Svētrunas


Aicinājuma anatomija. 1. daļa

Publicēja 2020. gada 26. maijs 10:02Līga Paņina   [ atjaunināts 2020. gada 26. maijs 10:03 ]

Ziņas datums 26.05.20.

Mēs pielūdzam Tevi, Debesu Tēvs, Jēzus Kristus Vārdā. Mēs Tev pateicamies par Tavu Dēlu, Tavu Upuri, Jēzu Kristu. Paldies, Dievs, ka Tu esi Dzīvības Maize. Paldies, Dievs, ka Tu tik ļoti esi mūs mīlējis, ka Tu samaksāji cenu, nākot virs zemes, šeit, pie mums, necienīgiem cilvēkiem, miri pie krusta un augšāmcēlies. Debesu Tēvs, šīs lietas mums nav izprotamas. Mēs Tavu mīlestību nevaram izprast, Dievs, bet mēs to redzam, jūtam un ticam tai. Mēs pateicamies Tev, Kungs, par Tavu mīlestību pret mums. Slava Tev, Kungs, par Tavu mīlestību pret katru vienu cilvēku, pret katru vienu šajā vietā, pret katru vienu, kurš skatās internetā, pret katru vienu, kas dzīvo šeit, Latvijā, pret katru vienu uz zemeslodes! Mēs slavējam Tevi, Kungs. Es lūdzu, Svētais Gars, ka Tu darbojies pie katra viena, kas Tevi dzird šajā brīdī, pie katra viena, kas ir atvēris savu sirdi, un lai Tu pieskaries katram vienam, kas nav atvēris savu sirdi. Es lūdzu, Svētais Gars, ka Tu maini mūsu domāšanu, dvēseles stāvokli, prātu, sirdi un garu. Paldies, ka mēs esam jauns radījums Tevī, un, kas bijis, ir pagājis, viss ir tapis jauns. Mēs meklējam visu jauno un tiecamies pēc Tevis, Dievs. Mēs tiecamies pēc tiem standartiem un ideāliem, Dievs, kurus esi nolicis Tu. Pirmkārt, mēs tiecamies pēc Tevis un Tavas gribas. Mūsu Tēvs Debesīs, svētīts lai top Tavs Vārds, lai nāk Tava Valstība un Tavs prāts lai notiek kā debesīs, tā arī virs zemes! Lai notiek Tavs prāts, Dievs, pie katra cilvēka šajā vietā! Lai aiziet slimības, sērgas, depresija, nomāktība un bailes Jēzus Kristus Vārdā! Lai nāk Tavs prieks! Lai nāk dziedināšana! Lai iznīkst audzēji, lai iznīkst iekaisumi Jēzus Kristus Vārdā! Lai nāk dziedināšana un atjaunojas orgāni, Jēzus Kristus Vārdā! Lai aiziet sāpes! Es jūtu, ka šajā brīdī kāds tiek dziedināts no ilgstošām kakla sāpēm, no angīnas sāpēm. Tu esi dziedināts! Pieņem dziedināšanu, Jēzus Vārdā! Tu esi pilnībā dziedināts! Aiziet sāpes! Aiziet nomāktība, Jēzus Vārdā! Aiziet depresija, Jēzus Vārdā! Aleluja! Paldies, Dievs! Tu esi slavas Ķēniņš! Tu esi mūsu Ārsts, un Tava patiesība dara mūs brīvus, Jēzus Kristus Vārdā! Āmen!

Svētrunas nosaukums – „Aicinājuma anatomija”. Beidzamajā laikā Dievs mani nepārtraukti uzrunā tieši par aicinājumu. Mums nesen bija svētruna ar nosaukumu “Aicinājuma spēks”. Tas sprediķis vairāk bija vispārējs, par to, kas ir aicinājums un cik tas ir svarīgs. Šodien mēs to iztirzāsim sīkāk.

Kā Dievs aicina? Vai esi par to domājis? Iepriekšējā tēmā, kurā runāju par aicinājumu, es skaidroju šo jautājumu, minot rakstvietu no Bībeles. Bībelē rakstīts, ka zvejniekiem garām gāja Jēzus un teica: “Seko Man!” Tad mācekļi, uz kuriem Jēzus runāja, tūdaļ cēlās un sekoja Viņam. Jēzus teica: “Sekojiet Man, Es jūs darīšu par cilvēku zvejniekiem!” Dievam ir viens mērķis – izglābt tevi un, kamēr tu dzīvo uz zemes, lietot tevi pie cilvēkiem, lai tu viņiem palīdzētu iepazīt Kristu. Tas ir aicinājums. Ļoti vienkārši, un tomēr mēs par to šaubāmies. To var redzēt, saskaitot cilvēku skaitu draudzē, un paskatoties, cik no mums ir mājas grupu vadītāji un kādā mērā mēs kalpojam Dievam. Tas norāda uz to, ka mēs uzdodam šo jautājumu, bet ne katrs no mums izprot, vai viņš ir aicināts vai nē, un kādā veidā Dievs aicina. Lūk, šodien būs aicinājuma anatomija. Mēs iesim cauri Bībelei, no pirmās lapaspuses līdz pēdējai. Visas personas, kuras būtu labi šeit minēt, gan netiks iekļautas, bet būs dažas spilgtākās, kuras man arī ir sirdī.

Pirmā persona, par kuru runāsim, ir Mozus. Mozus bija Dieva aicinātais. Otra tāda cilvēka kā Mozus Bībelē nav. Tāda otra cilvēka nav, kurš būtu ar tikpat spēcīgu svaidījumu, tikpat spēcīgu aicinājumu un tādiem darbiem, kādus darīja Mozus, un ar tādiem brīnumiem, kas sekoja Mozus kalpošanai. Otrs tāds būs tikai Jēzus, bet tas jau būs Jaunajā Derībā. Kā tev šķiet – vai tu vari būt kā Mozus? Jēzus saka, ka vislielākais Vecajā Derībā būs mazākais Jaunajā Derībā. Vai tu esi lasījis tādu Rakstu vietu? Viņš runāja par Jāni Kristītāju. Jānis Kristītājs bija liels un varens, taču Jēzus teica: “Nē, nē, visi šie Vecās Derības cilvēki ir nieks salīdzinājumā ar Jaunās Derības cilvēku, kurā dzīvo Kristus. Tas ir jauns radījums, kuram nav nekas neiespējams.” Tu esi jauns radījums, un tev nav nekā neiespējama! Tāpēc uz jautājumu, vai tu vari būt kā Mozus, atbilde ir jā. Bet tas nevar notikt, ja tu neatsaucies aicinājumam, ja tev ir kaut kāda sava shēma, sava saprašana par to, kā Dievs aicina. Šodien mēs nomierināsim savu prātu un dvēseli, lai saprastu, kā Dievs aicina. Vispirms runāsim par Mozu. Dievs Mozu aicināja īpašā veidā. Mozus, kurš bija nogalinājis ēģiptieti un tādēļ četrdesmit gadus bija pavadījis tuksnesī, būdams jau cienījamā vecumā, ganīja savas avis un pēkšņi redzēja degošu ērkšķu krūmu, kurš nesadeg. Tā bija pārdabiska parādība. No degošā krūma atskanēja balss, Dievs uzrunāja Mozu.

“Mozus ganīja Jetrus, sava sievastēva, Midiāna priestera, avis. Viņš aizdzina avis pāri tuksnesim un nonāca pie Dieva kalna Horeba. Un Tā Kunga eņģelis viņam parādījās uguns liesmā no ērkšķu krūma, un viņš skatījās, un redzi, ērkšķu krūms dega ugunīs, bet nesadega. Tad Mozus sacīja: “Es iešu tuvāk un apskatīšu šo lielo parādību, kādēļ ērkšķu krūms nesadeg.” Bet Tas Kungs redzēja, ka viņš gāja turp lūkot, un sauca tam no krūma un sacīja: ““Mozu, Mozu!” Mozus sacīja: “Te es esmu.” Un Tas Kungs sacīja: “Nenāc tuvāk! Novelc savas kurpes no savām kājām, jo tā vieta, kur tu stāvi, ir svēta zeme. Un Viņš sacīja: "Es esmu tava tēva Dievs, Ābrahāma Dievs, Īzāka Dievs un Jēkaba Dievs." Un Mozus aizklāja savu vaigu, jo viņš bijās Dievu uzlūkot. Un Tas Kungs sacīja: "Vērodams esmu vērojis Manas tautas bēdas, kādas tai ir Ēģiptē. Viņas brēkšanu par tās uzraugiem Es esmu dzirdējis, jo Es zinu viņu ciešanas. Es esmu nolaidies, lai viņus izglābtu no ēģiptiešu rokām un tos izvestu no šīs zemes uz labu un plašu zemi, uz zemi, kur piens un medus tek, uz kānaāniešu, hetiešu, amoriešu, ferisiešu, hīviešu un jebusiešu zemi. Un redzi, Israēla bērnu brēkšana ir nākusi Manā priekšā, un Es esmu redzējis tos spaidus, ar kādiem ēģiptieši viņus apspiež. Tagad ej, Es tevi sūtīšu pie faraona. Izved Manu tautu, Israēla bērnus, no Ēģiptes!" (2. Mozus grāmata 3:1-10)

Dievs teica: “Ej un izved Manu tautu no Ēģiptes zemes.” Es tagad nestāstīšu to, kāpēc tauta atradās Ēģiptē. Es runāšu tieši par aicinājumu. Dievs Mozum deva konkrētu uzdevumu – izvest tautu no Ēģiptes zemes. Kāpēc Dievs izvēlējās tieši Mozu? Kāpēc Dievs uz Mozu runāja tieši šādā veidā? Kā Mozus reaģēja? Ja sapratīsi, kā Mozus reaģēja, tu ieraudzīsi arī sevi. Pirmkārt, tas bija Dieva plāns. Četrsimts gadus atpakaļ, kad neliela saujiņa, daži desmiti Izraēliešu, iegāja Ēģiptē, Dievs runāja: “Pēc četrsimts gadiem Es jūs izvedīšu no šejienes kā lielu tautu. Jūs verdzinās un spaidīs, bet Es jūs izvedīšu.” Tātad, tas bija Dieva plāns. Dievam ir plāns. Tas, kā Dievs darbojas, ne vienmēr ir izprotams. Viņam ir plāns, un Viņam ir griba, kā Viņš to realizē. Reizēm Dievs paņem cilvēku un burtiski piespiež viņu izdarīt to, ko Viņš grib. Kaut kas līdzīgs notika arī ar Mozu. Dievs viņam atklājās pārdabiskā veida. Ko darīt, ja tev Dievs nav pārdabiskā veidā atklājies? Būs vēl citas personas, par kurām es runāšu. Šīm personām nenotika absolūti nekas pārdabisks. Mozus gadīumā bija pārdabisks notikums. Viņa priekšā bija degošs ērkšķu krūms, un Dievs uz Mozu runāja dzirdamā balsī. Ir kāds priekšnosacījums tam, kāpēc Dievs izvēlējās tieši Mozu un aicināja viņu iet un izvest Izraēliešus no Ēģiptes zemes.

“Es esmu nolaidies, lai viņus izglābtu no ēģiptiešu rokām un tos izvestu no šīs zemes uz labu un plašu zemi, uz zemi, kur piens un medus tek, uz kānaāniešu, hetiešu, amoriešu, ferisiešu, hīviešu un jebusiešu zemi. Un redzi, Israēla bērnu brēkšana ir nākusi Manā priekšā, un Es esmu redzējis tos spaidus, ar kādiem ēģiptieši viņus apspiež. Tagad ej, Es tevi sūtīšu pie faraona. Izved Manu tautu, Israēla bērnus, no Ēģiptes!” (2. Mozus grāmata 3:8-9)

Iemesls, kāpēc Dievs bija nolēmis ar Mozus rokām izvest šo tautu, bija lūgšanas. Dievs bija dzirdējis Izraēliešu lūgšanas. Draugs, kad tauta lūgs, Dievs atbildēs. Kad draudze lūgs, Dievs atbildēs. Kad grupiņa lūgs, Dievs atbildēs. Kad tu lūgsi, Dievs atbildēs. Lielai daļai Bībelē minēto notikumu, kuros cilvēki piedzīvoja Dieva aicinājumu, pamatā bija lūgšana. Ir apspiešana, slikti apstākļi, un ir tie, kuri lūdz pēc izmaiņām, un Dievs atnāk. Kā Dievs rīkojas? Vai Viņš atnāk pats vai tomēr Dievs uzrunā kādu cilvēku? Visos gadījumos Dievs atnāk pats un uzrunā kādu cilvēku. Dievs ir ar šo cilvēku un caur viņu runā pareizus vārdus. Šis cilvēks iet, lūdz, slavē, dara to, ko grib Dievs, un cilvēki viņam seko. Ikviens mājas grupiņas vadītājs, kurš ir dzirdējis aicinājumu no Dieva (dažādos veidos – kurš pārdabiski, kurš citādi, kurš vienkārši tika iestumts vai kādas krīzes rezultātā kļuva par grupas vadītāju), sāk darīt to, kas ir pareizi. Kad tu sāki darīt to, ko Dievs grib, tu sāki aprūpēt cilvēkus, un viņi sāka tev sekot. Cilvēki seko Dievam caur tevi. Draugs, mēs nesekojam tikai neredzamam Dievam. Mēs sekojam arī cilvēkiem. Pāvils saka: “Dzenieties man pakaļ, kā es Kristum.” Tas nav nekas slikts. Jēzus saka: “Kā tu vari mīlēt Dievu, kuru tu neesi redzējis, bet savu brāli, kuru tu esi redzējis, tu nemīli? Jo, kas nemīl savu brāli, tas arī nemīl Dievu.” Ļoti vienkārši kritēriji. Tāpat ir arī ar sekošanu. Kādam Dievam mēs sekojam, ja mēs neredzam cilvēku, kurš mums ir priekšgalā? Neviens cilvēks šeit nav tāpat vien. Jūs visi šeit esat tāpēc, ka cilvēki jūs ir veduši, lūguši par jums, stāstījuši par Dievu, bijuši ar jums kopā, mīlējuši, aprūpējuši un vienkārši uzklausījuši. Mēs neaugam paši no sevis. Tieši cilvēkus Dievs lieto. Tāds ir Dieva plāns. Es nekur Bībelē neredzu, ka Dievs pats kaut ko darītu, kā tikai to, ka Viņš pavada mūsu kalpošanu ar brīnumiem un zīmēm. Viņš svētī un piešķir spēku. Jā, Dievs ir ar mums, bet tikai tad, kad mēs esam ar Viņu un ejam Viņa gribā.

“Un Viņš tiem sacīja: “Eita pa visu pasauli un pasludiniet evaņģēliju visai radībai. Kas tic un top kristīts, tas tiks izglābts, bet, kas netic, tiks pazudināts. Bet šīs zīmes ticīgiem ies līdzi: Manā Vārdā tie ļaunus garus izdzīs, jaunām mēlēm runās, tie ar rokām pacels čūskas, un, kad tie dzers nāvīgas zāles, tad tās tiem nekaitēs. Neveseliem viņi rokas uzliks, un tie kļūs veseli.” Un Tas Kungs, kad Viņš ar tiem bija runājis, ir uzņemts debesīs un sēž pie Dieva labās rokas. Un tie izgāja un mācīja visās malās, un Tas Kungs tiem darbā palīdzēja un vārdu apstiprināja ar līdzejošām zīmēm.” (Marka evaņģēlijs 16:15-20)

Ļoti skaidra Rakstu vieta. Kad Jēzus mācekļi pēc Dieva apsolījuma izgāja, sludināja un mācīja, tad Dievs darbojās. Kad Izraēlieši, atrodoties verdzībā un būdami ilgstoši apspiesti, lūdza un sauca uz Dievu, Viņam kļuva viņu žēl. Izraēliešu jaundzimušos vienkārši iznīcināja, līdzīgi kā tas notiek šodien. Visas tās ģimenes plānošanas, kas it kā ir vērstas uz mūsu labklājību, patiesībā ir vērstas uz ģimeņu iznīcināšanu, bērnu nedzimšanu un tautas izmiršanu. Kas tur ko plānot? Dari, kas jādara, un viss. Mozus bija tas cilvēks, kuru Dievs izvēlējās. Iemesls, kāpēc tieši viņu, ja godīgi, man nav skaidrs. Bet Dievs izvēlējās tieši viņu. Ja man nav skaidrs, kāpēc Dievs izvēlējās tieši Mozu, tad man arī nebūtu skaidrs, kāpēc tieši tevi. Es nezinu, kāpēc tieši tevi, un, es nezinu, kāpēc tieši mani. Es nebiju ne ar ko labāks par citiem cilvēkiem, tieši otrādi, es biju absolūti nepiemērots tam darbam, ko mēs tagad darām. Manā dzīvē bija atkarības, narkotikas, alkohols un visi citi grēki. Ļoti būtu jāpadomā, lai izdomātu kādu grēku, kuru es nebiju darījis. Bija kaut kas, kas mani vairāk interesēja, un kaut kas, kas mazāk interesēja. Apreibinošās vielas mani ļoti interesēja. Es biju pasaulīgais “pravietis”. Ja šodien es aizrautīgi cilvēkiem stāstu par Kristu, toreiz man ļoti patika, ja es kādam varēju kaut ko iemācīt, izstāstīt un “pravietot”. Tas tik ļoti bija manā sirdī, ka pat normāli cilvēki nāca pie manis pēc padoma. Man tas patika. Es vismaz kādam biju noderīgs, bet ne Dievam. Es absolūti nebiju derīgs mācītāja darbam. Bet, kad Dievs ienāca manā dzīvē caur cilvēkiem, kuri man sludināja un par mani lūdza, Dievs atbrīvoja mani no verdzības, tāpat kā Mozus izveda Izraēliešus no Ēģiptes zemes. Es kļuvu Dievam derīgs. Es uzreiz nebiju mācītājs, bet cilvēks, kurš tikko atbrīvots no atkarībām. Bet no pašas pirmās dienas es vēlējos cilvēkiem stāstīt par Dievu. No pirmās dienas manī bija iekšēja vēlme un uguns, kas līdz šim brīdim nav pārstājusi degt. Man bija nevis vienkārši vēlme stāstīt cilvēkiem par Dievu, bet reāli veidot mācekļus. Sākumā es tikai stāstīju, bet pēc tam sapratu, ka ar to nepietiek. Es gribēju veidot mācekļus, reāli mīlēt cilvēkus un būt kopā ar viņiem. Draugs, tu esi vienā no progresīvākajām draudzēm Baltijā! Bet agrāk es šim darbam nebiju piemērots. Šo draudzi ir uzcēlis Dievs, lietojot mani un pēc tam visus tos cilvēkus, kuri ir kopā ar mani. Es esmu ar Dievu, un cilvēki ir kopā ar mani tāpēc, ka es esmu kopā ar Dievu.

Mēs strādājam, lai cilvēki iepazītu Dievu. Arī tas viss, kas šeit šodien notiek, ir brīnums. Es to saku, jo zinu situāciju valstī un citās draudzēs, es tiekos ar mācītājiem. Tikko mums bija tikšanās ar “Tautas lūgšanu sapulces” pārstāvjiem, kuri ir mācītāji. Es dzirdēju viņu stāstus par to, kas notiek viņu draudzēs šajā grūtajā laikā. Pēc tā, ko viņi stāstīja, es sapratu, ka mums no visa tā nekas nav. Cilvēki nāk uz mūsu draudzi pat tad, ja viņiem pasaka, ka nevajag šajā krīzes laikā nākt. Mana pārliecība ir tāda, ka tu esi pašā labākajā draudzē. Kad tu dzirdēsi šo sprediķi šodien un vēl nākošsvētdien un apmeklēsi līderu sapulci, tu dzirdēsi sprediķus par aicinājumu un atsauksies Dieva aicinājumam, tev atnāks saprašana, ka tas ir vienkārši un tev jāsāk kustēties, lai Dievs var sākt darboties tavā dzīvē. Caur tevi cilvēki sāks bariem nākt pie Kristus. Tu atvērsi mājas grupiņu, un, kad tā būs pilna, tu atvērsi vēl un vēl grupiņas, līdz nezināsi, kā ar to tikt galā. Kad tas sāks notikt, tu redzēsi, kā pārdabiski Dievs sāks gādāt par tavām finansēm, kā Dievs mainīs tevi un kā tu vispār jutīsies, kalpojot Dievam. Cilvēki caur tevi sāks nākt pie Dieva kā pie Mozus, kurš aizgāja Dieva uzdevumā un izveda tautu no Ēģiptes zemes, un Dievs bija ar viņu. Kad tas sāks notikt, mēs piepildīsim šo zemi ar Dieva slavu un godību. Lai tas notiktu, vispirms ir lūgšana, un Dievs atbild pat dīvainos veidos. Viņš neatnāk pats un visus ienaidniekus nenoslepkavo. Viņš uzrunā konkrētus cilvēkus, svētī viņus, palīdz, un šie cilvēki iet un dara, un Dievs ir ar viņiem, un viss izdodas.

Mozus tika aicināts, pamatojoties uz Izraēliešu lūgšanām pēc palīdzības. Dieva žēlastība un līdzjūtība spieda Viņu aicināt kādu cilvēku, šajā gadījumā Mozu, kurš tajā laikā bija bēglis tuksnesī, un viņu galīgi nevarētu uzskatīt par piemērotu, jo viņš bija apprecējis pagānu priestera meitu. Kristīgajās draudzēs parasti ir ļoti noteikti stingri standarti, kā visam ir jābūt un kā Dievam ir jādarbojas, bet reizēm Dievs tā darbojas, ka neko nevar saprast. Dievs pārdabiski atklājās Mozum, teikdams: “Es tevi sūtīšu pie faraona, lai tu izvestu Manu tautu.” Te viss ir saprotams, Mozum jāiet runāt ar faraonu, lai izvestu tautu. Dievs saka: “Es būšu ar tevi, ej un dari.” Lūk, ir pārdabiska zīme, ka krūms deg un nesadeg, un ir pārdabiska balss, kura uzrunā. Mozus atbildēja: “Kas es tāds esmu, ka man jāiet pie faraona un jāved ārā Izraēlieši no Ēģiptes?” Kas attiecas uz Mozu un arī tevi, kad Dievs uzrunā, pirmais, kas var ienākt prāta, ir: “Kas gan es esmu? Kāpēc es?” Tieši tāpat bija arī Gideonam un Jeremijam. Tas liecina par mazvērtību, kad cilvēks nejūtas cienīgs. Mozus ar Dievu kaulējās, teikdams: “Es neesmu runātājs!” Arī Benijs Hins nebija runātājs. Šim lielajam Dieva kalpam raustījās valoda. Kādā dievkalpojumā viņam Dievs pieskārās un atvēra viņa muti, un viņš sāka runāt. Kad Benija Hina tēvs, kurš bija reliģiozs cilvēks un Dievu nepazina, redzēja, ka dēls ir dziedināts no iedzimtas kaites, viņš kļuva ticīgs.

Cilvēkiem parasti ir visādas atrunas, lai nekalpotu Dievam. Viņi parasti saka: “Es esmu par vecu, man nav tas un tas, man nav atbilstošs dzīvoklis, lai grupiņu vadītu.” Cilvēkiem vairāk vajag Dievu, nevis atrasties labā dzīvoklī. Citi tieši šobrīd atrunājas, ka nevar kalpot Dievam, jo nav atbilstoša situācija valstī. Bet tev pašam šajā krīzes periodā nekas nekaiš, tu dzīvo kā Dieva azotē, jo esi ļoti labā vietā un Dievs par tevi rūpējas caur cilvēkiem. Kad Dievs runāja ar Mozu, Viņš teica viņam, ka būs blakus un palīdzēs. Mozus teica: “Dievs, es iešu pie Izraēliešiem, un viņi teiks man, kas tas tāds ir, kas tevi sūtīja?” Dievu neviens nav redzējis un Viņa eksistenci arī daudzi apstrīd. Dievs teica: “Mani sauc Es Esmu.” Mozum radās šaubas, ka cilvēki viņam ticēs. Dievs teica: “Ej, Es būšu ar tevi, Es būšu ar tavu muti.” Pāri visām šaubām ir svarīgi atcerēties, ka tad, kad tu iesi, Dievs būs ar tevi. Nevajag kurnēt kā Mozum, labāk ir uzreiz atsaukties Dieva aicinājumam. Es pieminēšu Jesaju. Kad Dievs meklēja cilvēku, kurš ies, Jesaja teica: “Sūti mani, es iešu!” Ir tādi cilvēki, kuri uzreiz ir gatavi iet, ir tādi, kuri pakaulējas, ir tādi, kuriem jāpiedzīvo kaut kas slikts, lai saprastu, ka vajag iet, bet citi līdz mūža galam tā arī nekur neiet. Ir dažāda veida cilvēki un ir dažāda veida aicinājumi. Parasti cilvēkus māc šaubas un viņiem šķiet, ka viņus nepieņems, nesapratīs.

“Tad Tas Kungs sacīja uz Mozu: "Redzi, Es tevi esmu licis faraonam par dievu, bet Ārons, tavs brālis, būs tavs pravietis. Tu runā visu, ko Es tev pavēlēšu, bet tavs brālis Ārons lai runā ar faraonu, lai tas atlaiž Israēla bērnus no savas zemes.”” (2. Mozus grāmata 7:1-2)

Dievs Mozum deva viņa brāli Āronu, kurš viņa vietā pateiks to, ko Dievs vēlas teikt. Mozus atbildēja: “Sūti ko sūtīdams!” Un tad Tā Kunga dusmas iedegās pār Mozu. Mēs redzam draudzē, ka, piemēram, Luīze un Indra iet un kaut ko dara. Acīmredzot, viņām ir spēcīgs aicinājums, tāpēc viņas dara Dieva darbu. Bet Dievs runā uz katru vienu no mums. Dievs grib sūtīt tevi, nevis kādu citu. Pēc tam, kad Tā Kunga dusmas iedegās pret Mozu, viņš atbildēja: “Jā, Kungs, es iešu.” Dievs iebaidīja Mozu, un viņš piekrita iet. Visā šajā notikumā var redzēt, ka tas ir pilnīgi normāli, ja ir cilvēcīgas šaubas un bailes. Ja Dievs tevi aicina kalpošanā, evaņģelizēt vai atvērt mājas grupiņu, tad tas ir normāli, ka tev ir bailes un šaubas. Tāda ir Dieva aicinājuma anatomija, un tā nepieņem nekādas atrunas. Tajā dienā, kad Jēzus gāja tev garām un aicināja, Viņš teica: “Es darīšu tevi par cilvēku zvejnieku.” Ja Dievs mani ir svētījis, tas nav tikai tāpēc, ka es Viņu lūdzu un meklēju katru dienu, bet gan tāpēc, ka atsaucos aicinājumam tajā saprašanas līmenī, kādā es atrodos. Ja man šodien ir vairāk saprašanas par kaut ko, tad es to daru citādāk nekā vakar.

Kad iesākām draudzi Limbažos, tajā bija pieci cilvēki. Kad sāku tur kalpot, lasīju Jongi Čo un Reinharda Bonkes grāmatas, kurās bija stāstīts par miljoniem cilvēku draudzēs. Grāmatā “Lūgšana – atslēga atmodai” bija teikts, ka vajag konkrēti ieplānot, lūgt, evaņģelizēt, un tad viss notiks. Plāno, lūdz, sludini, un būs! Limbažu sporta halle ir lielākā ēka pilsētā. Es lūdzu par to, sludināju, apliecināju, ka mēs pēc gada tur pulcēsimies. Pēc gada draudzē bija kādi divdesmit cilvēki, un mums vēl nevajadzēja halli. Tagad mani plāni ir nevis uz gadu, bet uz desmit gadiem. Jo cilvēks kļūst vecāks, jo vairāk šķiet, ka laiks iet ātrāk. Atceros, kad man bija kādi desmit gadi, man dienas šķita šausmīgi garas. Ar laiku tu sāc saprast, ka gads patiesībā nav daudz. Laiks paiet ātri, un, ja nesāksi neko darīt, bet tikai plānosi, attapsies, kad jau būs dzīves beigas. Kopš es vadu draudzi, ir pagājuši apmēram astoņpadsmit gadi, un tagad es saprotu, ka nepietiek tikai lūgt un sludināt. Es daudz lasu grāmatas par atmodām. Agrāk, kad es lasīju tādas grāmatas, varbūt es neredzēju, bet tur nebija detaļas. Radās iespaids, ka Dievs pieskārās vienam cilvēkam, kurš noīrēja telpas, cilvēki nāca un viņš tur sludināja. Es darīju tāpat, noīrēju telpas, sludināju, cilvēki atnāca un aizgāja. Uz pirmo evaņģelizācijas dievkalpojumu Limbažos, kurā es pats sludināju, tiešām atnāca trīssimts cilvēki. Es vēl tagad atceros savu pirmo sprediķi. Es stāstīju, kā dažās Austrumu zemēs izpilda nāvessodu, ierokot zemē līdz galvai un ar akmeņiem nomētājot. Teicu: “Neviens, kurš dzīvo savā vainas apziņā, nepaturēs savu dvēseli drošībā.” Pēc tam bija atsauksmes, ka esmu runājis šausmīgas lietas. Bet es biju sludinājis: “Kurš grib izbēgt no elles un garīgā nāves soda, lai nāk pie Jēzus tagad!” Toreiz ļoti daudz cilvēku iznāca priekšā. Es nodomāju: “Oho, Limbažos būs liela draudze!” Es atceros, kad Stīvs Hils atbrauca uz Latviju sludināt, viņš dedzīgi sauca cilvēkus pieņemt Jēzu, un simtiem cilvēku skrēja priekšā. Es nezināju, ka pēc tam viņi vairs nekur nebija. Es nezināju visu to reliģiozitāti, ka cilvēki pēc tam tiek atstāti un pamesti. Vārds tiek sludināts, bet par cilvēkiem pēc tam vairs neviens nepadomā. Arī toreiz pēc sludināšanas Limbažos, kad bija daudz cilvēku, uz draudzi pēc tam neatnāca neviens. Toreiz man bija tumša bilde par draudzes kārtību. Manā pirmajā evaņģelizācijas dievkalpojumā arī bija kāda adventistu māsa, kura toreiz bija atnākusi un priekšā iznākušos cilvēkus aicināja uz savu draudzi, dalot bukletiņus. Kopš tās reizes ir pagājis laiks, un mēs zinām, kā Dievs aicina un ceļ. Atslēga bija nevis Jongi Čo grāmatā, bet:

“Tāpēc eita un darait par mācekļiem visas tautas, tās kristīdami Tēva, Dēla un Svētā Gara Vārdā.” (Mateja evaņģēlijs 28:19)

Ejiet un dariet par mācekļiem, nevis tikai sludiniet. Mīliet cilvēkus. Tāpēc šodien tēma ir “Aicinājuma anatomija”, jo mūsu mērķis ir būt par mācekļiem.

“Un Ārons runāja visus tos vārdus, kurus Tas Kungs bija sacījis Mozum, un viņš darīja tās zīmes tautas priekšā. Un tauta ticēja. Un, kad viņi dzirdēja, ka Tas Kungs uzlūkojis Israēla bērnus un redzējis viņu bēdas, tad viņi zemu noliecās Dieva priekšā un pielūdza.” (2. Mozus grāmata 4:30-31)

Dievs ir ar tevi. Kad tu iesi, Dievs darbosies.

Nākamā personība ir Jozua. Dievs aicināja Jozua. Viņš nedaudz atgādina Dāvidu, jo bija reāls varonis un ar viņu bija Dievs. Kad viņš kāva pretiniekus ar savu armiju, uz viņa pavēli saule un mēness apstājās. Ir ziņas, ka tiešām tāda diena ir bijusi cilvēces vēsturē. Jozua bija tas, kurš ieveda Izraēliešus apsolītajā zemē. Kā Jozua varēja būt tas, kas viņš bija? Pirmkārt, viņam nebija pārdabiska aicinājuma. Mozum bija degošs ērkšķu krūms un dažādi brīnumi, bet Jozua tikai redzēja pie Mozus šīs zīmes, un viņam pašam nebija pārdabiskas atklāsmes. Dieva vārdā par Jozua es atradu interesantas lietas. Viņš bija jaunietis, viens no Mozus jauniešu komandas dalībniekiem. Tas nozīmē, ka Mozus sev apkārt pulcēja jaunus cilvēkus, jo veciem drīz sāk birt smiltis, tādēļ viss tas darbs, ko viņš būtu ielicis vecajos, izbirtu ārā. Ja tu ņem jauniešus Dieva darbā, tad, kad pats būsi vecs, pēc tevis paliks nobrieduši cilvēki un kalpotāji, kuri turpinās tavu darbu. Nevis tavu darbu, bet to darbu, kuru Dievs konkrēti ir uzticējis draudzei “Kristus Pasaulei”. Mozus sev apkārt bija izvēlējies jauniešus, un ir rakstīts par Jozua, ka viņš bija viens no šiem jaunekļiem.

Un Tas Kungs runāja ar Mozu vaigu vaigā, kā kāds sarunājas ar savu draugu. Un, kad viņš atgriezās nometnē, viņa kalps Jozua, Nūna dēls, vēl jauneklis, palika teltī.” (2. Mozus grāmata 33:11)

Kad viņš atgriezās nometnē, viņa kalps Jozua, Nūna dēls, vēl jauneklis, palika teltī. Vēl par viņu rakstīts:

“Bet divi vīri bija palikuši nometnē, tā viena vārds bija Eldads, bet tā otra - Medads; un arī viņos palika Gars, jo tie bija starp tiem uzrakstītiem, bet viņi nebija izgājuši ārā no savām teltīm, un tomēr nometnē tie runāja kā pravieši. Un tad kāds zēns tecēja un ziņoja Mozum, sacīdams: "Eldads un Medads nometnē runā kā pravieši!" Tad Jozua, Nūna dēls, Mozus palīgs, viens no viņa izraudzītiem jaunekļiem, atbildēja un sacīja: "Mozu, mans kungs, aizliedz tiem!" Tad Mozus tam atbildēja: "Vai tu esi manu tiesību aizstāvis? Ak, kaut Tā Kunga tauta visa būtu pravieši, un kaut Tas Kungs Savu Garu pār viņiem visiem dotu!"” (4. Mozus grāmata 11:26-29)

Iedomājies, Jozua bija viens no Mozus izredzētajiem jaunekļiem, kuri bija kopā ar Mozu. Vai tā nav laba ziņa? Kā Jozua kļuva par to, par ko viņš kļuva? Kā Dievs viņu aicināja? Ja mēs sapratīsim, kā Dievs aicināja Jozua, tad mēs sapratīsim, kā Dievs aicina mūs. Jo ne visos gadījumos, patiesībā ļoti maz gadījumos Dievs uzrunā dzirdamā balsī. Manā gadījumā tā notika, bet tik un tā pirms tā visa cilvēki par mani bija lūguši, strādājuši un sludinājuši. Bet, jā, mans aicinājums ir viens no tūkstoša, iespējams. Tas nav parasts. Un jebkurā gadījumā, ar dzirdamu balsi vien nepietiek. Pēc tam ir jāizprot Dieva griba un ir jāpieņem no Dieva vārda un arī no cilvēkiem tas, kāds Viņš ir, nevis tikai balss, kas skanēja: ”Tagad tu būsi Mans kalps.” Dievs man teica: “Tu būsi Mans kalps. Lasi Bībeli katru dienu, lūdz Dievu katru dienu, esi draudzē, un tu būsi Mans kalps.” Un es pie šiem vārdiem esmu turējies. Tas ir mans pamats, bet tas nav mans pamats tikai tāpēc, ka es to dzirdēju dzirdamā balsī. Tas ir mans pamats, jo es to redzu Dieva vārdā. Pamatu pamats ir Dieva vārds.

Par Mozu rakstīts, ka viņš kāpa kalnā un pavadīja tur četrdesmit dienas un četrdesmit naktis, un saņēma Derības plāksnes. Ir rakstīts, ka Jozua bija kopā ar viņu. Mēs parasti domājam, ka tur bija tikai Mozus, bet Dieva vārdā ir rakstīts, ka Jozua kāpa kalnā kopā ar Mozu. Tas nozīmē, ka viņš bija vistuvāk Mozum. Jo Mozus visur viņu ņēma sev līdzi. Un, kad viņi pēc Dieva norādījumiem uzcēla Saiešanas telti, Dieva pielūgsmes centrālo vietu Izraēlā, ko nojauca un ceļojumos atkal uzcēla, Mozus gāja lūgt Dievu uz šo telti. Tad visa tauta izgāja no savām teltīm, stāvēja un klusībā noskatījās. Tu iedomājies to skatu? Kā no viņa cilvēki bijās! Kādu Dieva klātbūtni viņi pie viņa redzēja un juta! Viņš nokāpa no kalna, un viņa sejas āda spīdēja. Viņš pats to nezināja. Kad viņš lūdza Dievu, tad jūra pāršķēlās. Kad Izraēls gāja ceļojumos un pārgājienos, Dievs naktīs viņus vadīja kā uguns stabs, dienās kā mākonis. Dieva eņģelis gāja Izraēlam pa priekšā, un tas viss notika caur Mozu. Kad viņš gāja uz telti lūgt Dievu, visa tauta iznāc tajā noskatīties. Un viņam kāds bija blakus – Jozua, jauneklis. Jozua bija kopā ar viņu. Kad Mozus teltī palūdza Dievu, viņš devās ārā, un ir rakstīts, ka Jozua palika teltī, un tas norāda uz to, ka viņš, Mozus iespaidā, acīmredzot, bija sācis saprast, ka viņš grib to pašu, ko Mozus. Un, kad viņš redzēja, ka Mozus iet teltī, arī viņam tur vajadzēja iet. Ja tu redzi, ka mācītājs lūdz Dievu, tad arī tev vajag lūgt Dievu. Un ne jau tāpēc, ka mācītājs to dara, bet to Dieva vārds māca. Jozua vienmēr bija kopā ar viņu. Un Jozua izpildīja dažādus sīkus darbus Mozus uzdevumā.

Reiz bija tāds notikums, ka Dievs uzlika savu Garu uz vēl citiem cilvēkiem Izraēlā, jo Mozus viens pats netika galā ar pienākumiem. Dievs lika saaicināt cienījamus cilvēkus, pats nāca pār viņiem, lai arī viņi varētu kalpot tāpat kā Mozus. Un pēkšņi Jozua izdzirdēja, ka ne tikai tie, kas bija atnākuši, bet vēl divi citi cilvēki nometnē pravieto. Tas viņam likās nepareizi, tāpēc viņš nāca pie Mozus un teica: “Mozu, aizliedz viņiem pravietot, tas nav pareizi!” Zini, ko Mozus teica? “Kas tu tāds esi, tu esi iecelts man par aizstāvi?” Līdzīgi kā Jēzus teica Pēterim: “Atkāpies, sātan! Tu nerunā pēc Dieva prāta, tu runā pēc sava prāta.” Vai Pēteris apvainojās? Jozua apvainojās? Ja tajā brīdī viņš būtu apvainojies, viņa aicinājumam būtu beigas. Varbūt tev var nepatikt, ar kādiem sejas vaibstiem mācītājs kaut ko pasaka. Varbūt kāds vārds nebija īsti piemērots, spriežot pēc tavas izglītības pakāpes. Varbūt tev nepatika vārds ‘stulbs’? Varbūt tas bija tēmēts tieši uz tevi, jo suns pats zina, ko viņš ir ēdis. Nu, stulbs ir stulbs. Ir tādi cilvēki, kuri pirmo reizi atnāk uz draudzi, dzird mācītāju un jau uzreiz ir piedauzījušies. Viņi arī nevar aicinājumā ieiet. Viņi meklē savu ideālo mācītāju, savu ideālo draudzi, kuras nav. Nav izdeālās draudzes un nav ideālo cilvēku. Ir tikai tā vieta, kurā Dievs ir tevi ielicis un aicinājis! Dievs ir labs, draugs! 

“Tad Mozus cēlās un Jozua, viņa kalps, līdz ar viņu; un Mozus uzkāpa Dieva kalnā.” (2. Mozus grāmata 24:13)

Jozua kāpa kalnā kopā ar Mozu. Viņi bija kopā. Un, kad Mozus teltī lūdza Dievu, arī Jozua tur bija, un vēl ilgāk nekā Mozus palika tur.

“Un Tas Kungs runāja ar Mozu vaigu vaigā, kā kāds sarunājas ar savu draugu. Un, kad viņš atgriezās nometnē, viņa kalps Jozua, Nūna dēls, vēl jauneklis, palika teltī.” (2. Mozus grāmata 33:11)

“Tad Jozua, Nūna dēls, Mozus palīgs, viens no viņa izraudzītiem jaunekļiem, atbildēja un sacīja: "Mozu, mans kungs, aizliedz tiem!"” (4. Mozus grāmata 11:28 )

Jozua neapvainojās. Un, ja viņš gribēja apvainoties, viņš savācās. Ja viņam ļoti gribējās apvainoties, jo nepatika, kāda bija Mozus izteiksme, viņš gāja savā lūgšanu kambarī un tika ar to galā. Ir normāli apvainoties. Ir svarīgi tikt galā ar apvainošanos! Neviens no mums nevar ieiet aicinājumā, ja viņš pastāvīgi apvainojas un netiek ar to galā. Mozus arī varēja apvainoties, kad Tas Kungs sadusmojās uz viņu. Bet bija otrādāk, Tas Kungs apvainojās jeb sadusmojās uz viņu. Viņš iekaisa dusmās, domājot, ko viņš vispār iedomājas, Viņš taču viņu var nospiest kā blusu.

Lesters Samrels bija ievērojams Dieva vīrs, kurš jau ir Debesīs. Viņa biogrāfijā es lasīju, kā Dievs viņu aicināja. Viņš bija smagi slims, man šķiet, ar tuberkulozi, un viņš gulēja mājās, lai nomirtu. Un pēkšņi viņam parādījās redzējums. Viņš nebija bijis labs cilvēks, kaut nāca no ticīgas ģimenes. Viņš apzaga Dieva kalpus, kuri nāca pie viņa mātes mājās. Viņš iztīrīja viņu kabatas no liekām monētām. Lesters bija palaidnis un kauslis. Kad viņu skolā apcēla, tad viņš sita ar koku pa galvu. Vīzijā no Dieva viņam vienā pusē parādījās zārks un otrā pusē Bībele. Un Dievs teica: “Izvēlies, vai nu zārks, vai tu sludināsi.” Ko viņš izvēlējās? Sludināt. Viņš iekāpa drauga vecajā auto, un abi brauca sludināt. Viņi absolūti cilvēkus nemīlēja, viņiem nebija nekādas saprašanas par Dieva mīlestību, un Lesters vienkārši gāja kalpot, lai nenomirtu. Viņš cilvēkiem teica: “Šodien te būs dievkalpojums, un, lai es nenomirtu, es te sludināšu. Jo Dievs teica, ka es nomiršu, ja es nesludināšu!” Viņš sludināja, un cilvēki sāka nākt pie Dieva. Viņš sāka dibināt draudzes, jo viņa kalpošana ar laiku pacēlās līdz ļoti augstam līmenim. Arī Mozum bija līdzīgi. Viņš negribēja, nevarēja un sūdzējās, ka nekas nav, kamēr tika piespiests iet. Ir reizes, kad Dievs piespiež iet aicinājumā. Pāvilu, kurš bija Dieva pretinieks un vajāja kristiešus, Dievs piespieda. Dievs viņam atklājās tādā veidā, ka Pāvils nevarēja pretoties. Vai esi redzējis filmu “Krusttēvs”? Tā ir klasika, kas būtu jāredz katram. Filmā bija tādi vārdi, ka krusttēvs izteica kādam tādu piedāvājumu, no kura nevar atteikties. Aicinājums no Dieva ir līdzīgs piedāvājums kā Lesteram Samrelam, vai nu tu nomirsti, vai nu tu kalposi. Reizēm Dievs dara tā, bet Jozua gadījumā tā nebija. Viņš vienkārši bija kopā ar Mozu.

“Šie ir to vīru vārdi, kurus Mozus izsūtīja izlūkot zemi. Un Mozus nosauca Hozeju, Nūna dēlu, vārdā Jozua.” (4. Mozus grāmata 13:16)

Ir rakstīts: “Un Mozus nosauca Hozeju, Nūna dēlu, vārdā Jozua.” Tas nozīmē, ka Jozua nebija viņa īstais vārds, bet Hozeja. Jozua iepriekš bija Hozeja. Vecāki viņam bija iedevuši tādu vārdu, bet Mozus deva viņam citu vārdu, Jozua. Mozus redzēja viņā citu cilvēku, nekā viņa vecāki un nekā viņš pats. Mozus redzēja kaut ko citu nekā pārējie cilvēki, un Vecās Derības laikā vārdus deva tā, kā pašiem ienāk prātā. Piemēram, māte bērnu sāpēs dzemdēja, tātad nosauca par Benjaminu jeb ‘sāpēs dzemdētais’. Un tā visu mūžu cilvēks dzīvoja ar tādu vārdu. Bet reizēm bija arī labi vārdi. Mozus redzēja Jozua citādāku cilvēku nekā viņa vecāki. Un tu esi šajā vietā, kur tevī redz kaut ko citu, nekā tas bija ieplānots. Kā velns to bija ieplānojis vai tu pats biji iedomājies. Tu ļoti bieži no kanceles dzirdi skaidrus norādījumus un uzmudrinājumus par to, kas tu vari būt un kas tu esi Jēzū Kristū. Jauns radījums, kuram nekas nav neiespējams! Lūk, Jozua bija tādā vidē, kur par viņu ticēja. Un kāpēc ticēja? Jo viņš bija kopā ar Mozu un neapvainojās. Viņš bija kopā ar Mozu un darīja to, ko darīja Mozus. Ir skaidri rakstīts, ka viņš bija palīgs, - aizej tur, izdari to, atnes to, nomazgā kājas, apgriez nagus, novelc kurpes. Jēzus mazgāja mācekļiem kājas, Viņš tādā veidā parādīja pazemību. Jozua vienkārši kalpoja Mozum. Vai tu esi gatavs kaut ko palīdzēt mācītājam vai mājas grupas vadītājam? Kaut ko atnest, kaut ko izdarīt. Ir cilvēki, kuri aiz laba prāta to dara, un neviena liela lieta uzreiz nesākas ar kaut ko lielu. Varbūt tu domā, ka būsi grupā, būsi kalpošanā un darīsi lielas lietas, un, ja mācītājs vai līderis neredzēs to, ka tu vari to lielo lietu izdarīt, tad tu vairs nebūsi ar mieru. Klausies, Jozua bija palīgs. Aicinājums nāk caur palīdzēšanu. Ja tu pieņem aicinājumu, sāc ar to, ka tevi aicina izdarīt mazas lietas. Ja tu nespēj izturēt eksāmenu un izdarīt mazās lietas, tad tev šīs mazās lietas vairs nepiedāvās. Acīmredzot, Jozua bija tas, kurš izdarīja mazās lietas. Vēlāk Mozus viņu izsūtīja izlūkot apsolīto zemi; viens no divpadsmit izlūkiem bija Jozua. Jozua un Kālebs bija divi cilvēki, kuri atnāca no izlūkošanas un teica: “Mēs iesim un ieņemsim šo zemi. Nav problēmas!” Pārējie desmit bija pārbijušies un teica, ka tur ir milži un tas nav iespējams. Viņi iebiedēja visu tautu, un tauta tur neiegāja. Viņi visi četrdesmit gadu laikā izmira tuksnesī, izņemot Jozua un Kālebu. Jozua gāja teltī, Jozua neapvainojās, Jozua bija tuvu pie Mozus. Nav skaidrs, vai Mozus viņu aicināja tuvāk pie sevis, vai arī viņš pats turējās pie Mozus, es domāju, ka abpusēji.

“Un Jozua, Nūna dēls, bija pilns gudrības gara, jo Mozus bija uzlicis savas rokas uz viņu, un Israēla bērni viņam klausīja un darīja, kā Tas Kungs to Mozum bija pavēlējis.” (5. Mozus grāmata 34:9)

Mozus zināja no Dieva laiku, kad viņš mirs, un viņš publiski uzlika rokas Jozua. Tas nozīmē publisku iesvaidīšanu jeb publisku apstiprinājumu tam, kas bija jau noticis. Viņš bija absolūti uzticams cilvēks. Ir rakstīts, ka Dievs pateica Mozum: “Iecel Jozua savā vietā, bet tevi Es ņemšu mājās. Tu neieiesi šajā zemē, bet Jozua ieies, un viņš ievedīs tautu. Viņš pabeigs to, ko tu esi iesācis.” Dievs to pateica Mozum, nevis Jozua. Ir bijuši vairāki cilvēki, kuri ir nākuši pie manis sveicināties, un es esmu teicis: “Tu būsi mācītājs.” Ja es tā saku, tātad es to redzu! Un, ja tev tas nav skaidrs, tad tu arī tas nebūsi! Ja tev tas ir skaidrs, tad tu būsi! Parasti es to tā nesaku, bet es redzu, ka cilvēks var, ka viņam ir kaut kādi priekšnosacījumi, ka viņš ir uzticams, neapvainojas. Tas nav akmenī kalts, ka tu būsi, bet, ja tu būsi kā Jozua, tad tu būsi. Ja tu būsi palīgs, iesi savā teltī pavadīt laiku ar Dievu, iesi kopā ar svaidīto, iesi un izpildīsi mazos darbiņus, tad lēnām celsies. Jozua sāka ar maziem darbiem un beidza ar lieliem darbiem. Viņš kopā ar Mozu visu bija iemācījies, viņš redzēja Mozus vadības stilu, un viņš tika publiski iecelts. Tas nozīmē, piemēram, draudzē kāds cilvēks tiek izsaukts draudzes priekšā un viņam tiek uzliktas rokas, un no tā brīža viņš ir mācītājs vai grupiņas vadītājs. Pat tad, ja tu to negribi, no tā brīža tu tas esi. Ir piecas Mozus grāmatas, un pēc tām Jozua arī ir pašam sava grāmata. Viņš bija Mozus palīgs un kļuva par Izraēla tautas vadītāju, priesteri un ķēniņu.

“Un notika pēc Mozus, Tā Kunga kalpa, nāves, ka Tas Kungs runāja uz Jozuu, Nūna dēlu, Mozus palīgu: "Mans kalps Mozus ir miris; tad nu celies ar visu šo tautu un ej pāri Jordānai uz to zemi, ko Es viņiem, Israēla bērniem, gribu dot. Visas vietas, kur jūs savu kāju pēdas liksit, Es esmu jums devis, kā Es to esmu Mozum solījis. No tuksneša un arī no Libanona apgabala līdz pat lielajai upei, līdz Eifratas upei, visa hetiešu zeme līdz Lielajai jūrai pret saules rietu - tās lai ir jūsu robežas. Neviens lai tavā dzīves laikā nav spējīgs tev turēties pretī; kā Es esmu bijis ar Mozu, tāpat Es būšu ar tevi: Es tevi neatstāšu, un Es tevi nepametīšu. Esi stiprs un drošsirdīgs! Jo tev būs šai tautai jāsadala zeme par mantojumu, ko Es ar zvērestu esmu apsolījis dot viņu tēviem. Esi stiprs un drošsirdīgs, ka tu turi un dari visu bauslību, ko Mozus, Mans kalps, tev ir pavēlējis; nenovērsies no tās ne pa labi, ne pa kreisi, ka tev labi izdodas visur, kur vien tu iesi. Lai tava mute nepamet šo bauslības grāmatu, bet apdomā dienām un naktīm, ka tu vari turēt un darīt visu, kas tur ir rakstīts, tad tavi ceļi tev labi izdosies un tad tev laimēsies. Vai Es neesmu tev pavēlējis: esi stiprs un drošs, nebīsties un nebaiļojies! Jo Tas Kungs, tavs Dievs, ir visur ar tevi, kurp vien tu iesi." (Jozuas grāmata 1:1-9)

Mozus bija šeolā, bet Jozua – tautas vidū. Un Tas Kungs runāja uz Jozua, Nūna dēlu, Mozus palīgu. Tas Kungs runāja nevis vairs uz Mozu, bet tieši uz Jozua. Tu vēlies, lai Dievs uz tevi runā? Vispirms iemācies klausīt savus vadītājus. Ja tu gribi, lai pats Dievs uz tevi runā, tad iemācies draudzes kārtību un klausies mācītāju, ko viņš māca. Vēlreiz noklausies sprediķi, izkonspektē, pieraksti un iemācies to visu pielietot savā dzīvē. Dievs uz tevi sāks runāt tādā pašā secībā, kādā uz Jozua.

Tagad Jozua pats runā uz tautu, viņš pats ved apsolītajā zemē un saka tautai: “Pieminiet, ko Mozus mācīja!” Faktiski Jozua varēja celt savu valstību, nevis lietot Mozus draudzes mācību, ko Mozus no Dieva bija saņēmis. Viss varēja būt citādāk, tā kā Jozua to grib, bet Jozua teica nē, viņi darīja tā, kā Mozus mācīja. Lūk, patiess Mozus māceklis. Lūk, patiess Kristus māceklis. Lūk, patiess draudzes patriots. Aicinājuma anatomija.

“Tad tie atbildēja Jozuam, sacīdami: "Visu, ko tu mums esi pavēlējis, to mēs darīsim, un visur, kur vien tu mūs sūtīsi, mēs iesim.” (Jozua grāmata 1:16)

Tieši tāpat kā cilvēki klausīja Mozum, tieši tāpat viņi klausīja arī Jozua. Gribi ieiet aicinājumā? Lūk, šis ir ceļš. “Tāpat kā mēs visās lietās esam klausījuši Mozu, tāpat arī mēs tevi klausīsim, lai tikai Tas Kungs ir ar tevi, kā Viņš bija ar Mozu.” Cilvēkiem bija svarīgi, ka Tas Kungs bija ar Jozua.

Es zinu, ka Dievs uzrunāja. Es zinu, ka Svētais Gars dara Savu darbu pie mūsu sirdīm. Un šis vārds bija taisnā ceļā no Dieva pie tevis. Un es aicinu tevi, pirmkārt, domāt par to. Domāt par to, ko tu dzirdēji. Jo daudz ir aicinātu, un maz ir izredzētu, saka Jēzus. Aicināti ir visi, katrs savā kalpošanas veidā, bet izredzēti ir tie, kuri atsaucas aicinājumam. Domā par to! Lai tu vari būt izredzētais, lai tu, šeit virs zemes esot, vienkārši nevelc dzīvību, bet nodzīvo pilnvērtīgu dzīvi Kristum un cilvēkiem. Laiks paies, un paliks tikai mūsu darbi un cilvēki, kuriem būsi kalpojis un ieguldījies! Viņi paliks, kā Jozua palika pēc Mozus. Nebūtu Mozus, nebūtu mēs. Nebūtu Jozua, nebūtu mēs. Tāds ir Dieva plāns, un tu esi šī plāna daļa. Debesu Tēvs, Svētais Gars, es Tevi lūdzu, Kungs, lai Tu personīgi pieskaries katram aicinātajam, personīgi uzrunā un palīdzi saprast, palīdzi pieņemt pareizus lēmumus, iet aicinājumā, atsaukties aicinājumam. Un sākt ar to vietu, kur atrodamies, sākt iet Tavā druvā, Tavā darbā, Jēzus Kristus Vārdā! Āmen!


Mācītāja Mārča Jencīša sprediķi “Aicinājuma anatomija. 1.daļa” pierakstīja un rediģēja draudzes “Kristus Pasaulei” redakcija

Attālums starp to, kas tu esi un kas tu gribi būt

Publicēja 2020. gada 19. maijs 09:03Līga Paņina

Ziņas datums 19.05.20.

Kas mēs esam un kas mēs vēlamies būt? Bērniem skolā vai bērnudārzā liek zīmēt zīmējumus par to, kas viņi vēlas kļūt. Kad es gāju bērnudārzā, es zīmēju tādus zīmējumus, bet es vispār nezināju, kā zīmēt, un nesapratu, ko zīmēt. Es nezināju, kas es gribu būt. Blakus bija bērni, kuri zīmēja mēnesi un raķeti (astronauts), māju (celtnieks) vai mašīnu (šoferis). Jau esot bērns, kāds bija ieraudzījis, kas viņš vēlas būt. Es nezināju, kas es vēlos būt. Es nekad mūžā nedomāju, ka es būšu mācītājs. Bet jau no pirmās dienas, kad es satikos ar Jēzu Kristu, es dzirdēju no Dieva, ka es būšu Viņa kalps, un tas ir tas, kas es gribu būt – Viņa kalps, evaņģēlists, mācītājs, – tas, kurš kalpo cilvēkiem un ceļ Dieva valstību. Ar visu to, kā es to saprotu un kādas ir iespējas. Es vēlos kalpot Dievam un kalpot cilvēkiem. Lai nāk Dieva valstība un Viņa prāts lai notiek. Lūk, tas es gribu būt! Ikviens, kurš nāk pie Kristus, jau pašā pirmajā dienā saņem vārdus no Dieva: „Nāc Man līdzi, un Es tevi darīšu par cilvēku zvejnieku!” Ja tu veselīgi skaties Bībelē, tad tu redzi, ka tā Jēzus aicināja: „Es glābšu tevi, un tu glābsi citus!” Mums nav nekādas jēgas būt šeit virs zemes, ja glābjam tikai sevi. Mūsu uzdevums ir glābt citus, un tad, kad mēs glābjam citus un kalpojam viņiem, Dievs darbojas pie mums īpašā veidā.

Cik labi ir būt sabiedrībā! Tu esi augstākajā sabiedrībā. Tu esi puisis vai meitene no augstākās sabiedrības. Bībele tā skaidri saka, Dievs tā par mums domā: „Es jūs esmu darījis par ķēniņiem un priesteriem.” Lai arī kā pasaule cenšas mūs nomelnot, tas nemaina būtību, jo mēs esam ķēniņi un priesteri, un mēs valdām un vadām procesus. Mēs esam Dievam īpaši mīļi un dārgi. Dievs saka, ka Viņš ienīst Ēsavu un mīl Jēkabu. Viņš ienīst Ēsavu, kurš nicināja savu pirmdzimtību un aicinājumu, nicināja cilvēku „zvejniecību”. Un Viņš mīl Jēkabu, kurš bija šāds un tāds, tomēr viņš gribēja šo aicinājumu, jo zināja, kas viņš grib būt. Viņš gribēja nest Dieva vīziju. Draugs, mēs visi esam aicināti nest Dieva vīziju – evaņģēlija vēsti, glābšanu un gaismu tautām. Mēs esam gaisma kalna galā, jo neviens, iededzinājis sveci, to neliek zem pūra, bet liek to redzamā vietā. Ir kaut kāds attālums no tās vietas, kas mēs esam, uz to vietu, kas mēs gribam būt. Ja mēs pazīstam Dievu, tad mēs zinām to, ko Dievs no mums grib, kādus Dievs mūs redz un kas mēs gribam būt Kristū. No tās vietas, kas mēs gribam būt, līdz tai vietai, kādus Dievs mūs redz, kas mēs varētu būt, ir attālums. No tā, kas tu esi šobrīd, līdz tam, kas tu būsi, ir ceļs ejams. Tu dažkārt pieļauj domu, ka tu patiesībā sevi nepazīsti? Es domāju, ka daudzi nepieļauj, bet daudzi ko tādu jau ir pamanījuši; ir bijušas situācijas, kurās tu sevi nepazīsti, jo tu rīkojies ne tā, kā tu domāji par sevi. Tu domāji, ka esi tāds, tomēr izrādījies citādāks. Bet ceļš uz to, kādam tev jābūt, vēl ir ejams, ir jāpārvar zināms attālums. Reizēm mēs varam paši sevi nepazīt, tāpēc mums ir jāiepazīst Dievs, jo tikai Dievs mūs pazīst, un, kad mēs iepazīstam Dievu, mēs iepazīstam sevi. Bībele saka, ka Dieva vārdā mēs sevi aplūkojam kā spogulī. Ja mēs aplūkojam sevi un aizejam tādi paši kā bijuši, tad tas nav derīgi. Dieva vārdā mēs sevi redzam kā spogulī un arī izdarām pie sevis korekcijas.

Bet Man ir lielāka liecība nekā Jāņa: tie darbi, ko Tēvs Man ir devis, lai Es tos pabeidzu, šie paši darbi, ko Es daru, liecina par Mani, ka Tēvs Mani ir sūtījis.” (Jāņa evaņģēlijs 5:36)

Jēzus saka, ka ne vārdi, ko Viņš runā, liecina par to, kas Viņš ir – Tēva sūtīts Mesija, bet darbi. Tu esi pamanījis Bībelē, ka Jēzus nemēdza zīmēties? Kad velns Viņam piedāvāja, lai Viņš metas lejā no tempļa jumta un eņģeļi Viņu uz rokām nesīs, un tas būtu liels brīnums un visi Viņu pielūgtu, Jēzus atbildēja, ka Viņš nekārdinās (nepiesaistīs Sev uzmanību, neizaicinās) To Kungu. Jēzus mērķis nebija zīmēties, tie nebija vārdi, kuru dēļ Viņš atnāca, bet darbi. Jēzus saka, ka cilvēka būtību nosaka nevis vārdi, bet darbi jeb tas, kā cilvēks rīkojas. Jēzus arī saka: „Ko jūs saucat Mani par Kungu, bet nedarāt, ko Es jums saku?” Mums var būt labas vēlēšanās. Pēc atgriešanās pie Dieva mēs uzreiz nekļūstam ideāli, un arī visā savā dzīvē mēs nebūsim ideāli, bet mēs nepārtraukti tuvojamies ideālam. Mēs pilnveidojamies un nekad neatslābstam. Darbi par to liecina! Ja tu gribi sevi saprast un iepazīt, tad, pirmkārt, pavēro pats sevi spogulī. Kad tev ir pretenzijas pret kādu, – līderi, mācītāju, draudzi, vīru vai sievu, savu nākamo draugu vai draudzeni, brāli vai māsu grupiņā, – tad vispirms paskaties spogulī. Konfliktā parasti nekad nav iesaistīta tikai viena puse. Lai kā tev gribētos teikt, ka viņš vai viņa ir vainīga, vispirms tu pats esi ieguldījies šajā konfliktā, šajā problēmā. Kad tu nāc un runā par to, tad labāk ir teikt: es, nekā viņš vai viņa. Mans uzdevums ir skatīties uz sevi, nevis uz citiem. Man ir pašam sava atbildība Dieva priekšā, un gan jau Dievs pats tiks ar šo cilvēku galā, jo es atbildu tikai par savām lietām. Bet tas nenozīmē, ka es nevaru pateikt, ka ir tā vai citādi, kaut kas patīk vai nepatīk. Darbi liecina par to, kas es esmu.

Tad Jēzus saka tiem: "Jūs visi šinī naktī pret Mani apgrēcināsities, jo stāv rakstīts: Es sitīšu ganu, un ganāmā pulka avis izklīdīs. Bet pēc Manas augšāmcelšanās Es jums pa priekšu aiziešu uz Galileju." Bet Pēteris atbildēja un uz to sacīja: "Kad visi pret Tevi apgrēcinātos, es nemūžam neapgrēcināšos. Jēzus sacīja tam: "Patiesi Es tev saku: šinī naktī, pirms gailis dziedās, tu Mani trīs reizes aizliegsi." Pēteris saka Viņam: "Jebšu man būtu jāmirst ar Tevi, taču nemūžam Tevi neaizliegšu." Tāpat arī visi citi mācekļi sacīja. Tad Jēzus aiziet ar Saviem mācekļiem uz kādu vietu ar nosaukumu Ģetzemane un saka mācekļiem: "Nosēdieties šeit, Es paiešu tālāk un pielūgšu Dievu." Un Viņš ņēma Sev līdzi Pēteri un abus Cebedeja dēlus un sāka skumt un baiļoties. Tad Viņš saka tiem: "Mana dvēsele ir noskumusi līdz nāvei: palieciet šeit un esiet ar Mani nomodā." Un, nedaudz pagājis, Viņš krita uz Sava vaiga pie zemes, lūdza Dievu un sacīja: "Mans Tēvs, ja tas var būt, tad lai šis biķeris iet Man garām, tomēr ne kā Es gribu, bet kā Tu gribi." Un Viņš nāk pie mācekļiem un atrod tos guļam un saka uz Pēteri: "Tātad jūs nespējat nevienu pašu stundu būt ar Mani nomodā? Esiet modrīgi un lūdziet Dievu, ka jūs neiekrītat kārdināšanā, gars ir gan labprātīgs, bet miesa ir vāja.” (Mateja evaņģēlijs 26:31-41)

Jēzus ar mācekļiem baudīja pēdējo vakarēdienu. Viņš pateica mācekļiem par Savu nāvi un par to veidu, kā Viņš ies nāvē. Kad Jēzus bija pateicis šos vārdus, ka Viņš mirs pie krusta un visi mācekļi bēgs un Viņu atstās, Pēteris uz to atbildēja, ka nemūžam viņš to nedarīs, ka viņš ar Jēzu ies cietumā un pat nāvē. Viņš runāja pilnīgā pārliecībā, viņš tam ticēja, viņš emocionāli ticēja tam, ko viņš runā. Jēzus viņam atbildēja, ka, pirms gailis dziedās, viņš Jēzu trīs reizes aizliegs. Pēteris turpināja apgalvot, ka tā nenotiks, viņš turpināja pretoties. Pēteris par sevi domāja, ka viņš ir tāds, kurš Jēzus dēļ var mirt vai iet cietumā. Viņš bija pārliecināts tik ilgi, kamēr bija grupā un Jēzus bija blakus. Kad Jēzus tika arestēts, mācekļi bēga. Jānis un Pēteris bija tie, kuri slepeni gāja Viņam līdzi līdz augstā priestera pilij un skatījās, kas notiks. Kad Jēzus tika sists, pazemots un apspļaudīts, Pēteris bija tur. Pēterim trīs reizes uzdeva jautājumu, vai viņš arī bija ar Jēzu, bet viņš to noliedza. Kāds viņam teica, ka viņa valoda viņu nodod, ka viņš ir viens no Jēzus sekotājiem. Pēteris dievojās un zvērēja, ka viņš Jēzu nepazīst. Viņš To Kungu noliedza trīs reizes. Tajā brīdī Viņu vēl netaisījās ne arestēt, ne sist krustā, šeit vēl nebija absolūtas, tiešas briesmas. Taču viņš trīs reizes noliedza Jēzu. Šis notikums labi parāda to, ka mēs varam domāt par sevi, kas mēs esam, bet patiesībā vēl nemaz neesam, jo līdz tam ir jānoiet kāds ceļš. Pēteris pieļāva kļūdu, bet, neskatoties uz to, Jēzus viņam uzticējās un viņa rokās atstāja pat draudzes vadību. Pagāja laiks, līdz Pēteris pabeidza savu kalpošanu un mira pie krusta, un viņš lūdza, lai viņu sit krustā ar galvu uz leju, jo viņš nejutās cienīgs mirt tā, kā viņa Kungs. Beigās Pēteris atdeva savu dzīvību par Kristu, kaut sākumā viņš to nevarēja izdarīt.

Garīgā izaugsme nenotiek vienā dienā, taču mums ir skaidri jāredz, kas mēs gribam būt! Tev ir skaidri jāredz, ko Dievs no tevis grib un kādam tev ir jābūt Jēzū Kristū, un tev ir jāiet šis ceļš, lai tur nonāktu. Kopš tā brīža, kad pieņēmi Jēzu, tu esi jauns radījums, tomēr ir jāatjauno sava domāšana un jāizstrādā jaunas iemaņas, līdz tu tiešām kļūsti tas, kas tu gribi būt.

Šodien es jums gribu dot punktus, kuri veido ceļu no tā punkta, kas tu esi, līdz tam punktam, kādam tev ir jākļūst.

1. Patiesība;

2. Lūgšana;

3. Draudze;

4. Svaidītais;

5. Aicinājums.

Bet neviens nevar, stipra vīra namā iegājis, viņa rīkus laupīt, ja tas papriekš stipro nesaista, tik tad viņš tā namu izlaupīs.” (Marka evaņģēlijs 3:27)

Jo ne pret miesu un asinīm mums jācīnās, bet pret valdībām un varām, šīs tumsības pasaules valdniekiem un pret ļaunajiem gariem pasaules telpā.” (Efeziešiem 6:12)

Kas stāv starp to, kas mēs esam, un to, kas mēs būsim? Garīgā pasaule. Pirmkārt, ne pret miesu un asinīm mums jācīnās, bet pret garīgiem spēkiem, un arī ieroči pret garīgiem spēkiem ir garīgi ieroči – patiesība, lūgšana, draudze, svaidītais un aicinājums. Tā nav tikai lūgšana vai draudze, bet tie ir visi šie pieci punkti. Ir jālieto viss komplekts. Tu zini, kādam tev jābūt, tu zini, ko tu gribi sasniegt, izdarīt, bet attiecīgos apstākļos tu nevari to izdarīt? Kāpēc? Jo tu vēl neesi kļuvis par to, kas ir spējīgs to izdarīt. Bet, lai kļūtu par to, ir jāapzinās, pret ko tu cīnies, – pret ļaunajiem gariem pasaules telpā. Arī pret savu miesu, pret sevi.

1.     Patiesība.

Un jūs atzīsit patiesību, un patiesība darīs jūs brīvus.” (Jāņa evaņģēlijs 8:32)

Ko šī sprediķa kontekstā nozīmē ‘patiesība’? Tev mēdz būt problēmas? Vai tev reizēm mēdz būt daudz problēmu? Vai tev mēdz būt tā, ka vienā dienā sakrīt vairākas problēmas? Tas tev liek sākt neadekvāti uzvesties un runāt. Šādos brīžos ir sajukums sirdī un prātā, jo prāts vairs veselīgi nedomā. Viss liekas tik slikti, ka tālāk vairs nav kur. Tad tev ir vajadzīgs kāds, kurš ieliek smadzenes savā vietā un palīdz. Tev ir skaidri jāapzinās situācija un patiesi tā jānovērtē, jāizvērtē saskaņā ar Dieva vārdu. Jāuzzina, kas ir problēma, ko tu nepareizi esi darījis. Tas var būt kāds grēks, tavas pašas nepareizas rīcības rezultāts, kas rada emocionālas problēmas un sajukumu, un tad tev klusumā ir jāņem Dieva vārds, emocijas jānoliek malā, jālūdz un jāpārdomā. Ja tas ir iespējams, neej tajā dienā uz darbu, paņem brīvu dienu un normāli sāc domāt, un godīgi atzīsties Dieva priekšā, nosaucot lietas īstajos vārdos. Dievs nevarēs pie tevis darboties un tu nevarēsi iet pa šo ceļu uz to, kādam tev jābūt, ja tu nespēsi nosaukt lietas īstajos vārdos.

Precīzi izanalizē, ko tu dari nepareizi un ko tu dari pareizi. Esi godīgs Dieva priekšā. Dievs tevi nenosodīs, nebaidies teikt Dievam visas lietas. Dievs nav tik briesmīgs. Mans Dievs nav tik briesmīgs. Es bīstos Dieva, bet es nebaidos un netrīcu Viņa priekšā. Viņš ir mans Tēvs, un Viņš man vēl tikai to labāko. Tavs Dievs ir tavs Tēvs, kas tev vēl tikai to labāko. Tā ir rakstīts Dieva vārdā. Dievam ir glābšanas un svētības pilnas domas par tevi. Tu esi Viņa acuraugs. Patiesi izvērtē situāciju, izanalizē to ar prātu un neizdomā pasakas, attaisnojumus. Man reiz kāds narkomāns ar lielu pārliecību stāstīja kādu pasaku, un, ja viņš pie šīs pārliecības palika, tad, visticamāk, viņš jau ir miris. Tajā brīdī, kad viņš to teica, viņš bija baigi kristīgs, un es biju baigi kristīgs. Viņš lūdza Dievu, un es lūdzu Dievu. Es brīnījos par to, ko viņš runā. Kādu dienu viņš man teica, ka Jēzum pie krusta deva kuhnaru – novārītas magones, bet Viņš atteicās. To domu es apmēram sapratu, ka, ja jau Jēzum to deva dzert, tad arī viņš to var dzert vai lietot. Ja viņš palika pie savas pārliecības un godīgi sev nepateica, ka tas ir grēks, slikti un nepareizi, kas sekoja pēc tam? Pietiek ar vienu reizi, un tu vari netikt ārā. Viss sākas ar vienu reizi. Tu iekrīti atpakaļ tur, no kurienes Dievs tevi ir izvilcis. Tas ir liels risks un ir jāizbeidz. Tāpēc ir jāapzinās, ka tu grēko pret Dievu, lietojot šo vai to, darot to vai šo. Tas attiecas uz visām dzīves sfērām, ģimenē un ārpus tās, attiecībās ar cilvēkiem, finansēs un citur. Dieva priekšā atzīsti patiesību, jo tikai patiesība dara brīvu! Tikai patiesība dod cerību, ka tu tiksi tālāk no tās vietas, kur tu esi. Mēs tiksim tālāk. Mēs nepaliksim tie, kas esam. Mēs būsim tie, par ko mūs sapņo redzēt Dievs, par to, kas mēs vēlamies kļūt.

2.     Lūgšana.

Mēs necīnāmies tikai pret miesu un asinīm, bet pret ļaunajiem gariem pasaules telpā. Ir problēmas, kuras tu pats saviem spēkiem vari atrisināt, bet ir lietas, kurām tu netiec pāri viena iemesla dēļ – aiz tām stāv ļaunais gars. Jēzus skaidri saka, ka šī suga bez lūgšanas un gavēšanas palīdzības neiet ārā. Patiesība un lūgšana faktiski darbojas kopā. Pirmkārt, patiesība ir Dieva vārds. Patiesības iepazīšana ir Dieva vārda lasīšana, un Dieva vārda gaismā tu analizē sevi un savas problēmas, kas tu būsu un kā tu darbosies. Tu atzīsti patiesību, un tad tu lūdz, jo bez lūgšanas nekas nenotiks. Ir lietas, kurām tev pašam pāri netikt, tāpēc ir svarīgi par tām lūgt, lūgt kopā ar vadītāju, lūgt kopā grupā. Bībelē ir rakstīts: „Lūdziet, tad jums taps dots.” Tev taps dots! Divi pēdējie mēneši mums ir daudz ko parādījuši. Kaut kādas lietas mēs sevī ieraudzījām vairāk. Tāpēc jo vairāk mēs šodien vērtējam draudzi. Es šodien tā slavēju Dievu! Es divus mēnešus neesmu bijis kopā ar draudzi un slavējis Dievu. Visas atbildes ir Dievā! Ar rīta ausmu mēs mostamies kopā ar Dievu. Slavēšanā ir spēks. Tā arī ir lūgšana, tuvošanās Dievam.

3.     Draudze.

Par draudzi es jau esmu visu pateicis. Cik ļoti mēs bijām noilgojušies viens pēc otra un cik svarīgas ir arī lielās sapulces, kuras mēs šo divu mēnešu laikā spējām novērtēt. Lai kaut ko pa īstam novērtētu, reizēm mūsu cietajām galvām vajag kādu satricinājumu. Bieži kaut kas labs dzīvē notiek pēc tam, kad tevi kāds ir kārtīgi sapurinājis, visu no tevis izkratījis. Kāpēc tu vispār nāci pie Dieva? Es tiešām zinu, kāpēc es nācu, es biju tā sakratīts, ka tās jau bija beigas. Viss, ko es varēju darīt, bija nākt pie Dieva. Arī mūsu ticības dzīvē reizēm mūs vajag sakratīt. Šie divi mēneši kristiešiem un draudzēm savā ziņā tomēr nāks par labu. Piemēram, tagad vēl vairāk ir skaidrs, kāpēc ir vajadzīgas mājas grupiņas un līderība. Taču ir arī tādi, kuri līdz mūža galam skatīdamies skatīsies, bet neredzēs, klausīdamies klausīsies, bet nedzirdēs. Vai kādam vispār vēl var būt tāds jautājums, kāpēc ir vajadzīgas grupiņas? Paldies Dievam par grupām! Paldies Dievam par līderiem! Kuri uz saviem pleciem izvilka šos divus mēnešus? Vadītāji. Ko var paveikt viens pats mācītājs, kurš tikai sludina? Ko var paveikt bez komandas un līderiem? Pēc šiem diviem mēnešiem es varētu iet pensijā, ja nebūtu ne aprūpes, ne cilvēku, ne draudzes. Kā būtu ar Dieva svētītu Latviju, ja draudzes vairs nebūtu? Kāda bija draudze padomju laikā? Tajā laikā varēja redzēt daudz ticīgo? Baznīcas bija tukšas, un tajās bija ierīkotas noliktavas. Latvijā bija jābūt teokrātijai, dzīvai draudzei, lai cilvēki būtu brīvi un svētīti. Bet bija cita sistēma, līdzīga šai karantīnas sistēmai, un draudzes nebija.

4.     Svaidītais.

Svaidītais ir cilvēks, kuru Dievs ir ielicis un svaidījis konkrētā vietā, lai rūpētos par draudzi, konkrētām kalpošanām un arī par tevi. Bez patiesības zināšanas, lūgšanas un būšanas draudzē, ļoti svarīgas ir tavas attiecības ar svaidītu cilvēku. Tu nespēsi no svaidītā pieņemt evaņģēlija vēsti vai vārdus no Dieva, ja tu viņu nepieņemsi un neuzklausīsi arī kritiku, un pat to veidu, kādā viņš to pasniedz. Ja tu nespēj to pieņemt, tad Dievs nespēj pilnā mērā pie tevis darboties. Un tā ir problēma. Lai veiktu ceļu un nokļūtu tur, kur Dievs tevi grib redzēt, ir nepieciešams pieņemt svaidīto. Lai pieņemtu Dieva vēsti no svaidītā, tev ir jāpieņem pats svaidītais. Mums ir mācītājs, grupu līderi un vadītāji, katrs ir savā vietā. Draudzē ir sava kārtība, un tā ir teokrātija; demokrātija te nekad nav bijusi un nebūs. Šis ir Dieva veids, kā Viņš vada draudzi, un citādāk nav iespējams. Ja arī būtu iespējams, es tik un tā turētos pie Dieva vārda. Svaidītie ir atslēgas cilvēki, kuri spēj tev pateikt pareizos vārdus.

Tu pasaki savam dēlam vai meitai, vai savam audzināmajam: “Lūdzu, sakārto istabu!” Viņš sakārto istabu, nāk pie tevis un saka: “Es sakārtoju istabu, bet man ir pretenzijas pret tevi. Man nepatika tava sejas izteiksme un balss tonis, kad tu man liki to darīt. Nākamreiz es nekārtošu savu istabu, ja tev būs tādi paši vaibsti un tonis.” Lūk, šī ir problēma, jo cilvēkam ir sakāpis galvā, viņā ir aizvainojums un rūgtums, un viņš vairs veselīgi neredz otru cilvēku. Viņam šķiet, ka viss, ko saka otrs cilvēks, pat sprediķī, ir pret viņu. Bet mācītājs tajā brīdī nedomā par šo cilvēku, viņš vienkārši runā Dieva vārdu. Cilvēks ar problēmu sēž zālē un lādējas, un nespēj pieņemt ne vārdu. Ja nu tas ir vārds tieši tev, bet tu nespēj no pieņemt, tad tu izkrīti no aprites draudzē. Tev var būt pat kalpošanas un lūgšanas, bet patiesības vairs nav. Ja tu nespēj pieņemt vadītāju, tas nozīmē, ka arī ar patiesību tev klibo. Tev ir jāiet kambarī un tas jāizanalizē. Jātiek galā ar nepiedošanu, lai tu atkal spēj pieņemt.

Būs trīs punkti par svaidīto. Runāšu par familiaritāti, kas ir grēks. Piemēram, mani sauc par mācītāju, nevis Mārci, lai nebūtu familiāri. To es pats neizdomāju; cilvēki to ir sapratuši Dieva vārdā un skatoties uz normālām, augošām draudzēm. Ja mēs kļūstam pārāk familiāri, mēs vairs nespējam pieņemt šī cilvēka pamācību, aizrādījumus un vadību.

1)     Pārbaudes laiks.

Piemēram, pusis ir gatavs sākt draudzību ar kādu meiteni. Viņš nāk pie mācītāja un jautā, vai drīkst, mācītājs saka jā, un jūs sākat draudzību. Tas ir pārbaudes laiks, jo tev ir jāiepazīst sevi un otru cilvēku. Ja tev šobrīd ir trīsdesmit gadi un tu domā dzīvot līdz simts gadiem, tātad jūs abi būsiet kopā septiņdesmit gadus. Vai tas nav svarīgs lēmums? Tu ar šo cilvēku pavadīsi kopā visu savu mūžu un ļausi sevi ietekmēt. Jūs kļūsiet viena miesa. Ja viens runās stulbības, arī otrs pēc laika runās stulbības. Ir jābūt ļoti stipram, lai neietekmētos. Tev ir skaidri jāzina, ka tas ir īstais cilvēks, ar kuru tu vēlies pavadīt kopā visu savu mūžu. Tev pašam tas ir jāzina un pilnīgi brīvi jāizvēlās. Tas nav iespējams vienā dienā, tāpēc ir vajadzīgs draudzības jeb pārbaudes laiks. Ja man ir tāda informācija, tad es saku, ka tas kekss ir galīgi čau, labāk nevajag, būs problēmas, nāksies atvadīties no visām privilēģijām. Ja nu vienīgi kāds slotas kāts izšauj reizi gadā jeb notiek kādas brīnumainas izmaiņas. Ja tu nāc pie manis, es vienmēr esmu godīgs, bet tev pašam jāzina, vai tas ir tavs cilvēks. Tas ir svarīgi, jo tu ar viņu dzīvosi. Citreiz cilvēki domā ar pavisam citu vietu; nevis ar galvu, bet ar to, kas ir zemāk par galvu un pat vēderu. Un ir ļoti grūti atšķirt emocijas no patiesības. Tu vari domāt, ka viņu mīli, bet patiesībā tu vari būt tā iekārojis un nogribējies kā suns. Pēteris tiešām nezināja, kas viņš ir. “Es zinu, tā nav nekāda iekāre, tā ir patiesa mīlestība!” Līdz pirmajai naktij, kad kopā gulēsiet, un būs kā Amnonam, ka vēmiens nāks no tā cilvēka.

Arī tavs darba devējs darbā, kuru tu izvēlēsies, ietekmēs tavu dzīvi. Arī uz draudzi tu atnāc, vēro un pārbaudi. Man ļoti aizdomīgi šķiet tie cilvēki, kuri atnāk pirmo reizi un ir sajūsmā; te viss notiekot, ne tā kā citur, kur viss ir galīgi garām, bet te esot Dievs. Man jau viss ir skaidrs, ka šis cilvēks šeit ir pēdējo reizi vai arī dažas pēdējās reizes. Uz emocijām balstīts cilvēks neko nav pavērojis un noskaidrojis. Nāc, apmeklē, runā ar savu vadītāju un mācītāju, uzdod jautājumus un pārliecinies, ka tev vēl to labāko. Pārliecinies, ka šeit darbojas Dievs, un nespried pēc tā, vai tu kraties vai nekraties, vem vai nevem. Emocijām nav nozīmes, jo pēc darbiem un augļiem mums būs pazīt. Draudzes augļi ir svēta dzīve, kalpošana un izaugsme. Pārbaudes laiks ir aizdomīguma laiks, un tas ir labs un pareizs laiks, tu nedaudz kritiski vēro un vērtē cilvēkus un draudzi. Tu esi brīva personība, un tu pats pieņem lēmumus. Tu pats esi savas dzīves noteicējs. Kad Dieva radīja Ādamu un Ievu, Viņš teica, ka viņi tagad Viņu mīlēs? Dievs viņus neieprogrammēja. Cilvēki ļoti bieži jautā, ja jau Dievs ir, kāpēc pasaulē ir tik liels ļaunums. Kāpēc tā notiek? Tāpēc, ka Dievs mīl cilvēkus. Un cilvēkam ir brīva griba mīlēt Dievu vai nemīlēt Viņu. Tu esi brīvs! Tu brīvprātīgi pieņem Dievu, draudzi, mācītāju un savu dzīvesbiedru. Pirms tu pieņem, tu visu apsmadzeņo, un tur paies kāds laiks.

2)     Pieņemšanas laiks.

Tu pieņem savu mācītāju, draudzi, grupiņu, mācību. Tad, kad tu to esi pieņēmis, tev nekas nav par daudz, nekādi kilometri nav par tālu, tu uzņemies evaņģelizāciju, pienākumus un brauc kalpot, jo tā ir tava draudze. Tev nekas nav par grūtu, tu visu vari uzņemties, tevi tikai vajag pasaukt. Ja pārbaudes laikā Dievs tā īpaši vēl uz tevi nerunā, tad pieņemšanas laikā Dievs pie tevis strādā. Tu jau esi uz tā ceļa, kur tu ej no turienes, kas tu esi, uz turieni, kas tu būsi. Tu esi uz šī ceļa, viss ir kārtībā, tu reāli audz. Šis ir posms, kurā tev ir jāpaliek, nepārtraukti jāpaliek šajā vietā, pieņemot, un ir ļoti bīstami atkrist atpakaļ uz pārbaudes laiku. Pārbaudīji – pieņēmi – uz mūžu!

Es esmu uzticams kaut kam konkrētam dažādās dzīves sfērās. Es braucu tikai ar BMW, man ir tikai viena sieva, un citādāk nevar būt. Es esmu uzticams vienai draudzei. Ja es izvēlos savus draugus ārpus savas draudzes, tad līdz galam, un tāpēc es neskrienu nekur iekšā. Ir cilvēki, ar kuriem es veidoju labas attiecības; es vēl mazliet pārbaudu, bet mēs jau zināmā mērā esam savienoti; es no viņiem mācos un prasu padomus. Man ir savs cilvēks, svaidītais, uz kuru es skatos. Ja tu izvēlies savu draudzi, tā ir tava draudze, un tā ir uzticamība. Ja tu gribi, lai Dievs pie tevis darbojas, tev jāpaliek uzticamam. Citādāk tu sāksi staigāt apkārt un nekur neatradīsi mieru. Draugs, katru problēmu var atrisināt tepat, šajā vietā. Tu to nevari atrisināt citur, tā paliks un nāks uz āru visur citur, kur tu būsi, jo tā nav problēma ar vietu, bet pašam ar sevi. Tāpēc ir ļoti atklāti jānāk pie Dieva un jāizanalizē katra problēma. Runā ar savu mācītāju un līderi, skaties sprediķus un domā.

3)     Familiaritāte.

Familiaritāte ir grēks. Tas ir tad, kad tu draudzi, mācītāju, vadītāju un visu, kas tev ir dots, uztver kā pašu par sevi saprotamu. Tu sāc domāt, ka tu pats to visu esi sasniedzis. Tie ir tie cilvēki, kuri aizmirst. Tāpēc ļoti atklātam ir jāiet lūgšanu kambarī, jāsaprot un jāredz, ka tu pats no sevis neesi tāds kļuvis. Tev ir palīdzējuši, un Dievs tevi ir cēlis caur konkrētu vietu un cilvēkiem. Un Viņš turpinās to darīt tikai tad, ja tu paliksi uzticams, nevis familiārs. Zini, no kuriem cilvēkiem visgrūtāk pieņemt kritiku? No vistuvākajiem draugiem. Kad ir grūti atšķirt, tas ir mācītājs, vīrs, sieva, draugs. Mācītājs vai draudziņš? Ja jums ir pārāk tuvas attiecības, tad nevar saprast, kas ar tevi runā, draugs vai autoritāte. Pret draugiem kaut ko vairāk var atļauties, pret mācītāju nevar, vēl atcels no kalpošanas. Tāpēc ir nomāli, ka mani sauc par mācītāju, nevis vārdā. Tādēļ mācītājs ar savu komandu, līderis ar savu grupiņu ir tuvi draugi, bet ir jābūt distancei. Lai mēs nekad neaizmirstam, ka mācītājs un līderis ir svaidītie. Lai mēs nekad familiaritātes dēļ nesākam viņus nevērtēt.

Tev degunā aug spalvas? Tu tās audzē vai izzāģē? Uzacis kopt ir normāli, bet degunu nē? Man nav patīkams skats, kad spalvas lien ārā no deguna, ne sev, ne citiem. Tāpēc kādā Siguldas veikaliņā es iegādājos Philips trimmerīti. Mans vecais aparātiņš nokalpoja savu laiku un salūza, tāpēc nācās pirkt jaunu. Šis bija vienīgais, kuru varēja atrast, un tas man kalpoja tikai dažas reizes. Es biju dusmīgs un domāju, ko viņi vispār tirgo! Dārgs nebija, bet lēts arī nē. Kad es nesen biju Anglijā, savu jaunāko trimmerīti nopirku lidostas veikalā. Citu firmu aparāti tur nemaz nebija. Es padomāju, ka man iepriekš nepaveicās, jo man gadījās vienīgais eksemplārs ar defektu, tāpēc nopirku tādu pašu. Tāpēc es biju īpaši nikns, kad arī šis atteicās strādāt. Pirms dažām dienām es pagrozīju trimmera galviņu, un tā nonāca nost, un es nemaz nezināju, ka tā nāk nost un to var nomainīt. Un tai apakšā bija balts papīrītis, kas skaitās pie iesaiņojuma un ir ielikts starpā kā blīve. Un tāpēc tas normāli nestrādāja! Salīdzināsim šo situāciju ar cilvēka būšanu draudzē un attiecībām ar mācītāju. Vai arī ar grupiņas līderi un tevi. Svaidītais un tu. Mums katram ir savs cilvēks, un tā ir pareizi. Tavs svaidītais tev saka kādas lietas, bet tev liekas, ka tas nedarbojas. Nedarbojas, jo tu esi nepieņemšanas procesā. Bet 99% gadījumu mācītājam būs taisnība. Un arī tad, ja mācītājam nav taisnība, tik un tā viņam ir taisnība. Tu varbūt domā, ka es tā dusmīgi skatos vai dusmīgi stāstu sprediķi, bet tu varbūt vēl nezini, ka es tā sludinu, kā traks. Patiesībā es mīlu cilvēkus. Mācītājs ne tā uz tevi paskatījās, no viņa neko nevar pieņemt? Draugs, ja es uzklausu un iedziļinos tavā situācijā, tad tas, ko es teikšu, tā arī būs. Es biju tas muļķis, kurš neizlasīja instrukciju, neizņēmu papīrīti no aparāta un dusmojās, ka nestrādā. Tu jau esi tas, kurš nepieņem, un tāpēc tev nedarbojas. Familiaritātes grēks neļauj pieņemt svētību. Izvairīsimies no tā. Neļauj nekam nostāties starp mācītāju un tevi, grupiņas vadītāju un tevi. Un vienmēr visas lietas var izrunāt, neturi tās sevī. Vienmēr var nonākt pie kaut kāda kopsaucēja un visu atrisināt.

Tagad būs tas, par ko es raudāju. Es līdz šim brīdim īsti nezinu, tieši par ko. Es stāstīšu par Saulu un Dāvidu, un tas būs diezgan skumjš stāsts. Sāksim ar to, kāda bija atšķirība starp Jēzu un Pēteri. Jēzus teica, kāda būs Viņa nāve, aizgāja un nomira pie krusta. Pēteris to nevarēja. Kāpēc? Pirms Jēzus gāja pie krusta, Viņš Ģetzemanes dārzā lūdza Dievu. Jēzus teica: “Ja tas var būt, lai šis kauss iet Man garām,” jo Viņš negribēja mirt pie krusta, bet tālāk Viņš turpināja, “bet lai Tavs prāts notiek, ne Mans.” Arī Jēzum līdz krustam bija kaut kāds ceļš ejams. Lai Viņš varētu kļūt par to, kas Viņš ir, izdarīt līdz galam, bija ceļš, un šajā gadījumā tā bija lūgšana. Tieši lūgšanā Viņš spēja to izdarīt, Dievs varēja pie Viņa darboties un Viņš spēja nomirt pie krusta. Bet Pēteris tajā laikā, kad Jēzus lūdza, gulēja. Trīs reizes Jēzus nāca un viņu modināja.

“Un Viņš nāk pie mācekļiem un atrod tos guļam un saka uz Pēteri: "Tātad jūs nespējat nevienu pašu stundu būt ar Mani nomodā?”” (Mateja evaņģēlijs 26:40)

Gars ir labprātīgs, bet miesa ir vāja. Gars grib vienu, tu gribi ko citu; miesa ir vāja un nespēj to izdarīt, tāpēc ir vajadzīga lūgšana. Starp šiem diviem cilvēkiem, Jēzu un Pēteri, bija atšķirība – viens bija lūdzējs, otrs nebija lūdzējs. Pēc Jēzus augšāmcelšanās Pēteris saprata savu kļūdu un kļuva par dievlūdzēju, un spēja izdarīt to pašu, ko izdarīja Jēzus.

Turpināsim ar diviem citiem svaidītajiem, Saulu un Dāvidu. Sauls bija pirmais Israēla ķēniņš, Dievs viņu izraudzīja un svaidīja. Sauls bija cīnītājs, karotājs, viņš veda aiz sevis karapulku, atbrīvoja Izraēlas teritoriju un iestājās par saviem cilvēkiem. Saulam apkārt bija uzticama karotāju saime, viņam bija komanda. Viņš ļoti veiksmīgi sāka savu gājienu. Kādā reizē, kad filistieši bija sapulcējušies uz karu pret Israēlu, Dieva pravietis Samuēls bija tas, kurš svaidīja viņu par ķēniņu. Samuēls noteica: “Septiņas dienas gaidi mani, es atnākšu un pienesīšu upuri, lai Dievs būtu ar tevi šajā cīņā.” Tā bija pavēle no svaidītā. Sauls gaidīja septiņas dienas, filistieši jau tuvojās viņu robežām, un viņš nespēja sagaidīt Samuēlu, jo karotāji jau sāka sarunāties un uztraukties. Sauls pats paņēma un izdarīja to, ko drīkstēja darīt tikai priesteris. Viņš izdarīja to, kas bija kategoriski aizliegts, un nepaklausīja Samuēlam. Tiklīdz viņš to bija izdarījis, nāca Samuēls un teica: “Ko tu esi darījis? Turpmāk ķēniņa vara no tevis tiks atrauta un nodota citam, jo tu neesi klausījis.” Sauls turpināja būt ķēniņš un svaidītais, bet pēc laika viņš saņēma nākamo pavēli no Samuēla, un tā bija sākt karu ar amalekiešiem un pilnībā tos iznīcināt. Tāda bija Dieva griba šajā situācijā. Sauls izcīnīja uzvaru, iznīcināja visu, kas nevērtīgs, un paturēja sev to, kas vērtīgs. Viņš paturēja dzīvu ķēniņu un saglabāja labākos lopus. Ieradās Samuēls un teica:

“Kāpēc tu neesi klausījis Tā Kunga pavēlei, bet esi maldījies laupīdams un esi darījis to, kas ir ļauns Tā Kunga acīs? Tad Sauls sacīja Samuēlam: "Es esmu gan klausījis Tā Kunga balsij un esmu arī gājis pa to ceļu, pa kuru Tas Kungs mani ir sūtījis, un es esmu atvedis Agagu, Amalekas ķēniņu, bet amalekiešus es esmu pilnīgi iznīcinājis. Bet tauta no salaupītā ir paņēmusi sīklopus un liellopus, kuri bija vislabākie starp izdeldējamiem, lai tos nestu Gilgalā kā kaujamo upuri Tam Kungam, tavam Dievam.” (1. Samuēla grāmata 15:19-21)

Saulam bija problēma ar patiesību. Sauls pats nesaprata to, kas nav pareizi, tāpēc atnāca svaidītais un to pateica, taču Sauls noliedza savu vainu. Pēc tam sekoja stingri vārdi no Samuēla.

“Tad Sauls sacīja Samuēlam: "Es tiešām esmu grēkojis, jo es esmu pārkāpis Tā Kunga pavēli un arī tavus vārdus; patiesi, es vairāk bijos karavīrus un paklausīju viņu balsij. Bet tagad piedod man manus grēkus un griezies ar mani atpakaļ, ka es To Kungu pielūgtu!" (1. Samuēla grāmata 15:24-25)

Sauls teica, ka ir grēkojis, tikai tādēļ, lai saglabātu normālas attiecības un saglabātu savu varu pār kara saimi. Svaidījums no Saula atstājās un tika dots Dāvidam. Sauls sāka vajāt Dāvidu kā savu konkurentu, viņu pat pārņēma ļauns gars. Sauls turpināja vadīt Israēlu, aizstāvēt un celt to, un tajā pašā laikā auga Dāvida vara, un lai kā arī Sauls necentās cīnīties pret Dāvidu, viņam tas neizdevās. Dāvids no dažādām salašņām uztaisīja savu komandu, daudz cilvēku sāka nākt pie Dāvida, pie svaidījuma. Sauls tika sodīts par to, ka viņš darīja to, ko drīkstēja darīt tikai priesteris, upurēja. Dāvids iegāja vissvētākajā vietā un paņēma skatāmās maizes, viņš bija tikpat liels grēcinieks kā Sauls. Viņi ne ar ko neatšķīrās, jo abi darīja kādas lietas, par kurām nāktos maksāt ar svaidījumu un varbūt pat ar dzīvību. Dāvids sagrēkoja ar sievieti. Viņam bija jābūt kara laukā, bet viņš palika mājās un uzlūkoja nepazīstamo Batsebu mazgājamies, viņš lika viņu atvest un gulēja ar to. Batseba palika stāvoklī, un, kad viņš saprata, ka šo grēku nevar noslēpt, faktiski nogalināja viņas vīru. Pēc tam Dāvids ņēma Batsebu sev par sievu, un piedzima Salamans. Tas ir neaptverami, kā Dievs darbojas, kā vērš uz vienu vai otru pusi, to nevar aptvert un izprast. Fakts ir tāds, ka Dāvids nebija labāks par Saulu. Divi svaidītie, un abi nepareizi rīkojās. Sauls izcīnīja uzvaru un uztaisīja sev pieminekli, ignorējot Samuēlu, un vajāja Dāvidu. Dāvids arī aplika savu linu efodu un prasīja Dievam Dieva gribu jeb pildīja priestera funkcijas. Kādēļ Dievs bija tāds pret Saulu un citādāks pret Dāvidu? Beigās Sauls nonāca līdz tādam stāvoklim, ka viņš vairs nedzirdēja Dieva balsi, Viņš vispār ar Viņu vairs nerunāja.

Notika nākamais karš, un Dāvids bija pretinieku pusē, jo viņš bija aizbēdzis no Izraēlas un pievienojies pretiniekiem. Kas tā par rīcību? Sauls palika savā zemē un stāvēja par Dieva tautu, bet Dāvids bēga no Saula un iestājās pretiniekos, kuri devās uzbrukumā Israēlam. Sauls pirms cīņas nolēma doties pie mirušo garu izsaucējas. Sauls agrāk pats šādus cilvēkus bija iznīcinājis, bet tad viņš nolēma doties pie viņas pēc padoma. Šī burve izsauca Samuēla garu, tas ieradās, un Sauls viņam jautāja: “Kāda būs Dieva griba šajā cīņā?” Uz to Samuēls atbildēja: “Es tev visu jau esmu pateicis, kā notiks, tu mirsi, tava ķēniņa vara tiks atrauta.” Pret Saulu nebija nekādas žēlastības. Viņš bija spēcīgs un galvas tiesu pārāks par visiem, bet, izdzirdot šo ziņu, viņš saļima un zaudēja samaņu. Burve, saprotot, ka viņš ir ķēniņš, nokāva lopu un uztaisīja viņam vakariņas. Interesanti: kad viņu iecēla par ķēniņu, tad Samuēls viņam gatavoja ēst; Sauls atnāca caur mielastu un aizgāja caur pēdējām vakariņām. Sauls devās kaujā tāds, kāds viņš bija, varonīgi cīnījās, bet Dievs nebija ar viņu, pretī bija pārspēks, un karotāji krita cits pēc cita. Pretinieki viņu ielenca un bija jau skaidrs, ka viņu nogalinās. Sauls nevēlējās dzīvs doties viņu rokās un pavēlēja savam ieroču nesējam viņu nogalināt, taču tas atteicās, un Sauls pats kaujas laukā izdarīja pašnāvību. To redzēdami, viņa komandas biedri izdarīja to pašu. Tā beidza pastāvēt Saula vara. Israēlā pašnāvība kara laukā bija kaut kas īpašs. Tajos apstākļos, lai nekristu ienaidnieka rokās, tas kaut kādā mērā bija pieļaujams. Kādēļ viņš tā darīja, lielā mērā bija saistīts ar to, ka Dievs ar viņu vairāk nerunāja. Dāvids bija tāds pats labs karotājs, kuram bija komanda, kurš bija Izraēlā un arī darīja tādas pašas nejēdzības. Kāda bija atšķirība starp viņiem, ko mēs no tā varam mācīties? Lai Dievs būtu pret tevi labvēlīgs un tev būtu svaidījums, ir jāsalīdzina viņu darbība. Kad pie Saula nāca pravietis, viņš neatzina savas kļūdas. Tātad viņš grēkoja ar patiesību un ar svaidīto. Pēc tam, kad viņš nebija nogalinājis visus amoniešus, Samuēls pats nokāva viņu ķēniņu, Sauls to neizdarīja. Kad Samuēls pagriezās, lai ietu prom, Sauls satvēra svaidīto aiz viņa drēbēm un noplēsa drēbes gabalu, tā bija familiaritāte.

“Kad Samuēls pagriezās, lai ietu projām, tad Sauls stipri satvēra viņa svārku stūri, un tas noplīsa.
Tad Samuēls viņam sacīja: "Šodien Tas Kungs ir no tevis noplēsis Israēla valsts ķēniņa varu, un to Viņš ir devis kādam citam, kas ir labāks nekā tu. Un Israēla Dievs nemelo un nenožēlo, jo Viņš nav cilvēks, ka Viņam būtu ko nožēlot." (1. Samuēla grāmata 15:27-29)

“Un Samuēls sacīja: "Vai tad Tam Kungam ir lielāka patika par dedzināmiem un kaujamiem upuriem nekā par paklausību Tā Kunga balsij? Redzi, paklausība ir labāka nekā upuris, un padevība ir labāka nekā auna tauki, bet nepaklausība ir kā buršanas grēks, un stūrgalvība ir līdzīga elku kalpošanai un dievekļu turēšanai mājās. Tādēļ ka tu esi atmetis Tā Kunga vārdu, Viņš ir atmetis arī tevi, un tu vairs nevari būt ķēniņš." (1. Samuēla grāmata 15:22-23)

Sauls to nevēlējās pieņemt, viņš atradās nepieņemšanas stadijā. Samuēls teica: ”Tad, kad tu pats sev likies niecība, tad Dievs tevi pacēla. Tagad tu pats visu vari un esi aizmirsis savu svētību avotu un mērķi, kur un kāpēc tu esi iecelts.” Viņš ignorēja svaidīto un bija familiārs pret viņu. Kad pravietis Nātans nāca pie Dāvida, kad Dāvids bija sagrēkojis ar Batsebu, un runāja uz viņu, Dāvids atbildēja:

“Tiešām, es atzīstu savus pārkāpumus, un mani grēki ir vienmēr manu acu priekšā! Vienīgi Tevis priekšā es esmu grēkojis un darījis to, kas ļauns Tavās acīs, lai Tu paliec taisns Savos spriedumos un nevainojams Savā tiesneša darbā.” (Psalms 51:5-6)

Dāvids no Saula atšķīrās ar to, ka viens bija patiess pret sevi un Dievu, bet otrs nebija. Jā, Dāvids grēkoja un izdarīja nepareizas izvēles, bet bija patiess šajās lietās un bija lūdzējs. Mēs Bībelē neatrodam Saula psalmus, bet redzam Dāvida psalmus. Dāvida atbilde norādīja uz to, ka viņa dzīvē pats svarīgākais bija Dievs un pēc tam cilvēki. Ko gribu, to daru, bet pirmām kārtām atskaitos Dievam! Kad nāk svaidītais pie manis, es pieņemu viņu kā Dieva balsi un sūtni manā dzīvē. Batsebas bērns nomira, Dāvids ļoti pārdzīvoja, bet beigās to pieņēma un devās tālāk. Lūk, kāda bija atšķirība starp Saulu un Dāvidu, - Dāvids bija lūdzējs un Kungs viņam bija vissvarīgākais. Viņam nebija familiāras attiecības ar svaidīto. Sauls neskaitāmas reizes mēģināja nogalināt Dāvidu, bet Dāvids viņam nepiedūra ne pirkstu. Dāvids pat uzjautrinoties iekļuva Saula apmetnē. Ap Saulu apkārt gulēja karavīri, miesassargi, labākie Israēla karotāji, bet Dāvids mierīgi ar saviem komandas biedriem ienāca nometnē, izlavījās visiem cauri un paņēma Saula šķēpu no galvgaļa un ūdens krūzi no nometnes, izgāja ārā un sauca: “Hei! Kāpēc jūs nesargājat savu ķēniņu? Tu esi pelnījis miesassarga priekšnieka nāvi! Redzi, Saul, es nepacelšu savu roku pret svaidīto, es tev ļaunu nevēlu!” Sauls bija apsēsts un atzina, ka grēko pret Dāvidu, taču pēc tam atkal turpināja viņu vajāt. Sauls nespēja godīgi Dieva priekšā atzīt savas kļūdas, nespēja lūgt un meklēt Dievu. Viņam sagādāja problēmas būt normālās attiecībās ar svaidīto.

Kas notika kaujas laukā, kad Sauls ar saviem dēliem krita? Saula dēls Jonatāns bija Dāvidam uzticams draugs, un viņš arī krita kaujā. Turklāt filistieši viņiem nocirta galvas un izkāra savās pilsētās. Pie Dāvida atnāca amonietis, kurš bija Israēla pusē, un atnesa Saula diadēmas, viņa varas simbolus. Viņš atnesa tās Dāvidam sakot, ka viņa ienaidnieks Sauls ir miris. Dāvids jautāja: ”Kā viņš krita?” Viņš atbildēja: ”Bija aplenkums, un es viņu satiku, kad viņš jau bija uzdūries uz sava zobena un lūdza mani, lai es viņu nogalinu. Es to izdarīju, es nogalināju Saulu.” Viņš tādā veidā gribēja izcelties, bet es nedomāju, ka viņš viņu nogalināja, viņš vienkārši bija marodieris, kurš aplasīja ap kritušajiem dažādas lietas un dārglietas, viņš tikai vēlējās izcelties nākamā ķēniņa priekšā. Bet Dāvids deva savam miesassargam pavēli nogalināt viņu, sakot: ”Kā tu uzdrošinājies pacelt savu roku pret Tā Kunga svaidīto?” Dāvidam Sauls palika svaidītais pat viņa nāvē. Lūk, kāda īpašība bija Dāvidam, viņš nekad nepacēla savu roku pret svaidīto, kurš bija savā vietā. Viņš atstāja visu Dieva rokās. Dāvidam bija kādi ļoti svarīgi ideāli, kuru dēļ Dievs bija ar viņu. Salamans nāca caur viņu, Jēzus nāca caur viņu, un Israēla uzplaukums nāca pēc viņa, jo viņš visu tam sagatavoja. Dāvids ir viena no centrālajām Bībeles personām, viņš bija ārkārtīgi spēcīga un īpaša personība, un viņa atslēga bija Dievs. Viņa pieķeršanās Dievam no visas savas sirds, dvēseles un prāta, absolūta svaidīto respektēšana, lūgšana un slavēšana, komanda un patiesība. Viņš atzina, ka ir grēkojis.

“Apžēlojies par mani, ak, Dievs, Savā žēlastībā, izdzēs manus pārkāpumus Savā lielajā apžēlošanā! Mazgā mani pavisam tīru no manas noziedzības un šķīstī mani no maniem grēkiem! Tiešām, es atzīstu savus pārkāpumus, un mani grēki ir vienmēr manu acu priekšā! Vienīgi Tevis priekšā es esmu grēkojis un darījis to, kas ļauns Tavās acīs, lai Tu paliec taisns Savos spriedumos un nevainojams Savā tiesneša darbā. Redzi, vainas apziņā es esmu dzemdināts, un grēkos māte mani ir ieņēmusi. Redzi, Tev patīk patiesība, kas apslēpta sirds dziļumos, un Tu māci man noslēpumos izprast gudrību. Šķīstī mani no grēkiem ar īzapu, lai es topu šķīsts, mazgā mani, lai es topu baltāks par sniegu!” (Psalms 51:3-9)

5.     Aicinājums.

Ceļš no vietas, kur tu esi, uz vietu, kur tu gribi nokļūt, ir ceļš aicinājumā. Dāvidam tikai atlika palikt mājās, kad sāka notikt nepareizas lietas. Atliek arī tev pārstāt kalpot, kad sāksies nepareizas domas un lietas. Tāpēc turies, esi uz ceļa, kas ved uz to, kas tu būsi, uz tā ceļa, kurš ved uz Debesīm. Varbūt tu domā, ka šis sprediķis ir par kādu citu, tev zināmu cilvēku, bet ne par tevi. Draugs, ja tev mājās ir spogulis, paskaties tajā un tu ieraudzīsi to cilvēku, par kuru ir runa šajā sprediķī. Ieraugi to cilvēku spogulī un aizmirsti par citiem, skaties uz sevi un viss būs kārtībā, Dievs pie tevis strādās, Viņš tevi cels, vadīs, dziedinās, un tu nodzīvosi pilnvērtīgu, grūtu, bet laimīgu dzīvi Jēzū Kristū. Tu esi unikāls un vienīgais tāds Dievam. Tu neesi cipariņš, bet personība ar brīvu gribu un izvēli. Tava paša izvēle ir skatīties spogulī, vērtēt un iet Dieva gribā. Izmanto to, ko Dievs tev ir devis šeit virs zemes, tā ir tava draudze, mācītājs, tavi līderi un pārējie cilvēki un apstākļi, kurus tu vari lietot.

Mācītāja Mārča Jencīša sprediķi “Attālums starp to, kas tu esi un kas tu gribi būt” pierakstīja un rediģēja draudzes “Kristus Pasaulei” redakcija

Aicinājuma spēks

Publicēja 2020. gada 12. maijs 19:19Līga Paņina

Ziņas datums 13.05.20.

Svētais Gars, es Tev pateicos, ka Tu esi mūsu vidū. Es pateicos, ka Tu vēlies mūs mācīt, piepildīt, celt un skolot. Mēs mīlam Tevi, Dievs! Mēs mīlam Tevi, Kristu! Es lūdzu, lai katrs viens, kurš dzird Tavu vārdu un bauda Tavas klātbūtnes atmosfēru šodien, saņem no Tevis to, kas viņam visvairāk nepieciešams. Pieskaries, aizskar un iededzini ar jaunu uguni un jaunu svaidījumu, Jēzus Kristus Vārdā! Es lūdzu, Svētais Gars, lai katrā istabā, namā un vietā, kurā skan Tavs vārds un šī lūgšana šajā brīdī, Tu tagad pieskaries. Lai aiziet slimības, vientulība, depresija un nāk Tavs svaidījums, Tavs spēks, jaunas cerības, jauni mērķi, jaunas izlaušanās un jauni izaicinājumi, Jēzus Kristus Vārdā! Lai katram vienam, kurš dzird Tavu vārdu un šo lūgšanu, notiek dziedināšana dvēselei un miesai! Lai katrs, kurš ir stiprs, kļūst vēl stiprāks, un, kurš ir vājš, lai kļūst stiprs, Jēzus Kristus Vārdā! Kuram vajadzīga gudrība no Tevis, Kungs, dod gudrību! Kuram nepieciešama saprašana, dod saprašanu, Jēzus Kristus Vārdā! Mēs lūdzam, ka mēs ejam un darām Tavu gribu, ejam un sekojam Tev, Kungs. Āmen!

Šodienas tēma ir ļoti nopietna, un tās nosaukums ir ''Aicinājuma spēks”. Aicinājums ir Dieva svaidījuma un svētību garants. Mēs izdarām daudz un dažādas izvēles, kas ir saistītas gan ar mūsu emocijām, gan ar mūsu prātu, gan fizisko atrašanās vietu. Parasti tās ir izvēles, kas saistītas ar tavu profesiju, mācību iestādi, cilvēkiem, ar kuriem tu pavadi kopā laiku, laulāto partneri, ar kuru tu esi nolēmis pavadīt visu savu dzīvi, informāciju, ko tu skaties vai klausies, literatūru, ko lasi. Tās var būt arī izvēles, kas saistītas ar taviem bērniem, viņu mācību vietu un kalpošanu, tāpat arī ar cilvēkiem, kuriem tu uzticies. Lai arī kādi lēmumi tev nebūtu jāpieņem, ir ļoti svarīgi divi kritēriji, pēc kuriem tev jāizvērtē tas, kā rīkoties. Pirmais kritērijs ir tas, vai šī izvēle neapdraud tavu aicinājumu no Dieva, otrais kritērijs – vai šī izvēle veicinās tavu aicinājumu. Tev ir jāizdara visdažādākās izvēles par to, kādi cilvēki tev būs apkārt, kurā darba vietā tu strādāsi, kā rīkosies ar savām finansēm, kā tu atbildēsi cilvēkiem kādā sarežģītā situācijā. Pieņemot lēmumu par tālāko rīcību, pirmkārt, savā lūgšanu kambarī izsver to, kā tas ietekmēs tavu aicinājumu no Dieva. Tu droši vien jautāsi, kas ir aicinājums. Pie tā mēs nonāksim, es paskaidrošu.

Kad braucām ierakstīt svētrunu, sieva mašīnā man jautāja, vai esmu gatavs sprediķim. Es atbildēju, ka esmu gatavs pat veseliem diviem sprediķiem. Jau vakar un aizvakar es biju gatavs šai svētrunai. Tā notiek tad, kad Dievs dod sludināt īpašu vēsti. Acīmredzot, šis sprediķis no Dieva ir kaut kas īpašs un aktuāls tieši šim laikam, šim brīdim, tieši tev un mums katram. Ja tu lasi šo sprediķi, tas nav nejauši. Runa būs par tavas dzīves aicinājumu. Paliec un izlasi to līdz galam! Es atgādinu – lai arī ko tu neizvēlētos savā dzīvē, vienmēr visu vērtē caur sava aicinājuma prizmu, kā arī caur to prizmu, kas parāda to, vai šīs izvēles veicina ieiet Dieva aicinājumā cilvēkiem, kuri uz tevi skatās un seko tev. Mēs, draugs, esam atbildīgi ne tikai par savu aicinājumu, bet arī par to cilvēku aicinājumu, kuri mums ir apkārt, tuvu un tālu, kuri vēro mūs, it īpaši, ja tu esi līderis, mājas grupu vadītājs. Mūsu draudzē ir 120 mājas grupas, un šīm grupām ir vadītāji. Katrs vadītājs, kurš uzņēmies atbildību vadīt mājas grupu, ir uzņēmies būt par paraugu cilvēkiem tajā. Viņš ir atbildīgs ne tikai par sevi, bet arī par šiem cilvēkiem. Tāpēc tu esi drošā vietā un pareizā laikā, draudzē “Kristus Pasaulei”.

No pirmās dienas, kopš pazīstu Dievu kā savu personīgo Glābēju un savu Tēvu, kopš sāku kultivēt savas personīgās attiecības ar Viņu, kuras nekad un nekas nevar aizstāt, es zinu, ka tas, kā es attiecos pret savu aicinājumu no Dieva, tas, vai es tajā eju vai neeju, apdraudu to vai neapdraudu, ir dzīvības vai nāves jautājums. Aicinājums ir tas, ko Dievs grib, lai tu izdari šīs dzīves laikā. Pirmkārt, tava attieksme pret aicinājumu ir tavas mūžīgās dzīvības vai nāves jautājums. Otrkārt, tas ir tavas dzīvības vai nāves jautājums šeit, virs zemes, jo no tā ir atkarīgs tas, kā tu vispār pavadīsi šo laiku uz zemes. Tas ir arī dzīvības vai nāves jautājums tiem cilvēkiem, kuri ir uzticējušies Dievam un arī mācītājam. Jau no pirmās dienas, kopš Dievs aicināja mani, es to zinu. Tas ir dzīvības vai nāves jautājums, un tas ir pats svarīgākais. To es apzinos ne tikai ar prātu, bet arī dziļi savā sirdī. Debesu Tēvs, es lūdzu, ka Tu ar Savu Svēto Garu šobrīd katra sirdī liec pareizās domas, pareizo virzienu un Savu uguni, Kungs! Es lūdzu, lai šīs svētrunas laikā iedegas jauna uguns, jauna atmošanās, jauns svaidījums. Āmen! Pieņem to! Ticība nāk no sludināšanas. Dieva uguns nāk no sludināšanas un lūgšanas. Tāpēc klausies uzmanīgi, pieņem šo vārdu, klausies svētrunu atkārtoti, lūdz Dievu, meklē Viņa vaigu, dari Viņa gribu, un tu iedegsies Viņam un darīsi lielus darbus Viņam. Āmen!

Jeremija bija Dieva pravietis, kuru neviens nevarēja apturēt. Bet bija kāds iemesls tam, kāpēc viņu nevarēja apturēt. Viņš gāja cauri ciešanām, nenormālām grūtībām, arestiem un izsmieklam. Viņš visaugstākajā līmenī ķēniņiem runāja Dieva vārdu un nekad neklusēja, arī tad, ja tas apdraudēja viņa dzīvību. Jeremija neklusēja, viņš darīja. Kam jānotiek, lai cilvēks varētu runāt, apzinoties, ka tā var būt viņa pēdējā runa? Kāda būs ķēniņu reakcija uz šo runu, kuriem ir pilnīgi pretējs viedoklis? Lūk, kas ir pamatā tam, kāpēc Jeremija nevarēja klusēt: 

Bet, kad es apņemos: es nedomāšu vairs par Viņu un nerunāšu Viņa Vārdā, tad ir tā, it kā manā sirdī degtu gaiša uguns, kas apņem arī visus manus kaulus. Un, kad es pūlējos to pārspēt, tad man trūka tam spēka!” (Jeremijas grāmata 20:9)

Jeremijam bija domas par to, ka viņš negrib kalpot Dievam, iet Viņa aicinājumā un riskēt. Tas, ko viņš tajā brīdī vēlējās, bija dzīvot mierīgu dzīvi. Viņš teica: “Es vairs nerunāšu. Man tas ir par daudz.” Tas ir tas, ar ko mēs ikviens saskaramies, dodoties uz priekšu. Jo augstāk tu kāp, jo lielāka ir atbildība. Arī mūsu draudzei ir liela atbildība visas Latvijas priekšā, un ne tikai Latvijas priekšā. Mums ir atbildība arī citu cilvēku priekšā. Uz mums skatās. Un, jo augstāk mēs ejam un ietekmīgāki kļūstam, jo lielāka atbildība mums ir, kam arī seko lielāks spiediens un lielāki izaicinājumi, kārdinājumi, pretestība un grūtības. Grūtības ir. Un reizēm tev prātā var ienākt šādas domas kā Jeremijam: “Viss, miers, man pietiek, nevaru to un šito.” Tad velns tev atnes domas, ka tev viss ir aizliegts un tevi kontrolē. Taču patiesībā tevi šeit neviens nekontrolē. Es kā mācītājs vienmēr respektēju katra cilvēka brīvo gribu. Dari tā, kā tu saproti, bet, draugs, es gribu tev atgādināt iemeslu tam, kāpēc tu tā jūties. Tev ir Dieva aicinājums! Un, ja rodas šādas domas, tas nozīmē, ka velns cenšas caur tavām emocijām un grūtumiem novērst tevi no Dieva aicinājuma. Tev ir tas, kas bija Jeremijam, kad viņš teica: “Es apņemšos un vairs nedomāšu par Viņu. Es to vairs negribu. Man ir depresija un vēl viss kaut kas.” Katrs zina savas problēmas.

“Kad es pūlējos pārspēt šo aicinājuma spēku,” teica Jeremija; apslāpēt šo silto un gaišo uguni, kas deg tevī no tā brīža, kad tu atsaucies aicinājumam. No tā brīža, kad Jēzus gāja tev garām un teica: “Seko Man!” Kad Matejs sēdēja pie savas muitas būdas, Jēzus gāja garām un teica: “Seko Man!” Matejs cēlās un sekoja. No tā brīža, kad tu dzirdēji Dieva balsi, tu cēlies un sekoji Viņam. Tu ienāci pareizā vietā un pareizā laikā ar pareiziem cilvēkiem. Tu esi savā vietā, savā draudzē. Tev ir aicinājums no Dieva. Jēzus teica Saviem mācekļiem: “Sekojiet Man, Es jūs darīšu par cilvēku zvejniekiem.” Draugs, mums ir aicinājums! Kad tu piedzimi no augšienes, Jēzus tev teica: “Tavi grēki ir piedoti. Tu būsi Mans kalps.” Tev ir aicinājums. Un tas, kā mēs attiecamies pret savu aicinājumu, tas, kā mēs barojam savu aicinājumu, tas, kā mēs rīkojamies un izdarām izvēles savā dzīvē, ietekmē to, kāda būs šī gaišā uguns. Jeremija saka: “Šī gaišā uguns deg, un tā ir spēcīgāka par visiem maniem kārdinājumiem, par manu depresiju, manu nevēlēšanos kalpot, finanšu trūkumu un pat par loģiskajiem spriedumiem. Tas ir spēcīgāk par sievu, vīru, brāli un jebkuru cilvēku. Tas ir spēcīgāk.” Viņš saka: “Es tam nevaru pretoties, es eju aicinājumā.” Jeremijam bija aicinājums. Draugs, ja tu rūpējies par savu aicinājumu un ej tajā, tad tas ir spēcīgāks par jebko. Tāpēc svētrunas tēma ir “Aicinājuma spēks”. Pirmkārt, tas, kas nepieciešams, ir iet aicinājumā. Aicinājums pakļauj visu.

Kas ir svarīgāks – aicinājums vai svēta dzīve? Droši vien, ka baptisti teiktu: svēta dzīve. Liela daļa neaugošu cilvēku un neaugošu draudžu teiktu: svēta dzīve. Bet es tam nepiekrītu. Es piekrītu tam, ka svēta dzīve ir pamatā, taču kāpēc man dzīvot svētu dzīvi, ja man nav aicinājuma? Cilvēks, kurš nav pieņēmis Dieva aicinājumu, teiks: “Man vispār nav ko darīt. Kāpēc man ir vajadzīga svēta dzīve? Kāpēc es dzīvoju? Kam? Kaut kādam iedomātam tēlam, Dievam, ko es nekad neesmu redzējis? Svēta dzīve. Es dzīvoju tāpēc, lai tikai dzīvotu svētāk, svētāk un svētāk? Cik svēti man ir jādzīvo?” Kāda motivācija tev ir dzīvot svētu dzīvi, ja tev nav nekāda atskaites punkta, tikai Dievs? Nav cilvēku, nav kalpošanas, nav paklausības Dievam, jo nav aicinājuma… Draugs, aicinājumā ir spēks. Ja tu esi aicinājumā, tev būs svēta dzīve. Ja es redzu cilvēku, kuram nav svētas dzīves, viņam kaut kas nav kārtībā ar aicinājumu. Ja es redzu cilvēku, kurš saka, ka viņš dzīvo svētu dzīvi, ļoti mīl un lūdz Dievu, es nezinu, kādu Dievu viņš lūdz. Es nezinu, kādu svētu dzīvi viņš dzīvo. Viņš daudz neatšķiras no pasaulīga cilvēka, vienīgās atšķirības ir tikai tādas, ka viņš atrodas reliģiskās aprindās un viņam nākas piekopt kaut minimālas pieklājības normas. Ja viņš atklāti nevar grēkot, tad dara to pa kluso. Aicinājums pakļauj visu. Šī svētruna jādzird katram. Pats svarīgākais ir aicinājums. Es piekrītu katram, kurš teiks, ka svarīgākais ir svēta dzīve, bet es nepiekrītu, ka svēta dzīve var būt bez aicinājuma, tāpēc svarīgāks un lielāks ir aicinājuma spēks. Draugs, pārstāsim stāstīt pasakas par to, ka tu kaut ko spēj, ka tu spēj skaisti dzīvot, ka tu esi skaists dievlūdzējs un tev ir nenormāli daudz un spēcīgas stundas kopā ar Dievu, un tu saņem baigās atklāsmes, un tirinies, kraties un vemsties. Tam absolūti nav nekādas nozīmes, ja tu neej aicinājumā. Debesu Tēvs, es lūdzu, lai katrs viens apzinās aicinājuma nopietnību!

Aicinājums ir svaidījuma un Dieva svētības garants. Kā mēs attiecamies pret savu aicinājumu? Kad es redzu cilvēkus, kuriem ir aicinājums un kuri iet aicinājumā, es vienmēr uz viņiem skatos kā uz īpašiem cilvēkiem. Ja es ar viņiem runāju, es skatos, dzirdu un izjūtu viņus kā īpašus cilvēkus. Tas attiecas uz mūsu draudzi un arī uz mācītājiem Latvijā. Ja es redzu, ka uz cilvēka ir svaidījums, viņš iet aicinājumā un maksā cenu par to, es uz viņu skatos kā uz īpašu cilvēku. Un tas ir loģiski, ka man būtu jāveidojas labām, pareizām un tuvām attiecībām ar šādiem cilvēkiem. Labas un pareizas attiecības ar cilvēkiem, kuri iet aicinājumā, stiprina arī manu aicinājumu. Faktiski, man nav nekā kopīga ar cilvēkiem, kuri neiet savā aicinājumā. Es varu tev kalpot, es varu par tevi aizlūgt, bet es ļoti labi zinu – ja tu neiesi aicinājumā, manas lūgšanas praktiski ir veltīgas. Ja arī tev būs kādas atbildes uz šīm lūgšanām, ja arī tev kaut ko padziedinās vienā un otrā vietā, un trešajā vietā varbūt vairs nesanāks, tas vienalga nebūs tavas dzīves risinājums. Aicinājums! Es esmu greizsirdīgs uz jebko, kas spēj nozagt aicinājumu. Es esmu greizsirdīgs uz ikvienu cilvēku, kurš var nozagt manu aicinājumu. Esmu greizsirdīgs un jebkuru parādību vai notikumu, kas var atņemt kādam man tuvam cilvēkam viņa aicinājumu. Draugs, būsim uzmanīgi pret cilvēkiem! Būsim uzmanīgi pret tiem, kuri mums ir apkārt! Pirmais, ko mēs domāsim par katru cilvēku – lai viņš iet aicinājumā. Par katru cilvēku, kurš ir tavā tuvumā. Arī tavā ģimenē, tavs bērns, vīrs, sieva. Pirmais, par ko tev jādomā – lai viņš vai viņa iet aicinājumā. Dari no savas puses visu, lai viņš ietu aicinājumā! Būs aicinājums, būs viss. Nav gluži pareizi dzīvot ar uzskatu “Man ir Jēzus, man būs viss.” Jo tam, ka tev ir Jēzus, ir kaut kādi pieturas punkti un aspekti, ko tas īsti nozīmē. Ja tev ir Jēzus, tad tev ir personīgas attiecības ar Viņu un aicinājums, un to var redzēt. Ja uz manas dzīves ir aicinājums, to var redzēt pēc maniem augļiem.

2000. gadā, kad apmeklēju cietuma kapelu un biju jauns kristietis, es zinu skaidri – man bija aicinājums no pirmās dienas. No pirmās dienas, kad iepazinu Kristu, man bija aicinājums. Man bija vēlme, es to zināju. Es nevarēju to aprakstīt un saprast, man nebija piemēru apkārt, kas parādītu to, kā šis aicinājums jārealizē un ko īsti Dievs grib. Bet tur bija kapela un kapelā bija kapelāns, kurš nāca pie mums katru dienu. Viņš bija algots darbinieks no baptistu draudzes. Šis kapelāns nāca mums kalpot, mācīja Dieva ceļus, organizēja visu, uzturēja kapelu. Tā bija kārtīga kapela ar pietiekamu platību un visu nepieciešamo. Tur bija slavēšana un pielūgsme, tur viss notika. Cilvēki tur nāca meklēt Dievu. Gāja mēneši, un es vēroju, ka kapelānam bija savs vietnieks. Bet šis vietnieks bija no ieslodzīto vidus. Tātad, viens kalpotājs nāca no cietuma ārpuses, otrs atradās uz vietas. Tas bija visuzticamākais cilvēks. Tas bija cilvēks, kurš uzņēmās atbildību par pārējiem, jo kapelāns atnāca tikai darba laikā. Pārējā laikā, arī brīvdienās, viņš varēja nebūt. Palīgs tur bija visu laiku. Viņš rīkoja dievkalpojumus, un tur viss notika. Šie vietnieki mainījās, jo kāds tika atbrīvots, kāds izdarīja kādu pārkāpumu un viņu atcēla no amata. Šis amats bija jāsaskaņo ar cietuma vadību. Vienmēr, kad kaut kas mainījās, es biju nedaudz greizsirdīgs, jo gribēju būt tajā vietā. Es skaidri zināju, ka tur būšu. Vajadzēja mani vēl nedaudz atstāt tur. Man bija ļoti īss termiņš, kas jāpavada cietumā (1 gads un 3 mēneši). Ja būtu vēl trīs mēneši, tad es kļūtu par kapelāna vietnieku. Kāpēc? Tāpēc, ka no paša pirmā brīža man bija aicinājums, un es apzinājos, ko prasa Dieva aicinājums. Tā ir kā gaiša uguns, tā ir stiprāka par tevi. Tā ir stiprāka arī par to, ko tu savāri. Ja tu pakrīti un izdari nepareizas lietas, draugs, tas var kaitēt tavam aicinājumam, bet, ja tu turpināsi iet aicinājumā, tas tevi pacels, arī tad, ja tu izdarīsi nepareizu soli. Stājies atpakaļ ierindā! Tev ir Dieva aicinājums! Kāpēc tik daudzi kristieši atkrīt no Dieva? Kāpēc tik daudzi sāk grēkot un atkrīt? Tāpēc, ka viņi nav iegājuši aicinājumā. Tas ir ārkārtīgi svarīgi – ieiet aicinājumā. Un, pirmkārt, darīt aicinājumu, un tad visu pārējo. Un, protams, lai būtu aicinājums, jābūt personīgām attiecībām ar Dievu. Ja tev ir regulāras personīgās attiecības ar Dievu, tu zini, saproti un izproti, ko tev nozīmē Dievs un ko tu nozīmē Dievam.

“Dāvida dziesma. Tas Kungs ir mans gans, man netrūks nenieka. Viņš man liek ganīties zāļainās ganībās. Viņš mani vada pie skaidra ūdens.” (Psalms 23:1-2)

Es zinu, ka Viņš mani vienmēr vada pie skaidra ūdens. Es zinu, ka Viņš man vēl tikai pašu brīnišķīgāko un labāko. Es zinu, ka viņam ir labas un svētības pilnas domas par mani. Es zinu, ka Viņš ir žēlastības pilns, Viņš mani žēlo, Viņš ir pacietīgs ar mani, mīlošs un nekad man nedarīs pāri. Es zinu to, ka Viņš klāj man galdu, maniem ienaidniekiem redzot. Es zinu to, ka mani ienaidnieki tiek pazemoti. Kāpēc? Tāpēc, kam man ir aicinājums, un es tajā eju, un Dievs īpaši mīl šādus cilvēkus. Ar ko es atšķiros? Vai es esmu labāks vai sliktāks par kādiem citiem vai tevi? Nē, es atšķiros tikai ar to, ka eju aicinājumā. Un, ja man ir aicinājums, tad man ir īpašs svaidījums. Un es esmu Dieva acuraugs, man neviens nevar pat pirkstu piedurt. Un es zinu, ka Dievs mani mīl. Es zinu, ka Dievs par mani ir greizsirdīgs. Es tādu Dievu pazīstu. Es tādu Dievu esmu iepazinis, kurš ir Tēvs, pie kura var iet un pateikt, pie kura var iet un izrunāties. Kad ir lietas, ko cilvēki nesaprot, Viņš saprot. Kad ir lietas, ko es pats nesaprotu, Viņš saprot. Jā, Dievam ir savi veidi, kā pabīdīt, Viņam ir savi veidi, kā pārmācīt, un tomēr Viņš visu dara mīlestībā, un man nekad nesāp no Viņa. Ja arī kādreiz gadās sāpīgāk, man tas nesāp no Viņa paša. Es neesmu aizvainots un nesaku: “Tagad es kādu laiku nenākšu ar Tevi runāt, kamēr man nebūs piedošana.” Man nekad nav bijusi nepiedošana Dievam. Es zinu, ka cilvēki apvainojas uz Dievu, jo nedabū konfekti vai kāds cilvēks kaut ko pateica. Apvainojies uz cilvēku – apvainojies uz Dievu. Tu nepiedod cilvēkam – tu nepiedod Dievam. Dieva vārds saka: “Kas nemīl cilvēku, ko viņš ir redzējis, kā viņš var mīlēt Dievu, kuru nav redzējis?”

Kas ir aicinājums? Tu domāsi: “Man jāsaņem kāda īpaša balss no debesīm. Man tas ir kaut kā īpaši jāizjūt.” Kādā sviestā mēs, kristīgā draudze Latvijā, brīžiem dzīvojam! Tik bieži mēs dzīvojam emociju un sātaniskas dezinformācijas purvā. Mēs gaidām kādus pārdabiskus brīnumus, lai saprastu, ka ir jāiet aicinājumā, ka ir jāglābj cilvēki, jāveido grupiņas, jākļūst par vadītāju, lai ticības dzīve tiktu fokusēta uz cilvēku glābšanu un draudzes celtniecību. Kas ir aicinājums? Paskatīsimies Bībelē!

“Tāpēc eita un darait par mācekļiem visas tautas, tās kristīdami Tēva, Dēla un Svētā Gara Vārdā, tās mācīdami turēt visu, ko Es jums esmu pavēlējis. [..]” (Mateja evaņģēlijs 28:19)

Mācīdami turēt visu Jēzus mācību. Tas ir lielais aicinājums, tā ir lielā pavēle! “Tikai ne man.” Tieši tev! Cilvēks izdomā 101 attaisnojumu, kāpēc viņš nevar. Viņam neesot pietiekama talanta, neesot īstais vecums, dzimums, matu krāsa vai pareizā draudze. Kad Ābrahāms, aicinājumā izgāja no kaldeju Ūras, viņam bija 75 gadi. Dievam nerūp ne tavi talanti, ne tavs sociālais stāvoklis, ne tavs finansiālais stāvoklis, pat tavs ģimenes stāvoklis Viņam neinteresē. Dievam, pirmkārt, interesē tas, vai tu iesi un sekosi Viņam aicinājumā. Ne vienkārši tikai svētā dzīvē, bet, pirmkārt, vai tu būsi personīgās attiecībās ar Viņu vienmēr un mūžīgi, otrkārt, vai tu iesi aicinājumā, un, treškārt, vai tev būs svēta dzīve un tu darīsi visu pārējo. Tad visas svētības, visa labvēlība, visa zeme, kur piens un medus tek, būs tavā rīcībā.

“Un, staigādams gar Galilejas jūru, Jēzus ieraudzīja divi brāļus, Sīmani, sauktu Pēteri, un Andreju, viņa brāli, tīklu jūrā izmetam, jo tie bija zvejnieki. Un Viņš uz tiem saka: “Nāciet Man līdzi, Es jūs darīšu par cilvēku zvejniekiem.”” (Mateja evaņģēlijs 4:18-19)

Kāds vienkārši gāja viņiem garām, šajā gadījumā – Dieva Dēls. Tajā brīdī, kad Dievs tevi aicina, Viņš nebļauj. Precīzi gan nevar pateikt, kādā intonācijā Jēzus to teica, bet izskatās, ka diezgan mierīgi. Viņš gāja garām un teica: “Nāciet Man līdzi.” Viņš piegāja, sasveicinājās un aicināja: “Nāciet Man līdzi, Es jūs darīšu par cilvēku zvejniekiem.” Vai Viņš saka: “Es tev grēkus piedošu, dziedināšu, labu sievu vai vīru iedošu”? Nē, Viņš saka: “Nāciet Man līdzi, es jūs, pirmkārt, darīšu par cilvēku zvejniekiem.” Pašā pirmajā momentā, tajā brīdī, kad tu pieņem Kristu par savu Glābēju, Viņš tevi aicina ne tikai attiecībās ar Sevi, bet Viņš aicina tevi būt par cilvēku zvejnieku. Es nezinu, kā tu savu Bībeli lasi, bet es to lasu tā, kā tur ir rakstīts, kontekstā. Kad Jēzus aicina, Viņš aicina būt par cilvēku zvejniekiem. Kad tu pieņem šo aicinājumu būt cilvēku zvejnieks, tad tu arī izproti to, ka tādam būt ir pats labākais. Tu izproti arī tos veidus, kā tu vari tāds būt. Un tu ej šajā virzienā. Cilvēku, kurš iet aicinājumā, var redzēt. Viņš draudzē var būt tikai piecas dienas, bet ir jau redzams, ka viņš ir satvēris aicinājumu.

Ir jāstrādā un jārūpējas, lai šis aicinājums netiktu pazaudēts, jo velnam ir daudz un dažādas metodes, kā to izdarīt. Kad jauns kristietis atkal kaut kur iekrīt, viņš nejūtas cienīgs nedz nākt pie Dieva lūgšanā, nedz arī kalpot aicinājumā. Ja tas tā notiek un tu atsakies no aicinājuma, tad velns pilnībā ir uzvarējis. Atceries, nekādā gadījumā, nekad un nekādos apstākļos neļauj velnam sevi apmānīt. Nekad neizlaid nevienu dievkalpojumu, draudzes apmeklējumu vai pasākumu, mājas grupiņu. Lai kāds arī tu būtu, lai arī ko tu būtu izdarījis, vienmēr esi dievkalpojumā. Lai kāda arī nebūtu tava vainas apziņa, lai kādā stāvoklī tu nebūtu, vienmēr esi attiecībās ar Dievu. Tev ir savs kambaris, lūgšana un savs Tēvs, kurš vadīs tevi zāļainās ganībās pie skaidra ūdens. Tev nekad nebūs skaidra ūdens un skaidras galvas, ja tu neieiesi lūgšanu kambarī. Tev nekad nebūs aicinājums un tevī nekad nedegs šī gaišā uguns, ja tu neieiesi lūgšanu kambarī. Tāpēc, kas ir pirmais, – personīgas attiecības ar Dievu vai aicinājums – ir retorisks jautājums. Ja nav aicinājuma, var nebūt personīgu attiecību ar Dievu. Ja nebūs personīgas attiecības ar Dievu, tad nebūs aicinājums. Ja ir aicinājums, būs personīgas attiecības ar Dievu. Ja ir personīgas attiecības ar Dievu, būs aicinājums. Šīm divām lietām seko pārējais, pielāgošanās Dieva gribai, savas dzīves saskaņošana ar Dieva gribu, ko sauc par svētumu, Dieva vadība, svētība, finansiāla svētība, veselība, zeme, kur piens un medus tek.

Dievs mani uzrunāja tajā dienā, kad es trīspadsmit gadus biju bijis narkotiku un alkohola atkarībā un faktiski biju gan garīgi, gan fiziski miris. Tas bija brīdis, kad es gribēju aiziet no dzīves, bet Dievs mani uzrunāja. Un tādi notikumi, tāds aicinājums, kāds bija manā dzīvē, ir vienam no tūkstoša. Bet vai es ar to esmu īpašāks par kādu? Nē! Dieva aicinājums paliek nemainīgs. Vai Viņš to izteicis skaļā balsī man dzirdot, vai Viņš to ir izteicis caur mācītāju dzirdamā balsī, sakot, ka daudz ir aicinātu, bet maz izredzētu. Ikviens, kurš nāk pie Kristus, ir aicināts. Jēzus nāk pie tevis garā, aicina pie Sevis un saka: “Es tevi darīšu par cilvēku zvejnieku.” Jēzus tevi aicina. Kad Viņš mani aicināja, es to dzirdēju skaļā balsī. Es raudāju kādas trīs dienas. Tās ir bija asaras par grēku piedošanu. Tas bija piedzīvojums un satricinājums. Es tiku izmainīts par jaunu cilvēku, un Dievs teica: “Mārci, lasi Bībeli katru dienu!” Dievs mani sauca vārdā. Dievs teica: “Mārci, esi draudzē! Lūdz Dievu katru dienu, un tu būsi Mans kalps.” Vārdi “tu būsi Mans kalps” man palika prātā. Kāpēc es lūdzu Dievu? Vai tikai tāpēc, lai pazītu Dievu? Nē, ne tikai tāpēc. Es lūdzu Dievu arī tāpēc, ka man ir aicinājums un es esmu Viņa kalps. Kā kalpot Dievam? Tu ienāc draudzē, lasi Dieva vārdu, veido personīgas attiecības ar Dievu un skaties, kā Jēzus kalpoja. Jēzus vadīja Savu mājas grupiņu. Labrīt! Par ko mēs vispār laužam šķēpus? Cilvēki saka: “Man būs tikai tāda kalpošana, man ir tikai tāda dāvana.” Nav svarīgi, kādas ir tavas dāvanas. Tavas dāvanas ir jālieto, veidojot grupiņu. Tavas dāvanas ir jālieto, ceļot draudzi. Visas tavas dāvanas un viss, ko tu spēj un vari, ir jālieto, lai celtu draudzi. Viss ir ļoti vienkārši. Draudzi ceļ no dzīviem akmeņiem, kuru pamats ir Jēzus Kristus. Tu ved cilvēkus personīgās attiecībās ar Dievu, tu ved cilvēkus aicinājumā, svētītā un pilnvērtīgā dzīvē kopā ar Kristu un citam ar citu. Aicinājumā ir spēks. Tāpēc, kad Dievs mani aicināja, es nevis saņēmu aicinājumu, bet pieņēmu to. Iegaumē: aicinājumu nevis saņem, bet pieņem. Starp vārdiem ‘saņemt’ un ‘pieņemt’ ir ļoti liela atšķirība. Kāds teiktu: “Kur ir mana dāvana? Es nesaņēmu.” Draugs, aicinājums nav jāsaņem, tas ir jāpieņem. “Kur ir Svētais Gars? Nevaru saņemt.” Tev tas nav jāsaņem, bet jāpieņem. Es jūtu svaidījumu un piepildījumu. Es jūtu, ka katru namu, kur šobrīd skan Dieva vārds, piepilda Dieva godība. Dievs runā. Atver savas ausis, atver savas acis, dzirdi un redzi! Pieņem aicinājumu! Jēzus saka: “Es jūs darīšu par cilvēku zvejniekiem.” Līdz ar to, aicinājumā ir spēks, un līdz ar to tev arī viss būs.

“Un, kad Jēzus no turienes aizgāja, Viņš redzēja vienu cilvēku, vārdā Mateju, pie muitas būdas sēžam un saka uz to: “Nāc Man pakaļ.” Un tas cēlās un sekoja Viņam.” (Mateja evaņģēlijs 9:9)

Cik tas ir vienkārši, draugs! “Es neesmu saņēmis aicinājumu.” Tu tikko saņēmi aicinājumu! Vai nepieciešams vēlreiz to atkārtot? “Nāc Man pakaļ,” ir Jēzus vārdi. Matejs cēlās un sekoja Viņam. Tūlīt celies un seko Viņam! Tūlīt celies un ej lūgšanu kambarī! Tūlīt celies un sāc iet aicinājumā! Tūlīt celies un sāc izpildīt jebkādus mazākus vai lielākus uzdevumus, kurus tu vari draudzē izpildīt! Tāds ir Dieva ceļš. Jēzus saka: “Esi uzticams pār mazumu, un Es tevi iecelšu pār daudzumu.” Un ne citādi. Neviens cilvēks nevar būt gatavs kaut kam lielākam, kamēr viņš nav izturējis kaut ko mazāku. Mēs augam tikai, lūk, šādu pakāpienu veidā, ne citādi. Nekad un nevienam nekas nebūs uzreiz. Nekad un neviens nekļūs par mācītāju vienā dienā. Nekad un neviens nekļūs par mājas grupas vadītāju vienā dienā. Un nekad viņš nekļūs par tādu, ja neies aicinājumā un neapzināsies, ka ir aicināts. Tu esi aicināts vest aiz sevis cilvēkus! Kas bija pats ideāls, ko Jēzus darīja? Vēl pirms krusta nāves Jēzus teica: “Es esmu pabeidzis Savu darbu virs zemes.” Kāds bija šis darbs? Viņš sagatavoja Savu grupu, kas turpināja Viņa darbu. Sagatavo savus cilvēkus, kuri paliks aiz tevis un turpinās Dieva darbu, kuri turpinās nest Dieva slavu, godību un svētību šajā zemē, šajā sabojātajā un pretīgajā pasaulē! Mēs esam pilsēta kalna galā. Mēs esam bāka kalna galā. Mēs esam gaisma pasaulei. Mēs esam sāls šajā pasaulē. Un nav citu, tikai mēs, draugs. Vai tikai draudze “Kristus Pasaulei”? Nē, ikviens kristietis, kuram ir aicinājums. Ikviena draudze. Mēs esam gaisma Latvijai. Mēs esam Latvijas svētības garants. Dievs grib Latviju svētīt, un es gribu tajā piedalīties. Vai tu gribi svētītu Latviju un kaut ko atstāt aiz sevis? Vai tu gribi kaut ko mainīt? Tad vienotībā un aicinājumā ejam darīt Dieva darbus, un Tas Kungs mums palīdzēs ar brīnumiem un zīmēm.

Apgaismota gara acis, lai jūs zinātu, kādu cerību dod Viņa aicinājums un kādu godības bagātību Viņš savējiem liek iemantot.” (Efeziešiem 1:18 )

Šo rakstvietu parasti attiecinām uz to, ka svētības un privilēģijas pieder tiem cilvēkiem, kuri tic uz Viņu, taču šeit ir kāda nianse, nepietiek ar to, ka esi saticies ar Kristu, tev ir jāieiet Dieva aicinājumā.

Un cik pārlieku liels ir Viņa spēka mērs, kas parādās pie mums, ticīgajiem, darbodamies tādā pašā visspēcības varenībā, kādu Viņš parādījis Kristū, To uzmodinādams no miroņiem un sēdinādams pie Savas labās rokas debesīs.” (Efeziešiem 1:19-20)

Ja tu ej aicinājumā, pie tevis šis spēka mērs parādās lielāks par ikvienu valdību, par ikvienu varu, spēku, kundzību un ikvienu vārdu. Ja tu esi kopā ar draudzi, tu esi augstāk par jebkādu problēmu. Visu Viņš ir nolicis zem tavām kājām. Šie vārdi attiecas uz tiem, kuri ir aicinājumā. Dievs neaicina īpaši izredzētos, bet ikvienu. Izredzēts ir tas, kurš ir atsaucies aicinājumam. Dievs izredz tajā brīdi, kad tu pieņem Viņu. Atsaukšanās aicinājumam liek iemantot neiespējamo. Dieva vārdā ir teikts: “Tas visu spēj, kas tic.” Šie vārdi darbojas tikai pie tiem, kas ir aicinājumā. Ja tu neesi aicinājumā, tas pie tevis pilnā mērā nedarbosies.

Ābrahāms saņēma vairošanās vīziju, uz kuras pamata mums šodien ir draudze. Vecās Derības vairošanās vīzija piepildījās caur bioloģisko vairošanos. Dieva plāns bija, ka Dieva tauta fiziski vairojas. Tāpēc Dievs aicināja Ābrahāmu un deva apsolījumu viņu svētīt un vairot tik daudz, cik ir smiltis jūrmalā. Un šodienas Draudze ir šādos apmēros. Vienīgā pasaules cerība ir draudze. Dieva sapnis ir izmainīt pasauli caur draudzi, vest cilvēkus pie Sevis caur cilvēkiem, kuri ir satvēruši vairošanās vīziju. Ābrahāmam lielā vecumā brīnumainā kārtā piedzima dēls Īzaks, apsolījuma dēls. Īzakam piedzima divi dēli, Ēsavs un Jēkabs. Ēsavam kā vecākajam dēlam bija jāmanto aicinājums, lai nestu tālāk vairošanās vīziju un radītu Dievam uzticamu tautu. Ir rakstīts, ka Jēkabs bija mierīgs cilvēks, bet Ēsavs bija mednieks ar straujāku dabu. Zēni pieauga, un Īzaks iemīlēja Ēsavu, ne Jēkabu. Tēvam nebija nekādu šaubu, kurš būs nākamais mantinieks un nesīs Dieva vīziju tālāk.

Jaunajā Derībā vairošanās vīzija ir citādāka. Jēzus ir teicis, ka darīs mūs par cilvēku zvejniekiem, kuri ved cilvēkus pie Viņa, kuri piedzimst no augšas un ieiet aicinājumā; un uzsvars nav uz bērnu radīšanu ģimenē. Jaunās Derības laikmets vairs nav bioloģiskās vairošanās laikmets, bet Svētā Gara laikmets, kad Dieva spēks darbojas caur sludināšanu, caur jaunpiedzimšanu un caur draudzes celtniecību. Ēsavam nebija nekādu šaubu, ka tēvs viņu mīl un viņš saņems mantojumu. Viņam bija viss. Reiz Jēkabs vārīja lēcu zupu, un Ēsavs atgriezās no medībām izsalcis. Jēkabs tik ļoti gribēja pirmdzimtību, kas nodrošina aicinājumu, ka teica brālim pārdot savu pirmdzimtību. Ēsavam viņa pirmdzimtība šķita pašsaprotama. Varbūt tu arī šodien esi draudzē un tev viss liekas pašsaprotami. Varbūt tu gaidi savas kāzas vai saderināšanos, varbūt gaidi konsultāciju pie mācītāja, un gaidi, kad beigsies visi šie ierobežojumi. Atslēgas vārds partnera izvēlē un precībām ir AICINĀJUMS. Ir jāmāk savākt savu galvu un emocijas un apsvērt, vai konkrētais pavērsiens tavā dzīvē veicinās tavu aicinājumu. Jāizsver, vai tas palīdzēs tavam aicinājumam, vai tas neapdraud tavu aicinājumu. Vai tas neapdraud citu cilvēku aicinājumu? Viss ir jāizvērtē caur aicinājuma prizmu. Ēsavam viss bija kārtībā, un viņam nebija jāpūlās iegūt aicinājumu. Viņš to nevērtēja. Viņš pārdeva savu pirmdzimtību par vienu zupas šķīvi.

Un zēni pieauga, Ēsavs kļuva izveicīgs mednieks, lauku cilvēks, bet Jēkabs bija klusas dabas vīrs un mājoja teltīs. Un Īzāks iemīlēja Ēsavu, jo medījumi bija pēc viņa garšas, bet Rebeka vairāk mīlēja Jēkabu. Un Jēkabs bija izvārījis viru, bet Ēsavs nāca no tīruma un bija izsalcis. Un Ēsavs sacīja Jēkabam: "Ļauj man ēst no tā sarkanā, tā sarkanā viruma, jo es esmu izsalcis," tāpēc to dēvē par Edomu. Tad Jēkabs atbildēja: "Pārdod man papriekš savu pirmdzimtību." Un Ēsavs sacīja: "Man tā kā tā jāmirst, ko man tur līdz pirmdzimtība?" Un Jēkabs sacīja: "Zvēri man papriekš." Tad viņš zvērēja un pārdeva Jēkabam savu pirmdzimtību. Bet Jēkabs deva Ēsavam maizi un lēcu virumu, un tas ēda un dzēra un cēlās un aizgāja. Tā Ēsavs nicināja savu pirmdzimtību.” (1. Mozus grāmata 25:27-34)

Un pienāca brīdis, kad tēvs pirms nāves svētīja savu pirmdzimto dēlu. Svētība pienācās vecākajam un viņa mīļākajam dēlam Ēsavam. Jēkabs kopā ar māti izdomāja viltību. Jēkabs apģērba kazas spalvas, lai līdzinātos Ēsavam. Tēvs bija pusakls un vecs un nesaprata, ka Ēsava vietā pēc svētības pie viņa ienāca Jēkabs. Viņš svētīja viņu iet aicinājumā, viņš tika apkrāpts. To varēja atcelt, bet tas nenotika, jo Ēsavs bija pārdevis savu pirmdzimtību. Lai cik laba tev šodien neliekas tava dzīve, nenicini savu pirmdzimtību un aicinājumu. Tieši caur aicinājumu tu spēsi visu iemantot. Tieši aicinājumā ir spēks un svaidījums. Vēlāk Bībelē mēs lasām:

"Es esmu jūs mīlējis," saka Tas Kungs, "un tad jūs prasāt: kā tad Tu esi parādījis pret mums Savu mīlestību? Vai Ēsavs nav Jēkaba brālis? saka Tas Kungs, un tomēr Es mīlu Jēkabu un ienīstu Ēsavu, un Es esmu viņa kalnāju pārvērtis par neauglīgu kailatni un viņa mantojuma tiesu par tuksnesi šakāļiem.” (Maleahijas grāmata 1:2-3)

Tēvs mīlēja Ēsavu, bet Dievs ienīda viņu. Ja tev ir kāda problēma, tad ej aicinājumā, jo tur ir spēks. Tu tiksi ar visu galā. Viss, kas mūs atšķir, ir aicinājums. Kam pieder īpaša Dieva mīlestība un apsolījumi? Tiem, kuri ir kā Jēkabs, tiem arī ir Dieva apsardzība un svētība. Es gribu būt kopā ar cilvēkiem, kuri, pirmkārt, nāk pie Dieva nevis mācītāja. Es vēlos būt tuvāk tiem, kuri, pirmkārt, iet pie Dieva. Kad cilvēkam ir problēmas, vispirms viņš iet pie Dieva un pēc tam pie mācītāja. Tev ir regulārs un ciešs kontakts ar Dievu, un visas problēmas tu vispirms risini pie Viņa savā lūgšanu kambarī. Tu Dieva vārda kontekstā meklē risinājumu. Tu pats saņem no Dieva vārdu un pēc tam ej un saņem korekcijas pie mācītāja vai savas grupiņas vadītāja. Tie, kuri vispirms problēmas risinājumu meklē pie Dieva, ir ar dzīvu aicinājumu. Ja viņiem ir personīgas attiecības ar Dievu, tad viņi kultivē arī aicinājumu. Ja viņiem ir aicinājums, tad būs arī personīgas attiecības ar Dievu. Tie ir patstāvīgi cilvēki, kuri spēj pieņemt patstāvīgus lēmumus.

Es atkārtošu frāzes no filmas “Brālis”. No šīs filmas man ir palikuši galvā dažādi izteicieni. Tur bija divi mafijas bosi, viens amerikānis, otrs krievs. Viņiem bija kopējs biznesa darījums. Lielas naudas tika ieguldītas Krievijas mafijā. Kad krieviem radās problēma, viņi saņēma zvanu no amerikāņu bosa, kurš teica: “Es dzirdēju, ka jums ir problēmas.” Krievu boss mierīgi atteica, ka viņi savas problēmas risināšot paši, norādot, lai nebāž degunu tur, kur nevajag. Es gribu apkārt sev cilvēkus, kuri savas problēmas risina paši un katrs no viņiem pats pazīst Dievu, un paši ir pieņēmuši Dieva aicinājumu. Tu neesi spiests aicinājumā un nedari to tikai tāpēc, ka kāds tev liek. Tu pats to dari. Ja arī kāds tevi nedaudz pakoriģē, tu to saproti, jo tev ir aicinājums un tu zini, kā pret tevi vajag attiekties. Ja tev pašam ir attiecības ar Dievu un tev pašam ir aicinājums, tu pats arī iesi. Pieņem aicinājumu un kļūsti par cilvēku zvejnieku! Ja tu gribi glābt pasauli, gribi glābt Latviju, tad sāc ar kaut ko mazāku. Ej pie grupiņas vadītāja un jautā pēc pienākumiem, sāc ar mazumiņu. Apliecini, ka tu darīsi visu, lai grupas augtu, lai draudze augtu. Izmanto visas savas dāvanas, lai kādas tās arī nebūtu. Tu vari būt drošs, ka Dievs pie tevis sāks darboties īpašā veidā, jo no tā brīža, kad tu ieej aicinājumā, tu kļūsti Dieva svaidītais. Kāpēc Vasarsvētkos Dievs izlej no Sava Gara? “Palieciet Jeruzālemē, līdz tiksiet ietērpti ar spēku un būsiet Mani liecinieki,” saka Jēzus.

Nesen bija kāds notikums. Esot savā grupiņā ar saviem cilvēkiem, dzirdēju, ka viens no viņiem runā muļķības. Es zinu, ka šim cilvēkam ir reāls Dieva aicinājums, redzu, ka par katru cenu cilvēks ies uz priekšu. Pie sevis nodomāju, ko šis cilvēks dara manā grupā, bet es neko viņai neteicu, neteicu, ka likšu ārā no grupas, bet tāda doma man ienāca prātā. Man ar viņu bija divu minūšu saruna. Teicu tādus vārdus: “Ir tāda lieta, ka tas īsti neatbilst tavam stāvoklim, kur tu esi.” Vienkārši pateicu tādu teikumu. Pēc sarunas cilvēks izmainījās vienā dienā. Viņa teica, ka gājusi pastaigāties un nolēmusi paņemt četru stundu gavēni, kura laikā lūgusi Dievu. Pēc lūgšanām viņa skaidri zināja un saprata, ka nav uzticams cilvēks mācītājam. Dievs konkrēti viņai to esot parādījis. Lūk, kas ir aicinājums! Viņa to spēja, jo ir aicinājumā. Viņa visu izdarīs, lai paliktu aicinājumā. Tieši aicinājumā ir spēks gan attiecībām, gan veselībai, gan finansēm un svētai dzīvei. Aicinājumā ir svaidījums un spēks! Pats svarīgākais ir iet aicinājumā un attiecībās ar Dievu.

Manā komandā jau no pašiem pirmsākumiem ir Sandija. Atceros, ka draudzes dievkalpojumi toreiz notika viesnīcā “Maritim”, un uz vienu no tiem bija atbraukusi Sandija ar draugiem no Amerikas. Pirms dievkalpojuma viņa žigli atsteidzās pie manis un teica, ka grib kalpot. Viņa sāka vadīt grupiņu. Sākumā negāja labi, jo atvērtās grupiņas drīz vien pajuka. Piecus gadus viņai nesanāca. Pat man jau likās, ka vairs nav cerību. Bet ir jāņem vērā viena lieta – viņai bija aicinājums. Viņai viss būs, jo viņai ir aicinājums. Šī gaišā uguns pārspēj visu. Viņa nekad nepakritīs. Ja arī kādreiz izdarīs kādus nepareizus lēmumus, tad uzreiz tos izlabos. Viņa nespēs palikt nepareizā stāvoklī, jo pats dārgākais viņai ir Dieva aicinājums. Bībelē rakstīts: “Cik ilgi var turēt azotē uguni?” Debesu Tēvs, mīļais Svētais Gars, dod no Savas uguns, Jēzus Kristus Vārdā! Svaidi katru! Atver acis, atver prātus! Pieņem aicinājumu ar lēmumu. Slava Tev, Svētais Gars. Paldies par Tavu uguni. Paldies par Tavu svēto aicinājumu. Paldies, Dievs, par Tavu lielo pavēli. Svētī katru cilvēku, kurš iet aicinājumā. Dari stipru šo aicinājumu, Kungs. Dari mūs katru šī aicinājuma cienīgu, Jēzus Kristus Vārdā! Kas ir aizmidzis, kas ir pakritis, to piecel Jēzus Kristus Vārdā, lai aicinājums deg. Kurš vairs nerūpējas par savu aicinājumu, lai viņš pats ceļās un sāk rūpēties par savu aicinājumu, Kungs. Lai notiek dziedināšanas, zīmes un brīnumi, lai notiek izaugsme un jauna atmošanās.

Kad pienāca laiks Jēkabam apņemt sievu, Īzaks jau bija pie saviem tēviem. Ēsavs nemantoja svētību, kā tas bija paredzēts, jo nicināja pirmdzimtību. Jēkabs kļuva par svētīto, kurš saņem tos pašus apsolījumus, ko Ābrahāms un Īzaks. Visas privilēģijas un īpaša Dieva apsardzība tika viņam. Pienāca laiks Jēkabam ņemt sievu, un Īzaks svētīja to.

Tad Īzāks aicināja Jēkabu un svētīja to un pavēlēja tam, sacīdams: "Tev nebūs sievu ņemt no Kānaāna meitām.”” (1. Mozus grāmata 28:1)

Vecās Derības vīzija bija bioloģiskā vairošanās, bet ar pareiziem cilvēkiem. Tikai ar tiem cilvēkiem, kuri arī bija šajā vīzijā, lai nekas netraucētu un neapdraudētu vīziju. Vecajā Derībā bija ļoti strikti atdalīti ticīgie no pagāniem. Tāpat ir arī šodienas draudzē, jo kas gan kopīgs ticīgam ar neticīgu? Ja tu esi atbildīgā vietā un uz tevi skatās cilvēki, kas kopīgs tev var būt ar cilvēku, kurš nav aicinājumā? Ja viņam nav aicinājums, tad, ļoti iespējams, ka viņam nav arī personīgs laiks ar Dievu. Ja viņam ir aicinājums, tad viņš ar tevi kopā degs Dievam. Kāpēc Jēkabs gāja tieši tajā virzienā, kur viņu sūtīja tēvs? Tāpēc, ka viņam pašam bija aicinājums no Dieva. Viņš zināja, kas viņš būs un kas viņam jādara. Viņš zināja, kā jāturpina dzimta, un zināja, kā jāturpina Dieva darbs. Viņš gāja pie Lābana, kur tēvs norādīja. Viņš izvēlējās no tām meitenēm, kas bija pie Lābana. Jēkabs pārbaudīja, vai šī meitene vispār ir no turienes, un noskaidroja, ka Rāhele ir Lābana meita. Ir rakstīts, ka viņš iemīlēja Rāheli, un viņš iemīlēja no tām, no kurām varēja izvēlēties. Viņš runāja ar viņas tēvu un teica, ka grib Rāheli precēt un ir gatavs maksāt cenu. Viņi vienojās, ka septiņus gadus Jēkabs kalpos Lābanam par Rāheli. Mums ir jauniešu draudze. Es redzu, ka mēs kļūstam arvien vairāk un vairāk un precību skaits palielinās. Visā tajā kā prioritāti ņemsim vērā aicinājumu. Pirms katra lēmuma lūdz Dievu un tad ej pie mācītāja. Jēkabs varēja gaidīt septiņus gadus, jo viņš iemīlēja Rāheli. Mums draudzē ir sava kārtība. Pirms laulībām ir draudzības laiks. Pirms draudzības laika var būt pārbaudes laiks, lai var saprast, kas tas ir par cilvēku. Ja šis cilvēks tiešām tevi mīl, viņš gaidīs. Ja viņš šodien nav aicinājumā, tad viņš ieies tajā, ja neieies, tas nozīmēs, ka nemīl.

Ja viņš tiešām tevi mīl, bet nav aicinājumā šodien, viņš arī neies aicinājumā rīt. Ja viņš neiet aicinājumā, viņš tevi nemīl. Ja viņš neies tajā, viņš nav tavs. Vīrieši vispār bieži ir ļoti slinki. Viņi neko negrib, tikai mājās skatīties teļļuku un lai sieva viņu apkalpo. Viņš negrib iet aicinājumā. Bet viņš zina, ka ir aicinājums. Un es tev saku: “Tev ir aicinājums!” Vispirms pārliecinies, ka otra puse iet aicinājumā. Pēc tam skaties, vai viņš tevi mīlēs. Ja viņš tevi mīl, viņš respektēs tavu dzīvesveidu, viņš respektēs tavu aicinājumu no Dieva, viņš respektēs un gaidīs, cik nepieciešams, kaut septiņus gadus. Kāpēc Jēkabs spēja gaidīt? Viņš atrada savu īsto, iemīlēja un samaksāja pilnu cenu par viņu. Kāpēc tieši tāda izvēle, kāpēc Rāhele? Tas atbilda viņa aicinājumam. Viņš visu izdarīja pareizi. Viņš apprecēja Rāheli. Viņi ir visu ticīgo un draudžu māte un tēvs. Ja Jēkabs būtu rīkojies citādāk, viss būtu citādāk. Jēkabs izvēlējās sievu no savas tautas, bet Ēsavs domāja: “Aha, es darīšu citādāk, es ņemšu sievu no kānaāniešiem. Es zinu, ka tētim un mammai nepatiks, bet es ņemšu kānaāniešu sievu.” Un viņš tā arī izdarīja. Viņš ņēma sev dažādas pagānu tautu sievas par spīti tam, kā prasa aicinājums. Rezultātā Dievs teica: “Es ienīstu tevi, Ēsav, par taviem nepareizajiem lēmumiem, un es mīlu tevi, Jēkab, tu esi Mans mīlulis.” Uz cilvēkiem, kuri stipri turas pie aicinājuma, Dievs skatās īpaši. Un tev ir īpašas privilēģijas. Un nav patiesība, ka Dievs visus mīl vienādi. Dievs nemīl visus vienādi. Dievs mīl visus vienādi ar to mīlestību, ka Viņš aicina atgriezties pie Sevis, bet Viņš neko nevar padarīt tiem buļļiem, kuri ir ietiepušies un neiet Dieva ceļus. Tādiem draud pazušana un sods. Jā, Dievs ir labs, Dievs ir mīlestība, bet, pirmkārt, ir aicinājums.

Un tas vēl nav viss. Kad pienāca kāzu diena, es nezinu, kā tas varēja notikt, bet Jēkabam iedeva citu sievu, vecāko māsu Leu. Lea bija ar blāvām acīm. Bībelē rakstīts, ka viņai bija blāvas acis. Taču ne tāpēc viņš Leu negribēja, bet tāpēc, ka viņš bija iemīlējis Rāheli; otra viņam nelikās interesanta. Bet kāzu naktī viņam iesmērēja vecāko māsu. Viņš no rīta pamodās un saprata: “Eu, tā taču nav Rāhele!” Iedomājies? Viņš mīlējās kā ar Rāheli, bet tā nemaz nebija viņa. Viņš Lābanam jautāja: “Ko tu man izdarīji?” Lābans teica: “Mums ir pieņemts, ka vispirms vecākā māsa jāizdod pie vīra, bet tas taču nekas, padzīvo ar Leu, un pēc tam tu vari Rāheli dabūt.” Viņš vēl septiņus gadus kalpoja par Rāheli un dabūja viņu. Kurš no mūsu draudzes puišiem var kalpot par kādu meiteni 14 gadus?! Es domāju, ka neviens. Kurš spēj mīlēt tā kā Jēkabs? Kur ir kāda meitene, kura 14 gadus spēj gaidīt savu sapņu princi aicinājuma dēļ un arī mīlestības dēļ? Lūk, ideāls. Bet atslēgas vārdiņš tajā visā ir AICINĀJUMS. Vienmēr pārliecinies par aicinājumu; ja cilvēks nevar pagaidīt, viņš tevi nemīl. Ja cilvēks nevar pagaidīt, viņam nav aicinājuma, viņš neiet tajā. Ja ir pārbaudes laiks un cilvēks neiet aicinājumā, tas nozīmē, ka viņš nerespektēs arī tavas svarīgās lietas un pietiekami tevi nemīlēs. Jo augstākā ir agape jeb garīgā mīlestība, nevis filio jeb emocionālā, dvēseliskā mīlestība. Kas ir svarīgākais partnera izvēlē? Lai viņš ir aicinājumā. Ko nozīmē, ja viņš negaida? Negrib kalpot, negrib Dievu. Mēs esam jēkabi. Kāds cilvēks man pirms kādiem 19 gadiem stāstīja par savu ģimeni. Viņš bija kalpotājs, kurš kalpoja cilvēkiem. Nopietns kalpotājs. Man bija jautājums par viņa sievu, par viņa ģimeni. Es uzdevu jautājumu: “Ko dara tava sieva, kā viņa kalpo?” Viņš teica: “Mana sieva ir tāda miesīga kristiete.” Ko tas nozīmē – miesīga un kristiete? Es nevarēju saprast, kas ir miesīga kristiete. Šobrīd es saprotu, ka tas ir kristietis bez aicinājuma. Nav aicinājuma, nav nekāda dopinga un motivācijas dzīvot svētumā. Dievu lūgt viņam nevajag, viņš ir miesīgs, tāpēc viņa dzīvē parādās dažādas nepareizas rīcības. Miesīga kristiete droši vien pietiekami nelūdz Dievu, izlaiž dievkalpojumus, varbūt kaut ko savāra, varbūt iedzer. Es nezinu, ko tieši darīja kalpotāja sieva, bet pēc kāda laika šī miesīgā kristiete atstāja savu vīru. Vīrs iekrita tādā depresijā, ka vispār aizgāja no kalpošanas. Lūk, kāds reāls gadījums. Es nezinu, kā šodien viņiem iet. Varbūt viņš ir atgriezies kalpošanā. Es nezinu, kā šobrīd dzīvo sieva, bet ģimene tika izjaukta un bērni tika atstāti.

Draugs, es ļoti nopietni brīdinu, ka neiešana aicinājumā draud ar miesīgumu. Mums ir jābūt cilvēku zvejniekiem. Kaut mēs sākam ar mazumiņu, bet kaut kādā mērā mums katram ir jāpiedalās. No šīs nedēļas visas mājas grupas var kalpot, rīkot evaņģelizācijas, rīkot neformālos pasākumus, ievērojot divu metru distanci. Es nelieku jums ievērot kādu distanci, jums pašiem ir galva, lūdziet Dievu un skatieties, kādi ir likumi, un dariet, kā gribat paši. Es neesmu policists, kuram jānorāda, kā jums jādara. Jums pašiem ir Dievs. Katrs vadītājs vai mājas grupa paši lūdz Dievu un saprot. Bet nu jau valdība ir pieņēmusi lēmumu, ka 25 cilvēki ar divu metru distanci var pulcēties. Neformālie pasākumi var notikt ārā, evaņģelizācija uz ielām. Kā mūsu valdība pieņem likumus? Skatās, kā ir ārzemēs. Vai Latvijai pašai sava galva nav? Tas viss vispār ir liels feiks un fufelis. Kādu reizi bērnībā mēs ar draugiem izsitām logu. Viens tā pateica darīt, un es arī darīju. Viens teica: “Ejam tur.” Es arī gāju tur. Un mana skolotāja teica: “Klausies, ja Uldis tev teiks pa logu lēkt ārā, tu arī lēksi?” Es teicu: “Nē.” Viņa saka: “Nu, re, tev pašam ir smadzenes.” Dievs ir ļoti labs! Mēs ieejam ārpus karantīnas fāzē. Es jau sen to teicu, ka drīz būs dievkalpojumi. Tā vai šā, bet būs dievkalpojumi. Mūsu draudzes telpās var izlikt 200 krēslus ar 2 metru distanci. Vai nav jauki? Ir ļoti jauki.

Aicinājuma noniecināšana nes briesmas. Jo daudz ir aicinātu, bet maz izredzētu. Tu esi aicināts!

„Tāpēc, svētie brāļi, debesu aicinājuma dalībnieki [..]” (Ebrejiem 3:1)

“Šodien, ja jūs Viņa balsi dzirdēsit, neapcietinait savas sirdis kā sarūgtinājumā!” (Ebrejiem 3:15)

Cilvēki tuksnesī bija tie, kuri nedzirdēja un noraidīja Viņa aicinājumu. Viņi izmira tuksnesī, un tikai jaunā paaudze iegāja zemē, kur “piens un medus tek”. Atteikšanās iet aicinājumā jebkādu iemeslu dēļ un sava aicinājuma noliegšana nes briesmas. Mums šodien ir jāatsaucas Viņa aicinājumam. Un es katram lieku pārdomāt, kā tu rīkojies, kā tu attiecies pret savu aicinājumu, kā tu attiecies pret saviem pienākumiem, ko esi uzņēmies, pret kalpošanu grupiņā, pret kalpošanu draudzē, kā tu attiecies pret savām lūgšanām lūgšanu kambarī, pret Dievu, pret cilvēkiem, kā tu dzīvo ģimenē, kā tu izvēlies partneri un precies, kā tu rīkojies savā darbavietā, kādu darbu tu izvēlies, kā tu izturies pret saviem bērniem. Pavisam droši ir tas, ja bērni ir draudzē un tu viņus nevadi kalpošanā, tad tu viņus nevadi aicinājumā. Ko tu dari saviem bērniem? Vai tu rūpējies par to, lai bērni ieiet kalpošanā, lai grupiņā veic kādus pienākumus, lai pēc iespējas ir kalpošanā? Kāpēc mācītāji savas meitas vai dēlus liek kalpošanā arī tad, ja viņi nav pat īsti tam gatavi? Viņi cer, ka viņos pamodīsies aicinājums. Ja arī viņi paši to nesaprot, tad viņus sākumā tur stūrē, bet pēc tam viņiem pašiem tas ir jāsaprot. Cilvēkam pašam jāpieņem savs aicinājums. Aicinājumā ir jāieiet.

Mēs pie Dieva parasti nenākam ar pareizu motīvu. Kad pie Dieva nāk cilvēks no pasaules, kaut kas viņam sāp vai ir kāda  vajadzība. Es arī nācu pie Dieva tikai tad, kad biju galīgi lejā un man bija vajadzīga palīdzība, motīvs nebija it kā pareizs. Bet, lai paliktu ar Dievu, tas vairs nebija pareizs motīvs. Lai paliktu ar Viņu, vajag normālu motīvu – Dievs un aicinājums, un viss. Tāpēc, ja cilvēkam uzlikts kaut kāds pārbaudes laiks, un viņš pats pieņem aicinājumu un iet tajā, tas ir normāli. Viss ir kārtībā, katrs var iet aicinājumā. Katrs savā līmenī var iet aicinājumā no tās vietas, kur viņš ir šodien. Sargā savu aicinājumu, sargā visus cilvēkus, esi paraugs! Un tev ir jābūt gatavam par aicinājumu upurēt visu.

"Ja kāds nāk pie Manis un neienīst savu tēvu un māti, sievu un bērnus, brāļus un māsas un pat savu paša dzīvību, tas nevar būt Mans māceklis.” (Lūkas evaņģēlijs 14:26)

Es runāju Dieva vārdu. Kāpēc tik radikāli? Tāpēc, ka tas ir radikāls, un garīgā pasaule ir reāla, un mēs ieejam un izejam tikai tad, kad pieņemam radikālus lēmumus attiecībā pret Dievu un cilvēkiem.

“Gluži tāpat neviens no jums, kas neatsakās no visa, kas viņam pieder, nevar būt mans māceklis.” (Lūkas evaņģēlijs 14:33)

Dievs neliek mums no visa atteikties. Bet ir dažādas situācijas, kad no kaut kā ir jāatsakās. Ir dažādas krustceles, kad ir jāpieņem lēmums no kaut kā atteikties aicinājuma dēļ. Ja tev ir aicinājums, tu atteiksies no tā, kas tam traucē. Ja tev ir aicinājums, tad tas deg tavā sirdī kā gaiša uguns un tu nespēj to pievārēt! Gribas grēkot? Aicinājums neļaus. Un tu nekad nebūsi nabags, tu nekad nebūsi pamests, tu nekad nebūsi viens. Tev vienmēr viss būs, tu pat nevari iedomāties, pa kādiem ceļiem atnāks atbildes uz tavām problēmām un tavām vajadzībām. Dievs dara izmaiņas pie draudzes un Dievs dara izmaiņas pie tevis paša. Sargā sevi!

Es noslēgšu svētrunu ar diezgan bēdīgu stāstu. Droši vien daudzi to jau ir lasījuši. Bija tāda ziņa, ka 6. maijā 29 gadu vecumā pāragri mūžībā devies elektroniskās mūzikas mākslinieks un mūzikas producents Matīss Runtulis (Mr. Myster). Es gan šo cilvēku nepazīstu, bet mani uzrunāja viņa stāsts. Sēru vēsti sociālajā vietnē Facebook publicēja Matīsa māte Sanita Tauriņa. Un es nolasīšu vārdus, ko viņa publicēja. Tas ir par to, ka es ikvienu aicinu sargāt savu aicinājumu. Sargājiet savu aicinājumu! Sargājiet cilvēkus sev apkārt, un tas nenozīmē kontrolēt, bet sargāt. Ir veselīgi veidi, kādos mēs to varam darīt. Un mums, pirmkārt, jārūpējas par citiem, lai viņi ir aicinājumā. Es nevaru tev kaut ko dot, es nevaru tev kaut ko ļaut darīt, es nevaru atļaut darīt visu, ko tu gribi. Jo mums katram vissvarīgākais ir aicinājums. Vienīgais, ar ko es nekad nepiekritīšu riskēt, ir aicinājums, jo tieši tur ir spēks. Es arī no sirds nevaru nevienam neko pavēlēt, bet es noteikti vispirms pacīnītos, ja tu negribētu iet aicinājumā, bet pēc tam ļautu tev iet tā, kā tu gribi. Es neesmu Dievs, bet arī Dievs neko neaizliedz. Viņš ļauj izvēlēties. Mēs arī ļaujam izvēlēties. Tā nebūs mīlestība no manas puses, ja es katrā tavā izvēlē nepaturēšu fokusā tavu aicinājumu. Lūk, ko raksta Matīsa mamma: Vakardienas rīts mums atnesa nežēlīgu ziņu – mūsu mīļais Matīss ir aizgājis un nekad vairs neatgriezīsies. Tas ir ļoti sāpīgi, un tagad to ir jāmēģina aptvert. No mums ir paņemts viss. Nekas vairs nav palicis – vien pilnīgi iztukšots skatiens nākotnē. Matīss bija ļoti labs cilvēks. Viņš bija sirsnīgs un pārlieku dāsns. Laikam viņa jūtīgums bija tas, kas viņu salauza. Mēs viņu nenosargājām, un tagad mums ar to ir jādzīvo. Mīļie vecāki, sargiet savus bērnus no JAUNĀ ĻAUNĀ. Esiet acīgi, uzstājīgi, ja nepieciešams – metiet toleranci pie malas un lieku reizi pārliecinieties, ka ļaunais jūs neaptin ap pirkstu. Tas uzglūn un gaida mirkli, kad jūsu mīļie būs nepasargāti, lai pavedinoši ieripotu, iedūmotu, ielītu un beigās pārņemtu visu. Mēs cīnījāmies, bet TAS uzvarēja. Matīs, mēs tevi ļoti, ļoti mīlam.

Šie vārdi ļoti atbilst Dieva sirdij un arī manai sirdij, atbilst manām attiecībām ar cilvēkiem un manam vadības stilam. Lai ļaunums mūs neietītu, pirmkārt, jārūpējas par aicinājumu. “Mēs nenosargājām.” Matīss ir uzrakstījis pēdējo dziesmu, un viņš gribēja, lai to publicē, un šī dziesma tika publicēta. Es to noklausījos, nu, tāda interesanta, nav slikta melodija. Tā nav pabeigta, viņš tur viens tikai ar ģitāru ritmu uzsit. Tas ir tikai tāds ieskicējums dziesmai, bet vārdi visu izsaka, ka viņš tiešām nav nosargāts. Šie vārdi ir iztulkoti latviski. Ne viņš pats sevi ir sargājis, ne viņu kāds ir sargājis, ne kāds ir kārtīgi lūdzis Dievu. Es nezinu, kaut kas ir pietrūcis, un galu galā cilvēks pats izvēlās, bet viņa izvēle šeit ir redzama. Lūk, kādi vārdi ir dziesmā: Pretošanās ir veltīga. Tumša matērija. Es pamodinu vakuumu, es piepilda to ar spēku. Jauni veidi, kā sēt sēklu augsnē. Es sasaucu, sapulcinu matēriju. Tā saārda tavu garu, tā iziet caur trauslu saturu. Es čukstu patiesību noliegumā – tiec vaļā no putekļiem. Lai pasargātu pilnību no pārplūšanas. Es aizeju, es esmu aizgājis, es esmu prom un nekad vairs neatgriezīšos.

Mēs Tevi lūdzam, Kungs, mēs apzināmies, ka ļaunais ir tepat blakus. Es lūdzu par katru cilvēku draudzē. Par katru tuvāko un tālāko, par katru draudzē “Kristus Pasaulei”, par katru grupas vadītāju, par katru palīgu, par katru grupas apmeklētāju, par katru draudzes apmeklētāju, par katru, kurš pieder draudzei, kurš kalpo, par katru, kurš ir aicinājumā, un arī par tiem, kuri nav aicinājumā, kas to vēl nav pieņēmuši. Svētais Gars, es lūdzu par katru, es lūdzu, Dievs, ka Tu viņus nosargā. Es lūdzu Tev, Svētais Gars, ka mēs cits citu nosargājam, ka mēs esam nomodā un nepieļaujam nekādus kompromisus ar ļauno. Lai mēs ejam tikai un vienīgi Tavus ceļus, lai mēs esam stipri un vienmēr cits citu pamudinām stāvēt attiecībās ar Tevi, Kungs. Lai mēs stāvam, lai mums kambaris ir pati svētākā vieta, lai mēs ik dienas ejam vissvētākajā vietā un iegūstam skaidrību un vadību, lai mēs respektējam savus vadītājus un esam kopā līdz galam. Lai mēs nepieviļam un nenododam viens otru. Jēzus Kristus Vārdā, lai mēs katrs stāvam par aicinājumu.

Mēs lūdzam par to, kurš ir iegrimis remdenībā, kuram ir sajaukts prāts, kuru ļaunais jau ietin un aptin un kurš to vēl neredz vai nezina. Jēzus Vārdā, mēs kopīgi nākam lūgšanā un pavēlam: “Sātan! Vācies prom no šiem cilvēkiem!” Lai atnāk vaļā skaidra saprašana, lai atnāk Tava klātbūtne, lai tiek pieņemti pareizi lēmumi, lai mēs paliekam aicinājumā un ejam līdz galam, lai mēs sasniedzam neiespējamo, lai mēs vairojamies un augļojamies un ejam līdz galam, lai mēs tiešām esam “pilsēta kalna galā”, kas nevar būt apslēpta! Kungs, lai tiešām ir prieks, daudz svaidījuma, daudz glābtu cilvēku. Lai mēs kā darba biedri esam šeit visi kopā, lai mēs kā draudze kopā ieejam mūžīgajā atdusā, lai mēs ieejam mūžīgajā dzīvībā, lai mēs atstājam aiz sevis pēdas šajā pasaulē. Jēzus Vārdā, lai mēs neesam nodevuši aicinājumu. Debesu Tēvs, kuri nav satvēruši aicinājumu, palīdzi to satvert šajā pašā brīdī, lai nāk aicinājums! Es lūdzu no visas sirds, Jēzu Vārdā, lai ir aicinājums, kas pārdabiskā veidā uzrunā! Lai tas parādās darbos, izjūtās, lēmumos, Jēzus Vārdā! Un par visiem tiem, kuri pieņem šos lēmumus, es lūdzu par svētībām un privilēģijām, par medu, par pienu, Dievs, par visiem Taviem apsolījumiem, par finansējumu, par veselību, par labiem bērniem, par labām ģimenēm. Dievs, es lūdzu par to visu, lai tas notiek šo cilvēku dzīvē, kad Tu viņus sargā, lai nav neviens mūsu starpā sasirdzis, lai nav neviens mūsu starpā grēkos. Dievs, lai ikviens, kas pakritis, pieceļas, vienmēr pieceļas un iet tālāk, Jēzus Kristus Vārdā. Tu esi žēlīgs, Tu esi pacietīgs, Tu esi stiprs Dievs, varens Dievs, Jēzus Kristus Vārdā, Aleluja! Lai mēs vairojamies un augam un lai katrs ir laimīgs aicinājumā iet ar Tevi un iet ar mums kopā, Jēzus Vārdā. Āmen.

Es jūs katru vienu no sirds mīlu. Kurš ir tuvāk, tas vairāk to izjūt, kurš ir tālāk, ne tik ļoti izjūt, bet zina. Dažus, kuri ir tālāk, arī mīlu visādos veidos, ar dažādām sirds sajūtām. Es esmu noilgojies pēc jums un ceru, ka drīz tiksimies. Nevis es ceru, bet mēs drīz tiksimies, viss būs. Beidzam uz tādas nedaudz bēdīgākas nots. Bet šī nav bēdīga nots, tā ir tā nots, ar kuru ir jāsāk notikt izmaiņām. Es nezinu, kā jutās šis cilvēks, kurš aizgāja, un es nezinu, kā viņš aizgāja. Nav grūti iedomāties, kā viņš aizgāja, spriežot pēc šādas mūzikas un vārdiem, kas izsaka to, kas notika viņā. Sātans pārņem prātu un dvēseli. Neļauj velnam aptīt sevi ap pirkstu. Un, kad tu redzi sev blakus cilvēkus, kuri tiek aptīti ap pirkstu, tad runā ar viņiem, lūdz par viņiem. Nespied, neterorizē, runā, vienkārši runā. Vienkārši runā. Saproti, kāds kurš cilvēks ir, kuram vajag arī kaut ko paspiest, kuru vajag arī disciplinēt, kuram vajag citādāk. To visu vajag saprast, bet dari to mīlestībā. Mīlestībā. Mīlestībā. Es ticu, ka jebkuru cilvēku var izglābt, jebkuru cilvēku var atgriezt. Bet sargiet savas ģimenes, savas grupiņas. Es sargāšu savējo, jūs savējās. Esiet stipri. Es nekur netaisos aiziet, un mani ar koku nedabūsiet prom, nekad mūžā, jo man ir aicinājums. Un tev ir aicinājums. Dieva klātbūtne šeit ir sajūtamā veidā, un es zinu, ka Dievs kaut ko dara. Viss šis laiks, šie pāris mēneši, laiks, kad mēs neesam klātienē dievkalpojumos, ir lielisks laiks, draugs. Katrs spēj novērtēt, ko nozīmē draudze, ko nozīmē cilvēki, ko nozīmē sprediķis, slavēšana. Katrs spēj to novērtēt. Mēs viens otram esam svarīgi. Bet vissvarīgākais, draugs, ir aicinājums! Drīz atsāksies visi mūsu pasākumi, būs nepieciešamas finanses un tā tālāk, un tu vari būt uzticams ar savu desmito tiesu. Atkal sāksim kārtīgi ziedot. Atkal sāksim kārtīgi dot. Paldies visiem tiem, kuri līdz šim ir kārtīgi ziedojuši, devuši, neskatoties uz to, ka šobrīd ir tāda situācija. Esi uzticams Dieva aicinājumam arī ar savām finansēm. Lai Dievs tevi bagātīgi svētī!

Mācītāja Mārča Jencīša sprediķi “Aicinājuma spēks” pierakstīja un rediģēja draudzes “Kristus Pasaulei” redakcija

Uzticība ideāliem

Publicēja 2020. gada 5. maijs 19:41Līga Paņina

Ziņas datums 06.05.20.

Paldies, Jēzu, par Tavām asinīm, ka ļaunais mums paiet garām un nevar mūs aizskart, jo mēs esam šķīstīti Tavās asinīs, Kungs. Šajā brīdī, Dievs, mēs ieejam garā, neredzamajā sfērā. Mēs izārdām visus ienaidnieka nodomus, plānus. Lai ienaidnieka nometnē ienāk sajukums, lai viss ļaunums, Jēzus Kristus Vārdā, tiek apturēts. Lai Tava draudze gavilē un izpilda savu uzdevumu līdz galam. Lai mēs esam tie, kuri nosaka apstākļus, nevis negatīvie garīgie spēki. Jēzus Kristus Vārdā, es lūdzu par katru vienu cilvēku, kurš dzird Tevi šajā brīdī, lai Tava patiesība ir nr.1, lai Tavi ideāli ir nr.1, lai pats svarīgākais ir Tavs aicinājums. Lai mēs neviens neatdodam savu aicinājumu par zupas šķīvi, par mirkļa iegribām. Dzīvais Dievs, lai mēs pastāvam un uzvaram. Paldies, ka Tu mūs esi apveltījis ar spēku, ka esi mums devis svaidījumu, lai ietu un izpildītu Tavu gribu šeit uz zemes, lai ietu un darītu par mācekļiem visas tautas. Es lūdzu par katru vienu šajā brīdī, Kungs, lai Tu aizskar Savā svaidījumā, ar Savu spēku, lai nāk pilnīga brīvība tam, kuram vajadzīga brīvība, lai nāk pilnīga dziedināšana tam, kuram vajadzīga dziedināšana. Lai Tavs vārds krīt auglīgā augsnē, lai Tavs vārds iededzina un paceļ, lai nāk jauna atmošanās, lai mēs pieņemam jaunus izaicinājumus, lai mēs ceļamies, ejam un izdarām! Paldies, Dievs, ka Savu vārdu apliecināsi ar līdzejošām zīmēm un brīnumiem. Paldies, Svētais Gars, ka šajā pašā brīdī Tu esi piepildījis katru istabu, katru namu, katru prātu un sirdi. Paldies par Tavas godības mākoni, kas šajā brīdī nonāk tajā vietā, kur Tu atrodies. Aiziet slimības, vientulība, Jēzus Kristus Vārdā, aiziet inertums un slinkums, aiziet apmātība un depresijas tīkli. Nāk jaunas apņemšanās, jauni izaicinājumi, jauna iziešana un ieiešana. Aiziet atkarības un nāk jauna cerība, vīzija un jauni darbi. Paldies, Dievs, ka Tu šajā brīdī darbojies. Mēs pieņemam izaicinājumu, dziedināšanu un svētību, ko dāvā Debesu Tēvs, Jēzus Kristus Vārdā. Tavs vārds ir svēts un dzīvs. Lai Tu šodien caur Savu vārdu sakustini mūsu prātus, sirdis, lai nāk Tava godība. Lai nāk Tava valstība un Tavs prāts lai notiek kā debesīs, tā arī virs zemes, āmen!

Šodienas svētrunas tēma ir „Uzticība ideāliem”. Pirms sāku svētrunu, es apsveicu visus, kuri veiksmīgi vakar noskatījās pēdējo Bībeles skolas nodarbību. Mēs kopīgi esam to paveikuši – pabeiguši Ukrainas 25. Bībeles skolu! Cepuri nost to priekšā, kuri izturēja līdz galam. Daudzas tēmas bija ļoti vērtīgas. Skola bija unikāla. Šajā Bībeles skolā šogad nenotika pilnīgi viss, kas bija paredzēts, jo stāvoklis Ukrainā šobrīd ir grūtāks nekā mums, kaut arī ukraiņi ir brīvību mīloša tauta. Kā teica pats bīskaps Andrejs Tiščenko, šī skola izvērtās nebijusi un interesanta. 2014. gadā Ukrainā sākās karš un Peršotravenskas apgabals bija apdraudēts, tur tika plānots apvērsums un okupācija, jo šo daļu gribēja pievienot Krievijai. Tie bija grūti laiki, taču bīskaps saka, ka šie laiki ir grūtāki nekā kara gadi. Tas, ar ko mēs saskaramies šodien, un ar ko saskaras latviešu tauta un draudze, ir kaut kas neparasts.

Pirmdien ir 4. maijs – Latvijas neatkarības atjaunošanas diena. Tā bija diena, kad 1990. gadā Latvija atguva jeb deklarēja savu neatkarību. Pēc tam, kad tika pasludināta neatkarīga valsts, iegūto brīvību nācās vēl arī nosargāt. Latvijā notika pučs jeb valsts apvērsuma mēģinājums, barikādes, manifestācijas un mītiņi. Latvija tikko bija pasludinājusi savu neatkarību, un tūlīt šī neatkarība tika apdraudēta, un Latvijas tauta cēlās un izgāja to nosargāt, notika “Baltijas ceļš”, barikāžu laiks un daudz nevardarbīgu sacelšanās pasākumu pret padomju varu. Starp citu, savos mēģinājumos atjaunot padomju varu, okupācijas spēki pirmkārt ieņēma Preses namu un pārņēma savā varā medijus. Tika liegta jebkāda iespēja cilvēkiem runāt patiesību. Atlika tikai ierobežot pulcēšanos, un tad Latvija būtu tāda pati kā bija, viena no Krievijas guberņām. Bet, pateicoties tam, ka cilvēki spēja vienoties, pulcēties un paust savu nostāju, neatkarība tika nosargāta. Okupācijas spēkiem bija plāns Latvijā ieviest ārkārtas situāciju, līdzīgi kāda tā ir šodien, bet tas neizdevās, jo tauta sacēlās. Vēlāk mūsu valstij lojāli bruņotie spēki palīdzēja iztīrīt Latviju no nevēlamiem formējumiem un struktūrām, kas pretojās brīvai Latvijai. Ja es salīdzinu to laiku un šo laiku, tad mēs šodien bez jebkādas cīņas esam ļāvuši valstī ieviest ārkārtas situāciju, ierobežojot pulcēšanās brīvību. Tāpēc es piekrītu bīskapam Andrejam Tiščenko, ka pat kara laikā viņiem nav bijušas tādas grūtības, kādas tās ir šobrīd. Es gribu atgādināt, ka tu esi aicināts brīvībai! Mūsu Latvija, mūsu tauta ir aicināta brīvībai. Mēs neesam paredzēti važām, neveselīgai kontrolei, mēs neesam paredzēti tam, lai mums skalotu smadzenes ar nepatiesu informāciju un padarītu mūs par informācijas upuriem. Dieva vārds saka: “Ja nu Dēls jūs darīs brīvus, jūs patiesi būsit brīvi.” (Jāņa 8:36)

4. maijs bija kulminācija gadiem ilgam ceļam uz valsts brīvības atgūšanu. Ilgu laiku mēs cīnījāmies gan izteikti nelabvēlīgos, gan arī labvēlīgākos apstākļos (Gorbačovs un perestroika, Latvijas Tautas Frontes (LTF) laiks, un arī laiks, kad Krievijā sākās demokrātiskas kustības). Ir pagājis laiks, bet kā mēs esam spējuši saglabāt atgūto brīvību? Es zinu, ka ne visi man piekritīs. Cilvēki Latvijā dzīvo dažādās informācijas telpās. Lielai daļai cilvēku nav zināms Dieva vārds un patiesība. Kādiem pat nav brīvības tieksmes, un daudziem zūd patriotisms, tautības apziņa. Mēs esam izklīduši pa visu pasauli, un ne tikai izklīduši, jo tas ir paša cilvēka lēmums, bet esam izklīdināti, un ir bijusi politika, kas to ir veicinājusi. Kas mūs sagaida pēc ārkārtas situācijas beigām? Būs izpostīti uzņēmumi, vairosies bezdarbs. Nav jābūt ļoti lielam speciālistam, lai pateiktu, ka pēc tam, kad atvērs robežas, latvieši atkal izbrauks un Latvijas tauta tiks patīrīta. Viss var rādīties negatīvās krāsās, bet tomēr neatkarību mēs esam izcīnījuši un esam pastāvējuši, bet vai mēs esam to noturējuši? Vai Latvija joprojām ir brīva un neatkarīga? Vai mēs joprojām varam darboties? Atbilde ir: jā, varam. Vai mēs esam spējuši paturēt savu neatkarību? Nē, neesam. Mēs esam nonākuši dažādu globālu spēku ietekmē, kuri ietekmē mūsu finansējumu un informācijas telpu. Latvija ne tuvu nav neatkarīga.

Runa ir par šī brīža situāciju Latvijā un kas caur šo situāciju tiek darīts, par spēkiem, kas stāv aiz šī visa. Nākotnes scenārijs nav diez ko labs, bet es joprojām ticu, ka mēs to varam mainīt. Šī situācija mums visiem ir brīdinājums, arī draudzei. Iedziļinoties lietas būtībā, bez Jēzus normāla valsts attīstība nav iespējama. Jo tikai patiesība dara brīvu. Ja mēs patiešām gribam paturēt savu neatkarību, tad vispirms ir jāapzinās, ka tikai patiesība mūs darīs brīvus. Mums ir jārūpējas par to, lai cilvēki zina, kas ir patiesība. Pirmkārt, tā ir evaņģēlija vēsts! Pati svarīgākā ir draudzes izaugsme, jo draudzei ir jāaug, draudzei ir jālūdz un jābūt vienotai. Draudzei ir jāiestājas par savu zemi, par savu tautu, un jābūt vienotai. Ja mēs nevaram vienoties, tad tie, kas var, vienojas, un tie, kas var, tie strādā. Es joprojām ticu, ka ir iespējams labs scenārijs, ka Dievam ir plāns mūsu zemei un mūsu tautai. Es nezinu, kādā posmā mēs esam, bet man ir cerība un es ticu, ka Dievs grib šeit darīt labas un brīnišķīgas lietas. Dievs, svētī Latviju! Ne velti mums ir šāda himna. Mēs to lūdzam un tam ticam. Es ticu, draudzes „Kristus Pasaulei” dalībniek, ka tas ir tavās rokās. Mēs esam viena no aktīvākajām un progresīvākajām draudzēm savā zemē, kurā ir nodevušies vadītāji, brīnišķīga struktūra un ko neviens un nekad nevarēs apturēt, tikai mēs paši, ja mēs iesēdēsimies un aizmirsīsim par saviem ideāliem. Tāpēc šodienas tēma – “Uzticība ideāliem”.

Es pieminēju Bībeles skolu. Ja tev jāatrod kāds uzticams cilvēks, kuram uzticēt kādu nopietnu kalpošanu draudzē, vienkārši atver Bībeles skolas dalībnieku sarakstu un paskaties, vai šis cilvēks mācījās Bībeles skolā. Cilvēks var teikt, ka šī ir viņa draudze, ka viņš ir draudzes patriots, ka viņš kalpos, visu darīs, bet, ja šī draudze ir tavs ideāls, ja tev ir aicinājums no Dieva jeb tas ir pats galvenais un svarīgākais, pēc kā tu tiecies, tad tu gribi mācīties. Tava miesa varbūt negrib mācīties, tava miesa daudz ko var negribēt, piemēram, agri celties un lūgt Dievu, bet tu to dari. Mana miesa arī dažkārt negrib lūgt, un vispār man vairāk patīk lasīt Bībeli, taču nav svarīgi, ko grib vai negrib mana miesa, bet ir svarīgi, ko gribu es, un es gribu sekot saviem ideāliem! Man ir ideāli. Paskaties, vai cilvēks mācījās Bībeles skolā un gāja cauri visām nodarībām, un tev būs atbilde. Neskaties uz cilvēka vārdiem, bet skaties uz viņa darbiem. Jo lielāka ir tava pieredze darbā ar cilvēkiem, jo vairāk tu saproti, ka vārdiem ir maza nozīme, jo svarīgāk ir tas, ko cilvēks dara, kā viņš rīkojas. Svarīgi ir arī tas, kā cilvēks rīkojas šajā ārkārtas situācijā. Šī situācija nav vienkārša, un tā nav patiesība, ka stiprām draudzēm tā nekaitēs. Man kāds mācītājs pa telefonu teica, ka viņš nepiekrīt, ka mīlestība izzudīs, ka draudzes zaudēs, bet zaudēt šajā situācijā var, ja tā turpināsies ilgstoši. Pēc pieredzes saku, ka draudzei tiks izdarīts ļoti liels kaitējums. Jau savā tuvāko cilvēku lokā es redzu lietas, kuras kādreiz nebija tik asas, bija retas vai vispār nebija. Kāpēc tās parādās tagad? Tas notiek šīs situācijas dēļ, bezcerības un cietuma apstākļos. Liepājā ir tāds Karostas cietums, un tur ir atrakcija, ka ikviens var pabūt cietumā; tevi ieslēdz, izkomandē, ieliek ierindā pasoļot un izturās kā pret cietumnieku. Šobrīd Latvijā šāda “atrakcija” ir jau divus mēnešus. Mēs esam lielā cietumā. Paņem nost koronavīrusu un skaties, kas notiek. Vakar Latvijā tika izdarīti 2000 testi un atrasta tikai viena saslimšana ar Covid-19. Cik ilgi mums vajag turpināt ierobežot visus pasākumus un draudzi? Mums nevajag morālus principus un Dieva svētītu Latviju? Turpinām ierobežoties, nepulcēties un sēdēt mājās? Tā kā ir šāda ārkārtas situācija un mēs sēžam mājās, tad klausies šo vārdu.

Pirms es sāku organizēt Tautas lūgšanu sapulci, bija kāds cilvēks, kurš man prasīja, kāpēc es aicinu to cilvēku un kāpēc es sadarbojos ar to mācītāju. Īsāk sakot, viņš man deva mājienu, ka, ja nebūtu tas mācītājs, tad viņš varbūt piedalītos. Es biju izvēles priekšā: ja būs viņš, nebūs tas un varbūt vēl kādi. Ja būs tas, tad varbūt nebūs viņš un vēl kādam būs pretenzijas pret to, un vispār mums nekas neizdosies. Attiecībā pret šādām manipulācijām man ir savs ideāls, kuram es esmu uzticams. Man nav pieņemams, ka tas ir šāds un tas ir tāds. Uz mani šī starpdraudžu politika neattiecas. Es nevaru atšūt kādu, jo otram viņš nepatīk. Es daru tā, kā tas ir pareizi. Mīlēt savu tuvāko kā sevi pašu nav šķirošana, kurš būs un kurš nebūs. Tas prasa upuri jeb pielāgošanos, izraisa dažādas problēmas un nepatikšanas, tas var izraisīt arī kādu negulētu nakti, taču ir ideāli, un ir svarīgi jebkurā situācijā turēties pie saviem ideāliem. Tās ir dievišķas normas, kuras ir katrā no augšas piedzimušā cilvēkā, un patiesība dara brīvu. Latvijai ir ideāli, “Dievs, svētī Latviju”, un mums šiem ideāliem ir jāpaliek uzticamiem, lai patiešām Dievs varētu svētīt. Latvija nav palikusi uzticama saviem ideāliem, un mēs šodien tam redzam sekas. Tāpat ir arī katra cilvēka dzīvē – tev ir jāpaliek uzticamam tiem ideāliem, kurus, piedzimstot no augšas, tu esi saņēmis no Dieva. Mums ir aicinājums no Dieva. Katram vienam no mums ir aicinājums no Dieva, un tas ir pats svarīgākais ideāls.

Kas ir ideāls un kas ir uzticība? ‘Uzticīgs’ skaidrojošajā vārdnīcā minēts kā tāds, kas ir pastāvīgs, nelokāms (savos uzskatos, rīcībā) un nemainīgs savā attieksmē (pret kādu, kaut ko). Viņam ir konkrētas vadlīnijas, konkrēti punkti, pie kuriem viņš pieturās un paliek uzticīgs. Ja tu meklē ideālu draudzi, tad tādas nav. Pilnīgi ideālas draudzes nav, bet mums ir ideāls, kādai ir jābūt draudzei. Mēs uzticami tiecamies pēc šī ideāla. Kas ir ideāls? Pilnīgs, nevainojams un cildens paraugs. Piemēram, sabiedrības ideāls, kādas sociālās grupas ideāls, politisks ideāls. Latvijā ir dažādas partijas, un katrai no tām ir savs priekšstats, kādai ir jābūt Latvijai. Mums, draugs, ir tāds ideāls jeb priekšstats, kāds ir Dievam. Tas ir nevis kādas partijas, organizācijas vai cilvēku grupas ideāls, bet dievišķs ideāls: Dieva svētīta Latvija. Pirmkārt, latvieši iegūst iekšēju brīvību caur Jēzu Kristu. Otrkārt, šī brīvība parādās ikvienā viņu dzīves sfērā. Lai brīvība parādās likumdošanā, morāles normās, un Latvija kļūst par svētītu valsti, no kuras neviens negrib aizbēgt. Draugs, tā nav utopija, jo Dievam visas lietas ir iespējamas, tikai mēs nedrīkstam atstāt šo ideālu. Tas ir tikumisks ideāls, priekšstats par tikumisku pilnību, par personību ar morālām īpašībām, augstākais morāles paraugs, estētisks ideāls, sociāli nostatīts priekšstats, kopuma priekšstats, pilnvērtīga dzīve un pilnvērtīgi cilvēki. Kādam ir jābūt pilnvērtīgam cilvēkam? Kāda ir pilnvērtīga dzīve? Tas ir ideāls par to, kādai ir jābūt ģimenei, ideāls par to, kādām jābūt attiecībām starp vīrieti un sievieti, attiecībām starp brāļiem un māsām, attiecībām starp dažādām cilvēka grupām, kādai ir jābūt likumdošanai, kādai jābūt Latvijai, kādām jābūt sabiedriskajām organizācijām, kādam jābūt tev pašam. Mozus kāpa kalnā un saņēma no Dieva, kādam ir jābūt cilvēkam un kādai jābūt valsts iekārtai. Dievs viņam deva desmit baušļus – tie ir mūsu principi un ideāls. Tas ir ideāls katram personiski, tas ir ideāls katrai valstij un organizācijai. Esi uzticams ideālam! Dievam ir ideāls, un tas ir rakstīts Jāņa evaņģēlijā.

Jo tik ļoti Dievs pasauli mīlējis, ka Viņš devis Savu vienpiedzimušo Dēlu, lai neviens, kas Viņam tic, nepazustu, bet dabūtu mūžīgo dzīvību.” (Jāņa evaņģēlijs 3:16)

DIEVA IDEĀLS IR GLĀBTS KATRS CILVĒKS! Dievs vēlas, lai katrs cilvēks tiek izglābts un nāk pie patiesības atziņas. Lai katrs cilvēks tiek izglābts caur draudzi, caur mani un tevi, tas ir Dieva ideāls. Pēc tam – glābta draudze un glābti cilvēki, kuri ieguvuši iekšēju brīvību, šos ideālus nes tālāk un iedibina tos sabiedrībā. Lai glābts cilvēks pats veido vidi, kurā dzīvo. Lai viņš to veido ideālu pēc Dieva prāta, kur nav netaisnības, vaidi, asaras, korupcija, nav ārkārtas stāvokļa, melu, kur vīrietis ir vīrietis un sieviete ir sieviete, kur bērni aug ģimenēs, kur lūgšana ir goda vietā, un tas ir katra kristieša aicinājums. Mūsu draudzei ir ideāls, un tas ir attiecības ar Dievu. Paliec uzticams ideālam. Paliec lūgšanās. Mums ir jādibina jaunas mājas grupas un jaunas draudzes. Mūsu ideāls ir Dieva svētīta Latvija. Dieva ideāls: mēs ceļam vadītājus, līderus, visi to dara, visi iesaistās, lai ceļās grupas un draudzes. Mums ir jākļūst par konfesiju Latvijā ar draudzēm katrā pilsētā, kur darbojas nodevušies kalpotāji. Cilvēki paši sev izdomā ideālus, kas nav slikti, bet viņi tos uzliek kā pašu galveno dzīves aicinājumu, piemēram, ģimene. Labākajā gadījumā cilvēka ideāls ir ģimene, jo jaunākās tendences pasaulē ģimeni vairs neuzskata par ideālu, bet slavē brīvas attiecības. Labi, ka Latvija vēl seko ģimenes ideālam kā tādam, bet tas nav pats augstākais ideāls. Mēs nevaram aizbildināties ar to, ka ģimene ir pats svarīgākais. Pats svarīgākais ir glābt Latviju. Dieva ideāls – mēs katrs ieņemam savu vietu, lai šo ideālu piepildītu, un tad katram no mums būs arī ģimene un viss pārējais.

Šīs ārkārtas situācijas laikā dažs labs jau jūdzās. Es redzu saasinātas situācijas galvā un sirdī, kas līdz šim nav bijušas. Man tev ir vienas zāles – paliec uzticams ideāliem, un tad būs viss pārējais. Kādas ir cilvēku problēmas? Ir pavasaris, suņu laiks, gribās precēties. Bez tā var iztikt. Ja tev pats svarīgākais ir Dieva dots ideāls, tad tu savu otru pusi meklēsi pēc šī ideāla, un tu arī dzīvosi laulībā pēc tā ideāla, ko Dievs ir devis. Tev pat prātā nenāks stulbas domas nepareizi veidot attiecības. Atceries par saviem ideāliem. Gan jau kādi, sēžot mājās, jau ir atvēruši pornogrāfijas saitus, jo no sēdēšanas mājās ir aizvēries jumts. Draugs, atgriezies pie ideāliem. Kāds brālis teica, ka ne tu labāks ēdis, ne tu labāks neēdis. Ne tu labāks, ka esi precēts, ne labāks neprecēts. Jā, Dieva griba ir precēties, tomēr Pāvils saka, ka nav problēma arī neprecēties. Paliec tajā stāvoklī, kurā tu esi. Lūdz Dievu, lai notiek tā, kā Dievs to ir paredzējis tavā dzīvē. Kad tu izvēlies savu partneri, tad, pirmkārt, ņem vērā savus ideālus, jo tev ir aicinājums no Dieva. Vai šis cilvēks kalpos, vai viņš atbilst šiem ideāliem, vai šis cilvēks meklēs Dievu, viņam būs personiskas attiecības ar Dievu? Tev varbūt patīk cilvēka izskats. Es vienmēr redzu to, kā cilvēks domā un runā, kad sāk draudzību ar otru cilvēku. Es arī redzu visus trūkumus otrā cilvēkā, bet šis cilvēks trūkumus vairs neredz, viņš tikai redz to, ka tas ir vislabākais partneris visā pasaulē. Un neredz tāpēc, ka aicinājums ir pabālējis. Jā, ir sadzīves lietas un ģimenes lietas, kas ir jānokārto, bet paturi prātā savu aicinājumu. Vai tevis noskatītais cilvēks ar darbiem parāda, ka vēlas kalpot un kaut ko darīt? Ja tu esi līderis un esi atbildīgā kalpošanā, vai tu vari izvēlēties tādu, kura ideāli ir pavisam citādāki? Draudzē esošam ticīgam cilvēkam un kalpotājam ir citi ideāli, nekā ticīgajam, kurš nekalpo un neko nevada. Vai tas atbilst tev?

Ja tu paliksi uzticams ideāliem, tu pat neizskatīsi suņu laika lēmumus. Visas problēmas ir atrisināmas, ja mēs paliekam uzticami ideāliem. Pirmkārt, ir tava ideālā draudze struktūra un dievišķais mērķis. Piedalies, kopā ceļam Latviju un mainām pasauli. Viss pārējais, - ģimene, bizness, sadzīves lietas, - lai ir saskaņā ar šo ideālu. Es neticu nevienai draudzei, kuras ideāls nav augt. “Dievs pats visu darīs,” daudzi saka. Es neticu draudzēm un mācītājiem, kuriem nav konkrētas programmas, konkrētas darbības draudzes izaugsmei. Tas ir mūsu uzdevums. Dievs radīja vīrieti un sievieti un teica Ādamam un Ievai: “Augļojieties un vairojieties.” Daudzi saka, ka tas ir par ģimeni un bērniem. Bet Jēzus atnāca un pateica:

“Tāpēc eita un darait par mācekļiem visas tautas, tās kristīdami Tēva, Dēla un Svētā Gara Vārdā, tās mācīdami turēt visu, ko Es jums esmu pavēlējis. Un redzi, Es esmu pie jums ik dienas līdz pasaules galam." (Mateja evanģēlijs 28:19-20)

“Ne jūs Mani esat izredzējuši, bet Es jūs esmu izredzējis un jūs nolicis, ka jūs ejat un nesat augļus un jūsu augļi paliek, jo visu, ko jūs Tēvam lūgsit Manā Vārdā, Viņš jums dos.” (Jāņa evaņģēlijs 15:16)

Par kādiem augļiem ir runa? Par cilvēkiem! Dievs saka:

“Vai jūs nesakāt: vēl četri mēneši, tad nāk pļaujamais laiks? Redziet, Es jums saku: paceliet savas acis un skatait druvas, jo viņas ir baltas pļaujai.” (Jāņa evaņģēlijs 4:35)

“Tāpēc lūdziet pļaujas Kungu, lai Viņš izsūta strādniekus Savā pļaujamā." (Mateja evanģēlijs 9:38 )

Kad druvas ir baltas, lūdziet, lai izsūta strādniekus, jo pļāvēju ir maz. Mums ir jālūdz, lai Dievs izsūta strādniekus. Mums ir jādomā par šo, nevis jāsēž depresijā. Mēs izbeigsim ārkārtas stāvokli! Kāds varbūt domā: “Tu, mācītāj, neesi sagājis kālī ar to ārkārtas stāvoklī?” Nē, es sen neesmu normāli sludinājis. Mēs katrs paliksim savā vietā un kalposim Dievam. Mēs neļausim ārkārtas situācijas laikā visādiem meliem, dažādām domām un emocijām novirzīt mūs no svarīgākā.

Pusaudžu gados man patika zīmēt un mūzikas grupa Iron Maiden (‘Dzelzs jaunava’). Man bija grupas plates vāks, uz kura attēlota no kapiem izlīdusi, sapuvusi, briesmīga jaunava, līķis. Man tas patika, un uz maksimāli liela papīra es nozīmēju to un pieliku savā istabā pie durvīm. Tas bija mans ideāls. Aizbraucu pie vecāsmammas un arī tur to nozīmēju un pieliku pie durvīm. Tas bija mākslas darbs, kas parādīja manus dzīves ideālus, un, kas sekoja pēc šī zīmējuma, bija tieši tāds pats kā šī ‘dzelzs jaunava’. Ja cilvēki nebūtu man stāstījuši par Jēzu un lūguši par mani, ja nebūtu Jēzus, kurš mani atrada, es būtu blakus šai ‘dzelzs jaunavai’ tajā vietā, no kuras viņa līda ārā – kaut kur Limbažu kapos. Kādi ir tavi ideāli, tāda ir tava dzīve. Ja tu gribi redzēt, kādi būs tavi bērni, paskaties, kas ir viņu istabā un uz viņu datora darba virsmas, un kas ir pie viņu sienām. Neklausies vārdos, ko viņi runā, bet skaties uz darbiem, kas norāda uz viņu ideāliem.

“Ko jūs Mani saucat: Kungs, Kungs! – bet nedarāt, ko Es saku?” (Lūkas evaņģēlijs 6:46)

“Tāpēc no viņu augļiem jums tos būs pazīt.” (Mateja evaņģēlijs 7:20)

Kādi ir tavi ideāli, to var pateikt pēc taviem augļiem. Neviens no mums nav ideāls cilvēks, bet mums ir ideāli, pēc kuriem tiecamies. Mēs varam pieļaut kļūdas, bet, ja ir ideāli, mēs kāpsim no tām ārā.

“Jo taisnais krīt septiņas reizes un ceļas atkal augšā, bet bezdievīgie ieslīgst nelaimē.” (Salamana pamācības 24:16)

“Pēteris un Jānis gāja uz Templi ap lūgšanas stundu, tas ir, devīto. Tanī brīdī nesa kādu vīru, kas bija tizls no mātes miesām, to ik dienas nolika pie Tempļa durvīm, sauktām par Krāšņajām, lai viņš lūgtu dāvanas no tiem, kas gāja Templī. Redzēdams Pēteri un Jāni, kas gribēja ieiet Templī, viņš lūdza kādu dāvanu. Bet Pēteris ar Jāni, to cieši uzlūkodami, teica: "Skaties uz mums." Tas pievērsās viņiem, cerēdams kaut ko no viņiem saņemt. Bet Pēteris sacīja: "Sudraba un zelta man nav; bet, kas man ir, to es tev dodu: nacarieša Jēzus Kristus Vārdā - staigā!" (Apustuļu darbi 3:1-6)

Tizlais piecēlās, gāja uz templi slavēt Dievu, un caur šo brīnumu izcēlās milzīga atmodas kustība un cilvēki bariem tika kristīti. Celies! Nepaliec sēžot, tupot, guļot, bet celies, jo mums ir ideāls izveidot draudzi “Kristus Pasaulei” kā konfesiju. Kādēļ? Ne jau pašas konfesijas dēļ, bet izaugsmes dēļ, lai Dieva prāts notiek mūsu zemē.

Gribu atgādināt kādu svarīgu lietu: mūsu ideāls ir dievišķi principi mūsu draudzē, mūsu dzīvēs un Latvijā. Dievs grib to realizēt caur evanģelizāciju un draudzes celtniecību. Vai pietiek ar to, ka cilvēks piedzimst no augšienes? Vai cilvēkam nevajag dievišķos principus ieviest savā dzīvē, lai parādās augļi un kļūst redzams, ka cilvēks tiešām ir piedzimis no augšienes, kļuvis jauns cilvēks? Ir jāiedzīvina Dieva principi un baušļi savā dzīvē un jāizveido jauni ideāli. Tas jādara pie sevis un arī jārada apkārt tāda vide. Par cilvēku daudz var spriest pēc tā, kāds ir viņa izskats, kādas izskatās viņa mājas un viņa tualete. Tā ir patiesība. Ir nianses, bet vispārīgi pēc cilvēka ārienes, cik kārtīgs vai nekārtīgs viņš ir, var daudz ko pateikt. Jaunpiedzimis cilvēks rada dievišķu kārtību savās mājās un sev apkārt. Ja valstī ir kristieši, tad viņu uzdevums ir savā darba vietā, jebkurā institūcijā, biznesā, bērnudārzā, skolā, jebkur radīt un aizstāvēt tādu vidi, kas atbilst Dieva vārdam, jo tāda ir mūsu būtība. Kā prioritāte vienmēr ir jāpatur draudzes celtniecība. Ir divas problēmas. Viena: draudzes pārstāj augt. Otrs: draudzes sāk nodarboties ar politiku. Politika arī ir vides radīšana, bet, ja draudze pārstāj augt, tas ne ar ko labu nebeigsies. Mēs nevaram vienkārši uzspiest cilvēkiem Dieva principus. Vajadzīga iekšēja brīvība, tādēļ vienmēr prioritāte būs draudzes celtniecība un dvēseļu glābšana.

“Jo tik ļoti Dievs pasauli mīlējis, ka Viņš devis Savu vienpiedzimušo Dēlu, lai neviens, kas Viņam tic, nepazustu, bet dabūtu mūžīgo dzīvību” (Jāņa evaņģēlijs 3:16)

“Kopš mūžīgiem laikiem nav dzirdēts un piedzīvots, neviena acs to nav redzējusi, ka bez Tevis būtu vēl kāds cits Dievs, kas tā palīdz tiem, kas paļaujas uz viņu.” (Jesajas 64:4)

No šiem vārdiem ir skaidrs, ka šis cilvēks ir ticīgs un ļoti uzticams Dievam. Tālāk viņš raksta:

“Tu labprāt nāc pie tā, kas taisnību dara ar prieku, pie tiem, kas Tavos ceļos piemin Tevi. Bet tomēr? Ir iedegušās Tavas dusmas, jo mēs esam grēkojuši, būdami Tev vienmēr neuzticīgi un no Tevis atkrītot. Tā mēs visi esam palikuši kā nešķīsti, un visa mūsu taisnība ir kā sārņains tērps. Mēs novīstam kā lapas, un mūsu grēki mūs aizrauj kā vējš.” (Jesajas 64:5-6)

Jesaja savas tautas grēkus attiecina uz sevi. Mēs esam sabiedrības un tautas daļa, un, kādu vidi mēs šeit veidojam, tādā arī dzīvosim. Ja mūsu ir maz un mēs domājam, ka mums ir jāaprobežojas tikai un vienīgi ar evaņģelizāciju, tur nekas labs nevar sanākt. Varbūt tu domā: “Es esmu draudzē “Kristus Pasaulei”, dodu desmito tiesu, tāpēc mani neskar šī brīža situācija Latvijā.” Atver acis un paskaties – tevi tas skar. Kāpēc? Acīmredzot, mēs kā tauta esam grēkojuši. Arī mūsu vecie grēki kaut kādā veidā mums seko. Varbūt tu domā: “Es atnācu pie Dieva, un nekādi parādi man vairs nav jāatdod.” Tu esi tūkstoti parādā, un neatdosi parādu, jo esi jauns cilvēks? Esi nomainījis vārdu un neatdosi parādu? Tu esi tas, kas tu esi, un, ja tu esi jauns cilvēks, tu radīsi Dieva ideālu sev apkārt – savā ģimenē, savā grupā, pie saviem draugiem, savā darbavietā. Šis ir vārds draudzei “Kristus Pasaulei” un arī visiem citiem.

Dievam ir ideāli. Vai lasīji manu dienas citātu? Tika veikts eksperiments: kazu un lauvu ielika katru savā būrī un būrus novietoja blakus. Viņi bija norobežoti viens no otra, bet līdzās. Kaza pēc divām dienām nomira no bailēm. Vai tev arī ir bailes? Vairs nevari skaļi pateikt “āmen”? Neļaujies bailēm, kalpo Dievam, tici Jēzum Kristum un paliec uzticams ideāliem.

“Es redzēju jaunas debesis un jaunu zemi, jo pirmā debess un pirmā zeme bija zudusi, un jūras vairs nav.” (Atklāsmes grāmata 21:1)

Dievam ir ideāls – jaunas debesis un jauna zeme. Dievam bija ideāls, kad Viņš radīja cilvēku.

“Un es redzēju svēto pilsētu, jauno Jeruzālemi, nokāpjam no debesīm no Dieva, sagatavotu kā savam vīram greznotu līgavu. Un es dzirdēju stipru balsi no troņa sakām: "Redzi, Dieva mājoklis pie cilvēkiem, Viņš mājos viņu vidū, un tie būs Viņa ļaudis, un Dievs pats būs ar viņiem. Viņš nožāvēs visas asaras no viņu acīm, nāves vairs nebūs, nedz bēdu, nedz vaidu, nedz sāpju vairs nebūs, jo, kas bija, ir pagājis."” (Atklāsmes grāmata 21:2-4)

Šai pilsētai bija liels, augsts mūris, divpadsmit vārti, uz austrumiem un ziemeļiem, tā bija celta četrstūra formā, cik gara, tik plata, un tur bija precīzi uzskaitītas olektis. Dievam ir precīzs ideāls tavai dzīvei. Iegremdējies Dieva gribā, Viņa klātbūtnē un attiecībās ar Dievu. Viņa plāns tavā dzīvē nenotiks, ja tu nemeklēsi un nelūgsi Dievu, ja tu izlaidīsi grupiņu, ja savus ideālus novirzīsi un karantīnas aizsegā ļausi tādam kā plīvuram nolaisties pār tiem. Bez attiecībām ar Dievu visi ideāli sašķobās. Paliec uzticams ideāliem. Dievs radīja pirmos cilvēkus un ielika ideālā vietā. Viņi sagrēkoja, un šis grēks tika mantots no paaudzes uz paaudzi, Dieva plāns un ideāls zuda, tomēr Dievam joprojām ir plāns tavai dzīvei, jauna debess un jauna zeme, jauna sirds, jauna dzīve, jauna Latvija!

Kad tika celta Saiešanas telts, iekšējais un ārējais pagalms, upurēšanas altāris, mazgāšanās vieta, Dievs redzēja to kā ideālu. Tas bija tas, ko Mozus saņēma no Dieva kā ideālu dievkalpošanas kārtību. Dievam bija ideāls tam laikam, Dievam ir ideāls, kādai ir jābūt draudzei šodien, un tu esi draudzē, kura nav ideāla, bet ir tuvu ideālam. Es mīlu Jēzu un mīlu jūs visus. Jūs man esat ļoti, ļoti svarīgi. Ja man nebūtu Dievs, es teiktu, ka jūs esat manas dzīves jēga.

Un tas atbildēja un sacīja: "Tev būs Dievu, savu Kungu, mīlēt no visas savas sirds, ar visu savu dvēseli, ar visu savu spēku un ar visu savu prātu un savu tuvāko kā sevi pašu."” (Lūkas evaņģēlijs 10:27)

Kas ir tavs tuvākais? Reiz kādu cilvēku piekāva un aplaupīja. Gāja garām levīts un priesteris un nodomāja: “Man nav laika palīdzēt, man ir jāiet uz dievkalpojumu.” Tad gāja garām samarietis, un viņš šo cilvēku paņēma, ārstēja, lēja eļļu viņa brūcēs, aizveda uz viesnīcu, atstāja naudu ārstiem. Lūk, ko nozīmē mīlēt savu tuvāko. Ne tikai glābt cilvēkus un evaņģelizēt, bet darīt labu cilvēkiem tajā vietā, kurā tu atrodies. Parādi savus ideālus darbībā. Bet nedari tikai labu vien, pirmkārt, glāb cilvēkus. Zupas virtuvei nav nekādas jēgas, ja netiek glābti cilvēki. Bet, ja to dara glābti cilvēki, pabarojot cilvēkus, kuri nevar paši par sevi parūpēties, tad tas parāda, ka viņiem ir ideāls par to, kādai ir jābūt pasaulei. Vienalga, kur tu esi un strādā, turies pie šiem principiem.

“Kad Mozus bija pieaudzis, tas reiz izgāja pie saviem tautas brāļiem un noskatījās viņu smagajos darbos. Un viņš redzēja ēģiptieti sitam kādu ebreju, vienu no viņa brāļiem.” (2. Mozus grāmata 2:11)

Mozum bija ideāli, kaut arī viņš neizauga ebreju ģimenē. Viņš bija lemts iznīcībai, bet viņu izglāba un izaudzināja ēģiptiešu princese, un viņš bija izglītots un labi audzināts cilvēks. Mozus zināja, ka ebreju tauta ir viņa tauta. Reiz, izgājis pastaigāties, viņš ieraudzīja, ka kāds ēģiptietis sit ebreju. Viņš iejaucās šajā kautiņā un nogalināja ēģiptiešu sargu. Viņš domāja, ka ir darījis labu, aizstāvot savu brāli. Vēlāk viņš ieraudzīja, ka ķildojas divi izraēlieši, viens dara pāri otram, un arī iejaucās, bet saņēma atgrūšanu un nicinājumu: “Tu mani arī gribi nogalināt?” Mozus saprata, ka notikums ir tapis zināms, un ir jābēg prom. Viņš aizbēga un dzīvoja tuksnesī. No šīs Rakstu vietas var secināt, ka Mozus domāja par to, kādai jābūt izraēliešu dzīvei, ideālam. Viņš nebija audzināts izraēliešu garā, dievišķos principos un rīkojās tā, kā saprata. Viņš vēl neapzinājās, ka brīvībai ir jānāk no iekšpuses. Viņš iekšēji nepiekrita ēģiptiešu paverdzināšanas politikai. Es domāju par sevi. Jaunības gados man vienmēr bija iekšējs protests pret pastāvošo kārtību. Vai tev, ja dzīvoji padomju laikā, tāds nebija? Tev nebija sajūta, ka nav pareizi, ka uzspiež, nedod izvēli? Vienmēr būs kāda daļa nozombēto, kuri piekrīt apspiedēju kārtībai, ievēro visus noteikumus, izpilda visas prasības, piekrīt visām sistēmām jeb ir vergi, kuri nedomā ar savu galvu. Es vienmēr domāju, ka tolaik tas nav pareizi, kaut kas jādara, jāmaina, ir jārīkojas. Tikai mans dzīvesveids neatbilda šīm domām, un es aizrāvos ar alkoholu un narkotikām.

Mozum bija ideāla aprises par to, ka viņa tautai ir nepieciešama brīvība. Kad mēs dzīvojām bez Dieva, arī mēs zinājām, ka mūsu tautai ir nepieciešams kaut kas vairāk, bet nezinājām, kā to panākt. Tiklīdz mēs iepazinām Kristu, mēs uzzinājām, kā to panākt un pie kā noved centieni to izdarīt pašu spēkiem. Varbūt tu domā, ka Amerika ir brīvības un demokrātijas piemērs, bet arī tā nav pavisam brīva. Tā ir milzīga valsts ar dažādām korporācijām, kurām ir ietekme uz cilvēku dzīvēm. Amerikai ir liels iekšējais parāds tieši šīm korporācijām. Kas maksā, tas pasūta mūziku. Tikai Kristus dara brīvu, un tikai tad ir iespējama normāla valsts, ja cilvēki sāk dzīvot pēc Kristus principiem. Tas skan kā utopija, bet tas ir iespējams, ja arī politikā ievieš Dieva principus un tas notiek paralēli tam, ka mēs glābjam cilvēkus un ceļam draudzi. Mozum bija ideāla aprises, bet, dzīvojot tuksnesī, viņš dziļi sirdī to apspieda, apslēpa vēlmi kaut ko darīt savas tautas labā. Viņam bija labs attaisnojums, jo faraons meklēja viņu nogalināt ēģiptieša slepkavības dēļ. Viņš attaisnoja sevi, ka nevar tuksnesī ebrejiem nekādi palīdzēt. Viņš apprecēja pagānu priestera meitu.

Mozus kļuva ļoti stiprs vīrs pēc tam, kad iegāja savā aicinājumā pēc sastapšanās ar Dievu pie degoša ērkšķu krūma. Dievs viņam teica: “Ej un izved Manu tautu no Ēģiptes. Lūk, pareizais ceļš – tā, kā Es to rādīšu.” Viņš bija ļoti dziļi sevī noslēpis šo aicinājumu, vēlmi kaut ko darīt, un nu pienāca brīdis, kad Dievs teica: “Ej!” Viss, ko Mozus izdomāja pēc šīs īsās sarunas, bija: “Sūti, ko sūtīdams, es nevaru, es neesmu nekāds runātājs.” Dievs teica: “Būs tev Ārons, kas palīdz. Ej!” Dievs mazliet sabaidīja viņu, un Mozus gāja un izveda tautu no verdzības. No tā brīža Viņš kļuva uzticams Dieva ideāliem, kas jau bija viņa sirdī. Katrā no mums ir daļiņa no Dieva ideālā plāna, kaut kāda ēna no Paradīzes. Cilvēks vienmēr alkst pēc brīvības, pēc taisnības. Cilvēks nevar ar saviem spēkiem un bez lūgšanām pretoties elles spēkiem. To var tikai tad, kad tu esi no jauna piedzimis, kad tev ir visi Dieva ieroči, kad tu esi ierindā kā trīssimts spartieši. Tev dziļi sirdī ir iespiests aicinājums, un, ja šis ideāls ir sācis bālēt, paliec uzticams ideāliem un savam aicinājumam. Jēzus bija līdz galam uzticams Savam ideālam, aicinājumam. Viņš nāca uzmeklēt un glābt pazudušos.

“Es Tevi esmu paaugstinājis virs zemes, pabeigdams to darbu, ko darīt Tu Man esi uzdevis.” (Jāņa evaņģēlijs 17:4)

Jēzus aizgāja pie krusta un nomira, pabeidzot visu līdz galam. Pirms Viņš devās pie krusta, Viņš teica, ka ir visu pabeidzis. Ko Viņš bija pabeidzis? Veidot ideālu – 12 mācekļus, kuri kļuva tādi paši kā Viņš.

“Es Tavu Vārdu esmu darījis zināmu cilvēkiem, ko Tu Man no pasaules esi devis. Tavi tie bija, un Man Tu viņus devi, un Tavus vārdus tie ir turējuši. Tagad viņi ir atzinuši, ka viss, ko Tu Man esi devis, ir no Tevis; jo tos vārdus, ko Tu Man devi, Es esmu devis viņiem, un viņi tos uzņēmuši un patiesi atzinuši, ka Es esmu nācis no Tevis, un ticējuši, ka Tu Mani esi sūtījis. Es lūdzu par viņiem; Es nelūdzu par pasauli, bet par tiem, ko Tu Man esi devis, jo viņi ir Tavi. Un viss, kas ir Mans, tas ir Tavs, un, kas ir Tavs, ir Mans, un Es esmu apskaidrots viņos. Es vairs neesmu pasaulē, bet viņi ir pasaulē, un Es eimu pie Tevis. Svētais Tēvs, uzturi tos Savā Vārdā, ko Tu Man esi devis, lai viņi ir viens, itin kā mēs.” (Jāņa evaņģēlijs 17:6-11)

Viņš pabeidz Savu darbu. Viņš vairs nav pasaulē, bet mācekļi ir pasaulē. Jēzum bija ideāls, 12 mācekļi. Dieva vadība caur 12. Mums ir ideāls nosaukums draudzei. Tavs aicinājums ir veidot mācekļus, celt līderus, vairot draudzi. Tas ir tavs ideālais plāns no Dieva. Lai ko tu darītu, noliec to kā prioritāti. Jebkādā veidā atbalsti šo darbu. Ja tu kādu iemeslu dēļ pats to nevari, tad atbalsti tos, kuri dara. Esi uzticams līdz galam. Pāvils bija uzticams līdz galam. Viņš teica:

“Bet mana dzīvība man nekādā ziņā nav tik dārga, lai es atstātu nepabeigtu savu ceļu un uzdevumu, ko esmu dabūjis no Kunga Jēzus, apliecināt Dieva žēlastības evaņģēliju.” (Apustuļu darbi 20:24)

Ikviens no mums ir saņēmis uzdevumu no Kunga Jēzus Kristus. Tev priekšā ir uzzīmēts ideāls, kādu Dievs grib redzēt Latviju, kādam jābūt tev un draudzei, un ko Dievs grib paveikt caur tevi un caur mūsu draudzi.

“Tie ir Kristus kalpi? Es runāju neprātā – es vēl vairāk: daudz vairāk darbā, daudz vairāk cietumos, bez mēra sitienus ciezdams, bieži nāves briesmās. No jūdiem es esmu dabūjis piecas reizes četrdesmit sitienu bez viena.” (2. Korintiešiem 11:23-24)

Izlasi, ko tas nozīmē – dabūt piecas reizes 39 sitienus. Pāvils palika uzticams ideālam.

“Trīs reizes dabūju rīkstes (esmu palicis uzticams ideāliem), vienreiz mani mētāja akmeņiem (esmu palicis uzticams ideāliem), trīs reizes biju ūdens briesmās (esmu palicis uzticams ideāliem), visu dienu un nakti biju jūras viļņu varā (esmu palicis uzticams ideāliem).” (2. Korintiešiem 11:25)

“Bieži biju ceļojumos, ūdens briesmās upēs, laupītāju briesmās, briesmās savu ļaužu vidū, briesmās pagānu vidū, briesmās pilsētā, briesmās tuksnesī, briesmās uz jūras, briesmās viltus brāļu starpā.” (2. Korintiešiem 11:26)

Es arī esmu ticis nodots, mani ir pievīluši, tuvākie cilvēki mani ir nodevuši, pret mani ir sacēlušies, bet es joprojām turpinu veidot mācekļus, es joprojām turpinu evaņģelizēt. Pāvils turpināja veidot draudzes un aprūpēt cilvēkus. Viņš pat neapprecējās. Es nesaku, ka nav jāprecās. Dažs labs, ieraugot smuku cilvēku, jau kūst: “Vai, cik viņš ideāls!” Ūdens briesmās paliec uzticams, laupītāju briesmās paliec uzticams, briesmās savu ļaužu vidū paliec uzticams, briesmās pagānu vidū paliec uzticams, briesmās pilsētā paliec uzticams, briesmās tuksnesī paliec uzticams, briesmās uz jūras paliec uzticams, briesmās viltus brāļu starpā paliec uzticams. Pakārto visu ideāliem, Dieva aicinājumam.

“Darbā un pūlēs, daudzās bezmiega naktīs, izsalkumā un slāpēs, daudzreiz badā, salā un kailumā.(2. Korintiešiem 11:27)

Tu uztraucies, ja darbā dabūsi kādu kapeiciņu mazāk? “Man ar darbu problēmas,” un cilvēkam jau zūd uzticamība. Pāvils palika uzticams ideālam. Viņš periodiski nepieņēma samaksu no draudzēm, pats biznesu taisīja, teltis cēla un palika uzticams ideāliem.

Es esmu paņēmis līdzi Kārļa Fimbera grāmatu “Saules kauja”. Pirms vairākiem gadiem man šo grāmatu uzdāvināja, un paldies tam, kurš to atrada, jo tā ir retums. Šo grāmatu atrast vairs nav viegli. Fimbers ir latviešu rakstnieks, un grāmata ir sarakstīta Latvijas brīvvalsts laikā, 1936. gadā. Šeit ir aprakstīti notikumi, kad zemgaļi un lietuvieši kopīgiem spēkiem sakāva zobenbrāļu ordeni. Mūsu tā laika okupanti un nelabvēļi, zobenbrāļu ordenis, tika sakauti kaujā pie Saules. Kur atradās Saule, par to zinātnieki vēl strīdās. Iespējams, ka pie Krustakalna Lietuvā, bet tas nav pierādīts. Uz grāmatas vāka ir Vimbas glezna “Saules kauja”, kuru var aplūkot Kara muzejā. Tur ir attēlots, kā gaisma ietriecas tumsā. Ļoti patriotiski un skaisti. Kāpēc es sāku lasīt grāmatu latviešu valodā? Es svētdienās skatos savus sprediķus un dzirdu, ka man vajadzētu papildināt savu vārdu krājumu. Pārsvarā es grāmatas lasu krievu valodā. Un tās, kuras ir latviski, brīžiem ir tik šausmīgi un nepareizi pārtulkotas, ka vispār negribās lasīt.

Es sāku lasīt “Saules kauju”, un tā man šķita interesanta un patriotiska. Es vēlos nedaudz pastāstīt par grāmatas autoru, Kārli Fimberu, kurš ir uzrakstījis tik brīnišķīgu un patriotisku romānu, un tās ir arī viņa domas par Latvijas ideālu. Viņš raksta par to, kādai ir jābūt mūsu zemei, mūsu tautai. Viņš bija laukstrādnieks un dažādu gadījuma darbu strādnieks. Tad viņš kļuva par Latvijas armijas intendantūras pārvaldes darbinieku. Fimbergs bija patriots, dienēja armijā. Viņš sāka nodarboties ar rakstniecību, strādāja “Literatūras avīzē” un kreiso rakstu žurnālā “Signāls”. Es nezinu, kādi bija viņa politiskie uzskati tajā laikā, bet pienāca 1940. gada 17. jūnijs, Krievijas okupācija, un Kārlis Fimbers, šīs patriotiskās un latviešus mīlošās grāmatas autors, kļuva par Madonas aprinķa milicijas priekšnieka vietnieku. Vai tu zini, kas tajā laikā bija miliči? Represīvo orgānu līdzskrējēji, un priekšnieka vietnieks bija cilvēks, kurš izpilda visas pavēles. Otrā pasaules kara laikā viņš dienēja Sarkanajā armijā. Pēc tam viņš pabeidza partijas darbinieku skolu Kijevā. Pēc kara viņš strādāja laikrakstā “Cīņa” par speciālo korespondentu. Es to visu lasīju un domāju, ka man kaut kas neiet kopā, - šis romāns ar viņa darbību pēc tam. Es redzu cilvēku, kurš nepalika uzticams ideāliem. Es redzu cilvēku, kurš nezināja, kā šos ideālus sasniegt. Iespējams, ka viņš domāja, ka komunisms ir atbilde. Iespējams, pat par savu tautiešu asiņu cenu. Kādas ir bezdievīgas personības, kuras pēc sevis kaut ko atstāj? Tās ir pesonības bez noteiktiem ideāliem vai arī personības bez skaidras saprašanas, kā šos ideālus turēt un piepildīt. Un tas ir tas, ko es nenovēlu nevienam. Es tev novēlu būt uzticamam Dieva ideāliem.

Devītais maijs tiešām bija Uzvaras svētki. Tā bija citas Latvijas daļa, kura svinēja šos svētkus, bet ne mūsu. 1995. gadā no meža iznāca pēdējais partizāns, patriots, kurš bija dezertējis no padomju armijas un slēpās mežā. Lai kāda arī nebija viņa dzīve vai raksturs, viņā es redzu cilvēku, kurš palika uzticams ideālam. Viņš nedzīvoja pēc komunisma stabules, bet labāk dzīvoja mežā. 1995. gadā viņš izlēma, ka laiki ir mainījušies. Latvija jau piecus gadus bija neatkarīga. Es jūtu viņam līdzi un nenovēlu nevienam dzīvot mežā, bet es redzu, ka ir kādi cilvēki, kuri paliek uzticami jebkādos apstākļos.

Patiesība dara tevi brīvu. Tevi dara brīvu tas, kas ir tavā galvā un tavā sirdī. Kas ir tavā sirdī? Es domāju, kas ir manā sirdī. Kas man ir svarīgi? Kādi ir mani ideāli? Pirmkārt, mani ideāli ir Dievs un personīgas attiecības ar Dievu. Otrkārt, draudze un visvairāk mana komanda. Ko es visaugstāk vērtēju cilvēkos? Caur maniem vārdiem, tu vari domāt par sevi. Kādi ir tavi ideāli? Varbūt tās ir iekšējas brīvības alkas, bet vai tu kaut ko dari? Es zinu, kas mani aizkustina un uzrunā. Mani ļoti uzrunā cilvēka uzticība, un es ļoti vērtēju uzticību Dievam un draudzei, un arī mācītājam. Ja es esmu izvēlējies savu draudzi un es zinu, ka tā ir mana vieta, kur Dievs ir mani ielicis, tā ir mana. Uzticība ir arī pārliecība par to, ka pret tevi ir vērsti vislabākie nodomi. Uzticība konkrētam cilvēkam, konkrētai organizācijai. Tu zini, ka viņiem pret tevi ir tas labākais un tu esi drošs, ka tur viss ir kārtībā. Manas mīļākās filmas ir “Karalis Artūrs”, “Patriots”, “Gladiators” un tamlīdzīgas. Es tās skatos un esmu izbrīnīts. Piemēram, filmas “Gladiators” plakātu es varētu likt pie sienas, ja es nebūtu kristietis. Gladiatora varonis filmā nav kristietis, taču principi, kurus viņš ievēro, ir kristīgi.

Vai tu domā, ka Latvija atguva savu neatkarību bez bruņotas ietekmes? Nē. Arī otro neatkarību mēs neatguvām bez bruņotas iejaukšanās. Tā nebija tikai miermīlīga pretestība. Bija bruņoti spēki, kas pārņēma varu un izcīnīja brīvību. Protams, nebija masveida karš ar ieročiem rokās, taču bija armija. Un tāpēc mēs svinam brīvības svētkus un apbrīnojam mūsu karavīrus. Ir situācijas, kad ir jārīkojas ļoti radikāli. Šobrīd Latvijā nav laba situācija. Lūdziet Dievu! Mēs, Jēzus Vārdā, izjaucam šo sātana plānu turēt cilvēkus antikristīgos un anticilvēcīgos apstākļos. Mēs, Jēzus Kristus Vārdā, izjaucam šo karantīnu, mēs izjaucam visus melus un dezinformāciju. Jēzus Kristus Vārdā, brīvību Latvijai un brīvību Latvijas tautai! Man ir zināmi daudzi mācītāji, un liela daļa mācītāju Latvijā, diemžēl, tic tam, ar ko mūs baro. Vienā dienā tika veikti 2000 testi, un tikai 1 cilvēks bija inficēts. Cilvēki, attopieties! Latvijā plāno pagarināt un pagarināt ārkārtas situāciju, un tam jau mūs gatavo. Daudzi nomirs kā tā kaza būrī, blakus lauvai. Mēs, draudze, pacelsim savu balsi! Un mēs lūgsim! Mūsu cīņa nav pret miesu un asinīm, bet pret ļaunajiem gariem pasaulē.

Būs divi stāsti par ideāliem. Pirmais būs par Rodniju Hovardu-Braunu (Rodney Howard-Browne). Tas ir pasaulē atzīts mācītājs, kurš kalpo Amerikā, Floridā. Viņš ir apciemojis arī Latviju. Man pat mājās ir viņa bildīte, kurā es esmu redzams kopā ar viņu. Un ir kāds šerifs, kurš viņu arestēja, jo viņš palika uzticams saviem principiem. Viņš uzskatīja, ka draudzei ir ASV konstitūcijā pamatotas tiesības turpināt rīkot dievkalpojumus arī karantīnas laikā. Viņa draudze no NASA (kosmiskās izpētes centrs) iegādājās ārkārtīgi dārgu aparatūru, kas iznīcina mikrobus, lai cilvēki var droši uzturēties draudzē. Tikai tagad Amerikā sāk prezentēt šo ierīci. Uz viņa draudzi daudzi šķībi skatījās, un pat cilvēki draudzē domāja, ka mācītājs viņiem taisa problēmas. Viņš pats rakstīja: “Jūs dariet tā, kā jums Dievs ir pateicis darīt, es darīšu tā, kā man Dievs ir teicis darīt. Es palieku uzticams. Man Dievs liek tā darīt.” Atbrauca šis šerifs un viņu arestēja. Pēc trīs dienām draudzei tomēr atļāva pulcēties. Un to atļāva Floridas gubernators. Kad Hovardu-Braunu arestēja, viņš pats raksta, ka teica šerifam: “Tu man patīc.” Viņi parunājās, un pagājušajā nedēļā šis šerifs bija ciemos pie mācītāja mājās. Kad cilvēki jautāja, kad atvērs draudzi, mācītājs atbildēja, ka šerifs pats atvērs draudzi. Un tā arī notika. Lūk, cilvēks, kurš palika uzticams saviem ideāliem. Draugs, ja Latvijas mācītāji būtu ideālisti, mums būtu pavisam cita Latvija un mēs šobrīd nebūtu šādā situācijā.

Otrs stāsts būs par Robu Bilotu (Robert Bilott). Vispirms es noskatījos filmu par viņu ar nosaukumu “Dark Waters” (“Tumšie ūdeņi”). Filma ir par tiesvedību. Komentāros par filmu desmit cilvēki teiks, ka tā ir slikta, un viens teiks, ka tā ir šedevrs, tātad tu vari būt pārliecināts, ka tur kaut kas ir. Tātad, Robs Bilots ir reāls cilvēks, amerikāņu jurists, un vēl šodien viņš tāds ir. Skatoties šo filmu, mani ļoti ieinteresēja viņa personība un šis notikums. Es veltīju vairākas stundas, lai izpētītu viņa biogrāfiju un šo notikumu. Bilots aizstāvēja korporācijas jeb lielas organizācijas, īpaši specializējoties ķīmiskajā rūpniecībā. Kādā dienā pie viņa ieradās kāds fermeris Tenants, un pilnīgi netipiski Bilots uzņēmās viņa lietu. Kas tā bija par lietu? Tenants bija fermeris, kurš bija safilmējis veselu kasti ar ierakstiem, kā mirst viņa lopi, ar melniem zobiem un palielinātiem iekšējiem orgāniem. Kā arī viņa paša cilvēki bija slimi ar vēzi. Viņš tajā apsūdzēja ķīmijas rūpnīca “DuPont”. Šī rūpnīca bija tik liela, ka aizņēma 34 reizes lielākus platību nekā Pentagons. Fermeris apgalvoja, ka savus ķīmiskos atkritumus rūpnīca ievada upē, kas atrodas netālu no viņa īpašumiem. Un šis ūdens nonāk ne tikai pie viņa lopiem, bet arī dzeramajā ūdenī. Visas iestādes, žurnālisti un politiķi, pie kurām viņš vērsās, viņam atteica, jo visi guva labumu no “DuPont”. Tā bija milzīga korporācija ar miljardos mērāmiem ieņēmumiem. Viņi ražoja arī tādu vielu kā ftors, kuru lieto pannās, apģērbos, uz grīdām, paklājos, uz tankiem utt. Viņi nopirka patentu, sāka ražot izstrādājumus, viss oficiāli tika pārbaudīts, dabas draugu atzīts, it kā viss bija skaisti un pareizi. Bet lopi mira, cilvēkiem atklāja vēzi un veselības problēmas. Cilvēki tajā vietā dzima ar kroplībām. Tika veikti dažādi pētījumi, un visi bija par labu firmai. Fermeris vērsās pie advokāta, iepazīstināja viņu ar savu fermu, un advokāts piekrita viņu aizstāvēt. Viņš bija cilvēks ar ideāliem. Neviens viņu neatbalstīja, tikai mācītājs.

Viņš teica: “Tā ir lieliska iespēja izmantot savu pieredzi, lai reāli palīdzētu cilvēkiem.” Šim cilvēkam bija ideāls ar savu darbu par katru cenu par kaut ko iestāties. Par katru cenu darīt cilvēkiem labu. Nevis to, kas viņam bija labi. Ja viņš sāktu shēmot, kā būtu pareizi, visi tur būtu nomiruši. Viņš palika pie sava ideāla. Bilots pieprasīja firmai dokumentāciju, lai pētītu, ar ko viņi nodarbojas. Viņam to nedeva, viņš to pieprasīja caur tiesu, un viņam atsūtīja kravas mašīnu ar vairākiem tūkstošiem lapu. Viņam bija pilna istaba ar lapām. Papīri bija četrdesmit un piecdesmit gadus veci, un tā bija ņirgāšanās par viņu. Viņš ir viens advokāts, un viņš reāli to nevarēja izdarīt. Bet Bilots ņēma kasti aiz kastes, šķiroja un lasīja. Viņa vārdi bija: “Hei, tās taču ir zelta atradnes.” Firma cerēja, ka viņš neko neatradīs, jo papīru bija pārāk daudz, bet viņš atrada. Viņu dažādos veidos mēģināja uzpirkt, izmaksāt “kompensācijas”, bet viņš palika pie sava. Viņš pat saslima, trīcēja no pārmērīga stresa, jo cilvēki bija pret viņu.

Šobrīd pasaulē ražo ap 60 000 dažādas ķīmiskas vielas, kuras nav pārbaudītas. Mēs tās lietojam uzturā un apģērbā. Bilots atrada tādu vielu PFOA, kura neparādījās uzņēmuma reģistros, un to faktiski gāza ārā ūdenī. Nolīga ekspertus noteikt ūdens sastāvu un pārbaudīt lopu veselību. Taču arī eksperti bija saistīti ar “DuPont” un nebija neviena neatkarīga cilvēka, kurš to izmeklētu. Firma bija pārāk liela un ietekmīga, lai pret to kaut ko varētu pasākt. Rezultātā fermeris tika padarīts vainīgs, jo viņš neesot pienācīgi aprūpējis savus lopus. Izmeklēšana it kā neko nepierādīja, bet Bilots turpināja strādāt. Turpinājās tiesas procesi un ļoti liels darbs. Korporācija nolīga juristu kompāniju, kas viņus aizstāvēja, bet Bilots tomēr panāca, ka tiek nozīmēta neatkarīga zinātnieku ekspertīze. Viņš panāca, ka visi apgabala iedzīvotāji nodeva asinis, lai atklātu kaitīgo vielu klātbūtni. Mērķis bija, ka slimie cilvēki var iesniegt prasību firmai kompensēt veselības problēmas. Viņš samaksāja 400 dolārus katram, kurš atnāca nodot asinis. Atnāca desmitiem tūkstošu cilvēku, kādi slimi, kādi bailēs, kādi atnāca pēc naudas. Piecus līdz septiņus gadus notika šo analīžu pētīšana! Zuda visas cerības. Beidzot analīzes apstiprināja to, ka tā viela ir ļoti kaitīga, tā izraisa vēzi, kroplības ķermenī un citas slimības. Cilvēkiem, kuri strādāja ķīmijas firmā, dzima kroplīgi bērni. Un firma to zināja jau pirms četrdesmit gadiem, jo paši bija izdarījuši pētījumus, taču uzņēmums guva miljardiem lielu peļņu. Un viss tika noklusēts, viela tika padarīta par normālu un noslēpta. Beigās sanāca 3500 lietas pret “DuPont”, taču likums noteica izskatīt tikai četras lietas gadā. Tas nozīmētu tiesvedību līdz 2890. gadam. Tāda, lūk, ir sistēma bez Dieva, ar izkropļojumiem. Šis jurists joprojām strādā un izskata konkrētu cilvēku lietas. Viņi ir piespieduši firmai izmaksāt kompensācijās vairākus miljonus, taču tie miljoni korporācijai ir tikai dažu dienu peļņa. Viņi turpina ražot, turpina strādāt, un viss notiek. Tika izpētīts, ka kaitīgā viela nonākusi gandrīz pusē Amerikas štatu. Un ir arī citas rūpnīcas, kas ražo to pašu vai kaut ko līdzīgu un tas nonāk ūdenī, indējot cilvēkus.

Paliec uzticīgs saviem ideāliem arī finanšu jautājumos. Draudzes vajadzības un draudzes mērķi un plāni nekur nav pazuduši. Mēs gatavojamies iet izaicinājumā, dibināt jaunas draudzes un piepildīt Latviju ar Dieva slavu. Tāpēc finansiālais ideāls arī nekur nav pazudis.

Mācītāja Mārča Jencīša sprediķi “Uzticība ideāliem” pierakstīja un rediģēja draudzes “Kristus Pasaulei” redakcija

Nebīsties – Dieva apsolījumi nav atcelti!

Publicēja 2020. gada 28. apr. 09:16Līga Paņina

Ziņas datums 28.04.20.

Debesu Tēvs, mēs Tev pateicamies, ka Tava žēlastība joprojām darbojas. Mēs Tev pateicamies, Tēvs, ka Tavi apsolījumi joprojām darbojas. Tu esi dzīvs. Tu esi Tas Pats vakar, šodien un mūžīgi. Es lūdzu, Svētais Gars, ka caur Tavu vārdu, ko šodien runāju, Tu izmaini cilvēku dzīves. Es ticu, Kungs, ka šodien tas notiks, es ticu, ka šodien šie dzīvības vārdi, ko es sludināšu, aizskars katru vienu, kurš klausās un skatās šo svētrunu. Es ticu, ka Tavs vārds darīs dzīvu visu to, kas miris, visus tos, kas ir paguruši, visus tos, kas nolaiduši rokas, Kungs. Es lūdzu, lai Tu pacel, dziedini, iepriecini un cel Jēzus Kristus Vārdā. Āmen!

“Jēzus Kristus vakar un šodien tas pats un mūžīgi.” (Ebrejiem 13:8 ) 

Jēzus nav mainījies, Viņa apsolījumi joprojām ir spēkā. Šobrīd ir tāds interesants laiks, kad mēs esam spiesti dzīvot šādi. Par to, vai tas ir pamatoti vai nepamatoti, zinātnieki strīdās, un savu viedokli es arī esmu izteicis. Šis ir tāds laiks, kad šķiet, ka Dieva apsolījumi vairs nedarbojas, un ne tikai Dieva apsolījumi, bet arī Dieva griba un Viņa pavēles. Kā piemēru varu minēt šādu Rakstu vietu.

“Tāpēc eita un darait par mācekļiem visas tautas, tās kristīdami Tēva, Dēla un Svētā Gara Vārdā.” (Mateja evaņģēlijs 28:19)

Šajā rakstvietā es neredzu, ka tā attiektos tikai uz kādām normālām situācijām. Tas ir Dieva vārds arī šodienai. Šis tiešām ir tāds laiks, kad cilvēki pat baidās iziet svaigā gaisā, baidās no saules, cits no cita un pat nodod cits citu. Šobrīd nav tie labākie laiki un apstākļi. Laika apstākļi gan ir labi, taču attiecības un situācijas starp cilvēkiem, valstī un pasaulē nav tās labvēlīgākās ne tikai fiziskajai, bet arī garīgajai veselībai. Es saprotu, ka šāda veida situācija var būt kādu īsu laika posmu. Sākotnēji karantīna tika izsludināta līdz aprīļa vidum, vēlāk tā tika pagarināta par mēnesi, un mēs nezinām, kādus lēmumus pieņems valdība par turpmākajiem ierobežojumiem, kurus paturēt un kurus atcelt. Mēs zinām, ka masu pasākumi tiek atcelti, un mēs tiekam aicināti neko nedarīt un sēdēt mājās. Mēs aplaudējam mediķiem, no kuriem daļa arī sēž mājās, pretēji tam, kā mums stāsta. Es nesaku, ka tiešām visi šobrīd sēž mājās, bet liela daļa cilvēku šobrīd ir bez darba.

Mēs lēnām varam pierast pie sēdēšanas un aizmirst, ka ne tikai Dieva apsolījumi, bet arī Dieva griba joprojām ir spēkā. Joprojām ir spēkā Dieva griba par svētu dzīvi, Dieva griba par draudzes celtniecību un Dieva griba par Dieva svētītu Latviju. Ja mēs aizmirstam par Dieva prātu un par to, ka mums ir jākustās un kaut kas jādara, un mums trūkst izaicinājuma, tad mēs tiešām iesēžamies un lēnām, kolektīvi atdziestam. Daudzos šajā laikā mīlestība, diemžēl, izdzisīs, jo draudzes ir izklīdinātas. Nevajag celt ilūzijas, ka viss ir kārtībā un ka divi mēneši bez draudzes apmeklējuma un reālas aprūpes neatstāj nekādas sekas. Nevajag uzskatīt, ka pēc diviem mēnešiem mēs visi atkal sanāksim kopā, it kā nekas nebūtu bijis. Nē, cilvēki masveidā atkritīs no Dieva. Varbūt kādam šķiet, ka mācītājam atkal ir negatīvs tonis un pravietojums, taču tas nav pravietojums, bet gan loģisks secinājums. Katrs mācītājs, līderis un normāls kristietis, kurš kaut ko saprot par kalpošanu Dievam, zina, kādu cenu jāmaksā, lai kaut vienu dvēseli pievestu Dievam, lai sabiedrībā cilvēki iepazītu Dievu un lai vispār kaut kādā veidā ietekmētu valdības un sabiedrības viedokli attiecīgos jautājumos. Mums kā kristiešiem ir pienākums ietekmēt un piedalīties valstī notiekošajos procesos. Kādu cenu tas maksā! Apgalvojums, ka divi mēneši bez draudzes un aprūpes, vienkārši sēžot mājās bez Dieva nospraustiem mērķiem un bez komandas darba, paliks bez sekām, ir maldināšana. Daudzas draudzes faktiski pārstās eksistēt kā draudzes. Tajās draudzes, kurās bija kāda uguns, šī uguns pārstās degt. Tas ir fakts. Tāpēc es kārtējo reizi gribu jūs modināt ar atgādinājumiem. Mums nav jāskatās uz apstākļiem. Mums ir jāturpina darīt Dieva darbs. Šodien mums ir nepieciešams izaicinājums. Mums ir nepieciešams izaicinājums iet tālāk!

Piemēram, šonedēļ es devos izbraukt ar savu mocīti. Es mācos, krītu, ceļos un atkal mācos. Esmu jau pacenties nodarīt skādi mocītim. Esmu kritis, mocītis ir salūzis un jāremontē. Uz priekšu gan vēl iet, bet ne pilnā mērā. Šonedēļ es nokļuvu dziļā mežā, kalnainā apvidū. Nezinu, kā man tas izdevās, bet kādā brīdī es sapratu, ka esmu iebraucis tādā biezoknī, ka ceļa un taciņas vairs nav. Priekšā bija tikai kalns uz augšu, krūmi un priedes. Skatoties uz atpakaļu, sapratu, ka apgriezties arī vairs nevar. Es apstājos, noņēmu ķiveri, apmēram 5-10 minūtes sēdēju un domāju, kā braukt tālāk. Atzīšos, ka nedaudz bija arī adrenalīns, kas parasti rodas, atrodoties bezizejas situācijā, kad jādomā, ko darīt tālāk. Atpakaļ pagriezties es nevarēju. Rēķināju un secināju, ka, griežoties atpakaļ, būs jākrīt. Ja es brauktu uz priekšu, arī, iespējams, būtu jākrīt. Bet jābrauc vien uz priekšu. Tā nu es braucu uz priekšu, uzbraucu kalnā, tiku uz takas un tad jau arī uz ceļa. Mūsu dzīvē ir situācijas, kad atpakaļceļa nav, tilti ir nodedzināti un vienīgais ceļš ir tikai uz priekšu. Ja tu dosies atpakaļ, tev būs jāmaksā cena. Ja tu dosies uz priekšu, arī tad tu maksāsi cenu, bet vismaz tu dosies uz priekšu. Draugs, domāsim veselīgi, domāsim ar galvu! Apsmadzeņosim notiekošos procesus, apsmadzeņosim, kāda ir mūsu dzīve un kalpošana un vai tiešām mums ir izdevīgi iet atpakaļ, vai tiešām mums ir izdevīgi turpināt sēdēt. Cena būs jāmaksā abos gadījumos. Tāpēc es aicinu doties uz priekšu, jo Jēzus Kristus ir Tas Pats vakar, šodien un mūžīgi. Viņa apsolījumi joprojām darbojas. Viņa apsolījumi joprojām ir spēkā. Viņa pavēles un griba joprojām ir spēkā. Jā, Dievs redz apstākļus, Dievs redz mūsu varēšanu vai nevarēšanu, un tomēr Viņa griba paliek nemainīga. Mums ir nepieciešami jauni izaicinājumi. Ar motociklu mežā dīvainos apstākļos – tas ir jauns izaicinājums. Bet es nedomāju, ka mums tagad ir jānodarbojas ar tamlīdzīgām lietām. Es to minu tikai kā ilustrāciju. Mūsu prioritāte ir Dieva darbs un Dieva griba.

Tu noteikti esi lūdzis Dievu vairāku cilvēku grupā. Lūgšana grupā parasti notiek tad, kad ir vadītājs un tiek noteikts, kuri cilvēki lūgs. Reizēm tie ir vairāki cilvēki, citreiz tikai viens un visi pārējie piebalso. Es domāju, ka katrs, kurš ir lūdzis grupā, ir arī saskāries ar situāciju, kad mācītājs vai vadītājs pasaka, ka šoreiz notiks brīvā lūgšana, kurā var lūgt ikviens, kurš vēlās. Un, kad pienāk laiks lūgt, izrādās, ka neviens negrib lūgt. Varbūt kāds arī grib, un tomēr viņš nelūdz. Kāds pie sevis domā: “Gan jau kāds cits tūlīt sāks lūgt.” Iestājas neveikls klusuma brīdis. “Es jau gribētu lūgt, bet man tā šķiet, ka, lūk, tas cilvēks tikko sakustējās, tāpēc noteikti viņš lūgs. Es negribu nonākt muļķīgā situācijā, kad mani aprauj. Par ko man vispār lūgt? Neviens arī neteica, ka tieši man ir jālūdz. Varbūt ir iemesls šo lūgšanu vienkārši beigt. Zinu, mācītājam nepatiks, ka mēs nelūdzam. Varbūt viņš vienkārši pateiks āmen un viss.” Vai esi saskāries ar tādām situācijām? Tiek dota iespēja ikvienam lūgt, taču beigās nelūdz neviens. Draugs, bet kādam ir jālūdz, neskatoties uz to, ka tev ir doma, ka kāds tevi tūlīt pārtrauks, jo arī gribēs lūgt. Kādam ir jālūdz, neskatoties uz to, ka tev škiet, ka tev tas nav sirdī. Dieva vārds saka: “Lūdziet un nepagurstiet! Jums būs Dievu lūgt un nebūs pagurt!” Kādam tas ir jādara. Kādam ir jālūdz. Tieši tāpat ir ar katru vienu no mums, arī ar tevi, kad pienāk kādas dzīves situācijas un kalpošanas situācijas, kurās KĀDAM konkrētā lieta VIENKĀRŠI IR JĀDARA. Kādam ir jākalpo Dievam, kādam ir jāuzņemās atbildība, kādam ir jālūdz Dievs un jādzīvo svēta dzīve. Un tas esi TU, draugs! Āmen! Kādam tas ir jādara, jo Dieva apsolījumi un Dieva griba joprojām ir spēkā.

Rakstu vieta būs par situāciju Jeruzālemē, kad Asīrijas ķēniņš sūta savu armiju pret Izraēlu. Jeruzāleme tiek aplenkta ar mērķi iekarot, izlaupīt, pakļaut un aizvest iedzīvotājus gūstā. Asīrijas ķēniņa pārstāvji nāca pie Jeruzālemes mūriem, uz kuriem atradās sargi, karavīri un virsnieki. Tā laika Jeruzālemes ķēniņš Hiskija pretī Asīrijas sūtņiem izsūtīja savus sūtņus un augstu amatu valsts ierēdņus. Asīrijas ķēniņa sūtnis Rab-Šaks skaļā balsī teica runu. Šīs abas cilvēku grupas mierīgi savus noteikumus būtu varējušas izrunāt un apspriest citiem pat nedzirdot, bet Asīrijas ķēniņa sūtņi apzināti runāja paceltā balsī, tādā skaļumā, lai to dzird arī tie, kas ir uz mūriem un pēc iespējas vairāk izraēliešu, virsnieku un pārējo cilvēku. Šis notikums ir aprakstīts Otrajā Ķēniņu grāmatā 18:22-37. Turpinājums šai Rakstu vietai seko Otrajā Ķēniņu grāmatā 19:6-9.

“Un vai tad nu es bez Tā Kunga ziņas esmu devies pret šo vietu, lai to izpostītu? Tas Kungs pats uz mani ir sacījis: dodies pret šo zemi un izposti to!” (2. Ķēniņu 18:25)

Rab-Šaks skaļi paziņoja, ka Tas Kungs ir licis pagānu ķēniņam izpostīt Jeruzālemi.

“Tad Ēljakims, Hilkijas dēls, un Šebna un Joahs sacīja Rab-Šakam: “Lūdzu, runā ar saviem kalpiem aramiešu valodā, ko mēs saprotam, bet nerunā ar mums, visai tautai uz mūriem dzirdot, jūdu valodā!”” (2. Ķēniņu 18:26)

Eljakims, Hilkijas dēls, viens no Jūdas ķēniņa sūtņiem, aizrādīja Rab-Šakam. Asīrijas ķēniņam bija kāds slēpts mērķis, tāpēc arī viņa sūtnis runāja tieši jūdu, nevis aramiešu valodā, un tādā skaļumā, lai to dzirdētu visi iedzīvotāji. Rab-Šaks atteicās piekrist Ēljakima un pārējo sūtņu noteikumiem un skaļā balsī turpināja.

“Tā ķēniņš liek jums sacīt: lai Hiskija jūs nepieviļ! Jo viņš jūs nespēs izglābt no manas rokas. Un lai arī Hiskija neliek jums lolot veltas cerības uz To Kungu, sacīdams: patiešām, Dievs Tas Kungs pats mūs glābdams izglābs, un šī pilsēta nekritīs Asīrijas ķēniņa rokā! Neklausiet Hiskijam! Bet tā saka Asīrijas ķēniņš: noslēdziet mieru ar mani un nāciet ārā pie manis! Tad ikviens ēdīs no sava vīna koka un no sava vīģes koka, un ikviens dzers ūdeni no savas akas, kamēr es nākšu un jūs aizvedīšu tādā zemē, kas ir līdzīga jūsu zemei, - zemē, pilnā ar labību un vīnu, maizes un vīna dārzu zemē, eļļas koku, eļļas un medus pilnā zemē, tad jūs paliksit dzīvi, un jums nebūs jāmirst. Bet neklausiet Hiskijam, jo viņš jūs krāpj, sacīdams: Dievs Tas Kungs mūs izglābs!” (2. Ķēniņu 18:29-32)

Lūk, šādus vārdus visiem dzirdot runāja Asīrijas ķēniņa sūtnis Rab-Šaks, pretēji tam, ka Hiskijas sūtņi lūdza to nedarīt. Kāpēc Asīrijas ķēniņa sūtņi tā rīkojās? Tas bija rupors, ienaidnieka vārdi un propaganda, lai ietekmētu cilvēkus, viņu sirdis un prātus, lai izraisītu bezcerību un bailes, kas faktiski izraisa inertumu, necīnīšanos un vienkārši sēdēšanu, roku pacelšanu un nolaišanu. Turklāt tika pausta arī propaganda, sakot: "Ja jūs necīnīsieties, ja jūs neiesiet tālāk, ja jūs apstāsieties, tad jums viss būs labi.” Asīrijas ķēniņš solīja iedzīvotājus ievest zemē, kurā piens un medus plūst, taču patiesībā bija tieši pretēji. Dievs ir Tas, kurš apsolīja Izraēlu ievest tajā zemē, kur piens un medus tek. Asīriešu ķēniņa sūtnis jautāja: "Vai tad kādi dievi ir palīdzējuši kādai tautai? Vai tie visi nav krituši zem Asīrijas ķēniņa jūga un rokas? Tas pats būs ar jūsu Dievu. Jūsu Dievs jums nepalīdzēs." Taču ķēniņš Hiskija bija dievbijīgs, viņš sūtīja vīrus pie pravieša Jesajas pēc padoma. Kad viņi atgriezās, lūk, kādus vārdus no pravieša Jesajas saņēma Hiskija un tauta.

“Tad Jesaja tiem sacīja: “Nonesiet savam kungam šādu atbildi: tā saka Tas Kungs: nebīsties no tiem vārdiem, kurus tu esi dzirdējis, ar ko Asīrijas ķēniņa kalpi Mani ir zaimojuši! Redzi, Es tam došu tādu garu, ka tas dzirdēs baumas un atgriezīsies atpakaļ savā zemē, un Es likšu viņam krist no zobena pašam savā zemē!”” (2. Ķēniņu 19:6-7)

Dievs pat nesaka: "nebīsties no Asīrijas ķēniņa", bet "no viņa vārdiem". Lūk, kāpēc šie propagandisti tik skaisti un tik skaļi runā. Tiek kontrolēti dažādi masu mediji, kas pauž vienvirziena informāciju. Tas ir tieši tas pats. Tie ir kādi negatīvi cilvēki, kuri nepārtraukti savā panikā pauž vienu un to pašu, kas neatbilst patiesībai un kas neatbilst ticībai un Dieva gribai. Vienkāršāk to varam saukt par zombēšanu, smadzeņu skalošanu utt. Kad tu centīsies pastāvēt, viņi teiks: “Lūk, tu zombē! Tu esi tas, kurš zombē! Tu esi tas, kurš skalo smadzenes par to, lai mēs nepadodamies. Ja mēs padosimies, mums būs labāk.” Dzirdot pravieša Jesajas vārdus, Hiskija nolēma paļauties uz Dieva cilvēka vārdiem un ticēt tiem. Arī visā tautā Hiskija pavēlēja tā darīt. Viņi palika uzticami Dieva vārdam, neskatoties uz Asīrijas ķēniņa pārspēku, neskatoties uz pretinieka vārdiem un propagandu.

“Pa to pašu ceļu, pa kuru viņš atnāca, pa to viņam būs atkal atgriezties atpakaļ, bet šinī pilsētā viņš neienāks! Tāds ir Tā Kunga lēmums.” (2. Ķēniņu 19:33)

Lūk, tāds bija Tā Kunga lēmums: šajā pilsētā viņš neienāks. Bet tajā pašā laikā cilvēkiem bija informācija, ka ienāks. Viens informācijas avots cilvēkiem saka, ka ienāks, cits – neienāks. Viņiem tiek teikts: “Ja jūs pretosieties, jums ļoti plāni klāsies. Ja jūs nepretosieties, bet labprātīgi dosieties mūsu rokās, tad jums būs savi dārzi, koki un viss būs ļoti skaisti un labi.” Bet Dieva vārds saka, ka tā nav patiesība.

“Un tanī pašā naktī izgāja Tā Kunga eņģelis un nogalināja asīriešu nometnē simt astoņdesmit piecus tūkstošus vīru; un, kad ļaudis no rīta agri cēlās, tad redzi, tur visus tos atrada mirušus, viss bija pilns ar miroņiem.” (2. Ķēniņu 19:35)

Tanī pašā naktī, kad Hiskija un Jūdas cilvēki izlēma uzticēties Dieva vārdam, nevis propagandai no elles, Tā Kunga eņģelis asīriešu nometnē nonāvēja simt astoņdesmit piecus tūkstošus vīru. Tas ir brīnums! Lūk, tas ir šausmu pilns brīnums! Draugs, es aicinu uzticēties nevis negatīvai informācijai un meliem, bet Dieva vārdam un Dieva gribai. Viņš izvedīs mūs un pasargās. Jo Dievs joprojām ir ar mums! Jo Jēzus Kristus vakar un šodien ir tas pats un mūžīgi! Nekas nav mainījies, Viņa apsolījumi joprojām ir spēkā. Āmen! Pēc tam, kad visa valsts izlēma uzticēties Dieva apsolījumam un Dieva pravietim, darbojās Spēks, kuru nav iespējams aptvert. Es pats tur nebiju, bet Bībele par to liecina, ka simt astoņdesmit pieci tūkstoši Asīrijas karavīru aizmiga un nepamodās, un tas viss notika vienas dienas laikā. Dievs atnāca ar risinājumu. Pats Dievs iestājās. Pats Dievs karoja par Izraēlu. Draugs, Dievs ir ar mums! Un mums vajag savās lūgšanās un savā kalpošanā nemitīgi to atkārtot un nemitīgi par to domāt, ka Dievs ir ar mums. Dievs ir ar tevi! Vai tu zini, kā propagandas žurnālisti izmantotu manu tekstu “Dievs ir ar mums”? Hitlera armijas karavīriem uz jostām bija uzraksts “Gott mit uns" (Dievs ar mums), un tā bija kārtējā fašisma un diktatūras propaganda, un tāpat arī Hitlers ir teicis: “Dievs ir ar mums.” Propagandas meistari ir ļoti veikli, jo prot pagriezt Dieva vārdu pretējā virzienā. Velns to veikli prot izdarīt. Viņi cilvēkiem skalo smadzenes, bet sauc tevi par smadzeņu skalotāju.

“Tad Sanheribs, Asīrijas ķēniņš, gāja prom un aizgāja un griezās atpakaļ uz savām mājām un palika Ninivē. Bet, kad viņš tur kādreiz bija Nisroha, sava dieva, svētnīcā, lai to pielūgtu, tad notika, ka viņa dēli Adramelehs un Sarecers viņam uzbruka un viņu nogalināja ar zobenu; viņi aizbēga pēc tam uz Ararata zemi, un viņa dēls Esarhadons kļuva ķēniņš viņa vietā.” (2. Ķēniņu 19:36-37)

Asīrijas ķēniņš vienkārši aizgāja. Pat cīņa nenotika. Viņa paša dēli sacēlās pret viņu un nogalināja viņu dieva svētnīcā. Mūsu Dievs ir dzīvs, spēcīgs un spējīgs! Mūsu Dievam nav nekas neiespējams. Es aicinu uzticēties Viņam līdz galam. Caur šo apjomīgo Rakstu vietu mēs mācāmies, ka ir divu veidu informācijas avoti: viens avots ir Dieva vārds, Dieva pravieši un veselīgs skatījums uz procesiem un otrs avots ir velna meli un sensāciju kāri cilvēki, kuri baiļu, savtīgu mērķu un dezinformācijas vārdā izplata dažādus melus un bailes, aicinot neuzticēties Dievam. Bet mūsu draudžu, katras mājas grupiņas un katra kristieša liktenis ir atkarīgs no tā, kam tu šodien ticēsi un uz ko tu paļausies šodien. Vai tu dezinformācijas un mājās sēdēšanas vārdā nolaidīsi rokas un pieradīsi dzīvot virtuāli? Dod, Dievs, ka šie cilvēki arī iziet no virtuālās vides un nepaliek mūžīgi matricā! Šorīt, gatavojot sprediķi, iegāju Delfi.lv. Visur ziņu augšgalā atkal bija šausmas par Covid-19. Es padomāju par to, ka tikko taču ziņas bija nedaudz mazāk. Bet atkal viss pilnā sparā gāja uz priekšu. Nodomāju, ka laikam mediji ir saņēmuši finansējumu. Laikam mēs paši ar saviem nodokļiem esam viņus finansējuši. Medijiem atkal piešķirts finansējums, lai viņi atkal varētu mums melot, mūs zombēt un turēt bailēs, piespiest sēdēt un neko nedarīt.

Ja mums, kristiešiem, nav izaicinājumu un mēs tikai sēžam, tad mēs mirstam. Būsim saprātīgi un domāsim veselīgi! Ja nav izaicinājumu, nav virzības uz priekšu, un tad ir tikai ceļš atpakaļ. Ja tu dodies atpakaļ, tu krīti, bet, ja tu dodies uz priekšu, tev arī ir grūti, tu arī vari krist, bet tu joprojām dodies uz priekšu, un viens no mūsu mērķiem ir Dieva svētīta Latvija. Pamatmērķis ir būt uzticamiem Dievam līdz galam un iemantot mūžīgo dzīvību. Iet līdz galam. Joprojām Dieva griba ir spēkā, joprojām Dievs ir uzticams. Joprojām Dieva apsolījumi ir spēkā. Kāda mūsu draudzes cilvēka radinieks, kurš strādā medicīnas jomā un saskaras ar briesmīgajiem Covid-19 slimniekiem, atsūtīja īsziņu. Šobrīd mediķiem ir grūti, jo ikdienā jāstaigā plēvēs un maskās, kurās var izturēt tikai dažas stundas. Tiem mediķiem, kuri atrodas saskarē ar Covid-19 pacientiem, tika apsolīts algas paaugstinājums. Es nezinu, ko oficiālajās ziņās raksta par šiem algas pielikumiem, bet es zinu realitāti. Cilvēkam, kurš strādā medicīnas jomā, algas pielikums ir 14 eiro! Veselu lielo Lāču rupjmaizes kukuli var nopirkt. Tas atgādina tos pašus māmiņu pabalstus, kas ir vienkārši ņirgāšanās par veselo saprātu, cilvēkiem, dvēselēm, cilvēci kā tādu, latviešiem un mūsu valsti. Cik velns un viņa cilvēki ir pretīgi! Viņi panāk to, ka tu pats apmaksā savu nāvi. Tie ir tavi nodokļi, kas apmaksā propagandu. Tie ir tavi nodokļi, kas apmaksā mājās sēdēšanu. Visi sēž mājās, ekonomika ir daļēji apturēta, un mūsu valsts vadītāji sola mūs atbalstīt un maksāt pabalstus (piemēram, dīkstāves pabalstus). No kurienes valsts ņems finanses, paņemot kārtējo parādu? Domājiet ar galvu! Katram pieliks klāt 14 eiro. Ko tas dos cilvēkam, un kā valsts pēc tam to visu atdos? No mūsu nodokļiem! Tas nozīmē vēl lielāku nodokļu slogu un vēl lielāku VID aktivitāti. Tas nozīmē vēl vairāk izputinātu mazo un arī lielo uzņēmēju. Tas nozīmē vēl lielāku nodokļu slogu parastajiem cilvēkiem.

Ir cilvēki, kuri nedzird Dieva balsi, bet uztver tikai to, kas saistās ar Covid-19 un gender ideoloģiju jeb visas mūsdienu nenormālās parādības. Medijos viss ir slikti un būs vēl sliktāk, bet Dieva vārds saka: “Vienā naktī Es to visu varu izmainīt!” Mēs lūdzam Jēzus Kristus Vārdā, uzticamies Dieva gribai, Dieva vārdam un gaidām izmaiņas. Bet izmaiņas var sākties tikai ar mums pašiem. Mēs nevaram palikt neko nedarot, jo druvas ir baltas un pļāvēju ir maz, bet pļaujamā ir daudz. Kāds cilvēks pie manas svētrunas bija pierakstījis komentāru: “Tādi laiki kā tagad nekad nav bijuši. Tik daudz Dieva vārds tiek sludināts gan uz ielām, gan internetā.” Tas ir tikai Dieva vārds, tā vēl nav pati draudze. Mēs nevaram dzīvot matricā. Medijos varam lasīt tikai tās sliktākās ziņas, ka ierobežojumi jāpagarina, un viss izskatās tā, it kā pasaules gals tūlīt būs klāt. Vienā no portāliem bija raksts “Neķītrās izpriecas vienatnē”, jo viss tagad notiek virtuāli, un mums pat tiek pamācīts, kā sevi seksuāli apmierināt bez partnera. Bija vēl kāda ziņa, kurā minēts, cik daudz uzņēmēju vēl nav pārgājuši uz pakalpojumu sniegšanu online vidē. Raksts lika domāt, ka tie cilvēki nav normāli, ja vēl nav pārgājuši matricā un joprojām cer, ka viss tiks atvērts un ierobežojumi atcelti, lai varētu ar tirdzniecību nodarboties reālajā vidē. Tiek kaunināti visi, kas vēl nav digitalizējušies. Draudze nevar tikt digitalizēta, un neviena virtuālā draudze nepastāvēs. Nesen runāju ar kādu mācītāju, kurš joprojām svētdienās vada dievkalpojumus savā draudzē. Tur cilvēki, protams, izvietojas pa vairākām telpām un ietur divu metru distanci. Viņš teica, ka pagājušajā svētdienā policija viņus esot apmeklējusi trīs reizes, visu pārbaudīja un atgādināja likumus. Visvairāk mani šokēja tas, ka sūdzības par klātienes dievkalpojumu norisi bija iesnieguši cilvēki no draudzes! Šobrīd visa policijas darbība tiek vērsta uz Covid-19 ierobežojumu pārkāpumu apkarošanu. Rodas iespaids, ka citi noziegumi valstī vairs nav svarīgi. Šodien, braucot automašīnā, pa ceļam redzēju zīmi “Mazie kangari”. Teicu sievai, ka es tur gan negribētu dzīvot, jo atcerējos eposu “Lāčplēsis”, kur Kangars salīdzināms ar vietējo eliti, kas sliecās uz to pusi, kas pašiem bija izdevīgi, un absolūti nedomāja par tautas interesēm. Šī brīža situācija valstī ir tāda, ka pat kristieši cits citu nodod. Ja šāda cilvēku apspiešana turpināsies ilgāku laiku, mūsu valsts tiks sadalīta. Policija pārvērtīsies par represijas instrumentu, ko tauta ienīdīs. Un tas viss – negatīvās informācijas rezultātā. Tāpēc mums ir jācenšas dzīvot pozitīvas informācijas vidē, kas ir draudze un Dieva vārds. “Šajā pašā dienā,” Dievs teica, “šeit neienāks Asīrijas ķēniņš. Viņš griezīsies atpakaļ vēl šodien. Palieciet uzticīgi Man.”

Kad bija jāpieņem lēmums doties vai nedoties uz Ēģipti, Jēkabs jeb nākamais Izraēls bija pārdomās un daļēji neziņā. Tur atradās viņa mīļais dēls Jāzeps, kurš pēkšņi izrādījās dzīvs un bija otrais cilvēks aiz faraona. Zemē, kurā mājoja Jēkabs ar visu savu namu, bija bads. Jāzeps aicināja savu tēvu pie sevis. Pirmkārt, Jēkabam bija grūti noticēt, ka viņa dēls ir dzīvs, un, otrkārt, viņš bija izvēles priekšā doties vai nedoties uz Ēģipti, bet tā bija Dieva griba, ka Izraēls četrsimts gadus pavada Ēģiptē, vairojas un pēc tam iziet not tās. Jēkabs bija neziņā, un Dievs viņu uzrunāja, teikdams “Nebīsties!”

Un Israēls devās ceļā ar visu, kas tam bija, un nonāca Bēršebā; un viņš upurēja kaujamos upurus sava tēva Īzāka Dievam. Un Dievs runāja ar Israēlu parādībā naktī un sauca: "Jēkab, Jēkab!" Un viņš teica: "Te es esmu." Un Viņš sacīja: "Es esmu Dievs, tava tēva Dievs, nebīsties noiet uz Ēģipti, jo Es tevi darīšu par lielu tautu. Un Es iešu kopā ar tevi uz Ēģipti, un Es tevi atkal vezdams atvedīšu atpakaļ, un Jāzeps ar savu roku aizspiedīs tavas acis." (1. Mozus grāmata 46:1-4)

Atslēgas vārds ir ‘nebīsties’. Dari Dieva gribu! Tieši melīga un negatīva inormācija izraisa bailes un neticību Dieva apsolījumiem. Mēs mīlam apsēsties, nolaist rokas un tālāk nevirzīties, bet atpakaļceļa nav, ir tikai ceļš uz priekšu. Ikviens veselīgi domājošs cilvēks neļaus bailēm un slinkumam sevi paralizēt. Tāpēc Dievs skaļā balsī sauca Jēkabam: “Nebīsties, Es tevi darīšu par lielu tautu!” Tāpēc es gribu teikt visiem draudzes “Kristus Pasaulei” grupiņu vadītājiem un līderiem: ”Tev nav nekādas tiesības nolaist rokas un neko nedarīt, jo Dieva apsolījumi joprojām ir spēkā! “Es jūs darīšu par lielu tautu. Svētīdams Es tevi svētīšu un vairodams tevi vairošu.” Šis Dieva apsolījums joprojām ir spēkā, neskatoties uz to, kādi ir apstākļi sabiedrībā, valstī un visā pasaulē. Mēs esam dezinformācijas un melu varā. Es aicinu palikt uzticīgiem Dieva vārdam. Ejiet un dariet par mācekļiem visas tautas! Mums joprojām ir desmit baušļi. Jēzus ir tas pats, kas vakar, šodien un mūžīgi. Joprojām ir draudze, un es aicinu turēties pie tās. Ar Dieva spēku mēs sagraujam mūrus un ar savu Dievu mēs pārvaram bailes. “Jo nekāds ļaunums tev nenotiks un nekāda nediena netuvosies tavai teltij.” Ja tu kā Hiskija paliksi uzticams Dieva vārdam, tā rezultātā simt astoņdesmit pieci tūkstoši ienaidnieku vienā naktī ies bojā un draudze gavilēs. Dievs zina, ko darīt. Es vēlos, lai šie nejēdzīgie, globālie meli tiek atmaskoti un patiesība triumfē. Lai draudze slavē un pielūdz Dievu! Lai Dieva vārds iet plašumā un Dievs svētī Latviju. Ir tikai viens ceļš, patiesība un dzīvība, un Viņa Vārds ir Jēzus Kristus. Mēs paliekam uzticami Dieva vārdam!

Mēs pilnā mērā nevaram prognozēt to, kas būs rīt, pēc gada vai diviem gadiem, bet Bībelē ir minēta kāda prognoze – pieci gadi bada laiks. Dievs aizveda Jēkabu uz Ēģipti, kur Jāzepa vadībā visam Jēkaba namam netrūka maizes. Kā tas notika? Jāzepa brāļi viņu nodeva, un viņš nonāca verdzībā Ēģiptē, bet vēlāk viņš kļuva par premjerministru. “Nebīsties noiet uz Ēģipti, jo Es tevi darīšu par lielu tautu. Un Es iešu kopā ar tevi uz Ēģipti,” teica Dievs. Visa Izraēla nākotne un arī mūsu draudzes nākotne ir atkarīga no tā, kam mēs paklausīsim. Tā laika draudze radās tad, kad Jēkabs satikās ar Dievu, kurš viņam teica: “Nebīsties un ej tur, kur Es tev rādu!” Latvijas un draudzes nākotne atkarīga no tā, kam mēs klausīsim un kurp mēs iesim. Vai mēs ļausimies panikai, stagnācijai un mājās sēdēšanai, vai mēs tomēr iesim uz priekšu? Vai mēs šajos apstākļos, kādos esam, turpināsim darīt Dieva prātu tajās robežās, kādās mums tas ir iespējams? Man nav tev jāstāsta, kādi likumi tev jāievēro, katru pašu no mums vada Dievs. Katram no mums ir sava atbildība Dieva priekšā, un mums ir jāiet tālāk. Ja kristietim nav izaicinājuma kalpot un strādāt Dievam, mēs lēnām sākam doties atpakaļvirzienā.

Man ir vajadzīgs izaicinājums. Skatoties uz šī brīža situāciju, es neatceros līdzīgu cietuma laiku Latvija, kad cilvēkiem jāsēž mājās, un dažs jau jūdzās nost un sāk darīt lietas, ko nekad nav darījis. Dieva aicinājums ir, ka mēs augam un vairojamies. Pastāvēt un uzvarēt šī pārspēka priekšā, paļaujoties uz To Kungu, – tāds ir Dieva aicinājums. Es ticu, ka ienaidnieks var atkāpties vienā dienā, jo Dieva ceļi ir neizdibināmi. Kad es tikko biju atgriezies pie Dieva, man ļoti gribējās slavēt Viņu. Es redzēju, kā čaļi spēlē ģitāru un dzied. Man arī gribējās spēlēt un dziedāt. Es iemācījos spēlēt ģitāru trīs dienās. Otrajā dienā es spēlēju savu dziesmu uz diviem akordiem. Iemācīties kaut ko spēlēt arī ir izaicinājums. Protams, sēžot mājās mēs varam iemācīties darīt kaut ko jaunu, bet, pirmkārt, mums ir vajadzīgs izaicinājums tupināt Dieva darbu šajos apstākļos. Tam ir vajadzīga izdoma un drosme, - izmantot tās iespējas, kas ir, un darīt no sirds.

Šonedēļ es publicēju desmit minūtes garu video ar uzrunu visām Latvijas draudzēm. Uzruna bija ļoti vienkārša un skaidra. Tas ir vārds, un vārdam ir spēks. Lai šo uzrunu publicētu, man bija jādomā par to, kā šajos apstākļos uz to reaģēs un kam tas vispār ir vajadzīgs. Apzinājos, ka būs jāiztur garīgs spiediens. Bet kādam tas bija jāpasaka, ka mums ir jāpieceļās, jāiestājās, jo draudzes bankrotē un cilvēki izklīst. Draudzes ir briesmās. Lai publiski uzrunātu visus mācītājus, es nedēļu gatavojos. Es ticu, ka šis vārds, ko es uzdrošinājos pateikt, kas ir pretējs tam, ko ir teikuši citi vadītāji un sabiedrība, spēj darīt izmaiņas, ja vismaz kāds kaut ko sāks darīt. Joprojām visu spēj tas, kurš tic! Joprojām eņģeļi tevi nesīs, lai kājas tev nepiedur pie akmens. Apkārt ir daudz negatīvas informācijas, darbojas likuma spēks, lai ierobežotu cilvēku brīvību, un tomēr tas viss ir uzvarams. Mēs varam pastāvēt un uzvarēt, lai arī šajos apstākļos augtu un vairotos. Man bija grūti publicēt savu uzrunu visām Latvijas draudzēm, jo tas ir vārds, un vārdam ir spēks. Tas ir kaut kas nopietns visā šajā velna valstībā. Tas ir iebrukums velna teritorijā. Kad tu uzdrošinies sludināt Dieva vārdu, neatkarīgi no apstākļiem, tas rada izmaiņas. Dieva vārds ir tas, kas rada izmaiņas cilvēku prātos un sabiedrībā. Vārds ir nopietns ierocis, kas spēj sagraut mūrus.

No mums pašiem ir atkarīgs tas, kāda draudze būs rīt. Tagad mūsu valdība sāk lemt par to, kādus ierobežojumus paturēt un kādus atcelt, un, ļoti iespējams, ka tiek domāts par to, ko darīt ar draudzi. Draudzei jāpasaka savs vienots vārds un jābūt blakus lēmumu pieņemšanā. Velna interesēs ir saglabāt ierobežojumus. Mēs taču varam kopīgi vismaz vēstuli uzrakstīt! Vakar, kad bija mācītāju lūgšanās, uzzināju, ka katrs mācītājs pats no savas draudzes ir uzrakstījis vēstuli. Es zinu, ka vēl arī citas konfesijas ir kopīgi uzrakstījušas vēstuli. Bija vadītāji, kuri gāja uz tieslietu ministriju apspriest šos jautājumus. Šajās lūgšanās es dzirdēju ierosinājumu, ka mums vajag rakstīt kopīgu vēstuli. Mums ir jāmaksā sava cena. Kaut kas labs notiek tikai tad, kad labi cilvēki rīkojas saskaņā ar Dieva gribu. Kad Dievs izveda Savu tautu no Ēģiptes zemes, katrs pirmdzimtais nepamodās pēc šīs nakts, izņemot izraēliešus, uz kuru durvju palodām bija jēra asinis. Ja tu esi attiecībās ar Dievu, tu esi šķīstīts Viņa asinīs un tev pieder uzvara. Kas ir uzvarētājs? Tikai tas, kurš tic, ka Jēzus ir Dieva Dēls, un ticība ir darbība.

Apmēram pirms diviem mēnešiem es no Amerikas caur kādu Lietuvas firmu un man labi zināmu cilvēku pasūtīju divus audio komponentus. Sūtījuma saņemšanas termiņš bija trīs nedēļas. Pēc trim nedēļām es nesaņēmu savu preci. Pagāja vairāk nekā mēnesis, un es joprojām to nebiju saņēmis. Neskatoties uz pandēmiju, tranzīts taču tomēr darbojas. Pēc kāda laika man paziņoja, ka prece ir Lietuvas muitā. Gāja laiks, neviens mani neinformēja par notiekošo un preci joprojām nebiju saņēmis. Es uzrakstīju vēstuli, norādot savu konta numuru, un lūdzu, lai atskaita man atpakaļ naudu. Pēc divām dienām pie manām durvīm zvanīja kurjers un uznesa augšā divas smagas kastes. Uz šo vēstuli, kurā pat norādīju savu konta numuru, man neatbildēja, bet prece tūlīt bija klāt. Dažkārt viss, kas tev ir jāizdara, - jāpasaka! Viss, kas tev ir jāizdara, - jābūt radikālam Dieva lietās! Es nesaku, ka prece no Amerikas ir Dieva lieta, tas ir salīdzinājums, bet es runāju tieši par Viņa lietām. Situācijās, kad ir pārspēks, kad “Asīrijas ķēniņš ir pie vārtiem”, kad ir propaganda, dezinformācija un tu nezini, kā tālāk rīkoties, ir jāmeklē risinājumi un jāturpina darboties. Arī tagad mums visām draudzēm ir jāparaksta konkrēts dokuments un tuvākajā laikā tas jāiesniedz, pirms tiek pieņemti tālāki lēmumi. Lūk, kāda situācija ir draudzē. Es runāju ar kādu ietekmīgas draudzes mācītāju, kurš saka, ka viņa ienākumi ir krietni kritušies. Viņš saka, par kādiem 30-50%, un labi ja 20% ir palikuši no visas naudas. Bet draudzei ir jāuztur visa infrastruktūra. Mums nav nekas jāsaka par to? Mums nav jābūt klāt lēmumu pieņemšanā? Nē, mums tas ir jāizdara! Runājot par audiokomponentiem, es arī varēju neko nedarīt, un izskatījās, ka Covid-19 dēļ bija daudz sastrēgumu. Taču ir jāmēģina vismaz kaut ko darīt no savas puses. Piedodami ir, ja mēs darījām un nesanāca, bet nepiedodami, ja mēs nedarījām neko. Lai pasaulē ļaunums vairotos, pietiek ar to, ka labi cilvēki neko nedara.

Pirmais, kas mums ir jādara, ir jārunā patiesība un jāaprūpē cilvēki. Jāved cilvēki pie Kristus un jāceļ draudzes. Jāveido tāda vide Latvijā, kur draudzei ir laba augsne, tā var vairoties, pastāvēt un uzvarēt, lai Latvija var būt tiešām svētīta, jo Dievs to ir uzlūkojis. Ir valstis, kurās situācija ir daudz nopietnāka un bēdīgāka. Tu esi kaut ko kādreiz pārdevis? Lai iegādātos ko labāku, man iepriekšējais bija jāpārdod, jānofotografē un jāieliek sludinājums. Tagad arī ir tāds laiks, ka es domāju, kurš vispār pirks tādu dārgu aparatūru. Bet vakar cilvēks atbrauca no Jēkabpils un nopirka dažas lietas, vēl iepriekš – no Rēzeknes, un paņēma vēl pāris lietas. Viss, kas man bija jāizdara, - jāievieto sludinājums. Ar magnetafonu gāja grūtāk, tas ir tāds liels un skaists, un neviens nezvanīja, jo cena arī nebija maza. Es sāku meklēt maiņas variantus, zvanīju cilvēkiem un piedāvāju savu variantu. Viens teica, ka izskatīs šo variantu, bet pēc tam neatbildēja, bet zvanīju vēlreiz, un viņš piekrita. Viss, kas tev ir jāizdara, ir jābūt neatlaidīgam Dieva lietās! Tev ir jāizrāda iniciatīva. Cilvēks gribēja to pirkt, bet kaut kas viņu atturēja. Mums kaut kas no savas puses ir jāizdara. Tavas mājas grupiņas liktenis ir atkarīgs no tā, vai tu kaut ko izdarīsi. Un vai izdarīsi ko tādu, kas ir no Dieva, lai šī grupiņa tiešām varētu stiprināties un augt. Ja runa ir par visu Latvijas draudzi, tad mums visai Latvijas draudzei kaut kas ir jāizdara. Kā mums sanāks, tā sanāks, bet kaut kas mums ir jāizdara.

“Bet viņš atbildēja: "Nebīsties, jo to, kas ir ar mums, ir vairāk nekā to, kas ir pie viņiem."” (2. Ķēniņu grāmata 6:16)

Elijas māceklis no rīta izgāja pa durvīm un redzēja, ka ienaidnieka armija viņus ir ielenkusi, jo spiegi bija izspiegojuši, kāpēc Izraēls visu laiku gūst uzvaras. Viņi secināja, ka viņiem ir pravietis, kurš visu laiku saka priekšā lietas, kuras viņiem nebūtu jāzina. Viņi aplenca viņa namu, lai no viņa atbrīvotos. Māceklis bija satraucies, jo fiziski viņi bija vairāk.

“Un Elīsa lūdza Dievu un sacīja: "Kungs, lūdzams, atver viņam acis, ka viņš var redzēt!" Un Tas Kungs atvēra tā puiša acis, ka tas redzēja, un, lūk, kalns bija pilns ugunīgu zirgu un ratu visapkārt ap Elīsu.” (2. Ķēniņu grāmata 6:17)

Lai arī mums ir acis un mēs redzam, ka Dievs ir ar mums un Viņa ugunīgie eņģeļi un rati arī ir ap mums. Taču Viņš gaida arī kādu konkrētu rīcību no mums.

“Kad tie nāca pret viņu, tad Elīsa lūdza To Kungu un sacīja: "Sit šo svešo tautu ar aklību!" Un Viņš tos sita ar aklību, kā Elīsa to bija vēlējies.” (2. Ķēniņu grāmata 6:18 )

Viss karaspēks kļuva akls, un viņš aklo karaspēku aizveda gūstā, bet neiznīcināja to, bet pabaroja un palaida mājās, un kopš tās reizes viņi vairs nenāca uzbrukumā.

“Tad Israēls sūtīja vēstnešus pie Sihona, amoriešu ķēniņa, un sacīja: "Atļauj mums iziet caur tavu zemi! Mēs nenogriezīsimies tavā zemē no ceļa un neiesim ne tīrumos, ne vīna dārzos, mēs arī nedzersim tevis izrakto aku ūdeni; mēs turēsimies uz ķēniņa ceļa, kamēr būsim izgājuši cauri tavām robežām." Bet Sihons neļāva Israēlam iziet caur savas zemes robežām un sapulcināja visu savu kara tautu tuksnesī pret Israēlu; kad Sihons nonāca pie Jahcas, tad tas uzbruka Israēlam. Bet Israēls to sita ar zobena asmeni un ieņēma viņa zemi no Arnonas līdz Jabokai, tas ir, līdz amoniešu robežām, jo pašu amoniešu robežas bija stipri nocietinātas. Tā Israēls tanī vietā ieņēma visas viņu pilsētas, un Israēls apmetās uz dzīvi visās amoriešu pilsētās – Hešbonā un visās tās mazajās pilsētās. Jo Hešbona bija amoriešu ķēniņa Sihona pilsēta, bet viņš bija karojis pret agrāko Moāba ķēniņu un bija tam visu viņa zemi atņēmis līdz pat Arnonai. Tāpēc dziesminieki saka: "Nāciet uz Hešbonu, lai Sihona pilsēta tiek uzcelta! Jo uguns ir izlauzusies no Hešbonas un liesma no Sihona pilsētas; tā ir aprijusi Moāba apgabalu un sadedzinājusi Arnonas virsotņu kungus. Vai tev, Moāb! Jūs, Kemoša tauta, tagad esat nolemti iznīcībai, viņš ir licis būt jūsu dēliem par bēgļiem, bet jūsu meitas viņš ir aizvedis Sihona, amoriešu ķēniņa, gūstā. Un no Hešbonas līdz Dibonai ir iznīkusi Moāba cerības gaisma, un mēs tos esam vajājuši līdz Nopahai, kas sniedzas līdz Medebai." Tā Israēls apmetās amoriešu zemē. Un Mozus izsūtīja izlūkus izpētīt Jāzeru, un tie ieņēma tās ciemus un izdzina amoriešus, kas tur mita. Tad tie nogriezās sāņus un devās kalnup pa Basanas ceļu, bet Ogs, Basanas ķēniņš, un viņa ļaudis izgāja viņiem pretim, lai karotu pie Edrejas. Un Tas Kungs sacīja uz Mozu: "Nebīsties no viņa, jo viņu un visus viņa ļaudis, un visu viņa zemi Es nodošu tavās rokās, un tu darīsi viņam tāpat, kā tu esi darījis Sihonam, amoriešu ķēniņam, kas dzīvoja Hešbonā." Un tie viņu sakāva un viņa dēlus un visu viņa tautu, ka neviens neatlikās, un tie ieņēma viņa zemi.” (4. Mozus grāmata 21:21-35)

Dievs saka, lai tu nebīsties, jo tieši tāpat kā tu iepriekš esi guvis uzvaras, tu gūsi jaunas uzvaras. Mums ir kaut kas jādara šodien, jāgūst mazās uzvaras šodien, un tās radīs ticību un platformu nākamajām uzvarām. Dievs atgādināja Mozum, ka viņš sakāva vairākus ķēniņus, un ar šo būs tāpat. Dievs ir ar tevi visur, kur tu iesi. Kolekcionē šīs mazās uzvaras un turpini iet uz priekšu!

Kā es sāku sludināt? Es sāku ar to, ka man vienmēr bija liecība. Aptuveni 2002. gadā Limbažu baptistu draudzē man gandrīz katru reizi bija ko teikt. Nebija tā, ka kādam bija pieņemts ļoti runāt, mācītājs mācīja un viss. Taču, ja kādam bija kāda īpaša liecība, tad iespēja bija. Un man vienmēr bija īpaša liecība – kā es kādam biju stāstījis par Dievu, kāds bija noskaitījis grēku nožēlas lūgšanu, kaut kas par naudu, kaut gan mana peļņa bija 1-2 lati dienā, bet tā man bija liela liecība, jo man bija darbs. No rītiem es zvanīju mācītājam, un man to bija grūti izdarīt, jo viņš bija stingrs, bet es tomēr zvanīju un teicu, ka man ir liecība. Un viņš vienmēr man ļāva to pateikt. Es tajā laikā neizskatījos īpaši labi, bet man bija vienalga, es gāju priekšā un liecināju. Šīs piecu minūšu liecības vēlāk pārvērtās par sprediķiem, un pēc tam jau man ļāva piecas minūtes liecināt un piecas minūtes stāstīt Dieva vārdu. Vēlāk mācītājs man ļāva viņu aizvietot reizēs, kad viņa nebija. Viss sākās no lēmuma un vēlmes būt uzticamam mazās lietās. Kā izaug sludinātāji? No mazumiņa. Kā izaug evaņģēlisti? Sākot no mazumiņa. Plāno lietas, esi uzticams arī finansēs, sākot ar mazumiņu. Kad es sāku dot Dievam desmito tiesu, tā bija ļoti, ļoti maza. Dievs teica Mozum, lai viņš nebīstas, jo visas zemes un tautas Viņš nodos Mozus rokās. Kad tev sakrājas mazas uzvaras, tevī rodas pārliecība, ka tu vari un atkal varēsi, jo tu zini, ka Dievs ir ar tevi. Joprojām Jēzus Kristus ir tas pats vakar, šodien un mūžīgi.

Līdzās Jēzum pie krusta sita divus cilvēkus, un viens no viņiem teica:

"Jēzu, piemini mani, kad Tu nāksi Savā valstībā!" (Lūkas evaņģēlijs 23:42)

Viņš bija noziedzinieks un grēcinieks un apzinājās, ka Jēzus ir viņa vienīgā cerība.

“Un Jēzus tam sacīja: "Patiesi Es tev saku: šodien tu būsi ar Mani paradīzē."” (Lūkas evaņģēlijs 23:43)

Lai kādi mēs arī nebūtu, Viņš mūs maina, pilnveido un nogādā Debesīs.

“Un viens no pakārtajiem ļaundariem Viņu zaimoja, sacīdams: "Ja Tu esi Kristus, tad glāb Sevi pašu un mūs! Bet otrs to norāja un sacīja: "Arī tu nebīsties Dieva, kas esi tai pašā sodā!"” (Lūkas evaņģēlijs 23:39-40)

Draugs, es gribu tev teikt, ka joprojām būs cilvēki, kuri līdz kapa malai turpinās zaimot Dievu. To mums saka Dieva vārds, visi neieies Debesīs. Būs cilvēki gan valdībā, gan skolās, un pat draudzes vidū, kuri turpinās zaimot, un nekas viņiem nepalīdzēs, ne brīnumi, ne zīmes, ne loģiski pierādījumi, izskaidrojumi, mācība, mīlestība, - dari, ko gribi, viņi nemainīsies. Un būs cilvēki, kuri pēdējā brīdī pieņems Jēzu par savu Glābēju. Mūsu uzdevums ir nest Dieva labo vēsti un smaržu visiem cilvēkiem.

“Tad Viņš saka uz Saviem mācekļiem: "Pļaujamā daudz, bet pļāvēju maz.”” (Mateja evaņģēlijs 9:37)

“Nebīsties par to, ka tev būs jācieš! Redzi, velns metīs cietumā kādus no jums, lai jūs tiktu pārbaudīti. Jums būs bēdas desmit dienas. Esi uzticīgs līdz nāvei, tad Es tev došu dzīvības vainagu.” (Atklāsmes grāmata 2:10)

Joprojām Dieva darbi prasa upurus. Joprojām darīt Dieva gribu nozīmē arī ciest Kristus dēļ. Tas nozīmē paciest grūtības, nolikt malā kādas savas vajadzības un izpildīt savu uzdevumu līdz galam.

“Tāpēc eita un darait par mācekļiem visas tautas, tās kristīdami Tēva, Dēla un Svētā Gara Vārdā” (Mateja evaņģēlijs 28:19)

Joprojām ir Jēzus lielā pavēle. Tur nav rakstīts, lai ejam un darām par mācekļiem visas tautas, izņemot gadījumus, kad valstī ir ierobežojumi vai karantīna.

“Redzi, Es jūs sūtu kā avis vilku starpā; tāpēc esiet gudri kā čūskas un bez viltus kā baloži.” (Mateja evaņģēlijs 10:16)

“Paldies Dievam, kas mūs visur vada Kristus uzvaras gājienā un caur mums izplata Viņa atziņas labo smaržu visās malās.” (2. Korintiešiem 2:14)

Lieto internetu, lai kontaktētos, veido interneta grupas, strādā, pieliec pūles, lai sagatavotu cilvēkus, kuri pēc tam pievienosies reālai draudzei. Izmanto šo laiku tiešsaistē, kad cilvēki ir atvērti, jo atrodas mājās, runā ar viņiem caur internetu, jo drīz pašizolācija beigsies un viņi nāks uz mājas grupām un dzīvo draudzi.

“(..) kas grib, lai visi cilvēki tiek izglābti un nāk pie patiesības atziņas.” (1. Timotejam 2:4)

Joprojām Dievs grib, lai VISI cilvēki tiek izglābti un nāk pie patiesības atziņas. Kamēr mēs klausāmies sprediķi, nomirst aptuveni 6000 cilvēku, no kuriem “gan jau 1000 ar Covid-19”. Latvijā šausmīgākie gadījumi ir bijuši ar 99 gadus vecu kundzi un vīrieti Sarkanajā Krustā, kurš pēkšņi saļimis, bet tas, ka viņš bija alkoholiķis un noindējis savas iekšas, nav svarīgi, jo viņš nomira, protams, no Covid-19. Dievs joprojām grib glābt cilvēkus, un turpmākajās 24 stundās nomirs aptuveni 144 000 cilvēku, nonākot Debesīs vai ellē. Joprojām notiek šis process. Un lielā mērā tas ir atkarīgs no mums, jo mēs esam zemes sāls.

“Jūs esat zemes sāls; bet, ja sāls nederīga, ar ko tad sālīs? Tā neder vairs nekam, kā vien ārā izmetama un ļaudīm saminama.” (Mateja evaņģēlijs 5:13)

Nav svarīgi, kādi šobrīd ir ierobežojumi, ir svarīgi, ka mēs joprojām esam Dieva gribā un esam zemes sāls.

Būs neliels stiprinājums katram, jo Dieva apsolījumi joprojām ir spēkā! Viņš joprojām ir Jehova Jire, kurš gādā par tavām vajadzībām.

“Celies un dodies uz Sareptu, kas pieder pie Sidonas, un apmeties tur; Es, lūk, pavēlēšu kādai atraitnei tur tevi apgādāt ar uzturu." Un viņš cēlās un nogāja uz Sareptu. Kad viņš nonāca pie pilsētas vārtiem, redzi, tur atradās sieva, kas bija atraitne. Un tā lasīja žagarus, bet viņš to uzrunāja un sacīja: "Atnes man mazliet ūdens kādā traukā, ko padzerties!" Un tā aizgāja, lai to atnestu. Un viņš tai sauca, sacīdams: "Atnes, lūdzu, ar savu roku man arī kumosu maizes!" Bet viņa sacīja: "Tik tiešām, ka Tas Kungs, tavs Dievs, ir dzīvs, bet man ir tikai plācenis un tīnē viena vienīga pilna sauja smalko kviešu miltu, un mazliet eļļas apaļā krūzē, un raugi, es esmu salasījusi kādus žagariņus un taisos visu sev un savam dēlam sagatavot, un pēc tam kad mēs to paši būsim baudījuši, tad arī mums būs jāmirst." Un Elija tai sacīja: "Nebīsties, ej un gatavo, kā esi sacījusi, bet, lūdzu, iztaisi arī man mazu plāceni pašā sākumā un liec to iznest man ārā. Bet savām un sava dēla vajadzībām sagatavo vēlāk, jo tā ir sacījis Tas Kungs, Israēla Dievs: milti tīnē neizsīks un eļļas apaļā krūzē nepietrūks līdz tai dienai, kurā Tas Kungs atkal dos lietu virs zemes." Un viņa aizgāja un arī izpildīja, kā Elija to bija sacījis. Un viņa ēda, tāpat arī viņš un tāpat viņas nams labu laiku. Bet milti tīnē neizsīka un eļļas apaļā krūzē nepietrūka, pēc Tā Kunga vārda, ko Viņš caur Eliju bija runājis.” (1. Ķēniņu grāmata 17:9-16)

Nebīsties un paliec uzticams Dieva vārdam, lai kādi arī nebūtu finansiāli apstākļi draudzē vai tev pašam. Varbūt tu esi kādā mērā finansiāli skarts, kaut gan krīze vēl tikai būs. Dīkstāves sekas vēl tikai priekšā, jo visi kredīti, ko valsts ir paņēmusi, būs jāatdod. Bet Dievs saka, lai kādi nebūtu tavi apstākļi, paliec finansēs uzticams Dievam! Šī situācija bija neloģiska – pravietis atnāca pie sievietes, kura jau mira badā, viņai bija pēdējais plācenis, un teica, lai vispirms uztaisa un atnes plāceni viņam. Dievs saka: Dodiet, un tad jums taps dots, palieciet uzticami finansēs. Es ticu un vēlos, lai jūs tam ticat, Dieva vārds ir nemainīgs, tāds pats vakar, šodien un rīt, un Viņš gādās par tevi šajā situācijā, kādā tu esi. Es ticu, ka Dievam ir arī pārdabiski risinājumi. Parunājot ar dažiem mācītājiem, es sapratu, ka mēs, draudze, dzīvojam Dieva organismā kā nierīte taukos, Viņa azotē. Dievs ļoti mūs mīl, žēlo un svētī. Dievs tevi ļoti svētī, un tu esi labā vietā un vidē. Ja tev dabiskā veidā nav iespējams būt nodrošinātam, jo šie apstākļi tiešām nav patīkami un kāds var nonākt spiedīgos apstākļos, lūgsim Dievu, lai notiek kā Dieva vārdā – kā Jēzus pabaroja 5000 cilvēku ar 5 maizēm un 2 zivīm. Tas bija brīnums. Ar Dievu ne tikai notiek brīnumainas dziedināšanas, bet arī finansiāli brīnumi un cita veida brīnumi.

Debesu Tēvs, es lūdzu par katru vienu cilvēku, kurš šobrīd ir spiedīgā finansiālā situācijā. Debesu Tēvs, Tu esi brīnumu Dievs, mīlošs Tēvs, mūsu apgādnieks. Es lūdzu par katru vienu, kurš ir šādā situācijā, ka Tu iejaucies un pārdabiski gādā par katru no tiem, kuri ir palikuši uzticami Tev, Tavai gribai, kas ir uzticami palikuši savā draudzē, kalpošanā un finansēs. Es Tev lūdzu par katru vienu no viņiem, ka Tu pārdabiski iejaucies un gādā par viņu finansēm. Paldies Tev, Tēvs, ka milti tīnē nebeigsies un eļļa apaļā krūzē neizsīks līdz tai dienai, kad viss normalizēsies. Es lūdzu par katru vienu, kam ir uzņēmumi, mikrouzņēmumi, kuri ir pašnodarbināti, kuri ir pilnībā atkarīgi no esošajiem ierobežojumiem, likumiem un klientūras. Svētais Gars, es lūdzu, dod pārdabisku risinājumu, dod idejas, saprašanu, kā rīkoties, lai eļļa neizsīkst un peļņa turpinās, lai ģimenes tiek apgādātas, ir ko vilkt mugurā, ir ko ēst un pāri paliek labiem darbiem. Lai mēs izejam no šīs situācijas kā tie, kuri ir pastāvējuši, un tie, kuri uzvar ar uzviju. Lai mēs maksimāli izvelkam visu labo no esošās situācijas, dod gudrību, dod svaidījumu, un es apliecinu, ka eļļa un milti tavā krūzē nebeigsies. Jēzus Kristus Vārdā.

“Un viņa aizgāja un arī izpildīja, kā Elija to bija sacījis. Un viņa ēda, tāpat arī viņš un tāpat viņas nams labu laiku. Bet milti tīnē neizsīka un eļļas apaļā krūzē nepietrūka, pēc Tā Kunga vārda, ko Viņš caur Eliju bija runājis.” (1. Ķēniņu grāmata 17:15-16)

Mēs varam pielūgt Dievu arī ar savām finansēm, jo nauda nav vienkārši nauda, tā ir daļa no mūsu dzīves, tas ir mūsu darbs. Šajā gadījumā, ja mēs dodam daļu Dievam, mēs dodam Viņa darbam, mēs sējam un ieguldām Dieva lietās un darbā. Dievs to novērtē, un Viņa apsolījumi ir JĀ un āmen! Viņš par tevi gādās. Es ilgojos pēc tās dienas, kad mēs atkal sanāksim kopā slavēt un pielūgt Dievu. Zini, man jau nemaz nav tik slikti, es dzīvoju labā vietā, varu braukt vai staigāt pa mežu, neko nedarīt, klausīties putnu dziesmās un nav nekādu problēmu. Bet, draugs, ja mums nav nekādu izaicinājumu, bet tikai pastaigas pa mežu un atpūta mājās, tad tas ir nekustīgais punkts kā fizikā, kad priekšmets tiek uzmests gaisā un sāk krist atpakaļ. Mēs nevaram tikai sēdēt un baudīt putnu dziesmas, mums ir jāturpina doties uz priekšu. Tādēļ es katram novēlu ne soli atpakaļ, bet tikai uz priekšu! Es jūs mīlu!

Mācītāja Mārča Jencīša sprediķi “Nebīsties – Dieva apsolījumi nav atcelti!” pierakstīja un rediģēja draudzes “Kristus Pasaulei” redakcija

Dieva vārds

Publicēja 2020. gada 20. apr. 22:24Līga Paņina

Ziņas datums 21.04.20.

Debesu Tēvs, es Tev pateicos par Tavu dzīvo vārdu, kas ir patiesība, kas ir spēcīgs sagraut klintis, spēcīgs izmainīt mūsu dzīves, mūsu domāšanu, sirdis, kas ir spēcīgs dziedināt. Es lūdzu par katru vienu, kurš šobrīd klausās vai lasa Tavu vārdu. Dari mūs gatavus uzņemt, pieņemt Tavu vārdu, domāt Tavu vārdu un darīt to, lai Tu vari pie mums darboties, dziedināt, celt un stiprināt. Jēzus Kristus Vārdā, āmen! Dieva vārds nekad neatgriežas atpakaļ tukšā. Šodienas svētrunas tēma ir „Dieva vārds”. Iepriekš mēs esam runājuši par draudzes nozīmi, kaislībām ap koronavīrusu, kas ir bijušas aktuālas un vajadzīgas tēmas. Šonedēļ es sapratu, ka personīgas attiecības ar Dievu ir pati svarīgākā tēma, un tā ir nevis vienkārši tēma, bet pats svarīgākais, kas katram kristietim būtu jāliek pirmajā vietā, tam būtu jābūt prioritāte mūsu ticības dzīvē un dzīvē vispār. Šodien es nevarēšu aptvert gan lūgšanu, gan Dieva vārdu, tāpēc vairāk runāšu tieši par Dieva vārdu. Draudzes „Kristus Pasaulei” 2020. gada devīze – “Jo ar Tavu spēku es sagrauju mūrus un ar savu Dievu es pārvaru vaļņus.” (Psalms 18:30) Tā ir arī uz mūsu draudzes kalendāra. Uz tā attēloti bruņoti karavīri, kuri vienotībā un viena mērķa vārdā stāv ierindā. Konkrēti tie ir 300 spartieši, kuri stājas pretī ārkārtīgi lielai ienaidnieka armijai, Persijas ķēniņa armijai. Trīssimts vīri vienotībā četras dienas aizturēja milzīgo pretinieka armiju. Vēstulē efeziešiem ir runa par kristieša bruņojumu – zobenu, vairogu un bruņām. Zobens simbolizē Dieva vārdu, savukārt lūgšanas ir mūsu bruņojums. Personīgas attiecības ar Dievu ietver Dieva vārdu un lūgšanas. Šodien mēs runāsim par Dieva vārdu.

Bet to vietu, ko Tas Kungs, jūsu Dievs, izraudzīs vienā no jūsu cilšu novadiem, lai tur ieceltu Savu Vārdu un lai tas tur mājotu, to meklējiet un uz turieni ejiet.” (5. Mozus 12:5)

Vecās Derības laikā Dievs izredzēja vietu, kur Izraēls jeb Dieva tauta sapulcēsies, lai kopīgi pielūgtu Dievu. Sākotnēji tā bija Saiešanas telts, kuru Izraēls visur nesa sev līdzi, vēlāk tas pārtapa par Templi. Gan telts, gan Templis tika celts centrālajā vietā, visas tautas vidū, kas norādīja uz to, ka tas ir pats svarīgākais. Savukārt Saiešanas teltī un Templī vissvarīgākā bija vissvētākā vieta, un tajā atradās Dieva Derības šķirsts ar akmens plāksnēm, uz kurām bija rakstīti desmit baušļi. Dievs jau sākotnēji bija iecerējis, ka Viņa tautas pielūgsmes centrā ir Vārds.

Vai jūs nezināt, ka jūs esat Dieva nams un ka Dieva Gars jūsos mājo?” (1. Korintiešiem 3:16)

Par Vecās Derības laiku mēs saprotam, ka Dieva nams bija Templis, kas atradās centrālajā vietā, un tā pašā centrā bija Dieva vārds. Jaunās Derības kontekstā Dieva nams ir kas cits. Bībele saka, ka Dievs nemājo ar rokām darinātos tempļos. Salamans saka, ka neviens nams nespēj uzņemt visu Dieva godību, tāpēc šodien mēs zinām, ka nav iespējams apgalvot, ka tieši Templī dzīvo Dievs, ka Viņu tur var ielaist vai izlaist. Pašā centrā ir Dieva vārds. Jaunās Derības izpratnē mēs, dzīvā Dieva draudze, esam Dieva nams, un mūsos mājo Dieva Gars. Draudze ir jaunpiedzimušu kristiešu kopa, kuri ir kopā, kuriem ir reāli mērķi, kuri kopā pielūdz un slavē Dievu, ir mācībā un sadraudzībā. Mēs esam Dieva nams, Dieva mājoklis. Mēs esam Jaunās Derības templis, un, ja mēs esam Dieva templis, tad šajā templī centrālajā vietā jābūt Dieva vārdam. Ja tu esi Dieva nams un tu to zini, tad pirmajā vietā tev jānoliek Dieva vārds un jārūpējas, lai tas tevī mājo. Jēzus saka, ka cilvēks nedzīvo no maizes vien, bet no katra vārda, kas iziet no Dieva mutes. Mūsu dzīvības avots ir Dieva vārds!

Bet mēs gribam arī turpmāk Dievu lūgt un kalpot ar vārdu.” (Apustuļa darbi 6:4)

Šos vārdus teica apustuļi, kad saprata, ka viņi ir pārāk aizņemti ar dažādām otršķirīgām lietām, piemēram, organizēšanu un diakona pienākumiem. Cilvēku aprūpe netika pilnā mērā izpildīta, jo apustuļi bija pārāk noslogoti, lai visu izdarītu. Tādēļ viņi saprata, ka vairs neatliek laika lūgt Dievu un kalpot ar vārdu; ne tikai uzņemt, bet arī sludināt Dieva vārdu. Viņi sanāca kopā un izvēlējās sev palīgus. Draudze ievēlēja diakonus, viens no tiem bija Stefans, un visus tehniskos, organizatoriskos un sociālos pienākumus deleģēja viņiem. Kāpēc? Lai turpinātu darīt pašu svarīgāko – lūgt un kalpot ar vārdu. Apustuļi bija tie cilvēki, kuri vistuvāk bija pazinuši Jēzu Kristu. Viņi bija iemācījušies no Kristus, ka pats svarīgākais ir lūgšana un Dieva vārds. Ja mēs skatāmies plašāk, tad kristieša prioritātes ir Bībele, lūgšana, draudze un kalpošana. Ja tu esi ietērpts Dieva vārdā, tad tu esi ietērpts bruņās. Draugs, tu viens neesi karotājs, tāpēc ir vajadzīga draudze. Piemēram, tu Bībelē lasi par Goliātu, kurš turēja bailēs visu Izraēla armiju, taču arī Goliāts nebija viens, jo aiz viņa stāvēja visa filistiešu armija. Tu teiksi, ka Dāvids viens uzvarēja Goliātu, jā, bet arī aiz Dāvida stāvēja armija. Dāvids viens pats nepieveica ienaidnieku un tā nebija tikai Dāvida uzvara, tā bija visa Izraēla uzvara. Mēs bruņojamies ar Dieva vārdu un ticību un katrs esam ierindā, un tikai tā mēs spējam pastāvēt un uzvarēt. Atceries, ka tu esi bruņots ar Dieva vārdu, tu esi ietērpts lūgšanu bruņās un tev ir Dieva vārda zobens. Tikai tad tas viss darbojas, ja tu esi komandā, vienotībā, mācībā, uzdevumā un ej uz mērķiem!

Ziņās lasīju par kādu Latvijas mācītāju, kurš Lieldienās bija noturējis dievkalpojumu, neskatoties uz šī brīža aizliegumiem, un viņš bija izteicis interesantu salīdzinājumu, ka neklātienes dievkalpojums ir tas pats, kas gumijas lelle un bezalkoholiskais alus. Tieši manas domas. Nepietiek tikai zināt Dieva vārdu un lūgt, ir svarīgi būt komandā. Bet šodien nav tēma par komandu, bet par Dieva vārdu. Pats svarīgākais gan Vecajā Derībā, gan Jaunajā Derībā ir vārds. Kādi cilvēki domā, ka mācītājs tikai atnāk svētdienā un norunā kaut ko, ko pats sadzejojis, un pēc tam iet mājās gulēt vai nodarboties ar savām lietām. Ja mācītājs nav pilna laika kalpošanā un paralēli strādā darbavietā, tad to var salīdzināt ar būšanu precētam; Pāvils saka, ka precēta sieva rūpējas, kā patikt vīram, bet neprecēta rūpējas par to, lai patiktu Dievam. Jeb neprecētam cilvēkam ir vairāk laika Dievam, bet precētais ir jau dalīts. Tieši tāpat ir ar mācītāju vai kalpotāju – ja viņš ir dalīts, tad nespēj pilnā mērā izdarīt savu darbu. Katra Dieva kalpa primārais uzdevums ir lūgt Dievu un kalpot ar vārdu! Personiskas attiecības ar Dievu ietver lūgšanas un vārdu. Ja es skatos nesenā pagātnē, tad man ir bijuši grafiki, kuros es pats rakstīju un liku arī saviem kalpotājiem atzīmēt laiku ar Dievu (no cikiem līdz cikiem, cik daudz Bībeles lasīšana, cik – lūgšanas). To varēja kontrolēt un pārbaudīt. Tā mēs disciplinēti iemācījāmies pavadīt laiku ar Dievu. Tas ir mūsu draudzes panākumu iemesls. Mēs esam iemācījušies disciplinēti pavadīt laiku ar Dievu. Tas ir kristieša dzīves centrs! Lūk, kāpēc apustuļi teica, ka viņi turpmāk grib lūgt Dievu un kalpot ar vārdu. Mēs nevaram nodarboties ar organizatoriskiem jautājumiem. Piemēram, man šodien priekšā ir filmētāji, kuri filmē, ieraksta skaņu, pēc tam to samontē un apstrādā. Viņiem nav tik daudz jālasa un jāstudē Dieva vārds, jālūdz un jātiekas ar citiem mācītājiem kā man. Šajā brīdī, kad es sludinu, viņiem ir jādomā tikai par savu kalpošanu.

Šodienas tēma ir “Dieva vārds”. Ja es skatos savos lūgšanu grafikos, tad iepriekš esmu cēlies sešos no rīta; divas stundas bija Dieva vārds, divas stundas lūgšanas un divas stundas grāmatu lasīšana. Sešas stundas katru dienu – no plkst. 6.00 līdz 12.00. Tā tas bija vairākus gadus. Tad kādā brīdī es sapratu, ka es tā vairs nevēlos, jo gribu celties tikos, cikos es gribu. Tagad es ceļos cikos es vēlos, bet parasti tas ir ap plkst. 7.00. Pirmais, ko es daru pēc tualetes apmeklēšanas, piena glāzes izdzeršanas un banāna apēšanas, – es ieeju savā istabā un pavadu laiku ar Dievu. Pamēģini nobliezt sešas stundas! Pamēģini katru dienu nolūgt divas stundas, piemēram, par mācītāju. Pamēģini katru dienu divas stundas studēt Bībeli! Pamēģini katru dienu divas stundas lasīt grāmatas. Tas viss ir darbs! Garīga kalpotāja primārais darbs nav organizēt, kaut ko filmēt vai pat apmeklēt draudzes cilvēkus, bet lūgt un uzņemt Dieva vārdu. Tas nav izzīsts no pirksta, bet tas ir apgalvots un stingri noteikts Dieva vārdā. Tempļa centrā bija vārds. Draudzes centrā ir vārds. Katra ticīgā dzīves centrā ir vārds. Lūgšana ir darbs. Dieva vārda studēšana un nodošana tālāk ir darbs. Dieva kalpiem nav nekā svarīgāks par Dieva vārdu un lūgšanu. Bībelei un lūgšanai ir jābūt prioritātei Nr.1.

Manās mājās Līgatnē ir parādījies jauns “iemītnieks”, kuru sauc Yamaha WR 125 mocītis, kas ir domāts mežiem, takām, akmeņiem un braukšanai pat caur ūdeņiem. Faktiski tā ir mana dāvana dzimšanas dienā. Paldies, draudze! Bija cilvēki, kuri teica, ka man vajag nopirkt arī speciālus zābakus un speciālu apģērbu. Es domāju, ka braukšu tāpat vien, ar botām, bet cilvēks, ar kuru es par to runāju, bija ļoti pārliecināts; viņš ir profesionālis un man ieteica, ka noteikti vajag zābakus. Es pajautāju vēl kādam, un atbilde bija, ka vispirms vajag zābakus, un, protams, arī ķiveri. Nopirku zābakus un izbraucu pa Līgatnes mežiem. Es neesmu profesionāls braucējs, jo motopasaulē esmu pilnīgs iesācējs. Tikai pusaudžu gados man bija mopēds, ar kuru lidoju ar galvu kokos, un visādi ir gājis. Tā nu es braucu pa Līgatnes mežu un bija interesanti. Es braucu gan ātri, gan lēni. Kādā vietā bija dubļi un kalns gāja uz leju, un tajā vietā es nokritu. Jutu, ka viena kāja nekustās, jo uz tās bija 134 kg smags motocikls. Tas prasīja kādu minūtu, lai izvilktu kāju. Pēc tam es padomāju par to, ka profiņi teica, ka zābakus vajagot, jo tie ir speciāli taisīti un cietināti. Ja es būtu bijis botās, tad tagad droši vien pieklibotu. Dieva vāds ir kā zobens un lūgšana ir kā bruņojums. Katram apbruņotajam jābūt komandā, un tā mēs varam uzvarēt.

Un notika, Mozum nokāpjot no Sinaja kalna, ka divas liecības plāksnes bija viņa rokā; un Mozus nezināja, no kalna nokāpjot, ka viņa vaiga āda spīdēja, jo viņš bija runājis ar Dievu.” (2. Mozus 34:29)

Kad Mozus nokāpa no kalna, viņam rokās bija divas akmens plāksnes, un viņš pat nezināja, ka viņa vaiga āda spīd, jo viņš bija runājis ar Dievu. Lai pavadītu personīgu laiku ar Dievu, nav svarīgi, kā tu jūties, tu vienkārši ej savā lūgšanu kambarī, paņem Dieva vārdu, lasi to un pārdomā. Tādā veidā tu nonāc tiešā kontaktā ar Dievu, neatkarīgi no tā, vai tu tajā brīdī jūti Dievu, vai nejūti Dievu. Mozus nezināja, ka viņa vaiga āda spīdēja. Ko Mozus darīja kalnā? Izskatās, ka viņš lasīja Bībeli, akmens Bībeli. Dievs ar Savu pirkstu bija uzrakstījis uz akmens plāksnēm desmit baušļus, un Mozus tos lasīja. Ko vēl viņš darīja? Viņš runāja ar Dievu. Kad mēs lasām Dieva vārdu, Dievs runā uz mums. Kad mēs lūdzam, mēs runājam ar Viņu. Bībeles lasīšana un Dieva vārda pārdomāšana ir saruna ar Dievu.

Kad es atgriezos pie Kristus, man vēl viens gads un trīs mēneši bija jāpavada izolācijā cietumā. Šobrīd visa pasaule ir pārvērsta globālā cietumā, un cilvēkiem ir atņemtas pamattiesības. Es esmu trenēts šādai situācijai, jo kā kristietis jau esmu bijis izolācijā. Esot cietumā, es katru dienu gāju uz kapelu. Uz turieni nāca dažādi kristieši, mācītāji un mācīja mums Dieva vārdu. Vienmēr, kad es nācu ārā no kapelas ar savu Bībeli padusē, uz mani rādīja ar pirkstiem un teica: “Re, kur nāk Mārcis ar savām grāmatām padusē un savu stulbo standarta smaidiņu sejā.” Kas tas bija par smaidiņu? Es biju runājis ar Dievu, un to varēja redzēt manā sejā, un tas bija kaut kas, kas nebija viņiem. Cilvēkiem ir vajadzīgi dažādi apreibināšanās līdzekļi, kaut kas ekstrēms, kaut kas tāds, kas viņiem mākslīgi dod prieku, bet viņi nezina par attiecībām ar Dievu. Kad Mozus nokāpa no kalna, tad viņa vaigs spīdēja. Kad Dieva Gars tevi piepilda, to var redzēt tavā sejā, to var redzēt tavā dzīvē. Nav nekā svarīgāka par Dieva vārdu un iepazīt Dievu. Dievu nevar iepazīt visā pilnībā, un Bībelē ir teikts, ka Dievu neviens nav redzējis, un mēs skatāmies uz Dievu un dažādiem garīgiem procesiem kā uz mīklu, kā raudzītos miglainā spogulī. Tikai tad, kad būsim Debesīs, mēs visu redzēsim pilnībā un mums viss tiks atklāts. Kāmēr mēs esam šajā mājoklī uz zemes, mēs visu redzam kā caur matētu stiklu. Mums ir jāiepazīst Dievs, tas ir mūsu primārais dzīves uzdevums, pat ne cilvēku glābšana. Ko tas dod, ja tu iemanto visu pasauli, bet tavai dvēselei nav mūžīgā glābšana? Ko tas dod, ja tu uzcel megadraudzi, bet pazaudē mūžīgo dzīvību? Pirmkārt ir jarūpējas par to, lai iepazītu Dievu, Svēto Garu. Draugs, nav nekā labāka arī šajā pašizolācijas laikā. Dieva vārds ir nemainīgs, un Dieva griba mums ir Viņu iepazīt.

”Iesākumā bija Vārds, un Vārds bija pie Dieva, un Vārds bija Dievs.” (Jāņa evaņģēlijs 1:1)

Draugs, Dieva vārds nav šķirams no paša Dieva. Dievs nav cilvēks, lai melotu, un Viņa JĀ ir JĀ un NĒ ir NĒ. Dievs nav cilvēks, kurš saka jā, bet domā nē. Dievs nav cilvēks, kurš kaut ko saka un nedara. Absolūti visu, ko Viņš saka, Viņš arī dara. Tāpēc Dieva vārds nav šķirams no paša Dieva. Kad mēs lasām Dieva vārdu, mēs uzņemam Svēto Garu. Mēs atrodamies tiešā kontaktā un savienojamies ar Svēto Garu. Jo cilvēks nedzīvo no maizes vien, bet no ikkatra vārda, kas iziet no Dieva mutes. Vārds ir mūsu garīgā barība. Reiz kādā Limbažu dievkalpojumā bija kāds mazs bērniņš, kurš pienāca pie manis un rādīja, ka viņš ēd no atvērtas Bībeles. Šis mazais bērns bija sapratis pašu svarīgāko, ka mēs nedzīvojam no maizes vien, bet no katra vārda, kas iziet no Dieva, mēs barojam savu garu un dvēseli. Dievs nav šķirams no Sava vārda.

„Bet Viņš atbildēja un sacīja: "Stāv rakstīts: cilvēks nedzīvo no maizes vien, bet no ikkatra vārda, kas iziet no Dieva mutes."” (Mateja evaņģēlijs 4:4)

Tu vari baroties no mediju sniegtās informācijas, tu vari baroties no “Panorāmas” un ziņu portāliem, bet vēsture un pieredze rāda, ka šiem informācijas avotiem nevar pilnībā uzticēties. Pirms vairākiem gadiem man bija sprediķis par to, kā izprast politiskos procesus pasaulē. Tad es mācīju, ka ir jāskatās ziņas un jāsalīdzina, un neko nepareizu es nemācīju, taču es pats secināju, ka esmu vīlies ziņās, kas ir pieejamas. Tajā laikā bija sācies karš Ukrainā, mūsu austrumu kaimiņi bija saspringtās attiecībās ar Krieviju, un mēs uztraucāmies, vai Latvijā un Baltijas valstīs nenotiks Ukrainas scenārijs. Krievijas informācijas telpas sniegtās ziņas es galīgi neņēmu vērā, jo tas taču ir mūsu drauds, no turienes nāk propaganda, dezinformācija, un es ņēmu vērā tikai vietējos avotus. Tajos Tramps, pašreizējais ASV prezidents, tika attēlots kā monstrs, pilnīgi vājprātīgs, neadekvāts un nenormāls cilvēks, un, balstoties uz šiem medijiem, es draudzē sludināju sprediķi. Tajā pašā laikā manas sievas brālis, kurš dzīvoja Anglijā, teica, ka Tramps būs prezidents, uz es atbildēju, ka viņš nekad nevarēs būt prezidents, jo nav adekvāts cilvēks, viņš ir jocīgs, no viņa nevar zināt, ko var sagaidīt, viņš ir traks. Tāpēc es domāju, ka jābalso par Klintoni, jo, ja būs Tramps, viņš visu pasauli salaidīs grīstē. Jo visa pasaule skatās uz Ameriku, jo Amerika ir pirmais spēlētājs pasaules politikā. Bija vēl kādi cilvēki, kuri teica, ka Tramps ir labs, un es domāju, ko viņi muld. Pat Krievijā teica, ka Tramps ir labs, bet es taču zināju, kā Krievija melo un ataino Ukrainas karu. Krievi paši apšaudīja savus rajonus un teica, ka to ir izdarījuši ukraiņi; tā bija viņu kara stratēģija. Bez visādiem citādiem kariem pasaulē notiek arī informācijas karš. Šodien mēs redzam, ka Tramps ir gandrīz kā Jēzus Kristus, protams, es pārspīlēju, viņš nav Mesija, bet viņš ir vienīgais vērā ņemamais kristietības balsts visā pasaulē. Tieši Tramps šobrīd ir atņēmis finansējumu Pasaules Veselības organizācijai (PVO), jo viņš izprot to, kas patiesībā notiek pasaulē. Kādi spēki vēlas pagarināt karantīnu līdz 2022. gadam. Tas viss nāk taisnā ceļā no elles, un mums draud ar globālu cietumu, kāds nekad nav bijis. Tad tiešām ir jāsāk domāt par pēdējiem laikiem. Arī Latvijā parādas ziņas par karantīnas pagarināšanu, bet mums nav tādas saslimstības, jo mēs ievērojam sociālo distancēšanos; mums ir vairāki simti inficēto, bet tā normāli neviens no Covid-19 nav miris. Cilvēki mirst no gripas, no vecuma un daudzām citām slimībām, bet tieši no šī koronavīrusa nemirst. Mēs zinām, kā top statistika, – ja cilvēks būs gājis bojā autoavārijā, bet viņam būs ticis atrasts Covid-19, tad viņu pasludinās par mirušu no koronavīrusa.

Runājot par Trampu, viņš bija vislabākais kandidāts kristiešiem, vispār visai brīvajai pasaulei un demokrātijai, bet es toreiz vairāk vadījos no masu medijiem. Cilvēki melo, masu mediji melo, un ir ļoti grūti saprast, kur ir patiesība. Bet viena lieta ir pavisam skaidra – Dieva vārds ir patiesība. Cilvēks nedzīvo no masu medijiem, cilvēks dzīvo no Dieva vārda. Neatkarīgi no tā, ko ievēlēs, un neatkarīgi no tā, kas notiks politikā, draugs, Dieva vārds paliks nemainīgs. Pasaule zudīs, ziedi nokaltīs, bet Dieva vārds paliks mūžīgi, un pāri visam mums ir jādomā par savu garīgo stāvokli un to, ko saka Dieva vārds. Ja mēs barojamies ar Dieva vārdu, esot kontaktā ar Dievu, tad Viņš mums palīdz izprast arī politiskos procesus. Paradīzes dārzā Ādams ar Ievu sagrēkoja, un tam bija sekas, kas mums nāk līdzi vēl līdz šim brīdim. Kāpēc tā notika? Jo Ieva tika kārdināta, ka pati varēs noteikt, kas ir labs un kas ir slikts, un viņai vairs nebūs jākonsultējas ar Dievu, Dieva vārdu. Dievs ir vienīgais, kurš mūs pazīst kā Savus piecus pirkstus. Bez Dieva vārda pasaule pati izdomā un lemj, kas ir labs un slikts, melnu sauc par baltu un baltu sauc par melnu. Cilvēki neatšķir ne dzimumus, ne vīrusus, sēž cietumā savās mājās un domā, ka ir brīvi. It kā pastāv reliģijas brīvība, bet patiesībā tās nav, ja reāli paskatās uz visiem procesiem. Vienīgā patiesība, uz kuru 100% var balstīties, ir Dieva vārds.

„Jo Dieva vārds ir dzīvs un spēcīgs un asāks par katru abās pusēs griezīgu zobenu un spiežas dziļi iekšā, līdz kamēr pāršķir dvēseli un garu, locekļus un smadzenes, un ir domu un sirds prāta tiesnesis.” (Ebrejiem 4:12)

”Gars dara dzīvu, miesa neder nenieka; vārdi, ko Es jums runāju, ir gars un dzīvība.” (Jāņa evaņģēlijs 6:63)

Arī tagad, kad tu lasi Dieva vārdu, tu uzņem Garu un dzīvību. Tu vari domāt, ka tev pietiek tikai ar to, ka kāds par tevi palūdz, vai ka tu esi kristīts, svētīts un laulāts baznīcā, bet patiesībā tev vajag uzņemt Dieva Garu, lasot Dieva vārdu, klausoties Dieva vārdu, pārdomājot Dieva vārdu un darot Dieva vārdu. Tam, ko tu reiz esi piedzīvojis, nav lielas nozīmes, ja pēc tam tu nebarojies no Dieva vārda. Ja tu gribi būt dzīvs, tad tev nepārtraukti jādzer no dzīvības avota, jābūt tuvu tam, tev ir jāēd no dzīvās maizes.

„Jēzus sacīja viņiem: "ES ESMU dzīvības maize. Kas pie Manis nāk, tam nesalks, un, kas Man tic, tam neslāps nemūžam.”” (Jāņa evaņģēlijs 6:35)

„Jo ticībā mēs noprotam, ka pasaule ir radīta Dieva Vārda spēkā, ka no neredzamā cēlies redzamais.” (Ebrejiem 11:3)

Dieva vārds ir radošs. Tu ņem Dieva vārdu, uzņem Dieva vārdu un rīkojies pēc Dieva vārda, tu tici Dieva vārdam, un tieši Dieva vārds no nekā rada kaut ko. Es iepriekš kā cilvēks biju nekas, bet tajā brīdī, kad es sāku lasīt Dieva vārdu, kad es pieņēmu Dieva vārdu, manī notika iekšējas izmaiņas, un ar dabisku spēku es pats to nekad nespētu. Lielākā daļa draugu, ar kuriem es kādreiz devos savos bezdievīgajos ceļojumos, šobrīd jau ir miruši vai sēž cietumā. Bet es esmu dzīvs. Kāpēc? Jo manī ir dzīvības vārds! Es esmu dzīvs Viņā, es uzņemu dzīvības maizi, dzīvības ūdeni, Viņš ir dzīvs un dzīvo manī, tas ir pārdabiski. Dieva vārds dara dzīvu, Viņš ir radošs. Piemēram, es ņemu Dieva vārda apsolījumu, ka Jēzus ir kļuvis nabags, lai es būtu bagāts, un uzņemu dzīvību savās finansēs. Tici Dieva vārdam, nevis apstākļiem, kas tik bieži mainās! Tev nebūs nekas mazāk, ja tu ticēsi Dieva vārdam. Tev būs tieši vairāk. Kā vārdiem ticēsi tu?

„Jūs, kas esat atdzimuši ne no iznīcīgas sēklas, bet neiznīcīgas, no dzīvā un paliekamā Dieva vārda.” (1. Pētera 1:23)

Kāpēc tu esi atdzimis mūžīgajai dzīvei? Kāpēc tu esi jauns radījums Jēzū Kristū, kas ir absolūti pārdabiski? Tāpēc, ka tu esi ņēmis no Dzīvā vārda, no Dieva vārda. Ir bijuši cilvēki, kuri tev ir sludinājuši dzīvo vārdu. Bija kāds, kurš tev stāstīja dzīvo Dieva vārdu, tu pieņēmi šo vārdu un kļuvi dzīvs. Tu esi atdzimis no Dieva vārda, jo mēs neatdzimstam paši no sevis. Padomju laikos, kad es ar mammu biju iegājis tradicionālajā baznīcā, es kādā necilā vietā redzēju krustu ar cilvēku virsū, tas bija krustā sistais Jēzus. Tas man joprojām ir atmiņā, un šādi gadījumi ir bijuši daudz, cilvēki ir bijuši daudz, kuri man stāstīja Dieva vārdu. Es neesmu atdzimis nejauši, kāds ir man nesis Dieva vārdu. Sen atpakaļ, kad es kā narkomāns steidzos pa ielu, man nesteidzīgi pretī nāca Jānis Ansons, kurš sāka ar mani runāt un liecināja par Dievu. Es teicu, ka es lasu ezotēriku, meditēju, vizualizēju, un, ja tā padomā, tad jau pēc manas dzīves varēja redzēt, ar ko es nodarbojos. Runājot ar viņu, es jutu, ka viņš runā vienā taisnajā – Bībele saka tā un tā, Bībelē ir teikts tā un tā. Es neko vairs nevarēju pateikt, kad viņš man atbildēja ar pantiem, viņš pilnīgi tos šāva ārā no sevis. Pēc tam es teicu, ka man nav laika tādai sarunai. Interesanti, ka viņam, normālam ģimenes cilvēkam un skolotājam, bija laiks sarunai ar mani, bet man, kaut kādam narkomānam, nebija laika. Sanāk, ka arī tad, kad es īsti to neesmu gribējis, es esmu uzņēmis Dieva vārdu. Nekas nav nejauši. Es uzņēmu Dieva vārdu, un tas uzdīga manī. Mēs esam atdzimuši no neiznīcīgās Dieva vārda sēklas. Ja man ir Dieva vārds, Dieva apsolījumi un es tos pieņemu, tad es kļūstu dzīvs. Tad es esmu vesels savā domāšanā un emocijās un esmu bagāts, pietiekams un auglīgs itin visā.

Tātad ticība nāk no sludināšanas un sludināšana – no Kristus pavēles.” (Romiešiem 10:17)

Ticība nāk ļoti vienkārši, kad tu regulāri esi savā lūgšanu kambarī, lasi un pārdomā Bībeli. Lasīt Dieva vārdu ir vienkārši, bet tas, kas notiek caur šo vienkāršo lasīšanu, ir kaut kas pārdabisks. Kā es atgriezos pie Dieva? Es dzirdēju Kristīgajā radio, kā kāda meitene teica: „Piesauciet Jēzus Vārdu, un Viņš izmainīs jūsu dzīvi.” Tā bija mana ticība, kas dzima no sludināšanas. Kāpēc es piesaucu Kristu? Tāpēc, ka kāds sludināja par Viņu. Es dzirdēju to kā no Dieva, kad šī meitene teica ar pārliecību: “Es piesaucu Tā Kunga Vārdu, un Viņš izmainīja manu dzīvi. Piesauc arī tu Viņu, un Viņš izmainīs tevi, jo ikviens, kurš piesauc Tā Kunga Vārdu, tiks izglābts.” Es ieaicināju Jēzu savā sirdī, un dzīvība ienāca manī. Es sāku lūgt un piedzīvoju izmaiņas.

“Tādēļ, ja kas ir Kristū, tas ir jauns radījums; kas bijis, ir pagājis, redzi, viss ir tapis jauns.” (2. Korintiešiem 5:17)

Mana ticība nāca no sludināšanas. Nesen bija sprediķis “Kaislības ap koronavīrusu”. Tā bija ticības sludināšana. Pasaki godīgi, vai tev nekļuva labāk ap sirdi? Tu biji nobijies, ierāvies sevī un jau ticībā vien slims. Tad tu dzirdēji vienkāršu sprediķi, kurā es pateicu savu viedokli par esošo situāciju. Tomēr tas nebija tikai mans viedoklis, bet pārliecība, acīmredzamais neticamais. Kā gan tik milzīgas nejēdzības var notikt pasaulē?! Tu dzirdēji Dieva vārdu, ticības sludināšanu, un pēkšņi saprati, ka ar tevi viss ir normāli. Tevī dzima ticība konkrētā situācijā, un tam sekoja arī normāla, adekvāta rīcība, pretēja tai, kad tu biji dezinformācijas varā.

Mans dēls, ievēro manus vārdus, un lai tava auss nosliecas manai runai pretī! Lai tie neizslīd no tavas apziņas un redzes loka; saglabā tos savā sirdī! Jo tie ir dzīvība tiem, kas tos atrod, un ir zāles visai viņu miesai, kas dziedina.” (Salamana pamācības 4:20-22)

Dieva vārdi dziedina garu, dvēseli un miesu. Vēl ir teikts:

“Un jūs atzīsit patiesību, un patiesība darīs jūs brīvus." (Jāņa evaņģēlijs 8:32)

Dziedināšana un atbrīvošana nāk caur ticību Dieva vārdam. Daudzi cilvēki pastāvīgi vēlās aizlūgšanas par atbrīvošanu un dziedināšanu. Es nesaku, ka nav vajadzīga atbrīvošana un dziedināšana, mēs to darām, bet tad, ja cilvēks pastāvīgi ņemās ar vieniem un tiem pašiem velniem, jāsāk domāt par viņa ticību. Ticība nāk no Dieva vārda, no sludināšanas, jo dziedina un atbrīvo Dieva vārds. “Jūs iepazīsiet patiesību...” Katrs no mums var atrast kaut ko, kas mūsos vēl ir aizķēries. Vēl tagad, iepazīstot patiesību, es reizēm saprotu: “Es tajā nebiju brīvs!”

Nesen es atklāju kādu lietu, no kuras, iespējams, es nebiju brīvs. Pusaudža gados man patika braukt ar dažādiem divriteņu līdzekļiem, mopēdiem. 16 gadu vecumā mani uz mopēda notrieca automašīna. Kauns teikt, kāda. Iedomājies, mācītāju notrieca Zaporožecs. Es ievēroju visus noteikumus un nebiju vainīgs. Es apstājos ceļa malā un regulēju motoru. Paskatījos atpakaļ un redzēju, ka tuvojas mašīna, kurā šoferis sarunājas ar sievieti. Es pagriezu galvu un turpināju regulēt motoru. Pēkšņi bija trieciens un padsmit metru lidojums. Kājai bija atvērtais lūzums, tā karājās, kad mani lika mašīnā, es pats turēju savu kāju. Tā bija smaga trauma. Kādu gadu nestaigāju, gulēju slimnīcā. Man bija mājmācība, skolotāja nāca uz mājām; formāli atnāca un pierakstīja, ka viss kārtībā. Es izveseļojos, bet pa to laiku mana mamma bija noslēpusi manu mopēdu, ar ko cietu avārijā. Lai gan bija vēl otrs, sporta variants, ir pagājuši daudzi gadi, kopš neesmu braucis ar šāda veida transporta līdzekli. Pirms pāris nedēļām es uzkāpu un pabraucu mazu gabaliņu ar drauga mocīti, un tad arī sāku domāt, ka ar šādu transporta līdzekli neesmu braucis kopš 16 gadu vecuma. Sieva man bija jautājusi, kāpēc es nebraucu ar motociklu, un es atbildēju, ka neesmu taču stulbs. Patiesība bija tāda, ka kopš traumas nebiju braucis un pat nebiju padomājis, kāpēc. Tā bija problēma galvā, bet nu esmu brīvs un bez aizķeršanās un problēmām uzkāpu uz moča. Patiesība dara brīvu. Es nesaku, ka man bija milzīga trauma, kuras dēļ netuvojos motocikliem, vai ka visi, kuri brauc ar močiem, ir idioti. Man gan nepatīk motobraucēji uz ceļiem, bet vēl vairāk man nepatīk riteņbraucēji, jo viņi velkas kā gliemeži. Daži lielīgi brauc pa ceļa vidu, un nākas vilkties aiz tiem. Reiz Ukrainā mēs braucām un atdūrāmies pret milzīgu rindu ar mašīnām. Nesapratām, kas par lietu. Izrādījās, ka kāds zemnieks brauca ar milzīgu siena vezumu. Vecs onkulītis sēdēja ratos uz siena čupas un mierīgi klidzināja ar savu zirdziņu pa pašu vidu. Šoferi pīpināja, viņš skatījās uz priekšu, izlikās nedzirdam un mierīgi čunčināja uz priekšu. Es padomāju: “Nu, ukrainis, naglijs djeduška!” Un tā līdzīgi reizēm ir ar riteņbraucējiem. Kāpēc tu baidies un kaut ko nedari? Tev ne tikai jāiziet inkaunters, lai par tevi palūdz, bet jāiepazīst patiesība, jāuzņem Dieva vārds, kas ir dzīvs, radošs un dara brīvu! Varbūt ir laiks sākt darīt kaut ko, ko tu neesi nekad darījis? Man ir bijis tāds sprediķis. Kornēlijs teica:

“Tāpēc arī es pats neesmu turējis sevi par cienīgu nākt pie Tevis; bet saki tik vienu vārdu, tad mans kalps kļūs vesels. Jo arī es esmu cilvēks, kas stāv zem priekšniecības, un man ir padoti kareivji, un, ja es kādam saku: ej, - tad viņš iet; un otram: nāc, - tad viņš nāk; un savam kalpam: dari to, - tad viņš dara." Bet Jēzus, to dzirdējis, par viņu brīnījās un, pagriezies uz ļaudīm, kas Viņam gāja līdzi, sacīja: "Es jums saku: tādu ticību Es pat Israēla ļaudīs neesmu atradis."” (Lūkas evaņģēlijs 7:7-9)

Lūk, tāda bija viņa sapratne, ka Jēzus ir dzīvības vārds, un, ja Viņš ko teiks, tā notiks. Jēzus piedāvāja iet un dziedināt Kornēlija kalpu, bet viņš teica, ka neapgrūtinās Jēzu, ka pietiks ar vienu vārdu. Jēzus bija pārsteigts un teica, ka vēlās redzēt tādu ticību Izraēlā. Tikai viens vārds, un ir vesels! Kornēlija kalpu dziedināja ticība Dieva vārdam. Ticībai jābūt nevis vienam no konteksta izrautam pantam, bet veselīgai mācībai, kas ir pareizā kontekstā ar visu Bībeli. Jēzus brūcēs tu esi dziedināts!

Izrakstīju vienu komentāru no ziņām par Covid-19. Kāds cilvēks bija iekomentējis: “Katrs pats ir atbildīgs par savu veselību un drošību. Būs tev maska un cimdi, mazgāsi rokas un būsi uzmanīgs, nesaslimsi, pat ja visapkārt visi būs slimi.” Nepiekrītu. Vienīgais, uz ko var 100% balstīties, ir Dieva vārds. Ne uz maskām, ne uz cimdiem. Tā ir karikatūra, riktīgi simpsoni – pieauguši cilvēki staigā gumijas cimdos un maskās, brauc mašīnā maskā, pat gāzmaskā. Bībelē ir rakstīts, ka tas, no kā tu baidies, tevi aizsniegs. Dziedina nevis cimdi, bet Dieva vārds. Es nesaku, ka nevajag medicīnu, ka nevajag apmeklēt ārstus, bet visi tie Pasaules Veselības organizācijas ieteikumi nav patiesi. Ne velti Amerika atņēma viņiem finansējumu. Acīmredzot ir cilvēki, kuri domā veselīgi. Vai mēs tagad visu mūžu ievērosim karantīnu? Vai mums nekad vairs nebūs dievkalpojumu? Būs, jo mēs ticam Dieva vārdam, lūgsim un strādāsim, un pavisam drīz mēs sanāksim kopā svētku dievkalpojumā, kurā pielūgsim un slavēsim Dievu.

“Tā Kunga likumi ir pilnīgi un atspirdzina dvēseli. Tā Kunga liecība ir patiesa un vientiesīgos dara gudrus. Tā Kunga pavēles ir taisnas, tās dara sirdi priecīgu, Tā Kunga bauslis ir skaidrs, tas apskaidro acis.” (Psalms 19:8-9)

Dieva vārds dara gudru, apskaidro acis un atspirdzina dvēseli. Vai tev gadās, ka iekšēji kļūst spiedīgi vai nāk virsū tāda kā neziņa vai bailes, nav ideju, ko un kā darīt? Īpaši tas notiek tad, ja esi kalpotājs, esi atbildīgs par cilvēkiem un nesaproti, kā pareizi rīkoties. Īpaši vakaros mēdz būs vissliktāk. Saka, ka rīts gudrāks par vakaru, un tomēr rīts visu nevar atrisināt. Es šādās situācijās eju savā lūgšanu kambarī – pusstundu, stundu, divas stundas – cik nepieciešams. Viss smagums aiziet, atnāk jaunas idejas un skaidras domas. Dieva vārds atspirdzina dvēseli, dara gudru, dara sirdi priecīgu un apskaidro acis. Ja tu paļausies tikai uz “rīts gudrāks par vakaru”, neiesi savā lūgšanu kambarī un neuzņemsi Dieva vārdu, tavas acis būs aizmiglotas, tu nesaņemsi atbildes, nesapratīsi pareizo virzienu, tava dvēsele netiks atspirdzināta, un tas var beigties ar depresiju un no tās izrietošu nepareizu rīcību un sekām.

Pagājušajā nedēļā es biju pirtī viesu namā, kur kādreiz mums notika inkaunteri. Braucot prom, bija vētra, un es teicu sievai, ka nezinu, vai varēsim aizbraukt, vai nebūs koks nogāzts pāri ceļam. Tā bija normāla, ar prātu apsvērta doma. Un tieši uz “Brūveru” ceļa bija nogāzts koks. Labi, ka man ir džips, un pa zālīti varēju apbraukt koku un pa otru ceļu aizbraukt prom. Kad tu pavadi laiku ar Dievu, tad arī vienkāršās ikdienas lietas tu sāc intuitīvi just, kas ir labs vai slikts, un pat kaut kādas lietas, kuras tu dabiski nevari zināt, tu iekšēji zini. Es kādreiz smejos, ka cilvēki lūdz Dievu, kādu desu nopirkt, bet, ja godīgi, arī to Svētais Gars var pateikt. Vai garīgam cilvēkam ir grūti saprast, kas šobrīd notiek Latvijā? Tas, kas šobrīd notiek, ir līdzīgi kā deviņdesmitajos gados, kad notika pučs. Tad atslēdza televīziju, visi masu mediji tika kontrolēti, bija klusums un neziņa, un cilvēki zināja tikai to, ko oficiāli paziņoja. Tajā laikā es biju atgriezies no padomju armijas. Es izsviedu ārā savu PSRS pilsoņa pasi, jo man riebās šī paverdzinošā sistēma. Un tad pagāja īss laiks, un viss mainījās, un es sāku uztraukties. Atceros, kā sēdēju pie saplīsuša televizora, kurā redzamas tikai švīkas, dzirdēju oficiālo informāciju un domāju, ka man ir beigas, jo pasi biju izsviedis. Es domāju, ka nu ir brīva Latvija, bet pēkšņi izskatījās, ka viss ir mainījies. Un šis ir līdzīgs laiks. Koronavīrusa aizsegā pastāv dezinformācija un neziņa, kas patiesībā notiek. Tu to nevari zināt, jo tu neesi tur iekšā. Mēs varam tikai dzirdēt, lasīt kādu cilvēku liecības, kuri ir tuvāk šiem procesiem. Par šo tēmu ir atsevišķs sprediķis “Kaislības ap koronavīrusu”. Draugs, atbildes ir Dieva vārdā. Dieva vārds dara sirdi priecīgu un apskaidro acis, ka tu redzi, kas patiesībā notiek, vai vismaz aptuveni apjēdz.

“Tā Kunga Vārds ir stipra pils, taisnais dodas turp un top pasargāts.” (Salamana pamācības 18:10)

Lūk, cik svarīgi ir regulāri lasīt Dieva vārdu, jo tas dara stipru.

“Vieniem viņu spēks ir kara rati, citiem zirgi, bet mēs esam stipri ar Tā Kunga, mūsu Dieva, Vārdu.” (Psalms 20:8 )

“Vai Mans vārds nav kā uguns," saka Tas Kungs, "un kā veseris, kas sagrauj klintis?” (Jeremijas 23:29)

Dieva vārds neiespējamo padara iespējamu. Dieva vārds ir kā veseris, kas sagrauj klintis, un es aicinu ikvienu, kurš klausās, ticēt Dieva vārdam, lūgt un dzīvot pēc Dieva vārda. Tas Kungs ir ar tevi un tevī. Tu un mēs esam Dieva nams, un mēs kā spartieši pastāvēsim pret milzīgu pārspēku. Draudze pastāvēs un uzvarēs ar Dieva vārdu. Vienam spēks ir korons, citam kara rati, dažādas tehnoloģijas, masu mediji, kas ir kāda kabatā, bet mūsu spēks ir Tā Kunga vārds, un mēs teiksim pēdējo vārdu. Draudze ir gājusi cauri gadu simtiem un pat tūkstošiem un ir pastāvējusi, un turpinās pastāvēt. Tu pastāvēsi, Jēzus Vārdā.

“Ne ikkatrs, kas uz Mani saka: Kungs! Kungs! - ieies Debesu valstībā, bet tas, kas dara Mana Debesu Tēva prātu.” (Mateja evaņģēlijs 7:21)

Dieva vārds ir jāpielieto, ne tikai jāklausās un jāēd. Dzīvo saskaņā ar Dieva gribu, un tu būsi svētīts. Paldies Tev, Tēvs, par Tavu labo, dzīvo vārdu. Tavs vārds ir stiprs, tas sadrupina klintis. Es Tevi lūdzu, lai katram vienam, kurš dzird Tavu vārdu šodien, ir personīgs laiks lūgšanai un Tavam vārdam. Lai katrs viens regulāri pavada laiku ar Tevi un barojas ar dzīvību, ar dzīvības vārdu, ietērpjas bruņās un ir komandā. Jēzus Kristus Vārdā, es lūdzu par tiem, kuri ir bailēs, dari brīvus, Kungs. Lai Tavs vārds dara brīvus šajā pašā brīdī, jo Tu esi devis spēka, mīlestības un savaldības garu baiļu gara vietā, Jēzus Kristus Vārdā. Ja tu sirgsti un šajos apstākļos neesi spējīgs apmeklēt ārstu, es lūgšu par tevi. Jēzus Kristus Vārdā, pieskaries, Dievs, lai aiziet iekaisums, lai aiziet slimība un nāk pilnīga dziedināšana, Jēzus Vārdā. Tiem, kuri ir saistīti un depresijā, pieskaries, Kungs, Svētais Gars, šajā pašā brīdī, lai nāk pilnīga brīvība un pilnīga dziedināšana. Ja tev ir finanšu problēmas šajā situācijā, es pasludinu, ka Jēzus Kristus kļuva nabags, lai tu būtu bagāts, un tev, draugs, viss labākais ir tikai priekšā. Saņemies, esi stiprs ar Dieva vārdu, tu uzvarēsi Jēzus Vārdā, āmen! Dieva vārds, kas dara dzīvu, brīvu, tas pats Dieva vārds, kas ir mūsu dzīves centrā, saka, ka priecīgu devēju Dievs mīl. Es aicinu tevi dot savu brīvprātīgo ziedojumu un desmito tiesu. Lai Dievs tevi svētī! Es novēlu tev veselību, izturību un finansiālu svētību.

Mācītāja Mārča Jencīša sprediķi “Dieva vārds” pierakstīja un rediģēja draudzes “Kristus Pasaulei” redakcija

Augšāmcelšanās

Publicēja 2020. gada 14. apr. 12:11Līga Paņina

Ziņas datums 14.04.20.

Esi sveicināta, mīļā draudze! Esiet sveicināti visi, kas ir ap un iekš draudzes “Kristus Pasaulei”! Es gribu jums teikt: Kristus ir augšāmcēlies! Un vēl es vēlos pateikt: es jūs mīlu! Man tiešām ir prieks arī tiešsaistē tikties ar katru vienu no jums, īpaši ar tiem, pēc kuriem esmu ļoti noilgojies. Kā mēs zinām, karantīnas laiks ir pagarināts, līdz ar to izskatās, ka mēs tiksimies ne tik drīz, kaut es nesen savā Facebook profilā biju ielicis ziņu, ka pavisam drīz mums būs svētku dievkalpojums. Daži nedaudz piegānīja atmosfēru komentāru sadaļā rakstot, ka vēl jau neko nevar zināt par ārkārtas situācijas termiņu un, iespējams, tas vēl tiks pagarināts, ka vēl nevajag neko plānot. Es nezinu, kad, kā un kas būs vai nebūs, bet es ticu, apliecinu un pravietoju: drīz mums būs varena svētku sapulce, kurā mēs visi kopīgi dziedāsim, slavēsim Dievu, meklēsim Viņa vaigu, dzirdēsim Viņa vārdu un būs satikšanās.

Draugs, Kristus ir augšāmcēlies! Jēzus Kristus ir tas pats vakar, šodien un mūžīgi. Kristus draudze ir gājusi cauri dažādiem etapiem, dažādiem vēstures posmiem. Jēzus saka: "Mani vajāja, un arī jūs vajās." Gan medijos, gan sociālajos tīklos mēs varam redzēt, ka cilvēki, paužot savus viedokļus, saka, ka, lūk, šāda situācija, šāda krīze mums nav bijusi kopš Otrā pasaules kara. Vai tā tiešām ir tik briesmīga kā Otrais pasaules karš? Laikam, ka tomēr nē, bet apstākļi šodien ir sarežģīti un kontrole pār masām un cilvēku brīvībām ir, iespējams, pat lielākā mērogā, nekā kara laikā. Bet kādai lietai es ticu un skaidri to zinu, jo pats to esmu piedzīvojis savā dzīvē – KRISTUS IR AUGŠĀMCĒLIES, un arī es esmu augšāmcēlies līdz ar Viņu. Man ir jauna sirds, jauna dzīve, un tāda ir arī tev, ja tu tici uz Jēzu Kristu, neatkarīgi no ārējiem apstākļiem. Kristus ir augšāmcēlies! Tev ir jauna dzīve un jauna sirds!

“Brāļi, es jums atgādinu evaņģēliju, ko jums jau esmu pasludinājis, ko jūs esat dabūjuši un kurā jūs arī stāvat.” (1. Korintiešiem 15:1)

Kas ir evaņģēlijs un kas mums ir jāatgādina? Pāvils raksta draudzei: "Es jums atgādinu." Citā Rakstu vietā ir teikts: "Es jūs gribu modināt ar atgādinājumiem." Draugs, atgādinājumi ir svarīgi. Tu noteikti esi dzirdējis cilvēkus sakām, ka viņi ir izlasījuši visu Bībeli un ar to viņiem esot pietiekami. Bet Bībele ir grāmata, kuru nevar izlasīt. Bībele ir grāmata, kuru nevis vienkārši jālasa, bet tā ir saruna ar Dievu. Savā ziņā tie ir nepārtraukti atgādinājumi. Mums nepārtraukti sev ir jāatgādina evaņģēlijs.

Vakar es izdomāju ieiet CSDD mājaslapā un pamēģināt nokārtot A kategorijas eksāmenu. Man šobrīd ir B kategorijas auto vadīšanas tiesības. Kopsummā ņemot, noteikumi visiem ir vienādi. Man tiesības ir jau gandrīz 20 gadus, līdz ar to varu teikt, ka man ir transportlīdzekļa vadīšanas pieredze. Kārtoju mājaslapā pieejamo eksāmenu, kurš paredzēts sevis novērtēšanai. Es atzīmēju pareizās atbildes un pats sev teicu: "Redz, cik es esmu gudrs! Redz, kā es visu zinu!" Daži jautājumi bija āķīgi, daži bija arī jauni, kuri vēl nebija tajā laikā, kad es kārtoju B kategorijas tiesības. Kaut kas nedaudz ir pamainījies, bet es domāju: "Man taču ir pieredze un es zinu." Pašam bija prieks. Arī sieva pienāca un teica: "Nu, redz, ka mēs nemaz neesam tik dumi!" Divatā ar sievu izgājām cauri visiem trīsdesmit jautājumiem. Pēc pēdējā jautājuma teicu: "Nu, redz, kā mēs divatā tikām galā ar šo eksāmenu!" Pēc tam es atvēru pareizās atbildes, lai noskaidrotu, vai esam nokārtojuši eksāmenu. Parādījās CSDD paziņojums, ka eksāmens nav nokārtots. No trīsdesmit jautājumiem uz vienpadsmit bija atbildēts nepareizi. Ar mani ir droši braukt automašīnā, jo es intuitīvi zinu, jūtu un pazīstu ceļa zīmes. Un ir kādas lietas, ar kurām joprojām man uz ceļa ir problēmas, piemēram, tramvaja sliedes. Kad sieva brauc ar mašīnu un es sēžu blakus, tad, tās ieraugot, saku: "Atkal tās sliedes. Un atkal – tā joslu zīme šeit ir vai nav? No kurienes ir jānogriežas – no sliedēm vai no joslas?" Ir kādas lietas, kuras joprojām līdz galam neizprotu. Tie varētu būt mani āķīgie jautājumi. Un tomēr man sev tie ir jāatgādina. Mainās laiki, mainās dažādi apstākļi un mainās arī noteikumi. Arī mūsu galvai, prātam un dvēselei nepieciešama atkārtošana. Tāpēc Pāvils savā vēstulē raksta: “Es jums atgādinu evaņģēliju." Es arī jums šodien atgādinu evaņģēliju. Pāvils raksta: "Brāļi, es jums atgādinu evaņģēliju, ko jums jau esmu pasludinājis, ko jūs esat dabūjuši un kurā jūs arī stāvat." Pāvils atgādina evaņģēlija būtību.

“Jo es jums vispirms esmu mācījis, ko es pats saņēmu, ka Kristus ir miris par mūsu grēkiem pēc rakstiem un ka Viņš aprakts un trešajā dienā augšāmcēlies pēc rakstiem." (1. Korintiešiem 15:3-4)

Es jums atgādinu no Rakstiem: Kristus ir miris par mūsu grēkiem, trīs dienas bijis kapā un trešajā dienā augšāmcēlies. Miris un augšāmcēlies. Evaņģēlijam ir divas daļas: Kristus ir miris, un Kristus ir augšāmcēlies. Šodien mēs droši varam teikt: Kristus ir augšāmcēlies! Arī tradicionālo kristīgo konfesiju vidū garīgajam vadītājam ir tradīcija uzrunāt cilvēkus: "Kristus ir augšāmcēlies," un pārējiem atbildēt: "Patiesi, augšāmcēlies!" Es jums šodien atgādinu: Kristus ir ne tikai miris, Viņš ir arī augšāmcēlies.

“Un, ja Kristus nav augšāmcēlies, tad veltīga ir mūsu sludināšana un arī veltīga jūsu ticība.” (1. Korintiešiem 15:14)

Ja Kristus nav augšāmcēlies, tad veltīga ir mūsu ticība. Mēs nevaram ticēt tikai tam, ka Kristus ir miris. Mums ir jātic arī tam, ka Kristus ir augšāmcēlies. Jo Bībelē ir rakstīts, ka mēs līdz ar Kristu esam miruši un līdz ar Kristu arī esam augšāmcēlušies. Bībele saka, ka Viņš mums ir devis jaunu garu, jaunu sirdi un jaunu dzīvi. Līdz ar Kristu mēs esam miruši vecajai dzīvei. Mūsu vecais cilvēks ir miris, un jaunais cilvēks ir augšāmcēlies. To ataino arī kristības. Kad mēs tiekam kristīti un pagremdēti ūdenī, kristības simboliski atgādina mūsu vecā cilvēka nāvi un jaunā cilvēka augšāmcelšanos. Līdzīgi kā Kristus ir miris, iegremdēts kapā un augšāmcēlies, arī mēs tiekam iegremdēti ūdenī un izcelti no tā – iegremdēti Viņa nāvē un augšāmcelti jaunai dzīvei.

“Jēzus viņai sacīja: “ES ESMU augšāmcelšanās un dzīvība; kas Man tic, dzīvos, arī ja tas mirs.”” (Jāņa evaņģēlijs 11:25)

Vai tevi uzrunā rakstvietas? Vai tevi tās iedvesmo? Es tev atgādinu evaņģēliju: Kristus ir miris un augšāmcēlies. Reizēm mēs, kristieši, skatāmies un redzam, kā paši dzīvojam. Skatoties uz kādām sejām, varētu domāt, ka Kristus ir tikai miris. Bet Kristus nav tikai miris! Viņš ir augšāmcēlies. Kad mēs vērojam kādu cilvēku uzvedību šodien, reizēm šķiet, ka viņi ir miruši. Bet es tev gribu atgādināt: Tu esi dzīvs! Kristus ir augšāmcēlies, un tu līdz ar Viņu esi augšāmcēlies! Āmen! Pasaki to sev! Kristus ir augšāmcelšanās un dzīvība. “Kas Man tic, tas dzīvos arī tad, ja tas mirs." Draugs, Kristus augšāmcelšanās un mūsu augšāmcelšanās līdz ar Viņu neaprobežojas tikai ar šīs zemes dzīvi. Arī pēc šīs zemes dzīves mēs pārceļamies citā dimensijā, Viņa valstībā. "Tas dzīvos arī tad, ja viņš mirs."

“Tad Jēzus atkal runāja uz viņiem, sacīdams: “ES ESMU pasaules gaisma; kas seko Man, tas patiesi nestaigās tumsībā, bet tam būs dzīvības gaisma.”” (Jāņa evaņģēlijs 8:12)

Jēzus ir augšāmcelšanās, dzīvība un pasaules gaisma. Viņš ir gaisma visai pasaulei. Parunāsim par Kristus augšāmcelšanās svētkiem jeb tautā dēvētajām Lieldienām. Ja tu šodien ieiesi ziņu portālos, kuros nekā interesanta vairs nav, tikai Covid-19 un viss ir slikti, un atradīsi kādu rakstu, kas pieskaras Lieldienu tēmai un Kristus augšāmcelšanās tēmai, tad visbiežāk tiks minēts vārds 'Lieldienas'. Kāpēc Lieldienas? Lieldienas pēc savas būtības ir pagāniski svētki. Tiem nav nekā kopīga ar Kristus augšāmcelšanās svētkiem. Bet kaut kādas paralēles mēs tomēr varam savilkt, un par to es vēlos atgādināt un mācīt.

Pirms pirmo kristīgo misionāru atnākšanas, latvieši piekopa pagānisku reliģiju. Tautai bija pagānu dievi un dieviņi, kā tas ir arī daudzās citās tautās. Es nevēlos nevienu noniecināt, es vienkārši atklāju patiesību un faktus. Mums Latvijā ir četri populāri reliģiski un pagāniski svētki – Jāņi, Miķeļi, Ziemassvētki un Lieldienas. Visi šie četri svētki ir saistīti ar saules stāvokli jeb saulgriežiem. Pagānu tautas pielūdza sauli, mēnesi, zvaigznes, dažādas dabas parādības, dažādas dievības, elkus un praktizēja pagāniskus rituālus. Es paskaidrošu saprotamāk. Ziemassvētkos ir visgarākā nakts un visīsākā diena. Vārdam 'Ziemassvētki' arī ir pagāniska izcelsme, tāpēc kristīgā baznīca tos sauc par Kristus dzimšanas svētkiem, bet Lieldienas par Kristus augšāmcelšanās svētkiem. Arī tas, kurā laikā Kristus piedzima un kurā laikā augšāmcēlās, sakrīt ar saulgriežiem. Par Ziemassvētkiem nevar ļoti precīzi pierādīt, bet Kristus augšāmcelšanās laiks aptuveni sakrīt ar saulgriežiem. No Miķeļiem līdz Ziemassvētkiem ir gada tumšākais laiks, jo nakts kļūst arvien garāka, taču no Kristus dzimšanas svētkiem jeb Ziemassvētkiem līdz Kristus augšāmcelšanās svētkiem jeb Lieldienām nakts sāk kļūt īsāka. Tas nozīmē, ka gaisma sāk uzvarēt tumsu. Notiek gaismas iebrukums tumsas teritorijā. Un tieši Lieldienās ir kulminācijas punkts, kad gaisma uzvar tumsu. Šogad Lieldienas ir aprīlī, citos gados tās var būt arī martā. Tieši šogad saulgrieži jeb pavasara sākums bija 20. martā plkst. 05:50, kad gaisma ņēma pārsvaru pār tumsu. Tas nozīmē, ka diena kļuva garāka nekā nakts. Aleluja! Slava Dievam! Jēzus saka: "Es esmu pasaules gaisma." Vai ir zīmīgi tas, ka tieši šajā laikā Kristus tika sists krustā un augšāmcēlās? Domāju, ka jā, ir savelkamas kādas paralēles.

Jēzus saka: "ES ESMU gaisma, ceļš, patiesība un dzīvība, iesākums un gals." Jēzus ir visa iesākums. Izraēla tautas un draudzes iesākums ir meklējams Pashā svētkos, un ar to ebreji savā kalendārā sāk gadu. No kurienes ir cēlušies Kristus augšāmcelšanās svētki un kāda ir šo svētku vēsture? Vēsturiski tie ir saistīti ar Pashā svētkiem. Krieviski arī šodien tos sauc par Pashu. Ja godīgi, tad krieviem šajā jautājumā ir vairāk taisnības nekā mums, latviešiem. Ja runa ir par kristietību un Kristus augšāmcelšanās svētkiem, tad pareizi būtu teikt Pashā svētki (vai Pasā svētki). Ebreji līdz šim brīdim svin Pashā svētkus. Kas tie ir? Pashā svētku iesākums ir meklējama pašā Bībeles sākumā, 2. Mozus grāmatā. Dieva izredzētā tauta Izraēls atradās Ēģiptes verdzībā, un Dievs aicināja Mozu, Savu pravieti, tautas vadītāju izvest tautu no Ēģiptes zemes. Mozus devās uz Ēģipti un ar Dieva palīdzību izraēlieši piekrita kopā ar viņu iziet no verdzības, no Ēģiptes zemes. Neskatoties uz faraona un ēģiptiešu pretestību, ar brīnumiem un zīmēm ebreji izgāja no Ēģiptes zemes.

“Šis mēnesis lai jums ir pirmais mēnešu vidū, ar šo mēnesi lai jums iesākas gads.” (2. Mozus 12:2)

Dievs Izraēlam Ēģiptē deva norādījumu kaut jēru, ko šodien dēvē par Pashā jēru. To kāva mājās, un to darīja ģimenes vecākie. Tā laika ģimenes bija lielas saimniecības. Ja vienas ģimenes rocība neļāva nopirkt un kaut jēru, tad apvienojās vairākas ģimenes un to darīja kopā. Dievs caur Mozu tautai deva norādījumu kaut jēru un ar viņa asinīm apziest savu durvju palodas un durvju stabus, jo tonakt Dievs sūtīja nāves eņģeli pār visu Ēģiptes zemi. Nāves eņģelis apstaigāja visu Ēģiptes zemi, un nomira visi pirmdzimtie, sākot ar nabadzīgāko cilvēku un beidzot ar ķēniņa namu, ieskaitot pat lopus. Maitātāja eņģelis pagāja garām visiem tiem namiem, uz kuriem bija uzziestas jēra asinis. ‘Pashā’ tulkojumā nozīmē ‘paiet garām’. Pashā svētku jeb augšāmcelšanās svētku vēsturiskā nozīme ir “paiet garām”. Ēģiptē izcēlās bēdas, arī faraona namā bija bēdas, un ēģiptieši deva sudrabu un zeltu, lai tikai Izraēls aizietu no viņu zemes. Sākumā viņi negribēja izraēliešus atlaist, bet paturēt, lai tie vergotu, bet tad burtiski izdzina. Izraēla tauta tajā naktī ēda neraudzētu maizi un jēru un pēc tam izgāja no Ēģiptes.

Etiķi ņēmis, Jēzus sacīja: "Viss piepildīts!" Un, galvu nokāris, atdeva garu Dievam. Bet bija sataisāmā diena, un, negribēdami, ka miesas pa sabatu paliktu pie krusta, jo šī sabata diena bija sevišķi liela, jūdi lūdza Pilātu, lai viņš liktu satriekt tiem lielus un viņus noņemt.” (Jāņa evaņģēlijs 19:30-31)

Sataisāmā diena bija laiks, kad visā Izraēlā gatavoja Pashā jēru. Viss Izraēls svinēja svētkus, kas tika iedibināti piemiņai par to dienu, kad viņi, pateicoties jēra asinīm, izgāja no Ēģiptes zemes. Izraēlieši atcerējās šo vareno iziešanu, svinēja svētkus un kāva jērus, jo Vecās Derības laikā pastāvēja upurēšanas kārtība, kas nodrošināja Dieva svētību. Par Jēzu ir rakstīts, ka Viņš ir mūsu Pashā Jērs. Tas ir Kristus augšāmcelšanās svētku vēsturiskais pamats, Pashā svētki. Šodien mēs atzīmējam Kristus augšāmcelšanās svētkus.

Izmēziet veco raugu, lai esat jauna mīkla! Jūs taču esat neraudzēti; jo arī mūsu Pashā jērs ir par mums upurēts – Kristus.” (1. Korintiešiem 5:7)

Ja Vecās Derības jēra asinis spēja pasargāt no nāves eņģeļa, apklājot grēkus, tad Kristus upuris iztīra tevi no iekšienes. Vecās Derības laikā cilvēki ievēroja konkrētu upurēšanas kārtību un centās ievērot baušļus, taču no iekšienes viņi nespēja negrēkot. Viņi nebija tādi, kādus viņus vēlējās redzēt Dievs. Taču caur Kristus upuri “kas bijis, ir pagājis, viss ir tapis jauns”! Caur Kristus upuri Svētais Gars iemājo tevī un tu tiec pārradīts par jaunu radījumu. Ir rakstīts: “Es izņemšu no jūsu krūtīm akmens sirdi un došu miesas sirdi.” Tas ir brīnums mūsu acīs.

Bet pirmajā Neraudzētās maizes dienā mācekļi nāca pie Jēzus un sacīja Viņam: "Kur Tu gribi, lai mēs Tev sataisām ēst Pashā jēru?"” (Mateja evaņģēlijs 26:17)

Jēzus ar Saviem mācekļiem arī svinēja Pashā svētkus. Pirms Viņš tika krustā sists un augšāmcelts, Viņš ar Saviem mācekļiem ēda Pashā jēru un neraudzēto maizi, kā tas bija nolikts, lai atcerētos iziešanu no Ēģiptes.

Dzīve matricā

Jēzus ar mācekļiem augšistabā baudīja Pashā jēru, - varētu teikt, savā ģimenē.

Šinī pašā pirmajā nedēļas dienā, vakarā, kad mācekļi, bīdamies no jūdiem, bija sapulcējušies aiz aizslēgtām durvīm, nāca Jēzus, stājās viņu vidū un saka viņiem: "Miers ar jums!"” (Jāņa evaņģēlijs 20:19)

Pēc Jēzus nāves daudzi mācekļi bija neziņā, kā rīkoties, un kādi arī izklīda. Ja mēs lasām Dieva vārdu kontekstā, var saprast, ka daudzi Viņa sekotāji absolūti neticēja tam, ka Viņš augšāmcelsies. Arī Toms, kurš tajā brīdī nebija kopā ar mācekļiem, tam neticēja. “Ja es nelieku pirkstus Viņa rētās un nevaru Viņu aptaustīt, es tam neticēšu,” viņš teica. Un Jēzus nāca pie viņiem caur aizslēgtām durvīm un teica Tomam: “Liec savus pirkstus Manās rētās un esi ticīgs nevis neticīgs!” Toms nokrita zemē un teica: “Ak, mans Kungs, es ticu.” Jēzus uz to atbildēja: “Tu tici, tāpēc ka redzi, bet svētīgāki ir tie, kuri neredz, bet tic.” Mēs svinam Kristus augšāmcelšanās svētkus jeb Pashā, bet pagāni svin Lieldienas jeb saulgriežus, tāpēc Jēzus saka: “Ne saule, bet Es esmu pasaules gaisma! Kas Man tic, tas nemirs nemūžam, tas ir jauns radījums, jo, kas bijis, ir pagājis, un viss ir tapis jauns.” Tikai Kristus spēj pārradīt cilvēku no iekšienes.

Ļoti sen, kad vadīju dievkalpojumus Teātra mājā Limbažos, es runāju ar vietējo administratori, kura bija sieviņa gados. Tajā reizē es viņai teicu: “Anniņ, es biju nekāds cilvēks, narkomāns, dzērājs un pat cietumā biju trāpījis.” Viņa uz mani skatījās ar lielām acīm, un es redzēju, ka viņa nepieņem un netic tam, ko es saku. Viņa atbildēja: “Nē, tikai ne tu, Mārcīt!” Tas ir iespējams tikai Dievam, kad Dievs ņem to, kas ir nekas, un padara par kaut ko. Cilvēks pilnībā var izmainīties tikai tad, kad Kristus ir viņā, atzīstot Kristus augšāmcelšanās spēku. Viņš saka: “Es nākšu un ņemšu pie tevis mājokli.” Jēzus ir pasaules gaisma, nevis visi Lieldienu rituāli. Tās nav ārējas pārmaiņas, bet iekšējas.

Par matricu runājot, Jēzus ienāca caur slēgtām durvīm, kur bija sapulcējušies mācekļi. Mācekļiem nebija nekādas cerības, ka viņi vēl kādreiz redzēs Kristu. Visi apsolījumi, kurus Jēzus bija devis, viņiem šķita sabrukuši, bet vienu lietu viņi turpināja darīt – būt kopā un nebūt matricā. Kas ir matrica? Skaidrojošajā vārdnīcā ir rakstīts, ka matrica ir taisnstūrveida objekts, skaitļu masīvs, kurā ir dažādi nullīšu un vieninieku virknējumi jeb algoritmi. Citiem vārdiem sakot, tas ir cietais disks, serveris, mākonis, visa virtuālā vide, mākslīgais intelekts jeb viss, kur uzglabājas mūsu dati. Kristus aiz Sevis neatstāja nullītes un vieniniekus, Viņš aiz Sevis atstāja reālus cilvēkus, reālu grupu. Ja ķermenis atrodas šķidrumā vai gāzē, tad uz šo ķermeni darbojas Arhimēda spēks – cēlējspēks. Tie, kuri ir bijuši dienvidu jūrās, zina, ka sāļos ūdeņos cēlējspēks ir lielāks. Kad biju Horvātijā un pirmo reizi iegremdējos Adrijas jūrā, biju pārsteigts, jo varēju sēdēt ūdenī un negrimt. Vietā, kur mēs bijām, bija ļoti sāļš ūdens. Draudze ir kā sāļš šķidrums un cēlējspēks, šīs zemes sāls. Ir Kristus augšāmcelšanās spēks, un ir draudze, ko Jēzus nodibināja virs zemes. Dievs ceļ tevi caur Savu draudzi.

Arvīds Mūrnieks, Latvijā zināms cilvēks, padomju laikā vadīja raidījumu “Būsim pazīstami”, kurā kaut nedaudz varēja kaut ko uzzināt par ārzemju mūziku, jo tajā laikā viss bija caur cenzūru. To laiku un šo laiku mēs pat nevaram salīdzināt. Viņš bija mūzikas fans un vadīja labus mūzikas raidījumus. Es nekad tos nelaidu garām. Kaut kas no Rietumu vēsmām caur viņu nonāca arī pie padomju Latvijas klausītājiem. Viņš stāstīja par sevi, ka viņam reiz bija jāizvēlās, vai pirkt auto “žiguli”, kas maksāja 10 tūkstošus, vai tikšanos ar grupu “Skorpions”. Viņš atteicās no naudas, lai tiktos ar grupu “Skorpions”. Pats svarīgākais nav auto vai citas mantas, bet pats svarīgākais ir būt tur, kur Jēzus tevi ir nolicis, būt savā ģimenē, savā grupā un savā draudzē. Šobrīd es komunicēju ar draudzi caur ierakstu. Pāvils un citi apustuļi draudzēm rakstīja vēstules un caur tām nodeva savas mācības, norādījumus, sprediķus un stiprinājumu. Tās bija vēstules, kuras draudzēs visiem lasīja priekšā. Līdzīgi notiek arī šodien, kad mēs esam online. Es jūs stiprinu un mācu par Lieldienām un augšāmcelšanos, un mācu par to, kas ir dzīve matricā. Varbūt līdz šim brīdim mēs vēl neesam līdz galam sapratuši, kas ir dzīve matricā un kas ir dzīve draudzē. Cilvēku dzīves mainās reālā draudzē. Kur mēs esam iegremdēti augšāmcelšanās spēkā? Reālā draudzē ar reāliem cilvēkiem, kuriem ir kopīgi mērķi, nevis tikai online sprediķi.

Pēc tam, kad Jēzus bija miris, Viņa mācekļi sapulcējās aiz aizslēgtām durvīm. Neskatoties uz to, ka visas cerības bija zudušas, viņi bija kopā. Un tieši tur, kur viņi bija kopā, nāca augšāmcēlies Jēzus. Jēzus ir augšāmcēlies un pilnā vērtībā turpina darboties pie tiem cilvēkiem, kuri apzinās draudzes nozīmi. Lai tu labāk saprastu, es minēšu elementārus un vienkāršus piemērus. Šobrīd pasaule globalizējas, un tas nenotiek pats no sevis. Nekas nenotiek pats no sevis. Jebkurš process tiek vadīts. Tie ir reāli likumi, tendences, kuras kāds ievieš. Arī tagad esošā vīrusa pandēmija (epidēmija plašā reģionā vai pat visā pasaulē), kuru drīzāk es sauktu par baiļu un terora pandēmiju, kad tiek atņemta cilvēka brīvība, tiek veidota un vadīta. Lai arī kādā aizsegā tas nenotiktu, mums vairs nav tās brīvības, kas bija agrāk. Jēzus mācekļi arī pulcējās aiz aizslēgtām durvīm. Padomju laikā Kristus mācekļi pulcējās tieši tāpat. Mēs dzīvojam pēdējos laikos. Es saukšu lietas vienkāršos vārdos, jo citādāk būs gari. Par šī brīža tēmu ir pietiekoši daudz informācijas, kaut arī to ļoti apkaro un bloķē, jo globālā elite šobrīd laiž darbā visus savus ieročus, un viņu galvenais ierocis ir masu mediji. Bet, ja cilvēki to apjēgs un sāks runāt patiesību, tad nekāda cenzūra nespēs to apturēt.

Es ticu, ka Latvijā pavisam noteikti uzvarēs gaisma! Jo Kristus ir augšāmcēlies. Tādēļ patiesība uzvarēs. Mēs iziesim cauri grūtībām un uzvarēsim. Kam mēs šobrīd ejam cauri? Notiek ciparizācija jeb cilvēka būtības un dzīves pārnešana matricā. Piemēram, tava nauda ir elektronizēta. Viena no cilvēka pamatbrīvībām ir tā, ka viņš var pirkt un pārdot, brīvi rīkojoties ar saviem līdzekļiem. Bet mūsu naudu cenšas kontrolēt; daudzās darbavietās algu vairs nav iespējams saņemt skaidrā naudā, tikai bankas kontā. Bankas saka, lai tu atdod savu naudu viņiem, jo bankas labāk zinot, kā pārvaldīt tavas finanses. Visa tava dzīve tiek ciparizēta. Arī sociālajos tīklos tu pasniedz informāciju par sevi ciparizētā veidā. Arī telefona sarunas, visa tava personīgā dzīve un pat domas tiek pārvietotas matricā. Nav jau slikti, arī apustuļi rakstīja vēstules un stiprināja draudzi, tas ir kaut kas līdzīgs, tomēr ir atšķirība starp tavu personīgo brīvību un pilnīgu kontroli. Tas, kas atrodas matricā, atrodas arī citu cilvēku rokās. Tava nauda, domas, personīgā dzīve un noslēpumi atrodas arī citu cilvēku rokās, un konkrētā brīdī viņi to visu var lietot pret tevi. Kādā brīdī, kad tu vairs neatbildīsi kādiem standartiem, viņi var uzskatīt, ka tev vairs nav jāsaņem alga.

Lūk, kāpēc mums ir jābūt uzmanīgiem, jāpaliek reālā, dzīvā draudzē, nevis interneta draudzē. Kad beigsies šī karantīna, atgriezīsimies reālā draudzē. Nepieradīsim pie tiešsaistes dievkalpojumiem, Skype grupām un attālinātām attiecībām. Arī Jēzus nāca pie Saviem mācekļiem un mācīja tos klātienē. Kad viņi saņēma Svēto Garu, viņi bija vienprātīgi kopā lūgšanā. Reāli cilvēki, kopā, vienā telpā. Nekas nekad to neaizstās. Ja cilvēkiem izdosies visu pārnest digitālā formātā, tad draudze būs absolūti zaudējusi. Nesen es piedalījos kādā raidījumā, kurā pirms manis runāja kāds mācītājs, un viņš teica: “Tagad ir redzams, ka tās draudzes, kuras nebija gatavas tiešsaistes pārraidēm, tagad ir zaudētājas.” Taču es pēc tam minēju pretēju viedokli: “Zaudētāji būs tie, kuri aizmirsīs, kas ir patiesa draudze.” Jā, mums attiecīgās situācijās ir jālieto iespēja pārraidīt dievkalpojumus tiešsaistē, taču jāpatur kā pamats dzīva un reāla draudze. Kristus ir augšāmcēlies, un Viņš ir atnācis Savas grupas vidū. Reālu cilvēku vidū. Kad Jēzus mira un bija kapā, sanāca kopā visas toreizējās farizeju, saduķeju valdības un varas un par Jēzu teica tā:

"Kungs, mēs atminamies, ka šis viltnieks, vēl dzīvs būdams, sacīja: pēc trim dienām Es celšos augšām. Tāpēc pavēli kapu apsargāt līdz trešajai dienai, ka Viņa mācekļi nenāk naktī un Viņu nenozog un neizpauž ļaudīm: Viņš ir no miroņiem augšāmcēlies. Pēdējā vilšana tad būtu lielāka nekā pirmā." (Mateja evaņģēlijs 27:63-64)

Jau tajā reizē tika izplatīta viltus informācija par to, ka mācekļi atnāca un nozaga Jēzus miesas, neskatoties uz to, ka kaps bija apzīmogots un apsargāts. Jēzus augšāmcēlās, un tas tik un tā kļuva zināms visai pasaulei. Kristus ir augšāmcēlies! Vienmēr ir bijuši un būs augšāmcelšanās fakta pretinieki, dzīvas draudzes pretinieki. Runājot par svētkiem, es teikšu godīgi, man nav nekādas svētku sajūtas. Ziemassvētki jeb Kristus dzimšanas svētki, Lieldienas jeb Kristus augšāmcelšanās svētki emocionāli man neko nenozīmē. Piedodiet, es saprotu, ja cilvēks iet uz baznīcu vienu reizi gadā, tad šie svētki viņam var būt svarīgi. Tiem, kuri regulāri ir draudzē un ir attiecībās ar Dievu, katra diena ir svētki. Tas nenozīmē, ka mums nav jāsvin un jāpiemin šie svētki, nē, mums tie ir jāatcerās. Es runāju par svētku sajūtu. Man nav nekādas īpašas svētku sajūtas; viss bija kārtībā vakar un aizvakar, un viss būs kārtībā arī rīt. Kristus ir augšāmcēlies un izmainījis manu dzīvi, tas ir fakts, man ir jauna sirds, jaunas dzīve, jauns gars, man ir Kristus, man ir draudze, dzīvi un reāli cilvēki. Mācekļi sapulcējās pat tad, kad Jēzus bija miris. Jēzus nāca un stājās tieši viņu vidū. Par pirmo draudzi ir rakstīts:

“Un tie pastāvēja apustuļu mācībā un sadraudzībā, maizes laušanā un lūgšanās.” (Apustuļu darbi 2:42)

Arī mācību jūs šobrīd saņemat digitāli. Mācību es varu nodot, bet imitēt draudzi online nav iespējams. Draudze ir reāli cilvēki, attiecības, kopīgi mērķi, cilvēki draudzē cits citu stiprina, lūdz viens par otru un ir blakus. Ja mēs esam tiešsaistē, tad ar mums var izrīkoties, kā vien kādam tīk. Atslēgt, pārfilmēt, salīmēt video, kā vien iegribas. Mēs zinām, kā mediji pasniedz ziņas. Nekas un nekad neaizstās dzīvu un reālu draudzi.

“Bet visi ticīgie turējās kopā, un viss tiem bija kopīgs.” (Apustuļu darbi 2:44)

“Viņi mēdza ik dienas vienprātīgi sanākt Templī, pa mājām tie lauza maizi un baudīja barību ar gavilēm un vientiesīgu sirdi.” (Apustuļu darbi 2:46)

Ļoti vienkārši ir atstāt Dievu, - tikai atstāj draudzi, un tu esi atstājis Dievu. Nepieradīsim pie Skype, pie tiešsaistes un dažādām ciparu tehnoloģijām. Tās ir ļoti svarīgas, bet neaizstāj pašu būtību. Augšāmcelšanās spēks darbojas tikai reālā, dzīvā draudzē. Pilnā mērā Dievs darbojas tikai draudzē, cilvēku starpā. Reālu un dzīvu draudzi nevar iznīdēt. Ciparus var izdzēst, notīrīt, bet draudzi nē. Jēzus teica Pēterim: “Uz tevis Es celšu draudzi, un elles vārtiem to nebūs uzvarēt.” Draudze tika celta uz Pētera, uz reāla cilvēka. Es nezinu, kā tas ir, bet pēc tam, kad tu esi bijis grupā vai draudzē, Dievs pie tevis darbojas. Tu vari noklausīties kaut simts sprediķus internetā, bet tas nekad neaizstās vienu parastu mājas grupiņu. Ja cilvēks izlaiž vienu, otru grupiņu, viņš jau ir tālu prom no augšāmcelšanās un no Dieva. Nepietiek ar to, ka tu skaties internetā. Dieva vārds mums māca ko citu: “Neatstājiet savas sapulces, kā citi paraduši, jo tad vairs neatliek upuris par grēkiem.”

“Neatstādami savas sapulces, kā daži paraduši, bet cits citu paskubinādami un jo vairāk, redzot tuvojamies to dienu. Jo, ja mēs pēc patiesības atziņas saņemšanas tīši grēkojam, tad neatliek vairs upuris par grēkiem.” (Vēstule ebrejiem 10:25-26)

Tu vēlies būt matricā vai dzīvā draudzē? Kas notiek, kad mēs pieņemam Kristu kā savu Glābēju? Kas notiek, kad mēs atzīstam augšāmcelšanās faktu savā dzīvē un iegremdējamies Dievā un draudzē, mācībā, sadraudzībā un lūgšanās?

“Es rakstu jums, bērniņi, jo grēki jums ir Viņa Vārda dēļ piedoti.” (1. Jāņa vēstule 2:12)

Kad tu pieņem Kristu kā savu Glābēju, tavi grēki ir piedoti. Grēki, kuru bija daudz, ir izdzēsti. Tu esi darīts jauns un tīrs cilvēks.

“Vai jūs nezināt, ka jūs esat Dieva nams un ka Dieva Gars jūsos mājo?” (1. Korintiešiem 3:16)

Dieva Gars atgriežas tevī. Tas, ko pazaudēja Ādams un Ieva, atgriežas tevī, kad tu atzīsti Jēzu par savu Kungu. Tu tiec izglābts no mūžīgas pazušanas ellē. Kad Jēzus mira pie krusta, Viņš tika atstumts no Sava Tēva.

“Bet ap devīto stundu Jēzus sauca stiprā balsī: "Ēli, Ēli, lamā zabahtani?" Tas ir: "Mans Dievs, Mans Dievs, kāpēc Tu esi Mani atstājis?"” (Mateja evaņģēlijs 27:46)

Ja tu atzīsti augšāmcelšanās faktu, tu tiec pieņemts. Visas tavas atstumtības, kas bijušas tavā dzīvē, kuru dēļ arī rodas ļaunums, nepiedošana un daudz citu personības problēmu, tiek likvidētas un tu tiec dziedināts. Tava dvēsele ir dziedināta. Ja tu biji atstumts, tad Kristus ir tevi pieņēmis.

“Tādēļ, ja kas ir Kristū, tas ir jauns radījums; kas bijis, ir pagājis, redzi, viss ir tapis jauns.” (2. Korintiešiem 5:17)

Tajos laikos, kad es biju atkarīgs no alkohola, es devos pie narkologa. Es domāju, ka tas man palīdzēs. Es atceros mūsu sarunu ar ārstu: “Pirmkārt, tev ir jāatzīst fakts, ka tu esi alkoholiķis uz mūžu.” Es to atzinu. “To nevar mainīt, bet tu vari atturēties.” Viņš uzzīmēja taisni: “Te ir sākums, kad tu kļuvi par alkoholiķi, pirmās glāzītes. Tagad tas ir uz mūžu, tu esi kļuvis par alkoholiķi.” Tā man teica ārsts. Viņš pārgrieza šo nogriezni un teica, ka es varu atturēties no alkohola. Viņš man piedāvāja iestāties anonīmo alkoholiķu grupā, viņš arī piedāvāja mani nohipnotizēt, kam es nepiekritu. Tā es pieņēmu faktu, ka esmu alkoholiķis. Bet tajā brīdī, kad Jēzus ienāca manā dzīvē, tajā brīdī, kad es pieņēmu augšāmcelšanās faktu, es kļuvu par jaunu radījumu. Kas bija, ir pagājis, un es vairs neesmu alkoholiķis, un man nav jāatturas, es esmu pilnībā brīvs no šīs atkarības. Nu jau divdesmit gadus es esmu ar Dievu un pat ne reizi man nav bijis kārdinājums lietot alkoholu. Man tas vairs nav vajadzīgs. Un to spēj tikai Kristus augšāmcelšanās spēks.

Ja tu nepazīsti Jēzu Kristu kā savu Glābēju, ja augšāmcelšanās spēks tavā dzīvē nedarbojas, tad lūdz šo lūgšanu. Ja tu esi kopā savā ģimenē ar cilvēkiem, kuri personīgi nepazīst Jēzu, pajautā, vai viņi vēlas pieņemt Jēzu kā savu Glābēju. Lūdziet šo lūgšanu: Mīļais Debesu Tēvs, no šodienas es pieņemu lēmumu ticēt, ka Tu, Dievs, nāci virs zemes cilvēka miesā Jēzū Kristū, miri par maniem grēkiem, trīs dienas biji kapā un augšāmcēlies. Tu sēdi pie Sava Tēva labās rokas un caur Svēto Garu esi šeit, lūdzu, piedod man manus grēkus, nāc manā sirdī un esi manas dzīves Kungs. Āmen! No šī brīža tu esi glābts un dziedināts. Iegremdējies personīgās attiecībās ar Dievu. Lasi Bībeli katru Dienu, lūdz Dievu katru dienu, esi draudzē. Esi uzmanīgs ar matricu.

Pie krusta notika vairākas svarīgas lietas. Ir rakstīts:

1. Ar Viņa brūcēm mēs esam dziedināti;

2. Mūsu grēki ir piedoti;

3. Viņš nes mūsu sērgas, sāpes un ciešanas;

4. Kristus pie krusta tika aplaupīts.

“Jo jūs zināt mūsu Kunga Jēzus Kristus žēlastību, ka Viņš, bagāts būdams, ir tapis nabags jūsu dēļ, lai Viņa nabadzība kļūtu jums par bagātību.” (2. Korintiešiem 8:9)

Ikvienam, kurš tic Kristus upurim, ikvienam, kurš tic dziedināšanai un atbrīvošanai, ir jātic arī tam, ka Viņš gādā arī par mūsu finansēm. Es lūdzu, Tēvs, par katru, kurš šobrīd lasa, kam ir grūta finansiālā situācija, arī saistībā ar šī brīža situāciju valstī. Es pateicos, Debesu Tēvs, ka Tu nekad neatstāj Savus bērnus, ka Tu nekad neesi redzējis taisno ar izstieptu roku vai Savus bērnus lūdzot maizi. Paldies, ka Tu mūs apgādā, Dievs, paldies, ka Tu pieskaries mums un palīdzi. Paldies, ka mums ir pareizas domas, idejas, pareizie cilvēki apkārt un pareiza rīcība, ka mēs finansiāli spējam būt augšā un nekad lejā. Velns, novāc savas rokas no katra viena, kurš šobrīd lasa, no katra finansēm. Es pasludinu bagātību nabadzības vietā. Bībele saka: “Dodiet, tad jums taps dots.” Esi svētīts, dodot un ziedojot! Es tevi mīlu.

 

Mācītāja Mārča Jencīša sprediķi “Augšāmcelšanās” pierakstīja un rediģēja draudzes “Kristus Pasaulei” redakcija

Kaislības ap koronavīrusu

Publicēja 2020. gada 7. apr. 08:33Līga Paņina

Ziņas datums 07.04.20.

Debesu Tēvs, mēs, Jēzus Kristus Vārdā, nākam pie Tevis. Mēs pateicamies, ka Tavs vārds ir dzīvs, ka mēs to varam saņemt, dzirdēt un ka Tu caur Savu vārdu mūsos dari izmaiņas, cel, stiprini un dziedini. Es lūdzu, Debesu Tēvs, ka Tu caur savu Svēto Garu pieskaries katram vienam, kurš Tevi klausās un dzird. Lai notiek dziedināšanas, zīmes un brīnumi. Lai atnāk Tavs miers, lai Tu aizskar, stiprini un pacel. Paldies, Dievs, ka caur šiem vārdiem, caur patiesību, kas skanēs caur šo svētrunu, Tu celsi un stiprināsi, Jēzus Kristus Vārdā, āmen! Šodienas svētrunas tēma ir „Kaislības ap koronavīrusu”. Esmu sagatavojis daudz informācijas, taču tā ir ļoti svarīga, un es ceru, ka tu to izpratīsi, pielietosi un iegūsi sirdsmieru. Tā palīdzēs tev saprast, kā rīkoties šajā situācijā, kādā atrodas ne tikai Latvija, bet visa pasaule. Es tev gribu likt domāt. Viens ir tas, ko tev uzspiež caur masu medijiem. Otrs ir tas, ko tu vispār dzirdi, kas notiek apkārt. Taču ir daži kritēriji, pie kuriem pieturoties, tu vari saprast, kas notiek patiesībā. Ir jautājumi, uz kuriem es šodien gribu sniegt atbildes. Par to domā kristieši un ne tikai kristieši, ne tikai draudze, bet cilvēki visapkārt. Es vēlos, lai uz šiem jautājumiem, kurus es uzdošu, tu pats meklē un atrodi atbildes. Man ir sava versija un domāšanas veids, pie kura es turos, lai saprastu, kas patiesībā notiek, bet es tev neuzspiežu savu domāšanas veidu. Tu pats izdari secinājumus un pieņem lēmumus.

Aktuālie jautājumi ir šādi:

1. Vai Covid-19 patiešām ir tik bīstams, kā mums to pasniedz?

2. Vai pienākuši pēdējie laiki? Vai pienācis pasaules gals?

3. Vai pastāv globālā elite, kas kontrolē procesus pasaulē?

Masu medijos šobrīd var redzēt, ka tiek apkarotas tā saucamās konspirācijas teorijas. Vārds ‘viedoklis’ arvien vairāk izskan gan Facebook, gan ziņu lapās un sociālajos tīklos. Cilvēki baidās teikt patiesību, ko viņi paši savām acīm ir redzējuši un sapratuši. Es apzinos, ka šis sprediķis arī būs mans viedoklis, un es apzinos, ka ir arī citādi domājoši cilvēki, kuri pēc citiem pieturas punktiem secina to, kas notiek. Taču pastāv objektīvs un veselīgs domāšanas veids, pēc kura var saprast acīmredzamo. Bībele saka, ka pēdējos laikos cilvēki skatīsies un neredzēs, klausīsies un nedzirdēs. Tāpēc es vēlos atvērt acis un aicināt, pirmkārt, draudzi, otrkārt, visus, kuri klausās un lasa, domāt loģiski, domāt ar veselo saprātu un domāt, pamatojoties uz Dieva vārdu, kas ir vienīgā patiesība.

4. Kas mūs visus sagaida nākotnē?

5. Ko mums darīt?

Bībele saka, ka patiesība dara brīvu. Šodien daudzu cilvēku acīs es redzu bailes. Es nevaru teikt, ka arī sevī dažkārt tās neizjūtu. Šajos apstākļos tas nav nekas dīvains, taču jāsaka, ka tas vairāk ir saistīts ar informāciju, nevis ar pašu realitāti. Manas atbildes uz šiem jautājumiem nebūs absolūta patiesība.

Debesu Tēvs, es lūdzu, ka Tu ar Savu Svēto Garu mums patiešām pieskaries, ka Tu atdari mūsu acis, mūsu saprašanu. Tu atnes mums mieru. Dievs, lai Tavs vārds kā abpusgriezīgs zobens ienāk mūsu prātos un sirdīs, mūs stiprina un atklāj mums patiesību. Lai visa šī situācija, kas ir pasaulē un arī mūsu zemē Latvijā, stabilizējas. Lai visu, kas notiek šobrīd, mēs izmantojam kā tramplīnu jaunām uzvarām!

Vai Covid-19 ir tik bīstams, kā mums to pasniedz? Pēc maniem loģiskiem secinājumiem, balstoties gan uz Dieva vārdu, gan uz veselīgiem novērojumiem, mana atbilde ir nē. Vai ir pienākuši pēdējie laiki? Mana atbilde ir jā, bet ne tādā izpratnē, kādā mēs to saprotam, bet par to es runāšu vēlāk un to izskaidrošu. Vai pastāv globālā elite? Viennozīmīgi jā. Tāds ir mans uzskats. Kas mūs sagaida? Atbilde ir ļoti vienkārša. Mūs sagaida dziļa ekonomiska un sociāla krīze. Pasaulē pieaugs noziedzība, nabadzība un vairosies slimības. Tas nozīmē arī pašnāvības. Es negribu nevienu baidīt, bet es veselīgi skatos uz šiem notikumiem un izdaru secinājumus. Es skatos arī uz vēsturi. Ko mums darīt? Pats svarīgākais un spēcīgākais ierocis ir PATIESĪBA. Pirmkārt, tas ir Dieva vārds un, otrkārt, tā ir patiesība, balstīta realitātē. Lai paskaidrotu apgalvojumus, kurus es izteicu šajos piecos jautājumos, es parādīšu ceļu, kā es līdz tiem esmu nonācis.

Ievadā es sniegšu atbildi uz jautājumu, kā pareizi domāt, lai saprastu notiekošos procesus. Ja tu neesi kristietis un netici Dievam, tad tu vari paņemt visu nost, ko es lasu no Bībeles. Tu vari uzskatīt visus manus Bībeles lasījumus kā vēsturiskus notikumus vai morāles principus un ieklausīties pārējās informācijas faktos un principos.

Jēzus viņam saka: "ES ESMU ceļš, patiesība un dzīvība; neviens netiek pie Tēva kā vien caur Mani.” (Jāņa evaņģēlijs 14:6)

1.     Dieva vārds – Bībele.

Vienīgā patiesība, vienīgais, kam var ticēt un uzticēties, ir Jēzus Kristus! Iesākumā bija Vārds. Jēzus ir dzīvais Vārds, miesā nācis. Dieva atklāsme mums ir sniegta tieši šajā grāmatā – Bībelē. Cilvēki var pievilt, informācija var būt melīga un radīt dažādas reakcijas, taču Dieva vārds paliek mūžīgi.

Jo visa miesa ir kā zāle un visa viņas godība kā zāles zieds. Zāle nokalst, un viņas ziedi nobirst, bet Dieva vārds paliek mūžīgi.” (1. Pētera vēstule 1:24)

Pirmais kritērijs mums, Dieva bērniem, kristiešiem, ir tikai un vienīgi Dieva vārds. Protams, tikai un vienīgi no Dieva vārda mēs nevaram spriest, kas notiek mums apkārt. Kā tu redzi pasauli, kā tu redzi notikumus? Mēs uz vieniem un tiem pašiem notikumiem varam skatīties citādāk, vienus un tos pašus notikumus cilvēki mums var pasniegt atšķirīgi, un tas liek mums domāt par to, kur meklējama mūžīgā, nemainīgā patiesība.

2.     Vēsture.

Vēsture ir ārkārtīgi svarīgs mācību priekšmets. Ja es būtu skolotājs, tad noteikti vēstures skolotājs. Kas vēsturi pētī, tas nākotni svētī.

Kas ir jau bijis, tas atkal būs, un, kas ir jau noticis, tas atkal notiks, jo nekā jauna nav zem saules. Vai kaut kas kādreiz notiek, par ko varētu sacīt: redzi, tas ir kaut kas jauns! Tas jau sen ir bijis laikos, kas ir bijuši ilgi pirms mums.” (Salamans mācītājs 1:9-10)

Pirmkārt, ir Dieva vārds, un Dieva vārds runā par to, ka vēsture ir ārkārtīgi svarīga, jo viss atkārtojas. Vai notiek kas jauns? Nē, Bībele saka, kas notiek tagad, ir jau bijis un atkal būs, un tas nav nekas jauns. Ja mēs zinām vēsturi, kas ir noticis pirms mums, tad mēs varam saprast, kas notiek šodien un notiks rīt.

3.     Informācijas salīdzināšana, reāli fakti un reāli novērojumi.

Reāli fakti ir informācija no dažādiem avotiem. Mūsu uzdevums ir šo informāciju salīdzināt. Ja runa ir par koronavīrusu, tad informācija par to ir ļoti dažāda, un ļoti bieži mēs dzirdam speciālistu ieteikumus, viedokļus, apgalvojumus, un uztveram tos kā absolūtu patiesību. Šie cilvēki ir speciālisti savā jomā (infektologi, epidemiologi utt.), un viņi mums stāsta to, ko viņi ir mācījušies, iespējams, arī no savas pieredzes, viņi piedāvā savas versijas. Bet vajag atcerēties, ka tas ir šaurs, specializēts viedoklis, kas neaptver visus sabiedrības aspektus un procesus. Tāpēc mēs nevaram klausīties tikai epidemiologos, mēs nevaram klausīties tikai šauras specializācijas cilvēku uzskatos. Mums ir jāredz, kas valstī notiek kopumā. Mums ir jāsaprot pasaules vēsture, Latvijas vēsture un arī tas, kas šobrīd notiek kopumā. Ir vajadzīgi dažādi informācijas avoti un pašiem savi novērojumi. Kas notiek visā Latvijā? Kas notiek blakus ģimenē? Ko šis cilvēks redzēja? Ko šis cilvēks dzirdēja? Ko šis cilvēks ir piedzīvojis? Ir jāanalizē tas viss kopā, nevis tikai viens aspekts. Kopainas skatījums ir izšķiroši svarīgs, un tieši ar to cilvēkiem ir liela problēma. To es esmu pamanījis kā mācītājs draudzē un dažādās kalpošanās. Ja cilvēks nevar no punkta A līdz punktam B aiznest kādu priekšmetu, tad tas var nozīmēt, ka cilvēkam ir problēma ar kopainu. Viņš neredz savu daļu, savu uzdevumu, savu svarīgumu darbā vai kalpošanā.

Tev nebūs nepatiesu liecību dot pret savu tuvāku.” (2. Mozus 20:16)

Bet jūsu vārdi lai ir: jā, jā! nē, nē! Kas pāri par to, tas ir no ļauna.” (Mateja evaņģēlijs 5:37)

Es nekādā ziņā nelieku visus plašsaziņas līdzekļus jeb medijus vienā maisā, taču skatos uz to, ko viņi ziņo. Ja ziņas, kuras tajos lasi, neatbilst tam, ko tu redzi, tad ir pamats domāt, vai šie avoti ir uzticami, lai izdarītu svarīgus secinājumus. Tev nebūs nepatiesu liecību dot – tas ir bauslis jeb Dieva princips, un Dievs to redz kā vienu no pamatiem, lai varētu pastāvēt veselīga sabiedrība. Mums ir jāpārbauda informācijas patiesums. Vai ziņu avota vārdi iet kopā ar darbiem? Vai tas, ko tu redzi sev apkārt, sakrīt ar mediju teikto? Vai tas iet kopā ar aculiecinieku stāstīto? Tev jāizdara pašam savi secinājumi. Es esmu izdarījis savus secinājumus. Es nespiežu tevi domāt, kā es domāju, bet vēlos, lai tu esi spējīgs veselīgi domāt. Kā pareizi domāt, lai saprastu notiekošos procesus? Faktiski es pat varētu neteikt savus novērojumus par koronavīrusu, epidēmiju jeb baiļu epidēmiju. Es varētu pat nerunāt, jo pietiek ar to, ka es tev varu iemācīt veselīgi domāt, un tad tu pats izdarīsi secinājumus. Tomēr, ja šodien runājam par koronavīrusu, tad es dalīšos ar saviem novērojumiem.

4.     Informācijas garīgā nozīme.

Mēs mēdzam skatīties uz notiekošo tikai ar aukstu saprātu, ignorējot to, ka pastāv garīgā pasaule. Dieva vārds saka, ka iesākumā bija Vārds, un Vārds tapa miesa. Tas nozīmē, ka visam, ko mēs šobrīd redzam, ir garīgs pamats. Viss, kas ir radies, iesākumā atradās garīgajā pasaulē. Arī šī Covid-19 haosa iesākums ir vārds, informācija. Tas, kā cilvēki reaģē uz šo informāciju, vai tā ir patiesa vai nepatiesa, ir cits jautājums, bet jebkurš cilvēks reaģē uz informāciju. Vai nu negatīvi, vai pozitīvi. Mums ir jāizprot situācijas garīgā nozīme, garīgā izcelsme. Ir jāsaprot, ka ir garu pasaule, ir velns, sātans, kas tulkojumā nozīmē Dieva pretinieks. Un ir Dievs un Viņa eņģeļi.

Jums ir acis, bet jūs neredzat; jums ir ausis, bet jūs nedzirdat?” (Marka evaņģēlijs 8:18 )

Cilvēki bez garīgas izpratnes neredz un nedzird acīmredzamus faktus un patiesību. Ja mediji tev var iebarot informāciju, ka vīrietis nav vīrietis un sieviete nav sieviete, tā ir problēma. Ja informācijas avoti tev to pasniegs un tu neaiziesi līdz spogulim un nepaskatīsies, kas tu esi, bet pieņemsi, ka esi pretējais dzimums, tā ir liela problēma, un tur vairs nedarbojas loģika un veselais saprāts. Ja tev masu mediji melīgu informāciju var iesmērēt kā patiesību, vai tiem var uzticēties? Ja tu nezini, kāds ir tavs dzimums, tad izģērbies un paskaties spogulī. Pat tad, ja tu izdarīsi dažādas ķirurģiskas iejaukšanās, tad tik un tā tu savā garā, būtībā un dvēselē, un arī pēc miesas uzbūves paliksi tas, kas tu esi radīts, jo tas nav maināms. Ja tevī caur medijiem, skolas programmu vai kā citādi var ielikt nepatiesu informāciju un tu tai tici, tam būs negatīvas sekas.

Jūs esat no sava tēva – velna, un jums gribas piepildīt sava tēva kārības. Viņš no paša sākuma ir bijis slepkava un nestāv patiesībā, jo patiesības nav viņā. Melus runādams, viņš runā pēc savas dabas, jo viņš ir melis un melu tēvs.” (Jāņa evaņģēlijs 8:44)

Melu izcelsme ir elle, sātans, Dieva pretinieks. Veids, kādā viņš piedāvā melīgu informāciju, ir caur cilvēkiem. Cilvēki, kuri ir pieņēmuši viņa idejas, ignorējot Dieva gribu, Dieva prātu un vispār Dieva eksistenci, vai arī no tā gūstot sev kādu labumu, nav uzticams informācijas avots. Piemēram, evolūcijas teorija ir meli, kuriem tic liels cilvēku skaits. Vai ir iespējams uzticēties masu informācijai, kas apgalvo, ka tavs vecaistēvs ir pērtiķis? Vai tev ir tavu vecvecāku vai pat senāku senču fotogrāfijas, un vai tajās viņi ir pērtiķi? Ja šādu informāciju mums tā mierīgi iebaro, tas liek domāt, vai mēs tiešām varam uzticēties masu informācijas līdzekļiem. Vai mums nevajag atvērt savas acis un ausis un skatīties veselīgi, un pašiem domāt? Viens no Ādolfa Hitlera izteicieniem ir bijis šāds: Cik labi tam valdniekam, kura tauta neprot domāt. Es vēlos, lai mūsu tauta prot domāt. Es vēlos, lai draudze „Kristus Pasaulei” prot domāt. Ne tikai akli ticēt tam, ko mācītājs saka, bet pašiem domāt līdzi. Es zinu, ka ir cilvēki, kuri jau ir pieraduši uzticēties man, jo viņi daudzas reizes ir pārbaudījuši, ka mācītājam bija taisnība, kaut es nepretendēju uz absolūto taisnību. Ir pareizi ieklausīties garīgajos vadītājos un autoritātēs no Dieva. Ieklausies, paklausi, bet domā arī pats! Arī šobrīd es neaicinu pārkāpt karantīnu vai pārkāpt valsts likumus; es aicinu domāt, izdarīt savus secinājumus un attiecīgi rīkoties. Dieva vārds saka, ka Dievam ir vairāk jāklausa nekā cilvēkiem. Esi paklausīgs valdībām un varām, bet Dievam jāklausa vairāk. Vai man šajā situācijā būtu jānoklusē Dieva vārds?

Šis ir laiks, kad draudzē parādās, kas ir kas. Šis ir laiks, kad sabiedrībā parādās, kas ir kas. No tā, ka cilvēks atstāj savus pienākumus, kalpošanu, parādās, kas ir kas. Kad cilvēks sabiedrībā ļaujas panikai un bailēm un neadekvāti rīkojas, tas parāda to, kas ir kas. Arī no tā, kā šodien rīkojas politiķi, tu vari saprast, kas ir kas. Kurš rūpējas par to, lai karantīnu pagarinātu vēl uz trīs mēnešiem? Šobrīd nevienam politiķim nav populāri teikt, ka karantīnu vajag apturēt. Tas nav populāri, jo šāds politiķis uzreiz zaudēs savu reitingu. Manuprāt, reitingu zaudēs tie politiķi, kuri šobrīd ļausies izdabāšanai, sava reitinga celšanai. Ja viņi šobrīd cels savu reitingu, ilgtermiņā viņi to zaudēs. Tāda ir mana pārliecība. To visu es pamatošu gan Dieva vārdā, gan savos novērojumos. Visi, kuriem ir acis, atveriet tās! Visi, kuriem ir ausis, dzirdiet un seciniet paši, vai tā ir! Personiski man fakti neiet kopā ar to, ko mums pasniedz, tāpēc es nepieņemu neoficiālās un dažādu mediju versijas. Es domāju pats. Piemēram, varēja redzēt, cik ļoti mediji gaidīja to dienu, kad varēs paziņot, ka ir miris pirmais Covid-19 slimnieks. Viens no piecsimts inficētajiem cilvēkiem nomira 99 gadu vecumā. Draugs, tas ir izsmiekls. Cilvēks acīmredzot nomira no vecuma, un vecumā ir daudz un dažādas kaites; koronavīruss viņam tika konstatēts, bet pacients nomira pavisam no citām kaitēm. Es redzu statistikā, ka Latvijā pagājušajā nedēļā no gripas ir miruši 3 cilvēki, un neviens nav miris no Covid-19. Rodas sajūta, ka es iziešu ārā un tur būs pilns ar līķiem, bet tas, ko es redzu, ir pavisam kaut kas cits – latvieši neslimo. Viņi ēd ķiplokus, lūdz Dievu, apmeklē baznīcu, dzer ingveru, sporto un neslimo. Anekdote. Ābrāms runā ar Josiju. Josija jautā: “Vai tā ir taisnība, ka bērni nesaslimst ar koronavīrusu?” Ābrams saka: “Jā, Josija, tā ir taisnība, jo bērni neskatās ziņas.”

Šodien es runāju par koronavīrusa pandēmiju Latvijā un arī pasaulē, un es vēlos likt tev domāt. Pagājušajā nedēļā trīs cilvēki nomira no gripas, bet neviens nenomira no koronavīrusa. Latvijā visā šajā laikā no visiem 500 inficētajiem cilvēkiem neviens nav nomiris. Ziņās šausminās par “Zilā krusta” patversmi, ka daudzi tur ir inficēti ar koronavīrusu, ka gandrīz jau kara hospitāli ceļ blakus, tomēr visā šajā ziņu jūklī es pamanīju kādu citu ziņu, ka visi inficētie tur jūtas labi. Man kaut kas neiet kopā. No gripas šogad Latvijā ir miruši 23 cilvēki, no Covid-19 – neviens. Ik pa laikam sociālajos tīklos parādās statistika, cik šogad ir miruši no dažādām slimībām. Ikviens cilvēks var aplūkot Worldometer oficiālo statistiku un paskatīties, no kādām slimībām cik cilvēki mirst. Kāda ir patiesā statistika? Tiklīdz kāds izsaka acīmredzamus apgalvojumu, ziņās parādās atspēkojums, bet tas ir ļoti dīvains. Notiek tā, kā Dieva vārds saka, ka cilvēki skatās un neredz, klausās un nedzird. Statistika ir fakts – no 500 inficētajiem Latvijā neviens nav miris. Mēs redzam, kā tiek veidota melīga statistika – tiek rakstīts, ka cilvēks ir miris no Covid-19, kaut patiesībā no kādas citas slimības. Es runāju to, ko redzu. Var jau iestāstīt cilvēkam, ka melns ir balts. Internetā klejoja video, kurā redzams, kā lielveikalā pie kases jaunietis agresīvi nogrūda zemē tantiņu. Viņa nokrita un kādu laiku gulēja, līdz apsargs palīdzēja piecelties. Jaunietis tika cauri ar aizrādījumu. Kas notiek mūsu valstī un pasaulē šīs negatīvās informācijas rezultātā? Kas ir bīstamāk – panika un sekas, ko izraisa negatīvā informācija, vai koronavīruss?

Šie būs fakti no Worldometer (pasaules statistikas mājas lapa) par 2020. gadu. No gripas šogad ir miruši 0,52% no kopējā slimību skaita, no kovida – 0,1%. Es zinu, ka tos, kurus jau ir pārņēmusi panika, nav vērts ņemt vērā, bet viņi ir bīstami. Es piekrītu Baltkrievijas prezidentam Lukašenko, ka viņi ir jānomierina, bet Latvijā pie varas nav diktatora, kurš varētu ieviest kārtību un varbūt arī nevajag. Mums ir demokrātiska valsts, un mums ir jānes miers ar patiesības palīdzību. Lūk, kāda ir patiesība: no infekcijas slimībām ir nomiruši 3,5 miljoni cilvēku, šogad ir miruši gandrīz 2 miljoni bērnu līdz 5 gadu vecumam, abortos ir nogalināti 11 miljoni bērnu, dzemdībās mirušas gandrīz 80 000 sievietes, 41 miljons cilvēku ir inficējušies ar AIDS, bet nomiruši no AIDS – 434 000. No vēža šogad ir jau 2 miljoni nāves gadījumu, no malārijas – 253,5 tūkstoši, no slimībām, ko izraisījusi smēķēšana, ir miruši 1 miljons un 300 tūkstoši, no alkohola – 646 000 nāves gadījumu, 267 000 pašnāvību un nauda no nelegālās narkotiku tirdzniecības ir divpadsmit ciparu skaitlis, ko es vispār nemāku nosaukt. Tajā pašā laikā no Covid-19 visā pasaulē šajā gadā ir miruši 51 tūkstotis cilvēku. Man neiet kopā šie fakti ar to, ko mums stāsta masu mediji. Man nav saprotams tas, ka mums jācīnās ar šo slimību, atliekot malā visu, ieviešot karantīnu un sagraujot valstu ekonomikas. Ārsti vairs nepieņem pacientus, slimnīcas ir faktiski tukšas. Ir kādi, kuri saka: “Tā nav patiesība, slimnīcas nav tukšas!” Sociālajos tīklos reizēm parādās bildes, ka Spānijā un Amerikā slimnīcas ir tukšas. Tūlīt parādās atspēkojumi un bildes, ka slimnīcas ir pilnas, taču no Spānijas un Itālijas tiek publicēta viena un tā pati bilde! Mums pasniedz, ka visur viss ir pārslogots, morgi pilni, līķi uz ielām, visur ievesta armija. Tā mūs nemitīgi baro ar šo informāciju, bet fakti rāda ko citu. Vai mums tiešām jācīnās ar šo problēmu? Vai gadījumā mums nav simtiem citu svarīgāku problēmu, ar kurām būtu jācīnās? Kaut vai ar to pašu gripu būtu sākuši, jo no tās ir divas reizes lielāks mirstības procents nekā no koronavīrusa. Savā ziņā, es esmu sašutis. Jo lielāki meli, jo vairāk cilvēku tiem tic. Spriedīsim un rīkosimies pēc sistēmas, kuru jau minēju – Bībele, vēsture, reāli fakti un novērojumi, informācijas salīdzināšana, kopaina un garīgā nozīme.

Lūk, ko es darīju. Es aizsūtīju personisku īsziņu mediķim un jautāju: “Dārgais mediķi, kas notiek tavā slimnīcā?” Mediķis man atbildēja: “No sākuma apturēja visus pierakstus pie ārstiem.” Tas nozīmē, ka visi pieraksti pie ārstiem ir apturēti esoša, nenozīmīga vīrusa dēļ. Rodas jautājums – cik cilvēku nomirs no tā, ka nav pieejama normāla medicīniskā aprūpe? Plānotās operācijas arī ir atceltas. Draugs, atver acis, kas notiek Latvijā un pasaulē! Vai ir pēdējie laiki? Ja ar kaut ko ir jābaida cilvēki, tad ar pēdējiem laikiem, nevis ar vīrusu. Nelabvēļi varēs atsaukties uz manu sprediķi, ka citēju Lukašenko. Jā, viņš ir diktators, demokrātijas ienaidnieks, bet mēs no katra varam kaut ko mācīties. Laiks rādīs, kas notiks Baltkrievijā, Zviedrijā, Luksemburgā. Tāpat laiks rādīs, kas notiks tajās valstīs, kas būs mēnešiem marinējušas savus cilvēkus kā cietumā. Mūs dresē jeb kontrolē kā dzīvniekus; kur mēs iesim, kur neiesim. Mūsu mobilos datus nodod varas struktūrām, lai vērotu, kur tu atrodies, ar ko biji kopā. Bet visgardāk smiesies tas, kurš smiesies pēdējais, un Bībelē rakstīts, ka tas, kurš valda Debesīs, smejas. Viņš smiesies, un es arī, bet tagad man smiekli nenāk. Ja laulāto starpā ir strīds, tad psihologam vai vadītājam ir jāuzklausa abas puses, citādāk sanāk vienpusējs, nepilnīgs viedoklis. Ja tu tiešām kaut ko vēlies uzzināt par cilvēku, tu prasi viņam pašam, un tikai pēc tam tu apjautā kaimiņus, kolēģus un uzzini viņu teikto, un tad tu vari spriest par cilvēku. Vai tu vari no viena medija, no viena avota saprast, kas patiesībā notiek? Ja tu esi veselīgi domājošs cilvēks, tu skatīsies informāciju no dažādām valstīm un vairākās valodās. Tu skatīsies uz reāliem faktiem un uz to, kas notiek blakus. Par to, kas notiek tālumā, var miglu pūst acīs, bet par to, kas notiek tev blakus, tu vari spriest.

“Tam bija dotas spējas iedot dzīvības garu zvēra tēlam, lai zvēra tēls varētu runāt un panāktu to, ka visi, kas nepielūgtu zvēra tēlu, tiktu nokauti. Un viņš dara, ka visi, lielie un mazie, bagātie un nabagie, brīvie un vergi, uzspiež zīmi uz savas labās rokas vai uz pieres, lai neviens nevarētu ne pirkt, ne pārdot, kam nav šīs zīmes zvēra vārda vai viņa vārda skaitļa. Šeit slēpjas gudrība. Kam ir saprašana, lai izdibina zvēra skaitli, jo tas ir cilvēka skaitlis; un viņa skaitlis ir seši simti sešdesmit seši.” (Atklāsmes grāmata 13:15-18 )

Es nepamatojos tikai uz šo Rakstu vietu, ja ir runa par totālu, globālu pasaules kontroli, kā to dara lielākā daļa tā saucamo konspirācijas teoriju piekritēju, kurus šobrīd apkaro un sauc par vecmodīgiem un ne īpaši gudriem. Vēl nesen par tiem, kuri runāja par čipošanu, smējās. Tagad mūsu veselības ministre savā video uzrunā draud tautai ar čipiem. Viņa neminēja konkrētus faktus, bet domu par to izteica. Vai tas bija joks? Vai šodien jau notiek čipošana? Notiek! Šobrīd gan vairāk dzīvniekiem un brīvprātīgi atsevišķās organizācijās, taču, ja mēs viena koronavīrusa dēļ brēksim pēc pastiprinātas kontroles, tad, es domāju, ka veselības ministrei būs taisnība – mēs dabūsim čipus. Varēsim klīst apkārt kā suņi un govis, ar numuru ausī, un visa informācija par mums tiks uzglabāta un apstrādāta centrālā datorā. Draugs, tas vairs nav nekāds lielais noslēpums.

Turpinājumā es minēšu dažādus izvilkumu no ziņām, neminot konkrētas saites, jo tas aizņemtu kādas trīs stundas. Lūk, teikums: Vīrietis pats piezvana policijai. Esot nogalinājis draudzeni ārsti, jo viņa aplipinājusi ar koronavīrusu. No kā mums ir jābīstas? No koronavīrusa? Par to, ka cilvēks esot aplipinājis ar gripu, viņu nogalināja. Lūk, kas šodien tiek kultivēts. Es domāju, ka ne visi pie varas esošie cilvēki izprot, bet daļa izprot – mēs esam varas sistēmā, kurā tiek darbinātas dažādas sviras. Mums nākas akli paklausīt, jo pretējā gadījumā pret mums pielietos varu.

Manuprāt, visbīstamākais vīruss nav pati slimība, bet vārds, informācija. Tā ir visnoturīgākā. Piemēram, informācija par to, ka mēs esam cēlušies no pērtiķiem, ir garīgs vīruss, kas ir nostiprinājies visā pasaulē, un cilvēki tam tic, un tas viņuprāt pierāda to, ka Dieva nav un Dieva principus nevajag. Es vēlos vērst uzmanību uz jau minēto rakstvietu: “Tam bija dotas spējas iedot dzīvības garu zvēra tēlam, lai zvēra tēls varētu runāt un panāktu to, ka visi, kas nepielūgtu zvēra tēlu, tiktu nokauti. Un viņš dara, ka visi, lielie un mazie, bagātie un nabagie, brīvie un vergi, uzspiež zīmi uz savas labās rokas vai uz pieres, lai neviens nevarētu ne pirkt, ne pārdot, kam nav šīs zīmes.” (Atklāsmes grāmata 13:15-17) Te ļoti skaidri ir redzama čipošana. Vai tā būs čipošana, vai kas cits – tas nebūs nekas jauns. Jau Romas impērijas laikā bija šādas zīmes, bez kurām nevarēja ne pirkt, ne pārdot. Ir pēdējie laiki, bet šie pēdējie laiki ir jau 2000 gadu. Jēzus var nākt jebkurā brīdī, un pasaules gals var iestāties jebkurā brīdī. Tāpēc teikt, ka tas būs šodien vai rīt, nebūtu pareizi. Būs tāds laiks, kad valdīs antikrists, par to runā Dieva vārds. Šādi laiki jau ir bijuši, viss ir jucis un brucis. Tas ir bijis reģionāli, īslaicīgi un pārsvarā novērots diktatoru valdīšanas laikā. “Lai zvēra tēls varētu runāt...” Kā sātans caur cilvēkiem panāks to, lai cilvēki tiktu totāli kontrolēti? Kā panākt to, lai zvēra tēls runā? Runāt nozīmē nodrošināt informācijas plūsmu. Atliek tikai kontrolēt masu medijus, informācijas plūsmu un dot cilvēkiem to, ko vēlas konkrēta cilvēku grupa, un cilvēki to pieņems. Tas ir garīgs princips, ko ir pielietojušas dažādas cilvēku grupas dažādos laikos, dažādās valstīs. Kā sātans pievils tautas, lai pulcētu tās karam? Caur vārdiem, caur informāciju. Informācijai ir garīga nozīme.

“Un tas ies pievilt tautas, kas dzīvo četros zemes galos, Gogu un Magogu, un tos sapulcināt karam; viņu skaits ir kā jūras smiltis.” (Atklāsmes grāmata 20:8 )

Ķersimies pie vēsturiskā aspekta. Vai tiešām ir iespējams, ka masu medijos oficiālā informācija var būt nepareiza? Bībele saka: “Jā!” Ko mums saka vēsture? Lai nebūtu jāmeklē pārāk tālu, paskatīsimies Limbažu vēsturi Bruno Plūmes grāmatā “Limbažu stāsti”. Tā ir interesanta vēstures grāmata ar aculiecinieku vēstījumiem. Uzšķiršu nodaļu “Limbažu žīdu liktenis”. Autors raksta par to, kāda bija informācija avīzēs, kad Latvija bija pakļauta konkrētas okupācijas varas informācijas telpai. Arī PSRS laikā mēs bijām pakļauti konkrētai informācijas telpai, un arī šobrīd, kaut arī dzīvojam demokrātiskā valstī, esam pakļauti informācijas telpai. Piemēram, Čikāgā pagājušā gadsimta sākumā bija slavenais gangsteris Als Kapone, par kuru ir uzņemtas filmas un sarakstītas grāmatas. Vai tu zināji, ka šis slavenais noziedznieks kontrolēja Čikāgas medijus? Cilvēkiem deva to informāciju, ko vēlējās viņš. Mēs zinām japāņu mafiju Yakuza, kā Coza Nostra Itālijā, un mēs atceramies, ka bijušais prezidents Valdis Zatlers nosauca trīs oligarhus, kuri valda Latvijā. To mēs redzam, bet kāpēc mēs neredzam, ka ir arī globālie oligarhi, cilvēku grupējumi, kuri regulē visas pasaules sviras?

Limbažu vēstures grāmatas autors raksta, ka 1941. gada jūlijā Valmierā iznāca avīze “Tālavietis”. Kāds latvisks nosaukums! Ļaunais nenāk velna izskatā, viņš nāk gaismas eņģeļa, vilka aitas drēbēs izskatā. Kad notika PSRS represijas pret mūsu tautu un tūkstošiem cilvēku izveda uz Sibīriju, no kurienes tikai nedaudzi atgriezās, kas piedalījās viņu izvešanā? Trešā daļa no tiem bija latviešu kangari – piespiestie un “izskalotie”. Citi tika piespiesti, citi ticēja komunisma idejām. Latvieši piedalījās arī ebreju iznīcināšanā. “Tālavietis” tajā laikā rakstīja: “Kā žīdi un miliči izpostīja Latviju”, “Žīdu un komunistu briesmu darbi”, un bildes ar nogrieztām galvām. 31. jūlija numurs vēstīja: “Ko izdarīja žīdi”. 5. augusta numurā ir teikts: “Žīds ir un paliek žīds. Mēs esam latvieši”. 12. augusta numurā: “Kamdēļ žīdi jānīst un kādēļ viņi jāiznīcina?” Lūk, kāda bija Latvijas informācijas telpa 1941. gada vasarā. Kas tam sekoja? Latvieši, tādi kā Arāja komanda, un diemžēl pat mācītāji piedalījās ebreju iznīcināšanā. Kādi mācītāji slēpa ebrejus, citi centās viņus iznīcināt. Limbažos nošāva 80 ebrejus. Pirms kara viņi bija cienījami cilvēki, ieredzēti tautā, citiem bija veikaliņš, viņi labi dzīvoja. Kā viss sākās? Ar informāciju, un caur šo informāciju tika pieņemti dažādi likumi. Sākumā ebrejiem bija jānokāpj no ietves, ja kāds nāca pretī, pēc tam ebrejs vispār nevarēja iet pa ietvi. Velna un sātanisku cilvēku taktika ir vienkārša: caur informācijas pieņemšanu sabiedrībā panākt likumu pieņemšanu. Zvēra tēlam tiek dota vara runāt, un caur šo runāšanu viņš panāk, ka visi cilvēki tiek pakļauti globālai kontrolei. Zīme, bez kuras nevar ne pirkt, ne pārdot, panāk to, ka ārpus šīs sistēmas tu nevari vairs izdzīvot. Uzņemot šādu informāciju, cilvēki paši prasa: “Mums vajag kontroli!” Ja tu šodien brēc pēc ilgākas karantīnas, pēc neilga laika tu brēksi pret sankcijām, kas tev tiks uzliktas. Tu pats prasīsi kontroli, un pēc tam brēksi: “Kas tagad notiek?” Jau tagad parādās ziņas par itāļiem, kuriem karantīna iet uz beigām. Viņi nesen aplaudēja par karantīnas ieviešanu, bet nu noziedzība ceļās, cilvēki ir bez darba, ir nabadzība, draud ar nemieriem. Par ko viņi tagad brēc? Paldies Dievam, ka mēs varam vērot to, kas notiek citur, ņemt to vērā un izdarīt secinājumus.

Padomju laikā es biju pilnīgi pārliecināts, ka skolā māca patiesību. Reiz, kad man bija kādi divpadsmit gadi, ciemojos pie savas vecmammas un ieraudzīju viņas plauktā vēstures grāmatu skolām. Es atvēru vaļā, lasīju un domāju: “Kaut kāds sviests!” Kaut kāda brīva Latvija, kurai ir pašai sava armija, un atnāca PSRS armija un mūs okupēja. Es teicu: “Vecomamm, šajā grāmatā muļķības rakstītas!” Viņa teica: “Tev skolā muļķības māca!” Mana vecāmamma pati bija piedzīvojusi tos laikus un zināja visu, kā bija patiesībā, un apzinājās, kāda dezinformācija tika mācīta skolās. Es sāku vērot, salīdzināt un jau pusaudža vecumā sapratu, ka tā visa nav patiesība, ko māca skolā. Arī šodien mēs vērosim, sekosim līdzi medijiem, reāliem faktiem, visu analizēsim vēsturiski un garīgi, skatīsimies uz procesiem, vērtēsim un DOMĀSIM. Vai ir vērts gripas vīrusa dēļ turpināt karantīnu? Es domāju, ka nevis pēc Lieldienām jeb Kristus augšāmcelšanās svētkiem ir jāatceļ karantīna, bet tieši pirms svētkiem ir jāatver draudzes, baznīcas un jāļauj pulcēties. Kristus augšāmcelšanās svētki ir dzīvības svētki, un, ja skatās garīgi, velns visā pasaulē zog baznīcai vissvarīgākos svētkus. Tradicionālajai baznīcai faktiski tas ir vienīgais laiks visā gadā, kad daudz cilvēku apmeklē baznīcu. Un mums grib atņemt to pašu. “Skaties mājās, caur internetu!” Tie, kuri gribēs pagarināt karantīnu, ir tie, kuri grib mūsu valsti dzīt postā. Draugs, esi vesels, gudrs kā čūska un bez viltus kā balodis! Vajag domāt, sekot līdzi Dieva vārdam un lūgt, izdarīt pareizus secinājumus un attiecīgi RĪKOTIES. Arī personīgā pieredze ir svarīga. Pēc savas personīgās pieredzes ar masu medijiem es esmu skaidri redzējis, kā žurnālisti intervē mani par vienu jautājumu, filmē konkrēto jautājumu, bet sižetā parāda kaut ko citu, pat ne savu versiju, bet atklātus melus. Tad kāpēc lai es šobrīd ticētu, gan pēc savas pieredzes, gan vēsturiski, tam, ko viņi runā? Draugs, es ticu Dieva vārdam, veselajam saprātam, es ticu Dieva svētītai Latvijai, un es ticu, ka patiesība nāks gaismā. Un kaunā paliks visi tie, kuri gribēja grūst dziļāk postā mūsu valsti. Patiesība uzvarēs.

Rīgas Stradiņa Universitātes Stomatoloģijas institūta apgrozījums Covid-19 laikā krities par 85%. Tātad, šīs gripas dēļ cilvēki zobus vairs nelabo. Latvieši būs bez zobiem! Lai pasargātu mediķus no iespējamās inficēšanās, Veselības ministrija ir ierobežojusi pakalpojumu sniegšanu gan valsts, gan privātajās ārstniecības iestādēs. Visur pastāv kaislības tikai ap koronavīrusu. Manam patēvam bija jāveic gūžas operācija, viņš sāpēs mocījās, špricēja spēcīgas zāles, dzēra tabletes un gadu stāvēja rindā, līdz pienāks viņa kārta. Kas ir šodien? Vecos cilvēkus sapotē un sabaro ar tabletēm, lai viņi nelien ārā no mājām, bet sanāk, ka viņiem vairs palīdzības nav. Mēs neejam ārā svaigā gaisā, nevienam netuvojamies, sēžam mājās un elpojam apkures gaisu, attīstāmies internetā, svinam internetā un vispār mirstam un dzimstam internetā.

Draudze “Kristus Pasaulei”, es jums atgādinu, ka es jūs mīlu, esmu noilgojies pēc jums, un mēs pavisam drīz tiksimies! Es ieliku Facebook arī publisku ziņu, ka mēs drīz tiksimies svētku dievkalpojumā, un daži bija neizpratnē, kā tas ir iespējams, kā es to zinu, visu taču pagarinās un viss kļūs tikai sliktāk. Draugs, nebūs sliktāk. Ja arī būs, mēs ticam, ka tas viss tiks apturēts un mūsu pirmais dievkalpojums, kad mēs sanāksim kopā, būs kaut kas fantastisks! Draudze ir Dieva balss, tāpēc dalies ar šo ziņu, jo mūsos klausās un ieklausās. Draudze ir patiesības balsts un pamats. Man patīk mans sprediķis, man patīk, ka es varu izrunāties un pateikt to, ko es domāju, jo galu galā mēs dzīvojam demokrātiskā valstī. Vai Covid-19 ir tik bīstams vīruss, kā mums to pasniedz? Atbilde ir nē, un es to tikko arī pamatoju.

Vai ir pēdējie laiki? Bībele saka:

“Bērniņi, ir pēdējā stunda, un, kā jūs esat dzirdējuši, ka nāk antikrists, tā jau tagad daudzi antikristi ir cēlušies; no tā mēs noprotam, ka ir pēdējā stunda.” (Jāņa 1. vēstule 2:18 )

Ir pēdējie laiki, bet ne tādā izpratnē, kā mēs to domājam. Jēzus saka, lai katru dienu esam nomodā, jo neviens nezina ne to dienu, ne stundu, kā vienīgi Tēvs.

“Bet dienu un stundu neviens nezina, ne debesu eņģeļi, ne Dēls, kā vien Tēvs.” (Mateja evaņģēlijs 24:36)

Jau ir pastarā laika zīmes. Jēzus mācekļi jautāja, kādas būs zīmes, kad iestāsies pēdējie laiki. Viss beigsies, būs antikrists, Jēzus nāks un ņems visus savējos pie Sevis.

“Un, Viņam uz Eļļas kalna sēžot, mācekļi piegāja pie Viņa atsevišķi un sacīja: "Saki mums, kad šīs lietas notiks un kāda būs Tavas atnākšanas un pastarā laika zīme?"” (Mateja evaņģēlijs 24:3)

Pēdējo laiku pazīmes ir uzskaitītas Mateja evaņģēlijā: mēs dzirdēsim karus un karu daudzināšanu, tauta celsies pret tautu, valsts pret valsti, būs bada laiki, zemestrīces, mūs vajās, būs viltus pravieši, netaisnība ies vairumā, mīlestība izdzisīs, evaņģēlijs tiks sludināts visā pasaulē. Ir skaidrs, ka šīs pazīmes sen jau parādās, un jebkurā dienā var pienākt tā stunda, kad Jēzus nāks pakaļ savējiem. Kad Jēzus piedzima jaunavai Marijai, Viņš nāca pirmo reizi šajā pasaulē, mira pie krusta un augšāmcēlās, un tā ir Jēzus pirmā atnākšana, bet Viņš atstāja virs zemes Savus mācekļus un draudzi, tie esam arī mēs. Jēzus visiem redzot tika paņemts debesīs, un Viņš saka, ka tāpat Viņš arī atgriezīsies. Vecajā Derībā daudz rakstīts par pēdējo laiku, kad pasaules pamati izjuks, debess stiprumi sakustēsies, zeme ies bojā ugunī, neticīgie tiks tiesāti, visi stāvēs tiesas priekšā un būs totāla kontrole, un tad viss beigsies. Par to runā Dieva vārds. Skatoties Dieva vārdā, secība ir šāda: iestāsies brīdis, kad Dievs ņems savējos pie Sevis – ticīgie, kuri būs virs zemes, dzīvi būdami tiks parauti uz debesīm, un šeit virs zemes septiņus gadus būs lielais bēdu laiks, un no tiem 3,5 gadus pilnīga antikrista valdīšana. Bībele saka, ka pilnīga diktatora valdīšana nav iespējama, kamēr kavēklis ir virs zemes, un šis kavēklis ir draudze. Draudze tiks paņemta augšā, un šeit sāksies haoss. Pēc tam Jēzus nāks otrreiz ar visiem Saviem svētajiem un eņģeļiem un virs zemes nodibinās tūkstošgades valstību. Pēc 1000 gadiem sātans tiks atsvabināts un atkal sacelsies pret Dievu un Dieva cilvēkiem, ar vārdiem, informāciju un meliem cels tautas uz karu, ko sauks par Armagedonu. Tā būs cīņa, kurā velna armija tiks pilnībā iznīcināta, visi mirušie tiks augšāmcelti, visi mirušie, kuri miruši bez Kristus, tiks tiesāti pēc darbiem. Tie, kuri ir ierakstīti Dzīvības grāmatā, tiesā nenāks, bet baudīs Debesis un saņems algu un balvu. Tie, kuri nebūs ticējuši un miruši bez Kristus, tiks tiesāti pēc darbiem un iemesti uguns jūrā kopā ar velnu, viltus pravieti, zvēru un tiem, kas minēti Atklāsmes grāmatā, kur viņu moku dūmi pacelsies augšā mūžīgi mūžos. Bet mēs dzīvosim uz jaunas zemes, un būs jaunas debesis. Kā tas izskatīsies? To ir grūti saprast, taču es tam ticu!

“Bet to saprotiet: ja nama kungs zinātu, kurā stundā zaglis nāks, tad tas paliktu nomodā un neļautu ielauzties savā namā.” (Mateja evaņģēlijs 24:43)

Esiet nomodā, pārbaudiet informāciju, uzticieties Dieva vārdam un dariet Dieva gribu.

Vai ir globālā elite, kura kustina sviras, lai ietekmētu globālos procesus? Mana atbilde ir jā. Pirmkārt, to saka Dieva vārds, jau Bībeles sākumā ir stāstīts:

“Visai pasaulei toreiz bija viena mēle un vienāda valoda. Un, kad nu tie savas teltis pārcēla austrumu virzienā, tad tie atrada līdzenumu Sineāras zemē un tur apmetās, un teica cits citam: "Iesim un taisīsim ķieģeļus un dedzināt tos dedzināsim," jo ķieģeļi tiem noderēja akmeņu vietā un zemes piķis kaļķu vietā. Un tie teica: "Celsim sev pilsētu ar torni, kura virsotne sniedzas debesīs! Ar to mēs sev sagādāsim vārdu un netiksim izkaisīti pa visu zemi." Un Tas Kungs nonāca, lai apraudzītu pilsētu un torni, ko cilvēku bērni cēla. Un Tas Kungs sacīja: "Lūk, tā ir viena tauta, un tiem visiem ir viena valoda. Tas ir tikai sākums viņu rīcībai, un turpmāk nekas, ko tie nodomājuši, vairs nebūs tiem neiespējams. Iesim, nolaidīsimies un sajauksim viņu valodu, ka tie vairs nesaprot cits cita valodu." Un Tas Kungs tos izklīdināja no tās vietas pa visu zemes virsu, un viņi mitējās celt pilsētu. Tāpēc tās vietas vārds tika nosaukts: Bābele, jo tur Tas Kungs sajauca visas zemes valodas, un no turienes Viņš tos izklīdināja pa visu zemes virsu.” (1. Mozus grāmata 11:1-9)

Visas pasaules tautas tajā laikā cēla Bābeles torni, viņi cēla pilsētu ar torni līdz debesīm, jo vēlējās būt neatkarīgi no Dieva, un viņi visi tajā laikā runāja vienā valodā. Dievam tas viss nepatika, un Viņš sajauca valodas. Eiropas Savienības sēdeklis ir celts pēc Bābeles torņa parauga. Arī Ādolfs Hitlers minēja tādus vārdus kā ‘kopīga Eiropas valūta’, ‘kopīgs valūtas apmaiņas kurss’, ‘Eiropas Ekonomiskā savienība’, ‘Eiropas lauksaimniecības politika’ u.c. Tās nav jaunas idejas. Visos laikos neliela cilvēku grupa ir mēģinājusi uzkundzēties valstīm, kontinentiem un pat pasaulei. Jēzus par šo jautājumu saka tā:

"Jūs zināt, ka valdnieki ir kungi pār tautām un lielie kungi tās apspiež. Bet pie jums tā nebūs būt [..]” (Mateja evaņģēlijs 20:25-26)

Valdnieki ir kungi pār tautām, viņi tās apspiež, un nekas nav mainījies. Ir mainījušās tikai metodes, tehnoloģijas, bet joprojām notiek tas pats informācijas karš. Mēs dzīvojam noteiktā informācijas zonā, tādēļ mums pašiem ir jāprot veselīgi domāt un spriest. Tu varbūt domā, kas sekos karantīnai. Pēc tik ilgas dīkstāves būs krīze. Valsts saka, ka maksās pabalstus, bet no kādiem līdzekļiem? Valsts jau tā izspieda nodokļus no visiem mazajiem uzņēmējiem, kuri tik tikko vispār bija sākuši darbu, tad no kurienes ņems šos līdzekļus? Vai tiešām mūs vēlās uzsēdināt uz pabalstiem, lai mēs nestrādātu, eksistētu un dzīvotu no tā, ar ko baro mediji? No kā tad maksās pabalstus, ja ekonomika vairs nebūs? Man atkal neiet kopā šie lasītie vārdi ar realitāti. Latvijai ir milzīgs ārējais parāds, bet arī ASV ir milzīgs parāds. Kam tad viņi ir parādā? Draugs, šīs pasaules valdība nav viena valsts, šobrīd pasaule ir kļuvusi globāla. Pastāv globāli cilvēku grupējumi, globālas organizācijas, kuras regulē procesus visā pasaulē. Lai arī no kurienes būtu cēlies šis vīruss, pavisam noteikti uz tā pamata notiek un notiks manipulācijas, bet es tevi aicinu domāt un neļaut ar sevi manipulēt. Ko mediji stāsta par mūsu bankām? Bankas spēšot pārciest Covid-19 krīzi arī tad, ja tā ievilksies. Kas maksā, tas pasūta mūziku! Visas naudas plūsmas, protams, notiek caur bankām. Es domāju, ka šīs krīzes rezultātā tiks spiests uz skaidras naudas izņemšanu, spiests uz piespiedu vakcināciju, kas ir ārkārtīgi liels bizness, un ne tikai. Tas, kas sekos visas šīs panikas rezultātā, būs ļoti liela katastrofa visā pasaulē. Tam ir jānāk, bet mēs sauksim pēc Dieva, veselīgi domāsim, un mums ir jāpanāk, lai šī krīze un karantīna tiktu ierobežota.

Fragments no ziņām: Vācijā, Hesenes federālās zemes finanšu ministrs Tomass Šēfers sestdien izdarījis pašnāvību, un viņa kolēģis pieļauj, ka iemesls varētu būt izmisums par koronavīrusa izraisīto krīzi. Tālāk ir apraksts, ka viņš patiešām par to ir bažījies. Vēl kāda ziņa: Dažas dienas pēc karantīnas izsludināšanas visā valstī Itālijas iedzīvotāji dziedāja un muzicēja, bet trīs nedēļas vēlāk jautrība ir beigusies un iedzīvotāju vidū ir sākušies nemieri. Kurš gan grib dzīvot cietumā? Nesen pasauli apšalca ziņa, ka Amerikas mācītājs R.H. Brauns neklausa valsts varām un neatceļ savus dievkalpojumus. Viņš ir pasaulē atzīts mācītājs, kurā der ieklausīties; viņš gan neaicināja visus mācītājus darīt tāpat kā viņš, jo to viņš bija saņēmis no Dieva, ka viņam tā ir jārīkojas. Viņš pamatojās uz to, ka draudzei ir Konstitūcijā balstītas tiesības sapulcēties, un draudze ir prioritāra nepieciešamība ikvienam cilvēkam, tāpat kā pārtikas veikals. Viņu arestēja, apsmēja medijos, izlaida ārā pret galvojumu, un pēc tam ļoti ātri ar juristu palīdzību viņš panāca, ka visā Floridā tiek atļauti dievkalpojumi. Ticīgie tur pulcējas kopā un slavē Dievu. Likumā ir ierakstīts, ka draudze ir pirmā nepieciešamība tāpat kā ātrā palīdzība. Draugs, draudzes pulcēšanās patiešām ir pirmā nepieciešamība, un es esmu par karantīnas atcelšanu jeb kā minimums likumā ieviest rīkojumu, ka draudzēm ir jāpulcējas, jāslavē Dievs un jālūdz par Latviju, lai iznīkst ne tikai korons, bet visa šī panika, lai mēs spējam savākties un kā valsts palikt un eksistēt, nevis iznīkt. Mūsu Latvijai ļoti maz vajag, lai tā pārstātu eksistēt.

“Bruņojieties ar visiem Dieva ieročiem, lai jūs varētu pretī stāties velna viltībām.” (Efeziešiem 6:11)

Bruņosimies ar patiesību, gatavību kalpot Dieva evaņģēlijam, ticības vairogu, Dieva vārdu un lūgšanām. Pāvils saka:

 “(..) arī par mani, lai mana mute droši atvērtos runai un es bez bailēm varētu sludināt evaņģēlija noslēpumu.” (Efeziešiem 6:19)

Satver visus Dieva ieročus, un paši svarīgākie ir Dieva vārds, evaņģēlijs, draudze, kalpošana un patiesība.

Ko es varu ieteikt draudzei? 2013. gadā, kad izcēlās Ukrainas krīze, kura tiešā veidā ietekmēja mūs un bija ļoti liela nestabilitāte, es devu šādas rekomendācijas, ko mums vajadzētu darīt. Veido savu biznesu, ja iespējams, pakalpojumu sfērā. Ko darīs cilvēki, kuri iesaistīti lielās sistēmās un vienkārši pārtrauc strādāt? Tev vajadzēja jau 2013. gadā paklausīt un izveidot savu biznesu. Daļa no tiem, kuri ir valsts struktūrās, varbūt var būt mierīgi. Es domāju, ka vispār valstī veidojas konflikts starp valsts darbiniekiem un biznesa cilvēkiem, pašnodarbinātajiem, un būs liela plaisa, jo kā valsts spēs apmaksāt visus ierēdņus? Nepierodi dzīvot no pabalstiem. Prasi visu to, kas tev šobrīd pienākas, bet nepierodi pie tā. Tāda arī ir velna taktika, pieradināt dzīvot no pabalstiem, jo tev ir jāprot izdzīvot šādos apstākļos un dažādās situācijās. Pakalpojumu bizness nekad neiznīks. Piemēram, labs galdnieks manā dzīvoklī spēj paveikt dažādus profesionālus darbus, un pēc tam man ir jāgaida vairākas nedēļas, kamēr viņš atkal tiek pie manis. Viņš būs pieprasīts visos laikos, jo mājokļi vienmēr būs jāremontē. Cik ilgi dāmas staigās ar nolipušiem nagiem? Viņas ies pie manikīriem. Uztaisi reklāmu, parādi, cik pie tevis ir droši, un cel savu biznesu! Un no visiem tiem saloniem, kuri šobrīd atceļ klientus, viņi nāks pie tevis. Jo sievietes taču nekad nestaigās ar melniem nagiem. Es lasīju, ko dara mūsu draudzes cilvēki, piemēram, viena meitene ir ievietojusi sludinājumu Facebook, ka izvedīs pastaigāties mājas mīluļus. Apakšā komentārs: Ja man būtu mājas mīlulis, es noteikti iedotu. Pirms astoņpadsmit gadiem, kad es sāku patstāvīgu dzīvi, Latvijā bija bezdarbs, un tiešām nebija darba. Bet man vienmēr bija darbs, kaut par diviem latiem dienā, jo citi negāja strādāt par diviem latiem, bet es gāju, un pakāpeniski mana alga palielinājās un parādījās citas iespējas. Tev, draugs, vienmēr būs darbs un iztika. Daudziem būs jāmaina nodarbošanās. Privātajiem skolotājiem šobrīd ir pļaujas laiks, mājas apstākļos bērni vieni paši daudz neiemācīsies. Ja kāda skolotāja man šobrīd teiktu, ka viņai nav darbs un klientu, tad tās būtu nopietnas problēmas ar domāšanu.

Kāds filmu režisors Uve Bols ir uzņēmis filmu par Aušvici. Filmas noslēgumā viņš saka: “Nav nekāda Dieva, kurš nāks palīgā, mums pašiem ir jānovērš šāds ļaunums nākotnē.” Taču mans secinājums un domas ir tādas, ka bez Dieva mēs paši ļaunumu nekad nenovērsīsim. Tāpēc es aicinu – piesauc To Kungu, kamēr Viņš ir tuvu, piesauc, kamēr Viņš ir atrodams. Es vēlos lūgt par katru, kurš šobrīd dzīvo bailēs, kuram ir panikas lēkmes, kurš ir nobijies. Tavi darbi liecina par to, vai tu baidies vai nē. Jēzus Kristus Vārdā, es lūdzu, šajā pašā brīdī nāc ar pārdabisku mieru, aizskar smadzenes, prātu, sirdi un dvēseli šajā pašā brīdī, lai nāk pilnīga dziedināšana un brīvība, lai mēs atsākam darboties, esam atpakaļ Tavā ierindā un strādājam Tavā labā. Pēc Tava prāta turpinām uzvaras gājienu un izplatām Tavas atziņas saldo smaržu visās malās. Ja tev ir kāda slimība vai kaite, es lūgšu par tevi. Jēzus Vārdā, es lūdzu, pieskaries katram, lai aiziet sāpes un iekaisumi, lai vēzis iznīkst. Nieres, plaušas lai normāli funkcionē, Jēzus Vārdā. Lai stress un depresija šīs situācijas dēļ aiziet, lai vientulība aiziet, lai ir sadraudzība ar Tevi, Kungs, un citiem kristiešiem. Nepaliec viens, esi draudzē, esi kontaktā.

Mācītāja Mārča Jencīša sprediķi “Kaislības ap koronavīrusu” pierakstīja un rediģēja draudzes “Kristus Pasaulei” redakcija

Lai tev notiek pēc tavas ticības

Publicēja 2020. gada 31. marts 11:00Līga Paņina

Ziņas datums 31.03.20.

Aleluja, Kungs! Debesu Tēvs, mēs Tevi slavējam un pielūdzam, Kungs! Tu esi dzīvais Dievs! Tu esi Dievs, kurš radījis debesis un zemi. Mēs meklējam Tavu vaigu, mēs meklējam Tavu tuvumu, Kungs. Tu mums esi vajadzīgs vairāk par visu, Dievs! Vairāk par visu, Kungs! Es pateicos, Tēvs, par Tava Svētā Gara klātbūtni šajā vietā. Es Tev pateicos, Svētais Gars, ka caur kameru objektīviem un caur Tavu Vārdu Tava klātbūtne nonāk katrā namā, katrā dzīvoklī un katrā vietā, kur šobrīd sapulcējusies Tava draudze un kur cilvēki, kuri ir izslāpuši pēc Tava vārda, sēž pie sava televizora ekrāniem, datora vai telefona un ir kopā ar mums, kopā ar Tavu vārdu, kopā ar Tevi, Kungs! Ienāc katrā namā ar Savu klātbūtni, ar Savu dziedinošo klātbūtni, ar Savu mieru, ar Savu prieku, ar Savu mīlestību, Jēzus Vārdā. Dievs, paldies, ka šajā brīdī Tu ienes mieru, mierinājumu un brīvību no bailēm. Tu ienes ticību, Tu ienes dziedināšanu no sērgām un kaitēm. Tu ienes finansiālu labklājību, Jēzus Vārdā! Mēs Tev pateicamies, Kungs! Es lūdzu, svētī Savu vārdu, Tēvs! Atver mūsu sirdis, atver mūsu ausis un atver mūsu acis, lai mēs redzam un dzirdam un pieņemam Tavu vārdu, Kungs, ka mēs spējam mainīties, ka mēs spējam nest augļus Tavai Valstībai, būt Tavā gribā, Tēvs, ka Tu vari nākt un svētīt mūs katru vienu tajā vietā, kur mēs atrodamies, ka Tu vari nākt, svētīt mūsu zemi un mūsu tautu. Dievs, svētī Latviju! Āmen!

Lai kur tu šodien atrastos, tu esi pareizā vietā un pareizā laikā! Šodien ir brīnišķīgs un saulains laiks. Sprediķa video uzņemšanā piedalās video komanda un līderu komanda, kas nodrošina dievkalpojuma tiešraides ierakstu internetā, lai ikviens savā namā, savā grupā un vietā, kur atrodas, varētu baudīt Dieva vārdu, iegūt stiprinājumu, mierinājumu, dziedināšanu un vadību savai dzīvei, savai ticības dzīvei. Es aicinu svētrunu noklausīties līdz beigām, jo vārds, ko runāšu, ir tieši no Dieva, īpašs tieši tev, īpašs šim laikam, īpašs šai dienai un īpašs šai nedēļai. Nepalaid to garām! Seko līdzi! Cik vien iespējams, dalies ar šīs svētrunas video ierakstu arī sociālajos tīklos, publicējot to savā profilā un sūtot ziņu cilvēkiem personīgi, lai pēc iespējas vairāk cilvēku dzirdētu šo vārdu tieši viņiem un precīzi šajā situācijā, kurā mēs visi atrodamies.

Šodienas svētrunas tēma – "Lai tev notiek pēc tavas ticības". Tā ir ļoti nopietna un vajadzīga tēma, un, pat ja tā nebūtu, es tomēr sludinātu tikai to, ko Dievs liek sludināt. Jēzus tevi mīl. Vairākās rakstvietās Bībelē, Jaunajā Derībā, Jēzus saka: "Lai tev notiek, kā tu esi ticējis! Lai tev notiek pēc tavas ticības!" Kas ir ticība? Ticība ir tas, kā mēs domājam un rīkojamies. Tas ir mūsu domāšanas veids un mūsu dzīvesveids, kā mūsu domāšana saskan ar Dieva vārdu un kā tai seko rīcība attiecībā pret Dieva vārdu. Lai Dievs varētu tevi svētīt, sargāt un vadīt, tev nepieciešams domāt saskaņā ar Dieva gribu. Tev nepieciešams uzņemt šo svētrunu, tev nepieciešams būt tādā vidē, kurā Dieva vārds ir goda vietā. Tev nepieciešams regulāri būt savā lūgšanu kambarī un pavadīt laiku ar Dievu. Tev nepieciešams regulāri studēt Dieva vārdu, lai tu spētu pareizi domāt un rīkoties un Dievs varētu tevi svētīt. Jēzus saka: "Ko jūs sakāt uz Mani – Kungs, Kungs – bet nedarāt to, ko Es jums saku?" Tas nozīmē, ka mums nepietiek tikai domāt tā, kā Dievs grib, mums ir nepieciešams dzīvot, kā Dievs vēlas. Jo Dievs var svētīt tikai to cilvēku grupu vai konkrētu cilvēku, kurš dzīvo pēc Viņa gribas. Dieva svētībai ir vieta tikai tur, kur Viņa svētību pieņem. Tāpēc lai notiek pēc tavas ticības! Šodien visi tie, kuri lasa šo svētrunu, ir pareizā vietā, pat ja tu šobrīd neatrodies draudzē. Šobrīd mūsu valstī ir ierobežota publiska pulcēšanās cilvēkiem lielā skaitā. Šī iemesla dēļ tu vari būt tur, kur esi, un, iespējams, tev ir piemērota karantīna, un, iespējams, tu pat esi inficēts ar vīrusu. Iespējams. Tāpēc paldies Dievam par tehnoloģijām, caur kurām mēs varam pārraidīt svētrunu un būt kopā. Lai šie vārdi, kurus tu šodien dzirdēsi, stiprina tavu ticību un izmaina tavu dzīvi! Dievs, es lūdzu par katru vienu, kurš klausās, kurš dzird, lai šie vārdi patiesi izmaina, lai ienāk prātā, ienāk sirdī un pilnībā izmaina domāšanu un sirdi. Dievs, svētī! Lai notiek dziedināšanas, brīnumi un zīmes. Lai atnāk Tavs miers, lai atnāk finansiāla pārpilnība, ka arī bada laikā katrs viens, kurš klausās, kurš dzird un pieņem to ticībā, ir paēdis! Āmen!

Lai notiek pēc tavas ticības! Kam ticam mēs, kristieši? Kur mēs esam šodien, ko mēs darām šajos apstākļos? Vai tiešām mums ir jāļaujas apstākļiem? Varbūt mums ir jāpielāgojas esošajiem apstākļiem un jāturpina ticēt? Vai mums ir jāļauj bailēm un panikai ietekmēt savu dzīvesveidu, savu domāšanas veidu? Ticības pretstats ir bailes. Es nerunāju par izjūtām. Normālas izjūtas un normālas bailes ir veselīgas un pamatotas, piemēram, bailes no augstuma. Varbūt tu esi redzējis video, kurā milzīgam un dziļam kanjonam pāri ved stikla tilts. Video var redzēt cilvēku reakciju, dodoties pāri tiltam brīdī, kad stikla virsma, kas ir aprīkota ar vizuāliem efektiem, sāk plaisāt. Video redzams, kā cilvēki krīt uz ceļiem, pielīp pie stikla, panikā kliedz utt. Tās ir nepamatotas bailes. Tajā pašā laikā bailes no augstuma ir normālas un pareizas, tāpēc izjust bailes ir normāli, bet nav labi un pareizi ļauties bailēm. Nav labi kādas saņemtas informācijas un baiļu rezultātā sākt rīkoties pretēji Dieva vārdam. Ja tu sāksi rīkoties pretēji Dieva vārdam, tev notiks pēc tavas ticības. Man pat ir sirdī pateikt un novēlēt tev: Lai tev notiek pēc tavas ticības! Kā vārdam ticēsi tu? Kā tu rīkosies, kā domāsi, ko tu darīsi? Vai tu padosies bailēm, skatoties uz apstākļiem un to, kas tev notiek apkārt? Turpini ticēt! Dievs tevi nepametīs! Dievs tevi svētīs! Lai tev notiek pēc tavas ticības!

Un Tas Kungs runāja uz Mozu: "Izsūti vīrus, kas lai izlūko Kānaāna zemi, ko Es Israēla bērniem dodu; pa vienam vīram no katras cilts, un izsūti tos, bet viņiem visiem ir jābūt vadoņiem." Tad Mozus tos izsūtīja pēc Tā Kunga pavēles no Pāranas tuksneša; visi šie vīri bija Israēla bērnu vadītāji. Un tie griezās atpakaļ no zemes izlūkošanas pēc četrdesmit dienām. Un tie nāca un gāja pie Mozus un Ārona un pie visas Israēla bērnu draudzes Pāranas tuksnesī Kadešā, un tie atnesa viņam un visai draudzei vēstījumu un rādīja arī viņiem tās zemes augļus. Un viņi tam izstāstīja un sacīja: "Tiešām, mēs nogājām tai zemē, kurp tu mūs sūtīji, un patiesi tur tek piens un medus, un šie ir tās zemes augļi. Tikai stipra gan ir tā tauta, kas tanī zemē dzīvo, un pilsētas ir stipri nocietinātas un ļoti lielas, un mēs arī tur redzējām Anaka bērnus. Un Negebā dzīvo amalekieši, bet kalnos dzīvo hetieši, jebusieši un amorieši, bet kānaānieši dzīvo pie jūras un Jordānas krastos." Tad Kālebs apklusināja tautu Mozus priekšā un sacīja: "Mēs iedami iesim uz turieni, un mēs to arī iegūsim, jo mēs ar varu to ieņemsim!" Bet tie vīri, kas kopā ar viņu bija gājuši, sacīja: "Mēs nespēsim turp nokļūt, cīnoties pret šo tautu, jo tie ir stiprāki nekā mēs." Un tie izlaida nelabu slavu par to zemi, kuru tie bija izlūkojuši, starp Israēla bērniem, tā sacīdami: "Tā zeme, ko mēs kā izlūki esam pārstaigājuši, ir zeme, kas aprij savus iedzīvotājus, un visi ļaudis, ko mēs tur esam redzējuši, ir milzīga auguma vīri; un tur mēs arī esam redzējuši milžus, Anaka dēlus, no milžu cilts; mēs bijām savās acīs kā siseņi, un tādi paši mēs bijām arī viņu acīs."” (4. Mozus 13:1-3,25-33)

4. Mozus grāmatā, 13. nodaļā Dievs runāja uz Mozu izsūtīt divpadsmit vīrus izlūkot Kānaāna zemi. Turpinājums ir aprakstīts 14. nodaļā. Kad Dievs izveda Savu tautu no Ēģiptes zemes, viņi nonāca līdz punktam, kad pēc Dieva plāna viņi ar cīņu ieiet Kānaāna zemē. Viņiem bija jāšķērso Jordāna un jāieiet apsolītajā zemē, kur piens un medus tek. No katras Izraēla cilts viņi izsūtīja pa vienam izlūkam, kopā divpadsmit. Tie visi bija cilšu vadoņi. Starp viņiem bija divi cilvēki, kuri ticēja, un bija desmit, kuri ļāvās bailēm. Šos divus sauca Jozua un Kālebs. Es ceru, ka visi, kuri klausās šo svētrunu, ir kā Jozua un Kālebs. Es tev novēlu tādam būt! Viņi četrdesmit dienas bija izlūkos, un pēc tam atgriezās pie Mozus, Ārona un Izraēla tautas, un ziņoja par redzēto. Viņi teica: "Jā, patiešām, šī zeme ir laba. Jā, patiešām Dievs var svētīt." Jā, patiešām, Dievs var svētīt Latviju. Jā, patiešām, Dievs var iejaukties tavā situācijā. Jā, patiešām, šajā krīzes un bada laikā tu vari būt paēdis. Jā, patiešām, ļaunums tev nenotiks, nedz kāda nediena tuvosies tavam namam. Jā, patiešām, Dievs var, patiešām būs labi! Jā, patiešām, šī zeme ir laba. Jā, patiešām, tava mājas grupiņa var augt. Jā, patiešām, mūsu draudze var augt. Jā, patiešām, arī šajos apstākļos mēs varam augt un būt stipri. Āmen! Kas ir pasaules uzvarētājs? Tikai tas, kurš tic, ka Jēzus ir Dieva Dēls.

Izlūki stāstīja tautai, ka zeme patiešām ir laba. "Tiešām būs Debesis, un tiešām mēs aiziesim līdz galam. Tiešām, tur ne vaidu, ne bēdu vairs nebūs. Un arī šo dzīvi mēs nodzīvosim pilnvērtīgi, un ar mūsu bērniem viss būs kārtībā. Viss būs labi!" Izlūki novērtēja šo zemi. Bailīgie teica: "Tur dzīvo milži, Anaka bērni! Mēs savās acīs viņu priekšā likāmies kā siseņi, un arī viņu acīs bijām kā siseņi." Es gan nedomāju, ka šie milži pret viņiem patiešām izturējās kā pret siseņiem. Tā viņi paši sevi novērtēja un paši par sevi domāja. Dieva vārds saka: "Es jums neesmu devis bailības garu, bet spēka, mīlestības un savaldības garu." (2. Timotejam 1:7) Šis spēka un ticības gars bija tikai diviem no divpadsmit izlūkiem – Jozua un Kālebam. Pārējie teica: "Mēs viņu priekšā likāmies kā siseņi. Jā, zeme ir laba, un mēs augļus atnesām. Tādu vīnogu ķekaru, kuru vajadzēja nest vairākiem vīriem. Cik laba zeme! Bet tur ir stipri nocietinātas pilsētas.” Jozua saplēsa savas drēbes un kopā ar Kālebu teica: "Zeme, kuru esam pārstaigājuši, ir varen laba zeme." Tas nozīmē – visiem Dieva apsolījumiem JĀ un ĀMEN. Labklājība, dziedināšana, uzvara, vairošanās! Āmen! Jozua saka: "Tā ir varen laba zeme. Mēs iesim un ar varu to paņemsim!" Arī Kālebs runāja tāpat.

“Tad Kālebs apklusināja tautu Mozus priekšā un sacīja: "Mēs iedami iesim uz turieni, un mēs to arī iegūsim, jo mēs ar varu to ieņemsim!"” (4. Mozus grāmata 13:30)

Kāda bija tautas reakcija? Viņi uzskatīja, ka Jozua un Kālebu ar akmeņiem vajag nomētāt. Tauta bija neizpratnē par to, kādā postā viņi grib viņus ievest. Tauta teica: "Visi mūsu bērni aizies bojā. Labāk mēs būtu palikuši Ēģiptē. Celsim sev vadītāju un dosimies atpakaļ uz Ēģipti!” Cilvēki sāka nesakarīgi un nepareizi runāt. Tautā izcēlās panika, baiļu vīruss. Arī šobrīd es apkārt redzu panikas vīrusu. Ne tik daudz koronavīrusu, bet panikas vīrusu. Katru dienu mūsu ziņu portālu pirmajās slejās ir informācija par to, cik jaunas saslimšanas konstatētas. Un tā katru dienu. Tas tevi kodē. Kaut izputētu tie mediji! Kaut izputētu negatīvisma perēkļi! Es saprotu, ka situācija ir objektīvi jānovērtē un atbilstoši jārīkojas, ir jāpiesargās un veselīgi jādzīvo. Bet panika un tas, kas tai seko, ir pat briesmīgāka par pašu koronavīrusu. Kas sekoja izraēliešu panikai…?

Bieži vien paniku ceļošajās ziņās parādās arī “viltus ziņas” atspēkojoši raksti. Viltus ziņas tagad skaitās tādas, kuras atspoguļo kaut ko pozitīvu, kas runā par to, ka varbūt nav tik traki un tā ir kāda sazvērestības teorija. Protams, ka mēs to visu nevaram pierādīt, bet tie arī ir viedokļi. Draud ar likumu, draud ar izrēķināšanos. Sanāk tā, ka demokrātijas vairs nav, un tu brīvi savu viedokli izteikt nevari. Faktiski tev jau draud ar kriminālatbildību par to, ka pateiksi: "Nav taču tik traki! Kāds Latvijā ir arī izveseļojies!" Visu to lasot, man rodas sajūta, ka es nedrīkstu pateikt, ka man personīgi ir zināms konkrēts cilvēks, kurš bija slims ar koronavīrusu, bet šodien ir vesels kā rutks. Kāpēc ziņu slejās netiek rakstīts, ka šodien ir izveseļojušies divi, piecdesmit vai simts cilvēki? Publicēts tiek tieši pretstats – jaunu saslimušo skaits. Un prognozes ir visbēdīgākās un vissliktākās. Tiek runāts par to, ka tālāk būšot vēl sliktāk, viss būšot aizvērts, saslimšot 90% cilvēku, daļa izveseļosies un pārējie visi nomirs. Lai tev notiek pēc tavas ticības! Es tevi nevaru piespiest ticēt Dieva vārdam. Es nevaru tevi piespiest neticēt visam un nebaroties no negatīvās informācijas. Kur ir tavs laiks ar Dievu? Kur ir tava pozitīvā ticība? Un nevis vienkārši, ka viss būs labi, bet pamatotas Rakstu vietas ar Jēzus vārdiem.

“Patiesi, patiesi Es jums saku: kas Man tic, tas arī tos darbus darīs, ko Es daru, un vēl lielākus par tiem darīs, jo es noeimu pie Tēva.” (Jāņa evaņģēlijs 14:12)

Viss tiešām būs labi. Mēs tiešām visu pārdzīvosim, izdzīvosim ar uzviju un uzvaru. Lai tev notiek pēc tavas ticības! Kāpēc parādās šādi raksti, kas it kā apkaro viltus ziņas? Mēs nezinām dažādus informācijas avous. Patiešām, ir labāk uzticēties oficiāliem informācijas avotiem, un tajā pašā laikā šī situācija tiek tā uzpūsta un pārspīlēta, ka bail paliek. Man absolūti nav bail no koronavīrusa. Man tāds nav bijis un nebūs. Arī tev tāds nav bijis un nebūs. Draudzē “Kristus Pasaulei” nav bijis neviens gadījums. Ja arī būs, tad tik un tā nebūs! Nav un nebūs! Jo mums notiks pēc mūsu ticības. Draugs, kur ir tava ticība Dievam? Kāpēc notiek “viltus ziņu” apkarošana? “Viltus ziņas” patiesībā ir viedokļi, kuros vērts ieklausīties. Klausi valdības rīkojumiem, bet tajā pašā laikā ieklausies citu viedokļos. Pasaulē ir nebijusi situācija, caur telefoniem mēs tiekam izsekoti un izspiegoti, vismaz tā notiek daudzās Eiropas valstīs, es nezinu, kā tas notiek Latvijā. Pulcēšanās vietas vēro caur telefoniem, mobilo telefonu operatori nodod informāciju par saviem klientiem drošības struktūrām; tu staigā, visur ievēro divu metru distanci, un tevi pārbauda. Mēs ievērojam divu metru distanci, un no manis līdz draudzei ir ļoti daudz metru. Kāpēc masu mediji apkaro viltus ziņas? Tāpēc, ka valsts rūpējas, lai neizceltos panika. Valsts mierina cilvēkus un aicina neklausīties dažādas melu ziņas, bet klausīties tikai oficiālo viedokli, lai neizceltos panika. Tas ir valsts pienākums. Es nesaku, ka tas ir ideāli un pareizi, bet valsts tā dara, lai neizceltos panika. Izraēlā izcēlās panika. Tauta teica: “Celsim sev vadoni un dosimies atpakaļ uz Ēģipti.” Visa draudze teica uz Jozua, Kālebu un Mozu: “Viņi ar akmeņiem ir nomētājami.” Padomā, tu nes patiesību, uzvaru un ticību, bet par to tevi grib nomētāt ar akmeņiem. Tā ir panika, kad cilvēki sāk neadekvāti rīkoties. Ko šajā brīdī atbildēja Dievs?

“Es viņus sitīšu ar mēri un tos izdeldēšu [..]” (4. Mozus grāmata 14:12)

“Es tos sitīšu ar koronu un izdeldēšu.” Kurus? Tos, kuros ir panika. Es uzskatu, ka bailes pazudinās daudz vairāk cilvēku, nekā vīruss. Tieši bailes izraisīs tādas sekas, arī ekonomiskas, kas tieši pazudinās daudz vairāk cilvēku. Tāpēc, draugs, es aicinu saglabāt skaidru prātu. Turies pie ticības un Dieva vārda, jo viss tavā dzīvē notiks pēc tavas ticības, domāšanas veida un rīcības. Izraēls četrdesmit gadus tika vadāts tuksnesī, kamēr izmira tā paaudze, kas ļāvās panikai un bailēm. Jozua un Kālebs pārdzīvoja šos četrdesmit gadus kopā ar visu šo bailīgo un nepatīkamo pūli, kas meloja, grēkoja, gribēja dzīvot pēc sava prāta un katra sīkuma dēļ cēla paniku. Četrdesmit gadu laikā Izraēls izmira, palika tikai Jozua un Kālebs, kuri iegāja apsolītajā zemē. Viņiem notika pēc viņu ticības, kaut arī ciltsbrāļi aizkavēja viņu ieiešanu apsolītajā zemē. Ja tu tici, ka tu izdzīvosi, tu dzīvosi ar uzvaru, neskatoties uz apstākļiem. Pat ja tūkstoši krīt tev blakus un desmit tūkstoši pa labo roku, tevi tas neskars. Un viss notiks pēc tavas ticības.

Tu esi lasījis Ījaba grāmatu? Tur ir par taisnu cilvēku, un par viņu ir rakstīts, ka nebija tāda otra ticīga cilvēka. Arī tu esi ļoti ticīgs cilvēks un, iespējams, ka tu esi pat kalpotājs draudzē un tev nav nekādu iemeslu, lai tu no kaut kā ciestu. Tieši Ījabam bija lielas ciešanas, un viņš pazaudēja visu savu mantu un veselību. Par viņu rakstīts, ka nebija neviena taisnāka uz zemes par viņu. Mēs lasām to Bībelē un domājam, kāda netaisnība. Vai mums ir jāpieņem uzskats, ka mums, taisniem, ticīgiem un svētiem cilvēkiem ir jāpazaudē sava ģimene, visa sava manta un veselība, un jānonāk pat līdz tam, ka gribās atteikties no Dieva? Ījabam bija problēma, viena rakstura īpašība, kas noveda viņu tādā situācijā.

Šausmas, kuras es bijos, ir mani aizsniegušas, tas, no kā es vairījos, ir mani sagrābis.” (Ījaba grāmata 3:25)

Ījabs baidījās par savu mantu un saviem bērniem. Viņš baidījās par visu. Tas, no kā tu baidīsies, tevi sagrābs. Lai tev notiek pēc tavas ticības! Bailes ir domāšanas veids. Dievs tev nav devis bailības garu. Pakļauj savas emocijas un bailes. Pakļauj savas bailes Dieva vārdam, un tev notiks pēc Viņa gribas un tavas ticības. Esmu noilgojies pēc dievkalpojumiem klātienē. Drīz pienāks tas brīdis, kad mums būs svētku dievkalpojums, kad mēs visi sanāksim kopā un slavēsim Dievu. Draudze “Kristus Pasaulei” drīz būs visos ciematos un pilsētās. Mums notiks pēc mūsu ticības!

Bet, kad Viņš iegāja Kapernaumā, viens virsnieks nāca pie Viņa, To lūdza un sacīja: "Kungs, mans kalps guļ mājās triekas ķerts un cieš lielas mokas." Un Jēzus uz to saka: "Es iešu un to darīšu veselu." Bet virsnieks atbildēja un sacīja: "Kungs, es neesmu cienīgs, ka Tu nāc manā pajumtē; saki tik vienu vārdu, un mans kalps taps vesels. Jo arī es esmu cilvēks, kas stāv zem valdības, un man ir padoti karavīri; un, kad es vienam no tiem saku: ej! tad viņš iet, un otram: nāc šurp! tad tas nāk, un savam kalpam: dari to! tad tas dara." Kad Jēzus to dzirdēja, Viņš brīnījās un sacīja tiem, kas Viņam sekoja: "Patiesi Es jums saku: ne pie viena Israēlā Es tādu ticību neesmu atradis. Bet Es jums saku, ka daudzi nāks no rīta un vakara puses un sēdēs ar Ābrahāmu, Īzāku un Jēkabu Debesu valstībā. Bet Valstības bērni būs izstumti galējā tumsībā: tur būs kaukšana un zobu trīcēšana." Un Jēzus sacīja virsniekam: "Ej, lai tev notiek, kā tu esi ticējis." Un viņa kalps tapa vesels tanī pašā stundā.” (Mateja evaņģēlijs 8:5-13)

Ticība ir pretstats bailēm. Viss, kas tev ir vajadzīgs, ir Dieva vārds, ko tu dzirdi šodien, un Dieva vārds kontekstā, kas ir tavā Bībelē. Dievam ir svētību pilnas domas par tevi. Jēzus ir teicis, ka nesauc mūs par Saviem kalpiem, bet gan par draugiem. Tu esi Dieva draugs. “Vai jūs nezinājāt, ka Svētais Gars jūsos mājo, ka jūs esat Dieva nams?” Vai tu nezināji, ka esi Dievam dārgs, mīļs un svarīgs? Tu esi Dieva acuraugs. Vai zini, ka esi neaizskarams? Ja tu tici, ka tev ir jācieš, tu cietīsi. Ja tu tici, ka tev nav jācieš, tu necietīsi. Tu vari piedzīvot vajāšanas, izsmieklu un citās zemēs vari palikt pat bez galvas, bet ticēt tam nevajag. Ja tavi radinieki ir slimojuši ar vēzi, nevajag ticēt, ka tev arī tā būs. Tev ir cits gēns, ko tu esi mantojis no Svētā Gara. Tev ir dievbērnības gars. Viss, kas ir bijis, ir pagājis, tu esi jauns radījums. Un, lai kā tur nebūtu, tu tici tam, ko saka Dieva vārds, un notiks pēc tavas ticības.

Un, kad Jēzus no turienes aizgāja, divi akli sekoja Viņam, brēkdami un sacīdami: "Tu, Dāvida dēls, apžēlojies par mums! Un, Viņam namā ieejot, aklie Tam piegāja klāt, un Jēzus tiem saka: "Vai jūs ticat, ka Es to spēju darīt?" Tie Viņam atbild: "Ticam, Kungs!" Tad Tas aizskāra viņu acis un sacīja: "Lai jums notiek pēc jūsu ticības."" (Mateja evaņģēlijs 9:27-29)

Ja tu tici, tad lai Dievs šajā pašā brīdī tevi aizskar un bailes un nedrošība aiziet, Jēzus Vārdā! Viss, kas tev jāsaka: “Es ticu Tev, Dievs! Es ticu Tavam vārdam, nevis savām bailēm un negatīvai informācijai. Es objektīvi vērtēju situāciju un objektīvi rīkojos, bet es nebaidos.” Ielaid sevī Svētā Gara mieru un stabilitāti. Viņš kļuva nabags mūsu dēļ. Tiem, kuri uztraucas par finansēm, ir jāzina, ka Jēzus nomira pie krusta, lai Viņa nabadzība kļūtu mums par bagātību. Jēzus ir teicis, ka neviens Rakstu galiņš nezudīs. Zāle un puķes novītīs, bet Dieva vārds paliks mūžīgi. Bada laikā tu būsi paēdis. Vīrusa epidēmijas laikā tu būsi vesels. Nemiera un panikas laikā tu būsi pilnīgā mierā.

Un no turienes Jēzus aizgāja un atkāpās Tiras un Sidonas robežās. Un redzi, viena kānaāniešu sieva, kas nāca no tām pašām robežām, brēca un sacīja: “Ak, Kungs, Tu Dāvida dēls, apžēlojies par mani! Manu meitu ļauns gars nežēlīgi moka.” Bet Viņš tai neatbildēja neviena vārda. Tad Viņa mācekļi pienāca, lūdza Viņu un sacīja: “Atlaid to, jo tā brēc mums pakaļ. Bet Viņš atbildēja un sacīja: “Es esmu sūtīts vienīgi pie Israēla cilts pazudušajām avīm.” Bet tā nāca, metās Viņa priekšā zemē un sacīja: “Kungs, palīdzi man!” Bet Viņš atbildēja un sacīja: “Neklājas bērniem maizi atņemt un to nomest suņiem priekšā.”” (Mateja evaņģēlijs 15:21-26)

Šī rakstvieta tieši šobrīd ir piemērota tiem, kuri mēdz apvainoties, kuri, piemēram, nepieņem veidu, kā es sludinu. Stilam nav nozīmes, visu izšķir slāpes. Svarīgi, ka Dieva vārds tiek pasniegts saprotamā valodā, Garā, patiesībā un spēkā. Kad Jēzus sludināja, tad visi par Viņu brīnījās. Tā bija jauna mācība ar spēku. Šeit skan mācība ar spēku. Neviens, kurš šo ierakstu klausīsies, nepaliks vienaldzīgs. Ja tu vēl neesi dalījies ar šo tiešraides dievkalpojumu, tad izdari to, lai vēl vairāk cilvēku dzird šo Vārdu, kas var pacelt ikvienu. Draudzē ir jābūt kārtībai un ticībai. Draudzē mums ir jāupurē savas personīgās ambīcijas visu labuma dēļ. Tikai tā mēs spējam uzvarēt. Atcerēsimies šī gada kalendāru un devīzi: “Ar Tavu spēku es sagrauju mūrus, un ar savu Dievu es pārvaru vaļņus.” Šī Rakstu vieta runā par to, ka sagraut mūrus un pārcelt kalnus ir iespējams tikai vienotībā. Dievs nāks pakaļ visai Savai draudzei, nevis vienam indivīdam. Divi gulēs vienā gultā, vienu paņems, otru atmetīs, jo viens gulēja, kad visi bija kopā. Kamēr visi ziedoja, strādāja un uzņēmās kalpošanu, tikmēr kāds neko nedarīja. Draudze ir reāls organisms, kurā katrs ieņem savu vietu. “Neklājas bērniem maizi atņemt un suņiem nomest priekšā.” Šī sieviete varēja apvainoties par tādu Jēzus atbildi, bet neapvainojās.

Bet viņa sacīja: "Tā gan, Kungs! Bet tomēr sunīši ēd no druskām, kas nokrīt no viņu kungu galda."” (Mateja evaņģēlijs 15:27)

Ar tādu attieksmi ir jānāk pie Dieva, un tev ir jābūt draudzē. Šī brīža situācija ir pārbaudīšanas laiks. Jēzus palīdzēja sievai, jo redzēja, ka viņas ticība ir liela.

“Tad Jēzus atbildēja un tai sacīja: "Ak, sieva, tava ticība ir liela, lai tev notiek, kā tu gribi." Un viņas meita kļuva vesela tai pašā stundā.” (Mateja evaņģēlijs 15:28 )

Ik pa laikam man zvana slimi cilvēki, kuri grib runāt tikai un vienīgi ar mani un ne ar vienu citu, jo viņiem ir tik “svarīga” lieta, ka ar citiem to apspriest viņi negrib. Es parasti to deleģēju kādam līderim. Ja tu nevari saņemt Dieva vārdu un palīdzību tādā veidā, kādā tev to piedāvā, bet tikai tā, kā tu pats esi iedomājies, tad tev jāpaliek gribot. Ja tevi uzrunā un stiprina šodienas vārds no Dieva vai arī kaitina, tad raksti to komentārā zem video. Lai tev notiek pēc tavas ticības! Tu esi svētīts kaut vai ar to, ka dzirdi Dieva vārdu. Tu nekad neaizmirsīsi šo dienu, jo no šīs dienas tavā dzīvē sāks notikt pozitīvas pārmaiņas. Es sirdī zinu, ka tavā dzīvē sāks notikt pozitīvas pārmaiņas! Tu vienmēr būsi augšā un nekad lejā. “Jebšu es staigāju tumšā ielejā, taču ļaunuma nebīstos, jo Tu esi pie manis, un Tavs gana zizlis un Tava gana vēzda mani iepriecina.”

Kad Goliāts pastaigājās gar izraēliešu ierindām, viņš skatījās, kurš būtu gatavs ar viņu cīnīties, un teica: “Ja es pieveikšu savu pretinieku, tad jūs mums padosieties.” Visā Izraēlas profesionālajā armijā nebija neviena, kurš būtu gatavs cīnīties, jo visiem bija bail. Atnāca Dāvids, parasts ganuzēns, kurš bija gatavs cīnīties un pieveikt Goliātu. Sauls teica Dāvidam, ka pretinieks ir profesionāls karotājs kopš bērnības un ka viņš nevar ar tādu cīnīties. Dāvids atbildēja, ka viņš ir gans un vienmēr ir nosargājis savu ganāmo pulku, pat no lauvas un lāča. “Panācu lauvu, sagrābu aiz krēpēm un situ, kamēr nositu. Kad lācis nāca, tad arī to nositu un laupījumu atņēmu. Šis neapgraizītais, bezdievīgais filistietis būs kā viens no tiem.” Dāvidam uzlika Saula bruņas, bet viņš teica, ka nav tā radis. Dāvids paņēma savus piecus akmeņus un gāja pretī Goliātam. Kad visi profesionāļi bija nobijušies, Dāvids bija stabils. Tāpat arī tava mājas grupiņa augs un vairosies, ja būsi bezbailīgs un stabils. Tavs bizness vairosies un tavas finanses nekad neapsīks. Tu nekad neslimosi. Lai tev notiek pēc tavas ticības! Ja tu šodien pēc šī sprediķa jūties pacilāts un iedvesmots, es gribu, lai tu tāds esi vienmēr, ne tikai šodien. Nav svarīgi, ko tu jūti, bet svarīgi, kam tu tici un kā rīkojies. Dāvids devās pretī Goliātam ar pieciem akmeņiem. Viņš iemeta Goliātam tieši pierē, un viņš bija gar zemi. Dāvids ar paša Goliāta zobenu nocirta viņam galvu. Draugs, tu esi šis ganu zēns, tu esi neprofesionālis, kurš nocērt galvu savam pretiniekam. Pirmie Jēzus mācekļi nebija izglītoti cilvēki. Ir ļoti labi būt izglītotam, bet pirmie apustuļi bija zvejnieki un muitnieki, kuriem nebija kaut kādas īpašās izglītības un īpašās dotības; viņi bija vienkārši, parasti cilvēki. Ja tu esi vienkāršs un parasts cilvēks un tev liekas, ka tu neesi nekas, tad zini, ka tev nav nekas neiespējams

 “[..] Tas visu spēj, kas tic.” (Marka evaņģēlijs 9:23)

Dāvids bija cilvēks, kurš nebijās un neļāvās masu psihozei. Viņš bija cilvēks, kurš gāja un darīja Dieva gribu un ticēja Dieva vārdam. Tas Kungs ir tavs un mans patvērums, no kā tev un man bīties? Ir pamatotas un veselīgas bailes, kurām seko adekvātas darbības. Mani izglāba bailes no elles, un tās bija pamatotas bailes; pateicoties tām, es šodien esmu izglābts un varu uz tevi runāt. Es nespēju izdarīt sev galu, jo baidījos no elles. Man nekas cits neatlika, kā nākt pie Jēzus Kristus un lūgt grēku nožēlas lūgšanu. Un ir pamatotas bailes, kurām seko neadekvātas darbības. Arī no vīrusa var būt pamatotas bailes, taču tām var sekot neadekvātas darbības, kas nav pareizi. Un ir nepamatotas bailes, kurām nevar sekot adekvātas darbības, jo tās nemaz nav pamatotas. Bet pretstats bailēm ir veselīga ticība.

“Es iedvesīšu ļaudīm bailes, kad tie staigās apkārt taustīdamies kā akli, jo viņi ir grēkojuši pret To Kungu; viņu asinis izlies kā samazgas un viņu miesas izmetīs kā mēslus!” (Cefanijas grāmata 1:17)

Visas slimības, arī koronavīruss, ir cilvēces grēku sekas. Un nav svarīgi, kur šis vīruss ir radies, laboratorijās vai no pašām elles dzīlēm, tās ir cilvēku grēku sekas. Vīruss ir izlaists, un tas šobrīd valda, un tiem, kuri grēko, ir pamats baidīties. Mēs esam kā Noa uz droša šķirsta, mēs esam savā draudzē, kalpošanā un ticībā, savā vietā, katrs ar Dieva vārdu, kas ir kā pamats un stipra klints. Mums ir personīgas attiecības ar Dievu, bet cilvēkiem apkārt, kuri dzīvo savos grēkos, tā visa nav. Nekāds sudrabs un zelts viņiem vairs nepalīdzēs.

“Tā Kunga dusmības dienā viņus neglābs ne viņu sudrabs, ne viņu zelts, un visu zemi aprīs Viņa niknuma uguns, jo ātru galu Viņš atnesīs visiem zemes iedzīvotājiem.” (Cefanijas grāmata 1:18 )

Draugs, kur ir tavs sudrabs un zelts šodien? Tu esi pārbijies un iespiedies stūrī no kaut kāda koronavīrusa, gripas. Valstis nezina, ko darīt, cilvēki ieslēdzas katrs savā alā, savā karantīnā. Pēkšņi vienā dienā viss mainās. Un Jēzus saka, tas ir tikai lielo bēdu iesākums. Viņš teica, ka kara laiki būs, bada laiki būs, arī šie laiki saistās ar ekonomisko krīzi, kas neizbēgami sekos. Mums ir jānāk pie Kristus – Viņš ir vienīgā cerība, glābiņš, patvērums, klints. Tā ir alga par mūsu grēkiem, alga par to, ka no skolām esam izsvieduši ticības mācību. Alga par to, ka esam izsmējuši Dievu un ticīgos, alga par to, ka esam popularizējuši homoseksuālas laulības, alga par to, ka draudzes negrib vienoties. Ir tikai viens ceļš – patiesa grēku nožēla. Tas viss, ar ko pasaule tagad saskarās, ir tikai lielo bēdu prelūdija.

“Tauta celsies pret tautu, valsts pret valsti, vietām būs zemestrīces un bada laiki. Tas būs lielo bēdu iesākums.” (Marka evaņģēlijs 13:8 )

Mācekļi gāja un rādīja Jēzum izcili uzceltu Templi, un mēs mīlam mūsu zinātnes sasniegumus, mēs mīlam to, cik esam gudri un kā ar visām slimībām un epidēmijām esam tikuši galā. Lielā zinātne, lielā medicīna, lielie debesskrāpji, lielās pilsētas, lielā Bābele… Lielās reliģijas un celtnes, šosejas un ātrgaitas transports. Mēs dodamies kosmosā un izpētām debesu plašumus, planētas un zvaigznes. Kādi zinātnes un cilvēces sasniegumi! Jēzus teica, ka akmens uz akmens nepaliks, un tas viss ir tikai lielo bēdu iesākums.

“Jo tanī laikā būs tādas lielas bēdas, kādas nav bijušas no paša iesākuma, kopš Dievs pasauli radījis, līdz šim, un kādu arī vairs nebūs. Un, ja Tas Kungs šīs dienas nesaīsinātu, tad neviens netaptu izglābts; bet izredzēto dēļ, ko Viņš izredzējis, Viņš tās dienas ir saīsinājis.” (Marka evaņģēlijs 13:19-20)

Holokausts, Hitlers, Staļins, mēris... Bet Jēzus saka, ka tādas bēdas, kādas būs, vēl nav bijušas. Tāpēc es aicinu visus grēciniekus, kuri ir ņirgājušies un nolieguši Kristu, ir pēdējais laiks atgriezties, piesaukt To Kungu, kamēr Viņš ir atrodams, un Viņš atbildēs, Viņš apžēlosies un dziedinās. Šis ir gan pārbaudīšanas laiks, gan atgādināšanas laiks gan draudzei, gan grēciniekiem. Izglābts būs tas, kurš piesauks Jēzus Vārdu un no sirds nožēlos savus grēkus.

“Bailēs un nomāktības bēdās es piesaucu To Kungu, un Viņš paklausīja un mani atsvabināja.” (Psalms 118:5)

Ja tu esi kristietis un esi bēdās, un tu redzi, ka tu sāc neadekvāti rīkoties, piesauc To Kungu! Ja tu esi grēcinieks un zini, ka esi pazudis, tad piesauc To Kungu un saki: “Mīļais debesu Tēvs, es atzīstu, ka esmu grēcinieks, piedod man manus grēkus, nāc manā sirdī un esi manas dzīves Kungs.” Atrodi draudzi. Es tev varu piedāvāt draudzi “Kristus Pasaulei”, esi draudzē, neizlaid nevienu dievkalpojumu, esi savā grupā, uzņemies kādu kalpošanu, lasi Bībeli katru dienu, lūdz Dievu katru dienu un kalpo Viņam. Tu esi izglābts, svēts un dziedināts. Viss labākais tev vēl ir priekšā, un lai tev notiek pēc tavas ticības.

Ģeķis saka savā sirdī: "Dieva nav!" Samaitāta un nejēdzīga ir viņu dzīve, nav starp viņiem neviena, kas labu dara.” (Psalms 53:2)

Visiem valsts cilvēkiem, valsts vīriem ir jānāk pie Kristus. Šis ir īstais laiks “Dievs, svētī Latviju!” himnai. Ne tikai kā dziesmai un himnai, bet gan kā patiesai grēku nožēlai. Kaut mēs izmantotu šo laiku un saprastu, kaut mēs secinātu un rīkotos, un pareizi sāktu domāt, kā Dievs to ir paredzējis. Ieejot sociālajos tīklos, es redzu cilvēku ierakstus ar ļauniem, draudīgiem tekstiem, piemēram: “Jūs, ārzemju blandoņas, nelieniet atpakaļ Latvijā! Kropļi tādi!” Cilvēks, kurš tā raksta, ir neadekvāts un slims, lai viņam notiek pēc viņa ticības. Jo Dieva vārds saka: “Lai tev notiek, kā tu esi ticējis.” Ja tu tā vari teikt par savas tautas daļu, tad nākamreiz tu tā teiksi par saviem līdzcilvēkiem, savu ģimeni un sevi. Tāds esi tu pats, tavs domāšanas veids un tu mīli visur un visā vainot citus. Bet mums ir jāskatās katram uz sevi. Grēcinieki dodas ellē, un vienīgais glābējs ir Jēzus Kristus. Un viss šis ir tikai brīdinājums, ka sekos kaut kas vēl ļaunāks, ja mēs neatgriezīsimies.

“Dāvida dziesma. Tas Kungs ir mans gaišums un mana pestīšana, no kā man bīties? Tas Kungs ir manas dzīves patvērums, no kā man baiļoties? Kad ļaundari, mani pretinieki un ienaidnieki laužas uz mani, lai saplosītu manu miesu, viņi klups un kritīs. Kad bruņoti pulki nostājas pret mani, mana sirds ir bez bailēm; kad pret mani ceļas karš, arī tad es esmu pilns paļāvības. Vienu es izlūdzos no Tā Kunga, pēc kā es kāroju: ka es varu palikt Tā Kunga namā visu savu mūžu, skatīt Tā Kunga jaukumu un pielūgt Viņu Viņa svētajā vietā, jo Viņš mani apslēpj Savā mājoklī ļaunā dienā, Viņš mani sargā Savas telts pavēnī un ceļ mani augstu uz klintskalna. Tā mana galva būs pacelta, ienaidniekiem redzot, es būšu altāra tuvumā un nesīšu upurus ar gavilēm, dziedādams un spēlēdams Tam Kungam! Uzklausi, ak, Kungs, manu balsi, kad es saucu, esi man žēlīgs un atbildi man! Mana sirds turas pie Tava vārda: "Meklējiet Manu vaigu!" Es meklēju, Kungs, Tavu vaigu.” (Psalms 27:1-8 )

Dāvids mums rāda savas uzvaras atslēgas. Tev ir jābīstas Dieva. Ja tu domā, ka Tas Kungs ir tik liela mīlestība, ka no Viņa nevar baidīties, tad ar tevi ir cauri. Bīsties To Kungu! Jā, Viņš ir mīlestība, bet, ja mēs izvēlamies savus ceļus, nevis Dieva ceļus, tad mēs mierīgi nokļūsim tajā vietā, kur Dieva nav, un to vietu sauc elle. Ja tu apgalvo, ka Dieva mīlestība ir tik liela, ka nekas slikts nevar notikt, tad tu esi mistiķis, kas meklē piedzīvojumus, labas sajūtas. Kur paliek ticība Dieva vārdam? Vēstulē ebrejiem ir rakstīts, lai neatstājam savas sapulces. Pāvils sapulču atstāšanu pieskaita pie grēkiem, jo tad neatliek vairs upuris par grēkiem. Tieši draudze ir tā vieta, kur mēs saglabājam savu ticību. Nenovērtē draudzi par zemu, nenovērtē savu kalpošanu draudzē par zemu, nenovērtē savu mājas grupiņu par zemu, nenovērtē savu mācītāju par zemu. Tas ir ārkārtīgi svarīgi – Dievs ir patvērums tiem, kuri ir savā draudzē. Draudze ir spēks un glābšanas šķirsts. Draudze ir dzīvības avots, patiesības balsts un pamats.

“Vienu es izlūdzos no Tā Kunga, pēc kā es kāroju: ka es varu palikt Tā Kunga namā visu savu mūžu, skatīt Tā Kunga jaukumu un pielūgt Viņu Viņa svētajā vietā.” (Psalms 27:4)

Dāvida panākumu un svētību atslēga bija vēlme, ticība un pareizs lēmums būt Tā Kunga namā. Regulāri un vienmēr būt savās personīgajās attiecībās ar Dievu. Regulāri būt savā draudzē, būt veselīgā mācībā. Un panest to, ka tevi arī par suni nosauc. Ir jāpacieš kādi brāļu un māsu izgājieni, jo tu vēl nedzīvo Debesīs, tev ir normāla saskarsme ar parastiem cilvēkiem. Draugs, nav ideālu cilvēku, nav ideālu draudžu, un vispār šeit nav nekas ideāls uz zemes. Esi tikai tu un tava attieksme pret cilvēkiem.

“Tā mana galva būs pacelta, ienaidniekiem redzot, es būšu altāra tuvumā un nesīšu upurus ar gavilēm, dziedādams un spēlēdams Tam Kungam!” (Psalms 27:6)

Dāvids nesa upurus Dievam. Ja tu vairāk palasīsi, tu ieraudzīsi, ka Dāvids ļoti daudz deva Tempļa celšanai, Dieva darbam. Mūsu finanses ir daļa no mūsu dzīves, daļa no mūsu darba, kuru mēs darām Dieva nama celtniecībai. Ziedojot šeit un dodot savu desmito tiesu, tā ir ļoti laba augsne, kurā sēt. Jo draudzi “Kristus Pasaulei” Dievs ārkārtīgi mīl. Mūsu draudze ir ārkārtīgi svētīta, tā ir ļoti Dieva iemīļota. Es regulāri lūdzu par visām Latvijas draudzēm un mācītājiem. Mēs esam daļa no Latvijas draudzes, visas konfesijas kopā. Bet es esmu pamanījis, ka mūsu draudze ir ārkārtīgi svētīta, un mēs esam arī ārkārtīgi dodoša draudze. Mēs neesam pati lielākā konfesija, bet, ļoti iespējams, ka mūsu draudzē ir visvairāk nodevušos Dieva kalpotāju. Mums katram ir jābūt savas draudzes patriotam.

Dārgais Debesu Tēvs, Svētais Gars, es lūdzu, izej no šīs vietas un pieskaries ikvienam, kurš skatās, lasa un meklē Tevi. Jēzus Kristus Vārdā, es lūdzu par labklājību katram vienam, kurš dzird, ziedo un ir uzticams savās finansēs savai draudzei. Dievs, ņem vērā katru upuri, tāpat kā Dāvida upuri Tu ņēmi vērā. Un lai uz šī upuru altāra nāk svētība katram, katrai ģimenei. Lai katrs šajā īpašajā situācijā ir paēdis. Un es lūdzu par katru uzticamu cilvēku, lūdzēju, draudzes dalībnieku, ka tieši šajā laikā ienākumi pavairojas. Lai darbi ir vēl vairāk, un lai nāk jaunas idejas, jauni virzieni, ka viss šis notikums tiek vērsts priekā. Lai tas ir kā tramplīns jaunām uzvarām un jauniem centieniem Jēzus Kristus Vārdā. Paldies Tev, Dievs, par finansiālu svētību un veselību, lai aiziet projām jebkādi simptomi un jebkādas slimības!

Mācītāja Mārča Jencīša svētrunu ”Lai tev notiek pēc tavas ticības” pierakstīja un rediģēja draudzes “Kristus Pasaulei” redakcija

Draudze

Publicēja 2020. gada 23. marts 22:29Līga Paņina

Ziņas datums 24.03.20.

Debesu Tēvs, mēs pateicamies par Tavu klātbūtni, par Tavu vārdu, ko Tu esi mums sagatavojis. Svētī katru vienu, katru draudzi Latvijā, svētī mūsu draudzi, svētī katru Latvijas iedzīvotāju, Jēzus Kristus Vārdā. Āmen! Šobrīd mēs atrodamies Līgatnē, kur ir arī mana deklarētā dzīvesvieta. Līgatne sastāv no maza ciematiņa un meža teritorijas. Tieši šobrīd es atrodos Gaujas krastā, un šī upe vienmēr ir bijusi un vienmēr būs, tāpat kā draudze „Kristus Pasaulei”, kura gan vienmēr nav bijusi, bet tā vienmēr būs. Dievs ir un būs! Tāpat arī Dieva draudze vienmēr būs. Kopā ar mums dievkalpojumā piedalās arī meža iemītnieki, jo varam dzirdēt putnu dziesmas. Šeit ir sapulcējusies neliela daļa draudzes cilvēku, lai pārraidītu dievkalpojumu. Šodienas svētrunas tēma ir „Draudze”. Mēs šodien esam šeit, lai iedrošinātu cits citu, būtu kopā, dzirdētu Dieva vārdu, stiprinātos un ieviestu kārtību savā galvā, sirdī, cilvēkos un mūsu Latvijā. Dievs, svētī Latviju!

„Bet ja es aizkavētos – lai tu zinātu, kā pienākas izturēties Dieva namā, kas ir dzīvā Dieva draudze, patiesības balsts un pamats.” (1. Timotejam 3:15)

Dzīvā Dieva draudze ir patiesības balsts un pamats! Kristus draudze ir visa pamats. Tā ir pamats svētībām un elementārai kārtībai uz zemes. Draudze ir kā bāze. Es šodien no rīta pētīju materiālus par Pirmo pasaules karu un Latvijas neatkarības cīņām. 1918. gadā jaunizveidotā Latvijas armija sakāva gan Bermonta, gan Golca armiju un patrieca tās no mūsu valsts, kas bija jau dibināta, bet neviens vēl nebija par to pastāvējis. Un mēs šodien baudām no viņu augļiem, jo mums ir pašiem sava, brīva valsts. Vai mēs latvieši paši izcīnījām uzvaru un neatkarību? Ja mēs teiktu, ka paši, tā nebūtu gluži patiesība. Tajā laikā bija Lielbritānijas un Francijas kara flote. Tajā atradās kuģi, kas pārvietojās un piegādāja milzīgas kravas. Tā bija bāze karadarbības veikšanai. Jūras kara bāze nozīmē noteiktu jūras un sauszemes teritoriju, kur dislocējas kuģu apkalpe. Tā ir bāze, kas karadarbības laikā spēj piegādāt lielu daudzumu cilvēku resursu, munīciju, pārtiku un visu nepieciešamo. Ja no šādas bāzes iziet desants (speciāli sagatavota karaspēka vienība), tad tā tiek apgādāta tieši no jūras bāzes. Ja šādas bāzes nav, tad karavīram vairs nav kur atgriezties, viņš ir zaudējis un pazudis, un karš ir zaudēts. Tāpēc jebkurai karadarbībai ir vajadzīga bāze, jebkam ir vajadzīga bāze. Pārtikai, kuru mēs iegādājamies veikalā, arī ir bāze – loģistikas centri, noliktavas, bāzes vietas, ceļi. Ja kravas ceļi tiktu slēgti, tad būtu pavisam cita situācija, jo tie ir kā dzīvībai svarīgas artērijas, kas apgādā mūs ar pārtiku un visu nepieciešamo. Ja kravas ceļi tiktu slēgti, tad tā būtu katastrofa.

Draudze ir bāze! Draudze Latvijai un katram cilvēkam ir bāze ar dzīvībai svarīgām artērijām, kas apgādā mūs un valsti ar garīgu enerģiju un spēku, ļaujot tai pastāvēt. Bībele saka, ka iesākumā bija vārds, un vārds tapa miesa, tas nozīmē, ka visam, kas notiek fiziskajā pasaulē, sākums ir garīgajā pasaulē. Draudze ir tā, kas izcīna uzvaras un iegūst svētības tieši garīgajā pasaulē. Draudze uztur veselīgus morālos jeb garīgos principus savā valstī un savā tautā. Tajā dienā, kad Latvijā vairs nebūs draudzes, vairs nebūs Latvijas. Tas daudziem var šķist absurds, bet tā saka Dieva vārds. Bībele saka: kad draudze tiks paņemta prom no zemes, tad iestāsies antikrista laiks, kāds nekad nav bijis un kāds vairs nekad nebūs, un tam sekos gals. Tāpēc Bībele apgalvo, ka dzīvā Dieva draudze ir patiesības balsts un pamats. Ja valstī ir kārtība, elementāras garīgas normas, kas satur kopā tautu un uztur to pie pilna prāta, tas nozīmē, ka Dievs darbojas caur Savu draudzi. Ja Dieva draudze ir, tad Dieva svētība var darboties tautā. Ja draudzes nav, tad Dieva svētība nedarbojas, jo draudze ir patiesības balsts, pamats un bāze. Tieši tas pats princips darbojas arī mazākā mērogā, jo draudzes sapulces ir bāze katram draudzes cilvēkam. Kad tu apmeklē dievkalpojumu un mājas grupiņu, tu esi Dieva klātbūtnē, tu saņem stiprinājumu, mācību un aizlūgšanas. Pēc tam tu dodies prom uz dienu, vairākām dienām vai nedēļu un izcīni savas garīgās cīņas; tu dodies ikdienas dzīvē, kur tu pastāvi, strādā, cīnies par cilvēku dvēselēm, cīnies par sevi, lai ietu un uzvarētu. Tā visa ir garīga cīņa. Tu cīnies, lai pats pastāvētu šajā pasaulē.

„Jo ne pret miesu un asinīm mums jācīnās, bet pret valdībām un varām, šīs tumsības pasaules valdniekiem un pret ļaunajiem gariem pasaules telpā.” (Efeziešiem 6:12)

Mums ir jācīnās pret ļaunajiem gariem pasaules telpā. Visa redzamā sākums ir garīgajā pasaulē. Draudze ir tā, kas iejaucas garīgajos procesos, karojot pret ļauno un aizstāvot labo. No tā, cik aktīva un stipra ir draudze, ir atkarīgs tas, cik stipra būs valsts. Šobrīd neliela daļiņa mūsu draudzes stāv mežā, ļoti skaistā vietā pie upes. Mēs šeit slavējam un pielūdzam Dievu. Slavējot Dievu, es domāju par upi, kura vienmēr ir šeit plūdusi. Kamēr tā šeit plūst, šeit ir dzīvība, aug koki un mīt dzīvā radība. Tieši tāpat ir ar draudzi – kamēr ir draudze, tikmēr ir dzīvība. Kamēr valstī ir nodevušies kristieši, kuri dzīvo pēc Dieva vārda, tikmēr apkārt ir dzīvība.

Par Līgatnes vēsturi nav daudz zināms. Šeit ir pilskalns, kurš ir daļēji nopostīts, un tur ir ierīkotas grantsbedres. Ir diskusijas par to, kam šis pilskalns ir piederējis, iespējams, ķēniņam Rūsiņam. Kas šajā pilskalnā ir mājojis, arī īsti nav skaidrs, jo izskatās, ka tie nebija lībieši, bet balti. Šī vieta jau krietni sen ir bijusi apdzīvota. Līgatnei ir piešķirts pilsētas statuss. Viss Līgatnes uzplaukums ir saistīts ar 19. gadsimtu un slaveno Līgatnes papīrfabriku. Tā bija pirmā papīrfabrika Latvijā. Šajā laikā fabrika izvērsa plašu celtniecību. Tika uzbūvētas strādnieku ēkas, administratīvās ēkas, slimnīca, dzemdību nams, fabrika, klubs, skola, nespējnieku nams un aptieka. Fabrikā pastāvēja tajā laikā unikāls sociālais modelis. Strādniekiem tika piešķirts bezmaksas dzīvoklis, apkure, elektrība, medicīniskā aprūpe, izglītība bērniem un nodrošinājums vecajiem cilvēkiem. Pat 1905. gada revolūcija šeit pagāja secen. Kāpēc? Tāpēc, ka visai dzīvei, procesiem un celtnēm Līgatnē bija bāze, un tā bija fabrika. Viss, kas šodien ir šeit, ir šīs fabrikas dēļ. Fabrika bija kāda cilvēka vīzija, un viņš to bija īstenojis.

Draudze ir patiesības balsts un pamats. Katra mājas grupiņa ir balsts un pamats. Mēs sapulcējamies kopā, gūstam garīgu stiprinājumu, esam Dieva klātbūtnē, un tad mēs izejam cīņā. Nepietiek tikai ar personiskām attiecībām ar Dievu, ir nepieciešama bāze, kur atgriezties, bruņoties, stiprināties, kur tevi nodrošinās ar pārtiku, apģērbu un visu nepieciešamo. Draudze ir ārkārtīgi svarīga, un draudzes sapulces nekad nedrīkst atcelt, jo tikai ar personiskām attiecībām ar Dievu mēs nespējam izdzīvot. Ir vajadzīgas sapulces, ir nepieciešams sanākt kopā, lai mēs cits citu stiprinātu. Draudze nav online. Neviena draudze, kas pāries online režīmā, neizdzīvos, jo mēs online uz Debesīm neiesim. Viss, ko tu vari darīt online, ir vienkārši klausīties sprediķi. Draudze ir reāli dzīvi cilvēki, jaunpiedzimuši kristieši, Dieva bērni, Dieva tauta. Draudze ir organizēta grupa, kurai ir viens mācītājs un konkrēti mērķi. Draudzes kopīgā vīzija ir nest Dieva vārdu tautā. Mēs kā draudze esam bāze Latvijai, tā ir arī bāze katram no mums personīgi. Tāpēc tu esi pareizā laikā un pareizā vietā. Būt ar Dievu nenozīmē tikai personiskas attiecības ar Dievu, bet tas nozīmē būt draudzē.

„Kas dzīvo Visaugstākā patvērumā un mīt Visuvarenā ēnā, tas saka uz To Kungu: “Mans patvērums un mana pils, mans Dievs, uz ko es paļaujos!”” (Psalms 91:1-2)

Visi Dieva apsolījumi tevi glābt kā putnu no ķērāja cilpas, pasargāt no vīrusiem, pasargāt no iznīcinātāja mēra darbojas draudzē. Mēri un koronavīrusu nemaz nevar salīdzināt, tie ir kā nakts pret dienu. Ja tu palasīsi, kas notika mēra laikos, tu sapratīsi, cik tas bija nopietni. Ja tu dzīvotu mēra laikā, tad tu nesēdētu ne te, ne tur. Šodien tas nenotiek, jo virs zemes ir draudze un Dieva svētība.

“Tu nebīsties nakts briesmu, nedz arī bultu, kas dienu skraida, nedz mēra, kas tumsā lien, nedz sērgu, kas pusdienā nomaitā. Jebšu tūkstoši krīt tev blakus un desmit tūkstoši tev pa labo roku, taču tevi tas neskars.” (Psalms 91:5-7)

Visi šie apsolījumi attiecas uz kādiem noteiktiem cilvēkiem. Vai uz tiem, kuriem ir personīgas attiecības ar Dievu? Nē, uz tiem, kuri ir draudzē.

Pāvila, kurš pirms tam bija Sauls, draudzes vajātājs, atgriešanās brīdis aprakstīts šādi:

“Pie zemes nokritis, viņš dzirdēja balsi, kas viņam teica: "Saul, Saul, kāpēc tu Mani vajā?"” (Apustuļu darbi 9:4)

Jēzus saka Saulam, kurš ir nokritis pie zemes: “Kāpēc tu Mani vajā?” Sauls vajāja Jēzu vai draudzi? Par viņu ir rakstīts, ka viņš vajāja daudzus kristiešus, tātad draudzi. Viņš ieradās draudzes pulcēšanās vietās kopā ar bruņotiem cilvēkiem un arestēja tos, kuri sekoja Kristum, un piespieda izteikt zaimus. Jēzus teica: “Tu Mani vajā!” Tas nozīmē, ka Jēzus nav šķirams no draudzes un draudze no Jēzus. Ja tu neesi draudzē, tu neesi Kristū, un, ja tu esi Kristū, tad tu esi draudzē. Arī tad, ja tev ir “liela” sirds un patīk apvainoties, tu piedod. Tu cīnies un pazemojies, un paliec sadraudzībā. Bībele skaidri saka: ja tu nepiedod savam brālim, tad ir tāda problēma, ka Dievs arī tev nepiedod. Tā ir rakstīts. Kāpēc Viņš par to māca tik radikāli? Varbūt tu esi apvainojies uz brāli un domā: “Es esmu apvainojies tikai uz brāli!” Nē, draugs, tu esi apvainojies uz Kristu. Ja tu esi apvainojies uz Kristu, tu vairs nevari būt ar Viņu, tu esi distancējies. Tādēļ, ja tev kaut kas ir pret otru, tad piedod. Pēteris jautā: “Cik reizes jāpiedod? Vai septiņas reizes pietiks?” Jēzus atbild, ka septiņdesmit reiz septiņas. Tas nozīmē, ka jāpiedod ir vienmēr. Tāpēc, ja tu esi Kristū, tu piedod un esi draudzē, nevis online. Protams, Dievs redz dažādas ārkārtas situācijas, bet arī tad, ja tas ievelkas un tu neesi draudzē, tava ticība izdziest. Diemžēl tā tas notiek. Tāds ir Dieva prāts. Jēzus saka, ka Viņš ir mūsu galva, un mēs esam Viņa miesa.

Ja tu pavērosi, kādas filmas šobrīd ir populāras, tad redzēsi – vīruss, vīruss, vīruss. Šobrīd visskatītākās ir vīrusu filmas, cilvēki ir pieslēgušies tēmai, un kāds par šo tēmu ir parūpējies. Šis “kāds” ir mūsu masu mediji. Varbūt ne visi, bet daudzi masu mediji nodarbojas ar iebiedēšanu – 99% ziņu ir negatīvas. Draudzes uzdevums ir nest cerību un ticību, jo Bībele saka: kas dzīvo Visaugstākā patvērumā, tam nekas nekait, – tam, kurš ir draudzē.

“Kas dzīvo Visuaugstākā patvērumā un mīt Visuvarenā ēnā, tas saka uz To Kungu: "Mans patvērums un mana pils, mans Dievs, uz ko es paļaujos.” Jo Viņš tevi glābj kā putnu no ķērēja cilpas, pasargā no iznīcinātāja mēra.” (Psalms 91:1-3)

Viņš pasargā TEVI no visām koronavīrusa izraisītajām sekām. Viena lieta ir tā, ko raksta visi panikas cēlēji, un otra lieta ir realitāte. Kāpēc neviens neraksta, ka Latvijā nav neviena nāves gadījuma? Priecāsimies par to. Es aptaujāju mūsu draudzes cilvēkus. Draudzi regulāri apmeklē 700 cilvēki un vēl vismaz tikpat daudz, kuri nāk neregulāri. Es uzdevu jautājumu, vai kāds zina kādu līķi vai smagi slimo. Neviens nezina. Viens cilvēks teica, ka viena draudzes māsa aprūpē divus ar koronavīrusu slimos. Teicu, ka tad jau viņa nevar nākt uz grupiņu, bet izrādījās, ka viņa slimos aprūpē attālināti, un viņi ir jau gandrīz veseli. Lūk, par ko vajadzētu rakstīt! Ja mēs skatāmies kopējo statistiku, šī ir viena no daudzām problēmām, kas nemaz nav tik traģiska. Mums, protams, ir jāuzticās valdībai un jāievēro visi piesardzības noteikumi, bet nevajadzētu dzīvot bailēs un panikā. Nezinu, kāda situācija ir šodien, bet pavisam nesen Anglijas skolas vēl turpināja strādāt, un kāda bērna mamma atsūtīja fotogrāfiju, kurā redzams, ka bērna rokas ir viscaur sarkanas no ārkārtīgi biežas mazgāšanas. Bet bērns ir vesels! Es pravietoju, ka drīz no pirmajām slejām pazudīs ziņas par koronavīrusu, un būs tikai atmiņas par to, un turpmāk rakstīs tikai par vīrusa radītajām ekonomiskajām sekām. Mūsu draudzē ir cilvēki, kuriem ir savs bizness. Mana sieva gribēja pieteikties uz skaistumkopšanas procedūru un rakstīja meistarei īsziņu, vai varēs ierasties. Atnāca atbilde: “Varēs, ja tikai nebūs koronavīruss man vai tev.” Pasūtījām uz mājām dabīgās sulas. Piegādātājs zvanīja pie durvīm, un, kad piegāju atvērt, dzirdēju tikai ātrus soļus, kā viņš aiziet. Cilvēks nolika pasūtījumu pie durvīm un steigā devās prom. Varbūt ne gluži panika, bet daudziem cilvēkiem ir bail no koronavīrusa.

Man ir vārds no Dieva, un es gribu tevi stiprināt. Savā ziņā tas ir pravietojums. Tā saka Tas Kungs!

Apmēram pirms 2000 gadiem sinagogas priekšnieks Jairs nāca pie Jēzus un teica, ka viņam ir 12 gadus veca meitiņa, kura guļ slima uz miršanu, un lūdza, lai Jēzus nāk un dziedina. Kamēr Jēzus gatavojās iet, pa ceļam dziedinot sievu ar asiņošanu, tikmēr atnāca Jaira kalps un teica, ka meitiņa jau mirusi, lai viņš vairs neapgrūtina mācītāju. Jairs nolaida rokas, bet Jēzus teica: “Tikai tici, un viņa tiks izglābta!” Viņš devās uz Jaira mājām, un mazā meitene tiešām bija mirusi, un visi radi un kaimiņi to zināja.

“Un visi to apraudāja un nožēloja; bet Viņš sacīja: "Neraudiet, viņa nav mirusi, viņa guļ."” (Lūkas 8:52)

Visi raudāja un nožēloja, ka viņa ir mirusi, un Jēzus to zināja, bet Viņš teica, ka viņa guļ. Miegs ir labs un veselīgs stāvoklis. Jēzus necēla nekādu paniku, nenāca zīmēties. Viņš paņēma līdzi tikai Pēteri, Jēkabu, Jāni un meitiņas vecākus. Jēzus teica: “Neuztraucieties, viņa guļ,” zinādams, ka viņa ir mirusi, bet zinādams arī to, ka Viņam ir plāns, risinājums, ko darīt. Situācija, kas šodien ir Latvijā un pasaulē, ir kā veselīgs miegs, pēc kura nāks Dieva svētība. Tas ir veselīgs, mums nepieciešams miegs, veselīga injekcija draudzei, lai tā pamostos. Ir nepieciešama injekcija Latvijas ekonomikai, lai tā pamostos. Kad tas beigsies, visi, kuri tic un būs izdarījuši secinājumus par notikušo, celsies, nesīs augļus, un šie augļi paliks. Ja mūsu valsts un tauta turēsies pie Dieva vārda principiem, ja draudze būs savu uzdevumu augstumos, nesīs svētību, stāvēs par tikumiem savā zemē un savā tautā, tad mēs piedzīvosim vēl nebijušu augšupeju.

Daudzi apraudāja mirušo meiteni un izteica nožēlu. Kad tu gribēsi dot cerību cilvēkiem, daudzi tevi apšaubīs. Jēzus deva cerību: “Neraudiet, viņa guļ!” Kad tu teiksi: “Viss būs kārtībā,” cilvēki gribēs tevi nolinčot. Kad tu teiksi, ka nav tik traki, ka līķi taču apkārt nemētājas, daudzi gribēs tev izskrāpēt acis. Jēzus teica: “Neraudiet,” un Viņu apsmēja. Arī mūs apsmies, bet visgardāk smiesies tas, kurš smiesies pēdējais. Arī paši smējēji tiks svētīti pēc tam, kad viss beigsies. Un beigsies tādēļ, ka šeit vēl ir draudze. Pavisam noteikti nav atnācis pasaules gals. Viss notiekošais ļoti ātri aizmirsīsies un tiks sakārtots, un mēs būsim gatavi nākamajai problēmai, kas nāks. Ik pēc laika būs dažādas problēmas, nāks dažādas katastrofas, bet mēs būsim tām gatavi. Katru reizi, kad pārvarēsim kādu problēmu, mēs kaut ko būsim iemācījušies, augsim un kļūsim vēl stiprāki. Viss notiekošais ir veselīgs miegs, kas organismam ir nepieciešams, un šī krīze ir absolūti nepieciešama injekcija mūsu valstij. Ja mēs izdarīsim pareizus secinājumus, mēs būsim ieguvēji. Dzīvībai nepieciešamas organizācijas šodien turpina darboties. Draudze arī ir dzīvībai nepieciešama organizācija, svarīga iestāde, un draudzei ir jāturpina darboties.

Kas ir draudze un kāda ir draudzes uzbūve?

“To sacījis, Jēzus ar Saviem mācekļiem aizgāja pāri Kidronas strautam; tur bija dārzs. Tanī Viņš un Viņa mācekļi iegāja. Bet arī Jūda, Viņa nodevējs, zināja šo vietu, jo Jēzus ar Saviem mācekļiem tur daudzreiz bija bijuši kopā.” (Jāņa evaņģēlijs 18:1-2)

Bija kāda vieta, kur Jēzus pulcējās kopā ar Saviem mācekļiem. Dārzs bija konkrēta vieta, konkrētā laikā. Tās bija dažādas vietas, dažādos laikos. Ir Jēzus, ir mācekļi, un ir draudze. Draudzes pamatā ir līderis jeb vadītājs. Draudzes pamatā ir Dieva aicināts cilvēks, kuram seko citi draudzes mācītāji un vadītāji. Draudze sākas ar mācītāju. Tātad, ir vadītājs un vieta. Vecās Derības laikā šī vieta bija Saiešanas telts, vēlāk Templis. Draudzei vienmēr ir bijuši līderi un pulcēšanās vietas. Ar vārdu ‘ecclesia’ (grieķu val.) Bībelē nekad nav tikusi apzīmēta ēka. Draudze nav ēka, bet cilvēki, katrs savā vietā, ar savu uzdevumu draudzes darbā. Draudze ir organisms.

Un tie pastāvēja apustuļu mācībā un sadraudzībā, maizes laušanā un lūgšanās. Viņi mēdza ik dienas vienprātīgi sanākt Templī, pa mājām tie lauza maizi un baudīja barību ar gavilēm un vientiesīgu sirdi.” (Apustuļu darbi 2:42,46)

Jeruzālemes draudze ir paraugs, kuram vēlāk sekoja citas draudzes gan Romā, gan visā pasaulē. Viņi pulcējās gan lielā dievkalpojumā Templī, gan arī pa mājām. Pulcēšanos pa mājām nekad neviens nevar aizliegt. Īslaicīgi tas ir iespējams, bet pavisam ne. Draudze nav tikai ēka vai lielais dievkalpojums, bet arī mājas grupas un dzīvas attiecības starp cilvēkiem viena mērķa vārdā:

Lai nāk Tava valstība, Tavs prāts lai notiek kā debesīs, tā arī virs zemes.” (Mateja evaņģēlijs 6:10)

“Ikvienā draudzē viņi tiem iecēla vecajus; gavēdami un Dievu lūgdami, viņi tos nodeva Tā Kunga ziņā, kam tie bija sākuši ticēt.” (Apustuļu darbi 14:23)

“Viņš arī devis citus par apustuļiem, citus par praviešiem, citus par evaņģēlistiem, citus par ganiem un mācītājiem, lai svētos sagatavotu kalpošanas darbam, Kristus miesai par stiprinājumu.” (Efeziešiem 4:11-12)

Draudze nav aunu vai aitu bars, kā dažreiz to mēdz dēvēt. Tā ir organizēts un strukturizēts organisms, organizācija ar līderiem, kurus vada Svētais Gars. Paklausot saviem garīgajiem vadītājiem, ir iespējams būt efektīvam draudzē.

“Jūs esat zemes sāls; bet, ja sāls nederīga, ar ko tad sālīs? Tā neder vairs nekam, kā vien ārā izmetama un ļaudīm saminama.” (Mateja evaņģēlijs 5:13)

Draudze ir zemes sāls. Mēs pasaulei dodam garšu, garīgumu. Ja draudze nav aktīva, tad šādu organismu nevar dēvēt par draudzi un apzīmēt par patiesības balstu un pamatu, par dzīvā Dieva draudzi, jo tā ir vienkārši reliģiska organizācija. Dzīvā Dieva draudze ved cilvēkus pie Kristus, nes evaņģēliju, garīgumu, aug, izplatās un svētī savu zemi un tautu. Ja sāls ir nederīga, ar ko tad sālīs? Tā vien ārā izmetama.

Kāpēc jāpieder pie draudzes?

1)     “Jo, kā miesa ir viena un tai daudz locekļu, bet visi daudzie miesas locekļi kopā ir tomēr viena miesa, tā arī Kristus.” (1. Korintiešiem 12:12)

Mēs esam viena miesa. Un viena miesa nevis onlainā un tikai garīgi, bet reālās attiecībās un ar saviem pienākumiem. Tev ir savi pienākumi? Vai tu tikai online baudi, cik labs bija sprediķis? Ko tu dari draudzes labā, kādu funkciju tu pildi? Vai tu esi parazīts, liekēdis? Ja tu tikai nāc pie Kristus, tad vēl var saprast, ka tu vēl nekalpo, bet es uzskatu, ka cilvēkam jāsāk kalpot tajā pašā dienā, kad viņš ir atnācis pie Kristus. Nav iespējams garīgi augt, ja tu nesāc kalpot. Uzņemies kaut vismazāko pienākumu grupiņā vai draudzē, kaut tikai cienasta pagatavošanu vai sveicināšanos. Draudze ir organisms, kas funkcionē ar vienu mērķi. Konkrēti mūsu draudzes mērķis ir Dieva svētīta Latvija. Tas ir iespējams, aizsniedzot cilvēkus, augot un vairojoties. Draudze ir Kristus miesa. Ja Kristus grib nākt, Viņš to dara caur draudzi, ja Viņš grib svētīt, tad arī dara to caur draudzi. Draudze ir Dieva klātbūtnes vieta. Varbūt tu domā, ka tavs lūgšanu kambaris ir Dieva klātbūtnes vieta. Draugs, ja tu nebūsi Dieva klātbūtnes vietā svētdienās, savā grupā, tad tava Dieva klātbūtnes vieta pārvērtīsies par Dieva neklātbūtnes vietu tavā kambarī, tavās mājās. Tu ilgi nevari izdzīvot tikai viens pats savā kambarī lūdzot Dievu. Protams, ir kādas īpašas situācijas, un Dievs tās redz, bet, ja ir iespēja būt draudzē, bet tu to nedari, tad Bībele saka:

Neatstādami savas sapulces, kā daži paraduši, bet cits citu paskubinādami un jo vairāk, redzot tuvojamies to dienu. Jo, ja mēs pēc patiesības atziņas saņemšanas tīši grēkojam, tad neatliek vairs upuris par grēkiem.” (Ebrejiem 10:25)

Tātad, ja mēs apzināti neiekļaujamies draudzes dzīvē, apzināti atstājam savas sapulces, tad tas ir tīšs grēks, un vairs nedarbojas upuris par grēkiem. Svarīgi ir piederēt pie draudzes. Tas, ka tu esi kristīts, svētīts, laulāts baznīcā un ierakstīts baznīcas ruļļos, neko nenozīmē. Dievam ir cita grāmata – Dzīvības grāmata, un tie ir draudzes saraksti ar cilvēkiem, kuri patiešām apmeklē dievkalpojumus, un ne tikai apmeklē, bet cenšas dzīvot pēc draudzes mācības, ir aktīvi draudzes kalpotāji.

2)     “Bet jūs esat tuvojušies Ciānas kalnam un dzīvā Dieva pilsētai, debesu Jeruzālemei un eņģeļu neskaitāmiem pulkiem, svētku sapulcei, un debesīs pierakstīto pirmdzimto draudzei un Dievam, visu tiesnesim, un pilnību sasniegušo taisno gariem.” (Ebrejiem 12:22-23)

Draugs, tu iemantosi debesis. Vai Jēzus nāks pakaļ tev? Bībelē rakstīts, ka Jēzus nāks pakaļ draudzei.

3)     “Viņā visa miesa, kopā saturēta un visādām palīgsaitēm vienota, pastāvīgi aug pēc tām spējām, kas katrai viņas daļai dotas, kļūdama aizvien pilnīgāka mīlestībā.” (Efeziešiem 4:16)

Draudzē tu garīgi augsi. Draudze ir struktūra, tai ir savi mērķi; tā nav vienkārši kopā sanākušu ļaužu bars. Draudze nav tikai sadraudzība, tā ir kaut kas vairāk. Draudze pastāvīgi aug, dažādām palīgsaitēm vienota. Tur katram ir sava vieta un savs uzdevums, bet visiem kopīgs virziens un mērķis. Katram no mums ir sava dāvana un savas iespējas, kā mēs palīdzam draudzei augt. Ja draudze aug, tas nozīmē, ka Latvija tiek svētīta. Jo tieši draudze ir patiesības balsts un pamats. Dievs lieto mūs, lai uzrunātu cilvēkus Latvijā. Draudze aug, un tu audz līdz ar to.

“Un tie pastāvēja apustuļu mācībā un sadraudzībā, maizes laušanā un lūgšanās.” (Apustuļu darbi 2:42)

Tu vari pastāvēt, darot visas šīs lietas. Tikai esot draudzē, tu aiziesi līdz galam un pastāvēsi. Nav cita ceļa. Kad mēs lūdzam tēvreizi, mēs sakām: “Mūsu Tēvs debesīs…” Mēs nelūdzam: “Mans Tēvs debesīs…” Lai gan mēs gribētu lūgt: “Mans Tēvs…” Jo Dievs taču vislabāk mūs pazīst un saprot. Viņš ir tavs Tēvs, kurš tevi vada, un Viņš viens zina, kā tev ir jādzīvo. Dievs ir arī mans Tēvs, tāpēc Jēzus mūs māca lūgt: “Mūsu Tēvs debesīs,” respektējot citus cilvēkus, draudzes locekļus, esot kopā un kalpojot. Tikai draudzē tu iemācīsies mīlēt cilvēkus. Tu nevari iemācīties mīlēt cilvēkus, skatoties dievkalpojumu tiešsaistē vai tikai svētdienās atnākot paklausīties dievkalpojumu. Tas nav veids, kā iemācīties mīlēt. Sprediķī tu vienkārši dzirdēji Dieva vārdu. Kad tu esi draudzē, tu mācies pieņemt mīlestību un mīlēt. Pirms kāzām bieži vien vienam šķiet, ka otra puse ir perfekta un problēmu nebūs. Viss izskatās tik skaisti, otra puse šķiet tik labi audzināta, bet tikai pēc kāzām tu ieraugi, cik slikta ir tava otra puse vai cik slikts esi tu pats. Citi pat iekrīt depresijā. Kamēr cilvēks ir viens, tikmēr viņam nav problēmu. Bet, kad diviem pilnīgi dažādiem cilvēkiem ir jādzīvo kopā, tad viņi saprot, ka viss nemaz nav tik skaisti. Laulība ir darbs, tie nav tikai skaisti brīži, ir arī slikti brīži, kad cilvēki nespēj sadzīvot. Ienākot draudzē, tev arī viss šķiet forši, tevi uzrunā dievkalpojumi, bet, kad tu sāc apmeklēt mājas grupiņas un sāc kalpot Dievam, tu saskaries ar ļoti dažādiem cilvēkiem, tev ir jāiemācās sadzīvot un kopā kalpot. Šādos brīžos parādās tavs patiesais raksturs. Sākumā tev šķiet, ka otrs cilvēks ir vainīgs un rīkojas nepareizi, tu nāc un saki mācītājam, bet mācītājs saka, lai tu paskaties uz sevi. Ja man ir jākonsultē laulātie, tad es vienmēr saku, lai cilvēks paskatās pats uz sevi un no savas puses izturas pareizi, ar mīlestību. Tikai draudzē un tikai kalpojot tu patiesi vari iemācīties mīlēt cilvēkus. Tu nenāc uz draudzi, lai audzinātu citus un teiktu, kā pareizi rīkoties, tu nāc, lai iemācītos mīlēt citus. Kāpēc ir cilvēki, kuri aiziet no draudzes ar milzīgu aizvainojumu? Viņi tā arī nav iemācījušies mīlēt un piedot, bet ņem tikai sev, un pienāca diena, kad kaut kas nebija viņiem pa prātam. Tu nevari teikt, ka mīli Dievu, ja tu nemīli savu tuvāko, kuru tu redzi. Kā tu vari mīlēt Dievu, kuru tu neesi redzējis? Draudze ir patiesības balsts un pamats. Ja tu pareizi izturēsies pret savu līdzcilvēku, tu kļūsi pilnīgs.

"Un visu Viņš ir nolicis zem Viņa kājām, bet Viņu pašu pāri visam iecēlis par galvu draudzei, kas ir Viņa miesa, pilnība, kas visu visur piepilda." (Efeziešiem 1:22-23)

Tikai esot draudzē, esot reālās attiecībās un lūgšanās, tikai esot draudzes dzīvē, tu vari kļūt pilnīgs.

“Jūs esat Mani draugi, ja jūs darāt, ko Es jums pavēlu.” (Jāņa evaņģēlijs 15:14)

Tu būsi Dieva draugs. Tev būs draugi savā draudzē, un pirmkārt SAVĀ draudzē. Pat draudzē ir jābūt uzmanīgam ar draugiem. Draudzējies ar tiem, ar kuriem vajag draudzēties. Ja tu esi kādā grupiņā, tad tavi draugi būs tavā grupiņā.

“Un Es tev saku: tu esi Pēteris, un uz šās klints Es gribu celt Savu draudzi, un elles vārtiem to nebūs uzvarēt.” (Mateja evaņģēlijs 16:18)

Dievs ceļ draudzi uz konkrētu cilvēku pamata, un, esot draudzē, elle tevi neuzveiks. Draudzi neuzveiks, bet vienu cilvēku var uzveikt. Būt draudzē nozīmē neizlaist sapulces, kopīgi slavēt un pielūgt Dievu, atbalstīt savu draudzi finansiāli, dot to, kas pienākas Dievam. Tas nozīmē mīlēt savu tuvāko, uzņemties kalpošanu savā mājas grupā un draudzē. Nevis vienkārši apmeklēt draudzi un noklausīties sprediķi.

Mēs visi saprotam, ka draudze ir svarīga un bez draudzes mēs nevaram būt normālās attiecībās ar Dievu. Kas sagrauj draudzi? Nepakļaušanās autoritātēm. Ir cilvēki, kuri nepakļaujas, un viņi grauj draudzi. Draudzē nav demokrātijas, draudze nevar pastāvēt bez vadītāja. Katrai draudzei ir savs mācītājs un sava mācība, un ir arī tādi, kuri tai nepaklausa, iet pret draudzi. Pamats visām draudzēm ir viens – Jēzus, taču starp draudzēm ir nelielas atšķirības. Mēs katrs esam tajā draudzē, kurā esam piedzimuši. Tas ir līdzīgi kā laulībā, – viena draudze uz mūžu. Kā tu vari pilnībā nodoties Dievam, ja tu visu laiku domā, ka šeit esi tikai pagaidām? Ja tu pagaidām esi vienā draudzē, tad pagaidām būsi citā, pēc tam vēl kādā, līdz galu galā nebūsi nevienā.

Ko mēs darām grupiņās un dievkalpojumos? Mēs slavējam Dievu, iztirzājam Dieva vārdu, lūdzam, ziedojam. Arī katrā dievkalpojumā mēs ziedojam, mums ir iespēja dot brīvprātīgo ziedojumu un desmito tiesu. Šobrīd mēs esam pārgājuši mājas grupu režīmā.

“Ikkatrā pirmajā nedēļas dienā lai ikviens, cik bijis iespējams atlicināt, tur gatavībā, ka dāvanas nav jālasa tikai tad, kad es nākšu.” (1. Korintiešiem 16:2)

Pirmā nedēļas diena mums ir svētdiena. Pāvils māca, ka svētdienā mums ir jābūt gataviem, mūsu ziedojumam un Bībelei ir jābūt sagatavotai. Tā nav obligāta prasība, bet to māca Bībele. Mēs piedalāmies draudzes darbā arī ar savām finansēm. Gatavojot sprediķi, es pārlasīju savu 2013. gada mācību materiālu. Man patika šis materiāls, un, lūk, ko es tur izlasīju: Draudzes dievkalpojuma kārtībā ietilpst arī Dieva slavēšana, lūgšana, sludināšana, roku uzlikšana, pravietošana, vakarēdiena baudīšana grupiņā un ziedošana. Ne visi cilvēki izprot ziedošanas nozīmi, taču tas ir neatņemams elements mūsu kalpošanā Dievam. Mēs kā draudze nevaram iztikt bez naudas; neviena organizācija, ne garīga, ne laicīga, neko nevar iesākt, ja tai nav finanšu. Pat tad, ja mēs varētu iztikt bez finansēm, mēs vienalga ziedotu draudzē. Vienalga, vai mums būtu ļoti daudz, vai nebūtu vispār naudas, mēs vienalga vāktu ziedojumu. Jo tāda ir dievkalpojuma kārtība.

Es gribu stiprināt tevi. Paldies visiem, kuri pagājušajā nedēļā pārskaitīja ziedojumu uz draudzes kontu. Neatkarīgi no tā, ka cilvēki nebija dievkalpojumā, mēs ziedojām. Interesanta parādība notika: pēkšņi cilvēki sāka ieskaitīt naudu Tautas lūgšanu sapulcei; tās nav milzu summas, bet tās ir lielākas nekā parasti. Tas ir interesanti – tieši tad, kad ir krīze un cilvēki ir spiesti dzīvot mājās, viņi sāk ziedot. Acīmredzot cilvēki apzinās lūgšanas nozīmi un draudzes nozīmi. Kāds vīrs, kuram jau ir daudz gadu, kā katru gadu ir ieskaitījis savus 100 eiro, un tas nozīmē, ka viņam nepastāv varbūtība, ka sapulce varētu nenotikt. Lai arī kāda krīze būtu, sapulcei ir jānotiek. Mēs arī neizskatām citus variantus, draudze turpina pastāvēt un uzvarēt.

Ir daudz veidu, kā Dievs var saglabāt, svētīt un vairot tavas finanses, piemēram, krīzes pabalsti. Ja tu esi bijis strādājošs cilvēkus, kurš tagad ir palicis bez darba, raksti iesniegumu, izpildi kārtību, lai pieprasītu savu svētību no Dieva. Mēs esam Eiropas Savienībā, bet Eiropa mums pabalstu nepiešķir. Tādēļ mums pašiem jārūpējas par saviem ienākumiem. Ja tu īrē dzīvokli un saproti, ka tev kritīs ienākumi, tad raksti savam dzīvokļa saimniekam, ka tu nevarēsi samaksāt, un vienojies par pusi īres maksas uz krīzes laiku. Seko līdzi savām finansēm un samazini tos tēriņus, kurus vari samazināt. Dieva vārdā es redzu, ka arī bada laikā ticīgais būs paēdis. Es sarunājos pa telefonu ar saviem līderiem, un viņi ļoti neizjūt to, ka būtu kritums pasūtījumos. Viņi neizjūt bezdarbu. Arī valodu apmācības turpinās, tikai kādi cilvēki ir pārgājuši uz tiešsaistes apmācību. Tikai daži izjūt nelielu kritumu, bet, kā es teicu, tas ir labs miega laiks, tikai nebaiļojies. Jēzus grib caur šo situāciju visu vērst par labu. Esi gudrs kā čūskas un bez viltus kā balodis, saka Dieva vārds. Prasi valstij pabalstu, ja tev tāds pienākas. Tu būsi paēdis un ne tikai. Tavs bizness attīstīsies un plauks. Arī Latvijā pavērsies iespējas, piemēram, nodokļu brīvdienas. Mēs plauksim un zelsim! Es tam ticu un to pat jūtu. Es zinu, ka daudz kas nokritīsies, kā važas nokrīt, un pavērsies jaunas iespējas nopelnīt. Mums kā draudzei kādu brīdi būs grūtāk, bet pēc šī brīža mēs mierīgi izdzīvosim, pastāvēsim, un pēc tam mums klāsies vēl labāk nekā līdz šim.

Debesu Tēvs, es lūdzu par katru vienu, kurš skatās tiešsaistē un ir šeit. Es pateicos, Dievs, ka Tu visas grūtības un visus procesus, kas notiek mums apkārt, vērs par labu. Paldies, ka Tu pacelsi mūsu finanses, mūsu kalpošanu, mūsu pašsajūtu un mūsu prāta spējas. Paldies, ka Tu pacel Savu draudzi. Jēzus Vārdā, āmen!

Mācītāja Mārča Jencīša sprediķi “Draudze” pierakstīja un rediģēja draudzes “Kristus Pasaulei” redakcija

1-10 of 627