai sacīt: tev tavi grēki piedoti, - vai sacīt: celies un staigā? Bet lai jūs zinātu, ka Cilvēka Dēlam ir vara virs zemes grēkus piedot." Viņš saka uz triekas ķerto: "Celies, ņem savu gultu un ej uz mājām." (Mateja evaņgēlijs 9:4-6)

Slimais cilvēks tajā brīdī tika dziedināts, viņš ņēma savu apmetni un aizgāja mājās. Visi klātesošie, to redzēdami, slavēja Dievu. 

Bet, kad ļaudis to redzēja, tie brīnījās un slavēja Dievu, kas tādu varu devis cilvēkiem. (Mateja evaņģēlijs 9:8 )

Klātesošie slavēja Dievu par varu, ko Viņš ir devis cilvēkiem. Mums ir jāatceras, ka Kristus, Dievs cilvēka miesā virs zemes, vienlaicīgi Dievs un vienlaicīgi cilvēks, visas lietas uz zemes darīja gan kā Dievs, gan kā cilvēks, un praktiski Viņš nedarīja neko tādu, ko mēs nevarētu izdarīt.

“Patiesi, patiesi Es jums saku: kas Man tic, tas arī tos darbus darīs, ko Es daru, un vēl lielākus par tiem darīs [..].” (Jāņa evaņģēlijs 14:12)

Ja Jēzus pulcēja tūkstošus, tad šodienas apustuļi, kāds bija Reinhards Bonke, pulcē miljonus. Ja Jēzus no invalīdu ratiem piecēla dažus cilvēkus, tad caur Bonkes kalpošanu tie ir simtiem un tūkstošiem dziedinātu cilvēku. Tāpēc Jēzus saka: “Kas Man tic, tas arī tos darbus darīs, ko Es daru, un vēl lielākus par tiem darīs.” Šajā gadījumā cilvēki slavēja Dievu par to, kādu varu Viņš ir devis cilvēkiem. Viņi uz Jēzu skatījās kā uz cilvēku. Tajā brīdī nebija daudz to, kuri Kristu atzina par Dieva Dēlu.

“Bet lai jūs zinātu, ka Cilvēka Dēlam ir vara [..]” (Mateja evaņģēlijs 9:6)

Šodien mēs nerunāsim par varu, kas ir Dievam. Runāsim par to varu, kuru Dievs ir piešķīris tev. Kopš pasaules iesākuma Dievs radīja debesis, zemi un pirmos cilvēkus. Bībelē šie cilvēki tiek saukti par Ādamu un Ievu. Viss bija labi, viņiem bija mūžīgā dzīvība, viņiem nebija nekas nepieciešams, jo viņi dzīvoja paradīzē zemes virsū. Tā bija perfekta vide. Nāve kā tāda nebija. Tāpat nebija arī slimības un nabadzība. Abu cilvēku starpā valdīja harmonija gan pret Dievu, gan vienam pret otru. Bet Dievs noteica, ka no visiem dārza kokiem viņi var ēst, izņemot no ļauna un laba atzīšanas koka.

Un Dievs Tas Kungs pavēlēja cilvēkam, sacīdams: "No visiem dārza kokiem ēzdams ēd, bet no laba un ļauna atzīšanas koka tev nebūs ēst, jo tai dienā, kad tu ēdīsi no tā, tu mirdams mirsi." (1. Mozus grāmata 2:16-17)

Vēlāk Ieva uzlūkoja šo aizliegto augli. Nebūtu pareizi domāt, ka, apēdot bumbieru, vīnogas vai arbūzu, zaudēsim savu dievišķumu vai tiksim nolādēti. Tas jāuztver simboliski. Es domāju, pat esmu pārliecināts, ka tas nebija konkrēts auglis, kuru Ieva uzlūkoja. Tas bija kārdinājums – ļauna un laba atzīšanas koks. Kas tas ir? Tas ir moments, kad cilvēks pats vēlas noteikt robežas tam, kas ir labs un kas ļauns. Ir tikai viens standarts šīm divām atšķirībām, dievišķais standarts. Mums ir doti baušļi, un tie ir nemainīgi. Bauslība tika dota vairākus tūkstošus gadus pēc tam, kad pirmie cilvēki sagrēkoja. Pēc grēkā krišanas cilvēka mūža ilgums bija aptuveni 1000 gadu. Pakāpeniski šis laiks samazinājās līdz šīm dienām. Šodien par labu mūžu jau tiek uzskatīti 70 gadi. 100 gadus ilgs mūžs jau ir ļoti liels retums. Cilvēku dzīvēs ir ienākuši lāsti un slimības. Caur pirmo cilvēku grēku šie lāsti tiek mantoti. Šodien tie tiek nodoti caur gēniem. Arī šodien cilvēki vēlas paši noteikt to, kas ir labi un kas slikti. Ir tikai viens standarts, pēc kura Dievs ir radījis cilvēku. Vīriešus Viņš ir radījis par vīriešiem un sievietes par sievietēm. Tagad uz Helovīniem redzēju skolas reklāmu, kurā reklamēja pārģērbšanās spēlītes puikām un meitenēm, kurās viņi varēs izmēģināt pārģērbties par pretējo dzimumu. Zēns ir radīts par zēnu, un tam ir arī bioloģiskas atšķirības. Tas pats attiecas uz meitenēm.

Tajā brīdī, kad mēs sākam saukt labu par ļaunu un otrādi, Dievs vairs nevar būt ar cilvēku. Ko nozīmē ‘lāsts’? Dievs ir gaisma un siltums. Kur nav siltuma un gaismas, tur ir aukstums un tumsa. Dievs paiet malā no tiem cilvēkiem, kuri atsakās no Viņa un Viņa gribas. Dievs atsakās no tiem, kuri paši izvēlas noteikt to, kā viņi dzīvos savu dzīvi. Lūk, visas cilvēces ļaunuma sakne. Kas notika paradīzes dārzā? Mēs zinām, ka Debesīs bija karš, un no Debesīm tika izdzīts kāds eņģelis vārdā Lucifers. Debesīs viņš bija gaismas eņģelis, kurš bija perfekts un ideāls. Lucifers tika nomests uz zemes. Vārds ‘sātans’ nozīmē ‘pretinieks’. Viņš ir pretinieks visam tam, kas ir labs, visam, kas ir dievišķs. Cilvēks ir dievišķa būtne. Sātans ir pretinieks cilvēkam. Viņš ar savu dēmonu armiju cenšas pievilt cilvēkus un noraut sev līdzi ellē, un viņš cenšas darīt to ar pēc iespējas vairāk cilvēkiem. Sātans cenšas radīt šajā pasaulē haosu, bet visur tur, kur iespīd Dieva gaisma, sakārtojas ģimenes, cilvēku iekšējā pasaule, valstis un pat veseli reģioni un, iespējams, kontinenti. Tas notiek tad, kad cilvēki atzīst Dieva autoritāti. Kas notika starp Dievu, sātanu un cilvēku? Bībelē mēs lasām notikumu, kurā Jēzus gavēja tuksnesī 40 dienas. Sātans Jēzu kārdināja. Viņš Jēzum rādīja visas pasaules valstis, visu pasaules godību un teica: “Ja tu mani pielūgsi, es Tev došu visu šo godību.” Jēzus sātanam atbildēja: “Tev būs Dievu, savu Kungu, pielūgt un Viņam vien kalpot.” Jēzus atteicās no sātana kārdinājuma. Ko tas nozīmē? Tas nozīmē, ka šīs pasaules vara pieder sātanam. Bībele apzīmē sātanu kā pasaules valdnieku. Tas nenozīmē, ka pilnīgi viss viņam pieder, bet, tajā brīdī, kad pirmie cilvēki sagrēkoja un izvēlējās rīkoties paši pēc sava prāta, paši nosakot labā un ļaunā robežas, Dievs pagāja malā, un tā vara, ko Dievs bija piešķīris cilvēkam, pārgāja sātanam. Cilvēks atdeva sātanam savu varu. Cilvēkam bija vara pār slimībām, nabadzību utt. Cilvēkam bija dievišķā godība, bet viņš to visu pazaudēja. Kas notika pie krusta? Kas ir viena no svarīgākajām lietām, kas notiek pie krusta brīdī, kad mēs pieņemam Jēzu Kristu par savu Glābēju? Mēs atgūstam mūžīgo dzīvību. Pirmie cilvēki nedzīvoja garā mūžīgi. Viņi dzīvoja mūžīgi miesā. Bet ikviens, kas tic uz Jēzu Kristu, saņem mūžīgo dzīvību. To saņem ikviens, kas tic Viņam.

Kas ir pasaules uzvarētājs? Tikai tas, kas tic, ka Jēzus ir Dieva Dēls. (1. Jāņa vēstule 5:5)

Kam tic? Tam, ka Kristus ir miris par cilvēku grēkiem, un tam, kas cilvēks ir jauns radījums. Viņam ir mūžīgā dzīvība, viņam tiek atdota vara pār slimībām, pār nabadzību, pār sevi. Tiek atdota paškontrole pār sevi. Cilvēks spēj dzīvot tā, kā viņš vēlas (un kas atbilst Dieva gribai cilvēka dzīvē). Cilvēks spēj dzīvot pēc savas jaunās dabas, kas ir saskaņā ar Dieva gribu. Tu spēj dzīvot Dieva svētībā un godībā! Bībele saka, ka caur vienu cilvēku pasaulē ienāca grēks, un caur vienu cilvēku, Jēzu Kristu, šī vara pār grēku un visu netaisnību tika atdota atpakaļ. Draugs, tev ir vara nostāties taisnības pusē vienmēr! Labi, mēs kopīgi vai individuāli varam zaudēt kādu vienu raundu, bet mēs nevaram zaudēt cīņu. Tev ir vara! Apliecini to! Cilvēki slavēja Dievu par to, kādu varu Viņš ir devis cilvēkiem.

Aizlūgdams, lai mūsu Kunga Jēzus Kristus Dievs un godības pilnais Tēvs jums dotu gudrības un atklāsmes garu, lai jūs labāk Viņu izprastu. (Efeziešiem 1:17)

Apustulis Pāvils lūdz Dievu par savu draudzi. Tas ir rakstīts Bībelē, un tas nozīmē, ka tas ir arī domāts mums. Pāvils lūdz, lai ticīgie cilvēki izprot kādas konkrētas lietas. Par ko viņš lūdz? Par to, ko arī es lūdzu – lai tu izprastu, ka tev ir vara. Viss sākas ar apzināšanos. Tu sāc apzināties, ka Jēzū Kristū tev pieder vara. Vai zini, ko saka Bībele? Ka tu esi ķēniņš un priesteris. Bībele saka, ka tu esi nolikts, lai būtu par galvu, nevis par asti. Tu vienmēr būsi augšā un nekad lejā.

Es visu spēju Tā spēkā, kas mani dara stipru. (Filipiešiem 4:13)

“[..] Tas visu spēj, kas tic.” (Marka evaņģēlijs 9:23)

Vārds ‘visu’ nozīmē ‘visu’. Tev nav nekā neiespējama.

Jo patiesi Es jums saku: ja kas šim kalnam sacīs: celies un meties jūrā! – un nešaubīsies savā sirdī, bet ticēs, ka notiks, ko viņš saka, tad viņam tas notiks. (Marka evaņģēlijs 11:23)

[...] un nekas jums nebūs neiespējams. (Mateja evaņģēlijs 17:20)

 Tāpēc Es jums saku: visu, ko jūs lūgdami lūgsit, ticiet, ka jūs dabūsit, tad tas jums notiks. (Marka evaņģēlijs 11:24)

Mums ir vara. Tev ir tiesības un reāla spēja valdīt pār sevi, savu ķermeni, un neviens nevar noteikt, ko tavā ķermenī ievadīt. To noteikt vari tikai tu pats. Tev ir vara. Tu pats esi noteicējs pār savu ķermeni. Es zinu, ka šodien daudz cilvēku ir neapskaužamā situācijā. Vakar izlasīju kādas sievietes vēstuli, adresētu Kasparam Dimiteram. Ar šo vēstuli dalījos arī savā Facebook profilā. Neatkārtošu visus vārdus, kurus viņa teica, bet galveno domu: “Viņi mani piespieda nopotēties, es to izdarīju. Kaut viņi nosprāgtu.” Tā jūtas cilvēks, kurš ir piespiests izvēlēties starp bomža stāvokli un poti (un nākamajām potēm). Kāda meitene no mūsu draudzes zem Facebook raksta publicēja komentāru, sakot: “Šī pošu uzspiešana priekš manis ir kā izvarošana.” Viņa jūtas tā, it kā viņu kāds gribētu izvarot. Lūk, kā jūtas cilvēki, kuriem uzspiež piespiedu kārtā šo vakcīnu. Demokrātiskā valstī šādām lietām vajadzētu būt brīvprātīgām. Tu esi vesels cilvēks, tu pats atbildi par savu ķermeni un nevienu neapdraudi. Ja kāds vēlas papildu drošību (nosacīti), tas var iet un potēties. Mēs neesam nekādi ‘antivakseri’. Es neesmu pret medicīnu. Ja potes ir vajadzīgas, tās ir jāpieņem, bet tev ir pašam sava galva, pašam sava izvēle. Tu pats nosaki to, kā dzīvosi. Tev ir vara, neatkarīgi no tā, kā beigsies tava epopeja. Ja tev draud ar atlaišanu no darba un šantažē, tad zini – DIEVS IR AR TEVI. Tas būs jauns sākums jaunam biznesam un jaunām iespējām. Tu pats vari izdarīt izvēli. Mums ir vara! Nekad, nekad, nekad nepadodies! Vienmēr, kad tu krīti, piecelies! Tev nav tiesību padoties. Saproti, ka lielā krīze ir tikai priekšā. Viss šis kovids un potes ir nieki. Tas, kas nāk, ir daudz “skaistāks”. Briest pamatīga krīze. Es nezinu, cik tālu viņi ies, iespējams, ka pat atslēgs elektroenerģiju. Šie cilvēki ir gatavi uz visu. Tie ir cilvēki, kuri paši noteikuši to, kas ir labs un kas ļauns, un kā ir pareizi jāpārvalda pasaule. Pat Putins viņu priekšā liecas. Bet tev ir vara. Dāvids pieveica Goliātu ar vienu akmeni. Tev ir vara! Tev tavā situācijā ir jāapzinās, ka tu esi situācijas noteicējs. Tev nav tiesību padoties. Kad tiešām ir nopietnas krīzes situācijas, saviem cilvēkiem, kam ir bizness, es tā arī saku: ”Es jums aizliedzu padoties.” Jums ir jāpierāda un jāparāda Levitam, Kariņam un velnam, ka jums ir vara. Kad Jēzus mira pie krusta, kas pie krusta notika? Jau pirmajās Mozus grāmatās ir rakstīts par Jēzus nāvi un augšāmcelšanos, ka čūska iekodīs papēdī, bet tu viņai sadragāsi galvu.

[..] Tas tev sadragās galvu, bet tu viņam iekodīsi papēdī. (1. Mozus grāmata 3:15)

Lūk, kas notika pie krusta. Caur krusta nāvi un augšāmcelšanos tu līdz ar Kristu esi augšāmcelts un nu tevī dzīvo Kristus un tu dzīvo Viņā. Tu esi kopā ar Viņu augšāmcelts. Tev ir tā vara, kas ir Viņam. Lūk, par ko Pāvils lūdz: “Lai jūs labāk Viņu izprastu.” Un tālāk seko šādi vārdi:

Apgaismota gara acis, lai jūs zinātu, kādu cerību dod Viņa aicinājums un kādu godības bagātību Viņš savējiem liek iemantot. (Efeziešiem 1:18 )

Kādu godības bagātību Viņš savējiem liek iemantot, kas tic uz Viņu! Pāvils lūdz, runā un māca. Es tev šodien mācu, lai tu apzinātos, kāda godības bagātība tev ir pieejama, kāds spēks tev ir pieejams, kāda vara tev pieder. Tev ir tiesības un spējas! Es turpinu tālāk Pāvila lūgšanu.

Un cik pārlieku liels ir Viņa spēka mērs, kas parādās pie mums, ticīgajiem [..]. (Efeziešiem 1:19)

Cik pārlieku liels spēka mērs darbojas pie mums, ticīgajiem. Apliecini to: “Pie manis darbojas pārlieku liels spēku mērs, man ir pieejams pārlieku liels enerģijas un spēka avots, man ir pārlieku liela politiskā vara!” Tev ir pārlieku lielas iespējas. Man patīk, ko teica Ainārs Šlesers. Tas bija no skatuves vai privātā sarunā, es vairs neatceros. Viņš pie mums redzēja daudz jauniešu un par to bija šokā. Sarunā viņš teica: “Šodienas jauniešu problēma ir tā, ka viņiem ir pārāk daudz iespēju.” Pārāk daudz iespēju. Nepietiek tikai deklarēt, ka nāk atmoda, ir jālieto vara, ko Dievs tev ir piešķīris. Jēzus laivas stūres galā uz spilvena mierīgi gulēja, kad bija ar mācekļiem jūrā. Tas ir rakstīts vairākos evaņģēlijos. Izcēlās vētra, un ūdens smēlās laivā. Mācekļi saprata, ka viņi grimst, un viņi modināja Jēzu, sakot:

"Mācītāj, vai Tu nebēdā, ka ejam bojā?" (Marka evaņģēlijs 4:38 )

Viņi sauca: “Palīdzi mums!” Jēzus piecēlās un pateica vētrai:

"Klusu, mierā!" Un vējš nostājās, un iestājās pilnīgs klusums. (Marka evaņģēlijs 4:39)

Un pēkšņi ūdens bija kā skaistā vasaras vakara saulrietā, kad jūra ir gluda kā spogulis. Tas bija brīnums. Mācekļi nokrita ceļos un teica:

"Kas Tas tāds, ka pat vējš un jūra Viņam paklausa?" (Marka evaņģēlijs 4:41)

Bet Jēzus atbildēja: “Bet kur ir jūsu ticība?” Ko Jēzus ar to domā? Jēzus ar to domā vienkāršu lietu, ka nepietiek tikai Jēzu lūgt, skaļi runāt un skaļi apliecināt. Mums ir jālieto Tā Kunga piešķirtā vara. Mateja evaņģēlija 10. nodaļā ir rakstīts:

“Un, pieaicinājis Savus divpadsmit mācekļus, Viņš tiem deva varu pār nešķīstiem gariem tos izdzīt un dziedināt visas sērgas un slimības.” (Mateja evaņģēlijs 10:1)

Viņš piešķīra mācekļiem varu. Kādu varu? Apklusināt vētras un viļņus. Tev ir vara! Nepietiek tikai lūgt par valsti, lai valstī viss būtu kārtībā, tev ir jāiet un šī kārtība jāieved. Par nožēlu jāsaka, ka liela kristiešu daļa tā arī tic, ka pietiek tikai palūgt Dievu. Lūgšana ir ļoti svarīga, bet ne velti šodienas tēma ir “Ticīgā vara”. Nevis Dieva vara, bet tā vara, kas tev ir piešķirta. Ko tu esi atguvis caur Jēzus upuri.

Un cik pārlieku liels ir Viņa spēka mērs, kas parādās pie mums, ticīgajiem, darbodamies tādā pašā visspēcības varenībā, kādu Viņš parādījis Kristū, To uzmodinādams no miroņiem un sēdinādams pie Savas labās rokas debesīs. (..) Augstāk par ikvienu valdību, varu, spēku, kundzību un ikvienu vārdu, kas tiek minēts vai nu šinī laikā, vai nākamajā. Un visu Viņš ir nolicis zem Viņa kājām, bet Viņu pašu pāri visam iecēlis par galvu draudzei, kas ir Viņa miesa, pilnība, kas visu visur piepilda. (Efeziešiem 1:19, 21-23)

Šeit ir rakstīts, ka Viņš ir Galva un mēs esam Viņa miesa. Mums ir kājas un rokas un mēs esam pilnība, kas visur visu piepilda, mēs esam nolikti pāri ikvienai valdībai, ikvienai varai un vārdam, kas tiek minēts šajā laikā vai nākamajā laikā. Mums, esot draudzē kopā ar Kristu, ir vara. Lūk, kāpēc mēs lokāmies un padodamies spiedienam, kad mēs neapzināmies savu varu un to nelietojam. Katrā dzīves situācijā, lai kādas nebūtu tavas problēmas, tev ir vara saistīt sliktos spēkus, tev ir vara redzēt vēlamo rezultātu un tev ir vara panākt un izdarīt vēlamo rezultātu.

Kārā rakstā žurnālisti bija izpētījuši, ka ceturtā daļa jauniešu plāno atstāt Latviju. Latviju jau tā ir atstājuši viena trešā daļa iedzīvotāju. Tur bija izpētītas valstis, kura “laidīs” pie sevis uz Ameriku, kura uz Vāciju, Spāniju vai Angliju. Kas uz kuru no tām vietām brauks un kas viņus šeit neapmierina un tā tālāk. Gandrīz vai šķiet, ka tas viņiem tāds “trumpis”, redziet, jaunieši braucot prom. Tas bija rīta posms, kas es šo ziņu izlasīju. Man no rīta ļoti labi strādā galva. No rīta pamostos, un man tur iet tā kā plūsma. Es gribu ļoti lūgt Dievu, un pat nevar normāli palūgt Dievu, jo viss ir jāpieraksta vai jāierunā. Un man nāca tāda atziņa: “Mūsu draudzē gan neviens nebrauc uz ārzemēm.” Mūsu draudzes jaunieši nebēg no Latvijas. Tieši otrādi, caur dažādām interneta grupām no Anglijas un no citām valstīm cilvēki caur mūsu kalpošanu atgriežas Latvijā. Vai tu zini, varbūt tu pats tāds esi, kurš ir atgriezies no ārzemēm, lai būtu šeit Latvijā, caur mūsu draudzi. Caur mūsu draudzi cilvēki atgriežas, nevis brauc prom. Un tu zini, kāpēc? Es tā pārdomāju, kāpēc tas tā, un es sapratu, ka mēs, draudze “Kristus Pasaulei”, apzināmies savu varu. Mums nav vajadzība braukt peļņā ārzemēs, mēs esam veiksmīgi tur, kur Dievs mūs ir ielicis. Mācītājs ļoti bieži atkārto, ka cūka arī Āfrikā ir cūka, un tā ir patiesība. Un Bībelē tas ir rakstīts, tikai ar citiem vārdiem. Nav svarīga vieta, kur tu atrodies. Ir svarīgi, vai tu apzinies savu varu un spēj pastāvēt tur, kur tu atrodies. Nekas nemainīsies, mainot valsti vai mainot apstākļus. Jāmainās ir mums pašiem, un tev ir vara mainīties.

Es runāju par varu, un kā šī vara izpaužas. Nāk rudens apgleznot Latviju. Viņš atnāca un apgleznoja. Mēs tikko klausījāmies, kā māksliniece mums rādīja savu uzgleznoto melno sirdi, kuru viņa gribēja sasist, un tomēr nesasita. No miskastes šī sirds aizbrauca uz Lietuvu. Rudens ir mākslinieks, kurš visu Latviju ietērpj krāsās. Pāris dienas atpakaļ no rīta es piegāju pie loga. Ir krāsains, saule aust, un kociņi ir krāsaini un apgleznoti. Bet es redzu, ka citiem kociņiem lapas sāk birt, jau tādi kaili ir kļuvuši. Un es sāku domāt, ka emocionāli daudziem šobrīd nav tās labākās izjūtas. Rudens ir labs, bet nobirs visas lapas un kļūs vēl aukstāks, un vēl nebūs sniegs. Tumšāis Helovīnu laiks, kad dienas kļūst īsākas un naktis kļūst garākas. Tu zini to, ka cilvēki visvairāk pašnāvības izdara tieši Ziemassvētkos? Tas ir vistumšākais laiks. Paldies Dievam, ka Ziemassvētkos ir saulgrieži, kad tas viss mainās. Naktis sāk lēnām padoties, un Lieldienās tās padodas pilnībā, jo diena kļūst garāka par nakti. Tāds drūmāks laiks. Ir valdības represijas pret cilvēkiem, nepareiza izturēšanās pret cilvēkiem un sanaidošana, kad viens otru lamā un nosoda, un tādēļ tu nejūties labi. Zinot to, ka būs vēl tumšāk, zinot to, ka krīze vēl ir priekšā, zinot to, ka dienas drīz būs vēl īsākas, nav prieka. Emocionāli tas tev nav patīkami, vai ne? Bet uzreiz nāk nākamā doma. Es to domu uzreiz fiksēju, tāpēc es varu tev tagad to izstāstīt. Es to uzreiz ierunāju un aizsūtīju visu uzrakstīt. Pēkšņi nāk nākamā doma: Es zinu, ka es tūlīt iešu savā lūgšanu kambarī, atvēršu savas Bībeles lapas un lasīšu Dieva vārdu. Un manī atraisījās labas emocijas un atnāca prieks, jo es zināju, ka es tūlīt iešu lūgšanās, Dieva vārds mani uzmundrinās, jo Viņš ir gaisma uz maniem ceļiem. Dāvida psalmā ir rakstīts:

Es paceļu savas acis uz kalniem: no kurienes gan man nāks palīdzība? (Psalms 121:1-2)

Es paceļu savas acis uz sociālo dienestu, es paceļu savas acis uz mūsu Saeimu, es paceļu savas acis uz bezdarbnieku pabalstu, es paceļu savas acis uz kaimiņu vai ģimeni, es paceļu savas acis: no kurienes man nāks palīdzība? Mana palīdzība nāk no Tā Kunga. Viņš ir mans prieks, un Viņš ir mans miers! Viņš patiešām mani iepriecina, un Viņš patiešām mani bagātina, neatkarīgi no tā, cik tumšs ir apkārt. Viņš ir mana gaisma. Atceros cilvēku, kurš bija baigais dzērājs. Viņš bija nonācis galīgi neapskaužamā situācijā slimnīcā. Viņš bija uz miršanu, un pie viņa nāca mans bērnības draugs. Pie viņa uz slimnīcu nāca ticīgi cilvēki. Man tā šķiet, ka tie bija adventisti. Stāstīja viņam par Dievu un atnesa Bībeli. Un viņš man stāstīja, ka tumšā palātā viņš atvēra Bībeli, bet Bībeles lapas bija gaišas, ka varēja lasīt. Tas bija pārdabisks notikums. Tas viņu satricināja, un viņš kļuva ticīgs. Caur brīnumu viņš kļuva ticīgs. Cilvēks nedzīvo no maizes vien, bet no ikkatra vārda, kas iziet no Dieva mutes. Un man bija nākamā doma. Divi cilvēki cēla sev namu. Viens cēla uz stipra pamata, uz Dieva vārda pamata, otrs cēla uz smiltīm. Kad vētras nāca, un vētras nāks, kad lieli viļņi cēlās un bija plūdi, nams, kas bija celts uz smiltīm, nepastāvēja, bet nams, kas bija celts uz klints, pastāvēja. Bībele saka, ka mēs neesam no šīs pasaules. Ja tu esi no šīs pasaules, tad, kad nāks viļņi un vētras, tu nepastāvēsi. Kad pasaule sāks ļodzīties, tu sāksi ļodzīties kopā ar pasauli un iesi bojā kopā ar pasauli. Bet, ja tavas kājas ir uz stipras klints, kad pasaule ļodzīsies, tu paliksi stāvot. Lūk, kāpēc tu pats vari lemt par sevi. Tev ir vara. Lūk, kāpēc nekāds rudens, nekas tevi neietekmē. Emocionāli, uz brīdi, jā, tomēr, tiklīdz tu padomā, atceries, kas tev pieder, un emocionāli atnāk miers un prieks. Ticība Dievam, ticība Kristum, - tas ir brīnišķīgi.

Ticīgā vara. Apustuļi bija arestēti par kādu brīnumu, ko viņi izdarīja. Viņi piecēla cilvēku, kurš nekad mūžā nebija staigājis, un pie tempļa vārtiem viņi tika arestēti, jo 1000 cilvēku sāka ticēt Kristum. Jūdu valdība viņiem piekodināja vairs nerunāt Jēzus Vārdā. Jānis ar Pēteri atbildēja:

"Spriediet paši, vai ir taisnīgi Dieva priekšā jums vairāk klausīt nekā Dievam.” (Apustuļu darbi 4:19)

Viņi teica, ka Dievam tomēr ir vairāk jāklausa nekā cilvēkiem. Ļaudis brīnījās, no kurienes viņiem ir tāda drosme, no kurienes tāds spēks un gudrība. Tā arī ir teikts par viņiem Apustuļu darbos:

Kad viņi redzēja Pētera un Jāņa drošsirdību un noprata, ka tie ir nemācīti un vienkārši cilvēki, viņi brīnījās [..]. (Apustuļu darbi 4:13)

Viņi bija nemācīti un vienkārši cilvēki. Nekas, draugi nav mainījies! Šodien valdība apzināti caur medijiem rada tādu iespaidu, ka visi tie cilvēki, kuri nepiekrīt valdošajai politikai un ir pret šo sistēmu, ir neizglītoti. Ja tu esi vesels cilvēks, tu nemaz nevari piekrist valdības lēmumiem, ja tu esi taisns cilvēks, tu nevari šīs netaisnības pusē nostāties. Šeit nederēs vārdi, ka visas valdības ir no Dieva un tā tālāk. Paši kristieši izdomā dažādus pantiņus un piemēro šai situācijai. Un tad iet pa internetu: “Uzticies zinātnei, un kāda tev izglītība.” Tiklīdz kādam cilvēkam ir kaut kāds normāls viedoklis, tā jautā, kāda viņam ir izglītība. Piemēram, ja medpersonāla kāds pasaka, kas patiesībā notiek slimnīcās, tūlīt ir komentārs: “Kāds tev ir amats, tu droši vien esi tikai tāds nopuņķojies sanitārs?” Cilvēks uzreiz tiek nolikts. Tiklīdz viņš normāli pauž to, ko redz, viņš jau ir neizglītots cilvēks. Nekas nav mainījies. 2000 gadus atpakaļ bija šāda politika pret kristiešiem, pret normāli domājošiem cilvēkiem. Arī šodien ir tāda pati politika pret visiem brīviem cilvēkiem. Viņi tevi par “lohu” taisa, par neizglītotu “lumpeni”. Un jau tad cilvēki brīnījās par apustuļiem: “Viņi ir neizglītoti, bet kas par drosmi, kas par gudrību!” Un tālāk ir pats svarīgākais. Viņi arī uzzināja, ka tie bijuši kopā ar Jēzu.

[..] viņi arī uzzināja, ka tie bijuši kopā ar Jēzu [..]. (Apustuļu darbi 4:13)

Viņi bija bijuši kopā ar Jēzu! Draugi, Jēzus ir tava augstākā izglītība. Ko nozīmē būt kopā ar Kristu? Tas nozīmē svētdienas dienā būt dievkalpojumos. Tas ir ārkārtīgi svarīgi – būt kopā Kristus miesā. Viņš ir Galva, mēs Viņa miesa. Viss ir zem mūsu kājām. Ko vēl nozīmē būt kopā ar Kristu? Tas nozīmē atvērt Bībeli un studēt to, ļaut, lai Dievs ar tevi runā caur Dieva vārdu, tas nozīmē slavēt un pielūgt, tas nozīmē lūgt Dievu, uzturēt attiecības ar Viņu, kā arī kalpot Viņam. Lūk, ko nozīmē būt kopā ar Kristu. Esot kopā ar Kristu, tu kļūsti drosmīgs. Tu sāc apzināties un lietot savu varu. Kurš ir pasaules uzvarētājs? Tikai tas, kas tic, ka Jēzus ir Dieva dēls.

Te ir mans sarakstiņš, astoņpadsmit gadus vecs papīra gabals. Tad es regulāri, vairākus gadus braucu uz mežu lūgt Dievu, jo mēs dzīvojām vienistabas dzīvoklī. Es braucu uz mežu, un tur pavadīju laiku ar Dievu. Bet ne vienkārši lūdzu, kas ienāk prātā, es izrakstīju no Bībeles rakstvietas. Šī ir tikai viena lapa no visas klades. Šeit ir Rakstu vietas par uzvaru. Piemēram,

“Jūs, bērniņi, esat no Dieva un esat viņus uzvarējuši, jo lielāks ir Tas, kas jūsos, nekā tas, kas ir pasaulē.” (1. Jāņa 4:4)

Kristus manī ir lielāks nekā pasaulē. Man ir vara. Man ir vara pār velnu, pār eņģeļiem un arī pār situācijām. Un, ja godīgi, ir vara arī pār cilvēkiem. Skaties, piemēram, Jēzus sēdēja kopā ar grēciniekiem, ar muitniekiem, bet jūdi nesagājās ar tādiem un Viņam pārmeta, kāpēc Viņš sēž kopā ar grēciniekiem. Un Viņš atbildēja, ka veseliem nevajag ārsta, bet slimiem. Ar to Viņš norādīja, ka Viņš sēž kopā ar viņiem, un viņiem atspīd gaisma. 

Bet Viņš, to dzirdēdams, sacīja: "Ne veseliem vajag ārsta, bet slimiem.” (Mateja 9:12)

Vai mūsu politika un politiķi ir slimi? Vai nevajag ar politiķiem sēdēt, lai gaisma viņiem atspīd? Nē, mums tur nevajag iet? Neko nevajag darīt, tikai sēdēt un lūgt Dievu? Nē, draugi! Kur ir tava ticība? Ej un izdari to! Lūk, kas vēl ir teikts par valdībām un varām:

Tas ir svēto sargu lēmums un svēto eņģeļu pavēle, un visi, kas dzīvo, lai atzīst, ka Visuaugstajam ir vara pār cilvēku ķēniņvalstīm, ka Viņš ikvienu ķēniņvalsti dod, kam vien gribēdams, un ka Viņš var paaugstināt līdz ķēniņa godam arī pašu zemāko no cilvēkiem. (Daniela grāmata 4:14)

Viņš tevi var paaugstināt līdz godājamam prezidenta amatam, nevis negodājamam, kā tas ir šodien. Viņš dod un piešķir arī politisku varu, lai valstī būtu Viņa kārtība un Viņa valstība, un to mēs darām paši. Tā ir mūsu vara. Es atgriežos pie jūdu sinedrijas valdības sapulces, kur viņi pratināja mācekļus Jāni un Pēteri. Viņi uzzināja, ka viņi ir bijuši kopā ar Jēzu. Tad, kad tu esi kopā ar Viņu, tu esi uzvarētāju vidē. Tu esi Dieva lauva. Tu esi jērs un lauva. Tu esi pareizā vidē, pareizā laikā un pareizā vietā. Un tev ir vara. Jo tu esi kopā ar Viņu.

Kādi gaida, lai es aizmirstu tādu Dievu! Es apsolīju pastāstīt par Levitu. Nu mani arī daži nosoda, bet pārsvarā visiem es ļoti patīku. Pārsvarā visiem patīk, kad es ierunāju TikTok, un arī Facebook ieliku. Šobrīd video ir aizgājis tālāk, cilvēki ir pat pārpublicējuši, ielikuši ar mērķi mani nomelnot, ielikuši pat kaut kur citur. Komentē, ka tas jau nav nekāds mācītājs. Kā tā var runāt, un visādi aprej. Bet cilvēki bija piekomentējuši, ka mācītājs nerunā no sevis to, viņš tikai lieto Levita vārdus.

Es neesmu vakcinēts un netaisos vakcinēties, tā ir mana izvēle. Es negribu piedalīties medicīniskā eksperimentā. Tā ir mana izvēle. Es esmu vesels cilvēks, es nevienu neapdraudu un arī nevaru parakstīties par to, ko es nevaru atbildēt. Jo es zinu, kāds mēsls tas viss ir. Man nevajag pat medicīniskus slēdzienus. Es redzu to visu. Man ir dabīgā imunitāte. Es vispār neslimoju. Svaigs gaiss, vairāk vai mazāk normāls ēdiens, mazāk par puskilogramu konfektes vakarā. Pilni atkritumi ar konfekšu papīriem. Bet man tas pa periodiem uznāk un pāriet. Es arī atjēdzos, un tad godīgāk sāku dzīvot. Bet svaigs gaiss, sports, tas viss man ir! Pirmkārt, es esmu kopā ar Dievu! Un kopā ar tādiem cilvēkiem kā jūs. Un mūs kļūst arvien vairāk un vairāk, un arī līdzīgi domājošie kļūst vairāk. Zini, es neskumstu par to, ka prezidentam ir kovids, es par to neuztraucos, jo es zinu, ka viņam nekas nebūs, jo viņš ir potēts un izslimos vieglā formā. Nu, tas tāpēc, ka es neredzu nekur sev apkārt nevienu smagu gadījumu. Ļoti reti vispār kaut kur apkārt kāds saslimst. Nu, tas ir tas, ko es redzu no cilvēkiem sev apkārt. Es tam visam vienkārši neticu! Es piekrītu, ka var būt gadījumi, kad šis vīruss izsauc citas slimības.

Pirmkārt, svarīga ir dabiskā imunitāte, ko šodien mums nenodrošina. Sports tiek atcelts, viss tiek atcelts, viss tiek samazināts. Vienīgi par svaigu gaisu viņi domā. Bet jāstāv ārā rindās pie veikaliem. Vairāk svaiga gaisa!? Tas, ko viņi dara ar ekonomiku šobrīd… Tas jau viss ir sīkums, kas šodien ir. Kas būs pēc tam? Kas to visu izstrēbs? Visas cenas kāpj. Elektroenerģijas un vispār enerģijas resursu cenas kāpj. Tas viss ir mākslīgi radīts. Rindas pie Stradiņu slimnīcas? Neatliekamās medicīnas mašīnas rindās stāv pie Stradiņu slimnīcas? Kāda cita sieviete raksta, ka mašīnas tur vienkārši stāv, un, ja tās tur stāv, tad nav izsaukumu. Viss ir otrādi. Pavisam ir tikai viena liela problēma. Nu, ir vīrusu, apaukstēšanās laiks, loģiski ka tagad kaut kas vairāk būs, bet tas, kā uzņem uzņemšanā cilvēkus, ar visiem testiem, tas visu kavē. Veido sastrēgumu. Visi stabiņi visur, tas nozīmē sastrēgumus. Vai šoferiem patīk Čaka iela? Kāds aiztraucas, viens ar rolleri garām, bet tu stāvi sastrēgumā, kur tev ir viena josla. Bet viņam ir viss trotuārs un vēl vesela josla uztaisīta. Kur kādreiz bija divas joslas, tur tagad ir viena. Un tas ir visur! Tagad stabiņi ir arī veikalos. Man patika, ko rakstīja viens, vai tikai tajos stabiņos nav iebūvēti 5G uztvērēji. Par to gan es sasmējos. Bet stabiņi tiešām ir visur. Un pat kuģi kavējas. Viss visur kavējas, tas tiek apzināti radīts. Un te pēkšņi rindas pie slimnīcas. Zini, kāpēc ir rindas? Pirmkārt, tāpēc ka Kariņš gadu, pusotru atpakaļ likvidēja gandrīz pusi no slimnīcām. Bet tagad tāpēc, ka likvidēja, jūs ejiet potēties! Jo nav citas iespējas!

Un atgriežoties atpakaļ pie Levita, pārsvarā tie testi visi ir šķībi, greizi un nepareizi. Tu zini, kā bērniem skolās iet ar testiem? Vai jūs redzējāt, kā tos taisa, kad samet visus kociņus vienā kastē? Un, ja viens ir pozitīvs, tad visi kociņi iekšā kastītē ir pozitīvi. Pirmkārt, jau paši testi, otrkārt, tas viss ir skaidrs jau sen, vairs par to nerunāsim. Un es par prezidentu vairs neuztraucos, viss ir kārtībā, es vispār neticu slimības smagumam, un tas nesamērīgums, kas ir radīts viena vīrusa dēļ, es tam visam nepiekrītu. Un pēkšņi es skatos, kas otram bedri rok, tas pats tajā iekrīt. Prieks par to, ka taisnība tajā ir. Dievs ir, un Viņš tur augšā kaut kādā mērā regulē visus šos procesus. Klausies, tev ir vara, saprašana, gudrība un izpratne. Tev ir galva vai nav galva? Nesen ienāca ziņas par kādu pazīstamu cilvēku, ka viņš ir spiests iet vakcinēties. Aizgājis līdz vakcinācijas centram, viņš trīc un dreb un nevar novakcinēties. Beigās aizbēga no turienes, jo viņš vienkārši nevarēja to izdarīt. Pat tad, kad cilvēkam bija pilnīga pārliecība, viņš labāk aizies no darba, nekā to draņķi laidīs iekšā. Viņš nevar to izdarīt. Es arī nevarētu! Es kliegtu un ārdītos. Es vienkārši to nevaru. Draugs, tev ir vara redzēt un rīkoties tā, kā tu saproti par pareizu pēc Dieva gribas. Vai tu būsi puika vai meitene, to nenoteiks tavs skolotājs vai politika. Un, ja tu piederi Viņam, tad tu zini, kas ir labs un kas ir slikts. Tu esi jauns radījums Jēzū Kristū!

Tādēļ, ja kas ir Kristū, tas ir jauns radījums; kas bijis, ir pagājis, redzi, viss ir tapis jauns. (2. Korintiešiem 5:17)

Kāda jēga kaut ko tādu stāstīt un kāda jēga sociālos tīklos kritizēt valdību? Ko jūs kritizējat valdību? Visas varas ir no Dieva! Nu, jā, visas varas ir no Dieva, bet ir tās, ko Dievs pieļauj, ka tāda ir. Otrs ir tas, kāda ir Viņa perfektā griba. Viņa griba ir, lai pie varas ir brīvi cilvēki, kas mīl Dievu un savu tuvāko!

Tu redzēji video, kā Pavļuts spēlēja klavieres un Kariņš dziedāja? Es pat nezināju, ka viņš ir tāds operdziedātājs. Un viņi ieplānojuši jaunam flīģelim simts astoņdesmit tūkstošus eiro. Simts astoņdesmit tūkstošus brīdī, kad cilvēkus atlaiž no darba! Brīdī, kad ir krīze, kāda nav bijusi kopš 1905. gada. Ja godīgi, neatkarības laikā vēl pat nebija tāda krīze! Un jautājums ir, vai pat visas komunistiskās valdības laikā ir bijusi tāda krīze, kāda šobrīd gatavojas. Un šis video aizgāja tālāk. Tur bija daudz komentāru. Nokritizēja valdību. Kas notika? Pēc kaut kādam dienām izrādās, ka Kariņš skatās sociālos tīklus. Nu, viņam vismaz ziņoja, ka tautā ir liela neapmierinātība par lielu izšķērdību. Ziniet, jūs dzīvojat tādā kā fašistiskā Vācijā, kur visi Reiha partijas biedri ir uzvalkos, dzīvo pilīs, bet vienkāršā tauta ceļ autobāni. Un citi tiek nomērdēti mežos, nometnēs. Tā ir krasa atšķirība. Un valdība atteicās pirkt, vismaz atcēla flīģeļa koncertu. Nebija vērts pakritizēt? Un kā vēl bija vērts! Draugs, kad tumsā iespīd gaisma, tad tumsa kļūst par gaismu. Un nevajag baidīties saukt lietas īstajā vārdā. Mums ir vara! Lūk, kā viņi izpaužas caur vienkāršu postu internetā! Vienkārši nevis tad, kad tu lūdz par kaimiņu Dievu, bet esi kopā ar cilvēku, ka viņš var tavu Dievu iepazīt. Palūgt ir labi, bez tā nekur! Cilvēkiem ir vajadzīga Dieva žēlastība un svētība!

Patiesi, patiesi Es jums saku: kas Man tic, tas arī tos darbus darīs, ko Es daru, un vēl lielākus par tiem darīs, jo es noeimu pie Tēva.” (Jāņa evaņģēlijs 14:12)

Tas nozīmē, ka tu darīsi to, ko grib Dievs. Un Dievs caur tevi darīs Savas lietas. Tev ir vara, un šī vara parādās tikai tad, kad tu strādā, kad tu ej un šo varu lieto. Nu, kāda izpildvara var būt valstij, ja ir tiesības un visi intrumenti, bet viņi to nelieto? Tāpēc es noslēgšu savu sprediķi ar notikumu vakar!

Man ļoti, ļoti gribējās redzēt Maira Brieža maču ar vācieti, Arturs Mans. Es jau uzreiz uz viņu skatījos, ka viņu var nosist ringā Mairis. Ka viņam nevajag ringā labāk cīnīties. Es vispār nevarēju saprast, kāpēc viņš tiek laists uz ringa kopā ar Mairi. Man ļoti atgādināja tos laikus, kad daudzus gadus atpakaļ bijām Arēnā, kad es pirmo reizi redzēju Mairi Briedi. Arī toreiz krievu bokseris bija izlaists uz ringa. Principā viņš tika aiznests no ringa. Burtiski pirmajā, otrajā raundā viņu aiznesa! Mairis iznāca un teica, ka apbrīno bokseri par viņa drosmi. Viņš bija pārliecināts, ka tas nav viņa pretinieks. Viņš pāris reizes uzsita, un viņš izklājās, un viņu aiznesa. Un šis čalītis no Vācijas bija tāds pats. Manas prognozes piepildījās. Nu, viņu neaiznesa, bet gandrīz. Viņš uz ceļiem jau bija uzreiz. Trešajā raundā viss beidzās, tiesnesis neļāva sist nost. Bet stāsts ir par to, ka es redzēju to cīņu, jo es ļoti gribēju to redzēt, bet TV3 sporta kanāls bija rezervējis faktiski visas tiesības, ka vienīgā tiešraide bija tur. Bet, lai tu viņu varētu noskatīties, tev jāabonē televīzija, viss šis kanāls! Tu zini, ko nozīme abonēt? Nevis vienu cīņu noskatīties un samaksāt, bet tev jāabonē uz mēnesi vismaz. Ko nozīmē abonēt uz mēnesi, tu zini? Vienas cīņas dēļ tu neabonē. Ko tu darīsi? Tu zvanīsi uz TET un centīsies atteikties. Bet tur atbildēs automātiskais atbildētājs, liks nospiest podziņu viens, lai runātu latviešu valodā. Ja vēlēsies runāt krievu valodā, vajadzēs spiest ciparu divi. Angļu valodā nospiest ciparu trīs. Un tā tevi var novest līdz izmisumam. Un tu tā arī nezināsi, kā atslēgt visu to kanālu. Es domāju, nu, mērkaķi! Tur bija arī daudz stiprāki vārdi no mana arsenāla, kurus es nelietoju šeit. Iedomājies, viņi izmanto to, ka mēs gribam to redzēt, lai piesaistītu tikai un vienīgi savam kanālam. Es pat nevaru vienu cīņu apskatīties.

Es sāku meklēt Google, vienu stundu, divas stundas, kādas trīs stundas, un es jau rakstīju Facebook, Telegram, visur meklēju, nav! Es biju jau dusmīgs, domāju, ka iešu gulēt. Nu, tiešām nepatīkami bija. Tad bija tā, ka Facebook atradu vienu linku, divus vai trīs, puiši teica, ka tas esot īstais links. Tagad nav, bet vienpadsmitos tur būšot. Bet vienpadsmitos tur nebija. Ja es būtu gaidījis, tur nebūtu. Tad atradu citu linku, spiežu, tur visu bloķē. Tas boksa mačs tiek lietots, lai piesaistītu cilvēkus dažādiem kontiem. Nu, es netieku nekur normāli skatīties. Es skatos, ka viens ielicis Facebook jautājumu, vai kāds nezina, kur var noskatīties Maira Brieža maču. Es uzreiz rakstu, ka šodien laikam nekur. Un pēc tam, dažas minūtes pirms sākuma, pie posta viens ielika linku. Saka, ka šeit esot! Es uzspiežu virsū, un konstatēju, ka iet! Un iet tieši tas pats, kas televīzijā. Jo pirms tam bija viens links Youtube, kas tika filmēts no kāda tāla stūra, kur izskatās ļoti maza mēroga bokseri. Beigās izrādījās, ka tas nebija Maira mačs, bet vēl kāds cits, kur ir iesildīšanās cīņas, kur Mairi nemaz nerādīja. Es domāju, ka kārtējais, bet sapratu, ka ir pareizais un iet! Un tur seko komentāri, visai pesimistiski, par to, ka tad, kad sāksies mačs, šeit vairs nekas nebūs. Un tā bija mana vienīgā iespēja. Un es skatījos un noskatījos. Un viss bija, gan skaņa, gan attēls. Cīņas beigās Mairis teica paldies Dievam, ka uzvarējām, lai gan nekādu cīņu izbaudīt nevarēja. Tas nebija viņam pretinieks. Un šo cīņu vajadzēja viņam, jo viņa promoteris saka, ka šī bija viņa pēdējā cīņa Latvijā sakarā ar Latvijā ieviestiem valdības ierobežojumiem. Viņi veidos cīņas tādās vietās, kur ir brīvāk. Vai tā tiešām būs pēdējā, es nezinu, bet Mairis arī ir viens no cilvēkiem, kurš nes Dieva vārdu. Nu ne tā kā Usiks, kurš vispār ir galīgi traks, kad nāk pēc katras uzvaras, pasakās Dievam par glābšanu un dod Dievam slavu. Ne tā kā Usiks, kas bliež pa tiešo miljonam cilvēku, kāpēc viņš uzvarēja. Mairis tā pieklājīgāk pasaka paldies Dievam. Arī labi! Un par ko ir stāsts? Par to, ka nekad, nekad, nekad nepadodies! Tev ir vara! Apziniet savu varu. Strādā, strādā, strādā! Bieži mēs padodamies piecas minūtes pirms rezultāta, un mēs pat to nezinām, ka bija tikai piecas minūtes palikušas! Turpini strādāt, lieto savu varu! Āmen!

Mācītāja Mārča Jencīša sprediķi ”Ticīgā vara” pierakstīja un rediģēja draudzes ”Kristus Pasaulei” redakcija.

Kā saņemt Dieva vadību?

Publicēja 2021. gada 12. okt. 08:25Līga Paņina

Ziņas datums 12.10.21.

Kā Dievs vada jeb kā tas izskatās praksē? Kā Dievs atbild uz lūgšanām? Šīs abas tēmas ir divi vienā, jo viena otru papildina. Ir bauslis, ka tev nebūs Tā Kunga Vārdu nelietīgi valkāt. Ja mēs skatāmies vēsturiski, ko nozīmē nelietīgi valkāt Dieva vārdu, tajos laikos pagānu tautas uzskatīja, ka, ja viņi zina dievības vārdu, tad viņi spēj šo garu kontrolēt un izmantot to saviem mērķiem. Bet Dievs, kas radīja debesi un zemi, noteica, ka mums nebūs Dievu kontrolēt. Kā izskatās šī kontrole? Tas ir tad, kad mēs lūdzam to, kas nav pēc Dieva prāta. Lūgšanām jebkurā gadījumā ir spēks. Nepareizu lūgšanu Bībele dēvē par burvestību. Bībele mums māca lūgt saskaņā ar Dieva gribu. Mēs šo spēku varam izmantot tikai saskaņā ar Dieva gribu jeb tikai tad, kad šī lūgšana ir saskaņota ar Dieva vadību. Lūgšanai pašai par sevi jau ir spēks, bet, ja tā vēl ir pēc Dieva prāta, tad pats Dievs nāk un šajā situācijā iejaucas. Gan lūgšana, gan Dieva vadība ir savstarpēji saistītas. Kā mēs saņemam Dieva vadību?

Es iesākšu ar elementāru ilustrāciju no manas paša dzīves. Kad es atgriezos pie Dieva, tad mana pirmā draudze bija cietumā. Es tur biju vienu gadu un trīs mēnešus. Mēs kapelā bijām kā grupa. Bija gan dievkalpojumi, gan pārsvarā sadraudzība savā starpā. Nākamais solis bija Limbažos, kur mana mamma desmit gadus lūdza Dievu, līdz notika brīnums pie manis, brīnumainas izmaiņas. Pēc tam es pievienojos draudzei Limbažos, un tā bija baptistu draudze. Šajā draudzē nebija mājas grupu, jo pati draudze bija vienas mājas grupas lielumā. Tad uz Limbažiem atbrauca mācītājs Modris Ozolinkēvičš un nodibināja Vasarsvētku draudzi. Kad es biju uz viņa dievkalpojumu, es sapratu, ka tā ir mana vieta. Tur bija vairāk dzīvības, stāstīja vairāk saprotamā valodā. Mamma man atnāca līdzi. Draugs, tev pašam ir vajadzīga sava vadība no Dieva. Es sāku apmeklēt šo draudzi, un arī tur nebija mājas grupiņu. Bet tad es kļuvu par vairāku draudžu mācītāju, bīskaps mani svaidīja un izsniedza apliecību. Viņš atļāva, ja es vēlējos savās draudzēs mājas grupiņas. Šajā apvienībā kaut kur bija mājas grupiņas, bet tās noteikti nebija draudzes pamats. Parasti nedēļas vidū nav grupiņa, bet ir otrs dievkalpojums, - ir trešdienas un svētdienas dievkalpojums. Trešdienās parasti ir mazāk cilvēku, bet svētdienās ir galvenais dievkalpojums. Šur tur kādi sanāk kopā interešu grupās.

Pamatā visā Latvijā ir draudzes, kurās ir mājas grupas, bet nav draudžu, kuru mugurkauls ir mājas grupas. Es nerunāju par draudzēm, kas stāv uz vietas, kur desmit cilvēki ir desmit gadus, jo tā pati par sevi jau ir grupiņa. Piemēram, es zinu draudzes, kuras nav reģistrētas. Komunistu laikos tās iegāja pagrīdē un tad, kad atnāca neatkarība, tās no pagrīdes vairs neiznāca. Es personiski zinu cilvēkus, kuri ir piedzimuši un uzauguši pagrīdē. Kristieši vajāšanu laikā iegāja pagrīdē, bet tiklīdz tika nodibināta Latvijas valsts, viņi neiznāca ārā un joprojām palika nereģistrēti. Protams, šodien viņiem ir priekšrocības, par viņiem neviens nezina, bet ir ļoti grūti pastāvēt, ja publiski tu nevari sevi apliecināt. Es domāju, ja mums ir iespēja, tad mums ir jābūt virs pagrīdes nevis pagrīdē. Protams, ir laiki un situācijas, kad ir jārīkojas citādāk. Es runāšu par Dieva vadību. Es runāšu par tevi, kāpēc tu esi glābts, kāpēc tava dzīve ir izmainīta, kāpēc tu esi stiprā draudzē, kāpēc tu kļūsti par stipru personību. Tā ir Dieva vadība, un kāpēc tas notiek.

Tas, ko es tajā laikā sapratu no Dieva vārda, bija tas, ka es varu sludināt. Es lasīju grāmatas, mani interesēja dziedināšanas kalpošana, velnu izdzīšana, un es sāku to darīt. Pirmais šāda veida dievkalpojums notika Limbažos. Uz lapiņām izprintējām, ka Dievs dziedina un atbrīvo, uzliku virsū savu vārdu, un paši iznēsājām pa pastkastītēm. Uz dievkalpojumu kultūras namā atnāca vairāki simti cilvēku. Tas Limbažos bija daudz. Tajā laikā draudzē, ko es vadīju, bija astoņi cilvēki. Es sludināju evaņģēliju, un uz šo dievkalpojumu atnāca daudz cilvēku. Es ļoti labi atceros, ko es runāju. Es lietoju piemēru no arābu valstīm, kur nežēlīgi soda par dažādiem pārkāpumiem. Šajā gadījumā es stāstīju, kā Irānā soda laulības pārkāpējus. Viņus ierok zemē tā, ka galva paliek ārā, un tauta nāk un nomētā viņus ar akmeņiem. Akmeņi nedrīkstēja būt pārāk lieli, lai nāve nav pārāk ātra un vienkārša. Es stāstīju, ka tieši tāpat ir ar tiem cilvēkiem, kuri dzīvo vainas apziņā, ar tiem cilvēkiem, kuri nepazīst Kristu personiski. Tā es sludināju, varētu pat teikt, ka bija tāds negatīvs sprediķis, bet galu galā es parādīju arī izeju – ja vēlies būt glābts, tad tev jānāk pie Kristus šodien. Priekšā iznāca kādi septiņdesmit cilvēki un pieņēma Jēzu kā savu glābēju. Es atceros, ko es tajā brīdī padomāju, - cik tas bija vienkārši. Uzliec bukletam virsū savu vārdu, palūdz Dievu, nosludini evaņģēliju, parādi izeju no tumsas, un cilvēki nāk pie Jēzus.

Tajā laikā man bija sapnis. Es biju salasījies Jongi Čo grāmatas, ka vajag tikai nolikt mērķi, vīziju un lūgt, jo lūgšana ir atslēga atmodai, un tad tev būs tas, ko tu redzi. Es skatījos garā un redzēju, ka Limbažu sporta halle, kur es parasti skrēju apļus, ir piepildīta ar glābtiem cilvēkiem. Es redzēju, ka Limbažos es vadīšu lielu draudzi. Es domāju, ka amats ir rokā, ka cilvēki nāks pie Kristus, ka viss būs kārtībā. Pēc tam es lūdzu, lai Dievs viņus dziedina, bet tajā reizē neviens cilvēks netika dziedināts. Bija neliela vilšanās, bet galvenais, ka cilvēki bija pieņēmuši Jēzu. Es domāju, ka nākamajā dienā mana draudze būs pilna ar cilvēkiem. Tiem astoņiem cilvēkiem vēl klāt būs septiņdesmit. Pienāca nākamais dievkalpojums, un, kā draudzē bija astoņi cilvēki, tā palika astoņi cilvēki. Draugi, viss nav tik vienkārši, ka vajag tikai sludināt. Ir vajadzīga Dieva vadība tam, ko tu dari. Šajā gadījumā nebija liela rezultāta, bet tas, ko es darīju, bija Dieva vadībā. Tas bija tas, ko es sapratu Bībelē, tas bija tas, ko es sāku praktizēt. Piemēram, dažiem kalpotājiem patīk izdzīt velnus, dziedināt cilvēkus, patīk pārdabiskas izpausmes. Cilvēkiem, kuri kalpo inkaunteros, tas patīk. Man tas vispār vairs nepatīk. Bija laiks, kad mani tas interesēja. Tie bija mani solīši, mana ābece, kā iet uz priekšu, jo tā bija Dieva vadība tieši man. Jēzus to darīja, izdzina ļaunus garus, dziedināja, un mums arī tas ir jādara. Jebkurš no jums to var izdarīt, tas ir pareizi un tas ir jādara, jo tie ir soļi uz priekšu. Šobrīd man ir citas intereses. Prioritātes tagad man ir citas, un tas viss arī ir saistīts ar Dieva vadību.

Kas notika tālāk? Viss, ko es mācēju un redzēju Bībelē, bija Lielā pavēle – ej un sludini. Es sāku īrēt kultūras namus Latvijā. Bija pārpildītas zāles, un pēc tam šur tur kādi cilvēki parādījās draudzēs, jo es sadarbojos ar vietējām visu konfesiju draudzēm. Sludināju luterāņu un katoļu draudzēs. Es gribēju, lai tie cilvēki, kuri nāca pie Kristus, paliek šajās draudzēs, bet realitātē palika maz. Revolūcija bija pamatīga, bet tas nav pats galvenais, jo tā bija Dieva vadība. Jēzus saka tā: „Es esmu jūs nolicis, lai jūs ietu un nestu augļus, un jūsu augļi lai paliek.” Kas ir šie augļi? Kur viņi paliek? Kas tur ir tāds paliekošs, ja es sludinu? Paliekošs ir tas, ka ir izmainītas cilvēku dzīves izmērāmā draudzē, izmērāmā cilvēku skaitā. Tu esi panācis to, ka šie cilvēki ir sastapušies ar Dievu un Viņu iepazinuši, un tu esi viņus izaudzinājis par cīnītājiem. Par lauvām ar asiem nagiem un zobiem. Tas jau ir grūtāk, jo kurš grib tādu Dieva vadību, kur ir jāstrādā, kur jāsaņem kritika no tiem pašiem cilvēkiem, kurus tu audzini. Tā ir liela ķēpa, bet tā ir Dieva griba un labs rezultāts. Es Latviju esmu izbraukājis vairākas reizes, pēc tam sekoja Igaunijas divdesmit pilsētas, pēc tam sekoja sešdesmit pilsētas Ukrainā, kurās es sludināju evaņģēlija vēsti. Un tur es pirmo reizi sastapos ar normālām draudzēm. Es ieraudzīju megadraudzes. Par tādām es biju tikai kaut ko lasījis. Es sastapos ar mācītājiem, kuriem bija reālas ēkas ar tūkstošiem cilvēku draudzē. Es sāku domāt, kāpēc tas nav Latvijā, bet viņiem tur ir. Es paņēmu kladi un sāku pierakstīt.

Pirmais bija Andrejs Tiščenko Peršotravenskas pilsētā, kurā bija tūkstošu liela draudze “Jaunā Paaudze”. Pilsētas lielums ir kā Valmiera. Ja tur prasītu, kur ir baznīca, tad neviens neteiktu pareizticīgo baznīcu, kas tur arī ir, bet visi teiktu šo baznīcu. Tā ir liela baznīca. Šīs draudzes ir izpletušās pa dažādām vietām. Viņi vāc kopā stadionus, pilnus ar cilvēkiem. Narkomāni, dzērāji kļūst brīvi. Es domāju, kas ir viņu panākumu pamatā. No A. Tiščenko es dabūju pieeju viņa administratoram, lai viņš izstāsta savus noslēpumus. Tā es sāku pierakstīt dzirdēto gan šajā draudzē, gan citās draudzēs, ko viņi tādu dara, kāda ir viņu struktūra, kādi ir viņu noslēpumi. Es nonācu pie secinājumiem. Es izklāju visus savus pierakstus savā priekšā, un pirmais kopsaucējs bija tas, ka mācītājs ir lūdzējs. Mācītājs ir tas, kuram ir savs laiks, ko viņš pavada divatā ar Dievu. Otrs kopsaucējs bija tāds, ka šajās draudzēs ir līderība. Tas nozīmē, ka mācītājs viens pats visu nedara, bet uztic cilvēkiem no draudzes. Trešais kopsaucējs bija mājas grupas. Protams, tas viss ietilpst vīzijā. Es redzēju draudzes, kurās grupām bija ļoti ievērojama vieta. Bija dievkalpojumi, un viņi visi pa nedēļu bija grupās, bet joprojām šīs draudzes nebija tās, kurām mugurkauls jeb pamats ir grupas.

Manās rokās nonāca Cēzara Kastelanosa (
Cesar Castellanos) grāmata, kurš ir G12 vīzijas turpinātājs. Jēzus un Viņa divpadsmit mācekļi ir šīs vīzijas aizsācēji. Ikviens no mums spēj pacelt vēl divpadsmit mācekļus. Šī grāmata nonāca manās rokās, es to izstudēju. Draudzes vēl nebija, tā bija manā sirdī, tā bija vīzijā. Mana vīzija bija glābta Latvija. Kā glābt Latviju? Tikai sludinot? Lūdzot par slimajiem? Kā glābt Latviju? Ir jāveido un jāaudzina cilvēki – cīnītāji, uzvarētāji, brīvie. Ir jāceļ draudze. Jēzus teica Sīmanim, kas bija kā niedre, ka Viņš nomaina viņam vārdu, ka viņš tagad ir kā klints, un uz viņa Viņš cels Savu draudzi. Jēzus mērķis ir ar mūsu rokām celt Savu draudzi. Es nolēmu, ka draudzes pamatā būs grupiņas. Šodien Latvijā tu esi vienīgajā draudzē, kas spēj pilnvērtīgi funkcionēt arī šajos apstākļos. Ja draudze bez grupām nesanāk kopā dievkalpojumā, tad viņiem vairs nav nekāda kopsaucēja. Mūsu draudze ir vairākos namos, un tas nav spontāni, bet ir kārtība, ir līderi, ir mācība, ir sadraudzība, ir savstarpēja palīdzība, un šāda draudze nav iznīcināma un apturama, tā darbojas jebkādos apstākļos. Šodien mēs esam šāda draudze, un mēs spējam ietekmēt politiskus procesus. Dievs ar mūsu rokām darīs izmaiņas mūsu valstī. Šie cilvēki, kuri tagad ir valsts augšā, lasa no lapiņām, un daži pat nezina un nesaprot, ko lasa.

Ainārs Šlesers norunāja šeit divas stundas bez lapiņām. Ja tu nebiji un to nedzirdēji, tu esi palaidis garām ārkārtīgi daudz. Mums ir iespēja būt kopā ar cilvēku, kurš personiski pazīst Donaldu Trampu. Cilvēks no Ķengaraga, kurš no nulles kļuva par miljonāru, skolā tirgoja botas un džinsus, lai kaut kādā veidā savilktu galus kopā. Viņa tētis nebija miljonārs. Ja tu negribi redzēt tādu cilvēku un no viņa mācīties, tad kas tu esi par biznesmeni? Kas tu esi par veiksmīgu cilvēku, ja tevi neinteresē veiksmīga cilvēka stāsts? Tā ir privilēģija, ka šeit var būt tādi cilvēki, kas paši izrāda iniciatīvu. Tā ir svētība no Dieva.

Viņš ir cilvēks, kurš kā vienu no savām veiksmes atslēgām atzina savu garīgo tēvu mācītāju Feldmani Mežaparka draudzē, kurš tagad ir jau Debesīs. Viņa dzīvē ir Bībeles principi. Varbūt viņš neatbilst tiem standartiem, kādi ir mūsu draudzē, bet kristīgie principi ir viņa sirdī. Ja mēs negribam to dzirdēt un mācīties no reāli veiksmīgiem cilvēkiem, bet klausāmies informāciju no tiem, kuri nav neko īpašu sasnieguši, tad arī paši neko nesasniegsim. Es piereģistrējos sociālajā tīklā Tik Tok. Tur cilvēki publicē visādas muļķības. Tiklīdz ievietoju kādi ierakstu, man tūlīt metas virsū vesels bars. Man tur vajadzīga palīdzība. Tur nav kā Facebook – arī tur ir negatīvi komentāri, bet Tik Tok uzreiz vesels bars metas virsū un lamājas. Dažus, kuri paliek pārāk traki, man nākas bloķēt. Pārsvarā tur ir cilvēki, kuri dzīvē neko nav sasnieguši un arī neko jēdzīgu nepublicē. Kādēļ šodien ir draudze “Kristus Pasaulei”? Tā ir Dieva vadības dēļ, kuru es saņēmu. Tā patiešām bija Dieva vadība. Kā es to saņēmu? Vai man bija pārdabiska balss no debesīm? Man nebija tādas, bet gan bija vēlme padarīt Latviju labāku. Dievs mani izglāba, un man bija vēlme kalpot Viņam un cilvēkiem no visas savas sirds, dvēseles, prāta un spēka un padarīt Latviju labāku. Cilvēki nozīmē visu mūsu zemi un tautu.

Kā mēs saņemam Dieva vadību? Vispirms ir daudzpusīgas informācijas salīdzināšana savā starpā un ar Dieva vārdu. Dieva vārds ir prioritāte, un ar to tu salīdzini visu pārējo informāciju, lai saprastu, kas ir labs un kas ir slikts. Pēc tam ir izvēles izdarīšana saskaņā ar saņemto informāciju un Bībeles principiem.

Kad Jēzus jau bija augšāmcelts un paņemts prom un Svētais Gars bija nācis pār mācekļiem, viņi izveidoja pirmo draudzi. Tā bija liels organisms ar tūkstošiem cilvēku. Viņiem bija trīs kalpošanas. Pirmā bija personīgas attiecības ar Dievu, otrā – sludināt un mācīt, trešā – tehniskā kalpošana. Helēnisti jeb grieķiski runājošie jūdi kļuva neapmierināti ar to, ka viņu atraitnes tiek atstātas. Toreiz draudzē bija sociālās aprūpes sistēma, un, tai labi nefunkcionējot, sākās konflikti. Apustuļi saprata, ka viņi ir pārāk noslogoti, un teica:

“Nav pareizi, ka mēs, kalpodami pie galda, atstājam novārtā Dieva vārdu. Tāpēc, brāļi, izredziet no sava vidus septiņus vīrus, kam laba slava, Svētā Gara un gudrības pilnus, kam mēs varētu šo pienākumu uzticēt; bet mēs gribam arī turpmāk Dievu lūgt un kalpot ar vārdu.” (Apustuļu darbi 6:2-4)

Apustuļi deleģēja šo tehnisko kalpošanu un paturēja savas prioritātes – personīgas attiecības ar Dievu un sludināšanu. Tehniskā kalpošana ir tikai trešā. Mēs runāsim par pirmo, par personīgām attiecībām ar Dievu, kur tu arī saņem Dieva vadību. Viens ir tas, ko tev saka mācītājs un darba devējs, otrs ir tas, ka tu ieej savā lūgšanu kambarī, salīdzini informāciju ar Dieva vārdu un tieši šajā pārdomu un lūgšanas laikā pieņem lēmumus, saņemot Dieva vadību. Būs seši punkti, kā savā personīgajā laikā ar Dievu saņemt Viņa vadību. Kad Jēzum bija pienācis laiks izvēlēties Savus divpadsmit mācekļus, Viņš gāja visu nakti lūgt Dievu

Un, kad gaisma ausa, tad Viņš sasauca Savus mācekļus un izredzēja no tiem divpadsmit, kurus Viņš nosauca par apustuļiem. (Lūkas evaņģēlijs 6:13)

Kā gan Jēzus izvēlējās mācekļus? Kāda bija Dieva vadība, kad Viņš aizgāja kalnā Dievu lūgt? Līdzīgi rīkojos arī es, kad paralēli savai pamata komandai veidoju komandu no jaunajiem līderiem. Tas bija pirms kādiem desmit gadiem. Izvēlējos potenciālos jauniešus un liku aizpildīt anketu, kurā bija jāatbild uz jautājumiem. Pēc tam es skatījos uz aizpildītām anketām, salīdzināju papildu informāciju, parunāju ar viņu vadītājiem un izvēlējos. Jēzus no visiem mācekļiem izvēlējās potenciālākos, un tur nebija nekas īpaši pārdabisks. Kristiešiem jau tas šķiet pārdabiski, ka viņi saprot, ka patiesībā tas nav pārdabiski. Vai tu esi spējīgs salīdzināt informāciju savā starpā un ar Dieva vārdu? Ja tu neesi spējīgs salīdzināt, tad tu neesi spējīgs pieņemt lēmumus saskaņā ar Dieva vārdu un būt Dieva vadīts, un tad gaidīsi kādu pārdabisku balsi vai uguni no debesīm, kas nekad neatnāks. Ja arī atnāks, tad tā nebūs Dieva balss, bet gan tavi murgi, kas rādīsies sapņos pēc pārēšanās vakarā.

Kāpēc cilvēki neizprot, kas notiek šodien? Kad iepriekšējā dievkalpojumā lūdzu pacelt rokas tiem, kuriem draud atlaišana no darba, aptuveni 50 cilvēki pacēla rokas. Tā ir katastrofa. Vai tev nevajag Dieva vadību, kā rīkoties? Vai es varu tev noteikt potēties vai nepotēties? Vai es varu lemt, vai tu būsi bomzis vai pieņemsi poti? Tev pašam tas jāsaņem no Dieva. Bīsties Dieva un esi paklausīgs Viņa gribai. Salīdzini informāciju. Vai esi pamanījis, ka daudzi cilvēki nav spējīgi salīdzināt informāciju, bet klausās tikai vienu “runājošo galvu”. Vai mums ir spēja salīdzināt, ko saka oficiālie mediji, ko saka neatkarīgie mediji un ko redz mūsu acis, un ko saka Dieva vārds? Vai esi iegādājies automašīnu? Vai tu vienkārši iedomājies automašīnas krāsu un vadījies pēc tās? Vai tu skaties tikai vienu mašīnu vai vairākas? Vai salīdzini informāciju, palasi par ātrumkārbām un citiem tehniskiem parametriem? Sievietes varbūt to nedarīs, bet prasīs palīdzību vīriešiem. Pēc krāsas noteikti nevajag pirkt automašīnu. Kad pērc automašīnu, salīdzini dažādu automašīnu parametrus. Piemēram, ja ir līdzīgas BMW mašīnas, skaties komplektāciju (apsildāma stūre, sēdekļi utt.). Salīdzini cenas, tehniskos datus un informāciju par katru automašīnu.

Kā saņemt Dieva vadību?

1. Informācijas salīdzināšana.

2. Virziena saņemšana, izvērtējot salīdzināšanas rezultātā iegūtos datus.

3. Pārdabiska virziena saņemšana.

Bet, viņiem ejot caur Frīģiju un Galatiju, Svētais Gars aizliedza Dieva vārdu Āzijā runāt. Nonākuši Mizijas apvidū, viņi lūkoja iet uz Bitiniju, bet Jēzus Gars viņiem neļāva. Pagājuši garām Mizijai, viņi nonāca Troadā. Un Pāvils naktī redzēja parādību: kāds maķedonietis stāvēja, viņu lūgdams un sacīdams: "Nāc uz Maķedoniju un palīdzi mums!" Kad viņš šo parādību bija redzējis, mēs gribējām tūdaļ iet uz Maķedoniju, saprazdami, ka Dievs mūs aicina viņiem sludināt evaņģēliju. (Apustuļu darbi 16:6-10)

Kad Pāvils bija savā misijas ceļojumā, te rakstīts, ka Svētais Gars aizliedza viņam konkrētā vietā runāt. Tad citā reizē Svētais Gars neļāva viņam uz konkrēto vietu iet. Tad naktī Pāvils redzēja parādību, ka kāds maķedonietis lūdz palīdzību: “Nāc pie mums sludināt!” Un tad viņš saprata, ka tas ir Dievs, kas viņam caur parādību rāda, ka viņam ir jādodas uz Maķedoniju. Draugi, tas ir pārdabiski. Es neiesaku aizrauties ar sapņiem un ar balsīm. Prioritātei ir jābūt informācijas salīdzināšanai savā starpā un informācijas salīdzināšanai ar Dieva vārdu. Bet tad, kad tu no savas puses visu būsi izdarījis, visu salīdzinājis, tad arī būs vieta pārdabiskai Dieva vadībai, pārdabiskām sakritībām.

Starp citu, vakar es klausījos Aināru Šleseru. Es redzu viņa dzīvē pārdabiskas sakritības. Pārdabiskas sakritības ir arī veidojot un strādājot partijā “Latvija pirmajā vietā”, un tā svētība, kas nāk no viņa garīgā tēva, pielietojot Bībeles principus savā dzīvē. Tu zini, ka medijos viņu izsmej, meklē trūkumus, tos izceļ utt. Tu zini, kāpēc gendera ideoloģija vēl joprojām nav ieviesta? Satversmes tiesa vēl joprojām lokās, jo Satversmē ir tāds ģimenes modelis, kas ir tikai starp vīrieti un sievieti. Zini, kāpēc? Jo to izdarīja viņš kopā ar “Latvijas pirmo partiju”. Kāpēc viņš to izdarīja? Jo šie principi bija viņa sirdī. Lūk, Dieva vadība. Pārdabiskais moments, kas bieži vien nemaz nav tik pārdabisks. Bet uz šī vienkāršā, dabiskā fona notiek arī pārdabiskas sagadīšanās, pārdabiskas atklāsmes un pārdabiska virziena maiņa, kur doties konkrētā situācijā. Šodien ir cilvēki, kuriem draud ar atlaišanu no darba piespiedu nevakcinēšanās dēļ, ir krustceles, ir jādomā, kā rīkoties. Ir stress, ir diskomforts. Lūk, šis ir īstais brīdis meklēt Dievu un salīdzināt visu informāciju. Salīdzināt to ar Dieva vārdu. Un pieņemt tādu lēmumu, kādu Dievs tev šajā konkrētajā situācijā atklāj, precīzi tavā situācijā. Es arī nevaru uzņemties atbildību un teikt, lai tu nevakcinējies un ej prom no darba, jo ja nu pēc tam tu nonāksi bezpajumtnieka stāvoklī un nomirsi. Kas ir labāk? Es domāju, ka vienalga labāk ir nevakcinēties. Bet es nevaru uzņemties atbildību par tavu dzīvi. Kaut arī es par tevi atbildu Dieva priekšā.

Paklausait saviem vadītājiem un esiet padevīgi, jo viņi ir nomodā par jūsu dvēselēm kā tādi, kam būs jādod atbildība. Lai tie to varētu darīt ar prieku un nevis nopūzdamies, jo tas jums nav derīgi. (Ebrejiem 13:17)

4. Lūgšana par spēku izdarīt to, ko tu esi saņēmis.

Nevis mēs lūdzam: ”Dievs, iejaucies un izdari tajā visā kaut ko!” Nē! Pirmkārt tev ir vajadzīgs spēks un gudrība, kā to visu paveikt.

Un izgājis Viņš gāja pēc Sava ieraduma uz Eļļas kalnu, un Viņa mācekļi Viņam gāja līdzi. Un, tai vietā nonācis, Viņš tiem sacīja: "Lūdziet Dievu, ka jūs nekrītat kārdināšanā." Un Viņš aizgāja no tiem apmēram akmens metiena attālumā un, ceļos nometies, lūdza Dievu un sacīja: "Tēvs, ja Tu gribi, ņem šo biķeri no Manis, tomēr ne Mans, bet Tavs prāts lai notiek!" Bet eņģelis no debesīm Viņam parādījās un Viņu stiprināja. Bet nāves baiļu pārņemts, Viņš Dievu pielūdza jo karsti; bet Viņa sviedri kā asins lāses pilēja uz zemi. Un Viņš, no lūgšanas cēlies, nāca pie Saviem mācekļiem un tos atrada aizmigušus aiz skumjām. Un Viņš tiem sacīja: "Ko jūs guļat? Celieties un lūdziet Dievu, ka nekrītat kārdināšanā!" (Lūkas evaņģēlijs 22:39-46)

Jēzus bija saņēmis virzību no Dieva, ka Viņam ir jāiet pie krusta, jānomirst par mūsu grēkiem un jāceļās augšā no miroņiem. Kur Viņš uzveica Sevi? Lai izdarītu to, kas Viņam ir jāizdara, Viņš lūdza: “Tēvs, ja Tu gribi, ņem šo biķeri no Manis, tomēr ne Mans, bet Tavs prāts lai notiek!” Ģetzemanes dārzā Viņš tā lūdza, ka Viņa sviedri kā asins lāses pilēja zemē. Jēzus lūdza, un ir rakstīts, ka eņģeļi Viņu stiprināja, un Viņš aizgāja un izdarīja to, kas Viņam bija jāizdara mūsu dēļ. Lūgšana! Tajā pašā laikā mācekļi gulēja un nelūdza Dievu, kaut gan Jēzus nāca pie viņiem un teica: “Celieties, lūdziet Dievu, jo gars gan ir labprātīgs, bet miesa ir vāja.” Bez lūgšanas mēs nespējam pakļaut miesu. Draugs, tev ir jāizdara pareizā izvēle. Un zini, ka ticīgiem visas lietas nāk par labu.

Un mēs zinām, ka tiem, kas mīl Dievu, visas lietas nāk par labu, tāpēc ka tie pēc Viņa mūžīgā nodoma ir aicināti. (Romiešiem 8:28 )

Cik gadus mācītājs sludina, un vai mācītājs arī nav Dieva balss, kaut kādā mērā? Viņš nav Dievs, bet viņš sludina no Dieva vārda, Viņš saņem no Dieva, un mēs kā draudze esam tikai tāpēc ka draudzei ir pareiza stratēģija. Esam apmēram 140 grupas. Mums ir kādi 70-80 līderi. Kur vēl tā ir? Tie ir normāli kristieši ar normālām attiecībām ar Dievu, kas dzīvo normālu dzīvi. Cik ilgi mācītājs ir runājis: “Sāciet savu biznesu!”? Kopš šī draudze pastāv! Es vienmēr esmu mācījis veiksmīga biznesa pamatprincipus. Es nepārtraukti mudinu kļūt pašnodarbinātiem. Bet ko tagad? Nepaklausīji Dieva vadībai caur šo balsi, kas šeit skanēja? Neklausīji, biji kūtrs, saliki rokas un vēl pagulēji, tad nu tagad ej potēties! Bet tur aiz mākoņiem vēl joprojām ir saule. Ja nu Dievs tevi vada atstāt darbu un sākt savu biznesu, kur tu kļūsi miljonārs? Un bez šīs situācijas tu nekad nebūtu miljonārs. Tev vajadzēja šo situāciju. Saki paldies Dievam par šo situāciju! Aleluja! “Tas ir mans ceļš, mans tramplīns nākamajam lēcienam, nākamajai uzvarai.” Bet tev pašam tas ir no Dieva jāsaprot. Pašam jālūdz spēks izdarīt tā, kā tu no Dieva to saproti. Mēs runājam par daļu no personīgām attiecībām ar Dievu, ne par slavēšanu, ne par pielūgsmi, bet kā saņemt Dieva vadību un kā to realizēt.

Tātad, kā Dievs atbild uz lūgšanām?

1. Informācijas salīdzināšana savā starpā un salīdzināšana ar Dieva vārdu.

2. Virziena saņemšana saskaņā ar to informāciju, ko esmu salīdzinājis savā starpā un salīdzinājis ar Dieva vārdu.

3. Pārdabiskas atklāsmes no Dieva vārda.

4. Lūgšana par spēku izdarīt to, ko esi saņēmis.

5. Lūgšana par pārdabisku Dieva iejaukšanos.

6. Paša cilvēka iejaukšanās garīgajā pasaulē.

Bībelē ir precedents, kad ēģiptiešu karaspēks noslīka Niedru jūrā un Izraēls izgāja sausām kājām caur jūru. Tā ir Dieva pārdabiska iejaukšanās.

Bet Mozus sacīja tautai: "Nebīstaities, pastāviet un vērojiet, kā Tas Kungs jūs šodien izglābs: ēģiptiešus, kurus jūs šodien redzat, jūs nemūžam vairs neredzēsit. Tas Kungs karos par jums, bet jūs paliksit mierā." Tad Mozus izstiepa savu roku pār jūru, un Tas Kungs lika jūrai, spēcīgam austruma vējam pūšot, plūst atpakaļ visu nakti, un Viņš darīja jūru par sauszemi, un ūdeņi pāršķēlās. Tā Israēla bērni iegāja jūras vidū pa sausumu, un ūdeņi tiem bija kā vaļņi pa labi un pa kreisi. Un ēģiptieši dzinās viņiem pakaļ, un visi faraona zirgi un viņa rati un viņa jātnieki iegāja aiz viņiem jūras vidū. Un rīta krēslā Tas Kungs noraudzījās uz ēģiptiešu karaspēku mākoņu un uguns stabā, un ēģiptiešu karaspēkā radās apjukums. Un Viņš kavēja riteņu griešanos, tā ka tie tikai ar grūtībām tika uz priekšu; tad ēģiptieši sacīja: "Labāk bēgsim no israēliešiem, jo Tas Kungs karo par viņiem pret Ēģipti." Tad Tas Kungs sacīja uz Mozu: "Izstiep savu roku pār jūru, lai ūdeņi atgriežas pār ēģiptiešiem, pār viņu ratiem un pār viņu jātniekiem." Un Mozus izstiepa savu roku pār jūru, un jūras ūdeņi atgriezās rīta ausmā savā vietā, un ēģiptieši bēga tiem tieši pretim. Tā Tas Kungs nogremdēja ēģiptiešus jūras vidū. Un ūdeņi atgriezās un apsedza gan ratus, gan jātniekus, visu faraona karaspēku, kas bija viņiem dzinies pakaļ jūrā; no viņiem nepalika pāri neviens pats. Bet Israēla bērni izgāja caur jūras vidu pa sausumu, un ūdeņi tiem bija kā vaļņi pa labi un pa kreisi. (2. Mozus 14:13-23)

Dievs pats iejaucās karadarbībā un pats meta akmeņus uz ienaidnieku. Viņš ienaidnieku karaspēku sita ar aklumu.

Kad Dieva vīra kalpotājs cēlās agri no rīta un izgāja ārā no mājas, redzi, tad karaspēks ar zirgiem un ratiem bija jau pilsētu ielencis, un viņa puisis tam sacīja: "Ak vai, mans kungs! Ko nu darīsim?" Bet viņš atbildēja: "Nebīsties, jo to, kas ir ar mums, ir vairāk nekā to, kas ir pie viņiem." Un Elīsa lūdza Dievu un sacīja: "Kungs, lūdzams, atver viņam acis, ka viņš var redzēt!" Un Tas Kungs atvēra tā puiša acis, ka tas redzēja, un, lūk, kalns bija pilns ugunīgu zirgu un ratu visapkārt ap Elīsu. Kad tie nāca pret viņu, tad Elīsa lūdza To Kungu un sacīja: "Sit šo svešo tautu ar aklību!" Un Viņš tos sita ar aklību, kā Elīsa to bija vēlējies. (2. Ķēniņu grāmata 6:15-18 )

Ir precedenti manā dzīvē, kad mani ienaidnieki vienkārši saļimst, un es par to nemaz neesmu lūdzis. Draugi, Dievs ir ar mums. Dievs ir ar tevi, un mums ir jālūdz par Dieva pārdabisku iejaukšanos. Mums ir jālūdz par cilvēkiem, kuriem viņu darba devēji spiež vakcinēties, par kuru pašam ir jāuzņemās atbildība. Lūgsim par pārdabisku Dieva iejaukšanos. Es ticu, ka Dievam ir atbilde. Un es ticu, ka mēs kā draudze ļoti veiksmīgi iziesim no visām šīm situācijām. Tu neesi viens. Mums ir Dievs, un mēs esam viens otram.

Ap pusnakti Pāvils un Sīla, lūgdami Dievu, dziedāja slavas dziesmas, un ieslodzītie viņos klausījās. Piepeši notika liela zemestrīce, tā ka cietuma pamati sakustējās; tūdaļ atvērās durvis, un visiem nokrita važas. Bet cietuma sargs, uzmodies un redzēdams cietuma durvis atvērtas, izrāva zobenu un gribēja nonāvēties, domādams, ka cietumnieki izbēguši. Bet Pāvils skaļā balsī sauca, sacīdams: "Nedari sev nekā ļauna, jo mēs visi esam šeit." Viņš sauca pēc uguns, ieskrēja un drebēdams metās zemē Pāvila un Sīlas priekšā un, izvedis tos ārā, sacīja: "Kungi, kas man jādara, lai es tiktu pestīts?" Viņi atbildēja: "Tici uz Kungu Jēzu, tad tu un tavs nams tiksit pestīti." Un viņi runāja Dieva vārdu viņam un visiem, kas bija tanī namā. Viņš tos uzņēma tanī pašā nakts stundā, nomazgāja tiem brūces, un tūdaļ viņš tika kristīts, pats un visi viņa piederīgie. Viņš tos veda savā namā, sēdināja pie galda un priecājās ar visu savu namu, ka ticēja Dievam. (Apustuļu darbi 16:22-34)

Pāvils un Sīla tika arestēti par evaņģēlija sludināšanu kādā pilsētā, un viņi tika iemesti cietuma dziļākajā vietā. Un tur ir rakstīts, ka viņi dziedāja slavas dziesmas, lūgdami Dievu, un ieslodzītie viņos klausījās. Un piepeši notika zemestrīce. Važas nokrita un cietuma durvis atvērās. Cietuma sargs, atskrējis ar lāpu, redzēja, ka durvis atsprāgušas vaļā, un viņš domāja, ka cietumnieki ir izbēguši. Bet viņi bija turpat uz vietas. Cietuma priekšnieks uzaicināja viņus savās mājās, pārsēja visas vātis, kas bija radušās no soda izpildes. Un viņš pats un viss viņa nams pieņēma Kristu kā savu glābēju. Draugi, tas ir pārdabiski.

Viņš pavēlēja to saņemt un ielikt cietumā, nodevis sešpadsmit kareivjiem, kas pa četriem to sargāja, gribēdams viņu pēc Pashā svētkiem vest ļaužu priekšā. Pēteri cietumā apsargāja; bet draudze bez mitēšanās par viņu lūdza Dievu. Kad Hērods viņu gribēja vest priekšā, tanī naktī Pēteris gulēja starp divi kareivjiem, divām važām saistīts, un sargi durvju priekšā sargāja cietumu. Un redzi, Tā Kunga eņģelis piestājās un gaisma apspīdēja cietuma istabu; viņš pieskārās Pētera sāniem un to modināja, sacīdams: "Celies ātri augšā!" Un važas nokrita no viņa rokām. Eņģelis viņam sacīja: "Apjozies un apauj kājas!" Viņš tā darīja. Un tas turpināja: "Apvelc savas drēbes un seko man!" Viņš iznācis tam sekoja un nezināja, ka notikums ar eņģeli ir īstenība, bet viņam šķita, ka redz parādību. Izgājuši caur pirmo un otru sardzi, viņi nonāca pie dzelzs vārtiem, kas iet uz pilsētu; tie viņiem paši no sevis atvērās; izgājuši viņi nostaigāja vienu ielu, un tūdaļ eņģelis no viņa atstājās. Pēteris atjēdzies sacīja: "Tagad es tiešām zinu, ka Tas Kungs sūtījis Savu eņģeli un izpestījis mani no Hēroda rokas un visiem jūdu draudiem." To apzinājies, viņš devās uz Marijas namu; tā bija Jāņa, kam pievārds Marks, māte. Tur bija daudz sapulcējušies un lūdza Dievu. Viņam pie vārtiem klauvējot, kāda kalpone, vārdā Rode, nāca klausīties; un, Pētera balsi pazinusi, viņa aiz prieka neatvēra, bet steidzās un pavēstīja, ka Pēteris stāvot vārtu priekšā. Tie viņai sacīja: "Tu esi traka." Bet viņa noteikti apgalvoja, ka tā esot. Tie sacīja: "Tas ir viņa eņģelis." Pēteris joprojām klauvēja. Viņi atvēra un atvēruši, to redzēdami, izbijās. Viņš tiem māja ar roku, lai tie klusētu, un tiem pastāstīja, kā Tas Kungs viņu izvedis no cietuma. Viņš sacīja: "Pasakait to Jēkabam un brāļiem!" Un izgājis viņš devās uz citu vietu. Bet, kad gaisma ausa, kareivjus pārņēma liels uztraukums, kas gan ar Pēteri esot noticis. Hērods viņu meklēja, bet neatrada. Nopratinājis sargus, viņš pavēlēja tos notiesāt un, aizgājis no Jūdejas uz Cezareju, palika tur. (Apustuļu darbi 12:4-19)

Ķēniņs Hērods nogalināja Jēkabu ar zobenu un vēlējās nogalināt arī Pēteri. Pēteri arestēja un nodeva cietumā. 16 sargi pa maiņām viņu sargāja. Divi sargi gulēja ar viņu kopā kamerā, ar važām saistīti savā starpā. Iedomājies: divi pie durvīm, divi kamerā, ar važām saistīti ar Pēteri. Šajā laikā draudze vienprātībā lūdza par Pēteri Dievu. Tur ir rakstīts, ka pēkšņi cietuma kameru apspīdēja gaisma un eņģelis pieskārās Pēterim, teikdams: “Celies, apģērbies, apauj kājas.” Pēteris domāja, ka tā nav īstenība, ka tas ir sapnis. Viņš pieceļas, apģērbjas, un viņi iziet caur durvīm, kuras atveras viņu priekšā. Sargi guļ. Sargi pēc tam tika notiesāti. Jo tas ir neiedomājami, ka cilvēks tā var iziet no cietuma. Pēteris attapās pilsētā uz ielas un pa taisno devās uz slepeno vietu, kur viņi lūdza Dievu. Kad Pēteris klauvēja pie vārtiem, kalpone tās neatvēra no priekiem. Viņai tas bija brīnums. Un viņa skrēja pateikt pārējiem, ka Pēteris klauvē pie vārtiem. Bet Pēterim jau rīt bija jāizpilda nāves sods. Un pārējie saka, ka tas nevar būt, tu esi kļuvusi traka. Iedomājies, viņi paši lūdz un paši netic, ka tas var būt. Mums nav jābūt nekādām emocijām, mēs lūdzam, un tam ir spēks. Un Dievs iejaucas ar brīnumiem un zīmēm.

Pēteris un Jānis gāja uz Templi ap lūgšanas stundu, tas ir, devīto. Tanī brīdī nesa kādu vīru, kas bija tizls no mātes miesām, to ik dienas nolika pie Tempļa durvīm, sauktām par Krāšņajām, lai viņš lūgtu dāvanas no tiem, kas gāja Templī. Redzēdams Pēteri un Jāni, kas gribēja ieiet Templī, viņš lūdza kādu dāvanu. Bet Pēteris ar Jāni, to cieši uzlūkodami, teica: "Skaties uz mums." Tas pievērsās viņiem, cerēdams kaut ko no viņiem saņemt. Bet Pēteris sacīja: "Sudraba un zelta man nav; bet, kas man ir, to es tev dodu: nacarieša Jēzus Kristus Vārdā – staigā!" Un, satvēris pie labās rokas, Pēteris to pacēla; tūdaļ viņa pēdas un krumšļi kļuva stingri, un, uzlēcis kājās, viņš varēja staigāt: viņš iegāja kopā ar viņiem Templī, staigāja un lēkāja un slavēja Dievu. Visi ļaudis redzēja viņu staigājam un Dievu teicam; tie viņu pazina un zināja, ka viņš bija tas pats, kas dāvanu dēļ pie Tempļa Krāšņajām durvīm bija sēdējis, un viņi izbijās un brīnījās par to, kas viņam bija noticis. (Apustuļu darbi 3:1-10)

Tiem uz ļaudīm runājot, pienāca priesteri, Tempļa sardzes priekšnieks un saduķeji, sadusmoti par to, ka viņi ļaudis mācīja un sludināja Jēzū augšāmcelšanos no mirušiem. Tie satvēra viņus un turēja apcietinājumā līdz rītam; jo bija jau vakars. (Apustuļu darbi 4:1-3) 

Pēc slimā dziedināšanas, apustuļus arestēja, tad viņus atlaida, un viņi nāca pie savējiem, kuri vienprātībā lūdza Dievu, lai Dievs viņiem dod drosmi sludināt, neskatoties uz viņu nelietībām. Šī vieta nodrebēja un visi kļuva Svētā Gara pilni, un drošu sirdi runāja Dieva vārdu. Pārdabiska Dieva iejaukšanās.

Atbrīvoti tie nāca pie savējiem un stāstīja, ko augstie priesteri un vecaji tiem bija sacījuši. To dzirdējuši, viņi vienprātīgi lūdza Dievu, sacīdami: "Kungs, Tu, kas esi radījis debesis un zemi un jūru un visu, kas tanī, kas ar Sava kalpa, mūsu tēva Dāvida, muti caur Svēto Garu esi sacījis: kāpēc tautas trako un ļaudis izdomā nelietības? Zemes ķēniņi sacēlušies un valdnieki apvienojušies pret To Kungu un Viņa Svaidīto. Jo patiesi Hērods un Poncijs Pilāts līdz ar pagāniem un Israēla ļaudīm šinī pilsētā apvienojušies pret Tavu svēto kalpu Jēzu, ko Tu esi svaidījis, lai darītu to, ko Tava roka un Tavs padoms iepriekš bija nolēmis, ka tam bija jānotiek. Tad nu, Kungs, skaties uz viņu draudiem un dod Saviem kalpiem drosmi runāt Tavu vārdu, Savu roku izstiepdams, ka notiek dziedināšanas un zīmes un brīnumi Tava svētā kalpa Jēzus Vārdā." Kad viņi beidza Dievu lūgt, vieta, kur tie bija sapulcējušies, nodrebēja, un tie visi kļuva Svētā Gara pilni un drošu sirdi runāja Dieva vārdus. (Apustuļu darbi 4:23-31)

6. Paša cilvēka iejaukšanās garīgajā pasaulē.

Tu pats iejaucies garīgajā pasaulē ar visiem iepriekšējiem punktiem. Pēdējais punkts ir kā kopsavilkums. Tu Dieva vadību esi saņēmis, tu lūdz par spēku, tu lūdz par Dieva iejaukšanos, tu apliecini, tu redzi vīziju, tu ej uz priekšu, tu strādā šajā virzienā, visu tu vari kopā ar Dievu. Un tu iejaucies garīgajā pasaulē Jēzus Vārdā un izcīni uzvaru, ko pēc tam redz arī fiziskajā pasaulē.

Bet Jēzus tiem saka: "Jūsu mazticības dēļ; jo patiesi Es jums saku: ja jums ticība ir kā sinepju graudiņš, tad jūs sacīsit šim kalnam: pārcelies no šejienes uz turieni, - un tas pārcelsies, un nekas jums nebūs neiespējams. Bet šī suga neiziet citādi kā vien ar lūgšanas un gavēšanas palīdzību." (Mateja evaņģēlijs 17:20-21)

Mācekļi nespēja izdzīt ļaunu garu no epileptiķa un prasīja Jēzum, kāpēc to nespēj. Jēzus atbildēja, ka viņu mazticības dēļ. Ja jums ticība ir kā sinepju graudiņš, tad jūs sacīsit šim kalnam: pārcelies no šejienes uz turieni, - un tas pārcelsies, un nekas jums nebūs neiespējams. Jo šī suga citādi neiziet, kā vien ar lūgšanas un gavēšanas palīdzību.

Bet, kad Viņš rīta agrumā atkal gāja uz pilsētu, Viņam gribējās ēst. Un Viņš redzēja vīģes koku ceļmalā, piegāja klāt un neatrada uz tā nekā kā tikai lapas vien un sacīja: "Uz tevis augļi nemūžam vairs lai neaug." Un vīģes koks tūdaļ nokalta. Un mācekļi, to redzēdami, brīnījās un sacīja: "Kā vīģes koks tik ātri nokalta?" Bet Jēzus atbildēja un sacīja tiem: "Patiesi Es jums saku: ja jums ir ticība un jūs nešaubāties, tad jūs ne vien tā varēsit darīt ar vīģes koku, bet arī, kad jūs teiksit šim kalnam: celies un meties jūrā, - tad tas notiks. Un visu, ko jūs ticībā lūgsit, to jūs dabūsit." (Mateja evaņģēlijs 21:18-22)

Kad jūs teiksiet šim kalnam: celies un meties jūrā, - tad viņš pārcelsies un metīsies jūrā, un viss, ko jūs ticībā lūgsiet, jūs saņemsiet. Mēs dabūsim visu, ko ticībā lūgsim.

Bet neviens nevar, stipra vīra namā iegājis, viņa rīkus laupīt, ja tas papriekš stipro nesaista, tik tad viņš tā namu izlaupīs. (Marka evaņģēlijs 3:27)

Jēzus māca garīgos likumus. Viņš saka: neviens nevar, stipra vīra namā iegājis, viņa rīkus laupīt, ja tas papriekš stipro nesaista, tik tad viņš tā namu izlaupīs. Es aicinu: ejam stiprā namā un izlaupam to. Ejam visās šajās individuālajās situācijās, ejam kopā, viens otru atbalstām, kad darba devēji piespiež, atņem iespēju mācīties utt. Ejam iekšā stiprā namā un to izlaupam. Un parādam, ka tas, kas ir ar mums, ir spēcīgāks par to, kas ir pret mums. Parādam, ka neatkarīgi no tā, kā būs ar tavu darbu, tu paliksi uz kājām un uzvarēsi. Un tu būsi tas, kas smiesies pēdējais. Mums nav tikai cerība, mums ir ticība un pārliecība. Mēs esam par Dieva svētītu Latviju! Mums ir vīzija, mums ir redzējums, kā to visu sasniegt. Mums ir Dieva vadība. Lūdzam pēc spēka un lūdzam pēc pārdabiskas Dieva iejaukšanās. Tu esi kā lauva starp meža zvēriem, kā jauns lauvēns avju ganāmā pulkā; kurp vien tas noklīst, viņš visur visu saplosa un ar kājām nomin, tā ka nav nekāda glābiņa. Tu esi Dieva lauva, kas nekad nepadodas. Esi tas, kas pēc visiem kritieniem ceļās. Nekad nepadodies. Dievs ir ar mums. Aleluja! Lūgsim Dievu par katru brāli un māsu mūsu draudzē, kuriem šobrīd ir jāizdara izvēle. Lai arī kāda būtu šī izvēle, mēs lūgsim, lai Dievs stiprina, Dievs atklāj un vada. Jēzus Vārdā mēs ejam garīgajā pasaulē. Mēs lūdzam par katru vienu brāli un māsu mūsu draudzē, kuru velns caur cilvēkiem šantažē, ienīst, nicina. Jēzus Vārdā mēs ejam pret šiem darba devējiem, mēs ejam pret visu šo sistēmu. Jēzus Vārdā, sātan, vācies prom no šo cilvēku prātiem! Vācies prom no šo cilvēku dzīvēm, Jēzus Kristus Vārdā! Jēzus Vārdā mēs apliecinām, ka nekāds ļaunums mums nenotiks, nedz kāda nediena tuvosies mūsu teltij, jebšu tūkstoši krīt tev blakus un desmit tūkstoši pa labo roku, taču tevi tas neskars. Jēzus Vārdā tu vienmēr iziesi kā uzvarētājs. Mēs lūdzam, Kungs, ieej, iejaucies pārdabiski un palīdzi katram saprast Tavu vadību un dod spēku izdarīt tā, kā Tu vēlies, un nāc, pārdabiski iejaucies, Kungs, ka mēs izejam kā uzvarētāji, Jēzus Kristus Vārdā. Āmen!

Mācītāja Mārča Jencīša sprediķi “Kā saņemt Dieva vadību?” pierakstīja un rediģēja draudzes “Kristus Pasaulei” redakcija.

40 veiksmīga cilvēka rakstura īpašības

Publicēja 2021. gada 4. okt. 22:23Līga Paņina

Ziņas datums 05.10.21.

Svētrunas tēma ir “40 veiksmīga cilvēka rakstura īpašības”. Iepriekšējo divu svētrunu tēma bija “Veiksmīga cilvēka rakstura īpašības”. Mēs mācījāmies tikai un vienīgi par Jēzus rakstura īpašībām. Runājām precīzi par to, kā Jēzus dzīvoja un rīkojās, un no tā secinājām, kādas ir Viņa rakstura īpašības. Jēzus ir vienlaicīgi Cilvēks un Dievs, Dieva Dēls. Viņš ir absolūts veiksmīga cilvēka paraugs. Šodien būs tehniskākas lietas. Runāsim par to, kādas rakstura īpašības mums būtu jāiegūst, lai mēs būtu veiksmīgi.

1. Domāšana.

Beidzot vēl, brāļi, kas vien ir patiess, kas svēts, kas taisns, kas šķīsts, kas patīkams, kam laba slava, ja ir kāds tikums un ja ir kas cildināms, par to domājiet! (Filipiešiem 4:8 )

Runājot par domāšanu, labi der mans iemīļotais teiciens: iedod bomzim miljonu, un pēc nedēļas viņš atkal būs bomzis. Atņem miljonāram miljonu, un pēc laika viņš atkal būs miljonārs. To, kas ir cilvēks, bomzis vai miljonārs, nosaka viņa domāšana. Mūsu domāšana nosaka to, kas mēs esam, tāpēc šī rakstura īpašība ir pati pirmā.

[..] Lai arī nespēcīgais par sevi saka: es esmu stiprs! (Joēla grāmata 4:10)

Tu esi spēcīgs tāpēc, ka tāda ir tava domāšana, tu sevi tādu apzinies. Ja tu esi vājš, tad vēl jo vairāk apliecini, ieraksti savā prātā, dvēselē un sirdī to, ka esi stiprs. Tas ir domāšanas veids. Jēzū Kristū tu esi jauns radījums, jauns cilvēks. Bībele saka, ka tev ir jānovelk vecais cilvēks un tā vietā jāuzvelk jaunais. Tas nozīmē, ka mēs novelkam savu veco domāšanu. Mēs sākam domāt tā, kas esam Jēzū Kristū. Ir kāda laba ilustrācija par nesenu notikumu saistībā ar manas automašīnas pārdošanu. No šīs mašīnas man palika riepas, kuras bija lietotas aptuveni divas nedēļas. Jaunajam īpašniekam es tās neatdevu, jo tā būtu pārāk liela dāvana. Riepas atstāju garāžā un ieliku internetā pārdošanas sludinājumu. Cilvēki zvanīja un izrādīja interesi. Viens no viņiem bija gatavs riepas pirkt, taču vēlējās, lai piegādāju tās uz Rīgu. Uz riepām vēl bija diski, un, lai tos noņemtu, ir nepieciešama vesela procedūra. Potenciālajam pircējam atbildēju: “Kamēr naudu neredzu, tikmēr nekur nevedu.” Piedāvāju riepas arī mašīnas pircējam. Viņš atbildēja: “1200 EUR, un braucu pakaļ kaut tūlīt.” Savukārt es atbildēju: “Ja brauc tiešām tūlīt, tad būs par 1200 EUR.” Pircējs neatbrauca. Tā nu šīs riepas man palika. Tā kā pēc neilga laika jau būs nepieciešams iegādāties ziemas riepas, vakar sāku tās meklēt, taču pēkšņi aizdomājos par iepriekšējās mašīnas riepu izmēru. Šķirstot informāciju, atskārtu, ka iepriekšējo riepu izmērs sakrīt arī ar jaunās mašīnas riepu izmēru. Tas es sapratu, ka vēlo pirkt to, kas man jau ir, turklāt, man ir pats labākais. Draugs, tu Jēzū Kristū jau esi tas, kas esi. Ir tikai jānovelk vecais domāšanas veids un jāuzvelk jaunais. Tev ir jāuzvelk veiksmīga cilvēka domāšana.

2. Vide.

Kam darīšana ar zinīgo, tas kļūst pats zinīgs, bet, kas ir draugos ar neprašām, tas piedzīvos nelaimi. (Salamana pamācības 13:20)

Ir svarīgi, kādā vidē tu atrodies. Šodien tu atrodies stiprā draudzē, stipru cilvēku vidē. Mūsu draudzē ir laba struktūra, mums ir mācītājs un vadītāji. Par vadītājiem draudzē es deleģēju tikai tos cilvēkus, kuri kaut nedaudz ar darbiem parāda, ka ir veiksmīgi. Tādās redzamākās kalpošanās mēs liekam tikai tos cilvēkus, kuri patiešām ir spējīgi un stipri, tāpēc tev ir, kam līdzināties. Tu esi stiprā vidē, un šī stiprā vide arī tevi dara stipru. Ir divas svarīgas lietas, un pirmā no tām ir personīgas attiecības ar Dievu. Attiecībās ar Dievu liela daļa sastāv no domāšanas. Tu lasi Dieva vārdu un pārdomā to. Tu salīdzini sevi ar Dieva vārdu, saņem no Dieva dažādas atklāsmes. Tas viss ir saistīts ar domāšanu. Otra lieta ir vide un draudze. Šīs abas lietas Tev ir ļoti nepieciešamas – personīgs kontakts ar Dievu un draudze jeb vide, kurā tu vari augt. Bez tā praktiski nav iespējams būt veiksmīgam cilvēkam. Šie divi ir pamatpunkti.

3. Aktīvs.

Un viņa kungs sacīja tam: labi, tu godīgais un uzticīgais kalps. Tu esi bijis uzticīgs pār mazumu, es tevi iecelšu pār daudzumu. Ieej sava kunga priekā. (Mateja evaņģēlijs 25:21)

Šis ir stāsts par kalpiem, kuriem Dievs bija uzticējis talentus. Tos kalpus, kuri bija likuši lietā viņiem iedoto mazumiņu, Jēzus uzslavēja. Viņš teica: “Tu esi lietojis to, kas tev ir, tāpēc Es došu tev vairāk.” Esi aktīvs un lieto to, ko vari lietot šodien! Tos prāta un fiziskos resursus (aktīvus), kuri tev ir pieejami, lieto. Ja tu nebūsi aktīvs un nesāksi lietot to, kas tev šodien ir, ja tu nesāksi kalpot draudzē ar to, ko vari šodien, tad tu nevari sapņot par to, ka rīt tev būs vairāk. Tāpat ir ar uzņēmumu celšanu un citām laicīgās dzīves sfērām. Ja tu nesāksi ar to mazumiņu, kas tev ir, tad tev nespīd nekas lielāks. Esi aktīvs! 

4. Mīlošs.

Tā arī ir veiksmīga cilvēka rakstura īpašība. ‘Mīlošs’ ne obligāti nozīmē izplūst asarās un emocijās. Tas nozīmē – mīli Dievu un savu tuvāko kā sevi pašu. Tas nozīmē izturēties pret cilvēkiem tā, kā to grib Dievs, un sekundāri es izturos pret cilvēkiem tā, kā es gribu, lai izturas pret mani. Iemīli visu to, ko tu dari! Principā, visi pārējie punkti, kurus es šodien minēšu, ierindojas zem vārda ‘mīlestība’. Tas būs viss, ko ietver mīlestība. Mūsdienās vārds ‘mīlestība’ patiesībā ir jau novalkāts. Visbiežāk cilvēki pasaulē, tai skaitā, diemžēl, arī daudzi kristieši, saprot šo vārdu kā romantisko mīlestību. Patiesībā, romantiskā mīlestība ir tikai viena maza daļa no mīlestības, turklāt ne svarīgākā. Svarīgākais ir mūsu attieksme pret Dievu un cilvēkiem. Esi mīlošs!

5. Vīzija.

Mums ir vīzija: Jēzus asinīs Latvija šķīstīta baltāka par sniegu. Mūsu vīzija ir Dieva svētīta Latvija. Garīgi un ekonomiski plaukstoša, demokrātiska, brīva Latvija. Man nav problēmu dzīvot Līgatnē, Siguldā vai Rīgā. Rīgā gan es negribētu dzīvot, taču, ja vajadzētu to darīt, tad varētu. Principā, man nebūtu problēmu dzīvot jebkurā Latvijas vietā. Kāpēc tā? Ja es atceros sevi laikā, pirms pazinu Dievu, pirms man bija vīzija par kādām lietām, tad toreiz es sevi izjutu kā īstenu limbažnieku. Zinu tur katru pagalmu no laikiem, kad, būdams mazs puika, ložņāju pa visiem kaktiem. Tā ir mana pilsēta. Ja tajā laikā man teiktu, ka mēs mainīsim savu dzīvesvietu uz citu pilsētu un man būs jāmācās citā skolā, tad man tas būtu bijis kosmoss. Es to nevēlētos darīt. Kad es pirmo reizi ar mammu braucu uz Rīgu, tas man bija kaut kas neaptverams. Liela daļa draudzes cilvēku arī nemaz nav dzimuši pilsētnieki. Daudzu sirdīs ir lauki, un uz pilsētu ir atvedušas darba darīšanas vai kas tamlīdzīgs. Gan pilsētai, gan laukiem ir savi plusi un mīnusi. Personīgi man ļoti patīk dzīvot laukos, bet šobrīd vairs nav tā, kā bērnībā, kad nekādā gadījumā es nebūtu gatavs pārcelties. Kāpēc tā? Kāpēc šodien man ir vienalga, kur dzīvot? Tāpēc, ka manā vīzijā ir Latvija. Mana vīzija ir glābta Latvija. Es neskatos uz sevi, ka mana dzimtene ir Limbaži. Nē. Mana dzimtene ir Latvija. Es mīlu Latviju, un man ir vienalga, kurā Latvijas vietā es atrodos. Tieši šīs vīzijas dēļ mana atrašanās vieta man nav būtiska.

Pirms ierobežojumiem, mēs ik gadu ar ģimeni devāmies ceļojumos uz Eiropas dienvidiem. Tā Eiropas daļa ir izbraukāta krustu šķērsu. Nokļūstot dienvidu jūrās, mēs mēdzām noīrēt kādu motorlaiviņu, ar kuru pavizināties pa piekrasti. Reiz, braucot ar šādu laiviņu, mēs pietuvojāmies ļoti greznai jahtai, kas bija vidēja kuģa lielumā. Tā bija Abramoviča jahta. Zinu, ka viņš bija piestājis arī Rīgas ostā. Interesanti, kāpēc miljonāri visu dzīvi braukā ar jahtu pa pasauli un apmetas dažādās valstīs? Kur ir viņu dzimtene? Šie cilvēki ir globālisti. Viņu dzimtene ir visa pasaule. Viņiem ir cits redzējums uz visu, un tāpēc viņi visas lietas kārto turpat uz savas jahtas jebkurā pasaules vietā. Ja godīgi, es arī gribētu jahtā ceļot pa pasauli un koordinēt visas megadraudzes “Kristus Pasaulei” filiāles. Visvairāk es gribētu braukāt tieši pa kādu dienvidu jūru. Vīzija ir veiksmīga cilvēka rakstura īpašība. Mūsu vīzija atbilst šai Rakstu vietai:

Un Viņš tam lika iziet ārā un sacīja: "Skaties uz debesīm un skaiti zvaigznes; vai tu spēj tās izskaitīt? Tikpat daudz būs tev pēcnācēju," Viņš tam sacīja. (1. Mozus grāmata 15:5)

Tieši tāpat visām citām tavas dzīves sfērām ir nepieciešama vīzija.

6. Ticība.

Tas Kungs ir ar mani, lai man palīdzētu; tādēļ es droši noskatīšos uz saviem ienaidniekiem, gavilēdams uzvaras priekā. (Psalms 118:7)

Dāvids savos psalmos ļoti bieži saka pateicību Dievam. Viņš slavē Dievu par to, kas vēl nav. Dāvids saka: “Jā, man ienaidnieki ir visapkārt, es iznīkstu un izdilstu, viņi mani nievā un vajā, bet es pateikšos Tam Kungam un ar prieku noraudzīšos uz sakautiem ienaidniekiem.” Jēzus ir no Dāvida cilts. Dāvids ir viens no redzamākajiem Bībeles personāžiem, no kuriem mēs mācāmies. Viņš ir veiksmīgs cilvēks, kurš no nulles kļuva par ķēniņu. Dievs bija ar viņu. Dāvidam ir pareizs domāšanas veids. Viņš slavēja Dievu par to, kas vēl nav. Tā bija viņa ticība: Dievs ir ar viņu un izvedīs no katras situācijas. Tā ir pozitīva ticība, pozitīvs apliecinājums. Dāvids ne tikai pozitīvi domāja, bet arī apliecināja.

[..] un mana acs ir ar prieku noraudzījusies uz maniem uzveiktajiem ienaidniekiem. (Psalms 54:9)

7. Mērķtiecīgs.

Vīzija un mērķi ir nedaudz atšķirīgas lietas. Vīzija ir vispārīgs redzējums, mērķi ir tas, ka tava vīzija jau ir saskaldīta konkrētos lielākos un mazākos mērķos un tu mērķtiecīgi un disciplinēti strādā, lai sasniegtu šos mazos mērķus, kas kopā veido visu kopumu uz uzvaru. Kā piemēru varam minēt sestdienas protesta akciju. Cilvēki mēdz jautāt: “Ko dod viena šāda protesta akcija?” Es atbildu: “Konkrēti šī viena protesta akcija pamatos neko nemainīs, taču tas ir viens mazs solis, viens mazs mērķis, uz kuru mēs tiecamies, lai nākamajās vēlēšanās mēs būtu skaitliski liela partija un lai šajā partijā būtu pietiekami daudz stipru un aktīvu cilvēku. Tas viss ir svarīgi, lai mēs spētu uzvarēt nākamajās vēlēšanās un pārņemt varu.” Tātad, mūsu vīzija ir tā, ka esam valdībā, bet tam apakšā ir mazi mērķi, un viens no tiem – protesta akcijas. Arī masu mediji šādas akcijas atspoguļo kā bezjēdzīgas, taču ir svarīgi mērķtiecīgi doties uz savu mērķi. Suņi rej, bet karavāna iet tālāk. Lai visi kritiķi sēž. Mēs ejam uz mērķiem. Ja jūsu mājas grupiņā piecus gadus ir pieci cilvēki, tad padomājiet par to, vai jums ir vīzija un vai jūsu līderis un cilvēki grupiņā ir mērķtiecīgi. Vai grupiņai ir plāns aizsniegt kaut vienu cilvēku un atvest pie Dieva? Un vai šis plāns ir pastāvīgs? Tas arī visu izsaka. Ir cilvēki, kas skandina: “Vai, mums ir vīzija, ka mums būs pilna grupa ar cilvēkiem un vēl divas, trīs, piecas un desmit jaunas grupas.” Bet vai mērķis šodienai viņiem ir? Lūk, veiksmīga cilvēka rakstura īpašība ir mērķtiecība.

8. Uzticība.

Uzticība Dievam, ģimenei, valstij. Es ļoti vērtēju uzticīgus cilvēkus, uzticīgus līderus, kas ir man blakus un nekad nenodod. Kas ir uzticība valstij? Šodien mums it kā ir valsts un Satversme, un mums ir jābūt uzticamiem šai valdībai. Nē, draugs, mums nav jābūt uzticamiem šai valdībai. Mums ir jāsaglabā uzticība mūsu Valsts ideālam, mūsu Satversmei un brīvai Latvijai. Es neesmu uzticams ne Kariņam, ne Levitam. Es esmu uzticams Latvijai. Tādai Latvijai, kādu nodibināja mūsu senči. Ar to Satversmi, kādu viņi sastādīja. Ar to himnu, kas mums ir. Lūk, tāpēc es palieku uzticams savai valstij. Es, tu, mēs esam valsts. Tev ir savs mācītājs, sava grupiņa, sava draudze, un uzticība ir ļoti svarīga. Esi uzticams! Esi uzticams arī savam darba devējam.

9. Dedzība.

Kaisle un uguns. Degt nozīmē iet un darīt. Tas nozīmē arī to, ka tu meklē vidi, kurā vari būt motivēts. Tu pats ej kambarī lūgt Dievu. Tu pats skaties motivējošus materiālus, esi kopā ar motivējošiem cilvēkiem, kas iededzina tevī šo uguni. Tad seko tavas mazās aktivitātes un pirmie rezultāti, kas uztur šo uguni un uzpūš no jauna. Ja mēs paļaujamies tikai uz emocijām, kad kāds nedaudz iedod motivāciju, vai tu atnāc uz dievkalpojumu, kur Dievs tev pieskaras, tad zini, ka šīs emocijas ilgi nepaliek. Pamatā degsmi dod vienkārša darīšana, nevis emocijas.

10. Disciplinēts.

11. Kompetents.

Būt kompetentam nozīmē to, ka tu pārzini savu darbības sfēru. Es kā mācītājs pārzinu to, ko es daru. Es pārzinu līderību tajā līmenī, kurā es esmu. Es varu sapulcēt cilvēkus vai pacelt viņus tik, cik es varu. Kā draudze mēs varam ietekmēt procesus Latvijā. Par mūsu draudzi Latvijā jau zina, faktiski, ikviens. Ja tie būs krieviski runājošie, tad mazāk, bet lielākoties ikviens, kas sēž pie “Panorāmas” un ir informēts par to, kas notiek Latvijā, mūs zina, un tā ir ietekme. Tas ir tas, ko es varu un ko es esmu spējis sasniegt, tas ir mans darbs. Es esmu kompetents draudzes darbā. Es kļūšu kompetents arī politikā, esot vairāk tajā vidē, kur šobrīd esmu. Kompetence nozīmē to, ka tev ir jāpārzina savs lauciņš. Ja vadi grupu, tev ir jāpārzina, kā to darīt, tev jāpārzina savi cilvēki un tā tālāk. Ja tu esi galdnieks, tev ir jāpārzina visa šī sfēra. Tā ir kompetence. Veiksmīgs cilvēks ir kompetents savos jautājumos.

12. Tāds, kurš mācās.

Tas iet roku rokā ar kompetenci. Lai cilvēks būtu kompetents, viņš mācās. Tev nepārtraukti ir jāmācās gan no savām kļūdām, gan no citu kļūdā un vienkārši jāizglītojas.

13. Upurējošs.

Ko nozīmē būt upurējošam? Sandris Točs man teica tā: “Paldies, ka tu atnāci (uz protestu), tu tomēr atnāci.” To pašu es viņam varētu pateikt: “Paldies, ka tu atnāci.” Viņš teica: “Ā, nu es domāju, ka tev tur tos sodus liek par to tiešraidi, un tagad tu netaisīsi tiešraidi un šodien nebūsi.” Es ceru, ka tas bija joks. Viņš gan teica, ka tas ir joks, bet man tas nepatika. Man tur būt ir pats par sevi saprotams. Man jau ir piesūtītas 6 noziegumu epizodes, 6 publikācijas, un viena no tām ir tiešraide. “Panorāma” drīkst filmēt, bet es nedrīkstu. “Panorāma” arī tur filmēja bez nekādām maskām. Viņi tur vienkārši staigāja, un nekādas distances viņiem nebija. Es filmēju, bet Latvijas Televīzija spraucās, grūstās un lien ar savām milzīgajām kamerām. Tagad sen jau tik milzīgas kameras vairs nav vajadzīgas un sen jau viss ir minimizēts. Tas viss ir vēsture. Viņiem par to nav nekas, bet man ir ierosināta administratīvā lieta. “Tu vēl filmēsi?” Nu, protams, ka filmēšu! Vai tas ir upuris? Man tas nav nekāds upuris, bet vispār tas ir upuris. Es pat nejūtu nekādu upuri pie tā visa, man tas ir pats par sevi saprotams, bet kādam tas būtu baigais upuris. Ir jābūt upurējošam, attiecīgās situācijās ir jāuzupurējas. Tas ir veiksmīgs cilvēks. Ja tu nespēj upurēties, neredzēt tev nekādu veiksmi. Tas ir jāizdara attiecībās ar cilvēkiem, un ir daudzas lietas, kas ir jāupurē.

14. Piedodošs.

Dzīve piedošanā. Nesen mēs par to runājam, tāpēc neatkārtošos.

15. Draudzīgs.

Labāk ir iegūt draugu nekā ienaidnieku. Nekad nebūs tā, ka visi būs draugi un visiem viss būs pa prātam. Bībelē arī teikts:

Ja iespējams, no savas puses, turiet mieru ar visiem cilvēkiem. (Romiešiem 12:18)

Labāk esi draudzīgs ar cilvēku, kurš varēja būt tev ienaidnieks un sagādāt tev problēmas, kuras tev atņems laiku risināt. Un vispārīgi esi draudzīgs, esi komunikabls un mācies to! Neatkarīgi no tā, vai cilvēks ir flegmatiķis vai sangviniķis, katram ir savs temperaments jeb veids, kā viņš savu draudzību var izrādīt. Reizēm zālē sēž cilvēki, un es nevaru saprast, vai viņi vispār dzird mani, vai reaģē, vai viņus kaut kas uzrunā. Neko nevar saprast, tādi cieti. Mācies savā veidā būt draudzīgs, “uzmet” mācītājam kaut vai ar aci: “Viss kārtībā, es dzirdu, mani uzrunā Dievs.”

16. Patstāvīgs.

Patstāvība ir ļoti laba un teicama īpašība. Es ļoti vērtēju cilvēkus, kuri kļūst patstāvīgi, kas audzina savu komandu, savus kalpotājus. Sākotnēji bērniem ir vajadzīgs ļoti daudz uzmanības, bet vēlāk, kad bērni izaug, viņus ir jāatlaiž, viņi nevar nepārtraukti dzīvot pie mammas, viņiem nav vairs nepieciešama tik liela uzmanība. Tas ir ļoti vērtīgi, tāpēc esi patstāvīgs. Tas nenozīmē, ka tev nevajag cilvēkus un nevajag draudzi, tik patstāvīgam nevajag kļūt. Mums katram ir jābūt patstāvīgam, un tā ir veiksmīga cilvēka rakstura īpašība. Patstāvība vajadzīga visās lietās, kad patstāvīgi dari vienas un tās pašas lietas, ka tev nav vienmēr jāatgādina, ka tu pats zini, kas tev šodien ir jāizdara. Piemēram, no rīta jāpieceļas, neaizmirstiet no rīta piecelties. Pagājušajā otrdienā abām mūsu līderu komandām bija lūgšanas caur Zoom. Es pamodos no rīta un domāju: “Kas par dienu, man tā šķiet, ka šodien nekā nav.” Es guļu tālāk. Paskatījos 7:05 pulkstenī un domāju: “Nē, nē, šodien nekā nav.” Un guļu tālāk. Plkst. 7:10 kaut kas zvana ar vibro zvanu sievai. Es domāju: “Kas tur atkal zvana tik agri no rīta, kaut kāds nenormālais uz info tālruni!?” Tie nenormālie bija Velta un Pēteris. Izrādās, ka tomēr bija lūgšanas. Tad es lecu “pa galvu, pa kaklu” ārā no gultas, un mums bija lūgšanas. Draugs, esi patstāvīgs un neaizmirsti piecelties no rīta. Tās ir svarīgas lietas.

17. Ātrums.

Tu esi redzējis “Vāģīšu” multenīti par Zibeni Makvīnu? Man patīk, ka viņš sākumā saka: “Brum, brum, es esmu ātrums.” Veiksmīga cilvēka rakstura īpašība ir ātrums. Man ar ātrumu nav problēmu, un tā ir laba īpašība. Protams, ātrumā tu vari izdarīt arī kaut ko nepareizu, bet, ja tu to visu lieto pareizi, tā ir laba īpašība. Ja man ir akūta problēma, es zinu, ka tā ir jārisina. Es nevaru normāli aiziet mājās, apsēsties pie teļļuka un kaut ko stulbu paskatīties. Es vienkārši nevaru, kamēr es neesmu to izdarījis. Man tas ir jāizdara. Ir lietas, par kurām vienkārši var teikt: “OK, tas nav tik svarīgi, deleģēšu kādam citam vai vispār neko nedarīšu,” bet, ja es zinu, ka tas ir svarīgi vai arī esmu kādam pateicis “jā”, tad man tas ir iekšā, man tas ir jāizdara un ātri. Es kārtoju lietas ātri. Cilvēki, kas man ir apkārt, saka tā: “Es kaut ko ieminos vai uz kaut ko skatos, ahā, viss skaidrs, tūlīt tas būs.” Man viss notiek ātri, jo pēc temperamenta esmu holeriķis. Arī melanholiķiem, flegmatiķiem un sangviniķiem ir jābūt ātriem. Ja tu gribi būt veiksmīgs, tev ātri jāreaģē uz situācijām. Nevis “pa galvu, pa kaklu”, bet padomā, pārdomā un ātri reaģē. Limbažos draudzes pirmsākumos bija tāds Jānis, liela auguma, foršs džeks. Viņš bija tāds mierīgais, visīstākais flegmātiķis – kluss, nerunīgs, bet, kad runāja, tad kā “naglai uz galvas”. Tik mierīgs, ka vispār no viņa nevarēja saprast, ko no viņa var sagaidīt. Vienā reizē kaut kādi cilvēki bija atnākuši, un es tur sludināju, un bija viens agresīvs cilvēks. Tiklīdz tas cilvēks izstiepa roku uz manu pusi, Jānis zibenīgi reaģēja, un tas cilvēks bija ārā no turienes. Es nobrīnījos, cik patiesībā šis flegmatiķis ir ātrs. Ir lietas, kas ir jādara ātri.

18. Drosme.

19. Humors.

Ja gribi būt veiksmīgs, uzliec smaidu uz sejas, esi jautrāks. Uzjautrini savu darba kolektīvu. Esi tāds, kurš saprot jokus, esi tāds, kurš var arī pateikt kādu joku, esi jautrs saprāta robežās.

20. Elastīgums.

Kas ir elastīgums? Tā ir pielāgošanās jeb spēja izvērtēt to, ka pasaule iet uz priekšu un tev ir jāpielāgojas. Piemēram, limbažnieku mēlē es tev pateikšu, ka es i tagad baigais blogeris. Kādreiz es skatījos, kā citi sociālajos tīklos posto: es ēdu, es dzeru, es sēžu, es kaut kur eju. Es domāju, ka tie ir dīvaini cilvēki. Lielākoties, viņi arī ir dīvaini. Ja cilvēkam galvā ir skaidas un sirdī ir tukšums, tad viss, ko viņš spēj ielikt, ir: es ēdu un es dzeru. Viņš jau neko citu nedara. Viņam ir tukša galva. Viņš ieliek savas lielās krūtis vai pēcpusi, vai palielinātās lūpas, un tas ir viss, ko viņš var, jo viņam nav nekādu domu, un cilvēks rāda to, ko var parādīt. Tās ir nelielas novirzes, tomēr tā ir tendence. Tā ir šodienas pasaule, īpaši šajā laikā, kad viss tiek spiests uz attālinātu darbību. Šodien sociālie tīkli ir ārkārtīgi svarīgi. Jā, kādreiz pie sevis es domāju, ka nekad nelikšu personiskus postus. Es tikko ieliku postu, ka mans BMW tika pārdots. Pircējs aizbrauca, un man pilnīgi asara notecēja, un es to ieliku un parādīju. Es nekad mūžā iepriekš nestāstīju un neliku sociālajos tīklos, ka esmu kaut ko pārdevis. Es esmu sapratis, ka šobrīd mēs esam tādā laikā, kad pamatā viss ir tas pats, bet ir mainījušās tehnoloģijas. Es sapratu, ka nevaru tā vienkārši: “Jēzus tevi mīl, Latvija pirmajā vietā, alleluja.” Nē, cilvēki grib arī ar mani komunicēt, viņi arī mani grib iepazīt. Man nākas likt kaut ko no sevis: es ēdu, es dzeru. Nu, vēl tik tālu neesmu ticis, bet uz tā ceļa jau esmu. Pēc katras protesta akcijas mēs kopā paēdam, tad es to vienmēr nofočēju un ielieku iekšā. Tas ir elastīgums, tāpēc nekad nesaki nekad: “Es nekad to nedarīšu.” Kādus gadus atpakaļ, kad es pirmo reizi ieraudzīju vīrieti uzspīlētās biksēs, bija tā riebīgi. Pagāja kāds laiks, un mācītājs pats iestūķējās kaut kādās uzspīlētās biksēs. Draugs, esi elastīgs.

21. Jūtīgs.

Tas nozīmē to, ka tu ne tikai ar prātu izproti, kas ir pareizi, bet konkrētā situācijā spēj intuitīvi just, kas ir pareizi, tu spēj novērtēt situāciju arī intuitīvi. Nekad nepaļaujies tikai uz intuīciju, jo prāts ir pāri intuīcijai. Ir situācijas, kad prāts saka: “Viss ir kārtībā,” bet intuīcija saka: “Nevajag.” Tev nav tā bijis? Lielākoties mums visiem tā ir bijis. Intuitīvi, tajā virzienā, kur tu dodies, savās sfērās tu spēj arī just un saprast tendences. Tā arī ir veiksmīga cilvēka īpašība.

22. Inovatīvs.

Tā ir tiekšanās pēc jaunā – inovācijām.

23. Nemeklē pašlabumu.

Tā ir veiksmīga cilvēka īpašība. Nesen par sevi padomāju, ka es vienmēr sevi izmeklēju. Es biju lūdzis Dievu un sev uzdevis jautājumu: “Kāpēc es daru to, ko es daru?” Kāpēc es ceļu draudzi, kāpēc es tagad esmu partijā “Latvija pirmajā vietā” un piedalos tur? Tu ar sevi runā? Reizēm ar sevi arī jāparunā un jāuzdod jautājumi. Vai tu ar prātu domā un to visu apsver? Vai savā sirdī arī atbildi, kāpēc tu dari to, ko tu dari? Vai pašlabuma dēļ? Un pirmais, ko es sapratu: “Nu, nē, es nedaru to sev!” Pirmkārt, es to daru Dievam un citiem cilvēkiem, es to daru Latvijai. Es to daru tāpēc, ka tas ir jādara. Un tikai trešais biju es pats tikai tāpēc, ka balss tā saka: “Mīli Dievu un savu tuvāko kā sevi pašu.” Man sevi ir jāmīl, lai varētu arī citus mīlēt, bet es biju trešajā vietā. Tas bija mans godīgs jautājums sev. Es zinu, ko es daru un kāpēc es to daru. Man ir pilnīgi vienalga, ko kritiķi saka. Tātad, nemeklē pašlabumu. Par sevi ir jāpadomā, taču tas nav galvenais motīvs.

24. Tāds, kurš prot apbrīnot.

“Lauriņ, tev šodien actiņas kā smukas pērlītes, tu šodien labi izskaties. Uz taviem zābaciņiem arī jau kādu laiku skatos, es arī tādus gribētu iegādāties.” Reizēm es arī apbrīnoju to, kā tu slavē Dievu. Proti apbrīnot cilvēkus! Nu, ne jau tā, ka par visu brīnies vai esi kā no mēness nokritis. Ne gluži tā, bet esi tas, kurš redz cilvēkos labo un to apbrīno. Ir tādi cilvēki, kuriem tas jau ir asinīs. Viņi tādās ģimenēs auguši, kur varbūt ir bijuši ļoti lutināti un apbrīnoti. Viņi paši par sevi tādi jau ir. Bet tiem, kuriem nav šīs īpašības, tas ir jāiemācās. Tas vienkārši ir jāiemācās. Ja tu nemāki izteikt komplimentu, tad tev vienkārši ir jāsaņemas un kādam jāpasaka kompliments.

25. Skaidrs prāts.

Skaidrs prāts rodas no tā, ka tu regulāri lasi Dieva vārdu un proti atšķirt, kas ir labs un kas ir slikts. Kad tu par visu notiekošo esi informēts un apmēram spēj izšķirt, tad tev ir skaidrs prāts un tu skaties uz visu ar skaidrām acīm. Tagad modē ir iet sēņot. Viņi saēdās mušmires un apdullinās, un tur arī paliek. Lūk, šiem cilvēkiem nav skaidrs prāts. Bet tu uzturi skaidru prātu.

26. Daudzpusīgas intereses.

Mums katram ir sava profesija, savs viens virziens, bet tu nevari būt informēts tikai par savu virzienu. Tev nedaudz ir jāpārzina vispārējā Latvijas politika, pasaules politika un vispārēji tas, kas notiek apkārt. Tātad, daudzpusīgas intereses.

27. Tāds, kurš uzticas.

Tie, kas ir izgājuši inkaunteru un sapratuši tās tēmas, kas tur tiek apskatītas, un vispār katrs veselīgi domājošs cilvēks saprot, ja tevi nodod, tev vairs negribas uzticēties. Bet ne jau tikai tam cilvēkam, nevienam. Bet veiksmīgs cilvēks jebkurā gadījumā uzticās, pat ja tiek pievilts. Protams, ja tevi patstāvīgi kāds pieviļ, tu viņu nosvītro un vairs neļauj kāpt sev uz galvas, viss kārtībā. Bet citiem cilvēkiem ir jāturpina uzticēties.

28. Centīgs.

Mācība: nekad nedod savu telefonu citam rokās. Es ik pa laikam dzirdu, ka sieva vai vīrs ņem viens otra telefonu un kaut ko tur meklē. Uzticies, nav ko tur pārbaudīt. Tas tev neko nepalīdzēs. Kad es laulāju jaunlaulātos, es iesaku nestāstīt neko par kādreizējiem sakariem. Vispār neko un punkts. Jo es tev varu garantēt, ka pienāks brīdis, varbūt ne visos gadījumos, bet pienāks brīdis, kad vairs nebūs rozā brilles, viens, divi gadi, un pēc tam ir vienkārši normāla mīlestība, kādai tai jābūt. Vienkārši ir divi cilvēki, kuri kopā dzīvo un viss. Nekā vairs tur romantiska nebūs, fakts. Var jau kaut ko kopā uzsākt, kādu ceļojumu. Tas mazliet kaut ko atsvaidzinās, bet pierod pie tā visa. Tu esi pieradis, viss ir normāli, tu dzīvo, viss ir kārtībā. Tā ir mīlestība. Un pienāks brīdis, ja būs kāds konflikts, tas otrs cilvēks tev to pieminēs, jo tu pats izstāstīji visu: tā tur bija labāka, tā tur bija krutāka, tai tur bija kaut kas labāks. Es iesaku vispār nestāstīt. Bet, protams, kad ir lielā mīlestība, lielā atklātība, tad mēs izstāstām. Varbūt, ka tā arī vajag, es nezinu, cilvēki ir dažādi. Bet es parasti iesaku, ka nevajag. Par centību: veiksmīga cilvēka rakstura īpašība ir būt centīgam visās lietās, un tajā, ko tev uztic.

29. Punktuāls.

Ja tu kavē tikšanās, ko esi norunājis, tad tu esi egoists, tas, kurš nevērtē otra cilvēka laiku. Esi punktuāls. Un vēl, sievietēm nav nekādu atlaižu. Gandrīz visas sievietes kavējas, bet viņām nav atlaides. Ja tu gribi būt veiksmīgs cilvēks – sieviete vai vīrietis, - tad nekavē. Ja tu nebūsi punktuāls, tu nebūsi veiksmīgs. Kā solīji, tā izdari: jā, jā, nē, nē, ja tikšanās, tad tikšanās. Kaut kas notika, ja ir satrēgums, piezvani un pasaki, ka tu kavēsies, bet ne katru reizi.

30. Koncentrēšanās jeb fokusēšanās.

Svarīgi ir redzēt un izdalīt galveno. Ir daudzas lietas jāizdara. Piemēram, rītā ir pirmdiena, un tev ir jāsaprot, kas ir svarīgākais, un ir jādara tieši tas. Prioritārā kārtībā, koncentrējies uz svarīgāko, kas ved pretī tiem mērķiem, uz kuriem tu ej.

31. Komandas spēlētājs.

Atceries, ka viena pagale nedeg. Obligāti ir vajadzīga komanda, obligāti draudze, obligāti arī visās tajās jomās, kurās tu virzies, nepieciešama komanda, tāpēc esi komandas spēlētājs.

32. Atbildīgs.

Atbildību var likt arī pie punktualitātes, bet tie nedaudz atšķiras. Atbildības sajūta, kad esi apsolījis kaut ko kādam cilvēkam. Ja es jūtu, ka man negribās darīt, ja es karstumā kaut ko esmu pateicis, manī vienalga ir atbildības sajūta. Tā ir vienkārši ieaudzināta. Es pats to esmu tur ieaudzinājis. Esi atbildīgs par sevi un tev uzticētiem cilvēkiem, par savu ģimeni. Par savu valsti arī jābūt atbildīgam. Protestos vienkārši ir pienākums piedalīties.

33. Iniciatīva.

Cilvēks ar iniciatīvu ir nevis tam, kuram tu lūdz, lai viņš izdara, bet viņš pats nāk un grib darīt vai kalpot.

34. Atturīgs.

Atturība ir tad, kad tu izvairies no tām lietām, kas tev kaitē (atkarības, grēki utt.).

35. Problēmu risinātājs.

Problēmas pašas no sevis neatrisinās. Problēmas ir jārisina un ātri. Es ļoti labi redzu, ka tiem kūtrajiem cilvēkiem, kūtrajiem līderiem, kuri negrib risināt savas problēmas grupiņās, tās nekur nepazūd, tikai kļūst lielākas. Visur tas ir redzams, arī mūsu valstī. Problēma ir jārisina, nevis jāņem jauni kredīti. Problēmas sakne ir jārisina. Ir jāatvieglo nodokļi un jāpaceļ bizness. Pašiem jārada darbavietas, nevis kārtējie pabalsti. Mūsu esošā valdība ir pilnīgi nespējnieki.

36. Prot klausīties.

Inga manā grupiņā nekad nerunā, tikai tad, kad viņai paprasa, tad viņa kaut ko pasaka. Viņa runā vienu reizi gadā, tikai tad, ja kāds nodarījis pāri. Tad viņa: “Kā tā varēja?” Bet viņa sēž un klausās. Pie manis viņa vairāk sēž un klausās un maz runā. Bet vai viņa ir nerunīga? Es reiz redzēju, kad gāju garām, ka viņa sēdēja ar kādiem saviem cilvēkiem, es gāju garām un domāju, kurš tik ļoti runā. Tā bija Inga. Tas nozīmē, kad viņa ir savās grupās, tad viņa tur runā, kad viņa ir pie manis, viņa klausās. Un zini, tas ir pareizi. Varētu jau arī vairāk runāt pie manis, bet svētīgāk ir klausīties. Un pēc tam, kad tu kalpo pats, tad tu runā. Mācies klausīties. Reizēm ir tādi cilvēki, kuri grib sadarbību, aicina, un viņi piezvana un, kad sāk runāt, tad vairs netiec pie vārda. Tad man uzreiz viss ir skaidrs, ka ar šo cilvēku es negribu un nevajag.

37. Līdzjūtīgs.

Tu vari celties tikai tik augstu, cik pats kalposi cilvēkiem un uzcelsi viņus. Līdzjūtība nav tikai emocionāla. Palīdzi vai uzmudrini ar kādu vārdu. Esi līdzjūtīgs.

38. Redz lietu būtību.

Ko nozīmē redzēt būtību? Īpaši šodien, kas saistās ar vakcināciju, ar politiskiem procesiem mūsu valstī, vispār globāli. Ir svarīgi redzēt būtībā, kas patiesībā notiek, salīdzināt informācijas avotus un saprast būtību. Tu nevari pieņemt pareizus lēmumus, ja nezini būtību šim notikumam.

39. Informēts.

Esi informēts ne tikai par savu darbu, par savu ģimeni, bet esi arī informēts par savu mājas grupu, esi informēts par politiku gan pasaulē, gan Latvijā, un arī par vispār notiekošiem procesiem – ekonomiskiem un citiem, kaut nedaudz esi informēts par visu. Ziņas tomēr ir jāskatās. Vismaz manu mazo klipiņu, ko es lieku. Es pasaku tur par aktuāliem notikumiem un paužu savu viedokli. Kāpēc ir jābūt informētam? Piemēram, es esmu informēts par to, kas notiek draudzē, un, ja es nebūtu informēts, es palaistu garām dažādas lietas, situācijas, problēmu iedīgļus, kurus es nevarētu novērst. Valstī ir specdienesti, slepenie dienesti. Valdībai ir jāzina, jābūt informētai par tendencēm sabiedrībā, lai laikus novērstu kādus procesus vai arī kaut ko veicinātu. Un draudzē caurspīdīgums ir diezgan liels, un es lielākoties zinu visu, kas notiek draudzē. Man tas ir jāzina, un tev jāzina, kas tev notiek apkārt. Tev jābūt informētam, bet tikai bez klačošanās vai baumošanas.

40. Spējīgs pieņemt lēmumus.

Ir tev bijušas situācijas, kad tu šaubies un nevari pieņemt lēmumu, jo tu zini, kad tu pieņemsi lēmumu, būs jānes upuris vai tevi izsmies? Kā ir ar lēmumu, kad tevi spiež vakcinēties un aiziet no darba? Vai tas nav lēmums, par ko tu šaubies? Tikko pie manis bija pienācis čalis, viņš pirmo reizi dievkalpojumā bija, viņš augstskolā mācās mūziku un, izrādās, ka viņš nav vakcinējies. Es viņam saku: “Klausies, ko tu darīsi, kad tev spiedīs?” Viņš teica, ka ies prom no skolas un ies kaut kur citur dzīvot. Šādu lēmumu ir viegli pieņemt? Bet lēmums ir jāpieņem. Veiksmīgs cilvēks spēj pieņemt pareizus lēmumus.

Un noslēgumā no vakardienas protesta akcijas. Akcijā sanāca tā, ka pie Brīvības pieminekļa stāvēja goda sardze, smukās  formās ar ieročiem, ar durkļiem pie šautenēm. Aiz muguras viņiem bija kaltie vārdi Tēvzemei un Brīvībai. Viņi simbolizē armiju, viņi simbolizē tos cilvēks, kas sargā mūsu Brīvību un sargā mūsu Tēvzemi. Un interesanti, kad tajā brīdī tika dots signāls iet likt ziedus, tieši tad iekrita, ka viņiem bija goda sardzes maiņa. Tur bija policija, tur bija karavīri, kuri izbrīvēja papildu lielu brīvu vietu. Viņi izsoļoja, uztaisīja rituālu ar šautenēm, tad nostājās savās vietās, un pēc tam tika likti ziedi. Un divi kareivji palika ar šautenēm nekustīgi stāvot, un pie viņu kājām lika ziedus. Un partijā "Latvija pirmā vietā" ir pārāk daudz sakritību, piemēram, astoņpadsmitais datums, kas izrādījās vispasaules protesta diena. Un šajā gadījumā armija, kurai jāsargā Tēvzeme un Brīvība, tieši tajā brīdī, kad mēs iestājamies par Brīvību un liekam ziedus, veic sardzes maiņu. Visos video materiālos un bildēs viņi figurē, un mūsu partija ir kopā ar armiju. Un es pie sevis nodomāju, ka šie čaļi nekad nenostāsies pret savu tautu. Valdība jau dod pavēles, tāpēc gada laikā šī valdība ir jānomaina un armijai jākalpo tautai. Ir precedenti vēsturē, kad armija atsakās izpildīt noziedzīgas valdības pavēles. Un mēs zinām par Krievijas cara likteni, kad likvidēja gan viņu, gan visu viņa ģimeni. To izdarīja armija, to izdarīja cilvēki, revolūcijas laikā bija baltie, bija sarkanie. Kas bija sarkanie? Tie bija tie, kas atteicās pildīt balto, esošās valdības, pavēles. Armija pārgāja tautas pusē. Protams, bez Dieva nekas tur viņiem neizdevās. Pēc kādiem gadiem valstī valdīja totāls terors, un arī Latviju tas skāra. Un interesanti, ka tas sakrita, un es to saucu par sakritībām no augšas. Bībele saka, ka Dievs Saviem mīļajiem svētības bagātīgi dod miegā. Tas nozīmē, ja tu sevī integrē veiksmīga cilvēka īpašības, ja tu meklē Dievu, tad caur visu to, ko tu dari, neredzama svētība un sakritības būs tavā dzīvē. Debesu Tēvs, dod katram vienam, kas dzird šos vārdus, svētīgas sakritības, problēmu risinājumus, dod daudz prieka, daudz emociju, daudz panākumus itin visā, Jēzu Vārdā! Āmen!


Mācītāja Mārča Jencīša sprediķi “40 veiksmīga cilvēka rakstura īpašības” pierakstīja un rediģēja draudzes “Kristus Pasaulei” redakcija.

Veiksmīga cilvēka rakstura īpašības. 2. daļa

Publicēja 2021. gada 28. sept. 10:17Līga Paņina   [ atjaunināts 2021. gada 28. sept. 10:25 ]

Ziņas datums 28.09.21.

Pagājušo svētdien mēs par to mācījāmies, un es ceru, ka mēs kļuvām gudrāki, un šajā nedēļā mēs būsim vēl gudrāki. Ir tikai viens atslēgas vārds gudrībai – DARĪT! Ir tikai viens atslēgas vārds – STRĀDĀT. Ir kāds laika posms, ir kādas situācijas, kad ir jāreaģē šodien un tagad. Nav daudz to, kuri var uzsaukt, pateikt un aicināt. Tādu nav daudz, kuri var uzņemties atbildību un aicināt, un cilvēki arī nāks. Ja kāds nolemj strādāt, pateikt un uzsaukt, tad būs tie, kas no malas vēros un arī kritizēs. Es nesaku, ka kritika ir slikta. Tajā reizē, kad es arī tiku pie vārda, mans viedoklis bija tāds, ka tā ir tukša runāšana. Evaņģēlista Stīva Hila grāmatā es lasīju – KĻŪSTI AIZŅEMTS. Dari to, ko tu vari šodien. Sestdienas pasākums bija tas, kas šajā laikā ir iespējams, kur mēs varējām būt un strādāt kopēja labuma dēļ. Mēs izdarījām to, kas ir mūsu pienākums, jo šodien mums nav nekā labāka, bet mums būs kaut kas labāks, jo, kad tu esi uzticams pār mazumiņu, tevi ieceļ pār vairumu. Atslēgas vārds ir nevis vienkārši spriest par to, ka kāds kaut ko dara, bet pašam SĀKT RĪKOTIES. Atslēgas vārds ir strādāt. Šāda bija arī Jēzus rakstura īpašība. Mēs varētu ņemt no Bībeles daudz un dažādas personības, no kurām mācīties. Šie principi ir nemainīgi, tie visi ir Dieva principi. Ja tu gribi būt veiksmīgs cilvēks dažādās savas dzīves sfērās, tad tavu veiksmi veido tavs raksturs, un raksturu veido tu pats.

Es atkārtošu no pagājušās svētdienas tēmas. Pirmkārt, tēma bija no žurnāla „Fortūna” raksta 1986. gadā, kurā bija aptaujāti 500 veiksmīgākie Amerikas uzņēmēji, un izrādījās, ka 91% savu veiksmi pamato Bībelē, draudzē un ticībā Dievam. Pat tad, ja cilvēks netic, bet pielieto Bībeles principus un rakstura īpašības, tas viņu dara veiksmīgu. Pagājušajā svētdienā mēs pārrunājām dažādus punktus. Mēs mācījāmies no Mateja evaņģēlija par visu laiku veiksmīgāko cilvēku – Jēzu Kristu – vienlaicīgi cilvēku un vienlaicīgi Dievu. Ticība Dievam nav vājiem cilvēkiem, tā ir stipriem cilvēkiem, jo tas prasa pūles un disciplīnu. Ja tu esi vājš un nāc pie Kristus, tad negaidi, ka pats no sevis pārveidosies. Tu ņem tās rakstura īpašības, kas piemīt Viņam, un integrē tās savā dzīvē, savā prātā, iemaņās, arī emocijās. Mēs iemācījāmies, ka Jēzus godāja Savus priekštečus, tos cilvēkus, kas bija pirms Viņa, kas bija jau kaut ko sasnieguši. Jēzus bija pazemīgs. Garīgu disciplību Viņš lika augstāk par fiziskām vajadzībām. Viņš nebija zīmulis. Zīmulis ir cilvēks, kurš dara visu, lai zīmētos, izrādītos. Viņam bija svarīgāka būtība, nevis forma. Jēzum bija personisks laiks, ko Viņš veltīja lūgšanai un pārdomām. Katram veiksmīgam cilvēkam būtu jābūt šādam laikam. Jēzus visus pasaules brīnumus turēja par neko, salīdzinājumā ar Sava Dieva aicinājumu. Kad Jēzus runāja, tad Viņš runāja no sirds. Kad Viņš runāja, tad Viņš runāja kā tāds, kam ir vara, tas nozīmē, ka Viņš dzīvoja tā, kā Viņš runāja. Viņa vārdiem bija spēks. Viņš nešķiroja cilvēkus. Popularitāte Viņam nebija pašmērķis. Viņš kalpoja individuāli vienam cilvēkam un kalpoja arī masām. Tas ir tas, kas ļoti pietrūkst šodienas valdības attiecībām ar cilvēkiem. Viņi caur medijiem uzrunā masas, bet aizmirst par vienu cilvēku. arī mums no tā būtu jāuzmanās, no šādas pieejas cilvēkiem. Jēzus izcēla cilvēkus, kuriem Viņš aicināja līdzināties, Viņš tos izcēla un uzslavēja. Šodien mēs redzam sabiedrībā, ka izceļ ne tos cilvēkus, kurus būtu pareizi izcelt. Jēzus bija piedodošs. Mēs zinām, ka Jēzus ir žēlastības pilns. Cilvēki domā, ka Viņā ir tik liela mīlestība un Viņš ir tik piedodošs, ka viņi var dzīvot kā vēlas, attiecībā pret Viņu un cilvēkiem. Taču, ja skatās Dieva vārdā, tad Jēzus bija piedodošs pret tiem, kas nāca pie Viņa pēc piedošanas. Nav piedošanas tiem, kas nenāk pēc piedošanas. Viņš veselīgi panesa kritiku un izsmieklu. Veselīgi izmantoja to kā degvielu turpmākām uzvarām. Jēzus apzinājās līderības nozīmi, ka svarīgas ir līdera iemaņas. Viņš apzinājās un turēja Sev blakus uzticamus cilvēkus. Jēzus domāja par Sava mūža darba turpinājumu. Viņš sagatavoja divpadsmit mācekļus un atstāja tos pēc Sevis. Ielēja visu Sevi viņos. Viņš neiecēla atbildīgos amatos cilvēkus personiskas draudzības dēļ vai izdevīguma dēļ, tikai pēc būtības. Tikai tos cilvēkus, kas atbilda amatam, kā Jēzus to bija paredzējis.

Un Jēzus atbildēja un tiem sacīja: "Noeita un atsakait Jānim, ko jūs dzirdat un redzat: akli redz, tizli iet, spitālīgi top šķīsti, kurli dzird, miroņi ceļas augšām un nabagiem tiek sludināta prieka vēsts. Un svētīgs ir, kas pie Manis neapgrēcinājas.” (Mateja evaņģēlijs 11:4-6)

Jānis Kristītājs ļoti fanoja par Kristu, teica, ka viņš ir saucēja balss tuksnesī, ka viņš nav pat cienīgs Jēzum kurpju siksnu atraisīt. Viņš kaut kādā brīdī grūtībās sāka šaubīties, ka viņš pat sūtīja pie Jēzus mācekļus un lika jautāt, vai Viņš ir tas, kam bija jānāk vai būs citu gaidīt. Pēkšņi Jānis šaubījās. Kā atbildēja Kristus? Šeit parādās viena ļoti svarīga rakstura īpašība, kura mums visiem ir ārkārtīgi nepieciešama. Viņš nepierunāja, kaut ko nepierādīja, Viņš neņēma priekšā kaut kādus matemātiskus aprēķinus, statistikas. Viņš neaicināja talkā astrologus, zinātniekus, lai kaut ko pierādītu. Viņš teica, lai mācekļi iet un Jānim pasaka to, ko viņi redz – slimie tiek dziedināti, aklie redz, kurlie dzird, miroņi ceļas augšā un nabagiem tiek sludināta prieka vēsts. Citiem vārdiem sakot, Jēzus lika viņiem iet un pateikt to, ko viņi redz. Jēzus darbi liecina par Viņu. Arī citās Rakstu vietās Jēzus ir uzsvēris, ka Viņa darbi liecina par Viņu. Man vienreiz viens bārdains cilvēks nāca pretī Rīgā uz ielas un teica, ka viņš ir Pēteris klints, un, kad es mēģināju viņam iebilst, viņš man atbildēja, ka es esot zābaks. Jēzus tā nedarīja. Viņš teica, ka Viņa darbi par Viņu liecina. Par katru cilvēku liecina viņa darbi.

Bet kāds vīrs, vārdā Ananija, ar savu sievu Sapfiru pārdeva savu īpašumu un ar sievas ziņu paturēja sev daļu maksas un, kādu daļu atnesis, nolika to pie apustuļu kājām. Tad Pēteris sacīja: "Ananija, kāpēc sātans piepildījis tavu sirdi, ka tu meloji Svētajam Garam un paturēji sev daļu tīruma maksas? Vai tas, tavs būdams, nevarēja tavs palikt, un vai arī pārdots tas nebija tavā rīcībā? Kāpēc tu esi ieņēmis tādu lietu savā sirdī? Tu neesi melojis cilvēkiem, bet Dievam." Dzirdēdams šos vārdus, Ananija pakrita un nomira, un lielas bailes pārņēma visus, kas to dzirdēja. Bet jaunekļi piecēlušies to apkopa un, ārā iznesuši, apglabāja. Pēc kādām trim stundām ienāca arī viņa sieva, nezinādama, kas bija noticis. Tad Pēteris viņai teica: "Saki man, vai jūs šo tīrumu par tādu maksu esat pārdevuši?" Un viņa atbildēja: "Jā, par tādu." Bet Pēteris viņai sacīja: "Kāpēc jūs savā starpā esat norunājuši kārdināt Tā Kunga Garu? Redzi, to kājas, kas tavu vīru apglabājuši, ir durvju priekšā un iznesīs arī tevi." Tūdaļ tā nokrita pie viņa kājām un nomira; jaunekļi ienākuši atrada to mirušu, iznesa viņu ārā un apglabāja blakus viņas vīram. Un lielas bailes pārņēma visu draudzi un visus, kas to dzirdēja. (Apustuļu darbi 5:1-11)

Pirmajā draudzē atgadīgās pārpratums. Pirmā draudze gaidīja, ka Jēzus nāks viņu dzīves laikā. Viņi sāka pārdot savus īpašumus, taisīt kopīgu kasi, mantu izdalīt nabagiem. Pirmā draudze bija liela komūna. Tas bija pārpratums, šajā laikā mēs to saprotam, bet viņi to nesaprata. Ir rakstīts, ka kāds pazīstams cilvēks vārdā Barnaba pārdeva visu, kas tam piederēja un atnesa to pie apustuļu kājām. Šajā pašā draudzē bija divi cilvēki, Ananija un Sapfira, vīrs ar sievu. Viņi nolēma, ka viņi arī vēlas būt godājami, paveikt kaut ko draudzes labā, būt redzami. Viņi norunāja, ka viņi arī pārdos savu īpašumu, bet daļu naudas paturēs sev un pārējo atnesīs draudzē. Viņi to atnesa un šādā veidā maldināja cilvēkus, radīja viltus iespaidu par sevi, ka viņi dara. Bībele šādus cilvēkus apzīmē par farizejiem. Jēzus saka: jūs farizeji, jūs liekuļi. Tieši farizeji bija tā reliģijas forma, kas bija bez satura, bez būtības. Tur, kur ir būtība, saturs, nevis tikai forma, tur ir darbs. Tieši darbi liecina par saturu. Forma ir tikai forma, tas ir piārs, lai cilvēku acīs labi izskatītos, labi nopelnītu un tā tālāk. Ļoti daudzi politiķi ir precīzi tādi. Ja es redzu, ka politiķi liekuļo, man iekšēji kļūst slikti, nav patīkami. Es pie sevis parasti nodomāju, ka varu saprast, ka tā ir politika, lai katrs cilvēks dara kā vēlās, bet es tā nedarīšu. Tu nevari būt visiem labs. Tu nevari visiem izpatikt, kā to vēlas politiķi. Es domāju, ka paši veiksmīgākie politiķi ir tie, kas ieņem morāli pareizu virzienu un iet līdz galam. Cilvēki redz, ka viņi ir patiesi, un viņiem seko. Pilna pasaule ar ‘izkārtnēm’.

Ananija atnāca uz draudzi, un Pēteris jautāja, par cik viņi pārdeva. Viņš atbildēja, ka par tik un tik, viņš meloja. Pēteris teica, ka viņš nav melojis cilvēkiem, bet viņš ir melojis Svētajam Garam un viņam par to būs sods. Ananija nokrita miris, un viņu iznesa un apglabāja. Pēc laika atnāca viņa sieva, un viņai uzdeva tādu pašu jautājumu kā vīram. Viņi bija vienojušies un meloja. Pēteris viņai teica, ka tikko viņas vīru iznesa un apraka, un tūdaļ arī viņu iznesīs. Viņa nokrita mirusi, viņu iznesa un apglabāja. Ko viņi tik briesmīgu izdarīja? Pēteris prasīja, vai tas, ko viņi pārdeva, nebija viņu. Tas bija viņu, un viņu tas varēja arī palikt. Bet viņi meloja un radīja iespaidu, ka viņi dara, bet patiesībā viņi radīja tikai iespaidu. Tā bija Jaunā Derība, tā nebija Vecā Derība. Vecā Derība bija pavisam cits laikmets. Šis bija Jaunās Derības laikmets, kad divi cilvēki nomirst, jo atnes melīgu ziedojumu. Acīmredzot, ja šis gadījums Bībelē ir un tam ir tik smagas sekas, tad Dievs mums kaut ko māca. Ārkārtīgi svarīgi ir strādāt no sirds. Ne tāpēc, ka vajag parādīt, ka es kaut ko daru, bet tāpēc, ka es gribu degt un darīt Dievam un cilvēkiem. Par Jēzu ir rakstīts, kad Viņš izdzina tirgotājus no tempļa un apgāza naudas mijēju galdus, tad Viņa mācekļi atcerējās, ka ir rakstīts: karstums Tava nama dēļ mani aprīs. Jēzus bija dedzīgs. Kas ir uguns? Kas ir degsme? Tu teiksi, ka tas ir tas, ko Dievs vai nu dod, vai nu nedod. Ja Dievs nedod, tad nejūtu degsmi. Ja mani nedzen emocijas, tad es neko nedaru. Dieva vārds saka, ka degsme nozīmē vienkārši darīt. Nevis skata pēc, bet uz 100%. Ūdens vārās pie 100 grādiem. Silts ūdens nevārās. Siltā ūdenī tu normāli nepagatavosi ēdienu.

Kam ausis, lai dzird, ko Gars saka draudzēm. Un Lāodikejas draudzes eņģelim raksti: tā saka Tas, kas ir Āmen, uzticīgais un patiesīgais liecinieks, Dieva radības sākums. Es zinu tavus darbus, ka tu neesi ne auksts, ne karsts. Kaut jel tu būtu auksts vai karsts. Tā kā tu esi remdens, ne auksts, ne karsts, Es tevi izspļaušu no Savas mutes. (Atklāsmes grāmata 3:13-16)

Laodiķejas draudzei un mācītājiem. Ko Gars saka draudzei? Jēzus teica, ka Viņš zina viņu darbus. Viņi bija ne auksti, ne karsti. Viņi bija remdeni. Tāpat kā Ananija un Sapfira, kas tikai ārēji parādīja, ka kaut ko dara. Tā nevar sasniegt mērķus. Tas nevar būt patīkams Dievam, un tā nav veiksmīga cilvēka rakstura īpašība. Remdenība jeb tikai kompānijas pēc kaut ko izdarīt. Mēs šeit esam tik daudz cilvēku glābtu, ka mēs spējam pat ietekmēt procesus visur. Mūs novērtē un ienīst. Kāpēc? Kā mēs šajā laika posmā varējām izaugt? Draugi, atslēgas vārds ir vienkāršs – es degu! Kā degt? Es daru. Daru līdz galam. Draugs, tu esi viens no tiem, kas cieši nolēmis iet līdz galam. Remdens tu agri vai vēlu tu būsi ārā no Dieva valstības un neko nesasniegsi ne garīgās disciplīnās, ne savā kalpošanā, ne biznesā, nekur. Tu neaiziesi līdz galam, ja esi remdens. Viņš paskaidro:

Jo, ko Es mīlu, tos Es pārmācu un pamācu, tad nu iekarsies un atgriezies! (Atklāsmes grāmata 3:19)

Tālāk ir paskaidrojums: Dari pirmos darbus! Vienkārši dari, atbalsti, nevis gudri spriedelē par to, ko kurš ir izdarījis.

Dodies pie skudrām, tu sliņķi, novēro viņu rīcību un mācies! Lai gan viņām nav nedz valdnieka, nedz priekšnieku, nedz citu kungu, viņas tomēr sagādā sev maizi vasarā un iekrāj sev barību ražas ievākšanas laikā. Cik ilgi tu gulēsi, laiskais? Kad tu rausīsies augšā no sava miega? Paguli, paguli vēl drusciņ, pasnaud kādu nieku, saņem kopā drusku ciešāki savas rokas, lai tu labāk dusētu! Tad tevi pamazām, it kā tev kājām pa pēdām iedama, pārsteigs nabadzība, un tevi nomāks trūkums kā bruņots ceļa laupītājs. (Salamana pamācības 6:6-11)

Bruņots laupītājs ir garīgs un materiāls bankrots. Es neguļu ar priekšā saliktām rokām. Ja kāds tā dara, tad pēc šī sprediķa varbūt vairs nedarīs. Es lieku rokas sev apakšā, un, kad kļūst karsti, tad ņemu ārā. Kad gribās rokas priekšā salikt, es tā nedaru, jo man tūlīt nāk prātā mironis zārkā. Vai esi bijis bērēs? Iesprauž svecīti mironim rokā, un viņš tā guļ. Es tā negribu gulēt. Lūk, es šodien atzinos kādā savā problēmā. Jēzum nav svarīga forma, bet saturs un būtība.

Bet Jēzus uz tiem sacīja: "Pielūkojiet un sargaities no farizeju un saduķeju rauga." (Mateja evaņģēlijs 16:6)

Sargies no liekulības, remdenības. Dedz par savām lietām, par Dievu, dedz par cilvēkiem, par savu zemi un tautu. Vienkārši kļūsti aizņemts un dari. Vakar atbraucu mājās un attapos, ka pulkstenis ir jau pusdivpadsmit. Zināju, ka būs Usika un Džošua boksa mačs. Usiks boksā ir mans favorīts, aiz Maira Brieža. Noskatījos visus divpadsmit raundus un ieliku postus Facebook, kurus gan reti kurš lasīja, jo gandrīz visi gulēja. Savā Telegram kanālā lejuplādēju visu maču, kurš grib, var skatīties. Man šis bija otrs labākais no visiem boksa mačiem, ko esmu redzējis. Pirmajā vietā ir Maira Brieža un Usika cīņa arēnā “Rīga”. Mairis Briedis zaudēja, bet tas bija uz robežas, jo viens tiesnesis neatzina, ka viņš ir zaudējis. Tā bija vienlīdzīga un karsta cīņa. Pēdējā raundā pat izskatījās, ka Usiks varbūt paliks ringa striķos. Šajā cīņā ringa striķos faktiski palika Džošua. Visi angļi fanoja par Džošua, un es domāju, ka viņi pat nepieļāva iespēju, ka viņš varētu zaudēt. Usiks ir vieglākā svara kategorijā, bet cīņa notika super smagā svara kategorijā. Usiks iet tālāk, tāpat kā Mairis Briedis. Uz šo maču Usiks bija “uzdzinis” svaru un pat uzaudzējis vēderu. Džošua izskatījās pārāks – garāks, smagāks, bet Usiks viņu pieveica. Es pēc tam ilgi nevarēju gulēt, man nenāca miegs. Sēdēju un internetā daudz ko lasīju, pārdomāju. Pats svarīgākais šajā cīņā bija tas, ka pēc uzvaras, kad bija piešķirtas balvas, jostas, žurnālists viņam turpat ringā uzdeva jautājumu: “Vai tu uzskati, ka esi pietiekami labs?”. Viņš atbildēja: “Vienīgais, ko es vēlējos izdarīt šajā cīņā, ir dot godu savam Kungam Jēzum Kristum, šī uzvara ir no Viņa.” To dzirdēja miljoniem klausītāju, un tad, kad viņš to runāja, varēja redzēt, ka šis cilvēks tiešām tic Jēzum Kristum. Tāda ir Usika ticība, un šī uzvara tiešām nāk no Jēzus Kristus. Viņš saka nevis Dievam, bet gan “savam Kungam”. Viņš neuzsver to, cik viņš ir labs super smagajā svarā, ne to, cik labs ir cilvēku acīs, bet gan to, ka cīnījies galvenokārt Dieva slavai. Viņš nekad nepalaiž garām izdevību to pateikt.

Mairis Briedis dara līdzīgi. Arī viņš ir ticīgs cilvēks un piemin Dievu, runā par kristīgām un ģimenes vērtībām. Salīdzinot ar Usiku, tie gan ir divi dažādi evaņģēlisti, un es domāju, ka pelnīti Usiks ir nr. 1 un Mairis Briedis ir nr. 2. Pēc darbiem un vārdiem var redzēt, kas ir viņu prioritātes. Viņš teica, ka dosies mājās, jo grib redzēt savu sievu, bērnus, kā viņi smērē drēbes, kā spēlējas... Visas šīs vērtības ir viņam sirdī. Ukraiņiem ir paveicies. Mums arī ir paveicies, jo mums ir savs Mairis Briedis. Kad bija Usika un Brieža cīņa, viņi bija ļoti līdzīgi un uzvaru varēja piešķirt arī otrādi, tā mēdz gadīties, bet nenotika. Es zinu, kur ir tā “sāls” – ticība Kungam, tā dara cilvēku stipru. Tomēr ne parasta ticība ķeksīša, “nozīmēšanās” pēc, bet patiešām sirds ticība, iekšēja pārliecība, kas reāli parādās darbos. Vai tad tas ir normāli – katrā boksa mačā, pie katras izdevības teikt: “Jēzus Kristus, aleluja!” Daudziem tas var šķist kā izsmiekls. Usiks ar to kaut kādā ziņā diskreditē sevi, bet viņš ir čempions, viņam ir Kungs, un visi to zina. Dažādu aizspriedumu dēļ mēs varam aizmirst par pašu svarīgāko.

Jēzum ir svarīga būtība, saturs, nevis ārējā forma. Kad Jēzum Jeruzālemē tika parādīts templis, Viņš teica, ka akmens uz akmens šeit nepaliks. Kā Viņš to zināja? Viena no veiksmīga cilvēka rakstura īpašībām ir saprast sava laika tendences. Protams, ir vieta pravietojumiem, atklāsmēm no Dieva, kad Viņš pārdabiski atklāja nākotni. Tomēr pamatā ir raksturs, ka mēs paši analizējam šodienas notikumus, salīdzinām un izdarām secinājumus par tendencēm, kas būs rīt. Es domāju, ka Jēzum nevajadzēja īpašu pārdabisku pravietojumu, lai saprastu, ka templi nopostīs. Piemēram, ziņu virsraksts: “Valdība plāno cilvēkiem formās piešķirt tiesības miera laikā lietot šaujamieročus.” Šeit ir runa par nacionālajiem bruņotajiem spēkiem. Valdībai vajag šādu likumu. Vai tad nav likums, ka militāras agresijas gadījumā jālieto šaujamieroči? Kādēļ tie jālieto miera laikā? Kā var saprast tendences? Tu atnāc uz dievkalpojumu, paklausies mani Facebook un visu saproti, jo es pasaku priekšā. Tas ir labi, tu vari man uzticēties, un pamatā man būs taisnība globālās lietās. Bet tev pašam ir dotas smadzenes, un ir svarīgi, ka tu pats domā. Piemēram, tendences ir tas, ko mums stāsta – likumi, hibrīdkarš utt. Es to redzu citādāk, jo skatos ne tikai Tvnet, bet daudz un dažādas pasaules ziņas. Es redzu, ka Austrālijā cilvēki formās lieto šaujamieročus. Pagaidām ar gumijas lodēm, bet vai tu zini, ka gumijas lode var sakropļot un nogalināt? Tā nav ierocis, ko tu vari nopirkt veikalā bez ieroču nēsāšanas atļaujas, tā nav parasta gaisa bise, bet gan traumatisks ierocis. Es skatos, ka Austrālijā, Melburnā tieši ar šādiem ieročiem šauj uz cilvēkiem, un sekas ir zilumi un asinis. Vispār tas, kas notiek Austrālijā, ir totāls nacisms. Līdz mums atnāk salīdzinoši maz informācijas, bet pietiekoši, lai visu saprastu. Šveicē es redzu gan video, gan arī lasu, ka tiek lietoti traumatiskie ieroči. Kāpēc gan mums vajag šādu likumu? Tu vari saprast tendences, vienkārši analizējot to, kas notiek pasaulē un kādus likumus grib pieņemt pie mums. Es esmu 90% pārliecināts, ka šis likums ir no tās pašas sērijas, kas militārās mācības Rīgas centrā. Tur arī bija šaujamieroči, tikai ar trokšņu patronām. Ģenerālis teiks, ka tas ir tikai treniņš. Ģenerālis var nezināt, bet tie, kuri nosaka armijai, kā rīkoties un uz ko gatavoties, zina labāk, un viņiem ir savi plāni. Es uzskatu, ka ir tendence pie mums plānot tādu pašu diktatūru kā Austrālijā. Jēzus redzēja tendences, un tā ir veiksmīga cilvēka rakstura īpašība. Tu esi praktiskā draudzē un es mācu praktiskas lietas, nevis tikai sēdēt un lūgt Dievu un gaidīt, ka Viņš pateiks, kā rīkoties. Analizē, lieto smadzenes, kā Jēzus to darīja. Jēzus izprata notiekošo, kaut arī Viņš ir Dievs un zina visu notiekošo. Es gan nesaprotu, kā Viņš var visu zināt, bet Viņš zina. Tas nav mūsu prātam aptverams.

Kas aiz tā visa slēpjas? Tas, ko patiesībā Jēzus ienīst, farizejiskums. Un, lūk, kāpēc nomira Ananija un Sapfīra. Tā ir problēma un īpašība, kas visu ved haosā, kas visu ved uz nulli. Un tāpēc, draugs, lai nebūtu farizejs, tu iegūsi īpašību degt par Dieva lietām, degt par morāles principiem, degt par savām lietām, par saviem cilvēkiem, par savām grupiņām, par savu biznesu! Piemēram, skaties, man ir tāda doma. Es startēšu vēlēšanās. Ja man ļaus, es startēšu. Un es jau redzu, ko es gribu pateikt cilvēkiem. Nebalsojiet par mani, balsojiet par kristīgām vērtībām. Sēdēt saeimā un klausīties to visu man nav interesanti. Bet mani interesē Dieva svētīta Latvija. Brīva Latvija! Mani interesē citas vērtības, un es zinu, kas ir pamats. Satversmes pamats, draugi, ir balstīts desmit baušļos. Mūsu himna ir “Dievs, svētī Latviju!”. Nebalsojiet par mani, bet par kristīgām, par ģimenes vērtībām! Un tas nav tikai sauklis, ko nupat teicu, es tiešām tā domāju. Man nav vajadzīgs, lai par mani kāds balsotu. Tur nav nekādas manas ambīcijas. Lūdzu, balsojiet, lai mūsu Latvija ir tāda, kādu Dievs to grib redzēt! Par to mums ir jābalso. Es esmu tikai instruments, man nekur nav jābūt un es nekur negribu būt. Bet, ja man ir jābūt, es degšu par to, lai būtu tur, kur man ir jābūt. Es savākšu balsis, lai kristīgās vērtības tiktu nostiprinātas. Es tās savākšu tik, cik varēšu savākt. Es par to degšu! Sāku jau atkal degt! Šodien mums ir veiksmīga cilvēka rakstura īpašības, kur pats svarīgākais ir strādāt. NO SIRDS strādāt! Negaidīt, ka tev uguns kritīs no debesīm un parādīsies baigās emocijas. Sāc darīt! Un tad, kad tu sāksi darīt, parādīsies arī emocijas. Skaties, Zatlers saka tā: “Sabiedrība pati ir sadalījusies!” Tā, kā līķi sadalās. Es apbrīnoju šo cilvēku. Sabiedrība pati ir sadalījusies? Kā Bībele saka, ko Jēzus teica, no kādiem cilvēkiem jāuzmanās? No liekuļiem!

Bet Jēzus uz tiem sacīja: "Pielūkojiet un sargieties no farizeju un saduķeju rauga." (Mateja evaņģēlijs 16:6)

Sargieties no tiem, kas nedeg par savu valsti! No tiem, kas ir tikai par savām ambīcijām, savu labumu. Lūk, par Zatleru es biju labākās domās. Bet šajā situācijā viss izgaismojas. Viņš taču ir bijušais prezidents! Zini, ko viņš saka? “Es ne par ko neatbildu! Mēs ne par ko neatbildam! Mēs ne par ko neatbildam, jūs paši parakstījāties! Mēs nevienu nedalām, jūs paši dalāties!” Jā, kad noliek izvēles priekšā dzīvot vai mirt, dikti liela izvēle, vai ne? Dzīvot vai mirt, reāli? Vai nu tu būsi bezpajumtnieks, bez izglītības, bez nekā, vai arī kā Austrālijā, cik es saprotu, kur uz ielas var iziet tikai potēts cilvēks. Štati ir norobežoti ar sienām. Savesti betoni un vēl sazin kas salikts. Paši sadalījās? Ziniet, ko man tas atgādina? Bandītiem ir tāda metode, kad viņi grib dabūt savā pusē cilvēku, viņi piespiež viņu kādu nogalināt. Viņi piedāvā: vai nu mēs tevi nogalināsim, vai tu viņu nogalini. Un tad, kad viņš to ir izdarījis, viņš ir savējais. Nu, ar to, ko viņš ir izdarījis, viņš taisa vai nu pašnāvību vai turpina slepkavot un ir bandā. Tāpat ir ar šo sistēmu. Mēs tiekam nolikti izvēles priekšā. Vai nu tu to izdari, vai nu tu pats mirsti. Vai tiešām cilvēki paši sadalījās!? Tā nav veiksmīga cilvēka domāšana. Tās ir īpašības, kas nav patīkamas Dievam un neved nekur. Tas nav mūsu valsts veiksmes stāsts. Tas nav tavs veiksmes stāsts. Veiksmes stāsts sākas ar degšanu par savām lietām, bez personīgas ambīcijas. Ambīcijas ir labas, protams, viss ir kārtībā. Bet ne kā Ananija un Sapfira – skata pēc. Ne tāpēc, lai nozīmētos, bet tāpēc, ka pēc būtības tu mīli cilvēkus. Pēc būtības tu gribi mainīt kaut ko. Pēc būtības tu tāds esi. Esi vienkārši tas, kas tu esi. Jēzus bija tas, kas Viņš ir pēc būtības. Dedz Dievam! Dedz par Dieva valstību!

Es izskatīšu vēl pāris punktus. Jēzus neskrēja ar galvu sienā!

Bet Jēzus, to nomanīdams, aizgāja no turienes. Un daudz ļaužu gāja Viņam pakaļ, un Viņš tos visus dziedināja. (Mateja evaņģēlijs 12:15)

Farizeji norunāja Jēzu nogalināt. Vairākas reizes mēs redzam Bībelē, ka tas tā notiek. Un ko Viņš dara? Viņš, to nomanīdams, aizgāja no turienes. Tātad Viņš nebija lielīgs un neizrādījās. Neizcēla Savu būtību, neizrādīja, ka eņģeļi Viņam paklausa. Kristieši bieži saka: pār lauvām un odzēm mēs varēsim staigā, mēs dzersim nāvīgas zāles, un tās mums nekaitēs. Draugs, kaitēs tāpat kā ikvienam cilvēkam, ja tu skriesi ar galvu sienā kaut kāda labuma dēļ, piemēram, uz otro, trešo, piekto vakcīnu. Un, ja tu domā, ka tas būs bez sekām, tad nevar būt tādas vakcīnas bez sekām. Tas nav iespējams. Jā, tev varbūt ir stiprāks organisms vai darbojas placebo efekts, bet tik un tā tas nevar būt bez sekām. Agri vai vēlu kaut kas būs. Tas nenozīmē, ka tu uz līdzenas vietas nokritīsi, bet tam būs sekas. Visam ir sekas. Visam, ko mēs ēdam, visam ir sekas pēc tam. Ja es ēdu daudz saldumu, tam ir sekas. Un šobrīd es ēdu daudz saldumu. Man ir pilns papīrgrozs ar Lācīšu papīrīšiem un ar Rudzupuķes papīriem. Man vakariņās vienmēr ir konfektes. Tas viss kaut kad jābeidz. Un te ir pilnīgi veltīgi teikt, ka mēs ēdīsim daudz saldumu un Dieva spēkā būsim veseli. Jēzus neskrēja ar galvu sienā tikai tāpēc, ka Bībelē tā ir rakstīts. Esi normāls, strādā!

Jēzus uzskatīja cilvēkus svarīgākus par dzīvniekiem. Viņš teica tā:

Bet Viņš uz tiem sacīja: "Kurš cilvēks jūsu starpā, kam viena avs un kad tā sabatā iekrīt bedrē, to nesatvers un neizvilks ārā? Vai cilvēks nav daudz labāks par avi? Tādēļ ir gan brīv sabatā labu darīt." (Mateja 12:11-12)

Draugs, vienmēr atceries, lai tā ir tava rakstura īpašība, ka Dievs un tavs tuvākais cilvēks ir vērtība. Es patiešām vērtēju jūs. Kopš sāku vairāk Facebook komunicēt ar cilvēkiem, es kādreiz pie tā tik ļoti nepiestrādāju, bet tagad esmu sācis runāt, viedokļus izteikt. Tas arī ir interesanti, man patīk to darīt. Un kāpēc patīk? Ir atgriezeniskā saite. Cilvēki komentē! Es arī viņus aicinu komentēt. Un es aicinu to darīt arī tev. Tā lielākā daļa tur nemaz nav draudzes cilvēki. Tie ir ļoti daudz un dažādi cilvēki. Un es lasu to, ko viņi raksta. Nu, labi, tur arī kritika ir un kāds nenormālais gadās. Tur ir dažādi. Bet, kad es palasu tās domas, ko viņi izsaka, es nemūžam neko tādu nebūtu izdomājis. Draugi, cilvēki ir unikāli. Tas, kas mājo viņu galvās, tas potenciāls, kas ir cilvēkos, ir unikāls. Tu esi unikāls! Tev ir milzīgs Dieva dots potenciāls! Interneta vidē var vienlaicīgi ar daudz cilvēkiem parunāties. Es viņus apbrīnoju. Ir tādi cilvēki, kurus es neesmu aicinājis to darīt. Bet ir cilvēki, pat man nepazīstami, un, ja kāds man dara pāri internetā, tad ir tādi, kas uzreiz ir klāt. Un, pasargi  Dievs, to cilvēku, kam tiek viņš klāt. Apbrīnojami tas ir! Tā kā pirmkārt ir nevis tava nauda, nevis tavs komforts, bet tas unikālais cilvēks tev blakus. Vērtē cilvēkus, tā ir rakstura īpašība!

Visu to Jēzus runāja uz ļaudīm līdzībās, un bez līdzībām Viņš uz tiem nerunāja.” (Mateja evaņģēlijs 13:34)

Viņš runāja “latviešu valodā”, saprotami. Es nesen uzzināju interesantu domu, ka Tramps pirmsvēlēšanu tekstos esot speciāli pielaidis kļūdas, lai pietuvinātos cilvēkiem. Zinātne jeb pareizrakstība ir svarīga, bet ne tur ir sāls. Sāls ir tavā pārliecībā, tavā mīlestībā, tavā degsmē, tavā darbā.

Tad Jēzus saka tam: "Bāz savu zobenu viņa vietā, jo visi, kas ņem zobenu, no zobena aizies bojā. Jeb vai tu domā, ka Es nevarētu lūgt Savu Tēvu un Viņš Man nesūtītu tūlīt vairāk nekā divpadsmit leģionu eņģeļu? Bet kā tad raksti lai piepildītos? Jo tam tā būs notikt." (Mateja evaņģēlijs 26:52-54)

Tas ir ļoti liels skaits eņģeļu! Jēzus īpašība bija tāda, ka Viņš bija viens no tiem, kas cieši nolēmis iet līdz galam. Un tie nav tikai vārdi. Iet līdz galam ir dzīvesstils. Man ļoti patīk būt kopā ar cilvēkiem, kas iet līdz galam. Tie, kas nelokās. Labi, ja ir dažādas vājības, to var saprast. Gadās dažādi vāji brīži, bet pamatā viņi iet līdz galam, viņi krīt, viņi ceļās un iet tālāk. Aleluja!

Tātad mums šoreiz draudzē ir vakarēdiens. Un ko nozīmē šis vīns un šī maizīte? Vīns nozīmē Jēzus asinis, un maize nozīmē Kristus miesu. Šis rituāls, tā to varētu nosaukt, ir paša Jēzus iedibināts. Tikai divi rituāli mums ir – kristības un vakarēdiens. Viņš iedibināja to, lai mēs nekad neaizmirstu, Kas ir ceļš uz Debesīm, Kas dara jaunu, Kas ir Bībeles centrā.

Nav pestīšanas nevienā citā; jo nav neviens cits vārds zem debess cilvēkiem dots, kurā mums lemta pestīšana. (Apustuļu darbi 4:12)

Viņa Vārds ir Jēzus Kristus! Caur to, ka mēs pieņemam Viņa upuri, kļūstam jauns cilvēks, mums ir mūžīgā dzīvība. Tu esi dziedināts, tu esi brīvs! Tu esi stiprs! Un tāpēc vakarēdiens ir kā atgādinājums tam, lai vismaz vienu reizi mēnesī mums tiktu atgādināts, ka visa pateicība ir tieši Kristum. Āmen!

Mācītāja Mārča Jencīša sprediķi “Veiksmīga cilvēka rakstura īpašības. 2. daļa” pierakstīja un rediģēja draudzes “Kristus Pasaulei” redakcija.

Veiksmīga cilvēka rakstura īpašības

Publicēja 2021. gada 21. sept. 11:31Līga Paņina

Ziņas datums 21.09.21.

Ja cilvēks iepriekš nezināja, kas šodien ir par tēmu, tad tas nozīmē, ka viņš man neseko Facebook, jo tur es publicēju šo informāciju. Un zini, tā nav gudrības vai veiksmīga cilvēka pazīme. Par to mēs pārliecināsimies šajā svētrunā. Katrā ziņā, ja gudrības vai veiksmīga cilvēka pazīmju nav, tās var iegūt. Pats veiksmīgākais Cilvēks, kāds jebkad ir dzīvojis uz zemes, ir Jēzus Kristus, vienlaicīgi gan cilvēks, gan Dievs. Tās rakstura īpašības, kuras ir teiktas Bībelē par Jēzu kā par cilvēku, ir paša veiksmīgākā cilvēka īpašības. Redzēju 1986. gada žurnālā “Fortune” vāku. Uz tā bija rakstīts, ka, veicot pētījumu, secināts, ka 91% augstākā līmeņa līderu no 500 dažādām kompānijām savas vērtības, ētiku un morālās pārliecības guvuši no Bībeles un draudzes. Faktiski, šis pētījums rāda, ka tie cilvēki, kuri ir veiksmīgi, lieto Bībeles principus. Viņi šos principus ir ieguvuši no Dieva vārda. Ja mēs skatīsimies Dieva vārdā un meklēsim Bībeles personāžu rakstura īpašības, mācīsimies no tām un ņemsim sev, tad mēs būsim veiksmīgi cilvēki, kas spēj gūt panākumus, sasniegt mērķus un aiziet līdz galam. Runa ir par raksturu, jo tieši tas nosaka tavu likteni. Tavs raksturs ir attieksme pret dzīvi, apstākļiem, sevi un cilvēkiem un tas, kā tu rīkojies dažādās situācijās. Raksturu var iemācīties, un to var izaudzināt. Raksturu nevajag jaukt ar temperamentu. Temperaments ir iedzimts. Tās ir cilvēka stiprās puses un iekšēji emocionālā enerģija. Piemēram, sangviniķi ļoti atšķiras no flegmatiķiem, taču temperaments cilvēku nekur neved. Cilvēku ved viņa raksturs. Temperaments cilvēkam palīdz uzsvērt viņa stiprās puses, bet tam nav nekāda sakara ar panākumiem. Ar panākumiem saistīts ir tikai cilvēka raksturs. Ja mēs skatāmies uz cilvēkiem, kuriem ir raksturs kā Kristum, un to ņemam sev, ieaudzinām to sevī, tad mēs automātiski kļūstam stipri un veiksmīgi. Pie tā pat nav īpaši jāpiedomā un gar to jānopūlas. Tu tāds vienkārši kļūsti.

Runāsim par Jēzus raksturu un mācīsimies no Viņa. Mācīsimies no visa Mateja evaņģēlija, sākot no pirmās nodaļas, līdz pēdējai. Šodien mēs paskatīsimies uz Kristu citādāk, nekā esam skatījušies līdz šim. Kad es lasu Bībeli, tad neskatos tikai uz to, ko Kristus māca. Es skatos uz to, ko Kristus jūt un dara. Tas nozīmē, ka es redzu paralēli Viņa mācībai. Piemēram, līdzība par sējēju vai desmit jaunavām ir mācība. Tu kaut ko mācies no tā, ko Jēzus par to saka. Tas nav raksturs, ko Viņš māca. Tā ir Viņa mācība. Arī rakstu mācītājiem un farizejiem Jēzus teica: “Jūs, liekuļi, odžu dzimums!” Tie bija tie, kas mācīja. Bet viņi paši savā būtība nebija tas, ko viņi mācīja citiem. Jēzus teica: “Pēc tā, ko viņi māca, dariet, bet pēc viņu darbiem gan nedariet.” Šodien paskatīsimies uz Jēzu nevis no Viņa mācības puses, bet Viņa dzīves puses. Sāksim ar 3. nodaļu.

Tanī laikā Jēzus atnāca no Galilejas pie Jāņa Jordānas krastā, lai tiktu viņa kristīts. (Mateja evaņģēlijs 3:13)

Jēzus nāca pie Jāņa Kristītāja un teica, ka vēlas kristīties.

Bet Jānis tam pretojās un sacīja: "Man vajadzētu tikt Tevis kristītam, un Tu nāc pie manis." (Mateja evaņģēlijs 3:14)

Jānis uzskatīja, ka vajadzētu būt otrādi – viņam būtu jātiek Jēzus kristītam. Viņš par Jēzu bija teicis: “Tam es neesmu cienīgs kurpes nest.” Jānis viennozīmīgi Kristu atzina par augstāku, par Dieva Dēlu. Bet šeit Dieva Dēls nāca pie viņa kristīties. Jānis to nevēlējās darīt, taču Jēzus tālāk uzstāja.

Bet Jēzus tam atbildēja un sacīja: "Tam tā jānotiek! Jo tā mums vajag piepildīt visu taisnību." Tad viņš to atļāva. (Mateja evaņģēlijs 3:15)

Lūk, viena no svarīgākajām Jēzus rakstura īpašībām – Viņš bija pazemīgs. Tāpat Viņš godāja Savus priekštečus, tos, kas gāja pirms Viņa. Jānis Kristītājs bija Vecās Derības cilvēks. Kāds cits varētu teikt: “Nu, ko tad tas no Vecās Derības...” Jēzus saka, ka pats mazākais Debesu valstībā ir lielāks par Jāni. Bet par Veco Derību Viņš saka: “No sievām dzimušie neviens nav lielāks par Jāni.” Ir ļoti liela atšķirība starp Veco un Jauno Derību. Vecajā Derībā vēl nebija Kristus upuris. Tas ir tikai Jaunajā Derībā. Jaunās Derības skatījumā Jānis bija vēsture un principā nekas. Taču Jēzus devās pie šī “nekā” un teica viņam: “Es gribu, lai tu Mani kristī.” Jānis viņu kristīja. Jēzus godāja tos, kas bija nākuši pirms Viņa. Šo ir ļoti būtiski saprast katram: ja tu vēlies būt veiksmīgs, tad tev ir jāmācās no cilvēkiem, kas nāk pirms tevis un jāgodā tie.

Tikko pie sava Tēva Debesīs aizgāja Dr. Jongi Čo. Mūsu draudzes grāmatu galdā ir viņa sarakstītas grāmatas, kuras mēs lasām. Tās ir grāmatas, no kurām arī es esmu izaudzis, līdzīgi kā daudzi citi kristieši. Dr. Jongi Čo savā ziņā ir arī mans mācītājs. Es viņu godāju tādā veidā, ka pieminu viņu, atzīstu un daru to, ko viņš ir rakstījis savās grāmatās. Es rīkojos atbilstoši viņa mācībai. Ja viņš pateica, ka lūgšana ir atslēga, tad es noliku laiku dienā vairākas stundas Dieva lūgšanai. To man neiemācīja mans mācītājs, bet gan Dr. Jongi Čo. Tieši viņa grāmatās es saredzēju to, ka viņš arī pats to dara. Viņš patiešām meklēja Dievu un bija disciplinēts šajos jautājumos. Draudzē viss ir ļoti vienkārši. Tas ir mācītājs un līderi – cilvēki, no kuriem tu vari mācīties. Viņi iet tev pa priekšu. Es neesmu vienkārši mācītājs, bet draudzes pirmais un vienīgais dibinātājs. To ir labi apzināties, un es pateicos Dievam, ka tieši es esmu šīs draudzes dibinātājs. Vienalga, kādi mācītāji nāks pēc manis, vienalga, kādas megadraudzes dažādās pilsētās un valstīs pēc manis tiks celtas, tajās būs vienkārši mācītāji. Viņi nebūs draudzes dibinātāji. Ja šie mācītāji atcerēsies mani, godās un paliks pie tiem principiem, kurus esmu šeit ielicis kā dibinātājs, tad viņi rīkosies gudri. Godāt cilvēkus, kuri ir gājuši pirms tevis, nozīmē turēt viņu principus. Jā, ir jābūt elastīgiem, šur un tur jāpamaina kaut kas, jo mainās arī tehnoloģijas, taču pats pamats ir jātur. Mūsu gadījumā tā ir Dieva vadība caur divpadsmit.

Apmēram sešus gadus es ikdienā pavadīju laiku ar Dievu sešas stundas. Ik rītu es cēlos vienā laikā, divas stundas lasīju Bībeli, divas stundas lūdzu un divas stundas lasīju papildu grāmatas. Par kādu tēmu es lasīju grāmatas? Visas šīs grāmatas bija vai nu par kāda cilvēka biogrāfiju, vai arī par līderību. Pārsvarā es lasīju Džona Maksvela grāmatas. Es no šī cilvēka esmu mācījies. Esmu skatījies uz tiem cilvēkiem, kas jau kaut ko ir sasnieguši, un esmu no viņiem mācījies. Jēzus atnāca pie Jāņa Kristītāja un godāja viņu tādā veidā, ka tika viņa kristīts. Jēzus skatījās uz tiem, kas ir gājuši pirms Viņa. Jēzus teica Jānim: “Šie raksti mums ir jāpiepilda.” Tagad manā dzīvē ir sācies jauns etaps, un katru pirmdienu es atrodos partijas grupā. Mēs tiekamies un runājam vairākas stundas. Parasti esmu viens no pēdējiem, kas dodas prom. Tā ir vienmēr – kas paliek pēdējais, tas dabū pašu interesantāko. Tā vienmēr sanāk. Es ne visam piekrītu, ko šefs saka. Ir lietas, par kurām esmu pilnīgi citās domās, bet, tā kā esmu izvēlējies savu vietu, šo politisko spēku, tad arī tad, ja es neesmu apmierināts ar to, ko boss saka, ja man ir citas domas par turpmāko virzību, es savas domas un ambīcijas paturu pie sevis un kopējā labuma un vienotības dēļ daru tā, kā ir nolemts. Ir jāgodā tie, kas ir pirms tevis. Godā autoritātes.

Vēlos parunāt par zāles sēdvietu pēdējām rindām. Iemesli tam, kāpēc cilvēki tur izvēlas sēdēt, ir dažādi. Cilvēkiem patīk, ka visu var labi pārredzēt, citam patīk, ka viņš nav tik pamanāms, kādam tas var būt ieradums no vecās dzīves. Piemēram, vidusskolas laikā arī es izvēlējos sēdēt pēdējā rindā. Tā bija palaidņu rinda. Es biju tālāk no skolotājiem. Bet kas reizēm notiek tieši aizmugurējās zāles sēdvietās? Cilvēki sačukstas. Mācītājs priekšā sludina, bet kādam pēkšņi kaut kas no teiktā galīgi nepatīk, viņš nepiekrīt. Tajā brīdī šis cilvēks uzreiz savu uzskatu čukstus pauž blakussēdētājam. Protams, dažkārt tās var būt kādas labas lietas, ko viens cilvēks pačukst otram. Tomēr, bieži cilvēks savu nepatiku izsaka kaimiņam un nokritizē mācītāju un draudzes mācību. Ja tu gribi būt veiksmīgs un lai tev būtu veiksmīga cilvēka raksturs, dari kā Kristus un godā tos, kas iet pirms tevis. Paturi savas ambīcijas un reizēm arī domas pie sevis. Esi gudrs! Ja ir nepieciešams, visu var arī izrunāt, par visu var padiskutēt utt. Mēs esam dažādi cilvēki. Mums daudziem ir iepriekšēja pieredze, tai skaitā arī reliģiskā pieredze kādos jautājumos, un uzskati par to, kādai jābūt draudzei un Bībeles mācībai draudzē, ir subjektīvs jautājums dažādiem cilvēkiem. Bet, ja tu esi pievienojies šai draudzei, ja tavs uzskats atšķiras kādās lietās, kas nav pamatjautājumi, tad vienotības vārdā otršķirīgas lietas vajadzētu vienkārši ignorēt. Tad mēs būsim veiksmīgi. Mēs esam dažādi, un mums vienmēr ir kaut kas savs. Ja mācītājs pēkšņi saka, ka Dievs nav trīsvienīgs, bet tikai vienā veidā, tad tā jau ir problēma, par kuru vajadzētu sačukstēties aizmugurē. Bet visādi citādi mums vajadzētu šeit atrasties ar domu “šeit ir mana draudze, te ir mans macītājs, un te ir cilvēki, kuri man iet pa priekšu”. Kamēr tu to nesapratīsi, tikmēr tu nevari garīgi augt.

Vai tev patīk citas konfesijas? Kāpēc tad neej uz tām? “Man patīk draudzē “Kristus Pasaulei. Te ir jauni cilvēki, visi forši saģērbušies, laba mūzika, patīk, ka mācītājs skaidri runā, pasaka arī kādu spēcīgāku vārdu.” Kāds no maniem “spēcīgajiem” vārdiem var arī nosirmot. Ir cilvēki, kuriem nepatīk mans runasveids, taču es nevēlos kādam izpatikt. Es neizdabāšu visiem, bet būšu tas, kas esmu. Visas detaļas un otršķirīgās lietas, kas neattiecas uz draudzes mācības pamatjautājumiem, mēs noliekam malā, ja tās mums galīgi nepatīk. Katrā konfesijā ir sava mācība, un katrā draudzē ir atšķirības, tāpēc katrs cilvēks ir savā draudzē. Nekad nevienā draudzē nebūs tā, ka cilvēks piekrīt 100% visam. Bet, ja notiek reāla aprunāšana un sačukstēšanās, tad tā pārvēršas par problēmu. Veiksmīgi cilvēki godā tos, kas viņiem iet pa priekšu.

Ir ļoti daudz Dieva ģenerāļu, piemēram, Lesters Samrals (Lester Frank Sumrall), Katrīna Kulmane (Kathryn Kuhlman), Reinhards Bonke (Reinhard Bonnke), Kenets Heigins (Kenneth Erwin Hagin), Benijs Hins (Benny Hinn), kurš vēl ir dzīvs. Ir vesela virkne cilvēku, kuri ir gājuši pirms mums. Un pateicoties tam, ka viņi ir gājuši pirms mums, mēs šodien varam celt Dieva draudzi uz viņu pamata. Mēs savu draudzi neesam uzcēluši uz kailas vietas. Mums ir bijis citu cilvēku celts pamats. Ja runa ir par konkrētu draudzi vai organizāciju, tad savi priekšgājēji ir jāgodā, un tad viss būs kārtībā. Jēzus godāja Savus priekštečus, un Viņš bija pazemīgs. Ja kāds no kalpotājiem mūsu draudzē atvērtu draudzes filiāli ārpus Latvijas, kura izaugtu par vēl lielāku draudzi nekā mūsu, tad būtu pilnīgi nepareizi, ja šis jaunais mācītājs kļūtu lepns un draudzi vadītu, balstoties uz savu personīgo mācību, atmezdams manu, draudzes dibinātāja un vecākā mācītāja pamatmācību. Iedomājies, viņš ieteiktu draudzes cilvēkiem neklausīties manas svētrunas, no grāmatu galda liktu aizvākt manis rakstītās grāmatas un liktu pievērsties tikai viņam. Tas pavisam noteikti nav gudra un veiksmīga cilvēka raksturs. Tāds nav Jēzus raksturs. Turpretim, cilvēks ar Jēzus raksturu rīkosies tieši otrādi. Viņš uz vecāko mācītāju norādīs kā uz draudzes priekšteci, paraugu, kam līdzināties. Viņš teiks: “Tieši šis cilvēks, šī bāzes draudze ir tie cilvēki, kuriem mēs esam pateicību parādā, ka šodien šeit rullējam.” Ir svarīgi, ka šis cilvēks, pat tad, ja viņš ir kļuvis lielāks par vecāko mācītāju, paliek šajā draudzē. Jēzus bija pazemīgs. Paskat, cik daudz viena Rakstu vieta mums iemāca!

Tad Gars Jēzu aizveda tuksnesī, ka Tas taptu velna kārdināts. Un, kad Viņš četrdesmit dienas un četrdesmit naktis bija gavējis, tad Tam gribējās ēst. Un kārdinātājs piestājās pie Viņa un sacīja: "Ja Tu esi Dieva Dēls, tad saki, lai šie akmeņi top par maizi.” Bet Viņš atbildēja un sacīja: "Stāv rakstīts: cilvēks nedzīvo no maizes vien, bet no ikkatra vārda, kas iziet no Dieva mutes.” Tad velns Viņu noveda sev līdzi uz svēto pilsētu, uzcēla Viņu pašā Dieva nama jumta galā un saka: "Ja Tu esi Dieva Dēls, tad nolaidies zemē, jo stāv rakstīts: Viņš Saviem eņģeļiem par Tevi pavēlēs, un tie Tevi nesīs uz rokām, ka Tu Savu kāju pie akmens nepiedauzi." Tad Jēzus tam sacīja: "Atkal stāv rakstīts: Dievu, savu Kungu, tev nebūs kārdināt." Atkal velns To ved sev līdzi uz ļoti augstu kalnu un rāda Viņam visas pasaules valstis un viņu godību, un Viņam saka: "To visu es Tev gribu dot, ja Tu, zemē mezdamies, mani pielūgsi." Tad Jēzus viņam saka: "Atkāpies, sātan! Jo stāv rakstīts: tev būs Dievu, savu Kungu, pielūgt un Viņam vien kalpot. (Mateja evaņģēlijs 4:1-10)

Jēzus tuksnesī gavēja 40 dienas, un sātans piestājās un kārdināja Viņu 3 veidos.

1. Jēzum gribējās ēst, un sātans teica: “Pavēli, lai šie akmeņi kļūst par maizi.” Jēzu atbildēja: “Cilvēks nedzīvo no maizes vien, bet no ikkatra vārda, kas iziet no Dieva mutes.”

2. Sātans uznesa Jēzu tempļa jumta smailē un teica: “Meties zemē, jo Bībelē ir rakstīts, ka eņģeļi Tevi uz rokām nesīs, lai Tavas kājas nepieduras pie akmens.” Jēzus atbildēja: “Tev nebūs To Kungu, savu Dievu kārdināt jeb zaimot.”

3. Velns parādīja visas pasaules godību un valstis un teica: “To visu es gribu Tev dot, ja Tu manā priekšā metīsies uz ceļiem un mani pielūgsi.” Jēzus atbildēja: “Tev būs tikai To Kungu, savu Dievu pielūgt un Viņam vien kalpot.”

Trīs kārdinājumi, kuros var redzēt Jēzus raksturu:

1.     Jēzus gribēja ēst, un velns Viņam piedāvāja pārvērst akmeņus par maizi. Tā bija garīga disciplīna. Gavēnis un lūgšana ir garīgas disciplīnas. Bībeles lasīšana ir garīga disciplīna. Dievkalpojumu regulāra apmeklēšana ir garīga disciplīna. Savas kalpošanas izpildīšana, kas tev ir uzticēta, tā ir garīga disciplīna. Tātad, Jēzus apzinājās garīgās disciplīnas nozīmi un prioritāti. Viņš saka: “Cilvēks nedzīvo no maizes vien.” Viņš apzinājās garīgo lietu prioritāti dzīvē.

Kā parasti notiek cilvēkiem? Uz grupiņu atnāk bomzis. Nu, labi, īsti bomži mums nenāk, nezinu, kāpēc, laikam nepatīk, jo te viss ir pārāk smaržīgi. Laikam sanāk liels kontrasts. Es esmu bijis draudzēs, kurās vienkārši smird, sēdekļi ir tā nosēdēti, ka tu redzi, ka tā ir bomžu draudze. Katram savs, jo katrs kalpo savā virzienā. Kādam patīk kalpot bomžiem, kādam patīk kalpot jauniešiem, normāliem cilvēkiem. Jēzus apzinājās garīgās disciplīnas nozīmi. Prioritāte pār fizisko pasauli. Atnāca uz grupiņu bomzis jeb cilvēks bez darba, bez nekā, un par viņu lūdza Dievu. Viņš beidzot dabūja darbu, sāka strādāt, nopelnīja pirmo algu un pirms nākamās algas jau neatnāca uz grupiņu. Viņš vairs nevar garīgi augt, jo neizpilda garīgas disciplīnas pamatus.

Un, ļaudis atlaidis, Viņš savrup uzkāpa kalnā Dievu lūgt. Un, kad vakars metās, Viņš tur palika viens pats. (Mateja evaņģēlijs 4:23)

Jēzum bija paradums, tā bija Viņa garīgā disciplīna. Ne tikai gavēnis, bet arī lūgšana – disciplīna. Pirmkārt, disciplīna garīgās lietās. Mārtiņš Luters kādreiz esot teicis, ka tajās dienās, kad viņam bija ļoti daudz darbu un viņš bija vairāk aizņemts, viņš lūdza trīs stundas, jo parasti viņš lūdza divas stundas. Tieši otrādi, jo šī garīgā disciplīna ir risinājums fiziskajā pasaulē. Jēzus to apzinājās un tā bija Viņa rakstura īpašība – disciplīna.

Vakar es tiešsaistē straumēju gan intervijas, gan visu, kas notiek protestā krastmalā. Telefons bija ielikts stabilizatorā, un es jūtu, ka šodien sāp roka. Jūtu, ka esmu strādājis. Tas ir labi sašērots, daudz skatījumu, laikam man bija lielākais skatījums no visiem, kas tur bija. Smukas intervijas un komentāri, ko nu es tur varēju ātri izdomāt, pateikt kaut ko gudru, kaut ko ne tik gudru. Reizēm cilvēkiem liekas, ka viņi uztaisīs kaut kādu muļķīgu video, ieliks Youtube vai Facebook, un visiem ir jāskatās. Viņš uztaisa video, ieliek interneta vietnē, kaut ko nenormāli gudru uzraksta, un nekas nenotiek. Kāpēc tā? Šobrīd nosaukums “medijs” ir nomainīts uz “digitālā satura autors”. Ikviens, kas Facebook raksta savu viedokli, ir digitālā satura autors. Ja digitālā satura autors grib, lai lasa viņa rakstus un sekotāju skaits vairojas, ja viņš grib ietekmēt citus caur sociālajiem tīkliem, viņam ir nepieciešama disciplīna, ik pēc pāris stundām publicējot kaut ko saturīgu un vēlams no sevis. Kaut ko iešērot ir viens, bet pašam veidot saturu ir kaut kas cits. Tā ir disciplīna. Tā nav garīgā disciplīna, tā vienkārši ir rakstura īpašība – disciplīna. Ja tu gribi kaut ko sasniegt, tev šī mērķa virzienā disciplinēti, katru dienu jāizdara mazi, mazi solīši. Mēs bijām protesta akcijā, un bija labi, vai ne? Viena bilde ļoti nepatika “Panorāmai”, kurā var redzēt, ka tur ir vairāki tūkstoši. Nu, nebija tur mega simts tūkstoši. Lai panāktu, ka cilvēki paceļ savas pēcpuses un pasaka, cik viņiem viss ir slikti, šodien tā ir utopija. Nu, nav viņiem viss tik slikti. Viņiem patīk dzīvot tā, kā viņi dzīvo. Viņiem tīri labi patīk sēdēt mājās pie ekrāna, neko nedarīt un vienkārši pūt, tas viss viņiem ir normāli. Dažādiem viedokļu līderiem intervijās es jautāju: “Nu, kāds ir tavs vērtējums?” Tad bija dažādas atbildes. Bet es zinu savu vērtējumu šim pasākumam. Šis pasākums bija viens maziņš solītis ceļā uz kilometriem garu mērķi. Tikai viens maziņš solītis, bet komentāros jau uzreiz parādās: “Nu, kāda bija jēga, ko izdarījāt, ko panācāt?” Tie ir tie cilvēki, kuriem nav veiksmīga cilvēka domāšana, kuri vispār neizprot, kāpēc vajadzīga šāda akcija. Tā ir vajadzīga, tas ir vienkārši viens solis, otrs solis, trešais, ceturtais, piektais, simtais, tūkstošais. Daudzi no mums ir ēduši vecā pulkveža H. Sandersa dibinātajā KFC restorānā. Es precīzi neatceros, bet bija neskaitāmas reizes, kad viņš bija gājis savu patentu piedāvāt, lai to lieto kādā ēdināšanas sistēmā. Tikai lielā vecumā aizgāja viņa vistiņas – Kentucky Fried Chicken. Cik daudz solīšu viņam bija jāveic? Veiksmīga cilvēka raksturs ir disciplīna! Jāveic mazi solīši katru dienu.

Es kādreiz kā jauns kristietis gāju pa Čaka ielu no stacijas rajona. Toreiz laikam bija evanģelizācija. Pretī nāca liela auguma latviešu krīvs vai kas tamlīdzīgs, ar baltiem matiem, spieķi un sandalēm. Izskatījās, kā izkāpis no tūkstoš gadu vecas vēstures, no kaut kāda latviešu pilskalna izlīdis. Nāk tāds apgarots, apstājas pie manis, un es sāku viņam par Jēzu sludināt. Viņš saka: “Ko tu man te stāsti, es esmu Pēteris Klints, a tu esi zābaks!” Viņam neko nevarēja pateikt. Viņš ļoti ticēja tam, kas viņš ir. No tā laika man tas vārds kaut kur dziļi paslēpts krājumā. Šobrīd, kad es šo palasu, es tiešām pie sevis nodomāju: “Nu, zābaks.” Mēs vakar bijām tik daudz, dažādi cilvēki sanākuši kopā ar vienu mērķi – izteikt savu protestu pret obligātu vakcināciju, pret notiekošo valstī, parādīt savu nostāju. Ir viens cilvēks arī ar to pašu mērķi, kurš saka: “Sekojiet tikai man. Ja jūs man nesekosiet, jums nekas nesanāks.” Man liekas, ka viss bija ļoti labi redzams, ka viss ļoti labi sanāk. Būt par zābaku nav veiksmīga cilvēka rakstura īpašība. Katrā ziņā, tādā veidā nevar sasniegt augstas virsotnes, varbūt kādas zemākas var.

Mēs šodien mācamies veiksmīga cilvēka rakstura īpašības. No kurienes ir šī draudze? No tām pašām sešām stundām gadu garumā, kuras es vienkārši esmu lauzis. Man ne vienmēr tas viss ir paticis. Es vienkārši lauzu savu laiku ļoti, ļoti disciplinēti un cītīgi pildīju visus disciplīnas punktus, kurus es sev biju uzlicis – katru dienu sešas stundas. Kas ir šīs draudzes pamats? Dievs. Caur ko? Caur disciplinētām personīgām attiecībām ar Dievu.

2.     Precīzs Jēzus raksturs ir Mateja evaņģēlijā. Tempļa jumta galā sātans teica Viņam: “Meties lejā, eņģeļi Tevi uz rokām nesīs.” Ko tad velns piedāvāja Jēzum? Velns piedāvāja: “Uztaisi šovu kā cirka mākslinieks, saaicini cilvēkus, uztaisi reklāmu un uztaisi šovu, kā Tu uzkāp tempļa jumtā, lai visi ir izbrīnīti. Un Tu lec lejā, un pēkšņi eņģeļi Tevi saķer un nolaiž lejā. Par to lai raksta visi pasaules mediji.” Velns piedāvāja Jēzum būt par “zīmuli”. Jēzum nekad nav bijis svarīgi zīmēties, tieši otrādi, Viņš dziedināja cilvēkus un teica: “Tikai nesaki nevienam.” Viņa mērķis bija dziedināt, nevis nozīmēties: “Es esmu dziedinājis.”

Es! Nav svarīgi, kurš, bet svarīgi ir mērķi sasniegt. Tāpat arī, runājot par mūsu Latvijas politiku, svarīgs ir mērķis, nevis kurš un kā. Vienotība un mērķis. Arī draudzēm tas ir svarīgi. Šī problēma ir gan draudzēs, gan pasaulē, gan starp partijām un dažādām cilvēku grupām. Tas ir iemesls, kāpēc mūs skalda un valda. Mēs gribam būt “zīmuļi”. Jēzus rakstura īpašība bija pazemība. Nezīmēties, bet darīt pēc būtības. Viņam obligāti nebija jābūt pirmajam. Atceraties? Mums ir inkauntera lūgšana: “Es esmu viens no tiem, kas ir cieši nolēmis iet līdz galam.” Un tur bija teikums: “Man nav obligāti jābūt pirmajam.” Tas ir Kristus raksturs: man nav jābūt pirmajam, man ir jāizpilda sava daļa. Tu domā: “Tev gan, mācītāj, viegli runāt, jo tu esi pirmais draudzē.” Bet, kad es aizeju kaut kur citur, es esmu pēdējais. Man žurnāliste uzdeva jautājumu: “Tu nebaidies, ka tevi uzmetīs?” Es saku: “Nē, es nebaidos, ka mani uzmetīs, es baidos par to, ka es nebūšu izdarījis to, kas man ir jāizdara.” Tagad es būšu izdarījis to, ko es varēju izdarīt. Es nebūšu vienkārši “zīmulis”, es būšu pazemīgs un mana sirds būs mierīga, ka es no savas puses esmu visu izdarījis. Bet cilvēks, kas grib tikai zīmēties, saka: “Ja ne ar mani, tad vispār neko.”

3.     Kad velns nāca pie Jēzus, Jēzus viņam gudri atbildēja. Velns nāca ar Rakstu vietām, jo ir taču rakstīts! Vēl viena rakstura īpašība – Jēzus spēja atšķirt, kas ar Viņu runā. Jēzus spēja atšķirt, kāds gars stāv aiz rakstvietas, kurš to Viņam piedāvā, kādos apstākļos un kāpēc. Mums ir jābūt garīgi izmanīgiem un jāsaprot, kas ir labs un kas ir ļauns.

Draugi, bez garīgas disciplīnas tas nav iespējams. Bez regulāras būšanas draudzē, bez regulāras Bībeles lasīšanas tas nav iespējams. Tev ir jāizprot, kas ir labs un kas ir slikts. Šodienas pasaulē tik ļoti daudzi cilvēki nesaprot, kas ir labs, kas ir slikts. Viņam nav augstākā pieturas punkta. Pēdējā laikā es iepazīstos ar ļoti daudziem cilvēkiem, ar dažādiem viedokļu līderiem. Viņa arī ar mani iepazīstas. Es zinu, kad sāku runāt ar dažiem, saprotu, ka mums daudz kas ir kopīgs. Mums ir kopīga ideja par normālu, Dieva svētītu Latviju. Kad tu ar viņiem parunā, visas tās vērtības, kas ir mums, ir arī viņiem. Tas ir tāds interesants secinājums. Mēs zinām, ka Kristus upuris ir pamats visam, bet ir arī tādi cilvēki, kas garīgo pasauli izprot citādāk nekā mēs, bet arī viņi visi nav vienā maisā bāžami. Piemēram, viņi neatzīst masonismu. Viņi ir kardināli pret. Es pat nezinu, kā to visu nosaukt, jo viņi tā īpaši to visu pienes. Viņi izstāsta savu versiju, kā viņi to redz no garīgās puses, un lielākoties tas ir tas pats, kā mēs to saprotam. Vienas lietas tikai trūkst – Glābējs. Daudzi cilvēki ir ar skaidru domāšanu. Nav skaidrākas domāšanas, kā tiem cilvēkiem, kuri ir garīgi stipri tieši Dievā.

Kad velns Jēzum piedāvāja visas pasaules godību, Jēzus atteicās. Jēzus teica: “Tev būs Tam Kungam vien kalpot un Viņu vien pielūgt.” Viņš nesamainīja Savu dvēseli ne pret kādu komfortu, ne par kādiem miljardiem. Tā ir rakstura īpašība: ja tev ir aicinājums no Dieva, tu to nesamaini ne pret ko. Pie Jēzus nāca pat Viņa vecāki, lai Viņu apturētu. Viņš teica: “Kas ir Mana māte, kas ir Mani brāļi? Lūk, tie, kas klausās un dara Mana Debesu Tēva prātu, tie ir Mani brāļi un māsas.”

Un, Viņam tā uz ļaudīm vēl runājot, redzi, Viņa māte un Viņa brāļi stāvēja ārā un gribēja ar Viņu runāt. Un kāds uz Viņu sacīja: "Redzi, Tava māte un Tavi brāļi stāv ārā un meklē ar Tevi runāt." Un Viņš atbildēja un sacīja tam, kas Viņam to teica: "Kas ir Mana māte, un kas ir Mani brāļi?" Un, roku izstiepis pār Saviem mācekļiem, Viņš sacīja: "Redzi, Mana māte un Mani brāļi! Jo, kas dara Mana Debesu Tēva prātu, tas ir Mans brālis un Mana māsa, un Mana māte." (Mateja evaņģēlijs 12:46-50)

Nekāds vīrs vai sieva, vai kāds cits, vai kāda politika nespēs tevi novirzīt no tā aicinājuma, ko tev ir uzticējis Dievs. Lūk, Kristus rakstura īpašība.

Zini, šis sprediķis ir pieaugušiem cilvēkiem. Es mācu tādas lietas, kuras faktiski būtu tikai līderu sapulcē jāmāca. Taču ir pēdējais laiks ikvienam iegūt šīs īpašības. Ja arī tu nesaproti, sāc par to domāt, interesējies par to vairāk un sāc augt. Tev ir jāiegūst raksturs, ka tu esi savas dzīves līderis, savas dzīves noteicējs, noteicējs pār savu miesu. Tu tādu arī iegūsi, un tas ir iespējams.

Viņš tos mācīja kā tāds, kam vara, un ne kā viņu rakstu mācītāji. (Mateja evaņģēlijs 7:29)

Kā tāds, kam vara – tas nozīmē, ka Viņš runāja ar tādu pārliecību un spēku, ka nepalika šaubas. Paralēli tam tur bija arī brīnumi un zīmes, bet cilvēki sajuta šo vārdu spēku. Rakstu mācītājiem, kas bija pabeiguši entās skolas, augstskolas, teologus un tā tālāk, tāda spēka nebija. Tu redzēji to teologu “Aizliegtajā paņēmienā”? Izrādās, tieši šis teologs, kurš  kritizēja mūsu draudzi, deva konsultāciju jeb vērtēja mūsu draudzi. Tas ir cilvēks, kurš savā Instagram profilā ir pārģērbies par sievieti ar pīpi zobos un netiklām bildēm. Un viņš ir teologs, rakstu mācītājs, kuram AP vadītājs Bojārs prasīja konsultāciju. Un tad vēl kādas vecmammas jautā: “Kādā sektā tu esi iekļuvis?” Tu paklausies, kādus ekspertus tu klausies. Viņš pat nevar atšķirt, kas viņš ir. Jā, kur tu esi iekļuvis? Tādā vietā, kur sievietes ir sievietes un vīrieši ir vīrieši. Un kur paliek vienlīdzība? Rakstnieks Džordžs Orvels teica, ka nekas nemainīsies, vienmēr kādi gribēs būt vienlīdzīgāki par citiem. Šodien ir pienākuši tādi laiki, ka tiem cilvēkiem, kas nevēlas būt sistēmā, būs ārkārtīgi liels spiediens. Kardināls J. Pujāts par to, kas notiek tagad, pateica jau trīs gadus atpakaļ. Kas pieņem zvēra zīmi, tam būs jādzer Dieva dusmu vīns, neatšķaidīts.

Un vēl cits, trešais, eņģelis sekoja tiem un sauca stiprā balsī: "Ja kas pielūdz zvēru vai viņa tēlu un pieņem zīmi uz savas pieres vai savas rokas, tam būs arī jādzer Dieva dusmu vīns neatšķaidīts, kas ieliets Viņa bardzības kausā, un tam būs jācieš mokas ugunī un sērā svēto eņģeļu un Jēra priekšā.” (Atklāsmes grāmata 14:9-10)

Pāragri ir spriest, vai tā ir zvēra zīme šodien. Bet tas brīdis, kad tev ir jāizvēlas atteikties no Kristus, lai būtu sistēmā, būs izšķirošais. Ja tu vairs nevari nākt uz dievkalpojumu bez QR koda, tā jau ir zvēra zīme. Vai ir pēdējie laiki? Jā, ir pēdējie laiki. Vai pēdējie laiki var būt vēl ilgi? Jā, var būt vēl ilgi. Neviens to stundu, ne dienu nezina. Šādas līdzīgas situācijas vēsturē jau ir bijušas. Tas pats Neirons. Tas viss atkārtojas. Tik lielā apmērā, kā tas ir šodien, vēl nav bijis. Jo cilvēku skaits virs zemes tik liels nav bijis. Vai tas var iet uz galu? Jā, jo Jēzus saka: to stundu neviens nezina, tāpēc esiet nomodā, jo Es nākšu kā zaglis naktī.

Jo jūs paši labi zināt, ka Tā Kunga diena nāk tāpat kā zaglis naktī. (1. Tesaloniķiešiem 5:2)

Pazīmes ir, bet mēs nezinām, kas būs. Mēs nevaram teikt, ka rīt Jēzus nāks otrreiz. Bet, kā viss te beigsies, mēs nezinām. Un tādēļ arī šī vakcīna galu galā var izrādīties zvēra zīme. Vakcinācija, čipizācija. Cilvēki saka: sazvērestības teorija. Tie, kas lasa par tehnoloģiju attīstību, saprot, ka caur šķidrumu var ievadīt vielas, kas pēc tam elektroniski reaģē, un pēc tam caur to var izpētīt cilvēka organismu, nolasot dažādus impulsus un ne to vien. Tā jau ir senu gadu prakse. Tas tehnoloģiski nav nekas īpašs. Un to visu un vēl daudz vairāk var iestrādāt vakcīnā. Kāpēc ar tādu ļaunumu tas viss tiek cilvēkiem uzspiests? Tur ir daudz jautājumu. Mēs visu nezinām. Es arī visu vēl nezinu, bet tas viss rada ļoti pamatotas aizdomas. Facebook tiek publicēti dažādi bēdu stāsti no tuviniekiem, kas ir slimojuši ar kovidu ar smagām sekām. Pirms dažām dienām tur bija ļoti daudz komentāru nevis par kovida sekām, bet par vakcīnu blaknēm. Par nāves gadījumiem. Cilvēki raksta. Tā ir realitāte. Iniciācija, kā iesvētīšana ložā. No garīgās puses man viss ir skaidrs. Šī politika, spiediens pakļauj. Jēzus saka: nāciet pie Manis visi, kas esat noskumuši, bēdīgi un grūtsirdīgi, Es jūs visus gribu atvieglināt.

Nāciet šurp pie Manis visi, kas esat bēdīgi un grūtsirdīgi, Es jūs gribu atvieglināt. (Mateja evaņģēlijs 11:28 )

Jēzus saka: Nāciet visi, vakcinēti un nevakcinēti. Šajā draudzē nekad nenotiks cilvēku šķirošana, un nekad pie durvīm nestāvēs un neprasīs QR kodus. Vai var saprast tos kristiešus, kas izvēlas vakcinēties? Jā, var saprast. Visi zina manu nostāju, bet es neesmu tavā situācijā. Es neesmu pret vakcināciju, bet pret eksperimentu veikšanu ar veseliem cilvēkiem. Pats galvenais, ko gribu pateikt: tev ir sava situācija, bet šajā vietā nekad nevienu nešķiros pēc QR kodiem. Visi ir laipni aicināti. Mēs esam draudze, un mums ir jāpaliek vienotiem. Neatkarīgi no tā, ko kāds ir izlēmis. Mani neinteresē tava pagātne, tu esi manas draudzes loceklis, mana ģimene. Tās ir ļoti sarežģītas lietas, tās ir ļoti nopietnas lietas, ir dažādas situācijas, domājiet paši. Neviens grupiņas vadītājs nevar tev noteikt: nedari to vai dari to. Tev pašam ir jāpieņem lēmums.

Jūties labi, te ir tavas mājas, tava draudze, jo viena no Dieva īpašībām ir atklāta Mateja 9:13. Jēzus sēdēja ar grēciniekiem, muitniekiem pie viena galda, un farizeji teica, kāpēc Viņš sēž kopā ar grēciniekiem, kāpēc Viņš aizskar spitālīgo. Zini, Jēzus dziedināja spitālīgo, Jēzus aizskāra viņu. Jo spitālīgs cilvēks nāca pie Viņa un teica: “Ja Tu gribi, vari mani šķīstīt.” Un Jēzus viņu aizskāra. Spitālīgi cilvēki tajā laikā dzīvoja atsevišķās komūnās, atdalīti no citiem, un nedrīkstēja tuvoties veseliem. Un Jēzum to pārmeta. Un Jēzus atbildēja: “Man patīk žēlastība un ne upuris.” Lūk, kāpēc aizskāra spitālīgo. Lūk, kāpēc Jēzus sēž starp grēciniekiem. Jo ne jau veseliem vajag ārstu, bet slimiem. Jēzus ir piedodošs, žēlastības un mīlestības pilns. Dievs ir mīlestība.

Bet jūs eita un mācaities, ko tas nozīmē: Man patīk žēlastība un ne upuris. Jo Es neesmu nācis aicināt taisnos, bet grēciniekus." (Mateja evaņģēlijs 9:13)

Jēzus cilvēkus nešķiroja. Un mēs nešķirosim. Ir jau divas galējības: vakseris un antivakseris. Un viens uz otru rej kā nikni suņi. Mums ar to nav problēmu. Bija dievkalpojums, kurā mēs aicinājām visus, kas bija bijuši mūsu draudzē. Un tas bija vienīgo reizi mūžā, un viss sprediķis bija par to, cik mācītājs Mārcis Jencītis ir slikts. Es pats sludināju, cik es esmu vainīgs pie visa, tā ir mana atbildība utt. Pēc tam man cilvēki rakstīja: mācītāj, tā nav. Tas bija tikai viens sprediķis. Saliekot kopā ar citiem sprediķiem, piemēram, šodienas, aina ir citādāka. “Aizgāju no draudzes, tagad mani ienīst.” Neviens tevi neienīst. Tevi aicināja atpakaļ, es biju gatavs tev roku paspiest. Es pat savu vainu atzinu. Lūk, kas ir žēlastība. Ne jau vienmēr tev ir ļoti labi jājūtas. Es nejūtu ļoti dziļu piedošanu. Tev jau nekādu dziļo piedošanu nav jājūt. Dari pareizas lietas. Tā jau arī ir piedošana. Žēlastība ir rakstura īpašība, ko var iegūt. Iekšā nejūti, tātad nav piedots? Kas tev ir jājūt? Ir jau labi, ka tu jūti arī lielu mīlestību pret ienaidniekiem. Bet ne jau vienmēr tā ir. Dari pareizas lietas cilvēkiem, un viss būs labi. Nepiedošana ir neveiksmīgu cilvēku rakstura īpašība.

Veiksmīgi cilvēki dzīvo piedošanā un žēlastībā. Ne tikai ar vārdiem, bet arī ar darbiem. Mēs daudz ko varam pateikt, izspļaut, kaut ko izdarīt, bet mēs varam salīgt, izlīgt, izrunāties. Pat reizēm bez runāšanas. “Nu, viss skaidrs, atkal kaut ko  ne tā pateicu, ne to izdarīju, ne to neizdarīju, piedod.” Ja tu mājās dzīvo kopā ar sievieti vai otrādi, vai tā nav ikdiena? Tur pat vairs nav ko izrunāties. Jāpiedod, nav jau varianti. Piedod. “Tu man piedod?” “Ko tu man prasi, vai es tev piedodu? Piedodu, viss ir normāli.” Nepiedot jau nav izeja. “Tu piedod tikai tāpēc, ka tev nav izejas. Dievs to teica, tāpēc tu piedod.” Vai nav kaut kas pazīstams, kad divi atšķirīgi cilvēki dzīvo kopā? Man patīk, kā Sandis Točs vienreiz teica. Viņš taisa tiešraidi Facebook, pēkšņi to izslēdz un saka: “Šodien nav draiva.” Ko viņš ar to bija domājis. Viņam draivs ir tad, kad viņu izslēdz no TikTok. Es domāju, ka tā arī ir rakstura īpašība – būt draivā. Kad Jēzus runāja, Viņš runāja kā tāds, kam ir vara. Viņa vārdiem bija svars.

Jo Viņš tos mācīja kā tāds, kam vara, un ne kā viņu rakstu mācītāji. (Mateja evaņģēlijs 7:29)

Kā Jēzus runāja, tā Viņš arī dzīvoja. Mums ir ļoti dinamiska draudze. Praktiski visi cilvēki, kuri domā, kad sakaras ar mūsu draudzi, ir diezgan izbrīnīti. Viņi nekad nav gaidījuši to, ko šeit ierauga. Viņi pēc tam saka citiem: atnāc, te nav tā kā parasti, te ir ļoti laba mūzika, ir pat tā, ka gribas raudāt. Viņi jau evaņģelizē, stāsta par mums citiem. Mums nav parasta draudze. Mums ir draivs. Īsta, dzīva Dieva draudze. Īsts, dzīvs, reāls Kristus. Mēs esam brīvi cilvēki. Esi brīvs kopā ar brīviem cilvēkiem. Āmen! Un viss labākais tev vēl priekšā.

Mācītāja Mārča Jencīša sprediķi ”Veiksmīga cilvēka rakstura īpašības” pierakstīja un rediģēja draudzes ”Kristus Pasaulei” redakcija.

Gudrība Bībelē. 2. daļa

Publicēja 2021. gada 14. sept. 20:24Līga Paņina

Ziņas datums 15.09.21.

Pagājušā svētdienā mēs mācījāmies no Dieva vārda, ko tad Bībele saka par gudrību. Šodien mēs šo tēmu turpināsim. Es nedaudz atgādināšu, ko mēs pagājušā svētdienā iemācījāmies. Mēs iemācījāmies, ka pats Dievs ir gudrs. Dievs, kas radījis debesis, zemi un arī cilvēku, vislabāk pārzina šos procesus. Dievs ir visgudrs. Jēzus saka, ka Viņš vēlas, lai mēs būtu gudri. Katrs cilvēks piedzimst ar smadzenēm. Paldies Dievam, ka Viņš mums ir devis smadzenes. Mēs nevaram tikai lūgt un gaidīt, ka mums no debesīm kaut kas nobirs un mums nebūs jādomā un jāstrādā. Par nožēlu jāatzīst, ka liela daļa kristiešu tā domā. Mums jāapzinās, ka Dievs mums ir devis smadzenes, lai mēs domātu, iegūtu gudrību, analizētu, izdarītu pareizus secinājumus, pareizi rīkotos un noteiktu paši savu likteni. Gudrība bez Dieva svētības ir pasaules ļaunuma sakne. Tas iesākās jau Ēdenes dārzā, kad pirmie cilvēki skatījās uz aizliegto augli un padomāja, ka viņi grib būt gudrāki par Dievu. Sekas līdz šim brīdim ir acīmredzamas visā cilvēcē. Tāpat arī kāda būtne, kas mājoja debesīs un bija apveltīta ar skaistumu, sacēlās un tika izdzīta no debesīm, un tā kļuva par sātanu, kas ir pretinieks visam, ko Dievs ir iedibinājis. Kāds bija iemesls, kāpēc šis gaismas eņģelis zaudēja savu stāvokli un kļuva par Dieva pretinieku? Iemesls bija ārējais spožums un iedomība. Viņš sāka sevi uzskatīt par gudrāku un pilnīgāku par Dievu. Ikreiz, kad cilvēks iedomājas sevi gudrāku esam par Dievu, tam ir negatīvas sekas.

Pirmkārt, viss kas mums ir vajadzīgs, ir nevis māja, nauda, miljardi, bet mums ir vajadzīga gudrība. Miljardi seko gudrībai. Ja šie miljardi seko konkrētiem cilvēkiem, tas norāda, ka viņi savās lietās izrādījās gudrāki, apķērīgāki un paveica šīs lietas. Bībelē ir cilvēks, kas bija patīkams Dievam – Dāvids. Kad viņš gāja karagājienos, viņš tur bija ļoti veiksmīgs. Viens no iemesliem, kāpēc tā bija, – viņš bija gudrs. Viņš pieveica Goliātu, kas bija trīs metru augstumā. Viņš viņu pieveica ar gudrību, ar lingas metienu precīzi trāpot tur, kur bija jātrāpa. Pirmkārt, gudrību mēs iegūstam personiskās atiecībās ar Dievu. Mēs uzturam kontaktu ar To, kas mūs ir radījis. Tā mēs pārņemam Viņa gudrību. Gudrība ir katra jaunpiedzimuša kristieša daļa jeb jaunā cilvēka daba. Pieņemot Kristu kā savu glābēju, Dievs rada mūsos jaunu cilvēku ar jaunu raksturu, bet tas mums ir jāapzinās un vecais cilvēks ir jānovelk un jaunais ir jāuzvelk. Katra jaunpiedzimuša kristieša būtība ir būt gudram, bet, ja mēs savu prātu netrenējam, ja izvēlamies negudru vidi, kurā atrasties, tad savu gudrību zaudējam. Kopā būšana ar gudriem cilvēkiem dara tevi gudru. Parādi man savus draugus, un es pateikšu, kāds esi tu. Tāpat arī autoritāšu godāšana, to cilvēku godāšana, kas ir augstāk un kaut ko ir sasnieguši. Skatīšanās uz tiem cilvēkiem, kas kaut ko ir sasnieguši, ir labi, un ieteicams skatīties tajā virzienā, kas Dievam ir patīkams. Protams, ka var mācīties no dažādiem cilvēkiem, no viņu metodām, kā viņi ir sasnieguši savus panākumus. Gudrs cilvēks ir tikai tas cilvēks, kuram ne tikai ir zināšanas, bet kurš zināšanas pielieto. Vēl mēs mācījāmies, ka ļoti svarīga ir sevis analīze.

Šodien būs ļoti labs un dziļš sprediķis. Sevis analīze. Pārsvarā visas rakstvietas Bībelē, kurās ir runa par gudrību, ir no Salamana. Salamans tika uzskatīts par pasaulē gudrāko cilvēku.

Nodomi īstenojas, ja tos virza ar gudru ziņu; arī karš jāizkaro ar dziļu prātu un gudru padomu. (Salamana pamācības 20:18 )

Karš ir jāizkaro nevis ar muskuļiem, nevis ar cilvēku daudzumu karaspēkā, bet pirmkārt ar gudrību. Pāris nedēļas atpakaļ es sarunājos ar Latvijā pazīstamu cilvēku, svarcēlāju, treneri, cilvēku, kurš ir sasniedzis virsotnes, arī politikā ir pabijis kā deputāts. Viņš zina, kas ir sports, kas ir panākumi, kas ir sasniegumi. Man ir privilēģija būt kopā ar cilvēkiem, kuri ir guvuši sasniegumus. Viktors Ščerbatihs ir tāds cilvēks, un to var pateikt pēc viņa miesas būves, un no viņa nāk spēks. Sarunā viņš vairākas reizes uzsvēra, ka galvenais ir psiholoģiskais. Viņš ir cilvēks, kas kaut ko zina par sportu, par panākumiem, par sasniegumiem. Galvenais ir galvā. Cilvēkus ar pareiziem parametriem, kuri arī trenējas, kuri var pacelt noteikto svaru, mēs atradīsim daudz, bet uzvarēs tikai tie, kuriem būs pareiza psiholoģiskā nostāja. Uzvarēs tie, kas gudri un pareizi trenēsies un rīkosies. Piemēram, Viktors Ščerbatihs pirms dalības olimpiskajās spēlēs aizliedza saviem sportistiem vakcinēties. Tā ir gudrība, un viņi dabūja medaļu. Es domāju, ja sportisti būtu vakcinējušies, tad, visticamāk, tas mazais milimetrs, kas pietrūktu, būtu vakcinācijas dēļ. Iespējams, jo mēs nezinām, kā būtu, ja būtu. Tas var būt ļoti iespējams, jo blaknes vakcīnām ir smagas un reizēm tas atņem enerģiju un koncentrēšanās spēju.

Tātad, karš ir vedams ar dziļu gudrību. Ja vēl simts gadus atpakaļ valsts spēku noteica karaspēka daudzums, cilvēku resursi, tad šodien cilvēku resursam vairs nav tik lielas nozīmes, jo ir tehnoloģiju laikmets. Pastāv tādi iznīcināšanas ieroči, ka cilvēku daudzumam vairs nav nozīmes. Bet nevar teikt, ka cilvēku daudzumam vispār nav nozīmes, - jo vairāk cilvēku, jo vairāk padomdevēju, gudru prātu, kas spēj ražot tehnoloģijas. Uzvarēs tas karaspēks, tā valsts, kurai būs augstāka tehnoloģija. Karš pirmkārt ir karojams ar prātu. Karā uzvar nevis fiziski stiprākais, bet gudrākais. Tāpēc tu šodien esi šeit un mācies gudrību. Tu spēsi būt par galvu, nevis par asti. Tiem cilvēkiem, kas uzskata un tic, ka spēks ir muskuļos un skaitā, es saku nē, spēks ir Dievā un spēks ir gudrībā.

Gudrs kalps valdīs pār laiskiem mantiniekiem un sadalīs starp brāļiem mantojumu. (Salamana pamācības 17:2)

Kalpam, īpaši tajā laikā, nebija mantojuma. Kalps bija vergs, viņam nepienācās nekāds mantojums. Taču Bībele saka, ka viņš valdīs pār laiskiem mantojuma saņēmējiem. Tātad cilvēks, kam nepienākas, nav tiesību, bet ir gudrība, būs tas, kas valda. Kas valda pār laiskiem latviešiem? Aizņemtie miljardi? Tā ir tikai viena no šķautnēm. Valda gudri prāti, globāli prāti. Piemēram, sociālos tīklos mēs redzam, ka 11. septembrī notika militāras mācības pilsētas centrā. Es skatījos video, kurā māmiņa ar bērnu panikā bēg. Tas norisinās bez īpaša brīdinājuma, paziņojums esot bijis Iekšlietu ministrijas mājaslapā. Viņi reāli lietoja kaujas ieročus, munīciju, tikai bija troksnis, nebija lodes, bet to jau cilvēks nevar atšķirt. Viņi bija pilnā ekipējumā, bija tehnika. Ko par to visu var padomāt? Man ir piecdesmit viens gads, esmu ražots Padomju Savienībā, tā bija militāra lielvara. Mēs visi visur bijām piebāzti ar armijas daļām un tehnikām, bet es ne reizes nebiju redzējis, ka Padomju armijas karavīri trenētos pilsētas centrā. Tam bija Skrunda, poligoni, meži. Kāpēc tas tika darīts publiski? Lai arī viņi saka, ka tas bija ar brīdinājumu, tomēr es domāju, ka tas bija bez brīdinājuma. Kāpēc? Kas valda pār mūsu latviešu bāleliņiem, kurš gudrais kalps valda pār mūsu zemi, pār mūsu mantojumu? Kas valda pār mūsu zemi? NATO virsvadība, globālā valdība, kas ļoti labi izprot cilvēku psiholoģiju. Es to redzu kā parastu iebiedēšanas taktiku - „Mēs visu kontrolējam, un nevajag te sprēgāt.” Es to tā redzu. Protams, to var apstrīdēt, ka tā tas nav, bet, ja es esmu domājošs cilvēks, visumā pārzinu, kas notiek pasaulē, tad šis ir variants. Gudrs kalps valdīs pār laiskiem letiņiem, ja mēs negribam mācīties, strādāt un paši negribam būt savā zemē saimnieki. Man tikko pastāstīja par vēlēšanu rezultātiem Vakarkļānos un Rēzeknē. Mums ir visu laiku nepopulārākā valdība, par kuru atkal nobalsoja Varakļānos un Rēzeknē. Par liberāļiem nobalsoja. Kādas mums vispār cerības nākamajās vēlēšanās? Cerība ir uz cilvēkiem, kas grib būt gudri un kas gudrību lieto. Valda garīgi un intelektuāli stiprākais, nevis fiziski stiprākais.

Nesapratīgais visam tic, bet gudrais novēro un pārbauda savus soļus. (Salamana pamācības 14:15)

Es vairāk apskatīšu šo Rakstu vietu. Tieši šī vieta mani visvairāk šonedēļ uzkurināja. Nesaprātīgais visam tic. Es skatījos Saeimas sēdi, runa bija par iniciatīvu, ka vakcinācijai arvien ir jābūt brīvprātīgai. Par šo iniciatīvu bija savākti kādi piecpadsmit tūkstoši parakstu, tie tika iesniegti Saeimā. Debatēs Saeima lēma, vai virzīt šo iniciatīvu tālāk. Praktiski visi nobalsoja, ka tā ir jāvirza tālāk. Pēc tam viņi skatīja cita likuma virzību un to nepieņēma, jo tas bija daudz radikālāks. Es sēdēju un klausījos, kā deputāti uzstājas. Ko es redzu visās šajās runās? Es redzu viņu domas, viņu dzīves pozīciju. Viņi atkārto to, ko nepārtraukti atkārto valdība, ko atkārto pamatstraumes mediji. Viņi atkārto to, ko jau ir dzirdējuši. Visus uzstādījumus, vēl un vēl atkārto. Es domāju, kas vada mūsu valsti? Kas ir šie 100 cilvēki? Draugi, tie ir neprātīgi cilvēki. Dieva vārds saka tā: „Nesaprātīgais tic visam, bet saprātīgais vērtē.” Saprātīgs cilvēks ne tikai uzklausa pamatstraumi, bet tic tam, ko acis redz. Saprātīgs cilvēks izpēta no dažādiem avotiem. Jebkurā tiesā tevi neatzīs par vainīgu, ja netiks apskatītas visas puses, ir prokurors, ir liecinieki. Ir dažādi ziņu avoti, oficiāli, neoficiāli, un tas, ko acis redz. Gudrs cilvēks ievāc pilnu informāciju, nevis vienvirziena. Ir gudri, draugs, arī to, ko es šeit runāju, paanalizēt.

Ievāc visu informāciju, par un pret, un tad ņem talkā Bībeli. Bībele tev nedos padomu, kādu desu pirkt veikalā. Kur ir tā Rakstu vieta, kur Mārtiņš gāja pirkt desu? Tur nebūs tādas rakstvietas. Tur būs līdzīgas situācijas, kas būs pielāgotas tavai situācijai. Bībele pamatā māca padziļināti atšķirt, kas ir labs un kas ir slikts! Bībele tevi dara garīgi jūtīgu izšķirt labu no ļauna. Pats svarīgākais visos procesos ir saprast, kurā virzienā ved konkrēts process un kādus lēmumus tev pieņemt. Ja tu spēj savākt visu informāciju, spēj analizēt, ņemt Dieva vārdu talkā un salīdzināt, tad tu spēj izdarīt pareizus lēmumus, tādus, kādi ir patīkami Dievam, tādus, kādus Dievs var svētīt. Tādus lēmumus, kas ved uz pozitīvo, nevis uz haosu un iznīcību. Tādus lēmumus, kas dod cilvēcei labumu, šajā gadījumā, Latvijas sabiedrībai.

Neņem uzpirkšanas dāvanas, jo tās apstulbo gudro acis un pārgroza taisno lietas. (2. Mozus 23:8 )

Ja ir miljardiem eiro liels aizņēmums, tad tā arī ir uzpirkšanas dāvana, kas sagroza taisnību un tiesu. Tev obligāti nevajag būt ekspertam un daudzus gadus mācīties augstāko matemātiku un iegūt visādus grādus. Tev obligāti nevajag rēķināt procentus, bet gan vajag skatīties plašāk. Ja ir izdarīts aizņēmums, tad padomā, vai tas ir par brīvu vai ar kādiem zināmiem noteikumiem. Vai man ir pamats ticēt pamatstraumei, kura ir aizņēmusies miljardus? Vai arī šī parāda esamība jau pārsvītro to, ka ir pamats ticēt tam, ka viņi runā to, ko gribētu runāt? Vai nav tā, ka viņi runā to, ko liek runāt aizdevēji? Kad valdība peldas aizņemtajos miljardos, tad zinātne kļūst par pseido zinātni un likumi – prettiesiski un stulbi. Līdz ar šiem likumiem daudzi cilvēki kļūst stulbi.

Jo karš vedams ar apdomu un padomu, un, kur daudz gudru padomnieku, tur ir uzvara. (Salamana pamācības 24:6)

Nepietiek ar viena cilvēka smadzenēm. Ja mēs gribam ko jēdzīgu izdomāt, mums ir vajadzīgas daudzu cilvēku smadzenes. Lasīju par kādu uzņēmumu. Šefs rādīja ciemiņam ofisu, un kādā tukšā kabinetā, kura vidū bija tikai krēsls, sēdēja sieviete. Ciemiņš painteresējās, ko viņa tur dara, uz ko šefs atbildēja, ka viņai ir savs pienākums, par kuru viņa saņem ļoti lielu algu. Viņas darbs bija astoņas stundas dienā sēdēt un domāt to, kas viņai ir uzdots domāt. Ja visi padomnieki ir neprātīgi un dod padomus tikai vienā virzienā, tad tā ir katastrofa. Lai pieņemtu pareizu lēmumu savā dzīvē, tev vajag daudzu cilvēku smadzenes, informāciju no dažādām pusēm. Reiz ar vienu mācītāju, ar kuru tikai nesen bijām iepazinušies, braucām vienā mašīnā. Viņš gribēja saprast, kas es īsti esmu un jautāja manas domas par to, vai no musulmaņiem var kaut ko mācīties. Uzreiz atbildēju, ka noteikti var mācīties. Es nesekošu islamam, bet mēs no visiem kaut ko varam mācīties, protams, paturot prātā pašu svarīgāko – Dieva vārdu kā pamatu. Nepietiek tikai viena cilvēka smadzenes, lai izvērtētu situāciju. Tev nepieciešama daudzu dažādu cilvēku pieredze un zināšanas.

Šobrīd mums ir sociālie tīkli, mediji, kur smelties informāciju. Mums draudzē ir īpašas privilēģijas, jo mums ir daudzu simtu cilvēku draudze, kā arī ap draudzi ir vēl ļoti daudz cilvēku, kuri regulāri neapmeklē dievkalpojumus, tā ka varētu lēst, ka ir ap tūkstoti cilvēku, no kuriem mums nāk informācija. Tā ir liela privilēģija zināt, ko redz tik liels cilvēku skaits. Es līdz šim brīdim zinu tikai kādus trīs smagi slimus ar kovidu, par kuriem nav līdz galam pierādījumu, ka tas tiešām bija kovids. Ļoti bieži sastopams tas, ka, ja cilvēku ieliek slimnīcā, piemēram, ar šautu brūci galvā, un viņam uzrāda pozitīvu testu un viņš nomirst, tad viņš ir miris nevis no šautas brūces, bet no kovida. Tajā pašā laikā man ienāk informācija par lielu skaitu cilvēku ar smagām blaknēm no vakcīnām. Mums ir savas acis un savs prāts. Uzticies tam, ko tavas acis redz, tam, ko Dieva vārds saka. Teksasa ir viens no štatiem, kurā nav bijuši īpaši stingri ierobežojumi, nekāda piespiedu vakcinācija, absolūta brīvprātība, bet, kas vēlas, var ievērot visādas rekomendācijas. Virdžīnijas štatā savukārt ir novakcinēti 58% iedzīvotāju. Es klausījos, ko stāsta kāda sieviete no Teksasas. Citā veikalā var neapkalpot, ja ieej bez maskas, citā atkal, ja ieej ar masku. Tur katrs var darīt, kā vēlas. Uz ielas daudzi staigā ar masku, kaut arī tas netiek uzspiests. Kur ir problēma? Nesaprātīgais tic visam, nosēžas pie savas “runājošās galvas” un pieņem visu, ko stāsta. Pirmkārt, mums pamats ir Dieva vārds un, otrkārt, tas, ko tavas acis redz.

Ja tu nejēgu ar grūžamo pat sagrūstu piestā putraimos, tad tomēr viņa negudrums viņā neizzustu. (Salamana pamācības 27:22)

Mācība ir vienkārša: ir cilvēki, kuri nekad nekļūs gudrāki. Šādi cilvēki ir mūsu draudzē un visapkārt. Ko darīt šādās situācijās?

Nerunā bezprāša ausu priekšā, jo viņš nicina tavas runas gudrību. (Salamana pamācības 23:9)

Netērē laiku šādiem cilvēkiem.

Ja gudrajam gadās ko aizrādīt neprašam, tad pēdējais vai nu dusmo, vai smejas, bet miers viņu starpā neiestājas. (Salamana pamācības 29:9)

Ja tu patiešām esi ieguvis gudrību, apskaidrību, ja tu strādā ar savu prātu un izdari pareizus secinājumus, muļķim ar tevi būs konflikts, viņš tevi kritizēs un apgrūtinās tev dzīvi. Gudrais ir pazemīgs un nekonfliktēs. Piemērs no mūsu draudzes dzīves. Kad jauns vadītājs uzsāk savu grupiņu, viņš grib uzreiz daudz cilvēku. Viņš neizvērtē, ar ko viņam ir darīšana, un gadās, ka uz grupiņu ierodas šizofrēniķi. Man nav nekas pret cilvēkiem, kuri slimo ar šo slimību, bet šie pasākumi bieži izvēršas “interesanti”. Jaunais vadītājs ir laimīgs, ka atvedis cilvēku uz grupiņu un tic, ka Dievs viņu dziedinās. Es ticu, ka Dievs ir visvarens, ticu, ka Viņš var dziedināt, bet, par nožēlu, man jāatzīst, ka neesmu redzējis nevienu izdziedinātu šizofrēniķi. Es nezinu, kur ir problēma, varbūt mana ticība ir par mazu, bet neesmu sastapis kādu, kas dziedināts no šīs diagnozes. Vienā brīdī šis cilvēks izdomā, ka Jēzus brūcēs ir dziedināts un zāles vairs nevajag lietot. Vadītājs atbalsta šo lēmumu, jo Dievs ir varens, un tad tiešām sākas “zīmes un brīnumi”. Piemēram, pirms kāda laika šajās telpās tika appludināts stāvs zem mums. Kurš to izdarīja? Cilvēks, kurš pirms tam bija ārstējies psihoneiroloģiskā slimnīcā, jo pirms tam bija dedzinājis mājas. Viņš visus podus bija aizštopējis ar papīru, aizbāzis arī visām izlietnēm notekcaurules un palaidis ūdeni, un viss pludoja. To izdarīja “dziedinātais” cilvēks, kurš bija pārstājis lietot zāles. Ja tu ņemsi pretī visus dīvainos cilvēkus un pārmērīgi čubināsies ar viņiem, tad neaugsi, jo ir cilvēki, kuri nekad nemainīsies. Netērē laiku tādiem. Lai viņi nāk, bet esi prātīgs ar viņiem. Viņi ir tie, kuri pēc tam rakstīs sūdzības pret tevi policijā, sauks neatliekamo palīdzību, dežurēs pie mājas. Esmu mācītājs jau daudzus gadus un esmu redzējis visus šos, kuri draud spridzināt, nošaut, dežūrē, meklē un izseko. Bieži vien tie ir cilvēki, kuriem reāli nav prāta, kaut gan ārēji izskatās normāli, ir savākušies, gudri, pat ar augstskolas izglītību. Esi uzmanīgs ar pārgudriem cilvēkiem, kuri savā dzīvē nevar uzrādīt nekādus sakarīgus augļus, sasniegumus.

Jo, kur ir daudz gudrības, tur ir daudz nepatikšanu, un ar atziņas pieaugšanu vairojas arī vilšanās. (Salamans mācītājs 1:18 )

Citiem vārdiem runājot, pārāk neaizraujies ar zināšanām. Saredzi svarīgāko, būtiskāko un sāc to praktizēt savā dzīvē. Šonedēļ es lasīju vairākas nodaļas no Ecehiēla grāmatas. Viņam parādījās kaut kāds tēls, kuram rokā bija olektis un viņš mērīja namu, upi un vēl daudz ko citu, un tā trīs garas nodaļas ar visādiem mēriem. Es lasu, un man šie mēri neko īpašu nenozīmē. Ja es ļoti, ļoti iedziļinātos, tad saprastu, ko tas nozīmē, ja tie vispār ir precīzi mēri, nevis simboli. Bet kas notiek ar cilvēkiem, kas pārlieku aizraujas ar zināšanām? Lūk, dzīvs piemērs. Piektdien es biju Ventas rumbā. Ārā bija kādi 27 grādi, ļoti labs laiks, es pat nedaudz iesauļojos, un pat odi mani sakoda. Es biju ļoti laimīgs, cilvēku tur nebija daudz, neviens nepeldējās, jo ūdens temperatūra bija kādi 15 grādi. Es iedevu kameru, lai mani nofilmē, jo gribēju padalīties ar prieku un laimes sajūtu, ka vasara atgriezusies, uz ko es vairs necerēju. Vasara! Esmu laimīgs! Un ielecu rumbā. Nofilmēju un ieliku Facebook. Kad to izdarīju, teicu savējiem, ka noteikti atradīsies kāds, kurš negatīvi komentēs, ka es atļaujos rādīt piemēru, kuram sekojot daudzi var kļūt par invalīdiem, ka tāds nav cienīgs saukties par mācītāju. Negudrie nekad neizzudīs, un konflikts gudram ar muļķiem būs vienmēr. Nepagāja ilgs laiks, kad parādījās teksts: “Tūkstošiem cilvēku ratiņkrēslos saķēra galvu.” Vienmēr ir kādi cilvēki, kuri neredz ne sauli, ne ūdeni, ne vasaru. Viņi redz kaut ko citu, par ko es nemaz neesmu domājis, kas nav būtiski un svarīgi.

Tieši tāpat bija nesen, kad es publicēju Zviedrijas un Izraēlas saslimstības rādītāju salīdzinājuma līkni. Saskaņā ar tiem datiem, kurus Izraēla sniedz, tur ir par 40% lielāka saslimstība nekā ziemas mēnešos, pirms vakcinācija sākās pilnā jaudā. Tas notiek valstī, kurā ir viena no vislielākajām vakcinācijas aptverēm un bija vieni no visdrakoniskākajiem ierobežojumiem. Blakus ir nostatīta Zviedrija, kurā nav obligātas vakcinācijas un nav obligātu ierobežojumu. Tur saslimstības rādītāji ir zemi. Kas tur nav skaidrs? Pat muļķim, salīdzinot šos faktus, ir skaidrs, ka vakcinācija ir bezjēdzīga. To sāka komentēt un rēķināt pārgudrie matemātiķi. Rēķināja visādus procentus un kvadrātsaknes un beigās pierakstīja: “Jencītis melo.” Es domāju, ka sākšu rēķināt, lai pierādītu pretējo, bet tad sapratu, ka tur ir vajadzīgs milzīgs laika ieguldījums, vesels pētījums. Viņi iegulda laiku, saraksta procentus un beigās iznāk līdzīgi kā ar lekšanu ūdenī, ka neredz vasaru un sauli, bet gan to, ko es esmu izdarījis invalīdiem. Viss, ko šie cilvēki redz, ir cipariņi, aiz kuriem pazaudē būtisko. Pārāk lielas zināšanas padara cilvēku stulbu. Tādēļ arī Salamans saka konkrēti: “Kur ir daudz gudrības, tur ir daudz nepatikšanu, un ar atziņas pieaugšanu vairojas arī vilšanās.” (Salamans mācītājs 1:18 )

No cipariem var izrēķināt arī kaut ko ļoti labu, bet, ja pats pamatskaitlis ir nepareizs, tad no kā gan viņi rēķina? Cilvēks slimnīcā var nonākt ar lauztu kāju, dabūt gangrēnu un nomirt. Bet, ja viņam uzrādīs pozitīvu covid testu, tad cilvēks būs nomiris no covid. Klausījos ziņas no Izraēlas. Pēc smagām covid saslimšanām noteiktā laika posmā letālie gadījumi bija 105, un 103 no tiem bija nevakcinētie ar piebildi, ka viņi nebija vakcinēti pilnībā, bet gan tikai ar divām vakcīnām. No kā viņi nomira? No covid vai divkāršās vakcīnas? Ja mēs zinām pašu pamatu, mēs redzam ar savām acīm un secinām. Mums nevajag rēķināt, vilkt kvadrātsaknes un pētīt ciparus, jo tādā veidā zaudējam laiku padomāt globālāk, plašāk.

Es publicēju tādu nelielu rakstiņu. Man tas sirdī bija. Tas bija tāds garāks nekā citi, un es uzreiz zināju, ka daudzi nelasīs. Garos neviens nelasa, ja maziņš, tad viss ir kārtībā, vienu teikumu ieliec, un viss ir čikiniekā, visiem patīk uzreiz. Bet garajam laikus liek, bet vienalga nav izlasījuši. Bet man pašam patika, ko es uzrakstīju. Un virsraksts bija tāds: Ir laiks saprast, ka ne 11. septembrim, ne pandēmijai nav nekāda sakara ar notiekošo pasaulē. Nekāda sakara. Kas notika pēc 11. septembra? Tika ierobežotas cilvēku tiesības. Kas notika ar plandēmijas sākumu? Vēl vairāk tika ierobežotas cilvēku tiesības. Ja mēs normāli skatāmies, ja mēs normāli vērojam parādību, ja mēs normāli skatāmies Bībelē, sākot ar Bābeles torni vienmēr cilvēkiem ir tendence globalizēties – padarīt visus vienādus. Cilvēku saujiņa uzurpējas pār vairumu. Tā vienmēr ir bijis un jāsaka, ka būs, kamēr šī pasaule eksistēs. Un vienmēr būs gaismas spēki, kas jutīs sevi kā brīvus cilvēkus un šo brīvību izplatīs. Dažādi periodi un dažādi laiki. Būsim gudri, mēs mācāmies par gudrību.

Kas vasarā sakrāj, ir gudrs, bet, kas ražas ievākšanas laikā guļ, paliek kaunā. (Salamana pamācības 10:5)

Kas bija jādara piekdien? Es jau kādas piecas dienas iepriekš skatījos laika prognozi, ka būs 24-25 grādi, saulains un vējš 0,6 metri sekundē. Kas bija jādara piekdienā? Pareizi, jāsauļojas. Saules vitamīns, ūdens vitamīns, sadraudzība un labi pavadīta diena. Es ļoti vēlu braucu mājās, bija kaut kur pusviens. Es parasti tajā laikā jau knābāju, nāk miegs. No Kuldīgas tā patālu sanāk – četras stundas ceļš, kamēr Rīgai cauri tiek, jo sastrēgumi ir. Un es pat negulēju, man bija tik daudz enerģijas, es biju laimīgs, es biju dabūjis to hormonu. Es pēc tam varu efektīvāk strādāt. Redzi, bet šī diena bija tikai viena, ja tu to neizmantoji, tad tu neesi tik gudrs kā es. Nu, kurš brauc vasarā uz Ēģipti? Gudri tas ir? Man liekas, ka jābrauc rudenī vai ziemā.

Kas vasarā sakrāj, ir gudrs, bet, kas ražas ievākšanas laikā guļ, paliek kaunā. (Salamana pamācības 10:5)

Karantīnas laikā bija tā saucamā mājsēde. Kā varēja norisināties draudzes darbs? Mājas grupiņās. Kāpēc tās bija? Tāpēc ka tajā laikā, kad mēs iesākām draudzi, grupiņas tika iedibinātas kā draudzes pamats. Tas bija laiks, kad varēja to izdarīt. Ja mēs to nebūtu izdarījuši, būtu situācija, ka mūsu draudzes vairs nav. Varbūt būtu, bet tāda pašķidra. Kā var divus mēnešus nesanākt kopā un palikt normāliem ticīgiem cilvēkiem? Cik es zinu, Anglijas lielās megadraudzes kopā nenāk un viss. Visam ir savs laiks. Un ir tādi laika posmi, kad tev paveras iespējas, kurās ir jāiet iekšā. Šīs iespējas tu nespēj izmantot, ja pirms tam esi gulējis. Pienāk tādi laiki, kad paveras iespējas, un šīm iespējām ir jābūt gataviem. Un tāpēc ražas laikā, gatavošanās laikā esi nomodā. Par piemēru ņemot to pašu politiku, kristiešiem politika ir svarīga, tur mums ir jābūt. Ar to tas viss sākas. Notika "Tautas lūgšanu sapulce" trīs reizes pēc kārtas. Tas bija meganotikums ar megadaudz cilvēkiem, ar lielu ietekmi. Tur izskanēja vārds ‘politika’. Kas tālāk notiek? Pēkšņi dibinās partija "Latvija 1. vietā" un mūs aicina piedalīties, un mēs ejam iekšā. Iespēja. Tā atvērās iespēja, un mēs to spējām izmantot. Kāpēc? Jo mums bija priekšzināšanas. Kas vasarā sakrāj, ir gudrs. Ja tu vasarā neko nekrāj, tev nav, ko izdot.  Esi gatavs iespējām, vienmēr esi nomodā.

Pret To Kungu nepalīdz nekāda dziļāka gudrība, nekāds saprāts, nekāds padoms. (Salamana pamācības 21:30)

Pret To Kungu nepalīdz nekāda gudrība. Mēs sākam ar dievbijības gudrību, izejam cauri arī pasaulīgām zināšanām, garīgām zināšanām un beidzam atkal ar dievbijību. Bez dievbijības, bez Dieva pazīšanas jebkura zinātne, jebkurš gudrs cilvēks, lai kā arī tiktu saliktas smadzenes kopā, lai kaut ko radītu, piemēram, jaunu sabiedrību, ir un paliek utopija, kas nedarbojas, kas agri vai vēlu nonāks turpat, kur tā ir bijusi. Starp citu, Džordžs Orvels ļoti precīzi to raksturo "Dzīvnieku fermā", - agri vai vēlu visi atgriežas tur, kur bijuši pirms tam. Jo nav ņemts vērā viens kopsaucējs – dievbijība. Pret To Kungu nepalīdz nekāda gudrība. Būs tā, kā Tas Kungs saka.

Ir kāda sieviete, Marina Abramoviča, iespējams, sātaniste, bet tas nav svarīgi. Viņai bija ļoti labs eksperiments, kaut gan es pats tur neietu. Ir jābūt mazliet mazohistam, lai ko tādu izdarītu, bet eksperiments pierādīja, ka bez Dieva cilvēki ir sliktāki par dzīvniekiem. Ko viņa izdarīja? Viņa kā māksliniece uztaisīja performanci. Viņa nostājās un uzlika sev kaklā uzrakstu: Sešas stundas dariet ar mani, ko gribat. Uz galda stāvēja septiņdesmit divi priekšmeti, puse no tiem labi – krāsas, spalviņa, ziedi, dažādas labas lietas, - un puse slikti, piemēram, nazītis, asi priekšmeti, pat pistole un tamlīdzīgas lietas. Un viņa uzņēmās pilnu atbildību par visu pilnas sešas stundas. Izstādes apmeklētāji bija normāli cilvēki – tūristi, mākslinieki, dažādi cilvēki. Viņi apmeklēja šo izstādi, un viņa tur stāv, un rakstīts: Sešas stundas es uzņemos pilnu atbildību par to, ko ar mani darīsiet. Dariet ar mani, ko gribat. Un pēc viņas pašas stāstītā, no sākuma bija normāli cilvēki – bučoja viņu, kaut ko uzkrāsoja, ar spalviņu paglaudīja, puķītes uzdāvināja, viņa turpināja stāvēt. Pēc tam kāds nogieza kādu matu šķipsnu, kāds kādu drēbes gabalu nogrieza, pēc tam kādi sāka viņu apčamdīt un izģērbt. Galu galā viņas drēbes tika sagrieztas skrandās, un to izdarīja normāli pilsoņi, tad kāds viņai iegrieza, kāds cits uzlīmēja plāksteri. Galu galā šo eksperimentu pārtrauca apsardze, kad kāds cilvēks paņēma pielādētu pistoli.

Kad viņa pati sāka kustēties, cilvēki pamanīja, ka viņa ir dzīva, un izklīda. Un viņa pati saka, ka viņa pēc tam piegāja pie spoguļa, sagraizīta, aprakstīta, izčamdīta, apkaunota, un viņai bija parādījušies sirmi mati. Viņa pati saka: sirms matu kušķis. Šis eksperiments pierāda, ka bez dievbijības, bez personīgas Dieva pazīšanas, bez augstāka atskaites punkta, vienalga kāds ir likums, ko drīkst, ko nedrīkst, tiklīdz būs iespēja, tu to darīsi. Bez Dieva cilvēki ir zvēru bars. Skatījos kādu foršu video, lielveikals, viss pa divi metri sadalīts, cilvēkiem jānokļūst no šejienes līdz turiene, bet, lai tur nokļūtu, jāiet pa ziliem divu metru distances aplīšiem. Tev vajag tur, bet tev jāiet te. Un tā viņi visi gāja. Un zini, kas fonā skanēja? Mūzika klāt bija pielikta: mēē, mēē. Dieva vārds saka, ka pret To Kungu nepalīdz nekāda dziļāka gudrība. Ja cilvēkam nav personīgas atbildības Dieva priekšā, tad jebko, ko tev liek priekšā, tu darīsi. Vai arī tur, kur tev robežas noņem, to tu arī darīsi. Ķīna un Japāna nav draudzīgas valstis. 1936. gadā japāņi iebruka Ķīnas galvaspilsētā, un tad, kad viņi okupēja pilsētu, viņi ļāva karavīriem, tas jau bija kā uzstādījums, izvarot, spīdzināt, nogalināt, laupīt. Desmit dienas vai divas nedēļas šīs šausmas turpinājās, viņi nogalināja trīssimts tūkstošus cilvēku. To pašu izdarīja krievu karavīri jeb padomju karavīri, un tur droši vien bija arī kāds latvietis, kāds strēlnieka pēctecis, Otrā pasaules kara laikā, pēc Berlīnes ieņemšanas izvarojot vācu sievietes, un tur cipars nav trīssimts tūkstoši, tur ir daudz lielāks. Pilna Vācija ir ar bērniem no šiem krievu karavīriem. Kas to izdarīja? Skolotāji, biznesmeņi, auklītes, politiķi, dažādu profesiju pārstāvji, tādi paši cilvēki kā mēs. Kāpēc viņi to izdarīja? Tāpēc, ka noņēma likumrobežu; tiklīdz man nav baiļu, ka varu tikt sodīts. Atceros, ka "Aizliegtais paņēmiens" par mums rakstīja: viņi baida ar elli! Un kā vēl vajag baidīt! Mēs tiešām to nedarām un nebaidām, bet vispār vajadzētu pabaidīt ar elli. Tie, kas tādas lietas dara, jau šeit virs zemes nebūs svētīti. Kā viņi visi ar to visu dzīvo pēc tam? Cilvēki bez Dieva ir līdzīgi dzīvniekiem. Nekāda gudrība, nekāda zinātne, pirmkārt – dievbijība. Un uz dievbijības pamata mēs ceļam visu pārējo – zināšanas, gudrību un visu.

Un pati pēdējā Rakstu vieta. Un man ļoti patika šī rakstvieta, un visiem patiks. Zini, es domāju par to, kā tas ir, un man nācies daudzas reizes taisnoties, kad kristieši brūk virsū, raksta personīgi, pat tādas redzamas personas: “Ko tu iedomājies, kur tu lien, ko tu dari, ko tu runā par valdību tādas lietas?” Un es esmu pārdomājis, kapēc es to daru. Pirmkārt, es to nevaru nedarīt, un es atradu pamatojumu Bībelē. Salamans, visgudrākais cilvēks, saka tā:

Bet īstā gudrība tomēr skaļi pauž savu nemieru un liek uz ielām atskanēt savai balsij. (Salamana pamācības 1:20)

Aleluja! Gudrība uz ielām ļauj atskanēt savai balsij.

Tā sauc pie ieejām vārtos, vērsdamās pret tautu; tās balss atskan visā pilsētā. (Salamana pamācības 1:21)

Kas ir vārti? Vārti ir tur, kur pulcējas cilvēki. Īsteni gudrs cilvēks neklusē. Gudrs cilvēks sludina evaņģēliju. Gudrs kristietis nebaidās, viņš sludina evaņģēliju. Jo tikai cilvēks, kurš ieguvis dievbijību un atskaites punktu Dieva priekšā, spēj jebkuros apstākļos iet pareizā kursā, uzturēt pareizo kursu. Arī par notiekošo sabiedrībā viņš neklusē, viņš piedalās protestu akcijās, viņš piedalās visās protestu akcijās. Īstā gudrība sauc skaļi un brīdina cilvēkus. Īsta gudrība piedalās politiskajos procesos. Un, pirmkārt, īsta gudrība sludina Dieva vēsti, ceļ mājas grupiņas un ceļ Dieva valstību.

Debesu Tēvs, es tev pateicos par katru vienu, kas mēs esam šeit sapulcējušies. Un es lūdzu, svētī katru, dari mūs gudrus, māci mums meklēt informāciju, izsvērt, salīdzināt, izdarīt savus secinājumus, pieņemt pareizus lēmumus, ka Tu tiešām vari mūs svētīt, ka mēs pieņemam lēmumus saskaņā ar Tavu gribu un Tavu prātu. Tēvs, svētī katru, dziedini, kam vajag dziedināšanu, dari brīvu, kam vajadzīga brīvība. Tēvs, svētī finansiāli, kam vajadzīgs finansiāli, svētī, Kungs. Slava Tev, Tēvs, lai nāk Tava valstība un lai notiek Tavs prāts kā debesīs, tā arī virs zemes! Dievs, svētī Latviju! Āmen!

Mācītāja Mārča Jencīša sprediķi “Gudrība Bībelē. 2. daļa” pierakstīja un rediģēja draudzes “Kristus Pasaulei” redakcija.

Gudrība Bībelē

Publicēja 2021. gada 7. sept. 11:44Līga Paņina

Ziņas datums 07.09.21.

Pats svarīgākais Bībelē, Bībeles centrs ir Kristus nāve un augšāmcelšanās. Jēzus saka: “Neviens netiek pie Tēva, kā vien caur Mani. Svētīgi ir tie, kas to redz un dzird.” Tu esi svētīgs. Bet Kristus upuris ir tikai pamatu pamats. Mēs nevaram katru dienu domāt tikai un vienīgi par Kristus upuri. Mums ir dots Dieva uzdevums, vīzija, redzējums tam, kā jānodzīvo šī dzīve. Dievam ir Savs prāts, Savas domas par to, kā šī dzīve ir jānodzīvo. Ir mūsu ikdiena, ir bērni, ir apkārtējie cilvēki, ir tava personīgā nodarbošanās, tavs darbs vai bizness, ir attiecības ar cilvēkiem, un mums ir nepieciešama gudrība, kā nodzīvot šo dzīvi veiksmīgi. Šīs svētrunas tēma - “Gudrība Bībelē”. Man ir vairāk nekā 35 punkti un Rakstu vietas no Dieva vārda par gudrību. Nezinu, vai šodien minēšu visu pierakstīto, taču jebkurā gadījumā – mēs mācīsimies. Skaidrojošajā interneta vārdnīcā Tēzaurs vārds ‘gudrība’ tiek skaidrots kā atziņa, zināšanas, zināšanu kopums, saprašana un skaidrība. Man patīk vārds ‘skaidrība’. Tas liek domāt par skaidru prātu. Es zinu par sevi, ka man ir skaidrs prāts. Nav nepieciešams, lai tu vai kāds cits to vērtētu. Zinu, ka man ir skaidrs prāts. Savas domas un ikdienu es salīdzinu ar Dieva vārdu. Skaidrība cilvēkam ir ļoti nepieciešama. Ir svarīgi, ka prāts nav bloķēts un tam priekšā nav kādas ideoloģijas aizkars. Gudrība ir izpratne par notiekošo. Tas ir tad, kad tu ar skaidru prātu skaties uz notiekošo, sevi, apkārtējiem, arī uz politisko situāciju valstī un pasaulē. Ir svarīgi notiekošo redzēt ar skaidru prātu. Tāpat ir svarīgi redzēt arī pašam sevi ar skaidru prātu, lai tu spētu vērtēt, izdarīt pareizus secinājumus un attiecīgi pēc tam pareizi rīkoties saskaņā ar Dieva gribu, veselo saprātu un tiem principiem, kas tevi ved uz panākumiem un progresu, nevis regresu. Ko tu vēlies savā dzīvē – progresu vai regresu? Lūk, gudrība atrodas starp šiem abiem.

Liels ir mūsu Kungs un varens spēkā, Viņa gudrībai nav mēra. (Psalms 147:5)

Dieva gudrībai nav mēra. Šobrīd es minu tikai vienu Rakstu vietu, taču patiesībā ļoti daudz ir tādu, kas runā par to, ka Dievs ir visgudrs un Viņa gudrībai nav mēra. Pirmkārt, Dievs ir gudrs. Dievs ir visgudrākais. Dievam ir visskaidrākais prāts. Viņam ir visapjomīgākā un skaidrākā saprašana. Dievam ir atziņa, saprašana un zināšanas. Kad šodien zinātnieki kaut ko atklāj (kas notiek nepārtraukti), viņi saka tā: “Mēs zinām, kā visi šie procesi ir uzbūvēti – cilvēka uzbūve un psiholoģija utt. Nav tā, kā Bībelē rakstīts un kā ticīgie tic.” Jau ar to vien, ka zinātieki izsaka šādu apgalvojumu, viņi nav gudri. Viņi ir palaiduši garām to, ka zinātnieki pēta tikai tos principus, kurus visgudrais Dievs ir iedibinājis. Zinātnieki apgalvo: “Mēs atklājām.” Tu atklāji tikai to, ko Dievs jau ir iedibinājis un iedarbinājis. Viņi saka: “Mēs spējam, mēs apgāžam visus apgalvojumus, mēs esam pāri ticībai, ir jauns laikmets, tehnoloģiju laikmets, ir jaunas politiskas metodes u.tml.” Sālamans saka, ka virs zemes nav nekā jauna. Kas ir bijis, atkal būs. Nav nekā jauna. Mainās iesaiņojums, bet būtība nemainās. Dievs ir visgudrs.

Redzi, Es jūs sūtu kā avis vilku starpā; tāpēc esiet gudri kā čūskas un bez viltus kā baloži. (Mateja evaņģēlijs 10:16)

Dieva griba ir, ka tu esi gudrs kā čūska un bez viltus kā balodis. Dieva griba ir, ka tu esi gudrs. Un lai tev būtu skaidra galva, skaidra saprašana un zināšanas. 

Bijība Tā Kunga priekšā ir atziņas sākums. Ģeķi nonievā gudrību un pamācību. (Salamana pamācības 1:7)

Ar vārdiem ‘gudrība’ un ‘zināšanas’ cilvēki pārsvarā saprot izglītību, grāmatas, dažādus cilvēku viedokļus, pētījumus, zinātni, cilvēkus, kuri prot orientēties politikā vai kādā citā sfērā. Mēs sakām: “Viņš ir gudrs.” Un, patiešām, tā ir gudrība, ja cilvēks spēj kādā sfērā orientēties, pieņemt pareizus lēmumus un uzvarēt. Bet Dieva vārds saka, ka pāri visam ir bijība Tā Kunga priekšā. Par bijību mēs runājām pagājušajā svētdienā. Bijība ir Dieva gribas respektēšana. Un, ja visas gudrības sākums ir bijība Tā Kunga priekšā, tad tas nozīmē, ka nekādai zinātnei vai izglītībai bez Dieva nav NEKĀDAS jēgas, jo agri vai vēlu mūsu spriedumi, zinātne un politika novedīs mūs pie tāda paša haosa, kāds bija pirms radīšanas sākuma. Tas mūs novedīs pie tāda paša haosa, kad Dievs teica: “Lai top!” Kad Dievs dod Savu gudrību cilvēkiem, kuri par savas dzīves molāro principu pamatu ir izvēlējies Dieva gudrību, tad arī zinātne, izglītība, politika un visi mūsu centieni šajās sfērās darbojas. Tad tas ir patīkami Dievam, un viss darbojas cilvēces labā.

Ir tāds vācu režisors Uve Bols (Uwe Boll), kurš uzrakstīja grāmatu un izveidoja fillmu par Aušvicas koncentrācijas nometni. Viņš šo grāmatu ir rakstījis, lai notikumi neatkārtotos. Grāmatas noslēgumā Uve raksta: “Nekāda Dieva nav.” Kas notiek šodien? Un kāpēc šis viss notiek? Šādu ateisku spriedumu dēļ. Lai arī kā mūs mācītu un atgādinātu par pagātnes notikumiem vai veidotu speciālas komisijas problēmu novēršanai, tas viss atkārtosies. Un tikai tāpēc, ka pamatā nav Dieva bijības. Visas gudrības sākums ir bijība Tā Kunga priekšā. Ir nepareizi uzskatīt, ka tev pietiek tikai Dievu lūgt. Dažkārt arī es skatos uz kādiem kristiešiem un nodomāju: “Nu, nav viņš gudrs. Jā, šis cilvēks tiešām tic Dievam, taču veids, kā viņš tic, nav pareizs.” Cilvēks uzliek visu atbildību tikai Dievam. Viņš dzīvo ar domu: man pietiek tikai palūgt Dievu, un Viņš visu izdarīs. Mēs aizmirstam par savu atbildību. Mēs aizmirstam to, ka mums ir jāmācās. Jamācās ne tikai baušļi vai morālie principi, bet arī tās sfēras, kurās mēs strādājam, tāpat ir jāmācās veidot attiecības ar cilvēkiem. Viss ir jāmācās. Ja bijība Tā Kunga priekšā ir prioritāte, tad sekos arī svētība visos manos ceļos – tajā, ko es mācos, un tajā, kā es rīkojos. Ir kristieši, kas uzskata, ka kristiešiem nepiedienas piedalīties politikā. Bet kas tad kristietim piedienas? Sēdēt mājās un visu laiku lūgt Dievu? Mēs esam Dieva jēri UN Dieva lauvas. Dieva lauvas ir dievbijīgi un ZINOŠI. Viņi ne tikai lūdz, bet arī mācās un strādā. Dieva lauvas ir tie, kas nebaidās izteikt savu protestu. Tie ir cilvēki, kas nebaidās darboties arī politikā. Dieva lauvas nebaidās arī sākt savu biznesu. Viņi nebaidās uzņemties atbildību Dieva un cilvēku priekšā. Lūk, Dieva lauvas! Esam iemācījušies, ka gudrība cilvēkā ir Dieva griba.

Bijība Tā Kunga priekšā ir atziņas sākums. [..] (Salamana pamācības 1:7)

Katrs cilvēks piedzimst ar smadzenēm. Interesanti, kāpēc Dievs cilvēkiem ir radījis smadzenes, ja jau viss ir tik vienkārši, ka cilvēkiem nepieciešams tikai Kristus upuris (glābšana). “Es esmu glābts, viss ir kārtībā, es nonākšu Debesīs, es lūdzu Dievu, lai Viņš par mani gādā, mani manā vietā māca, manā vietā audzina bērnus, manā vietā apmeklē draudzi un dara visu pārējo. Man pietiek tikai palūgt, kad iet sliktāk.” Es varu garantēt, ka tev ies sliktāk. Es varu garantēt, ka tava dzīve ir nejēdzīga, ja tu aprobežojies tikai ar Kristus upuri. Jā, Kristus upuris ir pamats, bet tas ir tikai sākums jaunai dzīvei. Tas ir tikai sākums tam, lai tu sāktu mācīties dzīves gudrību un sasniegtu panākumus. Kāpēc Dievs tev ir devis smadzenes? Dievs, radot cilvēku, nedomāja tā: “Visu, ko cilvēks palūgs, visas viņa vēlmes Es pats piepildīšu. Es sūtīšu Savus eņģeļus, viņi tur visu apkalpos, pasniegs ēdienu, cilvēks varēs vienkārši gulēt uz salas, kur vienmēr ir silti.” Ja Dievs tā būtu nodomājis, tad Viņš nebūtu cilvēkam radījis smadzenes. Bet tā kā Viņš mums ir radījis smadzenes, tas nozīmē, ka Viņa griba ir, lai mēs paši mācītos, spriestu un vērtētu. Dievs mūs ir radījis ar brīvu izvēli. Cilvēks vai nu spēj, vai nespēj mīlēt. Mīlestība nevar cilvēkā būt ieprogrammēta. Es Dievu varu mīlēt tikai tad, ja man ir izvēle to darīt. Ja tā nebūtu izvēle, tad tā nebūtu mīlestība, bet programma. Mēs paši izvēlamies. Tas, protams, dod vietu arī ļaunumam, bet Dievs mūs ir radījis brīvus un ar smadzenēm. Kopā ar smadzenēm mums ir spēja pašiem augt gudrībā, pareizi dzīvot un sasniegt virsotnes. Katrs cilvēks piedzimst ar smadzenēm. Jāsāk ir ar zināšanām par Dievu un Viņa likumiem. Pirmkārt, katram bērnam ģimenē izglītība ir jāsāk ar Bībeli. Un uz šīs grāmatas pamata var mācīties arī visas pārējās zināšanas, kas arī ir svarīgi.

Un sieva redzēja, ka koks ir labs, lai no tā ēstu, un ka tas jo tīkams acīm un iekārojams, ka dara gudru. Un viņa ņēma no tā augļiem un ēda, un deva arī savam vīram, kas bija ar viņu, un viņš ēda. Tad viņu abu acis tapa atvērtas, un viņi atzina, ka viņi bija kaili, un viņi savija vīģes lapas un taisīja sev gurnu apsējus. Tad viņi sadzirdēja Dieva Tā Kunga balsi, kas dārzā staigāja dienas vēsumā; tad cilvēks un viņa sieva paslēpās starp dārza kokiem Dieva Tā Kunga priekšā. (1. Mozus grāmata 3:6-8 )

No kurienes ir cēlies viss ļaunums, kas šodien valda virs zemes? Šodien mēs visu varam redzēt saasināti. Pavērojot apkārtējos cilvēkus gan sociālajos tīklos, gan darbā, gan ģimenē, mēs varam novērot, ka ļoti skaidri atšķiras gudri cilvēki un muļķi. Ļoti skaidri atšķiras tie, kas akli pieņem to, ko runā “runājošās galvas”, nevērtējot to, ko acis redz un ausis dzird, un citi avoti saka. No kurienes ir radies viss šis ļaunums? Jau no Ēdenes dārza. Kad Ieva uzlūkoja aizliegto augli, viņa nodomāja pie sevis: “Ja es ņemšu no aizliegtā augļa, es būšu gudra.” Mēs meklējam gudrību, aizmirstot par to, kas šo gudrību un smadzenes ir devis. Tajā brīdī, kad cilvēks aizmirst, Kurš viņam ir devis smadzenes, Kurš ir radījis debesis un zemi, aizmirst dievbijību un respektēt Dieva gribu, tad viņa gudrība kļūst par muļķību un agri vai vēlu ved tur, kur viss šobrīd ir jau novedis. Tas viss atkārtojas cikliski. Kari, vergu valstis ar fašistisku diktatorismu, bezdievīgi ķēniņi atkārtojas cikliski. Cik ir bijuši tādi brīži, kad Latvija patiešām ir baudījusi brīvību un demokrātiju? Es jau esmu aizmirsis tos brīžus. Tie ir bijuši daži mēneši vai daži gadi (kādi pieci līdz astoņi), un tad viss, cilpa savilkās. Diemžēl arī mums, dievbijīgiem cilvēkiem, ir jācieš līdz ar viņiem. Cilvēki mīl teikt: “Bet pie vainas ir tā nolādētā čūska, nolādētā Ieva.” Gudrības sākums ir dievbijība. Gudrība bez Dieva svētības ir pasaules ļaunuma sakne kopš Ādama laikiem. “Es gribu būt gudrs, bet bez Dieva.” Nemēdz būt gudrība bez Dieva.

“(..) pie tam tu esot gudrāks par Daniēlu, nekāds noslēpums tev neesot svešs.” (Ecehiēla grāmata 28:3)

“(..) tu, pilnības paraugs, pilns gudrības.” (Ecehiēla grāmata 28:12)

Tiek uzskatīts, ka šie vārdi ir attiecināti uz sātanu. Tad kad sātans vēl bija Dieva eņģelis, viņš bija gudrības pilns.

“Tava sirds bija palikusi lepna tava skaistuma dēļ, tu savu gudrību pazaudēji aiz ārējā spožuma. Tādēļ Es nogāzu tevi [..]” (Ecehiēla grāmata 28:17)

Sātans tika izdzīts no Debesīm. Kādēļ? Tajā brīdī viņš bija pārgudrs, spožs un skaists. Lepnības dēļ viņš tika izdzīts. Kas ir lepnība? Savā ziņā tās ir zināšanas jeb, pēc cilvēka uzskatiem, gudrība. Tas ir uzskats “es esmu gudrs un ārēji spožs arī tad, ja pārstāju bīties Dieva”. Bet, diemžēl, viņš tika izgrūsts no Debesīm. Vārds ‘sātans’ nozīmē ‘pretinieks’. Un šis pretinieks joprojām ir šeit. Viņš pats tika izmests.

Ko parasti dara kritiķi? Ko dara neveiksminieki? Viņi kritizē, raksta naidīgus komentārus. Kāpēc? Viņi ir caurkrituši cilvēki, kuri grib sevi nomierināt, attaisnot un arī citus cilvēkus nolaist līdz savam līmenim. Vienīgais veids, kā šādi cilvēki var izpausties un sevi nomierināt, ir publiski izskatīties kā veiksmīgi cilvēki. Negatīvi komentāri un kritika ir ļoti laba tiem cilvēkiem, kuri ir gudri. Cilvēkus, kuri nav gudri, kritika nogalina. Gudrus cilvēkus kritika, tieši otrādi, paceļ.

Labi tam cilvēkam, kas atrod gudrību un cilvēkam, kas dabū sev skaidru prātu! Jo ir labāk iegūt gudrību nekā sudrabu, un tās augļi ir vērtīgāki par zeltu. (Salamana pamācības 3:13-14)

Gudrība ir vērtīgāka nekā zelts. Kāpēc?

Tā ir cildenāka par pērlēm, un viss, ko tu varētu vēlēties, nav salīdzināms ar to. Ilgs mūžs ir pie tās labās rokas; pie kreisās rokas tai ir bagātība un gods. (Salamana pamācības 3:15-16)

Cilvēki vēlas vinnēt loterijā. Parasti cilvēki izvēlas to platāko nevis šaurāko ceļu. Grib baudīt sasniegumus un finansiālus labumus, paši tikai minimāli ieguldoties. Arī maksimāli ieguldoties, tu vari neko nepelnīt. To mēs arī redzam, kā notiek tautā. Jo ir svarīga patiesa gudrība. Pelna gudrais. Valda gudrais, nevis muļķis. Tā vietā, lai ņemtu kredītus, mums būtu jāmācās. Tā vietā, lai kārotu un tvīktu pēc kādām lietām, ko tu vēlies sasniegt, vai tukši sapņotu, tev vienkārši ir jāmācās. Būtu labi tur ieguldīt finanses, kur tu vari mācīties, lai tu iegūtu gudru prātu. Vai tevi uzrunā tas, ko es mācu? Kā tu zini un no kā tu secini, ka tas tevi uzrunā? Vai tu to ātri apsvēri, ka tas ir pozitīvi un lietderīgi, vai tev kāds teica, ka tas ir labi? Draugi, tie jautājumi, ko es tagad uzdodu, nav nemaz tik muļķīgi. Par to es arī nedaudz vēlāk parunāšu, jo ir veids, kā mēs gudrību iegūstam. Gudrība neatnāk pati no sevis, tā ir jāmācās. Un mēs to iegūstam mācoties, mēs to iegūstam savās personīgajās attiecībās ar Dievu, mēs to iegūstam vidē, kurā mēs atrodamies. Mēs to iegūstam, praktizējot soļus, un mēs to iegūstam, sevi analizējot. Ne tikai sevi analizējot, bet veltot laiku, lai domātu. Man patīk to izteikt vienā vārdā – DOMĀ.

Un Dāvids bija gudrs visos savos ceļos, un Tas Kungs bija ar viņu. (1. Samuēla grāmata 18:14)

Mēs par Dāvidu lasām un daudzi liek bērnam vārdu Dāvids. Kāpēc? Tāpēc, ka mēs redzam, ka viņš ir Dievam mīļš cilvēks. Viņš ir Jēzus vecvec…tēvs. Mēs zinām, ka viņš pieveica Goliātu, mēs zinām, ka viņš ir cilvēks, kurš slavēja un pielūdza Dievu. Viņš ir varonis, gladiators. Mēs gribam viņam līdzināties. Mēs zinām, ka Dāvids pieveica Goliātu ar precīzu metienu, jo viņš bija trenējies. Viņš pārvaldīja lingas mešanu. Tāpēc, pirmkārt, kur tev vajag līdzināties Dāvidam, nevis metot oļus kā viņš, nevis precīzi šaujot mērķī, bet esot gudrs, kā Dāvids. Ar ko viņš karagājienos parasti pārspēja savus ienaidniekus? Ar savu dievbijību, gudrību un kara viltību, jo viņš visu jautāja Dievam. Gudrība. Dāvids bija gudrs.

Kā iegūt gudrību?

Gudrāku par maniem ienaidniekiem mani dara Tavi baušļi [..]. (Psalms 119:98 )

Pirmkārt, velti laiku ikdienas Bībeles lasījumam. Bībele dara gudru. Dieva vārds dara gudru, jo Dieva vārds ir Dieva atklāsme cilvēkiem. Dieva vārds ir Dieva domas ietērptas vārdos. Kad es pieņemu Dieva domas un tās kļūst par manām domām, es kļūstu gudrs kā Dievs. Pirmkārt, personīgas attiecības ar Dievu. Bībeles lasīšana, lūgšana un laiks, ko tu pavadi divvientulībā ar Dievu.

[..] lai mūsu Kunga Jēzus Kristus Dievs un godības pilnais Tēvs jums dotu gudrības un atklāsmes garu, lai jūs labāk Viņu izprastu [..]. (Efeziešiem 1:17)

Gudrības un atklāsmes gars. Tajā brīdī, kad tu esi piedzimis no augšienes, kad tu esi pieņēmis Jēzu Kristu kā savu Glābēju, tevī iemājo Dieva Gars. Dievs ir Visgudrs, un tevī mājo Visgudrs Gars. Tu esi daļa no Viņa, un tu esi gudrs. Tikai to, kas ir iekšā, ir jādabū ārā. Ir jānovelk vecais cilvēks un jāuzvelk jaunais cilvēks. Jaunais cilvēks ir tas, kurš grib mācīties, kurš jau ir gudrs un intuitīvi jūt, ka ir jāmācās. Viņš jau intuitīvi jūt, kā ir pareizi rīkoties. Tā mēs iegūstam gudrību. Gudrību nevar nopirkt.

Ko palīdz nauda nejēgas rokā, lai pirktu augstāko gudrību, ja viņš tomēr ir un paliek nepraša. (Salamana pamācības 17:16)

Ko līdz cilvēkam, kas ieguvis izglītību, ko līdz cilvēkam iegūts diploms, ja viņš nemācās un to nepraktizē? Vai arī viņa zināšanas ir galīgi neatbilstošas veselajam saprātam, tās nedarbojas. Tātad, gudrību nevar nopirkt, gudrība ir jāmācās.

Izvēlies draugus un vidi.

Izvēlies gudru vidi.

Mities, mans dēls, klausīties mācības, kuras novērš no gudrības vārdiem! (Salamana pamācības 19:27)

Kādā kolektīvā, kādā vidē tu uzturies? Mēs zinām, ka lielāko daļu laika mēs atrodamies pasaules vidē. Tu atnāci svētdienā uz dievkalpojumu, un te ir pareizā vide. Tu atnāci uz savu grupiņu, un tu esi savās personiskajās attiecībās ar Dievu. Īpaši tie, kas strādā pasaulīgajos kolektīvos, pārējo laiku atrodas citā vidē. Ir svarīgi, ka tev ir draudze, ka tev ir šī vide, kurā tu atrodies. Ir svarīgi, ka tu lasi pozitīvas grāmatas, ka tu skaties pozitīvas filmas. Ir svarīgi, ka tu visu vērtē.

Vide, kurā tu atrodies.

Ja tu redzi vīru, kas pats sev šķiet visai gudrs esam, tad vairāk var sagaidīt no neprašas nekā no tāda. (Salamana pamācības 26:12)

Starp citu, ja runājam par gudrību, tad lielākā daļa no rakstvietām Bībelē ir tieši Salamana pamācības. Arī Ījaba grāmatā ir ļoti daudz par gudrību. Es izgāju cauri visai Bībelei un atradu visas Rakstu vietas, kurās ir minēts vārds ‘gudrība’. Pilnīgi visas Rakstu vietas izlasīju un izšķiroju, un tā arī tapa šis sprediķis.

Kas paklausa gudram vīram, kad tas viņu pamāca, tam tas ir kā zelta pieres sprādze un kā zelta kakla vija. (Salamana pamācības 25:12)

“Kas paklausa gudram vīram…” Draugs, kopā būšana ar gudriem cilvēkiem un gudru cilvēku respektēšana dara arī tevi gudru. Ja mēs runājam par dievbijību, tā ir Dieva gribas respektēšana. Nevis vienkārši līdzināties cilvēkam, kurš ir dievbijīgs vai kurš uzskata sevi par dievbijīgu, bet autoritatīviem cilvēkiem, kuri jau ir kaut ko sasnieguši. Varbūt tas ir cilvēks, kurš nav daudz sasniedzis, bet kuram jau ir izmaiņas un kaut kādi sasniegumi, tad tu respektē un paklausi viņa padomam. Ļoti vienkārši, draudzē ir svarīgi, ka tu respektē to, ka mācītājs dod padomu un to, ko viņš māca. Tā ir tava izvēle, kā rīkoties, vai pēc sava prāta, vai tā, kā tu dzirdi. Esi kopā ar cilvēkiem, ieklausies un respektē viņu padomus. Es esmu uzaudzis pamatā no grāmatām, jo man nav bijušas iespējas, man nav bijuši tuvu klāt cilvēki, kuri tiešām ir kaut ko īpašu sasnieguši. Man viņi nav bijuši klāt, “auklējuši” un “zīdījuši”. Man tā nav bijis. Man ir bijusi minimāla aprūpe, bet tā stipri attālināti. Ja man tās iztrūka, es atradu veiksmīgu mācītāju grāmatas un tās lasīju, saskaņā ar to, kas mani interesē. Mani interesēja, kā pēc iespējas vairāk aizsniegt cilvēkus ar evaņģēlija vēsti. Tā bija mana galvenā interese – kā pēc iespējas vairāk un efektīvāk izdarīt Dieva gribu savā dzīvē, kā piepildīt to aicinājumu, uz ko Dievs mani ir aicinājis. Ir tik daudz cilvēku, kuri māk tikai kritizēt, bet mēs esam “galva, nevis aste”. Bībele saka: “Tu vienmēr būsi augšā un nekad lejā.”

Kā iegūt gudrību? Autoritāšu godāšana ir gudrība, kas ceļ tevi pašu.

Gudrs dēls ļaujas tēva pārmācībām, bet smējējs neklausa rāšanai. (Salamana pamācības 13:1)

Te vairs nerunājam par to, ka es atnācu uz dievkalpojumu un klausos, kā mācītājs runā. Nē, draugs, te runājam par to, ka tu atnāci ar mācītāju parunāt, un viņš pateica, ka tas, ko tu līdz šim esi darījis, ir galīgi garām, tu neesi gudrs. “Kā viņš to varēja pateikt?” Viss, tiklīdz tu sāc tā domāt: “Kā viņš tā varēja pateikt,” tu jau esi zaudējis iespēju kaut ko saņemt no gudra cilvēka. Redzi, gudrs cilvēks ļaujas tēva pārmācībām.

Labāk ir klausīties gudrā bāršanu nekā klausīties nelgas dziesmu [..]. (Salamans mācītājs 7:5)

Gudrā bāršana.Tāpēc labāk es esmu sev neērtā vidē, kur es pat kritiku varu saņemt vai kaut kādā mērā pat tikt “emocionāli traumēts”, bet tas ir labāk nekā būt nelgu sabiedrībā. Labāk ir būt ar gudriem cilvēkiem, neatkarīgi no tā, kāds ir viņu raksturs vai kāda attieksme. Tas tā ir manuprāt. Ir dažādi cilvēki un dažādas metodes, un tā tālāk. Kritika ir labi, tāpēc labāk ir klausīties gudrā bāršanu. Jēzus saka:

Tāpēc ikviens, kas šos Manus vārdus dzird un dara, pielīdzināms gudram vīram, kas savu namu cēlis uz klints. (Mateja evaņģēlijs 7:24)

Mēs zinām, ka ir stāsts par diviem cilvēkiem, kad viens cēla savu namu uz klints, bet otrs cēla uz smiltīm. Kad nāca “plūdi” – problēmas, tad nams, kas bija celts uz smiltīm, sabruka. Nams uz klints pastāvēja. Nams jāceļ uz klints. Jēzus saka: “Gudrs ir tas cilvēks, kurš dzird gudrību un dara gudrību!” Viņš dara gudrību! To, ko tu mācījies draudzē, praktizē! Sāc praktizēt, un tad mācies no savām kļūdām un no citu kļūdām. Mācies! Mūžu dzīvo, mūžu mācies. Ļeņins bija gudrs, bet viņam vienas lietas pietrūka, un tā bija dievbijība. Un tieši tāpēc arī viņa impērija sabruka un atnesa daudz ciešanu cilvēkiem, arī mums, latviešiem. Bet viņš teica: “Mācīties, mācīties un vēlreiz mācīties.” /Vladimirs Iļjičs Ļeņins/ Komunisma ideoloģijas pamatlicējs ļoti labi apzinājās – mācīties, mācīties, mācīties. Ja mēs, kristieši, paļaudamies uz Dievu, ka Dievs darīs, ka mums nekur nevajag iet, ka mums neko nevajag darīt – nekādas politikas, nekādu biznesu, jo Dievs ir varens un liels un Viņš darīs mūsu vietā, - ja mēs gaidām atmodu, kad tā reiz nāks, tad kaut kas cits nāks. Nākamais punkts būs tāds plašāks.

Sevis analīze.

Sapratīga vīra gudrība ir tā, ka viņš neko savā ceļā neatstāj neievērotu, bet nejēgu ģeķība ir pašapmāns. (Salamana pamācības 14:8 )

Kad tu no rīta celies, tev ir sava pusstunda, stunda vai divas stundas, kuras tu pavadi ar Dievu. Daļa no šī laika ir jāvelta pārdomām. Kā tu lasi Bībeli? Vai tu vienkārši automātiski lasi to kā grāmatu? Es tā nelasu. Katru reizi, kad es lasu Dieva vārdu, kaut kas mani uzrunā. Es ieraugu līdzības starp savu dzīvi un to, ko Dievs atklājis caur Dieva vārdu konkrētā situācijā. Es salīdzinu savas darbības, kuras esmu darījis. Ja redzu, ka tās neatbilst Dieva principiem, es palūdzu: “Dievs, šis man ir jāmaina.” Neko nepalaid garām.

Gudrais redz nelaimi, paslēpjas un izvairās, bet nesapratīgie dodas tai tieši cauri un smagi cieš. (Salamana pamācības 27:12)

Gudrība ir pamanīt arī sīkumus, piefiksēt, analizēt visu apkārt notiekošo. Tam, protams, ir vajadzīgs laiks, un tam ir jākļūst par ieradumu.

Vakar mana mamma uzrakstīja man un palūdza nelielu finansiālo palīdzību. Viņa man nekad nav prasījusi naudu. Nu ir konkrēti tā, ka nevar savilkt galus kopā, jo ir bijušas vasaras brīvdienas. Skolotājiem, protams, vasarā nemaksā. Viņiem sākumā visu izmaksā un viss. Un visa tā haosa un testu dēļ, vakcinēšanās un nevakcinēšanās dēļ, puse skolnieku nav. Attiecīgi arī naudas nav tik, cik ieplānots, lai savilktu galus kopā. Un es nopublicēju šo “ekrāna šāviņu”, pierakstīju savu tekstu un izpelnījos kritiku. Kad es ātrumā rakstīju, man jau likās, ka nav kaut kas riktīgi par to pensiju, jo es nezinu, kā tur ir. Es nekad neesmu tajā iedziļinājies. Kāds kritiķis bija ierakstījis, un es viņam tā normāli atbildēju. Cilvēks bija sarēķinājis, ka tā nevar būt, ka ir 50 gadu darba stāžs ir un cilvēks vēl nav pensijā. Tad tur bija kādi, kas mani aizstāvēja. Nav tā, ka es nesapratu, bet es gribēju būt labs, un cilvēkam, kurš kašķi meklē, vēl kaut ko naivi paskaidroju: “Man tā šķiet, mammai palicis viens gads līdz pensijai.” Viņš bija parēķinājis un uzrakstīja: “Tu melo.” Tad man “uzkrita” daži, un tad tur “gāja vaļā”. Sanāca tā, ja jau es nezinu, kad mammai ir pensija un vai viņa ir vai nav pensijā, tad es esmu ļoti slikts cilvēks, jo es meloju un dzīvoju vienos melos un vispār esmu ļoti, ļoti slikts cilvēks. 

Vispār ir kaut kādi ieraksti, kurus es ierakstu, kur pat bijuši simtiem komentāru. Es tos visus nemaz nelasu. Tur viss kaut kas var būt. Es tur neesmu pieslēdzies un nezinu, ko tur cilvēki ir sarakstījuši. Dieva lauvas vienmēr ir modri un vienmēr atspēko visus komentārus, ja vajag. Bet komentārus vajag palasīt, lai vispār saprastu sabiedrības noskaņojumu. Vajag izlasīt cilvēku domas, dažādas asprātības. Es reizēm daru tā, ka tad, kad es taisu kādu rakstu un man vajag virsrakstu, es mierīgi ieeju komentāros, kas ir bijuši pirms tam, pirms raksta, es paskatos, ko cilvēki jau saka. Tie ir cilvēki, kuri paši neko nevar ielikt savā profilā, ne savu ziņu ielikt, ne rakstu izveidot. Viņi nav tik tālu izdomājuši, nav tik gudri. Bet iekšā viņiem ir. Un komentāros viņi izsakās. Tur ir tādas pērles. Patiešām. Un es iedvesmojos. Un šajā gadījumā es dabūju kritiku un tiešām padomāju, kas tur ir ar to pensiju mammai. Viens gads līdz pensijai? Es taču zinu, ka mamma kā strādā, tā strādā. Cik es mammu atceros, es piedzimu viņai divdesmit gadu vecumā, un mamma jau strādāja. Es mammai vēlāk uzrakstīju un apjautājos, kas tur ir ar to pensiju. Rakstu viņai un jautāju, kāds ir viņas darba stāžs. Citi jau tur sāka lamāties. Saku, ka tiešām nezinu un jautāju mammai. Izrādās, ka saviem gadiem varu pieskaitīt divdesmit gadus.  Mans vecums sanāk. Mani mamma laida pasaulē divdesmit gadu vecumā, un, ja es pieskaitu klāt vēl savu vecumu, tad es uzzinu viņas vecumu. Bet izrēķināt to, cik katram cilvēkam ir vecums, nav manos spēkos. Tu taču līdz simts dzīvosi, vai ne? Labi, ka tu pats izskaiti savus gadus. Bet ir bijis, ka galva ir pilna ar informāciju.

Un es jau dzīvoju nākotnē, ne tikai šodien. Man kalendārā vienmēr ir trīs mēneši uz priekšu. Esošais mēnesis plus divi. Citi dara citādi. Citi atstāj, piemēram, septembri apakšā un iepriekšējos mēnešus augšā. Es otrādi daru. Es plēšu nost, man jāredz uz priekšu viss, man nav nekas jāredz aizmugurē. Man viss ir jāredz tikai uz priekšu. Es plānoju visu uz priekšu, un tāpēc man viss kalendārs vienmēr ir noplēsts. Un ir septembris, oktobris, novembris, draugi. Es jau esmu novembrī, un pat 2022. gadā. Es kaut kā biju domājis, ka mamma strādā, kādā kārtībā pensijas piešķir vai nepiešķir. Man tā šķita, ka es pierakstīju, bet es kļūdījos. Atzīstu savu kļūdu. Bet tur tā kritika jau ir. Un es apsēdos un padomāju. Padomāju kādas minūtes 15 līdz 20. Un šo piecpadsmit līdz divdesmit minūšu laikā tapa rakstiņš, kuru es šodien no rīta, patiesībā naktī, uzrakstīju, kad bija vēls, tikai ieliku no rīta postu un apakšā pierakstīju, ka tagad kritiķi var atkal kritizēt. Bet labāk nevajag, tāpēc ka kritika mani dara stipru. Tāpēc, ja tu tiešām esi mans nelabvēlis, tad nevajag mani kritizēt. Man nevajag glaimot. Bet, draugs, arī pret pārmērīgu slavēšanu man jau ir imunitāte. Un es padomāju, kāpēc es vieglprātīgi pieķēros šim jautājumam, pat neiedziļinājos. Neatņēmu savu gadu vecumu un nepieskaitīju klāt, un gada skaitu neizrēķināju. Tad, kad tu padomā, kad tu iedziļinies, savā sirdī ieskaties un salīdzini visu ar Dieva vārdu, viss sastājas savās vietās.

Ja tu nespēj sevi analizēt, tevi kritika nobeigs. Ja tu neko nedari, protams, tev nav kritikas. Ja tev nav nekādu principu, par kuriem tu stāvi un krīti, tev nav arī kritikas, protams. Bet, ja tu kaut kur virzies, tevi kritika var nobeigt. Tev pašam ir jāsaprot par sevi Dieva vārda gaismā. Vidē, kurā tu esi, gudrā vidē. Tev pašam par sevi ir jābūt pārliecinātam. Tev sevi ir jāanalizē, kur ir kļūdas. Kur ir lepnība, kur ir kas. Un pašam uz sevi ir jāskatās. Tev nav vajadzīga neveselīga kritika. Es nerunāju par neveselīgu kritiku, tā ir jādzēš ārā. Bet es vispār neko nedzēšu ārā no sava profila. Izņemot kaut kādus biznesa piedāvājumus. “Vinnēja miljonu un citiem grib piedāvāt”, jo zina, ka kristīgajā pasaulē ir daudz muļķu, un kāds vēl piekomentējis klāt un gaida, ka kāds uzķersies un domās, ka viņa tēvocis laimējis miljonu un grib ar viņu padalīties, “Dieva valstībā iesēt”, tikai vispirms vajagot kādu summu iemaksāt advokātam un tā tālāk, lai nogādātu to lielo miljonu šeit. Un es padomāju, kāpēc es tā uzrakstīju, kāpēc es neizrēķināju gadus, un es sapratu, ka man nekad nav bijušas svarīgas nekādas pensijas. Es vispār savu galvu nepiesārņoju ar kaut kādām pensijām! Man tās nav svarīgas. Es nekad netaisos iet pensijā! Man tas nav aktuāli!

Mans darbs, ko es daru, tas nav maizes darbs. Tas ir aicinājums no Dieva, ko es darīšu līdz mūža galam, līdz pēdējam elpas vilcienam es šeit sludināšu. Varbūt tas nebūs tik skaļi kā tagad, bet es to darīšu. Līdz savam pēdējam elpas vilcienam es darīšu to, ko varu darīt Dieva valstībai. Kāda pensija? Kas tās par pensijām vispār tādas ir? Nu, jā, es saprotu, ka es būšu deputāts, man būtu jāzina par pensijām, bet nē, es nezinu, un, draugs, man viss nav jāzina. Es par jums nevienu nezinu, cik jums ir gadi. Es, labi, ja zinu, cik vispār man ir gadi. Labi, ka es zinu to vēl. Arī tas reizēm sajūk. Un izrādās, ka tādu cilvēku ir daudz. Es šo rakstu nopublicēju, un izrādās, ka ir vēl tādi cilvēki. Un kāpēc es nezinu gadus? Man nav svarīgi, cik tev ir gadi. Es redzu tavu seju, tavu izskatu un to, ko tu dari. Tu esi jauns, skaists un enerģisks. Un viss labākais tev vēl priekšā! Āmen! Un, lūk, kāpēc man nav svarīgs gadu skaitlis. Un, starp citu, sievietēm vispār nav pieklājīgi jautāt, cik ir gadi. Un mana mamma nekad nav sūdzējusies par to, ka viņai kaut kas īpaši pietrūcis, viņa nekad nav man stāstījusi, piemēram, ka viņa tagad ir pensijā. Tas ir īpašs notikums? Puķītes jāuzdāvina? Redzi, cilvēks, kurš rēķina savu pensiju, ir cilvēks, kas neko nav sasniedzis. Tas ir cilvēks, kurš paļaujas uz to, ko viņam valsts maksās tad, kad viņš beidzot būs ticis vaļā no sava ienīstā darba. Es nerēķinu tādas lietas!

Un visu to saliekot kopā, es saprotu, ka viss ir ļoti iespaidīgi. Ar mani viss ir kārtībā, man ir savs skatījums par sevi. Un miers no tā, ka pats par sevi padomāju. Es, Dieva gaismā, pēc Dieva vārda, salīdzinu sevi, tas ir mans spogulis, kurā es skatos. Dieva vārds ir mans spogulis! Es par sevi jautāju nevis tev, bet Dievam. Un ne jau es jautāju: “Spogulīt, spogulīt, saki man tā, kura no mums visskaistākā?” Vienmēr kāds būs skaistāks par tevi. Vienmēr kāds būs spēcīgāks par tevi, draugs. Man nav svarīgi, kurš ir skaistāks vai spēcīgāks. Man ir svarīgi, ko saka pats Gudrākais, Kam piemīt neaptverama gudrība, Kurš mani ir radījis, mātes miesās mani veidojis. Mans Tēvs Debesīs. Un es negaidu balsi no debesīm. Es negaidu, ka kāds man pateiks: tu esi vislabākais, tu esi Elija. Es skatos Dieva vārdā un zinu, kas es esmu. Es zinu, ka Viņš mani mīl, draugi. Un es savu mammu mīlu, un viņa mīl mani. Es smuku bildi vēl klāt pieliku no rīta, kur es smuks puisītis un blakus māmiņa, viss ir kārtībā. Un apakšā pierakstīju, ka es nezinu, cik mums tur ir gadi. Ne mammai, ne man tajā brīdī neinteresēja, cik mums ir gadi. Mēs tur esam jauni un skaisti!

Tātad gudrība ir arī sevis analīze un skatīšanās Dieva vārda spogulī. Tu esi pamanījis, ka man vienmēr ir kāda ilustrācija, ko pateikt? Vienmēr ar mani ir noticis kaut kas īpašs. Bet īstenībā jau nekas tāds nav noticis. Īstenībā ir tāds pats sviests, kā katram no mums. Parasta ikdiena. Bet es tā pats esmu domājis, klausies, tev neliekas, vai tevī nav kaut kas no tā, ko izdzina no Debesīm? Tev vienmēr ir kādi īpaši notikumi? Tev neliekas aizdomīgi, ka es tā sev jautāju? Tad es padomāju Dieva vārda gaismā un saprotu, ka nē, ka man visi šādi notikumi ir īpaši. Es tos analizēju, un viņi mani audzē. Es visu savu dzīvi, visu savu ikdienu pārdomāju un analizēju. Un tas man dod spēku un gudrību. Es to vērtēju, un tas ir mans cēlējspēks. Un, kad es kādus notikumus stāstu, es tos stāstu ar aizrautību, tas ir mans piedzīvojums. Citi varbūt domā, ka nekas jau tur nav, bet tie tomēr ir mani piedzīvojumi. Kā es ēdu, kā es peldu. Visā tajā es kaut ko redzu. Analizē sevi un apkārt esošos notikumus! Jo saprātīga vīra gudrība ir tā, ka viņš savā ceļā neatstāj neko neievērotu. Dievs ir labs!

Tagad man visu nedēļu nebūs nekas jāgatavo, jo man jau ir gatavs sprediķis? Draugi, tā nav! Ja arī ir kāda daļa no sprediķa paliek uz nākamo reizi, tas jebkurā gadījumā atkal no jauna ir jāgatavo. Man nav tādu sprediķu, kurus es varu paņemt un tā vienkārši parunāt. Es varu runāt tad, kad tas man ir iekšā. Kad tas ir aktuāli, kad tas ir manā sirdī, ka es tam dzīvoju līdzi, un, lai tas notiktu, man tas viss ir jādabū iekšā, un visam ir jābūt aktuāli šodienai. Tāpēc, ja nākamsvētdien nebūs aktuāla gudrība mūsu draudzē, ja man pašam tas vairs nebūs aktuāli, tad būs cits sprediķis. Ja būs šis pats sprediķis, tas būs papildināts. Draugi, mēs esam gudri! Šodien mēs kļuvām gudrāki nekā pirms tam. Dievs ir labs! Un tu esi ļoti labs! Tu esi gudrs! Tajā brīdī, kad tu no augšas piedzimi, tu saņēmi gudrības Garu. Tad nu mācies, tad nu strādā, pilnveidojies! Paklausi autoritātēm, paklausi gudriem cilvēkiem, dievbijīgiem cilvēkiem. Ar cilvēkiem, kuri Dievu nepazīst, esiet uzmanīgi. Savās sfērās, visās lietās no viņiem ir jāmācās, bet tev ir jāprot atšķirt, kur sākas robeža ar dievbijību. Dievs, svētī Latviju! Latvija pirmajā vietā! Āmen!

Mācītāja Mārča Jencīša sprediķi ”Gudrība Bībelē” pierakstīja un rediģēja draudzes ”Kristus Pasaulei” redakcija.

Dievbijība

Publicēja 2021. gada 31. aug. 09:13Līga Paņina

Ziņas datums 31.08.21.

Šodienas svētrunas tēma ir „Dievbijība”. Šis vārds ir no Bībeles tulkojuma, kurš precīzi neatbilst mūsdienām, šodienai, bet tas pareizi attaino pašu vārdu, kaut ar nelielām korekcijām, lai mēs to izprastu. Šeit nav runa par paniskām bailēm no Dieva, par bargu, ļaunu Dievu, kurš soda mūs par katru pārkāpumu. Dievbijība ir kaut kas cits. Tēzaurā par dievbijību ir rakstīts tā – ticība Dievam, Tā varenībai, bijība pret To, reliģisko priekšrakstu cītīga izpildīšana. Mans formulējums ir vienkāršāks. Dievbijība ir Dieva gribas respektēšana. Dieva griba ir atklāta Bībelē. Dieva vārds nav parasts vārds, bet paša Dieva atklāsme, tā Dieva, kas radījis debesis un zemi, kur centrā ir Kristus, viss par un ap Viņa upuri, kurš mums dod mūžīgo dzīvību, kurš dod jaunu garu, sirdi un jaunu dzīvi. Dieva gribas respektēšana.

Dievbijība piemīt ne tikai tiem cilvēkiem, kas ir personiski satikušies ar Kristu, vai cilvēkiem, kuri regulāri apmeklē draudzi. Piemēram, Amerikā ir tikai divas partijas – republikāņi un demokrāti. Demokrātiem vajadzētu nomainīt vārdu uz liberāļi, bezdievji. Republikāņi mūsu leksikā būs konservatīvie. Sauksim šīs partikas par konservatīvajiem un liberāļiem. Tas tā ir arī Latvijā, tikai šeit ir daudz un dažādu partiju, kas dalās konservatīvajos un liberāļos. Praktiski visiem konservatīvajiem pamatā ir dievbijība. Viņi var pat nebūt draudzē, viņi var nebūt piedzimuši no augšas, viņi katru dienu Dievu cītīgi nelūdz, evaņģēliju nesludina, bet šad tad ir dievkalpojumā vai paņem rokās Bībeli. Ja arī viņi nelasa Bībeli, viņiem šīs vērtības ir sirdī. Tās ir ieaudzinātas, un vispār Dieva vārds saka, ka Dieva likumi mums jau sirdī ir rakstīti kopš dzimšanas. Viņiem tas ir svarīgi, un tad, kad viņi pieņem lēmumus, piemēram, par genderisma propagandu skolās, ja cilvēks patiešām ir konservatīvs, viņš genderismam teiks nē. Ja cilvēks ir liberālis, viņš teiks jā, ka tas ir apsveicami, tas ir vajadzīgs, tas ir moderni. Kāpēc viņi būs tik atšķirīgi? Tāpēc, ka konservatīvais tomēr balstās uz savām zināšanām, izjūtām, savas dzīves uzstādījumu, kas ir saistīts ar Bībeles vērtībām jeb ar dievbijību. Mūsdienās sabiedrības problēma ir tā, ka mēs esam daudzās sfērās esam bedrē, bet nav tādu problēmu, no kurām nebūtu vismaz trīs izejas. Mēs joprojām ticam Dieva svētītai Latvijai, ka Latvija būs kristīgās kultūras citadele, mēs joprojām ticam, ka Latvija būs brīva – sociāli, garīgi, ekonomiski plaukstoša valsts. Mēs ticam tam, ka šī vieta būs tā, uz kurieni brauks ārzemju delegācijas pētīt, kā mums tas ir izdevies. To var paveikt dievbijīgi cilvēki. Tas nenotiks, ja dievbijība mūsu valstī mazināsies.

Šodien Latvijā ir daudz un dažādu politisko partiju, ir jaundibinātā partija, kuru mēs arī esam dibinājuši – „Latvija pirmajā vietā”. Tās preambulā ir ļoti skaidri nodefinētas kristīgās un ģimenes vērtības. Tās ir Bībeles vērtības, kas rada dievbijību. Varbūt visi cilvēki nav tādi, kā tu uzskati, kādam jābūt kristietim, bet katrā gadījumā dievbijība šādu cilvēku vidū ir svarīga. Kamēr ir dievbijīgi cilvēki, tikmēr ir cerība. Sabiedrības problēma ir tāda, ka mēs nebīstamies Dieva. Dievbijība ir cieši saistīta ar tuvākā mīlestību. Jēzus māca, ka divi baušļi ir paši svarīgākie – mīli Dievu un savu tuvāko kā sevi pašu. Kad kāds farizejs, jūds nāca pie Viņa un prasīja, ko lai viņš dara, lai iemantotu mūžīgo dzīvību, Jēzus atbildēja, ka viņš baušļus zinot: mīli Dievu no visas sirds, dvēseles, prāta un spēka un savu tuvāko kā sevi pašu. Ja es mīlu Dievu, tad es mīlu arī cilvēkus. Es nevaru teikt, ka mīlu, ja es pret cilvēkiem izturos slikti, nepareizi, tos pazemoju, šķiroju. Bībelē ir skaidri teikts, ja kas nemīl savu brāli, tas nemīl Dievu, tas Dievu nav redzējis. Austrālijā būvē koncentrācijas nometnes tiem cilvēkiem, kuri negrib vakcinēties. Tikai viena izeja būs no šīs nometnes - „zelta dūriens” (kovida vakcīna). Kas trūksts Austrālijas līderiem? Dievbijības. Tu zini, kas piesita krustā Jēzu? Romieši bija tikai izpildītāji, bet patiesībā tie bija jūdi, tā laika mācītāji, tā laika draudze. Arī šobrīd, par nožēlu, draudze izceļas ar ko līdzīgu. Jēzus pateica, lai mēs mīlam Dievu un savu tuvāko kā sevi pašu. Jēzus stāstīja līdzību par samarieti. Kāds cilvēks ceļā no Jeruzālemes uz Jēriku tika aplaupīts, viņš tika asiņains atstāts zemē guļam. Garām gāja priesteris, viņš paskatījās pulkstenī, viņam sākšoties dievkalpojums, un atstāja šo cilvēku zemē guļam. Pēc tam gāja garām levīts, kas arī bija draudzes kalpotājs, un padomāja, ka tas cilvēks nav no viņa draudzes un tāpēc pagāja garām. Pēc tam nāca samarietis, un viņš bija cilvēks, ar kuriem jūdi nesagājās. Sabiedrība bija sašķelta, līdzīgi kā šodien; toreiz jūdi nepieņēma muitniekus un grēciniekus, bet Jēzus darīja citādi, Viņš sēdēja ar viņiem pie viena galda. Viņš teica, ka veselajiem ārstu nevajag, bet slimiem. Bet tā laika draudze un sabiedrības elite dalīja cilvēkus. Garām gāja samarietis, un viņš apžēlojās, viņš lēja vīnu un eļļu viņa vātīs. Viņš viņu savāca, aizveda uz viesnīcu, samaksāja par viņa uzturēšanos. Jēzus jautāja, kurš šajā gadījumā bija vistuvākais. Ko šajā situācijā darītu Kristus?

Tūlīt būs 1. septembris, notiks totāla diskriminācija, nicināšana, cilvēku dalīšana. Kanādas premjers Džastins Trudo priecīgs paziņoja, ka viņš katram kanādietiem ir iepircis astoņas Pfizer vakcīnas. Viņš turpināja, ka tas vēl nav viss, ka ir vēl trīs, tikai no citiem ražotājiem. Mums liekas, ka tas ir tālu no mums, mums tā nebūs, ka tas uz mums neattiecas, bet tas uz mums attiecas vistiešāk. Kā mēs varētu mācīties no tiem, kuriem tas notiek agrāk nekā pie mums? Kāpēc šis premjerministrs tā rīkojas, tā runā? Tāpēc, ka viņam trūkst dievbijības. Viss ir ļoti elementāri. Ļaunuma sakne ir dievbijības trūkums. Kas tie par cilvēkiem, kas Austrālijā veic šo genocīdu? Tie ir cilvēki, kuri nav dievbijīgi. Bet valstī pastāvoša sistēma pat dievbijīgus cilvēkus piespiež dziedāt līdzi. Kāda sieviete komentēja pie viena posta, kurā es biju ielicis savu radikālo viedokli par to, ka Dzemdību nama valdes priekšniece aicināja topošās māmiņas vakcinēties. Ja šī sieviete tā var aicināt, viņai trūkst dievbijības. Grūtniecēm ir jāizpilda visi noteikumi, viņām to piespiež, liek potēties ar varu. Es uzrakstīju, ka ir dzimusi jauna reliģija, kurai piederības kods ir nevis kristības, bet QR kods un tavs ziedojums uz altāra, pienesot savu veselību, patriotismu, brīvību, cieņu un godu. Komentētāja bija ierakstījusi, ja viņa savas veselības dēļ ir potējusies, vai tiešām viņa ir pienesusi uz altāra savu cieņu un godu, vai tiešām viņa ir nodevēja? Es viņai atbildēju, ka tas nav tik viennozīmīgi, bet viņa kā minimums savu veselību uzlika uz altāra. Es klāt pierakstīju, ka tas nav tik viennozīmīgi, jo šajā sistēmā piedalāmies mēs visi. Es zinu cilvēku, kurš ne reizi nav uzlicis masku. Kurš no jums ne reizi nav uzlicis masku? Tu zini, ko nozīmē maska? Šodien maska, rīt vakcīna un kods. Pēc tam vairākas vakcīnas. Maska ir reklāma, piederība jaunajai pasaules kārtībai. Vairāk vai mazāk mēs visi to esam pieņēmuši. Draugi, ir kaut kāda robeža, sarkanā līnija, kuru mēs nevaram pārkāpt. Man vakcinācija ir sarkanā līnija, kuru es gribēdams nevaru pārkāpt. Man sarkanā līnija ir nebūt kā tiem priesteriem, kuri paiet garām cilvēkiem, un veicināt savā draudzē šķirošanu. Es nevaru šķirot cilvēkus, tā ir mana sarkanā līnija. Es nevaru klusēt, kad citi izvēlas klusēt. Es nespēju klusēt par to, ko es redzu, ko es dzirdu. Ne par to, ko raksta avīzes, mediji. Ja es Facebook ierakstīšu LGBT, tad mani bloķēs. Man pat nevajadzēs neko sliktu rakstīt. Man tā jau ir bijis vairākas reizes. Visur ir tādi cilvēki, kuri savās valstīs, arī caur politiku, vēlas kaut ko mainīt, caur sociāliem tīkliem, arī aicina uz protestiem, jo šobrīd uz to sociālajos tīklos ir minimāla cenzūra.

Jesaja jau simtiem gadu pirms Jēzus atnākšanas pravieto, ka nāks Dieva Gars un cilvēki varēs to pieņemt, ka Dievs mājos cilvēkos un mainīs viņus no iekšienes. Tas ir brīnums. Kad es, nožēlojams narkomāns un dzērājs, tajā brīdī, kad saucu pēc Kristus, kad es teicu: “Jēzu, piedod manus grēkus un ienāc manā sirdī,” tad notika brīnums. Pēkšņi es nevarēju lamāties, vairs nevēlējos aiztikt šļirci un nevarēju pacelt glāzīti. Man bija jāmācās no jauna runāt, jo nepratu izteikties bez lamuvārdiem. Tas viss notika vienā brīdī, kad es atgriezos pie Kristus. Bībelē ir teikts:

Tādēļ, ja kas ir Kristū, tas ir jauns radījums; kas bijis, ir pagājis, redzi, viss ir tapis jauns. (2. Korintiešiem 5:17)

Šis brīnums notika manā dzīvē. Ko es saņemu kopā ar jaunpiedzimšanu?

Un pār to klāsies un to sargās Tā Kunga Gars, gudrības un saprāta gars, padoma un spēka gars, atziņas un Tā Kunga bijības gars. (Jesajas 11:2)

Tas ir tevī – spēka un gudrības gars. Salamans saka, ka visas gudrības sākums ir bijība Tā Kunga priekšā. Mēs redzam, cik tālu šodien zinātne ir tikusi. Ja zinātne ir bez dievbijības, tā tālu netiek. Tālāk Jesajas grāmatā ir rakstīts: spēka, atziņas un Tā Kunga bijības gars. Tajā brīdī, kad es pieņēmu lēmumu, ka es sekošu Kristum, manī iemājoja Tā Kunga bijības gars. Es automātiski respektēju Dievu, tāds es tagad esmu, tā ir mana jaunā būtība. Nesen bija jāpieņem lēmums iestāties partijā vai nē, aicināt tai pievienoties draudzes cilvēkus vai nē. Es to neizdarīju vienā dienā. Es lūdzu Dievu, lasīju Dieva vārdu un respektēju to, un faktiski ilgu laiku lēmuma pieņemšanai man nevajadzēja. Apmēram divu trīs dienu laikā es zināju, ka Dievs grib, lai es eju šajā partijā un lai aicinu arī draudzes cilvēkus. No kurienes es to zināju? No dievbijības gara, kas mājo manī. Arī tevī mājo dievbijības gars, tu tāds esi. Lūk, kāpēc mēs nespējam citādāk, lūk, kas trūkst sabiedrībai un mūsu valsts līderiem šodien. Tur valda totāla bezdievība. Bībele saka:

Gluži, kā ir rakstīts: nav neviena taisna, it neviena. Nav neviena, kas saprot, neviena, kas meklē Dievu. Visi ir novirzījušies, visi kopā kļuvuši nelietīgi. Nav neviena, kas dara labu, it neviena. Viņu rīkle ir atvērts kaps, ar savām mēlēm viņi kļuvuši viltnieki, čūsku inde ir aiz viņu lūpām. Viņu mute ir pilna lāstu un rūgtuma. Viņu kājas steidzas izliet asinis, posts un bēdas ir uz viņu ceļiem, un miera ceļa viņi nepazīst. (Romiešiem 3:10-17)

Ja nav Dieva bijības, nebūs pareizi lēmumi. Pat pasaulīgiem cilvēkiem, kuri ir konservatīvi un pielieto Bībeles principus, tas garantē sakārtotu dzīvi. Lūk, ko saka Dieva vārds:

Patiesi, lielu ieguvumu dod dievbijība ar pieticību. (1. Timotejam 6:6)

Paļaujies uz To Kungu no visas sirds un nepaļaujies uz sava prāta gudrību, bet domā uz To Kungu visos savos ceļos, tad Viņš darīs līdzenas tavas tekas. Neliecies sev pārmērīgi gudrs esam, bet bīsties To Kungu un vairies no ļauna. Tās būs zāles tavai miesai, kas dziedina, un atspirdzinās tavus kaulus. (Salamana pamācības 3:5-8 )

Jo miesas vingrināšana maz ko der, bet dievbijība der visās lietās, jo tai ir tagadējās un nākamās dzīves apsolījums. (1. Timotejam 4:8 )

Jūs mani pazīsta un zināt, ka es sportoju un uzskatu, ka katram kristietim ir jāsporto, jāklausās mūzika, jārūpējas par savu miesu un dvēseli. Bet Pāvils saka, ka, salīdzinājumā ar dievbijību, miesas vingrināšana maz kam der. Bezdievība ir tā, kas paiet garām sasistiem, aplaupītiem cilvēkiem. Mēs sen esam pārstājuši uzticēties “Panorāmai”, tā pat arī Euronews, Tvnet, Apollo u.c. Ir tas, ko mēs redzam un dzirdam. Labi, ka tu esi draudzē un vari redzēt. Vai tu zini daudz cilvēku, kuri smagi slimoja ar Covid-19 un nomira? Vai tavs paziņu loks ir pilns ar tādiem? Ja tu paskaties Apollo, tad redzi, ka tādu ir daudz, bet ko tavas acis redz? Kā mēs visi zinām, gripas vairs nav, ir tikai kovids, un tagad nāk delta variants, viss tikai priekšā. Ir tas, ko mēs redzam.

Vakar es vadīju biznesa grupu, kurā ir mūsu draudzes biznesmeņi. Šajā grupā ir pāris, kuri audzē dārzeņus. Viņiem ir siltumnīcas, krāsnis, un viņi strādā ne pa jokam. Viņi ir patrioti, vada mājas grupas. Viņi stāstīja, ka viņiem zvanīja no Zemkopības ministrijas, lai pieteiktu vizīti kopā ar laboratoriju “BIOR”, lai meklētu dārzeņos infekcijas. Tas ir smieklīgi, bet par nožēlu jāsaka, ka daudzi ierēdņi nesaprot, ko dara, vienkārši pelna sev naudu, caur šo sistēmu iznīcinot mūsu lauksaimniecību. Iznīcina visu – identitāti, nacionālo biznesu, un tiek veidota jauna pasaules kārtība. Lai ļaunums vairotos, pietiek lai labi, dievbijīgi cilvēki neko nedarītu.

Anekdote. Ir pelēkie strausi un zilie strausi. Pelēkie strausi par politiku neinteresējas un viņiem tā liekas netīra un nepieņemama. Bet zilajiem strausiem politika ir pieņemama un viņi tajā darbojas. Tad, kad zilo strausu dēļ sabiedrībā un valstī ir problēmas, tad pelēkie strausi iebāž galvu zemē. Zilie strausi to tik vien gaida. Šis humors ataino reālo situāciju. Ko liberāļi dara, kad mēs, dievbijīgie, konservatīvie esam vāji, kašķējamies, šķeļamies savā starpā, neizdarām savu pienākumu pret valsti un tautu, ja mēs kā priesteris un levīts vienaldzīgi paejam garām sasistam cilvēkam? Viņi, zilie strausi, skolās panāk savas intereses. Eiropā ir partija, kura vēlas legalizēt pedofiliju. Seksuāla izvirtība skolās, pārģērbšanās spēles – tas viss samaitā mūsu bērnu dzīves. Runa ir par vienpadsmit vakcīnām un ņirgāšanos par bērniem. Tā ir privilēģija, ka tu esi draudzē “Kristus Pasaulei”. Mēs esam Dieva jēri un Dieva lauvas. Kad vajag, mēs esam pazemīgi, bet protam arī parādīt asus zobus, kad tas nepieciešams. Mums ir dievbijība, tāda ir mūsu jaunā daba. Tāds ir Tā Kunga dievbijības Gars, kas ir mūsos. Klausoties Saeimas koalīcijas deputātos par to, cik sausi viņi turas pie dažādām ārvalstu norādēm, uzstādījumiem, datiem, pat veselais saprāts nelīdz. Tikai dievbijība var stāvēt tam visam pretī. Ir labi būt tam, kas tu esi. Vai mācītājam obligāti jāstaigā garā talārā? Kāpēc gan es nevaru būt tāds, kāds es esmu? Kāpēc es nevaru ģērbties tā, kā man patīk? Dieva vārds saka, ka mēs esam brīvībai radīti.

Jo jūs, brāļi, esat svabadībai aicināti. Tik ne tādai svabadībai, kas dod vaļu miesai, turpretim kalpojiet cits citam mīlestībā! (Galatiešiem 5:13)

Tu vari būt dievbijīgs un taisīt ekstra frizūru, bet es ieteiktu, lai tu dari to tā, lai var atšķirt, kas tu esi – sieviete vai vīrietis. Biju Cēsīs, festivālā “Lampa”, un tur pastaigājoties no aizmugures redzēju sievieti spīdīgā, melnā mētelī, mati sataisīti, svārciņi, un tad pamanīju, ka viņa nav epilējusi kājas. Padomāju, ka varbūt tagad ir tāda mode, ka sieviete tāda iznākusi uz ielas. Pagāju no sāna un skatos – čalis. Mēs varam brīvi izteikties un ģērbties, bet darīsim to tā, lai tiktu ievēroti dievbijības principi un identitāte. Ir pareizi, ka sievietes saglabā savu sievišķīgumu un vīrieši savu vīrišķīgumu. Ir labi, ka tu vari būt tas, kas tu esi. Manā dzīvoklī kapitālā remonta laikā tika izbūvēta liela dušas kabīne. Stiklus vajadzēja pasūtīt, un tos nācās gaidīt divus mēnešus un lietot dušu bez stikla. Man nācās mazgāties uzmanīgi, zem mazas strūklas, lai nešļakstās. Beidzot atbrauca firma, atveda stiklus un visu uzstādīja. Vakar es iegāju dušā, ieslēdzu ventilatoru, atstāju vēl logu vaļā un palaidu strūklu ar pilnu spiedienu. Man vēl patīk palielināt ūdens karstumu, tad atkal laist aukstu – lai sanāk tāda kā rūdīšanās. Es varu būt tas, kas es esmu. Bet lai es būtu tas, kas es esmu, man ir jānoliek malā tas, kas man traucē būt tam, kas es esmu. Mans draugs, tu esi radīts brīvībai, tu esi Dieva bērns, un tavi grēki ir piedoti! Tu esi jauns radījums – jauns cilvēks! Paņem nost aizspriedumus, visu, kas stāv ceļā. Esi tas, kas tu esi. Cik vienkāši ir dzīvot, kad tu esi tas, kas tu esi. Tev pat nav jāpiepūlas. Tu vienkārši tas esi. Tu pieņem savu jauno identitāti un rīkojies kā tāds, kāds tu esi. Vai nav labi? Un tu esi dievbijīgs.

Kad tu nepareizi rīkojies, tad tavā sirdī ir signāls, tevī ir domstarpības, pat opozīcija. Bet kas pietrūkst? Dievbijība. Tu vari teikt, cik gribi, kā tu mīli To Kungu, kā tu seko Tam Kungam un Tas Kungs ir ar tevi. Tu to vari teikt, cik vēlies, bet Jēzus saka, ka tikai pēc darbiem tevi būs pazīt. Pēc darba augļiem mēs varam pateikt, vai cilvēks ir dievbijīgs vai nē. Šajā gadījumā pazemīgs. Līderiem ir jāsatiekas un jāizrunājas. Labāk ir iegūt sabiedroto nekā ienaidnieku. Ja tas nav iespējams, tad vismaz no savas puses tu būsi izdarījis visu, kas atkarīgs no tevis, lai dzīvotu saticībā. Latvijā ir simts partijas, dažādas draudzes, un katra ir ar savu virzienu. Bet tikai vienotībā ir spēks, tikai vienotībā!

Pagājušajā gadsimtā ASV dzīvoja Džons Aleksandrs Dovī (John Alexander Dowie). Uz viņa dievkalpojumiem brauca cilvēki ar speciāli īrētiem vilcieniem. Viņš uzcēla veselu pilsētu, ko nosauca par Ciānu. Viņa draudzē bija simtiem tūkstošu cilvēku, un tā bija varena kristīgā atmoda. Bet vai tu zini, kā viņš pabeidza savu dzīvi? Invalīdu ratiņos, bez prāta! Kāpēc? Cilvēki viņu slavēja, cilvēki viņu dievināja, sauca par Eliju, gandrīz vai par Mesiju. Un viņš par sevi sāka domāt, ka tiešām ir Elija. Un viņš sāka par sevi domāt, ka ir ļoti īpašs, pārāks par visiem citiem. Un tad viņš sajuka prātā. Kas viņam trūka? Arī Dieva cilvēkam var trūkt dievbijības. Mums Bībele māca piedot, pieņemt arī atšķirīgus viedokļus, bet vispirms ir jāizveido savs viedoklis, savs ceļš.

Kad mēs esam šķirti, dalīti, tad esam vāji. Ieva Akurātere tā arī dziedāja: dalīta, šķirta tauta. Bīsties dalīt cilvēkus. Tiešām vienkārši bīsties dalīt. Mūsu himna ir “Dievs, svētī Latviju”. Mūsu valsts autori, arī Baumaņu Kārlis, bija no brāļu draudžu aprindām. Faktiski Latvijas starts ir no brāļu draudzēm. Tie vēl bija baronu laiki. No Vācijas atbrauca brāļi hernhūtieši un paralēli luterāņu draudzēm un katoļu draudzēm sāka sludināt tīru Bībeles mācību. Valmiermuižā un Ungurmuižā notika kristīgā atmoda. Ar to ir saistīta Elizabete fon Hallarte un barons Cincendorfs. Tā ir dzīva liecība no brāļu draudzēm. Un šī kustība izplatījās pa Latviju. Lasītprasme tajā laikā Latvijā kļuva augstāka nekā Francijā. Kāpēc? Tie bija mūsu skolotāji, tie bija mūsu tautieši. Tie bija mūsu cilvēki, zemnieki, kuri bija piesaistīti pie sava barona. Viņi pat normāli nevarēja pārvietoties no vienas mājas uz otru. Viņi bija piesaistīti zemei. Un tieši tajā laikā, 18. gadsimtā, viņi sāka apmeklēt draudzes sapulces visā Latvijā, sākot sevi apzināties kā tautu ar vienu valodu un dažādiem dialektiem. Un viņi bija kristieši, viņi reāli ticēja dzīvam Dievam, veselīgai Bībeles mācībai. Pēc tam no turienes nāca arī jaunstrāvnieki, kuriem gan trūka dievbijības. Pirmā latviešu inteliģence nāk no brāļu draudžu atmodas. Pat Brīvdabas muzejā ir viena brāļu draudzes ēka, uz kuras ir rakstīts: Reliģiski politiska organizācija. Pat padomju laikā tā tur stāvēja. Tā ir daļa no mūsu vēstures. Tā ir daļa, ko īpaši nemēdz uzsvērt. Ne liberāļiem, ne komunistiem, ne fašistiem, ne neokomunistiem tas nebija un nav izdevīgi. Viņiem nav izdevīgi uzsvērt, ka mūsu valsts autors ir Dievs un konservatīvās vērtības. Un, ja mēs pie tām neturēsimies, mēs zaudēsim. Bet mēs turēsimies! Mēs uzvarēsim! Jo, kas cilvēkam nav iespējams, ir iespējams Dievam. Un mēs negaidām tikai uz to, ka lūgsim Dievu un Dievs visu darīs. Nē! Mēs izpildīsim savu pienākumu pret Dievu un savu tuvāko, arī pret to sasisto un guļošo, aplaupīto cilvēku.

Bet viņš, gribēdams attaisnoties, sacīja Jēzum: "Kurš tad ir mans tuvākais?" Tad Jēzus atbildēja un sacīja: "Kāds cilvēks gāja no Jeruzālemes uz Jēriku un krita laupītāju rokās. Tie tam noplēsa drēbes, sasita un, atstādami viņu pusmirušu guļam, aizgāja. Bet nejauši kāds priesteris gāja pa to pašu ceļu un, to ieraudzījis, viņš aizgāja garām. Tāpat arī kāds levīts nāca gar to vietu, to ieraudzīja, bet aizgāja garām. Bet kāds samarietis, savu ceļu iedams, tuvojās viņam un, viņu redzot, sirds tam iežēlojās. Un piegājis viņš pārsēja viņa vātis, ieliedams tajās eļļu un vīnu; pēc tam viņš to cēla uz savu lopu un to aizveda mājvietā un to apkopa. Bet otrā dienā, izņēmis divus denārijus, iedeva tos saimniekam, sacīdams: kop viņu, un, ja tu vēl ko izdosi, atpakaļ nākdams, es tev to atdošu.” (Lūkas evaņģēlijs 10:29-35)

Tu nepaiesi garām! Āmen! Lūk, kāpēc mums ir himna ”Dievs, svētī Latviju”. Līdz šim brīdim to ir centušies nomainīt, bet tā mums joprojām ir. Baumaņu Kārlis ir tieši nācis no brāļu draudzēm. Vidzemei toreiz bija cits sadalījums, klāt bija Igaunijas ziemeļu daļa uz Tartu pusi, un tur bija simts tūkstošu liela draudze. Un tie bija reāli cilvēki. Lai iestātos šajās draudzēs, bija gadu jāgaida rindā, lai varētu pārbaudīt, vai esi derīgs. Zemnieki kļuva turīgi. Vēlāk politisku iemeslu dēļ viņus apvienoja kopā ar luterāņiem un citām draudzēm. Daudzās luterāņu draudzēs ir piemiņa hernhūtiešiem. Piemēram, pie Raunas luterāņu draudzes durvīm ir liela plāksne ar uzrakstu “Hernhūtiešu brāļu draudžu piemiņai”, jo viņi bija daļa no tiem. Bija laiks, kad luterāņu un katoļu draudzes tukšojās. Tukšojās arī krogi. Valmieras draudzē cilvēku bija vairāk nekā pilsētā iedzīvotāju, jo uz draudzi brauca ne tikai pilsētnieki, bet cilvēki no visas apkārtnes. Raunā, Straupē un citās vietās bija milzīgas draudzes. Lūk, kas deva startu mūsu valstij! Lūk, ko viņi noklusē! Protams, tas nav viss, bet tas ir sākums. Bet šodien, draugi, mums ir vajadzīgs jauns sākums. Un ir jāsāk ar dievbijību.

Tu seko līdzi tam, ko vilkt mugurā? Es kā kuru reizi. Šoreiz es skatījos. Un es gribēju vilkt šīs kurpes, kamēr vēl ir silts. Tās ir plānas kā čībiņas. Paņēmu un ieraudzīju, ka tām apakšā ir pielipusi sarkana kožļene. Un tā pielipusi, ka dabūju meklēt skrūvgriezi, lai to dabūtu nost. Bija jāsteidzas. Un tas vēl nav viss. Arī manā mašīnā uz tepiķīša atradās sarkana kožļene. Tas nozīmē, ka uz ielas biju tai uzkāpis virsū, kaut kur pie draudzes ieejas, tā pielipa pie manas kurpes, un es iekāpu mašīnā. Un kāds to kožļeni bija izspļāvis. Tev patīk, ka publiskās vietās uz ielām ir izspļaudītas kožļenes? Vai staigāt ir patīkami? Nav nekāda baigā problēma, bet tas par šo cilvēku neliecina neko labu. Ar to viņš neies ellē. Tas to neliecina, bet tas arī ir dievbijības trūkums. Arī sīkās lietās var būt dievbijības trūkums. Mums katram pašam ir jāskatās uz sevi. Katram pašam ir jāsalīdzina sava dzīve ar to, kāda ir Dieva griba. Esi dievbijīgs! Āmen! Dievs, svētī Latviju! Dievs, svētī katru draudzi, katru priesteri, katru konfesiju, katru organizāciju, katru konservatīvo, katru liberālo! Dievs, svētī! Lai dievbijība vairojas, Kungs! Āmen!

Mācītāja Mārča Jencīša sprediķi “Dievbijība” pierakstīja un rediģēja draudzes “Kristus Pasaulei” redakcija.

Veido savu stāstu šodien

Publicēja 2021. gada 23. aug. 19:46Līga Paņina

Ziņas datums 24.08.21.

Šī būs ļoti interesanta tēma. Kad gatavoju sprediķi, man bija ļoti grūti atrast kādus pieturas punktus, jo tādu vienkārši nav. Pieklājības pēc esmu atzīmējis dažas Rakstu vietas, taču patiesībā tās nav nepieciešamas. Šodien es runāšu no sirds. Svētrunas nosaukums - “Veido savu stāstu šodien”. Es neatklāšu visas kārtis jau pašā sākumā, lai būtu intriga. Sākšu ar stāstu.

Jau iepriekšējā svētrunā minēju, ka cilvēks, kurš bērnībā bija manas dzīves ļaunākais murgs un lielākais ienaidnieks, bija patēvs. Turpmākajā svētrunā saukšu viņu par tēvu, jo tomēr viņš mani audzināja un uzturēja. Arī Dieva vārds māca: “Tev būs godāt savu tēvu un māti.” Man ir pusbrālis Dainis, ar kuru esam vienaudži. Dainis ir atvaļināts majors. Armijniekiem pensija pienāk ātrāk nekā citiem. Viņš gan šobrīd vēl strādā – vada kara skolās lekcijas. Mēs kopā ar Daini aizvedām savu tēvu uz viņa tēva mājām. Tas būtu bijis kaut kas nereāls un neiespējams tajā laikā, kad Dievu vēl nepazinu. Bet tieši piedošana, sastopoties ar Dievu, izmainīja manas un patēva attiecības, un tās šobrīd ir labas, pat teicamas. Mans patēvs jau ir vecs, veselība vairs nav stipra. Viņš izteica vēlmi aizbraukt uz sava tēva mājām, kurās ir uzaudzis. Tās ir arī mana tēva mājas, jo šajā īpašumā ir dzīvojušas vairākas manu senču paaudzes. Kad man bija 7 līdz 10 gadi, tad vecāki mani turp aizveda un atstāja uz mēnesi vai pat diviem. Šajās mājās es pavadīju savas bērnības vasaras. Māja atrodas Cēsu rajonā, Lenču pagastā. Mājas nosaukums ir “Šilkori”. Māja faktiski ir pašā meža galā, nomaļā vietā. Lai tur nokļūtu, kā minimums ir nepieciešams džips. Ja zeme ir sausa, tad ir iespējams piekļūt arī ar vieglo mašīnu, taču būs pagrūti. Vasarās, kad dzīvojos šajās majās, tur bija mana vecmamma, kura baroja savas vistas un cūkas. Es varēju darīt, ko vēlos. Iedomājies bērnu gluži kā filmā “Viens pats mājās” - dari, ko vēlies! Bet ko gan es varēju darīt, ja tuvākā māja (kurā nebija neviena bērna) bija pāris kilometru attālumā. Biju tikai es un mans divritenis. Vēl šodien ļoti labi atceros, kā uz šī divriteņa bēgu no dunduriem. Tā nu es saimniekoju pa šo viensētu. Ložņāju mežā, bēniņos, saimniecības telpās. Šī ēka ir ļoti veca.

Nedaudz pieskaršos arī “Šilkoru” vēsturei. Es dzirdēju fantastisku stāstu par šīm mājām, gluži kā “Likteņa līdumniekos”. Iepriekš to nebiju dzirdējis. Šodien šajā mājā dzīvo cits cilvēks, kurš, starp citu, arī ir atvaļināts no drošības dienesta. Laba ģimene. Kā māja nonāca šo cilvēku rokās? Kāpēc tā vairs nepieder manam tēvam? Neatkarības atgūšanas laikos, kad arī īpašumi tika atgūti, mans tēvs parakstīja papīru, kārtīgi neiedziļinoties tā saturā. Viņš māju neapzināti uzdāvināja kādam krāpniekam. Tur vairs neko nevarēja mainīt, jo uz papīra bija tēva paraksts. Māja nonāca krāpnieku rokās, un pēc tam caur izsoli to legāli iegādājās citi cilvēki, kuri šodien tur dzīvo jau divdesmit gadus. Šodien tur vairs nav saimniecības. Tā ir vienkārša vasaras māja ģimenei. Īpašniekam ir izteikta armijnieka stāja. Viņa veselība gan ir krietni labākā stāvoklī nekā manam tēvam. Pirms došanās uz šo māju, bijām sazinājušies ar pašu saimnieku. Kad ieradāmies, visi kopā pasēdējām nojumītē, padzērām kafiju. Mums bija laba saruna. Mans tēvs izvilka rulli ar mājas plānu un, izrādās, māja celta 1891. gadā. Pagasta nosaukums “Lenči” ir radies no kāda barga barona, kura uzvārds bija Lencis. Šis barons bija gluži kā no tetraloģijas “Likteņa līdumnieki”. Droši vien daudzi ir lasījuši šo grāmatu. Es kādu laiku atpakaļ sāku lasīt, bet tad sapratu, ka seriāls no sākuma līdz beigām ir precīzi tāds pats. “Likteņa līdumnieki” ir tipisks latviešu likteņstāsts. Izrādās, šīm mājām ir daudz kas kopīgs ar “Likteņa līdumnieku” stāstu. Es lasīju šo tēva papīru. Teksts bija krievu burtiem un cara laika rakstā. Tolaik Latvija bija Krievijas impērijas sastāvā, bet vācu baroni paturēja savu varu laukos. Zeme latvietim nepiederēja.

Līdzīgi kā grāmatā “Likteņa līdumnieki”, barons mana tēva vectēvam uzdāvināja zemi 120 hektāru platībā, ar mežiem un laukiem. Šo mežu dēļ, kas tur auga, mājas nosauca par “Šilkoriem”. Šo stāstu es dzirdēju pirmo reizi. Blakus atrodas drupas, kuru nosaukums ir “Vecšilkori”. Es nezinu, kāda ir šo ēku saistība, bet “Šilkoru” iemītnieki (mana tēva vectēvs ar ģimeni) šajā mežā uzcēla māju un saimniecības ēkas, un tā bija plaukstoša latviešu saimniecība. Viņiem bija zirgi, govis, cūkas, vistas, kūtis, staļļi utt. Tas bija līdz laikam, kad pienāca drūmie padomjlaiki. Sekoja izvešanas, visus sadzina kolhozos. Kad es slapstījos pa mežu, atceros bedres, kuras vēl pat šodien var redzēt. Tās atstāja kara laika aviācija. Kokos esmu atradis lodes un to pēdas. Tāpat esmu atradis pat konkrētu bedri, kurā izvešanas laikā “Šilkoru” iemītnieki slēpās. Izvešanas laikā viņi tika informēti. Vakar mans tēvs stāstīja, ka vēl šodien atminās egļu šalkoņu brīdī, kad ar ģimeni mazs slēpās šajā bedrē. Lenču mežā aug lielas egles, un sūnas ir pilnas ar cūcenēm. Esot kādi cilvēki dzirdējuši attālus kliedzienus no kādām mājām, kad notika izvešana. Tēvu ar ģimeni neizveda, jo viņi bija mežā. Skaita pēc čekisti savāca kādas attālākas mājas iemītniekus. Precīzi kā grāmatā. Vladimira Kaijaka darbs “Likteņa līdumnieki” ir unikāls, jo tas precīzi ataino tipiska latvieša likteņstāstu. Šādu stāstu ir daudz, un tādi ir arī taviem senčiem. Iespējams, jau šobrīd kāds savilka paralēles ar savu senču dzīvi. Tēvs stāstīja, kā viņi, kad tika atņemti lopi un visi tika sūtīti kolhozā, devās apraudzīt savus zirdziņus uz staļļiem. Nedaudz vairāk nekā piecdesmit gadu vecumā mana tēva tēvs, zāģējot malku, paslīdēja un ar galvu uzkrita uz ripzāģa. Turpat viņš mira. Pēc bērēm, dodoties uz bēru mielastu, viņi ar ciemiņiem atgriezās un redzēja tikai Krievijas armijas karavīrus, kuri jau mielojās. Viņi bija uzlauzuši pagrabu un piecūkojuši pagalmu. Tas ir reāls vienas mājas stāsts. Par visiem agrākajiem mājas iedzīvotājiem es neko daudz nezinu, jo periods kopš tā laika līdz šodienai ir gana ilgs. Vēlāk mans tēvs bija tajā pašā partijā, kura izlauza viņa mājā caurumus, meklējot partizānus, un atņēma īpašumus. Viņš bija kolhoza priekšsēdētāja vietnieks un galvenais zootehniķis. Tēva mamma bija skolotāja, viņu ģimene bija inteliģenta.

Stāsts nav par mani, bet par “Šilkoriem”. Kā iepriekš minēju, pēc Latvijas neatkarības atgūšanas tika atgūtas arī mājas, kas pēc tam tika izkrāptas. Tā nu man ir palikušas atmiņas no bērnības. Un nu es pirmo reizi pēc četrdesmit gadiem ierados apciemot šo vietu, savas tēva mājas. Mana vecmāmiņa jau sen vairs nav, tāpat arī tēva brālis, kurš vienmēr gulēja piedzēries un kara laika man nesa lādiņus un čaulas. Man tēva brālis kā cilvēks patika, taču viņš reti bija mājās. Kad viņš bija mājās, tad nesa man lādiņus un gulēja piedzēries. Tieši no dzeršanas viņš arī nomira. Tēva brālis bija viens no pēdējiem šīs mājas iemītniekiem. Viņš bija nolikts ar kaut kādiem cilvēkiem pie durvīm, lai apaukstētos un nomirtu. Šis ir reāls stāsts bez kaut kā pielikta vai atņemta. Man nepatīk pusstāsti vai neīsti stāsti. Ja es stāstu, tad stāstu, kā ir. Es esmu tāds, kāds esmu. Arī tu esi tāds, kāds esi. Tu neko nevari pietēlot. Patreizējie mājas saimnieki ir ļoti labi cilvēki. Viņi visu izrādīja, visu izstāstīja. Šo stāstu ieliku arī savā Facebook profilā. Mājas krāsa joprojām ir tāda pati – sārta. Pat jumts joprojām ir tas pats. Jumts tika likts apmēram sešdesmit gadus atpakaļ. Iedomājies, cik tas ir izturīgs! Apkārt aug tie paši ozoli. Mājā ir tā pati krāsns, kurā es, mazs būdams, sabēru veselu kasti ar piecdesmit patronām. Kad vecmamma kurināja, viņa nesaprata, kas notiek. Krāsnī viss sprāga. Dažas mājas daļas šodien ir arī pārveidotas. Māja ir liela un plaša. Kā mans tēvs saka – budža māja. Normālus latviešu zemniekus sauca par budžiem, par tautas ienaidniekiem, partizānu slēpējiem. Man šajās mājās bija divritenis, suns Piča, kaķis Mika un mežs. Tā es tur pavadīju laiku. Varbūt arī tāpēc es šodien tīri labi varu iztikt bez cilvēkiem. Tas viss, ko stāstu, man ir emocionāli. Es domāju, ka arī tev, dzirdot šo stāstu, ir emocijas.

Tagad atgriezīsimies pie svētrunas tēmas “Veido savu stāstu šodien”. Stāstu veido tikai šodiena. Tavs dzīvesstāsts jeb tas, ko par tevi kāds stāstīs nākotnē, būs veiksmes stāsts. Tas nebūs “Šilkoru” stāsts, bet tavs stāsts. Neatkarīgi no tā, vai kādos momentos kāds tevi apciemos, kā krievu karavīri “Šilkorus”, neatkarīgi no tā, kādi zaudējumi būs tavā dzīvē, neatkarīgi no tā, kā mainīsies politiskās varas, tas būs tavs veiksmes stāsts. Tavs veiksmes stāsts tiek veidots šodien. Taču ir viens “bet”. Tikko tu dzirdēji stāstu, kas tevī raisīja emocijas. Tas tevi uzrunā un liek aizdomāties. Šo stāstu, ko es stāstīju, veidoja reāli cilvēki reālos laika sprīžos, izdarot konkrētus lēmumus konkrētā dienā. Šodienas lēmumi un šodienas darbības veido mūsu nākotnes stāstu.

Tie bija konkrēti cilvēki šodien. Kā viņi jutās toreiz? Kā viņi jutās tajā kartupeļu bedrē? Kā viņi jutās, kad viņi uzzināja, ka viņu vietā ir izvesta cita ģimene? Kā tu šodien jūties, dzirdot šo stāstu, kā pasaku? Reāls stāsts, kas uzrunā. Kā viņi jutās, par ko viņi domāja? Vai viņi domāja tās pašas domas, ko mēs domājam? Nē, tās bija citas izjūtas. Ko dažādos laika posmos šie cilvēki domāja un ko viņi juta? Varbūt viņi neko nejuta, tikai darīja to, ko viņi saprata todien? Kas nosaka to, ko mēs saprotam šodien? Kas nosaka to, kā mēs rīkojamies šodien? Te būs trīs paši galvenie punkti – pagātne, šodiena un rītdiena. Tava šodienas rīcība nosaka tavu nākotni, bet tavu šodienas rīcību nosaka tava pagātne. Šodien ir dievkalpojums, un tu iegūsti informāciju. Rīt šis dievkalpojums jau būs pagātne. Tu būsi saņēmis kādas atziņas no Dieva – sapratni par kādām lietām, kā rīkoties. Tu to pielietosi šodien vai rīt. Bet tas, kā tu ieguvi šo informāciju, - no vakardienas. Tu vakar izdarīji kļūdas. Tu klausījies sprediķi, lasīji Bībeli un saprati, kāda bija kļūda. Un tu dzirdēji, kā mācītājs māca, kā no kļūdām mācīties. Izlieto tu nesasmelsi, bet tu vari kaut ko mācīties. Tu vari izmantot savas kļūdas kā tramplīnu nākamajām uzvarām. Tad, kad tu mācies no kļūdām, tu izdari izvēles šodien. Tas nozīmē, ka pagātne nosaka tavu nākotni un tavu šodienu. Tas, ko tu dari šodien, nosaka tavu stāstu rītdien. Pagātne ir svarīga.

Lata sieva

Kad Dievs izveda Latu ar viņa ģimeni no Sodomas un Gomoras, pār kuru nolija sēra lietus, bija konkrēts norādījums: “Neskaties atpakaļ.” Lata sieva nepaklausīja Dieva balsij un paskatījās atpakaļ, un kļuva par sālsstabu. Draugi, pagātne mūs velk atpakaļ. Kāpēc mēs inkaunteros rakstām anketas, rētas no savas pagātnes? Tas, kas ir Jēzū Kristū, ir jauns radījums. Kas bijis, ir pagājis, viss ir tapis jauns. Tas ir fenomens, ka mēs varam atteikties no savas negatīvās pagātnes un ar jaunu domāšanu šodien pieņemt veselīgus lēmumus, kas veido mūsu veiksmes stāstu rītdien. Viss, kur mēs esam kļūdījušies, visa mūsu pagātne ir materiāls, kuru mēs varam lietot. Piemēram, es šobrīd startēju vēlēšanās un esmu iegājis politikā. Man ir savs dzīvesstāsts, par kuru varētu padomāt, kā ar šādu stāstu nav ko meklēt politikā. Ar šādu stāstu tieši ir ko meklēt politikā. Tas ir stāsts, kas piesaista uzmanību, tas ir stāsts par izmainītām dzīvēm. Tas ir stāsts par to, ka Jēzū Kristū ar Dievu viss ir iespējams. Tas ir stāsts par to, ka kristīgās vērtības ir svarīgas. Tas ir stāsts par to, ka mūsu himna “Dievs, svētī Latviju” nav tikai himna, bet tā ir reāla lūgšana ar reālu rezultātu. Viss ir iespējams! Lūk, par ko ir stāsts. Tas nav mīnuss. Vienmēr būs tie, kas tev atgādinās tavu pagātni. Vienmēr būs arī tie, kuri sāks pieņemt, kas sāks redzēt jaunu dzīvi, jaunas perspektīvas. Būs arī tie, kas vilks tevi atpakaļ. Tie ir lūzeri. Tie ir cilvēki – neveiksminieki, kuri paši neko nav sasnieguši, kuri spēj tikai negatīvi komentēt, negatīvi izteikties, un viņi mēģinās tevi dabūt savā līmenī, lai attaisnotu savu nevarību un vājumu. Cik vāji ir cilvēki! Man ar patēvu nepaveicās, man bija jāsāk dzert un narkoties. Cik vāji ir cilvēki bez Kristus, bet mēs esam Dieva Lauvas un Dieva Jēri! Un mēs apzināmies, ka tikai tas, kas tic, ka Jēzus ir Dieva Dēls, ir pasaules uzvarētājs!

Kas ir pasaules uzvarētājs? Tikai tas, kas tic, ka Jēzus ir Dieva Dēls. (Jāņa 1. vēstule 5:5)

“Tas visu spēj, kas tic.” (Marka evaņģēlijs 9:23)

No tā brīža, kad tev ir jauna identitāte, kad tu esi kļuvis jauns cilvēks, tev ar Dievu nav nekā neiespējama. Tu spēj atteikties no savas pagātnes, tu spēj pateikt “nē” pagātnes murgam un sākt jaunu dzīvi. Tiklīdz es paziņoju par to, ka dodos politikā, es pieņēmu jaunu izaicinājumu. Es degu! Skaties, ko dažs labs raksta. Tas ir mazākums, tomēr ir kādi, kas vienmēr kaut ko sliktu iekomentēs. Es palasu dažādus komentārus. Faktiski tie man ir komplimenti. Arī negatīvs komentārs man ir kompliments, jo mana rīcība izraisa emocijas šajā cilvēkā. Mana rīcība viņu kaitina. Tas nozīmē, ka mana rīcība ir efektīva rīcība. Es izrakstīju dažus komentārus. Lūk, piemēram, Rudīte saka tā: “Ak tu, tētīt baltais, labāk paliec, kur tagad esi. Nekur tālāk nevirzies, labāk paliec, kur esi.” Draugs, es esmu draudzes “Kristus Pasaulei” dibinātājs, vecākais mācītājs, un būšu tāds. Mana prioritāte ir mana draudze, pēc tam ir politika. Tas viss ir savienojams. Vēl viens komentārs, kurā Iveta saka tā: “Ļoti žēl, nu, ļoti žēl. Sākums bija skaists, nu viss ir beidzies. Baštika variants. Mācītājs politikā, diviem kungiem nevar kalpot.” Vēl kāds komentārs: “Vairākkārt esmu pārlasījis Svētos rakstus, un nekur neesmu atradis Rakstu vietu, kurā Dievs būtu licis mācītājam pēkšņi pamest kalpošanu un iet laicīgā valdībā.” Te būs tāds nedaudz krutāks komentārs: “Jencīti, ja tu tiksi pie varas, zeme, atveries, sēdi labāk baznīcā.” Kurš grib, lai mēs sēžam tikai baznīcā? Ko saka Jēzus?

Bet, sveci iededzinājis, neviens to neliek kaktā vai zem pūra, bet to liek lukturī, lai tie, kas nāk iekšā, redzētu viņas gaismu. (Lūkas evaņģēlijs 11:33)

Vai, iededzinājis sveci, to kāds liek pūrā zem gultas vai liek redzamā vietā, lai ļaudīm gaisma top redzama? Jēzus saka: “Mēs esam pasaules gaisma.” Mēs neatstāsim Valsts vadību bezdievīgu cilvēku rokās. Saeima un Saeimas deputāti ir likumdevējs, un likumdevējs nosaka, kādās skolās mācīsies mūsu bērni. Ja cilvēks ir kristietis, likumdevējs var pieņemt lēmumu, ka bērns no kristieša ģimenes ir jāizņem. Zini, redzot šo absurdu, kas šodien notiek, es nebrīnītos, ka šie cilvēki kaut ko tādu spētu arī izdarīt. Ja godīgi, šādas tendences var arī redzēt. Notiek karš pret Dievu, karš pret draudzi, un vispārīgi karš pret brīvību un cilvēkiem. Gan jau Dievs darīs? Mēs lūgsim baznīcā Dieviņu, un gan jau Dievs darīs? Mēs sludinām evaņģēliju, un tā ir prioritāte. Mēs sludināsim, un draudze augs. Tomēr vai mums pašiem nebūtu jāpiedalās, lai kristīgās vērtības un Dieva svētīta Latvija tiešām būtu realitāte mūsu valstī?

Piemēram, partija “Latvija pirmajā vietā” – mēs paši esam šīs partijas dibinātāji, mēs gribam paši pieņemt likumus, kādās skolās mācīsies mūsu bērni. Mēs gribam pieņemt likumus, kas aizliedz jebkādu segregāciju. Segregācija ir cilvēku nodalīšana, vadoties pēc etniskās, reliģiskās vai kādas citas piederības, arī vakcinēts vai nevakcinēts. Kariņš un Levits saka, ka mums vajag vienotību, un vienīgais veids, kā panākt vienotību, ir visus novakcinēt. Bet es saku, ka vienīgais, kā to var panākt, ir normāla demokrātiska valsts, kurā nav segregācijas, nav dzeltenās zvaigznes piešķiršana, nav cilvēku dalīšana vakcinētajos un nevakcinētajos, krievos un latviešos. Mēs esam viena tauta, kas dzīvo šajā teritorijā, ar vienādām tiesībām. Kuri šos likumus pieņem? Tie cilvēki, kuri ir pie varas.

Šad tad es aizbraucu uz Cēsīm. Tas mums ir netālu no meža, kādus 11 kilometrus. Caur mežu var izbraukt ar moci, ar mašīnu mazliet tālāk. Kad sagribās ēst un negribās gatavot, aizbraucu uz Cēsīm un paēdu kafejnīcā. Skatos – tur notiek festivāls “Lampa”. Es pat nezināju, ka tur kaut kas tāds notiek. Visur bija žogi, apsardze, visur skatuves un pilns ar cilvēkiem. Ļoti daudz cilvēku. Es eju garām vienam šādam žogam un redzu informācijas stendu, kurā četri jaunieši sēž. Izskatījās pēc piecpadsmitgadīgiem, varbūt arī astoņpadsmitgadīgi. Viņi sēdēja informācijas stendā, un es jautāju, kas tas ir un kā es tur varu uzdot jautājumus. Šī festivāla koncepcija ir tāda, ka ir uzaicinātas dažādas pazīstamas personas, un viņām var uzdot dažādus jautājumus. Var arī no zāles pajautāt savu jautājumu, ja tu tur esi iekšā, bet ieeja ir tikai ar QR kodu. Tev ir jābūt vakcinētam. Tātad sanāk, ka es savu jautājumu nevaru uzdot. Vēl arī internetā pastāvēja kaut kāda iespēja uzdot jautājumu. Visur apkārt bija žogi un apsardze. Jaunieši stāvēja un pārbaudīja QR kodus. Es gāju garām vienai no šīm vietām un redzēju, ka tur stāv gaubica ar stobru. Tur stāvēja kara tehnika, un turpat bija savākušies arī valdības vīri. Viens man sauca: “Mārci!” Tas bija pazīstams cilvēks, ar kuru man bija draudzīgas attiecības. Viņš ir kara dienestā, un viņš ir iekšā aiz šī žoga ar visu aprocīti uz rokas. Viņš ir kristietis. Mums bija apmēram 45 minūšu diskusija. Kā tu domā, kā mēs sarunājāmies? Viņš bija geto, bet es biju brīvībā. Mēs sarunājāmies caur žogu. To sauc par segregāciju. Vakcinēti cilvēki, kuri ir vakcinējušies, lai būtu droši pasargāti no vīrusa, ir paniskās bailēs no veseliem cilvēkiem. Nav nekādas loģikas. Tiklīdz cilvēks novakcinējas, viņam ir jāmeklē attaisnojums pat tad, ja viņš nopērk QR kodu. Kāpēc viņš ir tajā nometnē? Viņš meklē attaisnojumu un nonāk pretējā nometnē. Sabiedrība ir sašķelta. Laipni aicināti, vakcinētie un nevakcinētie, un tomēr starp mums ir plaisa. Tu no manis baidies, un tu, vakcinētais, cel žogus starp sevi un mani. Es neceļu žogus, nāciet visi! Prezidenta pilī izdomājuši celt žogu, jo viņiem traucē troksnis no tilta. Visur sabiedrībā tiek celti žogi, un pats lielākais žogs valdībai ir ar Dievu. Kurš cits, ja ne mēs, šajā valdībā ies un pateiks: tā saka Dieva vārds? Kas piedalīsies vēlēšanās un teiks: mēs esam par kristīgiem politiķiem? Ja ne es, ja ne tu, tad kurš? Es savu mūžu neesmu domājis, ka iešu politikā. Es domāju, ka atmoda no augšas ir skaidra, mūsu pienākumi ir skaidri. Tā ir mana vīzija sirdī – atmoda no apakšas un atmoda no augšas. Es to esmu saņēmis no Dieva, un es degu par to.

Kad mēs rīkojām Tautas lūgšanu sapulci, bija trīs punkti: draudzes izaugsme, lūgšana un balss. Trešais punkts, balss, ir mūsu ietekme politikā. Es teicu, ka Latvijai būs ziepes, ir pēdējais brīdis rīkoties. Kad atskanēja vārds “politika” un vārds “partija”, ka kristiešiem jāapvienojas, neviens to neņēma galvā. Kas notiek šodien? Tā ir mana vīzija, ka kristiešiem ir jābūt Saeimā, kristiešiem ir jāieņem valsts amatpersonu vietas un jāpiedalās likumdošanā. Bet mēs tā vieglprātīgi to visu atstājam bezdievīgu cilvēku rokās, lai viņi lemj par tevi un par taviem bērniem. Draugi, mums pašiem ir jālemj par saviem bērniem. Vienīgais veids, kā to izdarīt, nav revolūcija, bet likumīgā veidā pārņemta vara, kas ir vēlēšanas un nokļūšana valdībā.

Kas nosaka tavas šodienas darbības? Tava pagātnes pieredze, zināšanas un kļūdas, un nākotnes redzējums nosaka to, kā tu rīkojies šodien. Ja tev ir liels redzējums, tam attiecīgi seko lēmumi un darbības. Un man ir liels redzējums. Es redzu Dieva svētītu Latviju. Latvijas himna man nav tikai himna, tā nav tikai lūgšana, tā ir vīzija – Dieva svētīta Latvija, kristīgās kultūras citadele. Lai kas arī nenotiktu Eiropā, mums šobrīd paraugs ir Ungārija. Ir iespējams pastāvēt, esot arī Eiropas Savienībā. Ir jānāk valdībai, kas patriotiski iestājas par kristīgām vērtībām, par savu valsti. Man ir šī vīzija, un es nekad nedomāju, ka es tur varētu iet. Es domāju, ka sūtīšu kādu no draudzes, un tad atbalstīsim, vēlēsim un darbosimies. Bet te pēkšņi atskanēja viens telefona zvans. Es uzmanīgi satikos ar cilvēkiem, un mums bija pārrunas. Es uzreiz nelecu tajā visā iekšā, bet vispirms lūdzu Dievu, un vienā brīdī bija bams un Dievs teica: “Vīziju, kuru tu piedāvāji Tautas lūgšanu sapulcē, citi negribēja pieņemt. Ej pats.” Un man reāli piedāvāja būt par deputāta kandidātu. Un tas nav tikai tāpēc, ka to teica šīs partijas dibinātājs, bet tas ir tāpēc, ka es to esmu saņēmis no Dieva. Mani neinteresē deputāta amats un mani neinteresē deputāta alga, man tiešām negribas tur būt, bet tas ir Dieva aicinājums. Ja man Dievs saka: “Ej,” tad es eju. Mans aicinājums ir vīzija, viens no trīs punktiem, kas formē manu stāstu šodien, tas, ko es redzu nākotnē. Es redzu Dieva svētītu Latviju, un es zinu, ka bez politikas tas nav iespējams. Bez mūsu dalības politikā tas nav iespējams.

Kādi ir velna meli? Stāviet prom no politikas. Ejiet nost no politikas. Politika ir grēks. Velna meli. Briesmīgi velna meli, kas izskaidro šodienas stāvokli mūsu zemē un arī Eiropā. Dievs ir labs. Un es pieņēmu izaicinājumu. Jau divdesmit gadus es vadu draudzi un sludinu, vadu grupas, dodu norādījumus, esmu kopā. Tas vairs man nav izaicinājums. Izaicinājums bija tad, kad draudze bija jāiesāk, tie bija daži pirmie gadi. Lūk, tas bija izaicinājums. Šodien tas nav izaicinājums, es daru savu darbu. Ir komanda, ir mācekļi, kas visu dara – vairo grupas, strādā. Un te pēkšņi Dievs saka: “Tu iesi pats.” Un kas notiek? Es degu. Izaicinājums formē manas šodienas darbības, vīzija formē mani. Mans šodienas redzējums. Es degu. Mani muskuļi savelkas, skatiens kļūst noteikts, koncentrēts, es kūpu. Man nāk idejas, smadzenes strādā kā dators, sekundes simtdaļā domas ģenerējas. Es Facebook biju tādu postu publicējis, ka es degu – lauvu ar kristīgu tekstu. Mans teksts iedvesmoja arī citus. Es degu, jo esmu Dieva aicinājumā. Esmu paklausījis Dievam. Mana pagātne un dažādi citi faktori nav svarīgi. Zini, kad bija partijas dibināšanas kongress, tad es sēdēju tur, kur bija runātāji, jo esmu tajā komandā. Bet man nebija paredzēts runāt. Pēc šī kongresa pie manis nāca cilvēki un jautāja: “Tevi nepalaida runāt? Ak, viņi kādi. Kā viņi tā varēja? Kāpēc tu, mācītāj, nerunāji? Neļauj tev? Ak, tie politiķi atkal!” Zini, man ir pilnīgi vienalga, lai viņi dara pēc saviem ieskatiem. Man tiešām tas ir sirdī. Sirdī man ir Dieva aicinājums, un jādara ir tas, ko Dievs man uzticējis darīt. Es darīšu visu no savas puses, kas man ir jāizdara. Un es ne pēc kā nekāroju, ne pēc amata, ne pēc runāšanas, ne pēc tā, lai tiktu kādā kadrā. Man nevajag tikt kadrā, es pats sevi varu nofilmēt un ielikt, un draudze visu pavairos, un būs vairāk skatījumu nekā citiem. Kas formē manas šodienas izvēles? Mana pagātne un rītdienas vīzija.

Pēteris un Jānis gāja uz Templi ap lūgšanas stundu, tas ir, devīto. (Apustuļu darbi 3:1)

Ap devīto stundu – tā ir pēcpusdiena.

Tanī brīdī nesa kādu vīru, kas bija tizls no mātes miesām, to ik dienas nolika pie Tempļa durvīm, sauktām par Krāšņajām, lai viņš lūgtu dāvanas no tiem, kas gāja Templī. (Apustuļu darbi 3:2)

Tas nozīmē, ka viņš nespēja staigāt. Viņš nekad nebija staigājis, viņš bija piedzimis kroplis. Viņš pats nevarēja pārvietoties, viņu nolika, lai viņš ubago.

Redzēdams Pēteri un Jāni, kas gribēja ieiet Templī, viņš lūdza kādu dāvanu. Bet Pēteris ar Jāni, to cieši uzlūkodami, teica: "Skaties uz mums." Tas pievērsās viņiem, cerēdams kaut ko no viņiem saņemt. (Apustuļu darbi 3:3-5)

Pēkšņi viņam iedegās cerība. Kāda cerība? Saņemt kādus līdzekļus, kādu monētu.

Bet Pēteris sacīja: "Sudraba un zelta man nav; bet, kas man ir, to es tev dodu: nacarieša Jēzus Kristus Vārdā – staigā!" Un, satvēris pie labās rokas, Pēteris to pacēla; tūdaļ viņa pēdas un krumšļi kļuva stingri, un, uzlēcis kājās, viņš varēja staigāt: viņš iegāja kopā ar viņiem Templī, staigāja un lēkāja un slavēja Dievu. Visi ļaudis redzēja viņu staigājam un Dievu teicam; tie viņu pazina un zināja, ka viņš bija tas pats, kas dāvanu dēļ pie Tempļa Krāšņajām durvīm bija sēdējis, un viņi izbijās un brīnījās par to, kas viņam bija noticis. Viņam pie Pētera un Jāņa turoties, visi ļaudis izbijušies saskrēja pie tiem tā sauktajā Salamana ailē. (Apustuļu darbi 3:6-11)

Viņš iegāja templī un uztaisīja haosu, jo šo cilvēku visi pazina, viņš bija tizls no mātes miesām. Un tūkstoši cilvēku sapulcējās uz Pētera sprediķi. Kad es pasniedzu roku, kurš piecēlās? Es piecēlu vai cilvēks pats cēlās? Kaut nedaudz, kā sinepju graudiņš, pēkšņi viņā parādījās ticība celties. Viņš to mēģināja, viņam tas izdevās. Dieva spēks nāca pār viņu, un viņš tika dziedināts. “Tas pievērsās viņiem, cerēdams kaut ko no viņiem saņemt.” Viņš neredzēja, ka viņa priekšā stāv cilvēki, kas spēj atrisināt viņa galveno problēmu, kas spēj dot daudz vairāk. Un problēma bija viņa galvā. Vai šis cilvēks nezināja, ka tie ir Jēzus apustuļi? Vai šis cilvēks nezināja, kādus brīnumus darīja Jēzus Kristus? Es domāja, ka zināja. Bet viss, ko viņš spēja domāt, bija: nu, kaut kādu žēlastības dāvanu šodien. Un tāpat ir ar mums, cilvēkiem, - šodienas darbības nosaka mūsu nākotnes vīzija, bet vai mūsu nākotnes vīzija ir tāda šaura un maza, kā apmierināt savas vajadzības? Tikai ap to vien, kā nostrādāt savas astoņas stundas, savu darbadienu, kā samaksāt rēķinus, kā tur to un kā tur šito, kādu savu seriālu noskatīties? Ja viss tikai ap to vien grozās, tad uz tādas vīzijas nevar nākt Dieva spēks. Uz tādas vīzijas nevar pieņemt normālus lēmumus, kas tiešām ved uz tādu stāstu nākotnē, kas ir veiksmes stāsts. Sapņo lielu vīziju!

Daudzi noteikti ir redzējuši filmu “Vai viegli būt jaunam?”. To padomju laikā uzfilmēja Juris Podnieks, nelaiķis jau. Un pirmo reizi tajā laikā uzfilmēja tā normāli – pievērsās jaunatnes problēmām. Safilmēja daudz un dažādus jauniešus, arī pankus. Un pat manas paziņas nokļuva šajā filmā. Un pēc tam ik pēc desmit gadiem viņš filmēja šos pašus personāžus. Citi bija miruši, citi cietumā. Un vienam čalim uzdeva jautājumu: “Kāda tava vīzija? Tavs nākotnes redzējums? Ko tu gribētu sasniegt dzīvē?” Un viņš teica: “Māju, mašīnu, skaistu sievu un labu darbu.” Pēc desmit vai divdesmit gadiem viņam bija darbs ārzemēs. Viņš bija grāmatvedis. Labu darbu bija dabūjis, bet sievu nebija dabūjis. Bet tas redzējums – māju, darbu… It kā jau viss normāli, katrs cilvēks grib savu dzīvesvietu, māju, mašīnu. Un tajā laikā mašīna nebija tā kā šodien mašīna. Tajā laikā nebija katram mašīnas, tas bija tāds dārgāks prieks. Un zini, kad es to toreiz dzirdēju, es laikam pirmo reizi aizdomājos, kādi man ir mērķi. Toreiz es biju pusaudzis un domāju, vai man ir mērķi, nākotnes redzējums. Ak, cik gudri tas džeks mācēja pateikt. Viņam bija vismaz kaut kāds redzējums, māja, sieva. Es domāju, ka man arī vajag redzējumu. Tad es domāju pie sevis, ka man arī vajag to pašu, ko viņam. Un kaut arī mans dzīvesveids bija būt narkomānam un alkoholiķim, tas nekad nav bijis manā sirdī. Laikam kaut kāds kristīgais raksturs manī ir iedzimts. Man nekad sirdī nav bijusi mašīna, sieva vai māja. Nu, mājas man nav, bet pārējais viss ir. Man ir vislabākais darbs. Tas vispār nav parasts darbs, es vispār to par darbu nesaucu. Bet, kad pasaulīgie cilvēki prasa, ar ko es nodarbojos, tad es saku, ka strādāju par mācītāju. Lai var saprast, ka tas ir darbs. Viņi citreiz nesaprot. Viņi domā, ka mācītājiem ir kā deputātiem, aiziet parunāt kaut ko un viss. Tā nu gluži nav. No apakšas mums tā patīk skatīties uz cilvēkiem. Tā nav parasta veiksme, viņi ir izauguši līdz tam. Viņi ir maksājuši cenu. Katrs cilvēks, kurš kaut kur ir nokļuvis un kaut ko ir sasniedzis, ir maksājis cenu. Viņš ir ticis galā ar savu pagātni, viņš ir mācījies no pagātnes, viņš ir redzējis vīziju un pieņēmis lēmumus, un šodien viņš ir veidojis savu veiksmes stāstu. Un man, lūk, nav nekad bijuši šie punkti, kas tam čalim. Tāpēc, ka vīzijai jābūt kam vairāk par elementāru eksistēšanu. Tas viss ir labi, ir jābūt redzējumam par savu personīgo dzīvi, tomēr tā nav liela vīzija. Liela vīzija izmaina mūsu valsti. Lūk, liela vīzija! Un tur ir vajadzīgi buldozeri un lauvas. Un, protams, visas pārējās lietas tiks pieliktas.

Nepievilieties, Dievs neļaujas apsmieties! Jo, ko cilvēks sēj, to viņš arī pļaus. (Galatiešiem 6:7)

To, ko es sēju, to es pļauju. Ja tu sēj burkānus, izaug burkāni. Ja es stādu kartupeļus, tad izaug kartupeļi. Ja es audzēju tomātus, tad izaugs tomāti. Es nezinu, kā tos sēj, man ir tumša bilde par to visu. Tāpat arī Dievam dzimst Dieva bērni, dievi ar dievišķu raksturu.

Mūsu Marita bija aizbraukusi uz Sibīriju pie saviem vecākiem, uz Krasnojarskas apgabalu, Jermakovsku. Viņas tētis, precīzāk patēvs, kurš izaudzināja Maritu, ir vasarsvētku draudzes mācītājs Sibīrijā. Iedomājies? Mēs vispār neesam pazīstami. Un tieši šajā laikā, kad es saņēmu aicinājumu doties politikā un izpildīt savu pienākumu tik, cik es tur spēju, šis mācītājs iedeva Maritai līdzi uz Rīgu dāvanu man, šofaru. Viņas tētis šo šofaru ir atvedis no Izraēlas. Tu iedomājies, ko nozīmē šķirties no tā, ko tu no Izraēlas esi atvedis? Un ko nozīmē to vispār vest no Sibīrijas uz Latviju? Būtu labāk konfektes atvedusi, kaut ko vērtīgāku, kaut ko nozīmīgāku, nevis kaut kādu ragu mācītājam. Bet, kā viņš pats teica, ka Dievs viņam licis sirdī, ka šis ir jāatved man un kopā ar šādiem vārdiem: “Lai būtu vairošanās.” Un tas vēl nav viss.

Svētīga tā tauta, kas māk gavilēt; tā staigā Tava vaiga spožajā gaismā, ak, Kungs! (Psalms 89:16)

Šis nav precīzs tulkojums, krievu tulkojums ir precīzāks, un tur ir teikts: svētīga tā tauta, kas pazīst taures skaņu. Kas šofars bija izraēliešiem? Ar šo instrumentu viņus aicināja uz sapulcēm. Ar to saaicināja izraēliešus no tāliem un tuviem galiem kopā. Ar to pulcināja karam. Zini, es būšu kā Tālavas taurētājs. Tu būsi kā Tālavas taurētājs! Tu būsi sargs uz mūriem! Un tu taurēsi! Tu signalizēsi! Tu runāsi un neklusēsi! Jo, ja mēs klusēsim, akmeņi brēks. Un šeit nav runa, ka akmeņi brēks un paši no sevis sludinās, šeit ir runa par Jeruzālemes drupām, kad drupas brēc par mūsu bezatbildību. Lūk, kāpēc es eju un daru to, kas man ir jāizdara. Lūk, kāpēc mēs ejam un darām, kas mums jāizdara. Pirmkārt, evaņģēlija vēsts, vairošanās draudzē. Otrkārt, mēs mainīsim šo valdību. Mēs piedalīsimies esošās valdības nomaiņā. Domas jau vienmēr ir, ko tad es, vai tad man tas jādara, vai tad nav kāds piemērotāks? Vai bija kāds piemērotāks, kas sarīkotu Tautas lūgšanu sapulci? Neviens cits nesarīkoja. Mēs sarīkojām. Laikam jau nebija neviena piemērotāka. Vai nav neviens piemērotāks, kurš ies kandidēt par deputāta kandidātu? Nu, laikam nebija neviens piemērotāks, man pašam ir jāiet. Bet es zinu, ka manam tautas saucienam sekos daudzi. Ne tikai no mūsu draudzes, bet kristieši dažādās konfesijās, kas nav mierā ar pastāvošo genocīdu, diktatūru un bezdievību. Draudze pulcēsies, un es domāju, ka Latvijā gaidāmas izmaiņas. Mēs rakstīsim savas valsts stāstu.

Noslēgumā atgādināšu trīs punktus – vēsture, šodiena un rītdiena. Šodienai ir pavisam citas emocijas, mēs vienkārši izdarām to, kas ir jāizdara. Mēs vienkārši ejam. Ir arī dažādas negatīvas emocijas. Nu, kādas Jēzum bija emocijas, iedomājies? Ja tagad Jēzus skatītos televīzijā ziņas vai filmu par Sevi, ja Viņš skatītos filmu “Kristus ciešanas” vai par Reinharda Bonkes dievkalpojumiem, Viņš domātu, ka tas ir baigi emocionāli, baigi kruti. Bet tajā brīdī, kad es rakstīju šo stāstu, nemaz nebija tik kruti. Pēteris teica, ka ies ar Jēzu cietumā un nāvē. Nekur viņš neaizgāja, viņš trīs reizes Jēzu aizliedza. Mums nav maizes, mums nav maizes! Jūsu sirdis ir nocietinātas. Kāpēc nav maizes? Jūs sirdī kūtrie, jūs neticīgie. Kāda bija tā stāsta rakstīšana? Vienkārša sadzīve un iešana uz mērķiem. Mēs lasām Pāvila vēstules: oho, Pāvils! Mēs bijām Romas kolizejā: oho, Pāvils šeit bija! Mēs bijām Grieķijā: oho, Pāvils te bija! Bet, kad Pāvils tur bija, viņam bija citas emocijas. Viņš raksta tā: bezmiega naktīs, laupītāju briesmās, cilvēku pieplūdums utt… Lūk, ko viņš rakstīja! Lūk, kā rakstās stāsts! Veiksmes stāsts. Veido savu veiksmes stāstu šodien. Mūsu draudzes veiksmes stāstu šodien. Un veidosim to kopā arī ar citām organizācijām, draudzēm un struktūrām, partijām, - mūsu valsts stāstu šodien. Āmen!


Mācītāja Mārča Jencīša sprediķi “Veido savu stāstu šodien” pierakstīja un rediģēja draudzes “Kristus Pasaulei” redakcija.

1-10 of 703