Svētrunas


Brīvs no bailēm kļūdīties

Publicēja 2019. gada 9. dec. 20:36Līga Paņina

Ziņas datums 10.12.19.

Šodien man ir gods un privilēģija būt jūsu priekšā un teikt svētrunu. Svētrunas nosaukums – “Brīvs no bailēm kļūdīties”. Mums visiem ir bailes, jo Dievs mūs tādus ir radījis. Bailes ir pavisam normāla un nepieciešama lieta. Bailes daudzkārt mūs pasargā no bīstamām situācijām, taču, ja tās mums traucē paveikt kādas lietas Dieva valstībai, tad tā ir problēma, kura jārisina. Iespējams, tev šķiet, ka tev tā nav problēma – bailes no kļūdīšanās un neveiksmes. Reizēm mēs šīs bailes un iekšējās izjūtas nemaz neapzināmies, jo par tām nedomājam. Mums ir daudz citu lietu, par ko domāt. Tas ir līdzīgi kā ar piedošanu vai nepiedošanu. Tikai tad, kad cilvēks aizbrauc uz trīs dienu semināru inkaunteru, viņš ierauga to, kas patiesībā notiek viņa sirdī un dzīvē. Dzirdot citu cilvēku liecības par izmainītām attiecībām un dzīvēm, kā arī dažādus skaidrojumus par to, kā atbrīvoties no nepiedošanas, cilvēks izmeklē savu sirdi, pārdomā dzīvi un saprot, ka viņam tomēr ir nepiedošana uz kādu cilvēku, visbiežāk tuvinieku. Inkaunters ir brīnišķīga vieta, kurā atbrīvoties no visām sliktajām lietām un nepiedošanas. Atbraucot mājās, tu esi brīvs un priecīgs cilvēks.

Ir daži jautājumi, ar kuru palīdzību cilvēks var saprast, vai viņam ir bailes kļūdīties jeb bailes no neveiksmes:

1. Vai tevi ļoti uztrauc tas, ko citi par tevi padomās?

2. Vai tu baidies, ka nevarēsi sasniegt savu sapni vai mērķi, īpaši, ja iepriekšējās reizēs tas nav izdevies?

3. Vai tu uztraucies, ka cilvēki par tevi pazaudēs interesi?

Pārsvarā runa ir par tiem cilvēkiem, kurus tu mīli. Varbūt tu uztraucies par to, ka cilvēki domās, ka tu neesi pietiekami gudrs, kompetents, vai par to, ka tu pievilsi cilvēkus, kuru viedoklis tev ir ļoti svarīgs.

4. Vai tu mēdz novilcināt laiku, kad tev jāgatavojas kaut kam svarīgam?

Tie ir biežākie simptomi, kas norāda uz lielām bailēm no neveiksmes. Neatkarīgi no tā, cik veiksmīgi mēs esam vai neesam, mums katram dzīvē ir kādas jomas, kurās baidāmies no neizdošanās un kurās tiešām ciešam neveiksmi. Pasaulē nav tāda cilvēka, kuram pilnībā visās sfērās viss veiktos. Tev un arī man ir tikai dažas lietas, kuras izdodas ļoti labi. Lielākoties mēs esam piedzīvojuši neizdošanos un vilšanos, kad centāmies, cīnījāmies un ielikām visu savu spēku. Uztraukums un bailes no neveiksmes rada lielu ļaunumu mūsu dzīvē. Piemēram, tas paralizē un nobloķē mūsu potenciālu un iešanu uz priekšu. Bailes var būt nāvējošas un nogalināt cilvēka sapņus, laimi vai vienkārši paralizēt. Ir simtiem negatīvu lietu, ko mūsu dzīvē rada bailes no neizdošanās un neveiksmes. Bet labā ziņa ir tā, ka Bībelē ir daudz par to runāts, un mēs varam atrast daudz apsolījumu attiecībā uz šo jomu. Tieši tāpēc mēs esam šeit – nevis tāpēc, lai runātu par to, ka viss ir slikti un cik ļoti viss neizdodas, bet par to, ka IR RISINĀJUMS. Šis jautājums ir tik svarīgs, ka Jēzus tam veltīja veselu stāstu Bībelē. Es domāju, ka šo stāstu zina lielākā daļa. Tā ir līdzība par talantiem. Starp citu, vārds ‘talants’ ir ņemts tieši no šī stāsta. Tajos laikos talants bija svara mērvienība. Šajā līdzībā talants simbolizē naudas daudzumu. Šodien ar talantiem mēs neko nemēram, bet saprotam cilvēka spēju paveikt to, kas viņam kādā jomā labi sanāk: matemātikā, sportā, mūzikā vai jebkurā citā. Toreiz viens talants bija aptuveni 1 miljons ASV dolāru. Tā ir ļoti liela naudas summa ne tikai tagad, bet arī senāk. Jēzus stāsta šo līdzību par to, lai mēs rīkotos citādāk un vispār zinātu, kā pareizi rīkoties, lai izvairītos no nepareizām bailēm.

“Tas tāpat kā ar cilvēku, kas aizceļodams saaicināja savus kalpus un nodeva tiem savu mantu, un vienam viņš deva piecus talentus, otram divus un trešam vienu, katram pēc viņa spējām, un pats tūdaļ aizceļoja.” (Mateja evaņģēlijs 25:14-15)

Tā ir liela summa. Iedomājies – pieci miljoni dolāru! Vai tu būtu priecīgs, ja Jēzus tev iedotu piecus miljonus dolāru? Es domāju, ka ikviens būtu priecīgs, bet tikai nedaudzi zinātu, ko ar šo naudas summu iesākt. Priecīgs tu būtu pirmās piecas minūtes, taču pēc tam tev rastos problēmas, jo tu nezinātu, kur šo naudu likt un kā to izmantot. Otram kalpam kungs deva divus talantus un trešajam vienu. Trešajam bija vismazāk, bet tas joprojām bija viens miljons. Katram kalpam kungs deva pēc viņa spējām un tūdaļ aizceļoja.

“Tūlīt nogāja tas, kas bija dabūjis piecus talentus, darbojās ar tiem un sapelnīja vēl piecus. Tā arī tas, kas bija dabūjis divus, sapelnīja vēl divus klāt.” (Mateja evaņģēlijs 25:16-17)

Tātad, viņiem izdevās ļoti labi. Kalpi dubultoja šo naudu.

“Bet tas, kas bija dabūjis vienu, aizgāja un ieraka to zemē un tā paslēpa sava kunga naudu.” (Mateja evaņģēlijs 25:18 )

Šis cilvēks bija atšķirīgs.

“Bet pēc ilga laika šo kalpu kungs atnāca un sāka norēķināties ar tiem. Tad atnāca tas, kas bija dabūjis piecus talentus, atnesa vēl piecus un sacīja: kungs, tu man iedevi piecus talentus; redzi, es sapelnīju vēl piecus. Un viņa kungs sacīja tam: labi, tu godīgais un uzticīgais kalps. Tu esi bijis uzticīgs pār mazumu, es tevi iecelšu pār daudzumu. Ieej sava kunga priekā. Arī tas, kas bija dabūjis divus talentus, atnāca un sacīja: kungs, tu man iedevi divus talentus; redzi, es sapelnīju vēl divus. Viņa kungs sacīja tam: labi, tu godīgais un uzticīgais kalps. Tu esi bijis uzticīgs pār mazumu, es tevi iecelšu pār daudzumu. Ieej sava kunga priekā.” (Mateja evaņģēlijs 25:19-23)

Patiesībā, Jēzus šeit runā par mani un tevi, jo Viņš ir mūsos ieguldījis. Viņš mums katram ir iedevis ļoti daudz. Ir svarīgi, ka tev būs ko parādīt tad, kad nokļūsi debesīs un Dievs tev jautās: “Ko tu izdarīji ar to, ko biju tev iedevis un uzticējis?” Starp citu, pirms dažām dienām mūsu mācītājs savā Facebook profilā bija publicējis rakstu par kādas mūsu draudzes locekles sapni. Šis sapnis bija par debesīm, tieši par šo pašu tēmu, un tas bija ļoti uzrunājošs un reāls. Es domāju, ka tad, kad mēs nokļūsim debesīs, tā arī notiks. Ja vēl neesi šo rakstu izlasījis, tad iesaku to izdarīt.

Bet atnāca arī tas, kas bija dabūjis vienu talentu, un sacīja: es pazīstu tevi kā bargu cilvēku, tu pļauj, kur neesi sējis, un salasi, kur neesi kaisījis. Es baidījos un aizgāju un apraku tavu talentu zemē. Te viņš ir, ņem savu mantu.” (Mateja evaņģēlijs 25:24-25)

Šis kalps, kurš bija arī nekaunīgs, savu kungu nosauca par sliktu. Kalpam bija bailes no neveiksmes, tāpēc viņš apraka savu talantu zemē. Mūsdienās daudzi kristieši ir norakuši zemē savus Dieva dotos talantus. Viņi varbūt pat nezina, ka viņiem tādi ir, vai viņi tos nelieto slinkuma, baiļu un dažādu iemeslu dēļ. Kalps, atdodot savu talantu kungam, iespējams, domāja, ka ir bijis uzticams, jo neko no iedotā nepazaudēja. Šeit arī seko stāsta dramatiskākā daļa par to, kāda bija kunga reakcija. Viņš sadusmojās.

“Bet viņa kungs atbildēja tam un sacīja: tu blēdīgais un kūtrais kalps. Ja tu zināji, ka es pļauju, kur neesmu sējis, un salasu, kur neesmu kaisījis, tad tev vajadzēja dot manu mantu naudas mainītājiem; es pārnācis būtu saņēmis savu naudu ar augļiem. Tāpēc ņemiet viņa talentu un dodiet to tam, kam ir desmit talentu. Jo ikvienam, kam ir, tiks dots, un tam būs pārpilnība, bet no tā, kam nav, atņems to, kas tam ir. Un nelietīgo kalpu izmetiet galējā tumsībā, tur būs raudāšana un zobu trīcēšana.” (Mateja evaņģēlijs 25:26-30)

Ja Dieva vārdu, debesis un elli tu tiešām uztver nopietni, tad tā ir visbriesmīgākā lieta – to visu, ko Dievs tev ir devis, izlietot tikai sev, kalpojot un dzīvojot tikai sev, nevis cilvēkiem un Dievam, lai celtu Debesu valstību šeit, virs zemes. Tā ir mūsu katra atbildība, lai tā nenotiktu. Tā ir mūsu atbildība, ka esam uzticami un pavairojam sava Kunga īpašumu un Dieva valstību. Tas, ko kungs atbild kalpam, patiesībā ir tas, ko saka Dievs; angļu valodas tulkojumā šie vārdi skan šādi: “Ikvienam, kurš labi lieto to, ko Es viņam esmu devis, tiks dots vēl un tam būs pārpilnība, bet tam, kam nav, atņems to, kas tam ir. Tas ir universāls Dieva princips – to, ko tu savā dzīvē dari labi un efektīvi, uz simts procentiem, Dievs tev dos vēl vairāk. Ja tu efektīvi izmanto savu laiku, piemēram, brīvajā laikā neskaties seriālus vai nedari kaut kādas muļķības, bet dari to, kas Dievam ir par godu, tad Viņš tev dos vēl vairāk laiku. Cilvēki reizēm domā: “Dievs, ja man būtu vairāk laika, es darītu…” Sievietes ļoti bieži domā: “Apprecēšos ar bagātu vīru, kurš labi pelna, un man nebūs jāstrādā. Tad es varēšu dzīvot pa māju un kalpot Dievam.” Retos gadījumos tā veicas, bet tā ir nepareiza domāšana. Visbiežāk ir tā, ka pāris apprecas un vīrs it nemaz nav bagāts. Rezultātā sievai pašai ir jāpelna nauda, jāaudzina bērni un jākalpo Dievam. Nevajag celt ilūzijas. Ja tu jau tagad efektīvi neizmanto to laiku, kas tev ir, tad kāpēc lai tev būtu vēl vairāk laika? Tāpat ir ar naudu. Ja tu neproti rīkoties ar naudu, tad kāpēc tev dot vēl vairāk, ja tu tāpat to iztērēsi tur, kur nevajag? Tāpat ir ar enerģiju un visiem citiem resursiem. No otras puses, ja tu to nelietosi tā, kā vajag, tad tu to pazaudēsi. Talants, kas stāv plauktā, vienkārši sapūst un aiziet bojā. Jēzus saka: “Es došu to vienu talantu tam, kam ir desmit, un viņam būs vienpadsmit.” Tas ir Dieva princips, tāpat kā fizikas un visi citi likumi.

Tev un man ir jāatbrīvojas no bailēm kļūdīties. Kalps teica: “Es baidījos un apraku to zemē.” Tam sekoja asa Dieva reakcija. Agrāk es nesapratu šo stāstu. Man šķita – kā tas var būt? Tam kalpam jau tā bija maz. Viņam bija tikai viens talants, un to pašu paņēma nost un iedeva tam, kuram jau ir daudz. Izklausās negodīgi. Vai tu neesi par to domājis? Ir savi iemesli, kāpēc viņam bija viens talants. Talants bija viņa spējas. Dievs redzēja, ka viņam nevajag piecus, jo ar vienu viņš jau netika galā. Runa nav par to, ka tev ir viens talants, bet par to, ka visu laiku ir viens un nekas nemainās. Acīmredzot, tu nelieto to, kas tev ir. Ir svarīgi tas, ko tu dari ar to, ko Dievs tev ir uzticējis, pat ja tas ir kaut kas salīdzinoši neliels. Stāsta galvenā doma ir tāda, ka tu nevari patikt Dievam, ja neriskē. Riskēšana ir domāta labā nozīmē – ja tu neizej no savas komforta zonas, bet paliec tur, kur visu zini, jūties droši, forši un pareizi, un visu zini uz priekšu. Ja tu neriskē savā dzīvē citu cilvēku un Dieva valstības dēļ, neuzņemies nekādu atbildību un pienākumus, kas, iespējams, ir pat augstāki par tavām spējām, tad tev nemaz nevajag ticību. Kāpēc tev vajadzētu par kaut ko ticēt? Tu tāpat visu zini un vari. Ja tev nav ticības, tad šajā gadījumā tas nozīmē, ka esi neuzticams. Ir ļoti svarīgi būt brīvam no bailēm un neierakt savus talantus zemē!

Vēlos tev pastāstīt vairākas lietas, ko der paturēt prātā un darīt, lai izvairītos no bailēm, ka kaut kas neveiksies un neizdosies.

1. Visi piedzīvo neveiksmes daudz un dažādos veidos.

Neveiksmju koeficients ir simts procenti. Tas ir tāpēc, ka absolūti neviens nav perfekts. Ja būtu izveidots klubiņš cilvēkiem, kuri kļūdās un piedzīvo neveiksmes, es domāju, ka mēs visi tur varētu pievienoties. Ja mēs šodien gribētu parunāties par to, kas mums šajā nedēļā nav izdevies, tad visiem būtu ļoti daudz, ko stāstīt. Patiesībā, mums bieži patīk vairāk runāt par neveiksmēm, nekā par pozitīvo. Ja tu esi cilvēks, kuram ar pirmo, otro vai trešo reizi kaut kas nav izdevies, tad zini, ka tu esi normāls cilvēks.

“Jo mēs visi daudzējādi klūpam.” (Jēkaba vēstule 3:2)

Vai tu esi kādreiz paklupis uz ielas vai kādā publiskā vietā, piemēram, dodoties saņemt diplomu? Tas ir ļoti traki – paklupt cilvēku priekšā. Internets ir pilns ar dažādiem video, kuros cilvēki krīt un klūp. Skatoties no malas, tas šķiet jautri, bet tad, kad tavs draugs uznāk uz skatuves un paklūp vai tu pats, tad tas ir šausmīgi. Es varētu no kauna zemē ielīst. Man ir žēl to cilvēku, un es zinu, kā viņš jūtas. Es zinu, ka tas ir sāpīgi, pazemojoši un ļoti traki. Ja runājam par garīgo jomu, tad, lūk, Rakstu vieta, kurā Salamans mācītājs saka kādu gudrību:

“Tiešām, virs zemes nav neviena tik taisnīga cilvēka, kurš darītu tikai labu un nekad negrēkotu.” (Salamans mācītājs 7:20)

Tiešām, uz zemes nav tik perfekta cilvēka, kuram viss vienmēr sanāk. Pat tad, ja tev liekas, ka ir kāds cilvēks, kuram viss sanāk, zini, ka tā nav patiesība. Mēs parasti neveiksmes neizrādām.

2. Neviena neveiksme nav beigas, ja vien tu nepadodies.

Tas nozīmē, ka bailes no neizdošanās ir daudz reižu sliktākas, nekā pati neizdošanās, jo neveiksme notiek vienā mirklī, bet bailes cilvēku var vajāt mēnešiem un pat gadiem ilgi, bloķējot viņa izaugsmi un dzīvi. Kad cilvēks vairs pat neceļas un nemēģina, tad tā patiešām ir neveiksme, un visa viņa dzīve faktiski ir nolemta.

“Jo taisnais krīt septiņas reizes un ceļas atkal augšā, bet bezdievīgie ieslīgst nelaimē.” (Salamana pamācības 24:16)

Kas šajā Rakstu vietā ir tik ļoti iedrošinošs? Tas, ka pat taisnais, pareizais, dievbijīgais un labais cilvēks klūp un kļūdās. Bet ko viņš dara pēc tam? Viņš atkal ceļas augšā. Tā ir spēja ātri atgūties no visādām neveiksmēm, grūtām situācijām un nelabvēlīgiem apstākļiem. Cilvēks atkal ceļas augšā un iet tālāk. Bezdievīgie saka: “Es padodos. Es eju prom. Vienreiz mēģināju, otrreiz mēģināju, bet man nekas nesanāk. Es vairs neko nemēģināšu.” Neizdošanos var radīt daudz un dažādi iemesli, pat tādi, kas nav atkarīgi no tevis. Svarīgi ir tas, ka tu celies augšā un turpini. Pasaulē ir daudz populāru cilvēku, kurus mēs pazīstam kā veiksmīgus un daudz sasniegušus. Patiesībā šie cilvēki iesākumā ir piedzīvojuši daudz neveiksmju un kļūdu, tomēr, neskatoties uz visu savu ne tik ideālo sākumu, viņi ir spējuši ātri tikt pāri neveiksmēm, bailēm un visiem nelabvēlīgajiem apstākļiem.

Kā piemēru varu minēt tādu slavenu cilvēku kā Lielbritānijas premjerministru Vinstonu Čērčilu. Čērčils Otrā pasaules kara laikā ļoti izcēlās ar to, ka viņš apliecināja: “Liebritānija nepadosies Vācijas iebrukumam.” Beigās tā arī notika – Lielbritānija bija palikusi pēdējā valsts, kura nepadevās Vācijai. Visas pārējās Eiropas valstis jau bija padevušās. Vinstons teica: “Mēs cīnīsimies!” Tajā brīdī viņam bija spiediens no saviem komandas biedriem, kuri teica: “Kāpēc? Tu taču redzi, ka mēs tāpat neuzvarēsim.” Bet vai zini? Viņi uzvarēja. Vinstons Čērčils pastāvēja līdz galam. Agrāk, kad es lasīju par viņu, man šķita: “Oho, kāds cilvēks! Stāv pretī visai pasaulei.” Ja tu palasītu viņa biogrāfiju, tu redzētu, ka līdz tam brīdim viņš bija pilnīgs neveiksminieks. Iespējams, viņam bija nelabvēlīgi apstākļi vai situācijas, bet viņš pieņēma virkni neveiksmīgu lēmumu. Viena šāda neveiksmīga lēmuma rezultātā aizgāja bojā gandrīz miljons cilvēku, tostarp britu un citu valstu karotāji. Šī bija ļoti dārga neveiksme. Pēc tam viņa lēmums bija viens no veiksmīgākajiem, kura rezultātā tika izglābtas ļoti daudzas cilvēku dzīvības. Viens no viņa slavenākajiem teicieniem ir: “Panākumi nav mūžīgi, un neveiksmes arī nav mūžīgas, visu izšķir tikai drosme turpināt.” Pēc kara viņš tika uzaicināts uz koferenci, kur atbrauca ļoti daudz cilvēku no tālienes, lai klausītos viņa runu. Kad viņš uzkāpa uz skatuves, Čērčila runa sastāvēja no pieciem vārdiem: “Nekad, nekad, nekad, nekad nepadodies!” Viņš sen jau varēja padoties, bet nekad to nedarīja un pastāvēja līdz galam.

Džordžs Vašingtons bija cilvēks, kurš dibināja Amerikas valsti un kļuva par pirmo prezidentu. Neatkarības kara laikā Vašingtons vadīja cīņas pret britiem un divas trešdaļas no tām zaudēja. Cīņu gaitā viņam pat nācās atkāpties, jo pietrūka resursu, bet, neskatoties uz to, viņš uzvarēja. Pirms viņš kļuva par Amerikas prezidentu, viņam bija daudz neveiksmju un pārdzīvojumu. Arī Napoleons Bonaparts, Francijas militārais un politiskais līderis, bērnībā beidza skolu sekmju ziņā kā četrdesmit otrais skolēns no četrdesmit trijiem. Arī citās skolās viņam labi negāja. Tas nav rādītājs veiksmēm, jo savā laikā viņš iekaroja Eiropu. Alberts Einšteins nerunāja līdz četru gadu vecumam, bet kļuva par slavenu zinātnieku un profesoru. Tas, ja tev sākumā kaut kas neizdodas, nenozīmē, ka tāds būs arī gala iznākums. Taisnais krīt septiņas reizes, bet vienmēr ceļas augšā. Varbūt tev arī ir ienācis prātā, kāda jēga lūgt par cilvēkiem, ja neviens nesaņem dziedināšanu. Ja tu palasītu daudzu slavenu kalpotāju un līderu biogrāfijas, tad tu ieraudzītu pavisam citu ainu, kura sākumā nepavisam nav tāda kā pēdējos gados, kad viņi atradās slavas zenītā. Es personīgi dzirdēju kāda slavena mācītāja sprediķi, kurā tika lūgts par dziedināšanām, un notika brīnumi – daudzi tika dziedināti. Viņš stāstīja, ka viņa kalpošanas sākumā ļoti daudz cilvēku pat nomira pēc viņa aizlūgšanām, un viņš pat esot baidījies lūgt par cilvēkiem. Katrīna Kulmane, kura ir pazīstama ar savu dziedināšanas kalpošanu, jau no četrpadsmit gadu vecuma braukāja līdzi māsai un māsas vīram visās evaņģelizācijās. Bet visi brīnumi un zīmes, kas notika caur viņu, pašā sākumā nemaz nebija. Viņa bija uzticama tur, kur Dievs viņu bija aicinājis, un pēc tam Dievs pagodinājās viņas dzīvē.

Bet vēl vairāk mani iedvesmo tie cilvēki, kuri ir blakus. Es redzu viņu dzīves un tās problēmas, ar kurām viņi cīnās, un kā viņi uzvar. Piemēram, pirms četriem gadiem mēs braucām pirmajā lielajā evaņģelizācijas tūrē pa Latviju. Katram kalpotājam bija uzticēta konkrēta pilsēta, kurā viņš bija atbildīgs uzcelt grupu un atrast cilvēku, kurš paliks tur uz vietas un kalpos. Ingai tika uzticēta Dobele. Ilgu laiku viņa brauca uz turieni, bet grupiņā bija tikai divi cilvēki. Viņa brauca apmēram gadu, bet cilvēku skaits nepieauga. Mācītājs viņai teica, ka nav vērts tērēt laiku un labāk celt grupiņas Rīgā. Inga bija nolēmusi nepadoties un turpināt savu kalpošanu. Šobrīd Dobeles grupā ir desmit cilvēki un uzticams grupas vadītājs, kurš kalpo uz vietas. Ingai tur vairs nav jābrauc. Vakar mums bija lūgšanu vakars draudzē. Mēs lūdzām par to, lai evaņģelizācijās ir daudz cilvēku, lai visi atnāk un tiek dziedināti. Ja no tevis vairāki cilvēki atnāks uz evaņģelizācijas pasākumu, ko tu darīsi pēc tam, ja nebūs neviena, kurš būtu gatavs kalpot un vadīt grupu? Fiziski neviens no mums nevar izbraukāt uz visiem Latvijas ciematiem. Pats svarīgākais, ka tur tiek pacelts līderis, vadītājs. Mūsu draudzē ir ļoti daudz labu piemēru, bet mani personīgi iedvesmo Daiga. Mēs zinām, ka viņa ir dedzīga evaņģēliste un vada daudz grupas, bet mēs zinām arī to, ka viņai savā laikā daudz kas neizdevās. Daigai neizdevās uzcelt grupas Kuldīgā un Rūjienā. Viņa uzcēla Kuldīgas grupiņu Rīgā, bet tur uz vietas nesanāca. Iemesls nebija slinkums vai neizdarība. Daiga tur ieguldīja ļoti lielu darbu, bet nekas nesanāca, grupa izjuka. Šis gadījums nelika viņai par sevi domāt, ka nekad nekas vairs nesanāks. Ja tu ielaid sevī bailes no neizdošanās un neveiksmēm, tad pilnīgi visa tava dzīve un kalpošana nobloķējas. Viņa turpināja kalpot par spīti tam, ka kaut kas nesanāca. Ja viņa būtu padevusies, tad šodien draudzē nebūtu tik daudz glābtu cilvēku. Un tas ir tikai sākums, jo mēs esam lielu notikumu priekšvakarā.

Tad nu nepiekusīsim, labu darīdami, jo savā laikā mēs pļausim, ja nepagursim.” (Galatiešiem 6:9)

Tu nekad nevari zināt, ko tu nopļausi un ko Dievs tev ir paredzējis, ja tu nepadosies. Vinstons Čērčils ir teicis, ka panākumi ir īslaicīgi, tāpat arī neveiksmes ir īslaicīgas, galvenais ir drosme turpināt. Dzīvē ir dažādi periodi. Ir laiks, kad tev viss izdodas un cilvēki caur tevi nāk pie Dieva, apmeklē draudzes pasākumus, un tev var likties, ka tā būs mūžigi, bet tā nav. Tas ir kā paisums un bēgums. Pēc panākumiem var nākt bēgums, kad cilvēki, kurus tu aicini uz grupiņu, nenāk, tu cīnies un dari, bet nekas nenotiek. Un arī šādā situācijā tev var likties, ka tā būs mūžīgi. Labā ziņa ir tā, ka tas nebūs mūžīgi. Svarīgi ir tas, ka tu nepadodies, bet pieņem lēmumu turpināt.

3. Neveiksmes ir ceļš uz veiksmi.

Tas darbojas ar nosacījumu, ka tu esi pazemīgs un gatavs mācīties no neveiksmēm un kļūdām. Nav cita ceļa uz panākumiem, kā caur eksperimentiem, caur mēģināšanu un arī caur neveiksmēm. Neviens cilvēks nekļūst veiksmīgs bez neveiksmēm. Ja tu nemācies no savām kļūdām, tad tu arī nebūsi veiksmīgs.

Kas noliedz savu ļauno darbu, tam tas neizdodas, bet, kas tajā atzīstas un turpmāk tā vairs nedara, tas izpelnīsies žēlastību.” (Salamana pamācības 28:13)

Angļu tulkojumā tas skan šādi: “Cilvēks, kurš atsakās atzīt savas kļūdas, nekad nebūs veiksmīgs, bet, ja viņš atzīstās un nožēlo tās, viņš iegūst otru iespēju.” Dzīvē ir lietas, kuras var iemācīties tikai caur neizdošanos un neveiksmēm. Ja tu mācies no neveiksmēm, tu iegūsti izglītību. No neveiksmēm ir arī labumi. Pirmkārt, neveiksmes atklāj to, kas nedarbojas. Tomass Edisons vairākas reizes mēģināja radīt savu elektrisko kvēlspuldzi, un tūkstošajā reizē viņam tas sanāca. Viņš pats uzskatīja, ka viņam dzīvē nav bijušas nekādas neveiksmes, jo tajās reizēs, kad nesanāca, viņš esot pārbaudījis to, kas nedarbojas. Otrkārt, neizdošanās attīsta mūsu spējas. To var salīdzināt ar bērnību, kad bērns sāk braukt ar trīsriteni. Dzīvē ir lietas, ko sākam darīt un mums nesanāk, bet ar neatlaidīgu darbu beigās viss izdodas. Atceros, kā es agrāk domāju par skaistām, profesionālām fotogrāfijām. Man šķita, ka tās top vienkārši; cilvēks tiek smuki nogrimēts, nolikts attiecīgā pozā un vienkārši nofotografēts. Reiz man piedāvāja nofotografēties uz kāda kristīga žurnāla vāka. Tas bija 2004. gadā. Tika uztaisītas aptuveni simts bildes! Pagāja ilgs laiks, kamēr tika izvēlēta viena īstā. Daudziem liekas, ka modeles darbs ir vienkāršs, bet patiesībā tas ir nogurdinošs, laikietilpīgs un garlaicīgs darbs, jo, lai iegūtu vienu bildi, kas visiem patiks, tiek taisīts ļoti daudz bilžu. Tavas spējas attīstās tad, kad tu dari kaut ko atkal un atkal, kamēr tas izdodas.

Pirms kāda laika bija tāda situācija, ka no manas grupiņas dažu mēnešu laikā aizgāja vairāki cilvēki. Tie bija cilvēki, kuri kādu laiku jau bija nākuši. Protams, katram bija savs iemesls aiziešanai. Tad es runāju ar mācītāju par savu problēmu. Viņš apjautājās par cilvēkiem, kuri ir aizgājuši. Es no viņa gaidīju kādu garīgu atbildi, domādama, ka man pašai kaut kas nav kārtībā vai neesmu laba vadītāja. Viņš man atbildēja īsi: “Tu par maz dari.” Evaņģelizācijas esot par maz, un, ja grupā visu laiku nāktu klāt jauni cilvēki, es pat nepamanītu, ja kāds aizietu. Es domāju, ka mācītājs man iedos kādu veiksmes formulu, bet vienīgais, ko viņš pateica, bija, ka es par maz daru. Protams, ir jāanalizē savas kļūdas. Tas bija mans gadījums. Piemēram, kad tu mācies gatavot ēdienu pēc receptes, vai tev viss izdodas pirmajā reizē? Protams, ir izņēmumi, var sanākt arī pirmajā reizē. Tad, kad nesanāk, cilvēks bieži sāk domāt, ka tas nav domāts viņam, tas nav Dieva aicinājums un vairs nevajag gatavot. Ir cilvēki, kuri pēc kulināras neveiksmes pieņem lēmumu nekad vairs negatavot. Ja tu esi viens pats, tad tā dzīvot ir viegli, bet, ja sieviete apprecās un viņai ir ģimene, momentā parādās Dieva aicinājums gatavot. Tu nevari atļauties pakļauties neveiksmēm, jo, ja jāgatavo ģimenei, tad piespiedu kārtā nāksies iemācīties to darīt. Gatavojoties šim dievkalpojumam, es Youtube noskatījos krievu raidījumu “Ģimene virtuvē”. Uz to tiek aicinātas populāru cilvēku ģimenes, un viņi gatavo savus mīļākos ēdienus. Gatavošanas procesā raidījuma vadītājs dalībniekiem uzdod dažādus jautājumus. Tajā raidījumā, ko es skatījos, piedalījās bīskaps Andrejs Tiščenko ar saviem bērniem. Sieva viņam nebija līdzi, jo viņa bija kalpošanā citā pilsētā. Bīskaps gatavoja savu mīļāko zupu, ar humoru teikdams, ka tā ir ļoti īpaša, jo visi, kas to ēdīs, tiks dziedināti. Viņš teica: “Cilvēkiem, kuri taisās precēties, ir ļoti jāskatās un jāpārliecinās, ka nākamā sieva pratīs labi gatavot ēst.” Viņš to ļoti uzsvēra, jo no tā esot atkarīga veselība un ģimenes laime. Mūsu draudze no iesākumiem daudz ir izmēģinājusi. Ir bijuši daudz eksperimentu, kurus pat atcerēties nevar, līdz mēs esam nonākuši līdz šai dienai. Mums ir unikāls un īpašs mācītājs, kāds nav nekur Eiropā. Tādi, kādi mēs esam šodien, ne tuvu neizskatījāmies pirms trīspadsmit gadiem. Mācītājs nekad nepadevās un vienmēr izmēģināja kaut ko jaunu pat tad, kad tas nesanāca. Uz neveiksmēm viņš vienmēr atbildēja: “Mēs pārbaudījām to, lai saprastu, ka tas nedarbojas.” Tas, kas ir šobrīd, darbojas un mēs augam. Mācītājs iet uz priekšu, un visa draudze iet uz priekšu.

Ja tev nav neizdošanās vai kādas neveiksmes, tad 90% gadījumu tas liecina par to, ka tu vienkārši neko nedari. Tu esi kā Ķīnas porcelāna figūriņa, kas stāv plauktā un ar kuru nekad nekas nenotiek. Tas nozīmē, ka tu nedari neko jaunu. Taču neveiksme un neizdošanās jebkurā jomā liecina par to, ka tu esi centies un kaut ko darījis. Kļūdīties vajag, tikai vajadzētu darīt tā, lai katru reizi ir citas kļūdas, nevajadzētu atkārtot vienas un tās pašas kļūdas. Kāds mācītājs ir teicis savai draudzei: “Vajag kļūdīties ātri, bieži un lēti!” Nevajag kā Čērčilam pazaudēt vienu miljonu cilvēku, tā ir dārga neveiksme. Vajag kļūdīties lēti, bet bez kļūdām mums nekādi nesanāks. Mēģinājumi kaut ko darīt atklāj tavus talantus, kurus tu, iespējams, nemaz nezināji, jo nebiji pamēģinājis. Vislielākais ieguvums no neveiksmēm ir tāds, ka tās mūs padara pazemīgākus, iecietīgākus, saprotošākus, mīlošākus pret citiem. Ja tu pats esi piedzīvojis smagas neveiksmes vai neizdošanās, pēc tam, kad citam tas notiek, tu viņu saproti un tev ir labāka attieksme pret viņu. Bet, ja tu neko neesi piedzīvojis, tad visur, kur tu ej, viss pārvēršas zeltā. Visur, kur tu ej, viss uzplaukst un uzzied kā ideālajam cilvēkam. Tad, kad otram kaut kas notiek, tu vienkārši pasaki, lai viņš pats tiek tam pāri. Taču, kad esi bijis pats tādā situācijā, tu zināsi, ko tas nozīmē, un varēsi viņu labāk izprast.

4. Atceries, ka neatkarīgi no tā, kas notiek, Dievs to vērš tev par labu.

Tas nav apsolījums visiem, tas ir apsolījums ticīgajiem.

“Un mēs zinām, ka tiem, kas mīl Dievu, visas lietas nāk par labu, tāpēc ka tie pēc Viņa mūžīgā nodoma ir aicināti.” (Romiešiem 8:28 )

Bieži esmu dzirdējusi, ka cilvēki pasaulē saka, ka viss, kas notiek, notiek uz labu. Tas īsti nav pareizi. Viņi to ņem no Bībeles, bet, ja tu nemīli Dievu un ej pretējā virzienā, pret Dievu, tad kā tev visas lietas var nākt par labu? Tādiem cilvēkiem visas lietas nāk par sliktu. Tikai tiem, kuri mīl Dievu, visas lietas nāk par labu. Patiesība ir tāda, ka tu nemaz nevari zaudēt, jo tu centies, un, ja tev sanāk, tas ir labi, tas ir panākums, bet, ja nesanāk, tad Dievs saka, ka Viņš tāpat to vērsīs tev par labu. Viņš vienalga tevi atalgos, jo Dievs vairāk ir ieinteresēts tevī pašā un tavā raksturā, nevis, iespējams, tavos milzīgajos panākumos.

Nosaukšu vairākas lietas, kuras palīdzēs mums tikt galā ar bailēm no neveiksmes:

  • Nesalīdzini sevi ar citiem. Veselīga konkurence un mācīšanās no citiem ir labi, taču pastāvīga salīdzināšana un bailes rada stresu, skaudību un veltīgus pārdzīvojumus. Internetā bieži var redzēt, ka cilvēki rada priekšstatu par ideālu dzīvi. Vai esi manījis kādu, kurš liek bildes, kurās ir tikko pamodies, ar izpūrušiem matiem vai slims un bez kosmētikas? Kaut kas tāds būs ļoti reti. Pārsvarā liek, kur cilvēki ir smaidīgi, laimīgi, ar foršu ģimeni, gudriem bērniem utt., taču īstenībā ārpus ekrāna notiek kaut kas cits. Tāda super ideālā dzīve neeksistē. Iespējams, ka cilvēks ir nelaimīgs un vientuļš un savus nerealizētos sapņus izliek apskatei sociālajos tīklos. Es uzskatu, ka tie, kuri ir pa īstam laimīgi un skaisti, mierīgi var iztikt bez sociālajiem tīkliem, jo viņu īstā dzīve notiek realitātē.

Ir labi līdzināties labiem paraugiem, bet līdzināties un salīdzināt ir divas dažādas lietas. Kāpēc tas ir slikti? Tāpēc, ka tad, kad tu salīdzini sevi ar citiem, vienmēr būs cilvēki, kuri būs labāki par tevi kādā jomā, kur tu arī gribi būt labs. Tev būs mazvērtība, ka tu tāds neesi. Bet, ja tu salīdzināsi sevi ar cilvēkiem, kuriem ir mazāk nekā tev, tu kļūsi lepns, jo domāsi, ka esi labāks. Taču, ja tu paņem labās lietas un nesalīdzini, tas ir pareizi. Piemēram, es nevaru sevi salīdzināt ar kādu draudzes māsu, jo tad es jūtos slikti, man liekas, ka es par maz degu Dievam, par maz evaņģelizēju, man par maz ir glābtu cilvēku. Bet mēs patiesībā esam ļoti atšķirīgas, mums ir atšķirīgas metodes, mums ir atšķirīga saprašana, viss ir atšķirīgs. Kā mūs var salīdzināt? Tāpēc salīdzināt nav pareizi. Ir jāņem labās lietas no citiem, bet ir jāņem vērā, ka Dievs katru no mums ir radījis ļoti atšķirīgu.

“Bet ikviens lai pārbauda pats savus darbus, tad viņam pašam būs prieks un viņš nelielīsies citu priekšā.” (Galatiešiem 6:4) “Lai ikviens pārbauda savus darbus, tad viņš varēs būt lepns par paveikto bez sevis salīdzināšanas ar citiem.” (angļu tulkojums)

Ir arī pamatots lepnums, kad esi cīnījies un darījis visu, kas ir atkarīgs no tevis, un tev ir panākumi. Varbūt kāds ir izdarījis labāk, bet tu esi izdarījis visu uz 100%, un tu vari būt lepns par paveikto. Es mācu angļu valodu kādai 6. klases skolniecei, kurai iepriekš vācu valoda skolā bija pirmā valoda un angļu valoda otrā, taču tagad ir otrādāk. Protams, viņa netiek tik ātri līdzi pārējiem. Es viņai jautāju, kādu atzīmi viņa dabūja, un viņa man saka, ka 6, kur iepriekš bija 7, taču viņa uzsver to, ka skolotāja viņu vērtē citādāk nekā citus bērnus. Man ir radies ļoti labs priekšstats par šo skolotāju, ka viņa nevērtē visus vienādi. Dievs arī mūs visus nevērtē vienādi un nekad nesalīdzina. Ja tu nesalīdzināsi sevi ar citiem, tas ļoti samazinās tavas bailes no neizdošanās.

  • Domā par neizdošanos no cita skatpunkta. Neveiksme nav tas, ka tu netrāpi mērķī, bet tas, ka tev vispār nav mērķu, tu vienkārši plūsti pa dzīvi, domājot, kā būs, tā būs. Es labāk cenšos no visa spēka sasniegt lielus mērķus kopā ar draudzi un mācītāju, nevis necenšos vispār, un tad man dažreiz kaut kas nesanāk, kas ir ļoti reti iespējams. Tas ir tāpat kā neko nedarīt un gaidīt, kad pabeigsi universitāti. Iespēja, ka tev neko nedarot dzīvē paveiksies, ir tikpat liela. Mācītājam pirms neilga laika bija citāts: Es darīšu visu to labāko Jēzum Kristum ar tiem resursiem, kādi man ir šodien.

“Bet bez ticības nevar patikt. Jo tam, kas pie Dieva griežas, nākas ticēt, ka Viņš ir un ka Viņš tiem, kas Viņu meklē, atmaksā.” (Ebrejiem 11:6)

Ticēt nozīmē darīt. Ticība nozīmē uzņemties risku un atbildību. Pēc mēneša sāksies evaņģelizācijas tūre pa pilsētām un ciemiem, tādēļ ir vajadzīgas ļoti daudzas darba rokas.

“Un Viņš tiem sacīja: "Pļaujamā daudz un strādnieku maz: tad nu lūdziet pļaujas kungu, lai viņš strādniekus sūta savā pļaujā.”” (Lūkas evaņģēlijs 10:2)

Tā ir taisnība. Protams, ne visi var būt un būs līderi, bet tu vari būt ļoti labs palīgs savam vadītājam, jo katram Dievs ir iedevis savas spējas un talantus. Piemēram, es esmu atbildīga par Saldus un Ventspils pilsētām un reģioniem. Mēs plānojam tur atvērt mājas grupas. Zini, man nav problēmu kaut vai divdesmit dienas pēc kārtas braukt uz to pilsētu vai ciemu, vadīt dievkalpojumu, sludināt un lūgt par cilvēkiem. Taču viss apstājas pie tā, ka nav cilvēka uz vietas, kurš atsauktos un kalpotu tur. Piemēram, Ventspilī reāli ir astoņas apdzīvotas vietas, pārējie ir mazapdzīvoti ciemati. Mēs varētu doties uz visām astoņām, bet sanāk tikai uz trim. Kāpēc? Jo nav, kurš tur kalpotu, un uz tām trim vietām, kurās mēs ticam, ka atvērsies mājas grupas un būs cilvēki, brauks esošie līderi. Protams, viņi dosies ar mērķi pacelt jaunus līderus, bet maz ir to, kuri dara. Viss apstājas pie darīšanas. Debesu valstība nevar izplatīties, ja tu neej un nedari. Tāpēc ka tu un es, mēs esam Jēzus rokas, kājas, sirds, galva un smadzenes. Tikai tā Latvijā un virs zemes izplatās Jēzus valstība, nekā citādāk. Varbūt tu jau vienu, divas vai vairāk reizes esi vadījis grupiņu, bet nekas nav sanācis, protams, ir jāpapēta, kāpēc nesanāca, bet ir svarīgi, ka tu nepadodies. Es arī brīžiem nejūtos cienīga un piemērota, bet es apskatos apkārt, un neviena cita nav. Kurš tad, ja ne es!? Varbūt tavs vadītājs cīnās ar 100 cilvēkiem, un tu domā, ka tu neko nevari. Klausies, piecelies un saki, ka tu vari! Tu varēsi! Kaut vai tikai tāpēc, ka tev vadītāja ir žēl, jo viņš ir pārslogots. Ir svarīgi, ka tu pieliec arī savu daļu, netraucē, klausies, ko saka vadītājs, un palīdzi.

Ir daudz dažādu lietu, kas attur no kalpošanas: neticīgs vīrs, sieva, bērni, darbs, grēki utt.

“Bet Jēzus uz to sacīja: "Neviens, kas savu roku liek pie arkla un skatās atpakaļ, neder Dieva valstībai."” (Lūkas evaņģēlijs 9:62)

Dieva darbs ir pabeigts un iet plašumā tikai tik daudz, cik mēs paši esam gatavi ieguldīties un iet. Es vēlos teikt, ka tu esi ļoti svarīgs, un Dievs gaida uz tevi.

“Tad Tas aizskāra viņu acis un sacīja: "Lai jums notiek pēc jūsu ticības."” (Mateja evaņģēlijs 9:29)

Dzīve ir maratons, tas nav sprints, kad var noskriet dažus metrus un uzvarēt. Maratonā var skriet ļoti daudz cilvēku. Tu domā, ka viņi visi skrien pirmās vietas dēļ? Daži, iespējams, skrien, bet tie, kuri ir aizmugurē, saprot, ka nebūs pirmajā vietā, bet viņi skrien, lai noskrietu līdz galam, lai uzstādītu savu personīgo rekordu. Tu nebūsi numur viens visās dzīves jomās, tas nav iespējams. Svarīgi ir, ka tu aizej līdz galam, noskrien savu sacīksti, un Dievs var teikt, ka tu esi bijis uzticams kalps un esi visu izdarījis, nevis izstājies par ātru, jo tev kaut kas nesanāca. Vakar mūžībā devās evaņģēlists Reinhards Bonke, viņš savu skrējienu ir pabeidzis, viņš aizskrēja līdz galam. Iespējams, ka viņam arī bija daudz neveiksmju, mēs tik sīki par to nezinām, bet viņš nomira ticīgs cilvēks un paveica savu uzdevumu.

  • Koncentrējies uz Dieva mīlestību pret sevi un citiem. Līdzeklis pret bailēm ir mīlestība. Dažkārt cilvēki domā, ka baiļu pretstats ir ticība. Ticība ir ļoti svarīga. Bet pretstats ir mīlestība. Kāpēc cilvēki skrien iekšā degošās mājās gābt cilvēkus un bērnus? Tāpēc, ka viņiem ir mīlestība, viņi mīl cilvēkus un grib izglābt. Mammas darīs visu savu bērnu dēļ, arī tēvi.

“Baiļu nav mīlestībā, bet pilnīgā mīlestība aizdzen bailes, jo bailēm ir mokas; kas baiļojas, nav sasniedzis pilnību mīlestībā.” (Jāņa 1. vēstule 4:18 )

Es atceros pirmo reizi, kad man vajadzēja runāt par došanu, es ļoti uztraucos. Man bija lielas bailes un slikta sajūta, es domāju, kā es izskatīšos, ja nu neizdosies, ko par mani pēc tam runās, ko domās. Man ļoti palīdzēja tas, ka es sāku teikt Dievam, ka es to daru tāpēc, ka gribu Viņam kalpot un mīlu Viņu un cilvēkus. Visas nepareizās domas un bailes lielā mērā aizgāja prom. Mans galvenais fokuss ir kalpot Dievam, un es cenšos no visas sirds un spēka; kā man sanāk, tā nu man sanāk, es mācos. Dievs nevēlas, lai mums būtu neveiksmes vai neizdošanās, Viņš vēlas, lai mums viss izdodas. Jo pilnāks tu esi ar Dieva mīlestību un vairāk koncentrējies uz citu vajadzībām, nevis savām, jo mazāk tev būs bailes un būsi brīvāks, un varēsi labāk izdarīt lietas, kuras tev ir uzticētas no Dieva.

“Mīlestība vienmēr ir pacietīga, tā nekad nepārstāj ticēt, tā vienmēr cer, nekad nepadodās. Mīlestība nekad necieš neveiksmi vai nekad nepieviļ.” (1. Korintiešiem 13:7-8; angļu tulkojums)

Ja tu kaut ko dari mīlestībā, tad neatkarīgi no tā, vai tev viss sanāca, vai kaut kas mazliet nesanāca un nepaveicās, vienalga tas būs izdevies, jo tu to darīji mīlestībā, un mīlestība nekad necieš neveiksmi.

  • Aizvieto savas bailes ar ticību Jēzum. Kad bailes aiziet no sirds, tajā paliek tukšums, kas ir jāaizpilda ar Jēzu.

“Es visu spēju Tā spēkā, kas mani dara stipru.” (Filipiešiem 4:13)

“Nebīsties, jo Es esmu ar tevi! Neatkāpies, jo Es esmu tavs Dievs! Es tevi stiprinu, Es tev arī palīdzu, Es tevi uzturu ar Savas taisnības labo roku!” (Jesajas grāmata 41:10) 

Dievs nemelo, – ja Viņš saka, ka tev palīdzēs, Viņš tev palīdzēs. Mūsu draudze ir draudze ar lieliem sapņiem un mērķiem. Ja tu esi un vēlies būt daļa no draudzes “Kristus Pasaulei”, tev ir jāsapņo lieli sapņi un jāliek lieli mērķi Dievā. Ko tu vēlētos, lai notiek nākamajā gadā? Ko tu gribētu paveikt Dievam, ja tu zinātu, ka tev tas izdosies? Sapņo lielas lietas!

“Jo Dievs nav mums devis bailības garu, bet spēka, mīlestības un savaldības garu.” (2. Timotejam 1:7)

Visu, ko tu dari, dari mīlestībā uz Dievu un cilvēkiem. Bez ticības nav iespējams patikt Dievam, un mīlestība nekad necieš neveiksmi. Ja Dievs ir ar mums, tad kas būs pret mums? Dievs saka, ka Viņš tev palīdzēs. Ja tu cīnies, centies un nezaudē drosmi turpināt, tad tev būs veiksme un Dievs tev dos panākumus. Tikai neizstājies no sacīkstes par ātru, bet ej uz priekšu, un tu redzēsi lielas lietas savā un draudzes dzīvē. Debesu Tēvs, es tev pateicos, ka Tu esi ar mums, ka Tu esi mums devis Savu Vārdu, Savus vadītājus, kas palīdz mums iet uz priekšu un skatīties ar ticības acīm. Debesu Tēvs, es lūdzu, lai neviens no mums nav tāds, kurš aprok savu talantu zemē un baidās no neveiksmēm un neizdošanās. Lai mēs visi esam drosmīgi iet tālāk un turpināt, vienalga, kā šodien izskatās un kam mēs ejam cauri, un kā mēs jūtamies. Debesu Tēti, es tev pateicos, ka Tu esi tas, kurš vada mūsu dzīvi un palīdz mums tikt vaļā no bailēm, kas visu paralizē. Debesu Tēvs, lai mēs tiešām dzīvojam Tavā tuvumā un darām visu mīlestībā uz Tevi un cilvēkiem. Paldies, ka Tu esi tas, kas mums vienmēr palīdz, vienmēr ej pa priekšu, vienmēr esi mums blakus. Lai mēs katrs izmantojam savus talantus un spējas. Lai Tava Valstība iet plašumā mūsu apkārtnē, mūsu pilsētā, Latvijā, visur, kur mēs esam, Dievs! Paldies Tev, Debesu Tēti, ka Tu svētī katru, ka Tu mīli katru, ka Tev ir plāns katra cilvēka dzīvei. Paldies Tev, Dievs, ka Tavs vārds krīt auglīgās augsnēs, ka mēs to pārdomājam un tas nes augļus, un palīdz mums katram iet uz priekšu un turpināt cīņu.

Luīzes Zvejas sprediķi “Brīvs no bailēm kļūdīties” pierakstīja un rediģēja draudzes “Kristus Pasaulei” redakcija

Kā Jēzus dod varu?

Publicēja 2019. gada 2. dec. 19:49Līga Paņina   [ atjaunināts 2019. gada 4. dec. 21:51 ]

Ziņas datums 03.12.19.

Šodienas svētrunas tēma – “Kā Jēzus dod varu?” Svaidīšanas dievkalpojums ir pagājis. Tas bija labi, jūtami un spēcīgi, bet tālāk mums jāliek lietā galva. Mums ir prāts, griba un emocijas, un mums ir pareizi jāizprot, kādā veidā Dievs piešķir varu. Vai tiešām ar to, ka mūs pagājušajā dievkalpojumā svaidīja ar eļļu un mēs daudz ko piedzīvojām, ir pietiekami, lai lietotu un baudītu to varu, ko Kristus ir piešķīris? Lai visu to saprastu un zinātu, mums ir jāizprot, kā Kristus dod mums varu.

Viņš kāpa laivā, pārcēlās un nāca Savā pilsētā. Un redzi, pie Viņa atnesa triekas ķertu cilvēku, tas gulēja gultā. Kad Jēzus viņu ticību redzēja, Viņš sacīja uz triekas ķerto: "Ņemies drošu prātu, dēls, tavi grēki tev piedoti." Un redzi, daži no rakstu mācītājiem sacīja pie sevis: "Šis zaimo Dievu." Un Jēzus, viņu domas redzēdams, sacīja: "Kāpēc jūs domājat ļaunu savās sirdīs? Kas ir vieglāk – vai sacīt: tev tavi grēki piedoti, – vai sacīt: celies un staigā? Bet lai jūs zinātu, ka Cilvēka Dēlam ir vara virs zemes grēkus piedot." Viņš saka uz triekas ķerto: "Celies, ņem savu gultu un ej uz mājām." Un tas cēlās un gāja uz mājām. Bet, kad ļaudis to redzēja, tie brīnījās un slavēja Dievu, kas tādu varu devis cilvēkiem.” (Mateja evaņģēlijs 9:1-8 )

Jēzus dziedināja triekas ķertu cilvēku. Triekas ķertā cilvēka draugi viņu atnesa pie Jēzus, uzplēsa jumtu (tas nebija tāds jumts kā mums šodien, bet tas bija taisīts no salmiem un māla) un nolaida viņu tieši Jēzus priekšā. Jēzus tik viegli nebija pieejams, pūļa dēļ pie Viņa tik vienkārši nevarēja piekļūt. Jēzus, redzēdams viņu ticību, teica: „Tev tavi grēki ir piedoti.” Bet farizeji, kas sēdēja šajā namā un klausījās Jēzus vārdos, pie sevis nodomāja, kas Tas tāds, kas grēkus piedod. Jēzus redzēja farizeju domas, kas ir viņu prātos un sirdīs. Bet Cilvēka Dēlam bija un ir vara virs zemes grēkus piedot. Jēzus teica uz triekas ķerto, lai viņš ceļas, un viņš piecēlās, paņēma savu gultu un gāja mājās. Ja tu neesi bijis Izraēlā vai dzīvojis tajos laikos, tad tu vari nezināt, ka tā nebija tāda gulta, kāda tev ir mājās, bet gan kaut kas līdzīgs matracītim, uz kura gulēja uz grīdas. Triekas ķertais paņēma savu matraci, gultu (apmetni) un devās mājās. Cilvēkiem „atkārās žoklis” par redzēto. Viņi slavēja Dievu, kas tādu varu bijis devis cilvēkiem. Jēzus bija vienlaicīgi Dievs un vienlaicīgi cilvēks. Ja mēs skatāmies uz Kristu, tad ir kļūda uz Viņu skatīties kā tikai uz Dievu un ir kļūda uz Viņu skatīties kā tikai uz cilvēku. Jēzus ir skaidri teicis, ka visu, ko Viņš dara, to arī mēs darīsim. Tas nozīmē, ka visu, ko darīja Jēzus kā cilvēks, arī mēs spējam darīt. Mēs nespējam to, ko var vienīgi Dievs, bet to, ko Jēzus demonstrē šeit virs zemes, mēs spējam darīt. Cilvēki slavēja Dievu par to, kādu varu Dievs devis cilvēkiem, šajā gadījumā Jēzum kā cilvēkam.

Un, pieaicinājis Savus divpadsmit mācekļus, Viņš tiem deva varu pār nešķīstiem gariem tos izdzīt un dziedināt visas sērgas un slimības.” (Mateja evaņģēlijs 10:1)

Mēs tikko lasījām Dieva vārdā, ka ļaudis slavēja Dievu un brīnījās par to, ka Dievs ir devis varu Kristum-cilvēkam un tajā pašā laikā Dievam. Tajā laikā maz bija to, kuri ticēja, ka Jēzus ir vienlaicīgi Dievs un cilvēks. Bet Viņš deva Savu varu mācekļiem un tos izsūtīja, un teica, lai viņi iet un sludina, iet un izdzen ļaunus garus, uzmodina mirušos, dziedina slimos un sludina, ka Dieva valstība ir tuvu pienākusi. Viņi izgāja un sludināja, viņi uzcēla mirušos, dziedināja un darīja tieši to pašu, ko darīja Jēzus. Viņš deva mācekļiem Savu varu. Rodas jautājums – kā Jēzus iedeva varu? Šeit sākas dažādi uzskati, novirzieni jeb maldu mācības, kā mēs saņemam varu no Kristus. Mums ir jābūt kristiešiem ar Svēto Garu, tad mums būs vara? Varbūt mums ir jāklausa savam svaidītajam cilvēkam, tad mums būs vara? Iespējams, ka daļēji tā ir taisnība, bet tā nav visa pilna aina. Vai tad, kad Jēzus pieaicināja Savus mācekļus, Viņš iedeva viņiem varu? Bībelē nav aprakstīts, vai Viņš uzlika rokas, vai neuzlika, vai uzpūta viņiem, vai nē. Kā Viņš iedeva šo varu? Vai tevi tas interesē? Ja mēs zināsim, kā Kristus mācekļiem deva varu, tad mēs zināsim, kā mēs šo varu varam saņemt. Tā ir vara pār savu dzīvi, vara pār nešķīstiem gariem un elli, vara panākt Dieva gribu savā dzīvē un citu cilvēku dzīvēs. Ieskatīsimies Dieva vārdā un atklāsim to, kā saņemt varu. Kā būt tam, kuram ir vara? Kā dabūt no Jēzus to, ko Viņš mums grib dot?

Tas ir, kā kad kāds cilvēks aizceļodams atstāja savu namu un deva saviem kalpiem visu varu, ikkatram savu darbu, un pavēlēja durvju sargam būt nomodā.” (Marka evaņģēlijs 13:34)

Jēzus stāstīja līdzību par to, ka mums vienmēr ir jābūt nomodā. Tas ir par cilvēku, kas aizceļodams atstāja savu namu un deva saviem kalpiem visu varu. Jēzus sniegtajā līdzībā mēs redzam Dieva valstības principus. Jēzus dzīvoja virs zemes, un trīs ar pusi gadus Viņš kalpoja. Viņš sagatavoja 12 mācekļus, piešķīra tiem varu, visu Savu varu. Jēzus šobrīd sēž pie Dieva labās rokas, bet caur Svēto Garu ir šeit. Visiem, kuri pazīst Viņu personīgi un pieņem no Viņa varu, pieder visa vara. Ir ļoti svarīgi to saprast. Būs deviņi punkti, kā Jēzus šo varu nodod mums un kā mēs varam šo varu saņemt. Kāpēc mēs neredzam augļus savā dzīvē un kalpošanā? Draugs, mēs to noteikti varam redzēt savā kalpošanā, ja mēs pieņemam to, ko Jēzus māca, saņemam no Viņa varu un to lietojam. Jēzus ir prom un atstājis mūs šeit virs zemes, lai mēs Svētā Gara spēkā celtu Viņa valstību, sākot ar sevi un beidzot ar katru cilvēku.

Kā Dievs dod varu?

1.     Jaunpiedzimšana.

Ar vienu upuri Jēzus cilvēkus ir padarījis pilnīgus. Ikviens, kurš tic Kristus upurim, ikviens, kurš ir pieņēmis Kristu savā sirdī, ir jauns radījums. Svētais Gars iemājo cilvēkā, pats Dievs iemājo cilvēkā. Tavs gars ir sadraudzībā ar Dieva Garu un tu pasaules un velna priekšā stāvi kā pats Kristus!

Jo ar vienu upuri Viņš uz visiem laikiem ir padarījis pilnīgus tos, kas tiek darīti svēti.” (Ebrejiem 10:14)

Tajā brīdī, kad tu esi pieņēmis Jēzu par savu Glābēju, tu saņem varu. Tev ir vara!

Jo viss, kas ir dzimis no Dieva, uzvar pasauli, un šī ir tā uzvara, kas uzvarējusi pasauli – mūsu ticība. Kas ir pasaules uzvarētājs? Tikai tas, kas tic, ka Jēzus ir Dieva Dēls.” (1. Jāņa 5:4-5)

Ikviens, kas ir pieņēmis Kristu savā sirdī, ir dzimis no Dieva, piedzimis no jauna. Tajā dienā, kad es pieņēmu Kristu kā savu Glābēju, es ne tikai sapratu un zināju, es pat sajutos tāds, kas valda pār sevi un apstākļiem. Es tiku pārradīts par jaunu cilvēku. Ja pirms tam es biju likumpārkāpējs, narkomāns un dzērājs, un pats ar savu dzīvi nespēju tikt galā, tad, pieņemot Jēzu, es vienā mirklī biju jauns radījums. Man pēkšņi parādījās spēks un vara pār savu dzīvi. Es pats esmu savas laimes kalējs! Man nav nekas neiespējams, jo esmu jauns radījums, jauns cilvēks. Viss, kas ir dzimis no Dieva, uzvar pasauli. Mums vajag kaut ko īpašu? Nē, tikai to, ka tu esi dzimis no Dieva. Bībele saka, ka tu uzvari pasauli, to, kas ir pasaulē un savu miesu. Pasaules uzvarētājs ir tas, kurš tic, ka Jēzus ir Dieva Dēls! Pietiek ticēt, ka Jēzus ir Dieva Dēls, un tev parādās vara pār pasauli. Viss, kas ir dzimis no Dieva, uzvar pasauli. Dieva Vārds ir dzīvs! Tas ir dzīvāks par dzīvu! Jūti vai nejūti, bet Dievs strādā! Jūti vai nejūti, auksti vai karsti, bet Dievs pie tevis strādā.

„Jo mēs zinām, ka no mirušiem uzmodinātais Kristus vairs nemirst: nāvei nav vairs varas pār Viņu, jo mirdams Viņš reiz par visām reizēm nomiris grēkam, bet, dzīvs būdams, Viņš dzīvo Dievam. Tāpat spriediet arī jūs pār sevi, ka esat miruši grēkam, bet Jēzū Kristū dzīvojat Dievam.” (Romiešiem 6:9-11)

Tu esi miris grēkam un dzīvo Dievam, jo tu esi dzimis no Dieva. Viss, kas dzimis no Dieva, uzvar grēku un pasauli. Tu vari negrēkot! Tu esi brīvs, jo esi dzimis no Dieva. Tu vari mierīgi negrēkot, jo tev ir vara, jo viss, kas ir dzimis no Dieva, uzvar pasauli. Kas ir pasaules uzvarētājs? Tikai tas, kas tic, ka Jēzus ir Dieva Dēls. Vai tu tici, ka Jēzus ir Dieva Dēls? Ja tā ir, tad tu esi uzvarētājs. Pirmais ienaidnieks, ar ko ir jātiek galā, ir tava paša miesa.

„Tāpēc mēs arī pastāvīgi pateicamies Dievam, ka jūs, uzklausījuši mūsu sludinātos Dieva vārdus, tos esat uzņēmuši nevis kā cilvēku, bet kā Dieva vārdus, kas tie patiesībā ir; jo pats Dievs darbojas ar Savu spēku jūsos, kas ticat.” (1. Tesaloniķiešiem 2:13)

Pats Dievs darbojas ar Savu spēku jūsos, kas ticat, ka Jēzus ir Dieva Dēls! Jaunpiedzimšanas brīdī tu saņem varu pār pasauli, varu pār savu miesu, varu pār velnu. Dievs ļauj izvēlēties – ticēt Kristum vai neticēt.

2.     Personiskas attiecības ar Dievu.

Personiskas attiecības ar Dievu ir pamatu pamats. Visi Bībeles personāži, svaidītie, spēcīgie, visi, kas ir atstājuši pēdas vēsturē, pavadīja laiku ar Dievu. Mozus kāpa kalnā un četrdesmit dienas pavadīja kopā ar Dievu. Mozus bija cilvēks, kurš regulāri nošķīrās no citiem cilvēkiem, lai būtu kopā ar Dievu. Dāvida psalmi un viss, ko mēs par viņu lasām Bībelē, liecina par to, ka Dāvidam bija savas personiskās attiecības ar Dievu. Liela daļa no psalmiem ir tieši Dāvida psalmi, un tie liecina par to, kā Dāvids kopa savas attiecības ar Dievu, slavējot, pielūdzot. Kad bija jāizlemj svarīgi jautājumi, viņš prasīja, lai viņam atnes apmetni. Viņš apklājās ar šo apmetni, pavadīja laiku ar Dievu un saņēma Dieva vadību. Daniels, kurš ir izcila, svaidīta un spēcīga personība, uzvarētājs, ko pat lauvas nespēja aizskart un uguns nespēja sadedzināt, augšistabā ar logiem, kas bija vērsti uz Jeruzālemi, trīs reizes dienā nometās ceļos un regulāri pavadīja laiku ar Dievu. Jēzus atnāca vienlaicīgi kā Dievs un cilvēks. Viņam bija nepieciešamība vai nu kāpt kalnā, vai iet kādā citā vientuļā vietā, vai nu naktī, vai no rīta, kā kurā gadījumā, un regulāri pavadīt laiku ar Savu Tēvu. Pat pirms Savas nāves Viņš Ģetzemanes dārzā nosķīrās no mācekļiem un pavadīja laiku ar Dievu. Tur Viņš saņēma spēku izdarīt to, uz ko Viņš bija aicināts. Mums ir nepieciešamas personiskas attiecības ar Dievu! Mums pašiem ir jāpraktizē savas personiskās attiecības ar Dievu. Tām ir jābūt regulārām un plānotām. Tās var būt arī spontānas, bet pamatā tām ir jābūt regulārām un plānotām. Mans ieteikums ir to darīt no rīta, kamēr diena nav vēl iesākusies. Protams, dažādiem cilvēkiem ir atšķirīgs dzīves ritms, tāpēc pats izvēlies savu labāko laiku. Personīgi mana galva vislabāk strādā no rīta. Kamēr tā strādā, tikmēr es lasu Dieva vārdu, pārdomāju un lūdzu. Vakarā, kad esmu noguris, galva tik labi nestrādā un es neesmu atdevis Dievam visu to labāko, un es neesmu saņēmis no Dieva to labāko. Tieši tad, kad esi divatā ar Dievu, Viņš tev kā ticīgajam piešķir varu, spēku un virzienu.

3.     Draudze.

Jēzus teica Pēterim, ka viņš ir klints, jo Pēteris tulkojumā nozīmē ‘klints’, stipri pamati. Pēteris iepriekš nebija Pēteris, viņš bija Sīmanis, kas tulkojumā nozīmē ‘niedre’, nekas īpaši stiprs. Jēzus deva viņam jaunu vārdu. Elles vārtiem nebūs uzvarēt draudzi.

Un Es tev saku: tu esi Pēteris, un uz šās klints Es gribu celt Savu draudzi, un elles vārtiem to nebūs uzvarēt.” (Mateja 16:18 )

Vai tu esi redzējis filmu „Kaukāza gūstekne”? Filmā Šuriks kolekcionēja tostus. Viņš tos pierakstīja. Kāds viņam izstāstīja tostu par putniņu. Kāds putniņš atšķīrās no sava kolektīva un nolēma lidot līdz saulei. Viņš pacēlās spārnos un lidoja līdz saulei, bet, nonākot tuvu saulei, viņam apdega spārni un viņš nokrita pašā dziļākajā aizā. Tad šis tosta teicējs teica: „Tad nu iedzersim par to, lai mēs nekad neatraujamies no kolektīva.” Elles vārtiem nebūs uzvarēt draudzi. Domāt, ka tu pats vari bez draudzes, ir sektantisms. Ja draudze uzskata, ka tā var viena pati bez sadraudzības ar citām draudzēm, tad arī to var nosaukt par sektantismu. Ja konkrētas valsts draudze neapzinās sevi kā daļu no visas pasaules Draudzes, tad arī tas ir sektantisms. Mēs kaut ko spējam tikai kopā! Viņš ir galva, un mēs esam Viņa miesa. Ir svarīgi būt draudzē! Ne tikai skatīties un klausīties to, kas šeit notiek, bet reāli iesaistīties un būt daļai no tā darba, ko dara konkrētā draudze.

4.     Skolotājs.

Jēzu sauca par Skolotāju, Meistaru. Skolotājs nozīmē svaidītu cilvēku, kuram Dievs ir devis spēku, kurš iet konkrētā virzienā, un visbiežāk tas būs mācītājs, kurš draudzei atklāj Dieva vīziju, savāc to kopā un gana. Tie var būt arī cilvēki, kuri māca caur savām grāmatām, piemēram, doktors Jongi Čo, Dāgs Hevards Mills. Tie ir cilvēki, kuru dzīvēs ir redzama Dieva darbība, nevis tikai sajūtas, jo ir svarīgi augļi šī cilvēka dzīvē. Vai Dievs darbojas viņa dzīvē? Vai tu vari no viņa mācīties? Vai tu vari kļūt līdzīgs Kristum caur viņu? Vai šis cilvēks līdzinās Kristum? Ir svarīgi, ka mums katram ir savs svaidītais, savs skolotājs. Protams, ka pirmkārt ir jāskatās uz savas draudzes mācītāju. Protams, ka ir dažādas labas grāmatas, svaidītie cilvēki, kurus mēs uzaicinām ciemos, ir internets, kur mēs varam redzēt svaidītos cilvēkus – atzītus cilvēkus ar augļiem. Šodien bieži vien draudzes nodarbojas ar pašapmierināšanos. Tas ir tad, kad nav cilvēku glābšanas un darba tajā virzienā, kurp ved Dievs. Viltus skolotāji, piemēram, māca visiem pravietot; cilvēki sapulcējas kopā un pravieto viens otram. Tā arī ir pašapmierināšanās. Mums ir Dieva vārds, ko mums vairāk vajag pravietot? Pravietojums ir ļoti vienkāršs:

Tāpēc eita un darait par mācekļiem visas tautas, tās kristīdami Tēva, Dēla un Svētā Gara Vārdā.” (Mateja evaņģēlijs 28:19)

Lūk, pravietojums! Kāds domā: “O, kāds pravietis, viņš pateica visu, ko es domāju.” Draugs, normāls pravietis ir cilvēks, kura dzīvē ir redzami augļi, un tas nozīmē, ka aiz viņa stāv lielas draudzes. Visi pārējie ir, kā krieviski saka, samozvanci: “Es esmu pravietis, man Dievs teica…” Var jau pamāžoties, padarīties, bet tas nav pravietis. Jā, varbūt tu vari ņemt vērā, ko viņš teica, vari pārdomāt, ko viņš gribēja pateikt, pārdomāt kādu sapni, ko cilvēks redzējis, bet mums ir doti svaidītie cilvēki. Bībelē ir rakstīts, ka Dievs devis dažādas kalpošanas – apustuļus, praviešus, evaņģēlistus, mācītājus un skolotājus. Mēs nevaram tā vienkārši pateikt: es tagad būšu apustulis. Vai tu zini, kas ir apustulis? Cilvēks, kurš sācis no pašas apakšas, vadījis mājas grupiņas, bijis uzticams savās kalpošanās, izveidojis draudzi, pēc tam izveidojis daudzas draudzes, simtiem draudžu. Tad kādā brīdī viņš kļūst par apustuli. Viņš vairs nav bīskaps. Tas pats ir ar bīskapa amatu. Pravietim kopā ar šīm dāvanām jābūt kādam pamatam, ko viņš ir sasniedzis. Skaties nevis uz to, ko tu jūti, kas patīk, bet uz darbiem un augļiem. Mācies un lasi tikai tādas grāmatas, kuru autori ir mācītāji, kuriem ir reāli augļi, nevis tukša pļāpāšana un pārgudrības.

Kas ir skolotājs? Tas nav cilvēks, kuram akli jāpaklausa, bet gan paraugs, kuram tu dzenies pakaļ, kā viņš Kristum. Tu redzi viņā Kristu un dzenies pakaļ Kristum. Pagājušajā nedēļā pie mums bija svaidītais, bīskaps Andrejs Tiščenko. Kā es zinu, ka viņš ir svaidītais? Vai tāpēc, ka nokritu zemē un kaut ko sajutu? Nē, Dievs caur viņu jeb viņš Dieva Vārdā no nulles ir uzcēlis draudzi, izglābis tūkstošiem narkomānu no elles. Šobrīd viņa rehabilitācijas centros ir 4000 narkomānu, kuri klausās Dieva vārdu un kļūst par normāliem cilvēkiem. Viņš ir spējis uzcelt draudzi, kurā ir vairāk nekā 20 000 cilvēku. Viņa draugs ir Dr. Jongi Čo. Lūk, svaidītais, nevis kāds, kurš internetā smuki runā, kaut kāda kristīgā televīzija vai kaut kāds ieraksts sociālajos tīklos. Tev nevajag visādus kristīgos sludinātājus, bet skaties uz šo cilvēku augļiem. Vispirms uzcel draudzi, un tad es tevī klausīšos, jo tad es kaut ko no tevis varu mācīties. Es gribu redzēt augļus tavā dzīvē. Cilvēki bieži dzenas pakaļ kaut kādiem kaktu dakteriem. Mediķiem nepatīk kaktu dakteri. Mēs kā draudze daudziem arī ne pārāk patīkam, bet mēs nekādā gadījumā nevaram mācīt, ka ārsts nav no Dieva. Mēs mācām, ka tad, kad ārsts ir bezspēcīgs, tad Dievs var nākt palīgā. Gan medicīna ir no Dieva, gan dievišķā dziedināšana ir no Dieva. Tātad, pirmkārt, skolotājs ir tavs mācītājs, un, otrkārt, tie ir dažādi sludinātāji, mācītāji, no kuriem var mācīties, kā prioritāti paturot savu ģimeni, savu draudzi.

“Kad viņi redzēja Pētera un Jāņa drošsirdību un noprata, ka tie ir nemācīti un vienkārši cilvēki, viņi brīnījās; viņi arī uzzināja, ka tie bijuši kopā ar Jēzu.” (Apustuļu darbi 4:13)

Tūkstošiem cilvēku pievienojās Jānim un Pēterim, Jeruzālemē draudze auga un attīstījās, un kļuva daudz lielāka nekā valdošā jūdu reliģija. Apustuļi darīja zīmes un brīnumus, tika pratināti un arestēti. Jūdi taisīja izmeklēšanu un atklāja, ka viņiem nav izglītības, ka apustuļi ir parasti, vienkārši cilvēki kā tu un es. Farizeji meklēja iemeslu, kādēļ kristiešiem bija tāda vara un spēks. Viņi pētīja un uzzināja, ka tie bijuši kopā ar Jēzu. Es gribu atgādināt, ka Jēzus bija vienlaicīgi Dievs un cilvēks. Viena lieta ir personīgas attiecības ar Dievu, otra lieta ir skolotājs jeb svaidītais.

Starp citu, pagājušās svētdienas dievkalpojums bija Dieva inspirēts, atbilde mūsu draudzei, kā virzīties tālāk. Viss bīskapa sprediķis patiesībā bija par šo ceturto punktu. Ja tu gribi baudīt pilnu Kristus svētību, baudīt Kristus varu, tev ir jādara viss tas pats, ko darīja un dara tavs mācītājs. Es nesen Facebook ieliku divus savus senus sprediķus Peršotravenskā un draudzē “Jaunā Paaudze” Rīgā. Kas tev būtu jādara, ja tu gribi to pašu spēku un svaidījumu, kāds ir tavam mācītājam? “Obligāti jānes koferis un jāskatās acīs.” Nē, tev jādara tas, ko dara viņš, un tādā vai šādā mērā tas pats spēks, kas ir uz mācītāja, būs uz tevis. Katram savā līmenī un katram pēc savas ticības. Bībele saka, ka katram no mums ir piešķirts savs ticības mērs. Kāds var atvērt mājas grupiņu, kāds uzņemties kalpošanu. Kāds nekad nevadīs grupiņu, jo viņam Dievs nav devis tādu ticības mēru, bet ikviens var būt noderīgs kopējā darbā. Kurš grib iet tālāk, lai dara to pašu, ko dara tas, kas atrodas priekšā. Es darīšu to, ko dara tie, kas atrodas man priekšā. Bet tu dari to, ko es. Dažādi interneta sludinātāji, kuri pa kaktiem savākuši divus, trīs cilvēkus, dīvaini uzvedās un lej visādas gudrības, nenesīs augļus. Kad Nātans Moriss sludināja konferencē “No mīnusa uz plusu”, viņš pieminēja šos Facebook sludinātājus. Viņiem būs jādod lielāka atbildība Dieva priekšā par to, ko viņi tur lej. Ir tik daudz cilvēku bez draudzes, bez spēka, kuri ir šur tur, it nekur. Neticiet viņiem, jo viņiem nav ne varas, ne spēka dzīvot svētu dzīvi, ne auglīgi kalpot. Dievs piešķir varu tiem, kuri ir jaunpiedzimuši, izveidojuši personīgas attiecības ar Dievu, ir draudzē un izvēlējušies normālu cilvēku, kuram līdzināties. Tā Dievs ir ielicis – citus par apustuļiem, citus par praviešiem, citus par mācītājiem, skolotājiem, – katru savā vietā, lai svētos sagatavotu kalpošanas darbam. Es ļoti izjūtu to, kā viss mainās, kad man ir cilvēks, kuram līdzināties un dzīties pakaļ. Es visu laiku esmu bijis diezgan sarežģītā situācijā, bet tā sāk risināties. Man tagad ir, uz ko skatīties un no kā mācīties. Man tādi ir bijuši arī iepriekš, bet tagad sāk parādīties dzīvā veidā, reāli aptaustāms cilvēks, un es redzu, kā tas maina manu kalpošanu un domāšanu, un es zinu, kā tas mainīs tavu dzīvi.

5.     Lūgšana un gavēnis.

Kā Dievs piešķir ticīgiem varu? Mateja evaņģēlija 17. nodaļā aprakstīts gadījums, kad mācekļi nespēja dziedināt zēnu un izdzīt no viņa ļaunu garu. Tēvs nāca pie Jēzus mācekļiem, bet viņi nespēja palīdzēt. Mācekļi nāca pie Jēzus un teica, ka nespēj palīdzēt zēnam. Jēzus atbrīvoja zēnu un atbildēja mācekļiem, kāpēc viņi to nespēja.

Bet Jēzus tiem saka: "Jūsu mazticības dēļ; jo patiesi Es jums saku: ja jums ticība ir kā sinepju graudiņš, tad jūs sacīsit šim kalnam: pārcelies no šejienes uz turieni, un tas pārcelsies, un nekas jums nebūs neiespējams.”” (Mateja evaņģēlijs 17:20)

Jēzus saka, ka šis gadījums ir īpašs.

“Bet šī suga neiziet citādi kā vien ar lūgšanas un gavēšanas palīdzību." (Mateja evaņģēlijs 17:21)

Cilvēkam, kurš nelūdz un negavē, ir maza ietekme, maz spēka un maz garīgās varas. Vienas dienas gavēni mēs draudzē sākam sestdienas pēcpusdienā un beidzam svētdienas pēcpusdienā. Parēķinot kopā, tie ir gandrīz divi mēneši gadā. Ar to pilnīgi pietiek, lai tev būtu garīgā vara. Mēs esam ņēmuši arī nedēļas, divu nedēļu un pat četrdesmit dienu gavēni. To es nekad nevienam neiesaku atkārtot. Bet, ja tu gribi dzīties pakaļ savam mācītājam, tad vari to darīt, taču vispirms atnāc pie manis parunāt, vai tiešām tev to vajag. Visticamāk es tevi aizsūtīšu pie ārsta pārbaudīt veselību, vai tiešām tu vari to izturēt. Mēs ar komandu gavējām četrdesmit dienas, daži izturēja līdz galam, bet tas bija ļoti grūti. Kādi saka, ka gavēņa laikā rādās vīzijas un Dievs atklājas, ka tas ir forši, bet kas tur var būt foršs, ka naktīs neguli, trīci un drebi, galva nestrādā? Draugs, gavēņa laiks nav patīkams, bet Mozus gavēja, Jēzus gavēja, un mums ir jāgavē. Bet uz četrdesmit dienu gavēni vajag īpašu Dieva vadību. Mūsu četrdesmit dienu gavēnis bija daļa no Dieva plāna, jo tas joprojām nes labus augļus. Mēs neapstāsimies. No šīs vietas izies mācītāji un evaņģēlisti, mājas grupiņas būs katrā Rīgas namā, draudze “Kristus Pasaulei” būs visos Rīgas rajonos, katrā Latvijas pilsētā un ciematā. Dieva slava un godība izplatīsies. Bet, lai tas notiktu, mums jāievēro kādi principi. Jaunpiedzimšana, personīgas attiecības ar Dievu, draudze, skolotājs, lūgšana un gavēnis.

“Tie visi vienprātīgi palika kopā lūgšanās līdz ar sievām un Mariju, Jēzus māti, un ar Viņa brāļiem.” (Apustuļu darbi 1:14)

Jēzus lika mācekļiem palikt un gaidīt Jeruzālemē pēc tam, kad bija notikusi Viņa augšāmcelšanās. Pēc Vasarsvētku notikuma visi ticīgie sanāca kopā un lūdza Dievu. Tāpēc par lūgšanu un gavēni es runāju ne tikai kā par individuālu un personīgu, bet arī kā par kopīgu. Ir ārkārtīgi svarīgi, ka tu esi daļa no lūdzējiem, tavā mājas grupiņā jūs kopīgi lūdzat par vienotām lietām. Ir svarīgi, ka tu esi draudzes lūgšanās, kur mēs kopīgi lūdzam par draudzes vajadzībām un virzienu. Tā ir vienota lūgšana. Darba sapulces sākumā mēs 15-20 minūtes lūdzam Dievu. Dr. Jongi Čo ļoti skaidri saka, ka lūgšana ir atslēga atmodai. Es zinu, ka mums ir vadītāji, kuri katru rītu sazvanās ar saviem cilvēkiem un kopīgi lūdz Dievu. Mēs nespējam izcīnīt garīgās uzvaras, tikai lūdzot vienatnē. Mums vajadzīgs atbalsts, vienota lūgšana.

“Un piepeši no debesīm nāca rūkoņa, it kā stiprs vējš pūstu, un piepildīja visu namu, kur tie sēdēja, un viņiem parādījās it kā uguns mēles, kas sadalījās un nolaidās uz ikvienu no tiem, un visi tika piepildīti ar Svēto Garu un sāka runāt citās mēlēs, kā Gars tiem deva izrunāt." (Apustuļu darbi 2:2-4)

Kad nāca palīdzība, izmaiņas, vara? Kad viņi vienoti lūdza Dievu. Es ticu vienotai lūgšanai. Es ticu, ka, lai Latvijā mainītos garīgais klimats, ir nepieciešama visu draudžu kopīga vienota lūgšana. Man ir žēl par tiem, kuri to nesaprot. Viņi domā, ka paši tiks galā. Viņi domā, ka ir gudri, bet velns ir gudrāks par šiem cilvēkiem. Velns ir viltīgs, un viņam pretī stāties var tika ar vienotu lūgšanu.

6.     Apzināšanās, kas tu esi Jēzū Kristū.

“Aizlūgdams, lai mūsu Kunga Jēzus Kristus Dievs un godības pilnais Tēvs jums dotu gudrības un atklāsmes garu, lai jūs labāk Viņu izprastu, apgaismota gara acis, lai jūs zinātu, kādu cerību dod Viņa aicinājums un kādu godības bagātību Viņš savējiem liek iemantot, un cik pārlieku liels ir Viņa spēka mērs, kas parādās pie mums, ticīgajiem, darbodamies tādā pašā visspēcības varenībā, kādu Viņš parādījis Kristū, To uzmodinādams no miroņiem un sēdinādams pie Savas labās rokas debesīs, augstāk par ikvienu valdību, varu, spēku, kundzību un ikvienu vārdu, kas tiek minēts vai nu šinī laikā, vai nākamajā. Un visu Viņš ir nolicis zem Viņa kājām, bet Viņu pašu pāri visam iecēlis par galvu draudzei, kas ir Viņa miesa, pilnība, kas visu visur piepilda.” (Efeziešiem 1:17-23)

Pāvils lūdz par efeziešiem un raksta viņiem, cik svarīgi ir saprast, kāds spēks pieder ticīgajiem. Es iesaku mājās šo Rakstu vietu lasīt un pārdomāt, lai tu izproti savu stāvokli Kristū. Cik pārlieku liels ir Viņa spēka mērs, kas parādā pie tevis, tavas mājas grupiņas, tavā dzīvē, tavā kalpošanā, tavā ģimenē! Tas ir pārlieku liels spēka mērs! Tu tajā visā ieraudzīji sevi? Viņš ir mūsu galva, un mēs Viņa miesa, un spēks un vara pieder mums. Ne tev vienam, bet Kristus miesai. Mēs esam pārāki par jebkādu mediju portālu, kas nomelno kristiešus. Jēzus Vārdā mēs atceļam šādu portālu, un tiem cilvēkiem, kuri raksta šīs nejēdzības, lai aizveras mute! Lai viņi nāk pie Dieva vai apklust. Mums ir šāda vara. Ne man vienam, bet draudzei. Kristus ir galva, bet mēs – miesa.

“(..) augstāk par ikvienu valdību, varu, spēku, kundzību un ikvienu vārdu, kas tiek minēts vai nu šinī laikā, vai nākamajā. Un visu Viņš ir nolicis zem Viņa kājām, bet Viņu pašu pāri visam iecēlis par galvu draudzei,
kas ir Viņa miesa, pilnība, kas visu visur piepilda.” (Efeziešiem 1:21-23)

Viss ir zem Viņa kājām un zem Viņa miesas, draudzes kājām. Lasi šīs Rakstu vietas un pārdomā tās. Ir svarīgi to apzināties. Apzinies, ka tev patiesi Kristus ir piešķīris varu. Lasi, pārdomā, izraksti šos vārdus, liec pie sienas.

“Redziet, Es jums esmu devis spēku, ka varat staigāt pāri čūskām un skorpioniem un katram ienaidnieka spēkam, un viss tas jums nekā nekaitēs.” (Lūkas evaņģēlijs 10:19)

TEV ir dots spēks! Veido savu apziņu saskaņā ar to, ko saka Dieva vārds.

7.     Liecība.

“Viņi to uzvarējuši ar tā Jēra asinīm un ar savas liecības vārdu un nav savu dzīvību mīlējuši līdz nāvei.” (Atklāsmes grāmata 12:11)

Mēs esam uzvarējuši ar Jēra asinīm, esam jaunpiedzimuši, esam draudzē, esam kopā, lūdzam, gavējam, vienoti ejam uz priekšu. Kur mēs ejam, ko darām? Vai vienkārši kaut ko rakstām Facebook un ejam uz ielām pabļaustīties, ka Jēzus ir dzīvs? Vai arī mēs reāli ceļam Dieva valstību un liecinām par to, ko Jēzus ir darījis mūsu dzīvēs? Mēs kopīgi ceļam draudzi. Mēs ne tikai pastāstām cilvēkiem par Dievu, mēs viņus neabortējam un veidojam par mācekļiem. Mēs viņus aprūpējam, mēs lūdzam par viņiem, mēs strādājam. Ir svarīgi, ka mūsu dzīve ir pakārtota cilvēku glābšanai. Dzīvo liecinieka dzīvi! Mūsu draudzē ir dažādas struktūras, mājas grupas un kalpošanas, kurās mēs varam izpausties un piedalīties, lai Debesu valstībā ienāktu jauni cilvēki, nostiprinātos un tiktu veidoti par mācekļiem, lai viņi iepazītu Dievu kā savu personīgo Glābēju un Tēvu. Dieva valstība izplatās caur draudzi. Dieva valstība ir reālas, dzīvas draudzes. Vecās Derības draudze bija reāli ebreji, reāli cilvēki, kuri pielūdza Dievu un bija draudzē. Ir vajadzīga stipra draudze un struktūra. Cilvēkam nevajag vienkārši kaut ko dzirdēt, viņam ir vajadzīga uzmanība, mīlestība un reāla pievešana pie Kristus, viņam ir vajadzīga ģimene un mājas. Bīskaps Andrejs Tiščenko stāstīja kādu gadījumu, kad viņš aizbrauca apciemot kādu draudzi, un viņš redzēja, ka cilvēki tur bļauj, un viņš mācītājam pateica, ka tāda draudze nekad nevarēs augt. Kurš normāls cilvēks varēs ienākt draudzē, kurā cilvēki regulāri bļauj? Visam ir savs laiks un sava vieta, ir speciāli atbrīvošanas un dziedināšanas dievkalpojumi un inkaunteri, kuros droši var arī izpausties. Mums nav vajadzīga tāda liecība, kurā ir liela brēka un maza vilna, bet gan reāls darbs. Vēl joprojām mūsu problēma ir tāda, ka mēs nesaprotam, ka celt Dieva valstību ir reāls darbs. Jēzus skaidri saka, ka tas, kurš ņem arklu un skatās atpakaļ, neder Dieva valstībai. Un tas, kurš neienīst savu tēvu un māti, nevar būt Jēzus māceklis. Tā nav domāta burtiska ienīšana, bet gan tas, ko tu liec augstāk savā dzīvē – cilvēkus vai savus principus par Dieva lietām. Draugs, Dieva griba ir ļoti vienkārša, un tā ir izteikta šajos deviņos punktos.

8.     Ticība.

Ticība ir pareizi domāt, pareizi runāt un pareizi rīkoties. Tu varbūt domā, ka ticība ir tikai tas, ko tu jūti, bet tā tas nav, ticība ir pareiza domāšana, pareiza runāšana un pareiza rīcība.

“Tas visu spēj, kas tic.” (Marka evaņģēlijs 9:23)

Tas visu spēj, kas tic, kas pareizi domā, kas pareizi runā, kas pareizi dara.

“Un Viņš tiem sacīja: "Eita pa visu pasauli un pasludiniet evaņģēliju visai radībai. Kas tic un top kristīts, tas tiks izglābts, bet, kas netic, tiks pazudināts. Bet šīs zīmes ticīgiem ies līdzi: Manā Vārdā tie ļaunus garus izdzīs, jaunām mēlēm runās, tie ar rokām pacels čūskas, un, kad tie dzers nāvīgas zāles, tad tās tiem nekaitēs. Neveseliem viņi rokas uzliks, un tie kļūs veseli. Un tie izgāja un mācīja visās malās, un Tas Kungs tiem darbā palīdzēja un vārdu apstiprināja ar līdzejošām zīmēm.” (Marka evaņģēlijs 16:15-18 )

Viņi domāja kā Jēzus: Viņš lūdza – viņi lūdza, Viņš gāja – viņi gāja, Viņš sludināja – viņi sludināja, Viņš izdzina ļaunos garus – viņi izdzina ļaunos garus, Viņš svaidīja ar eļļu slimos – viņi svaidīja ar eļļu slimos. Un pats Dievs caur viņu ticību darbojās.

Pirmajā reizē, kad es sāku īrēt kultūras namus dziedināšanas dievkalpojumiem, man nebija nekā. Nekāda pamata, nekādas naudas vai citu līdzekļu. Bet man bija ticība. Es pat nomaksāt nevarēju to, ko organizēju, man nebija ne tehnikas, ne slavēšanas grupas. Biju tikai es, mana sieva un divi bērni. Vienam fotoaparāts, otram pildspalva, lai pierakstītu liecības, un es sludināju. Reizēm sanāca ap 200 cilvēku, un man pat mikrofona nebija, vai vari iedomāties, kādu balsi vajadzēja? Man bija vienkārša ticība, es pareizi domāju, pareizi runāju un pareizi rīkojos. Noīrēju kultūras namus, braucu un sludināju. Tā, draugs, ir ticība.

9.     Dieva pieskāriens.

“Un, to sacījis, Viņš dvesa un sacīja viņiem: "Ņemiet Svēto Garu!”” (Jāņa evaņģēlijs 20:22)

Bet bēdas tiem cilvēkiem, kuri tic, ka ar to pietiek, kuri staigā no vienas vietas uz otru vietu, no konferences uz konferenci. Dieva pieskāriens ir labs un nepieciešams, bet tikai ar to vien nav pietiekami. Tas ir tikai viens no deviņiem punktiem. Jūti vai nejūti, bet Dievs strādā. Jūti vai nejūti, bet tu pareizi domā, runā un rīkojies.

Stāsts par Latvijas vēsturi, Cēsīm. Tā būs arī katoļu baznīcas, tagadējo kristīgo draudžu mātes, vēsture, kas mums ir jāgodā. Cēsis izveidojās Gaujas ielejas malā starp latgaļu valsts Tālavas un Idumejas zemēm. 11. gadsimtā Cēsīs ieradās vendi, Latvijas pamatiedzīvotāji, kuri apmetās Riekstu kalnā. Pēc tam, kad 1206. gadā Cēsu vendi pārgāja kristīgajā ticībā, Zobenbrāļu ordenis vendu pilī izveidoja savu cietoksni karagājieniem uz igauņu zemēm. Zobenbrāļu ordenis bija karojošie mūki-kristieši, kuri apsargāja draudzes īpašumus, tā bija baznīcas armija. Tie bija īpaši cilvēki, pilnībā nodevušies Dievam, un paralēli tam viņi diendienā apguva kaujas mākslu. Nodokļos viņi no iedzīvotājiem ņēma tikai 1/4. Salīdzinot ar šodienu, tie laiki bija tāds paradīzes laiks, jo šodien nodokļos aiziet kādi 45% no mūsu ienākumiem. Mūkiem bija sava kārtība, viņi bija aptuveni 12 līdz 14 cilvēki, apkalpe pilī bija apmēram 100 cilvēki. 1237. gadā pēc zobenbrāļu sagrāves Saules kaujā Cēsu pils kļuva par jaunizveidotā Livonijas ordeņa mestra rezidenci, un šeit sākās plaši pils pārbūves darbi. Cēsu bruņinieki pievienojās vācu ordenim. Pats augstākais amats virs bruņinieka bija mestrs. Par mestru varēja kļūt ikviens, un līdz pat 14. gs. faktiski valdīja demokrātija, un neviens netika dalīts pēc tautības. Bruņiniekiem ik pēc trīs stundām bija stundu ilgas lūgšanas. Viņi visi deva tikumības zvērestu un nabadzības zvērestu, viņi visi dzīvoja vienā istabā un gulēja uz salmiem. Nedēļā bija vairāki gavēņi, un bija arī atsevišķi 40 dienu gavēņi. Laikā, kad mūki pusdienoja, viņi nedrīkstēja sarunāties, jo viens no mūkiem tajā laikā lasīja priekšā Svētos Rakstus. Tur bija disciplīna, sava kārtība, un tie bija vācu ordeņa statūti. Es redzu varu un spēku šajā disciplīnā, lūgšanā un vienotībā. Cēsu pils kļuva par nozīmīgāko pili Livonijā, un 12 bruņinieki kontrolēja milzīgu teritoriju. 1550. gadā Ivans Bargais ar krievu karaspēku iebruka Cēsīs. Pēdējais pils pārstāvis ieslēdzās pils tornī un sevi uzspridzināja. Kad pilī veica arheoloģiskos izrakumus, kāds padomju laika traktorists atklāja, ka pagrabstāvā bija atradušies cilvēki, kuri slēpās un negribēja sevi uzspridzināt, bet no sprādziena pagrabs tāpat iebruka un viņus apraka. Ivans Bargais bija ļoti bargs krievu ķēniņš, tāpēc nebija brīnums, ka cilvēki labāk uzspridzinājās, nekā nonāca viņa rokās, jo noteikti tiktu spīdzināti un tāpat nogalināti. Pēc Ivana Bargā sekoja poļu varas, zviedru varas, bet vairs nekad nebija tās varenības kā agrāk, galu galā Cēsu pils vispār tika aizmirsta un atstāta, un tikai tagad tā ir nedaudz atjaunota, bet no varenības nekas vairs nav palicis pāri. Kāpēc tā notika? Vēsturnieki raksta, ka daudzus gadus pirms Ivana Bargā iebrukuma bruņinieki sāka dzīvot tādu pašu dzīvi kā visi aristokrāti, ņēma mīļākās, dzēra, piekopa izlaidīgu dzīvesveidu, neturēja gavēņus, lūgšanas un ordeņa statūtus. Nebija ilgi jāgaida, līdz viņus pakļāva, ieņēma un iznīcināja. Tā beidzās visa ordeņa varenība. Mēs varam mācīties, ka tik ilgi, kamēr bruņiniekiem bija savi standarti, sava mācība un viņi turējās pie tā, viņi bija neuzvarami. 12 cilvēki kontrolēja simtiem pilsētiņu. Iedomājies, kāds spēks ir draudzei, kāds spēks ir tev, ja tu turēsi šos deviņus punktus! Tev ir jābūt nomodā, ka tu nepazaudē to, ko Dievs tev ir devis. Regulāras un disciplinētas attiecības ar Dievu, draudze, skolotājs, lūgšanas un gavēnis un jāapzinās, kas tu esi – Jēzus Kristus bruņinieks. Ir jāliecina, jāceļ draudze un jātic, un jāpiedzīvo Dieva pieskāriens. Paldies, Svētais Gars, par gardu maltīti no Tava vārda. Paldies, ka Tu mūs stiprini, aizskar un vadi, ka Tu strādā neatkarīgi no mūsu izjūtām. Pieskaries katram vienam ar Savu Garu caur Savu vārdu, dzīvais Dievs.

Mācītāja Mārča Jencīša sprediķi “Kā Jēzus dod varu?” pierakstīja un rediģēja draudzes “Kristus Pasaulei” redakcija

Viens Dieva pieskāriens

Publicēja 2019. gada 26. nov. 19:54Līga Paņina

Ziņas datums 27.11.19.

Draugi, es ticu, ka viens Dieva pieskāriens var izmainīt visu! Lai ticības dzīvē kaut ko sasniegtu, ir vajadzīga pacietība. Par pacietību ir rakstīts Bībelē. Sauls, kurš bija kristiešu vajātājs, vienā mirklī, kad viņš piedzīvoja Dieva spēku, piedzīvoja izmaiņas. Tā Sauls kļuva par Pāvilu. Pāvila ietekme šodien ir redzama visā zemeslodē. Tā bija viena tikšanās ar Dievu. 2000. gada 17. martā es – narkomāns, dzērājs un likumpārkāpējs – aukstā un tumšā cietuma kamerā sastapos ar Dievu. Es vienā mirklī tiku pārmainīts par citu cilvēku. Ja tas varēja notikt Pāvila dzīvē, tas varēja notikt manā dzīvē, un, ja tas var notikt daudzu cilvēku dzīvēs, tas var notikt tavā dzīvē! Viens mirklis, viena diena, viens dievkalpojums... Es ticu, ka šis ir tāds dievkalpojums. Es ticu, ka šis dievkalpojums ir Svētā Gara inspirēts. Dievs runāja manā sirdī, lai es rīkoju svaidīšanas dievkalpojumu. Mēs kopā ar līderiem sēdējām un domājām, kas mums kā draudzei pietrūkst. Tika izteikti dažādi priekšlikumi, un neviens neko sakarīgu nevarēja izdomāt. No rīta savā lūgšanu kambarī es sapratu, ka mums viss jau ir – mācība, laba struktūra, apmācīti līderi, vieta, kur pulcēties, tehniskais nodrošinājums, skola, inkaunters, labi draugi. Mums viss ir! Bet kas mums pietrūkst? Svaidīšanas dievkalpojums. Reizēm mums pietrūkst degsme iet tālāk.

Ne jūs Mani esat izredzējuši, bet Es jūs esmu izredzējis un jūs nolicis, ka jūs ejat un nesat augļus un jūsu augļi paliek, jo visu, ko jūs Tēvam lūgsit Manā Vārdā, Viņš jums dos.” (Jāņa evaņģēlijs 15:16)

Nav mums citas jēgas šeit virs zemes, kā tikai nest slavu Dievam, kalpojot Viņam ar savu dzīvi un ar to cilvēku dzīvēm, kurus mēs vedam pie Kristus. Draudzes vienīgais uzdevums ir celt draudzi, jo Dieva valstība uz zemes nāk caur draudzi. Vēstulē efeziešiem ir skaidri rakstīts, ka Jēzus ir iecelts par galvu draudzei, un mēs esam Viņa miesa. 

Un visu Viņš ir nolicis zem Viņa kājām, bet Viņu pašu pāri visam iecēlis par galvu draudzei, kas ir Viņa miesa, pilnība, kas visu visur piepilda.” (Efeziešiem 1:22-23)

Mūsu uzdevums ir vest cilvēkus pie Kristus! Reizēm viss, kas mums pietrūkst, ir viens Dieva pieskāriens.

Tad Samuēls ņēma eļļas trauciņu un to izlēja uz viņa galvu, un viņš to skūpstīja un sacīja: "Vai Tas Kungs nav tevi svaidījis par valdnieku pār Savu īpašumu – Israēla tautu?”” (1. Samuēla 10:1)

Samuēls svaidīja ar eļļu Saulu. Sauls bija kautrīgs, mazvērtīgs zēns; izskatā skaists, galvas tiesu augstāks par citiem, bet savā dzīvē viņš neko nevarēja sasniegt. Viņš meklēja ēzeļa mātes un tur atradās ne īsti vietā. Samuēls, Dieva svaidītais, svaidīja viņu ar eļļu. Tās bija viena mirkļa pārmaiņas.

Un notika, tikko viņš pagrieza muguru pret Samuēlu, lai turpinātu ceļu, Dievs pārmainīja viņa sirdi; un visas tās zīmes piepildījās tanī pat dienā.” (1. Samuēla 10:9)

Un Tā Kunga Gars būs pār tevi spēcīgs, un tu kopā ar viņiem pravietosi, un tu tiksi pārmainīts par citādu cilvēku.” (1. Samuēla 10:6)

Šodien mums ir svaidīšanas dievkalpojums. Es ticu, ka tas ir Svētā Gara vadīts un ka tu vienā mirklī tiksi pārmainīts par citu cilvēku. Pēc tam mums ir vajadzīga PACIETĪBA, lai iemantotu Debesu valstību. Šodien tiks dots starts tavai kalpošanai. Tev būs citāda kalpošana – svaidīta, spēcīga un auglīga. Tev būs cita dzīve. Tev vairāk nebūs vienmuļa dzīve, bet piepildīta, vērtīga, pilnvērtīga un jēgpilna dzīve, veltīta kalpošanai Dievam un cilvēkiem. Samuēls bija svaidītais. Svaidīts ir tas cilvēks, uz kura ir Dieva spēks, un to var redzēt viņa darbos un augļos, kas aiz viņa paliek – glābti cilvēki. Uz viņa ir Dieva Gars, un Dievs viņu ir nolicis konkrētam uzdevumam. Viņš nodeva šo svaidījumu tiem, kuri to meklēja.

Dāvids bija jaunākais dēls sava tēva Isaja ģimenē, un viņš bija avju gans. Dievs teica Samuēlam, lai viņš no Isaja dēliem vienu svaida ar eļļu, un tas būs ķēniņš. Samuēls ieradās Isaja ģimenē, un Isajs iepazīstināja Samuēlu ar saviem dēliem. Vispirms nāca vecākie un izskatīgākie, bet par katru vienu Dievs teica, ka tas nav viņš. Samuēls teica, ka ir vēl kādam jābūt. Isajs ar dēliem domāja, ka viņiem vairs neviena nav, bet beigās viens ieminējās, ka viņiem vēl ir tas avju gans, mazais Dāvids. Samuēls lika viņu atvest. Viņi atveda Dāvidu, un Dievs teica Samuēlam, ka tas ir viņš.

Tad Samuēls jautāja Isajam: "Vai visi jaunekļi še bijuši?" Un viņš sacīja: "Vēl ir atlicis tikai pats jaunākais, bet tas ir avju gans." Tad Samuēls sacīja Isajam: "Nosūti un liec viņu atvest šurp; mēs neapsēdīsimies, iekāms viņš nebūs atnācis.”” (1. Samuēla 16:11)

„Tad Samuēls ņēma savu eļļas ragu, un viņš to svaidīja viņa brāļu vidū. Un, sākot no šīs dienas, Tā Kunga Gars nāca ar spēku pār Dāvidu un palika arī turpmāk viņā. Un Samuēls cēlās un aizgāja uz Rāmu.” (1. Samuēla 16:13)

Varbūt tu esi tas nekas, tas avju gans, tas jaunākais, labākā gadījumā sārtiem vaigiem, sliktākajā gadījumā tev jau smiltis birst, varbūt tu esi tas, kuram ir mazvērtība. Tajā brīdī, kad Dāvidu svaidīja ar eļļu, viņš tika pārmainīts par citu cilvēku. Svētais Gars ar spēku nāca pār viņu un turpmāk palika viņā. Turpmāk Dāvids pacietīgi gāja cauri grūtībām un problēmām. Galu galā viņš Izraēlā uzcēla megadraudzi un iesāka Dieva tempļa projektu, viņš dzemdināja Salamanu, sakārtoja Izraēlu, kā Dievs to gribēja redzēt, un galu galā pieveica Goliātu, jo Dieva spēks bija uz viņa. Bībele saka, ka viss vienā mirklī var mainīties. Šodien ir tā diena, kad tavā dzīvē viss var mainīties. Viss tavā dzīvē mainīsies! Pacel rokas pret Dievu un saki: „Svētais Gars, nāc pār mani ar Savu spēku šodien, lai manā dzīvē viss mainās!”

Jēzus Kristus bija vienlaicīgi cilvēks un Dievs. Dievs piedzima virs zemes cilvēka miesā, un trīsdesmit gadus mēs par Viņu neko nezinām, izņemot dažas nenozīmīgas nianses. Viņš bija paklausīgs saviem vecākiem. Pirms Jēzus nāca Jānis Kristītājs, kurš bija svaidīts ar Dieva spēku un spēja to nodot tālāk tiem, kuri patiesi to vēlējās. Tie, kuri vēlas kalpot Dievam, vienā mirklī var saņemt spēku un izmaiņas. Jēzus Kristus gāja pie Jāņa Kristītāja un teica viņam: “Man vajag, lai tu Mani kristī!” Jānis Kristītājs atbildēja: “Man būtu jābūt Tevis kristītam. Es neesmu cienīgs pat Tavas kurpju siksnas sasiet.” Jēzus panāca, ka Jānis Viņu kristīja.

Un, kad Jēzus bija kristīts, Viņš tūdaļ izkāpa no ūdens. Un redzi, debesis tika atvērtas, un viņš redzēja Dieva Garu kā balodi nolaižamies un uz Viņu nākam.” (Mateja evaņģēlijs 3:16)

Pat Dieva Dēlam, kurš ir pašpietiekams, bija vajadzīga svaidīta cilvēka palīdzība. Un, ja mēs gribam sekot Jēzus piemēram, tad mums ir jāiet pie svaidītā.

No tā laika Jēzus iesāka sludināt, sacīdams: "Atgriezieties no grēkiem, jo Debesu valstība tuvu klāt pienākusi.” Un Viņa slava izpaudās pa visu Sīriju; un pie Viņa atnesa visus neveselos, dažādu sērgu un sāpju pārņemtus un velna apsēstus, mēnessērdzīgus un triekas ķertus, un Viņš tos dziedināja." (Mateja evaņģēlijs 4:17,24)

Trīsdesmit gadus par Jēzu nekas nav zināms. Tad Viņš gāja pie Jāņa Kristītāja, nokristījās, saņēma svaidījumu un sāka kalpot Dievam. Un Viņa slava izplatās līdz pat šai dienai, līdz pat mūsu draudzei un visām pasaules draudzēm, kurās ir Viņa vēsts nesēji. Pat Jēzus dzīvē viss mainījās vienā mirklī. Mums nevajag sacerēt pasakas, bet jāskatās Dieva vārdā. Varbūt arī tev, esot draudzē piecus vai desmit gadus, viss jau ir apnicis, jo nav augļu un nav izlaušanās. Pat Jēzum vajadzēja iet pie svaidītā, un vienā mirklī viss mainījās. Es ticu, ka šodien ir tā diena! Apliecini, ka tavā dzīvē un kalpošanā viss mainīsies! Kas bijis, ir pagājis, viss ir tapis jauns. Tu esi jauns, svaidīts cilvēks! Tu esi pareizā vietā un pareizā laikā! Un šeit ir Tā Kunga Gars! Šeit ir svaidītais, un tu saņemsi visu pilnā mērā! Tu sludināsi un kalposi, un Tas Kungs tev darbā palīdzēs ar brīnumiem un zīmēm!

Kad svaidītais bīskaps Andrejs Tiščenko bija Korejā pie svaidītajiem, viņš atsūtīja man bildīti, kurā viņš uz ceļiem tup veca vīra priekšā. Tas bija Jongi Čo. No kurienes bīskapam Andrejam ir svaidījums? Viņš to saņēma no svaidītā. Es rakstīju bīskapam: “Visu, ko saņemsi no Jongi Čo, es dabūšu caur tevi.” Bīskaps atbildēja: “Protams, nav problēmu!” Un visu, ko es dabūšu no bīskapa, dabūs draudze “Kristus Pasaulei”. Un šodien mūsu privilēģija ir tā, ka pats svaidītais ir šeit.

Un, kad Viņš kāpa laivā, tad ļaunā gara apsēstais Viņu lūdza, lai tas varētu palikt pie Viņa.” (Marka evaņģēlijs 5:18 )

Jēzus ieradās geraziešu zemē, kurā kāds apsēsts cilvēks dzīvoja kapos, dauzīja sevi ar akmeņiem un skraidīja pliks. Vietējie cilvēki mēģināja viņu savaldīt, bet viņš vienmēr sarāva važas un izkļuva no gūsta, un turpināja kapos ārdīties. Visi baidījās šai vietai iet garām. Šo cilvēku mēs saucam par leģionu, jo viņā bija tūkstošiem ļaunu garu. Varbūt tāds esi arī tu, kurš nedzīvo mājās un ar domām sen esi citur, bet ne Dieva valstībā? Varbūt esi pievīlies vai pārdedzis. Apsēstais cilvēks nāca un metās ceļos Jēzus priekšā, un vienā mirklī viņš tika pārmainīts par citu cilvēku. Ja tu esi noguris vai sakrājis velnus, vai apzinies, ka slīdi atpakaļ ellē, arī tavā dzīvē vienā mirklī viss var mainīties, jo viens Dieva pieskāriens var mainīt visu.

Pirmā Kristus draudze tika vajāta. Templī notika brīnumi un draudze sāka augt, bet apustuļi tika arestēti. Viņiem aizliedza sludināt Dieva vārdu. Valsts likums, ģimenes apstākļi vai kādi citi iemesli var aizliegt tev sludināt evaņģēliju un kalpot Dievam.

Atbrīvoti tie nāca pie savējiem un stāstīja, ko augstie priesteri un vecaji tiem bija sacījuši.” (Apustuļu darbi 4:23)

Apustuļi atbrīvoti no šīs sapulces nāca pie savējiem un vienprātīgi lūdza Dievu: ”Dievs dod mums drosmi sludināt, neskatoties uz šiem draudiem!”

Kad viņi beidza Dievu lūgt, vieta, kur tie bija sapulcējušies, nodrebēja, un tie visi kļuva Svētā Gara pilni un drošu sirdi runāja Dieva vārdus.” (Apustuļu darbi 4:31)

Apustuļi bija iebiedēti, un tas viņiem traucēja kalpot. Varbūt tu esi iebiedēts savā darbavietā vai skolā? Varbūt tevi ietekmē radinieki, mamma vai tētis, vīrs vai sieva? Atceros kādu sievieti, kuru vīrs mājās aiz rīkles piespieda pie sienas un teica: “Es esmu tavs dievs!” Draugi, Viņš ir tavs Dievs. Viņa Vārds ir Jēzus Kristus! Tu vari stāties pretī savām bailēm un velna viltībām, jo Dievs tev nav devis bailības, bet spēka, mīlestības un savaldības garu. Vienā mirklī šodien viss var mainīties!

Kāds romiešu virsnieks Kornēlijs, kurš pastāvīgi lūdza Dievu un deva dāvanas, savā lūgšanu kambarī saņēma vīziju: “Ej pie Pētera un lūdz, lai viņš brauc pie jums un sludina.” Tajā laikā tas nebija iespējams, ka Pēteris vai kāds cits jūds kalpotu pagāniem. Taču tajā pašā laikā Pēterim atklājās Dievs un teica: “Pie tevis atnāks pagāni. Ej viņiem līdzi.” Viņš arī gāja viņiem līdzi un sludināja.

“Kornēlij, Dievs paklausījis tavas lūgšanas un pieminējis tavas dāvanas.“ (Apustuļu darbi 10:31)

“Pēterim vēl runājot, Svētais Gars nāca pār visiem, kas šos vārdus dzirdēja.” (Apustuļu darbi 10:44)

Vienā mirklī, kad svaidītais atnāca viņu namā, notika izmaiņas, kad Svētais Gars nāca pār visiem. Vienā mirklī! Es ticu mirkļa izmaiņām. Es neticu, ka tas ir pietiekami, taču tas ir starts auglīgai kalpošanai, starts pilnvērtīgai dzīvei Jēzū Kristū. Es ticu, ka arī šis dievkalpojums ir pārdabiski noorganizēts. Bija kāds notikums ar bīskapu Andreju Tiščenko, un es tiešām redzu, ka pats Dievs mūs satuvina. Kamēr šeit kalpoja draudzes “Jaunā Paaudze” slavēšanas grupa no Ukrainas, mēs bīskapam aizsūtījām šprotes un Latvijas sieru. Pēc pāris mēnešiem bīskaps zvanīja un teica paldies par šprotēm. Viņš aicināja mani doties uz Kijevu, uz svaidīšanas dievkalpojumu. Redzi, mēs sūtām šprotes, bet pretī saņemam svaidījumu. Es bīskapam teicu: “Es nevaru tik pēkšņi aizbraukt, man svētdien jāvada dievkalpojums.” Bija dažas dienas līdz svētdienai. Viņš teica, ka tas nekas, šodien es iekāpšot lidmašīnā, rīt būšot Ukrainā un parīt jau mājās. Es aizbraucu uz svaidīšanas dievkalpojumu. Mūs uzņēma kā karaļus. Sagaidīja lidostā, un Kijeva mums ļoti iepatikās. Pēc kāda laika bija dievkalpojums Dņepropetrovskā. Mēs arī uz turieni tikām uzaicināti. Tas bija dievkalpojums stadionā. Mēs apmetāmies viesnīcā Grand Hotel Ukraina. Tajā pašā laikā bīskaps Andrejs bija noīrējis numuriņu citā viesnīcā. Kad es braucu uz Ukrainu, mans sapnis bija parunāt ar bīskapu un būt svaidīta cilvēka klātbūtnē. Tas ir svarīgi. Tas bija svarīgi Jēzum, tas bija svarīgi Dāvidam, Saulam, apustuļiem un Kornēlijam, un tas ir svarīgi arī man. Izrādās, ka bīskaps bija saņēmis no Dieva un nolēmis pirms kalpošanas stadionā tomēr mainīt viesnīcu pret Grand Hotel Ukraina. Jo tur kādreiz dzīvoja Benijs Hins. Viņš domāja, ja vairāk tur padzīvos, būs lielāks svaidījums dievkalpojumā. Bet tur biju es. Mēs katru dienu pavadījām laiku kopā. Bīskaps personīgi mani veda uz katru dievkalpojumu. Pats bīskaps personīgi arī veda mani mājās no dievkalpojumiem. Viņš vadāja mani pa pilsētu ekskursijās. Pirmajā dienā, esot lielajā stadionā, kurā bija ap 20 000 cilvēku, es vēl nezināju, ka mēs būsim vienā viesnīcā un uztraucos, kā es tikšu uz viesnīcu, jo tur bija pilns ar cilvēkiem. Pēkšņi piestāja melns Audi, atvērās durvis un bīskaps teica: “Mārci, sēdies iekšā!” Viņš prasīja, kurā viesnīcā esmu apmeties, kur mani aizvest, un es teicu: “Grand Hotel Ukraina.” Viņš atbildēja: “Es arī!” Mums bija lielisks laiks kopā. Es ticu, ka šādā veidā es saņēmu svaidījumu. Šodien dievkalpojumā ir vairāki bīskapa mācītāji un daži bīskapi no Ukrainas, šeit ir arī mācītājs no Vācijas ar savu sievu. Kāpēc viņi ir šeit? Viņi zina, kur ir svaidījums. Viņi zina pareizo kārtību. Es arī zinu un ticu, ka mana neatlaidība atmaksāsies.

Kā bīskaps nokļuva šajā dievkalpojumā? Viņš Latvijā bija cita pasākuma dēļ un šodien bija plānojis doties mājās, bet nedabūja lidmašīnas biļetes. Kad bīskaps uzzināja, ka svētdienā netiek mājās, viņš vairākas reizes zvanīja man un teica: “Nu, Mārci, kā tev tur iet? Būsi konferencē?” Es teicu, ka būšu. Viņš teica, ka piektdien un sestdien viņš ir konferencē, bet viņš nezināja, kur būs svētdien. Es teicu: “Nu, tad brauc pie mums!” Viņš teica, ka tā jau bija domājis. Bīskaps Andrejs nav cilvēks, kuru varētu tā vienkārši pasaukt, lai viņš atbrauc, vai piezvanīt un parunāties. Viņš ir ļoti aizņemts cilvēks. Es tajā visā redzu to, ka Dievs mūs satuvina. Pirms bīskaps piezvanīja, mēs jau bijām nolēmuši rīkot svaidīšanas dievkalpojumu, tikai nebija svaidīto, bija tikai tas pats vecais. Bet tagad būs jaunais. Vienā mirklī viss var mainīties!

Mācītāja Mārča Jencīša sprediķi “Viens Dieva pieskāriens” pierakstīja un rediģēja draudzes “Kristus Pasaulei” redakcija

Svaidīšanas dievkalpojums

Publicēja 2019. gada 25. nov. 21:32Līga Paņina

Ziņas datums 26.11.19.

Slava Jēzum Kristum, kurš bija, kurš ir un kurš vēl nāks! Es vēlos jums pateikt ļoti daudz, tāpēc esiet pacietīgi, lai saņemtu vārdu. Dieva vārds saka: “Iesākumā bija Vārds.” (Jāņa 1:1) Nesen atvēru savus vecos 2006. gada pierakstus un atcerējos, ka tajā gadā es pieņēmu lēmumu organizēt vairākas preses konferences. Preses konferenču mērķis bija izstāstīt žurnālistiem to, ka izglābt cilvēku no narkotikām spēj tikai Dievs. Es nezināju, kā sapulcināt žurnālistus, tāpēc vērsos pēc palīdzības sabiedrisko attiecību kompānijā. Kad viņi aprēķināja un parādīja man cenu preses konferenču rīkošanai, man kļuva bail. Es nebiju gatavs tik lielu naudu atdot žurnālistiem, bet solis jau bija sperts, tāpēc nācās vien to darīt. Šī kompānija man sarīkoja četras preses konferences: Doņeckā, Luganskā, Harkovā un Dņepropetrovskā. Katrā konferencē sapulcējās ap divdesmit žurnālistu. Es visiem stāstīju: “Bez Dieva neviens cilvēks nevar atbrīvoties no narkotikām. Visas jūsu programmas ir muļķības. Kad Jēzus atbrīvo, tad cilvēki patiešām kļūst brīvi.” Šie žurnālisti uzrakstīja rakstus dažādās avīzēs un žurnālos, kā arī tika pārraidīta intervija televīzijā. Viņi rakstīja: Draudze “Jaunā Paaudze” Ukrainā uzņemas atbildību, lai atrisinātu narkomānijas problēmu. Sākumā bija vārds. Šodien ir tūkstošiem cilvēku, kurus Dievs ir atbrīvojis no narkotiku un alkohola atkarības caur mūsu kalpošanu. Tas, ko tu saki, kļūst par miesu jeb piepildās. Tāpēc, pirms es sākšu sludināt, pateiksim Dieva vārdu: “Mazākais kļūs par tūkstoti, un sīkākais par varenu tautu.” (Jesajas 60:22) Brāļi un māsas, mēs izplatīsimies!

Es pateicos jūsu draudzes mācītājam Mārcim par siltiem un labiem vārdiem. Man desmit minūtes nācās cīnīties ar lepnību, jo Dievs pazemīgajiem dod žēlastību. Es vispār aizliedzu citiem sevi slavēt, lai paliktu pazemīgs. Jo labāk ir palikt pazemīgam, nekā zaudēt žēlastību. Mums ir vajadzīga žēlastība un svaidījums. Dievs, ieliec mūsu sirdīs ticību svaidījumam un Svētā Gara spēkam, kas var būt mūsos, ap mums un uz mums, Jēzus Kristus Vārdā, āmen! Slava Dievam!

Kas ir pats svarīgākais kalpošanā? Vai tā ir slavēšana, mājas grupiņas vai lūgšana? Varbūt tā ir sludināšana vai mācība? Tas viss ir svarīgi, bet pats svarīgākais ir svaidījums. Reiz Dr. Jongi Čo teica: “Sludināt un mācīt principā tu vari bez svaidījuma, bet glābt, dziedināt un atbrīvot cilvēkus tu nevari bez svaidījuma.” Tu vari kaut ko stāstīt un mācīt, bet efektīvai, spēcīgai un produktīvai kalpošanai, kas nes rezultātus, ir nepieciešams svaidījums. Svaidījumu tu nevari vienkārši nopirkt vai kādam to palūgt un vienkārši saņemt. Tam ir nosacījumi, kurus izpildot, svaidījums būs tavā dzīvē, taču, ja tu nevēlēsies tos pildīt, tad svaidījuma nebūs. Jēzus sāka savu kalpošanu tad, kad saņēma svaidījumu. Bez svaidījuma tu pat nevari sākt savu kalpošanu. Patiesībā, tu vari sākt, taču tam nebūs rezultāta. Mums ir vajadzīgs rezultāts! Kādā veidā Latvija tiks glābta? Latvija tiks glābta caur glābtiem un svaidītiem cilvēkiem. Lai tu būtu svaidīts, tev nav jābūt īpašam. Tev tas vienkārši ir jāvēlas. Lai tu būtu svaidīts, nevajag būt arī apdāvinātam vai īpaši gudram. Lasot Bībeli, mēs varam redzēt, ka Simsons nebija ļoti gudrs, bet viņš bija ļoti svaidīts. Pēc tā mēs varam redzēt, ka svaidījums pie cilvēkiem nāk caur kādiem citiem likumiem un nosacījumiem, citādāk, nekā cilvēks ieņem deputāta vai biznesmeņa amatu. Šodien es par to stāstīšu un dalīšos ar mācību, kas pilnībā izmainīja manu dzīvi. Kad es dzirdēju šo vārdu, manā kalpošanā mainījās viss, un pēc šī vārda saņemšanas es sapratu, ka mēs varam izplesties, kas arī šobrīd notiek, jo ir principi, pēc kuriem darbojas Svētais Gars. Ir likumi, pēc kuriem Viņš svaida cilvēkus. Svaidījums netiek dots, lai tu labi justos. Svaidījums tiek dots kalpošanai. Ja tu gribi kalpot Dievam, Dievs dos tev svaidījumu, taču, ja tu negribi kalpot Dievam, bet vienkārši izmantot Dievu savu problēmu risināšanai, tad svaidījums tavā dzīvē nenāks. Kad es atnācu pie Dieva, man bija līdzīgi kā jūsu draudzes mācītājam Mārcim. Es nezināju, kā es varu kalpot Dievam, bet zināju, ka man tas ir jādara. Es strādāju galdniecībā un nedomāju par mācītāja amatu vai līderību. Es nedomāju par kaut kādiem brīnumiem, bet iekšēji zināju, ka man ir jākalpo Dievam. Ja tu iekšēji to zini un esi pārliecināts, ka tev ir jākalpo Dievam, tu esi spēris pirmo soli svaidījumā un tu jau vari to saņemt, jo svaidījums tiek dots kalpošanai, nevis bagātībai, ietekmei vai varenībai. Svaidījums tiek dots kalpošanai, un Jēzus, saņemot svaidījumu, precīzi noteica, ko cilvēks spēj darīt svaidījumā.

“Tā Kunga Gars ir uz Manis, jo Viņš Mani svaidījis sludināt prieka vēsti nabagiem, pasludināt atsvabināšanu cietumniekiem un akliem gaismu, satriektos palaist vaļā un pasludināt mūsu Kunga žēlastības gadu.” (Lūkas evaņģēlijs 4:18-19)

Lūk, kādēļ ir dots svaidījums! Ja tu negribi sludināt, tev nav vajadzīgs svaidījums. Kāpēc lai tev būtu svaidījums, ja tu negribi dziedināt slimos un atbrīvot cilvēkus no atkarībām? Svaidījums tiek dots noteiktam mērķim, un tev ir precīzi jāapzinās, vai tu to darīsi, vai nē. Ja tu saki Dievam, ka gribi sludināt, tad Dievs saka: “Es došu tev svaidījumu.” Ja tu saki Dievam, ka gribi dziedināt, tad Dievs saka: “Es došu tev svaidījumu.” Ja tu saki Dievam, ka gribi atbrīvot cilvēkus, tad Dievs saka: “Es došu tev svaidījumu.” Šīs lietas tu nevari darīt bez Dieva spēka. Tu vari kādu pārliecināt un audzināt, bet nav iespējams kaut ko mainīt bez Svētā Gara spēka.

Ir vairāki veidi, kā saņemt svaidījumu:

1) Svaidījums kā rezultāts tavām personīgajām attiecībām ar Dievu.


Ja vēlamies būt svaidīti, mēs lūdzam Dievu, klausāmies Viņā un pakļaujamies Viņam, un mūsu personīgo attiecību ar Dievu rezultātā pār mums nāk Svētā Gara svaidījums. Tas ir personīgi. Tas ir starp tevi un Dievu. Kad man bija draudze Peršotravenskā, kurā jau bija 250 cilvēki, es runāju ar Dievu un teicu: “Dievs, es gribu atbrīvot cilvēkus un kalpot Tev!” Es ļoti stipri lūdzu, un Dievs parādīja, ka Viņš man dod svaidījumu, lai atbrīvotu cilvēkus no atkarībām. Es toreiz nezināju, kas ir rehabilitācijas centri, bet manī bija spēks. Es lūdzu par cilvēkiem, kuri desmit un piecpadsmit gadus nespēja atmest alkoholu vai narkotikas, un pēc vienas lūgšanas viņi saņēma atbrīvošanu. Kas tas ir? Tas ir svaidījums. Tas ir rezultāts manām personīgajām attiecībām ar Dievu. Bet tā ir tikai maza svaidījuma daļa. Ir vēl kāds cits veids, kā saņemt svaidījumu.

2) Īstā dēla svaidījums.

“Pāvils, Dieva kalps un Jēzus Kristus apustulis pēc Dieva izredzēto ticības un patiesības atziņas, kas saskan ar dievbijību, cerībā uz mūžīgu dzīvību, ko Dievs, kas nemelo, ir apsolījis pirms mūžīgiem laikiem; bet savā laikā Savu vārdu ir atklājis vēstī, kas man uzticēta pēc Dieva, mūsu Glābēja, pavēles, Titam, savam īstam bērnam kopīgā ticībā, žēlastība un miers no Dieva Tēva un Kristus Jēzus, mūsu Pestītāja.” (Pāvila vēstule Titam 1:1-4)

Pāvils, Kristus Jēzus apustulis pēc Dieva, mūsu Pestītāja, un Kunga Kristus Jēzus, mūsu cerības, pavēles, Timotejam, savam īstam dēlam ticībā: žēlastība, apžēlošana, miers no Dieva Tēva un Kristus Jēzus, mūsu Kunga.” (1. Timotejam 1:1-2)

“Pāvils, Kristus Jēzus apustulis pēc Dieva gribas ar dzīvības apsolījumu Kristū Jēzū, Timotejam, savam mīļam dēlam: žēlastība, apžēlošana, miers no Dieva Tēva un Kristus Jēzus, mūsu Kunga.” (2. Timotejam 1:1-2)

Apustulis Pāvils bija svaidīts cilvēks, un ap viņu vienmēr bija daudz cilvēku. Ja tu esi svaidīts, ap tevi būs daudz cilvēku. Tavs dzīvoklis būs pārpildīts ar cilvēkiem tādēļ, ka tu esi svaidīts. Tava mājokļa priekštelpā būs daudz apavu pāru. Es tev iesaku pirkt krēslus, jo, ja tu esi svaidīts, tev vajadzēs apsēdināt daudz cilvēku. Uz tavu māju nāks divdesmit, trīsdesmit cilvēki. Viņi atnāks ar bērniem, izēdīs tavu ledusskapi, kaut kur noplēsīs tapetes, kaut kur saskrāpēs dīvānu, bet tu to nenožēlosi. Tas viss būs tāpēc, ka tu esi svaidīts. Pie svaidītiem cilvēkiem vienmēr tiecas cilvēki. Svaidīti cilvēki nemēdz būt vientuļi. Kad Jēzus dzīvoja bez svaidījuma, Viņš staigāja viens pats, bet tad, kad Viņš tika svaidīts, ap Viņu pulcējās tūkstošiem cilvēku. Arī ap Pāvilu pulcējās daudz cilvēku. Bet tikai dažus viņš sauca par saviem īstajiem dēliem.

Kas ir īstais, patiesais dēls? Aiz pravieša Elijas staigāja Elīsa. Pēc kāda laika Elīsa vērsās pie Elijas un teica: “Mans tēvs, mans tēvs!” Elija atsaucās, lai gan nebija viņa īstais tēvs. Elīsam bija citi vecāki. Kad Elīsa pirmo reizi atnāca pie Elijas, viņš teica: “Es aiziešu pie vecākiem un atvadīšos.” Elija nebija Elīsas fiziskais tēvs, bet viņu komunikācijas procesā un attiecību laikā Elīsa atzina viņu par savu garīgo tēvu. Elīsa bija Elijas kalps. Viņi gāja kopā un komunicēja. Gehazis, būdams Elīsas kalps, nebija viņa patiesais dēls, tādēļ Elīsa saņēma svaidījumu, bet Gehazis – slimību, spitālību. Vai tu esi patiesais dēls? Labāk gan būt. Tu saņemsi svaidījumu. Ja tu nebūsi patiesais dēls, tad tu vari saņemt problēmas. Kāpēc tev ir vajadzīgas problēmas? Tev ir vajadzīgs svaidījums!

Tātad otrs veids, kā saņemt svaidījumu, – caur būšanu īstajam dēlam. Daudzi cilvēki baidās no šiem vārdiem un pie sevis spriež: “Vai man kāds jāpieņem par savu tēvu?” Es tev pateikšu ko vairāk: pat ne vienu cilvēku vien. Bībelē rakstīts: “Es esmu jūsu un jūsu tēvu Dievs.” Dievs saka: “Es esmu Ābrahāma, Īzāka un Jēkaba Dievs. Es esmu Jongi Čo, Keneta Heigena, Reinharda Bonkes un arī mācītāja Mārča Jencīša Dievs!” Tev jāsaprot, ka garīgajā pasaulē svaidījums tiek dots caur tēviem. Dievs vēlas mūs pavairot caur tēviem, un tieši tāpēc Viņš meklē patiesos dēlus. Ja Dievs dara kaut ko jūsu mācītāja dzīvē, tad simtprocentīgi tas svaidījums, kas ir uz viņa, var būt uz katra no jums un pat vairāk. Dievs var tevi svaidīt pat dubultā. Elīsam bija dubults svaidījums. Kāpēc? Tāpēc, ka viņš godāja, cienīja un atzina savu garīgo tēvu. Fiziskajā pasaulē mēs piedzimstam no saviem miesīgajiem vecākiem, bet garīgajā pasaulē mēs atrodam savus vecākus, garīgos tēvus. Elīsa atrada Eliju. Viņš nepiedzima no Elijas, bet viņš atrada viņu. Elīsa teica: “Es sekošu tev, kamēr saņemšu svaidījumu!” Kad Elija uzdeva viņam jautājumu: “Elīsa, kas es tev esmu?” Elīsa teica: “Mans tēvs, mans tēvs! Es saucu tevi nevis vienkārši par mācītāju, līderi vai labu cilvēku, bet par savu tēvu.”

Caur tēvu un dēlu attiecībām cilvēki saņem ļoti daudz. Reiz es gatavojos ceļojumam un jautāju sievai: “Vai tu neesi redzējusi manu koferi?” Es sāku to meklēt pa visu māju, bet neatradu. Nolēmu piezvanīt savam dēlam Antonam un apvaicāties, vai gadījumā viņš nav to paņēmis. Antons atbildēja, ka paņēma. Es prasīju: “Kur tas ir?” Antons atbildēja: “Harkovā.” Es teicu: “Man to vajag!” Dēls atbildēja: “Piedod.” Tas arī bija viss. Ja tas būtu bijis svešs cilvēks, kurš no manas mājas paņēmis koferi, es piezvanītu policijai, prokuratūrai un aizvestu šo cilvēku uz tiesu par kofera zādzību. Ja tas ir mans dēls, es nezvanu policijai. Dēliem ir tiesības. Viņi var ņemt to, ko grib. Elīsa paņēma to, ko viņš gribēja, turklāt dubultā. Viņam bija patiesa dēla pozīcija. Bieži vien, aizbraucot uz draudzēm, kuras esmu atvēris, es klausos, kā mācītājs sludina, es skatos uz viņu un man prātā atnāk doma – šis ir īstais dēls. Patiesie dēli paņem visu! Viņi paņem gan koferi, gan svaidījumu. Ir tādi, kuri vienmēr sūdzās un kuriem nekas nav labi. Lai saņemtu visu no Dieva, ir jābūt īstajam dēlam, kurš grib paņemt visu. Viss sākas ar to, ka tu atzīsti tēvu. Mācītājs nav vienkāršs cilvēks, viņš ir tavs garīgais tēvs. Garīgajā ģimenē ir tēvi un bērni. Svaidījums jau tur ir, un Dievs tavā dzīvē grib to vairot, bet viss sākas ar atzīšanu. Vai zināt, ko nozīmē atzīt savu tēvu? Pirmkārt, nekad nerunā par viņu sliktu. Godā savu tēvu un māti, un tu ilgi dzīvosi, un tev labi klāsies. Tie cilvēki, kurus es atzīstu par saviem tēviem, man ir svēti. Es viņus vienmēr godāju ar naudu un nekad nerunāju sliktu. Ja garīgais tēvs man liek kaut ko izdarīt, es to daru viegli. Esmu gatavs pat pazemoties. Es nesu šo upuri. Mācītājam (Jongi Čo), kuram ir astoņdesmit pieci gadi, mani upuri galīgi nav vajadzīgi. Viņam ir draudze ar miljons cilvēkiem. Viņš katru dienu var dabūt miljonu, savācot no katra dalībnieka pa dolāram. Bet šim vīram tas nav vajadzīgs. Šī cilvēka atzīšana ir vajadzīga man. Ja es kādu atzīstu, tad es saku, ka tas ir mans tēvs, tāpat kā mani tēvi ir Ābrahāms un Īzāks, no kuriem es varu ņemt daudz svaidījuma.

Svaidījuma simbols ir eļļa. Svētais Gars asociējas ar eļļu, ko var pataustīt un pagaršot. Ikreiz, kad es svaidu cilvēku, es viņam uz galvas lieku eļļu. Mani mācītājs brīdināja, ka šeit ir paklājs. Manā draudzē pēc dažiem svaidīšanas dievkalpojumiem ir nācies izgriezt paklāja gabalus un izmest tos ārā. Eļļa ir Svētā Gara simbols – tas, kas ir uz zemes, tas, kas dod cilvēkiem varu, dod cilvēkiem spējas darīt Dieva darbu.

  • Īstais dēls atzīst savu garīgo tēvu.

Tam jābūt sirds līmenī. Tāpat kā sievietei jāatzīst, ka vīrs ir viņas galva. Ir sievietes, kuras to atzīst, bet ir arī tādas, kuras to neatzīst. Tās, kuras neatzīst vīru par savu galvu, pārsvarā pelna vairāk un ir materiāli nodrošinātas. Atnākot uz draudzi, viņas nereti runā pareizus vārdus, bet sirdī to neatzīst. Sāra savu vīru sauca par kungu. Sirds līmenī ir jāatzīst tas, ar ko tu esi kopā un no kā tu vēlies saņemt svaidījumu. Būšana dēlam ir visvienkāršākais veids, kā saņemt svaidījumu. Ja es esmu dēls, tad man ir arī svaidījums. Kā teica Jēzus: “Mans Tēvs dara, un Es daru!” Tad, kad tu atzīsti tēvu, tu no viņa vari kaut ko iemācīties un saņemt. Tas, kas ir tēva dzīvē, pēc kāda laika būs arī tavā dzīvē. Pēc tam, kad tu esi atzinis savu tēvu, tev ir jāatzīst sava ģimene.

  • Īstais dēls atzīst savu garīgo ģimeni.

Pasaulē ir daudz draudžu, daudz kustību, daudz skolotāju, bet ir tikai viena ģimene. Tava ģimene ir tava draudze. Labs dēls strādā savas ģimenes labā. Viņš grib, lai viņa draudze aug, lai draudzē ir izaugsme, notiek brīnumi un pārdabiskas lietas, citiem vārdiem, viņš ir patriots. Kļūsti par savas draudzes patriotu! Tu vari aiziet uz citu draudzi, paskatīties un redzēt, ka tur ir labi, bet jāapzinās, ka mājās ir vislabāk. Ir labs sakāmvārds: “Ciemos ir labi, bet mājās ir labāk!” Esi savas draudzes, mācības un vīzijas patriots!

  • Īstais dēls ir uzticams cilvēks.

Uzticību var pārbaudīt dažādos apstākļos. Kad ir labi, ir panākumi un vairošanās, tad visi ir uzticami. Kad es sāku savu kalpošanu, mēs bijām ļoti nabadzīgi. Mana sieva dažreiz mūsu mazo dēlu sūtīja pie saviem radiniekiem, lai viņš tur paēd. Atceros reizi, kad dēlu aizveda pie sievas brāļa, kuram ir trīsstāvu māja, divi mersedesi, un viņš pats strādā galvenajā tiesā un vēl politikā bija iesaistījies. Viņam mājās bija trīs ledusskapji. Tur bija sarkanie ikri, dažādas gaļas, desas. Puika tur pavadīja veselu nedēļu. Pēc tam viņš atbrauca mājās un teica man: ”Es gribu dzīvot pie onkuļa Vovas.” Es izbrīnīts atbildēju: “Es tevi esmu dzemdinājis un es tevi varu arī nogalināt. Kāds onkulis Vova, vai esi jucis?” Pēc tam es nolēmu viņu vairs nesūtīt pie radiem. Mūsu dzīve mainīsies, jo būs labi laiki un būs grūti laiki. Uzticība parādās grūtos laikos. Tad, kad ģimenei ir grūti laiki, ir iespējams pārliecināties, vai tu esi uzticams, vai nē. Katrā dzīvē un katrā kalpošanā ir dažādi laiki. Esi uzticams savam mācītājam un draudzei, un Dievs svaidīs tevi. Tu saņemsi Svēta Gara svaidījumu un pat vairāk. Uzticība ir tā īpašība, ko vērtē Dievs. Un Dievs ir teicis, ka lietas jānodod uzticamiem cilvēkiem, nevis kuram katram. Uzticami cilvēki var nest to pašu garu, to pašu svaidījumu. Neuzticamiem cilvēkiem nebūs tas pats gars un nebūs svaidījums. Kamēr uzticams cilvēks būs draudzē, viņam viss būs. Kad viņš izies ārā, viņš pazaudēs visu, un nekas nepaliks pāri. Dēli ir uzticami cilvēki. Viņi neiet pa kreisi un pa labi. Viņi glabā uzticību. Izejot cauri grūtībām un bēdām, cilvēks kļūst uzticams.

  • Īstais dēls ir uzticams sūtnis.

Nesen biju kāda ciemata draudzē. Ciematiņā dzīvo kādi septiņi tūkstoši cilvēku. Iegāju zālē un redzēju apmēram piecus simtus cilvēku. Iznāca ciema mācītājs un sludināja sprediķi. Viņš bija pavisam parasta izskata kungs, lauku drēbēs, bez nekāda glamūra. Viņš sāka sludināt, un es uzmanīgi viņā klausījos. Es sapratu, ka mums pat ir līdzīgi akcenti. Es sāku aizdomāties, kas gan būs palicis pāri un par ko gan es pēc tam varētu sludināt. Šādās reizēs es saprotu, ka tie ir īstie dēli, jo viņi jau ir nosludinājuši visus manus sprediķus, tāpēc man nākas izdomāt kaut ko jaunu. Mani dievkalpojumi notiek sestdienās. Viss tiek uzfilmēts un ievietots internetā. Īstie garīgie dēli tos skatās, konspektē un sludina savos svētdienas sprediķos. Kad es biju šajā ciematā, Svētais Gars vareni darbojās. Astoņdesmit cilvēki iznāca priekšā nožēlot grēkus. Notika dziedināšanas brīnumi. Tur, kur ir patiesie dēli, Svētais Gars darbojas. Vairošanās un izplatīšanās notiek caur dēliem. Visvairāk man ir žēl, ka mums ar sievu ir tikai divi bērni. Ja es būtu zinājis, ka mums sanāks tik labi cilvēki, būtu kādus piecpadsmit uztaisījis. Bez dēliem nevar notikt vairošanās un izplatīšanās.

Un, ko tu esi dzirdējis no manis, daudziem lieciniekiem klāt esot, to cel priekšā uzticīgiem cilvēkiem, kas būs noderīgi mācīt atkal citus.” (2. Timotejam 2:2)

Dēls ir uzticams cilvēks, kurš tavu vēstījumu nodod tālāk. Viena un tā pati vēsts vairākiem cilvēkiem var nest atmodu. Tad, kad dēls sludina patiesu vēsti no Dieva, Svētais Gars darbojas un svaidījums plūst pār viņu. Neuzticamie dēli saņem vēstījumu, pārveido to pēc sava prāta, jo ir salasījušies visādas grāmatas, kas nav no Dieva, un sludina tālāk nepatiesību. Šādai vēstij nav svaidījuma un Svētā Gara spēka. Dēls ir uzticams sūtnis, kuram ir jānodod precīza vēsts. Dievs dod atklāsmes galvā. Pirmais labas dzīves likums ir draudzēties ar savu galvu. Visiem cilvēkiem, kuri draudzējas ar savu galvu, dzīvē viss būs kārtībā. Atklāsme atnāk prātā, un mūsu uzdevums ir to nodot tālāk. Jo precīzāk mēs to nododam tālāk, jo vairāk mēs izplešamies. Ja mēs to sagrozām, tad viss apstājas. Daudzas draudzes pārstāj eksistēt, jo pārtrauc nodot vēstījumu. Tādēļ Pāvils saka: “To, ko tu dzirdēji no manis, daudziem lieciniekiem klātesot, nodod tālāk uzticamiem cilvēkiem.” Atrodi uzticamus cilvēkus. Nenodod vēsti kuram katram. Es pats esmu vairākkārt nodevis vēstījumu kam pagadās, un pēc laika redzu, ka tur nekā nav. Ja tu atradīsi uzticamus cilvēkus, tad viņi arī atradīs uzticamos, kuriem nodot tālāk vēsti.

  • Īstais dēls ir uzticams kalps.

Šodien esmu ieradies pie jums ar pie žaketes piespraustu Latvijas simbolu-karodziņu. Es cienu jūsu valsti un vēlos, lai jūs mani uzņemat. Es jūs cienu, bet es jūs nepazīstu. Tie kalpotāji, kuriem ir piespraustas zīmītes, es varu saukt vārdā, bet es jūs nepazīstu, tāpēc nebūtu korekti likt jums man kalpot. Paši labākie kalpi ir bērni. Kad mums vēl bija divstāvu māja, es gulēju pirmajā stāvā un saucu: ”Juļa, atnes man mobilo telefonu!” Viņa man to atnesa, bet es jautāju, kāpēc viņa man neatnesa brilles. Viņa man atbildēja, ka es neesot teicis, ka brilles vajag. Viņa, protams, man tās atnesa. Tam sekoja mans nākamais jautājums: “Kur ir briļļu kastīte, jo tur ir lupatiņa, ar ko notīrīt brilles?” Un tā viņa staigāja šurpu turpu. Paši labākie kalpi ir tavi bērni. Kad tu bērniem kaut ko pasaki, viņi uzreiz to izdara. Ja cilvēks nav kā bērns, viņš var kurnēt par to, ka tu viņu komandē un izrīko. Reiz pilsētā, kurā jau divdesmit astoņus gadus ir mana draudze, kurā cilvēki mani pazīst un mīl, es teicu: “Brāļi un māsas, mēs visi brauksim uz svaidījuma konferenci Kijevā!” Attālums līdz Kijevai ir apmēram seši simti kilometru. Tie, kuri ir īstie bērni, piekrita braukt, jo grib kalpot. Bija daudz tādu, kuri teica, lai es neizdomājot kaut ko jaunu, jo tepat mani varot paklausīties, nekur nebraucot. Kāda sieviete strikti pateica, ka esot nolēmusi nebraukt uz šo svaidījuma dievkalpojumu. Tā vietā viņa ies pie ārsta, jo sāpot mugurkaula skriemelis. Viņa apmeklēja ārstu. Pēc sievietes izmeklēšanas ārsts pateica, ka ar mugurkaulu viss ir kārtībā, bet nieres gan esot sapuvušas. Tad viņa tomēr nolēma aizbraukt uz svaidījuma konferenci.

Bērniem nevajag problēmas, lai viņi reaģētu. Bērni saprot vārdus. Viņi ir kalpi. Es negribētu, lai cilvēki izpildītu visu tikai tādēļ, ka viņiem ir problēmas. Viņiem viss ir jāizpilda tādēļ, ka viņi ir garīgie bērni. Es zinu, ka vīri, kuri ar mani kopā šodien ir šajā dievkalpojumā, ir mani garīgie bērni. Es viņiem varu piezvanīt divos naktī un teikt: “Toļa, sagaidi mani tādā un tādā vietā, 300 km attālumā no tevis.” Šiem cilvēkiem nebūs lieku jautājumu. Viņi varētu teikt: “Mācītāj, es nevaru, manai mašīnai nav riepu, es gribu gulēt un rīt agri jāceļas.” Es zinu, ka es varu piezvanīt trijos naktī, un viņš iekāps mašīnā, atbrauks, kur vajadzēs, un izdarīs to, ko vajadzēs. Svaidījums netiek dots kuram katram, tas tiek dots cilvēkiem, kuriem ir kalpotāja statuss. Ja tu prasīsi, kas Elīsa bija Elijam, viņš nebija tikai dēls, viņš bija kalps. Viņš lēja ūdeni uz Elijas rokām, nesa viņa koferi, staigāja visur, kur Elija.

Man ir draugs, kuru sauc Kemaks. Viņš bija narkomāns, un Dievs viņu brīnumainā kārtā izglāba. Viņa sieva bija narkodīlere un nēsāja divus ieročus. Viņi aizgāja uz Benija Hina dievkalpojumu. Benijs Hins viņus ieraudzīja, palūdza viņam piecelties un teica: ”Klausies, tu kalposi Dievam!” Viņš skatījās uz sievu ar pistolēm. Benijs Hins arī sievai palūdza piecelties un teica: “Tu arī kalposi Dievam!” Pēc dievkalpojuma abi pienāca pie Benija Hina un teica, ka ir gatavi kalpot, un prasīja, ko lai dara. Benijs Hins teica, lai dodas viņam līdzi. Kemaks teica, ka no tā brīža esot sapratis, ka kalpos Dievam, un tā viņš četrus mēnešus nesa Benija Hina koferi. Četrus mēnešus! Pēc šiem četriem mēnešiem viņš nometa koferus un jautāja: “Kur ir kalpošana Dievam? Kāpēc man jānēsā šie koferi?” Benijs Hins atbildēja: “Nomierinies, šī ir tava kalpošana Dievam. Lai gan tā nav pārāk garīga kalpošana, tu pat neizskaties pēc tāda, kurš kalpo Dievam, drīzāk pēc miesassarga. Bet arī šī ir kalpošana Dievam.” Ziniet, pēc desmit gadiem viņš atbrauca uz nelielu pilsētiņu, kurā bija ap 30 000 iedzīvotāju, un šobrīd tur ir ap 300 cilvēku liela draudze. Svaidījums no Benija Hina darbojas viņa kalpošanā varenā veidā. Reiz viņš atbrauca uz Rīgu un uz dievkalpojumu atveda sievieti, kurai bija vēzis pēdējā stadijā (ādas un kaulu vēzis). Viņš pacēla rokas kā Benijs Hins un svaidīja šo sievieti. Pēc gada, kad viņš atkal atbrauca, viņa priekšā stāvēja skaista sieviete, un viss viņas organisms bija pilnībā atjaunojies. Saproti, tu nes koferi, bet svaidījums vienkārši ienāk tavā dzīvē. Tev ir jābūt kalpa sirdij. Esmu priecīgs kalpot, esmu gatavs kalpot. Lai arī ko man neliktu darīt, pat vissīkāko darbu, visnepatīkamāko darbu, es to izdarīšu, jo man ir kalpa sirds. Es gribu kalpot!

  • Īstais dēls ir cilvēks, kurš seko.

Lūk, Coca-Cola pudele. Varbūt šajā pudelē nemaz nav Coca-Cola? Vai tu domā, ka šajā pudelē ir Coca-Cola? Vienmēr ir kāds, kurš domā, ka šeit nav Coca-Cola. Es iedošu nogaršot. 95% nepagaršojot teica, ka šī ir Coca-Cola. Viņi vienkārši piekrita, ka šī ir Coca-Cola. Kā viņi to saprata? Jo šī ir īpaša pudele, uz tās ir etiķete ar uzrakstu Coca-Cola. Diez vai kāds Coca-Cola pudelē lietu, piemēram, tēju. Visdrīzāk Coca-Cola pudelē iekšā būs Coca-Cola. Šī ir 100% Coca-Cola. Ja tev ir Coca-Cola pudele, ja tai ir korķītis ar uzrakstu Coca-Cola, etiķete ar uzrakstu Coca-Cola, krāsa kā Coca-Colai un putas kā Coca-Colai, tad tā ir Coca-Cola. Ko nozīmē sekot? Atklāšu jums kādu dziļu atklāsmi – sekošana ir atkārtošana, atdarināšana. Faktiski tas nozīme iet soli solī. Likt pēdas tajās pašās pēdās. Ko tas nozīmē? Lūgt tāpat kā mācītājs, tāpat sludināt, tāpat ticēt, tāpat kalpot, tāpat gavēt. Un pat vēl vairāk. Kad atnāca Jānis Kristītājs, viņš atnāca ne savā, bet Elijas gara spēkā. Vai jūs ievērojāt, ka viņi bija līdzīgi? Kad atnāca Jānis Kristītājs, viņš bija kā Elija. Kāpēc cilvēki viņu uzņēma? Jo viss Izraēls zināja, kas ir Elija, neviens nezināja, kas ir Jānis Kristītājs. Bet viņš bija kā Elija, ģērbās kā Elija, bija tikpat matains, viņam bija tāds pats apģērbs, viņš darīja tos pašus darbus un mīlēja tās pašas lietas, viss viņam bija tāds pats kā Elijam. Kad cilvēki ieraudzīja Jāni Kristītāju, cilvēki gāja pie viņa, jo zināja Elijas svaidījumu. Es nesaku, ka visām sievietēm ir jāģērbjas tāpat kā mācītājam, bet es saku, ka mums ir jālīdzinās, lai nestu vienu un to pašu garu, lai mums būtu tas pats svaidījums. Tā dara patiesi un īsti dēli. Īstie dēli vienmēr līdzinās tēviem. Īstie dēli saka, ka viņi neatšķirsies, būs tādi paši kā tēvs. Viņi rīkosies tāpat kā tēvi, darīs tāpat kā tēvi. Īstie bērni piepildās ar to pašu garu, uz viņiem nāk tas pats svaidījums. Pats galvenais jautājums – vai tu esi patiesais dēls? Patiesiem dēliem Dievs šodien dos svaidījumu. Tas ir tavas sirds līmenis, tas ir tavs domāšanas līmenis. Ja tu gribi, lai tavā pudelē ielietu Coca-Cola, tev ir jāizdara viss, lai tava pudele būtu tāda pati kā Coca-Cola pudele. Tas nozīmē izmainīt sevi. Lūgt tikpat daudz.

Ziniet, es gribu pieņemt Dr. Jongi Čo svaidījumu, bet ne vienmēr es to varu. Kad viņš saka, ka ceļas 3.00 no rīta un lūdz piecas stundas, es nodomāju: “Dievs, varbūt Tu man iedosi šo svaidījumu vēlāk? Kamēr es nevaru pamosties 3.00 no rīta un piecas stundas lūgt, man nebūs šis svaidījums.” Ja es pamodīšos 3.00 no rīta un lūgšu piecas stundas, tad pēc piecām stundām es aizmigšu un gulēšu līdz nākamās dienas rītam. Taču ir kādas lietas, kurās es varu līdzināties, es varu paņemt viņa sprediķus, grāmatas, pēc kurām viņš lūdz, un lietot tos pašus principus. Savā draudzē es varu lietot tādu pašu struktūru, kāda ir viņa draudzē. Es braucu uz Ukrainu sludināt 20 000 cilvēku, un es domāju, ko lai es sludinu. Atradu kādu vecu Jongi Čo sprediķi un sludināju. Visi 20 000 cilvēku teica: āmen. Jo tas bija tas pats vārds, tas pats gars, tas pats svaidījums, tie paši brīnumi, tie paši pārdabiskie darbi. Pēc tam mēs satikāmies ar Jongi Čo, viņš atstāstīja man to sprediķi, kuru es sludināju. Jongi Čo man teica: “Ir labi būt vienā garā, ir labi sekot, ir labi sekot tiem, kurus Dievs jau ir svētījis, sekot tiem, kurus Dievs ir svaidījis, lai arī tu dabūtu svaidījumu.”

Elīsa sekoja Elijam, viņiem bija kopīgs mērķis. Kad Elīsa sekoja Elijam, Elīsa tika spēcīgi svaidīts. Viņš bija tik ļoti svaidīts, ka pēc nāves viņa ķermenis sadalījās un palika tikai kauli. Uz viņa kauliem bija svaidījums, un miris cilvēks, kuru apguldīja uz viņa kauliem, augšāmcēlās. Elīsa bija tik ļoti svaidīts, ka viņa kauli varēja augšāmcelt mirušus cilvēkus. Viņam bija dubults svaidījums no Elijas. Elīsas māceklis Gehazis vienkārši staigāja blakus, viņam bija simtiem iespēju saņemt to pašu svaidījumu. Viņam vienkārši bija jābūt īstajam dēlam. Viņš skatījās uz Elīsu un teica: “Jā, es eju šajā draudzē, bet man ir savi mērķi un savi plāni, savi dzīves uzskati. Es gribu pelnīt naudu, man ir vajadzīga liela naudas summa.” Mēs dzīvojam kapitālisma pasaulē, mums ir vajadzīgs daudz naudas. Elīsa vispār naudu nepieņēma, nauda viņam bija mazsvarīga. Bet Gehazis teica, ka viņam svarīgākā ir nauda. Ziniet, viņš bija blakus svaidītam cilvēkam, viņš varēja paņemt šo svaidījumu, ja būtu bijis patiesais dēls. Bet viņš nebija patiesais dēls, viņam bija savi uzskati, mērķi un plāni, sava nostāja. Viņš negribēja to mainīt. Ziniet, brāļi un māsas, šajā draudzē ir Svētais Gars un svaidījums. Kur notiek izaugsme? Izaugsme notiek tad, kad svaidījums nonāk uz katru cilvēku draudzē, ne tikai uz mācītāju. Ziniet, kādreiz Mārcis kā evaņģēlists brauca uz mūsu draudzēm, bija ciematos, viņš ir svaidīts cilvēks. Cilvēki nāca un nožēloja grēkus. Nožēloja un aizgāja. Kāpēc? Lai rastos šī draudze, kurā viņš varētu daudziem cilvēkiem nodot svaidījumu. Tagad kalpo nevis mācītājs viens, bet jūs kalpojat. Tagad ir svarīgi, lai vēl vairāk cilvēku uzņem šo svaidījumu. Lai svaidījums vairojas mūsu dzīvēs.

Jo lielāks būs svaidījums, jo vairāk darbu mēs izdarīsim Dievam. Tev nav jādomā, ka svaidīti cilvēki ir īpaši. Tu vari būt parasts cilvēks. Jēzus bija parasts cilvēks, galdnieks. Ja Viņš dzīvotu Latvijā, mūsdienās, Viņš strādātu kādā fabrikā. Elīsa bija parasts cilvēks, kurš apstrādāja zemi, parasts zemnieks. Tev nevajag būt pārāk gudram, ir svarīgi būt dēlam. Jānis Kristītājs zināja, ka draudze nav tikai mācītāji, evaņģēlisti un skolotāji. Viņš rakstīja dēliem un tēviem, jo garīgajā pasaulē ir garīgo tēvu un garīgo dēlu attiecības. Dievs svētī caur tēviem. Dievs izplata Savu Garu caur tēviem.

“Tas Kungs, jūsu tēvu Dievs, lai liek jums vēl tūkstoškārt vairoties, salīdzinot ar skaitu, cik pašlaik esat, un Viņš lai jūs svētī, kā Viņš jums to solījis.” (5. Mozus grāmata 1:11)

Tēvu Dievs vairo mūs! Reinharda Bonkes Dievs, Jongi Čo Dievs var vairot jūs tūkstoškārtīgi, salīdzinot ar to, kas jums ir šodien. Svētais Gars, mēs vēlamies būt patiesie dēli, lai nevis vienkārši nāktu uz draudzi, bet saņemtu svaidījumu, kas pieder visiem patiesiem dēliem. Dievs, svētī! Palīdzi mums kļūt par patiesiem dēliem, kuri ir cienīgi saņemt svaidījumu. Svētais Gars, es lūdzu par katru cilvēku šajā vietā, es lūdzu par patiesiem dēliem un meitām. Es lūdzu, Tēvs, Jēzus Kristus Vārdā, svaidi šodien katru. Es lūdzu, lai šī svētība un svaidījums, kas ir uz mācītāja Mārča, vairotos un būtu katra cilvēka dzīvē, kas ir šeit. Es lūdzu, lai šis svaidījums, kas ir uz manas kalpošanas, vairotos katra dzīvē. Svētais Gars, svētī, es lūdzu Tevi! Vairo! Es lūdzu pēc vairošanās, āmen.

Bīskapa Andreja Tiščenko sprediķi “Svaidīšanas dievkalpojums” pierakstīja un rediģēja draudzes “Kristus Pasaulei” redakcija

Nepabeigtie darbi

Publicēja 2019. gada 19. nov. 10:05Līga Paņina

Ziņas datums 19.11.19.

Svētais Gars, mēs atveram savas sirdis Tev. Mēs ļaujam, ka Tu dari mūsu sirdīs pārmaiņas, ka Tu dari mūs līdzīgus Jēzum Kristum. Tu mūs stiprini, apgaismo, Tu atklājies Savā gudrībā, skaistumā un spēkā. Tu atklājies mums izpratnē, ka mēs ar savu prātu apzināmies to, kas ir pareizs un kas ir nepareizs, kas ir vajadzīgs un kas nav vajadzīgs. Nāc un darbojies mūsos! Maini mūs, maini mūsu domāšanu un iekšējo pasauli. Svētais Dieva Jērs, es vēlos Tev līdzināties, es vēlos dzīvot kā Tu! Tu esi radīts kaut kam lielam. Tu neesi radīts kaut kam mazam. Dievs mūsu draudzi nav dzemdinājis kaut kam mazam, bet kaut kam lielam. Ietekmēt nevis kaut kādus mazus procesus valstī, bet pašus pamatus mūsu valstī. Mēs gribam, lai Svētais Gars mūs lieto. Mēs lūdzam, ka Tu mūs lieto, ka Tu svētī mūsu zemi un mūsu tautu. Mēs esam gatavi dzirdēt un mainīties. Dievs mums cīņai ir devis vairogu? Nē, draugs, ne vairogu, bet zobenu. Ar vairogu mēs aizsargājamies, bet ar zobenu mēs uzbrūkam. Labākā aizsardzība ir uzbrukums.

Tad nu padodieties Dievam, stājieties pretim velnam, un viņš bēgs no jums.” (Jēkaba 4:7)

Šodienas svētrunas tēma ir „Nepabeigtie darbi”. Man jau sen šī tēma ir galvā. 1979. gadā Rīgas kinostudijā tika uzņemta filma „Nepabeigtās vakariņas”. Kāds bagāts cilvēks nepabeidza savas vakariņas, jo viņu nogalināja. Savukārt kāds detektīvs arī nepabeidza savas vakariņas, jo viņam bija jāiesaistās izmeklēšanā. Beigās vainīgais izrādījās bezdarbnieks, kurš bija pazaudējis darbu šī bagātā cilvēka kompānijā. Jebkurā ciematā un pilsētā tu vari pamanīt nepabeigtas celtnes. Ļoti daudz nepabeigtu celtņu ir no padomju laikiem, jo reiz mēs bijām PSRS sastāvā un šeit tika iesākti dažādi projekti. Kad Latvija atguva neatkarību, tad šie projekti vairs nebija spēkā. Būtu labi, ja padomju vara būtu paspējusi Rīgā uzbūvēt metro, jo tas bija plānā. Tas mums šodien noderētu. Mēs visur redzam nepabeigtas celtnes. Kāds iesāk celt un nepabeidz. Kad Latvijā bija ekonomiskā krīze, tad daudzas celtnes un projekti apstājās, un mūsu acu priekšā joprojām rēgojas šo iesākto celtņu drupas. Tā ir vieta bomžiem, narkomāniem, dzērājiem un bērniem, kurus vecāki nepieskata. Ar laiku tur parādās dažādas sātaniskas zīmes, izlietotas šļirces, pudeles un cita veida netīrība. Lūk, ar ko beidzas nepabeigti darbi.

Es parasti svētrunām cenšos dot pozitīvu nosaukumu, bet šoreiz ir negatīvāks. Mums tas ir nepieciešams, jo mēs nevaram visu laiku dzīvot uz pozitīvas nots, mums ir arī jāapzinās dzīves nopietnība. Ja mēs nepabeidzam savus darbus, tad tas nopietni ietekmē mūsu dzīvi. Mūsu ticības dzīve sastāv no dažādiem maziem darbiem. Piemēram, šodien līderu sapulcē mēs divdesmit minūtes lūdzām Dievu par nākamās svētdienas dievkalpojumu. Es teicu tā: sākumā izdarīsim to nepatīkamo, pēc tam patīkamo. Kāpēc tā? Dažkārt man labāk patīk papļāpāt, nekā lūgt Dievu. Es nezinu, kā ir tev. Es labāk kaut ko pastāstu, nekā divdesmit minūtes lūdzu. Tie ir mazi darbi, kas prasa zināmu piepūli, kas prasa izdarīt to, kas tev ne visai patīk. Nepārproti, nav tā, ka man nepatīk lūgt Dievu. Pirms daudziem gadiem es nolēmu, ka lūgšu Dievu divas stundas dienā. Es iesēdos savā automašīnā, kas skanēja pa visu pagastu, jo tās izpūtējs bija mazos caurumiņos, un braucu uz mežu. Biju nolēmis, ka pavadīšu ar Dievu divas stundas. Cik tas bija grūti! Izlūdzu par cilvēkiem, pagāja kāda pusstunda, un nebija vairs ko lūgt. Tad es sāku veidot lūgšanu plānus, lai lūgšanas būtu vēl labākas un saturīgākas. Tas kaut ko no manis prasīja. Visa mūsu ticības dzīve kaut ko prasa no mums, un tā sastāv no maziem darbiem. Ja šie mazie darbi netiek izdarīti, tad tie kļūst kā PSRS laika vai ekonomiskās krīzes rēgi, kas ir redzami mums visapkārt. Ļaunie gari dzīvo šādās neapdzīvotās vietās, kur nav Svētā Gara, kur nav darbības, nav dzīvības. Tā tas notiek vietās, kur netiek pabeigti mazie darbiņi. Jo ikviens lielāks mērķis sastāv no daudz maziem darbiņiem. Jebkurš sportists, kurš sasniedzis panākumus, diendienā izdara kādus vingrinājumus, piespiež sevi un izdara tos ceļā uz ringu vai stadionu, kur apkārt ir simtiem cilvēku, kuri jūt līdzi. Jebkurš bizness, jebkura kalpošana, arī ģimenes dzīve sastāv no daudz maziem darbiem. Diemžēl nepabeigti darbi atver durvis dēmoniskai darbībai, remdenībai, stagnācijai, un tava ticības laiva tiek sadragāta.

Savā ticībā un labā sirdsapziņā, ko daži ir atmetuši, un tā viņu ticības laiva ir sadragāta.” (1. Timotejam 1:19)

Mēs visi reiz stāvēsim Dieva priekšā un atbildēsim par to, ko esam darījuši šeit virs zemes. Mēs visi stāvēsim Viņa priekšā un tiksim šķiroti kā avis un āži, vieni pa labo roku, otri pa kreiso roku, atkarībā no tā, vai mēs esam ticējuši un savu ticību esam saglabājuši līdz galam. Visa mūsu ticības dzīve sastāv no daudz maziem darbiem, un mazie darbi ir jāizdara līdz galam. Līdz galam neizdarīts mazais darbs nenes augļus, tikai līdz galam izdarīts darbs nes rezultātu. Attiecīgi tu nevirzies uz priekšu, tava kalpošana nevirzās uz priekšu. Nav izturēts eksāmens, nav izdarīti darbi. Tava kristīgā izaugsme stāv uz vietas, ja nav paveikti darbi.

Visu, ko darāt, darat no sirds, it kā savam Kungam un ne cilvēkiem.” (Kolosiešiem 3:23)

Es sludinu Svētajā Garā no Dieva vārda, un tas ir Dievs! Vari būt pārliecināts, ka Dievs runā tieši uz tevi. Mēs šodien runājam gan par tavu kalpošanu, gan par mājas grupiņu, gan par tavu lūgšanu dzīvi, par tavu svētumu, tavu izturēšanos, par visu to, ko tu dari ikdienā, ko tu dari Dievam, ejot Dieva gribā. Par to, ko mēs darām ārpus Dieva gribas, mēs vispār nerunājam, jo tajā virzienā nevajag strādāt. Mēs strādājam Dieva gribas virzienā! Man reiz čigāns Juris teica, ka visu viņš darot no sirds un Dievam par godu. Viņš pat smēķējot Dievam par godu. Pastāv tāds mīts, ka kāds čigāns Jēzum pie krusta nozaga naglu, tāpēc Jēzum kājas pie krusta piesita ar vienu naglu. Tas kaut kādā mērā skaitījās kā plusiņš Jēzum, un tā čigāni attaisno savu zagšanu. Bet narkomāni domā citādāk, - Jēzum pie krusta deva dzert magoņu novārījumu, tāpēc arī viņiem esot atļauts lietot narkotikas.

Es atceros to brīdi, kad biju jaunatgriezts kristietis un kādu laiku vēl pavadīju cietumā. Es zināju, ka es strādāšu. Es biju cilvēks, kurš nekad mūžā nebija normāli strādājis. Līdz es iepazinu Dievu, man bija tāda saprašana, ka es nevaru strādāt, jāpārtiek ir no jebkā, tikai ne strādāt. Tajā dienā, kad es nācu pie Dieva, es Viņam teicu, ka darīšu visu, ko Viņš man liks, un strādāšu kaut vai par brīvu. Man bija tāda filozofija, ka galvenais ir darbs un par samaksu es neuztraukšos, jo es gribu strādāt Tam Kungam. Es ņēmu jebkuru darbu, ko varēja atrast, un tas bija laiks, kad bija liels bezdarbs. Tāds nekāds es gāju uz bezdarbniekiem, kaut visi mani pilsētā pazina kā raibu suni – noziedznieku, narkomānu, dzērāju, palaidni un šausmīgu cilvēku, Limbažu biedu. Un pēkšņi šis bieds ieradās bezdarbnieku kantorī, kur stāvēja rinda ar cilvēkiem, lai dabūtu kaut kādu darbu. Es izstāvēju rindu un teicu, ka gribu vienalga kādu darbu, un man uzreiz bija darbs. Darbs beidzās, un es atkal gāju uz bezdarbniekiem, prasīju vienalga kādu darbu, un man atkal uzreiz bija darbs, par diviem latiem dienā. Cilvēki, kuri sēdēja rindā, lielākoties bija lepni, meklēja labu darbu un labu algu un vēlējās strādāt sev, nevis Tam Kungam. Es gribēju vienalga kā, bet strādāt, jo katram cilvēkam ir jāstrādā. Es ticēju, ka par pārējo Dievs parūpēsies, un Dievs par mani parūpējās. Man ne reizes nav bijis tā, ka nav izmaksāta alga, ir bijis jāiet prasīt, bet vienmēr ir izmaksāta. Es dzīvoju pēc principa – visu, ko es daru, es daru kā Tam Kungam, lai arī kāds nebūtu mans darbs. Es strādāju par sētnieku, cēlos sešos un gāju tīrīt ielas. Par to es saņēmu četrdesmit latus mēnesī. Papildus es strādāju lauksaimniecībā, 45 minūtes gāju kājām un visu dienu pavadīju graudu kaltē. Es vienkārši gāju un darīju, un bieži vien tas bija darbs, ko neviens negribēja darīt. Darbs, ko darīt, ir vienmēr, tikai cilvēkiem nav pazemības un nav dievbijības. Lūk, kāpēc Dievs man varēja dot kaut ko vairāk. Pagāja kāds laiks, un man kādā lauku skolā piedāvāja skolas saimnieka palīga vietu. Kļuva arvien labāk, labāk un labāk. Esi uzticams pār mazumu, un Dievs tevi iecels pār vairumu. Kamēr tu neesi izturējis eksāmenu savā mazumā, tikmēr neviens tev nedos neko vairāk. Lūk, nepabeigtie darbi. Tajā laikā es jau kalpoju, vadījām grupiņas un cēlām draudzi. Turpat man blakus bija cilvēks Valērijs. Viņš pelnīja maz, bet viņam arī bija jāmaksā sievai alimenti. Viņš teica, ka viņam nav naudas, ko nosūtīt, viņam nav, ar ko atbalstīt, viņš varot aizsūtīt tikai divus latus. Es teicu, lai viņš sūta kaut divus latus. Svarīgi nav tas, cik daudz, bet ka tu izdari to, ko tu vari izdarīt. Izdari no sirds to, ko tu vari izdarīt šodien! Viņš tā arī nesūtīja šo naudiņu. Pēc kāda laika viņš piedzēries sāka sludināt evaņģēliju dzērāju kompānijās. Viņš mazā darbā bija neuzticams, Dievs nevarēja viņam dot vairāk, un viņš iekrita atpakaļ savā vecajā dzīvesveidā. Tici man, viņam bija ļoti bīstams dzīvesveids. Nepabeigtie darbi.

Vakar biju pasākumā „No mīnusa uz plusu” ar evaņģēlistu Nātanu Morisu. Lielu daļu no tā, ko viņš sludināja, es nesapratu skaņas dēļ. Viņš sludināja ļoti skaļi un dedzīgi, visu laiku vienā tonī. Es centos saprast un iedziļināties. Sēdēju tāds domīgs, domāju par sprediķi, un pēkšņi manā priekšā parādījās Nātans Moriss, lielām acīm, viss slapjš. Kādu minūti viņš sludināja man tieši virsū. Es saņēmos un skatījos pretī. Ne vārdi mani uzrunāja, bet viņa skatiens. Varēja redzēt, ka cilvēks dara savu darbu, kas viņam uzticēts, no visas savas sirds. Es redzēju, ka tas, ko viņš runāja, ir patiesība, viņš to dara no sirds. Dievs viņu svētī un lieto. Lūk, darbs izdarīts no sirds. Dari no sirds savu mazo uzdevumu. Ja es kalpoju mazai auditorijai, tad es kalpoju tāpat kā lielai. Ja es nevaru mazā auditorijā kalpot no sirds, tad man nespīd nekas lielāks. Ja tu nevari savā mājas grupiņā kalpot no sirds, tad tev nespīd nekas vairāk. Ja tu nevari savu laicīgo darbu izdarīt no sirds, tad tev nespīd nekas vairāk.

Nesen dzirdēju kādu meiteni, kura dziedāja. Viņai bija skaista balss, bet ik pa laikam parādījās netīras notis. Mēs vairāki cilvēki sēdējām mašīnā un braucām, un es uzdevu viņai jautājumu, vai viņa mācās dziedāt, vai viņai ir skolotājs. Iestājās klusums, un es sapratu, ka trāpīju desmitniekā. Pēc pauzes sekoja atbilde, ka viņai ir skolotājs un viņa ejot pie viņa reizi nedēļā. Pēc tam jautāju, cik stundas viņa mājās mācās. Atkal bija klusums. Kamēr tu neiemācīsies izdarīt mazos mājas darbiņus, tikmēr tev būs šķības notis.

Žēlastībā tu esi pestīts, taču tev jāņem savs krusts un jāseko Jēzum. Kas neienīst savu tēvu un māti, tas nevar būt Jēzus māceklis. Ikviens, kurš neņem savu krustu un neseko, nevar būt Viņa māceklis. Visam ir sava cena, un pamatā cena ir tieši mazajos darbos. Vakar biju dievkalpojumā, kurā video operators ļoti rūpīgi filmēja. Kamera viņam bija uz pleca, un viņš to bāza tuvu cilvēku sejām, pirmajai rindai un rūpīgi filmēja visos rakursos. Es domāju, ka viņš ir profesionālis un ļoti labi zina, ko dara. Ja tu esi draudzes videokomandā, ko tev nozīmē izdarīt savu darbu no sirds? Vai tikai pafotogrāfēt un sagatavot klipiņus? Lai saprastu to, vai izdari savu kalpošanu no sirds, zini, ka jāiegulda lielāks darbs, nekā tikai esot uz vietas. Vai tu mājās regulāri skaties kādus videomateriālus, lai labāk taisītu videoklipus? Vai tu regulāri skaties video vai lasi grāmatas, kā labāk fotogrāfēt? Vai tu regulāri meklē cilvēkus, kuri to jau prot, lai iemācītos to darīt vēl labāk? Tas ir uz tavas sirdsapziņas. Kamēr šie mazie mājasdarbi netiek izpildīti, nebūs ne normāls videoklips, ne normālas bildes, nekas normāls. Ar nenoliktu eksāmenu nākamajā klasē diemžēl nevar tikt. PSRS laikā varēja, jo skolotājiem bija prasība, lai klasei ir labi rezultāti, un skolēniem deva eksāmenus norakstīt. Arī mani tā pārcēla no klases uz klasi. Ikvienam no mums varētu uzdot šos pašus jautājumus. Šeit sēž kāds brālis, kurš uzņemas pienākumus draudzē. Es zinu, ja viņš ir uzņēmies kaut ko saremontēt vai uzbūvēt, tad viņš to izdarīs. Tie ir viņa mazie darbi. Mūsu draudzes māsa, kas vada draudzes telpu būvdarbus, ir uzticama. Es bieži nezinu, kā norit darbi, jo viņa mēdz neatskaitīties par darbu norisi, bet darbs vienmēr ir izdarīts, un darbs sastāv no ļoti daudziem maziem, sīkiem darbiem. Ja tev mājas grupā uzticēts sagatavot cienastu, tad kaut ko vairāk tev varēs uzticēt tikai tad, kad tas būs kārtīgi un laikā paveikts. Visu, ko dari, dari no sirds, it kā Tam Kungam, ne cilvēkiem. Pāvils saka:

“Bet mana dzīvība man nekādā ziņā nav tik dārga, lai es atstātu nepabeigtu savu ceļu un uzdevumu, ko esmu dabūjis no Kunga Jēzus, apliecināt Dieva žēlastības evaņģēliju.” (Apustuļu darbi 20:24)

Lūk, kāpēc Pāvila vēstules aizņem Jaunās Derības vēstuļu lielāko daļu. Tās nav ne Pētera, pat ne Jāņa, bet Pāvila vēstules, un viņš nebija tiešais Jēzus apustulis. Kāpēc tā? Viņš pat savu dzīvību nežēloja, lai izpildītu savus mazos uzdevumus līdz galam. Viņa dzīve un kalpošana noritēja, kā viņš pats saka, laupītāju briesmās, briesmās uz jūras, briesmās starp savējiem, badā un ciešanās, salā un karstumā, dažādos pārbraucienos un pārgājienos, nodevībā utt. Turklāt vēl viss lielais cilvēku pieplūdums ik dienas. Arī tu varbūt domā, ka mācītājs uzvilcis skaistu uzvalciņu un labi izskatās, un kaut ko norunā. Tā gluži nav. Es ļoti rūpīgi un laikietilpīgi gatavoju to, ko es sludinu, un lūdzu visu nedēļu, sākot no pirmdienas, jo tā ir tikai viena diena, kad Dievs uz draudzi var runāt šādā veidā. Cilvēku pieplūdums? Tie cilvēki, kuri vada kalpošanas un mājas grupiņas, zina, kāda ir slodze, kad cilvēkiem ir problēmas, visiem vajag parunāt, visus vajag uzklausīt, turklāt vēl samazgas uz galvas saņemt. Pēc pagājušā dievkalpojuma, kurā tika sludināta laba tēma par ticību un neticību, atbildību un bezatbildību, izejot no dievkalpojuma, redzēju, ka mana mašīna ir apspļaudīta. Kāds cilvēks bija tik nikns par dzirdēto evaņģēlija vēsti, par to, ka Dievs grib izmainīt, par to, ka katram pašam jāuzņemas atbildība par savu dzīvu, ka izgāja ārā ātrāk par citiem un atstāja savas siekalas uz manas mašīnas. Blakus man gadījās prokurors, kurš paņēma lupatiņu tās noslaucīt un iebāza kabatā. Kad jautāju, ko viņš dara, prokurors atbildēja, ka vedīs materiālu uz ekspertīzi. Tas nozīmē, ka šis cilvēks tiks atklāts. Lūk, par ko Pāvils runā – dažādi nodarījumi arī ir veselīgi jāpanes. Dievs ir labs! Dievs radīja debesis un zemi, Viņš radīja cilvēku, faunu un floru.

“Un Dievs uzlūkoja visu, ko Viņš bija darījis, un redzi, tas bija ļoti labs. Un tapa vakars un tapa rīts – sestā diena.” (1. Mozus 1:31)

Septītajā dienā Dievs atpūtās, bet sestajā dienā uzlūkoja visu, ko bija radījis. Dievs ir radošs, Viņš ir radījis visu, kas ir, un arī tevi. Kad Dievs bija pastrādājis, Viņš bija patīkami noguris. Viņš apsēdās un pārdomāja visu, ko bija radījis, un Viņu pārņēma prieks, gandarījums, ekstāze: “Jā, super, Man patīk, ko Es esmu radījis!” Tālāk ir rakstīts, ka septītajā dienā Viņš mierīgi atpūtās. Vispār Dievs neguļ, Viņam nav nepieciešams miegs, bet Viņš atpūtās no visa, ko bija darījis. Kāpēc Dievs varēja kārtīgi atpūsties? Tādēļ, ka bija labi padarīts darbs. Tev būtu jādara tāpat. Izdari savus mazos darbiņus un priecājies par to. Kāpēc vispār ir vajadzīgs lūgšanu laiks? Vislabāk ir lūgt no rīta, bet var arī vakarā. Es personīgi savā lūgšanu laikā izanalizēju paveikto. Saskaņā ar Dieva vārdu es varu sev dot novērtējumu. “Malacis, man patīk, ko tu izdarīji,” vai arī: “Nē, šis nebija labi, jāmaina. Lūk, tā man nevajadzēja teikt. Šādi nevajadzēja runāt. Citādāk vajadzēja runāt. Bet to es teicami izdarīju, malacis, Mārcīt!” Ieliku Facebook pašbildi no pasākuma “No mīnusa uz plusu”. Kāda sieviete komentārā ierakstīja: ”Mārcīti nu nekādi nevarēja nogāzt.” Evaņģēlists Nātans Moriss lūdza arī par mani. Es speciāli nepretojos, bet kad nav, lai nav. Speciāli jau zemē nav jākrīt. Vai tu, kad nāc priekšā uz aizlūgšanu, speciāli krīti zemē?

Dievs uzlūkoja visu, ko bija paveicis, un bija gandarīts. Kad tu uzlūko savu kalpošanu, kas tev uzticēta draudzē, vai vari būt gandarīts? Kad tu esi paveicis to, kas no Dieva tev ir jāizdara, vai esi apmierināts? Piemēram, kad uztaisi video vai foto, vai iemācies dziesmu, vai ej evaņģelizēt, vai organizē mājas grupas neformālo pasākumu, vai veic kādu citu pienākumu mājas grupiņā, vai arī bērni izdara savus pienākums ģimenē, tad savā lūgšanu kambarī pārdomā to. Vai tu varēji labāk? Nu, noteikti jau varēji, jo vienmēr var labāk, bet vai tu izdarīji no sirds? Es ticu, ka tad, kad mēs darām no sirds, tad nāk Dievs, Dieva Gars. Nevis tad, kad mēs kaut kā izdarām, bet tad, kad mēs no sirds izdarām.

“Tikai kalpošana augstienēs netika pārtraukta, jo tauta vēl arvien nesa un upurēja kaujamos un kvēpināmos upurus augstieņu svētnīcās.” (2. Ķēniņu 12:4)

Vecajai Derībai, īpaši Ķēniņu grāmatām, vijās cauri tas, ka Izraēla tauta tic un atkal netic, ķēniņš tic – tauta tic, ķēniņš netic – tauta netic. Vienmēr, kad dievbijīgs ķēniņš nomainīja bezdievīgu, tika nopostītas elku pielūgsmes vietas, nocirsti elku stabi, templis iztīrīts un atjaunota kalpošana Dievam. Taču tieši šo Rakstu vietu var bieži atrast Ķēniņu grāmatās, proti, augstieņu svētnīcas tika aizmirstas, tur turpinājās kalpošana elkiem. Visa valsts tika sakārtota, bet kaut kur kādu stūrīti aizmirsa. Šī mazā stūrīša dēļ pēc laika notika viss pa vecam un Izraēls atkal atkrita no Dieva. Kāpēc? Līdz galam neizdarīts darbs. Ja tu esi atnācis pie Kristus un nodevies Viņam, tad ej līdz galam. Nevis gadiem ejot domā: Dievs redz manu grēku, bet Dievs ir žēlastība. Līdz galam neizdarīts darbs ar laiku tavā dzīvē savāks velnus. Kad kalpoju Harkovā, uz aizlūgšanām nāca ļoti daudz mammu, lūdzot par saviem no narkotikām un alkohola atkarīgajiem dēliem. Apmēram puse no visām lūgšanu vajadzībām bija par dēliem. Mammas bieži ir “slimas” ar saviem dēliem, bet šī “slimība” jeb mīnuss tiek vērsts plusā, ja mammas nāk pie Dieva un sāk lūgt par saviem dēliem. Lūk, kāpēc Ukrainas draudzēs ir ļoti daudz vīriešu. Tas saistīts arī ar rehabilitācijas centriem. Vīrieši tur nokļūst, atgriežas pie Dieva un sāk kalpot Dievam. Tas viss ir mammu lūgšanu rezultāts, kas tiek izdarīts līdz galam. Viņas neveselīgi mīl savus dēlus, neveselīgi pieķeras viņiem un visu pēdējo atdod. Bet viņas lūdz Dievu, un lūdz fanātiski, un šīs lūgšanas Dievs dzird. Vakar dievkalpojumā sēdēju blakus bīskapam un viņa sievai. Uz skatuves stāvēja divi viņu dēli, un sieva teica: “Lūk, par ko es pateicos Dievam, ka viņi abi divi kalpo Dievam.” Iepriekš viņi nekalpoja Dievam, abi dzēra un darīja visādas muļķības. Abi dēli bērnībā gāja uz draudzi, jo ģimenē bija tāds noteikums: “Ja tu dzīvo manā mājā, tev jābūt draudzē!” Kad abi kļuva pilngadīgi, nedzīvoja vairs pie vecākiem un uz draudzi negāja. Tam sekoja dzeršana un visi pārējie netikumi. Mamma lūdza Dievu, un es domāju, ka tieši viņas lūgšanas atveda viņus atpakaļ pie Dieva. Mēs mīlam izlaist savus bērnus un tad kompensēt savu neizdarību ar lūgšanām. Bet Dievs uzklausa tādas lūgšanas. Varbūt tu domā, ka vari izlaist savus bērnus un tad palūgt par viņiem. Bet tu jau nezini, vai viņi nodzīvos tik tālu. Vai tiešām bērniem jāizbauda pasaule, jādabū visādas slimības un jāsataisa ārlaulības bērni? Nē! Viņi ir pareizi jāaudzina un jālūdz par viņiem nevis pēc tam, bet uzreiz.

Kas ir lūgšana. Līdz galam izdarīts darbs. Mājas grupā izlūgti cilvēki. Kārtīgi noorganizēts un izlūgts neformālais pasākums. Ielu evanģelizācija. Es šad un tad dzirdu, ka “evaņģēlisti” aiziet kopā pieēsties burgerus, tā arī neuzrunājot nevienu cilvēku. Ko nozīmē līdz galam izdarīts darbs? Ne tikai pateikt cilvēkam par Jēzu, bet reāli pievest viņu Dievam. Ieķerties un neatlaist. Jēzus saka, lai spiežam visus nākt iekšā, lai Viņa nams būtu pilns.

Līdzība par talentiem. Jēzus saka, ka ar Dieva valstību ir šādi: Saimnieks aizceļodams vienam kalpam atstāja piecus talentus, otram divus un trešajam vienu, un teica, lai piepelna klāt. Pēc laika saimnieks atgriezās un prasīja norēķinu. Atnāca tas, kuram bija pieci talenti, un teica: “Re, desmit talenti. Es lietoju tavus piecus talentus, taisīju biznesu un nopelnīju desmit talentus. “Un viņa kungs sacīja tam: labi, tu godīgais un uzticīgais kalps. Tu esi bijis uzticīgs pār mazumu, es tevi iecelšu pār daudzumu. Ieej sava kunga priekā.” (Mateja 25:21) Viņš iedeva šos talentus katram pēc spējām. Viņš neprasa vairāk, kā tu spēj, bet prasa no sirds to, ko tu spēj. Otram iedeva divus, un viņš nopelnīja četrus. Viņa kungs sacīja tam: labi, tu godīgais un uzticīgais kalps. Tu esi bijis uzticīgs pār mazumu, es tevi iecelšu pār daudzumu. Ieej sava kunga priekā.” (Mateja 25:23) Tad atnāca tas, kuram Dievs bija devis tikai vienu talentu. Bet atnāca arī tas, kas bija dabūjis vienu talentu, un sacīja: es pazīstu tevi kā bargu cilvēku, tu pļauj, kur neesi sējis, un salasi, kur neesi kaisījis. Es baidījos un aizgāju un apraku tavu talentu zemē. Te viņš ir, ņem savu mantu.” (Mateja 25:24-25) Cik svarīgi ir izpildīt savu mazo pienākumu! Neskaties uz citiem, kur kāds sludina, kur kāds ir vadītājs, kuram ir bizness. Dievs saka, ka katram ir dots pēc viņa spējām šobrīd, un, ja šis mazais pienākums netiek izpildīts, var būt slikts gals. Ne jau tāpēc, ka tikai šodien neizdarīji pienākumu un nohaltūrēji, bet tādēļ, ka tas tev var izveidoties par dzīvesveidu. Tu nevari tikt tālāk, kamēr nenokārtosi iepriekšējo eksāmenu. Es gribu tev parādīt, cik nopietni ir ikdienā izdarīt mazās lietas, nevis teikt: “Man jau ir tikai viens talents!” Tieši tas, kuram bija vismazākais talentiņš, to nevērtēja un nespēja vairs augt. Un, lūk, kāds bija šī cilvēka gals: Un nelietīgo kalpu izmetiet galējā tumsībā, tur būs raudāšana un zobu trīcēšana.” (Mateja 25:30)

Mēs skatāmies un tādiem cilvēkiem kā evaņģēlists Reinhards Bonke, kuru Dievs aicināja Āfrikā sludināt evaņģēliju. Miljoniem cilvēku apmeklē viņa dievkalpojumus. Miljoniem, iedomājies! Tu esi redzējis, ka šeit nedaudz cilvēku iznāk priekšā pieņemt Jēzu, bet tur miljons vienā reizē. Tas ir kaut kas neaptverams, pasaules brīnums. Tu skaties uz tādiem un domā: jā, kaut man tā būtu! Bet tev ir savs talents, divi vai viens, un Dievs skatās, kā tu to lietosi. Bonke nekad nebūtu Dieva lietots, nekad nevarētu darīt to, ko tagad dara, ja nebūtu uzticams. Tas, kas notiek Āfrikā, nav radies no viena cilvēka, bet Bonke ir viens no iemesliem Dieva darbam tur. Tas, kas notiek Āfrikā, ir kaut kas neaptverams. Tur ir draudze ar trīs miljoniem cilvēku vienā dievkalpojumā. Draudze, kurā ziedojumus vāc ar mašīnām. Cilvēki ar autobusiem brauc pieņemt Jēzu. Šīs draudzes mācītāju pasaule īsti nemaz nezina, bet viņš mierīgi ceļ savu draudzi. Kalpotāji no Ukrainas stāstīja, ka, braucot uz draudzi, redzējuši lielas mājas, bet izrādās, tās bijušas tikai tualetes. Tas ir brīnums. Bet viss sākās ar Reinhardu Bonki, pirms tam tur bija misionāri, kuriem nebija tik lieli augļi. Bonke vairākas naktis pēc kārtas redzēja sapni – Āfrika, Jēzus asinīs mazgāta. Viņš vienu nakti redzēja šo sapni, padomāja, ka tas ir tikai sapnis, bet tad to pašu redzēja arī otro un trešo nakti, un tad viņš saprata, ka Dievs viņam vēlās kaut ko pateikt. Viņš paklausīja Dieva aicinājumam un devās uz Āfriku. Sākotnēji viņa draudzē bija 5 cilvēki, ja atnāca 6, tā jau bija atmoda. Neviens nevēlējās dzirdēt evaņģēliju. Desmit gadu laikā draudzē bija 40 cilvēki. Reinhards Bonke saņēma no Dieva, ka jāsarīko liels dievkalpojums. Tu saproti, ko 40 cilvēku draudzei nozīmē sarīkot dievkalpojumu stadionā, kurā ir vairāk nekā desmit tūkstoši vietas!? Viņi nolēma uzaicināt slavenu evaņģēlistu, noīrēja stadionu un sarīkoja evaņģelizācijas sapulci. Atbrauca evaņģēlists, un sapulcē tiešām bija vairāk nekā desmit tūkstoši cilvēku. Notika dziedināšanas un brīnumi, cilvēki pieņēma Jēzu. Šim evaņģēlistam vajadzēja kalpot divas dienas; pirmo dienu viņš nokalpoja, otrajā dienā Bonke brauca viņam pakaļ uz viesnīcu, taču evaņģēlists jau bija sakrāmējis savus koferus, izsaucis taksi un teica: “Man Dievs teica, ka tev pašam jāsludina!” Evaņģēlists aizbrauca, un Reinhards Bonke piespiedu kārtā pats kāpa uz skatuves un sludināja evaņģēliju. Cilvēki pieņēma Kristu, notika brīnumi un zīmes. Rezultātā šī kustība aizgāja, sākās izaugsme un reāla Svētā Gara kustība pa visu Āfriku. Visur, kur viņš brauca, bija simtiem tūkstoši un miljoni cilvēku. Rezultātā Āfrikā ir izveidojušās neskaitāmas draudzes. Ja viņš nepaliktu uzticīgs tam, ko Dievs viņam ir teicis, tad viņš to neredzētu. Nepabeigtie darbi. Cik bieži mēs apstājamies piecas minūtes līdz kaut kam, kas sāksies. Draugs, kaut kas sāksies! Paliec uzticams tai kalpošanai, ko Dievs tev ir uzticējis. Dievs vēlas darīt kaut ko lielu, svētīgu un spēcīgu, un tu būsi šī lielā daļa.

“Ne jūs Mani esat izredzējuši, bet Es jūs esmu izredzējis un jūs nolicis, ka jūs ejat un nesat augļus un jūsu augļi paliek, jo visu, ko jūs Tēvam lūgsit Manā Vārdā, Viņš jums dos.” (Jāņa evaņģēlijs 15:16)

Ne tu esi izredzējis Dievu, bet Dievs ir izvēlējies tevi! Kāpēc? Lai tu dzīvotu Viņa gribā, baudītu Viņa svētības un nestu augļus, pievestu cilvēkus Kristum. Kents Matoks ir pasaulē pazīstams sludinātājs, viņš ir bijis arī Rīgā. Viņa kalpošana sākās kādā dievkalpojumā, kurā kalpoja Benijs Hins. Benijs Hins ieraudzīja viņu sēžam, pienāca klāt un teica: “Man Dievs teica, ka tev ir jābūt manā komandā, tev ir jākalpo kopā ar mani.” Kents Matoks bija iedomājies, ka tagad būs kā Benijs Hins, taču realitāte bija pavisam cita. Pēc kāda laika viņam gribējās bēgt prom no Hina, jo viņam bija jātīra viņa kurpes, jānes čemodāni, jāorganizē dažādi pasākumi, un viņš bija tikai māceklis. Tā pagāja desmit gadi kopā ar svaidīto, nevis pie televizora, bet draudzē. Tu zini, kuri cilvēki nes vairāk augļu un ceļās? Tie, kuri ir tuvāk mācītājam. Viņi vairāk redz un dabū to, kas ir mācītājam. Kur es to visu dabūju? Svaidītu cilvēku grāmatās, mani neinteresē citu cilvēku grāmatas. Šogad nebiju Lāčplēša dienā un neplānoju doties uz 18. novembra pasākumu, varbūt tas nav pareizi, bet šobrīd mani neinteresē nekas cits kā vien Dieva slava Latvijā un draudzē. Man nedomājas nekas cits, jo vēlos redzēt Dieva slavu un godību, ka mēs svaidījumā ejam un pakļaujam velnu. Pēc desmit gadiem Kents Matoks saprata, ka tagad viņš var sākt savu kalpošanu. Benijs Hins viņu svētīja, un Kents sāka kalpot. Viņš kļuva pazīstams un sludinot apbraukāja visu pasauli, vēlāk atvēra un iesāka pats savu draudzi, kurā šobrīd ir 4000 cilvēku. Bet līdz tam bija desmit gadi kopā ar svaidīto. Velns liek dažādas lietas mums galvā, ka draudzē ir par maz mīlestības, te tikai izsūc, kontrolē un citus melus. Esi uzticams līdz galam!

“Un viņa kungs sacīja tam: labi, tu godīgais un uzticīgais kalps. Tu esi bijis uzticīgs pār mazumu, es tevi iecelšu pār daudzumu. Ieej sava kunga priekā.” (Mateja evaņģēlijs 25:21)

Dievam ir liels plāns tavai dzīvei. Džons Ostīns ir pazīstams sludinātājs un megadraudzes mācītājs Amerikā. Viņa dēls bija video operators, kuram neinteresēja cita kalpošana, viņš atbildēja par video un gaismām. Taču Džons Ostīns saslima ar vēzi, un viņam nācās uzturēties slimnīcā. Viņa dēls Džoels regulāri pavadīja ļoti daudz laika ar tēvu, viņš visur bija kopā ar viņu. Džons vadīja megadraudzi, tādēļ līderi juta atbildību, kas vadīs draudzi, kad Džons nebūs, jo video operators taču nevarēja vadīt draudzi, jo viņam nebija ne tādu zināšanu, ne tāda svaidījuma. Taču kādā dienā tēvs pasauca dēlu un viņam teica, ka viņš būs tas, kurš vadīs draudzi. Džoels bija pārsteigts, bet paklausīja tēvam. Draudzes vadītāji bija neapmierināti, bet tēvs izvēlējās to cilvēku, kurš bija viņam uzticams un vienmēr bija pie viņa. Tu uztvēri domu, kā strādā Dievs? Kamēr tu neesi nokārtojis eksāmenu iepriekšējā klasē, tu netiksi uz nākamo. Ja tev parādās kāda izdevība kalpot, izdari to no sirds. Ja tu vēlies cilvēkus vest pie Dieva, izdari to no sirds, un tev izdosies. Tādēļ arī neizdodas un Dievs nevar tev palīdzēt, jo tu neizdari no sirds. Evaņģelizējot dalīt flaijerus bez runāšanas nav jēga. Ar cilvēku ir jārunā, jāiet ciemos, jāzvana, jāaprūpē un jādzen ārā velni. Kad Džoels Ostīns sāka kalpot, draudze pieckāršojās! Šobrīd šajā draudzē ir 45 000 apmeklētāju. Daži žurnāli viņu uzskata par populārāko mācītāju. Klausies, tu visu mūžu vēlies sēdēt tur, kur tu atrodies tagad? Vai tomēr vest cilvēkus pie Dieva un pats veidot savus divpadsmit mācekļus? Bet, kamēr tu nebūsi uzticams savā kalpošanā, kurš tev uzticēs ko lielāku? Lielākā daļa vadītāju to saprot – ja cilvēks mazos darbos nav uzticams, viņam neko vairāk nevar dot. Teiksi: “Iešu uz citu draudzi!“ Ej, un tēlo kristieti. Ir cilvēki, kuri visu mūžu meklē savu aicinājumu no Dieva. Paskaties uz Jēzu! Ko Jēzus darīja? Dziedināja, atbrīvoja, sludināja un vadīja Savu mājas grupiņu.

“Presbiteri, kas ir labi priekšnieki, lai būtu divkārša goda cienīgi, visvairāk tie, kas darbojas sludināšanā un mācībā.” (1. Timotejam 5:17)

“Tas ir patiess vārds: ja kas tiecas pēc bīskapa amata, tas iekāro teicamu darbu.” (1. Timotejam 3:1)

Pēc kā mums tiekties? Pēc tā, ka tu vari būt labs māceklis, labs vadītājs un aprūpētājs. Tāds kā Jēzus. Ja kaut kas neizdevās, celies un ej tālāk.

“Jo taisnais krīt septiņas reizes un ceļas atkal augšā, bet bezdievīgie ieslīgst nelaimē.” (Salamana pamācības 24:16)

Cik gadus tu esi draudzē? Desmit gadus no vietas tu nevari būt tāds pats, kāds tu biji, tas nav iespējams. Dieva vadība caur divpadsmit. Tu domā, ka tev šodien nevajag izmantot to enerģiju, kura tev ir dota? Mēs visi reiz mirsim, bet tikai kādi mēs iesim uz debesīm? “Ne jūs Mani esat izredzējuši, bet Es jūs esmu izredzējis un jūs nolicis, ka jūs ejat un nesat augļus un jūsu augļi paliek, jo visu, ko jūs Tēvam lūgsit Manā Vārdā, Viņš jums dos.” (Jāņa evaņģēlijs 15:16) Tu esi izredzētais! Es aicinu visas astes, kuras tu esi atstājis aiz sevis un neesi pabeidzis, pārdomāt savā lūgšanu kambarī, kopā ar savas grupiņas vadītāju, sakārtot, saplānot un izlabot. Visur, kur tu esi nogriezis stūrus, sākt darīt savu darbu no sirds un līdz galam, lai Dievs tevi var lietot un celt. Dieva vārdā ir rakstīts:

“Mazākais kļūs par tūkstoti, un sīkākais par varenu tautu. Es, Tas Kungs, to esmu solījis un savā laikā to steidzīgi izpildīšu.” (Jesajas grāmata 60:22)

Draugs, tas ir par tevi un mūsu draudzi. Dievs tevi grib darīt par varenu tautu. Visas tās lietas, kuras nenes slavu un nevairo Dieva valstību, sadegs. Vai tava mīlestība uz Dievu ir īsta? Ko tu paņemsi uz debesīm? Viss ir niecība, kā vien tas, kā esam strādājuši un ieguldījušies, ziedojoties Dieva valstības darbā. Tas ir darbs, kuram tiešām ir vērtība. Vai esi pamanījis, kāds ir cilvēks? Viņam jāēd, sevi jāapkopj, jāmazgājas, jāiet pie zobārsta. Tā ir ikdiena. Cilvēks, tāpat kā dzīvnieks, nepārtraukti meklē ko apēst, kur ielīst, domā par savu iztiku, perversijām un miesu, cilvēks tikai eksistē. Ne tam Dievs tevi ir radījis! Tu esi priesteris un ķēniņš. Tu esi radīts slavai un godam, tu esi Dieva bērns, tu esi Dieva draudzē. Tu esi radīts lieliem darbiem! Lai būtu lielie darbi, mums ir jāizdara arī mazie darbi, no sirds. Ilgāku laiku man ir sajūta, ka Dievs kaut ko gatavo. Mēs vairs neiesim savā spēkā, bet Dieva spēkā!

“Jo jebšu Viņš krustā sists nespēkā, bet Viņš ir dzīvs Dieva spēkā; tāpat arī mēs esam nespēcīgi, bet ar Viņu dzīvosim Dieva spēkā jūsu vidū.” (2. Korintiešiem 13:4)

Mēs lūdzam Tevi, Dievs, par nākamās svētdienas dievkalpojumu, Tu mums esi vajadzīgs. Palīdzi mums būt gataviem un sagatavoties. Mēs lūdzam, slavējam, Tu mums esi vajadzīgs. Mēs vēlamies izdarīt savus mazos darbus ikdienā, ar Tava spēka palīdzību, Tavā spēkā un svaidījumā, Kungs. Ar Tavu prieku, neatlaidību un pacietību, Dzīvais Dievs. Mēs vēlamies celties, celt un nest kroņus Tev. Visa slava Tev, Kungs. Paldies, Dievs, ka Tu esi atjaunojis mūsu dzīves, ka esi piešķīris jaunu sirdi un garu, Kungs.

Mācītāja Mārča Jencīša sprediķi “Nepabeigtie darbi” pierakstīja un rediģēja draudzes “Kristus Pasaulei” redakcija

Atbildība un bezatbildība = ticība un neticība

Publicēja 2019. gada 12. nov. 22:02Līga Paņina   [ atjaunināts 2019. gada 14. nov. 07:31 ]

Ziņas datums 13.11.19.

Svētrunas tēma – “Atbildība un bezatbildība = ticība un neticība”. Ticība nav sajūtas. Ticība ir Dieva vārda pieņemšana un darīšana. Ticība ir reāla un darbīga. Ticība ir atbildīga. Ticīgs cilvēks uzņemas atbildību par savu dzīvi un arī par citu cilvēku dzīvēm, lai tajās notiktu Dieva prāts. Ticīgs cilvēks savā kalpošanā uzņemas atbildību Dieva un cilvēku priekšā. Ticība ir atbildība, savukārt neticība ir bezatbildība. Mēs mācām, sludinām un lasām Dieva vārdā par ticību. Bībelē var lasīt, ka ticība ir viss, kas mums vajadzīgs, taču šo vienkāršo principu nepieciešams izprast dziļāk. Ticība ir atbildība, un tā ir darbīga. Ja šo principu mēs nesaprotam, tad sākam izvirzīt savus pieņēmumus par to, ko īsti nozīmē ticība. Mēs cenšamies sevī rast dažādas sajūtas, cenšamies sajust ticību un to sadzirdēt. Diemžēl ticība pirmām kārtām nav sajūtas, lai arī to tiešām var sajust un piedzīvot. Jā, Dieva balsi un klātbūtni var emocionāli sajust un sadzirdēt, taču primāri ticība ir reāla paklausība Dieva vārdam. Es esmu noticējis Dieva vārdam, pieņēmis to par patiesību un pēc tā rīkojos. Es uzņemos atbildību. 

Mateja, Marka un Lūkas evaņģēlijā varam lasīt šādu stāstu. Jēzus kopā ar mācekļiem vairākās laivās cēlās pāri jūrai jeb Galilejas ezeram. Šajā ezerā no kalniem mēdza nolaisties virpuļvētras. To, kāpēc tā notiek, prastu paskaidrot sinoptiķi. Jēzus ar mācekļiem atradās laivā. Pēc kalpošanas Viņš bija noguris, tāpēc atgūlās laivas galā un iemiga. Brīdī, kad viņi atradās jūras vidū, no kalniem nonāca virpuļvētra. Galilejas jūra jeb ezers nebija liels, tomēr tajā mēdza uznākt pēkšņas vētras, un šī vētra bija stipra. Ūdens viļņi gāzās laivās un mācekļi bija panikā. Viņi modināja Jēzu, sacīdami: “Mācītāj, vai Tu nebēdā, ka mēs ejam bojā?” Šie vārdi parāda to, kā mācekļi jutās un redzēja šo situāciju – viņi domāja, ka mirst. Jēzus piecēlās, paberzēja acis, nostājās un pavēlēja vējam un jūrai: “Mierā!” Pēkšņi iestājās absolūts klusums, un jūra bija mierīga. Visi mācekļi, kuri atradās laivās, izbrīnā teica: “Kas Tas tāds, ka pat vētra un jūra Tam paklausa?” Tas bija brīnums. Dievs demonstrēja Savu varu un spēku. Visos trijos evaņģēlijos dažādās formās Jēzus saka šādus vārdus:

Un Viņš uz tiem saka: "Kam esat tik bailīgi, jūs mazticīgie?" Un Viņš cēlās, apsauca vēju un jūru, un iestājās pilnīgs klusums.” (Mateja evaņģēlijs 8:26)

Pirms Jēzus apsauca vēju un jūru, Viņš mācekļiem jautāja: “Kāpēc jūs esat tik bailīgi?” Vai tad mācekļi darīja nepareizi, kad modināja Jēzu? Tomēr Jēzum tajā visā kaut kas nepatika, ja Viņš teica šos vārdus. Mācekļi bija briesmās. Viņi domāja, ka iet bojā, un faktiski tas tā arī bija. Jēzus teica: “Jūs mazticīgie! Jūs bailīgie! Skatieties, kā vajag,” un pavēlēja vējam un jūrai norimt.

“Un Viņš uz tiem sacīja: “Kam jūs esat tik bailīgi? Kā jums nav ticības?”” (Marka evaņģēlijs 4:40)

Tas bija tāds kā pārmetums. Jēzus nedaudz bija neapmierināts ar mācekļu bailēm, paniku un rīcību. 

“Bet Viņš tiem sacīja: "Kur ir jūsu ticība?”” (Lūkas evaņģēlijs 8:25)

Jēzus saka pavisam vienkārši: “Kur ir jūsu ticība?” Mācekļi brīnījās. Ko īsti Jēzus gribēja pateikt un ar ko Viņš bija neapmierināts?

1. Ja Jēzus ir kopā ar tevi tavā laiviņā, tu nevari nogrimt. Ja Jēzus ir tavā laiviņā, tu esi negrimstošs! Lai kādi pārbaudījumi un kādas vētras vai ciešanas būtu mūsu dzīvē, mājas grupiņā vai draudzē, zini – ja Jēzus ir mūsu laiviņā, mēs negrimsim. Tu esi galva, ne aste. Tu arvien būsi augšā un nekad lejā. 

2. Lai Jēzus būtu ar tevi tavā laiviņā, nepieciešama tevis paša ticība. Viena lieta ir pieņemt Kristu un būt glābtam, bet otra lieta ir lietot savu ticību konkrētos apstākļos. Ar apzināšanos, ka esi glābts, vien ir par maz. Dievs mums ir devis Svētā Gara spēku.

“Redziet, Es jums esmu devis spēku, ka varat staigāt pāri čūskām un skorpioniem un katram ienaidnieka spēkam, un viss tas jums nekā nekaitēs.” (Lūkas evaņģēlijs 10:19)

Jēzus nesaka: “Sēdiet un gaidiet, kad vētra saplēsīs jūsu buras un kuģus, kad radīsies sūces un ūdeni vairs nevarēs izsmelt.” Jēzus saka: “Lietojiet savu ticību un spēku, ko Es jums esmu devis!” Apliecini, ka tev ir Svētā Gara spēks! Lieto savu ticību! Kur ir tava ticība? Kas ir ticība? Jēzus no mācekļiem sagaidīja, ka viņi paši uzņemsies atbildību, piecelsies un pavēlēs vētrai norimt. Lūk, ko sagaidīja Kristus! Viņš saka: “Kur ir jūsu ticība? Kam jūs esat tik bailīgi? Ja Es esmu šeit, kā jūs domājat, vai Es grimšu kopā ar jums?” Ja Jēzus ir tavā laiviņā, tu negrimsi! Otrkārt, lai Viņš būtu laiviņā un tu negrimtu, ir jālieto sava ticība. Jēzus bija kopā ar mācekļiem laiviņā. Tā ir grupa un draudze.

Jēzus ar mācekļiem nonāca otrpus jūrai, geraziešu novadā. Viņiem pretī nāca ļaunu garu apsēsts cilvēks, ko Bībelē dēvē par leģionu tāpēc, ka viņā bija ārkārtīgi daudz, vismaz pieci tūkstoši, ļaunu garu. Šis cilvēks dzīvoja kapos. Ir rakstīts, ka viņš nebija ilgu laiku bijis mājās. Cilvēks staigāja kails, sita sevi ar akmeņiem un bija ārprātīgs. Pilsētas vīri daudzkārt centās viņu saistīt un ievietot dažādās iestādēs, psihiatriskajā slimnīcā. Apsēstais cilvēks tika saistīts važām, taču tās vienmēr tika pārrautas, jo viņam bija pārdabisks spēks. Viņš bija dēmonu apsēsts. Ļaudis baidījās tuvoties vietai, kur viņš uzturējās. Redzēdams Jēzu, apsēstais cilvēks nāca Viņam pretī un krita uz ceļiem. Jēzus viņu atbrīvoja. Šajā vietā notika diskusija starp Jēzu un velnu. Ļaunie gari uzreiz saprata, ka viņiem būs jāiziet. Jēzus viņiem pavēlēja: “Izejiet no šī cilvēka!” Dēmoni lūdzās: “Atļauj mums ieiet tajās cūkās.” Jēzus atļāva. Velni izgāja no cilvēka un visi pieci tūkstoši ļauno garu iegāja vairākos tūkstošos cūku, kas ganījās turpat netālu. Cūkas satrakojās un no aizas iegāzās jūrā. Gani, kuri to redzēja, skrēja uz pilsētu visiem pastāstīt par notikušo. Pilsētas ļaudis atnāca pie Jēzus un lūdza Viņu aiziet no pilsētas robežām. Atbrīvotais cilvēks, būdams brīvs un apģērbts un pie skaidra prāta, vēlējās sekot Jēzum. Jēzus neļāva doties līdzi, bet teica: “Ej un sludini šajās desmit pilsētās!” Atbrīvotais cilvēks paklausīja un devās sludināt.

Jēzus sarunājās ar velniem. Vai tiešām Jēzus vienojās par kaut ko ar velnu? Arī Ījaba grāmatā rakstīts, ka velns gāja pie Dieva un vienojās par to, kādas nepatikšanas drīkst sagādāt Ījabam un viņa ģimenei. Ījaba grāmatu nevajadzētu uztvert burtiski. Bet kā uztvert šīs Rakstu vietas? Dievs ar velnu ne par ko nevienojas. Šis geraziešu novads, kurā Jēzus no apsēstā cilvēka izdzina velnus, bija pagānu novads. Tas vien, ka viņi audzēja cūkas, norādīja uz to, ka viņiem bija sveši Dieva ceļi. Desmito tiesu viņi nedeva, draudzi neapmeklēja, kalpošanas neuzņēmās un svētu dzīvi viņi nemaz nedomāja dzīvot. Tie bija cilvēki bez Dieva apsardzības. Tādēļ velni varēja teikt: “Ļauj mums ieiet cūkās.” Kā tas viss notiek? Velns prasa atļauju Dievam: “Vai es varu darboties tajā ģimenē? Vai es varu tur kādu nogalināt? Vai es varu tur aiznest kādu slimību? Vai es varu tur izpostīt kādu kalpošanu?” Dievs paprasa Saviem eņģeļiem: “Kā ir ar šī cilvēka ticību? Viņš ir atbildīgs vai bezatbildīgs? Viņš tic vai netic?” Ja viņš netic, tad velnam tur ir tiesības darīt savus netīros darbus.

“Beidzot – topiet stipri savā Kungā un Viņa varenajā spēkā. Bruņojieties ar visiem Dieva ieročiem, lai jūs varētu pretī stāties velna viltībām. Jo ne pret miesu un asinīm mums jācīnās, bet pret valdībām un varām, šīs tumsības pasaules valdniekiem un pret ļaunajiem gariem pasaules telpā.” (Efeziešiem 6:10-12)

Mēs necīnāmies pret cilvēkiem, draugs! Mums jācīnās ne pret cilvēkiem, bet pret ļaunajiem gariem pasaules telpā. Ir lietas, kuras cilvēks pats var izmainīt, bet ir arī lietas, kuras nevar citādi izmainīt, kā tikai ar atbildīgu ticību. Kas ir atbildīga ticība? Pie Jēzus atveda mēnessērdzīgu zēnu. Tajā laikā tika uzskatīts, ka mēnessērdzība ir dēmoniska apsēstība, dēmonu izraisīta slimība. Jēzus domāja tieši tāpat. Arī mēs ticam Jēzum. Mēnessērdzībai ir gan fiziski un zinātniski izskaidrojumi, gan arī garīgi. Zēna tēvs devās pie Jēzus un teica: “Tavi mācekļi nevarēja manu dēlu dziedināt. Ja Tu spēj, tad palīdzi manam zēnam.” Jēzus atbildēja: "Tu saki: ja tu spēj! Kaut tu varētu ticēt! Tas visu spēj, kas tic." (Marka 9:23) Tēvs atbildēja: “Es ticu! Palīdzi manai neticībai!” Jēzus izdzina velnus no zēna, un viņš tika dziedināts. Mācekļiem bija šoks. Viņi gan mēģināja izdzīt velnus no zēna, bet nespēja.

“Tad mācekļi piegāja pie Jēzus atsevišķi un sacīja: “Kāpēc mēs viņu nevarējām izdzīt?" Bet Jēzus tiem saka: "Jūsu mazticības dēļ; jo patiesi Es jums saku: ja jums ticība ir kā sinepju graudiņš, tad jūs sacīsit šim kalnam: pārcelies no šejienes uz turieni, - un tas pārcelsies, un nekas jums nebūs neiespējams.”” (Mateja evaņģēlijs 17:19-20)

Mācekļi vaicāja Jēzum, kāpēc viņi nespēja zēnu dziedināt. Jēzus atbildēja: “Tāpēc, ka jūs esat bezatbildīgi!” Kas norādīja uz to, ka mācekļi ir bezatbildīgi?

“Bet šī suga neiziet citādi kā vien ar lūgšanas un gavēšanas palīdzību.” (Mateja evaņģēlijs 17:21)

Lūgt Dievu ir tava atbildība! Lūgt Dievu ir ticības pazīme. Ja tu tici, tu lūdz, un, ja tu lūdz, tu tici. Bez lūgšanas palīdzības mēs nevaram iejaukties dēmoniskos procesos un velnam atņemt cilvēkus. Ja mēs nelūdzam, tad nevaram tikt ārā no dēmoniskām slimībām un atkarībām. Mēs nevaram cilvēkiem palīdzēt, ja nelūdzam. Jēzus saka: “Šī suga citādi neiziet, kā vien ar lūgšanas un gavēšanas palīdzību.” Ja cilvēks nevar vienu dienu nogavēt, tad par kādu atbrīvošanu un kalpošanu var būt runa? Pirmkārt, mums jāiemācās velnam atņemt to, kas pieder mums. Tas ir iespējams, tikai esot lūdzējiem. Tev jābūt lūdzējam ne tikai personīgajā lūgšanu kambarī, bez kura neiztikt, bet, ja tu gribi uzvarēt, tad tev ir jābūt arī stiprā draudzē. Un stipra draudze ir lūdzoša draudze, kad mēs visi kopā lūdzam un dēmoniskajā pasaulē izārdām visus cietokšņus, un atņemam velnam to, kas pieder mums.

“Jo ar Tavu spēku es sagrauju mūrus un ar savu Dievu es pārvaru vaļņus.” (Psalms 18:30)

Mūri jau brūk! Kādā veidā? Ar lūgšanu palīdzību. Jēzus teica mācekļiem: “Kur ir jūsu ticība? Kāpēc jūs nevarat tikt galā ar viļņiem un vētrām?” Jēzus mācekļi nelūdza. Tas pierādījās arī Ģetzemanes dārzā, kad Jēzus mācekļiem teica: “Palieciet ar Mani nomodā, kamēr Es Dievu pielūgšu.” Jēzus lūdza karsti, tā, ka sviedri kā asins lāses pilēja uz zemes, un eņģeļi viņu stiprināja, ka Viņš spēja aiziet pie krusta un brīvprātīgi atdot Savu dzīvību par tevi un mani. Viņš spēja to izdarīt. Kāpēc? Tāpēc, ka Viņš vispirms uzvarēja dēmoniskajā pasaulē. Arī Jēzus tika velna kārdināts tuksnesī. Kā Viņš uzvarēja? Ar lūgšanu un gavēšanu. Kad Jēzus četrdesmit dienas gavēja, velns piestājās pie Viņa tuksnesī un kārdināja. Jēzus spēja savākties, atbildēt un pareizi rīkoties. Lūk, draugs, kāda ir pareiza ticība un rīcība. Pirmā pareizā rīcība ir lūgšana. Vai tagad tev rodas vēlme vairāk lūgt Dievu?

Tad, kad mājas grupiņās rodas vairāki vadītāji, vai nerodas arī vēlme vairāk lūgt Dievu par cilvēkiem, par izaugsmi, par atbrīvošanu, par dziedināšanu un par Latviju? Ticība ir atbildība! Es uzņemos atbildību regulāri lūgt Dievu, studēt Dieva vārdu un būt personīgās attiecībās ar Dievu, un neizlaist nevienu mājas grupiņu. Regulāri apņemos lūgt Dievu kopā ar grupiņas cilvēkiem un apmeklēt draudzes lūgšanas. Stipra draudze sastāv no stipriem kristiešiem. Stipri kristieši var būt tikai tad, kad viņi ir stiprā draudzē. Ja mēs gribam stipru draudzi, tad mums kopā jālūdz. Ja vēlies būt stiprs, tad tev jābūt stiprā draudzē. Un visu, ko mēs lūgsim, sapulcējušies Jēzus Vārdā, to Dievs dos. Dēmonisku darbību nevar apturēt tur, kur ir bezatbildība. Par apsēsto cilvēku ir rakstīts, ka viņš ilgu laiku nebija bijis mājās. Draudze ir Dieva nams, kristiešu un ticīgo mājas. Ja tu ilgi neesi bijis savās garīgajās mājās, vari neatlaidīgi lūgt Dievu, bet nespēsi pieveikt velnus un gūt uzvaras dēmoniskajā pasaulē, jo ne pret miesu un asinīm ir jācīnās. Tu, protams, vari panākt kaut ko, bet bez draudzes tev daudz kas neizdosies. Arī Jēzus nebija viens un mācekļi nebija vieni. Jēzus ar mācekļiem laivā simboliski nozīmē draudzi. Ja tu esi draudzē, tu negrimsi. Uzņemies atbildību par savu dzīvi un esi draudzē! Pat esot draudzē, tu vari nebūt draudzē. Draudze ir tie cilvēki, kas uzņemas atbildību par savu draudzi, cilvēkiem un kalpošanām. Tāds cilvēks iekļaujas ģimenē.

Draudze sastāv no divu tipu cilvēkiem: draudzes cilvēki un apmeklētāji. Šī līnija nav strikti novilkta, jo no pirmā acu skatiena nevar pateikt, kurš ir draudzē un kurš nav. Katram pašam tas ir jāsaprot. Ja cilvēks aktīvi nepiedalās draudzes dzīvē, viņš patiesībā nav mājās un ir atvērts dēmoniskai darbībai – nelaimes gadījumiem, slimībām. Arī tad, ja tev liekas, ka viss tavā dzīvē ir kārtībā, tas nenozīmē, ka esi uz pareizā ceļa. Bībelē minētais notikums par cilvēku, kurš ilgu laiku nebija bijis mājās, liecina par to, ka tieši šī iemesla dēļ viņā bija vairāki tūkstoši ļaunu garu. Labi, ka viņš vēl bija spējīgs nākt pie Kristus un krist Viņa priekšā ceļos, lai saņemtu atbrīvošanu. Pēdējais citāts, ko publicēju draudzes mājaslapā, bija šāds: “Bezatbildīgi ticīgie un maldu mācības, kas attaisno viņu bezatbildību, meklē viens otru.” Ļoti maz cilvēku patika šis citāts, jo mums pārsvarā patīk vārdi, kas svētī mūsu dzīvi un sola uzplaukumu. Tiklīdz runa ir par atbildību, tā daudziem tas nepatīk. Tāpēc Jēzus saka: “Jūs mazticīgie, kam jūs esat tik bailīgi, kur ir jūsu ticība un kāpēc jūs paši nelūdzat? Kāpēc jūs paši neesat mājās? Kāpēc jūs no Manis nemācāties, kā savaldīt laikapstākļus?” Jēzus konkrēti teica Ģetzemanes dārzā: “Gars ir labprātīgs, bet miesa ir vāja.” Mēs varam atnākt uz draudzi, priecāties un vēlēties mainīties, bet, lai tas notiktu, kaut kas ir jādara. Elementārākās lietas, kas būtu jādara, ir lūgšana, Bībele un būšana draudzē. Piederēt pie draudzes nozīmē būt nevis vērotājam, bet aktīvi iesaistīties draudzē, kas ir daļa no Kristus miesas. Viņš ir galva, bet mēs esam Viņa locekļi. Bezatbildīgs ticīgais ir nolemts, jo, kur nav ticības, tur velniem durvis ir atvērtas. Pēc tam cilvēks pats brīnās, kāpēc netiek galā ar kaut kādām lietām savā dzīvē.

Gandrīz visas Pāvila vēstules Bībelē ir ar mērķi apkarot viltus mācības. Tāpat arī šodien ir viltus mācītāji, kuri attaisno kristiešu bezatbildību. Tā parādās cilvēkos, kuri nevēlas uzņemties atbildību un saprast, ka ticība nozīmē kaut ko darīt, kaut vai sākt ar grēku atmešanu. Lielākoties tie ir cilvēki, kuri grib būt ar Dievu un reizē ar saviem grēkiem, un viņi paši sev izdomā attaisnojumus, pat atrodot tos Bībelē. Atliek šādam cilvēkam sastapties ar sludinātāju, kurš sludina maldu mācību, un viņš jutīsies labi, gluži kā saņēmis saldo ēdienu. Esmu sastapies ar cilvēkiem, kuri internetā ir saklausījušies maldu mācītājus, ka pestīšanu nevar pazaudēt. Paiet neilgs laiks, un šis cilvēks vairs nav ar Dievu, tādā veidā pats sadragājot savu ticības laivu. Ir tādi sludinātāji, kuri sludina maigo evaņģēliju jeb bezatbildīgo evaņģēliju, kur nav ne elles, ne ciešanu, ne grūtību. Nesen sieva man parādīja tekstu, kurā cilvēks sludina pravietojumu, uzsverot, ja no kanceles nāk kaut nedaudz bailes, tad tas ir dēmonisks spēks. Šādā draudzē apmeklētāji sāk domāt, ka var dzīvot, kā grib, un nav jāpieliek nekādas pūles, lai atbrīvotos no grēkiem.

“Jo jūs, brāļi, esat svabadībai aicināti. Tik ne tādai svabadībai, kas dod vaļu miesai, turpretim kalpojiet cits citam mīlestībā!” (Galatiešiem 5:13)

Parādi man tādu miesu, kurai patīk pakļauties. Atbildība un bezatbildība ir sinonīmi ticībai un neticībai. Kur nav ticības, tur saimnieko tumsas spēki. Tumsas spēkus var pieveikt tikai ar lūgšanas un gavēšanas palīdzību, esot stiprā draudzē un iesaistoties draudzes kalpošanās. Runājot par maldu mācībām, šobrīd redzu, ka ir vesels ticīgo pūlis, kurš tā īsti nav iesakņojies nevienā draudzē. Daži no viņiem apmeklē kaut kādas aizdomīgas draudzes, un, tiklīdz internetā parādās vārdi par ticību un atbildību, viņiem uzreiz ir daudz negatīvu komentāru. Viena no mūsu draudzes mājas grupu vadītājām rakstīja kādam cilvēkam, kurš interneta komentāros ļoti riebīgi izteicās par mūsu draudzi. Šis cilvēks reiz bija apmeklējis kādu no mūsu draudzes mājas grupiņām, viņam tika palīdzēts, kad viņam bija lauztas abas rokas un kāja. Divas meitenes no grupas apmeklēja viņu slimnīcā un palīdzēja pat veikt mājas darbus, jo pati neko nevarēja paveikt. Vadītāja viņai rakstīja, lai noskaidrotu, kur ir problēma, kādēļ viņa izgāž tādas negācijas. Atbilde bija gara. Minēšu vienu teikumu no šīs meitenes atbildes: ”Tik daudz samazgu, kā atrodoties draudzē “Kristus Pasaulei”, neesmu nekad saņēmusi.” Tās samazgas, ko viņa domā, droši vien bija pamudinājums uzņemties atbildību par savu dzīvi. Mums negribās pašiem būt atbildīgiem. Pāvils saka, ka ir pienācis laiks baudīt pieaugušo barību, nevis visu laiku būt kā bērniem. Mums pašiem ir pienācis laiks būt par audzinātājiem.

Man rados ir divi dvīņi. Viens no viņiem ir vesels, kurš pats spējīgs domāt, strādāt un dzīvot normālu dzīvi. Otrs no dvīņiem ir guļošs, kurš pats neko nespēj. Viņu jābaro, autiņbiksītes jāmaina. Fiziski viņš ir izaudzis, bet prātā palicis bērna līmenī. Tieši tāpat ir kristiešu vidū – viņi ir pieauguši, tomēr bērna prātā, viņiem nav ticības, jo ticība ir atbildība. Mēs paļaujamies uz to, ka citi mūsu vietā visu izdarīs, ka atnāks, palūgs un visu iedos. Ir svarīgi, ka par tevi lūdz Dievu, tāpat arī par mani, un man pat ir speciāla lūdzēju komanda, kas lūdz par mani, bet par savu rīcību es pats uzņemos atbildību. Kādam latviešu mācītājam, kurš pastāvīgi internetā liek dažādus tekstus, bija tēma “Vai glābšanu var pazaudēt?” Kāds cilvēks bija nokopējis viņa tekstu un ielicis savā profilā, kam sekoja komentāri: Mācībai, kurai klāt ir bailes, ir dēmoniska klātbūtne. Dievs ir mīlestība. Padomā loģiski, ja jau glābšanu nevar pazaudēt, tad dzīvosim, dzersim un priecāsimies, jo Dievs ir tik liela mīlestība, ka Viņam nav vairs nekādas kārtības, un Viņš atļaus Savai tautai ieslīgt haosā bez pieturas punktiem.

Kas patiesībā ir mīlestība pret Dievu?

„Un, pienācis tuvu, Viņš, pilsētu ieraudzījis, raudāja par viņu un sacīja: “Kaut arī tu šodien zinātu, kas tev pie miera vajadzīgs! Bet vēl tas ir apslēpts tavām acīm.”” (Lūkas evaņģēlijs 19:41-42)

Ko darīt ar Rakstu vietām, kurās Jēzus, Jeruzalemi ieraudzījis, raudāja un teica: “Šeit viss tiks nopostīts, akmens uz akmens nepaliks. Jo jūs neesat atzinuši apžēlošanas laiku”? Vēl ir Rakstu vieta, kurā avis tiks šķirtas no āžiem. Un āžiem teiks: “Ejiet prom no Manis, jo Es jūs nepazīstu.” Vienu paņems, otru atmetīs, un tur būs raudāšana un zobu trīcēšana. Citi uzskata, ka Vecā Derība sava radikālisma dēļ nav no Dieva, bet Jēzus pats ir teicis, ka ir tik daudz brīdinājumu, no kuriem ir jābīstās. Ir daudz viltus praviešu, kuri sludina bezatbildību, un viņiem ir savtīgs mērķis. Kā likums, šie mācītāji neglābj cilvēkus, bet mēģina celt savu draudzi no citu draudžu cilvēkiem. Tie ir postītājkukaiņi, kuri ir jāpadzen. Viņi sludina vieglu dzīvi, vieglu kristietību, kur nav nekādas atbildības. Bet cilvēka dzīvē viss kārtībā ir tikai tad, kad viņš pats uzņemas atbildību par savu dzīvi. Jābūt ir arī bijībai pret Dievu, ne tikai mīlestībai. Godīgi iedziļinies savā sirdī un atzīsti sev, vai tu turpinātu sekot Dievam, ja viss būtu tikai pozitīvi? Es personīgi esmu šeit, jo nevarēju izdarīt pašnāvību, jo zināju, ka ir elle. Ja tev nebūtu bijības pret Dievu un bailes no elles, vai tu klausītu Dievam? Tie, kuri tic viltus mācībām, cits citu atrod.

“Jo nāks laiks, kad viņi nepanesīs veselīgo mācību, bet uzkraus sev mācītājus pēc pašu iegribām, kā nu ausis niez.” (2. Timotejam 4:3)

Cilvēki paši izvēlēsies iet pa platāko ceļu. Tikpat labi var iet pie kāda motivatora vai lasīt grāmatas, kas motivē, bet tas ir ļoti bīstami, jo tajās tiek izskausta kritika un uzsvars ir uz pozitīvo. Es piekrītu, ka pozitīvām lietām ir jābūt pārsvarā, bet uzskatu, ka visam ir jābūt balansā un jābūt bijībai pret Dievu. Jaunajā Derībā ir rakstīts:

“Tātad, mani mīļie, tā kā jūs vienumēr esat paklausījuši, nevis manā klātbūtnē vien, bet tagad daudz vairāk manā prombūtnē, gādājiet ar bailēm un drebēšanu, ka topat svēti.” (Filipiešiem 2:12)

Attaisnojot savu bezatbildību un dzīvesveidu, cilvēki ignorē šos Bībeles pantus, kas māca bijību. Ļoti sen sludināju rehabilitācijas centrā Liepājā. Tur bija mans kapelāns, cilvēks, kurš man palīdzēja pirmajos ticības soļos. Pirmo gadu viņš mani mācīja un bija kopā ar mani, bet viņam bija viena problēma. Viņš ļoti centās mani pārliecināt, ka glābšanu nevar pazaudēt. Kopš pirmās dienas, kad piedzimu no augšienes, es biju pārliecināts, ka, ja es iešu uz priekšu, es būšu ar Dievu, un, ja es neiešu uz priekšu, es atkritīšu. Ja es būšu draudzē, lūgšu un kalpošu, tad es būšu ar Dievu. Ja es to nedarīšu vai izturēšos vieglprātīgi, tad es vienkārši atkritīšu no Dieva. Glābšanu var pazaudēt! Ko tad lai dara ar Izraēlu, kas četrdesmit gadus klīda pa tuksnesi un izmira, neieejot Dieva apsolījumos? Viņš centās mani pārliecināt, bet kaut kā neizdevās. Iedomājies, ka kaut ko tādu mācīja mans skolotājs… Viņš bija labs cilvēks, un es domāju, ka joprojām ir labs cilvēks. Es nedzīvoju stresā, ka varu pazaudēt glābšanu, es vienkārši eju uz priekšu un daru pareizas lietas. Es mīlu Dievu, man ir bijība pret Viņu, un es zinu, kādas ir sekas tad, kad esmu nolaidies vai atslābis. Toreiz, kad biju jauns un sludināju, es pat atceros Rakstu vietu, uz kuras balstījās mana svētruna: “Ja kāds neienīst savu tēvu un māti un neatsakās no visa, kas viņam pieder, tas nevar būt Mans māceklis.” Un es atceros kāda cilvēka seju, kad viņš draudzē klausījās šos vārdus. Viņš izskatījās absolūti pārņemts un izbijies par vārdiem, kurus dzirdēja. Es tad nodomāju, ka viņš laikam pieņem svarīgus lēmumus, varbūt tas viņam pēdējais atgādinājums, bet kopš tā laika es par viņu neko vairs nedzirdu. Viņa skolnieks vada draudzi, bet kur ir viņš pats, es nezinu. Glābšanu, draugs, mierīgi var pazaudēt. Pārstāj lūgt, pārstāj būt disciplinēts, pat ne tāpēc, ka sagrēkoji, bet tāpēc, ka pārstāj cīnīties un iet uz priekšu.

“Bet Jēzus atbildēja tiem un sacīja: "Vai jūs visu to neredzat? Patiesi Es jums saku: šeit akmens uz akmens nepaliks, kas netiks nopostīts."” (Mateja evaņģēlijs 24:2)

Ļoti “pozitīvs” pravietojums, vai ne? Te Jēzus stāsta līdzību par cilvēkiem, kuri neizmanto savas iespējas:

“Tāpēc esiet modrīgi, jo jūs nezināt ne dienu, nedz stundu, kurā Cilvēka Dēls nāks.Tas tāpat kā ar cilvēku, kas aizceļodams saaicināja savus kalpus un nodeva tiem savu mantu, un vienam viņš deva piecus talentus, otram divus un trešam vienu, katram pēc viņa spējām, un pats tūdaļ aizceļoja. Tūlīt nogāja tas, kas bija dabūjis piecus talentus, darbojās ar tiem un sapelnīja vēl piecus. Tā arī tas, kas bija dabūjis divus, sapelnīja vēl divus klāt. Bet tas, kas bija dabūjis vienu, aizgāja un ieraka to zemē un tā paslēpa sava kunga naudu. Bet pēc ilga laika šo kalpu kungs atnāca un sāka norēķināties ar tiem. Tad atnāca tas, kas bija dabūjis piecus talentus, atnesa vēl piecus un sacīja: kungs, tu man iedevi piecus talentus; redzi, es sapelnīju vēl piecus. Un viņa kungs sacīja tam: labi, tu godīgais un uzticīgais kalps. Tu esi bijis uzticīgs pār mazumu, es tevi iecelšu pār daudzumu. Ieej sava kunga priekā. Arī tas, kas bija dabūjis divus talentus, atnāca un sacīja: kungs, tu man iedevi divus talentus; redzi, es sapelnīju vēl divus. Viņa kungs sacīja tam: labi, tu godīgais un uzticīgais kalps. Tu esi bijis uzticīgs pār mazumu, es tevi iecelšu pār daudzumu. Ieej sava kunga priekā. Bet atnāca arī tas, kas bija dabūjis vienu talentu, un sacīja: es pazīstu tevi kā bargu cilvēku, tu pļauj, kur neesi sējis, un salasi, kur neesi kaisījis. Es baidījos un aizgāju un apraku tavu talentu zemē. Te viņš ir, ņem savu mantu. Bet viņa kungs atbildēja tam un sacīja: tu blēdīgais un kūtrais kalps. Ja tu zināji, ka es pļauju, kur neesmu sējis, un salasu, kur neesmu kaisījis, tad tev vajadzēja dot manu mantu naudas mainītājiem; es pārnācis būtu saņēmis savu naudu ar augļiem. Tāpēc ņemiet viņa talentu un dodiet to tam, kam ir desmit talentu. Jo ikvienam, kam ir, tiks dots, un tam būs pārpilnība, bet no tā, kam nav, atņems to, kas tam ir. Un nelietīgo kalpu izmetiet galējā tumsībā, tur būs raudāšana un zobu trīcēšana.” (Mateja evaņģēlijs 25:13-30)

Ak vai, cik Jēzus ir “pozitīvs”. Var salasīties pozitīvās psihologu grāmatiņas un domāt, cik kruti tagad būs. Bet, draugs, kruti būs tad, kad tu sāksi kļūt atbildīgs. Kad tu sāksi regulāri lūgt Dievu, nākt draudzē, uzņemties kalpošanas un ieraudzīsi sevi kā daļu no draudzes, daļu no komandas, jo viens tu, diemžēl, neesi nekas. Viltus praviešus mēs tikko atmaskojām. Tie, kuri sludina vieglo ceļu, patiesībā neceļ draudzi pēc Dieva vārda, bet ceļ draudzi no citu draudžu cilvēkiem. Viņi izvelk bezatbildīgus un kašķīgus buntiniekus no citām draudzēm un priecājas, ka ir aitiņas, kurām var sludināt. Draudze “Kristus Pasaulei” nav aitu bars, bet gan vilku bars, lauvu bars. Mēs esam daļa no kaut kā liela un spēcīga. Mēs esam daļa no Kristus miesas un kopā patiešām uzvarēsim, kad sapratīsim, ka esam daļa no stipras draudzes. Draudze ir stipra tikai tad, kad tu pats esi stiprs, un tu vari kļūt stiprs, kad draudze ir stipra. Mīli Dievu un mīli savu draudzi. Tad, kad es nācu pie Dieva, Viņš man teica četras lietas: Bībele, lūgšana, draudze un kalpošana. Ja es un tu neuzņemies atbildību par savu personīgo laiku ar Dievu un draudzi, tad arī ir vieta velniem tavā dzīvē. Ja tu esi laivā kopā ar Jēzu, tu esi stabili virs ūdens. Bet, lai Jēzus būtu tavā laiviņā, tev ir jālieto nevis mana ticība vai Jēzus ticība, bet gan sava ticība!

3. Dēmonisku darbību nevar apturēt un uzvarēt bez atbildīgas ticības.

Nesen biju Latvijas lūgšanu brokastīs, un tur runāja kāds cilvēks vārdā Alberts Cibulis, kuģa kapteinis. Viņš uzreiz iesāka savu sakāmo ar anekdoti: Dēls jautā tēvam: “Tēti, no kā tev ir visvairāk bail?” Tēvs atbild: “No tumsas un no pirātiem.” Dēls saka: “Nu, labi, no tumsas, bet kāpēc tev bail no pirātiem?” Tēvs atbild: “Kas to zina, cik pirāti ir tumsā!” Viņš stāstīja liecību par savu dzīvi, ka viņš ir kuģa kapteinis un ved kravas pa visu plašo pasauli. Viņš vairākas reizes ir saskāries ar īstiem pirātiem, ne ar Džoniju Depu no “Karību jūras pirātiem”, bet gan ar reāliem noziedzniekiem pie Āfrikas krastiem. Viņš stāstīja nesenu gadījumu, kas norisinājās pie Āfrikas, piebilstot, ka tajā laikā bija tāds mērens ticīgais, īpaši no Dieva nav bijies, ne tā, kā tagad. Viņš noenkuroja kuģi un sēdēja savā kapteiņa kajītē, un vienā brīdī ieraudzīja, ka kuģim tuvojās laiva ar vīriem formās. Viņš domāja, ka tā ir krasta apsardze, uzlaida uz kuģa, bet izrādījās, ka tie ir pirāti. Tika saņemta gūstā visa kuģa apkalpe, un kapteinis saņēma pavēli stūrēt uz krastu pirātiem līdzi. Kapteinim netālu no stūres bija trauksmes poga, viņš liecās, lai to nospiestu, bet bruņotais pirāts iespieda viņam sānos ieroci un teica, ka tas būs pēdējais, ko viņš izdarīs. Kapteinis nenospieda pogu un vienkārši skaļā balsī sāka lūgt Dievu. Viņam lūdzot, bruņotajam pirātam pēkšņi sāka zvanīt telefons, viņš iespieda vēl dziļāk automātu kateinim sānos un pacēla telefonu. Pēc sarunas pirāts teica: “Tev paveicās.” Pirāts sasauca savu komandu, viņi iekāpa savās laivās un aizbrauca. Vēlāk ziņās tika stāstīts, ka gūstā tika saņemti citi kuģi, kuros bija lielākas kravas. Cibuļa kuģi izglāba lūgšana, vienkārša lūgšana. Tumsas spēki tiek sagrauti tikai lūgšanas ietekmē.

Atceros, kā bīskaps Andrejs Tiščenko stāstīja kādu stāstu, kurā seši viņa draudzes locekļi strādāja šahtā. Šajā šahtā kādā jaukā dienā nogranda sprādziens. Aizdegās metāna gāze, un, kā zināms, pēc šādiem nelaimes gadījumiem ir daudz nāves gadījumu un visādas citas šausmas. Interesanti, ka visi seši cilvēki bija draudzes locekļi un kalpotāji, par kuriem lūdza un kuri lūdza par citiem, jo viņi piederēja savām garīgajām mājām. Pirms šī sprādziena pirmais no viņiem savainoja roku un nebija darbā. Otrajam bija operācija nierei, un viņš arī nebija darbā. Trešais tajā laikā bija atvaļinājumā un nebija darbā. Ceturtais nokavēja darbu. Piektais apmaldījās šahtā un nebija tuvu sprādziena vietai. Un sestais bija darbā, tajā šahtā, bet tajā brīdī atradās trīs dienu gavēnī un tika sveikā cauri ar pāris skrambām. Un tu vēl teiksi, ka nevajag būt draudzē? Ka nevajag lūgt Dievu un nevajag būt atbildīgam?

Atbildība un bezatbildība = ticība un neticība. Lūk, atbildības piemērs, un tam seko Dieva godība un Dieva slava. Ja Jēzus ir ar tevi laiviņā, tu negrimsti. Un lai Viņš tur būtu, lai tu pilnā mērā varētu baudīt to, ko Dievs tev grib dot un kā grib tevi lietot, tev ir jālieto sava ticība. Dēmoniskajā pasaulē mēs nespējam uzvarēt bez stipras lūgšanas, bez stipras draudzes, bez kalpošanas, bez būšanas daļai no kopēja organisma un bez atbildības uzņemšanās. Dievs, svētī Latviju!

Mācītāja Mārča Jencīša sprediķi “Atbildība un bezatbildība = ticība un neticība” pierakstīja un rediģēja draudzes “Kristus Pasaulei” redakcija

Dievam ir ideāls plāns tavai dzīvei!

Publicēja 2019. gada 5. nov. 01:21Līga Paņina

Ziņas datums 05.11.19.

Man ir prieks šodien būt Dieva namā. Esi sveicināts, mans mīļais, dārgais, skaistais un īpašais Dieva bērns! Katru svētdienu ir svētki, jo mēs sanākam kopā Dieva namā, lai slavētu, pielūgtu un godinātu Dievu un stiprinātu cits citu. Mēs uzsmaidām cits citam, ja kāds raud, mēs noslaukām viņa asaras un samīļojam. Draudze – tas ir spēks! Tā ir Dieva klātbūtnes vieta. Tu ļoti labi izskaties, tu esi ļoti skaists. Dieva bērni vispār nevar būt neskaisti, jo mēs esam radīti pēc Dieva tēla un līdzības, tātad radīti skaisti un gudri. Tu esi gudrs un īpašs, pat ja tu tāds nejūties, tev ir spēks no Svētā Gara un tu vari, tu esi uzvarētājs. Pilna Bībele ir ar šiem apsolījumiem. Kad mēs saslimstam vai gribās nokārt degunu, kas ir jādara? Jāmeklē zāles! Cilvēki, kuriem ir kādas slimības, ātri meklē savu zāļu skapīti un zāles. Ja tev ir kādas grūtības vai problēma, vai šķiet, ka esi vājš, tad atver Bībeli. Tajā ir daudz rakstīts par tevi, ka tu vari, tu esi uzvarētājs, veiksmīgs cilvēks, tev visas lietas ir iespējamas kopā ar Dievu, tu esi svētīts un bagāts, tava ģimene ir svētīta, tava laulība ir svētīta, tava miesa ir vesela, tavs gars ir brīvs un dziedināts, tavas atkarības ir prom. To visu apliecini, tici tam, un tu redzēsi, kā Dievs darbosies tavā dzīvē.

Šodienas svētrunas tēma – “Dievam ir ideāls plāns tavai dzīvei”. Dievs nekad nav gribējis, lai kāds no Viņa bērniem slimotu, Viņš nesūta slimības. Viņš grib, lai mēs dzīvotu laimīgu, uzvaru pilnu dzīvi. Dievam ir ideāls plāns mūsu dzīvei! Viņš nedara tā, ka kādam būs ideālais plāns, bet kādam nebūs ideālais plāns. Dievs katram cilvēkam ir paredzējis ideālu, īpašu un brīnišķīgu plānu viņa dzīvei. Tad, kad es pirmo reizi dzirdēju šos vārdus, ka Dievam ir brīnišķīgs plāns manai dzīvei, mani šie vārdi ļoti aizskāra. Tas bija pirms daudziem gadiem, bet es joprojām atceros to cilvēku, kurš man pateica šos vārdus, jo šie vārdi bija kā zāles, dziedinājums man, tie man deva cerību. Es tajā brīdī domāju, kāds tad varētu būt Dieva ideālais plāns manai dzīvei, jo es tad biju problēmās pāri galvai, vispār neredzēju gaismu, biju tumsā, izmisumā un depresijā, man bija nāves domas, domas par pašnāvību. Domāju, ka pašnāvību nevaru taisīt, jo tad nokļūšu ellē. Es domāju par to visu, tas bija pārņēmis mani, biju problēmās, izmisumā, vientulībā, dzīvoju smagos apstākļos. Bet es dzirdēju, ka Dievam ir brīnišķīgs, īpašs, ideāls, perfekts plāns manai dzīvei. Es neteikšu, ka es uzreiz šiem vārdiem noticēju, bet manī radās cerības stariņš, ka arī man Dievs ir sagatavojis īpašu plānu. Šodien es gribu tevi uzmundrināt un pateikt, ka Dievam ir ideāls plāns tavai dzīvei. Neatkarīgi no tā, kādā situācijā tu šobrīd atrodies, neatkarīgi no tā, kādās problēmās tu esi šodien. Varbūt tev šobrīd ir uzvaras laiks. Dzīve rit pa sezonām – augšā un lejā, ir problēmas, nav problēmu. Vienā sfērā ir problēmas, bet pārējās nav. Kādā brīdī visās sfērās ir problēmas, un tad ir visgrūtāk, jo ir izmisums. Bet šādos brīžos atceries, ka Dievam ir ideāls plāns tavai dzīvei. Viņam ir ideāls plāns arī tavai pašreizējai situācijai, kā to atrisināt, tāpēc tev ir jāiet pie Dieva, lai Viņš tev varētu palīdzēt atrisināt problēmas.

Toreiz es domāju, kāds gan ir Dieva plāns. Tad, kad es tam noticēju un pieņēmu lēmumu dzīvot Dieva perfektajā gribā, pilnībā nodoties Viņam, tad mana dzīve mainījās. Kad es pieņēmu Jēzu Kristu par savu Glābēju, tad uzreiz manā dzīvē ienāca prieks. Es iepriekš nezināju, kas ir prieks, es nezināju, ka varu priecāties, jo man nebija, par ko priecāties. Es joprojām atrados tajos pašos apstākļos, bet manī ienāca prieks un cerība. Aizgāja izmisums, nomāktība, vēlme nomirt, un atnāca prieks, miers, dziedinājums manai dvēselei. Pēc tam soli pa solim Dievs dziedināja arī visu pārējo manā dzīvē. Ja šodien tu esi problēmās, tad zini, ka Dievam ir ideāls plāns tavai dzīvei. Varbūt tu jau daudzus gadus esi ar Dievu, bet saproti, ka joprojām neesi Dieva ideālajā plānā. Mēs ilgu laiku varam būt ar Dievu un pilnā mērā nedarīt to, ko Dievs grib. Šodien es aicinu tevi pieņemt lēmumu ieiet laimē un pilnā mērā nodoties Viņam. Varbūt tu kādreiz esi bijis Dieva perfektajā gribā, esi skrējis Dieva sacīkstē, dzīvojis Viņa principos, bet šodien kaut kas ir novirzījies, tāpēc šodien es aicinu tevi, ka tu pieņem lēmumu atgriezties, nodoties Viņam, atcerēties laiku, kad biji ar Dievu un kalpoji uz visiem 100%.

Kādreiz man bija neārstējama slimība, un velna plāns bija, lai es nomirstu. Slimība bija pārņēmusi visu manu ķermeni. Dievam ir īpašs plāns mūsu dzīvei, bet atceries, ka arī velnam ir plāns mūsu dzīvei, un mēs esam tie, kas izdarām izvēli, kuru plānu mēs pieņemsim – Dieva plānu vai velna plānu. Mēs varam dzīvot pēc Dieva gribas vai pēc savas gribas jeb velna gribas. Kādu plānu tu pieņemsi? Pēc kādas gribas tu dzīvosi? Tam būs sekas. Ja mēs dzīvosim Dieva gribā, tam būs pozitīvas sekas, mēs būsim laimīgi, dzīvosim uzvaras pilnu dzīvi, būsim augšā, nevis lejā. Ja mēs izvēlēsimies otro plānu, velna plānu, tad būs negatīvas sekas. Lūk, kāpēc tik daudz cilvēku ir nelaimīgi, tik daudzi izdara pašnāvības, tik daudz ir ļaunuma un naida pasaulē, jo cilvēki izvēlas nedzīvot Dieva gribā, nepieņemt Dieva īpašo plānu. Kad Dievs mūs radīja mammas miesās, Viņš jau zināja visu plānu mūsu dzīvei, laimīgu plānu, uzvaras pilnas dzīves plānu, bet mēs esam tie, kuri izvēlas.

Un tur bija sieva, kurai astoņpadsmit gadus bija nespēka gars, tā ka viņa bija savilkta un nevarēja pilnīgi taisni atliekties.” (Lūkas evaņģēlijs 13:11)

Lūkas evaņģēlijā ir rakstīts par sievieti, kurai bija nespēka gars, kas bija pārņēmis viņu. Manī arī bija nespēka gars, manī bija velns, un tas bija pārņēmis mani. Viņš vēlējās mani pēc iespējas ātrāk nogalināt, iemest ellē, vienalga kādā veidā iznīcināt, vai nu caur slimību, vai pašnāvību, vai nelaimes gadījumu. Manī vienmēr bija tāda trauksmes izjūta, ka kādam kaut kas notiks, kaut kas atgadīsies, ar mani kaut kas notiks. No kurienes tas bija? No velna, no elles. Kopš esmu ar Dievu, šī trauksmes izjūta ir pazudusi, jo es zinu, ka Dievs mani sargā.

Nekāds ļaunums tev nenotiks, nedz kāda nediena tuvosies tavai teltij, jo Viņš sūtīs tev Savus eņģeļus tevi pasargāt visos tavos ceļos.” (Psalms 91:10-11)

Tad, kad mēs stipri pieķeramies Dievam, pār mums ir īpaša apsardzība, mēs esam pasargāti, mēs esam ietīti Dieva mīlestības segā, mēs esam apgaroti un laimīgi. Bet tas nenozīmē, ka nebūs grūtības, jo mēs dzīvojam virs zemes, kur ir grūtības, bet Dieva spēkā mēs tās uzvarēsim, kopā ar Viņu, ja mēs iesim Viņa plānā, Viņa gribā.

Vēl tikai mazu brīdi, un pasaule Manis vairs neredzēs, bet jūs Mani redzēsit, jo Es dzīvoju, un jums būs dzīvot.” (Jāņa evaņģēlijs 14:19)

“Es dzīvoju, un jums būs dzīvot” – tāds ir Dieva plāns. Dzīvot, nevis eksistēt, mocīties. Dzīvot, nevis tikai vilkt šo dzīvi un domāt, kaut ātrāk Jēzus atnāktu. Kopā ar Jēzu tu DZĪVO! Ja atnāk jauna problēma, tad tu skaties uz to, ka tā jau ir atrisināta. Tas ir kā tramplīns jaunām uzvarām, jo tu esi uzvarētājs, tu esi dzimis, lai uzvarētu – tāds ir Dieva plāns. Velna plāns – lai mēs zaudētu, lai mūs nokautu, nomaitātu.

Zaglis nāk vienīgi, lai zagtu, nokautu un nomaitātu. Es esmu nācis, lai tiem būtu dzīvība un pārpilnība.” (Jāņa evaņģēlijs 10:10)

Kāpēc zaglis nāk uz mājām? Lai zagtu, ne jau lai atnestu ko labu. Viņš nenāk, lai tev atnestu jaunu televizoru. Vai tā notiek? Zaglis atnāk, ielaužas mājās pie tavas dārgumu lādītes, kur ir gredzentiņi, un pieliek klāt vēl kādu zelta gabalu? Tā nenotiek, jo zaglis nāk, lai mūs apzagtu, nodarītu mums ļaunumu. Ko vēl dara zaglis? Ja mēs viņam ne tā pagadāmies ceļā, viņš ņem un sit pa galvu, jo viņam ir ļauns plāns. Tā arī velnam ir plāns. Pat ja mēs esam ar Dievu, ejam Viņa perfektajā gribā, dzīvojam pēc Viņa principiem un esam pilnībā nodevušies Viņam, arī tad velnam ir plāns mūsu dzīvei, jo velns ienīst cilvēku. Velna lielākā vēlme ir tāda, lai cilvēks pēc iespējas ātrāk nomirst, lai tiek nokauts, iznīcināts un nokļūst ellē. Lūk, tāds ir velna uzdevums. Katram uz zemes ir savs uzdevums. Dievam ir Savs uzdevums, tev un man un katram vienam ir dots savs uzdevums. Cilvēkiem, kurus vada velns, ir savs uzdevums. Velna plāns ir nogalināt. Daudzi cilvēki nepiedzimst, jo tiek iznīcināti abortos, un tas tiek arvien vairāk popularizēts. Ir daudz gadījumu, kad zagļi nonāvē cilvēkus, kurus gribējuši aplaupīt. Jēzus ir nācis, lai mums būtu dzīvība un pārpilnība, lai mēs dzīvotu uzvaras pilnu dzīvi. Dievam ir ideāls plāns tavai dzīvei! Dievs grib, lai tu dzīvotu laimīgu dzīvi, lai TEV būtu dzīvība un pārpilnība. Katram ir sagatavots plāns, mums tas ir tikai jāpieņem un jādzīvo pēc tā. Dieva plāns ir dzīvība un pārpilnība, lai mēs dzīvotu un sludinātu Tā Kunga darbus. Dieva plāns ir glābts un laimīgs tu un glābti un laimīgi cilvēki caur tevi. Tāds ir Dieva plāns mums. Šī laime nav egoistiska, šis plāns nav egoistisks. Dievs saka, lai tu aizej pie citiem un pasaki arī viņiem šo ideālo plānu, lai velns nespēj viņus nokaut, nomaitāt, nozagt un iznīcināt. Dievs ir ļoti labs, Viņā nav nekāda ļaunuma. Viņš grib ikvienam cilvēkam palīdzēt, svētīt, lai katrs dzīvotu laimīgu, piepildītu un harmonisku dzīvi, jo tāda ir Dieva griba. Velns ir absolūti slikts, viņā nav nekā laba, un viņš ienīst cilvēkus. Viņa plāns ir padarīt cilvēku nelaimīgu, iznīcināt, iemest ellē un izdarīt to pēc iespējas ātrāk. Izvēle ir mūsu rokās, kuru no plāniem izvēlēties.

Pirms kāda laika Kalifornijā gāja bojā četri jaunieši. Bija svētdienas rīts, un ģimenes tēvs uzrunāja savu dēlu: „Dēls, ejam uz baznīcu!” Kārtējo reizi viņš atgādināja dēlam, ka Dievs viņu gaida, ka Dievs viņu mīl. Dēls viņam teica: „Izbeidz, tu man esi apnicis ar savām runām par Dievu.” Viņš bija nikns, viņam bija apnikušas sarunas par Dievu: „Es dzīvoju, kā es pats gribu!” Tur jau tā lieta, ka velns apmāna cilvēkus. Mūsdienās ir populāri teikt – tā ir mana dzīve, kā gribu, tā dzīvoju, un es izvēlos dzīvot šādu dzīvi. Patiesība ir tāda, ka cilvēki ir pakļāvušies velnam un viņa plānam. Tā vairs nav viņu pašu griba, jo velns viņus ir apmuļķojis. Tētis kārtējo reizi dēlam teica par Dievu. Jaunietis izgāja uz ielas, kur viņu gaidīja draugi. Viņi iekāpa mašīnā, un aizmugurē sēdēja divas septiņpadsmit gadus jaunas meitenes. Tad tētis pēdējā brīdī piesteidzās pie mašīnas un teica: „Dēls, pagaidi minūti, vēlos par jums aizlūgt Dievu.” Dēls sacīja: „Tu tak redzi, ka mašīna jau pilna. Dievam vairs nav vietas, ja nu vienīgi bagāžniekā.” Dēls viņu izņirgāja savu draugu klātbūtnē. Visi jautri iesmējās un aiztraucās. Kāds aculiecinieks bija šokā par redzēto. Krustojumā notika sadursme, jo jaunieši nolēma pārkāpt noteikumus un braukt pie sarkanās gaismas. Kravas auto viņu mašīnu sagrieza burtiski kā autogēns, neskarts palika tikai bagāžnieks. Tā dzīvē bieži notiek, kad paši traucamies nezin kur, Dievu ignorējot un sēdinot bagāžniekā. Mēs sēdinām Dievu nevis goda vietā, nevis pirmajā vietā savā dzīvē, bet bagāžniekā. Viens ir skaidrs, Dievam neviens vietu nevar ierādīt. Dievs nevēlas vietu mūsu bagāžniekā, bet gan dzīvot mūsu sirdīs. Noliec Dievu pirmajā vietā savā dzīvē. Neizvēlies velna plānu, bet Dieva ideālo plānu savai dzīvei.

Mēs izdarām savu izvēli dzīvot ar Dievu vai dzīvot bez Dieva. Kurā vietā mēs noliekam Dievu? Tukša stikla burka simbolizē mūsu dzīvi. Kā mēs veidojam savu dzīvi? Ko mēs noliekam savas dzīves pamatā? Kuru plānu mēs izvēlamies? Vai mēs izvēlamies Dieva plānu pilnā mērā? Vai arī ejam uz kompromisiem? Kādas ir tās lietas, kas mums ir svarīgas, neskaitot Dievu? Ģimene – tā ir ļoti laba lieta, un tā ir svētība no Dieva. Kad rodas problēma? Tad, kad mēs neejam perfektajā Dieva gribā, bet augstāk par Dievu noliekam ģimeni. Jebkas, ko mēs noliekam augstāk par Dievu, rada problēmu, jo pamats vairs nav Dievs, bet gan kaut kas cits. Kas vēl aizpilda mūsu dzīvi? Hobijs – tas arī ir ļoti labi. Darbs – ļoti svarīgs, tas aizņem ļoti daudz laika no mūsu dzīves. Tā ir iekārtots, ka mums ir jāstrādā, lai mēs ēstu, apģērbtos. Kad rodas problēma? Tad, kad mēs noliekam darbu augstāk par Dievu. Tava dzīve pildās ar visām šīm lietām, un dzīvē laiks ir tik, cik ir. Mūsu sirdī ir vieta tik, cik tā ir. Izglītība? Dievs grib, lai mēs esam gudri un izglītoti Viņam par godu un kalpojam ar savām zināšanām Viņam. Kas vēl varētu traucēt veltīt laiku Dievam, atnākt uz dievkalpojumu, uz mājas grupiņu? Miegs. No rīta nāk miegs, grūti piecelties uz lūgšanu. Kas vēl varētu traucēt? Tā varētu būt arī gurķu marinēšana. Varbūt tu domā, ka kļūsi vecāks, būsi pensionārs un tev būs daudz brīva laika. Bet vai tu zināji, ka pensionāri ir vieni no aizņemtākajiem cilvēkiem? Viņi ir aizņemti ar daudz un dažādām lietām un uzskata, ka, ja tieši šovakar grupiņas laikā neiemarinēs gurķus, tie sabojāsies. Mēs atrodam daudz un dažādus attaisnojumus neizvēlēties Dievu. Piemēram, ja nestrādāsim darbā, kura dēļ netiekam uz grupiņu, tad ar mums būs beigas. Kas gan varētu notikt? Tu vienkārši nomainīsi darbu, būsi katrā dievkalpojumā un grupiņā, un ar tevi viss būs kārtībā. Velns mums melo dažādos veidos, jo viņš ir melis un melu tēvs.

“Jūs esat no sava tēva – velna, un jums gribas piepildīt sava tēva kārības. Viņš no paša sākuma ir bijis slepkava un nestāv patiesībā, jo patiesības nav viņā. Melus runādams, viņš runā pēc savas dabas, jo viņš ir melis un melu tēvs.” (Jāņa evaņģēlijs 8:44)

Viņš ir slepkava. Viņā nav nekādas patiesības. Velns melo un apmāna, lai mēs dzīvotu viņa plānā. Tāda ir viņa vēlme. Vēl un vēl visādas lietas varētu aizpildīt mūsu dzīvi. Nevar taču neko pazaudēt, viss ir ļoti svarīgs, vai ne? Bet Dievu arī gribās, jo tu reiz atnāci uz draudzi un dzirdēji, ka Dievam ir ideāls plāns tavai dzīvei. Un tu to vēlies, tāpēc gribi arī Dievu. Kurā vietā cilvēki bieži noliek Dievu? Pēdējā! Kad visi darbi padarīti, Dievu arī vajag tam visam pa virsu. Un kas notiek? Ja piepildītās burkas augšpusē noliek Dievu, vislielāko akmeni, tad to vairs nevar aizvērt. Dzīvē nav piepildījuma, nav harmonijas. Es tev gribu pačukstēt, ka labāk lai Dievs tev ir kaut vai virspusē, nekā vispār nav. Labāk atnākt uz dievkalpojumu kaut kad, nekā neatnākt nekad. Vismaz tad tev ir iespēja dzirdēt Dieva vārdu, būt priecīgam vismaz svētdienā, kaut vai dievkalpojuma, sprediķa laikā. Bet kā būtu vislabāk darīt, kurā vietā Dievs jānoliek? Ir svarīgi nolikt Dievu pirmajā vietā, kā saka Dieva vārds:

Bet dzenieties papriekš pēc Dieva valstības un pēc Viņa taisnības, tad jums visas šīs lietas taps piemestas.” (Mateja evaņģēlijs 6:33)

Un tad visas pārējās svētības, visas svarīgās lietas tiks piemestas. Kad Dievs būs pamats, tu varēsi uz šī stingrā pamata celt pareizas attiecības laulībā, ģimenē, ar bērniem, darbavietā, izvēlēties pareizo profesiju utt. Tātad liekam Dievu pirmajā vietā, pamatā. Tālāk nāk visas tās lietas, kas mums ir svarīgas un vajadzīgas – darbs, ģimene, mazbērni un arī gurķu marinēšana. Tā mēs būvējam savu dzīvi. Kas notiek, kad noliekam Dievu kā pamatu mūsu dzīvē? Tā kļūst skaista un harmoniska, visus akmeņus var salikt burkā un kārtīgi to aiztaisīt. Nekas nav jāizslēdz no savas dzīves, viss ir skaisti, un mēs dzīvojam pareizās prioritātēs. Mums vajag Dievu pamatā, un pēc tam visu pārējo. Tad mēs dzīvojam Dieva perfektajā gribā, Viņa ideālajā plānā, un esam no sirds laimīgi un priecīgi kopā ar Viņu. Ieliec Dievu pirmajā vietā savā dzīvē. Kad esam ar Dievu, mēs esam priecīgi un laimīgi, kā Dieva vārds saka:

“Jebšu es arī staigāju tumšā ielejā, taču ļaunuma nebīstos, jo Tu esi pie manis, Tava gana vēzda un Tavs gana zizlis mani iepriecina.” (Psalms 23:4)

Pat tad, ja neesam ar Dievu un labi izskatāmies, tad grēku smagums tomēr mūs spiež pie zemes. Un izvēli izdarām mēs paši. Dievs mūs ir radījis īpašus un brīnišķīgus, cilvēks ir unikāls, brīnums. Dievs jau tad, kad mūs radīja mammas miesās, ielika mūsu sirdī tādu vietu, kas ir paredzēta tikai Dievam. Tāpat kā puzles gabaliņš der tikai konkrētai vietai, mūsu sirdī ir vieta Dievam. Kamēr šo vietu neaizņem pareizais puzles gabals, kas ir Dievs, tikmēr cilvēks nevar būt patiesi laimīgs. Pat ja cilvēks apgalvo, ka Dievs viņam nav vajadzīgs, velns viņu ir apmuļķojis, viņam tomēr vajag Dievu. Pagājušajā svētdienā video liecībā kāda māsa liecināja, ka agrāk uzskatīja, ka viņai Dievu nevajag, ka viņas dzīvē viss ir kārtībā. Viņa domāja, ka mammai ir problēmas, un viņai vajag Dievu, jo vīrs aizgājis, ir depresija. Tikai tad, kad mammas mudināta aizgāja uz dievkalpojumu, esot Dieva klātbūtnes atmosfērā, viņa saprata, ka patiesībā viņai ir daudz problēmu un atkarību un ir nepieciešama brīvība. Dievs viņai palīdzēja. Ja cilvēki tev saka, ka viņiem Dievs nav vajadzīgs, vienalga turpini strādāt ar viņiem, jo viņiem ir vajadzīgs Dievs. Vienkārši viņi paši to nezina. Tad, kad viņi paši atnāks pie Dieva, tad to sapratīs, kā minētā māsa liecināja, ka Dievs viņu atbrīvoja no atkarībām, bailēm un tukšuma sajūtas. Dievs ir tas, kas aizpilda tukšumu un paņem prom bailes. Bībelē teikts, ka Dievs pat zina, cik mums matu uz galvas. Dievs jau zināja visas mūsu mūža dienas, kad mums nebija vēl nevienas.

“Un netopiet šai pasaulei līdzīgi, bet pārvērtieties, atjaunodamies savā garā, lai pareizi saprastu, kas ir Dieva griba: to, kas ir labs, tīkams un pilnīgs.” (Romiešiem 12:2)

“Jo Tu radīji manas īkstis, Tu mani veidoji un piešķīri man ķermeni manas mātes miesās.” (Psalms 139:13)

Tu esi Dieva darbs. Katrs cilvēks ir Dieva roku darbs. Dievs katru no mums ir radījis un veidojis. Neviens vēl neredzēja tevi, kad tu biji mammas puncī, bet Dievs jau tad zināja, kāds tev būs dzimums, kāda matu, acu krāsa, vai būsi apaļīgāks, vai kalsnāks, smalkiem matiem vai rupjiem matiem, kādiem pirksti, nagiem, un tieši tur Dievs mūs veidoja un sagatavoja mums plānu.

“Tavas acis mani redzēja kā bezmiesas iedīgli, un Tavā grāmatā bija rakstītas visas manas dienas, jau noteiktas, kad to vēl nebija it nevienas. Cik dārgas man ir Tavas domas, ak, Dievs, un cik liels ir to daudzums!” (Psalms 139:16-17)

Dievs ir labs! Bībelē teikts, ka Dievs mūs radījis pēc Sava tēla un līdzības sadraudzībai ar Sevi. Dieva plāns ir glābts un laimīgs es un glābti un laimīgi cilvēki caur mani. Dievs mums grib tikai un vienīgi labu. Dievs mūs pārdabiski sargā, kad ejam Viņa gribā un plānā.

Lai mēs dzīvotu Dieva ideālajā gribā, mums jāievēro kādi noteikumi.

1)    Jāpieņem Jēzus Kristus savā dzīvē. Tad mēs atzīstam, ka Viņš ir vienīgais Glābējs un grēku Izpircējs.

“Jēzus viņam saka: "ES ESMU ceļš, patiesība un dzīvība; neviens netiek pie Tēva kā vien caur Mani.”” (Jāņa evaņģēlijs 14:6)

Kā mēs tiekam pie Tēva? Kā mēs varam būt glābti? Tikai caur Jēzu. Tikai viens ceļš – Jēzus nāve un augšāmcelšanās. Jēzus Kristus ir vienīgais grēku Izpircējs. Nav cita – ne Buda, ne Allāhs, ne kāds cits Dievs. Tikai Jēzus asinis glābj. Jēzus asinīm ir spēks izdzēst mūsu grēkus, izmainīt mūs, šķīstīt, tīrīt mūs un pagriezt mūsu dzīves pretējā virzienā, prom no pazušanas un elles. Tikai Kristus upuris spēj glābt no mūžīgas pazušanas ellē. Jēzus atnāca virs zemes un samaksāja pilnu cenu par katru cilvēku, Viņš atdeva Savu dzīvību, lai mēs dzīvotu, lai mēs būtu laimīgi. Viņš izlēja Savas dārgās asinis, augšāmcēlās, ir dzīvs un paņem mūsu grēkus prom tad, kad mēs nākam pie Viņa un atzīstam, ka Viņš ir vienīgais grēku Izpircējs. Kaut arī tu vēl neesi pilnīgs, Dievs pieņem tevi tādu, kāds esi, jo Viņš redz, ka tu vēlies mainīties un centies iet Viņa gribā.

“[..] Jo tam, kas pie Dieva griežas, nākas ticēt, ka Viņš ir un ka Viņš tiem, kas Viņu meklē, atmaksā.” (Ebrejiem 11:6)

Tici, ka Dievs ir, un pieņem Viņa īpašo plānu savai dzīvei, un esi laimīgs. Anekdote: Kad Pēterītis uzzināja, ka bērni rodas kāpostos, viņš ar aizdomām sāka skatīties uz kāpostu tīteņiem. Pēterītis domāja, ka bērni rodas tā. Anniņa varbūt teiks, ka māmiņa ar tēti nopirka brālīti veikalā pāri ielai vai arī kādā īpašā veikalā Anglijā. Cits bērns domā, ka ticis atrasts kāpostos, cits domā, ka stārķis lidoja gar māju un iemeta viņu caur skursteni. Tātad bērni dažādi domā par to, kā viņi rodas. Mūsdienās ir daudz bērnu, kuri zina patiesību par to, kā viņi rodas. Ir tikai viena patiesība, kā rodas bērni. Arī Jēzus ir vienīgā patiesība. Pat ja citi domā vai saka citādāk, pierāda citas teorijas, tomēr Dieva vārds saka, ka Viņš ir vienīgā patiesība, vienīgais ceļš, un tikai caur Viņu mēs nokļūstam dzīvībā.

2)    Lai atnāktu pie Jēzus, mums jāzina ceļš, kā tur nokļūt. Jābūt kādam, kas atved pie Dieva.

Mēs ar vīru bijām kalnos Grieķijā, Vikas aizā, kas ir dziļākā aiza Eiropā (915 m), pie maza ciematiņa Monodendri. Tur mēs apmetāmies mājiņā, no kuras bija redzams ļoti skaists skats uz kalniem. Visu dienu gājām un redzējām tik skaistus skatus, ka nepārtraukti priecājāmies. Skati bija tik skaisti, ka visu laiku gribējās fotografēt. Pēc tam, skatoties bildes, bija jāsecina, ka tajās šo skaistumu īsti nevar redzēt. Visu dienu gājām smagu maršrutu pa kalniem, lejām, gravām, pa akmeņiem un izžuvušas upes gultni. Slodze bija liela. Saprotams, ka upe bija izžuvusi un ūdens nebija. Bija karsts, sutīgs, jo negaiss nāca virsū, visas drēbes bija slapjas no sviedriem, nebija kur noskaloties. Kad iegājām aizā, sāka krēslot un bija jāpaspēj tikt atpakaļ augšā. Gājām un dzirdējām reālas ūdens avota skaņas. Nevarējām atrast avotu, līdz uzkāpām augstāk un pa gabalu ieraudzījām, ka lejā bija zils, skaists, dzidrs kalnu avots. Domājām iet uz turieni, jo tā bija vienīgā ūdens krātuve visas dienas garumā. Gājām un sapratām, ka attālināmi un ūdens pleķītis lejā kļūst arvien mazāks, skaņa arvien klusāka. Neatraduši avotu, mēs uzkāpām virsotnē. Šajā dienā mums bija plāns uzkāpt vēl vienā virsotnē un domājām, ka tur noteikti būs pa ceļam redzētais kalnu avots, un mēs sapņojām, kā tur peldēsimies, veldzēsimies, dzersim, cik laiks atļaus, jo līdz tumsai noteikti bija jāpaspēj atpakaļ. Kad kalnos iestājas tumsa, pilnīgi neko nevar redzēt, ir pilnīgi melna nakts. Mums bija jāsteidzas, arī negaiss nāca virsū, lietus jau sāka pilināt, bet mums bija plāns paspēt uz otru virsotni. Tomēr visvairāk mums gribējās atrast avotu. Pa ceļam kādā atpūtas vietā sastapām dažus cilvēkus ar gidu. Ejot garām, vīrs angliski sāka teikt, ka mēs dosimies uz konkrēto virsotni. Gids jautāja, vai mēs zinām, kur atrodas avots. Tā kā mēs to nezinājām, gids uzreiz atvēra savu karti un izskaidroja mums ceļu uz to. Izrādījās, ka avots nav norādīts nevienā tūristu kartē vai ceļvedī, un tas nebija pa ceļam mūsu ieplānotajā maršrutā. Bija speciāli jāiet cits maršruts, ko mēs paši nekādā ziņā nebūtu atraduši. Ko es ar to gribu pateikt? Ja mums gids nepalīdzētu, mēs neatrastu ceļu uz avotu un nedabūtu veldzēties. Ja mēs neparādām cilvēkiem ceļu pie Dzīvības avota, pie Dieva, viņi nevar to atrast. Viņiem ir vajadzīgs kāds, kurš pasaka, ka Jēzus ir vienīgais Glābējs. Viņš dod tādu ūdeni, no kura neslāpst, atnāk piepildījuma un pārpilnības sajūta. Tu esi gids, kurš ved cilvēkus pie Kristus. Kurš pats ir glābts un laimīgs, glābj un dara laimīgus arī citus cilvēkus. Uz avotu ir jāatrod pareizais ceļš. Tur nevar aiziet pa jebkuru ceļu, tikai pa vienu ceļu. Jēzus ir pareizais un vienīgais ceļš. Bieži vien cilvēki iet apkārt Jēzum un nenāk tieši pie Viņa. Tādēļ mēs esam gidi, kuri palīdz cilvēkiem atrast ceļu pie Jēzus. Mēs esam evaņģēlisti, kuri stāsta cilvēkiem par Dievu, kuri kalpo un mīl cilvēkus.

“Tātad grēka alga ir nāve, bet Dieva balva ir mūžīga dzīvība Kristū Jēzū, mūsu Kungā.” (Romiešiem 6:23)

Žēlastībā mēs esam glābti. Dieva žēlastība ir jāaiznes un jāpastāsta arī citiem, lai arī viņi par to uzzina. Cik mēs bijām priecīgi, kad atradām pareizo ceļu uz avotu! Mēs bijām tik pateicīgi, ka svešais gids mums pateica, kur jāiet, mēs paši to neatrastu un būtu ļoti bēdīgi, jo mums visvairāk gribējās atrast tieši dzidro kalnu avotu. Cilvēki visvairāk slāpst pēc Dieva. Viņi grib atrast dzīvības avotu, bet mums viņi ir jāpieved pie tā. Kad mēs nokļuvām pie avota, mēs bijām ļoti laimīgi. Mēs peldējāmies, tur bija dzidrs, tīrs ūdens, un beidzot varējām atveldzēties. Dievs ir kā dzidrs, tīrs, skaists, īpašs un veldzējošs avots. Dievā mēs atspirgstam un atveldzējamies. Dievā mēs gūstam jaunu spēku iet tālāk pa kalniem un lejām, meklēt jaunas virsotnes, iet uzvaras gājienā. Dievs mums dod spēku un atspirdzinājumu.

3)    Mums ir vajadzīgas personīgas attiecības ar Dievu. Tā ir lūgšana un Bībeles lasīšana.

Kad tu lasi Bībeli, Dievs runā uz tevi. Kad tu lūdz, tu runā ar Viņu. Tāpat kā divi cilvēki nevar izveidot attiecības, ja viņi nesarunājas savā starpā, ja viens runā un otrs tikai klausās. Dievs ir persona, un mums attiecības ar Viņu ir jāveido. Mums ir jāpavada laiks kopā ar Viņu. Bībele ir dzīvības grāmata. Bībele maina cilvēku dzīves, tas ir dzīvais vārds.

“Bet Viņš atbildēja un sacīja: "Stāv rakstīts: cilvēks nedzīvo no maizes vien, bet no ikkatra vārda, kas iziet no Dieva mutes.”” (Mateja evaņģēlijs 4:4)

Bībele ir vispopulārākā grāmata. Bībele, kurā ir bauslis: Tev nebūs zagt, ir visvairāk zagtā grāmata pasaulē. Tā ir visiekārojamākā grāmata, un tā arī atrodama Ginesa rekordu grāmatā. Bībele ir iespiesta 6 miljardos eksemplāru. Bībeles autors ir Dievs. Mēs lasām Bībeli un dzirdam Dievu. Viņš runā uz mums caur šiem vārdiem. Atverot Bībeli, kura nav parasta grāmata, mēs uzsūcam dzīvības vārdus. Tu tos lasi, un tie kļūst dzīvi tieši tev un tavai situācijai.

“Jo tie ir dzīvība tiem, kas tos atrod, un ir zāles visai viņu miesai, kas dziedina.” (Salamana pamācības 4:22)

Bībele ir zāles, kas dziedina mūs pilnā mērā. Visu mūsu garu, dvēseli un miesu.

Kāda meitene man uzrakstīja vēstuli: “Šīs pēdējās nedēļas darbā bija ļoti grūtas, daudz darba. Protams, tas nav attaisnojums, bet divas dienas es izlaidu lūgšanas un Bībeles lasīšanu. Es katru rītu nogulēju, piecēlos pēdējā brīdī.” Vai tev arī ir bijušas šādas situācijas? Es domāju, ka katram tādas ir bijušas. “Ar katru dienu es paliku pūcīgāka un noslēgtāka, ar nevienu nerunāju. Strādāju tikai savu darbu. Es biju tāda, kāda biju pirms ienākšanas draudzē.” Iedomājies, kas notiek, kad tu tikai divas dienas neesi lūdzis Dievu. “Tikai divas dienas, bet atgriežas atpakaļ vecie ieradumi.” Kāpēc? Tāpēc, ka velns momentā piedāvā savu plānu nokaut, nozagt, nomaitāt, melot. Tu kļūsti tāds, kāds tu biji bez Dieva, niecīgs, nevarošs, tu jūties noslēgts un kails. Šī meitene ir ļoti stipra, daudz dzīvē sasniegusi, viņa ir atvērusi savu biznesu. Viņa gan nedzīvo Latvijā, vienkārši ir mums labs draugs. Viņai nav alkohola atkarības vai kādas citas ārēji redzamas atkarības, ārēji viņa ir ļoti skaista, sakopta, pieklājīga, viņai viss dzīvē ir normāli, bet kas notiek cilvēka sirdī? Viņa jutās noslēgta un kaila. “Es jutu, ka mana stiprā aizmugure ir pazudusi.” Dievs ir mūsu stiprais plecs, stiprā aizmugure. “Mans Tētiņš bija sadusmojies.” Tētiņš bija bēdīgs, ka meitiņa neatnāca pie Viņa parunāties. “Es lūdzu Dievam piedošanu, jo nekad negribu atkal tā sajusties. Tas bija pretīgi. Man pat darbā aizrādīja, ka es vairs nesmaidu. Biju noslēgta, bez enerģijas. Darbā sākās milzīgas problēmas tikai tādēļ, ka nebiju savā lūgšanu kambarī kopā ar savu Tētiņu.” Tas vēlreiz pierāda to, cik niecīgi esam bez Dieva, Viņa mīlestības un vadības. Mums ir vajadzīgas personīgas attiecības ar Dievu, lai mēs dzīvotu Viņa ideālajā gribā.

Manas acis mostas agri, vēl pirms sardzes maiņas, lai pārdomātu Tavus vārdus” (Psalms 119:148 )

“Lūdziet, tad jums taps dots; meklējiet, tad jūs atradīsit; klaudziniet, tad jums taps atvērts.“ (Mateja evaņģēlijs 7:7)

Tad, kad mēs lūdzam, mums tiek dots. Tāpēc ir vajadzīga lūgšana un Bībeles lasīšana. Jālūdz mums ir ne tikai tad, kad ir problēmas, bet regulāri, ik dienas. Lūgšana maina cilvēku, zemi un valsti. Jongi Čo sievas māte savā laikā viņu modināja katru rītu 5.00, lai Jongi Čo, kurš šobrīd ir mācītājs vienā no lielākajām draudzēm pasaulē, lūgtu par savu zemi, Dienvidkoreju. Viņi ziemā devās kalnos, maksāja cenu, klāja jakas zemē un aukstumā, stundām ilgi uz ceļiem lūdza Dievu. Viņi strādāja un lūdza, un caur to atnāca izmaiņas viņu zemē. Dienvidkoreja uzplauka, un viss izmainījās, ekonomika uzplauka. Tas var šķist neiespējami, bet, kad Dieva cilvēki strādā un iet ideālajā plānā, kad viņi paši ir laimīgi un glābti, kad citus ved glābšanā un lūdz, tad viss izmainās.

4)    Mums ir vajadzīga draudze un mājas grupiņa. Tā ir komanda.

“Un Es tev saku: tu esi Pēteris, un uz šās klints Es gribu celt Savu draudzi, un elles vārtiem to nebūs uzvarēt.”” (Mateja evaņģēlijs 16:18 )

Stipru draudzi elles vārti nevar uzvarēt. Visiem kopā esot draudzē, nevis pa vienam, pārdabiski darbojas Dievs, mēs cits citu stiprinām, dzirdam Dieva vārdu un augam. Es bieži esmu dzirdējusi, ka cilvēki saka: “Kad būšu atmetis smēķēšanu, tad es nākšu uz dievkalpojumiem, jo tāds nesvēts un netīrs nevaru nākt.” Nē! Mums ir jānāk tādiem, kādi mēs esam. Jo veseliem ārstu nevajag, bet slimiem, saka Dieva vārds. Kad mēs nākam Dieva namā un Dieva vaiga priekšā, tad mēs kļūstam brīvi, un problēmas sāk risināties. Grēks tevi atturēs no Bībeles vai Bībele tevi atturēs no grēka? Tāpēc ir svarīgi lasīt Bībeli un būt draudzē. Tikai tādā veidā mēs varam būt brīvi no lietām, kas mums traucē pilnā mērā būt ar Dievu. Tikai Dieva namā un Viņa klātbūtnē lietas sāk risināties. Paši mēs nespējam izmainīties. Ja jau cilvēks pats visu spētu savā spēkā, tad nebūtu vajadzīgs Dievs. Cilvēks nespēj sevi izglābt, saviem spēkiem cilvēkam nav iespējams nonākt debesīs.

5)    Mums ir vajadzīga kalpošana un evaņģelizācija.

Mums ir jākalpo, jābūt evaņģēlistiem, tiem, kuri ved cilvēkus pie Dieva. Mums ir jābūt gaismai. Paši esam glābti un laimīgi un palīdzam citiem kļūt glābtiem un laimīgiem. Mums ir jāuzņemas jebkāda kalpošana draudzē, lai nestu godu Dievam un lai Debesu valstība ietu plašumā. Kāpēc mums ir jāevaņģelizē? Tāpēc ka stundas laikā nomirst 6000 cilvēku. Cik no viņiem nonāk debesīs? Turpmākajās 24 stundās 144 000 cilvēku aizies vai nu uz elli, vai uz debesīm. Dieva vārds mums māca mīlēt Dievu un savu tuvāko kā sevi pašu.

“Otrs ir šis: tev būs mīlēt savu tuvāku kā sevi pašu; cita lielāka baušļa par šiem nav.” (Marka evaņģēlijs 12:31)

Svarīgi sākt kalpot Dievam uzreiz, tiklīdz pieņemam Jēzu. Citreiz cilvēki saka, ka nav beiguši Bībeles skolu vai vēl cīnās ar atkarībām, bet tas nav svarīgi. To, kas tev ir, dod citiem. Tad, kad tu dosi citiem, atnāks svētība tavā dzīvē. Dodot citiem, mēs paši saņemam.

“Dodiet, tad jums taps dots: pilnu, saspaidītu, sakratītu un pārpārim ejošu mēru jums iedos jūsu klēpī; jo ar to mēru, ar ko jūs mērojat, jums atmēros.” (Lūkas evaņģēlijs 6:38 )

Tad, kad mēs evaņģelizējam, mēs paši saņemam un atnāk prieks. Mēs priecājamies, ka esam paklausījuši Dievam un varējuši būt gaisma cilvēkiem, ka esam varējuši vest cilvēkus pie Dieva. Svarīgi ir kaut vai tikai pastāstīt cilvēkiem par Dievu, pat ja viņi atraida un ir dusmīgi, un mums atnāk svētība. Tu nekad nevari zināt par cilvēku, kuru tu uzrunā, kas viņš būs rītdien. Varbūt caur tevi šis cilvēks būs liels kalpotājs vai evaņģēlists. Pats svarīgākais, ka tu esi sludinājis evaņģēliju un esi pastāstījis viņam par Dievu. Viņam ir dota iespēja izvēlēties mūžīgo dzīvību. Cilvēki grib Dievu, bet viņiem vajag parādīt ceļu pie Viņa. Viņiem vajag iedot atslēgas, izstāstīt, parādīt.

“Atgriezies savās mājās un izstāsti, ko Dievs tev ir darījis." Un viņš nogāja un pasludināja visā pilsētā, ko Jēzus tam bija darījis.” (Lūkas evaņģēlijs 8:39)

Jēzus darīja brīvu apsēsto, Viņš dziedināja viņu. Šis cilvēks staigāja pa kapiem un darīja sev pāri. Ko Jēzus lika viņam darīt? Uzreiz pēc atbrīvošanas iet un kalpot. Negaidi, kad pabeigsi Bībeles vai līderu skolu, negaidi, kad atbrīvosies no atkarībām vai nopelnīsi pirmo miljonu. Dievam mēs varam kalpot uzreiz. Tā ir milzīga privilēģija, ka mēs varam kalpot Dievam. Protams, mums ir jācenšas dzīvot svētu dzīvi, mēs pieliekam visas pūles, lai dzīvotu tā, kā Dievs grib, lai mēs tuvotos un nodotos Viņam.

“Dzenieties pēc miera ar visiem un pēc svētas dzīves, bez kā neviens neredzēs To Kungu.” (Ebrejiem 12:14)

Protams, katrs tajā līmenī, kurā mēs esam. Mēs vēlamies soli pa solim būt līdzīgāki Kristum. Mēs pieliekam visas pūles, lai visās jomās aizvērtu durvis velnam un pieņemtu Dieva plānu.

6)    Mums ir jāturpina dzīvot Dieva gribā. Jāturpina iet uz priekšu, neapstāties, neatslābt, nodoties, neļaut velnam sevi izšaubīt.

“Es visu spēju Tā spēkā, kas mani dara stipru.” (Filipiešiem 4:13)

Tas ir lēmums, vienmēr nolikt Dievu pirmajā vietā. Maksāt cenu par to, lai būtu ar Dievu. Ir cilvēki, kuri saprot, ka viņiem vajag Dievu, bet viņi negrib maksāt cenu. Reiz kāds cilvēks man teica: “Es varbūt gribētu iet uz grupiņu, bet pēc darba esmu noguris, gribas atpūsties.” Cilvēki negrib piepūlēties, lai saņemtu mūžīgo balvu – Debesu valstību, lai tiktu brīvi no savām atkarībām. Bet ir jāpieliek pūles, un cena būs jāmaksā jebkurā gadījumā. Mēs maksājam cenu arī tad, ja neesam ar Dievu, ar savu nelaimīgo dzīvi.

7)    Mēs baudām Dieva svētības un privilēģijas. Kad mēs esam Dieva ideālajā plānā, tad mēs esam laimīgi un uzvarētāji.

“Mans stiprums, uz Tevi es gaidu, jo Dievs ir mana stiprā pils.” (Psalms 59:10)

“Tas Kungs ir mans akmenskalns, mana pils un mans glābējs, mans stiprais Dievs, mans patvērums, uz ko es paļaujos, mans vairogs un mans pestīšanas rags un mans augstais palīgs.” (Psalms 18:3)

Izvēlies Dievu par savu stipro Palīgu, Vairogu, Dziedinātāju, Laimes Nesēju! Noliec Viņu pirmajā vietā un dzīvo Dieva svētībās. Dzīvo uzvarā, esi svētīts un laimīgs. Tad Dieva pārdabiskie brīnumi sāks notikt mūsu un citu cilvēku dzīvēs. Atnāks pārdabisks miers, prieks, laime. Mēs uzvaram ienaidniekus Dieva spēkā, kopā ar Viņu, un atnāk ticība, tā kļūst augoša. Mēs zinām daudz liecību, mums katram ir sava liecība, kā brīnumi sāka notikt mūsu dzīvēs, kad meklējām Viņa vaigu. Es aicinu tevi nodoties Viņam.

Reiz es evaņģelizēju kādu taksistu. Braucot ar taksi, es viņam sāku stāstīt par Dievu. Viņš bija tāds spītīgs taksists, viņš jau mani bija aizvedis uz galapunktu, bet es jutu, ka viņš grib runāties, un tā mēs norunājām 40 minūtes, es viņam par Jēzu, viņš man savas teorijas. Es viņam stāstīju, kāds Dievam ir brīnišķīgs plāns viņa dzīvei, bet viņš apgalvoja, ka viņam dzīvē viss ir labi. Es teicu, ka nevar būt, jo viņa dzīvē nav Dievs, viņš aizies uz elli. Viņš sāka aizdomāties. Gudrs cilvēks, dzīvē visu sasniedzis, viss viņam bija. Beigās viņš man atklājās un teica, ka tomēr viena problēma viņam esot, viņš nekādi nespēj piedot savai māsai un tēvam. Es teicu, ka viņam vajag uz inkaunteru, stāstīju, kā velns dzīvo cilvēkos, kā velns realizē savu plānu cilvēkos. Es redzēju, ka viņš kļūst aizvien domīgāks un bailīgāks. Cilvēkiem vajag Dievu, pat ja viņi strīdās pretī. Piedāvā viņiem, stāsti viņiem, un viņi visu mūžu to atcerēsies. Pasaki mājaslapas adresi, pastāsti, ka viņam ir iespēja nākt pie Dieva. Ir daudz tādu stiprā dzimuma pārstāvju, kuri domā, ka paši visu var un ir stipri. Viņiem ir ļoti grūti atzīt, ka viņiem vajag Dievu. Šis puisis teica: “Katrs pats sēž pie savas dzīves stūres. Redz, es esmu taksists, es vedu citus.” Es saku: “Tieši tā! Arī tu sēdi pie savas dzīves stūres, un tu izvēlies, vai tu brauc uz debesīm, vai elli. Kur dodas tavs auto, to izvēlies tu pats.” Mēs paši nosakām to, kur dodamies, Dievs nevar mūsu vietā izdarīt šo izvēli, tas ir jāizdara mums pašiem. Nebūsim spītīgi, pieņemsim pareizos lēmumus. Auto navigācijas sistēmai Waze ir svarīgi uzreiz braukt pa pareizo ceļu. Kā ir, kad tu sāc maldīties? Ir grūti atkal atrast pareizo ceļu. Kāpēc mēs cilvēki reizēm esam tik spītīgi? Mēs gribam iziet visādus līkločus. Dieva ceļš iet uz vienu pusi, bet mēs gribam uz otru. Mēs paši uztaisām sev problēmas, lai neietu pa Dieva ceļu. Pirmā lielākā problēma ir tad, kad Dievu nenoliekam pirmajā vietā savā dzīvē, ja nepieņemam Viņa īpašo, ideālo plānu. Tāpēc es aicinu tevi izvēlēties.

“Un svelošā smilts taps par ezeru un izkaltusī zeme par ūdens avotu; kur agrāk mājoja šakāļi, tur augs zāle un niedres.” (Jesajas grāmata 35:7)

Mēs kļūstam par ūdens avotu, kad pieņemam Dieva plānu, un tad mēs vairs neesam sakaltusi zeme, izmisušais cilvēks bez Dieva. Kopā ar Dievu mēs varam visu, mēs uzvaram. Šodien tu esi tas, kurš pieņem lēmumu būt ar Dievu, nodoties Viņam, atvērties Viņam vai nē. Paldies Tev, Debesu Tēvs, ka Tu mūs ved, ka Tu mūs cel, ka Tu mums stāsti un rādi Savu plānu. Paldies, ka Tev ir īpašs, brīnišķīgs, ideāls plāns mūsu katra dzīvei. Es lūdzu, Tēvs, svētī katru vienu, ka mēs pieņemam Tavu plānu, ka mēs dzīvojam Tavā gribā visas sava mūža dienas, ka mēs esam kopā ar Tevi debesīs, ka mēs gribam būt glābti un laimīgi vienmēr, ka mēs gribam glābt un darīt laimīgus arī citus. Pateicos Tev! Paldies Tev, Jēzu, Tu esi vienīgais Ceļš, Patiesība un Dzīvība. Jēzus Vārdā! Izvēlies Dievu! Izvēlies Viņa ideālo plāno, nevis gandrīz ideālo, bet ideālo.

Gannas Jencītes sprediķi “Dievam ir ideāls plāns tavai dzīvei” pierakstīja un rediģēja draudzes “Kristus Pasaulei” redakcija

Grūti nāksies pret dzenuli spārdīt

Publicēja 2019. gada 29. okt. 00:44Līga Paņina

Ziņas datums 29.10.19.

Debesu Tēvs, mēs Tev pateicamies par Tavu Dēlu, Jēzu Kristu. Mēs pateicamies, ka Tu nāci virs zemes cilvēka miesā, ka Tu uzņēmies mūsu vājības un grēkus, mūsu kaites, mūsu nabadzību, Dievs, lai mēs dzīvotu pilnvērtīgu dzīvi Tevī un lai mums būtu mūžīgā dzīvība. Svētais Gars, paldies par Tavu klātbūtni. Paldies, Dievs, ka Tu mūs šodien mācīsi, vadīsi, celsi Jēzus Vārdā, āmen! Svētrunas tēma – “Grūti nāksies pret dzenuli spārdīt".

Sauls, kurš vēlāk kļuva par Pāvilu, saņēma pilnvaras vēstules no augstajiem priesteriem, tā laika jūdu reliģiskās varas. Vēstulēs tika pavēlēts ne tikai Jeruzālemē, bet arī ārpus tās, citās vietās un valstīs, gūstīt kristiešus un vest uz Jeruzālemi sodīt. Nevis vienkārši sodīt, bet pat ar nāvessodu. Kad Sauls ar savu komandu jeb inkvizīciju bija ceļā uz Damasku, pēkšņi viņu apspīdēja spoža gaisma. Sauls nokrita pie zemes, un Jēzus viņu uzrunāja dzirdamā balsī. Apkārt stāvošie ceļabiedri neko nedzirdēja, taču Sauls dzirdēja vārdus no Dieva. Pēc šīs sastapšanās ar spožo gaismu, viņš bija akls trīs dienas. 

Iedams ar tādu nolūku uz Damasku ar augsto priesteru atļauju un pilnvarām, es, ķēniņ, dienas vidū uz ceļa redzēju gaismu no debesīm, spožāku par saules gaismu, apspīdam mani un manus ceļabiedrus. Mēs visi nokritām pie zemes, un es dzirdēju balsi ebreju valodā uz mani sakām: Saul, Saul, ko tu Mani vajā? Tev grūti nāksies pret dzenuli spārdīt. Es sacīju: kas Tu esi, Kungs? - Tas Kungs atbildēja: Es esmu Jēzus, ko tu vajā.” (Apustuļu darbi 26:12-15)

Sākumā vārds ‘spārdīt’ var likties nevietā, kā jau vecajā tulkojumā. Arī vārds ‘dzenulis’ var šķist neiederīgs un nesaprotams. Bet es tev iesaku lasīt tieši vecā tulkojuma Bībeli (1965. gada revidēto tekstu), nevis jauno tulkojumu. Jaunais tulkojums, manuprāt, ir ļoti neveiksmīgs. Es neiesaku lasīt jaunā tulkojuma Bībeli. Esmu to lasījis un secinājis, ka jaunais tulkojums galvā rada tikai haosu. Tur ir neprecīzi un dīvaini iztulkotas Rakstu vietas. Tās ir neskanīgas un nedzejiskas, īpaši psalmos, savukārt vecais latviešu tulkojums ir gan skanīgs, gan precīzs. Vārdi ‘pret dzenuli spārdīt’ ir ļoti precīzs tulkojums. Vai zini, kas ir dzenulis? Tā ir koka kārts, kā šķēps ar asu dzelzs uzgali. Ar dzenuļa palīdzību savaldīja buļļus un citus nepaklausīgus dzīvniekus, norādot, kurā virzienā tiem doties. Dzenulis bija ne tikai šķēpveidīgs. Krievu valodā vārds ‘рaжон’ apzīmē arī mēslu vai siena dakšu. Mēdz teikt: чево лежиш на рaжон? Precīzā tulkojumā tas ir rīks, ar ko savalda liellopu. Ja liellopu iejūdza ratos, tad to priekšpusē piestiprināja koka baļķi ar asiem zariem. Kad lops trakoja, spārdoties un lēkājot uz pakaļkājām, viņš ar kājām trāpīja precīzi pa šiem zariem. Trāpot vienreiz, otrreiz un trešoreiz, ceturtajā reizē viņš vairs nespēra, jo zināja, kas būs. Lops vairs nevēlējās savainot savas pakaļkājas un kļuva paklausīgs. Ja liellops netika jūgts ratos, tad cilvēks tā bakstīšanai izmantoja dzenuli – šķēpu, kas paredzēts nepaklausīgu un vājprātīgu lopu dresēšanai, savaldīšanai un pakļaušanai.

Pāvils šo piedzīvojumu stāsta jau otro reizi. Brīdis, kad iemirdzējās Dieva gaisma un Sauls nokrita zemē, bija pārdabisks. Jēzus saka Pāvilam jaunpiedzimšanas brīdī: "Tev grūti nāksies pret dzenuli spārdīt." Jēzus Saulu salīdzināja ar nenormālu vepri, vērsi vai liellopu. Krievu un praktiski visos citos tulkojumos vārdi ‘tev grūti nāksies’ ir lietoti tagadnē, nevis nākotnē. Tur rakstīts: "Tu esi tas, kas spārdās pret dzenuli." Ja ņemam vērā latviešu tulkojumu, tad šie vārdi nozīmē: Tev grūti nāksies turpmāk tā turpināt – pret dzenuli spārdīt.

Runa ir par divu kategoriju cilvēkiem. Ir cilvēki, kuri Dievu nepazīst – ateisti, grēcinieki vai vienkārši reliģiozi cilvēki, kuri nepieņem Kristu un ignorē Dieva prātu un principus. Uz viņiem attiecas šie vārdi: Jums grūti nāksies pret dzenuli spārdīt, jo jūs vienmēr dzīvojat pēc sava prāta; jūs vienmēr nonāksiet strupceļā; jūs sagādāsiet ciešanas sev un cilvēkiem sev apkārt, pilsētās un valstīs. Vēsture mums māca, ka sabiedrība bez Dieva, Viņa vārda un Gara, nonāk strupceļā, un tāpēc pasauli raksturo nežēlība, vardarbība, netaisnība un sagrozīta un pasūtīta zinātne, kas ir izdevīga konkrētai cilvēku grupai, kam pieder vara. Tādu zinātni skolās māca bērniem, un cilvēki tai tic. Sabiedrība ir aptaurēta un sagrozīta. Pasaulē ir nežēlīgi kari, terorisms, nabadzība un slimības. Mēs varam minēt daudz un dažādu negatīvu parādību, kas valda pasaulē viena iemesla dēļ – cilvēce spārda pret dzenuli. Vai tiešām mums nav mācība? Kā piemēru var minēt Pirmo un Otro pasaules karu. Tas ir apbrīnojami, ka nu jau tik ilgu laika posmu Latvijas teritorijā nav plosījies mēris, karš un nav lijušas asinis. Tas tiešām ir apbrīnojami! Bet, draugs, nav jābūt pravietim, lai pravietotu: ja latvieši spārdīs pret Dieva gribu, pret dzenuli, viss atkārtosies. Līs kārtējās asinis, notiks kārtējā vardarbība, iznīcināšanas politika utt. Tas viss atkārtosies, ja mēs spārdīsim pret dzenuli. Otra cilvēku kategorija ir kristieši, mēs, kas esam jaunpiedzimuši un iepazinuši Kristu, un pieņēmuši Viņu par savu Glābēju. Draugs, tev grūti nāksies pret dzenuli spārdīt. Tu vienmēr atgriezīsies vienā un tajā pašā punktā, kamēr neiemācīsies paklausīt Dieva balsij. Mēs, kristieši, darām to, ko mums patīk darīt, nevis to, ko Dievs grib, lai mēs darām. Jēzus brīdina par sekām: "Tev grūti nāksies pret dzenuli spārdīt. Tev būs tāpat kā pasaulīgajiem cilvēkiem.”

Mācītājs Aleksejs Ļedjajevs minēja divas lietas, kas pēdējā laikā viņu ir satricinājušas. Nesen viņš bija kristīgā konferencē Jeruzālemē. Šajā valstī valda jūdu reliģija un dzīvo ebreji, izredzētā Dieva tauta. Mācītājs Aleksejs pēc konferences priecīgs atgriezās savā viesnīcas istabiņā. Atverot logu un izejot uz balkona, redzētais viņu šokēja. Pa ielu praida gājienā bija devušies trīsdesmit tūkstoši izvirtuļu. Jeruzālemē! Pēc masu mediju statistikas tie bija trīsdesmit tūkstoši, bet patiesībā droši vien dalībnieku bija tikai ap trīssimts. Jebkurā gadījumā rodas jautājums: kā Dieva izredzētajai tautai tas var saskanēt ar Rakstiem? Viņi tic Vecajai Derībai. Ebreji un jūdi Kristu nepieņem un joprojām gaida Mesiju, bet Mesija jau ir atnācis, Jēzus ir nomiris pie krusta un augšāmcēlies. Viņi lasa un tic Mozus grāmatām, Jesajam un praviešiem. Bet vai tiešām ebreju un jūdu mācībā un Bībelē ir teikts, ka vīrietis var nebūt vīrietis un sieviete var nebūt sieviete? Vai tiešām viņu mācībā ir teikts, ka cilvēks var mainīt dzimumu, vai tomēr tas ir absolūtā pretrunā? Draugs, tā notiek tad, kad jūdi vai kristieši sāk darīt to, kas pašiem patīk un ir vieglāk, nevis to, ko grib Dievs. Dievs saka: "Grūti jums nāksies pret dzenuli spārdīt."

Pagājušajā svētdienā mums ar līderu grupu bija vakariņas. Braucot uz šīm vakariņām Mežciemā, pa ceļam sanāca braukt garām baltiem vārtiem, kur atrodas ebreju iznīcināšanas vieta, kapi. Es nekad tur nebiju bijis. Esmu bijis netālu no Salaspils, kur atrodas iespaidīgs memoriāls. Nolēmām, ka iebrauksim šo vietu apskatīt. Tur ir milzīgas bedres, kas šobrīd apliktas ar akmens plāksnēm, lielas un mazas. Vācieši un mūsu latviešu līdzskrējēji (piemēram, Arāja komanda) to darīja ar lielu precizitāti. Pat mācītāji bija iesaistīti holokaustā. Zinu, ka, piemēram, Limbažu luterāņu mācītājs bija iesaistīts ebreju iznīcināšanā. Viņš esot bijis viens no tiem, kas to visu atbalstīja un lika ebrejus ārā no mājām. Lūk, kas notiek ar cilvēkiem, kuri spārda pret dzenuli! Par maz mācību ir bijušas ebrejiem. Es domāju, ka tā ir viena no visvairāk nicinātākajām tautām pasaulē, un vienlaikus tā ir visietekmīgākā tauta. Cik daudz holokaustu ir bijuši! Dievs saka Saulam, kurš ir ebrejs: "Tev grūti nāksies pret dzenuli spārdīt." Ne jau Dievs dara nežēlības. Tie ir cilvēki, kuri paši novērsušies no Dieva un nokļuvuši velna teritorijā, un velns ienīst Dieva tautu, tāpat kā viņš ienīst Dievu. Lūk, kas notiek, kad mēs spārdām pret dzenuli. Tas attiecas arī uz mums, kristiešiem. Otrs notikums, ko min mācītājs Aleksejs, notika Holandē. Kas gan labs var būt Holandē? Tā izceļas ar zālītes un homoseksuālisma legalizāciju, kā arī ar prostitūciju un tā tālāk. Vai tiešām tā ir? Masu mediji par to klusē, bet mācītājs tur bija. Viņš apmeklēja draudzi vietā, kur katru gadu kopā pulcējas Vasarsvētku draudzes, kopumā 65 000 cilvēku. Holandē, kur nav nekā laba, ir uzcelta vesela kristiešu pulcēšanās pilsēta! Ja šī draudze attīstīsies, augs, ietekmēs un piedalīsies valsts likumu pieņemšanā, tad Holande vairs nebūs tā Holande, kas ir tagad. Grūti nāksies pret dzenuli spārdīt.

“Tādēļ, ja kas ir Kristū, tas ir jauns radījums; kas bijis, ir pagājis, redzi, viss ir tapis jauns.” (2. Korintiešiem 5:17)

Kas ir Kristū, tas ir jauns radījums.

“Es jums piešķiršu jaunu sirdi un jaunu garu; Es izņemšu no jūsu krūtīm akmens sirdi un ielikšu jums miesas sirdi.” (Ecēhiēla 36:26)

“Vai jūs nezināt, ka jūs esat Dieva nams un ka Dieva Gars jūsos mājo?” (1. Korintiešiem 3:16)

Tu, kas esi pieņēmis Jēzu Kristu par savu personīgo Glābēju, kas esi atvēris savu sirdi Viņam, zini – tevī mājo Svētais Gars! Vai tad tu to nezināji? Tu esi jauns cilvēks, jauns radījums! Apliecini to! Saki sev: “Es esmu jauns radījums! Kas bijis, ir pagājis. Viss ir tapis jauns!” Tas ir brīnums, ko izdara Dievs. Viņš to izdara caur Savu Dēlu, Jēzus Kristus upuri. Ikvienā, kurš atzīst Jēzus Kristus upuri, nāk un iemājo Svētais Gars. Tevī mājo Svētais Gars! Tev ir jauns gars! Tev ir jauna sirds, jauna daba! Tu iekšēji esi jauns cilvēks! Kas bijis, ir pagājis. Bet, ak, vai, ir kāda problēma! Lūk, ko saka Bībele:

“Nemelojiet cits citam, novelciet veco cilvēku un viņa darbus. Un apģērbiet jauno cilvēku, kas tiek atjaunots atziņā pēc viņa Radītāja tēla.” (Pāvila vēstule kolosiešiem 3:9-10)

Kāpēc man kaut kas ir jāuzģērbj un kaut kas jānoģērbj, ja jau es esmu jauns radījums? Tu iekšēji esi jauns radījums un tāda ir tava daba, bet tevī joprojām ir vecās iestrādes un vecā domāšana. Tava galva netika nomainīta. Tu neesi lietota automašīna, kuru tā vienkārši var nomainīt, tev joprojām ir tavas smadzenes un tavs prāts. Tavā galvā joprojām ir palikušas atmiņas un vecās iestrādes, un tavā miesā ir vecie ieradumi, bet iekšēji tu esi cits cilvēks un tev jau ir cita vēlme domāt citādi un rīkoties citādi. Tas ir process. Lūk, piemērs par Pēteri:

“Tad Sīmanis Pēteris atbildēja un sacīja: "Tu esi Kristus, dzīvā Dieva Dēls." Un Jēzus atbildēja un viņam sacīja: "Svētīgs tu esi, Sīmani, Jonas dēls, jo miesa un asinis tev to neatklāja, bet Mans Tēvs, kas ir debesīs. Un Es tev saku: tu esi Pēteris, un uz šās klints Es gribu celt Savu draudzi, un elles vārtiem to nebūs uzvarēt.”” (Mateja evaņģēlijs 16:16-18 )

Šajā brīdī Sīmanis vēl nav Pēteris. Viņam vēl ir mātes dotais vārds, bet pēkšņi Jēzus Sīmanim saka: “Ne tu pats to atklāji, bet Dieva Gars. Mans Tēvs, kas ir debesīs, tev to atklāja. Es tev saku: Tu esi Pēteris, un uz šīs klints es vēlos celt Savu draudzi, un elles vārtiem to nebūs uzvarēt.” Sīmanis pēkšņi dzird, ka viņš vairs nav Sīmanis, bet Pēteris. Bet viņš nemaz nejūtas kā Pēteris, kas nozīmē ‘klints’. Viņš nejūtas tik stiprs šodien. Tomēr Jēzus saka: “No šī brīža tu esi cits cilvēks. Tu esi jauns cilvēks. Tu esi Pēteris, un tev jāsāk tā domāt!” Pēteris centās tā domāt, bet ne vienmēr izdevās. Kad Jēzus staigāja pa ūdens virsu, Pēteris teica: “Es arī tā gribu.” Jēzus atbildēja: “Nāc!” Taču Pētera ticība un domāšana vēl nebija tik nostiprināta, un viņš grima. Kad Jēzus runāja par Savu nāvi un augšāmcelšanos, Pēteris nostājās pretī un teica: “Pasarg’ Dievs, ka ar Tevi nekas tāds nenotiek!” Jēzus atbildēja: “Atkāpies, sātan!” Pēteris nebija pilnīgs. Kad Jēzus teica lūgt Dievu Ģetzemanes dārzā, Pēteris gulēja. Viņš bija vecākais starp mācekļiem. Pēteris bija kā grupiņas vadītāja palīgs Jēzum, un tomēr viņš nebija pilnīgs, viņa domāšana vēl nebija izmainīta. Pēteris gan bija jauns cilvēks, taču joprojām viņā bija vecās iestrādes. Bībele saka: Novelc veco cilvēku! Sāc par sevi domāt tā, kāds tu esi! Pieņem sevi tādu, kāds tu esi! Pieņem sevi, citādi personības dubultošanās ir garantēta. Ja tu nespēj sevi pieņemt tādu, kāds esi, iekšējs konflikts ir garantēts.

Tikai divi procenti sieviešu sevi uzskata par skaistām. Es domāju, ka šis procents mūsu draudzē ir krietni lielāks. Ja cilvēks nepazīst Dievu, tad viņam kaut vai simtiem reižu kāds var teikt, cik viņš ir skaists, bet tas nepalīdzēs mainīt domas par sevi. Sievietes nejūtas skaistas. Citu acīs viņas var būt perfektas, bet savās acīs viņas nejūtas skaistas. Ir vīrieši, kuri nejūtas kā vīrieši, bet tas nemaina viņu būtību. Vīrietim ir tādi dzimumorgāni un tāds prāts, kādu radījis Dievs. Tāpat ir arī sievietes, kuras nejūtas kā sievietes. Viņas dzer hormonus, audzē spalvas un taisa operācijas dzimumorgāniem. Padomā, ko cilvēki dara! Cilvēks saka: “Es nejūtos kā sieviete!” Bet tu taču esi sieviete! Un kā darām mēs, kristieši? Mēs sakām: “Es nejūtos kā jaunais cilvēks. Es jūtos kā vecais cilvēks. Nu, labi, es varu pieņemt to, ka esmu uzvarētājs, bet es nejūtos tāds.” Nav svarīgi, kā tu jūties, ir svarīgi, kas tu esi – jauns radījums Jēzū Kristū! Tev grūti nāksies pret dzenuli spārdīt! Tevī ir Svētā Gara dzenulis. Tu esi jauns cilvēks. Kas bijis, ir pagājis, un tu vairs neesi tas vecais cilvēks, kurš grēko. Ja tu nespēsi pieņemt savu jauno dabu, tev visu laiku būs iekšējs konflikts ar sevi. Lūk, ko Jēzus saka par jauno dabu:

Un tie rakstu mācītāji, kas bija nākuši no Jeruzālemes, sacīja: "Viņam ir Belcebuls, un Viņš izdzen ļaunos garus ar ļauno garu virsnieka palīdzību." Un, tos pieaicinājis, Viņš tiem sacīja līdzībās: "Kā var sātans sātanu izdzīt? Un, ja kāda valsts savā starpā sanāk naidā, tad tāda valsts nevar pastāvēt. Un, ja kāds nams pats ar sevi sanāk naidā, tad tāds nams nevar pastāvēt. Ja nu sātans cēlies pret sevi un ar sevi sanīdies, tad viņš nevar pastāvēt, bet viņa gals ir klāt.” (Marka evaņģēlijs 3:22-26)

Ja no augšas piedzimis cilvēks nespēj pieņemt savu jauno dabu, viņš nevar pastāvēt. Tev jāapliecina, ka viss, kas tavā dzīvē ir bijis, ir pagājis, un viss ir tapis jauns. Cilvēki, kuri Dievu nepazīst, masveidā dodas uz pazušanu. Šādi cilvēki uz zemes ir izveidojuši haosu un pasaulē ciešanas, bagātie uzkundzējas pār nabagiem, idejas vārdā slepkavo cits citu. Un kristiešu vidū ir līdzīgi – cilvēks, kurš nespēj pieņemt savu jauno dabu, nespēj aiziet līdz galam un nest augļus Dieva valstībā. Bet Jēzus saka: “Es esmu jūs nolicis, izglābis, lai jūs nestu augļus un lai šie augļi paliek.”

“(..) ka līdz ar agrākās dzīves veidu jums jāatmet vecais cilvēks, kas savu kārību pievilts iet bojā, un jāatjaunojas savā sirdsprātā un jāapģērbj jaunais cilvēks, kas radīts pēc Dieva patiesā taisnībā un svētumā.” (Efeziešiem 4:22-24)

Kad atjaunojas prāts, tad atjaunojas arī emocijas. Pareizas darbības pareizā virzienā veido pareizus ieradumus. Un Jēzus ir teicis, ka cilvēki nepaliek izglābti žēlastībā, ja neseko viņu pašu darbi. Nav pareizi, ka mēs tikai uz darbiem koncentrējamies, jo neviens no mums nav pilnīgs, taču Jēzus nav pazeminājis baušļu nozīmi. Tieši otrādi, Jaunajā Derībā Viņš tos ir pastiprinājis. Cilvēki ir iedomājušies, ka ir žēlastības laiks un var dzīvot, kā grib. Ja cilvēks ir izglābts, to var redzēt, jo viņam ir jauna daba, kas parādās viņa dzīvē. Jāapģērbj jaunais cilvēks, kas pēc Dieva līdzības ir radīts. Tavs gars ir no jauna radīts, un tā ir patiesā tava iekšējā būtība.

Jo īstās gudrības sākums ir, ja to labprāt klausās un ja tā cilvēkiem ir mīļāka par visiem labumiem kopā!” (Salamana pamācības 4:7)

Patiesi Es jums saku: ja jūs neatgriežaties un netopat kā bērni, tad jūs nenāksit Debesu valstībā.” (Mateja evaņģēlijs 18:3)

Ir jāatmet iepriekšējais domāšanas veids un jāsāk domāt no jauna. Tu iekšēji esi tāds, kādu tevi atklāj Dieva vārds. Zāle nokalst un novīst, bet Dieva vārds paliek mūžīgi. Ziloni arī var apēst pa vienu gadu, pa gabaliem to ēdot. Visas izmaiņas pie prāta un iekšējās būtības notiek pakāpeniski. Pēteris arī nekļuva par jaunu cilvēku vienā sekundē. Viņš tika pārradīts par jaunu cilvēku, bet tālāk sekoja darbs ar sevi. Pirms vairākiem gadiem man bija tāds sprediķis “Kas es esmu Jēzū Kristū”.

Jēzus viņiem atbildēja: "Vai nav rakstīts jūsu bauslībā: Es esmu sacījis, jūs esat dievi.”” (Jāņa evaņģēlijs 10:34)

Cilvēki pārprot šo Rakstu vietu un domā, ka viņi ir dievi un visa pasaule viņiem ir pie kājām. Mums patīk domāt, ka esam izglābti arī tad, ja rīkojamies pretēji mūsu sirdsapziņai.

“(..) arī mūs, kas savos pārkāpumos bijām miruši, darījis dzīvus līdz ar Kristu: žēlastībā jūs esat izglābti!” (Efeziešiem 2:5)

Ja nu jūs ar Kristu esat augšāmcēlušies, tad tiecieties pēc tā, kas augšā, kur ir Kristus, kas paaugstināts pie Dieva labās rokas.” (Kolosiešiem 3:1)

Viņš uznesa mūsu grēkus Savā miesā pie staba, lai mēs, grēkiem miruši, dzīvotu taisnībai; ar Viņa brūcēm jūs esat dziedināti.” (1. Pētera 2:24)

Sekojiet Dievam kā viņa mīļie bērni.” (Efeziešiem 5:1)

Tu esi Tēta mīļais bērns. Mums katram patīk to dzirdēt. Tā ir patiesība, bet ne visa. Ir lietas, kuras mums ir grūtāk pieņemt.

Jūs esat Mani draugi, ja jūs darāt, ko Es jums pavēlu.” (Jāņa evaņģēlijs 15:14)

Dievs uz mums skatās kā uz Savu acuraugu. Pāvils ir teicis: “Tad, kad jums saka patiesību, jūs nelabprāt to pieņemat.” Nav svarīgi, kas tev patīk. Svarīgi, ka tu esi jauns cilvēks un dzīvo pēc jauniem principiem. Mēs esam dzirdējuši par Āfriku, kur draudzē ir miljons cilvēku. Tur mācītājs esot neinteresanti sludinājis. Nav pat svarīgi, kā sludina, bet gan augļi draudzē un cilvēku dzīvēs. Ja esi pareizā vietā, kurā tev tiešām ir izmaiņas, tad pieņem to un nemeklē labākas vietas. Mums visiem ir dots prāts, lai mēs atjaunotos savā sirdsprātā, pretējā gadījumā mēs esam ar sevi konfliktā. Kur rodas mazvērtība un sevis nepieņemšana? Tu esi tas, kas tu esi no Dieva, bet, to nespējot pieņemt, rodas iekšējs konflikts, kas izpaužas smagā problēmā. Tāda valsts un tāds cilvēks nevar pastāvēt. Jēzus saka: “Jūs esat Mani draugi, ja jūs darāt, ko Es saku.” Identificē sevi kā jaunu cilvēku arī savos darbos, nevis tikai apziņā. Ievies savā dzīvē jaunu domāšanu, lai veidojas jauns raksturs. Un tieši tavs raksturs ir tavs jaunais cilvēks. Ko dod tavs raksturs, ja tas ir tikai iekšēji un tu to nerealizē savā dzīvē? Grūti nāksies iet pret jauno cilvēku un sevi.

Kas ir pasaules uzvarētājs? Tikai tas, kas tic, ka Jēzus ir Dieva Dēls.” (1. Jāņa 5:5)

Mēs esam pasaules uzvarētāji, bet, ja paskatās tavā dzīvē un tur nav nekādas uzvaras, vai tev nav konflikts ar sevi, ka tu dzīvo citādāk par to, kāds tu esi? Nav svarīgi, kā tu jūties, bet tas, kāds esi patiesībā. Ja kristietis buntojas un mēģina pierādīt savu taisnību, viņš iet pretrunā ar Dievu un sevi. Tu esi Dieva bērns, un tam jāparādās tavā dzīvē un kalpošanā.

Mēs ar sievu devāmies skrējienā pa Siguldas taciņām. Diezgan tālu aizskrējām un taisījāmies skriet atpakaļ, kad tālumā pamanījām, ka kāds skrien mums pretī. Tas bija suns. Viņš lielā ātrumā skrēja taisni mums virsū. Es mierināju sievu, ka nevajag uztraukties un mudināju viņu turpināt skriet kā iepriekš. Suns lielā ātrumā paskrēja mums garām. Viņš skrienot no aizmugures izskatījās smieklīgs, ar plīvojošām ausīm vējā. Mēs turpinājām skriet, bet suns neatstājās no mums, jo ik pa laikam pajoņoja garām, tad apstājās, pagaidīja mūs un turpināja skriet. Sapratām, ka mēs viņam iepatikāmies. Tad, kad bijām aizskrējuši līdz Siguldas tiltam, mēģināju suni dzīt mājās, jo viņš neizskatījās pēc klaidoņa, bet gan tāda, kurš aizbēdzis no mājām. Un tad aizdomājos par to, ka daži kristieši izskatās tieši tāpat kā šis sunītis, kurš kaut kur skraida un nesaprot, kur skriet, jo aizmirsis, kur ir mājas. Tā arī kristieši mēdz uzvesties, nedarot to, ko grib Dievs, bet balstoties uz savām emocijām. Rezultātā ir personības šķelšanās un skriešana, darīšana pa tukšo. Runājot par mūsu slavēšanas grupu, ja cilvēks dzied tikai tāpēc, ka viņam patīk dziedāt, tā ir problēma. Mans uzskats ir tāds, ka jādzied Dievam, lai vairotu Dieva valstību. Jādzied tāpēc, lai ievestu draudzi Dieva klātbūtnē un lai mēs būtu efektīvi kalpošanā. Ir svarīgi katram apzināties savu vietu draudzē, komandā un vīzijā. Tu vari darīt labas lietas sev, bet Dievs grib, lai tu to dari Viņam. Vispirms dzenies pēc Dieva valstības, un tad pārējās lietas tev tiks piemestas. Grūti nāksies tev iet pret savu jauno iekšējo dabu, jo tu vienmēr atdursies pret savām problēmām.

Kādiem cilvēkiem vienmēr ir savi veidi, kā pasniegt Dieva gribu. Viņi paši ar sevi ir sagājuši naidā un nespēj pieņemt sevi. Vai zini, ko dara cilvēki, kuri nespēj sevi pieņemt? Viņi runā dažādas nejēdzības. Negatīvi vārdi un negatīvi komentāri nāk no cilvēkiem, kuri nespēj sevi pieņemt. Sauls nogalināja kristiešus, lai tikai apklusinātu Svētā Gara balsi. Daudzi kristieši, kuri sabuntojas, vairs nepieder nevienai draudzei, klīst pa konfesijām, klausās un skatās atšķirīgu informāciju, un viņiem galvā ir tārpi. Viņi dara ļaunas lietas, jo besās, viņos ir iekšējs konflikts ar sevi, un vainīgs vienmēr būs kāds cits. Šādiem cilvēkiem visi citi ir vainīgi – mācība, vadītājs, draudze, valdība. Viņi apvainojas, raksta negatīvas lietas un paši nevar tikt galā ar sevi. Viņi nepieņem savu būtību. Lai Dievs viņus svētī. Vai zināji, ka latvieši nemīl savu valdību? Paskaties, cik parakstus esam savākuši, un viss būs skaidrs. Pagājušajā gadā, kad vācām parakstus, parakstījās ļoti daudz, bet šogad cilvēki nav atsaucīgi parakstīt pateicības vēstuli. Pēdējā laikā arvien mazāk cilvēku apmeklē kristīgus pasākumus, skatās internetā. Tad jau arī internetā tevi paņems debesīs, varēsi tur skatīties debesis!

Draugs, ir lietas, kuras mēs no Dieva labprāt pieņemam, un ir tādas, kuras nelabprāt. Par tām es arī gribu parunāt.

1. Lūdz Dievu.

“Esiet modrīgi un lūdziet Dievu, ka jūs neiekrītat kārdināšanā, gars ir gan labprātīgs, bet miesa ir vāja.” (Mateja evaņģēlijs 26:41)

Jēzus pats bija tas, kurš vienmēr pavadīja laiku ar Dievu. Viņam bija regulāras personīgas attiecības ar Dievu. Miesa ir vāja. Ja tev nebūs personīgas un disciplinētas attiecības ar Dievu, laiks, kad tu klausies, lasi un studē Dieva vārdu, lūdz Dievu, tu nespēsi pieņemt savu jauno dabu. Tu nespēsi atjaunoties un labi pabeigt savu dzīvi. Tik ļoti mēs to nevēlamies pieņemt, jo tam ir vajadzīga disciplīna. Es lūgšu Dievu tad, kad Viņš būs tiešām jālūdz! Tad, kad es būšu ar sevi jau tik tālu sanīdies un man būs tik daudz problēmu, ka būs jālūdz Dievs.” Mums nav jāgaida problēmas, bet regulāri jāuztur attiecības ar Dievu. Pieņem sevi kā lūdzēju. Tu esi lūdzējs, cilvēks, kurš nespēj bez personīgām un tuvām attiecībām ar Svēto Garu. Tu esi tas, kurš lūdz Dievu! Pieņem sevi. Tu neesi tas, kurš noguļ lūgšanas, tu esi tas, kurš pieceļas uz lūgšanu!

2. Neatstāj savas sapulces.

“(..) neatstādami savas sapulces, kā daži paraduši, bet cits citu paskubinādami un jo vairāk, redzot tuvojamies to dienu.” (Pāvila vēstule ebrejiem 10:25)

Kristus ir mūsu galva. Mēs draudzē savā starpā esam saistīti kā ķermenis ar cīpslām, saitēm, molekulām. Pirmā Kristus draudze ir parādījusi piemēru, jo viņi pulcējās gan dievkalpojumos, gan mājas grupās. Jēzus parādīja piemēru un iemācīja mums, ka viņi kopā ir divpadsmit, komanda. Tu viens esi nekas, bet komandā ir spēks. Tavs spēks ir ne tikai Kristū, bet arī Kristus miesā, tu esi Viņa draudzē, komandā, tu esi daļa no dzīvas, reālas draudzes. Grūti to pieņemt, jo ir jārēķinās ar cilvēkiem un jāievēro kārtība, jo nemēdz būt veselīga draudze bez savas kārtības. Pāvils skaidri saka: “Kā es nosaku katrā draudzē…” Katrā draudzē viņš bija iedibinājis ne tikai Kristus mācību, bet arī noteikumus un kārtību. Ja tu meklē ideālo vietu, tad zini, ka nav tādas vietas, nav ideālās draudzes, nav ideālā mācītāja. Taču ir vieta, kurā Dievs tevi ir ielicis būt komandā, tavā draudzē, tavā ģimenē. Draugs, tu esi viens no komandas. Kā mēs lūdzam Tēvreizē? Mūsu Tēvs debesīs. Cik labi, ka tur nav tikai ‘mans Tēvs’. Sāc lūgt ‘mūsu Tēvs’ un apzinies sevi kā daļu no draudzes.

Otrā pasaules kara laikā nevarēja noturēt uz vietas britu ogļračus, jo viņi rāvās karā sist fašistus. Britu premjerministrs Vinstons Čērčils viņus apciemoja, uztaisīja lielu sapulci un ar savu runu parādīja ogļračiem uzvaras ainu: uzvaras vārti, pirmie iet gaisa spēki, pēc tam iet jūras spēki, tad kājinieki un vīri melnām sejām, lepni sakot: “Mēs piegādājām jums ogles.” Viņi gribēja būt frontē, bet kurš ražotu munīciju, ekipējumu? Lielbritānija varēja zaudēt karu, ja katrs neieraudzītu sevi kā daļu no komandas. Un mēs pavisam noteikti zaudēsim karu, un tu savu personīgo karu, ja neieraudzīsim sevi kā daļu no draudzes. Nevis universālas draudzes, bet draudzes, kurā tev ir atbildība, kurā Dievs tevi ir iestādījis, un tur tu arī audz. Paliec savā zemē un dzīvo ar godu. Tev var palīdzēt tava vietējā draudze. Dievs darbojas caur to vietu, kurā tu atrodies. Viss, ko mēs varam, ir aizlūgt par cilvēkiem, bet tas nav risinājums. Cilvēkam ir vajadzīga komanda, cīņu biedri, spartieši.

3. Negrēko.

“[..] Bet jūs esat nomazgāti, jūs esat svēti kļuvuši, jūs esat taisnoti Kunga Jēzus Kristus Vārdā un mūsu Dieva Garā.” (Pāvila 1. vēstule korintiešiem 6:11) 

“Tāpat spriediet arī jūs pār sevi, ka esat miruši grēkam, bet Jēzū Kristū dzīvojat Dievam.” (Pāvila vēstule romiešiem 6:11)

Kāds tu esi? Svēts, bez grēka. Tu esi tas, kurš negrēko. Nav svarīgi, ko jūt tava miesa un ko tā grib, ir svarīgi, kas tu esi, un tu nevari iet konfliktā ar sevi.

“Jūs vēl neesat līdz asinīm pretim turējušies, cīnīdamies pret grēku.” (Pāvila vēstule ebrejiem 12:4)

Cīnīties līdz asinīm nozīmē izdarīt visu, ko tu vari izdarīt. Ja kaut kas neizdodas, Dievs redz, ka tu esi tiešām visu izdarījis, un tur darbojas žēlastība, jo neviens no mums nav pilnīgs. Dieva žēlastībā esi izglābs, nevis pēc darbiem. Taču, ja tu necenties tā dzīvot, jādomā, vai tu tiešām esi glābts. Tu esi svēts, Dievs ir svēts, un mēs esam svēti līdz ar Viņu.

4. Evaņģelizē.

“Jūs esat zemes sāls; bet, ja sāls nederīga, ar ko tad sālīs? Tā neder vairs nekam, kā vien ārā izmetama un ļaudīm saminama.” (Mateja evaņģēlijs 5:13)

Ko Dievs saka, kas ir tavs jaunais cilvēks? Tu esi zemes sāls.

“Tāpēc eita un darait par mācekļiem visas tautas, tās kristīdami Tēva, Dēla un Svētā Gara Vārdā.” (Mateja evaņģēlijs 28:19)

“Jūs esat pasaules gaišums; pilsēta, kas stāv kalnā, nevar būt apslēpta.” (Mateja evaņģēlijs 5:14)

Mēs esam evaņģēlisti, Dieva valstības cēlēji. Mēs esam cilvēku glābēji, aprūpētāji. Esi daļa no kaut kā liela un stipra, un esi stiprs. Esi tas, kuram ir svarīgi cilvēki, ne savas mazās nenozīmīgās lietiņas un domas. Uzvar ne viens, uzvar komanda. Visur, kur tu redzi kādu cilvēku ar sasniegumiem, viņš tur nav viens, tur ir komanda.

5. Esi brīvs disciplīnā.

“Jo jūs, brāļi, esat svabadībai aicināti. Tik ne tādai svabadībai, kas dod vaļu miesai, turpretim kalpojiet cits citam mīlestībā!” (Pāvila vēstule galatiešiem 5:13)

Brīvība ir tikai disciplīnā. Ja mēs nepieņemam savu jauno disciplinēto cilvēku un turpinām būt nedisciplinēti, mums būs pašiem savs personības konflikts. Mēs labu gribam, bet neizdodas, jo nav disciplīnas. Kad runa ir par tavu izdzīvošanu, tev nav jautājumu par to, iet vai neiet uz darbu. Taču, kad runa ir par cilvēku glābšanu… Man kādreiz kāds uzraksta un interesējas par mājas grupiņu. Ja es apņemos cilvēkam pateikt, ka viņam piezvanīs, uzklausīs un aprūpēs, tad man viņa numurs ir jāiedod tādam līderim, kurš tiešām to izdarīs. Man ir grūti to izlemt, tādēļ, ka es neesmu pārliecināts, ka līderis to izdarīs, jo ir tikai daži, divi trīs cilvēki, kuri to izdarīs. Es neesmu pārliecināts, ka vadītājs tiešām piezvanīs, vai vispār piezvanīs, un varbūt piezvanīs, kad jau būs par vēlu, vai vienu reizi piezvanīs un viss. Vai aizies ciemos, vai ne. Elementārs vārds – disciplīna. Tu esi disciplinēts un vari izglābt cilvēkus! Ja tu kaut ko nevari, tas ir disciplīnas trūkums. Dievs, svētī Latviju! Tu zini, kāds mums ir kopīgs uzdevums, - vairoties un augt. Tu neesi kā tie ogļrači, kas nezina, kas jādara, draudzē viss ir sakārtots. Esi dedzīgs un disciplinēts, kalpojot savā draudzē, attīsties, vairojies, pilnveidojies, mācies savu kalpošanu. Pilnīgi viss tavā dzīvē stāvēs uz vietas, kamēr tev nebūs disciplīnas.

Nekas nav jādara obligāti. Ja tu esi jaunpiedzimis cilvēks, tev nekas nav obligāti, tu esi tas, kas tu esi. Ja tu neesi jaunpiedzimis, tev viss var šķist par grūtu. Apprecēšanās tavas problēmas neatrisinās. Ja cilvēks skatās pornogrāfiju pirms laulībām, viņš skatīsies pornogrāfiju arī pēc laulībām, un sieva vai vīrs nebūs risinājums. Risinājums ir jaunais cilvēks, kurš negrēko. Jā, tas tev var palīdzēt atbrīvoties, bet sieva vai vīrs nav galvenais, vienmēr risinājums ir tevī pašā. Tu esi Dieva kalps, Dieva draugs, svēts. Tu negrēko, tu esi dziedināts un vesels, tu esi bagāts, stiprs un disciplinēts. Tam visam būs augļi tavā dzīvē. Tu nodzīvosi pilnvērtīgu un svētītu dzīvi. Nodarbojies ar to, kas saskan ar tevi, nevis ar tām izjūtām, kas tev patīk, bet ar to, kas tu esi Jēzū Kristū. Ja tu esi Jēzū Kristū, tu arī dzīvo tā, kā vēlās Dievs, saskaņā ar savu sirdsapziņu. Paldies Tev, Svētais Gars. Un nevajag kā lopiem, buļļiem savainot savu dzīvi, pakaļkājas. Viena no šīs nedēļas atklāsmēm ir par ļauniem cilvēkiem, kuri uzbrūk draudzei (gan neticīgi, gan pārsvarā ticīgi). Tas ir ļaunums viņos no viņu pašu iekšējā konflikta, viņi nav spējuši pieņemt savu jaunpiedzimušo dabu. Kā es to zinu? No Bībeles. Tāds bija Sauls, viņš nebija jaunpiedzimis, bet bija ebrejs no ebrejiem, farizejs no farizejiem, viņš turējās pie jūdu bauslības un tajā pašā laikā vajāja, nogalināja un spieda zaimot kristiešus. Viņš bija ļauns, konfliktā ar savu sirdsapziņu, un tas lika viņam darīt vēl ļaunākas lietas. Tu domā, ka ļauns cilvēks rīkojas liela emocionāla ļaunuma dēļ? Nē, viņš vienkārši dara to, lai kaut ko darītu. Tas nekas, ka pret Dievu, pret draudzi vai pret sevi, vai ģimeni.

Paldies Tev, Svētais Gars par Tavu dzīvo vārdu. Paldies Tev, dzīvais Dievs. Slava Tev, Kungs, mēs Tevi pielūdzam un slavējam, Kungs. Tu esi brīnišķīgs, nav neviena Tev līdzīga, Dievs. Paldies, ka Tu esi radījis mūs, devis mums jaunu garu, jaunu sirdi, jaunu dzīvi. Palīdzi mums turēties pie tā, kas mēs esam Kristū. Ne pie savām iedomām, sajūtām vai iemaņām, bet Tevī, Kungs, pie Tavas gribas, pie savas sirdsapziņas, pie Tavas balss un kārtības, Svētais Gars. Paldies, Dievs, ka Tu mūs esi ielicis komandā, mums apkārt ir brāļi un māsas, ka mēs cits citu atbalstām. Palīdzi mums pieņemt citam citu un vērst savu skatienu pirmām kārtām uz Tevi, Dievs. Svētī katru mājas grupiņu, katru kalpotāju, katru evaņģēlistu, katru vadītāju, lai mēs pilnībā pieņemam sevi tādus, kādus Tu esi mūs radījis, ka mēs ejam un nesam augļus. Lai nāk Tava valstība, lai nāk Tava slava, Kungs!

Mācītāja Mārča Jencīša sprediķi “Grūti nāksies pret dzenuli spārdīt” pierakstīja un rediģēja draudzes “Kristus Pasaulei” redakcija

Emocionālā spriedze – balva vai cena?

Publicēja 2019. gada 21. okt. 21:07Līga Paņina   [ atjaunināts 2019. gada 24. okt. 04:06 ]

Ziņas datums 22.10.19.

Mēs zinām: kad mūsu laicīgais telts mājoklis būs nojaukts, tad mums ir ēka no Dieva, mājoklis, kas nav rokām taisīts, bet mūžīgs debesīs. Šeit mēs nopūšamies, ilgodamies būt ietērptiem savā mājoklī, kas ir no debesīm, tiešām, ja būsim ietērpti, tad nebūsim kaili. Šinī teltī būdami, mēs nopūšamies un panesam grūtības, jo negribam tapt izģērbti, bet pārģērbti, lai to, kas mirstīgs, pārņem dzīvība. Bet Dievs ir tas, kas mūs tam sagatavojis, Viņš arī mums devis Garu par ķīlu. Tāpēc mēs arvien turam drošu prātu un zinām: kamēr mājojam miesā, mēs esam svešumā, tālu no Tā Kunga. Jo mēs dzīvojam ticībā, ne skatīšanā.” (2. Korintiešiem 5:1-7)

Pāvils šo vēstuli rakstīja korintiešiem, bet šie vārdi attiecas arī uz mums. Lūk, šī ir Bībeles mācība. Pāvils saka, ka viņš panes grūtības. Kā mēs izjūtam grūtības? Mēs tās varam izjust emocionāli, fiziski un garīgi, grūtības skar mūsu dvēseli, miesu un garu. Pāvils saka, ka viņam ir šādas grūtības. Mēs nopūšamies un panesam grūtības, jo zinām, ka pienāks brīdis, tā diena, kad mēs pārstāsim elpot un būt savā fiziskajā ķermenī un nonāksim debesīs. Pāvils zina, ka viņu gaida debesu balva. Atklāsmes grāmatā ir rakstīts, ka asaru tur nebūs, bēdu tur nebūs, un grūtību tur vairs nebūs. Kamēr mēs mājojam šajā zemes mājoklī, savā miesā, un kamēr neesam aizgājuši līdz galam un iemantojuši debesis, mūžīgo dzīvību, tikmēr mēs virs zemes nopūšamies un panesam grūtības.

Es redzēju jaunas debesis un jaunu zemi, jo pirmā debess un pirmā zeme bija zudusi, un jūras vairs nav. Un es redzēju svēto pilsētu, jauno Jeruzālemi, nokāpjam no debesīm no Dieva, sagatavotu kā savam vīram greznotu līgavu. Un es dzirdēju stipru balsi no troņa sakām: "Redzi, Dieva mājoklis pie cilvēkiem, Viņš mājos viņu vidū, un tie būs Viņa ļaudis, un Dievs pats būs ar viņiem. Viņš nožāvēs visas asaras no viņu acīm, nāves vairs nebūs, nedz bēdu, nedz vaidu, nedz sāpju vairs nebūs, jo, kas bija, ir pagājis.” (Atklāsmes grāmata 21:1-4)

Kas ir bēdas, bailes? Emocionālas izjūtas. Kāpēc mēs raudam? Mēs varam vienkārši sēdēt un raudāt. Mēs ar sievu reiz braucām uz kādu konferenci, un mums kā tulks bija līdzi viena draudzes māsa. Atpakaļceļā lidmašīnā viņa sēdēja un raudāja. Kad jautājām, kas viņai kaiš, viņa nevarēja atbildēt. Nebija ne prieks, ne bēdas, bija vienkārši viss kopā. Mēs cilvēki tā esam iekārtoti, un sievietes ir emocionālākas, vīrieši nav tik emocionāli. Sievietes paraud, un kļūst vieglāk. Katram savs, jo tā mēs esam iekārtoti. Kad mēs citā reizē kāpām Austrijas kalnā, un tas bija bīstami, un palikām kalna namiņā pa nakti, viņa iznāca no mājiņas, skatījās apkārt un raudāja. Tas viss bija no emocionālas spriedzes un atbildības. Tad, kad mēs virzāmies uz priekšu, tas prasa emocionālu cenu. Vai tu esi to sevī pamanījis? Tev ir jāizdara konkrētas, pareizas lietas, un tas no tevis prasa arī emocionālu piepūli. Ja sportistam ir jāsasniedz konkrēts mērķis, tad tas no viņa prasa ne tikai fizisko spēku, bet pat vairāk – emocionālu spēku un enerģiju. Enerģija cilvēkam ir tik, cik viņam ir. Daudziem cilvēkiem enerģija iznāk ārā caur acīm. Liela atbildība bieži ir kopā ar fizisku nogurumu.

Pēc kāda konkrēta paveikta darba tu zini, kas bija labi un kas nebija tik labi, tu sāc domāt, kā to varēja izdarīt labāk, un nereti arī velns piemet klāt domas, ka tu neko nevari un nekam nederi. Tas viss kopā rada emocionālu spriedzi. Emocionāla spriedze ir cena par panākumiem! Kāpēc ir šāds sprediķis? Kāpēc tas būtu jāzina? Mums ir jāiedziļinās un jāsaprot, kāds ir Dievs, tu pats un cilvēki tev apkārt, lai mēs varētu aiziet līdz galam un iemantot mūžīgo mājokli. Lai mēs varētu aiziet līdz debesīm, mums ir jāpārvar grūtības. Grūtības prasa gan fizisku, gan emocionālu, gan intelektuālu spēku. Pat domāšana prasa enerģiju, tā prasa ļoti lielu enerģiju un, iespējams, pat lielāku nekā fiziskas darbības. Piemēram, šaha spēlētāji ļoti daudz domā, un tā ir ļoti liela slodze. No pārmērīgas slodzes smadzenes pat var saiet uz īso. Kāpēc mums tas jāsaprot? Lai mēs neapjuktu tajā, kas ar mums notiek. Es pieminēju sievietes un vīriešus, bet sievietēm tas ir īpašāk. Kad sieviete apmaldās savās emocijās, tad tas ir bīstamāk nekā vīrietim. Sievietēm kopumā emociju ir vairāk. Emocijas ir cena par to, ka tu virzies uz priekšu. Šī cena ir jāsamaksā, bet tu paliec uzticams Dieva vārdam! Nekad neliec sajūtas un izjūtas augstāk par pienākumu, Dieva vārdu, savu prātu un gribu. Tu ar savu prātu vari saprast un apdomāt, kāda ir Kristus mācība un kurā virzienā ir jāiet. Nekādas emocijas tevi un mani nedrīkst kalpināt. Mēs piedzīvojam grūtības, kamēr esam virs zemes, līdz iemantosim debesis, un tur nebūs emocionālu problēmu.

Mēs vēlamies visas Dieva svētības šeit un tagad, mēs gribam komfortabli justies, būt laimīgi, bet Dieva vārds nesola, ka mēs pilnībā šeit virs zemes jutīsimies laimīgi. Mēs nedrīkstam dzīties pēc emocionālas laimes. Mums ir jādzenas pēc garīgas laimes. Paklausīt un dzīvot Dieva gribā – tā ir laime! Kad tu dzīvo Dieva gribā, tu nes augļus un tavi augļi paliek, un tā ir laime. Šī laime ne vienmēr izpaužas emocionālā ekstāzē. Ja cilvēks pārāk ilgi staigā laimīgs, tad tas ir aizdomīgi. Mana acs jau ir uz to trenēta, – kad es redzu pārāk laimīgus cilvēkus, es zinu, viņiem kaut kas smadzenēs ir sajucis, sabojāts, varbūt no bērnības, varbūt no kādas traumas, un nereti tie ir arī cilvēki, kuri neuzņemas atbildību, nav disciplinēti un nekur neiet. Varbūt viņi pat neskumst par to, ka nekur neiet. Tautā mēdz teikt: ja dabūji pa galvu, tad visu mūžu staigāsi smaidīgs. Mums ir jāizjūt emocionāls diskomforts tajos brīžos, kad virzāmies uz priekšu, un tas ir normāli. Ja mēs nevirzāmies uz priekšu, tad ir jābūt diskomfortam par to, ka mēs nekur nevirzāmies. Pēc kā dzenas cilvēki pasaulē? Pēc naudas, varas un seksa. Ko viņi ar to vēlas sasniegt? Viņi vēlas labi justies, būt komfortā. Ja tu nekur neej un tev ir diskomforts, vai tad nav labāk izjust to pašu diskomfortu, lai kaut ko sasniegtu? Cilvēks, kurš strādā tādu darbu, kas viņam ne pārāk patīk, jūtas emocionāli nospiests. Varbūt priekšnieks ir nejauks vai ar kolēģiem grūti sadzīvot. Bet kāpēc viņš joprojām iet uz darbu? Tikai tāpēc, ka zina, ka pienāks algas diena un būs emocionāla labsajūta. Lai iegūtu emocionālu labsajūtu un komfortu, mums vispirms ir kaut kas jāsamaksā ar savām emocijām. Emocijas – tas ir normāli, taču primāri ir tavs prāts un griba paklausīt Dieva vārdam un darīt pareizas lietas. Ja mēs sajaucam šīs prioritātes, tad ir liela problēma.

Bet tā ir, kā rakstīts: ko acs nav redzējusi un auss nav dzirdējusi un kas neviena cilvēka sirdī nav nācis, to Dievs ir sagatavojis tiem, kas Viņu mīl.” (1. Korintiešiem 2:9)

Ko Viņš ir sagatavojis tiem, kuri Viņu mīl? To, ko tu pat iedomāties nevari, to, ko neviens nav ne redzējis, ne dzirdējis. Pilns komforts mums būs tikai debesīs, un mums ir, pēc kā tiekties.

Mēs tagad visu redzam mīklaini, kā spogulī, bet tad vaigu vaigā; tagad es atzīstu tik pa daļai, bet tad atzīšu pilnīgi, kā es pats esmu atzīts.” (1. Korintiešiem 13:12)

Dieva godība, kādu baudīja Pāvils, bija ļoti maza, salīdzinot ar to, kas viņu gaidīja mūžībā. Liksim cerību uz Dievu un liksim cerību uz mūžīgo dzīvību! Virs zemes mums ir dots īss laika sprīdis, kad mēs paciešam grūtības un arī prieku, un maksājam savu cenu, lai mūžībā iemantotu laimi un dzīvību. Es nevaru pateikt to, kāda laime mūs sagaida, jo mēs esam pieraduši pie tā, kāda tā ir virs zemes, taču to nevar salīdzināt ar debesu laimi. Es domāju, ka īsta laime šeit virs zemes nav, īsta laime būs tikai debesīs. Mums ir, uz ko tiekties. Samaksā cenu šeit virs zemes, ej līdz galam un baudi laimi mūžībā. Es vēlos nokļūt debesīs. Es negribētu nokļūt tajā vietā, kur nav laimes, ir tikai ciešanas, tā ir vieta, ko sauc par elli. Mēs paši izvēlamies, kur vēlamies pavadīt mūžību – debesīs vai ellē. Tas sākas jau šeit virs zemes. Kamēr mēs mājojam miesā, mēs esam svešumā, tālu no Tā Kunga. Kad atnāk Dieva tuvums un Svētais Gars mums pieskaras, mēs pateicamies, ka varam kaut ko sajust un piedzīvot, bet Pāvils apgalvo, ka tas viss vēl ir ļoti maz. Mēs esam tālu no Tā Kunga. Šis ir sprediķis, kas mums palīdzēs iedvesmoties, aiziet līdz galam un sasniegt panākumus. Mēs virs zemes dzīvojam ticībā, ne skatīšanā. Mēs nevadāmies no tā, ko mēs jūtam vai redzam, bet no tā, kam mēs ticam. Kas ir ticība? Elementāra paklausība Dieva vārdam. Mēs dzīvojam, pamatojoties uz Dieva vārdu, neatkarīgi no tā, kā mēs jūtamies.

Bet visās lietās mēs parādāmies kā Dieva kalpi, lielā pacietībā, bēdās, darba grūtībās, bailēs, sitienos, cietumā, uztraukumā, grūtā darbā, bezmiega naktīs, badā., šķīstībā, atziņā, lēnprātībā, laipnībā, Svētajā Garā, neviltotā mīlestībā, patiesības vārdā, Dieva spēkā [..]” (2. Korintiešiem 6:4-7)

Ja tev bija bezmiega nakts, varbūt tu domā, ka ar tevi viss nav kārtībā. Tas nenozīmē, ka tavā dzīvē kaut kas nav kārtībā. Tavā dzīvē kaut kas nebūs kārtībā tad, kad tu sāksi dzīvot ne pēc Dieva vārda. Kamēr tu dzīvo pēc Dieva vārda, arī tad, ja tev ir bezmiega naktis, tu esi Dieva gribā un tavā dzīvē viss ir kārtībā. Darbā ar emocijām ir vajadzīga gudrība, lai, ejot uz mērķiem pēc Dieva vārda, vairotu pozitīvas emocijas. Tas, ko tu tagad lasi, ir ļoti vērtīgi. DIEVA VĀRDS IR PATS VĒRTĪGĀKAIS! Mēs draudze sestdienās esam badā, jo brīvprātīgi gavējam. Kas emocionāli patīkams ir gavēnī? Esmu dzirdējis, ka citi saka, kāda tā ir ekstāze. Es domāju, ka tā vairāk ir pirmsnāves agonija. Man nekad nav bijis patīkami gavēt. Dabiska vēlme pagavēt man parasti ir kādu pusstundu pēc pārēšanās. Smagā fiziskā darba dēļ, kas bija saistīts ar Tautas lūgšanu sapulci, gavēni atcēlām. Emocijas šeit virs zemes tev var būt kā balva (prieks, miers u.c.) vai kā cena, kas jāsamaksā par panākumiem (negatīvas emocijas). Negatīvas emocijas, piemēram, bailes, šaubas, arī ietilpst mūsu ticības ceļā. Varat to pajautāt ikvienam, kurš bija atbildīgs par vakardienas pasākumu Skonto hallē.

Vieniem viņu spēks ir kara rati, citiem zirgi, bet mēs esam stipri ar Tā Kunga, mūsu Dieva, Vārdu.” (Psalms 20:8 )

Ticība izpaužas paklausībā Dieva vārdam, neizrautam no konteksta. Piemēram, mēs varam lasīt, ka Dievs sasit bezdievja kupli noaugušo galvu. Tādas un citādas Rakstu vietas varam atrast Bībelē, bet mēs nevaram akli paklausīt katram rakstītajam vārdam. Mums ir vajadzīga Jēzus mācība. Katras draudzes Bībeles mācība nelielās niansēs nedaudz atšķiras, un tās varbūt nemaz nav tik mazsvarīgas nianses, taču katrā draudzē ir sava mācība. Mūsu draudzes mācību var dzirdēt Bībeles skolā.

Jau iedams uz Maķedoniju, esmu lūdzis tevi palikt Efezā, lai tu piekodinātu zināmiem ļaudīm nemācīt svešas mācības.” (1. Timotejam 1:3)

Pāvila draudzē bija sava mācība. Un arī mēs savā draudzē turamies pie apustuļu ticības apliecības, pie savas kārtības un noteikumiem. Jo tikai esot vienoti mēs kā draudze un arī katrs atsevišķi, līdzīgi kā spartieši, varam sasniegt panākumus. Mēs esam uzvarētāju komandā, kurā nav zvaigznes. Arī es negribu būt zvaigzne, bet viens no komandas. Dievs vada draudzi caur to struktūru, kāda ir draudzē. Ja draudzē nav struktūras, tad tur ir ne vairāk kā piecdesmit cilvēku. Mūsu draudzē māca sasniegt panākumus caur disciplīnu. Sākumā, kad cilvēks ir pieņēmis Jēzu, bet slinko, viņš jūtas labi. Bet pēc laika sākas problēmas, jo viņš nav maksājis savu cenu un gājis uz priekšu. Ja viņš aiziet uz citu draudzi, tad pēc laika saprot, ka arī tur ir sava kārtība, kurai jāpakļaujas. Tā klīstot apkārt, viegli var nokļūt velna nagos. Nedisciplinētus cilvēkus galu galā parauj velns, disciplinētus cilvēkus parauj Dievs.

”[..] ja kas vien vēl ir pretim veselīgai mācībai (..)” (1. Timotejam 1:10)

Vārds ‘mācība’ Bībelē ir minēts ļoti bieži. Ar to ir domāta Kristus mācība un dažādu draudžu atšķirīgās mācības.

”Kad nonācām Maķedonijā, mūsu miesai nebija ne mazākās atpūtas, bēdas no visām pusēm: ārā cīņas, iekšā bailes.” (2. Korintiešiem 7:5)

Pāvilam bija ļoti daudz emocionālu pārdzīvojumu un liela spriedze. Lielajam, stiprajam Pāvilam bija iekšējas cīņas un šaubas, vai viņš pareizi dara, vai viņam izdosies, kas būs tālāk. Velns kārdināja pat Jēzu: ”Ja Tu metīsies manā priekšā zemē, es Tev došu visas pasaules valstis.” Un Jēzum kā cilvēkam bija ļoti daudz emociju, Viņš gan raudāja, gan priecājās, gan dusmojās. Ģetzemanes dārzā, pirms paša lielākā pārbaudījuma, Viņš no milzīgās emocionālās spriedzes tā lūdza Dievu, ka no Viņa pieres pilēja sviedri sarkanā krāsā, kā asinis. Tie, kas ir dziļāk to pētījuši, saka, ka ļoti dziļas emocionālas spriedzes gadījumā tas tā var notikt. Kāpēc tu domā, ka tev tādi sviedri nebūs? Bēdas tam cilvēkam, kas klausa emocijām. Pagodinājums tam, kas klausa Dieva vārdam, neatkarīgi no tā, kā viņš jūtas, jo mēs dzīvojam ticībā, ne skatīšanā. Pozitīvas emocijas ir balva ceļā uz panākumiem. Ja tu esi cīnījies un kaut ko sasniedzis, tu priecājies par to. Tu atpūties un atkal turpini strādāt.

Dāvids maksāja ļoti lielu emocionālu cenu. Mēs viņu redzam kā to, kurš uzvarēja Goliātu, bija teicams karotājs un izveidoja pārgalvīgu un stipru komandu. Viņa komanda nemanāmi nonāca ienaidnieka nometnē, paņēma krūzi un ķēniņa šķēpu, uzkāpa kalnā un vicināja šķēpu, lai ienaidnieks viņus redzētu. Kad norisinājās karš ar Saula armiju, Dāvids drosmīgākajiem piedāvāja atnest viņam ūdeni no ienaidnieka teritorijā esošās akas. Kareivji izlauzās cauri apsardzei un atnesa Dāvidam prasīto ūdeni. Dāvids no prieka izlēja to zemē, sakot, ka tas ir svēts. Dāvids ir mūsu piemērs. Mūsu draudzes vīriem arī patīk darīt drosmīgas lietas. Ja Edgaram šodien būtu jāiet kaujā ar zobenu, domāju, ka viņš bez šaubām piekristu. Arī sievietēm patīk drosmīgi vīrieši. Dāvids ir viens no mūsu Bībeles varoņiem, kurš izcīnīja neiedomājamas uzvaras, nodibināja slavēšanu Templī un faktiski uzcēla Izraēla valsti, un no viņa dzimtas nāca mūsu Pestītājs. Jēzus ir pazemības piemērs, upurēšanās tuvākā labā piemērs, vīrišķības piemērs. Mēs Dāvidu uztveram kā supervaroni, taču, lasot Dāvida psalmus, redzam, ka viņam bija dažādas un stipras emocijas.

”Viņš teica: ”Es Tevi mīlu no sirds dziļumiem, Kungs, mans stiprums.”” (Psalms 18:2)

Nāves bangas man vēlās virsū, iznīcības straumes mani biedēja. Elles valgi jau tinās ap mani, nāves cilpas jau žņaudza mani. Savās bailēs es piesaucu To Kungu un brēcu pēc sava Dieva. Viņš sadzirdēja manu balsi Savā pilī, un mana brēkšana nāca Viņa ausīs.” (Psalms 18:5-7)

Kā Dāvids tika galā ar saviem spēcīgajiem pārdzīvojumiem, kā viņš tika galā, kad visi viņu atstāja un pat vajāja? Viņš turējās pie Dieva vārda. Dāvids ticēja, ka Dievs viņu izglābs un atbrīvos, dos uzvaras un darīs stipras viņa rokas, lai uzvilktu stiegru lokam vai norautu ienaidnieka galvu, liekot savu kāju uz viņa skausta. Varbūt no malas nevarēja redzēt Dāvida emocionālo stāvokli (izmisums, slimības, bailes), tomēr Dāvids izcīnīja savas cīņas caur pateicību un slavēšanu. Izlasi, ko Dāvids pravieto par Jēzu:

”Es esmu kā izliets ūdens, visi mani kauli ir kā salauzti, mana sirds manās miesās ir kā izkusis vasks. Manas smaganas izkaltušas kā māla trauks, un mana mēle līp pie manām aukslējām, nāves pīšļos Tu mani esi guldījis. Ap mani sastājušies suņi, ļaundaru bars mani ielenc, manas rokas un kājas ir caururbtas. Es varu saskaitīt visus savus kaulus, bet viņi lūkojas manī ar prieku. Viņi dala manas drēbes savā starpā, un par manu apģērbu viņi met kauliņus.” (Psalms 22:15-19)

Mums ir jāprot dzīvot balansā. Atceries: ja tu kaut ko uzņemies, ej līdz galam. Jo, ja tu ieguldies, maksā cenu, bet neaizej līdz galam, tev būs negatīvas emocijas. Cilvēkiem, kas visu pamet pusratā, vairāk nav spēka un enerģijas kaut ko turpināt, jo viņi nav disciplinēti. Priecājies par katru mazo uzvaru.

”Savās bailēs es piesaucu To Kungu un brēcu pēc sava Dieva. Viņš sadzirdēja manu balsi Savā pilī, un mana brēkšana nāca Viņa ausīs. Zeme līgojās un drebēja, un kalnu pamati trīcēja. Tie grīļojās Viņa bardzības priekšā. Dūmi nāca no Viņa nāsīm un uguns liesmas no Viņa mutes, kvēlojošas ogles kā zibeņi dzirkstīja no Viņa. Viņš pielieca debesis un pats nolaidās zemē, un tumsa bija zem Viņa kājām. Viņš brauca uz ķeruba un aizlidoja tālēs, Viņš lidinājās ar vētras spārniem. Viņš tumsu darīja sev par apsegu, tumši ūdeņi un biezi padebeši bija Viņa mājoklis. No spožuma Viņa priekšā šķēlās Viņa padebeši ar krusu un liesmainiem zibeņiem.” (Psalms 18:7-13)

”Viņš izstiepa Savu roku no augšienes, satvēra mani un izvilka no lielajiem ūdeņiem. Viņš mani izrāva no stipra pretinieka rokām, no maniem naidniekiem, kas mani, pārmērīgi stipri būdami, māca.” (Psalms 18:17-18 )

”(..) jo es turējos Tā Kunga ceļos un nedarīju to, kas ir apgrēcība mana Dieva priekšā.” (Psalms 18:22)

Vienmēr psalma beigās skan slava un pateicība Dievam, arī tad, ja atbildes vēl nav. Paļaujies uz Dievu! Viņš satvers un izvilks tevi no dziļām problēmām. Sāc slavēt Dievu jau šodien par to, ko Viņš ir darījis un ko vēl darīs! Nedomā par to, cik viss ir slikti. Un liec savu kāju uz ienaidnieka skausta, satriec viņam zobus. Dzīvo ticībā, nevis skatīšanā.

”Jo tagadējās grūtības, kas ir vieglas, dod mums neizsakāmi lielu mūžīgu godību.” (2. Korintiešiem 4:17)

”Es viņus sagrāvu, ka tie vairs necēlās, bet nokrita pie manām kājām.” (Psalms 18:39)

”Tu liki bēgt manā priekšā visiem maniem ienaidniekiem, savus nīdējus es izdeldēju.” (Psalms 18:41)

Velns ar visu savu dēmonu armiju krīt pie tavām kājām. Un, ja vajag, Dievs patīrīs arī ļaunus cilvēkus tev apkārt. Dievs ir tavs Sargs. Kas tevi sargā, tas neguļ, jo Dievam nav vajadzīgs miegs. Viņš par tevi ir nomodā visu laiku, arī kamēr tu guli.

Viņi brēca, bet nebija glābēja, viņi piesauca To Kungu, bet Viņš neatbildēja. Tad es viņus samalu kā putekļus, ko vējš dzenā, kā ielas dubļus es viņus samīdīju.” (Psalms 18:42-43)

Kā putekļus, ko vējš dzenā, kā ielas dubļus tu samīdīsi savus ienaidniekus. Dievs tevi izglābs cīņās tavas tautas labā. Kādas bija Dāvida cīņas? Tikai par sevi? Tās bija visas tautas labā. Ir svarīgi, ka tavas cīņas ir Dieva valstības celšanas labā. Ir vērts ieguldīt un atdot daļu no savas emocionālās enerģijas Dieva darbam jeb draudzes celšanai, Dieva svētītai Latvijai.

Emocionāls balanss – tas nav pats galvenais, bet ir svarīgi pievērst uzmanību tam, lai negatīvās emocijas neņemtu virsroku. Ja, ejot uz mērķi, mums ir bijusi spriedze, pēc tam vajag atalgojumu, balvu. Cilvēks visu laiku nevar saņemt tikai kritiku, katram no mums vajag arī uzslavu. Vienmēr var atrast kaut ko, par ko otru uzslavēt. Mēs nesen bijām ceļojumā. Es savai sievai biju personīgais šoferis, taksists. Viņa varēja tikai sēdēt un gudri runāt. Es arī biju tas, kurš plānoja braucienu. Izbraukt cauri 24 valstīm prasīja emocijas, bija arī emocionālā spriedze. Ja šoferim ir jābrauc dienu un nakti, lai ātrāk nokļūtu kādā punktā, piemēram, līdz Vācijai, tad braukšana pārvēršas ļoti smagā darbā. Kad pēc tādas braukšanas es nonāku galā, esmu nekāds un jebkurā gadījumā ir vairāk jāatpūšas, un arī no emocionālā stresa, ko rada dažādas situācijas uz ceļiem. Uz lieliem autobāņiem vācieši un austrieši, kuri no bērnības ir pieraduši braukt lielā ātrumā, tā brauc, ka netieku viņiem līdzi. Lai arī cik laba būtu mana mašīna, paskatos spogulī – tur neviena nav, pagriežu galvu prom, un pēkšņi tur jau ir mašīna. Es varu braukt kādu pusstundu ar ātrumu 200 km/h, tad es nogurstu un vairs nespēju koncentrēties, tādēļ turpinu ar ātrumu 140-150 km/h. Salīdzinot ar Latviju, mēs braucam kā gliemeži. Lai tiktu no Siguldas uz Rīgu, katru reizi tas man ir pārbaudījums. Vienmēr priekšā gadās kāds tormazs, kas brauc tikai ar 40-50 km/h. Pārsteidzoši ir tas, ka bieži tie ir vīrieši, nevis sievietes vai veci onkulīši. Ja es braucu kādas 12 stundas, kamēr ir gaišs, es neesmu tik noguris, normāli apstājos motelī un izguļos. Emocionāli ir prieks. Vārdu sakot, ja naktī esmu izgulējies, tad emocionāli varu baudīt ceļu. Kad skrienu cauri naktij ar vētras spārniem, tas prasa ļoti lielu enerģiju un daudz laika, lai atgūtos. Un man vairs nav prieka, jo ir negatīvas emocijas. Fizisks nogurums arī rada negatīvas emocijas. Kāda jēga lielā ātrumā braukt naktī? Ja nu vienīgi tad, kad sieviete dzemdē un ir jāpaspēj uz slimnīcu.

Mēs paši lielā mērā varam balansēt savas emocijas. Ja kaut ko dari, izdari to līdz galam un priecājies, nevis tikai domā, cik tev ir grūti. Ja nesanāk sasniegt savu lielo plānu, tad priecājies par mazajiem plāniem, kas piepildās. Ja tu paveiksi līdz galam kaut mazu darbu, tu jutīsies labi un domāsi: “Oho, es to izdarīju!” Līdz ar to tevī veidosies iekšēja stāja un garīga izjūta, ka viss ir kārtībā. Es labi jūtos arī tad, ja man ir stress, jo stress ir cena, bez tā nevar iztikt. Savā atvaļinājumā, kas man bija septembrī, es tiešām atslēdzos un atpūtos. Citi pat saka, ka to varot redzēt. Man ir vairāk enerģijas. Tautas lūgšanu sapulci sagaidīju bez īpaša stresa. Tagad nedaudz ir, varbūt būs vēl rīt un tad beigsies. Tas nozīmē, ka arī atpūtai jāvelta laiks. Tu nevari visu laiku tikai strādāt un strādāt. Emocijas pretojas, ir spriedze. Ja tu tikai strādā, strādā un neatpūties, tad vari sapīties negatīvās emocijās. Ļauj sev kādu brīdi atpūsties. Dievs ir ļoti labs.

Pavadot laiku ar Dievu un gatavojot sprediķus, varu strādāt no 8.00 rītā līdz 15.00 dienā. Tad ir sasniegti griesti, jo tā ir garīga un intelektuāla smadzeņu piepūle. Daudz lasu, pētu, domāju, domāju un domāju. Lūdzu Dievu un slavēju, līdz es vairs nevaru. Mana roka pati ar datora peli uzšķir interneta saitus, kas nav saistīti ar Dievu, piemēram, par tehniku. Ir kāds limits, cik ilgi es varu garīgi strādāt, un pēc tam man vajag atslodzi. Naktī vajag izgulēties. Es katru dienu kaut ko gatavoju, bet pienāk plkst. 13.00 un es eju izskriet kādu līkumu pa Siguldas takām. Es sportoju, elpoju, esmu svaigā gaisā un atslēdzos no garīgā darba, un man ir normālas emocijas. Mums katram pašam ir jārūpējas par emocionālu balansu, lai negatīvais tiek izlīdzināts.

“Es slavēšu To Kungu, kas man devis padomu; pat naktī mana sirdsbalss ir paklausībā modra.” (Psalms 16:7)

Dāvids tā saka. Vai noķēri domu? Pat naktī sirdsbalss ir modra! Viņš naktī normāli negulēja. Kādēļ? Viņš tik ļoti bija lūdzis Dievu, ka nenāca miegs, domājot par Dieva lietām. Vai tev nav tā bijis pirms atbildīgām kalpošanām, kas pat naktī tu neguli vai pavadi laiku ar Dievu? Vai tas neprasa emocijas un fizisko spēku? Vai tas neprasa negulētas naktis? Redzi, tā ir cena! Mēs nedzīvojam skatīšanā, bet ticībā. Ir svarīgi neskatīties uz izjūtām. Balansē savas emocijas, bet neliec tās par savu vadītāju, jo mūsu vadītājs ir dzīvais Dieva vārds un Kristus mācība. Latvijā vairums kristiešu uzskata, ka, ja kaut kas notiks, tas notiks tad, kad Dievs to gribēs. Bet Dievs grib, lai mēs ejam un izdarām, un tad tas notiks, ja Dievs gribēs. Bet, ja mēs neejam un nedarām, tad nenotiks. Piemēram, kāda mūsu draudzes māsa ar savu vīru iepazinās skolā. Kāpēc viņa apprecēja tieši šo puisi, nevis kādu no citu? Kāpēc Pēteris apprecēja Pārslu? Tāpēc, ka abi ir vienā draudzē un vienā grupā. Kuri cilvēki var iemīlēties un apprecēties? Tie, kuri kaut kur ir kopā. Skolā bija kopā, draudzē ir kopā. Tur arī rodas vienotība, un vīrs ar sievu arī pēc tam ir vienoti. Tad, kad mēs rīkojam Tautas lūgšanu sapulci, mēs sanākam kopā un tas veido attiecības, tas veido mīlestību un vienotību. Bet daļa no kristiešiem uzskata, ka tas ir slikti, ka tas nekam neder. Viņi domā, ka kaut kas notiks no apakšas vai pats no sevis, ka Dievs pats kaut ko darīs. Galvenais ir tuvas attiecības, bet tās ir jāveido. Tāpat par reformāciju un atmodu Latvijā daudzi domā, ka mēs tikai lūgsim un, kad Dievs gribēs, tad tā atnāks. Tā mēs ļoti maldāmies. Dievs saka, lai mēs EJAM un DARĀM par mācekļiem. Man patīk, ko bīskaps Andrejs Tiščenko teica, ka, ja kristieši nodarbotos ar to, ko Dievs grib, nevis ar to, kas viņiem patīk, tad viņu valstis jau sen būtu izmainītas. Mēs darām to, ka mums patīk, mēs gaidām atmodu, bet mums ir jāiet un jāstrādā, lai atmoda būtu. Visam ir cena, arī emocionāla cena.

Debesu Tēvs, svētī, ka nāk saprašana, ka nāk apskaidrība, Dievs, pār katru kalpotāju, pār katru mācītāju, pār katru kristieti Latvijā. Lai mēs saprotam to cenu, kas mums jāsamaksā, ka tagadējās grūtības patiesībā ir vieglas. Lai mēs nedzīvojam skatīšanā, bet ticībā, lai mēs panesam grūtības un apzināmies, ka emocionālā cena un fiziskā cena ir jāsamaksā, lai baudītu mūžīgu dzīvību un augļus arī šeit virs zemes. Vai tev kaut kas iekrita sirdī? Vai tu kaut kādā veidā kļūsi labāks? Jo tev būs vairāk zināšanu un pareiza Bībeles izpratne, jo vairāk un labāk tu spēsi cīnīties. Tu esi apbruņots! Debesu Tēvs, es lūdzu par ikvienu “Kristus Pasaulei” dalībnieku, par ikvienu apmeklētāju. Paldies, Dievs, ka Tu mūs esi savedis kopā, salicis kopā kā vienu vienotu ģimeni. Paldies, Dievs, ka mums katram ir savas garīgās mājas, kurās Tu mūs esi ielicis. Ja kāds ir izkritis no ierindas, Svētais Gars, palīdzi atgriezties. Ja kāds vēl nav mums pievienojies, palīdzi viņam atnākt. Svētais Gars, pieskaries, lai cilvēki piedzimst no augšienes un kļūst par Taviem bērniem, par draudzes daļu. Es lūdzu par katru vienu, ka Tu svētīdams svētī emocionāli, ka mēs katrs saprotam un uzņemamies emocionālās spriedzes cenu un iemācāmies arī priecāties un baudīt no prieka, ko sniedz draudze, ko sniedz attiecības ar Tevi, ko sniedz sasniegti mērķi, ko sniedz attiecības, komunikācija un kalpošana. Svētī katru vienu ģimeni, finansiālo stāvokli, lai viss ir diezgan. Svētī emocionālo stāvokli, prāta stāvokli, fizisko stāvokli. Ja kāds starp mums ir nevesels, Svētais Gars, aizskar, lai nāk pilnīga dziedināšana. Ja kāds ir nebrīvs, Svētais Gars, pieskaries šajā brīdī, lai nāk pilnīga brīvība. Ja kāds ir noskumis, iepriecini, dzīvais Dievs! Paldies Tev par draudzi, paldies par katru brāli un māsu, ar kuru kopā ir gods kalpot Tev, mans Dievs! Āmen!

Mācītāja Mārča Jencīša sprediķi “Emocionālā spriedze – balva vai cena?” pierakstīja un rediģēja draudzes “Kristus Pasaulei” redakcija

Slāpes pēc Dieva

Publicēja 2019. gada 14. okt. 22:05Līga Paņina

Ziņas datums 15.10.19

 

Es ilgi lūdzu Dievu un domāju par to, ko man sludināt šajā svētdienā. Lūdzu Dievam: “Dievs, kas ir tas, kas man jāpasaka draudzei?” Nāca prātā dažādas tēmas, bet sapratu, ka tās nav īstās. Pēkšņi ienāca prātā šī tēma – “Slāpes pēc Dieva”. Es vēlos sludināt no Dieva saņemto, nevis vienkārši apsēsties, kaut ko sagatavot un runāt. Es vēlos, lai šis vārds aiziet līdz tavai sirdij un Svētais Gars uzrunā un veic izmaiņas tevī. Jo ilgāk un vairāk mēs slavējam un pielūdzam Dievu, jo dziļākā Dieva klātbūtnē mēs ieejam, un tas izraisa mūsos slāpes vēl vairāk lūgt un dziedāt: “Mana sirds, Jēzu, ir Tava!” Ar katru reizi mēs aizvien vairāk apzināmies, saprotam un pat sajūtam, ko nozīmē vārdi: Jēzu, es slāpstu pēc Tevis. Mana sirds ir Tava! Es atdodu savu sirdi Jēzum. Ko viens otram saka ļoti iemīlējušies cilvēki? Viņi saka: “Mana sirds pieder tev!” Mēs tik stipri mīlam Jēzu, ka sakām: “Jēzu, mana sirds pieder Tev! Es slāpstu pēc Tevis, Dievs! Es gribu slāpt pēc Tevis vairāk nekā vakar! Es mīlu Tevi vairāk nekā vakar!” Vai tu esi kādreiz Dievam teicis šādus vārdus? Cilvēki, kuri viens otrā ir ļoti iemīlējušies, tā saka. Kāpēc? Tāpēc, ka viņi slāpst viens pēc otra, viņi mīl viens otru un tvīkst viens pēc otra kā izkaltusi zeme. Viņi grib satikt savu mīļoto. Lūk, tā ir jāslāpst mūsu sirdīm pēc Dieva! Kā atnāk šīs slāpes? Kur tās dabūt?

 

Izstāstīšu jums kādu stāstu. Kāds mācītājs vakariņoja ar kādu pāri no viņa baznīcas. Kad mācītājs jau bija devies prom, sieva teica vīram: "Man šķiet, viņš mums nozaga sudraba karoti!" Sieva bija noraizējusies, jo karote bija pazudusi. Šis pāris svētdienās gāja uz draudzi, bet sievai bija neērti mācītājam teikt, ka viņš ir nozadzis karoti. Pagāja gads, un mācītājs atkal apciemoja šo pāri. Sieva dīdījās, nenocietās un teica: "Mācītāj, jūs mums toreiz nozagāt karoti!” Mācītājs atbildēja: “Nē, es to ieliku jūsu Bībelē.” Šis pāris bija draudzes locekļi, un mācītājs viņus apciemoja vismaz reizi gadā. Pāris nebija atvēris Bībeli visa gada garumā. Iedomājies karoti, tā ir pietiekami liela. Tā nav kaut kāda pūka, putna spalva, maza lapiņa vai uz mazas strēmelītes izrakstīts Bībeles pants. Ja tā ir pazudusi, to var ievērot, un, ja to meklē, to var atrast. Tā karote droši vien bija īpaša vai arī sieva bija ļoti vērīga, kā jau sievietes, kas visu pamana. Droši vien viņa teica vīram: “Kā mācītājs varēja nozagt karoti? Tās nekur nav!” Vīrs varbūt nemaz nepamanīja, ka vienas karotes trūkst. Ir svarīgi, ka mēs slāpstam pēc Dieva. Un, ja mēs slāpstam pēc Dieva, tad mūsu Bībele tiek atvērta vismaz reizi dienā. Kad iemīlējušies cilvēki slāpst viens pēc otra, viņi taču sarunājas vai sarakstās, pasaka kaut ko labu viens otram un arī pretī saņem labus vārdus. Ja mēs slāpstam pēc Dieva, mēs vēlamies uzzināt kaut ko vairāk par Viņu, un tādēļ atveram Bībeli. Tad, kad es lasu Bībeli, Dievs runā uz mani, savukārt, kad es lūdzu, tad es runāju uz Dievu. Tas ir dialogs, tā ir saruna, mīlestība un komunikācija. Bībelei nav jāstāv pārklātai ar putekļiem un ar karoti iekšā. Iedomājies, kā jutās sieva, kad viņa pārmeta mācītājam par karoti. Iedomājies, kā Dievs uz viņu runāja caur šo notikumu. Cik gudrs bija mācītājs! Viņš bija Dieva vadīts, jo slāpa pēc Dieva un vēlējās, lai arī viņa draudzes locekļi slāptu. Ja mēs slāpstam pēc Dieva, tad mēs lasām Viņa vārdu un ēdam no tā.

 

“Bet Viņš atbildēja un sacīja: “Stāv rakstīts: cilvēks nedzīvo no maizes vien, bet no ikkatra vārda, kas iziet no Dieva mutes.”” (Mateja evaņģēlijs 4:4)

 

Mēs ēdam no Dieva vārda. Mūsu fiziskā miesa nespēj dzīvot, ja mēs neuzņemam barības vielas un daudz ūdens. Bez tā mēs mirstam. Tieši tāpat ir ar mūsu garu. Cilvēks var būt dzīvs, staigāt un elpot, bet viņa gars ir miris, ja tas neuzņem dzīvības vārdu. Tāpēc būsim tādi, kas uzņem dzīvības vārdu! Ja mēs slāpstam pēc Dieva, tad mēs esam draudzē un ejam uz dievkalpojumiem. Ja mēs slāpstam pēc Dieva, tad gribam būt dievkalpojumā, pat ja miesa protestē un negrib nākt. Tavs gars, kā Dieva vārds saka, slāpst pēc Tā Kunga kā sausa zeme, kā briedis, kas brēc pēc ūdens upēm.

 

“Kā briedis brēc pēc ūdens upēm, tā mana dvēsele brēc, ak, Dievs, pēc Tevis!” (Psalms 42:2)

 

Padomā par šo pantu dziļāk. Briedis grib dzert. Vai tu esi jutis slāpes? Droši vien. Bet vai tu esi jutis ļoti, ļoti stipras slāpes, tā, ka šķiet, gals būs klāt? Tās ir fiziskās slāpes, kad ļoti vēlamies dzert. Mēs jau redzam, kā dzeram, iztēlojamies to. Tāpat arī mūsu gars slāpst pēc dzīvā Dieva ūdens, pēc dzīvā Dieva avotiem, pēc dzīvības tīrā ūdens. Es atceros reizi, kad bijām Berlīnē uz Reinharda Bonkes konferenci. Tā bija Svētā Gara konference. Mēs staigājām pa pilsētu, un ārā bija ļoti, ļoti karsti. Mēs ar vīru bijām tik ļoti izslāpuši, ka galvā bija tikai viena doma: “Ūdeni, ūdeni, ūdeni! Es gribu dzert!” Mēs nevarējām atrast nevienu veikalu, kur varētu nopirkt padzerties. Tajā laikā gan es nedomāju par ūdeni, jo man vēl nebija saprašanas par to, cik svarīgs ir ūdens. Es domāju par kaut ko garšīgu. Tajā laikā man šķita, ka ūdens ir kaut kas negaršīgs. Man šķita dīvaini tie cilvēki, kuri ūdeni pērk veikalā, jo ūdens akās taču ir ļoti daudz. Kādā citā reizē mēs apmeklējām konferenci Zviedrijā, un katrā ēdienreizē uz galda atradās ūdens. Nekā krāsaina un salda, tikai ūdens. Šķita, ka vispār nav, ko dzert. Es atceros, ka pie sevis domāju: “Kas tie par cilvēkiem? Jocīgi tie ārzemnieki, kas dzer ūdeni. Ja vēl tas būtu gāzēts un ar kaut kādām garšiņām...” Tagad man ir sapratne par to, cik svarīgs cilvēka organismam ir ūdens, un cik svarīgi ir ūdeni uzņemt pietiekamā daudzumā, lai mēs neietu bojā un nesaslimtu. Tāpat ir ar Dieva vārdu – ir svarīgi uzņemt dzīvo ūdeni, lai mēs neietu bojā un nesaslimtu un lai mūsu dzīve būtu veiksmīga, mēs būtu uzvarētāji un dzīvotu Dieva gribā. Lūk, tajā reizē, Berlīnē, man nebija saprašanas par ūdeni. Kad man slāpa, es domāju par limonādi. Vairākos veikalos dzērieni bija par nenormāli augstām cenām. Mums nebija tādas naudas, lai to iegādātos. Beidzot mēs atradām veikalu, kur varēja iegādāties dzeramo, kolu, par normālu cenu. Mēs laimīgi izgājām ārā ar aukstu kolu rokās. Gluži kā dzērāji, kuriem ir paģiras, vai kā narkomāni, kuriem ir lomkas, mēs aizgājām ap stūri un trīcošām rokām skrūvējām pudeli vaļā. Man ir bijusi saskare ar cilvēkiem, kuri mokās ar atkarībām. Kāpēc viņiem ir atkarības? Tāpēc, ka viņi dzer no nepareizā ūdens. Viņi dzer no duļķaina, smirdīga ūdens, un viņiem slāpst atkal. Toreiz mēs kolu dzērām lielām mutēm, bet tas bija nepareizais šķidrums. Ir jādzer tīrs, svaigs ūdens no avota, no Dieva avota. Cilvēki bieži savas slāpes remdē nepareizajos ūdeņos, dīķos un pasaules dziļumos. Viņi domā, ka tas ir labi un pareizi, bet pēc kā patiesībā slāpst viņu dvēsele? Pēc tīrā, dzīvā dzīvības ūdens. Tās ir slāpes pēc Dieva.

 

Kādu labumu mūsu organismam dod dzīvais, tīrais ūdens, kad mēs to dzeram? Ūdens palīdz uzmodināt organismu, palīdz gremošanas sistēmai, pazemina asinsspiedienu, palīdz novērst sirdstrieku un sirds aritmiju. Ūdens uzmundrina organismu, normalizē sirdsdarbību, palīdz vielmaiņai, piegādā organismam šķidrumu, kur ir tā trūkums. Tāpat ūdens palīdz organisma aizsargsistēmai, kad cilvēks jūtas apslimis. Iedomājies, cik daudz laba dara ūdens! Vai zini, ko es daru, kad jūtos apslimusi vai šķiet, ka slimība nāk virsū? Es dzeru ļoti daudz ūdens. Es nedzeru pretsāpju tabletes. Es ļoti reti dzeru zāles. Visa mūža garumā es varbūt esmu izdzērusi piecas pretsāpju tabletes. Es nopirku 400 mg tabletes, pārplēsu tās uz pusēm un dzēru tikai pusīti. Kādēļ man jādzer tik stipra deva? Mans organisms nav pieradis pie zālēm. Mans organisms ir pieradis pie ūdens. Es daudz dzeru ūdeni, un mans organisms tiek galā. Kad mēs dzeram no dzīvā Dieva ūdens, mūsu gars, dvēsele un prāts tiek dziedināti un aizsargāti. Ūdens palīdz atjaunot enerģiju, kad cilvēks jūtas noguris. Kad nākas būt blakus slimam cilvēkam, ūdens neļauj baktērijām attīstīties tavā organismā. Lūk, cik daudz labu lietu dara ūdens! Cik svarīgi to dzert ikdienā!

 

Vai zini, ko organismam nodara kola? Runa var būt arī par citiem krāsainajiem dzērieniem, taču šķiet, ka kola ir vistrakākais. Kas notiek ar mūsu organismu desmit minūtes pēc kolas dzeršanas? Tajā nonāk apmēram desmit tējkarotes cukura, kas pielīdzināmas 100% diennakts cukura devai. Padzeries kolu, un cukura deva uzņemta, bet parasti gribās vēl uzēst kādu našķi, konfekti, cepumus, bulciņas. Lai gan šāds cukura daudzums, kas uzņemts vienā piegājienā, var izraisīt sliktu dūšu, tomēr kolā esošā fosforskābe šo sajūtu nomāc. Patiesībā cilvēks jau ir pārdozējis cukuru, kā narkomāns. Arī garīgā ziņā cilvēki meklē remdēt savas slāpes velna ūdeņos, un viņiem ir slikta sajūta, slikta dūša, bet kaut kas to nomāc. Cilvēki to nevēlas atzīt un apgalvo, ka iet ļoti labi, tomēr sliktā dūša paliek, jo viņos nav dzīvā Dieva ūdens. Kas notiek divdesmit minūtes pēc kolas dzeršanas? Asinīs strauji kāpj cukura līmenis, kas ietekmē arī insulīna līmeni. Lielākajai daļai cilvēku šajā brīdī tas ir augstāks, nekā tam ierasti vajadzētu būt. Uz to strauji reaģē aknas, kuras pārāk lielo cukura daudzumu pārvērš taukos. Cilvēks aptaukojas un saka: “Es jau daudz neēdu, es vienkārši tāds esmu.” Bet, ja viņš paskatītos uz savu ēdienkarti, tad saprastu, kas ir aptaukošanās avots. Cilvēki bieži saka: “Es jau daudz nedzeru no velna, es tikai mazliet pagrēkoju,” bet patiesībā viņi jau ir garīgi aptaukojušies. Kas notiek ar cilvēka organismu četrdesmit minūtes pēc kolas dzeršanas? Kofeīna absorbcija ir pabeigta. Tā kā aknas asinsrites sitēmā izgrūž palielinātu cukura daudzumu, strauji paaugstinās asinsspiediens. Pastiprināti sāk darboties mūsu smadzeņu receptori, kuri cenšas novērst miegainību, kuru var izraisīt kolā esošie ķīmiskie savienojumi. Šo ķīmisko savienojumu dēļ cilvēkam vajadzētu būt miegainam, bet ir vēl cita viela, kas iedarbojas uz smadzenēm un novērš miegainību. Kas notiek pēc četrdesmit piecām minūtēm? Pastiprināti darbojas smadzenes, kuras sūta noteiktus signālus uz smadzeņu centriem. Zinātnieki norāda uz to, ka pilnīgi identiski cilvēka smadzenes darbojas arī narkotiku rezultātā. Tā ir eiforijas sajūta un prieks. Cilvēki, kuri dzer no velna ūdeņiem, bieži saka: “Man ir prieks! Man tik labi iet!” Tas ir īslaicīgs prieks, īslaicīga eiforija, īslaicīga laime, aizvietotājs, jo tas nav Dieva ūdens. Tas nav dzīvais ūdens, tā ir indīgā kola. Sešdesmit minūtes pēc kolas lietošanas ķermenī nonākusī fosforskābe, magnijs un cinks ir tievajās zarnās un paātrina metabolisma procesu organismā. Vai tu vēl gribi dzert kolu? Ja tu mīli dzert kolu, tad pieliec šo informāciju pie sienas. Padomā, kas notiek ar tavu organismu! Kad cilvēks regulāri lieto nepareizo šķidrumu, viņš pats to nesaprot un nejūt. Tāpat ir cilvēki, kuri saka: “Man nevajag Dievu, man ir labi tāpat!” Tas ir tāpēc, ka viņi piepildās ar nepareizajiem ūdeņiem un apmāna paši sevi. Viņi aiztušē savu sirdsapziņu, bet patiesībā aiz tā slēpjas izmisusi dvēsele. “Kā briedis brēc pēc ūdens, tā mana dvēsle slāpst pēc Tevis, Dievs!” Kā sausa, izkaltusi zeme. Vai esi kādreiz to redzējis? Izkaltušai zemei vajag ūdeni, lai tajā kaut kas varētu augt. Briedis brēc pēc ūdens, un, tiklīdz viņš to dabū, ir laimīgs. Sešdesmit minūtes pēc kolas uzņemšanas strauji sāk kristies cukura līmenis asinīs. Cilvēks sāk justies neapmierināts un apātisks. Tad, kad mēs dzeram no nepareizā ūdens, tam ir sekas. Pat ja cilvēks kādu laiku jūtas labi, viņš ir slavas virsotnē un viss ir skaisti, vienā brīdī parādīsies sekas, jo viņā iekšā aiz maskas slēpjas izmisusi, sāpju pilna dvēsele, kas slāpst pēc Dieva.

 

Lai automašīna brauktu, ir vajadzīga degviela. Ja tavai mašīnai ir benzīna motors, vai tu bākā vari ieliet gāzi? To pat nav, kur ieliet. Vienmēr, kad dodos ieliet savai automašīnai degvielu, es kārtīgi paskatos, vai tas ir tas benzīns, kas man vajadzīgs, jo lasīju, ka ir tādi ļaundari, kuri benzīntankā samaina vietām pistoles, un tā rezultātā cilvēki ielej nepareizo degvielu. Vienmēr salīdzini visu ar Dieva vārdu un pārliecinies, vai tas, ko tu dzer, ir saskaņā ar Bībeli un ir Dievam patīkams. Piepildies ar pareizo degvielu! Lai auto varētu braukt, tam ir vajadzīga degviela, turklāt pareizā degviela. Lai mēs varētu pilnvērtīgi dzīvot uzvaras pilnu dzīvi, arī mums ir vajadzīga degviela. Šī degviela ir Dieva vārds un draudze. Šobrīd tu uzpildies ar dzīvo Dieva vārdu! Tev noteikti ir bijušas tādas situācijas, kad negribas iet uz mājas grupiņu un tā vietā noslinkot. Pēkšņi šķiet, ka arī iesnas ir piemetušās. Tu pats tam sāc ticēt, sajūties apslimis un nolem, ka nebūs pat jāmelo vadītājam. Reiz redzēju foto, kurā ir zilas, zilas debesis un vienā vietā maziņš mākonītis. Cilvēks pie sevis nosaka: “Šodien es sākšu skriet un dzīvot veselīgu dzīvesveidu.” Viņš paskatās pa logu un nodomā: “Tas mazais mākonis man liek domāt, ka līs.” Tad, kad negribas iet, vienalga ej un uzpildies ar dzīvo Dieva ūdeni! Mūsu miesai gribas slinkot, bet mūsu garam gribas ēst. Vai tev kādreiz ir bijis tā, ka gribas ēst, bet negribas gatavot? Man tā daudzreiz ir bijis. Es parasti saku tā – ja es nebūtu precējusies un man nebūtu katru dienu vīram jāgatavo ēst, tad es droši vien ēstu daudz mazāk, jo sev es negatavotu. Tas nav labi, es zinu. Tāpēc Dievs ir labs, Viņš man ir devis vīru, kuram regulāri jāgatavo ēst, un tādā veidā Viņš parūpējas arī par mani – es esmu paēdusi. Miesai negribas gatavot, bet ēst gribas. Lai paēstu, ir jāpagatavo ēdiens. Tāpat ir ar garīgo barību. Miesai negribas no rīta celties, gribas izgulēties, noslinkot un neieiet lūgšanu kambarī. Un kas ļoti bieži notiek tad, kad mēs nepiepildāmies ar dzīvo ūdeni? Mēs sākam slāpt pēc pasaules ūdens. Mums sāk parādīties dažādas vēlmes, un bieži vien tās sākas ar domām. Un, ja mēs vēl vienu dienu nepiepildāmies ar Dieva vārdu, piemetas iesnas un uz grupiņu neaizejam, un tā pat var nepamanīt, ka sākam dzert no nepareizā ūdens, un brīnāmies, kāpēc sāk slikti iet.

 

“Beidzamajā, lielajā svētku dienā Jēzus uzstājās un sauca: “Ja kam slāpst, tas lai nāk pie Manis un dzer!”” (Jāņa evaņģēlijs 7:37)

 

Šobrīd Jēzus uzstājas un sauc personīgi uz tevi: Slāpsti pēc Dieva! Remdē savas slāpes Dievā! Pirms daudziem gadiem sprediķī runāju par slāpēm. Daži cilvēki to vēl šodien atceras, kā es sludināju ar sarkanu spaini rokā, teikdama: “Dzer no Dieva avotiem!” Piepildies ar Dieva ūdeni! Avotā ūdens nekad neizsīkst. Dievam vienmēr ir pārpārēm ūdens. Dieva ūdens pietiek visiem cilvēkiem, tas nekad nepietrūkst. Tālāk teikts:

 

“Kas Man tic, kā rakstos sacīts, no viņa miesas plūdīs dzīva ūdens straumes." (Jāņa evaņģēlijs 7:38 )

Ja es neesmu piepildījusies ar Dieva ūdeni, vai no manis plūst dzīvā ūdens straumes? Neplūst, jo tur ir sausums. Vai jums ir gadījies, ka jālaista puķes, bet tik ļoti negribas to darīt? Jums ir jāpieliek pūles, lai to izdarītu, lai puķes augtu. Mums Dieva dzīvais ūdens ir vajadzīgs, lai mēs augtu un dotu to citiem. Tad, kad mēs paši dzeram no Dieva ūdens, tad mēs to dodam arī citiem. Tu vēlies būt pārpildīts ar Dieva ūdeni tā, ka tu vari iet un kalpot cilvēkiem svaidījumā, spēkā un ar uguni? Dzer no Dieva avotiem daudz, jo šis ūdens nekad neizsīkst! Pirmkārt, tev ir slāpes pēc Dieva. Tad tu nāc pie Dieva remdēt savas slāpes. Tu lasi un piepildies ar Dieva vārdu, dari Dieva vārdu un maksā cenu. Tu dzīvo ar Dieva vārdu un esi draudzē. Tu esi kalpošanā un mājas grupiņā. Dzerot Dieva ūdeni, nav iespējams, ka tas pēc tam neplūst tālāk. Pat ja tev ir kompleksi, bailes un uztraukums, kalpo Dievam. Slāpes pēc Dieva un izglābtām dvēselēm tev palīdzēs pārvarēt savus kompleksus un rakstura problēmas un liks mainīties. Tas tev liks kalpot, sludināt, pārvarēt bailes iziet uz ielas un pasludināt kādam cilvēkam evaņģēliju, jo no tevis plūst dzīvā ūdens straumes. Pirms pāris dienām es Rīgā braucu ar taksi. Iekāpu takša aizmugurējā sēdeklī un nespēju nepateikt šoferim par Jēzu. Un tas ir tāpēc, ka es slāpstu pēc Dieva un glābtām dvēselēm un no manis plūst dzīvā ūdens straumes. Es nevaru nepateikt cilvēkiem par Dievu, neatkarīgi no tā, kur atrodos. Vienmēr nodomāju pie sevis: “Ja nu es šim cilvēkam esmu vienīgā iespēja!?” Tas ir tāpēc, ka manī deg dzīvā Dieva uguns. Esmu pārvarējusi dažādus kompleksus, bailes un mazvērtību, jo es slāpstu pēc Dieva.

Vai mēs ar kolu varam pilnā mērā remdēt slāpes? Mēs it kā padzeramies, bet pilnībā slāpes remdēt nevaram. Savas slāpes pilnā mērā varam remdēt tikai dzīvā Dieva ūdens avotos. Ir paruna, ka no krūzes var ieliet tikai to, kas tajā ir iekšā. Tāpat ir arī ar cilvēkiem. Tu veltīgi gaidi no cilvēka kādu rīcību, ja viņš nav piepildīts ar tādu saturu, lai attaisnotu tavas cerības. Nav jēgas spiest kādu iet evaņģelizēt, ja viņš nav piepildījies ar dzīvo Dieva ūdeni. Citādāk ir tad, ja cilvēks ir piepildījies ar Dievu, un tu viņu motivē iet uz ielām stāstīt cilvēkiem par Jēzu. Mēs otram varam iedot tikai to, kas mums pašiem ir. Ja cilvēks nav piepildījies ar Dieva ūdeni, bet ar kādām citām lietām, ar laiku radīsies dažādas problēmas. Tie cilvēki, kuri pametuši draudzi, ļoti bieži grib citiem parādīt to, ka viņiem iet ļoti labi. Pa dienu viņi uzliek masku, un vakarā to noņem, dzīvojot savā nomāktībā, depresijā un vientulībā. Viss sliktais nāk no nepareizā dzēriena. To var salīdzināt ar smirdīgu dīķi, no kura cilvēks padzeras. Atceros kādas draudzes brīvdienas, kad atpūtāmies un gājām pirtī. Blakus esošais dīķis neizskatījās labi un bija smirdīgs. Es nolēmu, ka pēc pirts labāk ieiešu dušā noskaloties. Mācītājs izpeldējās dīķi, un pēc tam viņš dabūja ādas problēmu, ko sauc par kašķi. Arī mani tas ietekmēja, naktī traucēja gulēt, jo viņš modināja mani, lai palīdzu pakasīt, jo tik ļoti niezēja āda. Kad mēs piepildāmies ar netīriem ūdeņiem, tad ir sekas. Ja mēs esam paklīduši un iestrēbuši nepareizo dziru, mēs sākam tielēties pretī Dieva vārdam, savam vadītājam un draudzes mācībai. Ja tev ir gadījies iestrēbt smirdīgo ūdeni, tad tev ir jānāk pie dzīvā Dieva ūdens, lai Viņš attīra tevi no visa sliktā. Bībelē rakstīts – tad, kad mēs nākam pie Viņa, tad topam par jaunu radījumu. Aiziet visas problēmas, un to vietā atnāk prieks, laime un uzvara.

“Tādēļ, ja kas ir Kristū, tas ir jauns radījums; kas bijis, ir pagājis, redzi, viss ir tapis jauns.” (2. Korintiešiem 5:17)

Tie, kuri pietiekamā daudzumā nedzer Dieva ūdeni, uzskata, ka draudzē ir fanātisms. Šādi cilvēki ir piepildījušies ar varžūdeni un kļūst kašķīgi. Es vienmēr piepildos ar garīgo ūdeni un fizisko ūdeni. Ir bijušas reizes, kad ļoti gribas dzert, bet nav laika, jo ir jāsteidzas. Es iesaku kārtīgi padzerties no dzīvā ūdens straumes, tā ka plūst pāri. Tad, kad mēs piepildāmies ar Dievu, tad atrisinām problēmas, staigājam pa ūdens virsu un uzvaram visus velna melus. Ar Dievu sagraujam visus mūrus, un atnāk liels spēks. Ja cilvēks piepildās ar velna ūdeni, tad viņš pats sev sagādā problēmas. Mūsu meitai reiz sākās ļoti lielas vēdera problēmas, katru dienu sāpēja vēders. Nācās vest pie ārsta. Paldies Dievam, daktere bija ļoti zinoša un pajautāja, vai meita dzer gāzētos, krāsainos dzērienus. Tas arī izrādījās iemesls vēdera sāpēm. Viņai neizrakstīja nekādas izmeklēšanas un zāles, vienkārši ieteica pārtraukt dzert neveselīgos dzērienus. Bērns kļuva vesels, kad sāka dzert tīru ūdeni. Ja tavs bērns pēkšņi kļuvis hiperaktīvs, kašķīgs un nevaldāms, paskaties, ko viņš ēd, dzer un ko skatās. Ar ko viņš piepildās, tas arī no viņa nāks ārā. Vienreiz, kad ar mācītāju kopā braucām uz semināru, mums bija līdzi tikai kola. Abi ļoti daudz to arī dzērām. Vakarā nevarēju aizmigt, jo sirds dauzījās. Nobijos, ka varbūt veģetatīvā distonija mani skārusi, jo iepriekš biju daudz liecību par to dzirdējusi. Izrādījās, ka vīrs arī nespēj gulēt, un tad sapratām, ka tas ir no kolas.

Pārbaudi dzērienus, kurus dzer! Vai tu dzer no dzīvā Dieva avota, vai arī no nepareizā ūdens? Cilvēks var būt inteliģents un ļoti gudrs, ārēji izskatīties ļoti labi, bet viņš pats var nejust, ka garīgi smird, jo nav piepildījies ar Dievu. Nekad nebaidies cilvēkam pastāstīt par Jēzu. Kad cilvēks iepazīst Dievu, tad viņš pats apzinās, kas ir dzīvais Dieva ūdens. Mēs esam kā švamme un paši izvēlamies, ar ko mēs piepildām sevi un savu dzīvi. Izvēle ir tavās un manās rokās. Tev kārtīgi jāiegremdējas Dieva ūdeņos, nepietiek tikai ar mazumiņu, jo švammei ir vajadzīgs diezgan daudz ūdens, lai tā pilnībā būtu slapja. Kad esi piepildījies ar Dieva ūdeni, tava dzīve mainās, tavs raksturs mainās un tu skaties uz lietām citādāk. Pastāstīšu kādu piemēru. No rīta vīrs sēž un lasa avīzi. Sieva pieiet pie loga un redz, ka tieši tajā brīdī kaimiņiene izkar žāvēties veļu. Sieva spriež: “Tā veļa viņai tāda netīra un pleķaina. Viņa laikam nezina, kāds pulveris jālieto. Es varētu palīdzēt un ieteikt, kādu labāk izvēlēties.” Vīrs uz sievas teikto nereaģē. Pienāk nākamā reize, kad kaimiņiene liek veļu ārā, un sieva atkal saka: “Vai tiešām nav neviena, kas viņu pamācītu? Vai viņas vīrs neredz, ka tie palagi ir pleķaini?” Vīrs atkal neko neatbild. Pienāk trešā reize, kad atkal sieva pa logu redz kaimiņieni, un skaļi iesaucas: “Beidzot viņai ir labs pulveris, jo veļa ir tīra!” Vīrs pirmo reizi uz šo jautājumu atbild: “Es vienkārši nomazgāju logus!” Šis piemērs skaidri pasaka, ka mums katram ir jānomazgā savas sirds logi. Pat ja tev nepatīk to darīt, dari to, noberz kārtīgi! Iztīri katru mazāko sirds pleķīti, katru sastāvējušos netīrumu.

“Bet mēs visi, atsegtām sejām, Dieva godību redzēdami kā spogulī, topam pārvērsti Viņa paša līdzībā no spožuma uz spožumu. To dara Tā Kunga Gars.” (2. Korintiešiem 3:18 )

Viss, kas mums no savas puses ir jādara, – jāslāpst pēc Dieva. Kopā ar Dievu mēs notīrām savas sirds logus. To var izdarīt, kad remdējam savas slāpes Dievā. Viņš tevi tīra, atjauno, mazgā, dziedina, atbrīvo, un aiziet prom viss, kas traucē tuvoties Dievam. Ja tu gribi redzēt, kā tu izskaties, atver Dieva vārdu. Atver vaļā šo spoguli, lasi un saproti, ka tev ir jāmainās. Vajadzētu būt tā, ka tad, kad atveram Dieva vārdu, sakām: “Jā, Kungs, man tik ļoti jāmainās, man tik ļoti ir jāaug no spožuma uz spožumu. Man vajag Tavu klātbūtni. Ak, Dievs, es vispār pats nespēju izmainīties!” Mēs paši bez Dieva palīdzības nemaz nespējam mainīties. Tā ir milzīga kļūda, kad kristieši sāk domāt, ka viņi paši ir tādi smuki, tīri, baltiem palagiem, logiem un īpašajiem veļas pulveriem. “Es nespēju pati mainīties, Dievs, man vajag Tavu palīdzību, man vajag Tavu klātbūtni, Dievs. Es gribu Tevi mīlēt vairāk nekā vakar, es gribu vairāk slāpt pēc Tevis, Dievs. Es nespēju pati saviem spēkiem piedot, bet, Dievs, Tavā spēkā es to spēju.” Dieva vārds saka: ”Lai Mans spēks varens parādās tavā nespēkā,” jo, ja jau mums katram būtu lielais spēks, mums nevajadzētu Dieva varenību un nebūtu jāslāpst pēc Viņa. Tad, kad tu atzīsti savu nespēku un savas problēmas uztici Dievam, Viņš nāk un piepilda tevi. Tad, kad tu ej un iegremdējies Viņa vārdā, kad tu veido attiecības ar Viņu, tu dzīvo laimīgu, uzvaras pilnu dzīvi. Dievs ir tavs mierinātājs. Man ir bijuši brīži, kad domāju: “Dievs, kā es vispār varu pasmaidīt?” Cits tajā situācijā jau būtu nomiris. 

Vai zini, kas palīdz slāpt pēc Dieva un iegremdēties Viņa vārdā? Grūtības! Mēs, cilvēki, esam tādi, un daudzi atgriežas pie Dieva tikai caur grūtībām. Tad, kad man ir grūtības, es spiežos pie Dieva, bet, diemžēl, daudzi grūtos brīžos grib spiesties pie sava tuvākā, vīra, sievas. Tas ir labi, bet problēma rodas tad, kad gribas spiesties vairāk pie cilvēka nekā pie Dieva. Tad tavs nespēks vairs neparādīsies varens Dieva spēkā, bet tu ceri, ka Dieva spēks parādīsies varens caur otru cilvēku. Man ļoti patīk, ka tagad ir modē arī puišiem skaistas frizūras, ne tikai meitenēm, jo tas nozīmē, ka arī puišiem ir jāpacenšas, lai labi izskatītos. Un tad padomā, tu no rīta aizej uz vannasistabu, un tur ir spogulis. Ar pusaizvērtām acīm tu knapi esi izvilcies no gultas un skaties uz sevi spogulī, un, iespējams, iepriekšējā vakarā ir skatīta ne tā filma, un tu ieraugi sevi – mati izspūruši, acis sapampušas, siekalas piekaltušas – un jūti, ka arī mute smird. Ko tu dari? Tāds pats ej uz darbu? Vienmēr ir jāsakopj sava āriene. Es parasti saku savai frizierei: “Ar šādiem matiem tikai tu mani redzi.” Skaistumkopšanas speciālists mūs redz tādus, kā neviens cits. Un, lūk, Dievs mūs redz tādus, kā neviens cits. Viņš mūs redz tādus, kādi mēs ejam pie Dieva spoguļa un sakām Viņam: “Dievs, lai Tavs spēks varens parādās manā nespēkā.” Tad, kad tu esi iegremdējies Dieva vārdā, tas plūst no tevis un tev ir, ko dot citiem. Tu vari paraudāt un pagausties, ka visu dari, bet nav Dieva klātbūtnes un svētības, ka nekas dzīvē nemainās, vīrs arī kā nav, tā nav, bet tādā gadījumā tu jau drīz sāksi justies kā tad, kad biji bez Dieva. Tu vari sevi mierināt, ka esi taču kristietis, jo joprojām ej uz dievkalpojumiem un mājas grupiņām, bet bieži paiet laiks, kamēr cilvēks saprot, ka patiesībā švamme ir kļuvusi sausa un dvēsele slāpst pēc Dieva. Tad, kad mēs nepiepildāmies ar dzīvo Dievu, mēs sākam piepildījumu meklēt citur. Tu domā, ka vari aiziet uz kādu tusiņu, iepazīties un tur dabūt vīru, jo pirms kāda laika tu taču to lūdzi Dievam, bet dziļi sirdī tu zini, ka tas nav pareizais lēmums. Kāpēc nāk tādas vēlmes, ka gribas skatīties seriālus? No kurienes tas parādās, ja līdz šim tādi seriāli nav interesējuši? No slāpēm, kas ir iekšā. Tās gribas remdēt, un ir traki, ja tās tiek remdētas nepareizajos ūdeņos. No sākuma nedaudz, pavisam nedaudz, un neviens to neredz. Sievietēm ir vieglāk to noslēpt, ja vakarnakt raudāji, tad no rīta uzliec meikapu. Sievietes uzkrāso koši sarkanas lūpas, un visi redz lūpas, melno pleķi neviens neredz, Dievam arī nerādam, jo tad tad būs jāmaina. Bībelē ir daudz runāts par to, ka grēks pievelk citus grēkus, un, lūk, tavs mazais pleķītis kļūst arvien lielāks un lielāks. Vēl joprojām tu vari sevi mierināt, ka viss ir kārtībā, tu taču biji dievkalpojumā, slavēji un rokas arī pacēli, bet atkal tevi velk pie nepareizā. Un tad mēs brīnāmies, kāpēc izmaiņas nenotiek pilnā mērā. Citādāk ir tad, kad cilvēks ir tikko nācis pie Dieva un ir vajadzīgs kaut kāds laiks, lai viņš pilnā mērā atbrīvotos no grēcīgas dzīves. Protams, mēs katrs esam savā līmenī, un Dievs uz mums skatās individuāli, un mēs katrs esam glābti ar Dieva žēlastību, nevis paši no sevis, bet gan pateicoties Jēzus Kristus upurim. Jēzus izlēja Savas dārgās asinis par mums, nomira un augšāmcēlās, un caur to mēs esam glābti, dziedināti un brīvi. Tu iegremdēsies Dievā un, kā Bībelē rakstīts, no tavām miesām plūdīs dzīvā ūdens straumes!

“Es Esmu ceļš, patiesība un dzīvība, un neviens netiek pie Tēva kā vien caur Mani.” (Jāņa evaņģēlijs 14:6)

Tikai caur Jēzu, Viņš ir vienīgais dzīvības avots, no kura nāk dzīvības ūdens. Nav vairāku ceļu pie Dieva, ir tikai viens ceļš, un tas ir Jēzus Kristus.

“Jo pie Tevis ir dzīvības avots [..]” (Psalms 36:10)               

Tu, Israēla cerība, ak, Kungs! Visi, kas Tevi atstāj, paliks kaunā! Kas no Tevis atkāpjas, to vārdus rakstīs zemē smiltīs, jo tie atstājuši To Kungu, dzīvības ūdens avotu.” (Jeremijas 17:13)

Viņš man rādīja dzīvības ūdens upi, tā bija skaidra kā kristāls un iztecēja no Dieva un Jēra goda krēsla.” (Atklāsmes grāmata 22:1)

Kā piepildīties ar dzīvo ūdeni? Kā panākt, lai tev būtu slāpes pēc tā? Bībelē ir teikts: Tas lai nāk pie Manis un dzer, tātad tev ir jāiet pie Dieva un jādzer.

Un jūs smelsit ar prieku ūdeni no pestīšanas avotiem.” (Jesajas 12:3)

Pieņem lēmumu smelt ar prieku, pieņem lēmumu slāpt pēc Dieva. Slāpes pēc Dieva ir tavs lēmums! Tas nozīmē būt ar Viņu kopā un pielikt visas pūles, lai dzīvotu Viņa gribā. Un var būt emocijas, ir labi, ja tās ir, bet ko darīt, ja nav emociju? Turpini slāpt un tuvoties Dievam. Visticamāk, emocijas atnāks, un svarīgākais nav emocijas, bet gan mūsu lēmums slāpt pēc Dieva. Tavas slāpes tevi velk pie Viņa, tas nozīmē, ka slāpes izraisa to, ka tu nāc pie Dieva, un tas, ka tu nāc pie Dieva, atkal izraisa tevī slāpes nākt pie Dieva. Un kad šķiet, ka nekas vairs nepalīdzēs, kādas slāpes tas iedod vēl vairāk meklēt Dievu! Slāpes liek mums darīt Dieva darbu, un tad, kad mēs darām Dieva darbu, tas mums dod slāpes pēc Dieva. Slāpes pēc Dieva atnes svētību mūsu dzīvēs, tās tiek izmainītas uz visiem laikiem. Esi glābts, dziedināts un atbrīvots! Tas atnesīs svētību arī citu cilvēku dzīvēs, jo tu dosi to tālāk, caur tevi cilvēki nāks pie Dieva un visā Latvijā notiks izmaiņas. Slāpes nav kaut kas pats par sevi saprotams, slāpes ir tavs lēmums, ka tev vajag dzert. Ja tev ir slāpes pēc Dieva, tad tu dari Dieva gribu, mainies tu un soli pa solim arī tava valsts, tauta un zeme. Tev pašam ir jāparūpējas par to, lai tev būtu slāpes pēc dzīvā Dieva. Es bieži eju uz veselīgiem veikaliņiem, lai nopirktu veselīgu pārtiku, tādu ir maz, un, jo es vairāk to lietoju, jo vairāk es to gribu un mazāk gribu ķīmisko pārtiku. Jā, tā sāk vienkārši negaršot. Ja agrāk man garšoja desa, tad tagad es domāju, kā es to vispār varēju ēst. Tad, kad cilvēks ilgstoši ēd ķīmiju, viņš ir pilns ar to un vairs nemaz negrib veselīgu pārtiku. Tev ir jāvizualizē, kā tev slāpst un kā tu dzer.

“[..] Es došu izslāpušajiem bez maksas no dzīvības avota.” (Atklāsmes grāmata 21:6)

Slāpes ir tās, kas liek tev pat naktī celties un lūgt Dievu, zinot to, ka rīt būs smaga darba diena, zinot to, ka visa nedēļa būs darba pilna. Tu esi Dieva bērns, un tu vari šodien pieņemt lēmumu slāpt pēc Dieva. Darīt visu, lai būtu slāpes pēc Dieva, meklēt Viņa vaigu, piepildīties ar dzīvo ūdeni, kalpot un vest cilvēkus pie Dieva. Tev ir šis spēks, tu esi uzvarētājs!

Jo Viņš saka: labvēlīgā laikā Es tevi paklausīju un pestīšanas dienā Es tev palīdzēju. Redzi, tagad ir vislabvēlīgākais laiks; redzi, tagad ir pestīšanas diena.” (2. Korintiešiem 6:2)

Redzi, tagad ir vislabvēlīgākais laiks, redzi, tagad ir pestīšanas diena, tagad ir vislabvēlīgākais laiks, lai pieņemtu lēmumu iet lūgšanu kambarī, veidot personīgas attiecības ar Dievu; Bībele, lūgšana, draudze, būt visos draudzes pasākumos, mājas grupiņā, gavēt, kalpot, mācīties Dieva vārdu, būt paklausīgam Dievam.

Jo, kā Es izleju ūdeni uz iztvīkušu zemi un straumes uz sausu zemi, tā Es izliešu Savu Garu uz tavu dzimumu un Savu svētību uz taviem pēcnācējiem, ka tie zaļos kā zāle, kā vītoli pie ūdens upēm.” (Jesajas 44:3-4)

Dievs tagad izlej ūdeni uz izkaltušu zemi, Viņš izlej ūdeni pār tevi, kad tu slāpsti pēc Viņa. Un zini, slāpes nekad nav par daudz. Nekad nebūs tā, ka tu varēsi teikt: “Nu viss, mans maksimālais slāpju līmenis ir sasniegts.” Nē, mēs vienmēr varam vairāk iegremdēties un līdz ar to vēl vairāk dot citiem. Protams, ir dažādi ūdeņi, no kuriem dzert, ir arī elementāras lietas, ģimene, bet ir svarīgi, ka Dievs ir numur viens tavā dzīvē, ka Viņš ir tavas dzīves Kungs. Kā Dieva vārds saka: “Dzenieties pa priekšu pēc Dieva valstības, tad visas pārējās lietas tiks pieliktas.” Tad tava dzīve būs svētīta, tad tu dzīvosi uzvarā.

Un svelošā smilts taps par ezeru un izkaltusī zeme par ūdens avotu; kur agrāk mājoja šakāļi, tur augs zāle un niedres.” (Jesajas 35:7)

Tu esi ūdens avots, ja tu slāpsti pēc Dieva. Nav svarīgi, kāds tu šodien izskaties, vai tu esi vīrietis, vai sieviete, bērns vai sirmgalvis, svarīgas ir tikai tavas slāpes pēc Dieva. Dievs tevī ir ielicis potenciālu un vēlmi slāpt pēc Viņa, lai tu caur Viņu varētu darīt lielas un varenas lietas, brīnumus un zīmes. Mūsu mājās ir audio sistēma, un mācītājs pasūtīja digitālo atskaņotāju, tas bija tāds mazs un ne dārgs, un mēs šaubījāmies, vai būs laba manta un labi skanēs. Kad mēs to saņēmām, tas bija mazāks nekā vispār iztēlojāmies, tik mazs, ka var uzlikt uz plaukstas, bet, ja tu zinātu, kā tas atskaņo digitālos failus, gan lielus, gan ļoti lielus! Nav svarīgi, kā mēs ārēji izskatāmies, ir svarīgi, kā mēs atskaņojam Dieva vārdu, kā Tas caur mums plūst, kā dziedina un darbojas. Ja tu esi ar Dievu un slāpsti pēc Viņa, tev nav nekā neiespējama, tu esi uzvarētājs, un es aicinu tevi būt vienmēr izslāpušam, piepildīties ar Dieva vārdu un iet līdz galam. Tu esi dzimis, lai uzvarētu! Ja tu šo lasi, tad acīmredzot tev ir slāpes pēc dzīvā ūdens un ar tevi ir Visvarenais Dievs. Notici, ka brīnumi ir un būs un ka tie nāks pie tevis no Dieva. Debesu Tēvs, mēs nākam Tava vaiga priekšā, mēs meklējam Tavu vaigu, mēs gribam slāpt pēc Tevis. Mēs gribam, Dievs, kā švamme piepildīties ar dzīvo ūdeni, mēs gribam piepildīties ar Tevi, Dievs. Iegremdēties Tavos dziļumos un būt pilni ar Tavu vārdu, un nest to tālāk citiem. Debesu Tēvs, svētī katru vienu, ka ikvienam ir lēmums slāpt pēc Tevis, Dievs, un mīlēt Tevi šodien vairāk nekā vakar!

Gannas Jencītes svētrunu “Slāpes pēc Dieva” pierakstīja un rediģēja draudzes “Kristus Pasaulei” redakcija.

1-10 of 599