Svētrunas


Bībele un labklājība

Publicēja 2021. gada 20. jūl. 20:15Līga Paņina

Ziņas datums 21.07.21.

Šodienas svētrunas tēma ir „Bībele un labklājība”. Es pāršķirstīju šī gada sprediķus un sapratu, ka mums šajā gadā nav bijusi mācība par finansēm. Nauda ir ļoti svarīga katra cilvēka dzīves daļa. Cik stundas tu pavadi savā darba vietā? Pēc tā mēs varam noskaidrot, kas cilvēkam ir svarīgākais. Pēc tā, kam tu visvairāk velti laiku. Tas varbūt nebūs tik precīzi, jo tu arī miegam velti laiku. Tas nozīmē, ka miegs tev ir svarīgs. Tāpat tu regulāri velti laiku darbam, turklāt daudzas stundas. Tas ir dzīvībai nepieciešami un svarīgi. Labklājību piešķir Dievs caur Kristus upuri.

Un tie Viņu sita krustā un izdalīja savā starpā Viņa drēbes, mezdami kauliņus par tām, ko kurš dabūtu. (Marka evaņģēlijs 15:24)

Kad Jēzus mira pie krusta, Viņš ne tikai tika pazemots, izcieta sāpes, nomira, bet pie krusta tika arī aplaupīts. Par Viņa drēbēm meta kauliņus, spēlēja loteriju. Ir rakstīts, ka Viņš, bagāts būdams, kļuva nabags mūsu dēļ, lai Viņa nabadzība mums kļūtu par bagātību. Mēs zinām, ka ar Jēzus brūcēm mēs esam dziedināti, ka Viņa asinīs mūsu grēki ir piedoti, mēs esam saņēmuši Svēto Garu. Tāpat kā esam dziedināti un saņēmuši grēku piedošanu, tā Dievs apsola, ka Viņš ir nomiris par mūsu nabadzību.

Bet, ja jūs Man neklausīsit un nepildīsit visus šos baušļus un ja jūs Manus likumus nicināsit un jūsu dvēseles Manas tiesas niecinās, nepildot visus šos baušļus, tad jūs lauzīsit Manu derību. Tad Es jums šādi darīšu: Es likšu nākt pār jums izbailēm, dilonim un karstumam, kas acis aptumšo un dvēseli nomāc; un veltīgi jūs sēsit savu sēklu, un jūsu ienaidnieki ēdīs jūsu maizi.” (3. Mozus 26:14-16)

Nabadzība ir lāsts. Šie ir lāsta vārdi, kas notiek, kad cilvēks atkāpjas no Dieva. Lāsts ir tad, kad nav svētības. Ir svētība un ir pretstats svētībai, kas ir lāsts. Lāsts ir tad, kad Dievs nav labvēlīgs, kad cilvēks ir nodots sātana varai. Nabadzība nav svētība, tā ir lāsts. Šeit es negribu teikt, ka mums katram ir jābūt miljonāram, bet, ja cilvēka vai ģimenes dzīvē ir regulāra nepietiekamība, tas norāda uz to, ka tomēr lāsts tur darbojas. Kaut kas nav pareizi ar tavu ticību un kaut kas nav pareizi ar tavu dzīvesveidu. Jēzus nomira, Viņš karājās pie krusta, Viņš tika nolādēts mūsu vietā, lai mēs dzīvotu svētībā. Nabadzības lāsts ir pie krusta, tāpat kā slimības un visi mūsu grēki. Ja mēs ticam Viņam, tad labklājība un svētība seko līdzi.

Un Viņa mācekļi, pārceldamies uz otru malu, aizmirsa maizi paņemt līdzi. Bet Jēzus uz tiem sacīja: "Pielūkojiet un sargaities no farizeju un saduķeju rauga." Bet viņi domāja un runāja savā starpā: "Tas tamdēļ, ka neesam maizi paņēmuši līdzi." Un Jēzus, to nomanīdams, uz tiem sacīja: "Kamdēļ jūs tā domājat, ka jums nav maizes, jūs mazticīgie. Vai jūs vēl nesaprotat un neatminaties tās piecas maizes pieciem tūkstošiem un cik grozu jūs tur vēl salasījāt? Nedz tās septiņas maizes četriem tūkstošiem un cik grozu jūs vēl salasījāt? Kā tad jūs nesaprotat, ka Es nerunāju par maizi, jums sacīdams: sargaities no farizeju un saduķeju rauga?" Tad tie saprata, ka Viņš nebija teicis, lai sargās no maizes rauga, bet no farizeju un saduķeju mācības.” (Mateja evaņģēlijs 16:5-12)

Kad Jēzus ar mācekļiem bija laivā un mācekļi bija aizmirsuši paņemt maizi, Jēzus viņiem mācīja par farizeju un saduķeju raugu. Mācekļi domāja, ka Viņš tā runāja tāpēc, ka viņi bija aizmirsuši paņemt līdzi maizi. Jēzus nomanīja, ko viņi savā starpā sarunājās un diezgan skarbi un radikāli pateica: „Ak, jūs neprašas, sirdī kūtrie. Cik maizes palika pāri, kad Es tiem pieciem tūkstošiem lauzi maizi? 12 grozi. Cik palika pāri no četriem tūkstošiem? 7 grozi. Tad kāpēc jūs runājat savā starpā, ka jums nav maizes?” Ja tu esi kopā ar Jēzu laiviņā, tad tev vienmēr būs maize. Tu vienmēr būsi pārticis. Labklājība ir svētība, kas nāk kopā ar Kristus upuri.

Alelujā! Svētīgs tas cilvēks, kas bīstas To Kungu, kam ir sirsnīgs prieks par Viņa baušļiem! Viņa dzimums būs varens virs zemes, tas būs svētīts kā taisno cilts. Turība un bagātība būs viņa namā, viņa taisnība paliek mūžīgi. (Psalms 112:1-3)

Turība un bagātība būs tajā namā, kur bīstas To Kungu. Tie ir Dieva apsolījumi, tas ir Dieva vārds, tā ir Dieva griba.

Viņš ir devīgs un dod nabagiem bagātīgi. Viņa taisnīgums stāv nelokāmi vienumēr, viņa rags paceļas godā. (Psalms 112:9)

Bagāti, svētīti cilvēki ir tie, kuri dalās ar citiem, viņi ir devēji.

Dodiet, tad jums taps dots: pilnu, saspaidītu, sakratītu un pārpārim ejošu mēru jums iedos jūsu klēpī; jo ar to mēru, ar ko jūs mērojat, jums atmēros. (Lūkas evaņģēlijs 6:38 )

Kad Es būšu jūs šķīstījis no visām jūsu nešķīstībām, Es likšu nākt pār jums labības svētībai, Es pacelšu jūsu lauku ražas un Es nesūtīšu jums vairs badu.  Es vairošu arī koku un lauku augļus, lai citas tautas jūs neapsmej bada dēļ.” (Ecehiēla grāmata 36:29-30)

Tajā dienā, kad tu atgriezies pie Kristus, pie Tēva caur Jēzu, Dievs liek pār tevi nākt svētībai. Tas ir līdzsakarīgi, tas ir piederīgi Kristus upurim. Tu esi bagātā Tēva dēls/meita. Ja tu esi pietiekami turīgs, tu dzīvo pietiekamībā, tas nebūtu normāli, ja tavi bērni ietu bomžiem prasīt palīdzību. Tavi bērni staigātu pa miskastēm? Tu esi bagātā Tēva dēls/meita! Dievs liek tev dzīvot pārticībā, lai pasaule tevi neapsmej. Ja cilvēks dzīvo pasaulē, dzīvo turīgu dzīvi un satiek tevi, jūs runājat, viņš skatās, kā tu dzīvo, kāds ir tavs dzīvoklis, transports, kā tu ģērbies, un vai viņš grib tādu Dievu? Vai tu gribētu tādu Dievu? Lai pasaules tautas jūs neapsmej. Kad tu staigā noskrandis, kad tu brauc ar grabažu… Ar grabažām ir jāsāk, tomēr, ja tu visu mūžu brauc ar grabažu, es domāju, ka nav kaut kas kārtībā. Dievs saka, ka Viņš pacels tavu lauku ražu, pacels labklājību, lai pagānu tautas tevi neapsmietu. Tas ir labs iemesls, tev pat nav jāpiepūlas. Mums bija luterāņu draugi, evaņģēliste ar vīru. Mēs braucām cits pie cita ciemos, mainījāmies ar mašīnām. Man tajā laikā vēl nebija īsta izpratne par finansiālu svētību, nebiju to izstudējis un pieņēmis. Vienā reizē viņa man teica, ka Dievs par mani gādās, Viņš finansiāli svētīs, man vienmēr būs finanses, es kalpoju Dievam, un Dievs mani svētīs. Tajā laikā man nepatika tas, ko viņa teica. Es teicu, ka man vienalga, ka es to nevaru pieņemt, ja Dievs gribēs, Viņš svētīs. Es domāju, ka nauda vispār nav svarīga. Viņa atbildēja, ka nekas, ko es domāju, nav svarīgi, tik un tā man būs finansiāla svētība. Dieva vārds saka, ka Viņš pacels tavu lauku ražu. Viņš liks nākt augļu un labības svētībai. Kā šis cilvēks teica, tā arī manā dzīvē notiek.

Cilvēka bērns, ja kāda zeme apgrēkotos pret Mani, atkāpdamās no Manis, un Es izstieptu Savu roku pret to, atņemtu tai maizes krājumus, tai uzsūtītu badu un iznīcinātu cilvēkus un lopus. Un ja šie trīs vīri – Noa, Daniēls un Ījabs – atrastos viņu vidū, tad tie izglābtu sava taisnīguma dēļ vienīgi savas dvēseles, saka Dievs Tas Kungs.” (Ecehiēla grāmata 14:13-14)

Lai kas nenotiktu valstī, pasaulē, lai kādas nebūtu krīzes vai inflācija, ierobežojumi, diktatūra vai kas cits, tu vienmēr būsi paēdis. Tas ir Dieva apsolījums, ka tu bada laikā būsi paēdis. Eliju kraukļi baroja, nabaga atraitne baroja, kas pati pēc tam tika neizmērojami svētīta. Tas ir brīnums. Jēzus ar piecām maizēm un divām zivīm pabaroja piecus tūkstošus vīru vien, un tas ir brīnums. Finansiāla svētība ir Dieva apsolījums. Tu varbūt domā, ka mēs dzīvojam Eiropā, un Eiropa ir pārtikusi. Zini, Latvija Eiropā ir tik ļoti “pārtikusi”, nodokļus ceļ tik katostrofāli, ka cilvēki vairs nevar elpot. Mēs dzīvojam tādā “pārticībā”, ka puse Latvijas ir izbraukusi meklēt labāku dzīvi. Latvija slīgst nabadzībā. Mēs dzīvojam ilūzijā, nauda tiek drukāta, inflācija aug, cenas aug, nekas nepaliek vieglāk vai labāk. Kā var būt ekonomikas uzlabojumi, ja cilvēki nestrādā, sēž mājās, bet nauda tiek drukāta? Ja tev šķiet, ka ir vērts braukt uz Angliju vai uz kādu citu valsti Eiropā, tad jāsaka, ka Eiropā nav īpaši bagātas valstis. Eiropa ir ļoti degradējusies un nostājusies uz pašiznīcināšanās ceļa. Piemēram, Saūda Arābija. Internetā paskaties, kāds ir labklājības līmenis šajā musulmaņu zemē, kurā par zāļu viltošanu soda ar nāvi, kur ir sausais likums, alkohols ir aizliegts. Tie ir Dieva principi. Es nerunāju par to, ka mums ir jāpieņem islams. Viņi dzīvo pēc piecām Mozus grāmatām, un daudzi Dieva apsolījumi ir tieši piecās Mozus grāmatās. Viņiem nav Kristus, bet ir šie principi. Palasi, kā viņi dzīvo, viņiem valsts nopērk mašīnu, viņiem ir bezmaksas izglītība, medicīna, pabalsti māmiņām par katru bērnu ir tūkstoši. Mums šeit to tā nereklamē, nestāsta. Dieva sods par bezdievību ir bads jeb ekonomiskā krīze. Bet tu šajos laikos vienmēr būsi izticis, tu būsi svētīts.

Es arī parādīšu labvēlību tautai šo ēģiptiešu priekšā, un, kad jūs iziesit, jūs neiziesit tukšā. Ikviena sieva no savas kaimiņienes un no tās, kas dzīvo viņas namā, lai prasa sudraba lietas, zelta lietas un drēbes. Ar tām jums jārotā savi dēli un savas meitas; tā tās tiks atņemtas ēģiptiešiem.” (2. Mozus 3:21-22)

Kad Izraēls izgāja no Ēģiptes zemes, viņi neizgāja tukšā. Sākotnēji ēģiptieši izmantoja ebrejus kā darbaspēku. Kad Mozus gāja pie faraona prasīt, lai viņš atlaiž Izraēlu, viņš to neizdarīja, jo faktiski visa Ēģiptes ekonomika balstījās uz ebreju vergiem. Un pēkšņi viņi izdomāja, ka ies un kalpos Dievam. Viņi izgāja no Ēģiptes zemes ar visu sudrabu un zeltu un nebija neviena sirgstoša viņu ciltīs. Lai kā faraons centās viņus apkrāpt, nemaksāt, neatlaist, viņi izgāja un saņēma algu par savu darbu. Draugs, ja tu esi ar Jēzu laiviņā, neviens tevi neapkrāps. Protams, tu jau vari pats sevi krāpt. Piemēram, ja tu iegādājies automašīnu, tad nevajag to pirkt uz dullo, nepārbaudot mašīnu. Tas nav Dievam jādara, tas ir tev pašam jādara, tev pašam ir jāpārbauda. Kad tu pērc kaut kādas preces, tu pats tās pārbaudi, aizved pie meistara, pie speciālista. Neviens tevi neapkrāps, ja tu nevēlēsies. Tevi neviens neapkrāps un darba alga tev tiks samaksāta.

PADOMI

Gausas rokas dara nabagu, bet čaklas rokas dara bagātu. Kas vasarā sakrāj, ir gudrs, bet, kas ražas ievākšanas laikā guļ, paliek kaunā. (Salamana pamācības 10:4-5)

Tā Kunga svētība dara cilvēku bagātu bez sevišķām viņa paša pūlēm. (Salamana pamācības 10:22)

Kas nestrādā, tam nebūs ēst. Dieva svētība attiecas uz tiem cilvēkiem, kuri ir čakli, kuri strādā un ne tikai ar rokām, bet arī ar galvu. Slinks cilvēks būs nabags, bet čakls cilvēks būs bagāts. Mēs pasaulē redzam, ka čaklais cilvēks ne vienmēr kļūst bagāts, bet, ja tev ir galva uz pleciem, tu būsi bagāts. Tev ir galva, un tu vari dzīvot pārticībā. Slinkums nav tavs brālis.

Bagātība sarūk, ja to šķiež, bet, ja ko krāj un tur cieši rokā, tad tāda manta un bagātība aug augumā. (Salamana pamācības 13:11)

Finanses ir gudri jāpārvalda. Kas vasarā sakrāj, ir gudrs, bet, kas vienkārši izšķiež naudu, nav gudrs. Bībele māca, ka mums katram vajadzētu veidot iekrājumus. Mums nav tikai jākrāj nauda, to nelietojot. Mums nauda ir jālieto. Kas notiek, kad tev ir neparedzētas situācijas? Mums katram ir bijuši brīži, kad ir bijusi nepieciešama lielāka naudas summa. Ko cilvēki dara šādās situācijās? Ja nav iekrājumu, kas paredzēti tieši šādām situācijām, tad viņi iet pie kaimiņa vai ņem kredītu. Bībele mūs māca uzkrāt tad, kad ir ražas laiks, piemēram, atlikt piekto daļu no ienākumiem. Mūsu draudzē ir daudz pašnodarbināto, kuriem nav darba devēja. Daļai no viņiem ir sezonas darbs. Piemēram, skaistumkopšanas nozarē šajā ziemā vispār nebija darba. Kā jūs domājat, kā viņi izdzīvoja? Viņi klausījās mācītāja Mārča Jencīša sprediķus, bija man tuvumā, bija paklausījuši un labajos laikos iekrājuši. Kad notika negaidīta krīze, kā šī plāndēmija, viņi iztika no iekrājumiem līdz laikam, kamēr atkal varēja atvērt savus salonus. No otras puses, mēs zinām gadījumus, kad pēc cilvēka nāves viņa matracī atrod briljantus. Šādi cilvēki dzīvo nabadzībā un pieticībā, nopelna normāli un krāj, krāj, krāj, un beigās viss paliek valstij. Tas ir otrs grāvis. Nevajag ar krāšanu aizrauties, tajā pašā laikā vajag turēt zināmas rezerves neparedzētām situācijām. Bībele saka: “Bagātība sarūk, ja to šķiež, bet, ja ko krāj un tur cieši rokā, tad tāda manta un bagātība aug augumā.” Nevajag visu izšķērdēt, bet gan ieguldīt un gudri rīkoties

Kas labprāt dzīvo priekos, tam pietrūks, un, kas mīl vīnu un eļļu, tas nekļūst bagāts. (Salamana pamācības 21:17)

Nedisciplinēts cilvēks un cilvēks ar atkarībām nevar kļūt bagāts. Ir cilvēki, kuriem nauda pazūd kā caurā makā, kā caurā maisā, līdzīgi kā zaķītim no multiplikācija filmas “Ābolu maiss”, kurš nesa meitiņai Peciņai un dēliņiem ābolus, bet vārna izknāba maisā caurumu, pa kuru izbira āboli. Ir cilvēki, kuri ēd daudz, bet viņos tas nav redzams, tos mēdz saukt par caurbirām, un tādi caurbiras ir arī tie, kuriem, vienalga cik strādā, cik nopelna, cik iedod, nekad nekā nav. Visticamāk, ka viņiem ir kādas atkarības: alkoholisms, narkomānija, azartspēles. Var būt arī tāda atkarība, ka mamma uztur savu četrdesmitgadīgo dēliņu. Uzturēt četrdesmitgadīgus dēlus un meitas ir grēks. Meitas var nedaudz ilgāk padzīvot pie vecākiem, bet dēliem ir jābūt biznesmeņiem, jāpelna, jāuztur un jālutina sievietes. Tātad nedisciplinētiem un atkarīgiem cilvēkiem vienmēr pietrūks.

Kārtīgi saimniekojot, visas nama telpas pildās ar dārgām un pievilcīgām bagātībām. (Salamana pamācības 24:4)

Padari savu darbu laukā un apstrādā savu tīrumu, un pēc tam cel savu namu. (Salamana pamācības 24:27)

Ļoti laba Rakstu vieta no Salamana pamācībām. Pirmkārt, kārtīgi saimniekojot, nams pildās ar bagātībām. Tas nozīmē, ja tu pareizi pārvaldi, plāno savas finanses, turi tās rokās, tu būsi turīgs. Padari savu darbu laukā, apstrādā savu tīrumu un tikai tad cel savu namu – tas nozīmē vispirms parūpēties par savu finanšu avotu un tikai tad rūpēties par savām vajadzībām, par bērnu vajadzībām, par namu utt. Lauksaimnieku ienākumu avots ir sēja, pļauja, augu audzēšana. Vispirms ir jāparūpējas, lai ir sēkla, mēslojums. Tagad, kad ir lielais karstums, es regulāri ar motociklu braucu uz Saulkrastiem uz jūru, jo nekur citur nevar glābties no karstuma. Tā braukājot, es secināju, ka visur smird pēc mēslojuma. Tas nozīmē, ka Latvijā ir lauksaimniecība. Ja ir lauksaimniecība, tad viss vēl nav zaudēts. Liela daļa no lauku saimniecībām droši vien nepieder latviešiem, tomēr zeme tiek apstrādāta. Tas ir labi. Dieva vārds saka, ka vispirms ir jāparūpējas par mēsliem, minerālmēsliem, par kūti, jumtu ražas glabātuvēm, un tikai tad par jumtu savam dzīvoklim, mājai, konfektēm bērniem. Vispirms parūpējies par savu iztikas avotu, savu biznesu un tad domā par pārējo. Vai laba pamācība? Man tā ļoti patīk. Es pats pie šī principa arī turos.

Kas mīl naudu, tam nekad nepietiek naudas, un, kam ir prieks par bagātību, tam nekad nepietiek ar ienākumiem. (Salamans mācītājs 5:9)

Ir cilvēki, kuriem vienmēr ir par maz, un tā ir viena no pasaules sodībām. Globālisms, centralizācija, nekaunība, nodokļu celšana, cilvēku paverdzināšana – tam visam ir viens iemesls, proti, cilvēki, kuriem vienmēr ir par maz varas un naudas. Iemācies priecāties par to, kas tev ir šodien. Es neticu, ka var gūt piepildījumu, ja to meklē naudā un izpriecās. Ja tu nevari gūt prieku no tā, kas tev ir šodien, tad nespēsi baudīt arī no saviem miljoniem. Mani fascinē cilvēki, kuri saka, ka nevar apprecēties, jo nevar sarīkot šikas kāzas. Šādos gadījumos es iesaku neprecēties vispār. Ja jūs nevarat apprecēties tādēļ, ka vajag šikas kāzas, tad ir liela problēma. Ko tad tu preci – naudu, bagātību vai cilvēku? Ja tu nevari priecāties vienkārši par to, ka tu precies, tad ir liela problēma – mantkārība. Kādi domā: “Man nav pietiekoši daudz naudas, es nevaru aizbraukt ceļojumā uz Ēģipti, apceļot pasauli, tikt uz Titānika!” Mūsu ģimenē nekad nav bijušas problēmas ar ceļojumiem. Mēs dzīvojām Limbažos, un mums, piemēram, bija ceļojums līdz Mucenieku tiltam 4 km attālumā. Toreiz es par ceļojumu uz Ēģipti varēju vispār aizmirst. Vēlāk gan radās iespēja ceļot ar automašīnu uz citām valstīm, bet droši varu apgalvot, ka neesmu laimīgāks ceļojot tālāk vai līdz Mucenieku tiltam. Tur nav nekā, ko redzēt, tas nav nekādos tūrisma maršrutos, bet ceļojums paliek ceļojums. Toreiz devāmies arī garākā ceļojumā no Limbažiem uz Katvariem, kur arī nav nekā īpaša, tur atrodas palīgskola, ko limbažnieki dēvēja par pilotskolu. Tur vēl bija arī Katvaru muiža, kurā mans patēvs strādāja par skolotāju. Bet tas bija ceļojums. Pa ceļam salasījām sēnes, baravikas. Pēc tam Katvaros, patēva dzīvoklī, kas bija saplaisājušā mājā ar vienu izgulētu gultu, cepām sēņu mērci. Katvaru ceļojums! Es jutos labi. Iemācies priecāties par to, kas tev ir šodien, ieraugi iespējas šodien, un gan Dievs tev dos vairāk. Prieks nav tajā, cik daudz tev ir. Prieks ir tajā, kā tu šodien skaties uz lietām, tavā attieksmē. Prieks nav tajā, cik daudz naudas tev ir šodien, bet ko tu dari ar to, kas tev ir. Krāj zeķē un vispār nepriecājies? Vai strādā, ieguldi un vienmēr ir par maz? Ir rakstīts, ka tiem, kas mīl naudu, nekad nepietiks naudas.

Vai tevi interesē Jēzus attieksme pret nodokļiem? Tu audzini bērnus ne tikai saskaņā ar reliģisko pārliecību, bet arī saskaņā ar sabiedrības principiem, saskaņā ar mūsu Satversmi. Valsts no mūsu nodokļiem piešķir medijiem naudu, lai tie mums skalo smadzenes. Policija, kura pirms kāda laika terorizēja mūs, skatījās kā uz noziedzniekiem, traucējot dievkalpojumus, to darīja par mūsu nodokļiem. Interesanti, ka nekad nekādu pārkāpumu neatrada, un nekad nebija iemesla, lai mūs sodītu. Tu pats apmaksāji savu teroru. Mēs paši apmaksājam to, ka medicīna šobrīd piešķir nozīmi tikai vienai slimībai. Vai tev gribās apmaksāt to visu? Nē! Ko Jēzus par to saka? Ir Rakstu vietas, pēc kurām var saprast, kā Jēzus jutās un ko Viņš publiski teica. Mateja evaņģēlijā rakstīts, ka farizeji apspriedās savā starpā, kā Jēzu novākt no ceļa, kā iesēdināt cietumā. Pie Viņa nāca reliģiskie līderi. Tas bija apmēram tā, kā mūsu dienās kādi lielie bīskapi tiktos ar VID, taisītu pārbaudes un uzdotu dažādus jautājumus.

Un tie sūtīja savus mācekļus pie Viņa ar ķēniņa Hēroda ļaudīm, un tie sacīja: "Mācītāj, mēs zinām, ka Tu esi patiesīgs, māci Dieva ceļus patiesībā, jo Tu neuzlūko cilvēka vaigu. Tāpēc saki mums: kā Tev šķiet, vai ir atļauts ķeizaram dot nodevas vai ne?" (Mateja evaņģēlijs 22:16-17)

Šim jautājumam bija divas puses. Ja Jēzus teiktu, ka ir jāmaksā nodokļi, tad ar to Viņš pateiktu, ka pakļaujas Saviem apspiedējiem, lai viņi apspiež tautu, lai ņem visu, ka pašiem neko nevajag, ka var ģērbt baltas čībiņas un izlaist garu, jo nepaliek ko ēst. Ir viena daļa, kas nesaprot, nelasa, neiedziļinās, bet lielākā daļa cilvēku saprot, kas notiek, kādā mēslu bedrē mēs esam iekļuvuši. Mums ir vajadzīgs Dievs. Dievs, svētī Latviju! – tā ir atbilde. Ja Jēzus atbildētu, ka jāmaksā visi nodokļi, Viņš saņemtu nelabvēlīgu attieksmi no tautas jo tie bija netaisnīgi, nekorekti. Pārmērīgi nodokļi vienmēr ir netaisnīgi, un, ja tie jāmaksā par dzīvnieku izdalītām gāzēm, tad tā vispār ir karikatūra. Par visu visur ir tik daudz nodokļu, ka nav iespējams tos nomaksāt. Ja mazais uzņēmējs visu ievēros un maksās, tad viņš nekad nekādu biznesu neuzsāks. Visi, kuri kaut ko ir veiksmīgi uzsākuši, ir darījuši tā, kā teica vecais ebrejs filmā “Rūdolfa mantojums”: Nav tāda likuma, ko nevar apiet ar līkumu. Tāpēc jau viņš ir ebrejs un bagāts. Esiet gudri kā čūskas un bez viltus kā baloži. Jēzus gudri atbildēja farizejiem. Ja Viņš teiktu, ka jāmaksā, tad tauta justos, ka Viņš viņu neaizstāv, ja teiktu, lai nemaksā, tad Viņu uzreiz arestētu. Jēzus palūdza viņiem monētu.

Un Jēzus, nomanīdams viņu ļaunprātību, sacīja: "Kam jūs Mani kārdināt, jūs liekuļi? Parādait Man nodevu naudu." Un tie atnesa Viņam vienu denāriju. Un Viņš sacīja tiem: "Kā attēls šis un uzraksts?" Tie sacīja: "Ķeizara." Tad Viņš tiem teica: "Tad dodiet ķeizaram, kas ķeizaram pieder, un Dievam, kas Dievam pieder." (Mateja evaņģēlijs 22:18-21)

Viņš gudri atbildēja, un farizeji, nevarēdami atrast pie Viņa kādu vainu, aizgāja. Lūk, Jēzus atbilde. Tā ir jāsaprot kontekstā. Viņš neatbalstīja tādu nodokļu sistēmu. Viennozīmīgi, nodokļi ir vajadzīgi un labi, bet, ja tie tiek uzlikti ar mērķi cilvēkus paverdzināt, nomocīt, izsūkt, tā ir ļoti liela netaisnība, un tādus nodokļus mēs negribam maksāt. Viņš pēc būtības saka, ka mīļā miera labad lai maksājam nodokļus, bet neatbalsta šādu sistēmu.

Bet Jēzus tos pasauca un saka tiem: "Jūs zināt, ka tie, ko par tautu valdniekiem tur, tie tās apspiež, un viņu lielie kungi tām dara pāri.” (Marka evaņģēlijs 10:42)

Es vienmēr to saku, kad pie manis nāk un saka, ka grib braukt uz ārzemēm: “Ārzemēs tu esi tas pats kas Latvijā,” un atmiņā viņiem tas paliek uz visu mūžu. Cilvēki pēc tam aizbrauc un saprot – kāds biju te, tāds esmu tur. Jēzus saka: “Tie, ko par tautu valdniekiem tur, tie tās apspiež. Un viņu lielie kungi tām dara pāri. “ Viņš saka, ka Viņam nepatīk šie nodokļu izgudrotāji, savācēji, jo viņi ir nelietīgi un bezdievīgi. Jēzus to nosoda. Un ir tāds gadījums, kad Jēzus iegāja Kapernaumā, kur bija nodokļi jāmaksā. Tur arī bija uzskaite, un Viņš šo nodokli nebija samaksājis.

Un, kad tie nonāca Kapernaumā, nodokļu saņēmēji piegāja pie Pētera un sacīja: "Vai jūsu Mācītājs nodokli nemaksā?" (Mateja evaņģēlijs 17:24)

Un viņš piegāja ne tieši pie Jēzus, bet pie mācekļiem un prasīja, vai Tavs mācītājs nodokli nemaksā?

Viņš saka: "Maksā gan." Un, namā iegājis, Jēzus viņam tūlīt jautāja, sacīdams: "Kā tev šķiet, Sīmani? No kā laicīgie ķēniņi ņem muitu vai nodokli? Vai no saviem dēliem vai no svešiniekiem?" (Mateja evaņģēlijs 17:25)

Un Pēteris nāk pie Jēzus un saka: “Klausies, tur nodokļus mums atkal prasa!” Un Jēzus konkrēti pasaka, ka šī sistēma ir netaisnīga. Īsāk sakot, Viņa doma bija, ka vietējie izraēlieši ir brīvi no šī nodokļa. Tātad tur bija kaut kāda pārmērība ar nodokļiem. Bet Jēzus teica Pēterim:

“Bet, lai mēs tiem nedotu apgrēcību, tad ej uz jūru un izmet makšķeri un ņem pirmo zivi, kas pieķersies, un, tās muti atdarījis, tu atradīsi vienu stateri, to dod viņiem par Mani un par sevi.” (Mateja evaņģēlijs 17:27)

Āmen! Lūk, kāda ir Jēzus attieksme pret nodokļiem. Un ir kāds cilvēks Vecajā Derībā vārdā Gideons, kurš kūla kviešus vīna spiedē. Nu, kurš kuļ kviešus vīna spiedē? Vīna spiedē spiež vīnu no vīnogām! Bet viņš tur kūla kviešus. Kāpēc? Tāpēc, ka bija tik liels okupācijas nodokļu slogs, ka tad, ja viņš nomaksātu visus nodokļus, viņš vienkārši nevarētu izdzīvot. Un tāpēc viņš slēpa savus ienākumus. Es teikšu – mums ir jādzīvo un mēs nevaram ļaut sevi iznīcināt! Mēs zinām Dieva vārdu, mums ir jābūt gudriem, pēc iespējas jācenšas izpildīt visi noteikumi, bet mums ir jādzīvo. Un Dievs saka, ka tu dzīvosi pārticībā, arī bada laikā tu būsi paēdis, un Dievs dod tev gudrību, kā un kad rīkoties. Tu zini Viņa sirdi, tu zini valsts noteikumus, kas ir jāievēro. Krievi zina, ka, ja tu gribi dzīvot, tev jāprot pielāgoties. Tu dzīvo un proti griezties. Ir jāprot griezties un būt elastīgam strādāt, atrast spraugas. Tev ir jāizdara tā, ka tu vari dzīvot un dzīvot ar uzviju. Un šo tev vajadzētu no galvas iemācīties:

Jo Tas Kungs, tavs Dievs, tevi svētīs, tieši kā Viņš to tev ir teicis; un tu aizdosi daudzām tautām, bet pats neaizņemsies, un tu valdīsi pār daudzām tautām, bet viņām pār tevi nebūs valdīt. (5. Mozus grāmata 15:6)

Dieva griba ir, ka tu aizdod jeb dod citiem nevis aizņemies. Dieva griba ir, ka tev pieder banka, nevis pasaulei. Dieva griba ir, ka baznīca tur banku, nevis pasaule tur banku. Kas maksā, tas pasūta mūziku. Un, ja pasaule tur visas finanses grožos un baznīca ir nabaga un plika, tad šādai baznīcai nav nekādas ietekmes. Nepietiek ar to, ka mēs lūdzam Dievu. Un, ja mēs tik ļoti būtu lūguši, lai būtu kāda ietekme, tad būtu citādi mūsu valstī. Bet, diemžēl, nav citādi mūsu valstī. Baznīcas rokās ir jābūt ietekmei. Un ietekme saistīta ar finansēm. Baznīcai ir jābūt bagātai un stiprai. Baznīcai ir jānosaka skolu programmas un tās jāsaskaņo. Iedomājies, tu bagātā Tēva bērns, ej pie pasaulīgās bankas jautāt, lai  iedod tev maizītei, mašīnai naudiņu. Nav mazliet pazemojoši? Bagātā Tēva dēlam tas nav pazemojoši? Bagātā Tēva meitai jāiet pie pasaulīga cilvēka prasīt aizdevumu? Bībele saka: “Tu nebūsi tas, kurš ņem, bet tas, kurš aizdod!” Tu būsi tas, pie kā nāks pasaulīgie un lūgs aizdevumu. Bet varbūt tu nedosi, jo viņiem jāiet strādāt? Nāc, klausies mācītāja sprediķus! Tev iemācīs, kā dzīvot! Āmen! Un, ja vajadzēs, iedos arī naudu. Aizdos uz procentiem. “KP Banka”. Kāpēc gan ne? Kāpēc finanses ir sakoncentrētas pasaulīgu sātanistu rokās? Kāpēc viņi nosaka visu finanšu plūsmu? Tāpēc, ka baznīca ir vāja. Tāpēc, ka baznīca nelasa Bībeli un neredz šos apsolījumus Dieva vārdā!

Kas vismazākā lietā ir uzticams, tas arī lielās lietās ir uzticams, un, kas vismazākā lietā ir netaisns, tas arī lielās lietās ir netaisns. Ja jūs neesat bijuši uzticami netaisnās mantas lietās, kas jums uzticēs patieso? (Lūkas evaņģēlijs 16:10-11)

Septembrī draudzē būs kristības. Ne jau man tas ir jānosaka, bet reizēm kāds atnāk un jautā, vai var kristīties. Man ir daži jautājumi: vai tev ir personīgs laiks ar Dievu, vai esi katrā dievkalpojumā, vai dzīvo svētu dzīvi? Un viens no jautājumiem ir neērts jautājums: vai tu dod desmito tiesu? Ne jau tas, ka mani tas ļoti interesē, bet es zinu Dieva principus. Naudas lietās, kur ir tava manta, tur ir tava sirds! Ja cilvēks joprojām nav izpratis, ka šī ir viņa draudze, ka viņš šeit piedalās ar savām finansēm, kāpēc viņam šeit kristīties? Viņš nepieder ne Dievam, ne draudzei. Nekur viņš nav, viņš ir tikai ceļā. Jo Jēzus skaidri saka, ja vien kāds nav uzticams netaisnās mantas lietās jeb ar savām finansēm neprot rīkoties, no tāda nav nekāda labuma. Kaut kādas kapeikas atmet ziedojumam? Nu, tas nav nopietni. Tas nozīmē, ka šim cilvēkam ļoti klibo garīgā domāšana. Tas ir ļoti vājš, zems garīgais stāvoklis. Un, protams, šādam cilvēkam ir labāk pagaidīt ar kristībām. Un Bībele saka, ka tas, kas tic un top kristīts, tas tiks izglābts, bet, kas netic, tiks pazudināts. Ļoti interesanti. Tātad, ja tu neproti ar savām finansēm rīkoties, tad arī ar citām lietām nepratīsi. Finanses tiešām ir rādītājs. Gribi vai nē, arī tas, kā cilvēks ģērbjas, kā viņš dzīvo, ir rādītājs. Tu pats vari redzēt, kā viņš rīkojas ar naudu. Tāpat arī, kā viņš ziedo un ieguldās. Tas arī ir rādītājs visām pārējām lietām tavā dzīvē.

Mācītāja Mārča Jencīša sprediķi “Bībele un labklājība” pierakstīja un rediģēja draudzes “Kristus Pasaulei” redakcija

21 iemesls studēt Bībeli

Publicēja 2021. gada 13. jūl. 10:45Līga Paņina

Ziņas datums 13.07.21.

Vai tu zini, kas ir rakstīts 139. psalmā? Tas ir Dāvida psalms.

Jo Tu radīji manas īkstis, Tu mani veidoji un piešķīri man ķermeni manas mātes miesās. Es Tev pateicos, ka es esmu tik brīnišķi radīts [..]. (Psalms 139:13)

Dāvids saka: “Es Tev pateicos, Dievs, ka esmu tik brīnišķīgi radīts!”

Cik dārgas man ir Tavas domas, ak, Dievs, un cik liels ir to daudzums! (Psalms 139:17)

Līdzīga ideja ir pausta arī Ījaba grāmatā.

Tavas rokas ir mani veidojušas un ar apdomu radījušas [..]. (Ījaba grāmata 10:8 )

Mēs zinām, ka Ījabs un Dāvids bija cilvēki pēc Dieva prāta. Viņiem abiem dzīvē bija arī ciešanu periodi un vajāšanas, bet no visiem šiem posmiem viņi tika izvesti. Tāpēc, skatoties uz šiem cilvēkiem, mēs varam secināt, ka mūsu panākumu un uzvaras atslēgas ir gan Ījaba, gan Dāvida dzīvē. “Tavas rokas ir mani veidojušas un ar apdomu radījušas, kāds es viscaur esmu [..]. (Ījaba 10:8 )

Ar ādu un miesu Tu mani esi apģērbis, un ar kauliem un dzīslām Tu mani viscaur esi izstiegrojis. (Ījaba grāmata 10:11)

Dzīvību un žēlastību Tu man esi devis, un Tava aizgādība ir pasargājusi manu garu un dzīvības dvašu. (Ījaba grāmata 10:12)

Gan Ījabs, gan Dāvids izprot, ka viņi ir garīgas būtnes. Viņi izprot to, ka viņi ir dvēsele un gars un Dievs viņiem ir piešķīris miesu. Dāvids saka: “Cik brīnišķi Tu mani esi radījis!” Saki Dievam šos vārdus arī par sevi! Saki: “Cik brīnišķi tu, Dievs, mani esi radījis!” Tu esi brīnišķīgs! Tu esi brīnumains! Bībelē ir rakstīts: “Tikai mazliet Tu viņus esi šķīris no Dieva.” Tāpat Dieva vārdā cilvēki tiek apzīmēti par dieviem zemes virsū. Cilvēks nav Dievs, viņš ir cilvēks. Dievs ir viens, taču pats Jēzus ar vārdiem apstiprina to, ka cilvēks tiek apzīmēts kā dievs. Kad farizeji Jēzu apvainoja par to, ka Viņš dara Sevi par Dieva Dēlu, Jēzus atbildēja: “Pat Raksti jūs sauc par dieviem!” Dievs mūs ir radījis pēc Savas līdzības, un mūsos ir dievišķais. Gan Dāvids, gan Ījabs bija cieši pieķērušies Dievam. Viņi abi sevi apzinājās kā garīgus veidojumus. Tāpat viņi apzinājās, ka mēs, cilvēki, tiekam ietērpti šīs zemes mājoklī jeb miesā un ka esam brīnišķīgi radīti. 

Vispirms, kas mēs esam Jēzū Kristū? Dieva vārds saka: “Kas ir Kristū, tas ir jauns radījums; kas bijis, ir pagājis, redzi, viss ir tapis jauns.” Mēs sākam ar to, ka apzināmies, kas esam. Nesen bija sprediķis tieši ar šādu nosaukumu - “Kas es esmu Jēzū Kristū?”. Tajā dievkalpojumā es katram uzdevu mājasdarbu lūgt pēc nosauktā saraksta. Ir svarīgi apzināties sevi. Dāvids saka: “Cik dārgas man ir Tavas domas!” Dāvidam bija dārgas Dieva domas. Dievs domā, ka Viņš tevi ir brīnišķīgi radījis. Zini, esmu aizdomājies par sievietēm, kuras sev liek dažādus implantus. Manuprāt, viņas ir nepilnvērtīgas, jūtas mazvērtīgas. Tu vari strīdēties, bet es ticu Dievam. Dievs mani ir brīnišķīgi radījis! Un man nekas nav jāpieliek vai jāatņem. Es esmu apmierināts ar sevi tādu, kāds es esmu. Kurš vispār nosaka cilvēka skaistuma standartus? Daudzi skaisti cilvēki ir ar mazvērtības apziņu. Viņi tiešām labi izskatās, bet pašiem šķiet, ka nekad nav labi. Ja cilvēkam pašam šķiet, ka viņš slikti izskatās, tad drīz vien arī no malas viņš slikti izskatās, jo kļūst nepatīkams no iekšienes. Bet varbūt labāk ir sākt ar savu iekšējo cilvēku? Tu esi gars, un Dievs tev ir piešķīris miesu. “Ja tavs gars ir vesels un gaišs, tad arī visa tava miesa būs gaiša,” saka Dieva vārds. Visas sīkās nepilnības ir nieks! “Cik dārgas man ir Tavas domas!” Tavai nostājai jābūt tadai, ka tev ir dārgas Dieva nevis cilvēku vai savas domas. Dāvids un Ījabs bija cilvēki, kas apzinājās savu vērtību un bija ciešās attiecībās ar Dievu. Sāksim ar domām. Ja tu vēlies zināt, kas esi, tad tev jānoklausās vēlreiz svētruna “Kas es esmu Jēzū Kristū?”, jānoliek sev priekšā saraksts ar minētajiem punktiem un jālieto tie.

Šodien runāsim par Dieva domām. Tāpēc šīs svētdienas svētrunas tēma būs “21 iemesls studēt Bībeli”. Šajā nosaukumā es apzināti ieliku vārdu ‘studēt’. Lasīt Bībeli ir tāpat kā lasīt grāmatu. Es skaidri zinu, ka tie, kas vienkārši lasa Bībeli, stipri atpaliek no tiem, kas to studē. Protams, Bībeles lasīšana arī ir laba un svarīga, taču bieži vien starp cilvēku, kas tikai lasa, un to, kas studē Bībeli, var gadīties pat konflikts. To cilvēku domas, kas Bībeli studē, ir daudz pilnvērtīgākas. Šie cilvēki vairāk spēj apzināties to, kas viņi ir, ko viņi spēj, kā jāvirzās uz priekšu un kas viņi galu galā būs. Ja tu Bībeli studē, tad tev noteikti sarunu laikā būs konflikts ar tiem, kas stagnē un Bībeli vienkārši lasa sava prieka pēc. Bībele ir jāstudē. Kad tu svētdienās draudzē dzirdi sprediķi, tad zini, ka mācītājs gatavojoties nav vienkārsi tāpat vien palasījis Bībeli. Es sludinu kontekstu no Bībeles. Visu, ko sludinu, es vairākkārtīgi pārbaudu. Es cenšos izvairīties no alegoriskiem tulkojumiem. Protams, kādus pantus var skaidrot arī alegoriski, taču prātīgāk ir skaidrot kontekstu un to, kas ar konkrēto Rakstu vietu ir domāts. Ir daudz rakstvietu, kuras var skaidrot dažādi, tāpēc es rakstu vietu tulkošanai pievēršos ļoti uzmanīgi un precīzi. Noteikti esi ievērojis, ka manos sprediķos ir ļoti daudz Rakstu vietu. Klausoties manus sprediķus, tu faktiski studē Bībeli. Ja tu mācies Bībeles skolā, arī tad tu studē Bībeli. Bet nepietiek tikai ar to, ka tu noklausies sprediķi. Arī mājās ir padziļināti jālasa Bībele. Ikvienam kaut nedaudz jāsaprot, kā lasīt Bībeli.

Šodien mēs uzzināsim 21 iemeslu, kāpēc studēt Bībeli. Ja tev būs iemesls studēt Bībeli, tad varēsi arī ķerties pie studijām. Studēt Bībeli nozīmē lasīt to, bet Bībele nav jālasa nekārtīgi vai jātulko vienpusīgi no vienas Rakstu vietas, nodaļas vai grāmatas. Ir jāpārzina kopums: kopaina, ģeogrāfija, vieta, autors, laiks u.c. To visu ir svarīgi zināt, lai tiešām izprastu, ko Dievs saka. Bībelē ir ļoti daudz neprecizitāšu, jo to ir rakstījuši cilvēki, kā arī rakstvietas ir vairākkārtīgi pārtulkotas. Piemēram, jauno tulkojumu es vispār nespēju palasīt. Iespējams, kādam citam tieši tas tulkojums patīk. Man ir svarīgi zināt, kas konkrēto Bībeli ir tulkojis, jo arī tas rada zināmas atšķirības. Piemēram vienā no jaunajiem latviešu Bībeles tulkojumiem ir piedalījies LGBTQ atbalstītājs. Kāpēc viņam vispār vajadzētu tulkot Bībeli? Lasot šo tulkojumu, visur redzams viņa sajukums galvā. Es izvēlos lasīt vecā tulkojuma Bībeli, bet vēl papildus to salīdzinu ar tulkojumiem krievu valodā, kā arī ar dažādiem Bībeles komentāriem un dažādiem autoriem. Ir svarīgi salīdzināt. Bībelē ir tādas rakstvietas, kuras izlasot vienā konkrētā tulkojumā un tieši uztverot, var iebraukt pamatīgās auzās. Tieši šonedēļ lasīju Rakstu vietu, kurā Ecehiēls raksta par pilsētu Tiru: “Tevi nopostīs līdz pamatiem, tevi vairs nekad mūžā neuzcels.” Tiru tolaik nenopostīja. Krietni vēlāk to izdarīja Aleksandrs Lielais, un pēc laika ļoti ātri šo pilsētu atjaunoja. Kāds teiktu: “Nav taisnība Dievam.” Bet ne jau Dievam. Ecehiēls bija pārliecināts, ka dzird no Dieva. Galu galā paliek vēl vieta tam, ka Dievs var mainīt Savas domas. Iespējams, Dievam palika žēl. Mēs to nezinām. Visas detaļas nav precizētas par to, kāpēc Tira netika nopostīta Bībelē aprakstītajā laikā, un kāpēc tad, kad to vēlāk nopostīja, ātri vien atjaunoja. Vienkāršie Bībeles lasītāji izlasīs šo rakstvietu un teiks: “Lūk, tā notiks!” Bet tā var arī nebūt. Ir daudz kas jāizprot.

21 iemesls studēt Bībeli, lai patiešām izprastu Dieva vārdu un spētu to pielietot, un lai tu patiešām būtu svētīts kā Ījabs un Dāvids:

1. Dievs un Dieva vārds nav šķirami.

Iesākumā bija Vārds, un Vārds bija pie Dieva, un Vārds bija Dievs. (Jāņa evaņģēlijs 1:1)

Dievs un Dieva vārds nav šķirami. Kad lasu Dieva vārdu un lūdzu, es sarunājos ar Dievu. Kad studēju Bībeli, tad Dievs runā ar mani. Kad es lūdzu un slavēju, tad es runāju ar Dievu. Bībele ir vienkārša grāmata, cilvēku rokām rakstīta, iespiesta, sponsorēta. Bībele ir vispopulārākā grāmata pasaulē. Neviena cita grāmata pat nestāv līdzās Bībelei. Tāpat neviena cita reliģija nestāv līdzās kristietībai. Pasaulē ik sekundi tiek iespiesta viena jauna Bībele. Kristietība rullē! Pati Bībele ir tikai grāmata, taču vārdi, no kā tā sastāv, ir dzīvi un nav šķirami no Dieva. Ir rakstīts: “Dievs nav cilvēks, kas melotu.” Dieva vārds, kuru mēs lasām, ir dzīvs. Dievs un vārds ir viens vesels. Ja vēlies sarunāties ar Dievu, studē Bībeli. Ja cilvēks apgalvo, ka viņš tā vienkārši, ne no kā dzirdēja no Dieva, tad, visticamāk, viņam nav viss kārtībā ar galvu. Studē Bībeli! Neuzticies cilvēkiem, kuri nestudē Bībeli, bet pravieto, izlej dažādas gudrības un stāsta sapņus. Uzticies tiem cilvēkiem, kuru Bībeles izpratne ir veselīga. ‘Veselīga mācība’ nozīmē, ka tā ir balstīta uz Bībeles kontekstu. Tā ir mācība, kas pasniedz patiesību tādu, kāda tā ir, neko nepieliekot un nenoņemot. Līdzīgi ir ar maniem sprediķiem. Ja tu atnāc tikai uz vienu dievkalpojumu, kad es sludinu par kādu konkrētu tēmu, tad tev viss var šķist vienpusīgi. Citā sprediķī tēma var būt pavisam cita, kas nedaudz sabalansēs šīs domas. Nevar izdarīt secinājumus tikai no viena, diviem vai trīs sprediķiem. Tāpat ir ar Bībeli. Ja tu izlasi tikai vienu nodaļu un izdari būtiskus secinājumus, tā ir kļūda. Normālus secinājumus vari sākt izdarīt tikai tad, kad tu vairākas reizes esi izlasījis Bībeli un tikai tad, kad esi padziļināti studējis Bībeli, lai saprastu, kāds ir Dievs un kāda ir Viņa griba. Bībele ir Dieva atklāsme cilvēkiem par to, kāds Viņš ir, kāds esi tu pats, kāda ir Viņa griba, kā tu vari godam nodzīvot šo dzīvi un kā vari būt svētīts. Lūk, kas ir Bībele.

2. Dieva vārds glābj.

Tāpēc, nolikdami visu netīrību un lielo ļaunprātību, lēnprātībā saņemiet iedēstīto vārdu, kas var izglābt jūsu dvēseles. (Jēkaba vēstule 1:21)

Ja tu esi izglābts, tad zini, ka Dievs tevi izglāba caur Savu vārdu. Tu dzirdēji Dieva vārdu. Vārds ir dzīvs un nav šķirams no Dieva. Tu nāci pie Dieva, dzirdot vārdu, tevī izveidojās ticība, tu piesauci To Kungu, un Viņš izglāba tevi. Dieva vārds glābj.

3. Mēs atdzimstam no vārda un caur vārdu.

Kad tu piedzimi no augšienes, to izdarīja Dieva vārds.

Jūs, kas esat atdzimuši ne no iznīcīgas sēklas, bet neiznīcīgas, no dzīvā un paliekamā Dieva vārda. Jo visa miesa ir kā zāle un visa viņas godība kā zāles zieds. Zāle nokalst, un viņas ziedi nobirst, bet Dieva vārds paliek mūžīgi. (1. Pētera vēstule 1:23-24)

Mēs esam atdzimuši no sēklas, kas ir iesēta mūsos. Kāds mums sludināja. Kāds mums rakstīja un sūtīja Dieva vārdu. Tu vēroji kāda cilvēka dzīvi, kurš bija jaunpiedzimis. Dieva vārda sēkla tika iesēta tevī, un tu atdzimi.

4. Ticība nāk no Dieva vārda klausīšanās.

Ticība nāk no Dieva vārda. Cilvēki mēdz teikt: “Dievs, dod man lielāku ticību!” Es tev saku: “Studē dziļāk Dieva vārdu, un Dievs dos tev lielāku ticību.” Kristīgajā pasaulē ir ļoti daudz mistikas, kā Dievs dod no Sava Gara, kā Dievs dod ticību, kā mirušie celsies augšā utt. Draugi, ir mistika, bet tā ir izskaidrojama – Dievs dod ticību caur Bībeles studijām.

Tātad ticība nāk no sludināšanas un sludināšana – no Kristus pavēles. (Romiešiem 10:17)

Ticība nāk no sludināšanas, ticība nāk no Dieva vārda klausīšanās un lasīšanas. Gribi ticēt – studē!

5. Mūsu garam vajadzīgs Dieva vārds.

[..] cilvēks nedzīvo no maizes vien, bet no ikkatra vārda, kas iziet no Dieva mutes. (Mateja evaņģēlijs 4:4)

Mums ir garīgais ķermenis, kā saka Dāvids. Es gribu papildus nolasīt no Dāvida, kur viņš saka:

“Tu radīji manas īkstis [..].” (Psalms 139:13)

Īkstis ir nieres. Nezinu kāpēc, bet senie ebreji nieres kaut kā saistīja ar dvēseli. Man tas nav skaidrs. Varbūt tur ir arī kāda tulkojuma problēma, bet latviešu tulkojumā ir pilnīgi cita doma, nekā krievu un citos tulkojumos. Tāpēc, kad tu to visu salīdzini, tu atrodi kaut kādu vidusceļu.

Tu mani veidoji un piešķīri man ķermeni manas mātes miesās. Es Tev pateicos, ka es esmu tik brīnišķi radīts, brīnišķi ir Tavi darbi [..]. (Psalms 139:14)

Iedomājies? Dāvids saka: “Paldies, esmu Tavs brīnišķīgais darbs.” Tev nekļūst labāk, mazvērtība nesamazinās? Es nekad neesmu slimojis ar mazvērtību, tāpēc man ir grūti spriest, jo man ir normāla savas vērtības izjūta. Kopā ar Dievu savas vērtības izjūta palielinās. Kuram ir maza vērtības izjūta, tam Dievs var dot lielāku vērtības apziņu un izjūtu. Tas ir ļoti nozīmīgi. Apziņa par savu vērtību bija Dāvidam un Ījabam. Bez savas vērtības apzināšanās tālu savu tačku neaizstumsi. Lūk, ko tālāk saka Dāvids:

“Manas būtnes veidojums Tev nebija apslēpts, kad es slepenībā tapu radīts, zemes dziļumos veidots.” (Psalms 139:15)

Es domāju, kas tie par zemes dziļumiem? Nevajag studēt Bībeli, vajag tikai lasīt, tad tu domāsi, ka tu esi radīts zemes dziļumos. Bet, draugi, ja palasa citus tulkojumus un paskatās kontekstu, tad te tiek domātas mātes miesas. Citās valodās šis pants būs citādāks. Dāvids saka: “Es biju bezmiesas iedīglis.” Man patīk šis vārds 16. pantā:

“Tavas acis mani redzēja kā bezmiesas iedīgli [..].” (Psalms 139:16)

Iedomājies? Tu biji bezmiesas iedīglis. Tev nebija miesa, un tad Dievs tev piešķīra miesu. Grūti saprast, kā ar bērniem notiek. Vispirms savienojas tēva un mātes DNS un sāk kaut kas veidoties, tad kaut kad Dievs piešķir dvēseli vai arī vispirms piešķir dvēseli un pēc tam miesu. Jebkurā gadījumā, uz tavas dvēseles pamata veidojas tavs cilvēks, arī miesa. Šodien tā saucamā zinātne aiziet līdz absurdam un vardarbīgi iejaucas cilvēka gēnos, neatstājot pat iespēju izvēlēties. Bet Dieva vārds saka, ka tu esi brīnišķīgi radīts, un tev nevajag nekādus papildu gēnus.

Tavas acis mani redzēja kā bezmiesas iedīgli, un Tavā grāmatā bija rakstītas visas manas dienas, jau noteiktas, kad to vēl nebija it nevienas. (Psalms 139:16)

Super! Bezmiesas iedīglis. Vispirms ir tavs gars un dvēsele, un tad ir tava miesa. Un kāds ir tavs gars, tāda ir tava miesa. Kāds ir tavs gars, tāda ir tava dzīve. Par garu, draugi, ir jārūpējas, studējot Dieva vārdu, lai zinātu, kas tu esi, lai pieņemtu Dieva Garu, lai pieņemtu visas izmaiņas, kuras Dievs tev ir paredzējis. Jāstudē Bībele, lai tas bezmiesas iedīglis būtu ar smadzenēm, lai augtu kā normāls, vesels cilvēks.

Cilvēks nedzīvo no maizes vien, bet no ikkatra vārda, kas iziet no Dieva mutes. (Mateja evaņģēlijs 4:4)

6. Dieva vārds ir visa centrā.

Vai jūs nezināt, ka jūs esat Dieva nams un ka Dieva Gars jūsos mājo? (1. Korintiešiem 3:16)

Mēs esam Dieva nams. Vecās Derības templī šķirstā mājoja Vārds, Ārona zizlis un manna. Mēs esam Jaunās Derības Dieva templis, un mūsos mājo Dieva Gars. Centrā ir jābūt Dieva vārdam. Mums nepārtraukti ir jābarojas ar Dieva vārdu, un nevis vienkārši jālasa, bet Dieva vārds ir jāstudē un pareizi jāizprot, lai Dievs patiešām varētu svētīt.

7. Caur Dieva vārdu tu piepildies ar Dieva Garu.

[..] vārdi, ko Es jums runāju, ir gars un dzīvība. (Jāņa evaņģēlijs 6:63)

Tu vēlies piepildīties ar Svēto Garu? Ja gribi būt pilns ar Dieva Garu, kā prioritāte – piepildies ar Dieva vārdu. Kā būt pilnam ar Svēto Garu? Kad Svētais Gars nāks pār tevi, tu būsi pilns ar Svēto Garu, - tas ir vienreizējs piedzīvojums, bet Dieva vārds saka: “Vārdi, ko Es jums runāju, ir gars un dzīvība.” Galu galā, no kurienes nāk jebkurš piedzīvojums: Svētā Gara kristības, jebkādas pārdabiskas izpausmes? No Dieva vārda. Svētā Gara kristības ar līdzejošu zīmi: runāšana mēlēs. No kurienes? No Dieva vārda. Mēs pieņemam to ticībā, un mums tas notiek. Arī tas, ko mācītājs sludina, tas arī draudzē notiek. Ja es šodien sludināšu par dziedināšanu, notiks dziedināšanas, ja es sludināšu par finansiālu labklājību, augs labklājība, ja es sludināšu par grēku nožēlu, cilvēki nožēlos grēkus. Ja es sākšu sludināt par svētu dzīvi, cilvēki vairāk sāks dzīvot svētu dzīvi. Ne tāpēc, ka es to vienkārši sludinu, bet šis vārds, ko es sludinu, izraisa cilvēkos ticību. Caur ticību notiek Dieva vārds, Dieva griba mūsu dzīvēs.

8. Dieva vārds materializējas.

Un Dievs sacīja: "Lai top gaisma." Un gaisma tapa. (1. Mozus 1:3)

Dievs teica, un notika. Dieva vārds materializējas, un Viņš ir dzīvs. Tas nozīmē, ja es ņemu Dieva vārdu, izprotu un pielietoju to savā dzīvē, tad tas, ko es apliecināšu, tas, uz ko es iešu, būs kā mehānisms, kā Dievs piepilda Savu gribu. Ja tu tici finansiālai labklājībai, tā materializēsies tavā dzīvē. Ja tu ticēsi dziedināšanai, tev būs dziedināšana. Ja tu ticēsi izaugsmei, tev būs izaugsme.

9. Dieva vārds ir patiesība.

Svētī tos patiesībā; Tavi vārdi ir patiesība. (Jāņa evaņģēlijs 17:17)

Studējot Dieva vārdu, tu sapratīsi, kas ir labs un kas ir slikts. Šodien šie jēdzieni ir subjektīvi, tiem nav lielas vērtības. Dievs, kas mūs ir radījis kā bezmiesas iedīgļus, noteicis mūsu dienas, kad tās vēl nebija, piešķīris mūsu garam miesu, ir mūsu Autors, un Viņam ir instrukcija, kā šo miesu lietot. Viņam ir instrukcija, kā mums dzīvot, lai Viņš varētu būt ar mums un svētīt. Ar Dievu mēs zināsim, kas ir labs un kas ir slikts. Pēdējā laikā arvien vairāk ir daudz dezinformācijas un globāla masu cenzūra, ka mati ceļas stāvus, ja tie ir.

10. Dieva vārds ir dievbijība.

Bijība Tā Kunga priekšā ir atziņas sākums. [..] (Salamana pamācības 1:7)

Tā ir augstākā izglītība. Lūk, kur ir augstākā izglītība. Nekādai zinātnei nav vērtības, ja nav dievbijības. Zinātnei un dievbijībai jeb Dieva atziņai ir jāiet roku rokā. Tiklīdz zinātne iziet no tā, kas ir labs un kas ir slikts, tiklīdz tā iziet no Dieva atziņas jeb dievbijības, tas beidzas ar tādām nometnēm kā Aušvice. Tur veica eksperimentus ar miljoniem cilvēku. Es personīgi biju šajā vietā, es personīgi redzēju barakas. Jebkurā sfērā, vai tā būtu medicīna, vai tās būtu varas struktūras, ja tur nav dievbijības, agri vai vēlu tas beigsies traģiski. Bijība Tā Kunga priekšā ir visas atziņas sākums. Nedrīkst izmest baušļus no sabiedrības. Šāda sabiedrība neglābjami ies bojā.

11. Dieva vārds ir gudrība.

Bet tu paliec mācībā, ko esi mācījies un par ko esi pārliecinājies; jo tu zini, kas tev to ir mācījuši, un ka tu no mazām dienām zini svētos rakstus, kas spēj padarīt tevi gudru [..]. (2. Timotejam 3:14-15)

Bībeles studijas dara tevi gudru. Ne jau tie pāvi ir gudri, kuri lepojas ar savām izglītībām, no kurām liela daļa nav ne plika graša vērtas. Vai Dievs var tevi svētīt, ja tu esi darba ņēmējs? Protams, ka Dievs var svētīt un svētīs. Bet vai nebija tā, ka es 10 gadus atpakaļ vai vēl senāk ļoti intensīvi mācīju: “Esiet pašnodarbināti, atveriet savas firmas, taisiet savus biznesus.”? Vai es to nedarīju? Daži atsaucās un iesāka savu biznesu. Un kas ir tagad, draugs? Kādā situācijā mēs tagad esam? Kurš ir labākā situācijā? Tas, kurš ir sistēmā, vai tas, kurš ir pats par sevi? Visi komunisti strādā caur sistēmu: valsts iestādēs strādājošajiem trāpa pirmajiem. Kāpēc es tā mācīju? Tā ir gudrība, jau laikus saprast tendences un mācīt to. Kad es runāju par globālu kontroli? Cik vien atceros šo draudzi, es esmu par to vienmēr runājis. Cik ilgi šī draudze pastāv, tik ilgi es par to esmu runājis. Šad tad runāju kādu sprediķi par jauno pasaules kārtību. Vai tas notika? Notika. Kas tas ir? Tā ir gudrība. Vai es skolā mācījos uz “teicami”? Nē, uz “divi” un “viens”. Vai es esmu muļķis? Nē. Vai es māku visu reizrēķinu? Nē, visu nezinu. Man ir kaut kas, kur es kļūdos, ja no galvas uzreiz ir jāpasaka. Man ir jāpadomā un jāpaskaita galvā. Nē, es to neiedzinu skolā tā kā dzejolīti. Nu, un ko tas dod šodien? Tam ir kalkulators. Vispirms tev vajag attīstīt līdera īpašības, kas ir daudz noderīgākas, lai citi skaita tavā vietā. Studē Svētos Rakstus, kas spēj padarīt tevi gudru. Tie ir visas atziņas sākums un dievbijība. Vispirms ir dievbijība un tad ir zinātne un viss pārējais, un viss būs ļoti labi.

12. Dieva vārdā tu iepazīsti Dievu.

Studējot Dieva vārdu, tu iepazīsti Dievu, kas ir ļoti būtiski. Tu iepazīsti, kāds Viņš ir, Viņu pašu.

“Tik ilgi Es jau esmu pie jums, un tu vēl neesi Mani sapratis, Filip? Kas Mani ir redzējis, Tas ir redzējis Tēvu. Kā tu vari sacīt: rādi mums Tēvu?” (Jāņa evaņģēlijs 14:9)

Kā var redzēt Jēzu? Studējot Dieva vārdu un lasot evaņģēlijus. Studējot evaņģēlijus, tu redzi to, kāds Viņš ir, tu Viņu iepazīsti, tu iepazīsti Kristu un iepazīsti arī Tēvu. Viss ir ļoti vienkārši, ir jāstudē Bībele.

13. Dieva vārdā tu iepazīsti sevi.

Tu ne tikai iepazīsi Dievu, bet iepazīsi sevi. Studējot Dieva vārdu, tu iepazīsti sevi.

Jo, ja kāds ir vārda klausītājs un ne darītājs, tas līdzinās vīram, kas savu miesīgo seju aplūko spogulī. Jo viņš sevi aplūko un aiziet un tūlīt aizmirst, kāds viņš bija. (Jēkaba vēstule 1:23-24)

Un šis vīrs aiziet tāds pats, kāds bija atnācis. Tad, kad mēs lasām un studējam Dieva vārdu, mēs redzam sevi kā spogulī – Dieva vārda spogulī. Mēs iepazīstam sevi. Patiešām es sevi saprotu, studējot Dieva vārdu. Un īpaši to jauno cilvēka daļu, ko Dievs ir atdzemdinājis cerībai. Mana jaunpiedzimušā daļa, mans jaunpiedzimušais gars – es apzinos to, kāds es esmu un kas man ir jāmaina, studējot Dieva vārdu..

14. Dieva vārds sniedz Dieva vadību.

[..] “ES ESMU pasaules gaisma; kas seko Man, tas patiesi nestaigās tumsībā, bet tam būs dzīvības gaisma.” (Jāņa evaņģēlijs 8:12)

Studējot Dieva vārdu, tu saņem Dieva vadību. Tu saņem Dieva vadību savai dzīvei, studējot Dieva vārdu, nevis klausoties ko viena tante teica. Ne lasot medijus, bet, pirmkārt, studējot Dieva vārdu, un tad salīdzini ziņu portālus un dažādu informāciju un izdari secinājumus. Apkopo daudzpusīgu informāciju un izdari secinājumus.

15. Dieva vārds šķīstī.

“Jūs jau esat tīri to vārdu dēļ, ko Es uz jums esmu runājis.” (Jāņa evaņģēlijs 15:3)

Dievs šķīsta un izmaina caur vārdu. Viņš maina tevi. Ar savu vārdu Viņš tevi maina. Studējot Dieva vārdu, Viņš tevi maina. Dievs darbojas pie tevis.

16. Dieva vārds atbrīvo.

“Un jūs atzīsit patiesību, un patiesība darīs jūs brīvus." (Jāņa evaņģēlijs 8:32)

Un Dieva vārds ir patiesība. Tu atzīsti Dieva vārdu, tu studē Dieva vārdu, tu pielieto Dieva vārdu, un Dieva vārds, Dievs, Dieva Gars dara tevi brīvu. Kur ir brīvība? Ja tev ir slinkums lasīt Dieva vārdu, tad tu pats automātiski pārvelc krustu savai brīvībai. Dieva vārds dara brīvu.

17. Dieva vārds ir zāles, kas dziedina.

Mans dēls, ievēro manus vārdus, un lai tava auss nosliecas manai runai pretī! Lai tie neizslīd no tavas apziņas un redzes loka; saglabā tos savā sirdī! Jo tie ir dzīvība tiem, kas tos atrod, un ir zāles visai viņu miesai, kas dziedina. (Salamana pamācības 4:20-22)

Dieva vārds ir zāles tavai dvēselei un zāles visai tavai miesai. Dieva vārds dziedina. Viens ir, kad tu tici, ka Dievs var dziedināt – tev kalpotājs uzliek rokas, aizlūdz, un notiek brīnums. Bet otrs ir, kad tu pats piepildies ar Dieva vārdu, un tas tevi dziedina, harmoniski sakārto tavu dvēseli, un arī tavai miesai sāk kļūt labāk. Dieva vārds dziedina.

18. Dieva vārds dara skaidru prātu.

Tā Kunga likumi ir pilnīgi un atspirdzina dvēseli. Tā Kunga liecība ir patiesa un vientiesīgos dara gudrus. Tā Kunga pavēles ir taisnas, tās dara sirdi priecīgu, Tā Kunga bauslis ir skaidrs, tas apskaidro acis. (Psalms 19:8-9)

Gribi skaidru prātu? Sāc studēt Dieva vārdu, un acis būs skaidras. Tu skaidri redzēsi lietas, tu skaidri domāsi, būs skaidrs prāts. Es gribu minēt kādu ilustrāciju: šajā karstajā laikā man ir grūti domāt. Kamēr Vācijā ir 16 grādi, mums ir 30-36. Labs karstums, un nevis vienu dienu, bet visas vasaras garumā. Slava Dievam! Bet ļoti grūti domāt, ļoti grūti studēt, lasīt vai vispār kaut ko izdomāt. Ir neskaidrs prāts. Piemēram, dienvidu zemēs tieši vakarā visa dzīve sākas, veras vaļā visas kafejnīcas un veikali. Kāpēc? Tāpēc, ka tas ir vienīgais brīdis, kad ir kāds spirgtums un vēsums. Dienvideiropā saule riet ātrāk, un tad kļūst nedaudz dzestrāks. Tur jau arī ir tropiskās naktis. Atēnās dienā ir 40, naktī 25 grādi, un tad visi ēd. Tajā karstumā pat ēst negribas, galva nestrādā, bet vakarā visi sāk domāt, visi sāk tusēt, visi sāk strādāt. Pa dienu viss ir kā izmiris – mājām visi slēdži ciet, priekšā žalūzijas, neviena cilvēka uz ielām nav. Tukšums. Vakarā tajās pašās vietās viss ir tā kā skudru pūznī. Kad iestājas krēsla vai tumsa, tad viss sāk notikt. Cilvēkiem ir vajadzīga attiecīga vide, lai darbotos, lai smadzenes darbotos. Un arī mums, lai mūsu smadzenes varētu darboties, ir vajadzīga laba vide, un šāda vide ir Dieva vārda studijas. Dievs ir labs. Ko vēl dara Dieva vārds?

19. Dieva vārds pasargā.

Tā Kunga Vārds ir stipra pils, taisnais dodas turp un top pasargāts. (Salamana pamācības 18:10)

Dieva vārda studijas dara to, ka tu tiec pasargāts, drošībā.

20. Dieva vārds dara stipru.

Vieniem viņu spēks ir kara rati, citiem zirgi, bet mēs esam stipri ar Tā Kunga, mūsu Dieva, Vārdu. (Psalms 20:8 )

Ar ko tu esi stiprs? Ar Tā Kunga vārdu. Man patīk šī Rakstu vieta.

Ar Tevi mēs satriecam ienaidniekus, Tava Vārda spēkā saminam tos, kas stājas mums pretim. (Psalms 44:6)

Tev nav nekā neiespējama. Dieva Vārda spēkā saminam tos, kas stājas mums pretim. Ne pēc savas iedomas, ne sevis vadīti, bet Dieva Gara vadīti, Dieva vārda spēkā. Mēs satriecam tos, kas stājas mums pretī, mēs spējam sakārtot savu dzīvi, mēs spējam uzvarēt, mēs spējam pastāvēt un celt Dieva valstību šeit virs zemes. Lai nāk Dieva valstība, lai Tavs prāts notiek kā debesīs tā arī virs zemes.

21. Dieva vārds dara neiespējamo iespējamu.

"Vai Mans vārds nav kā uguns," saka Tas Kungs, "un kā veseris, kas sagrauj klintis?” (Jeremijas grāmata 23:29)

Kā veseris, kas sagrauj klintis. Sadrupina klintis. Esi braucis pa Eiropas vai citu valstu tuneļiem? Es esmu daudz reižu braucis pa tuneļiem. Cauri tuneļiem un tiltiem pāri. Pazemes tuneļi iet cauri kalniem. Braucot pa šādiem tuneļiem, es pamanīju, kā šos tuneļus būvē. Ir tādas milzīgas ierīces – monstri, ar kuriem burtiski ieurbjas klintīs un būvē tuneļus. Cilvēku izdomājums. Kā veseris sadrupina klintis. Tas ir Dieva vārds. Ar Dieva vārdu neiespējamais kļūst iespējams.

Kā jālasa Bībele?

Tā viņš runā par šīm lietām visās vēstulēs, kurās ir kas grūti saprotams, ko nemācītie un nenostiprinātie ļaudis sagroza, tāpat kā arī citus rakstus, sev par pazušanu. (2. Pētera 3:16)

Vienkārši lasot Bībeli, bez konkrētas mācības, neiedziļinoties, bez studijām – ir viegli to pārprast, nepareizi izprast, ticēt dažādiem meliem. Tu esi kādu šausmu filmu redzējis? Tur gadījumā nebija pieminēta Bībele? Šausmenēs parasti arī Bībele parādās. Jukuši cilvēki sagroza Bībeli, pamato ar Rakstiem dažādas savas izvirtības un teroraktus. Nemācītie un nenostiprinātie sagroza Rakstus sev par pazušanu. Lūk, kāpēc ir svarīgi studēt Bībeli, izprast veselīgi, pareizi, kontekstā un mācībā.

Bībelē kopā ir 66 grāmatas, 39 Vecajā Derībā un 27 Jaunajā Derībā. Vecā Derība un Jaunā Derība nav dalāmas, tās ir nešķiramas. Ja tu lasi tikai Jauno Derību, tad man ir žēl. Tev nav zināma perfekta Dieva griba. Tu neizproti, kāds ir Dievs. Abas Derības ir jāskatās caur Kristus vārdiem. Absolūti viss – Jaunā vai Vecā Derība, viss, ko mēs lasām – ir jāsaskaņo ar piramīdas augšdaļu, ar Jēzus vārdiem. Viss balstās uz Jēzus vārdiem, viss tiek cenzēts caur Jēzus vārdiem. Tāpat kā šodien viss tiek cenzēts, tāpat arī tev ar galvu viss ir jācenzē, ar prātu jāfiltrē. Tu lasi Vecajā Derībā, ka jārīkojas ir tā un tā, bet ko Jēzus saka par šo gadījumu? Tātad Bībele ir jāstudē. Iesācējam vairāk uzsvars ir jāliek uz Jauno Derību un jāsāk tieši ar evaņģēlijiem un psalmiem. Bībele ir jālasa sistemātiski, disciplinēti, noteiktos laikos, noteiktās vietās. Būtu pareizi lasīt pa nodaļai uz priekšu; katru dienu vienu nodaļu no evaņģēlijiem, vienu nodaļu no vēstulēm, vienu nodaļu no praviešiem un vienu nodaļu no Mozus grāmatām. Bībeli vajag lasīt sabalansēti. Kad lasi un studē Dieva vārdu, tad ir svarīgi zināt grāmatas autoru, ģeogrāfiju, uzrakstīšanas laiku, uzrakstīšanas vietu, mērķi, kam tā adresēta un rakstīšanas apstākļus. Jāizprot autora personība, jo Rakstos ir daudz cilvēcības, jāprot nošķirt cilvēcīgo no dievišķā. Ir jāizprot laikmets, kultūra, tradīcijas, politika, reliģija un ģeogrāfija. Kādos apstākļos tas ir rakstīts, kam rakstīts, kāpēc rakstīts, lai tu varētu saprast, kā tas attiecas uz tevi šodien. Pretējā gadījumā būs daudz un dažādu dīvainību tavā dzīvē.

Kad tu lasi un ir neskaidras vietas, ir jāsalīdzina vairāki tulkojumi, angļu, vācu, franču, krievu u.c. Salīdzini vairākus tulkojumus un izdari secinājumus. Kad tu lasi konkrētu nodaļu, tad lasi to kontekstā ar visu pārejo Bībeli. Kad tu lasi konkrētu vēstuli, tad lasi šo vēstuli visas grāmatas kontekstā. Kad tu lasi konkrētu nodaļu, tad arī to lasi kontekstā. Katru Rakstu vietu un nodaļu lasi visas grāmatas kontekstā. Piemēram, lai tu varētu saprast Apustuļu darbus, tev ir jāizlasa visa šī grāmata. Jāizprot arī rakstīšanas un tulkošanas kļūdas, tās ir jāpamana un jāizprot. Un Dieva vārds ir arī jāklausās. Jāņem vērā konkrētās draudzes mācība, kas balstīta veselīgā Bībeles mācībā, un jāpaliek mācībā. Piemēram, adventisti tic, ka svētā diena sesdiena ir svarīga, un, ja kas šo dienu neturēs, tad tie ir velni un tiem ir beigas. Nav pareizi, bet, ja tu esi konkrētā draudzē un viss pārējais atbilst mācībai, tu vienotības dēļ vari upurēt to vienu dienu. Ņem sestdienu par sabatu un noturi tad, ja ne, tad ej citur. Bet draudzes mācība nevar būt augstāk par Bībeles kontekstu. Lieto komentārus no lielās, brūnās Bībeles – tā ir laba, bet nekādā gadījumā nelieto tikai vienus komentārus, ir jāsalīdzina arī ar citiem Bībeles komentētājiem. Man patīk Bībele ar komentāriem. Draudzes mājas grupiņas ir vieta, kur tev paskaidros svētdienā saņemto Dieva vārdu, lai tu vari tuvāk Viņu izprast. Tāpēc ir garīgie vadītāji, grupiņas, kur jūs šo Dieva vārdu iztirzājat. Mērķis grupiņā ir ne tikai Dieva vārdu saprast, bet arī pielietot. Mērķis ir Dieva vārdu iedzīvināt mājas grupas dalībnieku dzīvēs. Protams, nelaid garām iespēju mācīties draudzes Bībeles skolā.

Dieva vārds ir jāpārdomā, nelasi to automātiski kā skolā, pārdomā, meditē ap Dieva vārdu. Dieva vārds pirmkārt ir jāattiecina uz savu kaimiņu? Dieva vārds ir jāattiecina pirmkārt uz sevi, ir jāsaņem rema jeb dzīvs Dieva vārds, pārliecība, ir jāmācās Bībeles panti no galvas, piemēram, Jāņa evaņģēlijs 3:16. Komunisti tā esot pārbaudījuši kristiešus uz robežas. Kristieši nelegāli veda Bībeles pāri robežai un dažādas lietas darīja pagrīdē. Un čekistiem bija vienkārša pārbaude, kā atšķirt īstos no neīstiem un atklāt aģentus savā vidū. Viņi pajautāja Jāņa 3:16. Čekas aģenti zināja Jāņa 3:16. Čekas aģenti zināja no galvas dažādus Bībeles pantus. Mācies pantus no galvas, lai tevi nenotur par viltus brāli. Bībele jālasa disciplinēti, plānveidīgi un katru dienu un jāpielieto savā dzīvē.


Mācītāja Mārča Jencīša sprediķi “21 iemesls studēt Bībeli” pierakstīja un rediģēja draudzes “Kristus Pasaulei” redakcija

Kāpēc mēs sludinām evaņģēliju?

Publicēja 2021. gada 6. jūl. 22:33Līga Paņina   [ atjaunināts 2021. gada 6. jūl. 23:01 ]

Ziņas datums 07.07.21.

Svētrunas tēma ir „Kāpēc mēs sludinām evaņģēliju?”. Sprediķī jeb mācībā būs vairāki galvenie punkti. Pirmais punkts būs ārējie motīvi, kāpēc mēs sludinām evaņģēliju. Otrais punkts būs iekšējie motīvi, kāpēc mēs sludinām evaņģēliju. Trešais punkts būs evaņģelizācijas metodes Bībelē. Tās ir tikai dažas, bet ar tām pietiek. Ceturtais punkts būs pats evaņģēlijs jeb evaņģēlija būtība. Turpat pa vidu būs iestarpināti divi galvenie iemesli, kāpēc cilvēki nesludina evaņģēliju.

1.     Ārējie motīvi, kāpēc mēs sludinām evaņģēliju.

Evaņģēlijs ir Jēzus nāve un augšāmcelšanās, kā rezultātā ikviens, kas tam tic, kļūst par jaunu radījumu un iemanto mūžīgo dzīvību. Viņš tiek izglābts no elles un pārvietojas Debesīs, jau dzīvojot šeit virs zemes. Pēc šīs zemes dzīves mēs iemantojam jauno Jeruzālemi, Debesis, kur mēs dzīvosim mūžīgi kopā ar Dievu.

Jo Cilvēka Dēls ir nācis meklēt un glābt pazudušo.” (Lūkas evaņģēlijs 19:10)

Bībelē ir rakstīts, kāds ir Jēzus atnākšanas mērķis, tas ir uzmeklēt un glābt pazudošos. Ja mēs zinām, ka tas ir svarīgākais Dieva mērķis un ja mēs gribam Viņam līdzināties, tad tas ārēji motivē mūs uzmeklēt un glābt pazudušos. Tāds ir Jēzus atnākšanas mērķis.

Jo tik ļoti Dievs pasauli mīlējis, ka Viņš devis Savu vienpiedzimušo Dēlu, lai neviens, kas Viņam tic, nepazustu, bet dabūtu mūžīgo dzīvību. (Jāņa evaņģēlijs 3:16)

Tā ir Dieva mīlestība. Mēs zinām šo vēsti, mēs saprotam, ka Dieva mīlestība augstākajā pakāpē ir, ka Viņš mira pie krusta un augšāmcēlās. Viņš atnāca, lai meklētu un glābtu tevi, mani un lai caur mums meklētu un glābtu visus tos cilvēkus, kurus Viņš mīl. Dievs mīl visus cilvēkus.

Kas grib, lai visi cilvēki tiek izglābti un nāk pie patiesības atziņas. (1. Timotejam 2:4)

Ārējā motivācija evaņģelizēt ir, pirmkārt, Dieva mērķa pildīšana. Otrā ir Dieva mīlestība. Trešā ir Dieva griba. Jo mums nepietiek ar to, ka Dievs mūs mīl. Tā vienkārši ir Dieva griba, ka visi cilvēki tiek izglābti. Ja mums vēl nav skaidrs ar Dieva gribu, tad vēl ir Dieva pavēle.

Tāpēc eita un darait par mācekļiem visas tautas, tās kristīdami Tēva, Dēla un Svētā Gara Vārdā.” (Mateja evaņģēlijs 28:19)

Dieva pavēle ir laba ārējā motivācija. Ja tu zini Dieva gribu, ja tava autoritāte ir Dieva vārds, kad tu to lasi, tas tevi motivē no ārpuses. Tas nozīmē, ka Dievs uz tevi runā, tu atklāj Dieva gribu, ka tāds ir Viņa mērķis, ka tāda ir Viņa mīlestība, Viņa griba un pavēle. Un pēdējā pie ārējām motivācijām ir jaunpiedzimšanas komplekts. Šodien reklāmas nolūkos tiek piedāvāts, piemēram, burgera komplekts ar kolu un čipsiem. Arī internets, piemēram, optiskais internets un komplektā vēl interaktīvā televīzija un uzstādīšana par velti. Viņi piezvanīs, atbrauks un uzstādīs. Brīdī, kad es atzīstu evaņģēlija vēsti un piedzimstu no augšienes, viss ir pagājis, viss ir tapis jauns, esmu jauns cilvēks, komplektā nāk vēl no Marka 1:16-17:

Un, pie Galilejas jūras staigādams, Viņš redzēja Sīmani un Sīmaņa brāli Andreju tīklus jūrā metam; jo tie bija zvejnieki. Un Jēzus tiem sacīja: "Nāciet Man pakaļ, Es jūs darīšu par cilvēku zvejniekiem.” (Marka evaņģēlijs 1:16-17)

Primāri Dievs izglāba tevi, un komplektā nāk, ka Viņš tevi dara par dvēseļu zvejnieku. Esi izglābts un glāb citus.

Un, kad Viņš kāpa laivā, tad ļaunā gara apsēstais Viņu lūdza, lai tas varētu palikt pie Viņa. Bet Viņš tam neļāva un saka tam: "Ej savās mājās pie savējiem un stāsti tiem, kādas lielas lietas Tas Kungs tev darījis un kā Viņš par tevi apžēlojies." Un tas nogāja un sāka sludināt visā desmit pilsētu apgabalā, ko Jēzus tam bija darījis, un visi brīnījās. (Marka evaņģēlijs 5:18-20)

Jēzus dziedināja apsēsto Leģionu geraziešu zemē. Kad Viņš tur ieradās, viņš skrēja un krita ceļos Jēzus priekšā. Jēzus viņu atbrīvoja. Šis cilvēks, kas bija zināms visā šajā apgabalā, dzīvoja kapos, sita sevi ar akmeņiem, skraidīja kails un apdraudēja cilvēkus. Viņu mēģināja siet ar važām un ārstēt, bet vienmēr viņš važas sarāva un izkļuva brīvībā. Bet pēkšņi viņš sēdēja pie pilna prāta – brīnums, kaut kas neiedomājams! Viņš lūdza, ka varētu iet kopā ar Jēzu. Tā nav slikta vēlēšanās – būt kopā ar Kristu. Kristus viņam to neļāva. Viņš teica, lai viņš iet mājās pie savējiem un stāsta tiem, kādas lielas lietas Kungs pie viņa darījis. Viņš gāja un sludināja, - šis cilvēks kļuva par evaņģēlistu, sludinātāju. Ko viņš tādu sludināja? To, ko Dievs bija darījis viņa dzīvē. Ej un stāsti, kādas lielas lietas Kungs ir darījis tavā dzīvē! Šī draudze ir pateicoties tikai tam, ka tajā brīdī, kad es atgriezos, man bija gan ārēja, bet pamatā iekšēja vēlme evaņģelizēt. Sākumā man pat nebija nekādas īpašas sapratnes, man nebija skaidra Dieva griba, kas ļoti īpašs būtu jādara. Man bija iekšēja vēlme sludināt, Svētais Gars manī. Pārsvarā viss, ko es runāju, bija tas, ko Dievs bija izdarījis manā dzīvē – kāds es biju un kāds esmu šodien. Vēlāk tas viss pārauga sludināšanā, un beigu beigās es sāku apjaust, kas ir jāceļ draudze un kā darīt to efektīvāk, kā liecināt, kā strādāt. Dieva svētības tavā dzīvē tagad ir rezultāts tam, ka es biju gan iekšēji, gan ārēji motivēts sludināt evaņģēliju. Ej un stāsti! Jaunpiedzimstot tu komplektā saņem jaunu būtību un Dieva gribu, pavēli – ej un sludini evaņģēliju. Neviens no tā nav atbrīvots. Brīdī, kad es piedzimu no augšienes, es dzirdamā balsī tiku uzrunāts: „Lasi Bībeli, lūdz Dievu, esi draudzē, un tu būsi Mans kalps.” Šis ceturtais punkts: tu būsi Mans kalps. Jaunpiedzimstot, brīdī, kad Dievs mani izglāba, tūliņ komplektā Dievs mani ārēji motivē – tu būsi Mans kalps, tu būsi Mans liecinieks, Mans evaņģēlists.

2.     Iekšējie motīvi, kāpēc mēs sludinām evaņģēliju.

Jo baušļi: tev nebūs pārkāpt laulību, tev nebūs nokaut, tev nebūs zagt, tev nebūs iekārot un ja vēl ir kāds cits bauslis, saņemami kopā šinī vārdā, proti: mīli savu tuvāko kā sevi pašu. (Romiešiem 13:9)

Mīli savu tuvāko kā sevi pašu. Mēs varam motivēt un palīdzēt cilvēkiem, lai viņi dzīvotu pēc Dieva gribas. Varam palīdzēt finansiāli, dažādi atbalstīt. Taču pats vērtīgākais, ko tu vari iedot, ir evaņģēlija vēsts, kad cilvēkā pašā notiek iekšējas izmaiņas un viņš dzīvo Dieva gribā un ir Dieva svētīts. Viņš kļūst par stipru personību. Labāk cilvēkam ir iedot makšķeri nekā zivi. Tas neizslēdz to, ka mums nebūtu jādod zivs, bet prioritāte ir iedot makšķeri. Nav lielākas mīlestības pret cilvēkiem, kā sludināt viņiem evaņģēliju. Lūk, kāpēc velns lieto medijus, dažādus cilvēkus, kas sabiedrībā rada iespaidu, ka tu evaņģelizējot uzbāzies, baidi cilvēkus ar elli. Atrast tādas vietas, ar kurām var spēlēt uz jūtām – tā ir velna taktika. Kāpēc velns tam tā pretojas? Kāpēc velns ar tādu dezinformāciju noskaņo cilvēkus, lai cilvēki neuzņemtu šo vēsti? Jo tā ir spēcīga mīlestības vēsts, kas spēj izmainīt cilvēku pašā būtībā, spēj sakaut sātanu un padzīt viņu no teritorijas. Tā ir mana mīlestība pret Dievu. Tā ir mana mīlestība pret cilvēkiem. Lūk, iekšējais  motīvs – es mīlu Dievu un es mīlu cilvēkus. Mīlēt es varu ar ārēju motivāciju un arī ar iekšēju. Tā ir mīlestība, kad es sludinu evaņģēliju.

Bet jūs esat Kristus miesa un katrs par sevi locekļi. (1. Korintiešiem 12:27)

Mēs esam Kristus miesa. Viņš ir galva, mēs esam miesa. Vienīgais veids, kā Dievs darbojas šeit virs zemes – ar Savu Garu caur Savu draudzi. Mēs esam Viņa mēle, Viņa kājas, Viņa rokas un pat Viņa smadzenes, jo mēs domājam veidus un rīcības plānus, kā aizsniegt pazudušos ar evaņģēlija vēsti. Tā ir mūsu domāšana, mūsu griba. Ja mēs apzināmies sevi kā Kristus daļu – tā ir mūsu iekšējā motivācija evaņģelizēt. Es esmu Kristus daļa! Es apzinos sevi Kristū. Mēs visi esam viena miesa. Tā ir Viņa griba, Viņa pavēle un tas ir Viņa mērķis meklēt un glābt pazudušos. Ja es esmu Viņa miesā, tad man ir Viņa mērķis! Tev ir Dieva mērķis. Kāds ārzemnieks latvietim Latvijā jautāja, kas ir Kapu svētki. Viņš atbildēja: „Dead people festival.” Ja mēs apzināmies sevi kā Kristus miesu, bet neejam pie cilvēkiem, par ko tas liecina? Ja dievkalpojumos pēc aicinājuma pie Kristus priekšā nenāk cilvēki, tad tā ir mirusi draudze. Tā nav Kristus miesa. Kristus miesa, kas neaug, nestrādā, neved cilvēkus pie Kristus, nav Kristus miesa. Kristus mērķis ir meklēt un glābt pazudušo – atrast, atvest, aizsniegt, nostiprināt, apmācīt un izsūtīt. Sagatavot un izsūtīt kalpošanā.

Bet jūs dabūsit spēku, kad Svētais Gars būs nācis pār jums, un būsit Mani liecinieki kā Jeruzālemē, tā visā Jūdejā un Samarijā un līdz pašam pasaules galam.” (Apustuļu darbi 1:8 )

No kurienes motivācija būt lieciniekam? Kā Pāvils saka: kam nav Kristus Gara, tas nepieder pie miesas. Gars manī ir mana iekšējā motivācija. Pēc pirmā dievkalpojuma pie manis pienāca ģimene, un ģimenes galva teica, ka nekad viņam nav bijusi ārēja motivācija evaņģelizēt. Viņi tikko atveda savus draugus pie Dieva. Viņam vienmēr ir bijusi iekšēja motivācija, ja godīgi, man arī. Tomēr, ja mēs to neatgādinām, par to nelasām, tad šī iekšējā motivācija var pabalēt. Tāpēc ir svarīga gan iekšējā, gan ārējā motivācija. Iekšējā rodas no Gara, ko tu saņem jaunpiedzimšanas brīdī. Ja tev ir Kristus Gars, tad tu sludini evaņģēliju, tu veido mācekļus, tu kaut kādā veidā piedalies, lai draudze augtu, lai draudze attīstītos un Debesu valstība ietu plašumā. Tu esi evaņģēlists.

Jūs esat zemes sāls; bet, ja sāls nederīga, ar ko tad sālīs? Tā neder vairs nekam, kā vien ārā izmetama un ļaudīm saminama.” (Mateja evaņģēlijs 5:13)

Evaņģelizēt vai neevaņģelizēt kristietim ir dzīvības un nāves jautājums. Ja sāls ir nederīga, ja sāls nesālī pasauli, ja sāls neiet pie cilvēkiem un nesālī pasauli, ja nesludina evaņģēliju, tad Jēzus saka, ka šāda sāls ir nederīga, ārā izmetama un ļaudīm saminama. Tas ir dzīvības un nāves jautājums. Tāpēc ka tu sludini, tu neesi glābts, bet tad, kad tu esi glābts, tu komplektā sludini. Draudzes, kurās cilvēki netiek aicināti pie Kristus, vai grupas, kuras neevaņģelizē, ir mirušas grupas, tu pat vari to nezināt, ka Svētais Gars ir aizgājis. Lūk, kā veidojas reliģija, kā veidojas cilvēku sapulces, sistēmas, kuras ir saaugušas ar pasauli un tām vairs nav nekā īpaši kopīga ar Dievu.

Cilvēka bērns, Es tevi esmu ielicis par sargu Israēla namam. Kad tu uztversi vārdu no Manas mutes, tad tev tie jāpamāca un jābrīdina Manā Vārdā, kad Es saku bezdievim: tev jāmirst! - un tu to nepamāci un nebrīdini, lai bezdievis atgrieztos no sava ļaunā ceļa un tas paliktu dzīvs, tad bezdievis gan nomirs savos grēkos, bet viņa asinis Es prasīšu no tavas rokas. Bet, kad tu bezdievi būsi pamācījis un viņš tomēr neatstājas no savas bezdievības un sava ļaunā ceļa, tad viņš nomirs savos grēkos, bet tu izglābsi savu dzīvību.” (Ecēhiēla 3:17-19)

Dievs teica Ecehiēlam, ka Viņš viņu ir ielicis par sargu Izraēla namam. Iekšējā motivācija ir arī atbildība, neatkarīgi no rezultāta. Tu, kas saņēmi no Dieva vārdu un brīdināji šo cilvēku, tu tiksi pats izglābts. Tā ir atbildība, atbildības slogs. Evaņģelizēšana ir dzīvības un nāves jautājums cilvēkiem un man pašam, jo mēs zinām, ka cilvēki, kuri neevaņģelizē, ir remdeni cilvēki, un remdenos Dievs izspļaus. Var mainīt draudzes, grupas, bet nekas nepalīdzēs, jo tā ir Dieva griba. Dievs ir nācis uzmeklēt un glābt pazudušos. Mēs esam Kristus miesa, un Kristus miesa uzmeklē cilvēkus. Iekšējā motivācija ir mīlestība pret Dievu un cilvēkiem. Tu esi Kristus miesa. Tas ir dzīvības un nāves jautājums, neatkarīgi no rezultāta. Varbūt cilvēks neatsaucas, neatvēras Dievam, bet tu izdarīji no savas puses visu. Kāds bija dalījies ar manu 2018. gada Facebook ierakstu, kurā biju rakstījis, ka pār Latviju lēnām un stratēģiski savelkas melni mākoņi. Ir pagājuši vairāki gadi. Kāpēc es rakstīju tādas lietas, kāpēc baidīju cilvēkus? Tas bija brīdinājums, lai cilvēki atgriežas pie Dieva, kamēr vēl ir laiks. Un nu viss ir piepildījies. Es neesmu vienīgais, kurš izteica šādu pravietojumu. Tu vari paskatīties manus sprediķus, kuri bija apmēram desmit gadus atpakaļ. Es bieži teicu, ka vēl ir laiks. Šodien jau vairs nav laika. Šodien ir par vēlu, bet cerība mirst pēdējā. Vienmēr ir cerība, tomēr viss savelkas ciešāk un ciešāk. Tautas lūgšanu sapulci mēs sarīkojām, bet vai kādu partiju nodibinājām? Nē! Tiklīdz kristieši dzirdēja vārdu politika, tā nobijās. Daudzi saistību ar politiku uzskata par bez maz vai kā saistību ar velnu. Un sātans patiešām caur politiku ņirgājas par mums un mūsu bērniem. Paskaties, kādas Eiropas skolu programmas mums cenšas ieviest! Kaila ķermeņa aplūkošanu bērnudārzā, masturbāciju utt. Tā ir pedofīlija. Mēs centāmies apvienot draudzes, lai būtu vienota balss politikā. Vai mums tas izdevās? Nē, bet man ir mierīga sirds, jo esmu no savas puses izdarījis to, ko varēju.

Bet mana dzīvība man nekādā ziņā nav tik dārga, lai es atstātu nepabeigtu savu ceļu un uzdevumu, ko esmu dabūjis no Kunga Jēzus, apliecināt Dieva žēlastības evaņģēliju. Tagad es zinu, ka jūs manu vaigu vairs neredzēsit, jūs visi, kuru vidū es esmu staigājis, sludinādams Dieva valstību. Tāpēc es jums apliecinu, ka neesmu vainīgs nevienas dvēseles pazušanā. Jo es neesmu kavējies jums sludināt Dieva prātu pilnībā.” (Apustuļu darbi 20:24-27)

Pāvils saka, ka viņam ir vainas izjūta. Vai tev nekad tāda nav bijis? Ar mēru vainas izjūta nav slikta. Pāvils raksta, ka ir atradis piepildījumu tajā, ka viņš izdara Dieva gribu. Viņš nav kavējies sludināt un apzinās, ka, ja būtu kavējies, tad uzskatītu sevi par vainīgu, jo nebūtu visu izdarījis. Tad, ja mēs visu esam izdarījuši, tad pārējais ir Dieva rokās, ne mūsējās. Vai mēs kā draudze esam visu izdarījuši? Mēs esam daudz izdarījuši. Droši vien, ka varējām vēl vairāk, bet esam darījuši visu, ko esam sapratuši. Dievs mūs mīl, svētī un sargā, un mēs vēl teiksim savu vārdu visās jomās un sfērās. Tātad iekšējā motivācija ir arī vainas izjūta un nepiepildījums. Piepildījums vainas izjūtas vietā ir tad, kad ir apziņa, ka esi visu izdarījis. Dievs neprasa no mums vairāk nekā mēs spējam.

Un, kad Viņš ļaužu pulkus redzēja, sirds Viņam par tiem iežēlojās, jo tie bija novārdzināti un atstāti kā avis, kam nav gana. (Mateja evaņģēlijs 9:36)

Iežēlošanās ir gan lēmums, gan iekšēja izjūta. Ja ir iekšējā iežēlošanās, tad tā arī ir motivācija, kāpēc mēs sludinām evaņģēliju. Mēs iežēlojamies par cilvēkiem. Vai nav labi? Mācekļi bija laivā ar Jēzu un klausījās, ko Viņš saka, un domāja, ka Viņš runā par maizi. Jēzus viņiem adresēja ļoti spēcīgus vārdus.

Un tie runāja savā starpā, ka viņiem nav maizes. Un, to nomanīdams, Viņš uz tiem sacīja: "Ko jūs runājat, ka jums maizes nav? Vai jūs vēl nemanāt, nedz noprotat? Vai jums sirds vēl ir apcietināta Jums ir acis, bet jūs neredzat; jums ir ausis, bet jūs nedzirdat Jūs neatminaties, kad Es tās piecas maizes tiem pieciem tūkstošiem lauzu, cik grozu ar druskām jūs esat pielasījuši?" Tie Viņam saka: "Divpadsmit." "Bet, kad Es tās septiņas maizes tiem četriem tūkstošiem lauzu, cik pilnu grozu ar atlikušām druskām jūs esat pielasījuši?" Un tie saka: "Septiņus.” Un Viņš tiem sacīja: "Vai jūs vēl nesaprotat?" (Marka evaņģēlijs 8:16-21)

Svētībai, ieskaitot finansiālu svētību, ir kopsakarība ar evaņģēlija sludināšanu. Evaņģēlija sludinātājiem nekad nekas netrūks. Tev nav jābrauc uz Āfriku, jo cūka arī Āfrikā ir cūka. Āfrikā evaņģēlijs ļoti strauji izplatās, un ir iespējams, ka drīz eiropieši brauks strādāt uz Ķīnu un Āfriku. Anglija vairs nebūs modē, un melnādainie būs bosi. Tātad cilvēku glābšanai un evaņģelizācijai ir kopsakarība. Es iekšēji zinu – ja es daru Dieva darbu, Viņš par mani rūpējas. Tas neatsver nosacījumu strādāt, būt disciplinētam, un svarīgi ir neaizmirst citas dzīves sfēras, tomēr tas viss ir savā starpā saistīts. Es nekādā gadījumā nesaku, ka tikai tāpēc, ka tu sludini, Dievs par tevi gādās, bet tas ir viens no nosacījumiem.

Man, vismazākajam starp visiem svētajiem, dota šī žēlastība pagāniem pasludināt Kristus neizdibināmo bagātību. (Efeziešiem 3:8 )

Tas, ka es varu sludināt, liecināt cilvēkiem, vadīt draudzi, ir žēlastība un privilēģija no Dieva. Mēs esam ķēnišķīgi priesteri, svēta tauta, izredzēta cilts. Ja kāds var vadīt mājas grupiņu, tā ir privilēģija un liela uzticēšanās tev. Dievs tev uzticas.

3.     Evaņģelizācijas metodes Bībelē.

Mēs tikām galā ar ārējo un iekšējo motivāciju, un tagad ķeramies klāt pie metodēm. Nesen nopirku jaunu dīvānu, daudz nepētot un neiedziļinoties. Man vienkārši vajadzēja darbistabā pietiekami garu dīvānu, lai uz tā varu izstiepties un pagulēt, kad gribu. Internetā atradu atbilstošu, tur bija nosaukums, visi parametri atbilda, bet tam, ko atveda, bija cits nosaukums, citi parametri, tas nebija tas, ko biju gribējis. Bet tas bija liels, labs, ērts. Es domāju, ko darīt, vai sūtīt atpakaļ, vai nē. Tomēr tas ir dīvāns. Garāks nekā es plānoju, toties tagad varu izlaisties kā kings. Gala rezultāts ir dīvāns, un dīvāns paliek dīvāns. Evaņģelizācijas metodes ir dažādas, bet rezultāts viens – glābt cilvēkus, celt augošas draudzes, lai nāk Dieva valstība.

Jo ikviens, kas piesauc Tā Kunga Vārdu, tiks izglābts. Bet kā lai piesauc, kam nav ticējuši? Un kā lai tic tam, par ko nav dzirdējuši? Bet kā lai dzird, kad nav, kas sludina? Un kā lai sludina, kad nav sūtīti? Ir rakstīts: cik tīkamas to kājas, kas pauž labo vēsti! Bet ne visi pieņēmuši evaņģēliju, kā jau Jesaja saka: Kungs, kas ir ticējis mūsu vēstij? Tātad ticība nāk no sludināšanas un sludināšana – no Kristus pavēles. (Romiešiem 10:13-17)

Kad Dieva cilvēkam nepietiek ar iekšējo un ārējo motivāciju, viņš nesludina un brīnās, kāpēc nav zīmes un brīnumu, kāpēc nekas nenotiek. Tāpēc, ka neizpilda Kristus pavēli un nesludina. Evaņģēlijam ir spēks tikai tad, kad tas tiek pasludināts. Ja gribi redzēt zīmes un brīnumus, tad sludini, liecini, lūdz par slimajiem. Paskaties apkārt un zini, ka katrs cilvēks draudzē ir brīnums. Kāds šo cilvēku uzrunāja un sludināja evaņģēliju, stāstīja savu liecību, tāpat kā tas, kuru Jēzus atbrīvoja no dēmonu leģiona. Viņš pēc Jēzus rīkojuma gāja un pasludināja apkārtējās pilsētās, kādus brīnumus Dievs Viņa dzīvē bija darījis. Lūk, evaņģelizācijas pamata metode – sludināt.

Un Viņš tiem sacīja: "Eita pa visu pasauli un pasludiniet evaņģēliju visai radībai. Kas tic un top kristīts, tas tiks izglābts, bet, kas netic, tiks pazudināts. Bet šīs zīmes ticīgiem ies līdzi: Manā Vārdā tie ļaunus garus izdzīs, jaunām mēlēm runās, tie ar rokām pacels čūskas, un, kad tie dzers nāvīgas zāles, tad tās tiem nekaitēs. Neveseliem viņi rokas uzliks, un tie kļūs veseli." Un Tas Kungs, kad Viņš ar tiem bija runājis, ir uzņemts debesīs un sēž pie Dieva labās rokas. Un tie izgāja un mācīja visās malās, un Tas Kungs tiem darbā palīdzēja un vārdu apstiprināja ar līdzejošām zīmēm. (Marka evaņģēlijs 16:15-20)

Jo, kad es sludinu evaņģēliju, tad man nav ko lepoties; jo man tas jādara. Vai man, ja es nesludinātu evaņģēliju! (1. Korintiešiem 9:16)

Pāvils apzinās evaņģēlija nešanas nozīmīgumu. Tas ir viņā, tas ir viņa dzīvesstils. Sludināšana nav kaut kas tāds, uz ko saņemties un izdarīt, tas ir dzīvesstils. Tev nav jautājuma vajag vai nevajag – tu to dari. Kādreiz dziedājām šādu dziesmu: “Tā ir mana dzīve, tā es dzīvoju. Un nekas to nemainīs!”

Un Jēzus apstaigāja visas pilsētas un ciemus, mācīdams viņu sinagogās un sludinādams Valstības evaņģēliju, un dziedinādams visas sērgas un slimības. (Mateja evaņģēlijs 9:35)

Lūk, metode. Tu vienkārši ej no pilsētas uz pilsētu, vienkārši sludini un dziedini. Mūsu draudze ir aizsākusies ar dziedināšanas dievkalpojumu. Īrēju telpas, sludināju, līdz nonācu pie saprašanas, ka cilvēkiem, kuri pieņem Jēzu, ir kaut kur jāpaliek, un tā radās draudze “Kristus Pasaulei”. Šeit cilvēk arī paliek. Sludini un lūdz par cilvēkiem neformālajos pasākumos, uz ielas, kaimiņiem utt. Dari to, ko darīja Jēzus – vienkārša metode. Ko vēl vairāk paskaidrot?

Un notika, Tam viņa namā pie galda sēžot, redzi, daudz muitnieku un grēcinieku nāca un sēdēja līdz ar Jēzu un Viņa mācekļiem pie galda. (Mateja 9:10)

Jēzus bija draudzīgs, Viņš nešķiroja cilvēkus – muitnieks, farizejs, grēcinieks. Cilvēki sēdēja pie galda kopā ar Kristu. Tā ir sadraudzība, un mājas grupiņas, neformālie pasākumi ir labākā vieta sadraudzībai. Sēdēt pie galda, sēdēt pasākumā, braukt ar riteņiem, cept pankūkas, krāsot nagus, braukt ar kartingiem, ar mašīnām, lekt ar gumiju, iet mežā pārgājienos, peldēt, nirt, braukt ceļojumos, - ne tikai tava prieka pēc, bet lai glābtu cilvēkus. Jēzus tā darīja. Viņš sludināja atklāti dievkalpojumos, sludināja cilvēkiem pa vienam, dziedināja pa vienam, dziedināja publiskos dievkalpojumos. Un sēdēja pie galda ar mācekļiem un grēciniekiem. Divi veidi, kā Jēzus to darīja. Kāpēc mēs sludinām evanģēliju un kā mēs to darām? Kāda ir Bībeles metodika?

Tad Viņš saka uz Saviem mācekļiem: "Pļaujamā daudz, bet pļāvēju maz. Tāpēc lūdziet pļaujas Kungu, lai Viņš izsūta strādniekus Savā pļaujamā." (Mateja evaņģēlijs 9:37-38 )

Līderība, aktīvi kalpotāji ir evaņģēlija būtība. Jo to, kas grib dzirdēt, ir vairāk nekā to, kas sludina. Tu esi ļoti labā vietā! Dievs ir labs! Un vēl es varu teikt, ka Jēzus atnāca ar konkrētu mērķi – meklēt un glābt! Mēs redzam, ka Viņam bija plāns, kā to darīt. Un ne visiem tas bija skaidrs. Viņš izvēlējās divpadsmit mācekļus. Un šie divpadsmit izvelējās citus. Desmit vai septiņus, bet viņi izmainīja pasauli. Ne Jēzus pats, bet šie mācekļi. Viņš caur šiem mācekļiem. Viņam bija plāns, konkrēts plāns un stratēģija. Un es varu teikt par plānošanu. Ieplāno laiku evaņģelizācijai! Lai kaut kas cits neieņem tā vietu.

Dzenieties vairāk pēc Dieva valstības, tad jums šīs lietas tiks piemestas. (Lūkas evaņģēlijs 12:31)

Evaņģelizācija ir plānota tavas dzīves daļa un prioritāte, jo viss, ko tu neplāno, kā zināms, nenotiek. Ja tu runā, piemēram, ka nākamsvētdien un aiznākamo svētdien un vispār visas nākamās svētdienas tu nezini, vai būsi dievkalpojumā, tu ar to pasaki, ka to neplāno. Tu saki, ka vēlies aizbraukt uz Saulkrastiem, uz ilgāku laiku, pagulēt pludmalē. Tu saki, ka uzsiesi telti un gulēsi. Tu gribi aizbraukt ceļojumā un saki, ka nezini, brauksi vai nē, un nezini, vai būsi dievkalpojumā, varbūt tas būs piektdienā, un cikos, arī nezini, varbūt tā būs pirmdiena, tu skaidri nezini, kāds būs garastāvoklis, kā jutīsies un kāds būs laiks ārā, tu redzēsi, cik cilvēki atnāks uz dievkalpojumu, - tas viss liecina, ka tu neplāno. Uz kurieni vispār nākt? Kad, cikos un kur vispār atnākt, ja nav skaidrības, ja nav plāna? Noķēri domu? Kāpēc lai kaut viens cilvēks nāktu pie Dieva, ja tu neesi konkrēti ieplānojis konkrētu laiku tam visam? Konkrētus cilvēkus esi ieplānojis? Tiem, kuri neplāno, nekad nekas nenotiek. Ir jāplāno! Šis dievkalpojums ir plānots! Ir inkaunteri. Tie ir plānoti. Viss ir plānots. Slavēšana ir plānota. Ja ir ieplānots, tad viss notiek. Ja nav ieplānots, tad nenotiek! Plānojam!

Mana dzīvokļa remonts praktiski ir pabeigts, tikai dažas nianses palikušas, un viena no tām bija dušas iestiklošana. Atbrauca firmas pārstāvji, meistars un palīgs, ar dažādām ierīcēm. Viņi divas, varbūt trīs stundas zīmēja skices. Viņi sarunājās, viņi mērīja. Viņi plānoja. Bija jāskatās katalogs. Tur dažādi toņi un tā tālāk. Viņi rēķināja. Viņi taisīja tabulas. Domāju, cik ilgu laiku vajadzēs, lai viņi samontētu to visu. Droši vien tikpat daudz, cik plānošana. Kāpēc viņi tā plāno? Kāpēc ir vajadzīgs projekts? Tu vari iedomāties pārbūvi bez projekta? Ko būvējam, ko darām? Laužam to sienu ārā vai tomēr citu? Kas paliks no Līgatnes mājas pāri? Nekas! Un bez plāna nenotiek nekas! Bez konkrēta evaņģelizācijas plāna nenotiek nekas. Tikai kādi spontāni aborti un viss. Kādam pastāstīji kaut ko, un tādā garā, tā tālāk, bet beigās pāri paliek čiks. Es vēlreiz saku, tu esi labā vietā! Mēs mācam plānot. Visas lietas, ko mēs patiešām gribam paveikt, mums ir jāplāno.

Kāds cilvēks taisīja mielastu un bija ielūdzis daudz viesu. Bet tie visi pēc kārtas sāka aizbildināties. Pirmais viņam sacīja: es esmu tīrumu pircis, un man jāiet to apskatīt. Lūdzu, aizbildini mani. Otrs sacīja: es esmu piecus jūgus vēršu pircis un eju tos aplūkot. Lūdzu, aizbildini mani. Trešais teica: es sievu esmu apņēmis, tāpēc nevaru noiet. (Lūkas evaņģēlijs 14:16,18-20)

Kādi ir divi iemesli nesludināt? Divi aizbildinājumi ir saistīti ar savu komfortu, ar darbu, ar biznesu. Trešais aizbildinājums ir saistīts ar cilvēkiem, ar ģimeni un tamlīdzīgi. Piemēram, vainojot arī darba priekšnieku un tā tālāk. Ir tikai divi iemesli, kāpēc kristieši atdziest un nesludina evaņģēliju. Tas ir paša komforts, ģimene un dažādu citu cilvēku ietekme. Vīri, šajā sakarā nekad neklausiet savām sievām! Tikai tad, ja viņas ir grupiņas vadītājas un tikai grupiņas lietās. Dieva griba ir augstāk par jebkāda cilvēka gribu.

Jo Cilvēka Dēls ir nācis meklēt un glābt pazudušo. (Lūkas evaņģēlijs 19:10)

Un tā ir prioritāte! Otrā Rakstu vietā faktiski ir tie paši iemesli.

Un uz kādu citu Viņš sacīja: "Nāc Man līdzi!" Bet tas sacīja: "Atļauj man papriekš noiet un apglabāt savu tēvu.” (Lūkas evaņģēlijs 9:59)

Tas nozīmē visu mantojuma sakārtošu; pagaidīšu, kad nomirs, pārņemšu visu biznesa daļu, un tad es sākšu sekot.

Bet Jēzus uz to sacīja: "Ļauj miroņiem apglabāt savus miroņus, bet tu ej un sludini Dieva valstību!” Un atkal kāds cits teica: "Kungs, es Tev iešu līdzi, bet atļauj man papriekš atvadīties no tiem, kas ir manā mājā." (Lūkas evaņģēlijs 9:60)

Lūk, iemesli, labklājība, darbs, naudas pelnīšana. Neļauj nekādai rūgtai saknei, mantkārības saknei izaugt. Nekādai rutīnai, nekādiem cilvēkiem izaugt un noslāpēt tavu vēlmi, tavu saprašanu sludināt Dieva valstību. Jo tā ir mīlestība pret Dievu un cilvēkiem, un tā ir neatņemama glābšanas daļa. Atceries – tajā dienā, kad tu pārstāj evaņģelizēt, tajā dienā faktiski Svētais Gars aiziet no tevis. Tajā dienā, kad draudze pārstāj evaņģelizēt, tajā dienā tā kļūst par reliģisku organizāciju, nevis garīgu vietu.

4.     Kas ir evaņģēlijs?

Kas tad ir evaņģēlijs? Ko mēs sludinām? Ko mēs sakām cilvēkiem, ko mēs paši domājam un uz kāda pamata mēs balstāmies?

Un ka Viņš aprakts un trešajā dienā augšāmcēlies pēc rakstiem (1.Korinitiešiem 15:4)

Lūk, evaņģēlijs! Jēzus ir miris un augšāmcēlies!

Tāpat spriediet arī jūs pār sevi, ka esat miruši grēkam, bet Jēzū Kristū dzīvojat Dievam. (Romiešiem 6:11)

Lūk, evaņģēlija būtība! JAUNS RADĪJUMS caur Kristus nāvi un augšāmcelšanos!

Tādēļ, ja kas ir Kristū, tas ir jauns radījums; kas bijis, ir pagājis, redzi, viss ir tapis jauns. (2. Korintiešiem 5:17)

Ar jaunu būtību! Jauns cilvēks. Tev pieder mūžīgā dzīvība! Tu esi izrauts no elles un pārvietots Debesīs! Debesis sākas šeit virs zemes un turpinās mūžībā. Un, lūk, centrālās Rakstu vietas, kuras iesaku pierakstīt. Tās vajadzētu no galvas zināt un iemācīties. Viena ir Romiešiem 3:23, otra ir Romiešiem 6:23. Ar šīm divām tev pietiek, lai evaņģelizētu. Lai tev būtu rakstvietas, uz kurām balstīties. Vai esi dzirdējis, kad cilvēki saka: “Es esmu labs cilvēks.”? Vieni saka, ka tiem ir tik daudz grēku, ka Dievs viņiem nevar piedot. Citi saka, ka normāli dzīvo un viss kārtībā. Bet ir rakstīts:

Jo visi ir grēkojuši, un visiem trūkst dievišķās godības. (Romiešiem 3:23)

Visi! Tie, kas ir vainas apziņā, kas nav vainas apziņā, visi ir vienādi grēkojuši. Lieli grēki, mazi grēki, visi ir grēkojuši! Un nav iespējams dzīvot mūžīgi tālāk grēcīgam un būt Dieva klātbūtnē! Tas nav iespējams! Viss, beigas! Bet ir izeja.

Tātad grēka alga ir nāve, bet Dieva balva ir mūžīga dzīvība Kristū Jēzū, mūsu Kungā. (Romiešiem 6:23)

O! Ir balva, ir izeja! Kāda ir izeja?

Viņš ir mūsu grēku izpircējs, ne tikai mūsu vien, bet visas pasaules grēku. (1. Jāņa 2:2)

Viņš ir mūsu grēku izpircējs.

Jēzus viņam saka: "ES ESMU ceļš, patiesība un dzīvība; neviens netiek pie Tēva kā vien caur Mani. (Jāņa evaņģēlijs 14:6)

Daudzi domā, ka ir daudzi ceļi pie Dieva. Ir viens ceļš! Āmen! Ir glābšana, ir izeja! Ir cerība!

Ja atzīstamies savos grēkos, tad Viņš ir uzticīgs un taisns, ka Viņš mums piedod grēkus un šķīsta mūs no visas netaisnības. (1. Jāņa 1:9)

Forši, ja mēs atzīstamies, nākam pie Dieva un sakām: “Dievs, es atzīstu, es esmu grēcinieks, bez Tevis esmu pazudis, visi ir grēkojuši, un arī es esmu grēkojis, man ir vajadzīga Tava mīlestība un žēlastība, Dievs, šķīstī mani, atbrīvo mani un dari mani par jaunu cilvēku,“ tad Dievs to darīs! Āmen!

Jo ikviens, kas piesauc Tā Kunga Vārdu, tiks izglābts. (Romiešiem 10:13)

Kad ir labākais laiks, lai to darītu? Kad ir labākais laiks sākt sludināt un pieņemt Jēzu? Šodien! Āmen!

Jo Viņš saka: labvēlīgā laikā Es tevi paklausīju un pestīšanas dienā Es tev palīdzēju. Redzi, tagad ir vislabvēlīgākais laiks; redzi, tagad ir pestīšanas diena. (2. Korintiešiem 6:2)

Īsi un konkrēti. Mēs šodien iemācījāmies, izgājām cauri ārējiem motīviem, kāpēc mēs sludinām evaņģēliju. Un tie bija: Dieva mērķis, Dieva mīlestība, Dieva griba un pavēle un jaunpiedzimšanas komplekts. Mēs izgājām cauri arī iekšējam motīvam – mana mīlestība, Kristus miesa, Gars manī, dzīvības un nāves jautājums, kā arī mana atbildība, neatkarīgi no rezultāta, un vainas apziņa. Tāpat arī iežēlošanās par cilvēkiem, un ir saistība starp cilvēku glābšanu svētībām. Un tā ir privilēģija un žēlastība, ka mēs to varam darīt. Metodes ir sadraudzība, sludināšana un dziedināšana. Un galu galā divi iemesli neevaņģelizēt, kas bija mantkārība, darbs, savs komforts, ģimene un cilvēki un dažādu cilvēku ietekme.

Un, roku izstiepis pār Saviem mācekļiem, Viņš sacīja: "Redzi, Mana māte un Mani brāļi! Jo, kas dara Mana Debesu Tēva prātu, tas ir Mans brālis un Mana māsa, un Mana māte." (Mateja evaņģēlijs 12:49-50)

Mēs katrs atbildēsim Dievam par sevi, un mēs nevarēsim teikt, ka vainīga bija sieva, vīrs, bērni vai darba devējs.

Mācītāja Mārča Jencīša sprediķi “Kāpēc mēs sludinām evaņģēliju?” pierakstīja un rediģēja draudzes “Kristus Pasaulei” redakcija.

Ideāla piedošana

Publicēja 2021. gada 29. jūn. 10:29Līga Paņina   [ atjaunināts 2021. gada 29. jūn. 10:30 ]

Ziņas datums 29.06.21.

Šodien ir vakarēdiena dievkalpojums, un svētrunas tēma ir "Ideāla piedošana". Kā jau solīju, šī ir trešā, beidzamā daļa, kas ļoti labi iet kopā ar vakarēdiena tēmu. Pēc svētrunas mēs visi varēsim pieņemt Svēto vakarēdienu. Būs arī ieskats tajā, kas ir vakarēdiens un kāpēc tas nepieciešams. Šajā svētrunā mēs iesim arī tālāk par ideālu piedošanu. Mēs runāsim par ideālu atbrīvošanu, ideālu dziedināšanu, ideālu dzīvi. Mēs, cilvēki, esam nepilnīgi, bet Dievs ir pilnīgs, un visas tās svētības, ko mēs no Dieva pieņemam un saņemam, kamēr esam šeit virs zemes, arī nav pilnīgas. Kā Pāvils saka: "Mēs visu redzam kā caur matētu stiklu." Tikai tad, kad mēs šķirsimies no šīs dzīves, redzēsim Dieva godību pilnībā. Arī Dieva svētības, kā mēs tās spējam pieņemt šeit, virs zemes, nav pilnīgas. Mums visiem ir kaut kādi trūkumi. Bet ir kādas lietas, kuras Dievs dara mūsos. Bībele saka: "Ja Dēls tevi darīs brīvu, tu patiesi būsi brīvs."

 

Ja nu Dēls jūs darīs brīvus, jūs patiesi būsit brīvi. (Jāņa evaņģēlijs 8:36)

 

Kad Dievs dara brīvu, tas ir ideāli. Kad mēs cīnāmies saviem spēkiem un vēlamies mainīties, tas neizdodas ideāli. Ja Dēls tevi nav darījis brīvu, tu centīsies saviem spēkiem atturēties no grēka, piedot, neturēt rūgtumu sevī, kalpot, dzīvot pareizu dzīvi, turēt baušļus, pareizi attiekties pret cilvēkiem, būt vesels, regulāri iet pie ārstiem, izmantot katru iespēju taisīt dažādas analīzes. Īpaši šodien mēs redzam, ka cilvēka spēkā medicīna ir kļuvusi antikristīga un anticilvēciska. Ja visas šīs uzskaitītās un vēl citas lietas tiek darītas tikai cilvēka spēkā, agri vai vēlu tas burbulis plīst. Tava vecā daba parādīsies, jo tikai Dēls dara ideāli brīvu. Ideālai piedošanai ir vajadzīgs ideāls upuris, un tāds ir tikai Kristus upuris. Ideālai dziedināšanai ir vajadzīgs ideāls upuris. Vecās Derības laikā dzīvnieku upuri apklāja grēku daudzumu, un Dievs ļāva baudīt Savu klātbūtni. Šodien caur Kristus upuri Svētais Gars iemājo tevī. Līdz pat Kristus nāves un augšāmcelšanās brīdim nevienā nemājoja Svētais Gars. Dieva Gars nevarēja būt ar cilvēku grēka dēļ, bet Kristus paņēma mūsu grēkus uz Sevis.

 

Taču viņš nesa mūsu sērgas un ciešanas, un mūsu sāpes viņš bija uzkrāvis sev, kurpretī mēs viņu uzskatījām par sodītu, Dieva satriektu un nomocītu. (Jesajas 53:4)

 

Mūsu grēki bija uzkrauti Viņam. Kristībā mēs tiekam aprakti nāvē kā Kristus nāvē un augšāmcelti jaunai dzīvei. Un tā nav tikai teorija, tās ir reālas iekšējas izmaiņas. Ideāls upuris, un tāds ir tikai Dieva upuris, dod mūžīgo dzīvību. Mēs, cilvēki, neesam ideāli, bet Dievs ir ideāls un perfekts. Dieva upuris dara tevi ideālu. Dievs ar visiem taviem trūkumiem tevi šķīstī. Viņā tu esi ideāls. Tu tāds esi! Atliek tikai to, kas tevī ir iekšā, dabūt ārā. Tas ir process, ko sauc par svēttapšanu, pieaugšanu Kristū, un to mēs varam trenēties visa mūža garumā. Tāpēc būsim gudri un izmantosim šo laiku, kurš mums ir dots, lai pieaugtu Viņā. Precību jautājumos es nevienam nenorādu, ar ko precēties. Cilvēki paši izvēlās, labākajā gadījumā atnāk aprunāties ar mācītāju, pasakot, ka, lūk, ar to cilvēku vēlas uzsākt draudzību. Es pakonsultējos ar viņu vadītājiem, un mans pienākums ir pateikt, kāds ir šis cilvēks, kuru otrs ir izvēlējies. Mans pienākums ir pateikt elementāras lietas un brīdināt par to, kas ir gaidāms, ja cilvēks izvēlēsies precēties, lūk, ar to cilvēku. Es pasaku: "Jā, tā ir tava iespēja, bet tev būs tas un tas. Ja tu izvēlētos kādu citu variantu, tad tev būtu tā un tā." Parasti gan cilvēki šos ieteikumus nedzird. Es apbrīnoju faktu, ka mums pat ir meitenes, kuras ilgu laiku apgalvo, ka nemūžam neprecēsies. Teorētiski būtu pat vairāki labi varianti, ja viņas gribētu precēties. Bet nē. Gluži kā filmā "Limuzīns Jāņu nakts krāsā" teica par Lāsmiņu: "Grēks jau teikt, laba meita, bet negrib. Mēs jau Lāsmiņai ne to vien varētu nopirkt, bet negrib jau." Un tāpat draudzē ir redzams, ka būtu labi varianti meitenēm, ar ko uzsākt draudzību, bet "nē, nemūžam". Un tad pēkšņi nez no kurienes patrāpās tīrais pagāns, kurš simpatizē, miesā sākas sazin kādi ķīmiskie procesi, parādās lielā mīlestība, un tad atnāk abi pie manis un saka: "Mēs viens otram esam kā radīti." Pāris apprecas, kādu laiku abi gaida, kad tad būs tas, ko mācītājs māca. Zini, būs. Jo vilks spalvu met, bet tikumu nē. Ja cilvēks ir Kolumbs, kurš vienmēr kaut kur ir braukājis, tad precības to nemainīs. Agri vai vēlu viņš turpinās savus Kolumba ceļojumus. Ja cilvēks ir pornogrāfists pirms laulībām, tad ar visu to, ka sākumā šķiet "man tagad būs savs cilvēks, tāpēc pornogrāfija vairs nebūs vajadzīga", tad zini, ka vilks spalvu met, bet tikumu nē. Agri vai vēlu tu atradīsi savu partneri sēžam pie datora ekrāna skatāmies pornogrāfiju. Laulība nemaina cilvēku. Laulība cilvēkam palīdz ieraudzīt sevi no malas. Draugs, ja tu vēlies mainīties, tad tev ir nepieciešams ideāls upuris, kas maina no iekšienes. Ja iekšējas izmaiņas nav notikušas, ja Dievs nav aizskāris tavu sirdi, tu neesi piedzimis no augšienes. Ja konkrētā sfērā Jēzus tevi nav dziedinājis, slimība joprojām ir tevī, un tu vari precēties, vari šķirties, tu vari mainīt partnerus un cerēt, ka viss būs labāk, bet nekas nekad nebūs labāk, ja Dēls nedarīs tevi brīvu. Āmen! Tāpat ir ar ideālu piedošanu. Ideāla piedošana ir tad, kad Dēls dara brīvu. Tev šķiet, ka esi piedevis. Tu sev iestāsti to. Cilvēki nodarbojas ar dažādām mākslām, filozofijām un pašiedvesmu, kas atgādina lūgšanu, taču pašiedvesma nav lūgšana.

 

Pozitīvs pašapliecinājums ir pasaulē pazīstama prakse, kas reāli arī darbojas, bet tā nemaina cilvēku no iekšienes. Tu vari kaut ko sev iestāstīt, tas var tev palīdzēt, bet agri vai vēlu tas, ko tu sev iestāstījis, nesaglabāsies. Piemēram, tu esi piedevis, bet, ja tev nav ideālas piedošanas, jo ir situācijas, kad mēs paši nevaram piedot, nepiedošana atkal izlīdīs tavā dzīvē. Ideālai piedošanai ir vajadzīgs ideāls upuris. Piedošanai un atbrīvošanai ir divi gali. Ja tev nav piedošanas, atbrīvošanas, dziedināšanas, tu joprojām esi velna varā, dari kādas lietas, kas Dievam nav patīkamas, bet tu cīnies, strādā, lūdz, apliecini, esi katrā grupiņā, brauc uz inkaunteriem, joprojām esi savā vietā un turpini. Tās var būt dažas dienas, mēneši, gadi, bet tam jābūt tik ilgi, kamēr notiek KLIKŠĶIS, kamēr tu zini, ka Dēls tevi ir darījis brīvu. Jēzus mani darīja brīvu. Jēzus mani darīja brīvu vienā mirklī, bet pirms tam es vairākas nedēļas lūdzu Dievu, es biju tas, kurš lūdza un izmisīgi meklēja palīdzību. Pēdējais, kur es varēju tverties, bija lūgšana Dievam. Kad es atzinu, ka Jēzus ir mans Glābējs, ka Viņš ir nomiris par maniem grēkiem un augšāmcēlies, tajā brīdī notika ideāla piedošana, Viņš piedeva visus manus grēkus.

Tu zini, kas ir ideāla piedošana? Ideāla piedošana ir tad, kad ir piedoti visi tavi grēki. Tas nozīmē, ka tu vairs negrēko. Ideālā piedošanā tu vairs negrēko. Tas nav tā, ka tev ir piedots, bet tu turpini grēkot. Tev tika piedots, un tu vairs nevēlies grēkot. Tev ir piedots – tā ir ideāla atbrīvošana. Tu vairs nevēlies grēkot. Man bija tā, ka es vairs nevēlējos lietot narkotikas, nevēlējos darīt daudz dažādu lietu, kuras es līdz tam biju darījis. Tā bija pārdabiska atbrīvošana, tomēr es turpināju smēķēt, kādus 5-6 mēnešus. Es cīnījos pret smēķēšanu. Man kāds brālis ieteica, ka vajag mainīt domāšanu, tad no smēķēšanas var atbrīvoties. Es piekrītu, ka ir jāmaina domāšana, bet domāšanas maiņa viena pati neatbrīvo. Ar domāšanas maiņu var panākt to, ka, piemēram, tu nesmēķē, bet joprojām esi saistīts. Šī tēma ir gandrīz vai inkauntera tēma. Tas ir fakts, ko es redzu Dieva vārdā, ko es redzu no pieredzes. Es cīnījos. Ļoti daudzas reizes man bija “pēdējā cigarete”. Vienā jaunajā gadā, kad biju jau kristietis, tieši simboliski pirms pulkstens divpadsmitiem nopīpēju savu pēdējo cigareti. Ar baudu nosmēķēju pēdējo cigareti un tā smuki aizmetu izsmēķi. Pie sevis domāju, ka viss, tā bija pēdējā izsmēķētā cigarete, bet tas tā bija apmēram uz kādām piecām stundām. Tu vari taisīt dažādas atvadas no grēka, no dažādām atkarībām, no nepareiza dzīvesveida, ar domām, ka vēl vienu reizi un tā ir pēdējā reize, vai apņemties, ka tieši jaunajā gadā viss mainīsies, bet tev vajag ideālu risinājumu.

Es runāju kā kristietis, un es runāju par to periodu savā dzīvē, kad es jau biju ar Dievu, tie bija pirmie mēneši. Jēzus mani ir darījis brīvu pilnībā. Es biju narkomāns, kurš lietoja narkotikas dienu no dienas, dzērājs, kas dzēra dienu no dienas, bet līdz šim brīdim man nekad nav bijusi vēlme to darīt atkal. Kā tas ir iespējams? Es neesmu pats cīnījies pret alkoholu, pret narkotikām. Neesmu pats cīnījies no tā brīža, kad Jēzus darīja mani brīvu. Tās ir pārdabiskas, iekšējas pārmaiņas. Ne dabiski, ne psiholoģiski tas nav iespējams. Tas ir nereāli. Ar dažādiem psiholoģiskiem paņēmieniem var apstāties nelietot. Ļoti pareizi man ārsts narkologs teica, kad es devos pēc palīdzības. Viņš man uzzīmēja taisni, kas ir visa mana dzīve, atzīmēja sākumu alkoholismam, pirmā glāzīte, tad atzīmēja nogriezni, kur es apstājos dzert. Pēc nogriežņa tālāk iet taisne, kas nozīmēja, ka es vienmēr būšu atkarīgs. Es gāju pie psihologa, kurš man jau pirmajā seansā paziņoja, ka es vienmēr būšu atkarīgs, bet es varot apstāties. Anonīmo alkoholiķu biedrība nav kristiešu biedrība, bet ir laba un palīdz. Tas reāli palīdz, tas arī ir spēks, jo tur ir cilvēki ar vienādām problēmām, kas cits citam palīdz. Ir grupas vadītājs, viņi kopā tiek galā, kad kāds krīt, tad pārējie dodas palīdzēt. Tādi tur viņiem ir noteikumi. Līdzīgi kā mūsu mājas grupas. Bet fakts ir tāds, ka pat psihologi atzīst, ka šis cilvēks ir slims uz mūžu. Bet, kad Jēzus dara brīvu, tad tā ir ideāla piedošana, ideāla atbrīvošana, jo tu patiesi esi brīvs. Tas ir pa īstam, tu neatturies, jo tev nav jāatturas, tu esi brīvs. Tev sev nav jāiestāsta, ka esi brīvs un vairs negrēko. Nav slikti tā darīt, jo tas ir veids, kā tu cīnies, tomēr šis veids tevi neatbrīvo, jo atbrīvo Kristus. Tikai tad, kad Viņš atbrīvo, tikai tad tu patiesi esi brīvs.

Arī esot draudzē, mēs varam nebūt brīvi, arī tad, ja dzīvojam bez grēka. Arī pasaulē cilvēki spēj no kaut kā atteikties. Tu zini kādu pasaulīgu cilvēku, kurš ir pārstājis dzert? Piemēram, kad akna sāk birt ārā no organisma, tad cilvēks atsakās no dzeršanas. Es pat zinu cilvēku, kurš lietoja narkotikas un viņam izbira aknas, ārsti viņam teica, ka vēl viena doza un viņš nomiršot, un tad viņš pārstāja lietot. Bet viņi paliek narkomāni, dzērāji, viņi paliek tādi, kādi ir bijuši pirms tam. Kāpēc ir bīstami palikt šādā stāvoklī, kad tu neesi ļāvis Dievam izdarīt šo darbu pie sevis? Tāpēc, ka mums ir dažādas situācijas dzīvē. Attiecīgā situācijā, ja ir kādas lietas, no kurām tu neesi atbrīvots jeb atbrīvojies, tas izlīdīs. Es no 2000. gada piederu Dievam, šodien ir 2021. gads. Pirms tam es biju nelabojams alkoholiķis, narkomāns, un pēc tam man nebija ne mazākās vēlmes lietot, tas ir Dieva darbs. Kāpēc tajā brīdī, kad Jēzus atbrīvoja mani no alkoholisma, narkomānijas un daudzām citām sliktām lietām, pornogrāfiju ieskaitot, es biju pilnībā brīvs no tā visa, Viņš nevarēja mani atbrīvot no smēķēšanas? Es to šodien ļoti labi saprotu, kāpēc tā bija. Dievs mācīja, lai Dēls darītu brīvu, vispirms mums pašiem ir jāmaksā cena, tā pati apliecināšana, tā pati cīņa, darbs. Man tā bija vairāku mēnešu cīņa. Esmu pārliecinājies, ka nekādas “pēdējās cigaretes” nedarbojas.

Tieši tāpat bija, kad mana mamma mani uzzaicināja uz baptistu draudzi, tad es vēl nebiju kristietis. Viņa mani aicināja vairākas reizes, un vienā reizē es nolēmu, ka es iešu. Mana dzīve bija tāda, ka es negribēju tā dzīvot – dzīve atkarībās. Es domāju, ja es iešu uz baznīcu, tad es pēc tam vairs nedzeršu un nesmēķēšu. Es aizgāju uz baznīcu, noklausījos sprediķi, bet es neatceros neko, ko mācītājs runāja. Nezinu, varbūt tas man nebija galīgi aktuāli, ko tur runāja, mani tas neuzrunāja. Visas dziesmas, ko dziedāja, mani neuzrunāja. Es pieklājīgi tur nosēdēju, apņēmības pilns noklausījos, domāju, ka nākšu no dievkalpojuma un būšu jauns cilvēks, nesmēķēšu, nedzeršu. Es iznācu ārā no dievkalpojuma, aizgāju kādus divsimt metrus un uzpīpēju. Tas bija viss, ko es spēju. Ja Dēls dara brīvu, tad tu patiesi esi brīvs. Tu vari sēdēt dievkalpojumā un nebūt brīvs, bet, lai būtu brīvs, tev ir jāsēž dievkalpojumā, jo šeit ir tā vieta, kur Dievs darbojas. Tavas personiskās attiecības ar Dievu ir tā vieta, kur Dievs darbojas. Tava mājas grupiņa ir tā vieta, kur Dievs darbojas. Es gribu izcelt to, cik svarīgs ir Kristus upuris, jo tikai ideāls upuris spēj darīt ideāli tīru un brīvu. Tu zini, kā Dievs uz tevi skatās caur Kristus upuri? Kā uz pilnīgi svētu un tīru; zinot tavas nepilnības, Viņš piešķir tev mūžīgo dzīvību. Tā ir žēlastība. Tev ir mūžīgā dzīvība. Tev ir jauna sirds. Pāvils saka, lai mēs noģērbjam veco cilvēku un uzvelkam jauno cilvēku. Atmetiet veco domāšanas veidu un sāciet domāt pa jaunam. Sāciet domāt pēc Dieva prāta, tādā veidā pieskaņojot savu domāšanu tam, kāds tu esi. Tas ir Dieva darbs. Šis process ir interesants, bet ne pilnībā izprotams. Savā dzīvē un pieredzē es to redzu, kā Dievs atbrīvo vienā mirklī. Mēs nevaram pārvērsties par cilvēciskiem apliecinātājiem, nebrīviem cilvēkiem, kas, esot normālā vidē, ir normāli sākuši dzīvot. Mēs nevaram nokļūt Debesīs ar labu dzīvi. Mēs Debesīs nonākam tikai un vienīgi ar ideālu upuri – Kristus upuri.

Stāsts būs no 2. Mozus grāmatas 12 nodaļas.

Šis mēnesis lai jums ir pirmais mēnešu vidū, ar šo mēnesi lai jums iesākas gads. Sakiet visai Israēla draudzei: šī mēneša desmitajā dienā lai ikviena nama tēvs ņem vienu jēru, uz katru namu vienu jēru. Un, ja kādam nama rocība par mazu, lai tiktu pie jēra, tad lai viņš ņem kopā ar savu kaimiņu, kas viņa namam tas tuvākais, pēc dvēseļu skaita; pēc tā, ko viens var apēst, būs skaitīt jērus. Nevainojamu jēru, gadu vecu aunēnu jūs ņemiet; vai no avīm, vai no kazām to ņemiet. Un glabājiet tos līdz mēneša četrpadsmitajai dienai; tanī ap vakara laiku visai sapulcētai Israēla draudzei tie jānokauj. Tad paņemiet no šīm asinīm un apziediet abus durvju stabus un palodu namiem, kuros jūs to ēdīsit. Un ēdiet to gaļu tanī naktī, uz uguns ceptu, un ar neraudzētu maizi un rūgtām zālēm to ēdiet. Neēdiet to jēlu vai sutinātu ūdenī, bet tikai ugunī ceptu, galvu, lielus un iekšas. Un neatliciniet neko no tā līdz rītam, bet, kas līdz rītam atlicis, to sadedziniet ugunī. Un šādi jūs to ēdiet: jūsu gurni lai ir apjozti un jūsu kājas apautas sandalēm, jūsu ceļaspieķi lai ir jūsu rokās; un steigšus to ēdiet; tas ir Tā Kunga Pashā. Jo šinī naktī Es apstaigāšu Ēģiptes zemi un nonāvēšu ikvienu pirmdzimušo Ēģiptes zemē kā cilvēkiem, tā lopiem, un pār visiem Ēģiptes dieviem Es spriedīšu tiesu, Es, Tas Kungs. Un asinis lai ir jūsu glābšanas zīme tajos namos, kuros jūs mītat; kur Es redzēšu asinis, Es iešu jums garām, un pār jums nenāks tas sods, kas nomaitā, kad Es sitīšu Ēģiptes zemi. Šī diena lai ir jums piemiņas diena; to svinēt kā svētkus Tam Kungam - tas lai jums ir par mūžīgu likumu uz audžu audzēm. Septiņas dienas ēdiet neraudzētu maizi. Pirmajā dienā izmetiet raugu no saviem namiem, jo ikviens, kas no pirmās līdz septītajai dienai ēd ko raudzētu, tā dvēsele lai tiek izdzēsta no Israēla. Pirmajā dienā lai jums ir svēta sapulce, un arī septītajā dienā lai jums ir svēta sapulce. Nekādi darbi lai šinīs dienās netiek darīti kā vien, kas katram vajadzīgs, lai paēstu. Un ievērojiet Neraudzētās maizes svētkus; jo tanī dienā Es esmu jūsu pulkus izvedis no Ēģiptes zemes. Turiet šo dienu uz audžu audzēm kā mūžīgu likumu. Pirmā mēneša četrpadsmitās dienas vakarā jums jāēd neraudzētās maizes līdz divdesmit pirmās dienas vakaram. Septiņas dienas raugs lai nav atrodams jūsu namos, jo ikvienam, kas ēd raudzēto, tā dvēsele lai tiek izdzēsta no Israēla, vai tas būtu svešinieks vai šīs zemes iedzimtais. Neko raudzētu jūs nedrīkstat ēst; visās savās dzīves vietās ēdiet neraudzētu maizi." Tad Mozus saaicināja visus Israēla vecajus un tiem sacīja:"Ejiet un ņemiet savai saimei jērus un nokaujiet tos Pashā svētkos. Ņemiet pušķi īzapa un mērciet to asinīs, kas bļodā, un aptraipiet palodu un abus durvju stabus ar asinīm, kas bļodā; un neviens neizejiet pa sava nama durvīm līdz rītam. Kad Tas Kungs nāks, lai sistu ēģiptiešus, un redzēs asinis uz palodām un abiem durvju stabiem, tad Tas Kungs ies garām tām durvīm un neļaus maitātājam ienākt jūsu namos, lai jūs sistu. Un turiet šos vārdus par likumu sev un saviem bērniem mūžīgi. Un notiks, kad jūs nāksit tanī zemē, ko Tas Kungs jums dos, kā Viņš ir solījis, tad turiet šo kalpošanu. Un notiks, kad jūsu bērni jums prasīs: kas jums tā par kalpošanu, - tad atbildiet: tas ir Pashā upuris Tam Kungam, kas Israēla bērnu namiem aizgāja garām Ēģiptē, kad Viņš sita ēģiptiešus, bet saudzēja mūsu namus." Tad tauta noliecās Dieva priekšā un pielūdza. Un Israēla bērni gāja un darīja tā, kā Tas Kungs Mozum un Āronam bija pavēlējis; tā tie darīja. Un notika nakts vidū, ka Tas Kungs sita visus Ēģiptes pirmdzimušos, sākot ar faraona, kas sēž uz sava troņa, pirmdzimto, līdz cietumnieka pirmdzimtajam, kas bija cietumā, un visus lopu pirmdzimušos. Un faraons cēlās tanī naktī, viņš un visi viņa kalpi, un visi ēģiptieši, un liela brēkšana bija Ēģiptē, jo nebija nama, kur nebūtu mirušo. Un viņš atsauca Mozu un Āronu nakts laikā un sacīja: "Celieties un ejiet prom no manas tautas vidus, gan jūs, gan Israēla bērni, ejiet un kalpojiet Tam Kungam, kā jūs to gribējāt. Arī savus sīklopus un savus liellopus ņemiet līdzi, kā jūs esat sacījuši, un ejiet; un svētījiet arī mani." Un ēģiptieši uzmācās tautai, to skubinādami, tos izvadīdami ārā no zemes, jo viņi teica: "Mēs visi mirsim." Un tauta nesa savu maizes mīklu, pirms tā bija sarūgusi, tās abras, virsdrēbēs ievīstītas, uz saviem pleciem. Un Israēla bērni darīja, kā Mozus bija sacījis; tie prasīja no ēģiptiešiem sudraba un zelta lietas un drēbes. Tas Kungs noskaņoja ēģiptiešus labvēlīgi, ka tie viņiem deva; un viņi aplaupīja ēģiptiešus. Un Israēla bērni devās ceļā kājām no Ramzesas uz Sukotu, kādi seši simti tūkstošu vīru bez bērniem. Un arī pūlis svešu gāja ar viņiem; arī sīklopi un liellopi, ļoti prāvs ganāmpulks. Un no mīklas, ko tie bija paņēmuši līdzi no Ēģiptes, viņi cepa plāceņus, jo tā nebija saraudzēta; un viņi tika izdzīti no Ēģiptes un nevarēja kavēties, nedz arī sev sagatavot ceļamaizi. Israēla bērnu uzturēšanās laiks Ēģiptē bija četri simti trīsdesmit gadi. Un pēc četri simti trīsdesmit gadiem vienā dienā visi Tā Kunga pulki izgāja no Ēģiptes zemes. Un šī nakts, kad Tas Kungs tos izveda, būs Israēla ļaudīm pieminama uz mūžīgiem laikiem. Un Tas Kungs sacīja uz Mozu un Āronu: "Šis ir likums par Pashā. Nevienam svešiniekam to nebūs ēst. Bet ikviens vergs, pirkts par naudu, ja vien tas ir apgraizīts, var to ēst. Piedzīvotājs un algādzis lai neēd no tā. Vienā namā to ēdiet. No gaļas neko nenesiet ārā un nelauziet kaulus tam Pashā upurim. To lai ievēro visa Israēla draudze. Bet, ja kāds svešinieks dzīvo pie tevis un vēlas svētīt Tā Kunga Pashā svētkus, tad lai ikviens, kas vīriešu kārtas, tiek apgraizīts; tad viņš var tuvoties, lai tos svētītu, jo viņš uzskatāms kā iedzimtais tanī zemē; bet neviens neapgraizītais lai no tā neēd. Vienāds likums lai ir iedzimtajam un svešiniekam, kas jūsu vidū piemīt." Un visi Israēla bērni tā darīja, kā Tas Kungs to Mozum un Āronam bija pavēlējis; tā viņi darīja.Un tanī pat dienā Tas Kungs izveda Israēla bērnus no Ēģiptes zemes līdz ar viņu pulkiem.” (2. Mozus 12:2-51)

No kurienes ir cēlies vakarēdiens? Kas tas ir? Pirmsākumi ir meklējami daudzus gadsimtus senā pagātnē.

Tūkstošiem gadu ir pagājuši, kopš izredzētā Dieva tauta Izraēls atradās Ēģiptē. Viņi atradās Ēģiptē faraona pakļautībā, kurš šodien simbolizē sātanu. Izraēls bija zem faraona un viņa armijas jeb viņa valsts pārvaldes, izraēlieši faktiski bija vergu statusā. Jo vairāk viņi vēlējās brīvību, jo vairāk viņus nomāca. Dievs uzrunāja un pacēla kādu cilvēku vārdā Mozus. Dievs bija ar Mozu, un Mozus devās uz Ēģipti pie faraona un teica: “Atlaid manu tautu.” Mozus darbojās Dieva uzdevumā. Mozum bija spēks, jo ar viņu bija Dievs, kurš spēja darīt brīnumus un zīmes. Dievs jau laicīgi viņu pabrīdināja, ka faraons ir tāds cilvēks, kurš labprātīgi neatlaidīs tautu. Sekoja desmit mocības: krusa un siseņi, ūdens kļuva par asinīm un tā tālāk. Kāda bija faraona reakcija, kad kārtējo reizi pēc kārtējās Ēģiptes katastrofas faraons uzrunāja Mozu? Viņš teica: “Es esmu grēkojis, lūdz savu Dievu, lai Dievs atņem siseņus šai zemei.” Mozus lūdza Dievu, lai Dievs dara, ka siseņi pazūd, bet pēc tam faraons atgriezās pie savas vecās pozīcijas. Viņam bija cieta sirds, viņš nespēja atlaist izraēliešus. Un interesanti, ka viņš saka: “Es esmu grēkojis.” Kaut kādos īpašos brīžos viņš teica: “Es esmu grēkojis.”

Un siseņi nāca pār visu Ēģiptes zemi un nolaidās visas Ēģiptes zemes robežās ļoti lielā skaitā. Tik daudz siseņu vēl nekad nebija bijis un arī nekad nebūs. Un tie apklāja visu zemes virsu, tā ka zeme vairs nebija saredzama, un tie noēda visus zemes augus un visus koku augļus, ko krusa bija atlicinājusi, un tur nebija vairs zaļuma nedz kokiem, nedz lauku augiem visā Ēģiptes zemē. Un faraons steidzīgi ataicināja Mozu un Āronu un sacīja: "Es esmu grēkojis pret To Kungu, jūsu Dievu, un pret jums. Un piedod man manus grēkus vēl šo reizi un aizlūdz pie Tā Kunga, jūsu Dieva, ka Viņš no manis atņemtu šo nāvi." (2. Mozus 10:14-17)

Faraons nevēlējās atlaist izraēliešus. Velns nevēlās atlaist cilvēkus, velns nevēlās atlaist kristiešus, pār kuriem viņam ir kāda kontrole. Kaut arī viņi tic Dievam, tomēr velnam ir kāda kontrole pār konkrētiem cilvēkiem. Piemēram, šķeltnieki draudzē, - pār viņiem ir velna kontrole ar mērķi iznīcināt draudzi, aprunāt un sarūgtināt cilvēku. Pār viņiem ir kontrole dažādās sfērās. Ja cilvēks dzīvo pastāvīgā nabadzībā, acīmredzot pār viņa finansēm ir kontrole. Kaut kas nav pareizi tavā dzīvē. Ja dēls dara brīvu, tu patiesi esi brīvs. Es ticu žēlastībai, bet ticu arī tam, ka velns joprojām darbojas tur, kur mūsu dzīves sfēras vēl nav sakārtotas. Bībele saka: “Nedodiet vietu velnam, stājieties viņam pretī, un velns bēgs no jums.” Mēs varam dot vietu velnam. Simtprocentīgi, ja tava dzīve nesaskan ar Dieva vārdu, tajā ir vieta velnam, un agri vai vēlu tas parādīsies, lai cik labi tu jūties šodien. Tāpēc mums ir jācīnās, lai Dievs varētu izdarīt Savu darbu pie mums. Kāpēc tik daudz liecību ir tieši no inkaunteriem? Tāpēc, ka tur ir garīga kalpošana – atbrīvošanas kalpošana, kas ir ļoti svarīga. Bez izmainītas domāšanas tas nedarbojas, bet tajā pašā laikā, ja domāšana ir izmainīta, bet iekšēji nav dziedināšanas, tas arī nedarbojas. Vajadzīgi abi šie faktori, un to dara Dievs. Un tas nav tikai no Dieva žēlastības, bet tas ir tas, pēc kā mums ir jātiecas, par ko ir jālūdz, par ko ir jācīnās.

Jūs vēl neesat līdz asinīm pretim turējušies, cīnīdamies pret grēku. (Ebrejiem 12:4)

Ko nozīmē “līdz asinīm”? Tas nozīmē – izdarīt to minimumu, ko tu pats vari. Izdari līdz galam to, ko tu vari izdarīt. Par kādu atbrīvošanu var būt runa, ja cilvēks regulāri nepiedalās savā grupā, ja viņam darbs ir svarīgāks nekā grupiņa? Par kādu atbrīvošanu, par kādu dziedināšanu, par kādām iekšējām izmaiņām var runāt, ja cilvēks regulāri nevar būt tajos pasākumos, ko draudze piedāvā? Par kādu atbrīvošanu var runāt? Paša pamata, paša pamatelementa nav. Tās ir lietas, kuras tu vari izdarīt. Jēzus saka: ”Ja tu neesi uzticams mazās lietās, tad kā Es tevi iecelšu pār lielām? Neiecelšu. Ja tu neesi uzticams svešās lietās, kā es tev došu Savu?” Nu, kā tu vari būt iekšēji brīvs, ja tu neizmanto visas Dieva dotās iespējas caur draudzi? Par kādu efektīvu kalpošanu te var runāt? Tikai savā spēkā? Draugi, tikai savā spēkā mēs nekur tālu neaizbrauksim, tā mēs ne ar ko neatšķiramies no pasaulīgiem cilvēkiem. Kurā virzienā mēs aiziesim?

Siseņu bija tik daudz, ka zeme vairs nebija saredzama.

Un siseņi nāca pār visu Ēģiptes zemi un nolaidās visas Ēģiptes zemes robežās ļoti lielā skaitā. Tik daudz siseņu vēl nekad nebija bijis un arī nekad nebūs. Un tie apklāja visu zemes virsu, tā ka zeme vairs nebija saredzama, un tie noēda visus zemes augus un visus koku augļus, ko krusa bija atlicinājusi, un tur nebija vairs zaļuma nedz kokiem, nedz lauku augiem visā Ēģiptes zemē. (2. Mozus 10:14-15)

Tur jau krusa bija pastrādājusi.

Un tur nebija vairs zaļuma nedz kokiem, nedz lauku augiem visā Ēģiptes zemē. Un faraons steidzīgi ataicināja Mozu un Āronu un sacīja: "Es esmu grēkojis pret To Kungu, jūsu Dievu, un pret jums. Un piedod man manus grēkus vēl šo reizi un aizlūdz pie Tā Kunga, jūsu Dieva, ka Viņš no manis atņemtu šo nāvi." (2. Mozus 10:16-17)

Faraons saka: “Un piedod man manus grēkus,” tie ir viņa vārdi. “Es esmu grēkojis, piedod man manus grēkus.” Nu, baigā grēku nožēla. Cilvēks iznāk priekšā: “Dievs, piedod man manus grēkus.” Tu aizej savā lūgšanu kambarī un saki: “Piedod man manus grēkus,” bet paliec tāds pats! Zini, kāpēc tāds pats? Tāpēc, ka Jaunais gads neko nemaina, atvadas no smēķēšanas neko nemaina: “Vēl pēdējo reizi un tad, vēl pēdējo reizi un tad.” Ideāls upuris maina. Kā Lāsma Ērikonkulim teica: “Aizved mani uz Munameģi un tad, un tikai tad.” Faraons to teica tikai tāpēc, ka viņš bija spiests. Un tad, kad tev ir problēma, tad tu esi spiests. Kamēr tev ir labi, tu dzīvo grēkos un viss ir labi. Varbūt tas nav par katru, bet mums katram ir kaut kādas nepilnības. Tu dzīvo un tev ir labi. Un tad kaut kas notiek. Notiek kaut kas tāds, ka tu esi piespiests, un tad tu saki: “Es esmu grēkojis.” Draugi, nedarbojas tāda grēku nožēla, kad tu esi piespiests. Ir jābūt patiesai grēku nožēlai un patiesām iekšējām izmaiņām. Lūk, ideāla piedošana. “Es viņam piedodu,” bet varbūt tu vienkārši esi spiests piedot? Kad es biju pusaudžu vecumā, pagalmā spēlējoties ar puikām, kādam kaimiņu zēnam, kurš dzīvoja blakus ieejā, izskrūvēju ritenim ventiļus un izlaidu gaisu ārā. Viņu sauca Jānis. Viņš aizskrēja pie tēta un pasūdzējās, un pareizi darīja. Viņam taču ir tētis. Tad tētis mani atrada, atveda pie riteņa un teica: “Tagad piepūt.” To riteni nevarēja piepūst, un es arī nepūtu. Es skaidri neatceros, bet vai tikai pēc tam es nedabūju pumpēt ar pumpi? Viņš man jautāja: “Vai tu nedarīsi vairs tā?” Man liekas, tas bija mākslas filmā “Puika”, kad viņu ar žagariņu pēra pa dibenu un teica: “Vai nedarīsi vairs tā, vai nedarīsi vairs tā?” Nu tas nedarbojas, draugi. Tā var izaudzināt normālu cilvēku, bet ne jau iekšēji brīvu cilvēku. Tas var palīdzēt, bet tas neatbrīvos. Daudz kas var palīdzēt, tāpēc jau arī draudzē ir visi šie mehānismi, kas palīdz, bet tikai Kristus dara brīvu! Kamēr Kristus nav darījis brīvus, tikmēr recidīvs var atkal atkārtoties. Brīvība ir Kristū! Skaidrs, ja es tajā brīdī teikšu, ka negribu pūst kaut kādu gaisu, skaidrs, ka man būs nepatikšanas. Tētis teica: “Lūdz tagad piedošanu,” un es teicu: “Piedod.” Bet vai tā bija sirds atvainošanās, vai man bija žēl? Viņš taču mani vēl nostučīja. Es tur neko nevarēju izdarīt, ja es piedošanu nepaprasītu, man būtu ziepes. Arī faraonam bija nepatikšanas. Visā valstī bija tik daudz problēmu, ka viņš saprata, no kuras puses vējš pūš. Tad viņš nāca pie Mozus un teica: “Es esmu grēkojis.” Bībelē ir rakstīts:

Un Mozus aizgāja no faraona un pielūdza To Kungu. Un Tas Kungs sūtīja ļoti stipru rietumu vēju, un tas pacēla siseņus un iemeta Niedru jūrā, tā ka nepalika pāri neviens no siseņiem visās Ēģiptes robežās. (2. Mozus 10:18-19)

Ko pēc tam darīja faraons? Tiklīdz Dievs paņēma siseņus prom, faraons atgriezās savā vecajā pozīcijā: “Es neatlaidīšu Izraēla tautu.”

Bet Tas Kungs nocietināja faraona sirdi, un tas neatlaida Israēla bērnus. (2. Mozus 10:20)

Tikko viņš atzinās grēkos un teica: “Ejiet, viss kārtībā,” tomēr viņš neatlaida Izraēla tautu. Tāds pats bija arī Sauls. Mēs zinām, kādu galu ņēma Sauls. Kad karavīru priekšā vajadzēja nozīmēties, viņš teica Samuēlam: “Es esmu grēkojis, atnāc kopā ar mani, lai vismaz cilvēki redz, ka mēs esam kopā.” Kāpēc viņš tā teica? Vai viņam patiešām bija patiesa grēku nožēla? Viņš bija spiests. Cik svarīgs ir ideāls upuris, lai būtu ideāla piedošana, jo Kristus piedošana ir ideāla un pilnīga.

Atgriežamies pie 2. Mozus 12. nodaļas. Galu galā Dievs nolēma faraonu galēji piespiest, un Viņš nolēma visā Ēģiptē nogalināt visus pirmdzimušos. Dievs teica Mozum: “Pēc tam viņš noteikti jūs atlaidīs.” Dievs uzrunāja Mozu, lai katra ģimene, un, ja tas ir vajadzīgs, tad pāris ģimenes kopā kauj jēru. Tajā naktī, kad nāks maitātājeņģelis nogalināt visus pirmdzimušos, lai katrs šajā vakarā kauj jēru, apziež durvju palodzes ar šī jēra asinīm, un visur, kur būs jēra asinis, tur maitātājeņģelis ies garām. Un tā arī notika. Kad nāca maitātājeņģelis, viņš nogalināja visus pirmdzimušos, sākot ar lopiem un beidzot ar faraona ģimeni. Bet visur tur, kur bija šīs jēra asinis, tur maitātājeņģelis neiegāja. Lūk, tā arī ir Pashā svētku iedibināšana. Dievs iedibināja šos svētkus par piemiņu tam, ka Dievs izveda Savu tautu no Ēģiptes zemes. Par Jēzu ir rakstīts, ka Viņš ir mūsu Pashā Jērs, kas par mums upurēts. Jēzus mira tajā laikā, kad izraēlieši svinēja Pashā svētkus un tika kauti tūkstošiem jēru. Viņš ir mūsu Pashā Jērs! Mums ir jāstrādā, tomēr pilnīga piedošana, pilnīga brīvība nāk tikai no Kristus upura. Ar to arī mēs atšķiramies, jo kristietība nav reliģija. Kristietība ir jaunpiedzimušo kopums, tās ir pārdabiskas izmaiņas. Nevienā reliģijā neviens nav nomiris par taviem grēkiem un augšāmcēlies. Šī nav reliģija, bet tas ir Dievs, kurš nāca virs zemes cilvēka miesā un mira par taviem grēkiem. Ideāla piedošana tev! Tiecies pēc pilnības, pēc tā, kas tu jau esi iekšēji. Tiecies pēc Debesīm visa sava mūža garumā. Dievs ir brīnišķīgs!

Kā mēs saņemam atbildes? Mēs lūdzam, apliecinām, strādājam, kalpojam. Un tad kaut kādos brīžos mēs vienkārši zinām, ka neesam sev to iestāstījuši, bet tas ir noticis, mēs esam brīvi. Kaut kādā konkrētā sfērā esmu izlauzies, esmu pacēlies, un šīs izmaiņas manī ir darījis Dievs, ko es pats nevarēju. Mēs daudz spējam ar pašapliecināšanos un tamlīdzīgi, bet tas nav samērojams ar to brīvību, ko dod Jēzus. Ja Dēls jūs darīs brīvus, jūs patiesi būsiet brīvi!

Un tagad pats interesantākais. Joprojām 2. Mozus 12. nodaļa.

Un asinis lai ir jūsu glābšanas zīme tajos namos, kuros jūs mītat; kur Es redzēšu asinis, Es iešu jums garām, un pār jums nenāks tas sods, kas nomaitā, kad Es sitīšu Ēģiptes zemi. Šī diena lai ir jums piemiņas diena; to svinēt kā svētkus Tam Kungam - tas lai jums ir par mūžīgu likumu uz audžu audzēm. (2. Mozus 12:13-14)

Mūžīgs likums tika iedibināts – svinēt šos svētkus, kas ir saistīti ar jēra asinīm – Pashā svētki. Ebreji, kas Kristu neatzīst, joprojām kauj jērus un joprojām reliģiozi izpilda šo rituālu – Pashā svētkus. Šie svētki viņiem ir apauguši ar daudz ko tādu, kas vispār Bībelē nav minēts. Viņi tos piemin, viņi tos svin paralēli tam, ka viņi nodarbojas ar kabalu un citām dažādām okultām lietām un, ja godīgi, tad kaut kādā mērā pat pārvalda pasauli. Es nerunāju par Dieva valstības lietām, bet par faraona pasauli, velna valstību. Jēzus atteicās no pasaules, kad kārdināšanas dienā velns piestājās un runāja uz Viņu. 

Atkal velns To ved sev līdzi uz ļoti augstu kalnu un rāda Viņam visas pasaules valstis un viņu godību, un Viņam saka: "To visu es Tev gribu dot, ja Tu, zemē mezdamies, mani pielūgsi. (Mateja evaņģēlijs 4:8-9)

Ko Jēzus atbildēja? Tev būs To Kungu, savu Dievu, pielūgt.

[..] Tev būs Dievu, savu Kungu, pielūgt un Viņam vien kalpot. (Mateja evaņģēlijs 4:10)

Jēzus pateica pirmo bausli. Jēzus teica, kad Izraēls šos svētkus svinēs pēc simtiem vai tūkstošiem gadu un viņu bērni prasīs: “Ko jūs darāt, kāpēc jūs jērus kaujat, kāpēc jūs darāt šo rituālu,” tad atbildiet: “Tas ir Pashā upuris Tam Kungam, kas Ēģiptē aizgāja garām Izraēlu bērnu namiem, kad Viņš sita ēģiptiešus un saudzēja mūsu namus.” No kurienes vakarēdienā ir maize? Viņi cepa un ēda gaļu un no neraudzētas mīklas cepa plāceņus. Tie viņiem bija kā proviants līdzi ceļā, tāpēc arī kristiešu vakarēdienā figurē maize. No mīklas, ko tie bija paņēmuši līdzi no Ēģiptes, viņi cepa plāceņus, jo tā nebija saraudzēta.

Ēģiptei bija 10 mocības, un faraons viņus neatlaida. Un šobrīd mēs pat nerunājam par faraonu, bet par tevi. Tu gribi iziet no Ēgiptes, bet nevari, tu dari to un to, bet nesanāk. Tu ej pie ārsta, neizdodas, tu ej uz konsultācijām pie psihologa, neizdodas. Tu maksā naudu, nesanāk, tu skaiti dažādus pātarus, konsultējies, bet tev neizdodas. Tu centies, tu cīnies, bet tev neizdodas. Faraons neatlaiž, un, kā mēs zinām, faraons simbolizē sātanu. Viņš neatlaiž. Arī Dieva bērnu varbūt kādā sfērā velns tur un neatlaiž, un tu cīnies, bet viņš neatlaiž. Kad nokāva Pashā jēru, ir rakstīts: “Viņi tika izdzīti no Ēģiptes.” Pēc tam, kad nokāva Pashā jērus un smērēja ar asinīm durvju palodas un maitātājeņģelis pagāja garām, kad faraons redzēja šo postu savā zemē, viņš ne tikai atlaida, bet izdzina viņus no Ēģiptes. Lūk, ideāla izdzīšana, ideāla piedošana un ideāla atbrīvošana. Bez asinīm nav grēku piedošanas, bez Kristus asinīm nav brīvības, nav nekā. Ar Pashā svētkiem faktiski Izraēlā tiek skaitīts gads. Gadu sāk skaitīt ar šo mēnesi. Tas ir jauns sākums, jo viss, kas ir bijis, ir pagājis, viss ir tapis jauns.

Derētu kāda Rakstu vietiņu no Marka evaņģēlija 14. nodaļas. Kad vakars metās, Jēzus nāca ar tiem divpadsmit mācekļiem, tiem ēdot, Jēzus ņēma maizi. Jūs zināt, kad tas notika? Tas notika laikā, kad izraēlieši sāka svinēt Pashā svētkus. Jēzus teica Saviem mācekļiem: “Ejiet un sagatavojiet augšistabā Pashā jēru. Mēs svinēsim Pashā svētkus, izraēliešu iziešanu no Ēģiptes.” Caur jēra asinīm viņi sapulcējās, un Jēzus iedibināja citu kārtību. Te ir smuka pāreja no Vecās Derības uz Jauno Derību. Tātad, viņi ēda šo te Pashā jēru, neraudzētās maizes, rūgtās zāles un tā tālāk, un, tiem ēdot, Jēzus ņēma maizi, svētīja to, pārlauza, deva un sacīja: “Ņemiet, tā ir Mana miesa.” Viņš Sevi nosauca par upura jēru.

Un, tiem ēdot, Jēzus ņēma maizi, svētīja to, pārlauza un tiem to deva un sacīja: "Ņemiet, tā ir Mana miesa.” (Marka evaņģēlijs 14:22)

Parasts jērs ir vienkāršs dzīvnieks ar dzīvnieka asinīm, bet tās ir Dieva Dēla asinis, tā ir Dieva mīlestība, tā ir ideāla mīlestība, ideāla piedošana, ideāla atbrīvošana, ideāla dziedināšana. Un tas ir tevī, un tev tas ir pieejams jau šodien. Katram vienam pieejams, kurš atzīst Kristu kā savu Glābēju. Draugi, šis ir Kristus asiņu spēks, līdzīgi kā tajā laikā, ja uz tevis ir Kristus asinis, tad maitātājeņģelis iet tev garām. Ja uz tevis ir Kristus asinis, tu spēj tikt galā ar jebkādu problēmu savā dzīvē, jo Viņa upuris ir pilnīgs. Un Dieva vārds saka: esiet pilnīgi, kā Es esmu pilnīgs, esiet svēti, kā Es esmu svēts. Esiet pilnīgi. Tāda elementāra lieta kā desmit baušļi vispār nav problēma, tas ir iespējams.

Bet, tiem vēl ēdot, Jēzus ņēma maizi, svētīja, pārlauza un deva to Saviem mācekļiem un sacīja: "Ņemiet, ēdiet, tā ir Mana miesa." Un Viņš ņēma biķeri, pateicās un deva to tiem, un sacīja: "Dzeriet visi no tā. o tās ir Manas jaunās derības asinis, kas par daudziem tiek izlietas grēku piedošanai. Bet Es jums saku: Es no šī laika vairs nedzeršu no šiem vīnakoka augļiem līdz tai dienai, kad Es to ar jums no jauna dzeršu Sava Tēva valstībā." Un, pateicības dziesmu dziedājuši, tie aizgāja uz Eļļas kalnu. (Mateja evaņģēlijs 26:26-30)

 

Par vakarēdienu.

 

[..] Jo arī mūsu Pashā jērs ir par mums upurēts – Kristus. (1. Korintiešiem 5:7)

 

Jēzus konkrēti kā Jahve jeb Dievs Vecajā Derībā iedibināja Pashā svētku svinēšanu, un kā obligātu Jēzus to ir iedibinājis arī mums kristiešiem.

 

Un, maizi ņēmis, Viņš pateicās, pārlauza to un tiem to deva, sacīdams: "Tā ir Mana miesa, kas par jums top dota. To darait Mani pieminēdami!" Tāpat arī biķeri pēc vakarēdiena, sacīdams: "Šis biķeris ir jaunā derība Manās asinīs, kas par jums top izlietas.” (Lūkas evaņģēlijs 22:19-20)

 

Vakarēdiens ir rituāls. Vakarēdiens neglābj, vakarēdiens nedziedina, bet Kristus asinis dziedina. Ir nepareizi uzskatīt, ka es saņemu šo vīnu, saņemu šo maizi un tāpēc manī notiks mega, mega izmaiņas. Nē. Tu vari tam ticēt, bet tas ir miesīgi. Izmaiņas dara tikai pats Kristus. Un, kad Kristus dara brīvu, tad tu patiesi esi brīvs. Nevis, man bija vakarēdiens, es tagad esmu cits cilvēks. Tajā pašā laikā Jēzus to iedibināja kā obligātu. Kristiešiem ir divi rituāli. Kādi tie ir? Kristības un vakarēdiens. Pat nekādus laulību rituālus nevar redzēt. Skaidri viss ir noteikts, kas ir grēks, kas nav grēks. Gribi precēties, taisi laulības, kādas tu vēlies, – mazas, lielas. Var jau redzēt motīvus cilvēkiem, kāpēc viņi precas, kas viņu galvās notiek. Kad pandēmija sākās, tad varēja precēties tikai mazā lokā – tad negribēja neviens precēties. Tagad beidzās, un visi steidzas precēties. Ja tas ir motīvs – krutas kāzas, kaut kas tur īsti nav labi. Ja tu tiešām mīli otru cilvēku, tad tev būtu pilnīgi vienalga, kādas būs kāzas. Tu vienkārši paņemtu un apprecētos, vienalga kur un kā, ar pieciem vai diviem cilvēkiem vai vispār bez cilvēkiem. Nu, tikai pašiem jāatnāk un mācītājam arī, un kādiem pāris lieciniekiem. Zaksā vajag, lai ir liecinieki, lai parakstās, lai apliecina. Normāla prakse.

 

Mana liecība par manām attiecībām ar manu patēvu. Faktiski ne par manu patēvu, bet manu nepiedošanu viņam, kas, iespējams, bija pati galvenā sastāvdaļa tam, kādu dzīvi es dzīvoju pēc tam un kur es nonācu. Tas bija pamats visiem maniem grēkiem, likuma pārkāpumiem un sarūgtinājumam. Es precīzi zinu momentu, kurā tas sākās, ja neņem vērā to momentu, kad tēvs nomira, ģimene pašķīrās. Es neatceros, ka es to kā īpaši būtu izjutis, ka pietrūkst tēva un tā jau ir problēma, tomēr tas nebija tik ļoti izjūtams. Kad manā dzīvē ienāca patēvs, iesākumā viss bija normāli. Es stāstu tikai to, ko esmu izjutis pats. Es tajā laikā nebiju sapratis tādas lietas, ko tagad saprotu. Bet tas, ko es izjutu, tas mani visvairāk traumēja, tas man lika pēc tam darīt nejēdzīgas lietas. Un es zinu, kas tas bija, un es zinu momentu, kad tas notika. Kad cilvēki sākumā iepazīstas, viņiem vēl virsū ir maska, viņi ir ieturēti, grib būt citādāki, viņi grib būt labāki, bet viņi ir tie paši, spalvu nometuši, bet tikums nav mainīts, viņi bez Kristus nespēj mainīties. Ideālām izmaiņām ir vajadzīgs ideāls upuris. Un es zinu, kur man viss sākās un kur turpinājās. Iesākumā bija labi, patēvs normāli centās, es arī laikam centos. Bet konkrēts gadījums bija. Bija māja un upīte, kura saucās Donaviņa. Mēs tur dzīvojām, un es pat zinu, kura istaba tā bija. Tur bija trīs istabas, un tā bija vidējā istaba, un patēvs bija gala istabā, un es biju vidējā istabā kopā ar mammu. Un mamma ar mani darbojās, mācīja man lasīt un skaitīt, pat krievu valodu mācīja. Es gāju vecākā bērnudārza grupā, jo es biju gudrāks par viņiem. Mani vispār nekas tur neinteresēja, es visu tur jau mācēju. Četru gadu vecumā lasīju grāmatas. Man bija laba bērnība un laba mamma. Es par tēti neko sliktu neatceros, tikai bija viena problēma, bet es jau neko nezināju, ka tā vispār tāda ir. Es neatceros, ka viņš būtu piedzēries, tikai dažas reizes redzēju, ka tētis tāds dīvains bija. Bet es nesapratu, ka tas ir slikti. Viņš izturējās pret mani labi, nav atmiņā nekā slikta. Ir viena epizode, bet tas bija tad, kad vecāki izšķīrās, un tā epizode mani sāpināja. Bet es zinu, ka tā manī neatstāja lielu traumu.

 

Bet, lūk, bija šī epizode: vidējā istabā es ar mammu darbojos, klucīši bija un vate, un es to vates pikuci iebāzu mutē un spļāvu ārā. Un tad pēkšņi no bakus istabas briesmīgā balsī: “Tu nāksi vai nenāksi?” Es to ļoti personīgi uztvēru. Mans patēvs dziedāja ansablī “Mežezers”. Tajā brīdī es izdzirdēju viņa brēcienu, varbūt tas nebija tik briesmīgs, bet balss viņam tāda bija. Bet man tas tā trāpīja, man bija sarūgtinājums un aizvainojums, tā kā sasists es biju. Droši vien, ka neviens to neredzēja, tikai es to jutu un zināju. Arī vēlāk sekoja ļoti saspīlētas attiecības. Es esmu stāstījis, kā tas notika. Mana nepiedošana pārvērtās ļaunumā. Es sāku viņu pat lādēt, es sāku pat vēlēt nomirt – kaut tu nosprāgtu, kaut tu nomirtu. Un es to darīju regulāri. Gribēju tikt vaļā no šī cilvēka. Viņš bija manas dzīves nelaime. Patiesībā cilvēks nebija manas dzīves nelaime, bet mana nepiedošana. Bet toreiz es kā bērns daudz neko nevarēju saprast, šodien analizējot zinu, ka tur sākās sarūgtinājums, nepiedošana, un tiem sekoja narkomānija, uzturēšanās ārpus mājas, nepaklausība likumam. Biju sabiedrības izlecējs un neiederējos īsti nekur. Kad mācījos pirmajā klasē, vienmēr kādu joku pateicu, visi smējās… Un kamēr kļuvu par neko, tuvu nāves slieksnim. Mēs viens ar otru nerunājām, vispār gadiem mēs nerunājām, turējāmies pa gabalu. Ja kādreiz kāds kontakts sanāca, tas nekad labi nebeidzās. Bija ļoti traki, bija ļoti grūti. Visi šie gadi tika dzīvoti ar cilvēku, kuru ienīstu, ar cilvēku, kuram nepiedodu. Ar cilvēku, kurš pret mani izjūt to pašu. Tur sākās visas manas nelaimes. Tas bija neatrisināms. Bet tajā dienā, kad Jēzus piedeva manus grēkus, tas bija kaut kā automātiski, tas pat nebija kā braukt uz inkauteru un saņemties piedot. Nekā tamlīdzīga. Tas vienkārši notika, pēkšņi es vairs nespēju just naidu, es nespēju just nepiedošanu vai sarūgtinājumu. Ne tikai pret savu patēvu, bet arī pret citiem cilvēkiem, ar kuriem man bija kādas lietas, kuriem bija grūti piedot. Tas vienkārši vairs nebija. Es rakstīju vēstules uz mājām. Es taču nekad mūžā nebiju rakstījis vai zvanījis savam patēvam. Es nebiju inkauterā, tā bija vienkārša sastapšanās ar Dievu. Tā bija ideāla piedošana man.

 

Bet, ja jūs nepiedodat, tad arī jūsu Tēvs debesīs jūsu pārkāpumus nepiedos. (Marka evaņģēlijs 11:26)

 

Es pat nezināju šīs rakstvietas, un es jau biju piedevis. Un es rakstīju vēstuli uz mājām patēvam. Man nelika neviens to darīt, kā mēs inkaunterā uzrakstām vēstuli un trīs dienu laikā tā ir jāiedod, citādi nekas nesanāks. Nē, tas bija pats no sevis. Kāpēc? Ideāla piedošana. Tas bija iekšēji saņemts. Ar galvu visu nesapratu, bet iekšēji es biju izmainīts. Tas bija spēcīgi. Es rakstīju vēstuli un saņēmu atbildi. Un tur bija tādi vārdi kā dēls un tēvs. Kopš tās reizes ir pagājis divdesmit viens gads. Nav problēmu, viņš mani gaida ciemos, ja nu vienīgi ir nepiedošana, ka parāk reti atbraucu. Turpat vēstulē viņš pieminēja tādus vārdus kā Dievs, Bībele, ka Bībele viņam kaut kur stāv, viņš palasot. Mamma bija iemācījusi, ka Bībele jālasa. Kad patēvam ir slikti, tad viņš lūdz Dievu, tad visi ir labi, mamma laba. Tad, kad kļūst labi, tad jau ir normāls vīrs atkal. Bet nepiedošanas vairs nav. Un visa mana dzīve ir citāda. Lūk, ideāla piedošana.

 

Ja nu Dēls jūs darīs brīvus, jūs patiesi būsit brīvi. (Jāņa evaņģēlijs 8:36)

 

Faraons neatlaiž bez Kristus upura, tas ir miesīgi un mākslīgi celts, kas kādā brīdī var izlīst ārā. Mums visiem ir vajadzīgs Kristus upuris. Pamats, uz kā mēs ceļam, ir Kristus upuris, un caur Kristus upuri mēs iepazīsim Dievu un arī to, kādi mēs paši esam, mūsu jaunā daba. Mainām domāšanu, cīnāmies, strādājam un ļaujam, lai Dievs darbojas. Un es ticu, kad mēs baudīsim vakarēdienu, Dievs pieskarsies. Vakarēdiens nedziedina, dziedina Dievs, bet es ticu, ka Dievs pieskarsies, Svētais Gars aizskars un notiks tās pārmaiņas, kuras es sludināju. Jo vienmēr tas, ko Dievs liek sludināt, notiek draudzē, vienmēr tas, ko es sludinu, notiek draudzē. Dievs tā darbojas. Viņš parāda, par ko runāt, un pēc tam darbojas caur Savu vārdu, ko sludina Viņa kalpi.

 

Man bija sapnis, un sapnis bija no Dieva. Un sapnī bija draudze, un sapnis nebija labs. Bet beigas bija tādas, ka ir jautājuma zīme; dari, ko gribi, ar to visu. Ja Dievs kaut ko tādu rāda, acīmredzot ir lietas, kuras es nezinu, tās zini tikai tu. Par sevi es visu zinu, tas arī uz mani attiecas, bet es nezinu visu, kas attiecas uz katru cilvēku draudzē, kas attiecas uz tevi personīgi, uz konkrētu mājas grupiņu, uz konkrētu vadītāju, uz konkrētiem cilvēkiem grupās. Es vienkārši izstāstīšu sapni, un tu tālāk dari, ko tu ar viņu gribi. Pēc tam mēs baudīsim vakarēdienu. Bet katrā ziņā šis sapnis bija interesants, tas man bija pirms svētdienas sprediķa un pēc sestdienas lūgšanām. Es sapnī redzēju ēku. Es redzēju it kā pabeigtu ēku, kuru es pazīstu, viss ir savās vietās, un pēkšņi es saprotu, ka ēkā ir kaut kas mainījies. Ir kaut kādas ejas, koridori, kurus varēja iziet, un tagad vairs nevar. Man bija jāizpraucas cauri, kaut līdz šim varēju tā normāli staigāt. Tātad es sapnī sapratu, ka ir problēma, - kas līdz šim bija normāli, brīvi, viegli, tagad ir grūti, grūtāk, un tam ir iemesls. Nesen man kāds cilvēks stāstīja par savu problēmu, problēma bija ar cilvēkiem, un es viņam teicu, lai atrod, kur ir uguns. Šo uguni vajag nodzēst. Kad ugunsdzēsēji dzēš, viņi visu izplēš un izrauj. Vēl pārbauda, vai kaut kas negruzd, visu nolauž. Dūmi ir, uguns ir. Grūti staigāt. Es izeju no ēkas ārā, staigāju apkārt un redzu plaisu. Ir plaisa, kas faktiski ir tāda kā viena mājas piebūve. Šī piebūvīte ir tā kā nosēdusies, un sienā ir pamatīga plaisa. Māja vēl stāv, bet plaisa tajā ir. Šī plaisa ir jāaizmūrē. Bībelē ir Rakstu vieta, kurā cilvēki tiek saukti par plaisu pielīdzinātājiem. Kad templī parādījās plaisas, tad ķēniņš deva pavēli un lika tās plaisas pielīdzināt, lai templis turpinātu funkcionēt. Un es aicinu, kad mēs baudīsim vakarēdienu, savas plaisas pielīdzināt. Ja tās ir saistītas ar nepiedošanu, tad pielīdzini tās. Pretējā gadījumā kāda piebūve vienkārši atdalīsies no draudzes. Šī piebūve var būt tu, kāda grupa, cilvēku grupa – lielāka vai mazāka, vai vienkārši tu personīgi.

 

Mēs zinām, ka Kristus ir galva un mēs esam Viņa miesa. Un, kad viens draudzes loceklis cieš, tad visi cieš līdzi. Un tāpēc jau tā ir Kristus miesa, un Kristus miesa nav dalāma. Cilvēks ārpus Kristus miesas nav pie Kristus. Arī tad, kad mēs vakarēdienu baudām, mēs baudām tikai tie, kas apzinās, ka esam pie Kristus miesas. Šodien jebkurš var nākt un baudīt, bet tev ir jāapzinās, ka tu piederi Kristus miesai. Ja tu nepiederi Kristus miesai, tad tu sevi māni un nonāksi ellē. Ja tu necienīgi baudīsi vakarēdienu, tu vari nonākt ellē, tikai tāpēc, ka ticēji, ka esi svēts un varēsi nonākt Debesīs. Ja tavi grēki ir piedoti, tu piederi Viņam, tu baudīsi vakarēdienu. Ja tu Viņam nepiederi, bet tici, ka piederi, baudot vakarēdienu, tā ir ļoti bīstami domāt. Pielīdzinām savas plaisas, ejam cauri desmit baušļiem un salīdzinām savu dzīvi ar tiem. Skatāmies savās grupās, kādas ir mūsu attiecības, vai nav kāda nepiedošana, kāds rūgtums, izlīdzinamies, runājam ar cilvēkiem, runājam savā starpā, visu izrunājam. Vienmēr visu var izrunāt. Tu zini, kā notiek pazudušo glābšana?

 

"Kurš no jūsu vidus, kam ir simts avis un kas vienu no tām ir pazaudējis, neatstāj visas deviņdesmit deviņas tuksnesī, lai ietu pakaļ pazudušajai, līdz kamēr tas to atradīs? (Lūkas evaņģēlijs 15:4)

 

Tev nav patīkami, ka tad, kad esi noklīdis, tevi visi meklē? Visi tev zvana, nāk ciemos, tevi meklē. Forši, ne? Bet vai par to Jēzus runā, ka tevi meklē? Tu klīsti un priecājies, ka tu kādam esi interesants. Vispār te ir runa par kaut ko citu. Lūk!

 

Jo Cilvēka Dēls ir atnācis atpestīt pazudušo. Kā jums šķiet? Ja kādam cilvēkam ir simts avju un viena no tām nomaldās, vai viņš neatstās tās deviņdesmit deviņas kalnos un neies meklēt to, kas nomaldījusies? (Mateja evaņģēlijs 18:11-12)

 

Kā izskatījās šī meklēšana?

 

Tāpat arī nav jūsu Debesu Tēva prāts, ka viens no šiem mazajiem pazustu. Bet, ja tavs brālis grēko, tad noej un pamāci viņu zem četrām acīm; kad viņš tev klausa, tad tu savu brāli esi mantojis. (Mateja evaņģēlijs 18:14-15)

 

Lūk, kā notiek pazudušo meklēšana. Tu konkrēti runā ar konkrētu cilvēku: tu grēko, tas ir nepareizi. Un ar dažādiem cilvēkiem ir dažādi jārunā, citam nevar pateikt neko, viņš izkusīs un nomirs. Ir jārunā tā, kā var ar viņu runāt, zem četrām acīm. Lūk, kā notiek pazudušo glābšana.

 

Un, ja viņš neklausa, tad pieaicini vēl vienu vai divus, lai no divu vai triju liecinieku mutes katrs vārds tiek apstiprināts. (Mateja evaņģēlijs 18:16)

 

Redzi, Jēzum ir svarīgi, ka draudze dzīvo svētumā. Un šī pamācīšana nenotiek tā: ola nemāca vistu. Pamācīšana jeb aprūpe notiek no augšas uz leju. Dievs, mācītājs līdz ar cilvēkiem. Nevis otrādi: ola sēž un tikai māca: tā jābūt, šitā jābūt. Mēs paši zinām, kā jābūt. Ola sēž un saka: “Es biju pirmā, tā vista nemaz nebūtu bez manis. Visas vistas nāk no olām, es esmu ola.” Bet vista saka:”Tu vienkārši esi ola. Tev nav acis, ne kāju, tu vienkārši esi ola. Tevi nomizos un apēdīs.”

 

Bet, ja viņš tiem neklausa, tad saki to draudzei; bet, ja viņš neklausa arī draudzei, tad turi viņu par pagānu un muitnieku. (Mateja evaņģēlijs 18:17)

 

Un pēc tam notiek saruna.

 

Tad Pēteris, piegājis pie Viņa, sacīja: "Kungs, cikkārt man būs piedot savam brālim, kas pret mani grēko? Vai ir diezgan septiņas reizes?" Jēzus saka uz to: "Es tev nesaku septiņas reizes, bet septiņdesmit reiz septiņas.” (Mateja evaņģēlijs 18:21-22)

 

Dzīve piedošanā. Uz kritikas rēķina, uz pazudušo avju rēķina bieži vien cilvēkiem izveidojas rūgtums: viņš man to pateica, viņš man to aizrādīja, ko viņš iedomājas, kā viņš tā varēja teikt, viņi aprunā utt. Nu, baigā aprunāšana. Divi vai trīs atnāk un pasaka, baigā aprunāšana. Jēzus māca visai draudzei to pateikt – re, kur tas dara to un to. Bet tikai tādā gadījumā, ja ir šķeltnieki. Ko nozīmē divi vai trīs? Ko nozīmē viens cilvēks? Grupiņas vadītājs. Ko nozīmē divi, trīs? Grupiņas vadītājs un mācītājs. Ko nozīmē tālāk? Grupiņa. Un vēl tālāk? Konkrēta cilvēku grupa, kuru viņš ir ietekmējis. Dievam ir Savi instrumenti, kā Viņš darbojas, un mūsu uzdevums ir pieņemt, uzklausīt, izvērtēt un dzīvot piedošanā. Aizlīdzināt plaisas. Pāvils saka:

 

Tad nu, kas necienīgi ēd šo maizi vai dzer Tā Kunga biķeri, tas būs noziedzies pret Tā Kunga miesu un asinīm. Tādēļ jūsu starpā ir daudz vāju un neveselu un diezgan daudz ir mirušu. (1. Korintiešiem 11:27,30)

 

Tātad cilvēkiem ir pat fiziskas kaites. Kāpēc? Tāpēc, ka viņi savas plaisas neaizlīdzina.

 

Jo, ja mēs pēc patiesības atziņas saņemšanas tīši grēkojam, tad neatliek vairs upuris par grēkiem. (Ebrejiem 10:26)

 

Tapēc ir svarīgi apzināties, ka ideāls upuris ir Kristus upuris un nekas cilvēcīgs šeit nepalīdzēs. Palīdzēs, bet neizglābs.

Mācītāja Mārča Jencīša sprediķi “Ideāla piedošana” pierakstīja un rediģēja draudzes “Kristus Pasaulei” redakcija

Sarūgtinājums un draudzes disciplīna. (Sarūgtinājums, apvainošanās, nepiedošana un piedošana. 2. daļa)

Publicēja 2021. gada 22. jūn. 13:07Līga Paņina

Ziņas datums 22.06.21.

Šodien mēs turpināsim tēmu, ko iesākām pagājušā svētdienā. Pagājušās svētdienas tēma bija par sarūgtinājumu, aizvainojumu jeb apvainošanos, nepiedošanu un piedošanu. Mēs noskaidrojām, ka sarūgtinājums ir emocija, bet apvainošanās, nepiedošana un piedošana ir lēmums, kas, protams, ir arī jaukts ar emocijām. Pati svarīgākā ir mūsu attieksme pret sarūgtinājumu, jo sarūgtinājuma izjūta ir katra cilvēka dzīvē. Kādam tā ir biežāk, kādam retāk, bet katrs kādos brīžos izjūt negatīvas emocijas, kā arī sarūgtinājumu. Svarīgs ir mūsu lēmums attiecībā pret sarūgtinājumu, jo Jēzus saka, lai mīlam viens otru, kā Viņš mūs ir mīlējis. Kas savam brālim nepiedos, tam Debesu Tēvs arī nepiedos. Dzīve piedošanā ir kristīgās dzīves pamats.

Šodien būs detalizētāka jeb padziļinātāka mācība. Šī tēma ir apjomīga, interesanta un domāta pieaugušiem cilvēkiem, un tas, ko tu dzirdēsi, tev noderēs, apskaidros tavu galvu un sirdij būs miers. Starp citu, tagad vajag trīs valodas zināt – latviešu, krievu un angļu valodu. Jo neko negribi zināt, kas ar tevi būs nākotnē? Tās ir valodas, ar kurām mēs saprotamies ar citām tautām, piemēram, lietuviešiem un igauņiem. Bet šodienas tēma ir „Sarūgtinājums un draudzes disciplīna”. Disciplīna ir vārds, kas ne katram patīk, tomēr disciplīna ir tā, bez kuras neviens nevar virzīties uz priekšu un gūt kādus panākumus. Vai tās būtu garīgās disciplīnas, vai miesīgās disciplīnas, sports vai darbs, bez disciplīnas mēs nevaram gūt panākumus un virzīties uz priekšu. Sarūgtinājums ir tas, kas mūs var apturēt un bremzēt virzīšanos uz priekšu. Draudzes disciplīna ir veids, kā draudze spēj kā kopums funkcionēt. Tava personiskā disciplīna ir tas, kā tu pats spēj funkcionēt. Draudzes disciplīna ir tas, ko tu dari draudzē, un mēs kā draudze kopā varam sasniegt kopīgos mērķus, kurus mēs no Dieva esam pieņēmuši un sapratuši, ko Dievs mums ir devis.

Ir tāds vārds ‘anarhija’. Ir tāda dziesma, kurā dzied, ka māte ir anarhija un tēvs vīna glāze. Anarhija ar vīna glāzi ļoti labi iet kopā. Anarhija ir totāls liberālisms. Šodien pastāv liberālisms, bet tas vēl nav totāls, kaut lēnām pārvēršas totālā. Totāls liberālisms ir tad, kad visi dara to, ko vēlas, katrs pats sev izdomā likumus. Mēs savus, kaimiņi savus, valdība savus, bet īsti vadība tad nesanāk nevienam. Tā ir tāda anarhija kā satiksme bez ceļazīmēm un luksoforiem. Ja kāds ir bijis Itālijā vai citās siltajās zemēs, kur nav ceļazīmju un luksoforu un visi brauc kā grib, tur tas ir piedzīvojums, tad tu zini, par ko es runāju. Mēs bijām pie Neapoles, braucām cauri Pompejiem, kas ir liela pilsēta, kur satiksme bija bez luksoforiem. Es zināju, kas tur notiek, un, pirms es tur braucu, man bija stress, kā tas viss būs. Viņi brauc uz izjūtu, viens otru jūtot. Tur ir mašīnu jūklis un karstums. Tā bija anarhija uz ceļa. Anarhija ir veids, kā iznīcināt valsti. Anarhija ir veids, kā vispār iznīcināt personību. Anarhija ir visatļautība, kas ved pie ārprāta. Tas, kas stāv anarhijai pretī, ir disciplīna un kārtība. Man nav ne uz vienu jāskatās, jo es gribu redzēt suverēnu valsti ar normālu demokrātisku iekārtu, normālu valdību, kura respektē kristīgus principus. Ne anarhiju, bet kārtību. Valsts var funkcionēt un augt tikai tad, ja tajā ir disciplīna, un tāpēc šodienas tēma ir draudzes disciplīna.

Mēdz būt divu veidu sarūgtinājums – viens ir pamatots, otrs nepamatots. Nepamatots aizvainojums, sarūgtinājums ir tad, kad cilvēks tevi aizvaino par to, kur neesi vainīgs, tu neesi neko nodarījis, tas ir nepamatoti. Ir arī pamatots sarūgtinājums, kad tiešām tev aizrādīja, tevi pakritizēja, un tas bija pamatoti, tas bija tev nepieciešams. Kad tevi ir jāpakoriģē vai jādod maigs padoms – tas ir pamatoti. Ne pirmā, ne otrā gadījumā nav vietas aizvainojumam un nepiedošanai. Ja pamatoti ko aizrāda, tad tas ir pamatoti, un tad vispār nav vietas sarūgtinājumam, aizvainojumam. Mūsu draudzē ir grupiņas, līderi, cilvēki aug, mēs audzinām līderus, un tas nav iespējams bez elementāras kritikas, bez aizrādīšanas. Protams, mēs nevaram būt kā kungi un pavēlēt, tomēr mums ir jāpasaka, kā ir vispareizāk. Ja tev saka pareizas lietas, bet tu uzrauj lūpu, tad tā jau ir liela problēma. Ja tev ir sarūgtinājums par to, ka tevi diskriminē, tad tas nav nekas īpašs, bet ar to arī ir jātiek galā. Piemēram, mums draudzē ir cilvēks, kurš strādā valsts struktūrās, kur visi ir vakcinēti, bet sanāca tā, ka viņa nevēlējās vakcinēties. Viss darba kolektīvs staigā maskās un no viņas izvairās. Es šodien šim cilvēkam teicu, ka tagad būs dzīve piedošanā, būs jāpiedod. Jēzus saka, lai mēs mīlam savus ienaidniekus. Jāsaka, cik labi globālistu plāni izdodas. Zini, kāpēc izdodas? Tāpēc, ka neviens neiestājas pretī, tikai ļoti minimāli. Viņi pirms tam jau pamēģināja, bija putnu gripa, bija dažādi mēģinājumi šo to palaist, sen tas jau ir bijis. Vispasaules valūta jau sen tiek drukāta, kādos sešdesmitajos gados to drukāja, mēģinot veidot jauno pasaules kārtību. Šoreiz viņiem viss aizgāja labi. Neviens neko nesaka. Kamēr neviens neko neteiks, tikmēr tas ies tālāk. Tur nu būs sabiedrības dalīšana. Šāda attieksme pret cilvēkiem darbavietās, kas tagad sākas, atbilst Hitlera laikiem. Iedomājies, juristi iesaka likt uz kabinetiem nozīmītes, un tas ir tāpat kā ebrejiem zvaigzne. Tev šiem cilvēkiem būs jāpiedod. Tevi nepamatoti apvaino. Ir arī pamatoti, kad tev tiešām kāds pa tēmu uzdrīkstējās pakoriģēt vai maigi aizrādīt. Ja tad tev ir aizvainojums un nevari tikt galā, tad tā jau ir ļoti liela problēma. Ja tevi darbā diskriminē un tev ir aizvainojums, tā vēl nav tik liela problēma, bet tā pirmā ir daudz lielāka.

Izskatīsim Rakstu vietu par Ēzavu un Jēkabu, par diviem brāļiem. Īzakam bija divi dēli – Ēzavs un Jēkabs.

Un zēni pieauga, Ēsavs kļuva izveicīgs mednieks, lauku cilvēks, bet Jēkabs bija klusas dabas vīrs un mājoja teltīs. Un Īzāks iemīlēja Ēsavu, jo medījumi bija pēc viņa garšas, bet Rebeka vairāk mīlēja Jēkabu. (1. Mozus 25:27-28 )

Īzakam piedzima divi dēli, faktiski dvīņi, pirmais iznāca Ēzavs. Viņš bija vecākais dēls un mantoja tēva vīziju, kas iekļāva lielāko daļu tēva biznesa, zemes, saimniecības vadīšanas. Tajā laikā vecākais dēls to visu mantoja. Bībele saka, ka Īzaks iemīlēja Ēzavu, tas nozīmē, ka viņš vairāk mīlēja Ēzavu nekā Jēkabu. Ēzavs ļoti labi jutās, viņš bija mednieks, ļoti labs pavārs, gatavoja garšīgi ēst, un tēvam tas patika. Tas bija viņa mīļais dēls, un viņš automātiski mantoja visus tēva īpašumus un kļuva par ģimenes galvu. Kādā dienā, kad Ēzavs atgriezās no medībām, Jēkabs vārīja lēcu zupu. Ēzavs bija izsalcis un zupa tik labi smaržoja, un viņš teica, lai viņam dodot no tā sarkanā viruma, bet Jēkabs gudri atbildēja, varbūt pat viltīgi: „Pārdot papriekš man savu pirmdzimtību.” Lai pārdod viņam par zupas šķīvi savu pirmdzimtību. Ēzavs atbildēja, ka mēs visi tāpat reiz mirsim, tad ko līdz tā pirmdzimtība. Ko tev līdz tā vīzija – skaties debesīs un skaiti zvaigznes, tikpat daudz būt tev pēcnācēju? Viņš domāja, ka tāpat mēs mirsim, kāda tam nozīme. Viņš domāja, ja viņš ir tēva mīlulis, tad viņš ir drošībā. Tā viņš pārdeva savu pirmdzimtību. Pienāca brīdis, kad tiešām tēvs šķīrās no šīs zemes un devās uz Debesīm. Pirms nāves tika dota tēva svētība, uzliekot rokas, un tas dēls, kuram viņš rokas uzlika, mantoja visu saimniecību un zemes. Māte vairāk mīlēja Jēkabu, un Jēkabam bija svarīga pirmdzimtība. Jēkabam bija vīzija. Tā kā tēvs bija akls un vecs, tad Jēkabs ar viltu ienāca teltī Ēzava vietā. Māte viņam palīdzēja. Īzaks uzlika rokas Jēkabam, un viņš mantoja visu vīziju un svētības. Pēc tam nāca Ēzavs, un, kad viņš uzzināja, ka svētība jau ir iedota jaunākajam brālim, viņš brēca un rūgti raudāja un prasīja, lai tēvs viņu arī svētī.

Kad Ēsavs dzirdēja sava tēva vārdus, tad tas brēkdams brēca un rūgti raudāja un sacīja savam tēvam: "Svētī arī mani, mans tēvs.” (1. Mozus 27:34)

Kaut kādus svētību pārpalikumus viņš dabūja, bet visu svētību bija jau saņēmis Jēkabs. Vai pamatoti sarūgtināts bija Ēzavs? Tēva mīļais bērns pārdeva savu pirmdzimtību, bet, kad pienāca brīdis atdot to, tad viņš to negribēja atdot. Nē, nepamatoti. Uz šī nepamatotā sarūgtinājuma pamata veidojās nepiedošana un beigu beigās konflikts tādā mērā, ka Ēzavs sāka spītēt vecākiem, precēja pagānu sievietes, atšķirībā no Jēkaba, kurš darīja, kā tēvs teica. Viņš darīja pretēji un gribēja savu brāli nogalināt. Tieši Pniēla bija tā vieta, kur Jēkabs sastapās ar Dievu un izlūdzās aizsardzību. Beigu beigās bija sastapšanās starp divām armijām – Jēkaba un Ēzava, kad Ēzavs gribēja viņu iznīcināt ar visiem bērniem. Beigās viņi izlīga, Dievs palīdzēja, bet šī nepiedošana atnesa lielu postu. Vienkārši nepamatots sarūgtinājums par to, ko tu pats esi atdevis. Tu pats pārdevi, bet pēc tam tu gribi atpakaļ. Atšķirība starp šiem diviem cilvēkiem – Ēzavam vīzija nebija svarīga, viņam bija vienalga, kas mantos zvaigznes debesīs, Ābrahāma vīzija, viņa tēva vīzija. Vairošanās vīzija viņam nebija svarīga, jo viņš bija mednieks. Dieva svētība ir tikai uz tiem, kuri ir satvēruši Ābrahāma vīziju. Pats galvenais, ja tev ir vīzija, ja tu esi šīs draudzes vīzijā, draudzes vīzija ir Dieva vīzija – „Ejiet un dariet par mācekļiem visas tautas.”.

Un Viņš tam lika iziet ārā un sacīja: "Skaties uz debesīm un skaiti zvaigznes; vai tu spēj tās izskaitīt? Tikpat daudz būs tev pēcnācēju," Viņš tam sacīja. (1. Mozus 15:5)

Ja tu esi vīzijā, tu nevari nepiedot, jo tev vīzija ir svarīgāka, tā ir tava dzīve, tas ir tavs pamats, un nekāds sarūgtinājums nespēs to apturēt. Tas ir tikai tāpēc, ka tev ir vīzija. Cilvēkam, kurš nav draudzes mācībā, vīzijā, ir ļoti viegli apvainoties. Viņam ļoti viegli ir izaudzēt sarūgtinājuma saknes. Šeit ir grupiņu vadītāji, un mēs visi esam grupiņās. Grupiņās ir dažādas situācijas, gadās interesanti cilvēki, kāds par daudz runā, kāds bliež pretī vadītājam un vēl dažādas interesantas lietas. Kā tu vari aizrādīt un disciplinēt cilvēku, kuram nav vīzijas, kuram nav nekāda pamata? Viņam nav ko zaudēt. Cilvēks, kurš turās pie Dieva, turās pie vīzijas, viņš zina, ja viņš nedarīs, kā ir pareizi, nepiedos, turēs rūgtumu, tad viņš nevarēs būt līderis. Viņš zaudēs zem kājām pamatu. Lūk, iemesls, kāpēc Jēkabs, kaut arī viņam nepienācās pirmdzimtība, to saņēma. Tas bija iemesls Ēzava sarūgtinājumam. Cik svarīgi ir būt vīzijā un draudzes mācībā!

Būs stāsts no Bībeles par diviem cilvēkiem, kāds viņiem bija sarūgtinājums un risinājums. Mums būs mācība no šī notikuma. Bībele ir ļoti laba grāmata, Dieva vārds. Ja tu lasīsi un studēsi Bībeli, tu būsi ļoti gudrs. Nesen kāds cilvēks man atgādināja senu notikumu. Viņš teica: “Izrādījās, ka tev toreiz bija taisnība.” Mācītājam pašam par sevi nav taisnība, bet, ja viņš pārzina Dieva principus, tad ļoti vienkārši ir diagnosticēt un konstatēt problēmu. Piemēram, ja tu apprecēsies ar to un to cilvēku, tad tev būs tāda un tāda problēma. Bieži cilvēki atbild: “Viņš mani mīl, nēsā uz rokām!” Paiet daži mēneši un sākas tieši tā konkrētā problēma. Paies vēl pieci gadi, un šī problēma būs daudz lielāka nekā tev likās. Es nebūšu tas, kurš teiks, ar kuru tev precēties vai neprecēties. Es pateikšu, kādas būs vai nebūs problēmas, ja tu precēsies ar konkrēto cilvēku. Divas reizes man nebija taisnība. Reiz inkaunterā stāstīju par polārpētniekiem, kuriem ekspedīcijas laikā sākās cinga un viņi nomira. Toreiz es teicu, ka cinga ir vētra. Viena sieviete no klātesošajiem aizrādīja, ka cinga ir vitamīnu trūkums. Toreiz pastāvēju pie sava, ka cinga ir vētra. Zālē bija klusums un daudzi pieņēma, ka cinga ir arī vētra. Pēc tam es paņēmu enciklopēdiju, papētīju un sapratu, ka cinga tiešām ir vitamīnu trūkums organismā, kā dēļ šīs pētnieku grupas dalībnieku organismi tika novājināti un visi nomira. Otrreiz, kad kļūdījos savos spriedumos, taisnība bija kādai draudzes māsai. Viņa apprecējās ar amerikāni un aizbrauca dzīvot uz ASV. Mēs bijām šeit un dzīvojām “Delfu” un “Panorāmas” informācijas telpā, bet amerikāņi dzīvoja citā informācijas telpā. Kādā sprediķī runāju par politiku laikā, kad ASV noritēja vēlēšanu kampaņa un Donalds Tramps pirmo reizi kandidēja un prezidenta amatu. Es toreiz teicu, ka viņš ir traks un es nekādā gadījumā par viņu nevēlētu. Par viņu visos mūsu medijos runāja šausmu lietas. Sievas brālis dzīvoja UK un teica, ka, visticamāk, ievēlēs Trampu un arī šīs draudzes māsa, kura tolaik jau dzīvoja Amerikā, teica, ka Tramps ir īstais. Pagāja laiks, Trampu ievēlēja, un es sapratu, ka nevar uzticēties mūsu ziņu portāliem, tādiem kā TVNET, Delfi, un vajag meklēt informāciju dažādos ziņu avotos un kā pamatu visam ņemt Bībeli. Nav grūti pateikt, kas būs, ja cilvēks attiecīgi rīkosies. Kad pasaku, tad cilvēki bieži sarūgtinās, apvainojas. Es tur neko nevaru darīt, jo, zinot garīgos principus, zinu, ka tā vienkārši būs. Parastus lēmumus nav grūti prognozēt, ja labi pārzina Dieva vārdu.

Lūk, stāsts par diviem cilvēkiem Pāvilu un Barnabu. Viņiem bija kopīga draudze Antiohijā. Vietējie vadītāji uzlika rokas un izsūtīja viņus misijas ceļojumā, un viņi kopā dibināja draudzes. Pēc kāda laika Viņi nolēma savas dibinātās draudzes apciemot. Tas bija otrais misijas ceļojums. Radās jautājums, vai ņemt līdzi Jāni ar pievārdu Marks, kurš bija palīgs jau pirmajā misijas ceļojumā, bet kādā grūtā brīdī bija viņus pametis. Pāvils nevēlējās viņu ņemt līdzi, bet Barnaba tomēr vēlējās. Kuram taisnība? Kādēļ jāņem līdzi neuzticams cilvēks? Kāpēc nevar piedot un dot iespēju vēlreiz?

Tad radās sarūgtinājums, tā ka viņi viens no otra šķīrās, un Barnaba ņēma līdzi Marku un pārcēlās uz Kipru. Bet Pāvils, izvēlējis Sīlu, devās ceļā, un brāļi to novēlēja Tā Kunga žēlastībai. (Apustuļu darbi 15:39-40)

Radās sarūgtinājums gan Pāvilam, gan Barnabam, un notika šķelšanās. Vai mūsu draudzē grupiņās reizēm nenotiek dažādi sarūgtinājumi starp vadītāju un kādu grupiņas cilvēku vai arī starp grupiņas cilvēkiem? Vai nav tā, ka kāds apvainojas un aiziet? Labā ziņa ir tāda, ka Pāvils un Barnaba abi palika Antiohijas draudzē, kaut arī kalpošanā izšķīrās. Kāds ir pareizais iemesls, lai kalpošanā izšķirtos? Sarūgtinājums vai arī neuzticēšanās cilvēkam, kurš reiz pievīlis? Abiem taisnība. Viens nevēlas vairs kopā kalpot, bet otrs tic, ka ir nožēlojis un labosies. Ja nevar vienoties, tad šķiras, paliekot vienā draudzē. Var pamainīt grupiņu, vadītāju, bet atstāt draudzi ir liktenīga kļūda. Pāvila un Barnabas konfliktā es redzu vienu lielu problēma, kas saistīta ar šodienas sprediķa tēmu. Kas viņiem pietrūka, kāpēc viņi izšķīrās un nevarēja palikt kopā? Kā būtu mūsu draudzē? Ja pie mācītāja nāks, piemēram, video kalpošanas vadītājs un kārtības kalpošanas vadītājs un teiks: “Mēs nevēlamies kopā kalpot, jo viņš grib ar Marku, bet es negribu ar Marku.” Zini, ko mācītājs darītu? Pieņemtu lēmumu, kā šajā gadījumā labāk, pateiktu to, un tā arī notiktu. Es viņiem pateiktu, piemēram: “Neko nevar darīt, palieciet kopā. Neko nemainīsim, lai Marks paliek (vai nepaliek)!” Ja es būtu viņu līderis, viņiem nemaz nebūtu daudz jādomā kā rīkoties. Viņi ar savu domstarpību nāktu pie manis, es teiktu kā darīt, un tā arī notiktu. To sauc par subordināciju. Draudzes disciplīna ir subordinācija dažādos jautājumos.

Mēs lasām: “Mīliet cits citu, izsūdziet grēkus cits citam,” un tamlīdzīgi. Šis “cits citam” nozīmē nevis kam pagadās, bet pareizā secībā. Tu ej pie līdera ar savu problēmu, līderis nāk pie mācītāja ar savu problēmu, nevis stāsta to kaut kādam cilvēkam, kurš dos nezin kādus padomus. Šajā rakstvietā redzu, ka Pāvilam un Barnabam bija problēma ar subordināciju, jo nebija nozīmēts, kurš no viņiem ir kalpošanas vadītājs. Nevar būt divi vadītāji. Arī ģimenes, kurās abi divi grib pieņemt gala lēmumus, nevar normāli pastāvēt. Tā rodas kroplīgas ģimenes, draudzes, organizācijas. Šādas organizācijas ar laiku sašķeļas. Daudzi no mums strādā kolektīvos. Vai tu apspried to, ko dara priekšnieki? Apspriest jau tu vari, bet vai tad tu nedari to, ko tev saka priekšnieks? Ja tev ir domstarpības ar priekšnieku, ja tu nedomā, ka ir pareizi tā, kā viņš saka, tad vienalga viņš maksā algu un tu dari. Tu ļoti labi zini, ka tad, ja nedarīsi, kā priekšnieks grib, tad algas vietā būs tukšs maks. Varbūt tu domā, ka esi kristietis, ka Jēzus darījis tevi brīvu un līdz ar to esi pilnīgi brīvs cilvēks? Vai tā ir? Gribēsi ēst – masku uzliksi. Vai es saku nepareizi? Valdība pateiks, un tu liksi masku. Maskas nav – maizes nav, vakcīnas nav – maizes nav! Otrā gadījumā es labāk gan nomirstu bez maizes, nekā laižu sevī nezināmu šķidrumu un mirstu no tā un rādu paraugu visiem. Nē un viss! Te ir robeža. Tu saki: “Es esmu brīvs!” Kādēļ tad tu staigā maskā, brīvais cilvēk? Gribi ēst – liec masku, gribi tikt iekšā kafejnīcā – vakcinējies, gribi uz hokeju – atkal vakcinējies. Vai tu tikko saprati, ka tu neesi līdz galam brīvs cilvēks? Valstī ir sava subordinācija un kārtība, un mēs visi pakļaujamies cits citam tajā kārtībā, kā valstī ir iedibināts, un neko tu tur nevari darīt. Tikai pateicoties subordinācijai, valsts turas kopā un funkcionē. Arī mums draudzē ir sava kārtība un subordinācija. Orvela grāmatā “Dzīvnieku ferma” ir slavenais teiciens, ka visi ir vienlīdzīgi, bet daži ir vienlīdzīgāki par citiem. Vai tu domā, ka draudzē visi ir vienlīdz vērtīgi? Draugs, vienlīdz vērtīgs tu esi tikai Dieva acīs. Ne draudzē, ne citur sabiedrībā cilvēki nav līdzvērtīgi un vienādi vērtīgi. Katrs ir savā vietā pēc spējām, ieguldītā daba utt. Bībelē ir rakstīts:

Tur nav ne jūda, ne grieķa, nav ne kalpa, nedz svabadā, tur nav ne vīra, nedz sievas, jo jūs visi esat viens Kristū Jēzū. (Galatiešiem 3:28 )

Tas viss ir Bībelē, tas ir pareizi, un tādi mēs visi esam Dieva acīs. Tajā pašā laikā mēs redzam, ka Jēzus bija boss savā grupā, un Pēteris, Pāvils bija bosi savās draudzēs. Viņi noteica mācību un virzienu savās draudzē, kādu Dievs viņiem bija atklājis. Mēs visi gribam būt tādā vietā, kas funkcionē, grib augt, ir veselīga, kur ir kārtība. Reiz kādā fabrikā sabojājās ierīces un darbs apstājās. Tā bija sarežģīta tehnika un tika iztērēta liela nauda, lai to salabotu. Neviens to nevarēja izdarīt, līdz beidzot tika pieaicināts speciālists, kura pakalpojumi maksāja dārgi. Viņš atnāca ar koferīti, kurā bija āmurs. Viņš pastaigāja, paskatījās, padomāja, līdz aizgāja pie viena no aparātiem, kaut ko tur padarīja, izņēma āmurīti un vienreiz iesita pa to. Aparāts sāka strādāt. Viņš paprasīja lielu samaksu par savu pakalpojumu. Fabrikas īpašnieks jautāja, kādēļ tik liela summa par tik mazu darbu. Viņš teica: “Par to, ka es zinu, kurā vietā uzsist.” Vai visi ir vienlīdzīgi un līdzvērtīgi? Vai tu esi līdzvērtīgs visiem? Vai es esmu līdzvērtīgs draudzes “Jaunā Paaudze” Ukrainā bīskapam Andrejam Tiščenko? Man nepatīk, ka mani sauc par brāli. Tā bieži izpaužas familiaritāte. Man bīskaps jāuzrunā par Andreju Georgeviču. Kad biju ciemos un iegāju pie viņa kabinetā ar saplēstiem džinsiem, viņš teica: “Kas ir, nav naudiņas džinsiem?” Ko es varu teikt? Brāli Andrej? Nē, man jāsaka Andrej Georgovič, man ir naudiņa, nākamreiz uzvilkšu normālas bikses. Tā ir subordinācija. Mēs neesam līdzvērtīgi. Es nevaru to, ko var viņš. Ja es varētu to, ko var viņš, tad man būtu tas, kas ir viņam. Mēs neesam vienādi un līdzvērtīgi. Jā, Dieva priekšā mēs esam vienlīdzīgi un cits pret citu izturamies ar cieņu, visus mīlam un pieņemam. Bībele saka, ka, piemēram, presbiterus jātur divkāršā godā. To saka Dieva vārds. Kādēļ gan tā, kādēļ presbiterim divkāršs gods, kāpēc viņam lielāka alga un viņu vairāk ciena? Tas tādēļ, ka viņš ir attiecīgā vietā un spējīgāks. Jēkabs bija spējīgāks nekā Ēzavs. Ēzavs baudīja to, ka bija tētiņa mīlulītis un domāja, ka viņam viss būs. Nebūs gan tāpat vien! No tēva gan varbūt būs daudz kas, bet šajā gadījumā pat tēva svētība tika brālim. Svarīgākais ir būt Dieva vīzijā, un pārējās lietas tiks pieliktas.

Pāvels un Barnaba nevarēja būt līdzvērtīgi. Bet viņi uzskatīja, ka ir līdzvērtīgi. Kāpēc? Tāpēc, ka draudzē netika noteikta subordinācija, pirms viņus izsūtīja, viņi nezināja, kurš ir kalpošanas atbildīgais un kurš strīdu situācijās pieņems lēmumus. Kā strīdīgus lēmumus izšķir valstī? Es tev pateikšu priekšā – tos iztiesā! Kā? Kāpēc ir tiesas, izmeklēšanas? Ir domstarpības? Tad tu vērsies mantas dalīšanas vai laulības šķiršanas tiesā. Ir administratīvā tiesa un ir arī krimināllietas, kuras arī izskata tiesā. Kā sauc Vecās Derības laika vadītājus? Soģi, tiesneši. Cik svarīgi ir izšķirt! Un arī cik svarīgi, ka draudzē ir subordinācija un hierarhija. Un tajā pašā laikā Jēzus saka, ja kāds grib būt augšā, lai viņš ir kā kalps. Pat citā vietā rakstīts, lai netop daudzi par mācītājiem, jo tie nāks grūtākā tiesā.

Un, ja kas jūsu starpā grib būt pirmais, tas lai ir jūsu kalps. (Mateja 20:27)

Netopiet, mani brāļi, daudzi par mācītājiem, zinādami, ka mēs nāksim grūtākā tiesā. (Jēkaba 3:1)

Draudzē un visās citās organizācijās cilvēki ir svarīgi, bet viņi nav līdzvērtīgi. Es kristiešiem neiesaku taisīt kopēju biznesu. Jo es nezinu, kāpēc viņi izdomā, ka viņi ir līdzvērtīgi. Kāds no viņiem, piemēram, aiziet strādāt pie otra kristieša darbā un domā, ka tas ir viņa brālis. Un viņš gaida citādu attieksmi pret sevi. Bet darbā jau ir tāda attieksme, kāda ir. Savs darbs ir jāizdara. Bet kristietis, piemēram, iedomājas, ka viņš lasīs Bībeli darbā, ies uz visiem neformālajiem pasākumiem, vadīs simts grupiņas. Viņš iedomājas, lai tik maksā algu, bet viņš var nebūt tad un tanī laikā. Tāpēc es neiesaku! Un draudzē mums vispār ir mācība, ka, ja draudzē kādi cilvēki savā starpā ņemas ar biznesu, tad vispirms nāk pie mācītāja. Atsevišķos gadījumos varu piekrist. Es apmēram zinu. Es paprasīšu līderim, kāds ir šīs cilvēks. Ja es par šo cilvēku jau zināšu, es neatteikšu to darīt. Atsevišķos gadījumos var to darīt, ja cilvēki ir nobrieduši un saprot, ka viņi nav līdzvērtīgi. Divi kristieši nav līdzvērtīgi.

Kurš mani varētu darbā pieņemt? Vai kāds draudzes cilvēks var pieņemt darbā mani? Ja es būšu pie viņa darbā, tad, piedodiet, būs grūti, bet viņš būs mans šefs. Tagad es esmu mācītājs, bet tur viņš būs šefs. Tas ir viņa darbs, viņa firma, un es strādāju pie viņa. Tad man jābūt pazemīgam un jāaizmirst, ka es esmu mācītājs. Darbs ir jāizdara un jāpaklausa. Bet pēc tam, draudziņ, ja pret mani slikti izturēsies, tu atnāksi uz draudzi un es tevi nolikšu. Jēzus mazgāja kājas mācekļiem. Bet vai viņi bija līdzvērtīgi? Un, ja mēs to visu saprotam, tad mums ir vieglāk nesarūgtināties. Ir labi, ja ir kāds cilvēks draudzē, kas tevi paaudzina, iesaka. Ir tādi cilvēki, kuriem tā viegli, pat ar mājienu neko nevar pateikt. Tu zini cilvēkus, kuriem pat mājienu nevar dot, ka viņš rīkojas nepareizi, jo viņš jau ir uzpūties? Un tad trīs dienas staigā dīvains. Kā viņam pateikt, ka tas ir nepareizi, ka būs problēmas viņam pašam? Kā pateikt, ja tu zini, ka tu dabūsi pa galvu? Ir cilvēki, kuriem kaut ko pateiksi un dabūsi pa galvu. Bet tad tu mēģini ar mājienu. Un reizēm cilvēks domā, kad mācītājs sludina, ka mācītājs konkrēti runā par viņu. Patiesībā mācītājs nezināja. Šis cilvēks vienkārši domāja, ka viņam vienīgajam tāda īpašā problēma. Viņš nesaprot, ka te ir simtiem cilvēku, kuriem ir līdzīgas problēmas. Un attiecīgos brīžos es sludinu attiecīgus sprediķus. Vai tu zini, kā es sludinu sprediķus? Kur es tos dabūju? Pirmdienā es eju lūgšanu kambarī un saku: “Dievs, pasaki man, par ko sludināt!?” Es vēl trīs stundas lūdzu mēlēs un tad man nāk skaļa balss un saka: “Sludini par nepiedošanu!”? Nē, tā nav! Reizēm es daru tā, brīžos, kad draudzē viss ir kārtībā, nav nekā specifiska, kas vajadzīgs, es apzvanu savus vadītājus un pajautāju, kas notiek grupiņās un kādas ir problēmas, ko uzlabot. Un vadītāji arī pasaka, pēc kā es saprotu, kādas ir vajadzības draudzē. Gatavoju tēmu un viss. Nav nekā tāda pārdabiska, bet ir reizes, kad es tiešām lasu Dieva vārdu un Dievs mani konkrēti uzrunā un parāda, ka konkrēti šis man ir jārunā. Ir dažādi brīži. Caur sprediķiem tiek vadīta draudze. Dievs vada caur svētrunām. Viņš vada Savu draudzi caur vārdu. Cik svarīgi ir būt dievkalpojumā un klausīties sprediķi! Grupiņās, lūgums, to pārrunāt!

Viens no mūsu Latvijas populāriem mācītājiem, kad bijām vienā lūgšanu sapulcē, teica, ka mēs visi esam parasti cilvēki un tomēr neesam parasti. To viņš teica par mācītājiem. Mēs esam vienkārši cilvēki un tomēr īpaši. Es to nevaru izskaidrot, bet, kaut arī esam parasti cilvēki, uz vadītājiem un līderiem ir īpaša Dieva apsardzība un svaidījums. Viņš tur ir un tāpēc kļūst kā neparasts cilvēks. Bet pāri visam ir mīlestība un pāri visam ir Dievs!

Situācija Korintas draudzē, kuru Pāvils pārraudzīja. Pēc Bībeles komentāriem sanāk, ka Pāvils rakstīja vairākas vēstules korintiešiem. Mums ir tās, kas mums ir, un viena no tām ir asarainā vēstule. Iespējams, ka tā ir nozaudēta vēstule, bet katrā ziņā tā bija asaraina, jo ir rakstīts, ka draudzē bija pārvērtības, problēma. Pāvils tā saka:

Jebšu es jūs ar savu vēstuli esmu skumdinājis, tomēr es to nenožēloju; ja es agrāk arī to nožēloju – jo es redzu gan, ka šī vēstule jūs skumdināja, lai arī tikai uz brīdi. (2. Korintiešiem 7:8 )

Viņš ir rakstījis ko tādu, ar ko ir saskumdinājis korintiešus. Un pats Pāvils to bija nožēlojis, viņam bija grūti to teikt. Viņam bija žēl, ka pēc viņa kritikas, aizrādījumiem bija ne pārāk labas izjūtas.

Tad tagad es priecājos ne par to, ka jūs tapāt skumdināti, bet par to, ka jūs tapāt skumdināti uz atgriešanos; jo jūs esat skumdināti pēc Dieva prāta, lai jums nekas no mums nenāktu par ļaunu. Jo dievišķas skumjas dod atgriešanās svētību, ko neviens nenožēlos; bet pasaulīgās skumjas nes nāvi. (2. Korintiešiem 7:9-10)

Tālāk arī ir pieminēts, ka viņa vēstule izraisīja aizstāvēšanos, uztraukumu, bailes, ilgas, centību un pat sodīšanu. Kāds bija apvainots, kāds apvainotājs. Un Pāvils noteica, kā visam ir jābūt. Un, iespējams, arī norāja ar kādiem stiprākiem vārdiem. Mums nav patīkama kritika. Bet tu reizēm pat redzi, ka cilvēks ir stulbs. Vai piekrīti, ka ir arī stulbi cilvēki? Tu skaties uz viņu un redzi, ka viņš ir stulbs. Un viņš kaut ko stulbu pasaka, piemēram, kritiku par mani. Ja godīgi, mani neķer stulba cilvēka kritika, īpaši neaizvaino. Bet es tik un tā pēc tam to pārdomāju. Un es reāli citreiz kaut ko iemācos. Kāds kaut ko nolej, bet es padomāju, varbūt tiešām tā arī ir. Varbūt pie tā vēl ir jāpiestrādā. Kad tevi pakritizē, kad tev dod kādu padomu? Draugs, mums ir jāpriecājas, ka vispār kāds par mums domā. Ka kāds tevī ir ieinteresēts. Ka tie ir mūsu vadītāji, mūsu līderi, ka mums ir mācītājs. Ja ar tevi runā, tas taču ir lieliski! Tas palīdz tev dzīvot. Tev ir, pie kā atnākt, tev ir, kam pateikt, tev ir kāds, kas var padomu iedot. Ja tavs vadītājs to nespēj, tu atnāc pie mācītāja. Nu, mācītājs jau neteiks konkrēti: dari tā vai šitā. Bet vismaz kādu saprašanu tev var dot, kā pašam rīkoties tālāk.

Pāvils rakstīja vēstuli, caur ko pats noskuma un saskumdināja cilvēkus, bet viņš saka, ka pasaulīgās skumjas nes nāvi, bet dievišķās nes dzīvību. Kas ir dievišķās skumjas? Kad tev pamatoti parāda Dieva ceļus. Parāda, kā tev kaut ko izmainīt, kā tev augt. Un tu spēj tikt galā ar sarūgtinājumu, ja tāds rodas. Neapvainoties, pieņemt, darīt un uzvarēt! Paldies Dievam! Bet pasaulīgās skumjas ir tad, kad tu nepieņem šādu kritiku, tu aizvainojies un nespēj vairs pieņemt. Līdz ar to tavs ceļš jau vairs neved pareizā virzienā. Lūk, pasaulīgas skumjas, kas ved nāvē, un dievišķas skumjas, kas ved dzīvībā! Sprediķos kaut kas izskan, kaut kas tevi aizķer. Ar pareizu attieksmi, tiekot galā ar dažādām pamatotām, nepamatotām sajūtām, pieņemot pareizus lēmumus, tu spēj pilnvērtīgi augt, attīstīties un galu galā arī iemantot mūžīgo dzīvību. Vai līderiem ir viegli kaut ko aizrādīt? Kad tu zini, ka tev būs rūciens pretī? Un arī tad, kad tu zini, ka nekāds rūciens nebūs, bet cilvēks būs bēdīgs? Tu zini, kad tu pateiksi vajadzīgo, viņš būs bēdīgs. Vai tad tu gribi to teikt? Tu negribi, bet vajag pateikt! Tad tu uzaicini uz kafiju, sagatavo ēdamo un atklāj, ka tev kaut kas jāsaka. Tā normāli parunā. Nu, man tas ir vienkārši, kāda tur kafija, pa taisno nāk vārdi un viss gatavs. Visiem ir jāsaprot, ka šis mācītājs nav tāds kā visi, parasts un ne vienmēr visai normāls. Un tā, kā mācītājs saka, tas tā ir. Parasti nav par ko apvainoties.

Paklausait saviem vadītājiem un esiet padevīgi, jo viņi ir nomodā par jūsu dvēselēm kā tādi, kam būs jādod atbildība. Lai tie to varētu darīt ar prieku un nevis nopūzdamies, jo tas jums nav derīgi. (Ebrejiem 13:17)

Šī bija tēma par sarūgtinājumu un draudzes disciplīnu. No šīs dienas tu esi gudrāks. Tu esi stiprāks, tu labāk visu izproti. Bet mēs visi esam pietiekoši pazemīgi, vai ne? Un ar visu mēs tiekam galā! Cits citu atbalstīsim. Piedosim, ja vajag. Esi laimīgs! Aleluja! Debesu Tēvs, es lūdzu, lai katram ir veselība, lai katrs bauda no Taviem Gara augļiem, lai ir prieks! Lai ir miers! Lai ir harmonija ar tevi, Kungs! Lai katrās grūtībās mēs pastāvam. Lai katrs pastāv grūtībās un uzvar, Jēzus Vārdā! Lai katram ir veselība! Lai arī, ja kādam ir kādi vīrusi vai kādas baktērijas, lai iznīkst, Jēzus Vārdā! Lai ir līdzekļi pārtikai, lai ir nauda ceļojumiem, lai ir nauda transporta līdzekļiem un mājām! Jēzus Vārdā, lai viss notiek! Lai mēs augļojamies un vairojamies, un piepildām šo zemi ar Tavu slavu un Tavu godību, Jēzus Vārdā, Āmen!

Mācītāja Mārča Jencīša sprediķi “Sarūgtinājums un draudzes disciplīna” pierakstīja un rediģēja draudzes “Kristus Pasaulei” redakcija

Sarūgtinājums, apvainošanās, nepiedošana un piedošana. 1. daļa

Publicēja 2021. gada 15. jūn. 21:40Līga Paņina   [ atjaunināts 2021. gada 22. jūn. 13:12 ]

Ziņas datums 16.06.21.

Vārda ‘sarūgtinājums’ jēga pamatā ir saistīta ar emocijām. Sarūgtinājums ir emocijas, un to izjūt jebkurš cilvēks. Cits sarūgtinājumu izjūt mazāk, cits vairāk, kāds pat katru dienu desmit reizes, bet ikviens to izjūt. Apvainošanās, savukārt, nav tikai emocijas, bet tā ir tava izvēle. Sarūgtinājums nav izvēle. Tās ir neizbēgamas izjūtas katram, tāpat kā bailes, prieks un tamlīdzīgi, turpretim apvainošanās ir tava izvēle. Tas ir tas, ko tu dari ar sarūgtinājumu. Apvainošanās var būt cilvēka dzīves daļa, citam vairāk, citam mazāk. Cilvēks kādu iemeslu dēļ jūtas sarūgtināts, viņš nošķiras no pārējiem un, piemēram, nerunā vai staigā ar skābu seju. Apvainošanās ilgst neilgu laiku, līdz brīdim, kad izlīgst un atkal viss ir kārtībā. Šādas situācijas notiek. Bet, ja apvainošanās aiziet tālāk, kļūst par sistēmu un pieņemas spēkā, tad izaug nepiedošana. Nepiedošana ir dzīvesstils, tā ir konkrēta pozīcija pret konkrētu draudzi, konkrētu cilvēku, konkrētiem apstākļiem vai pat pret Dievu. Ir cilvēki, kuri ir apvainojušies uz Dievu. Tas nav tā, ka cilvēks šodien ir apvainojies un rīt jau izturas labi pret Dievu. Parasti cilvēkam ir nomiris kāds tuvinieks vai viņš ir kaut ko redzējis, dzirdējis, skolā iemācījies, un tad dusmojas uz Dievu par to, ka Āfrikā bērni mirst badā utt. Bieži vien no šādiem cilvēkiem var dzirdēt frāzes: “Ja Dievs būtu, tad mana mamma nebūtu nomirusi.” Cilvēks uz Dievu ir apvainojies un ieņēmis pastāvīgu pozīciju, uzskatot, ka Dievs viņam nekad nebūs labs. Šo pozīciju sauc par nepiedošanu. Nepiedošana atnes postu gan cilvēka emocionālajā veselībā, gan fiziskajā veselībā. Tāpat nepiedošana atstāj ietekmi uz panākumiem dzīvē, tā maina tavas dzīves virzienu. Jēzus saka: “Ja tu savam brālim nepiedod, tad arī Es tavus grēkus tev nepiedodu.” Jēzus vārdi ir ļoti radikāli. Uz Bībeli mēs skatāmies tieši caur Jēzus vārdiem, un Jēzus vairākkārtīgi min, ka var pazaudēt mūžīgo dzīvību, ja tu dzīvo nepiedošanā. Šī ir ārkārtīgi svarīga tēma, un, ja tu to izpratīsi un pielietosi savā dzīvē, tad kļūsi stiprāks, jo tikai piedodoši cilvēki ir stipri. Tikai tie, kas spēj piedot, ir stipri. Jēzus pat, karājoties pie krusta, teica Dievam: “Piedod viņiem, jo tie nezina, ko dara!” Sarūgtinājums ir tikai emocijas, savukārt, gan apvainošanās, gan nepiedošana, gan arī piedošana ir tava izvēle. Tas ir tas, ko tu spēj izdarīt. Dievs šodien pie tevis darbosies!

Piedošana ir iekšēja un ārēja. Iekšējā piedošana ir tas, kā tu domā un jūties. Ārējā piedošana ir tas, kā tu rīkojies. Piedošana ir darbība. Tā nav emocija, pirmkārt. Tas ir tavs domāšanas veids. Ja tevi aizvainoja, sarūgtināja, tad tevī ir šī sajūta. Sarūgtinājuma sajūta var nākt no cilvēkiem, no Dieva, pat laika apstākļi var sarūgtināt. Trešdien biju aizbraucis uz Saulkrastu pludmali. Biju paskatījies divas dažādas laika ziņas, un abās tika prognozēts saulains laiks. Piebraucot pie pludmales, redzēju, ka viss ir apmācies līdz horizontam. Es biju sarūgtināts. Es speciāli saplānoju visu savu dienu tā, lai vakarpusē būtu pie jūras un varētu pagulēt saulē. Bet piebraucu un sapratu, ka ir vēss un apmācies. Pat vējjakā man bija pavēss. Par šo sīkāk es pastāstīšu svētrunas beigās. Sarūgtinājums – tā bija mana mirkļa sajūta. Bet ko es domāju par to, ko jutu, un ko es darīju attiecībā pret to, ko jutu? Kā es rīkojos? Ārējā un iekšējā piedošana. Ārējā piedošana ir mana darbība, bet iekšējā – manas domas un izjūtas. Piedošana, pirmkārt, ir domāšanas veids, otrkārt, darbi, un treškārt – emocijas. Ja cilvēks šīs lietas nesaprot, tad, faktiski, viņš ir purvā. Mūsu trīs dienu atbrīvošanas seminārā jeb inkaunterā pirmā lieta, par ko runājam, ir atstumtības, nepiedošanas un ļaunuma gars. No kurienes visas problēmas sākas? No nepiedošanas. Mums ir jātur bauslis: mīli Dievu un savu tuvāko kā sevi pašu. Kā var mīlēt savu tuvāko? Piedodot. Tu nevari uzturēt ar cilvēku attiecības, ja viņam nepiedod. Tu no viņa nošķiries, staigā rūgts, sāc aprunāt, un galu galā Kains nogalināja Ābelu. Tā ir nepiedošana, sarūgtinājums. Par ko? Kains dzīvoja grēcīgu dzīvesveidu, bet Ābels bija dievbijīgāks. Ābela upuri Dievs pieņēma, bet uz Kaina upuri ne tik labi skatījās. Kainam vajadzēja pienest tādu pašu upuri, kādu pienesa Ābels. Tā bija viņa paša vaina. Tūlīt pēc tam Kainam bija sarūgtinājums uz savu brāli par to, ka Dievs pret Ābelu bija labvēlīgāks. Kains nogalināja Ābelu. No kurienes šāds ļaunums? No nepiedošanas. Ja mēs turētu šo bausli, tad pasaule būtu citādāka. Bet, ak vai, bez Dieva piedošana nav iespējama. Fiziski var mēģināt piedot, tomēr būs tādas problēmas, kuras bez Dieva iejaukšanās atrisināt nevarēs. Jēzus saka: “Piedodiet, kā Es jums esmu piedevis.” Jēzus piedeva mums mūsu grēkus, un Viņš saka: “Ja Es tev piedevu grēkus, tad tu piedod savam brālim.” Un te ir runa ne tikai par brāļiem. Jēzus pie krusta parādīja, ka jāpiedod arī ienaidniekiem. Lūk, kāda bija Viņa attieksme! Protams, viss nav tik vienkārši. Ir dažādas situācijas, kas jārisina ar atšķirīgu pieeju, tāpēc būs divas tēmas, lai mēs pilnībā izprastu visu par piedošanu un mums galvā nebūtu putra, bet skaidrība, kas ļaus dzīvot pilnvērtīgu dzīvi piedošanā un būt veseliem, bagātiem un galu galā ļaus ieiet mūžīgajā dzīvībā. Āmen!

Sarūgtinājuma sajūta ir katram, bet turpmākā attieksme pret to ir izvēle. Apvainošanās ir izvēle. Aizvainojums var būt pamatots un nepamatots, bet abos gadījumos ir jāpiedod. Piemēram, kāds tev var izteikt kritiku gan pamatoti, gan nepamatoti. Tāpat arī kādi apstākļi attiecībā uz tevi var būt gan pamatoti, gan nepamatoti. Jebkurā gadījumā pareizais variants ir piedošana. Bet ir būtiskas atšķirības starp to, kā tu izturēsies brīdī, kad tevi pamatoti apvaino vai nepamatoti. Kā piemēru varam minēt ģimenes strīdu. Piemēram, ģimenē ir mazi bērni, bet vīrs spēlē azarstpēles. Viņš nestrādā un naudu mājās nenes, par ko barot bērnus un apmaksāt rēķinus. Tā vietā vīrs gan savus, gan sievas valsts pabalstus iztērē savām vēlmēm. Ko darīt? Pieņemsim, ka sieva ar sarūgtinājumu tiek galā, jo tomēr šo cilvēku mīl, bet viņa vienkārši paņem čemodānus un no dzīvokļa izvācas, jo ir jāuzņemas atbildība par bērniem un jādzīvo normālos apstākļos. Ja tu vēlies, lai bāriņtiesa atņem bērnus, tad vari palikt dzīvot arī šādos apstākļos. Bat šajā situācijā prātīgāk būtu doties dzīvot citur. Varēsi pelnīt naudu un tērēt to saviem ieskatiem. Ko tu sēsi, pats arī varēsi baudīt. Tu vienkārši aizej. Apvainošanās ir tad, kad cilvēks pamatoti vai nepamatoti kļūst sarūgtināts, ar skābu seju, pārstāj runāt, uzbrūk, terorizē, nepārtraukti aprunā, sūdz tiesā, dara dažādas nejaucības vai pat nogalina. Šajā gadījumā ir tā, ka tu cilvēku mīli, bet nevari ar viņu dzīvot kopā. Tas nav rūgtums, tā nav arī apvainošanās, un tā arī nav nepiedošana. Jebkurā gadījumā ir svarīgi piedot, bet attieksme būs atšķirīga, kad tevi apvaino pamatoti vai nepamatoti. Runa ir par tavu fizisko veselību, drošību un emocionālo veselību. Katra situācija ir jāizvērtē individuāli. Tu pieņem lēmumu cilvēkam piedot, bet vairs nedzīvo ar viņu. Iespējams, uzradīsies cilvēki, kas jautās – vai tiešām tev draudzē tā māca? Kur tad ir piedošana? Vai tad nav jāpakļaujas vīram?

Piedot – tas nenozīmē ļaut sev kāpt uz galvas. Kāds teiktu: “Bet Jēzus, būdams pie krusta, ļāva Sev kāpt uz galvas.” Jēzus vēl pirms krusta nāves teica uz farizejiem: “Jūs, odžu dzimums, nobaltētie kapi! Kaut pār jums nāktu visa elles sodība!” Jēzus nomira labprātīgi, lai izpildītu Dieva plānu. Ikviens, kas tic tam, tiek izglābts. Tā ir Dieva mīlestība! Tātad tikko mēs noskaidrojām, ka ir atšķirība starp pamatotu un nepamatotu aizvainošanu. Dažkārt piedošana var izskatīties kā nepiedošana, pat ja tā nav patiesība. Tev ir jāsaglabā sava sirds tīra. Draudzēs, arī mūsu draudzē, ik pa laikam kāds cilvēks mēdz sarūgtināties. Pēc tam šis cilvēks sāk runāt ļaunu, piemēram, par mācītāju, grupiņas vadītāju vai vienkārši par kādu cilvēku. Ko darīsi tu, lai nesaindētu citus cilvēkus ar viņa indi, ja esi drauzes patriots vai grupiņas vadītājs? Tu pateiksi citiem cilvēkiem: “Šis cilvēks ir sarūgtināts, un viņš runā nepatiesību. Ar viņu nevajag kontaktēties.” Bet ko darīs šis sarūgtinātais cilvēks? Viņš uzzinās, ka tu esi kādam par viņu teicis, un sāks apkārt bazūnēt, ka draudzē, redz, aprunājot. Bet tā nav aprunāšana. Tu sargā savus cilvēkus. Tu vienkārši pateici informāciju, bet šis sarūgtinātais cilvēks domās, ka tu aprunā un nepiedod. Nē, tu piedod. Bet, ja tiešām tu nepiedod, nespēj pieņemt situāciju un nespēj tikt galā ar savām emocijām, tad tā jau ir cita problēma. Tad tā tiešām būs aprunāšana. Bet normālā situācijā tu pasaki informāciju saviem grupas cilvēkiem tāpēc, ka tas ir pareizi. “No malas tulkojiet to, kā gribat, bet es esmu piedevis un rīkošos, lūk, tā. Es teikšu par tevi, ka tu esi slikts.” Tāpēc, ja mācītājs par kādu cilvēku pamatoti apgalvo, ka, lūk, viņš ir slikts, tad sargieties no šī cilvēka. Piemēram, var būt kāds džeks, kurš zvana meitenēm un izaicina viņas, lai dabūtu draudzē vienas nakts sakarus. Pabrīdinot citus, es šo cilvēku neaprunāju, bet izdaru labu darbu, pasakot, ka viņš ir bīstams. Man nav problēmu pateikt: “Es tevi mīlu, viss kārtībā, es saprotu, ka tu cīnies ar grēkiem, bet šeit tu nevarēsi izpausties. Vari iet citur izpausties.” Āmen! Lūk, piedošana! Nekāda apstākļu maiņa, nekāda draudzes maiņa, un, ja godīgi, arī nekāda grupiņas maiņa neatrisinās sarūgtinājuma vai apvainošanās problēmu. To spēj atrisināt tikai piedošana. Aiziet no draudzes sarūgtinājumā ir pati lielākā kļūda, jo tad vairs neatliek upuris par grēkiem. Šai tēmai padziļināti pieskarsimies nākamās svētdienas svētrunā.

Pielūkodami, ka neviens nezaudētu Dieva žēlastību, lai nekāda rūgta sakne, augstu izaugusi, jums nekaitētu un daudzi ar to netiktu apgānīti. (Ebrejiem 12:15)

Šī rūgtā sakne ir sarūgtinājums. Ir iespējams zaudēt Dieva žēlastību. Dieva žēlastība glābšanai gan vienmēr paliek, - jebkurā laikā grēcinieks var nākt pie Kristus, kaut vai pirms nāves, un saņem piedošanu. Es tikai atgādinu, ka apvainošanās un nepiedošana ir izvēle. Dieva vārds saka: “Es visu spēju Tā spēkā, kas mani dara stipru.” Šis sprediķis nav par to, ka tu visu spēj. Šis sprediķis ir par to, ka tu spēj piedot, neatkarīgi no tā, vai tu tiec aizvainots pamatoti vai nepamatoti. Reizēm pat var šķist, ka otrs aizvaino nepamatoti tikai tāpēc, ka tevī ir mēsli. Tad arī veidojas dažādi slimīgi uzskati un nepareiza uztvere. Ir cilvēki, kas nepārtraukti apvainojas. Ja ar šādu apvainošanos cilvēks netiek galā, viņš var pazaudēt Dieva žēlastību. Nepareizi attiecoties pret sarūgtinājumu, cilvēks ieslīgst nepiedošanā, un, nezinu, kurā brīdī, bet Dieva vārds saka: var pazaudēt žēlastību. Un tas nav diskutējami. “Daudzi tiek apgānīti.” Kad rūgti cilvēki saskaras ar citiem, tad viņi citus apgāna. Sāpināti cilvēki sāpina citus. Ir cilvēki, kuriem neko nevar aizrādīt, un ir tādi, kuri visu laiku gaida, kad viņiem kaut ko pateiks. Tiem, kuriem neko nevar aizrādīt, nevar arī palīdzēt, jo viņi nepārtraukti ir aizvainoti un dzīvo nepiedošanā. Šādi cilvēki saindē citus. Viens ābols saindē visu grozu, tāpēc reizēm no šādas problēmas ir jātiek vaļā. Dzīve piedošanā ir dzīve ar galvu uz pleciem, un tikai pēc tam nāk emocijas.

Tad viņi nonāca Mārā, bet nevarēja Māras ūdeni dzert tā rūgtuma dēļ; tāpēc tās vietas vārdu sauc: Māra. (2. Mozus grāmata 15:23)

Vai tu pazīsti kādu sievieti vārdā Māra? Tulkojumā no ebreju valodas šis vārds nozīmē ‘rūgtā’. Nē, vārds tāpēc nav jāmaina. Iespējams, citā valodā tas nozīmē arī kaut ko citu. No Māras avota ūdeni nevarēja dzert tā rūgtuma dēļ, tāpēc to vietu sauca Māra. Rūgts avots, rūgts ūdens. Rūgts cilvēks ir nebaudāms. Kad tu kontaktējies ar sarūgtinātu cilvēku, viņš ir “nebaudāms”, nedzerams, nelietojams, nederīgs. Bībelē skaidri teikts: “Vai tad avots var izdot rūgtu un saldu ūdeni?” Tam tā nebūs notikt.

Vai arī avots izverd no vienas mutes saldu un rūgtu? (Jēkaba vēstule 3:11)

Man bija doma parādīt bildītes, kurās ir apvainojies bērns. Vienkārši nesanāca laiks to izdarīt. Apvainojies bērns izskatās ļoti slikti: “Dod, dod…. man pienākas tas un tas!” Nekas tev nepienākas! To, ko es (vecāks) tev došu, tas tev arī būs. Tu esi redzējis tādus baigi apvainotos bērnus? Lūpa tāda gara. Diemžēl, arī pieaugušie ir tādi paši, un ar viņiem nav patīkami kontaktēties. Tāds cilvēks nav “baudāms”. Faktiski, visa viņa dzīve Dievam nebūs baudāma. Ja tu netiec ar sarūgtinājumu galā, no tā izriet daudz un dažādas problēmas, līdz pat veselības problēmām. Piemēram, man ir tādas zināšanas, ja ģimenē starp vecākiem ir nepiedošana un daudz strīdu, tad bērniem var būt astma. To es pēc pieredzes zinu. Pēc iepriekšējā sprediķa pie manis pienāca mediķis un teica: “Tev, mācītāj, ir taisnība.” Viņa neteica tieši par astmu, bet teica: “Pēc pieredzes zinu, ka tiem vecākiem, kuriem ģimenēs nav kārtībā, visi bērni ir ļoti slimīgi.” Tātad, tas ietekmē veselību ne tikai tev, bet arī bērniem. Nepiedošana. Mozus lūdza Dievam: “Ko darīt?”

[..] Tas Kungs viņam norādīja koku; un viņš to ielaida ūdenī, un ūdens kļuva salds. (2. Mozus grāmata 15:25)

Iedomājies? Tas ir pārdabiski. Tāpat vien nevar kļūt salds ūdens. Tas bija brīnums. Draugs, piedošana dara brīnumus! Šis koks, ko ielaida ūdenī, kas rūgtu dara par saldu. Ej un padraudzējies ar cilvēku, kaut ko uzdāvini, kaut ko labu izdari. Piedošana ir darbība, neatkarīgi no tā, kā tu jūties, ko tev ir nodarījuši. Ej un izlīdzinies. Tu domā: “Tur būs tāda reakcija, tur nav vērts.” Draugi, piedošana dara brīnumus. Pats Dievs ir piedodošs.

Un neapbēdinait Dieva Svēto Garu, ar ko esat apzīmogoti atpestīšanas dienai. Katrs rūgtums [..] lai ir tālu no jums. (Efeziešiem 4:30-31)

Tur ir arī citi grēki uzskaitīti, bet mēs runājam par rūgtumu. Tātad, sarūgtināts cilvēks ar to, ka viņš izvēlas domāt ļaunu par cilvēku vai pat nepareizi rīkoties pret cilvēku, apbēdina Dieva Svēto Garu. Dievu var apbēdināt. Dievs taču ir absolūti labs. Jā, Dievs ir absolūti labs, bet kā Dievs var sadzīvot ar tādu pretīgu, skābu cilvēku? Viņam tas nav patīkami. Svētais Gars tiek apbēdināts, Viņš paiet malā, un velnam ir vieta, kur pastrādāt, un vainīgs esi tikai un vienīgi tu. Kāds ir pirmais punkts anketā inkaunteros? Atstumtība un nepiedošana, tātad ļaunums. Vispirms ir atstumtība: “Vai, mani bērnībā atstūma, tāpēc es esmu tāds duraks. Mani bērnībā atstūma, mazam gribēja abortu uztaisīt, tāpēc es esmu nekāds.” Draugs, atstumtība pati par sevi tev neko daudz nevar izdarīt, bet tava attieksme pret atstumtību izsaka visu. Nepiedošana cilvēkam, kas tevi atstūma, - lūk, kur sākas problēma, ne jau pati atstumtība! Tevi daudzi atstumj? Draugi, vai tad mums nav par ko aizvainoties? Nepārtraukti mums apkārt ir kādi, kas mūs atstumj. Bet lai taču atstumj, kas tad tev no tā? Nu, mazliet pavāries un viss, lai atstumj. Kāda ir mana attieksme, ko es domāju par to visu? Es esmu ticis galā ar nepiedošanu, viss kārtībā. Bībele saka: “Ko tu sēsi, to tu pļausi.” Mums visiem apkārt nepārtraukti ir izaicinājumi, mums sevi ir jāskenē, jāanalizē un jāpārbauda, jāizdara secinājumi un jāizvēlas: “Es viņam piedodu!” Tātad, Svēto Garu var sarūgtināt. Viņi, kas upurēja savus dēlus un meitas un darīja to, kas ļauns Tā Kunga acīs, darīja to, lai Viņu izaicinātu un sarūgtinātu.

Un tie ugunī upurēja savus dēlus un savas meitas un [..] viņi centās darīt to, kas ir ļauns Tā Kunga acīs, lai Viņu izaicinātu un sarūgtinātu. (2. Ķēniņu grāmata 17:17)

Bībele saka, ka Dievu var pat sarūgtināt. Var apbēdināt Svēto Garu un sarūgtināt Dievu. Zini, kas būs, kad tu sarūgtināsi Dievu? Es tev nolasīšu, kas būs:

Tomēr Tas Kungs nerimās Savā lielajā dusmu kvēlē, jo Viņa niknums pret Jūdu bija iededzies visu to kaitinājumu dēļ, ar ko Manase Viņu bija sarūgtinājis. (2. Ķēniņu grāmata 23:26)

Tad, kad tu Dievu sarūgtināsi, Viņš sarūgtinās tevi. Kad mēs iesākām draudzi “Kristus Pasaulei”, sākums mums bija viesnīcā “Maritim Park Hotel Riga” vienu gadu, bet pēc tam bijām Zinātņu akadēmijā. Mēs vairākus gadus tur pulcējāmies, un tā mums bija ļoti laba vieta. Mēs akadēmijā bijām tādi kā pamatiedzīvotāji. Visi uzraugi bija savējie un tā tālāk. Tur bija labi. Es atceros, ka mēs tur rīkojām kādu konferenci. Es paaicināju kādu cilvēku, kurš īpaši nebija ieinteresēts mūsu draudzē un kuru es arī laikam biju sarūgtinājis, bet viņš tomēr to krupi norija un atnāca sludināt. Viņš tā arī teica: “Es baigo krupi noriju un negribēju nākt.” Pirms nākšanas viņš vēl saslima, bet tomēr atnāca. Viņš ienāca zālē, paskatījās un redzēja, ka te ir daudz cilvēku. Laikam izbrīnījās, ka te tomēr kaut kas notiek. Viņš laikam domāja, ka te nekas nebūs. Viņš pateica: “Dāvids arī no visādiem salašņām uztaisīja komandu.” Viņš nosauca mūs par salašņām. Es nemaz neapvainojos. Zini, kāpēc? Dāvids patiešām no salašņām uztaisīja komandu, varoņus.

Un pie viņa sapulcējās visi vīri, kas bija apspiesti, un visi, kam bija daudz parādu, un visi, kuriem bija rūgtums sirdī [..]. (1. Samuēla grāmata 22:2)

“Visi, kuriem bija rūgtums sirdī.” Iedomājies? Šie cilvēki, kuriem bija sarūgtinājums, bija viņa komanda. Nu, viņi taču bija “rūgti”, nederīgi. Dāvids prata no šiem cilvēkiem uztaisīt varoņus. Palasi par Dāvida varoņiem. Sapņu komanda. Viņi tādas cūcības strādāja. Kamēr Sauls ar visu savu profesionālo armiju gulēja, Dāvids teica: “Kurš man atnesīs krūzi ar ūdeni no akas, pie kuras Sauls guļ?” Viņa komanda atsaucās: “Es, es!” Viņi aizgāja un atnesa. Citā reizē viņi cauri visai miesassardzei izgāja un paņēma no guļošā Saula šķēpu. Pēc tam viņi kādu gabalu aizgāja no Saula prom un sauca: “Eu, Saul, redzi, kāda ir tava komanda? Nekāda!” Kad Sauls bija iegājis atviegloties alā, Dāvids nogrieza Saula apmetņa stūri un vēlāk sauca Saulam: “Es tevi varēju nogalināt, bet es tevi tomēr neaiztiku, jo es neesmu sarūgtināts. Man nepatīk, ka tu mani vajā, taču es tevi nenogalināju.” Lūk, kāda viņam bija komanda. Jā, es piekrītu, kad iesāk jaunu draudzi, tad sanāk cilvēki no citām draudzēm. Ne vienmēr tā ir, bet īpaši tad, kad iesāk jaunu draudzi, parasti no citām draudzēm saskrien sarūgtināti, “putraini” cilvēki. Pēc tam tiec tur galā ar viņiem. Mēs esam izauguši par varoņiem. Tu esi komandā! No visādām salašņām mēs uztaisījām komandu, un mēs visu Latviju liekam uz ausīm. Ļaunie gari trīc un dreb no draudzes “Kristus Pasaulei”! Ja tu dzīvo piedošanā, tu esi zvaigzne. Nepiedošana ir šķērslis uz panākumiem. Piedošana ir tas koks, ko tu iegremdē, un viss ūdens kļūst salds.

Pēc mūsu iepriekšējām ciešanām un apvainojumiem Filipos, kas jums ir zināmi, mēs mūsu Dievā smēlāmies drosmi lielā cīņas priekā sludināt jums Dieva evaņģēliju. (1. Tesaloniķiešiem 2:2)

Pāvils bieži piedzīvoja apvainojumus no jūdiem. Viņš ļoti daudz piedzīvoja vajāšanas un apvainojumus. Viņš teica tā: “Pēc apvainojumiem mēs Dievā smēlāmies drosmi lielā cīņas priekā sludināt jums Dieva evaņģēliju.” Apustuļu panākumi ir izskaidrojami arī ar to, ka viņi dzīvoja piedošanā, kas nebūtu iespējams, ja viņi nespētu piedot. Kā viņi to darīja? Klausies: ”Smēlāmies drosmi Dievā.” Sarūgtinājums ir emocijas, un emocijas ir enerģija. “Uh, ka es iedošu pa galvu vai izskrāpēšu acis!” Bet tu domā tā: “Stop! Uh, ka es sludināšu evaņģēliju visiem!” Jo tā ir vienīgā cerība visiem tiem cilvēkiem, kas dara pāri citiem. Nav cita ceļa. Tur var likumus izdomā un tā tālāk. Nē! Tās ir iekšējas izmaiņas, ko dod Kristus caur jaunpiedzimšanu. “Es sludināšu evaņģēliju!” Lūk, kā rīkojās apustuļi, un, lūk, kā es iesaku rīkoties arī tev. Izmanto enerģiju pareizā virzienā. Mēs Dievā smeļamies drosmi.

Mateja evaņģēlijā, 6. nodaļā ir tēvreize: “Piedod mums mūsu parādus, kā arī mēs piedodam saviem parādniekiem.” Tā mums Jēzus māca lūgt piedošanu Dievam par saviem grēkiem. Kad mēs kaut ko esam sadarījuši, tad mēs sakām: “Man ir tāda un tāda vaina, Dievs, piedod man.” Bet kā piedot saviem parādniekiem? Jo tālāk ir teiks:

Jo, kad jūs cilvēkiem viņu noziegumus piedosit, tad jums jūsu Debesu Tēvs arīdzan piedos. (Mateja evaņģēlijs 6:14)

Ja tu izvēlies dzīves veidu nepiedošanu, tu vari pazaudēt Dieva žēlastību. Tie ir Jēzus vārdi. Arī Veco Derību mēs skatāmies caur Jēzus vārdiem: “Ja tu brālim nepiedod, tev arī nepiedod.” Tāpēc šī tēma ir ļoti būtiska un aicina uz dzīvi piedošanā, uz panākumiem un uz svētību. Tēvreize ir lūgšana. Tas nozīmē, ka piedošana un nepiedošana ir saistīta ar lūgšanu. Ja cilvēks dzīvo nepiedošanā, viņam tiek traucētas lūgšanas. Un padomā, kāds apburtais loks sanāk? Ja tev ir traucētas lūgšanas nepiedošanas dēļ, kā tu uzvarēsi nepiedošanu bez lūgšanas? Žēlastību nevar pazaudēt? Mierīgi var! Tu pat palūgt nevarēsi. Kamēr tu vari palūgt, kamēr tu vari atvilkties uz draudzi, kamēr tu vari būt savā grupiņā, tikmēr tev ir cerība. Draugi, nepiedošana ir ļoti spēcīgs sātana ierocis. Daudzas situācijas ir tādas, kuras bez lūgšanas nevar uzvarēt.

Un, kad jūs stāvat, Dievu lūgdami, tad piedodiet, ja jums kas ir pret kādu, lai arī jūsu Tēvs, kas debesīs, jums piedod jūsu pārkāpumus, bet, ja jūs nepiedodat, tad arī jūsu Tēvs debesīs jūsu pārkāpumus nepiedos. (Marka evaņģēlijs 11:25)

Kad tu lūdz Dievu, esi piedošanā, bet, lai šo piedošanu dabūtu, tev ir jālūdz Dievs, tāpēc personīgas attiecības ar Dievu un būšana draudzē ir ārkārtīgi svarīgas. Visslimākais, ko var izdarīt, ir apvainoties uz kādu un nenākt uz draudzi. Tas ir vistrakākais, jo, tiklīdz tu vairs neesi draudzē, velns jau gavilē. Viņš ir izrāvis tevi no vietas, kur tu vēl varētu spēt piedot, kur tev palīdzēs piedot, kur ir Dieva spēks un arī lūgšanu kambaris. Mums vēl ir četras Rakstu vietas, un tad būs laimīgas beigas, visi visiem piedos un gaidīs nākamo sprediķi.

Kas tūkstošiem saglabā žēlastību, piedod noziegumus, pārkāpumus un grēkus, bet arī neatstāj nevienu nesodītu, piemeklēdams tēvu grēkus pie viņu bērniem un bērnu bērniem līdz trešajam un ceturtajam augumam. (2. Mozus grāmata 34:7)

Šeit tiek parādīts, ka Dieva sods var būt pat līdz ceturtajai paaudzei, ka bērni var mantot vecāku grēku sekas un grēkus (gan grēkus, gan sekas). Un šai tēmai jau pieskāros, - ja vecāki dzīvo nepiedošanā, sekas baudīs arī bērni. Tāpēc padomāsim par bērniem, kā mēs dzīvojam savās ģimenēs. Ja tu esi grupiņas vadītājs, ja tev ir nepiedošana, sekas būs tavā grupiņā. Ja mācītājam ir nepiedošana, sekas būs visā draudzē, jo tur ir velnam vieta. Tava nepiedošana neizbēgami, negatīvi ietekmēs tavus bērnus, tuvākos, un, ja esi līderis, tad tavus cilvēkus.

Viņš piedod visus tavus grēkus un dziedē visas tavas vainas. (Psalms 103:3)

Tā ir laba ziņa, ka Viņš piedod visus grēkus un dziedē visas vainas. Vai tu redzi, ka vienā teikumā ir kopā piedošana un dziedināšana? Tāpēc piedošana ir saistīta ar dziedināšanu. Un nepiedošana ir saistīta ar slimībām – emocionālām, garīgām un arī fiziskām, arī ar neveiksmēm un nelaimēm. Bet labā ziņa ir tāda, ka Viņš piedod visus grēkus un dziedē visas vainas. Tā ir labā ziņa. Katrs cilvēks – tu, es – var tikt galā ar sarūgtinājumu. Katrs kristietis var tikt galā ar aizvainojumiem. Katrs var izvēlēties, katrs var tikt galā ar nepiedošanu, katrs spēj piedot un dzīvot svētībā.

Katrs rūgtums, ātrsirdība, dusmas, bāršanās un zaimi, vispār katra ļaunprātība lai ir tālu no jums. (Efeziešiem 4:31)

Lai ir tālu no jums, lai ir tālu no manis. Lūk, sarūgtinājums! Katrs rūgtums ir tālu no manis. Katrs var tikt galā ar to. Laikam apustulim Pēterim kāds darīja pāri. Nu, droši vien, ka Jānis, viņš tāds mazgadīgais tur bija. Viņš no visiem bija visjaunākais, cik var saprast no dažādiem avotiem. Varbūt vēl kāds bija jauns, bet viņš bija jaunākais. Un, ļoti iespējams, ka viņš darīja pāri Pēterim. Pat pie galda sēžot, Jānis bija pie paša Jēzus krūts. Un, kad kaut ko vajadzēja zināt, tad Pēteris viņam teica: “Paprasi Jēzum.” Nezinu kam kurš darīja pāri, bet pat Jēzus komandā apustuļi nevarēja sadzīvot. Vai tu vari atcerēties kādu gadījumu, ļoti spilgtu gadījumu, kur viņi bija ļoti lepni, ļoti slikti izturējās, un nepiedošanai bija ļoti daudz augļu? Pērkona dēli nāca pie Jēzus, turklāt vēl kopā ar mammu: “Jēzu, apsoli mums to un to…” Jēzus neapsolīja: “Ko jūs gribat?” “Mēs gribam, ka tad, kad Tu nāksi Savā valstībā, būt pārāki par pārējiem, mēs gribam viens būt pa tavu kreiso roku, otrs pa labo roku.” Un tad Jēzus saka: “Jums tā nebūs būt, lielie valdnieki pasaulē apspiež vājos. Jums tā nebūs būt, lai tas, kas grib pirmais būt, lai ir citiem kalps.” Viņš audzināja viņus. Jēzus bieži teica: “Kas brālim nepiedod, tam Es nepiedodu, un punkts.” Cik svarīga ir piedošana draudzē? Svarīgāk nekā pasaulē. Nav iespējama draudze, draudze nevar funkcionēt, ja viens no pamatiem nav piedošana. Tas nav iespējams. Liels grēks ir brālim nepiedot, māsām arī. Un Pēteris nāca pie Jēzus, jo Jānis kārtējo reizi bija kaut ko izdarījis: “Jēzu, cik reizes ir jāpiedod? Pietiek septiņas?” Viņš bija izdomājis pēc kaut kādas tradīcijas vai paražas septiņas reizes. Laikam jau, ja viņš tā prasīja, tad cerēja uz pozitīvu atbildi.

Tad Pēteris, piegājis pie Viņa, sacīja: "Kungs, cikkārt man būs piedot savam brālim, kas pret mani grēko? Vai ir diezgan septiņas reizes?" Jēzus saka uz to: "Es tev nesaku septiņas reizes, bet septiņdesmit reiz septiņas.” (Mateja evaņģēlijs 18:21-22)

Pēteris ņēma kalkulatoru un rēķināja – 490 reizes? Nē! Jēzus ar to domāja dzīvi piedošanā, bez variantiem. Ir daudz rakstuvietu, kurām mēs nākamajā sprediķī pieskarsimies.

Sargaities! Ja tavs brālis grēko, pamāci to un, ja viņš nožēlo, piedod viņam. Un, ja viņš grēko pret tevi septiņas reizes dienā un septiņas reizes nāk pie tevis un saka: man ir žēl, - piedod viņam. (Lūkas evaņģēlijs 17:3-4)

Dzīve piedošanā, tas ir kā likums. Attieksme var būt dažāda. Ja cilvēks grēko un nāk un to saka, tad viņš to atzīst, bet, ja turpina, tā jocīgi jau ir. Viņš saka: piedod, bet tas nenozīmē, ka tev ar brāli ir jāturpina kopā sēdēt un klausīties visus viņa murgus. Bet tik un tā, - dzīvo piedošanā. Labākais variants ir palikt sadraudzībā.

Noslēgumā par to, kas notika Saulkrastos. Atbraucu uz Saulkrastiem, debesis apmākušās. Kas tās par laika ziņām? Nu, kas tās vispār taisa, kas tie tādi? Nu, tāds nelaimīgs bišķiņ biju. Kaut ko gribi, bet nav. Kāds kaut ko apsolīja un piekāsa. Ir tāda sajūta, ka nav forši, vai ne? Sarūgtinājums vai dusmas, kā nu kuram, melanholiķi, sangviniķi, kas nu kuram vairāk. Vistrakākie cilvēki ir flegmatiķi. Zini, kāpēc? Es nekad neesmu redzējis, ka viņi apvainotos. Viņi vispār neapvainojas, bet tad, kas viņi apvainojas, tad ir viss, tad ir beigas. Es esmu holeriķis ar sangviniķa piejaukumu. Man atbilst visi holeriķa parametri. Kaut kā ātri aizsvilstos, bet tikpat ātri arī izskūstu. Bet flegmatiķi ir citādāki, viņiem vienmēr viss ir labi. Es viņus esmu redzējis, un tad, kad tiešām kaut kas viņiem uznāk, tad ir cauri. Tu vari iet dāvināt dāvanas, uz ceļiem lūgties, viņi kāju uzliks uz galvas virsū: nebūs nekas, neko nezinu. Gan uz holeriķiem, gan uz flegmatiķiem, gan uz melanholiķiem un sangviniķiem attiecas dzīve piedošanā jebkurā situācijā. Un īpaši tas attiecas uz brāļiem un māsām savā starpā, savā starpā ir jābūt mīlestībai.

Zini, kā psalmos ir rakstīts? Cik jauki un mīļi, kad brāļi dzīvo vienprātīgi. Vienprātība ir kā dārga eļla, kas tek pāri galvai Ārona bārdā. Tu zini, par ko ir runa? Es izstudēju, tas būs nākamajā sprediķī. Vecās Derības laikā tēviem vienmēr bija daudz dēlu, viņiem visiem bija daudz dēlu, un tas bija svarīgi. Un viens bija pirmdzimtais, vecākais dēls, kas mantoja visas tiesības. Un ļoti bieži bija konflikti starp dēliem, un tas draudēja ar to, ka viņi varēja pat nogalināt viens otru. Un tā viņi arī darīja. Ko viņi ar Jāzepiņu izdarīja? Iemeta bedrē un pārdeva. Un tas draudēja ar to, ka tēva vīzija netiks nodota tālāk, viņa zeme, visi īpašumi, tas viss tika apdraudēts, tāpēc psalmā rakstīts – cik jauki un mīļi, ka brāļi vienprātībā dzīvo. Tā ir plaukstoša ģimene, plaukstošs bizness, plaukstoša draudze, plaukstoša un veiksmīga, kurā brāļi un māsas dzīvo vienprātībā. Tā ir kā eļļa, kas tek bārdā.

Kā galu galā beidzās Saulkrasti? Es skatos tālumā līdz apvārsnim, viss melns. Skatos vēju, un tieši no tā melnā pūš tas vējš. Nu, kādā sakarā tur varētu būt saule vēl šodien? Un tad es sāku domāt, ka tas nav melns, bet zils tomēr. Galu galā notika tā, ka tālumā patiešām bija melni mākoņi, bet kopā ar zilām debesīm. Šie melnie mākoņi tā arī neatnāca, tie palika tur, kur tie bija. Bet tās zilās debesis pēc pusstundas atnāca pār visu Saulkrastu pludmali. Un es biju laimīgs tur līdz pat astoņiem vakarā. Cepos vakara saulē, kaut vakara saule nav nekāda. Un tomēr ne viss, ko tu redzi, ir tas, ko tu redzi. Tur aiz mākoņiem vienmēr ir saule. Kā tu vari to visu sakārtot, ar visām savām nepiedošanām, ar saviem trūkumiem, atstumtībām? Tu skaties uz melniem mākoņiem, un tā ir bezcerība, bet Dievam visas lietas ir iespējamas. Un šī atslēdziņa bieži ir vienkārša piedošana. Tāpēc izrunājiet to savās grupiņās, padomājiet paši par sevi, par citiem cilvēkiem, īpaši par attiecībām draudzē. Izlīdzinieties, kaut ko uzdāviniet, noriskējiet.

Zini, kā es daru ar saviem kaimiņiem? Gadu atpakaļ pie manis bija remonts, kādu pusotru mēnesi tur urba, ņēmās, kala, visas elektrības pārvilka. Kā kaimiņi jūtas? Tev patīk tie kaimiņi, kas vienmēr urbj?  Bet zini, ko es daru? Es skatos, kad kaimiņš atbrauc ar sievu. Es klausos pie durvīm, kad nāks gar manām durvīm. Tiklīdz viņi man nāk garām, es veru durvis vaļā, it kā neko nezinu: “Čau, es gribēju pateikt, piedodiet, vēl pēdējā nedēļa, tur rītā būs troksnis baigais.” “Nu, nekas, nekas, mēs jau saprotam, nu, remonts paliek remonts.” Nu, cik ilgi tas remonts jau. Un katru reizi, kad satieku kaimiņus, es parunājos un pabrīdinu, kad būs visskaļākie darbi. Ziemassvētkos aiznesu dāvaniņas visiem. Un tik un tā viens pasūdzējās pārvaldniekam. Viss jau kārtībā. Pasūdzējās, bet ne no manas ieejas, bet no blakus ieejas. Viņam likās, ka viss sabruks. Vecs cilvēks, zini, kā. Izrādās, ka tas bija cilvēks, kuram iedevu naudu tāpat vien. Es teicu sievai, lai iedod naudu tam onkulītim, jo man sirdī bija, bet viņš nosūdzēja. Bet viss labi beidzās, man nav nepiedošanas. Ziemassvētkos uzdāvināju dāvaniņas un iedevu kaimiņiem ne tikai savā ieejā. Kad pirmos darbus pabeidzu, es personīgi gāju pie kaimiņiem ar konfektēm. Nopirku “Merci” konfekšu kastītes par to visu kaitējumu, no nejaukā kaimiņa. Un viss ir labi. Šobrīd es esmu urbējs, bet, lai kaimiņiem nebūtu nepiedošanas, es eju ar viņiem runāt. Nu, aizej pie saviem kaimiņiem,  parunājies, nopērc kādu dāvaniņu, pavadi laiku ar kādu cilvēku. Padomā pats, ar kuriem tev ir sliktas attiecības, mēģini kaut ko darīt lietas labā no savas puses un turi tīru savu sirdsapziņu. Lai Dievs tevi svētī!


Mācītāja Mārča Jencīša sprediķi “Sarūgtinājums, apvainošanās, nepiedošana un piedošana. 1. daļa” pierakstīja un rediģēja draudzes “Kristus Pasaulei” redakcija

Kāpēc svēta dzīve ir labākā izvēle?

Publicēja 2021. gada 8. jūn. 12:11Līga Paņina   [ atjaunināts 2021. gada 22. jūn. 13:14 ]

Ziņas datums 08.06.21.

Šodienas svētrunas tēma ir „Kas ir svētums? Kāpēc svēta dzīve ir labākā izvēle?”. Kāpēc svēta dzīve ir labākā izvēle, jo ir dažādas izvēles. Labākā izvēle – svēta dzīve. Kas ir svētums? Vārds ‘svētums’ Bībelē ir minēts 900 reizes. Pats neesmu skaitījis, bet uzticos tiem, kas to ir izdarījuši. 900 reizes vārds ‘svēts’ un tā paveidi. Pats vārds ‘svēts’ Vecajā Derībā nozīmēja nodalīts jeb atdalīts Dievam. Tulkojums no grieķu valodas nozīmē ‘līdzināties Dievam’. Jaunās Derības rakstos vārds ‘svēts’ vairāk tiek atklāts kā iekšējā cilvēka pasaule. Vecajā Derībā svēts cilvēks bija nodalīts no pasaules, nodalīts no grēka, atdalīts Dievam, līdzīgs Dievam. Jaunajā Derībā svēts cilvēks ir brīvs no grēka, brīvs iekšēji, brīvs domāt, brīvs sirdī. Pats vārds ‘grēks’ (hamartija) no grieķu valodas nozīmē ‘netrāpīt mērķī’. ‘Svētums’ nozīmē trāpīt mērķī, trāpīt Dieva gribā, dzīvot pēc Dieva prāta. Ja Vecajā Derībā mācīja, ka nebūs dzīvot nesvētu dzīvi, tad Jaunajā Derībā māca, ka tu vari dzīvot svētu dzīvi. Vecās Derības laikmetā svētas dzīves jeb baušļu ievērošana tika panākta ar dažādu likumu palīdzību, ar sodu palīdzību, maz bija to, kas labprātīgi gribēja turēt Dieva baušļus. Jaunajā Derībā Jēzus mūs ir darījis spējīgus, ka mēs varam dzīvot svētu dzīvi, nodalīti Dievam, atdalīti Dievam, brīvi no grēka, brīvi dzīvot pēc Dieva principiem.

Kā pateikt, kas ir svētums, kā to izmērīt? Izmērīt svētumu var ar 10 baušļiem. Svēta dzīve ir desmit baušļu ievērošana. Turklāt Jaunās Derības laikā baušļu standarti ir paaugstināti. Ja Vecajā Derībā tie bija fakta konstatācija, piemēram, ja cilvēks ir pārkāpis laulību, fakts, ja viņš ir zadzis, par to viņš saņēma sodu, tad Jaunās Derības laikā Jēzus paaugstina standartus un saka, ka tāda lieta kā izdarīts grēks vispār nav pieļaujams. Tā ir ābece, ko var ievērot katrs kristietis. Dievs saka, ka jācīnās ir tieši domu pasaulē, iekšējā pasaulē. Ja Vecajā Derībā tev nebūs nokaut, tad Jaunajā Derībā par to vispār runa nevar būt, tev pat nebūs dusmoties. Te ir tas lauciņš, kur mums kristiešiem ir jācīnās. Ne visi mēs spējam sevi savākt un nedusmoties. Par nogalināšanu vispār nav runa. Ja Vecajā Derībā tev nebūs pārkāpt laulību, jo, ja pieķers, būs sods. Jaunajā Derībā, kāda vēl pārkāpšana – tev pat nebūs domās iedomāties, tev nebūs pat uzlūkot, tev nebūs pat fantazēt jeb iedomāties. Kas sievu uzlūko iekārodams, tas jau ir pārkāpis bausli. Ir atšķirība starp Veco un Jauno Derību. Svētuma standarts ir 10 baušļi.

Un Dievs sacīja visus šos vārdus: "Es esmu Tas Kungs, tavs Dievs, kas tevi izvedis no Ēģiptes zemes, no vergu nama. Tev nebūs citus dievus turēt Manā priekšā. Netaisi sev elku tēlu vai kādu atveidu nedz pēc tā, kas ir augšā debesīs, nedz pēc tā, kas ir virs zemes, nedz pēc tā, kas ir ūdenī zem zemes. Nezemojies to priekšā un nekalpo tiem, jo Es, Tas Kungs, tavs Dievs, esmu dusmīgs Dievs, kas tēvu grēkus pie bērniem piemeklē līdz trešam un ceturtam augumam tiem, kas Mani ienīst, un dara žēlastību līdz tūkstošajam augumam tiem, kas Mani mīl un tur Manus baušļus. Tev nebūs Tā Kunga, sava Dieva, Vārdu nelietīgi valkāt, jo Tas Kungs neatstās nesodītu, kas Viņa Vārdu nelietīgi valkā. Piemini sabata dienu, ka tu to svētī. Sešas dienas tev būs strādāt un padarīt visus savus darbus. Bet septītā diena ir sabats Tam Kungam, tavam Dievam, tad nebūs tev nekādu darbu darīt, nedz tev, nedz tavam dēlam, nedz tavai meitai, nedz tavam kalpam, nedz tavai kalponei, nedz tavam lopam, nedz tam svešiniekam, kas ir tavos vārtos. Jo sešās dienās Tas Kungs ir radījis debesis un zemi, jūru un visu, kas tur atrodams, un septītajā dienā Tas Kungs atdusējās; tāpēc Tas Kungs svētīja sabata dienu, lai tā būtu svēta. Godini savu tēvu un savu māti, lai tu ilgi dzīvotu tanī zemē, ko Tas Kungs, tavs Dievs, tev dod. Tev nebūs nokaut. Tev nebūs laulību pārkāpt. Tev nebūs zagt. Tev nebūs nepatiesu liecību dot pret savu tuvāku.Tev nebūs iekārot sava tuvāka namu. Tev nebūs iekārot sava tuvāka sievu, nedz viņa kalpu, nedz viņa kalponi, nedz viņa vērsi, nedz viņa ēzeli, nedz ko citu, kas tavam tuvākam pieder.” (2. Mozus grāmata 20:1-17)

1.bauslis – „Tev nebūs citus dievus turēt Manā priekšā”.

Citus dievus turēt Dieva priekšā nozīmē okultismu. Tā ir jebkāda cita reliģija, izņemot kristietību. Jebkādi horoskopi, jebkādi citi dievi, jebkādi dēmoni, viss, kas ir saistīts ar okultismu. Dievs ir greizsirdīgs Dievs. Šis ir augstākais bauslis. Ja runa ir par nāves grēku, kas ir minēts Bībelē, nāves grēks, pirmkārt, būs okultisms. Tas nav tiešā nozīmē, bet tas ir pirmais sarakstā. Dievs ir tavs Dievs un Kungs, un tev nebūs pie citiem dieviem vērsties. Vissmagākais grēks ir okultisma grēks. Vissmagāk inkaunteros iet tiem, kuri ir iestiguši okultismā. Vissmagāk atteikties un dzīvot svētu dzīvi ir tiem, kas ir bijuši okultismā. Kad es sastopos ar cilvēkiem, kuri ir nopietni un dziļi ir bijuši okultismā, protams, ne jau visos gadījumos, bet bieži viņiem ir blāvas acis un nav skaidra domāšana, viņi ir viegli, ļoti nenopietni. Viņi vairs nespēj ne par ko atbildēt. Pirmais bauslis, ka nebūs turēt citus dievus, Jaunajā Derībā faktiski nozīmē jebko. Piemēram, ja kristietis svētdienās strādā un nav dievkalpojumā, tad nauda ir viņa dievs. Vari domāt, ko tu gribi, cik labu darbu tu dari utt, ja tu svētdienā neesi draudzē, tas ir tavs elks. Tu izvēlējies būt nevis Dieva namā, bet izvēlējies nopelnīt naudu.

2.bauslis – „Netaisi sev elka tēlu.

Ja pirmajā bauslī runa ir par reāliem dēmoniem, velniem, citiem dieviem, tad šajā bauslī ir runa par Dievu. Nedarini tēlu pēc tā, kā Dievs izskatās. Mums Dievs ir jāiepazīst no Bībeles rakstiem, no personīgām attiecībām ar Viņu, nevis no tēliem un bildēm.

3.bauslis – „Tev nebūs Tā Kunga, sava Dieva, Vārdu nelietīgi valkāt”.

Vecajā Derībā pastāvēja uzskats, - ja tu zināji kāda dieva vārdu, tu varēji viņu kontrolēt. Dievs nolika, ka cilvēkam nebūs Dievu kontrolēt. Tev nebūs pašam izdomāt savus likumus. Ir Dieva likumi, Dieva valstība, Dieva prāts, jo Dievs cilvēku ir radījis un zina, kas viņam ir labāk. Tāds ir mūsu Dievs – Viņš zina labāk. Tev nebūs lūgt pēc tā, kas nav pēc Dieva prāta. Tev nebūs lūgt pēc citas sievas, ja tev jau ir sieva. Tā ir negantība un nopietna problēma. Tev nebūs kontrolēt Dievu, jo Viņš nav kontrolējams. Tev nebūs manipulēt ar Dievu. Ja tu lūdz Dievu, tad lūdz saskaņā ar Viņa gribu, nevis pašizdomātu gribu ārpus Bībeles konteksta.

4.bauslis – „Piemini sabata dienu”.

Sabata dienā pieminēja iziešanu no Ēģiptes, pieminēja arī to, ka Dievs sešās dienās radīja debesis un zemi, bet septītajā dienā atdusējās. Visiem mums ir vajadzīga atpūta, bet, pirmkārt, šis bauslis runā par vienu dienu nedēļā, kuru tu velti, lai būtu dievkalpojumā. Tas ir precīzs Jaunās Derības skaidrojums, arī Vecās Derības. Te nav runa par to, ko tu vari nest, darīt vai nedarīt. Ja tu strādā, tas strādā, bet, pirmkārt, svētdienās esi dievkalpojumā. Iziešana no Ēģiptes, radīšanas stāsts, kristiešu augšāmcelšanās arī ir lietas, kuras kristieši sabatā atzīmē, un tā ir septītā diena, kurā visa draudze sanāk kopā, lai garīgi stiprinātos, pienestu slavu Dievam, pienestu savu ziedojumu Dievam, saņemtu vārdu no Dieva, lai būtu kopā. Svēta dzīve ir izmērāma.

5.bauslis – „Godini savu tēvu un māti”.

Vecāki ir jāgodā, par viņiem ir jārūpējas. Ņemsim vērā arī to, ka nav Vecās Derības laiks, kad bija cita kultūra. Tagad valsts pati gādā, ir pensijas sistēmas. Tas neatceļ to, ka bērniem būtu jārūpējas par vecākiem, bet tā nav pamatdoma šim bauslim. Pamatdoma ir mantot Dieva dotu vīziju no vecākiem, saglabāt ticību un redzējumu caur to, ka tiek laisti pasaulē bērni, un viņi pieņem to vīziju, ko Dievs ir uzticējis vecākiem – skaitīt zvaigznes debesīs, augļoties un vairoties. Vecajā Derībā Dieva valstība iet plašumā caur bioloģisko vairošanos. Jaunās Derības laikmetā Jēzus saka, lai mēs ejam un daram par mācekļiem visas tautas. Ja Vecajā Derībā garīgos līderus aizvietoja vecākie dēli, vecaji un ģimenes, tad šodien tie ir garīgie līderi. Tev būs godāt savu tēvu un māti, tā ir paklausība draudzes vadībai – mācītājam, līderiem. Tajā pašā laikā neaizmirsti savus vecākus, klausi vecākiem, bet tajā pašā laikā, ja vecāks tev māca, ka svētdienā ir jāstrādā, tad tam nevar paklausīt. Var, protams, paklausīt, bet tad tev ir jāizvēlas starp svētumu un vecākiem vai darba devēju.

6.bauslis – „Tev nebūs nokaut”.

Vecajā Derībā šis bauslis bija aizliegums nokaut miera laikā. Tas nozīmē, ja tu dieni armijā un aizstāvi savu valsti, tad nav nekādu problēmu. Arī meitenes var iet par snaiperēm. Piemēram, Otrajā Pasaules karā sievietes dienēja armijā kā sanitāres, snaiperes, tādās pozīcijās, kur derēja sieviešu iemaņas. Mums savas ģimenes ir jāaizstāv. Mums sava draudze un valsts pašiem ir jāaizstāv. Armijnieki un policisti ir vajadzīgas profesijas, Dievam patīkamas, līdz tam brīdim, kad tās nešķērsojas ar svētumu. Jēzus paaugstina šo bausli – tev pat nebūs dusmot uz savu brāli, jo dusmas ir sakne slepkavībai.

7.bauslis – „Tev nebūs laulību pārkāpt”.

Vecajā Derībā sievietes bija ļoti atkarīgas no vīriem, un sievietei bez vīra bija bez iztikas, un atraitnēm gāja ļoti smagi. Tā ir aizsardzība katra cilvēka brīvībai jeb katra cilvēka īpašumam, tāpat kā katram ir tiesības sēt, pļaut un ēst. Tāpat arī katram ir tiesības apņemt sievu, un citam nebūs viņu ņemt, jo tā ir tava. Jēzus atnāca un teica to farizejiem. Farizeji Jēzum teica, ka Mozus ir atļāvis rakstīt šķiršanās papīru un šķirties. Jēzus atbildēja, ka no iesākuma tas tā nav bijis, un tikai mūsu cietsirdības dēļ Mozus tā atļāva. No iesākuma Dievs ir paredzējis vienu vīru un vienu sievu uz mūžu. Viss, kas ir ārpus tā, ir nesvētums, nešķīstība, netiklība un grēks. Jebkas, kas ir ārpus sievas un vīra, ja laulība ir noslēgta, ir ārpuslaulības sakari. Piemēram, ja cilvēki nav precēti un viņiem nav otras puses, bet viņi iet sadevušies rociņās, tad tā ir laulības pārkāpšana. Viss, kas ir ārpus laulības, ārpuslaulības sakari ir grēks. Jēzus saka tā, ja kas no savas sievas/vīra šķiras un citu apprec, tas pārkāpj laulību. Ko tas nozīmē? Tas nozīmē, ja tu esi apprecējies, tad tas ir uz mūžu, tad tu viņu mīli un viss.

Kāpēc svēta dzīve ir labākā izvēle? Tāpēc, ka tā ir labākā izvēle. Jēzus saka, kas no savas sievas šķiras un citu apprec, tas pārkāpj laulību, un tas, kas prec to, kas atšķīrās, arī pārkāpj laulību. Ja tu esi neprecēts, un draudzē kāds ir izšķīries, un tu preci viņu, tad tu pārkāp laulību. Tu nevari viņu precēt, jo viņai/viņam jau ir vīrs/sieva, un tas nekas, ja viņi dzīvo atsevišķi. Viens plus viens, un cits vairs nav dots. Dievs pieļauj, ka cilvēki dzīvo atsevišķi, bet tad tu dzīvo viens pats uz mūžu, vai arī ej atpakaļ pie vīra/sievas. Kas ir svētums un kāpēc svēta dzīve ir labākā izvēle? Tā Dievs ir nolicis, un šis standarts ir labs standarts. Ja šis standarts nebūtu draudzē kā uzstādījums, tad mēs redzētu pasaulīgumu, jo pasaulē dzīvo pēc sava prāta. Bērnu nami ir pilni ar bērniem. Kā tu domā, no kurienes nāk cilvēki, kuri paši nesaprot, kas viņi ir? Skatās uz sevi spogulī, bet nesaprot, vai ir vīrietis vai sieviete. Viņi nāk no nepilnvērtīgām ģimenēm. Ar to es nedomāju ģimenes, kurās ir nesaskaņas, strīdi, bet gan tādas, kurās šķiras un precās, maina partnerus. Bērni ir tam visam pa vidu. Nav nevienas perfektas ģimenes. Ja meklēsi ko labāku, no vilka bēgsi un lācim nagos ieskriesi.

8.bauslis – “Tev nebūs zagt”.

Katram ir tiesības uz darbu un baudīt to, ko viņš sējis. Nevienam nav tiesības tev to atņemt. Pārmērīgi nodokļi ir zagšana. Jāatzīst, ka Bībeles gaismā Dievs ienīst un nevar svētīt valdību, kura uzliek pārmērīgus nodokļus, jo viņi ir zagļi. Jēzus saka, ka pie Kristus sekotājiem nebūs tā kā pasaulē, kur valdības uzkundzējas pār tautām un cilvēkiem. Dievu sauc arī par bāriņu aizstāvi. Viņš saka, ka pļāvēji brēc, jo algas nav izmaksātas. Dievs ļoti ienīst sociālu netaisnību. Tev nebūs zagt un nebūs zagt no citiem cilvēkiem.

9.bauslis – “Tev nebūs nepatiesu liecību dot”.

Tiesā nedrīkst celt neslavu cilvēkam, liecināt un teikt par viņu to, ko viņš nav darījis. Jēzus paaugstina šo standartu un saka, lai tavs jā ir  un ir . Un vispār nekādu melu citam pret citu.

10.bauslis – “Tev nebūs iekārot”.

Šis ir ļoti īpašs bauslis. Pirmie četri baušļi attiecas uz cilvēku attiecībām ar Dievu, pārējie seši attiecas uz cilvēku attiecībām savā starpā. Pēdējais bauslis runā par cilvēka iekšējo pasauli. To, ko tu neesi pārkāpis realitātē, to tev nebūs pat domās darīt. Jāsāk ar savu galvu, ar domāšanu. Lūk, desmit baušļi, kas raksturo svētumu.

Mīlestība tuvākajam ļaunu nedara: tātad bauslības piepildījums ir mīlestība. (Romiešiem 13:10)

Tas nozīmē, ka tu attiecies pret Dievu un cilvēkiem tā, kā to nosaka desmit baušļi. Jēzus to fokusēja: mīli Dievu un savu tuvāko kā sevi pašu. Vai mēs tiešām varam mīlēt savu tuvāko kā sevi pašu un atmest baušļus? Piemēram, mazohistam patīk, ka viņu sit, tātad visus ir jāsit? Tas neies cauri. Mīlēt savu tuvāko kā sevi pašu nozīmē mīlēt tā, kā Dievs ir paredzējis mīlēt. Lūk, mīlestība. Visas tās rozā brilles nav mīlestība, bet elementāra iekāre un sevis apmierināšana. Mīlestība ir kaut kas vairāk. Agape, fileo, un pēc tam eross. Vīri, mīliet savas sievas! Sievas, mīliet savus vīrus! Bībelē sievām ir teikts, lai klausa savus vīrus, bet es teikšu: ne tikai klausiet, bet arī mīliet.

Kāpēc svēta dzīve ir labākā izvēle?

1. Tāda ir Dieva griba.

Jo tāda ir Dieva griba – lai jūsu dzīve būtu svēta. Atturieties no netiklības! (1. Tesaloniķiešiem 4:3)

2. Dievs ir svēts, un, ja es gribu Viņam līdzināties, tad arī man jācenšas dzīvot svētu dzīvi.

Bet, sekodami Svētajam, kas jūs aicinājis, topiet arī paši svēti visā dzīvošanā, jo ir rakstīts: esiet svēti, jo Es esmu svēts. (1. Pētera 1:15-16)

Katra ticīgā uzdevums ir svētīties Dievam visas dzīves garumā, līdzināties Viņam, jo tāda ir Dieva griba. Tāds Viņš ir – Jehova Kadošs, Svētais. Mēs taču paši dziedam: “Svētais, svētais...”. Kad izsaki vārdu ‘Svētais’, tad piedomā arī pie sevis. Viņš ir svēts, līdzinies Viņam.

3. Viss posts pasaulē ir grēku dēļ.

Ar to Viņš mums ir dāvinājis ļoti lielus un dārgus apsolījumus, lai jums ar tiem būtu daļa pie dievišķas dabas, jums, kas esat izbēguši no tā posta, kas kārību dēļ ir pasaulē. (2. Pētera 1:4)

‘Grēks’ no grieķu valodas nozīmē ‘netrāpīt mērķī’. Grēks ir viss ārpus Dieva baušļiem, nesvētums. Pasaulē grēku dēļ bija Noa plūdi, tika iznīcināta Sodoma un Gomora. Izraēlieši tika izvesti tuksnesī un četrdesmit gadu laikā nomērdēti grēku dēļ. Tāpēc labākā izvēle ir dzīvot svētu dzīvi un apturēt šo postu.

4. Tu esi svēts, jo esi jauns radījums.

Pēc šīs gribas mēs esam ar Jēzus Kristus miesas upuri padarīti svēti pavisam. (Ebrejiem 10:10)

Tu esi svēts ne tāpēc, ka viena tante teica vai mācītājs solīja, ka dabūsi pa dibenu, bet gan tādēļ, ka tu esi jaunpiedzimis, jauns radījums. Bībele saka: kas ir Jēzū Kristū, tas negrēko. Apustulis saka: “Tā arī spriediet par sevi paši, domājiet par sevi, ka esat miruši grēkam”. Tu esi svēts ne tāpēc, ka pareizi un labi dzīvo, bet gan tāpēc, ka esi pieņēmis Kristus upuri. Tu esi svēts. Tava izvēle nav negrēkot, tava izvēle ir grēkot, jo tu vari negrēkot.

5. Jēzus dara tevi iekšēji spējīgu pildīt baušļus.

Nedomājiet, ka Es esmu atnācis atmest bauslību vai praviešus. Es neesmu nācis tos atmest, bet piepildīt. Jo patiesi Es jums saku: tiekāms debess un zeme zudīs, nezudīs neviena ne vismazākā rakstu zīmīte, ne raksta galiņš no bauslības, iekāms viss notiek. (Mateja evaņģēlijs 5:17-18 )

Jūs esat dzirdējuši, ka vecajiem ir sacīts: tev nebūs nokaut, un, kas nokauj, tas sodāms tiesā. Bet Es jums saku: kas uz savu brāli dusmo, tas sodāms tiesā; bet, kas saka uz savu brāli: ģeķis! - tas sodāms augstā tiesā; bet, kas saka: bezdievis! - tas sodāms elles ugunī. (Mateja evaņģēlijs 5:21-22)

Bet Es jums saku: ikviens, kas uzskata sievu, to iekārodams, tas ar viņu laulību jau ir pārkāpis savā sirdī. (Mateja evaņģēlijs 5:28 )

Jēzus paaugstina standartus un saka, ka par desmit baušļiem kristiešiem vispār nav runa. Savākt savas domas – lūk, cīņas lauks. Ja tu zaudē cīņu savās domās, tad zaudēsi to arī reālā kaujā. Dievs tev ir darījis spējīgu dzīvot svētu dzīvi.

6. Jādzenas pēc svētas dzīves, pretējā gadījumā grēks ņems virsroku. 

Dzenieties pēc miera ar visiem un pēc svētas dzīves, bez kā neviens neredzēs To Kungu, pielūkodami, ka neviens nezaudētu Dieva žēlastību, lai nekāda rūgta sakne, augstu izaugusi, jums nekaitētu un daudzi ar to netiktu apgānīti. (Ebrejiem 12:14-15)

Dieva žēlastību var elementāri pazaudēt. Ir uzskats, ka ir trīs lieli pamatgrēki – sekss, nauda un vara. Es tos formulēšu nedaudz citādāk, adaptētus draudzei. Sekss, nauda un nepiedošana. Tās ir attiecības starp cilvēkiem, rūgta sakne, kas izaugusi sirdīs. Pēc pieredzes, novērojumiem varu teikt, ja draudzes cilvēkiem, arī kalpotājiem, sākas problēmas ar grēku, vispirms ir apvainošanās, rīvēšanās ar vadītājiem un citiem cilvēkiem, nepareizas attiecības. Apustuļi Jaunās Derības vēstulēs uzskaitot grēkus ļoti bieži ir pieminējuši elku kalpību, netiklību un to, ka nebūs brālim darīt pāri jeb attiecības. Lūk, par ko mums katram jācīnās. Šīs ir trīs lietas, no kurām izaug pamatgrēki. Tas redzams arī pie kalpotājiem. Kad sāk kļūt neefektīvs, inerts, grupiņa neaug, neattīstās, tad pamatā tam var būt grēki, kuru dēļ cilvēks nevar augt, nevar sevi sakārtot. Viņam nav komforts, un grupiņas neaug. Tas tā nav obligāti, kā akmenī cirsts, bet tas tā ir bieži. Šādam kalpotājam pat var zust interese kaut ko darīt, negrib uzņemties draudzē atbildību. Jāstājas grēkam pretī, jādzenas pēc svētas dzīves, pretējā gadījumā draud pazušana.

7. Glābšanu var pazaudēt.

Bet es jums, lai gan jūs jau visu zināt, gribu atgādināt, ka Tas Kungs gan izglāba tautu no Ēģiptes zemes, bet pēc tam nomaitāja tos, kas neticēja. Un eņģeļus, kas savu augsto stāvokli nebija nosargājuši, bet savu mājokli atstājuši, Viņš mūžīgās saitēs saistītus tur ieslēgtus tumsā lielās dienas tiesai. (Jūdas 1:6)

Ja tev kāds māca un stāsta vai arī ja pats gribi sev iestāstīt, ka Jēzus ir tik žēlīgs, ka pieļauj desmit baušļu pārkāpumu, tā nav patiesība. Ir jācīnās līdz asinīm, lai tiktu galā ar grēku. Ja šīs cīņas nav, ja tu neatzīsti, ka pārkāp baušļus un necīnies, tad tas ir nāves grēks un tev draud pazušana.

8. Bez svētas dzīves nevar iemantot mūžīgo dzīvību, tāpēc labākais variants ir dzīvot svētu dzīvi.

Nemūžam tur nekas neieies, kas nesvēts, un neviens, kas dara negantību un melo, bet vienīgi tie, kas rakstīti Jēra dzīvības grāmatā. (Atklāsmes grāmata 21:27)

Ārā paliek suņi, burvji, netikļi, slepkavas, elku kalpi un visi, kas mīl un runā melus. (Atklāsmes grāmata 22:15)

Jeb vai jūs nezināt, ka netaisni neiemantos Dieva valstību? Nepievilieties! Ne netikli, ne elku kalpi, ne laulības pārkāpēji, ne malaki, ne vīriešu piegulētāji, ne zagļi, ne mantrauši, ne dzērāji, ne zaimotāji, ne laupītāji neiemantos Dieva valstību. Un daži no jums bija tādi. Bet jūs esat nomazgāti, jūs esat svēti kļuvuši, jūs esat taisnoti Kunga Jēzus Kristus Vārdā un mūsu Dieva Garā. (1. Korintiešiem 6:9-11)

Ja tu uzmanīgi lasi Bībeli, tad tas viss tur ir. Varbūt tu pats negribi redzēt šīs Rakstu vietas, bet tās tur ir.

9. Ticība bez darbiem ir nedzīva.

Tu tici, ka ir viens Dievs, tu dari labi; arī ļaunie gari tic un dreb. Bet vai tu gribi zināt, tukšais cilvēk, ka ticība bez darbiem ir nedzīva? (Jēkaba 2:19-20)

Ja ticībā neuzrādi desmit baušļus darbos, tad tava ticība ir nedzīva. Dievam nevar patikt bez ticības.

10. Dieva bērnus no velna bērniem var atšķirt pēc svētas dzīves.

Kā pateikt, vai cilvēks tic vai nē, vai viņš ir Dieva bērns vai velna bērns? Ļoti vienkārši.

Katrs, kas paliek Viņā, negrēko; katrs, kas grēko, nav Viņu redzējis, nedz Viņu atzinis. Bērni, lai neviens jūs nemaldina: kas dara taisnību, ir taisns, tā kā Viņš ir taisns. Kas dara grēku, ir no velna, jo velns grēko no sākuma. Tamdēļ Dieva Dēls atnācis, lai Viņš iznīcinātu velna darbus. Ikviens, kas ir no Dieva dzimis, nedara grēku, jo Viņa sēkla paliek viņā un tas nevar grēkot, jo viņš ir no Dieva dzimis. No tā var pazīt Dieva bērnus un velna bērnus; katrs, kas nedara taisnību, nav no Dieva, arī tas ne, kas nemīl savu brāli. (1. Jāņa 3:6-10)

Velna bērni grēko, un Dieva bērni negrēko. Kāpēc labāk izvēlēties svētu dzīvi? Velna bērni nedzīvo tādu, bet Dieva bērni dzīvo svētu dzīvi.

11. Svētums norāda uz tavu piederību Kristum.

Bet tie, kas Kristum pieder, ir savu miesu krustā situši līdz ar kaislībām un iekārošanām. (Galatiešiem 5:24)

Savu miesu nevis domas krustā situši līdz ar kārībām. Kā lai es zinu, vai piederu Kristum? Svētums! Ne tas, ka tu evaņģelizē, bet, pirmkārt, svētums.

12. Nesvēta rīcība dod vietu velnam tavā dzīvē, ģimenē.

Ja tu saproti, ka ir garīgā pasaule, ka ir velns, dēmoni, tad zini, ka viņi saimnieko tur, kur cilvēki ar nesvētu rīcību dod tiem vietu.

Un nedodiet vietu velnam. (Efeziešiem 4:27)

Tālāk tur tiek uzskaitīti dažādi grēki, kurus nevajag darīt.

13. Mēs esam priekšzīme citiem.

Mums jādomā arī par citiem, jo mēs rādām priekšzīmi bērniem, pasaulei, draudzei utt.

Brāļi, sekojiet manai priekšzīmei un raugaities uz tiem, kas tā dzīvo, ka mēs jums esam par paraugu. (Filipiešiem 3:17)

14. Tiem, kuri dzīvo svētu dzīvi, viss labi veicas.

Tad nu turiet šos derības vārdus, dariet tos, ka jums labi veiktos visā, ko vien jūs darīsit. (5. Mozus 29:9)

15. Dzīvot svētumā ir prieks.

Man ir prieks dzīvot pēc Tava prāta, mans Dievs, un Tavi likumi ir ierakstīti dziļi manā sirdī. (Psalms 40:9)

Mums bija svētruna par Gara augļiem. Mīlestība, miers, prieks. Grēcīgs prieks ir īslaicīgs, pēc tam vajag atkal kaut ko jaunu. Jēzus teica samarietei: ”Bet, kas dzers no tā ūdens, ko Es tam došu, tam nemūžam vairs neslāps, bet ūdens, ko Es tam došu, kļūs viņā par ūdens avotu, kas verd mūžīgai dzīvībai." (Jāņa evaņģēlijs 4:14) Viņš teica, ka viņai vairs nevajadzēs vīrus mainīt. Samariete nesaprata, par ko ir runa, un prasīja, lai Viņš dod tādu ūdeni, ka vairs nav jānāk uz aku pēc tā. Jēzus redzēja, ka viņai pieci vīri jau bijuši un tas, kas tagad ir, nav viņas vīrs. Sieviete visu laiku mainīja vīrus, un neviens nebija labs. Ja cilvēks maina dzīvesbiedrus, tad slikti nav tie cilvēki, bet gan viņš pats. Cilvēkam patīk grēkot, gūt īslaicīgu baudu, nomainot partnerus. Grib “svaigu gaļu” pamēģināt. Pamēģināja un šķita, ka tas tagad īstais. Pēc kāda laika atkal gribēsi mainīt, un tā trešo, ceturto, piekto, un tev ir vesels bērnudārzs, katrs savā mājā, savā skolā, savā valstī. Nelaimīga un sabojāta dzīve. Tāda bija šī sieviete, un Jēzus saka: “Nāc pie Manis, un Es tev došu tādu ūdeni dzert, no kura vairs neslāps un nebūs vairs nekas jāmaina, jo būs labi kā ir.”

Cūka arī Āfrikā ir cūka. Es vienmēr to saku, kad pie manis nāk cilvēki un saka, ka grib braukt uz ārzemēm. Ārzemēs būsi tas pats, kas Latvijā, un atmiņā viņiem tas paliks uz visu mūžu. Cilvēki pēc tam aizbrauc un saprot: kāds biju tur, tāds esmu te.

Jo tagadējās grūtības, kas ir vieglas, dod mums neizsakāmi lielu mūžīgu godību (2. Korintiešiem 4:17)

Vai svētu dzīvi vienmēr ir viegli dzīvot? Nu, citreiz ir no kaut kā jāatsakās. Svētai dzīvei ir ļoti liela alga.

Tie apgalvo, ka pazīstot Dievu, bet darbos to noliedz. Neganti un nepaklausīgi būdami, tie nav derīgi nevienam labam darbam (Titam 1:16)

Cilvēki iestāsta sev, ka viņi ir svēti un labi, bet viņi tomēr maldās, jo viņi parāda, kam viņi pieder.

Kā dzīvot svētu dzīvi?

Tik gudri runā mācītājs, viss ir tik vienkārši, tu esi jaunpiedzimis, tu spēj un tu vari. Kā? Ir taču arī atslēgas. Kā dzīvot svētu dzīvi un ko darīt, ja esi sagrēkojis? Arī kristieši mēdz sagrēkot. Ko darīt?

1)     Sabats. 

Mēs mācījāmies par baušļiem un ceturto bausli – sabatu. Kas ir sabats? Mūsu sabats, draugi, ir mūsu dievkalpojumi. Sabats ir mūsu personīgās attiecības ar Dievu. Mūsu sabats ir mūsu atbildība kalpošanā, kuru esam uzņēmušies. Esi draudzē noderīgs ar savu kalpošanu! Tas ir pamatu pamats. Sabats ir ierindots kā ceturtais bauslis. Tikai pēc tam ir baušļi “tev nebūs nokaut”, “tev nebūs laulību parkāpt” u.c. Sabata neievērošana ir smagāks grēks nekā slepkavība. Katrs ir citāds, un tomēr Dieva acīs šis grēks ir vissmagākais. Kāpēc? Tāpēc, ka neregulāra dievkalpojumu apmeklēšana izsauc grēku tavā dzīvē. Tu kļūsti bezspēcīgs. Tu neatnāc pie savas baterijas, neuzlādējies. Tu izlaid savas personīgās attiecības ar Dievu, tu vairs tās nepraktizē. Tava baterija ir izlādējusies, un tur sāk ķerties klāt dažādi grēki. Tāpēc, ja gadās sagrēkot, tu esi draudzē un saprati, ka ir problēma un tu gribi cīnīties, pirmkārt, nekad neatstāj savas sapulces! Nekad neatstāj savu kalpošanu. Protams, ja kristietis ir sagrēkojis un viņam ir publiska kalpošana, piemēram, grupiņas vadīšana, tad, protams, viņš tiks atcelts. Bet viņš var turpināt rakstīt sprediķus, viņš var turpināt slaucīt grīdu, viņš var turpināt smērēt maizītes, bet viņš nevar palikt par sagaidītāju vai slavētāju. Viņš nevar būt publiska persona. Sagaidītājiem ir jābūt tādiem, kas ir perfekti svētumā. Neviens sagaidītājs nevar būt tāds, kas dzīvo nesvētu dzīvi, piemēram, pīpē, smird pēc cigaretēm. Viņš nevar tur stāvēt. Jo katrs cilvēks tur ir paraugs. Tu nevari būt tāds cilvēks, kura bērni nav dievkalpojumā. Tad tu nevari stāvēt pie durvīm. Šāds cilvēks nevar būt priekšā. Tas ir elementāri. Tāda ir kārtība, tas ir pareizi, jo viens ābols sapūdē visu draudzi. Viens ābols kastē sapūdē visus ābolus, un tāds ir jāņem nost! Bet ir kalpošanas, kas neprasa publicitāti. Paliec savā kalpošanā un turpini to darīt. Turpini lūgt, turpini meklēt. Bet neviens tev nepalīdzēs, ja tu savu grēku neatzīsi. Un pie tā mēs vēl nonāksim, bet pirmais ir sabats.

Dēstīti Tā Kunga namā, viņi zaļo mūsu Dieva pagalmos. Vēl vecumā viņi nes augļus, ir sulīgi un zaļi. (Psalms 92:14-15)

Kuri ir sulīgi un zaļi? Kuri nes augļus? Tie, kas dēstīti Tā Kunga namā. Ļoti liela kļūda ir sagrēkojot iet prom. Zini, ko nozīmē iet prom vai iet uz citu draudzi? To, ka tu ej prom no Dieva! Un lai kā tu pēc tam izdomātu citus šantažēt, citus noskaņot, ka tevi kontrolēja, tevi spīdzināja, tev mīlestības bija par maz, lai kā tu gribētu iestāstīt sev un citiem, ka esi aizgājis uz citu draudzi, tu aizgāji no Dieva. Ja tu pateici, ka tu savu problēmu neatzīsti, tu neko neesi nodarījis, pret tevi netaisnīgi izturējās, un tu aizej, tu savu problēmu vairs nevari atrisināt. Tu tajā paliec un grimsti vēl dziļāk. Lūk, kāpēc aizgājēji no draudzes ir tie, kas iet no Dieva prom. Izņemot normālus gadījumus, piemēram, kad nāk pie mācītāja un saka, ka grib precēties ar citas draudzes cilvēku. Lai Dievs svētī! Un tomēr turies savā draudzē!

2)     Nāves grēks.

Tu esi lasījis Bībeli un domājis, kas ir nāves grēks?

Ja kāds redz savu brāli darām grēku, kas nav nāves grēks, tas lai lūdz Dievu, un Viņš tam dos dzīvību, proti, tādiem, kas nedara nāves grēku. Ir nāves grēks, par to es nesaku, lai lūdz. (1. Jāņa 5:16)

Par tādiem, kas dara nāves grēku, vispār pat lūgt nevajag. Ja tas ir nāves grēks, pat nelūdz par to nemaz. Kas tas par grēku, par kuru pat lūgt nevar? Draugi, tas nav Bībeles konteksts. Bībele nesaka, ka nevar lūgt par cilvēkiem, kas dara nāves grēkus.

Katra netaisnība ir grēks, bet ir grēks, kas nav nāves grēks. (1. Jāņa 5:17)

Draugi, nāves grēks ir tad, kad tu skaidri redzi desmit baušļus, tos pārkāp un noliedz, ka tos pārkāp. Un stāsti, ka viss ir kārtībā tavā dzīvē. Tu esi izdomājis savas teorijas, tu esi izvilcis no Vecās Derības kādus pantus, esi tos apliecinājis, ielicis sevī, lūk, nāves grēks. Šie cilvēki nevar atgriezties. Cilvēki, kuri neatzīst, ka grēko, necīnās pret grēku. Ja viņi necīnās pret to, viņi to nevar uzvarēt. Ja viņi nevar uzvarēt, tad Debesu valstība viņiem tiek aizslēgta.

Jēzus redz mūsu sirdi. Viņš redz, cik mēs daudz varam cīnīties! Viņš neprasa no mums vairāk nekā mēs varam pavilkt. Bet, draugs, Dievs zina, cik tu vari! Viņš zina, cik tu vari. Un nevajag sevi apstrādāt un iestāstīt, ka tu nevari un tāpēc tu grēko. Tu vari, draugs. Tu vari! Un, ja tev šodien nav izdevies un, ja tas ir nāves grēks, tu to nevari, jo to neatzīsti. Tādi bija farizeji. Atnāca Jēzus, un farizeji teica, ka tas nav mūsu Dievs, sitam Viņu krustā. Viņi Dievu nepazina. Lūk, nāves grēks. Viņi bija taisni cilvēku priekšā, bet paši pilni netaisnības. Jo viņi iestāstīja sev. Viņiem bija savas cilvēku mācības Dieva mācības vietā. Lūk, par nāves grēku. Nāves grēks ir tad, kad tu negribi mainīties. 

3)     Apliecināšana.

Turēsimies nešaubīgi pie cerības apliecināšanas, jo uzticams ir Tas, kas apsolījis. Un vērosim cits citu, lai paskubinātu uz mīlestību un labiem darbiem, neatstādami savas sapulces, kā daži paraduši, bet cits citu paskubinādami un jo vairāk, redzot tuvojamies to dienu. (Ebrejiem 10:23-25)

Jo, ja mēs pēc patiesības atziņas saņemšanas tīši grēkojam, tad neatliek vairs upuris par grēkiem, bet gan briesmīga tiesas gaidīšana un uguns karstums, kas aprīs pretiniekus. (Ebrejiem 10:26-27)

Kas pārkāpis Mozus bauslību, tas mirst bez žēlošanas, diviem vai trīs lieciniekiem liecinot. Cik gan smagāku sodu, jūs domājat, pelnīs tas, kas Dieva Dēlu minis kājām un derības asinis, ar ko viņš svētīts, turējis par nesvētām un žēlastības Garu nievājis. (Ebrejiem 10:28-29)

Briesmīgi ir krist dzīvā Dieva rokā! (Ebrejiem 10:31)

Šeit ir divas svarīgas lietas. Turēsimies pie apliecināšanas un tā, ka žēlastību var pazaudēt. Neatstāsim savas sapulces, cits citu paskubinādami. Jābūt apliecināšanai! Ir jāapliecina uzvara. Ir jāturpina ticēt. Ir jāturpina sevi redzēt tādu, kādu Dievs tevi grib redzēt. Ir jāatzīst savas kļūdas un jāiet tālāk. Bībele saka, ka jūs vēl neesat līdz asinīm cīnījušies pret grēku. Dievs saka, ka tev asinis vēl nemaz nav. Tu taču neesi cīnījies. Tu vienkārši mānies, ka tu nevari. Tu vari!

4)     Ir jāsāk ar domām.

Savas domas vērsiet uz augšu, ne uz zemes lietām. (Kolosiešiem 3:2)

Tāpēc nonāvējiet sevī to, kas pieder zemei: netiklību, nešķīstību, kaisli, ļauno iekāri un mantkārību; tā ir elku kalpība. (Kolosiešiem 3:5) 

5)     Lieto Gara spēku. 

Jo miesas cilvēki tiecas pēc miesas lietām, bet Gara cilvēki pēc Gara lietām. Miesas tieksme ved nāvē, bet Gara tieksme – uz dzīvību un mieru. (Romiešiem 8:5-6)

Jo, ja jūs pēc miesas dzīvojat, tad jums jāmirst. Bet, ja jūs Gara spēkā darāt galu miesas darbībai, tad jūs dzīvosit. (Romiešiem 8:13)

Mums ir Gara spēks! Un tu spēj! Gara auglis ir paškontrole. Tu spēj Gara spēkā ar lūgšanu palīdzību darīt galu miesas darbiem!

6)     Grēka atzīšana.

Ja atzīstamies savos grēkos, tad Viņš ir uzticīgs un taisns, ka Viņš mums piedod grēkus un šķīsta mūs no visas netaisnības. (1. Jāņa 1:9)

Kad Viņš šķīsta, kad atbrīvo? Kad mēs atzīstam savus grēkus.

7)     Grēksūdze.

Kā atzīt savus grēkus? Tu to redzi Dieva Vārdā, zini pēc mācības, ka kaut kas nav pareizi. Tu pats lūgšanā saki Dievam, ka tas nav pareizi. Liec lūgšanu sarakstā, cīnies, apliecini. Bet ir rakstīts Dieva Vārdā arī:

Ja kāds starp jums ir nevesels, lai viņš ataicina draudzes vecajus, un tie lai lūdz Dievu par viņu, to svaidīdami ar eļļu Tā Kunga Vārdā. Un ticīga lūgšana izglābs slimo, un Tas Kungs viņu uzcels. Un, ja viņš grēkus būtu darījis, viņam tiks piedots. (Jēkaba vēstule 5:14-15)

Grēks var būt slimības iemesls. Cilvēki var slimot tādēļ, ka viņi grēko. Viņi var būt slimi ar dažādām kaitēm, arī finansiāli. Šeit ir lūgšana dziedināt, kas ir saistīta arī ar dažādiem grēkiem.

Izsūdziet cits citam savus grēkus un aizlūdziet cits par citu, ka topat dziedināti. Daudz spēj taisna cilvēka lūgšana, darbodamās savā spēkā. (Jēkaba vēstule 5:16)

Ziniet, ka tas, kas ir atgriezis grēcinieku no viņa maldu ceļa, izglābs tā dvēseli no nāves un apklās grēku pulku. (Jēkaba vēstule 5:20)

Izsūdzēt cits citam – ko tas nozīmē? Kad tev ģimenē neiet, tu neej pie mammas sūdzēties. Tu ej pie garīgā līdera. Tu to neapspried ar grupiņas cilvēkiem. Šad tad es draudzē novēroju, ka cilvēki paši izpļāpā savas stulbības pa visu draudzi tā, ka kauns paliek. Paši pēc tam brīnās, ka mācītājam publiski ir jāpaziņo. Paši visiem sūdz savus grēkus un vēl lepojas ar to. Nokaunies labāk. Ej pie sava vadītāja, izsūdzi viņam. Ja ir nopietnas lietas, ej pie mācītāja. Ja tu kaut ko nozagi, ej pie sava vadītāja. Ja tev nelegāla Windows programma mājās, ej pie sava līdera! Bet, ja kaut kas nopietns, tev ir grēksūdze, kas kaut kādā mērā pat ar likumu tiek aizsargāta. Jo man ir bijušas tādas grēksūdzes, kur ir jāiet uz policiju. Nevienu reizi neesmu gājis, lai paši meklē. Un es ticu, ka cilvēki mainās. Ir bijušas tādas grēksūdzes, ka var pat šausmu filmu uzņemt. Ej, runā! Kamēr tu nepateiksi līderim, kurš par tevi lūgs un sakārtos domāšanu tajā virzienā, kurā tev ir jāiet? Ja tev ir pietiekoši dūšas, vari teikt visā grupiņā. Un visi kopā grupiņā katru reizi lūdziet. Lūdziet par šīm lietām. Ja ir kādas delikātas lietas, runā tikai ar vadītāju. Lūdziet Dievu par to visu! Mērķis nekad nav un nebūs nokaut un kaunināt. Mērķis ir, lai mēs visi dzīvotu Dieva gribā un aizietu līdz galam, un iemantotu mūžīgo dzīvību. Un galu galā, lai mēs šeit virs zemes piepildītu to misiju, ko Dievs mūsu draudzei ir paredzējis. Dievs tevi mīl, un Viņam ir plāns tavai dzīvei. Āmen!

Mācītāja Mārča Jencīša sprediķi “Kāpēc svēta dzīve ir labākā izvēle?” pierakstīja un rediģēja draudzes “Kristus Pasaulei” redakcija

Deviņi Gara augļi un deviņas Gara dāvanas

Publicēja 2021. gada 1. jūn. 12:02Līga Paņina   [ atjaunināja Laura Gruševa 2021. gada 1. jūn. 13:13 ]

Ziņas datums 01.06.21.

Šodien es turpināšu tēmu, kuru iesāku pagājušajā svētdienā, kad mācījāmies par Svētā Gara kristībām. Mēs iemācījāmies, ka ir divi atšķirīgi piedzīvojumi. Pirmais piedzīvojums ir, kad cilvēks pieņem Jēzu Kristu par savu Glābēju. Tajā brīdī Svētais Gars iemājo cilvēkā. Kristus iemājo tevī, un tevī parādās Gara augļi. Pavisam ir deviņi Gara augļi, un par tiem mēs šodien mācīsimies. Otrs piedzīvojums ir Svētā Gara saņemšana, kuru Dievs izlēja piecdesmit dienas pēc Kristus augšāmcelšanās, piecdesmit dienas pēc Pasā svētkiem. Izlejot no Sava Gara, Dievs piešķīra spēku, kas paredzēts tikai un vienīgi kalpošanai. Tātad, piedzimstot no augšas, pirmajā Svētā Gara saņemšanas brīdī mēs iegūstam Gara augļus un visu, kas nepieciešams, lai dzīvotu uzvaras pilnu dzīvi un nonāktu Debesīs, taču Vasarsvētku spēks, ko piešķir Kristus ar līdzejošu zīmi runāšanu mēlēs, ir spēks tikai un vienīgi tam, lai mēs vēl efektīvāk izpildītu Dieva lielo pavēli, un tam nav nekā kopīga ar jaunpiedzimšanu. Ir viens Gars, bet dažādas izpausmes: Svētā Gara iemājošana tevī (jaunpiedzimšana) un brīdis, kad Dievs piešķir svaidījumu, un tevī sāk parādīties pārdabiskas Gara dāvanas, kuras, tāpat kā Gara augļi, arī ir deviņas.

Šodien es atraisu Gara dāvanas draudzē “Kristus Pasaulei”! Dievs ir ļoti interesants. Pagājušās nedēļas dievkalpojuma lūgšanu laikā es nedaudz aprunājos ar Dievu, un Viņš mani uzrunāja. Es teicu Dievam: “Cilvēki jau visu dzirdēja. Viņi zina, kas ir Gara dāvanas, viņiem tās ir. Lai lieto tās!” Dievs man atbildēja: “Kamēr tu nepateiksi par šīm dāvanām un tās neatraisīsi, tikmēr nebūs vai nebūs tādā mērā, kādā Es vēlētos, lai šie cilvēki tās lietotu.” Dievs vēlas, lai es to izsaku. Dievs vēlas, lai tu izsaki, to, ko vēlies redzēt savā dzīvē. Izrunā to! Dievs teica: “Lai top!” Un tapa. Tāpēc es saku gan tagad, gan atkārtošu to svētrunas noslēgumā: no šīs dienas es atraisu Gara dāvanas draudzē! Gara dāvanas nav izpriecām. Tas ir kalpošanai – lai glābtu cilvēkus, celtu draudzi, celtu Dieva valstību. No šīs dienas Gara dāvanas sāks spilgtāk un efektīvāk darboties tavā kalpošanā. Šodien daži no jums burtiski uzsprāgs. Es nerunāju par dinamītu vai atombumbām. Es runāju par garīgu eksploziju. Tevi nevajadzēs pamudināt. Tev nebūs nepieciešama nekāda motivācija no ārpuses. Tas būs tevī. Tas atraisīsies, un tava kalpošana būs efektīvāka nekā līdz šim. Āmen!

DEVIŅI SVĒTĀ GARA AUGĻI

Deviņi Gara augļi ir mūsos no tā brīža, kad mēs pieņēmam Jēzu Kristu par savu Glābēju. Kristus, Svētais Gars, mājo tevī, un Viņa būtība sāk tevī izpausties.

Bet Gara auglis ir: mīlestība, prieks, miers, pacietība, laipnība, labprātība, uzticamība, lēnprātība, atturība. (Galatiešiem 5:22)

1. Mīlestība.

Pirmais un svarīgākais Gara auglis, kurš ir tevī – mīlestība. Ļauj tam darboties! Ļauj Gara augļiem savā dzīvē izpausties! Lieto tos! Domā par sevi tā, kā māca Dieva vārds. Domā par sevi kā par tādu, kuram piemīt šie Gara augļi, un tev patiesībā tie arī piemīt, bet ir jānojauc dažādas prāta robežas un emocionālas barjeras, lai Gara auglis spētu pilnā mērā parādīties tavā dzīvē. Gara dāvanas runā par kalpošanu, taču Gara augļi runā par elementāru kristīgu dzīvi. Kā jau iepriekš minēju, pirmais un būtiskākais Gara auglis ir mīlestība.

Jo tik ļoti Dievs pasauli mīlējis, ka Viņš devis Savu vienpiedzimušo Dēlu, lai neviens, kas Viņam tic, nepazustu, bet dabūtu mūžīgo dzīvību. (Jāņa evaņģēlijs 3:16)

Dievs ir tik ļoti mīlējis pasauli, ka uzupurējās citu labā – Viņu apmēdīja, apspļaudīja, vajāja un nicināja. Dievs upurējās visu cilvēku labā, arī Savu mācekļu labā, kuri viņu nodeva. Viņš spēja neatriebties. Dievs upurējās, un tā ir mīlestība, tā ir tiekšanās pēc citu cilvēku labuma bez pašlabuma motīva. Tā ir agape mīlestība, kas ir, pirmkārt, balstīta uz lēmumiem. Tā nav emocionāls stāvoklis, bet lēmums. Mīlestība otram ļaunu nedara. Mīlestība ir baušļu kopsavilkums. Pirmie četri Dieva baušļi runā par mīlestību pret Dievu, bet pārējie seši runā par mīlestību pret cilvēku. Mīlestība pret Dievu un cilvēkiem ir izmērāma. Cilvēki ik dienas lieto frāzi ‘es mīlu’. Parādi šo mīlestību! Mīlestība ir izmērāma darbos. Ja mēs saucam sevi par kristiešiem, bet neejam pie pazudušajiem, ir velti just, ka tu mīli Dievu un cilvēkus, jo pats būtiskākais, pats svarīgākais, ko vēlas Dievs, kas vajadzīgs pasaulei, ir Kristus. Dieva vārds saka: “Svētīgas un tīkamas ir to kājas, kas pauž labo vēsti!” Nav nekā svarīgāka, kā mums pašiem mīlēt Dievu un iepazīstināt cilvēkus ar Viņu. Lūk, mīlestība! Vai mēs kā draudze mīlam Dievu? Vai mēs kā draudze mīlam citas draudzes? Mums citos patīk atrast arī kādus trūkumus. Bet vai mēs mīlam šos cilvēkus? Tev nav jādomā par to, vai tu jūti mīlestību pret citām draudzēm vai kristiešiem kā tādiem un Latviju, vai nejūti. Lūk, kāds piemērs. Pagājušā gada rudenī bija Tautas lūgšanu sapulce, kas no mūsu draudzes prasīja ļoti lielu finansiālu ieguldījumu un smagu darbu. Jūs strādājāt, kalpojāt un ziedojāt desmitiem tūkstošu eiro. Laiks, pūles, pretestības izturēšana – to visu mēs maksājām. Kam mums to vajag? Kāpēc tev to vajag? Vai tev nav ko darīt? Bet tu to darīji! Mēs to darījām! Mēs ieguldījām Latvijā un citās draudzēs. Mēs izdarījām to, ko citi neuzņēmās izdarīt. Tā ir mīlestība, kuru var izmērīt. Tā ir mīlestība. Mēs nedomājam par pašlabumu, par sevi. Mēs domājam par visu Latvijas draudzi. Mēs izdarījām visu no savas puses, ko varējām. Tā ir mīlestība. “Jo tik ļoti Dievs pasauli mīlējis.” Tiekšanās pēc citu labuma un rūpes bez pašlabuma motīva.

2. Prieks.

Pēc tam, kad Kristus izsūtīja mācekļus sludināt, atgriezušies viņi priecīgi stāstīja Jēzum: “Pat ļaunie gari mums padodas Tavā Vārdā!” Jēzus mācekļiem aizrādīja, sacīdams: “Tas nav pats galvenais – ka ļaunie gari jums padodas. Svarīgākais ir tas, ka jūsu vārdi ir ierakstīti Dzīvības Grāmatā.” Bībelē rakstīts, ka pēc sarunas ar mācekļiem Jēzus klusībā kļuva priecīgs Svētajā Garā.

Un tanī pašā stundā Jēzus kļuva priecīgs Svētajā Garā un sacīja: "Es Tev pateicos, Tēvs, debess un zemes Kungs, ka Tu šīs lietas esi apslēpis gudrajiem un prātīgajiem un atklājis tās bērniem. Tiešām, Tēvs, tāds ir bijis Tavs labais prāts.” (Lūkas evaņģēlijs 10:21)

Jēzus priecājās par to, kas priecē Dievu. Prieks ir sajūta un/vai lēmums priecāties.

“Mana dvēsele slavē To Kungu.” (Lūkas evaņģēlijs 1:46)

Es pavēlu savai dvēselei priecāties par to, kas patīk Dievam, un skumt par to, kas Viņam nepatīk. Prieks ir gan lēmums, gan sajūta, kas nāk no Dieva tuvuma, no Viņa apsolījumiem, svētībām, ticības Viņam. Priecāšanās par svētībām, kas jau ir un kas vēl būs. Tā nav mākslīga prieka izsaukšana. Tas ir reāls prieks Svētajā Garā, kurš arī ne vienmēr būs saistīts tikai ar emocijām.

3. Miers.

Tad nu mums, ticībā taisnotiem, ir miers ar Dievu caur mūsu Kungu Jēzu Kristu. (Romiešiem 5:1)

Miers ar Kungu caur Jēzu Kristu. Kas šis ir par Gara augli, kas tev piemīt? “Kad tūkstotis krīt tev blakus un desmit tūkstoši tev pa labo roku, tevi tas neskar.” “Kad cilvēki mirs, tev būs miers, jo tu visu pārzini, saproti, un tas viss ir tālu no tevis.” Reizē arī Dievs saka: “Es neesmu nācis atnest mieru virs zemes, bet zobenu.” Tāpat Dieva vārdā lasām: “Tēvs pret dēlu un dēls pret tēvu, māte pret meitu un meita pret māti.” Cilvēki šķelsies. Uz kāda pamata? Cilvēki, kas pieķeras Dievam, dzīvos pēc Viņa principiem. Cilvēki, kuri ignorē Dieva gribu, dzīvo pēc pasaules principiem, ļauno garu principiem, saviem principiem, kur veidojas plaisas un konflikts. Lūk, šķelšanās. Bez visām Dieva lietām sabiedrība ir sašķelta. Ir cilvēki, kas piekrīt lielajam restartam, un ir, kas nepiekrīt. Cilvēki saka: “Ar vakcināciju tam nav nekāda sakara. Ar maskām tam nav nekāda sakara.” Ir tas, kas notiek pasaulē šodien. Ķīna ir paziņojusi, ka līdz 2035. gadam Amerika būs pilnā Ķīnas rīcībā. Kādas ambīcijas ķīniešiem! Zini, viņu vārdiem ir segums. Ja ieskatīsies valstu ekonomikas virzībā, tad gadus atpakaļ Ķīnā bija zems ekonomikas līmenis, Amerikā augsts, Japānā vidējs. Šodien Amerikas ekonomika ir palikusi tāda pati kā bija, taču nu Ķīnā šis līmenis ir strauji pacēlies, un Ķīna šobrīd pasaulē ir absolūts līderis ar labāko potenciālu. Šodien visas valstis skrien pakaļ Ķīnai. Tā ir tendence, kas bija iesākusies un nu turpinās. Ja tā turpināsies, tad kam mēs skrienam pakaļ? Ķīnā ir komunisms. Ķīna šobrīd ir kā modelis. Es domāju, ka čipošana Ķīnā jau ir normāli pieņemts fakts. Tur valda punktu sistēma, kurā mākslīgais intelekts tos skaita. Ja paņēmi rokās Bībeli, punkts nost. Ja atnāci uz dievkalpojumu, punkts nost, domāju, ka pat ne viens vien. Pārgāji pāri ielai pie sarkanās gaismas, punkts nost. Atkarībā no punktu skaita, tu vari vai nevari mācīties attiecīgās iestādēs. Ja punktu skaits galīgi sarucis, dzīvo mežā, jo esi izslēgts no sistēmas. Lūk, kam šodien dzenas pakaļ arī Latvija. Saka: “Tam nav nekāda sakara ar vakcinēšanu, nevakcinēšanu utt.” Viss ir ļoti skaidrs – maska, vakcīna, čips. Kam nepieciešams QR kods? Lai caur šo kodu sadalītu vakcinētos un nevakcinētos. Bet cilvēki ir akli un neredz. Ir tie, kas redz, un ir, kas neredz. Sabiedrība ir sašķelta, un mēs dzīvojam šādā vidē. Mēs šobrīd runājam par mieru.

Bībelē gan ir rakstīts: “Tad nu mums, ticībā taisnotiem, ir miers ar Dievu caur mūsu Kungu Jēzu Kristu.” Bet, draugi, mums nebūs miers apkārt! Mums būs vajadzīga pacietība un cīņasspars. Mums būs jāspēj pastāvēt šajos apstākļos, paturēt ticību un vēl citiem jāpalīdz atvērt acis! Kāds miers?! Šajā rakstvietā ir runa par mieru ar Dievu. Tā ir apziņa, ka tu esi Viņa paspārnē, apziņa, ka tu esi izglābts un tici Viņam. Citiem vārdiem: prāta un sirds miers no zināšanas, ka viss ir kārtībā starp cilvēku un Debesu Tēvu. Tev ir viss kārtībā. Bet ja kaut kas nav kārtībā un nesaskan ar Dieva gribu, tev ir zināms nemiers. Dievs nevēlas tevi spīdzināt ar pārmērīgu vainas apziņu, bet tev nav pilnīgs komforts un miers, un tu to jūti un saproti. Kamēr tu šīs lietas nesakārto, tikmēr ir nemiers. Tā ir Svētā Gara balss, kas ir saistīta ar tavu iekšējo mieru. Mēs bieži uztraucamies par lietām, par kurām nevajadzētu uztraukties.

4. Pacietība.

Lēns uz dusmām, izmisumu, spējīgs panest nepatikšanas un apstākļus. Te ir runa arī par šodienas apstākļiem. Šodien cilvēki, kuri domā ar galvu un papēta plašāk informāciju par vakcināciju, nevis aprobežojas tikai ar “Panorāmu”, nevēlas šo pasaules eksperimentu izmēģināt uz sevis. Cilvēki zina un saprot, ka vakcīna ir eksperiments un ka vakcinētie tāpat pārnēsā vīrusu un pēc tam tāpat slimo. Tie, kuri nevakcinējas, ir veselāki. Personīgi es nevakcinēšos nevis tāpēc, ka Dievs man būtu teicis, lai nedaru to, bet es tādu vakcīnu vienkārši nevaru sevī ielaist, zinot visu to virtuvi. Es vienkārši to nevaru! Es neesmu pašnāvnieks! Es nevēlos kaitēt savai miesai. Smēķēt nav labi, vai pareizi? Tu kaitē savai miesai. Lietot alkoholu nav labi, jo tu kaitē savai miesai, galvai un apkārtējiem, vai pareizi? Tas pats ir ar vakcīnu. Ja es to visu zinu, tad nevēlos. Ja tu to visu nezini un vēlies – nav problēmu! Mēs draudzē nešķirosim vakcinētos un nevakcinētos. Ja tu esi vakcinēts, tev nemaz tas nav jāstāsta. Ir tāds teiciens: ne tu labāks ēdis, ne neēdis. Tāpat – ne tu labāks vakcinēts, ne nevakcinēts. Tomēr, šajā gadījumā laikam tas viss nebūs tik labi. Ja tu atteiksies no vakcinācijas, tevi gribēs atlaist no darba, tevi šantažēs.

Dažas dienas atpakaļ man uzrakstīja kāds labi pazīstams cilvēks no Pestīšanas armijas. Ziņu šis cilvēks sāka ar vārdiem: “Sveiks, dārgais Mārci! Lasu tavus postus.” Viņa ir mums līdzīgi domājošs cilvēks, kurš dzīvo veselīgā mācībā. Šī persona vēlējās man pastāstīt, ka viņai ir bērnības draudzene Izraēlā, kura strādā veikalā par pārdevēju. Draudzene atteicās vakcinēties un piedzīvoja darbā konkrētas vajāšanas. Šo cilvēku pat draudēja nosūtīt uz citu reģionu. Viņu šantažēja. Parasti priekšnieki vēlas, lai darbinieks pats uzraksta atlūgumu, arī šoreiz tā bija, taču viņa to nedarīja. Tajā brīdī, kad tu uzrakstīsi atlūgumu, neviens tev nevarēs palīdzēt. Darba devējam nav tiesību atlaist darbinieku no darba tā iemesla dēļ, ka viņš nevakcinējas. Šī sieviete izcieta visu šantāžu, un beigās viss palika pie tā, ka reizi trijās dienās jātaisa tests. Viņa visu izturēja, un šodien Izraēlā vairs pat nav testēšanas. Šodien Izraēlā nav svarīgi – esi vakcinēts vai neesi. Sievietes dzīvē bija periods, kuru vienkārši vajadzēja izturēt, un viņa to izdarīja. Tas viss ir beidzies. Draugi, tas ir Gara auglis. Kalpotāja no Pestīšanas armijas man stāstīja, ka draudze lūdza Dievu par visu šo situāciju. Dievs dod spēku būt pacietīgam, panest nepatikšanas un visus apstākļus. Dievs mums dod Gara augļus. Tev tie ir, lieto tos! Tu esi pacietīgs! Tu esi mīlošs! Tev ir prieks un miers Svētajā Garā! Apliecini to! Tu vari panest un izcīnīt jebko! Pāvils saka: “Es visu spēju Tā spēkā, kas mani dara stipru.” Viņš runā par Gara augļiem. “Gan nabadzībā, gan bagātībā es visu spēju! Es spēju panest apstākļus, izdzīvot! Es esmu izdzīvotājs jebkādos apstākļos, un mani neviens un nekas neapturēs!” Kā Bībele saka, ka Jēkabs ir kā jauns lauva avju ganāmā pulkā; kurp vien tas noklīst, viņš visur visu saplosa un ar kājām nomin, tā ka nav nekāda glābiņa.

5. Laipnība.

Tā ir nevēlēšanās otru ievainot un nodarīt sāpes, bet attiekties pret otru tā, kā Dievs vēlas. Šeit atkal varam atgriezties pie baušļiem. Attiekties laipni pret cilvēkiem – tas nenozīmē, ka tev ir jābūt “jēlam”, ka tev ir jākopē zināmas kategorijas cilvēki. Laipnība nenozīmē, ka tev vienmēr jābūt līdējam, bet normālam, korektam un laipnam, būt jūtīgam un apzināti neaizvainot cilvēkus. Kaut gan Jēzus aizvainoja farizejus. Seko Kristum! Skaties, kāda laipnība Viņam bija. Cik tad laipns bija Kristus? “Jūs nesaprašas uz sirdī kūtrie, cik reizes Es esmu jums teicis,” Jēzus tā teica. Laipnībai arī ir robeža un nevajag to pārspīlēt, bet esam laipni un jūtam cilvēku, lai tāpat vien, ne par ko, nevajadzīgi neaizvainotu. Un tev ir šis Gara auglis, un tā ir laba īpašība.

6. Labprātība.

Labprātība ir degsme par patiesību, par Dieva lietām un iniciatīva. Labprātība kalpot un darīt Dieva darbu. Tu evaņģelizē vai kaut ko citu dari ne jau tāpēc, ka tas ir pareizi, ka to vajag, bet tu pats to vēlies. Tu pats to saproti, pats pieņem lēmumu, un tā ir tava iniciatīva, tu pats to vēlies. Un tev nav obligāti jājūt baigā vēlme, bet tu pieņem lēmumu. Es pats vēlos izrādīt iniciatīvu. Tā ir labprātība.

Pirms dievkalpojuma kāds grupas vadītājs iepazīstināja ar savu cilvēku, un es viņam pajautāju: “Kad pieņēmi Jēzu kā savu Glābēju, kā bija?” Viņš teica: “Nu, trīs dienas bija tā jocīgi.” Kad cilvēks piedzimst no augšas, ir kaut kādas izjūtas un gribas visu darīt. Piemēram, kopš tās dienas, kad es piedzimu no augšienes, jau no pirmās dienas man gribējās stāstīt cilvēkiem par Dievu. Es gāju baptistu draudzē un vienmēr mācītājam zvanīju un teicu: “Man ir liecība, man ir liecība.” Mācītājs man deva piecas minūtes. Man vienmēr kaut kas bija noticis. Man pašam tā šķita un tā arī bija. Es kalpoju, visiem stāstīju par Dievu, notika dziedināšanas, un es vienmēr liecināju, man bija ko teikt. Vēlāk, Vasarsvētku draudzē pie Modra arī gribēju liecināt. Vēlāk Modris teica: “Tu pieliec klāt tur tādu un šitādu Rakstu vietu.” Es liecināju, kamēr manas liecības beidzās ar to, ka vienā dienā Modris teica: “Nu, es nākamajā svētdienā nebūšu, tu vari norunāt.” Iniciatīva! Esi uzticams mazās lietās, un Dievs tev dos lielākas. Atceros reizi, kad viņš mani uzaicināja uz Rīgu, Vaļņu un Zirgu ielas krustojumā. Tur bija tāds mākslinieku nams, un tur bija kādi 80 līdz 100 cilvēki. Es biju no čuhņas, no Limbažiem atbraucis, kur draudzē 8 līdz 10 cilvēki. Es domāju: “Oho, kas par draudzi, 80 cilvēki! Tur bija laba slavēšana, dziedāja un ģitāru spēlēja, un es tur sludināšu.” Es sludināju. Viss notika. Pēc dievkalpojuma mācītājs mani pasauca un deva 10 latus. Atceraties, tie 10 lati bija tādi sarkanīgi violeti? Un es to sajūtu vēl tagad atceros: “Ko tu man te dod?!” Man tas bija kā apvainojums: “Ko tu man dod, es taču to nedarīju par naudu. Es nevēlos pieņemt nekādu naudu, jo tā ir mana iniciatīva, es vēlos kalpot un sludināt, man nevajag atlīdzību!” Tad Modris teica: “Te draudzē ir tāda kārtība, tā šeit ir pieņemts, un tev ir jāņem.” Es paņēmu un vēlāk pieradu. Vēlāk jau es sapratu, kāda ir Dieva apgādes sistēma, ka vērsim, kurš min labību, nebūs purnu aizsiet. Tā ka mācītājs algu var saņemt, un viss ir kārtībā.

Vērsim, kas klonā min labību, tev nebūs aizsiet purnu, un: strādnieks ir savas algas cienīgs. (1. Timotejam 5:18 )

Bet pamatā ir paša iniciatīva jeb labprātība. Pārējās lietas arī Dievs tev pieliek.

7. Uzticamība.

Bet jūsu vārdi lai ir: jā, jā! nē, nē! Kas pāri par to, tas ir no ļauna. (Mateja evaņģēlijs 5:37)

Par uzticamību Bībele saka, no namturiem galvenokārt prasa, lai tie būtu uzticami.

No namturiem galvenām kārtām prasa, ka tie būtu uzticami. (1. Korintiešiem 4:2)

Jēzus ļoti daudz māca: “Esi uzticams pār mazām lietām, tad došu lielākas lietas.” Jeb arī, ja tu neesi uzticams netaisnās mantas lietās, kā es tev došu savas lietas?”

Ja jūs neesat bijuši uzticami netaisnās mantas lietās, kas jums uzticēs patieso? (Lūkas evaņģēlijs 16:11)

Ja tu strādā pie kāda darba devēja un tu nevari tur būt uzticams, kā tad tev var būt kaut kas savs? Es ļoti vērtēju šo rakstura īpašību. Kad es skatos kaut kādu filmu, lasu kaut kādu grāmatu vai redzu kaut kādu notikumu, kad es redzu cilvēkus, kas ir drošsirdīgi, drosmīgi, varonīgi un uzticami savai idejai, uzticami savai valstij, uzticami savai draudzei, zini, es varu arī paraudāt. Mani tas uzrunā. Uzticami cilvēki mani fascinē. Kad es reizēm redzu cilvēkus, draudzes patriotus, kas ir uzticami savam mācītājam, savai draudzei līdz galam, wow! Ar to viss sākas, tas ir Gara auglis. Uzticamība ir balsts, tas ir pamats, lai Dievs tevi varētu reāli svētīt un lietot.

Lūk, kāda sena un veca liecība, kur kāds cilvēks izrādīja ļoti smagu neuzticību, kuram bija uzticēta kalpošana un cilvēki, un viņš vienkārši visu atstāja un aizbēga. Pēc kāda laika viņš man rakstīja vēstuli: “Sveiks, es saprotu, ka man ar tevi ir jāizrunājas. Manas nepaklausības solis ir nest ciešanas un vēl tagad ciešu. Kad es tevi nepaklausīju, ar mani sākās tāda problēma: sāka tirpt piere, tad tas atstājās un atkal atgriezās. Nonācu līdz tam, ka galvā ir ieperinājies velns.” Nu, tā viņš domā. “Es pilnīgi to jūtu. Viņš var būt vienā galvas pusē, pēc tam otrā, bet tas nav viss. Es esmu nonācis līdz tādam stāvoklim, ka es vairs nevaru normāli strādāt darbā, un šis gars mani grib atslēgt, bet es negribu nomirt. Man ir bērni, un es vēlos redzēt, kā viņi izaug.” Un tā joprojām. Es ceru, ka viņam viss ir labi, viss ir saprasts un ka turpmāk viņš tādas lietas vairs nedarīs un neizrādīs. Es domāju, ka neuzticība ir lāsts. Mūsu draudzē katru gadu pie mums brauc ciemos cilvēks no Dāga Hevarda Milla kalpošanas, bīskaps Ričards Erī. Es viņam vienmēr lūdzu mācīt par uzticību. Tā arī ir viņa galvenā tēma: “Uzticība.” Ar visu to mēs nevaram izbēgt no kaut kādām problēmām, tomēr mēs pasargājam sevi, savu draudzi, savas ģimenes. Esam uzticami un mācām, lai bērni redz, ka mūsu jā ir jā un nē ir nē. Mēs esam uzticami!

Bet jūsu vārdi lai ir: jā, jā! nē, nē! Kas pāri par to, tas ir no ļauna. (Mateja evaņģēlijs 5:37)

Uzticami cilvēki neaprunā savu mācītāju, savu draudzi. Uzticams cilvēks stāv un krīt par savu draudzi un par savu valsti arī. Mana valsts ir Latvija, jūs esat valsts. Es esmu valsts, mūsu tauta ir valsts.

8. Lēnprātība.

Tā ir savaldība, apvienota ar spēku un vīrišķību. Var dusmoties, kur nepieciešams, un samierināties, kur nepieciešams. Spēja neatriebties: “Oi, kā gribas iegāzt pa purnu!” Tev ir Gara auglis – lēnprātība, un tu spēj savākties. “Kā gribas pateikt visu!” Tu spēj savākties!

9. Atturība.

Kas ir atturība? Citiem vārdiem, tā ir paškontrole. Dievs tev nav devis bailības garu, bet spēka, mīlestības un savaldības jeb paškontroles garu.

Jo Dievs nav mums devis bailības garu, bet spēka, mīlestības un savaldības garu. (2. Timotejam 1:7)

Tu spēj sevi kontrolēt, tu spēj darīt to, kas ir pareizi.

SVĒTĀ GARA DĀVANAS

Gara augļi cilvēkam ir tajā brīdī, kad Svētais Gars viņā iemājo caur jaunpiedzimšanas faktu jeb piedzīvojumu. Caur Svētā Gara kristībām cilvēks saņem kalpošanai pārdabisku spēku, kas izpaužas caur 9 Gara dāvanām.

Bet ikvienam ir dota Gara izpausme, lai nestu svētību. (1. Korintiešiem 12:7)

Tev ir dota Gara izpausme, lai nestu svētību, lai efektīvi izpildītu lielo pavēli, lai celtu Dieva valstību, lai celtu draudzi. Ar Gara augļiem pietiktu jau visam, bet ja tu gribi efektīvāk kalpot un vest cilvēkus pie Dieva un celt draudzi, tad tev ir vajadzīgs lietot Gara dāvanas.

Ir dažādi mācītāji un dažādas teorijas par Gara dāvanām. Piemēram, kad es kalpoju ar dziedināšanas kalpošanu ne tikai Latvijā, bet arī citās valstīs, cilvēki bieži zvanīja un teica: “Tev ir dziedināšanas dāvana, palūdz par mani Dievu.” Es vienmēr teicu: “Nu, man nav nekādas speciālas dāvanas. Ja es uzrakstu, ka būs dziedināšanas, tad būs dziedināšanas, bet īpašas dāvanas es nekad nejūtu pie sevis un nesaprotu, ka kaut kas tāds būtu. Līdz šim brīdim es tā arī domāju. Arī doktors Jongi Čo tā domā, un es arī tā domāju, ka mums visiem ir visas 9 Gara dāvanas. Tās ir visiem un atklājas kalpošanā attiecīgajos brīžos, nevis kad māžojas, - Dievs aktivizē šo daļu, tu pats viņu lieto. Šī Gara dāvana parādās, un tu izdari to, kas tev jāizdara, un notiek pārdabiska Dieva darbība. Tajā pašā laikā ir cilvēki, kuriem kaut kādas dāvanas ir izteiktākas. Tad varētu teikt, ka šim cilvēkam ir tāda un tāda dāvana. Bet pa lielam, es gribētu, ka mēs tā arī domātu un pieņemtu, ka mums katram ir visas dāvanas. Attiecīgajos brīžos varam lietot to dāvanu, kura mums ir nepieciešama konkrētajā brīdī.

Dzenieties pēc mīlestības, tiecieties pēc garīgajām dāvanām, sevišķi lai jūs varētu pravietot. (1. Korintiešiem 14:1)

Tātad, dzīsimies pēc mīlestības, tas ir Gara auglis. Dzenieties pēc Gara augļiem un lietojiet tos, domājiet par sevi tā, kā par tādiem, kam tas piemīt, un tiecieties arī pēc Gara dāvanām, lai efektīvi kalpotu. Un ķeramies pie dāvanām. Tādas ir deviņas, un visas šīs 9 dāvanas ir iedalītas 3 daļās. Ļoti labs iedalījums. Katrā daļā ir 3 dāvanas.

Pirmā grupa – atklāsmes dāvanas.

 Tās ir 3 dāvanas, kuras kaut ko atklāj: gudrības vārds, atziņas vārds un garu pazīšana.

Otrā grupa – spēka dāvanas.

 Tās ir dāvanas, kuras kaut ko dara: ticības dāvana, brīnumu darīšanas dāvana, dziedināšanas dāvana.

Trešā grupa – izteiksmes dāvanas.

Tās ir dāvanas, kas kaut ko runā: pravietošanas dāvanas, mēļu dāvana, mēļu tulkošana.

Tās ir 9 Gara dāvanas, kuras tev ir un kuras vajag lietot.

Bet ikvienam ir dota Gara izpausme, lai nestu svētību. (1. Korintiešiem 12:7)

Ikvienam ir dota Gara izpausme, lai nestu svētību, ne sev, bet lai nestu citiem svētību.

Citam Gars dod gudrības runu, citam atziņas runu, tas pats Gars. Citam dota ticība tai pašā Garā; citam dāvanas dziedināt tai pašā vienā Garā; citam spēki brīnumus darīt, citam pravietot, citam garu pazīšana, citam dažādas mēles un citam mēļu tulkošana. Visu to padara viens un tas pats Gars, piešķirdams katram savu tiesu, kā gribēdams. (1. Korintiešiem 12:8-11)

Gudrības vārds

Kas ir gudrības vārds? Tās nav parastas zināšanas, tās nav grāmatā vai ziņās redzētas zināšanas, bet pārdabiski garā Dievs atklāj cilvēkam to, kas būs rīt jeb nākotnē. To var saukt arī par pareģošanu. Tās ir pārdabiskas zināšanas par to, kas notiks rīt pie tevis, ģimenē, māja grupiņā, draudzē, politikā, Latvijā, pasaulē.

Tad nu raksti, ko tu redzēji, kas ir un kas notiks turpmāk. (Atklāsmes grāmata 1:19)

Dievs atklāj Jānim, kas ir un kas vēl būs turpmāk. Mēs lasām šo Atklāsmes grāmatu un redzam, ka tas piepildās. Daudzi pravietojumi no šīs grāmatas vēl nav piepildījušies un mēs, to lasot, varam saprast. Tātad, gudrības vārds, ko Jēzus teica par templi:

“[..] Šeit akmens uz akmens nepaliks, kas netiks nopostīts." (Mateja evaņģēlijs 24:2)

70. gadā mūsu ērā romiešu templi pilnībā nopostīja. Kas tas bija? Tas bija gudrības vārds, pārdabiskas zināšanas. Jēzus to neizlasīja kaut kur, Viņš zināja, kas būs. Viņš pateica, ka tas būs, un tas arī notika.

Atziņas vārds

Atziņas vārds un gudrības vārds ir līdzīgas dāvanas, bet ir atšķirība. Ja gudrības vārds garā no Gara dod pārdabiskas zināšanas par to, kas būs rīt vai pēc 100 gadiem, vai pēc 1000 gadiem, tad atziņas vārds pasaka to, kas ir šodien, ko tu dabiskā ceļā nevari zināt. Atziņas vārds atklāj to, kas ir bijis pagātnē, ko dabiskā ceļā cilvēks nevar zināt. Abas šīs dāvanas darbojas kopā ar pravietošanas dāvanu, bet pravietošanas dāvana būs pie pēdējās grupas, par ko arī mēs vēl runāsim.

Piemērs no Bībeles par atziņas vārdu. Piemēram: Filips atveda Nātānaēlu pie Kristus, un Kristus, ieraugot Nātānaēlu, saka:

[..] "Redzi, patiesi israēlietis, kurā nav viltības!" Nātānaēls sacīja Viņam: "Kā Tu mani pazīsti?" Jēzus atbildēja viņam: "Pirms Filips tevi sauca, kad tu biji zem vīģes koka, Es tevi redzēju." (Jāņa evaņģēlijs 1:47-48 )

Filips bija pārsteigts: “Kā Tu to zini! Tu esi Dieva Dēls!” Caur šādu brīnumu, caur atziņas vārdu Nātānaēls kļuva ticīgs. Filips jautāja: “Kā Tu to zināji,” bet Jēzus teica: “Tu redzēsi vēl lielākus brīnumus par šiem.” Tu redzēsi vēl lielākus brīnumus! 

Jāņa evanģēlijā, 14. nodaļā Jēzus pie akas sarunājas ar samarieti un saka:

"Ej, sauc savu vīru un nāc šurp!" Sieva Viņam atbild: "Man nav vīra." Jēzus viņai saka: "Tu pareizi esi sacījusi: man nav vīra, - jo pieci vīri tev ir bijuši, bet, kas tev tagad ir, tas nav tavs vīrs.” (Jāņa evaņģēlijs 4:16-18 )

Sieva domāja: “Kā Viņš zināja, Viņš ir Dieva Dēls, Viņš ir pravietis, vai tikai tas nav Mesija!?” Viņa aizgāja, sasauca samariešus no ciemata, un tad viņi nāca tādos baltos tērpos. Jēzus teica: “Pļaujas laiks jau vēl nav, vēl 4 mēneši. Re, kur nāk pļauja.” Viņš teica: “Mans ēdiens ir darīt Tā gribu, kas Mani sūtījis.” Caur atziņas vārdu Jēzus pārdabiski zināja, ka viņai ir bijuši 5 vīri, un tas, kas ir tagad, tas nav viņas vīrs. Par Jēzu ir teikts tā, ka Viņam nevajadzēja, lai kāds saka to, kāds ir cilvēks, Viņš pats zināja, kas ir cilvēkā. Super, vai ne?! Visiem tas ir vajadzīgs, bet īpaši līderiem. Ir vajadzīgs saprast, kas ir cilvēkā. Jebkur, vai tu esi biznesā, vai tā ir grupas vadīšana, vai vienkārši attiecībās ar cilvēkiem, vai tu ej pie kāda valsts ierēdņa. Tev ir svarīgi zināt, kas ir viņā, lai tu spētu pareizi rīkoties, pareizi runāt un pareizi reaģēt. Lai uzvarētu, ir vajadzīgs pazīt ienaidnieku.

Manā skatījumā atklāsmes dāvanas ir pašas svarīgākās: gudrības vārds, atziņas vārds un garu pazīšana. Ne tikai pārdabiskas zināšana, bet arī elementāras, ka tu savā kalpošanas laikā gūsti pieredzi, un caur pieredzi tu kļūsti jūtīgs. Tu daudz lasi, tu daudz laika pavadi ar cilvēkiem, pavadi laiku ar Bībeli. Un tevī izstrādājas zināšanas, tādas zināšanas, kuras parasti cilvēkiem nav. Ja godīgi, tad es apbrīnoju, kā kristiešiem nav zināšanu elementārās lietās, piemēram, kas notiek šodien. Kā var nesaprast? Redzi, ka var nesaprast.

Garu pazīšana

Vajag pazīt garus. Kāda verdzene staigāja Pāvilam pakaļ un teica: “Re, kur augstie Dieva kalpi! Klausiet viņus.” Nu, forši runāja, vai ne? Bet Pāvils teica: “Tu, ļaunais gars, izej no viņas!” Viņš pazina, tas nav Dievs. Tas nav Dieva gars. Mums jāprot pazīt caur smaidu patiesībā, kas aiz tā smaida slēpjas. Kad kāds cilvēks, sieviete raud, kad tās ir tikai asaras. Nu, es bieži atpazīstu zirga asaras. Man vispār nav žēl. Nemaz nav žēl. Bet tad, kad patiešām ir asaras, kad tiešām pāri nodarīts, nevis paša vainas dēļ vai kārtējās dumības dēļ (visas tās raganu epopejas un tamlīdzīgi), tad jābūt ir žēl. Tev jāpazīst, kas darbojas. Un ne tikai pārdabiskas Gara dāvanas, bet reāli pēc pieredzes esi jūtīgs. Esi jūtīgs – lasot Dieva vārdu, kalpojot cilvēkiem. Saprotot, kāds gars aiz kāda cilvēka stāv, tavā grupiņā un citur, kas darbojas, lai tu attiecīgi spēj lūgt un attiecīgi reaģēt.

Ticības dāvana un brīnumdarīšanas dāvana

Nākamās trīs dāvanās, kas ir kopā vienā iesaiņojumā, ir spēka dāvanas. Spēka dāvanas kaut ko dara. Pirmā no tām ir ticības dāvana. Ko tā dara? Es uzreiz ķeršos arī pie brīnumdarīšanas dāvanas. Ticības dāvana dod spēju, pārdabisku spēju izdarīt brīnumu. Ticības dāvana vairāk palīdz pieņemt brīnumu. Bet brīnumdarīšanas dāvana, palīdz izdarīt brīnumu. Pieņemt brīnumu vai izdarīt to ir atšķirība. Kad mēs pavēlam un notiek, kad mēs ticam un lūdzam, ka būs un notiek, ir atšķirība. Ticības dāvana mums palīdz pieņemt brīnumus savā dzīvē un pie citiem cilvēkiem. Bet brīnumdarīšanas dāvana palīdz izdarīt brīnumu Dieva spēkā.

Eņģeļi tevi uz rokām nesīs, ka tava kāja nepiedursies pie akmens. Un, lūk, tas bija piekdien, noskrēju krosiņu, iekāpu vanniņā, auksts ūdens. Tā vanniņa mums tāda maziņa, tur nevar iegulties vispār nemaz, tikai kājās stāvēt. Tādi aizkariņi tur vēl priekšā, tur viss tāds, asi, metāla stūrīši, veļasmašīna, viss kā nākās. Kad tur krīt, tad ir beigts. Un es pat nesapratu, kā liku kāju, es nepārspīlēju, bija tāda filma “Briljanta roka”. Esi redzējis? Kur Mironovs iet un uz banāna mizas nokrīt. Un man kājas gaisā. Un es nesapratu, kā es guļu uz flīzēm, ārpus vannas, ārā no aizkariem. Un guļu tur tā zemē. Un pirmā doma man, nu, es tak zinu, kādas tur ir flīzes, tur tā veļasmašīna, durvis vaļā, es tak zinu, ka tagad jābūt traumai. Es guļu un atceros, kā es kāju salauzu, ka mana kāja turējās, es pats viņu turēju rokās. Mani nesa un mašīnā lika iekšā, un es to kāju turēju, un man nesāpēja. Es biju balts kā krīts. Un es tā padomāju, ka sāka sāpēt tikai pēc tam, ļoti sāpēja. Es vairākas nedēļās negulēju vispār, man miega zāles špricēja, es nevarēju aizmigt. Baigi sāpēja pēc tam, tikai pēc dažām stundām. Es domāju, tā: būs tikai vēl varbūt. Es lēnām piecēlos, normāli, vispār nekas nesāp, pat nav neviena nobrāzuma. Tā ir “brīnumdarīšanas dāvana”. Labi, tas ir joks, to mēs nepieskaitīsim pie brīnumdāvanas, bet savā ziņā Dieva apsardzība tā jebkurā gadījumā ir. Jebkurā gadījumā veiksmīgi nokrist ir jāmāk. Es neesmu speciāli mācījies krist, bet ļoti veiksmīgi bija. Dievs mūs pārdabiski sargā, arī tad, kad kaut kas gadās, Viņš mūs sargā. Un sargā mūs arī lūgšanu dēļ.

Nekāds ļaunums tev nenotiks, nedz kāda nediena tuvosies tavai teltij. (Psalms 91:10)

Dziedināšanas dāvana

Tev tā jādomā, un tev tā jālūdz, un tev tā notiks arī. Slīd kāja vai neslīd kāja, viss būs labi. Brīnums, piemēram, manā kalpošanā ir ticības dāvana, brīnumdāvana un dziedināšanas dāvana. Starp brīnumu un dziedināšanu ir atšķirība. Dziedināšanas dāvana ir parasta dziedināšana, sāpēja vairs nesāp, bija slims, tagad vesels. Bet brīnums, piemēram, notika Ventspilī. Tas notika manis vadītajos dievkalpojumos, kad cilvēks, kuram vispār nav bungādiņas, kura galvaskausā ir izkalts kanāls, sāka dzirdēt. Ventspils dziedināšanas dievkalpojuma laikā šis cilvēks sāka dzirdēt. Un pēc vairākiem gadiem es ar viņu runāju, un viņš joprojām dzirdēja. Man sķiet, ka viņu sauca Irina. Viņa aizgāja pie ārsta, ārsts viņu apskatīja, izklaušināja, pārbaudīja, ka dzird. Viņa dzirdēja, bet ārsts ierakstīja, ka nedzird. Viņš nespēja pieņemt, ka nav bungādiņas. Bet vispirms ir Ķēniņš, Viņš ir kungu Kungs, un tikai tad ir medicīna un politika, un viss pārējais. Pakārto to visu Dieva principiem, Dieva morāles principiem, un tad viss pārējais.

 Ir pārdabiska Dieva iejaukšanās dabiskos procesos, un tas ir neizskaidrojami. Tas ir brīnums, ka paralizēts cilvēks pieceļas no ratiņiem, ka izaug kājas. Lūk, tie ir brīnumi! Ne tikai dziedināšanas brīnumi, bet dažādi citi brīnumi – finansiāli brīnumi. Piemēram, vakar cilvēks liecināja, ka nopirka zemi, viņš par to bija lūdzis, mēs visi par to lūdzām, lai paplašinātu biznesu, zemi, kura faktiski varētu maksāt simts tūkstošus, viņš dabūja par pieciem tūkstošiem. Un blakus sēdēja cilvēks, kurš pārzināja nekustamos īpašumus, un teica: “Es apliecinu, ka tas nav iespējams.” Dievam visas lietas ir iespējamas. Zemes kadastrālā vērtība ir pāri trīsdesmit tūkstošiem, vispār pāri simts tūkstošiem. Tur ar elektrību klāt un visu. Fermas pat vēl klāt. Viss jau ir, tādas lietas, kas ir svarīgas. Ja tu redzi tādu sludinājumu, tu viņam nezvanīsi. Ja kaut kādas tādas lietas ir pārmērīgi lētas, es nezvanu. Ja galīgi lētas, tad nav ko zvanīt nemaz. Viņš ir krāpnieks. Pagastam bija priekšroka uz šo zemi, bet pagasts atteicās. Savā ziņā, tas ir brīnums. Viņš saka: “Mācītāj, man ir liecība. Es gribu pateikt.” Es redzu, jā, viņš deg. Cilvēks lūdzis un vienmēr ziedojis. Viņš vienmēr ziedoja. Bet kādreiz bija galīgi nabags, parādi, un tagad tur viss notiekās. Izmainītas dzīves, tas arī brīnums ir. Par dziedināšanas dāvanām nav mums daudz ko runāt. Mēs visi to dāvanu esam redzējuši un paši piedzīvojuši, kad cilvēks par cilvēku lūdz, uzliek rokas, svaida ar eļļu un pasaka: Jēzus Vārdā, esi dziedināts! Un cilvēks ir dziedināts. Un, ja tu to darīsi, tad caur tevi šī dāvana darbosies. Ja tu lūgsi par cilvēkiem, tad Dievs caur tevi dziedinās.

Pravietošanas dāvana

Nākamās trīs dāvanas – izteiksmes dāvanas, kuras runā, kuras izsaka. Un pirmā no tām ir pravietošanas dāvana. Pravietošanas dāvana bez gudrības vārda un bez atziņas vārda neko pārdabisku neatklāj. Tie ir vienkārši vārdi. Šajā sprediķī vairākas reizes bija pravietošana. Šajā mācībā, ko es mācīju, vairākas reizes bija pravietošana, ka tu vari, ka viss notiks. Definīcija ir tāda: pārdabiska runāšana pazīstamā valodā, izliešanās. Pārdabiski, tas nāk no Gara, tu pavieto, tu runā tādus vārdus, kas cilvēkus ceļ. Varbūt arī kādi brīdinājumi, bet ceļ, bet, ja ir brīdinājums, tad jau ir atziņas vārds. Faktiski šīs trīs dāvanas – pravietošana, garu pazīšana un atziņas vārds – bieži darbojas kopā. Bet ļoti bieži ir tikai parasta pravietošana. Katrā sprediķī mācītājam ir pravietošana. Arī tu to vari darīt, arī tu to dari. Tu uzmundrini cilvēkus, pasaki, bet tāda pārdabiska ir izliešanās. Nu, lai tu ieietu pārdabiskajā, es domāju, tev jāsāk ir ar savu prātu, ar savu lēmumu. Un vienkārši tas jādara. Vienkārši jāmēģina, jādara. Un gan jau Dievs tev darīs jeb tu darīsi Viņa Vārdā.

Mēles

Astotā dāvana ir mēles. Ja pie Svētā Gara kristībām zīme ir mēles, tad dāvanas ir atšķirīgas. Es zinu cilvēkus, kuri runājā mēlēs tajā brīdī, kad piedzīvoja Svēto Garu, un pēc tam vairs nē. Es domāju, ka viņiem ir galvas problēmas. Mums jāpieņem šī dāvana. Mēs visi varam runāt mēlēs, bet tas ir pārdabiski, tu izlej no gara. Tu runā to, ko tavs prāts nesaprot. Un tā nav ne angļu, ne cita valoda. Tu garā runā nesaprotamus vārdus un cel sevi. Pārdabiska izteikšanās Svētajā Garā, nezināmās valodās, kuras ne obligāti saprot klausītājs. Tā ir dāvana visiem. Pāvils saka: es vairāk par visiem jums runāju mēlēs. Vairāk par jums visiem lūdzu garā. Pāvils savā kalpošanā lietoja lūgšanu mēlēs. Viņš to darīja. Viņš teica: es ar prātu lūdzu un arī garā to daru. Personīgi es ar prātu lūdzu un slavēju arī mēlēs. Es nevaru iedomāties savas lūgšanas bez mēlēm. Es personīgi mēles neizprotu līdz galam, bet jūtu, kad mēs lūdzam garā vai mēlēs, tad Dievs stiprina mūs, ceļ un sargā. Kaut kādā veidā tas viss darbojas. Un ne obligāti viss mums jāizprot, ne visu mēs varam izprast, bet tā ir Gara dāvana.

Mēļu tulkošana

Un pēdējā Gara dāvana ir mēļu tulkošana. Tas nenozīmē, ka tev obligāti jādzird kaut kāda valoda un jāiztulko kā pēc vārdnīcas. Vienā no Dāvida psalmiem rakstīts: es uztveru svešu valodu. Acīmredzot uztvēra caur mēlēm un izskaidroja to, ko viņš saprata, kas caur mēlēm nāk. Mēļu tulkošanas dāvana ir, bet parasti mēs to nelietojam. Ja jau tā ir, tad vajag. Piemēram, grupiņā viens lūdz mēlēs, otrs tulko. (Inga lūdz mēlēs, un Ganna tulko: “Mans Dievs, Tu visas slavas cienīgs, Dievs. Tev būs pielūgt tikai Viņu vienu vienīgo. Es esmu šīs draudzes centrā, un Es vienmēr vēlos šeit palikt un būt. Man patīk Jūsu slavas un pielūgsmes, kad jūs visi kopā Mani slavējat, kad jūs visi kopā Mani pielūdzat. Mana sirds slavē Tevi, Dievs, es pielūdzu Tevi no visiem saviem sirds dziļumiem. Es teicu Tavu Vārdu. Nav neviena tāda kā Tu. Tu esi viens vienīgs Dievs, Tu esi pāri visiem dieviem. Mēs Tevi pielūdzam, mēs Tevi slavējam! Tu esi mūsu Kungs, mūsu Ķēniņš! Visvarens, visliels.”)

Kāda vēl dāvana darbojas pie mēļu tulkošanas? Pravietošana, tieši tā! Tie ir tādi ceļoši, vienkārši vārdi, kas Dievam patīk. Un tur nebija nedz atziņas vārds, nedz gudrības vārds, tur bija vienkārši pravietošana. Mums šķiet – o, Gara dāvanas, tas ir kaut kas ekstra, tas nāk kaut kādā īpašā veidā, ka noklāj galīgi, ekstāzē esmu, un tikai tad kaut kas notiek. Nē, tās ir elementāras lietas, kuras mēs vienkārši varam lietot. Viņas tev ir. Lūk, elementāri, cilvēks lūdz, otrs tulko. Cik precīzi tulko, nezinu, es domāju, ka pietiekoši precīzi. Trenējies tajā visā, bet nepārspīlē.

Es pateikšu vēlreiz tos vārdus, kurus sākumā teicu. Mums ir deviņi Gara augļi, mēs tajos dzīvosim un mēs tos audzēsim, un mēs tos lietosim. Mums tie ir. Un mums Dievs ir piešķīris Gara dāvanas, lai efektīvi kalpotu, lai celtu cits citu un lai celtu draudzi, lai izpildītu Kristus lielo pavēli. Pārdabiskas Gara dāvanas. Un Dievs saka: “Lai top!” Un tapa. “Lai top gaisma!” Un gaisma tapa. Un šajā brīdī es pateikšu: “Lai top! Lai atraisās Gara dāvanas!” Un kādiem no jums tās tik spēcīgi atraisīsies, ka tu burtiski uzsprāgsi. Tev būs cita kalpošana. Tev atvērsies citi apvāršņi. Tu redzēsi brīnumus un zīmes, kā Jēzus teica Nātanaēlam: “Tu tici tāpēc, ka Es tev sacīju: Es redzēju tevi zem vīģes koka. Tu redzēsi lielākas lietas par šīm.” Tu to visu piedzīvosi! Jēzus Kristus Vārdā, es atraisu Gara dāvanas šajā vietā!

 

Mācītāja Mārča Jencīša sprediķi “Deviņi Gara augļi un deviņas Gara dāvanas” pierakstīja un rediģēja draudzes “Kristus Pasaulei” redakcija

Svētā Gara kristības

Publicēja 2021. gada 25. maijs 16:28Līga Paņina

Ziņas datums 26.05.21.

Šodienas svētrunas tēma ir „Svētā Gara kristības”. Šodien kalendārā ir rakstīts Vasarsvētki. Pat pasaulīgā kalendārā ir šie Bībeliskie svētki. Kas ir Vasarsvētki un ko tie mums nozīmē? Šodien es nedaudz papildināšu mūsu draudzes mācību, tikai mazās niansēs, bet tev tas palīdzēs vairāk iepazīt Dievu. Tas tev palīdzēs efektīvāk darīt Viņa darbu. Pavisam nesen mēs svinējām Kristus augšāmcelšanās svētkus jeb ebrejiem tie ir Pashā svētki. Dievs noteica atzīmēt Dieva tautas iziešanu no Ēģiptes zemes. Kristus tieši Pashā svētkos mira pie krusta un augšāmcēlās, kas simbolizē to, ka Viņš ir Pashā Jērs un upuris par mūsu grēkiem. Viņš ir tas, ar kura upuri mēs iemantojam Svēto Garu mūsos. Ar Viņa upuri mēs iemantojam mūžīgo dzīvību, spējam nest Gara augļus un dzīvot Viņa gribā. Dievs izrauj mūs no elles varas un pārceļ Savā valstībā, kas sākas šeit uz zemes. Tātad ir Pashā svētki jeb Kristus augšāmcelšanās svētki, un 50 dienas pēc Pashā svētkiem ir Vasarsvētki, un arī tie ir pamatoti Vecajā Derībā un Jaunajā Derībā. Ebrejiem Vasarsvētki bija ražas svētki. Bet tieši šajā dienā Dievs izlēja no Sava Gara jeb piešķīra mācekļiem spēku kalpošanā. Šie divi svētki savā starpā ir saistīti un tomēr atšķirīgi. Dievs abos šajos svētkos dod no Sava Gara, tā var saprast Bībelē. Mums šajā jautājumā ir jāievieš skaidrība. Kad gatavoju sprediķus, es ļoti daudz pārlasu dažādus Bībeles komentētājus, faktiski var teikt, ka Bībeles zinātniekus. Arī šajā jautājumā tur nav skaidrības, viens saka tā un otrs tā, bet, ja tu patiešām pazīsti Dievu, meklē Viņu un pats padziļināti studē Bībeli, tad tu sāc saprast, kas ir kas. Bieži vien Bībeles komentētāji nenošķir šos divus notikumus. Piemēram, Billijs Grehems, ir pasaulē ievērojamākais evaņģēlists, baptists, mācītājs, kurš ir rotājis visus ievērojamākos žurnālu vākus, kurš ir sludinājis vairākiem miljoniem cilvēku. Vairākus desmitus gadu pēc kārtas viņš ir bijis ASV prezidentu padomdevējs. Aptaujā par pasaules populārāko cilvēku tika atzīts Baraks Obama, otrajā vietā Donalds Trampos un ceturtajā vietā Billijs Grehems. Esmu lasījis viņa grāmatas, viņš māca par jaunpiedzimšanu, bet viņš savādāk māca par šiem diviem notikumiem, un tas ir būtiski. Baptistiem nenotiek brīnumi, viņi neizdzen ļaunus garus, nedziedina slimos. Vasarsvētki krievu valodā saucas Пятидесятница. Arī Vasarsvētku draudzes krieviski saucas Пятидесятническая церковь. 50. diena pēc Kristus augšāmcelšanās svētkiem. Abās šajās dienās notika kas īpašs, bet šie notikumi ir ļoti atšķirīgi un par tiem es šodien gribu tev pavēstīt un iemācīt.

Es reiz baptistu mācītājam jautāju, kāpēc vasarsvētku ticīgie lūdz mēlēs un tic, ka ir Svētā Gara kristības, un viņš man atbildēja, ka tas ir Vasarsvētku draudžu triks, ka viņi to paši ir izdomājuši un tas nav pamatots Bībelē. Tas, ka Billijs Grehems tā māca un vēl kādi tā māca, nenozīmē, ka to māca Dieva vārds. Bībele ir pamata autoritāte. Billijs Grehems ir viens no ietekmīgākajiem cilvēkiem pasaulē, un neskatoties uz to, ka viņš neticēja Svētā Gara kristībām, viņš bija jaunpiedzimis, kalpoja un nesa lielus augļus. Tad ko spēj cilvēks, kurš ir pieņēmis Svētā Gara spēku?! Ja baptisti bez brīnumiem, bez īpaša svaidījuma spēj tik daudz, tad ko vajadzētu spēt tev, draugs, kas esi pieņēmis Svētā Gara svaidījumu pārdabiskai kalpošanai? Jēzus kalpojot izdzina ļaunus garus, dziedināja slimos, un to māca Dieva vārds. Ja Viņš to darīja, tad mums labāk būtu to mācīt, pieņemt un darīt. Atceros, mācītājs man reiz deva grāmatiņu „Mēs, baptisti”. Kaut arī es tajā brīdī gāju baptistu draudzē, es teicu, ka neesmu nekāds baptists. Es biju tāds ezis. Es nelasīju grāmatas, es lasīju tikai Bībeli. Es biju baptists, kurš tika kristīts ar Svēto Garu, kurš runāja mēlēs, kurš deva 10. tiesu, jo es to redzēju Dieva vārdā. Bībele ir autoritāte, vissvarīgākā autoritāte. Tagad tu zini, ka ar vai bez Vasarsvētkiem mēs varam būt efektīvi, bet ar Vasarsvētku piedzīvojumu varam būt vēl efektīvāki. Tie ir divi dažādi notikumi, divi dažādi svētki. Runājot par pirmajiem svētkiem

Tad Es tiem došu citu sirdi un jaunu garu, Es izņemšu viņiem no krūtīm akmens sirdi un iedošu tiem sirdi no miesas.” (Ecehiēla grāmata 11:19)

Ecehiēls pravieto, ka būs tāds laiks, kad Svētā Gara darbības rezultātā tev tiks dots cits gars, tu būsi cits cilvēks, jo, kas ir Kristū, tas ir jauns radījums, kas bijis, ir pagājis, viss ir tapis jauns, un to sniedz jaunpiedzimšana, kad Svētais Gars iemājo tevī. Vecās Derības laikmetā nevienā cilvēkā nemājoja Svētais Gars, jo tas nebija iespējams. Visi tie cilvēki, kuri nomira Vecās Derības laikā, tikai pēc tam, kad Kristus augšāmcēlās, iegāja Debesīs. Jēzus nomira pie krusta un 3 dienas bija kapā. Tajā laikā, kad Viņš bija kapā, Viņš nogāja un sludināja gariem cietumā. Viņš atbrīvoja tos un ieveda Debesu valstībā. Lūzuma jeb pārejas punkts ir Kristus. Sākot ar Jaunās Derības laiku, sākot ar Kristus upuri, visos, kas tic uz Viņu, iemājo Svētais Gars. Jaunajā Derībā šis notikums notika konkrētā brīdī.

Kad Jēzus nomira, neviens no mācekļiem neticēja, ka Viņš celsies augšā. Kad Viņš piecēlās no miroņiem, neviens tam neticēja, kamēr nelika rokas Viņa rētās. Jēzus staigāja apkārt kā klauns un teica: „Jūs vēl neticat, ka tas esmu Es?” Viņi atbildēja, ka Jēzus esot spoks. Vai tad spokam ir kauli un miesa? Viņš viņu priekšā ēda, lai pierādītu, ka Viņš nav spoks. Viņš varēja ēst, Viņam varēja pieskarties, dzirdēt un sajust. Jēzus bija augšāmcēlies. Cilvēks Svēto Garu saņem tajā brīdī, kad pieņem lēmumu ticēt, ka Jēzus ir miris un augšāmcēlies par viņa grēkiem. Tajā brīdī cilvēkā iemājo Svētais Gars un šis cilvēks kļūst par jaunu cilvēku. Jauns cilvēks, kurš negrēko, kurš spēj visu, jauns cilvēks, kam pieder mūžīgā dzīvība. Jauns cilvēks, kurš ir radīts pēc Dieva līdzības. Jauna dzīve, jauna sirds, kas nebija iespējama Vecajā Derībā. Nevienam Vecajā Derībā tas nebija pieejams.

Tad Jēzus vēlreiz viņiem saka: "Miers ar jums! Kā Tēvs Mani sūtījis, tā Es jūs sūtu.” Un, to sacījis, Viņš dvesa un sacīja viņiem: "Ņemiet Svēto Garu!” (Jāņa evaņģēlijs 20:21-22)

Te nu teologiem ir mīkla, bet ne tiem, kuri studē Bībeli un pilnībā pielieto to visu savā dzīvē. Viņš dvesa Svēto Garu. Tā nav Vasarsvētku diena, tas ir pirms Vasarsvētku dienas, tas ir tad, kad mācekļi noticēja, ka Jēzus ir augšāmcēlies. Caur ticību uz Kristus augšāmcelšanos tevī iemājo Svētais Gars. Billijs Grehems un daudzi citi kalpotāji efektīvi kalpo, esot jaunpiedzimuši. Ja esi jaunpiedzimis, tev ir viss, lai efektīvi vestu cilvēkus pie Dieva, lai savāktu sevi. Caur jaunpiedzimšanu tu sāc nest Gara augļus – mīlestība, miers, prieks, paškontrole, tu jau sevi kontrolē. Otra veida Svētā Gara nākšanai, kas notika Vasarsvētkos, nav nekā kopīga ar svētu dzīvi, ar Gara augļiem. Arī par to Vecajā Derībā runā pravietis Joēls.

Un tad notiks, ka Es izliešu Savu Garu pār visu miesu un jūsu dēli un jūsu meitas pasludinās nākamas lietas, jūsu vecaji redzēs atklāsmes sapņos, bet jaunie redzēs parādības. Arī pār kalpiem un kalponēm Es izliešu tais pašās dienās Savu Garu. Es parādīšu brīnuma zīmes pie debesīm un virs zemes: asinis un uguni, un dūmu mākoņus; saule pārvērtīsies tumsībā un mēness asinīs, pirms nāks Tā Kunga lielā un briesmīgā diena. Tad notiks, ka izglābs sevi ikviens, kas piesauks Tā Kunga Vārdu. Jo Ciānas kalnā un Jeruzālemē būs glābšana, kā to Tas Kungs apsolījis, arī visiem pārējiem, ko Tas Kungs būs aicinājis. (Joēla grāmata 3:1-5)

Te nav rakstīts, ka dzīvos svētu dzīvi, spēs sevi kontrolēt, ieies mūžīgajā dzīvībā. Pravietis Joēls saka, ka būs tāda diena, kad Dievs dos no Sava Gara visiem, nevis tikai Elijam, Mozum, Samuēlam. Kā mēs zinām, Vecajā Derībā bija cilvēki, kas kalpoja ar brīnumiem un zīmēm, piemēram, Elija, Mozus – ar reāliem brīnumiem, ar reālu spēku. Kad Mozus izstiepa zizli, jūra pāršķēlās, lūk, Svētā Gara svaidījums. Vecā Derība saka: būs tāda diena, kad tas nāks pār visu miesu. Ja jaunpiedzimšana jeb Svētā Gara iemājošana cilvēkā vispār nebija pieejama Vecās Derības laikā, tad Svētā Gara kristības jeb svaidījums efektīvai kalpošanai bija pieejams dažiem izredzētiem cilvēkiem, kurus es jau nosaucu. Joēls saka, ka pienāks diena, kad šis spēks tiks izliets un būs pieejams visiem. Mēs esam ķēnišķīgi priesteri, svēta tauta. Dieva Gars ir izliets un mums visiem pieejams.

Apustuļu darbos, 2. nodaļā Dievs izlēja no Sava Gara Vasarsvētku dienā. Jaunpiedzimstot tevī iemājo Svētais Gars un tu nes Gara augļus, bet tad, kad esi saņēmis Svētā Gara svaidījumu jeb kristības, tevī sāk darboties Svētā Gara dāvanas. Tam nav nekāda sakara ar svētu dzīvi, ne ar to, kas tu esi Kristū, tas ir vienkārši svaidījums, Svētā Gara spēks Lielās pavēles izpildei. Visa tās māžošanās, kad kristieši tāpat vien piedzīvo Dievu, ir bezjēdzīga, jo Svētā Gara spēkam ir mērķis.

Un, tos sapulcinājis, Viņš tiem pavēlēja neaiziet no Jeruzālemes, bet gaidīt Tēva apsolījumu, ko jūs, tā Viņš sacīja, no Manis esat dzirdējuši. Jo Jānis gan ir kristījis ar ūdeni, bet jūs tiksit kristīti ar Svēto Garu pēc nedaudz dienām. Tad tie, kas bija kopā, Viņam vaicāja: "Kungs, vai Tu šinī laikā atkal uzcelsi Israēlam valstību?" Viņš tiem atbildēja: "Nav jūsu daļa zināt laikus vai brīžus, ko Tēvs nolicis Savā paša varā.” (Apustuļu darbi 1:4-7)

Nav svarīgi, kas notiek apkārt, jūs dabūsiet spēku un būsiet Jēzus liecinieki. Kad draudze Svētā Gara spēkā liecina un ceļ draudzi, tad Dieva valstība iet plašumā un draudzes darbība skar arī politiku. Mums svarīgāk ir būt lieciniekiem. Neaizmirsti pamatu pamatu – būt lieciniekam. Pirmais, Pashā jeb Augšāmcelšanās svētki – Svētais Gars tiek dots, lai tu piedzimtu no augšas. Otrs, pēc 50 dienām Vasarsvētkos tiek dots spēks sludināt, spēks izdzīt ļaunus garus, tu ieej pārdabiskā kalpošanā, tevī sāk darboties Gara dāvanas, svaidījums sludināt Dieva vārdu un darīt to efektīvi. Baptisti un citi iztiek bez pārdabiskas kalpošanas, bet es Bībelē Jēzus kalpošanu redzu kā pārdabisku kalpošanu.

Patiesi, patiesi Es jums saku: kas Man tic, tas arī tos darbus darīs, ko Es daru, un vēl lielākus par tiem darīs, jo es noeimu pie Tēva.” (Jāņa evaņģēlijs 14:12)

Mēs darīsim to, ko darīja Kristus. Apustuļi darīja brīnumus un zīmes, viņi piecēla mirušos. Arī mūsdienu apustuļi pieceļ mirušos. Es personiski esmu redzējis cilvēku, kurš bija piecelts no mirušajiem. Āfrikāņu mācītājs nomira, un viņa sieva ar savu ticību atvilka viņu zārkā uz Reinharda Bonkes dievkalpojumu, un viņš dievkalpojumā piecēlās no mirušajiem. Šādas lietas notiek tur, kur kalpo visā Jēzus kalpošanas pilnībā. Vai tas ir izšķirošais? Nē, tas nav izšķirošais. Tikpat labi kā vieni, tā otri kalpo Dievam. Dievs ir paredzējis kalpošanu pārdabiskajā. Svētais Gars Vecajā Derībā to paredzēja tikai dažiem, Jaunajā Derībā – tev, man un visiem. Jaunpiedzimšana Vecajā Derībā nebija iespējama nevienam, Jaunajā Derībā – visiem. Lūk, visa mācība, visa sāls, un ar to būtu jāpietiek. Bet tam ir arī sava reālā puse, kā tas notiek mūsdienās un mūsu draudzē. Šī draudze nav radusies nejauši pati no sevis. Pirms draudze radās, tās dibinātājs saskārās ar Svētā Gara uguni, ar vasarsvētku ticīgajiem. Es runāju par sevi. Es saskāros ar tiem un redzēju Gara augļus viņu dzīvēs un Svētā Gara dāvanas darbībā. Tāpat redzēju arī pašu svarīgāko – daudz jaunu draudžu, kuras aug, attīstās un nes augļus. Svētā Gara kristības mērķis ir būt lieciniekam, lai Dieva valstība nāk virs zemes, lai draudzes aug, lai tiek dibinātas jaunas draudzes un esošās plešas plašumā. Caur draudzi nāk Dieva valstība.

No augšas es piedzimu 2000. gadā. Tie bija mani Pashā svētki, Svētais Gars iemājoja manī, un man šķita, ka tas ir viss, ka nekas vairāk nav iespējams. Rakstīju mammai uz mājām vēstuli, ka Dievs mani kristī ar Svēto Garu. Tomēr nebiju kristīts ar Svēto Garu, bet gan jaunpiedzimis. Man ļoti patika teiciens: “Kristīts ar Svēto Garu.” Kapelā bija cilvēki no dažādām konfesijām, un vieni teica, ka Svētā Gara kristības ir atsevišķs notikums, citi atkal teica, ka tas ir kopā ar jaunpiedzimšanu. Kapelāns mācīja, ka glābšanu nevar pazaudēt, bet tā ir totāla viltus mācība. Glābšanu var pazaudēt. Ja jau glābšanu nevarētu pazaudēt, tad mēs varētu dzīvot, kā katrs grib. Tikko redzēju Facebook ieliktu dokumentu, kurā ukraiņu draudzes “Jaunā Paaudze” bīskaps Andrejs Tiščenko publiskoja draudzes padomes lēmumu par kāda mācītāja atstādināšanu no kalpošanas. Iemesls bija tas, ka viņš māca draudzei, ka glābšanu nevar pazaudēt. Dievs ir labs un žēlastības pilns, bet reizē stingrs. Toreiz pēc jaunpiedzimšanas es vēl nebiju kristīts ar Svēto Garu. Turpat cietumā brālis Juris atnāca pie manis uz mākslinieka kabinetu, kurā mēs regulāri no rītiem pulcējāmies. Viņš Bībelē bija pamanījis, ka jaunpiedzimšana un Svētā Gara kristības ir atsevišķi notikumi. Juris, būdams liela auguma, kā lācis, lēni runājot, man teica: “Tev vajag Svētā Gara kristību.” Mēs atvērām Bībeli, kopā lasījām, meklējām, līdz nonācām pie slēdziena, ka tiešām tās ir divas atsevišķas lietas un to vajag saņemt. Tad viņš teica: “Tagad es par tevi lūgšu Dievu un tu vienkārši lūdz mēlēs!” Viņš sāka lūgt, un es lūdzu līdzi. Viņš uzlika man rokas, sāka lūgt mēlēs un teica: “Redzu sveci, kas deg un nenodziest. Tagad lūdz mēlēs!” Un es atklāju, ka varu lūgt mēlēs. Tās izklausījās ļoti primitīvas, bet priecājos, ka tagad arī es varu lūgt mēlēs. To turpmāk darīju tā slepus, pa kaktiem, jo nebija pieņemts to skaļi darīt, jo bija visādas mācības. Es vienmēr izmantoju katru iespēju kaut kur pa kluso palūgt mēlēs. Varētu uzskatīt, ka šī bija tā reize, kad Dievs mani kristīja ar Svēto Garu, kaut gan tas man nebija tāds īpašs piedzīvojums. Šodien pēc iepriekšējā dievkalpojuma pie manis pienāca kāda maza meitene un teica, ka viņa aizlūgšanu laikā nav nokritusi, un jautāja, kāpēc viņa neesot tāda kā visi citi. Tas nav būtiski – krīt vai nekrīt. Pieņem Svēto Garu, neskatoties uz to, vai kaut ko jūti vai ne.

Es biju pieņēmis Svēto Garu, bet pēc dažiem gadiem Berlīnē, vasarsvētku draudžu konferencē, man bija kāds īpašs piedzīvojums. Tur bija sabraukuši kalpot pasaules ievērojamākie sludinātāji, un dievkalpojumi notika dažādās konferenču zālēs, stadionā. Tur bija arī Reinhards Bonke. Vasarsvētku draudzēm mācība par Svēto Garu ir jājamzirdziņš, bet realitātē Gara dāvanas darbībā nebiju redzējis, velna izdzīšanu nepraktizēja. Pie mums inkaunterā var ieraudzīt, kā Svētais Gars darbojas, bet tur tas nebija tā izteikti redzams. Par Svētā Gara kristībām uzsvars bija uz to, ka ļoti ilgi gaidām, gaidām, kad tas beidzot notiks. Nevajag gaidīt, vajag lūgt mēlēs. Mēles nav Svētā Gara kristības, bet līdzejoša zīme. Pēc viena R. Bonkes dievkalpojuma redzēju, ka kāds melnādainais lūdz par vienu sievieti, un viņa kliedz, vemj un lokās kā čūska. Mēs, vasarsvētku ticīgie no Latvijas, nekad neko tādu nebijām redzējuši. Nostājāmies apkārt šai sievietei, un es nodomāju, ka tā ir kaut kāda ragana, kā viena no tām grāmatā “Atmoda sākas ar mani”, Āfrikā, kur raganas kontrolē veselas pilsētas. Iedomājos, ka viņa ir īsta ragana, daudz velnu viņā iekšā, varbūt visu Berlīni bija kontrolējusi. Tikai vēlāk savā kalpošanā sapratu, ka velni mēdz būt visādos cilvēkos. Mums toreiz likās, ka jāpalīdz aizlūdzējam, staigājām apkārt un lūdzām mēlēs.

Bībelē ir piecas Rakstu vietas, kurās rakstīts par notikumiem, kur cilvēki pieņem Svētā Gara kristības. Trijās no tām ir runāšana mēlēs kā līdzejoša zīme. Pirmais notikums ir Vasarsvētku dienā, otrais Kornēlija namā, trešais augstienē. Visur ir minēts, ka viņi pieņēma Svēto Garu un runāja mēlēs. Es ļoti labi atceros, kādas man toreiz Berlīnē bija mēles. Tās nebija nekādas skaistās. Varbūt tu domā, ka mēles ir īpaši melodiski skaistas vai arī ka pēkšņi sāksi runāt angļu vai eskimosu valodā. Nekā tamlīdzīga. Manas mēles bija ļoti primitīvas, bet nāca no sirds. Uz šo konferenci es nedrīkstēju braukt, jo tajā laikā man bija tuberkuloze un bija jāguļ slimnīcā. Gāju pie savas ģimenes ārstes un apliecināju, ka braukšu pie Reinharda Bonkes un atbraukšu atpakaļ vesels. Viņa bija reāli labs ārsts un palaida mani. Cits būtu smējies par mani. Es aizbraucu, gāju uz aizlūgšanām pie Bonkes komandas cilvēkiem un teicu “tuberkuloz”, jo viņi bija vācieši. Viņi uzlika man rokas un ilgi lūdza vācu valodā, un pēkšņi man kājas kļuva kā vate, es nokritu un smējos. Ar mani nekad nekas tamlīdzīgs nebija noticis. Biju piedzīvojis jaunpiedzimšanu, bet nekad neko tamlīdzīgu. Tas bija kaut kas jauns. Man vienkārši nāca smiekli un bija ļoti viegla sajūta. Pēc tam mēs devāmies uz viesnīcu, un pie tās durvīm man ienāca galvā doma, ka vajadzētu visiem sadoties rokās un palūgt Dievu. Mēs tā izdarījām, lūdzām, un pār mani atkal nāca tas vilnis, nokritu un smējos. Kad piecēlos kājās, jutos kā piedzēries. Tas bija 2003. gadā, bet labi atceros šo notikumu. Kā bijušais dzērājs un narkomāns nodomāju: “Šis ir daudz labāk par jebkuru narkotiku!” Man ļoti gribējās, ka arī citi piedzīvo to pašu. Garām gāja kāda sieviete, es liku rokas virsū un gribēju lūgt, bet viņa nobijās, iekliedzās un aizbēga. Devos viesnīcā uz savu istabiņu. Tur kopā mēs bijām izmitināti kādi 10 cilvēki, tostarp arī kāda māsa ar savu vīru, kura bija ļoti greizsirdīga, un viņai bija problēma, ja es ko piedzīvoju no Dieva, bet viņas vīrs ne. Iegāju istabiņā un redzēju, ka viņa ir tur, un apzinājos, ka izskatos stulbi un ka citi var mani nesaprast. Mana gulta bija pie pašām durvīm otrajā stāvā, es piegāju pie tās un tēloju, ka kaut ko kārtoju. Paskatījos visapkārt un sapratu, ka tur man nav ko darīt. Izgāju ārā no istabiņas un ieraudzīju, ka pretī nāk viens tāds pats kā es. Aizgājām uz kafejnīcu, dzērām tēju, runājām tik gudri un jūsmojām par Dievu. Tādā stāvoklī es biju kādas trīs dienas. Nākamajā dienā dievkalpojumā pie Brandenburgas vārtiem ar mani notika tas pats. Tā bija īpaša sajūta, tas bija mans piedzīvojums, mans Svētā Gara pieskāriens, mani Vasarsvētki. Jaunpiedzimšana bija tāds nopietns piedzīvojums, bet tad, kad pieņēmu Svēto Garu un sāku runāt mēlēs, faktiski nekāda piedzīvojuma nebija. Berlīnes konference bija smags piedzīvojums, tā bija reāla saskaršanās ar dzīvā Dieva uguni. Šai ugunij ir tikai viens mērķis. Mācekļi jautāja Kristum:

[..] "Kungs, vai Tu šinī laikā atkal uzcelsi Israēlam valstību?” Viņš tiem atbildēja: "Nav jūsu daļa zināt laikus vai brīžus, ko Tēvs nolicis Savā paša varā. Bet jūs dabūsit spēku, kad Svētais Gars būs nācis pār jums, un būsit Mani liecinieki kā Jeruzālemē, tā visā Jūdejā un Samarijā un līdz pašam pasaules galam." (Apustuļu darbi 1:6-8 )

“Celiet draudzi, lūk, tam ir domāts spēks,” Jēzus saka.

Kā cēlušās vasarsvētku un evaņģēliskās draudzes? Draudzes vēsture iet cauri gadu simtiem. 1906. gada 9. aprīlī ASV, Azuza ielā 312 kāds Bībeles skolas skolotājs Bakhams kopā ar saviem studentiem sāka padziļināti studēt Bībeli. Tas sākās ar svētuma kustību, bet par Svētā Gara kristībām viņi neko nezināja. Pētot Bībeli viņi saprata, ka jaunpiedzimšana un Svētā Gara kristības ir divi dažādi piedzīvojumi. Viņi ieraudzīja, ka Svētais Gars jaunpiedzimšanai un kā svaidījums kalpošanai ir divi dažādi jēdzieni. Agnese, viena no Bībeles skolas skolniecēm, lūdza savam skolotājam, lai viņš uzliek viņai rokas un lūdz par to, lai viņai notiek tas pats, par ko rakstīts Bībelē. Viņš izpildīja viņas lūgumu, un Agnese piedzīvoja Svētā Gara kristības ar līdzejošu zīmi runāšanu mēlēs. Tā radās maza grupa mēlēs runājošu kristiešu. Kāds melnādains cilvēks Viljams Seimūrs pieņēma šo jauno mācību, un sākās lielāka kustība. Lūgšanu grupas pārauga lielākā cilvēku skaitā un tika nopirkta un izmantota draudzes vajadzībām bijusī metodistu ēka, kura bija pārvērsta par zirgu stalli. Rezultātā sākās Svētā Gara izpausmes un izliešanās, kas kļuva tik zināma, ka cilvēki brauca no dažādām pasaules vietām piedzīvot, saņemt un mācīties par Svēto Garu, un veda to uz savām valstīm. Rezultātā izcēlās varena vasarsvētku un evaņģēlisko draudžu jeb dzīvo draudžu kustība. Atmoda ASV turpinājās no 1906. gada līdz 1915. gadam. Svētā Gara uguns tika aiznesta visā pasaulē.

Bībelē apustuļu darbi ir nosaukti par “Apustuļu darbiem”, bet zinātnieki vēl šķēpus lauž, vai tie ir Svētā Gara darbi vai apustuļu darbi. Tādēļ arī angliski šī grāmata saucas vienkārši “Darbi”. Apustuļu darbi Svētā Gara spēkā un otrādi – Svētā Gara darbs caur mums, kristītiem ugunī, kā rezultāts ir simtiem cilvēku izmainītas dzīves. Caur mūsu draudzi, lai kā mūs šur tur nemīl un pretojas, Latvijai nāk ļoti daudz svētību, Latvijas draudzei un cilvēkiem. Mēs dodam un dosim vēl vairāk, un šo svētību autors ir Svētais Gars. Mums ir jābūt paklausīgiem Viņa balsij.

Nākamā epizode, kas skars arī Latviju, ir Hernhūtiešu atmoda. Jau pirms Azuza ielas ir liecības, ka ar hernhūtiešiem sākās atmoda tepat Latvijā. Cilvēki runāja mēlēs, krita gar zemi un piedzīvoja dažādas Svētā Gara izpausmes. Tas jau ir bijis. Vēl ir Tallinas vējš jeb Tallinas atmoda. 1977. gada rudens. Tallinā čekisti nolēma veikt eksperimentu. Olevistes baznīcā salika kopā dažādas kristīgās denominācijas ar mērķi, ka viņi nevarēs sadzīvot, sastrīdēsies un izjuks tās visas draudzes. Tas bija čekistu-komunistu eksperiments. Padomju laikā par ticību sēdināja cietumos. Čekas māja bija pretī baznīcai. Viņi pa logu varēja skatīties, kas notiek. Viņiem pat kameras nevajadzēja, viņi visu varēja redzēt. Salika kopā, bet tā vietā, lai viss izjuktu, viņi konservatīvi palika savā vietā. Atceries – tajā vietā, kur ir Gara darbība, tur vienmēr ir šķelšanās. Kas var būt kopīgs tumsai ar gaismu vai karstam ar aukstu? Galu galā arī tā tas notika tur, un arī uz Azuza ielas tā notika. Visur parasti tā notiek. Kas tad mēs tādi esam? Kas es tāds esmu? Es esmu tur, kur runā mēlēs. Esmu tur, kur ceļ reālu draudzi, un draudze strādā ar Dieva brīnumiem. Mēs nevaram palikt tur, kur nav virzības uz priekšu un kur mācība neatbilst Dieva vārdam. Un tā vietā, lai sašķeltos, Olevistes baznīcā visā Padomju Savienībā bija pirmā slavēšanas grupa, kas dziedāja modernas dziesmas, ka pat pasaulīgi cilvēki nāca klausīties. Reins Ūemoiss bija cilvēks, kas vadīja šo visu pasākumu. Viņi grupās sāka lūgt Dievu pēc atmodas. Un tā ilgāku laiku lūdza, notika kādi pasākumi, viss bija skaisti un labi. Un pēkšņi kādā dienā viņam zvana čekisti un jautā, kāpēc nelaiž iekšā cilvēkus. Viņiem sešos vakarā bija paredzēts dievkalpojums, bet tur jau divos dienā bija rinda. Viņi skrēja uz baznīcu, un tur tiešām bija pilns ar cilvēkiem. Viņi brīnījās, kā viņus atrada. Teica, ka viņiem Dievs vīzijā nāca un rādīja augstu torni un teica braukt turp. No visas Padomju Savienības, no Gruzijas, no Tālajiem Austrumiem, no Ukrainas brauca cilvēki uz Tallinu. Bet kas tur notika? Kad ielaida iekšā cilvēkus, kuri stāvēja uz ielas, tur bija kāds sakropļots cilvēks. Un Reins viņam pateica: “Jēzus Vārdā, celies un staigā!” Viņš pielēca kājās, nometa kruķus un sāka dejot. Sāka notikt brīnumi. Un liecinieki saka, ka atskanēja skaņa kā no simts lokomotīvēm. Baznīcas pamati sāka drebēt un apmetums sāka birt no sienām un griestiem. Troksnis bija tāds, ka no Tallinas centra visi saskrēja skatīties, kas noticis. Tur bija speciāls kambaris, kur kaudzēs bija kruķi, dažādi dzirdes aparāti un tamlīdzīgas lietas, notika brīnumi un zīmes.

Cilvēki brauca no malu malām un piedzīvoja Svēto Garu. Tas notika Tallinā padomju laikos. Protams, pēc kāda laika čekisti saprata, ka eksperiments ir izgāzies. Un sāka piegriezt visu. Aizliedza krist zemē, pēc tam aizliedza to, pēc tam lika atskaites rakstīt par katru sīkumu. Un galu galā atmodas vadītāji to visu neizturēja un aizvēra dievkalpojumus. Ja godīgi, es aizbraucu uz Olivistes baznīcu, un, ja es neko nebūtu zinājis, tad varbūt arī nebūtu neko piedzīvojis. Zinot, kas tur noticis, man pieskārās Dievs. Tukšā baznīcā. Es iegāju iekšā tukšā baznīcā, un man asaras sāka līt. Dievs aizskāra mani, tur bija Dieva godība. Uz šo atmodu aizbrauca vasarsvētku draudžu bīskaps Jānis Ozolinkēvičs. Pēc tam viņš pats stāstīja, ko viņš tur bija piedzīvojis, redzējis, ka cilvēki ceļas gaisā. Cilvēki apkārt bija pārbijušies, pat rāva lejā aiz siksnas. Kamēr augšā notika dievkalpojums, tikmēr lejā cilvēki lūdza Dievu, kā ģenerators. Un milzīgs spēks darbojās. Tā ir Azuza ielas uguns Tallinā. Pēc tam no Tallinas brāļi sāka braukt uz Latviju. Jelgavā sāka pulcēties luterāņu baznīcā cilvēki līdz tūkstotim. Tā veidojās vasarsvētku draudze. Tas ir viens no viņu posmiem Latvijā. Pirmsākums ir stipri agrāk. Arī par šiem dievkalpojumiem tiek rakstīts, ka atmosfēra bija tāda, ka no sienām pat kondensāts pilēja. Bija pārblīvētas zāles. Tur bija cilvēki, kuri atnesa Dieva uguni.

Mēs esam draudze, kas praktiski ir vasarsvētku draudzes atzars. Tie paši pentakosti, tie paši vasarsvētki vien mēs esam. Mēs esam tie, kas tic Svētā Gara kristībai. Ne tikai jaunpiedzimšanai, bet arī Gara dāvanām. Ja caur jaunpiedzimšanu mūsos darbojas Gara augļi, tad caur Svētā Gara kristībām darbojas Gara dāvanas kalpošanai – atziņas vārds, gudrības vārds, garu pazīšana, ticības dāvana, dāvana brīnumus darīt, dziedināt, pravietot, mēles, mēļu tulkošana.

Un pēdējais notikums, ko es gribētu pieminēt, ir Pensakola. Tajā laikā mans mācītājs bija Modris Ozolinkevičš, un es sāku apmeklēt viņa vadītos dievkalpojumus, kuros bija kādi seši līdz astoņi cilvēki, un es uzreiz sapratu, ka šeit ir Svētais Gars. Es domāju, kur ir Svētā Gara dāvanas, kur ir visa Tā darbība. Jo neviena draudze to nepraktizēja, neviena. Kad atbraucu uz Ozolinkeviča draudzi, tur sludināja un tur tas viss bija. Es tur pievienojos. Un viņš tanī laikā bija aizbraucis uz Pensakolu. Kas ir Pensakola? Es ar to gribu parādīt, ka caur cilvēkiem tiek atnesta Dieva uguns. Kā tas viss izskatās? Mūsu draudze nav radusies tāpat no sevis. Svētā Gara uguns vispirms nāk pār dibinātāju un pēc tam pār tiem, kas ceļ grupiņas. Ja tu nevari uzcelt grupu, tev nav uguns. Un nav uguns tāpēc, ka nelūdz Dievu! Visās atmodās, gan Tallinas atmodā, gan Azuza ielas atmodā, gan Pensakolas atmodā, visur mācītāji, cilvēki bija tās centrā un runāja par ilgstošām lūgšanām. Korejas atmoda ir fenomens ar miljons cilvēku draudzi. Ar mācītāju Jongi Čo lūgšanu kalnos viņi lūdza. Lūgšana ir atslēga atmodai. Es gribu, ka jūs savās grupiņās pastiprināti lūdzat Dievu! Pēc izaugsmes un pēc Svētā Gara darbības. Pēc reālas darbības, lai celtu Dieva valstību šeit Latvijā. Lūdziet!

Svētā Gara kristības un atmoda nav domāta tāpat vien mūsu priekam, tam ir konkrēts mērķis. Bībelē ir teikts, ka mēs būsim Viņa liecinieki. Kristieši dažādas Dieva lietas mēdz izkropļot līdz nepazīšanai. Viņi nāk pasmieties, papriecāties, pagulēt zemē. Kāda tam jēga, ja tu neesi liecinieks pēc tam? Un kāda jēga ir būt lieciniekam, ja tu necel draudzi? Kāds no tā ir labums? Cik tālu esam tikuši ar tukšu runāšanu? Kur ir augļi? Augļi, draugi, ir reāli cilvēki, kas caur tavu kalpošanu ir reāli izmainīti. Augļi ir tur, kur tavā grupiņā iepriekš bija tukšais krēsls un tagad ir cilvēks. Un viņam dzīve mainās. Lūk, auglis! Un Svētā Gara kristība ir domāta tam, lai tu efektīvāk vari kalpot cilvēkiem. Efektīvāk celt Dieva valstību. Un ar jaunpiedzimšanu tam nav nekāda sakara. Citādi putra ir arī kristiešu galvās. Viņi brīnās, vai viņiem ir Svētais Gars un kā tas viss izskatās. Bet tevī ir Svētais Gars, tu esi jaunpiedzimis. Bet tev nebūs brīnumi un zīmes, tev nebūs efektīva kalpošana bez Svētā Gara kristības. Atšķirība bieži vien ir kā talantīgajam un netalantīgajam. Talantīgais cilvēks bieži vien nestrādā, jo viņš ir talantīgs. Viņš neiemācās strādāt, viņam viss sanāk, bet beigās tomēr nesanāk. Bet cilvēki, kuri strādā bez talanta, beigās izdara kaut ko labāk un vairāk nekā talantīgie.

Jongi Čo kalpoja Sietlā un lūdza Dievu, vai Dievs sodīs vai svētīs Ameriku. Un viņš laida ar pirkstu pa karti, un pirkstu pielika pie Pensakolas. Un Dievs teica, ka šeit Viņš sūtīs uguni, kas izplatīsies pa visu Ameriku. Ne tikai pa Ameriku, bet arī pa pasauli. Kas notika Pensakolā? Vietējais mācītājs bija kopā ar draudzes locekļiem. Tā bija normāla, augoša, stipra draudze. Bet viņi izjuta stirpu, garīgu sausumu. Un viņi sāka lūgt Dievu. Arī kādu pāris gadus, regulāri lūdza Dievu pēc atmodas. Un kādā dievkalpojumā, uz kuru viņi uzaicināja evaņģēlistu Stīvu Hilu, kad viņš sludināja, tas, ko viņi tik ļoti gaidīja, atnāca pavisam negaidīti. Stīvs Hils: “Nevienam no mums nebija ne jausmas, ka mūsu dzīve un draudze tiks tik radikāli pārmainīta. Dažu sekunžu laikā. Izklausījās it kā stipra vēja brāzma būtu ieplūdusi baznīcā.” Viņš palūkojās uz skaļruņu pusi, domādams, ka šī skaņa nāk no apskaņošanas sistēmas. “Pa savu ķermeni jutu plūstam kaut ko tik spēcīgu, ka tas pasita sānis manus elkoņus, salieca manas kājas ceļos. It kā varens jūras vilnis no aizmugures būtu ietriecies kājas!” Nekas tāds līdz šim nebija piedzīvots, un cilvēki paši skrēja uz altāru nožēlot grēkus. Sākās atmoda, cilvēki sāka braukt no malu malām un bez rehabilitācijas centriem vienkārši tika atbrīvoti. Reizēm policisti noziedzniekus un narkomānus veda nevis uz cietumu, bet uz atmodu. Miljoniem cilvēku izgāja cauri Pensakolai no dažādām pasaules valstīm. Un mans mācītājs tur bija. Viņš to, kas bija tur, atveda uz turieni, kur biju es. Un ne tikai atveda pats, viņš uzaicināja Stīvu Hilu, ka viņš atbrauca uz Latviju, bija vairākas dienas dievkalpojumi. Tie bija spēcīgi dievkalpojumi. Tur varēja piedzīvot Svēto Garu. Atceros, kad aicināja cilvēkus pie Jēzus, viņš tiem sauca: “Quickly!” Un cilvēki traucās, simtiem pie altāra zemē, ceļos.

Draugi, viss, kas mums šeit šodien ir, ir Svētā Gara darbs. Kāds to atnesa. Caur kādu Dievs man ļāva to piedzīvot, pieņemt un kalpot Svētā Gara spēkā. Visi dziedināšanas dievkalpojumi pa Latviju notika Svētā Gara spēkā. Visa mācekļu veidošana, G12, viss, ko esam paveikuši, galu galā arī visu draudžu kopīga lūgšana Skonto hallē ir notikusi Svētā Gara uguns dēļ un Svētā Gara spēkā.

Kad Vasarassvētku diena bija atnākusi, visi bija sapulcējušies vienā vietā; un piepeši no debesīm nāca rūkoņa, it kā stiprs vējš pūstu, un piepildīja visu namu, kur tie sēdēja, un viņiem parādījās it kā uguns mēles, kas sadalījās un nolaidās uz ikvienu no tiem, un visi tika piepildīti ar Svēto Garu un sāka runāt citās mēlēs, kā Gars tiem deva izrunāt. (Apustuļu darbi 2:1-4)

Šajā Vasarsvētku dienā Jeruzālemē bija jūdi no dažādām pasaules tautām. Tie bija jūdi, kas bija atbraukuši nomirt savā dzimtenē, lai viņu kauli atdusās tur. Tie bija jūdi, kas bija atbraukuši Vasarsvētkus svinēt, jo tie bija pirmie lielākie svētki gadā, kuros bija jāierodas visiem vīriešu kārtas pārstāvjiem. Un, kad atkanēja Svētā Gara radīts troksnis kā Olevistes baznīcā, cilvēki izbijās un redzēja, ka mācekļi visi mēlēs slavē Dievu. Un ikviens jūds saprata savā valodā to, ko lūdza mācekļi. Tas bija fenomens.

Izbijušies un neziņā būdami, tie visi cits citam jautāja: "Kas tas ir? Bet citi zobodamies sacīja: "Tie salda vīna pilni." (Apustuļu darbi 2:12-13)

Tad Pēteris, kurš tikko bija noliedzis Kristu, Pēteris, kurš kristīja ar Svēto Garu, piecēlās un teica:

“Šie nav piedzēruši, kā jums šķiet, jo ir tikai dienas trešā stunda.” (Apustuļu darbi 2:15)

Tas bija deviņos no rīta. Šeit piepildās pravieša Joela vārdi:

Tas notiks pēdējās dienās, saka Dievs, Es izliešu no Sava Gara pār visu miesu, un jūsu dēli un jūsu meitas pravietos, un jūsu jaunekļi redzēs parādības, un jūsu sirmgalvji sapņos sapņus. Un arī pār Saviem kalpiem un Savām kalponēm Es tanīs dienās izliešu no Sava Gara, un tie pravietos. (Apustuļu darbi 2:17-18 )

Un ir rakstīts, ka tajā dienā, kad Pēteris sludināja, tā bija cita sludināšana. Tā bija sludināšana spēkā. Jūdi izbijušies pat prasīja:

Šie vārdi sāpīgi ķēra viņu sirdis, un tie sacīja uz Pēteri un citiem apustuļiem: "Brāļi, ko lai mēs darām?" (Apustuļu darbi 2:37)

Viņiem pēkšņi nāca grēka apziņa, viņiem bija jautājums, ko darīt, kā izbēgt no elles sodības, kā ieiet Debesu valstībā.

Bet Pēteris tiem atbildēja: "Atgriezieties no grēkiem un liecieties kristīties ikviens Jēzus Kristus Vārdā, lai jūs dabūtu grēku piedošanu un saņemtu Svētā Gara dāvanu.” (Apustuļu darbi 2:38)

To Dievs apsolījis gan mums, gan jums, gan visiem tiem, kas nāks pēc mums. Un tajā dienā draudzē pievienojās trīs tūkstoši cilvēku. Svētā Gara darbības mērķis ir augoša draudze. Un, draugi, šodien mums ir Vasarsvētki, un tie ir Svētā Gara svētki! Āmen!

Mācītāja Mārča Jencīša sprediķi “Svētā Gara kristības” pierakstīja un rediģēja draudzes “Kristus Pasaulei” redakcija

Tas visu spēj, kas tic

Publicēja 2021. gada 18. maijs 10:32Līga Paņina

Ziņas datums 18.05.21.

“[..] Tas visu spēj, kas tic.” (Marka evaņģēlijs 9:23)

Tas visu spēj, kas tic! Tā arī ir šīs svētrunas tēma.

Bet bez ticības nevar patikt. [..] (Ebrejiem 11:6) 

Katram cilvēkam ticība ir būtiskākā daļa attiecībās ar Dievu. Ticība ir būtiskākā daļa tam, lai Dievs varētu Savu gribu izpildīt šeit virs zemes. Mēs lūdzam Tēvreizē: “Mūsu Tēvs debesīs! Svētīts lai top Tavs Vārds. Lai nāk Tava valstība, Tavs prāts lai notiek kā debesīs, tā arī virs zemes.” Tas ir lūgšanas paraugs.

Jo tik ļoti Dievs pasauli mīlējis, ka Viņš devis Savu vienpiedzimušo Dēlu, lai neviens, kas Viņam tic, nepazustu, bet dabūtu mūžīgo dzīvību. (Jāņa evaņģēlijs 3:16)

Tāda ir Dieva griba – lai Viņa valstība šeit virs zemes nostiprinās caur draudzi, caur cilvēkiem. Tieši ticība ir veids, kā Dievs izdara Savu gribu šeit. Vārds ‘ticība’ ir attiecināts uz MŪSU ticību Dieva vārdam. Tā ir TAVA ticība. Dievs meklē cilvēkus, kuri ir spējīgi ticēt un tādā mērā, tik aktīvi, ka Dievs var viņus lietot. Šajā zemē valda arvien lielāks haoss, kā tas jau ir noticis vairākus gadu simtus. Mainās laiki, mainās valdnieki un mainās arī dažādas valsts iekārtas, bet haoss turpinās. Arī šodien pasaulē mēs redzam, ka tiklīdz no savas vietas aizgāja ASV prezidents Donalds Tramps, viņa vietā nāca cits prezidents, kurš ir bezdievis. Mēs redzam, kā tas ietekmē visu pasauli un kā tas šobrīd ietekmē arī Izraēlu un Palestīnu, Gazas sektoru, kas viens otru “aplaimo” ar dāvanām raķešu veidā. Sociālajos tīklos biju ievietojis video apkopojumu tam, cik skaisti strādā Izraēlas aizsardzības sistēma, ko sauc par dzelzs kupolu. Faktiski visas pret viņiem palaistās raķetes tiek iznīcinātas jau gaisā. Tā ir skaista, digitalizēta sistēma, tomēr raķešu ir tik daudz, ka daudzas no tām pamanās izspraukties cauri un trāpīt mērķī. Izraēla kā valsts ir stabila, spēcīga, un palestīniešiem šobrīd neiet nemaz tik jauki, jo atbildes triecieni no Izraēlas ir diezgan nopietni, precīzi trāpīti mērķos, precīzi konkrētās ēkās un pat konkrētos dzīvokļos. Šobrīd notiek karš. Šis saasinājums sākās pēc tam, kad no sava amata aizgāja Donalds Tramps. Laiki mainās, un mēs redzam, ka haoss briest un pasaule rūgst kā uz pulvermucas. Draugs, Dievs meklē cilvēkus, kas spēj ticēt Viņa valstības principiem! Dievs meklē cilvēkus, kas spēj ticēt tā, ka Viņš var nākt un nodibināt šī haosa vietā Savu kārtību! Dieva valstība nav ēšana un dzeršana, bet miers un prieks Svētajā Garā. Tā ir saticība savā starpā, labklājība, veselība, pasaule bez vardarbības.

Visos laikos cilvēki, kuriem ir bijusi vara un ietekme, ir tiekušies pēc paradīzes zemes virsū. Vai tu esi kādreiz bijis skaistās pilīs, muižās un to dārzos? Man ļoti patīk šādi dārzi. Kad kaut kur dodos, vienmēr maršrutā iekļauju pilis. Arī mums Latvijā to ir pietiekami daudz. Pavērojot šādas pilis, īpaši tās, kuras ir atjaunotas, apkoptas un uzturētas, var novērot, ka pils īpašniekam ir bijusi vēlme pēc paradīzes zemes virsū. Pēc pazaudētās paradīzes. Viņi to ceļ mākslīgi. Ādolfs Hitlers savas valdīšanas laikā darīja tieši to pašu. To sauca par Trešo reihu. Tā bija viņa galvā esošā paradīze jeb neesošā paradīze, ko viņš mākslīgi gribēja radīt. Komunisti darīja tieši to pašu. Tas, ko es šobrīd redzu, un par ko man ir stipra pārliecība – šobrīd to pašu globāli ceļ pasaulē. Braucot uz Līgatnes dabas takām, ir šaurs celiņš, uz kura mašīnām ir uzmanīgāk jāsamainās. Blakus šim celiņam ir skaistas, kalnainas pļavas. Pavisam nesen šīs pļavas tika nožogotas ar elektrožogu, un šobrīd tajās ganās mīlīgas, foršas govis. Dažreiz es piestāju pie žoga, lai tās pavērotu. Blakus žogam ir uzlikts uzraksts: Šeit mēs dzīvojam un uzlabojam pļavas. Tālāk šim teikumam seko teksts: Eiropas Savienības projekts. Ja tu palūkosies apkārt, tad ievērosi, ka tiek atjaunotas pilis, muižas, parki u.c. vietas. Šobrīd mežos ir savairojušies dzīvnieki. Piemēram, Līgatnē nakts laikā ar mašīnu normāli izbraukt nevar, ir jābrauc lēnām un nepārtraukti jāskatās uz visām pusēm. Tur ir zaķi, stirnas, eži un sazin kas vēl. Viņi pie ceļa ir nepārtraukti un daudz. Pat lāči dažviet Latvijā ir uzradušies. Šodien var redzēt, ka pie varas esošā globālā elite vairāk rūpējas par dzīvniekiem, nekā par cilvēkiem. Šī elite vairāk rūpējas par dabu, viņi to iekārto. Tas ko es redzu – tiek veidots kārtējais tūkstošgades reihs. Viņi ierobežotam cilvēku skaitam ceļ paradīzi zemes virsū. Celiet kā jūs gribat, tas neizdosies. Vienmēr šādi mēģinājumi ir beigušies ar fiasko.

Kad cilvēki cēla Bābeles torni, viņi teica, ka cels torni līdz pat debesīm. Dievs nonāca, paskatījās un nodomāja: “Ja Es tā ļaušu viņiem izpausties, tad viņi kļūs varenāki par Pašu Dievu.” Un Viņš sajauca šiem cilvēkiem valodas. Mēs zinām, ka Eiropas Parlamenta ēka ir celta pēc nepabeigta Bābeles torņa parauga. Viņi simboliski atjauno paradīzi. Ceļ torni debesīs, dzīvnieks ir svarīgāks par cilvēku, govīm pat vajag mūziku kūtīs. Dažam pensionāram pat nav normālas tualetes, bet kūtīs vajag mūziku. Ja mēs sāksim uzskaitīt visas lietas, kas ir vajadzīgas, tad mums vispār vairs nebūs lauksaimniecības. Ja visi ievēros to, kas ir vajadzīgs, tad nebūs nekāds bizness, nekāda lauksaimniecība. Cilvēkiem ir vēlme pēc tā, ko Dievs viņiem ir devis un no kā paši cilvēki ir atteikušies. Jēzus Kristus, kurš ir nācis virs zemes cilvēka miesā, izpirka mūs no grēka varas un atgrieza mūs sākotnējā stāvoklī zaudētā paradīzē. Zaudētā paradīze nesākas ārēji, bet iekšēji. Jauns gars, jauna sirds, un šie jaunie cilvēki rada sev apkārt attiecīgus apstākļus, situācijas virs zemes jeb kārtību. Visi šie centieni celt paradīzi bez Dieva nes tirāniju un vardarbību. Reiz tā notika. 1. Mozus grāmatā, 6. nodaļā varam lasīt par cilvēku vārdā Noa. Tur ir rakstīts, ka zeme bija pilna vardarbības. Zeme bija pilna bezdievības, un grēku mērs bija tik liels, ka Dievam kļuva žēl, ka viņš ir radījis cilvēku. Viņš nolēma cilvēci kopā ar visu radību iznīcināt plūdos. Bet Bībele saka, ka, pirms nāca plūdi, Noa atrada labvēlību Dieva acīs.

Bet Noa atrada labvēlību Dieva acīs. (1. Mozus grāmata 6:8 )

Dievs uzrunāja Noa. Viņš bija spējīgs sadzirdēt. No visiem zemes iedzīvotājiem Noa vienīgais bija spējīgs sadzirdēt. Es domāju, ka cilvēki gan dzirdēja, bet nesaklausīja. Kā Jēzus saka: “Jums ir ausis, bet jūs nedzirdat, jums ir acis, bet jūs neredzat. Mēs jums dziedājām, stabulējām, bet jūs nedejojāt.” Noa bija cilvēks, kas spējīgs sadzirdēt, ticēt Dieva vēstij un pārliecinoši izpildīt šo vēsti. Dieva vārds saka: “Ticība ir stipra paļaušanās uz to, kā vēl nav, pārliecība par neredzamām lietām.” Noa bija pārliecība par to, ko Dievs uz viņu runāja. Viņš bija pārliecināts, ka būs plūdi un pasaule ies bojā. Vai tu šodien varētu ko tādu apgalvot un celt kuģi, kurā patverties? Es domāju, ka šis šķirsts jeb kuģis, ko cēla Noa, bija megaprojekts. Tajā bija jāietilpst katras sugas dzīvniekiem no visas pasaules pa pāriem, kas pēc tam spētu vairoties. Un vēl tur bija astoņas dvēseles – Noa ar savu ģimeni, kurā bija viņa sieva un dēli ar vedeklām. Sadzirdēt, pieņemt to kā patiesību, tam ticēt, pat iekšēji tā justies. Būs plūdi, jāceļ šķirsts… Vai tu varētu par kaut ko tādu padomāt? Jebkurš filmu režisors vai Bībeles stāstnieks, kurš mēģinās šo notikumu parādīt, noteikti tajā iekļaus momentu, kurā cilvēki par Noa ņirgājas (tas gan Bībelē nav tieši aprakstīts). Piemēram, filmā par Noa, kur galvenajā lomā ir Rasels Krovs, šis moments tika iekļauts. Filmā cilvēki ņirgājās par Noa un teica: “Viņš taču ir nenormāls! Tērē tādus līdzekļus! Kam viņš ceļ to kuģi?” Bet plūdi atnāca, un radība gāja bojā, izglābās tikai Noa ar ģimeni.

Ticībā Noa, dievbijīgs būdams, saņēma Dieva aizrādījumu par vēl neredzamo un savā gādībā uztaisīja šķirstu sava nama glābšanai; tās dēļ viņš nicināja pasauli un kļuva tās taisnības mantinieks, kas nāk no ticības. (Ebrejiem 11:7)

Viņš saņēma Dieva norādījumus par vēl neredzamo. Šajā Rakstu vietā divas reizes ir minēts vārds ‘ticība’. Kā Noa izglāba sevi? Ticībā tam, ko Dievs saka. Viņš bija spējīgs dzirdēt. Vai tu esi spējīgs dzirdēt Dieva vārdu? Vai tu esi spējīgs dzirdēt Dieva norādījumus? Ir kāda anekdote par trakomāju. Kādā palātā trakie satrakojušies un izmetuši medmāsiņu pa logu. Galvenais ārsts ienāk palātā un jautā: “Kāpēc jūs to izdarījāt?” Pacienti atbildēja: “Dievs teica!” Pēkšņi no blakus palātas kāds atbildēja: “Es jums neko neesmu teicis.” Ir daudzi, kas teiks, ka dzird Dievu, būs daudzi cilvēki, kas teiks: “Tā ir Dieva balss,” bet ir maz būs to, kas patiešām dzird Dieva balsi. Ja tādu būtu daudz, kas patiešām dzird Dieva balsi un tai tic, tad pasaule nebūtu tādā stāvoklī, kādā tā ir šodien. Veids, kā Dievs ceļ Savu valstību, ir caur cilvēkiem, kas tic un dzird Viņa vārdu, Viņa balsi. Tie ir cilvēki, kuriem ir pārliecība par Dieva vārdu un gribu. Noa dzirdēja, paļāvās un viņam bija pārliecība. Ir cilvēki, kurus neskar ne karš, ne bads, ne slimības, ne uguns, ne ūdens, ne dabas katastrofas. Ir tādi cilvēki, un viņi ir Bībelē.

"Cilvēka bērns, ja kāda zeme apgrēkotos pret Mani, atkāpdamās no Manis, un Es izstieptu Savu roku pret to, atņemtu tai maizes krājumus, tai uzsūtītu badu un iznīcinātu cilvēkus un lopus un ja šie trīs vīri – Noa, Daniēls un Ījabs – atrastos viņu vidū, tad tie izglābtu sava taisnīguma dēļ vienīgi savas dvēseles,” saka Dievs Tas Kungs. (Ecehiēla grāmata 14:13-14)

Ja būs ekonomiskā krīze, tad tie, kuri dzird Dieva balsi, Dieva norādījumus un paklausa tiem, kuriem ir pārliecība un ticība, tiks paglābti.

“Ja Es sūtītu meža zvērus kādā zemē, ka tie iznīcinātu ļaudis un tā paliktu bez iedzīvotājiem un taptu par tuksnesi, un ja neviens tur nestaigātu aiz bailēm no zvēriem un šie trīs vīri tomēr atrastos tai zemē, - tik tiešām, ka Es dzīvoju, saka Dievs Tas Kungs, - tie neizglābtu ne dēlus, ne meitas, tie izglābtos tikai paši, bet zeme paliktu par tuksnesi.” (Ecehiēla grāmata 14:15-16)

Uz šo rakstvietu varētu attiecināt dabas katastrofas un dažādas nelaimes.

“Jeb kad Es sūtītu zobenu pār šo zemi un sacītu zobenam: ej un staigā pa šo zemi! - un Es iznīcinātu tai zemē cilvēkus un lopus un tie trīs vīri atrastos viņu vidū, - tik tiešām, ka Es dzīvoju, saka Tas Kungs, - tie neizglābtu ne dēlus, ne meitas, tie izglābtu tikai paši sevi.” (Ecehiēla grāmata 14:17-18 )

Šajā Rakstu vietā Dievs runā par karu.

“Jeb kad Es sūtītu mēri šai zemē un izgāztu Savas dusmas asinīs pār to, un iznīcinātu cilvēkus un lopus, un Noa, Daniēls un Ījabs atrastos viņu vidū, - tik tiešām, ka Es dzīvoju, saka Dievs Tas Kungs, - tie neizglābtu ne dēlus, ne meitas, bet izglābtu ar savu taisnīgumu tikai paši savas dvēseles.” (Ecehiēla grāmata 14:19-20)

Tālāk 21. pantā ir vēlreiz uzskaitītas visas četras sodības: zobens, bads, meža zvēri un mēris.

Jebšu tūkstoši krīt tev blakus un desmit tūkstoši tev pa labo roku, taču tevi tas neskars. (Psalms 91:7)

Diemžēl šī Rakstu vieta neattiecas uz visiem, bet tiem, kas tic. Marka evaņģēlijā ir rakstīts: “Tas visu spēj, kas tic.” Kā Dievs izdara Savu gribu virs zemes? Caur cilvēkiem, kuri Viņam tic. Bībelē varam lasīt par vienu tādu Dieva cilvēku vārdā Daniels, kura draugi nedega ugunī un kuram plēsīgu zvēru vidū eņģelis aizbāza lauvām rīkles, kamēr citus tie saplosīja vēl tikai krītot bedrē. Tāpat Bībelē rakstīts par jau iepriekšminēto Noa, kurš neslīka un kuram Dievs deva norādījumus jau pirms tam uzcelt šķirstu. Tas nav kaut kas tāds, kas notiks pats no sevis. Tu uzcelsi šķirstu, tu kaut ko darīsi, tu sapratīsi no Dieva, kā rīkoties, Dievs ar tevi runās. Dievs runā ar tiem, kas tic, kas ir spējīgi dzirdēt.

Parunāsim par cilvēku vārdā Elija. ‘Elija’ tulkojumā nozīmē ‘Tas Kungs ir Jahve’ jeb ‘Tas Kungs ir Dievs’. Es vēlos, lai caur to, ko tagad mācīšu, tu ieraugi, cik svarīga loma ir cilvēkam tajā, kā Dievs darbojas virs zemes. Viens no visbiežāk dzirdētajiem jautājumiem ir: “Kāpēc virs zemes ir tik liels ļaunums?” Tāpēc, ka virs zemes nav ticības. Tāpēc, ka Dieva valstība nevar nākt ārēji redzamā veidā, bet caur mūsu ticību. Dievs nedarbojas pats no Sevis. Viņš neiedala cilvēkus tā - šie būs laimīgie un tie būs nelaimīgie. Tā nenotiek. Tu nepiedzimsti kā laimīgais vai nelaimīgais. Tas nav no dzimšanas, bet gan no ticības. Vēstulē romiešiem ir teikts: “No ticības taisnais dzīvos.” Noa ticēja un sagatavoja šķirstu. Elija ticēja un bija spējīgs dzirdēt. Tieši ar Elijas piemēru mēs ieraudzīsim, ka Dievs izdara Savu darbu tikai un vienīgi ar to cilvēku rokām, ticību un sirdīm, kuri tic tam, ko Viņš saka. Tāds bija Elija. Stāsts būs diezgan interesants. Tajā laikā valdīja bezdievīgs ķēniņš vārdā Ahabs, kuram bija sieva, Sidonas princese vārdā Izabele. Iespējams, esi jau dzirdējis, ka Izabele jeb Jezebele nav pozitīvā persona ne Bībelē, ne draudzēs. Jezebele bija ļoti karsta Baala (feniķiešu un senebreju dievība, dēmons) pielūdzēja, tik karsta, ka vēlējās Izraēlā ieviest šo ticību Jahves vietā. Viņa pat neapstājās pie slepkavībām, nogalinot Dieva praviešus. Elija bija viens no praviešiem. Zemē ļaunums bija liels un ķēniņš ļoti pielūdza šos baalus kā neviens pirms tam. Tas bija velnu pielūgsmes apogejs. Zemē bija garīgs bads, garīgs sausums. Cilvēkiem garīgu sausumu ir ļoti grūti ieraudzīt. Viņi ceļ globālas paradīzes izredzētiem cilvēkiem. Ļaunums gāja plašumā, bija garīgs sausums. Dievs izdomāja: “Es pievērsīšu izraēliešu uzmanību ar garīgu sausumu.” Austrumos nav tā, kā mums šeit, kad lietus līst gandrīz katru dienu. Tur, ja lietus nav, ir katastrofa, cilvēkiem lēnām sākas bada nāve.

Ja atminies, Bībelē rakstīts par Īzaku, kurš izceļoja uz Ēģipti bada dēļ. Tur bija arī Jāzeps, kurš bija sagatavojis vietu, kur izceļot, jo Dievs taisnos, kas tic, pasargā. Vai tu zini, ka Jāzeps pavēlēja savus kaulus paņemt līdzi pēc tam, kad pēc vairākiem simtiem gadu Izraēls izies uz Apsolīto zemi? Tu iedomājies, kāda bija Jāzepa ticība?! Pirms viņš nomira, viņš rakstīja testamentu: “Tad, kad pēc simtiem gadu jūs iesiet ārā no Ēģiptes, paņemiet līdzi manu mūmiju.” Iedomājies? Viņš teica: “Paņemiet manus kaulus līdzi.” Bībelē ir rakstīts, kad Mozus vadībā Izraēls izgāja no Ēģiptes, viņi paņēma līdzi Jāzepa kaulus. Lūk, ticība par neredzamo! Mēs iziesim no Ēģiptes! Būs plūdi, būs tā, kā Dievs saka! Mums ir pārliecība, tā ir ticība, draugs! Tā nenāk pati no sevis. Par to, kā nāk ticība, mēs pēc brīža runāsim.

Elijam bija ticība. Dievs atrada Eliju un sūtīja viņu pie Ahaba. Elija devās pie Ahaba, un iegaumē, ko viņš teica Ahabam. Būs viena Rakstu vieta, kuru vajadzētu pierakstīt, domāt par to un lūgt caur to. Tā ir 1. Ķēniņu grāmata, 17. nodaļas, 1. pants.

Bet Elija no Gileādas Tisbes sacīja Ahabam: "Tik tiešām, ka Tas Kungs, Israēla Dievs, dzīvo, kā priekšā es stāvu, šajos nākamajos gados nebūs ne rasas, ne lietus, kā vienīgi pēc mana vārda pavēles!” (1. Ķēniņu grāmata 17:1)

“Nebūs ne rasas, ne lietus, kā vienīgi pēc mana vārda pavēles.” Tur nav rakstīts: “Pēc Dieva vārda pavēles,” bet rakstīts: “Pēc Elijas pavēles.” Elija noteica, kad lietus līs, un Elija noteica, kad lietus nelīs. Arī Jaunajā Derībā ir paskaidrojums tam.

[..] Daudz spēj taisna cilvēka lūgšana, darbodamās savā spēkā. (Jēkaba vēstule 5:16)

Elija bija cilvēks, līdzīgs mums, viņš bija līdzīgs tev. No kurienes viņam bija tāda pārliecība un tāda ticība, ka viņš varēja noteikt, kad līs lietus un kad nelīs lietus? Tā bija Dieva griba – sodīt Izraēlu ar sausumu un badu, lai pievērstu uzmanību garīgajam sausumam, lai atvestu Izraēlu pie Sevis atpakaļ. Bet Dievs pats to nedarīja, viņš uzdeva to Elijam. Viņam vajadzēja cilvēku, kurš tic un spēj to paveikt. Lūk, ko saka Jēkabs Jaunajā Derībā. Elija bija tāds pats cilvēks kā mēs, bet, kad viņš lūgdams lūdza, lai virs zemes nelītu lietus, lietus nelija trīs ar pusi gadus. Te rakstīts: “Nelija trīs gadus un sešus mēnešus.”

Elija bija cilvēks, līdzīgs mums, bet lūgdams lūdza, lai lietus nelītu, un nelija virs zemes trīs gadus un sešus mēnešus. (Jēkaba vēstule 5:17)

Nākamajā pantā:

Un atkal viņš lūdza Dievu, un debesis deva lietu, un zeme nesa savu augli. (Jēkaba vēstule 5:18 )

Dievs aizslēdza debesis no lietus pēc Elijas lūguma. Padomā, kāda vara tev ir dota, kuru tu, visticamāk, neizmanto? Kāda vara mums ir dota, kuru mēs vienkārši neizmantojam! Kāpēc neizmantojam? Jo mēs neticam! Elija lūdza – un nelija. Šeit mēs pārejam uz pašu ticību, jo ir arī citas Rakstu vietas, kuras runā par ticību. No kurienes tāda ticība rodas? Ticība rodas no lūgšanas!

“Patiesi, patiesi Es jums saku: kas Man tic, tas arī tos darbus darīs, ko Es daru, un vēl lielākus par tiem darīs, jo es noeimu pie Tēva. Un visu, ko jūs lūgsit Manā Vārdā, to Es darīšu, lai Tēvs tiktu pagodināts Dēlā. Ko jūs lūgsit Manā Vārdā, to Es darīšu.” (Jāņa evaņģēlijs 14:12-14)

“Ko jūs lūgsiet Manā Vārdā, to Es darīšu,” teikts divas reizes. Un ir daudzas rakstvietas, kurās ticība un lūgšana ir minētas kopā. Kad Jēzus runāja par Pēteri, Viņš teica:

“Bet Es esmu lūdzis par tevi, lai tava ticība nemitētos. [..]” (Lūkas evaņģēlijs 22:32)

Ticība un lūgšana tiek minētas kopā. Ticība nāk no LŪGŠANAS! Tā nāk no lūgšanas, saskaņā ar Dieva vārdu! Lūgšana ietver: lūgšanu, slavēšanu, pateicību, apliecināšanu, vizualizāciju (iztēlošanos), mēģinot arī izjust šo notikumu, kuru tu sagaidi.

Jo ticība ir stipra paļaušanās uz to, kas cerams, pārliecība par neredzamām lietām. (Ebrejiem 11:1)

Ir vajadzīga pārliecība, lai darītu tādas lietas, kādas darīja Elija. Tur neder tikai tā: “Oi, es dzirdēju Dieva balsi!” Tur ir jābūt arī iekšējai ticībai, pārliecībai. Nevis, ka vadītājs pateica, ka tā ir pareizi, bet iekšējai pārliecībai, kura rodas lūgšanā. Un Jēkaba vēstulē ir rakstīts:

Jūs iekārojat, un jums nav; jūs slepkavojat un skaužat un nevarat iegūt; jūs cīnāties un karojat. Jums nav, tāpēc ka jūs nelūdzat Dievu. Jūs lūdzat un nedabūjat, tāpēc ka ar ļaunām sirdīm lūdzat, lai to šķiestu savās kārībās. (Jēkaba vēstule 4:2-3)

Kāpēc jums nav? Tāpēc, ka jūs nelūdzat Dievu. “Man nav tādas ticības.” Ticība rada DARBĪBU. Tu neko nevari izdarīt bez ticības. Garīgās lietās tu nevari spert soļus pareizā virzienā, tam neticot bez pārliecības! Vispirms ir lūgšana. Lūk, ticības definīcija jeb ticības noslēpums, iegaumē to. Faktiski, tas ir visa mana sprediķa centrā:

Ko dara lūgšana?

1)   Pirmkārt, lūgšana rada iekšēju pārliecību jeb ticību – darīt to, ko Dievs grib. Lūgšana ir arī Dieva vārda apliecināšana. Lūgšana rada ticību jeb iekšēju pārliecību darīt.

2)   Otrkārt, lūgšana garīgajā pasaulē sakārto lietas tā, kā tu tās vēlies. Garīgā pasaule ir pamats visam tam, kas pēc tam notiek fiziskajā pasaulē. Jēzus saka:

“Jeb vai var kāds ieiet stiprā namā un paņemt viņa mantas, ja tas nav stipro papriekšu saistījis? Tikai tad tas varēs viņa namu izlaupīt.” (Mateja evaņģēlijs 12:29)

Un te tiek runāts par lūgšanu. “Ā, man vadītājs teica vai es pats izdomāju, ka es tagad iešu un darīšu to un šo.” Tu ej un dari, bet garīgajā pasaulē tas nav izmainīts. Tas nav izmainīts, jo tu neesi lūdzis! Tu centies to izmainīt ārēji. Tu “miesā” to dari. Tu neesi izmainījis garīgo pasauli. Tu neesi izmainījis pašu pamatu, bet tā mainās tikai ar lūgšanas palīdzību. Kad mācekļi brīnījās, kāpēc viņi nevar velnus izdzīt, Jēzus atbildēja, ja viņi teiks šim kalnam celties no šejienes uz turieni un sirdī ticēs, tad viņiem nekas nebūs neiespējams. Bet šī suga neiziet citādi, kā vien ar lūgšanas un gavēšanas palīdzību. Draugi, ticība un lūgšana ir saistītas savā starpā. Kad mēs savā “miesā” kaut ko ceļam un kaut kur ejam, garīgajā pasaulē viss paliek pa vecam, jo nav izlūgts, nav apliecināts. Pēc laika tas viss atkal atgriežas vecajās sliedēs. Tas ir tieši tas pats, ko dara cilvēki – ceļ Bābeles torņus, ceļ dzīvnieku rezervātus, saudzē dabu, samazina cilvēku skaitu, atjauno pilis un taisa smuku zemeslodi. Draugs, tas nedarbosies, jo garīgajā pasaulē tas nav izmainīts. Tas atkal sabruks. Tu zini, cik vienkārši viss sabrūk? Ņemsim par piemēru Otro pasaules karu. Četru gadu laikā miljoniem upuru, pilsētas sagrautas. Kad Varšava sacēlās, Hitlers deva pavēli to nopostīt līdz pamatiem un izrakt ezeru tās vietā. Varšava ir megapilsēta. To nopostīja un pēc tam atjaunoja. Zini, cilvēkiem laikam nav ko darīt, mēs nopostam un atkal ceļam no jauna.

Ko dara lūgšana? Lūgšana vispirms rada tevī ticību jeb pārliecību, ka tu spēj rīkoties, jo mēs nespējam rīkoties automātiski vai uz pavēli. Mums vajag pārliecību par to, ko mēs darām. Otrkārt, garīgajā pasaulē mēs sakārtojam garīgo vidi tā, kā mēs to vēlamies, kā no Dieva esam sapratuši. Ja mums ir ticība un pārliecība iet, mēs ejam un viss notiek. Vai var vēl skaidrāk pateikt? Šajos vārdos ir dzīvība, šie vārdi ir patiesi, šī ir mācība ar spēku, tie maina dzīves. Šī ir vieta, kur mainās dzīves!

 Elija paziņoja ķēniņam, ka lietus nebūs trīsarpus gadus: “Nebūs lietus, kamēr es teikšu, ka būs.” Iedomājies? Elija teica: “Tikai tad, kad es pateikšu, tikai tad būs lietus!” Elijas vārds vien visu izsaka. Tas Kungs ir Jahve. Elija atnāca pie Ahaba un teica: “Nebūs lietus! Tikai tad, ka es teikšu, tad būs!” Kā viņš to panāca? “Lūgdams lūdza,” te ir rakstīts, un nelija. Pēc tam, kad viņš saprata no Dieva, ka nu ir viss kārtībā, lūgdams lūdza, un lija lietus. Pagāja trīs gadi, un Dievs otro reizi uzrunāja Eliju.

Un pēc kāda ilgāka laika Tā Kunga Vārds atkal nāca pār Eliju trešajā gadā, sacīdams: "Ej parādies Ahabam, un Es gribu likt lietum līt pār zemi." (1. Ķēniņu grāmata 18:1)

Starp citu, “nebūs ne rasas, ne lietus” – šie vārdi ir atrodami 3500 gadus vecos rakstos, tādā kā Baala bībelē jeb Baala rakstos, kas bija kānaāniešu dievība, ko pielūdza kānaāniešu tautas. Baals bija lietus un auglības Dievs. Atnāca Elija un teica Ahabam: “Paskatīsimies, kurš ir auglības Dievs un dod lietu un svētību. Tavs Baals, kas ir auglības dievs, vai tas Dievs, kas radījis debesis un zemi, un kurš spēj dot lietu.” Kad Ahabs satika Eliju un ieraudzīju viņu, viņš teica: “Ak, tas esi tu, kurš ieveda mūsu valsti postā!” Viņš aizslēdza debesis, ka nelija lietas, un visi mira badā. Bet Elija teica: “Nē, tas esi tu, kas ieveda valsti postā, tu pielūdzi Baalu, bet ir tikai viens Dievs!” Viņi devās uz Karmela kalnu, un Elija teica: “Sapulcini man tautu un visus Baala praviešus.” Sapulcējās 450 Baala pravieši, tur bija viens pats Elija un tauta, arī ķēniņš tur bija. Elija teica: “Noskaidrosim, kurš ir Dievs, jo cik ilgi jūs klibosiet uz abām pusēm?” Viņi gan Dieviņu pielūdza, gan Baalu pielūdza. “Cik ilgi!? Cik ilgi jūs klibosiet, tik ilgi arī nebūs lietus! Šodien noskaidrosim, kurš ir Dievs – Baals, lietus dievs, vai Dievs – Jahve, kurš radījis debesis un zemi! Salieciet altāri un sauciet uz savu dievu.” Elija teica: “Ja es saukšu savu Dievu un Viņš man atbildēs, tad Jahve ir Dievs.” Iedomājies, 450 Baala priesteri uzceļ altāri, nokauj vērsi, saliek malku, upuris tur stāv, un tā līdz pusdienas laikam. Viņi gandrīz līdz ekstāzei aizgāja, staigāja apkārt un skaitīja savas mantras. Nedarbojas, Baals neatbild. Tad tur rakstīts, ka viņi sāka klibot apkārt altārim. Tā klibošana varbūt ir tāds neveiksmīgs tulkojums. Viņi dejoja tādu kā āfrikāņu deju un aizgāja līdz ekstāzei, saukdami: “Baal, Baal, parādies, pasaki kaut ko!” Viņi sagraizīja sevi ekstāzē un bija asiņaini, bet Elija ņirgājās. Elija saka: “Varbūt jūsu Baals ir aizmidzis, varbūt Baals atpūšas pusdienas stundā, varbūt viņš ir aizņemts biznesā?” Tad Elija saka: “Varbūt Baalam ir kādas darīšanas?” Līdz pusdienas laikam Baals neatbildēja. Tad Elija nāca un teica: “Celiet manu altāri, lieciet malku un vērsi, rociet apkārt altārim grāvi, un upurim un malkai lejiet vēl virsū ūdeni.” Un salēja tik daudz ūdens, ka pat grāvis pildījās ar ūdeni. Un tad Elija teica lūgšanu, kuru tev arī vajadzētu iemācīties, kuru tev vajadzētu lūgt.

Un tanī brīdī, kad dāvinājuma upuri mēdz nest, pravietis Elija piegāja un sacīja: "Kungs, Ābrahāma, Īzāka un Israēla Dievs, šodien dari Sevi zināmu, ka Tu esi Dievs Israēlā un ka es esmu Tavs kalps, un ka es pēc Tava vārda visu šo esmu darījis. Atbildi man, Kungs, atbildi man, lai šī tauta zina, ka Tu, Kungs, esi Dievs un ka Tu pats viņu sirdīm esi licis atgriezties!" (1. Ķēniņu grāmata 18:36-37)

Tajā brīdī, kad Dievam mēdz nest upuri, tajā brīdī, kad notiek disciplinētas lūgšanas Dievam. Tajā brīdī – tas norāda uz to, ka Elijam bija disciplinēts lūgšanu grafiks, viņš nopietni ņēma vērā Dieva norādījumus par lūgšanu un upuriem. Viņš upurēja tieši tajā stundā, kad upuris bija jāpienes, tad viņš lūdza Dievu. Un, lūk, ko viņš teica: “Dievs, šodien dari Sevi zināmu visas tautas priekšā, Baalu praviešu priekšā, ka Tu esi Dievs Izraēlā un ka es esmu Tavs kalps, un ka es pēc Tava Vārda visu šo esmu darījis.” Lai tava lūgšana ir: “Dievs, dari Sevi zināmu, ka Tu esi Dievs Latvijā un ka es esmu Tavs kalps, un ka visu šo es Tavā Vārdā esmu darījis!” Tu lūdz Dievu, un tev rodas pārliecība, un tu to izdari, ne Dievs pats, bet tu to izdari Dieva spēkā! Bet mēs citreiz lūdzam: “Dievs, palīdzi, Dievs, palīdzi, Dievs, dod,” bet Dievs saka: “Izdari to!” Kad mācekļi Jēzu modināja laivā: “Mēs grimstam, palīdzi mums,” Jēzus piecēlās un apsauca vētru: “Vētra, mierā!” Mācekļi brīnījās: “Kas tas tāds, kas pat vētrai pavēl?” Bet Jēzus paskatījās uz viņiem un teica: “Kur ir jūsu ticība? Kur ir jūsu ticība?! Es taču jums saku, ka tas, kas tic, arī darīs tos darbus, ko Es daru!” Es apturu vētras Dieva Vārda spēkā! Dievs meklē ticības cilvēkus, Dievs meklē cilvēkus, kuri spēj pieņemt Viņa vārdu un ticēt ar pārliecību, tos, kas izmaina garīgo pasauli un pārliecībā iet un uzvar. Tie ir kā Daniels, tie ir cilvēki, kurus bads neņem, krīze neņem, neveiksmes neņem, viņi neslīkst un viņi nedeg.

Un pēc šīs lūgšanas nāk uguns no debesīm un izsūc visu ūdeni, iedomājies, ka tvaiks vien nokūp, paņem vērsi un pat visu ūdeni uzsūc. Un, kad izraēlieši to visu redzēja, viņi sauca: “Tas Kungs ir Dievs! Ķeriet ciet tos Baala priesterus! Kaujam viņus nost!” Viss Izraēls atgriezās pie Jahves, atgriezās pie sava Dieva. Nogalināja visus 450 Baala praviešus. Elija teica Ahabam: “Ej, ēd un dzer, jo lielas lietusgāzes švīkoņa ir dzirdama.” Nu, nebija nekas dzirdams, neviens neko nedzirdēja. Kāpēc viņš teica Ahabam dzert un ēst? Tāpēc, ka arī Ahabs gavēja. Ķēniņš ticēja Elijam, viņš ticēja Elijas vārdiem, ka viņš pats ir vainīgs. Viņš paklausīja, ka vajag celt divus altārus. Viņš ļāva Elijam runāt un taisīt brīnumus, viņš pats ļāva un ticēja, viņš bija gavējis. Elija teica tā: “Tauta ir atgriezusies, un ar tevi, Ahab, izskatās, ka ir jau labāk, un es dzirdu lietus švīkoņu.” Draugi, ticība ir pārliecība par neredzamām lietām. Ticība ir tad, kad tas, kas vēl nav, jau “švīko” tavā galvā, tas, kas vēl nav, jau “švīko” tavā sirdī. Tu dzirdi to, kas vēl nav. Vai zini, kāpēc tu dzirdi? Tu dzirdi 4. dimensiju, patiesībā tu dzirdi to, kas jau ir garīgajā pasaulē. Tā nav kaut kāda pašsuģestija: es iestāstīju sev, ka man jau ir švīkoņa, ka būs lietus, un man jau “švīko” galvā. Nē, ticībā pēc Dieva vārda tu dzirdi garīgo pasauli. Tu esi panācis ar lūgšanu palīdzību, ka būs lietus un būs augļi. Izraēlā trīs gadus nebija lijis lietus un bija krīze. Elija teica: “Ir dzirdama švīkoņa.” Bet ko viņš pats darīja? Vēl jau viss nebija galā, tā švīkoņa fiziskajā pasaulē vēl nebija redzama, vēl lietus nelija, bet viņš to dzirdēja. Viņš aizsūtīja Ahabu ēst un dzert un pats devās Karmela kalnā, kā rakstīts 1. Ķēniņu grāmatā, 18. nodaļā.

Un Ahabs devās kalnup, lai ēstu un dzertu, bet Elija devās uz Karmela virsotni. Viņš noliecās līdz pat zemei un lika savu vaigu starp saviem ceļiem. (1. Ķēniņu grāmata 18:42)

Viņš lūdza tādā interesantā pozā, liekot galvu starp ceļiem. Es paskatījos internetā, kā izskatās Karmela kalns. No Karmela kalna var redzēt jūru, un, ja nāca lietus, tad parasti tas nāca tieši no jūras puses. Elija sūtīja savu kalpu: “Ej un skaties, vai nav kāds mākonītis.” Kalps aizgāja, nāca atpakaļ un teica: “Tur nekā nav.” Es domāju, ka kalps tiešām neticēja. Nu, pierasts jau, trīs ar pusi gadus sausums, kāds tur lietus? Viņš domāja, ka lietus laikam vispār vairs nebūs. Bet Elija lūdza, kā rakstīts Jēkaba vēstulē: “Elija bija cilvēks, līdzīgs mums, bet lūgdams lūdza, lai lietus nelītu, un nelija virs zemes trīs gadus un sešus mēnešus.” (Jēkaba vēstule 5:17) Elija, cilvēks, līdzīgs mums, lūdza, un nelija. Lūdza, un lija pēc viņa pavēles. Kā viņš teica: “Pēc manas pavēles būs lietus, jo tāda ir Dieva griba.” “Mans Dievs, dari Sevi zināmu, ka Tu esi Dievs Izraēlā un ka es esmu Tavs kalps, un ka visu šo es ar Taviem paša vārdiem esmu paveicis.” Viņš lūdza, bet kalps teica: “Tur nekā nav,” bet Elija teica: “Ej vēl un septiņas reizes skaties.” Septiņas reizes kalps gāja un skatījās, un septītajā reizē viņš teica: “Tur ir tāds maziņš mākonītis, nekas nopietns.” Bet Elijam tas izteica visu. Šo mazo pierādījumu no garīgās pasaules, ko viņš bija radījis, jo Dievs viņam bija licis, viņš saredzēja fiziskajā pasaulē. Tā vairs nebija švīkoņa garā. Maziņš mākonītis. Un viņš tūlīt teica Ahabam: “Ej, steidzies lejā no kalna, ka lietus gāzes tevi nepārsteidz.” Un lietus sāka gāzt. Pēc visa šī notikuma Eliju pārpildīja liela enerģija, viņš pacēla augšā savu garo tērpu, apjozās un aiz prieka noskrēja trīsdesmit divus kilometrus Ahabam ratiem pa priekšu. Elija bija cilvēks, līdzīgs mums. Lūgšana. Rakstvietas par ticību ir saistītas ar lūgšanu.

Ne jūs Mani esat izredzējuši, bet Es jūs esmu izredzējis un jūs nolicis, ka jūs ejat un nesat augļus un jūsu augļi paliek, jo visu, ko jūs Tēvam lūgsit Manā Vārdā, Viņš jums dos. (Jāņa evaņģēlijs 15:16)

Jūs lūgsiet, un Viņš dos, bet jūs ejat. Mēs zinām, ka Dievs izsūta – ejiet un dariet, bet vēl Viņš saka: lūdziet. Kad Dievs iežēlojās par cilvēkiem, kas bija pamesti kā avis bez gana, Viņš teica: “Lūdziet pļaujas Kungu, lai Viņš izsūta strādniekus pļaujā.” Kā Viņš teica celt draudzi? Lūgt, iet un darīt. Lūgt un darīt. Ticība ir darbības vārds. Bet ticēt nozīmē ne tikai darīt, tā sākas ar pārliecību, ko tu iegūsi, pārliecību par neredzamām lietām. Un, lai tu labāk varētu izprast, pāris ilustrācijas no manas dzīves. Viena no tām notika pirms dažām dienām, un es to izskaidroju kā brīnumu. Dievs darbojas arī dažādās ikdienas lietās. Un šī bija tāda ikdienišķa lieta.

Mani jau no bērnības interesē audio aparatūra, akustiskās sistēmas, pastiprinātāji. Esmu tos nomainījis uz labāku un labāku, atjaunojis. Es klausos, vai tikai kaut ko tur dzirdu, vai tikai liekās, ka dzirdu ko labāku, patiesībā jau nav nekā labāka, bet galvenais, ka aparāts ir cits, un tad es dzirdu labāk. Bet ir lietas, kas tiešām kardināli izmaina skaņu, un tās ir akustiskās sistēmas. Man ir viena tāda no pasaules labāko sistēmu līnijas. Protams, ka tādas jaunas nevar iegādāties, jo tās maksā simts un divsimts tūkstošus. Var tikai tādas aizvēsturiskas no ulmaņlaikiem, kaut citi speciālisti saka, ka tās skan vēl labāk, bet tas ir subjektīvi. Un man no šīs sērijas daudzus gadus ir konkrētas tumbiņas. Un vienmēr man bija sapnis par sēriju augstāk, jo tās iznāk pa sērijām, bet tas ir reti, ka tādas var dabūt, un par normālu cenu. Un es nesen sāku skatīties, kāds ir piedāvājums. Tas nav tāds, ko var nopirkt Latvijā, varbūt kaut kur kāds audiofīls ir izlicis pārdošanā. Es ierakstu speciālā meklētājā, tas parāda visus Ebay un ss.com, visus serverus, kur kāds kaut ko tādu tirgo. Izmeta piecus. Es rakstīju visiem vēstules. Tādu lietu nevar nopirk, neparunājot ar cilvēku, jo vajag saprast, vai viņš nav blēdis un grib kaut ko iesmērēt. Ja cilvēks visu saprot par audio, tas ir normāls cilvēks. Viņi parasti cits citu nekrāpj. Ja tu redzi, ka viņš neko nesaprot, tad tas nav īstais. Bija viens polis, es rakstīju viņam, un viņš saka, ka nav problēmu, naudu uz priekšu un man atsūtīs jau iepakotas tumbas. Es prasu atsūtīt savu telefona numuru, vajag parunāties. Polis man pat savu numuru nedeva, tātad ar šo laikam nevarēs, tas neder, nav. Domāju, ka nebūs man tumbiņas. Pārējiem uzrakstīju – visiem viss pārdots, nav. Es skatos internetā, un pēkšņi, es nebiju tā speciāli lūdzis, bet iekšā bija pārliecība, es to nosauktu par pārdabisku pārliecību, ka es pēkšņi sajutu to, kas noticis garīgajā pasaulē. Es vienkārši dzirdēju sevī – tev tas būs. Es saku: “Jā, es zinu, kaut kad, pēc gadiem, kad pienāks mana kārta, tad man būs.” Es reāli iekšā dzirdēju – tev tagad būs. Es saku: “Jā, jā, tikai Ismaēls lai paliek dzīvs.” Es iegāju lietuviešu sludinājumu serverī un meklēju kaut ko klasi zemāk, kaut es zinu, ka tā klase zemāk nav labāka par to, kas man jau ir. Taču kaut ko vajag, jānomierina sevi ir. Man tā gribējās. Tev nav tā bijis, ka kaut ko tā gribās? Es domāju nopirkt tās klasi zemāk, varbūt ka skanēs labāk, bet prāts man saka – nebūs labāk, tu vienkārši nopirksi lielākas un tev stāvēs mājās. Atkal domāsi, kam tās pārdot un pusgadu tirgosi. Un iekšā visu laiku sajūta: nemeklē neko, tev ir, tev būs. Es pieceļos kājās, pastaigāju, palūdzu mēlēs, pilnīgs miers: nemeklē neko, aizmirsti par to visu vispār. Atnāca miers, es varēju mierīgi gulēt, viss kārtībā, viss normāli. Nākamajā dienā man zvana svešs cilvēks, runā krievu valodā, no Vācijas: “Jums interesē tas un tas?” Es saku, interesē. “Arī tad, ja jūs negribēsiet pirkt, es jums tik un tā visu izstāstīšu. Stundu stāstīja man. Un būtu vēl stundu stāstījis, ja es neteiktu, ka nav vairs laika, ir vēls. Par visu vienojāmies.

Mums vajag ticību arī ikdienas lietās. Ja tās ir lielākas lietas, vajag lielāku ticību. Šī nebija nekāda lielā lieta, tomēr sirdī atnāca pārliecība. Pārliecība par to, kas jau ir noticis. Pārliecība dod impulsu rīkoties. Drosmīgi dodies cīņā uzvaras apziņas pilns, tad laimīgs būs tavs gājiens, saka Dieva vārds. Esam stipri, mums vajag uzvaru, bet ar to jau nepietiek. Jābūt pārliecībai. Vadītājs teica: jaiet evaņģelizēt. Ej, bet nekas jau nebūs. Kādu atvedīsi, viņš aizies, bet tad, kad tu dari ar pārliecību, tam ir citi augļi. Dievs meklē ticību. Tā ir rakstīts: Viņš meklē, vai ir vēl ticība virs zemes. Ko dara ticība? Ko dara lūgšana? Kad ticība vairota, seko rīcība. Mēs zinām, kā dabūt ticību. Ticībā Noa tika izglābts. Ticībā Daniēls tika izglābts. Daniēlam bija paradums regulāri lūgt. Viņš trīs reizes dienā atvēra logus pret Jeruzālemes templi un skaļā balsī lūdza Dievu. Un, kad iznāca likums, kā mums izdod likumus, ka nevar pulcēties, kad izdeva likumu, ka nedrīkst lūgt nevienu citu kā tikai ķēniņu, Daniela logi kā vienmēr bija vaļā un viņš lūdza skaļā balsī. Vienalga par likumiem, viņš lūdza Dievu. Un par to viņu iemeta lauvu bedrē, bet lauvas viņu neaiztika. Ir rakstīts: eņģeļi aizbāza lauvām mutes. Meža zvēri viņu neaiztiek. Viņu neskar. Kāpēc? Viņam bija ticība, kura radās lūgšanā. Tu esi padomājis, kāpēc islāmticīgie ir tik fanātiski? Pilnīgi līdz stulbumam fanātiski. Griež galvas nost, nogalina cilvēkus savas ticības dēļ. Vai ir karš, vai viņš ir ceļā uz lidostu, vai viņš kavē lidmašīnu, kad pienāk tā stunda, kad ir lūgšana, viņš izkāpj ārā, turpat visiem priekšā noklāj savu sedziņu un lūdz savu Allahu. Lūgšanai ir spēks arī bez Dieva. Bet lūdzot Dieva vadībā pats Dievs darbojas caur mums un mēs Viņa spēkā darbojamies.

Es nekad nekautrējos stāstīt par to, kāds es esmu bijis, jo tas ir tas, kas rada ticību cilvēkos. Ja Dievs mani varēja izmainīt, Viņš var jebkuru izmainīt. Kad mums ir priekšā cilvēki, kas ir kaut ko sasnieguši, tas mūsos rada ticību. Tu skaties uz to, kas tev ir priekšā. Ja tavas mājas grupiņas vadītājs ir cilvēks, kurš ir kaut ko sasniedzis, tu uz viņu skaties, tas rada tevī ticību, ka tu arī vari. Ja arī vēsturē kāds to varēja, tu to vari, tas vairo ticību. Tu vari par to lūgt. Kāpēc šeit ir draudze? Tāpēc, ka caur grāmatām, caur Dieva vīriem, caur biogrāfijām es sāku TICĒT. Es to redzēju, es par to domāju, es par to lūdzu. Braukājot evaņģelizācijās, īpaši Ukrainā, es redzēju megadraudzes, un dažās tiešām lielās draudzēs man izdevās pakalpot un tikt klāt pie līderiem. Es pierakstīju dažādas atziņas un viņu kārtību, kā tur viss notiek. Un, pats svarīgākais, tas manī radīja to, kas stāv manā priekšā, - ka tas ir iespējams. Ja tas ir iespējams tur, tas ir iespējams arī šeit. Tev ir priekšā cilvēki, kuri ir kaut ko izdarījuši. Tev patiesībā ir viegli ticēt. Šeit draudzē ir lielisks ticības inkubators. Mums ir piemēri, kā paceļas biznesmeņi, mums ir piemēri, kā cilvēki no narkotikām iziet ārā, ir piemēri, kā galīgi nekāds kā es uzceļ ātrāk augošo draudzi Latvijā. Mēs kopā, bet sākās viss no manis, no manām lūgšanām un no manas ticības. Tālāk tā ir tava ticība un arī mana.

Un, lūk, gadījums no vēstures. Tas bija 2000. gads, man piesprieda gadu un četrus vai piecus mēnešus atvērtā cietuma režīmā. Tas nozīmē – ja labi uzvedies, tiec mājās arī pa svētkiem. Es laikam labi uzvedos, es tiku mājās. Mani palaida laikam uz kādām četrām dienām, es neatceros. Man bija jābūt atpakaļ, pašam jāatbrauc atpakaļ. Ko es izdarīju? Ja esi ārā ticis, vai atpakaļ brauksi? Nē, man taču ir labi, narkotikas, viss iet vaļā, es taču labprātīgi nebraukšu atpakaļ uz cietumu. Bet es arī neslēpos. Lietoju narkotikas dienu dienā. Es kādus divus mēnešus lietoju, un mani neviens nemeklēja. Es nezinu, kāpēc mani nemeklēja. Varbūt viņiem pašiem bija kādas nepatikšanas, neviens man nebrauca pakaļ, neviens neinteresējās, un es tik turpināju tālāk. Galu galā es tomēr tiku atpakaļ cietumā, atbrauca man pakaļ. Cietuma apsargi atbrauca man pakaļ un ar vieglo mašīnu aizveda mani uz Vecumniekiem. Normāli, draudzīgi, nelamāja, bija kā čomi. Aizveda mani uz Vecumniekiem atpakaļ un ielika mani karcerī. Tas ir tas pats trakais karceris, kur es piedzimu no augšas. Un kaut kādās pēdējās dienās pie manis blakus sēdēja cilvēks ar amputētām kāju pēdām. Viņš, jauns čalis, apsaldēja kājas, un, atnācis mājās, pielika tās pie krāsns. Kājās sākās gangrēna, tās atmira, un nācās amputēt pusi no pēdām. Viņš bija invalīds. Un viņš atgriezās cietumā tieši tāpat kā mani atveda. Viņš bija tāds pats, atlaists uz svētkiem mājās, un atpakaļ neatbrauca. Mēs bijām divi identiski cilvēki. Un pēc dažām dienām bija jābūt komisijai. Ko komisija dara? Komisija piespriež vai nepiespriež pa virsu divus gadiņus, gadiņu, pusgadiņu par to, ka neesi laikā atgriezies. Gadu pa virsu varēja iedot arī man. Ko es darīju? Es baigi lūdzu Dievu, pa īstam.

Tu baigi nelūdz Dievu, kad ir ziepes? Kad to nav, tad viss ir kārtībā. Kad ir ziepes, tad baigi lūdz, vai ne? Es ļoti lūdzu. Es biju jauns kristietis, tikai dažas dienas, bet kā es lūdzu! “Dievs, viss, mani nevajag sodīt, tam nav vairs jēgas, es taču tagad kalpošu Tev.” Nu visādi Viņu mēģināju pierunāt. Tam otram cilvēkam bija kaut kāda ārsta zīme. It kā viņš esot bijis slims. Ja tu esi bijis slims, tad it kā ir pieļaujams, ka tu nevarēji atbraukt. Tu biji saslimis, un tev ir ārsta zīme. Tu varēji padzīvot slimnīcā vai mājas režīmā, un tas tevi attaisnoja. Man gan tādas zīmes nebija, un es sāku lūgt par to. Iedomājies, es tā sāku domāt par visu to, vēl šodien atceros, ka es domāju, varbūt man bija zīme. Es sevi tā apstrādāju, ka man šķita, ka zīme man pat bija. Un es rakstīju vēstuli uz mājām, laikam mammai, lai atsūta man to ārsta zīmi. Kā jau jauns kristietis, vēl biju žuļiks. Un beigu beigās es tā salūdzos, ka īsti nesapratu, ir vai nav tā zīme. Un tas cilvēks, kam to vēstulīti nodevu, manuprāt, to nodeva policistiem vai cietumsargiem. Viņš bija nodevējs, speciāli piesēdināts. Par to viņam kādas cigaretes iedeva vai kaut ko tamlīdzīgu. Nu, es nezinu, kā tas viss bija, bet viss beidzās tā, ka tas čalis nelūdza Dievu, bet es lūdzu Dievu. Es ļoti lūdzu Dievu un ticēju. Viņš ļoti nelūdza Dievu, un rezultātā viņam piesprieda pa virsu gadu un trīs mēnešus un man neko nepiesprieda. Es to iztulkoju tikai un vienīgi kā lūgšanas spēku. Ar lūgšanām mēs spējam mainīt garīgo realitāti. Ar lūgšanām mēs spējam izraisīt ticību sevī, kas liek mums darboties. Ko nozīmē skatīties zvaigznēs, ko nozīmē apliecināt Dieva vārdu, ko nozīmē izjust, skatīties, dzirdēt gaidāmā lietus švīkoņu? Kā jūs lūdzat, tādas arī ir atbildes uz jūsu lūgšanām. Kā jūs lūdzat, tāda arī ir ticība. Ir ļoti liela atšķirība, vai mēs ejam savā spēkā, vai ejam Dieva vārdā kā Elija. Nebija lietus, un ir lietus. Elija sadzirdēja no Dieva apturēt lietu. Elija apturēja. Dievs teica, ka tagad vajag lietu, viņš lūdza, un bija lietus. Noa dzirdēja, ka būs plūdi, viņš cēla šķirstu un paglābās. Daniēls dzirdēja rīkojumu, ka nevienu nelūgt, kā tikai ķēniņu, viņš turpināja lūgt un tika paglābts no lauvu rīklēm. Šķiet viss neloģiski. Mārtiņš Luters ir teicis, ka viņš lūdza vienu, divas stundas dienā, bet tad, kad bija daudz un dažādas darīšanas un problēmas, viņš lūdza trīs stundas. Liekas neloģiski. Šodien tev nav laika lūgt? Tev ir tik daudz lietu, un, ja tu lūgsi Dievu, tad vispār nekas nesakārtosies? Tieši otrādi! Štrunts ar visu to, kas tev tur ir, lūdz Dievu, un viss sakārtosies. Tu pats sakārtosi.

Bet Noa atrada labvēlību Dieva acīs. (1. Mozus grāmata 6:8 )

Ir cilvēki, kuri atrod labvēlību Dieva acīs. Cilvēki, kurus neskar ne karš, ne bads, ne dabas katastrofas, ne slimības. Cilvēki, kuri nedeg ugunī un neslīkst ūdenī, tie ir cilvēki, kuri lūdz, iegūst ticību un pārliecību, izmaina garīgo pasauli, iet un izglābjas, iet un ceļ Dieva valstību šeit virs zemes. Iet un aug, iet un nes augļus.

Kas ar asarām sēj, tie ar gavilēm pļaus. (Psalms 126:5)

Āmen! Dievs svētī Latviju!

 

Mācītāja Mārča Jencīša sprediķi “Tas visu spēj, kas tic” pierakstīja un rediģēja draudzes “Kristus Pasaulei” redakcija

1-10 of 689