Svētrunas


Cilvēku apmeklēšana un mājas grupu izaugsme

Publicēja 2018. gada 4. dec. 21:01Līga Paņina

Ziņas datums 05.12.18.

Kungs, es lūdzu, ka Tu pieskaries šodien manai sirdij, izmaini mani, es vēlos būt līdzīgs Tev, es nevēlos būt līdzīgs šai pasaulei, es vēlos būt līdzīgs Tev, Jēzu! Lieto mani un dari Savu darbu caur mani.

Tiešām var redzēt, ka Dieva roka ir pār jums. Es atceros jūsu mācītāju, kad viņš pirms divpadsmit gadiem bija atbraucis uz Peršotravensku. Toreiz es vēl biju mājas grupas vadītājs, un līderu sapulcē viņš bļāva uz mums. Es domāju: „Kāpēc tas latvietis uz mani bļauj? Ko es tādu viņam esmu nodarījis?” Bet viņš vienkārši ļoti dedzīgi sludināja, es pēc tam sapratu, ka viņš vienkārši nevarēja krieviski tik labi pateikt visu, ko gribēja, bet es skaidri atceros, ka toreiz bija jūtama Dieva klātbūtne. Un es redzu, ka Dievs ir svētījis viņu un visu draudzi, un Viņš ir jūs vairojis! Bībelē ir teikts: “Mazākais kļūs par tūkstoti, un sīkākais par varenu tautu.” (Jesajas 60:22) Bībele māca: Ja tev sākumā ir bijis maz, tad rezultātā tev būs ļoti daudz, tāpēc lai jūsu draudze ir katrā Latvijas pilsētā un ciematā!

Tu varbūt prasīsi: „Ko lai es daru?” Dzīvē viss ir ļoti vienkārši, un ar Dievu viss ir vienkārši. Man vispār nepatīk pārgudri sludinātāji, kuri visu sarežģī. Dažkārt grāmatnīcās var redzēt grāmatas ar nosaukumiem „10 soļi, lai sasniegtu to”, „30 soļi, lai apietu apkārt tam”, „15 soļi, lai izdarītu to”. Tas viss ir labi, bet, kad es lasu Bībeli, es saprotu vienu ļoti svarīgu lietu – visu kristietību var raksturot divos vārdos, ko pateicis Jēzus: „Seko Man!” Tas ir viss, vairāk neko nevajag. Jēzus teica, lai sekojam Viņam. Kad es atveru Bībeli, es nelasu tikai stāstus, es lasu instrukcijas, kuras ir devis Jēzus Kristus. Un, ja es esmu patiess Jēzus Kristus māceklis, tad man vienkārši ir jāseko Jēzum un jādara tas pats, ko darīja Viņš, nevis jāaizbildinās, ka tas mūsdienās vairs nestrādā vai to varēja izdarīt tikai tad, kad Jēzus bija virs zemes. Jēzus teica: Ko Es esmu darījis, to darīsiet arī jūs! Ko Jēzus darīja, to arī mēs darām, un Viņš ir teicis, ka mēs darīsim vēl lielākas lietas. Es tev saku, ka tu vari darīt vairāk nekā Jēzus. Ja mēs visi kopā sāksim strādāt Dieva valstībā, mēs varēsim izdarīt daudz vairāk nekā Jēzus, kad bija šeit. Mums ir jāgrib būt līdzīgiem Jēzum.

Kad es biju maziņš, es ļoti gribēju līdzināties savam tētim. Viņam bija ūsas, bet man piecu gadu vecumā nevarēja būt ūsas. Vēl manam tētim bija kaklasaite, viņš vienmēr staigāja ar kaklasaiti, un, kad mēs taisījāmies uz dievkalpojumiem, es paņēmu kaklasaiti un teicu, ka būšu līdzīgs tētim; tas bija smieklīgi – piecgadīgs bērns ar kaklasaiti. Par mani visi smējās, bet es teicu, ka man vienalga, jo es esmu līdzīgs tētim. Un es atceros reizi, kad neatradu savu kaklasaiti, toreiz es atradu kādu striķi un pakāru to kaklā, bet mamma teica, ka tādā izskatā ar mani nekur neies, jo cilvēki padomās, ka es eju kārties. Viņa teica, lai es velku nost to striķi, bet es uzstājīgi atbildēju, ka nevilkšu to nost, jo gribu būt līdzīgs savam tētim. Reiz es ieslēdzu ziņas un redzēju, ka kāds cilvēks Krievijā aizgāja uz dzimtsarakstu nodaļu, iedeva savu pasi un teica, ka no šīs dienas grib mainīt savu vārdu. Viņš gribēja būt Jēzus Jāņa dēls Kristus. Viņam bija gara bārda un balts, garš apģērbs, kuram pāri bija sarkana lenta. Pēc likuma viņš nedrīkstēja mainīt savu tēva vārdu, bet pārējos drīkstēja, tāpēc viņš gribēja būt Jēzus Jāņa dēls Kristus. Viņš teica, ka ir Jēzus. Viņš tik ļoti gribēja līdzināties Jēzum, ka mainīja savu ārējo izskatu, izaudzēja garus matus un garu bārdu. Kad cilvēki atnāk uz draudzi, viņi saka, ka grib līdzināties Jēzum, bet mums ir jābūt līdzīgiem Jēzum pareizā veidā, mums ir jāsaprot, kādā veidā mēs reāli sākam līdzināties Jēzum. Es šodien līdzinos savam tētim, jo tāpat kā viņš atveru draudzes un sludinu evaņģēliju, es tāpat kā viņš apmeklēju cilvēkus mājās un audzinu savus mācekļus. Kad es vilku kaklasaiti, es nebiju līdzīgs viņam, tas nebija tas, ko vēlējās mans tētis, tas nav tas, ko vēlas Dievs – lai mēs apģērbtos kā Jēzus, un visas draudzes māsas arī būtu ar bārdām. Nē, mēs nekļūstam līdzīgi Jēzum, kad tā izskatāmies.

Ja tu vēlies reāli būt līdzīgs Jēzum, tev ir jādara tas, ko darīja Jēzus. Zini, kad tu līdzinies Jēzum? Kad tu lūdz Dievu, tu esi kā Jēzus, kad tu apmeklē cilvēkus viņu mājās un sludini viņiem evaņģēliju, tu esi kā Jēzus. Kad tu vadi mājas grupiņu, tu esi kā Jēzus. Es televīzijā redzēju kādu puisi, kurš gribēja līdzināties Maiklam Džeksonam. Viņš bija uzlicis sev tādu pašu degunu, uztaisījis plānas lūpiņas, un viņam bija arī smalka balss. Pasaulei nevajag vēl vienu Maiklu Džeksonu, bet pasaulei ir vajadzīgs vēl viens Jēzus. Ko darīja Jēzus? Viena no pamatlietām, ko Viņš darīja, bija evaņģēlija sludināšana. Jēzus nāca virs zemes, un pasaule, kurā bija Jēzus, bija pavisam citādāka. Šodien mēs dzīvojam progresa laikmetā, mums ir telefoni, mašīnas, elektrība, apkure. Tā visa nebija, kad Jēzus bija. Vai Jēzus zināja, ka tas viss būs? Viņš bija bijis pie Dieva Tēva, un es domāju, ka Viņš zināja visu, bet, kad Jēzus atnāca virs zemes, Viņš neuzcēla elektrostaciju, neatnesa Iphone un nesāka tos dalīt. Jēzus neatnesa kādu tehnisku progresu, Viņš pat nesāka celt mājas, dzīvokļus. Ko trīs ar pusi gadus darīja Jēzus Kristus? Viņš sludināja! Līdz ar to man ir secinājums, ka Jēzus trīs ar pusi gadu laikā izdarīja pašu svarīgāko. Kas tad ir pats svarīgākais? Pats svarīgākais, brāļi un māsas, ir sludināt evaņģēliju uz šīs zemes, sludināt Dieva vārdu, un tieši tādēļ Jēzus veidoja mācekļus.

„Pēc tam Tas Kungs nozīmēja vēl septiņdesmit citus un izsūtīja tos pa divi un divi Savā priekšā uz ikkatru pilsētu un vietu, kurp Viņš gribēja iet. Un Viņš tiem sacīja: "Pļaujamā daudz un strādnieku maz: tad nu lūdziet pļaujas kungu, lai viņš strādniekus sūta savā pļaujā.” (Lūkas 10:1-2)

Pļaujamā ir daudz. Ne maz, bet daudz! Bībelē rakstīts, ka pļaujamā ir daudz, bet darītāju ir maz. Tomēr daudzi mācītāji, sludinātāji saka, ka darītāju ir daudz, bet pļaujamā maz, tāpēc ir reizes, kad mēs atveram draudzi un pie mums nāk kādi sludinātāji un saka: „Mācītāj, kādas tev tiesības manā pilsētā vērt vaļā savu draudzi?” Es tad jautāju, cik cilvēku ir viņa draudzē, bet viņš saka, ka piecdesmit, bet pilsētā ir 500 000. Tad es jautāju, vai par maz ir cilvēku pilsētā. Un cilvēks atbild: „Tā ir mana pilsēta!” Es saku: „Nē, tā nav tava pilsēta, tev nav pat 1% pilsētas, tev nav pat 0,001%, bet tu saki, ka darītāju ir daudz.” Jēzus ir teicis, ka pļaujamā ir daudz. Brāļi un māsas, pļaujamā vienmēr ir daudz. Lai to nopļautu, mums ir jākļūst par pļāvējiem. Bībelē ir rakstīts, ko darīja Jēzus – Viņš vēlējās būt vairākās vietās. Jēzus nevēlas būt tikai draudzē, Viņš vēlas būt visur, bet Viņš viens pats nevar būt visur. Tajā laikā, kad Viņš staigāja virs zemes, Viņš bija viens pats un vēlējās aiziet uz katru māju, aiziet uz tirgu, aiziet pie alkoholiķiem un narkomāniem. Kad Viņš sāka Savu kalpošanu, Viņš saprata, ka nevar aiziet visur, tādēļ Viņš paņēma septiņdesmit mācekļus, sadalīja viņus pa divi, sanāca trīsdesmit pieci pāri, un Viņš teica, lai viņi iet tur, kur Viņš gribēja iet pats.

Reiz es sēdēju savā draudzē pirms dievkalpojuma, un pēkšņi es sevi pieķēru interesantā stāvoklī – kamēr visi kaut ko darīja, runājās, man pēkšņi aizdegās sirds, un es gribēju, lai Svētais Gars visus atmasko. Es esmu dedzīgs mācītājs, un, kad es redzu nekārtību, es nevaru klusēt un vienmēr saku kaut ko. Un toreiz es gribēju, lai Svētais Gars atmasko cilvēkus, man pat bija tāda sajūta, ka es pats gribētu būt Svētais Gars, iet zālē un atmaskot cilvēkus, un pateikt viņiem to, kas vajadzīgs. Es to pateicu blakus sēdošajam brālim. Tad es domāju, kāpēc es neesmu Svētais Gars un nevaru to izdarīt, bet blakus sēdošais brālis pateica veikli: „Tevī taču ir Svētais Gars, ej un atmasko!” Pēkšņi manī radās doma – kad cilvēks nožēlo grēkus un piedzimst no augšas, viņā ienāk Svētais Gars, un šis Svētais Gars, kas ir viņā, vēlas kaut kur aiziet. Mēs domājam, ka Svētais Gars vēlas aiziet uz draudzi, bet tā nav, jo Viņš jau ir draudzē. Svētajam Garam nevajag iet uz draudzi, Viņš vēlas iziet no draudzes un aiziet kaut kur, un Bībelē rakstīts, ka bija vairākas vietas, uz kurām Jēzus gribēja aiziet, bet nevarēja, tādēļ Viņš izvēlējās mācekļus, lūdza par viņiem un izsūtīja viņus Savā darbā.

Kādi cilvēki domā, ka cilvēku apmeklēšana mājās nestrādā. Jēzus sūtīja cilvēkus uz mājām, Viņš nesūtīja viņus uz draudzēm, Viņš neteica, lai mācekļi iet uz draudzi un lūdzas. Nē! Jēzus teica, lai viņi iet pa mājām. Es zinu vienu lietu – kad cilvēks klausa Svētā Gara balsij un dara tā, tad viņš vienmēr ir priecīgs. Vai esat redzējuši priecīgus kristiešus? Vai esat redzējuši drūmus kristiešus? Ir kristieši, kuri dievkalpojumā sēž drūmi, mājas grupiņā sēž drūmi. Es dzirdēju radio, kurās valstīs dzīvo vislaimīgākie bērni un kurās visnelaimīgākie. Top 3 valstis, kurās dzīvo vislaimīgākie bērni – Izraēla, Rumānija un Kolumbija, un pēdējā nav tāda narkotiku dēļ. Tās ir trīs vislaimīgākās valstis bērniem, bet tad es sāku domāt, kura ir visnelaimīgākā. Izrādās, ka visnelaimīgākie bērni dzīvo Vācijā. Es biju šokā, jo Vācijā taču ir krutas atrakcijas, garšīgas konfektes, daudz spēļmantiņu, Kinder Surprise nāk no Vācijas, bet bērni tur ir nelaimīgi. Es sāku analizēt šos datus un domāju, kāpēc tieši tajās valstīs ir vislaimīgākie bērni, un es atcerējos, ko man pašam visvairāk gribējās bērnībā. Ziniet, ko es visvairāk gribēju bērnībā? Visvairāk es gribēju aiziet ciemos. Un es prasīju mammai un tētim, vai drīkstu aiziet ciemos, bet viņi teica, lai sēžu mājās. Mans tēvs bija ļoti stingrs. Es jautāju, vai drīkstu iet ārā pastaigāties, viņš atbildēja, lai pastaigājos mājās. Es domāju, kā lai pajautā, lai viņš mani laistu. Es teicu, ka man gribas aiziet paelpot svaigu gaisu, bet tēvs atbildēja, lai atveru logu un elpoju. Mani nelaida ciemos, bet tas bija tas, ko es visvairāk gribēju.

Ebreji visu laiku iet ciemos. Ir pat anekdote: Ebreju mamma aiziet ar dēliņu ciemos, dēliņš sniedzas pēc karotītes, bet mamma saka: To neēd, mums mājās kaut kas tāds ir, ēd labāk šo zivtiņu. Ebrejiem patīk iet ciemos. Rumānijā arī visi vienmēr iet ciemos, viņi pat mājās nedzīvo, viņi dzīvo ciemos. Es domāju par kolumbiešiem; biju konferencē un satikos ar viņiem, iejutos viņu kompānijā un mēs kopā apmeklējām dažādas vietas, bijām kafejnīcās, ciemos. Es pēkšņi sapratu, ka laime nāk no tā, ka mēs apmeklējam cilvēkus. Ja tu ej pie neticīga cilvēka, kā kristietis tu kļūsti laimīgs. Tavas nelaimes, problēmas un grūtības aiziet prom, kad tu dari to, ko darīja Jēzus Kristus. Jēzus sniedza mācekļiem instrukciju iet pie cilvēkiem un neņemt neko līdzi, jo strādniekam būs sava alga. Apmeklēt cilvēkus un evaņģelizēt ir darbs. Kāds varbūt domā, ko es kā mācītājs daru. Ja es esmu īsts mācītājs, man ir jāstrādā Dieva druvās, un Dieva druvās ir cilvēki, pie kuriem jāiet ciemos.

Un, ja jūs ieejat kādā namā, tad sakait vispirms: miers šim namam! Un, ja tur būs kāds miera bērns, tad uz viņa dusēs jūsu miers; bet, ja ne, tad tas atgriezīsies pie jums atpakaļ.” (Lūkas evaņģēlijs 10:5-6)

Ja jūs pieņem, tur paliks jūsu miers, ja jūs nepieņem, tad miers vairosies jūsos, bet šiem cilvēkiem miera nebūs, viņiem būs sliktāk nekā Sodomai un Gomorai. Lūk, divas lietas, ko mēs darām, kad pie kāda atnākam ciemos. Mēs vai nu atnesam Dieva tiesu, vai arī Dieva svētību. Esmu sapratis, ka tā nav tikai darbības izpildīšana. Kādam liekas vienkārši aiziet ciemos, kas gan tur var būt garīgs. Bet Jēzus parādīja Saviem mācekļiem piemēru un teica, ka viņi darīs garīgas lietas šajās mājās. Es lūdzu un domāju, kādēļ tas ir tik svarīgi. Mūsu draudzes tiešām daudz evaņģelizē, ik pēc diviem mēnešiem mums ir lielie evaņģelizācijas dievkalpojumi, kuros kā minimums 100 cilvēki pieņem Jēzu par savu Glābēju un nožēlo savus grēkus. Es sāku pamanīt, ka cilvēki atnāk, bet nepaliek draudzē. Es sāku to visu analizēt un ievēroju, ka šis šķērslis viņu dzīvēs atrodas viņu mājās. Ziniet, katrai mājai ir sava “smarža”. Kādu dienu Dievs man teica, lai mēnesī apmeklēju 200 cilvēkus, es apmeklēju 176 cilvēkus. Es piecēlos no rīta, braucu uz ofisu, rakstīju sarakstu ar neticīgiem cilvēkiem, ņēmu savus līderus un gāju ciemos pie šiem cilvēkiem.

Katrai mājai ir sava smarža; kāda smaržo pēc sīpoliem, kāda pēc labām smaržām, kāda māja ir ar ikonām, citās ir slavenību plakāti. Es esmu gājis dažādās mājās. Katrai mājai ir savs gars. Kad ticīgs cilvēks atnāk uz kādu māju, viņš atnes uz šo māju Dieva Garu. Kad tu atnāc ar Dieva Garu, Svēto Garu, visspēcīgāko Garu, tad ļaunie gari atkāpjas no šīs mājas. Uz ielas satiekot cilvēkus, es esmu novērojis, ka viņi vēlas nākt uz draudzi, bet pēc tam viņi aiziet uz mājām, kur ir šie dažādie gari, kas okupē viņu prātu, smadzenes. Tāpēc es sev atgādinu – ja esmu labs mācītājs, es ieiešu viņu mājās un mainīšu šīs mājas atmosfēru. Un tad svētdienas rītā, kad šie cilvēki gulēs savā gultā, Svētais Gars, kas būs viņu istabā, liks viņiem mosties un iet uz draudzi. Kaut kas mainīsies viņu dzīvēs, un ļaunie gari, kas ir viņu mājās, aizies projām, slimības aizies projām, lāsti aizies projām. Lūk, tur notiek reālā evaņģelizācija.

Visi ticīgie vēlas kalpot draudzē. Kad es aizeju uz draudzi, es redzu aptuveni desmit cilvēkus, kuri vēlas sludināt manā draudzē. Kāda māsa teica: “Esmu bijusi dažādās draudzēs, esmu pabeigusi dažādas Bībeles skolas, es pie jums novadīšu seminārus par lūgšanām; jums ir jauna draudze, un es jūs apmācīšu lūgt.” Es teicu: “Paldies, māsa, bet nevajag mūs mācīt, kā lūgt Dievu.“ “Vai jūs esat lepni? Negribat klausīties Dieva vārdu?” Es teicu: “Varat to saukt kā gribat, bet, ja jūs gribat nest kādu labumu, jums nevajag kalpot draudzē, bet kalpot cilvēku mājās.” Jēzus gāja sludināt uz sinagogu tikai vienu reizi, lai pastāstītu cilvēkiem, ko Viņš darīs. Viņš teica: “Es atbrīvošu, dziedināšu un svētīšu.” Un pēc tam tu vari lasīt visu evaņģēliju, kā Jēzus atlikušo laiku pavadīja pie cilvēkiem mājās. Viņš gāja kopā ar Saviem mācekļiem. Kāds patīkams fakts par apmeklēšanu:

Un, kurā pilsētā jūs ieiesit un jūs tur uzņem, tur ēdiet, ko jums ceļ priekšā.” (Lūkas evaņģēlijs 10:8 )

Cits domā: “Kā lai es dzīvoju, ja visu laiku kāds jāapmeklē.” Tu dzīvosi labi, tu būsi paēdis un svētīts. Cilvēki to nesaprot, bet tas ir Dieva darbs, Jēzus visu laiku bija pie kāda, un mācekļi vienmēr bija līdzās. Jēzus nedarīja neko īpašu, bet Viņa klātbūtne darīja ko īpašu cilvēku sirdīs. Svētais Gars, kas bija viņā, mainīja atmosfēru. Viņš iegāja Caķeja, muitnieka mājās, grēcinieka mājās, un viņi kopā ēda. Pēc tam Caķejs piecēlās, nožēloja grēkus un kļuva par Jēzus mācekli. Ziniet, kādēļ? Jo Jēzus iegāja viņa mājā.

Bet Caķejs piegāja pie Jēzus un sacīja: "Kungs, pusi no savas mantas es gribu dot nabagiem, un, ko es citiem esmu izspiedis, es četrkārtīgi gribu atdot.” (Lūkas evaņģēlijs 19:8 )

Jēzus bija arī Lācara māsas Martas un Marijas mājā. Jēzus zināja, ka Pēteris nevar normāli kalpot, kamēr viņa sievas māte ir slima. Viņi staigātu un sludinātu, bet Pētera sievas māte viņu tramdītu un teiktu, lai atnes zāles un palīdz. Jēzus aizgāja pie šīs sievietes, palūdza, un viņa tika dziedināta, viss nams bija izglābts. Ziniet, Dievs vēlas glābt mājas, Viņš vēlas ienākt mājās, bet Viņš to nevar bez mums. Kamēr ticīgie vēlas kalpot draudzē, Svētajam Garam ir vēlme kalpot ārpus draudzes. Jēzus saka, ka Viņa nams būs izpostīts, jo cilvēki nesaprot, ka ir jāapmeklē citi, ka Dievs to vēlas. Dieva grafikā ir laiks, kad Viņš apmeklē cilvēkus. Cilvēki ir nolādēti, jo, kad Dievs vēlas viņus apmeklēt, cilvēki neatver durvis un pretojas Dievam.

“Redzi, Es stāvu durvju priekšā un klaudzinu.” (Atklāsmes grāmata 3:20)

Vai zināt šo ainu? Tas ir Jēzus rakstura atainojums. Jēzus Kristus vēlas pieklauvēt pie durvīm un ienākt katrā mājā. Bet draudze kļūst reliģiska un vēlas kalpot tikai draudzē, un nevēlas kalpot ārpus tās. Klausies, īsts kalpotājs nedara biroja darbu, viņa birojs ir ārpus draudzes, katrā mājā. Man ir jābūt visur, un mani jāpieņem visur! Kad es ieeju kādā mājā, tajā brīdī notiek garīgas darbības, jo līdz ar mani mājā ieiet Dievs. Kāds man jautāja: “Mācītāj, ko lai es runāju? Ja nu cilvēki mani nesapratīs? Kā man nokļūt pie viņiem?” “Es nezinu!” Dieva vārds, evaņģēlijs ir ļoti vienkāršs, mēs visi to zinām. Jēzus Kristus ir miris, Jēzus ir augšāmcēlies, Viņš vēlas piedot tavus grēkus un mainīt tavu dzīvi. Šī mēneša laikā, kad es sludināju dzīvokļos, katrs otrais cilvēks nožēloja grēkus, jo es ticu, ka Dieva atmosfēra atnāca ar mani. Kādu reizi pie mums bija mācītājs Benijs Hins, un man bija privilēģija sēdēt uz skatuves. Viņš lūdza par mani un sāka pravietot: “Tā saka Tas Kungs: Kad tu ienāksi mājā, cilvēki tiks dziedināti, ļaunie gari aizies, lāsti tiks salauzti.” Ziniet, no sākuma es biju mazliet lepns un domāju, ka man ir īpašs svaidījums, domāju, ka esmu īpašs. Bet tad es lasīju Bībeli un sapratu, ka tas pravietojums ir tas pats, ko Jēzus teica pirms 2000 gadus, turklāt ne tikai man, bet visiem! Un šie 70 gāja, un ļaunie gari aizgāja, caur viņu kalpošanu lāsti tika salauzti. Tie bija vienkārši zvejnieki.

Ziniet, kā es sāku savu draudzi? Mums bija dziedināšanas dievkalpojums, un pēc tam, kad cilvēki nožēloja grēkus, kādi 30 cilvēki (tas nav liels skaits), es teicu, ka aiziešu pie katra no viņiem ciemos. Man palīdzēja kāda māsa, kurai šobrīd ir 68 gadi, viņa par mani ir 40 gadus vecāka. Tā kļuva par atmodas komandu manā rajonā, man tajā laikā bija 22 gadi, viņai bija 62 gadi, un viņa man bija praktiski kā vecmāmiņa. Es teicu: “Es jūs izvēlos savai komandai.” Viņa teica: “Aleluja!” Smieklīga komanda – maza vecmāmiņa un garš, tievs puisis. Es teicu, ka mēs tūlīt visu mainīsim. Es izvēlējos šo sievieti, jo viņa bija Oriflame koordinatore, viņa pazina katru sievieti šajā rajonā. Kad tu ej izplatīt preces, tev ir jāapzvana ap 200 cilvēkiem. Es sapratu, ja cilvēki nekautrējas zvanīt par Oriflame, tad kādēļ gan lai es kautrētos pastāstīt par Jēzu! Es paņēmu viņu pie rokas un teicu: “Mēs šeit uzcelsim lielu draudzi!” Katru rītu mēs tikāmies, viņa mani pabaroja, pēc tam mēs kopā gājām. Mēs bijām dažādās vietās, brīžiem pat domāju, kā es šeit nokļuvu, pie kādām sievietēm, kurām viņa stāstīja par Oriflame, un tad pēkšņi pievērsa uzmanību man un teica: ”Jūsu mājā ir Dieva vīrs, mācītājs Antons”. Viņa tā mani noreklamēja un teica: “Viņš palūgs, un viss mainīsies, visi kļūs veseli, jūsu mājā ir ienācis svētīts cilvēks.” Es lūdzu par visiem, aicināju arī katru uz draudzi. Tā mūsu draudze pamazām sāka piepildīties, sāka nākt pavecas tantiņas, pēc tam mammas, vēlāk noskaidrojām, ka viņām ir bērni, narkomāni. Es domāju: “Paldies Dievam!” Man ir vēl viens brālis, divus metrus garš, izbijis narkomāns, Dievs viņu ir izglābis. Es teicu: “Dima, tagad ir tava kārta!” Mēs uzrakstījām katru šī bērna vārdu un pie katra aizgājām. Šobrīd mums ir ap 500 cilvēku, kuri apmeklē rehabilitāciju mūsu draudzē. Pie lielākās daļas no šiem cilvēkiem es esmu bijis mājās.

Kad es tikko sāku draudzi, bija kāda sieviete, kura jau sen bija ticīga. Viņa bija ļoti slima, un no ģimenes vienīgā ticīgā, visi pārējie bija neticīgi. Es noskaidroju, kur viņa dzīvo, gāju ciemos, lūdzu par viņu. Kādu dienu viņas meitas sēdēja virtuvē un klausījās, ko es tur daru. Es pat nesludināju, bet šīs meitenes atnāca uz draudzi un nožēloja grēkus. Šodien viena no viņām ir kalpotāja un precējusies ar cilvēku, kurš ir izgājis rehabilitāciju, un viņiem drīz būs bērniņš. Viņas dzīve ir pilnībā izmainījusies. Es pat nesludināju, tikai biju viņas mājā un lūdzu tur Dievu.

Ja tu esi ticīgs, ļaunie gari baidās no tevis. Visi normāli cilvēki vēlas Dievu. Ja kāds saka, ka viņš negrib Dievu, tad viņš melo, jo visi grib Dievu. Es biju ciemos pie bagātiem cilvēkiem, viņiem ir ap 30 gadiem, darbojas IT nozarē, pelna 10-15 000 dolāru mēnesī, varbūt var šķist, ka viņiem Dievu nevajag. Kāda māsa paņēma mani aiz rokas, aizveda uz viņu māju un viņiem teica: “Jums jāpaklausās mūsu mācītājā”. Es neesmu gudrs cilvēks, man nav superīgu sprediķu, kas liek visiem nožēlot grēkus, bet ar mani ir Svētais Gars, Viņš mājo manī. Jautājums – kur esi tu? Svētais Gars bez mums neiet. Vai esi redzējis, ka Svētais Gars iet viens pa ielu un dala brošūras, klauvē pie durvīm? Es biju kādā draudzē, kurā neviens neiet priekšā nožēlot grēkus. Es jautāju viņiem, vai jūs evaņģelizējat? Viņi atbildēja, ka lūdz, lai Svētais Gars iet, sludina un uzrunā cilvēkus, bet viņi šeit pagaidīs. Svētais Gars saka: “Es esmu tevī! Ja tu esi šeit, tad es esmu šeit!” Bībele saka, ka mēs esam gaisma un sāls.

Jūs esat zemes sāls; bet, ja sāls nederīga, ar ko tad sālīs? Tā neder vairs nekam, kā vien ārā izmetama un ļaudīm saminama. Jūs esat pasaules gaišums; pilsēta, kas stāv kalnā, nevar būt apslēpta.“ (Mateja evaņģēlijs 5:13-14)

Piedodiet, brāļi un māsas, bet draudzē tu nes minimālu labumu, jo šeit tāpat jau ir gaišs, šeit visi jau ir sālīti un nokaisīti ar sāli. Dažas draudzes ir kā burkas ar sālītiem gurķiem, – tu velc ārā šos gurķus, un tie ir galīgi balti. Mācītājs jau visus ir iekonservējis un nolicis. Piesātināti kristieši. Ja kāds tevī iekodīsies, pēc tam piecas dienas gribēs dzert, vai pat slāps visu mūžu. Kad tu ej pasaulē, tu izmaini kāda dzīvi.

“Atkal Es jums saku: ja divi no jums virs zemes ir vienā prātā kaut kādas lietas dēļ, ko tie grib lūgt, tad Mans Debesu Tēvs to tiem dos. Jo, kur divi vai trīs ir sapulcējušies Manā Vārdā, tur Es esmu viņu vidū.” (Mateja evaņģēlijs 18:19-20)

Ko mēs darām savās mājas grupiņās? Es katrā grupiņā saku: Jums jāsadalās pa divi un jāiet ciemos. Tev ir vajadzīgs pāris. Dzels trin dzelzi un tiek uzasināta. Ir daudz piemēru, kad viens krīt, otrs viņu pieceļ un atbalsta. Ja mēs gribam, lai kaut kas mainās mūsu rajonā, līderim jāņem astoņi cilvēki no savas mājas grupiņas, jāsadala visi pa divi un jāsūta pa mājām. Pirmais solis ir sadalīties. Otrais solis ir uztaisīt apmeklējamo cilvēku sarakstu, piemēram, ar astoņiem cilvēkiem. Kāpēc astoņiem? Jo Jēzus teica, ka katrs ceturtais ir laba augsne, un katram no jums ir jāatnes auglis. Tāpēc, ja tu astoņiem cilvēkiem pastāstīsi informāciju, tad pēc Dieva plāna vismaz divi no viņiem noteikti atnāks. Tev nevajag dzīt ārā velnus vai kaut ko īpaši stāstīt, dažiem cilvēkiem vienkārši vajag, lai tu pasaki: “Ejam uz draudzi!” Vienkārši aizej un pasaki: “Ejam!” Viņš jau ir gatavs, viņš jau gaida. Un, pirms jūs ejat, sapulcējieties lūgšanai. Trešais solis ir lūgšana.

Vai tu vēlies būt svētīts it visā? Te būs noslēpums – nelūdz par sevi. Vienkārši aizmirsti lūgt par sevi. Kāpēc? Jo tas ir pārāk vienkārši. Dievs saka, ka, ja tu lūgsi par kādu, Viņš parūpēsies par tevi pašu. Es vispār par sevi nelūdzu, man viss ir. Bet zini, kāpēc man ir viss? Jo es daru Viņa misiju. Bībele saka, ka neviens karotājs, kad dodas armijā, neņem līdzi savas drēbes un savu ēdienu. Ja tevi ir uzņēmuši (Dieva) armijā, un tu ej misijā, tad tevi pabaros, apģērbs un parūpēsies par tavām vajadzībām. Mums ir jālūdz par cilvēkiem. Pie jums viesojās Aleksejs Zaharenko. Viņš stāstīja, ka reiz bijis mājas grupiņā, un lūgšanu daļā katrs izteicis savu vajadzību, – kādam bija vajadzīgs jauns telefons, kādam jauns dzīvoklis, motocikls, citam nauda. Tur bija astoņi cilvēki, un neviens no viņiem neteica, ka viņam vajag, lai kāds radinieks vai kaimiņš tiktu glābts. Draudze ir vieta, kur mēs vienojamies. Kāpēc interneta draudze nekad nebūs populāra un stipra? Jo no televizora vai datora neviens tev nepasniegs roku. Kad es esmu šeit un ar tevi esmu vienā draudzē, es varu pateikt, ka vienosimies par kādu lietu, un tad nav nekā stiprāka par šo vienotību un kopīgu lūgšanu. Visspēcīgākā lūgšana ir tad, kad divi vienojas par vienu lietu. Kur tiek virzītas tavas lūgšanas? Reizēm Dievs pat negrib tev atbildēt, jo tu pārvērties par egoistu, tu kļūsti par cilvēku, kurš koncentrējas uz sevi. Bet Dievs grib, lai šī pasaule tiktu izglābta! Ceturtais solis ir iet. Mums ir jāaiziet pie viņiem. Ja tu neaiziesi, tad – kaut vai lūdz, kaut vai mācies, – nekas nebūs.

Man kāds mācītājs stāstīja par kādu Bībeles semināru, kurā mācās septiņus gadus, un 90% no šiem audzēkņiem nekad nekļūst ne par mācītājiem, ne par misionāriem. Viņiem jau pēc šiem septiņiem gadiem smadzenes ir putrā. Jēzus ne tikai mācīja, Viņš sapulcināja un izsūtīja. Dzīva mājas grupiņa ir tāda, kura sapulcējas, lai būtu ar Dievu un ietu kalpot. Kad mācekļi izgāja un apmeklēja cilvēkus, viņiem bija pavisam citas acis. Kad tu neej un neapmeklē cilvēkus, tad ir skumjas acis, viss liekas garlaicīgs, vairs nav interesanti. Ziniet, kad es gāju un apmeklēju cilvēkus, es redzēju, kā cilvēki dzīvo, kādas ir viņu problēmas. Pirmkārt, es pateicos Dievam, otrkārt, es sāku lūgt un domāt par šiem cilvēkiem. Jēzus grib, ka tu kaut kur aizej. Un piektais solis ir cilvēkus atvest. Tev viņi ir jāatved. Ja jūs aizgājāt pie kāda cilvēka, tad tālāk rūpējieties par viņu, jums ir jāpieņem viņš, jāstaigā kopā ar viņu.

Reiz mēs draudzē uztaisījām citādāku evaņģelizāciju – es veikalā nopirku 300 kēksu kastītes, katrā pa sešiem kēksiņiem, saliku tās uz skatuves. Visi ticīgie atnāca uz dievkalpojumu, skatījās uz kēksiem un priecājās, domājot, ka mācītājs tūlīt viņus baros. Es paņēmu vienu kasti un jautāju: “Vai jūs zināt, kas tas ir?” Viņi jautāja: “Kas tas ir?” Un es atbildēju: “Tas ir evaņģēlijs!” Viņi jautāja: “Kā?!?” Es teicu: “Katram no jums ir jāpaņem šī kaste un jāaiziet pie sava kaimiņa, jāapsēžas pie viņa un jāapēd šie kēksiņi.” Viņi jautāja: “Kas tad būs?” Es teicu, ka simts cilvēki pēc tam pieņems Jēzu. Un tā arī bija, divās no mūsu draudzēm simts cilvēki nožēloja grēkus.

Dievam viss ir vienkārši. Mēs vienkārši visu sarežģījam, bet Jēzus visu vienkāršo. Mēs visi šodien uz dievkalpojumu atnācām vienpadsmitos. Kāpēc? Jo mēs zinām dievkalpojuma sākšanās laiku, bet mēs reizēm nezinām laiku, kad ir jāapmeklē cilvēki. Īstam kristietim ir jāzina gan dievkalpojuma laiks, gan cilvēku apmeklēšanas laiks. Vienreiz es runāju ar jehovas lieciniekiem. Jūs tādus zināt? Viņi visi klauvē pie durvīm. Es sāku viņus izjautāt, piemēram, kad viņiem ir dievkalpojumi, un viņi teica, ka viņiem svētdienās ir divi dievkalpojumi – no sākuma viņi atnāk, klausās vārdu, lūdz, lasa savu avīzi, pat ne Bībeli, bet kaut kādu žurnālu, tad pēc pusstundas ir otrs dievkalpojums, kurā viņi visi sadalās pa divi un iet pie cilvēkiem. Viņiem nav ne brīnumu, ne dziedināšanu, ne atbrīvošanas, nu, nekas viņiem nav! Tikai žurnāls. Viņiem ir stulbas atklāsmes! Viņi iet uz draudzi, kurā mācītājs sludina, ka viņi ir tādi paši kā suņi, un tie vienkārši ir mūsu jaunākie brāļi. Stulbas atklāsmes. Mums Harkovā katru vasaru notiek jehoviešu sapulces, un tajās nav dziesmu, tajās nav krutas aparatūras, tur nav gaismu, tur stāv divi veci skaļruņi, blakus stāv vecs cilvēks un lasa žurnālu Harkovas apgabalam, – vienpadsmit tūkstošiem cilvēku trīs dienas no rīta līdz vakaram lasa žurnālu. Un caur viņiem cilvēki tikai mazliet uzzina evaņģēliju, jo lielākā daļa no viņu sludinātā ir maldu mācība, bet ir kaut kas, kas nav maldi. Kad es ieeju kādā mājā, tad līdz ar mani tur ienāk arī Jēzus. Ja Jēzus apmeklētu katru dzīvokli Rīgā, tad 250 000 cilvēku tiktu tāpat izglābti. Viņi jau būtu katrs savā draudzē.

Es zinu, ka tā vieta, kurā es pabūšu, vairs nebūs tāda pati, bet būs citādāka. Varbūt cilvēki uzreiz netiks izglābti, varbūt viņi uzreiz nenožēlos grēkus, bet viņi aizdomāsies. Es varu runāt vēl daudz, bet man ir viena doma – ja tu vēlies līdzināties Jēzum, tad ej pie cilvēkiem; tavā dienas kārtībā ir jābūt dienai, kad tu apmeklē cilvēkus. Bībelē ir rakstīts, ka Dievam ir diena, kad Viņš apmeklē cilvēkus, un katru dienu Dievs vēlas kaut kur iet. Bet mēs tikai lūdzam par savām problēmām, mēs sakām savas vajadzības, bet Dievs saka: “Vienkārši ej.” Ir vajadzīga kalpošana draudzē, bet tas ir minimums, tas ir mums, mēs saliekam krēslus sev, mēs skaņu uzliekam sev, dziesmas mēs spēlējam sev, bet, ja sāls kļūst nederīga, kurš to padarīs par derīgu? Jums ir labs mācītājs, kurš jūs sūta. Mans tētis saka tā: “Ja mācītājs nesūtīs savas draudzes locekļus, tad reiz draudzes locekļi pasūtīs savu mācītāju.” Tāpēc pats svarīgākais mācītāja uzdevums ir sūtīt jūs visus. Ja tu neesi sūtīts, tu neesi Dieva lietots. Ja tu esi sūtīts, tad Dievs būs ar tevi! Un nenēsā Svēto Garu tikai sevī, neved Viņu tikai uz dievkalpojumu, jo Viņš grib iet tālāk, Viņš saka, ka vēlas būt citur, ka Viņam ir jābūt arī pie citiem! Es gāju pie narkomāniem, es pats nekad mūžā neesmu bijis narkomāns, pats nekad mūžā neesmu izpīpējis nevienu cigareti, bet es iegāju mājās, kur viss bija piepīpēts. Mums draudzē ir kāda ģimena, kurā ir pieci bērni, un viņi visi ir narkomāni un alkoholiķi. Es reiz atnācu pie viņiem un mammai teicu, ka viņai ir jālūdz Dievs par saviem bērniem, un viņas bērniem teicu, ka viņiem vajag uz rehabilitācijas centru. Man toreiz bija tikai divdesmit divi gadi, ir pagājis laiks, un nu jau četri no šiem bērniem ir draudzē. Slava Dievam! Ne jau es esmu kruts, bet gan Jēzus, kurš ir manī!

Jēzus saka: Kad jūs vedīs un sodīs, nedomājiet par to, ko jūs runāsiet, atveriet savu muti, Es runāšu jūsu vietā. Kādu dienu Svētais Gars aizies projām no tās draudzes, kura nekur neiet. Reiz tu kļūsi par depresīvu, noskumušu Dieva bērnu, jo būsi tāds pats kā bērni Vācijā – ne pie viņiem kāds nāk ciemos, ne viņi pie kāda iet ciemos. Tev ir jāiet. Ja tu gribi prieku, tad ej. Ja tu vēlies brīnumus, tad ej. Ja tu vēlies, lai Dievs tevi svētī, tad ej. Ja tu vēlies, lai tava mājas grupiņa aug, tad ej. Manā valstī ir vēl tik daudz māju, uz kurām es neesmu bijis, tāpēc man tavām pilsētām un mājām nav laika. Tā ir tava valsts, tava pilsēta un rajons, un tev ir jāapmeklē katra māja! Tev ir jāapmeklē katra kāpņutelpa. Mums ir domofoni un reizēm ir grūti tikt iekšā, un es pat reizēm arī apmānu kādu cilvēku, zvanot uz nejaušu dzīvokli un sakot, ka pasts atbraucis, un man atver vaļā. Ir jau arī atbraucis pasts – no debesīm, garīgais pasts. Cilvēki vērs durvis vaļā, bet dažreiz, kad vērs ciet, tad zini, ka tavs svaidījums vairosies, jo svaidījumu, kam bija jābūt uz viņiem, Dievs atstās uz tevis!

Cilvēki, kuri apmeklē cilvēkus, un draudze, kura apmeklē cilvēkus, jebkurā gadījumā uzvar! Draudze, kas dzīvo draudzē, vienmēr zaudē. Pasaule ir kustībā, tā ienāk caur TV, internetu, telefonu, radio. Pasaule iet caur saviem sūtņiem, bet draudze sauc tikai pie sevis. Tad, kad pirmā apustuļu draudze tika iekonservēta, Dievs atsūtīja vajāšanas un ir rakstīts, ka viņi katru dienu pulcējās pa mājām. Mājas – tas ir garīgi. Kad tu ienāc mājā, tu dari garīgu darbu, kad tu ēd ar neticīgo, tas ir pats garīgākais, ko tu vari darīt savā garīgajā dzīvē! Kļūsim par šiem garīgajiem cilvēkiem! Uzliec rokas uz savas sirds uz saki: “Kungs, es lūdzu, ieliec manī šo vēlēšanos iet, ieliec manī, Kungs! Svētais Gars, piepildi mani! Aizdedzini mani!” Es tagad lūgšu tikai par tiem, kuri šīs svētrunas laikā nolēma, ka būsi tas, kurš ies. Es zinu, ka šeit ir īpašs svaidījums, šeit ir Svētais Gars, kurš tevi tā piepildīs, ka tev nekad vēl nebūs bijusi tāda atklāsme, nekad vēl nebūs bijis tāds spēks rokās, tavā sirdī nekad vēl nebūs bijusi tāda vīzija. Kad tu pieņem lēmumu iet, tu kļūsti kā Jēzus. Svētais Gars, mēs lūdzam, lai tagad Tavs spēks nolaižas pār katru cilvēku, es lūdzu, lai mājas atverās, lai svaidījums tek straumēm, lai Tavs spēks plūst! Kad mēs liekam rokas uz slimajiem, viņi tiek dziedināti, kad mēs satiekamies ar ateistiem, Tu noliec viņus pie vietas! Es šodien aicinu īpašu svētību, Dieva spēku mūsu dzīvēs, lai vienmēr ir atbildes, lai vienmēr ir svaidījums, lai Tavs Gars ir ar mums, lai Tavs Svētais Gars ir uz mums! Es redzu, ka Tu ienāc mājās, es redzu, ka ļaunie gari aiziet, es redzu, ka ateisma gari skrien projām, lāsti skrien projām no mums, jo mēs esam svaidīti!

Mācītāja Antona Tiščenko sprediķi “Cilvēku apmeklēšana un mājas grupu izaugsme” pierakstīja un rediģēja draudzes “Kristus Pasaulei” redakcija

Tiesāt vai izglābt?

Publicēja 2018. gada 27. nov. 11:23Līga Paņina

Ziņas datums 27.11.18.

Es šeit jūtos kā mājās, man patīk būt tādu cilvēku sabiedrībā kā jūs, no jums nāk enerģija, cik daudz smaidu un cik skaisti jūs esat. Tu esi brīnišķīgs cilvēks, tu man esi brīnums! Kuriem no jums ir Instagram? Kurš ir mans sekotājs Instagram? AlexeyPronkin. Ziniet, kāda drīz būs „slimība”? Cilvēki nāks pie mācītāja un prasīs, lai lūdz par viņiem. Mācītājs prasīs – par ko? Cilvēks atbildēs, ka viņam nav pietiekoši daudz like Instagram, ka viņš jūtas atstumts. Prasīs, lai mācītājs kaut vienu like uzspiež. Caur Instagram es sludinu evaņģēliju. Es pat sarakstīju grāmatu par Instagram. Es jūsu mācītājam uzdāvināju šo grāmatu un, ja viņam patiks, viņš varēs padalīties ar jums. Es nefotogrāfēju ēdienu, savu skaisto ķermeni, foto liftā, bet tur es sludinu! Vairāki cilvēki ir atnākuši uz draudzi tāpēc, ka vienkārši sāka sekot man Instagram, sāka lasīt manus komentārus, pēc tam man uzrakstīja.

Pastāstīšu vienu stāstu. Man rakstīja viens puisis biznesmenis un prasīja, vai var ar mani satikties. Es atbildēju, ka var. Viņš jautāja – kur? Es teicu, lai viņš atbrauc uz templi. Mēs saucam mūsu baznīcu par templi. Mūsu ēka ir templis. Viņš domāja, ka tas ir pareizticīgo templis. Viņš teica, ka nekad tādā vietā nav bijis. Es sapratu, ka viņš ir neticīgs. Es viņam iedevu adresi, viņš atbrauca pie manis, mēs parunājām. Es viņam sludināju, un viņš jautāja, vai mums ir arī kolektīvā sanāksme? Viņš parastos dievkalpojumus draudzē nosauca par kolektīvajām sanāksmēm. Viņš kā neticīgais nesaprata vārda dievkalpojums nozīmi. Viņš vaicāja, vai viņš var atnākt uz sapulci. Es atbildēju, ka viņam vēl par agru nākt, no sākuma viņam vajag palasīt manu Instagram. Pēc mēneša viņš man raksta, ka viņš ļoti grib atnākt uz mūsu kolektīvo sanāksmi. Es teicu, ka tagad viņš drīkt nākt. Es biju citā pilsētā, skatījos tiešraidi, kas notiek manā draudzē, un skatos – šis biznesmenis, viņa skaistā sieva, kas turēja uz rokām bērnu, stāvēja pie altāra, lai pieņemtu Kristu. Tagad katru svētdienu viņi nāk uz dievkalpojumu.

Manas sievas Instagram sāka lasīt gubernātora meita. Viņa redzēja salonu, kurā mana sieva taisa manikīru un arī nolēma iet uz to pašu salonu. Viņa jautāja salona īpašniecei, vai viņa pazīst Jevgēņiju Proņkinu. Viņa viņu pazina, jo gāja mūsu draudzē. Šī meitene atbildēja, ka tas nevar būt, jo viņa lasa viņas Instagram. Viņa vēlējās, lai pastāsta, kas šī par sievieti ir. Vienreiz tika izdarīts tā, lai mana sieva un gubernātora meita vienlaicīgi atnāktu uz manikīru un sēdētu viena otrai pretī. Tas viss ir Instagram. Varbūt dzīvē nebūtu personiskā kontakta, bet tas ir lauks, kurā var arī pļaut ražu. Pataisi savu Instagram par sprediķi, tikai nekļūsti par fanātiķi. Neliec tur bildes, kur tu viss sasvīdis lūdz Dievu. Visi uzreiz beigs tev sekot. Liec bildes ar savu ģimeni, kā tu sporto, par savām dzīves vērtībām un nedaudz arī pievieno klāt arī par Dievu, tad cilvēki tev pakāpeniski sāks sekot. Tad cilvēki no online nāks offline satikties aci pret aci. Tu gribi, lai draudze augtu? Tā ir pareiza vēlme. VISS, KAS IR DZĪVS, VIENMĒR AUG!

Jo tik ļoti Dievs pasauli mīlējis, ka Viņš devis Savu vienpiedzimušo Dēlu, lai neviens, kas Viņam tic, nepazustu, bet dabūtu mūžīgo dzīvību, jo Dievs Savu Dēlu nav sūtījis pasaulē, lai Tas pasauli tiesātu, bet lai pasaule caur Viņu tiktu glābta.” (Jāņa evaņģēlijs 3:16-17)

Vai tu tici Jēzum? Ja tu tici, tad tu neaiziesi postā, jo tev ir mūžīgā dzīvība. Daļa dzīvības ir tavā ķermenī un otra dzīves daļa tev būs bez pašreizējā ķermeņa kopā ar Dievu. Dievs nav sūtījis Jēzu, lai tiesātu pasauli, bet lai izglābtu pasauli. Šodien es sludināšu par tēmu „Tiesāt vai izglābt?” Šie divi procesi nav savienojami kopā. Kad tu tiesā, tu nespēj glābt, ja tu glāb, tu nespēj tiesāt. Šodien es skatos uz mūsdienu draudzēm un redzu, ka daudzu draudžu pamatā ir kaut kāda doktrīna, kura atdala „pareizos” cilvēkus no „nepareiziem” cilvēkiem. Pieņemsim, ka ir tā – ja mēs lūdzam mēlēs, mēs esam pareizā draudze, bet, ja citi nelūdz mēlēs, tā ir nepareiza vai mirusi draudze. Vai tu tā uzskati? Pieņemsim, ka ir tā – lai sieviete dievkalpojumā klusē, jo to arī var izlasīt Bībelē. Šīs doktrīnas dēļ sieviešu kalpošanas pilnībā tiek iznīcinātas. Sievietēm ir tāds potenciāls, bet ar šo Bībeles pantu viņas tiek aizliegtas. Vai zini Bībeles pantu, kurā rakstīts, ka sievietei jāapklāj sava galva? Ja tu nenāc ar lakatiņu uz draudzi, tad tu esi „nepareiza” sieviete. Kur ir tavs lakatiņš? Ja tev tā nav, tad tu esi uzskatāma par „nepareizu” māsu. Es varētu tagad jūs tiesāt, taču, ja es to darīšu, tad es nespēšu vairs glābt. Ja es gribu jūs glābt, man ir jāatmet tiesa, jo notiesāšanā nav pārmaiņu un žēlastības. Par ko šajos Bībeles pantos tiek runāts? Tas bija vēstījums Korintas draudzei. Korinta bija pilsēta, kurā dzīvoja daudz prostitūtu. Viņas ar skaistām frizūrām nāca uz draudzi, un tāpēc, lai brāļi nekristu kārdinājumā, Pāvils lika šīm māsām apsiet ap galvu lakatiņus. Pēc tā varēja saprast, ar kuru māsu drīkst iet uz pusdienām pēc dievkalpojuma un ar kurām nedrīkst. Vai saproti?

Man ļoti patīk Bībelē aprakstītā līdzība par pazudušo dēlu. Es gan īsti nepiekrītu tās nosaukumam. Man šķiet, ka šī līdzība ir par mīlošo Tēvu, nevis par pazudušo dēlu. Nedaudz atgādināšu to. Dēls nāk pie dzīvā tēva un saka: “Senci, klausies! Man pienākas daļa mantojuma?” Tēvs atbild: “Jā.” Dēls turpina: “Dod man to šurp!” Tēvs saka: “Es vēl esmu dzīvs. Tikai pēc manas nāves tu dabūsi savu mantojuma daļu.” Dēls tēvam atbild: “Man vienalga. Dod šurp mantojumu, es to gribu!” Tēvs savas lielās mīlestības pret dēlu dēļ izdara izņēmumu, atdodot viņa mantojuma daļu. Tajā laikā šis mantojums nebija naudas izteiksmē. Tas bija zemes gabals un daļa no mājas. Saprotams, ka dēls nevar ielikt kabatā šo mantojuma daļu un doties uz pilsētu. Bija nepieciešams pārdot gan zemes gabalu, gan mājas daļu. Iedomājies, ka man ir trīsistabu dzīvoklis. Viens no dēliem nāk pie manis un saka: “Senci, klausies! Vai tā ir mana istaba?” Es atbildu: “Jā, tava.” Dēls saka: “Dod to šurp!” Es atdodu viņam istabu, domājot, ka dēls kļuvis pieaudzis un vienkārši vēlas savu privāto telpu, kurā mitināties. No rīta dzirdu, ka kāds atslēdz mana dzīvokļa durvis. Es pieeju pie šī svešinieka un jautāju: “Kas tu tāds esi?” Cilvēks rāda man papīra lapiņu un saka: “Jūsu dēls mums pārdeva šo istabu. Tagad tā ir mūsu.” Ebreju acīs šāda situācija ir liels negods. Dēls ar savu rīcību cēla negodu gan tēvam, gan visai ģimenei, ka pat kaimiņi sāka smieties par viņiem. Tas bija ļoti liels apkaunojums. Šis dēls aizgāja un dzīvoja izlaidīgu dzīvi, tērējot visu naudu pa labi, pa kreisi. Pēc laika nauda bija iztērēta, un viņš nolēma atgriezties tēva mājā. Viņš atcerējās, ka tēvam ir vēl divas istabas. Varbūt varēs sarunāt pagulēt koridorā uz saliekamās gultas vai vismaz uz grīdas. Pēc Israēla likuma tēvam nebija tiesību nākt pretī tādam dēlam, to drīkstēja darīt tikai māte. Tēvam bija jāsēž kopā ar vecajiem, jo viņš dēlam faktiski nozīmēja mironi. Kā vajadzēja notikt pēc tā laika tradīcijām? Kad dēls nāca, viņam tuvoties drīkstēja tikai māte, apskaujot viņu. Pēc tam visam ciematam bija jānāk viņam pretī un janomētā akmeņiem, padzenot šo cilvēku no ciemata uz visiem laikiem. Šī iemesla dēļ tēvs jau laicīgi gaidīja dēlu pārnākam, lai varētu paspēt satikt viņu vēl pirms tiem cilvēkiem, kuriem bija jānotiesā viņš. Arī skriet ebrejiem ir negods, it īpaši pieaugušiem vīriešiem. Viņi staigāja lielos halātveidīgos apģērbos. Tēvam šo halātu vajadzēja aizbāzt aiz jostas un skriet. Pieaugušam vīrietim atkailināt savas kājas bija dubults negods. Viņš uzņēma visu šo negodu uz sevis, lai glābtu dēlu. Tēvs bija gatavs uz sevis uzņemties visu dēla negodu, lai viņu glābtu no pelnītas nāves.

Kādēļ tu esi virs šīs zemes lai tiesātu vai glābtu? Vai tu esi gatavs uzņemties kāda cita cilvēka negodu, lai patiešām viņu glābtu? Jēzus nekad nebija farizeju draugs. Jēzus draudzējās ar muitniekiem un grēciniekiem. Vienmēr pēc tikšanās ar Jēzu viņi saņēma glābšanu. Neviens farizejs šos cilvēkus nespēja glābt, jo, satiekoties ar kādu farizeju, viņi satika tiesu un kritiku, bet, satiekoties ar Jēzu, viņi saņēma glābšanu. Ko dari tu tiesā vai glāb? Vai tu esi Jēzus komandā, Kurš nāca, lai glābu, vai velna komandā, kurš nāk, lai tikai tiesātu? Kura pusē tu esi? Mūsu draudze šodien vēl nav mega draudze viena iemesla dēļ  mēs līdz šim brīdim draudzes doktorīnas pamatā liekam tiesu. Dievs teica, ka Viņš maina draudzes pamatus. Dievs teica, ka draudzes pamatā būs apustuļi un pravieši. Kas ir pravieši? Tie nav cilvēki, kuri redz otrā tikai netīrību. Pravieši cilvēkos redz potenciālu un Dieva apslēptos dārgumus. Jēzus nāca pie Sīmaņa un pravietoja: “Tu esi Pēteris, un uz tevis Es būvēšu savu draudzi.” Vai zināt? Pēterim parādījās pravietiskā dzīves perspektīva. Ja ar viņu būtu runājis kāds farizejs, tad Sīmanim viņš teiktu: “Tu esi neveiksmīgs zvejnieks, kurš nekad nespēs kalpot Dievam, jo neesi pabeidzis sinagogas mācību. Tev nav nekādu izredžu.”

Pie Jēzus aiz matiem atvilka puskailu sievieti, kuru pieķēra laulības pārkāpšanā. Viņi atnāca, lai šo sievieti notiesātu, bet Jēzus lai glābtu. Jēzus šai sievietei teica: “Es tevi netiesāju.” Katru reizi, kad tu mani netiesā, tu mani glāb, jo ir rakstīts: “Dieva labestība noved cilvēku pie grēku nožēlas.” Dieva labestība, nevis tiesa, noved cilvēku pie grēku nožēlas. Šī grēkam padotā sieviete līdz dzīves beigām sekoja Jēzum tāpēc, ka Viņš viņu nenotiesāja. Vai mēs vēlamies, lai mūsu draudzes piepildās ar cilvēkiem? Atcerēsimies šos zelta vārdus: “Es tevi nesodu”. Tas ir viss, ko šī pasaule vēlas no mums dzirdēt. Cilvēki vēlas nākt pie mums, bet viņi baidās no mūsu akmeņiem un stiprajiem likumiem par to, ko drīkst un nedrīkst. Mēs esam ieciklējušies uz to, ko nedrīkst. Mēs esam aizmirsuši to, kas ir vajadzīgs. Ir vajadzīgs glābt un nest dzīvību, nevis nāvi. Vai atceries Bībelē sievieti pie akas? Cik daudz vīriešiem viņa bija pārgājusi pāri? Vai Jēzum bija iemesls sievieti tiesāt? Jā, bija, taču Jēzus nāca šo sievieti glābt. Jēzus aizvēra acis uz viņas pagātni un teica: “Es gribu tevi glābt.” Kas notika pēc tam? Šī sieviete atveda pie Jēzus visu pilsētu. Tieši tas nozīmē atmodu kad visa pilsēta nāk pie Jēzus, Kurš netiesā.

Nesen es devos izbraucienā. Pusdienu laikā iepazinos ar kādu vīrieti. Mēs sākām sarunāties un viņš izstāstīja, ka ir gubernators. Divos naktī es atrados viņa istabiņā. Šis vīrietis sēdēja uz ceļiem, un asaras ritēja pār viņa vaigiem. Viņš man teica: “Es nezinu, kas tu esi par cilvēku, bet tu kaut kur dziļi aizskāri manu sirdi.” Es nesāku viņam visu pēc kārtas stāstīt par Dievu, bet tikai, to, kas bija manā sirdī. Gubernators teica: “Es vēlos tev pastāstīt par savu dzīvi un manām problēmām.” Tagad vienu reizi nedēļā viņš man zvana un saka: “Man ar tevi ir jāparunā.” Viņš man stāstīja šausmīgus grēkus, bet es ne reizi savā dzīvē neesmu notiesājis šo cilvēku. Es viņam saku: “Tas viss ir štrunts. Dievs vienalga tevi mīl. Tu pats sevi nespēsi mainīt. Tikai Dieva labestība spēj tevi pilnībā izmainīt.” Caķejs atdeva pusi no sava īpašuma un daudzi cilvēki atstāja visu, lai sekotu Jēzum, jo viņi beidzot satikās ar labestību un saprata, ka Viņš ir nācis viņus glābt. Tas ir briesmīgi, ka mūsu draudzēs ir vienreizēja mīlestība un vienreizēja žēlastība. Zini, kā tā izskatās? Mācītājs saka: „Es esmu mācītājs, es zinu, ka tu grēko. Bet grēko tā, lai es to nepamanītu. Jo, ja es to pamanīšu, es tevi sodīšu!” Kā tu domā, uz ko cilvēks tērēs visus savus spēkus? Uz to, lai noslēptu savus grēkus, jo viņš negrib būt sodīts. Viņš nespēj strādāt un kalpot, jo viss spēks viņam aiziet, lai noslēptu savu grēku. Viņš nekļūst par gigantu. Es ticu tādai uzticības pakāpei, ka, ja tu grēko, tu vienalga droši vari nākt pie manis, jo es nebaidos tava grēka, es tev varu palīdzēt tikt no tā vaļā un glābt tevi. Jo manī arī ir grēks, man arī ir vajadzīga glābšana. Un tad mūsu starpā rodas laba atmosfēra. Žēlastība nav vienreizēja.

Bet Sauls, vēl draudus un nāvi šņākdams pret Tā Kunga mācekļiem, gāja pie augstā priestera 
un lūdza no tā vēstules sinagogām Damaskā, lai, atradis kādus šīs mācības sekotājus, vīrus vai sievas, tos saistītus vestu uz Jeruzālemi.” 
(Apustuļu darbi 9:1-2)

‘Sauls’ nozīmē ‘izlūgtais no Dieva’. Šo vārdu Saulam pats Dievs bija devis. Viņam bija ideāla reliģioza karjera – labākā audzināšana, apgraizīts astotajā dienā, ebrejs no ebrejiem, farizejs no farizejiem, plus visam tam klāt viņam bija Romas pilsonība. Tajā laikā tā bija vislabākā dzīve, par kuru tikai varēja sapņot nauda, vara, ietekme, vārds no Dieva un Romas pilsonība. Bet Sauls bija apsēsts ar vēlmi tiesāt, jo viņš uzskatīja, ka tikai viņš ir taisns, ka tikai viņa izpratne par Dieva pielūgsmi ir vispareizākā, bet tie, kas pielūdz Dievu citādāk un uzskata Jēzu par Dieva Dēlu, ir ģeķi, un tos ir jātiesā, velkot aiz matiem un nogalinot, nomētājot ar akmeņiem. Ziniet, visbriesmīgākie kari bija tieši krustnešu kari, kad viena draudze cīnījās pret otru, katra pierādot savu taisnību. Bībele saka: „Netiesā, tad tevi neviens netiesās.” Tā ir sava veida drošība, jo, kad mans grēks atklāsies, es negribu būt sodīts. Kurš no jums grib būt sodīts? Un, zini, es pravietoju, ka tavs grēks kādreiz atklāsies. Ja tu būsi tiesājis, tevi notiesās. Ja būsi parādījis žēlastību, tad tevi apžēlos.

Bet, viņam ejot, notika, ka, tuvojoties Damaskai, piepeši viņu apspīdēja gaisma no debesīm, 
un, pie zemes nokritis, viņš dzirdēja balsi, kas viņam teica: "Saul, Saul, kāpēc tu Mani vajā?" Viņš jautāja: "Kas Tu esi, Kungs?" Bet Viņš atbildēja: "Es esmu Jēzus, ko tu vajā; celies un ej pilsētā, un tev pateiks, kas tev jādara." Bet viņa ceļabiedri stāvēja kā mēmi, balsi gan dzirdēdami, bet nevienu neredzēdami.”
(Apustuļu darbi 9:3-7)

Sauls pēc tam kļuva akls. Padomājiet, tikko šis cilvēks skaidri zināja to, kas viņam jādara, bet pēkšņi viņš vairs neko nesasprot un kļūst akls. Šajā pilsētā ir ļoti daudz cilvēku, kuri ir akli un nezina, kā tālāk dzīvot un ko darīt tālāk. Viņiem ir izglītība, stāvoklis sabiedrībā un nauda, bet viņi ir kļuvuši akli. Katram cilvēkam reiz pienāk mirklis dzīvē, kad viņš nezina, kā tālāk dzīvot.

Sauls piecēlās no zemes un, acis atvēris, neko neredzēja; un viņi to pie rokas ieveda Damaskā. 
Trīs dienas viņš nevarēja redzēt un ne ēda, ne dzēra.”
(Apustuļu darbi 9:8-9)

Saulam nav apetītes, viņš nezina, kā tālāk dzīvot.

Damaskā bija kāds māceklis, vārdā Ananija, un Tas Kungs parādībā viņu uzrunāja: "Ananija!"[..]” (Apustuļu darbi 9:10)

‘Ananija’ nozīmē ‘iezīmēts ar Dieva žēlastību’. Tas ir cilvēks, kurš pats ir piedzīvojis daudz Dieva žēlastības un labestības. Dievs grib, lai tu kļūsti nevis par Saulu, bet par Ananiju jeb iezīmēto ar Dieva žēlastību.

„[..] Tas Kungs parādībā viņu uzrunāja: "Ananija!" Viņš atbildēja: "Še es esmu, Kungs!" Tas Kungs viņam sacīja: "Celies un ej uz tā saukto Taisno ielu un uzmeklē Jūdas namā tarsieti, vārdā Sauls; viņš lūdz Dievu [..]” (Apustuļu darbi 9:10-11)

Skaties, kā darbojas Svētā Gara augļi. Svētais Gars norāda konkrētu ielu, māju un cilvēka vārdu. Es esmu saticis šādus praviešus savā kalpošanā, kuri nosauc precīzus telefona numurus, mājas, ielas. Lūk, šī ir tā gudrība, ka tu zini, pie kuras mājas durvīm klauvēt, tu zini, kuri ir šie aklie, dzīves orientāciju pazaudējušie cilvēki, nevis vienkārši klauvēt pie visām mājas durvīm pēc kārtas. Tā ir evaņģelizācija Svētajā Garā. Tā ir Svētā Gara navigācija.

„[..] un parādībā ir redzējis vīru, vārdā Ananija, ieejam un tam rokas uzliekam, lai tas atkal kļūtu redzīgs." 
Bet Ananija atbildēja: "Kungs, es no daudziem esmu dzirdējis par šo vīru, cik daudz ļauna viņš darījis Taviem svētajiem Jeruzālemē; [..]””
(Apustuļu darbi 9:12-13)

Paklausies! Cik bieži baumas mūs aptur? Vai Ananijam personīgi Sauls izdarīja ko sliktu? Nē, bet „es dzirdēju no daudziem, ka”... Zini, kāpēc daudzu cilvēku nav draudzē? Jo viņi ir noticējuši baumām. Kad Dievs mūs mudināja iet pie viņiem, mēs negribējām iet, jo domājām, ka viņi ir ļauni, nederīgi cilvēki bez nākotnes bandīts, noziedznieks, prostitūta, narkomāns. Un tāpat Ananija teica Jēzum:„ Neiešu.” Bet ko saka Jēzus?

Bet Tas Kungs viņam sacīja: "Ej, jo viņš Man ir izredzēts ierocis nest Manu Vārdu tautu, ķēniņu un Israēla bērnu priekšā.” (Apustuļu darbi 9:15)

Kas? Nodaļas sākumā šis cilvēks nogalina cilvēkus un tagad viņš ir Dieva izredzēts ierocis? Tu, Dievs, gribi izmantot šo cilvēku? Viņš taču ir netīrs, viņa rokas mērktas asinīs! Bet Dievs saka, ka Sauls ir Viņa izredzētais ierocis. Prostitūta Marija Magdalēna bija Dieva izvēlētais ierocis. Viņa pirmā atnāca pie Jēzus kapa vietas, jo viņa bija sastapusies ar Dieva labestību. Tāpat Dievs saka Ananijam, lai viņš iet pie Dieva izredzētā ieroča Saula. Es redzu garā, kā Dievs jūs sūta uz pilsētas tumšākajām vietām pie Viņa izredzētajiem traukiem. Pagaidām gan pēc viņu izskata nevar pateikt, ka Dievs ir viņus svaidījis, lai viņi būtu debess izredzēti pildīt Dieva darbu. Skaties, kas notika tālāk.

Bet Tas Kungs viņam sacīja: "Ej, jo viņš Man ir izredzēts ierocis nest Manu Vārdu tautu, ķēniņu un Israēla bērnu priekšā.” (Apustuļu darbi 9:15)

Apustulis Pāvils kalpoja arī pie politiķiem. Viņš sludināja ķēniņiem un prezidentiem. Šis bija tas aklais cilvēks, kurš stāvēja uz saviem ceļiem, trīs dienas ne ēda, ne dzēra un nezināja, ko tālāk darīt, bet liktenis jau viņu gaidīja. Daudzi cilvēki nav atzīmogoti. Bet tu ej un liec rokas uz šī cilvēka, un saki: „Brāli.” Viņš vēl nav tavs brālis, bet tu, tā sakot, pravieto, ka viņš tāds būs. Tu viņu atzīmogo, tu atver šo potenciālu viņā. Kas notika, kad Ananija uzlika Saulam rokas?

Ananija aizgāja un nonāca tanī namā un, viņam rokas uzlicis, sacīja: "Brāli Saul, Kungs Jēzus, kas tev parādījies ceļā, pa kuru tu nāci, mani sūtījis, lai tu atkal kļūtu redzīgs un pilns Svētā Gara.”” (Apustuļu darbi 9:17)

Pāvils kļuva Svētā Gara pilns. Dievs nemainīja Pāvila vārdu. Pāvils no Dieva saņēma vārdu – ‘izlūgtais no Dieva’, bet Pāvils pats deva sev citu vārdu – maziņais un vienkāršais. Es lūdzu, lai tu ietu un atklātu kādā cilvēkā viņa potenciālu, atrastu šos Dieva izredzētos traukus. Apustulis Pāvils apgrieza kājām gaisā pusi pasaules, sarakstīja divas trešdaļas Jaunās Derības, jo kāds no mācekļiem pārkāpa pāri saviem uzskatiem un atnāca, lai nevis notiesātu Pāvilu, bet lai izglābtu. Vai tu atnāci tiesāt vai glābt?

Mācītāja Alekseja Proņkina sprediķi “Tiesāt vai glābt?” pierakstīja un rediģēja draudzes “Kristus Pasaulei” redakcija

Jo ikviens, kas piesauc Tā Kunga Vārdu, tiks izglābts

Publicēja 2018. gada 20. nov. 20:56Līga Paņina

Ziņas datums 21.11.18.

“Jo ikviens, kas piesauc Tā Kunga Vārdu, tiks izglābts.” (Romiešiem 10:13)

Šai Rakstu vietai Bībelē var atrast paralēles, pirmā no tām ir Vecās Derības Joela grāmatā.

“Tad notiks, ka izglābs sevi ikviens, kas piesauks Tā Kunga Vārdu.” (Joela 3:5)

“Un ikviens, kas Tā Kunga Vārdu piesauks, tiks izglābts.” (Apustuļu darbi 2:21)

Šī Rakstu vieta no vēstules romiešiem ir tā, kuru es dzirdēju Latvijas Kristīgajā radio tieši tajā brīdī, kad man visvairāk bija vajadzīga palīdzība. Tajā brīdī es vēlējos nomirt un nespēju to izdarīt. Caur radio kāda meitene sludināja vai liecināja: “Un ikviens, kas piesauks Tā Kunga Vārdu, tiks izglābts!” Un es piesaucu Tā Kunga Vārdu, un Dievs mani izglāba. Ko nozīmē – piesaukt Tā Kunga Vārdu? Ko nozīmē – piesaukt Dievu?

“Bet Jabecs bija vairāk godāts par saviem brāļiem; un viņa māte bija nosaukusi viņu vārdā Jabecs, sacīdama: Es viņu esmu sāpēs dzemdējusi. Un Jabecs piesauca Israēla Dievu, sacīdams: "Kaut Tu mani svētīdams svētītu un paplašinātu manas robežas un kaut Tava roka būtu allaž ar mani, un kaut Tu mani pasargātu no nelaimes, ka man nebūtu jācieš sāpes!" Un Dievs lika tam notikt, ko viņš bija lūdzis.” (1. Laiku 4:9-10)

Ir arī grāmata, kas nosaukta par godu šim Bībeles varonim, to sauc “Jabeca lūgšana”. Tieši šonedēļ es Bībelē par to lasīju. Vispār es Bībeli lasu pēc kārtas, nevis zīlējot. Nav tā, ka lasu to no vāka līdz vākam, bet lasu vairākas grāmatas no Vecās un Jaunās Derības paralēli pēc kārtas, četras nodaļas dienā. Tās var dažādi lasīt, četras nodaļas var izlasīt 15 minūtēs, bet var lasīt arī piecas stundas. Reizēm es netieku tālāk par dažām Rakstu vietām. Tagad sakrita, ka lasu tieši 1. Laiku grāmatu, kurā ir ļoti daudz radu rakstu, sākot no Ādama un Ievas. Un pēkšņi starp to visu ir pieminēts Jabecs, kurš tika „vairāk godāts par saviem brāļiem”. Tātad Jabecs bija kaut kas īpašs. Starp visiem radu rakstiem atradās kāds cilvēks, kuru sauca Jabecs, un viņš bija kaut kas īpašs. Tu esi īpašs! Šajā gadījumā viņš tiešām izcēlās starp citiem cilvēkiem, viņa sasniegumi, ticība un dzīve bija redzama, tā bija pārāka un labāka par citu dzīvēm. Kāpēc? Viņa māte nosauca viņu vārdā “Jabecs”, sacīdama: “Es viņu esmu sāpēs dzemdējusi.” ‘Jabecs’ nozīmē ‘sāpes’. Ebreji tā darīja, viņi nosauca savus bērnus nepatīkamos vārdos.

Un Jabecs piesauca Israēla Dievu, sacīdams: "Kaut Tu mani svētīdams svētītu un paplašinātu manas robežas un kaut Tava roka būtu allaž ar mani, un kaut Tu mani pasargātu no nelaimes, ka man nebūtu jācieš sāpes!" Un Dievs lika tam notikt, ko viņš bija lūdzis.” (1. Laiku 4:10)

Neskatoties uz to, ka caur vecākiem viņa dzīvē bija ienācis lāsts, turklāt mamma viņam bija ielikusi vārdu ar negatīvu nozīmi, viņš piesauca To Kungu, un šis lāsts tika anulēts. Ikviens, kas piesauc Tā Kunga vārdu, tiks izglābts.

Mans tēvs nomira no alkoholisma, kad man bija četri gadi. Es nezinu savus radu rakstus; mani senči nav ebreji, kas cītīgi pierakstīja, kurš no kura ir cēlies. Man kādreiz kāds stāstīja, ka mani radi ir no Gaujienas, bet man nepalika galvā tie visi vārdi un cipari. Mans uzvārds Latvijā vispār nav bieži sastopams, esmu es un vēl daži cilvēki, ļoti maz cilvēku, un tie visi būs kaut kādā mērā saistīti ar mani, tie ir mani radinieki. Es nezinu, no kurienes es tāds radies esmu. Mans tēvs nomira no pārmērīgas alkohola lietošanas, un ļoti iespējams, ka viņš to bija mantojis no saviem senčiem. Bībelē ir skaidri rakstīts, ka tēvu grēki tiks pieminēti. Par tēvu grēkiem maksās viņu bērni, un par to pat zinātnieki lielākoties nestrīdas. Ir skaidri redzams, ka mēs caur gēniem pārmantojam kādas lietas no saviem vecākiem, izskatu un pat kādu uzvedības modeli. Un ne tikai to, ko tev ieaudzina, bet arī tās lietas, ko tev neaudzināja, bet tās parādās pie tevis, un varbūt ne tieši no taviem vecākiem, bet no vecvecākiem vai pat vēl tālākām paaudzēm. Un es domāju, ka mans tēvs to bija mantojis, un es biju nolemts nāvei no alkohola un narkotikām. Es domāju, ka sātana plāns manai dzīvei bija iznīcināt mani līdz trīsdesmit gadu vecumam, jo tieši ap trīsdesmit gadu vecumu es tiešām centos iet līdz galam un nomirt. Tātad manā dzīvē darbojās lāsts, BET TAJĀ DIENĀ, KAD ES PIESAUCU TĀ KUNGA VĀRDU, ES TIKU IZGLĀBTS, UN LĀSTS MANĀ DZĪVĒ TIKA ANULĒTS, JO IKVIENS, KAS PIESAUC TĀ KUNGA VĀRDU, TIKS IZGLĀBTS! Nav svarīgi, kādu lāstu tu esi mantojis, tas tiek anulēts, izsvītrots, izdzēsts un iznīcināts, nākot pie Jēzus! Tavā priekšā ir gaiša nākotne, jo ikviens, kas piesauc Tā Kunga Vārdu, tiks izglābts. Un es gribu vērst tavu uzmanību uz to, ka tas bija viens moments, kad es piesaucu Dievu. Piesaukšanai ir liels spēks, šādai lūgšanai, kad mēs piesaucam To Kungu, ir ārkārtīgi liels spēks. Es paskaidrošu šo vēsti vairāk no 1. Laiku grāmatas. Abas Rakstu vietas no 1. Laiku grāmatas es ņēmu, šonedēļ lasot Bībeli.

“Un Rūbena dēlu un gadiešu, un Manases puscilts, varonīgu karotāju, kas varēja nest lielo vairogu un zobenu un šaut ar loku un bija kaujai apmācīti, tādu bija četrdesmit četri tūkstoši septiņi simti sešdesmit, kas gāja karā. Un tie karoja pret hagariešiem un pret Jeturu, Nafišu un Nodabu. Un tiem tika sniegta palīdzība, un viņu rokās tika nodoti hagarieši un visi, kas bija ar tiem, jo viņi bija kaujas laikā piesaukuši Dievu, un Viņš ļāvās pielūgties, tāpēc ka viņi uz Viņu paļāvās.” (1. Laiku 5:18-20)

Hagarieši ir mūsdienu musulmaņu tautas. Rūbena dēli un gadieši, un Manases puscilts gāja karā, un Dievs nodeva hagariešus viņu rokās, jo viņi bija kaujas laikā piesaukuši Dievu. Hagarieši nepiesaucu Dievu, varbūt savus dievus, bet rūbenieši piesauca dzīvo Dievu, un Viņš ļāvās pielūgties. Ir īpaši momenti, kad cilvēki īpašos apstākļos īpaši piesauc Dievu, un tādai sirds lūgšanai ir ārkārtīgi liels spēks. Ir ļoti svarīgi lūgt ikdienā arī tad, kad tev nav īpašas vajadzības un nav emocionāla vēlme to darīt, nav pat nekādu problēmu, lai to darītu, nav arī liela prieka slavēt vai pateikties, bet tu vienkārši to dari. Tam ir spēks, bet tā ir ikdiena, mūsu ikdienas lūgšana. Bet ir īpašas reizes, kad mēs īpaši piesaucam Dievu, kad ir kāds īpašs emocionāls satricinājums, kad ir kāda īpaša vajadzība, un šādās reizēs tavai lūgšanai ir ĻOTI liels spēks. Tajā reizē, kad es piesaucu Dievu, tā bija īpaša lūgšana, tā bija sirds lūgšana, mana pēdējā cerība. Tas bija tā, it kā slīcējs ķertos pie salmiņa. Es toreiz teicu: “Dievs! Ja Tu, Jēzu, esi tas Dievs, kas radījis debesis un zemi, tad izmaini manu dzīvi!” Tā bija sirds lūgšana, tā bija ārkārtīga, ne tikai ar prātu saprotama, bet arī emocionāla un fiziska vajadzība pēc glābiņa. Kad cilvēks slīkst, viņš no visas sirds sauc pēc glābiņa, ja prāts neaptumšojas, un viņš vienkārši slīkst klusējot. Īpašs spēks ir sirds lūgšanai īpašos apstākļos. Dievs sadzirdēja manu lūgšanu, es nonācu cietuma kamerā un tur tiku izglābts. Tas bija īpaši.

Es vēršu tavu uzmanību uz šo Rakstu vietu: “Viņi [rūbenieši] bija kaujas laikā piesaukuši Dievu, un Viņš ļāvās pielūgties, tāpēc ka viņi uz Viņu paļāvās.” Pirmkārt, viņi kaut ko jau darīja, viņiem bija konkrēti mērķi un plāni, otrkārt, viņi paļāvās uz Dievu, kas nozīmē, ka viņi ticēja Dievam un dzīvoja pēc Dieva gribas, un īpašā brīdī viņi piesauca To Kungu, un Tas Kungs deva viņiem uzvaru. Bībelē rakstīts, ka cilvēki, kas piesauc Dievu, ir tādi paši kā mēs, kuri vienkārši ikdienā savā lūgšanā piesauc Dievu, bet ir kādas īpašas reizes, kad tu piesauc Dievu, un tam ir ārkārtīgi liels spēks. Tātad ir ikdienas Dieva piesaukšana jeb ikdienas staigāšana kopā ar Dievu un īpašas reizes.

Mūsu draudzē ir sieviete, kuru Dievs dziedināja no vēža ceturtajā stadijā. Viņas diagnoze nozīmēja iet mājās un nomirt. Dievs viņu dziedināja arī no neauglības, un patiesībā ķīmijterapijas dēļ viņa nemaz nedrīkstēja ieņemt bērniņu. Pirms pāris gadiem, kad viņa atnāca uz dziedināšanas dievkalpojumu, es viņai teicu: “Tu nemirsi, bet dzīvosi un sludināsi Tā Kunga darbus!” Mēs lūdzām par viņu Dievu, un viņa tika dziedināta. Tu domā, ka viņa tika dziedināta manis dēļ, to cilvēku dēļ, kas viņai kalpoja? Jā, mēs palīdzējām, bet ir kaut kas īpašs...

“Savās bailēs es piesaucu To Kungu un brēcu pēc sava Dieva. Viņš sadzirdēja manu balsi Savā pilī, un mana brēkšana nāca Viņa ausīs. Zeme līgojās un drebēja, un kalnu pamati trīcēja. Tie grīļojās Viņa bardzības priekšā.” (Psalms 18:7-8 )

Šajā Rakstu vietā attēlots, ka Dievs nonāca un atbildēja uz viņu lūgšanu. Arī Ilze stāsta, ka viņa piesauca Dievu no visas sirds. “Es sāku lūgt Dievu un apliecināt [dziedināšanu]. Es pati ticēju, ka esmu jau dziedināta, un tā arī domāju. Kad Dievs jau bija dziedinājis, es turpināju apliecināt, katru dienu no rīta, pusdienās un vakarā lūdzot Dievu. Es apliecināju, ka esmu pilnīgi vesela, man bija izdrukātas uz lapas pilnīgi tīras un veselas plaušas, un es apliecināju, ka esmu pilnīgi vesela. Mana lūgšana arī sastāvēja no apliecināšanas un piedošanas tiem, kas man bija nodarījuši pāri un atvainošanās tiem, kuriem es biju pāri nodarījusi. Es lūdzu no visas sirds, pat tā, ka man sviedri tecēja.” Ilze lūdza no visas sirds. No sirds piesauc Dieva Vārdu, un tu tiksi glābts! Tev ir dzīvības un nāves jautājums, tu piesauc Dievu, un uz šādu lūgšanu Dievs noteikti atbild. Tā bija tāda pati lūgšana kā man – saukšana pēc Dieva, uz kuru Dievs atbildēja.

Kad tu esi iekšēji nobriedis šādai lūgšanai, kad tu sauc uz Dievu, tā ir vēsts no Dieva tev personīgi. Es ticu un gribu, lai tu tici, ka jebkuru problēmu var atrisināt ar sirds lūgšanu. Jebkuru šķērsli tavā priekšā var novākt ar šāda veida lūgšanu. Ne tikai ar ikdienas lūgšanām, kurās tu pasakies un pielūdz, bet īpašās reizēs īpaši spēcīgi piesaucot Dievu no visas sirds.

Ir bijušas situācijas, kad man ir bijis sirdī visiem kopā aizlūgt no kanceles. Reizēs, kad mēs lūdzam šādas sirds lūgšanas no kanceles, vienmēr ir atnākusi pozitīva atbilde no Dieva. Tas ir noticis situācijās, kuras šķiet neiespējami atrisināt. Piemēram, kad bija draudžu nomelnošanas kampaņa Tvnet portālā, kad rakstīja rakstus faktiski par visām draudzēm. Regulāri iznāca nomelnojoši raksti par netradicionālām draudzēm. Mums draudzē bija sirds lūgšana par to. Mēs neapturējām šos rakstus, bet mūsu draudzi tajos pat nepieminēja. Kā tas ir iespējams? Kas cilvēkā mainījās? To es nezinu, bet viņi neuzrakstīja ne vārda par mums. Lūgšanai ir ārkārtīgi liels spēks. Es gribu tevi iedrošināt, tu vari jebkāda veida problēmu atrisināt ar patiesu sirds lūgšanu, no sirds piesaucot Dievu. Kā individuāli, tā arī kopīgi lūdzot. Kopīgām lūgšanām ir arī lielāks spēks. Attiecīgi, ja es gribu, lai Latvija tiek glābta, nepietiks, ka es piesaukšu Dievu, ir vajadzīga Latvijas draudžu kopīga Dieva piesaukšana.

Inkaunterā mēs skatāmies filma “Transformations”. Šī ir dokumentāla filma, balstīta uz patiesiem notikumiem. Par šo stāstu ir arī grāmatas, kuras es esmu izstudējis. Filma ir par pilsētu Kali Kolumbijā, vietu, kur valdīja Eskobars, kurš bija pasaulslavens un ietekmīgāks pat par prezidentu. Šajā pilsētā bija sašķeltas draudzes. Nošāva kādu mācītāju Hulio, jo bija strīds par īpašuma tiesībām. Pēc šī gadījuma visas draudzes apvienojās, un Kolumbijā bija liela atmoda. Tādēļ, ka šiem cilvēkiem bija sirds lūgšana. Tu redzi, ka pret tavu brāli jau nostājas ar ieroci, pret cilvēku, ar kuru tu negribēji vienoties lūgšanā, un viņš tiek nošauts. Kolumbijas draudze uztvēra šo uzbrukums kā pret visām draudzēm. Lūk, sirds lūgšana! Es nesaku, ka mūsu ikdienas lūgšanas nav no sirds. Es runāju par īpašām lūgšanām, kad bezizejas situācijās tu no sirds piesauc Dievu, un Dievs atrisina tavu bezizejas situāciju.

„Tad Israēla bērni piesauca To Kungu, un Tas Kungs lika celties Israēla bērniem glābējam, Otniēlam.” (Soģu grāmata 3:9)

„Bet Israēla bērni piesauca To Kungu, un Tas Kungs lika celties viņiem glābējam – Ehudam.” (Soģu grāmata 3:15)

“Un notika, kad Israēla bērni piesauca To Kungu Midiana dēļ, tad Tas Kungs sūtīja pie Israēla bērniem pravieti; tas viņiem sacīja: „Tā saka Tas Kungs, Israēla Dievs: Es esmu jūs izvedis no Ēģiptes, un Es esmu jūs izvedis no kalpības nama.” (Soģu grāmata 6:7-8 )

Kamēr ebrejiem viss ir labi, viņi tā mēreni lūdz Dievu, viņi ir vērsti uz sevi, reliģiju. Arī citi dievi ir viņu vidū, un pēc tam nāk sods, Dievs novēršas no viņiem. Dievs skaidri pateicis: “Šī zeme, kur piens un medus tek, jums ir dota, ja vien jūs turēsiet Manus baušļus.” Bet viņi neturējās pie Dieva un sāka lūgt citus dievus. Apkārtējās tautas tika paceltas pār viņiem. Viņus apspieda, iekaroja, atņēma īpašumus, paverdzināja un atņēma meitas un dēlus. Ko ebreji pēc tam darīja? Piesauca To Kungu! Lūk, tikai tad viņi piesauca To Kungu. Kad viņi bija piesaukuši, Dievs sūtīja glābiņu, konkrētu cilvēku. Atmodu Dievs taisa caur konkrētiem cilvēkiem. Draudzes un grupiņas ceļ, jebkādus politiskus procesus veido kāds konkrēts cilvēks, vadītājs jeb līderis, kuram ir komanda. Kad mēs saucam uz To Kungu, lūdzam, lai Dievs svētī un glābj Latviju, kad mums ir sašutums par to, ko grib ieviest pret mūsu bērniem, pret Dieva likumiem, mēs saucam pēc Dieva. Pēc tam, kad tu esi saucis uz Dievu, svarīgi ieraudzīt šos cilvēkus, mācītājus, līderus, kuri virza uz priekšu dažādus procesus, aiz kuriem ir jāiet.

Dievs lika Gideonam celties, aiz Gideona sekoja armija, viņi atbrīvoja savu tautu un zemi. Tautu vadoņi un glābēji ir konkrēti cilvēki. Arī Latvijā katram mācītājam ir savs uzdevums. Piemēram, Ivars Graudiņš, Dieva vīrs, kuru nogalināja, viņš bija īpašs cilvēks, kuram sekot, un tas bija jāierauga, un ne visi to redzēja. Ivars astoņas reizes vienkopus saaicināja vairāku draudžu līderus, mācītājus. Burtiski gāja pie durvīm, klauvēja un teica: “Ei, brāli, kad tu pēdējo reizi kopā ar brāli Dievu lūdzi?” Ir svarīgi pamanīt šādus cilvēkus. Ja tu nepamani līderus, kuriem sekot, tavā dzīvē uzvaras nebūs. Dievs uzrunā un sūta konkrētu cilvēku, un mums ir svarīgi pamanīt šo cilvēku, kuru Dievs ir uzrunājis un sūtījis, lai sekotu un darītu kopā Dieva dotu uzdevumu.

Izraēla bērni piesauca Dievu, kad viņi bija galīgi pagrimuši. Tas Kungs viņus izglāba; veselas tautas Tas Kungs ir izglābis. Kad Latvijas bērni kopīgi piesauc To Kungu, Dievs var izglābt. Mums ir ļoti stipra draudze. Internetā kāda meitene bija nokopējusi kādu saraksti un to publiskojusi. Sarakstē mūsu draudzes cilvēks bija rakstījis: “Ir bīstami runāt sliktu pret Dieva kalpu.” No kurienes šāds teksts? Šis cilvēks zina, ka draudzē ir spēks un ka ir bīstami stāties pretī dzīvā Dieva draudzei, kura piesauc To Kungu.

Lauva, varens zvēru starpā, kas nekad nevienam negriež ceļu un neviena priekšā negriežas atpakaļ.” (Salamana pamācības 30:30)

Tu esi lauva no Jūdas cilts. Draudze „Kristus Pasaulei” neviena priekšā negriežas atpakaļ. Kad draudzei ir problēma, mēs kopīgi piesaucam Dievu, un problēmas vairs nav. Viens par visiem un visi par vienu. Ja vienam ir problēma, visa grupiņa piesauc Dievu, un problēmas vairs nav. Āmen.

“Un pravietis Jesaja piesauca To Kungu, un Viņš lika ēnai atkāpties desmit pakāpienus atpakaļ pa tiem pašiem pakāpieniem, pa kuriem tā pēc Ahasa saules pulksteņa bija gājusi uz priekšu.” (2. Ķēniņu grāmata 20:11)

Zini, ko nozīmē ēnai atkāpties atpakaļ? Tas nozīmē zemeslodei izmainīt savu kustību. Kad Jesaja piesauca To Kungu, zemeslode uz mirkli izmainīja savu gaitu. Sirds lūgšana un Dieva piesaukšana spēj izmainīt pat kosmosa kārtību. Netici? Es ticu Dievu vārdam, un lūgšana nav ne atombumba, ne kādi īpašie lāzera stari, tas ir kaut kas vairāk.

“Bruņojieties ar visiem Dieva ieročiem, lai jūs varētu pretī stāties velna viltībām. Jo ne pret miesu un asinīm mums jācīnās, bet pret valdībām un varām, šīs tumsības pasaules valdniekiem un pret ļaunajiem gariem pasaules telpā.” (Pāvila vēstule efeziešiem 6:11-12)

Lūgšana ir viens no spēcīgākajiem ieročiem, pats spēcīgākais ierocis.

Pirms daudziem gadiem mēs bijām Ukrainā pie kādas klints, kopā ar Ukraiņu brāļiem, daudzi lēca lejā no šīs klints, man palika aukstas kājas, pakāpos zemāk un nolecu no kādu 3 metru augstuma. Viens no šiem brāļiem tagad ir bīskaps, un viņš saka, ka tā bija pirmā un pēdējā reize, kad viņš lēca. Es visu laiku domāju, ka vienīgais biju bailīgs, bet ne. Vēlāk gan es aizbraucu un nolecu baseinā no šāda augstuma.

Izrādās, ka pie šīs klints ir noticis kāds negadījums. Desmit jaunieši no draudzes „Jaunā Paaudze” rehabilitācijas centra nolēma nolēkt no šīs klints. Vienam puisim vārdā Vitālijs likās, ka vajag vēl augstāk, un viņi atrada klinti, kas bija 40 metrus augsta. Viņš bija vienīgais, kurš gribēja lēkt, neviens arī nespēja viņu atrunāt. Viņš uzkāpa, ieskrējās un lēca. Rezultātā viņu izvilka no ūdens asiņainu, ribas bija iedūrušās plaušās, plēsta akna un lauzta kāja arī liesa plīsusi. Ārsti teica, ka pēc šādām traumām atveseļoties nav iespējams, bet ko darīja draudze? Visa draudze lūdza Dievu, viņi piesauca To Kungu, un zini, viņa ribas sadzija un plaušas atjaunojās, un pēc pusgada puisis pat apprecējās. Lūk, šis ir brīnums.

Jo ikviens, kas piesauc Tā Kunga Vārdu, tiks izglābts.” (Romiešiem vēstule 10:13)

Sirds lūgšanai un īpaši kolektīvai sirds lūgšanai ir ārkārtīgi liels spēks sadziedēt visas vainas, pat tad, kad cilvēkam bija jānomirst – viņš dzīvo! Es lasīju Andreja Tiščenko grāmatā, kur viņš raksta, ka šim Vitālijam tēvs ar mašīnu nobraucis no tilta un aizgājis bojā. Vecākais brālis esot aizgājis bojā šahtā, stāvot neatļautā vietā. Tātad pār viņa ģimeni acīmredzot bija lāsts un viņš bija nolemts nāvei. Taču, kad viņš piesauca To Kungu, viņa lāsts tika anulēts.

Es piesaukšu To Kungu, Viņš ir slavināms, tā es tikšu izglābts no saviem ienaidniekiem.” (2. Samuēla grāmata 22:4)

Dāvida spēka avots bija Dievs. Ar to viņš pieveica goliātu, sarīkoja templī slavēšanu un pielūgsmi un spēja paveikt visus savus varoņdarbus. Viņš ir mans paraugs. Ik reizes, kad viņam draudēja briesmas, viņš gāja īpašā lūgšanā, slavā un pielūgsmē, un Dievs viņu izglāba.

Es piesaukšu To Kungu, kas augsti teicams, un tad es tikšu pestīts no saviem ienaidniekiem. Nāves bangas man vēlās virsū, iznīcības straumes mani biedēja. Elles valgi jau tinās ap mani, nāves cilpas jau žņaudza mani. Savās bailēs es piesaucu To Kungu un brēcu pēc sava Dieva. Viņš sadzirdēja manu balsi Savā pilī, un mana brēkšana nāca Viņa ausīs. Zeme līgojās un drebēja, un kalnu pamati trīcēja. Tie grīļojās Viņa bardzības priekšā. Dūmi nāca no Viņa nāsīm un uguns liesmas no Viņa mutes, kvēlojošas ogles kā zibeņi dzirkstīja no Viņa. Viņš pielieca debesis un pats nolaidās zemē, un tumsa bija zem Viņa kājām. Viņš brauca uz ķeruba un aizlidoja tālēs, Viņš lidinājās ar vētras spārniem. Viņš tumsu darīja sev par apsegu, tumši ūdeņi un biezi padebeši bija Viņa mājoklis. No spožuma Viņa priekšā šķēlās Viņa padebeši ar krusu un liesmainiem zibeņiem. Tas Kungs lika pērkoniem dārdēt debesīs, Visuaugstākais pacēla Savu balsi, raidīja Savas bultas uz visām pusēm un izkliedēja ienaidniekus, meta zibeņus un biedēja viņus. Jūras dziļumi kļuva redzami, un zemes pamati tika atsegti Tavas bardzības dēļ, ak, Kungs, ar Tavu nāšu dusmu pilnām elsām. Viņš izstiepa Savu roku no augšienes, satvēra mani un izvilka no lielajiem ūdeņiem. Viņš mani izrāva no stipra pretinieka rokām, no maniem naidniekiem, kas mani, pārmērīgi stipri būdami, māca. Viņi cēlās pret mani nebaltā dienā, bet Tas Kungs kļuva man par atbalstu. Viņš mani izveda klajumā, izrāva no briesmām, jo Viņš turēja uz mani labu prātu. Tas Kungs man atlīdzināja pēc manas taisnības, pēc manu roku šķīstības Viņš man atmaksāja.” (Psalms 18:4-21)

Ja mēs kā draudze piesaucam Dievu, ja visas draudzes piesauc Dievu, Viņš nonāk un dara brīnumus. Dievs ir varens! Pagājušajā reizē Laura dziedāja dziesmu, kuras vārdi bija viņas sacerēti. Es to dziesmu pēc tam noklausījos vairākas reizes. Šie vārdi un mūzika paceļ un iedrošina. Video kalpotāja Vita bija pacentusies un ielikusi sarkanus burtus video – UZVARA MUMS PIEDER. Tā nebija vienkārši dziesma. Tā bija Dieva piesaukšana. Dziesmā varēja just sirds attieksmi. Šāds labi samontēts video, vārdi un mūzika – man ir sajūta, ka caur to notiks lielas garīgas pārmaiņas, jo tā nav parasta dziesma. Tā ir sirds lūgšana. Šodien Inga dievkalpojuma sākumā uzlika dziesmu “Palīdzi, Dievs, visai latviešu tautai”. Tā arī ir sirds lūgšana, visas tautas lūgšana. Kad tauta no sirds sauc pēc Dieva, tad Viņš nāk un izklīdina ienaidniekus. Vakar mēs bijām evaņģelizācijas braucienā Cēsīs un Limbažos. Mums bija ļoti labi rezultāti. Alūksnē mums ir mājas grupiņa, kurā jau ir astoņi cilvēki. Valkā ir mājas grupiņa, kurā bija desmit cilvēki. Gulbenē seši cilvēki un Valmierā vairāk par desmit cilvēkiem grupiņā. Mēs braucam, evaņģelizējam, cilvēki nāk un pieņem Jēzu kā savu Glābēju, un pēc tam šie cilvēki ir grupiņās. Mums ir lieliski rezultāti.

Mēs vakar bijām Cēsīs, pilī, kuras muzejā veselas trīs istabas ir veltītas hernhūtiešiem. Un tur arī paskaidrojumos bija rakstīts par šīm brāļu draudzēm, kas pacēla pirmo inteliģenci Latvijā un iesāka brīvvalsts tapšanu. Tā ir evaņģēliskā draudze, kas deva startu mūsu valstij. Bija brīdis, kad mums bija jāpastāv, un Ieva Akurātere ar šo dziesmu vadīja mūs lūgšanā. Mums ir ikdiena un ikdienas lūgšanas, bet pienāk brīdis, kad ir īpašas situācijas, kad vajag īpašu lūgšanu, pēc kuras Dievs iejaucās. Ir tikai jautājums vai tu piesauc Dievu vai nepiesauc? Grupiņas vadītājiem lielākoties ir problēma, ka grupiņa neaug, kas nozīmē, ka viņi no sirds Dievu vēl nav piesaukuši. Kad tu atvērsi savu sirdi un lūgsi, pats Dievs tev atvērs debesis un atrisinās šo situāciju. Tu nezināsi, kā tikt galā ar visiem cilvēkiem, kas nāks, ko Dievs tev sūtīs. Tu nezināsi, kur līderus dabūt, kas aprūpēs šo cilvēku daudzumu. Es nemeloju, es patiesību sludinu! Ar Dievu viss ir iespējams! Piesauc To Kungu, Jēzus Vārdā!

Vakar Limbažos divdesmit viens cilvēks pieņēma Jēzu Kristu kā savu Glābēju. Es šai pilsētai gāju ar līkumu, jo savā laikā man tur bija draudze un ar flaijeriem visas pilsētas pastkastes bija piemētātas. Šķita, kam gan es tur esmu vajadzīgs. Iebraucot Limbažos, bija pilnīgs tukšums no cilvēkiem. Braucām un meklējām vietu, kur bija paredzēts evaņģelizācijas pasākums. Tā bija pamesta fabrikas ēka. Braucot tuvāk vietai, kur ir Jūras un Mūra iela, sāku pamanīt cilvēkus. Braucām iekšā un bija redzamas sveces gar ēkas sienām un gara mašīnu rinda. Priecājos, ka vispār bija, kur auto novietot. Telpa bija pilna ar cilvēkiem, kuri bija atnākuši uz dievkalpojumu. Es nosludināju un bez liekām uzrunām saucu cilvēkus pieņemt Jēzu kā savu Glābēju. Daudzi atnāca bez kavēšanās. Pēc tam no savas mammas uzzināju, ka viņa iepriekš bija pulcējusi cilvēkus uz lūgšanu par šo dievkalpojumu. Jo viena lieta ir tas, ka mēs dalām ielūgumus, bet pavisam kas cits ir sirds lūgšana, kad pats Dievs sāk darboties. Un bez lūgšanas Viņš nedarbojas. Sirds lūgšana ir tad, kad tu noved sevi līdz tādam stāvoklim, ka tu gribi saukt pēc Dieva!

Apustuļu darbu 12. nodaļā Pēteris tika arestēts un tajā naktī bija ieslodzīts cietumā. Pēteris gulēja, divās važās saistīts. Pa kreiso un labo sānu viņu sargāja divi sargi un pie durvīm vēl divi sargi. Bet te ir rakstīts:

Pēteri cietumā apsargāja; bet draudze bez mitēšanās par viņu lūdza Dievu. Kad Hērods viņu gribēja vest priekšā, tanī naktī Pēteris gulēja starp divi kareivjiem, divām važām saistīts, un sargi durvju priekšā sargāja cietumu. Un redzi, Tā Kunga eņģelis piestājās un gaisma apspīdēja cietuma istabu; viņš pieskārās Pētera sāniem un to modināja, sacīdams: "Celies ātri augšā!" Un važas nokrita no viņa rokām. Eņģelis viņam sacīja: "Apjozies un apauj kājas!" Viņš tā darīja. Un tas turpināja: "Apvelc savas drēbes un seko man!" Viņš iznācis tam sekoja un nezināja, ka notikums ar eņģeli ir īstenība, bet viņam šķita, ka redz parādību. ” (Apustuļu darbi 12:5-9)

Par viņu lūdza Dievu. Pēkšņi naktī Tā Kunga eņģelis nonāca cietuma kamerā. Viņam tā likās kā pasaka, jo važas pašas no sevis nokrita. Viņi izgāja cauri durvīm un sardze neko neredzēja. Izejot pa galvenajiem metāla vārtiem un paejot gabalu tālāk, eņģelis no viņa atstājās un Pēteris attapās viens pats uz ielas. Tad viņš saprata, ka tas bija pa īstam, tas nebija sapnis. Viņš devās uz savu draudzi.

To apzinājies, viņš devās uz Marijas namu; tā bija Jāņa, kam pievārds Marks, māte. Tur bija daudz sapulcējušies un lūdza Dievu.” (Apustuļu darbi 12:12)

Kā tu domā, ja tavu mācītāju gribēs publiski nogalināt, tev nebūs sirds lūgšana? Tā bija sirds lūgšana, un notika brīnums. Es ticu, ka attiecīgi pēc tā, kā mēs lūdzam, Dievs darbojas. Un jāņem vērā, ka ne tikai lūgšana vajadzīga, bet arī konkrētas darbības. Kā Rūbeniešiem kaujas laukā – konkrēts mērķis, konkrēts uzbrukums, konkrēta stratēģija un plāns, un lūgšana, kas to visu nostiprina, atverot durvis.

Meklējiet To Kungu, kamēr Viņš atrodams, piesauciet Viņu, kamēr Viņš ir tuvu!” (Jesajas grāmata 55:6)

Es aicinu tevi savās personīgajās lūgšanās piesaukt Dievu. Es aicinu darīt visu to, kas ir pareizi, lai glābtu cilvēkus. Piesauc To Kungu, kamēr Viņš ir pieejams!

Mācītāja Mārča Jencīša sprediķi „Jo ikviens, kas piesauc Tā Kunga Vārdu, tiks izglābts” pierakstīja un rediģēja draudzes „Kristus Pasaulei” redakcija

Pats labākais – kalpot Dievam!

Publicēja 2018. gada 13. nov. 11:54Līga Paņina   [ atjaunināts 2018. gada 14. nov. 07:37 ]

Ziņas datums 13.11.18.

Šie ir mācītāja, Dāvida dēla, Jeruzālemes ķēniņa, vārdi. "Ak, niecību niecība!" saka mācītājs. "Ak, niecību niecība! Viss ir niecība!” (Salamans mācītājs 1:1-2)

Ja tu lasīsi Salamana mācītāja grāmatu, tad tu ar vārdu ‘niecība’ saskarsies vairākus desmitus reižu. Salamans šajā laika periodā bija depresīvs, viņš bija atkāpies no dzīvā Dieva. Šajā laika periodā viņš vairāk godāja savu sievu svešzemju dievus, nekā Jehovu, Jahvi, vienīgo Dievu, kas radījis debesis un zemi. Šai grāmatai ir raksturīgi tieši vārdi ‘niecību niecība’. Bībelē Salamana grāmatas ir trīs – „Augstā dziesma”, „Salamana pamācības” un „Salamans mācītājs”. Tiek uzskatīts, ka viņš šīs grāmatas ir uzrakstījis savos trīs dzīves posmos. „Augsto dziesmu” – jaunībā, „Salamana pamācības” – brieduma gados, „Salamans mācītājs” – dzīves noslēguma gados, un šis bija laiks, kad viņš jau bija atkāpies no Dieva. „Salamana mācītāja” grāmata izpauž cilvēka garīgo stāvokli, ko viņš ir izlicis uz papīra; grāmatai nav nekādas struktūras. Kad tiek rakstīts kāds konkrēts darbs, tad tam ir ievads, iztirzājums un noslēgums. Noteikti, ka ir kādi teologi, cilvēki, kas ir kārtojuši šo grāmatu un centušies tai piešķirt jēgu. Grāmata laika gaitā ir tikusi pārveidota un tāda līdz mūsdienām arī nonākusi. Man tā šķiet, ka šī varētu būt visnekārtīgākā grāmata Bībelē. Kāpēc? Jo tā ir dienasgrāmata, kur Salamans uz papīra ir uzlicis savas pārdomas, savus meklējumus, savus pārdzīvojumus. Vai mūsu vidū ir tādi cilvēki, kas raksta dienasgrāmatu? Kādi desmit ir; tas ir pietiekami daudz. Interesanti, ka šajā posmā, kad viņš bija atkāpies no Dieva, pamatā dominē vārdi, ka viss ir niecība un nekam nav jēgas. Kam nav nekādas jēgas? Salamans gribēja kaut vienreiz izjust prieku, tas nozīmē, ka viņam nebija prieka. „Augstajā dziesmā” un „Salamana pamācībās” es redzu kaut ko citu, es redzu citu Salamanu.

Tad es domāju savā sirdī: nu tad es gribu vienreiz izjust prieku un baudīt dzīvi! Bet redzi, arī tā bija niecība.” (Salamans mācītājs 2:1)

Šorīt Delfi blakus ziņai par Maira Brieža uzvaru bija cita ziņa, ka Latvijā ir nodibināta jauna biedrība. Uzņēmumu reģistrs to sākotnēji noliedza un neļāva reģistrēt, bet tas tika pārsūdzēts, notika tiesa, un šo biedrību atļāva reģistrēt. Šīs biedrības mērķi ir izņemt Dieva Vārdu no Satversmes un no visa iespējamā un legalizēt marihuānu. Kārtējā liberāļu vai LGTB biedrība, kas nez no kurienes ir sponsorēta, lai uzspiestu mums savas nejēdzības, šīs sātaniskās perversijas. Domāju, ka daudziem jauniešiem šis patiks, ka būs legalizēta marihuāna. Viņi jutīsies līdzīgi kā Salamans, kas vienreiz gribēja izjust prieku. Cilvēki nerunā par attiecībām ar Dievu, lai izjustu prieku, nav pat runa par kalpošanu cilvēkiem, lai izjustu prieku. Cilvēki grib izjust prieku, kura nav; viņi dzīvo, bet prieka nav, viņi pielūdz elkus, viņiem it kā ir viss, bet kaut kā trūkst. Šajā brīdī es nerunāju tikai par Salamanu, bet par katru, kas ir dievkalpojumā un skatās mani internetā. Varbūt arī tu gribi izjust prieku? Pie zālītes mēs vēl atgriezīsimies, jo Salamans mēģināja arī to, varbūt ne tieši marihuānu, bet kaut ko līdzīgu. Viņš gribēja izjust prieku un baudīt dzīvi, bet tas viss arī bija niecība.

Ir cilvēki, kas kādu brīdi vai vairākus gadus ir ar Dievu, un to var redzēt viņu sejās, viņi kalpo cilvēkiem. Paiet laiks, viņi kļūst drūmāki, pēc tam sāk aprunāt un kurnēt. Parasti viņi teiks, ka nevis viņi aprunā, bet mēs esam tie, kas aprunā. Tādi cilvēki viens otru atrod, sačupojas un nekādīgi nevar šķirties, jo viņiem ir viens mērķis, viņi pat ir no vienas draudzes nākuši. Viņi kaut ko meklē. Viņi sen vairs nav draudzē, viņiem sen vairs nav prieka, un viņus kā magnēts pievelk tādi paši. Viņi ir bijuši šeit un nekādīgi vairs nevar šķirties. Viņi, iespējams, nav pat vairs ar Dievu, bet nekādīgi nevar šķirties no draudzes, jo viņi zina, kur bija piepildījums. Viņi sirdī zina, līdzīgi kā Salamans, kas gribēja baudīt prieku, ka šeit bija Dievs. Šie cilvēki ir aizgājuši no Dieva, viņi dzer, smēķē zālīti, ir ārlaulības attiecībās, dzīvo bezdievīgu dzīvi, bet viņi nekad neaizmirsīs, ka viņi ir bijuši šeit. Viņi nekad neaizmirsīs to, kā bija, esot normālās attiecībās ar Dievu, jo nav nekā labāka, kā kalpot Dievam.

Analizēsim, kādā veidā Salamans centās iegūt prieku, labsajūtu, baudu un atrast dzīves jēgu. Kur un kā viņš to darīja, kur viņš to meklēja? 

Par smiešanos man bija jāsaka: tu esi neprātīga! un par prieku: kam tu deri?” (Salamans mācītājs 2:2)

Salamans meklēja piepildījumu priekā. Kā tas varētu izskatīties šobrīd? Piemēram, „Comedy Club”, Baiba Sipeniece, Krauze, visi mūsu humoristi. Salamans bija bagātākais cilvēks pasaulē, un viņš varējā uzaicināt jebkādas teātra grupas, jebkādus komiķus un baudīt no viņu priekšnesumiem, bet viņa secinājums bija: tas ir niecība. Viņš meklē, viņš pamēģina to un šo, un tas ir niecība.

„Tad es savā sirdī apņēmos savu miesu labi iepriecināt ar vīnu, tomēr tā, ka mans prāts paturētu manas rīcības virsvadību, un tad nodoties neprātam, līdz kamēr es redzētu, kas cilvēku bērniem būtu tas labākais un kas viņiem būtu jādara zem debess viņu īsajā dzīves laikā.” (Salamans mācītājs 2:3)

Salamans nolēma piedzerties, un ne jau vienu reizi. Viņš nolēma dzert, vienkārši dzert. Atceros kādu zēnu, kurš gāja prom no draudzes, viņš aizgāja ļoti godīgi, pareizi, nevienu neaprunāja. Viņš tā arī teica: „Es gribu tagad tā – pīpēt zālīti un dzert šņabi. Es gribu tā padzīvot. Pēc tam skatīšos, kā būs.” Viņš godīgi atzinās un aizgāja. Viņā bija kaut kas no Salamana. Tajā pašā laikā Salamans saka, ka plāno tikai tik daudz piedzerties, lai prāts paturētu rīcības virsvadību. Alkohola reibumā tu vairs nevari kontrolēt savu prātu. Tu dari lietas, ko vairs nekontrolē. Viņš nodevās tam un vēlāk secināja, ka tas viss arī ir niecība. Tad viņš ķērās pie nākamā.

Es uzsāku lielus darbus; es uzcēlu sev mājas, es dēstīju sev vīna dārzus. Es sev stādīju dārzus un parkus un dēstīju tur dažādus augļu kokus. Es sev izraku ūdens dīķus, lai no turienes apūdeņotu mežus ar tajos spēcīgi augošajiem kokiem. Es pirku kalpus un kalpones, un man bija arī kalpu saime, kas bija dzimusi manā mājā, un man piederēja liellopu un sīklopu ganāmpulki lielākā daudzumā nekā visiem tiem, kas bija bijuši pirms manis Jeruzālemē. Un es sev sakrāju kaudzēm sudrabu un zeltu, dārgumus no ķēniņiem un no zemēm, sagādāju sev dziedātājus un dziedātājas un - kas mēdz būt cilvēku galvenā iekāre - sievas sievu galā.” (Salamans mācītājs 2:4-8 )

Man ir nācies pabūt tuvākās un tālākās valstīs, dažādās vietās un pilsētās. Tajās visās un īpaši Latvijā var redzēt, kur ir bijušas baronu muižas. Kā tu zini, latviešu tauta brīvību ir redzējusi ļoti īsu laika posmu. Mēs vairākus simtus gadu bijām dzimtzemnieki, un baroni uz mūsu sviedriem cēla sev dārzus, muižas un pilis. Daudzās pilsētās šobrīd atjauno šīs muižas. Siguldā vien ir kādas četras bīskapu pilis. Visas šīs pilis ir cēluši baroni. Viņi bija virsvadībā, un mēs bijām kalpu tauta. Pavēro šīs muižas un dārzus, kādus viņi ierīkoja. Ja tu ieiesi Turaidas muzejrezervātā, redzēsi atjaunotu muižu ar dīķiem, ar zivju audzētavām. Tu redzēsi, ka tā ir kā paradīze zemes virsū. Šie cilvēki sev apkārt radīja kaut ko līdzīgu debesīm. Viņi vēlējās baudīt debesis šeit virs zemes. Tā ir dzīvojuši Romas ķēniņi, imperatori, Jeruzalemes ķēniņi un viņu vasaļi, padotie, līderi, un tā vienmēr ir dzīvojuši cilvēki, tādi kā Salamans, kuri nepazīst Dievu, bet meklē piepildījumu citur, viņi rada sev apkārt tādu kā paradīzi. Arī Salamans nolēma sev apkārt radīt „debesis zemes virsū”, bet galu galā viņš saka, ka tas viss arī ir niecība. Salamans nolēma kļūt ārkārtīgi bagāts. Es apbrīnoju cilvēkus, kuri nāk pie Kristus, par viņiem lūdz Dievu, viņiem sāk veikties, tūlīt palielinās ienākumi, paveras iespējas atvērt biznesu. To viņi šeit ir sapratuši, Dievs viņus ir atbrīvojis, parādīts ir ceļš. Tiklīdz viņiem sāk iet labāk, tā vairs nav laika mājas grupiņai, nav laika kalpot cilvēkiem, un viņi atgriežas tādā pašā stāvoklī, no kāda viņi ir nākuši. Viņi sāk kalpot mantai. Nākamais, ko es lasīju par Salamanu, – sievas sievu galā, cilvēku galvenā iekāre. Tas neattiecas tikai uz vīriešu iekāri pret sievietēm, tas attiecas arī uz sieviešu iekāri pret vīriešiem. Šodien - arī vīrietim pret vīrieti un sievietei pret sievieti. Tikko žurnālā „Privātā dzīve” pusotra lappuse bija veltīta lesbiešu attiecībām un mazs stūrītis iedalīts pasākumam „Dievs, svētī Latviju”. Paldies Dievam par to stūrīti. Cik daudz ir to, kuri atstāj Dievu nepareizu laulību dēļ. Tu vari domāt, ka tevi jau tas neietekmēs, bet būs kā tajā anekdotē: meita aiziet pie ārsta un saka: „Manai mammai, kad viņa bija stāvoklī ar mani, uz galvas uzkrita plašu atskaņotājs, patafons, bet mani tas nekādīgi neietekmē, neietekmē, neietekmē...” Nepareizas laulības tevi ietekmēs. Var redzēt, kā cilvēks kļūst dīvaināks un dīvaināks, sāk kalpot dažādām dīvainām lietām un aizmirst par kalpošanu Dievam. Bet pats labākais ir kalpošana Dievam! Nav nekā labāka! ATGRIEZIES IERINDĀ! Atgriezies vietā, kur tu kalpoji Dievam, vietā, kur tu esi attiecībās ar Viņu, harmonijā ar Viņu. Pats labākais ir kalpot Dievam!

Un neko no tā, ko manas acis iekāroja, es tām neatrāvu; es neliedzu savai sirdij arī nekādu vēlēšanos, jo manai sirdij vajadzēja priecāties par visu manu paveikto darbu, un tā bija mana alga par visām manām pūlēm.” (Salamans mācītājs 2:10)

Neko, ko Salamans redzēja un iekāroja, viņš neatrāva no sevis. Tas nozīmē, ka Salamans uz vecumu nojūdzās. Viņš kļuva kārīgs, depresīvs, bez miera, un viņš nolēma meklēt to citur – elku pielūgsmē, kalpošanā elkiem, svešiem dieviem, seksā, pornogrāfijā, alkoholismā, marihuānā, narkotikās. Viņš saka, ka viņš sev neko neatrāva. Viņš bija ārkārtīgi bagāts, viss viņam bija iespējams, visas tiesu sistēmas bija viņa „kabatā”, jo viņš bija bagātākais un gudrākais ķēniņš tajā laikā.

Bet, kad es nu pārbaudīdams uzlūkoju visus savus darbus, ko manas rokas bija veikušas, un pūles, kuras es biju tajos ieguldījis, tad - ak vai! - viss bija tukšums, niecība un vēja ķeršana, un nekad nekur nav nekāda ieguvuma zem saules. Tad es veltīju visu savu uzmanību tam, lai tiešām izprastu dziļākās gudrības nozīmi līdzās muļķībai un neizpratnei. Jo ko tad tas cilvēks darīs, kas nāks pēc manis, pēc ķēniņa? To pašu, kas jau sen tāpat ir darīts.” (Salamans mācītājs 2:11-12)

Vispār jau viņš varēja arī pamēģināt pašnāvību, jo viņam nebija jēgas dzīvot. Tikai neņem šo visu nopietni, nevajag mēģināt pašnāvību, jo tā var izdoties, un tad būs ziepes - būsi ellē, degsi elles ugunīs. Dievs Salamanu bija apveltījis ar gudrību, kāda nebija bijusi citiem cilvēkiem, viņš bija gudrākais cilvēks, viņš bija apveltīts ar šādu Dieva svētību, bet viņš gribēja vēl dziļāku gudrību. Ir cilvēki, kuri iedziļinās ezotērikā, mācās piecās akadēmijās, klausās dažādas lekcijas. Cilvēki, kuri vienmēr mācās un nepielieto to savā dzīvē. No dažādiem zinātnes sasniegumiem, kurus šodien mēģina ieviest mūsu skolās, man nāk vēmiens. Miljoniem eiro tiek ieguldīti zinātnē, un gala rezultātā zinātnieki mums pavēstī, ka vīrietis nemaz nav vīrietis un sieviete nemaz nav sieviete. Bet tas taču ir tik vienkārši – aizej mājās, noģērbies un pie spoguļa paskaties. Tāds bija arī Salamans, kurš pētīja zinātni līdz absurdam, un vēlāk viņš secina, ka arī tas viss ir sviests, arī tas viss ir niecība.

Draugs, es vēlos tev aiztaupīt sabojātu dzīvi, laiku, līdzekļus, nervus, smadzeņu šūnas un veselību. SĀC ŠODIEN KALPOT DIEVAM! Tev nav jāiziet cauri visām šīm nedienām kā Salamanam, tev nav jākļūst vecam un nederīgam kā viņš, jo tu jau šodien vari nodot savu dzīvi Dievam!

Lūk, atslēgas pants!

Gala iznākums no visa ir šāds: bīsties Dieva un turi Viņa baušļus, jo tas pienākas katram cilvēkam!” (Salamans mācītājs 12:13)

Visās šajās nodaļās ir aprakstītas Salamana žēlabas. Viņš saka, ka viss ir slikti, viss ir izmēģināts, grēkots līdz ārprātam, un nekas no tā nedod piepildījumu. Salamans saka, ka tas viss ir mēsli un niecība. Šajā pantā viņš secina, ka nav nekā labāka par kalpošanu Dievam. Viņš izmēģināja visu un galu galā atzina, ka nav nekā labāka. Atceries: nav nekā labāka par kalpošanu Dievam! Neeksistē nekas tāds, kas varētu būt labāks par kalpošanu Dievam.

Šogad es nedevos atpūtā ārpus Latvijas robežām, jo bija daudz darāmu lietu, kuru izpildi nevarēja pārcelt uz vēlāku. Es tev vēlos pastāstīt par savām izjūtām, kuras novēroju pie sevis, baudot atvaļinājumu. Piemēram, pagājušajā gadā es uz nedēļu biju apmeties kādā mazā Itālijas kūrortpilsētā pie Vidusjūras. Toreiz ceļoju ar automašīnu un braucu, kur vien gribēju. Pretī jūras līcim bija labi redzams vulkāns Vezuvs. Ūdens bija silts, vakaros varēju vērot skaistu saulrietu, pa dienu sauļoties, peldēties un ēst vīnogas. Visu šo atvaļinājuma laiku varēju relaksēties un baudīt lielisko mirkli, taču pāri visam es nejutos piepildīts. Es atpūtos tāpēc, ka tas man bija nepieciešams. Lai gan atpūta bija patīkama, es nejutos gandarīts. Bija brīži, kad izdevās aizmirsties no visa, tāpat vien priecāties un baudīt, bet es neteiktu, ka šis baudījums mani darīja laimīgu. Tas bija tāpēc, ka es sirdī skaidri zināju - es jūtos piepildīts, kalpojot Dievam, pavadot laiku ar Viņu lūgšanu kambarī, atrodoties draudzē un slavējot Dievu, sludinot, braucot evaņģelizācijas tūrēs no pilsētas uz pilsētu, organizējot Tautas lūgšanu sapulci un tā tālāk. Šis prieks un miers, ko dod Dievs, ir absolūti citādāks nekā tas, ko sniedz dažādas pasaulīgas baudas. Jā, arī ceļojums ir bauda dvēselei, kas var dot īslaicīgu prieku, bet paiet laiks, un tu atgriezies savā sākotnējā stāvoklī, līdzīgi kā Salamans. Viņš izmēģināja visu, taču nesaņēma piepidījumu.

Svētā Gara piepildījums, ko tu saņem, kalpojot Dievam, nenozīmē emocionālu mieru. Tas nenozīmē arī to, ka tev nebūs bailes un būs komforts. Šis viss sasaucas ar sprediķi, kuru sludināju pagājušajā reizē, - “Pasīvais pozitīvisms”. Cilvēks ļoti bieži cenšas justies mierīgs vidē, kur miera nav. Dieva miers - tā ir stabilitāte, neatkarīgi no izjūtām. Dieva miers nav iekšēja izjūta. Jā, arī mieru Dievs dod, taču ne vienmēr tu pilnībā sevī jutīsi īpašu svētlaimības stāvokli. Šī ir nemitīga cīņa! Tā ir nemitīga virzība uz priekšu, dvēseļu glābšana un kalpošana Dievam, arī atpūšoties. Piepildījums nav visās tajās blakus lietās, kuras Dievs ir devis. Piepildījums nav laulībā, finansēs, ceļojumos vai kur citur. Cits noklīst, sāk baudīt alkoholu, un tam visam ir sekas. Ir arī pozitīvas baudas. Piemēram, šodien mēs ar kalpotāju komandu brauksim uz kādu Siguldas atpūtas kompleksu, lai kopā vakariņotu, dotos pirtī un atpūstos. Jā, arī tur droši vien kāds uz pavisam neilgu brīdi jutīsies piepildīts, kad bez steigas varēs relaksēties uz pirts lāvas, bet šī sajūta ātri vien pazudīs un tās vietā atgriezīsies vecās domas un stāvoklis, kādā cilvēks reāli atrodas. Mierā, harmonijā un stabilitātē tu vari būt tikai tad, ja zini, ka no savas puses dari visu, kas jādara. Tu vari justies labi, ja tiešām tici un zini, ka vislabākais dzīvē ir kalpot Dievam un citur tādu piepildījumu neatrast.

Ja gribi, ej un pamēģini dzīvot kā Salamans! Godīgi sakot, man Salamans mācītājs nekad nav paticis, un arī šī Bībeles daļa man nepatīk. Es cenšos šo grāmatu izlaist, bet tāpēc vien, ka tā ir Bībelē, tomēr lasu. Pagājušajā nedēļā, lasot šo grāmatu, es sapratu vairākas lietas, un Dievs uz mani runāja. Es sapratu, ka pat tā laika gudrākais cilvēks atzina, ka nav nekā labāka par kalpošanu Dievam. Tas ir pats labākais neatkarīgi no tā, kā tu jūties. Tev nav nepieciešams nekāds īpašais miers. Draugs, tu esi karalaukā. Kāds gan miers tev apkārt var būt? Mūsu draudzes jaunā slavēšanas dziesma ir fantastiska. Tās vārdi ir mūsu atbilde velnam.

Nupat bija mana vārda diena. Ik pa laikam kāds man uzdāvina sudraba vai pat zelta monētiņu. Man mājās ir monētu kolekcija. Jau pusaudža gados es kolekcionēju monētas un papīra naudu. Iespējams, iemācījos to no kāda skolasbiedra. Man tas viss ļoti patika. Es neesmu kolekcionārs, man mājās nav kataloga, un pats arī neko daudz no tā nesaprotu un ar lupu nepētu, bet laiku pa laikam labprāt nopērku kādu sudraba monētiņu, ko pielikt klāt savai kolekcijai. Šobrīd esmu sakrājis diezgan daudz monētu. Tās man glabājas atsevišķā kastītē, kuru labprāt parādu ciemiņiem. Katru reizi, kad nopērku jaunu monētiņu, es priecājos. Reiz nopirku Maskavas 80. gada olimpiādei veltītu sudraba monētu komplektu. Tās ir ļoti skaistas piecu un desmit rubļu monētas ar sertifikātu un Padomju ģerboni. Kad es šo kolekciju iegādājos, jutos ļoti priecīgs. Man arī tagad tās patīk, un šad tad vēl aplūkoju. Pēdējo reizi, kad paņēmu rokās šīs monētu kastītes, tās bija noklātas ar putekļiem. Sieva man uzdāvināja vienu sudraba monētiņu, lai iepriecinātu, bet izrādījās, ka tāda man jau bija. Šīs monētas vienkārši ilgu laiku netika pētītas, tāpēc tas arī bija aizmirsies. Ir dažādas lietas un prieki, ko Dievs mums dod, lai mēs tos varētu baudīt, taču tas nav pats labākais dzīvē. Šīs baudas pieviļ, ja tu koncentrējies tikai uz tām. Kad tu koncentrējies uz kalpošanu Dievam, tu saproti, ka tas ir pats labākais. Dievs ir labs. Kad noskaties labu filmu, tu vēlies to skatīties vēl un vēl, taču diezgan reti mēs atrodam tādu, kas mūs spēj īpaši aizraut. Dažkārt tu aizej ar draugiem uz kino, taču tavas domas ir pavisam kur citur. Tev nav piepildījuma no tā, jo vienīgais piepildījums, draugs, ir Dievā. Šis piepildījums ir personīgās attiecībās ar Dievu, draudzē un kalpošanā cilvēkiem. Viss ir ļoti vienkārši!

“Un Viņš tos atstāja un atkal nogāja un lūdza Dievu trešo reizi, tos pašus vārdus sacīdams. Tad Viņš nāk pie Saviem mācekļiem un saka uz tiem: "Jūs arvien vēl guļat un dusat! Redzi, tā stunda ir klāt, Cilvēka Dēls tiek nodots grēcinieku rokās.”” (Mateja evaņģēlijs 26:44-45)

Mājās tu vari pārlasīt šīs grāmatas 24. un 25. nodaļu. Tajās ir aprakstītas dažādas līdzības, par kurām Jēzus stāstīja, piemēram, par kalpu, kura kungs aizceļoja un viņam uzticēja gādāt par saimes ļaudīm un dot barību laikā. Tajā ir arī līdzība par desmit jaunavām, no kurām piecas bija gudras un piecas muļķes, jo vienas paņēma līdzi eļļu, bet otras nē. Tur pat ir līdzība par kungu, kurš aizceļoja un iedeva saviem kalpiem talentus, kurus pārvaldīt un pavairot. Šīs līdzības ir rakstītas cita pēc citas, un tajās visās ir redzams viens rezultāts. Tie cilvēki, kuri bija uzticami Dieva lietās, iegāja Debesu valstībā, bet tie, kuri nebija, nogāja ellē. Es jums paskaidrošu līdzību par desmit jaunavām.

Tad Debesu valstība būs līdzīga desmit jaunavām, kas ņēma savus lukturus un izgāja līgavainim pretim. Bet piecas no tām bija ģeķīgas, un piecas bija gudras. Jo ģeķīgās ņēma savus lukturus, bet eļļas tās nepaņēma sev līdzi. Bet gudrās paņēma sev līdz ar lukturiem arī eļļu savos traukos. Kad līgavainis kavējās nākt, tad viņas visas iesnaudās un gulēja. Bet nakts vidū balss atskanēja: redzi, līgavainis nāk, izeita viņam pretim. Tad visas jaunavas cēlās un sakārtoja savus lukturus. Bet ģeķīgās sacīja gudrajām: dodiet mums no savas eļļas, jo mūsu lukturi izdziest. Bet gudrās atbildēja un sacīja: tā ne, lai nepietrūktu mums un jums, bet noeita labāk pie pārdevējiem un pērciet sev. Un, kad tās aizgāja pirkt, nāca līgavainis, un, kas bija gatavas, iegāja ar viņu kāzās, un durvis aizslēdza. Pēc tam atnāca arī pārējās jaunavas un sacīja: kungs, kungs, atdari mums! Bet tas atbildēja un sacīja: patiesi es jums saku: es jūs nepazīstu.” (Mateja evaņģēlijs 25:1-12)

Tas bija kāzu laiks. Šīs jaunavas, līgavas draudzenes, devās pretī līgavainim. Viņš varēja nākt jebkurā brīdī. Bija tumsa, un katrai jaunavai bija līdzi paņemts eļļas lukturis. Piecas no šīm jaunavām bija gudras un paņēma līdzi arī eļļu rezervei, bet otras piecas nepaņēma. Kad līgavainis nāca, viņas visas izgāja tam pretī. Pēkšņi piecām jaunavām, kuras nepaņēma līdzi eļļu, izdzisa lukturi un viņas vairs neredzēja ceļu. Viņas lūdza eļļu tām piecām jaunavām, kuras bija paņēmušas līdzi eļļu: “Dodiet arī mums no savas eļļas.” Šīs gudrās jaunavas nepiekrita un teica, lai pašas iet pirkt savu eļļu. Kamēr neapdomīgās jaunavas devās pirkt eļļu, tikmēr durvis tika aizvērtas. Kad jaunavas atgriezās, viņas klauvēja pie aizvērtajām durvīm, un Jēzus teica: “Es jūs nepazīstu. Kas jūs esat?”

Kas ir šī eļļa? Kas ir šie talenti? Par ko Jēzus runā? Kas ir tas, ko Jēzus mums saka caur šīm līdzībām? Eļļa ir darbība. Es neticu, ka remdens kristietis var aiziet līdz debesīm. Neviens šo eļļu tev nevar iedot, kā vien tu pats attiecībās ar Dievu un kalpošanā. Visas šīs līdzības runā tikai par vienu lietu. Tās runā par mūžīgi neatceļamiem darbiem. Tie ir mūžīgi neatceļami darbi pēc tam, kad tu esi iepazinis Jēzu Kristu. Šie neatceļamie darbi ir personīgas attiecības ar Dievu, draudze un kalpošana. Tie ir tava eļļa, stabilitāte un miers. Nekādas haltūras, novirzīšanās un zemes baudas, kuras Dievs mums ir devis, ka mēs tās baudām, nevar kļūt par mūsu dzīves pamatu, pretējā gadījumā mēs nolaižamies tādā pašā stāvoklī kā Salamans, kurš meklē, neatrod un tikai dzīves beigās atzīst, ka tomēr pats labākais ir kalpot Dievam.

Pagājušajā sestdienā es dabūju Straupes pils bildīti, kuru tagad arī rādu evaņģelizācijas tūrēs pa Latviju. Blakus Straupes pilij ir uzbūvēta baznīca, kurā man iedeva šo bildīti. No rīta, braucot uz evaņģelizāciju Valmierā, es izkāpu šeit, lai piecas minūtes pastaigātos. Kāds jauns vīrietis Miks pieskrēja pie manis un vaicāja: “Hei, vai jūs gribējāt tikt baznīcā?” Izrādījās, ka viņš mani pazīst un agrāk ir bijis narkomāns un dzērājs, bet tagad viņš apmeklē, lūk, šo draudzi, kalpo tajā un mācās par mācītāju Lutera akadēmijā. Kāpēc es to šobrīd stāstu? Šajā pašā vietā kādreiz bija Straupes narkoloģiskais dispansers. Tā bija vieta, uz kuru paši par saviem līdzekļiem brauca dzērāji un narkomāni, lai varētu atiet no organismā uzņemtajām vielām. Tur viņus lika pie sistēmas, deva vitamīnus, miega zāles, ēdienu utt. Kad cilvēks kļuva normālāks, viņš varēja doties uz kopējo palātu. Es šajā vietā biju divas reizes. Abas šīs reizes man bija kaut kas lielisks. Tas bija vasarā, kad es dzēru visvairāk un pat pārvietojos rāpus. Māsa mani iemānīja mašīnā, paņēma līdzi alus pudeles un aizveda uz Straupi, pati sedzot visus izdevumus. Apmēram desmit dienas es biju skaidrā prātā. Kā gan tik pozitīvu notikumu varētu aizmirst? Man gribējās atgriezties tajā vietā, jo tur es jutos labi. Mani desmit dienas kārtīgi baroja un aprūpēja. Kad biju vēl reibumā, es aizgāju uz šo baznīcu, kas atrodas blakus, un sapratu, ka tur kaut kas ir. Es tur biju divas reizes. Ikreiz, kad man sanāk braukt šai vietai garām, es gandrīz vienmēr apstājos, jo mani velk atpakaļ pie šīm vietām, un pastāstīšu, kāpēc.

Ņujorkā ir kāds cilvēks, Bils Vilsons. Viņš kalpo bērniem, tā ir redzama, ļoti liela kalpošana. Viņu pašu sešu gadu vecumā mamma pameta. Viņš ar mammu devās uz veikalu, un mamma viņam pateica: “Pasēdi te uz brīdi (uz ielas apmales).” Mazais puisītis apsēdās un gaidīja mammu, bet viņa vairs neatnāca. Šobrīd viņš ir izaudzis liels, un viņš kalpo bērniem. Un viņš pats saka, ka viņš reizi gadā atbrauc uz šo pašu vietu un apsēžas uz šīs pašas apmales un sēž. Tāpat arī es atbraucu uz šo vietu un baudu no tā, bet tā nav tikai baudīšana, tam visam ir dziļāka doma. Vilsons saka: “Tādā veidā es atsvaidzinu dedzību kalpot bērniem.” Tas ir tad, kad tu atceries, kur tu pats esi bijis, un atceries, no kurienes Dievs tevi ir izglābis. Un tu zini, ka tev ir apkārt ir cilvēki, kuriem ir nepieciešama palīdzība, kuri ir izslāpuši pēc Dieva, kaut arī daudzi to vienkārši noliedz. Bībelē saka, ka druvas ir baltas un gatavas, bet pļāvēju ir maz. Visapkārt ir cilvēki, kuri to vien gaida, kad tu viņus uzrunāsi. Un nav nekā labāka kā kalpot Dievam. Personīgas attiecības ar Dievu, draudze un kalpošana cilvēkiem. Salamans izmēģināja visu citu un secināja, ka nav nekā labāka. Mēs savā dzīvē daudz no tā esam jau izmēģinājuši.

Ja tu šodien esi šeit, tad tu esi secinājis, ka nav nekā labāka, vai ne? Un tā ir arī apziņa, ka tu piederi debesīm, apziņa, ka tu ej uz debesīm, un apziņa, ka tu tiešām dari kaut ko saturīgu, ka tā nav niecība un vēja ķeršana. Tad, kad tev ir kāda bauda, kad Dievs tev ir piešķīris skaistu, labu sievu vai labu vīru, kas strādā un gādā par ģimeni, tad baudi arī no tā, jo tā ir Dieva svētība. Ja tev ir daudz naudas, tas ir labi, un baudi no tā, bet nekad neaizmirsti, ka pats svarīgākais ir kalpot Dievam. Jo bez Dieva visas šīs lietas nemaz nerastu piepildījumu. Un Dievs ir! Lai arī kā tu justos, Dievs ir, un Viņš ir ar tevi, vai tu iesi caur uguni, vai ūdeni. Jebšu tūkstoši krīt tev blakus un desmiti tūkstoši krīt tev pa labo roku, tevi tas neskars! Nekāds ļaunums tev nenotiks, nedz kāda nediena tuvosies tavai teltij. Apliecini to, un nav svarīgi, kas tavā dzīvē notiek, ir svarīgi, ka tu tici, ka nekas ļauns ar tevi nenotiks un esi gatavs cīnīties par savu brīvību.

Andrejs Tiščenko ir ciemiņš, kurš mūs apmeklēs februārī, draudzes jubilejā. Cilvēks, kurš ir uzcēlis divdesmit tūkstošu cilvēku lielu draudzi. Šobrīd viņa rehabilitācijas centros ir četri tūkstoši cilvēku. Es šobrīd iepazīstos ar viņa grāmatām, es tās lasu, un viņš stāsta kādu gadījumu, ka viņu uzaicināja ciemos pie čigāniem, viņiem bija problēma, un vajadzēja mācītāja palīdzību. Viena no čigāna sievām kalpoja sātanam. Tas bija tik nopietni, ka, braucot mašīnā, priekšā vienmēr bija vieta sātanam, viņš sēdēja priekšējā sēdeklī. Lūk, kādas bija attiecības šai sievietei ar sātanu. Un viņai uz galvas bija izaugusi aste, īsta aste galvā, kā zirgam. Un čigāns mācītājam teica: “Mēs zinām, ka tev ir baigais spēks, tāpēc izdzen to velnu un nogriez to asti, mēs baidāmies, ka velns mums atriebsies, bet tu to vari!” Čigāni viņam uzdāvināja zelta monētu un samaksāja. Nav slikti, ka tā svētī par kalpošanu. Mācītājs ar šķērēm nogrieza asti, izdzina velnu no viņas, sieviete nokrita gar zemi, ūdens izplūda no viņas, viss bija slapjš (velns izgāja no viņas kā ūdens). Viņa tika atbrīvota. Pēc tam mācītājs brauca mājās un iekļuva autoavārijā. Viņš pats teica, ka tas bija tāpēc, ka viņš nebija modrs. Ko tas nozīmē, viņš grāmatā sīkāk nepaskaidroja. Bet mēs zinām, ko nozīmē būt modram – PAD (personīgas attiecības ar Dievu), draudze un kalpošana.

Vai tu zini, ka mēs šeit redzam materiālo pasauli, bet ir arī garīgā pasaule? Šī jaunā biedrība, kas grib legalizēt marihuānu un grib izņemt Dieva vārdu no Satversmes, ir sātana darbs. Tie ir reāli ļaunie gari, dēmoni, teritoriālie dēmoni. Un te esam mēs, kas sarīko lielu pasākumu, apvieno visu Latvijas draudzi un kopīgi lūdz Dievu. Mums ir jābūt modriem! Katram no mums lūgšanās ir jābūt modram, visai Latvijas draudzei jābūt modrai - nepārtraukt lūgšanas, draudzes darbu un kalpošanu cilvēkiem. Velns ir apstulbojis to cilvēku sirdis, kuri domā, ka Latvijā viss ir kārtībā. Pat kristieši, draudžu vadītāji ir apstulboti, domājot, ka mums nevajag vienotību, jo viss jau ir kārtībā. Bet es jums pastāstīšu, kas notika!

Es lasīju šo Tiščenko grāmatu par to, kā velns atriebjas, un burtiski pēc brīža pienāca sms, kurā man jautāja, kad Ivaram Graudiņam būs bēres. Es nezināju, ka Ivars Graudiņš ir miris. Viņš ir Dieva vīrs, latvietis, ar garu bārdu. Viņš bija Tautas lūgšanu sapulcē, sēdēja pirmajā rindā. Bez viņa diez vai varētu notikt šāda Tautas lūgšanu sapulce, jo viņš pirms manis astoņas reizes ir sarīkojis visiem arhibīskapiem kopīgus vairāku dienu pasākumus kaut kur laukos. Viņš šīs sanākšanas sauca par “Gaiziņu”, tas esot bijis gluži kā inkaunters. Tieši tur viņi iedraudzējās un kopīgi lūdza. Kamēr es biju cietumā, viņš mācīja visiem cietumniekiem Dieva ceļus. Es vēl atceros, ka tas bija 2000. Gads, kad viņš runāja, ka vajag draudžu vienotību, viņš gāja pie bīskapiem un runāja par vienotību. Es tad to visu nesapratu un domāju, kāpēc tas ir vajadzīgs. Viņš jau tad dega par to un vāca visus kopā! Pirms mums kāds ir strādājis! Un ne tikai viņš, arī viņa senči – Trasunu dzimta ir apvienojusi Latviju. No viņiem nākuši arī politikā redzami cilvēki, viņš pats tāds stiprs vīrs bija. Savās mājās, Rēzeknes rajonā viņš pieņēma cilvēkus un deva viņiem dzert, ēst un drēbes, lai apģērbtos. Tieši viņa mūža darbs ir draudžu vienotība. Un Tautas lūgšanu sapulce bija viena no viņa zvaigžņu stundām. Lūk, kas notiek arī pēc gadiem. Mēs toreiz nācām kopā tikai lūgt, vadītāji, un šad tad bija arī kādas lielākas sapulces, taču šī bija vēl nebijusi sapulce, visiem kopā. Un mēs lūdzām Dievu un redzējām, kāda vienotība no īstas sirds ir starp visiem mācītājiem! Mēs paši redzējām, ko viņi runāja un kā tas viss notika. Tas bija lieliski! Tas bija wow!

Es nevarēju noticēt tam, ko viena sieviete bija iekomentējusi - ka Ivars Graudiņš bija miris vardarbīgā nāvē. Pirmā versija bija tāda, ka viņš ir miris 18 dienas pēc lūgšanu sapulces plkst. 5:10 no rīta, braucot pa taisnu ceļu, mašīna noskrējusi no ceļa, un viņš ir gājis bojā. Ir arī neliels video, kuru filmējis kāds aculiecinieks. Un bija redzams, ka pēc tādiem kūleņiem ir ļoti jāpacenšas nomirt. Tur nekā tāda nebija, vienkārši krūmos iebraucis cilvēks. Un vakar vakarā redzēju, ka viņa radinieki Facebook ir ielikuši postu, ka viņš ir miris vardarbīgā nāvē. Dieva vīru kāds nogalināja. Daudziem ir liels jautājums, kā tas varēja tā notikt. Bet es zinu vienu - mums ir jābūt modriem! Lasot grāmatā par velnu-atriebēju, turpmākais notika kā pēc filmas, kuru mēs inkaunterā skatāmies. Kā sākās Kolumbijas atmoda? Kad visi sanāca kopā lūgt Dievu? Tad, kad nogalināja vienu mācītāju. Sieviete rakstīja, ka bija kādi pieci naža dūrieni un speciāli inscenēta mašīnas nolaišana no ceļa, un to izdarīja kaut kāds cilvēks, un es nedomāju, ka viņš vispār saprata, ko dara, viņš nezināja, ka no rīta viņu arestēs. Mēs dzīvojam kā pasakā, redzam tikai savas lietas un baudas, un Latvijā šķietami viss ir kārtībā. Bet ir garīgā pasaule, ir okultisti, ir sātanisti, kas reāli burās, un, lūk, pēkšņi kādam cilvēkam ienāk galvā ideja sadurt riepas. Notiek reāla garīgā cīņa pret Latvijas draudzēm, kristiešiem, tautiešiem, tā ir sātaniska cīņa. Un ir tikai viens veids, kā to pieveikt – būt modriem.

Lūk, kāpēc tika nogalināts Ivars Graudiņš. Velns iebaida un atriebjās. Man tāda doma ir bijusi, ka kāds varētu nomirt, un sirdī es skaidri zināju, ka tas neesmu es. Avīzēs nekas nav rakstīts, varbūt arī nemaz nebūs, jo tas nav viņiem izdevīgi - parādīt kristieša upuri. Pat daudzi kristieši tāpat nesasaistīs Tautas lūgšanu sapulci ar viņa nāvi. Es gan sasaistu to tiešā ceļā. Lai Dievs svēta viņa tuviniekus un visus, kas viņu pazina. Man nav iekšā tāda forša sajūta, ka Ivars tagad ir debesīs. Viņam palika nenokārtotas lietas, viņš plānoja “Gaiziņu” februārī, atkal apvienot visus bīskapus, un arī mani uz to aicināja, rakstīja man un dalījās ar to. Gadiem tas nav bijis! Viņam bija vēl mērķi, ko dzīvē īstenot. Tas nebija Dieva prāts, ka Ivars Graudiņš nomira, un Viņš mums neko negrib iemācīt caur šo situāciju. Pašiem mums ir jāmācās. Dievs to neizdarīja, lai kaut ko mums pamācītu, nē. Tas ir velns un velna apsēsts zombijs, kurš izdarīja velna pasūtījumu. Man ir jautājums – vai tev nevajadzētu būt modram lūgšanās? Vai draudzēm nebūtu jānāk kopā un jālūdz? Ivars Graudiņš tiešām ir debesīs, jo veltījis savu dzīvi Dievam. Tas ir tas, ko mēs dziedājām, tā ir atbilde velnam – mēs kalposim, mēs sludināsim. Mēs vēl ciešāk apvienosimies. Mēs visus savāksim kopā! Un iznīcināsim velna valstību Latvijā Jēzus Kristus Vārdā! Un nebūs Latvijā velna plāni! Šeit būs Dieva valstība, un Dieva plāns šeit tiks realizēts caur mūsu rokām, caur mūsu kalpošanu Viņam. Jo nav nekā labāka par kalpošanu Dievam. Tu domā, ka nāve ir nejauša? Es zinu, ka ir dažādas nāves, bet avārijas un negadījumi ir tieši velna izraisīti. Tu zini, ka nesen bija helovīnu laiks, šajā laikā pielūdza visādus garus un veļus, bērni, noķēpāti ar krāsu asinīm, patiesībā attēloja dēmonus, kas apmeklē cilvēkus mājās. Un mēs brīnāmies, kāpēc ir neizskaidrojamas nāves. Mums ir jālūdz!

Es aicinu ikvienu kristieti - esi modrs lūgšanā. Es aicinu arī visas draudzes apvienoties reizi gadā Tautas lūgšanu sapulcē un ne tikai šajā. Es aicinu augt un vairoties, un katru individuāli aicinu – esi stiprās attiecībās ar Dievu. Esi stiprā draudzē! Un šeit ir mīlestība! Šī ir viena no stiprajām draudzēm. Esi draudzē un kalpo cilvēkiem, nepuņķojies, kalpo cilvēkiem un nežēlo spēkus, jo nekas nav labāks par kalpošanu Dievam.

Lūgsim visi kopā un apliecināsim visai pasaulei, ka velnam nav varas pār mūsu draudzi! Velnam nav varas pār Latviju Jēzus Vārdā! Latvija pieder Dievam Jēzus Vārdā! Un viss būs tā, kā grib Dievs! Un nekādi sātana plāni nerealizēsies! Mēs augsim un vairosimies, un piepildīsim šo zemi ar Tavu slavu, Dievs, ar glābtām dvēselēm, mums būs viss, kas mums vajadzīgs, un nekad nepietrūks. Mēs sasaistām jebkādus sātana plānus, kas ir vērsti pret cilvēkiem. Zini, ja viņš netiek klāt kādam cilvēkam, viņš sit pa tuvākajiem cilvēkiem, un šis bija viens no veidiem. Jēzus Vārdā mēs izārdām jebkādu sātana plānu pret jebkuru draudzes cilvēku šajā brīdī, mēs izārdām jebkādu sātana plānu pār jebkuru draudzes līderi Latvijā, pret jebkuru viņa palīgu vai ģimenes locekli. Jēzus Vārdā, sātan, vācies! Mēs anulējam tavus plānus Dieva Valstībā! Un Dievs mums ir devis spēku kā Mateja evaņģēlijā, desmitajā nodaļā rakstīts, ka „Viņš deva tiem spēku pār ļauniem gariem, tos izdzīt”. Ja mēs individuāli varam izdzīt ļaunos garus no kāda cilvēka, tad mēs kā vienota draudze spējam izdzīt sātanu no Latvijas! Jēzus Vārdā, mēs izdzenam tevi, sātan, ar visiem taviem liberāļiem, genderu politiķiem, Jēzus Vārdā! Vai nu viņi atgriežas pie Tevis, Dievs, vai arī vācas projām no mūsu zemes! Un nekādi imperiālisma plāni šeit netiks realizēti! Mēs pravietojam, mēs apliecinām!

Mācītāja Mārča Jencīša sprediķi “Pats labākais – kalpot Dievam” pierakstīja un rediģēja draudzes “Kristus Pasaulei” redakcija

Aktīvais pozitīvisms

Publicēja 2018. gada 6. nov. 11:35Līga Paņina

Ziņas datums 06.11.18.

Šīs tēmas mērķis ir cilvēka brīvība, draudzes stiprums un Dieva valstības paplašināšanās ne tikai Latvijā, bet visā pasaulē. Ir svarīga tava personīgā brīvība, tavas personīgās attiecības ar Dievu, tavi personīgie sasniegumi, tava personīgā vieta Dieva plānā, jo Dievs mūs ir radījis pēc Sava tēla un līdzības un ielicis mūsos milzīgu potenciālu. Arī mums kā draudzei ir savs potenciāls, katrai mājas grupai ir savs potenciāls kā komandai, arī valstij ir savs iekšējais potenciāls, ko tā spēj, neizmērojams, Dieva dots potenciāls, un tas ir iemesls, kāpēc es mācīšu tieši šo tēmu – lai šis potenciāls nepaliktu apslēpts, lai mēs tikai pozitīvi netīksminātos par to, ka mums tas ir dots. Bieži mēs domājam, ka ir jāturpina tikai pozitīvi domāt, bet tā ir problēma – domāt pozitīvi, bet pasīvi. Pasīvi pozitīvai domāšanai pretstats būs aktīvi pozitīva domāšana jeb aktīva ticība, no kuras izriet pozitīva un aktīva darbība.

Man mājās (dzīvoju daudzdzīvokļu namā) ir veranda, un mājas saimnieki ir piebūvējuši priekšā plastikāta logus. Es regulāri atveru logam nelielu šķirbiņu, lai gaiss ieplūst iekšā, jo caur plastikāta logiem gaiss cauri neplūst. Iekšā verandā bija iekļuvusi zīlīte, bet ārā tā netika. Viņa bakstīja logu, bet ārā tā arī netika, jo šķirba bija ļoti neliela, un šorīt es skatījos, ka ir jau otra zīlīte, kas gribēja tikt iekšā. Es atvēru plaši logu, lai zīlīte atrastu savu ceļu uz brīvību. Un mērķis arī šim sprediķim ir tāds, ka tev prātā ir plaši pavērts logs uz brīvību, uz panākumiem, uz sasniegumiem, uz debesīm, uz Dieva valstību, Dieva klātbūtni! Šoreiz nav runa par cilvēkiem, kas Dievu nepazīst, jo viņi paši par sevi, esot brīvības un piepildījuma meklējumos, kā dulli ar galvu sitās pret sienu. Kad es vēl Dievu nepazinu, biju narkomāns un dzērājs un gribēju izdarīt savai dzīvei galu, bija moments, kad es skrēju ar galvu sienā kā zīlīte, kas meklē izeju tur, kur tās nav. Ir tikai viens Ceļš, Patiesība un Dzīvība, un Viņa Vārds ir Jēzus Kristus! Viņa nāve un augšāmcelšanās, attiecības ar Viņu un kalpošana ir ceļš, patiesība un dzīvība. Un ar šodienu es vēlos, lai mūsu prāta un sirds logi ir atvērti. Kā tos var atvērt? Ar pareizu sapratni, domāšanu un rīcību.

Kas ir pasīvais pozitīvisms? Es nolasīšu komentārus no mana Facebook ieraksta internetā. Es ieraudzīju, ka kāds mūsu draudzes cilvēks ir dalījies ar video, kurā redzams, kā bērni ASV tiek padarīti par genderisma ideoloģijas upuriem. Es nokopēju tekstu, ko šis cilvēks bija pierakstījis klāt, un ieliku kopā ar video savā profilā, apakšā es ierakstīju, lai cilvēki parakstās par kristīgām un ģimenes vērtībām. Uzreiz pēc tam nāca klāt piecdesmit paraksti dienas laikā, salīdzinot ar iepriekšējām dienām, kad bija trīs, četri, pieci paraksti dienas laikā. Pietika vienreiz dalīties ar klipiņu, kas sen jau klīst internetā. Pēc tam pie ieraksta parādījās komentāri, un kāds pēc tam tos arī izdzēsa. Ja cilvēki izsaka savu viedokli un tas nav rupji, tad nav nepieciešams tos dzēst ārā. Tad es lasīju komentārus, un tas bija kārtējais piliens manā emociju pasaulē, manī tas radīja riebumu. Riebumu rada jau tas, ka var kaut ko tādu darīt ar bērniem un cilvēkiem vispār, ka var mācīt kaut kādas muļķības. Bet man riebums ir tieši pret kristiešiem – pasīviem pozitīvistiem. Man tas riebjas, jo tas ir iemesls, kāpēc mēs tādi esam, kāpēc ir tādas draudzes un valsts.

Ja mēs neredzam problēmu, mēs to nevaram risināt. Ja mēs domājam pozitīvi, apliecinām pozitīvi, bet neredzam vairs problēmu šajā pozitīvismā, mēs kļūstam pasīvi un nerisinām problēmu. Esmu pamanījis, ka tā ir vesela viltus mācība kristīgajās aprindās, šī tēma ir aktuāla ne tikai mūsu draudzei, bet visā Latvijā un ārpus tās robežām. Nost ar pasīvo pozitīvismu! Skatīsimies uz lietām tā, kādas tās patiesība ir. Jā, mēs turpināsim pozitīvi ticēt, bet redzēsim arī problēmu reāli, ne tikai pozitīvi, mēs neignorēsim tautas ciešanas un neignorēsim problēmas, kas ir jārisina! Šādas lietas manī modina zvēru! Kā Lauva no Jūdas cilts! Kas ir draudze? Tikai jēri? Jēzus ir LAUVA UN JĒRS, un Salamans saka, ka savs laiks ir karam, savs laiks ir mieram, bet šķiet, ka kristiešu draudzes ir tikai jēri, viņiem valstī viss ir kārtībā, draudzē viss ir kārtībā, privātajā dzīvē, ģimenē viss ir kārtībā. Ja jau ģimenē viss ir kārtībā, tad kāpēc bērni nenāk uz dievkalpojumiem? Varbūt kāds domā, ka viss būs labi, gan jau lūgsim Dievu, un bērni paši atnāks pie Dieva. Bet Dievs ir ielicis bērniem vecākus, kas ved viņus pie Dieva. Kamēr viņi paši vēl nav tik nobrieduši, kamēr viņiem vēl nav savas gribas un saprāta, vecāki ir tie, kas atbild par viņiem, lai svētdienas dienā katrs bērns būtu dievkalpojumā. Tātad es biju ielicis šo video, un viens cilvēks ierakstīja: “Nereklamējiet šos mēslus un nebojājiet sev nervus, labāk lieciet iekšā labas lietas, ģimenes lietas. Piepildiet savus profilus ar pozitīvām un pamācošām vērtībām, lai citi pēta padomus un labus piemērus jūsu profilos, nevis skatās vīriešus sieviešu kleitās, jo tieši šādā veidā jūs viņus reklamējat.” Mums jāliek uzsvars uz pozitīvismu. Jāstāv par kristīgām un ģimeniskām vērtībām, bet mēs nevaram ignorēt, nerunāt un aizmirst par problēmām.

Zini, kas ir šizofrēnija? Tā ir slimība, kas visbiežāk rodas no smagas traumas bērnībā, piemēram, seksuālas izmantošanas. Bērns nespēj to pieņemt un “nogriež” to no savas dzīves, iedomājas, ka tas nebija viņš. Rezultātā veidojas divas personības. Iet gadi un cilvēkā mājo divas personības: viena - nogrieztā un savainotā, otra - tā, kurai ar to nav nekāda sakara. Pasīvais pozitīvisms ir kā kristīgā šizofrēnija - mēs pozitīvi domājam, viss mums ir kārtībā, bet negribam domāt un runāt par to, kas ir reālas problēmas. Dievs, lūdzu dziedini visas Latvijas draudžu šizofrēniju, dziedini mūsu draudzes šizofrēniķus, Jēzus Vārdā! Manuprāt, tev ļoti patīk patiesība.

Atbilde uz šī cilvēka komentāru bija: “Izliekoties, ka nekas nenotiek, un to ignorējot, kauju nevar uzvarēt!” Tas noteikti bija draudzes „Kristus Pasaulei” cilvēks. “Ir jāpazīst ienaidnieka stratēģija, lai tā neiznīcina tevi un tavus bērnus.” Desmitnieks par šo atbildi. Vēl kāds mūsu draudzes cilvēks komentē: “Tā būtu izlikšanās, ka pasaulē viss ir jauki un skaisti, diemžēl patiesība ne vienmēr izskatās skaisti.” Atbilde no pasīvā pozitīvista: “Nav jāizliekas. Kad pasaulē ir karš, manī ir miers.” Tu esi dzirdējis tekstus: “Dieva miers ir manī.”? Kādēļ manī, redzot netaisnību pasaulē, nav miera? Kas dzen mani rīkoties? Kāds miers? Dieva miers nav tad, kad tev apkārt viss brūk un iet postā, bet tu sēdi mierīgs. Tas norāda uz to, ka tu negribi uzņemties atbildību.

“Es izvēlos redzēt labo un uzvaru, un es to baudu.” Šis cilvēks bauda uzvaru, kuras nav. Nav, jo tu atsakies redzēt un risināt problēmas. Paldies Dievam par šādiem cilvēkiem, kuri uzraksta savu viedokli internetā, jo tas mudina mani runāt un rīkoties. “Pasaule iet uz galu, bet tas mani neizmainīs būt laimīgam un redzēt skaisto.” Mēs tā skaisti ejam uz galu. Mēs uzliekam 3D brilles, skatāmies filmiņas un esam citā dimensijā. Tas ir kā sēdēt uz „Titānika”, kas grimst aukstā ūdeni, cilvēki ir panikā, bet tu sēdi mierīgs, varonīgs, laimīgs un esi nolēmis nepiedalīties haosā, kaut kuģis grimst. “Laimīgu tevi nedara tas, ko tu redzi, bet tas, kādu tu redzi pasauli. Tas, kā rādi sevi.” Protams, ka tur ir daļa patiesības, bet tā ir ļoti vienpusīga patiesība. Pozitīva domāšana ir pareiza, bet ne ignorējot problēmu. Ir liela kristiešu daļa, kam politiskā puse, parakstu vākšana nav svarīga. Viņi domā, ka pietiek ar to, ka viņis lūdz Dievu. Ir liela kristiešu daļa, kas tic, ka viņiem nav jāevaņģelizē un jāiet pie cilvēkiem, jāsludina evaņģēlijs, viņi tic, ka viņi palūgs Dievu un cilvēki paši nāks, un sāksies liela atmoda. Tas ir tā - atbrauc pravietis uz kādu nelielu draudzi Latvijā, kurā ir divdesmit cilvēku, un pravieto par to, ka būs milzīga atmoda. Taču draudze nekad neiziet uz ielām pastāstīt cilvēkiem evaņģēliju, lūk, šis ir pasīvais pozitīvisms. Cilvēki tikai grib dzirdēt viltus praviešus un to, cik viss ir un būs labi, bet ko tu esi izdarījis, lai būtu labi? Patiesa ticība ir pozitīva, aktīva ticība, kas ir ne tikai pozitīva domāšana, bet darbība, neignorējot realitāti. Nevis noslēpjot reālas lietas citos, maigos vārdos, bet saucot lietas īstajos vārdos.

Kristīne, mūsu draudzes locekle, komentē: “Jūs varat pievērt acis un izlikties, ka viss ir forši, līdz brīdim, kad tas skars jūsu bērnus.” Atbilde: “Esmu kristietis jau trīsdesmit gadus, viss ko es redzu, ka kristieši visus šos gadus atpazīst ienaidniekus, runā daudz un cīnās, un nekur tālāk par runāšanu nav tikuši. Nekas nav izmainījies un neizmainīsies. Cīņas esmu uzvarējis uz ceļiem.” Ja mēs ticam šai teorijai, tad ejam mājās un uz ceļiem uzvaram visas cīņas. Mēs lūgsim, un Dievs pats visu izdarīs. Bet Dievs saka:

“Tāpēc ejiet un dariet par mācekļiem visas tautas, tās kristīdami Tēva, Dēla un Svētā Gara Vārdā,
tās mācīdami turēt visu, ko Es jums esmu pavēlējis. Un redzi, Es esmu pie jums ik dienas līdz pasaules galam." (Mateja evaņģēlijs 28:19-20)

Kurš kristīs? Jēzus pats kristīs, vai mēs kristīsim? Jēzus nāks un uzliks rokas vai mēs? Kurš aprūpēs un ies pie cilvēkiem, kurš strādās, kurš būs deputāts politikā, kurš atbalstīs kristīgās vērtības? “Mēs lūgsim Dievu, un viss notiks”. Ko cilvēks var lūgt, ja viņa dzīvē nekas nenotiek? Ja viņš visu redz rožainu un nekādu problēmu nav. Tā ir ilūzija, nevis brīnišķīga dzīve. Brīnišķīga dzīve ir tikai tad, kad es redzu problēmas tādas, kādas tās ir. Es tās redzu atrisinātas, jo man ir plāns, kā tās atrisināt, un es par to maksāju pilnu cenu. Lūk, pilnvērtīga un perfekta dzīve. Nevar būt lieliska dzīve, ja tu palūdz Dievu un neko nedari. Vāries savā sulā un raksti muļķīgus komentārus, pats neko neesi sasniedzis, tāpēc velc arī citus cilvēkus lejā. Lūk, kāds komentē: “Tipisks pasīvais cionistu tipa kristietis, precīzs piemērs tam, kāpēc dažs labs šo dēvē par vergu ticību.” Desmitniekā, paldies Ansim Austrumam par pozitīvu komentāru. Vergu ticība, kas visam piekrīt; sit pa vienu vaigu, un tu griez otru. Vaira Vīķe-Freiberga nesen teica: “Latvieši māk kopā dziedāt, bet nemāk kopā rīkoties.” Es pilnībā piekrītu.

Nesen biju kristīgā pasākumā, kurā rādīja filmiņu par Latviju un kristiešiem Latvijā. Latvijā pazīstamiem cilvēkiem, kristiešiem, kuri dzīvē daudz sasnieguši, rādīja arī Dziesmu svētkus, milzīgu kori, kas kopīgi dzied Latvijas himnu “Dievs, svētī Latviju”. Skatoties šo video, var šķist, ka Latvija ir kristīga valsts un mums ir svētki, kuros dzied kristīgas dziesmas. Iespējams, ka himna bija vienīgā kristīgā dziesma, kas tika dziedāta šajos svētkos. Es zinu, ka šajos svētkos dzied “Saule, Pērkons, Daugava”, ka tur rakstos izdejo elku pielūgsmi Mārai, Pērkonam un latvju dieviem. Pēc video rodas iespaids, cik viss ir pozitīvi. Sēžu un klausos, cik viss ir labi. Bet kur mēs ejam tālāk, vai mēs tiešām redzam problēmu, vai mēs gatavojamies to risināt? Izskatās, ka liela daļa negatavojas risināt nekādas problēmas.

Un es dzirdēju Tā Kunga balsi sakām: "Ko lai Es sūtu? Kas būs mūsu vēstnesis?" Tad es atbildēju: "Redzi, es esmu še, sūti mani!"” (Jesajas grāmata 6:8)

Jesaja teica Dievam: “Te es esmu, sūti mani!” Dievs skatās, kur ir kāds pozitīvi aktīvais.

Otrs Freibergas citāts: „Kāds uzņēmējs ir teicis šo kā joku: Latvijā ir labi organizēts mazākums, kurš pārvalda neorganizētu vairākumu.” Mazākums – tie manā skatījumā ir genderisti, globālisti, kas gan politikā, gan sabiedrībā izvērš savas idejas pret neorganizētu vairākumu, kuras tiek pieņemtas. Ja valstī un draudzē viss ir kārtībā, tad kāpēc mums vienoties un organizēties? Lūk, pasīvais pozitīvisms. Velns uzbrūk ar tekstiem – kontrole, nav mīlestības utt. Tas ir tas vairākums - pelēkās masas bezzobainie kristieši. Patiesība ir jāpasaka, un es vienmēr esmu teicis, ka nebūs tā, ka nekad nevienu neaizskaršu. Patiesība ne vienmēr ir patīkama, taču tas man netraucē vienoties. Kāds Eiropas valdības kristietis man priecīgs teica: „Eiropā ir Dieva laiks un nāk atmoda.” Man šķiet, ka nāk kaut kas cits. Bet lielākais paradokss ir tas, ka cilvēki tam tic.

Zini, kurš ir īstais pravietis? Tavs mācītājs. Izstāsti man savu dienas grafiku un kāds tev ir laiks ar Dievu, un es pravietošu tavu nākotni. Viss ir ļoti vienkārši. Nevis kāds, kurš no kautkurienes atbrauc un runā par atmodu tavā ģimenē, draudzē, grupā vai biznesā, bet nemaz nav ieskatījies tavā plānotājā. Šie cilvēki nedzird no Dieva, bet vienkārši māžojas. Ko Eiropa šobrīd dara, lai tajā būtu atmoda? Skolās un bērnudārzos ievieš genderu mācību. Vai Eiropā vēl ir kāda draudze, kur ir vairāk par 50 cilvēkiem? Pavisam maz, ja rēķina uz iedzīvotāju skaitu. Lūk, ko nodara pasīvais pozitīvisms. Ukrainā, Baltijā un vēl šur tur draudzes vēl elpo.

Ja kāds grib nedaudz pasmieties, varat ieiet Youtube un ierakstīt „Karmena”. Atvērsies vietējais šovs „X Faktors”, kurā dzied kāda meitene. Zini, mūsu talantu šovā dzied skaistāk. Šī meitene dziedāja ļoti slikti, bet viņa tic, ka to ir darījusi labi. Kad žūrija viņai jautāja, cik ilgā laikā viņa sagatavoja dziesmu, Karmena atbildēja, ka nedēļas laikā. Kad viņai jautāja, ko viņa pati domā par savu sniegumu, viņa atteica: „Normāli.” Un Karmena pat esot uzstājusies stadionā ar „miljoniem skatītāju” Priekuļos. Tajā pašā laikā kādai šlāgergrupai skatītāju neesot bijis. Galvenais, ka viņa patiešām tic, ka dzied labi. Kad aiz kulisēm intervēja Karmenas tēvu, viņš teica, ka šoreiz gan nav sanācis labs priekšnesums. Lūk, tā ir dzīve ilūzijā, ka tu nedzirdi, ko apkārtesošie tev saka par tavu dziedāšanu. Nu, ej un dari ko citu, nedziedi! Pozitīvajā domāšanā ir spēks, bet tikai tad, ja tam seko reālas darbības. Jā, man ir jāapliecina dziedināšana un atmoda, bet man nav jātic, ka tās atnāks pašas no sevis. Tiklīdz es apliecinu to, kas būs neko nedarot, tas ir pasīvais pozitīvisms. Esi aktīvs pozitīvists!

Uz draudzes kontakttālruni zvanīja kāda sieviete un teica: „Kas jums ir devis tiesības lūgt par cilvēkiem? Jēzus to uzticēja darīt tikai Saviem apustuļiem.” Ļoti pozitīvi, vai ne? Apustuļiem viss ir uzticēts, mēs, neko nedarot, varam mierīgi dzīvot. Apmēram tā: „Apustuli Jāni, lūdzu parādies un aizlūdz par to un to cilvēku un viņa problēmām.” Par mūsu pasākumu - Tautas lūgšanu sapulci - daudzi raksta, citi labu, citi sliktu, bet lielākoties labu. Taču šeit var redzēt arī pasīvos pozitīvistus, kas ir tik skumīgi.

Savā personiskajā laikā ar Dievu man gribējās to, kas man bija sirdī, pierakstīt, un to es arī izdarīju. Lūk!

Lai ļaunums vairotos, pietiek, lai labi cilvēki neko nedara. Šie labie cilvēki, kas domā un uz visu skatās pozitīvi, neredz ļaunumu un caur izkropļotu prizmu skatās uz realitāti. Tie ir velna apmāti kristieši, kas savu bezdarbību, komfortu, bezatbildību, bailes un kūtrumu slēpj aiz pozitīvas ticības maskas. Viņi skaļi deklarē atmodas, reformas un pozitīvo ticību, aprobežojoties ar seklām lūgšanām un dzīvi ilūzijās. Viņi domā, ka ir tikai jāpalūdz un jāpriecājas pozitīvā mākonī, un Dievs nāks un izdarīs visu to, kas mums pašiem būtu jāizdara. Tas ir iemesls, kāpēc draudzes ir bezzobainas, neaugošas un vājas, un pasaule grimst ļaunumā. Mums nevajag bezzobainas avis, bet vilkus ar stipriem zobiem, organizētību, mērķtiecību, disciplinētību un darbību. Katram mācītājam, līderim un katrai draudzei ir jāmaksā pilna cena un jāaudzē draudzes. Katram kristietim ir jāuzņemas atbildība par savu valsti un jāatdod sava balss par kristīgajām vērtībām Latvijas valstī. Latvijas draudzēm ir brīvi jāsludina. Latvijas bērni jāaudzina izglītības iestādēs bez bezdievīgu ideoloģiju piejaukuma. Mums jārūpējas par namu, kurā dzīvojam.

Bet, ja kāds negādā par savējiem un visvairāk par saviem mājas ļaudīm, tad viņš ir aizliedzis ticību un ir ļaunāks par neticīgu.” (1. Timotejam 5:8)

Egoistiski ir šo pantu attiecināt tikai uz savām ģimenēm. Draugi, ja es par savu draudzi nerūpējos, ja es par savām mājām – Latviju - nerūpējos, tad esmu ļaunāks par neticīgo!

Kāpēc Dievs sūtīja Savus praviešus? Tā bija atbilde uz problēmu, ko Viņš redzēja. Atšķirībā no pasīvajiem pozitīvistiem, Dievs redz problēmu un sūta cilvēkus, kuri arī to redz, un uztic tiem to risināt. Kāpēc Jēzus atnāca uz zemes? Vai tāpēc, ka viss bija tik pozitīvi? Tik skaisti okeāni un kalni, un sazin vēl kas? Nē, Viņš izpirka tavus un manus grēkus. Jēzus redzēja, ka cilvēki mokās savos grēkos. Dievs nesēdēja ar pozitīvām domām, ka gan jau viss būs labi. Viņš redzēja problēmu, ka cilvēks ir kritis grēkā. Pasaule iet bojā, Dievs redzēja to un sniedza risinājumu – pats nāca virs zemes un atdeva Savu dzīvību pie krusta. Ko Dievs vēl darīja? Sagatavoja 12 mācekļus un pavēlēja viņiem iet un darīt to pašu, ko Viņš darīja. Skaties uz problēmu un risini to! Vai tu Bībelē kaut kur redzi, ka nav jāskatās uz problēmu, bet tikai jādomā pozitīvi? Un ja esi kādu rakstvietu izrāvis no konteksta, piemēram, „lūdziet, un jums taps dots”, tad skaties arī uz Jēzus darbiem. Vai Jēzus tikai lūdza Dievu vai tomēr gāja no pilsētas uz pilsētu, sludinot evaņģēliju un sagatavojot mācekļus? Vai Jēzus nerunāja ar valdības vīriem (Nikodēmu u.c.)?

Tu esi risinājums – sev pašam, tavai ģimenei, taviem kaimiņiem, taviem draugiem, tavam ciematam, pilsētai, un tu esi risinājums Latvijai! Neesi pasīvs pozitīvists, bet esi aktīvs pozitīvists! Āmen.

Mācītāja Mārča Jencīša sprediķi „Aktīvais pozitīvisms” pierakstīja un rediģēja draudzes „Kristus Pasaulei” redakcija

Dzirdētais jāņem vērā!

Publicēja 2018. gada 30. okt. 13:29Līga Paņina   [ atjaunināts 2018. gada 30. okt. 13:29 ]

Ziņas datums 30.10.18.

Kungs, Tu mums esi vajadzīgs vairāk par visu. Mēs vēlamies Tevi pielūgt un slavēt ne tikai ar vārdiem, zināšanām, bet ar saviem darbiem. Es lūdzu, ka mēs dzīvojam pēc Tava prāta, Tēvs. Mēs maksājam cenu par dvēselēm, mēs augam, kļūstam stipras personības Tavam godam, Tavai slavai. Svētī katru vārdu, kas būs šodien, ka mēs to uzņemam, saprotam un darām! Āmen!

Tāpēc mums dzirdētais jo vairāk jāņem vērā, lai mēs netiktu aizskaloti projām. Jo, ja caur eņģeļiem runātais vārds ir bijis stiprs un katra pārkāpums un nepaklausība dabūjusi savu taisno atmaksu, kā mēs izbēgsim, tik dārgu pestīšanu nicinādami? To papriekš ir sludinājis pats Kungs un mums apstiprinājuši tie, kas to dzirdējuši.” (Ebrejiem 2:1-3)

Mums dzirdētais jo vairāk ir jāņem vērā, lai mēs netiktu aizskaloti projām. Šodien draudzē 150 cilvēki saņēma diplomu par padziļinātās Bībeles skolas pabeigšanu. Tās ir vērtīgas zināšanas. Pāvils saka, ka dzirdētais vēl jo vairāk ir jāņem vērā, lai mēs netiktu aizskaloti projām. Zināšanas, ko mēs saņemam, ir jāliek lietā! Liec lietā savas zināšanas! Tu maksāji cenu, lai mācītos? Tas bija tavs laiks. Vai tas tev bija vajadzīgs? Jā. Vai laiks tam bija jāvelta? Jā. Zināmas pūles bija jāvelta? Jā. Savā ziņā tā ir vērtība, dārgums. Tāpat kā pestīšana ir dārga. Pestīšana ikvienam ir par brīvu, ikvienam, kurš tic uz Jēzu Kristu un atzīst, ka ir grēcīgs un viņam ir vajadzīgs Glābējs – Jēzus Kristus. Kurš atzīst, ka Jēzus ir vienīgais Glābējs un cita nav, pieņem savā sirdī un tiek izmainīts no iekšpuses, ir jauns cilvēks, jauns radījums. Dievs ir samaksājis dārgu cenu – Viņš atdeva pats Savu Dēlu! Viņš Pats atnāca virs zemes un kļuva cilvēkiem līdzīgs – tā ir dārga cena. Viņš labprātīgi gāja uz to. Viņš tika pazemots, spīdzināts, nogalināts, un pēc tam Viņš augšāmcēlās – tā ir ļoti dārga cena. Kā mēs izbēgsim, tik dārgu pestīšanu nicinādami? Ko nozīmē – nicināt pestīšanu? Ko nozīmē, ka dzirdētais jo vairāk ir jāņem vērā? Kad esi pieņēmis Kristu, ar to pavisam nepietiek. Tev jāsāk praktizēt personiskas attiecības ar Viņu, jo tas ir pats, pats svarīgākais. Personīgas attiecības ar Dievu ir pats galvenais, un arī par to ir jāmaksā sava cena. Mēs nevaram augt, ja mēs nepraktizējam personiskas attiecības ar Dievu. Mēs nevaram augt, ja dzirdētās zināšanas nesākam likt lietā. Mēs nevaram augt, tiekam aizskaloti prom, kļūstam remdeni un mirstam garā, mūsu dzīve kļūst līdzīga ikviena pasaulīga cilvēka dzīvei. Mēs vairs neesam nekas īpašs, ja mēs daudz zinām, mācāmās, bet neliekam to lietā un neglābjam dvēseles.

Būs trīs lietas, par kurām es šodien runāšu:

1. PERSONISKAS ATTIECĪBAS AR DIEVU! Ja mēs tās nepraktizējam, tad savā ziņā nicinām Kristus upuri, neizmantojam šo dārgo iespēju, ko Kristus mums ir devis. Tā ir ļoti dārga iespēja. Mums visapkārt ir iespējas, par kurām kāds ir maksājis cenu.

2. CILVĒKU GLĀBŠANA! Jo nav vairs nekā (nekā cita, nekā augstāka, nekā svarīgāka, nekā vairāk). Ja tu lasi Bībeli un zini kaut tikai pašus pamatus, aiz tā vairs nekā nav, kā iepazīt tuvāk Dievu un glābt cilvēkus. Mēs vairs nevaram augt – ne personīgi, ne kolektīvi, – ja neglābjam cilvēkus, nekalpojam cilvēkiem.

3. CILVĒKU FAKTORS! Nenovērtē par zemu šo dārgo iespēju būt spēcīgā draudzē. Nenovērtē par zemu iespēju būt vietā, kur ir svaidīts mācītājs, būt mājas grupiņā, kur ir Dieva cilvēki. Atceries – Dieva cilvēku grupiņas aug. Ja nodevies Dieva cilvēks ir nolēmis vadīt grupiņu, viņam grupiņa attīstīsies, cilvēki augs un augs arī skaitā. Nenovērtē par zemu šo privilēģiju. Es personīgi domāju, ja mēs šo dārgo iespēju, ko Kristus ir sagādājis – būt draudzē –, neizmantojam, tad lielākā daļa cilvēku šādā veidā tiek aizskaloti prom, tiek izskaloti no Dieva valstības, un tas ir tāpēc, ka viņi nav godājuši tos cilvēkus, ko Dievs ir ielicis viņu dzīvē.

Par to, ko runāju, es daudz esmu domājis, bet līdz šim nekādīgi nevarēju pieņemt gala lēmumu. Ir kaut kādas lietas, par kurām tu neesi 100% pārliecināts. Tu redzi, ka tas tā ir, bet tu atstāj kādu daļu, piemēram 20%, ka var būt arī citādāk. Pagājušajā sestdienā, 20. oktobrī, mums bija liels pasākums – Tautas lūgšanu sapulce. Un pēc tā es sapratu uz 100%, ka cilvēka faktors ir ārkārtīgi svarīgs, un bez tā mēs tiekam aizskaloti projām. Ko nozīmē – cilvēka faktors? Stāstīšu piemēru no 20. oktobra pasākuma, – nekas briesmīgs, nekāda traģēdija tā nebija, bet tomēr. No Skonto halles bija tiešraide. Ieraksts, kurš bija Facebook, nebija klausāms. Cilvēkus, kuri to klausījās, tas gan apmierināja, bet ieraksts bija slikts, skaņa bija slikta, klusa. Tādu normāli nevar klausīties. Šo ierakstu nācās izdzēst, kaut dažās stundās tam jau bija 10 000 skatījumi. Tu zini, ko nozīmē tik daudz skatījumu? Tas nozīmē, ka ir augsts reitings, tas ir kaut kas labs. Lai caur „Kristus Pasaulei” kanālu pasākuma ierakstu pārraidītu Youtube, konkrētiem cilvēkiem vajadzēja izdarīt savu darbu, bet tas netika izdarīts, tieši tāpat kā cilvēki līdz galam neizdarīja savu darbu, lai ieraksts tiktu kvalitatīvi pārraidīts Facebook. Tas atradās „Jaunās Paaudzes” kontā, un tur skatījumu skaits dažās stundās bija izaudzis līdz 3000. To arī nācās dzēst ārā, jo tajā bija iekļauta tiešraides mūzika, kas skanēja fonā, kurai ir autortiesības. Cilvēki rakstīja un jautāja, kāpēc nav iespējas noklausīties vēlreiz. Viss materiāls tika nodots mūsu draudzes video komandai, lai viņi strādā un izveido video. Tur brīnumi turpinājās. Beigās es pats sāku strādāt pie šī video. Vispirms tajā nebija īstās skaņas, pēc tam kaut kas cits nebija izdarīts. Tas turpinājās vairākas dienas. Šobrīd pasākuma ieraksts ir pieejams, video ir laba skaņa, jo tā tika apstrādāta, balsīs palabotas kļūdas, bet ko tas maksāja?

Mums ir vairākas mājas lapas – Tautas lūgšanu sapulces Facebook lapa, Dievs, svētī Latviju! info lapa, Parlatviju.lv un lapa Draugiem.lv. Ja kāds šajās lapās ir sadarījis kādus „brīnumus”, un šoreiz ne tikai mūsējie, tad man nav miera. Es pat normāli nevarēju lūgt Dievu. Ko es darīju? Strādāju un darbojos, līdz viss tika nokārtots. Tam visam bija cena. Ne tikai mana cena, bet tā bija jāmaksā visiem, kuri strādāja. Ne visas lietas bija pilnībā atkarīgas no mums. Facebook vienkārši nevarēja ielādēt video, ne no Rīgas, ne no Siguldas. Simts reizes gribējām ielikt video, bet neņēma pretī. Tagad pasākuma video ir Youtube. Jebkurā gadījumā Facebook video ir slikta kvalitāte, un tur vispār nevajag skatīties slavēšanas ierakstus, jo skaņa ir slikta. Taču cilvēki tur skatās, daudz skatās, vairāk nekā Youtube. Pēc visa tā es sapratu – ja tu esi kaut ko uzticējis cilvēkam un nestaigāsi viņam pakaļ, nebakstīsi un nepārtraukti neatgādināsi, tad viņš nekad to neizdarīs. Es 100% šodien saprotu, ka nav iespējams bez garīgā mentora jeb līdera. Nevienā organizācijā, nevienā darbavietā cilvēks pats, ja viņam to nepiespiedīs, neko nedarīs; viņš tikai saņems naudu par darbu. Ir ļoti maz cilvēku, kuri darbojas patstāvīgi, bet arī tiem, kas ir patstāvīgi, ir vajadzīgas korekcijas. Es to esmu sapratis, un nevajag protestēt, ka tā ir kontrole. Bez tās „kontroles” tu šodien nebūtu tas, kas tu esi. Varbūt tu tagad vēl nekas īsti neesi, bet būsi. Tu nevari nekas būt bez cilvēka, kas tev staigā pakaļ, pabaksta un saka: ej, strādā, dari, kalpo, aizej pie tā cilvēka, sakārto attiecības ar to, pabeidz to, atmet šito, sāc to. Ja tev šādu cilvēku nebūtu, tad tu nebūtu tā izaudzis kā šobrīd. Tas ir cilvēka faktors. Tie, kas to nesaprot, paši ir vainīgi. Katram ir vajadzīgs kāds virs viņa un kāds zem viņa jeb cilvēki, kuriem tu kalpo. Lūk, cilvēku faktors. Kā mēs izbēgsim, tik dārgu cenu nicinādami? Tā ir tava iespēja būt draudzē ar reālu mācītāju, kurš māca veselīgu mācību. Draudzē ar mājas grupām, ar reāliem draugiem un grupiņas vadītāju. Ja vadītājs nečohņī, tad nāc pie mācītāja, taču daudzi grupu vadītāji ir ļoti jēdzīgi. Ja vadītājs nebūtu jēdzīgs, es teiktu, ka viņš nevar kalpot. Ir daži neciešami cilvēki, bet viņi arī Dievam ir svarīgi un nes kaut kādus augļus, ar grūtībām, bet kaut kas notiek. Ja mēs pozitīvi izturētos pret cilvēku faktoru, lai netiktu aizskaloti, mēs saprastu, ka, ievērojot to, mēs varam tikt ātrāk, augstāk un tālāk.

Vakar Kijevas konferencē kāds mācītājs sludināja tēmu „Viss būs labi!” Es klausījos, bet mani absolūti neuzrunāja. Viņš teica daudzas labas lietas: tu būsi dziedināts, bagāts. Tie ir labi vārdi, bet mani tas neaizskāra, iekšēji es neko nejutu. Tie ir tikai vārdi, kurus tu sēdi un klausies. Es tev arī varētu pateikt, ka viss būs labi, bet tie būtu tikai vārdi līdz brīdim, kamēr tu tos pieņemtu savā dzīvē. Es neteikšu kamēr tu tos pieņemtu savā sirdī. Pieņemt sirdī nozīmē pieņemt dzīvē darīt to, ko tu dzirdi. Ja viss būs labi, tad tu sāc dzīvot tā, ka viss būs labi. Tāpēc mums dzirdētais vārds ir jāņem vērā, lai mēs netiktu aizskaloti projām. Tas ir jāiedzīvina savā dzīvē un savās darbībās. Kā mēs izbēgsim, tik dārgu pestīšanu nicinādami?

Es biju ļoti pārsteigts par ceļojumu uz Kijevu. Es esmu izbraukājis 60 Ukrainas pilsētas. Ukraina ir Ukraina ar saviem ciematiem, un tur ir ļoti interesanti. Ja man kāds prasītu, vai tur ir ko redzēt, kādas skaistas pilsētas, tad es atbildētu, ka tur nav ko redzēt, tur ir liela ģerevņa. Kijevā mūs nomitināja pašā vecpilsētā, četru zvaigžņu viesnīcā; es pat nezināju, ka Kijevā ir vecpilsēta. Lūk, ko nozīmē tas, ka tu aizsūti ukraiņiem šprotes, – tevi uzņem, izmitina četru zvaigžņu viesnīcā un to vēl apmaksā. Lidostā mūs sagaidīja divi cilvēki, nesa mūsu čemodānus un aizveda līdz viesnīcai. Ja gribi draugus, pērc viņiem šprotes un sieru, jo tās bija lietas, kuras mēs dāvinājām un sūtījām uz Ukrainu. Es biju pārsteigts par Kijevas vecpilsētu, cik tā ir liela, tur ir baznīcas, zīmolu veikali, kādi Latvijā nav. Es agrāk domāju, ka Ukrainā nekā tāda nav, ka viņi brauc uz šejieni, jo te ir Eiropa. Es zināju, ka tur ir Eiropa, bet ne tāda Eiropa kā šeit. Ukrainā par Dievu ir viegli runāt. Ar katru taksistu, ar kuru mēs braucām, varēja brīvi, nepiespiesti runāt par Dievu. Viens iet tādā baznīcā, otrs tādā, un vispār viņi visi kaut kur iet. Tā tur nav problēma. Šeit ir grūtāk pieiet pie cilvēka un runāt par Dievu. Kijevā ir 5 miljoni iedzīvotāju un vairākas megadraudzes. Mēs viesnīcā vakarā ieslēdzām televizoru, un tur bija viens kristīgais kanāls, otrs kristīgais kanāls. Tur ir īpaša atmosfēra. Tur nebija nekā, kas man tur nepatiktu – ne konferencē, ne viesnīcā, ne pašā pilsētā. Mēs ar sievu pastaigājām pa veikaliem, nopirkām to, ko šeit nevar dabūt. Kijevā ir tādas mājas kā Vatikānā, ar tādām kolonnām, ka pilnīgi galva griezās. Es iesaku katram vismaz vienu reizi dzīvē aizbraukt uz Kijevu „svētceļojumā”. Kijeva ir tiešām skaista pilsēta. Mēs ar sievu bijām ļoti priecīgi. Sieva teica, ka jūt savas ukraiņu asinis, ka viņa tur labi jūtas, un neviens nepārprasa, kā viņu sauc, jo Ganna ir ukraiņu vārds. Mums bija brīvais laiks, tāpēc nolēmām pastaigāt pa veikaliem. Iegājām kādā tirdzniecības centrā, kurā atradās dažādu populāru brendu veikali, pat tādi, kādi pie mums Latvijā nav: Dolce & Gabbana, Yves Saint Laurent un citi. Cenas šajos veikalos nav no tām zemākajām, piemēram, pavisam vienkāršas kediņas bija nopērkamas par 1100 EUR. Arī apsargi šajā tirdzniecības centrā bija ģērbušies ļoti solīdos uzvalkos. Īsāk sakot, šajā pilsētā tiešām ir redzama civilizācija un pat nevajag braukt ārā no Kijevas, jo viss nepieciešamais atrodas uz vietas. Tā ir megapilsēta ar ļoti attīstītu apkalpošanas sfēru. Iepriekšējo reizi mēs tur bijām pirms divpadsmit gadiem, un kopš tā laika viss ir izmainījies. Agrāk pat nebija iespējams kaut kur normāli paēst, jo apkalpošana bija briesmīga. Šī brīža apkalpošanas kvalitāte Kijevā pat ir labāka nekā pie mums. Šajā pilsētā ļoti maz bija dzirdama krievu valoda. Lai gan visi tur runā un saprot krieviski, tomēr principa pēc cilvēki sazinās ukraiņu valodā.

Mūsu iespaids bija tāds, ka šo divpadsmit gadu laikā viss Kijevā ir izmainījies. Kādēļ? Kāds par to ir maksājis cenu. Iegājām kādā ekskluzīvā saldumu veikalā un parunājām ar pārdevēju. Starp citu, principā visos Kijevas veikalos pārdevēji ir ļoti komunikabli. Es viņam teicu: “Jums ir tik skaista pilsēta un laipni cilvēki!” Pārdevējs man atbildēja: “Vienmēr tā nav bijis. Šīs izmaiņas ir notikušas pavisam nesen. Agrāk visur notika slepkavības un terors.” Mēs ar sievu divas reizes bijām Maidana laukumā. Tā ir vieta, kur ukraiņu tauta mēnešiem ilgi uzturējās, lai panāktu neatkarību no oligarhiem, un viņi to arī panāca, bet tam bija dārga cena. Tika nogalināti 100 cilvēki. Mēs staigājām pa tām vietām, kur snaiperi šāva uz viņiem. Šodien tur ir saliktas bildītes, kurās redzami bojā gājušie cilvēki, un viss šis laukums ir ļoti skaisti iekārtots. Mani tas viss, ko šajā laukumā redzēju, ļoti uzrunāja un aizskāra. Lūk, cilvēki un tauta, kas maksāja cenu. Zini, arī Jēzus maksāja cenu. Kijevā es apzināti uzrunāju vietējos iedzīvotājus. Mans jautājums bija šāds: “Kā tev šķiet – Maidans bija tā vērts?” Kā tev šķiet, kāda lielākoties bija šo cilvēku atbilde? Viņi atbildēja, ka nezinot. Neviens no cilvēkiem, ar kuriem es runāju, nevarēja man konkrēti atbildēt uz šo jautājumu. Es viņiem teicu, ka, manuprāt, tas bija tā vērts, un pēc tam šie cilvēki manam viedoklim piekrita. Šie cilvēki nezina, vai tam bija jēga. Vai zini, kāpēc? Tāpēc, ka šobrīd ir citas problēmas. Mans nākamais jautājums cilvēkiem bija par vēlēšanām, jo tūlīt tās notiks arī Kijevā. Es šiem cilvēkiem jautāju: “Vai tu gribi iet vēlēt?” Cilvēki atbildēja: “Negribu, jo es nezinu, par ko balsot.” Pie mums, Latvijā, ir ļoti līdzīga situācija. Vairākās lietās tiek vainota Eiropas Savienība, tāpat tiek izdzenāti protestētāji, kas iestājas pret genderismu. Es šo visu savilku kopā ar Bībeles rakstvietu, kurā teikts: „tik dārgu pestīšanu nicinādami”. Cilvēki ir maksājuši cenu, bet citi pat nezina kāpēc un vai tas vispār bija tā vērts. Daudz cilvēku nespēj to paturēt un maksāt tālāk šo cenu. Cilvēks tiek izglābts, bet tālākais ir viņa paša personīgās attiecības ar Dievu un citu cilvēku glābšana. Nenovērtē par zemu būšanu draudzē! Nenovērtē par zemu Dieva cilvēku nozīmi tavā dzīvē! Tās ir dārgas iespējas, ko Kristus mums ir sagatavojis. Ja jau Kristus atnāca tikai nomirt un augšāmcelties, kāpēc Viņš trīs gadus skoloja 12 mācekļus? Tāpēc, ka Viņš skaidri zina – nepietiek tikai ar upuri, ir jāsagatavo arī mācekļi, kas nesīs saņemto tālāk. Tāpat arī nepietiek tikai ar to, ka tu esi izglābts. Lai aizietu līdz galam un nesanāktu tā, ka tiec aizskalots projām, ir jāturpina maksāt cenu.

Kijevā ir milzīgas, skaistas baznīcas, un vienai no tām apkārt bija sēta. Redzējām, ka uz šīs sētas visā tās garumā ir ļoti daudz skaistu bildīšu. Tie ir to cilvēku foto, kuri krita karā. Ukrainā joprojām notiek karš, taču masu mediji to šobrīd īpaši vairs neatspoguļo, un es nezinu kāpēc. Tu varbūt domā, ka tas notika pirms pāris gadiem, taču šīs bildītes bija saliktas hronoloģiskā secībā, un pēdējās no tām bija no šī gada. Ukrainā joprojām mirst karavīri. Tie ir Ukrainas tautas dēli. Es satiku daudz draugu, ar kuriem biju kopā, kad devos kalpošanas tūrē pa Ukrainu, piemēram, bīskapu Andreju Ņivoļinu. Mēs kopā bijām Jaltā, kad viņš lēca ūdenī no klints. Es pats gan toreiz nesaņēmos nolēkt. Tagad, satiekot Andreju, es viņam vaicāju: “Vai kopš tā laika tu daudz reižu esi lēcis?” Viņš man atbildēja, ka tā esot bijusi vienīgā reize. Andrejs man rādīja video un teica: “Tad, kad tu atbrauksi pie manis, tad es ņemšu tevi līdzi uz šejieni.” Video bija redzams, kā viņš pa karadarbības zonu iet ar uzvilktu ķiveri galvā, kamēr apkārt lido lodes. Andrejs tur sludina cilvēkiem evaņģēliju. Es viņam atbildēju: “Tev ir viegli trāpīt, jo tu esi liels, bet es esmu mazāks, tāpēc varēšu iet izlūkos.” Tur viss joprojām turpinās, un cilvēki maksā cenu, bet ne visi to saprot un tā domā.

Tā ir dārga iespēja, ka mēs dzīvojam brīvā un neatkarīgā Latvijā. Apzinies to! Drīz būs novembris un Lāčplēša diena. Simtiem latviešu toreiz krita. Par ko? Vai viņi domāja par to, kas būs? Vai viņi nomira par to, par ko mēs šobrīd cīnāmies? Vai viņi nomira par to, lai mēs ģērbtos pretējā dzimuma drēbēs un tādi staigātu pa ielām? Vai viņi nomira par to, ka visa Latvija ir parādos, vai tomēr viņi savas dzīvības ir atdevuši par kaut ko vērtīgu? Vai esi redzējis filmu “Glābjot ierindnieku Raienu”? Filmas beigās galvenais varonis Raienam teica apmēram šādi: “Dzīvo tā, lai tu esi tā cienīgs, ko esmu atdevis par tevi!” Tās iespējas un valsts, kādā mēs dzīvojam, ir dārgi maksājušas. Kad mēs samaksājam cenu un kaut ko iegūstam, ir svarīgi plānot nākamos upurus un mērķus uz priekšu. Pastāvēt var, tikai ejot uz priekšu pareizā virzienā. Mēs ejam uz priekšu.

Es vakar konferencē dzirdēju par kādu mācītāju, kuram ir milzīga draudze. Svētdienās šis mācītājs sludina trīs stadionos, kuros pulcējas viņa draudze. Uz stadioniem mācītājs dodas ar savu personīgo lidaparātu. Viņš pusstundu sludina vienā stadionā, pēc tam paceļas un dodas uz nākamo stadionu. Tāda ir viņa svētdiena. Kādi cilvēki, kuri bija uzaicināti ciemos pie šī mācītāja, sākumā neredzēja viņā neko īpašu. Pēc tam šie cilvēki mācītājam jautāja: “Kā tev tas izdodas? Kas ir tavs noslēpums, glābjot tik daudz cilvēku?” Mācītājs atbildēja: “Mēs no rītiem kopā lūdzam Dievu.” Cilvēki šiem vārdiem neticēja, jo domāja, ka tajā visā slēpjas kas īpašs, taču tā nav. Nenovērtē par zemu personīgās attiecības ar Dievu! Draugs, kur tu esi tajās reizēs, kad mūsu draudzē notiek kopīgās lūgšanu sapulces? Es vienmēr ierodos, un šeit būt ir ārkārtīgi svarīgi. Draudzes modeļi ir dažādi, un visi principā ir pareizi un labi, bet problēma ir tajā, ka cilvēki nemeklē Dievu personīgi un nemaksā savu cenu. Lūgt tā ir iespēja. Tā ir iespēja, ka tu caur Jēzu Kristu vari nākt pie Tēva un runāt ar Viņu. Draudzes kopīgās lūgšanu sapulces arī ir iespēja nākt un kopā pielūgt Dievu. Vai jums mājas grupiņās ir kopīgas lūgšanas? Tās grupiņas, kurās kopīgi tiek lūgts un pēc tam arī strādāts, ir auglīgas.

Draudzes “Jaunā Paaudze” vecākais bīskaps Andrejs Tiščenko mani uzaicināja uz šo konferenci Kijevā. Es draudzē esmu tas, kurš paceļ mājas grupu vadītājus, bet viņš ceļ bīskapus. Viņam ir 20 000 cilvēku liela draudze. Visi šie cilvēki sanāk kopā stadionā. Tā ir draudze, kuras slavētāji bija pie mums ciemos, Rīgā. Bīskaps Andrejs ir liels lūdzējs. Viņš stāstīja, ka agrāk, laikā, kad viņš mājās lūdza Dievu, pie viņa nāca kaimiņi un sūdzējās par to. Esot pagājis laiks, līdz visas kāpņutelpas dzīvokļu iemītnieki atnāca pie Dieva. Viņš personīgi norādīja uz kādu mācītāju, sakot, ka arī viņš reiz bija viens no kaimiņiem, kurš nāca sūdzēties. Tas ir lūgšanu un personīgo attiecību ar Dievu veidošanas rezultāts. Nenovērtē par zemu šo iespēju lūgt un saņemt no Dieva to, par ko esi lūdzis. Izmanto šo dārgo iespēju!

Lūdziet, tad jums taps dots; meklējiet, tad jūs atradīsit; klaudziniet, tad jums taps atvērts. Jo ikviens, kas lūdz, dabū, un, kas meklē, atrod, un tam, kas klaudzina, taps atvērts.” (Mateja evaņģēlijs 7:7)

Mēs bijām Ukrainas dārgākajā zālē, kurā ieeja bija par biļetēm. Tās bija numurētas pēc sēdvietām. Mūsu vietas bija otrajā rindā, pa vidu. Zāle bija ļoti liela, un arī cilvēku bija daudz. Zāles priekšgalā stāvēja vīrietis uzvalkā, pie kura es piegāju, lai pajautātu, kur atrodas mūsu sēdvietu rinda. Šis vīrietis man jautāja: “Vai es izskatos pēc ašera (kārtībnieka)?” Īsti neko viņam neatbildējis, aizgāju meklēt tālāk. Es pie sevis nodomāju: “Lūk cilvēks, kurš nesaprot cilvēka faktoru.” Jā, varbūt šis cilvēks neizskatās pēc kārtībnieka, taču viņš nav nekas vairāk par to. Pat ja viņš ir mācītājs ar savu draudzi, tā nepastāvēs ilgi. Šis cilvēks neprot normāli attiekties pret līdzcilvēkiem, un viņam rūp vienīgi savs statuss. Nav svarīgi, ka tu kaut kas esi! Ir svarīgi kalpot cilvēkiem. Ašeriem ar laiku ir jākļūst par mācītājiem, jo viņi nevar visu mūžu būt kārtības kalpotāji.

Es pastāstīšu nelielu piemēru, kurā ir runa par internetu. Mūsu mājaslapā Dievssvetilatviju.info var redzēt apmeklējumu līkni. Pirms pasākuma bija līdz simts apmeklējumiem dienā. Nedēļu pirms pasākuma lapas apmeklētāju skaits sāka pieaugt. Pasākuma dienā bija ap 3000 apmeklētāju, bet pēc tam nokritās un palika nedaudz vairāk nekā pirms tam. Lielajā lūgšanu sapulcē iznāca priekšā daudz cilvēku, kuri pieņēma Jēzu kā savu Glābēju. Kur viņi ir? Kamēr dzelzs ir karsta, tikmēr jākaļ. Tāpēc es cīnījos, lai šis pasākuma ieraksts pēc iespējas ātrāk tiktu ievietots internetā, jo pēc dažām dienām tas vairs daudziem neinteresēs. Mēs esam dārgu cenu maksājuši, lai tā vieglprātīgi to palaistu pa vējam. Tas prasīja arī daudz nervu. Pēc pasākuma, no rīta pamostoties, jutos kā slims, kaut gan neko fizisku tādu nebiju darījis, jutos kā salauzts. Biju domājis vienu dienu pagulēt, bet nesanāca, jo bija jābrauc uz Kijevu. Mēs visi ieguldījām smagu darbu, lai šis pasākums notiktu, bet mēs nevaram atslābt un ir jāturpina strādāt. Ja tu nākamajā dienā nesatikies ar cilvēku, kurš pieņēma Jēzu, tad veltīgi mēs rīkojam pasākumu, jo cilvēkiem interese noplok ar katru dienu. Filmās kāds kļūst aktīvs tikai tad, kad vajag atriebt kādu cilvēku – mammu, tēti vai sievu. Un tad, kad viss ir izdarīts, viņš atslābst. Mums šis pasākums bija tikai sākums. Ir jāstrādā vairāk, jo nepietiek ar to, ka cilvēks vienu reizi atnāk uz dievkalpojumu vai mājas grupiņu. Jēzus arī atnāca un kalpoja cilvēkiem, ar kuriem Viņš bija kopā. Tas ir iespējams tikai mājas grupās, jo mājas grupas ir numur viens – pats svarīgākais draudzē!

Bīskaps Andrejs Tiščenko pasauca uz skatuves kādu cilvēku, un es pat viņa vārdu pierakstīju – Vjačeslavs Čornijs. Viņš ir karavīrs un komandieris. Viņam tika dots konkrēts uzdevums – iekarot ciematu un uzvilkt Ukrainas karogu šajā ciematā. Šīs operācijas gaitā viņš saņēma šāvienu galvā. Lode cauršāva ķiveri. Bija iespēja, ka helikopters viņu nogādā slimnīcā. Bet viņš ar lodi galvā trīsdesmit divas stundas vēl karoja, tikai tāpēc, lai nepamestu savus cilvēkus, par kuriem viņš bija atbildīgs. Es uz viņu skatījos un nodomāju: lūk, Dieva cilvēks! Tas ir arī stāsts par mums un mūsu attieksmi pret cilvēkiem. Kalpot cilvēkiem ir grūtāk nekā tikai atvest viņus uz dievkalpojumu vai uzrunāt uz ielas. Tev jāpanāk, ka Dievs viņu izmaina un viņš kļūst par nobriedušu kristieti un Dieva bērnu. Jēzus samaksāja augstu cenu ar Savu nāvi, lai mēs nekalpotu virspusēji, bet pilnībā nodotos kalpošanai cilvēkiem. Mums vēl vairāk dzirdētais vārds ir jāņem vērā. Lai personīgās attiecības ar Dievu ir dziļas, personīgas un disciplinētas, un nevis sajūtu līmenī, bet tu vienkārši to dari.

Tas pats bīskaps stāstīja gadījumu, kad satika sievieti uz ielas, kura pirms astoņpadsmit gadiem bija paralizēta, bet tagad ir vesela. Viņš atcerējās, kā ar kalpotājiem bija gājis pie viņas uz mājām aizlūgt, un viņa nav varējusi pat līdz durvīm aiziet, rāpojusi pa zemi, lai tiktu līdz durvīm un atvērtu. Viņi toreiz lūdza par šo sievieti, un viņa tika dziedināta no paralīzes. Tagad, kad ar viņu viss ir kārtībā, bīskaps pajautāja, kurā draudzē viņa ir. Šī sieviete nebija nevienā draudzē, un iemesls tam visticamāk ir tas, ka neviens viņu garīgi neaprūpēja. Pie viņas vajadzēja kādam kalpotājam iet katru dienu un zvanīt, kamēr cilvēks iesakņojas draudzē un pats sāk kalpot citiem. Tāpat kā piemēru varu minēt Daigu un Edīti. Es zinu, cik viņas ir neatlaidīgas un iet pie cilvēkiem stāstīt par Dievu. Tāpēc arī viņām ir cilvēki grupās. Kad tu esi Dievu iepazinis, nav vairs nekā cita, kā tikai tas, ka tu kalpo cilvēkiem. Tu nevari augt, ja nesāc kalpot cilvēkiem. Tas ir evaņģelizācijas un māceklības faktors. Vai zini Leiklendas atmodu? Tur bija cilvēku pūļi, un pat mirušos cēla augšā. Es vakar uzzināju, ka šodien šī draudze ir samazinājusies. Vai mums ir vajadzīga atmoda, ja tālāk nekas nenotiek? Jābūt sistēmai, personīgām attiecībām ar Dievu un māceklībai. Ja tā visa nav, tad mēs darām to, kas rakstīts vēstulē ebrejiem:

“Kā mēs izbēgsim, tik dārgu pestīšanu nicinādami? To papriekš ir sludinājis pats Kungs un mums apstiprinājuši tie, kas to dzirdējuši.” (Ebrejiem vēstule 2:3)

Ir jāturpina maksāt cenu, jo dārgs ir upuris, un šīs iespējas mums ir dārgas. Vakar konferencē izbaudīju slavēšanu, kas ir kvalitatīvāka nekā mums. Tāpēc jau arī viņi brauca pie mums mācīt. Es sēdēju un klausījos Dieva vārdu un koncertu. Pēc tam sekoja aizlūgšanas par dziedināšanu. Tur bija ap 3000 cilvēku un diezgan saspiests. Tur cilvēki liecināja par dziedināšanām. Es pats sev iekšēji uzdevu jautājumu: „Kāpēc man vajag veselību, finanses un visu pārējo? Priekš kam?” Un iekšēji es zināju atbildi, ka man to vajag, lai pēc iespējas ilgāk varētu kalpot cilvēkiem, lai vairāk cilvēkus atvestu pie Dieva. Pēc iespējas vairāk pacelt mācekļus, kas turpinās Dieva darbu. Ja tu dzīvo mazbērniem vai bērniem, ko tu izaudzināsi? Jābūt augstākam mērķim, un pārējais viss pakārtosies. Visam, ko tu vēlies iegūt, ir jābūt tam, lai draudze augtu un lai cilvēkus vestu pie Kristus. Ko tu vēlies? Uzdod sev šo jautājumu, kāpēc tu gribi palikt virs zemes.

Tāpēc mums dzirdētais jo vairāk jāņem vērā, lai mēs netiktu aizskaloti projām. Jo, ja caur eņģeļiem runātais vārds ir bijis stiprs un katra pārkāpums un nepaklausība dabūjusi savu taisno atmaksu, kā mēs izbēgsim, tik dārgu pestīšanu nicinādami? To papriekš ir sludinājis pats Kungs un mums apstiprinājuši tie, kas to dzirdējuši.” (Ebrejiem vēstule 2:1-3)

Ja tu esi kalpotājs, vai esi pamanījis, ka cilvēki šad tad tev jautā, kā negrēkot vai kā izdarīt kaut kādas lietas? Un tajā pašā dienā tas cilvēks visu jau ir dzirdējis no kanceles. Tas ir ļoti slikts jautājums no cilvēku puses, kas liecina par to, ka viņi negrib mainīties. Viņi visu ir dzirdējuši, bet negrib darīt. Mums dzirdētais ir jāņem vērā un nav jāuzdod muļķīgi jautājumi. Mēs varam sasniegt daudz vairāk, ja izmantojam tās iespējas, kas mums ir dotas šodien.

Mācītāja Mārča Jencīša sprediķi „Dzirdētais jāņem vērā!” pierakstīja un rediģēja draudzes „Kristus Pasaulei” redakcija

Cilvēka veselums

Publicēja 2018. gada 23. okt. 12:04Līga Paņina   [ atjaunināts 2018. gada 23. okt. 15:50 ]

Ziņas datums 23.10.18.

Pirmkārt, tās ir cilvēka vērtības, piemēram, desmit baušļi un citi principi, kurus mēs ievērojam. Eiropas „vērtības” jeb dažādas perversijas, kā Tautas lūgšanu sapulcē teica kardināls Jānis Pujāts, nav mūsu vērtības, bet gan laulība starp vīrieti un sievieti, nevis starp viena dzimuma pārstāvjiem. Otrais ir domāšana, pēc tam ir rīcība, un rīcībai seko arī izjūtas. Un veselums ir, kad šī visas četras daļas – vērtības, domāšana, rīcība, izjūtas – ir balansā. Ja tās nav pareizā secībā, kādā es nosaucu, tad cilvēks nav pilnībā vesels, viņš nav viens, garīgi un fiziski sabalansēts organisms, kurš spēj pilnvērtīgi funkcionēt. Viņš vairs nav tāds, kurš spēj sasniegt izvirzītos mērķus vai kaut ko vērtīgu aiz sevis atstāt. Ja cilvēkā visas četras daļas ir pareizā secībā un viņš ir viens vesels, tad viņš virzās taisni uz priekšu. Ja kaut kas no tā visa klibo, piemēram, ja rīcība nav saskaņota ar domāšanu vai vērtībām, tad vairs nav viena virziena taisni uz priekšu, bet notiek novirzīšanās no tā, kas sasniedzams. Tu vairs neej pareizā virzienā un neesi īsti vesels, un te nav runa par garīgu slimību, bet par to, ka tu kā cilvēks neesi vesels, bet, ja godīgi, to varētu nosaukt arī par garīgu slimību – ja novirzīšanās jau iet pāri robežai, tad tā var būt kā garīga slimība, un tas sagādās lielas problēmas.

“Bet jūsu vārdi lai ir: jā, jā! nē, nē! Kas pāri par to, tas ir no ļauna.” (Mateja 5:37)

To teica Jēzus. Toreiz ticīgajiem cilvēkiem, lai kaut ko apsolītu, vajadzēja īpaši zvērēt, arī šodien daudz kur ir nepieciešami parakstīti apliecinājumi pie notāra, jo arī mūsdienās bieži vien cilvēku “jā” nav “jā” un cilvēku “nē” nav “nē”. Jēzus saka, lai “jā” ir “jā” un “nē” ir “nē”, un tas ir pamats cilvēka veselumam, – lai tavi vārdi saskan ar tavu rīcību. Ja tu to pateici, tad tev tas ir jāizdara. To sauc arī par raksturu; cilvēka veselums ir rakstura īpašība. Es lūdzu, Dievs, ka Tu svētī ikvienu, kurš lasa šos vārdus! Lai viņš kļūst stiprāks raksturā un spēj vairāk nekā līdz šim brīdim. Lai katrs cilvēks sasniedz tos mērķus, ko ir izvirzījis saskaņā ar Tavu vārdu.

Pats svarīgākais ir vērtības. Ja tev nav vērtību, tev nav, pie kā pieskaņot domāšanu. Ja tev nav konkrētu vērtību, ja tev nav Dieva vārda, tavas stiprās klints, tavs stiprais pamats, tad tu ticēsi tam, ko pateiks mediji, cilvēki, skolotāji, jebkurš. Ja skolā māca, ka neitrālais dzimums ir labi, tad tā būs tava vērtība. Ja skolā māca darvinisma teoriju, tad tā būs tava vērtība. Ja tu esi sabiedrībā, kurā uzskata, ka zagt ir labi, tad arī tev zagšana būs vērtība, jo tev nav Dieva vārds kā pamats. Ir tikai viens Dievs – Tēvs, Dēls un Svētais Gars – un ir tikai viena fundamentālā, pareizā vērtība cilvēkam – Dieva vārds. Ja tev nav Dieva vārda pamata, tava domāšana nevar būt saskaņota ar Dievu pareizā veidā. Ja tev nav pareizas domāšanas, tev nebūs arī pareizas rīcības. Ja tev nav pareizas rīcības, tad dvēselē veidosies nepareizas izjūtas. Liela daļa mūsu draudzes cilvēku ir bijuši inkaunterā vai pat kalpojuši tur. Kas parasti notiek inkaunterā? Cilvēks beidzot apzinās, kāpēc viņš jūtas tā, kā jūtas, un saprot, kāpēc viņam ir bail no cilvēkiem vai suņiem, kāpēc viņš nevar kādam piedot, kāpēc viņš ir tieši tāds. Tas ir tāpēc, ka bērnībā tevī ir ieliktas konkrētas vērtības. Ja tas nesaskan ar Dieva vārdu, tad reizēm to var dēvēt arī par traumu. Ja pret bērniem izturēsies ne tā, kā šobrīd mūsu Satversmē ir rakstīts, un sāks arvien vairāk uzspiest gendera ideoloģiju, tad būs arvien vairāk traumu. Jau šobrīd Eiropā ir partijas, kas cīnās par pedofīlijas legalizēšanu. Kad tas notiks ar bērniem, padomā, kādas būs viņu vērtības un kā viņi jutīsies?! Pareizām vērtībām seko pareiza domāšana, un tai – pareiza rīcība. Ja nav pareizas domāšanas, neseko pareiza rīcība, un tai ir negatīvas sekas. Vai tad nav iespējams gūt panākumus ar nepareizām vērtībām? Var, bet tas nav derīgi Dievam, tas ir ļaunums un iemesls, kāpēc mēs dzīvojam tādā pasaulē, kāda tā šobrīd ir. Paldies Dievam, ka pasaulē vēl ir draudze, kas tomēr nosaka pareizas vērtības. Tāpēc ir svarīgi arī parakstīt petīciju par kristīgām un ģimenes vērtībām portālā Parlatviju.lv. Tu vari tajā ieiet un ar jebkuras bankas starpniecību nodot savu balsi.

1912. gada 14. aprīlī nogrima Titāniks, lai gan kapteinis teica, ka pats Dievs šo kuģi nenogremdēs. Jā, tas bija liels cilvēces sasniegums un ir vēl joprojām. Pirms Titāniks sāka grimt, kuģa radists saņēma piecus brīdinājumus par bīstamiem aisbergiem. Piecus! Kad sesto reizi pienāca brīdinājums par aisbergiem, kuģa radists atbildēja: “Aizveries! Tas taču ir kuģis, ko pats Dievs nevar nogremdēt!” Un pēc pusstundas kuģis sāka grimt. Kuģa radists, kapteinis un vienkārša cilvēku lepnība izraisīja katastrofu, kurā gāja bojā milzīgs daudzums cilvēku. Tā ir rakstura problēma. Ja bija pieci brīdinājumi, kas nenāca no nepareiziem avotiem, un tu esi atbildīgs par tik lielu cilvēku daudzumu, vai tiešām nebija jāņem vērā brīdinājumi un jāsaka “aizveries”? Tā ir rakstura problēma. Un, ja kapteinis var apgalvot, ka pats Dievs nevar nogremdēt kuģi, arī tā ir rakstura problēma. Tavs raksturs nosaka tavu likteni. Liktenis pats par sevi neeksistē, tu pats esi savas laimes kalējs, pats izvēlies savu ceļus – saskaņā ar Dieva un Bībeles vērtībām vai saskaņā ar savām, kaut kur aizgūtām vērtībām un izjūtām. Un cilvēka veselums nosaka viņa raksturu. Amerikā kāda universitāte veica aptauju par to, kādus firmu vadītāji vēlas redzēt savus vadošā personāla darbiniekus. Tika aptaujāti aptuveni 1300 firmu vadītāji. Lielākais procents aptaujāto teica, ka viņiem svarīgs ir tieši cilvēku veselums – cilvēks, kura “jā” ir “”jā” un “nē” ir “nē”, cilvēks ar vērtībām, pareizu domāšanas veidu, pareizu rīcību un pareizām izjūtām. Lai tas viss ir balansā.

Vakar pēdējā brīdī pirms lūgšanu sapulces sākuma ieradās TV3, ar kuriem mums nav laba pieredze un kuri acīmredzami filmē pasūtījuma sižetus, un kuri acīmredzami ir nolīgti, lai šķeltu draudzes. Mēs aizliedzām viņiem tur filmēt, tika nozīmēta Luīze, kura sniedza atbildes uz intervijas jautājumiem. Viņi bija sižetam uzfilmējuši intervijas ar cilvēkiem, tur nebija nekā slikta, pašā sižetā arī nebija nekā slikta, bet acīmredzami, ja viņiem būtu atļauts filmēt visu pasākumu, viņi parādītu tikai ziedojumu daļu. Tas jau ir redzēts, viņi jau tā ir darījuši. Pirms vairākiem gadiem TV3 filmēja mūsu dievkalpojumu, kurā cilvēki liecināja, kā, iepazīstot Dievu, no bomžiem kļuvuši par normāliem cilvēkiem, tas bija fantastisks dievkalpojums, bet zini, ko viņi parādīja sižetā? To, kā cilvēki krīt zemē un kā vāc ziedojumu. Tas ir melu kanāls, kas apzināti vērsts pret cilvēkiem. Protams, ne visu viņi atspoguļo nepareizi. To, ko viņi grib, atspoguļo pareizi, bet, ko grib, to parāda sagrozīti. Un ir divas lietas, ko es gribu no šī atgadījuma pavēstīt – sajūta, kad nepārtraukti zvanīja norādītajiem kontakttelefoniem, tie bija karsti, mājaslapā apmeklējums bija milzīgs, rezonanse un aktivitāte bija liela visur, un pēkšņi uzradās TV3, mēs vēl darījām dažādas lietas, bija sarunas ar bīskapiem, man visu laiku gāja līdzi četri palīgi, un visu laiku kāds no viņiem skrēja kaut kur kaut ko nokārtot, un pēkšņi man teica, ka TV3 prasa atļauju filmēt un intervēt. Es atbildēju, ka nedrīkst, tikai ar mūsu cilvēkiem un to, ko mēs vēlamies, citādāk sanāk, ka viņi atnāk manā mājā un filmē. Viņi jau tāpat bija paspējuši safilmēt. Atnāca un prasīja atļauju, bet bija jau kaut ko safilmējuši. Un pirmā izjūta, kas man uzreiz radās pret TV3 vēlmi darboties pasākumā, bija negatīva, jo arī mans veselums sastāv no vērtībām, domāšanas, rīcības un izjūtām, un manas izjūtas bija negatīvas. No kurienes manī radās šādas izjūtas pret TV3? No pieredzes. Pats sižets, ko uztaisīja žurnālisti, tika parādīts TV3 ziņās, vakarā. Cilvēkiem nebija baigi lielā interese. Sižeta mērķis bija skaidrs. Sižetā ir redzams, ka viņi vēlas parādīt kaut ko dīvainu. Lūk, kāds sižetam bija nosaukums – Vienuviet sanāca gan tradicionālo konfesiju mācītāji, gan vairāku sektu sludinātāji. Tas vēl nav viss – Pareizticīgo nebija. Obligāti bija jāuzsver, ka kāds nebija. To, ka tur bija kardināls Pujāts, viņi īpaši neuzsvēra. Vajadzēja kaut ko nesmuku, nomelnojošu un šķeļošu. Tāds ir viņu uzdevums. Tvnet bija vesela rakstu sērija „Uzmanību! Sektas.” Mērķis bija šķelt draudzes. Rīdīt citu pret citu un šķelt draudzes, kā arī nomelnot tās cilvēku acīs. Šajā šižetā bija rakstīts, ka desmitiem cilvēku piedalījās Tautas lūgšanu sapulcē, kurā aizlūdz par Latvijas nākotni. Viņi bija ienākuši un redzēja, ka tur ir tūkstošiem cilvēku! No kurienes manī bija šīs izjūtas? No tā, ka cilvēkos nesaskan tas, ko viņi redz, ar to, ko viņi runā. Viņu vērtības neiet kopā ar to, ko viņi domā un dara. Tie ir neveseli cilvēki. Kad es dzirdu informāciju par kādiem cilvēkiem vai izdzirdu kādas firmas nosaukumu, manī tūlīt ir izjūta, kas balstās uz zināšanām. Lūk, cilvēka veselums. Ir neveseli cilvēki, kas gvelž muļķības.

Vakar es satikos ar kādu mācītāju, kura man stāstīja ziņas no drošiem avotiem. Viņai ir zināms kāds cilvēks, kas ir tulks un tulkoja genderistu konferencē. LGBT ir savi aizstāvji, savi praidi un savi veidi, kā caur likumu, mums nezinot, ieviest savas vērtības bērnudārzos, skolās un sabiedrībā. Kādus jautājumus viņi bija lēmuši? Izrādās, ka viņi bija plānojuši šķelt draudzes. Viņi tā arī bija runājuši. Viņa bija tulkojusi, ko genderisti bija plānojuši: „Mums ir jācīnās pret Latvijas draudžu vienotību, jo, ja viņi ir vienoti, mēs neko nespēsim.” Viņi zina, ka nespēs! No kurienes masu medijos parādās šādas ziņas? Tie ir safabricēti meli, lai šķeltu draudzi, lai nomelnotu draudzi. Draudze ir vienīgais, reālais pretinieks velna valstībai. Tas, kas vakar notika Lūgšanu sapulcē uz skatuves, nebija ārēja vienotība. Tur, vismaz tajā brīdī, bija PATIESA VIENOTĪBA. Es sēdēju uz skatuves un biju kā debesīs. Katru uzrunu, ko teica bīskapi, es klausījos ar interesi, un viņi runāja no sirds, patiesi runāja. Var atšķirt, kad cilvēks ir patiess un kad nav patiess. Tātad masu mediji ceļ barjeras ap mums. Ne jau paši mediji, bet tie, kas viņus kurina jeb viņiem maksā atspoguļot to vai šito. Daudz kas ir atkarīgs no tā, kam pieder konkrētais medijs. Latviešiem jau maz kas ir palicis. Daudz mūsu uzņēmumu pieder bagātajiem skandināviem, kuri izceļas ar savām perversijām. Man, ja godīgi, negribas braukt ne uz Norvēģiju, ne uz Zviedriju, es negribu braukt pie tiem pedofīliem. Es ļoti labi saprotu, ka tur ir arī dzīvās draudzes, tur pat ir G12 draudze, laba draudze, bet tik un tā es tur negribu braukt. Es viņus visus lieku vienā maisā. Es zinu, ka viņi atšķiras, bet es tik un tā tur negribu braukt. Piemēram, tu gribētu braukt uz fašistisko Vāciju tajā brīdī, kad Hitlers ir pie varas? Ja tu zinātu, kas tur notiek, tu gribētu uz turieni braukt? Bet visa tauta taču nav vainīga! Bet vai tā nebija visa tauta, kas nāca šeit, Latvijas teritorijā? Vai tā nebija Vācijas tauta, kas gāja kopā ar Hitleru? Viņus piespieda? Viņi negāja un nešāva? Viņi gāja, tātad tomēr visi, kaut kādā mērā, ir līdzdalīgi. Varbūt arī tev negribās braukt uz Skandināviju, zinot, ko viņi tur dara? Tur ir arī auksti. Tā ir visā Eiropā, bet tur īpaši. Bērnu izņemšana no ģimenēm īpaši notiek tur. Dieva vārda izņemšana no visa tur notiek lielā mērā.

Cilvēka veselums. Tu sastopies ar cilvēkiem, ar organizācijām, kuru darbi nesaskan ar viņu vārdiem un vērtībām, un saproti, ka tas nav veselums. Tu redzi, ka cilvēks nav stabils. Mums ir jāievēro pareizā secība – pirmais, otrais, trešais, ceturtais.

Nesen es automašīnai nomainīju vasaras riepas uz ziemas riepām. Ar pierakstu es pieteicos uz riepu maiņu. Tajā rītā, kad man bija rezervācija, man atnāca īsziņa no servisa ar atgādinājumu. Kāda izjūta man pēc tam būs par šo servisu? Laba. Es redzu, ka viņi ir disciplinēti. Viņu „jā” ir „jā” un „nē” ir „nē”. Vismaz līdz šim brīdim. Lūk, kā veidojas izjūtas. Kāpēc cilvēki nevar tikt skaidrībā ar savām izjūtām? Jo mēs bieži vien rīkojamies pēc tā, kā mēs jūtamies, nevis pēc mūsu vērtībām. Kā veidojas izjūtas? Ir pozitīvas un negatīvas vērtības. Cilvēks pieņem tās kā savas. Pēc tam viņš sāk domāt, vadoties no šīm vērtībām. Kad viņš sāk domāt šādā veidā, tad ar laiku viņš arī atbilstoši sāk rīkoties. Pēc tam, kad esi domājis un rīkojies, tu sāc justies – vai nu pareizi, vai nu nepareizi.

Vakar Lūgšanu sapulcē, kad Vasarsvētku goda bīskaps uznāca uz skatuves un teica neparakstīties par kristīgām vērtībām, daži cilvēki skrēja un ņēma atpakaļ savas lapas ar parakstīto petīciju. Vai es, to dzirdot, biju noskumis vai nobijies? Nē. Kāpēc? Jo es pazīstu goda bīskapu Jāni Ozolinkēviču. Turklāt es zināju, ka viņš pats VIP telpā parakstīja šo petīciju. Viņš var pateikt kādu lietu pretēji gaidītajam un tā pārsteigt cilvēkus. Tas ir viņa veids, kā pasniegt vēsti. Es zinu viņa sirdi, jo esam pavadījuši laiku kopā, un ir dzirdēts no citiem cilvēkiem. Es zinu viņa sirdi, ka viņš ir vesels cilvēks, un, ja viņš izsaka šādu frāzi, cits skrien un ņem atpakaļ petīciju, bet es sēžu savā vietā un priecājos. Es zinu, ka viņš tā nedomā, viņš ir vesels. Lūk, cilvēka veselums. Tāpat arī citi bīskapi, kas sēdēja uz skatuves un runāja, bija veseli cilvēki. Var redzēt, ka cilvēks ir vesels. Var atšķirt, kurš cilvēks ir patiess un kurš nē. To, ko viņš saka, viņš arī domā, tā viņš rīkojas, un kristīgās vērtības ir viņa vērtības. Mēs esam no dažādām draudzēm, dažādi cilvēki, bet mums ir vienas vērtības.

Mahmata Gandijs bija indiešu revolucionārs, kurš cīnījās par Indijas neatkarību no Anglijas. Viņu šāva, galināja, un notika visādi brīnumi. Kādā sapulcē viņš atbrauca no Indijas uz Lielbritāniju un uzstājās ar runu. Viņš norunāja divas stundas. Tu zini, ko nozīmē, kad norunā neinteresanti divas stundas? Vakar Lūgšanu sapulcē bīskapi arī runāja aptuveni divas stundas. Bet vai tas bija neinteresanti, vai neuzrunāja? Noslēgumā vēl bija punkts uz „i” no Alekseja Ļedjajeva, ka visiem palika mutes vaļā. Kad Gandijs bija norunājis divas stundas, kāds žurnālists pienāca pie viņa palīga un prasīja: „Kā viņš varēja tā norunāt divas stundas, ka visi klausījas, bija ovācijas un sajūsma zālē?” Es nolasīšu atbildi, ko viņa palīgs bija novērojis par Gandiju un atbildēja žurnālistam: „Viņš domā tā, kā jūt. Viņš runā to, ko jūt, un viņš dara to, par ko viņš runā. To, ko Gandijs domā, to viņš jūt. Tas, ko viņš runā un dara, ir viens un tas pats!” Tas ir cilvēka veselums. Kā viņš varēja uzrunāt cilvēkus, kuri viņu neatbalsta? Viņš runāja divas stundas bez pierakstiem. Man ir pieraksti. Ko cilvēks runā un ko domā – tam ir jābūt vienam veselam. Vērtības, domāšana, darbība un izjūtas = vesels cilvēks. Visām šīm lietām ir jābūt sabalansētām, un tām ir jābūt pareizā secībā. Un viss sākas no vērtībām, kuras mēs ar prātu pieņemam.

Vakar Lūgšanu sapulcē jūs dzirdējāt labu uzrunu no bijušā ministra, Mateja baptistu draudzes mācītāja Aināra Baštika. Viņš stāstīja sliktas lietas par mani. Es biju noskumis par to? Nē, es priecājos, jo tā bija. Varbūt citam cilvēkam tā būtu liela problēma, ko par viņu saka, atgādinot vecas lietas. Kāpēc ne man? Jo vienā brīdī es satikos ar Dievu. Kā arī Luīze teica TV3: „Šis pasākums sākās ar to, ka mācītājs satikās ar Dievu lūgšanu kambarī.” Ļoti izsmeļoši, – satikās kambarī, – tur nebija laika pārdomāt, viņa teica to, kas bija sirdī. Kāpēc sižets negāja kopā ar pašu virsrakstu? Kā tas parasti notiek? Žurnālisti raksta rakstus, un galvenais redaktors apstiprina, vai nosaukums der, vai neder. Šajā gadījumā redaktors noteikti pateica: „Raksti „desmitiem” un raksti „sektas”.” Arī šajā sīkumā mēs reaģēsim un rakstīsim viņiem. Ar mums tā nevar darīt. Tas nav tikai par mums, – viņi apkauno visu Latvijas draudzi. Viņi nošķeļ evaņģēliskās draudzes, baptistus no katoliskām draudzēm. Atgriežos atpakaļ pie tēmas, ko sāku. Kāpēc mani neaizskar šādi teksti no pagātnes? Kāpēc es priecājos par to visu? Bija brīdis, kad es lūgšanu kambarī saņēmu no Dieva organizēt šo pasākumu – Tautas lūgšanu sapulci „Dievs, svētī Latviju!” Tad, kad es to saņēmu, man nācās sākt domāt citādāk. Man nācās pieņemt par vērtību to, ka visas draudzes Latvijā ir vienotas, ar visām atšķirībām, mīlestībā cita pret citu, ar vienu mērķi. Es sāku citādāk skatīties uz katru mācītāju. Man tagad mute neveras vaļā teikt kaut ko sliktu par kādu mācītāju. Man tas jau ir sirdī izjūtu līmenī. Bet viss sākās ar vērtību maiņu. Tu sāc domāt, sāc rīkoties. Kad bija Vasarsvētku draudžu apvienību sēde, es tur biju aizbraucis un vēlreiz atvainojos par veidu, kā es biju izgājis no apvienības. Man tas likās normāli, dabiski, bez problēmām. Man tas nebija ļoti grūti. Citiem ir grūti atgriezties, kad kāds viņiem ir kaut ko nodarījis. Man tas nebija grūti. Viens mācītājs man teica, ka tas no manis nebija patiesi. Kāds mācītājs atnāca un teica, ka es atnācu pie viņiem tāpēc, ka man vajagot šo pasākumu taisīt. Tā nav, jo es esmu mainījies sirdī! Tas, ka vajadzēja rīkot pasākumu, lika arī citādāk domāt. Mans mērķis nebija tikai tāpēc to darīt. Es no sirds to varu pateikt.

Vakar vairāki mācītāji, kas mani kādreiz bija pazinuši, nāca pie manis un teica: “Nu, klausies, tu esi baigi izmainījies, tev viss ir izmainījies.” Tas pats Baštiks man atgādināja kādas lietas, un es pat atceros to dievkalpojumu, kas notika Cēsu luterāņu baznīcā ar augsto torni, kas atrodas gandrīz kalna galā, un tur bija dažādi bīskapi, arī Baštiks, un es toreiz teicu lūgšanu, bet es lūdzu tādu skaļu lūgšanu, kaut visi normāli lūdza, bet es tur lūdzu skaļi par kaut kādiem kauliem, pēc savas sirds, uzskatot, ka tikai evaņģēliskās vai Vasarsvētku draudzes ir dzīvas, un visi pārējie ir miroņi, un vispār tas ir velns, un cilvēki no turienes lai nāk tikai pie mums. Bet nevajag nākt pie mums, katrs paliek savā vietā. Mums pietiek cilvēku, kas vēl pasaulē, kas nāks pie Dieva un viss būs kārtībā. Es vēl vakar brīdināju, kad kontakti tika ņemti no cilvēkiem, ja ir kāds no citas draudzes, lai sūta šo cilvēku atpakaļ uz savu draudzi, jo viņš ir atkritis. Mums taču būtu vairāk cilvēku, būtu forši! Bet man sirdī ir tāda izjūta, ka es nevaru to darīt, ka es negribu to darīt. Tas ir pāri manai sirdsapziņai. Esmu izmainījies, bet viss ir sācies ar jaunas vērtības pieņemšanu. Es pieņemu šo faktu, ka, lūk, tādai ir jābūt attieksmei. Es sāku tā domāt, pēc tam rīkoties un arī justies. Lūk, veselums, un nedrīkst būt tā, ka izjūtas dominē pār vērtībām un otrādi. Tam visam ir jābūt balansā. Tu vari vadīties no izjūtas tikai tad, ja tā ir pareizi iestrādāta izjūta. Šī ir laba mācība. Kāpēc šī genderu ideoloģija, šie netiklie cilvēki grib kontrolēt izglītības sistēmu un caur to ieviest savas idejas? Kāda ir cilvēka veseluma secība? Vērtības. Un kādi ir bērni? Bērni uzņem to, ko viņiem māca, viņi pieņem to kā vērtību, tas iestrādājas viņos arī izjūtu veidā. Vispirms ir genderistu vērtības, pēc tam viņi iemāca bērniem tā domāt, un pēc tam viņi tā arī rīkojas un izjūt to visu. Noziegums!

Es, starp citu, pagājušajā nedēļā uzstājos “Radio Marija”. Mārcis Jencītis un “Radio Marija”? Ar prieku! Studijā bija raidījuma vadītājs un es, un ienāca tehniķis, kurš atbild par datoriem un internetu, un saka: „Čau! Kā iet?” Es domāju, ka visi tādi baigi forši te. Kad raidījums bija beidzies, sāku ar viņu runāties. Un jautāju: “Kā tevi sauc?” Un viņš man atbild: “Tu mani nepazīsti? Pasveicini Sandiju!” Izrādās, ka tas bija Sandijas brālis. Bārdiņu uzaudzējies, nu, nepazinu. Es biju tur un labi jutos, jo tā jau ir mana vērtība labi justies starp brāļiem no citām draudzēm. Viņiem interesanta, kārtīgi iekārtota studija. Un mūziku arī tur laiž ēterā tādu, kādu viņi saprot. Novirzieniem ir jābūt.

Kāds vakar bija krāsains koris! Un nevajadzēja saģērbt visus vienādus. Kā tie krāsainie cilvēciņi uz flaijera. Ir ļoti svarīgi, ko tu iekšā jūti. Tu vari teikt, ka vienmēr nemaz tā nejūti un tāpēc arī nemaz nevari tā darīt. Pirms dažām dienām es ar sievu pusdienoju “Kungu rijā”. Tur ir ļoti garšīga zivju zupa no dažādām zivīm (zandarts, lasis un store). Ārkārtīgi garšīgs buljons. Viņi mani neuzpirka, lai es viņus reklamētu, tur nav arī ļoti lētas cenas, lai bieži tur ēstu, bet ir vērts kādreiz tur paēst. Un tieši šo zivju zupu vajag paņemt. Un arī kāpostu zupa tur ir ļoti īpaša un garšīga. Un oficianti līmenī, apkalpošana ideāla, pie durvīm sagaida, es uzskatu, ka tas ir viens no labākajiem krodziņiem Latvijā. Un es uzrunāju oficiantu, jo zupu tur esam ēduši bieži: “Klausies, tas buljons garšo kā īsts!” Un viņš teica: “Jā, tas ir īsts buljons! Astoņas stundas vārīts. Viņi jau darba dienas beigās sāk vārīt zivi ar visu asaku. Kad no rīta restorāns tiek vērts vaļā, ir buljons.” Forši! Kāpēc tas ir tik garšīgs? Laiks! Nevar būt nekas garšīgs, ja tajā nav ieguldīts kārtīgs laiks. Ja visu mūžu nav laika, var ēst Makdonaldā, bet cik ilgi ēdīsi Makdonaldā? Man sanāca trīs dienas pēc kārtas tur ēst, un pēc tam ļoti slikti bija. Tas bija tad, kad bijām konferencē Anglijā un vienīgais, ko sapratām, kur varētu paēst, bija Makdonalds. Slikti kļuva, pat nevarēja uz tualeti normāli aiziet, viss bija ciet. Labas lietas pagatavot prasa laiku! Kāpēc mums bija tik labs pasākums? Pusgadu tas tika gatavots! Tu redzēji, kāda bija slavēšana? Ne jau bez trūkumiem, tomēr svaidīta, dziedātāji bija gatavi. Ja tu kā cilvēks gribi būt vesels, pie tā ir jāstrādā. Pie sava rakstura ir jāstrādā visa mūža garumā.

Vakar kāds vīrs pie manis pienāca, lai aizlūdzu par atbrīvošanu no smēķēšanas. Bet manī iekšēji bija atbilde viņam: tev ir jāstrādā pie rakstura. Jo mani personīgi Dievs atbrīvoja no narkotikām un dzeršanas uzreiz, tas bija brīnumaini. Un es lūdzu, lai Dievs mani atbrīvo arī no smēķēšanas, bet nenotika nekādi brīnumi. Es esmu dzirdējis, ka Dievs pārdabiski atbrīvo no smēķēšanas. Man tā nebija, un daudziem tā nav. Un es esmu sapratis, ka mans debesu Tēvs šādā veidā māca veidot raksturu. Mans jaunais cilvēks, tagad ar jaunām vērtībām, jauno domāšanu, ka smēķēt ir slikti, tiek galā. Un es tiku galā, ne jau bez Dieva palīdzības, bet bez brīnumainas iejaukšanās. Es ļoti mocījos, visādas košļenes ēdu, grūti bija! Rakstura veidošana nenotiek vienā dienā. Atmest smēķēšanu es varēju tikai pēc kāda pusgada, kamēr mans raksturs nobrieda, līdz es varēju tikt galā ar smēķēšanu. Ja ilgstoši cilvēks netiek galā ar kādu atkarību, tātad netiek veidots raksturs. Strādā pie rakstura un tiksi galā ar savu miesu! Ne vienmēr Dievs tā atbrīvos, ņems un dos. Tas vispār būs ļoti reti, kad Dievs kaut ko brīnumaini izdarīs. Pie visa ir jāstrādā, un tam ir vajadzīgs laiks. Raksturs ir jāveido.

Vēl kāds piemērs. Kad tu dzirdi kādu runājam, piemēram, mani, tu dzirdi, vai tā ir patiesība. Tas pats attiecas arī uz slavēšanu. Viens un tas pats slavētājs, viens un tas pats runātājs var dažādos veidos runāt vai dziedāt, un tas dažādi var patikt vai uzrunāt. Reizēm cilvēka emocionalitāte ir piepildītāka, viņa pateicība ir lielāka. Citreiz viņš vienkārši ar prātu un lēmumu slavē. Nevar būt tā, ka vienmēr katrs slavētājs ir ekstāzē. Laura šodien bija bomba, mati gāja pa gaisu. Ja cilvēkam nav balansā viss šis veselums, to var redzēt. Agri vai vēlu, ja tavas vērtības nesaskan ar to, ko tu domā, tas parādīsies un būs redzams. Ir reizes arī manos sprediķos, kad esmu pieņēmis kādu lēmumu, ka šo vērtību man vajag, bet manī nav vēl izjūtas, bet es kāpju uz skatuves un saku par to, lūk, tā es ticu un tā es darīšu, man ir vērtība, es tā sāku domāt, es sāku rīkoties. Tāpēc nevajag uztraukties, ja tev nav tā izjūta vai kaut kas klibo, kontrolē savu domāšanu, domā pareizā virzienā, trenējies. Tas patiesībā ir ļoti vienkārši. Mēģini to darīt, sāc darīt, un veidosies arī pareiza izjūta. Un kopā ar visu izjūtu tu vari iet un darīt tā kā tanks. Tur ir spēks! Veselu cilvēku Dievs vairāk var lietot, un veselā cilvēkā Dievs vairāk var panākt.

Lai avīžu pārdevēji panāktu, ka vismaz viens cilvēks parakstītos par avīžu saņemšanu uz savām mājām, ir jāpieklauvē vismaz pie piecdesmit durvīm. Bet mēs te draudzē domājam, ka pateicām vienam cilvēkam par Jēzu, viņš neatnāca, un mums vairs nav nekādas izjūtas. Sākumā bija izjūta, bet vairs nav. „Redz, tam tur tā sludināja, viņš evaņģelizē, viņam tur viss aug, bet es ar savu izjūtu gāju pie tā cilvēka, un viņš man pateica “lasies”, pie nākamā gāju, bet viņš mani negribēja dzirdēt, pie trešā gāju, teica, ka atnāks. Pateicu visai draudzei, ka rīt būs man cilvēks līdzi uz dievklapojumu. Pienāca dievkalpojuma laiks, un cilvēka nav, „gurķi jāskābē”. Bet mums ir labāka statistika, nav pie piecdesmit cilvēkiem jāiet, bet pie kādiem pieciem, sešiem, desmit, un tad viens var mierīgi atnākt pie Dieva.

Dievs ir ļoti labs, un es jūs visus ļoti mīlu! Jēzu Kristu, mēs Tevi ļoti mīlam, mēs Tevi pielūdzam un slavējam! Nav nekā labāka par Tevi, par dzīvi Tevī. Par veselumu, par veselu cilvēku, ar pareizām vērtībām, domāšanas veidu, ar rīcību, ar izjūtām, mēs esam stipri, vērtīgi. Tu mūs mīli, Dievs! Un paldies Tev, Jēzu Kristu, ka Tu esi sagatavojis mums sasniegumiem bagātu ceļu līdz debesīm. Jēzus Vārdā! Āmen.

Mācītāja Mārča Jencīša sprediķi „Cilvēka veselums” pierakstīja un rediģēja draudzes „Kristus Pasaulei” redakcija

Sasniegumu algoritms

Publicēja 2018. gada 16. okt. 10:18Līga Paņina

Ziņas datums 16.10.18.

Man pie krekla ir piesprausta nozīmīte „Dievs, svētī Latviju”. Tautas lūgšanu sapulce notiks šī gada 20. oktobrī, sestdien, plkst. 14.00 Skonto hallē. Es gribēju to piespraust, priekšā runājot, un reklamēt tev šo pasākumu, kas notiks jau šonedēļ.  Durvis atvērtas jau no 13.00, un tikai pirmie 3000 dalībnieki dabūs šādas nozīmītes. Es tās izdalīju savai komandai, tas nozīmē, ka ir palikušas tikai 2980 nozīmītes. Pasākumu apkalpojošais personāls un koris sestdien ieradīsies daudz ātrāk, tas nozīmē – vēl  500 cilvēki, kuri iegūs nozīmītes. Tas nozīmē, ka paliek 2480 nozīmītes. Tas vēl nav viss! Uz pasākumu ir pieteikušies aptuveni 120 mācītāji, kā arī viņu sievas, kopā 150-180 cilvēki. Tātad varēs dabūt tikai aptuveni 2300 nozīmītes. Kas pirmie nāks, tie dabūs!

Viens no Tautas lūgšanas solistiem - mūziķis Jānis Žīle - šobrīd ir slimnīcā ar plaušu karsoni. Jēzus Vārdā mēs pavēlam slimībai aiziet! Mēs pateicamies, Dievs, ka Jānis šo sestdien būs uz skatuves, spēlēs vijoli un dziedās. Tāpat ir daudz tehnisku un sarežģītu lietu, par kurām mēs aizlūgsim. Mēs pateicamies, Dievs, ka Tu mums esi devis prātu un veiksmi, lai viss, ko mēs darām, labi izdodas, un šī sapulce Jēzus Vārdā ir sabalansēta, piepildīta, apskaņota un apgaismota. Lai visas Latvijas draudzes var sanākt kopā, slavēt un pielūgt, baudīt Tavu klātbūtni, un lai Tava slava un godība iziet no sapulces telpas un nekad nebeidzas!

Sprediķa tēma ir „Sasniegumu algoritms”. Tā ir personīga izvēle katram cilvēkam – ko viņš vēlas sasniegt. Es personīgi vēlos, lai Dieva valstība nāk manā dzīvē (prātā, emocijās, kalpošanā), pēc tam – lai nāk Dieva valstība Latvijā jeb tajā visā, kas mums ir visapkārt jeb lai Dievs svētī Latviju. Bet primāri tā nav Latvija, bet manas attiecības ar Dievu. Cik var lūgt mūsu valsts himnu „Dievs, svētī Latviju”? Ir laiks pārmaiņām! Tas ir manā sirdī. Paralēli tam ir daudz apakšmērķu, un katrā no tiem ir svarīgi saprast mazu un lielu sasniegumu algoritmu.

Kas ir algoritms? Pēc stingri noteiktiem likumiem izdarāmu aprēķinu un darbību sistēma kāda rezultāta sasniegšanai. Šobrīd, tehnoloģiju laikmetā tas būs sarežģītu matemātisku aprēķinu kopums jeb formula, kas ved pie konkrēta rezultāta. Ja man būtu jāpaskaidro skolā, kas ir algoritms, es nedarītu tā, kā mana matemātikas skolotāja, kas stundā no grāmatas kaut ko garlaicīgu rakstīja uz tāfeles; es domāju, ka no mūsu klases neviens īsti nesaprata ne ģeometriju, ne algebru. Es mācītu tā: 2+2+1=algoritms. Formula var būt jebkāda, bet gala rezultāts ir matemātiski precīzs rezultāts. Īstais algoritms gan būs sarežģītāka un garāka ciparu sistēma, kas gan tāpat ved pie nemainīga rezultāta. Es gribu tev šodien iemācīt un lai Svētais Gars mums palīdz to saprast, ka mēs dzirdam, nevis laižam gar ausīm, un pielietojam – sasniegumu algoritms ir konkrēta formula, pie kuras pieturoties būs neizbēgami sasniegumi. Tā ir matemātika, un nav iespējams negūt panākumus, ja tu zini šo algoritmu.

Šobrīd mēs dzīvojam tehnoloģiju laikmetā, kas arvien vairāk attīstās. Es domāju, ka nav palicis daudz laika, līdz tehnoloģijas noteiks gandrīz visu. Cik daudziem no mums nav viedtālruņa, telefona ar internetu? Tehnoloģijās, programmēšanā tiek lietoti algoritmi. Datorprogrammas sastāv no algoritmiem. Pats algoritms sastāv no bināriem datiem. Binārā skaitīšanas sistēma sastāv no bitiem - „0” un „1”. Šie ārkārtīgi sarežģītie algoritmi sastāv no vienkāršām nullēm un vienkāršiem vieniniekiem! Piemēram, mana balss, kuru tu dzirdi dievkalpojumā, pa mazu, tievu vadiņu no mikrofona tiek nodota pultij, nullēs un vieniniekos, un atkal pārvērsta dzirdamā un saprotamā balsī, taču tā vairs nav mana dabīgā jeb analogā balss, bet digitāla skaņa. Analogās pultis jau ir vēsture, tieši tāpat kā plašu atskaņotāji. Kāpēc ir vajadzīga milzīga plate, ja tos pašus datus var saspiest dažos bitos milimetru lielā fleškartītē? Milzīgu daudzumu datu ir iespējams glabāt flešā vai cietajā diskā. Skaņa, ko tu dzirdi slavēšanā, ir „0” un „1”. Tu esi dzirdējis: 32 vai 64 bitu procesors? Pirms vairākiem gadiem ziņās varēja lasīt, ka amerikāņi 80 miljardu dolāru vērtībā būvē superdatoru jeb kvantu datoru, kas būs tik jaudīgs, ka spēs uzlauzt jebko un jebkur. Paskaties fantastikas filmas un redzēsi, kas mūs sagaida nākotnē, jo tur ir daļa patiesības.

Šveices tehnoloģiju speciālisti nesenajā biznesa forumā stāstīja, ka savus datus glabā cietajos diskos superdatoros kalnos. Google ir vesela pilsēta - datu glabātuve. Mēs ar prātu nespējam saprast šo datu apmērus, bet tiem ir faktiski neierobežotas iespējas. Nozīmīte man pie krūtīm arī nav analoga (tā nav zīmēta ar otiņu), bet digitāli radīta. Mūsu datordizainers strādāja datorā, ar „0” un „1”. Kad tu ieslēdz slavēšanas video, tu skaties un dzirdi „0” un „1” jeb skaņu un attēlus, saglabātus nullēs un vieniniekos uz servera. Kombinācijas var būt dažādas – 00011010011110101 vai 1010101000011110, - bet komponenti ir vieni un tie paši. Tu skaties savu mīļāko filmu un baudi tās attēlu un skaņu, kaut patiesībā tu skaties algoritmu, kas sastāv no bitiem - „0” un „1”. Algoritms no vieniniekiem un nullēm ved pie apbrīnojama rezultāta! Tev patīk braukt ar labu auto? Nav svarīgi, kādas markas auto tas ir (neskaitot žiguļus, ladas un moskvičus), katrā no tiem ir dators, tātad tā vadības sistēma sastāv no „0” un „1”. (Cilvēks vienkārši ir „blīve” starp stūri un sēdekli.) Jaunākie mašīnu modeļi pat paši parkojas. Sievietēm tas varētu patikt, kad viņa izkāpj no mašīnas un iet iepirkties, mašīna pati iebrauc vietā (un sabrauc visu, ka ir pa ceļam). Un tie ir tikai tehnoloģiju pirmie „ziediņi”, kas turpināsies attīstīties, ja vien nesāksies kāda sērga vai dabas katastrofa. Ja tavs bērns mācās skolā, dienasgrāmata ir datorā, un tu atzīmes redzi bitos – „1” un „0”. Balsošanas sistēma par kristīgām vērtībām, kas tiks palaista no 20. oktobra, arī būs „0” un „1” – tu neliksi savu parakstu uz papīra, bet ar savu bankas karti. Interneta veikalos tu iepērcies caur nullēm un vieniniekiem. Kad tu runā pa telefonu, tava balss arī tiek pārvērsta „0” un „1”. Tā ir ļoti vienkārša bināra sistēma. Tā ir viena no lietām, ko es iemācījos skolā, datorzinībās. Tikko bija vēlēšanas? Kā tu vēlēji? Analogi. Bet balsis apstrādāja digitāli. Šodienas mākslas darbi, filmas, mūzika un sasniegumi ir saistīti ar „0” un „1”.

Lai saprastu tālāk, es vēlos tev paskaidrot, ko nozīmē „0” un „1”. Tas ir mīnuss un pluss. „0” ir tukša, tā ir kļūda, tur nav informācijas. „1” ir informācija, plūst enerģija. Lai būtu vienkāršāk - „0” ir ‘nē’, bet „1” ir ‘jā’. Faktiski šīs sarežģītās sistēmas un algoritmi strādā uz kļūdu principa: jānēnējājājājānēnējānējānēnēnēnējā. Kā tu dzīvo? Bez „0” un „1” nu nekā! Bez kļūdām neiztikt! Tu nevari iztikt bez mēģinājumiem, kas nenes rezultātu. Tu jau saprati galveno domu? Sasniegumu algoritms sastāv no NEPĀRTRAUKTA, NEATLAIDĪGA DARBA konkrēta mērķa virzienā. Darbs sastāv no nullēm un vieniniekiem, no ‘nē’ un ‘jā’. Tas sastāv no mēģinājumiem, kad dari kādas lietas bez rezultāta. Algoritmā tas jau ir ierēķināts. Algoritms nevar sastāvēt tikai no „0” vai tikai no „1”, visbiežāk ir 00001. Un tam seko rezultāts, jo tā ir matemātiska formula. Tieši tāpat mēs ejam uz konkrētu mērķi, darām kādas lietas un tās neizdodas, mūs nepieņem, ir garām, un pēkšņi – vieninieks. Mūsu dzīve ir kā binārā sistēma.

1. Dieva akceptēts mērķis;

2. Algoritms jeb stratēģija;

3. Neatlaidīgs darbs (ar „0” un „1”);

4. Neizbēgams rezultāts.

Par mērķiem es šodien nerunāšu, jo katram kristietim galvenajam mērķim jābūt Dieva valstības celšanai. Algoritms ir veids, kā tu dodies pretī mērķiem, citiem vārdiem to var saukt par stratēģiju. Lai kaut ko sasniegtu, ir jāmācās, ir vajadzīgas smadzenes. Un neatlaidīgs darbs vienmēr ved pie rezultāta.

Tomass Edisons ir cilvēks, kuram attiecības ar Dievu nebija svešas. Viņš ir pārdevis vairāk nekā tūkstoti patentu. Tādi atklājumi kā telegrāfs, telefons, fotogrāfija un kino ir šī cilvēka atklājumi. Šis cilvēks bija izgudrotājs, kurš sevi neuzskatīja par ģēniju, bet gan atzina, ka šie sasniegumi ir neatlaidīga darba rezultāti. Edisons ir teicis: “Ticība ir grabulītis tiem, kuri nemīl domāt”. Ir jābūt pareizam algoritmam. Tas nav pareizs, ja tu nemācies un neatjauno savas zināšanas, nemācies no kļūdām, gan savām, gan citu, kā arī nemācies no citu sasniegumiem. Edisons ir teicis arī: “Tas, ka izskatās, ka kāds strādā, vēl nenozīmē, ka viņš patiešām strādā.” Ticība ir grabulītis tiem, kuri nemīl domāt. Kā to saprast? Tu tici, bet neesi aprēķinājis un izdomājis, kā pareizi sasniegt šo mērķi un gaidi, kad Dievs to izdarīs tavā vietā. “Dievs, sūti atmodu!” Bet atmodai ir savs algoritms; kad mēs no savas puses izdarām visu, tad arī nāk tas, ko Dievs grib dot.

Algoritms ir saistīts ar prātu. Pats no sevis nekas nenotiek, notiks tas, ko mēs DOMĀJAM, lūdzam un darām. Es domāju, ka daudziem ir šāda problēma; mēs sasniegtu savās dzīvēs daudz vairāk, ja mums šāda problēma nebūtu. Bez šīs problēmas tu būtu pie Dieva pievedis daudz vairāk cilvēku. Tu būtu baudījis lielāku finansiālu labklājību, cilvēki un apstākļi tev apkārt būtu pavisam citi. Tas norāda uz to, ka tu strādā un dari kādas lietas, bet pirms darīšanas tu neesi visu kārtīgi izdomājis. Tu dari to, kas nestrādā, radot iespaidu, ka tu strādā. Ko var sasniegt, visu mūžu strādājot par sētnieku? Tas neprasa daudz domāšanas; ja sētnieks domā, tad viņš ilgi nebūs sētnieks, un pat ja būs sētnieks, tad viņš atbildēs par visas pilsētas sētniekiem.

Es esmu ievērojis, ka man apkārt ir daudz cilvēku, kuriem nekad nav laika. Taču viņu mājas grupiņā ir divi cilvēki, finanses ir švakas, kalpo maz, bet nekad nav laika. Kurš šajā draudzē visvairāk dara un kalpo? Es visu vadu un, protams, man palīdz arī citi cilvēki, bet man ir laiks arī visām citām lietām. Zini, kur ir atšķirība? Galvā! Tu varbūt domā, ka mācītājam ir pilna laika kalpošana un viņam ir daudz laika domāt, bet tev ir jādara tas, kas jādara, un nav laika domāt. Bet zini, kādēļ man tagad ir laika domāt? Jo arī tad, kad man nebija laika domāt, es tāpat domāju! Es to noliku kā prioritāti - no rīta piecelties un domāt. Dievs mums māca domāt, Dievs mums ir devis unikālu prātu un dvēseli. Arī sportā ir vajadzīgas smadzenes. Uzvarēs gudrākais, kurš pareizi un zinātniski spēs sev pielāgot visas zināšanas. Sportā vienmēr uzvar cilvēks, kam ir dotības uz konkrēto sporta veidu. Piemēram, žokejs būs maza auguma cilvēks, bet basketbolā atkal citi parametri. Protams, ar prātu vien nepietiek. Arī gudru cilvēku ir pilna pasaule. Tādēļ ir svarīgi ievērot sasniegumu algoritmu.

Es paaicināju no savas komandas cilvēkus, kuri vēlas kopā atpūsties ar mani un manu ģimeni, un Sandija arī atbrauca, un viņa ir atklājusi ko īpašu. Es nolasīšu viņas ziņu: „Man vienmēr, kad izvēlos atpūsties kopā ar jums, atlikt malā darbus, pēc tam ir ļoti labs PAD [personīgas attiecības ar Dievu].” Parasti, lai būtu labs PAD, ir vairāk jāstrādā, bet izrādās, ka jābrauc atpūsties ar mācītāju. „Sakārtojas domas, atlikt savas lietas citreiz prasa lielāku uzticēšanos Dievam, jo jāatceļ studentu nodarbības, bet vienmēr esmu ieguvēja. Pēc vakardienas mana pamatproblēma kaut kā šķiet atrisinājusies, jo šķita, ka smadzenes uzvārījušās, ka griežas ap savu asi, bet tagad ir ienācis miers. No Dieva saņēmu remu.” Sandijai vienmēr redz, ka smadzenes strādā, visu laiku domā kaut ko un domā ļoti ātri. Vienmēr viss ātri ir skaidrs. Nedomā, ka  tuv sasniegsi lielus panākumus, katru dienu tikai smagi un daudz strādājot, ir vajadzīga arī atpūta. “Jauni spēki, esmu laimīga. Tā Dieva klātbūtne, kas jūsos, laikam iedarbojas vienmēr.” Viens atliek visu malā, atbrauc, atpūšas, un viss notiek, bet otram nekad nekam nav laika. Ja tev nekad nav laika, pavisam noteikti kaut kas nav kārtībā ar galvu. Ja tu nekad nevari tikt galā ar visiem saviem pienākumiem, tev noteikti kaut kas nav kārtībā ar domāšanu. Tu nepareizi domā, jo, kāda ir tava domāšana, tāda arī būs tava dzīve. Ja nevari atrast laiku atpūsties, tā ir problēma. Var būt periodi, kad tev nav atpūtas, ir dažādi darbi un dažādas kalpošanas. Piemēram, kad mēs ar sievu braucām kalpot uz Ukrainu 4-5 mēnešus, tur nebija laika atpūtai, tikai atbraucot mājās tā bija iespējama. Ir dažādi periodi, bet, ja nekad neatrodi laiku atpūtai, tad tā ir domāšanas problēmas.

Tomass Edisons: “Ticība ir nomierinošs grabulītis tiem, kuri nemāk domāt. Katrs neveiksmīgs mēģinājums ir vēl viens solis uz priekšu”. Viņš saka, ka katra nullīte nav neveiksme, bet gan solis uz priekšu. Katra neveiksme ir solis uz priekšu, jo tāds ir precīzs algoritms. Nav iespējams bez nullītēm sasniegt panākumus.

Lielai daļai cilvēku ir automašīnas, arī cita tehnika, veļas mašīna vai vienalga kas, ko mēs remontējam. Kad tev mašīnai piemetas kāda kaite, ko tu dari? Tev ir viens mērķis - to atrisināt. Manai automašīnai pāris gadus atpakaļ bija kaite. Braucu pa ceļu, un pēkšņi mašīna vairs nedarbojas. Es gāju pie viena meistara, viņš pārbaudīja un teica, ka viss kārtībā. Nākamais meistars arī pārbaudīja un teica, ka viss kārtībā, braucu pie trešā meistara, visu izstāstīju, viņi pārbaudīja un teica, ka viss kārtībā, nevarot man palīdzēt. Zvanīju uz ceturto servisu, kuru man ieteica, un, tikai izstāstot savu problēmu, viņi pateica, kas par vainu, un nosauca sumu, cik tas man izmaksās. Tajā pašā dienā visu saremontēja, izrādījās, ka problēma bija pavisam maza. Ko es izdarīju, lai mašīna ripotu? Viens serviss – „0”, otrs serviss – „0”, trešais serviss – „0”, ceturtais serviss – „1”. Nemainīgs algoritms, kas sastāv no „0” un „1”. Ja tu sekosi algoritmam, tu sasniegsi neizbēgamu rezultātu.

“Un tie Viņu neuzņēma, tāpēc ka Viņš bija ceļā uz Jeruzālemi.” (Lūkas evaņģēlijs 9:53)  

Samarieši neuzņēma Jēzu. Izrēķini šo Jēzus pieredzi bitos! „0”! Viņš varēja teikt, ka vairs neies ne pie viena!

Kāpēc savairojas netradicionālas orientācijas? Jo vienā gadījuma sieviete domā, ka viens vīrietis viņu piekrāpa („0”), tātad visi ir vienādi, bet tā nemēdz būt. Visbiežāk homoseksuālisma iemesls būs paša negatīvā pieredze. Nav jau liela atšķirība, visi tevi var pievilt, bet tādēļ nevajadzētu pārstāt ticēt cilvēkiem.

Jēzus sasniegumi un izmainīta pasaule – tas viss ir sasniegts pēc algoritma „0” un „1”.

“Un Viņš brīnījās par viņu neticību.” (Marka evaņģēlijs 6:6)

Jēzus brīnās un izsūta savus mācekļus sludināt.

“Un Viņš tiem sacīja: "Kur jūs ieiesit kādā namā, tur palieciet, tiekāms jūs no turienes aizejat. Un, ja kādā vietā jūs nedz pieņems, nedz jūs klausīs, tad izeita no turienes un nokratait pīšļus no savām kājām viņiem par liecību." (Marka evaņģēlijs 6:10-11) 

Jēzus saka: “Jūs uzcelsiet Dieva valstību, un Es būšu ar jums. Kad iesiet pie cilvēkiem, būs panākumi, bet būs arī cilvēki, kas jūs nepieņems, no tiem ejiet prom. Būs, kas jūs pieņems, pie tiem palieciet.” Viss ir sasniedzams ar šo algoritmu: „1” - panākumi, „0” - neveiksme. Patiesībā visas datorzinātnes nāk no Bībeles, „0” un „1”, tas nav nekas jauns, arī smadzenes un algoritms nāk no Dieva. Debesu Tēvs, palīdzi mums domāt, lasīt un klausīties! Dod mums pareizus mērķus, saskaņotus ar Tevi. Ka mēs domājam, kā tos sasniegt. Konsultējamies. Dievs, Tu svētī to, ko mēs darām, paldies Tev par konkrētiem rezultātiem. Paldies Tev par vieniniekiem un nullītēm. Āmen!

Piemērosim algoritmu Jēzus kalpošanai. Viņš bija pasaulē, un pasaule caur Viņu radusies [..]” (Jāņa evaņģēlijs 1:10) Šis posms būtu kā vieninieks. “[..] bet pasaule Viņu nepazina.” (Jāņa evaņģēlijs 1:10) Šeit – „0”! Viņš nāca pie savējiem [..]” (Jāņa evaņģēlijs 1:11) Tātad – „1”. “[..] bet tie Viņu neuzņēma.” (Jāņa evaņģēlijs 1:11) Un atkal – „0”. “Bet, cik Viņu uzņēma, tiem Viņš deva varu kļūt par Dieva bērniem, tiem, kas tic Viņa Vārdam.” (Jāņa evaņģēlijs 1:12) Šeit – „1”. Tātad Jēzus sasniegumu algoritms – 10101. Tas sastāv no „0” un „1”.

Mēs visi esam mājas grupiņās. Grupiņas uzdevums ir ne tikai draudzēties, bet arī vest cilvēkus pie Dieva. Kad mēs ejam un stāstām cilvēkiem par Dievu, notiek šāds algoritms – 00000... un „1”. Pēc cita algoritma var būt arī tā, ka tu ej pie cilvēkiem un visi saka tev „jā”, tātad tas būtu 1111... un „0”, un tad pienāk diena, kad viņiem būtu jāatnāk tur, kur tu aicini, un tad sākās 000..., bet ja mēs regulāri ejam pie cilvēkiem, lūdzam par viņiem, esam ieinteresēti un strādājam, tad rezultāts ir neizbēgams ar daudz glābtiem cilvēkiem, daudz mājas grupiņām. Caur mājas grupām un draudzēm - glābta Latvija! Dievs, svētī Latviju – tas ir vienkāršs sasniegumu algoritms.

Kāds puisītis brauca līdzi vectēvam darba ceļojumā, un vectēvs saka puisītim: „Ja tu labi uzvedīsies, tad, kad būsim galā un visas lietas pabeiguši, es tev nopirkšu saldējumu.” Puisītis brauc līdzi mierīgs un paklausīgs, taču iet laiks un puisītis paliek nemierīgāks. Dienas vidū puisītis jautā: “Vectētiņ, vai mums vēl ilgi līdz tam galapunktam?” Vectētiņš atbild: „Nu, vēl viena lieta mums jāizdara, un tad jau nopirkšu saldējumu, ja labi uzvedīsies.” Puisītis padomā un saka: “Vectētiņ, es varu būt labs puisītis, bet tikai ne ilgi.” Tāpat ir arī ar mums. Mēs varam iet uz mērķi, bet ne ilgi. Taču algoritms ir paredzēts neatlaidīgam darbam, līdz mērķa sasniegšanai. Ja tu pārstāj darīt, tad rezultātus tā arī neredzēsi.

Edisona ir ļoti daudz eksperimentējis, bijuši daudzi neveiksmīgi mēģinājumi, un šeit ir vēl kāds viņa citāts: “Es neciešu sakāvi, es vienkārši atradu desmit tūkstoš veidu, kuri nedarbojas.” Šis cilvēks izgudroja arī elektrisko spuldzīti un panāca, ka to ievieš. Lai izgudrotu spuldzīti, viņam vajadzēja 11 000 eksperimentu, un tikai viens no tiem strādāja. 11 000 nulles un tikai viens vieninieks! Kurš vēl tā var? Mēs varam! Mums noteikti nebūs 11 000 nulles, Dievam mums ir gudrāks plāns. “Vispatiesākais ceļš uz pamākumiem ir nepārtraukti mēģināt vēlreiz.” Edisons ir cilvēks, kas tiešām daudz ir sasniedzis un daudz ir devis cilvēcei. Edisons neuzskatīja sevi par ģēniju, jo mēģinājumu bija daudz.

Ģenialitāte patiesībā nav nekas labs, jo bieži vien cilvēks neiemācās strādāt. Gatavojot sprediķi, es domāju par sevi un atklāju vienu no iemesliem, kādēļ es slikti mācījos. Lūk, viens no šiem iemesliem - četru gadu vecumā es jau lasīju grāmatas, kaut daudzi tādā vecumā pat burtus nepazīst. Lasīt man nelikās grūti. Mana mamma man to iemācīja mājās ar baltiem plastmasas burtiņiem, un tas pat neprasīja daudz laika. Man gribējās lasīt un man patika lasīt grāmatas. Pirmā grāmata, ko es izlasīju, bija “Kā zaķītis ciemos gāja”. Ja kāds pie manis istabā jeb aiz aizkara ienāca, viņš redzēja, ka es vienmēr sēdēju ar grāmatu rokās. Man patika lasīt un viegli padevās. Kad sāku iet bērnudārzā, mani ielika grupā, kur bija gadu vecāki bērni par mani. Vecāki un skolotāji ļoti labi zina, ka tā ir katastrofa - ielikt bērnu ne savā vecuma grupā, īpaši agrā vecumā. Es ļoti labi atceros, kā man spieda apēst speķi, kuru es slēpu zem galda, un izdzert kefīru, bet pēc tam, turpat sēžot, mūs mācīja lasīt un skaitīt. Tā kā es jau visu to pratu, man tur nebija ko darīt, es slinkoju. Un šodien es saprotu, kāpēc toreiz skolā sāku slikti mācīties. Tas bija tāpēc, ka es neiemācījos strādāt, nepieliku nekādas pūles, lai iegūtu zināšanas, kuras jau man bija. Pirmās četras klases kaut kā tiku sveikā, bet piektajā sapratu, ka neko nesaprotu ne algebrā, ne ģeometrijā. Tikai tagad esmu noskaidrojis, kas vispār ir algoritms, jo iepriekš tas man nebija vajadzīgs.

Tu šad tad esi dzirdējis, ko es izsaku par skolu sistēmu. Kā var visus bērnus vērtēt pēc vienas skalas? Piemēram, vai skolēns ar 100 kg var sportā sasniegt tos pašus rezultātus kā skolēns ar 20 kg? Arī visi mācību priekšmeti visiem nepadodas vienādi. Vai tad nevajadzētu īpaši virzīt tos, kam padodas kāds konkrēts priekšmets, tieši šajā virzienā un citus citā? Tajā vietā daudziem tiek mācīts tas, kas viņam nepadodas un neinteresē, līdz ar to veicinot apātiju un nepatiku pret mācībām vispār. Man skolā patika tikai viens priekšmets – vēsture. Es varēju pat nemācīties mājās, jo visu, ko dzirdēju stundā, uzreiz iegaumēju un atcerējos, jo mani tas interesēja. Mērot visus pēc vienas mērauklas, skolā nevar uzaudzināt panākumiem bagātas un veiksmīgas personības. Katru personību jāvirza tur, kur viņam padodas un ir interese, taču elementārām zināšanām ir jābūt jebkurā priekšmetā. Iedomājies, ja es šodien būtu gan automehāniķis, gan skolotājs, gan mācītājs! Man nekas neizdotos, jo to visu nav iespējams apvienot. Kamēr mūsu skolās būs šāda sistēma, nekad no tām neiznāks inteliģentas, stipras un zinošas personas, kuras ir spējīgas izmainīt šo valsti. Un šobrīd liela daļa studentu brauc prom uz ārzemēm, jo šeit neatrod savu pielietojumu, kaut gan valstī tik daudz kas būtu jāmaina.

Pārsvarā bērni mācās skolā tikai tāpēc, ka ir jāmācās. Mēs liekam bērniem mācīties, jo tā vajag, jo attiecīgās iestādes to kontrolē un kaimiņiene ko sliktu pateiks, ja bērni neies skolā. Jau bērnudārzos bērni samācās visādas muļķības, piemēram, par seksu. Skolā iemācās dzert un smēķēt. Un kādēļ skolās ir nepieciešami policisti? Lūk, kur aiziet mūsu nodokļu nauda. Interesanti, ka bērnam ir tik daudz tiesību, viņš var sūdzēties par katru sīkumu, un tajā pašā laikā skolās ir vajadzīgi policisti. Amerikas skolās skolēniem ir jāiziet detektoru pārbaude, lai tiktu pamanīti un atņemti ieroči. Šī ir bezdievības un prāta problēma. Šāda sistēma ir izdevīga valdošajām elitēm, jo ne visiem ir vajadzīgi domājoši cilvēki. Labs piemērs – komunistiskā ideoloģija ar kolhoziem un sagrozītu Latvijas vēsturi. Mūsdienās ir tieši tas pats – genderisms, humanitārisms, viendzimuma attiecības, cilvēks bez identitātes, bez tautības, pelēka masa. Šāda ideoloģija nav vērsta uz pašu cilvēku, bet uz dažu augstākstāvošu personu interesēm. 

Turpinām ar Pāvila misijas pirmo ceļojumu, kurā viņš kopā ar saviem palīgiem dibina draudzes. Analizēsim to, liekot „1” vai „0”. Bet viņi, Svētā Gara izsūtīti, aizgāja uz Seleukiju un no šejienes pārcēlās uz Kipru. Nonākuši Salamīnā, viņi sludināja Dieva vārdu jūdu sinagogās, un Jānis viņiem bija par palīgu.” (Apustuļu darbi 13:4-5) „1”. Izbraukuši no Pafas, Pāvils ar pavadoņiem nonāca Pamfīlijas Pergā, bet Jānis, nošķīries no tiem, griezās atpakaļ uz Jeruzālemi.” (Apustuļu darbi 13:13) „0”. Vai dažkārt nav tā, ka kāds kurn un iet prom no grupiņas, un tu arī gribi iet kopā ar viņu? No Pergas iedami tālāk, viņi nonāca Pisidijas Antiohijā, un sabatā iegājuši sinagogā, apsēdās. Pēc bauslības un praviešu nolasīšanas sinagogas priekšnieki sūtīja pie viņiem, sacīdami: "Brāļi, ja jums ir kādi pamācīgi vārdi ļaudīm, tad runājiet!"” (Apustuļu darbi 13:14-15) „1”. Pēc tam Pāvils piecēlās un sāka sludināt, pastāstīja par augšāmcēlušos Ķēniņu, par to, ka jūdi Viņu ir nogalinājuši. Viņiem aizejot, viņus lūdza nākamajā sabatā tiem runāt šos vārdus. Sinagogas apmeklētājiem izklīstot, daudz jūdu un dievbijīgu prosēlitu sekoja Pāvilam un Barnabam; tie viņus pamācīja un paskubināja palikt Dieva žēlastībā.  Nākamajā sabatā gandrīz visa pilsēta sapulcējās klausīties Dieva vārdu.” (Apustuļu darbi 13:42-43) „1”. Šeit varu pastāstīt par kara stratēģiju. Ja tu dodies uzbrukumā un viss apkārt ir klusi un mierīgi, visticamāk, ir izveidots slēpnis un lamatas. Tāpēc nepriecājies, ja tev viss iet gludi, jo varbūt priekšā ir lamatas. Algoritmā šad tad ir jābūt arī nullēm. Bet jūdi, ļaužu pulkus redzēdami, iedegās naidā un runāja pretim Pāvila vārdiem zaimodami.” (Apustuļu darbi 13:45) „0”. „Un Tā Kunga vārds izpaudās pa visu apgabalu.” (Apustuļu darbi 13:49) „1”. „Bet jūdi sakūdīja augstas kārtas dievbijīgas sievas un pilsētas ievērojamākos vīrus, sacēla vajāšanu pret Pāvilu un Barnabu un izdzina tos no savām robežām.” (Apustuļu darbi 13:50) „0”. „Bet tie, nokratījuši pīšļus no savām kājām pret viņiem, devās uz Ikoniju.” (Apustuļu darbi 13:51) „1”. „Un mācekļi bija prieka un Svētā Gara pilni.” (Apustuļu darbi 13:52) „1”. „Ikonijā viņi kopā iegāja jūdu sinagogā un tā runāja, ka liels pulks jūdu un grieķu kļuva ticīgi.” (Apustuļu darbi 14:1) „1”. „Bet jūdi, kas neļāvās pārliecināties, kūdīja un sarūgtināja pagānu sirdis pret brāļiem.” (Apustuļu darbi 14:2) „0”. „Viņi tur palika labu laiku un droši sludināja, paļaudamies uz To Kungu, kas apliecināja Savu žēlastības vārdu, likdams notikt zīmēm un brīnumiem caur viņu rokām.” (Apustuļu darbi 14:3) „1”. „Bet pilsētas ļaudis dalījās: citi bija ar jūdiem, citi ar apustuļiem.” (Apustuļu darbi 14:4) „0” un „1”. „Kad pagāniem un jūdiem līdz ar viņu vadoņiem radās nodoms tiem uzbrukt un tos nomētāt akmeņiem, [..]” (Apustuļu darbi 14:5) „0”. „[..] viņi, to nomanīdami, bēga uz Likaonijas pilsētām Listru, Derbi un to apkārtni.” (Apustuļu darbi 14:6) „0”. „Tur viņi sludināja evaņģēliju.” (Apustuļu darbi 14:7) „1”. „Listrā sēdēja kāds vīrs slimām kājām, tizls no mātes miesām, kas vēl nekad nebija staigājis. Tas dzirdēja Pāvilu runājam. Pāvils, viņu uzlūkodams un redzēdams, ka viņam ir ticība tikt dziedinātam, sacīja skaļā balsī: "Celies stāvus uz savām kājām!" Un viņš uzlēca un staigāja.” (Apustuļu darbi 14:8-10) „1”. „Kad ļaudis redzēja, ko Pāvils bija darījis, tie sāka runāt, likaoniešu valodā sacīdami: "Dievi kļuvuši cilvēkiem līdzīgi un nokāpuši zemē pie mums." Un tie sauca Barnabu par Zevu un Pāvilu par Hermeju, tāpēc ka viņš bija runātājs. Zeva priesteris, kura templis atradās ārpus pilsētas, atvedis vēršus un vainagus pie vārtiem, gribēja kopā ar ļaudīm upurēt.” (Apustuļu darbi 14:11-13) „0”. „Bet no Antiohijas un Ikonijas atnāca jūdi un, pierunājuši ļaudis un apmētājuši Pāvilu akmeņiem, vilka to ārā no pilsētas, domādami, ka viņš ir miris.” (Apustuļu darbi 14:19) „0”, „0” un „0”. „Kad mācekļi ap viņu bija sapulcējušies, viņš uzcēlās un iegāja pilsētā.” (Apustuļu darbi 14:20) „1”. „Nākamajā dienā viņš ar Barnabu devās ceļā uz Derbi. Pasludinājuši evaņģēliju šinī pilsētā un ieguvuši labu pulku mācekļu, viņi griezās atpakaļ uz Listru, Ikoniju un Antiohiju, stiprinādami mācekļu dvēseles un pamācīdami palikt ticībā un ka caur daudz bēdām mums jāieiet Dieva valstībā.” (Apustuļu darbi 14:20-22) „1” un „1”. Mācekļi devās atpakaļ uz pilsētām, kur viņi jau bija, stiprināja mācekļus un nodibināja jaunas draudzes. „Ikvienā draudzē viņi tiem iecēla vecajus; gavēdami un Dievu lūgdami, viņi tos nodeva Tā Kunga ziņā, kam tie bija sākuši ticēt. Pārstaigājuši Pisidiju, viņi nonāca Pamfīlijā un, sludinājuši Dieva vārdu Pergā, devās lejup uz Ataliju. No turienes viņi pārcēlās uz Antiohiju, kur viņi, Dieva žēlastībai uzticēti, bija sākuši darbu, ko tagad pabeiguši.  Tur nonākuši un sapulcējuši draudzi, tie stāstīja, ko Dievs ar tiem bija darījis un kā Viņš pagāniem bija atvēris ticības durvis. Viņi tur palika labu laiku kopā ar mācekļiem.” (Apustuļu darbi 14:23-28) „1”, „1” un „1”. Lūk, Pāvila misijas ceļojums, kurš sastāv no „0” un no „1”. Par citām tālākām grūtībām mēs pat vēl nerunājam.

Sasniegumu algoritms ir Dieva dots un akceptēts mērķis tavai dzīvai, kurš nemainīgi un precīzi ved tevi pie konkrēta rezultāta. Šeit ir jāpielieto prāts, griba un neatlaidīgs darbs, ejot caur „0” un „1”. Par „0” ir jāpriecājas, jo tas ietilpst sistēmā. Un tam seko neizbēgams gala rezultāts.

Vai esi dzirdejis par Lielbritānijas premjerministru Čerčilu? Pateicoties viņa prāta spējām un enerģijai Hitlers nespēja iekarot Angliju. Tieši Čerčila pareizā mobilizēšanās un pareizā rīcība ļāva iegūt uzvaru pār vāciešiem. Dažus mēnešus pirms savas nāves, guļot uz nāves gultas, viņš pieņēma Amerikas prezidentu Eizenhaueru, Pasaules kara dalībnieku. Eizenhauers atbrauca atvadīties no Čerčila. Viņi apmēram 10 minūtes skatījās viens uz otru un klusēja, bet pēc tam Čerčils parādīja savu iecienīto simbolu – „victory” jeb uzvara (divi pirksti „v” burta veidā), ko viņš lietoja, lai motivētu savu tautu. Kad Eizenhauers izgāja no telpas, kur atradās Čerčils, viņš teica: „Tikko atvadījos no Čerčila, bet no vīrišķības nav iespējams atvadīties.” Vīrišķība ir īpašība, kura daudziem šodien pietrūkst, īpaši daudziem politiķiem, kuri grib izdabāt visiem. Taču tas nav iespējams. Kas grib patikt visiem, tas ir lupata! Šie cilvēki ir pelēki un nevarēs pirms nāves parādīt „victory”, jo viņi nebūs bijuši vīrišķīgi.

Es vēlos, ka mēs katrs esam vīrišķīgs, stiprs savās apņemšanās un stiprs saviem ideāliem sekot līdz galam. Tu esi uzvarētājs līdz galam! Mūsu draudze ir uzvarētājdraudze līdz galam! Un es ticu, ka arī Latvija, kaut mazskaitlīga, bet tomēr ir uzvarētāja! Tikai mums kā draudzei ir jādara zināms katram cilvēkam, ka viņš var uzvarēt, dzīvot pilnvērtīgu dzīvi vidē ar ekonomisku uzplaukumu, kur garīgas un kristīgas vērtības ir pamatā, kur zeme plaukst un zeļ un cilvēki nevis nopūšas, bet priecājas. Un ja arī nāk grūti laiki, nullīšu sērija, depresija, kari, ekonomiska krīze vai kas cits, mēs spējam pastāvēt ikvienos apstākļos. Lūk, panākumu algoritms – mērķis, algoritms, saistīts ar prātu, kas sastāv no „0” un „1”, un neatlaidīgs darbs līdz galam. Edisons saka, ka daudzi cilvēki padodas 5 minūtes pirms uzvaras. Cilvēki ir strādājuši, bet ne līdz galam. Algoritmam ir gals ar konkrētu rezultātu. Āmen!

Mācītāja Mārča Jencīša sprediķi “Sasniegumu algoritms” pierakstīja un rediģēja draudzes “Kristus Pasaulei” redakcija

Dieva sapnis

Publicēja 2018. gada 9. okt. 14:29Līga Paņina   [ atjaunināts 2018. gada 10. okt. 23:36 ]

Ziņas datums 09.10.18. 

Slava Dievam! Slava Jēzum! Jums ir ļoti brīnišķīga draudze, jūs esat tik dzīvi un gaiši. Esmu ļoti priecīgs būt šeit, paldies mācītājam, viņa sievai un visai komandai. Jums ir ļoti laba draudze, un tie nav vienkārši kaut kādi glaimi, to var just atmosfērā, un tas ir pats galvenais. Kad es ilgstoši kalpoju Ukrainas pilsētā Peršotravenskā, es redzēju, ka cilvēki tur atbrauc un saka: „Šeit ir kaut kas īpašs, šeit ir cita atmosfēra, šeit ir vieglāk elpot, šeit gribas dzīvot!” Un es jums saku, ka jums ir tieši tāda pati atmosfēra, kur gribas dzīvot, kur tu jūti gaismu, prieku, patiesu labsirdību. Lai Dievs jūs svētī, palieciet tādi paši – patiesi un vienkārši, – un ņemiet piemēru no sava mācītāja. Kad mācītājs šodien runāja, ka mēs kopā kalpojām, es atcerējos un mani apbrīnoja, ka toreiz, kad pirms divpadsmit gadiem viņš bija pie mums atbraucis, vienkāršs cilvēks, ne zirnekļcilvēks, bet vienkāršs un Dieva svaidīts cilvēks, kurš toreiz diezgan slikti runāja krieviski, bija tik ļoti dedzīgs. Mani tas tiešām apbrīnoja – viņš vienkārši atbrauca un nepilnīgā krievu valodā sludināja evaņģēliju Svētā Gara ugunī, un nav svarīgi, vai tas bija lielā draudzē vai mazā draudzē, viņš vienmēr no visas sirds runāja ar cilvēkiem par Jēzu Kristu. Es atceros, ka mēs atbraucām uz kādu nelielu ciematiņu, kur uz dievkalpojumu bija atnākušas vecas večiņas un vecīši, bija auksta zāle, mēs ar virsjakām knapi slavējām, un es atceros, kā jūsu mācītājs izskrēja un teica: „KO JŪS SĒŽAT? MĒS SLAVĒJAM DIEVU!” Un viņš tik dedzīgi to teica, ka visas tantiņas piecēlās. Tur kopā bija, apmēram, līdz simts cilvēku un, apmēram, piecdesmit no tiem bija neticīgi, bet visi piecēlās. Es saprotu, kāpēc jums ir tāda draudze – tas ir, tāpēc ka jūsu mācītājs spēj izkustināt jebkuru. Un es jums nopietni saku – lūdziet par saviem mācītājiem, lūdziet par savu mācītāju, lūdziet par viņa ģimeni, un jums būs labi, jo mēs esam atkarīgi viens no otra, draudze ir atkarīga uz 50:50 viens no otra, – ja jūs visi lūgsiet par mācītāju, tad viņš jutīs vairāk spēka, un šajā spēkā viņš lūgs par jums, un jūsu dzīve mainīsies. Lūdziet par savu mācītāju!

Bet šodien es gribu runāt par ļoti svarīgu tēmu, tās nosaukums ir „Dieva sapnis”. Dievam ir sapņi, un vispār laimīgs ir tas cilvēks, kuram ir sapņi, kuram ir mērķi, kurš iet uz kaut ko, kurš sapņo. Bezmērķīgi cilvēki iet uz tukšumu, un šis tukšums viņiem liks vilties, tāpēc jebkuram no mums ir jābūt mērķiem un sapņiem, un arī mūsu Dievam ir sapnis. Mēs dziedājām dziesmu, kurā ir teikts, ka Viņš parādīs mums sapni, un man patīk šie vārdi: „Nav nekā kvēlāka Viņa sirds dziļumos, kā sapnis par CILVĒKU GLĀBŠANU!” Pats svarīgākais Dieva sapnis ir CILVĒKU GLĀBŠANA. Mēs šeit sēžam, jo mūsu Dievs ir tik ļoti mūs mīlējis un Viņam ir bijis sapnis izglābt visus, dot cerību katram cilvēkam, un Viņš ir sarunājis ar Jēzu un Svēto Garu, ka pats Jēzus ies un izdarīs, varētu teikt, briesmīgu lietu – nomirs pie krusta par katru no mums, – bet tas bija Dieva sapnis, un Jēzus piekrita Tēvam iet mocībās katra no mums dēļ. Un tieši tādēļ mēs šodien esam šeit. Mums ir ļoti paveicies, jo ne jau mēs esam tik ļoti gudri, apdomīgi un aprēķinām visu, lai sevi izglābtu, bet tā ir Viņa žēlastība. Viņš mūs izglāba, Viņš mūs aicināja un izredzēja, lai mēs būtu glābti, un Dievs negrib, lai glābšana apstājas pie mums! Jūsu mācītājs teica, ka grib nojaukt aizmugurējo zāles sienu, lai zālē būtu lielāka cilvēku ietilpība, jo viņā ir Dieva sapnis un glābto cilvēku ir jābūt vairāk! RĪGAI IR JĀBŪT GLĀBTAI! LATVIJA BŪS GLĀBTA! Un kamēr ir cilvēki, kuri saņem un pieņem Dieva sapni, ieliek to savā sirdī, Rīga būs glābta! Un pats svarīgākais tajā visā, ko darām, ir pareizi sevi noskaņot. Un šai noskaņai ir jābūt mūsu ticībai.

„Bet bez ticības nevar patikt. Jo tam, kas pie Dieva griežas, nākas ticēt, ka Viņš ir un ka Viņš tiem, kas Viņu meklē, atmaksā.” (Ebrejiem 11:6)

Bez ticības nav iespējams patikt Dievam, un tev tam ir jātic! Kad es tikko atbraucu uz Harkovu un kļuvu par mācītāju, kas es nekad nebiju bijis, es teicu savai draudzei – tā kā jūs visi arī esat jauni, es arī esmu jauns mācītājs, tāpēc nevērtējiet mani pārāk stingri, mēs kopā augsim Jēzū Kristū. Un pats svarīgākais, ko es viņiem teicu, ir tas, ka nav svarīgi, cik mēs tur sēžam, bet kam mēs ticam. Kā mēs domājam, tā mēs arī dzīvojam, kam mēs ticam, tur mēs arī būsim. Vēstulē ebrejiem vienpadzmitās nodaļas pirmajā pantā ir rakstīts: „Jo ticība ir stipra PAĻAUŠANĀS uz to, kas cerams, pārliecība par neredzamām lietām.” Bez ticības Dievam nevar patikt, un ir ļoti svarīgi, kam mēs ticam, jo tieši tur rītdien mēs būsim, jo Dievam nav nekā neiespējama. Varu es visu Tavā spēkā, Dievs! Mēs visu varēsim ar Viņu, bet pats galvenais, lai mēs ticam! Kad uz skatuves iznāk mācītājs un saka, ka mēs nojauksim sienu un zālē būs tūkstotis vietu, tev vienkārši ir tam jānotic kopā ar mācītāju, un tu redzēsi brīnumu! Jūsu draudze jau ir brīnums, jo kādreiz jūsu mācītājs noticēja Dievam, nevis vienkārši cilvēkam, bet Dievam, un šodien mēs esam šeit. Tā ir ticība! Tikai ticība var aizbraukt uz citu valsti, runāt sliktā krievu valodā un redzēt brīnumus. Lai redzētu brīnumus, tev ir jātic! Lai tiktu dziedināts, ir jātic! Lai staigātu priekā, ir jātic! Lai redzētu, kā lāsti tiek salauzti, mums ir jātic! Un ticība nav emocijas! Kādreiz mēs bijām Maskavā un gaidījām savu lidmašīnu, bija ļoti slikti laikapstākļi, lietus. Toreiz es nelidoju tik bieži ar lidmašīnām un nobijos, kā mēs tādā laikā vispār lidosim, jo viss bija ļoti drūms un lietains. Un tā ļoti bieži mēdz notikt dzīvē – dievkalpojuma laikā tu tici, priecājies, mācītājs ir tevi iedvesmojis, bet tad tu aizej uz mājām, un tur ir tādi laikapstākļi kā toreiz lidostā, un tu to ieraugi un uzreiz domā: „Dievs laikam mani nedzird... Viņš visus citus dzird, bet mani nē. Man viss ir slikti. Es tikko lūdzu un ar visiem kopā slavēju, bet tad atnācu mājās, un tur ir mani piedzērušies vecāki. Kādēļ viņi vēl nav izmainījušies?” Es atceros, kā es nācu mājās pēc dievkalpojumiem. Vispār es esmu bijušais narkomāns. Kādreiz, sen, citā dzīvē, līdz 1998.gadam, es biju narkomāns, sasists, sagrauts, bet tad es atnācu uz draudzi, un Dievs brīnumainā kārtā sāka darboties manā sirdī, prātā un dzīvē, Viņš izmainīja visu. Es pat redzēju, kā velns reāli nāk pie manis caur dažādiem veciem draugiem un piedāvā man narkotikas BEZ MAKSAS. Man bija tāds draugs, no kura nekad neko nevarēja izprasīt, un viņš piedāvāja narkotikas par brīvu, un es ieraudzīju, ka tas ir velns, jo šis cilvēks nekad nevienam tā nedeva par brīvu, viņš bija skops. Toreiz viņš pienāca pie manis un rādīja, ka viņam ir nauda, zālīte, un vēl viņš rādīja točku, kur mēs varēsim vēl aiziet padurties. Narkomānam tā vispār ir paradīze, tev uzreiz piedāvā paradīzi. Tu vari iet iedzert, iedurties un darīt visu, ko vajag, bet rītdien viss mainīsies. Narkomāniem tā ir vienmēr – ar rītdienu viss mainīsies, sākšu iet uz darbu, būs jauna dzīve, būšu sportists, strādāšu, normāli dzīvošu, visu savu dzīvi izmainīšu! Bet tas ir kamēr esi zem narkotiku ietekmes, jo jau nākamajā rītā tu pamodies un vairs nevēlies nekādu darbu, nekādu sportu, jo vajag jau nākamo dozu! Kā narkomāni skrien pēc dozas, tā mums jākalpo Dievam! Kristieši bieži saka: „Es agrāk biju bandīts un visu Rīgu turēju zem sevis, visi baidījās no manis, bet pēc tam es nācu draudzi un viss...” Un var padomāt, ka tagad tas cilvēks vairs nav nekas, viss ir cauri. Mums draudzē bija konference, kur iepriekšējie narkomāni ar lepnumu stāstīja un dižojās, cik daudz viņi iepriekš ir lietojuši. Viena meitene iznāca priekšā un stāstīja, kā viņa piecus gadus dūrās un mira nost, bet kāds viņas kaimiņš sēdēja zālē un smīkņājot teica: „Ko tad tu tur dūries!” Viņa aizdegās un lepni pateica: „Es tā dūros, ka dod Dievs katram tā durties!” Vēl kādā citā reizē līdzīgā konferencē, kur bija daudz liecību, kā Dievs viņus glābis no narkotikām, visi iznāca priekšā un viens pēc otra liecināja. Un tad aicināja iznākt arī vienu mācītāju liecināt, viņš iznāca un teica: „Brāļi un māsas, sveicināti! Es nekad neesmu sēdējis cietumā, neesmu dūries, es esmu ticīgu vecāku bērns. Jau no bērnības esmu ticīgs un neko no tā neesmu mēģinājis.” Tajā brīdī kāds no zāles jokoja: „Nekas, Dievs mīl arī tādus! Nekautrējies un stāsti.” Kad es pats atnācu pie Dieva, es redzēju, kā velns grib mani no šī ceļa novest, bet ziniet, mums ir vienkārši jātic, un pēc ticības Dievs ļoti spēcīgi darbosies mūsu dzīvēs, tavs nams tiks glābts, tavi radi tiks izglābti. Kāpēc es to saku? Es biju tikko nožēlojis grēkus, man tā viss patika, likās, ka man pat spārni izauga un es sāku lidot no laimes. Man parādījās jauni draugi, un reizēm es vienkārši nācu uz draudzi un iepazinos ar cilvēkiem, lai komunicētu par Dievu vairāk. Tas bija tik brīnišķīgi, un bija forši dievkalpojumi, spēcīgas lūgšanas, pielūgsmes vakari, vispār mums draudzē katrā sludināšanas reizē bija pielūgsmes vakars, un es vienmēr tā pieskāros Dievam, Dievs bija tik tuvu! Bet mājās mani vienmēr gaidīja mans tēvs, ogļracis, kas nozīmē, ka viņam patika iedzert. Iedomājies, ka es pēc dievkalpojuma skrienu mājās laimīgs uz Jēzus Kristus mīlestības spārniem, bet tad atveru mājas durvis un jūtu mājās nepatīkamu alkohola, uzkodu un cigarešu smaku, dzirdu, kā visi dzied kaut kādas dziesmas, un ne visi trāpa tonalitātē. Man dzīvoklis dalījās divās daļās – viena daļa bija virs mākoņa, bet otra daļa bija zem mākoņa, jo viņi tik daudz pīpēja. Un es tur biju kā Allas Pugačovas dziesmā „Aisbergs” – kā aisbergs es izpeldēju no mākoņiem, – tur varēja klipu filmēt un ienākt kā koncertā. Patiesībā tas bija ļoti briesmīgi, jo velns uzreiz gribēja zagt garastāvokli, ticību, un es uzreiz dzirdēju, kā velns man saka: ”Ko tu tur lūdz, re, šis viss ir tavs liktenis!” Noteikti esat dzirdējuši, ka cilvēki saka, ka viņiem ir liktenis būt par alkoholiķi, nelaimīgam, šķirties visu laiku, ka tā ir viņu karma. TIE VISI IR MELI, TIE IR VELNA MELI, JO DIEVS IR TEVI RADĪJIS, LAI TU BŪTU LAIMĪGS, LAI TAVA ĢIMENE IR LAIMĪGA! Dievs mīl tevi, Viņš ir tavs Tēvs, Viņš ir tāds Tēvs, kurš nekad neļaus, lai tu būtu nelaimīgs! Viņš grib, lai tu esi laimīgs. Ziniet, kas ir ticība? Es iegāju šajā dzīvoklī, dūmos un tajā atmosfērā, bet es iegāju savā guļamistabā, aizvēru durvis un kritu ceļos, un vienkārši teicu: „DIEVS, tas, lūk, nebūs! Es neticu tam! Es ticu, ka viņi kopā ar mani ies uz draudzi, viņi noticēs Jēzum Kristum!” Es reizēm vienkārši raudāju un lūdzu, lai Dievs apžēlo mūsu ģimeni, lai aiziet prom alkoholisma gars! Es lūdzu, lai, tāpat kā Viņš atbrīvoja mani no narkotikām, atbrīvo viņus no alkohola, lai viņi kļūst laimīgi. Ticība neskatās uz apstākļiem, ticība skatās uz to, ko saka Dievs, bet Dievs ir teicis: „Tiksi glābts tu un viss tavs nams!” Tu un viss tavs nams kalpos Tam Kungam!

Ziniet kāds brīnums notika? Mana mamma atnāca uz draudzi ļoti interesantā veidā četrus mēnešus pēc manis. Es par viņu visu laiku lūdzu, un vienā reizē viņa pienāca pie manis un teica: „Es ar tevi šodien eju uz draudzi!” Viņa bija piedzērusies un teica: „Dēliņ!” Bet mums draudzē pirmdienās, kad viņa gribēja iet, ir divu stundu lūgšanas. Ziniet kādas lūgšanas? Visi dedzīgi un skaļi lūdz mēlēs un ik pa laikam pasaka: „Glāb šo pilsētu, Dievs!” Lūk, tādas lūgšanas divu stundu garumā. Es domāju, ja mana mamma atnāks uz šādu lūgšanu, tad viņa nekad vairs nenāks uz draudzi, viņa nobīsies. Es lūdzu par savu mammu un viņa pati pienāca pie manis un teica, ka ies ar mani uz draudzi. Ikvienam kristietim tas uzreiz būtu pats lielākais prieks, bet es mammai atbildēju: „Šodien labāk nevajag.” Es iedomājos, ja viņa atnāks, bet tur „lauvas” runā mēlēs. Labi, ja vēl krieviski lūgtu vai latviski, viņa vismaz saprastu, ka svešvaloda, bet tur lūdz mēlēs divas stundas. Es domāju, ka viņa iznāks ar matiem gaisā, noteikti uzreiz būs skaidrā un atmetīs dzert, bet uz draudzi nekad vairs nenāks. Dievs viņu atbrīvos caur bailēm un vēl ar gaisā stāvošu frizūru! Es viņai teicu: „Mammu, šodien labāk nevajag, bet rītdien mums ir mājas grupa, tur ir ļoti laba atmosfēra, tur visi runā krieviski. Mēs tur varam dzert tēju, komunicēt. Tur būs neliels, foršs Vārds, mēs par tevi palūgsim.” Bet viņa atbildēja: „Es eju šodien!” Es turpināju: „Mammu, lūdzu, tikai ne šodien. Lūdzu, Jēzus Kristus Vārdā. Mammīt, mīlu tevi!” Mēs reizēm domājam ar savām cilvēciskajām smadzenēm. Es lūdzu, ticēju, es raudāju par viņu. Kā ir rakstīts – „Sadzirdi manu kliedzienu.” Es raudāju Dieva priekšā par viņu, un te mamma man saka: „Es eju ar tevi uz draudzi,” bet es atbildu, ka ne šodien. Es izgāju ārā no mājas, un viņa nāca man līdzi, un es viņai teicu: „Mammīt, es tevi lūdzu, es tevi mīlu, tāpēc tā saku.” Bet viņa vienalga nāca man līdzi. Mums ir maza pilsētiņa un līdz draudzei ir, apmēram, piecas līdz desmit minūtes ko iet, mēs jau bijām aizgājuši diezan tālu, un mana mamma turpināja iet aiz manis. Es pagriezos pret mammu un teicu: „Mammu nevar tā, paklausies, ko es tev saku! Kur tu ej?” Ziniet ko es sadzirdēju? Es, tas, kurš par viņu ticēja, lūdza, raudāja, kliedza. Svētais Gars caur viņu man teica: „Tu mani nelaid uz draudzi?” Mani tas apgaismoja. Es stāvēju pilsētā un domāju: „Es par viņu četrus mēnešus no rīta un vakarā lūdzu un, re, viņa nāk uz draudzi, bet es viņai saku nē. Es domāju kā velns. Eju uz lūgšanām, bet pats kā velns. Es visu sapratu un viņai teicu: „Mammu, ejam uz draudzi!” Lai notiek, kas notikdams, lai Dievs svētī! Un mēs aizgājām.

Viens puisis dziedāja dziesmu, kas precīzi atspoguļo, kādai vajadzētu būt mūsu ticībai: „Es gribēju aiziet uz Bībeles skolu, bet pie manis pienāca velns un teica, lai nebraucu uz Bībeles skolu, bet es pagriezos pret viņu un pasūtīju, un viņš aizgāja.” Kad mamma atnāca uz draudzi, es ar smadzenēm domāju, ka viņa nesapratīs. Bet viņa aizgāja pie kalpotāja, ar viņu parunāja un iznāca ārā vienās asarās. Viņa brīnumainā kārtā kļuva skaidra. Viņa raudāja un teica: „Kāpēc es iepriekš nenācu uz tik labu draudzi?” Man tas bija brīnums. Ziniet, kas ir ticība? Mamma pie Dieva atnāca pēc četriem mēnešiem, brālis arī kopā ar mammu atnāca uz mājas grupiņu. Viņš bija vēl maziņš, apmēram, desmit, vienpadsmit gadus vecs. Bet patēvs, ogļracis, kam patika iedzert, uz draudzi atnāca tikai pēc desmit gadiem. Es pats vienmēr par viņu lūdzu, bet reizēm es sāku domāt, ka kādam taču jāiet ellē, varbūt tas ir viņš, jo viņš taču neko nesaprot. Es viņam stāstīju, lūdzu par viņu, mēs pat cīnījamies ar viņu. Daudz kas ir bijis, mēs esam strīdējušies, bet viņš nenāca un viss. Es pat iedomājos, ka varbūt pārtraukt lūgt par viņu, varbūt viņam ir jāaiziet uz elli. Nekad nepārstāj lūgt, nekad nepārstāj ticēt, lai kā tu arī justos vai ko tu redzētu! Neskaties uz redzamo, skaties uz neredzamo Dieva vārdu, un Viņš glābs visu tavu namu! Ziniet, kāds brīnums tagad ir noticis? Pirms diviem gadiem abi mani vecāki jau nāca uz draudzi, un es viņus neatpazinu. Viņiem abiem ir ap piecdesmit pieciem gadiem, bet viņi kļuva kā bērni. Viņi viens otram sāka dāvināt krustiņus. Mamma teica: „Tu zini, ko es šodien uzdāvināju tētim? Bībeli ar zelta lapām. Viņš tagad visu laiku ar viņu staigā. Viņš pat vannā iet ar Bībeli.” Es skatos uz viņiem, un tie ir pavisam citi cilvēki. Viņi atmeta smēķēšanu. Vienreiz es atnācu pie mammas, viņa jau bija nožēlojusi grēkus, bet smēķēšanu vēl neatmeta. Viņai bija ļoti nopietna čūla, un bija jātaisa operācija, jo viņai bija bijušas pāris lēkmes, kurās viņa gandrīz nomira. Vienreiz brālis man zvanīja, viss asarās, un teica, lai es ātri skrienot mājās, ka mamma mirstot. Tādas viņai bija lēkmes. Es vienreiz pie viņas atnācu un pateicu: „Pats pēdējais, kas tev ir jāizdara – es tagad lūdzu par tevi, un tu atmet smēķēšanu. Tas ir tavs lēmums, tā ir tava ticība. Tu būsi pilnīgi dziedināta.” Viņa paklausīja un to izdarīja. Tagad viņa ir pilnīgi dziedināta. Viņa tagad var ēst visu, ko vēlas – ceptu, sālītu, žāvētu – un viss ir labi. Pats galvenais brīnums – vecāki sadraudzējās ar kādu mācītāju, kurš arī ir no Peršotravenskas, un viņš no šīs pilsētas brauca uz ciematiņu kalpot un piedāvāja maniem vecākiem braukt līdzi un palīdzēt. Viņi vienreiz aizbrauca, otrreiz aizbrauca un pēc tam man pateica, ka pavisam aizbrauc no Peršotravenskas misijā, savos piecdesmit piecos gados. Reizēm jauniešus grūti izbīdīt kalpošanā, bet šeit jau padzīvojuši cilvēki saka, ka brauc uz ciematiņu kalpot Tam Kungam! Viņi tagad ir pārvākušies, nopirkuši tur mājiņu. Viņi tur staigā pa slimnīcām, pa dzīvokļiem un sludina evaņģēliju! Tas ir brīnums! Kad cilvēki jau mira, viņiem nebija nekādas cerības no tās dzīves, kurā viņi dzīvoja. Šodien viņi ne tikai nav miruši, bet ir nomiruši savos grēkos un kalpo Dievam. Viņi atstāja visu un aizbrauca uz citu ciematiņu, palīdzēja mācītājam un kalpoja Dievam. Ziniet, kas ir mans tēvs? Viņš ir rehabilitācijas centra līderis. Oficiāli mācītājs atbrauca un viņu svaidīja. Es skatos uz to visu un saprotu, ka Dievs ir visu varens, un Viņš vēlas glābt. Viņš vakar, šodien un mūžīgi ir tas pats.

Ticība ir noskaņa uz uzvaru. NOSKAŅO SEVI UZ UZVARU! Nenoskaņojies uz neveiksmi. Nenoskaņojies uz šaubām. Velns ar šaubām mūs grib apturēt. Dievs grib, lai mēs ticam un esam noskaņoti nopietni. Piemēram, es ticu, ka jums sanāks, jo jūsu mācītājs ir ticīgs, visa komanda 100% ir ticīga, un visi jūs esat ticīgi, un jums izdosies! Drīz jums draudzē būs tūkstoš cilvēku, jo ticība pārceļ kalnus un novāc sienas.

„Un, to atmetis, Viņš tiem iecēla Dāvidu par ķēniņu; tam Viņš arī liecinādams sacīja: Es esmu atradis Dāvidu, Isaja dēlu, vīru pēc Sava prāta, kas darīs visu, ko Es gribu.” (Apustuļu darbi 13:22)

Zelta vārdi – „Es esmu atradis vīru pēc Manas sirds”. Dievs ir atradis Dāvidu. Nevis tāpēc, ka viņš bija tāds skaistulis vai ka Dievam iepatikās viņa mati, viņa čirkas vai arī ebreju cepure, vai ka viņš eleganti staigāja. Dievs ne tādēļ viņu iemīlēja. Pat tad, kad atnāca pravietis, Isaja ģimenē, Dāvida tēva ģimenē, Viņš ieraudzīja pirmo dēlu, kas bija tāds skaistulis, uzvalkā, ar skaistu pulksteni, ar ādas somu un nopietnu skatienu, skatās tālumā un cilvēkus neredz. Tāds cilvēks, kam patīk, ka visi redz, kāds viņš ir. Kad viņu aicina uz skatuvi, tad viņš iznāk ar gaitu, lai visi redz un pasaka: „Kāds cilvēks!” Ziniet, kad Dievs viņu redzēja, Viņš pravietim teica, ka tas nav viņš, jo Dievs neskatās uz ārējo izskatu. Viņš spriež pēc augļiem. Vienreiz es biju kādā dievkalpojumā Krievijā, un tur bija pielūgsmes vakars. Mēs ļoti spēcīgi slavējām, visa draudze kā viens dejoja. Mēs pielūdzām trīs stundas. Tur bija viens brālis, kas atbrauca no Jekaterinburgas, un viņš ļoti izpaudās. Es neesmu pret Svētā Gara izpausmēm, man vispār vienu brīdi sāka likties, ka neesmu garīgs. Es sēdēju vienā malā, viņš otrā malā, un uz skatuves iznāca dedzīgs sludinātājs, un, kad šis brālis juta emocijas no sludinātāja, tas izpaudās ļoti spēcīgā veidā, un es sāku domāt, ka vajag ātro palīdzību saukt. Es domāju, kāpēc es neesmu tik garīgs kā šis brālis, kāpēc neko nejūtu? Es tikai dzirdēju vārdu un prasīju, lai Dievs palīdz manai neticībai. Beigās es uzkāpu uz skatuves, lai paņemtu savu ģitāru, un šis brālis pie manis pienāca un prasīja, lai es par viņu palūdzu. Es pacēlu roku, pat nepieskāros viņam, kad viņš jau aizlidoja. Viņš pamodās vadu kaudzē, un es sapratu, ka viņam jau sāp, tāpēc teicu, ka tā jau ir normāla doza viņam. Nedod Dievs, ka es viņam vēl būtu pieskāries, viņš vēl sienas sāktu graut. Pats galvenais bija banketa laikā, kur bija dažādi mācītāji, kalpotāji un arī šis brālis. Vai ziniet, kā es saprotu, kad cilvēks runā ar Svēto Garu vai arī kad viņš izliekas? Es ar viņu sāku runāt, jautāju, no kuras dradzes viņš ir. Viņš atbildēja, ka no vispasaules draudzes. Man uzreiz palika bail, jo vispasaules draudze ir egoistu draudze, jo tev neviens, nekad neko nepateiks. Kad tev ir mācītājs, viņš tev var pateikt ko labu, bet var tevi arī atmaskot, kad tu dari ko nepareizu. Tas ir normāli, kā ar vecākiem – tu vari paslavēt bērnus un vari viņus sarāt. Tad mēs jūtam atbildību. Man jau palika bail, un es šim brālim prasīju, kur tagad viņš ir, kur kalpo, kā kalpo? Viņš atbildēja, ka pagaidām nav nekas, tikai jūt Svēto Garu, un viņam ir Svētā Gara kalpošana. Es nesaprotu tādu kalpošanu. Prasīju viņam, ko tieši konkrēti viņš dara. Es, piemēram, esmu levīts, slavēju Dievu, esmu draudzes mācītājs. Zinu cilvēkus, kuri ir mājas grupas līderi, palīgi, kāds kalpo bērniem, jauniešiem, kāds sēž pie pults, spēlē uz ģitāras. Es saprotu kalpošanu ar tādām lietām, bet Svētā Gara kalpošanu es vēl neesmu redzējis. Tev ir kalpošana, ka iznāc uz skatuves un visus aizdedzini? Jautājot cik viņam gadi, viņš atbildēja, ka trīsdesmit septiņi gadi. Mēs bijām viena gada. Jautāju, vai viņam ir sieva, bērni? Viņam nebija ģimenes. Rezultātā mēs ar viņu parunājām, bet viņam ir viena problēma dzīvē – viņam nekā nav. Tāda ticība, ka es ticu Dievam, bet Dieva manā dzīvē nav, tas ir kaut kas dīvains. Viens puisis pienāca pie mana mācītāja Andreja Tišenko un teica: „Mācītāj, Andrej, mēs ne tur ejam, mēs uz citu pusi aizgājām.” Viņš arī bija ļoti emocionāls uz Svēto Garu, līdzīgi kā tas brālis. „Mums ir jābūt Tēva mīlestībā, lai katru dienu Tēvs tevi samīļo.” Senāk biju opija narkomāns, tagad esmu garīgais. Neko nedaru, vienkārši esmu Tēva mīlestībā. Mācītājs skatījas uz viņu un teica: „Es neiebilstu pret Tēva mīlestību. Slava Dievam par Tēva mīlestību! Ja tu esi tik tuvu Tēvam, pat tuvāk nekā visi mēs, kopā ņemot, tu viens tik ļoti jūti Tēvu, tad lai Tēvs tev palīdz audzēt tavu mājas grupiņu, jo tev desmit gados ir 2,5 cilvēku! Tu runā ar Tēvu, un Viņš tev palīdzēs izdarīt.” „Garīgie” cilvēki saka, ka viņi tikai klausa Svētajam Garam, bet ziniet, kas ir rakstīts Bībelē? Dievs saka: „Es ielikšu apustuļus, praviešus, evaņģēlistus, mācītājus un skolotājus.” Es negribu nevienu aizvainot, bet ir tādi „garīgi” cilvēki, kas tādā veidā jūt Svēto Garu, ka nekur nekalpo, nav savā konkrētā draudzē un staigā apkārt kā narkomāni, lai meklētu savu dozu. Šie cilvēki pieiet pie cita cilvēka kādā draudzē un saka, lai mācītāju neklausās, bet lai klausa viņu, tad visa dzīve būs kā tvaiks. Labāk normāli ticēt – būt vienotībā ar mācītāju, vienotībā ar draudzi, ieņemt kādu kalpošanu, pat vismazāko. Ko nozīmē ticība? Man stāstīja viens brālis, kas reāli augšāmcēlās. Viņš reāli mira nost, viņš pat teica, ka redzēja Jēzu, gaismu, viņš bija tievs un viņam bija vairākas kaites. Šajā gaismā viņš sadzirdēja: „Tu dzīvosi!” Pie viņa uz mājām atnāca brāļi un sāka sludināt, un viņš nožēloja grēkus, bet viņi pēc tam aizgāja un vairs neapciemoja, viņi īsti neticēja, ka viņš tiks dziedināts. Mēdz būt tā, ka tu redzi kādu problēmu, bet tev pat kā kristietim rodas tāda doma, ka viņš vismaz nožēloja grēkus un nomirstot nonāks debesīs, nevis tiks dziedināts un kalpos Dievam. Tu it kā arī tici dziedināšanai, bet redzi, ka cilvēks reāli jau gandrīz nomiris, un vēl ārsti saka, ka maksimums vēl dzīvos divas nedēļas, arī mamma zina, ka viņš nomirs. Šie ticīgie, kas viņam liecināja, atcerējās par savu brāli un nolēma viņu apciemot, lai paskatītos, kā viņam iet. Durvis viņiem atvēra mamma, kura aicināja ātri nākt iekšā. Šis slimais cilvēks, kurš nu jau jutās daudz labāk, varēja pat piecelties no gultas un ar nepacietību gaidīja, kad pie viņa kāds atnāks. Viņš skaļi teica: “Draugi, es gribu kristīties!” Viens no brāļiem, gatavojot ūdeni, lai nokristītu, aizmirsa karstajam ūdenim pieliet auksto. Kad šo cilvēku kristīja, viņš iekliedzās no neizturamā karstuma. Pārējie brāļi bija neizpratnē par viņa reakciju, bet tad viens no viņiem pamanīja, ka ūdens ir karsts. Tā šis cilvēks ir kristīts un joprojām kalpo Dievam. Es atceros, ka šis cilvēks kādā draudzē pienāca man klāt un teica: “Es gribu kalpot Dievam. Ko man darīt? Man sirdij tuvāka ir mūzika, patīk to klausīties.” Viņam jautāju, vai viņš māk dziedāt vai spēlēt kādu mūzikas instrumentu, uz ko atbildēja, ka nemākot. Šim cilvēkam ieteicu iet pamācīties dziedāt vai spēlēt kaut ko ar domu, ka viņu varēs pēc tam iesaistīt attiecīgā kalpošanā. Bet viņš pats pieteicās, ka gribot nest aparatūru draudzē. Tas ir liels brīnums, kad kāds kristietis pats piesakās palīdzēt uzkraut aparatūru, jo tas ir liels darbs, ikreiz pirms dievkalpojuma to visu salikt, neskatoties uz to, ka divas stundas ātrāk ir jāierodas. Un Dievs viņu par to svētīja un joprojām svētī. Viņš pat ir palīgs kādam mācītājam Ukrainā. Ticība ir darbība! Es gribu pateikt galveno par Dāvidu, ka Dievs ne tikai vienkārši ieraudzīja viņu kā cilvēku pēc miesas, bet Dievs ieraudzīja viņa sirdi. Pielūgsme nav vienkārši dziesmas. Tas ir, kad mēs sakām Dievam “jā” it visā, kur Viņš aicina, arī ja mēs uzņemtos kaut vismazāko pienākumu, tā kļūstot par draudzes daļu. Un no Bībeles Dievs saka:“Kas uzticams pār mazumu, to iecels pār lielumu”. Slavēšana nav vienkārši izvēlētas dziesmas, ko dzied, tas ir kaut kas vairāk.

Reiz, kad kalpojām Krimā, tur bija evaņģelizācijas telts. Mēs slavējām Dievu un gaidījām daudz jaunus cilvēkus. Tur bija diezgan daudz ticīgu cilvēku, kuri bija reliģiozi un slavēšanas laikā neizrādīja nekādu degsmi slavēt. Es un muzikanti tur slavējām no visas sirds ar lielu dedzību. Cilvēkus tur tas īpaši neaizskāra, un viņi mierīgi stāvēja. Uz draudzi ir jānāk ar domu no visas sirds slavēt Dievu. Slavēšana mums palīdz, bet tev jāatver sava sirds. Nevajag cerēt uz slavēšanas grupu, bet ceri uz To Kungu. Slavēšanas laikā ieradās divas meitenes, kuras bija ļoti atvērtas Dieva slavēšanai. Viņas dejoja un priecīgi dziedāja. Pūlim palika neērti, ka viņi vienkārši stāv, un viņi arī sāka pamazām kustēties līdzi mūzikai. Un tai brīdī, kad redzēju šīs divas meitenes, kuras priecīgi dejoja un dziedāja starp vienaldzīgo pūli, man bija prieks sirdī. Kad sākās pielūgsme, tur bija draudzes mācītājs, kurš tai brīdī pielūdza Dievu dedzīgi. Skanēja tāda dziesma, kas sajūtamā veidā izmainīja atmosfēru, un bija jūtama Dieva klātbūtne. Viena no šīm jautrajām meitenēm pienāca pie mācītāja un aicināja uz lēno deju (pielūgsmes dziesmas laikā!). Izrādās, ka viņas abas bija absolūti neticīgas, un draudzē bija ienākušas pa ceļam no kādas ballītes. Dievs viņas lietoja, parādot pūlim, kā vajag priecāties, kad jāslavē Dievs. Mācītājs bija šokā, ka viņa draudzē viņu aicina uz lēno deju. Mācītājs teica, ka viņas var iznākt priekšā un par viņām aizlūgs, ja ir kādas vainas vai nepiedošana sirdī. Pielūgsmes brīdī skanēja ļoti aizkustinoša un nopietna dziesma. Mācītājs sāka lūgt par cilvēkiem, kāda meitene sāka raudāt aizlūgšanas brīdī. Mācītājs par viņu lūdza un kaut ko pateica. Šī meitene sāka dejot ar mācītāju uz skatuves, visa draudze bija šokā. Es jums neiesaku darīt tāpat, bet toreiz tā meitene dejojot kļuva priecīga. Varbūt tieši viņai tāda metode palīdzēja. Es pats savā dzīvē tikai vienu reizi to esmu redzējis. Un ar to es vēlos pateikt, ka pielūgsmes laikā dziesma nav pati svarīgākā, bet gan cilvēka sirds. Dievam ir vajadzīgi darītāji, kuri ir gatavi palīdzēt draudzes kalpošanā un draudzes mācītājam, lai cilvēku sirdis ir atvērtas un dedzīgas lūgt par savu draudzi, mācītāju un savu līderi. Kad cilvēks ir gatavs darīt visu, ko viņam lūdz draudzē, tā ir Dieva pielūgsme no sirds. Dievam ir vajadzīga tava sirds, un Viņam ir svarīgi, ka mēs īstenojam Viņa plānu. Un Dieva galvenā vēlme ir glābt cilvēkus.

Šis sprediķis man radās, iespaidojoties no kāda mācītāja, kad mēs tikāmies pavasarī uz Dieva slavēšanu un pielūgsmi stadionā. Tur bija atbraukuši cilvēki ne tikai no Ukrainas, bet arī no Krievijas. Lūdzām par valsti, par glābšanu un lāstu salaušanu. Un ziniet, tas ir Dieva sapnis! Protams, ka mēs gavējām pirms tam. Pie mums toreiz atnāca kāds labs sludinātājs, kurš bija atbraucis mācīt cilvēkus Bībeles skolā. Tas bija kāds ebreju mācītājs. Viņš ir ļoti svaidīts un gudrs, bet ne visi viņu saprata pirmajā reizē, bet mani aizskāra vārdi, kurus viņš teica: „Es biju kādā konferencē Čehijā. Tur bija ļoti daudz līderu, bet es biju apbēdināts, ka draudzes ir mirušas un cilvēki ir nekādi. Viņi bija aizmirsuši, kā tas ir, ka Dievu slavē no visas sirds. Cilvēki izskatījās noguruši un sagrauti. Tajā brīdī saņēmu atklāsmi un sapratu, ka cilvēki ir koncentrējušies tikai uz sevi.” Patiesa Dieva pielūgsme ir tad, kad dzīvojam ar Dieva sapni nevis ar savu sapni. Ja tu dzīvosi ar saviem sapņiem, protams, ka tu kaut ko sasniegsi, nopirksi dzīvokli , mašīnu un labi pelnīsi, bet iekšēji tu būsi nelaimīgs. Kompānija “Apple”, ko dibināja Stīvs Džobs, šobrīd ir vērtīga, apmēram, triljons dolāru. Mums ar prātu grūti aptvert, cik milzīga ir šī summa. Taču cilvēka dzīve nav atkarīga no viņa pārpilnības, bet gan no Dieva. Laimīgus mūs var darīt tikai Dievs. Mēs šeit esam, jo reiz Jēzus Ģetzemanes dārzā uz ceļiem teica Dievam: „Lai notiek Tavs prāts!” Varbūt Jēzum tai brīdī bija savas domas, jo viņš teica: „Ja tas iespējas, lai šis biķeris iet Man garām,” jo Viņš negribēja iet uz Golgātas krustu. Brāļi un māsas, šo vārdu “lai notiek Tavs prāts” dēļ mēs sēžam šeit. Ja Jēzus tam nebūtu piekritis, tad visiem mums būtu jākarājas pie krusta, bet, pateicoties Jēzum Kristum, mēs šodien esam glābti, un šodien mēs lūgsim, lai katrs no mums ir Dieva sapņa nesējs. Stīvs Džobs ir varens reformātors, bet viņš nomira ar vēzi, tobrīd esot bagāts ar gandrīz trilijons dolāriem. Nauda nedara cilvēkus laimīgus, bet ar Dievu tev būs viss, jo Dievs ir tas, kas svētī. Un pats galvenais, lai materiālās un zemes lietas negūtu lielāku pārsvaru par Dieva lietām un sapņiem.

Es ticu, ka Svētais Gars var mainīt sirdi. Jums ir brīnišķīga draudze, un cilvēkiem gaišas sejas. Var redzēt, ka jūs meklējat Dievu. Lai Dievs ieliek savus sapņus katra sirdī! Vairāk par visu tavā dzīvē Dievs runās caur tavu mācītāju. Ļoti bieži cilvēki aizlido „garīgumā”. Garīgums, protams, ir labs, bet reizēm cilvēki iekrīt grāvī. Mana dzīve ir pilnībā mainīta, un Dievs to ir izmainījis un joprojām maina, Dievs to dara caur mācītāju. Dievs tavā dzīvē ieliek cilvēkus, lai runātu ar tevi. Viņš ieliek šos Mozus, lai vestu Dieva tautu tur, kur Viņš vēlēsies. Kad es to runāju, es negribu, ka dzīvojam kādās ilūzijās, bet ka Dievs ieliek savu sapni tavā sirdī caur tavu mācītāju un caur tavu draudzi. Reiz es nožēloju savus grēkus tādā pašā draudzē kā pie jums. Es biju narkomāns un nevienam nevajadzīgs, bet, kad es nožēloju grēkus, es dzirdēju Bībeles vārdus draudzē caur savu mācītāju un sprediķiem, un Dievs sāka mainīt manu domāšanu un sirdi. Viņš sāka ielikt manī savus sapņus. Un pirmais, ko Viņš ielika man sirdī: “Tos, kuri Mani slavē, Es slavēšu un celšu slavā!” Es nesapratu šos vārdus, bet sirdī piekritu un apzinājos, ka negribu dzīvot tikai sev. Es gribu dzīvot tā, lai visa mana dzīve slavētu Dievu. Mani darbi, mana ģimene, mana draudze, mana kalpošana – lai tas viss slavē Dievu.

Vienreiz, sēžot kopā ar svaidītu cilvēku, skatījāmies Benija Hina sprediķi. Tas bija stadionā. Es skatījos tai mazajā ekrānā un biju pārsteigts, kāda tur bija Dieva slava un tik daudz dziedināšanas. Pilns stadions ar cilvēkiem un milzīgs koris, kas slavē Dievu! Uz skatuves bija kalpotāji un nodomāju – kādi vareni cilvēki kopā ar šo ietekmīgo evaņģēlistu! Ja kāds toreiz būtu man teicis, ka tas iespējams arī manā dzīvē, es neticētu. Es vienkārši paliku uzticams savam mācītājam un savai draudzei. Es mazgāju grīdu kopā ar visiem, mazgāju tualetes un nēsāju aparatūru, slavēju Dievu ar visiem kopā. Ir pagājuši, apmēram, vienpadsmit gadu un es esmu bijis uz skatuves, kad manā priekšā stāv trīsdesmit pieci tūkstoši cilvēku. Kad toreiz nodziedāju dziesmu, pēc tam nevarēju attapties, vai tas bija sapnis vai īstenība. Es biju aizrauts no visas šīs Dieva slavas, godības un varenības. Beigās es apsēdos krēslā uz skatuves, kur sēdēja visi muzikanti, aizmugurē bija koris, kas sastāvēja no diviem tukstošiem cilvēku, bet priekšā, uz skatuves, dedzīgi sludināja Benijs Hins, kurš teica, ka būs glābšana visai Ukrainai. Es sēdēju, un Svētais Gars man teica: “Skaties, tu esi televizorā!” Tad es reāli pats to arī apzinājos. Es sirdī teicu Dievam, ka varu Viņu slavēt ar jebkādu darbu, ko daru draudzē, bet nespēju tajā brīdī aptvert, kas notiek. Kad mani iecēla draudzē par mājas grupas vadītāju un pieņēma korī dziedāt, es domāju pateikt šos vārdus Dievam: „Ticību esmu saglabājis un esmu gājis līdz galam, Tu vari paņemt mani visu sev!” Man tas likās tāds augstums, ka esmu mājas grupas vadītājs! Es pat nejutos cienīgs tādu kalpošanu darīt un pateicos, ka Dievs man uzticējis ko tādu. Bet tad, kad šai stadionā Svētais Gars man teica, ka esmu televizorā, es smējos un raudāju. Es vēl un vēl teicu Dievam: „Tu esi tik varens!” Dievs paņem pilnīgi bezcerīgu un nevienam nevajadzīgu cilvēku un uztaisa par derīgu un vajadzīgu kādam. Es neuzskatīju, ka esmu superdziedātājs, bet dzirdēju tūkstošiem liecību, ko cilvēki teica un viņi pateicās Dievam par mūsu kalpošanu. Šie cilvēki, ar kuriem kopā esmu atbraucis, mēs esam novadījuši simtiem pielūgsmes vakarus. Visi esam no vienas grupas un no vienas pilsētas. Nekad neiedomājāmies, ka nonāksim tādā slavā un ka tā kalposim citās valstīs un citās pilsētās. Viņi nesen visu Eiropu apbraukāja ar savu evaņģelizāciju. Uz šejieni braucām ar mašīnu no Ukrainas un pie sevīm teicām: „Cik Dievs ir liels!” Dievs paņem kaut ko nenozīmīgu un padara par nozīmīgu. Kad atnāca pravietis Dāvida ģimenē, viņu pat neuzaicināja, jo tēvs negribēja, ka pravietis nodomā, ka viņa dēls ir dīvains ar savu slavēšanu Dievam. Nepievērs uzmanību tam, ja tevi vēl nav ievērojuši. Ja tu esi šeit, tad Dievs tevi ir ievērojis! Nav svarīgi, kas tu esi un kas tu agrāk esi bijis, Dievs lietos tevi un darbosies caur tevi, un tu redzēsi šo vareno likteni caur Jēzu Kristu. Galvenais, lai tu esi draudzē un lai tev ir savs mācītājs, tad tev viss izdosies. Nenošķir sevi no draudzes, jo Jēzus teica: „Es uzcelšu draudzi, un elles vārtiem to nebūs sagraut!” Kamēr mēs esam draudzē, mēs esam spēcīgi un darīsim arvien vairāk un vairāk. „Esmu atradis vīru pēc savas sirds, kas īstenos visus Manu sapņus.” Es ticu, ka šajā zāle ir vīri un sievas, kuri īstenos Dieva sapņus, un Rīga un Latvija būs glābta.

Dārgais Jēzu, Svētais Gars, pieskaries katrai sirdij! Mēs gribam būt patiesi dievlūdzēji, kas pielūdz Tevi garā un patiesībā. Un esam tie, ko Tu esi atradis pēc savas sirds, kas īstenos visus Tavus sapņus. Svētais Gars, mēs šodien esam atvērti Tev! Liec mums būt draudzē un nekad neatšķirties no šīs patiesības. Lai katram cilvēkam ir mācītājs. Dievs, es ticu, ka Tev ir varens liktenis šai draudzei un šai tautai. Es pateicos Tev, ka tieši tagad Tu izkausē mūsu sirdis. Mūsu sirdis nav no akmens, bet piepildītas ar Tavu mīlestību, ka spējam katrs savā sirdī pieņemt Tavus sapņus, Dievs. Un šajā lūgšanā gribam Tev teikt pašus svarīgākos vārdus, kuru dēļ mēs esam glābti: Lai notiek Tavs prāts! Paldies Tev, Jēzu! Mēs pateicamies Tev! Dievs ir brīnišķīgs un mīlošs! Brāļi un māsas, Viņš ļoti stipri mīl mūs. Viņa mīlestība ir mūžīga. Viņa mīlestību nav iespējams saprast ar smadzenēm, tai ir jātic! Šī mīlestība un žēlastība aizvedīs tevi tur, par ko tu pat iedomāties nevari. Ticība dara brīnumus!

Mācītāja Alekseja Zaharenko sprediķi „Dieva sapnis” pierakstīja un rediģēja draudzes „Kristus Pasaulei” redakcija

Izturības posms

Publicēja 2018. gada 2. okt. 19:22Līga Paņina   [ atjaunināts 2018. gada 3. okt. 13:34 ]

Ziņas datums 03.10.18.

Izturība jeb izturības posms. Mūsu dzīve sastāv no priecīgiem, viegliem un patīkamiem brīžiem un no grūtiem un smagiem brīžiem. Tu esi to pamanījis? Šādi brīži var būt piecu minūšu garumā, stundas garumā, dienas garumā vai nedēļu gari. Tie var būt dažādas intensitātes. Cilvēki var būt depresijā daudzus gadus, un arī depresijas murgā mēdz būt gaismas stariņi un vieglākas dienas. Mūsu dzīve un arī mūsu ticības dzīve sastāv no viegliem un priecīgiem posmiem un grūtiem un skumjiem posmiem.

Ar Viņa gādību mēs, kas ticam, esam iegājuši tai žēlastībā, kurā stāvam un teicam sevi laimīgus cerībā iemantot dievišķo godību. Bet ne vien par to: mēs teicam sevi laimīgus arī savās ciešanās, zinādami, ka ciešanas rada izturību, izturība pastāvību, pastāvība – cerību.” (Romiešiem 5:2-4)

Kā to saprast? Iemantot dievišķo godību nozīmē visus Dieva apsolījumus jeb pilnvērtīgu, harmonisku dzīvi kopā ar Dievu jau šeit uz zemes un pēc šīs zemes dzīves arī debesīs, kur nebūs ne sāpju, ne grūtību. Esot šeit virs zemes, mums ir arī grūtības. Bet cerība ir tā, kas ved tevi uz labklājību un stabilitāti tavā dzīvē, mieru un prieku tavā sirdī, uz miesas un dvēseles dziedināšanu, harmoniju, un tā atnāk dievišķā godība, Dieva slava tavā dzīvē. Tas nozīmē būt Dieva gribā un redzēt Viņa apsolījumus piepildāmies savā dzīvē. Tajā pašā laikā Pāvils saka, lai mēs pasakāmies Dievam ne tikai par savu glābšanu, dziedināšanu un pilnvērtīgu dzīvi, bet arī par savām ciešanām. Tieši tāpat kā mēs saņemam no Dieva kaut ko labu, mēs arī pateicamies par sliktām lietām savā dzīvē. Bet tas nenozīmē, ka tev jāpasakās, piemēram, par to, ka tu smēķē, jo tas būs slikti un nepareizi.

Es runāju par posmiem tavā dzīvē, kad ir grūti iet uz priekšu. Par cilvēkiem, kuri vispār neiet uz priekšu, es nemaz nerunāšu, jo man ar viņiem nav ko runāt. Cilvēkiem, kuri neiet uz priekšu, nav grūtību, viņi paši ir grūti, nejēdzīgi un tukši. Es runāšu par cilvēkiem, kuriem ir dievišķā cerība un mērķi dzīvē, kas ir saistīti ar cilvēku glābšanu un Dieva valstības celšanu. Vai tev ir mērķis uzlabot savas attiecības ar Dievu, mērķis izpildīt savu misiju uz zemes? Cilvēkiem, kuri iet uz priekšu, ir posmi, kad viņi to dara ar entuziasmu un prieku, un tad šķiet, ka viss ir tik viegli. Bet tad nāk pirmās kļūdas un aizrādījumi, nolaižas rokas un negribas neko darīt. Tad ir jāpiespiež sevi turpināt iet. Tāpat kā tu ej uz priekšu priecīgos un labos brīžos, tikpat labi tev ir jāiet uz priekšu tad, kad tev ir grūti! Pretējā gadījumā tu nevari iemantot dievišķo cerību un sasniegt mērķus, kādus Dievs tev ir devis un tu esi sapratis. Citādāk tu nevari aiziet līdz galam.

Ticīga cilvēka dzīvē pastāv cikls, kas ietver vīziju no Dieva, jaunu uzdevumu, entuziasmu un pirmos soļus, sajūsmu, un Jēzus saka: Mana nasta ir viegla. Tu kalpo Viņam ar prieku un dari, bet pienāk grūtības un vairs nav tā kā sākumā, iestājas rutīna, mērķis vēl nav sasniegts, bet tu tik un tā turpini iet uz priekšu. Es šodien gribu runāt tieši par šo pēdējo posmu, kad ir grūti. Dažreiz tu dari grūtas lietas, bet nejūti to, jo esi pilns enerģijas un entuziasma. Es vēlos runāt par smago posmu tavā dzīvē, jo, ja tu tajā apstāsies, tu zaudēsi. Pasakies Dievam arī par šīm grūtībām un par to, ka vari iet uz priekšu. Mēs teicam sevi laimīgus iemantot dievišķo godību, mēs teicam sevi laimīgus arī savās ciešanās. Ciešanas rada pastāvību, pastāvība rada izturību un izturību un izturība dod cerību jeb sasniedz rezultātu. Tikai izturība dod rezultātu. Pastāvība nozīmē grūtos brīžos pastāvīgi iet uz priekšu, un tas veido izturību. Izturība ir īpašība, kas ir nepieciešama katram Dieva bērnam. Tas attiecas arī uz cilvēkiem, kuri Dievu nepazīst. Jebkurā gadījumā bez izturības nav iespējami panākumi.

Grūtības ir jāpieņem kā daļa no dzīves. Paldies Dievam par grūtībām! Pasakies Dievam par to, ko no tā visa vari izvilkt un mācīties, ka vari uzvarēt un turpināt strādāt. Varbūt tu skrien vai nodarbojies ar sportu vai nu profesionāli, vai lai uzturētu savu veselību. Vieglāk ir noskriet īsu vai garu distanci? Droši vien, ka īsu. Skrienot garu distanci, kurš posms ir grūtāks – sākums vai beigas? Beigas, jo ir vajadzīga izturība. Sākumā izturību nevajag, jo tu vienkārši skrien, priecājies par jaunu mērķi un jaunu izaicinājumu. Kad mūsu līderu komanda savācas Siguldā skriet, pirmos desmit kilometrus visi pļāpā un priecājas par dabu, bet pēc tam iestājas klusums. Sāk smelgt muskuļi, bet apstāties nevar, tas taču ir mūsu mērķis, un nevar izgāzties, un tad sākas izturība. Jebkurā tavas dzīves sfērā ir vajadzīga izturība – kalpošanā Dievam, kalpošanā cilvēkiem, dažādos projektos, mūzikā, mākslā, darbā, un visur būs izturības posmi. Dievs, mēs pieņemam no Tevis ne tikai patīkamos posmus, bet arī grūtos posmus!

Vakar mēs bijām dziedināšanas dievkalpojumos Madonā un Jēkabpilī. Šī ir jau ceturtā sestdiena pēc kārtas, kurā braucam pa Latviju ar evaņģēlija vēsti. Jau tagad es redzu, kā mainās cilvēku sejas. Pirmajās reizēs visiem bija wow, viss bija jauns un interesants. Kad jau ceturto reizi tu dzirdi vienu un to pašu sprediķi, jau ceturto reizi brauc tālus gabalus un nedēļas nogalē neesi kārtīgi izgulējies, lielais emocionālais prieks kaut kur pazūd. Kad viena mūsu draudzes māsa pirms vairākiem gadiem pirmo reizi aizgāja uz sporta zāli, viņa gandrīz vai lidoja no laimes un teica, ka vienmēr to darīs, un es viņai tad jau teicu, ka būs tādi posmi, kad viņa vispār negribēs sportot. Viņa teica, ka tā nebūs un tas nav iespējams, tomēr tagad viņa var atzīties, ka pienāca arī grūtie posmi, kaut kur bija zaudējumi un bija jāpastāv uz izturību. Tu nevari pastāvēt līdz galam, balstoties tikai uz emocionāla pacēluma brīžiem. Arī tad, kad cilvēks pieņem Jēzu, eiforija var būt tikai īsu brīdi, arī dziedināšana vai Dieva pieskāriens parasti ir īss brīdis. Pasen pēc dievkalpojuma pie manis pienāca ārprātīgi priecīgs cilvēks, kurš par visu bija sajūsmā un teica, ka šī ir viņa īstā draudze un īstais mācītājs, ko viņš visu mūžu esot meklējis. Viņš solīja nākt regulāri, bet tā bija pirmā un pēdējā reize, kad viņu redzēju. Par izturību un nopietniem lēmumiem vispār nav runa, kad cilvēks balstās tikai uz emocijām. Tev ir nepieciešams būt Dieva vārda un Dieva Gara vadītam un pastāvīgam, nevis tikai emociju vadītam. Arī emocijas ir labas, paldies Dievam par tām, bet būs arī grūti posmi bez emocijām vai ar negatīvām emocijām, un arī tie ir vajadzīgi. Jo tieši grūtībās tu norūdies un sasniedz rezultātus, kas dod prieku un pozitīvu enerģiju darboties tālāk. Ja tu neizturi, neej līdz galam un nesasniedz ne mazus, ne lielus mērķus, nebūs arī pozitīvas enerģijas.

Ticīga cilvēka dzīvē panākumi ir dzīvesveids, nevis pašmērķis. Kas notiek ar cilvēkiem, kuri sasniedz tikai vienu mērķi? Ļoti bieži viņi sēž uz lauriem. Cilvēkiem, kuri ir sasnieguši kādu noteiktu līmeni savā dzīvē un kalpošanā, ir tendence palikt tajā un baudīt no tā. Ja tu nenoliec jaunus mērķus, neej tālāk un neparādi izturību līdz galam, tas norāda uz to, ka panākumi ir bijis tavs pašmērķis, nevis dzīvesstils, un drīz vien šie panākumi pārvērtīsies par neko. Kas pētī pagātni, tas svētī nākotni, un ir svarīgi arī zināt, kas ir sasniegts pagātnē, taču nevar dzīvot pagātnes atmiņās.

„(..) ar savu izturību jūs iemantosit sev dzīvību!” (Lūkas 21:19)

Dziedināšanas dievkapojumu tūrē es sludinu tēmu par septiņiem garīgās pasaules brīnumiem, un tajā ir punkts par kalpošanu cilvēkiem, kas tev pašam dod dziedināšanu un pilnvērtīgu dzīvi. Jo nav jau vairs nekā cita. Ja tu zini Bībeles pamatus un vēlies augt, kur gan vēl tev augt? Tikai praktizēt to un kalpot cilvēkiem. Un tur ir vajadzīga izturība. Mūsu draudzē ir ap simts mājas grupiņas. Ja mājas grupiņa ilgstoši neattīstās un neaug, vadītājam trūkst izturības. Tieši tāpat arī cilvēkiem pašā grupiņā trūkst izturības. Vainīgs nav tikai vadītājs, jo tu pats par sevi atbildēsi Dieva priekšā. Kad cilvēku ieliek amatā, vispirms viņš priecājas par paaugstinājumu, piemēram, iesākot mājas grupiņu ir prieks un entuziasms. Vadītājs sāk strādāt un evaņģelizēt, un tad viņš sastopas ar to, ko mācītājs vienmēr saka: tas nav tik vienkārši, ir ļoti jāstrādā. Jaunie bieži vien domā, ka vecie neko nesaprot, ir muļķi, viņiem ir „ja es savu grupu vadītu, tad tik jūs redzētu” attieksme, un tad viņi viļas. Ātri vien ir jāsāk domāt par pamperiem, un problēma ir tikai viena – izturība turpināt strādāt, nevis gurķoties. Nekas šajā pasaulē pats no sevis nenotiek. Bez tavas izturības, Dieva mērķiem un cīņas nekas pozitīvs tavā dzīvē nenotiks. Par visu ir jāmaksā un jācīnās.

Bērni nevar ilgi koncentrēties uz vienu nodarbi. Tieši tāpēc viņi ir bērni, kuriem nekā nav, jo viņi neko nemāk, tikai ēst, kliegt un taisīt pamperos. Bet ir rakstīts, ka mums pilngadīgajiem pienākas cieta barība. Pilngadīgi ir tie cilvēki, kuri ir kļuvuši pastāvīgi un izturīgi, koncentrējoties uz konkrētu mērķi un patstāvīgi strādājot arī grūtajos brīžos, kad neko negribas darīt. Daudzi cilvēki pamet savu ceļu uz mērķi piecas minūtes pirms lielā rezultāta. Kāds cits paņem šo stafeti un gūst panākumus viņu vietā. Viņš domā, ka viņam nesanāk, viņš nemāk, viņu nemīl, ne zem tās zvaigznes ir piedzimis un atkāpjas mirkli pirms uzvaras. Tas ir bēdīgi, ka cilvēkiem nav izturības. Jēkabs saka, lai izturība parādās darbā līdz galam.

Vai esi kādreiz nopircis jaunu auto? Pirmās sajūtas ir labas. Un kā ir pēc dažām dienām, kad jau iepazīsti mašīnu? Varbūt iepriekšējais saimnieks ir kaut ko iesmērējis un nav pateicis. Parādās izdevumi, jāveic remonts, iet laiks un iznāk jauns modelis. Tu sāc domāt, ka ir kas labāks, pirmais prieks pazūd, arī otrais prieks par saremontētu automašīnu pazūd. Pēkšņi tavs BMW ir kļuvis tikai par pārvietošanās līdzekli. Man auto nav pārvietošanās līdzeklis, bet mans dzīvesstils. Es braucu ar to mašīnu, kas man patīk un kuru es mīlu. Es mīlu braukt ar savu auto, tā ir mana mašīna, radīta man. Ar konkrētām riepām un diskiem. Iet laiks un iznāk jauns jaudīgāks BMW modelis. Es zinu, ka ar laiku mans esošais prieks mazināsies un es vēlēšos citu modeli. Es neatļauju sev priecāties par jaunu mašīnu, jo tas šobrīd nav iespējams, bet, ja es zinātu, ka tas ir iespējams, es sāktu priecāties par jaunu modeli.

Mūsu dzīvē visās lietās ir dažādi posmi.

Man patīk klausīties ļoti kvalitatīvu skaņu; tādus cilvēkus dēvē par audiofīliem. Es tikko ieliku Ss.lv un pārdevu trīs pastiprinātājus. Es pat nepamanīju, kā tie sakrājās. Iegādājos vienu, klausījos, sākumā bija liela sajūsma (tādi basi, augšas un vidus, silti un auksti), bet pēc nedēļām un mēnešiem jau sāku pamanīt, ka mani neapmierina kādas nianses, es sāku lasīt informāciju un salīdzināt ar pastiprinātājiem, kuriem ir man vajadzīgās nianses. Drīz vien mājās ieradās jauns ciemiņš, vecais tika apklāts ar lupatu vai ielikts kastē, lai neapput. Šobrīd man mājās ir mans sapņu pastiprinātājs, kuru es klausos, un trīs lieki. Tāpēc es tos ievietoju Ss.lv, kaut pārdot nav viegli, tie maksā vairākus tūkstošus. Tie visi trīs tika pārdoti, un saņemtā nauda tika nodota tautas lūgšanu sapulces vajadzībām. Es esmu laimīgs!

Doma šim visam ir tāda, ka mēs ātri pierodam pie lietām, kas sākumā ir šķitušas īpašas, taču pēc laika tās mums vairs neinteresē. Pienāk brīdis, kad mēs gribam kaut ko labāku, un tas ir pareizi. Šo gan nevar attiecināt uz līdzcilvēkiem, piemēram, laulāto. Cilvēks ir spējīgs mainīties, un visas radušās problēmas var risināt. Auto vai pastiprinātāju gan īpaši daudz uzlabot neizdosies, ja nu vienīgi vizuāli. Piemēram, manas sievas brālis nopirka BMW automašīnu, un drīz vien jau nolēma mainīt motoru. Tāpat arī turpmāko laiku viņš mašīnai regulāri kaut ko taisīja, līdz pārstāja ar to braukt.

Kā ir tad, kad tu slavēšanas laikā pēkšņi dzirdi jaunu dziesmu, kuras vārdi un melodija aizskar? Parasti pēc tam cilvēks nepacietīgi gaida brīdi, kad dziesma internetā tiks publicēta, lai to varētu klausīties vēl un vēl. Arī grupiņās parasti šī dziesma kādu laiku ir populāra. Atceros sevi pusaudža gados, kad tikko kļuva populāra grupas Modern Talking dziesma „You’re My Heart, You’re My Soul”. Man tā ļoti patika. Šobrīd ir tā, ka, dzirdot pirmos dziesmas akordus, es to izslēdzu. Mani šī dziesma nesaista. Ir jābūt īpaši izturīgam, lai visu dzīvi klausītos vienu dziesmu. Piemēram, dīdžejam Augustino iznāca jauna dziesma, kurai YouTube šobrīd ir publicēta arī 10 stundu versija. Dziesma vienkārši 10 stundu garumā skan uz riņķi. Komentāru sadaļā kāds cilvēks uzdeva jautājumu: “Vai jūs tiešām 10 stundas klausāties vienu dziesmu?” Tāpat ir lietas, kurās vajadzīga tieši šāda izturība. Tāpat arī veikalos bieži vien skan šķietami forša mūzika, taču reiz es pie sevis aizdomājos: “Vai šī dziesma veikalā skan visu dienu?” Ir atšķirība starp to, kā jūtas pircējs, kurš dziesmu dzird tikai laikā, kad atrodas veikalā, un pārdevējs, kurš to dzird visu dienu. Iegaumē: kad tu ej uz mērķiem, ir vajadzīga izturība. Arī tad, kad kādas lietas tev ir konkrēti apriebušās, turpini tās darīt, jo tikai tādā veidā ir iespējams gūt panākumus. Galu galā kas tu esi – uzvarētājs vai nīkulis? Nīkuļi nav izturīgi un pastāvīgi, tādi ir tikai uzvarētāji.

Starp citu, esmu pamanījis interesantu lietu klientu apkalpošanā. Kad klients pirmo reizi izmanto kāda uzņēmuma pakalpojumus, darbinieki pret viņu izturas īpaši laipni un ir gatavi sniegt pakalpojumus, cik labi vien iespējams. Nākamajā reizē viņu attieksme vairs nav tik ļoti laipna. Kad cilvēks kļūst par viņu pastāvīgo klientu, tad īpaša vērība šim cilvēkam vispār vairs netiek pievērsta. Vai tu esi to pamanījis? Kāpēc tā notiek? Šiem cilvēkiem, acīmredzot, trūkst izturības turpināt pret konkrēto klientu attiekties līmenī. Es uzskatu, ka labs bizness ir tikai izturīgiem biznesmeņiem. Nesen uzzināju skaidrojumu kompānijas LG logotipam. Izrādās, ka L un G burtu savienojums veido smaidiņa simbolu, kas apzīmē ideālas attiecības ar klientu. Es gan nezinu, kā viņiem šobrīd veicas, jo neesmu šīs kompānijas fans. Bizness, kas ilgtermiņā uztur labas attiecības ar klientiem, gūst panākumus.

Jo viss, kas iepriekš rakstīts, rakstīts mūsu pamācībai, lai mēs, izturīgi būdami bēdās un iepriecu smeldami Rakstos, iegūtu cerību.” (Romiešiem 15:4)

Bet Viņš Savā godības varenībā jūs bagātīgi apveltīs ar spēku būt izturīgiem un pacietīgiem.” (Kolosiešiem 1:11)

No kurienes rodas spēks izturēt? No Dieva nāk izturība un ieprieca. Pasaulīgam cilvēkam bez Dieva spēka tas nav iespējams.

Bet es reizēm skatos uz kristiešu draudzi un pasaulīgiem cilvēkiem, un nevaru kaut ko saprast. Ir kristieši, kuri, saņēmuši Dieva spēku, negūst panākumus. Tajā pašā laikā ir pasaulīgi cilvēki, kuriem nav dota šī izturība no Dieva, taču viņi to rod dažādās mistiskās darbībās un sātanismā vai vienkārši savā spēkā un sasniedz pat vairāk. Kur ir problēma? Draudze ir vienkārši izlaidusies. Daudzi kristieši uzskata, ka Dieva pats visu darīs viņu vietā. Tā ir smaga maldīšanās. Dievs mūs māca būt izturīgiem, iet uz mērķiem un cīnīties. Dievs mums dod spēku būt pacietīgiem un izturīgiem. Šo spēku mēs no Dieva saņemam caur Viņa vārdu. Iepriekšējā Rakstu vietā mēs lasām vārdus: “Iepriecu smeldami rakstos.” Šo spēku tu iegūsti tad, kad lasi Dieva vārdu un pats pavadi laiku ar Viņu savā lūgšanu kambarī. Tas ir tavs personīgais laiks ar Dievu.

Ja es redzu, ka kādā kalpošanā nav kārtības, tad zinu uzreiz, ka attiecīgās kalpošanas vadītājam nav sakārtots laiks ar Dievu. Šis cilvēks nav spējīgs sevi savākt, un, ja nav attiecību ar Dievu, tad cilvēks nevar arī būt izturīgs. Izturība nāk no Bībeles lasīšanas, lūgšanas, draudzes un kalpošanas cilvēkiem. Šīs četras lietas ir ļoti būtiskas. Neskaties uz lūgšanām kā tukšu pātaru skaitīšanu, bet kā laiku ar Dievu un sevi, kad tu pārdomā ikdienu, nākotni un pagātnes kļūdas, kuras turpmāk vairs centies nepieļaut. Ja tu neanalizē sevi un nepavadi laiku ar Dievu, tad nevari izlauzties. Tu nebūsi pacietīgs. Dievs ir Tas, no kura nāk izturība. Esi pateicīgs Dievam par to, ka Viņš tevi ir darījis izturīgu! Mēs lūdzam Tevi, Svētais Gars, ka Tu dari mūs stiprus un izturīgus. Vai tev neliekas jocīgi lūgt Dievam izturību? Tu uzliec Dievam atbildību, lai Viņš visu izdarītu tavā vietā. Mums vajag izfiltrēt to, kā mēs lūdzam. Var Dievam lūgt izturību, bet vienmēr, kad es formāli lūdzu, lai Dievs mūs svētī, manā sirdī tas neatbalsojas, jo zinu, ka Viņš svētīs tad, kad mēs uzklāsim Viņam galdu. Vai tevi šis sprediķis uzrunā?

Ja tu laimes laikos nogursi, tad arī tavs spēks bēdu laikā būs neizturīgs.” (Salamana pamācības 24:10)

Mūsu dzīvē ir gan viegli, gan grūti posmi. Atceries, ka abos ir jāstrādā! Daudz vieglāk ir strādāt vieglajos posmos, kad esi iedvesmots. Grūtajos posmos ir grūtāk, bet abos jāstrādā, pretējā gadījumā tev neredzēt panākumus kā savas ausis. No panākumiem var arī sagriezties galva. Piemēram, ceļot šo draudzi, mēs kopā esam strādājuši. Šobrīd draudzē ir vairāki simti cilvēku, tāpat arī ir pietiekami finanses, izveidojas arī ietekme un daudz kas cits. No laimes var sagriezties galva, draugs. Varbūt tu ar to vēl neesi saskāries, bet es jau tagad lūdzu Dievu par to, jo esmu jau kaut kādā mērā gatavs tam, ka man būs kārdinājumi apstāties un dusēt uz lauriem.

Piemēram, ar tautas lūgšanu sapulces projektu šobrīd viss norit ļoti labi. Tiesa gan, ir grūti, bet mēs esam sasnieguši reālu rezultātu. Jau 110 mācītāji ir pieteikuši savu dalību šajā sapulcē. Tie ir tikai mācītāji, nerunājot par pašām draudzēm. Būs vēl vairāk. Kas mēs tādi esam? Kas es tāds esmu, lai šie cilvēki atsauktos un nāktu? Kas tas ir? Tas ir Dievs, kas darbojas caur mūsu pareizām darbībām. Tu vari sākt domāt, ka Dievs tevi izvēlējās tāpēc, ka esi visgudrākais un tikai tavos spēkos ir to visu izdarīt, taču tā uzskatīt nav pareizi. Tā nav patiesība. Ne tikai mēs to varējām izdarīt. Dieva ceļi nav izdibināmi. Laimes brīdī tu vari sākt pie sevis domāt par to, cik esi pareizs, cik labi visu spēj un kā ar visu pats tiec galā, nelasot grāmatas un neklausoties citos. Arī mājas grupiņās mēdz notikt tā, ka atnāk cilvēks, kuram nav nekā, taču pēc laika ar pārējo cilvēku palīdzību un lūgšanām šis cilvēks sāk kaut ko sasniegt. Viņš dabū darbu, uzlabojas arī citas sfēras un brīdī, kad laime sakāpj galvā, cilvēks uzskata, ka visu sasniedzis paša spēkiem. Laimes laikā nogura, taču bēdu brīdī viņš vairs nepastāvēs.

Vakar kāds dusmīgs onkulis pienāca pie manis un jautāja: “Kur Dievs ir? Es visu daru, esmu līdz galam nodevies, bet nekā nav.” Var redzēt, ka cilvēks ir bomzītis un nelabi ož. Agrāk viņš bijis baptistu draudzē. Es viņam teicu: “Dievs jums darbu neuzmetīs tā vienkārši virsū, naudu arī ne. Tev jāstrādā!” Onkulis atbildēja: “Es visu darīju, tāpat nekā nav. Kur Dievs ir?” Šis cilvēks ir apvainojies uz Dievu. Ir vajadzīga izturība. Nav iespējams darīt visu un dzīvot, lūk, tā, gaidot, kad Dievs visu izdarīs, pašam necīnoties. Vēstulē ebrejiem ir rakstīts: “Jūs vēl neesat cīnījušies līdz asinīm pretī grēkam.” Te dažs labs nespēj piecelt savu pēcpusi un atvilkties uz dievkalpojumu un mājas grupiņu. Pēc tam cilvēks apgalvo, ka ir izturīgs līdz galam un izdarījis visu. Vienu reizi gadā atnāk uz dievkalpojumu, retu reizi palūdz Dievu un palasa Bībeli, un uzskata, ka visu ir izdarījis. Ko tu esi izdarījis? Pēc tam cilvēks nāk un sūdzas. Daudzi arī apgalvo, ka pasākumi, kas mūsu draudzē notiek, ir fufelis. Es gan ļoti labi zinu, ka, ja mēs strādājam no savas puses un esam izturīgi, tad tas nebūs kaut kas ķeksīša pēc. Tas būs kaut kas paliekošs, jo to ir iespējams sasniegt tikai ar izturību. Es jūtu, ka mēs esam iedvesmoti.

Ir svarīgi zināt, ka būs izturības posmi jebkādā tavas dzīves sfērā. Man tev ir kāds padoms. Mēdz būt tā, ka tev apnīk kāda dziesma, kuru agrāk esi vairākkārt klausījies. Pēkšņi kāds dīdžejs šo dziesmu pārveido jaunā stilā, un tev atkal viņa patīk. Ko tas nozīmē? Lai šo emocionālo enerģiju sevī uzturētu, der kaut kādas lietas, kas ir rutīnā, atsvaidzināt, kaut ko pamainot. Piemēram, ja tu lūgšanu laikā skaitīsi vienu un to pašu pātaru, tu ilgi neizturēsi. Nākot uz skatuves, es vienmēr skaļi pasakos Dievam. Tas man jau sāk apnikt. Ko darīt, lai tas viss atkal būtu emocionāli? Kaut kas jāpamaina! Galvenais mērķis jāatstāj tas pats, bet jāizdara citādāk. Piemēram, skrienot tu sūc putekļus pāri Rīgas ielām un tas sāk apnikt. Atbrauc paskriet pa Siguldu! Dari to pašu, tikai citā vietā! Pamaini kaut ko! Piemēram, es sportoju regulāri, taču bieži vien kaut ko mainu. Man mērķis nav gūt panākumus sportā, es vienkārši zinu, ka tas ir vajadzīgs veselībai, un man arī pašam patīk to darīt. Es varu kādu gadu vai divus iet uz sporta zāli, taču pēc tam man noriebjas pareizi ēst. Es vienkārši sāku ēst visu, ko man gribas. Man tā piegriežas visi vingrinājumi, un es zinu, ka kaut kas jāmaina. Es sāku vairāk skriet, pārslēdzoties no sporta zāles uz krosiem. Tagad, piemēram, es skrienu. Vasarā apmēram mēnesi es vispār biju pārtraucis sportot un tikai sauļojos. Ja mans mērķis ir reāli panākumi, tad atliek tikai būt izturīgam un kaut ko pamainīt. Treneri sporta zālēs arī bieži vien saviem klientiem pamaina vingrinājumus, jo zina, ka, darot vienu un to pašu, cilvēkam viss piegriezīsies.

Tieši tāpat cilvēks var izvilkt arī emocionāli, bet jebkurā gadījumā ir grūtie un vieglie brīži, kuros jāstrādā un jāparāda izturība līdz galam. Jāpieņem, ka panākumi nav mērķis, bet gan dzīvesveids. Jābūt arī reālai vīzijai un mērķiem. No kurienes tev būs emocionāls prieks kaut ko darīt, ja tu nezini, kāpēc tu to dari? Vai tu vispār zini, kāpēc dzīvo? Kāpēc tu vispār ieradies šajā pasaulē? Pat to daudzi cilvēki nezina un tāpēc izdara sev galu. Ir vajadzīgs konkrēts mērķis un vīzija, kas kalpo cilvēkiem.

Ir kāda svarīga lieta par laulātajiem. Cilvēki satiekas, ierauga viens otru un kūst no laimes. Abiem visur vajag kopā braukt un nevar atrauties. Es šādiem pāriem saku: “Jums tas viss būs. Jūs viens otram paspēsiet arī apnikt.” Tas posms, kad gribas visur būt kopā, ir labais posms. Es nesaku, ka mīlestībai jāmazinās, tieši otrādi, tai jāaug. Tomēr šī pirmā mīlestība ir saistīta gan ar seksuālo iekāri, gan ar vienkāršu iemīlēšanos un gaidām no otra cilvēka. Pēc tam, draugs, seko reālā dzīve. Ir kāda svarīga lieta: ja jums, laulātie cilvēki, nav vienotu mērķu, jūs nedzīvosiet kopā.

Ko es ar to gribu teikt – arī tad, ja jūs dzīvosiet kopā to nevar saukt par pilnvērtīgu laulību, ja nav kopīgi mērķi uz kuriem jūs kopīgi ejat. Kāpēc gan nevajag precēties tā, kā gribas, tāpēc, ka es zinu, ka paies divi gadi, gads vai pusgads, citiem pat viena diena paiet, kad jau sākas teksti: “man ar tevi nav nekas kopīgs! Kāpēc es tevi apprecēju! Lasies projām – mans dzīvoklis, es eju uz mašīnu gulēt!” Par mašīnā gulēšanu, domāju, ka tev jau cilvēki ir ar pieredzi. Jāatzīstas, ka es nekad neesmu mašīnā gulējis, es esmu izturīgs, lai pati iet uz mašīnu gulēt. Es tiešām esmu izturīgs. Ir svarīgi, ka pārim ir vienoti mērķi Dieva lietās, kalpošanā utt.

“Bet visās lietās mēs parādāmies kā Dieva kalpi, lielā pacietībā, bēdās, darba grūtībās, bailēs.” (2.Korintiešiem 6:4)

Vai tad draudze bez kopīga mērķa var pastāvēt? Kad cilvēki nāk tikai patusot kopā un aiziet projām.

Pāvils saka skaidri un gaiša, ka Dieva kalpiem ir grūts darbs, bēdas un arī bailes.                                   

Viņam bija konkrēts mēŗķis – glābta šī pasaule. Tev ir mērķis, vīzija? Pacietība neatnāk – Dievs, aiziešu pie mācītāja, lai viņš par mani palūdz un hops esmu pacietīgs. Jā, no lūgšanas var kaut kas mainīties, bet pamatā tas būs tavs paša darbs ikdienā. Pastāvība rada izturība, kad tu pats pastāvīgi turpini iet uz priekšu. Ar zobiem, ar nagiem, bet uz priekšu, jo Dievs tev ir devis spēku iet pār čūskām un skorpioniem un pāri ikvienam ienaidnieka spēkam un tas tev nekā nekaitēs.

Tu zini, ka vienam cilvēkam var būt no rīta viens noskaņojums un vakarā cits. Un tā ir ikdiena. Un tev ir jāprot iet tālāk abos gadījumos. Pastāstīšu piemēru par sevi. Man tā bija vakar no rīta pamostoties, pirms braukšanas uz dziedināšanas dievkalpojumu es biju nenormāli priecīgs, no rītiem parasti tā nav, jo jābrauc tālais ceļš un agrāk jāceļas, bet es paspēju pat pie friziera aiziet, un pat pa ceļam braucot iebraukt Bērzkrogā pēst. Domāju, Dievs, kā Tu mūs svētī un lutini, vienkārši biju entuziasma pilns un es vispār neesmu tāds, kuram viegli var sabojāt noskaņojumu. Nu lūk, un mēs atbraucam uz dievkalpojumu Madonā, kurā mūsu dievkalpojums telpas līdzinājās bāram, tur bija pat lete, bet tas nebija tas pats trakākais, tas bija pat amizanti. Aiz loga, turpat blakām notiek pilsētas kartupeļu svētki un tam vajadzētu būt jau pietiekamam iemeslam, lai es sāktu pukstēt, bet mani tas nenokaitināja, es nodomāju o forši, supper, es sludināšu un man būs pavadījums, mani tas nenokaitināja nemaz. Tad sākās nākamais posms, kas manu noskaņojumu nesabojāja – slavēšanas grupai skaņa bija vienkārši šausmīga. Un es zinu, ka tur bija arī atnākuši kādi ciemiņi, ka tur arī kāds mācītājs bija. Un viņš redz kāda mums bija tur slavēšana un kāda mums tā skaņa ir. Nu, ja viņam bija uzkāpis zilonis uz ausīm, tad paldies Dievam, bet ja nebija, tad nu man kauns par to visu. Tiešām bija šausmīga slavēšana – apstājas un sāk no jauna, apstājas un sāk no jauna. Ģitāra vispār nezin kādā tonalitātē skan, tas nebija vienkārši slikti, tas bija ārprāts. Tas ir kauns tā spēlēt un tā skaņot un būt tādiem bezatbildīgiem. Un zini, mani tas nenokaitināja. Skatos uz slavēšanas līderi, jo es pats pie tā visa nevaru paslavēt, tur nav ko slavēt, tur nav nekas. Mēs nopirkām speciālu aparatūru šādiem dievkalpojumiem, ļoti kvalitatīvu, kas maksāja ap diviem tūkstošiem, bet kam mēs viņu vispār pirkām, ja viņu neviens nenoskaņo un, ja tie dziedātāji nedzied un nespēlē. Skatos slavēšanas līderis man stāv blakus un izplestām rokām mierīgi slavē Dievu. Un es domāju, viņa ar ausīm laikam vispār nedraudzējas. Es vēlāk viņai prasu, vai viņa neko nedzirdēja? Un viņa atbildēja, nē nu dzirdēju, bet es jau vairāk nezināju ko citu darīt kā tikai slavēt Dievu. Nu es pats arī parasti tādos gadījumos turpinu slavēt Dievu, vismaz cenšos nedzirdēt tos murgus. Un arī muzikanti teiks, ka skaņotāji vainīgi un skaņotāji teiks, ka muzikanti vainīgi. Dievkalpojums katrā ziņā bija izgāzies, beigās mums bija nedaudz laiks vēl palicis, tāpēc noorganizējām ekskursīju uz pili. Sarunājām vēl gidi, samaksājām katrs divus eiro viņai, kādi piecpadsmit cilvēki tur bija. Un viņa sāk stātīt par to pili, es apskatos uz pārējo sejām, ka īsti neinteresē viņiem tas, jo garlaicīgi stāstīja, bet man gan interesēja, jo man patīk tādas lietas. Tā kā mums bija ļoti ierobežots laiks, es gidei saku, ka ātrāk vajadzētu visu izstāstīt. Un viņa rupji atbild: “man arī te nav nekāda patika ar jums krāmēties!” un to dzirdēja arī citi, vismaz tie, kas tuvāk stāvēja. Ejam tālāk, redzam muiža un jautājam vai iesim arī iekšā, atcirta, ka nē neiesim, nu labi, tas vēl tā. Jautājām, vai muižas pārvaldnieks pēc tautības bija vācietis? Strupi atbild, ka nē un tikai tālāk saka savu runājamo. Gide bija tāds cilvēks, kura ir dabūjusi savu auditoriju un grib, lai viņu klausās. Varbūt pārējiem likās normāli, es nezinu, bet tā turpinājās vairākas reizes līdz mēs nonācām līdz pašai pilij un tur bija tāds skaists namiņš un es jautāju – a kas tas tāds? Un viņa iesaucas: “Labrīt no rīta!” un es tā domāju, man gan asinis ir normālas, bet nu var arī reizēm uzvārīties. Pie sevis domāju, es esmu izturīgs, izturīgs, izturīgs, bet man jāpasaka šai sievietei, ka viņa visus mūs šobrīd izmanto un izturas ļoti nepieklājīgi? Un es nolēmu mierīgi pateikt: “Tagad mēs zinām kā sauc to namiņu – labrīt no rīta, bet jums gan tā gides kultūra ir ļoti vāja.” Un viņa atbildēja: “Tad, kad es stāstīju par to namiņu, jūs tur koķetējāt ar tām blondīnēm.” Kas notika tajā brīdī, nu tur bija vainu jākaujas vai nu jāapklust. Ko es sagaidīju tajā brīdī, draugi, kā tu domā? Mēs tur bijām piecpadsmit cilvēki.  Ko tu sagaidītu no manis, ja mēs daži cilvēki ejam un kāds dzērājs, nikns cilvēks tev piesietos uz ielas, ko tu sagaidītu no manis? Gribētu, ka aizstāvu tevi? Jā, gribētu. Bet mācītājs jau ir visvaris un pats tiek galā un pārējie vienkārši skatījās kā es cīnos un mani neatbalstīja. Tas gan bija pēdējais piliens, es paliku drūms un nerunīgs. Es pēc tam mašīnā braucu un teicu – jūs neviens mani neatbalstījāt, bet kad jums kaut kas notiek, es jūs vienmēr atbalstu. Arī kad piedzima mana mazmeita Abigeila, māsiņa uzvedās līdzīgi, darbojoties ar bērnu, viņa pie reizes ārstēja Pēteri, manā klātbūtnē viņu audzināja, bija nepatīkami klausīties. Es saprotu tādus brīžus, ka tiešām nevar saprast, ko atbildēt. Es nevarēju tajā brīdī to tā vienkārši atstāt un es teicu: “gan jau viņas vīrs pats zinās, ko teikt savai sievai.” Un ziniet, viņa apklusa un pēc kāda laiciņa aizgāja vispār projām. Un tāda ir mana sirds, bet kāda ir jūsu sirds? Šī situācija ļoti lika domāt. Es savaldījos, bet man tas lika daudz pārdomāt, ka nav jau viss tik labi un skaisti kā tas izskatās un mēs nesaprotam, ka draudzē viens par visiem un visi par vienu. Nevis stāv un skatās kā uz gladiatoru cīņām. Vēlāk jau, kad patiešām bija laiks doties projām es gidei teicu: “Man jau bail jums prasīt, bet mums vairs nav laiks un ir jāiet.” Un viņa pateica: “Jā, tāda es esmu! Tā ir ar mani!” arī tad neviens neko nepateica. Un ziniet, ko viņa domāja? To, ka visa man komanda domā tāpat kā viņa un, ka visa komanda ir pret mani un par viņu. Un ziniet, ir tāds teksts, kuru bieži vien izmanto filmās: “Lai ļaunums vairotos pietiek, lai labi cilvēki neko nedarītu.” Pietiktu vienai pašai Luīzei pieiet klāt un pateikt, jūs esat ļoti nepieklājīga, ar to pilnībā pietiktu. Vai arī kāds pieietu klāt un pajautātu viņai – kāds ir jūsu priekšnieka numurs?

Es nevienu nevainoju, es visu saprotu, es neesmu nekas īpašs, es esmu daļa no komandas, bet mēs viens par otru iestājamies. No šīs dienas mēs to zināsim. Un paldies Dievam! Kā Pāvils saka, ka mēs teicam sevis laimīgus esam arī savās ciešanās. Pastāvība un izturība nes panākumus. Šis te notikums, ja tev ir smadzenes, kaut ko iemācīja, un palīdzēja tagad iemācīt draudzi šādas te lietas. Lūk, tas arī bija piemērs par to sieviešu hormonu, no rīta laimīgs, bet vakarā jau ar citu noskaņojumu. Es jau iepriekšējā vakarā sāku laimīgs palikt, jo mums uz Tautas lūgšanu sapulci tika apsolīti tūkstots krēsli un jau pēc brīža atnāca sms, ka mums ir jau divi tūkstoši krēsli piešķirti un arī vairāk kā 110 mācītāji jau pieteikušies uz Tautas lūgšanu sapulci. Lūk, dienas cikls. A ko man darīt? Nenākt vairs uz dievkalpojumu? Nesludināt jums? Bet tā jau cilvēki ikdienā dara kā kaut kas nav kā vajag un iet projām. Neesi redzējis tā? Atnāk ar kādu neaudzinātu bērnu un mūsu kārtībniekam ir jāaizrāda un jāpamāca. Un māmiņa pavainojas, nenāk vairs un vēl aprunā mūsu draudzi.

Bet ziniet, ka Dievs jūs visus mīl un vēl viena lieta, mēs neviens diemžēl neesam normāli, sākot ar galveno kosmonautu šeit aiz kanceles, bet Dievs saka, nesiet cits citu nastas. Un vēl Bībele saka, ka katram ir jānes sava nasta. Bet kad tu redzi, ka kāds nes visu nastas, tad tu palīdzi viņam nest tās. Tāpēc ir draudze. Lai mēs izturīgi būdami iemantotu dievišķo godību.

 “Ar Viņa gādību mēs, kas ticam, esam iegājuši tai žēlastībā, kurā stāvam un teicam sevi laimīgus cerībā iemantot dievišķo godību. Bet ne vien par to: mēs teicam sevi laimīgus arī savās ciešanās, zinādami, ka ciešanas rada izturību, izturība - pastāvību, pastāvība – cerību.” (Romiešiem 5:2-4)

Jeb panākumus, sasniegtus mērķus Jēzus Vārdā. Slava, Tev Kungs. Es jūs mīlu!


Mācītāja Mārča Jencīša svētrunu „Izturības posms” pierakstīja un rediģēja draudzes „Kristus Pasaulei” redakcija

1-10 of 542