Svētrunas


Pozitīva enerģija

Publicēja 2017. gada 22. maijs 21:31Līga Paņina

Ziņas datums 23.05.17

Ja negribas neko darīt Dievam, vai mēs patiesībā mīlam Kristu? Tā nav šīs dienas tēma, tikai atkāpīte no tās par to, ko es tikko no Dieva sadzirdēju. Kad cilvēki viens otru iemīl? Tad, kad viņi pavada kopā laiku. Es nerunāju tikai par intīmu mīlestību starp vīrieti un sievieti, bet starp brāļiem un māsām, draugiem, vispār cilvēkiem. Kad mēs pavadām laiku kopā, mēs iemīlam cits citu. Un, kad mēs mīlam otru, tad gribās darīt to, kas patīk otram. Tāpat arī ir ar Dievu. Ja tev neko negribas darīt Dievam, vai tu Viņu mīli? Laikam jau nē, jo acīmredzot pietiekami nepavadi laiku kopā ar Viņu. Tu domā, ka Dievs grib, ka tu dari to un to, bet tu negribi to darīt. Tu negribi darīt tāpēc, ka nepavadi ar Viņu laiku un neiemīli Dievu. Jo vairāk tu pavadi laiku ar Dievu, jo vairāk tu Viņu iemīli. Jo vairāk tu izmanto visas iespējas, kur var iepazīt Viņu labāk (dievkalpojumi, mājas grupiņa, personīgais laiks ar Dievu, grāmatas, inkaunters), jo vairāk tu Viņu iepazīsti, iemīli un vēlies darīt Viņa gribu.

Šodienas tēma būs ļoti psiholoģiska, psiho’ un ‘loģiska’. Ja tu vēlies izlauzties savā dzīvē, par kaut ko kļūt un kaut ko aiz sevis atstāt, tu esi pareizajā vietā. Ja tu esi draudzē “Kristus Pasaulei” un vēlies uzvarēt, tu esi pareizajā vietā! Es esmu šeit, lai palīdzētu tev to izdarīt. Ja tu gribi gūt panākumus visās dzīves sfērās un pirmkārt kalpošanā Viņam, tad tu klausies un lasi pareizā mācītāja sprediķus. Es esmu treneris. Tas nav tikai tāpēc, ka Dievs to grib un tāpēc es tāds esmu, bet man tas patīk. Es mīlu trenēt cilvēkus. Kāds mīl būt skolotājs, kāds mūrnieks, bet es mīlu vadīt cilvēkus. Ja ir runa par kaut ko, ko cilvēks negrib darīt, un man ir jāpanāk, lai viņš dara, vai jāaizrāda, tad tas man nepatīk, bet es to daru. Man patīk trenēt un redzēt reālus rezultātus. Tavā dzīvē viss kārtojas, tavs raksturs kļūst tāds, kādu Dievs to grib redzēt, un tu kļūsti par spēcīgu personību. Kad kāds no jums kļūst par stipru līderi, maniem priekiem nav gala, draugs! Šodien mēs trenēsimies, lai uzvarētu.

Jo vairāk tu iepazīsti Dievu, jo vairāk tu iepazīsti sevi un cilvēkus. Pozitīva enerģija ir pilnīgi nepieciešama panākumu sastāvdaļa. Lai uzvarētu un gūtu panākumus ir nepieciešama pozitīva enerģija. Kas tā ir? Kur tā rodas? Kā to lietot? Par to es mācīšu. Debesu Tēvs, es lūdzu, lai Tu man palīdzi runāt tā, lai katrs viens saprot, uzņem, veic savas izvēles un spēj uzvarēt itin visā. Lai Tava Valstība iet plašumā, Tavs prāts lai notiek kā debesīs, tā arī virs zemes – draudzē, ģimenē, kaimiņos, Latvijā, Eiropā un līdz pasaules malai. Āmen!

Kas ir pozitīva enerģija? Tev būtu viegli saprast, ja to skaidrotu tā: “Es biju inkaunterā, man uzlika rokas, es piedzīvoju Dievu, tāpēc man tagad ir vēlme kaut ko darīt.” Katram tas notiek dažādi. Kāds ir pazudušais dēls, kuram Tēvs skrēja pretī, cilvēki viņam kalpo, samīļo, un viņš piedzīvo Tēva mīlestību. Cits saņem Svētā Gara kristības, nogāžas gar zemi, izjūt prieku un sajūsmu, ir pozitīva enerģija, kas liek kustēties. Pozitīva enerģija ir iekšēja izjūta un vēl tālāk – vēlme darīt (neviens neliek, nediktē, nesaka priekšā). Piemēram, tu esi piedzīvojis Dievu, un tev ir vēlme dalīties ar labo vēsti. Mēs domājam, ka tas ir Svētais Gars, Kurš piepilda un aizdedz kalpot Dievam, gūt panākumus, bet tas nav tik vienkārši. Tu domā, ka tad, kad Svētais Gars aizskar, tu vēlies darīt. Ko darīt tad, kad Viņš nav tevi aizskāris? Cilvēku ir radījis Dievs. Ne visas mūsu jūtas ir no Svētā Gara, bet cilvēks tā ir veidots. Piemēram, kad cilvēks iemīlas, viņā notiek ķīmiskas reakcijas, izstrādājas endorfīni, un cilvēks ir kā noreibis. Viņš vēlas ļoti daudz laika pavadīt kopā ar mīļoto cilvēku. Tā ir pozitīva sajūta, un tādas ir daudz un dažādas. Ir arī negatīvas sajūtas, piemēram, bailes, kas ir mūsu signāls un aizsargmehānisms, tuvojoties briesmām.

Pozitīva enerģija rodas no tā, ka tu uzvari. Sportisti, karjeristi ir cilvēki, kuri iet uz saviem mērķiem. Ko dara alpīnisti, kad ir sasnieguši virsotnes? Neatkarīgi no noguruma viņi priecājas, un rodas pozitīva enerģija. Uzvarētāju pirmā reakcija ir prieks. Ir daudz ekstrēmistu, kuri taisa trikus virs zemes un zem ūdens, un gaisā, un viņi dzīvo no šīs sajūtas, atkārto šos trikus. Prieks nav tikai emocija, bet tā dod enerģiju, lai gūtu jaunus panākumus. Pozitīvai enerģijai nav tik daudz sakara ar Dievu, cik daudz ar pašu cilvēku, Dieva veidotu. Kad tu strādā, ej uz mērķiem un gūsti panākumus, parādās pozitīva enerģija. Kā tu jūties algas dienā? “Ai, atkal tā algas diena…” vai tieši otrādi: “Oho, algas diena!” Tu esi nopelnījis naudu un atkal vēlies strādāt. Tātad pozitīva enerģija ir nepieciešama sastāvdaļa, lai gūtu panākumus. Bez pozitīvās enerģijas nevar sasniegt lielus panākumus, un izņēmumu nav. Citā vārdā to var saukt arī par kaisli darīt kādas konkrētas lietas – hobijs, darbs, bizness, kalpošana Dievam, karjera, mācības, attiecību veidošana. Tas var būt jebkas, kur tev ir konkrēti mērķi, uz kuriem tu ej. Mums kā kristiešiem tā ir cīņa par Dieva Valstību, cīņa par dvēselēm, kā arī cīņa par sevi un ar sevi. Lai nāk Dieva Valstība, Tavs prāts lai notiek! Draudzes uzdevums ir vairoties, un tam būtu jābūt mūsu mērķim. Bez dabiskas pozitīvas enerģijas tas nav iespējams, un nav runa par Svēto Garu, kurš piepilda, un tu labi jūties līdz nākamajai reizei. Bez darba, mērķiem un pozitīvas enerģijas tu neaiziesi līdz galam.

Kā veidojas pozitīvā enerģija? No tā, ka tu strādā. Tu nospraud mērķi, strādā un ej uz to. Kad ir rezultāts, parādās pozitīva enerģija. Tāpēc, ka tev ir pozitīva enerģija, tu atkal nospraud mērķi, strādā un sasniedz to. Tu ej uz nākamo pakāpi savos mērķos un celies arvien augstāk. Bez pozitīvās enerģijas tu nevari iet tālāk, un tavi rezultāti būs stipri viduvēji, bet, kā tu zini, Bībele saka, ka remdenos un viduvējos Dievs izspļaus no Savas mutes jeb atmetīs. Te nav runa tikai par kristiešiem, tas attiecas uz jebkuru cilvēku, jo Dievs tā ir radījis. Kas bija pirmais – vista vai ola? Tāpat var arī domāt, kas bija pirmais – pozitīva enerģija vai darbs? Tev jāprot iegūt un lietot šo enerģiju, citādāk tu nevarēsi izlauzties un uzvarēt. Pozitīvā enerģija tev jau ir, tikai tā parādās tikai tad, kad tu sasniedz kādus mērķus, bet mērķus var sasniegt tikai ar darbu.

Francijā dzīvo kāds cilvēks – Filips Petī (Philippe Petit), par viņu ir uzņemta biogrāfiska filma “Pastaiga” (“Walk”), sarakstītas grāmatas un ir pilns internets ar resursiem par šo cilvēku. Viņš ir virves staigātājs, un viņš to dara bez drošības jostiņas (dzīvē nevar gūt panākumus, ja visu laiku staigā ar drošības jostiņu). Viņš stāsta: “Esot uz virves augstu gaisā, nāk domas par nāvi, bet es cenšos par to nedomāt, jo es dzīvoju tikai tad, kad es esmu uz virves.” Noejot pa virvi, viņš gūst pozitīvu enerģiju, lai ietu uz tālākiem mērķiem. 1974. gada 7. augustā viņš nelegāli novilka trosi starp jaunuzceltajiem Dvīņu torņiem Ņujorkā, un to viņš izdarīja kopā ar savu komandu, kas bija tikpat nenormāla, cik viņš pats. Tas atradās vairāk nekā 400 metru augstumā. Astoņas reizes viņš staigāja turp un atpakaļ, abās pusēs atradās policisti, lejā bija pūlis, viņš tika fotogrāfēts. Viņš nevis vienkārši staigāja, bet gorījās, stāvēja uz vienas kājas, gulēja uz troses. Kā tas viss sākās? Astoņpadsmit gadu vecumā viņš bija nomainījis jau piecas skolas, jo slikti mācījās. Viņam patika žonglēšana un dažādi cirka triki, viņš izklaidēja cilvēkus uz ielām, un reiz viņš pamēģināja noiet pa virvi un viņam tas izdevās un ļoti iepatikās. Filips ļoti rūpīgi sāka trenēties. Tad ar sāpošu zobu viņš devās pie zobārsta, un uzgaidāmajā telpā viņš ieraudzīja kādu žurnālu, kurā bija raksts par plānu uzvelt Dvīņu torņus, un viņš saprata, ka grib tur noiet. Vēlāk policijā viņam jautāja: “Kāpēc tu to darīji?” Viņš atbildēja: “Tad, kad es redzu apelsīnus, es tos apēdu. Kad es redzu divus torņus, es gribu pa tiem noiet.” Viņš atrada skolotāju, ar kuru viņam bija ļoti interesantas attiecības, bija strīdi un apvainošanās, bet Filipam nācās iet atpakaļ izlīgt, jo viņam vajadzēja zināšanas. Meistars lēnām Filipam nodeva visas savas zināšanas, un viņš sāka ar mazām lietām. Pēc tam viņš nogāja starp Parīzes Dievmātes katedrāles torņiem un vēlāk pa kādu populāru tiltu Sidnejā. Protams, ka abās reizēs viņu arestēja. Tādējādi viņš gatavojās kaut kam lielākam, kaut kam vairāk.

Ideja iekarot Dvīņu torņus Filipam Petī radās 1971. gadā, bet realizācija notika 1974. gadā. Trīs gadus viņš nopietni gatavojās. Viņam vajadzēja ilgu laiku, lai izpētītu Dvīņu torņus, viņš pārģērbās par celtnieku, fotogrāfēja, pētīja, zīmēja, pierakstīja, taisīja maketus, rēķināja. Filips noslīpēja savu tehniku un pilnībā sagatavojās gājienam pa debesskrāpjiem, un bija par sevi pārliecināts. Viņš darbojās un guva pozitīvu enerģiju. Viņš pats teica, ka mērķis nebija pastaigāties pa virvi, jo tas būtu muļķīgi, bet būt virves staigātājam, kurš var to izdarīt jebkurā vietā un jebkurā laikā. Kad ir sasniegti kādi rezultāti, atkal atnāk pozitīva enerģija un var strādāt. Viss, kas mums jādara – jāsāk strādāt pareizā virzienā, lai atnāktu pozitīva enerģija. Un šī enerģija uzreiz ir jāliek lietā, lai strādātu tālāk un vairāk. Viņš bija pilnīgi par sevi pārliecināts, viņš bija sagatavojies, bija strādājis. Un viņam uzdeva jautājumu: “Vai Jūs domājat par to, kā palikt dzīvam?” Viņš atbildēja: “Tas mani vienkārši neinteresē!” Saproti? Kad tev ir tiešām ievērības cienīgs mērķis, tad tevi neinteresē sekas, kas būs pēc tam – vai tu dzīvosi, vai pat mirsi. Visi viņa draugi gribēja viņu atrunāt – tie paši draugi, kas palīdzēja visu plānot. Tā trose svēra 200 kilogramu, šajās ēkās bija ļoti spēcīga apsardze. Visu pa daļām ienesa, vēlāk uzstādīja, brīžiem tur viss karājās mata galā, šī visa operācija varēja izjukt. Pēdējā brīdī viens no komandas dalībniekiem vispār atteicās – nobijās. Un tomēr viņš to izdarīja. 45 minūtes viņš tur staigāja – astoņas reizes turp un atpakaļ, un pati trose bija divus centimetrus bieza. Turklāt, nesot un plānojot šo iekļūšanu debesskrāpjos un nokļūšanu uz jumta, viņš uz naglas pārdūra kāju. Viņš staigāja pa virvi ar asiņojošu kāju, bet neatmeta savu mērķi.

Viņš joprojām ir sveiks un vesels. Es arī noskatījos dokumentālo filmu par viņu. Kad viņš stāsta par sevi tagad, no viņa staro pozitīva enerģija, vēl no tā paša notikuma toreiz. Kādu sodu viņš par to saņēma? Viņu, protams, arestēja pēc tam, bija liela ažiotāža. Viņam piesprieda sodu – atrakciju parkā Ņujorkā bez maksas demonstrēt bērniem staigāšanu pa virvi. Tādu sodu viņam piesprieda tiesa. Mums jāmācās, kādus “sodus” ir jāpiespriež šādiem ekstrēmistiem. Tajā laikā, kad viņš nogāja pa virvi starp torņiem, ASV prezidents Niksons atkāpās no sava amata. Tā bija diezgan skandaloza atkāpšanās. Toreiz prezidents teica: “Kā es tagad gribētu būt tik populārs kā šis francūzis!” Filips Petī darīja to, kas viņam patīk un guva pozitīvu enerģiju no tā. Un šo panākumu pakāpes bija “vairāk, augstāk, tālāk, nepārtraukti”. Lūk, reāls piemērs par pozitīvu enerģiju! Tātad vispirms ir darbs, tad rezultāts un pozitīva enerģija. Pozitīva enerģija palīdz tev atkal darīt darbu. Cilvēks nevar ilgi turpināt iet uz mērķiem, ja nav šīs pozitīvās enerģijas.

Komiķis Remī Gailārs (Remi Gaillard) no Francijas pārģērbjas dažādos tērpos, piemēram, par ķenguru, pingvīnu vai balodi, un dara dažādas muļķības, nofilmē un ieliek You Tube. Viņu pēc tam lamā, un ķer policisti. Viņam You Tube ir apmēram seši miljoni abonentu. Ko tas nozīmē? Viņš faktiski var iegūt jebko, ko grib un kad grib. Par jebkuru reklāmu viņa kanālam maksā ļoti lielu naudu. Tas ir cilvēks, kurš savā veidā ir ļoti daudz ko sasniedzis. Viņš ir populārs. Viņu aicina piedalīties dažādās reklāmās, filmēšanās, grāmatu veidošanās, tāpat kā Filipu Petī. Runājot par panākumiem, šie varbūt nav paši pozitīvākie tēli, bet patiesībā nav arī sliktākie. Jautājums vai TU tā vari? Tu esi gatavs pasēdēt cietumā? Vai esi gatavs, ka tev ar kasti iesit pa galvu? Pārsit degunu? Tu vari atņemt policistam soda protokolu grāmatiņu? Pēc tam tikt aizturētam? Viņi jau pierādījumus paši ievieto internetā. Seja gan nav redzama, bet es domāju, ka francūži, kad redz šo vīru, skrien pa gabalu no viņa. Internets ir pilns ar viņa video. Drausmīgi! Bet cena! Darbs! Pēc tam mums visiem ir pozitīva enerģija. Viņam arī no katra sava panākuma ir pozitīva enerģija. Pozitīva enerģija – nepieciešams ingredients panākumiem! Lai Remī gūtu šādus panākumus, ka mēs pat šeit, draudzē, viņu skatāmies, viņam ir jāsamaksā cena, jāiegulda darbs, un tikai tad ir enerģija. Kad ir enerģija, viņš grib atkal to darīt. Lūk, kāpēc ir svarīgi arī pareizā virzienā virzīt šo enerģiju. Ko tu dari? No kā tu gūsti šo pozitīvo enerģiju? Tas nav kaut kas, ko Svētais Gars vienkārši iedod. No dažādām darbībām, kas ir izdarītas, atnāk prieks un pozitīvisms.

Kā iegūt pozitīvu enerģiju?

Kas tad mums no savas puses ir jādara, lai iegūtu pozitīvo enerģiju? Mums ir vajadzīga šoka terapija. Ja tu esi iesēdējies, iestāvējies vai iegulējies – ilgu laiku kaut ko dari, un tomēr nav rezultātu, tas ir tāpēc, ka tu nepietiekami ieguldies. Piemēram, tu esi atvēris savu mājas grupiņu un gribi kļūt par līderi, par vadītāju, un ilgu laiku nekas tavā grupā nekustās, nekas nenotiek, kur ir jāmeklē atbilde? Tā ir tevī pašā – tu nepietiekami strādā, tu nepietiekami ieguldies. Ja ilgu laiku būs nepietiekams darbs, tad nebūs pozitīvās enerģijas. Nebūs pozitīvās enerģijas, tev nebūs izdevies kļūt par veiksmīgu līderi. Gribēji iesākt savu biznesu? Tu sāki kaut ko darīt, nepietiekami reklamējies, bija mazvērtība vai kaut kas cits, nenovērtēji reklāmas nozīmi, neieguldījies, nestrādāji pietiekamā daudzumā, un nekas neizdevās. Nav uzvaras, nav pozitīvās enerģijas. Ja nav pozitīvas enerģijas, tu esi kārtējais neveiksmīgais latviešu cilvēks. Mums ir vajadzīga pozitīva enerģija! Es nerunāju par enerģiju, kas tevi iedvesmo, vienkārši uz kaut ko skatoties, bet par to, kas rodas no tava darba.

Šoka terapija. Kas ir šoks? Lūk, skaidrojums no Tēzaura, kas ir šoks organisma reakcija uz ārkārtīgi stipru kairinātāju, piemēram, smagu traumu, psihisku stāvokli vai arī spēcīgs psihisks, parasti emocionāls stāvoklis, ko izraisa kaut kas pēkšņs, parasti negatīvs. Šoks – kaut kas, kas liek notikt kādai pēkšņai reakcijai organismā. Kas tad ir terapija? No Tēzaura – slimību ārstēšana, parasti bez ķirurģiskas iejaukšanās. Šoka terapija. Kas tas ir? Sportā – ja tu gribi panākt sportistu rezultātus, tev jāšokē savi muskuļi. Ja tu strādā garīgu darbu, un ir ilgstoša neauglība, ir jāšokē savas emocijas, jāšokē savs organisms, kas liks tev pēc tam iegūt pozitīvo enerģiju un pacels tevi virsotnē. Tas pacels tevi tādā līnijā, kur tu nepārtraukti gūsti panākumus, bet tur ir jātiek. Kad es biju mazs puika, man bija mopēds, kuru vajadzēja iestumt, lai palaistu. Kad tu to iestum, tas brauc. Ja tu to neiestum, tas nebrauks. Vispirms ir jāiestumj, lai tiktu zirgā. Uz zirga ir jāuzkāpj, ir jāuzlec. Uz pozitīvā enerģijas viļņa ir jāuzkāpj, tur ir jātiek. Vajag iegūt šo šoka stāvokli, šoka terapiju. Kā to darīja Jēzus Kristus? Kā Jēzus nošokēja Savus mācekļus, kuri pēc tam faktiski iekaroja visu pasauli? Jēzus mācekļi izmainīja visu pasauli.

Un, pieaicinājis Savus divpadsmit mācekļus, Viņš tiem deva varu pār nešķīstiem gariem tos izdzīt un dziedināt visas sērgas un slimības. Un šie ir divpadsmit apustuļu vārdi: pirmais ir Sīmanis, saukts Pēteris, un viņa brālis Andrejs; Jēkabs, Cebedeja dēls, un viņa brālis Jānis; Filips un Bartolomejs; Toms un Matejs, muitnieks; Jēkabs, Alfeja dēls, un Tadejs; Sīmanis Kānaānietis un Jūda Iskariots, kas Viņu arī nodeva. Šos divpadsmit Jēzus izsūtīja, tiem pavēlēja un sacīja: "Nenoeita uz pagānu ceļu un neeita samariešu pilsētā. Bet eita labāk pie Israēla cilts pazudušām avīm. Bet ejot sludiniet un sakait: Debesu valstība ir tuvu klāt pienākusi. Dziediniet slimus, šķīstiet spitālīgus, uzmodiniet mirušus, izdzeniet ļaunus garus. Bez maksas jūs esat dabūjuši, bez maksas dodiet. Jums nebūs iegādāties nedz zeltu, nedz sudrabu, nedz varu savās jostās, nedz ceļasomu, nedz divi svārkus, nedz kurpes, nedz nūju, jo strādniekam sava barība pienākas.” (Mateja evaņģēlijs 10:1-10)

Viņš viņiem iedeva tādu pašu uzdevumu kā man un tev. Viņš izsūta viņus kalpot, celt grupas, celt draudzes. Izsūta bez naudas, bez normāla apģērba, bez nekā. Ejiet, gādājiet paši! Viņš nošokēja Savus mācekļus. Ko viņi izdarīja? Aizgāja un izdarīja.

“Un tie pārnāca un ar lielu prieku stāstīja: "Kungs, pat ļaunie gari mums padodas Tavā Vārdā!"” (Lūkas evaņģēlijs 10:17)

Kas notika pēc tam, kad viņi bija šokēti? Viņi tika izsūtīti – ejiet, dariet bez naudas, bez nekā, un viņi gāja, un tiešām Dievs gādāja par viņiem, un tiešām brīnumi notika, un tiešām ļaunie gari izgāja, un tiešām cilvēki atgriezās pie Dieva, veidojās pirmās draudzes. Viņi atnāca pie Jēzus, pastāstīja to un priecājas, runa ir par pozitīvu enerģiju. Kur viņi to ieguva? Kā viņi jutās tajā brīdī, kad viņiem pateica, lai iet bez naudas, bez nekā? Bet viņi gāja, strādāja, darīja, un bija pirmie rezultāti. Radās pozitīva enerģija. Rezultāts tam, ka viņi Jēzus vēsti iznesa pasaulē, esam mēs – Viņa sekotāji. Pateicoties pozitīvajai enerģijai, kas izstrādājās pēc sevis paša nošokēšanas, pēc šoka terapijas. Lūk, kā Jēzus to darīja!

Tagad nebūs paši pozitīvākie piemēri, bet par šoka terapiju. Šī nav Svētā Gara piepildīšanās, tā ir katram cilvēkam dota, arī cilvēkiem bez Dieva. Tā cilvēks ir uzbūvēts. Ja viņš uzvar, viņam atnāk pozitīva enerģija, tad viņš atkal ir gatavs turpināt. Ja nav šī emocijas, viņš nevar turpināt.

Divas organizācijas – mormoņi un “Elles eņģeļi” (Hells Angels Motorcycle Club). “Elles eņģeļi” ir rokeri, kuriem netrūkst līderu, un abu organizāciju pirmsākumi ir meklējami Amerikā. Abas šīs organizācijas ir aptvērušas visu pasauli, un tas nav iespējams bez līderiem. No kurienes viņiem šādi spēcīgi līderi? Kur viņi tādus iegūst? Kā šādas organizācijas, kā mormoņi, kuri māca savu mācību, kas nav balstīta Dieva vārdā, un “Elles eņģeļi”, kas nāk no pasaules, var to izdarīt? Lūk, kas notiek “Elles eņģeļos” – lai tiktu tur uzņemtiem, cilvēkiem ir jāizcieš ļoti smagi pārbaudījumi. Ja gribi tur pakāpties uz augšu, tiek uzlikti pārbaudījumi. Cilvēki tiek pārbaudīti ekstremālās situācijās. Pats vari minēt, kādi šie pārbaudījumi varētu būt, noteikti tie ir arī likumpārkāpumi. Kas tas ir? Šoka terapija jau pašā sākumā. Jau pašā sākumā cilvēks iegūst šo pozitīvo lādiņu – “es varu”! Mormoņiem vispār nav pieejas pie augstākās vadības, viņi nezina, kas tur notiek. Tur viss ir citādāk, ne kā normālās kristiešu draudzēs. Arī jehoviešos ir līdzīgi, tu pat nesaproti, kas tur, augšā, notiek, bet līderu viņiem netrūkst. Kāpēc? Viņi arī izmanto šoka terapiju. Atnāca jaunais? Sūtam misijā! Viņus arī nepieņem, viņus arī vajā, vēl vairāk nekā mūs. Viņiem ir jāiet un jāsasniedz konkrēti rezultāti. Ir sava mācība, ir jāizpilda sava misija – brauc, dari, staigā pa ielām, dari, ko tu gribi. No šādiem cilvēkiem beigās izaug līderi. Kāpēc? Viņi jau pašā sākumā saņem šo šoka terapiju, un caur šo pirmo šoku iegūst pirmo pozitīvo lādiņu.

Kas tev jādara? Ja tu esi iesēdējies, tev jānošokē sevi. Kāpēc? Lai beidzot parādītos kaut kādi augļi, kaut kāds rezultāts, un tikai tad būs pozitīva enerģija. Pretējā gadījumā tu ar mani satiksies, un tavs skatiens būs ļoti tukšs un skumjš, arvien blāvāks un blāvāks, jo tev nav, ko uzrādīt, tu neesi neko izdarījis, tu neko neesi sasniedzis un nekas neesi, un vispār Dievs vairs nedarbojas pie tevis. Patiesībā – nedarbojies tu pats. Bet šeit tu esi, lai uzvarētu. Tu esi pareizā vietā un pareizā laikā. Āmen!

Iesāki savu biznesu? Meklē klientus! Tu gaidi, kad tev no debesīm klienti birs? Tu esi dzirdējis, ka cilvēki liecina, ka klienti cits citam iesaka un paši nāk, bet tev jau vēl nav, kas iesaka. Ja gribi atvērt savu skaistumkopšanas salonu – uzreiz reklāma! Staigā pa ielām, ej, kur gribi, ej universitātes un reklamējies! Dari visu, ko vari izdarīt par brīvu! Līmē lapiņas, dari, strādā! Būs pirmie augļi – būs pirmā pozitīvā enerģija, un tu atkal spēsi to darīt. Ja tu to neizdarīsi, tad arī paliksi ķēpājoties. Kad mana sieva no Ainažiem pārvācās uz Limbažiem, viņa vēl gan nebija mana sieva, bet viņa meklēja darbu un izlīmēja pa visiem Limbažiem reklāmas “Mīļa auklīte pieskatīs Jūsu mazuli” kopā ar telefona numuru, Viņai bija 19 gadi, bet viņa atrada labu darbu. Viņai labi maksāja, pat bija apmaksāts atvaļinājums. Tu vari tā izdarīt? Ja tev nav labas reklāmas, tad tu nemaz neesi pelnījis klientus.

Reiz es kalpoju kādā draudzē pirms aptuveni desmit gadiem. Tā draudze bija ļoti tukša. Viņi tur runāja par atmodu, par to, ka nāks atmoda, ka viņiem būs atmoda. Es publiski uzdevu viņiem jautājumu: “Kurš no jums pēdējā gada laikā ir atvedis kaut vienu cilvēku pie Dieva?” Klusums. “Kurš pēdējo piecu gadu laikā ir atvedis kādu cilvēku pie Dieva?” Klusums! Pēdējo desmit gadu laikā gan tur laikam kāds bija atvedis. Es teicu: “Nebūs jums nekādas atmodas, vispār nekas jums nebūs, kamēr cilvēki paši neizies pilnā mērā un spēkā evaņģelizēt un nevedīs cilvēkus, neveltīs laiku evaņģelizācijai trīs, četras stundas dienā!” Ja sākumā tas netiek izdarīts, nav enerģijas, un tu lēnām atdziesti. Tu zini, kas notiek ar remdeniem cilvēkiem? Dieva vārds saka: “Izspļaus!”

Kā varēja rasties šī draudze? Priekšā jau liecināja: “Cik forši, ka mācītājs uzcēlis tādu draudzi! Tik laba vieta!” Bet tā nav tikai laba vieta, mēs gribam augt arī tālāk, mēs gribam vest cilvēkus pie Dieva, izmainīt Latviju, pasauli! Sāksim ar sevi un domāsim arī par citiem. Pirmie cilvēki, kurus es pie Dieva atvedu, bija no celtniecības firmas, kurā es strādāju par palīgstrādnieku. No turienes pāris mēnešu laikā es atvedu trīs cilvēkus uz draudzi. Turpat, darba vietā, visi nožēloja grēkus. Pa vienam viņi skaitīja grēku nožēlas lūgšanu un pēc tam atnāca. Limbažos dzīvojām piecstāvu mājā. Bija septiņi kaimiņi, kas no mūsu ieejas nāca uz mājas grupām. Un tad, kad es kārtoju autovadītāja tiesības, no turienes es atvedu četrus cilvēkus uz draudzi. Man bija pozitīva enerģija. Vēlāk sapratu, ka gribu vairāk izdarīt Dievam. Sataisīju bukletus ar savu liecību, un aicināju cilvēkus uz dziedināšanas dievkalpojumu. Sāku ar Limbažiem, pēc tam Cēsis, Valmiera, Aloja, Staicele, un pēc tam jau visa Latvija, Ukraina, Igaunija. Visas Latvijas pilsētas izbraucām pa trīs vai četrām reizēm. Aicinu jūs ieiet jaunā līmenī – izdarīt vairāk evaņģelizācijas darbā. Piemēram, izej mēnesi no vietas katru dienu trīs stundas evaņģelizēt. Uzreiz būs cilvēku pieplūdums, ja mēs katrs pa trīs stundām izietu evaņģelizēt. Būtu tāds pozitīvisms! Kalpojot ar laiku es sapratu, ka tikai līderi izmaina pasauli, tāpat kā Jēzus mācekļi. Sāku trenēt līderus. Un tie, kas darīja, pacēlās jaunā enerģijas līmenī. Šī enerģija ir pašā cilvēkā no Dieva ielikta. Piemēram, Daiga neatlaidīgi evaņģelizē un ved cilvēkus pie Dieva, un šobrīd viņas grupā ir 65 cilvēki. Ingai aptuveni 50 cilvēki grupā. Luīzei 85, Indrai 45 cilvēki. Sākumā taisīju reklāmas, aicināju cilvēkus uz dievkalpojumiem un pacēlu pirmos līderus, kuri atvēra savas mājas grupas. Un šobrīd regulāri ap 500 cilvēku apmeklē draudzi. Puse no draudzes pieder četriem cilvēkiem, kuri ir daudz darījuši, lai būtu tāds rezultāts. Mēs no tā varam mācīties, ka jāveido mācekļi, tieši tā kā Jēzus to darīja. Es gribētu, lai mēs visi uzkāpjam pozitīvās enerģijas līmenī, bet līdz tam ir jāpastrādā.

“Tā saka Tas Kungs Cebaots: šī tauta runā: vēl nav pienācis laiks no jauna celt Tā Kunga namu! Un tad atklājas Tā Kunga vārds caur pravieti Hagaju: “Vai tad jums ir pienācis laiks, lai jūs dzīvotu ar ciedru koku plāksnēm grezni izrotātos namos, bet šim namam ir jāstāv drupās pamestam? Un nu, saka Tas Kungs Cebaots, palūkojieties, kā jums ir līdz šim klājies jūsu ceļos!” Jūs gan sagaidījāt daudz, un redzi, iznāca maz, un, kad jūs to pārvedāt mājās, tad Es to tomēr izputināju. Kāpēc tā?” jautā Tas Kungs Cebaots. “Tāpēc, ka Mans nams stāv drupās un ikviens dzenas tikai pēc sava nama.” (Hagaja grāmata 1:2-5,9)

Es teikšu kā Jēzus saka:

“Dzenieties vairāk pēc Dieva valstības un tad jums šīs lietas tiks piemestas” (Lūkas 12:31)

 Es priecājos par katru cilvēku, kurš uzplaukst šajā draudzē. Mūsu uzdevums ir celt Tā Kunga namu.

“Un Viņš tiem sacīja: ”Uzmanait un sargaities no mantkārības, jo neviens nedzīvo no tam, ka viņam ir daudz mantas.” (Lūkas evaņģēlijs 12:15)

Kas notiek, ja mēs neieguldāmies evaņģelizācijā un grupas darbā, Dieva valstības celtniecībā? Tad cilvēks vairāk nododas citām lietām darbs, ģimene, hobiji utt. Dieva lietas tiek atmestas, jo tas vairs nedod prieku. Cilvēks vienmēr darīs to, kas viņu pozitīvi uzlādē. Un tevi uzlādēs tas, ko tu darīsi kā prioritāti. Jēzus tāpēc arī saka: “Dzenieties vispirms pēc Dieva valstības, un tad jums pārējās lietas tiks piemestas!” Viņš nemelo! Ja cilvēks nenoliek augstāk Dieva lietas, tas nozīmē, ka pozitīvā enerģija nāks no citām lietām. Protams, tās lietas arī nav sliktas, bet tā pamazām var aiziet pasaulē. Latvijā mums ir tādi apstākļi, ka draudzes var augt. Ja es redzu draudzi, kura neaug, esmu pārliecināts, ka tā ir mirusi draudze un tās apmeklētāji dzīvo pasaulīgu dzīvi. Atceries, kāds ir galvenais mērķis un kas tevi pacēla. Kurš tevi izglāba un dod dievišķu enerģiju? Nenovirzies no fokusa!

“Tādēļ, kas šķietas stāvam, lai pielūko, ka nekrīt.” (1. Korintiešiem 10:12)

Tad, kad esi kaut ko izcīnījis, pielūko, ka nenovirzies no mērķa. Bija tāds Zviedrijas karalis Gustavs Ādolfs. Karalis bija spīdošs pulkvedis, kurš pacēla Zviedriju. Tā bija viena no ietekmīgākajām valstīm Eiropā. Tajā brīdī bija Trīsdesmit gadu karš, un karalis izdomāja, ka viņš vēlas uzcelt pašu lielāko kuģi, sakraut vairāk lielgabalus nekā visiem citiem un greznojumus vairāk nekā visiem citiem. Kad viņš to projektu iesniedza kuģu meistariem, viņi teica, ka tā ir pati labākā ideja. Viņi liekuļoja, jo viņiem karalis bija gandrīz Dieva vietā, jo uzskatīja viņu par gudrāko un labāko. Viņi uzbūvēja šo kuģi. Pēc visiem noteikumiem kuģim ir jāiziet izmēģinājumi. Tika sapulcināts liels cilvēku pūlis, un kuģis izgāja jūrā bez izmēģinājuma. Pirmā vēja pūsma kuģi apgāza uz sāniem. Nākamā vēja pūsma kuģi noslīcināja. Aizgāja bojā aptuveni 150 cilvēki, kilometru no krasta. 1961. gadā šo kuģi izcēla no jūras. Tas bija diezgan labi saglabājies, un šobrīd to var apskatīt Stokholmā, vaska muzejā. No tā varam mācīties nekad neaizmirst, kas ir mūsu svētību avots, un nenovirzīties no mērķa. Jāpatur prātā, ka vispirms ir Dieva lietas. Ja runa ir par kristiešiem, tad mūsu uzdevums ir nest augļus Dieva Valstībā. Dievs svētī caur mums, caur cilvēkiem, kuri grib kalpot Viņam. Filipa Petī skolotājs mācīja, ka visbiežāk virves staigātāji krīt pašās beigās. Esi uzmanīgs un nenovirzies no mērķa, un atceries, kas ir tavas dzīves prioritāte.

Aleksandra Lielā skolotājs bija Aristotelis. Tad, kad Aleksandrs vēl bija puika, viņš uzdeva jautājumu savam skolotājam: “Viens vai tas ir daudz?” Un Aristotelis samulsa, jo nezināja, no kāda viedokļa labāk atbildēt – no filozofiskā, no matemātiskā vai dramaturģiskā. Viņš teica, ka padomās, un nākamajā dienā atbildēja: “Viens var būt ļoti daudz!” Vēlāk Aleksandrs Lielais iekaroja puspasauli. Tas nozīmē, ka viens var būt daudz vai arī ļoti maz. Tas atkarīgs no tā, vai tu izrausies, lai būtu uz pozitīvā viļņa, vispirms strādājot Dieva valstībā un pēc tam pārējās lietās. Es tev varu apgalvot, ka tu nekad nebūsi pilnībā gandarīts, ja atstāsi Dieva valstības darbu. Bilijam Grehemam žurnālists uzdeva jautājumu: “Kas ir pats brīnumainākais un šokējošākais, ko tu esi redzējis savā dzīvē?” Un viņš atbildēja: “Tas, cik ātri aizsteidzas laiks!” Tāpēc es nedomāju, ka ir labi kaut ko atlikt, bet vajag sākt tūlīt. Pirmkārt jau lūgšanas, attiecības ar Dievu, strādāt un gūt pirmos rezultātus. Pacelies jaunā līmenī!

Mācītāja Mārča Jencīša sprediķi “Pozitīva enerģija” pierakstīja Ieva Našeniece, Evija Ungure un Iveta Kļavinska, rediģēja Ieva Našeniece

Dieva upuris un mans upuris

Publicēja 2017. gada 16. maijs 10:42Līga Paņina

Ziņas datums 16.05.17.

Šodien būs ļoti interesanta tēma. Mēs mācīsimies par Dieva upuri un par mūsu upuri. Izlasot nosaukumu, tev sākumā varbūt nav skaidrs, par ko ir runa, tāpēc es paskaidrošu. Ir Dieva upuris – Jēzus Kristus, caur kuru mēs ieejam Dieva klātbūtnē, caur kuru mēs tiekam izglābti. Mēs ieejam Dieva valstībā ar Viņa upuri, pateicoties Viņa asinīm, pateicoties Kristum, krustā sistam. Viņš mums to ir dāvinājis. Dievs ir devis Savu vienpiedzimušo Dēlu, lai neviens, kas Viņam tic, nepazustu, bet dabūtu mūžīgo dzīvību. Vai pietiek tikai ar to, ka Kristus ir pienesis Savu upuri par mums? Jā, tas ir pilnīgi pietiekami, taču, kad mēs to esam pieņēmuši, ir tālākais ceļš ejams līdz galam, un ir arī tas, ko mēs savā dzīvē izdarīsim Dievam un cilvēkiem, ko mēs sasniegsim, par ko kļūsim un ko mēs aiz sevis atstāsim. Īsāk sakot, tas ir mūsu dzīves mantojums, kuru mēs atstāsim aiz sevis, un cilvēki, kurus ievedīsim debesīs. Lūk, šis daudzumus un līmenis ir atkarīgs no mūsu upura. Dieva upuris nav atkarīgs no mums, bet mūsu upuris ir atkarīgs no mums pašiem.

Lai pareizāk saprastu upura jēgu, jāpaskaidro – tas ir kaut kas, ko kāds dod. Iespējams, dod pat pāri savām spējām. Tas ir kaut kas, ko tu atrauj no sevis un dod citiem. Dievs atrāva no Sevis Savu Dēlu un deva mums. Tāpēc vārdu "upuris" var aizvietot ar vārdu "darbošanās", "došana". Jo mūsu darbs, ko mēs ieguldām, ir upuris. Patiesībā jau viss upuris ir darbs. Tu pienes naudu kā upuri. Nauda ir mūsu darbs, izteikts naudas vienībās. Nest upuri Dievam – uzcelt mājas grupiņas, pievest cilvēkus Dievam, celt biznesu un daudz ieguldīt Dieva valstībā. Piemēram, šobrīd mēs ceļam Dieva namu, draudzi jeb telpas, kur sapulcēties. Cilvēki varēs nākt un baudīt Dieva klātbūtni. Tas atkal ir mūsu darbs. Mēs ziedojam savu laiku, lai ietu šajās telpās strādāt. Tas atkal ir mūsu darbs, mūsu upuris. Upuris reāli ir darbs, ko tu atrauj no sevis un dod, maksā cenu. Tāpēc šodien mēs runāsim par Dieva darbu un par savu darbu. Par Dieva upuri un par mūsu upuri. No kā vēl ir atkarīgs tas, kādā mērā mēs pienesam savu upuri? Vai mēs vispār aiziesim līdz debesīm? Tu jau vēl neesi debesīs. Jā, debesis ir tavā sirdī, ar Kristus upuri tu esi savienots ar Dievu, bet vai tu aiziesi līdz galam? Vēl ir laiks, bet varbūt kādam vairs nav laika. Laiks paies, bet vai tu aiziesi līdz galam? Vai tu tiešām nonāksi debesīs?

Ir divi punkti, kas ir atkarīgi no mūsu upura:

1. Ko mēs aiz sevis atstāsim, sasniegsim;

2. Vai mēs aiziesim līdz galam.

Dieva upuris un mans upuris. Dieva darbs un mans darbs. Šodien mēs mācīsimies šo balansu, lai mēs pilnvērtīgi varētu sevi realizēt un kaut ko sasniegt, un aiziet līdz galam. Kā arī būt cienīgiem saukties par Dieva bērniem un atšķirties no pasaules. Mēs esam ātrāki, lecam augstāk un ejam tālāk! Mēs atšķiramies, jo mums ir piedošana, mums ir Dievs. Ja Dievs ir ar mums, kas būs pret mums? Pāvils saka: „Es visu spēju Tā spēkā, kas mani dara stipru.” Tas ir spēks, kas nav pieejams tiem, kas Viņu nepazīst, kas nav glābti, nav pieņēmuši Kristus upuri. Mums ir spēks, ko mēs varam lietot, ko Dievs dāvā caur Jēzus upuri. Panākumu atslēga ir darbošanās jeb mūsu upuris. Aiziet līdz galam atkal ir mūsu darbošanās, mūsu upuris. Tomēr, lai būtu izglābts, no tavas puses nekas nav vajadzīgs – vienkārši tici, ka Jēzus ir Dieva Dēls un pieņem Viņu savā dzīvē.

1812. gadā bija karš starp Angliju un Ameriku. Varbūt tu par tādu karu vispār neesi dzirdējis? Šoreiz ne par karu būs runa, bet par kādu ģenerāli, kurš nokļuva angļu gūstā, un angļi nolēma šo ģenerāli atlaist. Tas nav saprātīgi, ka tāda ranga vadītāju palaiž brīvībā. Bet viņi to izdarīja. Kāpēc viņi tā izdarīja? Tajā laikā, kad viņš bija gūstā, un vispār analizējot viņa darbību, armijas vadība saprata, ka šis ģenerālis ļoti vāji pārzina kaujas mākslu, viņš ir slikts ģenerālis. Viņš pats domāja, ka ir labs ģenerālis, bet nebija gatavs šim darbam. Viņi saprata, ka viņš ir vājš, un palaida viņu vaļā. Viņi domāja, ka tāpēc viņi uzvarēs. Tā arī notika. Šis ģenerālis atkal ieņēma savu amatu, vadot amerikāņu armiju. Notika tā, ka angļi iekaroja Amerikas galvaspilsētu, pateicoties šim vājajam ģenerālim, kurš pietiekami nepārzināja savu uzdevumu. Lūk, kā var zaudēt karu, tik vienkārši. Visa mūsu dzīve ir cīņa, tas ir karš! Tas notiek mūsu prātā un mums apkārt. Gan garīgā cīņa, gan cīņa ar savu miesu. Cīņa par panākumiem, par finansēm, par cilvēkiem, par sevi, par ģimeni, par savu draudzi, par valsti. Viss ir cīņa! Šo cīņu var zaudēt, ja tev nav pietiekami daudz smadzeņu. Arī ar smadzeņu daudzumu nepietiek, ir kaut kas jāsaprot ar šīm smadzenēm. Ja tās ir tukšas, nepiepildītas, ja tajās nav pareizas informācijas vai šo informāciju nepielieto, zaudējumi ir garantēti. Kāpēc es sludinu? Tāpēc, lai tu varētu uzvarēt! Lai mēs kā draudze varētu uzvarēt! Lai tava mājas grupiņa varētu uzvarēt! Lai tu ar savu ģimeni vari uzvarēt! Lai tu kā personība atraisi savu potenciālu un tiešām kļūsti uzvarētājs. Vājas zināšanas, sapratne, iemaņas atnes sakāvi! Tāpēc mācīsimies par to, kas tad ir mūsu upuris, pieņemot Dieva upuri, un kā to visu realizēt.

Un notika, ka pēc šīm lietām Dievs pārbaudīja Ābrahāmu un viņam sacīja: "Ābrahām!" Un tas atbildēja: "Te es esmu." Tad Viņš teica: "Ņem savu vienīgo dēlu, kuru tu mīli, Īzāku, un ej uz Morija zemi un upurē to tur par dedzināmo upuri uz kāda no kalniem, kuru Es tev norādīšu." Un Ābrahāms no rīta posās ceļam; apsegloja savu ēzeli, paņēma sev līdzi divus savus puišus, kā arī savu dēlu Īzāku; sacirta malku dedzināmam upurim un devās uz to vietu, kuru Dievs viņam bija norādījis. Un trešajā dienā Ābrahāms pacēla savas acis un ieraudzīja to vietu iztālēm. Un Ābrahāms sacīja saviem puišiem: "Palieciet jūs ar ēzeli šeit. Bet es ar zēnu gribu iet turp, un mēs gribam pielūgt, bet pēc tam atkal atgriezīsimies pie jums." Un Ābrahāms paņēma dedzināmo malku un to uzlika Īzākam, savam dēlam, bet pats savā rokā ņēma uguni un nazi, un abi soļoja viens otram līdzās. Tad Īzāks sacīja Ābrahāmam, savam tēvam: "Mans tēvs!" Un viņš sacīja: "Te es esmu, mans bērns." Tas sacīja: "Te ir uguns un malka, bet kur tad ir upurējamais jērs?" Ābrahāms sacīja: "Gan Dievs pats izraudzīs sev jēru upurim, mans dēls." Un abi soļoja viens otram līdzās. Un tie nonāca līdz vietai, kādu tam Dievs bija noteicis, un Ābrahāms uzcēla tur altāri, sakārtoja malku, sasēja savu dēlu Īzāku un uzcēla to uz altāra virs malkas. Un Ābrahāms izstiepa savu roku un satvēra nazi, lai nokautu savu dēlu. Bet Dieva eņģelis no debesīm sauca viņam: "Ābrahām! Ābrahām!" Bet tas sacīja: "Te es esmu." Un viņš sacīja: "Neizstiep savu roku pret savu dēlu un nedari tam it nekā, jo tagad Es zinu, ka tu bīsties Dieva un neesi taupījis savu vienīgo dēlu Manis labad." Un Ābrahāms pacēla savas acis un ieraudzīja aunu aiz sevis, kas ar saviem ragiem bija saķēries krūmājos, un Ābrahāms piegāja klāt, paņēma aunu un nolika to par dedzināmo upuri sava dēla vietā. Un Ābrahāms nosauca šīs vietas vārdu: Jahve-jire. Tā vēl šodien mēdz teikt: uz kalna Dievs izredz. ” (1. Mozus 22:1-14)

Ir aprakstīts notikums, kur Dievs prasa Ābrahāmam upurēt savu vienīgo dēlu Īzāku. Šī ir populāra Rakstu vieta, kuru mācītāji skaidro, māca. Kā tas viss notika? Pirmkārt, Ābrahāms ticēja Dievam. Dievs Ābrahāmam bija apsolījis: „Es tevi svētīdams svētīšu un vairodams vairošu.” Tajā ietilpst visas Dieva svētības. Viņš bija paklausīgs Dievam, jo ticēja Viņam. Dievs bija apsolījis, ka viņm piedzims dēls, ka caur viņu viss vairosies, caur viņu viss ies plašumā. Pēkšņi viņš dzird Dieva balsi, kas saka: „Ņem savu dēlu un upurē Man.” Nevis kaut kā, piemēram, nodot templī kalpošanai, bet reāli upurēt. Toreiz pienest kā upuri savu bērnu nebija nekas īpašs. Apkārtnes tautās praktizēja savu bērnu upurēšanu elkiem jeb dēmoniem. Ābrahāms dzīvoja šādu tautu vidū. Ābrahāma saknes nāk no šīm tautām, no kaldēju Ūras, tāpēc tas nebija nekas īpašs. Kaut arī tajā paša laikā Ābrahāms zināja, un mēs zinām, ka pēc Bībeles Dievam nav patīkami šādi upuri, Dievs kategoriski nostājas pret bērnu upuriem. Tomēr Ābrahāms izlēma paklausīt. Viņš ņēma savu dēlu, kuram bija kādi divdesmit pieci gadi. Tas nozīmē, ka viņš to izdarīja brīvprātīgi. Viņam un viņa dēlam bija tāds nodošanās līmenis. Dēls pats nesa malku. Citiem tika teikts, ka viņi nesīs Dievam upuri, netika teikts, ka tas būs dēls. Īzāks nesa malku, uz kuras pats tiks dedzināts, un tas simbolizē Jēzu Kristu, kurš pats nesa Savu krustu, kurā pēc tam tika piesists. Īzāks Bībelē ir prototips Jēzum Kristum. Viņš labprātīgi gāja uz altāra, pats no savas gribas. Īzāks prasīja tēvam, kur ir upuris, bet Abrahāms atbildēja: „Gan jau Dievs Pats izraudzīs.” No šejienes nāk arī Dieva Vārds ‘Jahve-jire’ – ‘Tas Kungs izraudzīs’, ‘Tas Kungs gādās’. Tā vieta, kur Īzāks devās ar savu žagara kaudzīti, saucās Morijas zeme. Morijas zeme tulkojumā nozīmē ‘Tas Kungs apgādā’. Viņi gāja uz vietu, kur Kungs Pats gādāja par upuri. Viņš nesa savu dēlu par upuri. Dēls pats labprātīgi pienesa sevi par upuri. Tomēr vieta saucās ‘Tas Kungs gādās par upuri’.

„Ticībā Ābrahāms, kad tika pārbaudīts, ir upurējis Īzāku, upurējis vienīgo dēlu, viņš, kas bija saņēmis apsolījumus, par ko bija teikts: pēc Īzāka tev pēcnācēji tiks nosaukti, jo viņš domāja, ka arī no miroņiem Dievs spēj uzmodināt; tāpēc viņš to arī saņēma atpakaļ kā līdzību.” (Ebrejiem 11:17-19)

Ābrahāmam bija ticība. Dievs bija apsolījis - kad Ābrahāms nesīs šo upuri, tad Dievs piecels Īzāku no miroņiem. Jo viņam bija apsolījums, ka caur Īzāku nāks Izraēls. Caur Īzāku būs apsolījumi un vairošanās. Grūti izprast, ko viņš juta, tas noteikti nebija vienkārši. Dievs teica Ābrahāmam: "Ņem savu vienīgo dēlu, kuru tu mīli!” Šī ir pirmā vieta Bībelē, kur ir minēts vārds "mīlestība". Šī ir pirmā Rakstu vieta, kur ir vārds "pielūgt". Ābrahāms tā arī teica: „Mēs iesim un pielūgsim.” Tas ir Jēzus prototips – labprātīgs upuris. Ābrahāms sasēja savu dēlu, nolika uz altāra, atvēzēja nazi, un pēkšņi atskanēja balss: „Ābrahām, nenogalini savu dēlu.” Kad Dievs viņu uzrunāja, viņš ieraudzīja aunu aiz sevis, kas ar saviem ragiem bija ieķēries krūmos. Viņš ņēma šo aunu un upurēja uz altāra Īzāka vietā. Tāpēc šo vietu nosauca ‘Tas Kungs izredz’. Dievs teica: „Tāpēc, ka tu neesi taupījis savu vienīgo dēlu, Es tevi svētīdams svētīšu un vairodams vairošu.”

Šajā Rakstu vietā ir divu veidu upuri. Pirmkārt, Dievs izrauga upuri tavā vietā. Ar kādu upuri Ābrahāms tuvojās Dievam? Ar savu vai ar to, ko Dievs piešķīra? Ar aunu, kas ar ragiem bija saķēries krūmos. Tajā pašā laikā Ābrahāms ir gatavs upurēt savu dēlu. Viņš ir gatavs nest savus upurus. Viņa ticība tiek pārbaudīta. Ir divu veidu upuri. Viens ir Dieva upuris, un tas ir Jēzus prototips. Ābrahāms ir prototips tam, ka tas ir mūsu upuris. Bet Īzāks ir Dieva upuris, šis auns. Īzāks tika aizvietots. Īzāks ir evaņģēlija aizvietojošā upura prototips. Ābrahāma upurēšanas gatavība ir mūsu upura nepieciešamības prototips. Tā ir mūsu upura nepieciešamība, lai turpinātu, augtu un aizietu līdz galam. Ir divi upuri – Dieva upuris un tavs upuris.

Tagad par Dieva upuri. Tad, kad tu nāc lūgšanā, kad tu nāc pie Dieva, tu nenāc ar savu upuri, bet tu nāc ar Viņa upuri. Tev no savas puses nekas nav jāizdara. Varbūt tev ir kaut kāda vainas apziņa. Tu ej lūgšanas kambarī, tev ir kaut kāda vainas apziņa, jo vakar tu neesi izdarījis to, tu esi pateicis to, esi salaidis dēlī to… Tu ej lūgšanās, tu nāc uz dievkalpojumu un gribi pacelt rokas, lai slavētu, bet prātā tev ir apsūdzība, velns apsūdz, ka tu neesi cienīgs, tu esi tāds un šitāds? Tev šādos brīžos ir jāatceras, ka tu nenāc pie Dieva tāpēc, ka tu esi kaut ko izdarījis vai neesi kaut ko izdarījis. Tu esi Dieva klātbūtnē tāpēc, ka tu esi atnācis ar Viņa upuri. Viņš ir aizvietojis tavu nāvi, Viņš ir aizvietojis tavu upuri. Tu nāc Dieva priekšā pateicoties Viņam. Pilnīgi neatkarīgi no taviem grēkiem un neatkarīgi no taviem darbiem. Tu esi ar Viņu un tu esi Viņa klātbūtnē. To ir svarīgi saprast, ka tas ir Dieva upuris, neatkarīgi no darbiem!

Savukārt, tavs paša upuris neizškir, vai tu esi ar Dievu šodien, vai neesi ar Dievu šodien. Tavs upuris nosaka to, kas tu būsi rīt un vai tu aiziesi līdz galam. Tiek uzskatīts, ka šajā vietā, kuru nosauca par Jahve-jire – "Tas Kungs izredz", Salamans vēlāk uzcēla templi. Faktiski Īzāka upurēšana ir tikpat svarīga Rakstu vieta kā evaņģēlijs jeb Kristus nāve un augšāmcelšanās. Tas ir ievads tam, ko izdarīja Kristus. Pieņemsim, ka tu esi gatavs nest savu upuri Dievam, bet ne tāpēc tu ieej Dieva Valstībā, bet tāpēc, ka Dievs par tevi samaksāja pilnu cenu Jēzū Kristū. Nav svarīgi, kāds ir tavs raksturs, nav svarīgi, ka tu jau piecas reizes esi sācis mājas grupiņu un esi izgāzies. Tu esi pie Viņa un manto debesis tāpēc, ka Viņš ir samaksājis par tevi pilnīgu upuri!

Šodien sastrīdējies, salamājies ar kādu, un tu domā, ka Dievs tevi nemīl, tu nevienam neesi vajadzīgs? Ar Viņa upuri, nevis ar to, ko tu izdarīji vai neizdarīji, cik tu labs biji, vai cik tu slikts biji, tu esi glābts. Kad mani bērni Betija un Jānis auga, prasīju viņiem, kur viņi būs - debesīs vai ellē. Viņi atbildēja, ka vakar bija ellē, bet šodien debesīs. Patiesība ir tāda, ka viņi nebija ellē. Ja viņi tic Kristum, neatkarīgi no tā, vai viņi ir paklausījuši vai nav paklausījuši vecākiem, viņi ir glābti un ir debesīs. Bet, kas tu būsi, cik daudz sasniegsi, kāds tu izgausi, kāds būs tavs raksturs un vai līdz galam aiziesi, lūk, tas ir atkarīgs no tava upura, ko tu nes pēc savas glābšana, un tavas paša darbošanās. Svarīgi ir to saprast, lai nav kā amerikāņu ģenerālim. Lūk, kāpēc Dievs saka: “Svētīdams Es tevi svētīšu un vairodams tevi vairošu.” Tā bija Ābrahāma gatavība pienest upuri. Ābrahāma upuri sauc arī par ticību. Viņa darbību sauc par ticību.

„Bet bez ticības nevar patikt. Jo tam, kas pie Dieva griežas, nākas ticēt, ka Viņš ir un ka Viņš tiem, kas Viņu meklē, atmaksā.” (Ebrejiem 11:6)

Bez ticības nevar patikt Dievam. Bez ticības nevar būt attiecībās ar Dievu, nevar neko sasniegt. Upuris – darbs, ticība,  tas viss nozīmē vienu un to pašu, tikai dažādās fāzēs, veidos un laikos. Tā ir mūsu darbošanās, ko mēs dodam no sevis, ka mēs ejam uz priekšu un maksājam cenu. Glābti mēs esam ne tāpēc, ka maksājam cenu. Glābti mēs esam tāpēc, ka ticam Kristum. Tu noskaiti lūgšanu, pieņem Jēzu par savu Glābēju un esi glābts, bet, ja tu neturpini pēc tam nest upuri, neturpini darboties, neturpini ticēt, tad Jēkaba vēstulē ir rakstīts:

„Tu tici, ka ir viens Dievs, tu dari labi; arī ļaunie gari tic un dreb.  Bet vai tu gribi zināt, tukšais cilvēk, ka ticība bez darbiem ir nedzīva?” (Jēkaba 2:19)

„Tu redzi, ka ticība ir līdzi darbojusies viņa darbiem, un tā darbos ticība ir tapusi pilnīga, un ir piepildīti raksti, kas saka: Ābrahāms ticēja Dievam, un tas viņam tika pielīdzināts par taisnību, un viņš tika nosaukts Dieva draugs.” (Jēkaba 2:22-23)

Kā viņš savu ticību parādīja? Kādēļ viņš tika izglābts? Ticības dēļ. Kas bija viņa ticība? Reāla darbība. Glābts cilvēks, kas pieder Dievam - viņa dzīvē to var redzēt, izmērīt, ka viņš dara, nes, strādā, lai augtu, vairotos, celtu Dieva valstību, veidotu savu raksturu, augtu kā personība.

„Redziet, ka no darbiem cilvēks top taisnots un ne no ticības vien.” (Jēkaba 2:24)

Ticība ir reāla darbība. Upuris ir reāla darbība. Taču Dieva klātbūtnē mēs nākam ar ‘aunu’ jeb ar Kristus upuri, kurš pats brīvprātīgi paņēma Savu krustu, nomira par taviem un maniem grēkiem un augšāmcēlās, un visi, kas nāk un tic tam, tiek izglābti. Taču, ja tu esi izglābts, tad tu nes arī upurus. Tas nosaka tieši to, cik tālu tu iesi, kas tu būsi, vai aiziesi līdz galam.

Lai tu saprastu, neliela ilustrācija, ka līdz ar ticību, līdz ar Kristu tev nāk savs upuris, kas ne vienmēr ir patīkami. Vai tev ir patīkami, kad vadītājs aizrāda tev kaut ko? Manas komandas darba sapulcē, kad tiek aizrādītas dažas lietiņas, var redzēt cilvēku sejas. Daudziem tas nepatīk. Ja tu gribi augt, tad īstie draugi tev pateiks lietas, kas tev ir jāmaina. Dieva cilvēki tev neslēps tās lietas, jo šie cilvēki vēlas, lai tu ej un par kaut ko kļūsti, nevis esi tikai “pūkains” draudziņš. Līdz ar ticību, līdz ar svētībām tev līdzi nāk arī kādas grūtības. Jo upuris ir tavs darbs, un ne vienmēr tas ir tas vieglākais. Piemērs no kādā saviesīga pasākuma. Notiek kokteiļu ballīte, cilvēki ir dažādi situēti, un ir kāda dāma ar ļoti lielu briljanta gredzenu, un tur viņa iepazīstas ar cilvēkiem, un arī ar kādu cilvēku, kurš skatījās uz šo briljantu un domāja: “Oho! Kāds briljants! Es arī tādu gribētu!” Bet šis cilvēks nemaz nedrīkstēja domāt par šādu briljantu, jo tas nāca kopā ar “Kalahana lāstu”. Kas ir “Kalahana lāsts”? Tas bija šīs sievietes vīrs… Gribi briljantu? Briljants nāk kopā ar upuri.

Ābrahāma svētība arī nāca tikai kopā ar upuri. Dievs pārbaudīja Ābrahāmu, un arī tava ticība ik pa laikam tiks pārbaudīta. Dievs tevi pārbauda. Dievs speciāli nerada mūsu dzīvē tādas situācijas, lai mums būtu slikti, bet ticības ceļā rodas dažādas situācijas, kad mums ir jāizvēlas - “Kā es tagad rīkošos? Vai es darīšu Dieva gribu, vai rīkošos kā pats gribu?” Ir jāizvēlas, un tas ir pārbaudījums. Vecajā Derībā Ābrahāmam prasīja upurēt savu mīļāko dēlu. Tavā gadījumā var paprasīt dēlu, meitu, sievu vai vīru. Arī tavu mašīnu, māju vai darbu, jo var būt situācijas, kad tev ir jāpasaka: “Zini, es izvēlos attiecības ar Dievu.” Ja tas šķērso Dieva gribu, un šis cilvēks stāv tev ceļā un liek izvēlēties starp Dievu, draudzi un sevi, tev jāsaprot, ka šis cilvēks tevi nemīl. Tie, kas tevi mīl, mīl tieši tādu, kāds tu esi. Ja tev kāds liek izvēlēties starp draudzi un sevi, tad tavai izvēlei ir jābūt par draudzi, par Dievu. Ir dažādi darba jautājumi, biznesa jautājumi, tavā dzīvē var būt daudzi “īzaki”, un katram cilvēkam pienāk pārbaudījuma brīži. Lai kaut ko sasniegtu, ir jāaiziet līdz galam un jāiztur šie pārbaudījumi. Ja pārbaudījumi netiek izturēti, tad nākamie obligāti ir jāiztur.

Vai tevi šodien personiski uzrunā tas, ko saka mācītājs? Kad es redzu, kad jaunas sievietes brauc ar BMW, turklāt ar jaunāko modeli, esmu pilnīgi pārliecināts, ka mašīna nepieder šai sievietei. Tā mašīna noteikti ir drauga vai vīra mašīna. Kura no draudzes sievietēm, ja dabūtu lielo piķi, pirktu lielu džipu vai krutu BMW? Lielākā daļa sieviešu noteikti pirktu kādu mazu, dzeltenu Citroën, mazu mašīnīti. Protams ir izņēmumi, kāda gribēs krutu džipu, bet tādu būs maz. Šīs lietas, ko es stāstu, tev palīdzēs celties un kaut ko sasniegt, un man ļoti patīk tas, ko es mācu. Arī pasaulīgie cilvēki skatīsies uz tevi un teiks: “Lūk, tas ir veiksmīgs cilvēks,” un tas ir tas, ko grib Dievs. Bet tikai ir vajadzīgs tavs paša upuris. Cik tu pats šodien dod un upurē no savas dzīves? Cik tu spēj ieguldīties? Tik daudz tu arī iegūsi.

“Bet Viņš tiem atbildēja: “Kam jūs esat Mani meklējuši? Vai nezinājāt, kad Man jādarbojās Sava Tēva lietās?” (Lūkas evaņģēlijs 2:49)

Reiz Jēzus, kad Viņam bija 12 gadi, ar vecākiem Mariju un Jāzepu devās uz Pashā svētkiem pielūgt Dievu. Jēzus, pusaudzis būdams, zināja Rakstu vietas no galvas, jau pusi Bībeles, un viņi svinēja šos svētkus, pienesa visus savus upurus. Mājupceļā, kad puse no ceļa jau bija noieta, Marija ar Jāzepu saprata, ka nav redzēts Jēzus. Vecāki nezināja, kur ir viņu dēls. Jēzus vecāki ļoti uztraucās, Viņu meklēja un gāja atpakaļ uz Templi. Ieejot templī Jāzeps un Marija atrada Jēzu. Kur? Jēzus mierīgi sēdēja un diskutēja ar cilvēkiem par Dieva lietām. Jau tajā laikā varēja redzēt, ka Viņam būs spoža nākotne. Viņa dievišķā puse vēl pat nebija izpaudusies. Atnāca Jēzus vecāki un teica: “Mans dēls, mēs tevi ar asarām esam meklējuši! Kāpēc tu mums to dari?” Jēzus atbildēja: “Kāpēc jūs Mani meklējāt? Vai jūs nezināt, kad Man jādarbojās Sava Tēva lietās?” Jēzus vispār saviem vecākiem atbildēja diezgan nekaunīgi. Šī ir vienīgā Rakstu vieta, kur Jēzus nepaklausīja, pēc tam Jēzus bija paklausīgs un gāja līdzi saviem vecākiem. Tātad šis bija izņēmuma gadījums, kur Jēzus neklausa savus vecākus un atbild diezgan nekaunīgi. Kad tev ir saistība ar Dieva lietām, tad vairāk nevar būt ne sieva, ne vīrs, ne meitas, ne dēli, ne draugi, ne bizness, ne darbs, tev vienkārši ir jāiet un jādarbojas sava Tēva lietās. “Es darīšu tā, kā grib Dievs!” Ir dažādas situācijas ģimenē, kad viens otru velk katrs uz savu pusi. Vienam ir dievkalpojums, otram kaut kas cits. Tā ir tikai un vienīgi tava dzīve! Bībelē rakstīts, ka divi gulēs vienā gultā, viens tiks paņemts, otru atstās. Kāpēc tā? Jo viens nesa upuri un pateica, ka darbojas sava Tēva lietās, bet otrs domāja, ka Tēva lietas var pagaidīt. Darbs nav zaķis, neaizbēgs. Bet tavs laiks virs zemes ir ierobežots. Kas tu būsi? Ko tu izdarīsi virs zemes? Kādu dzīvi tu gribi nodzīvot? Pelēku, neinteresantu dzīvi vai arī gribi kaut ko sasniegt? Tas ir atkarīgs tikai un vienīgi no tava upura. Tātad ir tikai viena lieta, kuras dēļ var ignorēt cilvēku vidū vai pat ģimenē iecelto kārtību, un tā ir darbošanās Tēva lietās, tavs upuris, tava ticība. Neviens nevar tev aizliegt lūgt Dievu.

Kāda sieviete man atrakstīja vēstuli. Viņa grib Dieva svētības un prasa, ko viņai tagad darīt. Es maigi atbildēju, lai sāk ar sprediķu skatīšanos internetā un pēc tam lai atnāk uz draudzi. Sieviete atbildēja: “Vai Dievs citādi nevar ar mani komunicēt? Nu, piemēram, ja mācītājs ar Dievu apspriestos, lai Viņš raida informāciju citādā veidā, piemēram, caur kaut kādām zīmēm ikdienā un tamlīdzīgi, jo man nav laika lasīt un skatīties video. Tas, ka es esmu uzrakstījusi mācītājam, jau vien nozīmē, ka es meklēju Dievu, bet neesmu neko saņēmusi, kas liecinātu par Viņu.” Es atbildēju: “Nu, tad arī nodzīvosi visu savu dzīvi gaidot brīnumus un nesagaidot tos.” Ja negribi maksāt cenu un atnākt uz dievkalpojumu vai vismaz noklausīties vienu sprediķi, tad tu tiešām esi neveiksminieks, nekam nederīgs cilvēks. Tu nekad neko ticības lietās nevarēsi sasniegt. Visur ir nepieciešams tavs paša darbs pareizā virzienā.

Kāds ir pareizas darbošanās veids jeb upurēšanas veids?

1. Sava iekšējā cilvēka stiprināšana;

2. Praktizēšana;

3. Ieradumu un dievišķā rakstura veidošana;

4. Spēja nest nopietnus upurus Dieva spēkā;

5. Reāli lieli panākumi.

Iztirzāsim šos punktus.

1. Sava iekšējā cilvēka stiprināšana.

To mēs katrs varam paši, tomēr tā arī ir darbošanās jeb upuris. Bībele, lūgšanas, draudze. Klausies mācītāja sprediķus un pēc tam pārdomā tos. Pielieto visu, ko redzi un dzirdi. Nepārtraukti liec sev galvā Dieva vārdu! Esi kopā ar ticīgajiem. Viena pagale nekad nedeg. Vajag būt draudzē. Un tādā veidā tiek stiprināts tavs iekšējais cilvēks un tu spēj strādāt un izdarīt. Tu spēj pienest savus upurus.

“Tādēļ, es arvien jums to atgādināšu, kaut jūs jau to zinātu un esat nostiprinājušies tanī patiesībā, kas jums tagad ir. Jo kamēr esmu šinī mājoklī, es turu par savu pienākumu jūs modināt ar atgādinājumiem.” (2. Pētera vēstule 1:12-13)

Pēteris raksta vēstuli, lai atgādinātu to, ko jūs jau zināt. Kurš nezina, ka Kristus ir miris un augšāmcēlies? Mēs to pieminam katrā dievkalpojumā. Ja tu regulāri nelasi Bībeli, neklausies sprediķus, nelūdz Dievu, tad tavs iekšējais cilvēks netiek stiprināts un tu netiec tālāk par šo punktu. Tad tev pat ir problēmas ar pirmo punktu, un par panākumiem tu vari aizmirst, un tu neaiziesi līdz galam.

Man bija saruna ar Luīzi par jaunajām draudzes telpām. Tur ir vajadzīgas dažādas saskaņošanas ar Veselības inspekciju, Būvvaldi un citām, bet mums jau otrajā jūlijā ir jābūt iekšā telpās. Kamēr nav bijusi saskaņošana, mēs nevaram jaukt nost palīgbūves. Jo tālāk tas tiek atlikts, jo mazāk iespēju, ka līdz termiņa beigām mēs paspēsim visu uzbūvēt. Kaut gan jebkurā gadījumā mēs tur iesim iekšā. Nākamās lūgšanas un līderu sapulces notiks jau tur. Luīze bija ļoti satraukusies, jo nevarēja saprast, vai arhitekts vispār ir iesniedzis vajadzīgo dokumentu. Izrādās, ka tomēr esot. Kā tas viss virzās uz priekšu, neesot ne jausmas. Luīze man jautāja, ko viņai darīt. Es atvēru Bībeli un nolasīju šo Rakstu vietu: „Tādēļ es arvienu jums to atgādināšu, kaut jūs to jau zināt un esat nostiprinājušies tanī patiesībā, kas jums tagad ir.” (2. Pētera 1:12) Atgādiniet! Kad mana mašīna ir servisā, es vienmēr zvanu un jautāju: „Kā klājas manai mazulītei, cik tālu esat tikuši?” Ja es nezvanītu, tad manu auto remontētu tikai tad, kad būtu saremontētas citas. Visur un viss ir jāatgādina! Draugi, ja mēs paši sev neatgādinām Dieva vārdu, nelasot Bībeli, neklausoties sprediķus, nemācoties draudzes piedāvātajās skolās, nepierakstot svarīgāko, neiztirzājot to, tad iekšējais cilvēks netiek stiprināts.

2. Praktizēšana.

Mazu un lielu lietu darīšana. Tu sāc kaut ko darīt. Daudzas lietas tu vari izdarīt tikai tāpēc, ka esi praktizējis pirmo punktu un tevī parādās Svētā Gara spēks, un tu tiec stiprināts un spēj iet tālāk.

Izstāstīšu piemēru no savas dzīves. Ar sievu devāmies uz sporta zāli. Klubā nav abonementu kartes, bet pie ieejas mums vienmēr izsniedz mazu aprocīti, un ar web kameru vienmēr tiekam nofotogrāfēti. Tādā ziņā tas ir ļoti ērti, jo nav nekas jāņem līdzi, tikai jāpasaka vārds un uzvārds. Un tas ir tas, kas mani mazliet kaitināja, jo manu uzvārdu vienmēr īsti nesadzirdēja un pārprasīja. Gadījās, ka ceļā uz klubu sastrīdējos ar sieviņu, kaut nekad mēs to nedarām. Ienācu klubā jau ar mazu dusmiņu sevī. Mani jau atpazina, taču uzvārdu neatcerējās. Kad pateicu to, atkal man pārprasīja. Es skaļi, vairākiem cilvēkiem dzirdot, pārmetu, ka man ir apnicis katru reizi teikt savu uzvārdu. Man tika piedāvāts ierakstīt šo vēlmi sūdzību grāmatā. Manā prātā uzreiz skanēja trauksmes zvani, taču mans gars tiek regulāri stiprināts. Šie trauksmes zvani atgādināja, ka esmu piemirsis savu pazemību, ka šādā veidā es iegūšu tikai ienaidniekus un nākamreiz man pašam šeit nebūs patīkami nākt, un vispār šī meitene ne pie kā nav vainīga, tāda ir sistēma. Es momentā atvainojos, aizbildinādamies, ka pie vainas bija pirmītējais strīds ar sieviņu. Saņēmu savu aproci, sportoju, bet sirdī nebija miers. Gribējās, lai šīs attiecības pavisam nogludinātos. Domāju, ko vēl varu pateikt šai meitenei, lai mēs paliktu draugi. Tā vienkārši pateikt “piedod” un pasmaidīt man nesanāk. Vienmēr iespringstu ko labu pateikt, lai nogludinātu situāciju. Trenējoties domāju, ko teikt.  Pēc treniņa uzsmaidīju šai meitenei un jautāju: „Vai mans ļaunais darbs ir piedots?” Meitene atteica, ka viss esot kārtībā, un es zināju, ka tā tas arī ir. Pat manai sieviņai tika uzprasīts, vai viss esot bijis labi. Lūk, šeit arī parādās darbs ar sevi, praktizēšana. Ir brīži, kad izsprāgst sliktums no manis, tad es vienmēr cenšos labot šo situāciju, praktizējoties būt pazemīgs un iecietīgs.

3. Ieradumu un dievišķā rakstura veidošana.

Bet Jēzus viņam atbildēja: "Stāv rakstīts: cilvēks nedzīvo no maizes vien." (Lūkas evaņģēlijs 4:4)

Jēzus pārzināja Dieva vārdu. Tas bija ieradums.

Tā Viņš nonāca Nacaretē, kur Viņš bija uzaudzis, un pēc Sava ieraduma Viņš sabata dienā iegāja sinagogā [..]” (Lūkas evaņģēlijs 4:16)

Jēzus atnāca uz draudzi, jo Viņam bija ieradums to darīt. Vispirms tu stiprini savu iekšējo cilvēku, tad sāc to praktizēt dzīvē, un praktizēšana veido ieradumus, tavu raksturu un reālo būtību. Un tad kādā konkrētā situācijā tu būsi izstrādājis ieradumu rīkoties tikai tā un ne citādāk. Tev būs izveidojies raksturs.

4. Spēja nest nopietnus upurus jeb izdarīt nopietnas lietas Dieva spēkā.

Tā ir spēja pieņemt nopietnus lēmumus Dieva lietās un paveikt to, kas nesīs lielus un reālus panākumus.

Tas, ko tagad stāstīšu, būs nopietniem cilvēkiem. Es ticu, ka mēs esam nopietni un gudri, taču kosmoss arī dažkārt ir mūsu galvās. Ir dažādi līderības līmeņi. Pirmais līmenis ir pavisam vienkāršs – tevi ieliek par vadītāju, cilvēki tev klausa un seko. Līdzīgi kā, ja Uzbekijā tev uzvilktu miliča formu, cilvēki tev klausītu. Būtībā šis cilvēks nav līderis, jo tiklīdz viņš zaudē šo amatu, viņš neko nevar. Otrais līmenis ir tāds, ka cilvēki paši grib tev sekot, neatkarīgi no tava amata. Tu esi izveidojis attiecības ar šiem cilvēkiem. Es šobrīd runāju par sevi un šo draudzi. Līderība ir attiecības, un bez tām tā nevar pastāvēt. Neviena ģimene nevar funkcionēt bez attiecībām. Mūsu draudzes mugurkauls ir mājas grupas, kopā aptuveni simts, kurās ir ap pieciem simtiem cilvēku, un tās vada aptuveni astoņdesmit vadītāji. Man ir līderu komanda, kur mums ir izveidojušās ciešas un draudzīgas attiecības. Jo, ja man paklausītu tikai tādēļ, ka esmu vecākais mācītājs, tad es neko nesasniegtu. Cilvēki man seko mūsu savstarpējo attiecību dēļ. Trešais līmenis ir reāls rezultāts. Tev ir amats un attiecības ar cilvēkiem un caur to tu ar savu komandu sasniedz rezultātus. Uz manu mājas grupu visi skatās. Kāda būs mana komanda, tāda būs visa draudze. Pareizi? Kā tu domā, kāds varētu būt mans “īzāks” jeb spēja nest nopietnus upurus? Ja es nespēju nest nopietnus upurus, es nevaru pieaugt.

Daži no manas komandas biedriem, ar kuriem man ir brīnišķīgas attiecības, ilgstoši nenes augļus. Piemēram, vienam mājas grupās ir 80 cilvēki, bet otram 3 vai 4 cilvēki piecus gadus no vietas. Varbūt kādam tas ir normāli, tikai ne manā komandā. Draudzēties, braukt ceļojumos un atbalstīt vienam otru ir labi un patīkami, taču nenesot augļus tiek rādīts slikts piemērs draudzei. Es vēlos, lai mūsu draudzes cilvēki aug gan kā personības, gan finansiāli un Latvija tiek glābta un šķīstīta baltāka par sniegu, lai Dieva Valstība izplatās tajā. Kāds ir mans “īzāks” jeb upuris? Jā, pareizi – man jāatsakās no attiecībām ar līderiem, pie kuriem esmu pieradis, bet kuri nenes augļus. Pretējā gadījumā es, mana komanda un draudze vairs nevar augt tālāk. Latvijai tad vairāk nebūs cerības, ja nu vienīgi kāda cita draudze izdarīs to mūsu vietā. Es no attiecībām vispār neatsakos, bet mēs vairs ikdienā nebūsim tik cieši kopā. Šis līderis būs atvērtajā grupiņā, bet ne manā komandā. Bez šādas attiecību upurēšanas neviens nekad neko nesasniegs. Jēzum šajā situācijā bija vienaldzīgas attiecības ar vecākiem (kaut gan Viņš mīlēja tos), jo Viņam bija svarīgāk darboties Sava Tēva lietās. Kad Jēzus sludināja un darīja brīnumus, ģimene gribēja Viņu atturēt no tā. Kad Jēzum teica, ka atnākuši Viņa radi, kas grib noslāpēt Viņa potenciālu, Viņš norādīja uz Saviem mācekļiem un teica: “Lūk, tie ir Mani brāļi, tās ir Manas māsas.” Jēzus nesa šīs ģimeniskās attiecības kā Savu upuri, lai darbotos Tēva lietās. Ir tāds teiciens: "Nekā personīga,” vai arī: “Tas ir tikai bizness.” Filmās bieži to var dzirdēt. Tas nenozīmē, ka mūsu attiecības būs sabojātas vai ka tas ir bizness, tomēr cieši kopā mēs vairāk tālāk nevaram iet, jo ir citi cilvēki un augstāki ideāli. Es zinu, ka tas, ko tu šobrīd mācies, tev ilgtermiņā palīdzēs saprast, savākties un uzvarēt.

Persijas līcī bija karš. Tur bija iesaistīta Amerikas armija. Kāds pulkvedis bija tikko saņēmis paaugstinājumu un iekārtojies savā jaunajā štābā. Amerikas armijā bija ļoti pazīstams ģenerālis Švarckofs. Kad pie pulkveža atnāca ierindnieks ar telefona vadiem, pulkvedis notēloja, ka viņam zvana ģenerālis, un it kā runājot ar šo ģenerāli paaugstināja pats sevi. Beigās viņš nolika klausuli, bet ienākušais ierindnieks smaidot teica, ka viņš ir atnācis pieslēgt nedarbojošos telefonu. Neieņemsim amatus, esot bez spēka un reāliem augļiem! Tādus cilvēkus bieži var redzēt  arī politikā. Būsim patiesi līderi, kuri stiprina savu iekšējo cilvēku un praktizē, nes upurus un sasniedz panākumus! Un nes augļus ne tikai sev, bet arī savā draudzē, ģimenē un Latvijā. Dievs, svētī Latviju!

Mācītāja Mārča Jencīša sprediķi “Dieva upuris un mans upuris” pierakstīja Inguna Kazāka, Dana Šaicāne un Elita Meirāne, rediģēja Ieva Našeniece

Prieks

Publicēja 2017. gada 9. maijs 03:08Līga Paņina

Ziņas datums 09.05.17.

Es lūdzu Tevi, Svētais Gars, ka Tu iepriecini mūs šodien! Svētī mūs, vadi un māci mūs, Dievs! Mēs pateicamies par Tavu klātbūtni, par Tavu slavu un godību, Dievs, mūsu vidū un caur mums Latvijā un aiz tās robežām. Jēzus Vārdā, āmen. “Prieks, kur tu rodies?” Es atceros, ka bērnībā mamma tā teica. It kā nebūtu, par ko priecāties.

Priecājieties iekš Tā Kunga vienumēr; es vēlreiz teikšu, priecājieties!” (Filipiešiem 4:4)

Īpaši nesaprātīgiem un nedzirdošiem cilvēkiem Pāvils divas reizes saka: “Priecājieties!” Tiem, kas vēl nedzirdēja: “Priecājieties iekš Tā Kunga! Priecājieties!” Kā jau tu saproti, tas nav tik vienkārši. Būs mācība par to, kas ir prieks, un kā būt tādam, kas priecājas, cik tas ir svarīgi, ko tas mums nozīmē un kāda vieta ticībā Dievam ir priekam. Tikko es minēju Rakstu vietu. Faktiski prieks ir Dieva pavēle, Dieva griba. Dieva griba ir, ka tu priecājies! Būs prieks nr.1, prieks nr.2 un prieks nr. 3, un tev būs jāseko līdzi sprediķim, par kādu prieku es runāju.

1. Prieks ir emocijas.

Dievs cilvēku ir radījis tik brīnišķīgu, ka mums ir emocijas, un viena no šīm emocijām ir prieks. Un to nevar kontrolēt vai mākslīgi izsaukt. Vai nu prieks ir, vai nu tā nav. Tad, kad ģimenē iet labi un laulātie viens otru pārāk nezāģē, tad ir prieks. Cilvēki viens otru pazāģē, pazāģē, un sejas jau kļūst drūmākas. To nevar mākslīgi kontrolēt, tā Dievs mūs ir iekārtojis. Prieks ir veselīgs, to var pielīdzināt laimes izjūtai, par to var daudz runāt un pētīt, bet prieks ir absolūti nepieciešamas un dzīvībai svarīgas emocijas. Prieks ir vajadzīgs mūsu ticības dzīvei, garīgajai un emocionālajai dzīvei. Imants Ziedonis teica: “Bez mīlestības nedzīvojiet.” Mārcis Jencītis saka: “Bez prieka nedzīvojiet.” Un Dieva vārds māca priecāties vienmēr iekš Tā Kunga. Vēlies dzīvot produktīvu dzīvi? Tev ir jāiemācās priecāties un baudīt šīs emocijas. Pat ja tu esi nopietnā kompānijā, kur būtu nevietā izrādīt savu prieku, bet kāds ir pateicis kaut ko smieklīgu, tu to nevari noslēpt, pat tad, ja tu savācies un centies to apspiest. Emocionālo prieku nevar apslēpt.

Mēs ar ģimeni šodien braucām pāri VEF tiltam, un tilta malās ir reklāma, un tajā bija nenosakāma indieša seja, kaut kas saistīts ar reliģiju vai jogu, un apakšā rakstīts Daršana, un es tikai pēc tam sapratu, ka vārdā ir sajaukts viens burts, un tikai viena lieta nāk no šādām filozofijām. Prieku par tādiem misēkļiem nevar noslēpt, tas sēž iekšā. Tāpat arī vīriešiem ir prieks par vienu lietu, mājās esot, sievietēm ne tik ļoti. Vari domāt, ko vīrieši mājās atļaujas darīt vairāk. Kad es kaut ko līdzīgu dzirdu, pat tad, kad nav pieklājīgi, man sit augšā rēku. Tātad mūsos ir Dieva ielikta emocija prieks, kuru nevar mākslīgi kontrolēt un noslēpt. Ir jābūt ļoti labam aktierim, lai to notēlotu.

2. Prieks ir uzvedības veids.

Tas ir uzvedības jeb izturēšanās veids – prieks, ko cilvēks izvēlas ar savu gribu un pieņem ar lēmumu. Piemēram, ja tev šajā brīdī nav emocionāls prieks jeb izjūta, tu tik un tā vari izlemt pasmaidīt un pat pasmieties. Iedomājies, ka dzīvē viss ir slikti, laiks ir apmācies, tu esi ar kreiso kāju izkāpis no gultas, visi cilvēki apkārt ir ļauni, bet Dievs saka: “Priecājies!” Tu ar savu gribu un lēmumu izvēlies būt priecīgs un to dari, un tad gandrīz vienmēr patiešām atnāk emocionāls prieks.

3. Prieks ir Svētā Gara auglis.

Bet Gara auglis ir: mīlestība, prieks, miers, pacietība, laipnība, labprātība, uzticamība, lēnprātība, atturība.” (Galatiešiem 5:22)

Tātad prieks ir Gara auglis. Pirmais prieks mūsos ir Dieva ielikts (pagāni teiktu – no dabas) un otrais prieks ir mūsu uzvedības veids. Gara auglis ir pastāvīgs prieks, kas mājo tevī, ja tu esi pieņēmis Kristu par savu Glābēju un Svētais Gars atrodas tevī. Tas ir dievišķs iekšējs prieks, neatkarīgi no tā, ko tu šobrīd domā un jūti. Kas tas ir? Šis prieks ir tevī, neatkarīgi no sajūtām un dažādiem lēmumiem, iet slikti vai labi, un tā uzdevums ir nekad tev neļaut noskumt tik ļoti, ka tev pavisam pazūd prieks. Šis prieks neļaus sākties depresijai, kā kontroles mehānisms turēs tevi līmenī, lai arī cik slikti tu jūties vai kādas problēmas sākušās. Tas ir tikai ticīgos cilvēkos. Tas ir normāli, ka cilvēki mēdz noskumt – mūs aizvaino, neiet kalpošanā, finansēs, ir grūtības, problēmas vai apstākļi, – un tur nāk talkā Svētais Gars un neļauj ieslīkt depresijā. Ar Dievu tu vienmēr varēsi savākties un priecāties, un bez Dieva Gara tas nav iespējams, – attiecīgās situācijā cilvēki lūzt.

Svētā Gara prieks var izpausties arī īpašos veidos, piemēram, kad par tevi aizlūdz Dievu. Jaunpiedzimšanas iespaidā sākotnēji es pazinu tikai raudāšanas emociju, jo cietuma kamerā es piedzīvoju Dievu, pieņēmu Jēzu un trīs dienas noraudāju. Vēlāk es devos uz vasarsvētku konferenci Berlīnē pie Reinharda Bonkes, un kalpotāji par mani lūdza aptuveni piecas minūtes, un es jutu, kā manī paceļas prieks – siltums piepildīja ķermeni, kājas kļuva ļenganas. Es atmuguriski nokritu zemē un sāku nekontrolēti smieties, tas lauzās ārā no mana gara, no manas sirds. Kā tas ir iespējams? Tas ir Svētais Gars manī.

Tu ieej savā lūgšanu kambarī ar savu lēmumu, tu lūdz un slavē, un pēkšņi Dievs pieskaras. Dievkalpojuma laikā tu klausies Dieva vārdu, kaut ko sadzirdi, un tevi pārņem prieks. Vai esi to piedzīvojis? Šis prieks jau ir tevī, un tas nekad nebeigsies. Svētā Gara prieks tev nekad neļaus apstāties, padoties vai zaudēt.


Un gani bija ap to pašu vietu laukā, tie, nomodā būdami, sargāja naktī savus lopus, un Tā Kunga eņģelis pie tiem piestājās, un Tā Kunga spožums tos apspīdēja, un tie bijās ļoti. Bet eņģelis uz tiem sacīja: "Nebīstieties, jo redzi, es jums pasludinu lielu prieku, kas visiem ļaudīm notiks: jo jums šodien Pestītājs dzimis, Dāvida pilsētā, kas ir Kristus, Tas Kungs. Un to ņemieties par zīmi: jūs atradīsit bērnu autos ietītu un silē gulošu." Un piepeši tur pie eņģeļa bija debespulku draudze; tie slavēja Dievu un sacīja: "Gods Dievam augstībā, un miers virs zemes, un cilvēkiem labs prāts."” (Lūkas evaņģēlijs 2:8-14)

Kad es pirmdien lasīju šo Rakstu vietu, Dievs mani uzrunāja īpašā veidā, un es sapratu, ka svētdien runāšu par prieku. Kad Jēzus piedzima, Viņš tika ielikts silītē, un tuvumā atradās gani, kuri bija nomodā, un Tā Kunga eņģelis viņiem piestājās un teica: “Nebīstieties, es jums pasludinu lielu prieku, kas visiem ļaudīm notiks.” Tad tur notiek brīnumaina parādība, debespulku draudze slavē Dievu, viņi to piedzīvo un saka: “Gods Dievam augstībā, un miers virs zemes, un cilvēkiem labs prāts.” Jēzus ir piedzimis, un eņģeļi atklāj ganiem un caur ganiem arī citiem cilvēkiem, ka ir noticis liels prieks. Evaņģēlijs tulkojumā nozīmē “labā vēsts”, “prieka vēsts”. Evaņģēlijs nav sēru vēsts! Kristus nāve un augšāmcelšanās nav skumjš notikums. Evaņģēlijs ir prieka vēsts! Aleluja! Kristus nāve un augšāmcelšanās mums neatnes drūmas sejas vai pārmērīgu nopietnību. Dievs tevi ir radījis un Kristu par tevi atdevis ne tikai tāpēc, lai tu dotu, kalpotu un baidītos no elles, lai tu skatītos uz krustā sisto Jēzu, žēlotu Viņu, raudātu un kauktu, dzīvotu smago dzīvi un sēdētu dievkalpojumā, kurā ir kapa klusums, un visi ir ļoti nopietni, svarīgi un smagi, un pasarg’ Dievs no priecīgas, modernas mūzikas un stilīga apģērba. Savā ziņā Dievs grib, ka esam nenopietni un savā nopietnībā saglabājam arī kaut kādu daļu nenopietnības. Baudi šo dzīvi! Dievs tevi ir radījis ne tikai tāpēc, lai tu kaut ko dotu, bet arī tāpēc, lai tu ņemtu to, ko Dievs dod. Saskaņā ar Viņa gribu baudi no visa tā, ko tu vari baudīt jau šeit uz zemes. Jo prieka vēsts nes mieru uz zemes, un cilvēkiem ir labs prāts. Mums ir prieka vēsts, nevis sēru vēsts, un tā arī ir jādzīvo un jādomā Dieva priekšā.

Miers un prieks ir iespējams tikai caur pareiziem prāta uzstādījumiem. Labs prāts ir tāds, kas ir saskaņā ar Dieva vārdu, un Svētais Gars to akceptē. Mēs mācāmies domāt tā, kā to grib Dievs. Prieks jau ir mūsos, un caur to mēs sevi ceļam, mainām savu domāšanu, trenējam savu prātu domāt tā, kā Dievs vēlas. Pareizs prāts atnes mieru, labklājību un veselību. No salauzta gara rodas arī miesas neveselība. Neveselā miesā ir nevesels gars. Un nevesels gars ir tāds, kas nepriecājas. Ir draudzes jeb kustības, kas to vien dara kā priecājas, es nedomāju, ka tā visu laiku vajag darīt, tomēr viņi mums atgādina, lai neaizmirstam par prieku un neesam pārāk nopietni. Katrai draudzei ir savs uzdevums. Ja Dievs redz, ka Kristus miesā prieks ir izbeidzies, Viņš paceļ ticīgo grupu, uztaisa lielu prieku, visi skatās un saprot, ka kaut kas tur tomēr ir un tas ir vajadzīgs.

Man patika Pasaules čempionāta hokejā spēle Latvija – Dānija. Mēs uzvarējām ar rezultātu 3:0. Spēle bija laba, un labi arī spēlēja Latvijas izlase. Pārsteidzoši bija tas, ka noslēgumā, kad atskaņoja Latvijas valsts himnu, visi dziedāja tik skaļi, ka šķita – tūlīt arēnai jumts pacelsies. Bija ļoti laba atmosfēra. Es aizdomājos par to, kāpēc pēkšņi ir tāda enerģija. Iemesls, visticamāk, bija tas, ka Latvijai pirmo reizi Pasaules čempionātā bija tik pārliecinoši uzvarēta pirmā spēle. Tas prieks no uzvaras bija iekšēji nekontrolējams. Ikviens apzinājās, ka viņš ir daļa no šīs tautas, daļa no uzvaras. Ikviens bija priecīgs, un arī man bija labs noskaņojums. Kā ir tiem, kuri skatās sporta spēles un redz, ka viņa komanda zaudē? Nav, protams, uzreiz depresija, bet, piemēram, manas sievasmātes kaimiņš zaudējuma gadījumā kliedz un bez maz vai ar āmuru sit savu televizoru, un tracis ir pa visu māju. Es domāju, ka ir pat tādi cilvēki, kuri varētu arī nošauties savas komandas zaudējuma dēļ. Noteikti kaut kur tā jau ir noticis. Piemēram, futbola fani savācas baros un cits citu sit nost – vienu par to, ka zaudēja, otru par to, ka vinnēja.

Tad, kad tev viss labi izdodas, ir prieks. Prieks pats no sevis mākslīgi nevar izraisīties. Emocionālais prieks rodas no tā, ka mēs pareizi uzvedamies. Mēs izsaucam šīs emocijas, bet tas nenozīmē, ka mākslīgi. Pati emocija no Svētā Gara jau tur ir, bet pareiza rīcība atbrīvo prieku mūsos. Es uzskatu, ka ir labi arī skatīties komēdijas un humoršovus, protams, tādus, kuros nav rupjības. Es nesaku, ka tas visiem ir jādara, bet vispār tas ir pozitīvi. Ja cilvēks var smieties, tad viņā atbrīvojas pozitīvā enerģija. Neticīgam cilvēkam nekas cits neatliek kā visu laiku apmeklēt humora šovus, bet ticīgā cilvēkā ir stabils Svētā Gara prieks. Emocijas ir katram cilvēkam, un ikviens tās var izsaukt. Bet stabilas emocijas var būt tikai ticīgam cilvēkam, kurš personīgi pazīst Jēzu Kristu. Tu domā pozitīvi, pareizi, un tas izsauc prieku. Tavas domas atbrīvo iekšējo prieku. Ja tu skaties pozitīvas filmas, tad tev būs pozitīvas emocijas, bet, ja tu skaties negatīvas filmas vai klausies depresīvu mūziku, tad tev būs negatīvas emocijas. Bieži klausoties depresīvu mūziku, var arī ieslīgt depresijā. Mans brālis bija “Depeche Mode” fans. Arī es līdz brīdim, kad iepazinu Dievu, biju šīs grupas fans, bet ne tādā mērā, kā mans brālis. Viņš gāja tālāk. Viņam pat bija atļaujas, ar kurām varēja producēt viņu mūziku. Šobrīd viņš ir miris, bet, cik saprotu, tad vēl joprojām viņam par šo mūziku tiek ieskaitīta nauda. “Depeche Mode” grupai ir diezgan depresīva mūzika. Es domāju, ka klausoties tikai viņu mūziku, diezgan ātri var arī nomirt. Ne tikai pati mūzika nosaka emocijas, bet arī tās vārdi un vēsts, ko tā nes. Ja mūzikā, ko klausies, ir negatīvi vārdi, tad tie arī tev izsauc negatīvas emocijas. Tā iemesla dēļ rodas ne vien emocionālas, bet arī fiziskas problēmas. Rodas nespēks, vājums un arī slimības. Vai redzat kā mūs ietekmē ārējie faktori?

„Bet priecāties būs visiem, kas cerē uz Tevi: arvienu viņi priecāsies, ka Tu viņus pasargi. Lai mūžīgi gavilē un priecājas par Tevi, kas mīl Tavu Vārdu.” (Psalmi 5:12)

Es vēlreiz tev atgādinu, ka priecāties ir Dieva pavēle un griba.

„[..] bet bija jālīksmojas un jāpriecājas, jo šis tavs brālis bija miris un atkal ir dzīvs, viņš bija pazudis un ir atkal atrasts."” (Lūkas 15:32)

Bija divi brāļi. Viens bija pie tēva, bet otrs aizbēga no ģimenes. Vēlāk viņš atgriezās pie tēva. Simboliski tas nozīmē, ka cilvēks atgriežas pie Dieva. Vecākais dēls noskuma par to, ka tēvs līksmojas un priecājas par to, ka dēls ir atgriezies. Kad cilvēks atgriežas pie Dieva, eņģeļi debesīs gavilē. Šis cilvēks bija noskumis. Tas nozīmē, ka kaut kas nebija kārtībā ar viņa prāta iestatījumiem. Viņš priecājās par to, par ko nevajadzēja priecāties, un skuma par to, par ko nevajadzēja skumt. Nepareiza domāšana lika šim cilvēkam staigāt depresijā. Tur, kur bija iemesls priekam, tā vietā bija bēdas, un viņš staigāja depresijā. Šī iemesla dēļ viņš arī bija sliktās attiecībās ar savu tēvu. Mums ir vajadzīgi pareizi prāta iestatījumi. Kā tos var izveidot? Ar treniņu, klausoties pareizu mūziku, pareizos vārdus, esot kopā ar pareiziem cilvēkiem, pareizi cenšoties domāt, lasot pareizas grāmatas, esot pozitīvā ticīgo cilvēku vidē, esot personīgās attiecībās ar Dievu. Tas, kā mēs domājam, veido mūsu sirdsapziņu. Kāpēc vecākais dēls bija noskumis par to, par ko bija jāpriecājas? Tāpēc, ka viņa sirdsapziņa bija izveidojusies nepareiza. Tāpēc mums ir jāpārstāda un pareizi jāiestata savs prāts, kas veido mūsu iekšējās izjūtas, lai mēs varētu priecāties par to, par ko arī ir jāpriecājas. Tikai tā var uzvarēt.

Kas apsmej nabagu, tas nicina viņa Radītāju, un, kas priecājas par cita nelaimi, nepaliks nesodīts.” (Salamana pamācības 17:5)

Ir jāpriecājas par Dieva atbalstītām lietām, nevis par tām, kuras ir pretējas Svētajam Garam. Jo tas, kurš priecāsies par to, ko Dievs neatbalsta, nepaliks nesodīts. Tā saka Dieva vārds.

Un Tas Kungs, tavs Dievs, tevi bagātīgi svētīs ikvienā tavā roku darbā, tava klēpja augļus, tavu liellopu augļus un tavas zemes augļus, jo Tas Kungs atkal priecāsies par tevi tavā labumā, tāpat kā Viņš priecājās par taviem tēviem.” (5. Mozus 30:9)

Pats Dievs priecājas par tevi! Arī tad, kad Viņš radīja visu, ieskaitot tevi, Dievs septītajā dienā apsēdās, paskatījās uz visu, ko ir radījis, un Viņu pārņēma prieks. Tas ir labi, patīkami, forši. Viņš ir pastrādājis, un tagad ir prieks. Dievam ir prieks par tevi. Viņš priecājas par taviem panākumiem, atbalsta tevi problēmās un bēdās. Dievs ir par tevi un ar tevi, kad tu seko Viņam. Dievs ir labs. Mums ir priecīgs Dievs. Mums ir prieka, nevis sēru vēsts. Mums nav iemesla skumt.

Tomēr nepriecājieties par to, ka gari jums paklausa, bet priecājieties par to, ka jūsu vārdi ir ierakstīti debesīs.” (Lūkas evaņģēlijs 10:20)

Tas nenozīmē, ka nav jāpriecājas par to, ka velni tev paklausa, bet ir jāpriecājas par to vien, ka tu esi glābts. Tu esi glābts, un tava piederība ir debesīs! Lūk, par ko ir iemesls priecāties.

Viņu jūs mīlat, lai gan neesat To redzējuši, uz Viņu jūs ticat, To tagad neredzēdami, un priecāsities neizsakāmā un apskaidrotā priekā.” (1. Pētera vēstule 1:8 )

Mūsu galamērķis ir debesis, kurās būs tāds prieks un līksmība, kāda šeit uz zemes nav iespējama. Mūsu mērķis ir būt tur. Par to vien, ka tu zini to, kam piederi. un ka tavs galamērķis ir debesis, kurās tu visu baudīsi, ir jau vērts šodien domāt un priecāties. Ja tev kļūst skumīgi, padomā par to, kur tu nonāksi pēc nāves. Protams, ja tu esi sagājis sviestā un saproti pats, kur nonāksi, tad nav nekāda iemesla priekam. Bet, ja tu padomā par gala rezultātu debesīm, tevī atraisās prieks. Tev atliek vien padomāt par to, ka esi glābts, un tu uzreiz kļūsti priecīgs. Arī par izmainītu dzīvi un ceļu, uz kura esi, var priecāties. Ceri uz galamērķi, ej uz to un priecājies! Uz šo galamērķi arī ir jāaiziet ar prieku. Ja tu ļausies pārmērīgām skumjām un aizmirsīsi par prieku, līdz galam arī vari neaiziet. Kad es atgriezos pie Dieva, man nemaz nevajadzēja otro prieka veidu, jo man pietika ar pirmo. Par to, ka Svētais Gars manī priecājas, es vispār nezināju. Es zināju to, ka esmu glābts. Man bija ļoti spēcīgas emocijas. Vienu gadu no vietas man vispār bija jocīgs smaids. Viena lieta ir tā, ka tu esi kaut ko piedzīvojis tagad, šodien, kad viss ir jauns un jāiepazīst, un tad tev ir dabisks, neviltots prieks. Tev ir tāda enerģija, ka esi gatavs kliegt uz ielas, ka Dievs tevi mīl. Tomēr pavisam cita lieta ir tāda, ka, ejot laikam, tev ir jāiemācās priecāties arī nebalstoties uz šīm emocijām. Ir jāiemācās priecāties ar lēmumu. Tu dzirdi un pieņem pareizas lietas, un atkal ir iemesls par kaut ko priecāties. Ja tu neiemācīsies priecāties, būs grūti aiziet līdz galam. Tu esi glābts, un tev ir jaunas lietas, par kurām es mācīšu. Par to ir jāpriecājas! Atgādini sev, ka tu esi glābts. Kad eju savā lūgšanu kambarī, pirmais ko es parasti Dievam saku: „Paldies, Dievs, par Tavu upuri. Paldies par glābšanu. Paldies par to dienu, kad Tu cietuma kamerā mani atradi un izglābi.” Es mēģinu atcerēties to, un man atnāk prieks. Tā ir tāda mierīga, laba sajūta. Tā rodas no tā, ka es Dievam pasakos par dienu, kad Viņš mani pestīja. Tā bija lieliska diena.

Kā notiek ar cilvēkiem, kuri ir iemīlējušies? Viņi iemīlas, pieņem lēmumu būt kopā, bauda medusmēnesi. Parasti viņiem ir ļoti lielas rozā brilles, kad liekas, ka ir baigā enerģija, viss ir labi un nevienam nav nekādu trūkumu. Taču paiet laiks, šīs pirmās emocijas noplok un sākas sadzīvošana. Parādās negatīvas lietas, un cilvēks sāk otrā pamanīt trūkumus. Viņš sāk slikti justies un domā: „Kur viss pazuda? Kur mans prieks palicis?” Ja pienāktu situācija, kad uz dažiem mēnešiem piespiedu kārtā vienu vai otru aizsauktu prom, tad, šim cilvēkam atgriežoties, būtu atpakaļ pirmās emocijas un vēl vairāk. Es nesaprotu to, kāpēc Bībelē ir rakstīts, ka precētiem vienmēr jābūt kopā. Kā viens ar otru var visu laiku būt kopā? Staigāt viens otram blakus tik ilgi, kamēr noriebjas. Kā var visu laiku būt kopā? Katrs cilvēks ir personība un individualitāte. Atliek tikai nedaudz pašķirties, un emocijas jau atkal iet pa gaisu. Visas emocijas iekšā jau ir, tikai vajag mācēt pareizi ar visu rīkoties un tās izsaukt. Lūk, kāpēc precētiem pāriem un draugiem savās attiecībās ir svarīgi nevis katru dienu stāvēt uz vietas, bet izdomāt kaut ko jaunu. Ja nekas nenotiek, tad tāpēc, ka paši neko neveido. Tāpat arī ir pēc atgriešanās pie Dieva. Sākumā emocijas būs pašas no sevis, bet ir jāmāk tās saglabāt visa mūža garumā. Bez otrā prieka veida tas nav iespējams, jo nepārtraukts mūžīgais prieks pats no sevis nevar būt. Tev ir jādara pareizas lietas un jākalpo Dievam. Es zinu, ka tas prieks, kurā es dzīvoju tagad, ir daudz lielāks par to, kas bija atgriešanās laikā. Varbūt to tik ļoti vairs nevar redzēt, bet šis prieks ir stabils, stiprs, un es esmu laimīgs. Mēs esam laimīga draudze, jo es nepaliku tikai uz viena prieka veida. Emocionālais prieks bija, bet vairs nav, un man pie tā ir jāstrādā, lai tas atbrīvotos. Papildus visam mums ir Svētais Gars, kurš regulē visu šo prieku un ved pareizā virzienā.

Līdz šim jūs neko neesat lūguši Manā Vārdā; lūdziet, tad jūs dabūsit, ka jūsu prieks būs pilnīgs.” (Jāņa evaņģēlijs 16:24)

Mums ir jālūdz Dievs. Par kādu dievišķu prieku var būt runa, ja nav personīgu attiecību ar Dievu? Vai arī kāds prieks var būt, ja tu nepārtraukti lūdz tikai par savu dēlu, kurš ir dzērājs? Tu nelūdz par sevi un par pozitīvām lietām, neapdomā tās un nelasi. Nav pareizas un pietiekamas lūgšanas.

„(..) jo es priecājos par Taviem baušļiem, tie man ir mīļi.” (Psalms 119:47)

Kā Svētā Gara prieks var darboties pie tevis, ja tu katru dienu nelasi Dieva vārdu? Lasi, pārdomā Viņa vārdu!

„Šī ir tā diena, ko Tas Kungs devis: priecāsimies un līksmosimies šinī dienā!” (Psalms 118:24)

Es ļoti bieži, kad sāku savu lūgšanu, saku: „Paldies, Dievs, par šo dienu!” Tā ir laba lūgšana. Ir labi priecāties par katru dienu, kas tev atvēlēta. Kad tu redzi, ka aiz loga viss ir apmācies, tad ir citādāka pateicība. Tad, kad viss ir skaists un saulains, arī ir cita pateicība. Tev ir ļoti daudz lietu, par kurām pateikties Dievam.

„(..) Es priecājos, kad man teica: "Iesim Tā Kunga namā!"” (Psalms 122:1)

Vai tad, kad tu nāc uz dievkalpojumu vai mājas grupiņu, tev ir par to prieks? Pamatā katru svētdienu, kad dodos uz dievkalpojumu, man jau pirms tam ir priecīgas gaidas. Atnākot šeit, es vienmēr priecājos. Mana prieka kulminācija ir brīdī, kad sludinu. Ja neļausiet man sludināt, es kļūšu ļoti skumjš, bet tāpat es izdomāšu veidu, kā to darīt.

Jo Dieva valstība nav ēšana un dzeršana, bet taisnība, miers un prieks Svētajā Garā.” (Romiešiem 14:17)

Piepildies ar Svēto Garu, lasi Dieva vārdu, vairākas reizes klausies sprediķus.

Kad viņi beidza Dievu lūgt, vieta, kur tie bija sapulcējušies, nodrebēja, un tie visi kļuva Svētā Gara pilni un drošu sirdi runāja Dieva vārdus.” (Apustuļu darbi 4:31)

Tu atnāc uz dievkalpojumu un gūsti prieku.

„Es gavilēju un priecājos par Tavu žēlastību, jo Tu esi uzlūkojis manu postu un ņēmis vērā manas dvēseles bēdas.” (Psalms 31:8 )

Ja tu esi lūdzis par kādu problēmu un esi saņēmis atbildi, tad tevi pārņem prieks. Risini problēmas! Es šobrīd runāju par otro punktu un to, kā izsaukt pirmo punktu, jo bez tā vispār nav iespējams izdzīvot. Lai dabūtu pirmo punktu, vajag otro – ar mūsu lēmumiem un gribu izdarīt pareizas darbības. Viena no šīm darbībām ir problēmu risināšana. Nesamierinies ar tām, risini problēmas! Tad, kad būs problēmu risinājumi, atnāks prieks. Mūsu zemapziņā ir nostiprinājies uzskats, ka jau brīdī, kad tikai risinām problēmu, mēs to pieņemam jau par atrisinātu. To pavada prieks. Arī es, kad draudzē redzu kādas problēmas, izjūtu prieku, ka varēšu tās nolīdzināt. Prieks rodas no cīņas procesa, kurā problēmu neitralizējam. Piemērs ar hokeju. Kad komanda zaudē jau kārtējo spēli, tā nespēj piecelties psiholoģisku iemeslu dēļ. Spēlētāji iekšēji nespēj atraisīt enerģiju, komandas gars ir sabrucis un spēlēšana vairs nenes prieku, tāpēc, ka valda samierināšanās un padošanās. Tāpat var būt ikdienā ar katru no mums.

„Kad kāds ļauns cilvēks grēko, viņš sapinas pats, bet taisnais priecājas un jūtas labi.” (Salamana pamācības 29:6)

Vēlies priecāties? Tad negrēko! Grēks pret Dievu samazina prieka enerģiju un attiecīgi tas kļūst redzams, jo cilvēks kļūst drūmāks.

„Cilvēkam ir prieks par otra labā veiktu labu darbu.” (Salamana pamācības 19:22)

Šeit lasām, ka, darot labu citiem, atraisās prieks. Piektdien ar komandas cilvēkiem aizbraucām ceļojumā uz Viļņu. Ceļa garums bija aptuveni 800 km. Kā jums šķiet, kuram bija jāiznes lielākais grūtums? Šoferim, kas plānoja ceļu un brauca! Bijām Traķu pilī, izstaigājām Viļņu. Mājup braucot komanda gribēja aizbraukt uz Krusta kalnu, kas no braukšanas viedokļa bija neērti, jo spieda braukt mājup pa nakti, tomēr man bija prieks to darīt – jo es zināju, ka viņus tas iepriecinās. Atsaucība atnes papildu pozitīvu enerģiju, tāpēc, ja tu atsaki palīdzību, kad cilvēki to lūdz, tu pats zaudē.

Tad Viņš tiem stāstīja šādu līdzību: "Kurš no jūsu vidus, kam ir simts avis un kas vienu no tām ir pazaudējis, neatstāj visas deviņdesmit deviņas tuksnesī, lai ietu pakaļ pazudušajai, līdz kamēr tas to atradīs? Un, to atradis, tas prieka pilns to ceļ uz saviem pleciem un, mājās nācis, sasauc savus draugus un kaimiņus un tiem saka: priecājieties ar mani, jo es savu pazudušo avi esmu atradis. Es jums saku, tāpat būs lielāks prieks debesīs par vienu grēcinieku, kas atgriežas, nekā par deviņdesmit deviņiem taisniem, kam atgriešanās nav vajadzīga. Vai arī - kura sieva, ja tai ir desmit graši un tā vienu no tiem ir pazaudējusi, neaizdedzina sveci un neizmēž māju, rūpīgi meklēdama, līdz kamēr tā to atrod? Un, atradusi to, tā sasauc savas draudzenes un kaimiņienes un saka: priecājieties ar mani, jo es savu grasi esmu atradusi, kuru biju pazaudējusi. Gluži tāpat, Es jums saku, ir prieks Dieva eņģeļiem par vienu grēcinieku, kas atgriežas." (Lūkas evaņģēlijs 15:3-10)

Rakstu vieta vēsta par prieku, kādu sieva ieguva no tā, ka atguva savu mantu. „Un atradusi to, tā sasauc savas draudzenes un kaimiņienes un saka: priecājieties ar mani, jo es savu grasi esmu atradusi, kuru biju pazaudējusi.” Priecājusies sevī, viņa sasauca cilvēkus un priecājās kopā ar tiem. Kā izpaužas labā vēsts? Tā ir dalīšanās ar to, ka tu esi glābts un pazīsti To Kungu. Bet ja tevī nav pastāvīga prieka, tad nav ar ko dalīties. Ir atšķirība vai dalies evaņģēlijā bez emocijām, vai esi uzlādēts un dedz sevī. Dalies ar prieku!

„Tamdēļ es jums aizrakstīju, lai man nākot nebūtu jānoskumst par tiem, par kuriem man būtu jāpriecājas; un es stipri ceru, ka mans prieks būs arī jūsu vidū prieks.” (2. Korintiešiem 2:3)

Mūsu noskaņojumu pret cilvēkiem pakārto mūsu attiecības pret tiem. Ja tu ar savu vadītāju, draugiem mājas grupiņā vai ģimenē esi sastrīdējies, tad izzūd prieka enerģija, un tu staigā apkārt noskumis. Ja attiecības atjaunosies, arī enerģija atgriezīsies. Jūsu salabšanu pavadīs pozitīva enerģija, tāpēc uzturi pareizas attiecības! Esi piedodošs, pretimnākošs un tajā pašā laikā saglabā stingrumu, – lai tavs „jā” ir „jā” un „nē” ir „nē”, kur tas nepieciešams. Atrodies uzticamu cilvēku vidē. Pāvils raksta:

„Es priecājos par Stefana, Fortunata un Ahaika atnākšanu.” (1. Korintiešiem 16:17)

Te atspoguļojas Pāvila prieks par sen neredzētiem cilvēkiem. Tāpat, kad mēs nākam uz grupiņu, sev līdzi mums būtu jānes priecīgs noskaņojums. Ja tu atnāc bez prieka sirdī, ļoti iespējams, ka tev kaut kas nav kārtībā attiecībās vai nu ar līderi, vai ar kādu brāli, māsu, vai arī esi aizņēmies naudu un nevēlies atdot. Tieši pēdējā iemesla dēļ draudzē ir noteikums – naudu cits citam neaizdodam.

„Un tev būs šajos svētkos līdz ar saviem dēliem, savām meitām, saviem kalpiem, savām kalponēm un levītiem, kā arī ar svešiniekiem, ar bāreņiem un atraitnēm, kas dzīvo tavos vārtos, priecāties.” (5. Mozus 16:14)

Dažādie svētki Izraēlā tika rīkoti ar mērķi atgādināt Dieva iedibinātos likumus un priecāties vienam otra klātbūtnē. Tāpēc arī mēs kā draudze svinam savu dzimšanas dienu. Draudzes biedri savas jubilejas savukārt atzīmē grupās. Ja šādās reizēs aprūpējamais nevar apsveikt savu vadītāju, tad ir skaidrs, ka viņu attiecības ir sabojātas, to nemaz nav. Jubilejām būtu jābūt priecīgiem notikumiem. Veiciniet savas attiecības!

„Es priecājos jūsu dēļ, ka Es nebiju tur, lai jūs ticētu.” (Jāņa 11:15)

Te ir runa par prieku, ko Jēzus izjuta sakarā ar Lācara nāvi, ka tā palīdzēs mācekļiem ieraudzīt Dieva varenību un ticēt, kad Viņš to cels augšā. Tā arī tu izmanto katru savu neveiksmi, katru ķezu par tramplīnu uzvarai, pārdomā, ko vari mācīties no radušās situācijas, pateicies par to, un tu pacelsies augstākos līmeņos. Un uz vajāšanām skaties kā uz apliecinājumu savai piederībai Dievam. Pāvils saka:

„Tad nu es esmu līksms savās ciešanās, kuras nesu jūsu labā, piepildīdams to, kas vēl trūkst no Kristus ciešanām, savā miesā par labu draudzei, kas ir Viņa miesa.” (Kolosiešiem 1:24)

Arī ciešanas, ja tās ir sekas vajāšanām, var atnest priecīgu prātu. Tāpat ir ar ziedošanu. Ieguldīšana debesu valstībā – tā ir nezūdoša manta. Dodot un ziedojot draudzes vajadzībām vai finansiāli izpalīdzot cilvēkiem, mūsos atraisās prieks.

„Tur, lai gan bēdu smagi pārbaudīti un paši dzīvodami lielā nabadzībā, viņu prieks izpaudies lielā sirsnībā; tie ir labprātīgi ziedojuši pēc savām spējām, pat pāri spējām, to es apliecinu.” (2. Korintiešiem 8:2-3)

Šo principu piepildīja arī maķedoniešu draudzes, gūdamas prieku došanā. Dodiet, tad jums taps dots. Ja viss ir pareizi un tev pirmajā vietā ir Dievs, tad, pirmkārt, tev vajag tikai prieku, un tad tu labi novedīsi savu darāmo līdz galam.

„Ja Dievs kādam cilvēkam dod bagātību un laicīgu mantu un piešķir viņam to laimīgo stāvokli, ka viņš var to baudīt, var ņemt no tā savu daļu un, pat neraugoties uz visām pūlēm, tomēr priecāties, tad tā ir Dieva žēlastības dāvana.” (Salamans mācītājs 5:18 )

Salamans māca, ka tajās robežās, kā Dievs to ir paredzējis, tu vari priecāties un baudīt savus zemes augļus. Par mantu un dažādām svētībām priecājies, un, ja vien Dieva lietas saglabā kā prioritāti, nekautrējies sevi arī palutināt. Tomēr Dieva prāts nav ņemt kredītus. Arī mūsu draudzes jauno telpu izbūve noris bez kredītu un finansiālu aizdevumu atspaida. Dievs ir pār mums un ir aicinājis uzcelt namu pašiem.

Noslēgumā atgādināšu, ka, atrodot pazaudētu lietu, izjūtam prieku par to. Ja tu biji pazaudējis prieku šodien, tagad tu esi to atradis – tu vari līksmoties, gavilēt un saukt skaļi: „Aleluja!” Kad kāds cilvēks, kuru ilgi esi aicinājis uz mājas grupu, izlemj atnākt, ataust prieks. Kad kāds tev mīļš cilvēks, aizbraucis zilajās tālēs, atgriežas, rodas prieks. Mēs varam dzīvot piepildītu dzīvi un priecāties, pirmkārt, jo prieks no Dieva ir ielikts katrā cilvēkā, otrkārt, jo varam to stimulēt ar savu gribu un lēmumu, kad darām pareizas lietas. Ja es redzu skābu seju atnākam svētdienas rītā uz dievkalpojumu, tad manas domas par to ir tādas, ka tas ir ļoti vājš cilvēks, jo normāli pat skumju priekšā draudzē būtu jāspēj smaidīt. Tāpēc, nākot uz draudzi, savācies un priecājies. Negribas slavēt Dievu, jo ir pavisam skumji? Atnāc, pārdomā to un pieņem lēmumu: pietiek, es slavēšu un pielūgšu Dievu!

„Mājās nācis, sasauc savus draugus un kaimiņus un tiem saka: priecājieties ar mani, jo es savu pazudušo avi esmu atradis.” (Lūkas evaņģēlijs 15:6)

Mācītāja Mārča Jencīša sprediķi “Prieks” priecīgi pierakstīja Ieva Našeniece, Marta Līdeka un Rihards Krūkliņš, rediģēja Ieva Našeniece

Dieva svētība, un kā būt svētītam

Publicēja 2017. gada 1. maijs 11:43Līga Paņina

Ziņas datums 01.05.17.

Šodienas tēma ir Dieva svētība un kā būt Dieva svētītam. Kāds ir mērķis tam, ko es šodien mācīšu? Mērķis ir mācīties un izprast, kas ir tas, ko cilvēki viens otram novēl: „Esi svētīts! Lai Dievs tevi svētī.” Bībeles Rakstu vietas, kurās ir minēts par svētību, ir ļoti daudz. Svētība, svētīts, svētīgs… Ko nozīmē būt svētītam? Kas ir Dieva svētība?

Man ir laba ziņa – pagājušajā nedēļā draudzes mājas grupiņās bija 483 cilvēki! Tas ir rekords, tas ir par vienpadsmit cilvēkiem vairāk, nekā iepriekšējais rekords. Vēl tikai septiņpadsmit dvēseles, un mēs pārkāpsim pāri pustūkstotim. “Kristus Pasaulei” darbojas Rīgā un ārpus Rīgas. Rīgā ir gandrīz trīssimts cilvēku, ārpus Rīgas grupās ir simtu deviņdesmit. Mēs augam, un, ja mēs augam, tad tas norāda uz to, ka mēs esam veseli jeb mūsu draudzes organisms ir vesels. Kaulos ir pietiekami daudz kalcija un mēs esam emocionāli stabili. Kopumā kā draudze mēs esam stabila. Mēs strādājam, un Dievs mūs lieto! Dievs ir mūsu vidū. Pie mums var redzēt, ka Jēzus ir mūsu vidū. To var izmērīt. Ja Dievs ir tavā dzīvē, tad to var izmērīt, to var redzēt. To var nosaukt arī par Dieva svētību. Arī tas, ka draudze aug, ir Dieva svētība. Tas, ka cilvēks var attīstīties kā personība, ir Dieva svētība! Tas, ka tu vari būt vesels, ir Dieva svētība.

Kas ir Dieva svētība? Tas ir jauns cilvēks Jēzū Kristū un viss, kas ar to nāk. Tā ir manis paša definīcija, tā nav nekur izlasīta. Dieva svētība ir jauns radījums Jēzū Kristū un viss, kas ar to nāk. Bībeles skolā bija tāds teksts: cilvēks pieņem Jēzu Kristu, Viņa asinīs tiek šķīstīts, glābts. Kad tu esi atzinis Kristu par savu Glābēju un tavi grēki ir piedoti, tu Viņa priekšā esi svēts, un Svētais Gars iemājo tevī. Svētais Gars ir pati pilnība, tas ir Dievs, un Viņš mājo tevī. Kad Svētais Gars mājo tevī, tad tu tiec pārradīts par jaunu cilvēku. Viss, kas ir bijis, ir pagājis, viss ir jauns. Faktiski tu tiec savienots ar debesīm. Debesis ir tevī, bet, kas ir iekšā, ir jādabū ārā. Kā to izdarīt? Mainot savu domāšanu, lasot, mācoties, lūdzot, kalpojot, strādājot pie sevis un mainoties. Nevis ārēji mainoties, no kaut kādiem ārējiem ietekmes faktoriem, bet no iekšienes. Tu jau esi izmainīts, tu jau esi jauns cilvēks, tu jau esi svētīts. Kas nāk pēc tam, kad esi jauns cilvēks Jēzū Kristū? Viss labais, ko Dievs ir paredzējis tev. Tas ir jauns cilvēks, tā ir mūžīgā dzīvība, tā ir labklājība, emocionāla veselība, garīga, fiziska veselība, tā ir piepildīta, harmoniska dzīve šeit virs zemes! To, kādai būtu jābūt šādai dzīvei, nosaka Dievs, nevis mēs paši. To var tikai Dievs, Kurš darbojas pie mums caur Jēzu Kristu. Tāpēc, ja neesi pieņēmis Jēzu par SAVU Glābēju, tad esi aicināts to izdarīt. Tu esi jauns cilvēks un varēsi sākt iet pa taisno ceļu uz Dieva apsolījumiem, nevis pa daudziem apkārtceļiem. Taisns ceļš ir dzīvot Dieva gribā, maksāt cenu un dabūt ārā to, kas ir iekšā! Dieva svētība ir jauns cilvēks Jēzū Kristū un viss, kas ar to nāk!

Kas tev būtu jadara, lai tev būtu Dieva svētība? Pirmkārt – jāpieņem Kristus. Katrs cilvēks vēlas būt svētīts, tomēr, lai tas parādītos viņa dzīvē, tad viss, kas ir iekšā, ir jādabū ārā. Debesis ir tevī! Dieva apsolījumi jau tev ir, tie jau tev pienākas. Bībele saka, ka visas vietas, kur jūs savu kāju liksiet, jums piederēs. Tu nebūsi tas, kam viss no rokām laukā krīt. Tu esi tas, kas visu sāk un kam viss izdodas.

4. maijā ir Latvijas atkārtotās neatkarības deklarācijas diena. Latvijas PSR Augstākā padome ar 138 balsīm pieņēma deklarāciju par Latvijas valsts neatkarības atjaunošanu. PSR Augstākā padome nobalsoja, nevis mēs paši to izdomājām. Latvija izstājās no Padomju Savienības un atguva savu neatkarību. Tā ir neatkarības atjaunošanas diena. Bet vai pietiek ar to, ka mēs pasludinām, ka no šī brīža mēs esam neatkarīgi? Mēs nobalsojām un gribam būt brīvi. Mēs nobalsojām, ka paši gribam veidot savu valsti un savu dzīvi. Vai ar to pietiek? Nē. Ir pagājuši gadi, un mēs joprojām veidojam savu valsti. Es nedomāju, ka mēs ļoti veiksmīgi to darām, tomēr veidojam. Nevarētu teikt, ka viss ir ļoti slikti. Tas ir normāli tādai mazai valstij kā Latvija. Ja vien vairāk cilvēku bītos Dieva un paļautos uz Viņu, tad mēs šodien redzētu pavisam citus rezultātus. Tas ir tieši tāpat kā Jēzū Kristū tu kļūsti jauns radījums. Viss, kas ir iekšā, ir jāiegūst, jāiekaro. Tāpat kā neatkarība ir jāsargā un jāceļ sava valsts, tāpat mums sevi ir jāceļ. Mēs savu draudzi arī ceļam.

Salamana svētceļnieku dziesma. Ja Tas Kungs namu neuzceļ, tad darbojas velti, kas gar to strādā. Ja Tas Kungs pilsētu neapsargā, tad velti sargs nomodā. Ir velti, ka jūs agri ceļaties un vēlu paliekat nomodā un ēdat savu maizi ar rūpēm; saviem mīļajiem Viņš to bagāti dod miegā.” (Psalms 127:1-2)

Ja Tas Kungs namu neuzceļ – šajā gadījumā nams var būt jebkas – draudze, mājas grupiņa, tavs raksturs, fiziskā veselība, garīgā, emocionālā veselība, tava labklājība, finanses, bizness, mācības, attiecības ar cilvēkiem, ar pretējo dzimumu, tā var būt jebkura no tavas dzīves daļām, – tad tu veltīgi to dari. Tu veltīgi veido kādas attiecības, ja Tas Kungs tās neveido. Tu veltīgi cel savu biznesu, ja Tas Kungs to neceļ. Tu veltīgi cel mājas grupiņu, ja Tas Kungs to nedara. Tu veltīgi mainies un maksā cenu, ja Tas Kungs pie tevis to nedara. Kā to visu saprast? Piemēram, ir valsts ar savu armiju, bet, ja Tas Kungs nedod drošību, tad armija nepalīdzēs. To sauc par Dieva svētību!

Saistībā ar 4. maiju es izlasīju kāda cilvēka vārdus: „Lielākā kļūda mūsu valstij bija šāda  kad mēs zaudējām savu neatkarību un padomju karaspēks ienāca Latvijā, mēs nepretojāmies.” Tad, kad Ulmanis nolika savas pilnvaras, Latvijas armija, kas bija skaitliski liela un labi bruņota, lai varētu cīnīties, necīnījās. Somi mums blakus cīnījās un paturēja savu neatkarību, bet mēs to zaudējām. Šis cilvēks saka: „Tā bija lielākā kļūda, ka mēs necīnījāmies.” Tās ir arī manas domas, ko es vienmēr esmu teicis un teikšu, ka tā ir lielākā kļūda, ka mēs necīnījāmies, tāpēc bija vairāki gadu desmiti zem komunisma jūga. Protams, neviens nezina, kā būtu bijis, tomēr tā bija kļūda. Tev var būt armija, iespēja, bet, ja Tas Kungs nesvētī, tad tu pieņem nepareizus lēmumus un zaudē. Dieva svētība ir kaut kas tāds, kad tu dari elementāras lietas, un Dievs liek tām izdoties. Divi vienādi cilvēki var darīt vienu un to pašu, vienam izdodas, bet otram neizdodas. Kāpēc? Tāpēc, ka vienu Dievs svētī, otru Dievs nesvētī. Draudzes māsa Evita liecināja, ka viņa pieņēma lēmumu, ka veltīs vēl vienu dienu, lai Saulkrastos vadītu mājas grupiņu. Tas tiešām viņai un viņas ģimenei daudz maksā. Un tad pēkšņi viņai radās iespēja nopelnīt, apkalpojot lielu cilvēku grupu, un dažās dienās viņa nopelnīja naudu, ko raksta ar četru ciparu skaitli. Tā ir Dieva svētība. Ja Tas Kungs šo namu neuzceļ, cilvēks strādā veltīgi. Tu vari ģimenē veidot attiecības, bet, ja Kungs tās nesvētī, tad tu neizveidosi tās tādas, kādām tām būtu jābūt pēc Dieva plāna, pēc Viņa gribas.

Tā Kunga svētība dara cilvēku bagātu bez sevišķām viņa paša pūlēm.” (Salamana pamācības 10:22)

Nevajag saprast nepareizi, ka Dievs kaut ko dod miegā. Tas nav tā, ka tu vari gulēt un viss pats atnāks, un, jo vairāk guli, jo bagātāks kļūsti, raksturs mainās. Vajag vairāk gulēt? Par to šeit nav runa. Tas nozīmē to, ka tev nav jāatrauj laiks no sava miega, lai pietiekami nopelnītu līdzekļus. Tev nav jāstrādā trīs darba vietās, lai tu būtu pārticis un lai paliktu pāri labiem darbiem. Redzi, tur ir atšķirība. Viens strādā vienā darba vietā un nepārpūlējas, un viņam ir diezgan, tā ir Dieva svētība. Otrs strādā trīs darba vietās, iespējams, ka viņš trīsreiz vairāk pelna, bet viņam nav diezgan, tā nav Dieva svētība. DIEVA SVĒTĪBA IR KAUT KAS ĪPAŠS!

Te nav rakstīts, ka bez pūlēm, bet bez sevišķām pūlēm. Tev nav jābrauc uz Anglija vai ārpus Latvijas, lai tu baudītu labklājību. Mans mīļākais teiciens  cūka arī Āfrikā ir cūka. Ja tu neesi svētīts, tad tu neesi svētīts. Ja tu esi svētīts, tad tu esi svētīts jebkur, vai tas ir Āfrikā, Mozambikā, Igaunijā, Lietuvā, Anglijā, Vācijā vai Latvijā. Tev viss ir diezgan, un tu dzīvo harmonisku dzīvi. Tev pat prātā nenāk doma mainīt Latviju pret kaut ko citu. Uz Eiropu ir jābrauc tikai atpūsties, apskatīties, atstāt naudu tūrisma biznesam, pagulēt jūrmalās. Tas ir viss, nevis tur dzīvot. Kur tu esi piedzimis? Ja tu esi dzimis Latvijā, tad šī ir tava zeme, šī ir tava tauta. Ja tu esi svētīts šeit, tad tu esi svētīts arī citur, un tev pat nenāk prātā doma kaut ko mainīt. Tā Kunga svētība dara cilvēku bagātu.

Ka jūs topat sava Debesu Tēva bērni, jo Viņš liek Savai saulei uzlēkt pār ļauniem un labiem un liek lietum līt pār taisniem un netaisniem.” (Mateja evaņģēlijs 5:45)

Tiem, kas Bībelē meklē pretrunas, lūk, ir Rakstu vieta. Piemēram, kāds cilvēks nav ticīgs cilvēks, un viņš izlasa Bībelē, ka arī pār viņu Dievs liek spīdēt saulei un līt lietum. Ja mēs skatāmies, tad tas tā arī ir. Daudzi cilvēki, kuri dzīvo bez Dieva, ir svētīti, un viņiem ir vairāk kaut kādas lietas, kaut kas labāk, varbūt viņi labāk izskatās, vairāk pelna, panākumi organizācijā un izaugsme. Svētību saņem gan ticīgs, gan neticīgs cilvēks, bet neticīgs cilvēks nav Dieva svētīts. Viņš gan lieto to, ko Dievs dod, piemēram, dažādus zemes resursus, izrakteņus, kas ir domāti, lai mēs tos lietotu saprātīgi. Viņi tos lieto, bet pateicību Dievam nedod. Svētības neticīgajiem kaut kādas ir, tomēr viņiem nav paša svarīgākā – viņi nav jauni cilvēki, jauni radījumi Jēzū Kristū, viņiem nav Dieva svētības. Ja tu varētu redzēt caur rentgenu, kas notiek viņu dvēselēs, tad tu redzētu, ka tur pat tuvu nav tā, kā būtu jābūt ticīgam cilvēkam, kurš gan ir ar visām kļūdām, taču dzīvo pilnvērtīgu dzīvi un arī normāli jūtas. Ar mazumiņu tu vari justies bagātāks nekā jūtas miljonārs. Tev vairāk pietiks visam un tu gulēsi labāk nekā miljonārs. Es nesaku, ka ir jādzīvo trūkumā, bet viennozīmīgi, ka Dieva svētība ir tā, ka tev visa kā pietiek.

Šonedēļ mēs ar sievu svinējām piecpadsmit gadu kāzu jubileju. Es ieliku Facebook lapā dažas bildes ar tekstu pie tām. Kāpēc es to vispār ieliku? Es zinu, ka draudzei un ārpus draudzes cilvēkiem tas ir svarīgi, ka ir kristīgs piemērs. Tas bija 2002. gada 24. aprīlis, pie manas mammas dzīvoklī, tajā laikā mans mācītājs Modris mūs salaulāja. To dienu es ļoti labi atceros. Mamma ar patēvu bija sagatavojuši cienastu. Tieši tad, kad viņš uzzināja, ka mēs precēsimies un mums būs kāzas, patēvs man iedeva simts latus. Nopirkām sievai kurpes, no manas māsas paņēmām kāzu kleitu, noīrējām istabiņu. Tad jau ar sievu abi strādājām un pelnījām. Mana alga bija kādi divi lati dienā, bet es strādāju un darīju visu no sirds. Tajās fotogrāfijās es biju bez uzvalka. Es vispār nopirku uzvalku humpītī, bet es ar to neko nevarēju izdarīt, ne izgludināt, neko. Es mēģināju to savest kārtībā, lai varētu uzvilkt, bet kad es to uzvilku, tad sapratu, ka būtu labāk iet treniņtērpā, nevis tādā uzvalkā. Tas arī maksāja apmēram piecus latus. Šlipsi es paņēmu no sava patēva, un tā bija nedaudz par garu. Krekls bija manis paša. Bikses un kurpes bija normālas. Kāpēc es visu to stāstu? Tāpēc, ka es jutos ļoti bagāts. Es nekad neesmu juties nabags! Ja man jāsalīdzina laiks tad un tagad, tad es vienmēr esmu juties bagāts. Bagāts itin visā. Kad runa ir par mazvērtību, ar kuru daudzi slimo, tad, draugi, es nezinu, kas ir mazvērtība. Man tāda problēma nav bijusi. Es vienmēr esmu juties bagāts, juties labi. Protams, ne vienmēr fiziski labi, nav jau tā, ka nav grūtību, bet es zinu, ka es dzīvoju piepildītu, harmonisku, dedzīgu dzīvi, kalpodams Tam Kungam. Dievs vienmēr man ir bijis pirmajā vietā! Attiecības ar Dievu, lūgšanas man vienmēr ir bijušas pirmajā vietā. Ir kaut kādi periodi, kad esmu paklupis, bet atkal savācies. Lielākoties es esmu laimīgs cilvēks.

Es strādāju par diviem latiem – skaldīju malku. Gāju uz bezdarbniekiem nevis tāpēc, lai iestātos rindā un saņemtu pabalstu, bet gan tāpēc, ka man vajadzēja darbu. Viņi mani piefiksēja un regulāri zvanīja, ka ir darbs. Man vienmēr bija darbs. Tā strādājot, es satiku kādu skursteņslauķi un sāku ar viņu kopā strādāt, man vairs nebija jāiet uz bezdarbniekiem. Viņš iemācīja man skursteņslauķa amatu. Pēc tam mājās bija jāmazgā ne tikai mute, bet arī jāskalo deguns ar ūdeni, lai iztīrītu visus netīrumus no nāsīm. Man patika. Pēc tam iemācījos mūrēt skursteņus. Banāni, kas tagad varētu būt kartupeļu vietā, vai arbūzs, melone  ja mājās bija kādi augļi, vai jogurts, – ja varēja nopirkt jogurtu, tas bija kruti. Iedomājies? Es varēju priecāties par banānu, par arbūzu, par jogurtu. Man cietuma priekšnieka vietnieks indīgi teica: “Runā, ka tu tikai ar Svēto Garu barojies.” Tas viņam šķita jocīgi, un viņš bija ļoti šerps vīrs. Liela daļa no tā, kas notika cietumā, bija atkarīga no viņa. Un pēc tam viņš pieņēma mani darbā par mākslinieku – noformētāju. Es pats zīmēju, rakstīju, man bija pašam savs kabinets, ēdnīcā  brokastis, pusdienas, viss kā pienākas. Viņam nepatika, ka tikai ar Svēto Garu barojos, bet Svētais Gars caur viņu darbojās pie manis. Kāpēc? Tāpēc, ka es esmu Dieva svētīts! Āmen!

Kad Persijas ķēniņš Dārijs atlaida Israēla tautu, viņš iedeva viņiem līdzi visus svētos traukus un vēl pavēlēja citām organizācijām tiem maksāt, lai atjaunotu Dieva templi. Persijas Dārijs, nebūdams izraēlietis, nebūdams ticīgs cilvēks – pagāns, svētīja Dieva tautu. Nesvētītais cilvēks svētīja Dieva tautu. Tā ir Dieva svētība! Lūk, es skaidri zinu, ka jau no pirmās dienas, kad personīgi iepazinu Jēzu Kristu, es esmu Dieva svētīts. Lai ko es darītu (kaut ne vienmēr viss uzreiz izdodas), es redzu, kas viss, ko es lūdzu, viss, ko plānoju, viss, uz ko eju, piepildās. Un pats svarīgākais – man vienmēr ir diezgan, es dzīvoju harmonisku dzīvi. Es pat tagad neuztraucos, kādas bija manas kāzas – kreklā ar īsām piedurknēm, 24. aprīlī. Toreiz ārā bija virs divdesmit grādiem, ne kā tagad. Un man toreiz draudze uzdāvināja četrdesmit latus. Mēs aizgājām uz kafejnīcu “Baltā māja” Limbažos un paēdām kā kungi, un bijām bezgala laimīgi – Dievs ir svētījis. Un, ja es paskatos šodien, ka varu atļauties kaut ko labāku, kaut ko vairāk, man nav vairāk prieka nekā bija toreiz un nav arī mazāk. Kāpēc? Tāpēc, ka es esmu Dieva svētīts!

Vai tu esi Dieva svētīts?

Kad mūsu draudzē kādi krāj naudu kāzām, man nav tā, ka sirds sažņaudzas, bet es uzskatu viņus par muļķiem. Tur nekas labs nav gaidāms, ja tev kāzas un zīmēšanās ir svarīgāka nekā pats fakts. Kā var atlikt kāzas tā dēļ, ka nevar atļauties šikas kāzas? Filmā “Es mīlu jūsu meitu” ir divi personāži – meitene ir Latvijas bagātnieka meita, bet puisis ir nabags, Sintija un Matīss. Matīss, nabags, kurš strādā cūku kūtī, iepazīstas ar šo bagāto meiteni, abi divi iemīlas un grib precēties. Kādas kāzas grib Matīss? Matīss grib šikas kāzas, tāpēc dodas uz kantori “Svētie mirkļi”. Tur ir viss gan kāzām, gan bērēm. Saņēmis desmit tūkstošus latu no Sintijas tēva, viņš šajā kantorī samaksā tikai divus un grib šikas kāzas, pārējo viņš taupa. Tad viņi abi divi plāno, kur brauks ceļojumā. Matīss saka: “Uz Ņujorku, uz Ņujorku,” bet Sintija atbild: “Nu, Matīss, tici man  tur nekā tāda nav. Vai tu negribi tā vienkārši kaut kur tepat aizbraukt?” Šī bagātā meitene ir vienkārša, bet Matīsam vajag kaut ko daudz. Ja tu esi Dieva svētīts, tev nevajag vairāk un tu neleksi augstāk par savu dibenu. Tu būsi laimīgs ar to, kas tev ir, un tev būs vairāk! Bībele arī saka – kam nepietiek, tam arī nepietiks. Kas dzenās pēc mantas, tam nekad nebūs diezgan. Dzenies pēc Dieva valstības, pēc Viņa svētības, un tu dzīvosi pilnvērtīgu dzīvi.

“Viņš liek Savai saulei uzlēkt pār ļauniem un labiem un liek lietum līt pār taisniem un netaisniem.” (Mateja evaņģēlijs 5:45)

Un tomēr ir ļoti liela atšķirība  cilvēks saka, ka viņš ir svētīts, ka viņam ir noticis kaut kas labs, bet, ja cilvēks Dievu nepazīst, viņam nekad nevar būt svētības pilnā mērā no Dieva, nekad! Viņš nekad nevar iemantot mūžīgo dzīvību. Viņš nekad nevar izbaudīt to mieru, prieku un stabilitāti, ko dod Dievs, Svētais Gars tevī, nekad! Tas nav iespējams! Kad tev cilvēks bez Dieva saka, ka viņš ir laimīgs, viņš to saka tikai savā laimes izpratnē – domājot, ka ir laimīgs, jo viņš vēl nezina, ko nozīmē dievišķa laime un dievišķs pieskāriens. Viņš nezina, ko nozīmē būt jaunam radījumam, kad tava piederība ir Debesīs, viņš to vēl nezina. Es arī to nezināju, bet tajā brīdī, kad pieņēmu Jēzu, es tiešām staigāju ar stulbu smaidu sejā. Mani bijušie draugi tā arī teica: “Re, kur ir Mārcis ar grāmatiņām padusē un savu standarta smaidiņu uz sejas!” Tas bija cietumā Kuldīgā – es gāju uz kapelu ar Bībeli padusē un nejutu, ka īpaši smaidītu, bet to varēja redzēt – es staroju! Vēl ļoti spilgti atceros brīdi, kad viens no maniem bijušajiem draugiem pasauca mani parunāt viens pret vienu: ”Nāc, Mārci, es gribu tev ko pateikt! Mārci, tu neapvainojies, bet tev jumts ir norauts.” Viņš to teica nopietni, kā draugs, kurš rūpējas par mani. Pēc tam viņš padomāja un teica: “Bet tas ir labi.” Viņš tomēr redzēja kaut ko labu tajā visā, lai gan tas nebija viņam saprotams. Tā ir svētība, kad ir norauts jumts Jēzū Kristū!

Daudz ko pasaulīgs cilvēks vai remdens kristietis var uzskatīt par Dieva svētību. Piemēram, ziņās raksta, ka pieaug atskurbtuvēs ievietoto cilvēku skaits un ka valsts plāno piešķirt papildu līdzekļus to uzturēšanai. Lūk, kāds pelna naudu, kāds izīrē telpas “Alko autletam”, kāds tās noīrē, tur strādā cilvēki – grāmatveži, pārdevēji. Viņi saņem algas un var to uzskatīt par Dieva svētību, īpaši tie, kas ir augšgalā, arī pati valsts cer saņemt papildu līdzekļus alkohola nodokļa dēļ, bet pēc tam ir jāizdod nauda atskurbtuvēm, pēc tam ir jāuztur cietumi, kur deviņdesmit deviņi procenti tajos esošie cilvēki ir izdarījuši savus noziegumus alkohola reibumā. Vai to var saukt par svētību? Vai tā ir svētība? Mēs to varam uzskatīt par svētību, bet vai tiešām Dievs to dod? Vai tā ir svētība tev vai citiem? Neesmu teātra mīļotājs, bet dažreiz dzirdu, ka kāds ir aizgājis uz teātri, un viņam pēc tam mati stāvus ceļas! Tur neesot teātris, bet gan pornogrāfija – pliki skraida, uz skatuves ņemas. Cilvēks atnāca baudīt mākslu, svētību no Dieva, bet tur priekšā pornogrāfija. Ir daudz lietu, kas patiešām ir Dieva svētība, ko Dievs dod, bet ir arī tas, ka velns un cilvēki, kurus velns ir samaitājis, pārvērš šo svētību pavisam pretējā virzienā – lāstā. Tātad ne viss, ko tu dari tikai tāpēc, ka no tā ir kāds labums, ir svētība. Vai tā būtu mūzika, teātris vai nauda – ne tas viss ir svētība. Piemēram, modernā ģimenes plānošana, kurā ietilpst aborts, vai viendzimuma attiecības ir svētība? Tiek tērēts daudz naudas, lai to visu realizētu, lai izglītotu, aborts ir pieejams, tas ir legalizēts – vari plānot ģimeni, normāli dzīvot,  tas tev tiek piedāvāts kā svētība, bet tajā pašā laikā aborta veikšana palielina krūts vēža risku par astoņsimts procentiem. Tā vairs nav tikai vienkārši slepkavība, bet arī nodarījums pašai mātei. Vai tā ir svētība, vai tomēr lāsts? Jā, Dievs liek lietum līt gan pār ticīgo, gan neticīgo, arī saulei spīdēt, arī dod mums visiem daudz labu lietu, un tomēr – kas ir Dieva svētība un kas nav Dieva svētība?

“Svētīgs, kam pārkāpumi piedoti, kam grēki nolīdzināti!” (Psalms 32:1)

Dieva svētība ir tikai caur Jēzu Kristu, tikai caur grēku piedošanu. Un tikai tad tu vari sakarīgi domāt, tikai tad tu vari saprast, kas ir labs, kas ir slikts, kas ir no Dieva, kas nav no Dieva, un tikai tā tu vari būt svētīts!

“Dievs ir mans svētības avots un mans gods, mana stiprā klints, mans patvērums ir Dievs!” (Psalms 62:8 )

Dievs ir svētību avots! Arī saule un lietus ir svētība, un tomēr cilvēks nevar būt pilnvērtīgi svētīts, ja viņš pats personīgi Viņu nepazīst un nesaņem no Viņa svētību.

Kas ir svētība?

“No tava tēva Dieva nāk tev palīdzība, no Visuvarenā, kas tevi ir svētījis ar debesu svētībām no augšienes un svētībām no zemes dziļumiem, ar svētībām, kas nāk no mātes krūtīm un no mātes klēpja.” (1. Mozus grāmata 49:25)

Gaiss, ko tu elpo, vieta, kur tu šobrīd sēdi, telpas, kur mēs atrodamies – tas viss ir veidots no dabas resursiem. Dievs ir visa Sākums un Gals, Viņš ir radījis visus dabas resursus un ir nodevis tos mūsu rokās, lai mēs saprātīgi tos lietotu, un tā ir svētība. Tā ir Dieva svētība, ka tu vari ņemt un tos lietot. Tikai atšķirība starp tādu cilvēku, kurš ir svētīts un kurš nav svētīts, ir tāda, ka, šos pašus dabas resursus lietojot, viens tiešām iegūst un dod svētību cilvēkiem, bet otram tas neizdodas, viņš nav Dieva svētīts. Pat tad, ja viņš kļūst bagāts no tā visa, viņš nav Dieva svētīts.

“Jo zeme, kas uzsūkusi bieži līstošo lietu un audzē stādus, derīgus tiem, kuru dēļ tā arī tiek apstrādāta, saņem svētību no Dieva.” (Vēstule ebrejiem 6:7)

Visi var sēt – ticīgs un neticīgs, visi var sēt un audzēt, bet svētība būs stādiem, kuriem Dievs dod izdoties un izaugt. Dievs ir tas, kas palīdz saprast, kā pareizi visu pēc tam virzīt, lai tas tiešām nestu svētību.

“Bet Tas Kungs, tavs Dievs, negribēja uzklausīt Bileāmu, un Tas Kungs, tavs Dievs, pārvērta tev lāstu par svētību, tādēļ ka Tas Kungs, tavs Dievs, tevi mīlēja.” (5. Mozus grāmata 23:6)

Ko tas nozīmē? Ja tu esi Dieva svētīts, cilvēks nevar tevi nolādēt! Tādā gadījumā Dievs pārvērš lāstu par svētību, jo tu esi Viņa svētīts. Bija tāds cilvēks Bileāms – pretinieks viņu noalgoja, lai nolādētu Israēlu, jo viņš bija pravietis, burvis. Tajā brīdī, kad viņš gribēja nolādēt, Dievs neļāva, un caur viņa muti iznāca svētību vārdi. Kāpēc? Dievs mīlēja Israēlu un ienīda tās pretiniekus, tāpēc viņi tika iznīcināti. Un arī tevi nevar nolādēt ne par kādu naudu, tu esi nenolādāms un neuzvarams!

“Un es zinu, ka pie jums nonākdams, nākšu ar pilnu Kristus svētību.” (Vēstule romiešiem 15:29)

Ja es tagad sludina, kas tas ir tev? Pāvils saka, ka viņš nāks un mācīs, sludinās Kristus vēsti. Tas, ka tu dzirdi Dieva vārdu, ir svētība tev. Tas, ka tu mājas grupiņā vari slavēt un pielūgt, būt tur, ir svētība tev, tā ir svētība mums, tas ir veids, kā būt svētītam.

“Nevienam ierocim, kas vērsts pret tevi, neizdosies tevi pieveikt, un ikvienu mēli, kas uzstāsies tiesā pret tevi, tu noraidīsi kā netaisnu liecību. Tas ir Tā Kunga kalpu mantojums un Mana svētība, kas tos pavadīs," saka Tas Kungs.” (Jesajas 54:17)

Tu uzvarēsi tiesas procesos, ja tādi būs. Visi, kas celsies pret tevi, tie arī kritīs tevis dēļ, un tā ir svētība. Drošība – tā ir svētība, drošība Jēzū Kristū. Visu procesu darbošanās ticīgo labā – tā ir svētība.

“No svētnīcas tas lai neiziet, ka viņš nesagāna sava Dieva svēto vietu, jo viņa Dieva svaidāmās eļļas svētība ir uz viņa galvas, Es esmu Tas Kungs!” (3. Mozus grāmata 21:12)

Runa ir par kalpotājiem, kas kalpo templī. Tātad, ja tu esi kalpotājs, kalpo Dievam, tu automātiski esi svētīts, tā ir svētība, tā ir privilēģija – kalpot Dievam. Jebko darīt – kalpot cilvēkiem, kalpot draudzē  ir svētība.

“Lūk, bērni ir Tā Kunga dāvana, un bērnu svētība mums ir Viņa atlīdzība.” (Psalms 127:3)

Gan bioloģiskie, gan garīgie bērni – tā ir Dieva svētība. Abpusēja svētība.

“Tā es turēju par vajadzīgu saukt brāļus palīgā, lai tie jau agrāk noietu pie jums un sagatavotu jūsu apsolīto svētības dāvanu, ka tā tiešām būtu svētības un ne skopuma liecība.” (2. vēstule korintiešiem 9:5)

Tur tika vākti ziedojumi Jeruzālemes draudzei. Tātad ziedošana ir svētība tev pašam, un pats ziedojums arī ir svētība. Ir normāli, ja kādu kalpotāju atbalsta vai svētī ar naudu.

“Redzi, es šodien jūsu priekšā nolieku izvēlei svētību un lāstu  svētību, ja jūs klausīsit Tā Kunga, sava Dieva, baušļiem, ko es jums šodien pavēlu, bet lāstu, ja jūs neklausīsit Tā Kunga, sava Dieva, baušļiem un nogriezīsities no tā ceļa, ko es jums šodien pavēlu, un ja jūs sekosit citiem dieviem, kurus jūs nepazīstat.” (5. Mozus grāmata 11:26-28 )

Lāsts ir antonīms vārdam “svēts”, “svētīts”. Svētība vai lāsts izriet no tā, vai tu paklausi vai nepaklausi Dieva gribai. Tad kad tu esi pieņēmis Jēzu, tu esi svētīts, un tomēr tajās sfērās, kur tu vēl nespēj sevi pakļaut Dievam, nedarbojas svētība. Būs kādas jomas, kur tu esi svētīts, bet, piemēram, tu nevari turpināt smēķēt un uzskatīt, ka tu esi svētīts ar labu veselību. Kā tev var būt veselas plaušas, kā tev var būt laba asinsrite, ja tu pastāvīgi smēķē? Ja ne pirmajos gados, tad vēlāk tas viss parādīsies. Tajās jomās, kur vēl tev nav sakārtots viss attiecībā pret Dievu, svētība neparādīsies.

“Tādēļ nu paklausiet man tagad, mani dēli! Jo svētība ir ar tiem, kuri ietur manus ceļus.” (Salamana pamācības 8:32)

Dieva gribas pildīšana ir obligāta sastāvdaļa, lai saņemtu svētību. Lai tu būtu Dieva svētīts un saņemtu daudz dažādas Viņa svētības, tev ir jāstaigā Viņa gribā.

“Tā saka Tas Kungs, tavs Pestītājs, Israēla Svētais: “Es, Tas Kungs, tavs Dievs, mācu tev to, kas tev par svētību, un vedu tevi pa to ceļu, pa kuru tev jāstaigā.”” (Jesajas 48:17)

Ir veikta aptauja un noskaidrots, ka četrdesmit viens procents Latvijas iedzīvotāju grāmatas nelasa vispār. Es domāju, ka mūsu draudzē nav neviena tāda cilvēka, kurš nelasītu grāmatas, jo mēs kā minimums lasām Bībeli. Mācīšanās ir obligāta sastāvdaļa svētību saņemšanai. Jāmācās Bībeles skolā, Līderu skolā, no sprediķu konspektiem, iztirzājumiem mājas grupās, un jālasa attiecīgas grāmatas. Arī savā profesijā ir jāpilnveidojas. Tāpat jāmācās ir no kļūdām.

“Kam nenoziedzīgas rokas un skaidra sirds, kam prāts nenesas uz nīcīgām lietām un kas ar viltu nezvērē. Tāds dabūs svētību no Tā Kunga un taisnību no Dieva, sava pestītāja.” (Psalms 24:4-5)

Kas grib svētības no Dieva, tam prāts jāvērš uz Dieva lietām. Ja cilvēkam nav regulārs laiks ar Dievu lūgšanu kambarī, ir grūti vērst prātu uz Dieva gribu.

“Tāpat arī ir jau atsteigušies ķēniņa kalpi, lai ar svētības vārdiem sveiktu mūsu kungu un ķēniņu Dāvidu, sacīdami: lai Tas Kungs Salamana vārdu padara vēl slavenāku par tavu vārdu, un lai Viņš paaugstina viņa troni vēl augstāk par tavu troni. – Un ķēniņš bija zemu noliecies pār savu guļasvietu.” (1. Ķēniņa 1:47)

Laba vēlējumi, uzslavas no Dieva un arī korekcijas, kas var būt nepatīkamas. Būt tādā vidē, ka tu to vari dzirdēt, ir svētība.

“Es biju jauns un kļuvu vecs, bet nekad es neredzēju taisno atstātu, nedz arī viņa bērnus lūdzam maizi.” (Psams 37:25)

Tā svētība, kas ir tev, nāk pār tiem cilvēkiem, kam tu kalpo, un bērniem, kururs tu audzini. Esošā vide ir svarīga, lai tu būtu Dieva svētīts.

“Slavēts lai ir, kas nāk Tā Kunga Vārdā! Mēs raidām jums pretī savu svētību no Tā Kunga nama.” (Psalms 118:26)

Svētība nāk no Dieva caur draudzi. Man atsūtīja video, kur pareizticīgo mācītājs baznīcā dedzīgi sludināja un norāja baznīcēnus par to, ka viņi nāk pielūgt Dievu visādus svētos, bet ikdienā paši Bībeli nelasa un Dievu nelūdz. Un tos, kuri uz baznīcu nāk tikai pa svētkiem, viņš nosauca pa ļaundariem.

“Uzticams vīrs piedzīvo daudz svētības, bet tas, kas sevišķi steidzas bagāts kļūt, nepaliks nenoziedzīgs.” (Salamana pamācības 28:20)

“Jo Tam Kungam ir labs prāts uz Savu tautu, Viņš bagātīgi apveltī pazemīgos ar Savu svētību.” (Psalms 149:4)

“Bet atnesiet katrs savu desmito tiesu pilnā vērtībā Manā klētī tā, lai arī manā mājā būtu barība, un pārbaudiet tad Mani šai ziņā, saka Tas Kungs Cebaots, vai Es arī neatvēršu debess logus un nelikšu svētībai pa tiem pārpilnībā nolīt pār jums!” (Malahijas 3:10)

Kad tu nesīsi Dievam to, kas Dievam pienākas, un labprātīgos upurus, tu būsi svētīts, un tev būs pareiza attieksme pret naudu un pelnīšanas veidu.

“Un Es tevi darīšu par lielu tautu, Es tevi svētīšu un darīšu lielu tavu vārdu, un tu būsi par svētību.” (1. Mozus 12:2)

Ja gribi būt svētīts, kalpo cilvēkiem. Tad, kad cilvēki draudzē liecinot piemin, ka ir atvēruši mājas grupiņu, sākuši kalpot citiem, tad arī atklāj to, ka tikai tad ir tikuši pilnībā svētīti.

“Jūsu noziegumi to aizkavēja, un jūsu grēki laupīja jums svētību.” (Jeremijas 5:25)

Grēki var laupīt svētību.

“Ja jūs nievā Kristus Vārda dēļ, svētīgi jūs esat! Jo apskaidrošanas un Dieva gars dus uz jums.” (1. Pētera 4:14)

Svētīti ir arī tie, kas tiek vajāti.

“Kā Tavs Vārds, Dievs, tāpat arī Tava slava sniedzas līdz pasaules galiem. Tava labā roka ir svētības pilna.” (Psalms 48:11)

Dievam ir neierobežotas svētības, kuras Viņš burtiski grib izliet pār tevi. Taču Viņš nevar svētīt to, kas nepieņem Viņa svētības. Ar vienu aizlūgšanu par cilvēku ir par maz, jo viņam pašam vajag izmainīt kādas lietas savā dzīvē, kas rada problēmas. Nevar svētīt to, kas to nepieņem.

“Kaunā ir jāpaliek un jāatkāpjas visiem, kas ienīst Ciānu!” (Psalms 129:5)

Ir cilvēki, kas piekopj pagāniskos rituālus un tādā veidā tic, ka viņiem būs svētība.

“Neatmaksādami ļaunu ar ļaunu, nedz zaimus ar zaimiem, turpretīm svētījiet, jo uz to jūs esat aicināti, lai jūs iemantotu svētību.” (1. Pētera 3:9)

Tu esi aicināts, lai iemantotu svētību.

Pagājušā gada februārī es nomainīju mašīnu. Ar mašīnu būs nobraukts jau četrdesmit tūkstoši kilometru. Kad es mašīnu nopirku, tā bija labā stāvoklī, bet bija daži sīkumi, kas traucēja braukšanas komfortu. Man patīk komforts un nevēlos pieļaut, ka kaut kur kaut kas vibrē. Es kaut vai vairākas reizes nomainīšu bremžu diskus, bet panākšu to, lai ir ideāla braukšana. Secināju, ka grūtāk ir sataisīt to, kas vēl nav saplīsis. Tagad uzskatu, ka mans auto ir ideālā stāvoklī un tam nav kur piesieties. Tas nozīmē, ka mašīnas tehnisko apkopi varu nokārtot bez neviena aizrādījuma. Arī viens cilvēks no manas komandas otro gadu pēc kārtas izgāja automašīnai tehnisko apskati, neremontējot to. Tas nozīmē, ka svētīti mēs kļūstam tajā brīdī, kad kļūstam jauni radījumi Jēzū Kristū. Svētības iegūstam procesā, maksājot cenu – remontējot, taisot, esot draudzē, kalpojot, meklējot Dieva vaigu, lūdzot. Paies laiks, un tu tiešām kļūsi līdzīgs Dieva cilvēkam, un svētības tavā dzīvē varēs redzēt. Attīsties it visā – kalpošanā, vedot cilvēkus pie Dieva, veidojot raksturu, ceļot biznesu, un būs teicams rezultāts.

Mācītāja Mārča Jencīša svētrunu “Dieva svētība” svētīgi pierakstīja Inguna Kazāka, Evija Ungure un Iveta Kļavinska, rediģēja Ieva Našeniece

Dieva aicinājums lieliem darbiem

Publicēja 2017. gada 25. apr. 12:27Līga Paņina

Ziņas datums 25.04.17

Kas ir Dieva aicinājums? Kā Dievs aicina? Uz ko Dievs aicina? Kas nav Dieva aicinājums? Kas notiek, ja es neatsaucos Dieva aicinājumam? Kā atsaukties aicinājumam? Lūk, tādi ir jautājumi, uz kuriem mēs radīsim atbildes no Dieva vārda. Tu iegūsi skaidrību par šo lietu. Es zinu, ka daudzi cilvēki gaida īpašu Dieva balsi, ka Viņš personīgi pieklauvēs pie viņu durvīm vai parādīsies īpašā veidā un pateiks visu priekšā. Vai tu zini, kas ir tas, ko Dievs grib tieši no tevis? Mēs iesim cauri daudzām Rakstu vietām, un tu pats varēsi izdomāt atbildes uz šiem jautājumiem. Vai tu esi aicināts no Dieva? Vai uz maziem vai lieliem darbiem? Ja tu iesi un darīsi to, uz ko Viņš tevi ir aicinājis, vai tiešām būs rezultāts? Tu pats vari iegūt atbildes no Dieva. Svētais Gars, es lūdzu, ka Tu runā caur Savu vārdu un lieto mani, un katram vienam atklājies, runā un parādi viņa vietu. Pamudini, pacel mūs, Kungs, ka mēs ejam un darām Tavu gribu! Lai nāk Tava Valstība, Tavs prāts lai notiek kā debesīs, tā arī virs zemes. Āmen!

Visai Bībelei vijās cauri Dieva aicinājums, sākot jau ar Mozu un līdz pat apustuļa Pāvila mācekļiem. Jānis Kristītājs teica saviem mācekļiem: “Redzi, Dieva Jērs, kas nes pasaules grēku.” Viņi zināja, ka ir jānāk Glābējam, bet priekšstats par to viņiem bija citādāks nekā bija patiesībā. Jānis Kristītājs norādīja uz Jēzu Kristu, un abi mācekļi sekoja Jēzum. Viņi piegāja pie Jēzu un jautāja: “Rabi, kur Tu mājo?” Viņš parādīja, kur Viņš mājo, un viņi palika pie Viņa. Kopš tā brīža, kad Jānis Kristītājs mācekļiem parādīja Kristu, viņi sekoja Viņam.

“Ieraudzījis Jēzu staigājam, viņš saka: "Redzi, Dieva Jērs!” Šos vārdus dzirdēja abi mācekļi un sekoja Jēzum. Bet Jēzus apgriezies redzēja viņus sekojam un saka viņiem: "Ko jūs meklējat?" Tie Viņam atbildēja: "Rabi (tulkojumā: mācītājs), kur Tu mājo?" Viņš tiem sacīja: "Nāciet, tad redzēsit." Tad tie nogāja un redzēja, kur Viņš mājo, un palika to dienu pie Viņa. Tas bija ap desmito stundu.” (Jāņa evaņģēlijs 1:36-39)

Andrejs bija Sīmaņa Pētera brālis, viņš aicināja savu brāli. Sīmanis nāca pie Jēzus, un Jēzus viņam teica: “Tevi sauks Klints.” Sīmanis jutās labi no šiem iedrošinošajiem vārdiem, ka viņš kaut kas var būt, un, zini, viņš arī par kaut ko kļuva – par Jēzus līderu grupas vadītāju pēc Viņa nāves pie krusta. Tas ir fakts, ka Pēteris palika ar Kristu un vēlāk kļuva par kristiešu draudzes pirmo vadītāju. “Ja tu mīli Mani, tad gani Manas avis,” Jēzus viņam teica, uzticot viņam pārraudzīt Savus mācekļus. Kāpēc Pēteris palika kopā ar Kristu? Viņš juta, ka var kaut kas būt kopā ar Viņu. Kāpēc Jānis un Andrejs palika ar Kristu? Jānis Kristītājs norādīja viņiem uz Kristu. Es zinu, ka Bībelē ir arī citi gadījumi. Pāvils jeb tajā laikā saukts Sauls bija liels Kristus pretinieks un Kristus draudzes vajātājs. Saņēmis pilnvaras no augstajiem priesteriem, viņš devā uz Damasku apcietināt kristiešus, vest tos uz Jeruzalemi un tiesāt, un ceļā viņu piepeši apspīdēja spoža gaisma, un nokritis pie zemes viņš dzirdēja balsi: “Saul, Saul, kāpēc tu Mani vajā?” “Kas Tu esi, Kungs?” Un Saulam atklājās Kristus, un no tā brīža viņš sekoja Viņam. Pāvilam bija dramatiska un brīnumaina atgriešanās pie Dieva. Cilvēki, kuri tajā brīdī bija ar Pāvilu, redzēja spožu gaismu, bet balsi neredzēja. Personīgi man arī tikšanās ar Dievu bija brīnumaina. Es dzirdēju balsi, kuru neviens cits nedzirdēja, kad Dievs caur Savu eņģeļi nosauca mani vārdā un teica: “Mārci, tevi var glābt tikai Jēzus Kristus. Lūdz grēku nožēlas lūgšanu, ielaid Viņu savā sirdī.” Es eņģeļu pavadībā skaitīju grēku nožēlas lūgšanu, un tajā brīdī Dievs mani izglāba. Acumirklī Dievs mani atbrīvoja no alkoholisma, narkomānijas, un vienā brīdī es kļuvu jauns cilvēks. Tajā pašā laikā Jēzus teica citam Savam māceklim Nātanaelam: “Pirms tu atnāci, Es redzēju tevi sēžam zem vīģes koka.”

Filips atrod Nātānaēlu un saka viņam: "Mēs esam To atraduši, par ko Mozus bauslībā un pravieši rakstījuši, Jēzu no Nacaretes, Jāzepa dēlu." Nātānaēls viņam sacīja: "Vai no Nacaretes var nākt kas labs?" Filips viņam atbild: "Nāc un redzi!" Jēzus redzēja Nātānaēlu nākam un saka par viņu: "Redzi, patiesi israēlietis, kurā nav viltības!" Nātānaēls sacīja Viņam: "Kā Tu mani pazīsti?" Jēzus atbildēja viņam: "Pirms Filips tevi sauca, kad tu biji zem vīģes koka, Es tevi redzēju." Nātānaēls atbildēja Viņam: "Rabi, Tu esi Dieva Dēls, Tu esi Israēla Ķēniņš!"” (Jāņa evaņģēlijs 1:45-49)

Kā Dievs aicina? Ir dažādi veidi, kādos Dievs aicina, bet visbiežāk tas notiek tā, ka Dievs tevi aicina caur mācītāju. Dievs aicina caur cilvēkiem. Es runāju Dieva vārdu. Jēzus runāja, mācekļi dzirdēja un pieņēma to, un sekoja Viņam. Andrejs bija cilvēks, kurš aicināja savu brāli, un viņš sekoja Kristum. Tātad vai tev ir jāgaida pārdabiska balss, caur kuru atklāsies Dievs? Pietiek ar to, ka kādi pieklauvē pie tavām durvīm un saka: “Mēs esam no draudzes “Kristus Pasaulei” un sludinām Jēzu Kristu. Dievs jūs aicina Viņam sekot!” Viņš var aizcirst durvis, viņš var pieņemt vai nepieņemt, tā ir viņa izvēle, bet tava daļa ir piedāvāt. Šajā brīdī Dievs aicina. Kad tu stāsti cilvēkiem par Jēzu Kristu, Dievs caur tevi viņus aicina. Dieva aicinājums ir pavisam vienkāršs – Viņš lieto Savu draudzi, lieto cilvēkus.

Dievs personīgi tev neko nav teicis? Šis būs piemērs. Mēs tūlīt sāksim jauno draudzes telpu izbūvi, tās ir mūsu, ir noslēgts līgums uz piecpadsmit gadiem un to var pagarināt, un tiek veidots saraksts ar cilvēkiem, kuri vēlas piedalīties remonta procesā. Tiek apjautāti cilvēki mājas grupās, kurš, kad, cikos, ko… kurš grib, kurš var, kurš nevar… Kādam var būt arī šāda atbilde: “Mani personīgi Dievs par to nav uzrunājis. Es savā sirdī nejūtu, ka man ir jāpiedalās savas draudzes nama iekārtošanā. Es labāk atnākšu, kad viss būs gatavs. Tad, kad Dievs man teiks, ka arī man tur jāpiedalās, tad es arī iešu.” Draugs, Dievs jau tev saka, Viņš jau uz tevi runā caur cilvēku. Mēs kā draudze iesākam kādu projektu, mācītājs no kanceles saka, kas ir nepieciešams, kas mums jādara, un tādā veidā Dievs tev atklāj caur mācītāju vai tavas grupas vadītāju. Dievs tev to atklāj arī caur tavu sirdsapziņu. Dievs aicina caur cilvēkiem.

Mana atgriešanās pie Dieva bija pārdabiska, es tiešām dzirdēju balsi, bet pirms es dzirdēju šo balsi, par mani kāds lūdza Dievu. Es vairākas reizes biju dzirdējis evaņģēliju, jo pie manis bija nākuši cilvēki un stāstījuši par Kristu. Pie manis nāca cietumā, pie manis nāca brīvībā, pie manis nāca pat manā ģimenē, un es zināju par Kristu. Es pat biju aizgājis uz baptistu draudzi un tur pasēdējis, es pat biju iegājis pareizticīgo baznīcā, pastāvējis un paklausījies, un izgājis ārā, jo neko nesapratu. Man nevajadzēja īpaši pierādīt, Dievs ir vai nav, jo es savā sirdī zināju, ka Dievs ir. Lai arī kā ar saviem darbiem vai vārdiem es to noliedzu, dziļi sirdī zināju, ka Dievs ir, debesis un elle ir, un es pats izvēlos, kur es nokļūšu. Patiesībā katrs cilvēks savā sirdī to zina.

Vai tu esi aicināts?

Tad kungs sacīja kalpam: ej uz lielceļiem un sētmalēm un spied visus nākt iekšā, lai mans nams būtu pilns.” (Lūkas evaņģēlijs 14:23)

Kāda ir Dieva griba?

Dievs grib, lai visi cilvēki tiek izglābti un nāk pie patiesības atziņas.” (1. Timotejam 2:4)

Visi ir aicināti. Tad kāpēc visi šodien nav ar Dievu?

Jo daudz ir aicinātu, bet maz izredzētu.” (Mateja 22:14)

Varbūt tu domā, ka tu neesi izredzēts. Bet kurš ir aicināts un kurš – izredzēts? Aicināts ir cilvēks, kurš dzird aicinājumu sekot Kristum, iet evaņģelizēt, celt grupiņu, piedalīties draudzes celtniecības darbā, ieņemt savu vietu, cīnīties, piedalīties. Pietiek ņemties tikai ar savām lietām, laiks kalpot cilvēkiem! Tu dzirdi aicinājumu, bet, ja tu tam neatsaucies, tu neesi izredzēts. Ja tu atsaucies Dieva aicinājumam, tu automātiski kļūsti izredzēts. Tā nav patiesība, ka kopš iesākuma Dievs jau zina, kuri kalpos un kuri nekalpos, jo tie, kuri atsauksies, kļūs arī izredzēti. Nevis tāpēc, ka viņi iepriekš ir bijuši izredzēti, bet tāpēc, ka viņi tādi kļūst tajā brīdī, kad atsaucas aicinājumam, jo Dievs ir ārpus laika – šodien tu atsaucies Viņam, šodien ieskaitās tas, ka Viņš jau iepriekš to zināja. Tātad vai katrs ir aicināts sekot Kristum? Jā. Vai tu esi aicināts? Jā.

Kas ir tie lielie darbi, uz kuriem Dievs tevi ir aicinājis?

Celt biznesu, būt par skolotāju, mehāniķi, autoatslēdznieku, lidotāju, kosmonautu, celtnieku? Kas ir Dieva aicinājums – tavas stiprās puses? Bībele runā par mūsu stiprajām pusēm. Viens glezno, otrs šuj, un katrs ar to piedalās draudzes celtniecībā? Mums katram ir savi talanti un stiprās puses, bet nevajag jaukt savu maizes darbu ar Dieva aicinājumu. Laicīgais darbs nav Dieva aicinājums un tavas dzīves jēga. Jā, Dievs katram ir devis savu talantu, katrā ir ielicis “kodu”, kas cilvēkam vislabāk patīk un padodas. Neviens cilvēks nevar sevi pilnībā realizēt darbā, kas viņam nepatīk, kas nav viņa talants un arī aicinājums. Ja tev riebjas darbs, ko dari, tad tu nevarēsi tajā nostrādāt pilnu laiku un būt laimīgs. Ja tu darīsi netīkamu darbu, tu atnāksi, nosēdēsi savas stundas un, ja varēs iet ātrāk prom, tu iesi ātrāk prom. Tu nevarēsi dabūt augļus vai labus rezultātus tajā darbā, kas tev nepatīk. Lai strādātu savu vēlamo darbu, tas ir jānopelna, un sākumā tev nāksies darīt to, kas tev nepatīk, un arī savā aicinājumā tev nāksies darīt daudz nepatīkamu lietu. Tikai retam izdodas darīt to, kas ir tieši viņa, un tie ir tie cilvēki, kuri gūst panākumus.

Jēzus saka, lai mēs vispirms dzenamies pēc Debesu Valstības, un tad pārējās lietas mums tiks pieliktas. Nekur Bībelē es neredzu, ka Dieva aicinājums ir būt par mūrnieku, galdnieku. Tiek pieņemts, ka Jēzus bija galdnieks, un viņa tēvs bija namdaris. Es nekur neredzu, ka tas bija Viņa aicinājums. Es nedomāju, ka Viņš darīja darbu, kas Viņam nepatika, tad kāpēc Bībele nepievērš uzmanību Jēzus laicīgajam darbam? Kāpēc Bībele neskaidro to, ka galdniecība bija Jēzus stiprā puse, Viņš pirmais izgudroja galdus, pie kuriem sēž uz krēsliem? Vai Bībele runā par Viņa aicinājumu būt galdniekam? Vai tavs aicinājums ir būt sportistam vai māksliniekam? Vai Bībele par kalpošanu cilvēkiem nerunā kā par galveno cilvēka dzīves aicinājumu? Un tas nav domāts sociālais darbinieks, bet evaņģēlija nesējs jeb labās vēsts sludinātājs. Tavs aicinājums ir darīt to, ko darīja Jēzus. Sludināt, dziedināt, atbrīvot un veidot savu grupiņu. Lūk, tie ir lieli darbi. Tu esi aicināts lieliem darbiem. Tu esi aicināts ne tikai būt vadītājs diviem trim cilvēkiem, bet simtiem un tūkstošiem cilvēku! Tu esi aicināts būt daļa no grandioza, fantastiska un neaptverama Dieva plāna!

Kas ir Dieva aicinājums?

Vai tā ir tava profesija, kāda stiprā puse, devums cilvēkiem vai tomēr kaut kas cits? Šobrīd ļoti populāri ir psihologi, taču psihologi nobāl Dieva spēka priekšā ar visu savu sešu gadu izglītību, kad runa ir par cilvēku, narkomānu vai pilnīgāko delveri, kurš no absolūtas nulles ir ienācis draudzē, iepazinis Kristu, izmācījies Bībeles skolā un uzplaucis. Daudziem psihologiem pašiem ir ļoti nesakārtota dzīve. Dieva aicinājums nav būt psihologam pasaulīgā nozīmē, kurš nespēj dot reālu risinājumu, bet tikai īslaicīgu risinājumu. Es nesaku, ka psiholoģija ir slikta, bet bez Dieva tā ir ārkārtīgi vāja un ļoti tuvredzīga. Psiholoģija nespēj problēmu atrisināt saknē. Kad cilvēks pazīst Dievu, viņam nevajag sešu gadu izglītību un desmit gadu pieredzi. Jau tajā pašā dienā, kad cilvēks iepazīst Jēzu Kristu, viņš jau zina, kā var palīdzēt citiem cilvēkiem. Tev ir vajadzīgs Jēzus!

Kas notiek, kad mēs neatsaucamies aicinājumam?

Kad Dievs aicināja Mozu, viņš atsaucās tikai tāpēc, ka Dievs sadusmojās.

“Tāpēc, svētie brāļi, debesu aicinājuma dalībnieki, ņemiet vērā Dieva sūtni un augsto priesteri Jēzu, ko mēs apliecinām, kas uzticīgs Tam, kas Viņu iecēlis, kā arī Mozus visā Viņa namā. Bet Viņam ir piešķirta daudz lielāka godība nekā Mozum, kā jau arī lielāks gods nekā namam ir tā cēlējam. Jo katru namu kāds cēlējs uzceļ, bet, kas visu ir uzcēlis, ir Dievs. Un Mozus gan ir bijis uzticīgs visā Viņa namā kā kalps, lai apliecinātu to, par ko vēlāk sludinās, bet Kristus kā Dēls pār Viņa namu; Viņa nams esam mēs, ja drosmi un cerību, ar ko lepojamies, stipru paglabājam līdz galam. Tāpēc, kā Svētais Gars saka: šodien, ja dzirdēsit Viņa balsi, neapcietinait savas sirdis kā sarūgtinājumā kārdināšanas dienā tuksnesī, kur jūsu tēvi Mani kārdinājuši pārbaudīdami, kaut gan bija redzējuši Manus darbus četrdesmit gadus. Tāpēc Es sašutu par šo paaudzi un teicu: vienmēr viņi maldās savās sirdīs, bet Manus ceļus viņi nav atzinuši, tāpēc Es esmu zvērējis Savās dusmās: tiem nebūs ieiet Manā atdusā. Pielūkojiet, brāļi, ka kādā no jums nebūtu neticības ļaunā sirds, atkāpjoties no dzīvā Dieva, bet pamācait cits citu katru dienu, kamēr vēl saka "šodien", lai kādam no jums sirds netiktu apcietināta ar grēka viltību. Jo mēs esam tapuši Kristus līdzdalībnieki, ja tikai paļaušanos paturēsim no sākuma līdz galam stipru. Ja saka: šodien, ja jūs Viņa balsi dzirdēsit, neapcietinait savas sirdis kā sarūgtinājumā!  Kuri no dzirdējušiem sajuta rūgtumu? Vai ne visi, kas Mozus vadībā bija izgājuši no Ēģiptes? Par kuriem Viņš bija sašutis četrdesmit gadus? Vai ne par tiem, kas grēkojuši, kuru miesas kritušas tuksnesī? Par kuriem tad Viņš ir zvērējis, ka tiem nebūs ieiet Viņa atdusā, ja ne par tiem, kas nebija klausījuši? Tā mēs redzam, ka viņi nav varējuši ieiet neticības dēļ.” (Ebrejiem 3:1-19)

Svētais Gars saka: “Šodien, ja dzirdēsiet Viņa balsi…” Tu droši vien domā pie sevis, ka nekādu balsi neesi dzirdējis. Bet vai tu dzirdi manu balsi? Ja tu to dzirdi, tad nesaki, ka neko neesi dzirdējis. Dievs tevi ir aicinājis. Kas notika ar Izraēlu, kurš savas neticības dēļ nedevās uz priekšu Dieva aicinājumā apsolītajā zemē? Kas notiek ar cilvēkiem, kuri sēž 40 gadus draudzē un grupiņā, kura neaug? Kā ir ar tiem, kuri 40 gadu laikā paši personīgi nevēlas mainīties, jo viņi uzskata, ka tāpat ir labi? Izraēls staigāja 40 gadus tuksnesī, kurš uz pasaules fona bija mazs, un viņu mērķis nemaz nebija tālu. Šo gadu laikā visi pēc kārtas izmira, un palika tikai tie, kuri vēlējās iet līdz galam. Kas notiek, ja cilvēks dzird Dieva balsi šodien un neatsaucas? Šis cilvēks izvēlas neko nedarīt un apcietina pats savu sirdi, un kļūst nedzirdīgs pret Svēto Garu. Tam visam gals ir atkrišana, un nav pat jāgaida 40 gadi, jo tas var notikt jebkurā brīdī. Kas neiet aicinājumā, tas izrāda neticību, un tam gals ir iznīkšana tuksnesī. Tātad, kas notiek, kad cilvēks neatsaucas aicinājumam? Šis cilvēks neieiet debesīs.

Kādi ir attaisnojumi, kurus cilvēki izdomā, lai neietu un nedarītu to, ko Dievs grib?

Un Tā Kunga eņģelis viņam parādījās uguns liesmā no ērkšķu krūma, un viņš skatījās, un redzi, ērkšķu krūms dega ugunīs, bet nesadega. Tad Mozus sacīja: "Es iešu tuvāk un apskatīšu šo lielo parādību, kādēļ ērkšķu krūms nesadeg." Bet Tas Kungs redzēja, ka viņš gāja turp lūkot, un sauca tam no krūma un sacīja: "Mozu, Mozu!" Mozus sacīja: "Te es esmu." Un Tas Kungs sacīja: "Nenāc tuvāk! Novelc savas kurpes no savām kājām, jo tā vieta, kur tu stāvi, ir svēta zeme." Un Viņš sacīja: "Es esmu tava tēva Dievs, Ābrahāma Dievs, Īzāka Dievs un Jēkaba Dievs." Un Mozus aizklāja savu vaigu, jo viņš bijās Dievu uzlūkot. Un Tas Kungs sacīja: "Vērodams esmu vērojis Manas tautas bēdas, kādas tai ir Ēģiptē. Viņas brēkšanu par tās uzraugiem Es esmu dzirdējis, jo Es zinu viņu ciešanas. Es esmu nolaidies, lai viņus izglābtu no ēģiptiešu rokām un tos izvestu no šīs zemes uz labu un plašu zemi, uz zemi, kur piens un medus tek, uz kānaāniešu, hetiešu, amoriešu, ferisiešu, hīviešu un jebusiešu zemi. Un redzi, Israēla bērnu brēkšana ir nākusi Manā priekšā, un Es esmu redzējis tos spaidus, ar kādiem ēģiptieši viņus apspiež. Tagad ej, Es tevi sūtīšu pie faraona. Izved Manu tautu, Israēla bērnus, no Ēģiptes!" Tad Mozus sacīja uz Dievu: "Kas es esmu, ka man jāiet pie faraona un ka man jāizved israēlieši no Ēģiptes?" Un Dievs sacīja: "Es būšu ar tevi, un šī būs tā zīme, ka Es tevi esmu sūtījis, lai tu izvestu tautu no Ēģiptes: jūs kalposit Dievam šinī kalnā." Bet Mozus sacīja uz Dievu: "Redzi, kad es nākšu pie Israēla bērniem un viņiem sacīšu: jūsu tēvu Dievs mani pie jums ir sūtījis, tad tie jautās: kā Viņu sauc? Ko tad lai es viņiem saku?" Dievs sacīja uz Mozu: "ES ESMU, kas ES ESMU." Viņš sacīja: "Tā tev jārunā ar Israēla bērniem: ES ESMU tas mani sūtījis pie jums." Un Dievs vēl sacīja uz Mozu: "Tā tu saki Israēla bērniem: Tas Kungs, jūsu tēvu Dievs, Ābrahāma Dievs, Īzāka Dievs un Jēkaba Dievs mani ir sūtījis pie jums tas ir Mans Vārds mūžīgi, to atcerieties uz audžu audzēm. Ej un sapulcini Israēla vecajus un saki viņiem: Tas Kungs, jūsu tēvu Dievs, ir man parādījies, Ābrahāma, Īzāka un Jēkaba Dievs, sacīdams: vērodams Es vēroju jūs un to, ko viņi jums darījuši Ēģiptē. Un Es esmu sacījis: Es jūs izvedīšu no Ēģiptes posta uz kānaāniešu, hetiešu, amoriešu, ferisiešu, hīviešu un jebusiešu zemi, uz zemi, kur piens un medus tek. Tad viņi klausīs tev. Bet tu un Israēla vecaji ejiet pie Ēģiptes ķēniņa un sakiet tam tā: Tas Kungs, ebreju Dievs, ir parādījies mums. Tagad ļauj mums iet triju dienu gājumu tuksnesī, lai upurētu Tam Kungam, mūsu Dievam.(2. Mozus 3:2-18 )

Bet Mozus atbildēja, sacīdams: "Viņi man neticēs un neklausīs mani, bet sacīs: Tas Kungs tev nav parādījies." Un Tas Kungs viņam sacīja: "Kas tev rokā?" Un viņš teica: "Zizlis." Un Viņš tam sacīja: "Nomet to zemē." Un viņš to nometa zemē. Tad tas kļuva par čūsku. Bet Mozus bēga no tās. Un Tas Kungs sacīja Mozum: "Izstiep savu roku un satver to aiz astes!" Un viņš izstiepa savu roku un satvēra to, un tā atkal kļuva par zizli viņa delnā. "Tā tie tev ticēs, ka tev parādījies Tas Kungs, viņu tēvu Dievs, Ābrahāma Dievs, Īzāka Dievs un Jēkaba Dievs." Un Tas Kungs viņam vēl sacīja: "Bāz roku savā azotē!" Un viņš iebāza roku savā azotē un to izvilka, un redzi, viņa roka bija pārklāta izsitumiem kā ar sniegu. Un Viņš sacīja: "Bāz roku atpakaļ savā azotē!" Un viņš iebāza roku atpakaļ savā azotē un to izvilka atkal ārā, un redzi, tā bija kā viņa pārējā miesa. "Un notiks, ja viņi tev neticēs un neklausīs pēc pirmās zīmes, tad viņi tev ticēs otras zīmes dēļ. Un, ja notiks, ka viņi neticēs abām šīm zīmēm un neklausīs tevi, tad paņem ūdeni no upes un izlej to sausā vietā, un tad notiks, ka tas ūdens, kuru tu būsi ņēmis no upes, uz sausuma kļūs par asinīm." Tad Mozus sacīja uz To Kungu: "Ak, Kungs, es neesmu runātājs, tāds neesmu bijis vakar, tāds neesmu arī šodien, kopš Tu runāji ar Savu kalpu, bet man ir grūta valoda un neveikla mēle." Bet Tas Kungs sacīja viņam: "Kas cilvēkam muti devis? Un kas dara mēmu vai kurlu, vai redzīgu, vai aklu? Vai ne Es, Tas Kungs? Un tagad ej! Es būšu ar tavu muti, un Es tev mācīšu, kas tev sakāms." Bet Mozus sacīja: "Ak, Kungs, sūti taču ko sūtīdams!" Tad Tā Kunga dusmas iedegās pret Mozu, un Viņš sacīja: "Vai levīts Ārons nav tavs brālis? Es zinu, ka tas runā veikli, un redzi, viņš nāks tev pretī un, tevi ieraugot, priecāsies savā sirdī. Un tu runā uz viņu un liec vārdus viņa mutē, un Es būšu ar tavu muti un ar viņa muti un mācīšu jums, kas jums jādara. Lai viņš runā tavā vietā uz tautu; viņš lai kļūst tev par muti, bet tu esi viņam Dieva vietā. Un ņem šo zizli savā rokā, ar to tu darīsi zīmes." Un Mozus nogāja atpakaļ pie Jetrus, sava sievastēva, un sacīja tam: "Es gribu doties ceļā un gribu atgriezties pie saviem brāļiem, kas ir Ēģiptē, un redzēt, vai viņi vēl ir dzīvi." Un Jetrus sacīja Mozum: "Ej ar mieru!"” (2. Mozus 4:1-18 )

Mozus bija Dieva aicināts, taču pirms tam viņš vairākus desmitus gadu bija izstumts no savas tautas un Ēģiptes, lai gan tur viņš bija ieguvis gan izglītību, gan statusu. Viņu audzināja Ēģiptes princese, bet viņš nogalināja kādu cilvēku, un tādēļ viņam nācās bēgt. Viņš apprecējās ar pagānu sievieti (pagānu priestera meitu), pēc tam dzīvoja tuksnesī, un pēkšņi kādu dienu viņam parādījās degošs ērkšķu krūms, kurš nesadeg, un viņu uzrunāja balss, kura teica: “Es esmu tavu tēvu Dievs, Ābrahama Dievs, Jēkaba Dievs. Ej un izved Manu tautu no Ēģiptes zemes.” Dievs aicināja Mozu. Vai Mozus paklausīja un gāja? Nē. Mozus attaisnojās un minēja dažādus iemeslus tam, kāpēc viņš to nevar. Pirmkārt, viņš bija izstumtais. Viņš bija viens, un kāpēc lai šī tauta viņu pieņemtu un klausītu?

Nesen lasīju par to, kas notiek Krievijā. Ir tāda visiem zināma draudze kā Jehovas liecinieki. Tā nav kristiešu draudze. Viņi netic Jēzum Kristum kā Dievam. Kristīgās draudzes nozīmē to varētu dēvēt par sektu. Krievijā viņi ir izsludināti ārpus likuma un nosaukti par ekstrēmistiem. Viņiem tika konfiscēti vairāk nekā 300 vai 400 nami, un pulcēties tika aizliegts. Tur notiek Jehovas liecinieku vajāšanas. Padomā pie sevis – tas ir labi vai slikti? Ja mums šeit aizliegtu Jehovas liecinieku, mormoņu un citu organizāciju darbību un ļautu darboties tikai mums, kristīgajām draudzēm, kuru pamatā ir Jēzus Kristus, kas notiktu? Es palasīju šī raksta komentārus, kuri bija vairāk nekā 200, un visi bija negatīvi. Mans secinājums ir tāds, ka latvieši ir tauta, kura visā vaino Dievu, citus, bet paši ir ļoti gudri, izglītoti un ne pie kā nav vainīgi. Šie interneta komentāri ataino mūsu tautu, kura tiešām tāda arī ir. Protams, ne visi, bet lielākoties tā arī ir.

Atbildot uz jautājumu – tas ir labi vai slikti mums, kristiešu draudzēm, – varu izteikt nevis subjektīvu, bet veselīgu viedokli. Pasaki, ko personīgi tev sliktu ir nodarījis kāds no šiem Jehovas lieciniekiem? Vai kāds tev ir asinis nolējis vai varbūt bērnu apēdis? Ko sliktu Jehovas liecinieks ir izdarījis Latvijai? Ko sliktu viņi varēja nodarīt Krievijai? Viņiem vienkārši ir sava pārliecība, un neko ļaunu viņi citiem nedara. Viņi vienkārši satiekas, dzied savas dziesmas un piedāvā savu ticību citiem. Katram ir izvēle – pieņemt to vai nē. Tāda, kādi ir šī raksta komentētāji, ir mūsu tauta. Šie cilvēki ir tiešā vārdā urlas jeb pelēkā, nedomājošā masa, arī tad, ja viņiem ir daudzas izglītības. Viņi nesaprot to, ka, ja varēja aizliegt Jehovas lieciniekus, atņemt viņiem mantu par to, ka viņi vienkārši kaut kam tic, tad nākamais vārds var būt arī “latvietis”. Vēsturē tā ir bijis. Staļina laikā visus latviešus, kas dzīvoja Krievijā un kuri ieņēma labus amatus, vienkārši nošāva. Ja Jehovas liecinieku vietā nav latvieši, tad cilvēki nober ar pārmetumiem viņus un vaino pie savām problēmām. Bija arī komentārs, kurā autors rakstīja, ka īstā sekta ir valdība. Daļēji tam pat nevar nepiekrist, tomēr pie tavām problēmām nav vainīga ne valdība, ne Dievs, ne arī Jehovas liecinieki, ne draudze ‘’Kristus Pasaulei’’. Mēs katrs esam pats savas laimes kalējs. Vienalga kādos apstākļos mēs katrs spējam dzīvot tā, kā to vēlamies. Lūk, tāda ir arī mana atbilde. Pagājušo reizi bija sprediķis par ļaunumu, un es domāju, ka pēc šī sprediķa jau uzreiz vajadzēja teikt pareizo atbildi, ka veselīga valsts ir ar demokrātisku vidi, kurā tu vari savas domas izteikt, un ka tas neapdraud ne veselību, ne dzīvību. Es nerunāju par ekstrēmām organizācijām. Bet vai zini, ka tieši tevi Dievs ir aicinājis iet pie šīs pelēkās masas, par kuru tu zini, ka viņi ienīst tevi par to, ka tici Dievam, jo viņi vaino tevi, Dievu un visus citus savās problēmās? Viņi paši to neatzīst, bet tā ir. Dievs aicina tevi iet pie viņiem un mīlēt viņus, sludināt, mācīt, celt, nest Dieva vēsti. Ja tu pie sevis domā: “Es nevaru iet. Šie cilvēki mani atraidīs, atstums, jo viņi ienīst visu. Kāda no tā jēga? Viņiem to nevajag,” tad zini, ka Dievs tā nedomā. Dievs tev atbild: “Ej tāpēc, ka Es būšu ar tevi. Viņi ies.” Arī Mozum Dievs tā teica. Un tie cilvēki, kuri ir izredzēti, ies. Vieni atsauksies, otri noraidīs, bet būs daudz to, kas arī pieņems.

Mozus sieva bija pagāns. Ģimenes apstākļi viņu nespēja apturēt. Ja arī tev ir līdzīgi apstākļi, neļauj tiem sevi apturēt. Mozus gāja. Pēc tam viņš sāka domāt par to, ko cilvēkiem teikt un kā viņiem izskaidrot to, kas viņu ir sūtījis. Dievs par sevi Mozum teica: “ES ESMU. Es būšu ar tevi, un tāpēc viņi tevi klausīs.” Un šie cilvēki tiešām klausīja. Arī niknie cilvēki zina, ka Dievs ir. Kā sauc to, kas tevi sūta? Jēzus Kristus, svaidītais Glābējs. Kad tu ej pie cilvēkiem, ir svarīgi zināt, kā sauc tavu Dievu un pazīt Viņu personīgi. Kā tu vari piedāvāt cilvēkiem to, ko pats personīgi nepazīsti? Tev ir jāpiedzīvo Dievs un jādzīvo Viņa gribā. Es nevaru dot citiem to, kas man nav. Mozus iepazinās ar Dievu un nesa to tālāk, un izraēlieši tika izvesti no Ēģiptes zemes. Uz ko Dievs aicina? Izvest cilvēkus no verdzības zemes, īpaši tādus cilvēkus, kurus velns ir tā apstrādājis, ka viņi negrib nekur iet, bet Mozus to panāca Dieva vadībā, Dieva spēkā, un cilvēki gāja. Un pēc neilga laika cilvēki pirmajās grūtībās paši teica, lai ved viņus atpakaļ verdzībā uz Ēģiptes zemi, jo tur bija sīpoli, lociņi, kartupeļi, gaļa… Neskatoties uz visu tev būs panākumi, jo Dievs ir ar tevi! Starp citu, Mozus teica Dievam: “Es nevaru runāt, jo man ir neveikla mēle.” Un tad Dievs kļuva dusmīgs. Iesākumā Viņš jautāja: “Kas tev mēli ir devis? Es būšu ar tevi, Es tev palīdzēšu, ej un runā, un nav svarīgi, ka tev nav runas dāvanas.” Nav svarīgi tavi apstākļi un tavi parametri. Dievs izvēlas tieši tevi sūtīt. Un tad Mozus teica Dievam: “Sūti, ko sūtīdams.” Un tad Dievs sadusmojās, tāpēc Mozus teica: “Labi, nedusmojies!” Kas notiek, ja mēs vilcināmies? Dievs vienmēr pret mums izturas pa labam. Tu parasti vilcinies tik ilgi, līdz saproti, ka Dievam tas nepatīk un Svētais Gars ir apbēdināts, un tu pats sāc justies slikti?

Nākamais cilvēks ir Gideons. Arī viņu Dievs aicināja un pārdabiskā veidā.

Bet Gideons viņam sacīja: "Piedod, mans kungs, bet vai Tas Kungs tiešām ir ar mums? Kāpēc tad mums visas šīs bēdas ir uznākušas? Un kur ir visi tie brīnuma darbi, par kuriem mūsu tēvi ir stāstījuši, sacīdami: tas bija Tas Kungs, kas mūs ir izvedis no Ēģiptes. Bet tagad Tas Kungs mūs ir atstūmis un nodevis Midiāna rokā." (Soģu grāmata 6:13)

Kādus cilvēkus vispār Dievs var aicināt un lietot? Gideons bija nodokļu nemaksātājs. Viņš kūla kviešus vīna spiedē. Kāpēc? Lai noslēptos no valdības. No kādas valdības? No okupācijas varas, bet jebkurā gadījumā tā nauda, ko tiesa piesprieda, pienācās algotnim. Lai pats izdzīvotu, viņam bija jāslēpj savi ienākumi. Cik tev ir jābūt pareizam, lai Dievs tevi varētu aicināt un lietot? Nāc tāds, kāds esi, un ej Dieva aicinājumā! Parūpējies par Dieva lietām, un Dievs parūpēsies par tavām lietām. Mēs neviens neesam pilnīgi, bet Dievs aicina mūs katru vienu. Arī Gideonu Dievs aicināja, un Dievs viņam atklājās, bet Gideons teica: “Piedod, mans kungs, bet vai Tas Kungs tiešām ir ar mums? Kāpēc mums uznāk visas šīs bēdas un kur ir visi brīnuma darbi, par kuriem tēvi stāstījuši? Vai Tas Kungs mūs nav atstājis un nodevis Midiāna rokā? Bet Tas Kungs teica: “Ej ar šo spēku un izglāb Izraēlu.” Lūk, kāds spēks bija Gideonam. Kas ir vajadzīgs, lai uzceltu kalpošanu? Kas tev ir vajadzīgs, lai mājas grupiņa augtu un vairotos un cilvēki tiktu glābti, un cilvēkiem dzīves izmainītos? Kas ir vajadzīgs? Kas īpašs bija Gideonam?

“Bet viņš sacīja: “Piedod man, mans Kungs, ar ko lai es izglābju Izraēlu? Redzi, mana dzimta ir nabagākā Manasē, bet es pats esmu jaunākais sava tēva namā.” (Soģu grāmata 6:15)

Toreiz Gideons bija pats nabagākais, jaunākais, nekam nederīgākais un nevarīgākais, bet Dievs viņam teica tieši to pašu, ko teica Mozum: “Es būšu ar tevi, un tu sakausi Midjānu kā vienu vienīgu vīru, jo Es būšu ar tevi.” Kad tu atsaucies Dieva aicinājumam, tad Tas Kungs ir ar tevi.

“Neviens lai tavā dzīves laikā nav spējīgs tev turēties pretī; kā Es esmu bijis ar Mozu, tāpat Es būšu ar tevi: Es tevi neatstāšu, un Es tevi nepametīšu.” (Jozua grāmata 1:5)

Vakar Liepājas draudzē mums bija laulības, un pa ceļam uz turieni NATO dēļ piecas minūtes bija nepieciešams pastāvēt ceļmalā. Mašīnām bija Amerikas un Vācijas numuru zīmes. Tur bija armijas kolonnas un kādas piecas līdz sešas militārās policijas mašīnas. Bija iedegtas bākugunis ar skaņas signālu. Tas liecināja par NATO spēku klātbūtni Latvijā. Latvijas drošības garants ir NATO karaspēks. Tas ir labi un tas paaugstina drošību valstī, bet vēsturiskā pieredze rāda, ka cilvēku likumi tiek lauzti. Cilvēku uzticība tiek lauzta. Ir tikai Viens, Kurš ir uzticīgs. Viņa vārds ir Jēzus Kristus! Un, ja Kungs saka, ka Viņš ir ar tevi, tas nav kā NATO, kas šodien ir, bet rīt mēs nezinām, vai tas darbosies. Vēsture rāda, ka augstāku interešu dēļ valstīm un cilvēkiem kaut kas tiek atņemts, kaut kas atdots, tā tas ir noticis vēsturē, bet ar Dievu tā nav. Ja tu ej, Viņš ir ar tevi. Vai Dievs ir ar tevi?

Es katru nedēļu sludinu, ka nav vajadzīga pārdabiska sajūta vai pārdabiska balss. Ja tu dievkalpojumā nejūti Dieva klātbūtni, tas nenozīmē, ka ar tevi, mācītāju vai slavēšanu kaut kas nav kārtībā. Tu nejūti Dieva klātbūtni, bet Dieva klātbūtne tāpat ir šeit. Nav svarīgi, ko tu jūti vai ko tu nejūti, bet zini, ka Dievs šodien tevi aicina. Uz ko? Uz lieliem darbiem. Vai tu iesi Dieva aicinājumā? Kad tu iesi Dieva aicinājumā? Tu nevari iedomāties, cik ļoti daudz kristiešu gaida pārdabisku aicinājumu. Līderi, kas šeit sēž, saka par cilvēkiem, ka viņi nejūt un nedzird, ka Dievs tieši viņus aicina.

Apmēram 1994. gadā es vēl sēdēju Jelgavas cietumā un jau interesējos par Dievu, par Jēzu. Pie manis nāca daudz sludinātāju, un es to visu dzirdēju, es jau domāju par Dievu. Es redzēju tos cilvēkus, kuri bija kļuvuši par kristiešiem. Un viņi tiešām bija citādāki. Es jau toreiz gribēju būt tāds. Es Dievam sāku kalpot aptuveni tikai no 2000. gada. Sešus gadus es nodzīvoju tumsā. Kāpēc? Tur bija kāds ticīgs cilvēks, mēs nebijām lieli draugi, kurš gāja uz cietuma kapelu. Cietums tajā laikā nebija tāds kā parasti attēlo filmās. Cietumam bija apkārt vienkārša sēta, bija karavīri ar automātiem pa stūriem, un cietumsardze tajos laikos iekšā nenāca. Ļoti reti sargi ienāca kopā ar pāris cilvēkiem. Tur bija divstāvu un trīsstāvu ēkas, kur mēs dzīvojām. Tika piegādāts alkohols, narkotikas, cigaretes un viss pārējais, kas nepieciešams. Arī video un televizori bija ļoti daudz. Tur bija sava valstība, un kaut kur bija arī kapela, kur pulcējās tikai ticīgie. Ja godīgi, es vēl līdz šim brīdim nezinu, kur bija šī kapela, un man bija vēlme un cerība, ka es tikšu uz to kapelu, un man vajadzēja, lai kāds man paskaidro, kāds ir Dievs. Un tur bija tāds čalītis, ko visi sauca par Lutiņu, kas man teica, ka aizvedīs mani uz šo kapelu. Tas ir līdzīgi kā atvest cilvēku uz mājas grupiņu. Iedomājies, ka tu satiec uz ielas cilvēku un pēkšņi saki, lai viņš nāk uz tavu grupiņu. Es nezināju, kur atrodas šī kapela, bet es gribēju, lai mani tur ieved un iepazīstina ar cilvēkiem. Uz svešu vietu vienam pašam ir ļoti grūti atnākt. Lutiņš beigās nemaz neatnāca un neaizveda mani uz kapelu. Reāli es tagad domāju, ja es toreiz būtu aizgājis uz turieni, tad mana vecā dzīve būtu beigusies. Man bija vēlme pēc Dieva, tajā brīdī man varēja visu izstāstīt, un es varēju pieņemt Jēzu un būt izglābts. Un draudze “Kristus Pasaulei” šodien būtu daudz lielāka. Ja es būtu vēl pirms sešiem gadiem nodibinājis draudzi, tad mēs jau šeit būtu 1000 cilvēki un pat vēl vairāk. Lūk, ko izdarīja viens Lutiņš. Ko var izdarīt viens Lutiņš un draudze “Kristus Pasaulei? Ir labi uzaicināt cilvēku uz grupiņu, bet svarīgi ir šo cilvēku pašam atvest. Atnākt kopā. Cilvēki parasti atnāk tikai caur pazīšanos. Ļoti reti notiek tā, ka cilvēks atnāk viens pats vai pēc reklāmas. Mēs neesam nekādi Lutiņi un tā nerīkosimies. Dievs mūs ir aicinājis lieliem darbiem.

Reiz dzīvoja kāds vīrs ar uzvārdu Bosforts. Viņam bija arī pašam savas grāmatas. Grāmata “Kristus – dziedinātājs” ir viena no viņa grāmatām, un viņš vispār ir viens no pirmajiem cilvēkiem, kas uzsāka rakstīt šāda tipa grāmatas. Tas bija 20. gadsimtā. Viņš bija dziedinošais evaņģēlists. Kas tas ir? Tas ir cilvēks, kristietis, kalpotājs, evaņģēlists, kurš sludina Dieva vārdu un arī lūdz par cilvēkiem. Tajā laikā tas bija ļoti liels brīnums Amerikā, bet uz vienas ielas notika Svētā Gara izliešanās, ticīgie no visas pasaules brauca uz šo ielu. Arī F. F. Bosforts saņēma Svētā Gara izliešanos. Viņš bija pirmais no šāda tipa evaņģēlistiem un vasarsvētku kustības pamatlicējiem Amerikā. Un šajā laikā Amerikā notika liela atmoda. Tika celtas daudzas teltis, brauca dažādi evaņģēlisti un tika pulcētas milzīgas masas ar cilvēkiem. Ja tu skaties tā laika filmas, piemēram, pat par mafiju, visur būs Dievs, jo tajā laikā dievkalpojumi, dziedināšanas un brīnumi bija neatņemama Amerikas ikdiena. Bosforts bija arī viens no pirmajiem, kas sāka sludināt radio, un ir aprēķināts, ka viņš pie Dieva ir pievedis miljoniem cilvēku. Viņš bija aicināts lieliem darbiem. Kāds viņš bija aicināts? Viņš bija slims ar tuberkulozi, un kādā dievkalpojumā, kur lūdza par slimajiem, viņš dabūja dziedināšanu. Viņa kalpošana attīstījās pakāpeniski. Bosforts kalpoja līdz pēdējam elpas vilcienam. Viņš kalpoja daudzās vietās, un viņam bija jau 82 gadi, kad viņš atgriezās no Japānas evaņģelizācijas tūres. Viņš vienmēr centās turēt līdzi jaunajiem. Ja jaunie varēja sludināt tik daudz, tad viņš arī to varēja darīt. Tā nav joka lieta – sirmā vecumā braukāt apkārt un sludināt. Atgriezies no Japānas, viņš teica savai sievai, kad nu beidzot Dievs aicina viņu pie Sevis. Viņš zināja, ka Dievs viņu ņems pie Sevis, viņš to pateica citiem, bet viņš bija pilnībā vesels, nemaz nebija slims, visu laiku kalpojis. Viņš sasauca savu ģimeni, nogūlās un dažas nedēļas gulēja gultā. Viņa dēls piefiksēja, kā tas viss notika. Visi priecājās, dziedāja dziesmas un lūdza, bet tēvs ik pa brīdim iegāja transā un runāja ar cilvēkiem, kuri bija miruši. Tie bija tādi paši kalpotāji kā viņš pats. Tie bija cilvēki, kas miruši Kristū, un tā viņš ik pa laikam pēkšņi pamodās un teica, cik tur ir skaisti, cik tur ir labi, un viņš pēdējās pāris nedēļas dzīvoja divās pasaulēs, pa pusei debesīs un pa pusei uz zemes. Viņš pats šajā laikā teica šādi: “Viss, kā dēļ es dzīvoju pēdējos 60 gadus, ir Jēzus Kristus. Es gaidu, ka jebkurā brīdī Viņš atnāks pēc manis, un es došos ar Viņu un dzīvošu Viņa klātbūtnē mūžīgi.” Tas notika 1958. gadā, kad 82 gadu vecumā viņš aizmiga. Tāda bija Bosforta pāreja no zemes dzīves uz dzīvi kopā ar Dievu.

Ja tu esi kalpojis Dievam un visa tava dzīve ir bijusi Jēzum Kristum, ja tu esi atsaucies Viņa aicinājumam un esi gājis Dieva gribā, tad tu arī vari cienīgi nomirt – vesels, normālā vecumā – un pāriet Dieva Valstībā. Kāpēc Bosforts tā teica? Jo viņš zināja, kad 60 gadus ir dzīvojis Jēzū Kristū. Viņa sirdsapziņa bija pareiza. Kāda ir tava sirdsapziņa? Atbilde paliek vienīgi pie tevis, un izvēle arī ir tikai un vienīgi tavās rokās! Āmen!

Mācītāja Mārča Jencīša sprediķi “Dieva aicinājums lieliem darbiem” aicinājumā pierakstīja Ieva Našeniece, Marta Līdeka un Dana Šaicāne, rediģēja Ieva Našeniece

Ļaunums un kā pret to cīnīties?

Publicēja 2017. gada 18. apr. 11:23Līga Paņina

Ziņas datums 18.04.17.

Kā ir ar Jēzu Kristu? Viņš ir augšāmcēlies? Kad Viņš piecēlās? Šodien vai rīt? Zaļā, zilā vai pelēkā ceturtdienā? Pirmajās, otrajās, krievu, latviešu Lieldienās? Šodien augšāmcēlās Jēzus vai rīt augšāmcelsies Jēzus? Kad Viņu piesita krustā? Piektdien vai ceturtdien? Kāpēc ir zaļā ceturdiena? Kāpēc ir Lielā piektdiena? Kāpēc ir klusā sestdiena? Kāpēc ir pirmās un otrās Lieldienas? Kāpēc pareizticīgajiem ir cita rēķināšanas sistēma? Iedomājies, ir zaļā ceturtdiena, un neviens nesaprot, ko tieši mēs svinam! Zaļajā ceturtdienā bija vakarēdiens un tiesāja Jēzu. Lielajā piektdienā Viņu sita krustā. Kad Viņš augšāmcēlās? Tas ir atkarīgs no tā, kā kurš skaita. Es atzīšos, tā nav mana stiprā puse, kad viss notika. Ja tas man tagad būtu jānoskaita un jāiemāca, tad es nezinu, vai tam būtu liela vērtība. Pats svarīgākais nav tas, kurā dienā tas notika vai kā kurš rēķina, bet pats svarīgākais ir fakts, ka Jēzus ir miris pie krusta, trīs dienas bijis kapā un augšāmcēlies, un caur Svēto Garu Viņš ir šeit. Šajās dienās draudzē atzīmē tieši Kristus upuri, Viņa nāvi un augšāmcelšanos. Nozīme nav formai, bet nozīme ir faktam! Tu zini, kāda ir putra ar visiem tiem svētkiem – kas, kur, kad. Svarīgs ir pats fakts un tas, vai tu tam tici! Un tikai tas var mainīt tavu dzīvi. Jēzus ir dzīvs!

Taču viņš nesa mūsu sērgas un ciešanas, un mūsu sāpes viņš bija uzkrāvis sev, kurpretī mēs viņu uzskatījām par sodītu, Dieva satriektu un nomocītu. Viņš bija ievainots mūsu pārkāpumu dēļ un mūsu grēku dēļ satriekts. Mūsu sods bija uzlikts viņam mums par atpestīšanu, ar viņa brūcēm mēs esam dziedināti.” (Jesajas 53:4-5)

Viņš pie krusta paņēma mūsu grēkus, mūsu vājības un sērgas, un ikvienam, kurš tam tic, grēki tiek piedoti, viņā iemājo Svētais Gars, un viņš kļūst par jaunu cilvēku, par jaunu radījumu, un pēc atjaunotas dzīves virs zemes viņš turpina dzīvot kopā ar Dievu vietā, ko mēs saucam par debesīm. Tie, kuri nav tam ticējuši, bet gan nodarbojušies ar reliģioziem strīdiem, nenonāk pie Dieva, bet nonāk vietā, kur Dieva nav, ko saucam par elli.

Šodienas tēma ir “Ļaunums un kā pret to cīnīties”. Kāds ir šī sprediķa mērķis? Mērķis ir saprast, ka ļaunums pastāv, tas ir reāls, ka ļaunums nav tikai pasaulē pie cilvēkiem, kuri Dievam netic vai kuri ir ļauni. Ļaunums nav tikai pie tiem, kuros mēs redzam īpašas ļaunuma izpausmes. Ļaunums mīt katrā cilvēkā! Es gribu, ka tu to saproti, ka katrā cilvēkā mīt ļaunums. Ne tikai cilvēkos no pasaules, kas Dievam netic, bet arī mūsos, kas esam no jauna piedzimuši, kas pazīstam personīgi Kristu, arī mūsos joprojām mīt ļaunums. Kāpēc mums tas ir jāsaprot? Ja mēs to nesaprotam, tad tā ir liela bēda visai draudzei kopumā. Šajās dienās Siguldā katoļu, luterāņu un baptistu ticīgie bija izgājuši krusta gājienā. Ir viena lieta iziet krusta gājienā, katru svētdienu apmeklēt dievkalpojumu, bet pavisam cita lieta ir patiešām savaldīt ļaunumu sevī un neļaut tam izpausties, tiešām būt tam, kurš nes pozitīvo, nes Kristus vēsti, kas nes pozitīvas izmaiņas cilvēku dzīvēs. Viena lieta ir ārēja reliģioza forma – apmeklēt baznīcu, otra lieta ir, ka tiešām no sirds, nevis tāpēc, ka tev kāds kaut ko aizliedz, bet gan tāpēc, ka tu savā sirdī esi jauns cilvēks un gribi dzīvot tā, kā grib Dievs. Tu pats no sirds to vēlies! Tās ir divas atšķirīgas lietas.

Kāpēc cilvēki no pasaules masveidā nezog, neslepkavo un neizvaro? Latvijā uz kopējā fona tas notiek ļoti minimāli. Tu esi padomājis, kāpēc cilvēki vēl savalda ļaunumu sevī? Tāpēc, ka ir likums un par to draud sods. Ja tu novāksi likumi un dosi legālu iemeslu, ka to drīkst darīt, tad liela daļa sāks zagt un nogalināt. Lūk, kāpēc valstī, kaut ne visi tic Dievam, ir kārtība, jo ir bailes no soda. Tas, ko es tev gribu šodien pateikt, ir tas, ka arī mums kristiešiem ir vajadzīgi ierobežojumi. Nepietiek tikai ar to, ka tu esi piedzimis no jauna, tev ir Svētais Gars un tu negrēko nevis tāpēc, ka nedrīkst vai tāds ir valsts likums, bet gan tāpēc, ka esi jauns cilvēks, neesi pakļauts bauslībai, dzīvo svētu dzīvi. Draugs, ja draudzē nebūtu elementāra draudzes kārtība, mācība, un netiktu ievērota elementāra piesardzība, tas būtu legāls iemesls darīt sliktu, tāpēc arī mums ir vajadzīgi likumi.

Piemēram, ātruma pārsniegšana. Pagājušajā svētdienā ar komandu biju Brūveros. Divi cilvēki no manas komandas atpakaļceļā par ātrumu pārsniegšanu dabūja sodu. Viņi zināja, ka par to draud sods, bet tajā pašā laikā pārkāpa ātrumu, un viens bija tik “gudrs”, ka pat brauca bez derīgām tiesības, tām bija beidzies termiņš. Otrs saņēma sodu četrdesmit eiro apmērā par ātruma pārsniegšanu. Vai viņi nezināja, ka nedrīkst pārkāpt ātrumu? Ātruma ierobežojumi ir tāpēc, lai pasargātu tavu un citu cilvēku dzīvības. Kāpēc tu, kristieti, nepārkāp ātrumu? Tāpēc, ka bīsties Dieva? Es ne tāpēc, bet tāpēc, ka bīstos no soda. Patiesībā darbojas abi faktori. Es bīstos Dieva, jo zinu, ka tā ir pareizi, un tajā pašā laikā es bīstos no soda. Zini, no kā visvairāk? No soda punktiem. Man tikko atnāca sods no Polijas – astoņi soda punkti, bet tie Latvijā nedarbojas. Ja es būtu Polijas pilsonis, tad man būtu astoņi soda punkti. Tiešām, šis pārkāpums tika izdarīts netīšām. Bija jāsamaksā trīssimts zloti, tas ir aptuveni septiņdesmit eiro. Kāpēc tu nepārkāp ātrumu? Nav tā, ka darbojas abi faktori? Viens ir, ka esi kristietis, pazīsti Dievu un zini, ka tā nav labi jeb pareizi, otrs – nevēlies maksāt naudu par sodu. Esmu braucis mašīnā kopā ar macītāju Ukrainā, kurš pa ceļu ritīgi blieza, neievērojot noteikumus, brauca pa pilsētu uz deviņdesmit. Vienu reizi viņu apturēja milicija, un viņš sāka teātri. Viņam bija sarkanā deputāta apliecība un viņš teica, lai miliči paskatās savos sarakstos, kas viņš ir, un milicija arī uzķērās. Ukrainā ir sava kārtība, ja tev ir apliecība, tad pret tevi ir cita attieksme. Milicis samulsa un viņu palaida. Kāpēc tu ievēro satiksmes noteikumus? Ir tā, ka ir bailes no soda?

Tātad galvenā doma, ko es tev pasaku, lai tu varētu izsekot līdzi visam pārējam, ir tā, ka ļaunums pastāv, tas ir reāls, un iedodod velnam mazo pirkstiņu, viņš paņems tevi visu. Lai tas nenotiktu un ļaunums neizplatītos gan tevī pašā, gan caur mums un lai mēs to apturētu, ļaunumam ir jāstāv pretī! Viena no lietām, kā tam stāvēt pretī, ir likumi un noteikumi. Kāpēc mūsu draudzē pirms laulībām abi cilvēki divatā netiekas? Tam seko līdzi draudze un līderis. Ja cilvēki draudzējas ar mērķi aprecēties, tādā gadījumā viņi nepaliek nekur divatā. Mums ir tāds noteikums. Būsim godīgi. Uzdod sev jautājumu. Kas notiktu, ja draudzē nebūtu šāds noteikums vai vispār nebūtu noteikumi? Tu esi ticīgais un āmen, ar to pietiek? Visi, kas grib precēties, nāk pie manis un es salaulāju? Tā parasti mācītāji arī dara. Ko šie cilvēki pirms tam ir darījuši, kādi viņi ir, īpaši netiek izskatīts. Kas būtu, ja nebūtu tādi noteikumi? Būtu orģijas. Ja pat tur, kur ir noteikumi, pamanās „uztaisīt vēderu” pirms laulībām, kas notiktu, ja noteikumu nebūtu nemaz? Jau pamanās šo to sadarīt ar visu pieskatīšanu. Tad padomā, kas notiks, ja neviens tev līdzi nesekos? Tad visi pamēģinās, vai orgāniņi sader kopā, vai vajadzīgie lielumi sader. Ja nekādu noteikumu nav, tad var rociņās pastaigāt, bučiņu iedot. Ļoti reti būs tādi cilvēki, bet tādi ir, kuri paši negribēs un paši darīs pareizi, bet lielajai masai, arī no draudzes, būs tā rociņa, būs tā bučiņa un būs arī viss pārējais. Pēc tam būs daži strīdi, un viņi tā arī neapprecēsies. Būs bērns bez mātes, tēva un tamlīdzīgas lietas. Pirms apprecās, ir jau pārgulējuši. Un tu sēdi draudzē, un, re, kur mana bijusī, tur mana bijusī, bet tagad te mana sieva. Jau tagad ar esošo sistēmu mums ir grūti visam izsekot līdzi. Ir tādi indivīdi draudzē, kuri raksta visām meitenēm pēc kārtas un uzbāžas. Kas notiek, ja vispār netiek tādas lietas kontrolētas? Tā ir viela pārdomām.

Bet tagad visu to atmetiet: dusmas, ātrsirdību, ļaunprātību, zaimus un nekaunīgas runas, kas ir jūsu mutē.” (Kolosiešiem 3:8 )

Kur sākas ļaunums? Ļaunums sākas prātā. Kad tu pieļauj domas, domās izdari ļaunumu, fantāzijās izdari ļaunumu. Jēzus saka, ja kāds sievieti uzskata iekārodams, tas jau laulību ir pārkāpis savā sirdī. Ja džeks vai džekene nodarbojas ar masturbāciju, skatoties pornogrāfiju, tad Jēzus saka, ja tu to dari, tad tev ir sekss ar šo cilvēku, tikai garīgi. Tas ir garīgs seks ar konkrētu cilvēku. Arī tad, ja tu iedomājies kādu cilvēku, iedomājies viņa tēlu, ka nodarbojies ar seksu ar viņu, tad tas ir sekss garā, un Jēzus saka, ka tu jau esi pārkāpis laulību savā prātā. Ja tu to realitātē neesi izdarījis, tas nenozīmē, ka tas nav grēks. Tas ir tāds pats grēks kā izdarīts realitātē. VISS SĀKAS AR PRĀTU! Protams, ka ir atšķirība, kas ir izdarīts reāli un nereāli, un tomēr viss tāpat sākas prātā. Dievs vērtē to, kas ir mūsos, nevis pēc tā, ko mēs izdarīsim, bet Viņš vērtē to, ko tu gribi izdarīt, kāds tu esi no iekšienes.

Bet no laba un ļauna atzīšanas koka tev nebūs ēst, jo tai dienā, kad tu ēdīsi no tā, tu mirdams mirsi.” (1. Mozus 2:17)

Dievs radīja pirmos cilvēkus un ielika Ēdenes dārzā. Ko pirmais cilvēks izdarīja? Pirmais cilvēks izdomāja, ka viņš pats noteiks, kas ir labi un kas ir slikti. Kur sākas ļaunums? Cilvēks pats izdomā, kas ir labi un kas ir slikti, neņemot vērā to, ko saka Dievs. ĻAUNUMS IR VISS, KO NEATBALSTA DIEVS! Ļaunums ir absolūti viss, kas ir pretrunā ar Dieva vārdu. Tās ir lietas, par ko mums vispār nevajadzētu domāt. Es gribu ieraudzīt vairāk atbildības no mums pašiem. Cilvēki bez Dieva, bezdievīga sabiedrība pati nosaka likumus, kas ir labi un kas ir slikti, un tur rodas ļaunums.

Padomāsim kādu lietu. Vai vajag ar likumu noteikt, ka par laulības pārkāpšanu pienākas sods? Piemēram, Dienvidkorejā, kas ir kristīga valsts un tur ir lielākā draudze pasaulē, bija sens likums, kuru atcēla tikai 2015. gadā, ka pienācās cietumsods uz diviem gadiem par laulības pārkāpšanu. Ja laulātais otru pieķēra vai nolīga izmeklētāju, kurš pierādīja to, ka viņa vai viņš ir pārkāpis laulību, bija naudas sods, un gadījumā, ja nepārtrauc, cietumsods uz diviem gadiem. Kā tu domā, vai vajag tādu likumu? Daži domā, ka vajag, daži nezina. Ko es domāju? Tas veicinātu laulības nozīmi, mazinātu šķirtu ģimeņu skaitu, bērnus bez vecākiem, būtu tukšāki cietumi un tukšākas slimnīcas. Kādi ir likumi citās valstīs? Turcijā par laulības pārkāpšanu sodīja tikai sievietes. Sieviete tika ievietota maisā kopā ar kaķi, pēc tam pa šo kaķi ar ķēdēm sita. Kā viss beidzās? Protams, sieviete nomira, jo kaķim ir zobi, nagi. Kas ir ļaunāks – sods vai laulības pārkāpšana? Starp citu, Vecās Derības laikā sodu par laulības pārkāpšanu vairāk attiecināja uz sievietēm. Ir dažādas valstis un dažādi likumi. Afganistānā līdz šim brīdim ir sods – publiska pēršana. Vīrietis smagākajā gadījumā tiek cauri ar pērienu, sieviete – ar nāves sodu.

Tas ir ļoti bīstami, ka ar likuma palīdzību tiek dotas privilēģijas un atļauja izpaust ļaunumu, kas ir cilvēkā. Ja izdomā tādus nežēlīgus sodus, tas no taisnības kļūst pa ļaunumu. Ko Jēzus teica, kad pie Viņa farizeji atveda sievieti un teica, ka viņa ir pārkāpusi laulību? Mozus bauslība saka, ka tādu vajag nomētāt ar akmeņiem. Jēzus atbildēja, ka tas, kas ir bez grēka, lai pirmais met akmeni. Jēzus šajā gadījumā tomēr nerīkojās pēc likuma, bet pēc žēlastības. Kāpēc? Tāpēc, ka paši farizeji nebija labāki, kaut likums bija viņu pusē. Viņi bija tikpat ļauni un grēcīgi kā šī sieviete. Pēkšņi tika dots legāls iemesls nogalināt, un viņi to izmantoja. Un, iespējams, ka ļaunums visvairāk zeļ tieši draudzē. Tas notiek tad, kad draudze atkrīt no dzīvā Dieva un kļūst reliģioza. Jēzu krustā piesita tā laika draudze. Jēzu ar akmeņiem nomētāja tā laika draudze, kas uzskatīja, ka viņi ir labi un pareizi, jo dod desmito tiesu, bet Jēzus teica, ka viņi no iekšienes paši ir ļauni un netīri, bet nosoda citus. “Jūs nogalināt praviešus, ar akmeņiem nomētajat, galvas cērtat.” Jēzus saka, lai ļaunu neatmaksā ar ļaunu. Ja tev sit pa vienu vaigu, tad pagriez otru. Tas nav jāsaprot burtiskā nozīmē, tomēr mēs neatdarām ļaunu ar ļaunu. Kāpēc? Jo tad tas bezgalīgi nebeigsies. Piemēram, ja man ir nogalināts radinieks un es atriebjos, nogalinot slapkavu, tad es kļūstu tieši tāds pats kā viņš – slepkava – bez atšķirības. Visās bojeviku filmās un trilleros ir parādīta atriebība, un skatītājs tiek uzkurināts līdz tādai kondīcijai, ka viņš atbasta atriebēju. Asa sižeta filmās rāda, ka vienam ļoti dara pāri, nolaupa ģimeni, izdara to un to, viņš ilgi cieš un pēc tam paņem savu lielo automātu un visus apšauj. Ar ko atšķiras tas slepkava no šī otra slepkavas?

Pēc Otrā pasaules kara Vācijā no krievu karavīriem piedzima miljoniem bērnu. Kāpēc? Viņi masveidā izvaroja vācu sievietes. Ejot uz Berlīni cauri Latvijai, šeit notika tas pats. Protams, ne tādā mērā kā Vācijā, bet notika tas pats. Vācijā karavīram tika dotas vairākas dienas, kad viņš varēja darīt ko grib, arī masveidā nogalināt un izvarot. Kas tie par cilvēkiem, kas to darīja? Viņi bija tādi paši cilvēki kā mēs, kuri, iespējams, nekad nebija domājuši kaut ko tādu darīt. Bet pēkšņi, kad radās legāls iemesls jeb tika dota atļauja, viņi to izmantoja, jo viņuprāt fašisti nav cilvēki un pret viņiem var izturēties kā grib. Arī Hitlera režīms skolās mācīja, ka ebreji nav cilvēki. Bija pat it kā uztaisīti pētījumi, ka šie cilvēki cēlušies no cilvēces zemākajiem slāņiem. Un tādēļ nežēlīgā veidā miljoni tika nogalināti. Secinājums ir tāds, ka cilvēki ir ļauni. Un ļaunums sākās jau Ēdenes dārzā, kad Ieva nolēma, ka pati var izdomāt to, kas ir labs un kas ir slikts. Un, ja kādam ir jautājumi, kāpēc Vecajā Derībā tā pret sievietēm izturējās, tad pati Ieva to visu aizsāka un pēc tam arī Ādams, jo paši izdomāja, kas ir labs un kas ir slikts. Rezultātā ļaunums parādījās cilvēkos. Tur, kur ir ļaunums un nekontrolētība un nav garīguma, valda vara. Tā ir velna vara, ka izpaužas caur iebiedēšanu un šantāžu. Padomju laikos šeit valdīja padomju vara, bija Stūra māja. Un katru, kas domāja ne tā kā vajag, varēja nolaupīt kaut vai uz ielas un iemest čekas pagrabā, un izvest pēc tam nošautu. Reizēm to varēja izdarīt visai ģimenei vai arī labākajā gadījumā izsūtīt. Visur, kur nav Dieva klātbūtnes, valda ļaunums. Musulmaņu zemēs ir visbēdīgāk.

Mēs šodien mācāmies par ļaunumu un kā tam stāties pretī. Ļaunums mājo katrā cilvēkā. Dod legālu iemeslu, un cilvēks darīs ļaunu. Vairumā draudžu tā arī notiek. Tiklīdz nav kārtības, kristieši darīs tā, kā paši grib, neatkarīgi no tā, ka viņi ir no jauna piedzimuši. Tāpēc ir ļoti svarīga līderība un pieskatīšana. Es redzēju attēlus, kur musulmaņu zemē tika izpildīts sods sievietei. Vīrieši bija maskās, bet sieviete pie krusta bija bez maz vai piesista. Jautājums  ar ko atšķiras šie soda izpildītāji no laulības pārkāpējas? Kurš no viņiem ir ļaunāks? Tā ir ļauna reliģija. Kristīgā reliģija bez dzīvām attiecībām ar Dievu arī ir ļauna. Protestanti karoja ar katoļiem. Čehijā, kad bija brāļu draudžu uzplaukums, ilgus gadus norisinājās karš, kurā katoļi slepkavoja protestantus. Un arī protestanti slepkavoja katoļus. To, ko katoļi sastrādājuši, neviens vairs nevar pārspēt. Ar ko atšķiras laulības pārkāpēja, kuru publiski izģērbj un pazemo, no tiem, kas to izdara? Viņi ir tādi paši un vēl ļaunāki.

“Tad viņš noiet un ņem līdzi septiņus citus garus, kas ļaunāki par viņu, un viņi nāk un tur dzīvo, un ar šo cilvēku kļūst ļaunāk, nekā bija iepriekš.” (Lūkas evaņģēlijs 11:26)

Ļaunie gari paskubina tavas domas un rīcību, lai tu rīkojies pretēji Dieva gribai. Ir velns un ir tava miesa, kura grib komfortu, un velns grib dabūt tevi savā varā. Ja tu dzīvo pēc velna gribas, ļaunie gari nāk un kontrolē tavu dzīvi.

“Nekas cilvēku nevar apgānīt, kas no ārienes tanī ieiet, bet, kas no cilvēka iziet, tas apgāna cilvēku. Jo no iekšienes, no cilvēka sirds, iziet ļaunas domas, nešķīstība, zādzība, slepkavība, laulības pārkāpšana, mantkārība, blēdība, viltība, ienaidība, skaudība, Dieva zaimošana, lepnība, vieglprātība. Viss tāds ļaunums iziet no iekšienes un apgāna cilvēku.” (Marka evaņģēlijs 7:15-23)

Ar ārīgām metodēm nevar izārstēt cilvēka iekšienē mītošo ļaunumu. Ar likumu var savaldīt ļaunumu, bet tiklīdz rodas izdevība būt nesodītam, cilvēks to realizēs.

“Bet tad jau vairs es tas neesmu, kas dara ļaunu, bet manī mītošais grēks. Jo es zinu, ka manī, tas ir, manā dabīgajā miesā, nemīt nekas labs. Labu gribēt man ir dots, bet labu darīt ne.” (Romiešiem 7:17-18 )

Miesa ir kā stulbs dzīvnieks. Bet tāpēc mums ir intelekts jeb prāts un Svētais Gars. Un ir atšķirība starp jaunpiedzimušu cilvēku un cilvēku, kurš nepazīst Jēzu Kristu. Neticīgs cilvēks ļaunumu var neizpaust, ja viņam tas ir ieaudzināts, un arī tādēļ, ka viņam ir bailes no soda. Jaunpiedzimis cilvēks vienkārši pats nevēlas grēkot. Ja tu esi kristietis un savus bērnus neaudzini, nepalīdzēs tas, ka tu esi jaunpiedzimis un bērni sēž draudzē. Bērnos ir tāds pats ļaunums kā vecākos, tas ir iedzimts. Bērniem ir vajadzīgs likums un kārtība. Ja bērns nepaklausa un dara dažādas blēdības, ir jābūt sodam. Bet sods nedrīkst būt tāds, kas bērnu emocionāli vai fiziski ievaino, lai neizpaustu ļaunumu uz bērnu. Tas nozīmē, ja bērns no tava soda iegūst emocionālu traumu, tad faktiski tas nav sods, bet ļaunums šim bērnam. Bet, ja bērns zina, ka tu viņu mīli, un sods ir tāds, kas viņu neievaino, tad bērns zina, ka vecāki viņu mīl un dara tā, kā ir pareizi.

Man pret savu patēvu bija ļoti liels naids. Biju mazs puika un gribēju, lai viņš nomirst. Mans patēvs mani ir sodījis vairākas reizes – vienreiz ar siksnu un otrreiz dabūju pa galvu, jo ierados mājās piedzēries. Otrā rītā bija jāiet dārzu rakt, un man bija slikta dūša un vemšana, jo man bija smadzeņu satricinājums. Bija vēl reizes, kad mani ar siksnu patēvs nopēra, bet es neko nejutu. Es zinu, ka šis sods bija pareizs, bet no viņa nē. Tas bija sods no cilvēka, kuru ienīdu, un tas nevarēja nākt man par labu. Bērnu audzināšana tāpat kā kalpošana draudzē ir ļoti smalka lieta. Ja es dusmās disciplinēju, es esmu tāds pats kā šis pārkāpējs. Tādā veidā es nevaru izlabot cilvēku. Ja es kādu cilvēku no draudzes gribu disciplinēt, tad man pret šo cilvēku nevar būt nekādas antipātijas vai naids, es to vienkārši izdaru. Ja cilvēkam tiek piespriests nāves sods par slepkavību, vai tas ir pareizi? Tas ir pareizi, ņemot vērā to, kurā valstī tas ir pieņemts, pretējā gadījumā viņš var apdraudēt citus cilvēkus. Un ne pats es to daru. Tāpēc ir policija un citas iestādes. Ja Latvijā parādītos likums par laulības pārkāpšanu, tas pavērtu manipulāciju iespējas ar cilvēku. Ļaunums ir katrā cilvēkā, bet mēs spējam pastāvēt un izvērtēt to, kas ir labi un kas ir slikti. Mums ir līderi, mācība un noteikumi, kas palīdz izpildīt Dieva gribu un cīnīties pret ļaunumu. Savas komandas cilvēkiem kādreiz es prasīju garfikus, kuros var izsekot līdzi tam, cik katrs pavadījis laiku ar Dievu, jo, lai būtu manā komandā, jāievēro noteikums, ka jāpavada katru dienu divas stundas ar Dievu. Bet šodien jau varam iztikt bez atskaitīšanās, jo esam iemācījušies būt patstāvīgi. Un arī, lai nokristītos mūsu draudzē, ir jāievēro noteikumi. Noteikumi ir labi un vajadzīgi, un cilvēkam noderīgi. Galvenais, ka tas ir darīts mīlestībā.

Šonedēļ noskatījos biogrāfisku filmu, kura uzfilmēta precīzi pēc tiesas protokoliem. Tas notika 1965. gadā. Pilns internets ir ar fotogrāfijām no tiem laikiem un apraksti no žurnālistu rakstiem. Es pastudēju un gribēju saprast, no kurienes tāds ļaunums. Es stāstīšu ne tik daudz pēc filmas, bet vairāk pēc materiāliem, ko palasīju. Filmas nosaukums ir “Amerikāņu noziegums” (An American Crime). Pilsētiņa, kurā tas notiek, ir personāži, kas apmeklē baptistu draudzi. Tur tiek atspoguļota bērnu audzināšana. Meiteni, par kuru stāstīšu, sauc Silvija. Viņa izauga daudzbērnu ģimenē. Vecāki ģimenē bieži strīdējās, un neilgā laika posmā viņi bija nomainījuši četrpadsmit dzīvesvietas. Mamma nonāca cietumā par zādzību un tēvs pat nezināja, kur ir bērni. Bet meitene gāja baptistu baznīcā, un mācītājs viņu raksturoja kā ļoti labu meiteni. Filmā tiek atainots, ka visa ģimene bija saistīta ar baznīcu. Silvija rūpējās par māsu, kura bija izcietusi poliomielīta slimību, viņai bija speciālas ierīces pie kājām, jo patstāvīgi viņa nevarēja pastaigāt. Viņas bija apmetušās kādā daudzbērnu ģimenē, ar ko iepriekš bija bijušas labas attiecības, kur dzīvoja Silvijas draudzene Pola Baniševska. Kad tēvs uzzināja, ka viņas ir tur, tad apciemoja Polas mammu Ģertrūdi  ar astmu slimu sievieti, kura pastāvīgi pīpēja, klepoja un dzīvoja depresijā. Šajā ģimenē bija totāla nabadzība, viņiem pat plīts nebija normāla. Bērni pārsvarā auga citur nevis mājās.

Tēvs nolēma, ka dos Ģertrūdei divdesmit dolārus nedēļā par to, ka bērni tur dzīvos un viņus pieskatīs. Sākumā viņām gāja normāli, bet vēlāk sāka parādīties vardarbība. Kad vienā reizē tēvs neatsūtīja šos divdesmit dolārus, Ģertrūde abas meitenes nopēra. Nākamajā dienā nauda atnāca, bet viņas jau bija sodītas par to. Meitenes Silviju neieredzēja. Patiesība bija tāda, ka Ģertrūdes meitas bija netikles, gāja draudzē un tajā pašā laikā satikās ar vīriešiem, un Pola jau bija stāvoklī, to jau daudzi bija uzzinājuši, bet, lai novērstu kaunu cilvēku priekšā, tika teikts, ka Silvija ir stāvoklī. Konflikts izcēlās, jo vienā reizē, kad Ģertrūde sita Silviju, viņa atklāja, ka Pola ir stāvoklī, kas tika no mātes slēpts. Vēlāk arī Pola sita Silviju un apvainoja nepatiesi visās lietās, lai visi apkārtējie viņu ienīstu. Silvija varēja iet sūdzēties cilvēkiem vai uz policiju, bet viņa to nedarīja, jo Ģertrūde bija draudējusi, ja sūdzēsies, tad slikti izturēsies pret viņas māsu. Reiz visa ģimene atkal viņu pazemoja, tostarp arī Silvijas draugs, un Ģertrūde uz viņas rokas pat nodzēsa cigareti. Dažiem kaimiņiem radās aizdomas, ka kaut kas nav kārtībā, jo bērni kaut ko bija teikuši, bet neviens īsti nepievērsa tam uzmanību, jo tajā laikā katrs audzināja bērnus kā uzskatīja par pareizu. Silvija nonāca pagrabā, kur viņu turpināja fiziski iespaidot un nedot ēst. Viņai lika ēst savas pašas izkārnījumus un dzert urīnu. Visneticamākais ir tas, ka to darīja bērni un puika, kas bija viņas draugs no kaimiņmājas. Kad mammas nebija mājās, tika pasaukti vēl citi puikas no kaimiņiem, kuri fiziski viņu iespaidoja, sitot un spārdot ar kājām. Vēlāk mācītājs atnāca pie šīs ģimenes, jo Pola grēksūdzē bija kaut ko pateikusi, jo viņu bija mocījusi sirdsapziņa. Pola bija teikusi mammai, lai apžēlojas par Silviju, bet viņa netika uzklausīta.

Bērni piedzimst ar iedzimtu ļaunumu. Pret ļaunumu jāstāv pretī ar mīlestību, tas nevar būt vardarbīgs sods, jo ļaunums rada ļaunumu. Silvijas ”draudziņi” ar mammas Ģertrūdes atļauju uz vēdera ar nokaitētu naglu iededzināja uzrakstu “es esmu prostitūta un ar to lepojos”. Uz krūtīm tika iededzināts skaitlis 3. Uz viņas ķermeņa ar mammas Ģertrūdes atļauju tika nodzēstas vismaz 100 cigaretes. Policija, kas no kaimiņiem bija dzirdējusi kaut kādas sūdzības, neko neatklāja, jo tika samelots, ka Silvija ir internātskolā. Arī brālis un vecākā māsa darīja pāri Silvijai un to piespieda darīt arī mazākajai māsai, kurai lika viņu sist, citādi draudēja viņu nogalināt. Mazā esot situsi ar kreiso roku, lai nebūtu tik spēcīgs sitiens. Taču, kad atkal uzradās policija, mazā māsa teica, lai aizvāc viņu no šejienes, tad viņa visu izstāstīs, un to viņa arī izdarīja. 26. oktobrī Silvija tika atrasta virtuvē mirusi no šoka, barības vielu trūkuma un asins izplūduma galvā. Sešpadsmitgadīgu meiteni nogalināja cilvēki, kuri apmeklēja baznīcu! Ēdiena vietā ņirgājoties viņai tika dota Bībele. Vainīgie tika tiesāti. Ģertrūde saņēma cietumsodu 20 gadus. Polai cietumā piedzima bērns, kurš tika nosaukts par Ģertrūdi. Arī citi ģimenes dalībnieki saņēma cietumsodus no 2 līdz 21 gadam. Tie, kas ātrāk iznāca no cietuma, pat pamanījās nomainīt vārdus, lai varētu netraucēti strādāt, piemēram, par psihologu. Viens pat iekārtojās par mācītāju, un viņam paveicās nodzīvot salīdzinoši normālu dzīvi līdz 55 gadiem. Taču nevienam no šiem mocītājiem nebija svētītas dzīves, bija slimības, nelaimes un posts jeb lāsts. Lūk, tāds briesmīgs stāsts. Ar bērniem, kuriem ļauj palikt pa nakti pie draugiem, var notikt līdzīgi. Tā vecāki tiek piemuļķoti, jo viņi pat nenojauš, kur bērni patiesībā paliek un ko dara.

Ņemsim kā piemēru mūsu draudzes māsu, kura ir augusi kristīgā ģimenē. Es pats personīgi pazīstu viņas tēvu, kurš ir labs cilvēks un mācītājs. Atceros māsu vēl pavisam maziņu. Viņa vienmēr ir bijusi draudzē. No 14 gadu vecuma māsai tika atļauts pa nakti palikt pie draudzenēm. Sākumā tā arī bija, taču 16 gadu vecumā viņa iepazinās ar 10 gadus vecāku puisi un meloja vecākiem, ka paliks pie draudzenēm, jo negribēja, lai viņi uzzina patiesību. Pēc tam jau nakšņošanas pie ”draudzenēm” ievilkās uz nedēļu, līdz beigās māsa atkrita no Dieva. Jautājums – vai pietiek ar to, ka tavs bērns tic Dievam, vai tomēr vajag viņu arī disciplinēt un pieskatīt? Vai draudzē pietiek, ka esam jaunpiedzimuši un paši mīlam Dievu, vai tomēr vajag līderus un pieskatīšanu? Ja draudzē dzērājam atļautu burkšķēt un bļaustīties, kas notiktu? Viņš dabūtu trūkties no kāda blakussēdošā, kuram apniktu to visu klausīties. Vai nav labāk, ka dzērāju tā maigi izved ārā nomierināties?

Pirms kāda laika uz draudzi nāca Valters, cilvēks, kuru pazinu no bērnības, ar kuru kopā lietojām narkotikas. Valters arī apmeklēja mājas grupiņu, kuras vadītājs tā pēkšņi, bez īpaša iemesla nolēma aiziet uz citu draudzi. Valters ņēma piemēru un arī staigāja pa citām draudzēm. Valteru atrada mirušu ārā uz ielas. Ja Valters būtu palicis draudzē un pieskatīts, varbūt viņš vēl būtu dzīvs. Es biju gandrīz tādā stāvoklī kā viņš, un esmu dzīvs. Valteru varbūt Dievs būtu izglābis, ja mēs būtu ievērojuši draudzes kārtību. Valteram vajadzēja turēties savā draudzē, lai kā arī negāja. Cilvēkam ir jāturās draudzē, kur par viņu cīnās, lūdz un gādā. Visticamāk, ka Valters šobrīd nav debesīs. Gribētos jau ticēt, ka ir, bet...

Un vērosim cits citu, lai paskubinātu uz mīlestību un labiem darbiem, neatstādami savas sapulces, kā daži paraduši, bet cits citu paskubinādami un jo vairāk, redzot tuvojamies to dienu. Jo, ja mēs pēc patiesības atziņas saņemšanas tīši grēkojam, tad neatliek vairs upuris par grēkiem, bet gan briesmīga tiesas gaidīšana un uguns karstums, kas aprīs pretiniekus. Kas pārkāpis Mozus bauslību, tas mirst bez žēlošanas, diviem vai trīs lieciniekiem liecinot. Cik gan smagāku sodu, jūs domājat, pelnīs tas, kas Dieva Dēlu minis kājām un derības asinis, ar ko viņš svētīts, turējis par nesvētām un žēlastības Garu nievājis. Jo mēs pazīstam To, kas ir sacījis: Man pieder atriebšana, Es atmaksāšu, un atkal: Tas Kungs tiesās Savu tautu. Briesmīgi ir krist dzīvā Dieva rokā!” (Ebrejiem 10:24-31)

Šeit nav runa par spiegošanu, bet elementāru pieskatīšanu, paskubināšanu, visbiežāk no līdera vai mācītāja puses, lai cilvēks turās pie Dieva, lai nāk uz mājas grupiņu un dievkalpojumiem. Tās ir rūpes par cilvēku, jo, neaizrādot cilvēkam par viņa grēkiem (laulības pārkāpšana, pornogrāfija, aprunāšana, kurnēšana, alkohola lietošanu utt.) un nevirzot viņu uz patiesā ceļa, viņam atliek smags sods par žēlastības Gara nievāšanu un neatliek vairs upuris par grēkiem. Patiesībā, pieņemot Jēzu Kristu par savu Glābēju, tu nevis esi atbrīvots no bauslības, bet tieši pretēji – tev vēl vairāk jātiecas dzīvot svētu dzīvi, jo tev ir dots spēks negrēkot, kas Vecās Derības laikā cilvēkiem netika dots. Tāpēc es brīdinu Jēzus Vārdā – negrēko, esi attiecībās ar Dievu, neatstāj savas sapulces! Grēkot un spekulēt ar Kristus piedošanu ir ļoti bīstami! Valters Jēzu draudzē pieņēma pat vairākas reizes. Ar to nepietiek – ir jāseko svētai dzīvei.

Ir trīs cilvēku kategorijas:

Pirmā – tu esi pieņēmis Kristu. Tev ir lietas, kas ir jāizmaina, kāds grēks, ar kuru vēl cīnies, bet tu ej, maksā cenu, tu esi procesā. Tu esi 100% glābts.

Otrā kategorija – tu esi ticis vaļā no grēkiem, esi draudzē, varbūt pat kalpo, taču atkal sāc grēkot, zinot, ka vari to nedarīt, jo tev ir spēks. Vai arī tu nesāc darīt to, ko Dievs grib, – glābt cilvēkus un kalpot viņiem. Zini, tu esi glābts 50% uz 50%, jo grūti ir pateikt to brīdi, kad Svētais Gars apvainojas un aiziet no tevis.

Trešā kategorija – cilvēks atstāj draudzi, atstāj attiecības ar Dievu un Bībeles lasīšanu, iekrīt atpakaļ pasaulē, visticamāk, ka viņš ir pazudis. 0% glābts.

Atstājot draudzi, cilvēks pārstāj cīnīties pret grēku. Esot draudzē, cilvēks tomēr cīnās, lūdz Dievu, cenšas negrēkot. Kad Jūlijam Cēzaram uzbruka sazvērnieki, viņš cīnījās, taču, kad viņš ieraudzīja, ka viņa draugs ir pacēlis ieroci pret viņu, Cēzars vairs nepretojās un tika nogalināts.

Cik gan smagāku sodu, jūs domājat, pelnīs tas, kas Dieva Dēlu minis kājām un derības asinis, ar ko viņš svētīts, turējis par nesvētām un žēlastības Garu nievājis. Jo mēs pazīstam To, kas ir sacījis: Man pieder atriebšana, Es atmaksāšu, un atkal: Tas Kungs tiesās Savu tautu. Briesmīgi ir krist dzīvā Dieva rokā! ” (Ebrejiem 10:29-31)

Viens ir fiziski sist krustā Jēzu, otrs – kad Viņu nodod Viņa draugi, kas Viņu mīl. Tu, mīlot Jēzu, vari sākt darīt visādas nejēdzības vai arī tā vienkārši nekalpot. Zini, mēs dzīvajam Dievam ar to salaužam sirdi! Reiz bija kāds vīrs, kurš izturēja visus pārbaudījumus fašistiskajā koncentrācijas nometnē. Pēc kara viņš uzzināja, ka viņu bija nodevis viņa miesīgais dēls, un viņš momentā saslima un nomira, jo viņa sirds bija salauzta no nodevības. Japānā vēl nesen kristiešus sita krustā. Pagāni bradāja pa viņu sejām. Arī citiem kristiešiem to lika darīt, un, kad viņi atteicās, tad arī viņus piesita krustā. Bībele mums māca pakļauties ikvienai cilvēku ieceltai kārtībai, kas nav pretrunā ar Dievu. Tāpēc ir svarīgi paklausīt, ja tev ko aizrāda vai pamāca.

Kā cīnīties pret ļaunumu?

Pirmais  pieņemt Jēzu Kristu par savu Glābēju.

Otrais  regulāras personīgas attiecības ar Dievu.

Trešais – būt draudzē.

Ceturtais – dzīvot svētu dzīvi, jo baušļu pārkāpums ir ļaunums.

Piektais – evaņģelizācija, mācekļu veidošana un draudzes celtniecība.

Pielūkojiet, lai neviens nevienam neatmaksā ļaunu ar ļaunu, bet aizvien dzenieties pēc tā, kas labs, gan paši savā starpā, gan pret citiem.” (1. Tesaloniķiešiem 5:15)

To saka Pāvils. Un, neievērojot šo ieteikumu, cilvēks var tikt atstādināts no vakarēdiena vai pat tikt izslēgts no draudzes.

Sestais – aizstāvi sevi un citus ar visiem likumīgiem līdzekļiem (kārtība dažādās organizācijās, noteikumi, valsts likumi utt.).

Šai meitenei Silvijai līdz ar pirmajām vardarbības pazīmēm vajadzēja iet un cīnīties, stāstīt par to citiem, policijai, tad tas viss nebūtu noticis un arī mocītājiem nebūtu jāsēž cietumā. Kenets Kouplends reiz teica: „Ja manai ģimenei uz ielas uzbruks laupītājs, es paņemšu ķieģeli un mīlestībā sašķaidīšu viņam galvu.” Es nezinu, vai tieši tā vajag darīt, bet ir jāaizstāvas. Valstij, piemēram, ir jābūt spēcīgai armijai, lai varētu aizstāvēties. Cīņas mākslas arī nav nekas slikts, ja tās nav saistītas ar austrumu reliģijām. Izmanto savas iegūtās iemaņas, ja vajag aizstāvēties uz ielas. Meitenes, ņemiet atslēgas, duriet, ja jums uzbrūk! Neklusējiet! Vecajā Derībā izvarošanā vainīga bija arī cietusī meitene, ja viņa nesauca pēc palīdzības. Pēc likuma viņai bija jāpretojas. Pretojies ļaunumam ar nagiem, zobiem, kulakiem, kurpju papēžiem, tikai nepadodies! Mana sievas mamma šodien varēja pat nebūt dzīva, jo viņa tika nežēlīgi sista. Bērni viņu pēc tam pazīt nevarēja. Viņa bija mēģinājusi kaut ko darīt, bet tā īsti neko nedarīja, jo domāja, ka nekas jau nemainīsies, un bija iebiedēta. Es savai sievai liku iet un rakstīt iesniegumus, liku meitai visiem stāstīt patiesību. Šo varmāku ielika cietumā. Un ir miers no viņa līdz šim brīdim. Valsts likums viņu nolika pie vietas. Tāpat arī, ja Silvija būtu rakstījusi iesniegumus policijai, vai viņai kāds dedzinātu vēderu? Nē, baidītos no policijas, no likuma.

Ļaunumam jāpretojas ar bargu sodu un spēcīgiem sitieniem, no kuriem uz ādas paliek asiņainas sloksnes,  tā tie iztīrīs no ļaunuma sārņiem visu iekšējo cilvēku.” (Salamana pamācības 20:30)

„Jūs vēl neesat līdz asinīm pretim turējušies, cīnīdamies pret grēku (..)” (Ebrejiem 12:4)

Mēs šodien iemācījāmies, ka ļaunums nav tikai pasaulē, bet arī mūsos. Labi, ka ir valsts likums, ka nevar šaut vai pabraukāties ar kravas mašīnu pa Vecrīgu. Kas zina, varbūt tad mēs te draudzē sēdētu ar automātiem un ar aizdomām vērotu citus, ja nu kas. Esmu domājis par to, kā būtu, ja jūtot, ka man tūliņ uzbruks, es negaidīti ”izslēgtu” ienaidnieku un aizbēgtu? Nav īsti bībeliski, bet... Bet labāk, lai Svētais Gars mūs vada šādās situācijās. Un varam paskatīties arī video klipiņus, kā Mairis Briedis cīnās ar pretiniekiem un tos uzvar. Varbūt kaut ko varam pamācīties arī no viņa.

Mācītāja Mārča Jencīša sprediķa iztirzājumu pierakstīja Inguna Kazāka, Iveta Kļavinska un Elita Meirāne, rediģēja Ieva Našeniece

Dzīves jēga?

Publicēja 2017. gada 11. apr. 13:08Līga Paņina

Ziņas datums 11.04.17.

Es jūs mīlu! Šorīt, kad beidzās manas komandas darba sapulce, manī radās tāda doma un reizē izjūta – šeit sēž mani vissvarīgākie cilvēki, un man viņi nozīmē visvairāk no visiem. Reizē radās arī vēlme to viņiem pateikt, bet cita doma teica – nu, ko tu tur teiksi, kam tas vispār ir vajadzīgs un kā tas izskatīsies… Es ātri sapratu, no kurienes manī bija tādas domas, un es pateicu: “Jūs esat mani visvērtīgākie un dārgākie cilvēki, aiz Dieva jūs esat viss, kas man ir! Jūs esat mana ģimene, un es jūs mīlu!”

Svētrunas tēma ir “Dzīves jēga?” Vai tu zināji, ka sakaltušas rozes smird? Vai tu zināji, ka tauriņi ir tie paši tārpi, tikai ar skaistiem spārniem? Tātad nākas secināt, ka ne viss ir labs un derīgs, kas skaisti izskatās. Ne viss skaistais ir tev vērtīgs, tas var būt pat nevērtīgs un slikts. Tas pats attiecas arī uz dzīves jēgu. Cilvēkiem ir dažādas atbildes par to, kas ir dzīves jēga. Kāpēc es dzīvoju? Kāpēc es esmu piedzimis? Kāds ir mans uzdevums? Kāda ir dzīves jēga? Atbildes uz šiem jautājumiem tev iemāca vecāki, tu pats tās izsecini, lasi grāmatas, draugi ietekmē vai arī tās vienkārši ir sabiedrībā pieņemtas normas. Taču ne viss, kas labi izskatās, spēj tev dot piepildījumu. Dievs mūs tādus ir radījis, ka mēs meklējam piepildījumu. Viņš ir paredzējis to, ka mēs dzīvojam harmonisku un sabalansētu dzīvi jeb esam laimīgi, un tas nemaz nenozīmē vienmēr labi justies. Es tev parādīšu no Bībeles, kur cilvēki meklē dzīves jēgu un piepildījumu, kā arī to, vai tajā ir atbildes.

Atbildes būs no Salamana mācītāja grāmatas. Daži teologi uzskata, ka tā nav Salamana paša rakstīta grāmata, un to ir uzrakstījuši citi cilvēki. Ja es pats lasu šo grāmatu, es to noteikti piedēvēšu Salamanam. Tur ir ļoti daudz norāžu uz ķēniņu Salamanu. Ja tu lasi un izproti Bībeli un garīgus principus, tu redzi Salamana mācītāja grāmatu kā Salamana darbu. Protams, ka tur savu roku ir pielikuši arī citi cilvēki, kuri ir pierakstījuši, tulkojuši, sakārtojuši šo grāmatu, līdz tā ir nonākusi līdz mūsdienām. Salamans bija tā laika bagātākais un gudrākais cilvēks. Salamans lūdza, un Dievs atbildēja, prasot: “Ko tu gribi, lai Es tev dodu?” Salamans lūdza Dievam gudrību. Līdz tam brīdim viņš jau bija sapratis, ka viņam nevajag ne naudu, ne varu, bet gudrību, un Dieva spēkā viņš kļuva par gudrāko cilvēku uz zemes. Mēs mācīsimies viņa vārdus.

Salamans bija ķēniņa Dāvida dēls. Viņš mantoja jau gatavu ķēniņvalsti un pabeidza sava tēva iesākto. Tam, ko Mozus, Jozua un Dāvids bija izkarojuši un ieņēmuši, Salamans pielika punktu un baudīja no tā augļiem. Izraēls bija kļuvis par impēriju, varenu valsti, kuras priekšgalā bija Dievs, un tās vadītājs bija bagāts un gudrs. Kā ķēniņam tajā laikā pieklājās, viņš apņēma ļoti daudz sievu, viņam nekā netrūka, bet Dieva vārds mūs brīdina par precībām starp ticīgu un neticīgu cilvēku, kas notika arī šajā gadījumā. Kas ir kopīgs gaismai ar tumsu? Šādā ģimenē nav kopīgu mērķu un vienprātības un būs šķelšanās. Sliktās lietas mēs ļoti ātri pieņemam, bet labās ne tik ātri. Ļoti bieži cilvēks, kurš ir bijis ticīgs, novirzās no ticības un seko savam partnerim bezdievīgos ceļos, un Salamana gadījumā notika tā, ka viņš novērsās no Dieva, sākdams pielūgt tos elkus, kurus pielūdza viņa sievas. Dievs nenosodīja Salamanu par to, ka viņam bija daudz sievu, jo tādas tajā laikā bija paražas, bet problēma bija tajā, ka ķēniņš apprecēja arī svešzemju sievas, ne tikai no savas tautas, kuras pielūdza citus dievus. Viņš ne tikai pats sāka tos pielūgt, bet arī katrai sievai cēla altāri, uz kura varēja pielūgt konkrēto dievu. Rezultātā Salamans atkāpās no Dieva. Tomēr viņa grāmatas un visi vārdi, kas ir Bībelē, ir Dieva Gara iedvesmoti un noderīgi mācīšanai. Esmu pilnīgi pārliecināts, ka Salamana mācītāja grāmata ir tapusi tad, kad Salamans bija atkāpies no Dieva. Visai grāmatai vijas cauri tāda cilvēka vārdi, kurš neredz dzīves jēgu. Salamans ir pazaudējis pašu svarīgāko – Dieva tuvumu.

Šie ir mācītāja, Dāvida dēla, Jeruzālemes ķēniņa, vārdi. "Ak niecību niecība!" saka mācītājs. "Ak niecību niecība! Viss ir niecība!"” (Salamans mācītājs 1:1-2)

Kā var apgalvot, ka tie ir kāda cita vārdi, ja ne mācītāja, Dāvida dēla, Jeruzalemes ķēniņa vārdi? Iedomājies mācītāju sakām tādus vārdus: “Viss ir niecība, un nekam nav jēgas! Viss, ko es daru, man neizdodas, un, ja arī man izdodas, es negūstu piepildījumu, man ir depresija, es slikti jūtos. Es jūs tomēr mīlu, bet neredzu tajā nekādu jēgu. Mani apsveica dzimšanas dienā, bet kāda tam nozīme? Es sludinu Dieva vārdu, bet kāda tam jēga, man nav piepildījuma.” Ko tu domātu? Tieši tā runā Salamans. Jau otrajā pantā piecas reizes ir vārds “niecība”. Visā šajā grāmatā (12 nodaļas) vārds “niecība” ir minēts trīsdesmit septiņas reizes. Vai vispār ir veselīgi lasīt tādu grāmatu? Šajā grāmatā atklājas nepiepildīts un depresīvs cilvēks.

Kāds labums atlec cilvēkam no viņa pūlēm, kurām viņš nododas zem saules? Viens dzimums aiziet, un cits dzimums nāk, bet zeme pastāv mūžīgi nesatricināta. Saule uzlec un saule noriet un steidzas atpakaļ uz to pašu vietu, no kurienes tā atkal no jauna uzlec. Vējš iet uz dienvidiem un griežas pret ziemeļiem; nepārtraukti visapkārt griezdamies un pūzdams, tas aptek apkārt un nonāk atpakaļ savā vecajā vietā. Visas upes ietek jūrā, un tomēr jūra nekļūst pilnāka; bet pa to pašu vietu, pa kuru upes tek, tās tek arvien joprojām. Visās vietās ir tik daudz grūtumu, ka neviens cilvēks to nevar izteikt; acis ir par vāju, lai visu to saredzētu, un ausis, lai visu to sadzirdētu. Kas ir jau bijis, tas atkal būs, un, kas ir jau noticis, tas atkal notiks, jo nekā jauna nav zem saules. Vai kaut kas kādreiz notiek, par ko varētu sacīt: redzi, tas ir kaut kas jauns! Tas jau sen ir bijis laikos, kas ir bijuši ilgi pirms mums. No agrākiem laikiem nav palikusi nekāda piemiņa, un par tiem vēlākiem, kuri nāks, arī par tiem nepaliks nekāda piemiņa tiem, kas nāks pēc viņiem. Es, mācītājs, biju ķēniņš pār Israēlu Jeruzālemē, un es apņēmos savā sirdī, ka es ar gudrību visu izpētīšu un izdibināšu, kas zem debess notiek: šīs grūtās pūles Dievs ir uzlicis cilvēku bērniem, lai viņi ar tām nomokās. Es novēroju visus darbus, kādi tiek zem saules darīti, un redzi, viss bija niecība un vēja ķeršana, jo tas, kas līks, nevar kļūt taisns, un, kas nepilnīgs, to nevar skaitīt par pilnvērtīgu. Es domāju savā sirdī un sacīju: patiesi, es esmu gudrībā augsti cēlies un vairāk pieņēmies nekā visi tie, kuri ir bijuši pirms manis Jeruzālemē, un mans gars ir redzējis gudrības un ieguvis atziņu papilnam! Un, kad es savā garā apņēmos izzināt, kas ir gudrība, un izprast, kas ir neapdomība un neprātība, tad es skaidri atzinu, ka arī tā ir vēja ķeršana; jo, kur ir daudz gudrības, tur ir daudz nepatikšanu, un ar atziņas pieaugšanu vairojas arī vilšanās.” (Salamans mācītājs 1:3-18 )

Salamans, gudrākais un bagātākais cilvēks, ir nepiepildīts, viņam visu laiku kaut kas trūkst. Par naudu viņš nevar nopirkt harmoniju un mieru.

Tad es domāju savā sirdī: nu tad es gribu vienreiz izjust prieku un baudīt dzīvi! Bet redzi, arī tā bija niecība. Par smiešanos man bija jāsaka: tu esi neprātīga! un par prieku: kam tu deri? Tad es savā sirdī apņēmos savu miesu labi iepriecināt ar vīnu, tomēr tā, ka mans prāts paturētu manas rīcības virsvadību, un tad nodoties neprātam, līdz kamēr es redzētu, kas cilvēku bērniem būtu tas labākais un kas viņiem būtu jādara zem debess viņu īsajā dzīves laikā. Es uzsāku lielus darbus; es uzcēlu sev mājas, es dēstīju sev vīna dārzus. Es sev stādīju dārzus un parkus un dēstīju tur dažādus augļu kokus. Es sev izraku ūdens dīķus, lai no turienes apūdeņotu mežus ar tajos spēcīgi augošajiem kokiem. Es pirku kalpus un kalpones, un man bija arī kalpu saime, kas bija dzimusi manā mājā, un man piederēja liellopu un sīklopu ganāmpulki lielākā daudzumā nekā visiem tiem, kas bija bijuši pirms manis Jeruzālemē. Un es sev sakrāju kaudzēm sudrabu un zeltu, dārgumus no ķēniņiem un no zemēm, sagādāju sev dziedātājus un dziedātājas un kas mēdz būt cilvēku galvenā iekāre sievas sievu galā. Tā es pieaugu spēkā un kļuvu pārāks par visiem, kas pirms manis bija bijuši Jeruzālemē; man palika arī mana gudrība. Un neko no tā, ko manas acis iekāroja, es tām neatrāvu; es neliedzu savai sirdij arī nekādu vēlēšanos, jo manai sirdij vajadzēja priecāties par visu manu paveikto darbu, un tā bija mana alga par visām manām pūlēm. Bet, kad es nu pārbaudīdams uzlūkoju visus savus darbus, ko manas rokas bija veikušas, un pūles, kuras es biju tajos ieguldījis, tad ak vai! viss bija tukšums, niecība un vēja ķeršana, un nekad nekur nav nekāda ieguvuma zem saules.” (Salamans mācītājs 2:1-11)

Viņš domāja, ka viss ir jāizmēģina, varbūt kaut kas palīdzēs. Bet tas viss izrādījās niecība. Kā tad viņš baudīja dzīvi? Šajā nodaļā tas ir uzskaitīts. Kāda jēga ir pasmieties par humora šovu vai kādu smieklīgu klipiņu? Salamans neatrada jēgu priekā. Es brīnos, ka viņš savu dzīvi nebeidza pašnāvībā. Kas ar tādiem cilvēkiem, kuri neredz dzīvei jēgu, notiek mūsdienās? Viņi pakaras, nošaujas, noduras… Tagad ir “modē” ar automašīnu braukt cilvēkos, nesen Latvijā bija “mode” lekt no Vanšu tilta, un obligāti tas bija jāraksta ziņās, lai vājprātīgie to lasa un priecājas par iespēju sarīkot sev zvaigžņu stundu un “sevi parādīt”. Un tā viņi sevi “parāda”, ka jānoliek apsardze un jātin ap vantīm dzeloņstieples. Nesen Amerikā bija “mode” ar lidmašīnu ietriekties mājās, skolā šaut uz klasesbiedriem un skolotājiem un pēc tam pašam nošauties. Šie cilvēki neredz dzīvei jēgu un vēlas ne tikai paši nomirt, bet arī citus paņemt līdzi.

Salamans apņēmās dzert vīnu jeb alkoholiskus dzērienus, taču ar mērķi saglabāt skaidru prātu. Varbūt, ka tu zini, ka dzert ar mēru nav iespējams, pretēji tam, ko apgalvo cilvēki, kuri lieto alkoholu. “Tas jau ir tikai aliņš!” Pēc aliņa nāks arī stiprāki dzērieni. Meklējot dzīves jēgu, Salamans nolēma dzert. Ja es runāju par sevi, manai dzīvei bez pudeles nebija jēgas. Es lietoju alkoholu līdz 2000. gadam, tas nebija tikai vīns, bet stiprie alkoholiskie dzērieni un arī narkotikas. Es labi jutos tikai tad, kad biju iedzēris. Sāku lietot alkoholu sešpadsmit septiņpadsmit gadu vecumā, dzēru ar nepatiku, vemdams, bet darīju to. Atceros, kā Jāņos iedzēru piparmētru liķieri un gulēju pie ugunskura, mans prāts bija skaidrs kā Salamanam, taču viss griezās, kā pakustējos, tā bija jāvemj. Tāpat pēc kāda gada es piedzēries gulēju pie Ļeņina pieminekļa un pie goda plāksnes Limbažos. Tad, kad bija jādodas uz diskotēku, obligāti pirms tam bija jāiedzer. Man nevajadzēja daudz, lai būtu piedzēries, jo biju maza auguma. Tā deva, kas bija pietiekama draugiem, man bija gandrīz letāla. Mani bieži nesa, kā arī nācās pagulēt pie diskotēkām. Mans organisms nepieņēma alkoholu, es stipri vēmu, bet tik un tā dzēru. Neiedzēris es nevarēju normāli pieiet pie meitenes, viņu uzrunāt un uzlūgt dejot, bet iedzēris es vēmu. Reiz mēs izdzērām vienu šņabja pudeli uz trijiem, kam jau bija jābūt nāvējošai devai, kājas kļuva tik vingras, ka spērām pa ceļazīmēm, izsitām stiklotos afišu stabus, jutāmies vareni, gājām uz diskotēku un dejojām, bet pēc tam bija jāiet “pagulēt”. Es radināju sevi pie alkohola, un “palīdzēja” arī fakts, ka mans tēvs nodzērās līdz nāvei. Skaidrā prātā es nejutos kā cilvēks, es meklēju prieku, brīvību un drosmi alkoholā, meklēju nokļūt citā pasaulē, un pēc alkohola nāca narkotikas. Pie manis neatnāca netīrs narkomāns un nepiedāvāja iedurt asiņainu adatu, es pats meklēju iespēju iet tālāk, un izlasīju rakstu jauniešiem žurnālā “Liesma” par to, ka ir tādas narkotikas un cik tas ir slikti. Es redzēju, ka tas ir kaut kāds veids atkal kaut kur “aiziet” no tā, kur biju. Tas nozīmē, ka man bija iekšēja vajadzība pēc apreibinošām vielām, pēc brīvības, nebaidoties runāt, tā bija vēlme justies kā normālam cilvēkam. Vai es ieguvu piepildījumu? Uz brīdi it kā visi ceļi bija vaļā, bet pēc tam bija ļoti smagas sekas. Jēzus saka: “Ja Dēls dara brīvus, tad jūs patiesi būsiet brīvi.” Velns piedāvā dažādas alternatīvas, bet solītās brīvības vietā tu dabū važas. Pēc tam kļūst vēl sliktāk, nekā bija pirms tam. Un, jo tālāk, jo trakāk, līdz pat halucinācijām, slimībām, izvirtībām un noziegumiem. Vai es atradu piepildījumu alkoholā? Nē. Vai Salamans atrada piepildījumu vīnā? Viņš saka, ka nē. Tas viss bija niecība.

Salamans uzsāka lielus darbus un uzcēla sev mājas, dēstīja dārzus un raka dīķus, pirka kalpus un kalpones, liellopus un sīklopus. Viņš nodarbojās ar biznesu, pirka un pārdeva zirgus, sagādāja sev īpašumus un vērtības, un viņa bizness bija tik liels kā nevienam pirms viņa. Varbūt tu domā, ka dzīves piepildījums ir pelnīt naudu un taisīt biznesu? Šīs lietas pašas par sevi nav sliktas, bet vai Salamans guva no tā piepildījumu? Nē, tas viss ir niecību niecība. Viņš neguva piepildījumu un staigāja depresīvs. Salamans sakrāva kaudzēm sudrabu un zeltu, bet arī tas nedeva piepildījumu.

Tu nolem klausīties labu mūziku, apmeklēt labus koncertus, šovus vai arī nodarboties ar mūziku. Mācīties spēlēt, dziedāt. Tas nav slikti, jo mūzika ir laba un tā ir no Dieva, tomēr Salamans no tā guva piepildījumu? Ir labi mūziķi, kas ar to pelna, bet vai viņi ir piepildīti? Protams, ka viņi priecājas par savu mūziku, tomēr Salamans bija visgudrākais, visprātīgākais cilvēks un neguva no tā piepildījumu. Salamans saka: „Mūzika – tas viss ir niecība.” Mūzika nav niecība, cilvēki nav niecība, bizness nav niecība. Vīns vispār ir nevajadzīga lieta. Alkoholā nav nekādu vitamīnu, tur nav nekā laba, to arī zinātnieki saka. Ja tu gribi vitamīnus, tad dzer vīnogu sulu.

Kas cilvēkam mēdz būt galvenā iekāre? Sievas sievu galā. Sekss, mīlestība. Starp citu, Augstā Dziesma arī tiek piedēvēta Salamanam. Viņam bija ne tikai sievas, bet viņam bija arī viena īpašā mīlestība. Tam visam viņš saka: „Tas viss ir niecību niecība.” Salamans nebija ar to piepildīts.

Varbūt piepildījums ir būt pārākam par citiem? Vara, pozīcija. Kāda pozīcija? Piemēram, ja tu būtu Amerikas prezidents, tad tu būtu piepildīts? Ja tevi ievēlētu par Rīgas mēru, tu būtu piepildīts? Vai tā ir dzīves jēga? Kas ir dzīves jēga? Salamans pieauga spēkā, kļuva pārāks pār visiem un viņam arī bija viņa gudrība, izglītība. Salamans gan ir unikāls un interesants cilvēks!

Un neko no tā, ko manas acis iekāroja, es tām neatrāvu; es neliedzu savai sirdij arī nekādu vēlēšanos, jo manai sirdij vajadzēja priecāties par visu manu paveikto darbu, un tā bija mana alga par visām manām pūlēm. Bet, kad es nu pārbaudīdams uzlūkoju visus savus darbus, ko manas rokas bija veikušas, un pūles, kuras es biju tajos ieguldījis, tad ak vai! viss bija tukšums, niecība un vēja ķeršana, un nekad nekur nav nekāda ieguvuma zem saules.” (Salamans mācītājs 2:10-11)

Salamans Mācītājs – šī grāmata ir Bībelē. Kāpēc tā ir šeit? Tieši šī iemesla dēļ, ko es šobrīd jums mācu, lai atklātu dzīves jēgu. Tukšums, niecība un vēja ķeršana. No visa tā, ko es lasīju, lūk, ko es tur redzu. Esmu izrakstījis pa punktiem. Salamans izmēģināja visas šīs lietas, negūstot piepildījumu. Viņam tās nenesa tādu prieku, mieru, piepildījumu un laimi, kādu viņš sagaidīja.

Kādas tās bija?

 - Dzīves baudīšana;

 - Smiešanās;

 - Alkohols;

 - Lieli darbi jeb darbs vispār. Cilvēkiem patīk strādāt. Arī svētdienas dienā. Ne tikai baudas dēl. Vienkārši ir cilvēki, kuri ļoti daudz grib strādāt. Zini, kāds ir patiesais iemesls? Viņiem nav piepildījuma. Ja es esmu piepildīts, kāpēc man no rīta līdz vakaram ir jāstrādā? Kāpēc man ir jāiegrimst darbaholismā? Cilvēki, kuri pārmērīgi daudz strādā, daudzos gadījumos ir tie, kuri grib aizmirsties. Strādās, darīs un nebūs jādomā par tukšumu sirdī, par savu nepiepildīto, murgaino dzīvi. Lieli darbi ir tādi, ar kuriem tu jau gūsti sasniegumus, kļūsti pazīstams sabiedrībā. Kļūsi par skatuves zvaigzni un būsi piepildīts?

 - Veiksmīgs bizness. Te ir rakstīts, ka Salamans bija uzcēlis komandu. Es kā mācītājs esmu uzcēlis komandu, labu komandu. Es mīlu savu komandu. Man no komandas ir emocionāls atbalsts un zināmā mērā piepildījums, un tomēr Salamanam nebija piepildījuma no tā, ka viņam bija komanda. Un man nevar tāds būt tikai tāpēc, ka man ir komanda. Tev nevar būt piepildījums tikai tāpēc, ka tu vadi mājas grupiņu, vai tikai tāpēc, ka tu kalpo cilvēkiem.

 - Mājas. Salamans cēla dažādas mājas. Arī mēs cilvēki domājam par mājām, par labiekārtotu ģimenes pavardu. Es redzēju tādu karikatūru. Tipiska mazpilsēta – baznīciņa, laimētava, ātrie kredīti un veikals. Vēl tikai vajadzēja alko-outletu. Tu ņem kredītu, iekārto savu māju, pērc sev mašīnu un pēc tam vergo bankām. Kad tu tās lietas esi ieguvis, vai ir absolūts piepildījums? Piefiksē, ka es runāju par lietām, kuras var iegūt arī bez Dieva. Tu vari bez Dieva iegūt bez maz vai visu pasauli, ja ļoti gribi. Bet vai tu būsi piepildīts, laimīgs? Kas būs pēc tā visa, kad tu beigsi dzīvot virs zemes? Man liekas, ka tas Salamans ir diezgan interesants cilvēks. Viņam bija mājas, zirgi (mums tās būtu mašīnas). Kad man bija kādi divpadsmit gadi, man pie sienas bija bilde – sarkans Ferrari. Un es domāju, ka man tāds būs, bet es ļoti labi zināju, ka nebūs. Ja godīgi, arī tagad es Ferrari negribu, es gribu BMW. Pēc vēlmes seko darbi, un gala rezultātā tu dabū kāroto mašīnu, bet paiet kāds laiks un tu jau gribi citu mašīnu, un šīs lietas aizmirstas. Zini īso multenīti par minjoniņiem, kur viņi grib mikseri, lai samiksētu banāniņus? Sižets tāds – minjoni mājās atpūšas, grib ēst banānus, un pēkšņi televīzijā rāda reklāmu, kur saka, ka nekas nebūs jādara, jo mikseris visu samiksēs. Viņiem naudas nav. Tad viņi iet nopļaut zāli, dabū naudu un nopērk mikseri. Bet pēc tam atkal rāda reklāmu, un reklamē vēl labāku mikseri, kas bez maz vai pats viņus pabaros. Tad atkal visi steidzas strādāt, lai nopirktu jauno mikseri. Man arī tā ir bijis, ka gribās kādu lietu, bet es ļoti labi zinu, ka man tā lieta patiks piecas dienas. Es zinu to jau iepriekš. Tas piepildījumu nedod. Man ir cits piepildījuma avots. No visa, ko Dievs dod, var baudīt, tomēr tas nepiepilda.

 - Bagātība, naudas pelnīšana, vara. Salamanam bija ļoti liela vara. Tava sieva un bērni tevi klausa, tevi ieceļ kādā amatā, tev ir popularitāte. Ko mēs inkaunterā lūdzam? No popularitātes man galva negriezīsies. Arī slavēšanā, ja ir popularitātes slimība, tad labāk priekšā slavēt nenākt. Tu atnāc priekšā, visi tev aplaudē, un tu domā, cik lieliski tev sanāk, kā tevi te atzīst. Ja tu gribi tā, tad tev jāsāk no nullītes, jo šo iespēju slavēt, kas tev ir dota, kāds tev ir sagādājis, tas nav paša nopelns. Salamanam bija popularitāte, galva viņam pagriezās, bija forši, bet tomēr piepildījuma nebija.

 - Ietekme. Salamanam bija liela ietekme. Viņam bija lielāki sasniegumi nekā jebkuram citam. Tu skaties uz cilvēkiem, kuri ir kaut ko sasnieguši – sportā, biznesā, mūzikā, izglītībā – un domā: “Re, kur dzīves jēga!” Salamans neatrada tajā visā dzīves jēgu. Atceries, ka tas nav tikai par Salamanu – tas ir par tevi!

 - Sievas. Galvenā cilvēka iekāre. Ko es saprotu no tā? Sekss viņam bija tāds, kāds tev pat sapņos nav rādījies. Tas nav mums, jo tur bija simtiem vai tūkstošiem sievas un varēja izvēlēties. Varbūt tu domā: “Ja man būtu tāda sieva/tāds vīrs, tad gan man būtu piepildījums! Ja tā meitene/puisis būtu ar mieru ar mani precēties, tad man būtu tāds piepildījums!” Sekss ir dabiska cilvēka vajadzība, kuru mēs bieži sajaucam ar dzīves jēgu. Salamans teica, ka viņš tur neatrada dzīves jēgu. Viņš bija depresijā. Salamans saka, ka tas viss ir niecība. Viņš to nesaka tāpēc, ka viņam nebūtu, bet viņš to saka tāpēc, ka viņam pašam tas ir un viņš zina, ka tas viņam nedod piepildījumu.

 - Mīlestība. Tev var būt sieva vai vīrs, bet tu varbūt neesi piedzīvojis to, ko filmās rāda, to spēcīgo mīlestību, ka galva griežas. Tā kā Romeo un Džuljeta, Tristans un Izolde. Salamanam bija mīlestība. Ja pieņem to, ka Augstā Dziesma ir viņa rakstīta, ko viņš saka par to? Tā ir niecība. Vai tas nozīmē, ka mīlestība ir niecība? Nē. Ir runa par dzīves jēgu. Romantiskā mīlestībā nav dzīves jēga.

Es nezinu, vai kādam esmu to stāstījis. Divdesmit gadu vecumā es atgriezos no Padomju armijas, kur jau biju iemācījies lietot narkotikas, bet ne smagās narkotikas. Kārtīgi dzēru. Apmēram pusgadu diendienā bija dzeršana. Tad es iepazinos ar kādu meiteni. Es pats biju nekāds, nestrādāju, biju nederīgs, bet biju vēl diezgan svaigs. Iepazinos ar meiteni, viņa bija kādus sešus gadus vecāka par mani. Apmetos pie viņas, turpināju dzert. Mēs sākām kopā dzīvot, es pārvācos no mammas pie viņas. Viņai bija savs dzīvoklītis un prestižs darbs. Es pat sāku strādāt. Kāpēc? Es atceros to brīdi. Man bija ļoti interesanta sajūta. Tāda, ka pat dzert nevajadzēja. Tāda sajūta, ka pat nevajadzēja alkoholu. Es nekad mūžā nebiju kādam teicis: „Es tevi mīlu!” Es nevarēju to izdarīt. Man arī nebija saprašanas, kas tas ir. Es nebiju nekad neko tādu jutis. Te pēkšņi man bija tādas sajūtas. Mēs tur dzīvojām kā vīrs ar sievu. Vienā reizē es nevarēju klusēt un teicu: „Es laikam tevi mīlu.” Viņa atbildēja: „Es tevi arī!” Tad mums bija tā lielā mīlestība. Es viņai pieķēros. Es pat sāku strādāt, bet dzert nepārtraucu. Es strādāju par kurinātāju. Kad bija nakts maiņa jāstrādā, bet gribējās pie viņas, ieliku krāsnī lielāko ogli un gāju pie viņas. Ar dzeršanu bija tā trīs dienas dzēru, vienu dienu strādāju un arī dzēru. Tieši caur šīs meitenes radiem iepazinos ar cilvēku, kurš bija īsts narkomāns. Viņš man iemācīja pagatavot tehnisko heroīnu un lietot to. Piedevām dzeršanai es vēl kļuvu par narkomānu. Mēs turpinājām kopdzīvi. Mēģināju pelnīt kaut kādu naudu. Iztikt mēs varējām. Es zināju, ko es jutu pret šo cilvēku. Šodien es saprotu – tā nebija īsta mīlestība, jo es nebiju spējīgs mīlēt. Vienu reizi ciemos atbrauca viņas radi un mēģināja viņu pārliecināt, ja viņa turpinās dzīvot ar mani kopā, tad viņas dzīve tiks sabojāta. Šobrīd es to saprotu, bet toreiz es domāju, kā viņi tā var, jo mēs taču mīlam viens otru. Bez Dieva vispār nav iespējama normāla mīlestība. Ir jāmīl. Bet zini, ka tas viss vienreiz beidzas. Man tas beidzās manas dzeršanas un narkotiku dēļ. Pēc tam es vainoju tikai viņu, uz ielas pat nesveicinājos. Viņa arī tā izdarīja, viņa sāka satikties ar citu, ar biznesmeni, turīgu cilvēku. Mums sākās strīdi un murgs manā dzīvē. Es nezināju, ka kaut kas tāds vispār var būt. Tas salauza manu sirdi. Tagad par to tā mierīgi var pasmieties, bet toreiz man smiekli nenāca. Man visa pasaule pazuda. Ja līdz tam es jau nebiju normāls, man vajadzēja dzert, vajadzēja narkotikas, tad pēc šī pamats zem kājām pilnīgi sabruka. Es to labi atceros, man viss bija pelēkās krāsās. Tumšs, pazuda visas krāsas. Kā man šo sievieti vajadzēja! Kā es skrēju, kad viņa apsolīja vēl to vienu tikšanās reizi. Es gāju ar puķēm, man vispār tādas lietas bija svešas. Šīs puķes bija tikai viņai. Ar puķēm gaidīju viņu divas stundas, bet viņa neatnāca. Kā tas man sirdi plēsa. Bija tāda reize, kad atnācu mājās pie mammas, jo bija tas viss kaut kur jāizliek. Es viņai teicu, ka esmu narkomāns un ka mana dzīve beigusies. Gribēju mammu sašokēt. Paņēmu pulksteni un metu to pret sienu. Paņēmu žileti, griezu rokas, bet ar domu, lai pārāk dziļi neiegrieztu. Gribēju kādu iežēlināt. Tad gāju pie māsas. Viņa zīlēja, bija sasaistījusies ar okultismu. Viņa lika man kārtis – kroņa maize – cietums būs. Es netaisījos uz cietumu. Kas notika? Satiku vienu draugu, viņš bija dzīvē vairāk pieredzējis, viņš redzēja, ka esmu nekāds. Visu laiku tikai dzēru un dzēru. Visu pēc kārtas un katru dienu. Es dzēru vairāk nekā jebkad. Es biju kā no ķēdes norāvies. Viņš teica – mīlestība, tad gads kā minimums, līdz kļūšu normāls. Man parādījās draugi, kas bija sēdējuši cietumā. Sākās zādzības, laupīšanas. Ko tik es tur nedarīju. Burtiski dažu mēnešu laikā es biju cietumā. Četrus gadus biju cietumā, pēc tam pāris gadus brīvībā, tad atkal cietumā, un pēdējā reizē personīgi satikos ar Jēzu. Tieši cietumā satikos ar Jēzu personīgi. Kopš tās reizes manī ir piepildījums un nav vajadzīgs alkohols, narkotikas. To, ko Dievs dod, es ņemu. Bet mans pamata piepildījuma avots nav nekas no tā, ko es tikko tev minēju. Arī ne mīlestības, nekas tamlīdzīgs. Ne nauda, ne vara, ne veiksme, bet Jēzus Kristus! To spēj tikai Viņš. Viņš saka: „Ja kam slāpst, tas lai nāk pie Manis un dzer!”

Beidzamajā, lielajā svētku dienā Jēzus uzstājās un sauca: "Ja kam slāpst, tas lai nāk pie Manis un dzer!” (Jāņa evaņģēlijs 7:37)

Es esmu dzīvā maize, kas nākusi no debesīm. Kas ēdīs no šīs maizes, tas dzīvos mūžīgi. Un maize, ko Es došu, ir Mana miesa, kas dota par pasaules dzīvību.” (Jāņa evaņģēlijs 6:51)

Tāpēc Salamans neatrada piepildījumu mīlestībā. Jēzus man kļuva viss, jo es biju atradis mīlestību. Jautājums – kāpēc es toreiz turpināju dzert un lietot narkotikas, ja es biju atradis savu mūža mīlestību? Man nebija piepildījuma. Man nebija šajā mīlestībā piepildījuma, jo PIEPILDĪJUMS IR TIKAI JĒZŪ KRISTŪ! Tad, kad tevī ir Svētais Gars, mūžīgās dzīvības avots. Tas, pie kā es turējos, pilnībā salauza manu dzīvi tikai tāpēc, ka es biju to pieņēmis kā savas dzīves jēgu. NETURI NEKO AUGSTĀK PAR DIEVU! Pirmkārt Kristus un pēc tam tas, ko Dievs tev dod! Ja nedod, tad štrunts. Tev ir Jēzus, un tev ir viss!!! Tiecies pēc labākā. Ja tu mīli, tad baudi no mīlestības. Ja tev ir labs sekss, tad baudi no tā. Ja tev ir daudz naudas, tad baudi no tās. Tev patīk celt biznesu, tad baudi no biznesa. Baudi no tā visa, bet neaizmirsti, kas ir dzīves jēga! Gudrība un izglītība ir liela problēma. Mācīties, galvenais ir mācīties? Bieži vien cilvēks ir ieguvis zināšanas, bet nespēj dzīvē pastāvēt un augt, viņam ir tikai gudrās izglītības pakāpes, un pēc tam šie cilvēki strādā dažādās valsts struktūrās. Kurp mēs ejam, ja mēs nevaram saražot neko vairāk kā tikai piepūstas galvas, kas pēc tam tikai sausi spēj pildīt formalitātes? Kur ir līderi? Kur tiešām ir līderi? Kur ir cilvēki, kuri dzīves jēgu nemeklē tur, kur nevajag?

Salamanam bija bērni. Viņa dēls Rehabeāms mantoja viņa troni, bet tas viss bija niecība un nedeva piepildījumu. Ja tev Dievs ir iedevis bērnus, tad priecājies un audzini viņus, bet, ja bērni un sieva ir tavas dzīves jēga, tad man tevis ir žēl. Ģimene nevar būt tavs dzīves piepildījums. Ja Dievs tev ir devis ģimeni, tad tu vari gūt piepildījumu, bet ne vairāk kā Kristū. Dievs dod un Dievs atņem. Un cilvēki, kuriem svarīgākās ir šīs blakus lietas, nevis Kristus, ir cilvēki, kuri krīzes brīžos salūzt. Piemēram, draudzes māsas dzīvē bija mīlestība, viņai bija vīrs, ko viņa bija nolikusi Dieva vietā, un pret Dievu izturējās lepni. Viss bija ļoti labi, ideāls vīrs, ideāla laulība, līdz pēkšņi vīrs aizgāja pie vecākas sievietes, un māsas dzīve vienā brīdī salūza. Vai tev vajag vīru? Ja Dievs tev ir devis vīru, tad ņem droši, bet, ja tu redzi, ka viņš ir pļurka, tad tādu gan labāk neņem, tad labāk vispār ir dzīvot bez vīra. Tas pats arī attiecas uz sievietēm. Šajā jautājumā ir labāk konsultēties ar savu līderi, īpaši ar mācītāju, ja esi noskatījis sev otru pusīti, lai nebūtu nelaimīga laulība. Protams, paldies Dievam, tev vienmēr būs Kristus, vismaz būs jēga dzīvot. Labāk ir precēties ar garīgi nobriedušu cilvēku, kurš ir pieaudzis. Bet, ja tu esi atradis īsto dzīves jēgu un seko Kristum, arī visas pārējās lietas, ko Dievs dod, sniedz tev tikai prieku un baudu. Tava dzīve ir piepildīta.

Un beidzot: sargies, mans dēls! Daudzai grāmatu rakstīšanai nav gala, un pārmērīga lasīšana nopūlē miesu. Gala iznākums no visa ir šāds: bīsties Dieva un turi Viņa baušļus, jo tas pienākas katram cilvēkam!” (Salamans mācītājs 12:12-13)

Salamans pats zināja, kas ir jādara, bet pats beigās pielūdza elkus. Bībeles komentāros atradu, ka šos vārdus vairs neteica pats Salamans, bet jau cits cilvēks.

“Jēzus sacīja viņiem: “Es esmu dzīvības maize. Kas pie Manis nāk, tam nesalks, un, kas Man tic, tam neslāps nemūžam.”” (Jāņa evaņģēlijs 6:35)

Kur ir piepildījums? Protams, Jēzū Kristū! Ja tu esi neticīgs cilvēks, tad tavs piepildījums ir tikai tad, kad tu atzīsti Dievu caur Jēzu Kristu. Kad Svētais Gars tevī iemājo, tad tu iegūsti dzīvei jēgu. Un kā ar mums, ticīgiem cilvēkiem, kuriem nav jāpieņem šodien Jēzus Kristus? Ticīgais arī var būt piepildīts, un tikai tad, kad viņš ir piepildīts, tad šo piepildījumu nav jāmeklē citur. Ticīgs cilvēks parasti nemeklē citur baudu, ja tas nesaskan ar Dieva gribu.

Pats svarīgākais, lai būtu piepildīta dzīve, ir:

1. Personiskas attiecības ar Dievu;

2. Pašizaugsme;

3. Mācekļu veidošana.

Ja ticīgs cilvēks šīs trīs lietas nepraktizē un pret tām nopietni neizturas, tad viņš ar laiku kļūst līdzīgs neticīgam cilvēkam. Cilvēks meklē un bauda tur, kur to darīja Salamans, un atceries, ka Salamans bija ticīgs cilvēks, bet viņš novirzījās no ceļa. Kāpēc? Jo viņam nebija personiskas, regulāras un disciplinētas attiecības ar Dievu. Tiklīdz cilvēks novirzās no disciplīnas lūgšanās, parādās visādi kārdinājumi, un viņš sāk piepildījumu meklēt citur. Lai veidotu mācekļus, ir jāevaņģelizē, jāattīsta savas mājas grupas celtniecība. Ideāls variants ir pašam būt mājas grupiņas vadītājam. Ja tu vēl nevadi mājas grupiņu, tad centies stūrēt uz to pusi un jebkurā gadījumā piedalies savas mājas grupiņas celšanā. Ja tu nepiedalīsies un nepalīdzēsi celt mājas grupiņu, tu vari ilgi sēdēt, bet tu neaugsi un viss beigsies gluži kā Salamanam. Salamans vismaz nepakārās, bet dzīvi pabeidza bez Dieva. Ir jāpiedalās draudzes celtniecībā, cilvēku vešana pie Dieva un cilvēki ir jāveido par mācekļiem. Ir jāveido spēcīgas personības. Runājot par pašizaugsmi, man kā mācītājam, kad es kalpoju citiem, arī pašam ir jāaug. Ja es neaugu, tad es apstājos, ja es apstājos, tad es degradējos.

“Tad Viņš teica: ‘’Kam Dieva Valstība ir līdzīga? Ar ko Es to salīdzināšu? Viņa ir līdzīga sinepju graudiņam, kuru kāds paņēma un iedēstīja to savā dārzā un kurš auga un izauga par koku, kura zaros putni apakš debess taisīja savas ligzdas.” (Lūkas evaņģēlijs 13:18-19)

Tātad Debesu Valstība nozīmē augt un audzēt. Iedēstīja sēklu un izauga koks, un pēc tam putni nāca un taisīja savas ligzdas. Tikai tad, kad es augu, es audzēju citus. Un kad es audzēju citus, tad arī pats iegūstu. Tu nemaz nesaproti, cik vērtīgā vietā tu šobrīd atrodies! Tas ir labi, ka ir kāds, kurš tev māca un atgādina šos principus.

Aptuveni pirms septiņiem gadiem es iedraudzējos ar kādas draudzes mācītāju, bet ne no šīs valsts, un viņš bija iesācis draudzi vienu gadu ātrāk nekā mēs. Es biju ciemos un redzēju viņa draudzi. Es redzēju cilvēku skaitu. Mums toreiz bija aptuveni tikpat cilvēki. Es tiku uzaicināts viņa draudzē kalpot un sludināt. Es sludināju principus, kurus es toreiz sapratu, bet vienā brīdī šis mācītājs mani nobloķēja sociālajos tīklos, pat neko nepaskaidrojot. Kaut kad vēlāk uzzināju iemeslu, ka mana personība šo mācītāju negatīvi ietekmējot. Es līdz galam neizpratu šo mācītāju, bet tas, ko es mācu un kā es to mācu, tik pārliecinoši un spēcīgi, viņu sāka ietekmēt, bet viņš gribēja palikt savā līmenī. Viņš pārtrauca attiecības ar mums. Kā var būt tik stipra pārliecība, lai pārtrauktu draudzību? Gatavojoties sprediķim, nodomāju painteresēties, kā iet šim mācītājam. Un izrādījās, ka septiņus gadus draudzei ir viena un tā pati ēka un tāds pats cilvēku skaits, un nekas šajā draudzē nav mainījies septiņus gadus. Es zinu, kuri principi ir pareizi. Tevi var pazīt tikai pēc augļiem. Šī draudze meklēja cilvēkus no citām draudzēm. Gan no vasarsvētku draudzēm, gan no Jaunās paaudzes, un no šādiem cilvēkiem centās celt draudzi. Ja es neveidoju mācekļus un nevelku cilvēkus ārā no pasaules, tad šāda draudze nevar augt un Debesu Valstība nevar iet plašumā. Ir draudzes, kurās cilvēkiem nepārtraukti vajag roku uzlikšanu, jaunu uguni un svaidījumu. Šiem cilvēkiem ir svarīgi saņemt svaidījum, bet galvas ir tukšas. Es teiktu, ka pēc dzīvesveida šādi cilvēki ir pasaulīgi cilvēki. It kā dedzīgi kalpotāji, bet dzīves veids ir nepareizs, un viņi nevar augt.

Ko nozīmē tas, ka draudzē nav māceklības, bet ir tikai Svētais Gars? Ekumēniskās draudzes, kas ir vērstas uz visu konfesiju apvienošanos, nevar augt, jo tās ir koncentrētas tikai uz noteiktu cilvēku daudzumu, kas meklē Dievu un cīnās starp draudzēm. Bet mēs ejam pasaulē, kalpojam un vedam pie Dieva cilvēkus, un veidojam mācekļus. Ekumēnisks dievkalpojums ir neauglīgs kults, kas rīko visādus pasākumus, konferences, bet cilvēki tajos nepieņem Jēzu. Viņi taisa lielas evaņģelizācijas Latvijā, bet tajās nepieņem Jēzu! Kāpēc tā notiek? Šie paši kalpotāji nav piepildīti cilvēki, viņi neaug, nestrādā un degradējas. Mēs esam gaisma šai pasaulei, un neviens mūsu vietā neies glābt cilvēkus. Mums nav jāiet uz citām draudzēm, lai glābtu cilvēkus. Cilvēki ir jāglābj no pasaules. Ekumēnisms ir velna centiens apvienot visas reliģijas zem viena nosaukuma un izveidot pasaules valdību. Mēs varam ar citām draudzēm kopā lūgt Dievu un uzturēt normālu draudzību, bet tas nevar būt mūsu fokuss. Dzīves jēga ir tavā lūgšanu kambarī, jēga ir pašam augt un audzēt citus. Tad tu būsi piepildīts. Jēzus saka: “Dzenieties papriekš pēc Debesu Valstības, tad pārējās lietas tiks pieliktas.” Priecājies, ka tu vari kalpot Dievam, tas būs tavas dzīves piepildījums. Mans fokuss ir attiecības ar Dievu, augt pašam un audzēt cilvēkus, savu komandu un draudzi.

“Dodiet, tad jums taps dots: pilnu, saspaidītu, sakratītu un pārpārēm ejošu mēru jums iedos jūsu klēpī; jo ar to mēru, ar ko jūs mērojat, jums atmēros.” (Lūkas evaņģēlijs 6:38 )

Tad, kad mēs dodam, tad arī mums dod.

“Un Jēzus tiem sacīja: “Nāciet Man pakaļ, Es jūs darīšu par cilvēku zvejniekiem.” (Marka evaņģēlijs 1:17)

Vispirms es sekoju Kristum, tad pats zvejoju cilvēkus. Jēzus kalpoja cilvēkiem, un tā bija Viņa dzīves jēga. Ja es gribu sekot Viņam, tad man ir jākalpo cilvēkiem.

“Svētīgi miera nesēji, jo tie tiks saukti par Dieva bērniem.” (Mateja evaņģēlijs 5:9)

Kas ir Dieva bērni? Tie, kas nes mieru. Tie ir tie, kas vada savu mājas grupiņu un piedalās Dieva draudzes celtniecībā. Celt Dieva Valstību nozīmē celt draudzi. Vai tu piedalies Dieva celtniecības darbā?

“Jūs esat zemes sāls; bet, ja sāls nederīga, ar ko tad sālīs? Tā neder vairs nekam, kā vien ārā izmetama un ļaudīm saminama.” (Mateja evaņģēlijs 5:13)

Cilvēks, kurš neveido mācekļus un nepiedalās Dieva Valstības celtniecībā, pazaudē dzīves piepildījumu, jo tādi kristieši tiek atmesti un krīt par pasaules upuri, un paši atšķir sevi no Dieva Valstības.

“Redzi, Tu manas dienas esi licis sprīža garumā, un mans mūža ilgums nav it nekas Tavā priekšā. Tikai vēja pūsma ir cilvēks savās mūža gaitās!” (Psalms 39:6)

Mēs esam tikai kā vēja pūsma. Kad tu sāksi lūgt Dievu? Kad tu sāksi lasīt Bībeli? Kad tu sāksi augt? Kad tu sāksi celt cilvēkus? Kāpēc tu vēl šodien neesi atvēris savu mājas grupiņu? Mums nav daudz laika. Ātrāk sāksi, ātrāk uzcelsi savu mājas grupiņu. Izaugt var tikai tad, kad tu kalpo Dievam.

“Jo Viņš saka: Labvēlīgā laikā Es tevi paklausīju un pestīšanas dienā Es tev palīdzēju. Redzi, tagad ir vislabvēlīgākais laiks; redzi, tagad ir pestīšanas diena.” (2. Korintiešiem 6:2)

Tagad ir tā diena, kad esi ar Dievu, diena, kad pašam augt, un diena, kad kalpot cilvēkiem un piedalīties Dieva draudzē un grupiņā! Tagad ir diena, kad sākt dzīvot piepildītu dzīvi. Āmen!

Mācītāja Mārča Jencīša sprediķi “Dzīves jēga?” pierakstīja Ieva Našeniece, Inguna Kazāka un Dana Šaicāne, kā arī rediģēja Ieva Našeniece

Dziedināšana caur kalpošanu cilvēkiem

Publicēja 2017. gada 4. apr. 12:16Līga Paņina

Ziņas datums 04.04.17.

Dievs atklājas un pagodinās, es sludināšu Dieva vārdu. Man patīk dziedināšanas dievkalpojumi, un tev? Es priecājos, ka mēs no savas puses izdarām visu, un Dievs no Savas puses var darīt to, ko Viņš grib mūsu vidū. Debesu Tēvs, es lūdzu, ka Tu ar Savu Garu runā uz mums, ka Tu ar Savu Garu darbojies pie katra viena, ka Tu runā, māci, cel, dziedini, dari brīvus. Kungs, svētī, Jēzus Vārdā, Āmen.

Ir trīs veidu dziedināšanas, un šīs trīs veidu dziedināšanas šobrīd notiek šeit, dziedināšanas dievkalpojumā. Man nāk prātā kāda reize, kad reiz Valmierā es vadīju skaitliski nelielu draudzi. Pēc slavēšanas man bija jāiet runāt, bet bija ļoti spēcīgi sajūtama Dieva klātbūtne, ka es nevarēju parunāt. Varbūt, ka es piespiestu sevi kaut ko pateikt, bet galva bija tukša, manī nebija domu, bija tikai Dieva klātbūtne. Es aizgāju atpakaļ un apsēdos, pagāja aptuveni četrdesmit minūtes, un visa draudze sēdēja klusumā un juta šo Dieva klātbūtni. Kur ir Dieva Gars, tur ir brīvība! Dziedina Svētais Gars, Viņš nes brīvību un dziedināšanu, un ir trīs galvenie veidi, kādos Viņš to dara. Protams, mēs varam izdomāt vēl citus veidus.

1. Dievs dziedina, lai pagodinātos un parādītu to, ka Viņš ir šeit. Šādā veidā Dievs var dziedināt jebkuru cilvēku. Es esmu to piedzīvojis savos dievkalpojumos, ka cilvēki, kas nav no augšas piedzimuši, nav glābti, atnāk un saņem dziedināšanu. Citi šo dziedināšanu ātri pazaudē, turpinot dzīvot nesvētu dzīvi, bet ir daži, kuri šo dziedināšanu apbrīnojamā veidā saglabā. Dievs dziedina pat neticīgus cilvēkus, tikai tāpēc, lai Sevi pagodinātu, taču šī dziedināšana ir nepilnīga. Neatdzimušam cilvēkam, kura gars ir miris un nav dziedināts (viss viņa gars un miesa nav dziedināta), saņemot no Dieva vienu dziedināšanu, tā ir tikai viena konkrēta dziedināšana, kas nenes šī cilvēka dzīvē pilnīgu dziedināšanu. Ar to Dievs pasaka: “Es esmu, Es pagodinos, Es mīlu.” Jēzus neatnāca dziedināt, Jēzus atnāca glābt un tikai caur to dziedināt. Pirmais mērķis ir glābt, tad dziedināt. Kad Jēzus staigāja šeit virs zemes, Viņš dziedināja visus, kas nāca pie Viņa. Brīžiem arī cilvēkus, kas nepiederēja Dieva tautai. Dziedināja tos, kuri ticēja. Tādā pašā veidā Dievs var dziedināt tos, kuri ir piedzimuši no augšas, viņi ir atjaunoti garā, bet ir aizmirsuši Dievu vai apstājušies augt. Pie cilvēkiem, kuri ir apstājušies, nevar notikt dziedināšanas process. Faktiski šādiem cilvēkiem nepienākas dziedināšanas, bet arī šiem cilvēkiem Dievs pieskaras un dziedina, lai pagodinātu Sevi. Es nezinu, kā Dievs to dara, kā izvēlas cilvēkus, vai tomēr skatās uz ticību, neskatoties uz to, kādos grēkos viņš dzīvo, varbūt kāds par viņu lūdz, bet Dievs pagodinās, neatkarīgi no paša cilvēka. Dievs dziedina. Ar šādu dziedināšanu cilvēka dzīvē nekas būtiski nemainās.

2. Ticīga cilvēka dziedināšana. Tas ir cilvēks, kurš aug Kristū, maksā cenu, iet dziļāk Dieva valstībā, principos, vairāk spēj izdarīt Dieva gribu, un attiecīgi Dievs var vairāk dziedināt, un ne tikai fizisko veselību, bet arī garīgo, emocionālo un finansiālo veselību. Dievs dziedina visas dzīves sfēras. Visi, kuri tic, ir dziedināšanas procesā. Neviens no mums nav pilnīgs, līdz pat brīdim, kamēr nonāksim debesīs, bet mums ir jātiecas pēc pilnības. Lūdz Dievu par dziedināšanām! Arī šeit draudzē šodien cilvēki liecināja, ka viņi iepriekš lūdza Dievu, atnāca uz dievkalpojumu un saņēma dziedināšanu. Lūdz par to grupiņas lūgšanās, pats lūdz, atnāc uz dievkalpojumu un saņem. Tātad otra veida dziedināšana notiek tad, kad tu pats esi lūdzis, apliecinājis Dieva vārdu, maksājis cenu un esi kristietis pilnā šī vārda nozīmē, taču ir sfēras, kur vajadzīga dziedināšana, un šeit tu to saņem. Jo vairāk tu tuvojies Dievam, jo veselāks tu kļūsti. Dziedināšana pie tevis darbojas vairāk, ja esi ticīgs. Ticīgs cilvēks lūdz un gavē par kādu dziedināšanu, atnāk un saņem dziedināšanu, un šāda dziedināšana ir uz ticības pamata, uz tavu lūgšanu un tava darba pamata. Ticīga cilvēka dziedināšana var notikt šeit, dievkalpojuma laikā. Dziedināšana ir visa šī procesa sastāvdaļa.

3. Ticīga cilvēka dziedināšana caur Dieva vārdu. Tas ir nepārtraukts process, un šī dziedināšana ir pati svarīgākā. Pirmā bija vienreizēja dziedināšana, kad tu atnāc uz dievkalpojumu un Dievs vienkārši tev pieskaras un dziedina konkrēti vienu lietu. Trešais veids ir Kristū augošo cilvēku, kuri klausās Dieva vārdu un pielieto Dieva vārdu, nepārtraukta dziedināšana un pieaugšana Kristū. Tu vari neko nejust, bet caur to, ka tu dzirdi un pielieto Dieva vārdu, pie tevis nepārtraukti darbojas Dieva Gars. Nepārtraukti notiek dziedināšanas process, tavs gars ir dzīvs. Neticīga cilvēka gars ir miris, līdz ar to arī miesa un dvēsele nevar būt savienota ar Dievu, taču ticīgam cilvēkam gars ir dzīvs, un pie miesas un dvēseles ir nesakārtotas lietas, kuras var sakārtot, regulāri lūdzot, klausoties, lasot un pielietojot Dieva vārdu, meklējot Viņu.

Trīs veidu dziedināšanas: nepilnīga, neticīga vai neaugoša kristieša tūlītēja dziedināšana, viena konkrēta, nepilnīga dziedināšana, lai Dievs pagodinātos, jo pats cilvēks nevar būt dievišķā spēka piepildīts, jo nav atdzimis; ticīga cilvēka tūlītēja dziedināšana, kas arī ir daļa no visa procesa; nepārtraukta atrašanās dievišķā svaidījumā un nepārtraukta dziedināšana.

“Taču viņš nesa mūsu sērgas un ciešanas, un mūsu sāpes viņš bija uzkrāvis sev, kurpretī mēs viņu uzskatījām par sodītu, Dieva satriektu un nomocītu. Viņš bija ievainots mūsu pārkāpumu dēļ un mūsu grēku dēļ satriekts. Mūsu sods bija uzlikts viņam mums par atpestīšanu, ar viņa brūcēm mēs esam dziedināti.” (Jesajas grāmata 53:4-5)

Jautājums “Vai Dievs grib dziedināt?” ir pilnīgi lieks. Dziedināšana ir dievišķās glābšanas elementāra daļa, Dievs glābj un Dievs dziedina. Viņš mūs glābj no grēka varas, Viņš ir mūsu taisnība, ar Viņa brūcēm mēs atdzimstam no augšienes. Dievs dziedina emocionāli, garīgi un finansiāli, Viņš dziedina visas mūsu dzīves sfēras.

“Viņš uznesa mūsu grēkus Savā miesā pie krusta, lai mēs, grēkiem miruši, dzīvotu taisnībai; ar Viņa brūcēm jūs esat dziedināti.” (1. Pētera vēstule 2:24)

Glābšana un dziedināšana notiek ar elementāriem ticības darbiem. Ja draudze nemāca un nerunā par to, ka tā ir otra glābšanas daļa, tad pie šiem cilvēkiem svaidījums darbojas tikai minimāli, jo ir nepieciešama arī mūsu pašu ticība un saprašana. Dieva vārds ir dzīvs, tas nes izmaiņas pie mums. Tad kāpēc bieži vien ticīgi cilvēki nomirst no slimībām?

“Viņš izveda Savus ļaudis ar visu sudrabu un zeltu, un neviena sirgstoša nebija viņu ciltīs.“ (Psalms 105:37)

Vecajā Derībā, kad Dievs izveda tautu no verdzības, Viņš izveda to ar zeltu un sudrabu, tātad labklājībā, un nebija neviena sirgstoša viņu vidū. Jau Vecajā Derībā ir finansiāla un miesas dziedināšana, kur nu vēl vairāk Jaunajā Derībā! Jēzus nāca, lai iznīcinātu velna darbus nabadzību, slimības, postu, kas ir mums apkārt. Man ir grūti lasīt jaunākās ziņas, kad es redzu, ka cilvēkiem speciāli “skalo smadzenes”. Es nesaku, ka viss ir maldi, un tomēr, tas negatīvisms, ko tur raksta, ietekmē cilvēkus. Es skaidri zinu, ka bez Dieva šī pasaule nav sakārtojama. Bez ticības Viņam un uzticēšanās Viņam pasaule iet bojā, tā pati sevi iznīcina. Varbūt tu domā, ka citās valstīs iet labāk? Piemēram, Vācijā ir liels mirstības un pašnāvību rādītājs. Latvija ir pēdējā vietā Eiropā pēc mirstības rādītāja, Vācija ir turpat blakus, taču šī valsts ir bagātāka par Latviju, dzīves līmenis ir augstāks. Kas gan citādāks nekā Latvijā tevi var sagaidīt Vācijā? Nauda un labklājība nerisina cilvēku problēmas, tikai Dievs un ticība Viņam, Viņa svaidījums! Latvijai, Vācijai un Eiropai, arī Krievijai ir vajadzīga dziedināšana, dievišķā dziedināšana. Pat medicīna nespēj visu, tā izārstē vienu slimību, un jauna jau ir vietā, tas ir apburtais loks. Tikai Dievs spēj dziedināt, tikai Jēzus atbrīvo. Āmen! Un tas vispār nav jautājums, vai Dievs grib dziedināt, jo jau Vecās Derības laikā Dievs cilvēkus izveda no verdzības ar sudrabu un zeltu, un tur nebija neviena sirgstoša.

Viņš piedod visus tavus grēkus un dziedē visas tavas vainas” (Psalms 103:3)

Dievs dziedina no visām slimībām, visus, valsti, ģimeni, visu pasauli. Dievs grib un var dziedināt. Nav tādu slimību vai grēku, no kuriem Dievs nevarētu dziedināt un atbrīvot. Dziedināšana ir elementāra glābšanas sastāvdaļa. Kur ir problēma, ja jau Dievs grib dziedināt visus? Ir viena problēma jeb šķērslis, kādēļ dievišķas dziedināšanas nevar darboties pilnā mērā. Dziedināšanas šķērslis ir nevēlēšanās augt! Ja runa ir par cilvēkiem, kuri nav no augšas piedzimuši, viņiem nepienākas dievišķā dziedināšana, viņi paši iet pie ārstiem. Kamēr viņi no augšas nepiedzimst, dievišķā dziedināšana pie viņiem nenotiek, varbūt notiek tikai vienreizējas dziedināšanas. Ticīgam cilvēkam problēma dziedināšanai, visas dzīves dziedināšanai, ir nevēlēšanās augt. Ja tu augsi, tev būs svētīta dzīve, ja tu neaugsi, tu regresēsi, un tas viss paliks tikai sapņos. Bet tu augsi!

“Bet jums, kas jūs Manu Vārdu bīstaties, uzlēks taisnības saule, un jūsos ieplūdīs dziedinājums no šīs saules spārnu gaismas, un jūs iziesit un lēkāsit kā barojamie teļi.” (Maleahija grāmata 3:20)

Bīties Dievu nozīmē augt Viņā. Tāda ir Viņa griba, Viņš grib glābt un dziedināt. Lai saņemtu nepārtrauktu dziedināšanu, ir nepieciešams nepārtraukti augt Viņā. Tas nozīmē regulāras lūgšanas, grupiņas apmeklēšana, kalpošana cilvēkiem, regulāra Dieva vārda lasīšana.

Vai tu skatījies boksa maču starp Latviju un Vāciju? Es skatījos no paša sākuma, kad studijā izteica prognozes, un arī to, kas bija pēc cīņas. Mums ļoti patika redzēt šo uzvaru un mēs ļoti lepojamies, jo tas ir kas nebijis Latvijas vēsturē, Mairis Briedis izcīnīja zelta jostu! Eksperti uztraucās par to, kā tiesās tiesneši, ņemot vērā, ka tas notika viņu valstī, taču šajā gadījumā neko citādāk nevarēja iztiesāt, jo viss bija acīmredzams. Katrā raundā Mairis savu pretinieku apstrādāja tā, ka viņa ķermenis bija pleķos, lai gan arī viņš ir viens no pasaules labākajiem bokseriem. Arī mums patīk uzvaras un sapņošana par tām. Ir lietas, kuras var ņemt kā piemēru no Maira Brieža. Pirms šīs cīņas viņš ļoti daudz gatavojās. Mairis bija desmit nedēļu treniņnometnē, kurā notika ap simts boksa raundu, cīnoties ar dažādiem pretiniekiem. Šiem pretiniekiem bija uzdevums sist negaidītos veidos, jo tāpat mēdza darīt arī Huks. Mairis tam bija labi sagatavojies, ko arī skatoties varēja novērot. Jau pirms cīņas man šķita, ka viņš tiešām uzvarēs, jo katrai lietai bija tik labi sagatavojies, ka būtu pat neiespējami neuzvarēt. Mairis Briedis viennozīmīgi ir viens no pasaules labākajiem bokseriem. Kad mačs bija beidzies, viņš apliekot sev Latvijas karogu teica: ‘’Latvieši tomēr ir stipra tauta!’’ Tādas uzvaras tik mazai valstij patiešām ir liels notikums. Tieši nopietna gatavošanās un augšana veido uzvaru cilvēka dzīvē. Otra lieta, ko es iemācījos no šī visa bija tā, ko Maira treneris teica intervijā pirms mača: “Mairis mani labi dzird.” Tas nozīmē, ka tad, kad Mairis ir ringā un cīnās, viņš paralēli arī dzird to, ko saka treneris. Ne vien dzird, bet arī paklausa. Tajā pašā intervijā viņa sparinga partneris teica: “Mairis dzird un klausa treneri.” Dzirdēšana un paklausīšana veido uzvaru.

Mēs, Dieva bērni, no augšas piedzimušie, šur tur, kaut kad, kad Dievs mūsu dzīvēs ir pagodinājies, esam kaut ko saņēmuši un auguši. Dievs ir dziedinājis gan mūsu miesu, gan dzīvi, taču tajā brīdī, kad mēs pārstājam gatavoties cīņām, klausīties Svētajā Garā, mācītājā, savā līderī, un tā vietā izvēlamies klausīties dažādas tenkas, sākas problēmas un stagnācija. Pienākot brīdim kāpt savā ringā un prožektoru gaismās, viss uzreiz kļūst redzams – tu zaudēsi cīņu. Lūk, kur paliek dziedināšana un visi Dieva dotie apsolījumi. Par šo tēmu Dievs mani tiešā veidā uzrunāja sapnī un pirms tam lūgšanā. Kad cilvēks piedzimst no augšienes, pilnībā tiek dziedināts viņa gars, taču dziedināšana pie dvēseles un miesas notiek nepārtrauktā procesā, ar noteikumu, ka cilvēks aug visa mūža garumā. Negatavojoties, nedzirdot nedz Dievu, nedz arī līderus, tas viss izpaliek. Tāpēc visnopietnākais šķērslis dziedināšanas procesam ir nevēlēšanās augt.

Es izpētīju statistiku par mūsu draudzi. Visi draudzes video tiek ievietoti vai nu Vimeo, vai You Tube. 2013. gadā notika padziļinātā Bībeles skola, kurā bija daudz un dažādas tēmas. Tie, kuri šīs tēmas klausījās Vimeo lapā, ir mācījušies šajā Bībeles skolā, taču You Tube lapā šobrīd klausās tie, kuri vienkārši vēlas atsvaidzināt zināšanas attiecīgajās tēmās. Par You Tube video skatījumiem statistika ir šāda:

“Svēta dzīve” – 108 skatījumi;

“Lūgšana” – 81;

“Garīgā tēva nozīme” – 50;

“Kristus upuris” – 98;

“Kā lūgt Dievu” – 169;

“Atbrīvošana un dziedināšana” – 590.

Uz ko norāda šī statistika? Tā norāda uz to, ka tu savu dziedināšanu un izmaiņas dzīvē gribi dabūt uz šariņu. Mairis Briedis neaizgāja un nedabūja uzvaru uz šariņu boksa mačā. Šī statistika pierāda, ka mēs gribam uz šariņu veselību un svētību, apejot Dievu, taču tas nestrādā. Tādā veidā var dabūt tikai to pirmā veida dziedināšanu.

Bet Jēzus, to redzēdams, apskaitās un tiem sacīja: "Laidiet bērniņus pie Manis, neliedziet tiem, jo tādiem pieder Dieva valstība.” (Marka evaņģēlijs 10:14)

Es vēlos tev piekodināt svarīgu lietu par bērniem. Tu gribi, lai tavs bērns ir vesels un visa viņa dzīve ir dziedināta un pilnvērtīga? Tas nekad nenotiks, ja tu pats nedzīvosi pilnvērtīgu dzīvi Kristū. Parasti, kad pie manis nes bērnus, lai par viņiem lūgtu, es saku: “Ir jālūdz par jums, māmiņ/tētiņ!” Nav iespējama pilnīga bērna dziedināšana bez vecāku dziedināšanas. Ja tu pats nesāksi mācīt savus bērnus lūgt un ierasties uz katru dievkalpojumu, tad prognozes par šiem bērniem jau ir skaidras. Un tā tas arī notiks, jo Dievs neļaujas apsmieties. Kad bērni paaugas, kur tu viņus iesaisti? Dažādās draudzes aktivitātēs vai pasaulīgos pulciņos? Tavu bērnu liktenis ir atkarīgs no tā, kādā virzienā tu pats viņus vadi.

Tādēļ jūsu starpā ir daudz vāju un neveselu un diezgan daudz ir mirušu.” (1. Korintiešiem 11:30)

Ne vienmēr bērni pat no kristīgām ģimenēm izaug normāli. Vecāki vienkārši nevirza tos pareizos ceļos. Pašiem vecākiem ir vajadzīga dziedināšana. Lūk, atbilde tam, kāpēc Dievs nedziedina un kāpēc ar bērniem notiek dažādas sliktas lietas. Bērns taču rodas no vecākiem! Paaudzini bērnu mājās un pēc tam palaid uz bērnu dārzu. Tu redzēsi veselu buķeti ar negatīvām lietām. Bērns ātri pārvērtīsies. Bieži vien bērni no kristīgām ģimenēm ir stipri dīvaini, jo nav saņēmuši pareizu audzināšanu. Viņi netiek uz priekšu. Šie bērni nekļūst par īstiem vīriem un sievām, viņiem arī nav pareizas personīgās attiecības ar Dievu. Kas to var dziedināt? Tikai Jēzus! Un kad tas var notikt? Tikai tad, kad cilvēks pats iet šajā procesā.

Man sapnī Dievs parādīja ļoti skaidru parādību – liela daļa no draudzes ir nenostiprināti, vāji un slimi cilvēki, kuri nevar izlauzties savā finanšu sfērā, nostabilizēties ģimenes dzīvē un biznesā. Šie cilvēki nevar neko pat uzsākt. Tāpat arī nevar normāli kalpot cilvēkiem un uzcelt savas mājas grupiņas, būt uzticami kalpošanā. Šie cilvēki nav dziedināti, un tāda ir lielākā daļa. Šajā sapnī es Dievam vaicāju: “Labi, Tu man to visu tagad esi parādījis. Ko man ar šo iesākt? Izstāstīt visai draudzei, lai mani ar akmeņiem nomētā?”

Un jūs atzīsit patiesību, un patiesība darīs jūs brīvus.” (Jāņa evaņģēlijs 8:32)

Pirmais, ko es domāju – man ir jābūt personīgam piemēram. Tas ir pareizi. Arī Pāvils saka: “Dzenieties man pakaļ, kā es Kristum.” Tad, kad mēs esam izmācījušies Bībeles un Līderu skolā, droši vien domājam pie sevis: “Ja es esmu labs piemērs, tad pārējie darīs tāpat kā es.” Princips jau it kā ir pareizs, bet labās lietas cilvēks tik ātri nemaz nepieņem, jo pirms cīņas ir jātrenējas – jālūdz Dievs, jāuzņemas kalpošana, jāsavalda sevi un jāstrādā pie rakstura. Pastāstīšu vienu personīgo piemēru. Kad kādā no draudzes interneta lapām ir ievietots jauns ieraksts, es atzīmēju, ka man tas patīk, un dalos ar to, lai tas parādītos arī visiem pārējiem. Tā es daru ar katru ierakstu. Kad paiet ilgāks laiks, es paskatos vēlreiz uz šo ierakstu un redzu, ka tam ir aptuveni 40 ieteikumi. Cik cilvēku ir draudzē? Ja es rādu savu piemēru, tad kāpēc to pēc tam nedara visa draudze? Acīmredzot kaut kas nav kārtībā. Tas nozīmē, ka vēl kaut kas ir vajadzīgs. Es taisu ļoti lielus neformālos pasākumus. Uz tiem atnāk 400 – 500 cilvēki. Piemēram, šodien šeit ir aptuveni 400 cilvēki. Kāpēc neviens no jums tādus netaisa? Ja tu domā, ka no manis tas neko neprasa un viss notiek ļoti vienkārši, tad varu pateikt, ka tā nav. No sākuma nekas šeit nebija. Agrāk bija reizes, kad slavēšanā pat ģitāras nebija. Priekšā es viens pats vienkārši dziedāju un iesaistīju pārējos cilvēkus. Bija gan slavēšanas daļa, gan ziedojumu daļa, gan sprediķis un lūgšana par slimajiem. Un viss turpinājās ar reālām dziedināšanām. Viss notika! Es esmu paraugs šajā jautājumā. Kāpēc tu tā nedari? Kaut kas nav kārtībā. Jautāju Dievam: “Dievs, ko man darīt ar to, ko Tu man parādīji?” Es aizdomājos – kam es esmu paraugs? Tikai sievietēm vai, pirmkārt, vīriešiem? Es sapratu, ka galvenais ir nevis paša paraugs, bet tas, lai es neesmu slikts paraugs, jo tad tās būtu beigas visam. To, kas ir labs, nemaz neņem tik ātri, jo ir jāmaksā cena. Man ir regulāras un stipras personīgās attiecības ar Dievu, tāpat arī regulāri lasu grāmatas. Kāpēc tas nenotiek draudzē? Caur to taču ir izaugsme! Tāpēc, ka es tur neko nevaru darīt. Es nevaru piespiest nevienu kaut ko darīt. Es esmu mācītājs nevis Dievs. Kā apustuļi teica: “Es gribu arī turpmāk lūgt un kalpot ar Vārdu.” Viss, ko es varu, ir lūgt par savu draudzi un mācīt. Tas arī ir tas, ko šobrīd daru. Un tas ir trešais dziedināšanas veids. Salamans saka: “Ievēro manus vārdus, jo tā ir dzīvība tiem, kas tos atrod, un ir zāles visai viņu miesai.” Es sludinu Dieva vārdu, un Dieva vārds ir zāles tavai miesai. Arī mācības, ko mācītājs sludina, balstoties uz Dieva vārdu, dziedina. Klausies tās nepārtraukti. Tieši tāpēc tās tiek liktas internetā. Es redzu, kā mēs atdzīvojamies, kad dzirdam Dieva vārdu.

Par to mums būtu daudz ko runāt, bet ir grūti darīt to saprotamu, tāpēc ka jūs esat kūtri palikuši dzirdēt.” (Ebrejiem 5:11)

Lūk, svarīgākā lieta, ko vēlos tev teikt. Tu domā, ka tu audz, jo esi draudzē un lūdz Dievu? Tu esi atbrīvojies no atkarībām, sakārtojis savu dzīvi, veido savu raksturu, taču tu vari augt tikai līdz tam punktam, kad ir jāsāk kalpot cilvēkiem. Ja tu esi paaudzies un nesāc kalpot cilvēkiem, neuzņemies kalpošanas draudzē, nekļūsti par daļu no draudzes un neevaņģelizē, tu nevari tālāk augt. Tu vari mācīties universitātēs un Bībeles koledžās, piepūst galvu ar dažādām Bībeles zināšanām, bet, ja tu nekalpo cilvēkiem, neglāb viņus, ņemot vēra, ka mūsu draudzē tas ir pavisam vienkārši – celt savu mājas grupiņu, tu neaudz un pie tevis pilnībā nenotiek dziedināšanas process. Mēs ceļam mājas grupas. Tas ir veids, kā Dieva dziedinošais svaidījums darbojas. Ja tu to nedari, nekalpo cilvēkiem, tu pārstāj augt, un dziedinošais svaidījums pārstāj pie tevis darboties, sākas regress. Tu esi piebāzis pilnu galvu ar zināšanām, bet reāli pārstāj darboties, pielietot tās. Kurš no apustuļiem nomira no slimībām? Jūda nomira no garīgas slimības – pats izdarīja sev galu pakaroties. Tas notika tāpēc, ka Jūda pārstāja kalpot cilvēkiem. Atcerieties epizodi, kad sieviete svaidīja Jēzu ar dārgu eļļu, bet Jūda pārmeta viņai par to, ka šī nauda par eļļu nav izdalīta nabagiem? Īsts vīrietis ir tas, kurš kārtīgo lūdz un vada mājas grupiņu. To pašu var teikt arī par īstu sievieti. Ja tu vēl nevadi savu grupiņu, tad esi palīgs vadītājam. Noliec kalpošanu par prioritāti, tikai pēc tam pasaulīgās skriešanas un iešanas. Kāda jēga vispār ir dzīvot, ja tu nekalpo Dievam, ja tu neglāb cilvēkus un nesludini evaņģēliju?

Bet Jēzus tam sacīja: "Tev būs Dievu, savu Kungu, mīlēt no visas sirds un no visas dvēseles, un no visa sava prāta. Šis ir augstākais un pirmais bauslis. Otrs tam līdzīgs ir: tev būs savu tuvāku mīlēt kā sevi pašu. 
Šinīs abos baušļos ir saņemta kopā visa bauslība un pravieši.” (Mateja evaņģēlijs 22:37-40)

Kā izpaužas sava tuvākā mīlestība? Cilvēku glābšanā. Mums jāiet un jādara par mācekļiem visas tautas. Tad Dieva dziedinošais svaidījums mūsos būs vienmēr, nevis šad un tad.

Bet tev būs kalpot Tam Kungam, savam Dievam, tad Viņš svētīs tavu maizi un tavu ūdeni; un Es novērsīšu visas tavas slimības.” (2. Mozus grāmata 23:25)

Kad Dievs dziedinās? Tad, kad mēs kalposim Dievam un dzīsimies pēc Debesu valstības, un tad pārējās lietas mums tiks piemestas. Ko Vācijai dod bagātība? Diemžēl neko, jo tā atrodas gandrīz pašā tabulas apakšā tāpat kā Latvija. Kas izdara vairāk pašnāvības? Vīrieši. Kāpēc? Jo sievietēm ir lielāka atbildība par saviem bērniem, kurus viņas audzina. Tieši tāpat varam teikt par cilvēkiem, kuri vada mājas grupiņas, ka tie nenobeigsies savā garīgajā dzīvē, jo darbojas. Ja tu iesi pie cilvēkiem un kalposi viņiem, tu vienmēr būsi piepildīts, arī tad, ja nebūsi miljonārs. Tas, ko es šodien sludinu, ir vārds, kas dziedina gan šajā brīdī, gan ilgtermiņā. Tas paliks tavā sirdī un prātā, darbosies, cels un dziedinās.

Dodiet, tad jums taps dots: pilnu, saspaidītu, sakratītu un pārpārim ejošu mēru jums iedos jūsu klēpī; jo ar to mēru, ar ko jūs mērojat, jums atmēros.” (Lūkas evaņģēlijs 6:38 )

Šeit nav runa par naudu, bet galvenokārt par to, ka cilvēkiem jādod evaņģēlijs, jāpalīdz viņiem kļūt par Kristus sekotājiem, kļūt par līderiem. Un bez evaņģelizācijas un māceklības ir pārkāpts pats svarīgākais bauslis Mīli Dievu un savu tuvāko kā sevi pašu.

Ir viena Rakstu vieta, ko man atgādināja Svētais Gars.

Nedzer vairs ūdeni vien, bet lieto mazliet vīna sava kuņģa un savas biežās neveselības dēļ.” (1. Timotejam 5:23)

Šeit Pāvils raksta savam neveselajam māceklim Timotejam.

Bet, kā jums zināms, es pirmoreiz, slims būdams, sludināju jums evaņģēliju.” (Galatiešiem 4:13)

Varētu padomāt, ka arī Pāvils bieži slimoja. Nē, šī bija viena reize, kad Pāvils visticamāk slimoja ar malāriju (pēc Bībeles komentāru izpētīšanas). Un viņš sludināja Galatijā, lai izbēgtu no vietas, kur plosījās malārija. Pāvils turpināja kalpot un nomira ne no slimībām, bet viņam nocirta galvu. Arī dzelonis miesā Pāvilam bija īslaicīga saslimšana, vājums. Ir atšķirība, vai mēs visu laiku slimojam vai pa retam kaut ko saķeram un ātri tiekam veseli, un kalpojam tālāk. Tieši tāpat var runāt arī par tavām finansēm, attiecībām ar cilvēkiem, tavu emocionālo veselību. Uzdod sev jautājumu: “Kāpēc manā dzīvē ir pastāvīgas problēmas, ar kurām es nevaru tikt galā?”

„Timotejam, savam mīļam dēlam: žēlastība, apžēlošana, miers no Dieva Tēva un Kristus Jēzus, mūsu Kunga. Pateikdamies Dievam, kam es kalpoju kā mani tēvi ar skaidru sirdsapziņu, es nemitīgi pieminu tevi savās lūgšanās nakti un dienu. Es ilgojos redzēt tevi, atcerēdamies tavas asaras, lai es taptu pilns prieka (..)” (2. Timotejam 1: 2-4)

Kāpēc Pāvilam būtu jālūdz par Timoteju nakti un dienu? Tāpēc, ka Timotejam bija problēmas. Timotejs, iespējams, negribēja maksāt cenu un kalpot, un viņam sākās regress.

Aiz šā iemesla es atgādinu tev atdzīvināt Dieva žēlastības dāvanu, kas dota tev ar manu roku uzlikšanu.” (2. Timotejam 1:6) 

Acīmredzot Timotejs neizpildīja savus pienākumus tā, kā vajadzētu, un Pāvilam bija divās vēstulēs jāatgādina par tiem. Kāds tam visam bija iemesls? Nākošajā pantā ir paskaidrojums – bailes.

“Jo Dievs nav mums devis bailības garu, bet spēka, mīlestības un savaldības garu.” (2. Timotejam 1:7) 

Pāvils arī iedrošina Timoteju nekaunēties par to, ka viņš ir cietumā. Timotejs pastāvīgi bija jāmotivē un jāatgādina, lai viņš neaizraujas ar svešām mācībām.

Bet tu paliec mācībā, ko esi mācījies un par ko esi pārliecinājies; jo tu zini, kas tev to ir mācījuši (..)” (2. Timotejam 3:14)

Tad nu nekaunies liecināt par mūsu Kungu, nedz kaunies manis, viņa gūstnieka, bet uzņemies Dieva spēkā ciešanas līdz ar mani evaņģēlija labā (..)” (2. Timotejam 1:8 )

Pāvils piekodina Timotejam godam veikt darbu.

Tad nu es piekodinu Dieva un Kristus Jēzus priekšā, kas tiesās dzīvus un mirušus, Viņa parādīšanos un Viņa valstību minēdams (..)” (2. Timotejam 4:1)

Sludini Dieva vārdus, dari evaņģēlista darbu, izpildi savu kalpošanu līdz galam! Atšķirība starp Pāvilu un Timoteju saistībā ar viņu slimībām (Pāvilam īslaicīga slimība, Timotejam pastāvīga) bija tikai viena – Timotejs nebija patstāvīgs, tāpēc viņu nepārtraukti bija jāmotivē, jānorāda un jādzen. Ja tu esi mājas grupiņā un tavam līderim tevi nepārtraukti ir jādzen, tavā dzīvē ir daudz problēmu. Tev galvā ir putra, kas bremzē izlaušanos absolūti visās sfērās. Dievs tev nav devis bailības garu, bet spēka, mīlestības un paškontroles garu. Tu vari darīt to, ko Dievs grib, lai tu dari. Tu vari augt un baudīt Dieva spēku savā dzīvē. Ja tu vari darīt tikai tad, kad tevi dzen, tas nenozīmē, ka tu neieiesi debesīs un ka tev nebūs vispār nekādu rezultātu. Taču ir redzama atšķirība starp Timoteju un Pāvilu – viens regulāri ir stipri nevesels, bet otrs – slims tikai pa retam. Padomā par sevi, kura vietā tu gribētu būt. Kāpēc tu lūdz Dievu? Kāpēc tu sludini evaņģēliju? Tāpēc, ka vadītājs liek, vai tu pats to vēlies darīt? Varbūt tieši tev vajadzētu teikt vadītājam, ka vajag vairāk iet, sludināt, kalpot cilvēkiem?!

Tātad šodien mēs iemācījāmies, ka ir trīs veidu dziedināšana. Pirmā – Dievs dziedina gan ticīgos, gan neticīgos vienreizēji un uzreiz. Tā nav pilnīga dziedināšana, bet Dieva spēka demonstrācija. Tas īpaši neko nemaina šī cilvēka dzīvē. Otrā – Dievs dziedina ticīgu cilvēku procesā. Trešā – Dievs nepārtraukti ar Savu svaidījumu darbojas pie tevis caur Savu vārdu, tev klausoties un pielietojot Dieva vārdu, nepārtraukti augot, lūdzot, slavējot, gavējot un nekad neatstājot evaņģelizāciju, kalpošanu Dievam un cilvēkiem. Āmen.

Mācītāja Mārča Jencīša sprediķi “Dziedināšana caur kalpošanu cilvēkiem” pierakstīja Anna Krista Eškina, Marta Līdeka un Elita Meirāne, rediģēja Ieva Našeniece

Darbs

Publicēja 2017. gada 28. marts 01:17Līga Paņina

Ziņas datums 28.03.17.

Šodien būs ļoti vērtīga tēma, tas tev ir ļoti nepieciešams, un mēs mācīsimies. Es vēlos tev parādīt, ko Dievs saka par darbu. Ja runa ir par darbu, tad, iespējams, ka tev nāk prātā viena Rakstu vieta: “Kas nestrādā, tam nebūs ēst.” (2. Tesaloniķiešiem 3:10) Ar to ir par maz, lai saprastu, ko Dievs saka par darbu un kā mums būtu jārīkojas attiecībā pret darbu. Mēs šodien ienirsim Dieva vārdā. Kad es interneta Bībeles meklētājā ierakstīju vārdu “darbs”, man atvērās ap tūkstoš Rakstu vietu. Lai gan Vecā Derība ir stipri biezāka par Jauno Derību, tieši Jaunajā Derībā bija liela daļa Rakstu vietu par darbu, un es nemaz nerakstīju tādus vārdus kā “strādāt” un “strādnieks”, jo tad būtu vēl divtik vairāk. Bībele ļoti daudz runā par darbu.

Mums ir piecas prioritātes – Dievs, es, ģimene, kalpošana un darbs. Tās visas ir prioritātes. Lai sasniegtu un uzlabotu šīs prioritātes, ir nepieciešams ieguldījums jeb darbs. Ja ir runa par kalpošanu, cilvēku glābšanu un līderību, ir nepieciešams darbs. Ja ir runa par biznesu un naudas pelnīšanu, ir vajadzīgs darbs. Ja ir runa par tavu personību un pozitīvām rakstura izmaiņām, ir vajadzīgs darbs. Ar darbu vien ir par maz, ir jābūt konkrētai vīzijai, elastīgai stratēģijai, plānošanai, mazākiem mērķiem un ikdienas darbam. Mērķiem ir jābūt pakārtotiem vīzijai un ikdienas darbam – reāli izplānotam un izdarītam. Kāpēc stratēģijai ir jābūt elastīgai? Vīzija ir nemainīga. Piemēram, mūsu draudzes vīzija ir glābta Latvija. Dievs, svētī Latviju! Mūsu zeme ir plaukstoša un zeļoša, cilvēki tic Kristum un ir glābti, ekonomisks uzplaukums, slimības izsīkst, labklājība, cietumi ir tukši un visur tiek ierīkotas draudzes. Caur Latviju vīzija piepildās Eiropā un visā pasaulē. Svarīgi ir zināt, ka vīzija paliek nemainīga, bet stratēģiju var mainīt. Ir dažādi laiki un periodi, un ir jābūt elastīgam, lai neapstātos savā izaugsmē. Piemērs no mūsu draudzes. Sākumā mūsu draudzē bija tikai viendzimuma grupu stratēģija – vīriešu grupas un sieviešu grupas. Mūsu paraugs bija G12 draudze Kolumbijā, kā arī Stokholmā un Anglijā. Gāja laiks, un mēs sapratām, ka draudzē 90% ir sievietes un 10% vīrieši, tātad Latvijā tas nedarbojas. Mēs izmainījām stratēģiju un atvērām jauktās grupas; šobrīd katrs līderis pats izvēlas, vai vadīt viendzimuma, vai jauktās grupas. Šodien bija Bībeles skolas izlaidums, un puse no absolventiem bija vīrieši. Ja mēs būtu palikuši pie vecās stratēģijas, cilvēku skaits būtu mazāks un apprecēties arī būtu grūtāk. Ja tev ir vīzija, stratēģijai jābūt elastīgai.

Šodien mēs nerunāsim par vīziju vai stratēģiju, bet tieši par darbu. Ja tu atnāc uz draudzi, iespējams, tu redzi tikai skatuvi un mācītāju, bet draudzē notiek daudz un dažādi pasākumi, kurus uzreiz nevar ieraudzīt, un tajos tiek ieguldīts liels darbs. Draudzē ir dažādi amati un kalpošanas. Arī mācītāja laiks ir saplānots konkrētam darbam, kuru es daru. Piemēram, sākumā inkaunteru rīkoju un vadīju es ar sievu, bet tagad to dara Luīze, tiek īrētas telpas un kalpotāji tiek apmācīti eksorcismā. Bībeles skolu vada Sandija un māca Indra. Slavēšanu vada Indra. Katrai mājas grupiņai ir savs vadītājs. Notiek Līderu skola. Tiek rīkoti formāli un neformāli pasākumi, evaņģelizācijas. Tagad tiek veidota jauna slavēšanas grupa. Ir aparatūras kalpošana, video kalpošana, sagaidīšanas un kārtības kalpošana, iztirzājuma un liecību rakstīšanas kalpošana, visu nemaz nevar nosaukt. Darbs ir arī katra personīgais laiks ar Dievu, sazvanīšanās ar savu vadītāju. Mācītājam ir vajadzīgs ilgāks laiks ar Dievu, un tas viss ir jāplāno. Viss darbs, kas notiek draudzē, ir virzīts uz vīziju “DIEVS, SVĒTĪ LATVIJU!” Draudzes mērķis ir pagodināt Dievu, uzceļot draudzi šeit uz zemes, kas vairojas un augļojas arī tad, kad mēs jau būsim debesīs. Lai piepildītu šo mērķi, draudzē mēs katrs veicam konkrētu darbu konkrētā virzienā. Tā ir mana vīzija, mans plāns un mans darbs. Personīgas attiecības ar Dievu, grāmatu lasīšana un daudz mazu un lielu lietu ir šajā plānā. Mājas grupās notiek neformālie pasākumi, un arī es tādus taisu, piemēram, nākamajā svētdienā būs dziedināšanas dievkalpojums, kuru es plānoju un vadu, sanāk daudz cilvēku, un mājas grupu vadītāji var uzaicināt šos cilvēkus uz mājas grupu. Pateicoties darbam draudzē, tu vari baudīt dievkalpojumu, klausīties sprediķi un slavēšanu un personīgi pieaugt. Šo darbu daru es un arī līderi. Draudze ir mana kalpošana, mājas grupiņa ir vadītāja kalpošana, un arī mana, jo es to esmu iesācis. Lauciņš, kurā tu strādā draudzē, ir tavs lauciņš.

Bez darba nekas nenotiek. Svarīgāks par rezultātu ir pats darbs. Uzcelta megadraudze un draudzes filiāles vai savs bizness nav tik svarīgs, cik ieguldītais darbs jeb ceļš uz rezultātu. Tas ir darbs, ko tu esi vai neesi ieguldījis, un tas ir svarīgāks par pašu mērķi. Svarīgs nav rezultāts, bet tas, vai tu esi pietiekamā daudzumā ieguldījis darbu, lai būtu rezultāts. Nevajag tiekties pēc rezultāta, vajag tiekties pēc izdarīta darba, un tad rezultāts būs pats par sevi.

“Un Dievs pabeidza septītajā dienā Savu darbu, ko Viņš bija darījis, un atdusējās septītajā dienā no visa Sava darba, ko bija darījis.” (1. Mozus 2:2)

Tātad Dievs strādā. Jau pašā pirmajā Mozus grāmatā, otrajā nodaļā ir rakstīts, ka Dievs ir strādnieks. Visa radība ir Dieva darbs. TU esi Dieva darbs. Viss neradās tik vienkārši, Dievs pie tā bija strādājis. Sešas dienas Viņš strādāja, septītajā dienā – atpūtās. Tāpat Dievs iekārtojis arī cilvēkiem – sešas dienas strādāt, vienu atpūsties (sabats). Cilvēks nevar tikai atpūsties vai tikai strādāt, vajag gan strādāt, gan atpūsties. Dievs strādā un atpūšas, un mēs esam radīti pēc Viņa līdzības. Bez darba nav iespējams progress, tikai iznīcība.

“Jo mēs esam Viņa darbs, Kristū Jēzū radīti labiem darbiem, kurus Dievs iepriekš sagatavojis, lai mēs tajos dzīvotu.” (Vēstule Efeziešiem 2:10)

Mēs esam Dieva darbs, jo Viņš mūs ir izveidojis un turpina veidot mūsu raksturu, un Viņš mūs ir radījis labiem darbiem, kuri jau iepriekš ir sagatavoti, tātad tu jau iepriekš esi sagatavots labiem darbiem, kas saskan ar Dieva prātu. Te nav runa par labdarību, dāvanām, bet par reālu kalpošanu cilvēkiem Jēzus Kristus Vārdā. Jo nav labāka darba par to, kā atvest cilvēku pie Kristus un palīdzēt viņam kļūt par pilnvērtīgu kristieti un spēcīgu personību. Mēs esam radīti tam, lai kalpotu cilvēkiem. Dievs ir strādājis pie mums un radījis mūs tādus, lai mēs strādātu. Dievs pats strādā un arī mūs ir radījis darbam.

Kas kopj savu tīrumu, tam maizes pietiks, bet, kas nododas bezdarbībai, tam būs diezgan nabadzības.” (Salamana pamācības 28:19)

Viens strādā, un viņam visa kā pietiek. Otrs nododas bezdarbībai un dzīvo trūkumā. No nabadzības uz bagātību ved darbs. Es minēšu daudz Rakstu vietu un sarežģītas lietas izskaidrošu vienkārši.

Labāks ir pazemīgais, kas pats veic savu darbu, nekā lielīgais, kam trūkst maizes.” (Salamana pamācības 12:9)

Viens ir pazemīgs cilvēks, kurš pats strādā, otrs ir lielīgais, kuram trūkst. Viens ar muti runā, kas viņam ir un kas būs, kāds viņš pats ir un kādas zināšanas viņam ir, kāda izglītība, un viņam trūkst, otram varbūt nemaz nav izglītības, pats sev neliekas liels un varens, nav lielīgs un “nebrauc” ar muti, bet strādā, un viņam ir. Pazemīgo no lielīgā atšķir darbs. Cilvēki skatās slavenībām un domā, ka viņiem ir paveicies. Viņa skaisti izskatās, viņa taisa skaistus šovus, viņai ir laba balss, jaunākās tehnoloģijas, un cilvēki nāk un skatās. Piemēram, Madonna ir slavena un bagāta. Viņai paveicās, jo viņu pamanīja kāds mūzikas menedžeris? Patiesība ir tāda, ka nevar sasniegt tādus panākumus bez liela darba. Piemēram, Merilina Monro visās savās filmās tēlo “aitiņu” jeb dumjo blondīni. Viņa tēlo vieglas uzvedības muļķīti, bet palasi viņas biogrāfiju un paskaties dokumentālās filmas un tu ieraudzīsi, cik daudz viņa ir strādājusi. Viņas žesti, gaita, kustības, mīmika un valoda ir izstrādāta. Monro nav tāda piedzimusi, bet gan iemācījusies, gājusi pie dažādiem meistariem un apguvusi visas nianses, kā smaidīt, kā izturēties un visu pārējo. Viņa ir aktrise, un viņa radīja savu tēlu. Merilina pati gribēja filmēties nopietnās lomās, bet režisori gribēja viņu redzēt “aitu” lomās, un viņas dzīve beidzās traģiski. Darbs nodrošināja to, ka viņa ir zvaigzne līdz pat šodienai. Jebkurš sportists iegulda lielu darbu, lai sasniegtu kaut ko vērā ņemamu. Nabadzīgi cilvēki skatās uz miljonāriem kā uz citas pasaules cilvēkiem, ļoti bieži viņi domā, ka bagātajiem vienkārši ir paveicies un viņiem obligāti ir jādalās ar citiem. Zagļu filozofija ļoti bieži ir tāda – viņam ir, man nav, tāpēc viņam ar mani ir jādalās, ja viņš pats nedod, man ir jāpaņem pašam tas, kas man pienākas. Viņiem ir tāpēc, ka šie cilvēki strādā, un ne tikai ar rokām, bet arī ar galvu.

Tu jau sāc saprast, ka bez darba tavā dzīvē nekas nemainīsies. Bez darba tavā mājas grupiņā nekas nemainīsies. Bez darba tavs finansiālais stāvoklis nemainīsies. Tavs raksturs bez darba nemainīsies. Mūsu draudze bez darba nemainīsies. Mūsu tauta bez mūsu pašu ieguldīta darba nemainīsies. Mēs skatāmies uz megadraudzēm, piemēram, Jongi Čo draudzi. Tie ir cilvēki, kuri ir ieguldījuši darbu. Tie ir mācītāji un līderi, kas ir maksājuši cenu. Tie ir draudzes cilvēki, kuri ir strādājuši un ieguldījuši savu darbu. Darbs nes rezultātus.


“Čakla roka valdīs, bet rokai, kas gausa un nolaidīga, būs jāveic piespiedu darbi.” (Salamana pamācības 12:24)

Salamans ļoti daudz runā par darbu, un viņš bija tajā laikā gudrākais cilvēks pasaulē. Vislielākā gudrība ir bijība Dieva priekšā un pēc tam darbs. Iegaumē šo Rakstu vietu, esmu par to jau runājis un runāšu vēl. Jebkurā gadījumā būs jāstrādā. Vai nu tu būsi sliņķis, vai arī darīsi darbu. Jautājums ir par to, vai tu būsi augšā, vai lejā. Vergs vai brīvais? Jebkurā gadījumā būs jāstrādā. Nabags vai bagāts? Jebkurā gadījumā būs jāstrādā. Piemēram, bomži ir izvēlējušies nestrādāt, bet viņiem ir visnepateicīgākais darbs pasaulē. Mēs sakām, ka draudzi vajā, kāds par sektu nosauc. Ja salīdzināsim to ar bomžu darbu, tad bomzi tiešām vajā. Paskaties, kāda parasti viņiem ir sejas krāsa. Bomžu meitenes un bomžu puikas “rotājas” nevis ar zeltu un dārgakmeņiem vai labām drēbēm, bet ar zilumiem. Viņi ir sasisti, ar sarkanām, pieplūdušām acīm, krāsainām sejām, kur vieni zilumi iet nost, nākamie nāk virsū. Viņus apsmej, viņi ir apčurājušies, smirdīgi, slimi, dažādi augoņi. Viņi vairāk nav cilvēkiem līdzīgi, bet dzīvo pa miskastēm un cīnās par savām ietekmes zonām, šķiro atkritumus un to visu vēl ēd. Tas arī ir darbs. Jebkurā gadījumā ir jāstrādā. Tāpēc vai nav gudri strādāt tagad – plānveidīgi, iet uz mērķiem, - nevis tad, kad dzīve piespiedīs? Tev tik un tā būs jāstrādā, lai izdzīvotu, bet tu būsi apakšā un vergs. Jebkurā gadījumā tev būs jāstrādā. Un izdomā pats -  strādāsi tagad vai pēc tam. Izdomā pats, vai tu gribi būt augšā vai gribi būt lejā.

Lūkojieties uz sevi, ka nepazaudējat to, ko mēs esam darbā panākuši, bet ka saņemat pilnu algu.” (2. Jāņa 1:8 )

Jānis raksta konkrētai kristiešu sabiedrībai, konkrēti šiem cilvēkiem viņi ir strādājuši, kalpojuši. Viņš saka: „Mēs ar darbu esam panākuši, ka ir jūsu draudze, to, ka jums ir izmaiņas, ka esat glābti. Mēs esam strādājuši.”

Jūs paši zināt, brāļi, kāds bija mūsu darba sākums pie jums, ka tas nebija bez panākumiem. ” (1. Tesaloniķiešiem 2:1)

Pāvils un Jānis kalpošanu cilvēkiem sauc par darbu. Kalpošana cilvēkiem ir darbs! Izmaiņas cilvēkos, draudzē, sabiedrībā notiek caur cilvēku ieguldītu darbu, arī kalpotāju ieguldītu darbu. Plus katra paša cilvēka individuāls darbs ar sevi.

Kausējamais katls sudrabam, kausējamā krāsns zeltam, bet vīrs tiek novērtēts pēc sava darba.” (Salamana pamācības 27:21)

Kas cilvēkam piešķir vērtību? Dieva acīs mēs katrs esam vērtība. Tomēr, kāda ir atšķirība starp to, ko Dievs vēlas redzēt, un realitāti? Viņš vēlas, lai tu kļūtu reāli vērtīgs! Viņam tu esi vērtīgs, bet tu neesi vērtīgs bez darba. Vīrs tiek novērtēts pēc sava darba. Cilvēka vērtība tiek nopelnīta, uzdzīta ar darbu. Cilvēka vērtību nosaka viņa ieguldītais darbs. Kā viņš pat ir strādājis pie sevis, kā viņš ir lūdzis Dievu, kā viņš ir audzis, kā viņš ir strādājis pie visām savām prioritātēm, kā viņš ir kalpojis citiem. Vērtība Dieva, savās un citu acīs tiek iegūta ar darbu. Jo lielāka vērtība, jo lielāka ietekme un lielāki arī augļi.

Vienkāršs piemērs – precību jautājums. Meitene vēlas apprecēt puisi, bet viņa skatās pēc simpātijām nevis pēc cilvēka vērtības. Kā var beigties šāda laulība? Tā kā visbiežāk  vīrs dzērājs, nekāds. Sieviešu problēma ir tāda, ka viņas izvēlas pēc patīk/nepatīk principa, pēc iekšējās izjūtas, nevis pēc vērtības. Pēc tam viņas visu dzīvi pašas pelna, pašas audzina bērnus, pašas visu dara un vēl apkopj vīrieti, jo tā viņas saprot mīlestību. Viņu dzīve ir elle, nevis normāla dzīve. Tas pats attiecas arī uz vīriešiem. Kāpēc vispār ir tikai sieviešu tiesības, arī vīriešiem ir tiesības! Es uzskatu, ka Latvijā ir vīriešu diskriminācija. Mūsu draudzē to var redzēt, bet vīrieši ceļas, un mēs vēl parādīsim, kur ir mūsu vieta sabiedrībā. Jo vīrs tiek novērtēts pēc sava darba. Viņa vērtība aug proporcionāli viņa darbam! Kur ir vīriešu problēma? Viņi negrib strādāt. Kāda ir sieviešu problēma? Viņas neskatās pēc vērtības, bet skatās pēc izjūtām. Vajag tā – pirmkārt cilvēka vērtība un tikai pēc tam izjūtas! Ja vērtība ir, tad var atļauties arī jūtas! Vērtības nav, tad nevar atļauties nekādas jūtas. Ja tu redzi, ka cilvēks nav disciplinēts, tad zini, ka tas nestrādās, neprecies, jo tava dzīve pārvērtīsies murgā. Vērtīgs vīrs var ņemt tādu sievu, kura ir jāuztur, tomēr tas nozīmē, ka vīrietim pašam viss būs jādara. Tātad kas nosaka cilvēka vērtību? Kas ir svarīgāks partnera izvēlē - vērtība vai izjūta? Izjūtas ir svarīgas, bet, lūdzu, ļoti uzmanies. Kāpēc šajā draudzē, ja puisis un meitene grib draudzēties ar domu veidot nopietnas attiecības, vispirms vajag atnākt pie mācītāja? Ir tikai viens iemesls. Es paprasīšu par cilvēku viņa grupas vadītājam, un viņš pateiks, vai viņš ir vērtīgs vai  nevērtīgs. Ja viņš ir nevērtīgs, tad labāk ar šo cilvēku neturpināt attiecības. Ja ir vērtīgs, tad nav problēmu, ej un precies. Pirmkārt ir cilvēka vērtība. Lūk, kāpēc šeit ir tāda kārtība. Tu neko nezini par šo cilvēku. Labāk paprasi man, kas tas ir par cilvēku. Vai tas nav labi? Ar to visu arī var sanākt ieberzieni. Jo šodien viņš ir vērtīgs, bet rīt kļūst nevērtīgs. Mācītājs, cik var, tik palīdz šajā lietā. Dievs zina visas lietas.

Es došu jums katram pēc jūsu darbiem.” (Atklāsmes grāmata 2:23)

Jēzus saka, ka Viņš dos katram pēc viņa darbiem. Tiem, kuri domā, ka ticība Kristum ir tikai glābšana, ir jāatceras, ka ticība ir darbība.

Viņš mūs izglāba, nevis taisnības darbu dēļ, ko mēs būtu darījuši, bet pēc Savas žēlsirdības, ar mazgāšanu atdzimšanai un atjaunošanos Svētajā Garā.” (Vēstule Titam 3:5)

Izglābti mēs esam tikai ticot, bez jebkādiem darbiem, kaut arī ticēt jeb pieņemt lēmumu jau ir darbība. Es izlemju jeb es ticu, ka Jēzus ir Dievs. “Tu esi vienīgais Dievs, Tu nomiri par maniem grēkiem, augšāmcēlies, un es tam ticu!” Tas ir viss, tu tiec izglābts. Bet nav iespējams ticēt Viņam bez darbiem.

Tāpat arī ticība, ja tai nav darbu, tā pati par sevi ir nedzīva.” (Jēkaba 2:17)

Ja ticība nestrādā, tad tā nav dzīva. Tu esi izglābts, bet tev nav ticības. Tas nozīmē, ka tu neesi izglābts. Tu saproti, kāds tas ir paradokss? Tu netiec glābts ar darbiem, tikai ticot, tomēr, ja tu saki, ka esi glābts un tici Kristum, tad tavai ticībai ir jāparādās darbībā! Jo ticība bez darbiem ir mirusi. Tāpēc Jēzus saka, ka katrs  saņems pēc saviem darbiem. Vai tu strādāji, vai tu ieguldījies savā ticības darbā? Ne tāpēc tu esi izglābts, ka dari darbus, tomēr TAVI DARBI PARĀDA TAVU TICĪBU!

Bērniņi, nemīlēsim vārdiem, nedz ar mēli, bet ar darbiem un ar patiesību!” (1. Jāņa 3:18 )

Kā var mīlēt cilvēkus? Ar darbiem. Mīlestības darbi. Reāla palīdzība cilvēkiem. Reāla būšana kopā!  Reāli mācīt un reāli atbalstīt. Reāli strādāt. Strādāt un veltīt laiku cilvēku izaugsmei. Lūk, ko nozīmē mīlēt. Un, protams, arī ar vārdiem. Reizēm ir tādi skarbi cilvēki, kas nevar pateikt, ka viņi mīl, bet darbi liecina, ka viņi tomēr mīl. Ass cilvēks uzreiz nenozīmē, ka viņš nemīl. Tie ir vārdi, izturēšanās, bet darbi liecina par to, vai cilvēks mīl vai nemīl. Ja vīrs negādā par savu sievu, bet saka, ka mīl, tad 100% viņš viņu nemīl. Ja sieva negādā par savu vīru, bet tikai saka, ka viņš ir viņas princis, tad viņa nemīl. Mīlestībai ir jāparādās darbībā. Ja vīrs uztur visu ģimeni, bet sieva negaršīgi taisa ēst, tad man ir aizdoma, ka viņa tā kārtīgi savu vīru nemīl. Tu domā, ka salīdzinājums par ēdienu ir banāls? Tas tā nav. Tas tiešām parāda sievas mīlestību. Ja viņa zina, ka vīram patīk garšīgi ēdieni un vīrs ir ģimenes uzturētājs, tad darbos tam būtu jāparādās. Ja abi strādā un uztur ģimeni, tas ir citādāk, tad ēst taisa uz maiņām. Vai arī sadala pienākumus - vīrs skrūvē lampiņas, bet sieva taisa ēst. Bet, ja sieva taisa ēst, bet lampiņas netiek mainītas, tad ir jāpadomā, kā tur ir ar to mīlestību. Nevajag arī visu pārspīlēt, bet tur ir arī patiesība. Jānis saka: „Nemīlēsim tikai ar vārdiem, bet ar darbiem!” Mīlestībai ir vajadzīga darbošanās, darbs. Galu galā paciest otru arī ir darbs, jo mēs neviens neesam ideāls.

Bet tu paliec skaidrā prātā visās lietās, paciet ļaunumu, dari evaņģēlista darbu, izpildi savu kalpošanu līdz galam.” (2. Timoteja 4:5)

Evaņģelizācija ir darbs! Ja tu skatīsies uz evaņģelizāciju vai kalpošanu kā uz kaut ko pašsaprotamu vai hobiju, tad tev nebūs rezultātu. Uz to ir jāskatās ne tikai kā uz “patīk/nepatīk”, bet kā uz darbu, kas ir jāizdara! Gribi augļus, gribi izpildīt Dieva gribu? IEGULDI KONKRĒTU DARBU! Ieplāno konkrētu laiku, kurā tu evaņģelizēsi, jo evaņģelizācija ir darbs. Mēs tikko ziedojām - tas arī ir darbs. Nauda ir mūsu ieguldītais darbs. Mēs esam strādājuši, lai ieguldītos draudzes darbā. Lai viss funkcionētu, lai viss augtu, ir vajadzīga nauda.

Tagad pabeidziet iesākto darbu, lai labajai gribai seko arī izpildīšana pēc iespējas.” (2. Korintiešiem 8:11)

Šajā Rakstu vietā Pāvils raksta par ziedošanu. Viņi vāca ziedojumu, lai vestu to uz Jeruzalemi. Viņš māca pabeigt iesākto darbu.

Dievs var jums bagātīgi dot visādu žēlastību, ka jums arvienu ir pilnīga iztikšana un vēl pietiekoši paliek pāri labiem darbiem.” (2. Korintiešiem 9:8 )

Šī Rakstu vieta arī ir par ziedošanu. Lai paliek pāri labiem darbiem. Kas paliek pāri? Nauda. Jūs ziedojat, Dievs jūs svētīts, jūs kalpojat, Dievs jūs svētīs tā, ka jums vēl pāri paliks. Kam paliks pāri? Labiem darbiem.

Jo šis kalpošanas darbs ne tikvien novērš svēto trūkumu, bet ir arī pārbagāts ar daudzām pateicībām Dievam.” (2. Korintiešiem 9:12)

Šeit atkal ir runa par ziedošanu, tas ir kalpošanas darbs. Ziedošana arī ir darbs. Konkrēti nopelnu, konkrēti ieplānoju summu un dodu. Tagad mums ir vajadzība izbūvēt draudzes telpas, un es nolemju, ka strādāšu, nopelnīšu tik un tik un ziedošu konkrētu summu. Jo es gribu strādāt, lai mūsu draudzei būtu savs nams. Ar naudu, ar rokām, pēc iespējām, lai uzceltu visu, kas ir jāuzceļ.

Un Jēzus pats, kad Viņš Savu darbu sāka, bija trīsdesmit gadus vecs. Viņš bija, kā mēdza domāt, Jāzepa dēls, Jāzeps – Ēļa.” (Lūkas evaņģēlijs 3:23)

Jēzus trīsdesmit gadu vecumā sāka Savu kalpošanu, bet kalpošana šeit ir nosaukta par darbu. Viss, ko Jēzus darīja, nebija izprieca, bet darbs. Jēzus atnāca ar konkrētu mērķi – strādāt. Gatavot mācekļus, dziedināt, atbrīvot, izdzīt ļaunos garus, sludināt. Tas bija darbs. Ko Viņš par to saņēma? Nāvi pie krusta. Uz visu, ko Jēzus darīja, ir jāskatās arī kā uz darbu. 

Jēzus viņiem saka: "Mans ēdiens ir darīt Tā gribu, kas Mani sūtījis, un pabeigt Viņa darbu.” (Jāņa evaņģēlijs 4:34)

Jēzus prieks un piepildījums bija darīt Dieva darbu. Mans piepildījums ir celt draudzi. Mans piepildījums ir kalpot Viņam, darīt Viņa darbu. Es uz to neskatos kā uz darbu, un tomēr. Kādreiz, kad man iznāk tikšanās ar cilvēkiem un man prasa par ko es strādāju un kāda ir mana darba vieta, es atbildēju, ka es kalpoju kā mācītājs, bet pēdējos gados es mierīgi saku, ka strādāju par mācītāju. Tas cilvēkiem ir labāk saprotams, un tas tiešām ir darbs. Ja arī man par to nesamaksātu algu, es to jebkurā gadījumā darītu, bet tad es vēl kaut kur strādātu par mūrnieku. Tas ir mans prieks – strādāt Viņa gribā, strādāt Dieva gribā.

Centies būt Dieva acīs krietns darbinieks, kam nav ko kaunēties un kas pareizi māca patiesības vārdu.” (2. Timotejam 2:15)

Mēs esam Dieva darbinieki! Ne tikai brāļi un māsas, Dieva bērni, bet Viņa darbinieki. Kas notiek caur mūsu darbu? 

Un tie izgāja un mācīja visās malās, un Tas Kungs tiem darbā palīdzēja un vārdu apstiprināja ar līdzejošām zīmēm.” (Marka evaņģēlijs 16:20)

Pats Dievs darbojas, kad mēs darbojamies. Mēs vienkārši plānojam un strādājam. Mēs darām evaņģelizācijas darbu, kā esam ieplānojuši, un pats Dievs svētī. Pats Dievs darbojas, un tajās vietās, kur mēs paši vairs nespējam, tur Dievs nāk palīgā. Ar brīnumiem un ar zīmēm. Kā Pāvils skatās uz saviem mācekļiem? Viņam bija viņa palīgi – cilvēki, ar kuriem kopā viņš kalpoja. Kā viņš viņus sauca? Dažus viņš sauc par dēliem, bērniem.

Pāvils un Timotejs, Kristus Jēzus kalpi, visiem svētajiem Kristū Jēzū, kas ir Filipos, arī bīskapiem un diakoniem” (Filipiešiem 1:1)

Marks, Aristarhs, Dēma, Lūka, mani darba biedri.” (Filemonam 1:24)

Sveicinait manu darbabiedru Kristū – Urbānu un manu mīļo Stahiju.” (Romiešiem 16:9)

Sveicinait Trifainu un Trifozu, kas strādā Tā Kunga darbu. Sveicinait mīļoto Persidu, kas daudz pūlējusies Tā Kunga darbā.” (Romiešiem 16:12)

Pāvils sauc savus līdzstrādniekus par darbiniekiem. Tu vari mierīgi pateikt, ka aiziesi pakonsultēties ar darba kolēģi (cilvēku no draudzes). Mēs visi esam draudzes „Kristus Pasaulei” darbinieki. “Kāda ir tava nodarbošanās? Es esmu mācītāja Mārča Jencīša darbinieks, vispār Dieva darbinieks.” Tu esi darbinieks.

Dažas nianses par darbu. 

Darbu uzticēt neprašas rokām ir tāpat, kā kad sev nocērt kājas un pārdzīvo lielas briesmas.” (Salamana pamācības 26:6)

Kā Salamans varēja izdomāt tādu salīdzinājumu? Uzticēt darbu neprašam ir tas pats, kas sev nocirst kājas. Es domāju, ka nocirst kājas jau tā ir lielas briesmas. Doma mums ir skaidra, ko Salamans gribēja pateikt.  Ar darbu vien ir par maz. Ir pareizi jādara darbs! Neprašam nevar uzticēt darbu. Tātad ir jāmācās. Ir jāmācās pareizi darīt darbu. Nevis tikai kaut ko darīt. Centies darīt pareizi, lai tam būtu rezultāts. Ir jāgrib mācīties.

Kad cirvis ir kļuvis neass un tā asmens netiek uzasināts, tad jāpieliek vairāk spēka, bet darbu veicina gudrība.” (Salamans mācītājs 10:10)

Darbu veicina gudrība (ass cirvis), nevis neass cirvis. Vajag ar asu cirvi darīt darbu. Ir jāmācās darīt pareizi. Iemaņas attīsta, darot vienu un to pašu atkal un atkal. Pasaulē pazīstama bēdīgi slavenā Nokia. Es tā saku, jo Nokia telefoni pieder pagājušajam gadsimtam. Viņi nemācījās, neattīstījās un negāja uz priekšu, kā to darīja Samsung un Apple, kuri jau ir tālu priekšā Nokia telefoniem. Dzirdēju, ka Nokia izdos nostalģisko tālruni (3310), veco modeli, tikai uzlabotu ar mūsdienu iespējām. “Cirvis ir jāasina” - nepārtraukti ir jāiegūst jaunas zināšanas. Par sfēru, kurā tu strādā, nepārtraukti ir jāiegūst jauna informācija. Ko dara lielvalstis politikā? Ko dara lielie uzņēmumi, lai uzlabotu konkurētspēju? Viņi ne tikai izpēta jaunās tehnoloģijas, bet veic arī ekonomisko spiegošanu.

“Jo kurš būtu jūsu starpā, kas gribētu celt torni un papriekš neapsēstos, lai aprēķinātu izdevumus, vai viņam pietiks līdzekļu darba izvešanai.” (Lūkas evaņģēlijs 14:28 )

“Sacīdami: šis cilvēks iesāka gan celt, bet nevarēja darbu izvest līdz galam.” (Lūkas 14:30)

Pareizi saplānots un pietiekams ieguldījums dod rezultātus. Jābūt pietiekamam darbam, gluži kā vārot ūdeni, jo ūdens vārās tikai simts grādu temperatūrā. Ja vēlies izaugsmi savā mājas grupiņā, ir jābūt attiecīgi ieguldītam darbam. Es nesen nenoturējos un dažiem atļāvos aizrādīt, teikdams: “Vai jums nav kauna, ka grupiņā ir vieni un tie paši cilvēki? Jūs taču paši zināt, ka tas ir atkarīgs no tā, cik daudz esat darījuši.”

“Savā darbā neesiet kūtri, esiet dedzīgi garā, gatavi kalpot Tam Kungam.” (Romiešiem 12:11)

“Ja tu redzi vīru savā darbā tikušu, tad zini, ka tāds stāvēs ķēniņa priekšā un viņam nebūs kalpot šādiem tādiem zemiem ļaudīm.” (Salamana pamācības 22:29)

Labi meistari ir ļoti pieprasīti. Es esmu pamanījis sabiedrībā, ka pat zināmi cilvēki vai pazīstamas firmas labprāt sadarbojas vai ņem pakalpojumu no meistara, kurš atrodas ārpus centra, citreiz pat pilnīgā nostūrī, bet klienti pie viņa iet, jo viņš izcili prot savu amatu. Pie labiem amata pratējiem bieži vien ir lielas rindas un nav nemaz tik viegli tikt. Pat pie laba ārsta ir jāstāv rindā.

“Padari savu darbu laukā un apstrādā savu tīrumu, un pēc tam cel savu namu.” (Salamana pamācības 24:27)

Nekad netērē naudu, pirms tu esi to nopelnījis!

“Uztici Tam Kungam savus darbus, tad tavi nodomi sekmēsies.” (Salamana pamācības 16:3)

Par visu, ko dari, konsultējies ar Dievu un lūdz par visu, tad Dievs dos izdošanos pat tur, kur cilvēcīgi tas nav iespējams.

“Kas laisks savā darbā, ir brālis tam, kas pats izšķiež savu mantu.” (Salamana pamācības 18:9)

Te ir runa par cilvēku, kurš ir strādājis un kuram jau kaut kas ir, bet pēkšņi viņš ir kļuvis slinks. Tas nozīmē, ja tu esi mācījies un kaut ko jau paveicis savā dzīvē un pēkšņi tu apstājies un neturpini augt, tad tu esi līdzīgs tam, kas izšķiež to, kas tev jau ir, jo agri vai vēlu tu vari pazaudēt to pašu, kas tev ir. Ir nepārtraukti jāvirzās tālāk.

“Ne kā Kains, kas bija no ļaunā un nokāva savu brāli, bet kādēļ viņš to nokāva? Tāpēc, ka viņa darbi bija ļauni un viņa brāļa darbi taisni.” (1. Jāņa 3:12)

Darbs var būt no Dieva un darbs var būt no velna. Interesanti, ka mūsu jaunās draudzes telpas atradīsies 4. stāvā, bet pirmajā stāvā ir alko-outlet. Darbs alkohola veikalā nav no Dieva. Ir dažādi darbi. Darbs var būt plānots un Dieva neakceptēts, tas nozīmē, ka tu nestrādā pareizā virzienā.

“Un vērosim cits citu, lai paskubinātu uz mīlestību un labiem darbiem.” (Ebrejiem 10:24)

Mūsu pienākums ir skubināt un motivēt citus uz darbību. Šobrīd es sludinu šo sprediķi, jūs pēc tam mājas grupiņās to pārrunāsiet un motivēsiet cits citu. Un, ja būs darbība, tad būs arī uzplaukums. Ļoti vienkārši ir pateikt, kas cilvēkus sagaida nākotnē vai kas Latviju sagaida nākotnē. Tas ir atkarīgs no tā, ko cilvēki šobrīd dara un kādā virzienā iet. Piemēram, šobrīd sāk ieviest jauno izglītības sistēmu, kurā ļoti dominē sociālās zinības. Vēsture šajā programmā nav paredzēta. Tādā gadījumā mēs būsim kā pelēkā masa – kur mūs stūrēs, tur mēs iesim. Dažas parādības, kas tagad notiek un kļūst diezgan atklātas, man atgādina pirmskara fašistisko Vāciju. Nezinu, kā tas tālāk attīstīsies, jo aborti un eitanāzija daudzviet jau ir legalizēta. To visu Dievs caur mums var labot, kad mēs sludināsim evaņģēliju. Pat geju kustības organizācija ar savu darbu panāk to, ka skolās ievieš nekristīgas programmas, izmaina likumdošanu, un viņi paši iet uz ielām un no tā nekaunas. Bet, ja mēs strādātu, tad bērnus audzinātu tā, kā Dievs grib. Skaties uz Dieva lietām kā uz darbu, tad būs arī augļi.

“(..) lai svētos sagatavotu kalpošanas darbam, Kristus miesai par stiprinājumu.” (Efeziešiem 4:12)

Mums visiem ir dotas kādas spējas, lai mēs sagatavotu darbam kalpotājus - kristiešus. Mans uzdevums ir strādāt pie tā, lai mēs visi strādājam.

Kā darbs ir jādara?

“Pamācīšanas spējas – pamācīšanā, kas dod no sava, lai to dara vientiesīgi, kas valda, lai dara to rūpīgi, kas strādā žēlsirdības darbu, lai dara to ar prieku.” (Romiešiem 12:8 )

Ja tu kalpo cilvēkiem, tad dari to ar prieku. Tad, kad es skrienu, citreiz pusceļā vairs negribas skriet un sāku domāt par galamērķi – ko darīšu tad, kad nonākšu galā. Ja es domāju tikai par galamērķi, skriet kļūst grūti, tāpēc es sev saku: “Izbaudi procesu!” un skriet kļūst vieglāk. Tu pats vari piespiest sevi priecāties.

“Bet esmu sludinājis vispirms tiem, kas dzīvo Damaskā, Jeruzalemē un visā jūdu zemē, kā arī pagāniem, lai tie nožēlo savus grēkus un atgriežas pie Dieva un dara darbus, kas grēku nožēlas cienīgi.” (Apustuļu darbi 26:20)

Ja tu atgriezies pie Dieva, tad ir jādara darbi, kas ir Kristus cienīgi.

“Kur tiešām dara darbu, tur visa kā pietiek, bet, kur rīkojas tikai ar vārdiem, tur valda trūkums.” (Salamana pamācības 14:23)

Ja tev nav kāroto rezultātu, tad, iespējams, tu esi tikai pļāpa un pats maldini sevi ar domu: “Gan jau kādreiz būs.” Nekas tev nebūs, kamēr nebūs attiecīgi ieguldīts darbs. Nemaldini sevi un nemaldini citus, bet pieņem lēmumu un saplāno, un sāc darīt konkrētu darbu ikdienā.

“Salds ir darbinieka miegs, vienalga, vai tas daudz vai maz ko ēdis; bet bagātais, kas spēcīgi pieēdies, nereti netiek pie miega.” (Salamans mācītājs 5:11)

Tie, kas nedara darbu, to zemapziņā zina. Ja tu esi grupiņas vadītājs un tajā neieguldi pietiekamu darbu, tu to zini, jo Dievs uz tevi runā: “Nekas nemainīsies, kamēr nesaplānosi un nesāksi darīt!” Ja tev finansiālais stāvoklis nav labs, nekas nemainīsies, kamēr neieplānosi un nesāksi darīt ikdienā darbus, saskaņā ar prioritātēm. Ir diskomforts, ir bezmiegs, un sliktas priekšnojautas tiem, kas nedara darbu. Trauksmes sajūta – “Es neesmu izdarījis darbu, nekas nemainīsies!” Un es tevi aicinu no šodienas ieplānot un no rītdienas sākt darīt! Par to, kā jādara – vīzija, mērķi, mazie solīši, - ir daudz jau mācīts, sāc tikai strādāt. Mājas grupiņa, finanšu jautājumi, glābti cilvēki - sāciet strādāt! Mūsu draudzē ir gandrīz simts līderu. Tas arī ir darba rezultāts, jo es biju pieņēmis lēmumu veidot draudzi un celt līderus. Ja es toreiz nebūtu sācis strādāt, tad šodien tā nebūtu. Ja es šodien apstāšos, tad pēc gada vai diviem darbs sāks irt.

“Dēstītājs un laistītājs – abi sader kopā un katrs dabūs savu algu, pēc sava darba.” (1. Korintiešiem 3:8 )

“Jo Cilvēka Dēls nāks Sava Tēva godībā ar Saviem eņģeļiem, un tad Viņš ikkatram atmaksās pēc viņa darbiem.” (Mateja evaņģēlijs 16:27)

Mācītāja Mārča Jencīša sprediķi “Darbs” darbīgi pierakstīja Ieva Našeniece, Inguna Kazāka un Iveta Kļavinska, un rediģēja Ieva Našeniece

Trīs lietas!

Publicēja 2017. gada 22. marts 03:41Līga Paņina

Ziņas datums 22.03.17.

Negatīva pieredze. Esi par tādu dzirdējis? Ja ir runa par ticību, tad mēs visas lietas saņemam ticībā. Ja runa ir par ticību Dievam un Dieva apsolījumiem, tad mēs tos saņemam ar ticības palīdzību. Tas, ko sasnieguši liela daļa Bībeles personāžu, ir bijis tikai pateicoties viņu ticībai. Dāvids pieveica Goliātu ticībā uz Dievu. Goliāts bija neizmērojami spēcīgāks par Dāvidu, viņš bija profesionāls kareivis, bet Dāvids vienkāršs ganu zēns, kurš pieveica viņu un pēc tam kļuva par ķēniņu.

“Bet Jēzus uz to sacīja: "Tu saki: ja tu spēj! Kaut tu varētu ticēt! Tas visu spēj, kas tic."” (Marka evaņģēlijs 9:23)

Ticība ir aktīva darbība. Un ir lietas, kas traucē darboties un uzvarēt, un viena no tām ir negatīva pieredze. Piemēram, tu reiz esi mēģinājis iet konkrētā virzienā, bet tev tas nav izdevies, un tas veido negatīvu pieredzi. Var notikt arī tā, ka tu esi mēģinājis darīt pareizas lietas, bet tās nedarbojās un ļoti pamatoti nedarbojās, jo tajā brīdī tas nevarēja darboties. Piemēram, tu mēģināji veidot attiecības ar cilvēkiem, bet tas nesanāca. Mums ir mājas grupu draudze, mājas grupās ir cilvēki, ir līderi, ir attiecības. Un tu gribi mīlēt cilvēkus, jo Dievs ir teicis, ka mums jāmīl savu tuvāko kā sevi pašu, bet tas konkrētais cilvēks ir neciešams. Tev neizdevās izveidot attiecības, un tādēļ radās negatīva pieredze. Varbūt tev vispār nav izdevies izveidot normālas attiecības ar cilvēkiem. Arī laulībā cilvēki precas, pēc tam šķiras, meklē īsto un pareizo. Kāpēc pēc pirmās neveiksmes cilvēki vairāk neprecas, bet meklē vieglāko ceļu, pārguļ, maina partnerus kā zeķes un neveido nopietnas un noturīgas attiecības? Tāpēc, ka kāds ir pievīlis, un ir izveidojusies negatīva pieredze, cilvēkam vairāk nav izdevies izveidot normālas attiecības ar vīrieti vai harmoniskas attiecības ar sievieti.

Uzticēšanās cilvēkiem. Es uzticos cilvēkiem. Krievi saka: “Doverjaj, no proverjaj.” Tas nozīmē uzticēties, bet tajā pašā laikā sekot līdzi tam, vai viss ir normāli. Un tomēr es ticu līdz pēdējam, ka cilvēks var būt uzticams. Es pazīstu daudzus uzticamus cilvēkus. Taču manā dzīvē ir bijis arī daudz neuzticamības. Varbūt ne ļoti daudz, un tomēr daudz. Cilvēki pieviļ, arī tie cilvēki, kurus esmu ņēmis savā komandā un uzticējies viņiem. Mūsu draudzē ir daudz līderu, kuri vada savas mājas grupas. Ikviens vadītājs saskarsies ar neuzticamību. Piemēram, ja uz mājas grupiņu uzaicina desmit cilvēkus, no kuriem pieci pasaka, ka ieradīsies, tad zini, ka ieradīsies labi ja viens. Ja vēlies celt mājas grupiņu, tad tās celšanā ir jāiegulda liels darbs, tev ir jāuzaicina 100 cilvēki, no kuriem atnāks desmit, un tas arī tikai labākajā gadījumā. Lūk, tur veidojas negatīva pieredze – cilvēki apsolīja, bet neatnāca, tāpēc daži nolemj, ka nav vērts aicināt. Liela daļa cilvēku no draudzes “Kristus Pasaulei” ir redzējusi tikai mūsu draudzi, zina mūsu mācību, jo nav staigājuši pa citām draudzēm. Bet, ja tu pastaigātu apkārt, izstaigātu visas tās “kapsētas” – mirušās draudzes, tad tu redzētu, ka kādreiz tās ir bijušas dzīvas draudzes, tur ir bijuši cilvēki, tur ir bijusi slavēšana, tur ir bijuši brīnumi un dziedināšana. Tad kāpēc šodien baznīcās ir tāds tukšums? Jauniešu tur nav, cilvēku kļūst arvien mazāk, ik gadu draudzes locekļu skaits paliek nemainīgs vai arī kļūst mazāks. Viss ir tik neinteresanti un auksti. To sauc par reliģiju.

Negatīvas pieredzes rezultātā var atmest arī lūgšanas. Tu lūdzi par kādu lietu, un tas nenotika. Es atceros kādu mācītāju, tas bija Rīgā, Āgenskalna rajonā, kad mēs draudzes pirmsākumos meklējām telpas, lai vadītu dievkalpojumus. Telpas atradām, izskatījās mums ļoti piemērotas, bet mēs tās nedabūjām. Iemeslu neatceros, bet atceros, ka tam mācītājam cilvēku draudzē bija gaužām maz. Būtu mēs tur bijuši, mēs būtu piepildījuši tās telpas. Un es zinu, kāpēc tas tā bija, – negatīvas pieredzes dēļ. Mēs runājām ar šīs draudzes vadītājiem, stāstījām par savu draudzi, ka mums ir grupu draudze, un viņi tā ļoti gudri, pat ar tādu līdzjūtību teica, ka es varot izmēģināt, bet tas nedarbosies, jo viņi jau to ir darījuši. Ne viss, ko mēs mūsdienās mācāmies skolā, ir patiesība. Tāpat arī tās draudzes līderiem bija negatīva pieredze attiecībā pret draudzes augšanu, tāpēc tā bija izmirusi.

Es vēlos, lai Dieva Gars šodien pie tevis kaut ko izdara; varbūt tu esi tas, kurš ir centies vai vienmēr vēlējies uzsākt savu mājas grupiņu, tu centies, esi mēģinājis, bet ir bijuši kaut kādi apstākļi, kāpēc tas nav izdevies, un tev ir izveidojusies negatīva pieredze. Tas nenozīmē, ka tev, izgāžoties pirmajā reizē, būs jāizgāžas arī otrreiz. Nedomā, ka lietas, kuras nedarbojās vakar, nedarbosies arī šodien.

Patiešām tas varēja būt tā, ka tas vienkārši nevarēja tajā brīdī darboties. Jo attiecīgajā brīdī, kad tu mēģināji celt savu mājas grupiņu, tu vēl nemācēji komunicēt ar cilvēkiem. Varbūt tam par iemeslu bija tavs neciešamais raksturs. Tev nekad nebūs apkārt cilvēki, kamēr tu neizmainīsi savu raksturu. Bieži vien cilvēks maina darbu, jo nespēj sadzīvot ar darba kolektīvu vai atrast kopīgu valodu ar vadību. Cilvēki iet prom no līderiem, nevis no sava darba vai grupiņas.

Aizpagājušo reizi es sludināju par pacietību. Kā piemēru minēju to, ka nevajag pārmērīgi ātri likt vasaras riepas, jābūt pacietīgam. Zini, šodien manai automašīnai tās jau ir uzliktas, nav problēmu, jo, ja kas, mums ir otra mašīna ar ziemas riepām. Ir dažādu veidu riepas, run-flat ir riepas, ar kurām var braukt pat tad, kad tās ir pārdurtas, jo riepas konstrukcijas pamatā ir nesošo sānu princips, kas spējīgs nest ievērojamu smagumu pat spiediena zuduma apstākļos. Jaunās mašīnas faktiski visas ir ar run-flat riepām. Šādām mašīnām nav paredzēts rezerves ritenis, jo tas nav nepieciešams. Man pašam nācās meklēt rezerves riteni, jo manai mašīnai bija uzliktas parastās riepas. Pēc instrukcijas, ja šīs riepas ir cauras, tad ar tām vēl var nobraukt aptuveni 100 km, un, ja elektronika neuzrāda, ka riepa ir pārdurta (tas pat var vispār neuzrādīties), cilvēki to var pamanīt tikai pēc gada. Run-flat riepas ir izturīgākas, ar biezāku gumiju, tās ir smagākas un cietākas. Savai iepriekšējai mašīnai es biju uzlicis run-flat riepas. Tā uzliekot un izbraucot no servisa, es nevarēju pabraukt, jo tās staigāja pa risēm un bija ļoti cietas. Riepas bija nekomfortablas un briesmīgas. Es nodomāju, ka es nekad vairāk nelikšu šāda tipa riepas, parasti arī “opīši” neliek šāda tipa riepas. Kāpēc? Viņi mīl komfortu. Tā arī es sapratu, ka manai pašreizējai automašīnai ir jānomaina run-flat riepas pret parastajām riepām. Kāpēc “opīši” ienīst run-flat riepas? Jo šīs riepas nav bijušas pareizajam auto un nav bijušas no pareizās firmas. Man parasti patīk cietākas riepas, tāpēc es nodomāju, ka riskēšu un uzlikšu run-flat, un tagad man ir cita mašīna! Un nav nekas cietāks, bet tieši otrādi – mašīnas vadāmība ir daudz labāka, tā līkumos nesasveras, un man tagad gribās vairāk braukt. Tā citreiz ir, tu uzliec vecas run-flat riepas, kurām ir desmit gadi, kaut protektors izskatās jauns, bet šīs riepas tomēr nestrādā. Man bija negatīva pieredze. Pirms tam man bija vecas Continental riepas, ar kurām es braucu pa Polijas ceļiem. Tās bija vecas un lietotas riepas. Es izvēlējos riskēt un otrreiz uzliku run-flat riepas, un esmu apmierināts.

Ir lietas, kuras tu esi kādreiz mēģinājis, un šīs lietas tavā dzīvē nav darbojušās. Tas var būt jebkas: attiecības ar cilvēkiem, kalpošana, bizness. Tu esi mēģinājis uzsākt savu biznesiņu, esi nomainījis darbu, un tas nav strādājis. Tas nenozīmē, ka tas vispār nestrādā, tikai tāpēc, ka tas nav nostrādājis tev! Viss, ko tev vajag, ir turpināt neatlaidīgi izanalizēt rezultātu un mēģināt to darīt vēlreiz. Es piekrītu tam, ko sludināja mana sieva, ka Dievs ir uzticams. Ja tavai mašīnai ir paredzētas šāda tipa riepas, tu vari normāli ar tām braukt. Ja tev ir bijusi nepareiza pieredze, tas nenozīmē, ka tas nekam neder. Labi apmācīts pārdevējs nekad neteiks, kura prece ir labāka, kura sliktāka, bet gan izskaidros katras preces plusus un mīnusus. Ja vienreiz kaut kas nedarbojās, tad ir jāmēģina vēlreiz. Ja Dieva vārds saka, ka tas darbojas, tad tas darbosies. Neizdevās uzsākt mājas grupiņu? Tad dari to vēlreiz, bet citiem paņēmieniem. Ne ar minimālām pūlēm. Ja nesanāk izveidot attiecības ar kādu cilvēku, tad mēģini vēlreiz. Ja vaina ir tevī, tad tev noteikti ir jāatrisina savas rakstura problēmas, bet, ja tā nebija tava vaina, tad tev ir jāizvēlas pareizie cilvēki, ar kuriem veidot attiecības. Protams, ir arī tādi cilvēki, ar kuriem nemaz nevar izveidot normālas attiecības. Iesāki savu biznesu? Tas nedarbojās? Tad mēģini vēlreiz! Reliģiozās draudzēs parasti mācītājs sākumā iedrošina iet un darīt, bet cilvēki to negrib darīt, un mācītājam tas ar laiku apnīk un viņš beidz par to sludināt, bet es nepadošos. Ar Dievu viss ir iespējams, tu vari būt bagāts un vesels. Tu vari uzcelt mājas grupiņas, tu vari atvest cilvēkus pie Dieva, Latvijā var uzcelt megadraudzi un var izmainīt Latviju. Latvija var būt svētīta!

 

Ko ES varu darīt?

“Teiciet To Kungu, jo Viņš ir mīlīgs un Viņa žēlastība paliek mūžīgi! Tādēļ lai saka Israēls: "Tiešām, Viņa žēlastība paliek mūžīgi!" Tā lai saka arī Ārona nams: "Tiešām, Viņa žēlastība paliek mūžīgi!" Tā lai saka visi, kas bīstas To Kungu: "Tiešām, Viņa žēlastība paliek mūžīgi!” Bailēs un nomāktības bēdās es piesaucu To Kungu, un Viņš paklausīja un mani atsvabināja. Tas Kungs ir ar mani, es nebīstos nenieka. Ko cilvēki man darīs? Tas Kungs ir ar mani, lai man palīdzētu; tādēļ es droši noskatīšos uz saviem ienaidniekiem, gavilēdams uzvaras priekā. Labāk ir paļauties uz To Kungu nekā cerēt uz cilvēkiem! Labāk ir paļauties uz To Kungu nekā cerēt uz dižciltīgajiem! Visas tautas bija aplenkušas mani, bet Tā Kunga Vārdā es viņus izdeldēju. Viņi bija apgājuši man visapkārt, bet Tā Kunga Vārdā es viņus iznīcināju. Viņi lidoja ap mani kā bišu spieti, bet viņi izdzisa kā uguns ērkšķos. Tā Kunga Vārdā es viņus uzveicu. Mani grūstin grūda, lai es kristu, bet Tas Kungs man palīdzēja. Tas Kungs ir mans stiprums un mana slavas dziesma, Viņš ir mans glābējs. Gaviles un uzvaras prieks atskan taisno teltīs: "Tā Kunga labā roka dara varenus darbus, Tā Kunga labā roka ir augstu pacelta, Tā Kunga labā roka dara varenus darbus!" Es nemiršu, bet dzīvošu un sludināšu Tā Kunga darbus. Tas Kungs mani gan smagi pārmācīja, bet tomēr nenodeva nāvei. Atdariet man taisnības vārtus, es ieiešu pa tiem un pateikšos Tam Kungam! Šie ir taisnības vārti, taisnie pa tiem ieies. Es pateicos Tev, ka Tu mani paklausīji un esi mans glābējs. Akmens, ko namdari nometuši pie malas, ir kļuvis par stūra akmeni. Tas ir tā Kunga darbs, un tas ir brīnums mūsu acīs.” (Psalms 118:1-23)

Labāk ir paļauties uz Kungu, nekā cerēt uz cilvēkiem, dižciltīgajiem. Liekas tā brīnumaini, ka Dievs glābj, atbrīvo, un pašam neko nevajag darīt, nevajag neko organizēt, tikai jāpiesauc Dievu, un Dievs visu izdarīs. Kad es lūdzu, tad Dievs dara kaut ko tādu, ko es pats nevaru izdarīt. Tās ir lietas, ko es pats nekad neizdarīšu. Piemēram, es nevaru dziedināt cilvēkus, nevaru nevienu izglābt, bet ir apstākļi, kurus izmaina tikai Dievs. Piemēram, Israēls pārgāja ar sausām kājām pāri jūrai, jo Dievs pāršķēla jūru, Viņš pāršķēla arī Jordānas upi, Dievs karoja kopā ar Jozua un meta krusas graudus akmens lielumā, un iznīcināja daudz vairāk pretinieku, nekā pats Jozua ar savu karaspēku. Saule un mēness apstājās, kamēr tu iznīcini savus ienaidniekus. Tās ir pārdabiskas lietas, un to dara Dievs. Kad cilvēki nožēlo grēkus, arī tad mēs varam tikai lūgt Dievu, lai Dievs izdara brīnumu pie šiem cilvēkiem, lai šie cilvēki piedzimst no augšienes. Tikai Dievs caur Savu upuri un Savām asinīm mūs šķīsta. Dievs maina tavu domāšanu, dod pareizās vēlmes un pareizo virzienu. Labāk ir paļauties uz To Kungu nekā uz cilvēkiem. Kā notiek šis Dieva darbs? Cilvēks iet Svētā Gara spēkā un uzvar. Tā ir sadarbība starp Dievu un cilvēku.

Mācītājam Jongi Čo ir grāmata par Svēto Garu, un mācītājs saka, ka Svētais Gars ir mūsu vecākais partneris, kurš vienmēr ir kopā ar mums. Svētais Gars nav tas, kas visu izdara tavā vietā, bet Svētais Gars izdara tikai to, ko tu pats nevari izdarīt. Dievs dod un dara, bet svarīgi ir atcerēties, ko tu pats vari darīt, lai tas notiktu. Dievs saka: “Es uzveicu, Es izdeldēju.” Dievs cīnās, Viņš strādā un uzveic. Bet ko tu vari darīt?

No paša sākuma es ļoti cīnījos, lai katram cilvēkam no manas komandas ir personīgs laiks ar Dievu, mēs taisījām grafikus, komanda man tos atrādīja, un tagad katram no manas komandas tās ir vismaz divas stundas dienā, cik ilgi viņš jāpavada laiku ar Dievu. Bet pašā sākumā man bija jautājums: “Dievs, ko ES varu darīt, lai cilvēki pavadītu laiku ar Tevi?” Es palūdzu Pārslai, lai uztaisa personīgos grafikus, visiem tos izsūta un lai cilvēki tos aizpilda. Tie, kas nevar izpildīt elementāras prasības, var mierīgi iet uz citu grupiņu. Parasti tas, par ko es runāju draudzes priekšā, notiek arī mājas grupiņās. Ja es runāšu, piemēram, par brīnumiem un zīmēm, mājas grupiņās sāks notikt brīnumi un zīmes, notiks atbrīvošanas. Ko mēs dzirdam, to mēs praktizējam, bet Dievs dara Savus darbus. Dievs dziedina! Vissvarīgākā tēma draudzē ir personīgas attiecības ar Dievu. “Dievs, ko es varu darīt? Dievs, dari tā, lai mēs neesam atkarīgi no cilvēkiem!” Es nepaļaujos uz cilvēkiem. Ir ļoti svarīgi, lai es pats gribētu regulāras attiecības ar Dievu, nevis lai tikai aizpildītu grafiku. “Dievs, ko es varu darīt, lai katrs pats gribētu to darīt?” Dievs man teica, lai es uzrakstu grāmatu, ko es arī izdarīju. Grāmata palīdz mums labāk lūgt Dievu. Ja tu gribi labākas telpas, ko tu vari darīt? Gribi finanses? Ko TU vari darīt, lai tev būtu nauda? Mēs lūdzām arī par valsti, lai Dievs svētī Latviju! Bet ko ES tur varu darīt? “Dievs, parādi man, palīdzi man saprast, dod man vairāk spēka, vairāk izdomas.” Ko TU vari darīt, lai Dievs varētu svētīt Latviju? Ir četri etapi;

1. Aizsniegt;

2. Nostiprināt;

3. Apmācīt;

4. Izsūtīt.  

Ej pa panākuma kāpnēm un turpini vest sev līdzi cilvēkus. Tas ir arī viss, kas mums ir jādara. Dievs, svētī Latviju! Ļoti vienkārša lūgšana. Dievs, svētī mūsu zemi, kaimiņus, mūsu tautu, bet ko es varu darīt? Daži cīnās, lai atnāktu uz draudzi, bet tev nav par to jācīnās, ir jācīnās par Latviju! Mēs esam par Latviju. Es varu lūgt ne tikai to, lai Dievs dara, bet man pašam arī ir kaut kas jādara un jālūdz, ko es vēl varu izdarīt Dievam un attiecīgi rīkoties. Es jūs ļoti mīlu, un, Dievs, svētī Latviju! Āmen!

 

Mācītāja Mārča Jencīša svētrunu rakstīja Daila Lielbārde un Dana Šaicāne un rediģēja Ieva Našeniece

1-10 of 459