Svētrunas


Mans jaunais vārds

Publicēja 2017. gada 14. nov. 01:02Līga Paņina

Ziņas datums 14.11.17.

Būs ļoti īpašs Dieva vārds ar Svētā Gara klātbūtni. Sprediķa nosaukums – „Mans jaunais vārds”. Tas būs tas, ko Svētais Gars runā, ko Viņš atklāj, lai mēs to saprotam un ne tikai saprotam, bet arī pieņemam un piedzīvojam. Tu zini, kas ir svarīgākais šajā vietā un šajā brīdi? Tā ir Dieva klātbūtne un Dieva tuvums! Kas ir svarīgākais tavā dzīvē? Dieva tuvums, klātbūtne, Viņa svaidījums un Dievs kā Persona tev blakus un tevī. Pats svarīgākais – ka tu dzirdi Dievu, vari Viņu sajust, piedzīvot, vari saņemt personīgi Viņa vadību sev, tas ir Dieva Gars tevī. Lai sasildītu dievkalpojuma zāli, mums ir nepieciešams sildītājs. Ja mēs paļautos tikai uz zālē iebūvētajiem radiatoriem un apsildi, kas notiek par lielām naudām, tad mēs varētu arī nosalt. Svētais Gars tevī ir ar visu Viņa enerģiju, Viņa spēku. Tu kļūsti tāds, kā šis mazais aparāts, no kura staro siltums un enerģija. Dievs ir dzīvības avots, Viņā ir dzīvība, Viņš ir Radītājs un mūžīgās dzīvības avots, un mēs esam Viņa radība. Viss ir Viņā, un viss ir tevī!

Kam ausis, tas lai dzird, ko Gars saka draudzēm! Tam, kas uzvar, Es došu no apslēptās mannas, Es viņam došu baltu akmeni, un uz akmens būs jauns vārds rakstīts, ko neviens nezina, kā vien tas, kas to dabū.” (Atklāsmes grāmata 2:17)

Ceļš uz debesīm, ceļš uz Svētā Gara valstību ir Jēzus Kristus, Viņa upuris. Tu neej Dieva klātbūtnē ar saviem labiem vai sliktiem darbiem, tev nekas īpašs nav jāizdara, lai nokļūtu Viņa valstībā, lai tu nonāktu Dieva klātbūtnē, lai Svētais Gars tevī iemājotu. Viss, kas ir jāizdara, ir jātic Kristus upurim un jāpieņem Kristus upuris. Es nenāku pie Dieva ar savu upuri, saviem darbiem, bet Dieva klātbūtnē es nāku ar Viņa upuri, ar Viņa jēru, ar Viņa asinīm, un tas nav mans nopelns. Tas ir Dieva nopelns un nepelnīta Dieva žēlastība, un nepelnīta Dieva dāvana mums katram. Svarīgi ir zināt, ka DIEVS IR TEV BLAKUS! Svarīgi ir saprast, ka Dievs ir tevī. Nevis pateicoties taviem darbiem, bet pateicoties Viņa upurim, Viņa asinīm, kas šķīsta no katra grēka.

Romas impērijas laikos, kad konkrēti šis Dieva vārds tika fiksēts uz papīra, balts akmens tika izsniegts sportistam kopā ar balvu, balts akmens bija kā ieejas biļete svinībās par godu uzvarētājam. Tam, kas uzvarēja, bija ieejas biļete svinībās, ko rīkoja augstu stāvošas personas. Šādu baltu akmeni varēja iedot arī tad, ja cilvēks stājās tiesas priekšā un viņu attaisnoja. Tāpat arī, atnākot ciemos, kā goda apliecinājumu varēja saņemt baltu akmeni, ielūgumu dzīrēs. Svētais Gars atklāj, ka uz akmens ir jauns vārds, ielūgums Dieva valstībā! Es nerunāšu vairs par pirmo punktu, ka mēs nonākam Dieva klātbūtnē caur Jēzus upuri. Tu esi pieņēmis Kristu un esi Viņa valstībā. Viņa valstība ir bezgalīga garīgā pasaule, kurā materializējas mūsu sapņi, lūgšanas, tas, ko mēs pēc Viņa gribas darām. Mācītājs Jongi Čo to sauc par ceturto dimensiju. Vispirms materializācija notiek garā. Dievs no nekā radīja kaut ko – tevi un mani. Vispirms tas bija Viņa sirdī, Viņa garā, Viņa domās. Tavā sirdī ir Dieva Gars, un Viņš dod pareizas domas un tavā iztēlē rada pareizus tēlus. Visam sākums ir garīgajā pasaulē. Lai mēs kaut ko materializētu šeit virs zemes, tas vispirms ir jāierauga Gara pasaulē, Svētā Gara valstībā. Tas nav redzams ar fiziskām acīm, bet tas ir redzams ar gara acīm.

Kā nonākt Svētā Gara valstībā? Kā nonākt tajā vietā, lai panāktu, ka materializējas sapņi, kurus tev ir piešķīris Dievs? Atslēga jauns vārds! Atslēga Dieva valstībā ir balts akmens, uz kura ir rakstīts jauns vārds. Sākums ir Jēzus Kristus, caur Viņu tu esi Dieva valstībā, bet tev ir jāieiet apsolītajā zemē. Tu esi izvests no Ēģiptes zemes, bet tev ir jāieiet Dieva apsolījumos. Bībele ir pilna ar apsolījumiem – kādu Dievs tevi grib redzēt, kāds tu vari kļūt savā garā, kādai ir jābūt tavai domāšanai. Viens ir tas, ko tu redzi sevī, bet Dievs uz tevi skatās ar citām acīm. Viņš tevi redz tādu, kāds tu esi jaunradīts. Lai to visu saņemtu un sasniegtu, tev ir jāieiet Gara pasaulē. Gara pasaule ir saistīta ar jaunu vārdu. Atslēga ieiet apsolītajā zemē, kurā piens un medus tek, ir balts akmens, uz kura rakstīts jauns vārds, tavs jaunais cilvēks. Bībele saka, kas bijis, ir pagājis, viss ir tapis jauns. Jauna dzīve un jauns cilvēks. Ja tu gribi ieiet Dieva valstībā, kur Svētais Gars darbojas tieši caur tavām domām saskaņā ar Dieva vārdu, caur tēliem, kurus tu radi savā prātā, un caur tavām lūgšanām, tev ir jāpieņem baltais akmens ar tavu jauno vārdu uz tā! Tas notiek garīgajā pasaulē. Tā ir Svētā Gara karaļvalsts! Tam, kas uzvar, tiks dots balts akmens, uz kura būs rakstīts jauns vārds. Kam dos? Tam, kurš uzvar! Lai pieņemtu Kristu, nav jāuzvar, ir vienkārši jāatzīst Kristus, bet, lai dzīvotu uzvaras pilnu dzīvi, ir nepieciešams maksāt cenu, koncentrējot savas domas, tēlus savā galvā. Es gribu redzēt tevi tādu, kā tevi redz Dievs! Es gribu tev palīdzēt ieiet tajā vietā, kurā Dievs grib tevi ievest.

Ieejas biļete Svētā Gara valstībā ir jauns vārds. Tas, kurš uzvar un ir pieņēmis savu jauno vārdu, dabū baltu akmeni. Tas, kurš ir pieņēmis sevi tādu, kādu viņu redz Dievs! Nevis tādu, kādu tevi ir pataisījuši cilvēki un tava paša grēcīgā daba, bet tādu, kādu tevi redz Dievs. Tu vairs neesi tāds, kāds tu biji – tu esi jauns cilvēks! Kas bijis, ir pagājis, tu esi jauns cilvēks, cits cilvēks. Tev ir balts akmens, tu esi uzvarējis un ieej Dieva valstībā, Svētā Gara dimensijā. Svētais Gars darbojas. Svētais Gars pie manis dara pēdējās korekcijas, lai tas, kas es esmu, parādītos realitātē – Latvijas megadraudzes mācītājs. Dievs pie tevis dara pēdējās korekcijas, lai tu ieraudzītu to, kas ir patiesība. Biļete Svētā Gara valstībā ir jaunā vārda pieņemšana. Es pieņemu sevi tādu, kāds es esmu. Dievs tevi redz tādu, kāds tu esi. Tikai tu pats nezini, kāds tu esi. Bieži mēs nezinām, kas mēs esam. Mums ir jāatjauno sava domāšana, mums ir jānovelk vecais cilvēks un jāuzvelk jaunais cilvēks, jārada jaunas domas un jauni tēli.

Tā Dieva priekšā, kam viņš ticēja, kas mirušos dara dzīvus un sauc vārdā to, kas vēl nav, it kā tas jau būtu. Tāpēc arī ir rakstīts: daudzām tautām Es tevi esmu cēlis par tēvu.” (Romiešiem 4:17)

Dievs sauc vārdā to, kas vēl nav, it kā tas jau būtu. Kāds ir Dievs? Dievam ir dažādi vārdi. Cilvēki ir atraduši Bībelē Dieva Vārdus, bet es tikpat labi Viņam varētu izdomāt jaunu vārdu Dievs ir Tas, Kurš sauc to, kas vēl nav, vārdā, it kā tas jau būtu. Svētais Gars grib, lai tu sauc vārdā to, it kā tas jau būtu. Ja tu nezini, kas tu esi, tad skaties Dieva vārdā. Klausies manus sprediķus desmit, divdesmit reizes. Atkārto Dieva vārdu, lūdz tik ilgi, kamēr tu saproti, ieraugi un pieņem savu jauno vārdu. Ieej Svētā Gara valstībā, kur materializējas tavi vispārdrošākie sapņi, jo ar Dievu nekas nav neiespējams.

Bet Jēzus uz to sacīja: "Tu saki: ja tu spēj! Kaut tu varētu ticēt! Tas visu spēj, kas tic.” (Marka 9:23)

Tas visu spēj, kas tic! Kas tic tam Dievam, kas sauc vārdā to, kas vēl nav, it kā tas jau būtu. Tagad tev ir ticība, un tu vari pārcelt kalnus. Svētais Gars tevi šodien pacels un degs tavā sirdī. Dievs grib, lai es uz tevi runāju tieši: „Es dedzināšu tavu sirdi!” Tev nebūs miera. Tu nezināsi, kur likties. Tevi pārņems siltums un karstums, un tu gribēsi to dabūt ārā. Sauc vārdā to, kas vēl nav, it kā tas jau būtu!

„Tevi vairs nesauks: Atstātā, nedz tavu zemi: Tuksnesis, bet tevi sauks: Pie kā Man labs prāts un tavu zemi: Salaulātā. Jo Tam Kungam būs labs prāts pie tevis, un tava zeme būs it kā salaulāta ar Viņu.” (Jesajas 62:4)

Un viņu, Ciānas meitu, sauks: Svētā tauta, Tā Kunga atpestītie! Un tevi sauks: Meklētā, nekad vairs neatstājamā pilsēta.” (Jesajas 62:12)

Atstumtība, nepiedošana, ļaunums. Tevi vairs nesauks par atstāto. Viss, ko tu darīsi, būs auglīgs. Tavas finanses, ko tu sēj Dieva valstībā un dari Viņa darbu, būs auglīgas. Tevi vairs nesauks par atstāto, tevi nesauks par tuksnesi, bet tevi sauks jaunā vārdā, ko noteiks Tā Kunga mute. Kurš nosaka, kas tu esi? Tas, kas tevi ir radījis. Viņš zina, kas tu esi. Viņš tevi sauc jaunā vārdā, jo tu neesi atstātais, atstumtais, zaudētājs, tuksnesis. Tu esi auglīgais. Tu esi tas, kam viss labi izdodas. Piemēram, draudzes māsai Pārslai ir jauns vārds – Sniegbaltīte. Es viņu pāris reizi nosaucu par Sniegbaltīti, jo viņa likās viņai līdzīga. Viņa mani apsveica vārda dienā, uzrakstīja man vēstuli un apakšā parakstījās: Sniegbaltīte. Pasakā Sniegbaltīte tika saindēta un gulēja nāves miegā, un septiņi rūķīši nezināja, kur likties. Tad cilvēks vārdā Pārsla saprata, ka viņa ir jauns cilvēks, ir glābta, un viņai ir jauns vārds. Tas ir cilvēks, kurš prot un var pareizi, skaisti un labi dziedāt Dieva slavai un ievest draudzi Dieva klātbūtnē. Tajā brīdī, kad tu sevi apzinies un pieņem kā jaunu cilvēku, caur tevi atnāk Dieva klātbūtne. Pēc tam parādās arī pareizas notis, un balss nenolūzt. Draugi, problēma nav tikai tehnikā. Problēma ir Svētā Gara valstībā jeb tajā, vai tu esi sevi pieņēmis kā jaunu cilvēku. Vai tu sevi esi pieņēmis? Vai tu sajūti Dieva klātbūtni? Ja tu nekad nevari sajust Dieva klātbūtni, es domāju, ka tu esi dzelzsbetons jeb dzelzs cilvēks. Patiesībā tu esi tas, kurš piedzīvo Dieva klātbūtni! Tur jau ir tā problēma tu saki, ka nekad nevari piedzīvot Dieva klātbūtni un nekad neko nejūti. Problēma ir tajā, kā tu pieņem sevi. Tu esi tas, kurš bauda no Dieva klātbūtnes! Es esmu tas, kurš zina, ka Dievs ir manī un man blakus. Katram cilvēkam šis laiks pienāk tajā brīdī, kad viņš pieņem sevi tādu, kāds viņš ir caur Jēzu Kristu. Tevi sauks jaunā vārdā. Dievs tev ir piešķīris jaunu vārdu. Izraēlā vārdus deva pēc cilvēka rakstura. Es nezinu, kāpēc vecāki bija tik nežēlīgi, ka lika tādus vārdus saviem bērniem, piemēram, bēdu laikā piedzima bērns, un viņu nosauca par Bēdīgo vai Slikto. Jēkabam vecāki deva vārdu Viltnieks. Kā vecāki var ielikt bērnam tādu vārdu? Viņi jau iepriekš izdomā to, kāds būs viņa raksturs. Vispār Viltīgais krieviski ir “Ловкач”, kas tulkojumā nozīmē ‘veiklinieks’. Ir citi, kuri saka ‘melis’ vai ‘krāpnieks’, taču es nedomāju, ka Jēkabs tāds bija. Jā, viņš dažkārt pakrāpās, bet pareizi vien darīja. Kaut kā ir arī jāpastāv par sevi. Ja nav Dieva klātbūtnes, ko lai dara? Kaut kā ir jāizdzīvo.

"Lauva, varens zvēru starpā, kas nekad nevienam negriež ceļu un neviena priekšā negriežas atpakaļ.” (Salamana pamācības 3:30)

Mūsu draudzes jaunajos kalendāros es izvēlējos ielikt lauvas attēlu. Un, lūk, Rakstu vieta no Bībeles par šo tēmu. Bībele saka: “Tu esi Kristus sekotājs. Tev ir lauvas daba. Tu esi tas, kurš nekad nevienam negriež ceļu un neviena priekšā negriežas atpakaļ.” Es vēlos, lai šāds kalendārs ir tev mājās. Tu atcerēsies šo sprediķi un savu jauno vārdu. Tu esi tas, kurš nevienam negriež ceļu. Tas nenozīmē, ka tev vajag darīt tā, ka tu ej pa ielu un negriez ceļu cilvēkiem. Tam parasti seko kautiņš vai bēgšana. Par to es nerunāju. Negriez ceļu velnam, negatīviem apstākļiem, finanšu trūkumam, kaitēm, slimībām, neauglībai, neveiksmēm kalpošanā. Negriez ceļu! Tu esi viens no tiem, kurš ir cieši nolēmis iet līdz galam. Apliecini to sev! Tu esi lauva! Daudzi šajā brīdī jūtas kā lauvas, zvēru karaļi. Tu esi galva, nevis aste! Tu esi tas, kurš ir karalis, ķēniņš, princis, kuram nav nekā neiespējama. Tev ir jauns vārds!

"Viņā jūs arī esat apgraizīti, ne cilvēku rokām, bet Kristū apgraizīti, un tā tikuši vaļā no savas grēcīgās dabas." (Kolosiešiem 2:11)

Tu cīnies ar kādu grēku, piemēram, pornogrāfiju, zagšanu, melošanu, laulības pārkāpšanu, slinkumu vai sacelšanos pret autoritātēm. Ja tu cīnies, tad vēlu tev laimīgu cīnīšanos. Tā nav pareiza pieeja katru dienu cīnīties. Tu esi ticis vaļā no savas grēcīgās dabas! Tad, kad tu grēko, atgādini sev un Dievam, un arī velnam pasaki: “Es esmu tas, kas ir ticis vaļā no savas grēcīgās dabas. Man ir jauna daba.” Kamēr tu nepieņemsi sevi kā cilvēku, kurš no šiem grēkiem ir ticis vaļā, un nepieņemsi savu Dieva Dēla tēlu sevī, to, kas tu patiesībā esi caur Jēzu Kristu, tikmēr tu arī grēkosi. Smēķēšana, atkarības, alkohols, narkotikas. Es esmu tas, kas ir ticis vaļā no savas grēcīgās dabas. Cik tas ir labi! Svētais Gars, es lūdzu – pieskaries tagad! Pieskaries tagad Jēzus Vārdā! Dziļi smadzenēs, sirdī, dvēselē, līdz kaulam. Svētais Gars saka: “Es ielieku tevī apziņu, ticību un pārliecību par neredzamām lietām, ka tu esi ticis vaļā no savas grēcīgās dabas.” Tu esi atbrīvojies no savas grēcīgās dabas. Tas ir noticis. Tas ir fakts – tavs jaunais vārds, tavs baltais akmens. Tu ieej Svētā Gara valstībā, un tas viss materializējas. Paldies, Dievs, par atbrīvošanu šajā brīdī un paldies par dziedināšanu!

"Un Ābrāms uzticējās Tam Kungam, un Dievs to viņam pieskaitīja par taisnību." (1. Mozus 15:5)

Dievs izvēlējās vienu cilvēku, kurš ir mūsu ticības tēvs. Pateicoties viņam katra kristiešu draudze šodien funkcionē. Šeit ir Dieva miesa virs zemes, Viņa Valstība. Pateicoties tam pasaule vēl kaut kā turas virs zemes. Draudze ir patiesības balsts un pamats. Ābrams ticībā izgāja no kaldēju Ūras, klausīja Dieva pavēlēm un gāja tur, kur Dievs norādīja. Dievs teica Ābramam, liekot tam iziet ārā: “Skaties uz debesīm un skaiti zvaigznes! Vai tu spēj tās izskaitīt? Tik daudz būs tavu pēcnācēju.” Kādi soļi man ir jāsper, lai es ieietu šajā ceturtajā dimensijā un Gara valstībā? Kā lai es saņemu šo akmeni, šo jauno vārdu? Pieņemot to! Kā lai es to pieņemu? Skaties sava gara acīm. Tu taču proti aizvērt acis un pafantazēt. Tu to proti darīt pat ar atvērtām acīm. Ieraugi tēlu un to, ko tu vēlies. Ieraugi to tēlu, kā Dievs uz tevi skatās un kas tu esi patiesībā. Visu to, kāds tu esi, tu vari atrast Bībelē, Dieva apsolījumos. Lauva, kas nevienam negriež ceļu, dzīvo tādu dzīvi, kādu Dievs grib, lai tu dzīvo. Regulāri skaties vizuālus tēlus. Es katru dienu, nepārtraukti skatos megadraudzes tēlus. Es to daru jau daudzus gadus. Redzu zāles, pārpildītas ar cilvēkiem, redzu cilvēkus, kuri nāk pie Kristus. Es redzu mūsu namus, mājas grupas piepildītas ar cilvēkiem. Tikai tāpēc, ka es skatos, Dieva valstībā notiek materializācija. Tas ir pārdabiski, un to dara Svētais Gars. Regulāri ieplāno un skaties uz šo vīziju. Liec sev priekšā bildes, izgriez no žurnāliem un skaties uz tām.

Ābrams uzticējās Tam Kungam, un Dievs to viņam pieskaitīja par taisnību. Ābrams vispirms skatījās uz debesīm. Viņš ticībā gāja tur, kur Dievs rādīja, bet viņam joprojām nebija iekšējas pārliecības. Dievs bija apsolījis, ka caur viņu dzims Īzaks, kaut gan viņš bija pārāk vecs. Dievs teica, ka viņam un Sārai piedzims bērns, bet dēls kā nedzima, tā nedzima… Dievs tāpat apgalvoja, ka Īzakam būs pēcnācēji. Ābrams nodomāja: “Kaut Ismaēls paliktu dzīvs.” Tad, kad Dievs teica, ka būs Īzaks, viņš iesmējās. Sāra arī pasmējās, zinot, ka tas ir nereāli. Ābramam bija 100 gadi, bet Sārai 90. Viņi nebija nekādi pārcilvēki. Vecās Derības laikā dzima ļoti daudz bērnu, un, ja kādam nebija bērnu, to apsmēja, jo viņš citu acīs nebija nekas. Šodien mums ir jādomā par to, ka nav garīgo bērnu, bet Dievs ir apsolījis, ka būs. No tevis būs! Ābrams nebija pieņēmis balto akmeni, viņš nebija uzvarējis, tāpēc Dievs viņu pamācīja un teica: "Skaties! Ieraugi to un izdzīvo! Izjūti to, kā tavs bērns piedzimst." Dievs nomainīja Ābrama vārdu uz Ābrahāms, jo Viņš to bija nolicis par daudzu tautu tēvu. Ābrams nozīmē "tēvs ir paaugstināts", un, visticamāk, ka tas nav domāts Jehova, bet runa ir par mēness dievu Mezopotāmijā. Dievs sauc vārdā to, kas vēl nav, it kā tas jau būtu, sakot: "Tu esi Ābrahāms, daudzu tautu tēvs." Kad piedzima Īzaks? Tad, kad Ābrahāms to redzēja garīgajā dimensijā. Tajā notika pārvērtības, un viņā iekšēji radās pārliecība. Svētais Gars tevī sāk darboties un radīt kaut ko no nekā. Notika brīnums un Ābrahāmam piedzima Īzaks. Mēs esam viņa pēcteči. Ābrahāms nozīmē "daudzu tautu tēvs". Vispirms ir jauns vārds. Pieņem sevi tādu, kāds tu esi saskaņā ar Dieva gribu, un to, kas tu reāli esi! Par Sāru Viņš teica: "Tavas sievas vārds turpmāk vairs nebūs Sāraja, bet gan Sāra." Arī sievai tika nomainīts vārds. Sāraja nozīmē ‘mana kundze’. Tas ir attiecināms uz kādu konkrētu ģimeni un namu vai reģionu. Līdzīgi kā mūsu prezidents. Dievs viņai nomainīja vārdu, kura nozīme ir ‘visu tautu ķēniņiene’, jo caur viņu nāks liela tauta, kura piepildīs šo zemi, kristiešu draudze, kas būs patiesības balsts un pamats.

"Ticībā arī tā pati Sāra spēja kļūt māte, neraugoties uz vecumu, jo turēja par uzticamu To, kas devis apsolījumu." (Ebrejiem 11:11)

Sāra spēja kļūt par māti ticībā. Tas, par ko es runāju, ir ticība. Es tikai izskaidroju ticības mehānismu. Tie ir tēli un jaunu vārdu pieņemšana. Sāra ticībā spēja kļūt māte, neraugoties uz vecumu, jo turēja par uzticamu To, Kurš devis apsolījumu. Tieši tāpēc no viena cilvēka, kurš bija vecuma nespēkā, ir dzimuši tik daudz cilvēku, cik debesu zvaigznes un kā neskaitāmas smiltis jūrmalā. No Īzaka nāca Jēkabs. Jēkabs Pniēlā, kas tulkojumā nozīmē ‘Dieva vaigs, Dieva tuvums’ satikās ar Dievu, jo bija ļoti draudīgā situācijā, kad viņam nekas cits neatlika kā lūgt. Draugs, ir pēdējais laiks savā lūgšanu kambarī kvalitatīvi sākt meklēt Dievu. Pieņem sevi kā jaunu cilvēku tieši lūgšanu kambarī. Bez lūgšanu kambara tas nav iespējams. Tieši tur Dievs pārveidoja Jēkabu. Viņš satikās ar Dievu un nolēma, ka arī turpmāk meklēs Viņa vaigu, kamēr satiksies ar Viņu un saņems to, ko vēlas. Viņš meklēja Viņu, un Dievs Jēkabam teica: "Turpmāk tavs vārds vairs nebūs Jēkabs, bet Izraēls, jo tu ar Dievu un cilvēkiem esi cīnījies un uzvarējis.” “Tam, kas uzvar, Es došu akmeni ar jaunu vārdu." Pie tā, kas izcīna savu jauno cilvēku savā lūgšanu kambarī, domāšanas veidā un ierauga to, atnāk Svētais Gars un pasaka šo vēsti tā, ka viņš tiešām to apzinās un pārveidojas no iekšienes tā, ka pat sajūtu līmenī zina, kas viņš ir. Par katru lietu, ko vēlies iegūt, lūdz Dievu, redzi to, kamēr atnāk pārliecība, un pēc tam tas materializējas. To sauc par ticību. Ir iespējams pat vecuma nespēkā dzemdēt bērnus ticībā. Jēkabs saņēma jaunu vārdu. Viltnieks un Veiklais tika nomainīts uz vārdu Dieva princis jeb Tas, kurš valda kopā ar Dievu. Kas tu esi? Tu saki, ka nevari tikt galā ar savu dzīvi? Draugs, tu neesi tas vārgulītis, par ko sevi uzskati. Tu esi Dieva princis! Dieva princese! Un kamēr tu to nepieņemsi, tu būsi lūzeris. Vai tu vēlies būt lūzeris? Saki sev, ka tu esi tas, kurš valda kopā ar Dievu! Apliecini, ka tu valdi pār savu dzīvi, emocijām, finansēm. Apliecini, ka tava mājas grupiņa ir augoša, jo tu esi auglīgs līderis! Tēvi lai apliecina sev, ka viņi ir gādīgi. Tāpat arī mammas, kuras ir ģimenes apgādnieces. Tu esi tas, kurš nevienam negriež ceļu. Tas, protams, neattiecas uz Dievu. Tu valdi kopā ar Dievu. Pāvils pasmejoties par kādu draudzi, teica: "Skatīsimies, kā jūs varat valdīt arī bez mums, ja tā vēlaties."

"Un tevi, bērniņ, sauks par Visuaugstākā pravieti [..]" (Lūkas evaņģēlijs 1:76)

Jānis Kristītājs vēl nebija izaudzis un kļuvis par pieaugušu cilvēku, taču par viņu jau teica: "Tevi, bērniņ, sauks par Visaugstākā pravieti." Viņam tika dots jauns vārds un uzdevums.

"Viņš to aizveda pie Jēzus. Jēzus, viņu uzlūkojis, sacīja: "Tu esi Sīmanis, Jāņa dēls; tevi sauks Kēfa (tulkojumā: Pēteris klints)." (Jāņa evaņģēlijs 1:42)

Arī Pēterim Dievs deva jaunu vārdu. No ‘niedres viņš kļuva par ‘klinti’. Dievs teica: "Tu esi Sīmanis, bet tevi sauks Klints, un uz tevis Es celšu draudzi, un elles vārtiem to nebūs uzvarēt." Kas tu esi? Tu nevari cilvēkus atvest pie Dieva, jo tu nepieņem sevi tādu, kāds tu esi caur Jēzu Kristu. Tas nenotiek vienā dienā. Es pats formējos jau vairākus gadus. Un tas viss, ko jūs šeit redzat, un cik mēs te esam, ir rezultāts tam, cik esmu darījis.

Jo ticība ir stipra paļaušanās uz to, kas cerams, pārliecība par neredzamām lietām.” (Ebrejiem 11:1)

Ticība ir pārliecība par neredzamām lietām. Tas nav tikai tā, ka tu paklausi un dari Dieva gribu. Tu esi pārliecināts par to. Un vairāk nekoncentrējies uz to, ko tu gribi, bet gan uz to, kāds tu esi. Es ļoti mīlu Dievu, un man patīk sarunāties ar Svēto Garu. Man pēdējā laikā Dievs ļoti daudz saka. Tad, kad tu ej lūgšanu kambarī caur Jēzus Kristus upuri, tu apliecini sev, kas tu esi. Iepriekšējā sprediķī bija vesela virkne ar Rakstu vietām par to, kāds tu esi. Dabū to sevī iekšā! Atjauno savu prātu, kamēr tu iegūsti pārliecību par to, kas tu esi. Tev ir jāapliecina, ka tu esi tas, kas ir ticis vaļā no grēcīgās dabas. Apliecini to līdz apnikumam, kamēr iegūsti pārliecību par to. Un tad, kad tu lūdz un apliecini, paralēli esi uzticams mazās lietās. Es runāju par ticību, ne tikai prāta un gribas ticību, ka tu pieņem pareizas lietas, bet arī par to, ka tu iegūsti pārliecību par to, ko lūdz, par to, kas esi, un par to, kas vari būt. Ticība ir ne tikai pārliecība, bet stipra paļaušanās un pārliecība par neredzamām lietām. Bet, lai veidotos iekšējā pārliecība, ir jāsāk darīt mazos darbus ceļā uz lielo mērķi. Ir jāgūst mazas uzvaras. Dievs nevar svētīt cilvēku, kurš pamet savu darbu pusratā. Dievs nesvētīs tos cilvēkus, kuri neuzvar mazās lietās. Ja tu bieži padodies, tu nevari dabūt ticību un pārliecību. Dievs saka: “Esi uzticams pār mazumu, un tad Es tevi iecelšu pār lielumu.” Ja tev draudzē ir uzticēta jebkāda maza kalpošana, bet tu to neizdari līdz galam, kā gan tev var būt ticība? Tad tu esi tipisks cilvēks, kuram nekad nekas vērā ņemams dzīvē nenotiks. Dievs tev Savu darbu neuzticēs, ja netiksi galā ar mazām lietām. Izdari jebkuru kalpošanu vai pienākumu, kuru esi apņēmies izdarīt, un lai tavs jā ir jā un nē ir nē. Ja tu to neizdari, pēc tam seko kritika un aizrādījumi. Jo, kāds tu esi mazās lietās, tāds tu esi vispārīgi. Tev jāapliecina, ka esi tas cilvēks, kurš izdara jebkādus darbus – mazus, vidējus un lielus – līdz galam.

Un apustuļi sacīja savam Kungam: "Vairo mums ticību. Kurš no jums, kam būtu kalps pie arkla vai ganos, kad tas pārnāk no lauka, viņam sacīs: nāc tūliņ un sēdies pie galda! Vai viņš tam neteiks: sataisi man ēdienu, apliec priekšautu un pasniedz man ko ēst un dzert, un pēc tam tu pats ēdīsi un dzersi. Un vai viņš sacīs paldies savam kalpam, ka tas izpilda viņa pavēles? Tas pats arī ar jums: kad jūs visu, kas jums uzdots, būsit izpildījuši, sakait: mēs esam necienīgi kalpi, mēs esam darījuši, kas bija mūsu pienākums." (Lūkas evaņģēlijs 17:5,7-10)

Tu nevari uzreiz gūt lielu uzvaru. Ja tu redzi, ka kāds neveiksminieks pēkšņi kļuvis bagāts, tad zini, ka tas nebūs uz ilgu laiku, jo viņš var būt tikai tas, kas viņš ir. Mazas uzvaras rada pārliecību par lielām uzvarām. Tāpat kā Dāvids uzvarēja goliātu, jo sāka ar vilkiem un lauvām un kļuva par profesionālu lingas metēju.

“Bet Viņš sacīja: "Ja jums būtu ticība kā sinepju graudiņš un jūs sacītu uz šo vīģes koku: izraujies ar savām saknēm un dēsties jūrā, viņš jūs paklausītu.” (Lūkas evaņģēlijs 17:6)

Kas ir ticība kā sinepju graudiņš? Tā ir augoša ticība, jo arī sinepju graudiņš ir mazs, bet no tā izaug liels koks. Sākumā ir mazi darbi, mazi mērķi un mazas uzvaras, bet ar laiku mērķi kļūst lielāki un uzvaras lielākas, un tevī veidojas iekšēja pārliecība. Un kamēr tu to neiemācīsies, vari aizmirst par reālu Svētā Gara darbību tavā dzīvē. Un vēl viena lieta – tu nevari apiet Dievu un Dieva cilvēkus! Ja tu kaut ko dari aiz muguras Dieva svaidītiem cilvēkiem, tev nāksies atgriezties tajā pašā punktā, līdz tu to izlabosi. Dievs vada katru personīgi un draudzi kopumā. Mēs nevaram apiet autoritātes, kuras Dievs ir ielicis draudzē.

Ej kambarī, lūdz Dievu caur Jēzus upuri, apliecini un izcīni uzvaras ikdienā. Tādējādi tevī aug ticība. Bet šim visam nav lielas jēgas, ja tu neglāb cilvēkus, nevedot viņus pie Dieva. Dievs Ābrahāmam deva vārdu, kas nozīmē ‘daudzu tautu tēvs’. Te ir runa par Dieva valstības celšanu, par mīlestību pret Dievu un cilvēkiem, par cilvēku glābšanu. Dievs visvairāk svētī tos cilvēkus, kas ir Viņa partneri. Dieva griba ir, ka mēs glābjam pazudušos, ceļam Dieva valstību un lai ļaunums mazinās, ka mēs kā draudze augam un izplešamies. Es personīgi zinu, ka mana vīzija ir redzēt to, kā Dievs svētī Latviju. Un es saucu vārdā to, kas nav, it kā jau tas būtu. Es redzu Latviju piepildītu ar Dieva godību, ar brīnišķīgām draudzēm. Es redzu valdībā kristiešus, ka Latvija ir ekonomiski plaukstoša un mūsu produkcija ir pieprasīta visā pasaulē. Mums pašiem tiek celts nams ar tūkstoš sēdvietām.

Svētīgs, kas rūpējas par grūtdieni! Tas Kungs viņu izglābs ļaunā dienā. Tas Kungs to pasargās un uzturēs pie dzīvības, lai viņam labi klātos viņa zemē un to nenodotu viņa ienaidnieku ļaunajam prātam. Tas Kungs viņu atspirdzinās uz slimības gultas; Tu viņam palīdzi, kad tas guļ savā sērgā. Tu mani uzturēsi manā nenoziedzībā un liec man stāvēt Tava vaiga priekšā mūžīgi.” (Psalms 41:2-4,13)

Ja tava nauda, darbs un pūles primāri ir veltītas tam, lai izplatītu Dieva valstību un glābtu pazudušos, tad tava dzīve simtprocentīgi būs svētīta. Piemēram, ja tu ziedo draudzē, pats Dievs nāks un vairos tavas finanses. Dievs vairāk svētīs tos cilvēkus, kas strādā kopā ar Viņu Viņa mērķos. Dievs tevi atbalstīs, ja tava prioritāte būs pazudušo glābšana. Pats labākais, kas tu vari būt draudzē, ir grupas vadītājs! Nav nekā labāka kā būt līderim, kas ved cilvēkus pie Dieva. Ja tu rūpēsies par Dieva lietām, tad Dievs parūpēsies par tavām lietām.

“Un, ja es pravietotu un ja es zinātu visus noslēpumus un atziņas dziļumus, un ja man būtu pilnīga ticība, ka varētu kalnus pārcelt, bet nebūtu mīlestības, tad es neesmu nekas.” (1. Korintiešiem 13-2)

Tev jābūt tam, kas mīl Dievu un cilvēkus ne tikai ar prātu, bet ar sirdi, lai tu iežēlojies par viņiem un viņi tev ir dārgi, jo tāds ir Dievs.

Tas, kas sēdēja goda krēslā, teica: "Redzi, visu Es daru jaunu." Tad Viņš teica: "Raksti! Jo šie vārdi ir uzticami un patiesi.”” (Atklāsmes grāmata 21:5)

Tici, ka caur Jēzus upuri tu esi jauns cilvēks, dari mazās lietas, un Svētais Gars darbosies tavā dzīvē un materializēs tevi kā jaunu cilvēku!

Mācītāja Mārča Jencīša sprediķi “Mans jaunais vārds” pierakstīja “Kristus Pasaulei” redakcija

Finansiāla svētība

Publicēja 2017. gada 6. nov. 21:59Līga Paņina

Ziņas datums 07.11.17.

Sprediķis būs par finansēm. Viena lieta ir, kad tu dzirdi vai lasi Dieva vārdu, bet cita lieta ir, kad tas kļūst par tavu personīgo piedzīvojumu. Logos ir dzīvais Dieva vārds, bet rema – personīga atklāsme no Dieva vārda, Dieva griba tavai dzīvei, kas kļūst par daļu no tevis. Starpcitu, ja tev galvā rodas laba doma, iespējams, ka tā ir no Svētā Gara, un tad vajag to pateikt vai izdarīt. Un šodienas tēma ir “Finansiāla svētība”. Dievs, palīdzi mums atvērties, pieņemt, saprast un piedzīvot Tavu vārdu – remu, ka Tu mūs vari svētīt pilnā mērā, un mums paliek pāri labiem darbiem. Tas, ko tu šodien lasīsi, ir unikāli, un tas nav logos, kuru esmu izlasījis Bībelē, lai pasniegtu draudzei, tā būs rema – tas, ko personīgi Dievs man ir atklājis, un tas, ko esmu piedzīvojis. Es 100% ticu tam, ko runāju no Dieva vārda. Es ticu Dieva vārdam ne tikai ar prātu, bet arī ar sirdi, un vairākkārtēji esmu par to pārliecinājies.

Kas ir nauda? Nauda ir ekvivalents tavam izlietotajam laikam un darbam (spēkam, enerģijai). Mēs katrs kaut ko darām konkrētā virzienā, un, ja tu strādā un par to saņem naudu, tad tavs laiks ir nauda. Nauda izsaka tavu vērtību. Ir kristieši, kuri domā, ka nauda nav svarīga, bet es Bībelē neredzu, ka nauda nav svarīga, un arī ikdienā es nekā nevaru ieraudzīt, ka nauda nav svarīga. Nauda ir svarīga! Tāda ir šīs pasaules sistēma, ka nauda izsaka tavu dzīvi, tavas pūles, ko tu esi devis cilvēkiem, cik daudz tu esi ieguldījies un ko tu esi devis sabiedrībai.

“[..] par naudu to visu var iegūt.” (Salamans mācītājs 10:19)

Krievu tulkojumā ir: “[..] за все отвечает серебро.” Par visu atbild sudrabs jeb nauda. Kristieši bieži vēlas attaisnoties, kāpēc viņiem nav naudas, piesegties ar savu garīgumu un teikt, ka nauda ir ļauna, tomēr bez naudas mēs neviens nevaram dzīvot. Kurš bez nauda var ieiet veikalā un saņemt produktus? Kurš bez naudas var apģērbties? Tu varbūt domā, ka var aiziet uz humpalām, labdarības veikaliem vai parakāties miskastēs, un diemžēl tur arī viss beidzas, turklāt pat rakāšanās miskastēs prasa darbu un cenas maksāšanu, tajā pašā laikā labāk ir strādāt godīgu darbu, saņemt naudu un iepirkties veikalā, nevis bezmaksas veikalā – miskastē. Nauda ir svarīga, bez naudas nekas nav iespējams, jo par visu atbild nauda. Visiem Dieva projektiem, kurus realizē draudze, ir vajadzīga nauda. Tu atnāc uz dievkalpojumu, ieeja ir par brīvu, ja tu gribi, tu vari brīvprātīgi ziedot, te ir silti, ērti un patīkami, skan moderna mūzika, tevi ved Dieva klātbūtnē, “bez maksas saņēmāt, bez maksas dodiet”, bet bez naudas tu nevarētu būt dievkalpojumā. Bez naudas nebūtu ne mīksto krēslu, ne aparatūras, un pat slavētāju, dziedātāju apmācība nav par brīvu. Viss maksā naudu. Arī atmoda bez naudas nav iespējama. Nav iespējams uzcelt draudzi bez naudas. Nav iespējams uzturēt ģimeni bez naudas. Nav iespējams jumts virs galvas bez naudas, tāpat arī elektrība un citas lietas. Var jau dzīvot jūras krastā teltī, bet arī tas maksā naudu, un, kad policisti atnāks, būs jāmaksā sods no naudas, kuras tev nav. Tevi ieliks cietumā un prasīs maksāt vai piespiedīs strādāt.

Dievs ir tas, kas sponsorē Savus plānus. Kādā gadījumā kristieti, Dieva bērnu, Tēvs var finansiāli svētīt? Atbilde nav tikai desmitā tiesa un brīvprātīgie ziedojumi, bet būs kaut kas vairāk. Tu uzzināsi, kādā veidā Dievs pārdabiski var finansiāli svētīt. Kādā veidā Dievs grib pārdabiski svētīt tavu naudu, lai tev ir bagātīga finansiāla žēlastība un vēl pāri paliek labiem darbiem?

Ir trīs labklājības avoti (kādā veidā cilvēks var tikt apgādāts ar naudu) – velns, cilvēks un Dievs.

Atkal velns To ved sev līdzi uz ļoti augstu kalnu un rāda Viņam visas pasaules valstis un viņu godību, un Viņam saka: "To visu es Tev gribu dot, ja Tu, zemē mezdamies, mani pielūgsi." Tad Jēzus viņam saka: "Atkāpies, sātan! Jo stāv rakstīts: tev būs Dievu, savu Kungu, pielūgt un Viņam vien kalpot."” (Mateja 4:8-10)

Velns Jēzum atklāti piedāvāja visu pasaules godību un bagātību, un Jēzus neteica velnam, ka tas viņam nepieder. Velnam pieder finansiāla vara, viņam pieder vara, un viņš valda pār pasauli caur naudu, caur banku sistēmu, kredītiem un parādiem. Tas ir paradokss, bet visas pasaules valstis, ieskaitot Ameriku, ir parādā, tikai jautājums – kam? Gribās atbildēt – velnam! Kāpēc ir bezdievīgi cilvēki, kuri ir pasakaini bagāti? Tāpēc, ka velnam ir vajadzīgi savi cilvēki, ar kuru palīdzību viņš uz zemes nodibina savu valstību. Dažādu tautu pasakas, arī latviešu, stāsta par to, kā velnam var pārdot dvēseli un apmaiņā saņemt bagātību un veiksmi. Sātans var finansiāli svētīt par cilvēka dvēseles cenu, un šajā gadījumā cilvēks būs tikai instruments velna rokās, jo neko citu sātans negarantē un nedod – ne mūžīgo dzīvību, ne laimi ģimenes dzīvē, ne ko citu. Kā filmās un grāmatās tiek attēloti cilvēki, kuri ir pārdevuši savu dvēseli velnam par bagātības un varas cenu? Kā salti cilvēki, kuri nespēj pieņemt mīlestību un mīlēt. Velns var darīt cilvēku pasakaini bagātu, piemēram, rokzvaigznes, kuras popularizē sātanisku kultūru. Velns finansē savus projektus caur saviem cilvēkiem, viņš ir gars, un viņš cīnās par cilvēku dvēselēm. Arī Dievs ir Gars, un arī Viņš cīnās par cilvēku dvēselēm. Dievs to dara mīlestībā, bet sātans – ar mērķi melot, pazudināt un nokaut. Jēzus glābj, dziedina, paceļ un piešķir mūžīgo dzīvību, bet sātans cilvēkus ved nāvē. Tā ir mūžīga cīņa šeit, uz zemes, un tur ir iesaistīta arī nauda.

“Svētīgs tas cilvēks, kas bīstas To Kungu, kam ir sirsnīgs prieks par Viņa baušļiem! Viņa dzimums būs varens virs zemes, tas būs svētīts kā taisno cilts. Turība un bagātība būs viņa namā, viņa taisnība paliek mūžīgi.” (Psalms 112:1-3)

Dieva griba ir, lai katra Dieva cilvēka dzīvē ir turība un bagātība. Es uzreiz piemetināšu, ka Dieva plāns nav katru kristieti darīt par miljonāru; noteiktus cilvēkus Viņš grib darīt par miljonāriem, bet pārējiem dot tik, lai viss ir pietiekami. Dieva prāts ir finansiāla svētība katram Viņa cilvēkam.

Un, kad Tas Kungs, tavs Dievs, tevi ievedīs tai zemē, ko Viņš ar zvērestu ir apsolījis taviem tēviem - Ābrahāmam, Īzākam un Jēkabam, lai tev to dotu ar lielām un labām pilsētām, ko jūs neesat cēluši, un arī namus, kas pilni ar visādiem labumiem, kurus tu neesi sakrājis, un ar klintīs izcirstām ūdens tvertnēm, ko tu pats neesi izcirtis, un vīna dārzus un olīvkoku dārzus, ko tu neesi dēstījis, un, kad tu tad ēdīsi un būsi paēdis, tad sargies, ka tu neaizmirsti To Kungu, kas tevi ir izvedis no Ēģiptes zemes, no verdzības nama.” (5. Mozus 6:10-12)

Runa ir par Izraēlu, kas tika ievests apsolītajā zemē, kur piens un medus tek. Šodien tas viss ir piepildījies caur Jēzu Kristu. Dieva apsolījumi attiecas uz katru no mums, un tas viss bija atklāts jau Ābrahāmam un tagad arī viņa pēctečiem, kas esam mēs. Dievs apsola trīs lietas tiem, kas ieiet Viņa apsolījumos:

1. Zeme. Vecās Derības laikā katrs izraēlietis zemes dalīšanas rezultātā tika pie sava zemes gabala. Katrai ciltij un katram cilvēkam piederēja sava zeme, tas bija neaizskarami. Pat tad, ja cilvēki nonāca parādos un pārdeva savu zemi, tas bija tikai uz noteiktu laiku, jo ik pa laikam visi parādi tika dzēsti, un zeme atgriezās sākotnējo īpašnieku rīcībā. Dieva griba ir, lai katram Dieva bērnam ir sava zeme.

2. Māja. Dievs katram Dieva bērnam grib dot savu māju, un māja atrodas uz zemes. Ko izdarīja Rejs Kroks ar Makdonalda restorāniem? Nopirka zemi, uz kuras tie atradās, un tādā veidā savāca sev visu.

3. Savs bizness. Mēs ar ģimeni vasarā bijām Itālijā. Braucot lejup pa “zābaku”, šosejai abās pusēs bija vīna un olīvu dārzi, 100-150 kilometrus bez pārtraukuma. Vai viens cilvēks var apstrādāt visu lielo dārzu? Visi dārzi ir sadalīti mazākās teritorijās, un katrai ir savs īpašnieks, tas ir viņu bizness. Katram Savam bērnam Dievs grib dot savu biznesu.

Katram kristietim Dievs grib dot savu zemi, savu māju un biznesu. Tas nav kā padomju laikos, kad tu strādāji, stāvēji rindā un pēc laika saņēmi dzīvokli, bet ne zemi. Tu biji atkarīgs no augstākstāvošo žēlastības. Dieva griba ir, ka tev pašam ir SAVA zeme, SAVA māja un SAVS bizness. Bizness ir tavs avots, no kura tu kaut ko dod sabiedrībai, cilvēki to ņem un vērtē, un maksā par to naudu. Bizness sākas ar pašnodarbinātu, neatkarīgu cilvēku. Katrs gadījums ir individuāls, un dažreiz labāk ir strādāt kādā struktūrā, tomēr Dievs griba ir atklāta Viņa vārdā.

Cilvēks arī bez Dieva var lietot Bībeles principus, un viņam būs finanses, tomēr viņš no tā visa Dieva valstībā neiegulda. Viņš dzīvo sev.

Tā Kunga svētība dara cilvēku bagātu bez sevišķām viņa paša pūlēm.” (Salamana pamācības 10:22)

Dieva svētība ir nepelnīta svētība, žēlastība. Un gluži no zila gaisa Dieva svētība nevar darīt cilvēku bagātu, tik un tā nākas domāt un strādāt. Var būt divi cilvēki, kuri dara vienu un to pašu darbu vienādos apstākļos, ar vienādām spējām, bet vienam ir daudz, un otram maz. Viens pastrādā dažas stundas dienā, un viņam visam pietiek, otrs strādā trīs darbos, bet viņam nepietiek, un abi divi var būt draudzē, ticēt Dievam, būt mājas grupā. Kur ir atšķirība? Vienam ir īpaša finansiāla svētība, otram nē.

Jo jūs zināt mūsu Kunga Jēzus Kristus žēlastību, ka Viņš, bagāts būdams, ir tapis nabags jūsu dēļ, lai Viņa nabadzība kļūtu jums par bagātību.” (2. Korintiešiem 8:9)

Žēlastība ir kaut kas nepelnīts, ko Dievs tev dod bez tevis paša nopelna, neatkarīgi no taviem darbiem. Piemēram, glābšana ir nepelnīta. Dievs piedod tavus grēkus un ieved Savā klātbūtnē, kaut mēs neviens to neesam pelnījuši. Viņš to dara, jo mīl mūs. Tāpat Dievs var pieskarties dievkalpojuma laikā un darīt veselu, – arī brīnumaina dziedināšana ir nepelnīta. Un tieši tāpat kā Dievs glābj un dziedina, Viņš arī dod finansiālu svētību. Bagāts būdams, Kristus pie krusta tika aplaupīts, Viņa drēbes tika sadalītas, lai Viņa nabadzība kļūtu tev par bagātību. Jēzus pie krusta nomira par trim galvenajām lietām – glābšanu, dziedināšanu un finansiālu labklājību.

Kristus ir mūs atpircis no bauslības lāsta, mūsu labā kļūdams par lāstu, jo ir rakstīts: nolādēts ir ikkatrs, kas karājas pie koka, lai Ābrahāma svētība nāktu pār pagāniem Kristū Jēzū, tā ka ticībā mēs saņemam Gara apsolījumu.” (Galatiešiem 3:13-14)

Mūsu ticības tēvi Ābrahāms, Īzaks, Jēkabs bija bagāti, Dieva svētīti. Kāpēc Ābrahāms bija bagāts? Tāpēc, ka Dievs caur Ābrahāmu realizēja Savus plānus. Dievs caur Ābrahāmu uzcēla šodienas draudzi un Savu valstību uz zemes. Viss, kas ir labs uz zemes, nāk no Dieva, pateicoties bagātajam Ābrahamam. Bez naudas viņš to nespētu. Bez naudas viņam nebūtu lopi un viss cits, turklāt no tā, ko Dievs viņam deva, viņš daļu deva Dievam. Ar Kristus upuri tu jau iekšpusē esi glābts, dziedināts un bagāts. Līdz ar Kristu mēs esam atdzimuši no augšienes, bet mūsu miesā un domāšanā ir vecie ieradumi, vecais dzīvesveids, taču pakāpeniski mūsos parādās glābšanas pazīmes jeb augļi, kā arī dziedināšana un finansiāla svētība.

“Dievs var jums bagātīgi dot visādu žēlastību, ka jums arvienu ir pilnīga iztikšana un vēl pietiekoši paliek pāri labiem darbiem.” (2. Korintiešiem 9:8 )

Par ko ir runa? Par finansēm, par naudu. “Žēlastība, ka jums arvien ir pinīga iztikšana.”

“Jo Dievs ir tas, kas jums dod gribu un veiksmi pēc Sava labā prāta.” (Filipiešiem 2:13)

Vienam veicas finansēs, otram neveicas, jo Dievs ir tas, kurš dod šo veiksmi. Sprediķis nav vienkārši par desmito tiesu un upuri, sprediķis ir par īpašu finansiālu svētību tavai naudai. Tas nav kaut kas, ko Dievs tā vienkārši piešķir, tas ir apsolījums katram Dieva bērnam. Tā ir tava izvēle, bagāts vai nabags, – tā ir tava izvēle. Miljonārs vai vienkārši turīgs, – tur ne vienmēr būs tava izvēle, bet turība vienmēr ir tava izvēle. Dievs dod talantus un spējas atsevišķiem cilvēkiem, lai viņi pelnītu miljonus, ne katrs to spēj, bet katrs spēj, lai viņam ir sava zeme, savs bizness un māja. Tātad žēlastība nav atkarīga no mūsu darbiem, tā ir nepelnīta Dieva dāvana. Dievs ne tikai brīnumaini glābj, kā tas bija manā gadījumā, cietuma kamerā eņģeļu pavadībā, Viņš dara arī brīnumainas dziedināšanas un tāpat dod brīnumainas finansiālās svētības. Jebkurā gadījumā pats lielākais brīnums ir glābšana, kad Svētais Gars ienāk tevī un izmaina tevi no iekšienes, kas pēc tam sāk parādīties tavā dzīvē.

“Un viņš aizgāja un rīkojās pēc Tā Kunga vārda, un apmetās Kritas piekrastē; Krita ieplūst no austrumiem Jordānā. Bet kraukļi bija tie, kas viņam pienesa maizi un gaļu no rīta un maizi un gaļu pievakarē, un no upes viņš dzēra. Bet pēc dažām dienām upe izsīka, jo nebija lietus tanī zemē. Un Tā Kunga vārds nāca pār viņu, sacīdams: "Celies un dodies uz Sareptu, kas pieder pie Sidonas, un apmeties tur; Es, lūk, pavēlēšu kādai atraitnei tur tevi apgādāt ar uzturu." Un viņš cēlās un nogāja uz Sareptu. Kad viņš nonāca pie pilsētas vārtiem, redzi, tur atradās sieva, kas bija atraitne. Un tā lasīja žagarus, bet viņš to uzrunāja un sacīja: "Atnes man mazliet ūdens kādā traukā, ko padzerties!" Un tā aizgāja, lai to atnestu. Un viņš tai sauca, sacīdams: "Atnes, lūdzu, ar savu roku man arī kumosu maizes!" Bet viņa sacīja: "Tik tiešām, ka Tas Kungs, tavs Dievs, ir dzīvs, bet man ir tikai plācenis un tīnē viena vienīga pilna sauja smalko kviešu miltu, un mazliet eļļas apaļā krūzē, un raugi, es esmu salasījusi kādus žagariņus un taisos visu sev un savam dēlam sagatavot, un pēc tam kad mēs to paši būsim baudījuši, tad arī mums būs jāmirst." Un Elija tai sacīja: "Nebīsties, ej un gatavo, kā esi sacījusi, bet, lūdzu, iztaisi arī man mazu plāceni pašā sākumā un liec to iznest man ārā. Bet savām un sava dēla vajadzībām sagatavo vēlāk, jo tā ir sacījis Tas Kungs, Israēla Dievs: milti tīnē neizsīks un eļļas apaļā krūzē nepietrūks līdz tai dienai, kurā Tas Kungs atkal dos lietu virs zemes." Un viņa aizgāja un arī izpildīja, kā Elija to bija sacījis. Un viņa ēda, tāpat arī viņš un tāpat viņas nams labu laiku. Bet milti tīnē neizsīka un eļļas apaļā krūzē nepietrūka, pēc Tā Kunga vārda, ko Viņš caur Eliju bija runājis.” (1. Ķēniņu 17:5-16)

Šis ir stāsts par pravieti Eliju bada un krīzes laikā, kad viņš slēpās no vajāšanām. Ir rakstīts, ka kraukļi viņu baroja, ka Dievs lika tiem pienest viņam gaļu un maizi. Es tiešām nevaru saprast, kā tas izskatījās, bet tā ir rakstīts Dieva vārdā. Pēc tam, kad tur mainījās situācija, Dievs lika Elijam iet uz Sareptu pie atraitnes, kura par viņu gādās. Iedomājies, atraitne, kas pati ir nabadzīga, gādās par kaut kādu pravieti. Kad Elija atnāca pie šīs Sareptas atraitnes, viņa cepa pēdējo plāceni no pēdējiem miltiem un eļļas, viņai vēl bija dēls, un tādēļ viņa teica: “Šo pēdējo plāceni izcepsim, un tad vairs nekā nebūs, mēs mirsim.” Tad bija bada un finansiālās krīzes laiks, lietus nelija, bija dažādas problēmas, bet Elijam Dievs teica, ka viņa par viņu gādās. Elija teica, lai šī sieviete uztaisa arī viņam vienu mazu plācenīti, ko viņa arī izdarīja, un Elija teica: “Milti tīnē neizsīks un eļļas apaļā krūzē nepietrūks!” Šī sieviete uzticējās Dieva pravietim, Dieva vārdiem un izcepa šo plāceni Elijam. Viņš ēda, un ir rakstīts, ka “milti tīnē neizsīka un eļļas apaļā krūzē nepietrūka”. Tas bija pārdabisks finansiālais brīnums. Bībelē nav tikai dziedināšanas brīnumi, ir arī finansiāli brīnumi.

“Un kāda sieva no praviešu mācekļu sievām kliegdama lūdza Elīsu, sacīdama: "Mans vīrs, tavs kalps, ir miris, un tu zini, ka tavs kalps bijās To Kungu. Bet nu nāk parādu piedzinējs un grib manus divus bērnus sev ņemt par vergiem!" Un Elīsa viņai atbildēja: "Ko lai es tevis labad daru? Saki man, kas ir tavā namā?" Un viņa atbildēja: "Tavai kalponei nav itin nekā namā kā tikai trauks eļļas." Tad viņš sacīja: "Ej un aizņemies sev traukus no citiem, no saviem kaimiņiem, bet tikai tukšus traukus un nelūdz to par maz. Un tad ieej namā un aizslēdz durvis aiz sevis un aiz abiem saviem dēliem, un sāc liet visos tajos traukos, un to, kas ir pilns, liec pie malas." Tad tā no viņa aizgāja un aizslēdza durvis aiz sevis un aiz saviem dēliem; un tie viņai pienesa traukus, bet viņa pati tikai pildīja. Un, kad trauki bija pielieti pilni, tad tā sacīja savam dēlam: "Pasniedz man vēl vienu trauku!" Bet tas viņai atbildēja: "Vairāk neviena trauka nav." Tad eļļa apstājās plūst. Un viņa aizgāja un to pateica Dieva vīram, un viņš sacīja: "Ej un pārdod eļļu un samaksā savu parādu; no atlikuma tad pārtiec pati ar saviem dēliem."” (2. Ķēniņu 4:1-7)

Pie Elīsas nāca kāda atraitne, kuras vīrs bija pravietis. Viņš nomira, atstāja aiz sevis parādus, un viņai draudēja atņemt dēlus verdzībā, lai atmaksātu šos parādus. Sieviete nāca pie Elīsas un lūdza palīdzību, jo viņas vīrs bija dievbijīgs un kalpoja Dievam. Viņš lika viņai atrast visas iespējamās tukšās krūzes, arī no kaimiņiem, cik vien varēja savākt, un ar saviem dēliem ieslēgties istabā. Viņa paklausīja un ņēma krūzes. Tad Elīsa lika liet eļļu, viņa to darīja un pielēja visas šīs krūzes pilnas. Eļļas bija tieši tik daudz, lai pielietu visas tukšās krūzes. Tad Elīsa lika pārdot eļļas krūzes, samaksāt parādus un no tā, kas paliek pāri, dzīvot. Tas bija reāls finansiāls brīnums Vecajā Derībā, pārdabiska Dieva iejaukšanās un atbrīvošana no parādsaistībām. Tas ir iespējams, tā ir īpaša Dieva žēlastība, finansiāla svētība.

“Kādu reizi ļaudis pie Viņa spiedās un klausījās Dieva vārdus, bet Viņš stāvēja pie Ģenecaretes ezera. Tad Viņš ieraudzīja divas laivas ezera malā stāvam, bet zvejnieki bija izkāpuši un mazgāja savus tīklus. Bet Viņš kāpa vienā laivā, kas piederēja Sīmanim, un lūdza nocelt mazliet no malas, un Viņš nosēdās un mācīja ļaudis no laivas. Un, beidzis runāt, Viņš sacīja uz Sīmani: "Dodies uz augšu un izmet savus tīklus." Un Sīmanis atbildēja un Viņam sacīja: "Meistar, mēs cauru nakti esam strādājuši un nenieka neesam dabūjuši; bet uz Tavu vārdu es gribu tīklu izmest." Un, to darījuši, tie saņēma lielu pulku zivju, tā ka viņu tīkls plīsa. Un tie meta ar roku saviem biedriem otrā laivā, lai nāktu palīgā vilkt. Un tie nāca un piepildīja abas laivas pilnas, tā ka tās tikko negrima. Sīmanis Pēteris, to redzēdams, krita Jēzum pie kājām un sacīja: "Kungs, aizej no manis, jo es esmu grēcīgs cilvēks."” (Lūkas 5:1-8 )

Pēc tam, kad Jēzus sludināja uz Pētera laivas, Viņš lika Pēterim iziet jūrā un izmest tīklus konkrētā vietā. Pēteris atbildēja, ka viņi visu nakti ir zvejojuši un ne nieka nav dabūjuši, bet uz Jēzus Vārdu viņš gribēja tīklus izmest. Pēteris tā arī izdarīja un saņēma tik lielu lomu, ka tīkli plīsa un laiva tik tikko negrima. Šajā zvejošanā Pēteris nebija viens pats, viņam bija palīgi, tas bija viņa bizness. Pēterim bija savs bizness, sava zeme un arī sava māja. Jēzus bija galdnieks, viņam bija savs amats, savs bizness un sava māja, un sava zeme. Katram izraēlietim bija sava māja, sava zeme. Kāpēc vēl līdz šim brīdim ebreji ir tik bagāti? Bagātākie cilvēki pasaulē ir tieši ebreji, kāpēc? Viņi šajos principos dzīvo, bet mums tos ir grūti pieņemt. Viņi pat Jēzu noliedz, bet šie principi strādā viņu dzīvēs. Cilvēks var lietot Dieva principus un būt pasakaini svētīts, bet Dievs to nesvētī. Principi paši par sevi darbojas, bet Dieva tur nav, tā ir cilvēcīga darbība, kad tu lieto Dieva principus, bet Viņam pašam godu no tā nedod.

“Pēc tam Jēzus vēlreiz parādījās mācekļiem pie Tiberijas jūras. Tas notika tā: tur bija kopā Sīmanis Pēteris, Toms, saukts dvīnis, Nātānaēls no Kānas Galilejā, Cebedeja dēli un vēl divi citi Viņa mācekļi. Sīmanis Pēteris viņiem saka: "Es iešu zvejot." Tie saka Viņam: "Mēs iesim Tev līdzi!" Tad tie aizgāja un iekāpa laivā, bet tanī naktī nekā nedabūja. Rītam austot, Jēzus stāvēja krastā, bet mācekļi nezināja, ka tas ir Jēzus. Tad Jēzus viņiem saka: "Bērni, vai jums ir kas ko ēst?" Tie Viņam atbildēja: "Nav!" Viņš tiem sacīja: "Izmetiet tīklu laivas labajā pusē, tad jūs dabūsit!" Tad tie izmeta tīklu un vairs nevarēja viņu izvilkt aiz zivju daudzuma. Tad māceklis, ko Jēzus mīlēja, saka Pēterim: "Tas ir Kungs!" Sīmanis Pēteris, dzirdēdams, ka Tas ir Kungs, apjoza virsdrēbes, jo viņš bija izģērbies, un metās jūrā. Bet pārējie mācekļi nāca ar laivu, vilkdami tīklu ar zivīm, jo tie nebija tālu no krasta, bet tikai apmēram divi simti olekšu. Izkāpuši malā, viņi tur redz ugunskuru no oglēm un uz tā zivis noliktas un maizi. Jēzus viņiem saka: "Atnesiet no zivīm, ko jūs esat dabūjuši." Tad Sīmanis Pēteris izkāpa malā un izvilka uz krasta tīklu, pilnu lielām zivīm, kopā simts piecdesmit trīs. Un, lai gan to bija tik daudz, tīkls nesaplīsa.” (Jāņa 21:1-11)

Pēc Jēzus augšāmcelšanās mācekļiem viss bija beidzies, Pēterim viss bija beidzies, viņš atgriezās pie sava biznesa un zvejoja, un atkal parādījās Jēzus, kurš teica izmest tīklus, jo viņiem nebija, ko ēst. Viņi atkal neko nebija nozvejojuši, bet izmeta tīklus pēc Jēzus pavēles un vilka tādu lomu, ka nevarēja to pat līdz galam izvilkt.

Un Jēzus izgājis redzēja daudz ļaužu, un Viņam sirds iežēlojās par tiem, un Viņš dziedināja viņu neveselos. Bet, kad vakars metās, Viņa mācekļi piegāja pie Viņa un sacīja: "Šī vieta ir tuksnesis, un laiks jau vēls; atlaid ļaudis, lai tie aiziet miestos un pērk sev ko ēšanai." Bet Jēzus tiem sacīja: "Tiem nav jāiet projām; dodiet jūs tiem ēst!" Bet tie Viņam sacīja: "Mums šeit nav nekā vairāk kā piecas maizes un divi zivis." Un Viņš sacīja: "Nesiet Man tās šurp!" Un ļaudīm Viņš pavēlēja nosēsties zālē, ņēma tās piecas maizes un divi zivis, pacēla Savas acis uz debesīm, pateicās, pārlauza un deva tās maizes mācekļiem un mācekļi ļaudīm. Un visi ēda un paēda un salasīja no atlikušām druskām pilnus divpadsmit grozus. Un to, kas ēduši, bija ap pieci tūkstoši, neskaitot sievas un bērnus. “” (Mateja 14:14-21)

Jēzus paēdināja piecus tūkstošus cilvēku ar piecām maizēm un divām zivīm.

“Jūs neatminaties, kad Es tās piecas maizes tiem pieciem tūkstošiem lauzu, cik grozu ar druskām jūs esat pielasījuši?" Tie Viņam saka: "Divpadsmit." "Bet, kad Es tās septiņas maizes tiem četriem tūkstošiem lauzu, cik pilnu grozu ar atlikušām druskām jūs esat pielasījuši?" Un tie saka: "Septiņus."” (Marka 8:19-20)

Vienmēr, kad tu nes savas piecas maizes un divas zivis vai savas septiņas maizes un dod, liec uz altāra Dieva darbam, tad Dievs savus projektus piepilda caur šo naudu, pavairo, un tev pašam paliek pāri tā, ka maz neliekas.

“Un, kad tie nonāca Kapernaumā, nodokļu saņēmēji piegāja pie Pētera un sacīja: "Vai jūsu Mācītājs nodokli nemaksā?"Viņš saka: "Maksā gan." Un, namā iegājis, Jēzus viņam tūlīt jautāja, sacīdams: "Kā tev šķiet, Sīmani? No kā laicīgie ķēniņi ņem muitu vai nodokli? Vai no saviem dēliem vai no svešiniekiem?" Kad Pēteris atbildēja: no svešiniekiem, tad Jēzus uz to sacīja: "Tātad pašu bērni ir svabadi. Bet, lai mēs tiem nedotu apgrēcību, tad ej uz jūru un izmet makšķeri un ņem pirmo zivi, kas pieķersies, un, tās muti atdarījis, tu atradīsi vienu stateri, to dod viņiem par Mani un par sevi."” (Mateja 17:24-27)

Jēzum ar Pēteri nodokļu vācēji pieprasīja nodokli, Jēzus uzskatīja, ka tas ir netaisnīgi, taču, lai nebūtu par piedauzību, Viņš lika Pēterim aiziet izzvejot zivi un izvilkt no tās vienu stateri, ko iedot nodokļu vācējiem. Tas bija finansiāls brīnums. Tātad viens no Dieva žēlastības veidiem ir brīnums tavās finansēs.

Kā saņemt Dieva svētību savās finansēs?

Tu esi atdzimis no jauna, bet vēl ir jāizmaina domāšana, jāpielāgojas Dieva vārdam, ir jātic un jāizcīna uzvaras. Tev ir jākļūst par to, kas tu jau esi no iekšienes.

1. Personīgas attiecības ar Dievu. Nevar būt Dieva vadība finanšu jautājumos, ja nepavadi laiku ar Dievu regulāri. Jā, Dievs var svētīt, un tomēr attiecības ar Dievu ir nr. 1.

2. Raksturs un morāle. Ir nosacījumi tam, lai tieši Dievs pats darbotos pie tavām finansēm. Ar ko atšķiras raksturs no morāles? Raksturs ir īpašību un paradumu kopums, kas nosaka tavu attieksmi pret cilvēkiem un sabiedrību. Tas parādās dažādās situācijās un apstākļos. Morāle ir dažādas normas. Tās ir reliģiskas normas, bībeliskas normas vai sabiedrībā kādas konkrēti pieņemtas normas, kāda sistēma, kas regulē tavu rīcību pret cilvēkiem. Raksturs un morāle ir tik cieši savā starpā saistīti, ka es tos ieliku pie viena punkti. 

Faktiski visi nākamie punkti ir saistīti ar tavu raksturu un morāli.

“Neviens nevar kalpot diviem kungiem: vai viņš vienu ienīdīs un otru mīlēs, jeb viņš vienam pieķersies un otru atmetīs. Jūs nevarat kalpot Dievam un mantai [..] Bet dzenieties papriekš pēc Dieva valstības un pēc Viņa taisnības, tad jums visas šīs lietas taps piemestas.” (Mateja 6:24,33)

Krievu un arī dažos citos tulkojumos ir minēts vārds “mamons”. Kas ir mamons? Tā ir manta, nauda. Tev ir jābūt tādai rakstura īpašībai, ka nauda vienmēr ir tikai līdzeklis mērķu sasniegšanai, nevis mērķis. Katrs cilvēks, kura mērķis ir nauda, nonāk mamona gara kontrolē, un tu nevari kalpot diviem kungiem. Šī manta aizved tevi no Dieva klātbūtnes. Bībelē teikts, ka visa ļaunuma sakne ir mantas kārība. Varbūt tagad tu domā, ka nauda ir slikta? Nē, nauda nav slikta, ja tā nav mērķis. Piemēram, mēs tagad ceļam jaunās draudzes telpas, kur vajag ļoti daudz naudas, un ir jāiegulda daudz darba. Mums dotajā brīdī pat nav tik daudz sataustāmas naudas, bet es ticu un zinu, ka būs! Zini kāpēc būs? Vienmēr, cik es esmu kalpojis Dievam, lai vai kādus projektus es nedarītu, lai celtu Dieva valstību, kas ir Viņa griba, Dievs vienmēr sponsorē. Es pat varu sākt pilnīgi bez naudas, bet Dievs sponsorē savus projektus. Es plānoju, strādāju, daru, un Dievs pieliek naudu, jo mans mērķis nav nauda, bet gan, lai Dieva valstība izplatās, lai mums ir savs nams, jo katram ir vajadzīga sava zeme (lai gan draudzei nav vēl savas zemes) un SAVS NAMS. Tātad nauda ir līdzeklis un ne mērķis.

3. Disciplīna un brīvība no atkarībām.

“Kas labprāt dzīvo priekos, tam pietrūks, un, kas mīl vīnu un eļļu, tas nekļūst bagāts.” (Salamana pamācības 21:17)

4. Raksturs ir tavi ieradumi. Ja tev ir tādi ieradumi, kas ir pretēji naudas pelnīšanai, piemēram, dažādas atkarības, tu nevarēsi nopelnīt pietiekami. Piemēram, kur paliks visa alkoholiķa nauda? Kur paliks visa narkomāna nauda? Ir lietas, kas stāv tev priekšā, kas ir iemesls tam, ka tu kaut ko nevari.

Un disciplīna, – kad tev ir disciplinēti kaut kas jādara, jāpieceļas un jāizdara kādi konkrēti nākamie soļi, tu vienkārši dzīvo priekos vai pārtērē, dzīvo pāri saviem līdzekļiem. Tāpēc arī šis ir priekšnosacījums, lai tu varētu saņemt īpašu finansiālu Dieva svētību. Nevajag vainot Dievu, ja tu ziedo, bet nesaņem atpakaļ, ja pats stāvi priekšā Dieva svētībai.

5. Solījumu turēšana.

“Bet jūsu vārdi lai ir: jā, jā! nē, nē! Kas pāri par to, tas ir no ļauna.” (Mateja 5:37)

Ja tu esi cilvēks, kas netur solījumus, sākot ar mazām lietām, tad tu nevari būt bagāts. Kāpēc? Cilvēki tev neuzticēsies, uz tevi nevar paļauties, un bizness un naudas plūsma nav iespējami, ja uz tevi nevar paļauties, jo tu pats no zila gaisa neštampā naudu. Tu cilvēkiem kaut ko dod, un viņi tev kaut ko dod, bet tas neizdodas, ja tavs “jā” nav “jā” un “nē” nav “nē”.

6. Dzīve bez parādiem.

“Jo Tas Kungs, tavs Dievs, tevi svētīs, tieši kā Viņš to tev ir teicis; un tu aizdosi daudzām tautām, bet pats neaizņemsies, un tu valdīsi pār daudzām tautām, bet viņām pār tevi nebūs valdīt.”(5. Mozus 15:6)

Tu esi paņēmis kredītu bankā, un pār tevi valda, bet Dieva vārds saka, ka svarīga ir dzīve bez parādiem un kredītiem. Es nedomāju, ka Dievs nevar atsevišķos gadījumos pamudināt ņemt kredītu, un tomēr Dieva vārds saka, ka tu aizdosi, nevis tev aizdos, tāpēc labāk dzīvot bez kredītiem. Parādi noteikti būs tas, kas tev kavēs saņemt finansiālu svētību.

“Nepalieciet nevienam neko parādā kā vienīgi, ka jūs cits citu mīlat. Jo, kas otru mīl, tas ir piepildījis bauslību.” (Romiešiem 13:8 )

Kad es nācu pie Dieva, biju parādā vairākiem cilvēkiem. Es sāku atdot pa diviem lati, pa desmit latiem. Pats es pelnīju divus latus dienā, bet sāku maksāt. Man ir dēls, tajā laikā viņam bija jāsāk iet bērnudārzā, es pelnīju divus latus dienā, bet no tās naudas sāku dēlam maksāt uzturnaudu. Kādam varbūt liekas, ka desmit lati mēnesī, šī summa, ko es maksāju par savu dēlu, ir izsmiekls, bet es tāpat maksāju. Mūsu pienākums ir nepalikt nevienam neko parādā. Nedomā, ka Dievs tevi var finansiāli svētīt, ja tu nemaksā alimentus. Arī rēķinus par dzīvokli nomaksā laicīgi! Ja tu vienreiz vai dažas reizes nesamaksāsi, tas nenozīmē, ka uzreiz tev tiks atņemta svētība, bet, ja tas kļūst par ieradumu, var nozīmēt, ka tev vispār ir ieradums atlikt, uz tevi ir jāgaida. Tā ir slikta īpašība. Es pat neatceros pēdējo reizi, kad kāds man būtu izmaksājis pusdienas restorānā, neviens par mani nemaksā, un, ja kāds tomēr maksātu, man būtu ļoti jocīgi. Es gribu pats izmaksāt, es vienkārši gribu to darīt. Es negribu nevienam būt parādā, un tiem, kuriem es izmaksāju, – jūs man arī neko neesat parādā, es jums vēl varu izmaksāt!

7. Neņem svešu, nezodz! 

Varbūt tu domā, ka neesi zaglis un brīnies, ka Dievs tevi nesvētī? Bet ja tu brauc sabiedriskajā transportā pa zaķi, tu esi zaglis. Tev nav naudas, un tāpēc tu brauc pa zaķi, bet naudas nav tāpēc, ka tu brauc pa zaķi, jo tu zodz. Ej ar kājām! Tev nekad nebūs naudas, ja turpināsi zagt. Ja tu brauc pa zaķi, tad kāpēc? Tu esi pieradis savā dzīvē ņemt to, kas tev nepieder. Tev tas nepienākas, bet tu to gribi! Pa zaķi braucēji visticamāk ņem arī kredītus vai dara citas tamlīdzīgas lietas. Viņi var paņemt arī kaut ko citu nepiesietu. Par kādu biznesu vai māju var būt runa, ja tu pat biļeti sev nevari nopirkt godīgi? Labi, ir kādas reizes, kad fiksi ieskrien transportā un nenopērc biļeti, bet tad esi gatavs maksāt sodu. Brauc pa zaķi, ja tu gribi, bet tev vienmēr līdzi ir jābūt gatavai soda naudai. Arī, ko nozīmē “tikt vaļā no mašīnas”? Tas nozīmē pateikt potenciālajam pircējam, ka mašīna ir ar defektu un godīgi pārdot, nevis iesmērēt. Nekāda nopietna finansiāla svētība nevar būt šāda tipa cilvēkiem

Es reiz nopirku automāšīnu Forb Probe. Pirku Liepājā, un kamēr atbraucu no Liepājas līdz Limbažiem, man bija jāpielej aptuveni divi litri eļļas, bet šo mašīnu es jau biju nopircis. Man to iesmērēja. Es ieliku godīgu sludinājumu, ka pārdodu šo mašīnu, jo sapratu, ka nebraukšu un neremontēšu to. Es domāju, ka reāli neviens tādu mašīnu nepirks un vēl par tādu pašu cenu, kā es nopirku. Bet pastāv pārdabiski finansiāli brīnumi no Dieva tiem, kas nestaigā noziedzībā, tiem, kas meklē Dieva gribu un Dieva vaigu pēc Viņa principiem. Mašīna bija ļoti smuka ar īpašu nummurzīmi, kā amerikāņiem. Man zvanīja viens cilvēks un teica, ka grib manu mašīnu, es teicu, ka tai ir problēmas ar eļļu un vajadzīgs remonts, bet viņš ļoti uzstāja, ka grib manu mašīnu. Viņš stāstīja, ka gāja ar savu sievu garām manai mājai un redzēja šo mašīnu, un sieva teica, ka grib to! Pēc tam viņš iegāja ss.lv un redzēja, ka tieši tā tiek pārdota. Es viņu brīdināju, ka mašīna ir bojāta, bet viņš uzstāja, ka saremontēs. Šis cilvēks atbrauca, nopirka un aizbrauca. Dievam ir savi ceļi, bet tas nenozīmē, ka regulāri pēc tam Dievs tevi tā svētīs, ja pats nedomā ar galvu un mašīnu pirms iegādāšanās nepārbaudi. Vienreiz gadījās, bet otrreiz Dievs tev vairs nekādu brīnumu nedarīs.

8. Skaudība jeb bagāto cilvēku nosodīšana.

“Cilvēks, kas ar skaudīgu aci dzenas pēc bagātības, tas nezina, ka viņš sastapsies ar trūkumu.” (Salamana pamācības 28:22)

Ja tu esi tas, kurš nosoda bagātos cilvēkus, ka viņi ir bagāti, zagļi vai kā citādi, tad tu esi cilvēku tips, kuram nekad nebūs nauda. Ko tu patiesībā nosodi? Bagātību. Tu nosodi bagātību, un tas, ko nosodi, nekad nebūs tavā dzīvē. Tas, ko kritizē un kas tev neliekas pieņemams, nekad nebūs tavā dzīvē. Pārtrauc bagātu cilvēku kritizēšanu! Kāda tev tur daļa? Viņš ir maksājis konkrētu cenu, neviens nevar vienkārši nozagt un būt bagāts. Tu nevari kaut ko ātri dabūt un būt svētīts. Tu nevari būt bagāts, ja tu tāds neesi no iekšpuses, tāpēc nenosodi bagātos.

9. Čaklums jeb neslinkošana.

“Gausas rokas dara nabagu, bet čaklas rokas dara bagātu.” (Salamana pamācības 10:4)

Vai te ir, ko piebilst? Katru dienu ir jāvirzās pretī mērķiem, ir jāstrādā, jābūt čaklam, jo slinkums dara nabagu. Astoņpadsmit gadu vecumā kāds bagāts cilvēks savu dēlu izsauca pie sevis un teica: “Dēls, paši labākie gadi manā dzīvē bija, kad gāju uz nospraustajiem mērķiem. Man nekas nebija, bet es gāju uz mērķiem, un negribu atņemt tev to laimi, tādēļ atņemu tev mantojumu.” Šis puika, kuram atņēma mantojumu, sākumā bija grūtsirdīgs, bet tad viņš pārorientējās no tēva naudas uz savām spejām, uz to, ko viņš pats var. Šobrīd šis cilvēks ir MTV ģenerālproducents tikai tādēļ, ka viņam atņēma mantojumu. Nepaļaujies uz citu bagātību! Neviens tavā vietā neko nedarīs. Gausas rokas dara nabagu, bet čaklas dara bagātu.

10. Desmitā tiesa un upuris.

“Dod godu Tam Kungam arī no savas mantas un piešķir Viņam visu savu ienākumu pirmajus, tad pildīsies tavi šķūņi ar pilnību, un tavas vīna spiedes plūdīs pār malām pāri.” (Salamana pamācības 3:9)

“Ja jau pirmais guvums ir svēts, tad arī visa mīkla, un, ja sakne ir svēta, tad arī zari.” (Romiešiem 11:16)

Ja no pirmā guvuma, ko saņēmi savā biznesā, un arī vēlāk tu katru reizi atdod desmito tiesu un vēl pienes upuri, tad visa tava nauda ir svēta, jo Bībelē ir rakstīts, ka pirmais guvums ir svēts, un līdz ar to arī visa mīkla. Kāpēc? Ko tu tādu esi izdarījis, ka tieši tavu naudu vai biznesu Dievs īpaši svētīs un vairos? Tu esi iedevis finanses Dieva darbam! Nav nepareizi teikt, ka tu nes naudu Dievam. Biznesa cilvēki arī saprot šos principus. Dieva darbam ir vajadzīga nauda, un tu to esi iedevis. Dieva griba ir, lai ikviens tiek glābts, lai Viņa valstība iet plašumā, bet visur vajag naudu – aparatūrai, evaņģelizācijām, reklāmām, arī pilna laika kalpotāju algām. Vai Viņš ir ieinteresēts, lai tu vēl vairāk to dari? Dievam tiešām vajag tavu naudu? Izrādās, ka vajag! Mēs esam Dievam vajadzīgi! Arī neticīgs cilvēks var iedot Dieva darbam un tapt svētīts kaut kādā mērā. Lūk, kur ir pati galvenā šodienas doma, mana rema, ko atklāju, – es dodu Dieva darbam, un Viņš uzreiz svētī manas finanses, jo ir ieinteresēts Dieva valstības celšanā. Gribi svētību savām finansēm? Dod desmito tiesu un brīvprātīgos ziedojumus. Tu jau zini, kas par to rakstīts Dieva vārdā.

Kur sākās upuris? Desmitā tiesa nav upuris, upuris sākas no ziedojuma. Dod vai nedod, bet desmitā tiesa tāpat pieder Dievam, taču tiem, kas nedod, nav svētītas finanses. Protams, ka var būt izņemumi, kad cilvēks īsti nesaprot došanas un desmitās tiesas principus, bet dod kaut kādu ziedojumu Dieva valstības celšanai. Piemēram, viņš dod nevis desmito, bet gan trīsdesmito daļu no ienākumiem vai vienkārši dažu eiro ziedojumu. Kad cilveks dod, Dievs uzreiz grib svētīt, tomēr arī iepriekšejie punkti ir svarīgi.

“Bet ja es aizkavētos lai tu zinātu, kā pienākas izturēties Dieva namā, kas ir dzīvā Dieva draudze, patiesības balsts un pamats.” (1. Timotejam 3:15)

Kas ir patiesības balsts un pamats šeit, virs zemes? Kas ir visu svētību, visa labā avots virs zemes? DIEVS – Dievs caur draudzi, Dievs draudzes vidū. Tomēr tam visam ir vajadzīga nauda. Dieva vārds saka, ka tu zini, kā izturēties draudzē, bet vai tu zini kur ir jānes tava desmitā tiesa un ziedojums, tavs upuris? Tavā namā – draudzē, kur tu saņem garīgo barību!

“Bet atnesiet katrs savu desmito tiesu pilnā vērtībā Manā klētī tā, lai arī Manā mājā būtu barība, un pārbaudiet tad Mani šai ziņā, saka Tas Kungs Cebaots, vai Es arī neatvēršu debess logus un nelikšu svētībai pa tiem pārpilnībā nolīt pār jums” (Maleahija gramata 3:10)

Draudzes finansēm vajadzētu būt sadalītām trīs daļās – viena daļa ir evaņģelizācijai, otra – draudzes uzbūvei un struktūrai (tehniskajai puse), bet trešā daļa ir pilna laika kalpotāju algām. Jau Vecās Derības laikā vienīgie, kam nebija savs bizness, bija levīti jeb pilna laika kalpotāji, kuriem algas maksāja no draudzes desmitajām tiesām. Daudzi domā, ka tas vairs neattiecas uz mums, Jaunās Derības kristiešiem, bet Jēzus teica, ka tev nav jāatstāj desmitā tiesa un ir jāturpina šie Vecās Derības principi. Kur nav desmitās tiesas principa, tur ir atkāpšanās no Dieva. Ja pilna laiku kalpotāji nesaņem normālu algu, tad Dieva valstība netiek celta. Šādi kristieši ir ar Viduslaiku domāšanu, kuri gaida, kad nauda nokritīs no debesīm vai vispār tic, ka ir jābūt nabagiem. Savā laikā Jēzus pārvietojās ar ēzeli, kas mūsdienās varētu būt Mercedes, tātad mums arī nav jābūt nabagiem.

Ja cilvēks ir mirušā draudzē, kas neaug, neevaņģelizē, un tur dod savu desmito tiesu, vai Dievs viņu atbalstīs? Kāpēc Dievam svētīt tādu naudu, kas tiek dota draudzē, kura neceļ Viņa valstību? Jāziedo tikai auglīgā augsnē, tikai augošā draudzē. Ja tagad skaidri nevari saredzēt, ka notiek izaugsme, jāskatās, vai ir konkrēts darbs, kurš rosina izaugsmi nākotnē.

Un pārdabisku Dieva iejaukšanos tavās finansēs atnes ne tieši desmitā tiesa, bet īpašs upuris, īpašs ziedojums.

11. Ticība.

“Bet bez ticības nevar patikt. Jo tam, kas pie Dieva griežas, nākas ticēt, ka Viņš ir un ka Viņš tiem, kas Viņu meklē, atmaksā.” (Ebrejiem 11:6)

Tev ir jātic par savām finansēm. “Ticēt” ir darbības vārds, tātad ticība ir reāla darbība. Es negribu tev sajaukt galvu, ka tev noteikti ir vajadzīgs savs bizness, bet tas ir Dieva ideālais plāns. Man, piemēram, nav ne savas zemes, ne mājas, ne biznesa, man ir tikai mašīna. Es vēl esmu procesā, bet Dievs vienmēr ir gādājis par mani un draudzi. Arī evaņģelizācijai vienmēr nauda ir bijusi.

Dons Ostroms stāsta, ka brīdī, kad viņi ar sievu iesāka biznesu pirms diviem gadiem, viņš sāka upurēt tādu summu, kādu vēlējās ar firmu nopelnīt gada laikā. Šo gada ienākumu viņš sadalīja divpadsmit daļās (mēnešos) un tad pa nedēļām un katru reizi nesa šo summu uz draudzi. Tā bija vēlamā summa, ko viņš gribēja nopelnīt, viņš tam ticēja. Gada beigās viņam bija konkrēti tā summa, kuru viņš ticībā bija nesis, un pat lielāka. Kas ir ticība? Pārliecība pār neredzamām lietām! Stipra pārliecība, upuris, kas iedots par to, kas tikai vēl būs. Es tagad nesaku, ka tāpēc, ka pienesi upuri, tu būsi svētīts, bet tā ir ticība, kas darbojās caur šādām lietām. Šobrīd Ostroms dod milzīgas summas ticībā. Viņš arī saka, ka visvērtīgākais ieguldījums ir Dieva valstībā, un tur parādās pārdabiska Dieva svētība. Tavas finansiālās svētības apjoms ir atkarīgs no tavas spējas dot. Bez ticības Dievam nevar patikt.

“Dodiet, tad jums taps dots: pilnu, saspaidītu, sakratītu un pārpārim ejošu mēru jums iedos jūsu klēpī; jo ar to mēru, ar ko jūs mērojat, jums atmēros.” (Lūkas 6:38 )

Ar kādu mēru tu mērosi, ar tādu tev atmēros! Protams, tu jau vari nopelnīt ar sātana palīdzību, bet viņš garantijas nedod. Arī cilvēcīgi tas ir iespējams, bet nav nekādas aizsardzības. Šodien ir, bet rīt vairs nav. Un kādiem mērķiem kalpo tava nauda? Vislabākais ieguldījums ir Dieva valstībā.

“Bet to es saku: kas sīksti sēj, tas arī sīksti pļaus; un, kas sēj uz svētību, tas arī pļaus uz svētību.” (2. Korintiešiem 9:6)

“Nepievilieties, Dievs neļaujas apsmieties! Jo, ko cilvēks sēj, to viņš arī pļaus. [..] Tad nu nepiekusīsim, labu darīdami, jo savā laikā mēs pļausim, ja nepagursim.” (Galatiešiem 6:7-9)

Tu, iespējams, tagad domā: “Kāpēc man nav?” Varbūt tu esi tikai sākumā, ceļā uz visām šīm lietām? Tev jāaudzē sava ticība. Varbūt tas tev ir pārbaudījums. Es gan nedomāju, ka Dievs uzliek pārbaudījumus, Viņš grib mūs svētīt, un arī grūtības Dievs nesūta, tās vienkārši ir, ejot uz mērķiem. Dievs grib svētīt un gaida mūsu darbības.

Bija draudzē kāds puisis, kurš deva trīsdesmit procentus no saviem ienākumiem. Viņam bija savs bizness, bet īpaši labi negāja, tomēr ik pa laikam bija brīži, kad kaut kas izdevās, un tad viņš priecājās. Kādā brīdī beidzās viss skaistais, un sākās finansiālas grūtības, bet šis cilvēks turpināja dot, un es zinu, ka viņš to darīja kārtīgi. Viņš deva un deva, bet svētības kā nebija, tā nebija. Pēc kāda laika viņš aizgāja no draudzes un pārstāja ziedot, jo šie principi nestrādāja, un pēkšņi uzreiz atnāca svētība. Re, vajadzēja tikai aiziet prom, un tad viss sāka uzlaboties! Kāda ir patiesība? “Mēs pļausim savā laikā, ja nepagursim!” Diemžēl šis pļaujas laiks pienāca, kad viņš jau bija aizgājis. Tas bija rezultāts tam, ko viņš bija devis pirms tam, nevis tam, ka viņš aizgāja prom. Pirms tam viņš ticēja, deva, pienesa upuri, mācījās pareizos principus, un tāpēc viss notika! Tas, kā viņš tālāk veidos savu dzīvi, noteiks to, vai viņš spēs šo svētību paturēt. Atceries, ka savā laikā mēs pļausim, ja nepagursim!

Mācītāja Mārča Jencīša sprediķi “Finansiāla svētība” pierakstīja un rediģēja draudzes “Kristus Pasaulei” redakcija

Kas es esmu?

Publicēja 2017. gada 31. okt. 00:07Līga Paņina   [ atjaunināts 2017. gada 31. okt. 13:08 ]

Ziņas datums 31.10.17

Šodienas svētrunas tēma – „Kas es esmu?” Kas tu esi? Cilvēks. Vīrietis. Sieviete. Latvietis. Krievs. Kristietis. Kas es esmu? Tas ir ļoti svarīgs jautājums, ko mums katram sev būtu jāuzdod. Tas ir jautājums, kas mums šodien ir jāizprot. Mums jāsaprot pašiem sevi. Kas tu esi? No izpratnes sākas visas tavas dzīves augšupeja. Visi tavi panākumi sākas ar to, ka tu sev uzdod šo jautājumu – kas es esmu? Tu esi un es esmu tas, kādi ir mani domāšanas ieradumi un kādi ir mani uzvedības ieradumi. Uzvedības ieradumus var saukt arī par raksturu. Kad bērns niķojas, mamma vai tētis saka par viņu, ka viņam ir tāds raksturiņš, it kā bērns būtu piedzimis ar savu raksturu, un tur neko vairs nevar darīt. Arī tāpēc vecāki nereti norobežojas no pareizas bērnu audzināšanas, atdod kādām iestādēm, jo vecākiem ir sava dzīve, darbs, jāatdod kredīti. Bērni ir bērnudārzā, skolā, dažādos pulciņos, kaut kur pagalmā vai tur, kur vecāki nezina. Tāpēc bieži nevis vecāki audzina bērnus, bet to dara kaut kāda vide. Draugs, mēs nepiedzimstam ar raksturu, mēs nepiedzimstam jau ar kaut kādām domāšanas iemaņām, mēs nepiedzimstam ar pareizu uzvedības modeli. Tās ir lietas, ko katrs cilvēks sevī var izveidot.

Raksturs ir tas, ko mēs paši veidojam, un tas sākas ar domāšanu! Un nevis vienkārši ar domāšanu, bet ar domāšanas ieradumiem, kad tu kādas lietas domā jau automātiski, – tu redzi kādus notikumus, kontaktējies ar konkrētiem cilvēkiem un automātiski domā tā, kā tu domā. Tu esi tas, kā tu domā! Ne tas, ko tu gribi domāt, jo zini, ka tas ir pareizi, bet tas, ko tu dari jau automātiski. Raksturs ir ierakstīts tavā dvēselē, tavās emocijās, tavā prātā. Tu esi ar to saaudzis, tas esi tu, tava īstā daba, tavs iekšējais cilvēks. Raksturs ir tas, kā tu esi pieradis domāt, ne tikai domāt, bet tas, kā tu esi pieradis reaģēt uz situācijām, kā tu esi pieradis uzvesties. Tas ir tavs uzvedības modelis, kā tu reaģē uz dažādām situācijām, ko un kā tu atbildi cilvēkiem uz dažādiem piedāvājumiem, kā tu reaģē dažādos apstākļos vai grūtībās. Lūk, tas tu esi! Es esmu tas, kādi ir mani domāšanas un uzvedības ieradumi! Dieva spēks, svaidījums nāk tieši uz šiem ieradumiem. Dieva spēks nāk tieši uz tevis, uz tā, kā tu domā, uz tā, kā tu rīkojies. Šajā gadījumā es nedomāju par negatīvām, pretbībeliskām domām un rīcību, bet gan par domām un rīcību pēc Dieva prāta. Uz tā nāk Dieva svaidījums, Svētā Gara svaidījums. Visas tās roku uzlikšanas, lai mēs dabūtu spēku, lai mēs dabūtu svaidījumu, gluži nav tas, lielākoties tas ir nekas, jo svaidījums reāli tavā dzīvē darbojas caur tavu domāšanu un rīcību, nevis no vienreizējas roku uzlikšanas vai vienreizēja inkauntera, vai vienreizēja dievkalpojuma apmeklējuma. Tu esi tas, kā tu sevi esi pieradinājis domāt un kā tu esi sevi pieradinājis darboties.

Tu vari darīt dažādas lietas – vadīt mājas grupiņu, vadīt kalpošanu, bet tev var nebūt panākumu. Tu vari iesākt savu biznesu, to veidot, vadīt, bet tev var nebūt panākumu vai, ja tie ir, tad niecīgi. Tu vari veidot attiecības ar cilvēkiem, bet tev vai nu vispār to nav, vai tās neizdodas, vai arī ir nepietiekami panākumi. Tu esi ģimenes galva, bet varbūt tevi neviens nerespektē – ne bērni, ne sieva. Kāpēc tā notiek? Tāpēc, ka tu nevari būt tas, kas tu neesi! Tev apkārt notiek tas, kas tu esi, nevis tas, ko tu gribi, lai notiktu. Kāpēc cilvēki, īpaši kristieši, tik ļoti aplaužas? Viņi lūdz Dievu, bet nenotiek tā, kā viņi lūdza. Mums katram ir bijusi tāda pieredze. Tu lūdz Dievu un gribi no Dieva kaut ko saņemt, bet nenotiek tā. Zini, kāpēc nenotiek? Tāpēc, ka tas neesi tu! Ir jāuzdod sev jautājums, kas tu esi, jo tev notiks tas viss, kas tu esi. Manā dzīvē notiks tas viss, kas es esmu! Un es esmu tas, kādi ir mani domāšanas ieradumi. Es esmu tas, kādi ir mani uzvedības ieradumi. Ja tev ir ieradumi domāt kā veiksmīgam biznesmenim, ja tev ir iestrādāti ieradumi strādāt kā veiksmīgam biznesmenim, tad tu tāds arī būsi. Tu nepiedzimi par tādu, bet vienkārši mācījies no tiem, kuriem ir sasniegumi biznesā, jo lielākoties principi ir vienādi. Tu par tādu kļuvi, jo dienu no dienas centies, trenēji savu domāšanu un uzvedību, miesu, kamēr tie kļuva par tavas dzīves neatņemamu sastāvdaļu. Tu esi miljonārs! Tev vēl var nebūt šie miljoni, bet tavā domāšanā jau ir pareizas iestrādes, tava uzvedība jau automātiski ir kā miljonāram, un tas viss ir ierakstīts tavā zemapziņā caur taviem paša treniņiem. Ja arī tev nebūs šie miljoni, jebkurā gadījumā tu būsi ļoti veiksmīgs uzņēmējs.

Ko darīt, ja ģimenē tevi nerespektē? Sieva tevi neņem par pilnu? Kāpēc? Jo tu esi tas, kas tu esi. Jo nav jau ari ko respektēt, jo tu neesi tas, kam būtu jābūt – ģimenes galvai. Ja tu nevari apgādāt ģimeni, nevari paciest sievu, kad viņa „kasās”, ja tu nevari piedāvāt to, kas būtu īstam vīram jāpiedāvā, tad tu neesi autoritāte ģimenē. Kāpēc? Jo tu tāds neesi savā domāšanā un darbībās. Parasti cilvēki to sagaida vai pieprasa no otra, piemēram, tu esi vīrs, tāpēc sievai tevi ir jāklausa, bet, ja arī sieva kaut ko negribīgi izdara, tik un tā tu neesi autoritāte savai sievai. Kāpēc? Tu esi cilvēks bez autoritātes. Tu esi tāds, kā tu domā, un tu esi tāds, kā tu rīkojies. Nevis tikai tāpēc, ka tā vajag rīkoties, bet tas tevī ir iestrādāts. Tu tas esi no iekšpuses. Kas mēs esam? Domāšana un domāšanas ieradumi, uzvedība un uzvedības ieradumi.

Varbūt tu cīnies ar kādu grēku un nevari ar to tikt galā. Zini, kāpēc? Ir divi iemesli. Pirmais iemesls – tu vienkārši to negribi. Otrs iemesls – tu esi tāds, kas nevar tikt galā ar šo grēku. Tu neesi tik tālu izaudzis, un tādi ir tavi domāšanas ieradumi. Tu joprojām kaut kādās jomās nekontrolē savu galvu, tu kaut kādās jomās nespēj pareizi rīkoties, jo tev vēl nav izstrādāti attiecīgi ieradumi, veiksmīga cilvēka ieradumi. Lūk, kāpēc tu nevari tikt galā ar netikumiem. Tev stāsta, ka tas nav pareizi, tu lasi Bībelē, ka tas nav pareizi, tu mācies Bībeles skolā, ka tas nav pareizi. Bet Dievs tevi neatbrīvos, kamēr tu pats neizmainīsies. DIEVS MAINA TEVI, IZMAINOT TAVU DOMĀŠANU! Izmaiņas nāk caur tavu uzvedības modeli, padarot to par ieradumu. Tad tas esi tu, un uz tā nāk Svētā Gara svaidījums. Ja tev ir problēmas ar kādiem grēkiem, tad ir jāsāk ar savu domāšanu, pārveidojot savu domāšanu un līdz ar to arī uzvedību.

Ko mums darīt, lai iestrādātu pareizu domāšanu? Ko mums darīt, lai izveidotu pareizu raksturu, lai mēs būtu veiksmīgi cilvēki? Tu gribi būt veiksmīgs? Tad nākamie punkti ir tieši tev. Šobrīd tu lasi veiksmīga cilvēka sprediķi, un es nemācu kaut kādu teoriju, bet es mācu to, ko es pats spēju izdarīt. Tu zini, ka Makdonalds sākuma bija mazs restorāniņš un to vadīja divi brāļi? Zini, kāpēc Makdonalds tagad ir visā pasaulē, arī Latvijā? Tāpēc, ka šo mazo biznesu ieraudzīja kāds līderis un to pavairoja. Brāļi to nevarēja. Kāpēc? Jo viņi bija vienkārši cepēji, nevis līderi. Vai Makdonalda pārtika ir īpaši laba un garšīga? Vai nav garšīgākas lietas, piemēram tās, ko cep mājās? Tad kāpēc to visā pasaulē nelieto? Jautājums ir par to, kas atrodas augšgalā – līderis vai kulinārs. Piemēram, sētnieks. Viņam būs savas ielas, ko viņš tīrīs visu mūžu, bet sētnieks–līderis sākumā pats tīrīs ielas, pēc tam viņš izdomās aparātu, ar ko var nopūst visas lapas, pēc tam viņš pieņems darbā vēl kādus desmit sētniekus, un pēc tam viņš apsaimniekos visu pilsētu. Tāds ir līderis. Pēc tam viņš šo biznesu izplatīs arī Eiropas Savienībā. Berlīnes ielas, Romas ielas tīrīs Latvijas firma ar savu liecību – no nekā līdz sētniekam, un no sētnieka līdz sētnieku pavēlniekam (līderim). Uz jautājumu, ko viņi dod sabiedrībai, atbilde būs: mēs nospodrinām jūsu ielas, ceļu. Dažādi priekšnieki meklēs tieši sētnieku pavēlnieku, kas vislabāk uzspodrina ielas. Ir atšķirība – sētnieks vai sētnieks–līderis.

Kādi ir soļi, kas mums jāsper, lai sevī izveidotu pareizu domāšanas veidu un attiecīgi veiksmīga cilvēka uzvedības modeli, lai mēs kļūtu par veiksmīgiem cilvēkiem?

1. Es esmu kļuvis par jaunu radījumu!

2. Es sāku apzināties to, kas es esmu.

3. Es sāku trenēt savu domāšanu saskaņā ar to, kas es esmu.

4. Man veidojas jauni domāšanas ieradumi.

5. Es sāku trenēt savas darbības un miesu saskaņā ar savu domāšanas veidu.

6. Man veidojas uzvedības ieradumi jeb raksturs.

7. Es esmu tas, kādi ir mani domāšanas un uzvedības ieradumi.

8. Man ir dabiska veiksme un panākumi tajā, ko daru.

 

1. Es esmu kļuvis par jaunu radījumu!

Dienā, kad tu pieņēmi Jēzu Kristu par savu Glābēju, Bībele saka, ka tu kļuvi jauns radījums!

Tādēļ, ja kas ir Kristū, tas ir jauns radījums; kas bijis, ir pagājis, redzi, viss ir tapis jauns.” (2. Korintiešiem 5:17)

Es jums piešķiršu jaunu sirdi un jaunu garu; Es izņemšu no jūsu krūtīm akmens sirdi un ielikšu jums miesas sirdi. Es jums došu Savu Garu un jūs vadīšu, ka jūs staigāsit Manos likumos un sargāsit un pildīsit Manas tiesas.” (Ecehiēla 36:26-27)

Lūk, tas ir lielākais pasaules un visuma brīnums, ka cilvēks var tikt radikāli un pārdabiski izmainīts, pieņemot Jēzu Kristu kā savu Glābēju! Tas notiek, noticot tam, ka Jēzus ir nomiris par taviem grēkiem, trīs dienas bijis kapā un pēc tam augšāmcēlies. Vienkārši noticot tam! Tajā brīdī tevī ienāk Svētais Gars un izmaina tavu sirdi. Cilvēks sastāv no trīs daļām – gara, dvēseles un miesas. Tavā garā ienāk Svētais Gars, bet tavā prātā joprojām ir vecais domāšanas veids. Tavā miesā joprojām ir vecās uzvedības jeb rakstura iezīmes. Kad Svētais Gars ienāk tavā garā, tas kļūst par jaunu garu. Tu esi jauns, izglābts cilvēks. Tu sāc kontrolēt savas domas un uzvedības modeli. Kontrolējot un trenējot savas domas un darbības, ar laiku izveidojas pareiza domāšana un pareizs uzvedības modelis, un tu kļūsti par citu cilvēku. Tu kļūsti par veiksmīgu cilvēku! Un visur, kur tu ej, tev viss izdodas. Caur Kristus upuri tu esi jauns cilvēks ar milzīgu Dieva dotu potenciālu. Tas ir jocīgi, jo mēs nevaram pat saprast, kas ir visums un kur tas beidzas. Tāpat tu nevari saprast to kosmosu, kas ir tavā iekšienē. Tāds ir Dievs – neaptverams, pilnībā neizprotams, tas ir neizsakāmas enerģijas daudzums. Un tas viss ir tevī, jo Dievs ir tevi radījis pēc Sava tēla un līdzības. Bībele saka: “Jūs esat dievi.” Tas ir domāts tā, ka tu esi Dieva bērns, bet tev piemīt tās pašas īpašības, kas Dievam. Ir daudz skaistu auto, brīnišķīgas arhitektūras. Kas to ir radījis? Dievs? Nē, cilvēks! Kāpēc? Tāpēc, ka cilvēks rada skaistas lietas tāpat kā Dievs, Radītājs. Tiem, kuri vēl nav sākuši radīt kaut ko skaistu, vēl viss prātā nav pietiekami sakārtots. Visam ir savs laiks, bet ir jārada kaut kas skaists! Dodoties dabā, mēs apbrīnojam sauli, kokus, ūdenskritumus, kalnus un visu skaisto, saucot to par Dieva radītu. Tāpat mēs arī skatāmies uz cilvēka roku darinājumiem. Kas es esmu, nosaka to, kas ir manā dzīvē, un to, kā es dzīvoju.

“Tad Sīmanis Pēteris atbildēja un sacīja: "Tu esi Kristus, dzīvā Dieva Dēls." Un Jēzus atbildēja un viņam sacīja: "Svētīgs tu esi, Sīmani, Jonas dēls, jo miesa un asinis tev to neatklāja, bet Mans Tēvs, kas ir debesīs. Un Es tev saku: tu esi Pēteris, un uz šās klints Es gribu celt Savu draudzi, un elles vārtiem to nebūs uzvarēt.” (Mateja evaņģēlijs 16:16-18 )

Pēteris atzina Jēzu Kristu kā Dieva Dēlu, kā Dievu, virs zemes atnākušu. Sīmanis nozīmē “niedre”. Vējam nedaudz uzpūšot, tā liecas, arī Bībele to saka. Tajā brīdī, kad Pēteris atzina Jēzu par Dieva Dēlu, Jēzus viņam deva jaunu vārdu. Jēzus teica: “Es tev dodu jaunu vārdu. Tu vairs nebūsi niedre, tu būsi Pēteris.” Pēteris nozīmē “klints, stingrs pamats”. Un arī tavs vārds jau ir nomainīts, jo tu esi jauns cilvēks. Atgādini to sev! Tev ir milzīgs Dieva dots potenciāls. Tev ir Jēzus, un tev ir viss.

2. Es sāku apzināties to, kas es esmu.

Pirmais punkts ir par to, ka esi jauns cilvēks, taču tas vēl neko nenozīmē. Ir daudz kristiešu, kuri pieņem Jēzu par savu Glābēju, kļūst par jaunu radījumu, taču turpina dzīvot veco dzīvi. Kāpēc tā notiek un nekas nemainās? Tāpēc, ka viņi neapzinās Jēzus krusta un jaunā cilvēka nozīmi, to, cik tas ir nopietni. Tāpēc šis ir otrais punkts – tu sāc apzināties to, kas tu esi. Vai tu apzinies to, kas tu esi?

Traķos, netālu no Viļņas, ir Ezerpils, līdzīga kā Turaidā. Iesaku tur aizbraukt. Šajā pilī ir muzejs ar ļoti interesantiem eksponātiem. Pagrabā ir muzejs ar atrastu apslēpto mantu. Tur ir dažādas māla krūzes, kurās kaudzēm sabērta nauda. Daži no šiem eksponātiem ir izrakti, citi atrasti māju pamatos, pagrabos, bēniņos utt. Pie katra no tiem ir arī apraksts. Iedomājies, tev ir jāatrod sevi. Tev ir jāatrod tas, kas tu esi. Mans draugs, kurš jau sen nav starp dzīvajiem, kaimiņu mājā, kuru jauca nost, atrada lielu kaudzi ar cara laika naudu. Tā bija noslēpta mājas skurstenī, nokvēpusi, ar apdegušām malām, bet lielākā daļa bija ļoti labā stāvoklī. Pēc tam viņš skolā visiem dalīja šo naudu. Iedomājies, tur bija dzīvojuši cilvēki! Tas parāda to, ka reāli pastāv apslēptā manta. Piemēram, ja tu dzīvo Maskavas rajonā, iespējams, kaut kur tev tuvumā atrodas apslēptā manta, jo ebreji holokausta laikā slēpa savas dārglietas. Es domāju, ka arī šodien tās vēl var atrast. Varbūt tavā dzīvoklī atrodas simts tūkstošus vērti akmentiņi. Tev šo apslēpto mantu ir jāatrod sevī! Tev ir jāatrod sevi! Jo tu ilgāk dzīvo, nepazīstot sevi, jo ir trakāk. Tu ilgu laiku esi dzīvojis ar nepareizu domāšanas veidu. Jo spēcīgāk tev šī domāšana ir iestrādājusies, jo spēcīgāks tev ir arī šis uzvedības modelis, un līdz ar to arī grūtāk ir to mainīt. Tāpēc ir jāatrod tas, kas tu esi Jēzū Kristū. Tāpat arī ir jāatrod savs aicinājums. Tev ir jāizmeklē sevi. Sāc apzināties to, kas tu esi! Pirmajā punktā tu vienkārši esi jauns cilvēks, taču tad vēl ar saprašanu ir švaki. Otrajā punktā tu jau sāc saprast to, ka tev ir potenciāls, un to, ka esi radīts pēc Dieva līdzības. Tevī rodas vēlme zināt to, kāds tu esi, kas tu esi un kas tu vari būt.

Tu zināji, ka tikai 2% sieviešu sevi uzskata par skaistām? Viņas vēl nav atradušas sevi. Īpaši tās, kuras tiešām ir skaistas pēc izskata, uzskata sevi par neglītām pat vienas pumpas dēļ. Daudzas sievietes mūsdienās uzpūš lūpas un saliek implantus, un tad, kad viņas ir kļuvušas par plastmasas gabaliem, viņām šķiet, ka nu ir skaistas. Kāpēc viņas tā dara? Visām šīm sievietēm, kuras tā rīkojas, ir kompleksi. Viņas nav pietiekoši labas saviem vīriem, tāpat arī nepatīk pašas sev. Es nesaku, ka nevajag sevi kopt. Tas ir vajadzīgs, taču tam visam ir savas robežas. Sievietes, atrodiet sevi! Jūs esat pēc Dieva līdzības radītas un skaistas katra individuāli. Zini, kad tevi pamanīs? Tad, kad tu par sevi domāsi, ka esi skaista. Skaistums sākas ar pašapziņu. Iegaumē to! Vienalga kādas tev ir nepilnības, iemācies starot no iekšienes. Iegūsti normālu pašapziņu, apzinies to, kas tu esi, un to, ka tu esi skaista. Saki to sev! Tas pats attiecas arī uz vīriešiem.

3. Es sāku trenēt savu domāšanu saskaņā ar to, kas es esmu.

“Jo īstās gudrības sākums ir, ja to labprāt klausās un ja tā cilvēkiem ir mīļāka par visiem labumiem kopā! Centies to augsti cienīt, tad tevi paaugstinās un iecels godā, ja vien tu to mīlestībā spiedīsi sev pie sirds.” (Salamana pamācības 4:7-8 )

Ar ko sākas gudrība? Ar to, ka tajā klausās. Jau tāpēc vien, ka klausies vai lasi šo, tu esi gudrs. Klausoties tu trenē savu domāšanu. Ja tu vēlreiz klausīsies manu svētrunu, tas tevi papildus trenēs. Tāpat arī tas cilvēks, kurš papildus lasīs manas grāmatas, domās pozitīvi saskaņā ar Dieva vārdu, regulāri būs dievkalpojumos un visos draudzes pasākumos, trenēs savu domāšanu. Visvairāk trenēsies tas, kuram ir lūgšanu kambaris, kurā viņš pielīdzina savas domas Dieva vārdam un cenšas domāt tā, kā grib Dievs, un par sevi sāk domāt tā, kā uz viņu skatās Dievs. Kā tu vari saprast, kas tu esi? Pēc Dieva vārda. Lūk, tas tu esi!

“Patiesi Es jums saku: ja jūs neatgriežaties un netopat kā bērni, tad jūs nenāksit Debesu valstībā.” (Mateja evaņģēlijs 18:3)

Tev jākļūst kā bērnam un jāmācās veidot savu domāšanu no jauna. Negatīvās domāšanas veids, kas neatbilst Dieva vārdam, ir jāatstāj, un pozitīvais tā vietā jāpieņem. Ir jātrenējas! Trenējoties rodas jauni ieradumi.

4. Man veidojas jauni domāšanas ieradumi.

Vecie domāšanas ieradumi tiek aizstāti ar jauniem. Vecie domāšanas paradumi, kuri izsauc tevī dažādas negatīvas sekas, emocijas un darbības, kas bojā tavu dzīvi un sirdi, tiek aizstāti ar jauniem. Ir dažādas lietas, kuras ir apslēptas mūsu zemapziņā, un mēs nezinām, no kurienes tās radušās. Mēs mēģinām saprast, kāpēc kādā konkrētā situācijā mēs attiecīgi jūtamies, kā domājam un uzvedamies, nespējot sevi kontrolēt. 75% cilvēku līdz piecu gadu vecumam dvēselē uzkrāto informāciju nes cauri visai dzīvei. Lūk, kāpēc tu tāds esi un kāpēc tu tā jūties. Lūk, kāpēc ir nepieciešams inkaunters, lai saprastu, kas ir kas un no kurienes tas radies. Ir svarīgi mainīt domāšanu, līdz veidojas jauni domāšanas ieradumi.

5. Es sāku trenēt savas darbības un miesu saskaņā ar savu domāšanas veidu.

Ja apzinies sevi par jaunu radījumu ar tam piemītošu potenciālu, bet atstāj novārtā savu uzvedību, tad tu nesasniegsi mērķi. Visa dzīve ir treniņš, un tikai trenējot un vēlreiz trenējot sevi tu vari apgūt pareizos paradumus. Tāpat kā lielu koku nocērt, katru dienu pacietīgi to skaldot, tāpat nepārtraukti un regulāri ik dienas ir jātrenē savas darbības. Viena no lielākajām mūsu kļūdām ir tā, ka mēs tajā esam tik nepunktuāli. Trenē savu domāšanu regulāri. Klausies manas svētrunas, tostarp tehno sprediķus, kur galvenās domas kā medu tev iedos saldu, turklāt ar visu bītu. Klausies, lasi, darbojies kambarī, jo tev būs tas, kas tu esi, nevis tas, ko tu iedomājies.

Ir ļoti labi, ja tu savā dzīvē noliec dažādus mērķus. Mājas grupiņā, piemēram, noliec mērķi pievest cilvēkus pie Dieva. Tāpat arī biznesa lietās, mācībās, ģimenē un citās sfērās. Sāc plānot un mēģini to sasniegt! Un nav nemaz tik svarīgi, ka ne vienmēr tev tas izdodas. Šādā veidā tu trenējies. Tu pieļauj kļūdas un mācies no kļūdām. Tikai tā un nekā citādāk. Tu trenē savu domāšanu un miesu jeb uzvedību.

6. Man veidojas uzvedības ieradumi jeb raksturs.

Sākšu ar to, ka manu treniņu panākumu atslēga ir Rakstu vietu studēšana. Lūgšanu kambarī es tās ņemu un atkārtoju līdz brīdim, kamēr esmu tās iemācījies no galvas, pēc tam cenšos domāt saskaņā ar tām tik ilgi, kamēr ne tikai izmainās visa mana domāšana, bet arī pašsajūta. Analoģiski, ja tavā dzīvē ir bijuši cilvēki, kuri regulāri ir nolieguši tavas spējas, tad visdrīzāk tu arī tā domā par sevi. To var mainīt! Pirmkārt, pieņem Kristu kā savu Glābēju, apzinies savu vietu Viņā un sāc mainīt savas domāšanas un uzvedības veidu. Raksturs ir saistīts gan ar domāšanu, gan ar uzvedības paradumiem. Tas var tevi gan celt, gan gremdēt, un no tā lielā mērā izrietēs, vai tu kļūsi par veiksmīgu cilvēku vai padosies kaitīgiem ieradumiem, kas arī veidos tavu dzīvi. Tamdēļ vecie ieradumi ir jānomaina ar jauniem, saskaņā ar Dieva gribu, kas ir tevī.

"Līdz ar agrākās dzīves veidu jums jāatmet vecais cilvēks, kas savu kārību pievilts iet bojā un jāatjaunojas savā sirdsprātā, un jāapģērbj jaunais cilvēks, kas radīts pēc Dieva patiesā taisnībā un svētumā." (Efeziešiem 4:22-24)

Kā noģērbt veco cilvēku? Tikai plānojot un darot. Respektīvi, trenējot savu domāšanu un trenējot savu miesu.

7. Es esmu tas, kādi ir mani domāšanas un uzvedības ieradumi.

Tas nozīmē, ka bez īpašas piespiešanās tu esi tas, kādi ieradumi ir tevī, un attiecīgi tavā dzīvē tas kļūs redzams. Tas, kā tu nopelnīsi, veidosi attiecības ģimenē, vadīsi savu grupiņu, ir atkarīgs tikai no tā, kas tu esi iekšienē. Tāpēc uzdod sev jautājumu: “Kas es esmu,” noskaidro to un trenējies!

8. Man ir dabiska veiksme un panākumi tajā, ko daru.

Vai šis, pēdējais punkts, nav foršs? Citādāk nemaz nav iespējams! Tas, kas tu esi iekšienē, arī parādīsies tev apkārt. Tu nebūsi tas, kuram jāņem kredīti. Tu būsi tas, kurš dod kredītus, lai gan patiesībā tā ir ļoti apkaunojoša nodarbe. Bankas neko neražo un nedod. Faktiski tas ir uzpūsts mehānisms jeb nevajadzīga piramīda. Tomēr šodien tu pat algu nevari dabūt, ja tev nav izveidots savs bankas konts, strādājot iestādē, kurā viss notiek godīgi. Nav tā, ka bankas būtu pilnīgi nevajadzīgas, taču ne tādā veidā, kā mēs šodien to redzam. Bībelē teikts: “Skatieties uz puķēm laukā. Ne tās strādā, ne vērpj, bet Dievs viņas ģērbj.” Ar bankām tieši tā arī ir. Ne tās strādā, ne vērpj, ne kaut ko labu dod, taču ir labi “apģērbtas”. Lielākās jaunceltnes gan Rīgā, gan citās Latvijas un Eiropas pilsētās, ir bankas. Bankas valda pār pasauli. Ko tās ražo? Neko. Kur ir loģika? Ja kādam ļoti patīk šāda augļošana, tad nodarbojies ar to, bet labāk nevelc iekšā brāļus. Ja ir tādi cilvēki, kuri ņem kredītus un izmanto visus neizdevīgos banku pakalpojumus, tad lai dod viņiem to naudu. Paprasi atpakaļ divkārtīgi, un tad varēsi par sevi teikt: “Es daru labu darbu, jo piespiežu cilvēkus strādāt.” Tad, kad šie cilvēki ņēma kredītu, viņi kārtīgi nestrādāja, taču tad, kad ir nepieciešams to atdot, viņi sāk strādāt trīs darba vietās. Ja tu palasīsi informāciju par Latvijas bagātākajiem cilvēkiem, tu redzēsi, ka "sliņķis nereti pēc daudz kā kāro un tomēr nekā nedabū, bet čaklie dabū papilnam." (Salamana pamācības 13:4)

KAS ES ESMU JĒZŪ KRISTŪ?

Jauns radījums

“Tādēļ, ja kas ir Kristū, tas ir jauns radījums; kas bijis, ir pagājis, redzi, viss ir tapis jauns.” (2. Korintiešiem 5:17)

“Es jums piešķiršu jaunu sirdi un jaunu garu; Es izņemšu no jūsu krūtīm akmens sirdi un ielikšu jums miesas sirdi. Es jums došu Savu Garu un jūs vadīšu, ka jūs staigāsit Manos likumos un sargāsit un pildīsit Manas tiesas.” (Ecehiēla 36:26-27)

Man ir jauns gars, jauna sirds, esmu cits, jauns cilvēks, vecais cilvēks ir miris. Aptveru un pateicos, ka esmu jauns radījums, ka viss, kas ir bijis manā dzīvē, tai skaitā vecais domāšanas veids un uzvedības modelis, ir pagātne. Tā vecais cilvēks ir nomiris līdz ar Kristu, jaunais – augšāmcēlies līdz ar Kristu. Ar šīm Rakstu vietām jau vien var rullēt kādu pusstundu lūgšanu kambarī.

Dieva nams

“Vai jūs nezināt, ka jūs esat Dieva nams un ka Dieva Gars jūsos mājo?” (1. Korintiešiem 3:16)

Apceri savā klusajā laikā ar Dievu to, ka Viņš ir tevī un ka tu arī spēj daudz no tā, kas Viņam iespējams. Ko es šobrīd ar to cenšos panākt? Celt tavu ticību! Lielākoties ticība ir saistīta ar to, ka tu pieņem sevi tādu, kādu tevi redz Dievs, un tu pats maini savu domāšanu Dieva Gara vadībā. Tas notiek ar tavu paša līdzdalību, ne jau Dievs pats visu izmaina, un tieši tur arī nāk Dieva spēks un svaidījums. Un ticības instruments ir lūgšana. Ja tomēr laiks iet un tu nemainies, tad man jautājums tev, draugs, ko tad tu lūdz kambarī? Vajag lūgt par domāšanas un uzvedības izmaiņām. Tev jāpielāgojas tam, kas tu esi no iekšpuses – tam ir jāparādās arī ārpusē. Es lūdzu saskaņā ar šo Rakstu vietu: Paldies, Jēzu, paldies Tev, Dievs, ka es esmu Tavs nams un ka Tu mājo manī un es Tevī, un man kopā ar Tevi nav nekā neiespējama. Un, ja Tu esi manī, no kā man bīties? Esmu savienots ar Tevi, esmu viens vesels ar Tevi, Kungs.

Dievi zemes virsū

“Jēzus viņiem atbildēja: "Vai nav rakstīts jūsu bauslībā: Es esmu sacījis, jūs esat dievi. Ja raksts tos nosaucis par dieviem, uz kuriem attiecas šie Dieva vārdi, un raksti nevar tikt atcelti.”” (Jāņa evaņģēlijs 10:34-35)

Kā to saprast? Ļoti elementāri. Dievs, es esmu Tavs bērns, dieviņš, viss, kas ir Tev, ir arī man, tāpat kā ģimenē vecākiem un bērniem viss ir kopīgs. Tu esi mana ģimene un viss, kas ir Tev, ir arī man. Paldies Tev, Jēzu, par šo neizmērojamo bagātību.

Izglābts, dzīvs

“(..) arī mūs, kas savos pārkāpumos bijām miruši, darījis dzīvus līdz ar Kristu: žēlastībā jūs esat izglābti!” (Efeziešiem 2:5)

Kas es esmu? Dzīvs un izglābts no elles. Man nav jādomā, kur es attapšos pēc nāves. Es zinu, kur nokļūs mans gars, kad būšu cienīgi nodzīvojis šo dzīvi caur Jēzus upuri. Es varu jau tagad sapņot par to. Izglābts no grēka, slimībām, velna varas, izglābts no ļaunu cilvēku ietekmes un izglābts pats no sevis.

Svēts

“Un daži no jums bija tādi. Bet jūs esat nomazgāti, jūs esat svēti kļuvuši, jūs esat taisnoti Kunga Jēzus Kristus Vārdā un mūsu Dieva Garā.” (1. Korintiešiem 6:11)

“Jūs esat dārgi atpirkti, netopiet par cilvēku vergiem.” (1. Korintiešiem 7:23)

Caur Jēzus asinīm esmu kļuvis svēts, tīrs, nevainojams, perfekts, pieņemts Dieva priekšā.

Augšāmcēlies

“Ja nu jūs ar Kristu esat augšāmcēlušies, tad tiecieties pēc tā, kas augšā, kur ir Kristus, kas paaugstināts pie Dieva labās rokas.” (Kolosiešiem 3:1)

Pārdomā, ko tas nozīmē tev, ka esi augšāmcēlies un miris grēkam.

Miris grēkam

“Tāpat spriediet arī jūs pār sevi, ka esat miruši grēkam, bet Jēzū Kristū dzīvojat Dievam.” (Romiešiem 6:11)

Ej lūgšanu kambarī un pielīdzini savu domāšanu tam, kas tu esi patiesībā – tai personai, kas ir grēkam mirusi. Un, ja arī tava vecā domāšana tev velkas līdzi, tad pienācis laiks to izdemolēt.

Dziedināts

“Viņš uznesa mūsu grēkus Savā miesā pie staba, lai mēs, grēkiem miruši, dzīvotu taisnībai; ar Viņa brūcēm jūs esat dziedināti.” (1. Pētera 2:24)

Jēzus brūcēs tu esi dziedināts. Kam ir muguras sāpes, tas lai iedomājas savu mugurkaulu veselu, atrod bildes, kur tas ir redzams vesels, un lieto tās. Iedomājies sevi kā jaunu cilvēku, kas ir dziedināts, vesels. Tur nāk Svētais Gars un dziedina. Kungs, pieskaries katram, kas Tev tic, šajā brīdī. Lai skriemeļi iztaisnojas, lai šūnas un visdažādākās ķīmiskās reakcijas ieņem tādu veidolu, kādu Tu esi paredzējis, Kungs, tieši tagad. Lai nāk dziedināšana Jēzus Vārdā, āmen!

Gribēts bērns

“Jūs, brāļi, esat apsolījuma bērni kā Īzaks.” (Galatiešiem 4:28 )

Tēva mīļais bērns

“Sekojiet Dievam kā Viņa mīļie bērni.” (Efeziešiem 5:1)

Izmanto šīs Rakstu vietas savā lūgšanu kambarī, tās visas ir ļoti radošas. Tās pauž Dieva gribu pār tevi. Dievs lūkojas uz tevi kā uz Savu mīļo bērnu, un Viņam ir labklājības pilnas domas par tevi, Viņš tevi mīl. Varbūt tev nav bijuši mīļi vecāki, tad tomēr zini, ka tavs Tēvs tevi vēlas lutināt. Es atzīstos, ka esmu izlutināts. Kambarī es bieži izklāstu savu izbrīnu: "Nu, Tētiņ, es to nevaru saprast, kā Tu mani tā lutini!?" Tiešām, ne vien ar prātu es saprotu Viņa mīlestību, bet arī jūtu, ka esmu Viņam mīļš un ka esmu pilnīgā drošībā un apsardzībā. Šīs sajūtas, draugi, nāk no Dieva vārda un Dieva Gara, kas manī. Zini, ka arī tu esi Dieva luteklītis!

Labāks par jebkādu citu dzīvības formu

“Skataities uz putniem gaisā: ne tie sēj, ne tie pļauj, ne tie sakrāj šķūņos, un jūsu Debesu Tēvs tos baro. Vai tad jūs neesat daudz labāki nekā viņi?” (Mateja evaņģēlijs 6:26)

Jēzus draugs

“Jūs esat Mani draugi, ja jūs darāt, ko Es jums pavēlu.15 Es jūs vairs nesaucu par kalpiem, jo kalps nesaprot, ko viņa kungs dara; bet Es jūs esmu saucis par draugiem, tāpēc ka visu, ko Es esmu dzirdējis no Sava Tēva, Es jums esmu darījis zināmu.” (Jāņa evaņģēlijs 15:14)

Tu esi Jēzus draugs, Dievs par tevi priecājas.

Tēva acuraugs

“Jo tā saka Tas Kungs Cebaots: Viņš mani sūtījis, lai iegūtu jaunu godu tautu starpā, kas jūs aplaupīja, jo, kas jums pieskaras, tas pieskaras Viņa acuraugam.” (Caharijas 2:12)

Tā kā plakstiņš sargā aci, tā mūsu Tētis tevi sargā kā Savu acuraugu.

Tas, par kuru Dievs priecājas

“Bet lai gavilē un priecājas, kam patīk mana taisnība, un saka vienmēr: "Liels ir Tas Kungs, kam prieks par Sava kalpa labklājību!"” (Psalms 35:27)

Dieva dārgums

“(..) bet apslēptais sirds cilvēks neiznīcīgs savā lēnajā un klusajā garā tas ir Dievam dārgs.” (1. Pētera 3:4)

Uzvarētājs

“Kas ir pasaules uzvarētājs? Tikai tas, kas tic, ka Jēzus ir Dieva Dēls.” (1. Jāņa 5:5)

Radīts brīvībai

“Jo jūs, brāļi, esat svabadībai aicināti. Tik ne tādai svabadībai, kas dod vaļu miesai, turpretim kalpojiet cits citam mīlestībā!” (Galatiešiem 5:13)

Bagāts visās lietās

“Bet, tā kā jūs esat sekmēm bagāti visās lietās: ticībā, vārdā, atziņā, visādos centienos un savā mīlestībā uz mums, tad esiet bagāti arī šinī labdarības lietā.” (2. Korintiešiem 8:7)

Sabiedrības labums, vienīgā cerība

“Jūs esat zemes sāls; bet, ja sāls nederīga, ar ko tad sālīs? Tā neder vairs nekam, kā vien ārā izmetama un ļaudīm saminama. Jūs esat pasaules gaišums; pilsēta, kas stāv kalnā, nevar būt apslēpta.” (Mateja evaņģēlijs 5:13-14)

Izredzētais, ķēniņš, priesteris, svētais, valdnieks, piederu Dievam, lai celtu Dieva valstību

“Bet jūs esat izredzēta cilts, ķēnišķīgi priesteri, svēta tauta, Dieva īpašums, lai jūs paustu Tā varenos darbus, kas jūs ir aicinājis no tumsas Savā brīnišķīgajā gaismā.” (1. Pētera 2:9)

Ātri iziesim cauri galvenajiem punktiem. Tātad tas, kas ir tavā dzīvē un tev apkārt, ir atkarīgs no tā, kāds tu esi jeb tas ir atkarīgs no taviem domāšanas un uzvedības paradumiem. Lai izveidotu pareizus ieradumus, ar sevi ir jāstrādā. Ir jāapzinās jaunās tiesības un stāvoklis Jēzū Kristū. Vispirms ir jātrenē sava domāšana, vecos domāšanas ieradumus nomainot ar jauniem. Tad jātrenē sava miesa un darbības saskaņā ar jauniegūto domāšanu, līdz izveidojas jauni uzvedības ieradumi, ko saucam par raksturu. Tādējādi tu esi kļuvis tāds, kādi ir tavi jaunie uzvedības un domāšanas ieradumi, un rezultātā tev ir dabiska veiksme un panākumi visā, ko tu dari.

Nobeigumā vēlos pieminēt kādu atziņu, kas tieši saistīta ar šo svētrunu, ar ko dalījies amerikāņu dramaturgs un esejists Deivids Memets, runājot par izlēmības trūkumu un gļēvulību. Kādā izvilkumā viņš rakstījis par Otrajā pasaules karā zīmīgo 1944. gada 5. jūniju, kas vēsturē iegājis kā Eiropas atbrīvošanas sākums, kad sabiedroto spēki izcēla desantu Normandijā. "Tūkstošiem amerikāņu karavīru tajā dienā nolaidās ar izpletni Normandijā, taču četri cilvēki atturējās to darīt. Viņu tālākais gals bija neiedomājams – tiem vajadzēja vai no ādas līst laukā, lai attaisnotu sevi. Būtībā viņu dzīves beidzās tajā momentā, kad tie atteicās lekt. Tāpat kā to ebreju dzīves, kuri atteicās iet caur pašķirto jūru, un arī mūsu pašu dzīve, ja atteiksimies no iespējām, kas šodien dotas, lai strādātu ar sevi. Pēc tam, cik vien vēlamies, varēsim skaidroties par savu neizdarību. Visiem ir paredzēts vienreiz mirt mūža galā, bet nav nekāda iemesla mirt jau dzīves vidū."

“Tāpēc esiet modrīgi, jo jūs nezināt ne dienu, nedz stundu, kurā Cilvēka Dēls nāks. Tas tāpat kā ar cilvēku, kas aizceļodams saaicināja savus kalpus un nodeva tiem savu mantu, un vienam viņš deva piecus talentus, otram divus un trešam vienu, katram pēc viņa spējām, un pats tūdaļ aizceļoja. Tūlīt nogāja tas, kas bija dabūjis piecus talentus, darbojās ar tiem un sapelnīja vēl piecus. Tā arī tas, kas bija dabūjis divus, sapelnīja vēl divus klāt. Bet tas, kas bija dabūjis vienu, aizgāja un ieraka to zemē un tā paslēpa sava kunga naudu. Bet pēc ilga laika šo kalpu kungs atnāca un sāka norēķināties ar tiem. Tad atnāca tas, kas bija dabūjis piecus talentus, atnesa vēl piecus un sacīja: kungs, tu man iedevi piecus talentus; redzi, es sapelnīju vēl piecus. Un viņa kungs sacīja tam: labi, tu godīgais un uzticīgais kalps. Tu esi bijis uzticīgs pār mazumu, es tevi iecelšu pār daudzumu. Ieej sava kunga priekā. Arī tas, kas bija dabūjis divus talentus, atnāca un sacīja: kungs, tu man iedevi divus talentus; redzi, es sapelnīju vēl divus. Viņa kungs sacīja tam: labi, tu godīgais un uzticīgais kalps. Tu esi bijis uzticīgs pār mazumu, es tevi iecelšu pār daudzumu. Ieej sava kunga priekā. Bet atnāca arī tas, kas bija dabūjis vienu talentu, un sacīja: es pazīstu tevi kā bargu cilvēku, tu pļauj, kur neesi sējis, un salasi, kur neesi kaisījis. Es baidījos un aizgāju un apraku tavu talentu zemē. Te viņš ir, ņem savu mantu. Bet viņa kungs atbildēja tam un sacīja: tu blēdīgais un kūtrais kalps. Ja tu zināji, ka es pļauju, kur neesmu sējis, un salasu, kur neesmu kaisījis, tad tev vajadzēja dot manu mantu naudas mainītājiem; es pārnācis būtu saņēmis savu naudu ar augļiem. Tāpēc ņemiet viņa talentu un dodiet to tam, kam ir desmit talentu. Jo ikvienam, kam ir, tiks dots, un tam būs pārpilnība, bet no tā, kam nav, atņems to, kas tam ir. Un nelietīgo kalpu izmetiet galējā tumsībā, tur būs raudāšana un zobu trīcēšana.” (Mateja evaņģēlijs 25:13-30)

Jēzus saka, ka ikvienam, kam ir, tiks dots un tam būs pārpilnība. Un kam nav, tam atņems arī to, kas tam ir per se. Esam radīti mūžīgai dzīvībai, tāpēc nebūsim kā nelietīgais kalps. Un ne tikai. Esam radīti vispirms jau, lai šeit virs zemes pilnā mērā nodzīvotu pilnvērtīgu dzīvi un palīdzētu tā dzīvot arī citiem. Jēzus Vārdā, āmen!

Mācītāja Mārča Jencīša sprediķi „Kas es esmu?” pierakstīja draudzes „Kristus Pasaulei” redakcija

40 iemesli, kāpēc cilvēki aiziet no draudzes

Publicēja 2017. gada 23. okt. 17:34Līga Paņina

Ziņas datums 24.10.17.

Debesu Tēvs, Tavs Gars mums ir vajadzīgs, un es lūdzu – svaidi katru vārdu! Lai no Tavas sirds nāk katrs vārds un nes augļus, izmaiņas, mīlestību. Āmen! Man ir liels prieks jūs visus redzēt dievkalpojumā “TU ESI SVARĪGS”, arī tos, kurus es ļoti sen neesmu redzējis. Varbūt tu domāji, ka man nebūs prieks tevi redzēt, tomēr man ir! Tas nav tikai lēmums priecāties, jo tie cilvēki, ar kuriem man ir bijušas tuvākas attiecības, vienmēr paliek manā sirdī. Tu esi radīts pēc Dieva līdzības un esi Jēzus sirdī! Lai arī ko tu darītu, tu esi arī manā sirdī. Lai arī es kaut ko pasaku ne tā, es vienalga tevi mīlu. Reizēm mēs tuviem cilvēkiem kaut ko dusmās pasakām, patiesībā tā nedomājot. Īpaši to saprot tie, kuriem ir ģimene, tāpēc abām pusēm vajadzētu panākt pretī un zināt, ka otrs tā nedomāja un joprojām mīl. Šodien būs īpaša svētruna un veseli četrdesmit punkti, kuriem es domāju ātri iet cauri. Ja šī būtu līderu skola, tad es noteikti padziļināti pieskartos katram punktam, bet mūsu nervi, laiks un uzmanības spējas ir ierobežotas, tāpēc es runāšu koncentrēti. Kad tu skaties interesantu filmu, tu vari koncentrēties ilgu laiku, vai ne? Tāpēc nepareizs ir priekšstats par to, ka cilvēks spēj koncentrēties tikai četrdesmit minūtes. Ja es skatos interesantas filmas, es varu koncentrēties pat pusi dienas.

“Četrdesmit iemesli, kāpēc cilvēki aiziet no draudzes.” Atbilde tevi pārsteigs, būs pavisam negaidīta un trāpīs desmitniekā! Un tas būs no sirds; es tam ticu, to saprotu un to zinu, ka ir tikai viens iemesls, kāpēc cilvēki aiziet no draudzes. Es zinu, ko tu sagaidi, ka es teikšu, bet tas nebūs tas. Vainīgs ir tikai viens cilvēks, un šajā draudzē tas ir mācītājs Mārcis Jencītis. Vainīgs ir tikai un vienīgi mācītājs. Es pat negaidīju, ka, šos vārdus sakot, es būšu emocionāli saviļņots. Varbūt nav precīzi teikt “vainīgs”, jo Jēzus ir piedevis manus grēkus, un es nevaru būt perfekts, taču es cenšos tāds būt. Ja arī cilvēki nav aizgājuši no draudzes konkrēti manas vainas dēļ, tomēr tā ir mana atbildība. Es šodien nerunāšu par tavu vai manas komandas atbildību, bet par sevi.

Kāds ir šī sprediķa mērķis? Ja draudzē ir kāds cilvēks, kurš domā aiziet, tad es tevi aicinu palikt. Ja tu esi aizgājis no draudzes, bet šodien esi šeit, tad es tevi aicinu atgriezties. Ja tu esi tādā situācijā, ka nevari atgriezties, un esi tikai ciemos, tad lai Dievs tevi svētī tajā vietā, kur tu esi šodien! Es vēlos, lai draudzei “Kristus Pasaulei” un arī man pašam būtu vairāk draugu, nekā ienaidnieku. Lai notiek izlīdzināšanās tur, kur tās vēl nav. Ir situācijas, kad atgriezties nav iespējams. Piemēram, ir precēts pāris, kuriem laulībā neiet tik labi, kā viņi to bija cerējuši, varbūt, ka ir jau bērni, un viņi izdomā šķirties. Viens no abiem vai abi izveido jaunu ģimeni, bet pēc laika viņi saprot, ka ir kļūdījušies, jo tā pirmā bija viņu ģimene un tie bija viņu bērni, tā bija viņu vieta un tāda bija Dieva griba, bet jaunajā ģimenē arī ir bērni, un ko tagad darīt? Esi reāls, neesi ideālists un zini, ka ir tādas situācijas, kad atgriezties vairs nav iespējams. Ja tas vairs nav maināms, tad lai Dievs tevi svētī tur, kur tu esi! Ja tas ir maināms, tad es no savas puses tev piedāvāju atgriezties savā draudzē, savā ģimenē, kur tevi mīl. Mums nav izteikta parādība, ka daudz cilvēku iet prom no draudzes, bet cilvēku rotācija ir normāla katrā draudzē. Tāpat arī kadri nāk un aiziet katrā organizācijā un biznesa struktūrā. Vieni aiziet, un ne vienmēr sliktu iemeslu dēļ, un citi nāk vietā. Ir vietas, kurās cilvēki rotē vairāk, un ir vietas, kur viņi rotē mazāk. Visticamāk, ka tur, kur ir mazāka cilvēku rotācija, cilvēkiem ir labi. Viņi jūtas mīlēti un pieņemti, cilvēki tur var pilnā mērā iepazīt Dievu un realizēt savu potenciālu. Tāpēc nav iespējams pilnībā apturēt cilvēku rotāciju draudzē, bet to var mazināt, un tāds arī ir šī sprediķa mērķis. Ja draudze izjūk vai tajā paliek maz cilvēku, tā ir mācītāja atbildība.

Ja cilvēks draudzē jūtas mīlēts un pieņemts, var pilnā mērā iepazīt Dievu un realizēt savu potenciālu, tad visam pārējam nav nozīmes. Niecīgiem strīdiem, nepilnībām mācībā vai mūzikas stilam tad nav būtiskas nozīmes, jo cilvēks paliks šajā draudzē. Ja cilvēks tiek mīlēts, tad viņam nebūs svarīgi, vai mācītājs sludina formā vai bez formas, vai tā ir vai nav sekta, jo tā ir viņa draudze. Ir ļoti viegli noteikt, kāpēc cilvēks aiziet no draudzes, un parasti tas ir grupiņas vadītājs, kurš pārdzīvo. Tu mācītāju redzi stipru un varbūt domā, ka es nepārdzīvoju, ja kāds aiziet. Es nemirstu nost un neplēšu matus, taču es vienmēr to jūtu, kaut kas tiek atņemts no manis. Tas ir kaut kas zudis Dieva valstībai vai arī zudis draudzei un man, un tāpēc es vienmēr pārdomāju un meklēju, ko es esmu izdarījis ne tā. Un tas ir pareizi vienmēr uzdot sev jautājumu – kāda ir mana atbildība? Ir ļoti viegli teikt, ka cilvēks aizgāja tāpēc, ka viņš grēkoja, bet daudz grūtāk ir padomāt, kur tu esi vainīgs un kāda ir tava atbildība tajā visā. Es ceru, ka tu neskatīsies uz šo sprediķi tikai kā uz mācītāja kļūdām un viņa atbildību, bet arī padomāsi par sevi. Šim sprediķim būs labs tālejošs rezultāts.

Tātad, ja cilvēki aiziet no draudzes, tā ir mācītāja atbildība. Mēs katrs atbildam par sevi Dieva priekšā. Nav tava daļa mani tiesāt, jo uz katru no mums attiecas bauslis “mīli tuvāko kā sevi pašu”. Vienkārši šodien ir tava diena, un par tevi es nerunāšu, tikai par sevi. Būs četrdesmit iemesli, kurus es atzīstu un apsolu mainīt. Atceros, ka reiz savā bērnībā kādam puikam no pagalma izskrūvēju ventiļus ritenim, viņš raudāja, aizgāja mājās un pasauca tēti. Tētis atnāca un man teica, lai piepūšu ar muti šos ventiļus, ko es, protams, nevarēju izdarīt, un teica: “Tu tā vairāk nedarīsi?” Es atbildēju: “Es vairs tā nedarīšu.” Šodien es varu atcerēties savu bērnību un teikt, ka nedarīšu vairs šos četrdesmit punktus. Es esmu reāls, bet šīs ir lietas, kuras es atzīstu un gribu mainīt, jo tu esi svarīgs! Kā Dieva vīrs un mācītājs es apsolu, ka darīšu visu, lai tu draudzē būtu mīlēts un pieņemts, lai tu pilnā mērā iepazītu Dievu un pilnā mērā varētu realizēt savu potenciālu. Draudze “Kristus Pasaulei” nav ideāla vieta, bet ļoti laba vieta tev!

Ir divu grupu cilvēki, kuri aiziet no draudzes, un šīs grupas ir jāņem vērā, kad es mācīšu četrdesmit punktus. Pirmā grupa ir cilvēki, kuri vienu reizi, dažas reizes vai pāris mēnešus ir bijuši mājas grupiņā, neformālajā pasākumā vai dievkalpojumā un pēc tam ir aizgājuši. Otra grupa ir cilvēki, kuri iesakņojās draudzē un pēc tam aizgāja. Pirmā grupa neiesakņojās draudzē, nāca, skatījās, kaut kas neapmierināja, un viņi aizgāja tālāk citas draudzes meklējumos vai vispār nekur. Tie, kuri iesakņojās draudzē, uzņēmās kalpošanas un aizgāja tikai pēc kāda laika, gada, pieciem vai desmit gadiem. Es sākšu ar tiem cilvēkiem, kuri ilgāku laiku ir bijuši draudzē un pēc tam aizgājuši, un kādi no šiem punktiem attieksies arī uz pirmo grupu.

Un pāri visam tam lai ir mīlestība, kas ir pilnības saite.” (Vēstule kolosiešiem 3:14)

Jaunu bausli Es jums dodu, ka jūs cits citu mīlat, kā Es jūs esmu mīlējis, lai arī jūs tāpat cits citu mīlētu. No tam visi pazīs, ka jūs esat Mani mācekļi, ja jums būs mīlestība savā starpā." (Jāņa evaņģēlijs 13:34-35)

Jēzus runāja par mīlestību, ka bez mīlestības mēs neesam nekas. Tāpēc galvenais iemesls, kāpēc cilvēks aiziet no draudzes, ir mīlestības trūkums. Mēs bieži dzirdam no cilvēkiem vārdus, ka draudzē ir par maz mīlestības, un viņiem ir taisnība. Mēs arī nekad nespēsim mīlēt tik pilnīgi, kā mīl Dievs, tomēr mīlestība ir visam pamatā.

Jo tik ļoti Dievs pasauli mīlējis, ka Viņš devis Savu vienpiedzimušo Dēlu, lai neviens, kas Viņam tic, nepazustu, bet dabūtu mūžīgo dzīvību.” (Jāņa evaņģēlijs 3:16)

Jēzus to paveica mīlestības dēļ. Visa pamatā ir mīlestība. Šie četrdesmit punkti būs sadalīti trīs daļās.

1. Mīlestība. Manas kļūdas, kuras es apsolu izlabot, lai katrs cilvēks būtu mīlēts un pieņemts.

2. Dieva iepazīšana. Tā ir mana atbildība, lai cilvēki draudzē pilnībā iepazītu Dievu, un šeit būs tas, ko es varu piedāvāt, lai tas notiktu.

3. Sava potenciāla realizēšana. Šeit būs tas, ko es darīšu un cik es spēju dot, lai tu varētu sevi realizēt gan kalpošanā draudzē, gan pasaulē, savā biznesā un citās sfērās.

Četrdesmit iemesli, kāpēc cilvēki aiziet no draudzes.

MĪLESTĪBA

1. Mīlestības trūkums no mācītāja.

Cilvēks nejūt patiesu mīlestību no mācītāja. Kāpēc bieži cilvēki no draudzes sociālajos tīklos publicē visu, ko viņi dara, pērk, ēd, dzer un kur brauc? Tāpēc, ka es neesmu spējis tevi pienācīgi mīlēt. Tev trūkst uzmanības, un tu meklē to citur. Tu neesi to atradis draudzē un pie Dieva. Šādiem cilvēkiem vajag atbalstu, komentārus un likes. Ja tu esi mīlēts bērns ģimenē, tev nevajag svešu cilvēkus uzmanību. Ja cilvēkam, kurš apmeklē manu draudzi, ir sviests galvā, tā ir mana atbildība, jo sviests ir manā galvā. Es pilnībā uzņemos atbildību, jo neesmu spējis pietiekami sniegt mīlestību. Kā to var izdarīt viens mācītājs? Man ir komanda, kalpotāji, kuri cilvēkiem kalpo individuāli, un tas nozīmē, ka es neesmu spējis pietiekami mīlēt savu komandu, lai tā pienācīgi aprūpētu katru cilvēku draudzē.

Noskatījos labu filmu “Dangal” (2016), kura veidota, balstoties uz patiesiem notikumiem, par divām meitenēm Gītu un Babitu, kuras kļuva par cīkstonēm, zelta medaļniecēm brīvajā cīņā. Tēvs, bijušais sportists, kurš nerealizēja sevi Indijas birokrātiskajā sistēmā, gaidīja dēlu, kurš varētu turpināt šo sporta veidu, bet piedzima četras meitas. Indijā ar meitenēm nav pieņemts “krāmēties”, jo sievietēm ir ļoti zems statuss, bet viņas skolā piekāva divus puišus, tāpēc tēvs nolēma sākt trenēt divas meitas. Viņš sāka viņas dresēt, ne vienmēr visu paskaidrojot. Viņām bija jālec lejā no tilta ūdenī un pašām pēc tam jātiek ārā, treniņi bija rītā un vakarā, un frizūras arī bija kā zēniem. Gīta un Babita sāka sacelties pret tēvu un domāja, ka viņš nemīl viņas. Meiteņu sportiskie rezultāti bija ļoti vāji, līdz vienam brīdim, kad abas apmeklēja savas draudzenes kāzas, kura bija nelaimīga, ka tika izdota pie vīra. Vēlāk meitenes satikās, un abas māsas sūdzējās jaunajai sievai, ka viņas arī ir nelaimīgas, jo tēvs viņas nemīl. “Ko? Tēvs jūs nemīl? Un kā vēl mīl! Mani kā tādu lietu tēvs izprecināja, bet jūs tēvs trenē par personībām, sievietēm, kuras pašas par sevi spēj pastāvēt!” Un pēkšņi meitenes saprata, ka tēvs visu dara mīlestībā, un kopš tās reizes viņas sāka trenēties no sirds. Šobrīd abas meitenes ir pasaules čempiones brīvajā cīņā. Tas notiek tad, kad cilvēks, saprot, ka viņu mīl.

Es nevēlos attaisnoties, bet pateikt, ka es tevi mīlu. Es vēlos, lai tu kļūsti par spēcīgu personību! Jēzus saka: ja viena aitiņa ir pazudusi, tad jāatstāj tās deviņdesmit deviņas un jāiet pakaļ vienai. Varbūt tu domā, ka štrunts ar to visu aitu, pati vainīga, ka sabuntojās, lai iet galīgi, un vispār, lai lāsts pār viņu. Bet Dieva vārds saka: ja tu mīli, ej viņai pakaļ. Ideja par dievkalpojumu “TU ESI SVARĪGS” radās man, kad biju lūgšanu kambarī. “Ej pakaļ vienai aitiņai!” Jēzus par to runā, un tāda ir Dieva sirds, un, ja mēs gribam Viņam līdzināties, arī mums ir jāiet pakaļ tai vienai pazudušajai. Šis dievkalpojums ir pierādījums tam, ka es cenšos mīlēt un iet pakaļ aitiņām.

2. Komunikācijas trūkums.

Tā ir nespēja atrast kontaktu ar cilvēku. Ja man ar tevi nav komunikācijas, tad tu man neuzticies, un mēs nevaram par visu izrunāties, es nevaru saprast tevi. Tādējādi es nevaru par tevi pareizi domāt un dot pareizus padomus. Tad tā ir mana vaina, ka neesmu pietiekami veltījis laiku savai komandai un panācis to, lai katram būtu pietiekama komunikācija ar savu līderi. Reizēm es pieņemu lēmumu, uzklausot tikai vienu pusi, un tā ir ļoti liela kļūda. Kad es uzklausu abas puses, tad manas domas var radikāli mainīties. Es turpmāk apsolu uzklausīt abas puses.

Ja man ir labas personīgās attiecības ar Dievu, tad man būs arī labas attiecības ar cilvēkiem un otrādāk. Pats svarīgākais draudzē ir attiecības. Cilvēki no draudzes aiziet attiecību dēļ. Komunikācijas trūkums ir tās pašas attiecības, kuru nav vai tās ir sliktas. Tāpat tas notiek arī dažādās organizācijās. Tieši attiecības ir tās, kas cilvēkam liek atstāt konkrēto kolektīvu. Komunikācijas trūkums ir tas pats mīlestības trūkums, tāpēc šajā draudzē šķeltnieki, buntinieki un aprunātāji ir vienīgā cilvēku kategorija, kurai ir aizliegts apmeklēt draudzi. Es viņus mīlu, bet es mīlu arī visas citas aitiņas. Ja es gribu, lai draudzē ir veselīgas attiecības starp cilvēkiem un ja es mīlu savu draudzi, kas nav mana personīgā, bet Dieva draudze, tad es rūpēšos, lai sķeltnieku, aprunātāju un buntinieku šeit nebūtu. Lai katrs šeit var atnākt un baudīt pozitīvu atmosfēru, lai nav tā, ka tu atnāc uz dievkalpojumu un apsēdies kādam blakus, kurš burkšķ kaut ko pret mācītāju, pret draudzi, un tu klausies to visu, un tev nelabi paliek. Es apsolu jums, ka vienmēr būšu ļoti mīlestības pilns pret draudzi un šķeltniekiem, buntiniekiem, tos atšķirot no draudzes.

3. Par maz cilvēku tavā mājas grupā.

Tu atnāci uz draudzi, bet grupiņā ir divi, trīs cilvēki. Attiecības starp cilvēkiem ir pats svarīgākais, bet kādas tev tur var būt attiecības, ja grupiņā ir divi cilvēki? Tu zini cik draugus cilvēkam vajag, lai viņš paliktu draudzē? Piecus. Tev draudzē vajag vismaz piecus, sešus draugus, lai draudzē būtu normālas attiecības un normāla draudzība. Mēs visi gribam draudzēties. Bet ko mācītājs saka? “Kāpēc tu draudzējies ar citu cilvēku? Viņš nav no mūsu grupas!” Neesat saskārušies ar kaut ko tādu? “Viņš nav no mūsu grupas, ko tu tur draudzējies?” Bet, mācītāj, kāpēc tad tavā komandā ir grupas, kur vispār ir tikai divi cilvēki? Divu cilvēku grupa var būt tikai tāda, kur visi ir nostiprināti – kodols, kas sāk jaunu grupu, nevis divi, trīs jaunatgrieztie cilvēki. Kāda ir mana atbildība par to visu? Es neteikšu, ka nebūs vairs tādas grupas, bet es apsolu gādāt, lai grupas ir pilnas un lai dabīgā kārtā veidojas draudzība, nevis kaut ko aizliedzot. Draudzējies ar ko vien vēlies, ja vien tas tev, šim cilvēkam un draudzei ir labi. Ja tas ir citas grupas cilvēks, draudzējies ar citas grupas cilvēku. Ja tas vispār nav kādas grupas cilvēks, draudzējies ar ko tu gribi, tu pats atbildi par sevi. Ja es neesmu spējis tev tavā grupā nodrošināt normālu draudzību ar cilvēkiem, tad droši darbojies. Līderi tagad domā: “Ak, šausmas, nu būs problēmas!” Nebūs problēmu, problēmas jau ir. Es apsolu, ka tev vairs pakaļ nestaigāšu, lai gan līdz šim to baigi daudz jau tāpat neesmu darījis.

4. Es par daudz esmu apspriedis kādus cilvēkus.

Apspriedis tā, ka tas pārkāpj robežu. To jau sauc par aprunāšanu. Jā, mācītājs aprunāja. Reizēm ir kādas vajadzīgas lietas, konkrētas sarunas, kas ir jārunā par konkrētiem cilvēkiem, bet reizēm man pašam slikti paliek, jo jūtu, ka esmu pārkāpis robežu. Es apsolu, ka vairs tā nedarīšu, piedodiet man. Bieži vien šķeltnieki, buntinieki un aprunātāji domā, ka viņus aprunā. Patiesībā mācītājs vai grupas līderis ir darījis zināmu kas kurš ir un no kura ir jāuzmanās, un tas ir pareizi, bet nepareizi ir tas, ka mēs pārkāpjam robežu, kur sākas jau nevajadzīga runāšana. Tik daudz, cik nepieciešams, ir jāpasaka, tas arī viss. Tātad es apsolu ievērot robežu starp pareizu runāšanu un to cilvēku aprunāšanu, kas ir aizgājuši no draudzes vai grēko.

5. Savos sprediķos reizēm pasaku dažādus sviestus.

Es nevarēju atrast īsto vārdu, kā raksturot to, ko parasti pasaku, bet tie ir sviesti, kas cilvēkus var aizvainot. Reiz man pienāca klāt kāda sieviete, viņa personīgi uztvēra to, ka cūka arī Āfrikā ir cūka – ka viņa ir cūka. Es viņai paskaidroju, viss kārtībā, bet tomēr reizēm es pasaku tādus sviestus, kas aizvaino cilvēkus, un tas var būt par iemeslu, kāpēc kāds ir aizgājis. Ko es varu apsolīt? Tiešām, man nav doma aizvainot, es centīšos būt korektāks. Jums jau arī patīk, kad kaut nedaudz pasaka, ne? Nevar jau pilnīgi nemaz neko neteikt vairs, bet ziniet, ka es varu pateikt kaut ko tādu, ko patiesībā nedomāju, bet tu vari uztvert ne tā, kā biju domājis. Es apsolu būt korektāks. Zini kā man ir, ja godīgi? Kad es kaut ko ne tā priekšā pasaku, pēc tam sāku to saprast, un, ja pat cilvēki man saka, ka bija labs sprediķis, kaut kas iekšā man grauž: “Kāpēc es to tā, kāpēc es toreiz to? Dievs to negribēja, tas nav labi! Ai, tu jau neesi perfekts, tu jau neesi ideāls!” Man ir sirdsapziņa, es neesmu vienkārši riebīgs. Ideāls es arī nevaru būt, bet būšu korektāks.

6. Es mēdzu kritizēt kalpotājus publiski.

Piemēram, man kādreiz kaut kas nepatīk slavēšanā, un es varu to publiski pateikt. Es zinu, man vienmēr Svētais Gars runā, ka tas ir nepareizi, ka nevajag kritizēt. Var pateikt pēc tam viens pret vienu, bet visai draudzei tas nav jāzina. Es apsolu publiski kalpotājus nekritizēt, kā vien tik, cik nepieciešams, ja tiešām Dievs to grib, ja tiešām ir kāda īpaša situācija. Arī citu draudžu kalpotājus, es neesmu tiesnesis, lai tagad tiesātu citus. Es apsolu to vairs nedarīt iespēju robežās, tikai tik, cik tas vajadzīgs.

7. Neveselīga kontrole pār cilvēku.

Šajā gadījumā man tiešām tāda lieta, kā izskatās, nepiemīt. Man nav īsti, ko pašam personīgi atvainoties, bet es zinu, ka grupās caur līderiem ir neveselīga kontrole, un tā ir mana atbildība. Tas nozīmē, ka esmu nepareizi audzinājis, nepareizi kalpojis, nepietiekoši mācījis, un cilvēki tiek neveselīgi kontrolēti. Protams, ne visur ir kontrole, un tomēr cilvēks jūtas piespiests kaut ko darīt. To gan es mācu no kanceles – ja tu grupiņu nevadi, tad beigas. Es apsolu rūpēties un sargāt katra cilvēka personīgās domas un brīvību, un izvēli. Starpcitu, pēdējā laikā es par to ļoti daudz mācu, pāris pēdējos gadus es mācu, ka jādara pašam. Jēzus apklusināja vētru un teica macekļiem ko? Kur ir jūsu ticība? Es vēlos katra paša bezkontroles darbības un ticību. Es apsolu no savas puses cīnīties ar jebkāda veida negatīvu kontroli grupās.

8. Pārāk daudz kritikas no manis vai no līdera.

Jā, apzinos, ka reizēm pārcenšos ar kritiku. Ir lietas, kas tiešām ir jāaizrāda, bet turpmāk centīšos, sakot vienu sliktu lietu, pateikt tev vairākas labas lietas un pēc tam to slikto. Tu tici, ka es mainīšos? Viss jau sākas ar to, ka atzīst savas kļūdas, pareizi?

9. Pārāk augstas prasības.

Es saprotu, ka bieži no cilvēka prasu vairāk nekā viņš var izdarīt vai dot. Rezultātā cilvēks jūtas nederīgs, nevarīgs, bet es neesmu varējis novērtēt šī cilvēka spējas. Katram cilvēkam ir sava vieta draudzē un savas spējas, ko viņš spēj savā līmenī izdarīt. Es apsolu vadīt draudzi tā, lai katrs cilvēks var atrast savu vietu draudzē ar pieņemamu atbildību, un būt laimīgs.

10. Draudzes apmeklētāju aizvainojoša izturēšanās.

Piemēram, tu atnāc uz dievkalpojumu, un tajā vietā, kur tu esi sēdējis, sēž kāds cits, un tu pieej pie cilvēka un saki, ka tā ir tava vieta. Tā var izdarīt arī kalpotāji un mācītājs. Mācītājs pats nav atnācis, nav norobežojis pirmo rindu vietas, kur sēž līderi, cilvēks ir atnācis pirmo reizi un apsēdies pirmajā rindā pirmajā vietā, lai būtu tuvāk mācītājam. Kalpotāji atnāk vēlāk, mācītājs nav visu saorganizējis, un tur, priekšējā rindā, sēž šis cilvēks. Viņi zina, ka tā nav pareizi, ka mācītājs nav nolicis tā darīt, un ko viņi dara? Viņi izmet ārā cilvēku no vietas un pārsēdina. Divdesmit, trīsdesmit, četrdesmit procenti, ka šo cilvēku vairs neredzēsim. Kura atbildība tā ir? Mana atbildība. Es patiešām visur esmu pats vainīgs. Neesmu pietiekoši izsekojis, izskaidrojis, neesmu bijis pietiekoši stingrs, neesmu pietiekoši paprasījis, kā to saproti. Neesmu pateicis šādi: “Tu labi šodien izskaties, un es tev uzticēšu ļoti svarīgu kalpošanu, tas nepavisam nebūs grūti. Tev no punkta A (jāparāda punkts A) jāaiznes konkrētais monitors uz punktu B (jāparāda punkts B), un ar to tu būsi parūpējies, ka ir laba Dieva klātbūtnes atmosfēra slavēšanā. Vai varēsi to izdarīt? Un tagad pastāsti man, ko tu saprati – kas ir jāizdara? Paldies!” Es neesmu attiecīgi pārliecinājies, vai cilvēks pareizi saprot. Tiešām, var notikt dažādi pārpratumi. Tā nav paša cilvēka vaina, tā ir mana atbildība. Katrā draudzē tā ir mācītāja atbildība. Draudze neaug, mācītājs vainīgs, draudze aug, atkal mācītājs vainīgs. Visur ir vainīgs mācītājs.

11. Škeltnieki, buntinieki, viltus brāļi.

Ne visi draudzes apmeklētāji ir dievbijīgi cilvēki, ne visi ir draudze. Draudzes “Kristus Pasaulei” locekļi ir tie, kas bauda vakarēdienu. Ir apmeklētāji un ir draudzes locekļi, un tas, ka tu esi apmeklētājs, bet vēl neesi draudzes loceklis, nenozīmē, ka neesi kristietis un ka neesi šajā draudzē, un tomēr ir attiecīgi noteikumi. Bet ir dažādi cilvēki, kas var tev piesēsties blakus, kas traucē grupas vai draudzes pasākumus, un es apsolu būt stingrāks šajos jautājumos – nekādas aprunāšanas, nekādas šķelšanās. Šķelšanās un aprunāšana, kas šķeļ, ir vienīgais iemesls, lai aizliegtu tev apmeklēt draudzi. Es apsolu tam sekot līdzi!

12. Līderis neizšķir, kādā etapā cilvēks atrodas, un prasa no visiem vienādi, ignorē individualitāti un katra cilvēka dāvanas.

Tā ir mana atbildība, ka es neizšķiru, kādā līmenī tu esi, kādas ir tavas dāvanas, un ka skatos uz visiem vienādi. Apsolu pie šī jautājuma strādāt.

13. Pārāk asa nostāja pret cilvēku grēkiem.

Tu zini, ko teica Jēzus farizejiem, kad Viņa priekšā bija sieviete, kas pieķerta laulības pārkāpšanā? “Kas ir bez grēka, lai met pirmais akmeni!” Ja esmu pārāk asi kādu aizskāris tava paša grēka dēļ, tad man jāpaskatās pašam uz sevi – kas ir bez grēka, lai pats met pirmo akmeni. Tāpēc es akmeni apsolu nemest, jo pašam man pietiek visādu trūkumu – te jau vien ir četrdesmit punktu, un tas ir minimums. Te nav visi, bet svarīgākie šodienas tēmai.

14. Nesaderība ar līderi.

Tā būs retāka parādība, bet var būt tā, ka tev ir nesaderība ar savu līderi, ka tas nav tas cilvēks, ar kuru tu vēlies būt līdz galam. Es apsolu, ka mainīšos šajos jautājumos, apsolu risināt, lai katram ir savs īstais cilvēks. Tikai nedomājiet tagad, ka mēs visi varam mainīt savas grupas un līderus. Es spēšu izšķirt, kur tiešām tā ir reāla problēma. Var būt nesaderība, kuras dēļ rodas konflikti, pārpratumi, nesaticība, nesaprašanās, apvainošanās, pēc tam nepiedošana un pēc tam “čau” un prom no draudzes. Viss ir ļoti vienkārši. Katram vajag savu īsto cilvēku. Tas gan ir tāds jautājums, kurā nevar vienkārši tāpat pateikt, ka nav īstais, tomēr līderis nav kā vīrs vai sieva, kuru nevar mainīt.

15. Mācītāja vai līderu amorālas darbības vai pilnīga atkrišana.

Es apsolu nekad neatkrist un nekad neveikt nekādas amorālas darbības, un, ja kaut kas tāds pie manis parādītos, es apsolu cīnīties līdz galam un uzvarēt!

16. Personīgo attiecību ar Dievu trūkums mācītājam.

Ja es kaut ko draudzē nepamanu, tad tas ir manu personīgo attiecību ar Dievu trūkums. Es apsolu nekad neatstāt šīs attiecības, turpināt vienmēr lūgt un mācīt to draudzei. Kādas ir tavas attiecības ar Dievu, tādas ir tavas attiecības ar cilvēkiem.

17. Disciplinēšana.

Ir Dieva griba, un ir attiecības, un mūsu attiecības var šķērsot Dieva gribu. Es tev saku Dieva gribu, bet tu nepiekrīti, tu negribi to dzirdēt, bet mums ir attiecības, lūk, te viņas var arī izjukt. Mums nav jāsabojā attiecības tikai tāpēc, ka mums ir dažādi viedokļi, kaut gan man visticamāk būs pareizs viedoklis attiecībā uz Dieva gribu, tomēr tas nav iemesls, lai mēs sabojātu attiecības, mēs varam mierīgi un diplomātiski to visu atrisināt. Es tā arī darīšu, kad disciplinēšu. Es apsolu darīt to korektā veidā.

18. Vilšanās un atstumtība, izejot no mācītāja komandas.

Manā komandā ir bijuši dažādi cilvēki. Visus, kas ir bijuši un vairs nav manā komandā, es šodien aicināju uz dievkalpojumu. Tā ir mana vaina, ka es neesmu spējis atrast īsto pielietojumu cilvēkam, ka neesmu spējis viņu pietiekami mīlēt, es neesmu viņu sapratis, un galu galā neesmu spējis šim cilvēkam atrast īsto vietu un pielietojumu, kā viņš var kalpot. Iespējams, ka esmu prasījis arī kaut ko nejēdzīgu. Tā ir mana atbildība. Piedodiet! Es to atzīstu un apsolu nākamās reizes rūpīgāk arī izvēlēties cilvēkus komandai un to, kur katram jābūt.

19. Nepiedošana.

Man parasti nepiemīt šī īpašība. Tāpat kā es nezinu, kas ir mazvērtību, tāpat arī par nepiedošanu. Man tas viss varbūt kādreiz minimāli parādās. Var gadīties kādreiz šī īslaicīgā parādība, kas ir pusstundas jautājums, bet cilvēkiem uz mani gan ir nepiedošana. Ko es apsolu? Kad redzēšu kādu skābu seju, es pats pie tevis pieiešu. Bībelē rakstīts – kad redzi skābu seju, pa priekšu ej izlīgsti ar savu brāli un tad nāc un upurē Dievam. Es negaidīšu kādu brīdi, ja redzu, ka esi apvainojies, domājot – esi apvainojies, pats vainīgs. Nē, es esmu vainīgs, es iešu pie tevis iespēju robežās izrunāties.

Tā bija pirmā, lielākā daļa “Mīlēts un pieņemts”. Šie bija punkti par to, ka cilvēks nejūtas manis mīlēts un pieņemts. Nākamā nodaļa ir “Dievs jeb Dieva iepazīšana”. Kā jau es teicu, ja cilvēks jūtas mīlēts un pieņemts un piedzīvo Dievu, un vēl realizē savu potenciālu, tad visam pārējam nav nozīmes, viņš paliek draudzē, paliek savā vietā, kas ir brīnišķīga. Viņš nemaina savu ģimeni un var augt, jo, kaut ko mainot, tu sāc visu atkal no nulles. Tu esi svarīgs, un es darīšu visu, lai tu būtu mīlēts, pilnā mērā pieņemts, iepazītu Dievu un realizētu savu potenciālu. Draudze “Kristus Pasaulei” nav ideāla, bet ļoti laba vieta tieši tev.

PILNĀ MĒRĀ IEPAZĪT DIEVU

“Neko, kas jums noderīgs, neesmu noklusējis, bet jums to sludinājis un mācījis ļaužu priekšā un pa mājām” (Apustuļu darbi 20:20)

“Presbisterim jārūpējas par sludināšanu, kas atbilst mācībai, lai viņš būtu spējīgs paskubināt veselīgā mācībā un atspēkot tos, kas runā pretim.” (Vēstule Titam 1:9)

20. Mācība.

Man ir jābūt tam, kurš māca veselīgu mācību, ka Dievs atbrīvo, dziedina, veselīgu mācību, nevis tikai vienpusīgu. Cilvēks var aiziet no draudzes, ja viņam šķiet, ka mācība nav pareiza un ja tiešām ir nopietnas kļūdas mācībā. Es apsolu vienmēr rūpēties par veselīgu mācību, kas ir tieši Bībeles mācība.

21. Cilvēks nepiedzīvo Dieva tuvumu.

Tā ir mana atbildība, ja slavēšana nav pietiekoši dziļa, lai mēs varētu piedzīvot Dieva tuvumu, mana atbildība, ja ir kādi traucējoši faktori dievkalpojumā, kas neļauj piedzīvot Dieva klātbūtni. Apsolu rūpēties par Dieva klātbūtnes atmosfēru un mācīt to, kas ir Dieva tuvums, jo ne vienmēr sajūtas ir Dieva tuvums. Tas, ka kaut ko nejūti, nenozīmē, ka nav Dieva tuvuma.

22. Emocionāli vairāk aizskar cits sludinātājs, citas draudzes mācītājs.

Es uzaicinu ciemos kādu sludinātāju, vai arī tu internetā dzirdi kādu sludinātāju vai kādā citā veidā, piemēram, radio, un tevi emocionāli uzrunā cits mācītājs, viņa teiktais, viņa sludinātais, kaut nesen tevi aizskāra savas draudzes mācītājs. Es neesmu pietiekoši pareizi mācījis. Tā ir mana atbildība, ja kāds var nomainīt draudzi tikai tāpēc, ka viņu emocionāli vairāk šodien uzrunāja cits mācītājs, bet vakar savs. Es neesmu pietiekoši mācījis par to, ka emocijas nav noteicošais faktors par Dieva tuvumu un Dieva klātbūtni, un vispār par Bībeles veselīgu mācību. Es neesmu pareizi mācījis par emocionalitāti, ka uz emocijām nevajadzētu paļauties. Mana atbildība, jo es zinu, ka, šādā veidā nomainot draudzi, pašam cilvēkam nekas nemainīsies, tas ir emocionāls cilvēks, kurš paļaujas tikai uz sajūtām.

23. Grēks.

Cilvēks nomaina draudzi, jo mums ir ļoti caurspīdīga grupu draudze, kur grēks ir redzams. Nenostiprināts, neiesakņots kristietis grib, lai viņu liek mierā, tāpēc dodas uz citu draudzi, kur par viņa grēku neviens nezina, un viņš turpina grēkot, klausās sprediķus un iestāsta sev, ka attiecībās ar Dievu viņam viss ir kārtībā. Es apsolu, ka nepārmetīšu tev par taviem grēkiem. Draudzes apmeklētājs tu vienmēr vari palikt. Lielākā kļūda ir, ka cilvēks neizstāsta, necīnās un nerisina šo jautājumu. Tā ir mana vaina, ka esmu radījis tādu atmosfēru, kurā nav iespējams uzticēties un risināt to visu. Tie līderi, kas ir nākuši pie manis un izstāstījuši savus grēkus, ir palikuši savās vietās, un kopīgi šos grēkus esam atrisinājuši un uzveikuši. Kaut gan ir cilvēki, kuri paši reklamē savu grēku pa visu draudzi, un tad viņiem sāk palikt kauns, un cilvēks atstāj draudzi. Tā ir mana atbildība. Tieši grēks ir iemesls, lai cilvēks nāktu uz draudzi un paliktu šeit, uzticētos un cīnītos, nevis lai mainītu vietu. Ja tu atstāj draudzi, tad tā jau ir padošanās. Grēciniekam šeit ir īstā vieta, es tevi gaidu. Šeit ir grēcinieku draudze. Ja tev nav grēku, tad met pirmais akmeni. Tāpat arī cilvēki saka, ka nevar lūgt Dievu pēc tam, kad sagrēkojuši, bet tieši tāpēc tev vēl vairāk ir jātuvojas Dievam, jo tu jau neej pie Viņa ar saviem darbiem, bet caur Kristus upuri. Es apsolu mīlēt grēciniekus, tad sanāk, ka mīlu arī sevi.

24. Cilvēcīga pieprasīšana cilvēkam kaut ko mainīt.

Tas ir, apmēram, šādi: „Tev savā dzīvē ir jāmaina to un to, citādi tu esi slikts un dari nepareizi.” Dievišķi vajadzētu būt, ka es nenosodu tos, kas grēko, bet daru visu, lai cilvēks paliek draudzē, lai mums ir normālas attiecības, kas ir glābšanas avots katram cilvēkam. Jā, Jēzus glābj, bet caur draudzi.

25. Kristības un vakarēdiens.

Es nezinu, vai kāds to dēļ ir aizgājis, bet tas var būt par iemeslu. Es kristu tikai tos, kas ievēro visus noteikumus, lai kristītos, tāpat arī ar vakarēdienu. Tie ir pareizi noteikumi. Ja tu vēl neesi kristīts, tas nenozīmē, ka tu neesi ar Dievu. Tu esi apmeklētājs, kas gaida, kad tiksi oficiāli pieņemts draudzē. Neesi pārāk lepns, ja esi kristīts, un neesi noskumis, ja vēl neesi kristīts, tāpat ir arī ar vakarēdienu. Tev ir savas attiecības ar Dievu, un pienāks laiks, kad būsi izpildījis noteikumus un tiksi kristīts, un baudīsi vakarēdienu, caur ko tu ienāksi mūsu draudzē kā draudzes loceklis. Taču glābj tikai Dievs, ne kristības un vakarēdiens. Mēs nevaram rīkoties kā citas draudzes, kuru statistikas sarakstos ir vairāk draudzes locekļu nekā vispār iedzīvotāju Latvijā, taču dievkalpojumos sēž tikai daži cilvēki. Tas nav godīgi, tāpēc apsolu, ka šī kārtība paliks tāda, kāda tā ir. Ja cilvēks gribēs kristīties, viņš to izdarīs. Es apsolu neradīt ilūziju, ka, lai ieietu Dieva valstībā, pietiek tikai ar rituāliem. Apsolu rūpēties arī par draudzes svētumu.

SAVA POTENCIĀLA PILNĪGA REALIZĀCIJA

 ..lai Dieva cilvēks būtu pilnīgs, sagatavots katram labam darbam.” (Otrā vēstule Timotejam 3:17)

„Bet es gribētu, lai visi cilvēki būtu kā es; tomēr tur katram ir sava Dieva dota dāvana, vienam tāda, otram citāda.” (1. vēstule korintiešiem 7:7)

Mana kļūda ir, ka es arī gribu, lai visi kļūst kā es, tāpat kā Pāvils. Taču Pāvils tālāk paskaidro, ka katram ir sava dāvana. Es nevaru prasīt no visiem vienādi.

26. Draudzē nav nodrošināta vieta, kur katrs cilvēks var sevi realizēt.

Es apsolu, ka nenolikšu visus zem vienas latiņas, apsolu, ka iedziļināšos katra cilvēka individualitātē un dāvanās, lai viņš varētu realizēties.

Piemēram, draudzē ir puisis, kuram ir izteikta vēlme un dāvana skriet. Viņš uzplauka mūsu draudzē un tagad ir viens no labākajiem Latvijas skrējējiem. Šī dāvana jau bija viņā, tomēr, esot draudzē, tā atvērās vēl vairāk, bet ir reizas, kad viņš nav dievkalpojumā. Zini, es īpaši neskumstu, jo arī šī skriešanas dāvana, kas ir Dieva dota, ir jārealizē. Un ko lai dara, ja šie maratoni un nometnes pāris reižu gadā iekrīt tieši svētdienās? Es gribu, lai viņš ir dievkalpojumos, taču gribu arī, lai viņš realizē šo dāvanu, lai viņš ir priecīgs un laimīgs par to. Viņš radīja „Skriešanas akadēmiju”, kurā māca cilvēkiem skriet. Mājas grupā viņš vada pasākumu „Uzveic depresiju”, kur nāk cilvēki arī no pasaules un cīnās ar depresiju skrienot, un Viņi tur dzird Dieva vārdu.

Es gribu, ka jūs nākat un darāt zināmu, ko gribētu realizēt ne tikai draudzē. Es gribu motivēt, palīdzēt atrast īsto pielietojumu jūsu spējām. Es, piemēram neesmu spējis nodrošināt rehabilitācijas centru narkomāniem. Ja mums tāds būtu, tad šie narkomāni paliktu pie mums, nevis tiktu sūtīti uz kādu cita izveidotu centru. Es apsolu padomāt par visu, kas palīdzētu tev sevi realizēt un pacelt. Starpcitu, es veidošu grupu, kuru pats vadīšu un kurā būs uzņēmēji, kas dalīsies arī cits ar citu savā pieredzē. Varbūt viņi nekad nebūs grupas līderi, taču viņos ir šis biznesa vadības talants. Ja vēlies, piesakies laicīgi, jo var nebūt vietas.

27. Prasība katram būt līderim.

Es apsolu, ka palīdzēšu atrast tavu vietu, kur tu gribi būt. Ja negribi vadīt grupu, ja saproti, ka tas nav tavs aicinājums, tad nespiedīšu par visām varītēm tev to darīt.

28. Laulības.

Mācītājs Mārcis Jencītis nelaulā tos, kas pirms kāzām ir sagrēkojuši viens pret otru. Meli! Draudzē būs divu veidu laulības – draudzes priekšā (tiem, kas pirms laulībām dzīvojuši svēti attiecībā viens pret otru) un ofisā (tiem, kas sagrēkojuši pirms kāzām). Kas zina, kā būs pēc kāzām, jo var gadīties, ka parauglaulība draudzes priekšā būs daudz štruntīgāka par ofisa laulību. Svarīgi ir nožēlot padarīto un izsūdzēt to. Vairs nevajadzēs iet uz citu draudzi, lai salaulātos. Bet gadījumā, ja nevari atrast savu otro pusīti un jau gribi meklēt kādu ārpus draudzes, tad apsolu, ka es rūpēšos par to, lai šeit būtu stipru personību vīrieši un skaistas, stipras sievietes. Lai te ir tāda izvēle, ka acis žilbst! Nespiedīšu arī līderim izvēlēties precēties tikai ar līderi. Varēsi precēties, ar ko gribi. Tu esi svarīgs, un es darīšu visu, lai tu būtu mīlēts, pieņemts un pilnā mērā realizētu savu potenciālu.

Tagad būs daži punkti par cilvēkiem, kas atnāk uz draudzi dažas reizes un neiesakņojas. Kāpēc tā notiek?

29. Mūzika.

Ir cilvēki, kas atnāk uz draudzi, un viņus neapmierina slavētāji, viņu ģērbšanās stils, mūzikas stils. Ko es varu apsolīt šajā gadījumā? Turpmāk slavēsim šlāgermūzikas stilā vai dziedāsim kora mūziku ar manu mammu pie klavierēm? Nē, es apsolu neko nemainīt. Turpmāk tikai pieaugsim visā jaunajā – gan mūzikas stilos, gan aparatūrā. Iesim uz priekšu un spēlēsim tādu mūziku, kas cilvēkiem patīk. Turpmāk izmeklēsim vismelodiskākās, visgarīgākās un visjaunākās dziesmas. Pēc kāda laika varbūt būs vairāki dievkalpojumi, katrs savā mūzikas stilā, piemēram, džeza, šlāgera, gospeļmūzikas, kora un smagā roka dievkalpojumi. Iedomājies, ka pie draudzes stāv simtiem moču, un visi rokeri iekšā slavē Dievu. Tāda rokeru draudze esot Īrijā ar mācītāju rokeri. Zinu stāstu par vienu rokeri, kurš ļoti gribēja sist bungas. Mācītājs teica it kā pa jokam, lai viņš nopērk un sit, jo zināja, ka viņam nav ne bungu, ne naudas, taču nākamajā dievkalpojumā šis vīrs sēdēja ar savām jaunajām bungām uz skatuves un bija gatavs tās sist. Viņš pārdeva savu Harley Dawidson, lai slavētu Dievu! Tas tik ir ko vērts!

30. Cilvēks negrib maksāt cenu.

Jūs jautāsiet, kur te mana vaina? Lūdzu, ja tu negribi maksāt cenu, vienalga nāc, klausies, jo tikai tad tev var rasties vēlme maksāt cenu.

31. Nauda.

“Kur paliek nauda? Te tiek atņemta visa nauda!” Es varu tevi iepazīstināt ar mūsu grāmatvedi. Ticiet man, pēc vienas reizes jūs viņu vairs negribēsiet redzēt, jo viņa tādu atskaiti sagatavos, ka galva kūpēs! Viss ir sīki un smalki uzskaitīts. Viņa pat lūdza skapi nopirkt, lai būtu, kur atskaites dokumentus novietot.

32. Sekta.

Mans uzdevums ir informēt, kas patiesībā ir sekta. Ir pieejamas grāmatas, arī manis izdota.

33. Jums nav savas baznīcas.

Tas ir iemesls, kāpēc cilvēks nenāk. Mēs gan ceļam savu baznīcu, bet bez torņa. Tā ir mana atbildība skaidrot cilvēkiem, kas patiesībā ir baznīca. Baznīca ir cilvēki. “No dzīviem akmeņiem tiks uzcelts Dieva nams.”

34. Mācītājs nav speciālā formā.

Apsolu ģērbties vienkārši, stilīgi. Jebkurš, kurš ir te, priekšā, var ģērbties kā viņam patīk, jo katrs mēs esam invidualitātes. Tērps man nav vajadzīgs. Īpašs tērps kaut kādā veidā dod autoritāti, bet patiesā autoritāte ir tad, kad cilvēki tevi ciena, tev tic, mīl, un tu viņus cel, neatkarīgi no tā, kas tev mugurā.

35. Mācītāja sludināšanas stils.

Nepatīk, ka esmu dedzīgs, lecu, kliedzu? Ko es varu apsolīt? Tikai to, ka sludināšu vēl dedzīgāk!

36. Mācītāja pagātne.

Cilvēki šausminās par manu pagātni kā bijušo narkomānu, cietumnieku. Viņi nesaprot, kā tāds var mācīt citus. Es apsolu absolūti neko nemainīt savā pagātnē un turpināt uzsvērt kontrastu starp savu pagātni un tagadni Jēzus slavai. Lai katrs zina, ko Dievs var izdarīt pie pilnīgi pagrimuša cilvēka!

37. Nepakļaušanās cilvēku ieceltajai kārtībai.

Ir noteikta kārtība draudzē, piemēram, nedrīkst ļaut bērniem vieniem skraidīt pa zāli. Ja cilvēks to ignorē, tad arī jebkurā citā sabiedriskā vietā šis cilvēks nepaklausīs. Mana atbildība ir mācīt, ka svarīgi ir pakļauties autoritātēm un ievērot noteikto kārtību.

38. Nepieņemama mācība.

Es apsolu mācīt tikai veselīgu bībelisku mācību, nevis konfesionālas doktrīnas, kas balstās tikai uz cilvēciskiem spriedumiem.

39. Neticība Jēzum Kristum.

Cilvēks vienkārši netic, tāpēc atstāj draudzi.

40. Ģeogrāfija.

Ko darīt, ja draudze un mājas grupa ir pārāk tālu no vietas, kur dzīvo? Es tev varu apsolīt, ka drīzumā mājas grupiņas būs visur jeb Latvijā nebūs tāda punkta, kur nebūtu mājas grupiņa. Tas ir jau procesā.

Lūk, četrdesmit punkti. Tu esi svarīgs! Es darīšu visu, lai tu pilnā mērā tiktu mīlēts un iepazītu Dievu, lai tu pilnā apjomā realizētu savu potenciālu. Draudze “Kristus Pasaulei” ir laba vieta tieši tev.

Sprediķis bija tiem, kas grasās aiziet. Palieciet! Tie, kas ir aizgājuši, nāciet atpakaļ! Un tie, kas vairs nevar atnākt atpakaļ, lai Dievs jūs svētī tajā vietā, kur jūs atrodaties! Vēlos, lai man un draudzei ir vairāk draugu nekā ienaidnieku. Starpcitu, pagājušo nedēļu mūsu draudzes mājas grupās bija trīs simts vienpadsmit cilvēku. Arī šodien jau te ir pavisam maz bīvu vietu. Mēs augam! Slava Dievam!

Mācītāja Mārča Jencīša sprediķi “40 iemesli, kāpēc cilvēki aiziet no draudzes” pierakstīja un rediģēja draudzes “Kristus Pasaulei” redakcija

Profesionalitāte Dieva lietās

Publicēja 2017. gada 17. okt. 12:36Līga Paņina   [ atjaunināts 2017. gada 18. okt. 01:52 ]

Ziņas datums 17.10.17.

Šodienas tēma – “Profesionalitāte Dieva lietās” jeb kā būt profesionālim Dieva lietās. Pats svarīgākais, par ko es šodien runāšu, būs personiskas attiecības ar Dievu. Pirmkārt, tev vajag iegūt profesionalitāti personiskajās attiecībās ar Viņu, jo kādas ir tavas lūgšanas, kāds ir tavs klusais laiks ar Dievu, tāda ir tava ikdiena un tāda ir tava dzīve! Viss, kas notiek tavā dzīvē – kā tu rīkojies, kā tu domā, – izriet no tavām personiskajām attiecībām ar Dievu. Tāpēc galvenais, par ko mums ir jāmācās, par ko ir sev jāatgādina, ir – kā augt savās personiskajās attiecībās ar Viņu un cik tas ir svarīgi.

Kad es mācījos vidusskolā, mana klases audzinātāja bija Māra Lapiņa. Mēs klasē bijām seši puiši, bet pārējās bija meitenes, un no šiem sešiem puišiem divi bija tādi īpaši, tas biju es un mans draugs, kuri vēlējās visvairāk uzmanības un kuriem arī tika visvairāk uzmanības. Mums bija laba skolotāja. Viņa reiz skatījās uz mani un manu draugu, un viņas vērtējums par mani bija negatīvs, bet par manu draugu – pozitīvs, kaut gan mēs uzvedāmies vienādi – abi divi dzērām, lietojām tabletītes, tikāmies ar meitenēm, reizēm gadījās, ka dzērām pat klasē. Mēs bijām tie, kas pīpēja skolas tualetēs, jo pat ārā normāli nevarējām iziet. Mēs bijām tie, uz kuriem skatījās pārējā klase, un viņus mēs arī pavilkām līdzi. Skolotāja, skatoties uz mani un uz draugu, izteica spriedumu: „Man liekas, ka attiecīgās situācijās tev, Mārci, neies labi, bet tev (draugam) attiecīgās situācijās ies labi, tu izdzīvosi.” Spriedums bija tāds, ka draugs izdzīvotu, bet es nē. Spriežot pēc manas uzvedības un pēc mana drauga uzvedības, mana skolotāja izteica to, ko viņa tajā brīdī redzēja. Un viņa redzēja, ka es neko nesasniegšu, un, ja būšu kādās grūtās situācijās, tad es no tām ārā netikšu, jo man nav pietiekoša gribasspēka, saprašanas, rakstura un tamlīdzīgi. Viņas spriedumi lielākoties bija pareizi, viņa nekļūdījās, bet viņa neņēma vērā vienu faktoru, ka kaut kas tāds varētu notikt manā dzīvē. Mana skolotāja nekādīgi nevarēja zināt to, ka es personīgi satikšos ar Jēzu Kristu! Tas vēl nav viss. Viņa nekādīgi nevarēja zināt to, ka man būs personiskas attiecības ar Viņu. Viņa nevarēja zināt to, ka es izmainīšu savu domāšanu, savukārt mana domāšana formēs manas darbības un manas darbības būs vērstas uz panākumiem.

Savā būtībā un savā domāšanā es esmu veiksmīgs cilvēks, es darbojos un redzu sev apkārt, ka viss notiek, kustās un attīstās. Lielākoties tas nav atkarīgs no tā, ka esmu jaunpiedzimis kristietis, bet tās ir manas personiskās attiecības ar Dievu. Es runāju par lūgšanu kambari jeb istabu – vietu, kur es regulāri lasu Bībeli, lūdzu Dievu, apliecinu Dieva vārdu, kur es eju Dieva tuvumā, vissvētākajā vietā. Es runāšu tieši par tavām personiskajām attiecībām ar Dievu, par tavām personiskajām lūgšanām, par tavu kluso laiku ar Dievu! Laiks ar Dievu tevi nemaina, tevi maina Dievs caur šo laiku ar Viņu. DIEVS MAINA CAUR ATTIECĪBĀM AR VIŅU! Bez personiskām attiecībām Viņš tevi nemaina. Nepietiek tikai iznākt priekšā un noskaitīt grēku nožēlas lūgšanu, paklausīties kādu sprediķi, piedalīties grupiņā. Dieva griba ir tāda, ka mums katram ir personisks laiks, ko mēs pavadām ar Viņu. Tas notiek tad, kad mēs studējam Bībeli, lasām, kad mēs pielūdzam, slavējam, pārdomājam savu dzīvi un Dieva vārdu, lūdzam. Pareizas domas un darbības nāk tieši no personiskām attiecībām ar Dievu, tās formē personību, maina sirdi, raksturu. Tas formē tavu raksturu, dzīvesveidu, tavus ieradumus, un tā aug uzvarētājs, citiem vārdiem sakot – profesionālis. Nevar būt tā, ka tu pieņem Jēzu, trīs mēnešus esi draudzē un esi jau profesionālis Dieva lietās. Patiesībā tu vēl esi bērns Dieva lietās, un ne tikai Dieva lietās. Lai arī cik dedzīgs jauns kristietis tu būtu, un vecie tev liktos tādi klusi un reliģiozi, tas vecais ir daudz vērtīgāks par jauno. Zini, kāpēc? Viņš ir profesionālāks. Profesionalitāti nevar iegūt vienā dienā, ne arī trīs mēnešos, tas nāk ar laiku. Cilvēks, kurš tikko ir atnācis pie Kristus, vēl nespēj kontrolēt savu galvu. Neviens, kurš ir piedzimis no augšienes, uzreiz nevar kontrolēt savu prātu. Lai sakārtotu savu galvu, ir vajadzīgs laiks. Kamēr tev nav sakārtota galva, neveidojas pareizs raksturs, neveidojas spēcīga personība, nav pareiza domāšana un darbības, nav panākumu, tu esi tikai ceļā uz tiem. Lai sāktu kontrolēt savas domas, kas ir profesionalitāte, ir vajadzīgs laiks.

1916. gada 7. oktobrī krievu lidotājs Konstantīns Artseulovs izdarīja ko tādu, ko neviens līdz šim nebija izdarījis. Krieviski tas saucas ‘štopor’, latviski – spirāle. Kas ir spirāle? Tā ir tāda parādība, kad lidmašīna sāk spirālveidīgi krist. Ja lidmašīna sāk taisīt virpuļus, tad cilvēki saprot, ka pilotam un lidmašīnai ir beigas. Līdz šim datumam cilvēki zināja, ja lidmašīna ieiet spirālē, tad tā ir pagalam. Bet šis pilots veica spirāli, cilvēki domāja, ka beigas ar viņu, bet viņš pēkšņi iziet no tās. Visi domāja, ka viņam paveicās. Bet tad viņš vēlreiz pacēlās, iegāja šajā spirālē un atkal izgāja no tās. Cilvēki saprata, ka viņš ir atradis veidu, kā iziet no spirāles. Pilotu glāba ne lidmašīna, ne skatītāji, nekas cits, bet viņa paša profesionalitāte. Kas ir profesionalitāte? Tas nozīmē izmantot visus sasniegumus, ar zinātnes palīdzību izpētītas lietas, kā labāk izdarīt konkrētu lietu, un pēc tam to regulāri kalt galvā, atkārtot jeb darīt vienu un to pašu, kamēr tas tiek pārvaldīts. Ja tu gribi kļūt par profesionāli, tiklīdz parādās jaunas zināšanas, tu tās pielieto, liec tās klāt jau esošajām. Profesionālis viennozīmīgi uzvar amatieri. Piemēram, Latvijā ir profesionālā armija, un tas ir pareizi. Viens profesionāls kareivis atsvērs kādus piecdesmit amatierus. Ja nav iestrādātas profesionālās iemaņas, tad kara laukā vairs nav iespējams padomāt, jo cilvēks dara to, ko ir sapratis un iemācījies, ko pats sevī ir ielicis, kāda ir viņa domāšana. Uzvarēs tas, kas ir profesionālis; vairumā gadījumu, lai arī cik amatieru būtu pretī, viņš viņus novāks.

Piemēram, es runāju par tavu raksturu, darbu pie tava iekšējā cilvēka. Nebūtu pareizi skatīties uz apstākļiem, jo nevis apkārtējie apstākļi ir negatīvi, bet tavas darbības ir negatīvas. Negatīvas darbības izsauc visas tavas problēmas. Nepareizas darbības nāk no nepareizām iestrādēm. 90% tavu ikdienas darbību nosaka tavi ieradumi. Zini, kādi ieradumi? Domāšanas ieradumi. Tu visu dari automātiski. Tikai 10% darbību tu izdari ar piepūli, ar prātu. Lielākoties tu visu dari tā, kāds tu esi, kāda ir tava domāšana, iestrādes, ieradumi. Tavu dzīvi nosaka ieradumi, pamatā tie ir domāšanas ieradumi. Ieradumi neveidojas vienā dienā. Tie ir jāiestrādā. Galvenokārt tavs liktenis ir atkarīgs no taviem ieradumiem. Ar to arī atšķiras profesionālis no amatiera viņam ir pareizi ieradumi. Tiklīdz profesionālis iepazīstas ar jauniem paņēmieniem, viņš tūdaļ tos sevī sāk iestrādāt. To vēl nav un neko nedod, kamēr nav iestrādāti.

Kā tu brauc pie stūres? Tiem, kas desmit, divdesmit gadus brauc pie stūres, vairs nevajag ceļa zīmes, jo viņi vienkārši brauc. Viņi var izbraukt savu ceļu ar acīm ciet. Man ir bijis tā, ka es neatceros, kā esmu ticis mājās. Skaidrā prātā, kristietis būdams, es braucu putenī, un neatceros, kā tiku mājās. Tas notika autopilotā. Kas galvā tajā brīdī strādāja? Manas iestrādes. Reizēm es braucu pie mašīnas stūres, kaut ko runāju, domāju, un tikai pēc brīža atceros, ka braucu taču pie stūres. Es braucu automātiski, jo manī jau ir iestrādes. Kā brauc jaunais šoferis? Iekrampējies stūrē, un viņš par citu neko nevar domāt. Bet pēc laika viss mainās, jo veidojas profesionālas iestrādes. Bet ja tu nelasi un nemācies, kā stūrēt, braukt, ja tu nepēti kādus sasniegumus un necenties tos ievērot, tad tava braukšana nemainās. Kā kļūt profesionālim Dieva lietās? Personiskas attiecības ar Dievu. Tev jābūt profesionālim savā domāšanā, un tas nav vienkārši, tas nenotiek vienā dienā.

Mans dēls, ja tu nopietni uzklausīsies manus vārdus un glabāsi sevī manu mācību par to, lai tava auss uzklausītu gudrību un tu pats cītīgi pievērstu tai savu sirdi, un pie tam tā, ka tu ar lielu neatlaidību sauktu pēc tās un no visas sirds pēc tās lūgtos, ka tu meklētu to kā sudrabu un klaušinātu pēc tās kā pēc apslēptām mantām, tad tu sapratīsi bijību Tā Kunga priekšā un iegūsi Dieva atziņu. Jo Tas Kungs piešķir gudrību, un no Viņa mutes nāk atziņa un izpratne.” (Salamana pamācības 2:1-6)

Uzklausi gudrību un pievērs tai savu sirdi! Kas ir sirds? Tavs iekšējais cilvēks. Ar sirdi cilvēki saprot arī to, ko mēs jūtam, iekšējus ieradumus, zemapziņu. Tu pats vari pievērst savu prātu pareizām lietām, ka tas automātiski domā pareizi. Tu pats vari vadīt savas domas. Jaunpiedzimis kristietis vēl nespēj savākt savu galvu. Taču viņš spēj izvēlēties domāt pareizi un trenēt savu prātu. Kamēr tava galva nav sakārtota, tikmēr tava dzīve nav sakārtota. Kamēr nav sakārtotas personiskās attiecības ar Dievu, tikmēr tava galva nav sakārtota. Viss nāk no personiskām attiecībām ar Dievu. Cik kvalitatīvi tu pavadi laiku ar Dievu? Ko tu vispār dari lūgšanu kambarī? Kāda ir tava ikdiena?

Vienam cilvēkam bija tāds gadījums, ka mobilais telefons iekrita podā. Pirms tam telefons bija atslēgts, jo nebija samaksāts rēķins. Kā var nebūt samaksāts rēķins un vēl telefons podā iekrist? Ar vienu telefonu tik daudz problēmu! Kaut kas ar to telefonu nav kārtībā? Kārtībā nav ar galvu! Dzīve ir kā vāveres ritenī. Neko nevar paspēt, skrien pa galvu, pa kaklu… Bībele saka, ka nolādēts ir tas, kuram viss krīt no rokām laukā. Ja tev viss krīt no rokām laukā, ja tā dzīvē ir haoss, ka tu neko nevari paspēt, tad vaina ir tavās personiskajās attiecībās ar Dievu. Tad tur 100% ir haoss. Tavās attiecībās ar Dievu nav kārtības, tev nav pilnvērtīgs laiks ar Dievu. Tu nespēj savākt savas domas, tu nespēj izvērtēt, kas ir svarīgs un kas ir atmetams, un tu nespēj precīzi izdarīt īsā laikā pareizas lietas. Tikai lūgšanu kambarī tu spēj apdomāt un saprast to, ko tev šodien darīt. Ja kāds saka: “Es varu lūgt Dievu vakarā, varu lūgt pa nakti,” tad tas ir cilvēks, kas neko nejēdz. Tev vajag Dievu lūgt no rīta! Tev no rīta ir jāsakārto sava galva! Izņēmuma kārtā var lūgt arī vakarā, bet, ja tu lūdz vakarā, es iesaku kaut dažas minūtes sakārtot galvu arī no rīta. Ja tu to dari vakarā, tad tev jābūt konkrētai skaidrībai, ko tu darīsi rīt. Un tad tu nebūsi kā vāvere ritenī.

Profesionālis pret amatieri Dieva lietās. Profesionālis jau zina precīzas darbības katru dienu. Tās ir nevis simts haotiskas darbības uz visām pusēm, tā ka tu esi izpumpējies un vairs neko nevari, bet konkrētas, precīzas darbības. To var salīdzināt ar profesionālu karavīru, kurš trāpa ar vienu šāvienu. Ir atšķirība starp cilvēku, kurš zina, ko viņš rīt precīzi darīs, un viņš izdara pāris lietas, un viss darbojas, un cilvēku, kurš nezina, ko darīs rīt. Otrs cilvēks ir amatieris, kuram galvā ir haoss, un viņš dara simts lietas, kas vispār nav prioritātes, viņam nav rezultātu un pats ir nomocījies. Bez klusā laika ar Dievu tu nevari tikt galā ar savu domāšanu. Smadzenes ir tava vadības pults. Tu nevari tikai lūgt Dievu: “Dod man šo un to,” bet tev ir nepieciešams DOMĀT. Domāt un sakārtot prioritātes lūgšanas laikā. Lūgt par konkrētām lietām, izprast tās. Viss ir caur personiskām attiecībām ar Dievu, uz personiskām attiecībām ar Dievu un no personiskām attiecībām ar Dievu. Ja tu redzi problēmas, tad tas ir personisko attiecību ar Dievu trūkums. Ja tu redzi izlaušanos, tad tas ir kārtīgs personiskais laiks ar Dievu!

Es lasīju kādu liecību. Mani vispār kaitina šādas liecības. Kādā Ukrainas draudzē apprecējās kāds pāris, un vīrs sapņoja par lielu ģimeni, gribēja daudz bērnu. Viņš apprecējās, gribēja lielu ģimeni, bet bērni nedzimst! Pāris gāja pie ārstiem un izrādījās, ka vaina ir vīrietī. Viņi izmēģināja dažādu ārstēšanu, bet nekas nepalīdzēja. Šis vīrietis pats par sevi saka: „Es biju pilnīgā izmisumā un domāju par to dienām un naktīm.” Viņš dzīvo tikai tāpēc, lai dienām un naktīm tikai taisītu un taisītu bērnus? Kāpēc tad vispār dzīvot? Viņš savu sievu tikai kā „traktoru” apprecēja? Sieva būs kā kombains, kas ražos bērnus, un viņš pats būs traktorists? Kāpēc viņš apprecēja šo sievieti? Vai viņam nav nekā cita, par ko priecāties? Viņš apprecējās mīlestības dēļ vai lielas ģimenes dēļ? Viņš vairs nevarēja normāli dzīvot, dienām un naktīm. Ja dzīves mērķis ir tikai apprecēties, lai būtu liela ģimene, tad tāda dzīve ir nožēlojama. Zini, kur ir problēma? Šim cilvēkam nav normālu personisko attiecību ar Dievu. Tāpēc viņš redz, ka tikai lielā ģimenē viņam būs piepildījums. Kad piedzims tā lielā ģimene, tad tikai viņš redzēs, kāds tur ir piepildījums. Šis atkal ir stāsts par personisko attiecību ar Dievu trūkumu vai arī nepareizām attiecībām ar Dievu. Tā ir sakne visām negatīvām parādībām tevī un tavā dzīvē. Ne jau sieva vai vīrs, liela vai maza ģimene, vai traktors vainīgs, bet tava paša domāšana izsauc emocijas, kā tu jūties, kas tu esi un kas tu būsi.

Kā notiek ar laulātajiem pāriem? Apprecas, bet bērnus nemaz netaisa. Pie manis kā mācītāja notiek pirmslaulību konsultācijas, un es redzu, ka mums ir vajadzīga profesionalitāte visās lietās. Es sniedzu konsultācijas precību lietās un prasu arī par izsargāšanos, vai pāris plāno izsargāties no grūtniecības. Es viņiem nesaku, ka ir vai nav jāizsargājas. Viņi atbild, ka jā, un tad es pasaku dažādas metodes un ka var konsultēties pie ārsta. Bet es runāju ne jau par to, kādas ir šīs metodes, bet par to, ka visi saka jā. Visi izsargāsies. Es viņiem nesaku, ka ir jāizsargājas, es arī nesaku, ka viņiem nav jāizsargājas, bet visi izlemj, ka izsargāsies. Kāpēc viņi izsargāsies? Pāriem ir problēma, ka varētu piedzimt bērns, bet citur ir problēma, ka bērns nedzimst. Kur patiesībā ir problēma? Tavā prātā! Ja bērnu esamība vai neesamība var noteikt tavu garastāvokli vai tavu dzīves virzienu, tad problēma ir prātā. Kāpēc pāri izsargājas? Ziniet, kāpēc? Jo kāds teica, ka tā ir pareizi. Zini, kas teica? Pasaule teica. Mūsu draudze pārsvarā precas jaunieši, tikko no skolas sola. Viņiem tur “skaloja smadzenes”, piemēram, ja kas, fiksi var uztaisīt abortu. Ir ļoti daudz izsargāšanās veidu, arī dzimuma maiņa. Pasaule to stāsta. Es vienkārši uzdodu jautājumu un nesaku, ka vajag taisīt bērnus vai nevajag taisīt bērnus. Es vienkārši prasu, kāpēc tu negribi taisīt bērnus? Kāpēc tu izsargājies? Tāpēc, ka vispirms karjera jāuzceļ un nauda jānopelna? Tu savu karjeru vari arī nekad neuzcelt. Kāpēc tu domā, ka tad, kad tev būs kaut kas vairāk, kaut kas daudz, tev būs pietiekami, lai taisītu bērnus? Kāpēc izsargājies? Nevis tāpēc, ka tu to izdomāji, pats saprati no Dieva, ko tev vajag, bet vienkārši pieņēmi kāda cita domas.

Daudzi tā dara, ka apprecas un netaisa bērnus. Pasaulē ir uzskats, ka primāri jākāpj pa karjeras kāpnēm. Tas viss, protams, ir tavā ziņā, taču uzdod sev jautājumu: “Kāpēc?” Iedomājies, ka esi jau divus gadus laulībā, un tu joprojām veido savu karjeru. Ja tūlīt pēc kāzām tev jau būtu bērns, tad šodien viņam jau būtu divi gadi. Tu domā, ka līdz šodienai tu nebūtu viņu izaudzinājis? Ir savi plusi un mīnusi gan tam, ka bērnu ieņem tūlīt pēc kāzām, gan tam, ka to dara vēlāk. Kāpēc jauniešiem vēl nevajag bērnus? Tāpēc, ka viņi paši vēl ir bērni. Kāpēc gados veciem cilvēkiem nevajag ieņemt bērnu? Tāpēc, ka tad šie vecāki bērnam būtu kā vecvecāki. Vedot bērnu uz skolu, skolotājs domās, ka vectētiņš vai ome blakus stāv. Tomēr pluss būtu tāds, ka šādi vecāki būtu gudrāki, un tāpat arī bērns. Ja tev ir disciplinētas un sakārtotas personīgās attiecības ar Dievu, tad arī tu vari saprast, kāds šim visam ir piemērotākais laiks. Ja Dievs dos bērnu, tad būs, un, ja nedos, tad nebūs. Neiespringsti uz to. Puiša liecībā bija rakstīts, ka sieva teica viņam: “Adoptēsim bērniņu!” Puisis atbildēja, ka vēlas savu, nevis no bērnu nama. Tā arī bija visa viņa dzīves jēga – savs, personīgais bērns. Tāpat šodien saka arī meitenes, kuras ieņēmušas bērnu, “vandoties pa kaktiem”, un, kad bērns piedzimst, tad saka, ka tas ir viņas personīgais bērns, lai gan audzina viena pati vai arī skola, un sliktākajā gadījumā – bērnu nams, jo tēvs jau sen aizbēdzis prom. Visam jānotiek tikai caur personīgām attiecībām ar Dievu. Katram individuāli, nevis tāpēc, ka kāds pateica. Padomā, kāpēc tu tā dari vai nedari. To, ko tev saka Dievs, tu vari saprast tikai savā lūgšanu kambarī. Vadot mājas grupiņu un mēģinot veidot komandu, vadītāji piedzīvo to, ka daudzi cilvēki ir neuzticami vai dīvaini, līdz ar to viņi nepareizi tiek aprūpēti. Kāpēc tu tā vadi? Tā ir tava domāšana un domāšanas iestrādes. Ir rakstīts: “Pievērs savu sirdi gudrībai.” Tu apzināti pieņem lēmumus pēc tā, kāds ir Dieva prāts konkrētajās lietās, un tu dari un apliecini to, līdz tas kļūst par daļu no tevis, un izveidojas jauns domāšanas veids. Tādējādi tu automātiski kļūsti profesionālis, jo proti izvēlēties un pacelt cilvēkus.

Draudzē “Jaunā Paaudze” es šobrīd vadu līderus, kuri ir izveidojuši savas mājas grupas. Viss norisinās ļoti labi. Mājas grupiņās, kuras es vadu, šobrīd ir ap 130 cilvēkiem. Grupiņas, kuras tika uzceltas no nulles, šodien apmeklē jauni cilvēki, kuri agrāk nav bijuši draudzē. Šis viss tika uzcelts aptuveni divu mēnešu laikā. Vienā no šiem mēnešiem es pat trīs reizes nebiju uz vietas. Tur brauca manis deleģēti cilvēki no komandas. Uzsākot šo kalpošanu un saprotot, ka tas būs kā vadīt divas draudzes vienlaicīgi, man šķita, ka būs darba pilnas rokas, taču, godīgi sakot, man nemaz īsti tur nav ko darīt. Es trešdienās vadu kopīgās sapulces un reizi divās nedēļās ar katru grupas vadītāju stundu sazvanos. Tas arī viss! Sākumā es pāris reizes tur sludināju, pēc tam runāju ar mācītāju un citiem cilvēkiem. Neko citu es tur nedaru. Tas tāpēc, ka šajā jomā esmu profesionālis. Katra darbība un vārdi, ko runāju, gan sludinot, gan telefonsarunās ar līderiem, gan sarunās ar mācītāju, ir iestrādes. Tas arī ir tas, ko es savā lūgšanu kambarī esmu lūdzis un pārdomājis vairākas stundas. Mans darbs notiek personīgajās attiecībās ar Dievu lūgšanu kambarī. Pēc tam es cilvēkiem dodu norādes par to, kā katram rīkoties attiecībā uz viņu mājas grupu. Šie cilvēki seko manām norādēm, un tūlīt ir redzams, ka tas strādā un viss notiek. Manā komandā ir trīs cilvēki no “Jaunās Paaudzes”. Ja vien tu redzētu, kā viņi deg Dievam! Katram šim cilvēkam ir līderu komanda, katrā apmēram 12 cilvēki. Viņi ir ļoti paklausīgi un tik tiešām, kā pēc grāmatas, seko manām norādēm. Protams, ir atsevišķas lietas, par kurām nākas pacīnīties, taču kopumā ņemot, šīs mājas grupas veiksmīgi aug. Es par to daudz lūdzu un domāju. Man tas viss prasīja laiku lūgšanu kambarī. Pēc tam es tikai devu cilvēkiem norādes, un tālāk viņi paši visu darīja. Viens no šiem līderiem pievienojās ļoti interesantā veidā. Šī sieviete mūs apkalpoja pie galda un nemaz neplānoja kļūt par līderi. Man pa visu šo laiku ir izveidojies ieradums, uzsākot celt līderu grupu, – es skatos uz cilvēkiem, kuri man patīk, un redzot, ka viņi kaut ko ļoti labi dara, saku: “Tu varētu būt ļoti labs līderis. Man tevi vajag.” Aicināju šo sievieti apsēsties pie mums un paklausīties sarunās. Viņa sēdēja, klausījās un pēc pāris nedēļām teica: “Es to darīšu!” Tagad viņa ir ļoti dedzīga, un viņas komandā ir 12 līderi. Atskatoties divus mēnešus atpakaļ, šķiet, ka neko īpašu nemaz neesmu darījis. Viss notiek pats no sevis. Tā ir profesionalitāte Dieva lietās. Tās ir laika gaitā iestrādātas lietas. Papildu tam visam es regulāri par to lūdzu un domāju, kā arī lasu daudz grāmatas par šo sfēru. Iestrādājot šos domāšanas ieradumus, es automātiski daru pareizas lietas un iemācos arī jaunas, kuras pēc tam atkal savā prātā iestrādāju. Lūk, kas ir profesionalitāte! Ja tu mājas grupiņā vēlies izveidot lielu un spēcīgu komandu, taču līdz šim viss jūk, tad problēma ir galvā un personīgajās attiecibās ar Dievu. Tikai tajās var sakārtot savu prātu. Tikai lūgšanās tu vari saņemt vadību katrai dienai. Nekam neder uzskats, ka pagājušā gada lūgšanu laikā esi saņēmis vadību kādai konkrētai lietai, un ka ar to pietiek. Tev jābūt pilnīgai skaidrībai katru dienu par to, ko vajag un nevajag darīt. Ja tev nav lūgšanu laika, tad tu dari ļoti daudz un dažādas lietas, taču netrāpi mērķī. Tas attiecas arī uz finansēm, veselību un raksturu, visu. Ja kaut kas neizdodas tā, kā vajadzētu, problēma ir attiecībās ar Dievu. Tikai personīgās attiecības ar Dievu formē tavu domāšanu. Veido ieradumus domāšanā!

“Bet tikai vienas lietas vajag, Marija sev izraudzījusies labo daļu, tā viņai netaps atņemta.” (Lūkas evaņģēlijs 10:42)

Jēzus ciemojās pie Martas un Marijas. Tolaik sieviete mācekļa statusā bija nepieņemams fakts. Vēl jo vairāk tas, ka Marija sēdēja pie Jēzus kājām, jo to mēdza darīt tikai mācekļi. Kurš sēdēja Jēzum tuvāk, tas bija krutāks. Kamēr Marija sēdēja pie Jēzus kājām un ar lielu interesi klausījās Viņa vārdos, vecākā māsa Marta apkalpoja viņus pie galda, gatavojot ēdienus un dzērienus. Esot aizņemta ar apkalpošanu, Marta no Jēzus vārdiem dzirdēja tikai dažas frāzes, piemēram, “Mīli tuvāko kā sevi pašu.” Marija māsai nepalīdzēja. Viņa tikai sēdēja un klausījās. Marta ar to bija neapmierināta, tāpēc gāja pie Jēzus un sacīja: “Jēzu, vai Tev nekas nav sakāms par to, ka es apkalpoju jūs visus, taču mana māsa nē?” Viņa bija nekaunīga, gluži kā šodien visi kristieši, kuriem nav sakārtots personīgais laiks ar Dievu, dodoties pa tiešo pie galvenā cilvēka mājā. (Starp citu, tie, kuri dodas taisnā ceļā pie mācītāja problēmu situācijās, nevis pie sava vadītāja, ir cilvēki, kuri vēlāk taisīt problēmas, bet ne visos gadījumos.) Jēzus Martai atbildēja: “Marta, Marta, tu rūpējies un zūdies par daudzām lietām, bet tikai vienas lietas vajag. Marija sev izraudzījusies labo daļu, un tā viņai netaps atņemta.” Šie vārdi attiecas arī uz visiem cilvēkiem, kuriem ir švakas lūgšanas un Bībeles lasīšana, bet kuri ir vareni uz darbiem. Jēzus saka, ka kalpot ir labi, taču vispirms ir nepieciešams personīgais laiks ar Dievu. Sēdi pie Jēzus kājām un klausies. Vispirms klausies, trenē savas smadzenes, domāšanas veidu un izstrādā ieradumu domāt pareizi. Katru dienu saņem mieru un precīzas norādes par to, ko darīt un ko nedarīt. Pēc tam seko šīm norādēm, un Dievs svētīs tavu roku darbu. Dievs svētīs precīzi to, ko Viņš vēlas, lai tu dari. Tad tu vairs nebūsi kā vāvere ritenī, jo tev būs konkrētas darbības mērķu virzienā, gluži kā profesionālam snaiperim, kurš trāpa mērķī ar vienu vai diviem šāvieniem. Mārtiņš Luters, reformācijas līderis, teica, ka tajās dienās, kad viņam bija vairāk darba, viņš vairāk lūdza Dievu. Tam arī sekoja precīzi šāvieni mērķu virzienā.

Kā tev šķiet, cik efektīvi un saprotami ir mani sprediķi? Tu šeit redzi manu domāšanu. Tie nav perfekti, un ne vienmēr viss uzreiz kļūst saprotams, taču tas, kā es sludinu un cik saprotami nododu tev šo vēsti, parāda to, cik daudz es to savās personīgajās attiecībās ar Dievu esmu pārdomājis un sapratis. Es nevaru tev nodot kaut ko vairāk par to, ko pats saprotu. Katrā svētdienas sprediķī tu redzi manu nedēļu, iepriekšējo mēnesi un personīgās attiecības ar Dievu. Ja mans sprediķis ir divas stundas garš, un tā laikā es neizsaku savu galveno domu, tas nozīmē, ka man ir problēma. Tādā gadījumā manās attiecībās ar Dievu ir haoss, kurš jāsakārto. Tas ir tas, cik savā lūgšanu laikā es spēju sakoncentrēt savu domu – atmest lieko un paturēt svarīgo. Tāpat arī dzīvē – cik tu spēj atmest lieko un sakoncentrēt prātu uz svarīgo.

“To nu es ceru pie jums sūtīt, tiklīdz varēšu pārredzēt savas lietas.” (Filipiešiem 2:23)

Pāvils grib pārredzēt savas lietas. Viņš cer sūtīt Timoteju pie filipiešiem, bet vēl nevar, jo viņam ir nedrošības un neskaidrības sajūta. Tā, it kā tu nebūtu vairākas dienas lūdzis Dievu. Tu kaut ko dari, taču tev nav pārliecības, ka tu dari pareizi. Tu kaut ko dari, taču ir nedrošības sajūta, it kā tu kaut ko būtu aizmirsis. Sajūta, it kā nekas nebūtu zem tavas kontroles. Tu nezini, vai kāda konkrēta lieta strādā vai nestrādā, vai tas ir īstais cilvēks un īstais laiks. Tu vairs neko nezini, un vienkārši kaut ko dari. Tiklīdz tu ieej savā lūgšanu kambarī un normāli sakārto galvu, tu saņem no Dieva precīzas norādes par to, ko darīt, un pārredzi savas lietas. Tu spēj visu kontrolēt. Piemēram, pēc ceļojuma uz Itāliju, atbraucot uz draudzi, es vispār nepārredzēju lietas. Trīs nedēļu laikā biju lūdzis Dievu labākajā gadījumā par to, lai nenokrītam lejā no kalna. Personīgais laiks ar Dievu ceļojuma laikā man bija ļoti minimāls. Atgriežoties mājās, man bija nepieciešamas aptuveni desmit dienas, lai sakārtotu domas un atkal spētu visu pārredzēt tā, kā to spēju šodien. Tagad es visu pārredzu abās kalpošanās – gan mūsu, gan “Jaunās Paaudzes” draudzē. Kā es to spēju? Esot personīgās attiecībās ar Dievu. Tajās es visu pārdomāju, lūdzu un koncentrēju domas pareizā virzienā. Visas lietas var pārredzēt un saņemt konkrētus norādījumus turpmākajiem soļiem tikai lūgšanu laikā. Kāds ir tavs laiks ar Dievu, tāda ir tava ikdiena. Kāda ir tava ikdiena, tāds arī ir tavs liktenis. Dievs no haosa rada kaut ko konkrētu, kā piemēram Zemi. Tāpat Viņš ņem tavu muļķību pilno galvu, un haosa vietā rada kārtību, gan sievietēm, gan vīriešiem. To sauc par Dieva vadību. Dievs ir labs!

Esi profesionālis Dieva lietās! To, kā mēs rīkojamies ikdienā, nosaka ieradumi. Pievērs savu sirdi tam, lai tev būtu ieradums domāt pareizi! Ir jāpieliek pūles, lai izstrādātu pareizus ieradumus prātā, dvēselē un miesā. Tas ir iespējams tikai caur personīgām attiecībām ar Dievu. Es daudz reižu esmu stāstījis, un vēlreiz vēlos atkārtot: Dievs mani vienā mirklī atbrīvoja no vēlmes lietot alkoholu un narkotikas, lai gan agrāk to darīju ļoti daudz, taču ar smēķēšanu tā gluži nebija. Es nevarēju tik vienkārši to atmest. Dievs no tā mani nebija atbrīvojis pārdabiski. Es cīnījos apmēram četrus līdz sešus mēnešus. Regulāri centos atmest, taču tūlīt atkal atsāku. Maksimums trīs dienas es izturēju bez smēķēšanas. Lūdzu Dievu par to un cīnījos. Tad kāds cilvēks man pateica: “Galvenais, tiec ar to galā savā prātā. Sakārto savas domas tā, ka tu vairs nesmēķē.” Domā pareizi! Ja tavā prātā viss būs kārtībā, tam sekos arī pareiza rīcība. Es centos domāt, ka nesmēķēju. Nebija viegli, taču atmetu tikai tad, kad izmainīju domāšanu. Ir cilvēki, kuri saka, ka ļoti viegli atmetuši smēķēšanu, taču man tas bija grūti. Kāpēc Dievs tā darīja? Nav grūti to saprast. Dievs uzreiz man mācīja to, ka ir jāizmaina domāšana. Man ir jāveido pareizi domāšanas ieradumi, kas formēs manu rīcību. Mana rīcība formēs panākumus vai zaudējumus. Tāpat tas ir katra cilvēka dzīvē.

“Bet Dāvids gāja uz Saula sētu un atkal nāca no turienes, lai ganītu sava tēva sīklopus Bētlemē. Bet šis filistietis tur izgāja Israēla karavīru rindu priekšā rītos un vakaros četrdesmit dienas. Reiz Isajs sacīja savam dēlam Dāvidam: "Ņem ēfu grauzdētu vārpu un šīs desmit maizes un steidzīgi nones tās brāļiem nometnē. Bet šīs desmit svaigā siera šķēles nones tam virsniekam, kas pār tūkstoti; apmeklē savus brāļus un apjautājies, kā tiem klājas, un paņem arī kādas piemiņas zīmes no viņiem." Bet Sauls un arī Dāvida brāļi, tāpat kā visi Israēla vīri, patlaban atradās Terebinšu ielejā, jo viņi karoja pret filistiešiem. Tad Dāvids cēlās agri no rīta un atstāja avis sargam, ņēma savu nesamo, uzcēla to uz pleciem un aizgāja, kā Isajs viņam bija pavēlējis. Un viņš nonāca līdz ratu nocietinājumam, kad karaspēks izgāja cīņā un sacēla lielu kaujas troksni. Israēls un filistieši nostājās gatavi kaujai viens pret otru. Tad Dāvids atstāja savu nesamo mantu uzrauga ziņā, skrēja pie karapulkiem un, tur nonācis, apsveicinājās ar saviem brāļiem. Kamēr viņš vēl ar tiem sarunājās, redzi, tanī brīdī nāca filistiešu stiprinieks, kura vārds bija Goliāts, filistietis no Gātas, ārā no rindas, un viņš runāja savus parastos vārdus, tā ka Dāvids tos dzirdēja. Bet visi Israēla vīri, kad tie šo vīru ieraudzīja, metās bēgt, un tie ļoti bijās. Kāds Israēla vīrs sacīja: "Vai jūs arī esat redzējuši to vīru, kas še nāk? Viņš nāk izaicināt Israēlu, lai tas sāktu cīņu. Un notiks, ka to kareivi, kas viņu pieveiks, ķēniņš apveltīs ar jo lielām bagātībām un viņš tam dos savu meitu par sievu, bet viņa tēva namu tas darīs brīvu no nodevām Israēlā!" Tad Dāvids jautāja tiem vīriem, kas bija viņa tuvumā, teikdams: "Ko dabūs tas vīrs, kas šo filistieti nogalinās un novērsīs apkaunojumu no Israēla? Kas tad šis filistietis tāds ir, ka viņš, kurš ir neapgraizīts, uzdrošinās izaicināt dzīvā Dieva kara pulkus?" Tad ļaudis viņam atkārtoja tos pašus vārdus un sacīja: "Tā un tā darīs tam, kas viņu nokaus." Kad Ēliābs, viņa vecākais brālis, dzirdēja viņu sarunājamies ar šiem vīriem, tad viņš iekaisa dusmās pret Dāvidu un sacīja: "Kādēļ tu esi nācis šurp? Un kā ziņā tu esi tuksnesī pametis savu mazo avju pulciņu? Es gan labi pazīstu tavu pārgalvību un tavu nodomu viltīgumu, jo tu esi atnācis, lai noraudzītos kara darbībā." Tad Dāvids sacīja: "Ko tad es tagad esmu izdarījis? Tas jau tikai bija jautājums." Un viņš griezās no tā pie cita un teica tam gluži tos pašus vārdus, bet šis cilvēks atbildēja tādiem pašiem vārdiem kā iepriekšējais. Kad šie vārdi kļuva zināmi, ko Dāvids bija runājis, tad tos pateica arī Saulam, un viņš lika to atvest pie sevis. Un Dāvids sacīja Saulam: "Lai neviena vīra drosme nesaplok viņa dēļ! Tavs kalps noies un cīnīsies ar šo filistieti!" Bet Sauls sacīja Dāvidam: "Tu nevari stāties pretim šim filistietim, lai ar viņu cīnītos, jo tu vēl esi zēns, bet viņš ir karavīrs no savām jaunības dienām." Tad Dāvids sacīja Saulam: "Tavs kalps ir bijis pie sava tēva avju gans; un, kad nāca lauva vai arī lācis un tie nesa projām kādu avi no ganāmā pulka, tad es devos tos vajāt un es tos nogalināju, bet laupījumu es izglābu no viņu rīkles; kad nu lauva pret mani cēlās, tad es viņu it spēcīgi sagrābu aiz krēpēm, to situ un nositu. Tiklab lauvu, kā arī lāci tavs kalps ir nositis, un šis neapgraizītais filistietis būs kā viens no tiem, jo viņš ir tā dzīvā Dieva karapulkus izaicinājis!" Un Dāvids turpināja un sacīja: "Tas Kungs, kas mani ir izglābis no lauvas un no lāča ķetnām tas mani izglābs arī no šī filistieša rokas." Tad Sauls sacīja: "Ej tad arī! Tas Kungs lai ir ar tevi!" Un Sauls pats uzvilka Dāvidam savas karavīra drēbes, lika vara bruņucepuri viņam galvā un aplika tam krūšu bruņas. Un Dāvids apjoza Saula zobenu virs sava tērpa un mēģināja staigāt, jo viņš nebija tam radinājies. Tomēr Dāvids sacīja Saulam: "Tā es nevaru iet, jo es neesmu tā radis." Un Dāvids atkal novilka visu no sevis nost. Tad viņš ņēma rokā savu kūju, izmeklēja sev no upes piecus gludus oļus un ielika tos savā gana tarbā, kura viņam bija arī priekš lingu akmeņiem, bet viņa linga bija tam rokā. Un tā tas devās pretī filistietim. Un filistietis nāca kā pastaigādamies arvien tuvāk Dāvidam, bet viņa vairoga nesējs gāja viņam pa priekšu. Kad filistietis pacēla savas acis, tad tas ieraudzīja Dāvidu, un viņš to nonievāja, jo tas bija vēl jauns zēns iesārtiem vaigiem un patīkamu izskatu. Un filistietis teica Dāvidam: "Vai es esmu suns, ka tu nāc pie manis ar koku?" Un filistietis nolādēja Dāvidu sava dieva vārdā. Tad filistietis uzsauca Dāvidam: "Nāc tik šurp pie manis, es tavu miesu došu debesu putniem un lauku zvēriem!" Bet Dāvids sacīja filistietim: "Tu nāc pie manis ar zobenu un šķēpu, un kaujas vāli, bet es eju tev pretī Tā Kunga Cebaota Vārdā, kas ir Israēla karapulku Dievs, kuru tu esi izaicinājis. Šodien Tas Kungs tevi nodos manā rokā, un es tevi nositīšu, un tavu galvu es tev nocirtīšu, un tavu līķi līdz ar filistiešu karapulku līķiem vēl šodien es nodošu putniem zem debess un zvēriem virs zemes, lai visa pasaule zina, ka Israēlam ir Dievs! Un lai atzīst visa šī kara saime, ka Tas Kungs neizglābj nedz ar zobenu, nedz ar šķēpu, jo karš pieder Tam Kungam, un Viņš jūs nodod mūsu rokā!" Kad filistietis cēlās un tuvojās Dāvidam, lai ar to satiktos, tad Dāvids pasteidzās un izskrēja laukā no karapulku rindām filistietim pretī. Un Dāvids iebāza roku tarbā un izņēma no tās akmeni, un viņš to laida ar lingu, un tas ķēra filistieti pašā pierē, tā ka akmens iesitās viņa pierē, un tas nokrita uz muti pie zemes.” (1.Samuēla 17:15-49)

Dāvids nebija nekāds puikiņš. Jā, viņš bija jauns, taču jau zināms kā drošsirdīgs, varonīgs karavīrs, skaists izskatā un augumā. Viņš nebija maziņš nīkulis, bet spēcīgs vīrs. Apmēram tāds pats pēc izskata bija arī Sauls – Bībelē teikts, ka galvas tiesu pārāks par citiem. Sauls bija profesionālis ar tādu pašu profesionālu armiju, kurā bija tūkstošiem karavīru. Armijai pretī sapulcējās filistiešu armija. Katra armija atradās savā kalnā. Vidū atradās Terebinšu ieleja. Filistiešu rindās atradās goliāts, trīs metrus garš, ar ļoti smagām bruņām, šķēpiem un zobeniem. Četrdesmit dienas viņš pastaigājās gar pretiniekiem, kaitinot un iebiedējot viņus. Armijnieki nobālēja un nobijās. Dāvids par sevi bija teicis: “Es pie sava tēva biju avju gans. Kad nāca lauva vai lācis un paņēma kādu manu avi, es viņam dzinos pakaļ, nositu to un atņēmu laupījumu.” Profesionālis avju ganībās. Dāvids bija pielūdzējs. Viņam bija personīgas attiecības ar Dievu. Es Bībelē neredzu nevienu cilvēku, kuram būtu tik ciešas personīgās attiecības ar Dievu kā Dāvidam. Tas, kā viņš slavē, pielūdz un visur meklē Dieva vaigu, īpaši izceļas uz visu pārējo fona. No savām ganībām viņš nesa brāļiem ēdienu, un tieši tajā brīdī iznāca goliāts. Visi nobijās un bēga prom, taču Dāvids jautāja: “Kas tas tāds? Kas uzdrošinās izaicināt Dieva karapulku?” Viņš gāja pie ķēniņa un teica: “Es ar viņu cīnīšos!” Viņam bija speciāla gana tarba, kura vienmēr bija līdzi. Tā bija paredzēta akmeņiem. Dāvids bija lingas metējs. Kamēr goliāts visu priekšā lielījās, tikmēr Dāvids trenējās mest akmeņus mērķī. Kad nāca lācis vai lauva, viņš ātri tika galā. Tieši šādā veidā, attīstot savu kaujas mākslu, viņš kļuva par profesionāli savā jomā. Viņš nebija speciālā armijā. Viss, ko viņš varēja darīt, bija skatīties pēdējos pētījumus par to, kā pareizi mest lingu. Pēc tam viņš to visu lika lietā. Mums varbūt šķiet, ka Dāvids, būdams jauneklis, vienkārši izskrēja priekšā un, metot ar lingu, nejauši trāpīja goliātam pierē. Nekā tamlīdzīga. Sauls piekrita, ka Dāvids cīnās ar goliātu, un visu savu armiju uzticēja viņam. Ja Dāvids zaudētu, būtu beigas, tomēr Sauls paļāvās. Viņš redzēja, ka Dāvids patiešām ir karavīrs.

Ko Dāvids darīja? Viņš izmeklēja piecus akmeņus. Es domāju, ka viņš pats zināja, kā viņš met, tāpēc viņam nevajadzēja bruņas. Dāvids labi zināja, cik akmeņus viņam vajag, lai trāpītu goliātam. Viņš varēja trāpīt arī ar vienu akmeni, bet drošības pēc ņēma piecus, neskatoties uz to, ka mērķis bija liels un tam netrāpīt būtu grūti. Dāvids iznāca no karapulka rindām ar lingu un gana nūju rokās. Iznāca goliāts un brīnījās: “Ko tad tu? Es esmu kaut kāds suns, ka nāc pie manis ar koku rokās?” Viņš apsaukāja Dāvidu. Dāvids teica: “Tu te nāc ar kaut kādu zobenu un šķēpu, bet es nāku Izraēla, Tā Kunga Cebaota Vārdā, kuru tu esi izaicinājis.” Dāvids paņēma lingu, meta un trāpīja tieši pierē. Goliāts nokrita uz mutes. Viņš vēl nebija miris, bet apdullis. Dāvids pieskrēja klāt, izvilka viņa paša zobenu un nocirta galvu. Pēc tam viņš gāja pie ķēniņa ar galvu rokā. Tāpat kā lāči un lauvas, tāpat arī šis goliāts viņam bija pietiekami liels mērķis. Dāvids bija cilvēks ar stiprām personīgām attiecībām ar Dievu. Viņš izdarīja to, ko profesionāla armija nevarēja izdarīt četrdesmit dienās. Atšķirība bija tāda, ka no Saula Dieva Gars bija atstājies, bet pār Dāvidu bija atnācis. Dāvids lietoja savu stipro pusi, to, ko viņš mācēja. Dieva svaidījums nāk uz tām lietām, kuras tu esi noslīpējis. Ja tu kaut ko dari pastāvīgi, tu trāpi mērķī. Tev ir konkrētas precīzas darbības, kas nes Dieva svētību.

Tā Kunga svētība dara cilvēku bagātu bez sevišķām viņa paša pūlēm.” (Salamana pamācības 10:22)

Tas nenozīmē, ka tev nebūs pūles jāpieliek, lai lūgtu Dievu, lai domātu. Dieva svētība atnāk, kad bez sevišķām pūlēm tu dari to, ko vajag.

Un, ja jūs svešās lietās neesat bijuši uzticami, kas jums dos jūsu pašu?” (Lūkas evaņģēlijs 16:12)

Katram ir savas personīgās attiecības ar Dievu. Tās nav vienādas. Kā tās veidot? Dievs ar katru runā savā veidā. Katrs cilvēks ir atšķirīgs, tieši tāpat katram attiecības ar Dievu ir citādākas, bet, lai tev būtu savas attiecības ar Viņu, tev vispirms ir jāizveido pamats, jāizmaina domāšana savā galvā. Pamatu attiecībām ar Dievu var ielikt, sākot lasīt mācītāja grāmatu “Personīgas attiecības ar Dievu”. Bībelē kā pamats ir tēvreize, tempļa lūgšana un Dieva Vārdi. Ņem kaut vai manu grāmatu un lūdz pēc šīm sistēmām. Ar laiku tev veidosies SAVAS personīgās attiecības ar Dievu un tu kļūsi profesionālāks Dieva lietās. Piemēram, mūsu slavēšanas grupa – vairākus gadus viņi šeit dzied, mēs tulkojam dziesmas un dziedam, bet tās nav mūsu dziesmas. Ikviena grupa dzied citu dziesmas. Ir kristīgā bāze, un visi to dzied. Dziedot citu dziesmas, ar laiku jāsāk dziedāt savas dziesmas. Bet, ja nesāk dziedāt savas dziesmas, tas nozīmē, ka kaut kas nav kārtībā ar sevi un personīgajām attiecībām ar Dievu. Vai arī nav pareizas izpratnes, jo kāpēc gan visu laiku uz svešas bāzes taisīt dziesmas!? Tāpat arī lūgšanās, kā bāzi tu ņem to, ko tev dod pēc parauga, bet ar laiku tev izveidojas savas lūgšanas. Ar tevi Dievs runās savā veidā. Ja tad, kad es kļuvu par jaunpiedzimušu kristieti, man būtu bijusi tāda mācību bāze kā tagad, tad mēs šeit nebūtu; mēs jau būtu Kongresu namā, un tur būtu divi dievkalpojumi svētdienā, kā minimums. Mēs būtu tūkstošos mērāma draudze. Man no šīs mācības nekā nebija. Es pats meklēju informāciju, izrakstīju kladē Rakstu vietas no Bībeles. Man ir atsevišķi izrakstītas Rakstu vietas par labklājību, par to, ka Kristus ir manī, Rakstu vietas par ticību, uzvaru, dziedināšanu, Rakstu vietas par glābšanu, kas mani ceļ. Es toreiz braucu uz mežu lūgt Dievu, ar visiem saviem izrakstītiem pantiem. Es nezināju, ko un kā lūgt. Apliecināju Rakstu vietas, lasīju un no galvas mācījos, un caur tām es sāku lūgt Dievu. Ar laiku es sapratu tempļa lūgšanu un ar laiku man veidojās savas personīgās attiecības ar Dievu. Un Dievs ar mani runā.

Kad tu ej lūgšanu kambarī, ir jāpieliek pūles un jāsagaida tas brīdis, kad Dievs ar tevi runās. Ja kādreiz man vajadzēja četras stundas, lai atnāktu Dieva tuvums, tad pēdējā laikā pat ar piecām minūtēm pietiek. Atveras debesis, un Viņš man precīzi pasaka, kādas lietas un ko man darīt. Es zinu, kā rīkoties, un man miers ir sirdī. Es kādreiz daudz laika pavadīju ar Dievu, kamēr izlauzos savās lūgšanās, kamēr manā cilvēkā izveidojās vajadzīgās nostādnes, ka es varu ieiet Dieva klātbūtnē. Es nesaku, ka katru dienu man tā ir, bet, ja salīdzina, kā bija toreiz un kā ir tagad, tad secinu, ka esmu kļuvis profesionālāks. Tāda ir arī mūsu šīsdienas tēma “Profesionālas attiecības ar Dievu”. Sakārto savu galvu un izstrādā pareizas iestrādes, un savu sirdi noskaņo pareizā virzienā!

Viens no iemesliem, kāpēc tu, iespējams, nevēlies pietiekoši lūgt un nākt Dieva klātbūtnē, ir grēks. Tu esi kaut ko sagrēkojis vai sliktu izdarījis, un tāpēc tev šķiet, ka nevari iet Dieva klātbūtnē. Bet Bībele saka, ka mēs ejam pie Dieva nevis ar to, ko esam vai neesam izdarījuši, bet ar Jēzus upuri. Ja tu tici Viņa upurim, Kristus uz tevi skatās kā uz tīru cilvēku. Viņš pieņem tevi tādu, kāds tu esi. Un tā ir pirmā nopietnā kļūda, ja esi kaut ko sliktu izdarījis, nelūgt Dievu, ka tev šķiet, ka tu nevari iet pie Dieva. Tie ir velna meli! Tieši tāpēc tev ir jāiet pie Dieva, jo tu nekad pats netiksi ar grēku galā. Tu nekad nespēsi izmainīt savu dzīvi un tikt galā ar lietām, kas Dieva priekšā nav pareizas. Velns melo, teikdams, ka tu nevari iet pie Dieva, jo tu sliktas lietas dari, un Dievs tevi nepieņems. Bet patiesība ir tāda, ka Viņš tevi gaida, jo zina, ka tu citādi netiksi galā. Tāds, kāds tu esi, Jēzus Vārdā, ej Dieva klātbūtnē!

Es paceļu savas acis uz kalniem: no kurienes gan man nāks palīdzība? Mana palīdzība nāk no Tā Kunga, kas radījis debesis un zemi.” (Psalms 121:1-2)

Tev palīdzība nāk, ka tu ej savās lūgšanās, neskatoties uz to, kur esi un kur ir tavs lūgšanu kambaris, un nevis tikai žēlojies, cik tev ir slikti, bet apliecini savu uzvaru. Lūgšanā jāapliecina pozitīvais. Tev jālūdz, lai Dievs palīdz tev varēt, jāatzīst, ka tikai ar Viņa palīdzību tu vari uzvarēt. Ja cilvēks sagrēko un neiet attiecībās ar Dievu, tās ir beigas. Kad tev ir labs prāts, Bībele saka, slavē Dievu, kad nav labs prāts, tad lūdz.

Noslēgumā pastāstīšu lietu, ko neesmu pierakstījis vai sagatavojis šajā sprediķī. Ir dēmoniskā pasaule, ir cilvēciskā sfēra un ir dievišķā sfēra. To, ko es tikko mācīju, lielākoties prot arī pasaulīgi cilvēki, to prot arī burvji un šamaņi. Tu zini, ka ar jogas palīdzību arī var dabūt dziedināšanu un sakārtot savu galvu? Arī vienkārši pie psihologa ejot, kuram pašam varbūt ir haoss galvā, bet, ja trāpās normāls psihologs, kam ir panākumi savā jomā, arī viņš tev ieteiks pavadīt laiku klusumā ar sevi, sakārtot savas prioritātes un galvu, darīt pareizas lietas, bet bez Dieva. Un tāds cilvēks gūs panākumus. Tu esi domājis par to, kāpēc cilvēkiem pasaulē klājas labi? Ir cilvēki, kuri sadarbojas ar dēmonisko varu, bet viņi tāpat pavada laiku ar sevi, sakārto savu domāšanu. Atceries visiem cilvēkiem, kuri kaut ko ir sasnieguši biznesā vai sportā, ir sakārtota galva. Visiem, kuriem ir panākumi, ir sakārtota galva. Varbūt tu domā, kāda jēga ir šim sprediķim, jo pasaulīgie var un mēs arī varam, un atšķirības nekādas. Arī cilvēks ar savu spēku daudz ko var, bet Dievs ir ārpus mūsu saprašanas, Viņš ir pārdabisks. Tieši tāpat kā dēmoniskā pasaule. Bet Dievs spēj visu! Viņš ir radījis debesis un zemi. Viņš zina tavu sirdi. Viņš saprot visu, kas visur notiek. Tad, kad tu kaut ko dari Dieva spēka, lūdzot Viņu, slavējot un meklējot, lasot un pārdomājot Bībeli, tikai uz šīs bāzes, Dievs pārdabiski runā. Un to, ko Dievs var pateikt, neviens cilvēks un neviens dēmons tev nepateiks.

Attiecīgos brīžos Dievs runās uz tevi. Caur sapņiem vai pašā lūgšanu laikā reāli Dievs runās konkrētas lietas. Tāpēc salīdzinājums – vienkāršs pasaulīgs cilvēks, kurš saprot pareizas domāšanas nozīmi, regulāri pavada laiku pārdomāšanā, plānošanā, un blakus ir kristietis, kurš ir pilns ar Svēto Garu, bet viņam nav šis laiks pārdomām. Kurš būs veiksmīgāks? Pasaulīgais cilvēks būs pārāks par kristieti, Svētā Gara piepildīto antiņu. Liela daļa draudzes Latvijā tieši tādas arī ir. Bez plānošanas, bez nekā, vienkārši lūdzam Dievu, un Dievs visu dos, bet Dievs neko nedos un nedarīs. Dievs neko tev nepateiks, kamēr pats neveidosi profesionalitāti savā domāšanā, attiecībās ar Dievu, visās savās iemaņās. Lūk, kāpēc pasaulīgs cilvēks ir pārāks. Otrs salīdzinājums – ir cilvēks ar dēmonisku pieredzi, kurš visu pārdomā, un viņam ir panākumi, un blakus ir kristietis, kam ir personīgais laiks ar Dievu un tas viss, ko es šodien mācīju. Kurš būs pārāks? Pārāks būs kristietis, jo viņam ir personīgas attiecības ar Dievu. Tā ir atslēga. Lūk, kāpēc draudzē ir tik daudz nīkuļu! Tāpēc arī pasaule uz kristiešiem skatās kā uz jefiņiem, kuri tikai gaida palīdzību no Dieva, bet paši neko nedara, dzīvo nabadzībā un slimībā. Pagānam ir nauda un ģimene, bet, paskatoties uz kristieti, viņš redz, ka tam nekā nav. Pasaulīgajam veicas, jo viņš lieto dievišķo principu. Viņš pārdomā un izšķir, kas ir svarīgs un kas nav, pat bez Dieva vārda.

Ja tev ir haoss tavā darbībā un dzīvē, es tevi aicinu atgriezties pie disciplinētām, regulārām attiecībām ar Dievu. Un ne tikai lūdz un slavē, bet studē Dieva vārdu un pārdomā savas darbības, un negaidi pārdabisku balsi. Kad es kādreiz palasīju kristīgās grāmatas, es brīnījos, ka tur teikts, palūdz tikai Dievu, un pēc tam dzirdi balsi, kas pasaka norādes, ko darīt un kur iet, un visas svētības birst no debesīm. Bet realitāte ir citādāka, mums ir pūles jāpieliek, lai mainītu savu domāšanu un jāiet lūgšanu kambarī. Ja tu negribi izskatīties pēc kristīga jefiņa, tad ir pēdējais laiks sākt disciplinēti lūgt Dievu. Izvēlies – svētību vai lāstu, gūt panākumus vai būt zaudētājam. Un atbilde ir tikai Jēzus kā Glābējs, kurš veido attiecības ar tevi ikdienā. Tu šeit redzi tik daudz glābtu cilvēku! Un mēs augsim! Mūsu jaunās telpas tikko apstiprināja būvvaldē. Mēs sāksim būvēt telpas tūkstots vietām. Tas ir rezultāts manām personīgajām attiecībām ar Dievu. Dievs tik brīnišķīgi vada! Tikai Dievs to varēja pateikt. Bija situācija, kad mums paziņoja, ka draudzes pašreizējās telpas ies uz rekonstrukciju, es gāju lūgšanu kambarī un sapratu, ka mums ir laiks savām telpām. Mēs sākām procesu savām telpām, bet tur bija neparedzēta aizķeršanās ar formalitātēm, un pēkšņi šeit pateica, ka varam palikt vēl kādu laiku. Līdz ar to mums šeit ir telpas, un paralēli jaunajā vietā tiek kārtoti papīri. 1. janvārī mums jābūt savās telpās. Pilnīgi negribot, mūs no šejienes izmeta ārā. Mēs nebūtu ņēmuši savas telpas tagad, bet tā kā bija šis notikums, kambarī sapratu, ka mums ir laiks savām telpām, un Dievs svētīs. Mums būs lieliskas telpas, un pēc kāda laika mēs tās piepildīsim. Jauksim sienas, paplašināsim. Tur būs līdz tūkstots vietām. Un pēc tam mums būs divi dievkalpojumi svētdienā. Un pēc tam iesim uz vēl lielākām telpām. Un pēc tam uz mums skatīsies kā uz profesionāļiem, un cilvēki sapratīs, ka viņi arī tādi grib kļūt. Viņi domās par mums, ka esam cilvēki, kuri iegulda Latvijā, un no šejienes nāk dzīvība. Dievs, svētī Latviju! Mums ir augstāki mērķi, caur draudzes celtniecību.

Mācītāja Mārča Jencīša sprediķi “Profesionalitāte Dieva lietās” pierakstīja “Kristus Pasaulei” redakcija

Ideālisms – panākumu pretinieks

Publicēja 2017. gada 9. okt. 11:31Līga Paņina

Ziņas datums 09.10.17.

Katram ir savs, ko viņš gaida un kas ir viņa, un sludināšana ir mana lieta. Man ne tikai patīk sludināt, man patīk to visu gatavot, pētīt, konspektēt jeb pats process. Tie, kuri savā dzīvē ir atraduši to nodarbi, kuru var baudīt un priecāties par pašu procesu, nest augļus un padarīt šo pasauli labāku, var sevi saukt par vislaimīgākajiem cilvēkiem pasaulē. Vai tu esi to atradis savā dzīvē? Protams, ka tam ir vajadzīgs laiks un būšana draudzē “Kristus Pasaulei”, lai saprastu, ka ikviens cilvēks ir unikāls un katram ir sava Dieva dota dāvana, ar kuru viņš vislabāk var kalpot Dievam un cilvēkiem. Ejot šajā dāvanā, tu vari baudīt pašu procesu, un rezultātā tas nes labumu tev, Dievam un citiem cilvēkiem, un par to tev vēl maksā naudu. Tas izklausās ideāli, vai ne? Svētrunas tēma ir “Ideālisms – panākumu pretinieks”.

Man ir ātri sarēķināti pagājušo divu nedēļu evaņģelizācijas rezultāti. Katrs manas komandas dalībnieks vadīja dziedināšanas dievkalpojumu jeb evaņģelizācijas pasākumu. Pagājušajā nedēļā tas notika pilsētās ārpus Rīgas, šonedēļ – Rīgā. Katra vadītāja rezultāti tika ierakstīti Google izklājlapā, un es mājās varēju tos uzreiz redzēt. Man tika sūtītas īsziņas, vienam gāja slikti, citam labi. Dažiem neatnāca neviens cilvēks, dažiem daži cilvēki, citiem vairāki. Vieni ir vīlušies, citi ir sajūsmā, bet kopumā katrs domā, ka varēja labāk. Bet, zini, kāds bija kopējais rezultāts? Pagaidām tu to redzēji tikai no sava skatu punkta. Tomēr ārpus Rīgas un Rīgā pēdējās divās nedēļās uz šiem evaņģelizācijas dievkalpojumiem atnāca 307 jauni cilvēki. Dievkalpojumā mēs esam aptuveni trīs simti cilvēku, un, iedomājies, tie ir vēl trīs simti jaunu cilvēku! Esošā dievkalpojumu zāle mums jau ir par mazu, tāpēc arī lielais dziedināšanas dievkalpojums 19. novembrī notiks Kongresu namā, kurā ir aptuveni tūkstots divsimt vietas. Ja mēs skatāmies katru vadītāju individuāli, tad tie daži cilvēki šķiet maz, bet, saskaitot visu kopā, ir skaists cipars. Tie ir cilvēki, kuri dzirdēja evaņģēliju, vairāki atdzima no augšienes, daudzi tika dziedināti, daudzi turpina domāt par Dievu, Svētais Gars pie viņiem darbojas, turpinās dziedināšanas process. Šie 307 cilvēki atradās Dieva klātbūtnes atmosfērā, bija slavēšanā un dzirdēja Dieva vārdu, un no tiem 143 cilvēki pieņēma Jēzu! Slava Dievam!

Ārpus Rīgas dievkalpojumos bija vairāk cilvēku, bet Rīgā tie bija vidēji padsmit cilvēki vienā dievkalpojumā. Katru svētdienu dievkalpojumā ir aicinājums pie Kristus, un priekšā iznāk seši septiņi jauni cilvēki, bet šeit bija 143 divās nedēļās! Tas ir divdesmit reizes vairāk! Tātad – ir rezultāts? Ir! 204 no šiem jaunajiem cilvēkiem bija ārpus Rīgas, 103 – Rīgā. Tas ir saistīts arī ar reklāmu jeb skrejlapām. Rīga nav tā vieta, kur tā vienkārši tās var samest pastkastēs, un cilvēki skatīties un skries, bet ārpus Rīgas tas darbojas. Piemēram, Liepājā un Ventspilī uz īpašo dievkalpojumu atnāca ap simts cilvēkiem, un jaunie no tiem bija vairāk nekā puse. Rīgā Jēzu pieņēma 50 cilvēki, pilsētās – 93. No visa tā mēs varam izdarīt secinājumus un mācīties. Šodien dievkalpojumā Velta runāja došanas vārdu, un man jau šķita, ka viņa tūlīt sludinās. Parasti viņa tā nedara, bet šodien “deva vaļā”. Kāpēc tā? Viņa “pagaršoja” kā tas ir – pašai sludināt. Velta pati noorganizēja pasākumu, pati sludināja, bija jūtama Dieva klātbūtne, un cilvēki pieņēma Jēzu. Šie dziedināšanas dievkalpojumi nebija parasti neformālie pasākumi, tas bija kaut kas citādāks, tas stiprināja komandas darbu un vienoja cilvēkus. Pēteris savā skrejlapā ierakstīja “Ticēt Dievam vai zinātnei?”, un cilvēki atnāca. Citiem bija tik muļķīgas tēmas, ka es uz tādām nekad neietu, bet tomēr kāds atnāca. Un tad var šķist, ka mēs gaidījām kaut ko vairāk. Es neko vairāk negaidīju, goda vārds. Es lēkāju pa māju! Es esmu ļoti gandarīts par panākumiem, un tā nemaz nav tik maza uzvara! Mums bija cita sapratne par to. Mācītājs uztaisīja skrejlapas, izplatīja pa pastkastēm, un tāpēc mums būs cilvēki, bet Dievs svētī tikai tavu roku darbu. Pat ja ar manu palīdzību tev atnāktu simts cilvēki, tas tev neko nemainītu, jo tu viņus nespētu noturēt apkalpot, aprūpēt un lūgt par viņiem visiem, jo tu neesi pietiekami izaudzis. Tāpēc arī tiem, kuri līdz šim bija strādājuši, arī šis pasākums bija auglīgāks. Vienalga, vai tu esi vīlies vai priecīgs, ir rezultāts! Mēs to izdarījām! Daži pēc šī pasākuma domā, ka tādu vairāk netaisīs, daži domā, ka taisīs tādu atkal. Es vēlos, lai jūs zināt, ka mums ir kārtējā mazā uzvara! Tā ir tava uzvara un mūsu kopējā uzvara. Mēs katrs tajā visā ielikām savu artavu pēc savām spējām, katrs maksāja savu cenu, cik spēja neslinkot, cik ir izaudzis.

Tu gaidīji kaut ko vairāk, bet es neko vairāk negaidīju, un tas nozīmē, ka man ar ideālismu nav īpašu problēmu. Es kļūstu arvien reālāks, prātīgāks un gudrāks, galu galā es vairāk izprotu, kāds ir Dievs un kā Viņš darbojas. Es nolasīšu divas īsziņas no manas komandas cilvēkiem pēc dziedināšanas dievkalpojuma. Tas ir par tēmu – ideālisms ir panākumu pretinieks. “Čau, mīļo mācītāj! Man gāja slikti.” Es uzreiz garā ieraudzīju šo cilvēku, kāds viņš izskatās un kāds viņš izskatīsies darba sapulcē, kā viņš nevar gulēt un jūtas mazs, melns un nekam nederīgs. “Septiņi jauni cilvēki, divi pieņēma Jēzu.” Otra īsziņa nākamajā dienā: “Čau, mācītāj! Tikko beidzām, ejam draudzēties ar cilvēkiem. Bija gan tik trīs jauni, lūgšanu skaitīja divi, bet pašai prieks!” Es garā ieraudzīju šo cilvēku un redzēju, ka viņš vispār negaidīja nevienu cilvēku. Protams, bija arī pašu grupas cilvēki, kopā nebija tik maz; tiem, kuriem ir lielākas grupas, arī pašiem bija lielāks apmeklējums. Kāda ir atšķirība starp šiem diviem cilvēkiem? Nevarētu teikt, ka viņi ir tik ļoti atšķirīgi, abi ir diezgan līdzīgi, kad uznāk, un knābis ir grīdā, tad viņi nekas nav un neko nevar, tomēr katrs darbojas uz priekšu un izdara savus darbiņus, un vienam ir septiņi, otram trīs cilvēki, bet viens ir nelaimīgs, un otrs ir laimīgs. Ja tam, kuram atnāca trīs, būtu septiņi cilvēki, kaut viņš nevienu negaidīja, viņš vispār lektu pa gaisu! Viņš ne tikai man rakstītu īsziņas, bet arī no prieka zvanītu un neliktu mieru, un teiktu: “Mēs to izdarījām! Es tomēr varu! Mācītāj, tev bija taisnība, vajag tikai darīt un cilvēki būs!” Atšķirība ir ideālismā ko šie cilvēki sagaidīja.

Tev ir reāli sapņi jeb reāla vīzija, ko tu vēlies sasniegt savā kalpošanā Dievam? Tev ir redzējums savā biznesā, evaņģelizācijā, personīgajā izaugsmē, Latvijas attīstībā un citās dzīves jomās? Atceries un iegaumē – vīzijai, kas ir tavā galvā, ir mazs sakars ar realitāti. Tas nekad nenotiek tā, kā mēs to esam iedomājušies. Mēdz būt ideāla vīzija, bet ne ideāls rezultāts. Es kā mācītājs redzu ideālu, kuru vēlos sasniegt. Tu redzi ideālu savā kalpošanā un mājas grupā, arī video kalpošanā vai slavēšanā, ja tev patiešām ir vīzija par to, taču ar realitāti tam nav nekā kopīga. Kāpēc tas ir jāsaprot? Jo ideālists nekad nevar gūt gandarījumu no sava darba. Un, ja tu šajā ceļā uz mērķiem, nevari gūt gandarījumu, tev zūd kaisle jeb enerģija, un tu sāc neefektīvi darīt savu darbu. Ir neefektīvs jeb viduvējs darbs, un viduvējība nogalina sapni un aptur tevi. Tā rezultātā tu ne tikai nesasniedz savu ideālo sapni, bet arī tos savus mērķus, kuri vairs nav ideāli. Tie cilvēki, kuri gūst gandarījumu procesā, var sasniegt savus mērķus. Piemēram, man ļoti patīk sludināt un tikpat ļoti patīk lasīt Bībeli, rakties teoloģijā un zinātnē, konspektēt, domāt, atrast patiesību. Visu, ko es redzu nedēļas gaitā, es saistu ar sprediķi, tāpēc man ir vajadzīga aktīva dzīve, kurā kaut kur jāiet, jādara, jāredz, jādzird, jābūt domātājam. Tāpat man arī patīk būt savā komandā, mācīt līderu skolā, gatavot tēmas, kas ceļ cilvēkus, un celt tieši vadītājus. Es negribētu darboties ar narkomāniem, dzērājiem, jaunatgrieztiem cilvēkiem, es vēlos celt tieši līderus, un šajā procesā es gūstu prieku. Var teikt, ka es nestrādāju. Kas tas par darbu, ka tu no tā priecājies? Tā sanāk kā atpūta vai hobijs. Tas ir tas, ko Dievs grib tavā dzīvē. Mācītāja darbs ir atzīts par vienu no smagākajiem darbiem pasaulē. Ne ogļrača, ne sētnieka, ne krāvēja, bet tieši mācītāja darbs. Es to tā nejūtu, jo man tas patīk. Dažkārt ir stress, taču es nejūtu tādu spiedienu, lai to nedarītu.

Ideālisms ir panākumu pretinieks. Mēs sagaidām ideālo variantu un nedzirdam, kad mācītājs saka, ka būs tikai tas, ko paši darīsim. Jāiemācās neslimot ar ideālisma sērgu, pretējā gadījumā nebūs panākumu. Vai mēdz būt ideāla vīzija? Jā. Vai mēdz būt ideāli rezultāti? Nē. Tavā vīzijā jāietilpst “kad tu gribi” un “kā tu gribi” jeb laikiem un stratēģijai. Realitātē tā nenotiek, jo ir vajadzīgs daudz lielāks ieguldījums un daudz lielāks upuris nekā tev sākotnēji šķiet. Vai tie cilvēki, kuri tikko rīkoja evaņģelizācijas pasākumus, saprata, ka vajag vairāk ieguldījumu, lai būtu vairāk augļi? Un nekāda veiksme nelīdzēs. Veiksme seko tikai tiem, kuri strādā. Veiksme pastāv, taču tie var būt tikai vienreizēji notikumi, kuri kopumā nespēj ietekmēt tavu virzību uz mērķi. Ideāla vīzija ir tikai galvā, realitātē viss izskatās citādāk. Mums ir jāiemācās sagaidīt un pieņemt nepilnīgus rezultātus, nepilnīgu ceļu uz mērķiem, strādāt ar nepilnīgiem cilvēkiem, pirmkārt ar sevi pašu. Jāiemācās priecāties par to, ko tu vari darīt, ceļā uz mērķiem.

Un notika, kad Jēzus pavēles Saviem divpadsmit mācekļiem bija pabeidzis, tad Viņš no turienes aizgāja mācīt un sludināt viņu pilsētās. Un, kad Jānis cietumā par Kristus darbiem dzirdēja, viņš sūtīja divi no saviem mācekļiem un lika Viņam sacīt: "Vai Tu esi Tas, kam jānāk, jeb vai mums citu gaidīt?" Un Jēzus atbildēja un tiem sacīja: "Noeita un atsakait Jānim, ko jūs dzirdat un redzat: akli redz, tizli iet, spitālīgi top šķīsti, kurli dzird, miroņi ceļas augšām un nabagiem tiek sludināta prieka vēsts. Un svētīgs ir, kas pie Manis neapgrēcinājas."” (Mateja evaņģēlijs 11:1-6)

Jānis Kristītājs bija tas, kurš gāja pa priekšu un sagatavoja Jēzum ceļu, un tad viņš nonāca cietumā. Viņš sūtīja divus savus mācekļus un lika prasīt Jēzum, vai Viņš ir tas, Kuru viņi gaida. Jānis skaidri zināja, ka Jēzus ir Mesija, Glābējs un Dieva Dēls, bet pēkšņi viņā parādījās šaubas. “Ja jau Jēzus ir Mesija, kāpēc es esmu cietumā?” Jēzus atbildēja Jānim: “Akli redz, tizli iet, spitālīgi top šķīsti, kurli dzird, miroņi ceļas augšām un nabagiem tiek sludināta prieka vēsts,” bet lēmumu atstāja viņa paša ziņā. Skaties, mācies, klausies un pats izdari secinājumus! Jānim bija problēma ar ideālismu. Pat mācekļi Jēzū saskatīja tādu glābēju, kurš Izraēlu atbrīvos no Romas okupantu jūga. Daudzi Jēzū redzēja Vecās Derības soģi, pravieti, kurš nāks, sapulcēs armiju un atbrīvos tautu kā Robins Huds. Tas bija viņu ideāls. Kāpēc tad, kad Jēzu piesita krustā, mācekļi izklīda un palika tikai daži? Jo viņi Jēzū redzēja glābēju, kurš glābs ar spēku, viņiem bija pašiem savs priekšstats, ne tāds, kāds bija Jēzum. Mūsu ideālajai vīzijai galvā ir maz kopīga ar realitāti. Kad ideālists iet uz saviem ideālajiem mērķiem, bet nenotiek tā, kā viņš ir vēlējies, viņam viss šķiet nepilnīgs, nekas nedarbojas, enerģija zūd, produktivitāte zūd, nav ieguldīts pietiekams darbs, kas ved uz viduvējību, un viduvējība nogalina sapni. Tās ir bēdīgas beigas.

“No tā laika Jēzus iesāka Saviem mācekļiem rādīt, ka Viņam vajagot noiet uz Jeruzālemi un daudz ciest no vecajiem un augstiem priesteriem un rakstu mācītājiem, un tikt nokautam, un trešā dienā augšāmcelties. Un Pēteris ņēma Viņu savrup un iesāka Viņu brīdināt, sacīdams: "Lai Dievs pasargā, Kungs, ka Tev tas nenotiek!" Bet Viņš atgriezdamies sacīja uz Pēteri: "Atkāpies no Manis, sātan, tu Man esi par apgrēcību. Jo tu nedomā, kas Dievam, bet kas cilvēkam patīk." Tad Jēzus sacīja uz Saviem mācekļiem: "Ja kas grib Man sekot, tam būs sevi aizliegt, ņemt savu krustu un sekot Man.” (Mateja evaņģēlijs 16:21-24)

Jēzus skaidroja mācekļiem, ka Viņu arestēs, sitīs krustā, trešajā dienā Viņš augšāmcelsies un nāks Dieva valstība, bet Pēteris Viņu pasauca malā uz dažiem vārdiem un teica: “Pasarg’, Dievs, ka ar Tevi nekas tāds nenotiek!” Pēterim bija pilnīgi cita sapratne par ideālo Jēzu un par ideālo ebreju Dieva valstību, par ideālo Jēzus impēriju, kurā, protams, Pēteris ieņemtu savu vietu. Viņš vienmēr visur bija pirmais, vienmēr karstgalvīgi mēģināja un darīja visu. Pēc tam Jēzus turpināja runāt, Viņš mācīja kad un kas būs, ka nekādi laiki nav svarīgi, ka tas ir Dieva ziņā un nenotiks tā, kā mācekļi grib. Viņi to nedzirdēja, viņiem bija savs ideāls. Viņi bija ideālisti. Katrā cilvēkā ir kaut kas no ideālista. Mums ir jāsaprot, ka kaut kas tāds mūsos mājo, lai mēs neslimotu ar šo ideālisma sērgu. Un Jēzus teica: “Atkāpies no Manis, sātan! Ja kas grib Man sekot, tam būs sevi aizliegt, ņemt savu krustu un sekot Man.” Jēzus teica, ka bez grūtībām nebūs rezultāta, nebūs Dieva valstības. Pēteris redzēja vieglu ceļu bez upura, bez grūtībām, viņš teica, ka ies ar Jēzu kopā cietumā un pat nāvē, bet Jēzus teica: “Gailis vēl nebūs nodziedājis, kad tu mani jau trīs reizes būsi aizliedzis.” Bija kaut kas, ko Pēteris domāja par sevi, ka viņš var – iet ar Jēzu kopā nāvē un cietumā –, bet realitātē Pēteris to nevarēja. Viņš Jēzu nodeva trīs reizes un teica, ka Viņu nepazīst. Pat par sevi Pēteris domāja, ka ar Jēzu blakus viņš ir ideāls, realitātē Pēteris bija citādāks. Arī tu par sevi domā, kāds esi, bet realitātē esi cits. Draudzē mēs redzam precētus pārus, kas ir mīloši, kā paraugpāri, bet realitāte ir pavisam cita. Redzam arī tādus cilvēkus, kas ir smaidīgi, priekšzīmīgi, bet realitātē viņi ir citādāki. Arī mācītājs ir citādāks, nekā tu mani redzi. Pēteris domāja, ka viņš ir ideālāks nekā bija, un uz Jēzu skatījās citādāk, nekā bija patiesībā, un tam sekoja vilšanās. Kāpēc mācekļi izklīda?

“Tad Cebedeja dēlu māte nāca ar saviem dēliem pie Viņa, metās zemē un lūdza ko no Viņa. Un Viņš tai sacīja: "Ko tu gribi?" Viņa saka Tam: "Saki, lai šie abi mani dēli sēd Tavā valstībā viens Tev pa labo, otrs pa kreiso roku." Bet Jēzus atbildēja un sacīja: "Jūs nezināt, ko lūdzat. Vai jūs varat dzert to biķeri, ko Es dzeršu?" Tie saka Viņam: "Varam gan." Un Viņš saka tiem: "Manu biķeri jums būs gan dzert, bet sēdēt pie Manas labās un kreisās rokas, to dot Man nepiederas; tas pienākas tiem, kam Mans Tēvs to sagādājis."” (Mateja evaņģēlijs 20:20-23)

Izskatās, ka viņi gaidīja, ka virs zemes tūlīt būs liela Jēzus impērija, romieši tiks padzīti. Viņi steidza domāt, kuri būs galvenie, kuram no viņiem būs vairāk vai mazāk pilsētas un kurš valdīs. Un Cebedeja dēlu mamma nāca runāt, ka viņas dēli varētu būt tie svarīgākie un galvenie, ar lielākām privilēģijām. Viņi pat nedomāja par to, kāda cena ir jāmaksā par to, lai Kristus tiktu paaugstināts, un kāda cena viņiem pašiem būtu jāmaksā. Jēzus atbildēja, ka viņiem būs dzert to pašu biķeri, ko Jēzum. NEAIZMIRSTI PAR CENU! Šī bija ideāla aina, aizmirstot cenu. Tā ir ideāla vīzija, izņemot ārā cenu vai arī cena, kas patiesībā būs daudz lielāka nekā tev likās. Vai tu ļausi ideālam nogalināt savu sapni? Vai tomēr gūsi prieku procesā un priecāsies par jebkādu mazu uzvaru?

“Un Viņš tiem sacīja: "Kādas tās runas, ko jūs runājat savā starpā uz ceļa?" Un viņi apstājās bēdu pilnām sirdīm. Tad viens, vārdā Kleops, atbildēja un Viņam sacīja: "Vai Tu viens esi tāds svešinieks Jeruzālemē, kas nezina, kas šinīs dienās tur noticis?" Un Viņš tiem sacīja: "Kas tad?" Un tie Viņam sacīja: "Tas ar Jēzu no Nacaretes, kas bija pravietis, varens darbos un vārdos Dieva un visas tautas priekšā, ka To mūsu augstie priesteri un virsnieki nodevuši pazudināšanai uz nāvi un Viņu situši krustā. Bet mēs cerējām, ka Viņš ir Tas, kas Israēlu atpestīs; un turklāt šodien ir tieši trešā diena, kopš šīs lietas notikušas. Tad arī kādas no mūsu sievām mūs izbiedēja; tās agri bijušas pie kapa un, Viņa miesas neatradušas, nāk un saka, ka esot redzējušas eņģeļu parādīšanos, kas saka, Viņš esot dzīvs. Un kādi no mums nogāja pie kapa un atrada tā, kā sievas sacīja, bet Viņu pašu tie neredzēja." Tad Viņš tiem sacīja: "Ak, jūs nesaprašas un sirdī kūtrie, ka jūs negribat ticēt visu to, ko pravieši sludinājuši!” (Lūkas evaņģēlijs 24:17-25)

Jēzus nomira pie krusta un augšāmcēlās, bet vēl nebija parādījies mācekļiem. Divi mācekļi gāja uz pilsētu Emava un savā starpā sarunājās, Jēzus piestājās pie viņiem, un viņi to nepazina, bet runājās. Pastāv versija, ka viens no šiem mācekļiem bija Lūka. Viņi cerēja, ka būs tā, kā viņi domāja. Viņiem bija ideāla vīzija – Jēzus, Kurš nemirst un upuri nemaksā, ideāla vīzija, kurā pašiem nebija nekāds upuris jāmaksā. Ideālai vīzijai ir maz kas kopīgs ar realitāti. Ideālisms nogalina sapni, jo tas rada viduvējību, viduvēju ieguldījumu, bet tikai pietiekošs ieguldījums nes reālus augļus.

“Jo Es jums saku: pie Manis jāpiepildās tam, kas rakstīts: Viņš noziedzniekiem pieskaitīts. Jo, kas par Mani rakstīts, tas piepildās." Bet tie sacīja: "Kungs, redzi, še ir divi zobeni." Un Viņš tiem sacīja: "Diezgan."” (Lūkas evaņģēlijs 22:36-38 )

Jēzus skaidroja garīgas lietas pirms iešanas pie krusta, Viņš pieminēja zobenus – kam zobens bija noslēpts, lai to ņem, jo tagad būs jācīnās, Viņš to runāja līdzībā, Viņš nemācīja cīnīties ar ieročiem. Bet mācekļi teica: “Kungs, šeit ir divi zobeni.” Viņi bija gatavi cīnīties, viņiem vēl joprojām galvā bija ideālais Jēzus, ar kuru viņi nodibinās kārtību.

No šīm Rakstu vietām sapratām, ka arī Dieva cilvēkiem piemita ideālisms, un šai ideālajai vīzijai bija maz kas kopīgs ar realitāti. Un tajā brīdī, kad nenotika tā, kā viņi bija ideāli sapņojuši, bija aplauziens – viņi izklīda, padevās. Tas pats notiek ar cilvēkiem-ideālistiem. Ideālists nevar savā dzīvē sasniegt kaut ko vērā ņemamu.

Puišiem patīk kara filmas, es esmu redzējis visas iespējamās kara filmas, kas ir labas un reālas, man patīk. Bet es esmu pilnīgi pārliecināts, ka, ja es dotos karā kā karavīrs, manas idejas par ideālo karu, ko rāda filmās, man nestu lielu aplauzienu. Jaunieši skatās, klausās – karš, kruti varoņi, stratēģija, plānošana, uzvaras – tur ir viss, bet realitātē tie cilvēki, kuri ir bijuši karā, bieži vien nemīl par to pat runāt. Ir, kas runā, bet ir, kas nerunā. Tas, ko mēs redzam filmās, ir tālu no realitātes. Protams, ir dažādas filmas, grāmatas, bet tomēr cilvēkiem, it īpaši puišiem, par karu ir cits priekšstats, nekā tas ir patiesībā. Un tajā brīdī, kad viņš nonāk tur, viņš saprot, ka ir izdarījis kļūdu. Tas pats ir ar partneriem, kad vīrietis un sieviete atrod viens otru, un viņiem ir savs ideāls, kādu viņi grib savu sievu vai vīru. Un pat Dieva vīru grāmatās var lasīt, ka viņi ir lūguši Dievam sievu ar konkrētu izskatu un raksturu, un tādu arī dabūjuši. Es negribu, lai kāds tā lūdz. Ja viņi tā ir lūguši, tad es nezinu, kas tas par slotas kātu, kas izšāva, bet tas nav normāli. Nevajag tik burtiski uztvert grāmatās rakstīto, daudzi no šiem Dieva vīriem pareizi saka, ka vajag lūgt precīzi. Precīzi neesi lūdzis, tāpēc tev nav, bet šīs liecības ir jāuztver kā ļoti viegli saprotamu un uzskatāmu piemēru jebkuram par precīzu lūgšanu. Tas nenozīmē, ka mums precīzi tā jādara. Kristieši bieži tā dara, ka uzzīmē sev sievas vai vīra ideālu. Bet no kurienes tev šis ideāls? No pornofilmām, estrādes zvaigznēm, žurnāliem, modelēm. Meitenes bieži iztēlojas, kāds būs ideālais vīrs, kā viņš izskatīsies, cik reizes dienā mīlēsies, kā tas viss būs, kā par viņu gādās, kā aplies ar mīlestības vārdiem, kā viņai visa kā pietiks, kā viņa viņu dievinās, kā viņi visur brauks un kur viņš strādās, ko viņš darīs un kā pret viņu izturēsies, un kādam viņam ir jābūt. Daudzi cilvēki uzzīmē ideālu pēc sava tēva, mātes, žurnāliem, filmām vai tā visa kopsavilkumu, bet žurnālos cilvēku skaistums ir pavisam citādāks nekā realitātē. Nav ideāla, nav tas, kā redzi bildēs, kur viss ir notušēts un pareizās pozās. Realitāte ir ļoti tālu no ideāla, kas ir mūsu prātos. Ideālisti nevar sasniegt savus sapņus. Un, kad šādi cilvēki atrod savu otru pusi un sāk dzīvot kopā, pēc laika viņi šķiras. Viņi bija citādāk iedomājušies, kādai jābūt laulības dzīvei, kādai jābūt sievai vai vīram. Aplauziens ir tik dziļš, ka zūd interese un enerģija vispār kaut ko turpināt. Negaidi ideālu, nekas nav un nebūs ideāls, tikai debesīs viss būs ideāls. Piemēram, tu esi kādā grupiņā, un tev rodas simpātija pret kādu no grupiņas biedriem, bet tu meklē savu ideālo, un viņam nav tādas acis vai rokas, vai kas cits, kā esi iztēlojies. Ko nu? Jūs esat normāli cilvēki, normāls puisis un normāla meitene, mācītājam nebūtu nekas pret, tu pat esi iemīlējies, bet tāpat domā, ka tas nav tev ideālais, tāpēc atsaki. Arī, ja tu laulājies un veido kādus ideālus sev galvā, tad kā tu pēc tam laulībā vari būt laimīgs, ka tavā galvā vēl joprojām sēž ideālisma velns? Tas ir iedomu tēls, ideāls, kam nav nekā kopīga ar patiesību, tas tikai aplauž un neļauj vienam ar otru normāli sadzīvot. Kā rodas feminisms un citas līdzīgas kustības, kas neatbalsta Dieva ielikto kartību? Viens no iemesliem no šādas aplaušanās. Teksti “visi vīrieši ir cūkas”, “visi vīrieši ir vienādi” ir meli. Neviens vīrietis nav vienāds, tāpat kā sievietes, un sievietes nevar bez vīriešiem, bet vīrieši nevar bez sievietēm. Draudzē ir jābūt visiem kopā, mēs cits citu papildinām.

Tu zināji, ka Ādolfā Hitlerā bija iemīlējušās puse Vācijas meitenes? It īpaši jaunas, bet ne tikai jaunās, arī rūpnieku sievas un tamlīdzīgi. Es skatījos dokumentālu filmu ar dokumentāliem kadriem. Sievietes darīja pašnāvību Ādolfa Hitlera dēļ. Viņa sieva, ar kuru viņš apprecējās faktiski savā pēdējā dienā, Eva Brauna, bija tā iemīlējusies Hitlerā, ka tikai nepietiekamās uzmanības dēļ divas reizes mēģināja izdarīt pašnāvību. Pēc otrā mēģinājuma viņš paņēma viņu sev tuvāk, par sekretāri. Viņa faktiski bija viņa sieva, tikai slepeni. Kāpēc? Tāpēc, ka Hitlera tēls tika radīts kā ideālais tēvs, vīrietis, uz kuru beidzot kāds var paļauties. Politiski propagandas nolūkos viņam nebija izdevīgi precēties. Par viņu fanoja, viņš piederēja tikai Vācijai, visiem pilsoņiem, viņam nevarēja būt sieva. Tas bija reklāmas tēls – ideāls, kādu šīs meitenes redzēja. Kad paskatās dokumentālos kadrus, meitenes viņam skrēja pakaļ un sajūsminājās. Pie kā noved ideālisms? Evai Braunai ar Ādolfu Hitleru patiešām bija mīlestība. Karš beidzās, un Hitlers izdomāja izdarīt pašnāvību, bet Brauna gāja pakaļ līdz galam, viņi kopīgi izdarīja pašnāvību. Es domāju, Eva Brauna zināja, ka Hitlers nav ideāls. Pirmo reizi, kad viņa ieraudzījusi Hitleru, viņa bija foto ateljē darbiniece. Viņa bija uzkāpusi uz kāpnītēm un kaut ko meklēja plauktos, ienāca Hitlers un skatījās uz viņas kājām. Viņa bija stipri jaunāka. Viņa pamanīja, ka viņš skatās uz viņas kājām, un nodomāja: “Kas tas par ūsainu, nesmuku veci ar neveiklu, nepiemērotu mēteli?” Bet pēc tam, kad viņa no tēva uzzināja, kas viņš tāds ir, pretēji tēva teiktajam, ka viņš ir neveiksminieks, viņa sāka viņu lēnām dievināt. Tas viss bija interesanti, bet fakts ir tāds, ka viņā bija iemīlējušās daudz meitenes, kas redzēja viņā ideālu, bet tas bija ļoti tālu no patiesības. Realitāte ir tālu no ideāla, un tie, kas to saprot, sasniegs patiešām varbūt pat ideālus rezultātus kādā ziņā. Jāatceras gan, ka ideāla nav, bet es ticu, ka ir iespējams sasniegt ideālus rezultātus, ja tu netiecies pēc ideāla, bet strādā.

Jēzus savas dzīves laikā neredzēja savu sapņu piepildījumu. Viņš kalpoja Izraēlam, saviem divpadsmit mācekļiem, bet to neredzēja. Es uzdevu jautājumu gan sev, gan Dievam: “Vai Jēzus ir ideālists?” Un atbilde ir – nē, Jēzus nav ideālists. Dievs ir ideāls, bet Bībelē teikts, ka Viņš ļoti labi zina mūsu cilvēcīgo vājumu, Viņš neskatās uz mums ideāli. Viņš pats ir ideāls, un tomēr tas, ko Viņš no mums sagaida, nav ideāls. Varbūt tu domā: “Es atkal nespēju izdarīt, kā ir pareizi, kā Dievs grib.” Bet Viņš negaida no tevis ideālu. Ko tad Jēzum bija darīt? Pārtraukt darboties? Tā vietā, lai viss Izraēls tiktu izglābts, lai visa pasaule tiktu izglābta, lai nāktu Viņa valstība, Viņš ņēmās ar Pēteri, ar Jēkabu, saviem divpadsmit mācekļiem, un Jūda Viņu nodeva. Vai pārtraukt kalpot un strādāt tāpēc, ka tev nav ideālu rezultātu? Nē. Ideālam sapnim ir jābūt, bet jāsaprot, ka tas parasti ir tikai galvā. Realitātē viss izskatīsies pavisam citādi, notiks citos laikos, ar citām metodēm. Vēlies dzirdēt patiesību? Katru dienu izdari vismaz kaut ko sava mērķa virzienā. Ja redzi, ka metode nestrādā, ķeries pie citas. To metodi, kas strādā, atkārto, kamēr tā strādā. Un, ja ir vilšanās, tad tā var būt tikai tad, ja pietiekami labi neesi izdarījis savu darbu. Ja esi izdarījis visu, tad tev ir jābūt uzvaras sajūtai. Ja ne, maini metodes, cīnies!

Kā tev liekas, kā tiek izgudrotas dažādas lietas, piemēram, elektriskā lampiņa? Tomass Edisons daudzus tūkstošus reižu atkārtoja savus eksperimentus. Katrs neveiksmīgs eksperimenta mēģinājums viņam bija nevis neveiksme, bet ceļš uz veiksmi. Ja tev nepatīk eksperimentēšanas process, tu nevari būt veiksmīgs. Katru reizi, kad eksperiments izgāžas, tu zini, kā nākamreiz nevajag rīkoties. Tas attiecas uz itin visu – kalpošanu, savu biznesu, savām dāvanām, sportu. Vai zināji, ka katrai hokeja komandai ir ideālais spēlētājs, kurš nekad nekļūdās, kurš visu uz laukuma izdarīs perfekti? Kurš tas ir? Tas, kurš sēž tribīnēs. Viņam tikai jānoliek sava alus krūze un čipsi un jānāk uz laukuma. Nekļūdās tikai tas, kurš neko nedara! Kļūdīšanās ir ceļš uz uzvaru. Piemēram, mēs tikko pārbaudījām, ka Rīgā skrejlapu metode nestrādā. Bet neskaties uz citiem, jo tu nezini, kas tieši tavā dzīvē strādās. Eksperimentē, kamēr atrodi to, kas strādā! Ja tu meklē, kā izglābt cilvēku, skaties, kas pie viņa strādā un kas nestrādā, tikai tādā veidā. Eksperiments ir ceļš uz panākumiem. Vai tu apzinies to, ka caur šo sprediķi tu uzzini ārkārtīgi vērtīgu informāciju, dievišķus principus? Cilvēki maksā lielu naudu, lai to visu dzirdētu semināros.

Lasīju stāstu par Kevinu Maieru, kurš ir megadraudzes mācītājs Amerikā, Džordžijas štatā, Lorentsvilā, taču ne vienmēr viņš tāds ir bijis. Sešpadsmit gadu vecumā viņš nolēma kļūt par mācītāju. Kevinam bija divi sapņi – uzcelt megadraudzi no nulles un dabūt īstu šosejas motociklu, īstu, labu moci. Salīdzinājumā – mans sapnis ir dabūt M sērijas BMW. Vai es kaut ko daru, lai to realizētu? Nē. Ja man būs iespēja tādu iegādāties, es to darīšu. Un es zinu, ka tā kādreiz būs. Sieva arī apstiprināja, ka būs. Kevins divdesmit četru gadu vecumā atstāja labu amatu draudzē, draugus, ģimeni, pilsētu un devās no Mičiganas štata uz Džordžijas štatu, lai sāktu savu draudzi. Viņa plānos bija īsā laikā dabūt divsimt piecdesmit cilvēkus draudzē, kas pati sevi var mierīgi uzturēt, taču sešus gadus viņa draudzē bija mazāk nekā simts cilvēku. Pat man pirmajā dienā draudzē bija jau četrdesmit cilvēki, kad sāku sludināt Maritim viesnīcā. Es sāku ar tiem pašiem flaieriem, kurus izlasot, cilvēki nāca. Kas notika Kevinam? Viņš sāka lietot savas finanses. Viņš zināja, ka būs jāupurē, bet noteikti negaidīja, ka būs jāupurē tik daudz. Viņš ar sievu Margaretu sešos gados iztērēja visus iekrājumus, ko bija krājuši visu dzīvi, lai uzceltu māju. Tad viņiem saslima bērns, bet medicīniskā apdrošināšana arī bija pazaudēta, tika ņemti kredīti. Kevins sāka strādāt stroikās par palīgstrādnieku. Pienāca brīdis, kad viņš zvanīja savam iepriekšējās draudzes mācītājam un lūdza viņu ņemt atpakaļ, taču mācītājs viņam ieteica paciesties un turpināt. Tajā laikā nomira viņa māte un mantojumā atstāja naudu, lai Kevins varētu iegādāties sen kāroto moci, ko viņš arī izdarīja. Braucot ar to, viņš vienmēr atcerējās savu mammu, kā arī izvēdināja galvu, joņojot pa trasēm, kad palika grūti kalpot. Arī vasarās viņam patika doties tālos ceļojumos ar moci. Tas bija viņa sapnis un dzīvesveids. Legālās narkotikas – tā Kevins to nosauca.

2007. gadā pēkšņi draudze sāka augt, un vajadzēja jaunas telpas. Tiklīdz telpas tika uzceltas, draudze atkal pieauga, un atkal bija vajadzība pēc lielākām telpām. Rezultātā, lai atkal uzceltu jaunas telpas, bija nepieciešami četri miljoni dolāru. Kevins saprata, ka bez viņa paša upura nekas nenotiks. Viņš noziedoja šo motociklu savas draudzes telpu celtniecībai. Arī cilvēki sāka ziedot, redzot šo mācītāja soli. Kad tika uzceltas šīs telpas, tās atkal kļuva par šauru. 2008. gadā telpu platība bija 2200 kvadrātmetru, un tās atradās uz divdesmit astoņu hektāru zemes. Svētdienās draudzi apmeklēja seši tūkstoši cilvēku, kaut vietas bija tikai diviem tūkstošiem sešiem simtiem. Laikam dievkalpojumi notika vairākas reizes dienā. Bez šī upura tas tā nebūtu. Kevins pats saka: “Tieši toreiz es sapratu starpību starp sapni un vēlmēm. Jo vairāk tu iegrimsti savā sapnī, jo vairāk tev jāupurē. Likmes nepārtraukti aug, un tu saproti, ka atteikšanās no kādām savām vēlmēm arī ir cenas maksāšana par sapni. Cilvēki saka, ka viņiem ir sapņi un vēlmes, taču patiesībā tiem ir vēlmes, lai apmierinātu savas personiskās vajadzības. Ja šiem cilvēkiem kādreiz arī bija sapnis, tad tas saruka līdz šaurām, egoistiskām vēlmēm. Esmu pārliecināts, ka sapņa dēļ ir jāupurē vēlmes. Bet vēlāk, kad tu esi to upurējis, tev nekas nav jānožēlo.” Šis motocikla zaudējums viņam ir sāpīgs līdz pat šim brīdim. Kad mēs dodam, mēs vienmēr kaut ko zaudējam. Protams, Dievs dod kaut ko labāku, un tomēr ne vienmēr tā notiek. Sapņa piepildīšanai ir nepieciešams reāls ikdienas darbs ar cenas maksāšanu un atteikšanos no kādām savām vēlmēm. Dažreiz tavs sapnis nav Dieva sapnis, bet tava egoistiskā vēlme. Vai tu pirms sapņa esi parunājis ar Dievu, vai Viņš to vēlas? Vai tas nesīs labumu Kristum, ne tikai cilvēkiem? Tāpēc nošķirsim savas vēlmes no sapņa. Ja es būtu dzērājs, es uzsauktu tostu: „Iedzersim, lai mūsu vēlmes sakrīt ar mūsu sapņiem!” Tās vēlmes, kas nesakrīt ar sapni, ir jāupurē, pretējā gadījumā būs kalpošana savām vēlmēm.

„Kas pasaulē zems un nicināts un kas nav nekas, to Dievs ir izredzējis, lai iznīcinātu to, kas ir kas.” (1. Korintiešiem 1:28 )

Vispār jau ikviens cilvēks patiesībā nav nekas. Dievs ir izredzējis visus, taču īpaši tos cilvēkus, kurus pasaule nicina un neatzīst. Tu esi izredzēts, lai būtu kaut kas, lai tu piepildītu savu sapni un gūtu panākumus!

Vakar ap desmitiem lūdzu Dievu, staigāju pa istabu, šo to pierakstīju, paskatījos pa logu un ieraudzīju bariņu skaisti skrienošu sportistu. Aiz viņiem bija vēl vairāki simti tādi paši. Ieskatījos internetā – jā, Siguldas pusmaratons. Švaki man sanāca tajā brīdī ar lūgšanu, es sāku vērot šos skrējējus. Interesanti, ka garkājaino džeku barā skrēja arī maza auguma meitene, dažiem aizskrienot pat garām. Mani līdz pat asarām aizkustināja vecie onkīši, kas līki, greizi klumburēja tik uz priekšu. Maratonā piedalījās arī cilvēki invalīdu ratiņos, kas ļoti ātri ar rokām grieza savu mehānismu, un šis mehānisms bija priekšā, nevis sānos. Viens invalīds apdzina daudz skrējēju. Arī tantiņas ar savām nūjām enerģiski kustējās tik uz priekšu. Skrēja arī vecāki kopā ar saviem bērniem. Citiem bija skaisti sporta tērpi, bet dažiem bija kā Rokijam, ar ap vidukli apsietu jaku. Tik uz priekšu! Gaidīju, kad pirmie skries vēl vienu apli, bet sieva teica, ka laikam viņi jau ir finišējuši. Kāda ir mācība? Galvenais ir skriet! Neskaties, ka neesi ideāls, ka tavs augums varbūt neatbilst prasībām vai kājas par īsu, vai vispār to nav. Galvenais ir skriet, un tev būs rezultāts, nebūs pats labākais, bet būs tavs rezultāts. Jo nekas nav ideāls.

Mēs pielūdzam un slavējam Tevi, Kungs! Tu esi pasaules Uzvarētājs. Mēs kā Pāvils dzenamies pretī mērķim, aizmirstot to, kas aizmugurē un dzenoties pēc tā, kas priekšā. Ne kā tukšu gaisu sizdami, bet skrienam pretī balvai, Dievs. Es lūdzu, Svētais Gars, lai šis vārds, kas šodien izskanēja, tiek dziļi pārdomāts un pielietots. Lai Tava slava parādās ikvienā cilvēkā, kas šodien ir te. Lai draudzē parādās Tavs spēks, mīlestība, slava, auglība un panākumi visās lietās. Lūdzu, Kungs, ka mēs saprotam, ka ideālisms ir pretinieks panākumiem, ka mēs skrienam tādi, kādi esam, priecājamies par darbu, ko darām un par rezultātiem, ko esam sasnieguši. Jēzus Kristus Vārdā, āmen!

Mācītāja Mārča Jencīša sprediķi “Ideālisms – panākumu pretinieks” pierakstīja Ieva Našeniece, Evija Šmatova un Elita Meirāne, rediģēja Evija Šmatova un Ieva Našeniece

Bībeles patiesā nozīme

Publicēja 2017. gada 4. okt. 00:38Līga Paņina

Ziņas datums 04.10.17.

Bībele ir Dieva atklāsme mums cilvēkiem! Bībeli traktē, pēta, studē teologi, zinātnieki, mācītāji, kristieši, nekristieši, cilvēki, kuri Dievam netic, bet smeļas no Bībeles kādas gudrības vai vēsturiskas vērtības. Dažādas Rakstu vietas mēs tulkojam, skaidrojam un pielietojam ikdienā. Kāpēc ir tik daudz un dažādu konfesiju? Vai viena konfesija ir labāka par otru? Es domāju, ka savā mērā ir kādas progresīvākas konfesijas, tuvāk Dievam vai tālāk no Viņa, tomēr nebūtu korekti teikt – labās vai sliktās, pareizās vai nepareizās. Kāpēc ir notikusi sadalīšanās konfesijās? Katra konfesija turās pie savas Bībeles izpratnes, un neviena konfesija vai draudze nevar būt vienota, ja tai nav pilnīgi vienota Bībeles mācība jeb izpratne par Bībeli. Tāpēc ir dažādas konfesijas. Katrai ir kādas stiprās un vājās puses. Kopumā mēs esam Kristus miesa, universāla draudze. Es kādreiz domāju, ka konfesijas ir slikti, ka tā ir šķelšanās, ka tas ir tāds velna darbs, bet šobrīd es tā nedomāju, jo uzskatu, ka konfesijām ir jābūt. Jo katrs cilvēks ir atšķirīgs, un cilvēkiem nav vienādu pirkstu nospiedumu. Nav vienādu cilvēku. Ja arī pēc izskata cilvēki līdzinās viens otram, piemēram, dvīņi, tad tas nenozīmē, ka viņiem ir vienāds raksturs, bieži vien pat ir pretēji raksturi. Tāpat kā ir daudz un dažādu cilvēku, tāpat arī cilvēkiem ir vajadzīga dažāda pieeja, tāpēc ir normāli un pareizi, ka ir daudz un dažādas draudzes, un katrs cilvēks atrod to, kas viņam ir vispiemērotākā. Mums katram ir sava vieta! Tava vieta, draugs, ir draudzē “Kristus Pasaulei”! Ne tikai tava vieta, bet arī lielas daļas Latvijas iedzīvotāju vieta ir “Kristus Pasaulei”.

Piemēram, ja cilvēkam ir problēma ar miegu, tad viņam jāiet uz konfesiju, kur visi guļ, un kur tā ir normāla parādība. Ja tu esi progresīvs un enerģisks kristietis, pat ja tev ir astoņdesmit gadi un tu jūties jauns, tad šī ir tava vieta. Bet ne tikai tāpēc, ka tu tā jūties, progresīvs vai nē, bet svarīga ir Bībeles izpratne, kā mēs draudzē izprotam Bībeles mācību. Ja tu gribi būt slims, tad tev jāpieder pie draudzes, kur visi ir slimi, kur cilvēki netic dziedināšanai un kur ir tikai paļaušanās uz saviem spēkiem, un tad tur, protams, ir vairāk slimošanas. Ja tu gribi būt starp veseliem cilvēkiem, draudzē, kurā vairāk ir veseli cilvēki, tad tā ir draudze “Kristus Pasaulei”. Tāda būtu ne tikai mūsu draudze, bet tās ir visas draudzes, kurās tic dievišķai dziedināšanai. Tas pats princips attiecas arī uz finansēm, labklājību. Ja draudzes mācībā netic, ka labklājība ir Dieva svētība, tad cilvēkiem šī Dieva svētība finansēs būs ierobežota. Bet, ja draudzes mācība māca, ka Kristus pie krusta tika aplaupīts, lai Viņa nabadzība kļūtu mums par bagātību, ka mēs varam domāt ar galvu, labi strādāt un pelnīt, tad šādā draudzē būs bagāti cilvēki. Strādāt nenozīmē tikai strādāt pie kāda, bet būt patstāvīgam un būt darba devējam citiem cilvēkiem. Ja ir šāda draudzes mācība, tad tur būs vairāk finanses un cilvēki baudīs labklājību, un demonstrēs to pasaulei. Tās ir dažādas nianses, kam kas tic. Patiesībā Bībelē ir tikai viena jēga. Ir kādas lietas, kas ir Bībeles būtība, pats svarīgākais Bībelē. Kas tas ir?

Jo tik ļoti Dievs pasauli mīlējis, ka Viņš devis Savu vienpiedzimušo Dēlu, lai neviens, kas Viņam tic, nepazustu, bet dabūtu mūžīgo dzīvību.” (Jāņa evaņģēlijs 3:16)

Pašā pamatā, pašā būtībā Bībeles jēga ir tikai viena. Vai draudze tic nabadzībai vai bagātībai, vai fiziskai dziedināšanai vai nedziedināšanai, tas nebūtu tik būtiski, bet būtiski ir tas, vai mēs ticam patiesai Bībeles jēgai. Dieva sirdī ir tikai viena tēma. Tikai viena tēma, kuras dēļ dažādi Svētā Gara iedvesmoti cilvēki rakstījuši Svētos Rakstus un atstājuši tos mums. Dievs mums tos devis, lai ikviens, kurš tiem tic, nepazustu, bet dabūtu mūžīgo dzīvību. No Pirmās Mozus grāmatas līdz Atklāsmes grāmatai DIEVS MEKLĒ CILVĒKUS! Tā ir Bībeles būtība. Tā ir Dieva atklāsme cilvēkiem. Kāpēc? Lai mēs atgrieztos tajā stāvoklī, kādā bijām pirms grēkā krišanas – tuvās, personiskās attiecībās ar Dievu. Lai mēs būtu tuvās attiecībās ar Dievu, Viņa svētīti, Viņa vadīti Viņa valstībā, lai mēs spētu mīlēt un būt mīlēti. Dieva valstība sastāv no cilvēkiem, tāds ir Viņa prāts. Viņš meklē cilvēku, jo tamdēļ Viņš ir nācis, lai uzmeklētu pazudušo. Šie Raksti ir Dieva roka, pasniegta tev, jo Viņš aicina tieši tevi! Veids, kā Viņš to dara, ir caur cilvēkiem! Lasot Dieva vārdu, personiski es neko citu tur vairs neatrodu, kā cilvēku glābšanu. Viss centrējas ap to, ka tā ir tava un mana atbildība glābt cilvēkus, izmainīt pasauli, iet pie cilvēkiem.

Tāpēc eita un darait par mācekļiem visas tautas, tās kristīdami Tēva, Dēla un Svētā Gara Vārdā, tās mācīdami turēt visu, ko Es jums esmu pavēlējis. Un redzi, Es esmu pie jums ik dienas līdz pasaules galam." (Mateja evaņģēlijs 28:19-20)

Ejiet un dariet par kristiešiem visas tautas – tā ir tieša pavēle, norādījums mums. Ir daudz Rakstu vietu, kuras mēs pievelkam jeb skaidrojam tā, kā mums ir nepieciešams, un to sauc par alegorisko skaidrošanu. Tas nozīmē, ka es skaidroju kādu Rakstu vietu ne pēc tā, kas tur īstenībā ir teikts, bet alegoriski – pievelku savu domu šai Rakstu vietai, kas nav nepareizi, bet tas nav tiešs Bībeles konteksts. Tas, ko es šodien sludinu, nāk no Lūkas evaņģēlija piecpadsmitās nodaļas. Sakotnējais nosaukums šim sprediķim bija “Lūkas 15 patiesā jēga”. Par ko rakstīts šajā nodaļā? Tur ir līdzība par pazudušo dēlu. Kur mēs regulāri lietojam šo Rakstu vietu? Inkaunterā. Un visi, kas pēc inkauntera liecina, apgalvo, ka tieši tur viņi visvairāk piedzīvo Dievu. Lūkas evaņģēlija 15. nodaļa par pazudušo dēlu vēstī, kā tēvs gaida atpakaļ savu dēlu, pieņem viņu tādu, kāds viņš ir, kaut arī dēls nejūtas cienīgs, ka tēvs viņu sauc par savu dēlu, jo viņš nāk tikai savu vajadzību dēļ. Mēs to tā skaidrojam inkaunterā, un tas nav nepareizi. Mēs to lietojam dvēseles dziedināšanas procesā. Tēvs tevi pieņem tādu, kāds tu esi, viss ir kārtībā, tevi samīļo. Bet kāda ir Lūkas evaņģēlija 15. nodaļas patiesā jēga? Kāds ir konteksts un ko Jēzus patiešām domāja šajā Rakstu vietā?

Uzdošu tev jautājumu. Kas ir noticis ar latviešiem? Kas ir noticis ar Latviju? Vakar Ukrainas kanālā internetā skatījos boksa maču, un ukraiņi saka nevis “latiši” (latvieši), bet “latīci” (cilvēki, kuri jūtas piederīgi Latvijas zemei). Tas jau nav nepareizi, jo tie arī ir Latvijas iedzīvotāji. Tāpat kā amerikāņi, kuri sastāv no visādām salašņām. Vai tad nē? Tie ir noziedznieki, dažādi pārbēdzēji, visi, kas sabēga štatos labākas dzīves meklējumos, un kristieši, kuri bēga no vajāšanām un apguva jaunas zemes. Lūk, tāds sajaukums ir Amerika. Kristietība un bandītisms. Un viņi kopā saucas amerikāņi. Bet kas ir noticis ar Latviju un latviešiem? Tas ir jautājums visiem, kas uzskata šo zemi par savu zemi. Tiem, kas šeit dzimuši, vai tiem, kas atbraukuši un pieņēmuši šo kā savu tautu un savu zemi. Tiem, kas mīl šo zemi un grib tās uzplaukumu un labklājību. Kas ar mums ir noticis?

Man līdzi ir tāda avīzīte „Gaujas tilta ziņas”. Gaujas tilts mums sagādāja neērtības visu vasaru. Bija tkai viens luksofors, pa vienu joslu bija jābrauc. Un beidzot šis tilts ir izremontēts. Tas ir skaists, gar malām plīvo Latvijas karogi, izrotāts ar dekorācijām. Tilta margas ir izgreznotas ar dekorācijām, nolakotas, spīdīgas. Var teikt, ka tas ir Siguldas lepnums. Cilvēki tur dalīja avīzītes, un man arī viena tika. Es jums gribu nolasīt dažus teikumus no šīs avīzes. Gaujas tiltam vēsture ir interesanta. Tajā laikā tas bija iespaidīgākais būvniecības darbs uz zemes ceļiem Baltijā. To cēla brīvās Latvijas laikā, vēl pirms kara. Tur tika iesaistīti ļoti daudz cilvēku. Tiltu cēla no 1934. līdz 1937. gada 23. jūlijam. Skaties, ko intervijā teica kāds strādnieks: „Strādājam uz akorda un izsitam caurmērā ap četri lati dienā.” Tā laikrakstam saka viens no tilta celtniekiem, vēl piebilstot: „Un, kur tad apziņa, ka sestdienas vakarā sievai aiznes pašu pelnīto naudu. Viss iet uz labo pusi, un mēs tāpat metam artavu savas valsts celšanā. Šito lielo tiltu un vēl daudz ko citu mēs uzcelsim.” Nav forši? Viņš bija parasts strādnieks, kurš saņem četrus latus dienā, bet tas bija cits laiks. Šodien ir cits laiks. Pagājušajā svētdienā bija tēma “Esi reāls!” Tāpēc man ir jautājums – kas ir noticis ar latviešiem? Cik tādu ir palikuši, kas tiešām grib savu artavu ielikt valsts celtniecībā? Vai nav tieši otrādi – mēs domājam, kā kaut ko paņemt, nozagt jeb apiet?! Tāpat kā valsts izturās pret cilvēkiem, tā cilvēki izturās pret valsti, jo valdība ir valsts, un mēs esam valsts. Esam vienā peļķē. Dažādi statistikas rādītāji Latvijā ir viszemākie pasaulē, nu Eiropā tiešām. Kas ir noticis un kur ir palicis patriotisms? Kur ir palikušas rūpes par līdzcilvēku, savu tautu, zemi? Kur tas ir palicis? Tas nav pilnībā izmiris, bet izskatās, ka ir stipri mazāk nekā tajos gados. Ir mainījušies cilvēki, un ne uz to pusi, uz kurieni mēs gribētu, lai viņi mainās. “Mēs šito tiltu uzcelsim! Es, melnstrādnieks par četri lati dienā, ceļu tiltu, es ceļu valsti!” Iedomājies, tu strādā par sētnieku, bet tu tīri nevis savu ielu, bet tu tīri valsti. Tu ieguldies valsts celtniecībā. Šodien latvieši ceļ Vāciju, Angliju un Īriju. Viņi ceļ Ameriku un Kanādu, bet ne savu valsti. Un šķiet jocīgi, ka tie, kas ir spējīgi, vēl ir palikuši šeit.

Atgriežoties pie boksa, tu skatījies maču ar Mairi Briedi, kas notika sestdien? Viņš uzvarēja! Notika augsta līmeņa boksa čempionāts, un Arēna Rīga bija pilna. Šos vārdus es izlasīju šī rīta ziņās. Mairis Briedis: „Jūs redzējāt, cik smagi gāja. Mūsu valsts ir visspēcīgākā un labākā. Bija fantastiski, mēs to izdarījām! Tas ir arī jūsu sasniegums, tā ir arī jūsu uzvara.” Viņam ir tāda cepure un krekls ar brieža radziņiem. Viņš bada pretiniekus. Viņš viennozīmīgi ir viens no labākajiem bokseriem boksa vēsturē. Vakar viņš nopelnīja miljonu. Nākamajā duelī būs vairāk miljonu, bet es esmu pārliecināts, ka viņš nekad nav domājis par miljoniem. Un tieši tāpēc, ka viņš nav par to domājis, viņam tie arī būs. Bet tiem, kas dzenas pēc miljoniem, to arī nav, un vienmēr ir par maz. Briedis ir patriots, jo teica, ka mēs visi kopā to izdarījām. Tas ir arī mūsu lepnums, un tiešām mēs varam būt lepni, ka mums ir tādi cilvēki. Mēs esam tikai divu miljonu tauta, kurā tikai puse ir latvieši. Ja vispār tie divi miljoni vēl ir, varbūt ir jau kaut kur pa pasauli izšķīduši. Briedis nav kā Porziņģis Ņujorkā. Viņš ir Latvijā. Interesanti, ka pasākumu rīkotāji apsver tieši Rīgā noturēt arī nākamo maču ar Ukrainu, nevis piemēram, Kubā. Kāpēc? Jo ļoti daudz nāk skatītāju. Kāpēc viņi nāk? Jo nav jau tā īsti, uz kurieni vairs nākt... Vēl ir palicis vismaz viens cilvēks, kas par domā par latviešiem un parāda, ka mēs kaut ko varam.

Kas ir noticis ar mūsu tautu? Latvija lēnām pārvēršas par veco ļaužu zemi. Slēgtās skolas pārtop par pansionātiem. Ir aprēķināts, ka 2030. gadā, un tas nemaz vairs nav tālu, gandrīz puse Latvijas iedzīvotāju būs vecāki par piecdesmit gadiem, bet strādājošo būs par 20% mazāk. Padomā par tiem, kuriem būs jāstrādā. Viņi būs mazāk, un viņiem būs jāgādā par šiem vecākajiem cilvēkiem un vēl par dažiem bēniem, kas vēl dzims, un par visām “uzpūstajām” iestādēm – nodokļu inspekcijām, VIDiem, organizācijām, kas ņem, pieprasa, audzina bērnus tavā vietā, atņem un ieliek atpakaļ ģimenē, un tu par to vēl maksāsi. Strādātāji būs ļoti maz, un tas nozīmē vēl lielākus nodokļus, vairāk darba. Tas nozīmē vēl vairāk uzpūstu valsts aparātu.

Jūs esat zemes sāls; bet, ja sāls nederīga, ar ko tad sālīs? Tā neder vairs nekam, kā vien ārā izmetama un ļaudīm saminama. Jūs esat pasaules gaišums; pilsēta, kas stāv kalnā, nevar būt apslēpta. Sveci iededzinājis, neviens to neliek zem pūra, bet lukturī; tad tā spīd visiem, kas ir namā.” (Mateja evaņģēlijs 5:13-15)

Bībeles jēga, būtība ir vēsts mums, ka mēs esam attiecībās ar Dievu un ka mēs cilvēkiem nesam gaismu. BĪBELES BŪTIBA IR GAISMA PASAULEI! Tā ir mūsu atbildība nest gaismu pasaulei. Es lasu Dieva vārdu un neko citu tur neredzu. Kādreiz es tur redzēju dziedināšanu, dziedināšanu, finanses, uzvaru, uzvaru, bet tagad es redzu tikai vienu – glābšana, glābšana, cilvēku glābšana, mana atbildība, tava atbildība. Cilvēku glābšana, – vairāk nekā tur nav. Bībelē vairāk nekā nav, tikai cilvēku glābšana. Nekā svarīgāka tur nav. Pārējās ir piemetamās lietas. Bez galvenās butības tur nav nekā. Tikai glābšana. Es vēlos izmainīt prognozes par Latvijas stāvokli 2030. gadā, kuru grasās dēvēt par veco ļaužu zemi ar smagiem nodokļiem un ekonomisko stāvokli. Es to vēlos izmainīt, taču viens pats ar saviem spēkiem es to nespēju. Tāpēc vēlos to darīt kopā ar Dievu un ar tevi. Mēs kopā to varam! PACELSIM LATVIJU! Ar Dievu viss ir iespējams! Dievam nav nekā neiespējama, ja Viņam ir tie, kas iet un dara. Viņš svētīs mūsu roku darbu. Patiesībā Bībelē ir tikai viena tēma roku darbs. Dievs saka, ka Viņš vēlas svētīt mūsu roku darbu. "Ejiet, dariet, sludiniet un dziediniet! Ejiet ar to, kas jums ir, un neko neņemiet līdzi! Ejiet, dariet, un Es svētīšu!" saka Dieva vārds. Es ticu, ka šī prognoze par Latviju nepiepildīsies! Manai ticībai arī ir pamats, jo mēs esam daudzi, un kopā to varam. Šeit ir brīnumu draudze!

Žaks Īvs Kusto, pasaulslavens ūdenslīdējs, ir teicis: "Ja cilvēkiem ir iespēja dzīvot vārda pilnā nozīmē, tad viņam nav tiesību darīt to vienatnē." Ja tev ir iespēja dzīvot un baudīt mūžīgo dzīvību, tad tev nav tiesību darīt to vienatnē. Dieva griba ir, ka tu dalies, un ka tu pats vēlies ar to dalīties, jo tevī mīt Svētais Gars. Tas pats Svētais Gars, kurš ir atklāts Bībelē, kura jēga ir glābt. Tev sirdī ir jāatsaucas vārdiem “glābt citus", jo Dieva Gars mājo tevī. Pestīšanas armijas iesācēja pēdējais vārds, kuru viņš rakstīja saviem mācekļiem, bija: "Citi.” Katrā cilvēkā mājo ego, principā, mēs katrs domājam tikai par sevi. Vai zināt, kā es jums pastāstu dažādas lietas? Tu pat iedomāties nevari, cik viltīgi es to daru. "Esiet gudri kā čūskas un bez viltus kā baloži," saka Bībele. Es esmu gudrs. Kad es vēlos tevi uz kaut ko pamudināt, es parādu to, ko tu no tā iegūsi, taču tas nav labi, un tajā pašā laikā ir pareizi. Kāpēc gan es nevarētu vienkārši pateikt: "Dievs tā grib, tāpēc darām"? Tāpēc, ka tas nedarbojas. Tad, kad es parādu to, kas tev būs par to visu, tad tu apsver iespēju to pamēģināt un darīt. Tā arī Dievs dara ar mums, aprobežotajiem cilvēkiem. Dievs saka: "Nu, pamēģini iedot to desmito tiesu. Nu, paskaties, vai Es neatvēršu debesu logus un nelikšu pārpārēm svētībām nolīt pār tevi!” Tu uzreiz nodomā: "Labi, es pamēģināšu." Ja kāds teiktu: "Dari tā, jo tas ir pareizi,” cilvēks atbildētu, ka Bībelē tā nav rakstīts, ja nu vienīgi Vecajā Derībā. Katrā no mums mājo ego, bet ikvienā ticīgajā mīt arī Svētais Gars, un Viņš mūsos runā, sakot: "Citi." Mēs lasām Dieva vārdu, un ko mēs tur meklējam? Stiprinājumu sev, bet patiesībā Bībele runā par glābšanu.

"Bet visādi muitnieki un grēcinieki pulcējās ap Viņu, lai klausītos Viņu. Un farizeji un rakstu mācītāji kurnēja un sacīja: "Šis pieņem grēciniekus un ēd kopā ar tiem."" (Lukas evaņģēlijs 15:1)

Šajā nodaļā ir līdzība par pazudušo dēlu. Visas šīs nodaļas Rakstu vietas ir savā starpā saistītas. Tā visa ir viena doma, ko Jēzus vēlas mums pateikt. Tā laika ticīgie biedrošanos ar cilvēku, kurš nepieder pie draudzes, uzskatīja par lielu negodu un pārkāpumu. Tas viņu acīs bija grēks un kaut kas nepareizs. Droši vien, ka par to cilvēku varēja pat sodīt. Jēzus atnāca un sēdēja ar grēciniekiem, pieņēma tos un dziedināja. Tā laika draudze par to kurnēja. Tad Jēzus teica līdzību kā atbildi viņu attieksmei: "Kurš no jūsu vidus, kam ir simts avis un kas vienu no tām ir pazaudējis, neatstāj visas deviņdesmit deviņas tuksnesī, lai ietu pakaļ pazudušajai, līdz kamēr tas to atradīs? Un, to atradis, tas prieka pilns to ceļ uz saviem pleciem, un, mājās nācis, sasauc savus draugus un kaimiņus un tiem saka: priecājieties ar mani, jo es savu pazudušo avi esmu atradis." Šeit nav runa par to, ka Dievam nebūtu prieks par to, ka cilvēki ir draudzē. Šajā Rakstu vietā teikts, ka Dievam ir lielāks prieks par vienu grēcinieku, kurš atgriežas, nekā par deviņdesmit deviņiem taisniem, kuriem atgriešanās nav vajadzīga. Dievam ir lielāks prieks par vienu jaunu cilvēku šajā vietā, nekā par visu draudzi. Eņģeļiem debesīs arī ir lielāks prieks par vienu, kurš tikko ir atgriezies, nekā par tādu, kurš gadiem sēž draudzē un citus cilvēkus pie Dieva neved. Es nesaku, ka mēs nevedam. Tā ir draudzes atbildība par mūsu Latviju, tautu un zemi. Tas, kāda ir tauta, nāk no draudzes. Kur sākas sods? Pie Dieva nama. Tas nozīmē, ja draudze ir vāja, tad tauta ir vāja. Ja draudze ir stipra, arī tauta kļūst stipra. Ja draudze ir skaitliski lielāka un ietekmīgāka, tad tauta ir stiprāka. Lūk, kāpēc velns sarīda dažādus cilvēkus un cenšas traucēt draudzes darbu. Īpaši tādas draudzes, kuras ir aktīvas un pilda Dieva pavēli.

"Vai arī kura sieva, ja tai ir desmit graši un tā vienu no tiem ir pazaudējusi, neaizdedzina sveci un neizmēž māju, rūpīgi meklēdama, līdz kamēr tā to atrod? Un, atradusi to, tā sasauc savas draudzenes un kaimiņienes un saka: priecājieties ar mani, jo es savu grasi esmu atradusi, kuru biju pazaudējusi."" (Lukas evaņģēlijs 15:7)

Ir prieks par to, kas atrasts. Priecājies par to, kas tev ir! Kad tu esi atradis pazaudēto, atnāk prieks.

"Gluži tāpat, Es jums saku, ir prieks Dieva eņģeļiem par vienu grēcinieku, kas atgriežas." (Lukas evaņģēlijs 15:10)

Divas reizes Dievs šajā nodaļā saka, ka Viņa eņģeļiem ir prieks. Tāpat arī Dievam un mums pašiem ir prieks par vienu grēcinieku, kas atgriežas. Es gan nedomāju, ka šajā draudzē vēl var būt prieks par vienu grēcinieku, kurš atgriežas svētdienā. Šobrīd tās drīzāk ir bēdas, ja tikai viens cilvēks dievkalpojuma beigās iznāk priekšā pieņemt Jēzu Kristu par savu Glābēju. Kad vairāk par vienu cilvēku iznāk priekšā pieņemt Jēzu, es esmu priecīgs. Tajā brīdī, kad atgriezos pie Dieva, es reāli dzirdēju eņģeļus gavilējam. Es iepriekš nevarēju zināt, ka tā notiek, jo nebiju par to Bībelē lasījis, un neviens arī nebija man to teicis. Tas arī nebija gļuks. Es noskaitīju grēku nožēlas lūgšanu, un, galvu saķerot, pieliecos, jo man šķita, ka kaut kas tūlīt gāzīsies man pāri. Es dzirdēju skaļus aplausus un priecīgu troksni debesīs. Es sapratu, ka tās ir gaviles. Tikai vēlāk, lasot Bībeli, ieraudzīju šīs Rakstu vietas, kurās tiek runāts par to, ka debesīs eņģeļi gavilē, atgriežoties pie Dieva kādam grēciniekam. Prieks tavā dzīvē un draudzē ir no tā, ka tu ej un dari cilvēkus par mācekļiem. Un kā prieks aiziet no tevis? Kā veidojas pieci cilvēki draudzē? No tā, ka mēs Dievu sākam uztvert kā savu personīgo dieviņu, elku stabiņu, personīgo vēsti, personīgo labumu: “Mans egoisms, mana draudze, mana mājas grupiņa un viss ir man, es esmu centrā…” Tur, lūk, sākas draudzes atmiršana un reliģija. Tur veidojas tādi kristieši, kuri nāk pie Jēzus un saka: "Ko tu sēdi kopā ar grēciniekiem? Tev vairāk bija jādomā par mums." Kad draudze atmirst un kļūst remdena, tas parādās arī tautā un visā valstī. Šī ir pilsēta kalna galā, pilsēta pilsētā! Draudze ir pilsēta pilsētā, tā ir Dieva valstība! Tu esi Dieva valstības pilsonis! Tikai mēs varam izmainīt savu valsti. Dievs saka: "Ne ar varu, bet ar Manu Garu." Šobrīd es pat neredzu citu tēmu, par kuru mācīt. Tā ir ļoti nepieciešama. Ja tev sāk pakrūtē spiest krupis, par to runājot vai dzirdot, zini tas ir tavs ego. Ja tu sēdi grupiņā un nekur nepiedalies, arī tad tas ir tavs ego. Kad tu domā tikai par sevi, tas arī ir tavs ego. Ko māca Dievs? Mīli tuvāko kā sevi pašu! Augstākais bauslis mīli Dievu un savu tuvāko kā sevi pašu! Tuvāko mīlestība ir pavisam vienkārša. Tā ir Bībeles būtība. Iepazīstini cilvēkus ar Dievu! Uzņemies atbildību un piedalies šajā darbā! Domā ne vien par sevi, bet arī par citiem un savu valsti. Nevaino valdību. Mēs esam valsts!

"Un Viņš sacīja: "Kādam cilvēkam bija divi dēli. Un jaunākais sacīja tēvam: tēvs, dod man piekrītošo mantas daļu! Tad viņš starp tiem sadalīja mantu. Un pēc dažām dienām, saņēmis visu, jaunākais dēls aizgāja uz tālu zemi un tur izšķieda savu mantu, palaidnīgi dzīvodams. Kad nu viņš visu bija izšķērdējis, tai zemē izcēlās liels bads, un viņam sāka pietrūkt. Tad viņš nogāja un piemetās pie kāda tās zemes pilsoņa; tas to sūtīja savā tīrumā cūkas ganīt. Un viņš būtu bijis priecīgs dabūt sēnalas, ko cūkas ēda, lai ar tām pildītu savu vēderu, bet neviens viņam tās nedeva. Tad viņš, pie atziņas nācis, sacīja: cik algādžu nav manam tēvam, kuriem maizes papilnam, kamēr es te mirstu badā. Es celšos un iešu pie sava tēva un sacīšu: tēvs, es esmu grēkojis pret debesīm un pret tevi, es vairs neesmu cienīgs, ka mani sauc par tavu dēlu; pieņem mani par vienu no saviem algādžiem. Un viņš cēlās un gāja pie sava tēva. Bet, viņam vēl tālu esot, viņa tēvs to ieraudzīja un tam kļuva viņa žēl, un viņš skrēja tam pretī, krita tam ap kaklu un to skūpstīja. Bet dēls tam sacīja: tēvs, es esmu grēkojis pret debesīm un pret tevi, es neesmu vairs cienīgs, ka mani sauc par tavu dēlu. Bet tēvs pavēlēja saviem kalpiem: atnesiet ātri vislabākās drēbes un apģērbiet to, mauciet viņam pirkstā gredzenu un kurpes kājās, atnesiet baroto teļu un nokaujiet to, lai ēdam un līksmojamies, jo šis mans dēls bija miris un nu atkal ir dzīvs, viņš bija pazudis un ir atkal atrasts. Un viņi sāka līksmoties. Bet vecākais dēls bija uz lauka; kad nu viņš tuvojās mājām, viņš izdzirda mūzikas skaņas un dejas troksni, un, piesaucis vienu no kalpiem, viņš tam jautāja, kas tas esot. Tas viņam atbildēja: tavs brālis ir pārnācis, un tavs tēvs ir licis nokaut baroto teļu, tāpēc ka viņš to veselu atdabūjis. Tad viņš apskaitās un negribēja iet iekšā, bet tēvs iznāca un aicināja viņu iekšā. Bet tas atbildēja un sacīja tēvam: redzi, tik daudz gadu es tev kalpoju un nekad neesmu pārkāpis tavu bausli, bet tu man ne reizi neesi devis ne kazlēnu, lai es būtu varējis līksmoties ar saviem draugiem, bet tagad, kur šis tavs dēls ir pārnācis, kas savu mantu izšķērdējis ar netiklām sievām, tu viņam esi licis nokaut baroto teļu! Bet tas viņam atbildēja: dēls, tu aizvien esi pie manis, un viss, kas ir mans, ir arī tavs, bet bija jālīksmojas un jāpriecājas, jo šis tavs brālis bija miris un atkal ir dzīvs, viņš bija pazudis un ir atkal atrasts."" (Lukas evaņģēlijs 15:11-32)

Jēzus saka, ka nav nekāda prieka, svaidījuma un svētības draudzē tiem cilvēkiem kuri nekalpo citiem un kuri neglābj citus. Viņš stāsta: "Kādam cilvēkam bija divi dēli. Viens dēls nāk pie tēva un saka: "Dod man manu mantojuma daļu! Es dzīvošu savu dzīvi tā, kā es vēlos!" Viņš pat tēva nāvi nevarēja sagaidīt. Mantojumu parasti saņem tad, kad cilvēks ir miris. Tēvs sadalīja mantu, un dēls devās uz tālām zemēm, kur izšķieda savu mantu ar netiklām sievietēm, veidoja neveiksmīgus biznesus tik ilgi, līdz nonāca trūkumā. Pēc tam apmetās kādā no tās zemes cilvēka cūku fermām. Cūka ebrejiem bija pilnīgi nešķīsts dzīvnieks. Tātad dēls pilnībā bija atteicies no Dieva. Viņš kaunējās no kristiešiem, draudzes un Dieva, dzīvojot savu dzīvi. Šis dēls dzīvoja pie cūku siles un kalpoja tām. Iedomājies, ja tu nekalposi cilvēkiem, tu kalposi cūkām! Izvēle ir tavā ziņā. Saprotot, ka viņa dzīve ir sabrukusi, puisis domāja, ko iesākt. Viņš nolēma doties atpakaļ pie sava tēva, nemaz nejūtoties kā viņa dēls. Viņam neinteresēja tēvs, bet paša problēmas, jo viņam nebija ko ēst. Dēls nolēma iet pie tēva kā strādnieks, jo tēvam vienmēr bija vajadzīgi palīgi. Viņš nāca vajadzības dēļ. Neskatoties uz to, tēva attieksme pret dēlu bija pilnīgi citāda. Ieraudzījis dēlu pārnākam mājup, viņš bija laimīgs. Viņš skrēja pretī un krita dēlam ap kaklu, lai gan tajā laikā tas nebija pieņemts. Tēvs nokāva baroto teļu, kurš bija domāts augstiem viesiem, vilka gredzenu pirkstā, kas simbolizēja pārvaldnieka pilnvaras, un vilka dēlam kājās kurpes, kuras valkāja tikai bagātie.

"Atnesiet baroto teļu un nokaujiet to, lai ēdam un līksmojamies." (Lukas evaņģēlijs 15:23)

Tēvs līksmojās, jo pazudušais dēls bija atgriezies, lai gan otrs dēls visu laiku bija mājās. Ja mums pašiem viss ir labi, jādomā par tiem, kuriem nav viss kārtībā. Ko tu dari, kad tavā mājas grupiņā kāds cilvēks sāk grēkot? Ej un cīnies par viņu! Ir cilvēki, kuriem labāk nevajag uzbāzties, bet ir arī tādi, kuriem tieši tas ir nepieciešams, lai viņi atgrieztos. Šī Rakstu vieta paralēli ir arī Mateja evaņģēlijā, kurā teikts: "Ja tavs brālis grēko, ej pie viņa un runā." Ja cilvēks tev neklausa, ņem vēl kādu sev līdzi un ej runāt. Velc viņu ārā no tumsas un strādā ar šo cilvēku! Paskaties, cik daudz prieka būs! No kurienes ir prieks, svaidījums un svētības? No tā, ka mēs ejam pie pazudušajiem. Redzot notiekošo tēva namā, vecākais dēls nepalika vienaldzīgs. Viņš dzirdēja, ka mājā notiek prieks un līksmība. Dēls teica: "Brālim, kurš izšķiedis mantu un līksmojies ar netiklām sievām, tu nokāvi barotu teļu, bet man pat neesi devis kazlēnu, lai varētu līksmoties." No mūsdienu skatu punkta tas ir kristietis, kurš domā tikai par sevi. Lūk, tāds bija vecākais dēls farizejs un saduķejs. Tēvs atbildēja: "Dēls, tu visu šo laiku esi bijis ar mani, tu varēji līksmoties! Tavs brālis bija pazudis, un nu ir atradies! Par to ir jālīksmojas!"

"Bet tas viņam atbildēja: dēls, tu aizvien esi pie manis, un viss, kas ir mans, ir arī tavs, bet bija jālīksmojas un jāpriecājas, jo šis tavs brālis bija miris un atkal ir dzīvs, viņš bija pazudis un ir atkal atrasts." (Lukas evaņģēlijs 15:31)

Vairākas reizes Jēzus norāda uz to, par ko mums ir jāpriecājas un no kurienes rodas šis prieks. Draudze var dzīvot tik ilgi, kamēr tā iet pie pazudušajiem, un ne vien iet, bet arī veido jaunatgrieztos cilvēkus par mācekļiem. Lukas evaņģēlija 15. nodaļas skaidrojums no jaunā tulkojuma Bībeles ar komentāriem: "Ja kāds nav gatavs laiku galā piedalīties, kad Dievs glābj pazudušos, un nevēlas priecāties kopā ar Dievu, tad, iespējams, viņš pats liegs sev iespēju kļūt par mūžīgās dzīvības svinīgā mielasta dalībnieku." Lūk, patiesā Lukas evaņģēlija 15. nodaļas un pazudušā dēla jēga. Ja tu kopā ar Dievu nepriecājies par pazudušā glābšanu un kopā to nedari, tad Dievs tev var liegt mielastu kopā ar Sevi, kad Viņš nāks otrreiz. Kad tu nomirsi, tu vari nokļūt citā virzienā. Draudze nenomirs tāpēc, ka pēkšņi kāds sāk grēkot. Draudze sāk mirt tad, kad tā pārstāj glābt pazudušos, kā arī tad, kad pārstāj lūgt, slavēt, un katrs pavadīt personīgo laiku ar Dievu. Lūk, tad arī grēks atnāk un draudze lēnām atmirst. Vai tev kļūst skaidrāks tas, uz ko šis viss ir vērsts? Es tev parādīju to, kāds no šī visa ir labums. Ne tāpēc, ka tu neglāb cilvēkus, tu ej ellē, bet tas ir sākums visam pārējam remdenībai, atdzišanai, grēkošanai, un tu pat nemanīsi, ka jau esi nokļuvis citā vietā.

Ja esi sekojis līdzi ziņām, tad zini, kas notika 1994. gada 27. septembra vakarā un 28. septembra dienā. Tanīs dienās Baltijas jūrā nogrima prāmis Estonia, praktiski pusstundas laikā, turklāt seklumā. Dziļums tajā vietā bija mazāks par kuģa garumu. Kuģis bija 150 metrus garš, bet dziļums tajā vietā bija 80 metri. Tātad 1994. gada 27. septembra vakarā plkst. 19:15 prāmis Estonia devās savā pēdējā reisā no Tallinas ostas uz Stokholmu. Naktī kuģis nogrima, un aizgāja bojā 852 pasažieri, izglābās tikai 138 pasažieri. Palīgā atsteidzās vairāki kuģi, bet tas notika ļoti ātri. Tā bija Titānika cienīga katastrofa. Šīs katastrofas oficiālā versija bija tāda, ka bija lieli viļņi, taču patiesība ir tāda, ka vētra nevar kaitēt prāmim. Viļņi pārlauza prāmja viziera priekšgala slēdžus un stiprinājumus. Prāmī ieplūda ūdens un tas sasvērās uz sāniem. Un izrādījās, ka priekšgala slēdžu stiprinājumi bija pārāk mazi, vajadzēja septiņas reizes izturīgākus, lai noturētu šo 55 tonnas smago vizieri. Vēlāk zviedri uzbēra 400 tūkstošus tonnu akmens un smiltis šim kuģim virsū, jo uzskatīja, ka tas ir cilvēku kaps. Vai tas neliekas aizdomīgi, ka nevienu nelaiž izpētīt un nofilmēt kuģa vraku, kas ir tikai 80 metru dziļumā? Es personīgi domāju, ka tā nav sazvērestības teorija, bet apzināti tika slēpti fakti. Ir versija, ka pastāvēja vienošanās starp Igauniju un Zviedriju par PSRS militāro kravu pārvadājumiem. Šis kuģis bija tāds, ar kuru vispār nevarēja braukt, tas pat nebija paredzēts pasažieru pārvadāšanai. Tas nav brīnums, ka kuģis nogrima. Pat līdz šim brīdim kuģa nogrimšanas iemesls ir valsts noslēpums. Es tev šo visu stāstu, jo gribēju pateikt, ka šie 138 cilvēki, kas izdzīvoja, 97% bija jauni vīrieši. Neviens bērns līdz 12 gadu vecumam neizdzīvoja. Tie bija jauni, spēcīgi vīrieši, kuri tajā brīdī domāja tikai par savu dzīvību, un to var saprast. Internetā ir vairāki materiāli, kas atspoguļo to, kā notika šī nelaime. Pēc aculiecinieku stāstītā, izkļuva ārā tie, kuri bija fiziski spēcīgāki, turklāt tur bija arī marodieri, kas rāva nost vērtīgās mantas un laupīja. Tas ir pierādījums tam, ka cilvēks domā tikai un vienīgi par sevi. Kur tad viņu sievas un bērni palika? Viņi paši tikai izglābās. Mums jau viegli spriest, ko mēs darītu tādā situācija, bet tas norāda uz to, kādi ir cilvēki.

Otrs piemērs, ko vēlos izstāstīt, ir par vulkāna izvirdumu. Mēs bijām Itālijā, Pompejos. Es daudz ko esmu papētījis un uzzinājis. Vulkāns Vezuvs neapraka tikai vienu pilsētu Pompejus, bet divas, pat vairāk īstenībā. Herkulāna ir aprakta zem vulkāna lavas un dubļiem un ir labāk saglabājusies. Tā bija mazāka pilsēta ar mazāk iedzīvotājiem. Pat mājas otrie stāvi un koka gultas, kuras ir ap divus tūkstošus gadus vecas, ir saglabājušās. Sienu gleznojumi un pat dokumenti uz koka plāksnēm ir saglabājušies. Un pēc šādām lietām var izpētīt, kā cilvēki tajā laikā dzīvoja. Mums parasti skolās par senajiem laikiem māca, ka tur bija mežoņi un neattīstīti cilvēki, īpaši padomju laikā. Bet patiesībā pēc pētījumiem, ko veikuši, var atklāt to, kā ir dzīvojuši un ko ir ēduši dažādos kvartālos dzīvojošie. Atklājums bija tāds, ka lielu atšķirību nebija. Neskatoties uz to, ka tur pastāvēja verdzība, pat vergs tur labi ēda. Herkulānā, Romas impērijā, divus tūkstošus gadu atpakaļ ēda labāk nekā Latvijā, ja ņem vērā to, kādu pārtiku mums tagad tirgo veikalos. Herkulānā 80% iedzīvotāji bija brīvlaisti vergi. Izskatās, ka viņi nedomāja tikai par sevi tajā laikā, jo labi dzīvoja, labos namos. Bet tas pats atklājums, ko es gribu jums pastāstīt ir, kad atraka šo pilsētu, skeletus atrada praktiski vienā vietā visus. Tur bija tādas velves kā arkas, un šajās tilpnēs bija skeleti. Interesanti, ka šajās velvēs bija tikai sievietes un bērni, bet vīriešu skeletus atrada tālāk pie jūras. Tas tāpēc, ka pirms tam bieži bija notikušas zemestrīces, un acīmredzot viņiem bija izstrādāts plāns, kā rīkoties zemestrīču gadījumos. Šajās velvēs un arkās bija visdrošāk, jo tās bija visizturīgākās celtnes, kuras zemestrīces parasti nevarēja izkustināt. Un bija pilnīgi skaidrs, ka vīrieši parūpējās par savām sievām un bērniem. Diemžēl no Vezuva izvirduma nepaglābās neviens, tikai tie, kas laicīgi izkļuva no pilsētas.

Divas dažādas katastrofas un divas dažādas reakcijas. Vienā aiziet bojā sievietes un bērni, jo vīrieši viņus pamet, otrā ir redzams, ka vīrieši parūpējās par bērniem un sievām, neskatoties uz to, ka visi tomēr aizgāja bojā. Kāda žurnāliste uzskata, ka prāmis Estonia tika uzspridzināts, jo liktenīgajā naktī veda uz Zviedriju PSRS mantojumu, radioaktīvus materiālus, ķīmiskos ieročus u.c. vielas, un tāpēc to arī apbēra ar smiltīm un akmeņiem, lai nebūtu pierādījumu. Kāds latvietis, kurš izglābās, Ints Kļaviņš, kādā intervijā saka, ka esot redzējis, kā viņa acu priekšā cilvēki uz plostiem miruši no aukstuma. Es skatījos fotogrāfijas ar plostiem un redzēju, ka tur cilvēki cits citu nesildīja. Bet mums jāzina, ka tādos gadījumos, sildot otru, pats var sasildīties. Esmu bijis dažādās cietuma kamerās, un ir bijušas arī ļoti aukstas kameras, ka pat ledus uz sienām bija. Tie vīrieši, kas mēs tur bijām, saspiedāmies cieši kopā un gulējām. Mums bija silti, bet, esot viens pats, var nosalt.

Un noslēgumā gribu izstāstīt vēl vienu stāstu. Stāsts būs par maratonistu Teriju Foksu. Šo stāstu es nosauktu šādi – “Terijs Fokss un cerības maratons”. Kad viņam bija astoņpadsmit gadi, 1977. gadā, ārsti viņam noteica diagnozi – kaulu vēzis. Slimības rezultātā nācās amputēt labo kāju. Viņam amputēja kāju, viņš izgāja ķīmijas terapiju un atlaba. Esot slimnīcā, viņš redzēja daudz bērnu, dažādus cilvēkus, kas slimoja ar vēzi. Un viņš iepazinās ar kādu cilvēku slimnīcā, kurš izveseļojās un pēc tam piedalījās Ņujorkas maratonā. Viņš iedvesmojās no šī maratonista un nolēma savākt līdzekļus vēža pētniecībai un ārstēšanai. Tas notika Kanādā. Viņš nolēma noskriet maratonu. Tas nav parasts maratons, tas ir no viena Kanādas gala līdz otram galam. Treniņos vien ar protēzi uz kājas viņš noskrēja aptuveni piecus tūkstošus kilometru. Pēc katra treniņa kāja asiņoja un čūloja. Viņš maksāja ļoti lielu cenu, bet viņam bija sapnis. 1980. gada aprīlī viņš sāka savu cerības maratonu. Viņš cerēja pievērst preses uzmanību, lai dabūtu līdzekļus vēža ārstniecībai. Maratona iesākumā bija maz to, kas viņu ievēroja. Viņš skrēja 40 līdz 50 km dienā. Un cilvēki viņam teica: “Kā tu izturēsi, tev vēl tik daudz tūkstošu kilometru priekšā?!” Viņš atbildēja: “Es lieku sev mērķi noskriet līdz tuvākajai telefona būdiņai.” Un tā viņš turpināja savu ceļu, līdz interese apkārtējiem sāka augt. Viņš pievērsa uzmanību un satikās pat ar premjerministru. Žurnālisti viņu pamanīja, sāka rādīt televīzijā, prese pamanīja. Un šī skrējiena laikā viņš savāca 3,5 mijonus. 1980. gada 1. septembrī viņš pārtrauca savu skrējienu. Viņš netika līdz galam, teica, ka ir apaukstējies, bet patiesībā tas bija vēža recidīvs. Viņš atkal “nolikās” ar vēzi. Kanādiešu hokejkomanda piedāvāja noskriet šo maratonu viņa vietā. Viņš atteicās, jo ticēja, ka pats to izdarīs. Diemžēl viņš nomira, savu sapni nepiepildījis. 1981. gadā Terija Foksa vārdā nosauca maratonu ar mērķi vākt ziedojumus, un tajā piedalījās 300 tūkstošu skrējēju no visas Kanādas. Šodien šis maratons notiek daudzās valstīs, un kopā savākti aptuveni 400 miljoni vēža ārstniecībai. Lūk, ko Terijs pats ir teicis: “Sapņi piepildās tikai tad, kad jūs to labā kaut ko darāt.” Un man ir aicinājums, atgādinājums un secinājums, ka mums ir jānoskrien savs cerības maratons Latvijai. Jēzus ir atbilde, jo Latvijā vēl ir cilvēki, kuri mīl Dievu, mīl Latviju, mīl savu tautu un nedomā tikai par sevi.

Mācītāja Mārča Jencīša sprediķi “Bībeles patiesā nozīme” pierakstīja Inguna Kazāka, Marta Līdeka un Iveta Kļavinska, rediģēja Ieva Našeniece

Esi reāls!

Publicēja 2017. gada 26. sept. 13:27Līga Paņina

Ziņas datums 26.09.17.

Es lūdzu, Dievs, ka Tu ar Savu Svēto Garu tagad piepildi šo vietu un aizskar katra viena sirdi. Lai katrs viens Tevi atrod, piedzīvo un saprot. Kungs, pieskaries tagad, lai mēs Tevi jūtam un sadzirdam! Lai aiziet vientulība un sāpes, lai aiziet haoss un nāk Tava valstība. Mēs Tevi meklējam, Tevi godājam, Tevi pielūdzam un slavējam. Un mēs slavēsim Tevi, Dievs, līdz Tu nāksi. Kamēr vien dzīvosim un elposim šeit uz zemes, mēs slavēsim Tevi, un turpināsim to darīt, kad būsim kopā ar Tevi debesīs. Slava Tev! Āmen.

Es sapratu, ka lielākā daļa no jums ir pēc manis noilgojušies. Es to pašu varētu teikt arī par sevi. Nav nemaz tā, ka man ļoti patīk ilgi atpūsties, bet vajag. Esmu pietiekami daudz uzņēmis svaigu gaisu, sauli, kas Latvijā šogad bija maz, un arī sāļu jūras ūdeni. Esmu atpūties un varu turpināt strādāt. Arī Dievs sešas dienas strādāja un vienu dienu atpūtās. Man bija vajadzīga šī atpūta, lai es efektīvi varētu kalpot tālāk. Es jūs mīlu un esmu priecīgs būt mājās. Es neraudāju pēc savas draudzes, bet domāju par jums katru dienu. Latvija ir visskaistākā valsts pasaulē, un es par to kārtējo reizi pārliecinājos. Latvijā ir vislabākie cilvēki. Mēs domājam, ka labi ir tur, kur mēs neesam, patiesībā labi ir tur, kur mēs esam – savās mājās, savā dzimtenē, savā draudzē, savā mājas grupiņā un nodarbē, kuru tu dari līdz šim un kas tev patīk. Pirms mēs braucām uz Itāliju, es lasīju un skatījos informāciju, lai būtu gatavs un zinošs, un daudzviet tika uzsvērts, ka itāļi ir karstasinīgi, traki, daudz žestikulē ar rokām un brauc kā traki, bet es neredzēju nevienu, kurš būtu karstāks par mums draudzē! Uz ceļa man tikai vienu reizi uzpīpināja, un es nemaz nezinu, vai tas bija man. Tur patiešām ir lielas pilsētas bez luksoforiem, un krustojumos brauc tie, kurus palaiž, bet tas viss bija pieklājīgi un skaisti. Itāļi – normāli, pieklājīgi cilvēki. Nedaudz zinu arī itāliski, piemēram, ‘bambino’ (bērns), ‘grazias’, ‘arividerchi’ (uz redzēšanos, atā), ‘prego’ (lūdzu, nav par ko), ‘basta!’ (stop, pietiks), ‘obbligato’ (noteikti, obligāti). Cilvēki un saule man tur patika, bet ne tik ļoti kā šeit.

Svētrunas tēma – “Esi reāls!” Tu zini Rakstu vietas, kas runā par to, ka Dievam viss ir iespējams.

Un Jēzus tos uzlūkoja un tiem sacīja: "Cilvēkiem tas nav iespējams, bet Dievam visas lietas iespējamas."” (Mateja 19:26)

Jēzus, tos uzlūkodams, saka: "Cilvēkiem tas neiespējams, bet ne Dievam, jo Dievam visas lietas iespējamas."” (Marka 10:27)

Bet Viņš atbildēja: "Kas cilvēkiem nav iespējams, tas iespējams Dievam."” (Lūkas 18:27)

Ticīgie sludinātāji bieži lieto šīs Rakstu vietas, – kad tev ir problēmas vai nav spēka, tad apliecini šos vārdus, lūdz, cīnies un sasniedz to, jo ar Dievu viss ir iespējams.

“[..] jo Dievam nekas nav neiespējams." (Lūkas 1:37)

Tas nav velns, kas tev uzdos šo jautājumu, bet mācītājs: “Vai tiešām Dievam VISAS lietas ir iespējamas?” Tā nav čūska, kas Ievai paradīzes dārzā teica: “Vai tiešām Dievs ir aizliedzis cilvēkam ēst no visiem Ēdenes dārza koku augļiem?” Es runāju pretrunā vairumam ticīgu cilvēku, kuri svēti tic tam, ka ar Dievu visas lietas ir iespējamas. Vai tiešām ar Dievu VISS ir iespējams? Uzdod pats sev šo jautājumu, un es tev mēģināšu atklāt, kā ir patiesībā. Sākumā ņemsim pirmās trīs Rakstu vietas – Mateja 19:26, Marka 10:27 un Lūkas 1:37. Jēzus atbildēja mācekļiem, sakot: “Tas, kas cilvēkiem nav iespējams, tas ir iespējams Dievam.” Viņš sabaidīja viņus, stāstot, ka bagātajam grūti ieiet Debesu valstībā, līdz ar to mācekļi satraucās, jo domāja par sevi. Mācekļi visu bija atstājuši, lai sekotu Jēzum, viņi redzēja savus trūkumus, Jēzum bija augsti standarti, un tāpēc viņi prasīja: “Kurš vispār var tikt glābts un ieiet Debesu valstībā, ja jau standarti ir tik augsti?” Jēzus atbildēja: “Tas, kas cilvēkam nav iespējams, ir iespējams Dievam.” Šajās trijās Rakstu vietās Jēzus atbild uz jautājumu par to, kurš vispār var tikt glābts. Tikai Dievs var glābt, neviens cilvēks, tikai Viņš. Tikai Dievs ir sūtījis Savu Dēlu Jēzu Kristu, kas nomira par mūsu grēkiem, trīs dienas bija kapā un augšāmcēlās, un ikvienam, kas tam tic, ir mūžīgā dzīvība un jauna sirds. Ikviens, kurš tic Jēzum, tiek pārveidots par jaunu cilvēku. Vecais cietais disks no tevis tiek izņemts ārā, iztīrīts un vietā ielikts jauns un tīrs. To spēj izdarīt tikai Dievs. Patiesībā Jēzus nomierina mācekļus un arī tevi, jo ikvienam no mums ir savi trūkumi, – ja tu tici Jēzum, tad Dievam visas lietas ir iespējamas, un Viņš tevi izglābj. Jēzus ir Glābējs. Arī ceturtā Rakstu vieta ir Jēzus atbilde uz jautājumu, ko uzdeva Marija, –  kā viņa bez vīra palīdzības paliks stāvoklī un piedzims Jēzus Kristus? Un Dievs caur eņģeli viņai atbild, ka Dievam nekas nav neiespējams. Tas ir Jēzus piedzimšanas brīnums, par kuru Dievs pasaka, ka Viņam nav nekas neiespējams.

Teorētiski Dievam nav nekā neiespējama, bet praktiski, esot kopā ar Viņu, Dievam nav viss iespējams. Nolaidies uz zemes un esi reāls. Dievam NAV viss iespējams. Tie sludinātāji un mācītāji, kuri iegalvo, ka ticīgajiem viss ir iespējams, lai ko arī viņi iedomātos un vēlētos, lai arī tas atbilst Bībelei, maldina cilvēkus, jo tā nav realitāte. Vai Dievs tiešām var visu? Jā, var visu, taču tajā pašā laikā Viņš nevar visu bez cilvēka līdzdalības, jo tādi ir Viņa principi. Šad tad Dievs dara īpašus brīnumus, bet arī slotas kāts reizi gadā izšauj. Nevajag paļauties tikai uz brīnumiem, uz pasakām un leģendām par dažādām atmodām. Nevajag ticēt, ka pietika tikai ar to, ka sanāca kopā divas, trīs tantiņas un stipri lūdza Dievu, bet pārējā draudze gulēja un dzīvoja grēkos, un pār pilsētu nonāca Svētais Gars, un viss izmainījās. Tas ir fufelis. Tikai ar lūgšanas palīdzību nav iespējams izmainīt visu pilsētu. Pozitīvā apliecināšana, vīzijas un redzējumi, pareiza domāšana – ar to vien nav iespējams neko izmainīt. Iespējams ir tikai tad, kad tu STRĀDĀ. Daudziem cilvēkiem draudzē ir sapnis par glābtu Latviju. Vidusdaļa starp vietu, kurā tu šobrīd atrodies, un tavu sapni ir stratēģiska plānošana un ikdienas darbs. Tu vari atsperdamies lūgt, cerēt un ticēt, labi justies un fantazēt, sapņot un apliecināt, bet, ja tu nestrādā pie tā, nekas nemainīsies. Cilvēkiem patīk ezotērika un astroloģiskās kartes, domu pabīdīšana, priekšmetu pabīdīšana, jo tādējādi viņiem pašiem nekas nav jādara. Nekas nemainīsies, kamēr tu nepacelsi savu pēcpusi, neuzrakstīsi konkrētu plānu un nesāksi darboties šajā virzienā, tāpēc esi reāls.

Vai Dievam viss ir iespējams? Jā un nē. Vai AR Dievu viss ir iespējams? Nē. Tavam sapnim ir jābūt reālam un aizsniedzamam. Taviem mērķiem ir jābūt reāliem un izdarāmiem. Tavai stratēģijai jeb darbības plānam ir jābūt reālam un realizējamam. Plānam jābūt tādam, ka tu ikdienā vari kaut ko mainīt un virzīties uz priekšu. Tam seko ikdienas darbs, un tikai tad Dievs nāk un svētī tavu roku darbu.

“Lai nāk pār mums Tā Kunga, mūsu Dieva, laipnība un pašķir mums mūsu roku darbu, mūsu roku darbu to pašķir un svētī!” (Psalms 90:17)

Šie ir svētības vārdi. Cilvēkiem patīk, ka viņus svētī. Viņi nes svētīt bērnus, grib iesvētīt jauno mašīnu, to un šito. Kad cilvēks nāk pie manis un vēlas, lai viņu svētī, man ir grūti atteikt, es svētīju, bet daru nepareizi, un sirdī zinu, ka Dievs nesvētīs bez viņa paša darba. Es tevi varu svētīt tikai ar Bībeles vārdiem: “Lai nāk pār mums Tā Kunga, mūsu Dieva, laipnība, un pašķir mums mūsu roku darbu, mūsu roku darbu – to pašķir un svētī!” “Mūsu roku darbu” ir minēts pat divas reizes. Lai Dievs svētī tavu roku darbu! Sakārto savu domāšanu un pārstāj lūgt, lai Dievs svētī cilvēku. Lūdz, lai Viņš svētī to, ko cilvēks dara, ja tas ir mērķtiecīgs darbs pēc Dieva gribas. Un uz šīs platformas Dievs var darīt pārdabiskus brīnumus.

Jo, kad bijām pie jums, mēs noteicām jums: ja kas negrib strādāt, tam arī nebūs ēst.” (2.Tesaloniķiešiem 3:10)

Esi reāls. Būs tev kaut kas vai nebūs, ir atkarīgs no tā – strādāsi vai nestrādāsi. Nevis no tā, ka tu tikai palūdz Dievu. Lūdz, lai Dievs nevis vienkārši svētī tavu kaimiņu, bet svētī tavu evaņģelizāciju pie kaimiņa, ka TU aizej un parunā ar viņu. Vai arī: “Uz mūsu ielas bija točka, mums apnika, mēs lūdzām Dievu, un točku aiztaisīja ciet.” Tā nenotiek. Lielākoties notiek tā, ka kāds aiziet uz policiju un uzraksta iesniegumu, lai aizvērtu točku, un par šādu darbību var lūgt. Dievs var arī pārdabiski kaut ko izmainīt, bet pārsvarā Viņš tā nerīkojas. Viņš svētī tavu roku darbu, nevis tavas domas vai fantāzijas. Dievs var svētīt tavu roku darbu līdz bezgalībai, bet tikai tādā mērā, kādā tu saproti un dari.

Vai Dievs var radīt akmeni, kuru pats nevar pacelt? Jā, un šis akmens esi tu. Tātad Dievs tomēr visu nevar. Viņš nevar izglābt tevi pret tavu paša gribu. Tu domā, ka tu lūgsi par cilvēku, un viņš obligāti nāks pie Dieva? Nē, viņš pats izvēlēsies. Svētais Gars darbosies, radīs viņam tādus apstākļus, tu pats ar viņu runāsi, un cilvēkam radīsies iespēja izvēlēties, bet ne vairāk. Tikai tad, kad cilvēks pats atvērs savu sirdi, Dievs viņu izglābs. Pretējā gadījumā nav iespējama mīlestība un cilvēka brīvība. Dievs mūs nav radījis kā automātus vai robotus. Kāpēc uz zemes ir bēdas un sāpes? Jo mēs esam radīti ar spēju mīlēt. Dievs radīja cilvēku, un cilvēks pats varēja izvēlēties, mīlēt Dievu vai nē. Ja cilvēkam, nebūtu izvēles, viņš nevarētu mīlēt. Lūk, kāpēc Dievs nevar visu. Tu nevari zināt, vai cilvēks būs ar Dievu, tu vari tā teikt, ticēt un apliecināt, un tas ir pareizi, bet viņš pats izvēlēsies.

Mēs bijām Itālijā, Romā, un izstaigājām vecpilsētu, un centrālā vieta ir forums jeb vecās Romas impērijas drupas, tur ir lieli cilvēku pūļi, bet nekā ļoti interesanta, līdz brīdim, kad mēs ar kājām aizgājām līdz Vatikānam. Iegājām lielajā laukumā, un tur es ieraudzīju, ka Romas impērija nav mirusi... Tā ir varena organizācija, pasaulē visvarenākā. Tā ir reliģiska organizācija, bet tur nav nekā kopīga ar ticību Dievam. Varbūt dažiem tur ir kaut kas kopīgs ar ticību Viņam, bet kopumā tas ir vienkārši reliģiozs pasākums. Un tieši katoļu baznīca bija tā, kas piespieda cilvēkus ticēt, kas piespieda cilvēkus domāt tā, kā paši katoļi domā. Vēsturē tas viss izgāzās. Mīlēt un ticēt var tikai brīvprātīgi. Neko nevar izmainīt ar iebiedēšanu un piespiešanu, tas atņem cilvēkam brīvību un degradē cilvēkus, valsti, impērijas. Tad vairs nav dzīvības, tā ir velna valstība, tā ir mafija. Bet kur tā Kunga Gars, tur ir brīvība! Tāpēc mums ir jādomā līdzi, vai tiešām ar Dievu viss ir iespējams. Vai tiešām tev viss ir iespējams?

“Tad saule palika mierā, un mēness apstājās, kamēr tauta atriebās saviem ienaidniekiem. Vai tas nav rakstīts Varoņu grāmatā? Tiešām, saule palika debesu vidū stāvot un nesteidzās noiet veselu dienu.” (Jozua 10:13)

Esmu lasījis, ka astronomiem, skaitot laiku, iztrūkst šis laiks. Arī citos vēsturiskos avotos ir rakstīts, ka ir bijusi tāda diena, kurā saule nav norietējusi. Tas ir brīnums! Vai bieži tā notiek? Vai vispār vajag, lai bieži tā notiek? Vai gadījumā tu negribi naktī normāli pagulēt tumsā?

Vai esi dzirdējis, varbūt redzējis miroņu augšāmcēlējus? Tie ir ticības vīri, kas domā, ka jāiet uz morgu miroņus celt augšā, jo Jēzus tā darīja. Jā, Jēzus tiešām piecēla mironi, bet jautājums ir – ar ko Jēzus nodarbojās? Ar miroņu piecelšanu? Viņš to vien darīja, kā meklēja kapus, morgus, mirušus cilvēkus un to praktizēja, jo vēlējās, lai visi dzīvo un pārpilda zemi, ka vispār neviens vairs nemirst? Vai tāda ir Dieva griba? Tie ir atsevišķi brīnumi īpašām situācijām, kur Dievs atklāj Savu godību, bet tā nav Dieva griba šodienai. Bībelē rakstīts: “Katram cilvēkam ir nolikts vienreiz dzimt un vienreiz mirt, pēc tam ir tiesa.” Katram būs vienreiz mirt un pāriet no šīs dzīves nākamajā, bet pēc tam vairs nekad nemirt. Kad jau tu tiec iekšā Debesu valstībā, tad viss, bet kamēr tu esi šeit, virs zemes, tikmēr jāiet līdz galam.

Mums bija viens puisis, kas ļoti daudz runāja par mirušo augšāmcelšanu, viņš bija interesants, viņa klātbūtnē vienmēr varēja pasmieties, viņš bija īpatnējs. Tad nomira viena meitene, kuru viņš pazina un kuru es izvadīju bērēs, mēs tur kalpojām vairāki cilvēki no draudzes. Bērēs es runāju, viss bija kārtība līdz brīdim, kad šis puisis izgāja divus soļus uz priekšu un sacīja: “Man ir ko teikt!” Kādi simts cilvēki skatījās uz viņu, tādēļ es nevarēju atteikt. Man bija klusa cerība, ka viss varbūt būs labi, bet iekšēji es domāju, ka viņš pavēlēs tai meitenei celties augšā. Sevi jau viņš neapkaunos, bet mūs gan. Viņš pagriezās pret zārku, un es domāju, ka viņš jau gribēja to darīt, bet kaut kas viņu pārdabiski apturēja, un viņš to nepateica. Pateica dažus normālus vārdus, un viss beidzās labi.

Šīs Rakstu vietas “ar Dievu viss ir iespējams” nenozīmē, ka tev tiešām viss ir iespējams, ir lietas, kas ir Dieva kompetencē. Ja runa ir par mirušo augšāmcelšanu, tas neattiecas uz katru, kas ir nomiris. Tev nav jāiet uz Brāļu kapiem un jāceļ augšā mirušie. Tā nav Dieva griba, tas nav Dieva prāts. Ar Dievu nav viss iespējams. Tev varbūt likās, ka tu vari visu, bet, ja tu varētu visu, tad kāpēc tu to visu vēl joprojām neesi izdarījis? Kur tad ir tavi miljoni? Tu varbūt domā: “Ar Dievu visas lietas ir iespējamas, es būšu miljonārs! Dievam ir pilnas klētis ar naudu!” Man nav miljonu, te nevienam nav miljonu, bet tas arī nav vajadzīgs. Kam mums tie miljoni? Mums ir labi ar to, kas ir, kam mums miljonus! Man tiešām nevajag! Ko es darītu ar miljonu, prātā sajuktu? Man svarīgi ir būt tādam, kurš var nopelnīt miljonu, ne vienā dienā, protams, bet būt no iekšpuses miljonāram, nevis lielīties, ka man ir miljoni. Man nevajag, ka kāds man tagad uzdāvina miljonu. Ja man vajadzētu to naudu, es pats nopelnītu, un tiešām pats ar savu darbu, nevis vinnētu loterijā. Tev nevajag vinnēt loterijā, tev vajag pašam visu nopelnīt, jo Dievs svētī tavu roku darbu, nevis loteriju.

Kāds ir starpposms starp vietu, kur tu atrodies un tavu sapni? STRATĒĢIJA un DARBS. Stratēģija ir plāns. Ja tu vakar neko neizdarīji savu sapņu labā, tad tās ir tikai fantāzijas. Ir reāli mērķi un ir fantāzijas. Ja taviem mērķiem neseko reāls darbs katru dienu, tad tās ir tikai fantāzijas, tad tu esi fantazētājs.

Vai kāds ir redzējis filmu “Mirāža”? Es redzēju piecas reizes, esmu lasījis arī Džeimsa Čeiza romānu, un filmas sākumā diktors saka: “Pēc Džeimsa Čeiza romāna “Visa pasaule kabatā. Mirāža”. Cilvēku grupa, neveiksminieki, vēlējās kļūt bagāti, nozogot miljonu, vai pat vairākus miljonus, kas bija inkasatoru mašīnā, neatveramā seifā. Viņiem bija savs atmūķētājs – itālis Džipo. Viņi nozaga šo seifu, kuru atvērt neprata. Kaut ko viņi darīja, viens pēc otra gāja bojā, un pēdējie, kas palika, saldais pārītis, kas veda šo seifu ar bruņu mašīnu un tēloja kāzu ceļojumu, noleca no klints. Tā ir mirāža, tās ir tukšas iedomas – visa pasaule kabatā. Tās ir fantāzijas, ja tu gribi ātri kļūt bagāts, ātri kaut ko uzcelt, ātri kaut ko dabūt – loterijā vai nozogot, vai citos veidos. No vietas, kur tu atrodies līdz vietai, kuru tu gribi sasniegt, starpā ir gudra, elastīga plānošana un ikdienas darbs. Kamēr tu nesāksi kustēties, tikmēr nebūs nekāda rezultāta. Ir jāstrādā! Padomju Savienībā bija piecgades plāni. Ir ļoti labi plānot, bet šo gadu laikā daudz kas mainās. Un kas notika? Plāni palika, viss mainījās, bet vēl joprojām valsts pieturējās pie sava piecgades plāna un turpināja iet nepareizā virzienā, nekas nenotika, viss stagnēja. Stratēģijai ir jābūt elastīgai.

Vakar mēs ar sievu bijām izbraukuši līkumiņu ar mašīnu un atbraucām mājās ap pusdienas laiku, bet pie mājas vēja nebija, bija karsts, saule spīdēja, nebija neviena mākonīša. Es teicu sievai, ka jābrauc uz ezeru, bet bija vēl jāuztaisa un jāpaēd pusdienas. Kamēr uztaisījām pusdienas, paēdām, sataisījāmies, bija jau pēcpusdiena. Mēs uzvilkām šortus, īsus krekliņus, paņēmām peldkostīmus un devāmies, bet, izejot ārā, jau pie mājas jutu, ka karstuma vietā ir vēss un vējains, bet mums bija plāns doties, tāpēc tā arī darījām. Devāmies uz Matiņezeru, lai gan galvā bija sliktas atmiņas par to, ka pie šī ezera mēdz būt vējains, taču cerējām, ka šoreiz tā nebūs. Aizbraucām uz Matiņezeru un redzējām, ka tur stāv mašīnas, sapratām, ka laikam tur ir labs laiks! Mašīnas stāvēja, bet cilvēki pie ezera bija pilnībā saģērbušies, un viņiem mati plīvoja. Es izkāpu ārā no māšīnas un uzreiz sapratu, ka tur palikt nevar, auksti! Sēdos atpakaļ mašīnā, braucām uz Jūdažu ezeru, kur parasti ir siltāks. Aizbraucām tur, izkāpām ārā un sapratām, ka tur ir silti. Gājām pie paša ezera, bet tajā pusē nemaz saules nebija, tikai vējš. Sieva teica, ka Gaujmalā vienmēr ir silti, bet man nebija laba sajūta par to. Turpat, pie ezera, es ātri nopeldējos – ielīdu un izlīdu. Tur bija siltāks pie stāvlaukuma, kurā es noklāju savu deķīti un mēģināju sauļoties, bet tad izdomāju, ka tomēr aizvedīšu sievu uz to Gaujmalu. Iekāpām mašīnā, braucām uz Gaujmalu, bet pulkstens jau bija stipri vēls, ap pieciem. Braucām uz Gaujmalu, bet tur bija sastrēgums, jaunā tilta atklāšana pēc atjaunošanas darbiem. Es jau sāku negatīvi runāt, bet sieva bija ļoti pacietīga, viņa zina, ka labāk neko neteikt, jo būs vēl trakāk. Sāku teikt: “Vajadzēja tev braukt, tevis dēļ braucam un tagad nekur netiekam...” Tur bija daudz mašīnas, kaut kādi moči, stāvējām un nevarējām nogriezties. Beidzot nogriezāmies un tikām uz pludmali, bet tur bija mašīnu rinda, nevienas brīvas vietas. Atradām vietu pašā galā, tālu no pludmales, bet braucot redzējām, ka vismaz pludmalē ir saule, tāpēc nopriecājāmies. Gājām šortos, maiciņās, visi normāli cilvēki bija apģērbušies un ar jakām. Gājām uz pludmali, tur arī divi apģērbušies cilvēki skatījās uz mums dīvaini. Tad nolikām savu paladziņu zemē, novilku nost kreklu, apgūlos, bet jutu, ka auksti. Pāris minūtes cietos, tad uzvilku kreklu virsū, sēdēju pāris minūtes un teicu: “Tas vairs nav normāli, braucam mājās!” Braucām mājās un pa ceļam es teicu: “Galīgi neizdevusies diena!” Velti iztērēts laiks, bet, pateicoties tam, man ir, ko pastāstīt tagad, jo tas saskanēja ar tēmu, ko es gatavoju.

Ja tu plāno, tev ir sapnis un stratēģija, nenozīmē, ka tev ir perfekts plāns. Neviens plāns sākumā nav labs, neviens plāns nav perfekts, nemēdz būt perfektu plānu. Ko vispār dara plāns? Tas spiež tevi vismaz kaut kā darboties sava mērķa virzienā. Kad tu sāc darboties šī mērķa virzienā ikdienā, tad tu sāc redzēt, cik slikts bija tavs plāns, tu sāc mainīt šo plānu. Ja tu nesāksi mainīt šo plānu un turēsies pie tā, tad man tevis žēl, jo tu nekad netiksi līdz savam mērķim. Stratēģijai un plānam ir jābūt elastīgam. Ja es pie mājas jūtu, ka ir karsti, tas nenozīmē, ka karsti būs pēc divām stundām. Ja varēja sauļoties divas stundas iepriekš, tad pa šo laiku viss bija mainījies, un es mierīgi varēju palikt mājas vai braukt kaut kur citur pastaigāties, nevis sauļoties uz vienu ezeru, otru ezeru un vēl trešo – upi, kas bija punkts uz i! Viss mainās, ātri mainās, un tas, kā tu plānoji vakar, vairs neder šodien. Plāni ir jāmaina! Atskaties uz rezultātiem. Ja tādu nav, tad maini plānu vai pieliec vairāk pūles. Nav perfekta plāna, bet, ja tev ir plāns, tad tev vismaz būs kaut kādi soļi uz mērķi, kaut kādi rezultāti, un, jo tālāk tu dosies, jo tavs plāns kļūs labāks un perfektāks, bet tas nekad nebūs ideāls. Ģenerālis Patons, Otrā pasaules kara varonis, ir teicis tā: “Labi ģenerāļi sastāda plānus atbilstošus situācijai, nevis rada apstākļus atbilstošus plāniem.” Tev nav jārada atbilstoši apstākļi taviem plāniem, bet gan jāpielāgojas esošajai situācijai.

Esi reāls, nelido mākoņos, nesapņo muļķīgus sapņus bez seguma. Amerikāņi ir atklājuši, ka tikai septiņi procenti cilvēku regulāri strādā, lai realizētu savus plānus. Septiņi procenti no kā? No tiem, kuriem vispār ir plāni. Tikai septiņi procenti no tiem, kuriem ir plāns un stratēģija, reāli strādā pie tā. Tas ir amerikāņiem, kur nu vēl Latvijā, bet es domāju, ka šeit, draudzē, šis procents ir stipri lielāks, varbūt divdesmit procenti. Bija tāds basketbola treneris Džons Vudens, kurš nu jau ir miris, un viņš teica par savu komandu: “Mēs nekad neatrāvām acis no bumbas, lai skatītos uz kristāla kausu.” Neskaties tik daudz uz mērķi, skaties uz ikdienas darbu, ko tu esi plānojis, lai ietu uz šo mērķi, un maini stratēģiju, ja nepieciešams, un ej uz priekšu. Ej, kļūdies, celies, darbojies. Vai Dievam viss ir iespējams? Tev ar Dievu ir iespējams tik, cik pats iesi. Nevajag skatīties uz kausu, bet ikdienas darbu, un kauss sekos. Starp citu, Itālijas ceļojumā man bija izveidots konkrēts plāns, uz kurieni mēs brauksim, bet jau pirmajā vietā, kur mēs ieradāmies, lija lietus. Viena diena bija karsta, naktī bija karsti, bet nākamās dienas prognozē bija lietus. Ko darīt? Mums nebija plānots braukt līdz pat papēdim apakšā, tur jau Āfrika vairs nav tālu, bet es braucu. Kāpēc? Lai aizbēgtu no lietus. Mēs izbraucām no plānotās vietas, un tur sāka gāzt, tā arī tur lija visu laiku, bet mēs bijām zem papēža, Taranto, kur baltas smiltis pludmalē, jūra, siltums. Varējām jau turēties pie plāna – lietussargi, plēve pār telti – un gaidīt, ka pēc trīs dienām pāries lietus. Esi reāls! Labi ģenerāļi sastāda plānu atbilstoši situācijai, nevis pielāgo situāciju plānam. Un pareizi ir teikt: “Dievs, svētī manu roku darbu,” nevis: “Dievs, svētī mani!” Pretējā gadījumā tu esi fantazētājs, tukšs sapņotājs, tu neesi reāls, nedzīvo realitātē, tava ticība nav reāla. Ja tavs roku darbs ir reāls un plānots, ja tev ir elastīga stratēģija, tad tavs roku darbs ir tas, ko Dievs grib un var svētīt, un tā ir platforma arī pārdabiskiem Dieva brīnumiem.

“Kas zadzis, lai vairs nezog, bet lai labāk cenšas sev sagādāt godīgu iztiku ar savu roku darbu, lai būtu ko dot tam, kas ir trūkumā.” (Efeziešiem 4:28 )

Ar savu roku darbu! Ja līdz šim tu esi vienkārši zadzis vai tukši fantazējis, tad ir pienācis laiks plānot un spert soļus, un strādāt, un ļaut Dievam svētīt tavu darbu.

Tagad es tevi nedaudz pārsteigšu. Ar Dievu tev viss ir iespējams TIKAI TAVĀS STIPRAJĀS PUSĒS. Tikai savās dāvanās darbojoties, tu vari gūt panākumus. Nepārprotiet, grupiņu vadīšana nav darbošanās dāvanā. Tā ir Dieva pavēle. Taču, kam vadīt grupiņu būs dāvana, tam arī ātrāk grupiņa augs un vairāk cilvēku sekos. Ir cilvēki ar evaņģelizācijas dāvanu, taču jāevaņģelizē ir visiem, jo Jēzus tā mums pavēlēja: „Ejiet un dariet par mācekļiem visas tautas.” Vest cilvēkus pie Dieva ir katra uzdevums, taču tas jādara, izmantojot savas dāvanas. Tu nekad to nevarēsi izdarīt, ja darīsi tā, kā citi to dara. Mēģini atrast savu pieeju, variantu. Džons Maksvels, kurš manā skatījumā ir vadošais līderības speciālists, atrada savu sfēru tikai pēc daudziem mēģināšanas gadiem. Sākumā viņš uzcēla draudzi, tad mēģināja darboties dažādās sfērās un sanāca neslikti, taču pašās beigās viņš atrada savu sfēru kā pasaules līmeņa motivators un līderu veidotājs (arī draudzēs). Lai atrastu savu īsto nodarbi, ir nepieciešams laiks un daudz mēģinājumu dažādos veidos. Ir tādi cilvēki (sašļukuši, varbūt nepievilcīgi izskatā, nemākulīgi runātāji), kuri nepievelk citus tiešajā tikšanās brīdī uz ielas, taču, kad šie cilvēki apsēžas pie datora, tad viņiem sanāk brīnišķīgi izpausties, evaņģelizējot internetā. Nemokies! Ej mazākās pretestības ceļu!

Mēs ar komandu kopā taisām dažādus draudzes un evaņģelizācijas flaierīšus. Man pietiek uzmest acis un es uzreiz redzu, kas nav labi un kas būtu jātaisa citādāk, taču neviens no manas komandas cilvēkiem neredz šos trūkumus. Man ir šī dāvana, man nevajag būt dizainerim, vienkārši tas man sanāk, man patīk lietas, kas saistītas ar reklāmām, dizainu. Ja cilvēks ir apģērbies crazy, to uzreiz taču var redzēt, bet varbūt šim cilvēkam tas šķiet normāli. Ja es ieceltu dažus draudzes cilvēkus, kuriem organizēšana nav dāvana, atbildīgus par dievkalpojumiem, ekrāns noteikti būtu šķībs, kancele stāvētu ne tur, kur vajag, un dziesmu vārdi vispār nebūtu. Šie cilvēki var veikt citus atbildīgus darbus, piemēram, mūsu Bībeles skolas direktore, kura ir punktuāla ciparu un tabulu jautājumos, kas man nepavisam nepadotos. Darbosimies katrs savās dāvanās! Koncentrēsimies uz lietām, kas ir mūsu, un tiksim vaļā no tām, kas nav mūsu! Maikls Džordans kādreiz bija slavenākais basketbolists. Ko tagad viņš dara? Neviens nezina, es arī. Kādā brīdī Džordans nomainīja savu basketbolista karjeru pret beisbola spēli un tapa par viduvējību. Nemaini to, kas tev padodas vislabāk pret kaut ko citu. Mums draudzē ir skriešanas treneris, kuram vislabāk padodas tieši skriešana, viņš tagad nevar sākt kačāt muskuļus, jo tas traucēs skriešanai. Katram cilvēkam ir jau iedzimti, Dieva doti, parametri, piemēram, body building sportistam jau jābūt ar konkrētu miesas uzbūvi. Ja tās nav, tad viņš nekad nebūs labākais. Jā, viņš trenējoties iegūs labu figūru, spēku, taču čempions viņš nebūs nekad.

Viena no cilvēku vislielākajām kļūdām ir darīt kādu lietu naudas dēļ. Dari to, kas tev patīk, un nauda tev sekos. Kad biju jaunāks, es sekoju principam, ka Dieva griba ir strādāt un negaidīt par to atmaksu. Tā es arī darīju. Nekad neesmu kalpojis naudas dēļ. Kad sākumā man iedeva desmit latus par sludināšanu kādā draudzē, es teicu, ka man tos nevajag. Es kalpoju, jo man tas patika, nevis naudas dēļ. Ar Dievu viss ir iespējams, un esi reāls! Dari darbu, kas tev patīk, kalpo draudzē ar to, kas tev padodas. Un nav svarīgi, cik tev par to maksā, svarīgi, ka esi apmierināts ar šo darbu. Patiesi laimīgs cilvēks ir tas, kurš kaut ko rada, kad ir laimīgs, nevis otrādāk – kaut ko rada un tikai tad it kā kļūst laimīgs. Kad tu dari to, kas tev patīk, tu esi laimīgs, un tu radi labu produktu, ko cilvēki novērtē un seko tev. Kad maniem līderiem grupiņās ir kādas problēmas, tās viņiem šķiet milzīgas un neatrisināmas. Man tās varbūt nav tik milzīgas, un es esmu priecīgs, ka varu viņiem palīdzēt tās risināt, jo man tas labi padodas, tā ir mana dāvana. Tāpat varu ieiet jebkurā organizācijā, aprunāties un noteikt problēmas, kas traucē tās izaugsmei.

Bija kāds cilvēks, kurš gribēja kļūt par diriģentu. Viņš bija ļoti atraktīvs, diriģējot skaļākajās vietās, viņš pat palecās. Reiz, kad viņš palecās nevietā, saprata, ka orķestris neievēro viņu, bet vadās pēc pirmās vijoles. Un citu reizi, spēcīgi diriģējot, viņš nogāza no kājām kora zēnu pirmajā rindā. Kad cilvēki viņam ieteica, ka labāk nevajag diriģēt, bet komponēt, viņš nolēma pamēģināt. Kā viņu sauc? Ludvigs fon Bēthovens. Tikai tad, kad esi savā dāvanā, Dievs var tevi svētīt. Mums katram šajā pasaulē ir savs noteikts mērķis, katrs mēs esam īpašs Dievam un īpaši radīts, lai kalpotu cilvēkiem. Lai to paveiktu, ir jābūt reālam.

Pēc psihologu aprēķiniem, cilvēku uzvedību deviņdesmit procentos gadījumu nosaka viņa ieradumi. Ieradumi veidojas, kad tu regulāri sāc darīt pareizas lietas. Tieši ieradumi veido tavu likteni. Nav tāds liktenis pats par sevi, kas nosaka tavu dzīvi, kā cilvēki mēdz teikt, bet tu pats veido savu likteni, tāpēc veido ieradumus, kas atbilst tavām stiprajām pusēm, taviem mērķiem. Neesi tikai tukšs sapņotājs, darot lietas, kas neatbilst tev un taviem mērķiem! Tu esi reāls ticīgs cilvēks, kuru Dievs var svētīt, ja tas, ko tu dari, formē gala rezultātu.

Šodien iemācījāmies, ka mūsu mērķiem ir jābūt reāliem. Ja mūsu darbības neatbilst mūsu mērķiem, esam fantazētāji. Noskaidrojām, ka ar Dievu tiešām viss ir iespējams, darbojoties savās dāvanās. Noskaidrojām arī, ka ar Dievu gan ir viss iespējams, gan arī nav jeb nav iespējams tādā mērā, kādu līdz šim bijām sapratuši. Visreālāk mums ir iespējams darboties savās dāvanās un stratēģiskajā plānošanā un ikdienas darbā. Plānam ir jābūt elastīgam, pieskaņotam attiecīgajai situācijai, nevis otrādi. Tātad pamatā Dievs dara Savu darbu atkarībā no mūsu reālajiem sapņiem, elastīgas stratēģijas un dāvanām. Izglābt Latviju ir reāli. Vai visi būs glābti? Nē. Citi izvēlēsies neticēt, kaut vai Jēzus otrreiz atnāktu. Vai uzcelt grupiņu ir reāli? Jā. Mēs katrs to varam, izmantojot savas stiprās puses. Vai darīt darbu, ko mīli, ir reāli? Jā. Nevajag braukt uz ārzemēm, jo laimīgi cilvēki rada labus produktus tepat. Laimīgs mācītājs rada laimīgu draudzi. Jūsu mācītājs ir līderis, un visi grib par tādiem kļūt. Ja tu esi līderis, tu esi viss. Tad vairs nav svarīga profesija, jo visas profesijas strādā, pateicoties līderiem.

Slava Tev, Dievs! Mēs slavējam un pielūdzam Tevi! Tu esi brīnišķīgs, un nav neviena tāda kā Tu. Paldies par tām zināšanām, spēku, ko mums dod. Ir tik fantastiski būt kopā ar tādu Skolotāju kā Tu! O, Svētais Gars, pateicos, ka ar Tevi nav nekas neiespējams tajās robežās, kurās Tu mūs esi ielicis un vadi. Svētī katra cilvēka roku darbu, Dievs! Dod, ka katrs satver no Tevis savu sapni, kas saskan ar Tavu gribu. Lūdzu, ka ikviens sāk elastīgi plānot un strādāt savu mērķu virzienā. Paldies par tiem, kas jau iet šajos mērķos. Svētī mūsu Latviju! Lai nāk gaisma! Lai nāk Tava valstība kā debesīs, tā arī virs zemes! Āmen.

Mācītāja Mārča Jencīša sprediķi “Esi reāls” pierakstīja Ieva Našeniece, Evija Šmatova un Elita Meirāne, rediģēja Evija Šmatova un Ieva Našeniece

Kas ir tavā sirdī?

Publicēja 2017. gada 19. sept. 12:41Līga Paņina

Ziņas datums 19.09.17

Kurš mūsu organismā ir tāds orgāns, bez kura nevar dzīvot? Tā ir sirds! Piemēram, ja smadzenes atsakās strādāt, tad dzīvot vēl var, tikai cilvēks kļūst par dārzeni. Sirds ir ārkārtīgi svarīgs orgāns. Tu jūti savu sirdi? Tev ir tā bijis, ka tu guli gultā, un pēkšņi ātri sāk sisties sirds? Un tad uznāk bailes, kas notiek ar sirdi. Kad mēs uztraucamies vai par kaut ko pārdzīvojam, tad sirds sitas ātrāk. Mēs varam sajust un pat dzirdēt savus sirdspukstus. Sirds ir ļoti svarīga gan man, gan tev, tāpēc manas svētrunas nosaukums ir “Kas ir tavā sirdī?” Sirds ir mūsu centrs, ap ko viss veidojas. Tāpēc ir svarīgi, ka šis centrs ir vesels, labi strādā un darbojas, tad arī citas funkcijas darbosies labāk. Ja sirds slikti strādā, tad tas uz cilvēku atstāj nospiedošu efektu. Arī Dievam mūsu sirds stāvoklis ir ļoti svarīgs! Viņš grib darīt tavu sirdi ziedošu, plaukstošu, veselu un pilnīgu. Tad, kad tava sirds uzplaukst, tu uzplauksti visā pilnībā – tavs gars, dvēsele un miesa. Dievs nemīl mūs tikai kā garīgas būtnes, bet Viņš mūs mīl pilnībā – gan dvēseli, gan miesu, gan garu.

Visas ielejas lai piepilda un visus kalnus un pakalnus lai nolīdzina; kas ir nelīdzens, lai top par līdzenu ceļu, un, kas paugurains, lai top par klajumu, lai parādītos Tā Kunga godība un lai visa cilvēce kopā to redzētu, jo Tā Kunga mute to tā ir runājusi.” (Jesajas 40:4-5)

Visu, kas tev dzīvē traucē un lec ārā kā tādi lieli ērkšķi, tu kopā ar Dievu vari nolīdzināt. Tie ir tavi kalni un pakalni jeb rakstura izlēcieni, problēmas, kuras vajag nolīdzināt, lai tu kļūtu līdzīgs Kristum. Savukārt, ielejas ir tavi trūkumi, un tās vajag aizpildīt ar Dieva mīlestību un prieku, lai tu būtu pilnīgs Kristū, kā Kristus ir pilnīgs. Tas nenozīmē, ka mēs visi tagad būsim štancēti, visi būsim vienādi un izskatīsimies kā Jēzus Kristus – nē, tā nebūs, jo mēs katrs esam individualitāte. Mūsu garīgā veselība tiek mērīta pēc tā, cik lielā mērā Kristus ir mūsos un cik daudz mēs Viņam ļaujam izpausties caur mums. Kāda ģimene no Liepājas, kura nāk no Grobiņas un ir mūsu draudzē, man stāstīja, ka no Grobiņas nāk vislielākie izsitēji, kuri māk kauties un par sevi pastāvēt. Un, lūk, viņi abi, vīrs un sieva, ir no Grobiņas, un viņiem ir tieši tāds raksturs – kaujiniecisks. Kādu laiku jau esot ar Dievu, sieva man vienreiz atzinās, ka viņa jūtot, ka paliekot tāda lēnprātīgāka, mierīgāka un mīlīgāka. Tiešām divu gadu laikā viņa ir kļuvusi mīlīgāka, kopš viņa ir kopā ar Dievu. Esot kopā ar Dievu un iedziļinoties Dieva vārdā, mēs tiekam darīti pilnīgi un līdzīgi Jēzum Kristum.

Un jūs atzīsit patiesību, un patiesība darīs jūs brīvus.” (Jāņa 8:32)

Mums ir vajadzīgs Dieva vārds, lai mēs uzzinātu patiesību par sevi, par Dievu un par visu, kas notiek mums apkārt, un tieši tas mūs darīs brīvus. Tāpēc mēs iedziļināsimies tajā, kas notiek mūsu sirdīs un ko Dieva vārds par to māca. Mēs pārdomāsim, kā tas ietekmē mūsu attiecības ar Dievu, kā tas ietekmē mūs, kā mēs paši sevi uztveram, kā mēs uztveram apkārtējos. Un noskaidrosim, ko mēs no savas puses varētu darīt, lai mēs kļūtu veselāki kā personības. Cilvēku var salīdzināt ar aisbergu. Tie ir milzīgi ledus kalni, kas peld okeānā. Un no viena aisberga tu redzi tikai virsotnīti, jo tā lielākā daļa atrodas apakšā, zem ūdens. Tāpat arī ir ar mums. Mēs sanākam kopā un redzam, kuram ir priecīgāka seja, kuram ne tik priecīga, tomēr tu neredzi un nezini, ko katrs cilvēks sevī nes, to bagāžu, to aisbergu, kas cilvēkam ir iekšā. Šis aisbergs ir atkarīgs no mūsu sirds, ar ko tā ir piepildīta, kas to ietekmē un kā tā ir veidota.

Pirmām kārtām noskaidrosim, kas tā tāda sirds ir. Fizioloģiski sirds ir orgāns, bez kura cilvēks nespēj dzīvot, organisma asinsrites centrālais orgāns. Jau kopš seniem laikiem sirds ir uzskatīta par vienu no svarīgākajiem orgāniem, ķermeņa centru un vietu, kur mājo emocijas, griba un intelekts jeb prāts. Kaut mūsdienās māca, ka prāts atrodas smadzenēs, jau senos laikos uzskatīja, ka visas būtiskās lietas notiek sirdī. Bībele to apstiprina. Dieva vārds saka, ka cilvēka centrs ir sirds, un no tās izplūst dzīvības avoti.

Pāri visam, kas jāsarga, sargi savu sirdi, jo no turienes rosās dzīvība!” (Salamana pamācības 4:23)

Sirdij ir trīs daļas:

1. Prāts jeb intelekts. Tās ir visas lietas, ko mēs varam attiecināt uz intelektuālo sfēru. Minēšu tikai dažas lietas, kas ir minētas Bībelē. Cilvēks iepazīst lietas ar sirdi, lūdz ar sirdi, pārdomā ar sirdi, tur sirdī Dieva vārdu. Kas vēl notiek sirdī? Cilvēks lolo savā sirdī ļaunumu, domā savā sirdī, šaubās sirdī, tic ar sirdi, dzied un slavē ar sirdi.

Es turu Tavus vārdus savā sirdī, lai negrēkotu pret Tevi.” (Psalms 119:11)

2. Emocijas. Visu mūsu emociju centrs atrodas sirdī. Kā tas izpaužas? Sirds, kas priecājas, mīloša sirds, bailīga sirds, drosmīga sirds, sirds, kas ilgojas, sirds, kas nožēlo grēkus, sagrauta, salauzta sirds, uztraukta sirds, līksma sirds, degoša, skumstoša, sērojoša sirds... Mūsu emociju klāsts ir milzīgs, un tās arī tiek attēlotas Bībelē.

Un tev būs To Kungu, savu Dievu, mīlēt no visas savas sirds, no visas savas dvēseles un ar visu savu spēku.” (5. Mozus 6:5)

Esi droša un stipra, mana sirds, un gaidi uz To Kungu!” (Psalms 27:14)

3. Griba. Viss, kas attiecas uz gribas sfēru. Piemēram, nocietināta sirds, kas atsakās pildīt Dieva likumus. Viss, kas saistīts ar to, ko tu gribi vai negribi, ko tu izvēlies vai neizvēlies. Sirds, kas turas pie Tā Kunga, sirds, kas tiecas meklēt To Kungu, sirds, kas pieņem lēmumu, sirds, kas grib kaut ko iegūt no Dieva, sirds, kas vēlas kaut ko darīt. Viss ir saistīts ar taviem lēmumiem. Arī tas ir tavā sirdī.

Ko viņa sirds kāroja, to Tu viņam esi devis, un Tu neesi viņam liedzis, ko lūdza viņa lūpas.” (Psalms 21:3)

Mēs zinām, ka pēc grēkā krišanas cilvēka sirdī notika lielas izmaiņas – cilvēka sirds piepildījās ar ļaunumu.

Sirds ir ļaunprātīgi lokana pret visu, tā ir viltīga. Kas to var izdibināt?” (Jeremijas 17:9)

Bībelē ir teikts, ka cilvēka sirds pēc grēkā krišanas kļuva neforša, tā vairs nebija tik jauka un mīlīga. Tad, kad tu pieņem Jēzu Kristu par savu Kungu un Glābēju, tava sirds atdzimst. Tu atdzimsti kā cilvēks, un arī tava sirds atdzimst.

Jo, ja tu ar savu muti apliecināsi Jēzu par Kungu un savā sirdī ticēsi, ka Dievs Viņu uzmodinājis no miroņiem, tu tiksi izglābts.” (Romiešiem 10:9)

Tad, kad tu esi atdzimis cilvēks, nevienam nav jānāk no aizmugures ar nūju un jāsaka: “Pielūdz Dievu, slavē Viņu!” Kad bērni aug kristīgā ģimenē, tad sākumā viņiem ir jāmāca lūgt Dievu un lasīt Bībeli. Tad, kad cilvēks pats iepazīst Dievu, piedzimst no augšienes, tad viņš pats grib Dievu, viņš nevar bez Viņa, viņš slāpst pēc attiecībām ar Tēti un ilgojas meklēt Dievu. Satiekoties ar Jēzu Kristu, sirds tiek būtiski izmainīta, - cilvēks iegūst jaunu sirdi, kļūst par jaunu cilvēku. Mums ir dāvāta brīnišķīga sirds!

Bet Jēzus tam sacīja: "Tev būs Dievu, savu Kungu, mīlēt no visas sirds un no visas dvēseles, un no visa sava prāta. Šis ir augstākais un pirmais bauslis. Otrs tam līdzīgs ir: tev būs savu tuvāku mīlēt kā sevi pašu. Šinīs abos baušļos ir saņemta kopā visa bauslība un pravieši.” (Mateja 22:37-40)

Kā otro sirds daļu es minēju emocijas, un sirds ir visu emociju centrs. Kas mums dzīvē sagādā visvairāk problēmu?  Kādiem cilvēkiem bieži patīk teikt: “Velns mani vilināja, viņš man to izdarīja,” un visur vainot velnu. Taču ne jau velns ir tas, kas sagādā problēmas, ne arī citi cilvēki, kā mums reizēm gribas domāt. Kāds uz tevi ne tā paskatījās, kāds nepateica īstos vārdus, kāds neievēroja vai pateica kaut ko sliktu… Izrādās, ka ienaidnieks ir mūsu pašu iekšienē – mūsu emocijas! Tās mums sagādā vislielākās problēmas. Es esmu mācītāja komandā, un mācītājs zvana katram komandas cilvēkam. Viņš vairākas reizes ir teicis to, ka, ja viņš aizrāda kādam no komandas vīriešiem, tad viņš to viegli pieņem, jo vīriešiem nav tādu emocijas, viņi neraud un nekrīt izmisumā. Meitenes ir daudz emocionālākas, un kādas lietas ir grūtāk pateikt, jo viņām uzreiz ir kaut kādas izpausmes – gandrīz vai depresija vai mazvērtība. Emocijas mums ir grūtāk savaldīt. Kāpēc tas tā ir? Kad man pašai pasaka aizrādījumu, tad viss iekšā sāk vārīties, un pēc tam pāriet. Es redzēju kādu video, kurā vīrietis bija uzlicis uz statīviem ģipša galvas, un viena galva simbolizēja vīrieša smadzenes un otra - sievietes smadzenes. Viņš stāstīja, kā ir veidotas smadzenes vīriešiem un sievietēm. Sievietes smadzenēs bija milzīgs kokteilis, viss gāja kopā – domas, emocijas, atmiņas. Protams, ka vīrieši arī nav bez emocijām, taču viņi ir emocionāli noturīgāki. Psiholoģija emocijas definē kā īslaicīgu, subjektīvu jeb personisku pārdzīvojumu, kas rodas kā atbilde uz kādu noteiktu situāciju. Kad tu nokļūsti konkrētā situācijā, tā izraisa noteiktas emocijas. Emocijas ir cieši saistītas ar tavu gribu. Tava griba ir tā, kas tev palīdz kontrolēt emocijas.

Ir veikts pētījums, ka skrējēji sasniedz vislabākos rezultātus tad, kad viņiem ir paaugstināts stresa stāvoklis, kad viņi ir satraukti, - tas viņiem palīdz sacensībās ātrāk skriet. Kad ir stress, tad dažreiz gribas izārdīties, piemēram, izlēkāties, un pēc tam ir miers. Savukārt citā sporta veidā, basketbolā, kad ir jāmet soda metieni, bet publika ļoti emocionāli jūt līdzi, tad tas sportistiem traucē koncentrēties. Zinātnieki, kas pēta emociju saistību ar fiziskām slimībām, atzīst, ka gandrīz visas slimības rodas uz mūsu nervu jeb nepareizu emociju pamata. Ja mūsos ir nepareizas emocijas, tad mēs varam saslimt. Viņi izdala piecas galvenās emocijas, kas liek mums slimot – skaudība, greizsirdība, pārmērīga paškritika, sevis žēlošana un skopums. Kur var novest sevis žēlošana? Izjūta, ka cilvēks ir ievainots, bieži vien viņam liek sevi priecēt ar tortes gabaliņiem vai taukainām sviestmaizēm vēlu naktī. Pārmērīga sevis žēlošana organismā rada hormonālu nestabilitāti, tādējādi pieaug apetīte. Jo vairāk tu sevi žēlosi, jo vairāk tev gribēsies ēst. Viss, ko cilvēks šādā stāvoklī apēd, organismā ātri pārveidojas taukos. Sevis žēlošanas dēļ var saslimt ar aptaukošanos un aknu un kuņģa slimībām. Kas notiek ar skauģiem? Pētnieki no Austrālijas ir noskaidrojuši, ka tiem, kuriem skauž 2,5 reizes vairāk nekā citiem, rodas lielāka iespēja iegūt infarktu. Ja nevēlies šādu riebīgu kaiti, tad neskaud.

Zinātnieki un ārsti uzskata, ka emocijas mums nevajag izskaust vai noniecināt, jo tās mums ir nepieciešamas tāpat kā ūdens un gaiss, bet mums ir jāmācās tās kontrolēt un neļaut negatīvām emocijām būt pārsvarā. Kāda ir izeja no nepareizām emocijām? Mēs varam izmantot ne tikai savas emocijas, bet arī savu prātu un savu gribu, lai tiktu galā ar nepareizām emocijām. Kāda ir pareizā secība? Iedomājies vilcieniņu, un pirmais vagoniņš jeb lokomotīve ir prāts, pēc tam seko griba, un pēdējais vagoniņš ir emocijas. Tev vienkārši viss ir jāsaliek pareizā secībā. Emocijas, kuras nāk tev cauri, vajag izfiltrēt ar savu Dieva doto prātu un saskaņot tās ar Bībeli. Tikai tad, kad tu lieto savu prātu, Bībeli un arī lūgšanu, tu vari atbrīvoties no nepareizām emocijām. Jo kādreiz tu pieņem pareizu lēmumu, bet tev tas vēl ir jāizcīna lūgšanā.

Ka līdz ar agrākās dzīves veidu jums jāatmet vecais cilvēks, kas savu kārību pievilts iet bojā, un jāatjaunojas savā sirdsprātā un jāapģērbj jaunais cilvēks, kas radīts pēc Dieva patiesā taisnībā un svētumā.” (Efeziešiem 4:22-24)

Kad mēs pieņemam Jēzu, tad Dievs izņem ārā veco sirdi un dod jaunu, bet dvēselē, prātā un miesā paliek vecie ieradumi, un tie ir jāizmaina. Šis process nenotiek vienā dienā, un tāpēc mēs esam draudzē un katru svētdienu dzirdam Dieva vārdu un atjaunojamies. Tev ir svarīgi katru nedēļu būt dievkalpojumā, mājas grupiņā, jo tikai tā tu tiec pārveidots no iekšienes, kā arī izmainās ieradumi. Ar Dievu mēs iegūstam ieradumu savas bēdas nevis slēpt spilvenā, bet izvērtēt savas emocijas, doties pie Dieva un izstāsti Viņam savu problēmu.

Viens no negatīvu emociju iemesliem ir mazvērtība. Tas ir viens no galvenajiem sakāves iemesliem. Kāpēc? Tāpēc, ka tas liek uz sevi skatīties kā uz nevērtīgāku, vājāku, nespēcīgāku nekā citi. Tu visu laiku sevi salīdzini ar citiem. Mazvērtība uz tevi uzpūš tādu miglu, ka tu lietas redzi caur nepareizu prizmu. Mazvērtība tevi izkropļo tavās paša acīs. Tu sevi redzi kā šausmoni, neglīteni, resnuli, muļķi, neveiksminieku, tādu, kas neko nevar. Arī nedziedinātai dvēselei ir tendence tādā veidā skatīties uz sevi. Tu esi neapmierināts ar sevi, bet tajā pašā laikā kurbulējies tikai ap sevi. Tu esi uz sevi vērsts, koncentrējies tikai uz negatīvo, un tu to pārdomā, apliecini un runā tā, un tas vairojas tavā dzīvē. Tas ir kā noslēgts aplis, no kura ir grūti izlauzties. Es par to varu runāt, jo esmu jutusi mazvērtību. Lielākoties mazvērtību mēs iegūstam ģimenē, skolā, attiecībās ar cilvēkiem. To mēs varam iegūt arī tad, kad vecāki nemaz negrib, ka mēs esam.

Tas bija arī mans gadījums, bet Dievs iejaucās, un es piedzimu, un var teikt, ka es visu savu mūžu cīnījos ar mazvērtības sekām. Protams, ka, atnākot pie Dieva, tās samazinājās, bet pilnīgu brīvību es ieguvu inkaunterā. Kā man tas izpaudās? Es par sevi domāju sliktas domas, es ļoti baidījos komunicēt ar svešiem cilvēkiem, arī ar pazīstamiem cilvēkiem, lai tikai uz mani kāds nepaskatās, lai tikai klasē mani neizsauktu, un, kad es dzirdēju savu uzvārdu, tas man likās briesmīgākais vārds, ko es dzirdu; it kā ārēji es runāju ar cilvēkiem, bet iekšēji nejutos brīvi. Man bija dažādi sapņi, kurus es gribēju sasniegt, un man tie likās vienkārši nesasniedzami, jo tas nebija savienojams ar manu raksturu, kautrīgumu un bailīgumu. Sliktākais punkts jeb apogeja manā dzīvē bija tajā brīdī, kad es biju Krievijā, kādā latviešu ciematā kopā ar meiteni no draudzes. Tuvumā nebija neviena lielveikala, kurā varētu iegādāties to, ko vēlamies, tāpēc mēs ēdām to, kas tur bija. Rezultātā mums ļoti pieauga svars - nāca klāt padsmit kilogrami. Tā kā tajā laikā manī iekšā bija ļoti liela mazvērtība, redzot sevi arī vizuāli nepievilcīgu, man šķita, ka vairs ne uz ko neesmu spējīga un neprotu ne ģitāru spēlēt, ne komunicēt. Jutos zemāka par zemi. Atceros, ka devāmies uz tirgu. Tur apģērbi bija no Ķīnas. Tā kā Ķīnā vairums cilvēku ir salīdzinoši maza auguma, arī šīs drēbes bija paredzētas šādiem cilvēkiem. Lai gan tajā laikā biju tikai 24 gadus veca, man piedāvāja drēbes, ko valkāja sešdesmit gadīgas kundzes. Es nevēlos teikt, ka tas būtu kaut kas slikts, taču jaunieši valkā cita veida apģērbu. Pēc tirgus apmeklējuma mans pašvērtējums tikai nokritās, un uzskatīju, ka es vispār nekas neesmu, jo man taču nebija pat normālu drēbju, ko vilkt mugurā. Es sev riebos.

Nokļūstot šajā draudzē, es sāku kalpot slavēšanā. Tādam cilvēkam kā es tas bija ļoti liels izaicinājums - atrasties uz skatuves, dziedāt un runāt ar publiku. Tieši cilvēku uzrunāšana man bija ļoti liela problēma. Katru reizi dievkalpojuma sākumā mācītājs man piekodināja no skatuves pasveicināt cilvēkus, taču man pašai tas ļoti nepatika, tāpēc vēlāk arī man bija grūti to likt darīt citiem. Protams, es to darīju, tāpēc ka tas vienkārši bija jādara, taču tas nebija brīvi un no sirds. Vēlāk, kad biju draudzes trīs dienu seminārā jeb inkaunterā, uzzināju, kā es varu kļūt brīva no atstumtības. Par mani arī lūdza. Mazvērtības un atstumtības gars no manis aizgāja, un es ieraudzīju pasauli citām acīm! Es sapratu, ka neesmu tāds cilvēks, kā par sevi domāju trīsdesmit gadu garumā. Līdz tam brīdim vienmēr uzskatīju, ka esmu neuzņēmīga, nekad mūžā nevarēšu būt līderis un neko nevaru un arī negribu vadīt. Uzskatīju, ka manam viedoklim nav nozīmes. Arī izskata ziņā biju sliktās domās par sevi. Iegūstot atbrīvošanu, viss izmainījās gan iekšēji, gan ārēji. Skatoties uz savām fotogrāfijām, kuras tika uzņemtas manas dzīves laikā līdz inkaunteram, es redzu zīmogus savā sejā – mazvērtīgs, atstumts cilvēks, kurš nav nekas. Uz fotogrāfijām, kuras uzņemtas pēc inkauntera, es varu skatīties pozitīvi un pieņemoši. Līdz tam tas bija neiespējami. Man bija negatīva prizma, caur kuru skatījos uz sevi, domādama, ka tāpat uz mani skatās arī Dievs un cilvēki, taču tā nebija patiesība. Reizēm šķiet – ja vēlies tikt vaļā no problēmām, aizbrauc tikai uz inkaunteru, un viss būs kā ar roku noņemts, tomēr tā gluži nav, jo cīņas nebeidzas. Dažādas domas un sajūtas, kuras tavā dzīvē ir bijušas līdz Kristum, arī vēlāk var mēģināt tev atkal piekļūt, taču atšķirība ir tā, ka šoreiz tu savās cīņās vairs neesi viens. Ar tevi ir Jēzus. Šādos gadījumos ir ļoti svarīgi, ka tu sauc Viņu un ļauj sev palīdzēt, nevis mēģini viens pats tikt galā. Dievs ir kā džentlmenis, Viņš ļoti respektē tavu brīvo gribu, ar kādu esi radīts, tāpēc neuzmāksies.

“Nāciet šurp pie Manis visi, kas esat bēdīgi un grūtsirdīgi, Es jūs gribu atvieglināt.” (Mateja 11:28 )

“Tas Kungs ir mans gaišums un mana pestīšana, no kā man bīties? Tas Kungs ir manas dzīves patvērums, no kā man baiļoties?” (Psalms 27:1)

Ieaicini savā cīņā Jēzu! Zini, ka tu savu namu neuzcelsi viens, pat ja cīnīsies no visa spēka. Ļauj Dievam tev pieskarties, izmainīt tevi un būt nomodā par tevi. Ja celsi žogus, lai norobežotos no Dieva, tu nebūsi pasargāts. Ļauj Viņam ienākt tavā dzīvē! Mēs, cilvēki, esam sociālas būtnes. Tas nozīmē, ka mēs nedzīvojam vieni, bet esam attiecībās. Arī draudzē mēs vairāk vai mazāk cits citu pazīstam un mūsu starpā ir attiecības. Tāpat arī mājas grupiņā un ģimenē. Emocijām ir ļoti liela nozīme attiecībās. Tad, ja mēs par šīm emocijām (gan par negatīvām, gan pozitīvām), kuras rodas mijiedarbībā vienam ar otru, nerunājam, tās paliek, krājas un nepazūd. Kādā brīdī tās sprāgst ārā, un no tā ciet gan tu, gan citi, kas ir tev apkārt. Ir ļoti svarīgi par visu izrunāties. Mūsu draudzē ir divi laulāti pāri, kurus mācītājs bieži vien stāsta kā piemērus. Viņu ģimenēs nav nopietnu problēmu. Viens no šiem pāriem ir Betija un Pēteris. Es biju jautājusi Betijai par to, vai tā tiešām ir, ka viņi nestrīdas, un kā viņi tā var. Betija man atbildēja, ka viņi ir ļoti atvērti uz izrunāšanos. Tā lieta, kas otrā neapmierina, nevis tiek nospiesta, bet izrunāta jau saknē. Tāpēc arī neveidojas lieli konflikti. Ja mēs savā starpā nerunājam par nozīmīgām lietām, gala rezultātā būs sastrēgums, kas beigsies ar kaut ko negatīvu. Pie manis nāk mācīties puika no ģimenes, kurā viņi ar brāli ir spēcīgi kā ozoli. Viņa mamma man stāstīja, ka māca saviem dēliem izteikt savas emocijas un pateikt, ka mīl. Bieži vien, kad mamma atnāk viņam pakaļ, dzirdu, ka puika saka: „Mammu, es tevi mīlu.” Bieži vien arī es saņemu no viņa ļoti ciešus apskāvienus. Esmu iepazinusies arī ar tādiem cilvēkiem, kuri dzīvo kopā ar savu dzīvesbiedru, taču savā starpā nav izteikuši frāzi: „Es tevi mīlu.” Šādās situācijās es jautāju: „Kā tas var būt? Ko tu vispār ar šo cilvēku kopā dari?” Šobrīd mūsu sabiedrībā šāda problēma ir ļoti populāra, mēs daudz lietu paturam pie sevis un nesakām.

Manā ģimenē arī bija līdzīga situācija. Mamma reizēm man teica, ka mīl mani, bet neatceros, ka tētis to būtu teicis. Es zinu, ka viņš mani mīl, tomēr gribās to arī dzirdēt. Mana mīlestības valoda pilnīgi noteikti ir vārdi, līdz ar to arī man ir grūti viņiem izteikt šos vārdus. Agrāk, vadot savu mājas grupiņu, es mācījos izteikt frāzi „Es tevi mīlu.” Tas nenāca dabiski, un sākumā man nācās sevi piespiesties to pateikt. Mums visiem labs treniņš ir tas, ka katru nedēļu draudzē mācītājs mums pasaka, ka mūs mīl. Tas arī mūs māca teikt saviem cilvēkiem, ka mēs viņus mīlam. Ja gribam, lai Dievs mums palīdz, ir jārunā gan ar cilvēkiem, gan Dievu. Nāc pie Dieva un izstāsti savas problēmas Viņam, lai tu varētu veselīgi attīstīties un augt.

Ko Dievs domā par tevi?

Tev ir svarīgi to zināt, ko Viņš par tevi domā, ko saka un kā pret tevi izturas.

“Kungs, Tu izproti mani visos sīkumos un mani pazīsti. Tu zini - vai es sēdu vai ceļos - Tev ir skaidras manas domas jau no tālienes. Vai es eju, vai es guļu, Tu esi ap mani, un Tev ir zināmi visi mani ceļi, jo nav vārda uz manas mēles, kas Tev, Kungs, nebūtu zināms. Tu esi ap mani no visām pusēm, Tu turi Savu roku pār mani. Šī atziņa man ir pārāk brīnišķa un pārāk augsta, es nevaru to saprast. Kurp lai es aizeju no Tava Gara, un kurp lai es bēgu no Tava vaiga? Ja es kāptu debesīs, Tu tur esi, ja es nokāptu ellē, Tu esi arī tur. Ja man būtu rītausmas spārni un es nolaistos jūras malā, tad arī tur mani vadītu Tava roka un Tava labā roka mani turētu. Ja es teiktu: galīga tumsa lai mani apklāj, un par nakti lai kļūst ap mani gaisma,- tad arī tumsība Tev nebūtu tumša, un nakts tev spīdētu kā diena, tumsība Tev būtu kā gaisma. Jo Tu radīji manas īkstis, Tu mani veidoji un piešķīri man ķermeni manas mātes miesās. Es Tev pateicos, ka es esmu tik brīnišķi radīts, brīnišķi ir Tavi darbi, mana dvēsele to labi zina. Manas būtnes veidojums Tev nebija apslēpts, kad es slepenībā tapu radīts, zemes dziļumos veidots. Tavas acis mani redzēja kā bezmiesas iedīgli, un Tavā grāmatā bija rakstītas visas manas dienas, jau noteiktas, kad to vēl nebija it nevienas. Cik dārgas man ir Tavas domas, ak, Dievs, un cik liels ir to daudzums! Ja tās gribētu saskaitīt, tad to būtu vairāk nekā smiltis. Kad es uzmostos, es esmu vēl arvienu pie Tevis. Kaut Tu bezdievjus nokautu, ak, Dievs! Kaut asinskārie atstātos no manis! Ar ļaunprātīgu viltu viņi runā par Tevi un kā Tavi ienaidnieki nelietīgi valkā Tavu Vārdu. Vai lai es neienīstu tos, kas Tevi, Kungs, ienīst, un nenovēršos ar riebumu no tiem, kas pret Tevi ceļas? Nīstin es viņus ienīstu, līdz galam viņi ir mani ienaidnieki. Pārbaudi mani, ak, Dievs, un izzini manu sirdi; izmeklē mani un izdibini skaidri manas domas, un lūko, vai es neesmu uz ļauna ceļa, tad vadi mani pa mūžības ceļu!” (139. Psalms)

Šo psalmu vajag atcerēties un izlasīt tad, kad kaut kas ir noticis, lai atgādinātu sev to, kas tu esi Dievam. Pietiek to palasīt, un tev jau ir par ko slavēt Dievu. Lūk, kā Dievs tevi mīl! Lūk, Dievs, kurš ir radījis visumu un visu to, ko nedz mēs, nedz zinātnieki nespējam aptvert. Viņš ir radījis tevi. Viņš jau tevi pazina tad, kad tu vēl nebiji radīts. Dievs tevi gribēja jau no paša sākuma, jau tad, kad tu tikai sāki veidoties, Dievs zināja, kāds tu izskatīsies, kāds būs tavs temperaments un raksturs. Dievs zina, kur tu esi un ko tu dari. Viņš zina to, kad tu celies. Viņš pārzina tavu dzīvi. Par to mēs varam slavēt Viņu un pateikties. Dievs mūs mīl nevis par to, kādi mēs esam, bet par to, KAS mēs esam. Nevis par to, kāds tu izskaties vai kas tev ir sanācis vai nav sanācis. Mums ir svarīgi saprast to, ka Dievam mēs esam Viņa bērni, un pēc tā Viņš mūs arī vērtē. Kas Jēzum deva tādu autoritāti un drosmi? Viņš zināja to, kas Viņš ir un no kurienes Viņš nāk. Jēzus zināja, ka ir Dieva Dēls, un ka Dievs Viņā mājo. Viņš zināja savu uzdevumu. Arī mums ir jāsaprot, ka esam Dieva bērni, gluži tāpat kā Jēzus. Tad, kad tu to neapzinies, velns nāk un nosoda tevi gan par to, kā tu izskaties, gan par to, ko tu dari, sakot, ka Dievam neesi vajadzīgs. Tev ir jāzina, ka tu Dievam esi ārkārtīgi svarīgs, un ka tu nāc no Viņa. Dievs tevi ir gribējis jau no paša sākuma. Dievs ir atbildīgs par to, ka esi piedzimis. Ar Jēzu neviens no mums nav bārenis. Tu neesi ne kļūda, ne apstākļu sakritība pat tad, ja tavi vecāki nav tevi vēlējušies. Es zinu, ka Dievam es neesmu kļūda. Kad es pavadu laiku ar Dievu, es pasakos, ka Dievs apstādināja manu vecāku domu par aborta veikšanu. Tas nozīmē, ka Dievam ir plāns manai dzīvei. Viņš grib, lai es dzīvoju un esmu šajā pasaulē, un daru to, ko Viņš grib. Svarīgi ir arī tas, ko tu pats domā par sevi – kas tu esi. Līderu inkaunterā par šo tēmu daudz tika runāts. Bieži vien mēs sevi definējam ar to, ko mēs darām ģimenē, darbā un citur. Piemēram, apkopējs sevi visbiežāk uzskata par trešās kategorijas cilvēku, taču priekšnieks parasti par sevi ir ļoti augstās domās. Tas nav patiesais būtības sastāvs, kas tevi veido. Tas, kas tevi veido, ir tas, kas tu esi Viņā. Tāpēc ir ļoti svarīgi saprast to, kas tu esi Viņā. Tam arī jānosaka domas, ko tu domā par sevi, nevis tavam sociālajam vai finansiālajam statusam, vai lietām, ko esi izdarījis. Apzinies to, kas ir Dievs un kas tu pats esi.

Parasti mūs ļoti ietekmē citu cilvēku viedoklis. Īpaši jau bērnībā, ģimenē. Tas, kā vecāki izturējās pret tevi tad, kad tu gāji skolā un ko viņi teica. Man, piemēram, bija klasesbiedrene vārdā Inga. Mamma man teica: „Tu vari labāk. Paskaties, kā Inga to dara.” Tas nebija šausmīgs pārmetums, taču es to vēl tagad atceros, ka man visu laiku bija jādomā par to, kā Inga var būt teicamniece. Ir vecāki, kuri ļoti bieži saviem bērniem pārmet, ka viņi neko nesasniegs, kā viņi mācās, kā izskatās. Ja vecāks bērnam pasaka: „Tu staigā kā tāda pīle,” tad šis bērns izaugot joprojām domā, ka ir pīle, un nevar sevi pieņemt. Ja vecāki tevi ir vērtējuši un cēluši, tad tu tā arī par sevi domāsi, un tas tev palīdzēs būt pareizākās domās par sevi. Arī draudzē mēs bieži vien novērtējam sevi pēc tā, ko esam jau sasnieguši. Vairumam ir uzskats, ja cilvēks vada daudz mājas grupu, tad ar viņu viss ir kārtībā. Savukārt tie, kuri piecas reizes sāk grupiņu un izgāžas, uzskata sevi par neveiksminiekiem. Tas nav pareizi. Skaties uz sevi tā, kā Dievs uz tevi skatās. Dievam nav ne vīrieši, ne sievietes, ne priekšnieki, ne kalpi. Visi mēs Jēzū Kristū esam Viņa bērni. Ļauj Viņam izmainīt tavu iekšējo vērtību un to, ko tu pats par sevi domā.

Svarīgi ir zināt, ka mums nav jānopelna vieta pie Dieva. Ir cilvēki, kuriem patīk izsisties ar elkoņiem visiem priekšā un izcīnīt savu vietu, bet mēs pie Dieva tā nevaram tikt, mums tā nav jādara. Tad, kad tu pieņem Jēzu Kristu par savu Glābēju, tu kļūsti par Dieva mīļo bērnu. Un tu esi Viņa rokās un savā vietā. Tas notiek tikai ar vienu lēmumu. Mums arī nav jācīnās par to, lai izpatiktu cilvēkiem, iekļautos sabiedrības normās un būtu kā modeļi. Tā cilvēki visbiežāk rīkojas, lai citi redzētu, kas viņiem ir. Protams, ir jāstrādā pie tā, lai mums būtu veselīga dzīve, taču nav runa par to. Ne jau lietas tev piešķir vērtību. Kļūsti par to, kas TU esi. Par to, kādu tevi ir radījis Dievs! Tas nozīmē arī pazemību pārtraukt cīnīties, lai līdzinātos kādam citam. Arī es savulaik centos līdzināties kādai sievietei no draudzes. Tas bija pirms vairākiem gadiem. Es skatījos uz viņu un domāju: „Viņa ir tik dedzīga! Arī es vēlos būt tāda kā viņa. Kā viņa spēj tāda būt? Viņa visu sasniedz tik ātri!” Es nebiju tik ātra, cik viņa. Es visu laiku uz sevi skatījos tā: „Es esmu šitāda, viņa ir tāda.” Vēl bija arī citi cilvēki, kurus es apbrīnoju, uzskatot, ka nevaru būt tāda kā viņi.

Piemērs par slavēšanas vadīšanu. Man ļoti patika dziedāt un slavēt Dievu. Tas man nav grūti. Bet, kā jau minēju, man bija problēma ar komunikāciju un mazvērtību. Vadīt slavēšanas grupu nav tas pats, kas slavēt. Vadīt nozīmē to, ka tev ir jāuzņemas atbildība, citi uz tevi skatās kā uz piemēru un no tevis kaut ko sagaida. Protams, es biju skatījusies uz foršiem slavēšanas vadītājiem ar domu: „Arī es tā gribētu, bet es nevaru tā kustēties un saukt kā viņi.” Es visu laiku sevi mocīju ar domu, ka nevaru būt tāda kā viņi, man šķita, ka mana komanda sagaida no manis tādu vadīšanu, kā to dara labi un pieredzējuši vadītāji, un ka viņi pie tā ir pieraduši. Man bija konflikts ar sevi, un tā bija mana lielākā problēma draudzē. Es ar to ilgi cīnījos, raudāju un runāju ar mācītāju. Viņš man jautāja: „Tu būsi vai nebūsi līderis?” Teicu, ka būšu, jo gribēju to darīt. Viss sāka izdoties tikai tad, kad es pieņēmu faktu, ka nav divu vienādu slavēšanas vadītāju, un ka es varu būt tāda, kāda esmu, un man nav jālīdzinās kādam citam cilvēkam. Man ir jābūt man pašai, jo Dievs, mani radot, nav kļūdījies. Viņš mani vēlējās radīt tieši tādu, kāda es esmu. Man ir tādas lietas, kuras nāk ārā tikai tad, kad es esmu es pati un pieņemu sevi, necenšoties kopēt kādu citu.

Tiešām, tu būsi laimīgs un efektīvs gan savā dzīvē, gan kalpošanā, gan darbā, kad tu necentīsies kopēt citus un pieņemsi sevi tādu, kāds tu esi. Tagad Latvijā ir parādījies šovs „X Faktors”. Es to neskatos, bet, palasot ziņas, redzu, kas par šo šovu ir rakstīts. Tas ir konkurss, kurā var piedalīties jebkurš un parādīt savus talantus dziedāšanā. Ziņās lasīju, ka Renāram Kauperam ir atrasts līdzinieks. Pats dziedātājs ir priecīgs, ka viņam ir tāda balss kā Renāram. Bet par ko priecājas sabiedrība? Par to, ka ir vēl viena kopija, vēl viens Renārs. Bet viņam vajag sevi pašu parādīt, kas viņš ir. Mums katram ir jāatrod savs veids kā izpausties. Un tad, kad mēs nezinām, kas mēs paši esam, mēs sākam kopēt citus. Atradu kādu stāstiņu par plūmi. Plūme stāsta: „Reiz man garām gāja banānu mīlētājs, un es pārvērtos par banānu. Pēc laika viņa gaume mainījās, tāpēc es kļuvu par apelsīnu. Kad viņš teica, ka esmu par rūgtu, es kļuvu par ābolu, bet viņš jau bija ceļā, lai meklētu vīnogas. Pakļāvos cilvēku viedokļiem tik daudz reižu, ka vairs nezinu, kas es patiesībā esmu. Tagad es vēlos, kaut būtu palikusi par plūmi un gaidītu plūmju mīlētāju.” Ko ūdens var izdarīt, to benzīns nevar, ko varš var izdarīt, to zelts nevar. Skudras trauslums ļauj tai kustēties un koka stingrība ļauj tam palikt iesakņojušamies. Katram, kas viņš ir, jābūt tam, kas viņš ir. Iedomājies, kas būtu, ja mums visur būtu benzīns. Pa krānu tecētu benzīns, mēs gribētu iet peldēties - tur atkal būtu benzīns. Tas būtu šausmīgi, lai arī mums patīk, ka ir benzīns, jo tas maksā naudu. Ūdens nav tik dārgs, taču bez ūdens mēs arī nevaram dzīvot. Tāpat tu esi vajadzīgs tieši tāds, kāds tu esi. Nevajag visiem tikai benzīnu. Tāpēc atļauj sev būt tam, kas tu esi, un necenties būt par kaut ko citu. Jebkas un jebkurš ir radīts unikāls, lai kalpotu mērķim, ko viņš var piepildīt, tikai būdams viņš pats. Tu vari kalpot savam mērķim dzīvē, un es varu kalpot savējam. Tu esi te, lai būtu tu. Par kopijām nemaksā tik lielu naudu kā par oriģināliem, tāpēc necenties kādu kopēt. Esi tāds, kāds esi, un tev sanāks vislabāk tad, kad būsi tu pats.

No līderu inkauntera man prātā palikušas trīs lietas, ar kurām gribu padalīties. Tās ir trīs vajadzības, kas formē cilvēka personību, domāšanu un attieksmi pret sevi un citiem.

1. Beznosacījumu mīlestība.

Tā ir mīlestība bez nosacījumiem. Piemēram, tevi mīl par to, ka esi piedzimis. Tev nekas nav jāizdara, lai tevi mīlētu. Ja ģimenē netiekam pieņemti un vecāki par mums nepriecājas un saka visādas sliktas lietas vai dara mums pāri, tad šī vieta, kas paredzēta mīlestībai, paliek tukša. Un šajā tukšumā ienāk citas lietas, kas ir pretējas mīlestībai – atstumtība, ļaunums, naids, dusmas un nepiedošana. Tad, kad tu nāc pie Dieva, šīs lietas pašas no sevis nepazūd, un mēs veidojam tālāk attiecības tā, kā mums ir bijis ģimenē. Ja tev ģimenē bija sliktas attiecības ar tēvu, kurš ir ģimenes galva, tad tev būs sliktas attiecības arī darbā ar priekšnieku un grupiņā ar līderi. Cilvēki šo tukšumu cenšas aizpildīt ar dažādām atkarībām. Tas var būt ēdiens, pornogrāfija, pārmērīga pieķeršanās citam cilvēkam, alkohols un narkotikas. Tukšums spiež pieķerties cilvēkiem, kuri tev ir izrādījuši kādu labvēlību. Man ir bijis līdzīgi, ka esmu centusies pieķerties cilvēkiem, kas it kā dod piepildījumu. Pieķerties citiem cilvēkiem var pat tādā mērā, ka var sākt šos cilvēkus kontrolēt. Un tu baidies pazaudēt šīs attiecības, jo tad atkal tu būsi viens. Tādējādi automātiski mēs sākam pelnīt mīlestību no cilvēkiem un arī no Dieva un gaidām novērtējumu. Ja nesaņemam atzinību vai novērtējumu, tad emocijas eksplodē, un tu jūties nemīlēts un nepieņemts. Bet ir svarīgi saprast, ka šī beznosacījuma mīlestība mums ir pieejama katram. Tā ir pieejama Jēzū.

Tas Kungs man parādījās no tālienes: "Es tevi mīlēju ar mūžīgu mīlestību, tādēļ Es pret tevi tik uzticīgi esmu saglabājis Savu žēlastību.” (Jeremijas 31:3)

Bet Ciāna žēlojas: Tas Kungs mani ir atstājis, Tas Kungs mani ir aizmirsis! Vai var māte aizmirst savu zīdaini un neapžēloties par savu miesīgu bērnu? Un, ja pat māte to aizmirstu, Es tevi neaizmirsīšu. Redzi, abu Savu roku plaukstās Es tevi esmu iezīmējis; tavi mūri ir vienmēr Manā priekšā.” (Jesajas 49:14-16)

Dievs tevi pieņem jebkurā brīdī, un tu Viņam esi vajadzīgs. Tev mīlestība no Dieva nav jānopelna.

2. Aizsardzība un drošība.

Šī aizsardzība saistīta ar tēti ģimenē. Ja aizsardzība un drošība nenāk no tēva, tad bērns iemācās pats par sevi pastāvēt, kā rezultātā dzīvē ienāk bailes, kontrole, nemiers un liela paļaušanās tikai uz sevi. Bet izrādās, ka arī šeit Dievam ir atrisinājums. Jēzus saka, ka dos mums Aizstāvi. Ja tev ģimenē nav bijis aizstāvis, tev ir Svētais Gars.

Un Es lūgšu Tēvu, un Viņš dos citu Aizstāvi, lai Tas būtu pie jums mūžīgi. Es jūs neatstāšu bāreņus, bet nākšu pie jums.” (Jāņa evaņģēlijs 14:16,18 )

Viņš neatstās tevi bāreņos, bet nāks pie tevis caur Svēto Garu. Viņš ir tavs Aizstāvis.

3. Atzinība, nozīmīgums.

Novērtējums no citiem mums ir ārkārtīgi svarīgs un vajadzīgs. Un ja mēs to nesaņemam, īpaši bērnībā, veidojas neticība sev. Tu netici, ka kaut ko vari, un veidojas mazvērtība un sevis nemīlēšana, kā arī perfekcionisms. Lai ko tu arī darītu, tu nekad neesi ar sevi apmierināts. Protams, ka mums jātiecas pēc pilnības, bet, ja tu visu laiku esi neapmierināts ar to, kas notiek tavā dzīvē, tas nerada labu sajūtu. Un tas izvēršas tajā, ka tu esi arī perfekcionists pret citiem, un tas apgrūtina komunikāciju, jo tu pret sevi uzstādi šausmīgas prasības un arī no citiem to sagaidi. Ja kāds neietilpst tavos standartos, tu vari kļūt dusmīgs un neiecietīgs. Tas traucē attiecībās ar cilvēkiem, bet ir risinājums - mēs varam sevi nodot Dieva rokās. Pieņem to, ka tu esi ļoti svarīgs Viņam. Tu Viņam esi svarīgs tieši tagad tāds, kāds esi, nevis tad, kad kaut ko sasniegsi. Tu esi Viņa bērns, un Viņš mīl tevi. Un tikai tad, kad tu sapratīsi, ka esi Viņa pieņemts, tu varēsi kalnus gāzt.

Bet tagad saka Tas Kungs, kas tevi radījis, Jēkab, un tevi veidojis, Israēl: "Nebīsties, jo Es tevi atpestīju; Es tevi saucu tavā vārdā, tu esi Mans! Kad tu iesi caur ūdeņiem, Es būšu pie tevis, un caur straumēm, tās tevi nepārplūdinās; kad tu iesi caur uguni, tu nesadegsi, uguns liesmas tev nekaitēs! Jo Es, Tas Kungs, tavs Dievs, Israēla Svētais, esmu tavs glābējs. Es atdodu Ēģipti par tavu atpirkšanas maksu, tāpat arī Etiopiju un Sabu Es dodu par tevi. Tādēļ ka tu esi dārgs un vērtīgs Manās acīs, Es dodu zemes par tavu izpirkšanu un tautas atlīdzībai par tavu dvēseli. Nebīsties, jo Es esmu ar tevi! No rīta puses Es atvedīšu atpakaļ tavus tautas brāļus un no vakariem sapulcināšu tavus piederīgos.” (Jesajas 43:1-5)

Mums visiem ir viens liels ienaidnieks, kurš izmanto mūsu emocijas, un tas ir velns. Viņš ir melu tēvs, un viņam tas ļoti labi izdodas, jo viņš pie mums nāk caur emocijām, situācijām un cilvēkiem, un piestāsta mums pilnu galvu. Velns runā melus par tevi, viņš runā melus par Dievu, jo viņš ienīst Dievu un tos, kas Dievam seko. Viņš parasti saka, ka tu nekas neesi, ka tu neko nesasniegsi un visam, ko tu dari, nav nekādas jēgas, un vispār, kāpēc tu tāds esi. Tāpat viņš melo par to, kāds ir Dievs. Viņš saka, ka Dievam tu neesi svarīgs, ka citi ir svarīgāki, mīlamāki un labāki. Vēl viņš tev melo, ka Dievs ir dusmīgs, ka Viņš ir neapmierināts ar to, kā tu dzīvo. Bet tas viss ir sekas tam, ka tev, iespējams, ģimenē tā ir bijis, un velns saka, ka Dievs ir tāds pats kā tavi vecāki vai tas skolotājs. Dievs nav tāds pats. Tāpēc mums ir pieejams Viņa vārds. Mēs nevaram ļaut savām emocijām un sajūtām noteikt savu dzīvi. Emocijas ir ļoti mainīgas. Tu vienā brīdī vari justies ļoti labi, bet pēc nepilnas stundas vari būt jau izsists no sliedēm un slikti justies. Dievs nav tāds. Dievs ir pastāvīgs un nemainīgs. Viņš grib, lai mēs savās emocijās esam stabili. Tāpēc ir ļoti svarīgi, ka mēs zinām, ka Dievs mūs pieņem un ka esam Viņam svarīgi. Ne vienmēr vadītājam gribam izstāstīt visas lietas, ko turam savā sirdī, mums gribās tikai to labo pastāstīt, kas mums izdodas un sanāk, bet to, kas galīgi nesanāk, negribas stāstīt. Bet Viņš zina tavas vājās vietas un neveiksmes. Tev nav jānāk pie Dieva ar saviem darbiem. Tu nāc caur Viņa Dēlu, caur to, ka tev pieder taisnība caur Jēzu Kristu. Un Dievs neko nevar izdarīt, ja mēs nenākam un baidāmies no Viņa. Ir svarīgi atcerēties, ka Dieva garastāvoklis nemainās tāpat kā mums. Viņam nav pārsteigums par lietām, kas notiek tavā dzīvē un par ko tu negribi runāt ne ar vienu. Viņš zina, kas notiek tavā dzīvē. Visvairāk par visu tu esi vajadzīgs Dievam, un Viņš grib dot visu, kas tev pietrūkst. Un tas notiek tad, kad ļaujam Dievam ienākt mūsu dzīvēs.

Sirds pati vien zina savas sāpes, un neviens svešinieks nevar pilnīgi iejusties tās priekos.” (Salamana pamācības 14:10)

Tikai Dievs zina, kas tev sāp un kas tevi iepriecina, tāpēc ir muļķīgi gaidīt, lai cilvēki apmierina tavas vajadzības. To var izdarīt tikai un vienīgi Tas, kas tevi ir radījis, un Tas ir Dievs.

Jo mums nav augstais priesteris, kas nespētu līdzi just mūsu vājībām, bet kas tāpat kārdināts visās lietās, tikai bez grēka.” (Ebrejiem 4:15)

Tu mierīgi vari pie Dieva nākt ar visām savām problēmām un grēkiem un izstāstīt to Viņam. Dievs grib tevi darīt pilnīgu, lai tu esi labs paraugs cilvēkiem. Lai cilvēki tev grib sekot un viņiem rodas cerība no tā, ka tu ar viņiem esi runājis. Tad, kad tu pats sevi pieņem un mīli, tu vari to dot arī citiem. Dievs tevi ir radījis ar brīvu gribu, līdzīgu Sev. Tu esi Dieva bērns, līdzīgs Viņam. Viņš ir Valdnieks un Kungs, bet tu esi Ķēniņa bērns – īstais bērns. Tas ir ļoti svarīgi. Tāpēc ieraugi sevi, ka tu esi kaut kas īpašs Dievam. Ieraugi, ka vari būt līderis, jo Dievs ir vadītājs, un tevī ir ielikta arī šī līdzība. Ļaujot vaļu emocijām, tu apslāpē to, ko Dievs tevī ir ielicis. Tāpat arī Bībeles varoņi, par kuriem mēs sajūsmināmies – Dāvids, Jēkabs, Estere, - ir līdzīgi tev un man, un viņi noticēja tam, kas viņi ir Dievā, un darīja lielas lietas. Un arī tu vari sasniegt lielas lietas savā dzīvē, pieņemot to, kas tu esi Dievā. Dievs grib sagraut visus tavus cietokšņus.

Es atceros, ka tad, kad biju iepriekšējā draudzē, es biju nometnē, kas ir līdzīga inkaunteram. Es no šīs nometnes braucu projām raudot un nesapratu, kas ar mani notiek. Un tad vadītāja man teica, ka Dievs mani pakāpeniski dziedina, gluži kā sīpolam noņemot nost miziņu pa miziņai. Ja Dievs tev visu uzreiz notīrītu nost, tu to, visticamāk, neizturētu. Viņš tevi pamazām tīra. Vēl atceros situāciju, kad biju kādā lūgšanu sapulcē un dzirdēju, ka viens kalpotājs draudzes māsai teica pravietisku vārdu: “Cālis pats sasper savu čaumalu un izlaužas ārā!” Un rādīja, kā viņai to darīt, kā saspert to čaumalu. Ar Dievu tu vari saspert čaumalu, kas tev traucē iet uz priekšu. Tev nekas netrūkst, lai tu darītu Dieva darbu. Mūsu sirdī ir vieta, ko Dievs speciāli ir izveidojis, ka tikai un vienīgi Viņš to var piepildīt. Ne kalpošana, ne ģimene, ne vīrs, ne sieva, ne bērni, ne darbs un hobijs, kam pieķeramies, nevar dot to apmierinājumu, ko var iedot tikai un vienīgi Dievs. Visas lietas, kas ir dzīvē, nespēs piepildīt šo tukšumu, šī vieta ir paredzēta tikai un vienīgi Radītājam. Jēzus saka, ka tieši tāds, kāds esi, tu Viņam esi vajadzīgs. Nāc pie sava Tētiņa un uzticies Viņam. Runā ar Dievu par visām lietas, kas tevi nomāc vai ko tu nekad nevienam neteiktu. Viņš palīdzēs! Nekad nepaliec tādā stāvoklī, ka tu nāc uz draudzi, pildi kalpošanu, bet nerunā ar Viņu. Ārēji izskatās, ka viss ir kārtībā, bet patiesībā tu vairs neesi ar Dievu. Nekad nepaliec šādā stāvoklī. Bībelē teikts, ka tavā nespēkā Dieva spēks varens parādīsies tavā dzīvē. Kļūsti par tādu cilvēku, kāds bija Dāvids, jo par viņu ir teikts, ka viņš ir cilvēks pēc Dieva sirds.

Un, to atmetis, Viņš tiem iecēla Dāvidu par ķēniņu; tam Viņš arī liecinādams sacīja: Es esmu atradis Dāvidu, Isaja dēlu, vīru pēc Sava prāta, kas darīs visu, ko Es gribu.” (Apustuļu darbi 13:22)

Dāvids nebija perfekts, viņam bija grēki un nepaklausība. Viņam bija pat smagi grēki, un tomēr Dievs viņu sauc par vīru pēc Savas sirds. Neskatoties uz to, kas tavā dzīvē ir bijis, kam esi cauri gājis, tu vari būt sieva vai vīrs pēc Dieva sirds, ja vien nāksi pie Viņa un būsi godīgs, atzīstot visas savas caurkrišanas un grēkus, atgriezīsies pie Dieva. Dāvids nekad nebēga no Dieva. Kad viņš saprata, ka ir grēkojis, viņš to vienmēr nožēloja. Dievam ir svarīgi, kā tu jūties un ko tu domā. Viņam ir svarīgi, ko tu domā par Viņu. Viņš ir tavs Tēvs, un Viņam sāp sirds, ja uzskati, ka nevari ar Viņu runāt. Dievam interesē ikviens cilvēks, arī tie, kas ir pasaulē. Un, ja tu esi vecāks, tu uztraucies par saviem bērniem, tev rūp viņu dzīves. Un tāpat Dievu uztrauc cilvēku dzīves, kas nepazīst Viņu. Un Viņš grib lietot tevi, lai atvestu šos cilvēkus mājās, un tavās rokās ir atslēga, lai ietu un atvestu šos cilvēkus. Un tāpēc tev ir jāzina, kas tu esi Dievā, ka esi Viņa mīļais bērns, pieņemtais bērns, ka tev nekā netrūkst. Un tu kopā ar Dievu vari aiziet un atvest šos cilvēkus. Tu vari aizdegties Dievam un nokratīt visu, kas tev traucē - visas važas savā prātā, dvēselē, jebkur! Tu Viņam esi ļoti svarīgs. Viņš Savu Dēlu ir atdevis par tevi, visdārgāko, kas Viņam bija.

Nobeigumā mazs stāstiņš par ērgli. Reiz kāds vīrs atrada ērgļa olu un ielika to prērijas vistu ligzdā. Mazais ērglēns tika perēts kopā ar prērijas vistas mazuļiem un uzauga kopā ar tiem. Visu savu dzīvi ērglis domāja, ka ir prērijas vista un darīja visu, ko pārējās vistas – kasīja zemi, lai sameklētu barību, klukstēja un kladzināja, vicināja spārnus un lidoja ne augstāk par pēdu no zemes, jo galu galā tā lidoja visas prērijas vistas! Pagāja gadi. Ērglis kļuva ļoti vecs. Reiz kādu dienu viņš ieraudzīja debesīs lidojam kādu majestātisku putnu. Lidojot pa spēcīgām vēja straumēm, tas planēja augstu debesīs. “Cik skaists putns,” teica ērglis, “kas tas ir?” “Tas ir ērglis, visu putnu putns, bet daudz par to nedomā, jo tu nekad nevarētu būt tāds kā viņš,” kāda vista ieklukstējās. Un tā ērglis, domādams, ka viņš ir tikai parasta prērijas vista, kas nevar lidot augstu debesīs, pavadīja visu savu dzīvi, turoties zemu pie zemes, nekad neizbaudot lidošanas prieku un majestātiskumu, kas viņam jau piederēja kopš dzimšanas. Es tev novēlu neatkārtot šī ērgļa likteni. Tu esi ērglis, un tu esi jau piedzimis par tādu! Tu esi Dieva bērns, un tev nav jābūt vistai, kas kašājas pa zemi un meklē kukaiņus. Tu vari lidot un valdīt! Tu esi cilvēku cilvēks. Tu esi Dieva mīļais bērns. Tu vari visas lietas kopā ar Viņu!

Indras Kalniņas sprediķi “Kas ir tavā sirdī?” rakstīja Inguna Kazāka, Marta Līdeka un Iveta Kļavinska, rediģēja Ieva Našeniece

Svētruna par bailēm

Publicēja 2017. gada 12. sept. 12:11Līga Paņina   [ atjaunināts 2017. gada 18. sept. 00:45 ]

Ziņas datums 12.09.17.

Labdien, mīļā draudze! Šodien man ir privilēģija un gods stāvēt jūsu priekšā un sludināt Dieva vārdu. Šonedēļ es kārtējo reizi pārliecinājos par to, ka šī ir vislabākā vieta, es ļoti mīlu savus mācītājus, draudzi, mūsu vīziju un visu, kas šeit notiek. Kāds cilvēks man teica: “Vai mēs nevaram parunāt vienkārši par dzīvi?” Un es sapratu, ka mana dzīve ir draudze un Dievs, un tas ir tas, par ko es labprāt parunāju. Šodien mēs parunāsim par bailēm. Ceļā un panākumiem mēs satopamies ar diviem galvenajiem šķēršļiem – bailes un neveiksmes. Es domāju, ka ikviens cilvēks zina, kas ir bailes. Tās var būt bailes runāt publikas priekšā, bailes no tumsas, kukaiņiem, zirnekļiem, vecuma, ūdens, vientulības. Dažkārt bailes var būt arī komiskas, piemēram, Jūlijs Cēzars, varenais Romas imperators un karavadonis, baidījās no pērkona negaisa. Krievijas imperators Pēteris Lielais, kura augums bija vairāk nekā divi metri, baidījās no tiltiem; viņš šķērsoja tiltu tikai tad, kad nebija nekādas citas iespējas.

Bailes ir dažādas, un, ja skatāmies Bībelē, zem šī vārda var būt paslēpušās bailes no nezināmā, kautrība, biklums, gļēvulība, šaubas, vilcināšanās, mazticība, nepārliecinātība, mazvērtība, boksā – cīņas pārtraukšana, nepareizi uztraukumi un izaicinājuma neuzņemšanās. Es vadu grupiņu un kalpoju arī puišiem, vīriešiem, un viņi parasti nesaka: “Es baidos,” bet noteikti ir tādas lietas, no kā viņiem ir bail. Esmu pamanījusi, ka cilvēki bieži saka: “Es to negribu. Man tas nav vajadzīgs.” Patiesībā tur apakšā var slēpties mazticība, nedrošība vai kāda cita baiļu izpausme. Katram cilvēkam ir sava līmeņa un sava veida bailes. Cilvēks, kurš tikko ir iepazinis Dievu, baidīsies, ka kāds no viņa radiniekiem vai draugiem uzzinās, ka viņš ir draudzē un sāks saukt viņu par sektantu. Cilvēkam, kurš jau kādu laiku ir draudzē, var būt bailes atvērt grupiņu vai nesagaidīt savu grupas cilvēku izaugsmi. Taču Dievs zina mūs, Viņš mūs pazīst, un redz arī mūsu bailes, un pats vārds ‘bailes’ Bībelē ir minēts pat 365 reizes! Dievs zina, ka tā ir lieta, ar kuru mēs katrs viens sastopamies. Ir ļoti daudz Rakstu vietu par bailēm, šeit būs tikai dažas no tām.

Vai Es neesmu tev pavēlējis: esi stiprs un drošs, nebīsties un nebaiļojies! Jo Tas Kungs, tavs Dievs, ir visur ar tevi, kurp vien tu iesi." (Jozua grāmata 1:9)

Un Tas Kungs, Viņš iet tev pa priekšu un Viņš būs ar tevi, Viņš tevi neatstās, nedz tevi pametīs, nebīsties un nebaiļojies [neesi sagrauts]." (5.Mozus grāmata 31:8 )

Nebīsties, jo Es esmu ar tevi! Neatkāpies, jo Es esmu tavs Dievs! Es tevi stiprinu, Es tev arī palīdzu, Es tevi uzturu ar Savas taisnības labo roku!” (Jesajas grāmata 41:10)

Un Tas Kungs sacīja uz Jozua: "Nebīsties un nešaubies! Ņem sev līdzi visus karavīrus un celies un ej pret Aju; redzi, Es esmu nodevis tavā rokā Ajas ķēniņu un viņa tautu kopā ar viņa pilsētu un viņa zemi.” (Jozua grāmata 8:1)

Sešdesmit procentu baiļu un šaubu ir nepamatotas. Ja tu domā, ka tu nebaidies, tad vārda ‘bailes’ vietā vari ielikt ‘mazvērtība’, ‘neticība’, ‘kautrīgums’, ‘izaicinājuma nepieņemšana’ vai kādu citu baiļu paveidu. Divdesmit procenti baiļu ir balstītas pagātnē un sliktā pieredzē, un mēs neko tur vairs nevaram izdarīt. 10% no mūsu bailēm balstās uz pilnīgi nenozīmīgiem iemesliem, kuri būtiski ietekmēt mūsu dzīvi nevar. Un tikai četri līdz pieci procenti baiļu ir pamatotas.  Un tikai četri līdz pieci procenti baiļu ir pamatotas. Iedomājies – tikai četriem līdz pieciem procentiem no visa tā, par ko tu baidies, šaubies un uztraucies, var ticēt, un tas ir pamatoti. Visas pārējās bailes mēs droši varam “izmest miskastē”. Skumji ir tas, ka mēs ieguldām ļoti lielu enerģiju un pūles, pakļaujoties bailēm. Tas ir šķērslis. Bet atceries, ka katrs šķērslis ietver potenciālu augt un attīstīties. Jebkurš šķērslis var tevi apstādināt tikai tad, ja tu pats to gribēsi. Bailes rada bezdarbību un pasivitāti, tās paralizē, tādējādi mēs apstājamies un neejam uz priekšu, mēs neko neiegūstam un nekļūstam gudrāki. Tas var kļūt par apburto loku – mēs baidāmies, nepieņemam lēmumus, neizdarām pareizas lietas un uz priekšu netiekam. Prezidents Džons Kenedijs ir sacījis šādus vārdus: “Mūsu rīcība vienmēr būs saistīta ar risku. Bet nav nekā riskantāka par komfortablu bezdarbību, par ko nākas samaksāt visdārgāk.” Ja tu spēsi pārvarēt savas bailes, tu spēsi pārvarēt apburto loku. Bailes izkropļo realitāti, - tu vairāk nevaldi pār savu dzīvi un veselīgi neskaties uz situāciju, no mušas uzpūt ziloni. Tas cilvēku padara par neveiksminieku. Tu zināji, ka bailes parazitē uz tava potenciāla rēķina? Tās barojas no tava potenciāla un neļauj virzīties uz mērķiem un sasniegt vīziju. Dievs mums ir pavēlējis nebaidīties! Tas nav ieteikums. Dievs nesaka: “Nu, varbūt nebaidies, varbūt nepieņem izaicinājumu. Es tev iesaku nebaiļoties.” Dieva vārds saka ļoti skaidri: “NEŠAUBIES! NEATKĀPIES! NEBAIDIES!” Tā ir Dieva pavēle katram vienam no mums, arī man. Ej savā aicinājumā! Pieņem izaicinājumu! Dari to, kas ir jādara. Dari to, ko draudzē māca un ko Bībele māca, un Dievs būs ar tevi. Jo mums katram vienam ir jāieņem sava vieta sabiedrībā, sava vieta ģimenē un sava vieta Debesu Valstībā. Tieši TEV Debesu Valstībā ir sava konkrēta vieta, kas tev ir jāieņem, un Dieva vārds saka: “Ej un ieņem savu vietu! Nevilcinies!”

Kas ir kritiskā līnija jeb krīze? Kad ir kādas negaidītas situācijas, mūsu galvā kaut kas saslēdzas, emocijas iet pa gaisu (vai nu iekšēji, vai nu ārēji) un kaut kas sajauc mūsu ierasto ritmu, mēs sākam baidīties, un sāk tīties filma kā būtu, ja būtu. Vai tu realizēsi sevi šajā brīdī, vai tu tiksi pāri šai kritiskajai robežai? Katram cilvēkam ir tāds brīdis, kad ir jāpieņem lēmums – pa labi vai pa kreisi. Ja mēs nepārvaram kritisko robežu, tad vilciens ir aizgājis jeb mēs palaižam garām savas iespējas. Daļa cilvēku pakļausies bailēm un nepārvarēs šķēršļus, daļa konkrēto situāciju ieraudzīs ar ticības acīm un rīkosies.

Tad Pilāts ņēma Jēzu un lika Viņu šaust. Un kareivji, nopinuši vainagu no ērkšķiem, uzlika Viņam to galvā un aplika Viņam purpura apmetni, nostājās Viņa priekšā un sacīja: "Esi sveicināts, Jūdu ķēniņ." Un tie Viņu sita vaigā. Tad Pilāts atkal izgāja ārā un saka viņiem: "Redziet, es Viņu vedu pie jums ārā, lai jūs zinātu, ka es nekādas vainas pie Viņa neatrodu." Tad Jēzus iznāca ārā ērkšķu vainagā un purpura apmetnī. Un Pilāts viņiem saka: "Redziet, kāds cilvēks!" Kad nu augstie priesteri un sulaiņi viņu redzēja, tie brēca: "Sit Viņu krustā, sit Viņu krustā!" Pilāts viņiem saka: "Ņemiet jūs Viņu un sitiet krustā! Jo es pie Viņa vainas neatrodu!" Jūdi viņam atbildēja: "Mums ir savs likums, un pēc šī likuma Viņam jāmirst, jo Viņš Sevi darījis par Dieva Dēlu." Kad Pilāts šos vārdus dzirdēja, viņš vēl vairāk nobijās, iegāja atkal savā pilī un saka Jēzum: "No kurienes Tu esi?" Bet Jēzus viņam nedeva nekādu atbildi. Tad Pilāts Viņam sacīja: "Vai Tu ar mani nerunā? Vai Tu nezini, ka man ir vara Tevi atlaist un vara Tevi sist krustā?" Jēzus atbildēja: "Tev nebūtu nekādas varas pār Mani, ja tā tev nebūtu dota no augšienes, tāpēc tam, kas Mani tev nodevis, ir lielāks grēks." No šī brīža Pilāts meklēja Viņu atlaist. Bet jūdi brēca: "Ja tu Viņu atlaid, tu neesi ķeizara draugs! Katrs, kas pats sevi ceļ par ķēniņu, saceļas pret ķeizaru!" Kad Pilāts dzirdēja šos vārdus, viņš Jēzu izveda ārā un pats apsēdās soģa krēslā uz laukuma, saukta akmeņu klāsts, ebrejiski Gabata. Bija sataisāmā diena pirms Pashā, ap sesto stundu. Un viņš saka jūdiem: "Redziet, jūsu Ķēniņš!" Bet tie brēca: "Nost, nost ar To! Sit Viņu krustā!" Pilāts viņiem saka: "Vai lai es jūsu Ķēniņu situ krustā?" Augstie priesteri atbildēja: "Mums nav neviena ķēniņa kā vien ķeizars!" Tad viņš To atdeva tiem, lai tie Viņu sistu krustā. Tad tie saņēma Jēzu.” (Jāņa evaņģēlijs 19:1-16)

Šeit ir stāsts par Pilātu un Jēzu. Jūdi atveda Jēzu pie Poncija Pilāta, kas tajā laikā bija pārvaldnieks Jeruzālemē. Viņam nebija laba reputācija, viņš bija diezgan kategorisks un pricipiāls cilvēks, kurš nevarēja sadzīvot ar jūdiem. Ar šantāžas palīdzību jūdi panāca, ka Jēzus ir jāsit krustā. Poncijs Pilāts sirdī saprata, ka Jēzus ir kaut kas vairāk par parastu noziedznieku, un no tā, ko Viņš sludināja un atbildēja Pilātam, viņš saprata, ka Jēzus ir Dieva Dēls. Bet Pilāts neizturēja kritisko līniju un pakļāvās jūdu spiedienam, jo baidījās pazaudēt savu darbu un pozīciju. Mēs citreiz baidāmies pazaudēt savu stāvokli. Nepareizas domas, skatīšanās pagātnē un bailes piespieda Pilātu rīkoties nepareizi. Zini, kas notika? Pēc pāris gadiem, 35. gadā pēc Kristus, Pilāts pazaudēja savu darbu, viņš vairs nebija šī apgabala pārvaldnieks. Notika tas, no kā šis cilvēks baidījās. Kad mēs ļoti pie kaut kā pieķeramies, kad mums ir nepareiza motivācija to iegūt vai paturēt, tad ar laiku mēs tik un tā to pazaudēsim. Ir jāpārvar šī krīze, kritiskais brīdis prātā. Katram no mums ir savi milži, kas jāuzvar, un katra šāda situācija tev palīdz iepazīt pašam sevi.

Ko tu vari pazaudēt, ja tu atdod savas bailes Dievam? Cilvēki baidās par savu ieņemamo pozīciju, savu darbu, naudu, ko vecāki teiks, iet evaņģelizēt, atrast tam laiku, ko citi padomās, bailes atvērt savu grupiņu (“Man jau vienreiz nesanāca atvērt to grupiņu, un tagad man tiešām nesanāks.”) Mums ir visādas bailes, šaubas un mazticība, taču atlaid tās un dari to, kas ir jādara. Vai tu zini, kā Āfrikā medī pērtiķus? Lamata ir garš, šaurs trauks, kurā iekšā ir rieksti. Pērtiķis iebāž tur savu roku, satver riekstus, bet viņa kulaks ir lielāks par trauka atveri, un viņš vairāk nevar izvilkt ārā roku, bet, ja viņš atlaistu riekstus vaļā, roka iznāktu ārā, un pērtiķis varētu aizmukt. Kamēr pērtiķim roka ir lamatā, atnāk mednieks un viņu nošauj. Bet, zini? Viss mežs ir pilns ar riekstiem, pērtiķim nemaz nevajag tos piecus riekstus, kas ir traukā. Tev nevajag turēties pie tiem dažiem riekstiņiem, atlaid tos, atdod to Dievam! Protams, ka tam ir vajadzīga drosme, bet mums ir liels Dievs.

Bet Toms, viens no divpadsmit, saukts dvīnis, nebija pie viņiem, kad nāca Jēzus. Tad pārējie mācekļi viņam stāstīja: "Mēs To Kungu esam redzējuši." Bet viņš tiem sacīja: "Ja es neredzu naglu zīmes Viņa rokās un savu pirkstu nelieku naglu rētās un savu roku nelieku Viņa sānos, es neticēšu." Un pēc astoņām dienām mācekļi atkal bija kopā un arī Toms pie viņiem. Un durvis bija aizslēgtas. Tad Jēzus nāk un stājas viņu vidū un saka: "Miers ar jums!" Pēc tam Viņš Tomam saka: "Stiep šurp savu pirkstu un aplūko Manas rokas un dod šurp savu roku un liec to Manos sānos, un neesi neticīgs, bet ticīgs!" Toms atbildēja un sacīja Viņam: "Mans Kungs un Mans Dievs!" Jēzus viņam saka: "Tāpēc ka tu Mani redzēji, tu ticēji. Svētīgi tie, kas neredz un tomēr tic!"” (Jāņa evaņģēlijs 20:24-29)

Bībelē ir rakstīts par Jēzus mācekli Tomu. Kad tu dzirdi par viņu, kādas ir pirmās asociācijas? Viņu sauca par neticīgo Tomu, viņš nebija kopā ar savu komandu, kopā ar Jēzu vienotībā. Mācekļi viņam teica, ka Jēzus ir augšāmcēlies un dzīvs, bet Toms teica: “Es neticēšu, kamēr neredzēšu un nepieskaršos Viņam.” Toms nebija kopā ar pārējiem mācekļiem, viņam bija savas darīšanas, varbūt viņš bija darbā.

Jūsu sirdis lai neizbīstas! Ticiet Dievam un ticiet Man! Mana Tēva namā ir daudz mājokļu. Ja tas tā nebūtu, vai Es jums tad būtu teicis: Es noeimu jums vietu sataisīt? Un, kad Es būšu nogājis un jums vietu sataisījis, tad Es nākšu atkal un ņemšu jūs pie Sevis, lai tur, kur Es esmu, būtu arī jūs. Un, kur Es noeju, to ceļu jūs zināt." Toms Viņam saka: "Kungs mēs nezinām, kurp Tu ej; kā lai mēs zinātu ceļu?" Jēzus viņam saka: "ES ESMU ceļš, patiesība un dzīvība; neviens netiek pie Tēva kā vien caur Mani. Ja jūs Mani būtu pazinuši, jūs būtu pazinuši arī Manu Tēvu. Jau tagad jūs Viņu pazīstat un esat Viņu redzējuši."” (Jāņa evaņģēlijs 14:1-7)

Jēzus mēģināja viņam kaut ko iemācīt, bet Toms bija pilns ar nesaprašanu. Viņš teica: “Es nezinu, Jēzu, kur Tu ej, es nesaprotu, ko Tu runā.” Toms bija nepilnīgs cilvēks, tāpat kā katrs no mums, bet viņš izrādīja drošsirdības augstāko pakāpi.

Pēc tam Jēzus viņiem skaidri saka: "Lācars nomiris; un Es priecājos jūsu dēļ, ka Es nebiju tur, lai jūs ticētu; bet iesim pie viņa!" Tad Toms, saukts dvīnis, sacīja pārējiem mācekļiem: "Iesim arī mēs, lai kopā ar Viņu mirtu!"” (Jāņa evaņģēlijs 11:14-16)

Jēzus teica mācekļiem, ka ir jāiet pie Lācara, pārējie centās Viņu atrunāt, jo Jēzu taču tikko gribēja ar akmeņiem nomētāt, bet Toms bija tas, kas izrādīja drošsirdības visaugstāko pakāpi un teica: “Nē, iesim kopā ar Jēzu, lai ar Viņu kopā mirtu!” Tā nebija vienkārša drosme vai nogaidoša ticība, bet uzticības pilns izmisums. BĒDZ UZ PRIEKŠU! Tad, kad tu saproti, ka kaut kas ir jādara, kaut iekšā līdz sirds dziļumiem emocijas ir uzvilktas, bēdz uz priekšu! Vai tu esi lecis ar gumiju vai lidojis ar katapultu? Visbailīgākais ir tas brīdis, kad tu stāvi uz maliņas, un tev ir jāpārkāpj tai pāri. Kad esi pārkāpis pāri un lido, tad jau vairs nav tik traki. Līdzīgi ir ar Dieva lietām, – bēdz uz priekšu! Par vienu lietu Toms bija pārliecināts – lai būtu kas būdams, viņš Jēzu nepametīs. “Iesim, Kungs, lai kopā mirtu!” Toms bija pārliecināts, ka turēsies pie sava Jēzus, turēsies pie tā, ko viņam māca, turēsies pie tā, ko viņš ir sapratis, un ies uz priekšu.

Britu rakstnieks Gilberts Frankau (Gilbert Frankau) stāsta par kādu savu draugu, armijas oficieri, Pirmā pasaules kara laikā. Šis viņa draugs bija artilērists-novērotājs, kura uzdevums bija uzrāpties uz piesieta aerostata (balona veida lidaparāts) un ziņot lielgabalniekiem, vai viņu šāviņi trāpa ienaidniekam, un tas bija viens no visbīstamākajiem uzdevumiem. Aerostats bija statisks, viņam nebija iespēju izvairīties no apšaudes, un cilvēks tika tieši pakļauts ienaidnieka ugunij. Katru reizi, kad viņa draugs rāpās mastā, viņš bija kā uzvilkts nervu kamols un izskatījās kā ar nerviem slims cilvēks, bet viņš nekad neatteicās no sava uzdevuma. Lūk, vīrišķības augstākā pakāpe.

Kad mēs nebaidāmies un nešaubāmies, ir vieglāk visu izdarīt, bet īstena vīrišķība parādās tieši tad, kad cilvēks ļoti labi apzinās risku, baidās līdz kaulam, līdz sirds dziļumiem, ar savām emocijām, saprot savā prātā, ka viņam tas ir jāizdara, un vienkārši iet un izdara to, ko ir apņēmies. Un pēdējā Rakstu vietā tāds bija māceklis Toms. Viņš teica: “Es esmu, Jēzu, ar Tevi.” Viņš turējās pie sava lēmuma. Pirmām kārtām es šeit runāju par mūsu draudzes mācību, - turēties pie tās. Nevienam nav jākaunas par to, ka viņš baidās vai šaubās. Bet ir jākaunas par to, ka ļaujamies bailēm un neizpildām savu uzdevumu. Patiesībā Bībele runā ļoti skaidri: “Ja mēs baidāmies un esam mazticīgi, neieejam savā aicinājumā, tad mēs varam arī pazaudēt Debesu Valstību.

Kas uzvar, tas to iemantos, un Es būšu viņa Dievs, un viņš būs Mans dēls. Bet bailīgajiem, neticīgajiem, apgānītājiem, slepkavām, netikļiem, burvjiem, elku kalpiem un visiem melkuļiem būs sava daļa degošā sēra uguns jūrā; tā ir otrā nāve." (Atklāsmes grāmata 21:7-8 )

Var pazaudēt glābšanu, ja mēs baidāmies un neejam savā aicinājumā.

Tas tāpat kā ar cilvēku, kas aizceļodams saaicināja savus kalpus un nodeva tiem savu mantu, un vienam viņš deva piecus talentus, otram divus un trešam vienu, katram pēc viņa spējām, un pats tūdaļ aizceļoja. Tūlīt nogāja tas, kas bija dabūjis piecus talentus, darbojās ar tiem un sapelnīja vēl piecus. Tā arī tas, kas bija dabūjis divus, sapelnīja vēl divus klāt. Bet tas, kas bija dabūjis vienu, aizgāja un ieraka to zemē un tā paslēpa sava kunga naudu. Bet pēc ilga laika šo kalpu kungs atnāca un sāka norēķināties ar tiem. Tad atnāca tas, kas bija dabūjis piecus talentus, atnesa vēl piecus un sacīja: kungs, tu man iedevi piecus talentus; redzi, es sapelnīju vēl piecus. Un viņa kungs sacīja tam: labi, tu godīgais un uzticīgais kalps. Tu esi bijis uzticīgs pār mazumu, es tevi iecelšu pār daudzumu. Ieej sava kunga priekā. Arī tas, kas bija dabūjis divus talentus, atnāca un sacīja: kungs, tu man iedevi divus talentus; redzi, es sapelnīju vēl divus. Viņa kungs sacīja tam: labi, tu godīgais un uzticīgais kalps. Tu esi bijis uzticīgs pār mazumu, es tevi iecelšu pār daudzumu. Ieej sava kunga priekā. Bet atnāca arī tas, kas bija dabūjis vienu talentu, un sacīja: es pazīstu tevi kā bargu cilvēku, tu pļauj, kur neesi sējis, un salasi, kur neesi kaisījis. Es baidījos un aizgāju un apraku tavu talentu zemē. Te viņš ir, ņem savu mantu. Bet viņa kungs atbildēja tam un sacīja: tu blēdīgais un kūtrais kalps. Ja tu zināji, ka es pļauju, kur neesmu sējis, un salasu, kur neesmu kaisījis, tad tev vajadzēja dot manu mantu naudas mainītājiem; es pārnācis būtu saņēmis savu naudu ar augļiem. Tāpēc ņemiet viņa talentu un dodiet to tam, kam ir desmit talentu. Jo ikvienam, kam ir, tiks dots, un tam būs pārpilnība, bet no tā, kam nav, atņems to, kas tam ir. Un nelietīgo kalpu izmetiet galējā tumsībā, tur būs raudāšana un zobu trīcēšana.” (Mateja evaņģēlijs 25:14-30)

Tas ir stāsts par kalpiem un talentiem. Saimnieks saviem kalpiem uzticēja talentus, pirmajam piecus, otrajam divus un trešajam vienu. Tie, kuriem bija pieci un divi talenti, gāja un sapelnīja vēl tikpat, bet trešais kalps baidījās un ieraka savu talentu zemē. Kungs teica atņemt viņam to vienu un atdot tam, kuram jau ir. Lai kļūtu par Dieva bērnu vārda tiešajā nozīmē, mums ir jāizcīna savas cīņas, un mēs nedrīkstam baidīties, mums ir jālieto tie talenti jeb resursi, kas mums ir, jācīnās pret grēku un jāturas pie savas ticības un pārliecības līdz pat nāvei. Jāiet pretī saviem mērķiem uz visiem simts procentiem. Ir jāsamaksā pilna cena par to, lai ieietu savā aicinājumā. Jāsamaksā pilna cena par to, lai tiktu galā ar mazvērtību, bailēm, nepareizām domām un nepareizu attieksmi pret lietām, citādāk tas mūs ierobežos un apstādinās. Kā to izdarīt? Vienkārši ej un izdari. Turies pie pārliecības. Ja tu esi nolēmis pavadīt konkrētu laiku ar Dievu katru dienu, tad pavadi. Ja tu esi nolēmis daudz evaņģelizēt, dari to. Ja tu esi nolēmis līdz gada beigām atvest cilvēkus pie Dieva, tad atved. Dari visu, kas ir tavos spēkos un vēl vairāk, lai sasniegtu mērķus. Turies pie pārliecības! Turies pie tā, ko tev saka, ko tev māca, ko tu Bībelē esi izlasījis. Šī ir vieta, kur mainās dzīves un vieta, kur tu vari pieaugt, ja dari to, ko māca draudzes mācība. Iešana vīzijā, draudzes mācībā – tā ir BUMBA, tas ir vienkārši kaut kas grandiozs, unikāls un varens! Turies pie savas pārliecības.

Ir tāda anekdote – ezītis sēž uz celma un meditē: “Es nebaidos! Es esmu stiprs! Es esmu tik ļoti stiprs!” Iet garām lācis un nopūš ezīti nost no celma. Nākamajā dienā ezītis atkal ir klāt, viņš sēž uz celma un meditē: “Es esmu stiprs, es esmu ļoti stiprs! Bet viegls.” Ir svarīgi turēties pie pārliecības. Tas nekas, ka viegls, bet “es esmu stiprs, un man viss izdosies, es nebaidīšos”.

Panākumu pamatā ir raksturs. Mums katram vienam ir doti talanti, bet ne katram ir raksturs. Mums ir nepieciešams raksturs. Tāpēc Dievs pieļauj cīņas tavā dzīvē, tāpēc tev ir jāpieņem izaicinājumi, lai tavs raksturs formētos, lai izveidotos vīrišķība, arī sievietēm, un drosme. Ja mēs cilāsim svarus, kas mūsu kategorijai ir pārāk viegli, tad nekāda rezultāta nebūs. Kad mēs pieliekam pūles, tad arī kaut kas notiek. Piemēram, ir tāds rīcinaugs, no tā tiek gatavota rīcineļļa, kura tiek izmantota kosmētikā, kosmetoloģijā un arī medicīnā. Šis pats rīcinaugs ir diezgan indīgs, tajā iekšā ir toksiskas vielas. Taču kā dabūt ārā visu to labumu? Presējot. Kad to presē, visas toksiskās vielas izgaist. Kad augs ir sapresēts, tad tas ir vērtīgs, kvalitatīvs, un tā eļļu var lietot tur, kur tas ir nepieciešams. Līdzīgi ir arī ar mums – kad mēs tiekam saspiesti, kad mums ir izaicinājums, kad mēs pārvaram savas bailes, tad mēs kļūstam kvalitatīvi un mūsu raksturs veidojas par līdera raksturu.

Bailes ir iekšējais ienaidnieks, ar ko ir vienkārši jātiek galā. Vienalga, vai tu esi pirmo reizi draudzē vai jau ilgu laiku to apmeklē, tev ir jātiek galā ar savām bailēm. Ja tu tici savām bailēm, tu tici meliem, un tā nav patiesība. Mums ir jāieiet apsolītajā zemē. Dievs aicina tevi un mani iet un ieņemt zemi. Mēs neesam aicināti būt par pelēko masu, mēs neesam aicināti būt par vārgiem kristiešiem, par vājiem kristiešiem. Mēs esam aicināti kļūt par stipriem līderiem ar ļoti spēcīgu vīziju. Mēs esam aicināti būt par tādiem cilvēkiem, kas motivēs citus, kas paņems līdzi citus, kuriem cilvēki sekos, pie kuriem pievilksies. Mēs esam aicināti būt par stipriem, lieliem cilvēkiem, tāpēc ka Dievs ir ar mums, tāpēc ka Dievs mūs tādus redz. Dievs tevi aicina pieņemt lēmumu nožēlot grēkus, pārtraukt baidīties, izmest ārā mazticību, šaubas un vilcināšanos. Viņš grib tevi vest tālāk, Viņš grib tevi celt uz klints kalna, kas augstāks par tevi pašu, un Viņš grib aizvest tevi tur, kur tu pats nevari aiziet. Kur tu pats nevari aiziet, tur Dievs grib tevi vest.

Kā tikt galā ar bailēm?

Pirmkārt, atzīsti tās jeb paskaties bailēm acīs. Tikt galā ar bailēm var trīs veidos:

  • Mēģināt nenonākt tādās situācijās, kurās jābaidās, bet tas principā nav iespējams;
  • Gaidīt, kad bailes pašas par sevi pazudīs vai situācija pati par sevi atrisināsies, to sauc par pasivitāti;
  • Paskatīties problēmsituācijai acīs un to atrisināt. Tā ir vienīgā metode, kas darbojas.

Atrodi iemeslu, kāpēc tu šaubies, atrodi iemeslu, kāpēc tu saki, ka tev to nevajag. Ja draudzē māca, ka to vajag, ja Bībele māca, ka to vajag, tad kāpēc tev to nevajag? Un parasti jau mums pašu argumenti un attaisnojumi ir ļoti loģiski – es esmu slims, es esmu nepieredzējis, man jāgādā par ģimeni, es nevaru evaņģelizēt. Katram ir savi attaisnojumi. Ne vienmēr cilvēki saka tieši: es baidos.

Vēl viens stāsts – sieva naktī pamodināja vīru un teica: “Klausies, Jāni, es dzirdu, ka mājā ir ielauzušies zagļi!” Vīrs lēnām, bez stresa pamodās, pārlika kājas pāri gultas malai, uzvilka savas čībiņas. Tāda sajūta, ka viņš to nedarīja pirmo reizi. Uzvilka savu halātiņu un devās uz dzīvojamo istabu, un tiešām tāda sajūta, ka viņš to būtu darījis jau vairākas reizes. Viņš nonāca savā dzīvojamā istabā, un pēkšņi kāds pielika revolveri pie deniņiem un teica: “Tā, atdod visas dārglietas!” Jānis tā arī izdarīja, atdeva visas savas dārglietas, un laupītājs jau gribēja iet projām, bet vīrs teica: “Lūdzu, pagaidiet! Lūdzu, aizejiet uz blakus istabu iepazīties ar manu sievu, jo pēdējos trīsdesmit gadus viņa gaidīja jūs katru nakti!” Mēs esam tas, ko mēs domājam, uz ko mēs paļaujamies, par ko mēs runājam. Kas ir sirdī, tas iznāk ārā, un agri vai vēlu tas notiek ar mums.

Ir svarīgi atzīt savas bailes, ir svarīgi atzīt savu neziņu. Ir svarīgi atzīt to, kas tu esi Dieva priekšā. Pirmajā Mozus grāmatā divdesmit septītajā nodaļā ir stāsts par Jēkabu un Ēsavu. Jēkabs bija tāds kadriņš, kurš tēva svētību dabūja ar viltu. Viņš nevis gāja lūgšanu kambarī izcīnīt savas problēmas, bet mēģināja visu atrisināt cilvēciskiem spēkiem. Viņš deva savam brālim zupu, bet par to pretī prasīja viņa pirmdzimtību. Viņš visas tās lietas kārtoja ļoti interesantā veidā. Jēkabs saprata, ka brālis Ēsavs ir dusmīgs, jo viņš viņam izkrāpa pirmdzimtību un tēva svētību saņēma nevis vecākais dēls, Ēsavs, bet jaunākais, Jēkabs, tāpēc Ēsavs gribēja Jēkabu nogalināt. Jēkabs bēga, aizgāja no mājām, lai brālis nevarētu viņu nogalināt. Pēc, apmēram, divdesmit gadiem Jēkabs atgriezās mājās. Divdesmit gadi ir ilgs laiks, vesela paaudze var tajā laikā nomainīties, taču bailes nekur nebija pazudušas, šī problēmsituācija vēl joprojām bija aktuāla. Nav vērts vilcināties, nav vērts atlikt savu problēmu, jo agri vai vēlu tā būs jāatrisina. Mēs nevaram aizbēgt no sevis. Tu nevari aizbēgt no sava rakstura, no savas problēmas. Tas, ka tu aizbrauksi uz Angliju gurķus lasīt, nemainīs tavu domāšanu, tas neatrisinās tavu finansiālo situāciju. Es runāju ar kādu cilvēku, viņa bija atkritusi no Dieva, bet pēc daudziem gadiem atgriezusies, un viņa teica: “Es nekur tālāk neesmu tikusi, nekur!” Bija pagājuši gadi, un cilvēks to saprata. Labi, ka vismaz tagad saprata. Tāpēc nevilcinies, risini savas problēmas, skaties savām bailēm acīs, ir nepieciešams konfrontēt savas bailes! Un cīnies pareizi, jo pēc tam, kad Jēkabs otro reizi devās pie Ēsava, viņš bija cīnījies lūgšanu kambarī ar Dievu, viņš gāja lūgt Dievu pēc palīdzības. Agri vai vēlu tev būs ar savu problēmu jāsaskaras, tā nekur nebūs pazudusi. Sastopies ar to aci pret aci!

Kad esi sapratis, kas ir tava lieta, tad beidz bēdāties un ej uz priekšu. Dodies uz priekšu! Kad Israēls izgāja no Ēģiptes un devās uz apsolīto zemi, ēģiptieši dzinās viņiem pakaļ, un Israēls teica: “Ko tu, Mozu, esi izvedis mūs uz to apsolīto zemi? Mēs labāk varējām palikt turpat, ēst savus sīpolus, tur viss būtu labi; verdzībā, bet vismaz drošībā! Un tagad tie mums dzenas pakaļ!” Un Mozus gāja pie Dieva, bet Dievs teica: “Ko tu brēc uz Mani, ko tu bļauj, ej un saki, lai tie cilvēki dara kaut ko!” Mums ir jābeidz brēkt un bēdāties, un sēdēt savās domās, ka nekas jau nesanāks. Vienkārši ir jāiet un jādara. Jāpieņem izaicinājums! Ūdens vārās tikai pie simts grādiem. Tā vietā, lai bēdātos, mums ir jāsamaksā pilna cena, mums ir jāiet uz priekšu un jādara. Dodies uz priekšu! Bēdz uz priekšu, ne soli atpakaļ, tikai uz priekšu!

Ģenerālis Džordžs Patons (George Patton), drosmīgs amerikāņu karavadonis, kurš ir devis lielu ieguldījumu cīņā pret Vāciju Otrā pasaules kara laikā, vienmēr ir izjutis bailes, kā viņš pats rakstīja par sevi, taču tās nekad viņu neapstādināja. Viņš reiz bija atzinies: “Es neesmu drosmīgs, patiesībā sirds dziļumos esmu zaķpastala. Kara laukā vienmēr esmu jutis bailes, un man svīda plaukstas, kaklā bija kamols.” Iedomājies, viens no visdrosmīgākajiem ģenerāļiem atzīst, ka viņš ir baidījies. Patona veiksme bija tajā, ka viņš bija iemācījies uzvarēt savas bailes. Kad mēs skatāmies uz šķērsli mūsu ceļā, izaicinājumu, kas ietver sevī satraukumu, šaubas un bailes, ir svarīgi skatīties uz to kā uz progresa cenu – ka tā ir samaksa, lai būtu progress. Vienmēr, kad tu iesi uz priekšu, lai augtu un pieaugtu Dievā, lai attīstītos, pieaugtu biznesā, vienmēr būs izaicinājums, kas ietvers neziņu, vilcināšanos un bailes. Tas ir normāli, ka mēs tā jūtamies. Ja mēs iemācāmies pārvarēt savas bailes, kas notiek? Tu pārvari pirmo reizi, otro, trešo, piekto, desmito reizi, un pēc kāda laika tev ir izveidojies ieradums pārvarēt sevi, tev ir izveidojies ieradums izcīnīt individuālas uzvaras katru dienu. Paiet kāds laiks, un tu konstatē: “Oho, bailes tiešām vairs nav šķērslis, lai es virzītos uz saviem mērķiem,” jo tu esi izstrādājis ieradumu uzvarēt bailes.

Arī man šonedēļ bija bailes, uztraukums, šaubas. Man bija jāiet uz “Jauno Paaudzi” un jāvada līderu grupiņa, jārunā par svarīgām lietām ar cilvēkiem, kuri ir līderi, mācītāji, vadītāji. Bija jārunā par tēmām no mūsu mācītāja rokasgrāmatas – par to, kā vadīt grupiņu, kā tas viss notiek, un tas nenozīmē sausi novadīt līderu sapulci. Šie cilvēki man uzdeva ļoti daudz jautājumu. Bija bailes, pēdējo reizi es tā jutos, kad devos lidot ar katapultu, izaicinājums bija milzīgs, bet ko darīt, ja es gribu pieaugt? Un es apzinos, ka būt tur ar tiem cilvēkiem, stāstīt viņiem, dalīties ar viņiem – tā jau ir privilēģija, tas ir ļoti liels pagodinājums man. Tāpat arī stāvēt draudzes priekšā un sludināt man ir ļoti liels pagodinājums un cieņa pret mani, bet tas arī kaut ko maksā. Tas maksā nervus, varbūt arī negulētas naktis. Tas maksā stresu – kā sanāks, kā būs. Bet es vienmēr apzinos, ka izaicinājums ietver sevī bailes, un tā ir cena. Ja tu nebaidies, ja tev nav uztraukuma, ja viss ir kārtībā, vai esi samaksājis cenu? Vai vispār tu ej uz mērķi, ja tev nekad nav neziņa vai mazticība?

Daudzi cilvēki apstājas pie neveiksmēm. Kad kaut kas nav izdevies, viņi saka: “Nu, nevajadzēja man ticēt, nevajadzēja man to darīt.” Neveiksmes ļoti bieži mūs apstādina, un mēs neejam uz priekšu. Es domāju, ka mēs katrs ikviens esam saskārušies ar kaut kādām neveiksmēm, varbūt tepat, draudzē. Varbūt tu mēģini atvest cilvēkus pie Dieva un evaņģelizē, bet nesanāk tā, kā gribētos, vai varbūt tu esi uzsācis vadīt mājas grupiņu, bet neizdodas tā, kā gribētos, tad liekas, ka esi cietis neveiksmi. Bet, kad skatās aptauju, kurā tika apjautāti septiņdesmit veiksmīgi cilvēki, kas uzcēluši savus uzņēmumus, var redzēt, ka viņi nekad neveiksmes nav uzskatījuši par sakāvi. Viņiem neveiksmes ir noderīga pieredze, viņi nebaidās, viņi iet uz priekšu, viņi neapstājas pie tām. “Honda Motors” dibinātājs ir teicis tā: “Deviņdesmit deviņi procenti panākumu tiek raksturoti ar neveiksmēm, un tikai viens procents ir mūsu darbs.” Kad mēs padomājam par savu dzīvi, bieži ir tā, ka mums nesanāk uzreiz ar pirmo reizi, bet mēs nepadodamies un ejam uz priekšu. Es atceros, ka mēs ar līderu grupu kādā reizē visi sēdējām pirtī, tas bija pirms vairākiem gadiem, kad viens komandas cilvēks teica vārdus, kas ļoti ir manī iesēdušies. Bija jautājums – ko tu esi iemācījies šajā draudzē? Viņš atbildēja: “Esmu iemācījies pastāvēt grūtībās.” Pārvarot šķēršļus, mēs iemācāmies pastāvēt grūtībās, un tas veido personības, kuras ir zemes sāls, un tu esi aicināts būt par zemes sāli. Nebaidies no neveiksmēm, jo patiesībā vistuvāk uzvarai cilvēks ir tad, kad viņš ir cietis zaudējumu.

“Ar to Viņš mums ir dāvinājis ļoti lielus un dārgus apsolījumus, lai jums ar tiem būtu daļa pie dievišķas dabas, jums, kas esat izbēguši no tā posta, kas kārību dēļ ir pasaulē. Tāpēc pielieciet visas pūles un parādait savā ticībā tikumu, bet tikumā atziņu, atziņā atturību, atturībā pacietību, pacietībā dievbijību, dievbijībā brālību, brālībā mīlestību. Jo, ja šīs lietas pie jums ir un iet vairumā, jūs netapsit kūtri, nedz neauglīgi mūsu Kunga Jēzus Kristus atziņā.” (2.Pētera vēstule 1:4-8 )

Attīsti spēku, attīsti tikumu nebaidīties un pieņemt izaicinājumus! Un ir atšķirība starp vārdiem “es esmu neveiksminieks” un “es esmu cietis neveiksmi”, tās ir divas dažādas lietas, tāpēc ir svarīgi, ka mēs neapstājamies pie pirmajām sakāvēm. Lai vai kas tev dzīvē nebūtu izjucis vai ir bijusi kāda slikta pieredze, tu vari to izanalizēt, kļūt gudrāks un turpināt. Kad mēs skatāmies uz cilvēkiem, kas ir kaut ko sasnieguši, mēs redzam virsējo slāni – ka viņš ir čempions, bet bieži vien neredzam to virtuvi, to daļu, kas ir zem ūdens. Es arī palasīju dažādu veiksmīgu cilvēku dzīvesstāstus. Ir tāds veiksmīgs motivātors Deils Kārnegijs (Dale Carnegie), cilvēks, kurš ietekmējis miljonus, viņš ir sarakstījis daudz grāmatu, viņam ir dažādi semināri un skolas, viņa vārds principā saistās ar panākumiem. Viņa grāmatas “Kā iegūt draugus un iepatikties cilvēkiem” tirāža bija piecpadsmit miljoni eksemplāru. Taču, kad palasa viņa biogrāfiju, var redzēt, ka viņš nemitīgi cieta dažādas neveiksmes – viņš uzauga nabadzībā, nevarēja pabeigt mācības universitātē, jo izgāzās latīņu valodas eksāmenā. Viņam patika retorika, tāpēc viņš iestājās debašu pulciņā, taču arī tur izgāzās. Tad viņš sāka mācīties aktiermākslu, tad komerciju, bet neko nepabeidza, visur izgāzās un cieta fiasko, taču cilvēks nepadevās, viņš bija neatlaidīgs, gāja uz priekšu, viņš bija iemācījies pārvarēt bailes, savu prātu. Neveiksmes viņu neapstādināja. Lai katra neveiksme ir jauna pieredze, no kā mēs mācāmies! Lai tas ir kā jauns sākums!

Ko mēs iegūstam, kad katru dienu esam izcīnījuši individuālās uzvaras? Katru dienu esam mēģinājuši pārvarēt savu prātu, pārvarēt savus “es nevaru”. Paanalizē sevi, personīgi man tas ir ļoti labs rādītājs. Es zinu savu ikdienu, ja godīgi, es varu pateikt, ka aptuveni katru otro dienu man tiešām ir situācijas gan kalpošanā, gan draudzē, vadot grupiņu, darbā, kad ir domas: “Dievs, es nevaru, es tiešām nevaru, ja Tu man nepalīdzi. Es nezinu, kā to izdarīt, man vajag to klints kalnu, uz kuru es pati netieku.” Tas, ko es daru, ko esmu uzņēmusies, man ir izaicinājums. Tā mēs varam ļoti labi paanalizēt sevi – vai tev ir izaicinājums, vai tev ir iekšā ’Dievs, ja Tu man nepalīdzi, tad ir čau, es nevaru pats’?

Kas tad notiek, kad mēs esam samaksājuši pilnu cenu, kad mēs esam pieņēmuši, ka bailes ir progresa cena un ka mēs iesim uz priekšu, un mūs nekas neapstādinās? Cilvēki varbūt nemaz īsti nezina, ar ko tu cīnies, bet tas viss, kas ir tevī, kas esi tu, tas nāk uz āru. Un cilvēki sāk tev pieķerties, viņi grib pavadīt laiku kopā ar tevi, tu kļūsti par savas dzīves līderi un arī par citu cilvēku līderi, tu izpelnies apkārtējo uzticēšanos. Piemēram, mātē Terēzē klausījās lieli pasaules mēroga līderi, visu ticību pārstāvji, ne tikai kristieši. Kā tas ir iespējams? Kāpēc visi tā klausījās viņas vārdus ar tādu cieņu? Kad skatāmies uz viņas bildi, viņa ir vienkārša indiešu sieviete, izskatās pēc labsirdīgas skolotājas no kaut kāda indiešu ciemata. Kāpēc visi klausījās viņā, kāpēc viņas vārdam bija tāds spēks? Tāpēc, ka viņa bija izcīnījusi individuālās uzvaras, viņa bija pārvarējusi sevi. Šo iekšējo pasauli mēs nevaram uzlikt uz papīra, mēs redzam tikai rezultātu. Mēs esam gatavi sekot tādiem cilvēkiem, kuri ir drosmīgi cīnītāji, kas samaksājuši pilnu cenu. Ir nepieciešams katru dienu veikt individuālās uzvaras, pārvarēt sevi, pieņemt arvien jaunus izaicinājumus. Piemēram, atceries pēdējo reizi, kad grupiņas vadītājs tev lūdza palīdzību vai aicināja kaut ko kopā darīt, un tu nepiekriti? Tu nepieņēmi izaicinājumu. Patiesībā, draudzē un mājas grupiņā var ļoti labi sevi izvērtēt un saprast to, kas ir mūsu prātos un sirdīs, kā arī to, kādi mēs esam. Tas ir paradokss – kad mēs izcīnām savas ieksējās cīņas un cilvēki sāk mums sekot, tad mēs aizdedzinām vēl citus cilvēkus.

Mums jāvelk cilvēki ārā no elles, no velna nagiem un jāved uz Debesu Valstību. Lūk, kāpēc mums ir nepieciešams iekšējs spēks un jāattīsta savs potenciāls, pārvarot visas bailes un gļēvulību, kas mums traucē iet uz priekšu. Mēs esam aicināti, lai kļūtu par savas dzīves līderiem un lai paņemtu sev līdzi vēl citus. Tu esi aicināts! Tu esi atslēgas cilvēks daudziem – ģimenei, kolēģiem, kaimiņiem un neskaitāmiem cilvēkiem uz ielām! Ir tik daudz cilvēku, kuri nepazīst Jēzu. Paklausies, kas notiek apkārt. Cilvēki mirst cits pēc cita, viņiem ir dažādas problēmas un slimības. Tieši šī iemesla dēļ tu esi aicināts, lai viņus aizdedzinātu un paņemtu sev līdzi. Vai tu zini, ka mēs viens otru ļoti ietekmējam? Es to ļoti redzu savā mājas grupiņā. Kad viens ir aizdedzies, tad visi aizdegamies līdz ar viņu un dodamies evaņģelizēt, tikties ar cilvēkiem un darīt Dieva darbu. Man tas ļoti patīk. Es redzu, ka tieši tāpat notiek, kad kāds grupiņā nobīstas no cenas maksāšanas vai sagrēko. Uzreiz šķiet, ka visa grupiņa sašūpojas kā kuģis, un tas man ļoti nepatīk. Mēs esam saistīti un ietekmējam viens otru. Gan ietekmējamies paši, gan arī ietekmējam citus, un tas ir neizbēgami. Labāk ietekmēsim citus pozitīvi! Būsim tie, kuri uzvarēs! Pasaki sev, ka tu nebaidies! Tu esi aicināts aizdedzināt citus un vest aiz sevis daudz izglābto. Tas ir skaisti un īpaši.

Vai esi dzirdējis par Jongi Čo, mācītāju ar pasaulē lielāko kristiešu draudzi? Pirms daudziem gadiem Dievs viņu uzrunāja par to, ka jāceļ baznīca ar desmit tūkstoši sēdvietām. Sākumā viņš ļoti nobijās, jo tobrīd viņam nebija tik daudz cilvēku. Parunājot ar savu komandu, arī citi draudzes locekļi uzskatīja, ka tas nav reāli. Tomēr Jongi Čo saprata, ka tas ir no Dieva un ir jāpaklausa. Mācītājs Dievam jautāja: “Ko man tagad darīt? Man nav tik daudz līdzekļu. Ir nepieciešami miljoni, lai uzceltu šādu baznīcu!” Dievs viņam atbildēja: “Dod to, kas tev ir. Lai iegūtu visu, tev ir jāvēlas atdot visu.” Esot jau trīsdesmit gadus laulībā, viņi ar sievu bija sakrājuši naudu privātmājas iegādei. Korejiešu sievietei māja ir viss. Jongi Čo saprata, ka šī iekrātā nauda būs jāņem ēkas celtniecībai. Viņš centās pielabināties savai sievai, dāvinot dāvanas un kopā pavadot laiku. Pēc tam sieva viņam jautāja: “Ko tu vēlies no manis?” Viņš paskaidroja, ka Dievs ir runājis un teicis, ka jāiet aicinājumā un jāpaklausa. Sieva atbildēja: “Tu neaiztiec manu māju! Neķeries tai klāt!” Pēc tam mācītājs lūdza Dievu par šo situāciju, un Svētais Gars pie sievas darbojās. Pēc nedēļas sieva atdeva finanses draudzes ēkas celtniecībai. Vai šķēršļi un šaubas beidzās? Nē. Jongi Čo nevarēja saņemt zemes gabalu ēkas celtniecībai. Sākumā viņš pat nedaudz nopriecājās, sakot Dievam: “Redzi, Kungs, nekas tomēr nesanāks. Zemes gabalu man nedod, tātad ēku uzcelt arī neizdosies.” Dievs viņam atbildēja: “Turpini pārvarēt šķēršļus un doties uz priekšu.” Pēc tam mācītājs lūdza Dievam gudrību par to, kā tālāk rīkoties. Viņš noskaidroja adresi, kurā dzīvo viens no varas vīriem, kurš nedeva būvatļauju draudzes ēkai. Laikam ejot, Jongi Čo pieveda pie Dieva gan šī vīra ģimeni, gan viņu pašu. Rezultātā tika saņemta arī atļauja ēkas celtniecībai. Tas viss notika laika gaitā. Nepagāja tikai nedēļa vai mēnesis, bija jāpaiet ilgam laikam. Visam pa vidu bija arī vēlēšanās atkāpties no mērķa. Kad šis šķērslis tika pārvarēts, izveidojās nākamais.

Tajā laikā sākās naftas krīze. Dolāra vērtība kritās, un Jongi Čo nevarēja apmaksāt visus rēķinus. Pret viņu tika ierosināta tiesas prāva. Situācija bija smaga. Cilvēki, kuri strādāja draudzes ēkas celtniecībā, cits pēc cita atstāja savu darbu. Tāpat arī draudzes apmeklētāji sāka doties prom. Šķita, ka viss kļūst tikai sliktāk. Mācītājs iegrima depresijā un vairs nevēlējās dzīvot. Arī viņa ģimene sāka uz notiekošo skatīties ar šaubām. Viņi bija spiesti dzīvot neizbūvētā mājas septītajā stāvā, jo visa nauda tika atdota rēķiniem. Ģimene dzīvoja bez ūdens, elektrības un dažkārt pat bez ēdiena. Jongi Čo teica Dievam: “Kungs, es vairs nespēju to izturēt. Es vēlos darīt sev galu.” Viss bruka. Lūgšanā viņš no Dieva saņēma atbildi: “Tu esi bailīgs. Tu gribi izdarīt pašnāvību un pārvērsties par apsmiekla objektu. Vai nu tu paliksi bailīgais, vai arī kļūsi par ticības vīru. Tu ne vien pats sevi šobrīd velc uz elli, bet arī draudzes cilvēkus, kuri tev uzticas. Tava rīcība radīs ķēdes reakciju. Šīs gļēvulības dēļ viņi pazaudēs ticību, izjuks ģimenes, citi padarīs sev galu. Padomā, kādu ļaunumu tas atnesīs. Tu nevari nomirt, tev ir jāiztur!” Pēc tam Jongi Čo pieņēma lēmumu izturēt ar pēdējiem spēkiem un neatkāpties ne no mācītāja amata, ne savas dzīvības, ne no saviem cilvēkiem, ko Dievs viņam bija uzticējis. Viņam bija pilnīga paļāvība uz Dievu. Šajā brīdī draudzes cilvēki sāka sarosīties. Viņi mācītājam izteica vēlmi palīdzēt. Sievietes grieza nost bizes, lai tās pārdotu un iegūtu finanses draudzes celtniecībai. Kāda astoņdesmit gadus veca sieviete atnesa rīsu bļodiņu ar karoti. Nekā cita viņai nebija. Mācītājs teica, ka nevar to no viņas pieņemt, taču šī sieviete atbildēja: “Ļauj man to darīt, jo arī es vēlos ieguldīt Dieva Valstībā to, kas man ir.” Pēc tam šo bļodiņu par trīsdesmit tūkstošiem dolāru nopirka kāds biznesmenis. Cilvēki sāka ļoti daudz ziedot draudzei savas finanses. Apmēram gada laikā viss nokārtojās.

Lūk, kas notiek, kad cilvēks izcīna garīgo uzvaru, pieņem lēmumu nebaidīties un iet līdz galam. Draudzes cilvēki sāka spert ticības soļus. Viņi sāka darīt drosmīgas lietas. Visi kopā viņi atrisināja šo problēmu. Tas pierāda to, ka mēs ļoti ietekmējam viens otru. Ar cīņām un individuālajām uzvarām mēs aizdedzinām cilvēkus sev apkārt. Mēs paņemam šos cilvēkus sev līdzi. Ja mēs vēlamies, lai apkārt ir drosmīgi un vīrišķīgi cilvēki, kuri dara lietas uz simts procentiem Dievam, tad mums tas vispirms ir jāizdara pašiem. Šo spēku un enerģiju, lai ietu un darītu, var saņemt dodot. Kad mēs dodam, tiek patērēta enerģija, un tāpat arī, kad ņemam. Ir cilvēki, kuri visu laiku tikai ņem. Parasti nevienam nepatīk ar tādiem uzturēties kopā. Sāc dot citiem! Sāc kalpot cilvēkiem un mīlēt cilvēkus! Sāc aprūpēt kādu cilvēku! Kad tu sāksi dot, nebūs laika vairs baidīties un šaubīties, jo prāts būs aizņemts nevis ar domām par sevi, bet par to, kā kalpot, palīdzēt, celt grupiņu un izdarīt lietas tik labi, cik vien iespējams.

“Tādēļ, šinī kalpošanā būdami, kas mums uzticēta no žēlastības, mēs nepiekūstam.” (2.Korintiešiem 4:1)

Dievs nav paredzējis, ka mēs esam nomocījušies, ejot Dieva darbā. Mums ir jāapzinās sava misija un uzdevums. Mēs esam radīti lieliem un vareniem darbiem! Vai tu tam tici? Ja tu esi radīts lieliem un vareniem darbiem, tad ir nepieciešams dabūt vīziju savā garā un sirdī. Mūsu draudzes vīzija ir izglābt Latviju, lai tā būtu šķīstīta baltāka par sniegu Jēzus asinīs. Ja tu gribi darīt lielus un varenus darbus, kā arī tikt galā ar iekšējiem ienaidniekiem un uzvarēt, tad tev savā sirdī ir jāpieņem šī vīzija un tas, ka esi daļa no draudzes un Dieva valstības. Cilvēks, kurš apzinās, ka viņam ir uzticēts liels uzdevums, var paveikt neiespējamo. Ja mēs ieliekam savās sirdīs to, ko māca mācītājs, kā arī visu to, ko pārrunājam mājas grupiņās, tad katrs kļūstam neuzvarami. Interesants fakts par pasaulē populāro skaņdarbu “Mesija”, kuru sarakstījis vācu komponists Hendelis – ir zināms, ka viņš to sarakstīja divdesmit divās dienās. Šo dienu laikā viņš ne īsti ēda, ne gulēja. Liela vīzija un uzdevums cilvēkam dod pārdabisku spēku. Tu pat nevari nomirt pirms laika, ja tev ir vīzija. Tas vienkārši nav iespējams. Vīzija ir dzinējspēks. Vīzija ir tā, kas palīdz pārvarēt bailes, mazticību un mazvērtību. Ja man ir vīzija, tad es vienkārši sakopoju visus savus spēkus, resursus, un eju uz priekšu.

Es pastāstīšu savu liecību. Jūlijā es konstatēju sev cistu, apmēram vienu centimetru diametrā. Tad, kad es to sapratu, visa dzīve paskrēja gar acīm. Es devos pie ārsta, un viņš man konstatēja to pašu, un laiks it kā apstājās. Es novērtēju savu dzīvi no malas. Man bija divējādas izjūtas. Es sapratu, cik nopietna ir šāda situācija. Savas dzīves laikā esmu satikusi cilvēkus ar dažādām slimībām. Arī tādus, kuri no dzīves aiziet trīs mēnešu laikā. Šādi izaugumi var būt ļaundabīgi, tāpēc arī man viss paskrēja gar acīm. Pirmo reizi dzīvē es satikos ar nāvi tik tuvu. Es sapratu, ka, ja tas ir kaut kas ļaundabīgs, tad varu no dzīves aiziet trīs mēnešos. Biju šokā par savu reakciju, jo man nebija bail nomirt. Pirmkārt, es sapratu, ka nekas nav izdarīts un sasniegts. Es gribu vest daudz cilvēku pie Dieva! Man ir vīzija. Es redzu pilnus stadionus ar Latvijas iedzīvotājiem. Es redzu megadraudzi. Sapratu, ka neko no tā visa vēl neesmu izdarījusi, un tāpēc nevēlos mirt. Otrkārt, es apzinājos, ka nevaru slimot, jo man grupiņā ir cilvēki. Sapratu, ka tā varu sagraut viņu ticību. Esmu atbildīga par šiem cilvēkiem. Viņi var aiziet no Dieva, ja nerādīšu labu piemēru. Man ir jābūt paraugam. Man ir jātic un jāuzvar. Vīzija neļauj tev nomirt. Tā liek saņemties un ticēt. Atceros, ka stāvēju gaitenī, lai ietu uz kārtējam pārbaudēm. Uzrakstīju ziņu mācītājam, uz kuru saņēmu atbildi: “Es pavēlu tam veidojumam iznīkt Jēzus Vārdā TAGAD!” Es biju pilnīgi pārliecināta, ka esmu saņēmusi savu dziedināšanu, jo zināju, ka mans laiks vēl nav pienācis. Un tā arī ir, esmu pilnīgi dziedināta. Tas ir brīnums! Es vēlos izdarīt to, kas man ir jāizdara. Vēlos izdarīt to, uz ko Dievs mani ir aicinājis. Vīzijā tu esi spējīgs iznīcināt bailes. Agrāk es biju cilvēks, kuru varētu dēvēt par baiļu kamolu. Draugi man norādīja, ka es katra vārda galā teicu: “Man bail.” Tagad es redzu, cik ļoti Dievs mani ir izmainījis. Manā vārdu krājumā tagad ļoti reti ir šī frāze. Vai tev ir vīzija? Vai tu redzi megadraudzi un to, ka esi daļa no tās? Vai tu redzi sev apkārt simtiem un tūkstošiem glābtu cilvēku? Vai tu redzi, ka Arēna Rīga ir pilna? Vai tu redzi, ka mēs tur esam? Vai tu redzi, ka esi aicināts, lai vestu aiz sevis cilvēkus un celtu līderus? Vai tu redzi, ka esi aicināts būt daļa no šī grandiozā Dieva plāna? Ieraugi to! Tad tu būsi neapstādināms!

“Kā necaurredzama rīta krēsla, nolaidusies zemu pāri kalniem, plūst liela, varena tauta, kāda nemūžam nav redzēta un kādas vairs nebūs uz radu radiem. Tai pa priekšu iet iznīcinātāja uguns, un tai seko visu sadedzinātāja liesma. Zeme tās priekšā ir kā Ēdenes dārzs, bet aiz tās ir tikai tukša kailatne; izvairīties un glābties no tās nevienam nav iespējams. Viņi izskatās kā zirgi un drāžas uz priekšu kā skrējēji kumeļi. Viņi drāžas pāri augstajiem kalniem kā rati rīb, viņi švirkst kā uguns liesmas salmos, kā varena tauta, kas bruņojusies cīņai. Viņu priekšā šausmīgas bailes pārņem tautas un visu ļaužu sejas nobāl. Kā varoņi trauksmē viņi skrien uz priekšu, kā cīņās norūdīti karavīri viņi kāpj pāri mūriem, katrs dodas tieši uz priekšu, nenovērsdamies no savas tekas. Viņi netraucē cits citu, ikviens ietur savu vietu; viņi pārvar visus pret viņiem uzceltos šķēršļus, un ne ar ko nav aizturami. Pilsētai uzbrūkot, viņi uzrāpjas mūros, ielaužas namos un iekāpj pa logiem kā zagļi. Viņu priekšā trīc zeme un sakustas debess, aptumšojas saule un mēness un pat zvaigznes zaudē savu spožumu. Un Tas Kungs liek atskanēt Savai balsij - Saviem pērkoniem - Sava karaspēka priekšā; liels un varens ir Viņa karaspēks, daudz ir Viņa pavēļu izpildītāju. Liela ir Tā Kunga diena un ļoti briesmīga. Kas gan var tajā pastāvēt?” (Joēla grāmata 2:2-11)


Sandijas Vēzes sprediķi “Svētruna par bailēm” pierakstīja Ieva Našeniece, Evija Šmatova un Marta Līdeka, rediģēja Evija Šmatova un Ieva Našeniece

1-10 of 485