Svētrunas


Kā vakcinētiem cilvēkiem izturēties pret nevakcinētiem un kā nevakcinētiem cilvēkiem izturēties pret vakcinētiem cilvēkiem?

Publicēja 2022. gada 17. janv. 21:21Līga Paņina

Ziņas datums 18.01.22.

Šodien ļoti provokatīva tēma – kā vakcinētiem cilvēkiem izturēties pret nevakcinētiem un kā nevakcinētiem cilvēkiem izturēties pret vakcinētiem cilvēkiem. Kāpēc es izvēlējos tādu tēmu? Vai tiešām tas ir tik svarīgi? Jā, ir. Ja mēs lasām medijus, tad tā ir vienīgā tēma – vakcinācija, ierobežojumi. Pat ja politiķi, kas vēlas kandidēt vēlēšanās, apies tieši šo tēmu, tad praktiski viņiem nav cerības, jo tā ir visaktuālākā šodien. Kāpēc tieši tas, kā izturēties? Tāpēc, ka valdošās varas politika ir tāda, kas dala cilvēkus, to var saukt par segregāciju vai vienkāršā vārdā par šķirošanu. Tas nenāk no tautas, no cilvēkiem, bet gan no Latvijas politikas, kaut gan mūsu politiķi ir tikai izpildītāji globālajā arēnā, un viņus var dēvēt par kolaboracionistiem. Tās ir varas, kas nodarbojas ar genocīdu, apspiešanu, valsts izzagšanu utml. Viņi ir līdzīgas varas līdzskrējēji, kas nogalināja ebrejus tepat Rumbulas mežos. Arī visus tos, kas vācu okupācijas laikā ieņēma augstus amatus un pieņēma lēmumus, sauc par kolaboracionistiem. Faktiski katram latvietim tajā laikā kaut kādā mērā nācās piebalsot varai, mazs kolaboracionists bija katrs, tomēr tas viss nenāca no tautas, bet no augšas. Mūsējie ir tie, kas izpilda globālas pavēles.

Šīs politikas rezultātā Latvija ieņem īpašu vietu cilvēku šķirošanā. Šajā ziņā ļoti izceļas arī Austrālija, Itālija, Austrija, bet ne visur pasaulē ir vienādi. Piemēram, pāris dienas atpakaļ ASV Augstākā tiesa noraidīja Baidena projektu par obligātu vakcināciju darba vietās. Organizācijās virs simts cilvēkiem obligātu vakcināciju Augstākā tiesa noraidīja – seši tiešneši pret trijiem. Tas ir ļoti pārliecinošs pārsvars. Tas ir tikai sākums, Amerikā kaut kas notiek. Cilvēki cīnās, cilvēki darbojās. Viņu Augstākā tiesa nav tāda kā mūsu tiesa, kas ir pilnīgā varas kontrolē. Pēc šādas tiesas lēmuma praktiski cilvēku šķirošana tiek izbeigta. Tas nav viss, bet tā ir laba zīme. Latvijā viss ir citādi, mēs ļoti izceļamies, es to vienkārši varu dēvēt par fašismu. Ja salīdzina ar Ameriku, tad mēs dzīvojam tādā caurumā, ekonomiski, sociāli, gan arī cilvēku šķirošanas ziņā. Labā ziņa ir tā, ka Dievs ņem to, kas ir nekas, un dara par kaut ko, visiem par priekšzīmi. Tāpat arī es biju nekas, un, kad Dievs ienāca manā dzīvē, mana dzīve tika pārveidota, ka šodien varu iedvesmot daudzus cilvēkus, varu palīdzēt un varu arī kaut ko veikt mūsu tautas labā. Tāpēc es nenosaucu sprediķi vispārīgi – Mīli savu tuvāko. Kam interesētu šāda tēma? Mums lietas jāsauc īstajos vārdos pat kristiešu vidū, kuriem pirmais un svarīgākais bauslis ir mīlēt Dievu no visas sirds, dvēseles, prāta un spēka un savu tuvāko kā sevi pašu. Ja es nemīlu brāli/māsu, es nemīlu Dievu, tā saka Dieva vārds. Kā tu vari teikt, ka mīli Dievu, ja tu nemīli savu brāli? Cilvēks un Dievs ir ļoti cieši saistīti. Mīlestība pret cilvēku rāda to, kā mēs mīlam Dievu. Jēzus saka ar līdzībām, kā jāieiet Viņa Tēva valstībā. Viņš bija cietumā, viņi Viņu apmeklēja, Viņš bija izsalcis, viņi Viņu pabaroja. Jēzus viņiem atbildēja: “To, ko jūs esat darījuši vienam no mazākajiem, to jūs esat darījuši Man. To, ko jūs neesat darījuši cilvēkiem, to jūs neesat darījuši Man.”

Jo Es biju izsalcis un jūs esat Mani paēdinājuši; Es biju izslāpis un jūs esat Mani dzirdinājuši; Es biju svešinieks un jūs esat Mani uzņēmuši. Es biju pliks un jūs esat Mani apģērbuši; Es biju slims un jūs esat Mani apmeklējuši; Es biju cietumā un jūs esat nākuši pie Manis. Tad taisnie atbildēs Viņam un sacīs: Kungs, kad mēs esam Tevi redzējuši izsalkušu un Tevi paēdinājuši? Vai izslāpušu un Tevi dzirdinājuši? Kad mēs esam Tevi redzējuši kā svešinieku un Tevi uzņēmuši? Vai pliku un Tevi apģērbuši? Kad mēs esam Tevi redzējuši slimu vai cietumā un nākuši pie Tevis? Tad Ķēniņš tiem atbildēs un sacīs: patiesi Es jums saku: ko jūs esat darījuši vienam no šiem Maniem vismazākajiem brāļiem, to jūs esat Man darījuši.” (Mateja evaņģēlijs 25:35-40)

Centrālā tēma pat baznīcās ir cilvēku šķirošana, un tā nav tuvākā mīlestība, tā nav mīlestība pret Dievu, tāpēc ir vienkāršs piemērs – vakcinētie un nevakcinētie – jeb šķirošana pēc medicīnisku pazīmju esamības vai neesamības. Vai tu esi potējies, vai tu neesi potējies. Tika veikta sociālā aptauja, tika desmitiem tūkstošu cilvēku aptaujāti – cik daudz cilvēku uzticās mūsu televīzijai, un tie bija tikai 14%, radio 4%. Cilvēki netic medijiem, jo tieši mediji ir rupors, kas propagandē cilvēku šķirošanu, piespiedu vakcināciju, visu šo zaļo pasauli, zaļo Eiropu. Eiropu bez cilvēkiem, robotizētu, zaļu, ar daudz dzīvniekiem, bez privātīpašuma, bez tiesībām, pelēku, kopīgu masu. Biomasa kopā ar mākslīgo intelektu, ko mēs fantastikas filmās skatāmies, šobrīd kļūst par realitāti. Cilvēks kā tāds ir kļuvis nevērtīgs un nevajadzīgs, cilvēka dzimumam, tautībai vairs nav nozīmes, nekam vairs nav nozīmes, ir tikai valdošā politika un tās mērķi. Faktiski tie ir sātaniski mērķi, un avots nāk no elles.

Šodien notiek cilvēku šķirošana. Un ir ļoti svarīgi saprast, ko Dieva vārds saka par to. Nav svarīgi, kā rīkojas mācītāji baznīcās. Ja cilvēks ir mācītājs un šķiro cilvēkus draudzē, viņš tam atrod pamatojumu no Bībeles: “Mēs apdraudam citus, mums ir jādara šādi vai šādi,” pat neskatoties uz to, cik bīstama ir šī slimība, kas ir tikai viena no tūkstošiem vīrusu, kas eksistē. Vīrusu ir daudz, un mēs ar tiem saskaramies jau gadu simtiem, ikdienā, mēs tos ieelpojam un izelpojam. Ja es neēdu normālu pārtiku, ja man nav kustīgs dzīvesveids, ja man nav pozitīva domāšana, ja man nav Dieva, tas novājina manu imūnsistēmu. Protams, ne visiem Viņš ir, ne visi Viņam tic, tomēr šīs darbības, ko es tikko minēju, mūsu imūnsistēmu vai nu novājina, vai nu stiprina. Ja mēs dzīvojam veselīgu dzīvesveidu, mēs ieelpojam un izelpojam vīrusus, un mums nav ne silts, ne auksts no visiem šiem vīrusiem. Svarīga ir imūnsistēma. Mēs ļoti veiksmīgi ar to sadzīvojām, bet pēkšņi šodien ir izvēlēts viens vīruss ar dažādām mutācijām un dažādiem nosaukumiem. Viss, kas ir bīstams šodien, ir valdošā vara un masu mediji, lūk, tas arī ir vīruss. Kamēr viņi šo propagandēs, tikmēr būs bailes un ierobežojumi. Statistika rāda, ka cilvēki netic medijiem. Ja viņi netic medijiem, tad kāpēc viņi potējas, kāpēc darba devēji, skolu direktori un valsts iestāžu vadītāji šķiro cilvēkus? Medijos parādās gadījumi, kad cilvēku ģimenes šķiras vakcinācijas vai nevakcinācijas dēļ, jo abām pusēm tas liekas ārkārtīgi svarīgi. Tad kāpēc viņi to dara, ja viņi tam netic, jo tikai daži procenti tam tic?! Tāpēc, ka mēs dzīvojam totalitārā valstī, un valsts ar represīviem orgāniem, metodēm panāk cilvēku novakcinēšanu. Tiek vajāti tie, kas to nav izdarījuši, kas nepiekrīt, kas uzdrošinās par to runāt, kas akli nepaklausa, kas negrib parakstīties. Tev jābūt speciālistam un pašam jāparakstās par to, par ko neviens negrib parakstīties. Realitātē tu pēc potes pat nevari saņemt apdrošināšanu. Visi tie konsīliji, maigi sakot, ir fufelis. Tā ir ārišķība, lai maigi pasniegtu to, ka mums ir tas un tas, mums ir sistēma, kas aizsargā un nodrošina pret blaknēm. Realitātē nekas tāds nedarbojas. Bet tev pašam ir jāzina, tev jābūt zinātniekam, imunulogam, speciālistam, ka tu pats atbildi par to, ka špricējies, ka tev blaknes nav un nebūs, nekādu problēmu nebūs. Es nevaru par to parakstīties. Citi tiek piespiesti, citi turās. Draugi, pat ja tev ir divas potes, nekas nebeigsies, jo trešā būstera tev nav, ceturtā, piektā, sestā, septītā, jo kur tad viņi liks 4,7 miljonus būsteru, ko viņi ir iepirkuši? Viņi mēģinās tos ielaist tavā ķermenī ar dažādām piespiedu metodēm, un izskatās, ka sāks ar 60+ cilvēkiem, tiem cilvēkiem, kuri ir jau gados, kuriem to vien vajag kā pēdējo poti. Ja tev nav šis būsteris, tu esi tikpat nevakcinēts cik es, tāpēc vakcinācija ir mūžīgs process. Ja tu esi saņēmis desmit potes, es domāju, ka no desmit potēm cilvēks kļūst dārzenis, kādam varbūt pietiek ar vienu, citam ar vairākām, bet noteikti parādīsies kaut kādi slikti simptoni. Kā minimums reproduktīvajā sistēmā. Mēs nezinām, uz kuru pusi tas sitīs, bet to var redzēt, tam ir daudz pierādījumu, kas netiek atzīti, bet ir valstis, kuros tos fiksē, vismaz daļu, un tiešām cilvēki kļūst par dārzeņiem.

To visu dara politiķi, kuriem nav nekāda sakara ar medicīnu, tam visam vispār nav nekāda sakara ar slimībām, ne ar medicīnu. Līdz galam es to nevaru saprast un simtprocentīgi apgalvot, ka es zinu īsto mērķi, kāpēc viņi to dara. Vienu es saprotu, ka globāli tiek mainīta pasaules kārtība. Tas viss tiek izmantots kā iemesls, lai mums būtu jābaidās. Tagad globāls teātris ir Ukrainas, NATO un Krievijas sarunas, mēs tiekam biedēti ar to, ka Trešais pasaules karš jau ir sācies, un tas nozīmē, ka jau notiek pasaules pārkārtošana. Austrumu kaimiņš jau sāk rūkt, lācis sāk mosties, latviešiem ir jābaidās un jāatdod savas tiesības dažādu iestāžu rokās, lai noklausās, lai kontrolē, lai cilvēki nekur neparādās, nekur nepulcējas. Ja mēs draudzes zālē ar lielu kvadratūru pat zaļajā režīmā gribētu noturēt dievkalpojumus, ievērojot visus noteikumus, ko viņi vēlās, reāli tas nav iespējams, tikai mazai cilvēku grupai. Tas būtu pārāk smags, ietilpīgs fizisks darbs, kuram vispār beigās nebūtu nekādas jēgas. Sarkanajā režīmā tie būtu sešdesmit dievkalpojumi nedēļā. Kā uzskata Valmieras tiesnesis, tas ir normāli, ka desmit cilvēku ir vienā dievkalpojumā, ka notiek sešdesmit dievkalpojumi nedēļā, ka tas ir iespējams. Tad jau vajag pieteikt Ginesa rekordu, cik viena draudze spēj sarīkot dievkalpojumus vienā nedēļā, pa desmit cilvēkiem katrā dievkalpojumā. Tāpēc ir šāds svētrunas nosaukums – kā nevakcinētiem izturēties pret vakcinētiem un vakcinētiem pret nevakcinētiem. Paņemsim nost to, kā rīkojas mācītāji draudzēs un kā rīkojas valdība.

Ja mēs gribam saprast, kā mums rīkoties, mēs gribam līdzināties Kristum, mēs esam Viņa sekotāji. Vienkāršs jautājums – ko darītu Jēzus? Kā Jēzus izturējās šādās situācijās? Mēs ņemam vērā to, ka Jēzus ir Dieva pilnība, ka Dievs nāca virs zemes cilvēka miesā, mira, augšāmcēlās un caur Svēto Garu ir šeit, mūsu vidū, mūsos. Kad mēs lasām Bībeli, Dieva vārdu, tad Jēzus vārdi un darbība ir pašā centrā. Mēs visu Bībeles mācību ceļam uz Jēzus vārdiem. Lai ko kāds neizgudrotu, ka drīkst draudzē šķirot cilvēkus, ka vispār drīkst šķirot cilvēkus, vai tas būtu mācītājs, vai tas būtu politiķis, paņemsim to visu nost un ieskatīsimies Dieva vārdā. Kā darītu Jēzus?

Un kāds spitālīgs nāk pie Viņa, Viņu lūgdams, un, Viņa priekšā ceļos mezdamies, Viņam saka: "Ja Tu gribi, Tu mani vari šķīstīt.” (Marka evaņģēlijs 1:40)

Kāds spitālīgs cilvēks nāca pie Jēzus. Kas ir spitālība? Spitālība tiešā nozīmē ir lepra. Kad mēs lasām Bībelē vārdu spitālība, tas nenozīmē tikai lepru. Jo Bībelē par spitālību nosauc pat mājas akmeņus un sienas apmetumu, kurā ir iemeties pelējums. Vecajā Derībā ir savi noteikumi, kas obligāti nav pamatoti tajā, ka šīs sienas varētu būt slimas ar lepru, tā bija vienkārši sēnīte, kuru apzīmēja par spitālību. Tur bija jāplēš ārā, māja jājauc nost, bija dažādi noteikumi. Tāpat arī cilvēkiem, piemēram, soriāze, kašķis jau bija spitālība. Tajā laikā bija tāds kults, ja cilvēks bija spitālīgs vai slims ar kādu ādas slimību, viņš tika izolēts no Dieva draudzes, izolēts no cilvēkiem, un viņi dzīvoja savās komūnās, ierobežoti savās mājās vai ieslodzīti savās mājās, līdzīgi kā tas ir šodien ar cilvēkiem lokdauna laikā, un no tikiem līdz tikiem tu nevari nekur doties. Viņi tika ierobežoti, un tas bija ciniski. No vienas puses var saprast, bet ne jau visi cilvēki bija ar lipīgu slimību un ne vienmēr šāda pieeja bija vislabākā un pareizākā. Spitālīgam cilvēkam bija aizliegts pieskarties kādam citam. Citos gadījumos, kā kurā laikmetā, viņiem bija jāiet ar zvaniņu un jau daudzu metru attālumā jābrīdina citi, ka tuvojas spitālīgais, lai cilvēki ar viņu nesatiktos. Kad viņš izgāja cilvēkos, viņš vienmēr zvanīja zvaniņu, kā govis kalnos. Latvijā tā es neesmu pamanījis, bet Alpos esmu redzējis, ka govis kalna pakājē ganās vienas pašas ar zvaniņiem. Šodien Eiropā dzīvnieki tiek vērtēti augstāk nekā cilvēki, un tas ļoti atgādina šo situāciju Vecajā Derībā. Tas nenozīmē, ka viss, kas notika Vecajā Derībā, bija atbalstāmi un pareizi.

Draugi, centrā ir Jēzus vārdi, Jēzus darbība. Šādam spitālīgam cilvēkam bija aizliegts pieskarties. Ja viņš pieskārās vai pārkāpa šos noteikumus, tad draudēja sods. Es domāju, ka ne tāds sods, kā šodien naudas summa, ka tu biju tur, kur nevajag, ka bija vairāk par desmit, divdesmit cilvēkiem. Man atnāca sods par to, ka es esmu bijis pie Rīgas pils un pulcējies ar vairāk nekā divdesmit cilvēkiem. Es zinu, ka citiem, kas tur darbojās, šādi sodi nav atnākuši, citiem ir. Es zinu, ka tas ir par to, ka taisīju tiešraidi. Es nevienu neaicināju, neko nedarīju, nekādos pūļos mani tur īsti redzēt nevarēja. Tas ir tikai par to, ka es taisīju tiešraidi. Tiešraidei ir cena. Ja es ko taisu, tam ir konkrēta cena. Ja es gribu taisīt protesta akciju, tam ir cena, diezgan liela cena. Tāpēc ir jāpadomā, vai mēs varam to samaksāt. Ja varam to samaksāt, tad ejam uz ielām, ja nevaram samaksāt, tad neejam uz ielām. Tā bija toreiz, bet tie nebija naudas sodi, sekas varēja būs daudz bēdīgākas, tas bija nopietni. Cilvēki, kas saskārās ar nešķīsto, kļuva nešķīsti. Padzēra no viena trauka vai pieskārās, - uz kādu noteiktu laiku kļuva nešķīsts un nedrīkstēja rādīties Dieva namā. Tas bija ļoti nopietni. Esi dzirdējis teicienu, ka bēg kā no spitālīgā? No viņiem bēga. Šobrīd vieni bēg no vakcinētiem, otri no nevakcinētiem. Cits citu šķiro, bet pamatā to dara valdība, politiskā vara. Kā Jēzus rīkotos? Kāds spitālīgais nāca pie Jēzus un lūdza palīdzēt. Viņš metās Viņa priekšā ceļos, viņš nepieskārās Jēzum. Viņš ievēroja epidemioloģisko drošību. Viņš bija maskā, ar divu metru distanci.

Un kāds spitālīgs nāk pie Viņa, Viņu lūgdams, un, Viņa priekšā ceļos mezdamies, Viņam saka: "Ja Tu gribi, Tu mani vari šķīstīt." (Marka evaņģēlijs 1:40)

Līdzīgi to varētu attiecināt uz draudzi. Latvijā ir pietiekami daudz draudžu, kurās mācītājs ir norīkojis kalpotāju ar telefonu tāpat kā lielveikalos pieprasīt QR kodu. Zviedrijā jau ir brīvprātīga čipošana, kam sekos piespiedu čipošana. Līdzīgi kā lopiem vajag zvaniņu vai čipu, arī cilvēce iet šajā virzienā. Tātad vakcinācija ir visu lielo bēdu iesākums. Cilvēki labprātīgi ies un čiposies, jo tā būs ērtāk, čips būs rokā un bankas karte nebūs jāvelk no kabatas ārā. Čips nolasīs pat tavu garastāvokli. Tehnoloģijas ir ļoti gājušas uz priekšu. Līdzīgā situācijā bija Jēzus. Kas tiek nolikts draudzes centrā? Un draudzes pamatā? Un nav svarīgi, vai tas, ko es runāju, atbilst likumam vai nē, jo Dievam ir vairāk jāklausa nekā cilvēkiem. Punkts! Ko Jēzus saka? Es mācu to, ko saka Jēzus, un mans uzdevums nav traktēt valsts likumus. Tāpēc ir cilvēki, kuri to dara un seko līdzi to ievērošanai. Es traktēju Bībeli.

Atnāk spitālīgs cilvēks bez QR koda. Viņš netiek ielaists. Pēc likuma Jēzus nevarēja viņu aizskart un dziedināt. Ar viņu pat nerunāja: “Vācies prom, spitālīgais, tev nav koda! Tu mūs apdraudi.” Vesels cilvēks atnāk uz dievkalpojumu bez QR koda. Tajā pašā laikā mēs redzam statistiku, ka saslimušie nomācošā vairākumā ir vakcinētie. Tiem, kuriem čips jau būs rokā, varēs pārnēsāt slimības bez ierobežojumiem. Veseliem cilvēkiem tikai tāpēc, ka viņiem nav koda, ir ierobežojumi. Vakcinētie iznēsā šo sērgu, kas patiesībā nav nekāda dižā sērga, bet viena no simts tūkstošiem sērgu, kura šobrīd ir dabūjusi kroni, tāpēc to sauc par kroņa vīrusu. Mediji un politiķi ir uzlikuši kroni slimībai. Ja godīgi, es neesmu redzējis izteiktu šī vīrusa darbību cilvēku vidū. Jēzus saka: “Kam ir acis, tie lai redz, un kam ausis, lai dzird.” Lai paši vēro un izdara secinājumus. Nekāds mēris nav. Ja tiešām būtu mēris, tad es noteikti ietu pēc būstera, paņemtu uzreiz visas trīs potes. Ja es redzētu, ka visi nāk spitālīgi, pumpaini, lūpas krīt nost, es laikam teiktu: “Draugs, varbūt šoreiz paliec mājās, zini, es sapotēšos, un tad nāc pie manis.” Ja lielais mēris plosītos, ja tiešām izmirtu veselas pilsētas, ciemati, tad tā būtu situācija, kurā patiešām varētu izdomāt potēties. Tad mēs varētu padomāt, vai mums ir vērts pulcēties. Tā kā nevienam deguni un locekļi nost nekrīt, viss traģiskais ir tikai uz papīra un medijos, pamatojumu tam neredzam. Daudzi tic “zinātnei” un prasa kodu “spitālīgajiem”. Jēzus, aizskarot spitālīgo, iespējams, patiešām varēja inficēties. Šis cilvēks izskatījās ļoti slikti, deguns iekritis, ādas gabali krita nost. Un viņš krita Jēzus priekšā ceļos un lūdza: “Ielaid, lūdzu, mani dievkalpojumā, es gribu dziedināšanu, man vajag Dievu, man vajag stiprinājumu!” Vai zini, ko Jēzus izdarīja? Viņš izstiepa roku un aizskāra šo ar lipīgo slimību inficēto cilvēku. “Ja Tu gribi, vari mani šķīstīt,” spitālīgais teica. Jēzus teica: “Es gribu, esi šķīsts!”

Un Viņš, sirdī kustināts, roku izstiepa, to aizskāra un uz to saka: "Es gribu, topi šķīsts.” Un tūlīt spitālība nogāja no tā, un viņš tapa šķīsts. (Marka evaņģēlijs 1:41-42)

Kā rīkojās Jēzus, kad cilvēks bez koda vēlējās apmeklēt dievkalpojumu? Es nesaku, ka tev jādara tā vai šā, bet gan to, kā rīkotos Jēzus. Ar šo vienu Rakstu vietu jau pilnībā pietiek, lai saņemtu atbildi, kā vakcinētiem izturēties pret nevakcinētiem un nevakcinētiem pret vakcinētiem, un kā vispār cilvēkiem šajā laikā vienam pret otru izturēties. Tā ir atbilde, kā mācītājiem un dažādu organizāciju vadītājiem izturēties pret saviem cilvēkiem, kā šajā situācijā izturēties skolotājiem, mediķiem, policijai. Jēzum nevajadzēja kodus. Deputāts Māris Možvillo ļoti labi, skaidri pateica, ka QR kods nav pierādījums tam, ka cilvēks nav slims, tas viss ir farss un liela klaunāde. Arvien vairāk par to tiek runāts, arvien vairāk cilvēkiem atveras acis. Vai varbūt notikums ar spitālīgo bija vienīgais izņēmuma gadījums Jēzus dzīves laikā virs zemes?

Stāsts par sievieti grēcinieci farizeja namā, kurā ciemojās Jēzus. Tajā laikā, ja notika lielas viesības, tad jebkurš cilvēks no ielas varēja ienākt un paskatīties un paklausīties. Ja mājās viesojās kāds populārs skolotājs, faktiski ikviens varēja ienākt. Šajā gadījumā farizejs bija paaicinājis viessludinātāju Jēzu, kurš jau bija populārs. Jēzus, kā ierasts tajā laikā, pie galda zvilnēja nevis sēdēja. Kāda grēciniece, kamēr Jēzus mācīja un notika diskusijas, ienāca namā, nosēdās pie Jēzus kājām un sāka raudāt. Viņa bija izslēgta no baznīcas. Jēzus laikā baznīca bija visa valsts, līdz ar to grēciniecei bija liegtas dažādas privilēģijas un viņa bija atstumta. Pēc likuma, Jēzus viņai pieskaroties kļūtu nešķīsts un vairs nedrīkstētu vairs sēdēt šajā namā. Tas vien, ka viņa ienāca namā, bija pārkāpums, bet viņa ne tikai ienāca namā, bet raudāja, un asaras lija uz Jēzus kājām. Viņa izbijās, ka Jēzus kājas ir mitras no viņas asarām. Grēciniece savu grēku dēļ bija tik tālu novesta, ka aizmirsa par visu, kas varēja draudēt, un pieskārās Jēzum. Viņa žāvēja asaras no Viņa kājām ar saviem matiem un faktiski padarīja Jēzu nešķīstu. Tas pat izskatījās intīmi. Farizeji brīnījās, ka sieviete izvilka dārgu eļļu. Ar šādu eļļu parasti svaidīja galvu, bet viņa to izlēja uz Viņa kājām, kuras tikko noslaucīja no savām asarām. Nama īpašnieks pie sevis nodomāja, ka, ja Jēzus būtu pravietis, viņš zinātu, kas ir šī sieviete. Jēzus dzirdēja viņa domas un teica: “Klausies, kā tu domā, kurš vairāk Mani mīlēs? Tas, kuram vairāk piedots, vai tas, kuram mazāk piedots?” Farizejs atbildēja, ka tas, kuram vairāk piedots. Jēzus atbildēja, ka farizejs pat ūdeni neiedeva Viņa kājām. Bija normāli parādīt pagodinājumu augstākas kārtas ciemiņam, dodot ūdeni un liekot kalpiem nomazgāt kājas. Tajā laikā viņi staigāja atvērtos apavos, un kājas pēc ceļa bija putekļainas. Bija paraža arī skūpstīt vienam otru, tā kā mūsdienās francūžiem un krieviem. Jēzus teica, ka farizejs Viņu nav skūpstījis un nav svaidījis galvu ar eļļu, bet grēciniece ar asarām kājas mazgājusi un ar svaidāmo eļļu svaidījusi kājas.

Bet Viņš sacīja uz sievu: "Tava ticība tev palīdzējusi, ej ar mieru." (Lūkas evaņģēlijs 7:50)

Jēzus neteica šai sievietei: “'Kāpēc tu Man pieskāries?”, bet gan “tava ticība tev ir palīdzējusi, ej ar mieru!” Kā rīkojās Jēzus šajā situācijā, kad spitālīgs cilvēks, kuram nav koda, Viņam pieskārās? Jēzus nešķiroja cilvēkus, bet farizejs šķiroja. Es personīgi domāju, ka liela daļa no tiem, kas šodien baznīcās šķiro cilvēkus, Dievu nepazīst vai arī ir ļoti vāji ticībā. Tā ir komfortabla uz sevi un pašlabumu vērsta ticība vai arī vienkārši apmātība. Kur ir mūsu dzīvā ticībā un saikne ar Dievu? Ja mums būtu šī saikne un mēs to uzturētu stipru, mums nenāktu galvā doma par to, vai ar QR kodu var nākt uz baznīcu vai nevar. Tādas domas Kristus nemaz neizskata, Viņš darīja tieši otrādi. Viņš visiem priekšā nolika šo farizeju un parādīja tā patieso būtību.

Un kāda sieva, kas divpadsmit gadus sirga ar asiņošanu un kuru neviens nebija varējis dziedināt, piegājusi no mugurpuses, aizskāra Viņa drēbju vīli, un tūdaļ asins tecēšana nostājās. (Lūkas evaņģēlijs 8:43-44)

Sieva ar asiņošanu bija tieši tādā pašā stāvoklī kā spitālīgais. Pat vieta, kur viņa bija sēdējusi, kļuva nešķīsta. Par to, ka viņa pārkāpa noteikumus, draudēja sods. Divpadsmit gadus viņa bija izmēģinājusi dažādas metodes, iztērējusi visu savu naudu pie dažādiem pūšļotājiem un tā saucamajiem ārstiem, kas nevarēja viņai palīdzēt. Kad Jēzus gāja pūlī, Savu mācekļu un pūļa ieskauts, Viņš pēkšņi teica: “Kāds Mani ir aizkāris!” Mācekļi nedaudz iesmēja: “Klausies, mācītāj, Tev te visi spiežas virsū, protams, ka Tevi kāds aizskāra.” Jēzus pateica, ka spēks no Viņa aizgājis. Tas nozīmēja, ka kāds bija ticībā aizskāris un saņēmis spēku. Sieva iznāca, kaut arī saprata, ka draud sods. Viņa drebēdama teica: “Es divpadsmit gadus sirgu, un tagad pieskāros Tavai drēbju vīlei, ticēju un saņēmu dziedināšanu.” Vai Jēzus pārmeta: “Kāpēc pieskāries? Vai tev ir QR kods? Ja ne, tad mēs tavu dziedināšanu anulēsim!” Nekā tamlīdzīga, Jēzus teica, ka viņas ticība viņai ir palīdzējusi.

Kā rīkotos Kristus? Cilvēku šķirošana baznīcās ir absolūti antibībeliska, antikristīga prakse! Šai praksei nav nekā kopīga ar Dieva iestādījumiem, ar Bībeli, mīlestību uz tuvāko un mīlestību pret Dievu. Šie cilvēki, kuri nodarbojas ar šādām lietām, vienkāršā valodā runājot, netrāpa mērķī. Tulkojumā no grieķu valodas “netrāpīt mērķī” nozīmē grēkot. Viņi dara grēku pret Dievu un pret cilvēkiem. Kā izturēties vakcinētiem pret nevakcinētiem? Un kā izturēties nevakcinētiem pret vakcinētiem? Atbilde ir – izturēties tieši tāpat kā izturējās Kristus. Ne tikai no vakcinēto, bet arī no nevakcinēto puses var būt agresīva rīcība. Kā ir Floridā? Ja mums ar likumu ir aizliegts bez koda strādāt, tad tur ar likumu aizliegts prasīt kodu. Tātad uz abām pusēm var būt nepieņemšana un noraidīšana, pat agresija. Kā Jēzus rīkotos? Jēzus nešķirotu ne vienus, ne otrus. Patiesība ir tikai viena, un šeit nav vietā teikt, ka katram sava patiesība. Nav katram sava, ir tikai viena patiesība. Pirmkārt, ir Bībeles patiesība, un, otrkārt, ir reālais mērķis, kāpēc tas viss tiek darīts. Visiem cilvēkiem ir tiesības nākt pie Kristus un būt Dieva namā. Āmen! Visiem ir tiesības būt Dieva namā un meklēt Dievu, neatkarīgi no koda vai čipa, no ticības vai neticības zinātnei, sieviete vai vīrietis, vienalga ar kādu ādas krāsu, dzeltenu, sarkanu vai melnu. Visiem ir tiesības nākt pie Kristus, un nevienam mācītājam nav tiesības viņus nelaist.

Arī Ādamu un Ievu Paradīzes dārzā čūska kārdināja pašiem noteikt, kas ir labs un kas ļauns. Velns meloja, ka Debesu Tēvs ir izdomājis tādus noteikumus, ka cilvēkam viss ir slikti un viņš pats sev var būt dievs. Kā tas viss beidzās, mēs Bībelē ļoti labi redzam. Arī visas šausmas, kas notiek šodien, ir grēka rezultāts. Pirmkārt, tas ir draudzes grēku rezultāts, jo Ādams un Ieva sākotnēji bija dzīvā Dieva draudze. Tiklīdz viņi šo saikni ar Dievu pazaudēja, tā ienāca lāsts, slimības, nabadzība, kari utt. Tikai viena cilvēka dēļ, kurš bija vienlaicīgi Dievs un cilvēks, kuru Dievs mīlestībā pret mums sūtīja virs zemes, kurš mira par mūsu grēkiem un augšāmcēlās, ticot uz Viņu, mēs atgriežamies stāvoklī, kurā bija Ādams un Ieva. Mēs iemantojam mūžīgo dzīvību un kļūstam jauns radījums, jauns cilvēks. Tā ir žēlastība un mīlestība. Mums ir bijuši gadījumi, kad uz draudzi atnāk nepilngadīgi bērni, kuri izskatās pēc divdesmitpieci vai trīsdesmit gadīgiem. Tomēr izrādās, ka viņam vēl nav astoņpadsmit, un viņiem nav pase paprasīta pie ieejas. Dažas reizes ir bijusi saskarsme ar bērnu tiesību inspekciju, bet vienmēr viss ir beidzies labi. Tur ir bijuši konflikti ar vecākiem, kuri ir sūdzējušies. Ja es redzu mazu bērnu, vienmēr viņam paprasu, kur ir mamma, jo uzskatu, ka viens pats mazs bērns nevar nākt uz dievkalpojumu. Tomēr, kad bērns ir nenosakāmā vecumā, nav ne mans, ne tavs uzdevums prasīt dokumentus. Tas bija tajos labajos laikos, kad vēl bija dievkalpojumi, kad bija seši simti cilvēku dievkalpojumā un mēs visi slavējām Dievu. Mēs gaidām to laiku, kad atkal varēsim nākt kopā, bet esam tā kā Kaščejs nemirstīgais. Mēs esam nemirstīga, vienota draudze, kas laikus ir sagatavojusies, laikus visu sapratusi.

Kādam prasīt dokumentus nav ne mans, ne tavs uzdevums. Valsts politika draudzes apmeklēšanu salīdzina ar alkohola un nikotīna pārdošanu, kad pie kases jāuzrāda dokuments. Tas ir bezkaunīgi, tas ir nievājoši, tā ir Dieva zaimošana. Bet kā Jēzus rīkotos, un kā mums rīkoties? Kādi cilvēki bija atveduši bērnus pie Kristus, viņi bija kopā ar vecākiem, un mācekļi nostājās priekšā un nelaida pie Kristus. Te pat tā rakstīts: Jēzus apskaitās. Viņš apskaitās, ka mācekļi atkal šķiro. Pat mācekļiem bija kaut kāda šķirošanas mānija. Aizliedza lūgt tam un tam, izdzīt ļaunus garus. Jēzus teica: lai viņš dara, ja Manā Vārdā izdzen. Mācekļiem gribējās valdīt. Viņiem bija šāda slimība, bet Jēzus viņus vienmēr norāja.

Bet Jēzus, to redzēdams, apskaitās un tiem sacīja: "Laidiet bērniņus pie Manis, neliedziet tiem, jo tādiem pieder Dieva valstība. Patiesi Es jums saku: kas Dieva valstību nedabū kā bērniņš, tas nenāks tur iekšā." Un Viņš tos apkampa, rokas tiem uzlika un tos svētīja. (Marka evaņģēlijs 10:14-16)

Bērni šodien ir ļoti noderīgi – ja tev nav QR koda, tad viņi var ieiet veikalā un nopirkt tās preces, ko tev vajag. Tu vari aiz loga vai pa telefonu pateikt, ko paņemt, lai viņš nopērk. Šad tad redzu soctīklos un pat ziņās, ka bērni iepērkas vecāku vietā un vecāki ārā pa telefonu koriģē, ko nopirkt. Kā rīkotos Jēzus?

[..] Tev grūti nāksies pret dzenuli spārdīt. (Apustuļu darbi 26:14)

To Jēzus teica Pāvilam. Tev grūti nāksies pret dzenuli spārdīt, tas nozīmē – pret to, ko Dievs ir paredzējis. Katram, kas ies pret Dieva gribu, grūti nāksies, ļoti grūti nāksies. Un tāpēc šajā jautājuma par cilvēku šķirošanu Jēzus atbilde esam mēs. Mēs paši izvēlamies, kā rīkoties, katrs savā situācijā. Es savu izvēli esmu izdarījis, un es ticu tam, ko es daru. Mēs kā draudze ļoti ietekmējam citas draudzes, draudžu mācītājus, kalpotājus, mēs ietekmējam ar savu piemēru. Interesanti, ka kāds cilvēks bija ielicis mūsu “Dieva lauvu” grupā manu sprediķi. Sprediķa izgriezumu no ekrāna nofilmējis, es gan nezinu, kurš datums bija šim sprediķim, bet es tur tieši minēju šos vārdus: tev grūti nāksies pret dzenuli spārdīt. Un es tur arī saku, ka Latvijā drīz būs mēris un cilvēku apspiešana. Un šis cilvēks saka, ka tieši pēc diviem mēnešiem saslima pirmais kovid slimnieks. Pēc šiem vārdiem, ko es izteicu publiski, saslima pirmais kovid slimnieks. Un es vēl saku tādus vārdus: nav jābūt pravietim, lai zinātu, ka tas viss būs. Bet to mierīgi var saukt arī par pravietošanu. Praktiski viss, ko esmu runājis, piepildās. Un man nav nekāda pamata domāt, kā es to tagad domāju un saprotu no Kristus, ka būs citādi vai savādāk. Bet daudz kas tomēr ir mūsu pašu rokās.

Sāksim ar to, ka nešķirosim cilvēkus. Sāksim ar draudzi. Mūsu draudzē nav šāda īpaša problēma. Šis sprediķis ir gan draudzei, lai tādas lietas mums nenotiktu, gan tiem, kas mani klausās. Caur draudzi un tevi, caur mani un tevi, kad mēs saskaramies ar cilvēkiem, mēs varam parādīt tiem Kristus mīlestību. Parādīt to, kāds patiešām ir Kristus, nevis kā reliģiozie farizeji ir uzzīmējuši. Ne jau politika noteiks to, kāds būs Kristus; Kristus ir tāds, kāds Viņš ir. Bībele saka tā, ka Jēzus Kristus vakar, šodien un rīt ir tas pats un mūžīgi. Viena no Dieva īpašībām ir nemainīgums. Nekas nav mainījies. Nekādi politiķi to nemainīs, nekādi mācītāji, kas saucās par mācītājiem, to nemainīs. Kā tu domā, vai Jēzu pieņēma Viņa filozofijas dēļ? Viņa mīlestības pret cilvēkiem dēļ? Jēzu atgrūda un piesita krustā. Kā pret mums šodien izturās? Tieši tāpat. Es pieņemu, ka daudzviet notiek dievkalpojumi, un tur kodus neprasa, sodus neliek, bet mums liek. Kāpēc? Mēs esam avangardā, mēs skaļi runājam, mēs pat esam uzdrošinājušies iet politikā. Kaut kādi Dieva lauvas ir parādījušies!

Tad Jēkabs un Jānis, Cebedeja dēli, pie Viņa piegāja un Tam sacīja: "Mācītāj, mēs gribam, ka Tu mums darītu, ko Tev lūgsim." Un Viņš uz tiem sacīja: "Ko jūs gribat, lai Es jums daru?" Bet tie Viņam sacīja: "Dod mums, ka mēs varam sēdēt Tavā godībā, viens pa Tavu labo roku un otrs pa kreiso roku." Bet Jēzus tiem sacīja: "Jūs nezināt, ko jūs lūdzat. Vai jūs varat dzert to biķeri, ko Es dzeru, vai tapt kristīti ar to kristību, ar ko Es topu kristīts?" Bet tie uz Viņu sacīja: "Varam." Bet Jēzus tiem sacīja: "Jūs gan to biķeri dzersit, ko Es dzeru, un tapsit kristīti ar to kristību, ar ko Es topu kristīts. Bet sēdēt pie Manas labās vai kreisās rokas Man nepiederas dot, bet tiks piešķirts tiem, kuriem tas ir sataisīts." Un, kad tie desmit to dzirdēja, tad tie sāka skaisties par Jēkabu un Jāni. Bet Jēzus tos pasauca un saka tiem: "Jūs zināt, ka tie, ko par tautu valdniekiem tur, tie tās apspiež, un viņu lielie kungi tām dara pāri. Bet tā lai nav jūsu starpā; bet, ja kas no jums grib tapt liels, tas lai ir jūsu sulainis. Un, ja kas starp jums grib būt pirmais, tas lai ir visu kalps. Jo arī Cilvēka Dēls nav nācis, lai Viņam kalpotu, bet lai pats kalpotu un Savu dzīvību atdotu par atpirkšanas maksu par daudziem." (Marka evaņģēlijs 10:35-45)

Viņi nāk pie Jēzus un saka: “Mācītāj, mēs gribam sēdēt viens pa labo roku, otrs pa kreiso roku.” Faktiski viņi bija jau iztēlojušies, kāda būs šī jaunā Valstība. Esošā Romas impērija sabruks, neatkarība tiks atgūta, Jēzus būs karalis, un mēs būsim tuvākie Viņa ministri. Viņi saka: tad, kad Tu nāksi pie varas, mēs gribam būt Valstībā. Lūk, viņi paši izdomājuši – es gribu, viens pa labo, otrs pa kreiso roku. Un mēs gribam būt tādi kā tie ministri jeb premjerministri. Abi premjerministri un mamma mums tur, kaut kur arī ir jaieliek uz algu, lai viņa neko nedara, bet lai alga viņai ir, kaut kādu fiktīvu firmu vai kaut ko tamlīdzīgu, lai viņa tur ir. Bet nu tie pārējie mācekļi, tad tie būs tādi satiksmes ministri un tamlīdzīgi, kas tur pāri paliks, bet mums tos galvenos amatus un algas arī vajadzētu tur tādas lielākas. Mēs gribam būt Tev tur tuvāk. Un Jēzus prasīja: bet vai jūs varēsiet, tās pašas ciešanas, tās pašas grūtības, to pašu biķeri dzert, ko Es dzeru? Jā, varēsim. Un Jēzus teica: jā, jūs dzersiet to pašu biķeri. Jānis gan neaizgāja bojā, bet nomira savā nāvē, bet Jēkabs ļoti ātri dabūja galu, ļoti ātri samaksāja pilnu cenu par savu ticību Kristum. Viņi dzēra gan šo biķeri, bet Jēzus teica: “To, kas sēdēs Man pa labo roku, to Mans Tēvs izlems. Jums nepiederas to prasīt, un Man nepiederas to piešķirt, tāpēc ka jūs to prasāt.” Kā sauc šo lietu, ko Jēkabs ar Jāni darīja? To sauc par korupciju. Un Jēzus paskaidroja, kāpēc tas nav pareizi, kāpēc nav pareizi ko tādu prasīt?

Bet Jēzus tos pasauca un saka tiem: "Jūs zināt, ka tie, ko par tautu valdniekiem tur, tie tās apspiež, un viņu lielie kungi tām dara pāri. Bet tā lai nav jūsu starpā; bet, ja kas no jums grib tapt liels, tas lai ir jūsu sulainis. Un, ja kas starp jums grib būt pirmais, tas lai ir visu kalps.” (Marka evaņģēlijs 10:42-44)

Tu zini, kas ir sulainis? Kalps. Tas, kas nāk pie tevis bez koda. Mācītāj, ja tu klausies mani, vadītāj, līderi, kad nāk pie tevis vesels cilvēks bez koda, Bībele saka: Jēzus nešķiroja pat ar mēri slimos, pat ar lepru slimos, Viņš tos aizskāra. Tu uzņemies atbildību par to, ko tu dari. Par sekām, kas var būt. Izrādi mīlestību šim cilvēkam, kā to darīja Kristus. Es neaicinu pārkāpt likumus, es mācu to, ko saka Dieva vārds, un minu piemērus, kā būtu darījis Kristus. Viņš saka: tautu valdnieki, kas cilvēkus apspiež, lai jūsus vidū tā nenotiek. Un noslēgumā no Āmosa grāmatas, otrās nodaļas, no kuras arī sākās šis sprediķis.

Tā saka Tas Kungs: "Triju, vēl vairāk, četru Israēla noziegumu dēļ Es viņus nesaudzēšu, tāpēc ka viņi katru taisno pārdod par naudu un katru nabago par pāri kurpju. (Āmosa grāmata 2:6)

Tātad Dievs saka draudzei, ka atrasts noziegums. Te par Izraēlu ir runa, par draudzi, kur nu vēl par pasaulīgiem cilvēkiem. “Ir atrasts noziegums, un šī nozieguma dēļ Es viņus nesaudzēšu!” Šo var uzskatīt arī par pravietojumu. Bija arī pravietojums, kurš daļēji ir piepildījies – par Saulu un Samuēlu: kas nesekos Saulam un Samuēlam, ar tā vēršiem tiks izdarīts tāpat, tas ir, ja draudze nespēj vienoties. Latvija un Latvijas draudze varēja būt kā Florida šodien. Un vēl kā dažas citas valstis, kurās ir pavisam citādi. Arī Latvijā varēja tā būt, jo Dievs ir un brīnumi notiek. Kāds cilvēks no mūsu draudzes nesen satikās ar cilvēku no citas draudzes, un viņš jautāja: “Kādi pēdējie brīnumi ir bijuši tavā dzīvē?” Mūsu cilvēks domā, ka aklie nav sākuši redzēt un klibie nav lēkājuši, tātad baigo brīnumu nav. Bet, manuprāt, tas, ko jau mēs darām, ir brīnums, un pie Dieva atgriezti cilvēki ir brīnums, un tas, ka tik daudz cilvēku ir izglābti, kad neviena draudze nav augusi, faktiski jau ir brīnums. Un, ja runā par brīnumiem, tad faktiski mēs tos nefiksējam un neņemam kā par kaut ko īpašu. Mēs tos vairs neskaitām. “Ja jums nav bijis, tad jūs tādi remdeni esat.” Ja tu neesi redzējis kaut kādu trako sapni vai arī neesi kaut ko nopravietojis vai sācis kustēties, tad mēs esam remdeni. Dieva vārds saka, ka Viņš nesaudzēs tos cilvēkus, pie kuriem ir atrasts šis noziegums, proti, ne jau brīnumi, ne jau kaut kādas pārdabiskas izpausmes, kuras ir un būs arī turpmāk, ir noteicošais, jo bauslis nav – tev būs brīnumus darīt. Vai ir tāds bauslis? Tev būs obligāti brīnumus darīt, ja tu brīnumus nedarīsi, tad ellē būsi iekšā? Bet vienu gan es zinu – mīlestība pret Dievu un cilvēkiem ir pamatu pamats. Un tas gan, ja mēs ignorējam šos principus, tas var atvērt durvis sātanam un viņa dēmoniem, viņa eņģeļiem, viņa gariem, kas var droši sākt un saimniekot šādu cilvēku vidū un pašā cilvēkā.

Esiet skaidrā prātā, esiet modrīgi! Jūsu pretinieks velns staigā apkārt kā lauva rūkdams un meklē, ko tas varētu aprīt. (1. Pētera 5:8 )

Mums ir jāstaigā kā lauvām apkārt un jāmeklē, kā aprīt visu netaisnību. Dievam riebj sociāla netaisnība. Jēzus nepārtraukti uzsver mīlestību vienam pret otru un sociālu taisnību. Bībelē izskan apgalvojums, ka Dievs ir bāreņu Dievs, apspiesto Dievs. Viņš ir šo cilvēku pusē. Nevis to cilvēku pusē, kas apspiež, bet to cilvēku pusē, kurus apspiež. Ja jau Jēzus cīnājās ar to mācekļu vidū, kur tad nu vēl šodienas draudzē un visā Latvijas sabiedrībā. Dievs ir to pusē, kuri nav pie apspiedējiem. Un klausies, ko Viņš teica: šī nozieguma dēļ Es viņus nesaudzēšu! Tur ir rakstīts, kas notiks, un parasti sekas ir svešu tautu invāzija, okupācija un slimības, un sausums. Nozieguma dēļ.

[..] Es viņus nesaudzēšu, tāpēc ka viņi katru taisno pārdod par naudu un katru nabago par pāri kurpju. Viņi iemin nabago galvas pīšļos un vājos nostumj no ceļa [..] (Āmosa grāmata 2:6-7)

Salīdzinot, vakcinēts un nevakcinēts, ar sertifikātu un bez sertifikāta. Cilvēks bez sertifikāta mūsu sabiedrībā ir vājais cilvēks? Tāpēc, ka viņa pusē nav represīvo orgānu, viņa pusē nav policija, viņa pusē nav neviena, tikai Dievs, un tas nav tikai. Tas nav tikai! Dievs brīdina tos mācītājus, īpaši mācītājus, īpaši kristiešus, lai arī kādā vietā viņš neatrastos, Dievs īpaši brīdina, ka šī nozieguma dēļ Viņš viņus nesaudzēs. Tāpēc, ka ir apspiesti vājie, un tieši viņu pusē ir Dievs, un tā arī izpaudīsies sekas – pie veselības, pie ģimenēm, pie karjeras. Un visvairāk tas izpaudīsies tajā, kur jūs pavadīsiet mūžību. Mierīgi tev var būt veģetatīvā distonija, ja tu esi apspiedis nabagos. Un realitātē šie cilvēki nav nekādi nabadziņi, tie ir daudz stiprāki nekā tie, kas ir sistēmā. Iedomājies, kas ir Levits, kas ir Kariņš, kas ir visi šie ierēdņi, policijas šefi? Nu, kas viņi tādi ir? Noņem viņiem uzplečus, un viņi ir apaļi nulles. Lielākā daļa no viņiem ir nulle. Viņi nav nekādi līderi, varbūt viens tāds ir. Viņi ir ielikti, viņiem ir vara aizmugurē. Patiesam līderim nevajag uzplečus. Patiesam līderim nevajag pilnvaras. Viņš ir līderis. Viņš ir stiprs. Viņš nelokās. Jēzus nomainīja Pēterim vārdu. Sīmanis nozīmē niedre, kas šaubās, kustās līdzi vējam. “Tu būsi Pēteris, klints, uz kuras Es celšu Savu draudzi.” Mums ir jauns vārds, kas bijis, ir pagājis, viss ir tapis jauns. Tu esi klints, Dievs ir tavā pusē, tu esi tas, kas nešaubās. Viņi dzīvo pie altāriem, atlaidušies uz drānām, kas iegūtas pret ķīlām. Tātad, negodīgs bizness un korupcija. Viņi izmanto to varu, ko piešķīrusi bezdievīga vara, izmanto to, lai pazemotu cilvēkus. 

Kā tad izturēties vakcinētiem pret nevakcinētiem? Kā izturēties nevakcinētiem pret vakcinētiem? Atbildi tu ieguvi – tā kā rīkojās Kristus. Mācies no Kristus un izturies tā, kā māca Viņš. To es varu ieteikt. Un kā jau es minēju, es neaicinu pārkāpt likumus, bet es nevaru nemācīt sekot Kristum. Es nevaru nemācīt par sekām, kas notiek, ja mēs pārkāpjam Viņa pamatbaušļus – mīlestību pret Viņu un pret savu tuvāko. Un mēs esam lauvas, tu esi jērs un lauva. Jēzus ir jērs un vienlaicīgi lauva, tad nu es aicinu visiem būt kā lauvām.


Mācītāja Mārča Jencīša sprediķi “Kā vakcinētiem cilvēkiem izturēties pret nevakcinētiem un kā nevakcinētiem cilvēkiem izturēties pret vakcinētiem cilvēkiem?” pierakstīja un rediģēja draudzes “Kristus Pasaulei” redakcija

Esi nomodā!

Publicēja 2022. gada 12. janv. 06:24Līga Paņina

Ziņas datums 12.01.22.

Dieva vārds saka, ka ticība nāk no sludināšanas, un tas visu spēj, kas tic. Tāpēc es aicinu tevi – atver savu sirdi, atver savas ausis, ka tu vari dzirdēt, saprast un lietot šīs dienas vārdu un dzīvot pilnvērtīgu dzīvi caur savu Kungu Jēzu Kristu. Svētrunas tēma - “Esi nomodā!” Kaut arī svētrunas nosaukums ir vienkāršs un pat tradicionāls, tomēr vārds, ko es sludināšu, ir no Dieva. Šis vārds ne vienkārši ir ņemts no Bībeles rindām, bet tas ir manā sirdī, esmu to saņēmis, visas nedēļas garumā pavadot laiku ar Dievu. Kad kāds cilvēks nāk pie manis ar savu problēmu, visbiežāk es viņam jautāju: “Vai tu lasi Bībeli?” Ja no cilvēka atskan atbilde, ka viņš Bībeli ir izlasījis, tad man uzreiz ir skaidrs problēmas iemesls. Mans jautājums ir par to, vai cilvēks REGULĀRI pavada laiku ar Dievu. Vai tās ir regulāras lūgšanas, Bībeles lasīšana, slavēšana, pielūgsme. Tieši tas ir tas laiks, kurā cilvēks salīdzina sevi ar Dieva vārdu. Tas ir laiks, kurā Dievs tev norāda un atklāj lietas, kuras jāmaina. Šo personīgo attiecību ar Dievu laikā tu vari saņemt gan uzslavu no Dieva, gan norādes par to, kā rīkoties tālāk, ja atrodies krustcelēs. Laiks divvientulībā ar Dievu ir ārkārtīgi svarīgs ikvienam cilvēkam, kurš tic uz Kristu. Manā skatījumā cilvēks, kurš nepavada laiku ar Dievu, ir vājš. Mūsu draudzes cilvēki nav kristieši, kuri tādi savās ģimenēs ir bijuši no paaudzes paaudzē. Šeit pārsvarā arī nav tādu cilvēku, kuri būtu piedzimuši kristieši. Liela daļa mūsu draudzes cilvēku ir kā tie, kas bija pie Dāvida. Dāvids ir Dieva aicināts un svaidīts ķēniņš Vecajā Derībā, par kuru ir rakstīts, ka pie viņa sapulcējās dažādi salašņas.

Un pie viņa sapulcējās visi vīri, kas bija apspiesti, un visi, kam bija daudz parādu, un visi, kuriem bija rūgtums sirdī, un viņš tiem kļuva par vadoni, tā ka pie viņa bija ap četri simti vīru. (1. Samuēla 22:2)

Bībelē mēs varam lasīt, ka Dāvidam apkārt bija sapņu komanda. Tas nozīmē, ka Dāvids no šiem salašņām, šiem apbižotajiem cilvēkiem apbrīnojamā veidā izveidoja spēcīgas personības. Es domāju, ka daudzi (bet noteikti ne visi) no šiem cilvēkiem patiesi kļuva par spēcīgām personībām. Viņi kļuva par Dāvida balstiem, tādiem, kas stāvēja un krita par Dievu un Dāvidu. Tu vari pastudēt Bībelē informāciju par šiem cilvēkiem. Tur ir minēti konkrēti cilvēku vārdi un viņu darbi. Lasot pārsteigumā mati ceļas gaisā. Tie tiešām bija kruti vīri! Tie bija vīrieši vārda pilnajā nozīmē. Dāvidam izdevās pacelt šos cilvēkus. Ja runa ir konkrēti par mūsu draudzi, tad, kā jau es minēju, šeit gandrīz nav tādu cilvēku, kuri ir piedzimuši ideālās ģimenēs. Šeit gandrīz nav arī tādu cilvēku, kuri ir piedzimuši kā veiksminieki. Es, protams, nerunāju par simtprocentīgi visiem cilvēkiem. Ļoti daudzi cilvēki draudzē ir ienākuši ar problēmām, salauztām sirdīm, atkarībām, un šeit viņi kļūst par normāliem cilvēkiem.

Tikko man bija saruna ar Ilzi Jurču. Sarunas laikā jautāju viņai arī par attiecībām ar baznīcu. Ilze atklāja, ka viņa nav baznīcā gājēja. Kristīgās vērtības Ilzes sirdī gan viennozīmīgi ir. Pārsvarā visiem politiķiem, ar kuriem beidzamajā laikā es saskaros, kristīgās vērtības ir sirdī, taču viņi nav baznīcā gājēji. Kāds varbūt dažas reizes gadā apmeklē baznīcu, kāds cits tikai pa svētkiem, kāds cits – vispār nemaz. Tomēr viņiem visiem šīs vērtības ir. No kurienes? Tas ir mantojums no vecākiem, vecvecākiem, dažkārt tā ir sakritība vidē, kurā auguši. Viņiem ir paveicies ar konkrēto vidi un cilvēkiem, pie kuriem auguši. Šie cilvēki dzīvo normālu dzīvi. Ilze mūsu sarunā stāstīja, ka ar savu vīru laulībā būs nodzīvojusi tūliņ jau trīsdesmit gadus. Kurš no mums draudzē “Kristus Pasaulei” ir laulībā trīsdesmit gadus? Man šķiet, ka neviens. Pārsvarā mūsu draudzē ir jauni cilvēki, no kuriem veselu rindu es pats šeit esmu laulājis. Par lielu daļu gados jauno cilvēku var precīzi teikt: kristīts, laulāts, svētīts baznīcā. Bērni tikai dzimst un dzimst, un joprojām ienāk ziņas par jauniem ģimenes pieaugumiem. Šajos laikos ir pilnīgi vienalga, kas piedzimst – puika vai meitene. Pēc tam skolā no bērna, diemžēl, uztaisa to, ko vēlas. Tu gan vari domāt, ka lūgsi Dievu un viss būs kārtībā, bet nē, kad viņus palaidīs skolā, no viņiem uztaisīs to, ko gribēs citi, ja mēs šodien neko nedarīsim. Es domāju par Ilzi un viņas vīru. 30 gadi laulībā! Es Ilzei jautāju par to, kā viņiem izdodas harmoniski sadzīvot, kāds ir viņu laulības noslēpums. Ilze atbildēja, ka mēdz būt dienas, kad viens otram bez maz vai šķīvjus met, bet pēc tam, kad abi izlādējušies, atkal viss ir kārtībā. Šis pāris nav nelaimīgs. Kad ar vienu un otru aprunājos, redzu, ka ar viņiem viss ir kārtībā. Abiem ir vienādi uzskati un vērtības, kopīgs ceļš ejams.

Paskatos tepat mums apkārt uz tā saucamajiem kristiešiem un domāju, kur viņiem ir tas varenais Dieva spēks? Daudziem kristiešiem nav paveicies ar to, ka viņi nav piedzimuši tādā ģimenē kā Ilzes Jurčas. Cilvēkiem nav no bērnības ieaudzinātas pareizas vērtības. No bērnības nav ieaudzināti Dieva vārdi ”ko Dievs savienojis, to cilvēks lai nešķir”. Nav ieaudzināts tas, kā sadzīvot ar otru cilvēku, kā nebūt egoistiskam, galu galā – kā mīlēt. Kristietim it kā ir varenais Dieva spēks, bet viņš nevar sadzīvot ar savu cilvēku ne dažus mēnešus, ne pāris gadus. Visbiežāk var dzirdēt, ka sievietes laulībā ir tās “raganas”, taču ir arī tādi delikātie veči, kuri nespēj sadzīvot ar sievieti. Ir pat gadījumi, kad kristiešu pāri izšķiras. Bet šis nabaga cilvēks izšķiroties nezina, ka no vienas elles ir iekāpis citā. Problēma jau nav otrā cilvēkā, bet gan viņā pašā. Šī tēma ir par atšķirību starp kristieti, kurš nespēj nodzīvot pat pāris gadus laulībā, no pasaulīgā cilvēka, kurš trīsdesmit gadus var nodzīvot labā laulībā. Grūta dzīve ir tiem cilvēkiem, kas nepārtraukti kasās, zāģē viens otru, nepārtraukti ir neapmierināti, nevar sadzīvot ar savu līderi. Ja draudzē kādi plāno laulāties, labākajā gadījumā viņi atnāk pie manis pakonsultēties. Ja neatnāk, tad tur problēmas ir garantētas. Tā jau vien ir problēma, ka cilvēki neatnāk aprunāties pie sava mācītāja par to, ka grasās ar kādu konkrētu cilvēku laulāties. Cilvēks zina, kā ir pareizi, bet viņš dara citādāk. Lai arī reizēm man ir šķitis, ka tomēr man nav bijusi taisnība uzskatot, ja kāds cilvēks neciena savu līderi, viņš necienīs arī savu ģimeni, tad paiet varbūt pusgads, gads vai divi gadi, un tomēr mana pārliecība vienmēr apstiprinās. Šo cilvēku ģimenēs rodas problēmas un notiek šķiršanās. Un tie ir kristieši. Ar ko šeit atšķirās pasaulīgs cilvēks no kristieša? Kas nav pareizi? Es tev pateikšu. Tas ir elementārs garīgās disciplīnas jautājums. Kad tu pēdējo reizi esi kvalitatīvi pavadījis laiku ar Dievu? Es runāju par tiešām pietiekošu, kvalitatīvu laiku. Kad bija pēdējā reize? Bībele saka: “Esi nomodā!” Lūk, Rakstu vieta no Bībeles, kas arī tika ņemta par pamatu šim sprediķim. Kopsummā gan šis sprediķis ir no manas sirds.

Pirms notikuma pie krusta, Jēzus ar mācekļiem runā par Savu galu. Viņš stāsta par krusta nāvi un augšāmcelšanos. Jēzus mācekļus neskaitāmas reizes brīdina. Es visur evaņģēlijos lasu par to, ka Jēzus māca un brīdina par Savu misiju. Viņš māca, ka ir Dieva Dēls, ka Viņam būs mirt pie krusta un augšāmcelties. Jēzus ir Dieva Dēls un tajā pat laikā šo mācekļu mācītājs. Viņš nepārtraukti par šo gaidāmo notikumu runā un atgādina. Mācekļi tikai atbild: “Jā, jā, mācītāj.” Arī draudzē, kad sludinu, es dzirdu, ka bieži atskan “Jā, āmen! Aleluja!” Bieži vien var būt arī tā, ka pašam skaļākajam “Āmen!” dzīvē viss ir galīgā putrā. Tāds, diemžēl, bija arī Pēteris un pārējie mācekļi. Jēzus runāja un atgādināja par lielo notikumu. Jēzus teica: “Jūs visi Mani atstāsiet un nodosiet.” Viņš labi pazina Savus mācekļus. Viņš labi zināja, ka mācekļi nav nomodā. Zināja, ka Viņa mācekļi mīl gulēt, regulāri ir jābaksta, jābīda, ka viņi nav stipras personības, bet kā salašņas. Kad Jēzus teica, ka visi mācekļi Viņu noliegs, Pēteris pirmais teica: “Tu, ko! Kungs, esmu gatavs ar Tevi iet cietumā un nāvē!” Arī pārējie mācekļi piebalsoja.

Bet Viņš sacīja: "Es tev saku, Pēteri, gailis šodien vēl nebūs dziedājis, kad tu jau trīsreiz būsi liedzies, ka tu Mani pazīsti." (Lūkas 22:34)

Pēc tam Jēzus ņēma līdzi mācekļus uz Ģetzemanes dārzu un runāja.

Tad Viņš saka tiem: "Mana dvēsele ir noskumusi līdz nāvei: palieciet šeit un esiet ar Mani nomodā." (Mateja 26:38 )

Tad Jēzus nogāja savrup un lūdza Dievu.

Viņš atkal aizgāja otru reizi un lūdza Dievu, sacīdams: "Mans Tēvs, ja šis biķeris nevar Man iet garām, lai nebūtu tas jādzer, tad lai notiek Tavs prāts." (Lūkas 22:42)

Jēzus gāja attiecībās ar Savu Debesu Tēvu. Tālāk ir rakstīts, ka eņģelis no Debesīm parādījās un Viņu stiprināja. Jēzus spēja izpildīt Savu misiju. Vai Jēzum to gribējās darīt? Nē. Vai Jēzum vajadzēja pavadīt laiku ar Dievu, lai iegūtu spēku un spētu izpildīt Savu misiju? Jā. Tālāk Bībelē parādās Jēzus mācekļu patiesā daba. Jēzus saka: “Gars ir labprātīgs, bet miesa ir vāja.” Mācekļi  saka: “Jā, āmen! Iepriekš mēs bijām tādi, tagad citādāki. Mēs visu spējam!” Bet kamēr Jēzus lūdza, mācekļi gulēja. Viņi aizmiga trīs reizes!

Un, nedaudz pagājis, Viņš krita uz Sava vaiga pie zemes, lūdza Dievu un sacīja: "Mans Tēvs, ja tas var būt, tad lai šis biķeris iet Man garām, tomēr ne kā Es gribu, bet kā Tu gribi." Un Viņš nāk pie mācekļiem un atrod tos guļam un saka uz Pēteri: "Tātad jūs nespējat nevienu pašu stundu būt ar Mani nomodā? Esiet modrīgi un lūdziet Dievu, ka jūs neiekrītat kārdināšanā, gars ir gan labprātīgs, bet miesa ir vāja." Viņš atkal aizgāja otru reizi un lūdza Dievu, sacīdams: "Mans Tēvs, ja šis biķeris nevar Man iet garām, lai nebūtu tas jādzer, tad lai notiek Tavs prāts." Un Viņš nāk un atrod tos atkal guļam, jo viņu acis bija pilnas miega. Un Viņš tos atstāja un atkal nogāja un lūdza Dievu trešo reizi, tos pašus vārdus sacīdams. Tad Viņš nāk pie Saviem mācekļiem un saka uz tiem: "Jūs arvien vēl guļat un dusat! Redzi, tā stunda ir klāt, Cilvēka Dēls tiek nodots grēcinieku rokās. Celieties, ejam! Redzi, kas Mani nodod, ir klāt." (Mateja evaņģēlijs 26:39-46)

Kad Jēzus gāja mācekļus modināt, Viņš viņus bakstīja un lika celties. Vai tas tev neko neatgādina? Jēzus teica: “Man ir vajadzīgs jūsu atbalsts, kā arī jums pašiem ir vajadzīgs lūgt, citādāk jūs nespēsiet pastāvēt.” Tā tas notika trīs reizes. Jēzus viņus modināja trīs reizes. Arī es un mājas grupu vadītāji reizēm atgādinām saviem cilvēkiem vienu un to pašu. Pēc tam es skatos un saprotu, ka nekas tur nebūs. Arī Jēzus, redzot mācekļus guļam, saprata, ka nekas labs tur nebūs. Tāpēc viņš teica Pēterim: “Vēl gailis nebūs dziedājis, kad tu Mani trīs reizes būsi aizliedzis.” Šajā brīdī risinājās visu laiku kopš pasaules un cilvēces pastāvēšanas vēstures visdramatiskākais, vissvarīgākais, visglobālākais notikums – Jēzus gatavojās krusta nāvei un augšāmcelšanās brīdim. Jēzus teica mācekļiem, ka ir sācies pats svarīgākais notikums, bet viņi vienkārši gulēja. Tāpat ir ar mums, ar kristiešiem. Šajā brīdī pasaulē notiek dramatiski, globāli, garīgi un fiziski notikumi. Bet tu vienkārši guli. Tu neredzi? Tu nedzirdi? Tu vienkārši guli. Ja tu turpināsi gulēt, velns tevi pārsteigs tā, ka tu nespēsi pieņemt pareizus lēmumus un nespēsi pastāvēt arī tad, ja tu gribēsi rīkoties pareizi. Būs par vēlu, jo tu savu brīdi būsi nogulējis. Draugi, mēs varam nogulēt to, ko Dievs mums ir paredzējis. Mēs arī reāli guļam un palaižam garām to, ko Dievs ir paredzējis mūsu dzīvei.

Liela daļa cilvēku seko līdzi notikumiem un zina, kas šobrīd norisinās Kazahstānā. Es tam visam sekoju līdzi ar ļoti lielu interesi. Man par to ir savs viedoklis, esmu arī sociālajos tīklos uzrakstījis vairākus rakstiņus, atsaucoties uz reālajiem notikumiem, nevis to, ko mums atspoguļo vietējie masu mediji. Es izdaru secinājumus no avotiem, kas nāk pa tiešo no notikuma vietas. Ko es redzēju? Es redzēju, ka vietējie iedzīvotāji ir izgājuši ielās enerģijas sadārdzinājuma dēļ. Viņi izgāja ielās arī iestājoties pret piespiedu vakcināciju, tāpat arī protestējot pret valdības tirāniju. Tāpat es redzēju, ka kazahu rindās ir cilvēki ar militāru stāju. To var redzēt, kad, piemēram, viņi dodas pārņemt zem kontroles lidostu. Šis fakts pats par sevi jau gana interesanti skan. Uzņemtajos video var redzēt, ka cilvēki ir parastajās, civilajās drēbēs, bet tajā pat laikā tie ir vīri ar militāru stāju. Tāpat video var redzēt, ka šur tur tiek dalīti ieroči. Ir redzams, ka notiek cīņas, apšaudes, reāla karadarbība. Un tie, kas abās pusēs cīnās, ir nevis kaut kādi gurķi, bet reāli profesionāļi. Kazahstāna ir valsts, kurā iegūst jeb ražo gandrīz pusi no visas pasaules urāna. Urāns ir tas, ko izmanto kodolieročos. No urāna ražo atomenerģiju. Kazahstānā atrodas Krievijas kosmiskā stacija. Kam ir vajadzīgs šis urāns? Ieinteresētas ir vairākas valstis – Krievija, Turcija, Ķīna, Lielbritānija un citas. Pašas valsts vidū ir dažādi klani, kuriem arī ir domstarpības. Galu galā visā notiekošajā situācijā dažu stundu laikā tika pieņemts lēmums ievest miera uzturēšanas spēkus. Kādi tie ir? Pirmie dati liecina, ka tie ir 3000 Krievijas desanti un 200 armēņi, kirgīzi. Krievijai, principā, ir savs nato jeb sava valstu apvienība, kas pilda līdzīgu funkciju kā NATO. Viņi ļoti ātri nokļuva Kazahstānā. Pēdējais video, ko redzēju, bija ļoti interesants. Cilvēki ar militāro izteiksmes stilu aizsegtām sejām paziņoja, ka uzskata šo miera spēku ievešanu par Kazahstānas okupācijas sākumu no Krievijas puses. Viņi uzskata, ka jaunais prezidents ir nodevējs un sadarbojas ar okupācijas varu. Kazahi uzskata, ka kaut kādi specdienesti ir izmantojuši miermīlīgus protestus saviem mērķiem, iesūtot iekšā provokātorus, kas sāka nogalināt cilvēkus. Bija atrasti policisti bez galvām u.tml.

Kāpēc es to visu stāstu? Tāpēc, ka tas ir svarīgi, ļoti būtiski mums visiem šodien. Kādiem politiskiem mērķiem tas notiek, vēl nav skaidrs. Katrs apgalvo savu galējību. Vai zini, kas ir tā visa pamatā? Bija, kam iziet ielās, Kazahstānas valdība nogulēja momentu. Viņi nesaprata, cik ilgi viņu tauta cietīs šo potēšanu, sadārdzināšanu un valdības tirāniju. Šobrīd valsts ir faktiski ierauta revolūcijā. Kā viss beigsies, mēs nezinām. Tev, kristietim, var likties, ka dzīvē viss ir kārtībā, un tu sāc dot sev kaut kādas atlaides. Tu sāc skatīties kaut ko, ko nevajag, sāk klibot personīgais laiks ar Dievu. Tu vairs neesi nomodā. Es domāju, ka Kazahstānas valdība nebija nomodā. Palaida garām robežu, cik daudz var izdarīt spiedienu uz savu  tautu. Lūk, vadzis lūza, un, lūk, kas notika. Kāds droši vien apgalvos, ka viss tika noorganizēts speciāli. Neko speciāli nevarētu noorganizēt, ja nebūtu neapmierinātu cilvēku. Ja nebūtu cilvēki, kas ir gatavi iet ārā un cīnīties, tas nebūtu iespējams. Enerģijas cenas iesaldēja. Vai mums iesaldēja? Nē. Kāpēc? Tāpēc, ka viņi joprojām pārbauda mūsu robežas. Vai komunālos maksājumus samazināja? Vai valdību atlaida? Atlaida. Tika izpildītas šīs prasības. Tagad, protams, viss ir par vēlu, kārtību Kazahstānā ieviesīs Krievija. Runājot par politisko situāciju, latvieši guļ. Šobrīd risinās viena no lielākajām specoperācijām pasaules vēsturē, kas tiešā veidā skars tavu nākotni, tavus bērnus un tevi pašu. Šodien, braucot mašīnā, es domāju: ar ko atšķīrās toreiz atmosfēra ebreju tautības cilvēkiem tepat Latvijā no šodienas atmosfēras? Ko ebreji domāja, kad viņiem teica: “Klausies, man tā šķiet, ka tur mežā šauj ebrejus. Es dzirdēju.” Vai ebreji to sauca par sazvērestības teoriju un neticēja, uzskatot, ka likumi ir viņu pusē? Vai ebreji ticēja, ka viņu (un ne tikai) iznīcināšanai tiek gatavotas gāzes kameras un nometnes? Cilvēki nespēja aptvert, ka tāds ļaunums ir iespējams. Bet palasi vēsturi! Kā tev šķiet – kas toreiz bija citādāk? Šodien cilvēkiem ir tieši tāpat. Kaut ko ēst dabūt tu vari, kaut kādā veidā dabū arī kaut kādu darbu. Tā cilvēki dzīvo, un viņi neredz, kas notiek apakšā. Cilvēki neredz, ka drīz gaida “bedres” un “gāzes kameras”. Ja tas netiks apturēts, tad būs bedres uz gāzes kameras. Es nedomāju, ka kādus īpaši šķiros pēc vakcinācijas vai kā citādi. Es, personīgi, labāk dzīvoju badā, sēžu mājās vai pat cietumā, nekā laižu šo iekšā. Šobrīd ir tikai daži cilvēki, kas kaut ko dara un runā. Cilvēki guļ. Vispār tēma šodien svētrunai ir kristīga, taču šis kalpo kā ilustrācija. Es vairāk tomēr vēlos vērst uzmanību uz savu iekšējo stāvokli. Šīs ir manas domas, lietas, par kurām esmu pārliecināts.

Tu pat nezini, kā tas pēc tam ietekmēs tavus pēcnācējus. Tikai viena pote vien – kā tā ietekmēs tavus pēcnācējus? Tu neko nezini. Kā tu vari laist iekšā šļuru, par kuru tev ar varu piespiež pašam parakstīties, lai nevienam nebūtu iemesla atbildēt par to? Nu, kā tu vari to vispār pieņemt? Kā tu vari pieņemt un parakstīties par to, par ko neviens cits neatbild un nekādas garantijas nedod? Blaknēs pat nāve ierakstīta, un tu paraksties. Par ko tu, draugs, paraksties? Kāpēc es nevakcinējos? Šis ir viens no iemesliem. Dieva priekšā es nevaru parakstīties, ka es atbildu par to šļuru. Es nevaru parakstīties! Bet, ja tu to gribi dabūt, tad tev ir jāparakstās. Bet es nevaru. Kāpēc? Tāpēc, ka es zinu, jo man ir acis, man ir ausis, un es redzu pats. Simtiem cilvēku apkārt nav nekādu problēmu ne ar kādiem kovidiem, ne ar kādām gripām. Ir pāris puņķu, pāris plaušu karsoņu, kā parasti. Šodien cilvēki man apkārt slimo mazāk nekā kādreiz. Kāpēc vajag ar varu uzspiest šļuru? Notiek trešais pasaules karš. Ko dara cilvēki? Guļ.

Laikam pie mana raksta bija šāds komentārs internetā: “Noslimoju 14 dienas. Velkos uz netālo veikalu. 7 dienas dzēru antibiotikas. Klepoju, deguns ciet, nav ožas, ļoti grūti elpot. Visu lēnām. Ja vajag, jāiet atlaisties. Ar cerību lūdzu, ka pāris mēnešu laikā būšu ierindā. Jā, mūsu mājā mēs vienmēr esam ticējuši, ka kovids eksistē.” Es arī vienmēr esmu ticējis, ka eksistē 5000 vīrusu un ka man nevajag uz katru vīrusu pa vienai potei. “Vienmēr esam ticējuši, ka kovids eksistē.” Es arī ticu, ka es visu laiku ieelpoju un izelpoju vīrusus. Es ticu arī tam, ka man ir imūnsistēma, ka es varu ēst nemazgātus dārzeņus un augļus. Starp citu, es nekad nemazgāju augļus, es nekad nemazgāju ne vīnogas, ne ko citu, bliežu tik iekšā. Pēc tam reizēm ir tā jocīgi vēderā, bet nekad nav turpmāku problēmu. Man negaršo mazgātas vīnogas. Kad tās nomazgā, ūdens garša ir klāt. Man tas nepatīk. Man patīk tādas, kādas tās ir, tādas lipīgas un riebīgas. Kad tu ņem, tad rokas paliek lipīgas. Man vienalga, ka tas arbūzs varbūt aug ceļmalā, es ēdu tādu, kāds ir.

Kāds cits cilvēks komentēja pēdējo statistiku, kur vakcinētie uzvar vienos vārtos, jo vakcinētie vairākos simtos slimo vairāk nekā nevakcinētie. Lūk, ko viņš raksta: “Pārvakcinētajā Dānijā, ko vēl tikko farmas dīleru lobiju kantoris rādīja kā piemēru visai pasaulei – kādi malači, šodien slimo vājprātā.” Pareiziniet Latvijas skaitli ar 6, un sanāk aptuveni 3000. Ņemam par piemēru un turpinām tādā garā. Dānija ir tā vieta, uz kuru visiem bija jāskatās: “Lūk, visi dāņi tagad ir nošpricēti, un viņi mums ir piemērs.” Ko dara mūsējie? Guļ. Pat oficiālā statistika vēsta, ka vakcinētie slimo. Viņi iznēsā, un viņi slimo. Ko dara cilvēki, kas lasa šo statistiku? Guļ. Jā, nevakcinētie ir ierobežoti un viņus vajā, vēl tikai dzeltenās zvaigznes vajag. Es vakar pastaigājos pa Cēsīm. Nav forši, jo tur nekur nelaiž iekšā. Cilvēki ēd uz ielas kaut kādus čipšus, rokas salst. Nav forša sajūta, jūties tā kā tāds ebrejs. Es domāju, ne ar ko neatšķiras šodiena ar to laiku. Tikai jautājums, cik tālu tas viss aizies? Tajā laikā arī pret Vāciju pielietoja tā saucamo “nomierināšanas” politiku. Iedeva to, ko tā gribēja. Čehiju iedeva, Poliju iedeva ar domu, ka Vācija neies tālāk. Vienmēr ies tālāk, jo bandīti saprot tikai spēka valodu. Ar bandītiem nevar sarunāt, ar viņiem nevar vienoties, ar viņiem var tikai ar spēka valodu. Tikai tā. Ja mēs būsim valdībā, es būšu viens no tiem, kas pastāvēs par to, ka šiem bandītiem ir jāsaņem sods. Kāds tu kristietis! Kā tu tā vari runāt? Viņiem ir jāsaņem sods. Tāpēc, ka ir cilvēki, pret kuriem viņi ir pārkāpuši jebkādas tiesības un likumus. Viņi ir nogalinājuši cilvēkus, viņi ir iznīcinājuši valsti. Mums ir jādomā arī par šiem cilvēkiem. Mums ir jādomā par nākamo paaudzi. Lai tas neatkārtotos, viņi ir jāsoda. Mēs lasām statistiku. Mūsējie skatās uz Dāniju un citām valstīm un turpina piespiedu vakcināciju, nelaist strādāt un tā tālāk.

Un kāds tam visam sakars ar sprediķi? Pēteris gulēja, un Jēzus viņu bakstīja. Mācekļi gulēja. Trīs reizes Jēzus viņus bakstīja: “Klausieties, nu takš, celieties, nu, taču esiet nomodā!” Un tas man ļoti atgādina šodienas kristiešus. Viņiem runā, viņiem stāsta, viņiem zvana, viņus pārliecina, viņus baksta, nekādas jēgas nav. Viņi guļ. Šajā pašā brīdī notiek globālas lietas, arī personīgajā dzīvē tās notiek, bet varbūt tu vienkārši guli, jo tu neredzi un nespēj reaģēt. Ja tu nespēj reaģēt, tu esi zaudētājs. Arī biznesā nevar gulēt, tev ir jāredz, kas notiek pasaulē. Kur ir jāpārkārtojas, kur ir jāpārorientējas kā armijā. To sauc: manevri, stratēģija un tā tālāk. Tev ir jābūt mobilam pārkārtoties. Bet tu to nevarēsi, ja neesi nomodā, ja tev nav pretizlūkošana un tu neizsūti spiegus. Ja tev nav visas šīs lietas, tu nevari informatīvi būt ienaidniekam priekšā, un tu zaudēsi. Esi nomodā!

Skaties, reģistrēti 1877 jauni inficēšanās gadījumi, no tiem 657 nevakcinēti vai kursu nepabeiguši. Faktiski, gandrīz visi ir vakcinēti. 1220 ir vakcinēti, uz pusi vairāk nekā nevakcinētie vai kursu nepabeigušie. No kā viņi inficējās? Es vispār nebūtu zinājis par kaut kādu inficēšanos, ja nebūtu masu mediju. Es būtu domājis, ka gripa kā bija, tā vienmēr ir, tikai šoreiz mazāk. Tikai nav vairs tik briesmīgi. Es zinu tikai to, ka normālu medicīnisko palīdzību nevar dabūt. Vakar ieliku publikāciju no vienas avīzes par diabēta slimnieku, kuru izraidīja no slimnīcas, jo nebija testiņš. Novilcināja visu testa dēļ un cilvēks nomira. Tas ir vienīgais gadījums, kad cilvēks tādēļ nomirst? Tu esi ar smagu slimību, un tevi vienkārši izolē kaut kādā bunkurā.

Grēks čukst bezdievīgajam, viņa sirdī nav jākautrējas Dieva vaiga priekšā. Viņš pats sevi mierina: noziegums paliks apslēpts, nebūs tam atriebēja. (Psalms 36:2-3)

Reiz kritīs tie, kas dara ļaunu, viņi sabruks un vairs nepiecelsies. (Psalms 36:13)

Es redzēju kādu bezdievi darām varasdarbus un kuplojam kā Libanona ciedra koku, bet, kad es atkal gāju garām, viņa vairs nebija, un, kad es viņu meklēju, es to vairs neatradu. (Psalms 37:35-36)

Bezdievis dara ļaunu un vēl kuplo un zaļo, bet pēc tam ej otrreiz garām, un viņa vairs nav. Lūk, tāds liktenis viņus sagaida.

Mēs nerunājam tikai par bandītiem augšā, mēs runājam par mums pašiem. Šajā gadījumā bezdievīgajam grēks čukst sirdī, bet cilvēks sevi mierina, ka noziegums paliks apslēpts. Lūk, atslēgas vārdi: mierina sevi. Cilvēkam tas ir nepieciešams. Ja viņš dara grēku, viņš nevar normāli dzīvot. Faktiski, bezdievīgajam cilvēkam sirdsapziņa ir ar kauna zīmi apzīmēta, kā Bībelē teikts, arī viņam Dieva griba jeb baušļi sirdī ir rakstīti. Ja cilvēks zog, viņā runā sirdsapziņa. Tādiem totāliem bezdievjiem, protams, tas mazāk redzams, bet tā tur ir. Ja viņš savam tuvākajam dara pāri, viņā runā sirdsapziņa. Viņš globālas cūcības strādā, bet sirdsapziņa iekšēji runā, viņam ir diskomforts. Ko viņš dara? Viņš sāk sevi mierināt. Ja viņš ir kristietis, viņš sāk meklēt Bībelē attaisnojumu un atrod to. Ja cilvēks ir buntinieks, kurš nevar ar līderiem sadzīvot, kurš vispār nevar ar cilvēkiem sadzīvot, arī ar vīru vai sievu nevar sadzīvot, viņš sāk sevi mierināt, ka tā nav īstā sieva, tas nav īstais vīrs. Viņš sevi mierina, iestāstot sev, ka tas nav īstais līderis, nav īstā draudze. Dara grēkus un sevi mierina, jo citādi ir grūti dzīvot. Jēzus jau arī vīnu dzēra, vai ne? Pirmkārt vajag, lai cilvēkiem atveras acis, lai viņi pārstāj gulēt! Mosties, draugs, mosties, atver acis! Dieva vārds saka, ka Tā Kunga diena nāk kā zaglis naktī.

Jo jūs paši labi zināt, ka Tā Kunga diena nāk tāpat kā zaglis naktī. (1. Tesaloniķiešiem 5:2)

Ja tu dzīvo grēkā: “Vai, gan jau Dievs mani pieņems, gan jau Dievs zina manu situāciju, gan jau Viņš saprot, ka es nevaru tikt galā, ka es vēl neesmu tik tālu izaudzis, lai tiktu galā ar šo savu grēku.” Bet zini, kur ir problēma? Tu jau vari mierināt sevi, bet Dievs zina, vai tu vari, vai tu nevari. Dievs noteiks, vai tu varēji vai nevarēji. “Es domāju, ka es nevaru, man baigi patīk grēkot. Es domāju, ka es nevaru tikt galā, un man liekas, ka Dievs to arī redz.” Jā, Dievs redz. Un, ja Viņš izdomās, ka tu varēji tikt galā, tad Tā Kunga diena tev nāks kā zaglis naktī. Tā Kunga diena var pienākt jau pēc trešās potes. Es tik daudz cilvēku dzirdu: “Pakrīt un beigts.” Jūs nevarat iedomāties, cik daudz cilvēku šobrīd dzīvo depresijā, cik daudz cilvēku domā padarīt sev galu valdības attieksmes pret cilvēkiem dēļ. Pamattiesības tiek noņemtas, un cilvēks vairs neko nevar. Vakcinēts cilvēks ne ar ko daudz nav priekšā nevakcinētam. Viņš tāpat ir cietumā. Gribi ceļot? Vakcinēts vai nevakcinēts, tik un tā ej nodod testus. Un drīz būs tāds smuks čips rokā zem ādas. Zviedri jau tagad tā staigā, nevajag pat uzrādīt telefonu, jo viss ir rokā. Brīvprātīga vakcinācija pēc laika ir piespiedu. Brīvprātīga čipizācija, pēc tam būs piespiedu. Esiet nomodā!

Cilvēks sevi mierina: “Tas Kungs mani neredz,” vai: “Tas Kungs mani saprot.” Pati svarīgākā un lielākā problēma, kad cilvēks izvēlās kaut ko citu tajā laikā, kad viņam ir jābūt grupiņā; tajā laikā, kad viņam ir jābūt dievkalpojumā, tajā laikā, kad, pirmām kārtām, viņam ir jābūt savā personīgajā kambarī jeb personīgās attiecībās ar Dievu. Ja tu pazaudē saikni ar Dievu, tev vispār nav cerību, tu vari tikai sevi mierināt par visiem saviem grēkiem, kas sekos. Vakar palūdzu 30 minūšu laikā katram līderim ātri uzrakstīt lielākās problēmas grupās. Tas nenozīmē, ka mūsu draudzē cilvēkiem viss sastāv tikai no vienām problēmām, bet mani interesēja tieši problēmas. Par ko mēs tikko runājām? Par Pēteri, kurš gulēja un visu nogulēja, jo pēc tam, vēl nākamajā dienā, pirms gailis bija dziedājis, viņš trīs reizes noliedza Kristu. Viņam nebija spēka pastāvēt. Viņš gribēja, bet nevarēja, jo viņš bija tas, kurš bija palaidis garām momentu, kad viņš varēja lūgt Dievu. Atceries, draugs, ka Dievs uzklausa visas lūgšanas, agri vai vēlu Viņš uzklausa visas lūgšanas. Ja tu kaut ko nevari savā dzīvē sakārtot, tas ir tikai un vienīgi tāpēc, ka tu esi atstājis savas personīgās attiecības ar Dievu, atstājis pamata garīgās disciplīnas. Atceries, ko es sākumā teicu? No kā sastāvēja Dāvida draudze? Nu, kauns jau teikt, bet no salašņām.

Un pie viņa sapulcējās visi vīri, kas bija apspiesti, un visi, kam bija daudz parādu, un visi, kuriem bija rūgtums sirdī, un viņš tiem kļuva par vadoni, tā ka pie viņa bija ap četri simti vīru. (1. Samuēla 22:2)

Šad tad manā redzeslaukā parādās visādi ģimenes teroristi. Nu, vienkārši drausmīgi, kā var ģimenē tā uzvesties? Dažs labs vecis, kuru nevar saukt par veci, ir puņķutapa kaut kāds. Reāli kauns. Es saku, ka bieži vien pasaulē neko tādu nevar ieraudzīt, kā reizēm draudzē. Ziniet, pēc šiem vārdiem, ko es tagad pateicu, tiem, kam velns iekšā mājo, tas tagad spiežas ārā pa visiem caurumiem. Kā mācītājs tā varēja pateikt? Tā vairs nav mana draudze, tas nav mans mācītājs. Pēc šī sprediķa, ja tu esi vīriešu nīdēja un nevari pakļauties, tad tavs tuvākais jeb vīrs dabūs. Vai otrādi, ja kāds ir izdomājis, ka viņš ir baigais vecis, tad tuvākais jeb sieva dabūs tikai tāpēc, ka mācītājs tā pateica. Tā notiks, ja tevī ir velns un tu visu laiku sevi esi mierinājis: “Nu, viss manā dzīvē ir kārtībā, tas nav man, ko mācītājs teica.” Nē, draugs, tas esi tu, un ellē būsi tu. Jo tā ir rakstīts, ka tu sevi mierini, ka viss ir kārtībā. Nē, Dievs noteiks, kur tu būsi. Tā diena nāk kā zaglis naktī. Ja tu esi izjaucis savas personiskās attiecības ar Dievu, tā diena atnāks, un tev būs tādas lietas, ar kurām tu neesi ticis galā. Tu varēji, bet to neizdarīji. Es tevi kā Jēzus visu laiku bakstu un modinu. Es tevi modinu, draugs. Tā Kunga diena nāk kā zaglis naktī. Zini, ka pēdējā dienā būs šķirošana, āžus šķirs no aitām.

Un visas tautas tiks sapulcētas Viņa priekšā; un Viņš tās šķirs, kā gans šķir avis no āžiem, un liks avis pa Savu labo, bet āžus pa kreiso roku. (Mateja evaņģēlijs 25:32-33)

Tajā laikā āži, kazas un aitas ganījās vienā aplokā, vienā vietā, kur viņus ganīja. Aitām un kazām, āžiem ir vajadzīga atšķirīga temperatūra, tāpēc viņus vakarā dalīja – vienus siltākā vietā, otrus aukstākā vietā. Šobrīd jūs visi esat kopā, bet Bībelē teikts, ka pienāks diena, kad tevi šķiros pēc piederības; šķiros pēc tā, kā tu esi dzīvojis savu dzīvi; šķiros pēc tā, vai tu būsi saglabājis savu ticību uz Viņu. Ir skaidri rakstīts:

Nemūžam tur nekas neieies, kas nesvēts, un neviens, kas dara negantību un melo, bet vienīgi tie, kas rakstīti Jēra dzīvības grāmatā. (Atklāsmes grāmata 21:27) 

Nu, nevajag sevi mierināt. Jaunā Derība ir mūsu cerība! Jā, tā ir mūsu cerība, bet tas nav attaisnojums grēkot. Kad jūs ģimenēs viens otru ēdat, tad nenoēdiet viens otru un nenoēdiet savu mūžīgo dzīvību. Kad grupiņās viens otru graužat, nenograuziet un nenoēdiet viens otru. Dzīvojiet piedošanā! Es domāju, ka es runāju no Dieva un reālas, vienkāršas lietas, vienkāršā, skaidrā valodā, līdzīgi kā to darīja Jēzus Kristus. Viņš modināja mācekļus: “Jūs vēl guļat?” Viņi nogulēja. Lūk, kādas problēmas uzrakstīja līderi, kādas esot pamatgrupās. Neviens līderis no manas komandas nenosauca vienu lietu – grēks. Iedomājies? Labi, šī lieta tika nosaukta citos vārdos, citādāk bija noformulēta, bet neviens nepateica vārdu GRĒKS. Neviens nepateica, ka cilvēkiem ir problēma ar grēku. Ko Bībele saka par grēku?

Tur bija arī kāds cilvēks, kas trīsdesmit astoņus gadus bija gulējis nevesels. Jēzus, redzēdams viņu guļam un zinādams, ka viņš jau ilgi atrodas tādā stāvoklī, saka viņam: "Vai tu gribi vesels kļūt?" Slimais Viņam atbildēja: "Kungs, man nav neviena cilvēka, kas mani ienestu dīķī, kad ūdens tiek sakustināts; bet, kamēr es pats noeimu, cits jau aiziet man priekšā." Jēzus viņam saka: "Celies, ņem savu gultu un staigā!" Un tūdaļ tas cilvēks kļuva vesels, paņēma savu gultu un sāka staigāt." (Jāņa evaņģēlijs 5:5-9)

Tur bija kā cilvēks, kas neveselas bija nodzīvojis 38 gadus, un Jēzus viņu dziedināja. Pēc tam Viņš šo cilvēku satika templī un teica:

[..] "Redzi, tu esi vesels kļuvis; negrēko vairs, lai tev nenotiek kas ļaunāks.” (Jāņa evaņģēlijs 5:14)

Jēzus skaidri pasaka, ka grēks ir iemesls ļaunumam tavā dzīvē. Tieši grēks ir iemesls tam, ka tev nav naudas, ka tev nav veselības, ka tev laulībā kaut kas nav kārtībā. Tas ir tavs grēks, ja tāds ir. Protams, es nesaku, ka visi grēko, tomēr šodien es tieši par to runāju. Problēma ir tā, ka mēs sākam sevi mierināt, ka grēks nav grēks, gan jau Dievs to visu redz, gan jau Dievam ir pacietības mērs, gan jau man ir kāda Dieva žēlastība. Nu, ir pacietības mērs un žēlastība, bet tu nezini, cik liels. Tu domā, ka tu tā vari, bet Dievs varbūt domā citādāk. Negrēko, ka nenotiek kas ļaunāks! Jēzus skaidri pateica, ka slimības iemesls faktiski ir grēks. Pats ļaunākais, kas var notikt, ka tevi šķirošanas dienā iešķiros pie āžiem.

Un visas tautas tiks sapulcētas Viņa priekšā; un Viņš tās šķirs, kā gans šķir avis no āžiem, un liks avis pa Savu labo, bet āžus pa kreiso roku. (Mateja evaņģēlijs 25:32-33)

Daudzi teiks: “Oi, es tur to un šito darīju, es tā kalpoju, es velnus dzinu ārā.”

Daudzi uz Mani sacīs tanī dienā: Kungs! Kungs! Vai mēs Tavā Vārdā neesam nākošas lietas sludinājuši, vai mēs Tavā Vārdā neesam velnus izdzinuši, vai mēs Tavā Vārdā neesam daudz brīnumu darījuši? Un tad Es tiem apliecināšu: Es jūs nekad neesmu pazinis; eita nost no Manis, jūs ļauna darītāji. (Mateja evaņģēlijs 7:22-23)

Jēzus teiks: “Es neko nezinu, tu esi grēcinieks, tu dzīvoji grēkā, tu neko nedarīji, tu sevi mierināji, ej prom no Manis, Es tevi nepazīstu.” Nu, tā var gadīties. Draudze nav nekāds labdarības klubiņš. Draudze ir vieta, kur nevis ķirbji aug, bet ozoli. Draudze ir vieta, kur no salašņām kļūst par stiprām personībām. Kļūst par stiprām personībām! Draudze ir vieta, kur cilvēki iet līdz galam! Draudze ir vieta, kur cilvēki aiziet līdz Debesīm un vēl citus paņem līdzi. Es nedomāju par terorismu, es domāju par mūžīgo dzīvību, kad tu nodzīvo pilnvērtīgu dzīvi šeit virs zemes un arī mūžībā. Bet grēka dēļ jau šeit virs zemes mēs baudām problēmas. Kā tu domā, kāpēc visa šī pašreizējā globālā afēra ir iespējama? Kāpēc viss, kas notiek Latvijā un pasaulē, ir iespējams? Tāpēc, ka cilvēki grēko, bandīti grēko, viņi kalpo sātanam un grēko, cits pret citu grēko. Lūk, kur ir ļaunuma sakne. Viņi sevi mierina, ka to dara labu mērķu labā. Arī ārstiem iestāsta: “Nu, klausies, tas taču ir labu mērķu labā, tas ir visas sabiedrības labā.” Viņiem nav naudas, lai iztīrītu ielas. Nu, nabagi kaut kādi. Nevar iztīrīt ielas, un cilvēki lauž kājas, bet potēm miljardi atrodas. Dzīvo uz parāda. Latvijā nekā mums vairs nav, ne sava biznesa, nekā. Draugi, šī ir vieta, no kurienes jābrauc prom. Bet mēs būsim pēdējie, kas aizbrauc. Kad visi būs prom, tad pēdējie būsim mēs, jo šeit vairs nebūs iespējams dzīvot. Ko tu darīsi, kad tevi piespiedu kārtā gribēs potēt? Pēkšņi gribēs potēt 30+, ko tad tu darīsi?

Ko mēs darīsim? Ko Dieva lauvas darīs? Tu tikai pasaki, ko tu par to visu nedomā. “Vai, tā nav mana kategorija! Man vēl piecdesmit, aleluja!” Anglijā pirms tam spieda potēties arī 50+. “Ai, tas tikai medicīnas darbiniekiem! Tie paši potētāji tagad paši lai sprāgst nost. Tie jau tikai policisti, lai viņi potējas.” Bet pirms tam jau visiem ir piešķirti kodi. Beigās būs visiem obligāta vakcinācija.

Lūk, ko vadītāji sarakstīja, kādas cilvēkiem grupās esot problēmas. Kaut es varētu tās nelasīt! Ļoti daudz, sanāktu vēl divi sprediķi. Disciplīnas trūkums. Kā nedisciplinēts cilvēks vispār var dzīvot? Nu, kaut ko jau var sasniegt? Lūzeris! Patiesā problēma grupās – lūzerisms. Nav disciplīnas – nav panākumu. Nav disciplīnas – nav naudas. Nav disciplīnas – nav kārtība laulība. Ja nav disciplīnas, nav nekas, draugi! Tas nav grēks? Tas ir grēks, tas ir slinkums, nedisciplinētība. Šādi cilvēki negrib nodoties un grib dzīvot pa savam. Tu zini, ko nozīmē ‘grēks’? Vārds ‘grēks’ jeb ‘hamartia’ (grieķu val.) nozīmē ‘netrāpīt mērķī’. Tas nozīmē, darīt pa savam un galīgi garām. Nevis pēc Dieva prāta, bet pa savam.

Remdenība, nevēlēšanās nodoties. Vīzijas trūkums, nepietiekami ieguldīts darbs. Un vairāki vadītāji min problēmu – darbs. Cilvēks savu darbu liek augstāk par lūgšanu, augstāk par savu grupu, augstāk par savu dievkalpojumu. Tu visu savu dzīvi atdosi darbam? Tevi darba devējs izmantos, izspiedīs kā citronu un izmetīs, visticamāk. Nu, ko tu būsi ieguvis? Kā Salamans saka, kāds ir ieguvums to visu sūri un grūti darīt?

Jā, arī tā ir ļauna un bēdīga parādība: pavisam tā, kā viņš ir atnācis, tā viņam atkal ir jāaiziet. Kāds nu viņam ir ieguvums no tā, ka viņš par velti ir pūlējies? (Salamans mācītājs 5:15)

Kāds ir ieguvums, ja tev tulznas uz rokām? Jēzus taču saka, lai jūs dzenaties pēc Debesu valstības!

“Bet dzenieties papriekš pēc Dieva valstības un pēc Viņa taisnības, tad jums visas šīs lietas taps piemestas.” (Mateja evaņģēlijs 6:33)

Un vēl ir rakstīts, ka labāk ir sākt ar mazumu nekā ar daudzumu bez Dieva svētības.

Labāks ir mazumiņš ar Tā Kunga bijāšanu nekā liela manta, kam nemiers un raizes klāt. (Salamana pamācības 15:16)

Nu, kam tas vajadzīgs? Kam tev tas viss virs zemes?

“Jo ko tas cilvēkam palīdz, ka viņš iemanto visu pasauli un zaudē savu dvēseli?” (Marka evaņģēlijs 8:36)

Kam tavs darbs, ja tava dvēsele tiek pazaudēta? Visa pasaules sistēma tā arī tiek veidota. Lai cilvēks neko citu neredzētu, kā punkts “A” un punkts “B” – darbs, skola, mājas un “Panorāma”. Panorāma, darbs, bērniem skola un atkal “Panorāma” vai stulba filma. Šobrīd vispār nekā cita vairs nav.

Vakar Cēsīs mani aicināja iekšā kafejnīcā, ārā auksti. Es negāju, jo negribu sēdēt nekādās kafejnīcās. Tāpat arī draudzē neviens nesagaidīs, ka potētajiem atļaus nākt uz dievkalpojumu. Jo tāda šeit nebūs. Man tas ļoti atgādina vienu notikumu no filmas, kas bija balstīta uz patiesiem notikumiem. Protams, es neatceros, kā sauc filmu. Kāds mātei pazīstams fašistu līdzskrējējs, policists veda ebrejus uz nošaušanu, lika viņus mašīnā. Lika tos bērnus mašīnā. Sieviete pati bija mašīnā, un viņai pašai bija divi bērni. Un varēja izglābt tikai vienu bērnu. Viņai teica, ka jāizvēlās, vienu varēs izglābt. Un zini, ko viņa teica? “Es nevaru izvēlēties!” Beidzās tā, ka policists vienu bērnu iemeta mašīnā, otru atstāja. Bet viņa neizvēlējās. Nu, kā var izvēlēties? Tu nāksi, bet tu nenāksi uz dievkalpojumu!? Kas es tāds esmu, ja šķiroju cilvēkus? Tāds pats līdzskrējējs! Katra pārdevēja, katrs mediķis, katrs darba devējs, katrs manikīrs, valsts iestāde, ikviens, kurš prasa kodu, ir līdzskrējējs. Tu gribi vai nē, bet tas ir fakts. Tu gribi vai nē, viņš ir tāds pats līdzskrējējs, salauzts, un viņš to dara. Mēs visi esam līdzdalībnieki bandītismā un noziegumā. Visi! Pļaviņš pareizi teica, ka viss beigsies tajā brīdī, kad mēs visi noņemsim maskas, visi kopā! Kur tad ir mūsu lielais Dievs? Facebook grupā “Dieva lauvas” es esmu ierakstījis, ka caur administratoru nāk raksts, un lai paši rakstām viedokļus, neievietojam, paši rakstām savus rakstus, un tos akceptē, bet tikai atbilstoši mūsu noteikumiem un uzstādījumiem. Un ļoti reti ir tāds raksts, ko var apstiprināt. Nu, tādas muļķības cilvēki raksta! Ir arī tādi cilvēki, kuri varētu savu viedokli pateikt, bet to nedara. “Kad man ir nauda, es nedrīkstu, kad man nav naudas, es nevaru.”

Pasaulīgums tiek minēta kā bieža cilvēku problēma. Darbs, pasivitāte, neuzņemas atbildību, bezatbildība. Nav mērķu, negrib mainīties. Koncentrēšanās uz sevi, egoisms, remdenība, slinkums, nevēlēšanās maksāt cenu. Prioritāte ir sava dzīve. Un negrib pieņemt izaicinājumus! Nu, daudzas ir tādas lietas, kas pēc līderu prāta ir problēmas. Un šis sprediķis nav par to, kas ir labs. Šis ir par to, kas ir slikts. Par problēmām. Jo Pēterim un mācekļiem bija problēma. Brīdī, kad notika globāls notikums, kas skāra viņus pašus, mācekļi vienkārši gulēja, un pēc tam nodeva Kristu. Tieši tāpat notiek arī šodien. Ja tu turpināsi gulēt, tanī dienā, kad notiks šķirošana, tu nonāksi tajā vietā, kur negribēji. Tu cerēji, mierināji sevi, ka gan jau kaut kā tiksi iekšā… Un arī visu savu dzīvi un to potenciālu, ko Dievs tev ir devis, lai tu to realizētu, būsi palaidis garām… Tu būsi nulle, nostrādājis savā bezjēdzīgajā darbavietā. Mēs nesakām, ka darbs ir bezjēdzīgs. Bet kam tu tur strādā, kāpēc? Padomā! Kā dēļ tu atstāj lūgšanas, atstāj savu aicinājumu? Tu esi vienkāršs, piemēram, tu māki rakt grāvjus. Tu tā roc grāvjus, ka tev nav laika nekam citam. Nu, forši, tāds dzīves piepildījums, aicinājums!? Svarīgākais dzīvē? Vismaz kalpošanā tu vari kaut ko uzrādīt. Dot kaut kādu ieguldījumu kalpošanā un draudzes izaugsmē. Ja cilvēks kalpo Dievam un viņam nav nekam laika, tas vēl ir saprotams, bet tad viņam jābūt panākumiem kalpošanā. Viņš ir izglābis cilvēkus, viņš ir vadītājs. Bet citādāk tā var nogulēt, draugs, visu dzīvi. Bet ir arī labā ziņa, draugi! Ir divas sliktās Rakstu vietas. Pēteris gulēja un visu nogulēja, un mēs sevi mierinām, un reiz kritīs tie, kas sevi mierina, un nepiecelsies. Bet ir arī trešā Rakstu vieta.

"Bet arī vēl tagad," saka Tas Kungs, "griezieties atpakaļ pie Manis no visas savas sirds ar gavēšanu, asarām, nožēlām un sērām! Saplosiet savas sirdis un ne savas drēbes un atgriezieties pie Tā Kunga, sava Dieva! Jo Viņš ir žēlīgs, līdzcietīgs un lēnprātīgs, Viņam bezgalīgi laba sirds, un Viņam paliks jūsu žēl jums uzliktā soda dēļ. Kas zina, Viņam varbūt atkal tiešām kļūst jūsu žēl un Viņš parādīs jums vispirms Savas žēlastības svētību ar to, ka darīs iespējamu nest jums atkal ēdamos un slakāmos upurus Viņam, Tam Kungam, jūsu Dievam." (Joēla grāmata 2:12-14)                            

Lai arī cik bezcerīgi viss liekas šobrīd, skaties šos pantus. Līdz šai rakstvietai Joēla grāmatā ir šausmas sarakstītas par to, kas notika un kas notiks. Tajā laikā, kad cilvēki varēja upurēt Dievam, viņi neupurēja. Tajā laikā, kad varēja nākt uz draudzi, viņi negāja. Tajā laikā, kad varēja brīvi lūgt Dievu, viņi nelūdza. Jo tur runa ir par to, ka ir aizliegums, viņi vairs nevar to darīt. Nav vairs upuru templī, viss ir izpostīts. Viņš saka, kas zina, ja jūs gavēsiet un atgriezīsieties pie Dieva, varbūt Dievs apžēlosies un ļaus atkal apmeklēt dievkalpojumus, ļaus atkal lūgt Dievu. Tad, kad tu varēji lūgt, tu nelūdzi, bet tagad tu varbūt nemaz neesi vairs spējīgs to darīt? Daudzus gadus atpakaļ kāds pravietis Zviedrijā man kaut ko teica, un tas man bija tāds piedzīvojums. Viņš skaidri teica, ja es nesākšu disciplinēti studēt Dieva vārdu, tad Dievs atņems man vēlēšanos kalpot. Iedomājies, Dievs pat vēlmi var atņemt, ka cilvēkā nav vēlmes vispār nekam, kas ir saistīts ar Dievu! Iedomājies, tu nomaini dievišķo pret radību, pret zemisko. Nodzīvo savu dzīvi kārībās un baudās. Vai vispār, sliktākajā gadījumā, vienās problēmās. Un galu galā nonāc tur, kur tu negribētu nonākt. Un neko neesi aiz sevis atstājis.

“Kas zina, Viņam varbūt atkal tiešām kļūst jūsu žēl un Viņš parādīs jums vispirms Savas žēlastības svētību ar to, ka darīs iespējamu nest jums atkal ēdamos un slakāmos upurus Viņam, Tam Kungam, jūsu Dievam. Pūtiet taures Ciānas kalnā, gavējiet godbijībā, izsludiniet grēku nožēlas dienu! Savāciet vienuviet visu tautu, svētījiet draudzi, sapulciniet tautas vecajus, savediet un sanesiet kopā visus bērnus un zīdaiņus! Līgavainis lai iziet no savas mītnes un līgava no savas dzīvojamās telpas!” (Joēla grāmata 2:14-16)        

Mēs kā draudze sapulcējam visas draudzes kopā. Tieši ar šādu mērķi. Tā ir liela žēlastība, ka process Latvijā turpinās. Bet ne tādā veidā, kā es biju gaidījis, un tomēr mums ir kristīga partija. Mēs esam partija, mēs esam politisks spēks. Bet lauvas sirdī. Tā kā piemērā par mazo meitenīti, kura ēda lielu cukurvati. Kad viņai jautāja, kur tev tik daudz iet iekšā, viņa atbildēja: es tikai izskatos tāda maza, bet no iekšpuses esmu liela! Tādi, šādi un it nekādi mēs esam. Un tomēr mēs esam lieli no iekšpuses. Mēs esam ķēniņi un priesteri! Un mums nav nekā neiespējama. Un mēs visu varam apgūt un visu varam panākt. Un visgardāk smiesies tas, kurš smiesies pēdējais.

Tev ir dusmas uz tiem bandītiem valdībā? Lūk, ko Dievs saka:

Dāvida dziesma. Nesaniknojies par tiem, kas ir nekrietni, un nekļūsti naida pilns pret ļauna darītājiem! Jo tāpat kā zāle tie ātri nokaltīs un kā lapu zaļums tie novītīs. Ceri uz To Kungu un dari labu, paliec savā zemē un dzīvo ar godu. Meklē savu prieku savā Kungā, tad Viņš tev dos, pēc kā tava sirds ilgojas! (Psalms 37:1-4)

Meklē prieku savā Kungā, attiecībās ar Viņu, savā draudzē. Paliec savā zemē un dzīvo ar godu. Nekāda apstākļu maiņa neko nemainīs.

Ceri uz To Kungu un dari labu, paliec savā zemē un dzīvo ar godu. (Psalms 37:3)

Tūkstošiem cilvēku izbrauks ārā no šīs valsts. Līdz vēlēšanām vēl ir ļoti daudz laika, un diemžēl viņi izbrauks, jo nav otras tādas valsts Eiropā, nav sliktākas valsts kā Latvija, kur tā izturās pret cilvēkiem. Šeit ir vissliktāk. Valdība šeit izturas pret cilvēkiem visciniskāk. Nekur citur, nevienā citā valstī tā nav. Es par to esmu pārliecinājies daudzas reizes. Bet Dieva vārds saka, lai tu meklē prieku savā Kungā un paliec savā zemē, un dzīvo ar godu. Jo mēs esam gaisma pasaulei, un mēs esam gaisma Latvijai. Un tieši kopā mēs varam. Kurss ir uzņemts ļoti pareizs. Pirmkārt, mums ir vīzija – Dieva svētīta Latvija. Otrkārt, mums ir 190 grupas, kopā ar atvērtajām grupām, kuras neviens nekādos apstākļos nevar iznīcināt. Tas nav iespējams. Mums ir Kristus lielā pavēle, mums ir draudze, mācītājs, šāds tāds it nekāds, bet ir. Cerība ir, Dievs saka.

Mācība īsumā. Nenoguli savu dzīvi, nenoguli savu aicinājumu un nenoguli mūžīgo dzīvību! Un nenoguli notikumus, kas notiek, lai pēc tam nebūtu dārgi jāmaksā. Nenoguli, esi nomodā! Ja tu esi kritis grēkā, vienmēr ar visu var tikt galā, un tikai Dievs ir tas, kurš izlemj, vai tu tiešām vari tikt galā vai nē. Tikai Dievs to izlemj. Un Jēzus konkrēti saka: "Redzi, tu esi vesels kļuvis; negrēko vairs, lai tev nenotiek kas ļaunāks.” (Jāņa evaņģēlijs 5:14) Nemierini sevi! Jo pats ļaunākais var būt, ka tu stāsti sev, ka viss ir kārtībā. Kaut gan mācītājs tevi kā Jēzus Pēteri modina. Es daru visu, lai tevi pamodinātu! Skaitļi, draugi, nemelo. Skaitļi un darbi nemelo, vai mēs guļam, vai mēs esam nomodā. Mēs kā draudze esam avangardā. Jums nav tiesības gulēt! Ja mēs gulēsim, tad visi gulēs. Man tā šķiet, ka kristīgajā pasaulē mēs būsim pēdējie, kas kaut ko vēl var mainīt. Tieši mēs varam kaut ko mainīt. Tieši mēs varam pavilkt arī citus līdzi.

Ir tāda filma “Brat” (“Brālis”). Tā man patīk, jums var nepatikt. Man tā daudz ko atgādina. “Viss spēks pilsētā,” brālis teica, jo domāja, ka viss spēks ir taisnībā. Tev var nebūt nauda, tev var nebūt nekas, bet tev var būt taisnība. Tavs spēks un mūsu spēks ir tikai taisnība. Un Dievs ir ar mums! Lai ko arī citi neizdomātu, ka Dievs ir ar viņiem, lai kā arī viņi tur māžojas, Dievs ir apspiesto un nabago pusē. Un Jēzus saka, ka pasaulē varenie apspiež mazākos, bet Viņa Valstībā tā nebūs. Jo Dievs ir bāreņu Dievs, atstāto Dievs, mūsu Dievs. Un Viņš ir ar mums. Viņš mūs neatstās, tu redzēsi, būs arī brīnumi un zīmes. Es nezinu, kā beigsies ar mūsu draudzes telpām, jo ļoti iespējams, ka mums būs jāatdod telpas, ko mēs paši esam būvējuši. Viņi mums tās būs atņēmuši. Jo viņi tikai pagarina šo situāciju, tikai pagarina. Iespējams, ka pagarinās vēl līdz maijam. Nevar zināt. Viņi nav normāli, viņi ir slimi, šie cilvēki. Viņi grib mums atņemt visu. Tādā laikā dzīvojam. Bet visās šājās lietās Dievs mums palīdzēs un vērsīs visu mums par labu. Dievs, svētī Latviju! Esi nomodā, nepalaid garām šo cirku un teātri. Nepalaid garām savu dzīvi. Āmen!

Mācītāja Mārča Jencīša sprediķi ”Esi nomodā!” pierakstīja un rediģēja draudzes ”Kristus Pasaulei” redakcija

Izšķērdība Jēzus dēļ

Publicēja 2022. gada 3. janv. 12:19Līga Paņina

Ziņas datums 03.01.22.

Apsveicu visus ar jaunā gada iestāšanos. Vecais gads ir pagājis, jaunais ir iesācies, bet man vienlaicīgi ir ne tik laba un laba ziņa. Jaunais gads tev neko citu labu neatnesīs, jo tu esi tas pats cilvēks šajā gadā, kas pagājušā gadā. Kaut ko labu, pozitīvu vai pārmaiņas tavā dzīvē var atnest tikai un vienīgi izmaiņas tavā paša sirdī. Tikai izmaiņas sevī. Tāpēc gadu mija nav nekas īpašs, jo nekas nemainīsies, ja vien nemainīsimies mēs paši. Tāpēc mans novēlējums ir mainīties pašam. Ja tu šajā brīdī skaties (lasi) šo sprediķi, tas ir pamats, lai tu varētu savā dzīvē iegūt pārmaiņas. Laimīgu jauno gadu! Tas laimīgs tev būs tādā mērā, cik tu pats sevi spēsi noskaņot, pieņemt pareizus lēmumus saskaņā ar Dievu, saskaņā ar sevi un cilvēkiem, lai mums būtu Dieva svētīts 2022. gads. Apsveicu visus, kas klausās šajā brīdī, taču savu apsveikumu mājas apstākļos es atsevišķi ierunāju un publicēju Youtube kanālā.

Es šodien no rīta ieliku citātu, kuru es dažas dienas pārdomāju. Mūsu draudzē tas nav daudz, bet šad tad es dzirdu, ka sievietes saka, ka mums ir jāceļ vīri. Es to dzirdu ne tikai šeit. Atceros Poliju, kad draudzē bija vairākas tēmas, un es mācīju un pieskāros sieviešu un vīriešu attiecībām. Pieskāros ģimenes modelim. Un svētrunas laikā kāda sieviete no zāles nepieklājīgi, sprediķa laikā skaļā balsī pa visu mazo zāli pateica, ka mēs ceļam savus vīrus. Es sapratu, ka esmu iebraucis tādā mācībā, kas galīgi nav manā sirdī. Esmu tādu cilvēku vidū, kas domā citādāk. Kad es šad un tad kaut kur dzirdu, ka jāceļ vīri, tad manī nav patīkamu izjūtu. Tās ir manas emocijas, tās ir laika gaitā izstrādājušās, tās ir manās attiecībās ar Dievu nostiprinājušās. Bībele runā arī par garu pazīšanas dāvanu. Garu pazīšana var būt dažāda, pārdabiska, ka tu redzi garus, dzirdi garu pasauli vai arī intuitīvi jūti, ar ko tev ir darīšana, arī no pieredzes.

Kā sieviete var pacelt vīrieti? Vīrieti, kuram ir visi dabiskie dotumi, lai būtu līderis, apgādnieks. Vīrieti, kuram ir visi Dieva doti priekšnosacījumi, lai viņš vadītu arī politiskus procesus. Vīrieti, kurš ir radīts, lai sieviete viņa paspārnē justos drošībā, pasargāta un apgādāta. Varbūt sieva teiks, ka viņa ceļ savu vīru, pagatavojot ēst. Sieviete ir palīgs, taisot ēst tu vīram atbrīvo laiku un rokas. Ja tu to nedarīsi, tad viņš atradīs citu, kas viņam palīdzēs. Viņš zinās, kā par sevi parūpēties, viņš atradīs variantus. Varbūt sieva teiks, ka viņa par vīru lūdz Dievu, un tikai tāpēc, ka viņa lūdz Dievu, vīrs ir tas, kas viņš ir. Tā nav taisnība. Piemēram, mana mamma par mani desmit gadus lūdza Dievu. Mēs to varētu iztulkot tā, ka viņa par mani lūdza Dievu, tāpēc es viņai sevi esmu visu mūžu parādā. Es vispār nejūtos parādā nevienam. Jā, paldies mammai, ka viņa par mani lūdza Dievu, bet vai tāpēc, ka viņa lūdza par mani Dievu, es esmu tas, kas esmu? Nē, jo viņas lūgšanu rezultātā es pats satikos ar Dievu. Jā, viņa lūdza, bet es satikos ar Dievu. Tad, kad es satikos ar Dievu, tad es pieķēros Viņam.

Kad es pieķēros Viņam, tad es disciplinēti meklēju Viņu dienu no dienas. Es pats lasīju Dieva vārdu, es pats studēju Dieva vārdu, es pats skatījos uz vīriešiem, kas kaut ko ir sasnieguši. Uz mācītājiem, kuriem jau ir draudzes, uz cilvēkiem ar panākumiem, un viņi visi bija vīrieši. Ja es kaut netīšām paņemtu rokās grāmatu, kuru sarakstījusi sieviete, kaut es to nezinātu, sākot lasīt man tā nepatiktu. To, ko es tev teikšu, ir ļoti svarīgi saprast. Mēs varam iedomāties, ka kāds mums visu mūžu ir parādā, jo lūdzām par viņu Dievu. Pēc tam, kad es pats iepazinu Dievu, tad es savai mammai norādīju un mācīju, kā ir pareizi. Un zini, es neesmu savas mammas draudzē, mana mamma ir manā draudzē. Viņa nav mani pacēlusi, neviena sieviete nav mani pacēlusi. Tikai tāpēc, ka viņa mani ir barojusi un audzinājusi, kā viņa sapratusi, nenozīmē celšanu. Mana klints ir Dievs. Manas personiskās attiecības ar Viņu. Tie cilvēki, kas man ir gājuši pa priekšu, no kuriem es esmu mācījies, un visas grāmatas, kas man ir grāmatu plauktos, ir vīriešu grāmatas. Es vispār nelasu sieviešu sarakstītas grāmatas. Jo tās mani neceļ, no tām es varu paņemt tikai to, kā atnākt pie Dieva, kā Dievu lūgt, kādus principus. Bet tās nevar izveidot manu personību. Ja sieviete mājās iedomājas, ka viņa cels savu vīru, tad jāsaprot, ka sieva vīru nekad nepacels, jo viņš var pacelties tikai un vienīgi pats. Neviena sieviete vīru nevar pacelt.

Es nesen netīšām dzirdēju kādu interesantu cilvēku, un es nezinu, kas viņš ir, bet viņš pateica ļoti labu domu. Viņš stāstīja, kāpēc sievietei pāriet vēlme pēc seksa ar savu vīru. Viņš atbildēja, ka sekss ar bērnu nav pieņemams. Ja tavs vīrs ir tas, ko tu cel, tad viņš ir tavs bērns, ko tu apģērb, parādi kur jāiet, kas jādara, atrodi viņam vēl darbu utt. Šādi nav iespējamas normālas attiecības. Nevar pacelt vīrieti, vīrietis var pacelties tikai pats. Ir divas lietas, kas viņu ceļ. Pirmais ir viņa paša personiskās attiecības ar Dievu. Bībele saka, ka Kristus ir galva, pēc tam ir vīrs, un pēc tam ir sieva. Mēs varam teikt, ka ir citi laiki, cita sociālās aprūpes sistēma. Bet nav svarīgi, kāda sistēma ir valstī, svarīgi ir tas, kā Dievs ir radījis cilvēku. Vīrieti Dievs ir radījis par dabisko līderi. Sievietei ir cits uzdevums. Ko Bībele saka par sievietes uzdevumu? Viņa ir palīgs. Vai mājas grupiņās sievietes domā, ka spēs pacelt vīriešus? Nekad. Jongi Čo padomdevēja bija sieviete, kas iemācīja viņam Dievu lūgt, kas iemācīja viņam Bībeles pamatus. Āmen, to mēs varam. Jongi Čo draudzē visa kalpošana balstās uz sievietēm. 90% mājas grupu vadītāju ir sievietes. Līdzīgi arī ir pie mums draudzē. Bet ko sievietes var izdarīt? Jā, viņas var iepazīstināt ar Dievu, viņas var iepazīstināt ar kristīgo mācību, bet pacelties vīrietis var tikai pats. Sieviete ģimenē var sekot savam vīram, būt zem viņa jumta un būt lepna par savu vīru, bet ne otrādi, vīrietis nevar būt sievas ēnā. Kad es dzirdu frāzi: es celšu savu vīru, tad zini – tu vari palīdzēt viņam, bet ne pacelt. Tu vari viņu iepazīstināt ar Bībeles mācību, bet ne pacelt, jo viņš ceļas pats, pateicoties pirmajam punktam – personiskas attiecības ar Dievu.

Otrais, kas ceļ vīrieti, ir vīrietis viņa priekšā (nevis sieviete) un tāds, kas kaut ko ir sasniedzis, tāds, kas ir no Dieva. Es domāju, ka mūsu draudzē, mūsu apmēros ar to nav problēmu, mums ir uz ko skatīties. Manā gadījumā tās bija grāmatas, es daudz lasīju grāmatas. Es 100% zinu, ka personiskas attiecības ar Dievu ir mans pamats, kāpēc es esmu līderis, kāpēc es esmu vīrietis vārda pilnā nozīmē. Vai es esmu ideāls? Nē, tomēr es esmu ieņēmis savu pozīciju. Atceros vēl kādu tekstu no kāda cilvēka: “Mācītājs man netic.” Man nevajag, ka tu man tici. Es ticu tam, ko es daru. Es ticu Dieva vārdam, Viņa aicinājumam. Es ticu tam, kam Dievs mani ir aicinājis, un es ticu, ka ar Viņa palīdzību un svētību es to varu panākt. Es ticu, ka Dievs man dos tos cilvēkus, kas ies kopā ar mani. Dievs dos šos cilvēkus, kuri tāpat kā es lasa attiecīgas grāmatas, skatās uz konkrētiem cilvēkiem un ir ar mani kopā. Mēs būsim kopā un būsim komanda. Galvenā doma bija tāda, ka tev nevajag, lai kāds tev tic, piemēram, lai sieva par tevi tic, jo tu pats vari par sevi ticēt. Sieva par tevi netic, grupiņā par tevi netic, valsts tev netic? Tu zini, ka mēs dzīvojam, mēs esam pirmajā vietā mirstības ziņā. Cik cilvēkus tu zini, kuri ir aizbraukuši uz citām valstīm, kur ir šausmīgi ierobežojumi, kur ir šausmīgas kodu sistēmas? Kad cilvēki atbrauc no ceļojumiem, viņi saka, ka viņiem nekur neprasīja kodus. Tev nevajag, lai valdība tev palīdz. Tu saki, ka valdība tev atņem visu naudu nodokļos, valdība nepalīdz uzsākt biznesu. Bet ar Dievu visas lietas ir iespējamas. Tev nevajag, lai valdība tevi atbalsta, tu pats vari ticēt un pats vari sasniegt. Tu pats vari būt kopā ar cilvēkiem, kas tevi tiešām var atbalstīt, vai arī tev vispār nevajag, lai viņi tev tic, jo tu pats vari ticēt. Šeit pamatā nav jautājums par sievietēm un vīriešiem, te ir jautājums par ticību, par paša personisko ticību. Vai tevi Svētais Gars uzrunā? Tāpēc es jaunajā gadā novēlu tev ticību pašam un paņemt nost to bērna sindromu. Nebūt kā bērnam, kā šie četrdesmitgadīgie bērni, kas dzīvo pie mammām. Mammas ir iedomājušās, ka viņas viņus ceļ, aprūpē. Vīriešiem nevajag šādu aprūpi.

Visi draudzes „Kristus Pasaulei” vīrieši, visi vīrieši, kas skatās (lasa) šajā brīdī, esiet vīrieši! Ticiet paši par sevi un savām ģimenēm, ticiet paši par savu aicinājumu, meklējiet paši Dievu un negaidiet, kad cilvēki jūs atbalstīs! Negaidiet, kad cilvēki teiks jums labus vārdus, jo tu pats sev tos vari pateikt. Tu vari atvērt Dieva vārdu un atrast par sevi labus vārdus, un to sauc par pašmotivāciju. Kurš teica labus vārdus Dāvidam? Visa valsts sistēma bija pret viņu. Viņa tēvs un brāļi viņu noniecināja. Jau tad, kad viņš bija ķēniņa godā un dejoja šķirsta priekšā, viņa sieva viņu noniecināja. Viņa teica, ka viņš ir vieglprātīgs un vieglas uzvedības cilvēks, kas dejo necienīgi, bet Dievs izdarīja tā, ka Dāvids tika celts, bet tā sieviete, kas viņu noniecināja, tika pazemināta. Viņu sauca Mihala. Vai Sauls teica labus vārdus? Šad tad, kad kārtējo reizi Sauls vēlējās viņu nogalināt, pie sienas piedurt, ko tik viņš negribēja izdarīt savās dusmās. Veselas armijas viņam uzrīdīja, palasi psalmos, kā Dāvids tad jutās. Psalmos ļoti labi var redzēt Dāvida sirdi. Naidīgi suņi bija viņu aplenkuši, visi kauli izkaltuši, viņš bija izvārdzis, vajāts. Viņš žēlojās Dievam. Sauls viņam teica labus vārdus? Jā, šad tad, kad kārtējo reizi Saulam atnāca vaļā. Dāvids parādīja savu pārākumu. Tad Sauls atcerējās, ka tas ir viņa dēls Dāvids un nožēla izdarīto uz piecām minūtēm. Pēc dažām dienām Sauls atkal bija savā pozīcijā, līdz pats ņēma galu. Es nekur Bībelē neredzu, ka Dāvidu kāds atbalstīja vai kāds īpašā veidā ticēja par viņu. Viņš pats sakrāja punktus cilvēku acīs, kad paši cilvēki aicināja, lai viņš ir viņu ķēniņš. Dāvids nebija tas, kas teica, ka būs viņu ķēniņš. Dievs viņu svaidīja par ķēniņu. Viņš no Dieva to pieņēma. Cilvēki paši veda viņu, lai viņš būtu viņu ķēniņš. Tāpat arī vīrs ģimenē.

Bībelē rakstīts, ka vīrs ir ģimenes galva. Ģimenes galva var būt tas, kurš nopelna punktus un pats stipri stāv uz Bībeles pamatiem, kurš pats meklē Dievu un kuram nevajag, lai viņu atbalsta. Man pietiek ar to, ka man zeķes izmazgā, ēst uztaisa, labākajā gadījumā. Ar sievu, bez sievas, ar komandu, bez komandas, ar labiem vārdiem vai sliktiem vārdiem – tas nav noteicošais virzītājspēks. Noteicošais virzītājspēks ir mana paša ticība. Es nerunāju tikai par savu ticību, es runāju arī par tavu ticību. Es nezinu vai spēju pastāstīt savu domu. Man šķiet, ka es runāju tik vienkārši kā bērnudārzā, tomēr vienmēr bažījos, vai var uztvert to, ko vēlos pateikt. Vīrieša un sievietes salīdzinājums šeit nav galvenais, jo ir dažādi apstākļi un modeļi, kā dzīvo ģimenēs. Katram ir svarīgi, lai viņa pamats ir Dievs. Ko saka Jēzus par diviem cilvēkiem, kuri cēla namus? Viens to cēla uz klints, otrs – uz smiltīm. Tie, kuri ceļ uz smiltīm, uztraucas – ko cilvēki domās un teiks, kādi apstākļi būs utt.

“Un ikviens, kas šos Manus vārdus dzird un nedara, pielīdzināms ģeķim, kas savu namu cēlis uz smiltīm. Kad stiprs lietus lija un straumes nāca un vēji pūta un gāzās namam virsū, tad tas sabruka; un posts bija liels." (Mateja evaņģēlijs 7:26-27)

Posts bija liels! Visiem “vīru cēlējiem” un tiem, kuri ļauj sevi celt un pastāv tikai uz to, ka kāds cits cilvēks viņus tur, posts būs liels. Tas nav tikai par ģimenēm. Tas ir arī grupiņās. Ja grupiņas vadītājs ar tevi izlaiž kādu sazvanīšanās reizi un tu jau aizej neceļos, tad tavs pamats vēl nav Kristus. Tu neesi pieķēries Kristum, un ir laiks novilkt veco domāšanas veidu un uzvilkt jauno domāšanas veidu. To vajag smelties no Dieva vārda, no Bībeles konteksta, veselīgas mācības, nevis no dažām Rakstu vietām. Neviens nevar neko sasniegt, ja viņš pats sev netic, ja viņam vajag cilvēkus, kuri viņu nepārtraukti stumj. Tā tu vari dzīvot un izdzīvot, bet nevari sasniegt virsotnes. Tā tu pat vari nonākt Debesīs, bet nevari šeit uz zemes būt veiksmīgs un realizēt Dieva doto potenciālu. Ir ļoti labi, ja tev tic un uzmundrina, to vajag katram, bet tas nevar būt pamats tam, kāpēc tu kaut ko dari. Vecās Derības laikā vienīgais veids, kā panākt, lai tautā valdītu kārtība, bija aizliegumi un noteikumi. Vienīgais veids, kā šos ļaudis disciplinēt, bija: “Tev nebūs..., tev nebūs..., tev nebūs...!” Ar visu to viņi pārkāpa baušļus, kam sekoja posts un lāsts. Vēl tagad ir pilni meži ar ebreju kauliem. Ir pagājuši jau 2000 gadu, kopš ebreji savu Mesiju piesita krustā, un lāsts joprojām darbojas – te ceļās, te krīt, te ceļās, te krīt. Nav harmonijas viņu dzīvēs, jo viņi ir noraidījuši savu Dievu. Nav runa par visiem ebrejiem, bet kopumā par tautu.

Šodien runāsim par Mariju. Nebūs tikai par vīriešiem, bet par sievieti, ļoti krutu sievieti. Marija bija Martas un Lācara māsa. Šī ģimene bija Jēzus draugi. Apskatīsim trīs notikumus no viņas dzīves. Pirmais notikums ar nelielām atšķirībām ir arī citos evaņģēlijos, tomēr Jāņa evaņģēlijā ir atklāts vairāk un tuvāk. Tur šī sieviete ir nosaukta par Mariju, tā pati Marija, kuras brāli Lācaru piecēla no miroņiem. Reiz Jēzus ciemojās pie Martas un Marijas. Tur rakstīts, ka Jēzus viņus mīlēja, un viņi mīlēja Jēzu. Tas norāda uz to, ka viņiem cilvēcīgi bija īpašas attiecības, un Jēzus tur mēdza palikt pa nakti. Kādu reizi Marta apkalpoja pie galda. Viņa darīja ļoti labu lietu, jo kalpot ir nepieciešams. Marija tajā laikā sēdēja pie Jēzus kājām. Pēc tā laika farizeju noteikumiem un paražām pie mācītāja kājām sēdēt varēja tikai vīrieši. Sievietei to darīt bija klaji nepiedienīgi un nepareizi. Tomēr viņa tur sēdēja, un Jēzus to atļāva. Ko viņa tur darīja? Vai viņai bija Jēzus iepaticies, vai viņa bija emocionāli iemīlējusies? Nē! Viņa klausījās Jēzus vārdos.

Un viņai bija māsa, vārdā Marija, tā apsēdusies pie Tā Kunga kājām, klausījās Viņa vārdos. (Lūkas evaņģēlijs 10:39)

Marta uzskatīja, ka tas nav pareizi, jo viņa neizprata kādus svarīgus principus.

Bet Marta, aizņemta ar daudzām rūpēm par to, kā Viņu apkalpot, pienāca un sacīja: "Kungs, vai Tu neko nesaki par to, ka mana māsa mani atstājusi, lai es viena kalpotu? Saki jel viņai, lai viņa man palīdz." (Lūkas evaņģēlijs 10:40)

Martai šķita, ka pats svarīgākais ir kaut ko izdarīt Jēzum – iedot paēst, apģērbt, radīt komfortu, ciemošanās idilli. Tomēr Jēzus atbildēja citādāk.

Tas Kungs viņai atbildēja, sacīdams: "Marta, Marta, tu rūpējies un zūdies par daudzām lietām. Bet tikai vienas lietas vajag, Marija sev izraudzījusies labo daļu, tā viņai netaps atņemta. (Lūkas evaņģēlijs 10:41-42)

Labā daļa ir personīgas attiecības ar Dievu. Tas bija laiks, kurā viņa bija atlikusi malā visas tehniskās lietas un nekaunējās sēdēt pie rabi kājām. To darīt faktiski bija nepieņemami, bet viņa ļoti gribēja dzirdēt Jēzus vārdus. Šis ir pirmais gadījums, kad Jēzus aizsargāja Mariju. Marta uzbruka un faktiski manipulēja ar Viņu teikdama: “Vai Tu neko nesaki, ka viņa mani neklausa?” Tas bija cilvēcisks pārmetums, bet Marija saņēma aizsardzību, svētību no Dieva. Kam ir svētība no Dieva? Jēzus iestājās par Mariju tikai tāpēc, ka viņa bija izvēlējusies pašu svarīgāko – personīgas attiecības ar Dievu.

Otrs notikums bija pēc tam, kad Lācars bija piecelts no mirušiem. Mēs lasīsim no Jāņa evaņģēlija 12. nodaļas. Šis pats gadījums aprakstīts arī citos evaņģēlijos, bet tur ir nelielas atšķirības. Viņa izlēja ļoti dārgu eļļu uz Jēzus kājām un žāvēja ar matiem. Citos evaņģēlijos rakstīts, ka eļļu izlēja uz galvas, un nav minēts vārds. Iedziļinoties kontekstā, es sapratu, ka tā ir tā pati Marija, kura sēdēja pie Jēzus kājām.

Bet Jēzus sešas dienas pirms Pashā nogāja uz Betāniju, kur bija Lācars, ko Viņš bija uzmodinājis no miroņiem.
Tur tie Viņam taisīja mielastu. Marta apkalpoja, bet Lācars bija viens no tiem, kas kopā ar Viņu sēdēja pie galda. (Jāņa evaņģēlijs 12:1-2)

Marta joprojām apkalpoja. Tas ir labi, bet Jēzus norādīja uz labāko daļu.

Tad Marija, paņēmusi mārciņu īstas, ļoti dārgas nardu eļļas, svaidīja Jēzus kājas un žāvēja viņa kājas ar saviem matiem. Un svaidāmās eļļas smarža piepildīja visu māju. Bet viens no Viņa mācekļiem, Jūda Iskariots, kas vēlāk Viņu nodeva, sacīja: "Kāpēc šī svaidāmā eļļa nav pārdota par trīs simti sudraba gabaliem un nauda nodota nabagiem?" (Jāņa evaņģēlijs 12:3-5)

Citos evaņģēlijos minēts, ka mācekļi pārmeta izšķērdību, faktiski uzbrauca Marijai, bet Jāņa evaņģēlijā minēts tieši Jūda. Trīs simti sudraba gabali jeb denāriji bija viena gada algādža alga, tā tiešām bija dārga eļļa. Jūdam nebija izpratnes un viņš joprojām nebija satvēris, ka svarīgākais ir personīgas attiecības ar Dievu. Marija ne tikai sēdēja pie Jēzus kājām, bet bija arī izšķērdīga Dieva lietās, izšķērdīga Jēzus dēļ. Ko tas nozīmē? Tas nozīmē izšķērdīgi veltīt laiku attiecībām ar Dievu. Es zinu, kāpēc Dievs var mani celt, kāpēc man nepatīk, kad es dzirdu par vīru celšanu, jo es izšķērdīgi esmu lietojis laiku, lai iepazītu Dievu. Bija vairāki gadi, kad es Dievam veltīju sešas stundas dienā. Visticamāk, ka es to vairāk neatkārtošu, bet tie bija apmēram pieci gadi, kad es katru dienu divas stundas lasīju Bībeli, divas stundas lūdzu Dievu un divas stundas lasīju lielu Dieva vīru grāmatas. No rīta atvēru acis un nedomāju ne par ko citu. Pirmais, ko iedomājos, bija: “Labrīt, Jēzu,” un uzreiz visas domas vērsu uz Viņu. Mani neinteresēja ne internets, ne sociālie tīkli, nekas cits. Izņēmums bija svētdienas vai pirmdienas, kad lūdzu mazāk. Bija pat laiks, kad es cēlos katru dienu konkrēti vienā laikā. Tā ir izšķērdība – es izšķiedu savu laiku, spēku, enerģiju, ko varētu veltīt citām lietām. Marija bija izšķērdīga Jēzus dēļ, un otro reizi, kad Jūda teica: “Kāpēc šī eļļa nav pārdota?” Jēzus atbildēja, lai liek viņu mierā. Lai cik izšķērdīga, pārmērīga, kādam nepatīkama viņa liktos, Jēzus viņu aizstāvēja. Tā arī tagad par kādiem domā un saka: “Viņa pielaizījusies sēž pirmajās rindās pie mācītāja un sprediķus klausās daudzas reizes, no Bībeles neatiet,” un lai cik dīvaini tas arī kādam liktos, šiem cilvēkiem ir īpaša Dieva svētība. Jaunajā gadā esi izšķērdīgs Jēzum, izšķērdīgs Dieva lietās un esi tas, kurš sēž pie Viņa kājām. Ir viena frāze, kas tev ir jāaizmirst. Jāņa evaņģēlija 11. nodaļā rakstīts, ka nomira Marijas un Martas brālis Lācars. Kamēr Lācars vēl bija dzīvs, māsas aicināja Jēzu palīgā. Lācars nomira, un Jēzus ieradās ar novēlošanās. Marta izgāja Viņam pretī un faktiski pārmeta.

Tad Marta sacīja Jēzum: "Kungs, ja Tu būtu bijis šeit, mans brālis nebūtu miris! Bet arī tagad es zinu, ka visu, ko Tu no Dieva lūgsi, Dievs Tev dos." (Jāņa evaņģēlijs 11:21-22)

Marija neizgāja Viņam pretī. Man šķiet, ka viņa bija nedaudz apvainojusies. Marta nāca Viņam pretī, bet Marija palika mājās. Jēzus spēra pirmo soli un lika Martai pasaukt Mariju. Marija tūdaļ cēlās un izgāja. Pirmais, ko viņa teica, bija: “Ja Tu būtu bijis šeit, mans brālis nebūtu nomiris!” Vai tev nav apvainošanās, nedisciplinētības vai citi rakstura trūkumi? Mums visiem tādi ir, bet ir arī stiprās puses. Marijai bija savas vājības, bet tikai tāpēc, ka viņa sēdēja pie Jēzus kājām un bija izšķērdīga Dieva lietās, Jēzus pievēra acis uz viņas trūkumiem. Šeit darbojas princips, ka Dieva priekšā tu esi svēts un nevainojams caur Jēzus upuri. Tā nav atļauja grēkot. Tas ir atgādinājums, ka tu neesi pilnīgs, bet, ja tu meklēsi Dievu un būsi izšķērdīgs Viņa dēļ, Dievs tevi lietos, sargās un svētīs. Viņš tevi mainīs, un tev nekad nebūs jāsaka: “Tāpēc, ka Tu nebiji kopā ar mani, notika tas, es izdarījo šo.” Tev nebūs vairs jāpaļaujas uz cilvēkiem, kuri tev izmaksā vai neizmaksā algu. “Potes dēļ mani atlaida no darba, tāpēc notika tas un šis...” Ko Jēzus teica mācekļiem laivā?

Un Viņš gulēja stūres galā uz spilvena; un tie Viņu modina un saka Viņam: "Mācītāj, vai Tu nebēdā, ka ejam bojā?" (Marka evaņģēlijs 4:38 )

Mācekļi bija paši kā Marija un Marta. Viņi izdomāja, ka kopā ar Jēzu var nogrimt. Jēzus piecēlās un pavēlēja: “Jūra, mierā! Vētra, mierā,” un viss norima. Mācekļi brīnījās, kas tas tāds, ka vējš un jūra paklausa.

Bet Viņš tiem sacīja: "Kur ir jūsu ticība?" [..] (Lūkas evaņģēlijs 8:25)

Tad, kad Ģetzemanes dārzā Jēzus teica, lai mācekļi paliek ar Viņu nomodā un lūdz Dievu, mācekļi gulēja. Jēzus lūdza un aizgāja izdarīt to, kas bija jādara. Vēlāk mēs Bībelē lasām, ka mācekļi, īpaši Pēteris un Pāvils, bija cilvēki, kas daudz un disciplinēti lūdza Dievu. Frāze: “Tāpēc, ka Tu nebiji kopā ar mani!” no viņu domāšanas un leksikas bija izmesta. Dievs vienmēr ir kopā ar tiem, kas Viņu meklē. Šī frāze ir jāaizmirst tāpēc, ka tu vairs nebūsi tas, kurš ir atkarīgs no apstākļiem, no cilvēkiem, no sievas, no vīra.

Kāds žurnālists bija ļoti pacenties un laikrakstā “Kas jauns” ievietojis rakstu. Es to nezināju, bet man atsūtīja izgriezumu. Tur bija attainoti visi iepriekšējā gada negatīvie kristīgie notikumi. Vai tu zini, kas tur bija pirmais? Tas pats Jencītis, kas viesu namā pārkāpa noteikumus, tas pats, kas tagad ir kļuvis par lokomotīvi partijā “Latvija pirmajā vietā”. Šīs partijas reitingi turpina augt. Lai arī ko sliktu viņi tur rakstītu, viņi mani pagodināja, izteica komplimentu – lokomotīve. Bet kur viss sākās? Viss sākās brīdī, kad es pirmo reizi nolēmu, ka es lūgšu Dievu. Tas sākās pie Jēzus kājām, kad es apsēdos un klausījos Viņa vārdos un pats sāku pieņemt lēmumus. Ne tādēļ, ka man kāds saka, kas man ir jādara, bet es pats sāku pieņemt savus lēmumus. Draugs, tas, ko tu šodien dzirdi, ir ārkārtīgi vērtīgi. Ja tu spēsi to saprast un aptvert, tad tava turpmākā dzīve būs piedzīvojumiem bagāts ceļojums. Kad tu sāksi pa īstam meklēt Dievu! Kad tu tiešām nostāsies ar savām kājām uz cietas klints, Dievs būs ar tevi!

Izšķērdība Jēzus dēļ! Mēs kā draudze esam izšķērdīga. Un tieši lūgšanu kambarī es saņēmu uzdevumu rīkot Tautas lūgšanu sapulci. Tas bija kaut kas neiedomājams un nereāls gan garīgi, gan finansiāli, gan praktiski. Kur Dievs man to teica? Kad es sēdēju pie Jēzus kājām un klausījos Viņa vārdos. Un es to darīju regulāri. Es klausos, un Dievs man saka. Es Viņam prasīju, vai nav kāds cits? Nu, laikam jau nebija, ja Viņš runāja ar mani. Dievs runā uz tiem, kas sēž pie Viņa kājām. Tās sauc par personīgām attiecībām ar Dievu. Draugs, tu dzirdi svarīgas lietas! Ja tu esi novirzījies no personīgām attiecībām ar Dievu, ir laiks atgriezties. Sāc ar pilvērtīgām attiecībām ar Dievu. Visas problēmas sākas no nekvalitatīvām, paviršām attiecībām ar Dievu. Veselīga mācība, cilvēki, kas tev ir priekšā, un tavi personīgie lēmumi. Es pieņēmu lēmumu paklausīt Dievam, un mēs kā draudze sākām strādāt. Un mēs kā draudze bijām ļoti izšķērdīgi. Mēs ziedojām. Mums bija jāremontē savas telpas, kas prasīja ļoti daudz naudas, un visu mēs darījām paši ar savām rokām, un paralēli mums bija jārīko Tautas lūgšanu sapulce, kas prasīja ārkārtīgi lielu naudas summu. Un mēs to izdarījām trīs gadus pēc kārtas! Divas bija lielās Tautas lūgšanu sapulces, un trešajā gadā bija cilvēki, kas bija pabojājuši cilvēku domāšanu, līdz ar to trešā Tautas lūgšanu sapulce bija mazāka apmēra. Un tur nebija vainīgs kovids vai omikrons.

Britu galvenais imunologs teica, ka omikrons ir ļoti vājš – vienā dienā saslimst un otrā dienā jau vesels, tādēļ vajadzētu ļaut cilvēkiem brīvi elpot un būtu jāatceļ ierobežojumi. Daži saslimušie cilvēki nonāk slimnīcā, bet tikpat ātri viņi arī izrakstās. Mēs uzrīkojām Tautas lūgšanu sapulci, un kas mums no tā ir? Zini, kas mums ir no tā? Mēs jau nebijām izšķērdīgi sevis dēļ. Bija cilvēki, kas teica, ka Jencītis Tautas lūgšanu sapulci rīko, lai paspīdētu. Man taču vienalga, ko citi domā. Es zinu, ko man teica Dievs, un mēs to izdarījām. Mēs bijām izšķērdīgi. Un šodien Dievs mūs īpaši sargā. Dievs mūs īpaši svētī. Un mēs esam viena no stiprākajām draudzēm Latvijā. Draudze, kas nešķiro cilvēkus. Un draudzes mācītājs ar draudzes atbalstu ir kristīgas partijas rindās, kas spēj mainīt Latvijas politiku. Mēs to spējam! Un es esmu lokomotīve. To pasaka kaut kāds ļauns, slikts laikraksts. Draudze ir patiesības balsts un pamats! 

[..] lai tu zinātu, kā pienākas izturēties Dieva namā, kas ir dzīvā Dieva draudze, patiesības balsts un pamats. (1. Timotejam 3:15)

Man šķiet, ka aizraujoši ir tas, ko Dievs mums ir sagatavojis. Aleluja! Mēs sākām draudzi ”Kristus Pasaulei” 2008. gadā, un mums sāka pievienoties pirmie cilvēki. Zīmīgi, ka svarīgākie cilvēki, kas mums pievienojās, vēl arvien ir kopā ar mums komandā. Un es domāju, kur es šos cilvēkus esmu aizvedis? Bet kā šie cilvēki pievienojās? Viņi redzēja, ka viens dedzīgi lēkā pa skatuvi un kliedz aleluja. Konferencē “Maritim hotel” mācītājs Mārcis Jencītis iznāca priekšā un teica: “Mēs tagad dziedāsim un slavēsim Dievu tik ilgi, kamēr jūtamā veidā atnāks Dievs.” Mēs slavējām pusstundu, stundu, pusotru stundu, un Dievs atnāca jūtamā veidā. Man tad vēl nebija tādas izpratnes, ka neatkarīgi no tā, vai tu jūti vai nejūti, Dievs ir klātesošs. Bija cilvēki, kas, atnākot uz pirmo dievkalpojumu, redzēja, ka mācītājs uz tāfeles zīmē kaut kādas G12 piltuves, kas visus sūc iekšā. “Mani sūks iekšā?! Nē, es šeit nepalikšu,” un pazuda, tomēr pēc kāda laika atgriezās atpakaļ, jo Dievs atnāca sapnī un pateica: “Ej atpakaļ!” Kad tu sāc kaut ko jaunu, tas ir vareni. Viss ir emociju pilns. Mēs būsim visā pasaulē! Tiks glābtas tautas! Mūsu mērķis ir Dieva svētīta Latvija!

Elizabetes ielā mums bija partneru konference, pirms vēl bija draudze. Tur bija Latvijas karogs un sarkans kalendārs ar lozungu “Latvija Jēzus asinīs šķīstīta baltāka par sniegu”. Tas bija pamatmērķis, un, kad cilvēki pievienojās, viņi satvēra šo vīziju. Ir pagājuši 14 gadi, un šādi mēs esam šodien. Mēs esam auguši ticībā, saprātā, un mums nav tā, kā bija toreiz – viss pa gaisu, haoss, emocijas, krišana zemē, vārtīšanās pa zemi. Viens mācītājs man teica: “Tu tagad esi kā straujš strauts, bet būsi kā upe.” Upe ir plata un dziļa. Es tagad atzīstu savas kļūdas un atceros, ka cilvēkiem sasolīju zilus brīnumus – kas būs, ko mēs izdarīsim. Kur es viņus esmu aizvedis? Es šodien esmu lokomotīve. Mēs esam sasnieguši daudz. Mums nav jākaunas, ka 40 gadus mums ir 40 cilvēku draudze. Tikai vienu gadu draudze nav augusi. Nu, lai paliek tas viens gads, nākošajā gadā paaugsimies. Mēs visi šonedēļ savās grupās plānojām izaugsmi. Cilvēku skaits ir skaisti saplānots. Skatoties uz skaitļiem, šogad mēs būsim pāri par diviem tūkstošiem! Aleluja! Āmen! Man nekas nav pretī. Bet gribu tev teikt vienu lietu – tas nekad nenotiks, ja tu nesēdēsi pie Jēzus kājām un nebūsi izšķērdīgs Dieva lietās. Ja darīsi to, ko darīja Marija, tad tas, ko plāno, piepildīsies un tavā dzīvē būs īpaša svētība.

Man ir vecais 2009. gada kalendārs. Plānojām 40 jaunas mājas grupiņas un 20 jaunus līderus. Tas bija wow. Kur es šos cilvēkus esmu aizvedis? Ko es viņiem sasolīju? Man liekas, ka nekā mums nav, bet es teicu, ka liekam mērķi 40 mājas grupiņas un 20 līderi. Vai tu zini, cik tagad mums ir grupiņas? 200 vai pat vairāk, precīzi neatceros. Bet 2009. gadā plānojām 40 mājas grupiņas. Bez izšķērdības un bez sēdēšanas pie Jēzus kājām šie mērķi nekad nepiepildītos! Tavi plāni jaunajā 2022. gadā piepildīsies tikai ar šo formulu – izšķērdība Jēzus dēļ. Un visas tavas nepilnības Dievs pieslīpēs, patīrīs, Dievs tevi pilnveidos. Mūžu dzīvo, mūžu mācies! Izrādās, ka šis teiciens nemaz nenozīmē izglītību. Oriģinālā tas ir teikts, ka visu mūžu jādzīvo mācoties. Mums daudz ko izkropļo, un nav: mācīties, mācīties un vēlreiz mācīties. Kāpēc vajag vienkārši mācīties? Ja tu iemācīto nelieto un nepilveidojies, kam tās zināšanas? Sanāk bomzis ar augstāko izglītību. Jo viņš skolā visu laiku ir klausījies: mācīties, mācīties un vēlreiz mācīties. Nē, draugs, ir jābūt pie Jēzus kājām! Un ir jāmācās no cilvēkiem, kas kaut ko ir sasnieguši.

Tas ir viss! Varu vēl par tevi aizlūgt. Bet vai tas var tevi izmainīt? Lēmumi mainīties ir jāpieņem tev pašam, to es nevaru izdarīt tavā vietā. Ar savas lūgšanas palīdzību varu ierosināt tevī vēlmi vairāk meklēt Dievu, vēlmi būt izšķērdīgam Dieva lietās, bet tev lēmumi ir jāpieņem pašam. Zini, ļoti daudz ir atkarīgs no mums pašiem. Ir lietas, ko mēs nevaram kontrolēt, bet ir lietas, kuras ir atkarīgas tikai no mums. Draudzei “Kristus Pasaulei” novēlu būt pie Jēzus kājām un būt izšķērdīgiem Dieva lietās! Un Dieva svētība un īpaša aizsardzība būs ar tevi! Vairojies un augļojies, lai tavi plāni šajā gadā piepildās! Vispirms garīgie plāni un pēc tam visi pārējie. Jēzus saka: dzenieties papriekš pēc Dieva valstības, un pārējās lietas jums tiks piemestas.

“Bet dzenieties papriekš pēc Dieva valstības un pēc Viņa taisnības, tad jums visas šīs lietas taps piemestas.” (Mateja evaņģēlijs 6:33)

To nevajag pārprast, ka nu tikai Salavecis nesīs dāvanas. Bet Dievs ir tas, kas dod gudrību un spēku rīkoties. Un arī brīnumiem ir sava vieta, jo brīnumi notiek! Atceries – viss, ko tu lūgsi, piepildīsies!

“Un visu, ko jūs ticībā lūgsit, to jūs dabūsit.” (Mateja evaņģēlijs 21:22)

Un viss, ko tu lūgsi, piepildīsies! Dievs vienmēr atbild uz lūgšanām! Tu domā: es piecas minūtes palūdzu, un Dievs neatbildēja. Par mani mamma lūdza desmit gadus! Tikai tad es izdomāju, ka man vajag Jēzu, nevis mammu. Viss, ko man vajadzēja no Jēzus, - lai Viņš mani izglābj. Pārējais ir manās paša rokās, man ir Viņa spēks, man ir Viņa svaidījums, un es to varu lietot, mācīties no Viņa, būt kopā ar Viņu un dzīvot kopā ar Viņu. Svētais Gars, es Tevi lūdzu, pieskaries katram, kas dzird šos vārdus! Svētais Gars, Tēvs, Jēzus Vārdā, lūdzu, dod vēlmi meklēt Tevi, meklēt Tavu vaigu, darīt to ar prieku, darīt to disciplinēti, darīt to enerģiski, izšķērdīgi meklēt Tavu vaigu, meklēt Tevi ik dienas, Jēzus Vārdā! Kungs, un no šī brīža dod vēlmi katram, kas dzird, jaunajā gadā būt izšķērdīgam Tavās lietās! Svētī ikkatru, kas pieņem šos vārdus un tos realizē savā dzīvē! Svētī, Dievs, katru, lai auglība, finansiāla svētība, veselība, izdošanās un mērķi tiek sasniegti, lai ģimenē visi ir veseli, lai ģimenē ir izaugsme, lai bērni aug dievbijībā Jēzus Kristus Vārdā! Āmen! Mājas grupiņas lai aug un attīstās! Lai attīstās un aug biznesi! Paldies Tev, Kungs, par Tavu svētību, paldies par izdošanos, ko Tu mums sniedz! Āmen!

Mācītāja Mārča Jencīša sprediķi “Izšķērdība Jēzus dēļ” pierakstīja un rediģēja draudzes “Kristus Pasaulei” redakcija

Ziemassvētku brīnums

Publicēja 2021. gada 27. dec. 21:44Līga Paņina

Ziņas datums 28.12.21.

Apsveicu jūs visus Kristus dzimšanas svētkos! Kā nu kurš tos pavada un kur. Kādam tas nozīmē laiku ar ģimeni, kādam laiku ar draugiem, kādam tās ir vienkārši brīvdienas. CIlvēku dzīvēs šiem svētkiem ir dažādas nozīmes. Vieni šos svētkus atzīmē kā saulgriežus, kas arī nemaz nav tik slikti, jo beidzot nakts pārstāj savu invāziju, un sākas periods, kad diena jeb gaisma lēnām sāks ņemt virsroku. Lieldienās jeb Kristus augšāmcelšanās svētkos būs pilnīga gaismas uzvara pār tumsu. Labā ziņa ir tā, ka kopš 21. decembra dienas kļūs garākas. Tie, kas veic dažādus rituālus un pielūdz dažādas auglības formas, tiem īstais laiks svinēt un laimītes liet bija tieši 21. decembrī. Par to, kurā datumā piedzima Kristus, šodien zinātnieki vēl strīdās. Nav arī skaidri zināms, vai tiešām tas notika ziemā. Taču svarīgs nav datums. Svarīgs ir fakts, ka Kristus ir piedzimis. Viņš ir pasaules Gaisma. Viņš atnāca šeit, virs zemes, ar vienu mērķi.

Jo tik ļoti Dievs pasauli mīlējis, ka Viņš devis Savu vienpiedzimušo Dēlu, lai neviens, kas Viņam tic, nepazustu, bet dabūtu mūžīgo dzīvību. (Jāņa 3:16)

Dievs sagādāja iespēju, ka mēs varam būt Viņā un Viņš mūsos. Dievs parūpējās par to, ka mēs šodien varam staigāt Viņa klātbūtnē un visi apsolījumi, kurus Viņš mums paredzējis, piepildās mūsu dzīvēs. Līdz ar brīdi, kad pieņemam Jēzu par savu Glābēju, Dievs mūs atgriež tādā stāvoklī, kādā bija cilvēki Ēdenes dārzā pirms grēkā krišanas. Tas ir pateicoties Kristus nāvei un augšāmcelšanās faktam. Ikviens, kas tic, ka Kristus ir miris par viņa grēkiem un augšāmcēlies, ir spējīgs dzīvot atjaunotu dzīvi. Ja tu tici tam, tad Kristus augšāmcelšanās spēks darbojas tavā dzīvē.

Viss sākās tajā brīdī, kad Jēzus piedzima. Viņš nāca virs zemes kā Dievs un cilvēks vienlaicīgi. Tā ir rakstīts, ka Viņš spēj līdzi just visām mūsu vājībām, jo arī Viņš pats tajā laikā, kad staigāja virs zemes, dzīvoja kā parasts cilvēks, ne ar ko neatšķiroties no tevis un manis. Tas no vienas puses ir nesaprotami, taču no otras – tik dabiski. Tas paskaidro arī mūsu dabu. Mēs esam parasti cilvēki, bet tajā pašā laikā ticībā uz Kristu un ar Viņa spēku mēs esam dievišķi un īpaši. Tu esi īpašs. Tāpēc šīs nedēļas svētrunas tēma ir “Ziemassvētku brīnums”. Mīļais draugs, vismaz vienu reizi gadā noskaties dievkalpojumu. Ja tu nevari atnākt uz dievkalpojumu un neesi kristīgā sadraudzībā vai vismaz vienu reizi gadā neaizej uz baznīcu, tad noskaties šo sprediķi. Tad var izmainīt tavu dzīvi. Tas pilnībā var izmainīt tavu domāšanu, sirdi un visu turpmāko dzīves gājumu. Nepalaid šo svētrunu garām.

Vecā Derība runā par to, ka reiz piedzims Dieva sūtīts cilvēks – Dieva Dēls. Tiek runāts par to, ka nāks Mesija, Glābējs, kurš kardināli izmainīs cilvēku dzīvi. Vecās Derības laikā cilvēki bija spējīgi paklausīt Dievam tikai ar dažādu likumu un ierobežojumu palīdzību. Bija ļoti maz cilvēku, kuri patiešām labprātīgi sekoja un kalpoja Dievam. Tādi bija, piemēram, Dāvids un Mozus. Lai kaut cik saturētu valsti un morāles vērtības, noteikumi tika ieviesti caur likumdošanu. Tika paredzēti arī dažādi sodi par šo likumu neievērošanu. Cilvēki citādāk nebija spējīgi rīkoties saskaņā ar Dieva gribu. Grēcīgais dzīvesveids vienmēr viņus vilka pretējā virzienā. Attiecīgi tam bija arī sekas. Piemēram, visa Israēla paaudze, kas devās tuksnesī, izmira savas nepaklausības dēļ. Viņi atteicās ieiet Apsolītajā zemē. Jaunā paaudze tur iegāja tikai pēc četrdesmit gadiem. Vecajā Derībā ir rakstīts: “Mums ir piedzimis Bērns.” Jau ilgu laiku pirms tam, vairākus simtus gadu pirms Kristus dzimšanas, tas tika pateikts.

Jo mums ir piedzimis Bērns, mums ir dots Dēls, valdība guļ uz Viņa kamiešiem. Viņa vārds ir: Brīnums, Padoma devējs, Varenais Dievs, Mūžīgais tēvs un Miera valdnieks. (Jesajas 9:5)

Iedomājies, cik gadus pirms Kristus nākšanas, Vecās Derības laikā Dievs caur pravieti runā. Bērnam tiek doti tituli. Bērns (cilvēks), bet tajā pat laikā Varenais Dievs. Jesaja pravieto, ka pienāks diena, kad Dievs nāks virs zemes cilvēka miesā un atnesīs pārmaiņas. Pravietis saka, ka Dievs cilvēkus darīs spējīgus darīt to, ko Vecajā Derībā viņi nespēja. Cilvēki spēs dzīvot Dieva gribā. Dievs mūs darīs tādus no iekšienes – ka mēs labprātīgi kalpojam Viņam. Dievs mūs no iekšienes darīs līdzīgus Sev, apveltot ar Savu Garu un raksturu. Mēs varēsim dzīvot godpilnu, pilnvērtīgu dzīvi par slavu Viņam. Kas ir šis Bērns, par ko Jesaja pravieto? Katros Ziemassvētkos mēs redzam zīmējumus, kuros attēlots bērns, kas guļ silītē. Tā ir kā tradīcija. Pie baznīcām var novērot arī šāda veida dekorācijas. Kas ir šis Bērns? Rakstos Viņš tiek dēvēts par Brīnumu, Padoma devēju, Miera valdnieku, Ķēniņu un Visvareno Dievu. Šīs svētku brīvdienas es neuzskatu par vienkāršām brīvdienām, kaut gan pamatā tās man tādas arī varētu būt, ja es nebūtu mācītājs. Šogad varbūt tas nav tik izteikti, bet parasti tieši uz Ziemassvētkiem man ir vairāk darbu. Tāpat arī katram draudzes kalpotājam. Parasti notiek svētku dievkalpojumi un pasākumi, kas aizņem laiku, pūles un enerģiju vairāk nekā parasti. Lūk, ko man nozīmē Ziemassvētki – vairāk darba. Tiem cilvēkiem, kuriem šajās dienās parasti ir brīvdienas, arī vienmēr šis laiks to nozīmē. Bet ko baznīca atzīmē šajā laikā? Kristus dzimšanas svētkus. Viss sākās ar to, ka Viņš piedzima. Kas Kristus ir? Kas ir šis Brīnums? Par to vairāk es vēlos tev šodien pastāstīt.

Ap 2000. gadu pazinu kādu meiteni, kas naudu pelnīja uz paneļa narkotikām gan sev, gan draugiem, tajā skaitā arī man. Katrs no mums pelnīja naudu kā mācēja, lai apmierinātu sevi ar apreibinošām vielām. Vienu reizi šo meiteni noīrēja kāds cilvēks. Viņa aizgāja uz kādu stundu, pēc tam atgriezās klusa un domīga. Mēs viņai jautājām: “Nu, naudu dabūji?” Meitene atbildēja: “Dabūju.” Priecīgi sarosījāmies, lai ietu pakaļ devai. Mēs bijām kompānija, ko varētu pat dēvēt par bandu, aptuveni desmit cilvēki. Mūsu mērķis nepārtraukti bija iegūt naudu narkotikām un alkoholam, un retu reizi arī paēst. Šodien kristiešiem mēdz būt problēma gavēt vienu dienu. Man jau tajā laikā nebija problēmu “gavēt”, jo varēja būt tā, ka es nebiju ēdis neko trīs, četras dienas. Visu laiku tikai lietoju narkotijas. Kad visi devāmies pakaļ kārtējai devai, ievērojām, ka šī meitene visu laiku ir domīga. Jautāju viņai: “Kā tev tur gāja?” Meitene atbildēja: “Zini, viņš man naudu iedeva, bet manus pakalpojumus neizmantoja. Mēs tā forši parunājām par dzīvi.” Es pie sevis domāju: “Kas tas tāds par vīrieti, kuram vienkārši vajag parunāties par dzīvi? Kurš normāls cilvēks maksās naudu padauzai, lai parunātos par dzīvi? Atradis gan, ar ko runāties.” Es šo meiteni sāku tincināt un jautāju: “Ko viņš tev stāstīja?” Viņa man tā arī neko nepateica. Šodien es esmu 99% pārliecināts un zinu, ka tas bija cilvēks, kurš meitenei stāstīja par Kristu. Esmu dzirdējis par šādiem gadījumiem, kad kristietis samaksā prostitūtai, lai viņai pastāstītu par Dievu. Tāpēc, ka cilvēks maksā, viņai jāsēž un jāklausās. Šī meitene man tā arī nepastāstīja, ko vīrietis viņai teica. Faktiski, tikai tāpēc, ka viņa man to nepastāstīja, es paliku tajā stāvoklī, kurā biju. Viņa man nepastāstīja par Ziemassvētku brīnumu.

Mēs visi dzirdam vārdus “Ziemassvētku brīnums” un “mums ir piedzimis Bērns”.  Ko šie vārdi nozīmē? Ko šis Bērns var dot tev? Ko tev darīt, lai šis Bērns tavā dzīvē varētu ienest kaut ko svētīgu? Reizēm šajās frāzēs “Kristus dzimšanas svētki”, “mums ir piedzimis Bērns” u.c. pazūd jēga jeb sāls. Ir svētki, ir brīvdienas, jāaiziet uz baznīcu, bet ko šis “Bērns” nozīmē? Šī meitene man to nepastāstīja. Laikam viņai bija kauns, ka ir sākusi aizdomāties par Dievu. Kādā citā reizē, arī ap 2000. gadu uz Gogoļa ielas, blakus Zinātņu akadēmijai, vietai, kas agrāk bija draudzes “Kristus Pasaulei” mājas, es ar šāda paša tipa meiteni iegāju baznīcā. Mums abiem bija vēlme pēc Dieva. Viņa man nebija nekāda draudzene. Vienkārši pagadījās būt kopā. Abi iegājām baznīcā. Es pavisam noteikti zināju, ko meklēju. Tajā brīdī es savā dzīvē jutos kā purvā. Labi apzinājos, ka man vairs nebija daudz atlicis. Vai nu būs kārtējie ieslodzījumi, vai kādā sētmalē vai vārtrūmē atdošu galus. Šajā baznīcā es apzināti gāju pie Dieva. Meitene, kas bija kopā ar mani, arī gāja pie Dieva. Tas bija pilnīgi skaidrs. Mēs tur nedevāmies tāpat vien, intereses pēc. Mēs gājām tur iekšējas vēlmes pēc palīdzības dzīti. Kad iegājām baznīcā, cilvēki stāvēja kājās, kā tur tas ir ierasts. Cilvēks ar garu bārdu melnā tērpā turēja rokās kaut kādu auklās iesietu kūpošu trauku un staigāja šurpu turpu. Viss smaržoja pēc vīraka. Viņš runāja kaut kādā valodā, ko es nesapratu. Mēs tur nostāvējām kādu pusstundu un gaidījām brīnumu. Es stāvēju un domāju – kur un kādā veidā man nāks šī palīdzība? Kurš man kaut ko paskaidros? Kas ir šis “Bērns”? Ja godīgi, man par “Bērnu” nebija nekādu jautājumu. Es vienkārši zināju, ka ir kristieši, ir Dievs, ir Kristus. Es gribēju uzzināt, kā pie Viņa nākt un kā atrast Viņu. Biju dzirdējis ieteikumu lasīt Bībeli. Mēģināju, bet nevarētu teikt, ka baigi kaut ko sapratu. Labākais, ko izdomāju, bija palikt Bībeli zem spilvena. Biju dzirdējis apgalvojumu: “Ja tev ir Bībele, tad tev veiksies.” Saprast es neko nesapratu no Bībeles, bet liku to zem spilvena. Tā bija Jaunā Derība. Bet mana dzīve nemainījās no tā, ka zem spilvena stāvēja Bībele. Man bija vēlme atrast Dievu, bet sapratnes nebija. Tā nu mēs stāvējām baznīcā un klausījāmies svešu valodu. Skaidri atceros momentu, kad vēlējos kādam pajautāt par to, ko darīt tālāk. Tādi, kādi mēs ienācām baznīcā, arī izgājām, un viss turpinājās. Neviens man nepastāstīja to, ko es tev pastāstīšu šodien, draugs. Interesanti, ka tajā pašā vietā, pāri ielai, pēc tam bija mūsu draudze – vieta, kur skaidrā latviešu valodā tev paskaidro, kas ir šis “Bērns”. Manā dzīvē bija vēl kāds cilvēks. Tas bija cietumā. Viņa vārds bija Salvis. Viņš apmeklēja cietuma kapelu. Man vienam iet uz kapelu šķita kaut kas sarežģīts. Arī šodien cilvēki vieni nejūtas droši iet uz dievkalpojumu vai mājas grupiņu. Nav tik viegli. Bet kad kāds atnāk un tevi aizved, tad ir labāk. Ar šo Salvi mēs sarunājām, ka kopā aiziesim uz kapelu. Es stāvēju un gaidīju Salvi jeb Lutausi. Gaidīju viņu, bet viņš neatnāca. Zini, visā tajā pasākumā bija daudz cilvēku, tur bija kāds tūkstotis, vesela pilsētiņa. Viņš tā arī neatnāca, un es tā arī neaizgāju. Man bija vēlme zināt, kas ir šis bērns. Mēs lasām Bībelē: “Mums ir piedzimis bērns, mums ir dots Dēls, valdība guļ uz Viņa kamiešiem. Viņa vārds ir: Brīnums, Padoma devējs, Varenais Dievs, mūžīgais Tēvs un Miera valdnieks." 

Jo mums ir piedzimis Bērns, mums ir dots Dēls, valdība guļ uz Viņa kamiešiem. Viņa vārds ir: Brīnums, Padoma devējs, Varenais Dievs, Mūžīgais tēvs un Miera valdnieks. (Jesajas grāmata 9:5)

Kur ir tas Brīnums? Tā ir privilēģija, ka tu šobrīd skaties (lasi) tieši šo sprediķi. 2000. gada 17. martā mana dzīve izmainījās vienā mirklī un neatgriezeniski. Es piedzimu miesā 1970. gada 7. aprīlī, bet no Dieva Gara piedzimu 2000. gada 17. martā. Vecajā Derībā, Ecehiēla grāmatas 36. nodaļas 26. pantā ir pravietojums par to, ka būs pārmaiņas caur kādu Cilvēku, ko sūtīs Dievs, caur Dieva Dēlu, caur Mesiju, kurš nāks virs zemes. “To, ko līdz šim neviens nespēja dot Vecās Derības laikā, to es jums došu caur Kristu.” Kas tas ir?

Es jums piešķiršu jaunu sirdi un jaunu garu; Es izņemšu no jūsu krūtīm akmens sirdi un ielikšu jums miesas sirdi. (Ecēhiēla grāmata 36:26)

Šeit Dieva vārds saka, ka Viņš izņems no tavām krūtīm akmens sirdi un dos jaunu sirdi, miesas sirdi. Viņš piešķirs tev jaunu sirdi un jaunu garu. Šeit, draugi, tiek runāts par piedzimšanu otrreiz. Šeit tiek runāts par kardinālām izmaiņām, kuras spēj dot tikai un vienīgi Dievs, un, lūk, tas ir brīnums. Lūk, tas ir Ziemassvētku brīnums, nevis laimīšu liešana, horoskopu lasīšana un dažādas Ziemassvētku zīlēšanas un bluķa vilkšanas. Nē, draugs, bet gan jauns cilvēks caur Jēzu Kristu. Kas tas ir? Kā to iegūt? Ko man darīt, lai tas notiktu manā dzīvē?

Jo nedz apgraizīšana ir kas, nedz neapgraizīšana, bet jauns radījums. (Galatiešiem 6:15)

Šī ir Jaunās Derības rakstvieta, kas runā par apgraizīšanu vai neapgraizīšanu pēc Vecās Derības rituāliem. Tie ir miesīgi rituāli, kuriem nebija nekādas īpašas vērtības, jo nespēja mainīt cilvēku no iekšpuses. Tie spēja kaut kādā veidā sakārtot domāšanu, palīdzēja pieturēties pie kādiem normāliem principiem, lai Dievs var svētīt, ka cilvēks var dzīvot normālu dzīvi, bet tas nemainīja cilvēku iekšēji. Iekšējas izmaiņas ir vislielākais brīnums. Ir parastas, cilvēciskas izmaiņas, un ir dievišķas izmaiņas.

Piemēram, parastas izmaiņas. Kādu laiciņu atpakaļ, burtiski kādas dienas vai nedēļu atpakaļ, precīzi neatceros, es atbraucu mājās un atvēru durvis. Jūtu, ka smaržo pēc krāsas, nedaudz pēc pirts. Atvēru savas vannas istabas durvis, un tur krānā, nevis skrūvju vietā, bet pašā krāna korpusā, dzelzī caurums un strūklakā līdz griestiem karstais ūdens. Uz griestiem un pēc tam lejā, un viss pludo. Es domāju, kas tas par brīnumu, kā tā var saplīst? Vēlāk, kad santehniķis atnāca, viņš teica: es nekad neko tādu neesmu redzējis. Kā tā var būt, tā ir kaut kāda mistika. Tad viņš paskatījās to krānu: “Nu, jā, ķīniešu krāns.” Un kādi ir meistari? Naudu viņi visi grib. Es viņiem saku: “Lieciet normālus materiālus.” Viņi saka: “Tik un tik naudiņas visam vajag, par tādu un tādu naudu visu izdarīsim.” Es saku: “Ar naudu nav problēmu, tikai lieciet normālus materiālus.” Bet ko viņi dara? Viņi paņem to naudiņu un ieliek lētus materiālus. Kristieši un nekristieši, viņi visi tā dara. Kristieši vēl trakāk tā dara. Meistars ielika lētu krānu un teica: “Tas ir labs krāns.” Nu, vizuāli bija labs. Bet kā varēja tāds caurums izveidoties, es nezinu. Bet mēs runājam par dabiskiem brīnumiem, par dabiskām izmaiņām cilvēkā. Nu, kā tevi dušas krāns var izmainīt? Ja tev ir pareiza domāšana, ka visas lietas, ko tu dari, ticīgajam nāk par labu, tad tu šo veco krānu noņem un uzliec labāku.

Un mēs zinām, ka tiem, kas mīl Dievu, visas lietas nāk par labu, tāpēc ka tie pēc Viņa mūžīgā nodoma ir aicināti. (Romiešiem 8:28 )

Un tu pasaki: “Velns, ja tu gribi man kaut kā ieriebt, šis nav īstais veids, lai bojātu man krānu, jo es nopirkšu labāku krānu.” Un es uzliku labāku krānu par 160 eiro, made in Germany. Es par spīti uzliku labāku krānu. Redzi, tās ir dabiskas izmaiņas tavā dzīvē, kuras tu veic. Tās notiek caur parastu ticību. Tu izdari pareizas lietas, un tas dod dabiskas izmaiņas. Bet ir dievišķi brīnumi. Lūk, šis Ziemassvētku jeb Kristus dzimšanas svētku Brīnums ir pašā Bērnā, jaunā radījumā, kad tu tici uz Kristu un kļūsti jauns cilvēks. Nevis tu tagad gribi būt jauns cilvēks, jo centīsies būt jauns cilvēks, nē, tu kļūsti jauns cilvēks.

Jo nedz apgraizīšana ir kas, nedz neapgraizīšana, bet jauns radījums. (Galatiešiem 6:15)

Visiem dabiskajiem centieniem kaut ko mainīt nav lielas vērtības. Dažādām reliģijām un visādiem rituāliem, tajā skaitā arī vakarēdienam, nav lielas vērtības salīdzinājumā ar to, ka Pats Dievs var izdarīt ar tevi tā, ka tu kļūsti jauns cilvēks.

Kāds cilvēks vārdā Sauls, kurš bija izglītots jūdu reliģijās, ļoti aktīvs cilvēks, kurš uzskatīja par savu goda lietu apkarot kristiešus, spiežot viņus zaimot, liekot viņus cietumos, apkarojot jauno ticību, apkarojot draudzes, kuras Kristus bija nodibinājis un apustuļi turpināja, kādā reizē, kad bija saņēmis vēstules un pilnvaras no augstiem priesteriem, devās uz Damasku, lai tur gūstītu kristiešu līderus un darītu savu netīro darbu. Bet ceļā, un tas ir brīnums, draugi, piepeši viņu apspīdēja gaisma. Viņš nokrita pie zemes un no šīs gaismas kļuva akls. Viņš dzirdēja balsi: “Saul, Saul, kāpēc tu Mani vajā?” Sauls jau tajā pašā brīdī teica: “Kas Tu esi, Kungs?”

"Saul, Saul, kāpēc tu Mani vajā?" Viņš jautāja: "Kas Tu esi, Kungs?" Bet Viņš atbildēja: "Es esmu Jēzus, ko tu vajā.” (Apustuļu darbi 9:4-5)

[..] Tev grūti nāksies pret dzenuli spārdīt. (Apustuļu darbi 26:14)

“Celies un ej pilsētā, un tev pateiks, kas tev jādara.” (Apustuļu darbi 9:6)

“Es Esmu Kristus, ko tu vajā, tev grūti nāksies pret dzenuli spārdīt. Celies un ej pilsētā, un tur tev rādīs, ko tev darīt.” Ceļabiedri, kas bija kopā ar viņu, redzēja gaismu, dzirdēja skaņu, bet neizšķīra vārdus. Viņi arī piedzīvoja daļu no visas šīs godības. Tieši Sauls devās uz šo pilsētu pēc Dieva norādījumiem un kristījās. Pēkšņi pie viņa nāca kristiešu draudzes līderis, uzlika rokas un aizlūdza par viņu. Viņš sev ļāva to darīt. Un te tā arī ir rakstīts:

Un tūdaļ sludināja par Jēzu sinagogās, ka Tas ir Dieva Dēls. (Apustuļu darbi 9:20)

Absolūts Jēzus pretinieks vienā mirklī sāka sludināt, ka Jēzus ir Dieva dēls. Tas ir apustulis Pāvils, kura vēstules dominē Jaunajā Derībā. Tikšanās ar Dievu uz Damaskas ceļa – tas bija brīdis, kad Sauls kļuva par Pāvilu jeb piedzima no augšas, piedzima otrreiz. Tas ir brīnums, un tas nav iespējams cilvēkiem; Dievs izņēma no viņa krūtīm akmens sirdi un ielika miesas sirdi. Kad Dievs viņam deva jaunu sirdi un jaunu garu, viņš citādi nespēja, kā sludināt Kristus vēsti un dzīvot pēc Viņa prāta. Lūk, tas ir brīnums. Lūk, Ziemassvētku brīnums.

Redzi, visu Es daru jaunu. (Atklāsmes grāmata 21:5)

Dievs saka: “Es visu daru jaunu.” Tu nevari pats sevi darīt no jauna. Tā ir dāvana, ko dod Dievs. Kā to saņemt, kā to piedzīvot? Pie tā mēs tūliņ nonāksim. Bet manā dzīvē tas notika šādi. Aukstā, tumšā cietuma kamerā, karcerī, kad es biju nolēmis darīt sev galu pašnāvībā, es ieskrējos un metos ar galvu restēs. Uzsitu punu un nenomiru. Meklēju šņores un neatradu, jo tās bija izvilktas no apaviem. Es nezinu, kā es neiedomājos, ka arī drēbes var kaut kādā veidā izmantot. Es patiešām gribēju nomirt. Es to pa īstam gribēju izdarīt, šoreiz es to pa īstam vēlējos. Pēkšņi es dzirdēju balsi: “Mārci, tevi var glābt tikai Kristus.” Es jautāju: “Kā?” Balss atbildēja: “Lūdz lūgšanu.” Un eņģeļu pavadībā es skaitīju lūgšanu: “Jēzu, es ticu, ka Tu esi Dieva Dēls, Tu esi miris par maniem grēkiem un augšāmcēlies. Lūdzu, piedod man manus grēkus un nāc manā sirdī, un esi manas dzīves Kungs.” Es lūdzu lūgšanu, kuru es nevarēju zināt. Es lūdzu lūgšanu, kuru īsti neizpratu. Es vienkārši lūdzu parastu grēku nožēlas lūgšanu, kādu to lūdz katrā normālā baznīcā, kur cilvēki nāk pie Kristus, ja viņus tur aicina. Un tajā brīdī, kad es lūdzu šo lūgšanu, es piedzīvoju Dieva spēku tādā mērā, kādā vairs es neesmu piedzīvojis ne reizi. Tas bija tik spēcīgi, ka es raudāju trīs dienas, viss biju asarās. Es saņēmu norādījumus no Dieva: “Lasi Bībeli, lūdz Dievu, ej uz draudzi, un tu būsi Mans kalps.” Tas bija pārdabiski. Kopš tās dienas pēc alkohola, narkotikām un tamlīdzīgām lietām man vienkārši nav vēlmes. Tas ir tā, it kā datoram nomainītu cieto disku.

Tādēļ, ja kas ir Kristū, tas ir jauns radījums; kas bijis, ir pagājis, redzi, viss ir tapis jauns. (2. Korintiešiem 5:17)

Un tas nebija tā, ka es tagad ticu, ka esmu jauns cilvēks. Es vienkārši biju jauns cilvēks, un tas ir brīnums. Man nebija īpaši jāpiepūlas: “Es tagad vairs negrēkošu,” jo tāda bija mana jaunā daba. Mēs reiz pastaigājāmies ar kādu brāli, viņu sauca Aleksandrs. Viņš teica: “Mums ir jāliecina cilvēkiem par Kristu, jo tāda ir Dieva griba.” Es teicu: “Kāda Dieva griba? Mums vienkārši ir jāstāsta cilvēkiem par Dievu.” Viņš teica: “Tā ir rakstīts, tā ir Dieva pavēle.”

Tāpēc eita un darait par mācekļiem visas tautas, tās kristīdami Tēva, Dēla un Svētā Gara Vārdā, tās mācīdami turēt visu, ko Es jums esmu pavēlējis. (Mateja evaņģēlijs 28:19-20)

Es atceros to brīdi arī emocionāli. Kāda vēl pavēle? Man tas nav būtiski, kas tur ir rakstīts, jo man ir jāstāsta par Dievu cilvēkiem. Es nemaz nevaru citādi. Ja kristietis nestāsta par Dievu cilvēkiem, ja viņš ir lutausis, kurš apsola un neatnāk, tad viņš nav no augšas piedzimis, viņš nav jauns cilvēks. Ja tu dzīvo tikai sev, tu neesi no augšas piedzimis. No augšas piedzimušam cilvēkam nav visu laiku ar pirkstu jānorāda: “Ir jālūdz Dievs, vajag PAD.” Tas nav jādara. Viņš pats to darīs, jo viņš ir Dieva bērns. Vai tad katrs mazs bērns nelien pie pupa, viņam nevajag pienu? Parādi viņam tikai vienu reizi, un viņš gribēs vēl. Pareizi? Tagad jau nav moderni normāli barot bērnus. Kaut kādus mēslus nopērk un baro paši. Tā ir vieglāk, vai ne? Ja bērns nebarojas ar mātes pienu, viņš aug veselīgs? Bet tā jau ir cita tēma, tas vairs nav brīnums. Tās ir dabiskas lietas. Vai tad bērnam ir jāsaka, ka jāēd? Viņš brēks, ja tu nedosi viņam ēst. Kad bērns gribēs ēst, viņš brēks, zils palikdams. Jaunpiedzimušam cilvēkam nav visu laiku jābaksta: “Lūdz Dievu, citādi tev būs beigas. Tev Dievs neko nevarēs palīdzēt, tev vajag uzturēt attiecības.” Jaunpiedzimušu cilvēku nav jāpierunā: “Nāc uz draudzi.” Viņš pats skries uz draudzi. Viņu nav jāpierunā: “Ej, pakalpo Dievam,” viņš pats gribēs kalpot. Viņam būs idejas kā mājas, stulbas un ne tik stulbas idejas, bet viņam būs idejas: “Darām to, darām šito, ejam pie cilvēkiem.” Viņš gribēs to darīt, jo viņš ir jauns cilvēks pēc Dieva līdzības! Lūk, brīnums, kurš pat draudzēs vairs nav. Tā ir reta parādība draudzēs, ka cilvēki tiešām ir atdzimuši no augšienes. Lūk, kā ir rakstīts par atdzimšanu no augšienes.

Kas nav dzimuši ne no asinīm, ne no miesas iegribas, ne no vīra gribas, bet no Dieva. (Jāņa evaņģēlijs 1:13)

Te tiek runāts par cilvēku bioloģisko vairošanos. Ne no vīrieša un sievietes savienības. Bet piedzimt no Dieva. Ja tu no mātes un tēva piedzimsti, tad tas ir fizioloģiski. Tev ir fiziska piedzimšana. Tev tiek piešķirta dvēsele un gars, bet tavs gars nav dzīvs. Un kas traucē būt dzīvam? Iedzimtais grēks, pašam savi grēki. Lūk, ko saka Bībele:

Jo visi ir grēkojuši, un visiem trūkst dievišķās godības. (Romiešiem 3:23)

Visi cilvēki ir grēkojuši.

Tātad grēka alga ir nāve, bet Dieva balva ir mūžīga dzīvība Kristū Jēzū, mūsu Kungā. (Romiešiem 6:23)

Grēka alga ir nāve, bet Dieva balva ir mūžīgā dzīvība. Caur ko? Caur jaunu radījumu, caur jaunu cilvēku, caur Kristus upuri. Ko darīt? Pie Jēzus reiz nāca valdības vīrs, politiķis vārdā Nikodēms. Viņš nāca pie Jēzus naktī, jo nedod Dievs, kāds pamanītu, ka viņš ir sapinies ar draudzi “Kristus Pasaulei”. Paldies Dievam, ka mūsu draugi nav tādi, viņi nekaunās no mums, un mēs nekaunāmies no viņiem. Filmā “Es mīlu jūsu meitu” Matīsa vecāki bija bomži, dzērāji. Viss bija beidzies, Matīss bija pārmācīts, un abi vecāki sēdēja bāriņā: “Man vienu astoņsimtnieku.” Matīss nāca pie viņiem atvainoties, un vecāki teica: “Kas tas tāds, kas tu tāds esi? Tu teici, ka tev ir kauns no mums. Bet mums no tevis ir kauns.” Nikodēms kaunējās, tādēļ nāca naktī pie Jēzus. Ja nāk naktī, tas jau vien nozīmē, ka viņš nezina Jēzu, jo nav no augšas piedzimis. Viņš domā ar prātu, viņš nedomā tā, kā domā Dievs. Viņš nāca pie Jēzus un teica: “Tu esi Mācītājs.” Viņš neteica, ka Viņš ir Dieva Dēls. “Tu esi Mācītājs un no Dieva nācis, jo neviens nevar tādus brīnumus darīt, ja viņš nav no Dieva.” Tātad Nikodēms atzina, ka šis ir no Dieva – Jēzus. Jēzus uzreiz uztaisīja diagnostiku. Viņš paskatījās uz šo cilvēku: viņš nav jaunpiedzimis. Viņš nezina, kas ir Ziemassvētku brīnums. Viņam šis jēdziens ir svešs.

Jēzus atbildēja: "Patiesi, patiesi Es tev saku: ja cilvēks nepiedzimst no augšienes, neredzēt tam Dieva valstības." (Jāņa evaņģēlijs 3:3)

“Vai tu nāc pie Manis kā pie Mācītāja vai kā pie Brīnumdarītāja? Tu gaidi kaut ko no Manis, bet tev ir jāpiedzimst no augšienes.” Nikodēms bija nesaprašanā.

Kas no miesas dzimis, ir miesa, un, kas no Gara dzimis, ir gars. Nebrīnies, ka Es tev esmu sacījis: tev jāpiedzimst no augšienes. (Jāņa evaņģēlijs 3:6-7)

Un Nikodēms sāka domāt. Kā tas var būt?

Nikodēms saka Viņam: "Kā cilvēks var piedzimt, vecs būdams? Vai tad viņš var atgriezties savas mātes miesās un atkal piedzimt?" (Jāņa evaņģēlijs 3:4)

Jēzus atbildēja un viņam sacīja: "Tu esi Israēla mācītājs un to nezini?” (Jāņa evaņģēlijs 3:10)

Jūdiem nebija svešs jaunpiedzimšanas jēdziens, bet ne tādā nozīmē, kā to atnesa Kristus. Viņi mazgājās, šķīstījās un ņēmās. Jēzus bieži uzsvēra par farizejiem un saduķejiem: viņi šķīstī ārpusi, bet iekšpuse ir netīra. “Jūs esat kā nobaltēti kapi, no ārpuses grezni un smuki, bet no iekšpuses netīri.” Ir desmitais bauslis: tev nebūs iekārot (grēku; grēkot). Lūk, kāpēc Jēzus atnāca, desmitā baušļa dēļ. Ja būs desmitais bauslis, būs arī pārējie. Jo tikai viens bauslis Vecajā Derībā, tev nebūs iekārot, runā par cilvēka iekšējo būtību. Tev nebūs iekārot nozīmē, ka tu pēc dabas esi tāds. Runa ir par tavu iekšējo stāvokli. Tev nebūs zagt, skaidrs, nedrīkst zagt, jo tu pa nagiem dabūsi. Bet tu iekšēji pat nedomā par to, pat nefantazē. Iekšējas izmaiņas. Jēzus atbild uz Nikodēma jautājumu:

“Vējš pūš kur gribēdams, un tu dzirdi viņu pūšam, bet nezini, no kurienes viņš nāk un kurp viņš iet. Tāpat ir ar ikvienu, kas piedzimis no Gara." (Jāņa evaņģēlijs 3:8 )    

Tu vēju jūti, bet neredzi. Un cilvēks, kas piedzimis no Gara, ir brīnums, un to nevar izskaidrot. Kad mana mamma no augšas piedzima, viņa teica: es kā piepūties balons staigāju kādus divus metrus virs zemes, kādas vairākas nedēļas. Tās bija tādas izjūtas! Kad es no augšas piedzimu, tad arī es tā staigāju, neaprakstāmi tas bija. Un ļoti ilgu laiku tas neatlaida. Mani draugi teica: “Re, kur Mārcis nāk ar savām grāmatiņām un savu standarta smaidiņu.” Ar visu biju apmierināts, viss bija kārtībā, viss bija forši. Mana dzīve tiešām bija brīnišķīga. Es sēdēju cietumā, no augšas piedzimu cietumā, es biju laimīgs. Es nekad nebiju bijis tik laimīgs. Un tas nebija parasti, ka cilvēks cietumā staro, viss ir labi. Cilvēki skatījās uz mani, vai neesmu sajucis prātā. Manu draugu sauca par Piķu, no Jelgavas viņš bija, par reketu sēdēja, un pirmo reizi mēs bijām kopā un otro reizi mēs atkal kopā satikāmies. Viņš ar tuberkulozi bija slims, tievs bija palicis. Viņš vēroja mani, kas ar mani notiek. Viņš bija draudzīgs. Viņs pasauca mani, mēs staigājām kādu pusstundu, runājāmies, bet to galveno domu neteica. Staigājām, staigājām, un viņš saka: “Mārci, tagad tas galvenais būs. Es tev gribēju pateikt, zini, kas ir? Man liekas, ka tev jumts ir norauts.” Viņš padomāja: “Bet tas ir labi.” Tomēr labi. Viņš uztraucās, ka norauts jumtiņš, bet tomēr tas ir labi. Tas ir pārdabiski. To neizdarīju es, to izdarīja Dievs. Es jau stāstīju par krānu. Tev neveicas, tu uzliec labāku krānu. Tas ir dabiski, dabiska veiksme, ko tu iemācies. Tu tici Dievam, ka viss tev nāk par labu, un pozitīvi jāskatās uz visu. Tas ir viens, tas ir dabisks process, bet ir pārdabiskais, ko dara tikai Dievs.

Un Jēzus turpināja atbildēt uz Nikodēma jautājumiem. Un tieši Jāņa evaņģēlijā ir atbilde – kā piedzimt no augšas, kas tas ir? Kas ir Ziemassvētku brīnums? Kas ir Ziemassvētku bērns?

Un, kā Mozus paaugstinājis čūsku tuksnesī, tāpat jātop paaugstinātam Cilvēka Dēlam, lai ikviens, kas tic, Viņā iegūtu mūžīgo dzīvību. (Jāņa evaņģēlijs 3:14-15)

Un tālāk Jēzus skaidri pasaka, ka ir jātic evaņģēlijam. Tev jādomā un jārīkojas saskaņā ar evaņģēliju, ka tieši Kristus ir Dieva Dēls, ka Viņš ir Dievs, nācis virs zemes. Domā par to un rīkojies tā, kā saka Dieva vārds.

Jo tik ļoti Dievs pasauli mīlējis, ka Viņš devis Savu vienpiedzimušo Dēlu, lai neviens, kas Viņam tic, nepazustu, bet dabūtu mūžīgo dzīvību, Jo Dievs Savu Dēlu nav sūtījis pasaulē, lai Tas pasauli tiesātu, bet lai pasaule caur Viņu tiktu glābta. (Jāņa evaņģēlijs 3:16-17)

Viņš ir miris par taviem grēkiem. Un ir rakstīts, ka kristībās mēs ar Viņu esam miruši grēkam un esam piecelti atjaunotai dzīvei.

Tādēļ, ja kas ir Kristū, tas ir jauns radījums; kas bijis, ir pagājis, redzi, viss ir tapis jauns. (2. Korintiešiem 5:17)

Un tāpat domā arī par sevi. Vienkārši, bet kā ticēt? Atver savu sirdi: es ticu. Tu vienkārši pieņem lēmumu: es ticu, es pieņemu un domāju, ka Jēzus ir miris par maniem grēkiem Viņš ir augšāmcēlies. Un es, ticot uz Viņu, līdz ar Viņu esmu miris vecajai dzīvei, grēkiem esmu miris, un esmu jauns cilvēks. Un tad, kad tu tam tici, kad tu to pieņem, tad arī Dievs dara pārmaiņas. Dievs atdzīvina jeb atjauno, atdzemdina tavu garu, un to var izdarīt tikai un vienīgi Viņš. Ir rakstīts, ka pie Marijas ieradās eņģelis Gabriels.

Un eņģelis sacīja: "Nebīsties, Marija, jo tu žēlastību esi atradusi pie Dieva. Un redzi, tu tapsi grūta savās miesās un dzemdēsi Dēlu, un sauksi Viņa vārdu: Jēzus. Tas būs liels, un Viņu sauks par Visuaugstākā Dēlu, un Dievs Tas Kungs Tam dos Viņa tēva Dāvida troni,  un Viņš valdīs pār Jēkaba namu mūžīgi, un Viņa valstībai nebūs gala." Bet Marija sacīja eņģelim: "Kā tas var notikt? Jo es vīra neapzinos." Tad eņģelis atbildēja un uz to sacīja: "Svētais Gars nāks pār tevi, un Visuaugstākā spēks tevi apēnos, tāpēc Tas, kas no tevis dzims, būs svēts un taps saukts Dieva Dēls. Zini, Elizabete, tava radiniece, savā vecumā arī ir grūta ar dēlu un iet tagad sestajā mēnesī - tā, ko dēvē neauglīgu, jo Dievam nekas nav neiespējams." Bet Marija sacīja: "Redzi, es esmu Tā Kunga kalpone, lai notiek ar mani pēc tava vārda." Un eņģelis no viņas aizgāja. (Lūkas evaņģēlijs 1:30-38 )

Lai Ziemassvētku brīnums notiek pēc Dieva vārda tavā dzīvē, ka tu esi miris vecajai dzīvei un augšāmcēlies jaunajai dzīvei ticībā uz Kristus upuri. Kā Mozus ir paaugstinājis čūsku tuksnesī, tāpat ir jātop paaugstinātam Cilvēka Dēlam. Jēzus skaidroja Nikodēmam, ka tuksnesī Izraēlam bija problēmas ar indīgām čūskām, viņus sakoda un daudzi mira. Un tad Dievs viņus pamācīja un deva norādījumus Mozum uzcelt metāla stabu čūskas izskatā. Un ikviens, kas paskatīsies uz šo čūsku, tiks dziedināts, un tas darbojās. Tas bija brīnumaini. Un tieši tāpat Jēzus tika sists krustā, un ikviens, kurš paskatīsies uz Viņu, kļūs jauns radījums. Ir rakstīts, ka ar Viņa brūcēm mēs esam dziedināti. Ja mēs ieraugām savas kaites pie krusta un domājam tā, mēs esam dziedināti. Ja mēs ieraugām savu nabadzību pie krusta, mums ir labklājība. Ja mēs ieraugām savus grēkus pie krusta, to mums vairs nav. Var daudz skaidrot, var daudz stāstīt, bet tas ir jāpiedzīvo pašam. Ir brīnumi, kurus dara tikai Dievs, un ir brīnumi, kurus darām mēs paši.

Ja sakām, ka mums nav grēka, tad maldinām paši sevi, un patiesība nav mūsos. Ja atzīstamies savos grēkos, tad Viņš ir uzticīgs un taisns, ka Viņš mums piedod grēkus un šķīsta mūs no visas netaisnības. (1. Jāņa 1:8-9)

Jēzus viņam saka: "ES ESMU ceļš, patiesība un dzīvība; neviens netiek pie Tēva kā vien caur Mani.” (Jāņa evaņģēlijs 14:6) 

Ja tu vēlies, lai Dievs dara brīnumu un iekšējas izmaiņas pie tevis, ja tu vēlies sākt jaunu dzīvi kopā ar Kristu, ja tu vēlies iemantot mūžīgo dzīvību un dzīvot pilnvērtīgu dzīvi, tieši Ziemassvētku laiks ir tas, kurā baznīca atzīmē Kristus Glābēja nākšanu virs zemes cilvēka miesā, Viņa nāvi pie krusta un augšāmcelšanos – tas ir pats evaņģēlija centrs, Bībeles centrs un faktiski visas zemeslodes centrs. Dievs piedod visus tavus grēkus un dziedē visas tavas vainas, ka tu vari sākt jaunu dzīvi kopā ar Viņu. Un Viņš darīs to, kad tu nāksi pie Viņa, Viņš darīs izmaiņas pie tevis un tavā sirdī. Ja tu to vēlies, tad lūdz šo lūgšanu kopā ar mani. Debesu Tēvs, Jēzus Kristus Vārdā, es nāku pie Tevis lūgšanā. Es apzinos un atzīstu, ka esmu grēcīgs un grēkos piedzimis un nevaru pats sevi izglābt. Jēzu, lūdzu piedod visus manus grēkus un nāc manā sirdī, un esi manas dzīves Kungs. Paldies, Jēzu, ka šajā brīdī Tu piedod visus manus grēkus, Tu dod man jaunu sirdi, jaunu garu, jaunu dzīvi un mūžīgo dzīvību. Paldies, Dievs, Jēzus vārdā. Āmen!

Ko darīt tālāk?

Dzenieties pēc miera ar visiem un pēc svētas dzīves, bez kā neviens neredzēs To Kungu. (Ebrejiem 12:14)

Apmeklē draudzi, esi kristīgā vidē, esi mājas grupās, lasi Bībeli katru dienu, lūdz Dievu, slavē, dari to regulāri. Un pēdējā lieta:

Savas dvēseles šķīstījuši, klausot patiesībai uz neliekuļotu brāļu mīlestību, mīliet cits citu no visas sirds pastāvīgi, jūs, kas esat atdzimuši ne no iznīcīgas sēklas, bet neiznīcīgas, no dzīvā un paliekamā Dieva vārda. (1. Pētera 1:22-23)

Jaunpiedzimšanas brīnums notiek caur dzirdētu, sludinātu Dieva vārdu. Tad nu, ja tev ir sludināts, tad nekautrējies un nes to tālāk. Tu esi pasaules gaisma. Kristus ir pasaules gaisma, un tu Viņā esi pasaules gaisma. Nes Dieva vārdu, esi sējējs, sēj Dieva vārdu cilvēkos, lai arī viņos šī sēkla ieņēmas un dara izmaiņas, un cilvēks top jauns radījums. Šodien es izstāstīju jums to, ko man kādi negribēja stāstīt vai nespēja, jo pašiem viņiem tas nebija – kā piedzimt no augšas. Kas ir Ziemassvētku brīnums? Kas ir šis Bērns, par ko runā šajos svētkos? Jēzus, miera Valdnieks, kungu Kungs un ķēniņu Ķēniņš, kura priekšā lieksies visi ceļi un visas mēles atzīsies, bez kura nav mūžīgās dzīvības. Ir tikai viens ceļš, patiesība un dzīvība. Viņa Vārds ir Jēzus Kristus. Āmen!

 

Mācītāja Mārča Jencīša sprediķi “Ziemassvētku brīnums” pierakstīja un rediģēja draudzes “Kristus Pasaulei” redakcija

Kristieša dzīvesveids jeb dreskods

Publicēja 2021. gada 21. dec. 19:54Līga Paņina

Ziņas datums 22.12.21.

Šodienas svētrunas tēma ir „Kristieša dzīvesveids jeb dreskods”. Dreskods ir, piemēram, kad tevi aicina uz kādu pasākumu, un šādiem pasākumiem ir dreskods jeb stils, kādā jāģērbjas. Tu vari nākt bomža stilā, vai arī tev jānāk uzvalkā, vakarkleitā, ir dažādi stili. Kristietim, kas tic Kristum, ir savs ģērbšanās stils. Ja viņš šajā stilā neģērbjas, tad, diemžēl, viņš nepieder pie Kristus. Jo runa nav par apģērbu, ko mēs uzvelkam ikdienā, bet runa ir par dzīvesveidu. Visa tēma ir cēlusies no rakstvietas Mateja evaņģēlijā.

Un Jēzus sāka atkal uz tiem runāt līdzībās un sacīja: “Debesu valstība līdzinās ķēniņam, kas taisīja savam dēlam kāzas. Un viņš izsūtīja savus kalpus aicināt viesus kāzās, bet tie negribēja nākt. Viņš izsūtīja atkal citus kalpus un teica tiem: sakait aicinātiem: redzi, mans mielasts sataisīts, mani vērši un baroti lopi nokauti un viss sagatavots; nāciet kāzās. Bet viņi to neievēroja un nogāja cits uz savu tīrumu un cits savās darīšanās. Bet citi sagrāba viņa kalpus, tos apsmēja un nokāva. Tad ķēniņš palika dusmīgs, viņš izsūtīja savu karaspēku un lika šos slepkavas nokaut un nodedzināja viņu pilsētu. Tad viņš sacīja saviem kalpiem: kāzas ir sataisītas, bet viesi nebija cienīgi. Tāpēc eita uz lielceļiem un aiciniet kāzās, kādus vien atrodat. Un kalpi izgāja uz lielceļiem un atveda kādus vien atrazdami, ļaunus un labus, un kāzu nams pildījās ar viesiem. Tad ķēniņš iegāja viesus aplūkot un ieraudzīja tur vienu cilvēku, kas nebija ģērbies kāzu drēbēs. Un viņš sacīja tam: draugs, kā tu esi šeit ienācis bez kāzu drēbēm? - Bet tas palika kā mēms. Tad ķēniņš sacīja saviem kalpiem: sasieniet tam kājas un rokas un izmetiet to galējā tumsībā, tur būs raudāšana un zobu trīcēšana. Jo daudz ir aicinātu, bet maz izredzētu.” (Mateja evaņģēlijs 22:1-14)

Jēzus stāstīja līdzību, kurā kāds ķēniņš rīkoja kāzas savam dēlam. Viņš rīkoja dzīres un aicināja ciemiņus. Ebrejiem tajā laikā bija paradums, ka viņi uz dzīrēm aicināja divas reizes. Pirmo reizi vispārīgi aicināja uz pasākuma, bez datuma, un pēc tam, kad pienāca laiks, kad dzīres bija gatavas, viss bija sagatavots, izziņoja konkrētu laiku, dienu, kad viesiem ierasties. Arī šajā gadījumā ir rakstīts, ka debesu valstība līdzinās ķēniņam, kas taisīja savam dēlam kāzas. Viņš saaicināja ciemiņus pirmo reizi, viņš izziņoja, ka būs kāzas. Lai vieglāk būtu saprast, es uzreiz gribu pateikt, ka runa ir par Jēzu Kristu. Tēvs – ķēniņš sarīkoja dzīres Kristum; tas ir laiks, kad Izraēla tauta tika aicināta pieņemt Kristu. To Kristu, savu Mesiju, par kuru aicinājumi izskan visā Bībeles kontekstā. Jau pašā pirmajā Mozus grāmatā ir apsolījums, ka reiz nāks Glābējs, kas izglābs Izraēla tautu, un ne tikai Izraēla tautu, bet arī visas pasaules tautas. Ķēniņš izsūtīja ielūgumus uz mielastu, bet viesi negribēja nākt. Tie aizbildinājās ar dažādām darīšanām un citi pat nokāva ziņnešus, nokāva tos, kas ieradās ar uzzaicinājumu. Ja mēs skatāmies Dieva vārdā, tad mēs redzam, ka tieši tā ir izrīkojušies ebreji. Viņi vienmēr ir bijuši spītīgi un nepaklausīgi. Kārtējo reizi, kad viņiem bija problēmas grēcīgā dzīvesveida dēļ, kad kārtējo reizi viņi bija novērsušies no sava Dieva, tad Dievs sūtīja praviešus, kas centās atgriezt tautu uz Dieva ceļiem, atgriezt viņus Dieva klātbūtnē. Vēsture rāda, ka viņi daudz šādu praviešu tiešām nogalināja. Bībelē pat izskan lāsta vārdi, un tie pieder Kristum. Viņš saka: “Kaut pār jums nāktu visas nokauto asinis. Sākot ar Ābela asinīm un beidzot ar šodienas praviešu asinīm.” Šis lāsts ir piepildījies, un nekur tālu nav jāiet, lai redzētu tā piepildīšanos. Tepat Biķerniekos un Rumbulā ir pilni meži ar ebreju kauliem. Cik ļoti Dievs izredzēja šo tautu, tik ļoti arī atstāja un nodeva to sātana varā, un tas ir redzams. Bet mums ir jāmācās no šiem bībeliskajiem notikumiem, jo tie attiecas uz katru vienu kristieti.

Šajā stāstā ķēniņš izsūtīja ziņnešus, aicināja viesus, viņi atteicās nākt, dažus nogalināja, un tad ķēniņš kļuva dusmīgs. Viņš izsūtīja savu karaspēku un lika nogalināt tos, kas atteicās ienākt dzīrēs. Šis ir pravietojums. Tas ir Jēzus dzīves laikā, 30. gads m.ē., savukārt 70. gadā romiešu imperators Tits nodedzināja Jeruzālemi, nopostīja templi. Nebija ilgi jāgaida, lai Jēzus vārdi piepildītos. Jaunajā Derībā mēs lasām, ka nogalināja Kristu, nogalināja Jāni Kristītāju, pēc tam sekoja desmit apustuļu nogalināšana. Pie Saula kājām nolika drēbes, kad nogalināja Stefanu. Slepkavības slepkavību galā. Atteikšanās nākt Dieva valstībā. Tā laika reliģiskajiem līderiem bija savas privilēģijas, sava zināma kontrole pār valsti un tautu, un viņi Kristu, savu Mesiju, pat neatpazina. Neatpazina savu Mesiju un Glābēju. Ja pat atpazina, viņiem tas bija lieks un traucēja. Ķēniņš izsūtīja savu karaspēku, un pravietojums piepildījās ļoti ātri – Jeruzālemi nopostīja. Šajā līdzībā Jēzus stāsta tālāk, ka viņiem bija jāiet uz lielceļiem, sētmalēm un jāaicina visi, kas pagadās. Ko tas nozīmē? Vispirms tika aicināta izredzētā tauta, vispirms tika aicināti jūdi, Izraēls. Arī tad, kad Jēzus atnāca, Viņš ievēroja šīs prioritātes. Viņš teica, ka neklājas bērniem atņemt maizi un mest to suņiem priekšā. Viņš ievēroja prioritātes – vispirms Izraēls, un pēc tam visi citi. Bet Izraēls atteicās nākt, un ķēniņš teica, lai iet un aicina visus. Tajā laikā Izraēlā tie bija muitnieki, grēcinieki, atstumti cilvēki, kurus jūdu reliģija nepieņēma, jo uzskatīja, ka viņiem nav vietas pie Dieva galda. Jēzus gāja pie šādiem cilvēkiem. Jāaicina bija visi. Šodien, mūsu kontekstā, Dievs aicina visus, jo visas mēles atzīsies un visi ceļi locīsies Viņa priekšā. Lielā pavēle skan – ejiet un sludiniet visai radībai; kas tic un top kristīts, tas tiks izglābts.

Vieni atsakās, citiem tiek sludināts, bet ko MĒS darām ar šo aicinājumu, vai mēs atsaucamies šim aicinājumam? Ir cilvēki, kas atsaucas, ir cilvēki, kas apmeklē draudzi, ir cilvēki, kas uzskata sevi par kristiešiem. Visi tika saaicināti Ķēniņa Dēla mielastā jeb dzīrēs, un nams bija pilns, visiem viss bija kārtībā līdz brīdim, kad Ķēniņš ienāca namā. Arī mums šodien visiem viss ir kārtībā. Mēs esam savās draudzēs, grupās, dažādās vidēs. Bet ienāk Ķēniņš, ierauga vienu cilvēku un jautā viņam, kāpēc viņš nav svētku drēbēs, jo dreskods taču bija zināms. Turklāt ķēniņš aicināja no dažādām sētmalēm, dažādus cilvēkus, kuri nevarēja atļauties svētku drēbes. Ikvienam, kurš tika aicināts, tika apsolītas un piedāvātas svētku drēbes. Bet kāds cilvēks šīs drēbes nebija lietojis, nebija uzvilcis. Ko Jēzus saka draudziņam, kas nav svētku drēbēs? Viņš jautāja, kā viņš ienāca, un šis cilvēks palika kā mēms. Ķēniņš sacīja saviem kalpiem, lai sasien viņam kājas un rokas un izmet galējā tumsībā, kur būs raudāšana un zobu trīcēšana, jo daudzi ir aicināti un maz ir izredzēti. Jēzus atklāja, ka šī cilvēka liktenis ir briesmīgāks nekā to cilvēku liktenis, kuri nodedzināja pilsētu. Tas ir kaut kas nopietnāks par pilsētas izpostīšanu, tas ir daudz nopietnāks par tempļa izpostīšanu. No šīs rakstvietas Jēzus konkrēti runā uz tevi. Ja tu gribi ieiet Debesu valstībā, tev ir jābūt kāzu drēbēs. Ja tu gribi aiziet līdz galam un iemantot mūžīgo dzīvību, ja gribi mūžīgi dzīvot kopā ar Kristu, kopā ar Dievu Debesīs, tad tev ir jābūt svētku drēbēs. Ja tu gribi, lai tavā dzīvē ir Dieva svētība, tad tev ir jābūt kāzu drēbēs, tu nevari aizmirst tās uzvilkt. Kas ir šis apģērbs?

Nemelojiet cits citam, novelciet veco cilvēku un viņa darbus. Un apģērbiet jauno cilvēku, kas tiek atjaunots atziņā pēc viņa Radītāja tēla. (Kolosiešiem 3:9-10)

Svētku drēbes ir obligāti Bībeles principi, lai iemantotu mūžīgo dzīvību. Kāzu drēbes ir obligāta katra kristieša sastāvdaļa. Ja šīs daļas iztrūkst, tad neredzēt Dieva valstību, tāpēc šodienas tēma ir kristieša dzīvesveids jeb dreskods. Kas ir šis dzīvesveids? Kas ir pats svarīgākais un būtiskākais? Ir dažas sastāvdaļas. Pirmais ir ticība, otrais ir Kristus upuris, trešais ir svēta dzīve, ceturtais ir evaņģelizācija un māceklība, piektais ir labi darbi. Piecas daļas, bez kurām kristietis nevar būt apģērbts. Tu vari būt draudzē, grupā, darīt dažādas lietas, bet vienu dienu atnāks ķēniņš, tu būsi Dieva priekšā, mēs visi reiz stāvēsim Viņa priekšā. Mēs paši, skatoties uz cilvēku, varam domāt vienu, bet tikai Dievs nosaka, kur tu pavadīsi mūžību. Jā, draudze vērtē, vai cilvēkam kristīties vai nekristīties, tas ir minimums, ko mēs varam izdarīt, bet Dievs glābj un Dievs nosaka. Viņš to nosaka nevis kaut kā abstrakti, bet saskaņā ar to, vai tu esi apģērbts vai kails, vai tu esi skrandās vai svētku drēbēs. Iesim cauri visiem šiem pieciem punktiem. Piecas sastāvdaļas, kas nozīmē kristieša dzīvesveidu, bez kura viņš nevar. Ja kaut viena no šīm daļām iztrūkst kristieša dzīvē, viņš nav apģērbts, viņam trūkst apģērba. Viņš ir daļēji apģērbts vai vispār nav apģērbts kāzu drēbēs. Kungs atnāk uz saka draudziņam, ka viņš nav kāzu drēbēs, un tā draudzīgi aizsūta uz elli. Skumji, bet fakts, tas ir Dieva vārds, un tur neko nevar darīt.

Ir dažādi termini – žēlastība, Kristus upuris, Kristus asinis, taisnība, svētošana. Kad dzirdam šos vārdus, pat mums ir grūti izdomāt, kas tas vispār ir, tā ir vispārēja problēma kristietībā, teoloģiski sarežģīti Bībeles vārdi, caur kuriem mēs pazaudējam to jēgu. Šodien gribu tev atklāt elementāras lietas, kas ir ticība, kas ir Kristus upuris. Izskaidrot to vienkāršos, praktiskos, visiem saprotamos vārdos. Pēdējā laikā daudz runāju ar cilvēkiem, kas nav draudzes cilvēki, bet, ja es runāju viņiem saprotamā valodā, nevis Bībeles valodā, tad viņi mierīgi visu saprot un pieņem, mierīgi atzīst šīs parādības. Es vienkārši nevaru sākt bliezt: Kristus žēlastība, asinīs šķīstīts baltāks par sniegu, - tas viņiem nav saprotams, tu varbūt pats vēl nesaproti. Viss ir daudz vienkāršāk, tāpēc šodien es gribu paskaidrot vienkāršāk.

Pirmā apģērba daļa ir ticība. Kas ir ticība?

Kas tic un top kristīts, tas tiks izglābts, bet, kas netic, tiks pazudināts. (Marka evaņģēlijs 16:16)

Ja tev ir ticība – tu tiec izglābts, bet, ja ticības nav, tad netiec izglābts, bet gan pazudināts. Tev ir vajadzīga ticība. Kas tad ir ticība? Bībele saka, ka arī ļaunie gari tic, trīc un dreb. Tā nav tā ticība, tās drēbes, par kurām runāts šajā Rakstu vietā. Daudzi saka: “Es ticu sirdī.” Tomēr svētdienās dievkalpojumu neapmeklē. Sirdī tic, bet dzīvo, kā paši vēlas.

Tāpat arī ticība, ja tai nav darbu, tā pati par sevi ir nedzīva. (Jēkaba 2:17)

Ticība ir saistīta ar darbiem. Lūk, ticības formula: ticība ir domāšanas un rīcības veids saskaņā ar veselīgu Bībeles mācību. Nevis ar pāris no konteksta izrautām rakstvietām. Tu esi vietā, kur māca veselīgu Bībeles mācību, kur tev visu normālā latviešu valodā paskaidro. Ja tu domā un rīkojies saskaņā ar Bībeles mācību, tad tā arī ir ticība. Tev jāmācās pašam domāt tā, kā Dievs vēlas, lai tu domā, un rīkoties tā, kā Dievs vēlās. Es ievietoju publikāciju par sēru dienu, kurā sešdesmit divi tūkstoši cilvēku Latvijā palika bez darba. Salīdzināju to ar mūsu tautas izvešanu uz Sibīriju un nošaušanu Rumbulas mežos. No Sibīrijas daži atgriezās, daudzi neatgriezās. Daļa nomira jau vagonos ceļā uz turieni. Ar ko tas atšķiras? Ne ar ko. Tas notiek rafinētāk, mūsdienīgāk, vienkārši atstājot cilvēkus bez iztikas līdzekļiem. Cilvēkam jāizšķiras un jāpiekrīt valdības diktātam vai jānomirst badā. Daudziem tas tiešām būs katastrofāli. Faktiski šajā dienā būtu jāizkar sēru karogs. Bībelē Jēzus saka:

“Vai jums, rakstu mācītāji un farizeji, jūs liekuļi! Jo jūs ceļat kapenes praviešiem un izgreznojat taisno kapu pieminekļus un sakāt: ja mēs būtu bijuši mūsu tēvu laikos, mēs nebūtu piedalījušies praviešu asins izliešanā. Tātad jūs dodat liecību par sevi, ka jūs esat praviešu slepkavu bērni.” (Mateja evaņģēlijs 23:29)

Viņi ceļ pieminekļus Gunāram Astram, bet paši tādus cilvēkus kā viņš terorizē, represē un iznīcina informatīvi un ar dažādiem sodiem. Viņi dara precīzi to pašu. Nekas nav mainījies no Jēzus laikiem. Viņi izkarina sēru karogus deportācijas dienās. Ar ko atšķiras šī diena? Publicēju šādu rakstu, un bija kāds komentārs, kas izsaka visu par Latvijas draudzēm: “Tāda bija Dieva griba, un mums nevajadzētu to apšaubīt. Tā Kunga ceļi ir neizdibināmi, un mums nebūs apšaubīt Tā Kunga ceļus. Ja tam vajadzēja notikt, tad par to tev nevajadzētu sūdzēties.” Viss kārtībā! Sibīrija, aukstās meža bedres. Normāli, Tā Kunga griba, tam tā bija jānotiek, un nav ko sūdzēties. Mēs ticam, ka būs labāki laiki.” Šādi domā remdeni, vāji kristieši, kuriem nav ticības, kāzu drēbju, jo ticība ir domāšana un rīcība saskaņā ar Dieva gribu. Jēzus māca par cilvēku, kurš laupītāju sasists gulēja uz ceļa. Mācītājs, priesteris, ticīgs cilvēks pagāja viņam garām, bet kāds samarietis, kurš skaitījās pagāns, apžēlojās, paņēma sev līdzi un ārstēja. Kuram bija ticība darbībā? Jēzus ar šo līdzību atbildēja uz jautājumu, ko nozīmē mīlēt savu tuvāko. Ticība nozīmē mīlēt savu tuvāko un nepaiet garām. Ja es redzu genocīdu savā valstī un paeju tam garām, tad tā nav ticība. Ticība ir domāšana un rīcība, nevis vāja padošanās: “Kā Tas kungs gribēs... Uz mani tas neattiecas.” Šādi cilvēki saka, ka viņi tic, bet absolūti neuzņemas nekādu atbildību par savu rīcību.

Kristus upuris arī ir kāzu drēbes. Lai nonāktu Dieva valstībā, pirmkārt, ir jāpieņem Kristus upuris. Jākļūst izglābtam, jāpiedzimst no augšienes. Lūk, atkal sākas teoloģiski termini. Jēzus laikā šie termini jūdiem bija pazīstami, bet ne mūsdienu pasaulīgam cilvēkam. Kā piedzimt no augšienes, pieņemt Kristus upuri? Kad es kļuvu jaunpiedzimis, Dievs caur eņģeli man teica, lai lasu Bībeli, lūdzu Dievu, un tad es būšu Dieva kalps. Un vēl viņš teica, lai skatos uz krustu. Es visu neizpratu ar prātu un cietuma kapelā dievkalpojumu laikā visu laiku skatījos uz krustu, burtiskā nozīmē. Tikai pēc kāda laika man paskaidroja, ka nav obligāti jāskatās tieši uz krustu, bet varu mierīgi klausīties sprediķi. Bībele ir pilna ar šādiem norādījumiem un terminiem. Nikodēms Jēzum jautāja, kā viņš var piedzimt no augšienes.

Nikodēms atbildēja un Viņam sacīja: "Kā tas var notikt?" Jēzus atbildēja un viņam sacīja: "Tu esi Israēla mācītājs un to nezini?” (Jāņa evaņģēlijs 3:9-10)

Savas ticības sākumā daudz dzirdēju tekstu: “Atver savu sirdi Dievam!” Vairākus gadus nesapratu, ko tas nozīmē. Sēdēju un iedomājos, ka mana sirds ir vaļā un Dievs ienāk tajā. Ko nozīmē piedzimt no augšas, atvērt sirdi Jēzum? Lai tev būtu kāzu drēbes, nav vajadzīgi dažādi mistiski skaidrojumi. Tas ir pavisam vienkārši.

Tādēļ, ja kas ir Kristū, tas ir jauns radījums; kas bijis, ir pagājis, redzi, viss ir tapis jauns. (2. Korintiešiem 5:17)

Kas tic Viņam, netiek tiesāts, bet, kas netic, ir jau spriedumu dabūjis, tāpēc ka nav ticējis Dieva vienpiedzimušā Dēla Vārdam. (Jāņa evaņģēlijs 3:18 )

Kā jau runājām, ticība ir vajadzīga vispirms. Un kas ir vajadzīgs, lai pieņemtu Kristus upuri? Ticība tam, ka tu esi jauns cilvēks. Tas nozīmē, ka tev vienkārši ir jādomā par sevi kā par jaunu cilvēku saskaņā ar Dieva vārdu, saskaņā ar veselīgu Bībeles mācību. Jāapzinās, jādomā par sevi, ka tu esi tāds, kā par tevi saka Bībele. Pēc tam arī rīkojies saskaņā ar to, kāds esi pēc Dieva vārda. Lūk, ko nozīmē, ka Kristus ir miris par taviem grēkiem un augšāmcēlies. Runājot ar šiem terminiem, tas šķiet visaptveroši un nesaprotami, bet ļoti saprotami ir tas, ka jādomā un jārīkojas saskaņā ar Bībeles mācību. Tu esi šāds jauns cilvēks, jo, kas ir Jēzū Kristū, tas ir jauns radījums. Lūk, kādās kāzu drēbēs mums ir jātop ietērptiem – domāšanā un rīcībā.

Jo tik ļoti Dievs pasauli mīlējis, ka Viņš devis Savu vienpiedzimušo Dēlu, lai neviens, kas Viņam tic, nepazustu, bet dabūtu mūžīgo dzīvību. (Jāņa evaņģēlijs 3:16)

Tas, kurš tic, dabū mūžīgo dzīvību, bet tas, kurš netic, pazūd un viņam mūžīgo dzīvību neredzēt. Tātad ticība ir domāšanas un ticības veids.

Kā lai mēs, kas grēkam esam miruši, vēl dzīvojam tajā?Jeb vai jums nav zināms, ka mēs visi, kas Jēzus Kristus Vārdā esam kristīti, esam iegremdēti Viņa nāvē? (Romiešiem 6:2)

Tāpēc lai grēks nevalda jūsu mirstīgajā miesā! Neklausait vairs viņas iekārēm! (Romiešiem 6:12)

Tātad grēka alga ir nāve, bet Dieva balva ir mūžīga dzīvība Kristū Jēzū, mūsu Kungā. (Romiešiem 6:23)

Cik viss ir vienkārši. Kristus ir miris un augšāmcēlies, un tu līdz ar Viņu. Tev ir jādomā tā, kā saka Dieva vārds, ka tu esi miris grēkam un dzīvo taisnībai. Kas ir taisnība, kas ir patiesība? Atbilde – “Jēzus ir patiesība,” – atkal skan nesaprotami. Tas ir mazliet vienkāršāk – ticība Kristus upurim. Novelc veco un uzģērb jauno domāšanas veidu. Caur šo ticību Dievs darbojas. Tad, kad es, nožēlojams, atkarībās esošs cilvēks, nācu pie Dieva lūgšanā, lai piedod manus grēkus un nāk manā sirdī, Viņš sāka darboties. Es biju sācis rīkoties – lūgt To, kuram pirms tam neticēju. Viss sākās ar manu ticību, un tikai pēc tam notika Dieva brīnums – jaunpiedzimšanas brīnums, kas nekādi nav izskaidrojams. To, ko izdara Dievs, nevar izskaidrot, bet mūsu ticību tam var izskaidrot. Tā ir domāšana un rīcība. Lūk, jauns cilvēks, ticība un Kristus upuris. Caur mūsu ticību patiešām darbojas pats Dievs. Lasot evaņģēliju var redzēt, ka visiem cilvēkiem, kuri saņēma brīnumus, bija ticība. Jēzus dažus izcēla: “Tava ticība tev palīdzēja! Ne pie viena Izraēlā neesmu tādu ticību redzējis!” Pēterim, kad viņš slīka, Jēzus teica: “Tu, mazticīgais, kāpēc tu šaubījies?” Mācekļus Viņš norāja:

Bet Jēzus tiem saka: "Jūsu mazticības dēļ; jo patiesi Es jums saku: ja jums ticība ir kā sinepju graudiņš, tad jūs sacīsit šim kalnam: pārcelies no šejienes uz turieni, - un tas pārcelsies, un nekas jums nebūs neiespējams.” (Mateja evaņģēlijs 17:20)

Jāsāk ir ar ticību, ar domāšanu, ka tu vari šo kalnu pārcelt. Jāsāk ar rīcību – rakt šo kalnu. Vai nav labs Dieva vārds, vai Dievs nav labs?

Trešais aspekts ir svēta dzīve. Arī svēta dzīve ir drēbes. Par to es šodien runāšu vairāk. Kas ir svēta dzīve? Atkal termini – svēts caur Jēzus upuri, svēts darīts pavisam. Svēta dzīve ir daudz vienkāršāk saprotama nekā šie mistiskie termini. Tā atkal ir ticība – domāšana un rīcība saskaņā ar desmit baušļiem. Jēzus saka, ka Viņš nav atcēlis ne mazāko bauslības Rakstu vietu, bet gan ir nācis, lai to piepildītu. Viņš to piepildīja ne jau tikai nomirstot pie krusta, bet caur to, ka tu esi jauns cilvēks, kurš spēj dzīvot pēc desmit baušļiem. Jēzus, tieši otrādi, Viņš paaugstina latiņu. Ja bauslī ir rakstīts: tev nebūs nepatiesu liecību dot, tad Jēzus saka, lai tavs “jā” ir “jā” un “nē” ir “nē”. Kas vispār ir meli, kāda ir nepatiesa liecība? Ja bauslis saka: tev nebūs zagt, tev nebūs nokaut, tad Jēzus saka: tev vispār nebūs dusmoties. Un, lūk, šie ir Jēzus bausļi, šie papildinājumi, par tiem mums ir jāpacīnās. Par Vecās Derības baušliem šeit nav runa. Tas ir elementāri izpildāms. Tas ir kristiešu apģērbs, bez kura nevar ieiet mūžīgajā dzīvībā. Tas ir kristiešu apģērbs. Bet arī tam ir vairākas daļas. Un ķersimies pie tā klāt.

Svēta dzīve ir sadalīta trīs aspektos: kas ir svēta dzīve, trīs svētuma pakāpes (tas raksturo apģērbu, kuru uzvelkot mēs iemantojam mūžīgo dzīvību; varbūt citiem cilvēkiem vai pašam var šķist viss kārtībā ar apģērbu, bet, ja mums konkrētais apģērbs nav, atnākot ķēniņam, tevi izmet ārā) un evaņģelizācija un māceklība.

Ja nu jūs ar Kristu esat augšāmcēlušies, tad tiecieties pēc tā, kas augšā, kur ir Kristus, kas paaugstināts pie Dieva labās rokas. Savas domas vērsiet uz augšu, ne uz zemes lietām. (Kolosiešiem 3:1-2)

Tātad, kas ir svēta dzīve? Tā ir domāšana un rīcība saskaņā ar mācību. Savas domas vērs uz Dievu un to, kādam tev ir jābūt. Vērs arī savu rīcību turp, nevis uz zemes lietām.

Tāpēc nonāvējiet sevī to, kas pieder zemei: netiklību, nešķīstību, kaisli, ļauno iekāri un mantkārību; tā ir elku kalpība. Viņu dēļ nāk Dieva dusmība pār nepaklausības dēliem (Kolosiešiem 3:5-6)

Nemelojiet cits citam, novelciet veco cilvēku un viņa darbus. (Kolosiešiem 3:9)

“Novelciet,” - tātad atkal apģērbs. Tātad domā saskaņā ar to, kas ir augšā, un “novelc darbus” jeb maini savu rīcību. To dari saskaņā ar Dieva baušļiem. Lūk, svēta dzīve! Pirmais ir domāšana un rīcība saskaņā ar Dieva baušļiem. Otrais ir pārdabiskais faktors.

Bet mēs visi, atsegtām sejām, Dieva godību redzēdami kā spogulī, topam pārvērsti Viņa paša līdzībā no spožuma uz spožumu. To dara Tā Kunga Gars. (2. Korintiešiem 3:18 )

Tāpat kā jaunpiedzimšana notiek caur mūsu ticību, domāšanu un rīcību, tieši tāpat arī svēta dzīve. Viņš pārvērš mūs caur to, ko mēs domājam, Viņš dara izmaiņas un dara mūs spējīgus kalpot Dievam, dzīvot Viņa gribā. Viņš pārvērš mūs. To dara Tā Kunga Gars. Redzi, ir praktiskais, vienkāršais faktors, un ir arī pārdabiskais faktors.

Ir trīs svētuma pakāpes:

1.     Kristus upuris;

2.     Svētīšanās dzīves garumā;

3.     Pilnīgs, pabeigts svētums Debesīs.

Pēc šīs gribas mēs esam ar Jēzus Kristus miesas upuri padarīti svēti pavisam. (Ebrejiem 10:10)

Pirmā svētuma pakāpe, lai ienāktu ķēniņa mielastā, ar tām drēbēm, kas tev ir uzvilktas, pirmkārt, ir tad, kad pats Dievs tevi dara svētu. Ar Jēzus upuri tu esi darīts svēts pavisam, neatkarīgi no darbiem. Neko labu tu neesi darījis, bet tajā brīdi, kad tu pieņem Kristu kā savu Glābēju, Viņš dara tevi svētu pavisam. Un piedod tavus grēkus. Bijušos un pat nākamos, ja tādi vēl būs. Neskatoties uz desmit baušļu pārkāpumu, nepilnībām mūsu domās, jo mums vienmēr ir, kur augt, Dievs mūs pieņem caur Kristus upuris. Tici, ka tu esi jauns cilvēks. Caur Kristus upuri Dievs dara tevi svētu.

Dzenieties pēc miera ar visiem un pēc svētas dzīves, bez kā neviens neredzēs To Kungu. (Ebrejiem 12:14)

Otrā svētuma pakāpe. Ja tu nedzenies pēc svētas dzīves, tad tu neredzēsi To Kungu. Tas nozīmē, ka tev ir jābūt drēbēm, ar kurām tu regulāri svētījies. Tu ik dienas pieaudz. Ik dienas svētījies, kļūsti tīrāks, šķīstāks, attīries Dieva vārda gaismā. Visas dzīves garumā tu audz. Tu velc, piemēri labākas, skaistākas drēbes. Tās, kas nav vairs modē, tu velc nost, uzvelc labākas, jaunākas. Ja apspīlētas bikses nāk modē, tu uzvelc apspīlētas bikses. Ja modē nāk kļošas, tad tu velc kļošas. Ja tu pirms tam iepirkies tikai tirgū, tad pēc tam aizej uz normālu veikalu. Arī internetā var iepirkties, normālā zīmolu veikalā, kur ir kvalitatīvas preces. Tu vienmēr svētījies. Lūk, ko nozīmē svētīšanās. Tu nepārtraukti seko sev līdzi. Tu lasi Dieva vārdu, regulāri skaties sprediķus, tu audz. Tas ir otrais etaps. Un par trešo, lūk, ko saka Dieva vārds:

Viņu jūs mīlat, lai gan neesat To redzējuši, uz Viņu jūs ticat, To tagad neredzēdami, un priecāsities neizsakāmā un apskaidrotā priekā, kad jūs sasniegsit savas ticības galamērķi, dvēseļu pestīšanu. (1. Pētera 1:8-9)

Trešā svētuma pakāpe. Ir mūsu ticības galamērķis, un galamērķis ir Debesis. Un, lai kā tev liekas, ka tu dzīvosi mūžīgi virs zemes, tad tā nenotiks. Ja tu pajautāsi cilvēkiem, kam palikušas tikai dažas dienas uz zemes, kā viņi nodzīvoja savu dzīvi, - kā tenisa bumbiņa, kas atleca un nokrita, cik tā bija īsa, - un tad tu sapratīsi. Tāda ir mūsu dzīve. Un to saka Dieva vārds, ka īss ir dzīves mūža ilgums. Ir rakstīts Bībelē: “Kā vienas sardzes maiņa.” Varbūt tu domā, ka tev viss vēl priekšā, bet jebkurā gadījumā uz mūžības fona tas ir īss posms. Jo pēc tam tu ieiesi mūžībā. Un šodien tu izvēlies, kur tu vēlies būt. Ja tu esi kāzu drēbēs, tad tu būsi mūžībā Debesīs. Un tur vairs laika nebūs. Tu būsi tur mūžīgi. Cik vienkārši, ne? Man nav ko teikt par Debesīm, jo es tur neesmu bijis. Bet es ticu, ka Debesis ir. Iekšēji es jūtu, ka Debesis ir. No Dieva vārda es ticu, ka Debesis ir. No dažādiem garīgiem piedzīvojumiem es ticu, ka ir Debesis. Es zinu, ka ir paralēlā pasaule, ka tas nav viss, ko mēs šeit redzam. Debesis ir, un mēs paši izvēlamies, kur mēs pavadīsim mūžību. Tad pilnīgs un pabeigts svētums būs tikai Debesīs. Šeit tu centīsies un cīnīsies un nebūsi pilnīgs, bet tur tu būsi pilnīgs. Pirmais ir ticība, otrais ir Kristus upuris un trešais ir svēta dzīve. Un svētai dzīvei ir trīs svētuma pakāpes.

“Jūs esat zemes sāls; bet, ja sāls nederīga, ar ko tad sālīs? Tā neder vairs nekam, kā vien ārā izmetama un ļaudīm saminama. Jūs esat pasaules gaišums; pilsēta, kas stāv kalnā, nevar būt apslēpta. Sveci iededzinājis, neviens to neliek zem pūra, bet lukturī; tad tā spīd visiem, kas ir namā.” (Mateja evaņģēlijs 5:13-15)

Tātad, tavai gaismai jābūt redzamai. Kristus ir pasaules gaisma.

Tad Jēzus atkal runāja uz viņiem, sacīdams: "Es Esmu pasaules gaisma; kas seko Man, tas patiesi nestaigās tumsībā, bet tam būs dzīvības gaisma." (Jāņa evaņģelijs 8:12)

Evaņģelizācija un māceklība. Kas ir evaņģelizācija? Tu ej pie cilvēka un pasaki viņam, ka Jēzus tevi mīl. Tad viņam ir jāsāk domāt kā jaunam radījumam caur Jēzus upuri, un jāsāk tā rīkoties. Un jānāk draudzē kopā ar mums. Tā ir Dieva griba. Un tad cilvēka dzīve izmainīsies.

“Tāpēc eita un darait par mācekļiem visas tautas, tās kristīdami Tēva, Dēla un Svētā Gara Vārdā.” (Mateja 28:19)

Nepietiek vien ar to, ka cilvēkam ir Dievs. Cilvēkam ir jākļūst par draudzes daļu.

Viņš ir Savas miesas, proti, draudzes, galva, sākums, pirmdzimtais starp mirušiem, lai starp mirušiem būtu pats pirmais. (Kolosiešiem 1:18 )

Viņš ir galva un mēs Viņa miesa. Nu, nevar būt Dievs ārpus Kristus miesas. Tev ir jābūt reālā, dzīvā draudzē. Reālās attiecībās. Ja tu to nedari, par Dievu nestāsti nevienam, neevaņģelizē, nepiedalies draudzes celtniecībā, jebkādos veidos, vai tu esi Viņa miesā? Šie veidi ir dažādi, kā tu to vari darīt. Ja tu nepiedalies tajā, lai evaņģēlija vēsts tiktu izplatīta, tad atnāks ķēniņš un jautās: “Draudziņ, ko tad tu te!?” Tu paliksi kā mēms.

Un viņš sacīja tam: draugs, kā tu esi šeit ienācis bez kāzu drēbēm? - Bet tas palika kā mēms. (Mateja 22:12)

Tu nebūsi gaidījis, ka tik ātri atnāks ķēniņš un atprasīs no tevis.

“Jūs esat zemes sāls; bet, ja sāls nederīga, ar ko tad sālīs? Tā neder vairs nekam, kā vien ārā izmetama un ļaudīm saminama.” (Mateja 5:13)

Labi darbi.

Tad nu kas zina labu darīt un to nedara, tam tas ir par grēku. (Jēkaba vēstule 4:17)

Es vēl pieminēšu žēlsirdīgo samarieti. Mēs ne tikai stāstām evaņģēliju, bet mēs normāli mīlam savu tuvāko, savu brāli, savu māsu. Pirmkārt, tā ir draudze, savi tuvākie, un pēc tam arī citi cilvēki, draugi. Mīlestība pret savu tautu un pret savu valsti, arī tas ietilpst labos darbos.

Es kalpoju ar evaņģelizāciju un māceklību, es sludinu, vadu savas grupas un tā tālāk, mēs rīkojam dažādus pasākumus, lai cilvēki iepazītu Kristu. Bet ir vēl sestais punkts. Un tā ir politiska draudze. Man šis punkts ir pat pirms evaņģelizācijas un māceklības. Bet piektais punkts ir labi darbi, kas ietilpst pie drēbēm. Nu, vajag kājās vilkt tikai kurpes, vajag arī zeķītes vilkt kājās. Nu, apģērbam ir jābūt komplektā. Nevar staigāt žaketē un trusenēs. Un, ja mani Dievs ir aicinājis, es esmu sapratis, ka man ir jāiet, man tas ir jādara. Māceklība un evaņģelizācija draudzē, kāda tā ir bijusi, liek domāt, cik esam spējuši izaugt un cik cilvēkus esam spējuši izglābt. Četrpadsmit gados. Un, ņemot vērā esošo situāciju, mūsu darbību politikā, arī šādi mums izdodas atvērt durvis evaņģēlijam. Cilvēki atkal var nākt uz draudzēm un netiek šķiroti. Iedomājies, ka mums izdodas atcelt visus ierobežojumus! Iedomājies, ka mums izdodas ieviest kristīgo mācību skolās! Cik cilvēki tiks izglābti caur to? Te vairs nav runa par tūkstoti vai dažiem tūkstošiem, bet par simtiem tūkstošu.

Cilvēki brīnās un šaustās par to, vai kristietība var būt vienota ar politiku. Bet tā domā tie, kas nav pilnībā apģērbti. Viņi zina, ka viņiem ir jēra ādiņa, ka viņam ir jēra apģērbs, bet viņi ir piemirsuši, ka ir arī lauvas. Un mēs, savukārt, esam Dieva lauvas, kas neaprobežojas tikai ar lūgšanām, kas lūdz un strādā, un nebaidās no vārda “politika”. Mēs esam tie, kas patiešām kļūs par nopietnu politisku spēku. Ja es tur būšu, tad, protams, tas attieksies arī uz visiem pārējiem. Tas attieksies arī uz tiem, kas mūs nīst, kas saka, ka viss ir nepareizi. Šodien, piemēram, ir policisti, kas liek sodus, bet tas attieksies arī uz viņu bērniem. Arī viņu bērni tiks svētīti. Draugi, mēs darām nereāli lielu, labu darbu. Mēs cīnāmies par visiem tiem, kas mūs šodien aprej. Tas arī uz viņiem atsauksies. Super, manī ir šī apziņa! Man ir skaidra sapratne, bet ne visiem tāda ir. Mēs to paveiksim! Tātad, pieci punkti, - pirmais ir ticība, otrais ir Kristus upuris, trešais ir svēta dzīve, ceturtais ir evaņģelizācija un māceklība, piektais ir labi darbi un sestais ir politika. Viss ir tik īpaši un skaidri izskaidrots, ko nozīmē drēbes, ar kurām mēs varam ieiet svētku mielastā. Un šis mielasts, draugi, ir mūžīgā dzīvība. Un, ja tev šīs drēbes nav, tu Debesīs vienkārši neieiesi. Tās ir obligātas sastāvdaļas, apģērbs un dreskods, kam ir jābūt katram, kurš tic Kristum! Āmen!

Mācītāja Mārča Jencīša sprediķi “Kristieša dzīvesveids jeb dreskods” pierakstīja un rediģēja draudzes “Kristus Pasaulei” redakcija

Uzticība un neuzticība

Publicēja 2021. gada 14. dec. 20:53Līga Paņina

Ziņas datums 15.12.21.

Esi sveicināts draudzē “Kristus Pasaulei”! Draudze “Kristus Pasaulei” nav tikai vienā vietā, tā ir visur. Draudzes nosaukums par to arī liecina – Kristus PASAULEI. Dažkārt cilvēki mēdz kļūdīties un saka “Kristus pasaule”, taču mūsu moto ir “pasaulei”. Mūsu mērķis un motīvs tam, kāpēc vispār esam, ir nest Dieva slavu un svētību cilvēkiem, lai mēs varētu dzīvot tiešām Dieva svētītā Latvijā, un Kristus nemājo rokām celtos tempļos, bet gan mūsu sirdīs un mūsu vidū, neatkarīgi no vietas, kur esam. Tāpēc tajā vietā, kur tu šodien atrodies, Kristus ir ar tevi, un tu esi draudzē “Kristus Pasaulei”. Āmen!

Šīs nedēļas svētrunas tēma - “Uzticība un neuzticība”. Draugi, Dievs ir uzticams.

Tas Kungs ir uzticams. Viņš jūs darīs stiprus un pasargās no ļauna. (2. Tesaloniķiešiem 3:3)

‘Uzticams’ ir rakstura īpašība. Tas nav kaut kas tāds, ar ko cilvēks piedzimst. Uzticamība – tā ir īpašība, kuru cilvēks iegūst, iemācās, izprot, pieņem un praktizē. Ko nozīmē vārds ‘uzticīgs’? Skaidrojošajā vārdnīcā rakstīts: Tāds, kas ir pastāvīgs, nelokāms (savos uzskatos, rīcībā); pastāvīgs, nemainīgs attieksmē (pret kādu, ko); tāds, kurā izpaužas šādas īpašības. Uzticīgs cilvēks ir nelokāms savos uzskatos, nelokāms attiecībā pret kādu cilvēku, organizāciju vai kādu parādību u.tml. Nelokāma uzticība savām pārliecībām, saviem mērķiem, vīzijai. Mūsu gadījumā tā, pirmkārt, ir uzticība Dievam. Pašam Dievam ir šāda īpašība – uzticamība. Ja mēs vēlamies līdzināties un sekot Kristum, tad viena no īpašībām, kas mums jāiegūst, ir uzticamība, pirmkārt, Tam Kungam un, otrkārt, tiem cilvēkiem, kurus Dievs tavā dzīvē ir ielicis.

Esmu pateicīgs Tam, kas darījis mani spēcīgu – Kristum Jēzum, mūsu Kungam, ka Viņš atzinis mani par uzticamu un iecēlis kalpošanai. (1. Timotejam 1:12)

Pāvils saka, ka Dievs viņu ir atzinis par uzticamu un iecēlis kalpošanai. Arī pārējās rakstvietas Jaunajā Derībā, kuras šodien lasīsim, gan Pētera, gan Pāvila, gan Jēzus vārdi ir saistīti ar kalpošanu Dievam un cilvēkiem. Tas vēlreiz atklāj jeb pierāda to, ka kalpošana Dievam un cilvēkiem ir viena no būtiskākajām katra kristieša ticības daļām. Tas vēlreiz norāda uz to, ka nemēdz būt pasīva kristietība vai ticība Dievam. Tas vēlreiz parāda arī to, ka kalpošana ir tikpat svarīga, kā visi citi svarīgie pamatprincipi – lūgšana, dievkalpojumu apmeklēšana (draudze), Bībeles lasīšana. Nemēdz būt aktīva ticība bez kalpošanas. Ir rakstīts: “Bez ticības neviens To Kungu neredzēs.” Redzēt To Kungu bez ticības nav iespējams. ‘Ticība’ ir darbības vārds, kas saistīts ar uzticību.

Ar Silvānu, uzticamo brāli [..] (1. Pētera 5:12)

Pēteris piemin kalpotāju, kurš ar viņu ir kopā un ir daļa no viņa komandas. Pēteris šo brāli sauc par uzticamu. Tātad, te nav runa par brāli, kurš atnāca uz dievkalpojumu pasēdēt, paklausīties kā grieķi Atēnās, kad Pāvils, ciemojoties pastaigājās un redzēja, ka pilsēta bija elku pilna. Pāvils toreiz sludināja Kristu, kam pagadījās. Viņu sadzirdēja vietējie filozofi, kas aicināja Pāvilu padalīties ar informāciju par to, kādu Dievu viņš sludina. Viņiem neinteresēja nekas cits, kā dzirdēt kaut ko jaunu. Taču šis Pētera pieminētais brālis Silvāns nebija cilvēks, kuru vienkārši interesē dzirdēt kaut ko jaunu. Tas bija cilvēks, kurš kopā ar Pēteri kalpoja. Bībelē ir skaidri rakstīta Dieva lielā pavēle.

Tāpēc eita un darait par mācekļiem visas tautas, tās kristīdami Tēva, Dēla un Svētā Gara Vārdā. (Mateja 28:19)

Katra kristieša uzdevums ir ne tikai kaut ko jaunu saņemt, ieraudzīt, iemācīt, bet lietot zināšanas un kalpot cilvēkiem, nest un audzēt ticību, nest gaismu. Uz mūsu draudzes 2022. gada kalendāra ir lieliem burtiem rakstīts “ES ESMU PASAULES GAISMA”. Pasaules Gaisma ir Kristus, jā, āmen, taču pasaules gaisma esi arī tu. Tu, kas esi Kristū, Viņš ir tevī, un tu kļūsti pasaules gaisma. Tas nenozīmē, ka tu pats no sevis spīdi kā jāņtārpiņš. Tas nenozīmē, ka tu vienkārši spīdi un staigā pa pasauli starojošs, un viss ir kārtībā. Tā būtu pārprasta Bībeles patiesība. Bet tas nozīmē to, ka mēs strādājam un kalpojam cilvēkiem. Draudzes “Kristus Pasaulei” gadījumā tu cel mājas grupas, ved cilvēkus pie Kristus. Tu ieliec savu artavu tajā, ka cilvēku dzīvēs ienāk teicamas pārmaiņas. Viņš kļūst par jaunu radījumu Jēzū Kristū, viņš iemanto mūžīgo dzīvību un iepazīstas ar Kristu personīgi. Cilvēks kļūst par Dieva valstības daļu un kristieti vārda tiešākajā nozīmē. Viņš kļūst par Kristus miesas daļu un konkrēti mūsu gadījumā par draudzes “Kristus Pasaulei” daļu. Un galu galā viņš kļūst par stipru un veiksmīgu personību, cilvēku, kurš cieši nolēmis iet līdz galam. Šādā veidā mēs ražojam. Dievs ir nolēmis svētīt mūsu zemi un mūsu tautu. Mūsu himna ir “Dievs, svētī Latviju!” Dievs ir nolēmis to darīt, bet Viņam ir vajadzīgi strādnieki, un mēs esam fabrika, kas ražo Dievam, mūsu tautai un valstij derīgus pilsoņus, kas atnes reālas pārmaiņas mūsu zemē. Āmen! Tāpēc Pēteris Silvānu sauc par uzticamo brāli. Uzticamais brālis ir tas, kurš kalpo. Visur, kur Jaunajā Derībā tiek runāts par uzticību, tur principā visur vienlaikus tiek runāts par kalpošanu cilvēkiem. Tur tiek runāts par cilvēkiem, kuri reāli strādā.

1. Tas Kungs ir uzticams. Tā ir Dieva īpašība. Ja mēs gribam Dievam līdzināties, tad mums ir šī rakstura īpašība jāiegūst.

2. Gan Pēteris, gan Pāvils runā par uzticību. Un kā par citiem cilvēkiem, tā arī sevi runā kā par uzticamiem.

Visu, kas attiecas uz mani, jums darīs zināmu mīļais brālis Tihiks, uzticamais kalps un biedrs Tā Kunga darbā. (Kolosiešiem 4:7)

Pāvilam bija biedrs jeb draugs un UZTICAMS kalps Tihiks, kurš tika nosūtīts konkrēti ar vēstuli pie kolosiešiem. Kāpēc Pāvils bija kopā ar viņu? Kāpēc vispār šis Tihiks Bībelē ir minēts? Tāpēc, ka viņš bija uzticams un nelokāms. Ja viņš bija nolēmis būt kopā ar Kristu, tad viņš ir kopā ar Kristu. Ja viņš bija nolēmis būt Pāvila kalpošanā, tad viņš ir šajā kalpošanā. Pāvilam reiz bija konflikts ar Barnabu. Barnaba bija cilvēks, kurš faktiski palīdzēja Pāvilam ieiet draudzē un kristīgajā mācībā. Savā ziņā Barnaba bija Pāvilam kā tēvs, kurš viņam ielika pašus pirmos kristietības pamatus un deva atbalstu. Viņš iepazīstināja ar draudzi cilvēku, kurš vēl tikko to vajāja. Tomēr kādā dienā Pāvila un Barnabas ceļi šķīrās. Vai zini, kāds tam bija iemesls? Viņiem abiem kalpošanā misijas ceļojumā bija līdzi kāds cilvēks vārdā Marks. Kādā brīdī šis cilvēks kļuva neuzticams. Viņiem sākotnēji bija viens kopīgs mērķis visiem kopā doties šajā ceļojumā. Tad pēkšņi Marks izdomāja, ka viņam viss šis ir par grūtu, tāpēc viņš devās atpakaļ. Kad pienāca laiks otram misijas ceļojumam, tad Barnaba ar Pāvilu atkal vēlējās apciemot visas tās draudzes, kuras viņi bija dibinājuši. Barnaba vēlējās ņemt līdzi arī šo neuzticamo cilvēku. Barnaba bija ļoti žēlīgs pret visiem cilvēkiem (ja jau pat Pāvilu, kurš vajāja ticīgos, viņš nolēma mācīt). Kad Barnaba teica, ka vēlas atkal ņemt līdzi Marku, tad Pāvils nepiekrita, sakot, ka viņš nevēlas tādā nopietnā ceļojumā ņemt līdzi cilvēku, kurš vienu reizi viņus jau ir pievīlis un ir neuzticams. Beigu beigās katrs palika pie savas nostājas un viņos radās sarūgtinājums šī cilvēka dēļ, un abu ceļi šķīrās. Interesanti ir tas, ka pēc šī notikuma Bībelē Barnaba vairs nav manāms. Mēs redzam tikai Pāvilu. Neuzticības dēļ Pāvila un Barnabas ceļi šķīrās. Es uzskatu, ka abiem bija taisnība, bet sakarā ar to, ka tālāk par Barnabu vairs informāciju neatrodam, tad vispareizāk, acīmredzot, rīkojās Pāvils. Viņš turējās pie tā, kāds ir Dievs – uzticams. Pāvils ļoti augstu vērtēja uzticību, Barnaba – ne tik ļoti. Draugi, mums ir jāvērtē uzticība. Tas attiecas uz uzticību Dievam, draudzei, mācītājam, savai grupiņai, saviem ideāliem, vērtībām. Atgādinu, ka vārds ‘uzticība’ nozīmē ‘nelokāms savos uzskatos un rīcībā’. Jēzus teica par Pēteri: “Tu esi Sīmanis. Bet tagad tu būsi Pēteris.” ‘Sīmanis’ tulkojumā nozīmē ‘tāda niedre, kas vējā lokās uz visām pusēm’. Savukārt, ‘Pēteris’ tulkojumā nozīmē ‘klints’. Jēzus teica Pēterim: “Tagad tu būsi taisns. Tāds, kas nelokās un nešaubās.” Tas nenozīmē to, ka cilvēkam nav vai nevar būt emocionālas šaubas. Tas nozīmē to, ka cilvēks izdara pareizus lēmumus, jo ir uzticams, pastāvīgs jeb nemainīgs attiecībā pret kādu.

Ja tu lasi šo svētrunu, tad, acīmredzot, tev ir interese par garīgām lietām. Tava ticība ir kā minimums sinepju graudiņa lielumā. Tu vēlies savā dzīvē izmaiņas. Ja tu lasi šo sprediķi, tad, iespējams, tu esi draudzes “Kristus Pasaulei” daļa vai cilvēks no kādas citas draudzes. Ļoti svarīga ir uzticība savai dzīvajai draudzei. Ir svarīgi palikt uzticamam tai draudzei, kuru tu esi izvēlējies, kamēr vien tā seko Kristum. Mēs ticam, ka Jēzus Kristus ir miris par mūsu grēkiem un augšāmcēlies. Mēs ticam, ka personīgais laiks ar Dievu, Bībele un lūgšana, ir prioritāte. Esi uzticams, jo Dievs ir uzticams! Mēs zinām, ka mācītāji, vadītāji, grupas – tās ir prioritātes. Paliec uzticams un nelokāms! Šāda īpašība pieder Dievam. Šāda īpašība bija arī Pāvilam un Pēterim.

Kopā ar uzticamo un mīļoto brāli Onēzimu [..] (Kolosiešiem 4:9)

Pāvils atkal izceļ tieši šo īpašību. Viņš vērtēja cilvēkos uzticību. Ja tu lasi Jaunās Derības vēstules, tad noteikti esi ievērojis, ka lielākā daļa no tām pieder Pāvilam. Viņš bija megaapustulis, no kura mēs šodien varam mācīties. Pāvils vērtēja uzticību, un viņš gribēja sev apkārt redzēt uzticamus cilvēkus. Šie uzticamie cilvēki vienmēr ir saistīti ar kalpošanu.

Tie piepildījuši savu dzīvi ar visādiem netikumiem: netaisnību [..] (Romiešiem 1:29-32)

Šī ir tā rakstvieta, kurā Pāvils runā par to, ka Dievs ir nodevis cilvēkus samaitāšanai, jo viņi paši to ir izvēlējušies, apmainot dabisko kopdzīvi pret pretdabisko. Tāpat viņi ir krituši grēkā, pielūdzot radību, nevis Radītāju. Viņi ir krituši nīcības gūstā un paši sev sagādājuši sodu. Šajā rakstvietā ir uzskaitīti viņu grēki.

Tie piepildījuši savu dzīvi ar visādiem netikumiem: netaisnību, samaitātību, iekāri, ļaunumu, skaudību, slepkavību, ķildām, krāpšanu, ļaunprātību, mēlnesību, kļuvuši par neslavas cēlājiem, Dieva nicinātājiem, nekauņām, augstprāšiem, lielībniekiem, ļauna izdomātājiem, vecākiem nepaklausīgiem, bezprātīgiem, neuzticamiem, cietsirdīgiem, nežēlīgiem. Pazīdami Dieva taisnību, ka tie, kas tādas lietas dara, ir pelnījuši nāvi, viņi tomēr ne vien paši tā dara, bet vēl priecājas par tiem, kas tā dzīvo. (Romiešiem 1:29-32)

Šajā Pāvila minētajā grēku sarakstā ir arī neuzticība. Arī neuzticība pelna nāvi. Uzticība ir dievišķa īpašība. Neuzticība nenāk no Dieva. Tā nāk no zemes, no cilvēka un no sātana. Grēka alga ir nāve. Tātad, neuzticība ir grēks, kurš ved nāvē. Kādā nāvē? Ja mēs skatāmies uz cilvēkiem, kuri atkrīt no Dieva un ir neuzticami, tad redzam, ka viņi spītē un cenšas pierādīt sev, pasaulei, draudzei, cilvēkiem, kas viņiem agrāk kalpoja, to, ka tagad viņiem ir labāk, nekā bija pirms tam. Reizēm tas tā var arī izskatīties, un reizēm cilvēks kaut kādā mērā var arī labi justies. Ne obligāti vajag būt tādam, kurš ļoti stipri pieķēries Dievam, lai būtu vairāk vai mazāk laimīgs, piepildīts un normāli dzīvotu. Ir cilvēki, kas saņem sodu jau šajā dzīvē. Mēs redzam, ka ir cilvēki, kuri atkrīt no Dieva, un tūlīt pēc tam viņu dzīvē atgriežas atpakaļ tās lietas, no kurām viņi, būdami ar Dievu, bija kļuvuši brīvi. Vai arī šis cilvēks gluži kā Jūda vienkārši pabeidz savu dzīvi, arī tā notiek. Jūda vairs nebija spējīgs pat grēkus nožēlot. Viņa vainas apziņa un grēka smagums bija tik liels, ka viņš izdarīja pašnāvību. Tāpēc ir divu veidu alga, ko cilvēki saņem par savu neuzticību Dievam. Pirmais veids ir tepat, dzīves laikā. Otrs veids ir mūžībā. Jēzus saka, ka visas mēles atzīsies un visi ceļi locīsies Dieva Dēla priekšā, un neviens nevarēs apiet šo stundu. Mēs visi stāvēsim Dieva priekšā un atskaitīsimies par to, ko esam darījuši virs zemes. Lai kā mēs gribētu, Bībele neatceļ to, ka ir Debesis un elle. Ir vieta, kur būs Dieva godība un slava. Mūžīgi mūžos mūsu nemirstīgās dvēseles tur dzīvos. Debesīs nebūs vairs ne vaidu, ne asaru. Bet ir kāda vieta, kur Dieva nav. Tur nonāk tie, kas nav ticējuši uz Kristu jeb tie, kuri neuzticībā ir novērsušies. Jebkurā gadījumā, lai cik labi neizskatītos cilvēku dzīve šodien, viņi visi nesīs atbildību pēc tam, kad pabeigs šīs zemes gaitas. Tātad, neuzticība ir grēks, kurš ved nāvē.

Jēzus stāstīja līdzību par cilvēku, kurš aizceļoja un uzticēja saviem cilvēkiem talentus. Vienam piecus, otram divus, trešam vienu, katram pēc spējām. Arī mums katram ir uzticēts tas, ko mēs spējam šodien. Katrs no mums kaut ko spēj. Mani interesē cilvēku biogrāfijas. Nupat man bija saruna ar cilvēku – leģendu gan sportā, gan biznesā, gan politikā, cilvēku, kurš Latvijā ir sasniedzis virsotnes. Zini, šiem cilvēkiem ir viena kopīga iezīme, ko esmu sācis saprast. Katram ir kaut kas, ko Dievs ir devis atšķirīgi. Tāpēc arī Jēzus saka “katram pēc spējām”. Bet ir svarīgi apzināties, ka katram ir šīs spējas. Katram ir savs uzdevums, kuru viņš spēj paveikt. Tev ir tavi talenti – tavas iespējas un laiks. Kad kungs atgriezās no ceļojuma, viņš vērsās pie cilvēkiem, kuriem uzticēja talentus. Pirmais, kuram tika iedoti pieci talenti, teica: “Es nopelnīju vēl piecus.” Dievs saka: “Tu godīgais un uzticīgais kalps! Tu esi bijis uzticīgs pār mazumu, tāpēc iecelšu tevi pār daudzumu. Ieej sava Kunga priekā!” Tāpat bija tam, kuram tika iedoti divi talenti. Viņš nopelnīja klāt vēl divus, un arī par viņu Dievs priecājas. Kā Dievs vērtē to, vai tu esi vai neesi uzticīgs? Pēc tā, ko Dievs tev ir devis. Jēzus saka: “Kam daudz uzticēts, no tā vairāk atprasīs.” Tāpat Viņš saka: “Kas zina labu darīt, bet nedara, tam tas ir par grēku.” Tāpēc izmanto tās iespējas šodien, kuras Dievs tev ir devis. Dievs tev ir devis cilvēkus, kurus tu vari vest pie Kristus. Dievs tev ir devis darbiņu, kuru tu vari izdarīt. Elementāras lietas. Dievs teica: “Tu esi bijis uzticīgs pār mazumu, tāpēc iecelšu tevi pār daudzumu.” Runa ir arī par to, kur tu pavadīsi mūžību. Kad atnāca trešais cilvēks ar vienu talentu, viņš teica: “Es baidījos un aizgāju un apraku tavu talentu zemē. Te viņš ir, ņem savu mantu.” Kungs uzskatīja šo kalpu par neuzticamu, jo viņš nebija to lietojis, devis augļotājam un pavairojis. Lūk, kādi vārdi seko:

Tāpēc ņemiet viņa talentu un dodiet to tam, kam ir desmit talentu. Jo ikvienam, kam ir, tiks dots, un tam būs pārpilnība, bet no tā, kam nav, atņems to, kas tam ir. Un nelietīgo kalpu izmetiet galējā tumsībā, tur būs raudāšana un zobu trīcēšana. (Mateja 25:28-30)

Debesis vai elle, izrādās, ir atkarīga no uzticības vai neuzticības. Pirmkārt, Dievs vairāk prasa uzticību no līderiem. Tā ir rakstīts.

No namturiem galvenām kārtām prasa, ka tie būtu uzticami. (1. Korintiešiem 4:2)

Pāvils runā par Dieva kalpiem. “Lai ikviens uz mums skatās kā uz Kristus kalpiem un Dieva noslēpuma namturiem.” Tas nozīmē, ka no ikviena, kas uzņēmies līdera pozīciju, tiek prasīta lielāka uzticība. Kāpēc? Tāpēc, ka tu esi paraugs citiem. Tu rādi piemēru, kā dzīvos cilvēki, kas uz tevi skatās.

Tāpat arī jūs esiet gatavi, jo Cilvēka Dēls nāks tādā stundā, kad jūs to nedomājat. (Lūkas 12:40)

Šī ir gara rakstvieta, bet šeit ir interesanti vārdi. Bija runa par to, ka vispirms jādzenās pēc Debesu valstības un neviens nedzīvo no maizes vien. Jēzus mācīja: “Skatieties uz puķēm laukā, kā tās tiek apģērbtas, un uz putniem, kā tie tiek baroti.” Jēzus mudina papriekšu dzīties pēc Dieva valstības, jo pēc tam visas pārējas lietas tiks piemestas. Neviens nedzīvo no tā vien, ka viņam ir daudz mantas.

Tad Pēteris Viņam jautāja: "Kungs, vai Tu šo līdzību stāsti mums vai visiem?" (Lūkas 12:41)

Un Tas Kungs teica: "Kas gan ir uzticamais un saprātīgais nama turētājs, ko kungs iecels pār savu saimi, lai tas laikā dotu piederīgo barību?” (Lūkas 12:42)

Ja tu esi draudzes līderis, tad tevi Dievs ir iecēlis par sargu konkrēti tai grupai, tai kalpošanai, kurā Viņš tevi ir ielicis. Dievs to ir izdarījis daudz vienkāršāk, nekā mums dažkārt pārgarīgi to gribas tulkot. Tevi mācītājs ir iecēlis. Tu pats esi izrādījis iniciatīvu, no Dieva esi sapratis, tev ir atļauts, un tu esi piekritis kalpot. Kas no tevis tiek prasīts? Jēzus saka: “Kurš ir tas uzticamais?” No tevis tiek prasīta uzticība. Ko nozīmē būt uzticamam? Ne tikai grupu vai kalpošanu vadītājiem, bet jebkuram, kurš ir kristietis, Dieva bērnam. Jebkuram ir kaut kāda sava atbildība, kaut kādi savi cilvēki, kuriem tu kalpo. No tevis tiek prasīts, ka tu uzticami un nelokāmi paliec par savām pārliecībām un uzticami turpini kalpot. Lūk, ko prasa Dievs. Pretējā gadījumā, lūk, ko Viņš saka: “Svētīgs ir tas kalps, kuru kungs atnācis atradīs tā darot; to Es iecelšu pār visu savu īpašumu.” Jo ir rakstīts, ka Jēzus nāks kā zaglis naktī. Tu nezini to dienu.

Svētīgs tas kalps, kuru kungs atnācis atradīs tā darām. Tiešām Es jums saku: viņš to iecels pār visu savu īpašumu! (Lūkas 12:43-44)

[..] Tā Kunga diena nāk tāpat kā zaglis naktī. (1. Tesaloniķiešiem 5:2)

Bet, ja kalps savā sirdī domās: mans kungs kavējas nākt, - un sāks sist kalpus un kalpones, nodosies ēšanai un dzeršanai un piedzersies, tad šī kalpa kungs nāks tādā dienā, kad tas to negaida, un stundā, kuru tas nezina: viņš viņu šķels pušu un dos viņam viņa algu līdz ar neticīgiem. Šāds kalps, kas, zinādams sava kunga gribu, nebūs sagatavojies vai darījis pēc viņa prāta, dabūs daudz sitienu. Bet, kas nezinādams būs darījis to, ar ko viņš pelnījis sitienus, dabūs maz. Jo no katra, kam daudz dots, daudz prasīs un, kam daudz uzticēts, no tā jo vairāk atprasīs. (Lūkas 12:45-48)

Šķels pušu un būs alga līdz ar neticīgajiem. Par ko te ir runa? Par cilvēku, kuram bija uzticēta mājas grupiņa. Lūk, par ko te ir runa. Te runā par mācītāju, kuram ir uzticēta draudze. Varbūt kāds mācītājs klausās šajā brīdī? Tev ir uzticēta draudze, ja tev ir uzticēta kalpošana, ja tev ir uzticēta ģimene un ģimenes apgādība, bet tu pret to izturies nolaidīgi, piedzeries un sāc sist… Tas nenozīmē, ka tev tiešā nozīmē ir jāpiedzeras. Kas ir dzērums? Tas ir skurbums, ka tu vairs sakarīgi nedomā. Tu sāc vieglprātīgi izturēties pret kalpošanu. Ja tu esi draudzes cilvēks, kas vieglprātīgi sāk izturēties pret kalpošanām, kas viņam ir uzticētas, pret cilvēkiem, kas tev ir uzticēti, tad Jēzus saka, ka Viņš šķels pušu un dos algu līdz ar neticīgajiem. Līderiem pirmām kārtām un katram ir prasība būt uzticamam. Kā jau es minēju, pārsvarā, kur runā par uzticību, runā par kalpošanu, un kalpošana nav nodalāma no visas mūsu kristiešu būtības. Tā ir daļa no mūsu būtības, kuru mēs nevaram nedarīt.

Vēstulē galatiešiem, piektajā nodaļā ir rakstīts: “Bet Gara auglis ir mīlestība [..].” Zini, ja tu esi jaunpiedzimis Dieva bērns, tevī ir Gara augļi no Gara. Ja tevī mājo Dieva Gars, tad tev ir Gara augļi, kas tevī ir redzami, un tie ir mīlestība, prieks, miers, pacietība, laipnība, labprātība, lēnprātība, atturība un uzticamība.

Bet Gara auglis ir: mīlestība, prieks, miers, pacietība, laipnība, labprātība, uzticamība, lēnprātība, atturība. (Galatiešiem 5:22)

Gara auglis ir uzticamība. Tā ir Dieva īpašība, tā ir daļa no Dieva Gara, no Dieva rakstura. Kad tu piedzimsti no augšienes, tu saņem Dieva Garu: prieku, mieru, mīlestību un uzticamību. Tajā vietā, kur tu atrodies, tu droši vari pateikt: “Man ir Dieva Gars, uzticams Dieva Gars. Man ir rakstura īpašība no Dieva Gara: uzticamība.” Tā tev vienkārši ir, un tā ir jālieto.

Ar ko tad sākas uzticība? Lūkas evaņģēlija sešpadsmitajā nodaļā Jēzus saka:

“Kas vismazākā lietā ir uzticams, tas arī lielās lietās ir uzticams, un, kas vismazākā lietā ir netaisns, tas arī lielās lietās ir netaisns. Ja jūs neesat bijuši uzticami netaisnās mantas lietās, kas jums uzticēs patieso?” (Lūkas 16:10-11)

Uzticība sākas ar mazām, vienkāršām, parastām darbībām. Un visu šo darbību kopums arī veido šo rakstura īpašību – uzticību, nelokāmību, pārliecību jeb tavu uzticību konkrētam virzienam. Vēlreiz no Tēzaura, uzticams – pastāvīgs, nelokāms savos uzskatos, rīcībā; pastāvīgs un nemainīgs attieksmē pret kādu vai ko, tāds, kurā izpaužas šīs īpašības. Tā sākas ar darbiņiem. Tāpēc esmu apkopojis 30 mazus darbiņus, 30 neuzticības pazīmes. Man labāk patiktu un es gribēju to visu pārveidot pozitīvā formā, bet es tomēr atstāju negatīvā formā. Šo bija grūti sagrupēt, jo tikai trešo daļu varēja pasniegt pozitīvā formā, tāpēc atstāju visu tā, kā ir. Sekosim līdzi, lai mūsos neparādās neuzticības pazīmes, jo kas kaut mazākās lietās nav uzticams, tas arī lielākās lietās nav uzticams. Neviens nevar pacelties augstāk, kamēr viņš nav izdarījis eksāmenus, mājas darbus un nokārtojis savus mazos darbiņus. Kā cilvēks var kļūt par grupas vadītāju, ja viņš vispirms grupiņā nav iemācījies atbildīgi, nemainīgi nodoties sviestmaižu smērēšanai? Kurš viņam dos kaut ko vairāk, ja viņš parastās, elementārās lietiņās nevar būt uzticams? Neviens. Un, ja kāds arī dos, tam būs smagi jāviļas šajā cilvēkā. Atceries, katrs, kurš ir kaut ko sasniedzis, draudzē, kalpošanā, personīgajā dzīvē, biznesā, politikā, mākslā, ir darījis un bijis uzticams mazās lietās. Ne tikai tā vienkārši mazās lietās ir bijuši uzticami, bet bieži vien arī konkrētiem cilvēkiem, viņi ir pildījuši norādījumus. Viņi ir parādījuši to, ka ir cienīgi tam, ka viņiem var arī vairāk uzticēt.

30 neuzticības pazīmes.

1) Zem spiediena sabrūk.

Ko Bībele saka par sēklu – Dieva vārdu, ko sējējs izgāja sēt? Cita sēkla krita ceļmalā, un dienas vidū saule bija karsta. Šai sēklai saknes nebija dziļas, jo cik ātri tā uzdīga, tikpat ātri nokalta. Tie ir cilvēki, kuriem ir labi tik ilgi, kuri ir uzticami tik ilgi, kamēr viņiem tas ir komfortabli. Man nāk prātā kāds gadījums. Šķiet, mēs vēl bijām Zinātņu akadēmijā. Uz dievkalpojumu atnāca kāds nenormāli priecīgs vīrs un viss staroja: “Aleluja, es beidzot esmu atradis savu draudzi!” Viņš ar tādu sajūsmu teica: “Aleluja, beidzot! Šī ir mana draudze, šī točna ir mana draudze!” Tā bija pirmā un pēdējā reize, kad es šo cilvēku redzēju. Tiesības dzīvot ir visiem, bet šādiem cilvēkiem, ja godīgi, nav tiesības dzīvot pilnvērtīgu dzīvi. Kā tā? Viņiem tiešām nav tiesību nevis tāpēc, ka neviens nevar nodrošināt šādas tiesības, bet tāpēc, ka tās tev vienkārši nav, tu tās nevari dabūt. Tu lieto savas tiesības dzīvot, bet nevari dzīvot pilnvērtīgu dzīvi, jo nelieto elementāras savas iespējas un esi absolūti neuzticams. Tu gribi daudz, tu vēlies daudz. Jā, tu gribi būt tas, tu gribi sasniegt to, tu gribi dzīvot šādi, bet tiklīdz tas no tevis prasa pamest kaut kādu komforta zonu, maksāt kaut kādu cenu, tu vienkārši izšķīsti? Tāpēc šāds cilvēks zem spiediena sabrūk. Tiklīdz ir kaut kas grūtāks, tiklīdz paspiež darba vietā, tiklīdz paspiež skolā, tiklīdz paspiež draudzē, tiklīdz kaut kādu aizrādījumu izdara, tiklīdz kaut kāds spiediens un kādas pirmās grūtības, cilvēks vairs nav uzticams. Tā ir pazīme. Viss ir labi tikai tik ilgi, kamēr viss ir kārtībā.

Un šodien, draugi, gan draudzēs gan vispārīgi mūsu tautā var redzēt, ka mēs visi esam zem spiediena. Šodien visi ir zem spiediena, un tagad arī parādās, kur ir īsta kristietība, kur patiešām cilvēkiem ir ticība Dievam, kur cilvēki patiešām mīl savu tuvāko un kur tikai teātri spēlē. Šodien tas viss parādās. Šodien arī parādās diskriminācija, kādas ir cilvēku vērtības un kā viņi cits pret citu izturas. Tas ļoti labi šodien kļūst redzams.

2) Morāles problēmas.

Ir baušļi, ir tas standarts, kā Dievs vēlas, lai mēs dzīvotu. Tas ir vienīgais standarts, kurš tiešām var dod tev arī labsajūtu un apmierinājumu. Ne tikai apmierinājumu, bet apziņu, ka viss ir pareizi, jo tā cilvēks ir uzbūvēts. Dievs viņu tā ir radījis, viņš var pilnvērtīgi dzīvot ar pilnu krūti tikai šajos rāmīšos. Pat ne rāmīšos. Tu iepazīsi patiesību, un patiesība darīs tevi brīvu. Vecajā Derībā psalmists raksta: “Tavi baušļi mani dara brīvu.” Bauslis tevi it kā ierobežo, bet patiesībā pasargā. Bauslis: “Tev nebūs zagt.” Nu, kāpēc es nevaru zagt no cita cilvēka? Bet kā būs, kad tevi apzags? Bauslis tevi dara brīvu no tā, ka cits tev neko nenozags. Protams, viņš var zagt, bet tas ir sabiedrībā kopumā. Bet, ja tu zodz, tev arī sirdsapziņa nav tīra. Cilvēki, kuriem tu redzi pastāvīgas morāles problēmas, ir tie, par kuriem ir jāpadomā, vai viņiem vajadzētu uzticēties. Protams, šeit nerunājam par cilvēku, kurš nāk pie Kristus. Viņš tīrās un aug, kamēr pieaug. Un arī visi šie 30 punkti kopumā nav jāuztver tā, ja tev ir viens punkts, tad ir viss, beigas, tā ir neuzticība. Tā tīri nav, bet lasi visus šos 30 punktus, paanalizē un paskaties pats uz sevi caur šiem punktiem, un tad tu visu varēsi saprast, vai tu neesi uz neuzticības ceļa nostājies, vai tev nav laiks sakārtot savu domāšanu un savu rīcību, atgriezties no ļaunuma. Jo gals ir tāds, kāds tas ir paredzēts tiem, kam tas ir paredzēts. Tā nav nolemtība, tā ir tava izvēle. Pastāvīgas morāles problēmas var norādīt, ka šāds cilvēks nav stabils. Piemēram, man pietiek ar vienu teikumu, kas norāda uz pastāvīgām morāles problēmām, un es neticu tādam cilvēkam. Draudzē Dievs tev ir devis gudru mācītāju, kurš tevi spēj mācīt. Tas ir princips, kā izvēlēties cilvēkus un pašam būt uzticamam un gūt panākumus, jo bez uzticības nav Dieva svētības.

3) Neatkarība.

Kādu Latviju mēs gribam redzēt? Mums nevajag Eiropas Savienību, mums nevajag NATO, mums neko nevajag, jo mēs esam paši par sevi? Draugi, tā nemēdz būt. Mums vajag Eiropas Savienību, mums vajag NATO. Visi cits ar citu ir saistīti, pat tādā jautājumā, kā obligāta vakcinācija vai neobligāta vakcinācija. Vispār vakcinācija kā tāda. Piemēram, mēs nākam pie varas un vispār aizliedzam vakcināciju. Es tā arī gribētu. Tas ir mūsu valstī, bet kas ir citur? Tur vajadzēs tos kodiņus. Biznesā ar citām valstīm vajadzēs kodiņus. Tātad, vai es varu pateikt, ka pilnībā nebūs nekāda vakcinācija, nekādi kodiņi? Redzi, viss nav tik viennozīmīgi. Tātad paliekam pie tā, ka vakcinācija ir brīvprātīga. Kāpēc? Tāpēc, ka mēs neesam neatkarīga valsts, un mēs pavisam neesam neatkarīga valsts, pavisam, pavisam neesam neatkarīga valsts. Es esmu par Eiropas Savienību, es esmu par to, ka mēs esam šādā savienībā, bet esmu pret to, ka šajā savienībā konkrētas cilvēku grupas diktē, vai es būšu meitene vai zēns, vai mani bērni būs meitene vai zēns un tamlīdzīgi. Es esmu pret to. Es esmu par savienībām, saglabājot savu seju un savu suverenitāti. Pilnībā neatkarīgs tu nevari būt. Lūk, tas ir par neatkarību. Bet kad tu tāds pavisam neatkarīgs esi, jā, tā ir problēma. Tas ir cilvēks, kurš dara pretēji tam, kāda ir kopējā atmosfēra draudzē. Neatkarība ir neuzticības simptoms. Tu draudzē vari būt un vari arī nebūt. Šeit neviens īpaši netiek piesiets. Tāpat kā sporta komandās. Tu brīvprātīgi esi izvēlējies būt šajā komandā. Tu gribi kopā ar šo komandu iet un gūt uzvaras. Arī pats gūt panākumus kopā ar komandu. Tu esi izvēlējies būt komandā, bet tad, kad tu esi šajā komandā, tu vairs neesi neatkarīgs. Jā, tu jebkurā brīdī vari iziet, bet, esot komandā, tu neesi neatkarīgs. Ja cilvēks draudzē parāda šādas neatkarības pazīmes, sakot: “Es esmu komandā,” bet bieži vien rīkojas citādi, tā ir neuzticības pazīme, kas ir jālabo. Apzinies sevi kā daļu no draudzes un pozitīvā nozīmē kā līdzatkarīgu.

4) Pasaulīgums.

Bija draudzē cilvēks, viss gāja baigi forši. Viņš sāka strādāt kaut kādā darbavietā, kur apkārt lamājās, un ar laiku, skaties, viņš arī sāk lamāties utt. Man pašam arī bišķiņ pie tā jāpiedomā. Starp citu, ko tu skaties soctīklos? Kādu informāciju tu tur skaties un ko tu klausies? Tā arī ir tava sabiedrība. Cilvēks kļūst pasaulīgs. Ļoti daudz cilvēku draudzē ir pasaulīgi. Viņi nāk uz draudzi, bet dzīvo pasaulīgu dzīvi, pasaulīgu dzīvesveidu. Šie cilvēki, diemžēl, nav uzticami. Viņi ir gan neatkarīgi, gan ar morāles problēmām, gan arī zem spiediena, un, protams, viņi izvēlēsies tikai to siltāko pusi.

5) Apvainošanās.

Cilvēki, kuri bieži apvainojas. Kā krievi saka: “Ar dusmīgajiem ūdeni ved.” Ja tev ir tāda problēma, tad tev tas ir steidzīgi jāmaina, jālūdz par to Dievs un jāmaina šī rakstura īpašība. Katrs kādreiz bišķiņ var apvainoties. Tas ir normāli. Tā ir normāla aizsardzības reakcija, bet, ja tas ir bieži, tā jau kļūst problēma, tas parāda arī neuzticību. Nesen es dzirdēju tādu teicienu: “Uzmanies no tiem cilvēkiem, kuri ir ļoti pacietīgi.” Uzmanies no tiem cilvēkiem, kas ir ļoti pacietīgi, jo viņu pacietības mērs vienreiz beigsies. Ir kaut kāds mērs. Esi uzmanīgs no šiem pacietīgajiem cilvēkiem. Tas ir labi, bet viņiem beigsies šis mērs. Kad tu pastāvīgi, regulāri apvainojies, agri vai vēlu tas viss beigsies. Jo vienā reizē būs tāda apvainošanās - “pēdējās vakariņas”. Kaut kad tas beigsies. Vai nu tu mainies, vai arī tevi tas aizvedīs prom no Dieva. Ir kaut kādas pamatlietas, kuras nemainot, tu līdz galam nevari aiziet, tu mūžīgo dzīvi vienkārši neiemantosi. Ir lietas, kuras var klibot, mums visiem kaut kas klibo. Mēs visi mācāmies, krītam un ceļamies, bet ir tādas fundamentālas lietas, kuras šodien liekas sīkas, bet ilgtermiņā, ja tās nerisinām, tās noteikti novedīs pazušanā. Jo velna mērķis ir zagt, nokaut un nomaitāt. Pirmkārt, ko dara apvainošanās? Nošķir tevi no Dieva cilvēkiem, no tās vides, kurā tev būtu jābūt. Ja runa ir par draudzi, tev ir jābūt draudzē, bet tev ir apvainošanās. Kā tu vari no mācītāja kaut ko saņemt, ja tu pastāvīgi esi uzpūties, kā tu vari no mācītāja saņemt vārdu? Kā tu vari grupiņā vēl kaut ko saņemt, ja pastāvīgi apvainojies uz brāli vai māsu? Kā tu vari grupiņā kaut ko saņemt, ja pastāvīgi brālis vai māsa tevi besī? Zini, kurus besī? Tiem, kuriem tie besi ir iekšā, tiem arī viss besī. Ir tādi cilvēki, kurus viss kaitina un viņiem ļoti jāsavaldās.

6) Uzbrūk līderiem.

Cilvēki, kuri pastāvīgi konfliktē ar vadītājiem. Šad tad kaut kas jau var būt, bet no konflikta ar līderiem būtu ļoti jāuzmanās. Arī līderiem attiecībās ar mācītāju vai jebkuram cilvēkam attiecībās ar mācītāju jāuzmanās. Ja bieži konfliktē, ja grupiņā negatīvi izsakās par mācītāju vai saka: “Tikai nesaki mācītājam,” tas visu izsaka. Mums bija gadījums, kad pāris gribēja precēties. Meitene nāca pie manis un teica: “Viņš teica, lai es nesaku mācītājam, bet es tev pateikšu.” Man nebija ilgi jādomā, es uzreiz pateicu: “Tas nav tavs īstais cilvēks.” Viņš grib dabūt meiteni, un tikai tā, kā viņš to grib. Tas, kas viņai ir svēts un svarīgs, arī draudzes mācītājs, viņam nav tik svarīgi. Viens teikums: “Tikai nesaki mācītājam,” visu izsaka. Nav svarīgi, no kurienes tas nāk un kādā līmenī. Nav svarīgi, kādā līmenī tas viss tiek izteikts. Ja grupiņās kāds pastāvīgi bubina un nepiekrīt, tā jau ir tāda atklāta uzbrukšana līderiem.

7) Ievainoti un nedziedināti cilvēki.

Tu esi izgājis 7 inkaunterus un joprojām esi nedziedināts. Zini, inkaunters savā būtībā nav nekas tāds baigi īpašais. Jebkurā gadījumā lielākais darbs ir pašam ar sevi un savu raksturu. Tevi tie ļaunie gari un velni traucē? Apmēram 1% gadījumu tā arī ir, ka kāds velns traucē, bet pamatā cilvēkam traucē paša raksturs, paša nevēlēšanās kaut ko mainīt un atbildības novelšana uz citiem.

8) Vētraina laulības dzīve.

Visi šie punkti ir jāskatās kopumā, un, ja laulība ir vētraina, tad ir bēdīgi, bet tas arī var būt par iemeslu, kāpēc cilvēks kļūst neuzticams. Ir laulības, kurās pastāvīgi kaujas, nāk ar zilām acīm, izsistiem zobiem, zilumiem, pastāvīgi saskrāpētu seju utt.  Es TikTok redzēju tādu jociņu – resns vīrs līdz pusei pliks sēž pie galda, ēd zupu, atnāk sieva un saka: “Tu vakarā neko neplāno, es tev uztaisīšu scēnu.” Vēl bija arī cits joks – vīrs sēž pie galda un saka: “Kur maize?” Sieva pamet viņam maizi. Un pēc brītiņa vīrs prasa: “Un desa nebūs?” Un desa trāpa pa krūtīm, tad vīrs saka: “Paldies, mērci nevajag!” Dažas scēnas varbūt pat ir vajadzīgas, bet es personīgi esmu redzējis cilvēkus, kuri ģimenes konfliktu dēļ kļūst neuzticami. Tur ir visādas problēmas, un cilvēki vairs netiek galā. Draudzes pirmsākumos slavētājs ar sievu kopā brauca no tālienes uz Rīgu, lai dievkalpojumā slavētu Dievu. Un viņš neatbrauca, jo, kad viņš man zvanīja, es dzirdēju kliedzienus, lamas, atmosfēra bija tik nokaitēta, ka viņš vairs nespēja slavēt. Draugi, uzticams cilvēks slavēs arī pēc tam, ja būs sists, pērts, lamāts. Vētraina dzīve, ja to nemaina, var beigties slikti.

9) Pastāvīgi iebilst un sevi attaisno.

Ir cilvēki, lai ko tu neteiktu, viņi pastāvīgi iebilst un nekad ne pie kā nav vainīgi. Tā arī ir pazīme, kas ir jāmaina.

10) Neiztur kritiku.

Tu zini, ka viņam ir kāda problēma, bet neko nevari aizrādīt, pamācīt. Tev ir trīs dienas jāgavē, jālūdz, lai aizietu pie viņa un pateiktu to, kas ir jāpasaka.

11) Netur vārdu, ka jā ir jā un nē ir nē.

Kaut ko apsola un neizdara, pat elementāros sīkumos. 

12) Tiecas pēc karjeras un atzīšanas.

Kā tas izpaužas draudzē? “Es viņam uzliku rokas, un Dievs viņu dziedināja.” Var redzēt, ka viņš grib, ka caur viņu tas ir noticis. Viss notiek caur viņu! Bet draudzē viss nenotiek caur vienu cilvēku. Viss notiek caur mums visiem kopā. Neviens draudzē nav kļuvis par to, kas viņš ir, bez citu palīdzības, jo tas ir komandas darbs. Bet cits grib izcelties, viņam vajag tādas un šitādas skolas, un jābūt ir tikai tā un ne citādāk. Tā arī ir neuzticības pazīme, kad tiecas pēc karjeras un atzīšanas. Galvenais, mums  vajag atzīšanu no Dieva! Un tad arī no cilvēkiem saņemsim atzīšanu.

13) Neklausās sprediķus un tos nepieraksta.

Es nesaku, ka vienmēr obligāti viss ir jāpieraksta. Es zinu, ka ir cilvēki, kas visu pieraksta, bet nedzird, ko runā. Ja draudzē ir noteikts, ka jāpieraksta, tad ir jāpieraksta, vismaz līderi pieraksta, lai ar galvenajām domām, atklāsmēm varētu dalīties grupiņās, kaut gan mums pēc tam viss ir internetā, ar visu tekstu. Ja neklausās sprediķus, sprediķa laikā ir izklaidīgs, slavēšanas laikā neslavē, ir skaidrs, ka tie ir neuzticami cilvēki. Viņi visu dara pretēji nekā citi. Mums ir jauns draudzes kalendārs “Es esmu pasaules gaisma”. Vai tev mājās ir šis kalendārs? Ja nav, tā ir pazīme, ir problēmas ar uzticību. Bet tu domā, ka mācītājs grib pārdot savus kalendārus? Tie ir par pašizmaksu. Paši esam iespieduši un nosponsorējuši. Ja tu saki, ka esi draudzē “Kristus Pasaulei”, un tev nav kalendāra, kāpēc? Protams, var būt kāds iemesls. Ja tu kaunies no draudzes simbolikas, tad tas ir interesanti.

14) Neuzticams cita darbā.

Cilvēks, kurš pie sava darba devēja neizpilda savus darba pienākumus, skolā slikti mācās utt. Ir saprotams, ka viņa dzīves veids ir neuzticamība.

15) Nedod desmito tiesu.

Neuzticams finansēs. Draudzes patrioti grib dot Dievam to, kas Viņam pienākas, un grib, lai viņa draudzē nekas netrūktu. Viņi dod desmito tiesu un ir ziedotāji. Ja ir problēma ar finansēm, tā vienkārši ir jāmaina.

16) Nepiedalās visos draudzes pasākumos.

Visos arī nav jāpiedalās, bet ir bāzes pasākumi, un tu to vienkārši neizmanto. Speciāli atbrauc kāds uzaicināts cilvēks, un tevi tas neinteresē. Tā ir pazīme pieaugušiem cilvēkiem, jaunatnācējiem tas varētu nebūt tā.

17) Atbalsta kādu, kas izdara nepareizus lēmumus.

Grupās un citur ir cilvēki, kas izdara nepareizus lēmumus. Un reizēm atrodas tādi, kas viņus atbalsta. Ja otrs izdara kaut ko nepareizu, kas ir pretējs draudzes mācībai, un tu viņu atbalsti, tā ir atklāta neuzticības pazīme. Un īpaši, ja tas tiek izdarīts publiski. Tu vadi grupiņu, un grupiņas laikā viens pēkšņi runā nepareizas lietas? Vadītājs aizrāda, un kāds nostājas pret vadītāju? Tas, kas nostājas, ir neuzticams cilvēks. Vadītājs ir jāatbalsta, nevis jāiestājas pret vadītāju. Godīgi sakot, tāds cilvēks saceļas pret savu vadītāju. Tādam cilvēkam ir jāmainās.

18) Saindē apkārtesošos, izplatot nepatiesas baumas, aprunājot citus.

Nedaudz jau var, bet esiet uzmanīgi! Lai tu nesaindē cilvēkus, uzstājoties pret mācītāju, pret draudzi, pret Dievu, pret grupiņas vadītāju. Vienā manā tiešsaistē kadrā bija redzama viena tumba, tā nav lēta, bet vecs modelis. Un ir saprotams, ka kādiem cilvēkiem šobrīd ir pasūtīts izsekot un pazemot partijas aktīvistus. Viņi bija nepareizi izrēķinājuši, cik maksā mana tumba, un reklamēja to Twitter. Mēs, piemēram, ar Sandri Toču sākam tiešraidi, un pirmais trollis prasa, cik maksā audio aparatūra. Var redzēt, ka viņi, varbūt pat valdošo aprindu apmaksāti troļļi, traucē mūsu darbu. Bet ir cilvēki, kas uz to uzķeras. Ir skaudīgi cilvēki. Jā, man ir laba audio sistēma un es klausos mūziku tā, ka visas plaušas vibrē. Man tas patīk! Es gribu sev mājās tādu skaņu. Un es ar to nodarbojos no, apmēram, desmit gadu vecuma. Mani vienmēr tas ir interesējis, un laika gaitā ir iegādāta pieklājīga skaņas aparatūra, lai klausītos pieklājīgu mūziku. Jā, man arī ar BMW patīk ātri braukt. Jā, man bija BMW M5, bet tagad vairs nav, tagad ir dīzelis. Un man nevienam par to nav jāattaisnojas. Bet ir cilvēki, kam nav nekas, kuri neko nav devuši, bet uzskata, ka viņi ir apzagti, jo kādam kaut kas ir. Un viņi saindē cilvēkus, izplatot baumas. Ja tādi cilvēki ir draudzē, tie ir ļoti neuzticami.

19) Sieva vai vīrs Jezebele.

Jezebele ir ļaunais gars cilvēkā, kas valda pār viņu. Ja sieva valda pār vīru, tas vispār nav pieņemams. Bet ir tādi vīri, pār kuriem sievai ir jāvalda, citādi ģimenei ir beigas. Bet vispār tas nav normāli. Bet jebkurā gadījumā Jezebele ir tā, kas nosaka, kā būs ģimenē, kā būs draudzē. Tas ietekmē, bet tas vēl nenozīmē, ka būsi neuzticams, bet tas ir risks, ka tu ļauj cilvēkiem sev blakus runāt sliktu par draudzi, neiebilsti, bet vienkārši klausies, es domāju, ka tev ir problēma ar uzticību. Tas ir jārisina! Nevari ļaut runāt sliktu par to, kas ir tavi svētumi, bet tev ir jāpasaka savs viedoklis.

20) Pārāk daudz domā par naudu.

Visur tikai nauda, nauda, nauda, bez komentāriem.

21) Kavē sapulces.

Tu esi redzējis cilvēkus, kuri kavē, tad paliek koridorā un pēc tam vispār vairs nenāk? Es esmu tādus redzējis. Vispār kavēšana izrāda necieņu pret cilvēkiem. Kādreiz jau gadās, bet, ja tas ir dzīvesveids, tad tā nav uzticības pazīme.

22) Nepiedalās mācītāja sveikšanā.

Man negribās šo punktu pat pieminēt. Kāpēc nevar apsveikt? Uzraksti zīmīti. Atnāc paspiest roku, bet viņi vienkārši nepiedalās. Kāpēc? Tāpēc ka es šim cilvēkam neesmu viņa mācītājs, neesmu viņam svarīgs, viņam nav svarīgi, ko Dievs ir ielicis draudzes priekšgalā. Bet draudzei nākas ievērot šo kārtību, lai mēs būtu drošībā un visi varētu garīgi augt.

23) Pasivitāte.

Cilvēki, kuri negrib kalpot. Ir regulāri attaisnojumi, kāpēc viņi nevar kalpot. Kad atvērsi savu grupiņu? Nu, tad, kad es pats gribēšu. Pazīme. Tev nevajag gribēt. Grupiņa ir jāceļ.

24) Kritizēšana.

Kritizēt vajag, bet ar mēru. Ja ir pārmērīga kritizēšana, tad ir jautājums, ko tu kritizē? Ja kritizē savu draudzi, nebūs pareizi. Jāuzmanās arī kritizēt citas draudzes. Man pašam par to ir jādomā.

25) Politika jeb cilvēku pulcināšana ap sevi.

Kad neapmierināts cilvēks pulcina ap sevi citus neapmierinātus cilvēkus, tad veidojas neveselīga atmosfēra. Tagad nav lielo sapulču, tāpēc mēs to neredzam. Bet ir grupiņas pa stūrīšiem, redzi, ka viņi ir neapmierināti, bet, ja pienāksi klāt, būs klusums. Ko viņi tur runā? Kas tur ir? Klusums, nevar teikt, viņiem tur ir savas kritizējošās runas. To var redzēt ne tikai draudzē, bet jebkur. Ko dara tie, kas ir sacēlušies un aizgājuši? Viņi taču viens bez otra nevar dzīvot! Raksta sūdzības, taisa politiku, pieaicina “Aizliegto paņēmienu”. Ko tikai nedara! Lai Dievs viņus svētī!

26) Familiaritāte.

Kas tas ir? Tas ir tā, ka Pēteris pie manis pienāk, uzsit man tā kārtīgi pa plecu un saka: “Čau, vecais!” Draudzē mēs ievērojam subordināciju. Cienam tos cilvēkus, kas ir iecelti kādos amatos ar atbildību pār citiem. Man jau duras ausīs, kad mani nosauc par Mārci. Ja tev ilgstoši grupiņā mācītājs ir mācītājs, bet citam tikai Mārcis vai vispār vēl kaut kas cits, tu zini, ka es viņam neesmu autoritāte. Viņš uzskata sevi par līdzīgu. Bet nevar būt līdzīgs. Es neesmu labāks par citu cilvēku. Bet draudzē un vispār visur arī valsts uzbūvē ir amati un visi nav līdzīgi, cits citam pakļaujas, ņemot vērā atbildības līmeni. Draudze familiāri nevar funkcionēt. Tas būs vienkārši bars. Ko es varu saņemt no cilvēka, kas man nav nekas? Kā tu vari saņemt kaut ko no cilvēka, ko tu kritizē?

27) Aizraujas ar citu mācītāju mācībām.

Ir labi lasīt un mācīties no citu mācītāju grāmatām. Bet, ja redzi, ka cilvēks sāk nepareizi uzvesties, ne kā mūsu garā, tad zini, ka tā ir sveša uguns. Vispirms vajag aizrauties ar kalpošanu savā draudzē. Ja tev nav ko darīt, sāc kalpot cilvēkiem! Tur ir visa gudrība, bet, nē, tev ir jāiet dziļumā? Tas mācītājs runā dziļumus? Tā ir pazīme, ka cilvēkam ir problēma ar uzticību.

28) Skābas sejas.

Tās vienkārši ir pastāvīgi skābas sejas.

29) Pārmērīgs uzsvars uz savu ģimeni vai savu vīru vai sievu.

“Mana sieva, mans vīrs, mani bērni.” Tas viss ir svarīgi, bet pārmērīgs uzsvars nav labi.

30) Bērnus neaudzina draudzes garā.

Tas nozīmē, ka tu savos bērnos negribi redzēt to, kas ir tavā draudzē. Esi apdedzinājies, tāpēc bērnus audzini pēc sava prāta. Tā arī ir neuzticības pazīme. Un no šīm 30 neuzticības pazīmēm ir jātiek vaļā. Ja kādu no tām saskati sevī, lūdz par to, formulē šo problēmu un rauj to ārā Jēzus Vārdā! Āmen! Tas ir no Dāga Hevarda Milla grāmatas “Uzticība un neuzticība”.

Piemini savu mācītāju. Tad, kad tu runā šeit no kanceles, tu vismaz piemini, ka mācītājs saka tā un tā. Tu nepieminēsi Džeinu Fondu, Alenu Delonu, Arnoldu Švarcenegeru vai Vilni Gleški. Tu pieminēsi savu mācītāju. Protams, citus vari pieminēt droši, bet tas jau nāk ārā no tevis, uz kā tu balsties, vai uz savas draudzes mācību, uz savu mācītāju. Uzticams cilvēks atzīst sava mācītāja nopelnus viņa dzīvē. “Jo mans mācītājs manī ir ieguldījis labas lietas.” Tas viss palīdz tev nekļūt neuzticamam. Jo tikai uzticams cilvēks var aiziet līdz galam. Kā jau minēju, viss sākas ar maziem darbiņiem. Uzticība ir visu šo īpašību kopums. Citē savu mācītāju, aizstāvi savu mācītāju, arī par viņa kļūdām aizstāvi. Un pasargā savu mācītāju. Es te visus sargāju, ņemos, bet izrādās, ka arī savu mācītāju vajag aizstāvēt.

Tā kā bija Cesvaines pilī, kur es dabūju mācīt savu komandu. Pāris gadus atpakaļ mēs tur ar komandu bijām evaņģelizācijas dievkalpojumā. Iebraucām Cesvaines pilī, dabūjām gidu. Gids, sieviete, stāstīja interesantas lietas. Apstājāmies pie strūklakas, varējām uzdot jautājumus. Es jautāju, kas tā ir par strūklaku? Viņa atbildēja: “Labrītiņ no rītiņa!” Un pazemoja mani visu priekšā. Es saņēmos, būšu pazemīgs. Ejam tālāk, kāpjam augšā pa kāpnēm. Es domāju – uzdošu atkal jautājumu. Kāpēc nevar uzdot jautājumu? Uzdodu jautājumu, un atkal atbilde līdzīga kā iepriekšējo reizi. Tad es viņai pateicu pretī: “Klausieties, mēs jums maksājam, lai jūs mūs mācītu un stāstītu, nevis pazemotu citu priekšā.” Viņa kaut ko nomurmināja, un mēs gājām tālāk. Bija slikti! Bet kas bija vissliktākais? Neviens neteica ne vārda, neiestājās par mani, ka tā nav labi utt. Es biju viens pats ar šo nelaipno gidi. Un man bija jāsavāc kopā mana komanda un jāpamāca, ka tā nav pareizi. Mācītājs arī ir jāaizstāv. Viņa to runāja par mani, arī par tevi viņa runāja. Tu vari domāt, ka tev ir vienalga, ko runā par tavu mācītāju, par mammu, par tēti, bet uzticams cilvēks iestājas par savu mācītāju, iestājas par savu mājas grupiņu, iestājas par savu draudzi un iestājas par savu Latviju. Ja Latviju pārvalda tādi, kā tagad, tad mēs iestājamies par savu Latviju. Un darām visu, ko varam, lai Latvija kļūtu labāka.

Ko mēs šodien iemācījāmies? 30 neuzticības pazīmes, kas ir jāizmaina, ja tās redzam sevī. Uzticamība ir nelokāmība un pastāvība pret kaut ko vai par kaut ko. Un, ja esi izvēlējies Dieva ceļu, tad esi uzticams Dievam, esi uzticams savai draudzei, esi uzticams savam mācītājam, savai mājas grupiņai, savai kalpošanai. Esi uzticams savai ģimenei, savam darbam vai biznesam. Esi uzticams līdz galam pamatlietās un arī sīkās lietās, jo uzticamību kopumā veido daudzu mazu īpašību kopums. Esi svētīts! Es tevi mīlu! Es vēl lūgšu Dievu par tevi. Debesu Tēvs, es Tevi lūdzu, Kungs, šis vārds, ko dzirdējām šodien, lai tas krīt auglīgā augsnē, lai tas nes augļus tieši tagad Jēzus Kristus Vārdā. Kungs, mēs visi apzināmies savas negatīvās puses, apzināmies arī stiprās puses, un mēs izraujam un izmainām jebkādas rakstura īpašības, lai iegūtu īpašības, kas apstiprina uzticību Tev. Lai mēs esam vieni no tiem uzticamiem kalpiem, kuriem Tu teiksi: “Labi, tu uzticīgais kalps, ieej priekā, ieej Tēva godībā” Jēzus Kristus Vārdā, lai neviens no mums nav neuzticams un pazūd. Jēzus Vārdā! Āmen!

Mācītāja Mārča Jencīša sprediķi ”Uzticība un neuzticība” pierakstīja un rediģēja draudzes ”Kristus Pasaulei” redakcija


Cilvēciskais faktors draudzē

Publicēja 2021. gada 8. dec. 03:49Līga Paņina

Ziņas datums 08.12.21.

Šodienas svētrunas tēma ir „Cilvēciskais faktors draudzē”. Kas ir cilvēciskais faktors? Jēzus Kristus ir vienlaicīgi cilvēks un vienlaicīgi Dievs, kas norāda uz Viņa cilvēcisko un dievišķo faktoru. Starp abām šīm Kristus īpašībām ir nepieciešams saprast balansu, lai mēs veiksmīgi varētu augt un aiziet līdz galam un galu galā atstāt kaut kādu mantoju šeit uz zemes; ko mēs esam darījuši Dieva godam un savam tuvākajam un savai valstij. Ir nepieciešams balanss. Kā to saprast? Ja mēs pārāk lielu uzsvaru liekam uz cilvēcīgo, tad to vairs nevar saukt par ticību Dievam. Kāpēc ir vajadzīga ticība Dievam, ja mēs visu darām paši, cilvēcīgi? No otras puses, ja mēs visu uzveļam Dievam, lūdzam, prasām un gaidām, lai Viņš dara, bet paši no savas puses neizdarām savu daļu, tad tas ir disbalanss un Dieva kārdināšana, jo mēs nedarām to, kas būtu jādara mums, neuzņemamies to atbildību, ko Dievs ir uzlicis mums. Tāpēc visās lietās ir vajadzīgs balanss. Šodien mēs nevis runāsim par dievišķo faktoru, ko dara Dievs, bet par cilvēcisko faktoru.

1. Draudzē ir struktūra.

Tu vadīji Savu tautu kā avis ar Mozus un Ārona rokām.” (Psalms 77:21)

Dieva vadība nav kaut kas abstrakts, kaut kas tik ļoti brīnumains un neparasts, ka pats no sevis viss notiek, draudze pati par sevi pastāv, pati no sevis uzvar vai neuzvar, cilvēki paši no sevis aug, kļūst stipri, ticīgi, dzīvo svētu dzīvi, darbojās Gara dāvanās, kļūst par savas tautas patriotiem, pirmkārt par Dieva valstības patriotiem, kas tiešām aiziet līdz galam un iemanto mūžīgo dzīvību. Draugi, tas nenotiek pats no sevis, jo Dievs vada Savu tautu kā avis ar Mozus un Ārona rokām, un tas nozīmē, ka draudzē ir struktūra. Kā šī struktūra izskatās?

Un Es tev saku: tu esi Pēteris, un uz šās klints Es gribu celt Savu draudzi, un elles vārtiem to nebūs uzvarēt.” (Mateja evaņģēlijs 16:18)

Jēzus grib celt Savu draudzi ar Pētera rokām. Pēteri Jēzus atstāja kā vadītāju mācekļu grupai, ko Viņš atstāja šeit virs zemes, un pats devās pie Tēva labās rokas.

Ikvienā draudzē viņi tiem iecēla vecajus; gavēdami un Dievu lūgdami, viņi tos nodeva Tā Kunga ziņā, kam tie bija sākuši ticēt. (Apustuļu darbi 14:23)

Pāvils pats apciemoja šīs draudzes un vēl iecēla vadītājus. Dievs vada draudzes ar cilvēku rokām, ar Dieva ieceltu līderu rokām. Mēs jau pašā svētrunas sākumā noskaidrojām, ka nekas pats no sevis nenotiek, pats no sevis nedarbojas, bet darbojas caur cilvēkiem. Lūk, cilvēciskais faktors draudzē – Dievs darbojas caur līderiem. Kā tas draudzē izskatās? Pirmkārt ir Dievs, otrkārt ir konkrētās draudzes mācītājs. Ja draudze ietilpst savienībā jeb konfesijā, tad ir bīskapi, virsbīskapi un visas konfesijas galvas – tie ir cilvēki. Mūsu draudzes gadījumā – Dievs, vecākais mācītājs, grupu līderi un dažādi kalpošanas līderi. Dievs vada un ceļ Savu draudzi ar cilvēka rokām. Ja mēs gribam, lai Dievs darbojas mūsu dzīvēs, lai darbojas pašā draudzē, lai draudze ir pasargāta un plaukstoša, tad mums ir jāņem vērā šis cilvēciskais faktors.

Dzenieties man pakaļ tā, kā es Kristum!” (1. Korintiešiem 11:1)

Tu Dievu nevari redzēt, tu vari dzīties pakaļ reālam cilvēkam, tu vari uzklausīt padomu no reāla cilvēka. Jā, tu lasi Dieva vārdu. Pirmkārt ir Dievs, otrkārt ir cilvēks. Pāvils saka, kā viņš dzenas pakaļ Kristum, tā ir jādzenas pakaļ viņam. Tas norāda uz draudzes struktūru. Dievs vada Pāvilu, un Pāvils vada draudzi. Pāvila vadība ir Dieva vadība. Paklausība Pāvilam bija paklausība Dievam. Ja šis cilvēks ir Dieva iecelts, tad, paklausot viņam, mēs paklausam Dievam, - dzenoties viņam pakaļ, darot tā, kā viņš dara.

Un jūs kļuvāt par maniem un Kunga Kristus sekotājiem, uzņemdami sludināto vārdu Svētā Gara priekā, panesdami daudz spaidu. (1. Tesaloniķiešiem 1:6)

Nav gluži nepareizi, ja nosauc kādas draudzes cilvēkus konkrētā draudzē pēc mācītāja vārda. Tas nav nekas neparasts arī dažādās organizācijās. Piemēram, staļinieši, ļeņinieši. Arī draudzēs tas nav nekas nepareizs. Jā, mēs piederam Dievam, bet mēs apzināmies mācītāja nozīmi, mēs apzināmies draudzes struktūru nozīmi un mājas grupu vadītāja nozīmi. Mēs apzināmies dažādu kalpošanu un to vadītāju nozīmi.

Konkrētā vienā draudzē ir konkrēts mācītājs, kurš deleģē līderus citās kalpošanās un grupās. Paklausot šiem cilvēkiem jeb respektējot šos cilvēkus, tu respektē Dievu. To ir svarīgi saprast ikvienam, kurš mani tagad dzird (un lasa). Pirmkārt, Dieva vārds. Protams, ir kādas atšķirības, kā mēs lasām Dieva vārdu, kā mēs to izprotam, bet ir fundamentāli jautājumi, kuros nevar piekāpties. Otrkārt, ir mācītājs un pēc tam visi citi līderi. Tāpēc, ja tavā grupiņā vai tavā kalpošanā tavs vadītājs runā pretēji nekā tavs mācītājs, neklausi viņu, jo tas nav no Dieva. Tad tu nāc pie mācītāja un runā ar viņu, ja tavs vadītājs runā pretēji kā mācītājs, jo draudze nevar būt vienota un augt, un tu nevari būt veselīgā draudzē, ja tajā nav vienotības pareizā secībā – Dievs, mācītājs, līderi. Lielās konfesijās, piemēram, katoļu, ir pāvests, arhibīskaps, bīskapi utt. Viņiem ir liela hierarhija attiecīgā secībā, bet ņemot vērā to, ka katrā reģionā ir kaut kādas pašnoteikšanās. To sauc par autonomiju. Pastāv dažādas valstis, kongregācijas, federācijas, kurās ir pašnoteikšanās. Latvijai šobrīd nav nekādas pašnoteikšanās, bet kādu laiku atpakaļ vēl kāda pašnoteikšanās bija. Kaut arī uz papīra skaitās, ka ir, bet tās vairs nav. Padomju Savienība arī uz papīra skaitījās brīnišķīga valsts, viss tik ārēji skaisti bija. Piecgades plāni bija, viss skaitījās labi, bet realitātē viss bija citādāk. Tāpēc jāņem vērā, ka lielās kongregācijās, lokālās draudzēs ir cita kultūra, tā ir konrēta valsts, ir kaut kāda pašnoteikšanās, bet fundamentālos jautājumos ir jāskatās uz centrālās vadības pusi. Šeit viss ir vienkārši, viena draudze, viens dibinātājs, vecākais mācītājs, un pēc tam pārējie mācītāji un līderi. Lūk, tikai tādā secībā un ne otrādi.

Tevi vienmēr kāds ietekmēs! Katram ir vajadzīgs savs treneris. Neviens sportists negūst panākumus, ja viņam nav sava trenera. Ja mēs skatāmies uz situāciju Latvijā, ja kādi sportisti brauc uz Olimpiskajām spēlēm, bieži notiek tā, ka esošie treneri paiet maliņā, un viņiem tiek piešķirts olimpiskais treneris, cita līmeņa treneris, kas ved uz Olimpiskajām spēlēm. Protams, ne vienmēr tā ir, bet bieži tā notiek. Trenerim ir ārkārtīgi liela nozīme. Kāpēc Rīgas “Dinamo” spēlē tā, kā viņi spēlē? No kā tas ir atkarīgs? No trenera. Protams, ir arī finansiālais aspekts, bet tā jau ir cita opera, bet lielākoties – ja komandai viss ir un tā pastāvīgi zaudē, kas ir jāmaina? Parasti maina treneri, un tas ir pareizi. Jebkurā organizācijā, biznesā vai valsts struktūrā, ja kaut kas neiet pareizi un nav rezultātu, tad līderis ir jāmaina. Nomainot līderi, mainās viss. Kas šodien ir vajadzīgs Latvijai? Nomainīt tās līderus. Viss mainīsies tad, kad esošās valdības vietā nāks jauni, savas valsts patrioti, kas tiešām iestājas par kristīgām vērtībām, par normālām morāles vērtībām, kas iestājas par Latviju, par brīvību un demokrātiju. Tagad daudzi sauc baltu par melnu un melnu par baltu. Kā teica Kārlis Ulmanis: ”Visiem viena taisnība un vienas tiesības, un visiem viens likums.” Šobrīd tā nav, nav vienādu tiesību, kādi ir vienlīdzīgāki par citiem, un tā ir problēma. Kas ir jādara? Ir jānomaina līderi, kuri ir tikai daži cilvēki.

Es pasūtīju grāmatiņu „Ādamsona faili”. Tie, kas manā Facebook lapā ieskatās, tie jau visu zina, tie, kas neieskatās, nezina. Grāmatas saturā jau pirmais teikums ir šāds: “Es viennozīmīgi zinu, ka lielākais narkotiku kontrabandistu grupējums Latvijā, kas sastāv no bijušajiem spēka iestāžu darbiniekiem, sponsorēja politisko partiju “Vienotība”, zinu to, ka agrāk šis grupējums narkotiku pārvadāšanai izmantoja armijas cilvēkus.” Tas ir tikai viens teikums grāmatā „Ādamsona faili”. Pats grāmatas autors sākumā ironiski saka: „Protams, arī šīs grāmatas pamatā nekādā gadījumā nav patiesi notikumi, arī šīs grāmatas varoņi ir izdomāti, no A līdz Z, jo Latvijas valstī, cik vēl no tās ir palicis pāri, nekas tāds notikt nevar.” Es padalīšos ar to, ko izlasīju, bet viens ir skaidrs - valsti vada mafija, kas ir saistīta ar visnetīrākajiem morāles pārkāpumiem un netīriem darījumiem. Par to liecina viņu darbi, kā viņi izturās pret cilvēkiem. Kas jādara? Vienkārši jānomaina. Draudzē ir tieši tas pats. Kas notiek konkrētā grupā, konkrētā kalpošanā, par to 100% atbildīgs ir līderis. Kas notiek draudzē? Atbildīgs 100% esmu es pats. Katrs ir atbildīgs.

Vienmēr kāds tevi ietekmē. Diemžēl cilvēki ietekmē vairāk nekā Dievs. “Es lasu Bībeli, esmu Dieva klātbūtnē, un Dievs mani baigi ietekmē.” Cilvēki tevi vairāk ietekmē. Piemēram, tu lasi Bībeli, un tur rakstīts: „Dievs man nav devis bailības garu, bet spēka, mīlestības un paškontroles garu.” Dievs saka, ka tu visu vari, un tajā brīdī tu jūties spēcīgs, stiprs kā lauva no Jūdas cilts. Tu lasi, ka Dievs tevi nav radījis ne par viena cilvēka vergu. Tu pie sevis saki, ka nebūsi nekāds vergs, būsi brīvs cilvēks, jo Dievs tevi ir radījis brīvībai. Pēc tam tu ej uz darbu, un tev dod parakstīt papīru, ja tu nevakcinējies, tevi atlaiž no darba. Ko tu dari? Tu vairs nejūties kā lauva. Tu zini, ka tev ir jābaro bērni, bet tevi atlaiž no darba, un tu neko jaunu neatradīsi, tev pēkšņi būs sliktas domas. Es uzdevu kādam stipram cilvēkam jautājumu, vai nav tādi brīži, kad viņš šaubās. Šis cilvēks nav kristietis, un viņš atbildēja, ka nešaubās. Fundamentālos jautājumos, par kuriem es esmu pārliecināts, es nešaubos. Tu esi fundamentāli brīvs cilvēks, tu neesi eksperimentu trusītis. Tu varbūt atbildi, ka neesi eksperimentu trusītis, bet pēc tam saki, ko tu ēdīsi, ko tu ģērbsi, citu darbu vairs neatradīsi, tev ir jau 25 gadi, ko vairs dzīvē iesāksi utt. Iesi uz vakcinācijas centru, kurā medmāsiņas vasarā pelnīja līdz sešiem tūkstošiem un ārsti līdz deviņiem tūkstošiem? Tagad šie ārsti kurn, ka viņiem par maz naudas esot. Astoņdesmit miljoni, simtu divdesmit gultas vietas uztaisītas, bet viņiem atkal nav naudas. Vasarā viņi varēja pelnīt līdz deviņiem tūkstošiem. Kāpēc tu iesi vakcinēties? Tāpēc, ka cilvēku ietekme ir stiprāka. Tāpēc izvēlies, kādi cilvēki ir tev blakus. Jebkurā gadījumā cilvēki tevi ietekmēs. Tavā darbavietā, skolā, ģimenē, uz ielas, caur televīziju, caur reklāmām, vienmēr būs cilvēki, kas tevi ietekmēs. Tu saki, ka tevi neietekmē tas, neietekmē mūzika un citas lietas, neietekmē, neietekmē. Mūs visus ietekmē cilvēki. Tāpēc, ja tu izproti šo cilvēcisko faktoru, ka cilvēki tevi ietekmē, tad izvēlies, kuriem cilvēkiem tu apzināti ļausi ietekmēt savu dzīvi. Izvēlies, kuriem cilvēkiem tu dzīsies pakaļ. Pirmkārt, jādzenas pakaļ Dievam, bet Dieva vārds saka, ka Viņš Savu draudzi vada ar Mozus un Ārona rokām. Pāvils saka, lai viņam dzenas pakaļ, kā viņš Kristum.

Viņš arī devis citus par apustuļiem, citus par praviešiem, citus par evaņģēlistiem, citus par ganiem un mācītājiem, lai svētos sagatavotu kalpošanas darbam, Kristus miesai par stiprinājumu, līdz kamēr mēs visi sasniegsim vienību Dieva Dēla ticībā un atziņā, īsto vīra briedumu, Kristus diženuma pilnības mēru. (Efeziešiem 4:11-13)

Kad mēs sasniegsim briedumu? Tad, kad mūsu draudzē būs apustuļi, pravieši, evaņģēlisti, gani un mācītāji.

Tad mēs vairs nebūsim mazgadīgi bērni, kas cilvēku viltus spēlē, viņu viltīgas rīcības piekrāpti, tiek šurpu turpu svaidīti, padodamies katram mācības vējam. (Efeziešiem 4:14)

Politiķu un cilvēku viltīgas rīcības piekrāpti cilvēki. Kāpēc? Tāpēc, ka viņiem nav apustuļu, mācītāju un ganu. Jēzus konkrēti saka, ka sitīs ganu, un avis izklīdīs. Ja gana nav, tad avis izklīst. Ja tu izvēlies nepareizus cilvēkus, kas tevi ietekmē, viņi tevi ietekmēs. Man bija intervija ar Jāni Pļaviņu, nedēļas personību, kas svētdien sešos vakarā tiks publicēta. Gandrīz divu stundu garumā, ar labiem jautājumiem. Mēs intervijā noskaidrojām, ka viņa vecāki bija ārsti. Viņš ir kļuvis par to, kas viņš ir, nevis tāpēc, ka vecāki teica, kā pareizi darīt, bet tāpēc, ka viņš redzēja šo cilvēku liekulību. Viņš redzēja, ko viņi dara un kā viņi runā, un viņš tā nevēlējās.

Ir tāds sakāmvārds, ka ābols no ābeles tālu nekrīt, bet reizēm krīt. Reizēm no dzērāju ģimenes nāk cilvēks, kurš vispār nekad dzīvē alkoholu nav pat pagaršojis. Tas tā ir noticis ar Jāni Pļaviņu. Viņš negribēja dzīvot tā, kā viņa vecāki, un tas paskaidro, kāpēc viņa būtība ir tieši tāda. Jāni nav iespējams vienkārši piekrāpt, jo viņš uzreiz redz, kur ir falšas lietas. Tāpēc mums ir jāizvēlas pareizie cilvēki, kuri mūs ietekmē. Ja Dievs draudzē ir iecēlis mācītāju un mācītājs, pakonsultējoties ar Dievu, ir iecēlis vadītājus, tad šie arī ir tie cilvēki. Tavs grupas vadītājs ir cilvēks, kurš ir uzcēlis mājas grupiņu. Tu vari uz šo cilvēku skatīties, bet līdz robežai. Tev pirmām kārtām ir mācītājs. Es to nerunāju tāpēc, ka man vajadzētu, lai tu mani apbrīno. Es, pirmām kārtām, dzenos pakaļ Dievam. Līdzīgi kā Pāvils saka, lai dzenas viņam pakal, kā viņš Kristum, ikvienam cilvēkam draudzē “Kristus Pasaulei”, ikvienam kristietim Latvijā, es esmu pietiekams piemērs, lai vairs citu nemeklētu. Kāpēc? Latvijā nav neviena mācītāja, kurš Latvijā pēdējo divdesmit gadu laikā no nulles būtu uzcēlis vienu no spēcīgākajām, ietekmīgākajām un daudzskaitlīgākajām draudzēm. Mēs esam viena no lielākajām lokālām draudzēm ar ļoti spēcīgu struktūru un ļoti agresīva. Mēs esam Dieva lauvas un Dieva jēri, turklāt ļoti mērķtiecīgi. Šī draudze ir pateicoties tam, ka es to esmu cēlis, es esmu cēlis arī tevi. Tu pats no sevis neesi kļuvis par to, kas tu esi. Ja tu gribi gūt panākumus savā kalpošanā, draudzē, biznesā, ir pilnīgi pietiekami, ja tu mācies no manis, jo tas, ko esmu uzcēlis, ir daudz. Mūsu draudzē neviens savā binesā nav sasniedzis vairāk nekā es kalpošanā cilvēkiem. Runājot par Latvijas mācītājiem, daži ir paši cēluši draudzes un guvuši panākumus, bet lielākā daļa savu kalpošanu ir mantojuši. Mācītāji skolā izmācās, tiek ielikti gatavā vietā, sen celtā baznīcā, uz kuru nāk dažas tantes, un tā tas arī turpinās – norunā sprediķi, apsveic dzimšanas dienās, kristī, laulā, apbērē, un tas arī viss. Uzcelt ietekmīgu draudzi ir pavisam kas cits. Uzcelt biznesu, kur ir tādas sviras kā nauda, arī ir daudz vieglāk, jo tu dod iespēju cilvēkiem nopelnīt. Bet ko es tev varu piedāvāt? Neko! Kādēļ gan tu vispār manī klausies? Jo klausoties manī un dzenoties man pakaļ, tu pats kļūsti veiksmīgs. Tu tiec izglābts, tava ticība aug, un arī visās citās dzīves sfērās tu kļūsti veiksmīgs. Lūk, kur ir atslēga. Viss, kas tev ir vajadzīgs – Dievs, es plus specifiskas zināšanas no cilvēkiem savā specialitātē. Pamatā viss ir tā, kā Pāvils saka – jūs esat kļuvuši par Kristus un maniem sekotājiem. Visas zināšanas, kā gūt panākumus jebkurā dzīves sfērā, tev nāk caur mani, ne tikai caur maniem vārdiem, bet arī caur darbiem. Dzenies man pakaļ, un tev arī būs panākumi. Nav runa par tiem, kuri grib būt mācītāji – tas ir par jebkuru dzīves sfēru. Principi visur ir vienādi. Protams, ka papildus tev jāiegūst profesionālās zināšanas, bet tev vairs nevajag līderi, kuram līdzināties. Varbūt, ka profesionālis, no kura mācīsies, vispār nav nekāds līderis, bet dzērājs. No visiem veiksmīgiem cilvēkiem, arī no pasaulīgiem, kaut ko var paņemt un mācīties.

Viņš arī devis citus par apustuļiem, citus par praviešiem, citus par evaņģēlistiem, citus par ganiem un mācītājiem. (Efeziešiem 4:11)

Šī ir Dieva draudze, un šajā draudzē ir cilvēciskais faktors. Es zinu, ka neveiksminieki teiks: “Fū, visa slava Dievam! Kāpēc tu zaimo Dievu, tas nav no Dieva!” Tomēr tas ir no Dieva. Bībele to saka. Pāvils saka:

Dzenieties man pakaļ tā, kā es Kristum! (1. Korintiešiem 11:1)

Tev šeit viss ir. Kad Mozum savā kalpošanā kļuva pārāk smagi, tad viņš teica Dievam:

Es viens pats nevaru nest visu šo tautu, jo tas man ir pārāk smagi! (4. Mozus 11:14)

Mozus bija iedzīts depresija. Izraēlieši uzvedās ļoti slikti, un Mozus viens nesa šo nastu.

Un Tas Kungs sacīja Mozum: "Sapulcini Man septiņdesmit vīrus no Israēla vecaju vidus, par kuriem tu zini, ka tie ir tautas vecaji un viņu ierēdņi; un tad ved tos pie Saiešanas telts, un lai tur viņi nostājas kopā ar tevi.” (4. Mozus 11:16)

Citiem vārdiem sakot, Dievs teica Mozum deleģēt savus pienākumus vēl 70 cilvēkiem. Vēlāk to nosauca par Jofora sistēmu. Es kā mācītājs nevaru aprūpēt katru cilvēku. Tu vari mani klausīties, dzirdēt manu sprediķi, vari atnākt uz konsultāciju, bet es nevaru būt tev vienmēr blakus. Ar savu grupas vadītāju gan tu vienmēr vari būt kopā, varbūt ne gluži diendienā, bet bieži. Ja tavs grupiņas vadītājs ir tavs laulātais draugs, tad viņš tev blakus guļ. Tas gan ir kruti – tavs līderis tev visu laiku ir blakus. Gadās arī tā. Tad ir tavs konkrētais grupiņas vadītājs, ar kuru tu vari parunāt reizi nedēļā, tu esi kopā grupiņā, sazvanies. Savukārt, tavs grupiņas vadītājs tiekas ar mani. Lūk, vienkāršs cilvēcisks faktors.

Dieva vārds saka, lai tu vispirms uzklāj galdu Dievam, un tad Viņš uzklās galdu tev. Izveido struktūru, sagatavo cilvēkus, un pats Dievs caur to darbosies. Esmu sācis veidot sarunu raidījumu “Nedēļas personība”. Šīs sarunas mani pašu bagātina. Visiem, kuri ir bijuši raidījumā, esmu pamanījis vienu kopsaucēju. Es intervējot ielienu dvēselē, gribu zināt, kā cilvēks ir veidojies un kļuvis tieši tāds. Visi šie cilvēki tic, ka ir kaut kas no augšas. Katrs to sauc citādāk, bet visi zina, ka ir kaut kas no Dieva. Neizskaidrojami, bet tas nav ieaudzināts, bet dievišķi ielikts cilvēkā – gan apsardzība, gan vadība, gan aicinājums, kam Dievs viņu aicinājis. Arī tad, ja tas nav cilvēks, kurš apmeklē draudzi, viņš zina, ka viss ir saistīts ar pārdabisko, ar neizskaidrojamu lietu. Kaut kad katram būs jāatzīst, ka tas ir Dievs. Kad esam sapratuši cilvēcisko faktoru, tad nāk Dievs, un tas ir neizskaidrojami, kā Viņš darbojas mūsu dzīvē, kaut gan patiesībā tas notiek caur elementārām lietām.

Kad tauta redzēja, ka Mozus kavējas nokāpt no kalna, tā sapulcējās pie Ārona un sacīja: "Celies un darini mums kādu dievu, kas būtu mūsu priekšā, jo mēs nezinām, kas ar šo Mozu, šo vīru, kas izveda mūs no Ēģiptes zemes, ir noticis.” Tad Ārons tiem atbildēja: "Noplēsiet zelta auskarus, kas ir jūsu sievu, jūsu dēlu un jūsu meitu ausīs, un atnesiet tos man." Tad visa tauta noplēsa zelta auskarus, kas bija to ausīs, un atnesa tos Āronam. Un viņš tos paņēma no viņu rokām, zīmēja metu ar zīmuli un no tiem izlēja teļa tēlu; tad tie teica: "Šis ir tavs dievs, Israēl, kas tevi izvedis no Ēģiptes zemes." (2. Mozus 32:1-4)

Mozus uzkāpa kalnā Dievu lūgt. Kamēr viņš bija kalnā, Dieva tauta nāca pie Ārona neziņā, kas ir noticis ar Mozu, un pieprasīja, lai Ārons dod viņiem Dievu. Bija pagājušas tikai pāris nedēļas, un Ārons piekrita, lai viņi nes savas zelta lietas, no kurām izlēja zelta teļu. Mozus un Jozua, kāpjot lejā no kalna, dzirdēja mūziku un pamanīja, ka izraēlieši izlējuši sev elka tēlu, dejo tam apkārt un pielūdz. Mozus pamatotās dusmās nometa zemē akmens plāksnes, uz kurām bija rakstīti baušļi, un tās saplīsa. Cik ātri tauta novērsās no Dieva!? Mozum pietika tikai uz pāris nedēļām aizbraukt atvaļinājumā, un Dievs vairs nebija šiem cilvēkiem. Vai tu domā, ka šodien ir citādāk? Pietiek, ka mācītājs paņem atvaļinājumu, un jau sākas problēmas. Ja mācītājs nepievērš kādam pietiekoši daudz uzmanības vai nepiezvana, jau sākas problēmas. Cilvēciskais faktors ir un būs. Ja tev nav sava Dieva cilvēka un savas draudzes, tev nav ticības aiziet līdz galam. Ir veltīgi stāstīt, ka tu pats tici un tev neviena nevajag. Ja tev nav savas draudzes, tev nebūs ticības spēka aiziet līdz galam un iemantot mūžīgo dzīvību. Visiem ir vajadzīgs savs Dieva cilvēks, draudze, grupa. Ja tu esi draudzē “Kristus Pasaulei”, tu esi unikālā vietā, jo šeit katram ir sava vietiņa, sava grupiņa ārpus lielajām sapulcēm. Tu esi draudzē, kas precīzi atbilst Bībelei. Jēzus saka:

“Un Es tev saku: tu esi Pēteris, un uz šās klints Es gribu celt Savu draudzi, un elles vārtiem to nebūs uzvarēt.”(Mateja 16:18)

Draudzi “Kristus Pasaulei” nekas nespēj uzvarēt un apturēt. Tu esi Dieva lauva un Dieva jērs. Kāpēc tas tā ir? Jā, pateicoties Dievam, bet arī pateicoties cilvēkam, cilvēkiem un cilvēciskajam faktoram, draudzē viss ir sakārtots tā, ka tu vari censties kā gribi, bet nevari mūsu draudzi apturēt. Tu vari apmelot, kādu mantu atņemt, bet lai arī kādus likumus pieņem valdība un gļēvā Saeima, draudzi ar dievišķo un cilvēcisko faktoru nav iespējams apturēt un iznīcināt. Es nedižojos, bet konstatēju faktu.

Tad Jēzus saka tiem: "Jūs visi šinī naktī pret Mani apgrēcināsities, jo stāv rakstīts: Es sitīšu ganu, un ganāmā pulka avis izklīdīs.” (Mateja evaņģēlijs 26:31)

Bez līderiem un cilvēciskā faktora draudze nepastāvēs. Ja ir tikai viens mācītājs, kā tas bija ar Mozu sākumā, kad viņš žēlojās Dievam, ka ir depresijā, noguris, vairs nevar nest šo cilvēku nastas, tad ir bīstami – ja sit mācītāju, tad izjūk visa draudze. Ko Jēzum teica Pēteris?

Bet tas Viņam sacīja: "Kungs, es esmu gatavs ar Tevi iet cietumā un nāvē." (Lūkas evaņģēlijs 22:33)

Viņš apgalvoja, ka ir gatavs ar Jēzu kopā iet cietumā un nāvē, bet tajā brīdī, kad bija spiediens un vajāšanas, visi mācekļi, tajā skaitā Pēteris, bēga. Ja grupiņā labi neiet, tad gans ir sists, traumēts, nepilnvērtīgs. Protams, ka pastāv arī ārēji faktori, kā novākt ganu, mācītāju. Tādēļ ir jābūt cilvēciskajam faktoram, jo nav jēgas kādu novākt, ja tūlīt viņu aizvietos kāds cits. Draudze, kas celta uz vienu personību, gana krišanas gadījumā izjuks, bet draudze, kas celta uz komandas principu, pastāvēs.

Kur nav krietnas vadības, tur tauta iet bojā, bet, kur daudz sapratīgu padomdevēju, tur viss izdodas labi. (Salamana pamācības 11:14)

Ja tev nav sava vadītāja, sava Dieva cilvēka, tad nevar būt runa par izaugsmi. Pagaidām mūsu draudzē, diemžēl, es neredzu nevienu pilnīgi patstāvīgu cilvēku. Tas nav nekas nenormāls. Tomēr ir cilvēki, varbūt viens no tūkstoša, kuriem nevajag nevienu. Tāds bija Mozus. Tāds bija arī Pāvils. Tas nenozīmē, ka viņam nebija vecāku, ka neviens par viņu nerūpējās, ka nebija kontakta ar citiem apustuļiem, bet tas bija tikai īsu laika posmu. Viņam bija savi skolotāji, bet viņš pats bija pilnīgi patstāvīgs. Tāds, kurš spēj pats sevi motivēt, iet un darīt. Tādi ir ārkārtīgs retums, bet ir. Es esmu viens no tādiem. Es tur neko nevaru izdarīt, jo tas ir manī iekšā, es vienmēr iešu uz priekšu un celšu draudzi. Pēc idejas draudzē, grupās ir jāizaug šādiem cilvēkiem, kuri ir tādi, kā mācītājs, pašpietiekami, spējīgi paši iet uz priekšu, kurus nav jābaksta, regulāri jāzvana, bet viņi paši ar nepārvaramu vēlmi dara to, ko Dievs uzticējis. Tev pašam ir jārūpējas par to, lai tu saņem no mācītāja visu to, kas tev būtu jāsaņem. Mairis Briedis TikTok taisa visādus smieklīgus video, un tur viņam ir daudz sekotāju, bet Facebook viņš ir pasācis likt vingrinājumus, un tur sekotāju ir stipri mazāk. Vakar viņš ierakstīja: “Izskatās, ka vērtīga informācija te nevienu neinteresē.” Tieši tā ir. Tiklīdz ieliek kaut ko personīgu, tad visi skatās, spiež patīk, bet tiklīdz ieliek vērtīgu informāciju, tad interese ļoti maza, tā nav tik pieprasīta. Ar ko atšķiras veiksmīgs cilvēks no neveiksmīga? Veiksmīgs cilvēks pats meklē vērtīgu informāciju, bet neveiksmīgs tikai izklaides – filmas, romānus. Jānis Pļaviņš intervijā teica, ka viņš vispār nelasa romānus. Es arī nelasu romānus. Man patīk filma “Likteņa līdumnieki” un man uzdāvināja arī grāmatu. Domāju, ka nu tik lasīšu, bet nekā. Sāku lasīt, kādas trīs lapaspuses izlasīju un sapratu, ka man galīgi neiet. Es nevaru palasīt romānus, jo tie ir nevērtīgi. Viena lieta ir, kad tu izklaidējies un kaut ko noskaties, kādu komēdīju vai palasi grāmatu, bet ne dzīvesstils. Lūk, Mairis ir sašutis. Vērtīga informācija nevienu neinteresē. Tev pašam ir jāmeklē. Tev pašam ir jārūpējas, lai tu no mācītāja varētu dabūt vērtīgo informāciju.

Kad Pāvils tika nosūtīts kā arestants uz Romu, tad kuģis  ar virsnieku, ar karavīriem, ar visa kuģa apkalpi un pasažieriem nonāca briesmās. Un nonāca tāpēc, ka nepaklausīja Pāvilam. Uz kuģa bija izglītots profesionālis, kapteinis, jūrnieks ar augstāko izglītību, un virsnieks, pabeidzis Romas karaskolu. Kas ir Pāvils, kas tas tāds? Garīgs cilvēks. Un Pāvils saka: “Mums vajag palikt ostā. Ja mēs nepaliekam šajā ostā un dodamies tālāk, būs briesmas.” Bet viņi paklausīja profesionālim un nepaklausīja mācītājam, kurš bija uz kuģa kā arestants. Viņi devās tālāk un tiešām nonāca vētrā, kuģi izsvieda uz salas, bet bija brīdis, kad Pāvils iejaucās un teica tā:

"Vīri, es redzu, ka braucot grūtības un lielas briesmas draud ne vien kravai un kuģim, bet arī mūsu dzīvībām." Bet virsnieks vairāk uzticējās stūrmanim un kapteinim nekā Pāvila vārdiem. (Apustuļu darbi 27:10-11)

Tā kā tie neko nebija ēduši, Pāvils piecēlās viņu vidū, sacīdams: "Jums, vīri, vajadzēja man paklausīt, neaizbraukt no Krētas un izsargāties no tādām grūtībām un briesmām. Tagad es jums saku: nezaudējiet drosmi! Neviens no jums neies bojā, tikai kuģis. Jo šinī naktī man piestājās Dieva eņģelis, kam es piederu un arī kalpoju, sacīdams: nebīsties, Pāvil! Tev jāstājas ķeizara priekšā, un redzi, Dievs tev visus ir dāvinājis, kas līdz ar tevi brauc kuģī.” (Apustuļu darbi 27:21-24)

Visus Pāvilam uzdāvināja. Ja tu esi kuģī kopā ar Dieva aicinātu līderi, tu esi pasargāts, tu esi drošībā. Ja tu esi kopā ar līderi, kuram ir mērķis un vīzija no Dieva, tu esi pasargāts. Tas ir viens. Otrs, šis cilvēks būtu jārespektē, tas ir cilvēciskais faktors. Nevis tikai Bībelē viss ir jāmeklē, bet ir jāieklausās, ko saka mācītājs, un kaut kādā mērā arī tas, ko saka tavs grupiņas vadītājs, ko mācītājs ir deleģējis. Ieklausies, bet saproti, jo vairāk uz leju, jo enerģija vairāk zūd, pa kāpnītēm uz leju. Es šeit stāvu un runāju. Garīgais līderis labāk pārzina tavas problēmas nekā profesionālis. Es zinu, ka tas skan augstprātīgi, bet es esmu labāks ārsts nekā patiešām ārsti šodien, esmu pilnīgi pārliecināts, ka esmu labāks ārsts. Par sešu vai deviņu tūkstošu algu var darīt jebko, var ārstēt līdz nāvei. Un es tev varu dot vienkārši labākus padomus nekā cilvēks baltā tērpā. Es nesaku, ka nav jāuzklausa profesionāļi, bet es saku, ka stūrmanim nebija taisnība un kapteinim nebija taisnība, bet Pāvilam bija taisnība, jo viņš bija garīgs cilvēks. Viņš ir līderis, viņš ir Dieva cilvēks.

Kādi uztraucās, ka pianists ir mūsu Veselības ministrs. Šajā gadījumā tā ir liela problēma, bet ne jau tāpēc, ka viņš ir pianists, bet tāpēc, ka viņš ir fašists. Ministram nav jābūt ministram savā specialitātē. Viņam vispirms jābūt labam līderim, kas izprot lietu būtību. Es pēdējā laikā domāju arī par to, kas un kādus jautājumus uzdod cilvēki, piemēram, kaut kādi ierēdņi, un tu viņus klausies un domā: klausies, tu latviski nemāki runāt? Es esmu bišķiņ pārāks par tevi, ierēdni, kas strādā savā valsts iestādē, jo tu tik gudri runā, tik liels liecies sev, bet es zinu, ka es par tevi esmu lielāks. Jo lielāks ir Tas, kas ir manī, nekā tas, kas ir pasaulē. Ko tu gvelz par kaut kādām gudrībām, skolā iemācītām, bet ko tu esi sasniedzis? Tu sēdi savā valsts nišā, valsts iestādē, ko tu tur vispār dari? Izpildi norādes, tev vispār savas galvas nav. Viņš ir ierēdnis, kas gudri spriež un vēl aizliedz to un to, tad atļauj. Tad, kad tu saskaries ar šādiem cilvēkiem, tev ir jāsaprot, ka tu esi pārāks, tu tālāk redzi.

Lai izaudzētu ķirbi, vajag dažas nedēļas, lai izaugtu ozols, vajag daudzus gadus. Viņi paklausīja Pāvilam un izglābās. Kad profesionāļi aplauzās, viņi saprata, ka tomēr vajadzēja klausīt Pavila vārdiem. Un tāpēc, lai cik tu gudrs sev neliktos, lai kādas zināšanas tev tur nebūtu galvā, lai kāda profesija tev nebūtu, paklausi garīgajam vadītājam, ieklausies, ko viņš saka. Nē, par tavu specialitāti viņš nevar pateikt. Lai pasargā Dievs, ja es pateiktu, kādas zāles izrakstīt. Tik traki nē! Varu būtiskākus padomus iedot, kas stāv pāri ikvienai specialitātei. Man pat tie nav jādod, ja tu regulāri mani klausies un seko savam mācītājam, jo tu jau to visu uzsūc. Ja tu esi uz viena kuģa ar Dieva vīru, tad viss ir kārtībā.

Mēs esam no Dieva; kas Dievu atzīst, klausa mūs, kas nav no Dieva, neklausa mūs. No tā pazīstam patiesības garu un maldu garu. (1. Jāņa 4:6)

Kā atšķirt velna bērnus no Dieva bērniem? Pēc paklausības saviem garīgajiem vadītājiem, šis cilvēciskais faktors. Bet pirmkārt ir Dievs. Dažādās draudzēs mācības atšķirās, bet fundamentālos jautājumos šķēpi nav jālauž. Ja mācītājs saka nesekot Kristum, tad neseko šim mācītājam, jo šis mācītājs vairs nav no Dieva. Ja mācītājs saka: mums tāpat ir labi, brīnumi vairs nenotiek, tas bija tikai pagātnē, arī tas nav noteicošais, bez bīnumiem var iztikt, bet ja saka tā: mums vispār nevajag dvēseles glābt, tad ir jālaižās citur. Mīli savu tuvāko kā sevi pašu ir otrais bauslis. Ir fundamentālas lietas, ar kurām nevar samierināties, sekojot cilvēkam. Tev būs tas pats svaidījums, kas tavam garīgajam vadītājam.

Un arī Latam, kas ceļoja ar Ābrāmu, bija sīklopi un liellopi un teltis. (1. Mozus grāmata 13:5)

Ābrahamam bija brāļa dēls Lats. Viņam bija viss tas pats, kas Ābrahamam. Tev būs tas pats. Bez cilvēciskā faktora nav iespējama komanda. Jo komanda nav iespējama vienkārši sanākot kopā, uz brīvprātības principa – mums nav līderu, mums nav tādas mācības, mums nav neviena atbildīgā, - tas nestrādās. Komanda var būt tikai tad, ja ir sakārtota struktūra, hierarhija un subordinācija. Par komandu Bībeles skolā māca, ja zirgu smagumu vilkšanas sacīkstēs pirmo vietu ieņēmušais zirgs pavilka 2043 kg, otrajā vietā – 1988 kg, bet, kad divus zirgus kopā iejūdza, tad viņi pavilka kopā 5488 kg. Ja sadala uz divi, tad katrs zirgs komandā velk par 33% vairāk, tas ir ievērojami vairāk. Un es domāju, ka komandā var pat par 99% nekā viens pats. Komanda ir cilvēciskais faktors, ko Kristus ir iedibinājis. Viņš ir galva, un mēs esam Viņa miesa.

Lūdzu tevi par savu bērnu Onēzimu, ko esmu dzemdinājis, būdams važās. (Filemonam 1:10)

Es, Pāvils, to rakstu tev ar savu roku, es atlīdzināšu, lai neteiktu tev, ka tu man arī pats sevi esi parādā. (Filemonam 1:19)

To Pāvils saka savam māceklim, kādam cilvēkam, kuram raksta vēstuli. “Lai neteiktu vairāk, tu man pats sevi esi parādā.” Tev būs godāt savu tēvu un māti – ir rakstīts Dieva vārdā. Nu, es neesmu tev tēvs vai māte, bet garīgais tēvs. Un mums ir jāatcerās, jāpiemin, jārespektē tas, mums nav jāpieņem kā pats par sevi saprotams, kas esam kļuvuši šodien. Tas ir rādītājs, kad mēs sākam pieņemt visu kā pašu par sevi saprotamu. Pirms katras krišanas nāk lepnība. Un zini, tas nenozīmē, ka cilvēks būs pēc tam ļoti nelaimīgs, tas to nenozīmē, vai cilvēkam neveiksies biznesā. Ja cilvēks iesāks biznesu un nerespektēs cilvēku, kuram viņš sevi ir parādā, tas nenozīmē, ka viņa laulība izjuks, tas tā obligāti nenotiks. Var nodzerties, var nonarkoties dažos mēnešos, tas tā arī var notikt, bet ne vienmēr. Var ļoti labi viss iet tālāk. Cilvēks var dzīvot normāli arī tālāk, nerespektējot, pat aprunājot utt. Kādu laiku viss tā var būt. Bet šis cilvēks nonāks ellē, jo tāds ir sātana plāns – nošķirt no saviem garīgajiem līderiem. Mēs domājam, ka sitīs ganu, paņems viņu nost, nē, tu jau pats sit ganu. Piemēram, vai tu iešēroji Facebook sava mācītāja sprediķi? Un šeit ir pilnīgi lieki attaisnot sevi. Tas nav obligāti, tas tev nav jādara, bet es tevi gribu pārbaudīt: vai tu noskatījies vēlreiz mācītāja sprediķi? Vai tu iešēroji? Vai tu to gribēji? Vai tev ir kauns, negribi pārgruzīt cilvēkus savā profilā ar mācītāja seju? Tas jau norāda uz to, ka tu dodies pazušanā. Tas jau norāda uz to, ka darbojas sātans. Viņš cenšas nošķirt tevi no cilvēciskā faktora, nošķirt no draudzes gana: sit ganu, un avis izklīdīs. Tu pats sit ganu, un tu pats arī izklīsti. Šis nebija norādījums, ka tev kaut kas jāšēro vai jādara. Tas ir elementāri, kā vari pārbaudīt sevi. Nevadies no emocijām, vadies no veselā saprāta un kristīgās mācības. Ja velns atdala tevi no līdera, tad atdala tevi no svētībām, saindējot tevi ar baumām un negatīviem vārdiem. Sargies no tiem cilvēkiem, kas pretojas mācītājam, kas pretojas līdera vārdiem. Sargies no šādiem cilvēkiem un viņu ietekmēm. Šādi cilvēki krīt Dieva sodā.

Kalējs Aleksandrs ir man nodarījis daudz ļauna – mūsu Kungs atmaksās viņam pēc viņa darbiem. No viņa arī tu sargies, jo viņš ir ļoti lielā mērā pretojies mūsu vārdiem. (2. Timotejam 4:14-15)

Redzi, Pāvils skaidri pasaka: no šādiem cilvēkiem, kas nepareizi sākuši rīkoties, kas vairs nerespektē cilvēcisko faktoru draudzē, kas ir sākuši kaut ko šķelt vai bubināt, no viņiem atdalies. No šādiem cilvēkiem vairies. Dari zināmu draudzes vadībai. Un augļi nav ilgi jāgaida cilvēka dzīvē. Kas ir jādara, ja tavs grupiņas vadītājs runā citādāk nekā mācītājs? Ko darīja apustuļi, kad viņiem bija domstarpības?

Daži, atnākuši no Jūdejas, mācīja brāļus: "Ja jūs neapgraiza pēc Mozus bauslības, jūs nevarat tikt pestīti." Kad Pāvilam un Barnabam izcēlās ar viņiem liels strīds un vārdu maiņa, tad nosprieda, lai Pāvils, Barnaba un daži citi ietu šī jautājuma dēļ pie apustuļiem un vecajiem uz Jeruzālemi. (Apustuļu darbi 15:1-2)

Konflikts izcēlās ar šiem šķeltniekiem. Kur viņi gāja? Viņi gāja pie apustuļiem uz Jeruzālemi. Viņi gāja pie augstākās vadības, saņēma no turienes rakstisku apstiprinājumu, atsūtīja vēl Sīlu un citus brāļus, kas apstiprināja to, kā patiesībā ir jābūt visam draudzē. Tas viss ir aktuāls, ko es šodien runāju, tieši šodien, kad mēs esam īstu vajāšanu laikā. Patiešām, šīs nav mazas vajāšanas. Tiem cilvēkiem, kas tika vajāti padomju laikā, viss bija līdzīgi, un viņi ne ar ko daudz neatšķīrās, metodes bija nedaudz citādākas, bet faktiski viss bija tas pats. Tikko runāju ar cilvēku, kuram nav vairs neviena konta. Un tikai par to, ka viņš runā patiesību. Nu, ja tev nav konta, tad tu pats saproti. Viņš ir līderis, viņš izdzīvos, bet parasts cilvēks neizdzīvos, ja viņam nebūs konta. Tu vairs neesi nekas. Metodes ir pietiekami iedarbīgas, mēs dzīvojam vajāšanu laikā. Ja gribi dievišķo faktoru savā dzīvē, tad ievēro cilvēcisko faktoru un būsi drošībā, tu dzīvosi un dzīvosi ar uzviju.

Debesu Tēvs, paldies Tev par Tavu gudrību, ko Tu mums dod. Paldies, Tēvs, par draudzi “Kristus Pasaulei”, par draudzi, kur mēs esam, par cilvēcisko faktoru, ka Tu Dievs vari darboties caur Mozus un Ārona rokām, ka Tu vari darboties caur to, ko mēs paši esam uzcēluši. Paldies, Dievs, par grupām, par līderiem. Paldies Tev, Tēvs, ka mums ir kam līdzināties. Slava Tev, Kungs! Es lūdzu, pieskaries katram vienam, kas ir grūtībās šodien, kas ir izvēles priekšā, palīdzi saprast no Tevis, saņemties, iegūt spēku un rīkoties pēc Tava prāta. Palīdzi, Kungs, katram vienam, katram grupiņā, ka mēs vairojamies un augļojamies, ka mēs esam veseli un veselīgi un lai aizejam līdz galam, Jēzus Vārdā! Āmen!

Mācītāja Mārča Jencīša sprediķi “Cilvēciskais faktors draudzē” pierakstīja un rediģēja draudzes “Kristus Pasaulei” redakcija

Laika amplitūda

Publicēja 2021. gada 30. nov. 21:31Līga Paņina

Ziņas datums 01.12.21.

Pēc definīcijas vārds ‘amplitūda’ nozīmē ‘starpība starp mainīga lieluma minimālo un maksimālo vērtību’. Ja mēs uzzīmētu amplitūdu, tad tā būtu kā līkne, kas virzās augšup un lejup. Kāpēc nosaukums ir tieši “Laika amplitūda”? Tāpēc, ka nosaukums “Debesu valstības amplitūda” būtu ļoti kristīgs, taču šodien es nerunāšu tikai par Debesu valstību un dažādām parādībām un svārstībām tajā. Es runāšu arī par pasaules svārstībām. Pasaulē regulāri mainās dažādas lietas, piemēram, vērtība naudai, zeltam, degvielai vai enerģijai. Tā ir amplitūda, kas regulāri svārstās. Ja tu papētīsi atšķirību starp degvielas cenu divdesmit gadus atpakaļ un šodien, tad redzēsi, ka ir notikušas ļoti lielas svārstības. Tieši tāpat pasaulē mainās arī kristīgās un ģimenes vērtības. Paskatoties vairākus gadus atpakaļ, var novērot, ka ir notikušas ļoti lielas svārstības arī šajā jautājumā, salīdzinot ar to, kā viss ir šodien. Vērtības toreiz un vērtības šodien ir ļoti atšķirīgas. 

Ja mēs šo sprediķi nosauktu “Debesu valstības amplitūda”, tad tas būtu par to, kur un kādā laikā dažādās vietās izceļas atmoda. Svētruna būtu par to, kurās vietās un kad notiek pārvērtības un cilvēki pieskaņojas Bībeles vērtībām. Tāda bija Amerika tad, kad Amerikas tēvi to dibināja. Es runāju par visiem štatiem, par Amerikas Savienotajām Valstīm, nevis par pašu Amerikas kontinentu. Amerikas konstitūcija tika celta uz kristīgiem pamatiem – desmit baušļiem. Bībele tika izmantota skolās, tiesas zālēs, visur. Daļēji šī tradīcija ir saglabāta arī šodien. Baidenam arī nācās likt roku uz Bībeles, lai gan šajā gadījumā tā bija vienkārša formalitāte. Ja mēs salīdzinām to Ameriku, kas bija kādreiz, ar Ameriku, kas ir šodien, tad arī secināsim, ka šī amplitūda ir mainījusies. Iepriekš tur bija augstākais punkts Debesu valstībā, bet šodien tas ir noslīdējis viszemāk. Amerikā valsts kārtību nosaka demokrāti un republikāņi. Kad valstī mainās politiskā situācija, tad gala iznākumu nosaka vien dažu balsu pārsvars, jo abas puses ir gandrīz vienādā lielumā. Tiklīdz vienai vai otrai pusei ir vienas balss pārsvars, tā Amerikā mainās visa situācija. Šobrīd tur ir liberāļu pārsvars. Tie ir it kā demokrāti, kuriem ar demokrātiju patiesībā nav nekā kopīga. Viņiem daudz vairāk kopīgas iezīmes var savilkt ar totalitārismu, bet ne ar demokrātiju. Republikāņi skaitās konservatīvā cilvēku daļa. Arī Latvijā šobrīd ir konservatīvās un liberārās vērtības. Tā ir amplitūda.

Robertam Liardonam (Robert Liardon) ir grāmatu sērija “Dieva ģenerāļi”. Tajās ir rakstīts par cilvēkiem, no kuriem liela daļa bija tieši amerikāņu ģenerāļi 50. gados un vēl pirms tam. Tas bija laiks, kad formējās Amerikas kristīgais raksturs. Kad valstī ir vājas draudzes, tad ir arī vāja politika, un Dieva valstības amplitūda iet uz leju. Kad draudze ir stipra, tā iet uz augšu. Mēs nevaram katru detaļu ieraudzīt, saprast un izanalizēt, taču Dieva valstība gadu simtos kopš Jēzus dzimšanas, nāves un augšāmcelšanās, kopš pirmās draudzes formēšanās sākuma ir gājusi plašumā. Taču kādā veidā šī amplitūda ir virzījusies? Tā ir virzījusies no augšas uz leju, no lejas uz augšu. Dienvidkorejā atrodas pasaulē lielākā kristīgā draudze ar miljons cilvēkiem vienā no visas konfesijas draudzēm, un tās mācītājam Dr. Jongi Čo līdzinās daudzi citi mācītāji pasaulē. Draudzes Dienvidkorejā aug kā sēnes pēc lietus. Šodien mēs redzam, kāda šī valsts ir kļuvusi. Agrāk tajā nebija nekā, tur valdīja pilnīga nabadzība, tad sākās uzplaukums. Blakus Dienvidkorejai atrodas Ziemeļkoreja, kurā ir pavisam cita situācija. Ziemeļkorejā valda totāls totalitārisms. Ja tu tici Dievam vai piemini Viņa Vārdu, tad par to tiec aizvests strādāt uz koncentrācijas nometni. Lūk, tāda ir situācija! Viena tauta, kas sadalīta divās daļās. Lūk, visa Debesu valstības amplitūda – augšā un lejā! Kamēr vienā pasaules daļā tā iet uz augšu, citā – iet uz leju. Labā ziņa ir tā, ka vienmēr šī amplitūda iet uz augšu, un vienmēr kaut kur tā arī iet uz leju. Vienmēr kaut kas notiek. 

Debesu valstība IR, un tā ir mūsu vidū. Debesu valstība IR virs zemes. Dievs darbojas virs zemes. Tāpat ir ar pasauli. Ja salīdzinām to pašu Dienvidkoreju un Ziemeļkoreju, tad, lūk, redzama pasaules amplitūda. Ziemeļkorejā ir tā pati tauta, bet tur velns gavilē. Tur ir viņa vērtības. Cilvēki ir nospiesti, valsts ir neattīstīta. Vienīgā, kas ir attīstīta, ir militārā joma, jo tādā valstī nekas cits neatliek, kā tikai likt militārus sodus. Pasaulē visu laiku viss nepārtraukti mainās augšā un lejā. Amplitūda. Gan draudzē, gan politikā, gan visā pasaulē, gan atsevišķās valstīs viss mainās. Mēs zinām, ka šobrīd Āfrikā kristiešu draudzes augļojas un vairojas. Tāpat zinām par Dr. Jongi Čo draudzi. Izrādās, ka ir cilvēki, kas sevi nav tā īpaši pieteikuši pasaulē, bet izrādās, ka draudzē pulcina ap 3 miljoniem cilvēku. Tā notiek Āfrikas valstī. Ukrainas brāļi, kas bija tur bijuši, stāstīja, ka, braucot garām lielām ēkām, viņi brīnījās par to diženumu. Izrādījās, ka tās ir tikai tualetes. Šīs platības ir tik lielas, ka dievkalpojumos cilvēkus pieņemt Jēzu par savu Glābēju ved ar autobusiem. Arī ziedojumi tur tiek savākti, izmantojot palīgtehniku. Vai kādam kādreiz Āfrika ir asociējusies ar kristīgām valstīm? Āfrika mums biežāk asociējas ar karu, genocīdu, iznīcināšanu utt. Bils Geitss tur taisa eksperimentus ar sievietēm, tāpat tur tiek izmēģinātas vakcīnas uz cilvēkiem un notiek vēl dažādas citas lietas, kas nebūt nesaistās ar kristietību. Cilvēki tur nevēlas pieņemt vakcīnas. Āfrikā ir valstis, kurās vakcinētie ir tikai 0.1%. Mums ir, kam līdzināties! Agrāk Debesu valstība Āfrikā bija lejā, taču tagad tā iet uz augšu. Visur tur, kur ir Dieva klātbūtne caur draudzi, politikā, zinātnē, tautas labklājībā un visur rodas sasniegumi, brīvība un uzplaukums. Dievs, svētī Latviju! Kur šobrīd atrodas Latvija? Arī šeit ir amplitūda. 

Es par šo visu runāju, jo šobrīd ļoti aktuāls ir jautājums par zvēra zīmi. Daudzi jautā – vakcīna ir vai nav zvēra zīme? Vai šobrīd ir pēdejie laiki vai nav? Vai Jēzus nāks otrreiz tagad? Šī amplitūda arī ir atbilde uz jautājumiem, kas cilvēkus nodarbina. Vai tiešām Jēzus nāks otrreiz? Vai tiešām visi ies bojā? Vai tiešām nāks antikrists? Vai tiešām tagad tiks nodibināta jaunā pasaules kārtība jeb antikrista kārtība? Vai notiks draudzes paraušana? Lūk, kā radās šis sprediķis! Šonedēļ es pabeidzu lasīt Daniela grāmatu Bībelē. Daniela grāmatas beigās ir rakstvietas, kas līdzinās Atklāsmes grāmatai. Tajās tiek runāts par pēdējiem laikiem. Visi, kas vēlas zināt nākotni, pēta dažādus pravietojumus. Mums, kristiešiem, ir Bībele, kurā arī ir pravietojumi, un tajos patiešām ir nopietnas lietas. Tur patiešām ir konkrēti norādījumi uz konkrētiem laika posmiem. Es kārtējo reizi pie sevis domāju: “Varbūt kaut ko tomēr man Dievs atklās par to, kas būs nākotnē.” Sāku lasīt šo grāmatu un pamanīju, ka ir lietas, kas precīzi sakrīt ar šodien notiekošo. Tātad, laikam tūlīt te būs zvēra zīmes. Pēc tam turpinu lasīt tālāk un redzu, ka kaut kas nesakrīt, traucē un neiet kopā. Tad es domāju: “Laikam tomēr nebūs. Kāpēc vispār tie pravietojumi vajadzīgi?”

Bībelē varam lasīt par vīziju, ko redzēja Bābeles ķēniņš. Viņš redzēja tēlu ar zelta galvu, sudrabu, bronzu, dzelzi un dzelzs-māla sajaukumu. Zelta galva bija Bābeles ķēniņš, pēc tam bija Mēdija un Persija, Grieķija, Romas impērija. Tu sāc pētīt un secini, ka viss sakrīt. Pēc tam iedziļinies un saproti, ka pravietojums apstājas vien dažus simtus gadu no tā laika un neattiecas uz šodienu. Ja tā adekvāti tam pieiet, tad var secināt, ka tas pravietojums uz šodienu neattiecas. Tur ir teikts, ka mainīs dienišķo upuri, visu izpostīs utt., taču visu jau izpostīja. Tas viss jau reiz notika. Viens no Aleksandra Lielā pēctečiem Epifāns tieši to darīja – viņš lika zaimot jūdus, lika cilvēkiem atteikties no viņu ticības, ja tie nepielūgs viņa dievu. Viss jau ir noticis, viss jau ir bijis. Kad tu sāc pētīt šos pravietojumus un analizēt tos, kas tad galu galā būs, nekādā saprašanā netiec, jo tas viss jau ir bijis. Mums nekāda nākotne nav redzama. Nekas mums nav redzams. Visas cilvēku pārliecības un apgalvojumi par to, kas būs, nav pārliecinošas. Mēs nezinām, kas būs. Jā, pēc mūsu mācības, konstruktīvi pieejot Bībelei, sanāk, ka to, kā pienāks laiku beigas, var noprast, taču simtprocentīgas pārliecības par to, kad tas būs un kā, nav. Tomēr ir simtprocentīga pārliecība par to, ka ir dzīve pēc nāves. Ir simtprocentīga pārliecība par to, ka tajā brīdī, kad cilvēks nomirst, viņš nonāk vai nu debesīs, vai ellē. Punkts. Pārliecība ir par to, ka galu galā Dieva valstība nāks virs zemes, un ne tikai amplitūdas veidā, bet virs visas zemes. Ir pārliecība, jo tas būs. Kad? Nezinu. Kad tu no zemes dzīves pārej mūžīgajā dzīvībā, tad tu nonāc Dieva valstībā, kur vairs ne asaru, ne vaidu nebūs. Bet tajā pašā laikā Bībele runā par tūkstoš gadu Dieva valstību. Tā būs. Kad? Nezinu.

Latvijā viss ir slikti! Bet Dieva vārds mums māca, ka viss mainās. Laika amplitūda! Arī Latvijā viss var mainīties. Kad? Nezinu, kad. Bet es varu pateikt kā un kad, nevis minot precīzu datumu, bet dažus citus aspektus. Un tāpēc es vēlreiz pravietošu un teikšu, ka Latvija būs Dieva svētīta. Es tev pateikšu arī to, kad būs tūkstoš gadu Dieva valstība. To visu var pateikt. Tu gribēsi konkrētus datumus? Nav konkrētu datumu, bet būs kaut kas, pēc kā varēs spriest.

Vīzija, ko Daniels tulkoja ķēniņam Nebukadnecaram, tiešām atbilst patiesībai. Visi ķēniņi, kas nāca, mēdieši, persieši, viss perfekti atbilda. Arī pārējie pravietojumi, kas ir Daniela grāmatā, attiecas gan uz Aleksandru Lielo, gan uz citiem ķēniņiem uz vairākiem simtiem gadu uz priekšu. Bet tā īsti viņi neataino šodienas notikumus. Par šodienu tur ir tikai viens pravietojums: nāks Dieva valstība un būs tūkstoš gadu Dieva valstība. Kā Jēzus pravietoja? Kā Viņš teica? Šur tur būs kari. Nu, tā sanāk. Šur tur ir kari, beigas klāt. Kad šur tur nav bijuši kari? Jēzus vispār ir baigais viltnieks. Nē, Viņš nav viltnieks, Viņš ir gudrs. Viņš atklāj pazīmes, kuras vispār neko neizsaka. Kāpēc? Ir viens atslēgas vārds, rakstvieta, ko es tev pēc brīža pateikšu. Bet sākumā par tēlu, ko redzēja ķēniņš. Lūk, kā Daniels skaidroja šo sapni: “Lūk, Bābeles ķēniņ, tu esi galva, pēc tevis nāks cits mēdiešu ķēniņš. Pēc tam nāks Persijas ķēniņš, pēc tam nāks Grieķijas ķēniņš jeb Aleksandrs Lielais, un pēc tam Aleksandra Lielā impērija sabruks – sadalīsies vairākās daļās, un tur būs dažādi ķēniņi, un tā tālāk.” Tas viss ir tajos pravietojumos. Tur nekas tā īpaši nav par šodienu, ja godīgi. Bet ir par tālāko nākotni, par to, kas var būt, bet nav pateikts precīzi, kas būs šodien. To, ka būs gals? Jā, pasaule ies bojā, bet kad? Nezinām, bet tas būs. Bet viņš saka vēl: “Akmens, bez cilvēku roku palīdzības, ripoja no kalna un satrieca šī tēla, ko ķēniņš redzēja sapnī, kājas, un šis tēls vienkārši izšķīda smalkās drumslās, un šis akmens kļuva par lielu kalnu un piepildīja visu zemi.”

Tev ar visu uzmanību tēlā noraugoties, pēkšņi no kalna bez kādas cilvēku roku palīdzības atraisījās akmens un gāzās lejup; tas ķēra tēla dzelzs un māla kājas un sašķaidīja tās. Līdz ar to sašķīda smalkās druskās arī tēla vara, sudraba un zelta daļas; tās izputēja kā pelavas vasarā uz klona, vējš tās aiznesa, tā ka no tām nekā vairs nepalika. Bet akmens, kas satrieca tēlu, kļuva par lielu kalnu, kas piepildīja visu zemi. (Daniela grāmata 2:34-35)

Un tas ir viss, kas mums ir jāzina, draugi. Impērijas nāks, ķēniņi mainīsies. Pats Daniels piedzīvoja Bābeles ķēniņa laiku, piedzīvoja mēdiešu ķēniņa laiku, viņš piedzīvoja persiešu ķēniņa laiku. Viņš pārdzīvoja viņus visus, viņš ir šis akmens. Laika amplitūda, ķēniņi mainās, bet Dieva valstība pastāv. Un nevis vienkārši pastāv, bet tā ir, lūk, šāda, un galu galā kādā brīdī šī amplitūda paliks taisni augšā, kad virs zemes patiešām tiks nodibināta dievišķā kārtība. Nevis jaunā pasaules kārtība, kā to globālisti redz, bet tā kā Dievs to redz. Tā mēs redzam arī Latviju – Dieva svētītu Latviju, kur cilvēki ir brīvi, kur cilvēki atšķir labu no ļauna, ekonomiski, sociāli plaukstošu zemi, kur draudzes ir pārpildītas un kristīgās vērtības visur ir cieņā. Lūk, par ko es runāju. Šis akmens ir Dieva valstība, un mēs esam šie akmeņi, un lūgšanas ir java. Mēs, katrs kristietis, esam šis akmens Dieva valstībā. Lūgšanas, evaņģelizācija, viss, ko mēs darām, ir java. Mēs esam akmeņi, un viss mūsu darbs ir java. Mēs lūdzam Dievu: “Dievs, sūti atmodu, Dievs, maini šo situāciju mūsu valstī.” Tā ir java. Bet caur ko šo situāciju Dievs maina? Caur Saviem akmeņiem. Kā Jānis redzēja jauno Jeruzālemi, kas nokāpa no debesīm? Uz kāda pamata tā bija celta? Uz 12 apustuļu pamata, - ticīgi cilvēki, kas atzīst Dievu, kas pazīst Viņu.

9 iemesli, kāpēc ir jāvada mājas grupas.

Atslēgas vārds laika amplitūdai ir: celt, strādāt. “Jūs dabūsiet spēku, kad Svētais Gars būs nācis pār jums, un jūs būsiet Mani liecinieki.” Tas ir atslēgas vārds. Taču akmens – Debesu valstība, kas nāk bez cilvēku roku palīdzības un satriec šī tēla kājas, esi tu. Mūsu lūgšanas, mūsu darbs grupās, mūsu darbs internetā arī ir java, kas satur akmeņus kopā. Lūk, kā nāk Dieva valstība, un, lūk, kā mēs varam pārdzīvot jebkādas valsts sistēmas un iekārtas un uzvarēt. Dievs, svētī Latviju!

Un ļoti elementāras lietas, 9 iemesli, kāpēc jāvada mājas grupas.

1)     Dievs radīja Sev līdzīgus cilvēkus, lai viņi vadītu.

Tad Dievs sacīja: "Darīsim cilvēku pēc mūsu tēla un pēc mūsu līdzības; tie lai valda pār zivīm jūrā un pār putniem gaisā, un pār lopiem, un pār visu zemi un visiem rāpuļiem, kas rāpo zemes virsū. Un Dievs radīja cilvēku pēc Sava tēla, pēc Dieva tēla Viņš to radīja, vīrieti un sievieti Viņš radīja. Un Dievs tos svētīja un sacīja uz tiem: "Augļojieties un vairojieties! Piepildiet zemi un pakļaujiet sev to, un valdiet pār zivīm jūrā un putniem gaisā, un katru dzīvu radījumu, kas rāpo pa zemi." (1. Mozus 1:26-28)

Un Viņš saka: “Darīsim pēc mūsu līdzības cilvēkus, lai tie valda pār zivīm un tā tālāk.” Un Dievs tos svētīja un teica: “Augļojieties un vairojieties! Piepildiet zemi un pakļaujiet sev to, un valdiet.” Cilvēka būtība ir vadīt. Cilvēkiem, kad viņi izveido ģimeni, ir jāvada ģimene. Dzimst bērni, un ir jāvada mājsaimniecība un ģimene. Dievs šo kodu ir ielicis katrā cilvēkā. Vadīt – tā ir tava būtība. Ja cilvēks nevar tajā izpausties, es domāju, ka viņam var būt arī kaut kādas aiztures jeb negatīvas parādības raksturā un emocijās. Mūsu būtība ir vadīt, vairoties, augļoties un nest slavu Dievam. Tieši Dievam nest slavu. Tā ir mūsu būtība, ko mums nevajag apslēpt.

2)     Dievs grib tevi vairot.

Kā zvaigžņu pulku pie debesīm nevar saskaitīt un jūras smiltis nevar izmērīt, tā Es vairošu Sava kalpa Dāvida dzimumu un levītus, kas Man kalpo. (Jeremijas grāmata 33:22)

Dievs saka: “Es tevi vairošu kā zvaigznes pie debesīm, kā jūras smiltis nevar izskaitīt, Es vairošu.” Tā ir Dieva griba – tevi svētīt un vairot. Jēzus 3 reizes Pēterim uzdeva jautājumu: “Vai tu Mani mīli?” Pēteris 3 reizes atbildēja: “Jā, es Tevi mīlu.” Jēzus 3 reizes teica: “Ja tu Mani mīli, tad gani Manas avis.” Ja tu esi kristietis, ja tu esi Dieva bērns, ja tu esi glābts, ka tu vari glābt citus, tad vairo Dieva valstību caur grupiņu celtniecību. Šodien ir vislabvēlīgākais laiks vairot grupas interneta vidē, un no interneta vides pēc tam klātienē.

3)     Jēzus visur bija kopā ar mācekļiem.

Pēc tam notika, ka Viņš staigāja pa pilsētām un ciemiem, mācīdams ļaudis un sludinādams Dieva valstību, un tie divpadsmit bija pie Viņa [..]. (Lūkas evaņģēlijs 8:1)

Viņš dziedināja, Viņš izdzina ļaunos garus, Viņš mācīja, Viņš sludināja, bet faktiski vienmēr un visur kopā ar Viņu bija 12 mācekļi. Redzi, nepietiek tikai sludināt, nepietiek tikai brīnumus darīt, nepietiek tikai velnus izdzīt. Kādiem patīk tikai velnus izdzīt. Tas viss ir ļoti labi, tomēr svarīgākā daļa ir veidot grupas, jeb veidot draudzi, no dzīviem akmeņiem. Nepietiek tikai liecināt, tā nevar uzcelt Dieva valstību.

4)     Jēzus vadīja Savu grupiņu.

Un, kad vakars metās, Viņš apsēdās ar divpadsmit mācekļiem [..]. (Mateja evaņģēlijs 26:20)

Mēs gribam līdzināties Kristum? Vai tāds nav mūsu uzdevums? Līdzinieties Viņam, topiet līdzīgi. Mums ir Dieva attēls virs zemes Jēzū Kristū. Ja mēs patiešām gribam atdarināt Viņu un līdzināties Viņam, Jēzus vadīja Savu mājas grupiņu. Ja tu nevari pats šobrīd vadīt mājas grupiņu, tu vari palīdzēt to darīt. Tu vari būt daļa no grupiņas, jo katram ir jābūt savā grupā, katram ir jābūt savā komandā. Personīgi es uzskatu, ka jebkurš cilvēks var vadīt mājas grupu, absolūti jebkurš var vadīt mājas grupu, atkarībā no tā, vai cilvēks grib iet Dieva ceļos, vai tomēr negrib iet Dieva ceļos. Katram ir vajadzīga atbildība par cilvēkiem. Galu galā divi vai trīs cilvēki jau ir grupiņa. Ja tev internetā izdodas vienu, divus vai trīs cilvēkus savākt kopā, tā jau ir grupiņa. Visur viss ir grupās, draugi.

5)     12 mācekļi saaicināja visus mācekļus.

Tie divpadsmit saaicināja visus mācekļus un sacīja [..]. (Apustuļu darbi 6:2)

Tāpat kā Jēzum bija Savi mācekļi, izrādās, arī Viņa mācekļiem bija savi mācekļi. Viņš saaicināja visus mācekļus. Tas ir iemesls, kāpēc mums ir jāvada mājas grupiņas, jo Viņa mācekļiem arī bija grupiņas.

6)     Viņi vienprātīgi pa mājām lauza maizi un baudīja barību.

Viņi mēdza ik dienas vienprātīgi sanākt Templī, pa mājām tie lauza maizi un baudīja barību ar gavilēm un vientiesīgu sirdi [..]. (Apustuļu darbi 2:46)

Un viņi nemitējās Templī un pa mājām ik dienas mācīt un sludināt Kristu Jēzu. (Apustuļu darbi 5:42)

Pirmā kristiešu draudze pulcējās mājās. Ne tikai templī, bet arī mājās. Starp citu, ir zināms, ka pirmā draudze pulcējās bagātu cilvēku mājās. Romas impērijas vajāšanu laikā viņi īpaši to darīja bagātu cilvēku mājās. Kāpēc? Tās bija lielas mājas, uz kurām nāca apmeklētāji noteiktos laikos. Bija pieņemšanas, tur bija politiķi un tamlīdzīgi. Tur cilvēkiem bija vieglāk atnākt un aiziet. Pirmā draudze pulcējās mājās, un Jēzus mums rāda ar Savu piemēru: lūk, Es un Mana grupiņa, un Manai grupiņai vēl citas grupiņas. Viss ir ļoti vienkārši. Pirmā draudze tā darīja, un arī mēs tā darām.

7)     Bez personiskas kalpošanas cilvēkiem nav iespējams pilnvērtīgi mīlēt un augt pašam.

[..] vēl ir kāds cits bauslis, saņemami kopā šinī vārdā, proti: mīli savu tuvāko kā sevi pašu. (Romiešiem 13:9)

Visi 10 baušļi ir saņemti kopā vienkāršā teikumā: “Mīli savu tuvāko kā sevi pašu.” Jēzus ir parādījis Savu mīlestību pret mums, mirstot pie krusta, augšāmceļoties un izveidojot Savu mācekļu komandu jeb grupu. Lūk, mīlestība: mīli savu tuvāko kā sevi pašu. Ja tu esi izaudzis grupā, ja tev ir kalpots, tad kalpo tieši tāpat tālāk cilvēkiem.

8)     Lai dīkā nestaigātu.

[..] turklāt viņas mācās vēl arī dīkā dzīvot, staigādamas apkārt no mājas uz māju, taču ne tikai dīkā dzīvot, bet arī iznēsāt pļāpas un jaukties citu darīšanās, runājot to, kas neklājas. (1. Timotejam 5:13)

Vēl viens no iemesliem, kāpēc vajag grupiņas vadīt. Tad tev vairs nebūs laika domāt par lietām, kas novirza no Kristus: pļāpas, dažādi murgi, dažādi “sviesti”. Dari kaut ko lietderīgu, kalpo cilvēkiem, un Dievs kalpos tev.

9)     Tā ir personiskā izaugsme.

Tu gribi augt? Ja tu vēlies pieaugt Kristū kā personība, tad ir laiks kalpot cilvēkiem. Personiskā izaugsme aprobežojas, izbeidzas ar nekalpošanu un uzplaukst ar kalpošanu citiem cilvēkiem.

Jo, lai gan laika ziņā jums pašiem pienākas būt tiem, kas māca, jums atkal vajadzīgs kāds, kas jums māca Dieva vārdu pirmsākumus, un esat tapuši par tādiem, kam vajag piena, ne cietas barības. Jo katrs, kas bauda pienu, ir taisnības vārda nepratējs, jo tas ir bērns. (Ebrejiem 5:12-13)

Kas ir taisnības vārda nepratēji? Vāji cilvēki. Ir dažādas skolas, kurās var mācīties teoloģiju. Tik bieži var dzirdēt: “Iesim dziļumos, Dieva vārda dziļumos.” Nav lielāka dziļuma kā zināt pamatus un kalpot cilvēkiem. Nav lielāka dziļuma. Ja mēs nesākam to darīt, šīs kailās teoloģijas zināšanas beidzas ar perversijām. Mēs to redzam visapkārt, piemēram, kādi teologi uzstājās raidījumā “Aizliegtais paņēmiens”. Tie bija teologi, kuri Instagram profilā – vīrietis sieviešu zeķubiksēs ar vīna pudeli un cigareti zobos. Vīrietis sieviešu zeķubiksēs – teologs, bez kalpošanas cilvēkiem. Āksti. Tie bija iemesli, kāpēc vadīt mājas grupiņu.

9 iemesli, kāpēc stāstīt cilvēkiem par Kristu jeb evaņģelizēt.

Vispirms vajag evaņģelizēt, pēc tam vajag mājas grupiņas. Ko nozīmē vārds “evaņģelizēt”? Tas nozīmē, ka ir evaņģēlijs, ir labā vēsts. Jēzus ir miris par mūsu grēkiem un augšāmcēlies. Ir izmaiņas mūsu dzīvē, ir piektais evaņģēlijs jeb mūsu dzīves stāsts, kā mēs iepazinām Kristu, mūsu izmaiņas. Tas ir tas, ko mēs paužam cilvēkiem. Mēs dalāmies ar to, ko paši esam piedzīvojuši. Mēs dalāmies ar vēsti no krusta, kas darbojas arī mūsu dzīvēs. Evaņģelizācija – kāpēc tas ir jādara? Nu, tas nav obligāti, tomēr Dieva vārds to māca, tā ir daļa no kristīgās dzīves.

1. Lielā Kristus pavēle. Tā nav mazā pavēle. Tā ir vienkārši pavēle.

“Tāpēc eita un darait par mācekļiem visas tautas, tās kristīdami Tēva, Dēla un Svētā Gara Vārdā “ (Mateja 28:19)

Gribi būt ar Kristu? Esi gatavs ciešanām. Par to bija pagājušā tēma. Ja tu tomēr gribi būt ar Kristu, tad nevar dzīvot tikai sev. Tev ir jāmīl savs tuvākais. Vienkārši jāmīl, tā ir izvēle. Un, ja tu mīli savu tuvāko, tad tu evaņģelizē!

“Jo Cilvēka Dēls ir nācis meklēt un glābt pazudušo." (Lūkas 19:10)

2. Tā ir Dieva griba.

Dieva mērķis, kāpēc Kristus atnāca virs zemes, ir uzmeklēt un glābt pazudušos. Ja mēs esam Viņa sekotāji, tad arī mums ir Viņa redzējums. Pazudušos uzmeklē tas, kurš apzinās jēgu, kāpēc dzīvo šeit virs zemes. Tu taču esi glābts! Tu esi izglābts, tu vari pa taisno iet uz Debesīm. Kāpēc tu nevari uzreiz doties uz Debesīm? Tāpēc, ka ir ļauni cilvēki šeit virs zemes, un viss šis ļaunums ir tāpēc, ka cilvēki nepazīst Dievu. Un tieši mēs esam tie, kuriem ir jāiepazīstina cilvēki ar Kristu. Dievs grib, lai visi taptu izglābti.

3. Mīlestība.

Jo baušļi: tev nebūs pārkāpt laulību, tev nebūs nokaut, tev nebūs zagt, tev nebūs iekārot un ja vēl ir kāds cits bauslis, saņemami kopā šinī vārdā, proti: mīli savu tuvāko kā sevi pašu. (Romiešiem 13:9)

Mīlestība, pirmkārt, ir agape, kas ir lēmums, un pēc tam ir emocionālā fileo mīlestība, kad tu visu jūti un piedzīvo. Tas viss ir ļoti labi, tomēr mums pirmkārt ir jāsaprot un jāpieņem lēmums, ka evaņģelizācija un mācekļu veidošana ir visas mīlestības un bauslības kopsavilkums. Mīli savu tuvāko kā sevi pašu. Nu, ko vēl vairāk var novēlēt cilvēkam, kā pazīt Kristu personīgi? Ja tev ir Kristus, tev ir viss! Ja tev nav Kristus, tad tev nav nekā. Ja tev nav Jēzus, tad tev nav Jēzus! Tad ir bardaks pasaulē.

4. Dievs grib, lai visi cilvēki būtu izglābti.

Kas grib, lai visi cilvēki tiek izglābti un nāk pie patiesības atziņas.” (1. Timotejam 2:4)

5. Jo Jēzus tā darīja.

Jēzus apstaigāja visas pilsētas un ciemus, mācīdams viņu sinagogās, sludinādams Valstības evaņģēliju. Un dziedinādams visas sērgas un slimības. Jēzus staigāja no vienas vietas uz otru sludinādams. Šeit es nerunāju par grupām, šeit es nerunāju par komandu, draudzi, bet Jēzus to darīja. Viņš staigāja no vienas vietas uz otru. Cik šodien to ir viegli darīt internetā, draugi! Tu esi Latvijā vai kaut kur Āfrikā, jebkurā zemeslodes vietā, cilvēks tev zvana Zoom vai Skype, ja tu esi viņa kontaktu sarakstā, viņa grupā, un vispār nav nekādu problēmu sazināties. Jēzus to darīja! Skype vēl nebija izgudrots, bet Viņš staigāja ar kājām no vienas vietas uz otru. Kāpēc? Sludinādams! Lūk, viens no iemesliem, kāpēc mums arī ir tas jādara. Un šodien tev pat nav sava pēcpuse jāpaceļ, tu sēdi internetā, esi vienkārši pie datora un runā ar cilvēkiem. Cik vienkārši un reizē sarežgīti, jo neko negribas darīt. Bet tā ir tava problēma! Tava daļa ir to pieņemt vai noraidīt.

6. Jēzus tevi aicina būt par cilvēku zvejnieku.

Un, pie Galilejas jūras staigādams, Viņš redzēja Sīmani un Sīmaņa brāli Andreju tīklus jūrā metam; jo tie bija zvejnieki.  Un Jēzus tiem sacīja: "Nāciet Man pakaļ, Es jūs darīšu par cilvēku zvejniekiem." (Marka 1:16-17)

Iedomājies? Jēzus aicina Pēteri un viņa brāli Andreju, saka, lai seko Viņam, jo viņš darīs viņus par cilvēku zvejniekiem. Dieva mērķis jau tajā dienā, kad Viņš tevi glābj, ir glābt citus cilvēkus. Jau tajā dienā Viņam ir papildu mērķis. Glābt tevi un caur tevi vēl daudz cilvēku. “Es jūs darīšu par cilvēku zvejniekiem,” saka Jēzus. Es pieņemu no Tevis, Kungs, es esmu cilvēku zvejnieks! Āmen! Tāda ir Dieva griba!

7. Tu esi zemes sāls.

Jūs esat zemes sāls; bet, ja sāls nederīga, ar ko tad sālīs? Tā neder vairs nekam, kā vien ārā izmetama un ļaudīm saminama.” (Mateja 5:13)

Kas ir sāls pasaulei? Tā ir evaņģēlija vēsts, ko tu sludini. Tu esi zemes sāls! Vai mājās pie datora klaviatūras, vai caur datoru, telefonu, uz ielas vai kādos citos veidos, vai vienkārši ejot ciemos pie sava kaimiņa, bet Bībele saka, ka tie ir Jēzus vārdi: ja sāls ir nederīga, tā ir ārā izmetama. Tas nozīmē, ja kristietis ir nesālīts, ja kristietis vairs neevaņģelizē, viņš nekam nav derīgs, ārā izmetams. Lūk, ar nožēlu ir jāsaka, ka tāpēc draudzēs ir diezgan bēdīgs stāvoklis. Kad mēs visu šo ārprātu esam pieņēmuši tik viegli, tas ir rādītājs. Mums ir jābūt zemes sālij!

8. Tev nekā netrūks.

Un tie runāja savā starpā, ka viņiem nav maizes. (Marka evaņģēlijs 8:16)

Viņi bija aizmirsuši maizi paņemt līdzi, un Jēzus stāstīja par farizeju raugu. Viņi bija kopā ar Jēzu laiviņā, evaņģelizācijā. Viņi bija Dieva darbā, kopā. Viņš runāja par to, ka mācekļi bija aizmirsuši maizi paņemt līdzi. Un Jēzus teica, vai tad jūs vēl nesaprotat, vai jūs neatceraties piecus tūkstošus maizes un divus tūkstošus zivju? Mācekļi atbildēja, ka atceras. Bet Jēzus turpina jautāt: “Ko tad jūs runājat, ka jums maizes nav? Jēzus liek saprast šajā rakstvietā, ka tiem, kas ir kopā ar Jēzu evaņģelizācijā, nekad maize netrūks. Tiem, kas ir kopā ar Jēzu, nevis tiem, kuri nedaudz tam izbrīvēs laiku vai apgriezīs stūrus, saprazdami, ka vajag evaņģelizēt, jo kaut ko zaudēs, naudu vai ko citu. Dieva vārds saka tieši otrādi. Tiem, kas būs kopā ar Viņu evaņģelizācijā, nekā netrūks.

Protams, šeit neatceļās elementāri principi un veselais saprāts, tomēr es tev varu garantēt, ja tu nedarīsi, tu būsi bēdīgs. Un tad tu būsi pasaulē. Nu, tāda ir tā kristietība. Ja mēs neklausām Dievam, nedarām elementāras lietas, ja ir kādas problēmas, ar kurām tu cīnies, varbūt tev ir kāda atkarība, kas ir spēcīgāka par tevi, vai tu vēl neesi līdz galam izaudzis, tā tevi uzveiks. Bet cik tālu ir jāizaug, lai pastāstītu cilvēkam evaņģēlija vēsti? Personīgi es jau pirmajā dienā, lai gan tā nebija pati pirmā diena, jo kamerā biju viens pats, kad iepazinu Kristu, tiklīdz ieraudzīju dzīvus cilvēkus, patiesībā tādus, ar kuriem vispār nevajadzēja kontaktēties, ar kuriem nevajadzēja runāt, es devos pie viņiem klāt un noskaitīju evaņģēlija vēsti. Un pēc tam gaidīju, vai mani sītīs, vai kas notiks. Un tad viņi abi divi, viens no tiem gruzīns vai azerbaidžāns, krieviski runājošs, bet otrs bija krievs, abi kepkās, lielām somām, es tikko kā narkomāns, atbrīvots no cietuma, brīvībā atgriezies, stāstu ar lielām acīm, kā esmu redzējis Jēzu un eņģeļus, kā man viss izmainījās trīs dienās. Bet viņi uz mani skatās, neko nesaka, domāju, ka man sitīs. Es pastāstīju, ka Jēzus ir, Viņš mani ir izglābis, bet viņi klusē. Pēkšņi paskatās viens uz otru, un azerbaidžāns krievu valodā saka otram: “Es taču jau tev teicu, ka Dievs ir!” Izrādās, ka viņi abi tajā pašā laikā, kad es piedzimu no augšienes, kaut kur blakus kamerā bija sēdējuši un diskutējuši, vai Dievs ir vai nav. Un viņš bija stāstījis krievam, ka Dievs ir. Un te pēkšņi viens trakais atnāk un saka, ka Dievs ir. Tiklīdz bija iespēja, tā es sludināju evaņģēlija vēsti.

Var saprast, ja tu ar kaut ko netiec galā, bet nevar saprast, ka tu nemīli cilvēkus un nesludini viņiem evaņģēlija vēsti. To nevar saprast. Un, ja godīgi, to nevar arī piedot. Nu, kādā ziņā nevar piedot? Visu var piedot, ja mēs atgriežamies, bet, ja tu neatgriezies, tas ir ceļš uz pazušanu. Tā ir atklāta pazušana. Ja sāls nederīga, tā ir ārā izmetama un cilvēku kājām saminama. Tā ir vāja kristietība. Starp citu, tajā vidē, kurā es šobrīd esmu, savā politiskajā darbībā, tur ir daudz stipru cilvēku, un es viņiem nepārtraukti stāstu, kā mums iet, un kāda mums ir sadarbība ar citiem. Es vairākas reizes esmu dzirdējis, vai mēs tiešām esam kristieši. Pasaulīgs cilvēks raugās no malas, vai tie ir kristieši. Viņi redz tādu kristietību, kāda mums ir. Lūk, tu esi kristietis, un kristietis evaņģelizē, kristietis cīnās. Kristietis nav tikai jērs! Kristietis ir lauva! Cik gan ērti ir domāt, ka esam jēri. Protams, pareizi, ka Jēzus bija pazemīgs, bet tas pats Jēzus novija pātagu no auklas un izdzina visus no tempļa, kas pirka un pārdeva. Tas pats Jēzus Kristus, kas tiesās visus, dzīvus un mirušus. Viņa priekšā locīsies visi ceļi. Ir rakstīts, ka ir briesmīgi krist dzīvā Dieva rokā. Dievs nav tikai Jērs. Vajag lasīt visu Bībeli, gan Veco Derību, gan Jauno, un kontekstā. Vēl ir rakstīts, ka jābīstas no tā, kas dvēseli un miesu var nomaitāt ellē, nevis no tā, kas nomaitā tikai miesu.

Tātad nebīstieties no valdniekiem un bezdievīgiem likumiem. Pirmkārt, no Viņa bīstieties! Un Viņa griba ir, ka mēs esam derīga sāls. Mēs neesam tikai jēri, kas visam piekrīt, ko mums paziņo. Tādi, kuriem viss ir ērti un labi. Mēs esam arī lauvas. Un lauva, draugi, ir dzīvnieku karalis. Ne velti Bībele saka, ka tu esi galva un nevis aste. Tu vienmēr būsi augšā un nekad lejā. Tad nu dzīvo tā, lai tu vienmēr būtu augšā un nekad lejā. Lai tava amplitūda vairāk ir augšā nevis lejā. Un apzinies to vietu savā amplitūdā, kur tu esi šodien, lai tu varētu tālāk, augšā pacelties. Mans draugs, ļoti svarīgi ir tas, vai tu paud labo vēsti, vai tu mīli cilvēkus, vai tu viņiem sludini vai nē. Jo tās ir lietas, kuras katrs var izdarīt. Katrs! Es redzēju kādu mūsu draudzes cilvēku nesen TikTok. Viņš uztaisīja kontu, un tagad viņi tur visu ko runā un aicina uz grupiņu. Tad es redzu, ka tur ir divi cilvēki. Viņi atnāk un ātri aizbēg. Kaut ko tur ierunā, bet es apskatos, ka tas ir tas, kas patīk cilvēkiem, kaut kādas muļķības. Parunā, parunā, izklāsta, ka šodien būs grupiņa, lai visi nāk ciemos, ir divi cilvēki, ir pieci. Nu, draugi, kurš to nevar izdarīt? Jebkurš to var! Tikt galā ar savām iekšējām problēmām ne uzreiz tu vari, tā uz sitiena, bet īpaši nekāda cīņa nav vajadzīga, lai pastāstītu cilvēkiem par Dievu. Kā vien tas, kā atvērt muti un sākt runāt.

Tu zini, ko nozīme vārds ‘pravietot’? Tulkojumā tas faktiski nozīmē ‘izlieties’. Tu izlej! Ko tas nozīmē? Tu vienkārši atver muti un runā. Tu vienkārši runā, un tas ir pravietojums. Ja tu esi Dieva Garā, tu pazīsti Dievu, atver muti un sāc tik runāt kaut ko labu. Pravieto! Nu, ej un izlej savu sirds saturu! Pastāsti, kā Dievs tevi ir izglābis. Un pēc tam nākamais etaps ir deviņi iemesli, kāpēc ir grupiņas jāceļ. Nu, nepietiek tikai evaņģēliju sludināt, cilvēki ir jāaprūpē un ir jāmīl. Kam ir domāts telefons? Kāds cilvēks reiz nosauca mūsu draudzi par telefona draudzi. Zini, šī telefona draudze izauga ļoti stipra. Šī draudze izauga stipra tikai tāpēc, jo tā bija telefona draudze. Man bija noteikums, ka es savai komandai zvanu vienu reizi nedēļā, runājam vienu stundu. Katram cilvēkam, kas ir manā grupā. Es divas dienas veltīju tikai sarunām, tās bija trešdienas un ceturdienas. Katram cilvēkam ir vajadzīga garīgā aprūpe. Nu, piedodiet, tādi mēs esam. Visiem ir vajadzīga garīgā aprūpe. Un tieši tu esi tas, kurš to var izdarīt, kalpot citiem cilvēkiem. Uzklāj galdu Dievam, un Dievs uzklās galdu tev.

9. Būs izmaiņas.

Un Viņš tiem sacīja: "Eita pa visu pasauli un pasludiniet evaņģēliju visai radībai. Kas tic un top kristīts, tas tiks izglābts, bet, kas netic, tiks pazudināts.” Bet šīs zīmes ticīgiem ies līdzi: Manā Vārdā tie ļaunus garus izdzīs, jaunām mēlēm runās, tie ar rokām pacels čūskas, un, kad tie dzers nāvīgas zāles, tad tās tiem nekaitēs. Neveseliem viņi rokas uzliks, un tie kļūs veseli. Un Tas Kungs, kad Viņš ar tiem bija runājis, ir uzņemts debesīs un sēž pie Dieva labās rokas. Un tie izgāja un mācīja visās malās, un Tas Kungs tiem darbā palīdzēja un vārdu apstiprināja ar līdzejošām zīmēm. (Marka evaņģēlijs 16:15-20)

Kad tu iesi un darīsi Viņa darbu, kad tu sludināsi, sekos brīnumi un zīmes, un izmaiņas cilvēkos. Gan viņos, gan tavā dzīvē. Āmen!

Mācītāja Mārča Jencīša sprediķi ”Laika amplitūda” pierakstīja un rediģēja draudzes ”Kristus Pasaulei” redakcija

Kā uzvarēt depresiju?

Publicēja 2021. gada 23. nov. 20:06Līga Paņina

Ziņas datums 24.11.21.

Es šodien gribu tevi iedrošināt ar Dieva vārdu. Kā uzvarēt depresiju? Tēma šodien vajadzīga, jo visi apstākļi, ne tikai mūsu valstī, bet arī visā pasaulē, ir diezgan drūmi, visas mājsēdes, lokdauni, cilvēku šķirošana, darba atņemšana, tiesību atņemšana. Tā ir spēcīga mašinērija, kas tiešām iedzen cilvēkus depresijā. Depresija mēdz piemist cilvēkiem jebkurā gadījumā, bet, ja valstī ir šāda situācija, tad vēl vairāk. Uz svētkiem rādīja filmu „Baigais gads”, un tagad baigais gads jau otro gadu atkārtojas, nav lielas atšķirības, tikai tajā laikā bija skaidrāk redzams ienaidnieks. Bet galu galā mēs tajā laikā nedzīvojām un nevaram precīzi pateikt, kāda bija atmosfēra, kāda bija dezinformācija vai informācija. Līdzīgi kā šodien, viss ir tādā neziņā, miglā tīts, un viss kļūst tikai sliktāk. Bet cilvēkiem vispārēji ir tendence uz depresiju, jo vienkāršos, parastos apstākļos kāds mīl vai nemīl, kāds kaut ko pateica, izdarīja, un cilvēks jau ir iekšā depresijā, ir nomākts un drūms. Šajos apstākļos, kas turpinās jau otro gadu, depresijai ir vieta daudzkārt vairāk nekā parastos apstākļos. Tā ir problēma, ko es gribu palīdzēt tev uzvarēt.

Pēc skaidrojošās vārdnīcas, depresija ir psihisks stāvoklis, kam raksturīga nomāktība un drūmums. Ja depresija tiek ielaista, tad cilvēks var spert izmisuma soli, pašnāvību. Depresija padara cilvēku par stagnējošu, bezpalīdzīgu cilvēku, kas apstājas, nedarbojas, nekur nedodas, nekur neiet, jo viņam vairs nav nekādas rīcības, plāna, mērķa, virzības, viņš padodas, peld pa straumi. Faktiski viņš pārstāj būt personība. Tas var beigties ar to, ka cilvēks guļ gultā un blenž griestos. Cilvēki depresijā vienkārši var gulēt mājās, jo nekur nevar iet, neko nevar darīt, viss ir attālināti, sabiedrībā nevar būt, šausmas apkārt, cilvēki ir iebiedēti, slimība, mēris plosās, visur mirušie guļ uz ielām, neviens vairs pat nevar apglabāt, slimnīcas un morgi pilni. Austrija tikko paziņoja par pilnīgu lokdaunu, un no pirmā februāra būs obligāta vakcinācija visiem. Kā mēs zinām, tas, kas notiek Eiropas valstīs, pēc brīža notiek arī šeit, tāpēc prognozes Latvijai nav nekādas jaukās un labās. Cilvēki arvien vairāk iegrimst depresijā. Depresija ir bīstama. Tā ir bīstama, un ar to ir jātiek galā pašā saknē. Lai arī cik dziļi tu būtu iekritis depresijā, šodien es uzrunāju tevi, ja esi iekritis depresijā. Es uzrunāju arī tos kristiešus, kas tic Dievam un tik un tā šodien ir depresijā. Nav bezcerīgas situācijas, jo tas visu spēj, kas tic. Ar depresiju ir iespējams ne tikai cīnīties, bet to ir iespējams uzvarēt. Viss ir tavās paša rokās. Manī kādreiz radīja izbrīnu, kad kāda mācītāja sieva bija depresijā. Es domāju, ka tur galīgi kaut kas nav labi. Tā bija mana tā laika pārliecība – kā kristietim vispār var būt depresija? Man nav bijusi depresija, kopš es pazīstu Dievu. Depresija ir zagusies pie manis, tā ir gribējusi mani klusām satvert, bet tai tas nav izdevies. Kāpēc? Tāpēc, ka ir elementāri principi, ar kuru palīdzību mēs varam cīnīties un veiksmīgi uzvarēt.

Tu varbūt domā, ka tagad es tev izrakstīšu medikamentu receptes. Es šodien neizrakstīšu receptes un neieteikšu kaut kādus medikamentus. Šīs dienas principiem, ko es tev došu, nebūs sakara ar medicīnu. Es uzskatu, ka medicīna ir bezspēcīga depresijas priekšā. Psihologs var palīdzēt, medicīna nevar palīdzēt. Mans uzskats ir tāds, ka depresijas gadījumā nekādā gadījumā nevajag lietot antidepresantus. Tas ir mans uzskats, un tas nenozīmē, ka tev tā ir jādara. Es zinu, kas ir atkarība, es zinu, ko nozīmē antidepresanti. Tie tev dos labsajūtu uz kādu brīdi, tev kļūs vieglāk, tev nāks miegs, bet pēc tam tev būs jāmaksā. Par miegu, ko būsi izgulējis zāļu iedarbībā, būs jāsamaksā ar bezmiega naktīm pēc tam. Depresija būs pēc tam, kad beigsi lietot zāles, tā nekur nepaliks, tā būs vēl lielāka. Tas ir tikai īslaicīgs risinājums. No savas puses es neiesaku lietot medikamentus, jo es šīs vielas uzskatu par narkotiskām, atkarību izraisošām vielām, kuras nepalīdz, bet es pieņemu, ka ir atsevišķas situācijas, kad cilvēks ir dziļā krīzes situācijā un labāk to tabletīti vajag. Reizēm tas noder, lai šajā krīzes brīdī cilvēks neizdarītu kādus aplamus soļus, lai pavisam nesajuktu prātā. Pēc tam jebkurā gadījumā būs jamaksā ar savu veselību, psihi, bet, iespējams, būs mazākas sekas, nekā tu nebūtu lietojis.

Es uzreiz brīdinu, ka šeit nebūs par medicīnu. Būs garīgie principi. Būs deviņi garīgie principi, kā uzvarēt depresiju, un divpadsmit dabiskie principi. Es esmu pārliecināts, ja tu sāksi no šodienas šos principus lietot, tad no depresijas tavā dzīvē nepaliks ne miņas. Es lūdzu par katru, kas klausās, pieskaries, Tēvs, ar Savu Garu, lai aiziet drūmums, nomāktība. Lai nāk cerība, prieks un labsajūta. Āmen. Garīgie principi vienmēr ir priekšā dabiskajiem principiem. Tāpēc sākumā ir garīgie principi, pēc tam dabiskie. Vienmēr prioritāte ir jādod garīgajiem principiem.

1. Draudze jeb nepalikt vienam.

Un tie pastāvēja apustuļu mācībā un sadraudzībā, maizes laušanā un lūgšanās.” (Apustuļu darbi 2:42)

Es apzināti ieliku šo kā pirmo. Tie, kas zina Bībeles prioritātes, teiks, ka tās ir personiskas attiecības ar Dievu, bet šajā gadījumā, kad runa ir par depresiju, es neriskēju nolikt personiskas attiecības ar Dievu pirmajā vietā, jo, kad cilvēks ir depresijā, viņš arī Dievu nelūdz. Viņš ir tādā depresijā, ka viņš Dievu nevar palūgt, viņš nevar padomāt un parunāt. Depresijā cilvēks neko negrib darīt, tāpēc es neliku to pirmajā vietā.

Pirmā draudze, kas tika izveidota, pastāvēja apustuļu mācībā un sadraudzībā, tāpēc pirmais garīgais princips ir draudze. Nekad nepaliec viens. Draudze ir pirmais garīgais princips. Kāpēc garīgais? Visiem garīgiem principiem mēs varam atrast arī racionālu izskaidrojumu. Draudze ir cilvēki. Kad tev blakus ir cilvēks vai cilvēki, tev ir atbalsts, un tas tevi atvieglina. Draudze ir arī Dieva klātbūtnes vieta.

Tad Viņš saka tiem: "Mana dvēsele ir noskumusi līdz nāvei: palieciet šeit un esiet ar Mani nomodā.” (Mateja evaņģēlijs 26:38 )

Pirms Jēzus gāja mirt pie krusta, izciest visas ciešanas, Viņš teica Saviem mācekļiem, lai paliek ar Viņu nomodā. Pašā grūtākajā brīdī Jēzus bija Savu mācekļu vidū. Jēzus darīja brīnumus, Viņš mācīja. Visur, kur Viņš gāja, Viņš bija kopā ar Savu komandu. Jēzus nekad nebija viens, izņemot brīžus, kad Viņš bija viens pret vienu ar Dievu. Nekad nepaliec viens.

Jo es ļoti priecājos, kad atnāca brāļi un liecināja par tavu patiesību, ka tu dzīvo jau patiesībā. (3. Jāņa vēstule 1:3)

Jānis saka, kad atnāca brāļi, tad viņš priecājās. Līdzīgi arī ir Pāvilam.

Turienes brāļi, par mums dzirdējuši, nāca mums pretī līdz Apija Forumam un Tri-Tabernām. Tos redzēdams, Pāvils pateicās Dievam, un viņam radās drosme. (Apustuļu darbi 28:15)

Par Pāvilu mēs lasām, ka viņš bieži bija dažādās briesmās – laupītāju briesmās, briesmās viltus brāļu vidū, finansiālās problēmās, vajāšanās, pat cietumos un spaidos. Viņam noteikti bija iemesls būt depresijā, viņam noteikti kā cilvēkam depresija klauvēja pie durvīm, taču es Bībelē nekur nelasu, ka viņam tāda bija. Viena no viņa atslēgām bija brāļi, draudze un cilvēki.

Šobrīd valdība aizliedz kristiešiem pulcēties. Visi dievkalpojumi jau otro gadu ir traucēti, garīgā aprūpe faktiski ir samazināta līdz minimumam. Cilvēki izklīst, draudzes tukšojas, un tas ir pavisam reāli. Nav garīgās aprūpes, nav cilvēcisku kontaktu. Es uzskatu, ka tas ir viens no sātana mērķiem. Visi, kas šo dara pret saviem tautiešiem, izdodot dažādus likumus un kontrolējot tos ar policijas palīdzību, ir atbildīgi par to, ka arvien vairāk cilvēku ieslīgst depresijā, izdara pašnāvības. Faktiski cilvēki kļūst nespējīgi. Mana pārliecība ir tāda, ka tieši draudze ir sabiedrības stūrakmens. Kristus ir galva, un mēs esam Viņa miesa. Ikvienam kristietim un arī ārpus draudzes cilvēkiem tieši draudze ir patvērums. Kristiešiem ir jāatrod iespējas, lai būtu kopā. Ja tu neesi draudzē, tad meklē draudzi. Arī ārpus draudzes ir cilvēku grupas, kas vienādi domā. Piemēram, anonīmo alkoholiķu biedrība. Šai biedrībai ir grupas pa visu Latviju. Ja kāds pakrīt, tad viņi visi brauc pie viņa, velk viņu ārā. Tie ir cilvēki, kas turas kopā un cits citam palīdz.

Šobrīd dievkalpojumi ir aizliegti, jo izrādās, ka vīruss izplatās arī caur internetu. Ir MK noteikumi, speciāls skaidrojums reliģiskām organizācijām, ka drīkst veikt video ierakstus un zālē drīkst atraksties individuāli apmeklētāji, drīkst atnākt pielūgt Dievu, atnest ziedojumu, atnākt uz konsultāciju, drīkst atnākt nopirkt reliģisku literatūru, ja uz vienu cilvēki tiek ievēroti 15m2. Šeit viesojās policija, salika sodus cilvēkiem par to, ka viņi bija individuālie apmeklētāji, pāris desmitu cilvēku uz visu mūsu lielo kvadratūru. Policija vispār neņēma vērā šo MK skaidrojumu, jo viņiem ir cits skaidrojums, par kuru neviens nezina, un es šaubos, vai viņi paši to zina un saprot. Policijas uzmanība sākās tajā brīdī, kad es pagājušā gada decembrī uzdrošinājos brīvības protesta laikā uzkāpt uz skatuves Krastmalā un pateikt runu. Viss ar to sākās. Tā ir mūsu valsts politika – izrēķināties ar katru, kas domā citādāk un vēl uzdrošinās to pateikt. Man ir morāli principi, skaidri Bībeles principi, kas ir melns un kas ir balts, un es varu to paust. Es zinu, ka demokrātijas šobrīd Latvijā nav, bet skaitās, ka ir. Protams, mēs uzliktos sodus pārsūdzam. Mēs rakstījām atbildes vēstules. Uztaisījām video, lai cilvēki pie varas vispirms paši tiek galā ar saviem skaidrojumiem, kāpēc nebrīdot viņi vienkārši nāk un liek sodus. Vēstuli aizsūtījām Premjerministram, lai šajā situācijā iejaucas. Aizsūtījām vēstuli Teikas policijas iecirknim, konkrētiem policistiem, kuri šeit bija. Aizsūtījām vēstuli Tieslietu ministrijai. Atnāca atbilde no policijas un no Kariņa kancelejas. Tur bija tāds pingpongs, kurš pie kura sūtīja, bet atbildēs nebija nekā īpaša, tās neko nerisināja. No Tieslietu ministrijas atbilde atnāca pēc dažām dienām. Zini, kāda tā bija? Mums vispār pat aizliedza filmēt dievkalpojuma ierakstus, tāpēc šo svētrunu es ierakstu privāti. Ja šīs būtu rūpes par mūsu veselību, tad diez vai cilvēki valdībā domātu, ka caur interneta kabeļiem var izplatīties vīruss. Viņi taču netic, ka caur kabeļiem izplatās vīruss. Tāds ir mūsu valdības komunikācijas veids.

Šeit nedarbojas Bībeles princips, lai esam paklausīgi valdībām un varām. Šeit nedarbojas princips, ka visas varas ir no Dieva. Ir varas no Dieva, un ir varas no elles. Ir pamatprincipi, tādi kā pulcēšanās brīvība un brīvība runāt, kas ir ārkārtīgi svarīgi katram cilvēkam, katram kristietim, tāpēc mēs nevaram tā vienkārši pakļauties. Galu galā mēs izpildījām tos noteikumus, kuri bija doti, minimāls cilvēku skaits varēja atrasties dievkalpojumu zālē, bet tāda bija atbilde no viņiem. Man bieži raksta internetā, un ir cilvēki, kuri mani atbalsta, un ir cilvēki, kuri saka, lai eju vakcinēties. Es jums varu droši pateikt, ka es nekad neiešu vakcinēties. Tāda ir mana izvēle, un man jums nekas nav jāpaskaidro. Esmu vesels cilvēks ar stipru imunitāti un nevienu neapdraudu. Ja tu esi vakcinēts, kāda tev problēma? Ja mācītājam nebūs QR koda, viņš pat nevarēs uzrunāt draudzi? Uz ko tas viss ir tendēts? Uz Latvijas draudzes iznīdēšanu. Ja kristieši nepulcējas, ja viņi neturas kopā, tad viņi beidz pastāvēt. Tad ne tikai individuāli cilvēkiem būs depresija, bet arī būs kopēja depresija. Amerikas un arī pasaules vēsturē bija posms, ko sauc par Lielo depresiju (1929-1939), un jebkurus krīzes laikus var saukt par depresiju. Kas ir depresija valstī, tad viss apstājas, ekonomika apstājas. Tu atceries to laiku, kad sabruka Padomju Savienība un Latvija atguva neatkarību? Tas arī bija depresija. Pārtika un dažādas preces bija par taloniem, jo mēs taču agrāk bijām atkarīgi no visas lielās Padomju Savienības ekonomikas. Pēkšņi viss sabruka, visas iesāktās būves apstājās, viss apstājās. Pat zobupastas nebija, bija grūtības. Es šo laiku neatceros kā grūtu laiku, tas man bija prieka laiks, brīvība, jo mēs beidzot ceļam savu valsti, man tā nebija depresija, kaut bija grūtības. Bet kā ir šodien? Mēs neesam atguvuši brīvību, un tagad viss ir nevis par taloniem, bet QR kodiem. Visur mākslīgi tiek veidotas rindas, mākslīgi viss tiek iznīcināts. Lokdauns, tad palaiž vaļā, atkal lokdauns, atkal palaiž vaļā. Cik ilgi tā cilvēki var izturēt? Šodien Latvijā patiešām ir lielā depresija, un ir arī vispasaules depresija. Kā uzvarēt depresiju? Nekad nepaliec viens. Es tev arī neiesaku palikt kopā ar kādu negatīvu cilvēku. Paliec kopā ar draudzi, ar stipriem līderiem, ar savu komandu.

Trešdien es uzzināju, ka es pat nevaru taisīt dievkalpojuma ierakstu, jo esmu noziedznieks. Es, vesels cilvēks, taču caur internetu aplipināšu vakcinētus cilvēkus. Viņi ar trīs vakcīnām jau ir nodrošināti pret visu. Bet jau tagad stāsta, ka vienalga vajadzēs vēl ceturto. Uzzinot, ka nevarēšu veikt dievkalpojuma tiešraides ierakstu, manī nebija labu izjūtu un depresija klauvēja pie durvīm. Tā skrāpējās pie loga, gluži kā mēs bērnībā, baidot cilvēkus. Starp loga rāmi un stiklu iespraudām adatu, no tās mēs nostiepām striķi līdz tuvējiem krūmiem un striķi rīvējām ar kalifoniju. No stikla nāca nepatīkamas, spocīgas skaņas. Cilvēki, atverot logu, nevienu neredzēja un bija neizpratnē, kas notiek. Tāpat spokojas depresija. Tā klauvē pie durvīm, un cilvēks sāk justies bezspēcīgs, pārņem sajūta, ka neko nevar izdarīt. Tās dienas vakarā bija paredzētas tiešsaistes lūgšanas. Tās tiešām ir labas lūgšanas, bet tajā reizē es ļoti negribēju piedalīties. Iekšējā balss teica, ka nav taču grūti pieslēgties lūgšanu grupai, un es tomēr nolēmu piedalīties. Mēs parunājām, padalījāmies ar to, kā katram klājas, visi kopā palūdzām, un mani pārņēma laba sajūta. Draudzē visiem ir grupiņas, bet man tādas nav. Grupiņu cilvēki sazinās tiešsaistē, pa telefonu un vēl visādos veidos, bet man jāsludina tukšā zālē. Es nevaru pieskarties jums, paspiest roku, samīļot. Vai tu caur ekrānu jūti, ka tevi samīļo? Nedomājiet, ka es žēlojos, man viss ir kārtībā. Būt draudzē ir pirmais punkts, un tas ir ārkārtīgi svarīgi. Nepaliec viens, esi draudzē, nevis kompānijā, kurā visi domā, kā izdarīt pa prātam apspiedējiem. Esi tādā vidē, kur cīnās, kur pastāv par savām tiesībām, esi tādā vidē, kur cilvēki stāv taisni un nelokās.

Nepievilieties. Ļauna sabiedrība samaitā labus tikumus. (1. Korintiešiem 15:33)

Esi spēcīgā vidē! Draudze “Kristus Pasaulei” ir ļoti stipra vide. Man atsūtīja video, kurā mūsu draudzes māsai bērns, ejot gulēt, uz jautājumu, kas ir mācītājs, atbild: “Lauva.” Atbildot uz jautājumu, kā lauva dara, viņš ierūcās kā lauva. Ir pozitīvi, ja bērns aug stiprā vidē, redz stipru līderi, kas nelokās. Tas viņam ir paraugs, piemērs uz visu dzīvi, kas veido viņa personību. Tā aug cilvēki, kuri neliecās grūtību priekšā un atšķir labu no ļauna. Šādi cilvēki spēs izdzīvot un uzvarēt jebkādos apstākļos, jo paliks draudzē. Kā uzvarēt depresiju? Vienkārši ej uz grupiņu, uz draudzi, ej uz kristīgiem tusiņu, esi tādu cilvēku vidē, kuri ir stipri. Es zinu ļoti daudzus, kuri nelokās un paliek pie saviem principiem. Es darbojos sociālos tīklos, kuros ir liela cilvēku atsaucība. Cilvēki raksta, komentē, un ir redzams, ka ir ļoti daudz stipru cilvēku. Esi stipru cilvēku vidū. Ja tu esi kristietis, tad esi draudzē!

2. Personīgas attiecības ar Dievu.

Bet nāves baiļu pārņemts, Viņš Dievu pielūdza jo karsti; bet Viņa sviedri kā asins lāses pilēja uz zemi. (Lūkas 22:44)

Ģetzemanes dārzā Jēzus bija nāves baiļu pārņemts. Viņam uzbruka depresija, bija neiedomājami spēcīgas bailes un spiediens. Šajā situācijā Viņš skaļi pielūdza Dievu. Viņš gan bija kopā ar mācekļiem, bet gāja nomaļus un pielūdza Dievu. Tās ir personīgas attiecības ar Dievu. Tas ir laiks, kad lasi Bībeli un lūdz, slavē un pielūdz Dievu, tas ir laiks, kuru pavadi Dieva klātbūtnē. Pirmais ir draudze, un draudzes apmeklēšana ir tieši tā, kas tev palīdzēs uzturēt regulāras personīgās attiecības ar Dievu. Ja tu no rīta izkāpi “ar kreiso kāju” no gultas, tad aizejot un palūdzot Dievu, pēc tam ir grūti saprast, par ko vispār bija uztraukums. Pēc garas un nogurdinošas dienas arī mēdz likties, ka viss ir slikti. Ja aiziet gulēt ar šo sajūtu un no rīta pamostoties tā neatstājas, tad, ieejot lūgšanu kambarī, visas sliktās sajūtas pazūd. Tas notiek Dieva klātbūtnē – attiecībās ar Dievu.

3. Dieva tuvums.

Tas ir tad, kad tu slavē un pielūdz Dievu savā mājas grupiņā, tiešsaistes grupiņā, dievkalpojumā, klausies Dieva vārdu, kā arī visi tie brīži, kad esi savā personīgajā laikā ar Dievu – tas viss kopā veido Dieva tuvumu. Apskaidrošanas kalnā Jēzus ņēma līdzi Pēteri, Jāni un Jēkabu. Viņš kļuva balts kā eņģelis. Tur bija Dieva godība, Dieva klātbūtne, un Pēteris teica:

Pēteris griezās pie Jēzus un sacīja: "Kungs, šeit mums ir labi. Ja Tu gribi, es celšu šeitan trīs teltis – vienu Tev, vienu Mozum un vienu Ēlijam." (Mateja 17:4)

Tur bija Dieva godības klātbūtne, un Pēteris teica: “Mums šeit ir labi!” Tur nav vietas depresijai. Izvēlies būt Dieva klātbūtnē – PAD, draudzē, grupiņā – un lieto visus draudzes piedāvātos “instrumentus”. Man personīgi pirmdienās ir skaidrāka galva nekā visās citās. Kāpēc? Jo iepriekšējā dienā esmu bijis dievkalpojumā. Neskatoties uz to, ka pats kalpoju, esmu noguris, vienalga esmu bijis Dieva klātbūtnē un man ir skaidrāka galva, man ir labākas idejas.

4. Apzinies sevi kā brīvu no depresijas Jēzū Kristū.

Tādēļ, ja kas ir Kristū, tas ir jauns radījums; kas bijis, ir pagājis, redzi, viss ir tapis jauns. (2. Korintiešiem 5:17)

Apzinies, ka tu esi miris grēkam un augšāmcēlies – tu esi jauns cilvēks Jēzū Kristū. Vecais cilvēks ir miris līdz ar Kristu, un ir augšāmcēlies jaunais cilvēks, kurš neslimo ar depresiju. Depresija ir garīga slimība. Apzinies, ka Jēzū Kristū depresijas tev nav! Apzinies, ka Jēzū Kristū tu esi miris depresijai un tevī mājo prieks, līksmība un miers, jo tu esi jauns cilvēks, kuram nepiemīt depresija.

5. Apliecini, kas tu esi.

Ir svarīgi ne tikai apzināties, ka esi brīvs no depresijas, bet arī apliecināt.

[..] Lai arī nespēcīgais par sevi saka: es esmu stiprs! (Joela 4:10)

Ja esi nespēcīgs, apliecini, ka esi stiprs. Apzinies, kas tu esi Jēzū Kristū, un tā par sevi apliecini savās lūgšanās. Saki, ka esi brīvs no depresijas, priecīgs, līksms, mierīgs, spēcīgs, ka tev viss izdosies un depresijai nav vietas tavā dzīvē. Apliecini, ka tev ir lēmums dzīvot bez depresijas. To apliecini sev, Dievam un arī velnam, un turpini šādi arī domāt.

6. Vīzija.

Un Viņš tam lika iziet ārā un sacīja: "Skaties uz debesīm un skaiti zvaigznes; vai tu spēj tās izskaitīt? Tikpat daudz būs tev pēcnācēju," Viņš tam sacīja. (1. Mozus 15:5)

Dievs Ābrahamam rādīja vīziju, kas lika Ābrahamam, Jēkabam, Izākam un visiem pārējiem stafetes pārņēmējiem, līderiem, Dieva aicinātajiem iziet cauri visām grūtībām. Kas ir tas, kas neļāva depresijai viņus pārņemt un apturēt? Tā ir vīzija! Mūsu draudzes cilvēki no Ventspils vārda dienā man uzdāvināja albumu. Tajā ir bildes ar vīziju. Vienā biju attēlots es, sludinot megadraudzē, nākošajā esmu Saeimā kā deputāts, nākamajā uzraksts, ka nav jālieto mutes un deguna aizsegi, vēl citā parādīts, ka man ir jauna mašīna, vēl nākošajā lapā bilde ar Jūliju Stepaņenko kā Latvijas prezidenti, tad vēl bilde, kurā ir attēlota draudzes vidusskola. Tā ir vīzija. Bez vīzijas nav mērķu, nav sekojošs darbs, nav pamata dzīvot un cīnīties.

7. Ticība.

Jo ticība ir stipra paļaušanās uz to, kas cerams, pārliecība par neredzamām lietām. (Ebrejiem 11:1)

Vīzija un ticība iet roku rokā. Tas visu spēj, kas tic!

8. Dieva gribas, baušļu ievērošana jeb negrēkot.

Pēc tam kārība, kad tā ieņēmusies, dzemdē grēku, bet grēks padarīts dzemdē nāvi. (Jēkaba 1:15)

Depresiju var ielikt tajā atzarā, kas pārstāv nāvi. Tā līdzinās garīgai nāvei, kam seko dažādas nopietnas fiziskas problēmas, kas var novest līdz pat fiziskai nāvei. Tas, ka cilvēks rīkojas pretēji Dieva gribai, izraisa dažādas slimības, un tieši grēks var ierosināt depresiju. Dievs, kurš mūs ir radījis, kurš mūs izprot un zina, kas mums ir labi un slikti, zina arī to, kas ietekmē mūsu psihi, garu, dvēseli un miesu. Tāpēc ir jāizvairās no šādām lietām, jo grēks dzemdē nāvi.

Cilvēka Dēls gan aiziet tā, kā par Viņu ir rakstīts. Bet vai tam cilvēkam, kas Cilvēka Dēlu nodod! Šim cilvēkam būtu labāk, ka tas nemaz nebūtu dzimis. (Marka evaņģēlijs 14:21)

Par ko ir Jēzus vārdi? Par nodevēju – par to, kurš, būdams Viņa komandā, Viņu nodeva. “Šim cilvēkam labāk būtu, ka viņš vispār nebūtu dzimis!” Jūdam tiešām labāk būtu bijis nepiedzimt. Pēc šī grēka realizēšanas, viņš iekrita depresijā un izdarīja pašnāvību. Tieši depresija izraisīja pašnāvību. Pamatā bija nodevība, kas bija smags grēks. Tas nebija vienkārši aiz stūra uzpīpēt, kaut gan arī no pīpēšanas var iekrist depresijā. Cilvēki, kuriem valdība spiež darīt to, ko viņi kategoriski nevēlas, jūtas izvaroti, un arī tas var iedzīt depresijā un nogalināt.

9. Kalpošana citiem.

Jo, lai gan laika ziņā jums pašiem pienākas būt tiem, kas māca, jums atkal vajadzīgs kāds, kas jums māca Dieva vārdu pirmsākumus, un esat tapuši par tādiem, kam vajag piena, ne cietas barības. (Ebrejiem 5:12)

Bībele māca, ka katram no mums pienāk laiks, kad mums jābūt tiem, kuri māca un kalpo. Lai tu vienmēr neesi tas, kurš tikai klausās. Mūsu draudzē un mājas grupās ir daudz iespēju kalpot. Pastāv problēma, ka šodien, kad nenotiek dievkalpojumi, ļoti daudziem cilvēkiem, kuriem bija uzticēta slavēšana, kārtības kalpošana un citi pienākumi, vairs nav tādas atbildības un pienākumu, un tas ir risks viņiem. Ja cilvēks ir vājš un tendēts uz depresiju, tad šis var būt par iemeslu. Ir ļoti svarīgi kalpot, un ne tikai tehniskās draudzes lietās, bet kalpot cilvēkiem, sludināt evaņģēliju. Šodien cilvēkiem ir vajadzīga palīdzība, un, ja tu kalposi citiem, tas tev palīdzēs pašam neieslīgt depresijā. Turpini kalpot cilvēkiem, turpini celt savu mājas grupiņu, turpini aicināt cilvēkus uz grupām, aicināt pie Dieva – strādā internetā. Nav svarīgi, kādi ir apstākļi, mēs nepārstāsim kalpot Dievam. Lielajā pavēlē Jēzus nesaka: “Tad, kad jums būs labvēlīgi apstākļi, ejiet un dariet par mācekļiem.” Viņš saka: “Ejiet un dariet par mācekļiem, neatkarīgi no apstākļiem.”

Tālāk runāsim par dabīgiem principiem. Šajos principos katram individuāli var būt kādas izmaiņas, bet pamatā arī šīs lietas visiem ir vienādas, un tās palīdzēs tev dabiski izbēgt no depresijas, veicināt možu garu, lai depresijai nebūtu vietas tavā dzīvē.

1. “Nē” atkarību radošām vielām.

Nervu zāles depresiju izārstēt nevar, jo tā ir garīga slimība un ārstējama garīgi. Depresija ir lēmums, neatkarīgi no tā, kā tu jūties, kā tevi spiež. Ir cilvēki, kuriem var būt kādi dabiski defekti, kas veicina depresijas rašanos. Man šad un tad, pārpūlējot plecus, sāp galva, un tad man ir nomākts garastāvoklis. Tomēr tā ir mana izvēle neskatīties uz sajūtām un turpināt domāt, darīt to, kas mana jādara. Depresija ir izvēle, bet ir dažādi instrumenti, ar kuriem panākt, lai arī sajūtas būtu normālas. Ja izvēlēsies nepieņemt depresiju, tad atnāks arī pareizās sajūtas. Pirms septiņpadsmit gadiem es slimoju ar tuberkulozi. Šajā laikā es jau kalpoju kā mācītājs. Slimnīcā bija jādzer daudz zāļu, un man pēc antibiotiku lietošanas bija depresīva sajūta. Faktiski tā bija depresija – es neko negribēju, ne Bībeli palasīt, ne ko citu. Bet, neskatoties uz to, es lasīju Bībeli, un, neskatoties uz to, ka bija grūti dabūt atļauju iziet no slimnīcas, svētdienā es stāvēju draudzē un sludināju Dieva vārdu. Katru svētdienu es biju draudzē gan Limbažos, gan Valmierā. Ja es paliktu guļam, tad viss būtu citādāk. Pietiek tikai vienu reizi padoties, un nākamreiz ir vēl vieglāk padoties.

Neuzlūko vīnu, ka tas ir tik sārts un kausā tik jauki zvīļo, ka tas tik vēlīgi un gludeni ierit cilvēkā! (Salamana pamācības 23:31)

Gan narkotikas, gan antidepresanti, gan alkohols un citas atkarību raisošas vielas dara tevi atkarīgu. Uz brīdi kļūst vieglāk, bet pēc tam tas dzeļ kā čūska – izraisa depresiju.

2. Darbs.

Sliņķis grozās pa gultu kā durvis kabēs. (Salamana pamācības 26:14)

Sliņķim nenāk miegs. Cilvēkam, kurš nestrādā, kurš nav nodarbināts, sāk rasties dažādi miega traucējumi, un viņš grozās pa gultu kā durvis kabēs. Es zinu, ka kādam priesterim, kurš strādā ar atkarīgiem cilvēkiem, ir darba terapija. Viņš palīdz atkarībās nonākušiem cilvēkiem, tos nodarbinot. Cilvēkam ir jābūt nodarbinātam – jāstrādā!

3. Atbildība un pienākumi.

Sievietes mazāk izdara pašnāvību nekā vīrieši. Kāpēc? Sievietēm ir mātes instinkts, viņām ir vairāk atbildība par bērniem. Vīriešiem bieži ir vienalga – gan jau sieva parūpēsies par bērniem. Tas ir pienākums, atbildība. Rūpējies par to, lai tev būtu atbildība par kādām lietām. Lūk, kāpēc ir svarīgi tas, ka draudzē katram ir sava atbildība kādā no kalpošanām. Kontrole un ekspluatācija! Nē, tas vajadzīgs pašam cilvēkam. Visiem ir svarīgi kalpot. Visiem ir kaut kas draudzē jādara. Visiem draudzē ir jābūt kādai atbildībai. Mājas grupiņā katram ir jābūt kādai atbildībai. Tas nav tikai tāpēc, lai draudze augtu. Tas ir kardināli svarīgi katra cilvēka psihei un garīgajam stāvoklim.

4. Normāls ēdiens.

Ko nozīmē normāls ēdiens? Visas tās diētas, veģetārisms un tā tālāk, - es nevaru pateikt, ka slikti ir tā un labi ir šitā. Ja negribi, tad neēd gaļu, bet bieži gaļas neēdāji miesā izskatās vāji, bet ar galvu viņiem viss ir kārtībā. Nezinu, vai tas ir labi. To nevar tā viennozīmīgi pateikt. Varbūt cilvēkam vajag kaut ko specifisku. Bet es domāju, ka cilvēks var ēst visu, arī konfektes, bet tas jādara ar mēru. Jāēd ir sabalansēta pārtika, kurā ir nepieciešamie vitamīni un barības vielas.

Kāds ir gavēņu mērķis? Trīs dienas vai vienu dienu meklē Dievu, lūdz Dievu, saņem atklāsmes. Četrdesmit dienu gavēnis ir ļoti smags. Kad es gavēju četrdesmit dienas, tas bija kā murgs. Šajā laikā mani vispār Bībele neuzrunāja, cilvēki mani neuzrunāja, man vienkārši bija depresija. Zini, kāpēc? Jo man vajag cukuru. Man vajag vīnogas, banānus, augļus. Ja gavē garo gavēni, tas ir virs trīs dienām, labāk tomēr ir ēst kaut kādus augļus. Es gavēju uz augļiem, lai saņemtu cukuru. Ja es neēdu, bet ēdu tikai augļus, mana galva strādā. Esmu gavējis sauso gavēni, līdz pat trīs dienām (bez ūdens), un no Dieva nāca atklāsmes, ka tikai nenomirt. Vispār ūdens ir jādzer vienmēr. Sākumā es vienkārši nevarēju saprast, kas tas tāds gavēnis vispār ir. Neēdu, nedzeru un tikai srādāju, mute sausa, šausmīga sajūta. Bet pārtika, ko tu ēd, vitamīni ietekmē gan tavu pašsajūtu, gan to, kā strādā tavas smadzenes. Tāpēc ir jādomā par pārtiku, ko tu ēd, kad ēd, un, kad kaut ko ieēdot, tu jūties slikti, tad piefiksē to.

5. Miegs.

Miegs ir ļoti svarīgs. Tās 7-9 stundas katram ir ļoti svarīgas. Ja nāk miegs, guli kaut 9 stundas. Vecākiem cilvēkiem vajag nedaudz mazāk gulēt, jaunākiem vajag vairāk gulēt. Tā nav labi – katru vakaru telefonā sēdēt līdz pulksten diviem naktī, tad agri celties. Tā var uznākt depresija. Ir jābūt normālam miegam. Piemēram, sportisti nedrīkst vakarā skatīties televizoru. Vakarā viņiem ir jāiet gulēt, jo naktī miegā atjaunojas viņu muskuļi, psihe un organisms. Un, ja tu neguli, tad viss šis darbs sporta jomā ir veltīgs. Ja dienā tu strādā, tad naktī tev nepieciešams relaksēties! Vai tev nav bijis tā, ka tu agri pamosties un esi nekāds, galva nestrādā, tu saproti, ka neesi izgulējies un vēl jāpaguļ? Tu vēl paguli, pamosties, saulīte spīd, ir gaišs, un tu jūties svaigs. Vai tev tā nav bijis? Man tā bieži ir bijis.

Labam miegam ir vajadzīgs normāls spilvens un normāls matracis. Es esmu atdevis vairākus savus dīvānus draudzes cilvēkiem. Kāpēc? Nopērku dīvānu, kādreiz lietotu, kādreiz jaunu, pasēžu, ieguļos un saprotu, ka tādā gulēt nevaru. Uzreiz to nevar sajust. Tas ir vai nu par mīkstu, vai par stingru. Tas pats ir ar spilvenu. Pamosties un jūties kā vecis ar stīvu kaklu un domā, kas par lietu? Man tas beidzās burtiski trīs dienu laikā pēc tam, kad nopirku citu matraci. Tādu matraci, uz kura varu normāli gulēt. Vajag stingru matraci, bet ne pārāk stingru, uz dēļa arī nevajag gulēt. Ar spilvenu bija tāpat, es jutu, ka tas iekšā ir tāds kunkuļains. Vajadzētu dabīgu dūnu spilvenu. Bet no savas pieredzes domāju, ka nevajag obligāti dūnu spilvenu, bet vajag ērtu spilvenu, kas der tieši tev. Ja slikti guli, atrodi sev piemērotu spilvenu. Cik daudz no savas dzīves tu pavadi guļot? Un, ja tu guli uz slikta spilvena, būs problēmas ar miegu un veselību. Depresija nāks virsū, nevarēsi pagulēt, sāpēs kakls un visādas citādas kaites nāks virsū. Un vēl bubinātājs var piemeties, ka ne ar ko neesi apmierināts. Pie manis bieži nāk cilvēki ar veselības problēmām. Prasu, vai viņiem ir normāls matracis, kad pēdējo reizi to mainīji utt. Tas ir svarīgi. Personīgi es nevaru uz mīksta ne gulēt, ne arī sēdēt. Man vajag arī cietu, normālu krēslu. Darbistabā man ir krēsls, kuru nopirku par kādiem 400 eiro ar atlaidi. Pirms tam biju izsēdējies kādos 100 krēslos. Jo man tajā ir jāsēž ilgi. Ja pērc, tad pērc tādu, kurā vari ērti un ilgstoši sēdēt. Šis ir īstais. Augstumu var regulēt ar roku, ļoti ērti un viegli. Ja tu daudz brauc ar mašīnu, tad ir svarīgi, lai ir ērts, visādi labi regulējams sēdeklis. No neērtas pozas mašīnas sēdeklī var just, ka mugura ir savilkta, parādās muguras problēmas, sprandas problēmas, sāp visu dienu.

6. Atpūta.

Draugi mīļie! Katram cilvēkam ir ne tikai jāstrādā, bet arī kvalitatīvi jāatpūšas. Kā var atpūsties? Ir aktīvā atpūta, ir neaktīvā atpūta. Vienkārši skaties televizoru! Ej pastaigāties! Kaut kur aizbrauc! Vai pasporto! Izdari kādu aktivitāti! Atpūta ir dažāda veida, un tā ir vajadzīga.

7. Sports.

Sports man ir neatņemama dzīves daļa. Tā ir prioritāte. Jo es zinu, ja es nesportošu, es vienkārši sačākstēšu. Es to esmu pieņēmis kā patiesību, kā remu. Ja es šonedēļ neiziešu ārā, nenoskriešu savu krosu pa mežiem, tad man sāksies dažādas nepatīkamas sajūtas un problēmas. Es vienkārši to zinu. Un tāpēc es to daru. Katru nedēļu skrienu krosu. Šeit nerunāju par profesionālu sportu, jo profesionālais sports nepalīdz pret depresiju, bet parasti sabojā veselību. Jo tas jau nav vairs normāls sports, kas izspiež no tevis visu sulu. Šeit ir runa par normālu, sabalansētu sportu – kā minimums pastaigas, kalnā kāpšana, garāki pārgājieni utt. Sporta aktivitātēm ir jābūt, ja gribi būt svaigs, mundrs un brīvs no depresijas.

8. Svaigs gaiss.

Redzi, es savienoju svaigu gaisu ar sportu. Es neeju uz sasmakušu sporta zāli. Es sportoju svaigā gaisā Līgatnē. Kā atveru durvis, tā esmu lielu egļu mežā. Un tur ir ļoti svaigs gaiss. Svaigs gaiss ir vajadzīgs – kā minimums vēdini savas telpas. Ja pirms gulētiešanas neesmu izvēdinājis telpas, tad es slikti guļu. Ziemas laikā apkure padara gaisu sausu, un, ja neizvēdina telpas, ir slikts miegs. Es zinu cilvēkus, kas visu nakti guļ pie atvērta loga arī ziemā. Ir tā, ka pat vējš sapūš sniegu iekšā istabā. Varbūt tā ir pārmērība, bet tam ir kaut kāda jēga. Tā, protams, var arī saaukstēties. Bet ir jāsaprot, kas katram vajadzīgs. Svarīgas ir pastaigas svaigā gaisā. Rīgā tas, protams, ir sarežģītāk. Mežaparkā un tur, kur ir koki, ir labāk, bet centrā ar svaigo gaisu ir problēmas. Tur izplūdes gāzu dēļ nav iespējams izvēdināt telpas.

Vakar es skrēju Līgatnē un domāju, ka aizskriešu līdz dabas takām, paskatīšos, vai tur kaut kas notiek. Aizskrēju un redzu – notiek, pilns ar mašīnām. Viens posms, kuru es skrienu, ir ceļš, pa kuru brauc mašīnas uz pasākumu. Un, kad pabrauc garām mašīna, jūtu, ka ir grūti elpot. Un, ja sanāk skriet sestdienā, kad ir daudz mašīnu, tad ir vēl grūtāk. Tāpēc labāk ir skriet pa mežu, kur svaigs gaiss ir pilnībā. Rīgā ar svaigo gaisu ir sliktāk. Bet labāk ir iet ārā gāzēs nekā vispār neiet ārā. Ej pa parkiem pastaigājies, ej pie Daugavas! Arī Rīgā dzīvojot, vajag svaigu gaisu. Brauc uz Siguldu un Jūrmalu! Tur ir ļoti labs gaiss.

Tici vai nē, bet depresija var atnākt tikai tāpēc, ka tu nesauļojies. Cilvēki ir atšķirīgi – citam vajag vairāk saules, citam mazāk. Man patīk, kad ir daudz saules. Pavasarī, kad saule sāk sildīt vairāk, es vienkārši kaifoju. Kad tu aizbrauc uz jūrmalu sauļoties, ir svaigs gaiss, ideālā temperatūra, ūdens vēl ir auksts, kādi 18 grādi, bet saule jau cepina, tu sauļojies, cepies tā, ka tek sviedri, uzņem saules D vitamīnu, ir ļoti laba sajūta. Kāpēc cilvēkus iesloga cietumos, kur ir mazi lodziņi? Jo cilvēkam vajag gaismu, bez gaismas cilvēks ātri aiziet bojā. Pat cietumā cilvēkus ved pastaigāties. Tie, kas cietumā neiet pastaigāties, jau ir tuvu dzīves beigām. Kad vari iet, ir jāiet ārā! Saule – obligāti! Ja nav citas iespējas, attaisi logu un ielaid kādu saules stariņu iekšā. Un nevajag stāstīt, ka saulē veidojas vēzis. Nevajag jau katru dienu sauļoties no rīta līdz vakaram.

10. Pirts un auksts ūdens.

Varbūt tas nav katram. Par peldēšanos aukstā ūdenī, - bija laiks, kad es gāju peldēties bez pirts apmēram divas reizes nedēļā, arī 30 grādu salā. Tā es darīju ļoti ilgu laiku. Es nebiju tas, kas ilgi sēž ūdenī. Ir roņi, kas peld ļoti ilgi, bet es tā pa minūtei. Ledainā ūdenī minūte ir daudz. Es centos arī rekordiņus taisīt. Man no tā visa sāka sāpēt mugura, sāku slikti justies. Pēc katras peldes drebēju un trīcēju. Iespējams, kaut ko arī nepareizi darīju. Bet vienu es sapratu, ka manai veselībai daudz labāk ir no karstas pirts leciens aukstā ūdenī. Un es no savas pieredzes varu ieteikt – nelien aukstā ūdenī, āliņģī, bet ej pirtī un pēc tam lec aukstā ūdenī. Ja tu to dari pirmo reizi, nevajag uzreiz skriet aukstā ūdenī, bet pieradini sevi pie auksta ūdens lēnām. Par sevi es zinu, ja neiešu pirtī regulāri, vismaz reizi mēnesī, tad apmēram pēc pusgada sāksies iesnas un ķersies klāt visādas tamlīdzīgas lietas. Tā kā es to daru regulāri, tad man nekas klāt neķeras. Tas stiprina imunitāti. Es zinātniski nezinu visus tos procesus, bet pirts palīdz. Senie latvieši to zināja, ka ir jāiet pirtī, jo tas, ko tu dari pirtī, tevi dziedina. Un šis kontrasts: karsts – auksts, karsts – auksts arī izsauc eiforiju jeb labsajūtu. Un nevajag nekādu alkoholu. Dari normālas lietas, un tu labi jutīsies un būsi vesels.

Vari iet arī aukstā dušā. Tagad manā jaunajā dzīvoklī ir ļoti laba duškabīne, un mājā ir ļoti labs ūdens. Nevar teikt, ka es dzīvoju laukos, man tur ir visas ekstras. Tur ir Latvijas tūrisma centrs. Mājā, kurā es dzīvoju, ir labākais ūdens no visiem man iepriekš zināmajiem. Tiklīdz atgriežu krānu, vienmēr tek perfekti karsts ūdens. Nezinu, kā tev, kad atgriez krānu un pusstundu gaidi karsto ūdeni, man tas ir uzreiz. Vakar noskrēju krosu un iegāju dušā, vispirms remdenā ūdenī, tad karstākā un karstākā, tā apmēram 15 minūtes, līdz uz ādas parādās pleķi, un kad vairs nevaru izturēt, strauji atveru vaļā auksto ūdeni. Tad nāca ledains ūdens. Ar pēdējiem spēkiem noslaukos, eju ārā no dušas, apguļos, un tad man nāk visādas remas no Bībeles. Es vienkārši tā daru. Un es zinu, ka tas palīdz manai veselībai. Un ne tikai fiziskajai veselībai, bet arī garīgajai un emocionālajai veselībai.

11. Hobiji.

Ne viens hobijs, bet vairāki hobiji, tas ir atpūtas veids. Tā ir mana aizraušanās. Nopērku kaut kādu jaunu skaņas atskaņošanas aparātiņu. Tad sēžu un klausos, kurš skan labāk. Nē, labāks bija vecais, tad mainu atpakaļ uz veco un klausos. Nu, kaut kā tamlīdzigi. Tad uzlieku kādu jaunu plati, jaunu disku un klausos. Tas process aiziet uz veikaliņu. Tev vajadzīgs kaut kāds hobijs, papildu aizraušanās. Tas nav obligāti, jo citiem hobijs ir darbs, pats darbs ir kā hobijs. Es savu kalpošanu Dievam arī nevaru nosaukt par darbu, tas ir mans hobijs. Bet tas nav tāds hobijs, ko varu darīt un varu nedarīt. Tas ir hobijs, kuru es nevaru nedarīt. Tas ir tas, kas man patīk, bet tik un tā ir vēl kādas papildu nodarbes.

12. Balanss.

Balanss visās iepriekš minētajās lietās, paturot kā prioritāti garīgos principus un sekundāri dabiskos principus. Tagad iešu karstā dušā un depresijas vairs nebūs – varbūt tā nesanāks. Tagad lūgšu Dievu un ar to vien man pietiks – varbūt tev vēl vajag karstu-aukstu dušu. Veselā miesā vesels gars, tas nav nepareizi. Viss ir otrādi, veselam garam ir vesela miesa. Un tomēr jārūpējas arī par dabiskiem procesiem, jo tas ietekmē tavu psihi.

Aizlūgšu par tiem, kuriem ir kādi depresijas simptomi, un arī par tiem, kam to nav, lai tie nekad nebūtu. Paldies Tev, Debesu Tēvs, par Svēto Garu, paldies Tev, Debesu Tēvs, ka ar Tavām brūcēm, Jēzu, mēs esam pilnībā dziedināti. Paldies par visiem šiem principiem, kurus Tu mums dod un kurus Tu mums atklāj. Pieskaries katram, kurš sirgst no depresijas, katram, kuram depresija klauvē pie durvīm. Jēzus Vārdā mēs pavēlam depresijai vākties projām! Lai atnāk prieks, miers, mīlestība, Jēzus Vārdā. Un, Kungs, palīdzi katram saprast visus šos principus un tos praktizēt, ka mēs cits citu atbalstam, saturam, aizlūdzam, Kungs! Paldies, Dievs, ka mūsu draudzē depresijai nav vietas. Un mēs aizlūdzam par tiem cilvēkiem ārpus draudzes, kas ir depresijā. Pieskaries, palīdzi saprast Tavus principus un tos praktizēt, un iegūt brīvību! Kungs, lai nāk Tava valstība un Tavs prāts lai notiek, un iepriecini tos, kas jau ir iepriecināti, un iepriecini vēl vairāk, Kungs, un lai neviens neiet nokārtu degunu, lai neviens nav depresijā Jēzus Vārdā! Paldies par brīvību, par pilnīgu brīvību un dziedināšanu Jēzus Vārdā! Aleluja! Un es jūtu garā, ka tieši šajā brīdī tas viss mākonis un spiediens, kas bija apņēmis tevi, aiziet Jēzus Vārdā! Es jūtu, ka tas aiziet, un tu jūti, ka tas aiziet un vairs nekad neatgriežas. Tas nāks, klauvēs, bet tu pratīsi no tā izsargāties Jēzus Vārdā! Āmen!

Mācītāja Mārča Jencīša sprediķi “Kā uzvarēt depresiju?” pierakstīja un rediģēja draudzes “Kristus Pasaulei” redakcija.

Atlikums

Publicēja 2021. gada 16. nov. 11:35Līga Paņina

Ziņas datums 16.11.21.

Šodien es runāšu par atlikumu. Bībelē ir rakstīts, ka Jēkaba nama atlikums būs kā lauva svešu tautu vidū.

 

Tiešām, Jēkaba atlikums būs starp svešām tautām kā lauva starp meža zvēriem, kā jauns lauvēns avju ganāmā pulkā; kurp vien tas noklīst, viņš visur visu saplosa un ar kājām nomin, tā ka nav nekāda glābiņa. (Mihas grāmata 5:7)

 

No kā nav glābiņa? Kurš visur visu saplosa jeb kurš ir pasaules uzvarētājs? Tas, kurš ir atlikums. Ir citas Rakstu vietas Bībelē, kur tiek runāts par svētu sēklu. “Kas ar asarām sēj, tas ar gavilēm pļaus.” Jēzus arī runā līdzību par sējēju.

 

Sējējs izgāja sēt savu sēklu; un sējot cita krita ceļmalā, un to samina, un putni gaisā to apēda. Un cita krita uz akmeni, uzdīgusi tā sakalta, tāpēc ka tai nebija slapjuma. Un cita krita starp ērkšķiem, un ērkšķi uzauga līdz un to nomāca. Bet cita krita labā zemē, tā uzdīga un nesa simtkārtīgus augļus." (Lūkas evaņģēlijs 8:5-8 )

 

Mācekļi vērsās pie Jēzus un jautāja, ko šī līdzība nozīmē.

 

Bet Viņš sacīja: “Jums ir dots zināt Dieva valstības noslēpumus, bet pārējiem līdzībās [..].” (Lūkas evaņģēlijs 8:10)

 

Tev ir dots zināt to, ko es šobrīd skaidroju. Jēzus paskaidroja, ka sējējs ir Dieva vārds. Tie ir sludinātāji. Tie ir cilvēki, kas sludina Dieva vārdu, viņi sēj Dieva vārda sēklu. Faktiski, arī Bībeles lasīšana ir sēšana. Mēs uzņemam Dieva vārdu. Bija arī cilvēki, kas nesaprata. Tas ir tips, kuriem sēkla krita ceļmalā, un putni to apēda. Jēzus saka: “Tie ir tie, kas dzirdēja, bet nesaprata.” Arī šodien pat mēs, kristieši, esot draudzē, varam dzirdēt un nesaprast. Jēzus runā par šāda tipa cilvēkiem: “Viņiem ir acis, lai redzētu, bet viņi neredz. Viņiem ir ausis, lai dzirdētu, bet viņi nedzird.” Tu ar šāda tipa cilvēkiem runā, bet viņi nesaprot. Viņi, acīmredzot, arī negrib saprast. Velns ir aptumšojis prātu, pat draudzēs sēžot un klausoties Dieva vārdu. Tas ir pirmais cilvēka tips. Šie cilvēki nevarēja tikt izglābti. Otrs tips (sēkla, kas krita uz akmeņiem un neielaida saknes) ir cilvēki, kas Dieva vārdu uzņem ar lielu prieku. Viņi saka: “Jā, alleluja, šī ir mana vieta! Beidzot esmu atradis to, kas manā dzīvē pietrūka! Beidzot tukšums manā sirdī ir aizpildīts! Beidzot esmu glābts! Slava Dievam!” Bet Jēzus skaidro, ka šis otrais cilvēku tips gan uzņem ar prieku Dieva vārdu, taču, kad rodas pirmās grūtības un vajāšanas, tad šie cilvēki atkāpjas. Viņi atkrīt no ticības Kristum un pazaudē mūžīgo dzīvību. Vēl ir trešā tipa cilvēks, tas, kurš vārdu dzird, saprot, pieņem un pastāv arī grūtībās.

 

Patiess evaņģēlijs nav tikai un vienīgi prieka vēsts. Patiess evaņģēlijs ir arī vēsts par grūtībām un ciešanām, kurās vajadzīga pacietība un izturība. Tikai tie, kas cieš līdz ar Kristu, aiziet līdz galam. Ja tu lasi evaņģēlijus un vēstules, tad, iespējams, esi pamanījis, ka visi apustuļi runā par ciešanām. Pāvils par to runā ļoti daudz, pieminot sitienus, badu, briesmas brāļu vidū, briesmas laupītāju vidū, važas, cietumu utt. Bet vēl Pāvils apliecina, ka Dievs vienmēr viņu no tā visa ir izglābis. Pāvils saka: “Es visu spēju Tā spēkā, kas mani dara stipru.” Ir trīs tipu cilvēki: pirmie nesaprot, otrie ar prieku uzņem, bet grūtībās padodas, bet trešie ir atlikums. Tieši trešie ir svētās sēklas atlikums. Tie ir lauvas vārda cienīgi cilvēki. Dieva lauvas. Tie ir cilvēki, kas neatsakās no savas pārliecības un ticības arī tad, kad ir vajāšanas. Tas gan nenāk no manis personīgi, taču varu pateikt, ka pasludinu vajāšanas Latvijā par oficiāli atklātām. Tās ir oficiāli atklātas. Tas, ka politiskā vara vēlas izbeigt draudzes “Jaunā Paaudze” darbību, ir gandrīz bezprecedenta gadījums (gadījums, kam grūti ņemt ko citu kā piemēru). Faktiski, Latvija steidzas priekšā pat tādām valstīm, kā Ķīna. “Augšā” sēdošie ļoti vēlas izdabāt komunisma idejai. Vakar notika vēl kāds bezprecedenta gadījums. Tikai tāpēc, ka cilvēks pret savu veselību izturās tā, kā pats izvēlas, viņš tiek atlaists ne tikai no deputātu darba klātienē, bet arī neklātienē. Kāds veselībai ir sakars ar darbu neklātienē? Tā ir politiska izrēķināšanās ar Jūliju Stepaņenko. Viņa ir mūsu partijas “Latvija pirmajā vietā” valsts prezidenta kandidāte. Ļoti iespējams, ka viņa par to arī kļūs.

 

Valsts varas šobrīd “nesmādē” nevienu, kurš uzskata sevi par brīvu, kurš uzdrošinās paust savus uzskatus un palikt ar paceltu galvu. Vakar sociālajos tīklos uzrakstīju rakstiņu. Biju atradis bildi no ārzemju ziņām, kurā Kanādā uz krituša karavīra kapa plāksnes bija uzrakstīts “Īstie varoņi ir vakcinēti”. To bija uzrakstījis kāds huligāns ar pūšamo krāsu. Tas ir vandālisms. Viņu doma bija tāda, ka īstie varoņi ir nevis kritušie karavīri, bet tie, kas vakcinējas. Tas parāda sociālo plaisu starp dažādām cilvēku grupām un to, kas valda cilvēku prātos un vispār notiek Kanādas valstī. Kanāda vajāšanās ir viena no līderiem. Šīs top valstis ir Austrālija, Kanāda un, man šķiet, ka trešā būs Latvija. Mums ir noticis valsts apvērsums. Tas gan ir sen zināms, bet tikai tagad daži to sāk saprast. Mūsu valstī un noticis apvērsums, un vara ir nonākusi pāris cilvēku rokās. No kurienes radās likums, ka nevakcinēti cilvēki nevar strādāt arī attālināti? Tas ir likums speciāli Jūlijai Stepaņenko. Tā ir atriebība, lai likvidētu opozīciju vai vismaz mazinātu to. Šis viss notiek mūsu acu priekšā, un neviens neko nedara, lai gan neviens jau arī īsti neko nevar izdarīt. Es apskatījos to Kanādas bildīti un secināju, ka es jūtu atmosfēru Latvijā. Arvien vairāk cilvēku Latvijā padodas, ieskaitot kristiešus. Par nožēlu jāsaka, ka tieši tie cilvēki, kas sevi sauc par kristiešiem, bija vieni no pirmajiem, kas padevās. Tā nav kristietība. Tā nav šī svētā sēkla, uz kuras Dievs cels savu draudzi. Tie nav tie cilvēki un tā nav Dieva draudze, kuru Dievs lietos, lai celtu Savu valstību. Jēzus teica Pēterim: “Tu esi Sīmanis, niedre, kas šurpu – turpu šaustās, bet tagad tu būsi Pēteris, klints, uz kuras Es celšu Savu draudzi, un elles vārtiem to nebūs uzvarēt.”

 

Patiesa draudze jeb atlikums, svētā sēkla, tie, kas tiešām aizies līdz galam, ir cilvēki, kuri saglabā savu ticību Kristum tādu, kāda tā ir atklāta Dieva vārdā. Tie ir tie, kas nelokās katra vēja priekšā, un nav svarīgi, no kurienes vējš pūš. Nav svarīgi, no kurienes nāk šīs prasības. Nav svarīgi arī tas, vai šīs prasības ir likumīgas vai nelikumīgas. Bībeles principi, pirmkārt, ir morāles principi. Tie nekādi nevar būt pretrunā ar normālas, demokrātiskas valsts pamatprincipiem un tiesiskumu. Nav svarīgi, no kurienes nāk spiediens. Atlikums ir tie cilvēki, kuri pastāv ciešanās. Arvien vairāk cilvēku nolaiž savu galvu paklausībā un padevībā šai jaunajai pasaules kārtībai. Viņi nolaiž savas galvas un saplūst ar pelēko masu, un iet nezināmajā, kas ir miglā tīts. Šie cilvēki nezina, kas viņus gaida tālāk. Viņi vienkārši dara to, ko viņiem saka. Viņi pieņems visu, ko teiks, un šādu cilvēku kļūst arvien vairāk un vairāk. Šī tipa cilvēkiem tiek piedāvāta viltus realitāte jeb “vakcinējies, un tu būsi brīvs”, taču tā nav taisnība. Pat Pavļuts atzina, ka vakcinētie slimo biežāk nekā nevakcinētie. Pašai vakcīnai acīmredzami nav jēgas, bet tas tiek turpināts. Nav arī zināms, kādas šim visam pošu daudzumam būs sekas. Es nekad ziņās tik īsā laika posmā neesmu lasījis par tik daudz mirušiem populāriem cilvēkiem.

 

Tas ir tikai sākums, kas notiek pasaulē. Ja var atlaist no darba 300 medicīnas darbiniekus Daugavpils slimnīcā un vietā paņemt sētniekus... Iedomājies, ka tevi ārstē sētnieks. Es, protams, pārspīlēju, tā sakot, bet tas ir līdzīgi. Darbinieku nav, ir katastrofāls trūkums, bet vadītāji atlaiž 300 medicīnas darbinieku tikai tāpēc, ka šie cilvēki nevēlas piedalīties medicīniskā eksperimentā. Viņus atlaiž un vietā paņem studentus, kas neko nemāk, un nu tie būs dakteri. Līdzīgi arī Kuldīgā ārstiem atņem tiesības ārstēt un visus 1500 pacientus atdod rezidentu jeb cilvēku, kuri neko neprot, rokās. Šie jaunie rezidenti vēl nav izgājuši normālas apmācības un praksi. Viņiem tiek atdoti slimi pacienti. Lūk, tāda veselības aprūpe ir mūsu valstī. Tās ir tikai dažas mazas nianses no tā, kas notiek mūsu valstī. Latvijā valda haoss. Kad mūsu draudzi apciemoja policija, viņi nelikumīgi mums lika sodus. Ministru kabineta skaidrojums bija tāds, ka šeit drīkstēja atrasties individuāli apmeklētāji, kas atnes ziedojumu, nopērk grāmatu utt. Tas viss bija likumīgi. Policija to neņēma vērā. Viņiem tika dota dažu cilvēku pavēle rīkoties, lūk, tā, jo šeit par daudz runā. Tas notiek visur. Diemžēl, arī tie cilvēki, kas tic, ka vakcīna viņus darīs brīvus, tiek pievilti, jo viņi netiek darīti brīvi. Viss turpināsies tik ilgi, kamēr cilvēki to pieļaus. Bet var būt arī tāds brīdis, kad vairs nebūs iespējams neko darīt. Atmosfēra mūsu valstī šobrīd ir tieši tāda, ka latviešu tauta ir salauzta. Man to nākas secināt. Bet ir labā ziņa! Mūsu vidū ir atlikums! Tieši atlikums ir kā lauva tautu vidū. “Visur, kurp vien tas noklīst, viņš visur visu saplosa un ar kājām nomin, tā ka nav nekāda glābiņa.” Atlikums ir tie cilvēki, kas saglabā savu ticību nesabojātu, neizvarotu, sākotnēju. Tie ir cilvēki ar saknēm. Kas ir mūsu saknes? Kas ir mūsu pamats?

 

Un tie pastāvēja apustuļu mācībā un sadraudzībā, maizes laušanā un lūgšanās. (Apsutuļu darbi 2:42)

 

Šajā Rakstu vietā minētas trīs lietas: mācība, sadraudzība un lūgšanas. Lūgšanas ir personīgas attiecības ar Dievu. Faktiski, pats pamats cilvēkam, kuru nevar atņemt jeb par kuru jāmaksā cena, lai to saglabātu, ir personīgas attiecības ar Dievu. Tās atstājot, tu vairs neesi atlikums, bet viens no tiem, kuriem vairs nav saiknes ar Dievu. Kristīgā sadraudzība ir draudze. Tā ir nevis virtuāla draudze, bet reāla cilvēku draudze ar kopīgiem mērķiem. Kad tas tiek atstāts jebkādu iemeslu dēļ (iemesli nav būtiski), tad tiek atstāts pats pamats un cilvēks vairs nevar būt atlikums, kuru Dievs var lietot. Trešā lieta ir kalpošana, kas izriet no mūsu personīgajām attiecībām ar Dievu un draudzes, no tā, ka esam sadraudzībā. Tas izriet no mūsu attiecībām. Draugi, Jēzus ir galva, mēs esam Viņa miesa. Mēs nevaram palikt Viņā, izejot ārā no Kristus miesas. Bez kopā būšanas draudzes vairs nav. Tā vairs nepastāv. Kad atbrauca policija, es cilvēkiem no kanceles teicu: “Jums nav jāiet ārā. Jums ir tiesības.” Bija tie, kas palika, un viņiem salika sodus, kuri gan tiks apstrīdēti. Pēc idejas šiem sodiem nevajadzētu palikt. Tas ir bezsakars. Zini, es kaut ko vēlos pateikt tiem, kas šeit palika. Jūs esat saņēmuši otro kristību apliecību. Pirmo kristību apliecību jūs saņēmāt kristoties.

 

Lai jūsu pārbaudītā ticība, kas ir daudz vērtīgāka nekā iznīcīgais zelts, kas ugunīs tiek pārbaudīts, izrādītos teicama, slavējama un godājama, kad Jēzus Kristus parādīsies. (1. Pētera 1:7)

Pēteris saka, ka mēs reiz visi stāvēsim Dieva priekšā, un tad derēs tikai pārbaudīta ticība. Nederēs pirmais sēklas tips, kurš uzņēma vārdu un nesaprata. Nederēs tas, kurš vārdu uzņēma ar prieku, bet pārbaudīšanas brīdī atkāpās: atstāja sadraudzību, atstāja savu grupu, atstāja savu draudzi, atstāja savus cilvēkus. Tāds nederēs. Viņš saka: “Pārbaudītā ticība tikai derēs, jo pārbaudītā ticība ir daudz vērtīgāka nekā iznīcīgais zelts.” Lai šī ticība izrādītos derīga un teicama, tā tiek pārbaudīta. Ticīgs cilvēks var pastāvēt uz to, ka viņam ir svarīga kristīgā sadraudzība. Turklāt viņš zina arī likumu, un viņam ir tiesības būt individuālam apmeklētājam, un viņš nebaidās no likuma kalpiem. Ir policisti, kas tiešām kalpo valstij un tautai, bet ir tādi, kas izpilda noziedzīgas pavēles. Tava ticība tiks pārbaudīta, vai tu esi īstais. Tev ir otrā kristību apliecība. Ko darīja apustuļi, kad viņiem aizliedza sludināt? Ko viņi darīja?

Jo mēs nevaram nerunāt par to, ko esam redzējuši un dzirdējuši. (Apustuļu darbi 4:20)

“Spriediet paši, vai ir taisnīgi Dieva priekšā jums vairāk klausīt nekā Dievam.” (Apustuļu darbi 4:19)

Pēc tam, kad viņiem bija liegts pulcēties, pēc tam, kad viņi bija pratināti, kad viņi bija ieslodzīti cietumā, viņi nāca pie savējiem un lūdza Dievu: “Dievs, dod drosmi runāt Tavu vārdu, Savu roku izstiepdams, ka notiek dziedināšanas, zīmes un brīnumi Tava Svētā kalpa Jēzus Vārdā.” Zeme nodrebēja un visi kļuva Svētā Gara pilni, un drošu sirdi runāja Dieva vārdu.

“Tad nu, Kungs, skaties uz viņu draudiem un dod Saviem kalpiem drosmi runāt Tavu vārdu, Savu roku izstiepdams, ka notiek dziedināšanas un zīmes un brīnumi Tava svētā kalpa Jēzus Vārdā.” Kad viņi beidza Dievu lūgt, vieta, kur tie bija sapulcējušies, nodrebēja, un tie visi kļuva Svētā Gara pilni un drošu sirdi runāja Dieva vārdus. (Apustuļu darbi 4:29-31)

Apustuļu darbu piektajā nodaļā ir aprakstīta apustuļu ticība, kas bija atlikuma ticība. Tā bija atlikuma ticība jeb to cilvēku ticība, kurus tiešām Dievs var lietot. Caur apustuļiem notika daudz brīnumu un zīmju. Viņus apcietināja. Nakts laikā eņģelis viņus atsvabināja no cietuma un teica: “Ejiet, nostājieties templī un sludiniet.” No rīta viņus gribēja vest tiesas priekšā, bet cietums bija tukšs. Tas bija brīnums. Es gribu tev teikt, draugs, ka laiks ir brīnumiem. Brīnumi nav izklaidei, tāpat vien kaut kur kaut kādi brīnumi. Draugi, šis ir īstais laiks brīnumiem, kad ar piecām maizēm un divām zivīm tu tiec pabarots. Īstais laiks brīnumiem, kad tevi sloga cietumā, bet eņģelis tevi atbrīvo. Īstais laiks brīnumiem, kad nelabvēļiem tiek aizbāztas ausis un acis, ka viņi neredz un nedzird. Īstais laiks brīnumiem, bet tas vēl nav viss. Apustuļus arestēja un ne ar varu viņus atveda, jo farizeji paši baidījās, ka tauta viņus ar akmeņiem nenomētā, jo kristīgā draudze tajā laikā bija ļoti populāra. Viņi nezināja, ko viņiem darīt, un viņi piekodināja apustuļus nerunāt vairs Jēzus Kristus Vārdā, kaut arī viņi jau bija dzirdējuši, ka Dievam vairāk jāklausa nekā cilvēkiem. Pulcēties nevar, bet kam vairāk jāklausa, Dievam vai cilvēkiem? Viņi atkal tika arestēti un atvesti tiesas priekšā, un tika piekodināti nerunāt vairs Jēzus Kristus Vārdā. Pēteris atbildēja: “Dievam vairāk jāklausa nekā cilvēkiem.” Apustuļu darbu piektajā nodaļā ir atslēgas pants:

Tad viņi līksmi aizgāja no sinedrija, ka bija atzīti par cienīgiem Viņa Vārda dēļ ciest negodu. (Apustuļu darbi 5:41)

Pēc tam, kad viņi bija turēti cietumā pēc tam, kad viņi bija pārmācīti, pēc tam, kad viņi neizmainīja savu nostāju, viņi līksmi aizgāja no sinedrija, ka bija atzīti par cienīgiem Kristus dēļ ciest negodu. Pēc policijas apmeklējuma, kas bija pagājušajā sestdienā, no rīta pamostoties, es biju līksms. Nopietni, es biju līksms, ka Dievs atzinis mani par cienīgu, ka es varu būt atlikums un pastāvēt par savām tiesībām. Ne jau likuma priekšā, bet Dieva priekšā, ciest Kristus dēļ šodien. Tas ir iemesls priecāties.

Un viņi nemitējās Templī un pa mājām ik dienas mācīt un sludināt Kristu Jēzu. (Apustuļu darbi 5:42)

Viņi nemitējās nākt kopā, viņi nemitējās kalpot, viņa nemitējās savās konkrētajās stundās lūgt un pielūgt savu Dievu. Viņi nepārstāja to darīt. Viņi to darīja pa mājām un arī templī. Tas ir pats mūsu pamats, bez kā mēs nevaram palikt Kristū: personīgas attiecības ar Dievu un draudze – kristīga sadraudzība. Un ikviens, kas nespēs maksāt cenu par šīm lietām, diemžēl, vairs nebūs atlikums, uz kā Dievs cels Savu valstību.

Jesaja izsaucās pār Israēlu: kaut arī Israēla bērnu skaits būtu kā jūras smiltis – tikai atlikums tiks izglābts! (Romiešiem 9:27)

Lai cik liela nebūtu draudze, draudzes ruļļos ierakstīta, Debesīs nonāks tikai atlikums, un atlikums ir tikai tie, kas pastāvēs par savu fundamentu – par personīgām attiecībām ar Dievu un sadraudzību. Lūk, patiesais atlikums. Labi, īpašās situācijās, kad ar varu cilvēks tiek izolēts, jā, Dievs to redz. Ne jau tādēļ viņu sūtīs uz elli, tas nav no viņa atkarīgs. Bet, ja viņš var būt, bet nav, tā ir problēma, draugs. Tikai atlikums tiks izglābts, kā Jesaja to ir paredzējis.

Ja Kungs Cebaots mums nebūtu atlicinājis kādu sēklu, mēs būtu kļuvuši kā Sodoma un līdzinātos Gomorai. (Romiešiem 9:29)

Mēs būtu kā Sodoma un līdzinātos Gomorai, ja Dievs nebūtu atlicinājis sēklu. Vienmēr ir bijuši tādi cilvēki kā Mozus, tādi kā Jozua, tādi kā Dāvids. Vienmēr ir bijuši cilvēki, kas ir bijusi sēkla, kuru Dievs tiešām var lietot, un tas ir lipīgāk par vīrusu, ka cilvēks var būt brīvs un to demonstrēt. Tas ir lipīgi, ka cilvēks var uzticēties Dievam līdz galam, ka viņš var būt kristīgā sadraudzībā līdz galam, ka viņš var būt Kristū līdz galam. Ja nav šādu cilvēku, tad valsts ir kā Sodoma un Gomora. Un šobrīd mūsu valsts tāda arī izskatās, un tam arī ir iemesls – draudzes remdenība un faktiski patiesu kristiešu neesamība, kas dzied pasaulei līdzi, kas liec galvas Mamnona priekšā, kas pakļaujas pasaules kārtībai, nevis Dieva kārtībai. Bet, draugs, es domāju, ka tu esi tā zelta sēkla. To, ko tu šodien ar asarām sēj, tu ar gavilēm pļausi. Kristietība nav tikai līksmība. Kristietība ir cenas maksāšana par to, lai aizietu līdz galam. Gribi aiziet līdz galam? Paturi savas pamatvērtības, bez kurām nav iespējams palikt Kristū.

Tanīs dienās Pēteris, piecēlies brāļu vidū – tur bija kopā ap simts divdesmit cilvēku [..] (Apustuļu darbi 1:15)

Nedaudz par skaitļiem. Kas tie bija par 120 cilvēkiem? Es runāju pieaugušiem cilvēkiem. Kas tie bija par 120 cilvēkiem? Apustuļi pulcējās aiz aizslēgtām durvīm, kad Jēzus nomira. Pirms gailis bija dziedājis, Pēteris trīs reizes noliedza Kristu. Kristus to paredzēja. Tur viens pat pliks aizbēga, atstādams savu apģērbu vajātāju rokās. Tas bija Marks. Viņi pa galvu, pa kaklu bēga, slēpās un pat vairs nerunāja neko par Kristu. Kristus vairs viņiem neeksistēja. Viņi visi izklīda. Kas tie par 120 cilvēkiem? Viņi paši kopā klapi sanāca 12. Un vēl Pēteris teica: “Es iešu zvejot, viss, pietiek man.” Divi vispār gāja kaut kur pavisam prom uz citu pusi, no Jeruzālemes uz Emavas pusi, un sarunājās savā starpā, apspriežot pēdējos politiskos notikumus. Kāda sadraudzība vairs, kāda draudze vairs, kāda Dieva valstība, kāda vīzija vairs?! Kāda Dieva svētīta Latvija? Visi ir izklīduši. Visi ir sadzīti kaut kur kaut kādās alās, visi klusē, neko nedara. Bet kas tie par 120 cilvēkiem? Pēc augšāmcelšanās, kad Kristus atklājās mācekļiem, tie mācekļi, kas ar Kristu bija bijuši kopā, kas bija bijuši zem Kristus 12 sekotājiem, kas bija savā starpā tuvi un turējās kopā, bija šie 120 cilvēki. Tas bija vajāšanu laiks. Viņu skolotāju tikko nogalināja un pie krusta piesita. Šodien ar nāvi tev nedraud, tikai draud ar bada nāvi, ja tu rīkosies saskaņā ar savu sirdsapziņu. Bet šie 120 ir tie, kas redzēja vai apzinājās augšāmcelto Kristu. Draugs, tu apzinies, ka Kristus ir augšāmcēlies, ka tevī darbojas Kristus augšāmcelšanās spēks? Bija 120 cilvēki, un šos 120 cilvēkus var nosaukt par atlikumu.

[..] visi bija sapulcējušies vienā vietā. (Apustuļu darbi 2:1)

Tur bija 120 cilvēki. Te piepeši nāca Svētais Gars kā uguns, kā liesma, kā vējš. Visi tika piepildīti ar Svēto Garu, un Pēteris sludināja Vasarsvētkos. Tur bija daudzi tūkstoši cilvēku sanākuši uz šiem svētkiem.

Un piepeši no debesīm nāca rūkoņa, it kā stiprs vējš pūstu, un piepildīja visu namu, kur tie sēdēja, un viņiem parādījās it kā uguns mēles, kas sadalījās un nolaidās uz ikvienu no tiem, un visi tika piepildīti ar Svēto Garu [..] (Apustuļu darbi 2:2-4)

Pēteris sludināja, un tajā dienā tiem pievienojās ap 3000 dvēseļu. Tajā dienā pievienojas ap 3000 dvēseļu, pēkšņi. Nebija neviena, bija tikai 12 apustuļi, pēc Jēzus augšāmcelšanās 120 mācekļi, un pēc Pētera sprediķa jau ir 3000. Man ir jautājums, kas tie tādi par cilvēkiem, kas vienā dienā, vienkārši dzirdot sprediķi, varēja atgriezties pie Kristus un ienākt draudzē? Pēkšņi draudze no 12 cilvēkiem izauga līdz 3000 cilvēku. Vienā dienā draudze izauga līdz 3000. Pirms tam nebija draudzes. Kas tā par draudzi? Uz to jautājumu es tev atbildēšu pēc tam.

Apustuļu darbu ceturtajā nodaļā, pēc tam, kad tizlā dziedināšana notika pie tempļa durvīm, pūlis saskrēja. Atkal Pēteris sludināja. Un te ir rakstīts, ka viņus pēc tam arestēja, bet ļaudis, kas šos vārdus bija dzirdējuši, ticēja, un viņu skaits bija ap 5000 cilvēku. Un atkal vienā dienā plus 5000 cilvēku.

Bet daudz ļaužu, kas šos vārdus bija dzirdējuši, ticēja, un viņu skaits bija ap pieci tūkstoši vīru. (Apustuļu darbi 4:4)

Konkrēti vienā dienā tas viss bija noticis, tiek minēti lieli skaitļi: 3000, 5000.

Apustuļu darbu piektajā nodaļā minēts, ka caur apustuļiem notika zīmes un brīnumi, un viņi visi vienprātīgi nāca kopā Salamana ailē, templī.

Bet caur apustuļiem notika daudz zīmju un brīnumu ļaužu starpā; un visi vienprātīgi bija kopā Salamana ailē. (Apustuļu darbi 5:12)

Apustuļu darbu piektajā nodaļā teikts:

Un vēl vairāk pievienojās tādu, kas ticēja Tam Kungam, pulks vīru un sievu, tā ka arī neveselos iznesa uz ielām un lika gultās un nestuvēs, lai, Pēterim garām ejot, kaut viņa ēna kādu no tiem apēnotu. (Apustuļu darbi 5:14-15)

Tātad 12 apustuļi, tad 120 cilvēki, pēc tam 3000, tad 5000 un vēl vairāk, pulks vīru un sievu, kas ticēja, arī neveselos iznesa uz ielām un lika gultās un nestuvēs, lai, Pēterim garām ejot, kaut viņa ēna kādu no tiem apēnotu. Arī no apkārtējām pilsētām pulks ļaužu nāca uz Jeruzālemi, nesdami neveselus un nešķīstu garu apsēstus, kas visi tika dziedināti.

Arī no apkārtējām pilsētām pulks ļaužu nāca uz Jeruzālemi, nesdami neveselus un nešķīstu garu apsēstus, kas visi tika dziedināti. (Apustuļu darbi 5:16)

Apustuļu darbu sestajā nodaļā ir rakstīts:

Tanīs dienās, mācekļu skaitam pieaugot [..]. (Apustuļu darbi 6:1)

No kurienes viņi radās? Tie bija tie paši cilvēki, kuriem Jēzus kopā ar apustuļiem sludināja tajā laikā, kad varēja sludināt. Es neticu, ka tā vienkārši cilvēki dzirdēja sprediķi un 5000 atgriezās. Tie bija cilvēki, kuros jau bija sēta svētā sēkla. Jēzus mācekļus sūtīja: “Ejiet un sludiniet, zizli līdzi neņemiet, maku līdzi neņemiet.” Viņš izsūtīja viņus, un mācekļi mācīja un sludināja Jēzus Vārdā, un darīja brīnumus. Jēzus to darīja. Šie cilvēki jau bija sagatavoti. Bet attiecīgos apstākļos bija klusums un vakuums, bet bija svēta sēkla, bija atlikums, kas nāca kopā. Tas bija atlikums, kas satikās ar augšāmcelto Kristu. Tas bija atlikums, šie 120 cilvēki, kuri sapulcējās augšistabā, un no šī atlikuma vienā dienā jau bija 3000, pēc tam ir 5000. Mēs, draudze “Kristus Pasaulei”, esam sēkla, uz kuras Latvijā nāks liela atmoda. Darbs, kas ir darīts: sēts, sēts un sēts. Ja tu turpināsi sēt, ja turpināsi būt kristīgā sadraudzībā, ja tu turpināsi praktizēt personiskās attiecības ar Dievu, tad savā laikā to, ko tu sēsi, tu ar gavilēm pļausi. Es zinu, ka tu tam netici, bet tā ir tava problēma, es tam ticu. Es tam ticu. Es zinu, ka daudzi netic, ka daudzi šobrīd ir kopā ar pasauli galvas noliekuši un rīkosies tā, kā pasaule diktē.

Par vakcinācijas jautājumu, par zvēra zīmi, zini, tur ir grūti spriest – zvēra zīme, nezvēra zīme, bet es tev simts procentīgi varu pateikt, kas ir zvēra zīme. Simts procentīgi tā būs zvēra zīme, kad tu vairs nebūsi kristīgā sadraudzībā, tā būs tava zvēra zīme. Jo Dieva vārds saka, ka izredzētie simts četrdesmit četri tūkstoši bija apzīmogoti ar dievišķu zīmi, un tieši tāpat ir arī apzīmogotie ar zvēra zīmi jeb sātana zīmi. Ir tie, kas pastāv par savām pamatvērtībām, un tie, kas nepastāv. Pati vakcīna pati par sevi nevar būt zvēra zīme, šodien šajos apstākļos. Par to tā var kļūt, bet šobrīd to tā nevar pateikt, tikai tendences skatīties, kā viss risināsies tālāk. Tas ir iespējams, ka būs čipošana, būs jāatsakās no Kristus utt., un tad būs skaidrs, tas viss būs saistīts savā starpā.

Un vēl cits, trešais, eņģelis sekoja tiem un sauca stiprā balsī: "Ja kas pielūdz zvēru vai viņa tēlu un pieņem zīmi uz savas pieres vai savas rokas, tam būs arī jādzer Dieva dusmu vīns neatšķaidīts, kas ieliets Viņa bardzības kausā, un tam būs jācieš mokas ugunī un sērā svēto eņģeļu un Jēra priekšā.” (Atklāsmes grāmata 14-9-10)

Šeit vajadzīga svēto izturība, kas tur Dieva baušļus un Jēzus liecību. (Atklāsmes grāmata 14:12)

Atstājot savus pamatus, tu pielūdz zvēra tēlu. Ir pienācis laiks un brīdis, kad ir jāmaksā ar asinīm. Un nebūt ne tādā veidā, kā mēs šeit Bībelē lasām, tomēr būs sodi, sankcijas, spiediens un mobings, kas ir pietiekoši iedarbīgi līdzekļi, lai kristieši pārstātu eksistēt. Es nepadošos. Un es esmu lauva no jūdas cilts. Atlikums. Pirmie kristieši pirmajos trīssimts gados tika vajāti un vajāti ļoti nopietni. Es Romā esmu bijis, bet neesmu bijis katakombās, tas laikam būtu viens no svarīgākajiem, ko apmeklēt. Nu, nākamreiz būs jāapmeklē. Katakombas ir pazemes pilsēta, kas ir celta ap simto gadu mūsu ērā, tas ir ļoti sen. Tur bija akmeņlauztuves, no kurienes ieguva materiālus Romas celtniecībai. Vēlāk šajās akmenslauztuvēs tika ierīkotas kapenes. Zem Romas faktiski ir līdz pieci simti kilometru gari labirinti, kas ir ļoti aizvēsturiski. Un tā kā likums aizliedza šīs kapenes celt virs zemes, tad tas viss notika zem zemes. Bija vairāki stāvi zem zemes, līdz pat četriem, pieciem stāviem zem zemes. Varbūt tu esi bijis Parīzes katakombās. Tur bija jūdu kapenes, tur bija kristiešu kapenes, tur bija pagānu kapenes, tā bija vesela valstība. Un bija Romas likums, kura spēks beidzās kapenēs, tas nozīmēja, ka kapenes bija neaizskaramas. Ja tu biji kristieties, tevi vajāja un tu biji šajās kapenēs, faktiski, tur policija nevarēja ienākt un sodu tev uzlikt nevarēja.

Kādā gadījumā kristieši pulcējās kapenēs? Zini, no kurienes nāk visu mirušo pielūgšana? No turienes nāk. Tagad mirušos svētos liek baznīcās, esi pamanījis? Tradicionāli viņi pīšļus ienes baznīcā, bet tas nāk no turienes, jo kristieši faktiski dzīvoja pazemē. Dievkalpojumi notika pazemē, kapenēs. Tā bija vienīgā vieta, kur varēja sanākt kopā. Un vēl kristieši sanāca kopā bagātu cilvēku namos. Kāpēc bagātu civēku namos? Tāpēc ka bagātiem cilvēkiem bija lieli nami ar zālēm, un viņiem bija konkrēti laiki, kad pieņēma apmeklētājus. Normāla kustība notika, un tāpēc bija ļoti viegli maskēties. Kā apmeklētāji arī kristieši nāca un šo bagāto cilvēku namos noturēja dievkalpojumus. Bija dažādi laiki, piemēram, divdesmit gadus ir miers, vienu gadu ir vajāšanas, atkal desmit gadus ir miers un gadu vajāšanas, līdz pie varas nāca Romas imperators Konstantīns un kristietība tika atzīta par oficiālu reliģiju. No kurienes kristietība izauga par oficiālu reliģiju Romā? No svētās sēklas katakombās, kas neatstāja kristīgo sadraudzību. Tu esi svētā sēkla katakombās šodien. Tev ir bagātu cilvēku nami. Mums nav citas izvēles, ja mēs gribam palikt ar Dievu. Un tikai tie, kas spējīgi maksāt cenu, saņems pārbaudītās ticības zīmogu jeb otro kristību apliecību. Tikai šodien sāk parādīties, kur ir īstā kristietība, tikai šodien. Visus šos gadus bija viegla kristietība – es gribu būt bagāts, es gribu būt dziedināts. Lūk, šodien visās draudzēs parādīsies svētā sēkla, patiesie kristieši, kas nelokās un iet līdz galam. Mēs netiksimies Debesīs ar tiem, kas būs padevušies. Mēs tiksimies tikai ar tiem, kas bija šis atlikums. Viens no Romas imperatoriem, Trojāns, ir teicis tā: “Nevajag kristiešus izsekot, atrast un arestēt, vajag reaģēt tikai tad, kad viņus nosūdz, un tad viņus arestēt.” Tur bija stučīšanas kultūra. Vēsture atkārtojas. Mēs stučījam savus uzņēmējus, savus kaimiņus, brālis māsu, māsa brāli stučī, štučī un stučī. Arī pie mums stučī, ja godīgi, es tos stukačus necienu nemaz.

Kādā reizē, kad kristieši pulcējās katakombās, vara to uzzināja, un tad, kad nevarēja neko viņiem izdarīt, jo kapenes bija neaizskaramas, viņi vienkārši aizbēra šo konkrēto vietu. Vēlāk, kad to vietu atraka, atrada kristiešu sievietes, vīriešus, bērnus un vakarēdiena traukus. Šie cilvēki noturēja vakarēdienu katakombās. Tas bija svētais atlikums, uz kura bāzes es un tu, mēs šodien esam ar Dievu. Tas ir svētais atlikums, uz kura pamata izceļas atmodas, draudzes aug, valdības pieņem morālus, kristīgus principus, labais vairojas. Viss labais, kas notiks Latvijā nākotnē, būs atkarīgs no tā, kāds svētais atlikums būs Latvijā. Es būšu viens no tiem, bet tu? Tas nav tikai tevis paša mūžīgās dzīvības jautājums, tas ir arī mūsu Latvijas valsts izdzīvošanas jautājums.

Maza piebilde par vakcināciju: draudzē nav svarīgi, vai cilvēks ir vakcinējies vai nav vakcinējies. Tas viss ir nopietni, tas ir ļoti nopietni veselībai, bet es neteikšu, ka abos gadījumos, es teikšu, ka vienā gadījumā ļoti nopietni veselībai. Bet tas nav mūžīgās dzīvības jautājums. Un tas nav jautājums, kurš būtu īpaši jāapspriež, jo mēs nešķirojam un nešķirosim cilvēkus. Pirmkārt, mūsu uzdevums ir vest cilvēkus pie Kristus, celt Dieva valstību, un nav svarīgi, vai cilvēks ir vakcinējies. Kas ir svarīgi? Pāvils teica, ka tev nesķīsts ir tas, ko tu pats uzskati par nešķīstu. Cits uz to pašu lietu skatās normāli, cits nē. Mans skatījums ir tāds, ja es zinu un esmu pārliecināts, kas ir vakcīna, un to daru, tad esmu salūzis. Es neesmu tikai viena virziena speciālists, kas lasa tikai to, ko man dod, un nedomāju. Tas ir tavas sirdsapziņas jautājums. Ko katrs uzskata par nešķīstu, tam tas ir nešķīsts, ja tu ar to domā, ka tas ir pareizi, bet tevi spiež un tu dari citādāk, tur ir arī tavs grēks. Tur arī ir tava problēma. Protams, ka Dievs zina, kas ir pareizi, kas ir nepareizi, kā patiesībā viss ir, bet tev kā kristietim būtu viss jāizsver un jāizprot, kā ir patiesībā, un jāizdara secinājumi. Tas ir katra paša sirdsapziņas un attiecību ar Dievu jautājums. Pāvils saka, kas zina labu darīt, bet nedara, tam lai tas ir par grēku. Ja zina, ka tas ir nepareizi, un to dara, un ir atšķirība, vai tu esi piespiests vai nē, un kas to darīs nezinādams, tas vieglākā tiesā nāks, bet kas to zinādams darīs, tam būs citādāk. Situācija nav tik vienkārša. Nav tā, ka vienkārši novakcinējies, un ellē iekšā. Nav tik vienkārši viss.

Kāpēc es par to runāju? Tāpēc ka es pazīstu savu draudzi, es pazīstu savus cilvēkus un apmēram redzu, ko kurš spēj un nespēj. Arī draudzē “Kristus Pasaulei” būs atlikums. Arī šeit būs atlikums. Dieva vārds saka: būs diena, kad Dievs mūs šķiros, avis atdalīs no āžiem, vienus pa labo, otrus pa kreiso roku. Un tiem, kas nebūs rakstīti Dzīvības grāmatā, teiks: ej nost no Manis, Es tevi nepazīstu, ellē, mūžīgā ugunī, kur būs tumsa un zobu trīcēšana. Un tas nav vakcinācijas jautājums, tas ir tavas ticības jautājums. Vai tu joprojām tici Kristum? Vai tu joprojām esi šī svētā sēkla – atlikums? Es neaicinu uz kaut kādu vieglo ticību Dievam, vieglo kristietību. Kristietība nav viegla. Tas laiks ir pagājis, kad tā bija viegla.

Es daudzas reizes esmu šo runājis, pat pieejams klips internetā, bet es vēlreiz iziešu cauri. Apustuļu cena. Jēkabs, Alfeja dēls, tika nogrūsts no tempļa torņa, bet viņš palika dzīvs, tāpēc jūdi apustuli nogalināja ar vālēm. Bērtulim par Kristus mācības aizstāvēšanu dzīvam novilka ādu un nocirta galvu. Viņš sludināja Etiopijā, Persijā, Indijā un Armēnijā. Turpretī Jēkabs bija pirmais Jeruzālemes bīskaps. Tadejs, Alfeja dēls, Levijs sludināja Mezopotāmijā, Palestīnijā, Arābijā, Sīrijā, un viņš nomira mocekļa nāvē Armēnijā. Toms evaņģēliju pauda Indijā, un apustuli Tomu ar šķēpu nogalināja pie Madras. Matejs mācīja Etiopijā, Persijā, Maķedonijā, Sīrijā un pie Kaspijas jūras. Pēc grieķu avotiem Mateju pienagloja pie krusta. Sīmanis konvertēja jūdus Jeruzālemē, bet pagānus Libānā un Sīrijā. Viņu nonāvēja, pārzāģējot uz pusēm. Filips kalpoja Turcijas teritorijā, un tur viņu piekala pie krusta ar galvu uz leju. Krustā sišanas laikā esot bijusi liela zemestrīce. Andrejs līdz pat Kijevai bija aizgājis un, iespējams, ka pat bijis Latgalē, mūsu Latvijas teritorijā, un viņš atteicās pielūgt elkus, viņu piesēja pie X veida krusta, un trīs dienu laikā viņš nomira. Pēteri pienagloja pie krusta ar kājām uz augšu 67. gadā. Jānis ir vienīgais no apustuļiem, kurš nomira dabiskā nāvē. Viņš redzēja Jēzus nāvi, viņš dzīvoja Efezā, viņš sludināja evaņģēliju Mazāzijā, Patmas salā, kur viņš bija izsūtījumā un uzrakstīja Atklāsmes grāmatu. Vienīgi Jānis nomira dabīgā nāvē, kurš bieži atgādināja: bērniņi, mīliet viens otru. Un Jēkabs, Jāņa vecākais brālis, uz Spāniju aiznesa kristīgo ticību un kļuva par pirmo apustuli mocekli. Pāvilam nocirta galvu. Un vēl viens cilvēks, Jūda, arī nepalika dzīvs, bet pats izdarīja pašnāvību, jo nevēlējās būt atlikums. Viņš nevēlējās būt šis atlikums, viņam naudas lietas bija svarīgākas. Viņš nodeva Kristu par trīsdesmit sudraba grašiem. Šodien prasības no cilvēkiem ir niecīgas, salīdzinot ar apustuļu laiku, un šie ir tādi paši jūdas graši.

Mēs nezinām, kā viss risināsies turpmāk. Es ceru, ka es tevi iedrošināju palikt pie saviem pamatiem. Kristietība nav nekāda jēlā un nesastāv tikai no priekiem, no bagātības, no dziedināšanām, bet no reālas cenas maksāšanas. Un pamatu pamatā tu esi atlikums. Tu esi klints, uz kuras Dievs cels Savu draudzi, un elles vārtiem to nebūs uzvarēt. Tu esi lauva no Jūdas cilts, visur, kur tu noklīdīsi, tu visur visu ar zobiem saplēsīsi un kājām nomīsi, un no tevis nekur nebūs nekāda glābiņa. Āmen!


Mācītāja Mārča Jencīša sprediķi “Atlikums” pierakstīja un rediģēja draudzes “Kristus Pasaulei” redakcija.

1-10 of 715