Svētrunas


Kā es kļuvu redzīgs?

Publicēja 2021. gada 20. apr. 11:33Līga Paņina

Ziņas datums 20.04.21.

Trijos evaņģēlijos – Mateja, Marka un Lūkas – ir stāsts par kādu cilvēku, aklo Bartimeju, kurš kļuva redzīgs. Marka evaņģēlijā ir konkrēti norādīts šī cilvēka vārds, taču sludināšu no Lūkas evaņģēlija. Cilvēkiem ir tendence burtiski saprast vai darīt to, kas rakstīts Bībelē, līdz ar to nonākot lielās nepatikšanās. Bībele ir jālasa kontekstā, saprotot, ka tomēr to ir rakstījuši cilvēki un ir jāizprot pati būtība, paši principi tam, kas ir mēģināts pateikt, ko Dievs mums vēlas pateikt. Ja tu lasīsi Lūkas vai Marka evaņģēliju, starp tiem būs viena atšķirība. Lūkas evaņģēlija 18. nodaļas 35. pantā ir rakstīts: “Bet, kad Viņš tuvojās Jērikai [..]”, savukārt Marka evaņģēlijā ir rakstīts: “Kad Viņš izgāja no Jērikas ceļā uz Jeruzālemi [..]”. Mums ir būtiski tas, vai Jēzus devās uz Jēriku, vai no tās? Būtisks ir pats notikums, nevis virziens, kurā Jēzus tajā brīdī devās.

Bet, kad Viņš tuvojās Jērikai, kāds akls tur sēdēja ceļmalā un ubagoja. Dzirdēdams ļaužu barus garām ejam, viņš sāka taujāt, kas tur esot. Tad viņam pateica, ka Jēzus Nacarietis ejot garām. Tad viņš sauca: "Jēzu, Dāvida dēls, apžēlojies par mani!" Tie, kas priekšā gāja, viņu apsauca, lai tas ciešot klusu. Bet viņš vēl stiprāk kliedza: "Tu Dāvida dēls, apžēlojies par mani!" Tad Jēzus apstājās un lika to atvest pie Sevis. Kad tas bija pienācis klāt, Viņš tam jautāja: "Ko tu gribi, lai Es tev daru?" Tas atbildēja: "Kungs, ka es varu redzēt." Tad Jēzus viņam sacīja: "Esi redzīgs, tava ticība tev ir palīdzējusi." Un tūliņ viņš kļuva redzīgs un gāja viņiem līdzi, Dievu slavēdams. Un visa tauta, to redzēdama, deva Dievam godu. (Lūkas evaņģēlijs 18:35-43)

Cilvēks bija akls un ubags. Viņam bija iemesls ubagot – aklums. Viņam bija konkrēta veselības problēma, kas izraisīja citas problēmas. Ja cilvēka organismā ir kāda viena problēma, tā izraisa citas problēmas. Ja draudzē vienam, diviem vai trīs cilvēkiem ir problēma aprunāšana, tas ietekmē visu draudzi. Ja valsts premjerministram ir problēma, tad problēma būs visā valstī. Ja valstī masveidā cilvēkiem ir kādas problēmas, tad arī valdībai būs tās pašas problēmas. Mēs esam saistīti cits ar citu, un arī mūsu organisms tā ir uzbūvēts. Jebkura tehnika var nedarboties tikai tāpēc, ka ir problēma vienā konkrētā mezglā. Bartimejs ubagoja tāpēc, ka viņam bija problēma. Mēs dzīvojam Latvijā. Tu un es, mēs dzīvojam uz parāda. Tu vari strādāt, cik daudz vēlies, tu vari atvērt vienu, otro un trešo biznesu, labi pelnīt, tomēr mēs kā valsts dzīvojam uz parāda. Dzīvot uz parāda – tā ir problēma. Līdz ar to mēs izpildām to cilvēku perversās iegribas, kuri mums šo parādu piešķir. Mēs esam atkarīgi no tā sauktās Eiropas naudas. Viena problēma rada citu problēmu. Bartimejs nespēja normāli funkcionēt, normāli dzīvot sava akluma dēļ. Aklums izraisīja nabadzību. Pati nopietnākā cilvēku problēma, kas rada arī citas problēmas, ir bezdievība.

Latvijai ir skaista himna, kas tiešā ceļā nāk no brāļu draudzēm heb hernhūtiešiem – Dieva draudzes. Vakar biju Raunā. Pie Raunas luterāņu baznīcas ir veca akmens plāksne, uz kuras rakstīts “Hernhūtiešu draudzes piemiņai”. Akmenī ir iekalts brāļu draudzes logo – Dieva Jērs ar krustu. Raunas luterāņu draudze ir bijusi cieši saistīta ar hernhūtiešu draudzi Raunā, kas bija viena no ietekmīgākajām draudzēm Latvijā. Tieši no hernhūtiešu draudžu aprindām nāk Baumaņu Kārlis, kurš mums ir devis himnu “Dievs, svētī Latviju!”. Draugi, Latvijas autors ir pats Dievs. Tas ir fakts. Tas nav saprotams vispārēji – mūs visus Dievs ir radījis. Dievs ir mūsu Autors, un mēs visi esam Viņa radīti. Mūsu valsts ir nākusi TIEŠĀ CEĻĀ no hernhūtiešu atmodas. Iepriekš mēs nebijām valsts. Mēs bijām izkaisītas ciltis un vergi dažādu baronu pakļautībā. Taču 18. un 19. gadsimtā, pateicoties brāļu draudzēm, sākās latviešu tautas kustība, latviešu zemnieki sāka rakstīt, lasīt un kļuva turīgi. Kāpēc? Tāpēc, ka viņi pēkšņi kļuva redzīgi. Viņi pēkšņi kļuva nevis ārēji reliģiozi, kādai tradicionālai baznīcai piederoši, bet personīgi iepazina Dievu caur hernhūtiešu kustību. Latvietis kļuva redzīgs. Tā cēlās mūsu pirmā inteliģence un Latvijas valsts. Latvijas valsts starts ir garīga atmoda. Bet, ja mūsu vadītāji un tauta kopumā ir neredzīga un neapzinās grēka problēmu, neapzinās principus no Dieva, uz kuru pamata ir izveidota mūsu valsts Satversme, ja mēs atstājam Satversmi un sekojam bezdievīgiem principiem, kurus mums diktē tikai tāpēc, ka mums ir problēma – parāds, ja mums ir cilvēki, kuri nespēj pareizi domāt, jo Kristus nav viņu sirdīs, tas rada problēmas.

Personīgi man bija problēma. Tā bija jau tad, kad piedzimu. Es uzaugu komunistiskajā LPSR (Latvijas Padomju Sociālistiskā Republika). Mūsu skolā bija ateistu pulciņš. Neviens tajā nevēlējās būt, bet ne jau tāpēc, ka visi bijām dievbijīgi un nevēlējāmies zaimot Dievu, bet tāpēc, ka šis vārds skanēja līdzīgi vārdam ‘ateja’. Ļoti labi atceros meiteni, kura uzņēmās ateistu pulciņa vadību. Viņa ieguva iesauku ‘ateja’. Un, redzi, pat skolā mums mācīja, ka Dieva nav. Mums mācīja izsmiet ticīgos un visus Dieva principus. Ir pagājis laiks, un arī šodien skolās sāk mācīt līdzīgi, jo mēs dzīvojam uz parāda. Mēs esam kā aklais Bartimejs, kuram ir problēma redzes dēļ. Bībele saka: “Ja tava acs ir nevesela, tad visa tava miesa ir nevesela.” Ja tu pasauli uztver nepareizi, ja tu neskaties caur Bībeles prizmu, tad visa tava miesa ir nevesela. Lūk, kāpēc mūsu valsts ir tāda, kāda tā ir. Lūk, kāpēc Amerikā tik ļoti atšķiras dažādi štati. Konservatīvie štati no liberālajiem štatiem ļoti atšķiras. Ir vairāk to cilvēku, kuri pieturas pie Bībeles principiem un redz labāk. Štatos, kuros neredz, transgenderi dienē armijā. Tas pat vairs nav tikai štatos, tas vispārēji ir Amerikā. Prezidents Baidens ir akceptējis, ka transgenderi var atkal dienēt bruņotajos spēkos. Draugi, kā cilvēks, kurš nezina, neredz un nesaprot savu dzimumu, kara laikā varēs saprast, kurā pusē nostāties un uz kuru pusi šaut? Viņš pat nezina, kas viņš ir. Neredzīgi cilvēki rada vājas armijas, vāju valsti. Aklais Bartimejs nespēja pilnvērtīgi dzīvot, viņš bija ubags. Kāpēc? Tāpēc, ka viņš bija neredzīgs, viņam bija problēmas. Arī man bija problēma. It kā augu inteliģentā ģimenē, tomēr, kad biju četrus gadus vecs, mans tēvs nomira no alkoholisma un ģimenē ienāca patēvs, ar kuru nesatikām. Man bija lielāka vēlme atrasties ārpus ģimenes, nekā tajā. Es labprātāk pavadīju laiku kopā ar tādiem pašiem cilvēkiem, kāds biju es. Rezultātā manā dzīvē bija alkoholisms, narkomānija un likumu pārkāpumi. “Kāds akls sēdēja ceļmalā un ubagoja.” Pirmkārt, mana problēma bija bezdievība. Tā bija pirmā. Bezdievībai sekoja rinda dažādas garīgās un fiziskās problēmas. Es biju akls un ubags.

Dzirdēdams ļaužu barus garām ejam, viņš sāka taujāt, kas tur esot. (Lūkas evaņģēlijs 18:36)

Bartimejs dzirdēja, ka cilvēku bari iet garām. Viņš sāka jautāt: “Kas tas ir?” Kad Jēzus pārvietojās no vienas pilsētas uz otru, Viņš nekad negāja viens. Viņš vienmēr bija kopā ar Saviem mācekļiem. Viņa mācekļiem bija savi mācekļi. Un viņu mācekļu mācekļiem bija apkārt vēl citi Dieva meklētāji vai vienkārši brīnumus alkstošie, vai tie cilvēki, kas Kristū bija ieraudzījuši Mesiju, to, kas nodibinās Valstību, pārņems politisko varu un mainīs visas iekārtas valstī. Jēzum vienmēr apkārt bija cilvēki.

Tad viņam pateica, ka Jēzus Nacarietis ejot garām. (Lūkas evaņģēlijs 18:37)

Vai Bartimejs varētu satikt Kristu, ja viņam garām neietu ļaužu bari? Jebkurš cilvēks nāk pie Dieva caur cilvēkiem, caur draudzi. Bartimejs sadzirdēja Kristu tikai caur ļaudīm, kas bija ap viņu. Lūk, kāpēc ir fundamentāli svarīgi, ka ticīgo cilvēku ir daudz. Lūk, kāpēc ir svarīgi, ka tavā mājas grupiņā ir daudz cilvēku! Lūk, kāpēc ir svarīgi un ir labi, ka draudzē ir daudz cilvēku, ka mēs varam būt tie, kas ir ap Kristu, ka mēs esam tie, kurus var sadzirdēt aklie ubagi ceļa malā. Jo lielāka, garīgi, skaitliski un finansiāli spēcīgāka draudze, jo vairāk mēs esam. Un, kad esam visur, tad mūs sāk dzirdēt arī augstākajos varas ešalonos. Vienu mazu draudzi neviens nedzird un neredz. Kad ticīgo skaits vairojas, tad vairojas arī Dieva slava un vairāk cilvēku spēj sadzirdēt, ka ļaužu bari iet garām. Aklais Bartimejs nosprieda: “Ja tur ir daudz cilvēku, tad tur var būt kaut kas labs.” Ja viens, divi cilvēki paietu garām, tad viņam tā būtu parasta ikdiena. Bet viņš nosprieda: “Ja ļaužu bari man iet garām, tad tur ir kaut kas īpašs, kaut kas svarīgs.” Varbūt Bartimejs nedomāja par to, ka Kristus būs viņu vidū, varbūt viņš domāja, ka tur ir kāda ievērojama persona ar savu svītu, un kāds atmetīs viņam ziedojumu. Bet varbūt tomēr viņš zināja par Kristu, domāja par Viņu un ticēja, ka Jēzus var dziedināt, bet nezināja, kā Viņu satikt. Iespējams, pie sevis viņš iedomājās: “Ja nu tas ir Kristus? Ja nu tā ir mana diena?” Kad cilvēki Bartimejam atbildēja, ka Jēzus Nācarietis iet garām, viņš sāka saukt: “Jēzu, Dāvida dēls, apžēlojies par mani!” Cilvēki, kas bija kopā ar Kristu (tā bija draudze, pie draudzes pietuvinātie cilvēki un brīnumus alkstošie), mēģināja Bartimeju apklusināt, taču viņš brēca vēl skaļāk: “Jēzu, Dāvida dēls, apžēlojies par mani!” Jēzus sadzirdēja. Viņš apstājās un aicināja Bartimeju.

Starp cilvēku un Dievu ir draudze. Un draudze var būt tā, kas nostājas starp cilvēku un Dievu, un draudze var būt arī tā, kas atved cilvēku pie Dieva. Draudze var būt tā, kas stāv priekšā cilvēkam. Tā var būt arī reliģioza draudze, kurā tiek izpildīti kādi zināmi rituāli svētkos vai speciālos laikos, bet cilvēki personīgi nav iepazinuši Kristu un cilvēku sirdis ir bez izmaiņām – tā ir reliģija, kas akli, līdzīgi kā mūsu Latvija, dzīvo uz parāda un seko tiem, kas diktē noteikumus no “augšas”. Draugi, ir tikai viens Kungs pāri visiem kungiem. Viņš ir kungu Kungs un ķēniņu Ķēniņš. Dieva vārds saka: “Bīstieties vairāk no tā, kas jūsu dvēseli var nomaitāt un iemest ellē. Ne no cilvēkiem, bet vairāk no Dieva.” Te nav runa par neveselīgām bailēm, lai gan reizi pa reizei noder arī šādas bailes. Personīgi es nenomiru tikai tāpēc, ka man bija bail no Tā, kas mani var iemest ellē. Man bija bail no tā, kur es nokļūšu pēc nāves. Tikai tāpēc es nevarēju izdarīt pašnāvību. Paldies Dievam, ka notika tā, kā notika. Draudze gan piesaistīja Bartimeja uzmanību, gan arī atgrūda viņu. Ir dažādi cilvēki, dazādi evaņģēlisti, dazādas draudzes, ir organizācijas, kas tikai saucas par draudzēm, bet patiesībā ir tikai kailas ēkas. Ja mēs runājam, piemēram, par hernhūtiešu kustību Raunā, tad tā nekad nebija nodalīta no luterānisma. Viņi oficiāli skaitījās zem luterāņu draudzes, taču tās bija divas dažādas kustības. Kurš cilvēks gāja tev garām? Kādas baznīcas ēkas tu redzēji? Ko tu dzirdēji vai redzēji televīzijā? Mēs nākam pie Dieva caur cilvēkiem, caur draudzi, un draudze var būt tā, kas atgrūž. Tu vari redzēt baznīcas torni, bet, ieejot šajā baznīcā, tur vari neko nesaprast, tev neviens var nepienākt klāt un galu galā vairāk par krustu mešanu un pātaru skaitīšanu tu neko tur neiegūsi. Dieva tur nav. Ir dažādas baznīcas. Pat vienas konfesijas iervaros var būt dažādas baznīcas.

Pirms dažām dienām paceļoju ar mocīti. Kāda vieta Latvijā man ir īpaši mīļa, un tā ir Straupes pils. Ne pati pils ir nozīmīgākais šajā vietā. Straupes pils ir uzbūvēta kopā ar luterāņu baznīcu. Kādreiz tajā baznīcā kalpoja kāds man zināms cilvēks, bijām draugi. Tajā laikā, kad slimoju ar alkoholismu, vairākas reizes nokļuvu Straupes narkoloģiskajā slimnīcā. Tā bija laba vieta, mani pielika pie sistēmas, lai izskalotu organismu. Tur deva vitamīnus, zāles, lielas ēdiena porcijas, un ārā bija svaigs, patīkams gaiss. Tā bija vasara. Mana māsa ar savu draugu bija noorganizējusi manis aizgādāšanu uz šo slimnīcu. Viņa mani apmānīja, nopērkot alu un iesēdinot sarkanā bembītī. Pie slimnīcas ieejas izdzēru pēdējās pudeles un devos iekšā cietumā. Pāris dienas biju piesiets pie gultas, pēc tam varēju staigāt. Dzēru vitamīnus, un, ja nenāca miegs, man deva miega zāles. Spēlēju novusu, runājos ar cilvēkiem. Ir tāda filma “Es mīlu jūsu meitu”. Ļoti labi izdevusies latviešu komēdija. Kad filmas varonis Matīss aizsūtīja savus vecākus uz ārzemēm, kur vispār netirgo alkoholu (viņa vecāki bija alkoholiķi), filmas komentētājs teica, ka viņa vecāki pirmo reizi uz pasauli paskatījās skaidrām acīm. Man Straupē bija līdzīgi. Tās bija pāris nedēļas, kad es pirmo reizi paskatījos uz pasauli skaidrām acīm. Tas varēja būt aptuveni jūnijs. Bija zaļa zāle, auga puķes, zaļoja koki. Un es, ar skaidrām acīm. Es izgāju pagalmiņā, kur bija baznīca. Starp citu, tā ir vieta, kur filmēja filmu “Purva bridējs”. Es iegāju baznīcā. Tur nekāda mācītāja nebija. Šī baznīca man noteikti lika domāt par Dievu. Tā lika man domāt par kaut ko augstāku, ka ir kaut kas augstāks, ir kaut kas, kas man trūkst. Tur nebija neviena, kas man varētu kaut ko paskaidrot. Baznīca bija viss, ko es redzēju, tomēr šī baznīca izpildīja savu funkciju tik daudz, cik tajā brīdī tas bija iespējams. Tā atgādināja man par Dievu. Šis brīdis, savienojot kopā skaidras acis un baznīcu, ir viens no punktiem manā dzīvē, kas veda no grēcīgas dzīves pie Dieva, no pazušanas ellē uz Debesīm. Tas ir punkts, kas man lika aizdomāties par Dievu un to, ka varbūt ir iespējams manā dzīvē kaut ko mainīt, varbūt tomēr Dievs ir un Viņš var man palīdzēt. Ēka var būt tikai un vienīgi ēka, kas liek aizdomāties, bet nespēj palīdzēt. Cilvēks nāk pie Dieva caur konkrētiem cilvēkiem, kas par tevi lūdz, kas tev stāsta evaņģēliju, kas tevi māca, kas tevi atved uz draudzi. Ja tu uzskati, ka tu pats atnāci, tad zini, ja arī tu pats atnāci, tad pirms tam tevi aicināja. Tu dzirdēji evaņģēliju, tu lasīji kādus materiālus, ko cilvēki bija sarakstījuši. Jebkurā gadījumā, cilvēku bari gāja tev garām. Šie cilvēku bari varēja tev aizsprostot ceļu pie Dieva un šie cilvēku bari varēja, tieši otrādi, atvest tevi pie Dieva. Jēzus apstājās un teica: “Ataiciniet viņu.” Draudze pirms tam Bartimejam teica: “Klusu,” bet tad paklausīja un atveda aklo.

Tie, kas priekšā gāja, viņu apsauca, lai tas ciešot klusu. Bet viņš vēl stiprāk kliedza: "Tu Dāvida dēls, apžēlojies par mani!” Tad Jēzus apstājās un lika to atvest pie Sevis. Kad tas bija pienācis klāt, Viņš tam jautāja: "Ko tu gribi, lai Es tev daru?" Tas atbildēja: "Kungs, ka es varu redzēt." (Lūkas evaņģēlijs 18:39-41)

Cilvēks pats nāca pie Kristus, un tajā pašā laikā viņu aicināja. Viņu aicināja, bet cilvēks pats nāca. Tas, ka tu nāci pie Dieva, ir daļa no tevis. Tu pats nāci, tomēr tevi veda.

Aina no manas dzīves. Centrālcietums, apmēram 1992. gads. Es tur pavadīju 4 mēnešus, un tā bija elle zemes virsū. Tajā laikā tā tiešām bija elle zemes virsū. Ja tu esi skatījies kādas filmas par cietumiem, tās reālākās, pašas briesmīgākās filmas par cietumiem, viss ir apmēram pietuvināts tam, kas realitātē notiek, pat tad, kad tu skaties aktieru spēli. Tur nogalina cilvēkus, ņirgājas par viņiem, cilvēks ir cilvēkam suns un pavadiņā staigā līdzi, viss cietums ir vienos caurumos – caurumi griestos, caurumi sienās. Šajā cietumā bija vairāk nekā 1000 cilvēku. Tas bija cara laika cietums, piesūcies ar nāves smaku, tā pagalms bija bijis piepildīts ar līķiem, tur izpildīja nāves sodus. Viss cietums bija vienos caurumos, un ieslodzītie kā skudras pārvietojās pa visām malām. Kad cietuma elite svinēja dzimšanas dienu, no augšējā stāva manā kamerā nāca iekšā liesmas, jo viņi bija izlējuši spirtu un aizdedzinājuši. Tajā laikā policisti paši piegādāja ieslodzītajiem cisternas ar spirtu. Cietumā ieraudzīt kādu policistu bija liels brīnums. Pārsvarā viss notika tikai ieslodzīto starpā. Toreiz man bija 22 gadi, un mani iemeta tajā karcerī. Ko es tur darīju? Zini, es sāku lūgt Dievu. Iedomājies? Kamerā bija kādi simts cilvēki, bet realitātē mēs gulējām 3 cilvēki pa maiņām uz vienas gultas. Tur bija pārpildīts, blaktis, utis: strīpainas, melnas, baltas, kādas vien vēlies, un neviens no tām nevarēja izbēgt. Stresa līmenis bija tāds, ka radīja dažādus augoņus un slimības. Tā runāja, ka katru dienu kāds izdarīja pašnāvību. Acu priekšā esmu redzējis, kā nogalina cilvēkus.

Cietumā es sāku lūgt Dievu. Kāpēc? Jo vienīgais papīrs, ar ko varēja aiziet uz tualeti, bija Bībeles. Misionāri un evaņģēlisti bija pacentušies, lai cietumā būtu Bībeles, tad nu šīs Bībeles lapas cietumnieki izmantoja kā tualetes papīru un arī ietinamo papīru. Tas bija ļoti labs ietinamais papīrs, kurā varēja tabaku ietīt. Manās rokās patrāpījās kāda grāmatiņa, kura arī bija par Dievu. Es sāku to lasīt. Tur bija par sātanu, tur bija par Dievu. Kāds šo grāmatiņu bija nogādājis cietumā, lai es to varētu izlasīt. Es to izlasīju un sāku lūgt. Un es izdzīvoju. Kā redzat, esmu dzīvs. Galu galā es redzēju briesmu lietas. Bet lielākoties mani tās neskāra, jo es izmisīgi lūdzu Dievu. Es teicu: “Dievs, ja Tu man palīdzēsi, ja Tu mani izvedīsi cauri un es palikšu ar veselu dibenu…”. Tur tas bija ļoti vienkārši, un es biju tāds smuks puika. Man tad bija izaudzēti gari mati. Kad es sapratu, kas tur ir par lietu, es noslēpu garos matus aiz apkakles un pēc tam fiksi nogriezu uz liso, jo sapratu, ka varu pievērst uzmanību. Droši vien tagad tas būtu normāli, bet toreiz tas nebija normāli. Tagad ir tādi cilvēki, kuri paši labprāt uz turieni dotos, lai tikai izmēģinātu to visu. Tagad jau arī skolā to māca. Es redzēju kādu cilvēku, kurš bija iemests cietumā un bija reāls aktīvs homoseksuālists. Viņam tur bija labi. Viņš bija notiesāts par homoseksuālismu. Iedomājies? Viņu notiesāja par homoseksuālismu, un viņš nonāca tādā vietā, kur ir tādā kā homoseksuālistu paradīzē. Šādos apstākļos es izlasīju grāmatiņu par Dievu. Un kādu dienu atsprāga vaļā cietuma kameras durvis un pa tām ieskrēja tāda smalka meitene un spēcīgi sāka sludināt evaņģēliju. Viņa norunāja savu sakāmo, ka Jēzus ir miris par mūsu grēkiem, augšāmcēlies, ka Viņš mainīs tavu dzīvi. Viņa reāli mums sludināja evaņģēliju. Mēs tur visi klausījāmies. Pēc tam viņa apklusa un jautāja: “Nu, ir vēl jautājumi?”. Tad es atceros, ka uzdevām visādus dumjus jautājumus: “Kāpēc ir Tēvs, Dēls un Svētais Gars, kāpēc ir trīs Dievi? Ir taču tikai viens!?”

Jēzus katram iet garām, bet Viņš neatnāk personīgi, bet caur Savu miesu, caur cilvēkiem, caur draudzi. Bartimejs dzirdēja cilvēku barus ejam garām. Viņš sauca uz Dievu, un Dievs sūtīja cilvēkus. Jēzus teica: “Atvediet viņu pie Manis!” Viņš nāca pats un viņu veda. Cilvēki nāk pie Dieva un draudzes, un draudze var būt gan šķērslis, gan tas, kas ved pie Dieva cilvēkus. Draugi, būsim tāda draudze, kas ved cilvēkus pie Dieva. Būsim aktīva draudze, tie, kas reāli lūdz, reāli cīnās, reāli iet pie cilvēkiem. Mums bija tāda dziesma “Pasaule pēc Dieva sauc”. Pasaule sauc pēc Dieva, kaut arī no skolām met ārā kristīgo mācību un cenšas iegalvot pretējo. Tomēr cilvēkiem ir vajadzība pēc Kristus. Cilvēkiem ir vajadzība pēc Kristus! Un mēs esam tie cilvēki, kas iet garām cilvēkiem. Mums būtu jābūt tiem, kas nevis paiet garām, bet atved pie Kristus cilvēkus. Draugi, ir draudze, bet draudzes centrā ir Kristus. Kristum apkārt vienmēr ir mācekļi un draudze, ļaužu bari. Pareizi Dāgs Hevards Mills māca: “Mega draudzes ir jāceļ! Lai cilvēki var saredzēt, ka tur ir kaut kas labs! Ja tik daudz cilvēku meklē Dievu, ja tik daudz cilvēku ir draudzē, tur ir kaut kas labs!” Kad pie mums atbrauc viessludinātāji, tad viņi paskatās un saka: “Oho!” No Ukrainas bija slavētājs Zaharenko, un viņš ienākot teica: “Vov, cik jums ir skaisti cilvēki, vai, cik te forši un smuki, un daudz jauniešu! Nav tā kā mums, visi tādi bez zobiem.” Viņi gan nevar sūdzēties par cilvēku trūkumu, taču viņiem ir citādāks kontingents. Arī citiem cilvēkiem, kas te pa retam ir bijuši, ir tāda sajūta, ka visur ir simtgadīgi cilvēki. Kad draudze ir liela un aizskar visas cilvēku grupas, tad cilvēkiem no malas liekas: “Tur kaut kas ir!” Aklais Bartimejs jautāja: “Ei, kas tur ir,” kad cilvēku bari gāja garām. Mēs būsim daudzskaitlīgi!

Vēlāk, pēc Centrālcietuma es nonācu soda izciešanas vietā – Jelgavas cietumā. “Pārlielupes” cietums bija bēdīgi slavens ar to, ka no turienes aizbēga 80 ieslodzītie. Manī joprojām bija iekšēja vēlme pēc Dieva. Šajā cietumā bija ticīgi cilvēki, bija kapela. Cietums nebija maziņš, nevarēja zināt, kas kur ir un kurā vietā, kas notiek un cikos. Es biju dzirdējis, ka cietumā ir tāda kapela. Tur bija mācītājs, kurš varēja palūgt un vairāk pastāstīt par Dievu. Bija kāds cilvēks, kuru sauca Salvis, bet es viņu saucu par Lutiņu, jo viņam bija tādas ausis. Viņš gāja uz kapelu, un es ar viņu tā nedaudz biju iedraudzējies. Mēs tur tusējām, šad tad kopā pastaigājāmies, parunājāmies. Viņš man par Dievu kaut ko nedaudz pastāstīja. Viņš teica: “Vajag uz kapelu, tur forši, tur visu pastāsta, tur viss notiek.” Es viņam teicu: “Aizved mani uz to kapelu.” Es viens pats nevarēju aiziet. Mēs sarunājām: “Divos tiekamies, lūk, te.” Viņš apsolīja konkrētā vietā ar mani tikties un teica: “Es tevi aizvedīšu uz kapelu.” Mārcītis gaidīja Lutiņu, kad viņš vedīs uz kapelu, un nesagaidīja. Neatnāca. Draugi, cilvēki paši nenāk pie Dieva. Ļoti reti kurš pats atradīs un atnāks uz grupiņu vai pats atradīs un atnāks uz draudzi. Viņus kāds ved. Tu domā: “Ā, es pastāstīju cilvēkam par Kristu, gan jau viņš pats pēc tam zinās.” Zini, ir veselas kustības, kas tic: Galvenais pateikt cilvēkam par Kristu, galvenais, lai viņš noskaita grēku nožēlas lūgšanu, un tad jau Dievs viņu vadīs. Nu, kaut kā jau varbūt vadīs. Tikai mēs aizmirstam, ka Bartimeju atveda pie Jēzus. Viņš pats nevarēja atnākt, jo viņš bija akls. Neredzīgu cilvēku ir jāatved. Kad tu aicini cilvēku uz draudzi un paļaujies uz to, ka viņš pats atbrauks, nē, tu brauc viņam pakaļ un ved viņu uz draudzi. Piemēram, tu internetā taisi grupas, vienu uzaicināji un saņēmi atbildi: “Jā, būšu.” Tu domā: “Ā, viņš būs.” Tu saki: “Man grupiņā būs 50 cilvēki.”Labi, ja tev viens cilvēks būs. Ja tu gribi, lai viņš tur ir, tev ir 100 reizes viņam jāatgādina. Pirms pašas grupiņas viņam vēl ir jāatgādina. Cilvēkiem ir vajadzīgs Kristus, ir vajadzīgs risinājums. Latvijai ir vajadzīgs risinājums. Risinājums, draugi, ir dievbijībā, atgriešanās pie savas valsts saknēm. Tur ir risinājums. Cilvēki ir akli, bet Jēzus ir tas, kas atver acis aklajiem. 

Kā es kļuvu redzīgs? Cits gadījums Maskačkas rajonā. Tas bija vēl manā narkomānijas laikā. Mēs kopā ar savu pārinieku gatavojām narkotikas pulverveidā. Visādi ķīmiķojām un taisījām tās pārdošanai. Ļoti maz izdevās pārdot, jo pārsvarā viss aizgāja pašiem savās vēnās. Tur bija tāds briesmīgs dzīvoklis graustu rajonā. Vienu dienu es vārīju narkotikas un viss smaržoja, un pie durvīm klauvēja. Es pavēru durvis, un tur divas sievietes stāvēja. Gribot ar mani parunāt. Sākām runāt. Divas ticīgas evaņģēlistes stāstīja man par Dievu. Viņas stāstīja, un es klausījos, un nebija tā, ka man bija neinteresanti. Beigu beigās palikām pie tā, ka turpat netālu viņām esot draudze. Viņas mani uzaicināja uz turieni, iedeva adresi, kur man jānāk. Viņas atnākšot man pakaļ rīt tikos un tikos. Viņas teica: “Mēs atnāksim tev pakaļ un iesim kopā.” Es reāli gaidīju, es gribēju iet pie Dieva, es gribēju iet uz draudzi, es gaidīju, bet viņas neatnāca. Draugi, draudze var nostāties starp cilvēku un Dievu. Bet draudzei nevis jānostājas starp cilvēku un Dievu, bet jāved.

Kā es kļuvu redzīgs? Cilvēks nāk pats, un tajā pašā laikā viņu atved. Zini, kad es nožēloju savus grēkus cietuma kamerā, tas bija satricinājums, tas bija piedzīvojums. Pēc tam, kad nokļuvu Jēkabpils cietumā, tajā saucamajā zonā, tur bija kāds čigāns vārdā Juris. Mēs ar viņu satikāmies un izrādījās, ka viņš gāja uz kapelu. Viņš bija ticīgs. Es viņam stāstīju, ka es arī esmu ticīgs. Man nebija apkārt nekādas draudzes. Tas bija pirmais kontakts ar cilvēkiem. Es viņam stāstīju: “Es arī esmu ticīgs, es piedzīvoju Dievu, es nožēloju grēkus.” Viņš teica: “Tev ir jānāk un jāpieņem Jēzus, tev ir jānāk uz kapelu.” Es domāju: “Nu, viņš jau tādu ilgāku laiku ir ticīgs, viņš zina, kas man jādara.” Viņš mani atveda uz kapelu. Es pats būtu aizgājis, bet viņš mani atveda. Viņš ne tikai atveda, bet arī pateica kapelānam, ka man ir jānožēlo grēki. Man bija jāskaita grēku nožēlas lūgšana. Es to skaitīju bez emocijām, vienkārši automātiski. Ja kapelāns saka, ka tā vajag, tad vajag. Es noskaitīju, kaut sirdī es zināju, ka Jēzu es esmu pieņēmis. Es šo lūgšanu biju jau lūdzis, biju jaunpiedzimis. Pēc tam kapelāns man iedeva Gideonu izdoto Bībeli, Jauno Derību ar Psalmiem. Viņš teica: “Lasi katru dienu.” Tieši to pašu, ko Dievs man teica cietuma kamerā caur Saviem eņģeļiem: “Lasi Bībeli katru dienu.” Te ir tas stāsts, ka es pats atnācu un tomēr mani arī atveda. Viņš gribēja sev pierakstīt klāt: “Es esmu atvedis cilvēku.” Viņš gribēja mani pie saviem nopelniem pierakstīt, ka viņš esot mani pievedis pie Jēzus, kaut gan es jau biju pievests. Tas bija ļoti labi, ka viņš mani atveda. Tikai nedaudz pārcentās. Viņam vajadzēja saprast, kas es esmu pieņēmis Jēzu un otro reizi nevajag nožēlot grēkus. Viņš pierakstīja sev bonusiņus kapelāna acīs: “Redzi, es atvedu pie Dieva cilvēku, es neesmu šķērslis starp cilvēku un Dievu.” Es nācu pats, un tomēr mani veda. Tu pats nāc uz dievkalpojumu, tomēr tas viss ir cilvēku veidots, un Kristus ir vidū. Kristus darbojas caur Svēto Garu pie mums, un mūsu dzīvēs notiek teicamas izmaiņas. Mēs esam redzīgi, mēs esam dziedināti, izglābti, svētīti un mums ir mūžīgā dzīvība. Kad Bartimeju pieveda pie Kristus, Jēzus viņam uzdeva jautājumu.

Tad Jēzus apstājās un lika to atvest pie Sevis. Kad tas bija pienācis klāt, Viņš tam jautāja: "Ko tu gribi, lai Es tev daru?" Tas atbildēja: "Kungs, ka es varu redzēt." Tad Jēzus viņam sacīja: "Esi redzīgs, tava ticība tev ir palīdzējusi." Un tūliņ viņš kļuva redzīgs un gāja viņiem līdzi, Dievu slavēdams. Un visa tauta, to redzēdama, deva Dievam godu. (Lūkas evaņģēlijs 18:40-43)

Jēzus uzdeva jautājumu: “Ko tu gribi?” Kāpēc Jēzus uzdeva tādu jautājumu? Kamēr tu pats nezini, kas tev ir vajadzīgs, tu nespēj to paprasīt. Ja tu nespēj to paprasīt, tu nespēj to saņemt, tu nespēj to izdarīt. Grēka apziņa cilvēkam ir jānodod. Paklausies, draugs, ja tu neesi redzīgs, ir problēma. Tu ceļmalā ubago tāpēc, ka neesi redzīgs. Bartimejs zināja un ticēja, ka Jēzus var dziedināt. Viņš bija dzirdējis par Jēzus brīnumiem. Iespējams, viņš cerēja, ka varbūt reiz satiks Kristu. Un tomēr tā bija tikai cerība. Un te viņš ir saticies ar Viņu, un Jēzus prasa, ko tu vēlies. Un viņš skaidri pateica, kaut viņš varētu redzēt. Viņš zināja un viņš ticēja.

Kāda trešā klase, esmu vēl mazs puika. Mēs ar skolasbiedru tādi mazi puikas dodamies uz mājām vienā virzienā gar stadionu. Sākām runāties. Un mazais puika teica, vai es redzot šo stadionu, kas man priekšā. Pienākšot laiks, kad viens onkulis stāvēs vidū, viņš skaļi bļaustīsies, aklie redzēs un kurlie dzirdēs. Iedomājies, padomju laikā, trešā klasē, es tā padomāju, cik tas bija sen. Mani toreiz tas izbrīnīja, šķita dīvaini un traki. Un puika stāstīja ar pārliecību. Nu, acīmredzot, viņš bija ticīgs cilvēks, evaņģēlisko kristiešu dēls. Acīmredzot viņš man evaņģelizēja, viņš man stāstīja, ka kādu dienu onkulis runās uz daudz cilvēkiem. Kurlie dzirdēs un klibie staigās! Zini, viens klibais no Limbažiem tagad staigā. Un vēl daži klibie staigā. Stadionā gan nē. Stadionā mums izdevās tikai futbola maču sarīkot. Kristīgā komanda pret Limbažu vietējo komandu. Mēs zaudējām! Bet mačs bija labs, futbols bija normāls. Komandas abās pusēs bija diezgan labas, bet kā jau kristieši visur. Es pats nespēlēju, es neesmu futbolists. Es organizēju. Es biju Limbažu futbola fans. Un Dainis Krūms, fizkultūras skolotājs, bija futbola tiesnesis, vienīgais, krutais tiesnesis Limbažos un visā tajā rajonā. Viņš mūs tiesāja. Viss notika oficiāli. Balvas pēc tam pasniedza kultūras namā. Bet tam puikam bija taisnība. Zināšanas par to, ka Jēzus var dziedināt, Jēzus var atvērt acis, tas jau manī bija, caur cilvēkiem.

Bartimejs bija dzirdējis no cilvēkiem, ka Jēzus var atvērt akliem acis. Un, kad Jēzus viņu iztaujāja, viņš sāka brēkt, viņš zināja. Un, zini, es zināju, ka Dievs var palīdzēt. Bija kādi divi cilvēki, abi narkomāni, vīrs un sieva, vīrs bija ar iesauku Samara, hipijs, tas bija cietumā, un viņiem bija trīsdesmit gadu stāžs. Es viņam teicu, ka šo termiņu nosēdēšu, iziešu ārā un sākšu savu biznesu. Un viņš uz mani paskatījās un teica: “Tu nemāni sevi, Mārci!” Nav tādu narkomānu, kas tikuši no tā ārā. Tām pasakām neticiet, ka viņš ir bijis iekšā un tagad tā vienkārši ticis ārā. Neticiet tam! Es nezinu tādu nevienu. Izņemot kādus, kuri vienreiz uzpīpējuši zālīti un pēc tam lielo atbrīvošanu ir dabūjuši. Es nezinu nevienu, kurš būtu atmetis, esot tādās atkarībās. Gan jau kaut kur kāds ir, ar citu reliģiju palīdzību vai kā citādāk kāds ir atmetis, bet es personīgi nezinu tādu nevienu. Un šis cilvēks ar trīsdesmit gadu stāžu arī nevienu nezināja. Viņš teica tā: “Bet es zinu dažus, kuri ir kļuvuši ticīgi un ir tikuši ārā!” Un man tas palika atmiņā. Varbūt Dievs var atvērt acis? Varbūt Viņš var mani atbrīvot?

Vēl kāds gadījumums bija ar cilvēku, kurš man iemācīja tās lietas, jo es ilgi bāzos virsū kā Bartimejs. Limbažu narkomāns. Viņš kļuva arī par manu draugu. Viņš teica: “Es tevi nemācīšu, es tev nerādīšu, kā to visu gatavo!” Bet es viņam tik ilgi bāzos virsū, ka viņam nācās to iemācīt. Un arī viņš man stāstīja, ka nevar no tā tikt ārā. Bet esot viņam viens pazīstams cilvēks, kurš tagad ir mācītājs. Un viņš man teica, ka viņš tagad ir mācītājs, ar ko viņš agrāk kopā dūrās. Iedomājies? Man paši narkomāni stāstīja par Dievu. Viņš ir miris! Otrs nelaiķis, Andris vārdā, strādāja benzīntankā un pie viņa bija bīstami pildīt degvielu. Viņš vienmēr bija apreibinājies. Tieši tā es ar viņu iepazinos. Gribēju maksāt naudu par benzīnu, bet viņš bija tāds jocīgs. Viņš bija aplaupījis aptieku, veselu somu iznesis ārā. Viņš klīda apkārt ar to somu un atnāca pie manis mājās. Pēc tam, kad policija viņu atrada, viņu nevarēja no gultas piecelt, viņu ar visu gultu iznesa ārā. Un pēc kāda laika viņš pēkšņi vairs nelietoja. Kaut kādu brīdi. Kādus pārus mēnešu viņš kaut kur bija pazudis, pēc tam atgriezās un atkal sāka lietot. Tajā laikā par viņu bija raksts “Lauku Avīzē”. Tā bija populāra avīze. Un tur bija stāsts par to, ka cilvēks ir saticies ar Dievu. Un tas bija par viņu. Viņš satikās ar Dievu. Es jautāju viņam, kur tad ir viņa Dievs, bet viņš man evaņģelizēja un stāstīja par Dievu. Un rādīja avīzē, lai izlasu šo rakstu. Es neticēdams jautāju, ko šīs ākstās, kāds Dievs. Es parapsiholoģiju lasīju un domāju, ka viss ir izskaidrojams. Un šis stāstīja, ka tā ir patiesība, Jēzus var piedot grēkus, atbrīvot. Un es jautāju, kāpēc tad viņu neatbrīvoja, bet izrādījās, ka viņš neesot aizgājis līdz galam. Viņš pats nebija lasījis Bībeli, kaut ko nebija izdarījis līdz galam. Viņš pats esot vienkārši atkritis. Kādu dienu viņš pie manas mājas dejoja ar sniega lāpstu. Tas nozīmēja, ka viņš ir salietojies, un tajā brīdī, kad viņš gribēja pie manis atnākt, es viņu neielaidu iekšā. Pēc tam viņš devās uz mājām, kādus pāris kilometrus tālāk, bet viņš neaizgāja, jo nosala ābeļdārzā. Es zināju par Jēzu. Aklais Bartimejs zināja. Jēzus var palīdzēt! Un, kad ļaužu pūļi gāja garām, kad viņš uzzināja, ka tas ir Kristus, viņš zināja, ka Jēzus var palīdzēt. Jo draudze bija tā, kas šo informāciju viņam atnesa. Cilvēku pūlis bija tas, kas šo informāciju atnesa. Jēzus atver akliem acis! Jēzus dziedina! Kurlie dzird, aklie redz. Klibie staigā. Un nabagiem tiek sludināta prieka vēsts. Un, kad pienāca mana diena, es apzinājos savu grēcīgumu un lūdzu grēku nožēlas lūgšanu.

Ja atzīstamies savos grēkos, tad Viņš ir uzticīgs un taisns, ka Viņš mums piedod grēkus un šķīsta mūs no visas netaisnības. (1. Jāņa 1:9)

Draugi, ir jāapzinās problēma, bezdievība. Ir jāapzinās problēma, grēcīgums. Ir tikai viens ceļš, patiesība un dzīvība. Viņa Vārds ir Jēzus Kristus. Un neviens nenāk pie Dieva, kā tikai caur Jēzus asinīm. Un Jānis saka: “Ja mēs neatzīsim savu grēcīgumu, Viņš nevar nākt.” Ja tu to neapzinies, Viņš nevar tevi dziedināt. Tev ir vajadzīgs Kristus. Mums visiem ir vajadzīgs Kristus. Latvijai ir vajadzīgs Kristus. Dievs, Svētī Latviju! Sākotnēji es teicu, ka varu durties un varu arī nedurties. Arī mans tēvs bija alkoholiķis un teica, ka varot dzert un varot nedzert. To man mamma stāstīja. Bet viņš tikai dzēra. Man likās, ka varu durties un varu nedurties, bet es tikai dūros. Un, kad pienāca tas punkts, kad es tiešām gribēju tikt vaļā, es vairs nevarēju tikt vaļā. Ir jāapzinās, ka lietas, kuras bez Dieva nevar atrisināt. Bartimejs apzinājās, ka neviens viņam vairs nepalīdzēs, tikai Kristus!

Lūk, kāpēc Jēzus jautāja Bartimejam, ko viņš grib. Viņš bija neredzīgs. “Es esmu neredzīgs un gribu redzēt!” “Esmu narkomāns, pats nevaru atbrīvoties.” “Esmu grēcīgs, pats nevaru šķīstīties. Mans dzīvesveids ir nepareizs, netieku galā ar savu dzīvi!” “Mūsu valsts neiet pareizā virzienā, mēs netiekam galā.” Mums jāapzinās, ka mēs netiekam galā. Mums ir vajadzīgs glābējs. “Es dodos taisnā ceļā ellē, netieku galā.” Mums ir vajadzīgs glābējs. Bartimejs zināja, ko viņš grib. “Es gribu redzēt!” Viņš bija neatlaidīgs. Kad viņu daudzi centās apklusināt, viņš vēl skaļāk brēca. Kad es pa savu leģendāro mazo, zilo radio dzirdēju meitenes balsi: “Piesauciet Jēzus Vārdu, Viņš izmainīs jūsu dzīvi,” tā nebija viena lūgšana. Es parasti neizplūstu gari, nestāstu visas detaļas. Draugs, es divas nedēļas, trīs reizes dienā lūdzu Dievu. Es teicu: “Jēzu, ja Tu esi tas Dievs, kas radījis debesis un zemi, tad izmaini manu dzīvi!” Trīs reizes dienā es to darīju. Apmēram divas nedēļas. Un tikai pēc divām nedēļām notika brīnums, es kļuvu redzīgs.

Viens no Dieva vārdiem ir El Roi – Visuredzošais. Dievs ir redzošs. Un, ja Viņš glābj mūs, šķīsta un dziedina, Viņš dara mūs dzīvus, redzīgus, ka mēs spējam pareizi vērtēt situāciju, pareizi rīkoties, esot Dieva gaismā. Mēs spējam arī veselīgi spriest par politiku. Nu, protams, pati politika arī jāpārzina, bet mēs protam veselīgi spriest. Tie cilvēki, kas liek sevi uz reklāmas stabiem ar saukli “Es vakcinēšos, jo (..)” nespēj spriest pareizi. Tā ir liela atbildība – reklamēt vakcīnu. Ir runa par to, ka vakcīna tiek uzspiesta ar varu. Un to reklamē. Kādu atbildību šie cilvēki uzņemās? Kā es varētu kaut ko tādu sludināt? Es uzņemšos atbildību pēc tam ar savu piemēru. Es to nevaru! Kāpēc? Jo es esmu redzīgs! Zini, kāda ir mana nostāja draudzē? Un tā ir oficiāla nostāja. Ja gribi, vakcinējies, negribi, nevakcinējies.

Kā es kļuvu redzīgs? Divas nedēļas lūgšanas! Un notika lielais brīnums. Kas bijis, ir pagājis, viss ir tapis jauns. Jo, kas ir Kristū, tas ir jauns radījums! Tālāk par Bartimeju rakstīts, ka viņš tūliņ kļuva redzīgs un gāja viņiem līdzi, Dievu slavēdams, un, visai tautai redzot, deva Dievam godu. Viņš pievienojās baram un kļuva par to cilvēku, ko Dievs bija paredzējis. Zini, cilvēki par viņa brīnumu deva godu un slavu Dievam. Viņš palīdzēja ar savu brīnumu arī citiem iemantot ticību. Iemantot Kristu. Viņš pievienojās draudzei, slavēdams Dievu. Dievu slavēt nozīmē izveidot personīgas attiecības ar Dievu. Draugi, viņš izveidoja personīgas attiecības ar Dievu un pievienojās draudzei. Tai draudzei, kas gāja viņam garām. Tai draudzei, ar kuru viņam bija arī konflikts. Bet viņa uzstājība tomēr viņu atveda pie Kristus. Viņš pievienojās draudzei ceļā uz Jeruzālemi. Kas Bartimeju gaidīja tālāk? Kristus nāve un augšāmcelšanās. Visas tās ciešanas un visas tās privilēģijas, kas gaidīja visus Kristus mācekļus.

Un noslēgumā tieši par pēdējo pantu, ka viņš kļuva redzīgs, gāja līdzi Dievu slavēdams, un tauta, to redzēdama, deva Dievam godu. Cilvēki dod Dievam godu arī manas liecības dēļ. Es šodien gribēju kaut ko gudru runāt, bet viss sprediķis faktiski sastāvēja no manas liecības. Manā galvā visu laiku ir Bartimejs. Un es sapratu, ka šodien ir jārunā par Bartimeju. Kā es kļuvu redzīgs. Kā es kļuvu dziedināts. Tieši mana liecība, tava liecība dara to, ka cilvēki dod Dievam godu! Pirms pirmās Tautas lūgšanu sapulces es biju Rīgas Domē, Reliģijas lietu padomē. To vadīja Jānis Šmits, un tur bija visu konfesiju pārstāvji, un es prezentēju Tautas lūgšanu sapulci. Un ko es izstāstīju šajā sapulcē? Īsi izstāstīju savu liecību. To, ka biju narkomāns, biju cietumos, Dievs izmainīja manu dzīvi. Un es redzēju, ka pareizticīgo pārstāvis kļuva tāds dīvains un sāka uz mani tā skatīties, bija neapmierināts, ir kā es būtu kaut kāds nenormālais. Viņi pēc tam nepiedalījās Sapulcē. Un pēc sapulces kāds mācītājs man pienāca klāt un teica: “Zini, vajag saprast, kurā vietā ko runāt.” Viņš tādu padomu man deva. Man nebija nekādas reakcijas uz šo tekstu, jo es zināju, ka tieši liecība, ko Dievs ir darījis manā dzīvē, ir mans spēcīgākais ierocis. Evaņģēlijs darbībā ir piektais evaņģēlijs. Mateja, Marka, Lūkas, Jāņa un Mārča evaņģēlijs, mācītāja evaņģēlijs. Mans evaņģēlijs! Man nav jāšķiro, kur, kad un kā liecināt!

Mācītāja Mārča Jencīša sprediķi “Kā es kļuvu redzīgs?” pierakstīja un rediģēja draudzes “Kristus Pasaulei” redakcija

Atrast sevi!

Publicēja 2021. gada 13. apr. 11:01Līga Paņina

Ziņas datums 13.04.21.

Svētrunas tēma ir „Atrast sevi”. Ap šiem diviem vārdiem valda liels misticisms. „Atrast sevi” – kas tas ir? Tas nozīmē darīt to, kas ir tavs. Saprast to, kas ir tavs, un darīt to, kas ir tavs. Mēs visi kaut ko darām, un, ja mēs kaut ko darām, tad tam vienmēr ir rezultāts. Tu dari savu iknedēļas darbu, lai nopelnītu sev iztikai. Tu dari darbu, un tev par to maksā. Varbūt tev ir savs bizness vai biznesiņš. Tu praktizē konkrētas lietas, strādā, baudi no augļiem, un tev par to ir alga. Cilvēki maksā par tavu pakalpojumu, savā ziņā tas ir barteris. Katrs sabiedrībai ir noderīgs ar to, ko viņš dara, vismaz tā būtu jābūt. Mēs zinām, ka eksistē tāds jēdziens kā parazītisms, kad cilvēki nedara to, kas būtu sabiedrībai vēlams un labi, bet tieši otrādi – kaitē, jo tie nav labi darbi un degradē sabiedrību. Es runāšu par darbiem, kas reāli dod ieguldījumu cilvēkos, un cilvēki no tā, ko viņi iegulda, dod tev. Ja tu dod viņiem, tad viņi dod tev, tā ir iekārtota šī pasaule, tā Dievs ir iekārtojis, jo, kas nestrādā, tam nebūs ēst. Ikviens kaut ko dara un bauda no augļiem, bet, ja tu dari to, kas ir tavs, tad tam, ko tu dari, ir cita vērtība un lielāks spēks. Nekādā gadījumā nevar noniecināt cilvēkus, kuri kaut ko dara jeb strādā, iet savu sapņu virzienā, viņiem ir rezultāts, bet, ja tas, ko cilvēks dara, ir viņa, viņš ir atradis sevi šajā nodarbē, tam piemīt kaut kas pārdabisks. Varbūt ne visos gadījumos, bet kaut kas pārdabisks, neizskaidrojams, ko ar vārdiem nevar izteikt, uz tā ir kāds īpašs svaidījums, īpašs spēks, - kad tu dari to, kas ir tavs. Svarīgi ir meklēt un atrast sevi. Par to būs šis sprediķis, runāsim arī par to, kas ir minēts Bībelē, par Gara dāvanām, žēlastības dāvanām. Kā to visu saprast, kā uz to skatīties, lai saprastu pareizi, lai, lasot Dieva vārdu, mēs neiebrauktu maldos? Ja Bībeli lasa pavirši, neiedziļinoties un neņemot vērā kontekstu, mēs varam nepareizi izprast, saprast un attiecīgi nepareizi domāt, nepareizi rīkoties un negūt nekādu labumu. Atrast sevi!

Bībelē, tulkojumā grieķu valodā, Dieva vārds ir apzīmēts ar divām vārda formām. Viens no tiem ir ‘logos’, otrs ir ‘rema’. Šie vārdi ir savā starpā aizvietojami, tie nozīmē vienu un to pašu, tas ir Dieva vārds. Lielākā daļa no mums zina, kas ir ‘rema’ un kas ir ‘logos’. Rema ir tas, ko tu esi saņēmis no Dieva tieši sev, savai situācijai. Doktors Jongi Čo par to māca, ir daudzi mācītāji, kuri par to māca, sakot apmēram tā: ja tu neesi saņēmis remu, tad vārds tev nav dzīvs, tev nevar būt ticība. Zini, es iedziļinos Dieva vārdā, iedziļinos vārdos ‘logos’ un ‘rema’ un nevaru celt mācību par to, ka tev obligāti ir vajadzīga rema. Šajā jautājumā es varētu arī nepiekrist kādiem autoritatīviem mācītājiem. Šie vārdi Bībelē ir absolūti vienādi. Vārds ‘logos’ Bībelē ir minēts 331 reizi, vārds ‘rema’ ir minēts 71 reizi. Tādu konkrētu bībelisku mācību par to, kā saņemt remu, nevar uzcelt. Ja papēta, kur un kādos apstākļos ir minēts vārds ‘logos’ un ‘rema’, tad ‘logos’ vairāk attieksies uz rakstītu vārdu, vispārīgu Dieva vārdu Bībelē, bet ‘rema’ vairāk attieksies uz izrunātu vārdu. Citos variantos šis vārds ir pilnīgi aizvietojams. Tas labi der kristīgai mācībai. Tāpēc ir Bībeles mācītāji, kas to ņem no Bībeles un māca, ka rakstītais vārds, logos, ir vispārīgs, tas vienmēr būs, bet, kad tu to esi saņēmis sev, kad tas ir ticis izrunāts konkrēti tev un tavai situācijai, tad tā ir rema. Tā ir laba un pareiza mācība, kurai arī ir savi trūkumi, jo mēs varam sākt noniecināt pašu ‘logos’. Dieva vārds ir un paliek nemainīgs. Rema nedrīkst un nevar būt pretrunā ar logos, ar visu Bībeles mācību. Lūk, kāpēc ir svarīgi pārmērīgi neaizrauties ar dažādām mācībām, kas nav konkrēti, precīzi balstītas Dieva vārdā.

Vispārīgam Dieva vārdam ir spēks! Tas vienkārši ir! Bet, kad tu to esi saņēmis tieši sev, kad tu esi tajā iedziļinājies, kad tas atbilst tieši tavai situācijai, tu tam esi noticējis, tad tas kļūst tev par remu, tas kļūst tavs. Bībele saka, ka Dieva vārds ir dzīvs! Ziedi novītīs, koku lapas novītīs, sakaltīs, jo nekas nav mūžīgs, bet Dieva vārds paliks mūžīgi. Tas ir dzīvs un nemainīgs, jo Dievs nav cilvēks, kas melotu. Dievam nekas nav jāpierāda, Dievs nav šķirams no Sava vārda. Iesākumā bija vārds, logos, un vārds tapa miesa. Dievs teica un radās. Tam ir spēks! Taču tevī šis spēks nedarbojas, dzīvais vārds nedarbojas tik ilgi, kamēr tas tev ir tikai logos. Tas ir rakstīts vārds, tu to vari lasīt, bet, kamēr tu to neesi pieņēmis, noticējis tam un neesi sācis pielietot, kamēr Dieva vārds nav kļuvis TAVS, tas tevī nekļūst dzīvs. Kad Dieva vārds tev kļūst dzīvs, Dieva apsolījumi jeb viss, kas caur Dieva vārdu mums ir apsolīts, sāk realizēties tavā dzīvē.

Bet tu, cilvēka bērns, klausies, ko Es tev saku. Neesi tu nepaklausīgs kā šī nepaklausīgā cilts. Atver savu muti un ēd, ko Es tev dodu.” (Ecehiēla grāmata 2:8)

Dievs runā uz Ecehiēlu, uz pravieti. Dievs uzrunāja Savu pravieti, kuru sūtīja runāt tādas lietas, kas jūdu tautai nebūs patīkamas, bet, lai tās pateiktu, Dievs vispirms saka, lai viņš ēd. Ko lai ēd? 

Es redzēju roku, kura stiepās pret mani. Rokā bija rakstu ritulis. (Ecehiēla grāmata 2:9)

Tad Viņš man sacīja: "Cilvēka bērns, ēd, kas tavā priekšā, ēd šo rakstu rituli un tad ej un sludini Israēla namam.” Tad es atvēru muti, un Viņš man deva ēst rakstu rituli un man sacīja: "Cilvēka bērns, apēd šo rakstu rituli, ko Es tev dodu, un pildi ar to savas iekšas." Tad es to apēdu, un tas bija manā mutē tik salds kā medus.” (Ecehiēla grāmata 3:1-3)

Tad Viņš vēl turpināja: "Cilvēka bērns, visus vārdus, ko Es tev runāšu, uzklausies labi ar savām ausīm un ieguldi dziļi savā sirdī.” (Ecehiēla grāmata 3:10)

Ēšanas procesā tiek uzņemts logos. Ir Dieva griba konkrēti Ecehiēlam un konkrēti Dieva tautai. Lai to pateiktu, lai to aiznestu cilvēkiem, Dievs grib, lai Ecehiēls nerunā vienkārši vispārīgus Dieva norādījumus. Reizēm cilvēki saka: tava draudze, tavs Dievs. Arī Bībelē mēs varam redzēt: tavs Dievs, Ābrahāma, Īzaka, Jēkaba Dievs, bet svarīgi, ka Viņš kļūst TAVS Dievs. Tāpat ir ar draudzi, kuru tu apmeklē: tava draudze. Tāpat rīkojas Dievs, Viņš vēlējās, lai uz tiem vārdiem, kurus Ecehiēls runās Viņa tautai, būtu īpašs spēks, lai tie nebūtu logos, bet vārdi, kas ir paša Ecehiēla. Pirms sūtīt pravieti, Dievs vēlas, lai šie vārdi ir dzīvi šajā pravietī, lai viņš tic šiem vārdiem, lai tie ir daļa no viņa. Kā tie kļūst par daļu? Tie ir jāēd. Ieguldi tos dziļi savā sirdī. Kā tos var ieguldīt? Lasot un pārlasot. Reizēm var rasties maldi, ka tas ir slikti, ja tu no Dieva neko neesi saņēmis, piemēram, remu. Tev ir jālasa Bībele tā, lai tu saņemtu remu, konkrēti šodienas situācijai? Tas nav nepareizi, tomēr nav svarīgi, vai tu saņēmi vai nesaņēmi remu, tu esi lasījis, tu esi centies, lai Dieva vārds iegulstas dziļi tavā sirdī.

Ikdienā šis logos, vispārīgais vārds, ko tu lasi, varbūt tevi neaizskar. Kad tu lasi Bībeli, reizēm ir tā, ka tevi ļoti uzrunā, tas ir tev, tevi tas iepriecina, tu vari pat raudāt, tas ir tavs, bet reizēm tu lasi un viss iet garām, automātiski lasi, un tevi tas neaizskar. Tev var šķist, ka vajag remu, jo bez remas Bībeli vispār neesi lasījis. Tā nav patiesība. Lai Dieva vārdu dabūtu sirdī, lai tas kļūtu tavs, vispirms ir vienkārši, arī bez intereses, jāēd. Attiecīgā brīdi tavā dzīvē, kalpošanā būs situācijas, kurās Dievs tev atgādinās to, ko tu esi lasījis, to, ko tu esi licis savā sirdī. Tas pēkšņi atdzīvojas, tas ir tavs, un tam, kas ir tavs, ir spēks mainīt apstākļus, tev pašam ir spēks mainīties un iziet cauri apstākļiem. Kad liela vētra ceļās, tad neatliek nekas cits, kā iziet tai cauri, jo aiz tās ir rāmi ūdeņi. Dieva vārds ir dzīvs, un tas kļūst dzīvs tevī tad, kad tas kļūst tavs vārds. Tomēr neatkarīgi no tā, vai tu to jūti vai nejūti, svarīgāk ir regulāri ēst Dieva vārdu. Kad mēs virzāmies uz priekšu kalpošanā, savā dzīvē, kad paši augam, tad izmaiņas dara tas, kas ir kļuvis tavs. Lai tas kļūtu tavs, vispirms ir daudz jāstrādā un daudz jāēd. Ir atšķirība, kad tu skaties ziņu raidījumu, kurā stāsta, cik liels karstums ir kādā kontinentā, varbūt tu to mēģini iztēloties, bet pavisam kaut kas cits ir tad, kad tu uz turieni aizbrauc un pats par to pārliecinies. Lūk, atšķirība starp to, kas ir tavs, un to, ko tu vienkārši dari. Lūk, atšķirība starp cilvēkiem, kuri ir draudzē un kuriem šī ir viņu draudze. Tieši pie tiem, kuriem šī ir viņu draudze, notiek tālejošākas, teicamākās pārmaiņas. Ja tā vēl nav tava draudze, ja tu vēl neesi pieņēmis to kā savu draudzi, arī tevī notiek pārmaiņas, tomēr tajā brīdī, kad tas kļūs tavs, tās būs nesamērojami lielas atšķirības.

Tu vari būt labs, bet, ja tu gribi būt labākais, tad tam, ko tu dari, ir jābūt TAVAM. Arī pasaulē, lai kāda arī nebūtu tava nodarbe, bizness, ģimene vai kas cits, – tu vari būt labs tajā visā, bet ļoti labs tu vari būt tad, kad tas ir tavs. To, ko es šobrīd mācu, es pilnībā nevaru ar vārdiem izskaidrot. Tu klausies to, ko es runāju, un tas, ko es runāju, ir mans. Vienam no maniem kalpotājiem bija uzdevums sludināt to pašu, ko sludināju es, ņemt konkrētus sprediķus un sludināt tos. Kalpotāja teica, ka šie sprediķi ir tik ļoti mani, ka viņa tos normāli nevar sludināt. Es tam piekrītu, ka šie sprediķi ir mani sprediķi, tas ir mans izteiksmes veids, un neviens to neatkārtos. Tu vari to atkārtot, tu vari to darīt labi, bet ļoti labi tu vari darīt to, kas ir tavs. Es jau jūtu, ka kāds jau sāk fantazēt nepareizā virzienā. Es paskaidrošu. Kristietis var stipri iebraukt auzās ar “savām dāvanām” un “savu virzienu”. Viņš var aizmirst par draudzi, par mācītājiem, viņš var aizmirst pat par Dievu. Es paskaidrošu, kā visam ir jābūt pareizi un ko nozīmē darīt to, kas ir mans.

Kas mani izglāba? Dievs. Kā? Tas bija kādas meitenes teikums Kristīgajā Radio. Vai es nebiju bijis baznīcā? Es biju bijis baznīcā. Es biju baznīcā, kuru apmeklēja mana mamma, tā bija baptistu baznīca Limbažos. Pāris reizes aizgāju, klausījos, ko mācītājs runāja. Gāju uz baznīcu un sev teicu, kad nākšu no baznīcas ārā, tad vairs nepīpēšu un nedzeršu. Dievkalpojums nebija vēl pusē, kad es jau sāku domāt par to, kur dabūt iedzert. Es nemainījos, tā nebija ne mana draudze, ne mans Dievs, nekas no tā nebija mans. To, ko runāja mācītājs, es nesapratu, nepieņēmu un, ļoti iespējams, ka tas, ko viņš runāja, nebija man. Tāpāt, narkomāns būdams, es pilnīgā izmisumā iegāju Gogoļa ielas baznīcā meklēt palīdzību. Tur kūpināja dūmus, runāja grieķu valodā, skaitīja kaut kādus pātarus, es tur kādu pusstundu nostāvēju. Man šķita, ka tur jābūt palīdzībai, pie Dieva jābūt palīdzībai, bet es neko nesapratu, tas nebija mans. Kas mani izglāba? Mani izglāba meitenes balss, meitene, kas runāja to, ko pati bija piedzīvojusi. Viņa teica tā: „Piesauciet Jēzus Vārdu, un Viņš izmainīs jūsu dzīvi!” Es piesaucu Jēzus Vārdu, un Viņš izmainīja manu dzīvi. Tā teica meitene Kristīgajā Radio. Līdz šim brīdim es nezinu, kas tā bija par meiteni. Droši vien, ka tas bija no kādas liecības. Tas, ko viņa teica, bija dzīvs. Tas nebija logos, vispārēja mācība par Dievu, bet tas bija reāli dzīvs vārds, kas trāpīja manā sirdī. Šie daži vārdi izmainīja manu dzīvi. Lūk, kāds spēks ir vienkāršai Bībeles mācībai un kāds spēks ir Bībeles mācībai, kad tā ir tava. Kāds spēks ir sprediķim, kad es runāju to, kas ir mans, kurā es dzīvoju, kas ir mans piedzīvojums. Emocijas ir iesaistītas, bet tās nav svarīgākās, jo tas vienkārši ir mans. Tas, ko es šobrīd runāju, ir mans. Pat ja es visu nespēju izskaidrot, uz tā, ko es runāju, ir svaidījums, šis vārds, ko es runāju, ir dzīvs. Es to esmu piedzīvojis un zinu, ko es runāju. Šī ir vieta, kur mainās dzīves.

Kad es vēl dzīvoju bez Dieva, lai kur es neatrastos, ja vien kādam bija interese, es vienmēr stāstīju par narkotikām. Es biju speciālists, lai arī skolā ķīmijā man bija divnieki un vieninieki. Bet šīs sintētiskās laimes meklējumos es biju speciālists. Es mācēju labi vārīt, es mācēju atrast vajadzīgās vielas, tās savienot, dažādas ķīmiskas reakcijas, izveidot, panākt, es visu to pratu. Lai kur es neatrastos, ja bija dzirdīgas ausis, es par to runāju. Es nebiju tāds cilvēks, ar kuru visiem būtu patīkami kopā pavadīt laiku. Es biju tāds degradējies tips, tomēr, kad es runāju to, kas bija mans, es tam ticēju. Es ticēju, ka tā ir daļa no manis, no manas dzīves, un, kad es stāstīju cilvēkiem par šiem procesiem, par sajūtām, cilvēki klausījām. Es varēju sevi nosaukt par narkotiku pravieti, cilvēki klausījās, pat policijā mani klausījās. Tāpat es atceros, kad Dievs kļuva daļa no manis. No pašas pirmās dienas man bija nepārvarama vēlme dalīties ar savu piedzīvojumu, ar to, kas ir mans. Tas bija tik ļoti spēcīgs, ka pirmie cilvēki, kas man gadījās tuvumā, bija cietumā, viens gruzīns, otrs krievs, tā saucamie blatniji, cietuma karaļi. Es biju tāds noskrandis narkomāns, tajā brīdī man nebija nekas, pat ne zobbirstītes. Kā no brīvības biju atvests, tāds biju, man pat nebija nekādas elementāras lietas. Šie bija tādi labi ģērbti, nopietni cilvēki, pie kuriem speciāli nevajag iet. Mēs bijām no dažādām pasaulēm, bet manī šī vēlme bija tik spēcīga, ka kājas pašas pagriezās pie viņiem un es sāku stāstīt to, ko es piedzīvoju cietuma kamerā. Par to, kā es lūdzu Dievam piedošanu par saviem grēkiem, par to, kā man velni rādījās, par to, kā mani Dievs izglāba, par to, kā es raudāju, par to, ka esmu brīvs. Es viņiem stāstīju, ka esmu brīvs un vairs nelietoju. Viņi klausījās. Es visu pateicu, izdarīju un gaidīju, kas nu būs. Viņi saskatījās, un gruzīns teica, ka viņš taču bija teicis, ka Dievs ir. Kas viņus pārliecināja? Ja es būtu piegājis viņiem klāt vienīgi ar zināšanām, tam nebūtu tāds spēks. Nav slikti un nepareizi mācīt Dieva vārdu vai runāt to, kas nav tavs, jo Bībele to saka. Tu vari iedomāties, ka tas nav tavs un neko nedarīt. Grupiņas vadīšana nav tavs un tāpēc tu nevadīsi? Jēzus saka, kas nav uzticams svešās lietās, kā viņš dabūs savas? Tev ir jāizdara ļoti daudz svešu lietu, kas nav tavas, kamēr tu atradīsi savas. Atkal mēs atgriežamies pie tā, ka tev pašam ir jāstrādā.

Kas vismazākā lietā ir uzticams, tas arī lielās lietās ir uzticams, un, kas vismazākā lietā ir netaisns, tas arī lielās lietās ir netaisns. Ja jūs neesat bijuši uzticami netaisnās mantas lietās, kas jums uzticēs patieso? Un, ja jūs svešās lietās neesat bijuši uzticami, kas jums dos jūsu pašu?” (Lūkas evaņģēlijs 16:10-12)

No kurienes nāk tavs? No kurienes nāk tas, ka tu atrodi sevi? Kā tu sevi atrodi? Tam visam ir secība. Pirmais tajā visā ir Dievs! Visam pāri ir Dievs. Pēc tam tu esi kādā konkrētā vidē, ir konkrēti cilvēki, konkrētas grāmatas. Tavā galvā sāk veidoties aprises par to, kas varētu būt tavs. Nākamais ir tas, kas vispārīgi tu esi Kristū. Kas tu esi Kristū? Tam ir jākļūst par tavu, tu esi jauns radījums, jauns cilvēks, tev ir jauna sirds, un tev ir jāsāk tas pieņemt. Tu apzinies sevi kā jaunu radījumu Kristū, kā to, par kuru Dievs priecājas, kuru Dievs pieņem, tu esi Dieva draugs, veiksmīgs un bagāts visās lietās, cilvēks, kuram ir mūžīgā dzīvība, kurš ir pasaules gaisma, evaņģēlija nesējs. Tu apzinies, kāds tu esi radīts jau jaunpiedzimšanas brīdī. Tomēr tas nav nekas specifisks, tā nav tava dzīves niša, kalpošanas niša. Tas ir vispārīgi, ceļš, kā atrast sevi visā. Tad seko kalpošanas dāvanas jeb amats, pēc tam seko Gara dāvanas, tad sabiedrības labums jeb tavs laicīgais darbs un galu galā arī kāds hobijs, kas var kļūt arī par tavu darbu. Vide, sapņi un darbs ir lietas, kas tev palīdz atrast sevi. Visus šos punktus es izskaidrošu sīkāk.

Un visu, ko vien jūs darāt vārdos vai darbos, to visu darait Kunga Jēzus Vārdā, pateikdamies Dievam Tēvam caur Viņu. (Kolosiešiem 3:17)

Visu ko darāt, darait no sirds, it kā savam Kungam un ne cilvēkiem. (Kolosiešiem 3:23)

Lūk, tā arī ir atslēga. Evaņģēlists Stīvs Hills ir sarakstījis grāmatu “Tiek meklēti radikāli kristieši”. Es to lasīju, būdams jauns kristietis. Viņš minēja kādu principu: kļūsti aizņemts. Kļūsti aizņemts! Tā tagad ir arī mana frāze, mana atslēga, es dzīvoju caur to. Tas nozīmē ņemt un darīt visu pēc kārtas. Šeit ir runa par kalpošanu draudzē. Esi noderīgs visur, kur vari tāds būt. Ja tu redzi cilvēku, kurš nevēlas nekādus pienākumus un neizrāda iniciatīvu, tad zini, ka tas ir cilvēks, kurš sevi neatradīs. Tas, kurš sevi neatradīs, spēs būt labs vai viduvējs, bet ne ļoti labs. Sergeju Šidlovski, kura mācību mūsu draudzē daudzi pazīst, tēvs bērnībā veda uz boksa sekciju. Šis sporta veids Sergejam ļoti nepatika, viņš to nevēlējās un centās izvairīties. Tomēr tēvs uzskatīja, ka tas viņam ir labi un pareizi, un piespieda iet uz boksa sekciju. Ar laiku bokss tik ļoti kļuva par viņa sporta veidu, ka tas pat traucēja normālai dzīvei. Kā tas kļuva viņa? Strādājot. Viņš bija aizņemts, meklēja sevi un atrada boksā. Vēlāk viņš kļuva par mācītāju, specifisku mācītāju, kurš māca tieši par personīgām attiecībām ar Dievu. Tā ir viņa kalpošana Kristus miesā. Iziesim cauri tiem punktiem, kurus es minēju.

1. Visam pāri ir Dievs.

2. Atrodi sevi Kristū.

Sāc saprast, kas tu esi Kristū, bet tas ir vispārīgi. Tas neattiecas uz tavu specifisko vietu, kurā tu būtu labākais. Kas tu esi Jēzū Kristū? Pirmkārt, jauns radījums, viss vecais ir pagājis, viss ir tapis jauns. Bībele saka, ka tu esi Dieva nams. Tu esi dievs zemes virsū, tikai nedaudz cilvēks ir šķirts no Dieva, tev ir dievišķas īpašības un tu esi līdzīgs Dievam, Viņš radījis tevi pēc Savas līdzības. Tas jau ir atklājums. Ja tu lasi šādas lietas, lūdz par tām, lai tas kļūst tavs. Tu esi jauns radījums Jēzū Kristū, svēts, dārgi atpirkts, izglābts un dzīvs.

Arī mūs, kas savos pārkāpumos bijām miruši, darījis dzīvus līdz ar Kristu: žēlastībā jūs esat izglābti! (Efeziešiem 2:5)

Tas ir tas, kas tu vispārīgi esi Kristū – dzīvs, svēts, jo ar vienu miesas upuri Jēzus mūs darījis svētus pavisam. Ja arī tev nešķiet, ka esi svēts, tu tāds esi. Ja tu nespēj dzīvot Dieva gribā, kādēļ tas tā ir? Tieši tādēļ, ka neesi pieņēmis savu jauno dabu. Kāpēc tu neesi pieņēmis? Tādēļ, ka neesi pastrādājis pie savas jaunās dabas, neesi pietiekami to sev atgādinājis, klausījies, lasījis. Es to daru pavisam vienkārši. Man ir liela klade, kurā ir lapas ar izrakstītām Rakstu vietām, kas es esmu Jēzū Kristū. Rakstu vietas, ko es nozīmēju Dievam, ir kādas desmit lapaspuses. Man nekad nav licies, ka es neesmu Dievam vajadzīgs, bet ir cilvēki, kuriem tā liekas. Ja tev tā ir, paņem šīs Rakstu vietas, lasi, ej cauri tām. Cik gan tu esi svarīgs Dievam!

Tāpat spriediet arī jūs pār sevi, ka esat miruši grēkam, bet Jēzū Kristū dzīvojat Dievam. (Romiešiem 6:11)

Kas tu esi? Miris grēkam, tas, kurš negrēko. Kāpēc tu grēko? Tāpēc, ka neesi apzinājies sevi kā to, kas negrēko. Tu domā, ka tu esi tas, kurš grēko? Bībelē rakstīts, ka tu esi tas, kurš negrēko. Jūties slims, beigts? Ar Jēzus brūcēm tu esi dziedināts, vesels. Tāds tu esi savā būtībā – jauns radījums, jauns cilvēks. Ja jūties tā, it kā Dievs tevi negrib, ir atstūmis, nedzird, ja tev ir nepiedošana uz Dievu, vajag lasīt Dieva vārdu un apzināties to, kas tu esi. Vajag ēst Dieva vārdu, un tas kļūs salds kā medus tavās miesās. Ja sākumā tas šķitīs rūgts un nepatīkams kā papīra lapas, kad ēdīsi, tas kļūs salds tavās iekšās, dos apziņu un kļūs tavs.

Jūs, brāļi, esat apsolījuma bērni kā Īzāks. (Galatiešiem 4:28)

Tu esi gaidīts un gribēts Dieva bērns, Viņš tevi ir vēlējies un ieplānojis.

Sekojiet Dievam kā viņa mīļie bērni. (Efeziešiem 5:1)

Tu esi Dieva mīļais bērns, apsolījuma bērns, pieņemts, labāks par jebkuru citu dzīvības formu. Ir rakstīts: “Vai tad jūs neesat labāki nekā putni?” Tu esi Jēzus draugs, Viņš pats to saka.

Jo tā saka Tas Kungs Cebaots: Viņš mani sūtījis, lai iegūtu jaunu godu tautu starpā, kas jūs aplaupīja, jo, kas jums pieskaras, tas pieskaras Viņa acuraugam. (Caharijas 2:12)

Tu esi Dieva acuraugs. Ar to, ka tu piedzimi no augšas, ir par maz. Tev jāieskatās logos, un šim logos jākļūst par remu. Es droši zinu, ka tam, kurš man pieskarsies, tam Dievs pieskarsies. Es to nesaku aiz atriebības, bet es zinu to. Esmu novērojis, ka es esmu Viņa mīļais bērns un acuraugs. Kā esmu to sapratis un kā tas kļuva mans? No Dieva vārda, to pielietojot savā dzīvē.

Bet lai gavilē un priecājas, kam patīk mana taisnība, un saka vienmēr: "Liels ir Tas Kungs, kam prieks par Sava kalpa labklājību!" (Psalms 35:27)

Dievs priecājas par Tevi. Kāds varbūt domā: “Dievam nepatīk, ka man vairāk naudas parādījās.” Nē, Dievs priecājas, ka tev labi iet un jūt līdzi tad, kad tev slikti iet. Dievs grib, ka tu proti dzīvot pieticībā un pilnībā, augstumā un zemumā. Viņam patīk, ka tev visa kā ir diezgan. Atvēri savu biznesu? Dievs priecājas par Savu kalpu labklājību.

Jo jūs, brāļi, esat svabadībai aicināti. Tik ne tādai svabadībai, kas dod vaļu miesai, turpretim kalpojiet cits citam mīlestībā! (Galatiešiem 5:13)

Tu esi brīvībai aicināts! Mans uzdevums ir pabarot tevi nevis ar logos, bet ar remu, ar to, ko es esmu ēdis un saņēmis sev. Tu šajā brīdī saņem dzīvu Dieva vārdu. Tu esi unikālā vietā, un pie tevis šajā brīdī notiek izmaiņas, un tava dvēsele slavē To Kungu.

Bet, tā kā jūs esat sekmēm bagāti visās lietās: ticībā, vārdā, atziņā, visādos centienos un savā mīlestībā uz mums, tad esiet bagāti arī šinī labdarības lietā. (2. Korintiešiem 8:7)

Kāds domā: “Vai, man neizdodas!” Tas, kuram neizdevās, bija vecais cilvēks, bet šodien Dievs saka, ka tu esi sekmēm bagāts visās lietās. Viss, kur tu savu kāju pēdas liec, tas tev pieder.

Jūs esat zemes sāls; bet, ja sāls nederīga, ar ko tad sālīs? Tā neder vairs nekam, kā vien ārā izmetama un ļaudīm saminama. (Mateja evaņģēlijs 5:13)

Tu esi zemes sāls!

Bet jūs esat izredzēta cilts, ķēnišķīgi priesteri, svēta tauta, Dieva īpašums, lai jūs paustu Tā varenos darbus, kas jūs ir aicinājis no tumsas Savā brīnišķīgajā gaismā. (1. Pētera 2:9)

Jūs esat pasaules gaišums; pilsēta, kas stāv kalnā, nevar būt apslēpta. (Mateja evaņģēlijs 5:14)

Draugs, tu esi pasaules gaišums, zemes sāls, tu esi vienīgā cerība Latvijas sabiedrībai, saviem kaimiņiem. Tu esi tas, ja arī tev to grūti pieņemt. Bībele saka, ka tu esi jauns radījums, viss vecais pagājis un viss ir tapis jauns.

Tādēļ, ja kas ir Kristū, tas ir jauns radījums; kas bijis, ir pagājis, redzi, viss ir tapis jauns. (2. Korintiešim 5:17)

Tev ir jauns gars, jaunas īpašības, un šīs īpašības vajag prātā atgādināt, ēst, līdz tas kļūst tavs, - tas, kas jau ir tavs, bet vēl to neapzinies. Tev ir jāsavieno prāts ar garu.

3. Gara dāvanas.

Nelasīšu visas Rakstu vietas, bet pateikšu, kur Bībelē tās meklēt: Romiešiem 12:3-8; 1. Korintiešiem 12:1-31; Efeziešiem 4:7-12. Visas šīs rakstvietas runā par žēlastības dāvanām, par to, ka Viņš ir galva un mēs esam miesa, ka mēs cits citam esam vajadzīgi, un tikai kopā draudzē, katrs ieņemot savu vietu, mēs spējam pilnvērtīgi funkcionēt. Tikai tā Dievs var pie mums pilnvērtīgi darboties un mēs varam aiziet līdz galam. Tajā pašā laikā Dievs saka, ka katram no mums ir dota Gara izpausme, sava vieta, sava dāvana, ar kuru mēs katrs draudzē kalpojam. Arī laicīgajā darbā ir jāatrod, kas ir tavs, lai tu varētu būt efektīvs uz simts procentiem. Tāpat draudzes kalpošanā jāatrod, kas ir tavs. Šeit cilvēkiem var būt putra galvā, ja nav izskaidrota pareiza secība. Par dāvanām runājot, ir rakstīts:

Tad nu es ieteicu ikvienam starp jums tās žēlastības vārdā, kas man dota: netiekties pāri noliktam, bet censties sevi apvaldīt saskaņā ar to ticības mēru, ko Dievs katram piešķīris. Jo, kā mums vienā miesā ir daudz locekļu, bet ne visiem locekļiem ir vienāds uzdevums, tāpat mēs daudzi kopā esam viena miesa Kristū, bet savā starpā visi esam locekļi. Kad nu mums, pēc mums piešķirtās žēlastības, ir dažādas dāvanas, tad lai tās, ja tās ir pravieša spējas, izpaužas saskaņā ar ticības mēru, kalpošanas spējas – kalpošanā, spējas mācīt – mācīšanā; pamācīšanas spējas – pamācīšanā, kas dod no sava, lai to dara vientiesīgi, kas valda, lai dara to rūpīgi, kas strādā žēlsirdības darbu, lai dara to ar prieku. (Romiešiem 12:3-8).

1. Korintiešiem, 12. nodaļā ir runa par Gara dāvanām – gudrības runu, atziņas runu, ticības dāvanu, dāvanu dziedināt, spēku brīnumus darīt, pravietošanu, garu pazīšanu, mēļu dāvanu, mēļu tulkošanu, – Gars piešķir katram, kā gribēdams. Dievs visus locekļus ir nolicis vienā miesā, katru savā vietā pēc Savas gribas. Kāds varbūt domā: “Man ir dziedināšanas dāvana un es kalpošu ar dziedināšanu.” Draugi, nekā tamlīdzīga! Skaties, kāda ir pareiza secība.

Un dažus Dievs draudzē ir iecēlis, pirmkārt, par apustuļiem, otrkārt, par praviešiem, treškārt, par mācītājiem, tad devis spēkus brīnumus darīt, tad dāvanas dziedināt, sniegt palīdzību, vadīt un runāt dažādās mēlēs. (1. Korintiešiem 12:28)

Te nav runa par “praviešiem”, kas nāk stāstīt savus sapņus. Piemēram, ja tev grupiņā ir kāds jauns cilvēks, kurš ir neilgi ar Dievu un stāsta tev savus sapņus, tas nav pravietis. Pravietošana ir Svētā Gara dāvana, kad tu pravietojot uzmundrini cilvēkus, un pravietis ir amats draudzē. Pirmkārt, apustuļi, mācītāji, gani, evaņģēlisti – amati, kuriem pakļaujas visas dāvanas. Kāds varbūt domā: “Vienam ir dāvana būt mācītājam, bet man ir dāvana runāt mēlēs.” Visas Gara dāvanas ir domātas jebkurai situācijai. Ja tu esi celtnieks – lieto tās tur, ja esi skolotājs – lieto tās mācot. Savā mājas grupiņā lieto tajā mērā, cik pieļauj vadītājs. Ja esi mācītājs, lieto tās kalpošanā, ja esi evaņģēlists, lieto dziedināšanas dāvanu evaņģelizējot. Es kalpoju ar dziedināšanu. Man ir lūguši, lai es pastāstu par savu “īpašo dziedināšanas dāvanu”. Līdz šīm brīdim es uzskatu, ka man nav nekāda īpaša dziedināšanas dāvana. Ja pie manis atnāks dīvains izspūris cilvēks un apgalvos, ka viņam ir dziedināšanas dāvana, es viņu nelaidīšu sev pat tuvumā. Lai iet un dziedina citur, lai taisa savu atsevišķu praksi. Pirmkārt ir jāvērtē apustuļi, pravieši, mācītāji, evaņģēlisti – amati draudzē. Tās ir augstākās dāvanas, pēc kurām tiekties. Ikviens var būt mācītājs, bet ne katrs var kļūt par labu mācītāju, jo katram ir savas dāvanas. Ikviens var kļūt par mājas grupiņas vadītāju. Bija minēta dāvana vadīt. Tas nenozīmē, ka tam, kuram nav dāvanas vadīt, nav jāvada grupiņa. Tev to vajag darīt, bet tiem, kuriem ir dāvana, būs daudz grupiņu. Tā ir dāvana, un tas ir viņa, ir atšķirība. Ir cilvēki, kuri ļoti labi vada savas grupiņas, viņiem patīk un viņi pat domā, ka tas ir viņa, bet, ja tas patiešām ir viņa, viņam būs nevis viena, bet desmit vai divdesmit grupiņas. Ja kāds kļūs par mācītāju, bet viņam nebūs mācītāja dāvana, viņš būs kādu desmit cilvēku mācītājs. Dievs ir izdalījis Savas dāvanas, kā gribēdams. Veiksmīgs mācītājs būs tas, kurš zina: “Es esmu mācītājs!” Par sevi es zinu, ka esmu mācītājs, ka tas ir mans. Es biju arī evaņģēlists, bet esmu atradis labāku veidu, kā celt Dieva valstību. Vispirms ir Dievs, tad seko amati un dāvanas.

Bet ikvienam no mums piešķirta žēlastība tādā mērā, kādā to Kristus mums ir dāvinājis. (Efeziešiem 4:7)

Dāvanas ir pieminētas vienā vietā, amati vairākas reizes.

Viņš arī devis citus par apustuļiem, citus par praviešiem, citus par evaņģēlistiem, citus par ganiem un mācītājiem, lai svētos sagatavotu kalpošanas darbam, Kristus miesai par stiprinājumu. (Efeziešiem 4:11-12)

Ko tas nozīmē? Piemēram, tu esi atradis savu nodarbošanos, savu lielo biznesu, un Dievs tevi ir svētījis. Tev viss ļoti labi attīstās, bet joprojām ir dāvanas virs tevis – tavs mācītājs, tava draudze. Kādam tik ļoti labi sāk iet mājas grupiņās, Dievs tevi ir tā svētījis, ka tev ir desmit, divdesmit, piecdesmit, simts mājas grupiņas. Tev ir ļoti, ļoti daudz, bet tu joprojām paliec savā draudzē un tev ir savs mācītājs. Ir kādi, kuri domā: “Es jūtu, ka Dievs mani vada citur, man ir tāda un tāda dāvana. Kaimiņu Frīda vai Zenta teica, ka man ir dāvana, un tāpēc es domāju, ka te draudzē viss nav pareizi, es eju citā virzienā.” Tev joprojām ir tās dāvanas, kuras Dievs tev devis, un katram jāpaliek savā vietā. Bībele saka, ka mēs neesam cits par citu svarīgāki Dieva priekšā. Visi ir vienādi, bet citiem ir atbildīgāks amats. Mēs visi varam vadīt, bet ne visi varam būt ļoti labi tajā. Ar to ir jāsamierinās, jo Bībele saka, ka tu esi zemes sāls. Kā var būt labāks zemes sāls, ja ne vadot grupiņu? Ir labi arī tad, ja ir pieci cilvēki grupiņā, bet, ja Dievs ir ielicis tevī dāvanu vairot grupiņas – par to draudzē nav nekas labāks. Nav nekas krutāks, kā uzņemties atbildību par cilvēkiem, kā būt sālij, kā mācīties to darīt. Ja Šidlovskis varēja iemīlēt boksu, tu varu iemīlēt grupiņas vadīšanu, tas var kļūt tavs, bet tomēr, tomēr, tomēr... ne katrs to var.

Pirms daudziem gadiem, kad es Limbažos vadīju mājas grupiņu, Svētais Gars spēcīgi darbojās sajūtu līmenī. Šad tad cilvēki bija tikt piepildīti ar Svēto Garu, ka dodoties prom bija kā piedzērušies. Vai zini, ko nozīmē iecelt par pravieti, iecelt pat virs mācītāja? Tas nozīmē, ka cilvēkam ir megadraudze. Pie Gara dāvanām ir uzskaitītas: atziņas vārds, gudrības vārds, garu pazīšana, arī pravietošanas dāvana. Pravietošanas dāvana nav pravietis. Pravietis ir amats. Pirmkārt ir amats, un pēc tam ir visas dāvanas, tās ir zem amata. Kāpēc? Tas tādēļ, lai viss noritētu pareizi. Dievs, vadītājs un tad visas dāvanas. Gan vadītājiem, gan draudzes cilvēkiem visas dāvanas darbojas dažādos veidos. Kas ir pravietošana? Tā ir cilvēku uzmundrināšana, piemēram: “Tev viss būs labi, tev izdosies, tu varēsi!” Savos sprediķos es nepārtraukti izmantoju pravietošanu. Runā pozitīvu Dieva vārdu, un tā tu pravieto. Mani sprediķi faktiski ir pravietojumi, un reizēm tie satur arī kādu gudrības vai atziņas vārdu. Piemēram, reizēm es saku, ka jūtu, ka kādam cilvēkam tiek dziedināts kuņģis. Tas ir atziņas vārds, un tas darbojas. Man tāds ir, un katram tāds var būt. Ja grupiņas vadītājs neļauj grupiņā teikt atziņas vārdu, tad ej to saki savam kaimiņam. Vēlreiz citēšu:

Viņš arī devis citus par apustuļiem, citus par praviešiem, citus par evaņģēlistiem, citus par ganiem un mācītājiem, lai svētos sagatavotu kalpošanas darbam, Kristus miesai par stiprinājumu. (Efeziešiem 4:11-12)

Un dažus Dievs draudzē ir iecēlis, pirmkārt, par apustuļiem, otrkārt, par praviešiem, treškārt, par mācītājiem, tad devis spēkus brīnumus darīt, tad dāvanas dziedināt, sniegt palīdzību, vadīt un runāt dažādās mēlēs. (1. Korintiešiem 12:28)

Apustulis ir tāds cilvēks kā mācītājs Aleksejs Ļedjajevs. Viņam ir simtiem draudžu visā pasaulē. Viņš ir apustulis, viņš pārrauga visas šīs draudzes. Bīskapi arī pārrauga draudzes, bet viņi ir reģionālie. Ukrainas bīskaps ir Andrejs Tiščenko. Kas es tāds? Mācītājs. Draudzes “Kristus Pasaulei” mācītājs. To es zinu, kas es esmu šodien. Ja Dievs gribēs, būšu kaut kas cits, kas būs mans. Un, ja Viņš teiks to, kas nav mans – es dabūšu to, ka tas ir mans.

Tad, kad tu dari to, kas ir tavs, uz tā ir īpašs spēks un tu vari būt labākais. Lai darītu, lai iegūtu, lai atrastu sevi, ir jākļūst aizņemtam. Jāmetās iekšā Dieva darbā, daudz jālasa Vārds un jāmēģina dažādas lietas. Un, kā jau es minēju šo secību, – Dievs, vispārīgi, kas esi Kristū, pēc tam ir kalpošanas dāvanas jeb amati, pēc tam seko dažādas Gara dāvanas, pēc tam seko arī sabiedrības labums jeb darbs, ko tu dari, arī tur jāatrod sevi, un pēc tam seko hobiji. Kas tu esi? Ko tev patīk darīt? Lai to saprastu, tev kaut kas ir jādara. Un zini, tavs hobijs var izvērsties par tavu darbu. Un Dieva vārds saka: “Visu to dariet Dievam par godu.” (1. Korintiešiem 10:31)

4. Darbs un hobijs.

Arī ar savu hobiju, savu darbu tu nes labumu sabiedrībai, un arī tam jāsaskan ar Dieva gribu. Joprojām augšpusē ir šie pieci amati. Mēs dzīvojam valstī, tāpēc jāpaliek fokusā – Dievs, draudze, valsts. Man vienmēr būs sava draudze. Tu atradīsi sevi, tu gūsi milzu panākumus – kalpošanās, biznesā, savos amatos, varbūt kā mākslinieks, bet tu joprojām esi savā draudzē, un tā ir tava vieta, tas ir tavs darbs un veids, kā tu kalpo sabiedrībai.

Noslēgumā gribu pastāstīt par kādu cilvēku vārdā Gerhards Rihters. Es ar viņu iepazinos caur kino mākslu. Un iepazinos caur internetu, caur dokumentiem, dažiem fragmentiem, filmām un dažādiem rakstiem. Iepazinos ar vācu mākslinieku, kurš ir viens no dārgākajiem māksliniekiem pasaulē. Iepazinos es ar viņu caur filmu. Man ir jānolasa no lapas filmas režisora vārds, viņu sauc Florian Henckel von Donnersmarck. Es jums iesaku noskatīties filmu, bērniem nevajadzētu, bet no astoņpadsmit gadiem var, - “Darbs bez autora” (“Never look away”). Par ko ir stāsts? Tajā būtisks ir gan režisors, gan pats mākslinieks, un mākslinieks ir ļoti interesanta personība. Filma ir balstīta uz mākslinieka biogrāfijas. Pats mākslinieks Rihters konsultēja režisoru. Filmā cilvēks meklē sevi. Rihters bija režisora iedvesmas avots. Viņa gleznas viņu iedvesmojušas un ir palīdzējušas garīgi dzīvot īpašās dzīves situācijās un krustcelēs. Viņš pats teica tā: “Nu, būtu grēks neuztaisīt filmu par šo mākslinieku.” Viņš uztaisīja filmu par cilvēku, kurš viņu iedvesmo. Viņš taisīja filmu, to, kas ir viņa. Pats mākslinieks, pēc filmas noskatīšanās teica, ka viņam tā nepatīk. Nu, es saku, viņš ir interesants cilvēks.

Filma ir šedevrs, tā ir laba, ne visi spēs to novērtēt. Ja tu esi draudzē “Kristus Pasaulei”, tev vajadzētu novērtēt. Ja tu klausies sprediķus, vajadzētu novērtēt, kaut nedaudz saprast. Par Rihteru ir ļoti maz informācijas, viņš pats neko par sevi nestāsta. Kad žurnālisti viņam uzdeva jautājumus, piemēram: ”Ko tu gribēji pateikt? Ko šajā gleznā tu gribēji pateikt? Tas ir kāds politisks novirziens? Tu gribēji parādīt kādu savu pārdzīvojumu,” viņš atbildēja: “Nē, es neko negribēju pateikt.” Viņš pats nezina. Ja tālāk viņam jautās, viņš teiks: “Es to nevaru pateikt. Es varu to tikai uzzīmēt.” Saproti? Tas ir īpašs izteiksmes veids, ko vārdiem nevar pateikt, bet var pateikt tikai caur gleznu. Bet tās nav vienkārši gleznas. Viņam ir ļoti populāras četras gleznas par tēmu Birkenava. Birkenava jeb Aušvica ir lielākā fašistu nāves nometne, kas atradās Polijas teritorijā. Viņš fotoreālisma tehnikā uz audekla uzzīmēja reālas bildes no šīm nometnēm, kā līķus dedzina, kā stāv cilvēki. Pēc tam viņš visu izsmērēja, sameta virsū krāsas. Un tu skaties, tur nekā nav. Tās ir gleznas ar triku, gleznas ar jēgu. Tās ir populāras, miljonos vērtētas, un viņam ir daudz darbu. Acīmredzot ir cilvēki, kuri spēj uztvert to, ko šis mākslinieks grib pasniegt. Ne velti viņš ir populārs. Kāds ir viņa ceļš, lai tu viņu saprastu? Kā viņš līdz tam nonāca? Viņa stils ir fotoreālisms līdz abstrakcionisms.

Rihters uzauga hitleriskajā, nacistiskajā Vācijā. Laiks, kurā viņš auga, ļoti atgādina šodienu. Mums nav tik briesmīgi, bet mēs visu vēl nezinām, iespējams, ir vēl briesmīgāk. Viņš dzīvoja laikā, kad slimnīcās iznīcināja cilvēkus ar garīgiem traucējumiem, sterilizēja cilvēkus, kuru pēctecība nebija vēlama dižajai vācu nācijai. Ja cilvēkam bija garīga rakstura problēma, viņu veda pie psihiatra, un, ļoti iespējams, viņš pēc tam nonāca gāzes kamerā. Un uz mājām atnāca zīmīte: Miris ar gripu (tik īpaši lipīgu, ka bērēs klāt nedrīkst būt). Nu, apmēram tā, ļoti atgādina šos laikus. Un viņam bija tante, ar kuru viņam bija labs kontakts. Tante viņu kā mazu puiku veda uz mākslas izstādēm. Izstādē stāstīja nacistiskās Vācijas ideoloģiju, un par Pikoso un abstrakcionomismu galerijas vadītājs stāstīja: “Lūk, kroplības. Ja mākslinieks neko skaistu nerada, viņa mākslai nav nekādas vērtības.” Šajā ziņā es nacistiem piekrītu. Ja mākslas darbs nenes nekādu labumu sabiedrībai, tad šādai mākslai nav nekādas vērtības. Mazais puika skatījās uz tām gleznām, un tante viņam teica: “Zini, man gan patīk.” Viņai patika dīvainas lietas. Viņa bija ar piesitienu, viņai bija šizofrēnija. Viņai patika plikai sēdēt pie klavierēm un spēlēt vienu klavieru taustiņu – la, viņa paņēma cigarešu trauku un sita sev pa galvu. “Nekad neatrauj skatu,” viņa teica puikam. Kaut cilvēks bija slims, šajos vārdos bija patiesība. Atrodi sevi. Tas ir tas. Tu zini, ka ir cilvēki autisti. Viņiem ir bloķētas citas uztveres, bet izteiktas kādas citas. Un tik izteiktas, ka viņi var būt ģeniāli. Ir arī akli cilvēki, bet viņi ar citiem uztveres orgāniem jūt pastiprināti. “Jūs to nedzirdat? Jūs nesaprotat? Tas ir tas,“ un radi nolēma viņu vest pie ārsta. Aizveda pie ārsta, un galvenais ārsts pieņēma lēmumu viņu nosūtīja uz sterilizāciju un pēc tam uz gāzes kameru. Rihters pazaudēja savu tanti, savu draudzeni. Un bērnības piedzīvojumi veidoja viņa tālāko dzīvi un to, kā viņš kļuva par mākslinieku.

Kā viņš sevi atklāja? Viņš ir dzimis Drēzdenē. Drēzdeni kara laikā nobombardēja līdz pamatiem. Bērnības atmiņas viņam bija – kā Drēzdeni bombardē, kā Drēzdeni ceļ no jauna. Pēc kara viņš palika Padomju Savienības kontrolētajā VDR (Vācu Demokrātiskās Republikas) pusē. Bija Berlīnas mūris un divas puses – Padomju Vācijas puse (VDR) un Kapitālistiskā Amerikas Vācijas puse (VFR). Viņam labi sanāca zīmēt, viņš strādāja, zīmēja plakātus. Strādnieki zīmēja ar traferetiem, bet viņš ar roku, smuki, taisnus burtus zīmēja. Viņa kolēģis teica: “Tu gribi mūs pazemot? Gribi parādīt, ka esi pārāks, bet mēs esam nekas?” Viņš padomāja un mierīgi teica: “Nē, es to daru tāpēc, ka es to varu.” Viņam patika zīmēt. Viņš vienmēr zīmēja, zīmēja un zīmēja. Viņu pamanīja, viņš iestājās mākslas skolā, kur bija skolotājs. Atceries – ja tu gribi sevi atrast, tev vajag skolotāju. Tev jāiet cauri daudz kam, kas nav tavs, bet tu mācies tehniku. Viņš sāka gleznot freskas padomju stilā. Viņš bija labākais skolā, pieprasīts, viņam maksāja kaudzi naudas. Viņam viss bija. Bet viņš juta, ka kaut kas nav pareizi – lielais tukšums. Viņš apprecējās ar meiteni. Un tikai septiņdesmit gadu vecumā viņš uzzināja, ka viņa sievas tēvs bija tas esesietis, kas aizsūtīja uz gāzes kameru un sterilizēja viņa tanti. Kā var būt tāda sagadīšanās? Šis bijušais SS ārsts ir meklēšanā, bet viņš darbojas zem cita cilvēka vārda. Viņam ir klīnikas, viņam ir pilis, viņš ir bagāts un pazīstams Vācijā. Un viņš uzskatīja, ka viņa meita nedrīkst dzemdēt bērnu no šī puiša, kurš bija komunists, jo zīmēja komjauniešus un komunistu plakātus. Būšot slikta pēctecība, tāda bija nacistu ideoloģija. Tāpēc viņš strerilizēja savu meitu. Viņš pats uztaisīja abortu un sazin ko vēl, lai viņa nevarētu pēc tam vairoties. Šis cilvēks nepārtraukti bija virs viņiem. Nav brīnums, ka Rihters zīmēja holokausta nometni. Nav brīnums. Viņam bija vainas apziņa par to, ka viņš ir vācietis, nu tas viņu vajāja. Tā bija viņa iekšējā pasaule. Viņš uzauga nacisma laikā un nevarēja no tā izbēgt. Viņa sieva teica: “Es laikam nekad netikšu vaļā no tēva.” Viņš mācēja pārliecināt. Viņš bija stiprs cilvēks.

Rihters kopā ar sievu pārbēga no Demokrātiskās Vācijas uz Federatīvo Vāciju. Kāpēc? Viņš nemeklēja labāku dzīvi. Viņš negribēja zīmēt to, ko viņam liek zīmēt. Viņš gribēja atrast to, kas ir viņa. Viņu neapmierināja zīmēt ko citu. Viņam bija iekšēja pretestība, viņš to darīja labi, bet viņš nevēlējās to turpināt darīt. Lūk, iemesls, kāpēc viņš pārbēga pāri robežai. Viņš iestājās skolā, kuras vadītājs bija kā dievs. Katram tur bija savs kabinets, katrs meklēja sevi. Skolotājs vairāk mācīja mākslas garīgo pusi. Kā jau mākslinieki, viņi, piemēram, diegā iekāra kartupeli un skatījās, kā tas griežas. Viens sasita dēlī naglas, cits sazīmēja sarkanus, baltus un melnus rombiņus, un visi apbrīnoja. Viņa skolotājs bija tāds, kurš nekad neskatījās savu studentu darbus. Un cepuri nekad neņēma nost, jo zem cepures viņam bija kroplība. Viņš saprata, kas ir vajadzīgs cilvēkam, – atrast sevi. Tu gribi būt labs, tu vari būt labs. Ja tu gribi būt labākais, atceries sevi.  Un kādā stundā viņš uzdeva jautājumu studentiem: “Nu, kas īpašs jūs šonedēļ uzrunāja?” Rihters teica: “Mani uzrunāja loterijas bumbiņas ar cipariem. Tie ir vienkārši cipari, bet ja tie ir cipari, kas uzvar, tiem ir cita jēga un cits spēks.” Neviens klasē īsti nesaprata, pasmīkņāja, bet skolotājs saprata, ka šis students ir atradis to, par ko viņš māca. Un noņēma cepuri viņa priekšā, paskatījās viņa darbus, izstāstīja savu stāstu, faktiski pamudināja, mācīja viņu meklēt sevi. Nu, tad sākās sēdēšana pie tukša audekla, matu plēšanu, sevis meklēšana.

Avīzē parādījās bilde ar nacistu, viņa sievas tēva priekšnieku, noķertu un tiesātu. Rihters, daudz nedomājot, viņu fotoreālisma stilā uzzīmēja kopā ar savu tanti un savu sievu. Viņš uzzīmēja un pēc tam nedaudz izpludināja. Viņa doma bija tāda: ja nekas nav svarīgs, tad viss ir svarīgs. Tas, kas ir fonā, ir svarīgi, un viņš pats ir svarīgs. Un zīmējums ar nacistu un tanti bija kaut kur viņa zemapziņas dzīlēs. Viņš uzzīmēja to, ko viņš nevarēja zināt, ko neviens nevarēja zināt. Lūk, ko nozīmē atrast sevi. Istabā ienāca viņa sievastēvs, ieraudzīja zīmējumu un viņu gandrīz ķēra sirdstrieka. Viņš uz visiem laikiem pazuda no viņu dzīves. Viņam nevajadzēja ar viņu cīnīties, bļaut, nevajadzēja nogalināt, viņam nevajadzēja pat nervus tērēt strīdoties. Viņš vienkārši atrada sevi, uzzīmēja darbu, kas trāpīja viņam, un sievastēvs pazuda no viņu dzīves. Pēc tam viņiem piedzima bērns. Lūk, spēks, svaidījums tam, kas ir kļuvis tavs. Stāsts par to, kā mākslinieks atrada sevi. Ko viņš dod no sevis? Kā viņš atrada sevi? Viņam ir gan skolotāji, gan darbs. Vienkāršs mākslas darbs, bet tam ir nozīme un spēks. Vienkārša dziesma, bet tā ir tava dziesma, un zālē ir Dieva klātbūtne. Dziesmai ir jābūt iekšā. Citādi tā būs laba dziesma, bet ne ļoti laba. Un, kad tu kalpo un dari to, kas ir tavs, tu būsi the best – labākais. Un zini, šim māksliniekam līdz pat šim brīdim nav svarīgi, ka viņš ir labākais vai nelabākais – viņš dara to, kas viņam patīk, viņš dara to tāpēc, ka viņš to var izdarīt. Un cilvēki priecājas un maksā naudu. Un viss gods un visa slava Viņam, Jēzum Kristum, Trīsvienīgam Dievam, Tēvam, Dēlam un Svētajam Garam! Āmen!


Mācītāja Mārča Jencīša sprediķi “Atrast sevi” pierakstīja un rediģēja draudzes “Kristus Pasaulei” redakcija

Kristus ir augšāmcēlies!

Publicēja 2021. gada 6. apr. 12:18Līga Paņina

Ziņas datums 06.04.21.

Šīs svētrunas tēma ir no katra Bībeles evaņģēlija pēdējās nodaļas, jo visos evaņģēlijos pēdējās nodaļās tiek runāts par Kristus augšāmcelšanos. Šajās nodaļās ir nelielas atšķirības; kā kurš evaņģēlists skatās uz šo notikumu, kā tulko kādas nianses, taču visās ir kopīgas iezīmes, par kurām šodien runāsim.

Pirmā kopīgā iezīme visu evaņģēliju pēdējās nodaļās ir tāda, ka tajās ir runa par augšāmcelšanos.

1.   Augšāmcelšanās ir Bībeles centrs.

Brāļi, es jums atgādinu evaņģēliju, ko jums jau esmu pasludinājis, ko jūs esat dabūjuši un kurā jūs arī stāvat, kas jums arī dod pestīšanu, ja jūs to paturat tādā veidā, kā es jums to pasludināju; citādi jūs būtu velti kļuvuši ticīgi. Jo es jums vispirms esmu mācījis, ko es pats saņēmu, ka Kristus ir miris par mūsu grēkiem pēc rakstiem un ka Viņš aprakts un trešajā dienā augšāmcēlies pēc rakstiem. (1. Korintiešiem 15:1-4)

Pāvils saka: “Es jums atgādinu evaņģēliju.” Tātad, evaņģēlijs ir augšāmcelšanās fakts: Kristus nāve, trīs dienas kapā un augšāmcelšanās. Draugi, evaņģēlijs ir Bībeles centrs. Visi tie cilvēki, kuri dzīvoja ticībā uz Dievu pirms Kristus, dzīvoja ticībā uz Kristu, kurš nāks. Mēs visi, kas dzīvojam pēc Kristus nākšanas jaunajā laikmetā jeb ērā, ticam uz Kristu, kurš jau ir atnācis, miris par mūsu grēkiem un augšāmcēlies. Augšāmcelšanās ir būtiskākā evaņģēlija daļa.

Un, ja Kristus nav augšāmcēlies, tad veltīga ir mūsu sludināšana un arī veltīga jūsu ticība. (1. Korintiešiem 15:14)

Mēs atzīstam, ka Kristus mira, trīs dienas bija kapā un augšāmcēlās. Tomēr ir konfesijas, kas augšāmcelšanos neatzīst. Piemēram, Jehovas liecinieki uzskata, ka Jēzus nav augšāmcēlies, bet augšāmcēlās eņģelis. Pāvils saka, ja Kristus nav augšāmcēlies, tad veltīga ir šāda reliģija un ticība. Un, ja augšāmcelšanās spēks nedarbojas konkrēti tavā dzīvē un tu to neesi atzinis, tad veltīga ir tava ticība. Augšāmcelšanās ir evaņģēlija būtiskākā daļa.

Jēzus viņai sacīja: “ES ESMU augšāmcelšanās un dzīvība; kas Man tic, dzīvos, arī ja tas mirs.” (Jāņa evaņģēlijs 11:25)

Pats Dievs ir augšāmcelšanās un dzīvība. Aleluja! Augšāmcelšanās un dzīvība ir kopīga iezīme visām evaņģēliju pēdējām nodaļām.

2.   Pasaules un reliģijas cīņa pret augšāmcelšanās faktu.

Nākamā kopīgā iezīme ir par augšāmcelšanās notikumu. Ir notikumi, kas neatkārtojas katrā evaņģēlijā, taču visi četri evaņģēliji cits citu papildina, un rodas kopēja aina. Pirmkārt, Jēzus augšāmcelšanās faktam gatavojās tā laika reliģija – farizeji, saduķeji, rakstu mācītāji, valdošā reliģiskā elite. Tie bija cilvēki, kuri paši bija atmetuši Kristu. Tie bija cilvēki, kuri panāca to, ka romiešu vara sita Jēzu krustā. Tie bija cilvēki, kuri Jēzu apmeloja. Taču ar to, ka viņi sita Jēzu krustā, viņiem bija par maz. Šie cilvēki pēc Jēzus nāves gāja pie vietējās varas, Romas iecelta pārvaldnieka, Pilāta.

Bet otrā dienā, kas nāk pēc sataisāmās dienas, augstie priesteri un farizeji sapulcējās pie Pilāta un sacīja: "Kungs, mēs atminamies, ka šis viltnieks, vēl dzīvs būdams, sacīja: pēc trim dienām Es celšos augšām.” (Mateja evaņģēlijs 27:62-63)

Pasaulei un reliģijai nav patīkams un nav izdevīgs fakts un zināšanas, ka Kristus ir augšāmcēlies. Tas viņiem ir traucējošs fakts. Viņiem nebija pārliecības, ka Jēzus tiešām celsies augšā. Tie neticēja Viņam, taču tajā pašā laikā atminējās Jēzus vārdus.

“Tāpēc pavēli kapu apsargāt līdz trešajai dienai, ka Viņa mācekļi nenāk naktī un Viņu nenozog un neizpauž ļaudīm: Viņš ir no miroņiem augšāmcēlies. Pēdējā vilšana tad būtu lielāka nekā pirmā.” (Mateja evaņģēlijs 27:64)

Viņi Jēzu dabūja nost no ceļa un piesita krustā, tomēr secināja, ka gadījumā, ja tautā aizies valodas par Viņa augšāmcelšanos (pat tad, ja Viņš nebūtu augšāmcēlies), tad šī vilšanās būs lielāka nekā pirmā. Draugi, tas ir noticis! Viņiem nācās maksāt sargiem naudu pēc augšāmcelšanās. Un šī augšāmcelšanās bija jaudīga. Tajā brīdī, kad Jēzus augšāmcēlās, ir rakstīts, ka pat kapi atdarījās un daudzu svēto miesas parādījās Jeruzālemē. Kristus nāves brīdī tempļa aizkars pārplīsa, kas simbolizē to, ka ceļš uz vissvētāko vietu ir atvērta, ceļš uz Dieva klātbūtni ir vaļā. Un šis ceļš ir Kristus nāves un augšāmcelšanās fakts, kuram mēs ticam. Ja mēs ticam, ka Kristus ir miris un augšāmcēlies, tad augšāmcelšanās spēks darbojas mūsu dzīvē. Cilvēki, kuru dzīvēs darbojas augšāmcelšanās spēks, ir brīvi.

Nesen izskanēja ziņa, ka no Līgatnes dabas takām izbēgušas divas lapsas. Kāds kaitnieks sabojāja žogu, un lapsas izkļuva brīvībā. Viena no lapsām atgriezās savā mājvietā, taču ātri nomira, jo bija slima un vāja. Par otru lapsu ziņu nav, taču, visticamāk, arī tā ir nomirusi. Kāpēc lapsas, izkļūstot brīvībā, ātri novārgst? Šie dzīvnieki ir dzimuši nebrīvē un nav gatavi brīvībai. Viņi nespēj un neprot dzīvot brīvībā. Principā, latviešu tauta arī neprot dzīvot brīvībā. Dzelzs aizkars krita, Latvija atguva neatkarību, bet mēs to neprotam izmantot. Vai zini, kāpēc? Tāpēc, ka mēs esam kā tās lapsas, kas pieradinātas dzīvot nebrīvē. Gadu simtiem mūsu mentalitāte ir bijusi dzīvot zem kāda un pašiem nedomāt. Mums gribas, lai kāds domā mūsu vietā. Lai “Panorāma” domā mūsu vietā, - tā šodien satur 90% propagandu. Pēc ilgiem laikiem vienu reizi to paskatījos, jo tajā bija arī melīgs sižets par mūsu draudzes slavēšanu. Skatījos raidījumu un gaidīju sižetu par mums. Viss, ko “Panorāmā” dzirdēju, bija tas, ka saldā un maigā balsī slidina ausīs propagandu. Latvijā ir tikai kovids, un vairs nekā cita nav. Vai, cik ļoti viņi gribētu pilnus vakcinācijas centrus! Bet neviens nevēlas vakcinēties. Tiek tērētas milzu summas telpu īrei un reklāmai. Viņi ir aizstājuši dievkalpojumus ar vakcinācijas centriem. Klusajā sestdienā Veselības ministrija savā Facebook lapā publicēja degošu svecīti, aicinot pieminēt kovida upurus. Ierakstīju savu komentāru, sakūdīju citus, un tagad tur ir skaisti komentāri un pamācības par to, kas ir jāpiemin Klusajā sestdienā – Kristus, kurš ir miris par mūsu grēkiem un augšāmcēlies, nevis slimība un slimību upuri. Nevis slimība mums jāpielūdz, bet dzīvais Kristus!

Ir reliģijas, kurās nav augšāmcelšanās. Varbūt ir kāda mācība par to, bet nav personīga piedzīvojuma, personīgas prakses dzīvē. Ir tikai kādi rituāli, kaut kādas dievkalpošanas formas, bet nav personīgas Dieva pazīšanas, personīgas satikšanās ar Dievu, jaunpiedzimšana, jauns radījums. Šādas organizācijas labprāt velk jūgu kopā ar neticīgiem. Viņi kļūst līdzīgi viņiem, tikai esot reliģiozi. Ne valdībām, ne kādām totalitārām varām nav izdevīgi cilvēki, kuri ir brīvi un apzinās sevi kā brīvus. Tu esi draudzē “Kristus Pasaulei”, tu esi Dieva lauva un Dieva jērs, brīvs cilvēks, kurš apzinās savu vērtību un dzīvo brīvībā. Tu esi tas, kurš traucē pasaulei.

Kopīga iezīme evaņģēlijos ir tāda, ka tā laika pasaulīgās un reliģiskās varas centās noslēpt Kristus augšāmcelšanās faktu. Tieši tāpat, kā tas notiek šodien – mirušo piemiņas diena svētku dienā un vakcinācijas centri dievkalpojumu vietā. Vēl pirms Kristus Augšāmcelšanās svētkiem tika paziņots par vakcinācijas centru atvēršanu tieši šajās svētku dienās. Tā tika pasniegta kā svētku dāvana sabiedrībai no valdības. Kas notiek ar draudzi, kas tic augšāmcelšanās faktam? Dažādi policijas apciemojumi, sižeti televīzijā dažādos raidījumos un ziņās, dažādi raksti, dažādas absurdas sūdzības… Šajā ierobežojumu laikā pie mums policija ir braukusi vairākkārt. Nekas būtisks nav ticis konstatēts. Arī kokam var piesieties. Tomēr ziņās mūs parāda kā noziedzniekus. Kad “Panorāma” zvanīja policijas preses pārstāvei, viņa teica: “Vēl ir pāragri kaut ko spriest.” Bet ziņās jau kliedz.

Vai zini, ka ASV ierobežojumu pretinieki paši analizē, rēķina un veido statistiku par notiekošo? Viņi saka, ka pret ierobežojumiem vairums ir republikāņi un evaņģēliskie kristieši. No Amerikas prezidenta vēlēšanām, kuras nenoritēja godīgi, mēs zinām, ka republikāņu ir vairāk nekā demokrātu. Otrs vairākums ir evaņģēliskie kristieši. Tur nav minēta cita konfesija, tikai evaņģēliskie kristieši. Amerikā pamatā ir evaņģēliskās draudzes, tieši tādas, kāda esam arī mēs. Un tieši viņi ir pretinieki meliem un maldiem. Kāpēc tieši republikāņi un evaņģēliskie kristieši? Tāpēc, ka evaņģēlisko kristiešu draudzēs ir augšāmcelti cilvēki, kuri apzinās savu vērtību, kuri zina Dieva principus, kuriem ir brīvības apziņa un apziņa par realitāti. Šādi cilvēki nav kā lapsas, kas neprot dzīvot brīvībā. Mēs protam baudīt brīvību. Vienkārši apgaismojot cilvēkus, - ne tikai evaņģēliju pasludinot, bet arī reāli runājot patiesību, - viņos atgriežas dzīvesprieks, jo tu dod viņiem cerību. Augšāmcelšanās! Es dzirdēju, ka kādās valstīs lielās konfesijas ir piedāvājušas savas telpas vakcinācijai. Zini, ja tiešām būtu epidēmija, neviens nebūtu jāpiespiež vakcinēties un vakcīnas nebūtu jāreklamē. Cilvēki paši skrietu pēc vakcīnām. Ja būtu reāla epidēmija, es ietu vakcinēties, tikai ne ar piecās dienās pagatavotu vakcīnu.

3. Progress vai regress attiecībā pret ticību vai neticību augšāmcelšanās faktam.

Jēzus bija kapā un bija miris, bet pēc trīs dienām Viņš cēlās augšā. Viņš ir augšāmcēlies, bet kur ir mācekļi? Viņi sēž aiz aizslēgtām durvīm. Tas ir progress vai regress? Tas ir regress. Kamēr viņi bija kopā ar Kristu, bija progress. Viņi pieauga garā, izdzina ļaunos garus, cēla draudzi, bija cerība. Bet nu Viņš ir miris. Kaut arī Viņš ir augšāmcēlies, viņu galvā Viņš ir miris un augšāmcelšanās nav iespējama. Kurš pirmais atklāja, ka Jēzus ir augšāmcēlies? Kuram pirmajam Jēzus parādījās? Tur var padiskutēt, bet Bībelē vairākos evaņģēlijos uzsvars ir likts uz Mariju Magdalēnu. Jēzus viņai atklājās. Un eņģelis teica: ”Steidzies un pavēsti to mācekļiem.”

“Un eita steigšus un sakait Viņa mācekļiem, ka Viņš ir no miroņiem augšāmcēlies [..]” (Mateja evaņģēlijs 28:7)

Kad viņi steidzās un pavēstīja to, ka Jēzus ir dzīvs un augšāmcēlies, ir rakstīts, ka viņiem tas likās kā pasaka un viņi neticēja.

Un šie vārdi tiem izlikās kā pasaka, un tie viņām neticēja. (Lūkas evaņģēlijs 24:11)

Viņi palika sēžot aiz aizslēgtām durvīm, viņi palika skumjās. Divi mācekļi no Jeruzālemes devās uz pilsētu vārdā Emava, un augšāmceltais Jēzus viņiem tuvojās un sāka ar viņiem diskusiju. Viņu acis tika turētas tā, ka viņi neatpazina Jēzu. Jēzus teica: “Ak, jūs sirdī kūtrie, jums bija ticēt Rakstiem, kuros ir rakstīts, ka Jēzum bija ciest trīs dienas, būt kapā un augšāmcelties, bet jūs neticējāt.”

Tad Viņš tiem sacīja: “Ak, jūs nesaprašas un sirdī kūtrie, ka jūs negribat ticēt visu to, ko pravieši sludinājuši!” (Lūkas evaņģēlijs 24:25)

Tad pēkšņi Jēzus nozuda. Un viņi saprata: “Tas taču bija Kristus, augšāmcēlies Kristus!” Un viņi devās pretējā virzienā. Kad tu dodies prom no Jeruzālemes, tas ir regress. Mācekļi lēnām izklīda. Arī šie divi mācekļi uz Emavas ceļa devās prom no Jeruzālemes, bet tajā brīdī, kad viņi sastapās ar augšāmcelto Kristu, viņi devās atpakaļ uz Jeruzālemi. Un, kad viņi pateica to mācekļiem, mācekļi priecājās, ka Jēzus ir augšāmcēlies? Nē, viņi neticēja. Visiem tiem cilvēkiem, kuri sastapās ar Kristu, parādījās prieks un jēga dzīvot, viņiem parādījās cerība un ticība, un attiecīgi viņi devās pareizā virzienā. No ticības vai neticības augšāmcelšanās faktam ir vai nu regress, vai progress.

Ja nu jūs ar Kristu esat augšāmcēlušies, tad tiecieties pēc tā, kas augšā, kur ir Kristus, kas paaugstināts pie Dieva labās rokas. (Kolosiešiem 3:1)

Tie, kas ir ar Kristu augšāmcēlušies, tiecas pēc tā, kas ir augšā, pēc Dieva gribas, apzinoties sevi kā brīvus, augšāmceltus cilvēkus, kā tos, kas ir visu Dieva apsolījumu mantinieki. Viņi tiecas pozitīvā virzienā. Progress! Ja tu redzi cilvēku, kurš regresē, tu redzi cilvēku, kura dzīvē nedarbojas augšāmcelšanās spēks, jo viņš to nav atzinis vai viņš to ir atstājis. Mums ir šis spēks, augšāmcelšanās spēks! Ja tavā dzīvē ir augšāmcelšanās spēks, tas ceļ tevi augšā. Augšāmcelšanās spēks tevi ceļ. Augšāmcelšanās spēks tevi dara brīvu, tas tev liek būt progresīvam.

4. Svētīgi tie, kas neredz un tomēr tic.

Visos četros evaņģēlijos ir redzams, ka kāds, kas jau bija piedzīvojis augšāmcelšanos, nāca un to stāstīja mācekļiem, vai tās bija sievietes, vai divi mācekļi, bet viņi neticēja, līdz personīgi nesatikās ar Kristu.

Jēzus viņam saka: “Tāpēc ka tu Mani redzēji, tu ticēji. Svētīgi tie, kas neredz un tomēr tic!” (Jāņa evaņģēlijs 20:29)

Kad Jēzus bija atklājies visiem mācekļiem, viņi teica: “Kungs un Dievs!” Viņi krita ceļos, viņi pieņēma un apzinājās augšāmcelto Kristu, bet kāds no mācekļiem vārdā Toms nebija klāt. Visi mācekļi viņam stāstīja: “Klausies, Tas Kungs ir dzīvs, Viņš ir augšāmcēlies, viss ir pēc Rakstiem!” Toms teica: “Kamēr es neielikšu rokas Viņa rētās, kamēr es nevarēšu aptaustīt, personīgi neredzēšu, nesatikšos ar Viņu, tikmēr neticēšu.”

Tad pārējie mācekļi viņam stāstīja: "Mēs To Kungu esam redzējuši." Bet viņš tiem sacīja: "Ja es neredzu naglu zīmes Viņa rokās un savu pirkstu nelieku naglu rētās un savu roku nelieku Viņa sānos, es neticēšu.” (Jāņa evaņģēlijs 20:25)

Iedomājies, kāda neticība! Viņš personīgi nebija pārliecinājies. Ko tas nozīmē, vai mums tiešām visiem ir jāpiedzīvo kaut kāds īpašs piedzīvojums, lai ticētu Dievam? Man bija ļoti īpašs piedzīvojums, bet vai tas ir pamats manai ticībai? Kad Toms aptaustīja un lika pirkstus Viņa rētās, viņš sauca: “Ak, mans Kungs, ak, mans Dievs, tagad es ticu!” Lūk, ko Jēzus teica par Tomu: "Tāpēc ka tu Mani redzēji, tu ticēji. Svētīgi tie, kas neredz un tomēr tic!”

5. Kam un kāpēc mēs ticam.

Piektais punkts paskaidros vairāk to, kam un kāpēc mēs ticam. Vai mēs ticam sajūtu dēļ vai atbildētu lūgšanu dēļ? Tas viss ir labi, piedzīvojumi ir lieliski un pat nepieciešami. Taču tas nevar būt pamats mūsu ticībai. Visos evaņģēlijos rakstīts, kad sievietes gāja pie kapa, kaps bija tukšs, un viņas brīnījās. Pēteris ar Jāni pieskrēja pie kapa. Tur tā rakstīts, ka Pēteris brīnījās, vienīgi Jānis savā evaņģēlijā raksta: “Viņi redzēja, ka kaps ir tukšs un ticēja.” Pārējie evanģēliji to neapstiprina, viņi neticēja. Varbūt Jānis nedaudz ticēja. Par eņģeli ir rakstīts, ka tas novēla akmeni un sēdās uz tā. Citā evaņģēlijā rakstīts, ka eņģelis sēdēja kapā.

Bet pirmajā nedēļas dienā ļoti agri, gaismai austot, sievas nāca pie kapa un nesa svaidāmās zāles, ko tās bija sataisījušas. Un vēl kādas citas bija līdz ar tām. Un tās atrada akmeni no kapa noveltu. Tās gāja iekšā un Tā Kunga Jēzus miesas neatrada. Un, kad tās nezināja, ko darīt, redzi, tad pie tām piestājās divi vīri spīdošās drēbēs. Un, kad tās pārbijušās nolaida acis uz zemi, viņi tām sacīja: "Ko jūs meklējat dzīvo pie mirušiem? Viņš nav šeit, bet ir augšāmcēlies. Pieminiet, ko Viņš jums runājis, vēl Galilejā būdams, sacīdams: Cilvēka Dēlam būs tapt nodotam grēcinieku rokās un krustā sistam un trešā dienā augšāmcelties." (Lūkas evaņģēlijs 24:1-7)

Viņa šeit nav, Viņš ir augšāmcēlies! Ejiet un sakiet to mācekļiem! Pēc tam, kad Jēzus tika pacelts Debesīs, tur bija liela sapulce. Neskaitāmas reizes eņģeļi atgādina: “Jums bija jātic tā, kā ir rakstīts!”

No tā laika Jēzus iesāka Saviem mācekļiem rādīt, ka Viņam vajagot noiet uz Jeruzālemi un daudz ciest no vecajiem un augstiem priesteriem un rakstu mācītājiem, un tikt nokautam, un trešā dienā augšāmcelties. (Mateja evaņģēlijs 16:21)

Jēzus nepārtraukti mācīja mācekļus. Un Dieva griba bija, ka viņi tic tam, ko Jēzus saka, nevis tam, ko viņi redz. Tam, ko Jēzus saka, nevis tam, ko viņi redz! Kaps ir tukšs. Piemēram, Marija, ieraudzījusi augšāmcelto Kristu un satiekot Viņu, pat nespēja pieņemt, ka tas ir Kristus. Viņa jautāja: “Kur tu liki manu Jēzu?” Viņai likās, ka dārznieks ir Jēzu nozadzis. Tā viņa arī mācekļiem teica: “Klausieties, viņi ir nozaguši Kristu!” Un eņģeļi teica šiem cilvēkiem: “Jums bija ticēt tam, ko Kristus teica.” Bībelē ir vairāk nekā 300 pravietojumu par Kristus nākšanu. Un pats Jēzus par Savu nāvi un augšāmcelšanos evaņģēlijos saka:

Kad tie Galilejā apkārt staigāja, Jēzus sacīja uz tiem: "Cilvēka Dēls tiks nodots cilvēku rokās. Un tie Viņu nokaus, un trešā dienā Viņš celsies augšām." (Mateja evaņģēlijs 17:22-23)

Un mācekļi ļoti noskuma. Viņš saka, ka celsies augšā, bet viņi noskuma.

"Redzi, mēs aizejam uz Jeruzālemi, un Cilvēka Dēlu nodos augstiem priesteriem un rakstu mācītājiem; un tie Viņu notiesās uz nāvi un nodos pagāniem, lai tie Viņu apmēdītu, šaustu un sistu krustā; un trešā dienā Viņš celsies augšām." (Mateja evanģēlijs 20:18-19)

Tas ir tikai viens Mateja evaņģēlijs. Jēzus uzstājīgi mācīja par to, ka Viņš mirs un trešajā dienā augšāmcelsies. Taču tad, kad tas notika, kamēr mācekļi personīgi neredzēja, personīgi nesastapās ar Viņu, viņi neticēja. Viņiem bija grūti ar ticību. Bet Jēzus saka tā: “Svētīgi tie, kas neredz un tomēr tic!”

Ja pēc mana piedzīvojuma, kurš tiešām bija spēcīgs, es nesāktu studēt Bībeli, ja es nebūtu stiprā draudzē (šajā gadījumā man pašam nācās izveidot stipru draudzi), ja es neveidotu attiecības ar Dievu, ja man nebūtu mācītāja, kas mani tajā ieved un paskaidro Dieva ceļus, piedzīvojums ar laiku izbalētu. Jā, tu to atceries, bet tas izbalē. Tu nevari balstīties uz izjūtu, tev sava ticība ir jābalsta uz Rakstiem. Visa Bībele, Vecā Derība runā un ir neskaitāmi pravietojumi par Kristus nākšanu. Jaunajā Derībā Jēzus pastāvīgi atkārto: “Es miršu par jūsu grēkiem un augšāmcelšos.”

Ja esi mājas grupā un regulāri aizsniedz jaunus cilvēkus, zini, ka uzaicinātam cilvēkam pirms tam vienmēr kaut kas notiek. Saplīst mašīna, nenozvana pulkstenis, vilciens atcelts, ūdensvadi pārplīst utt. Bet tu esi Dieva lauva, un tevi neviens neapturēs! Raksti saka, ka Jēzus augšāmcēlās Pashā svētku laikā. Kas ir Pashā laiks? Pashā laiks ir svētki, kurus iedibināja pats Dievs, kad Izraēla tauta tika izvesta no Ēģiptes zemes. Kā tas notika? Dievs lika kaut jēru un ar jēra asinīm apziest durvju palodas. Un visur, kur Ēģiptes zemē nāca maitātājeņģelis nonāvēt pirmdzimušos, kur uz durvīm bija jēra asinis, tur maitātājeņģelis neiegāja. Visā Ēģiptē bija bēdas. Pirmdzimtie mira, sākot no lopiem un beidzot ar cilvēkiem. Taču visur, kur bija šīs asinis, nāve neienāca. Bībelē rakstīts par Jēzu: “Es esmu Pashā Jērs.” Viņš ir Pashā Jērs, kas par mums ir upurēts. Viņš izlēja Savas asinis par mums, un visiem, kas tam tic, maitātājeņģelis paiet garām. Tu esi brīvs no slimībām, brīvs no nabadzības, tu esi brīvs no mūžības pavadīšanas vietā, kur Dieva nav, ko sauc par elli. Tu esi brīvs no nejēdzīgas dzīves, tu esi svētīts. Tu esi ar trūkumiem, tomēr Dieva pieņemts. Ar Kristus upuri tu esi svēts darīts. Arī ar visām nepilnībām pieņemts un Dieva tuvumā.

6. Augšāmcelšanās prieks.

Kad sievietes satika augšāmcelto Kristu, ir rakstīts, ka viņas priecīgas devās tālāk. Kad divi mācekļi uz ceļa satika Kristu, viņi priecīgi devās tālāk. Kad Jēzus stājās mācekļu priekšā, viņi kļuva līksmi un priecīgi. Kopīga iezīme – kad cilvēki sastapās ar augšāmcelšanās faktu, viņi kļuva priecīgi, izņemot tos, kam tas nebija izdevīgi. Tu dzirdi ļoti veselīgu evaņģēliju. Ļoti veselīgu Bībeles mācību. Un Jēzus mums māca pamatot savu ticību Rakstos, mācībā. Piedzīvojumi neizpaliks, piedzīvojumiem ir jābūt, tomēr mēs pamatojam savu ticību Rakstos.

Priecīga sirds dziedina vainas, bet sagrauzts gars izkaltē kaulus. (Salamana pamācības 17:22)

Par augšāmcelšanās faktu esi dzirdējis, bet tavā dzīvē tā nav? Tie, kuri piedzīvo augšāmcelšanos, pieņem prieku kā savu dzīvesveidu. Un tieši šāds dzīvesveids, priecīga sirds, dziedina visas vainas. Pārdabiska dziedināšana ne vienmēr ir saistīta ar pēkšņu notikumu, bet vienkārši ievērojot dievišķu principu: priecājieties, es jums vēlreiz teikšu, priecājieties. Ja mēs domājam pozitīvi un priecājamies, tas dziedē arī mūsu kaulus, mūsu miesu. Prieks ir kā antibiotikas, kas iznīcina mikrobus.

7. Jauns sākums.

Pashā svētki tika iedibināti nisana mēneša 14. datumā. Tas ir gada pirmais mēnesis, pēc ebreju kalendāra. Pirmais mēnesis nozīmē sākumu. Dievs noteica iziešanu no Ēģiptes svinēt kā sākumu. Jauns sākums. Tādēļ, ja kas ir Kristū, tas ir jauns radījums, tas ir jauns sākums. Ikviens, jebkurā brīdī atzīstot augšāmcelšanās spēku, var sākt jaunu dzīvi. Pats Dievs iedibināja to kā sākumu. Un Jēzus saka:

“Es esmu Alfa un Omega, Pirmais un Pēdējais, Sākums un Gals.” (Atklāsmes grāmata 22:13)

Un ne tikai Sākums un Gals, Jēzus saka, ka Viņš ir Gaisma šai pasaulei. Gaisma, kas ir tevī un mūsu vidū. Un Pashā svētki, Lieldienas jeb Kristus Augšāmcelšanās svētki ir Gaismas svētki. Ja mēs uzzīmējam tādu kā aplīti – augšā būs Jāņi, pēc tam Miķeļi, Ziemassvētki un Lieldienas. Visi šie svētki ir saulgriežos. Kas ir saulgrieži? Tie maina dienas attiecību pret nakti jeb gaismas attiecību pret tumsu. Saule griežas, un tas ir astronomiski, tas nav nekas maģisks, mistisks. Kas notiek Lieldienās jeb Kristus Augšāmcelšanās svētkos? Kāpēc tie ir Gaismas svētki? Jāņos ir pati garākā diena, bet tieši Jāņos diena sāk zaudēt naktij. Nakts lēnām sāk ņemt virsroku, garuma ziņā. Miķeļos šīs proporcijas mainās kardināli. Miķeļi, tie ir visi helovīni, ko svin dažādas tautas, mirušo piemiņas diena, visi tie ķirbji un veļu diena. Tas ir tumšais laiks, nakts ņem virsroku pār dienu. Ziemassvētkos, Kristus dzimšanas svētkos, ir pati garākā nakts un pati īsākā diena. Bet Lieldienās diena sāk ņemt virsroku pār nakti. Tāpēc Lieldienas, šis saulgriežu laiks, kurā Kristus mira un augšāmcēlās, Pashā svētki, ir Gaismas svētki. Gaismas uzvara pār tumsu. Un Jēzus saka: “Es esmu pasaules Gaisma.”

Un, to sacījis, Viņš dvesa un sacīja viņiem: "Ņemiet Svēto Garu!” (Jāņa evaņģēlijs 20:22)

Viņš dvesa un sacija: “Ņemiet Svēto Garu!” Pie Kristus nāves un augšāmcelšanās, ikviens, kas tic uz Viņu, saņem Svēto Garu. Tas ir iemesls, kāpēc tu esi augšāmcelts. Tas ir iemesls, kāpēc tevī ir spēks, kāpēc tev ir mūžīgā dzīvība. Tas ir iemesls, kāpēc tu esi gaisma un tevī ir dzīvība.

Un, ja jūsos mājo Tā Gars, kas Jēzu uzmodinājis no miroņiem, tad Viņš, kas Kristu Jēzu uzmodinājis no miroņiem, arī jūsu mirstīgās miesas darīs dzīvas ar Savu Garu, kas ir jūsos. (Romiešiem 8:11)

Dieva Gars tevī dziedina tavu miesu. Dieva Gars tevī ceļ augšā tevi arī pastarā dienā. Tu dzīvosi mūžīgi. Dieva Gars tevī dod tev pareizas domas, spēku dzīvot un izdzīvot. Dieva Gars tevī dod tev spēku būt brīvam. Dieva spēks tevī palīdz tev dzīvot ar paceltu galvu un nepakļauties pasaules un reliģijas spiedienam. Tu esi dzīvs Dieva bērns, un Dieva Gars ir tevī. Pāvils saka: “Kam nav Kristus Gara, tas nepieder mums.” Mums ir Svētais Gars.

8. Lielā pavēle.

Visos evaņģēlijos, visās pedējās nodaļās, dažādās formās ir Lielā pavēle. Augšāmcelšanās ir saistīta ar evaņģelizāciju un māceklību. Pēc augšāmcelšanās Jēzus pasludina Lielo pavēli.

Tāpēc eita un darait par mācekļiem visas tautas, tās kristīdami Tēva, Dēla un Svētā Gara Vārdā, tās mācīdami turēt visu, ko Es jums esmu pavēlējis. Un redzi, Es esmu pie jums ik dienas līdz pasaules galam." (Mateja evaņģēlijs 28:19-20)

Un Viņš tiem sacīja: "Eita pa visu pasauli un pasludiniet evaņģēliju visai radībai. Kas tic un top kristīts, tas tiks izglābts, bet, kas netic, tiks pazudināts. Bet šīs zīmes ticīgiem ies līdzi: Manā Vārdā tie ļaunus garus izdzīs, jaunām mēlēm runās, tie ar rokām pacels čūskas, un, kad tie dzers nāvīgas zāles, tad tās tiem nekaitēs. Neveseliem viņi rokas uzliks, un tie kļūs veseli." Un tie izgāja un mācīja visās malās, un Tas Kungs tiem darbā palīdzēja un vārdu apstiprināja ar līdzejošām zīmēm. (Marka evaņģēlijs 16:15-18, 20)

Visos evaņģēlijos Augšāmcelšanās nav nošķirama no evaņģelizācijas un māceklības. Augšāmcelts cilvēks sludina evaņģēliju. Augšāmcelts cilvēks ceļ draudzi. Augšāmcelts cilvēks arī finansiāli ieguldās savā draudzē. Augšāmcelts cilvēks savu skatu vērš uz augšu un uz pazudušo pasauli, uz evaņģēlija vēsti, kas ir vienīgā cerība pasaulei. Es jau minēju piemēru par lapsu. Mēs neprotam dzīvot bez Kristus, bez tās brīvības, ko Kristus dod. Mēs neprotam saglabāt savu brīvību. Mums ir nepieciešams Kristus un Viņa augšāmcelšanās spēks. Lai augšāmcelšanās spēks tevi pārveido un ceļ augšup!

 

Mācītāja Mārča Jencīša sprediķi “Kristus ir augšāmcēlies!” pierakstīja un rediģēja draudzes “Kristus Pasaulei” redakcija

Prieks

Publicēja 2021. gada 29. marts 20:46Līga Paņina

Ziņas datums 30.03.21.

Šodienas svētrunas tēma ir „Prieks”. Pāvils teica: „Es teicu sevi laimīgu arī ciešanās.” Vēl kādā citā vietā ir teikts: „Jūs ir piemeklējis vēl tikai cilvēcisks pārbaudījums.” Iedomājies, kādi tev šodien ir piedzīvojumi. Tie paliks tavā atmiņā, tas ir tavs mantojums. Tā ir daļa no mūsu ticības dzīves, daļa no Dieva valstības. Kad apustuļi tika vajāti un viņiem aizliedza sludināt, viņi teica: „Mēs teicam sevi laimīgus, ka varam ciest Kristus dēļ.” Es lasīju Aleksandra Bergmaņa grāmatu „Zemcilvēka piezīmes”, un grāmata vispār ir par šausmām, par holokaustu, par latviešu ebrejiem. Kad es lasīju viņu atmiņas, it kā viss nav nemaz tik briesmīgi. Ir tādas grāmatas par holokaustu ar bildēm, un tādas lasīt ir pretīgi, - tas ir ārprāts, kas tur notika. Bet Bergmanis stāsta kā puišelis, kuram ir bijuši piedzīvojumi. Viņš visam izgājis cauri kā piedzīvojumam. Viņš sevī paturēja cerību un dzīvības enerģiju dzīvot tālāk. Viņš nekļuva par ‘mirlu’ jeb vārguli, kā viņš pats teica. Tajā laikā, tāpat kā šodien, varēja redzēt cilvēkus, kuri kļūst par ‘mirlām’, kuriem viss jau ir vienalga. Arī mūsu ticības dzīve ir piedzīvojums. Piedzīvojums kopā ar draugiem. Kā velns nesaprot, ka viņš mūs dara tikai stiprākus? Velns ne ar tiem ir saskāries, un šeit nav tikai jēri, bet te ir lauvas un jēri; kad vajag, tad esam jēri, kad vajag, tad esam lauvas. Mums ir par ko pateikties Dievam.

Viņi nepriecājās par skaisto zemi un neticēja Viņa vārdam, bet kurnēja savās teltīs un nepaklausīja Tā Kunga balsij. Tad Viņš pacēla pret viņiem Savu roku, lai viņus nomaitātu tuksnesī.” (Psalms 106:24-26)

Kad Izraēla tauta izgāja no Ēģiptes zemes, tad 40 gadus viņi klīda tuksnesī, jo kurnēja un atteicās ieiet Apsolītajā zemē, - atteicās maksāt cenu, lai ieietu Apsolītajā zemē. Šeit psalmists skaidro to ar vārdiem, ka viņi nepriecājās par skaisto zemi, kuru Dievs viņiem deva. Iemesls, kāpēc viņi neiegāja apsolījumos, - viņi nepriecājās par skaisto zemi, par Dieva apsolījumiem, ko Dievs viņiem bija sagatavojis. Viņi kurnēja, ka Dievs, Mozus viņus grib nomaitāt, un teica, ka labāk būt Ēģiptē par vergiem, nekā ieiet apsolījumos.Bet notika, ka tauta kurnēja Tam Kungam ausīs. Kad Tas Kungs to dzirdēja, tad Viņš iedegās dusmās, un Tā Kunga uguns iedegās kara nometnes stūros un tos rija. Un pulks visādu salašņu, kas bija viņu vidū, kļuva stipri kārīgi; tad arī Israēla bērni pēc sava bijušā paraduma sāka raudāt un vaimanāt: "Kas mums dos ēst gaļu? Mēs atceramies tās zivis, ko mēs Ēģiptes zemē par velti ēdām, gurķus, melones, lokus, sīpolus un ķiplokus.”” (4. Mozus 11:1,4-5) Vienmēr, kad es lasu par šiem gurķiem, mani intereresē, kas tie par gurķiem.

Viņi kurnēja, un šī kurnēšana izraisīja nepareizu rīcību – atteikšanos iet Dieva apsolījumos. Viņi neiegāja apsolījumos, bet viņu pēcteči, jaunā paaudze iegāja Apsolītajā zemē. Viņi nepriecājās. Dieva griba ir, lai mēs priecājamies par skaisto zemi, par Dieva apsolījumiem, par to, ko Dievs mums ir sagatavojis. Jēzus saka: „Nepriecājieties, ka gari jums paklausa, bet priecājieties, ka jūsu vārdi ir ierakstīti Dzīvības grāmatā.” Priecājies, ka tu esi glābts, novērtē to. Neatļauj tam kļūt par kaut ko pašsaprotamu. Priecājies par Dieva apsolījumiem un priecājies par to, kas Dievam ir svarīgs. Dievam ir svarīgi cilvēki. Dievam esi svarīgs ne tikai tu, bet arī tas, kas ir tev blakus. Mīli Dievu un savu tuvāko kā sevi pašu. Vai mēs spējam novērtēt un priecāties par privilēģiju nest evaņģēlija vēsti, vadīt mājas grupas, palīdzēt vadīt mājas grupas, uzrunāt cilvēkus? Cilvēks ir Dievam dārgs! Mēs esam dārgi Viņam, un tie cilvēki, kuri ir pazuduši, ir dārgi Viņam. Dieva griba ir, ka mēs vērtējam to, ka varam darīt Viņa darbu, ka mēs priecājamies par katru glābtu cilvēku.

Lūkas evaņģēlija 15. nodaļā ir ļoti populārs stāsts, inkaunteros vienmēr par to runā – stāsts par pazudušo dēlu. Es gribu tev atklāt šo Rakstu vietu tādu, kāda tā patiesībā ir. Ko Jēzus patiesībā domāja ar to, kāda ir pati būtība? Ko Jēzus mums ar šo līdzību grib pateikt? Tur ir runa par prieku un vērtēšanu, - novērtēt to, kas tev ir šodien. Novērtē to, ka tev blakus ir brāļi un māsas un mēs kopā varam slavēt Dievu. Tas nav pats par sevi saprotams. Izraēls nepriecājās par to, kas viņam bija dots, nepriecājās un nevērtēja, ko Dievs viņiem gribēja dot, bet tā vietā kurnēja. Ja tevī nav prieka un pateicības, ja tu nevērtē to, kas tev šodien ir dots, tad tas tev kļūst pats par sevi saprotams, un pēc tam seko kurnēšana un neieiešana apsolījumos. Kāpēc Jēzus runāja šo līdzību par pazudušo dēlu? Tāpēc, ka farizeji un saduķeji pamanīja, ka Jēzus ēd kopā ar grēciniekiem. Šie grēcinieki nebija lielāki par jūdu grēciniekiem, un tieši farizeju grēcinieki uzskatīja, ka viņiem jau ir visas Debesu valstības atslēgas, kaut patiesībā viņi paši negāja iekšā un citus nelaida iekšā. Gan jūdu grēcinieki, gan farizeji, kas uzskatīja sevi par pareiziem, bija tie, kas nepieņēma Dieva dāvanu. Viņi bija tie, kas nepriecājās par Jēzu, viņi bija tie, kas piesita Viņu krustā. Viņi nepieņēma un nenovērtēja to dāvanu, kuru Dievs Tēvs viņiem bija atsūtījis – Mesiju. Viņi pašu Glābēju piesita krustā. Tas nav tikai viņu Glābējs, tas ir visas pasaules Glābējs. Viņi pamanīja, ka Jēzus ēd kopā ar grēciniekiem. Arī Jēzus farizeju acīs bija grēcinieks. Viņi teica: “Viņš sevi dara par Dievu. Viņš ēd kopā ar grēciniekiem. Viņš ar nemazgātām rokām ēd.” Viņi bija aizmirsuši pašu svarīgāko – mīlestību un attiecības ar Dievu. Viņiem bija sava kārtība, sava reliģija, un, kad viņi pamanīja, ka Jēzus ēd kopā ar grēciniekiem, viņi to Jēzum pārmeta. Jēzus viņiem atbildēja trīs līdzībās, un visas šīs līdzības paskaidro vienu un to pašu Jēzus domu.

Pirmā līdzība: kādam cilvēkam bija simts avis, un viena no tām nomaldījās. Kurš no mums neatstās tās 99 avis un nedosies pakaļ tai 1 avij? Tad, kad viņš to vienu avi būs atradis, būs prieks. Vēl no cietuma laikiem atceros, ka mamma man sūtīja kartiņas ar zīmējumiem, un vienu kartiņu es ļoti labi atceros, - tur bija attēlotas zaļas ganības un aitiņas. Man prātā nāk ganiņš, kurš, uzkrāvis uz pleciem aitiņu, priecīgs nes to mājās. Dieva vārds manī jau bija iesēts ātrāk. Tad, kad gans ir atradis noklīdušo avi, tad viņš sasauc savus draugus, kaimiņus un tiem saka: “Priecājieties ar mani, jo es savu pazudušo avi esmu atradis.” Dievs saka, ka ir jāpriecājas par šiem cilvēkiem, grēciniekiem, pie kuriem Jēzus sēž un ar kuriem kopā ēd. Ir jāsaprot, ka mēs visi esam viena tauta. Tāpat lielāks prieks Debesīs būs par vienu grēcinieku, kas atgriežas, nekā par 99 taisniem, kuriem atgriešanās nav vajadzīga.

Es jums saku, tāpat būs lielāks prieks debesīs par vienu grēcinieku, kas atgriežas, nekā par deviņdesmit deviņiem taisniem, kam atgriešanās nav vajadzīga.” (Lūkas evaņģēlijs 15:7)

Ja pavirši, neiedziļinoties lasa šo rakstvietu, var šķist, ka kaut kas nav kārtībā. Vai nu es ne tā saprotu, vai ne tā ir iztulkots. Kā var būt tā, ka Viņam par mani nav prieks, bet par to vienu ir prieks? Vai tu esi par to domājis? Kāpēc par viņu Debesīs būs prieks, bet par mani nav? Es esmu atgriezies, man atgriešanās nav vajadzīga, tāpēc par mani nepriecājas? Draugs, atbilde ir ļoti vienkārša. Kā var priecāties par vienu pazudušo, kuru atrod, ja viņš tev nav vērtīgs? VISAS simts avis Dievam ir vērtīgas un dārgas, un, ja viena pazūd, tad Viņš to meklē. Ir pārdzīvojumi, ka viena ir pazudusi, notiek meklēšana, un tad, kad to atrod, ir prieks. Mēs nosvinam svētkus, un pēc tam atkal esam ierastajā rutīnā, meklējot vienu no simts, un Dievs par to priecājas. Mums, cilvēkiem, prieks ir tad, kad nākam pie Kristus, piedzimstam no augšas, - ir lielās emocijas, prieks, bet pēc laika viss kļūst tāds parasts un pašsaprotams. Lūk, tas ir punkts, kurā var sākties atkrišana. Tas nav nekas pašsaprotams! Tev ir jāprot novērtēt to, kas tev šodien ir dots. Draudze ir dota, izmaiņas, kas ir tavā dzīvē, tev ir dotas. Proti to novērtēt. Proti novērtēt to finanšu daudzumu, kas tev tagad ir. Proti priecāties par to, kas tev ir. Pāvils saka: “Es visu spēju Tā spēkā, kas mani dara stipru. Es protu dzīvot pilnībā un protu dzīvot arī trūkumā.” Proti priecāties un pateikties par to, kas tev ir. Nekad nav tik slikti, ka nevarētu būt vēl sliktāk. Tu katrā situācijā vari ieraudzīt pozitīvas lietas, un tas tev būs atspēriena punkts, lai cīnītos tālāk. Pagājušajā dievkalpojumā satiku mūsu draudzes cilvēku, kurš sen nebija redzēts. Es piefiksēju savas izjūtas, - prieku, ka cilvēks atgriežas. Kamēr cilvēks ir te, nekādu problēmu, par ko man priecāties, bet, kad pazūd, uzreiz var just, kaut kas trūkst. Prieks nav tikai vienreizējas emocijas, prieks nav tikai tad, kad eņģeļi Debesīs gavilē, prieks nav tikai tad, kad tu atrodi vienu avi, šim priekam jābūt kā dzīvesveidam. Vērtē un priecājies par to, kas tev ir blakus! Tas, ka mēs esam kopā, nav pats par sevi saprotams, bet tas ir brīnums, ka varam būt kopā.

Pastāvīgs prieks un atziņa mūsos ir Gara auglis. Pāvils saka: “Lai mana dvēsele slavē To Kungu!” Kas ir dvēsele? Tā ir prāts, emocijas un griba, un ar savu gribu es sev pasaku: “Priecājies!” To es daru arī tad, kad nejūtu lielu prieku. Tas nenozīmē, ka es izplūstu smieklos. Tas nozīmē, ka es joprojām esmu pateicīgs un nepieņemu visu kā pašu par sevi saprotamu. Paturi to prātā. Piemēram, mūsu dejotāji dejojot vienmēr smaida. No malas nevar saprast, vai smaids nāk no sirds vai ir vienkārši “uzlikts”. Viņiem dejošanas mācībā ir klāt tas, ka ir arī jāsmaida. Ar savu gribu pieņemot lēmumu, viņi dejojot smaida arī tad, kad nav priecīgs prāts. Ar savu gribu ir iespējams pieņemt lēmumu un pateikt cilvēkam, ka viņš ir svarīgs. Varbūt tev emocionāli tā neliekas, varbūt pat reizēm ir sajūta, ka viņš ir apnicis. Piemēram, ja vienā mājas grupiņā ilgu laiku ir tikai trīs cilvēki, var sākt apnikt. Tad var pieņemt lēmumu, ka tava dvēsele slavē To Kungu un ir pateicīga par šiem cilvēkiem, un pateikt: “Tu man esi svarīgs!” Šie cilvēki ir svarīgi, bet, kamēr viss ir labi, visi ir kopā, var tā nejusties. Tiklīdz kāds “noklīst”, pazūd, tikai tad var saprast, ka šis cilvēks pietrūkst. Katrs cilvēks draudzē ir svarīgs, un, ja viņš iztrūkst, mēs to jūtam. Mēs ejam meklēt un, ja atrodam, tad ir īpašs prieks.

Šodien braucu ar īpašu prieku. Mana mašīna bija servisā uz remontu divus mēnešus. Es ar nepacietību gaidīju, kad to dabūšu atpakaļ. Šonedēļ beidzot tas notika. Pielaidu mašīnu, izbraucu no servisa un jutos kā laimīgākais cilvēks pasaulē. Vakar vakarā un šorīt braucot īpaši izbaudīju braucienu. Kāpēc tāds prieks? Tā bija “pazudusi”, nebija lielas cerības, ka varēs salabot. Tā mani turpinās priecēt, neskatoties uz to, ka ir bijuši brīži, kad es uz to saku: “Tu, vecā miskaste!” Šoferi zina, ka pēc mašīnas remonta, kad izdarītas izmaiņas, tā ir salabota, dabūta atpakaļ, ir īpašs prieks. Par mašīnu jārūpējas arī pēc tam, tā jāvērtē arī pēc tam, kaut gan ikdienā varbūt nejūti īpašu prieku par to. Jēzus saka, ka par to vienu avi priecājas. Nav taisnība, ka par pārējām nepriecājas. Tāpēc jau priecājas par to vienu, ka tā ir svarīga. Ne jau tāpēc priecājas, ka viņa bija aizgājusi, bet tāpēc, ka katra ir svarīga. Mums ir jāpriecājas par to, par ko priecājas Dievs.

Nākamā līdzība ir tajā pašā nodaļā, un tā paskaidro to pašu domu, un tā ir par sievu ar desmit grašiem. Viņa pazaudēja vienu no tiem. Tad viņa iededzināja sveci, jo mājokļi tolaik bija bez logiem un arī dienā vajadzēja gaismu. Sieva izmēza visu māju un atrada pazudušo grasi.

Un, atradusi to, tā sasauc savas draudzenes un kaimiņienes un saka: priecājieties ar mani, jo es savu grasi esmu atradusi, kuru biju pazaudējusi. (Lūkas evaņģēlijs 15:9)

Vai viņai nebija prieks par desmit grašiem, kas bija krātuvītē? Kāpēc tagad bija īpašs prieks? Tādēļ, ka tas bija pazudis un tika atrasts, un šādos brīžos tiešām ir lielāks emocionāls prieks. Arī tad, kad prieks nav emocionāli tik liels, mums jāturpina priecāties un jāvērtē savi desmit graši. Tas, kas tev ir dots un Dievam ir svarīgs, tev ir jāvērtē. Katrs cilvēks ir jāvērtē un jāpriecājas par viņu. Tu esi svarīgs Dievam, un tev sevi ir jāvērtē un jāpriecājas par to. Piemēram, kad es lūdzu Dievu pēc Dieva Vārdiem un nonāku pie Elohim (Dievs Radītājs), es pasakos ne tikai par to, ka Dievs ir visu radījis, bet arī par sevi: “Paldies, Dievs, ka Tu mani esi tik brīnišķīgi radījis. Tu esi brīnišķīgs Dievs un tik perfekti radījis mani un citus cilvēkus, augu valsti un dabu. Paldies, ka Tu mums esi devis saprātu un smadzenes, ka mēs spējam paveikt neiedomājamas lietas.” Pavēro, ko cilvēki paveic, – neiedomājamas lietas! Pateikties nozīmē novērtēt. Pateicies arī tad, ja tev negribās to darīt. Savās lūgšanās un domu dzīvē esi pateicīgs par visu. Pateicies Dievam par visu. Nu ne gluži kā mans paziņa: “Es slavēju Dievu par visu. Es slavēju Dievu par to, ka es smēķēju.” Viņš bija to pieņēmis ļoti nopietni. Viņš pīpēja, nevarēja atmest un slavēja Dievu par to, ka pīpē. Es nedomāju, ka tā vajag darīt, citādi var vēl sākt domāt, ka Dievam patīk, ka tu smēķē. Ja tu smēķē, tad labāk pateicies Dievam, ka Viņa vārdā ir rakstīts, ka tu esi brīvs, jo, kur Tā Kunga Gars, tur ir brīvība. “Paldies, ka esmu brīvs negrēkot, nesmēķēt.”

Ja tu diendienā pateiksies un vērtēsi Dieva apsolīto brīvību, ja tu vērtēsi to, ka Dievs ir devis tev spēku staigāt pāri čūskām un skorpioniem, lauvām un odzēm, tad pienāks diena, kad tas realizēsies tavā dzīvē. Sāc pateikties Dievam par to, kas tev vēl nav, vērtē un priecājies par Viņa apsolījumiem, sāc justies, ka esi brīvs. Ja tev ir kādas kaites, slimības, iztēlojies sevi veselu, pateicies par to. Ja pie manis pienāk cilvēks tādā stāvoklī, ka izskatās, ka viņam tikai dažas dienas palikušas dzīvot, es vienmēr saku, lai viņš tic līdz galam un apliecina, ka ar Jēzus brūcēm ir dziedināts. Mums nav tādu daudz, bet pienāks laiks, kad būs daudz vecu cilvēku. Būs arī jaunā maiņa. Šīs dziesmas, ko tagad dziedam, tad varbūt liksies nemodernas un būs jātaisa divi dievkalpojumi – vecajiem un jaunajiem. Ir draudzes, kurās dzied tikai šlāgerus un šāda mūzika kā mums nav pieņemama, jo tur nāk tikai cilvēki gados un nav jaunās paaudzes. Kad Jēzus pastāsta par to, ka sieva atrada vienu grasi un sasauca kaimiņus priecāties, tālāk Viņš saka:

“Gluži tāpat, Es jums saku, ir prieks Dieva eņģeļiem par vienu grēcinieku, kas atgriežas.” (Lūkas evaņģēlijs 15:10)

Kāpēc? Tas ir īpaši, ja grēcinieks atgriežas. Pēc tam viņš kļūst par vienu no simts, vērtīgs Dievam. Tas vairāk ir emocionāls prieks. Kad es 2000. gada 17. martā atgriezos pie Dieva un noskaitīju grēku nožēlas lūgšanu, es piedzīvoju kaut ko īpašu. Skanēja milzīgs troksnis virs manis un bija sajūta, ka no debesīm kaut kas gāžas uz mani. Es pieliecos līdz sapratu, ka virsū nekas nekrīt, un sāku ieklausīties. Tās bija gaviles un prieks debesīs, ko es ar vārdiem aprakstīt nevaru. Es nebiju lasījis Bībeli, nezināju kas notiek un tikai vēlāk Bībelē izlasīju, ka Dieva eņģeļi priecājas par grēcinieku, kas atgriežas. Es toreiz dzirdēju šo prieku. Vai tagad Dievs par mani nepriecājas? Vai vajag atkrist un atgriezties, lai Dievs atkal priecātos par mani? Ja tu esi pieņēmis Jēzu un piedzīvojis glābšanas prieku, bet tagad ir laiks, kad nejūti neko, tu varbūt uztraucies, lasot: “Bet Man pret tevi ir tas, ka tu esi atstājis savu pirmo mīlestību. Tad nu pārdomā, no kā tu esi atkritis; atgriezies un dari pirmos darbus. Bet, ja ne, tad Es nākšu pie tevis un nostumšu tavu lukturi no tā vietas, ja tu neatgriezīsies.” (Atklāsmes grāmata 2:4-5) Tev nekas nav jājūt. Tevī jau ir prieks, ja tu ar savu prātu un gribu novērtē to, kas tev ir dots. Netaisi eksperimentus – noklīst un atgriezties, lai atkal dabūtu kaut kādu prieku. Nevajag spiest ārā emocionālu prieku dīvainos veidos. Tev ir prieks, ja tu pareizi domā, pareizi spried un pareizi rīkojies. Prieks, pateicība un vērtēšana. Izraēls nepriecājās par skaisto zemi, Dieva apsolījumiem un to, kas Dievam bija svarīgs – par cilvēkiem, kuriem jātiek glābtiem. Nepriecājās, bet norobežojās. Dieva griba ir, ka mēs priecājamies.

Līdzība par pazudušo dēlu. Nolasīšu no Bībeles komentārus par vecāko dēlu, kurš negribēja iet iekšā viesībās. “Ja kāds nav gatavs laiku galā piedalīties, kad Dievs glābj pazudušo, un nevēlas priecāties kopā ar Dievu, tad, iespējams, viņš pats sev liegs iespēju kļūt par mūžīgās dzīvošanas mielasta dalībnieku.” Ļoti konkrēti, skaidri paskaidrots. Kāpēc nav prieka? Viena lieta, ja tu neesi tas, kurš nepiedalās evaņģelizācijā, grupiņu un draudzes celšanā, tas norāda, ka tev nerūp cilvēki. Tu nepriecājies un nevērtē šo privilēģiju, ko Dievs tev ir devis – kalpot cilvēkiem. Otra lieta var būt tāda, ka tu nevērtē Dieva apsolījumus, kurus Viņš tev ir devis, to, kas ir un būs, nepriecājies un nesaki sev: “Mana dvēsele lai slavē To Kungu! Mana dvēsele, priecājies!” Emocijas nāk un aiziet, bet priecīgo komforta sajūtu mēs radām paši, pareizi domājot un pareizi rīkojoties.

Trešā līdzība par pazudušo dēlu. Jēzus paskaidro tieši to pašu domu, tikai par pazudušo dēlu. Tēvam bija divi dēli. Viens no tiem izdarīja kaut ko ļoti sliktu. Un mantojumu varēja saņemt tikai tad, kad tēvs bija miris. Taču viņš pieprasīja tēvam sava mantojuma daļu. Dēls saņēma to un devās uz svešu zemi. Viņš izšķērdēja visu, kas viņam piederēja, un nonāca trūkumā. Šajā zemē izcēlās bads jeb krīze. Un trūkums bija tāds, ka viņš kļuva par cūku ganu. Viņš kā cūku gans lūdza šefam vismaz to barību, ko cūkām dod. Ir rakstīts, ka pat to viņš nedabūja. Tas nozīmē, ka viņu baroja sliktāk nekā cūkas. Viņa ēdiens bija sliktāks nekā cūkām. Lūk, kādā neapskaužamā situācijā bija nonācis šis cilvēks. Šis pazudušais dēls, šī noklīdusī avs, šis pazudušais grasis, kas Dievam ir svarīgs. Un ganīt cūkas ebrejam nozīmēja atteikties no ģimenes, atteikties no savas tautas un atteikties no Dieva. Cūkas bija nešķīsti dzīvnieki. Tas nebija savienojams. Šim cilvēkam praktiski nebija atpakaļceļa. Taču viņš atcerējās, ka viņa tēvam ir algādži, kuri normāli ēd un normāli ģērbjas. Viņš nodomāja doties pie sava tēva, lai pieņem viņu atpakaļ par algādzi. Un, kad viņš tuvojās mājām, arī tas bija nepieņemami tam laikam, ka tēvs, ieraudzīdams savu dēlu, skrēja tam pretī, metās ap kaklu, skūpstīja to, vilka pirkstā gredzenu, vilka kurpes kājās, deva savu labāko apģērbu, nokāva teļu un sarīkoja svētkus. Viņš atjaunoja viņu sava dēla statusā. Tas nebija normāli. Neviens tēvs tā nebūtu darījis. Tur valdīja sava kārtība, sava hierarhija. Tas nebija iespējams. Tas bija brīnums. Tieši tāpat kā Jēzus sēdēja ar grēciniekiem.

Cilvēki neieiet Apsolītajā zemē, jo nepriecājas par skaisto zemi un kurn. Paldies, Dievs, par to zemi, uz kuru mēs ejam. Paldies, Dievs, par to vietu, kur mēs tagad jau esam. Paldies, Dievs, ka Tu mūs esi izvedis no Ēģiptes zemes. Ir tik daudz, par ko pateikties. Draudzē bija kāds cilvēks, kas nāca ilgu laiku. Un nāca tāpēc, ka viņam bija bail no elles. Jauks cilvēks. Kad es viņam jautāju, kāpēc viņš nāk, viņš tieši tā arī atbildēja, ka bail no elles. Viņš arī izteicās, ka viņam neesot par ko lūgt. Cik daudz gan mēs varam pateikties par to, kas mums ir dots! Sāc pateikties par to, kas ir rakstīts Dieva vārdā, ko Dievs tev grib dot. Dievs ir teicis, lai tu sāc pateikties par to, kas tev jau ir, nevis tikai saskatīt visā elli, nefokusējies uz to.

Vecākais dēls, kurš bija uz lauka, atgriezās no darba un dzirdēja dejas, mūzikas skaņas un troksni. Viņš jautāja kalpam: “Kas tur notiek?” Un viņš tam atbildēja: “Tavs brālis ir atgriezies, un tēvs ir licis nokaut baroto teļu.” Un viņš negribēja iet iekšā svinībās. Tēvs iznāca un aicināja vecāko dēlu. Un viņš atteicās ieiet un teica: “Šis tavs dēls, kurš palaidnīgi ir dzīvojis, izšķiedis mantojumu, ir atgriezies, un tu viņu esi pieņēmis, tu svētkus esi sarīkojis, un man tu neesi devis pat kazlēnu, ko nokaut!” Un, lūk, ko tēvs atbildēja: “Dēls, tu vēl aizvien esi pie manis. Viss, kas ir mans, ir arī tavs. Bija jālīksmojas un jāpriecājas, jo tavs brālis bija miris un atkal ir dzīvs! Viņš bija pazudis un ir atkal atrasts. Tev par to ir jāpriecājas.” Vecākais brālis dzīvoja tādā kā pasakā, kā rutīnā un neveselīgā nepateicībā. Viņš nevērtēja to, kas viņam ir. To, kas viņam pieder. Ja viņš vēlējās, viņš varēja rīkot svētkus. Bet viņš pat svētkus nemācēja sarīkot. Tas bija cilvēks, kas vairs nespēja priecāties. Viņa jaunākais brālis bija pavisam pazudis un tagad bija atgriezies. Bībelē ir teikts: “Dēls, tu aizvien esi pie manis, viss, kas ir mans, ir arī tavs. Bija jālīksmojas un jāpriecājas, jo šis tavs brālis bija miris un atkal ir dzīvs. Viņš bija pazudis un ir atkal atrasts.”

Mēs paši savās lūgšanās varam plānot, kā mēs lūdzam, kā mēs pasakāmies, kā mēs skatāmies uz cilvēkiem un uz to, ko Dievs mums ir devis. Mēs zinām, ka hernhūtiešu jeb brāļu draudzes ir starts Latvijas valstij. Un mēs zinām, ka mūsu pirmā inteliģence nāk no brāļu draudzēm, tas bija 18. gadsimts, Vidzeme. Pat mūsu himna, ko sarakstījis Baumaņu Kārlis, nāk no brāļu draudzēm. Pirmie skolotāji, Cimze nāk no brāļu draudžu semināra. Latvijas Autors ir Dievs. Nevis tā vienkārši Dievs ir sākums visam, bet Dievs ir īpaši mīlējis mūsu valsti. Viņš radīja mūsu valsti caur reālu dzīvu draudzi. Tas notika vergu tautas vidū, kas bija izkaisīta pa visu Latvijas teritoriju, mēs bijām vergi, kas piederēja saviem saimniekiem, baroniem. Pateicoties draudžu atmodai, viņi sāka staigāt pa Latviju un ieraudzīja, ka mēs esam daudz. Dievs ir devis mūsu valsti. Mums ir sava valoda, mēs esam maza tauta, bet stipra. Kāpēc šobrīd ir tā, kā ir? Kāpēc valstī nav normālu līderu? Tāpēc, ka latvieši un Latvijas iedzīvotāji vispār nevērtē savas saknes. Un nav pateikušies Dievam par savām saknēm. Un ir krituši nīcības gūstā. Viņi ir pierakstījuši visus sasniegumus sev. Kur tu redzi, ka skolās māca par brāļu draudzēm, par ticību Dievam? Kaut vai brāļu draudžu aktīvistus būtu jāliek kā pirmavotu Latvijas valstij. Ir visādi jaunstrāvnieki, komunisti un citi, tie tiek minēti. Mēs svinam 4. maiju, mēs svinam 11. un 18. novembri, taču nezinām savas valsts saknes.

Tad, kad mūsu kristīgā partija būs nākusi pie varas un kad mēs varēsim izmainīt svētku dienas, tad mēs ieviesīsim vienu brīvdienu, svētku dienu par godu brāļu draudzēm, kas deva startu visai Latvijas tautai un valstij! Tā būs brīvības svinēšanas diena, kas būs saistīta ar hernhūtiešu draudzi. Kā tev patiktu tāda diena? Redzi, Bībele saka, ka mums būs priecāties. Tas nozīmē priecāties ar gribu un ar prātu. Kad mēs ieviešam svētku dienu, tad mēs piespiežam sevi un citus šajās dienās to atcerēties. Tas izraisa dažādas domas, pārdomas un pateicību. Savukārt, patiesība rada pareizu virzību. Nepatiesība rada kurnēšanu, un kurnēšana rada nepareizu rīcību un iznīkšanu tuksnesī. Latvieši nav spējuši pateikties par to, ko Dievs viņiem ir devis. Pat himnu viņi gribēja nomainīt uz “Saule, pērkons, Daugava”. Nu, dziesma jau smuka, bet mūsu autors nav ne pērkons, ne Daugava, ne Māra, bet Jēzus! Āmen! Mūsu Autors ir Dievs, kas radījis debesis un zemi. Dievs, pie kura es nācu lūgšanā: “Dievs, ja Tu esi tas Dievs, kas radījis debesis un zemi, izglāb mani!” Viņš nokāpa no Saviem augstumiem, uguns vētra gāja ar Viņu, Viņš brauca uz padebešiem un nonāca personīgi pie manis un izglāba mani. Es staigāju pa cietuma kameru, raudāju un runāju ar eņģeļiem. Paldies Dievam, ka es vairs nedzirdu balsis. Ja Dievs grib, lai ir! Dievs ir labs, draugi! Priecājieties, es jums vēlreiz teikšu, priecājieties, jo tā ir rakstīts Dieva vārdā.

Bet priecāties būs visiem, kas cerē uz Tevi: arvienu viņi priecāsies, ka Tu viņus pasargi. Lai mūžīgi gavilē un priecājas par Tevi, kas mīl Tavu Vārdu. (Psalms 5:12)

Debesu valstība līdzinās tīrumā apslēptai mantai, ko cilvēks atrada un paslēpa, un, priecādamies par to, noiet un pārdod visu, kas tam ir, un pērk šo tīrumu. (Mateja evaņģēlijs 13:44)

Cilvēks nopērk tīrumu, un tīrumā ir apslēpta manta. Viņš nopērk to un priecājas, ka tam tas pieder.

Mūsu draudzē ir kāds cilvēkis, kas izmācījās par kuģa kapteini un strādāja uz kuģa. Tas bija viņam mīļš darbs. Viņam patika savs darbs. Mūsu draudzē ir bijuši vairāki jūrnieki. Kad viņi aizbrauc jūrā, viņi pat uz pusgadu, gadu var aizbraukt. Bet jūrniekam ir problēma, ja viņš grib būt attiecībās ar Dievu, viņam tomēr ir vajadzīga draudze. Bet uz kuģa nav draudzes. Uz kuģa ir dažādi kadri. Un tas ir ilgstoši. Tev ir tavas attiecības ar Dievu, ko tu esi iepazinis, tu esi draudzē, tu esi nostiprinājies, bet tev patīk savs darbs. Pienāca brīdis, kad šo cilvēku paaugstināja un viņš kļuva par kuģa kapteini. Tas ir ļoti ievērojami. Bet Dievs, kad radīja cilvēkus, teica, lai mēs valdām: “Valdiet pār visu zemi!” Tas nozīmē, ka mēs valdām arī pār jūrām. Mums ir jāvalda pār vēlmi doties prom no draudzes. Mūsu draudzes jūrnieks bija iepazinis to labo, kas nāk no Dieva, un viņš apzinājās draudzes svarīgumu, viņš ilgi šaubījās, bieži nāca pie manis parunāt, ko darīt un kā darīt. Es nekad viņam neteicu, lai nebrauc jūrā. Jo es redzēju, kā viņam patīk jūra. Kā viņam patīk savs darbs. Tikai paskaidroju, ka, ja nebūs draudzes, ar tavu ticību arī nebūs nekādi. Draudze ir vajadzīga, bet tu skaties pats, varbūt uz kuģa tev būs kāds foršs cilvēks, kurš tev būs kristīgais brālis. Varbūt tu izdzīvosi, bet droši vien, ka nē. Es nezinu tādus cilvēkus, kas tur garīgi izdzīvo. Un viņš pieņēma lēmumu vairs nedoties jūrā. Viņš atstāja šo darbu. Un pirms dažām dienām viņš man parādīja savu biznesa ideju. Viņš no sijātiem akmentiņiem ar īpašu tehnoloģiju pats taisa podus, galdus, jebko. Tā ir līdzīga akmens masai. Pat kapa pieminekļus var taisīt. Un viņš to ir sācis darīt. Pirmie soļi. Un uzreiz sirdī es sapratu, ka viņam tā lieta aizies. Dievs viņu svētīs. Viņš prata novērtēt draudzi. Viņš prata priecāties par draudzi. Es esmu priecīgs, ka varu būt draudzē. Esmu pateicīgs! Un tā ir apslēptā manta, ko es nopērku un priecājos par to! Āmen!

Mācītāja Mārča Jencīša sprediķi “Prieks” pierakstīja un rediģēja draudzes “Kristus Pasaulei” redakcija

Cilvēks un Dievs

Publicēja 2021. gada 23. marts 12:45Līga Paņina

Ziņas datums 23.03.21.

Šīs svētrunas nosaukumam ir dziļāka jēga, nekā varētu šķist. Apakšvirsraksts šai svētrunai varētu būt “Kā izdarīt pareizas lietas, kuras negribas darīt”. Ir lietas, par kurām mēs zinām, ka tās ir pareizas, mūsu dzīvē nepieciešamas un ir jāizdara. Problēma ir tad, kad tās negribas darīt. Bet tā nav vienmēr. Reizēm šīs lietas mēs darām ar entuziasmu un lielu degsmi, bet reizēm tās negribas darīt vai arī galvu aizņem kādas citas domas un nav lielas vēlmes ķerties klāt, taču ar prātu mēs saprotam – ja nedarīsim pareizās lietas, agri vai vēlu par to būs jāmaksā, un ne pozitīvā nozīmē.

Tāpēc esiet modrīgi, jo jūs nezināt ne dienu, nedz stundu, kurā Cilvēka Dēls nāks. (Mateja evaņģēlijs 25:13)

Jēzus saka: “Esiet modri!” Viņš tālāk stāsta līdzību par kādu saimnieku, kurš izceļoja un atstāja savus kalpus ar viņa mantu.

Tas tāpat kā ar cilvēku, kas aizceļodams saaicināja savus kalpus un nodeva tiem savu mantu, un vienam viņš deva piecus talentus, otram divus un trešam vienu, katram pēc viņa spējām, un pats tūdaļ aizceļoja. Tūlīt nogāja tas, kas bija dabūjis piecus talentus, darbojās ar tiem un sapelnīja vēl piecus. Tā arī tas, kas bija dabūjis divus, sapelnīja vēl divus klāt. Bet tas, kas bija dabūjis vienu,  aizgāja un ieraka to zemē un tā paslēpa sava kunga naudu. (Mateja evaņģēlijs 25:14-18 )

Šis Bībelē aprakstītais nama kungs simboliski apzīmē Dievu. Talents tajā laikā bija naudas vienība, taču šajā gadījumā tas apzīmē mūsu iespējas, talantus, to, ko mēs varam darīt Dievam, cilvēkiem un arī sev šodien. Pēc laika saimnieks atgriezās savā namā un sāka norēķināties ar kalpiem. Kalps, kurš saņēma piecus talentus, bija nopelnījis vēl piecus. Otrs kalps, kuram tika doti divi talenti, nopelnīja vēl divus. Nama saimnieks uzslavēja abus kalpus, sakot: “Ieejiet sava kunga priekā!” Pēc tam pie saimnieka nāca trešais kalps, kuram bija iedots viens talents.

Bet atnāca arī tas, kas bija dabūjis vienu talentu, un sacīja: es pazīstu tevi kā bargu cilvēku, tu pļauj, kur neesi sējis, un salasi, kur neesi kaisījis. Es baidījos un aizgāju un apraku tavu talentu zemē. Te viņš ir, ņem savu mantu. Bet viņa kungs atbildēja tam un sacīja: tu blēdīgais un kūtrais kalps. Ja tu zināji, ka es pļauju, kur neesmu sējis, un salasu, kur neesmu kaisījis, tad tev vajadzēja dot manu mantu naudas mainītājiem; es pārnācis būtu saņēmis savu naudu ar augļiem. Tāpēc ņemiet viņa talentu un dodiet to tam, kam ir desmit talentu. Jo ikvienam, kam ir, tiks dots, un tam būs pārpilnība, bet no tā, kam nav, atņems to, kas tam ir. Un nelietīgo kalpu izmetiet galējā tumsībā, tur būs raudāšana un zobu trīcēšana. (Mateja evaņģēlijs 25:24-30)

Zobu trīcēšana un raudāšana varētu apzīmēt vienu – cilvēks ir nokļuvis vietā, kur Dieva nav. Pēc nāves viņš ir nokļuvis ellē. Jēzus stāsta šo līdzību un saka: “Esiet modri!” Tātad, modrība ir saistīta ar darbiem. Modrība nav sajūta. Modrība ir tad, kad esi modrs un dari pareizas lietas. Esiet modri!

Lai jūsu gurni ir apjozti, un jūsu lāpas lai deg. (Lūkas evaņģēlijs 12:35)

Kāpēc apjozti gurni? Te ir runa par Izraēla tautu, kas Austrumu zemēs dzīvoja pirms 2000 gadu. Tajā laikā cilvēki ģērbās praktiski vienā četrstūrainā auduma gabalā, un, ja kāds vēlējās strādāt vai karot, tad šis cilvēks apģērba gabalu pacēla uz augšu un nostiprināja ar jostu, lai tas netraucētu kājām. Apjozti gurni nozīmē, ka cilvēks ir gatavs darbam, darbīgs. Savukārt, lāpa, kā mēs zinām, ir gaismas avots. Tajā laikā elektrības nebija, tāpēc lāpa bija elementāra, nepieciešama lieta. Arī templī priestera pienākums bija uzturēt gan upurus, kas bija saistīti ar uguni, gan arī eļļu lukturī. Lukturis nedrīkstēja nodzist. Kā mēs zinām, lāpa jeb uguns simbolizē Svēto Garu un Viņa uguni mūsos.

Bet Gara auglis ir: mīlestība, prieks, miers, pacietība, laipnība, labprātība, uzticamība, lēnprātība, atturība. (Galatiešiem 5:22)

Kā viens no Gara augļiem ir minēta labprātība. Kas ir labprātība? Tā ir kādu konkrētu lietu darīšana pēc mūsu pašu izvēles, nepiespiesti. Šeit nav runa par darbu, esot komandā. Būt komandā – arī tā ir mūsu izvēle. Tu saproti, ka tas tevi stimulēs, tu zini, ka komandā tev būs līderis, kas palīdzēs iet uz priekšu. Mums katram tas ir nepieciešams. Runājot par labprātīgu darbu, es domāju, piemēram, par izvēli paņemt kredītu. Cilvēks nevēlas strādāt, nopelnīt un sakrāt. Viņš vēlas visu uzreiz un nestrādāt. Tiek paņemts pirmais, otrais un trešais kredīts, un pēc tam ir jāvergo, lai tos atdotu. Par katru kredītu jānostrādā viena darba maiņa. Cilvēks vairs nav cilvēks, bet kļūst kā seno laiku vergs.

Es minēju trīs Rakstu vietas. Gurni lai ir apjozti, lāpas lai deg un Gara auglis ir tava paša vēlme darīt pareizas lietas. Tas ir Gara auglis, tātad – no Dieva. Dievs cilvēkam dod vēlmi darīt Viņa gribu. Vēl vēlmi var dot elles eņģeļi, velns, un vēl vēlmi var dot elementāri instinkti, elementāras cilvēka vajadzības. Piemēram, tad, kad cilvēks ir badā, viņš dara neiedomājamas lietas, lai sagādātu pārtiku. Viņš ir spiests to darīt, jo viņam ir elementāras miesas vajadzības.

Čakla roka valdīs, bet rokai, kas gausa un nolaidīga, būs jāveic piespiedu darbi. (Salamana pamācības 12:24)

Ja es pats neiegūstu iekšēju vēlmi pareizi rīkoties, tad jebkurā gadījumā man par to pēc tam būs jāmaksā, bet tad es būšu spiests darīt piespiedu kārtā. Būs jāveic piespiedu darbi. Ja es šodien izvēlos kredītu, tad pēc tam man būs jāveic piespiedu darbi. Piespiedu darbi nav būšana, piemēram, hokeja komandā, kur tu izpildi noteikumus. Tu šajā komandā vari ienākt un vari iziet no tās. Tu pats izvēlies. Es runāju par tādiem piespiedu darbiem kā cietums, koncentrācijas nometne vai padomju armija. Es dienēju padomju armijā no 1988. gada līdz 1990. gadam. Tas bija pēdējais izsaukums no Latvijas. Nodienēju divus gadus. Mums bija kāda nodarbe. Ziemās sniegs bija ļoti daudz, kazarmas bija līdz jumtam ar sniegu. Un, lai kareivjiem, jauniem puikām, būtu ko darīt, virsnieki lika ar lāpstām nest sniegu no viena laukuma gala līdz otram. Pēc tam atkal atpakaļ. Bet ko darīt tad, kad sniega vairs nav un ir tikai peļķes? Tad mēs ar slotām dzenājām ūdeni no viena plača gala uz otru. Tā mūs nodarbināja. Tā ir armija, un principā tā tas notiek katrā armijā. Filmās mums rāda, ka viss skaisti izskatās. Jā, pāris reizes aizveda arī šaut. Bet lielākoties padomju armijā bija piespiedu darbs. Es biju cilvēks, kurš nemīlēja pakļauties. Skolā nebiju tas, kurš pakļāvās, visam klausīja un kuram visu varēja iestāstīt. Taču, atrodoties padomju armijā, es piespiedu kārtā darīju to, ko man pavēlēja. Pretējā gadījumā man būtu sods. Sakumā tās būtu ārpusrindas dežūras. Ja arī tur neprastu uzvesties, tad būtu soda bataljons, kas ir ļoti ļauna lieta. Redzēju cilvēkus iznākam no turienes. Tas tiešām ir kā ļaunā murgā, kā fašistu nometnē. Ja arī tur cilvēks neprata uzvesties, tad man nav ne jausmas, ko tālāk dara ar tādiem cilvēkiem. Lūk, piespiedu darbi. Ja tu pats nespēj saņemties, ja tu nespēj iegūt Dieva uguni, vēlmi no Dieva, to saglabāt un nespēj darīt pareizas lietas, par to tev būs jāmaksā un jāveic piespiedu darbi. Labāk ir darīt pašam.

Lūk, galvenā doma: mēs, cilvēki, darām kaut ko tikai tad, kad ir IEKŠĒJA VĒLME. Jā, mēs visi un es arī. Es kaut ko daru tikai tad un tikai tāpēc, ka ir iekšēja vēlme. Kad sportā cilvēki dara kādas konkrētas lietas, pārvar dažādas grūtības, viņiem ir iekšēja vajadzība, vēlme. Dieva lietās šo vēlmi dod Dievs. Ja šī vēlme ir, tu rīkojies. Ja šīs vēlmes nav, tu nerīkojies. Īpaši to esmu pamanījis vīriešos. Kad viņiem jautā, kāpēc viņi nedara kādas lietas, tad vīrieši atbild, ka gaida, kad pašiem uznāks vēlme to darīt. Šiem cilvēkiem savā ziņā ir taisnība. Jo bez vēlmes tu ilgi nevari darīt pareizas lietas. Es nevaru ilgi darīt kaut ko, ja man nav vēlmes to darīt. Ir vajadzīgs tas, ko kristieši sauc par uguni. Tā rodas arī māņi par to, ka kristieši gaida uguni, gaida, kad Svētais Gars atnāks un sapurinās, un tad mēs visi iesim, darīsim, un viss notiks. Bet to Bībele nemāca. Bībele māca: “Esiet modri! Gurni lai ir apjozti un lāpas lai deg!” Arī Atklāsmes grāmatā ir rakstīts: “Iekarsieties un atgriezieties!” Paši iekarsieties! Dieva uguns jeb vēlme kalpot nerodas no zila gaisa, bet gan mēs paši radām atmosfēru, paši esam vidē, kas mums šo Dieva pieskārienu nodrošina. Kad prāmis “Titāniks” nogrima, ļoti daudz cilvēku nokļuva okeānā, peldvestēs ūdenī vai pieķērās pie kādas kuģa atlūzas. Kā tev šķiet, vai šie cilvēki noslīka? Šie cilvēki nosala. Padomā, kāda bija ūdens temperatūra tad, kad kuģis saskrējās ar aisbergu. Padomā, kāda ir cilvēku ķermeņa temperatūra, kad viņus mirušus izvelk no ūdens. Cilvēku ķermeņa temperatūra bija tāda pati kā ūdenī. Aukstais ūdens atdzesēja viņu ķermeņus līdz zemai temperatūrai, un tāda temperatūra nav savienojama ar cilvēka dzīvību.

Runa ir par vidi, kurā tu atrodies, par cilvēkiem, kuri tev ir apkārt. Dievkalpojums, inkaunters, Bībeles skola, grupiņa, tavs personīgais laiks ar Dievu – tā ir vide, kuru mēs paši varam izvēlēties, un caur to Dievs aizskar un dod vēlmi. Tas nav apburtais loks, bet tās ir vienkāršas, elementāras lietas. Mēs jebko darām tad, kad ir iekšēja vēlme. Bet iekšēja vēlme mums nāk tikai tad, kad mēs izdarām elementāras lietas, kuras varbūt mums ne vienmēr gribas darīt, bet tās ir izdarāmas lietas. Tas ir tik vienkārši, kā piecelt savu pēcpusi un atnākt uz dievkalpojumu. Mēs katrs to varam. Ļoti svarīga ir kalpošana. Mums ir pamatprincipi: Bībele, lūgšana, draudze, kalpošana. Nebūs pareizi šajā gadījumā teikt, ka personīgās attiecības ar Dievu izšķir visu. “Ja tev ir personīgas attiecības ar Dievu, tad tev būs uguns un viss notiks.” Nav patiesība. Vai zini, kāpēc? Tāpēc, ka personīgas attiecības ar Dievu nav nemaz tik vienkārši uzturēt. Arī tur ir vajadzīga disciplīna. Cilvēki parasti lūdz tikai tad, kad viņiem ir slikti vai spiež īpaša vajadzība. Bet, ja tu gribi darīt pareizas lietas, tad pareizi ir regulāri lūgt un regulāri lasīt Bībeli. Tam ir vajadzīga disciplīna, tāpēc ir svarīgi būt komandā, kur ir tavs vadītājs un treneris. Tu pats labprātīgi izvēlies būt šajā komandā, šajā vidē, kur tu ļauj sevi koriģēt, un tieši tas tev palīdz darīt pareizas lietas. Cik ļoti svarīgi ir uzņemties kalpošanu! Piemēram, mūsu draudzes slavēšanas komandas bundzinieks spēlē bungas jau daudzus gadus, kopš draudzes pirmsākumiem. Viņam ne vienmēr ļoti gribas doties uz mēģinājumiem. Tas nav tikai par viņu. Mums visiem ir kaut kādi brīži, kad mēs kaut ko negribam, bet ir lietas, kuras mēs varam izdarīt arī tad, ja negribam. Tāpat ir lietas, kuras vienkārši nevaram izdarīt. Ja bundzinieks kādu dienu nolems, ka viņš vairs nekalpos un nesēdēs pie bungām, tajā dienā sāksies viņa ceļš uz elli. Protams, viņš to nekad nedarīs. Kādreiz katram var ienākt prātā visādas domas, kaut kādi gļuki. Šo ir labi zināt un saprast, jo tieši elementārs pienākums kalpošanā, kas liek tev būt Dieva klātbūtnē, ir tā vide, ko Dievs tev ir paredzējis, un tieši tur tu saņem Dieva pieskārienu. Piemēram, tieši otrais dievkalpojums svētdienā parasti man ir vislabākais, lai gan teorētiski esmu noguris. Kāpēc tā? Tāpēc, ka pirmā dievkalpojuma laikā esmu bijis Dieva klātbūtnē vairākas stundas.

Lai ietu uz priekšu un ieietu mūžīgajā dzīvībā, mums ir nepieciešams darīt pareizas lietas. Mēs nevēlamies kustēties, ja mums nav iekšējas vēlmes. Bet, ja iekšējas vēlmes nav, tā ir jādabū. To var dabūt elementārā veidā – Bībele, lūgšana, draudze un kalpošana. Ir jābūt šajā vidē. Ja jāsalīdzina, kas ir svarīgāk – personīgas attiecības ar Dievu vai komanda – zini, es teikšu, ka komanda. Personīgas attiecības ar Dievu cilvēkam var nebūt tieši tāpēc, ka nav, kam atskaitīties. Ir sakāmvārds ‘pagale viena nedeg’. Ticīgo draudzes gadījumā – pats Dievs ir mūsu vidū. Nevis tikai tavā lūgšanu kambarī, bet mūsu vidū. Dievs mums nemāca lūgt ‘mans Tēvs Debesīs’ bet gan ‘MŪSU Tēvs Debesīs’. Dievs ir tavs, mans un mūsu kopīgais Tēvs Debesīs. 

No 4. līdz 8. klasei es mācījos sporta skolā, lai kā arī man nepatika treniņi no rīta no plkst. 8:00 līdz plkst. 10:00, pēc tam mācību stundas, bet pēc tam mūs nelaida mājās pildīt mājasdarbus, jo mēs tos nepildījām. Turpat uz vietas bija skolotāja, un mēs pildījām mājasdarbus. Bieži pat neko nepildījām, kāds iedeva norakstīt, un no viņa visi norakstīja. Arī eksāmenos visus droši “vilka ārā”, jo mēs bijām tāda nedaudz priviliģēta sporta klase. Bet, diemžēl, no šīs klases gandrīz neviens normāls neizauga, kaut mūs ļoti dresēja. No rīta treniņš, pēc tam mācības, pēc tam pagarinātā grupa un vakarā vēl viens treniņš. Reāli dzenāja. Kā man nepatika celties tajos rītos, kā man nepatika skriet tos apļus, kā man nepatika skriet tos krosus. Ļoti reti bija kaut kas, kas man tur patika. Es vienkārši to darīju. Mamma teica, ka man tur ir jāiet, skolotāja teica, tad man tur ir jāiet. Visur, kur varēju, es griezu nost stūrus. Ja treneris neredzēja, es griezu nost stūrus. Es jau tur biju trenējies vairākus gadus, un bija reize, kad es atnācu un atkal čīkstēju, un treneris teica: “Ko tu vispār te dari?” Tas nebija tā, kā tagad, kad treneris nevar pateikt: “Ko tu te dari,” jo tu maksā naudu. Man nekas nebija jāmaksā, tā bija sporta skola, tas bija PSRS. Viņi gribēja no mums izaudzināt čempionus, kas pagodinās padomju valsti, kas pārstāvēs PSRS. Tāds bija viņu mērķis. Tādas bija visas sporta skolas. Viņš teica: “Ko tu vispār te dari?” Es tā padomāju – nu, man ir laba veselība. Jo tā patiešām bija, kopš es sportoju, mana veselība bija laba. Pirms tam man pastāvīgi bija klepus, iesnas, visādi bronhīti. Pēc tam, kad es sāku sportot, viss bija labi, veselība uzlabojās.

Bet šodien man jau ir 51 gads un iekšēja nepieciešamība skriet garus krosus. Darīt tieši to, kas man visvairāk riebās, tie garie gabali. Un sporta skola nebija baigi gudrā, tajā nebija pareizas nostādnes. Visus zem vienas plankas lika – mazāks vai lielāks, visiem viss vienādi. Nebija personīgas pieejas. Un garajos gabalos man trūka elpas, bija grūti tos noskriet. Bet es tos skrēju. Diendienā mēs tur bliezām. Ja bija tikai 6 km vai 8 km, tas bija labi. Bet bija arī 12 km gari gabali. Šodien manī ir vēlme un iekšēja vajadzība skriet garus gabalus. Es pat savējos esmu nomocījis. Viņi jau ir ar traumām, pie manis pat vairs nemaz nebrauc. Vienam celis, otram potīte. Un zini, es vēl skrēju pēc padomju laika stila – nav svarīgi, ka tu neesi iesildījies, nav svarīgi, ka tu neesi pieradis, davai no Siguldas līdz Līgatnei 17,5 km. Es jautāju: “Tu vari?” Viņš saka: “Jā, varu, ar mācītāju kopā, Jēzu Vārdā!” Kādi pēc tam bija cilvēki un kāds es pats biju! Mums vēl bija jābrauc uz līderu sapulci un pēc tam uz “Lido” paēst. Gribi kāpt ārā no mašīnas, un kājas tā kā nebūtu. Jau tajā pašā vakarā viss sāpēja, gandrīz nagi gāja nost. Mums ir viena draudzes māsa, kas vienmēr skries līdzi. Bija sniegs un putra, kājas grima ūdenī, viss slapjš, viņa visa sarkana, tāda knapi dzīva, bet viņa skries. Knapi dzīva, sirds kāpj ārā pa muti. Tagad vairs īsti neviens negrib ar mani skriet. Daži tik ir, kas varētu. Zini, kādi ir Siguldas kalniņi? Tagad vēl Līgatnes kalniņi ir nākuši klāt.

No rīta pamostoties man ir vajadzība palūgt Dievu. Reizēm nemaz nav vajadzība lūgt Dievu. Tās vienkārši nav, bet ir jāpalūdz. Reizēm nav nekādas vajadzības paskriet, bet vajag paskriet. Bet reizēm tu atver logu un redzi – labs laiks. Kā gribas paskriet! Un tu pilnīgi jūti, ka tev ir enerģija, kā gribas skriet. Un es to daru. No kurienes tas? No tā, ko manī iedzina no 4. līdz 8. klasei. Vēl šodien man ir vajadzība. No kurienes rodas iekšēja vēlme? No tā, ka tu kaut ko dari, no tā, ka tu ļauj kādam sevi piespiest. Šeit nav runa par negatīvām lietām, kad tevi kontrolē, bet, kad tu labprātīgi esi komandā un izmanto komandas priekšrocības, kas tevi stimulē. Jo tikai kopā mēs spējam gūt panākumus, jo tikai esot kopā Dieva Gars var darboties. Viņš tev dod vēlmi. Lūk, lai gurni apjozti un lāpas deg! Cik laba Rakstu vieta, draugi! Apjozti gurni nozīmē – iet neatkarīgi no tā, kā tu jūties, tad arī lāpa degs pēc tam. Bet mēs ejam tikai tad, kad mēs degam. Bet degam tikai tad, kad mēs iekurinām.

Lūk, ebreju sakāmvārds: Gudrais uzreiz dara to, ko muļķim agri vai vēlu tik un tā nāksies darīt, tikai piespiedu kārtā. Bet mēs labāk izmantojam draudzes priekšrocības, komandas priekšrocības un kopā panākam, ka mūsos ir šī vēlme. Un, kad tās nav, tad mums palīdz, lai tā būtu. Cilvēks un Dievs. Jēzus vienlaicīgi bija cilvēks un Dievs. Ir cilvēciskais faktors, un ir dievišķais faktors.

Un, pieaicinājis Savus divpadsmit mācekļus, Viņš tiem deva varu pār nešķīstiem gariem tos izdzīt un dziedināt visas sērgas un slimības. (Mateja evaņģēlijs 10:1)

Mācekļiem tika piešķirta vara, viņi kaut ko izjuta, viņi kaut ko arī piedzīvoja. Viņš pieaicināja Savus 12 mācekļus. Tie bija cilvēki, kas turējās kopā. Tur bija Jēzus ar komandu.

Tie divpadsmit saaicināja visus mācekļus [..] (Apustuļu darbi 6:2)

Kad sinedrijā pratināja apustuļus, viņi uzzināja, ka mācekļi bija bijuši kopā ar Jēzu. Tie bija nemācīti cilvēki, kas bija bijuši kopā ar Jēzu.

Kad viņi redzēja Pētera un Jāņa drošsirdību un noprata, ka tie ir nemācīti un vienkārši cilvēki, viņi brīnījās; viņi arī uzzināja, ka tie bijuši kopā ar Jēzu. (Apustuļu darbi 4:13)

No kurienes tādi brīnumi, no kurienes tāds spēks? Viņi bija bijuši kopā ar Jēzu, un muti viņiem aizbāzt nevarēja, apturēt viņus nevarēja. Viņos bija uguns. Viņi bija kopā ne tikai ar Jēzu, bet kopā savā grupā, kopā savā komandā. Vide. Ja tu esi reliģiskā, aukstā draudzē, arī pats tāds kļūsi. Pareiza vide nenozīmē, ka tev ir kaut kas šausmīgi jājūt. Pareizā vide ir draudze ar mērķiem – Ejiet un dariet par mācekļiem visas tautas – ne tikai vārdos, bet arī darbos. Un draudze to dara, tā iet šajā virzienā, un tu esi tur. Un tur ir tā vide, kurā Dievs rada tevī vēlmi kalpot, vēlmi darīt pareizas lietas, un tev nebūs jāveic piespiedu darbi. Tu pats darīsi aiz laba prāta, jo Gara auglis ir labprātība.

Kad Vasarsvētku diena bija atnākusi, visi bija sapulcējušies vienā vietā. (Apustuļu darbi 2:1)

Svētā Gara nākšana virs zemes. Uz kāda pamata Svētais Gars iededzināja mācekļus? Uz kāda pamata atnāca Svētais Gars kā uguns liesmas un Pēteris sludināja, un tūkstoši atgriezās pie Kristus? Viņi visu pasauli apgrieza kājām gaisā. Kā radās šī vēlme, šis spēks un svaidījums, kas pēkšņi parādījās pie mācekļiem? Tie bija tie paši mācekļi, kuri vienmēr bija bijuši kopā ar Kristu un savā starpā mācībā. Lūk, vide, kurā Dievs darbojas; lūk, vide, kurā Dievs dod tev vēlmi; lūk, vide, kas rada vēlmi darīt pareizus darbus. Un, darot pareizus darbus, tevī rodas vēlme DARĪT.

Un piepeši no debesīm nāca rūkoņa, it kā stiprs vējš pūstu, un piepildīja visu namu, kur tie sēdēja, un viņiem parādījās it kā uguns mēles, kas sadalījās un nolaidās uz ikvienu no tiem, un visi tika piepildīti ar Svēto Garu un sāka runāt citās mēlēs, kā Gars tiem deva izrunāt. (Apustuļu darbi 2:2-4)

Uz kāda pamata? Ir Dieva pieskāriens, un ir cilvēku veidota sapulce. Cilvēku veidots dievkalpojums, nevis vienkārši bars, bet pēc tā, kā Dievs ir nolicis – konkrēts laiks, konkrēta vieta, kur sapulcēties.

“[..] Bet palieciet jūs pilsētā, līdz kamēr tiksit apģērbti ar spēku no augšienes.” (Lūkas evaņģēlijs 24:49)

Debesu Tēvs, es Tevi lūdzu, caur Savu Svēto Garu pieskaries šodien! Pieskaries, iededzini sirdis, izsper no komforta zonas! Bet kā tad ar Jēzu, kā ar Pāvilu? Tie taču bija cilvēki. Jēzus, vienlaicīgi cilvēks un Dievs, cilvēki, kuriem nevajadzēja nekādu motivāciju. Tā nav patiesība. Jēzus, pirms gāja pie krusta, izdarīja darbu. Mērķi, kāpēc Viņš atnāca – sagatavot mācekļus un nomirt pie krusta. Viņš gāja Ģetzemanes dārzā Dievu pielūgt, un Viņam bija bail. Viņam bija grūti, un Viņam bija vajadzīgas lūgšanas. Tad viņš paņēma līdzi Pēteri, Jāni un Jēkabu – Cebedeja dēlus un teica: “Palieciet ar Mani, Man ir bail, palieciet ar Mani, kamēr Es lūgšu Dievu.” Zini, viņi nebija nekādi lielie atbalstītāji, viņi nebija nekādi lielie palīgi. Viņi paši pēc tam Jēzu atstāja. No viņiem nebija lielas jēgas, un tomēr viņi savu izpildīja. Jēzum bija svarīgi, ka ar Viņu kopā ir Viņa komanda. Draugs, komandā ir spēks. Arī mans spēks ir jūsos. Tikai tajā vien, ka mēs esam kopā. Un nevis tāpēc, ka vienkārši izdomājam būt kopā, bet tāpēc, ka Dievs tā ir iekārtojis, jo Viņš ir galva, un mēs esam Viņa miesa.

Apustuļu darbu 9. nodaļā ir rakstīts, kā Sauls sastapās ar Dievu uz Damaskas ceļa. Viņš bija draudzes vajātājs un ļauns cilvēks, Dieva pretinieks, kristiešu pretinieks. Viņš sastapās ar Kristu, spoža gaisma viņu apspīdēja, viņš nokrita pie zemes un piedzima no augšienes. Uz dažām dienām viņš kļuva akls no Dieva slavas un godības. Tas bija piedzīvojums un reāls iemesls, kāpēc viņš kalpoja Dievam. Piedzīvojums. Bet vai tiešām Pāvilam pietika ar šo piedzīvojumu? Lasām tālāk. Mēs tā domājam: “Es piedzīvoju Dievu, Dievs mani aizskāra, un ar to man pietiek.” Nē, ir otra puse, cilvēcīgā puse.

[..] Viņš palika dažas dienas pie mācekļiem Damaskā. (Apustuļu darbi 9:19)

Viņš bija draudzē. Apustuļu darbu 22. nodaļā ir šis pats stāsts, tikai detalizētāks. Un te ir cita aina. Ananija, kāds dievbijīgs vīrs, draudzes līderis, apmeklēja Saulu, uzlika viņam rokas, un viņš kļuva atkal redzīgs. Tu domā, ka Sauls pats aizgāja kalpot Dievam? Nekā tamlīdzīga! “Oi, es pats piedzīvoju Dievu kaut kādā sētmalē un sāku kalpot Dievam!” Draugi, tā nemēdz būt! “Man skolotājus nevajag, man draudzi nevajag, es pats sev esmu skolotājs, un es esmu gudrāks par visiem skolotājiem.” Tādi cilvēki no Dieva var saņemt tādus brīnumus, ka beigu beigās stāv un gaida Jēzus otro atnākšanu baltos paltrakos uz tilta Liepājā. Tas ir reāls gadījums, kad vesela draudze stāvēja uz tilta un gaidīja, kad nāks Jēzus. Jo viņiem pašiem Dievs visu pasaka. Bet Bībele saka, ka neviens to stundu nezina. Neviens, kā vien Tēvs. Draudze ir svarīga, mēs esam draudzes daļa. Mēs kā vietējā draudze esam arī visas pasaules draudzes daļa. Un katrs no mums ir savas draudzes daļa. Un tieši tur Dievs aizskar, un tieši tur Dievs dod vēlmi darīt pareizas lietas. Tieši tā mēs spējam izdarīt pareizas lietas, kuras negribas darīt, bet kuras nevar nedarīt, jo citādi būs kā cilvēkam ar vienu talentu, kurš to nepavairoja un nonāca pazušanā.

“Atnāca pie manis [Ananija], nostājās un man sacīja: brāli Saul, raugies uz augšu! [..]” (Apustuļu darbi 22:13)

Konkrēts cilvēks, konkrēts kristiešu līderis viņu audzina un saka: “Uz augšu skaties, uz augšu skaties!” “Un tanī pašā brīdī es varēju visu redzēt,” Pāvils saka. Pēc tam Ananija sacīja:

“Mūsu tēvu Dievs tevi izredzējis,  lai tu atzītu Viņa prātu, redzētu Taisno un dzirdētu balsi no Viņa mutes, lai tu kļūtu Viņa liecinieks, kas visu ļaužu priekšā liecinātu, ka to esi redzējis un dzirdējis.” (Apustuļu darbi 22:14-15)

Tevi Dievs ir izredzējis, lai tu būtu Viņa kalpotājs, lai tu būtu Viņa evaņģēlists.

“Un ko tu tagad vēl vilcinies? [..]” (Apustuļu darbi 22:16)

Ananija jautāja: “Ko tu vēl vilcinies? Ko tu guli?” Draugi, Pāvils pats neizsprāga kalpot. Viņš piedzīvoja Dievu. Viņš pat nezināja, kas tas tāds ir: “Kas ar mani notiek, kas Tu esi, Kungs?” “Esmu Jēzus, ko tu vajā,” Jēzus atbildēja. Pāvils kļuva akls. Atnāca draudzes cilvēki ar savu mācību, ar saviem līderiem un pateica: “Ko tu guli? Celies augšā, liecies kristīties un nomazgā savus grēkus! Izej inkaunteru, izej Bībeles skolu, palīdzi savai grupiņai un uzņemies kādu pienākumu, apmeklē katru dievkalpojumu, stāsti cilvēkiem par Kristu!” Jēzus saka: “Es tevi esmu izredzējis, lai tu būtu Mans liecinieks!” Tie bija cilvēki. Bet mums šķiet, ka Pāvils piedzīvoja Dievu un viss, ar to viņam pietika. Draugi, ar to nepietiek. Piemēram, man ir savi saskares punkti ar Dievu caur cilvēkiem, kuri ir izmainījuši manu kalpošanu. Arī tas, ka mēs tagad esam šeit, arī tas, ka esmu atvēris draudzi Rīgā, nav nejaušība, un šeit vienmēr ir darbojušies abi faktori, gan cilvēcīgais, gan dievišķais. Es to neesmu darījis bez Dieva pamudinājuma, bet Dieva pamudinājums gandrīz vienmēr ir atnācis caur konkrētu draudzes cilvēku darbību, kādiem veidotiem pasākumiem vai tamlīdzīgi, īsāk sakot, esot Kristus miesā.

Mani saskarsmes punkti ar Dievu caur cilvēkiem. Piemēram, kāpēc ir šī draudze “Kristus Pasaulei”? Kāpēc tā ir atvērta Rīgā? Tam ir iemesls, kāpēc manī bija vēlme to darīt. Sākotnēji es vairākas reizes izbraucu visas Latvijas pilsētas, 20 vai vairāk Igaunijas pilsētas un apmēram 60-70 Ukrainas pilsētas. Tieši Ukrainā esot, manī iekšēji parādījās stipra vēlme, pārliecība, ka man ir jādibina draudze Rīgā un jādibina kā mājas grupu draudze ar vīziju G12. No kurienes šī draudze? No iekšējas vēlmes, ko iedeva Dievs. Kā Viņš iedeva? Draugi, es visus šos mēnešus, kamēr biju Ukrainā, nepārtraukti biju dažādās draudzēs, un daudzas no tām bija megadraudzes. Es biju kopā ar mācītājiem, pēc katra dievkalpojuma vienmēr bija vakariņas un pēc tam brokastis, un ļoti daudz sadraudzību ar mācītājiem. Ar veiksmīgiem mācītājiem. Tas pats Andrejs Tiščenko arī bija viens no viņiem. Dievkalpojumi bija katru dienu, nebija tikai svētdienā. Pa vairākiem dievkalpojumiem dienā varēja būt. Es nepārtraukti biju Dieva klātbūtnes vidē, kas tiešām ir auglīga vide. Un pēkšņi man Dievs teica: “Tev jāatver draudze Rīgā.” Kas tev nav skaidrs? Ar tevi Dievs pats runā un dod vēlmes? Neko Viņš tev nedod, tie būs tikai tavi instinkti, bezjēdzīgas vēlmes, sajūtas un emocijas. Drīz būs pavasaris, un tā globālā sasilšana ir tik traki aizkavējusies, ka nu nekādīgi netiekam vaļā no sniega, puteņa un aukstuma. Bet pavasaris būs, un suņu laiks būs. Modīsies mežonīgie kaķi. Ne visi, bet ir īpaša suga, kas noteikti pamodīsies. Un parādīsies dažādas vajadzības un trakas idejas. Būs suņu laiks, modīsies instinkti un dažādas vēlmes, un cilvēki rīkosies tikai tāpēc, ka viņos ir šīs vajadzības. Tāpēc rūpējies, ka tevī ir vajadzība un uguns no Svētā Gara. Esi tādā vidē, kurā Dievs tevi iededzina.

 Lai jūsu gurni ir apjozti, un jūsu lāpas lai deg. (Lūkas evaņģēlijs 12:35)

Dieva uguns nav kaut kas pats par sevi saprotams. Kāpēc es braucu pa Ukrainu un pa Latviju? Klausies, ir cilvēciskais faktors un dievišķais faktors. Mans mācītājs bija atgriezies no Pensakolas, draudzes Braunsvilā, kur izcēlās atmoda. Un tieši tajā dienā tā sākās, kad Stīvs Hils sludināja. Miljoniem cilvēku izgāja cauri šai draudzei, piedzīvoja atsvaidzinājumu un Svētā Gara izliešanos, kā Vasarsvētku dienā. Šad tad, ik pa laikam kaut kas tāds notiek. Ja man jautātu, vai es gribu, lai mūsu draudzē kaut kas tāds notiek, es teiktu, ka laikam nevēlos to mūsu draudzē. Kāpēc? Dievs šad tad izvēlās vienu draudzi, lai iededzinātu, atsvaidzinātu citus. Uz turieni brauc no visām pasaules malām, kā uz Tallinu. Un no tās draudzes nekas nepaliek pēc tam pāri. Arī Pensakolā, tur gan palika draudze, bet kalpotāji, draudze nevar augt, nevar strādāt, ja viņi tikai nepārtraukti kalpo ciemiņiem, izdalot Svēto Garu. Jā, tā ir tāda kalpošana, bet tas neveicina pašas draudzes izaugšanu. Mēs labāk aizbraucam un paņemam kaut kur. Vai es pats aizbraucu, paņemu un atvedu šeit, viss kārtībā. Tas nekur neved pašu draudzi, bet, ja Dievs tā liks, tad neko darīt, darīsim tā. Padomā, atmoda, cilvēki nāk katru dienu, no rītiem rindas, simtiem cilvēku stāv, lai tiktu baznīcā. Mēs jau paši knapi tiekam galā šeit. Un, kas būtu, ja tūkstoši brauktu pie mums? Mums taču labi tāpat. Ja Dievs tā darītu, mēs to darītu, protams, bet cilvēcīgi es to negribu. Tas nebūtu tas, ko mēs gribētu. Mēs pirmkārt ceļam draudzi. Un tā ir Dieva griba.

Lūk, mans mācītājs toreiz pabija Pensakolā, piedzīvoja Dievu, atbrauca mājās un sāka rīkot līdzīgus pasākumus. Viņš sāka rīkot evaņģelizācijas un uzaicināja pašu Stīvu Hilu, un bija brīnišķīgi dievkalpojumi. Tiešām, tur bija daudz cilvēku, un visas draudzes sadarbojās, un viss notika. Arī es piedzīvoju Dievu tajā dievkalpojumā. Manā priekšā bija cilvēks, no kura es varēju mācīties, ka vajag sludināt. Vajag vienkārši sludināt. Vajag pulcēt cilvēkus un sludināt, vajag lūgt par slimiem, vajag likt rokas virsū, lai viņi krīt zemē. Pirmās reizes, kad krita zemē, lūk, tas ir tas īstais! Es to redzēju pats sev priekšā. Mācītājs no kanceles vienreiz draudzē par to sludināja un man iedeva Reinharda Bonkes grāmatu “Evaņģelizācija ar uguni”. Vau! Izlasīju un darīju to pašu, ko Bonke, darīju to pašu, ko Stīvs Hils, es kļuvu par evaņģēlistu. Dievs aicināja. Caur ko Dievs aicināja? Kā Dievs deva vēlmi? Esot pareizā, konkrētā vidē. Tādā vidē, lūk, Dievs darbojas. Dievs nav kaut kur tālu, abstrakti, Viņš ir tepat blakus, brīnums ir tepat blakus. Cilvēki bieži brauc uz ārzemēm kaut ko meklēt, viņi aicina viessludinātājus no kaut kurienes. Viņi atradīs kaut ko īpašu? Tas brīnums ir mums tepat blakus. Piemēram, Aleksejs Ļedjajevs, kuru latviešu mācītāji ne pārāk atzīst, bet pie viņa regulāri brauc cilvēki no tālām zemēm – viņu satikt, redzēt šo cilvēku. Viņš ir leģenda. Es jebkurā brīdī varu viņam piezvanīt. Kas tur tāds īpašs? Ir īpašs, tepat blakus. Nav nekur tālu jāmeklē. Mēs vienkārši nenovērtējam.

Cilvēcīgais faktors. Piemēram, inkaunterā cilvēki piedzīvo Dievu, sajūt Dievu, viņiem rodas vēlme kalpot. Inkaunterā viņi raksta mīlestības vēstuli, bet tā jāatdod trīs dienu laikā. Ja tu neatdosi trīs dienu laikā, ar katru dienu tev arvien mazāk gribēsies to atdot. Tev sāks likties, ko tu tur vispār sarakstīji, priekš kam to vajag. Tu biji svaidījumā, tu biji vietā, kur Dievs aizskar, un tu to uzrakstīji, tu izdarīji pareizu lietu. Bet šī iekšējā uguns kādu brīdi ir kā motivācija, un pēc brīža tā noplok. Tāpēc ir svarīgi, ka tu esi sistēmā. Tu esi draudzē ar mērķiem un vīziju. Tev ir tavi treneri, tev ir komanda, tāpat kā Jēzum bija komanda. Viņš pats teica palikt ar Viņu nomodā. Viņam bija svarīgi, ka mācekļi ir kopā ar Viņu, lai Viņš varētu aiziet pie krusta. Viņam vajadzēja, lai mācekļi ir kopā ar Viņu. Viņi Viņu stiprināja. Mēs esam spēks. Draudze ir spēks. Šeit ir Dievs. Mēs meklējam Dievu tur vai tur, meklējam, braucam. Bet draudze “Kristus Pasaulei” ir pietiekami izglītota, viss ir normāli, mēs nekur lieki nebraucam. Lūk, kāpēc mūs negrib saprast! Lūk, kāpēc mums pat bieži uzbrūk! Mēs esam stipri. Mēs traucējam. Mēs ielaužamies viņu teritorijās. Mēs rādām piemēru, kādai jābūt draudzei. Dievs darbojas mūsu vidū īpašā veidā. Mēs izdarām to, ko citi gadiem Latvijā nevar izdarīt, bet mēs to izdarām. To ne es, bet mēs izdarām. Viņi skatās, kas tas par zaļknābi atnācis. Viņi reāli tā arī pasaka. Kas tas tāds? Nu, piedodiet, Dievs ir mūsu vidū. Kāpēc Viņš ir mūsu vidū? Mēs esam draudze ar disciplīnu, ar struktūru, ar saviem treneriem. Mēs gribam, lai Dieva uguns ir mūsos, un mēs izmantojam visas draudzes priekšrocības. Mēs ļaujam sev iedot pendeli, mēs pieņemam kritiku no mācītāja un līderiem, mēs esam grupu struktūrā, mēs esam neiznīcināmi. Nekāds online neaizstās draudzes dzīvi. Uz kādu laiku, vienīgais. Cilvēks un Dievs. Kā izdarīt pareizas lietas, kuras negribas darīt? Tu guvi atbildi, kā to izdarīt.

Lai jūsu gurni ir apjozti, un jūsu lāpas lai deg. (Lūkas evaņģēlijs 12:35)

Pagrieziena punkti. Apmēram divpadsmit gadus atpakaļ viesnīcā “Maritim” tikko bija iesākusies draudze “Kristus Pasaulei”, tur mēs sarīkojām konferenci. Sarīkojām slavēšanu, sanāca cilvēki. Un es pateicu: “Mēs slavēsim tik ilgi, kamēr atnāks Dievs.” Tas bija pats draudzes sākums. Un doma bija tāda, lai Viņš atnāk sajūtamā veidā. Un tad mēs slavējām stundu vai divas, es neatceros. Reāli slavējām, zini, vienkārši uzaicinātie cilvēki aizgāja prom. Nu, kurš to var izturēt? Turklāt mūsu slavēšana bija briesmīga. Bet no sirds. Tu vienkārši slavē, tu vienkārši dziedi, tu vienkārši lūdz, un pagāja laiks un atnāca Dieva klātbūtne sajūtamā veidā, gaiss kļuva biezs, kāds kaut kur aizmugurē nokrita zem krēsliem, viena no kalpotājām pēkšņi sāka skriet uz vietas. Kaut kādas dīvainas lietas sāka notikt. Un viņa skrēja, skrēja, un viņai mēle tāda gara, un es nodomāju, kā cilvēkam var būt tik gara mēle, tā kā sunim. Tad Dieva vārds tika sludināts un notika aizlūgšanas, un velni gāja ārā. Tāds piedzīvojums bija. Mēs paši veidojam vidi, kurā darboties. Lūk, kāpēc pēc svētdienas dievkalpojuma tu jūties citādāk nekā citās dienās. Protams, ne vienmēr der tāds veids, ka gaidīsim, kad atnāks Dievs sajūtamā veidā, bet attiecīgam brīdim toreiz tas bija pareizi. Mēs zinām, ka Dievs nav sajūtās. Dievs atnāk, Dievs stiprina, Dievs darbojas katrā dievkalpojumā, katrā grupiņā, katrā tavā darbībā, ko tu dari Viņam. Tagad mums nav jāsaka, ka mēs slavēsim, kamēr Viņš atnāks, jo Viņš ir šeit.

“Ko jūs Mani saucat: Kungs, Kungs! – bet nedarāt, ko Es saku?” (Lūkas evaņģēlijs 6:46)

Ko jūs kaifojat, krataties un daraties? Tas ir pieskāriens, tas ir īslaicīgi. Bet kas būs pēc tam? Pagrieziena punkti, tādi kā inkaunters. Es izgāju inkaunteru ar domu, ka arī Latvijā mums tādi jāievieš. Kopā ar sievu speciāli aizbraucu uz Vāciju pie draugiem. Mēs tikām uzņemti, trīs dienas inkaunters bija, tur bija kalpotāji, tur bija sistēma, tur viss notika. Es reāli piedzīvoju Dievu. Man reāli gribējās vēl vairāk kalpot, bet tas bija tikai dažas dienas. Šādi piedzīvojumi mums palīdz darīt. Iekšējs piedzīvojums dod vēlmi un palīdz darīt Dieva lietas. Bet tie ir īslaicīgi pieskārieni. Ilgtermiņā vajadzīga draudze un draudzes kalpošana. Un tajā gadījumā mans pagrieziena punkts bija inkaunters, tie bija cilvēki, kas kalpoja mums. Tā bija reāla draudze, reāli cilvēki. Tas notika Berlīnē, vispasaules Vasarsvētku konferencē ar Sandeju Adeladži, Reinhardu Bonki, kas tik tur nebija. Es tur tā piedzīvoju Dievu, ka trīs dienas nevarēju kājās nostāvēt. Es neko tādu nebiju piedzīvojis. No augšas piedzimšanu biju piedzīvojis, un tas mani satricināja līdzīgi, biju noreibis. Mēs pie viesnīcas sadevāmies rokās un lūdzām Dievu, un kritām gar zemi. Gājām klāt svešiem cilvēkiem, bija baigā sajūta – ekstāze. Tie bija Vasarsvētki, tas bija piedzīvojums, varbūt tās bija Svētā Gara kristības. Tu zini, kā gribas kalpot pēc tam? Katram gribas stāstīt par Dievu. Kur es to piedzīvoju? Tā bija rūpīgi izplānota konference, finansiāli apjomīgs, dārgs pasākums, cilvēku organizēts, Dieva vadībā. Kā izdarīt lietas, kuras negribas darīt? Mēs darām tad, kad ir vēlme, un tad, ka esam pareizā vidē un darām pareizas lietas.

Lai jūsu gurni ir apjozti, un jūsu lāpas lai deg. (Lūkas evaņģēlijs 12:35)

Tajā reizē, kad mēs nolēmām pumpēt, kamēr atnāks Svētais Gars, es domāju, ka Viņš jau bija atnācis, tikai mēs gribējām Viņu sajust. Mēs arī sajutām, Dievs ļāva. Bet, kad Viņš atnāks, tas nebūs tā, ka es tikai to jūtu. Man ir bijušas tādas reizes, kad es sludinu un pēkšņi jūtu, ka nāk liels svaidījums. Es draudzes priekšā nokritu zemē un gulēju. Un man bija tāda sajūta, ka visi guļ zemē, visi to jūt. Beigās izrādījās, ka es vienīgais. Cilvēki vienkārši sēdēja un skatījās. Bet toreiz, atceros, kad Svētais Gars atnāca, tad visi to sajuta. Laikam ir individuālas reizes un ir kopīgas reizes.

Lai Tev slava, Kungs! Apgaismo katru, lai Tava godība apgaismo katru, Jēzus Kristus Vārdā! Lai Tava uguns deg! Svaidi, iepriecini, samīļo, vadi, pieskaries, lai aiziet slimības, depresija, vientulība, Jēzus Kristus Vārdā! Lai aiziet kūtrums, nesapratne, lai nāk Tava gudrība, Tava slava, Tava gaisma un Tava godība tagad, Jēzus Vārdā! Lai nāk Tava godība pār mūsu valsti, pār Latvijas draudzēm, lai nāk Tava godība pār katru mājas grupiņu draudzē “Kristus Pasaulei”, lai nāk Tava godība pār katru draudzi Latvijā. Dievs, svētī Latviju, Kungs! Lai Tava draudze atspīd, atmirdz, lai iedegās, lai iekarst. Kad Tu iededzini, Dievs, mēs pieņemam Tavu uguni, un lai Tava slava izlīst, lai brūk visa ļaunuma impērija, Jēzus Kristus Vārdā! Āmen!


Mācītāja Mārča Jencīša sprediķi “Cilvēks un Dievs” pierakstīja un rediģēja draudzes “Kristus Pasaulei” redakcija

Ticība, cerība, mīlestība

Publicēja 2021. gada 16. marts 11:13Līga Paņina

Ziņas datums 16.03.21.

Šodienas svētrunas tēma ir „Ticība, cerība, mīlestība”. Katrs ir lasījis šo Bībeles rakstvietu.

Tā nu paliek ticība, cerība, mīlestība, šās trīs; bet lielākā no tām ir mīlestība.” (1. Korintiešiem 13:13)

Ticība, cerība un mīlestība. Vai tu esi domājis, kāpēc šie trīs vārdi ir minēti vienā teikumā, vienā pantā? Tās ir savā starpā ļoti saistītas un tajā pašā laikā atšķirīgas lietas. Tāpat kā svētā Trīsvienība, kas cita bez citas nespēj būt. Noskaidrosim sīkāk, kas ir cerība, ticība un mīlestība un kāpēc tās ir tik saistītas, kāpēc tās visas ir tik būtiskas un ārkārtīgi svarīgas mūsu ticības dzīvē. Cerība ir kāda rezultāta sagaidīšana, pasīva sagaidīšana. Ticība ir stipra pārliecība par neredzamām lietām. Cerība ir neredzamo lietu sagaidīšana, bet ticība vairāk ir saistīta ar aktīvu darbošanos. Ja cerība kaut ko pasīvi gaida, tad ticība dodas gaidāmā virzienā, strādā. Tajā pašā laikā mīlestība nosaka vadlīnijas, par ko mums būs cerēt un par ko mums būs ticēt. Par ko ticēt, kurā virzienā doties, ko sapņot, kur virzīties – to nosaka mīlestība.

Jēzus saka, ka ir divi svarīgākie baušļi – mīli Dievu un savu tuvāko kā sevi pašu. Mūsu cerībām ir jābūt saistītām ar Bībeles normām. Ja es ko vēlos nākotnē, savā dzīvē, tam būtu jābūt saskaņotam ar Bībeles normām, ar Dieva prātu. Ja es par kaut ko ticu un cerēto vēlos sasniegt, esmu pārliecināts par to un strādāju šajā virzienā, tad tam jābūt saskaņotam ar Dieva gribu. Tā ir mīlestība, un Dievs ir mīlestība. Viņa vārds nav šķirams no Viņa paša. Viņš ir mīlestība un Viņa vārds pauž mīlestības baušļus. Kā mīlēt cilvēkus, kā mīlēt Dievu un kā vispār šeit virs zemes dzīvot, kā izturēties, nosaka ticība, cerība un mīlestība. Ticība nespēj bez cerības, cerība nespēj bez ticības un cerībai un ticībai kopā ņemtām nav nekādas jēgas bez mīlestības, bez Dieva akcepta. Ticībai ir spēks, ticībai ir ļoti liels spēks, cerībai arī ir ļoti liels spēks, un mīlestība ir pāri visam. Mīlestība satur kopā to, uz ko mēs ceram, un dod jēgu tam, kam mēs ticam.

Un, ja es pravietotu un ja es zinātu visus noslēpumus un atziņas dziļumus, un ja man būtu pilnīga ticība, ka varētu kalnus pārcelt, bet nebūtu mīlestības, tad es neesmu nekas. (1. Korintiešiem 13:2)

Pāvils saka, ka viņa ticībai un cerībai bez mīlestības jeb bez Dieva gribas nav jēgas, viņš nav nekas.

Bet Mans taisnais no ticības dzīvos, bet uz to, kas atkāpjas, Manai dvēselei nav labs prāts.” (Ebrejiem 10:38 )

Patiesības vārdā, Dieva spēkā; ar taisnības ieročiem pa labi un kreisi.” (2. Korintiešiem 6:7)

No ticības taisnais dzīvos, bet ticības pirmsākums ir cerība. Vispirms ir cerība, un pēc tam seko ticība. Ticība vēlamajam, ticība jeb darbība cerības virzienā, un pāri visam ir mīlestība. Mēs dzīvojam nevis tajā, ko mēs redzam, bet tajā, kam ticam. Ja mēs šodien skatāmies uz to, kas notiek pasaulē, lielākā daļa no visā tā, ko mums globālu valdību uzdevumā pasniedz jeb iebaro mediji, nav patiesība. Ne viss ir tik bezcerīgi, ne viss ir tik slikti, kā mums stāsta, ir labāk. Pozitīva informācija dod cerību, cerība dod ticību jeb rada darbību pareizā virzienā. Mēs vēlamies dzīvot saskaņā ar Dieva gribu, mēs vēlamies darīt mīlestības darbus gan pret Dievu, gan pret cilvēkiem, taču, ja nav cerības, tad zūd motivācija darīt labus darbus. Ja viss ir nolemts un viss ir tā, kā mediji prognozē, piemēram, kovids ar daudziem paveidiem, katram paveidam pa potei, tad mums nav cerības. Ja viss ir tā, ka mums ir jāiebarikādējas savos dzīvokļos, ja viss ir tā, ka mums jāatsakās no savas valsts, no savas Satversmes, ja viss tiešām ir tā, tad mums zūd motivācija rīkoties, zūd motivācija dzīvot, un cilvēki arī izbeidz dzīvi pašnāvībā, un tā ir lieta, par ko mediji mums neziņo. Mediji ziņo tikai par vienu slimību, bet cilvēki mirst no daudz un dažādām slimībām. Viss šķiet bezcerīgi, tomēr, ja mēs dzirdam pozitīvas ziņas, tas dod spēku un motivāciju turpināt dzīvot un uzvarēt.

Jo viss, kas ir dzimis no Dieva, uzvar pasauli, un šī ir tā uzvara, kas uzvarējusi pasauli – mūsu ticība. (1. Jāņa 5:4)

Cerība dod ticību. Ticība dod rezultātu. Ja mēs ticam, ka Dievs svētīs Latviju, ja mēs ceram, ja mūsu cerība nav zudusi, ja mēs turpinām strādāt šajā virzienā, tad Dievs svētīs Latviju. Ja mēs ticam dziedināšanai savai miesai, ticam par labklājību, finansiālu svētību savā dzīvē, ja mēs to redzam un darbojamies tajā virzienā, tad būs rezultāts. Tu esi svētīts, jo uzvar tieši ticība, un ticība nevar būt bez cerības. Tieši tāpat cerība un ticība bez mīlestības nedarbojas, tās iet nepareizā virzienā. Kāpēc cilvēki iet uz darbu? Tāpēc, ka viņi zina, ka saņems algu, līdzekļus, kas ir nepieciešami, lai varētu baudīt komfortu un elementāri izdzīvot. Tas, ka tu saņemsi algu, ir cerība un ticība, tās ir zināšanas. Cerība ir saistīta ar zināšanām. Bībelē ir minēta cerība iemantot mūžīgo dzīvību. Tu apliecini, ka esi glābts un tev pieder mūžīgā dzīvība, bet tev ir jāaiziet līdz galam, lai iemantotu mūžīgo dzīvību, tev ir cerība. Tas tevi motivē dzīvot saskaņā ar Dieva gribu, jo tu zini Dieva gribu un Dieva prātu. Ja tu nemeklē Dievu, ja regulāri neesi dievkalpojumos, grupiņās, ja tu nepraktizē savu lūgšanu dzīvi, tad tev arī nav cerības. Ja tev ir cerība par mūžīgo dzīvību, tu ievēro desmit baušļus. Tu tik ļoti mīli Dievu un cilvēkus, ka vienkārši dari labus darbus. Piemēram, es esmu dzīvs tikai tāpēc, ka man bija zināšanas par elli. Cilvēkiem nedrīkst stāstīt par elli, jo tas viņus traumē? Cilvēkiem vajag stāstīt par elli, jo tas viņus glābj. Tas izglāba manu dzīvību, kad es nespēju ne dzīvot, ne mirt. Tas, kas mani ļoti spēcīgi atturēja nomirt, atturēja no pašnāvības, bija bailes no elles. Drīz būs 21 gads, kopš Dievs mani izglāba, tā diena bija 17. marts. Tas ir saistīts ar cerību, ka ir mūžīgā dzīvība, ka dzīve nebeidzas tikai ar šīs zemes dzīvi, ka ir arī kaut kas pēc nāves, ka ir elle un Debesis un tikai Jēzus Kristus glābj. Zināšanas manī radīja cerību, cerība radīja ticību saukt uz Dievu, un es sāku lūgt Dievu, un šādi parādījās ticība. Šī cerība tika segta ar ticību, un Dievs atbildēja uz manu lūgšanu. Ja Dievs man teica apmeklēt dievkalpojumus, es apmeklēšu dievkalpojumus. Ja Dievs teica lasīt Bībeli katru dienu, tad es daru to. Visu, ko lasu Dieva vārdā, es cenšos realizēt savā dzīvē. Ticība, cerība un mīlestība. Zināšanas dod cerību, cerība dod ticību, un mīlestība ir tas, pēc kā mēs vadāmies, pēc Dieva principiem. Vai tu saproti, ko tev mācītājs šodien grib pateikt? Cik svarīgi ir cerēt, cik svarīga ir cerība un cik svarīgi mums ir dot cilvēkiem cerību. Elementāras zināšanas, kas man izglāba dzīvību. Reāli dzīvību, ne tikai mūžīgo dzīvību, bet vispār dzīvību.

Man ir Jēkaba Barkāna grāmatiņa „Noklusētās sāpes”. Barkāns tulkojumā nozīmē ‘priestera dēls’, tas ir ebreju uzvārds. Es nesen ievietoju citātu ar Jēkaba Barkāna vārdiem: „Mēs vairāk baidījāmies no latviešiem, nekā no vāciešiem.” Man atrakstīja pateicību par viņa citātu. Viņš aizgāja mūžībā 2020. gada beigās un īsi pēc tam arī viņa kundze, viņi nodzīvoja ilgu mūžu. Viņš pārdzīvoja holokaustu. Jēkabs Barkāns dzīvoja Krāslavā, un tajā laikā viņš bija padsmit gadus vecs. Mainījās varas, padomju vara nomainīja fašistiskās Vācijas varu, tas notika arī Krāslavā, un tajā laikā tur dzīvoja 5000 iedzīvotāju, 1500 no tiem bija ebreji, tātad 1/3 daļa. Izdzīvoja tikai Jēkabs Barkāns ar savu ģimeni, visus pārējos nogalināja. Šī grāmata ir mūsu pašu cilvēku dzīvas liecības, ko viņi paši ir piedzīvojuši. Viņš šajā grāmatā raksta, ka praktiski visus ebrejus iznīcināja latvieši paši. Viņiem bija pavēle, ja paši netika galā, tad izsauca no Rīgas papildspēkus, un arī tie bija latvieši. Padomāsim, pie kādas tautas mēs paši piederam. No kā visvairāk ir jābaidās šodien? No Bila Geitsa, no Sorosa, no ASV, no Pasaules Veselības Organizācijas, no vakcīnām? No latviešiem jābaidās. Kad pie tava skaistumkopšanas salona no rīta ir pēdas, kur kāds stukačs ir skatījies pa logu, vai tu nestrādā. Lūk, no kā jābaidās. No policijas, no represīviem orgāniem, no mūsu valdības ir jābaidās. Kad nāk otrdiena, ceturtdiena, tad tās ir šausmu dienas, jo valdība kaut ko pieņem. Vēsture atkārtojas. Ja cilvēks nepārzina vēsturi, ja cilvēks nelasa neko citu, ja cilvēks neiet ārā no savas mājas, neiegūst informāciju nekur citur, kā tikai no “Panorāmas”, tad viņš dzīvo bailēs. Viena meitenīte pie manis pienāca un teica, ka viņiem skolā māca, ka vienīgā patiesība ir Latvijas Televīzijā, pārējie mediji arī ir normāli, bet tur nav viss tik labi.

Man mājās ir bieza grāmata par Otrā pasaules kara laika un padomju laika propagandu, un tas ir saistīts arī ar holokaustu. Visas tās pašas metodes izmanto arī šodien, nav nekā jauna. Salamans saka, ka nav nekā jauna, jo viss, kas ir bijis, atkal būs. Ja mēs to zinām, tad mums būs cita domāšana. Ir cilvēki, kuri sēž tikai vienveidīgā mediju vidē un akli tic tikai tam, ko valdība saka. Vēsture rāda pavisam ko citu. Tieši tas, ka mēs varam būt izglītotāki, lasīt grāmatas, runāt ar cilvēkiem, salīdzināt informāciju un izvilkt patiesības graudus, dod cerību! Cerība rada ticību. Ticība ir darbība, un šī darbība rada rezultātu, un es ticu brīvai, suverēnai, Dieva svētītai Latvijai. Ir cerība. Facebook pie katra otrā, trešā mana raksta liek klāt savas birkas, ka tas ir daļēji patiess raksts. Pēc kādiem standartiem viņi salīdzina, ka tas ir daļēji patiess? Ko viņi apkaro? Cilvēki ar cerību nav viņu interesēs. Cilvēki, kas cer un tic, brīvi cilvēki, nav viņu interesēs, un tie, draugs, esam mēs, latvieši. Piemēram, manam rakstam, ka korona psihoze atstāj ASV, viņi uzliek birku, ka tā nav taisnība, ka korona psihoze neatstāj ASV. Lielākoties raksts ir pareizs, daudzi štati ASV ir pilnīgi atteikušies no visiem ierobežojumiem. Kāpēc? Tāpēc, ka tikai cilvēki bez cerības ir tie, kas akli tic meliem un padodas. Man stāstīja, ka Balvos arī ir nogalināti ebreji, un pūli ar ebrejiem esot izveduši divi cilvēki ar ieročiem. Es nezinu, vai tas tiešām tā ir bijis, bet tā man stāstīja cilvēks, kas tajā vietā ir dzīvojis. Cilvēkiem bez cerības nav jēgas pretoties, nav jēgas neko darīt, jo visi jau tik un tā ir nolemti. Nolemti ir tie, kuriem nav cerības. Kamēr tev ir cerība, tev būs ticība, un vienmēr ir iespēja, ka viss mainīsies, un es zinu, ka viss mainīsies. Vai esi klausījies Žigi? Nevajag viņu klausīties, jo viņš lamājas, bet viņš runā labas lietas. Viņš teica: “Visiem politiķiem, kuri atbalsta pandēmiju, drīz būs kažociņš jāmaina uz otru pusi. “Tad, kad pienāks laiks un viss mainīsies uz otru pusi, man, Zigim, prasīs, ko es darīju šajā laikā un kurā pusē biju, tad es teikšu, ka neko īpašu nedarīju, bet vismaz kaut ko darīju, runāju patiesību.” Draugi, runāt patiesību nozīmē dot cerību cilvēkiem. Dot cerību nozīmē dot ticību, un ticība spēj visu. Ja tev ir ticība kā sinepju graudiņš, ar to pietiek. No sinepju sēkliņas vienā sezonā izaug 4-5 m liels koks, kurā putni vij ligzdas. Jēzus saka, ja ir šāda ticība kā mazs sinepju graudiņš, mazs cerības stariņš, tad:

“Es jums saku: ja jums ticība ir kā sinepju graudiņš, tad jūs sacīsit šim kalnam: pārcelies no šejienes uz turieni, - un tas pārcelsies, un nekas jums nebūs neiespējams.” (Mateja evaņģēlijs 17:20)

Viss, kas ir vajadzīgs, ir maza cerība un maza ticība.

Kas ir pasaules uzvarētājs? Tikai tas, kas tic, ka Jēzus ir Dieva Dēls. (1. Jāņa 5:5)

Turpināšu par Jēkabu Barkānu. Izlasīšu grāmatas tekstu, kuru lasot man pieskārās Dievs, bija sajūta, ka Dieva eņģeļi ir atnākuši pie manis. Daudzi Krāslavas ebreji bija ļoti turīgi, Jēkaba tēvam piederēja ādas apstrādes fabrika. Tā kā vācu armijai bija vajadzīga apstrādāta āda, tad Barkānu ģimenes nošaušanu atlika uz vēlāku laiku. Termiņš, kad viņus nošaus, bija nolikts. Viņš strādāja, un daudzi virsnieki nāca pēc zābakiem. Lūk, ko viņš raksta: “Mūsu kaimiņu mājā uz laiku izmitināja divus vācu virsniekus – majoru un virsleitnantu.” Ja Krāslavā tik augstas pakāpes cilvēki kā majors un virsleitnants ienāca mājā, tas varēja nozīmēt tikai vienu, proti, ka tās iemītnieki tanī pašā dienā dosies uz nošaušanu. Vispār, ja pie ebreja ienāca vācietis vai policists, tad bija atlicis tikai viens ceļš. Lasu tālāk: “Tāpat kā daudzi citi virsnieki, arī viņi nāca pie tēva uz rūpnīcu interesēties, kad varētu dabūt gatavus zābakus. Kādu reizi viņi uzprasījās ciemos. Ienākuši mūsu mājā, viņi pamanīja pastmarku albumu, ko biju atstājis uz galda. Viņi sāka to šķirstīt un ieraudzīja Vācijas pastmarkas. To bija kādi trīs tūkstoši, starp tām arī sērija ar Hitlera portretiem. Viņi klusītēm sarunājās, un es saklausīju vienu teikumu: “Dieser Wahnsinnige ist sogar hier.“ (Tas vājprātīgais ir pat šeit). Viņi pateicās par viesmīlību un lūdza atļauju iegriezties vēlreiz. Pēc divām dienām viņi atnāca vēlreiz un atnesa pārtikas paku. Tad teica, lai es pasaucu mammu. Biju mazliet nobijies, tomēr paklausīju. Mammai viņš sacīja: “Neticiet visam, ko stāsta par mūsu grandiozajiem panākumiem.”” Tas bija 1941. gads, kad vācu armijai bija grandiozi panākumi, bet šie teica: “Neticiet.” Viņi bija gudri cilvēki, viņi nebija “panoramščiki”. Tie bija cilvēki, kuri pārzina vēsturi un māk skaitīt un rēķināt, kaut vai tik daudz, vai Hitleram pietiks resursu, tādi kā nafta, ogles un citi, lai pietiekamā daudzumā saražotu tehniku un valdītu pār pasauli. Jēkabs pēc tam vairs nekad šos cilvēkus neredzēja. Kā divi Dieva eņģeli viņi ieradās un iedeva cerību. Kāpēc Barkāni vienīgie izdzīvoja? Viņiem bija cerība, un to deva vācu virsnieki, kuri pateica: “Neticiet,” kaut gan tajā laikā bija pamats ticēt Hitlera uzvarai. Masu propaganda bija tikai par to, ka jātic Hitleram. Lūk, kāpēc tik vienkārši varēja iznīcināt miljoniem cilvēku.

Turpinu lasīt: “Jūs esat labi ļaudis, tāpēc uzklausiet, ko teiksim. Jums ir jāatrod, kur paslēpties uz gadiem trīs, pēc tam varēsiet atgriezties mājās.” Vēlāk mēs šos virsniekus nesastapām.” Viņi pateica pat precīzu laiku – trīs gadus. Pilnīgi bezcerīgā situācijā iedeva cerību, jo šie cilvēki zināja, ka Hitlers ilgāk nenoturēsies. Tomēr tas bija pietiekami ilgi, lai miljoniem cilvēku nogalinātu un pasauli papostītu. Tieši tāpat es saku par šodienas situāciju: es nezinu laiku – varbūt 2-3 gadi, varbūt 2-3 mēneši, bet šis pasākums nav dzīvotspējīgs. Ja tu sēdēsi tikai “Panorāmā” un klausīsies, cik tas ir dzīvotspējīgs, kādi panākumi, kāds vakcinēto procents un nāvju procents, tad cerība zudīs. Es publicēju dienas citātu: “Ja nomirst cilvēks un viņam ir arī kov vīruss, tad tiek apgalvots, ka viņa nāves iemesls ir kov. Savukārt, ja cilvēks mirst pēc kov potes, tad gan cilvēka nāves iemesls esot citas kaites.” Valdības meliem īsas kājas. Mani izbrīna, ka tomēr ir cilvēku bars, kuri tic tik acīmredzamiem meliem. Nekas jau nav mainījies. Lasīšu tālāk par Barkānu ģimeni. “Jau tolaik bija cilvēki, kuri saprata, ka Vācija karā neuzvarēs. Starp viņiem bija arī tie, kuri vēlāk palīdzēja mūsu ģimenei izglābties. Daudzi, pirms tam visnotaļ labvēlīgi noskaņoti kaimiņi, tagad apjuka, mūs sastapdami, un nesaprata, par ko ar mums runāt. Bija arī tādi, kuri gaidīja, kad varēs pievākt pēc mums palikušās mantas. Reiz kāda sieviete, kura mammu labi pazina, teica: “Barkāna kundze, jums ir tik skaists lietussargs. Atdodiet to man. Jums taču tas vairs nebūs vajadzīgs.” Skaisti pateikts, vai ne? To saka draudzene, kaimiņš! Bezcerīgs cilvēks, kurš ir pieņēmis visu, ko viņam “iesmērē”. Mani vienmēr ir fascinējusi latviešu virsnieku iznīcināšana Litenē, kad saujiņa komunistu iznīcināja mūsu virsniekus. Daži ar ieročiem iznīcināja tos, kas bija bez ieročiem, un tikai viens pretojās, bet pārējie neiesaistījās, kaut gan tas reāli bija iespējams. Nevar taču maza saujiņa pārvaldīt visu pasauli. Bet izrādās, ka tomēr var, ja cilvēkiem nav cerības. Bībele saka:

Tātad ticība nāk no sludināšanas un sludināšana – no Kristus pavēles. (Romiešiem 10:17)

No kā nāk ticība un cerība? No sludināšanas. Varbūt redzēji, ka grupas “Pērkons” bundzinieks Ikars Ruņģis bija ielicis Facebook ziņu par sava tēva nāvi? Viņš rakstīja, ka tēvs bija pilnīgi vesels, un pēc covid potes viņš nomira. Ikars rakstīja ļoti sulīgiem vārdiem un nosauca par kropļiem tos, kuri pieļauj šo vakcīnu Latvijā. Raksts guva lielu popularitāti, es arī ar to dalījos. No rīta pamanīju, ka šis raksts Facebook vairs nav. Tie, kuri cīnās par bezcerību, bija panākuši, ka raksts tiek izņemts. No kā nāk ticība? No patiesības paušanas. Ticība rodas, kad cilvēkiem pastāsta, pirmkārt, evaņģēlija vēsti un, otrkārt, par notiekošo. Mūsu pienākums ir pateikt, kā viss ir patiesībā. Ļoti reti kurš uzdrošinās liecināt publiski, jo draud atlaišana no darba, dažādas sankcijas un sodi. Facebook arī tiek kontrolēts un cenzēts. Mīlestības darbs ir dot cilvēkiem cerību. Ko es izdarīju? Jau iepriekš paredzot, ka šis raksts tiks izdzēsts, biju to saglabājis datorā un ieliku to atkārtoti savā profilā, jo tas cilvēkiem dod cerību, atmaskojot patiesos motīvus, kas stāv aiz visiem ierobežojumiem, skaidras naudas mazināšanas, draudžu iznīcināšanas, aiz cilvēku terora un sodiem. Tie visi ir tikai ziediņi, ja mēs klusēsim. Patiesības paušana dod cilvēkiem cerību. Ja mēs visi runāsim, tad ne Facebook, ne kādas iestādes nespēs to izkontrolēt.

Barkānu ģimeni izglāba katoļu priesteris, kura motivācija, iespējams, bija vienkārši mīlestības darbi. Gan jau arī pie tā visa darbojās cerība un ticība, ka vienmēr nebūs tā, kā tas bija tajā laikā. Kad karš gāja uz beigām, tad mīlestības darbi bija stipri vairāk. Tas tādēļ, ka cilvēkiem kļuva skaidrs, kurš uzvarēs karā, un viņi pelnīja bonusiņus, lai pie jaunās varas varētu teikt: “Es slēpu ebrejus, palīdzēju komunistiem.” Mainīja kažoku uz otru pusi. Bet grāmatā aprakstītais laiks bija bezcerības laiks, un Krāslavas katoļu priesteris, kurš bija pazīstams ar Jēkaba Barkāna tēvu, vienojās ar kādu cilvēku Baltkrievijā vārdā Mihals, kurš viņus slēpa. Klausies, kas tālāk rakstīts grāmatā: “Sešpadsmitajā septembrī dekāns Rudzītis atsūtīja ziņu, ka ir vienojies ar cilvēkiem, kuri mūs paslēps, un norādīja virzienu, kādā mums jābēg.” Šis priesteris viņiem iedeva bēgšanas un slēpšanās plānu. Vai tu zini, ko nozīmēja slēpt ebrejus? Tas nozīmēja nāvi visai ģimenei. Lasām tālāk: “Astoņpadsmitā septembra naktī ap vieniem pie mūsu durvīm kāds uzstājīgi klauvēja. Paraudzījies pa logu, tēvs ieraudzīja pie durvīm stāvam policistu. Tēvs atvēra durvis, un Grundāns sacīja: “Rīt sešos no rīta jums nāks pakaļ un vedīs uz nošaušanu. Rudzītis lūdza jūs pabrīdināt un pateikt, lai līdz rītam jūs pazustu.” Un viņi pazuda. Ar savu laivu šķērsoja Daugavu un ar kājām nonāca Baltkrievijā. Kontrabandists Mihals ar savu ģimeni slēpa viņus vairākus gadus. Jēkabs Barkāns nomira tikai 2020. gada beigās, nodzīvojot ilgu dzīvi. No kā šodien ir jābaidās? Ne jau no policistiem, bet no bezcerīgiem policistiem, no bezcerīgiem politiķiem, no savas tautas nodevējiem, no kolaboracionistiem, lūk, no kā ir nedaudz jābīstas. Bet Jēzus saka:

“Un nebīstieties no tiem, kas miesu nokauj un dvēseli nevar nokaut; bet bīstieties vairāk no tā, kas miesu un dvēseli var nomaitāt ellē.” (Mateja evaņģēlijs 10:28 )

Vairāk bīsties no Dieva, ne no cilvēkiem. Ja tu savā darba vietā būsi ar cerību, tad tu būsi mīlestības vadīts. Tava cerība, ticība un darbība būs mīlestības vadīta, un tā vietā, lai cilvēkus nodotu iznīcībai, tu viņus glābsi. Mums draudzē tiešām ir daudzu profesiju pārstāvji. Kad sākās karš, Ukraiņu draudzē viena daļa bija par Ukrainu, otra par Krieviju. Iedomājies, viņi taču ir brāļi un māsas, bet varēja satikties pat frontē. Ja tu esi ar cerību un tev ir ticība un mīlestība, un pāri visam dievbijība, tu zināsi, kā kurā situācijā rīkoties, kā ar godu izpildīt savu darbu un tajā pašā laikā izpildīt Dieva gribu. Jēkabs Barkāns rakstīja, ka Mihalam, kura mājās viņi slēpās, bija milzīga spriedze. Ja kaimiņi kaut ko pamanītu, uzzinātu, viņam būtu beigas. Par viņu slēpšanās vietu zināja desmit cilvēki. Ja zina jau trīs cilvēki, tad risks ir milzīgs, bet šajā gadījumā zināja desmit cilvēki, un neviens nenodeva. Uzzināja arī vietējais baltkrievu katoļu priesteris, jo strādnieki, kas tuvumā strādāja, pamanīja, ka tur slēpjas ebreji, un atnāca “nostučīt” priesterim, nevis varām. Priesteris noklusēja un strādniekiem pavēlēja klusēt. Tie ir mīlestības darbi. Šādus mīlestības darbus nākas grūti darīt, ja nav cerība uz mūžīgo dzīvību, ja nav saprašanas, kas notiks tad, ja pildīsi vai nepildīsi tos. Ja Latvijai nav nekādas cerības, tad ir grūti virzīties uz priekšu. Visi tie, kuri apmeklē draudzi “Kristus Pasaulei”, ir dzīvi cilvēki. Mūsu uzdevums ir dot cerību cilvēkiem. Latvijas situācijā vakcīna nav cerība. Kāda mūsu cilvēka mamma pēc vakcīnas nevarēja nospiest durvju kodu un darbavietā no divdesmit pieciem darbiniekiem nākamajā rītā ieradās tikai viens. Reklāmās raksta, ka vakcīnas ir pilnīgi drošas, bet patiesībā blaknes ir smagākas nekā pats vīruss. Vecākiem cilvēkiem šādas vakcīnas ir absolūti bīstamas. Tieši par viņiem arī propagandē, radiniekiem, meitām un dēliem. Atved tikai savu senioru uz šprici! Ir cilvēki bez cerības, un viņiem vakcīna ir cerība. Nav vajadzīga vakcīna slimībai, kas ir vienam no diviem tūkstošiem vīrusu. Un katram vīrusam nevajag savu vakcīnu. Mums ir vajadzīga stipra imunitāte. Un, ja tu galu galā gribi potēties, tad potējies. Dari, ko vēlies, tikai liec, lūdzu, mani mierā.

Cerība, ticība un mīlestība. Pienāca brīdis, kad Mihels teica: “Es vairs nevaru, ir baigā spriedze, jums jāmeklē cita vieta, kur slēpties!” Radioaparāti bija aizliegti. Tieši tāpat, kā tagad cenzē visu. Radioaparāti bija aizliegti gan padomju laikā, gan vācu karadarbības laikā. Bet viņam kaimiņos dzīvoja cilvēks, kurš klausījās “Amerikas balsi” un zināja, kas patiesībā notiek frontē. Viņi tur slēpās, un viņš dzirdēja, kā šis kaimiņš nāk un stāsta par to. Tas deva cerību. Tas deva Mihelam cerību, un, pateicoties šim cilvēkam, kurš klausījās radio, viņš atstāja Barkānu ģimeni pie sevis. Un tajā dienā, kad notika cīņa par Staļingradu un Hitlers zaudēja, jebkurš domājošs cilvēks varēja saprast, ka tās ir kara beigas. Pārējais ir tikai process. Kad Jēkaba Barkāna vecmamma uzzināja par šo uzvaru, viņa no priekiem nomira. Sacēlās asinsspiediens un nomira. Draugi, var nomirt arī no priekiem, izrādās. Bet tiklīdz viņa saprata, ka stratēģiska kauja ir zaudēta, viņai viss bija skaidrs, ka drīz viņi atgriezīsies savā pilsētā. Un viņi pārdzīvoja karu un atgriezās savā pilsētā kā vienīgie ebreji. Jo visi pārējie bija nogalināti. Ieguva izglītības un nodzīvoja garu un pilnvērtīgu mūžu. Viņa izglābšanās ir saistīta ar cerību – ar cerību, kas bija virsniekiem, cerību un ticību, kas bija katoļu priesterim, cerību, kuru caur radio kaimiņš deva Mihelam. Cerība un līdz ar to ticība nāk no sludināšanas.

Tātad ticība nāk no sludināšanas un sludināšana – no Kristus pavēles. (Romiešiem 10:17)

Mums ir jāsludina cilvēkiem cerība. Ir mūžīgā dzīvība. Arī tad, ja šeit nebūtu nekādas cerības un viss būtu slikti, ir cerība. Bet, ja tu klausies tikai oficiālos medijus, tad tu redzi, ka nav cerības. Bet, ja viss patiešām būtu tik slikti, ka nav vairs cerības un ir pēdējie laiki un gals visam, un pastarā diena, pat tad tev ir cerība uz mūžīgo dzīvību. Un tev ir motivācija darīt mīlestības darbus un dzīvot tālāk tikai tāpēc, ka tu mīli Dievu! Un Dievs grib, lai tu mīli cilvēkus. Tevī ir cerība. Cerības dēļ tu dari pareizas lietas! Jēzus saka: “Lai ar jums nenotiktu kā ar šo cilvēku, ar bagāto muļķi.”

Un Viņš stāstīja tiem līdzību, sacīdams: "Kādam bagātniekam viņa lauki bija nesuši papilnam augļu. Un viņš sāka pie sevis spriest: ko es darīšu, jo man nav, kur savus augļus likt. Un viņš turpināja: to es darīšu - es noplēsīšu savus šķūņus un uzcelšu lielākus un tur savākšu visu labību un mantu, un sacīšu savai dvēselei: dvēsele, tev ir lieli krājumi uz ilgiem gadiem, atpūties, ēd, dzer un līksmojies. Bet Dievs uz viņu sacīja: tu, bezprātīgais, šinī naktī no tevis atprasīs tavu dvēseli. Kam tad piederēs tas, ko tu esi sakrājis? Tā iet tam, kas sev mantas krāj un nav bagāts Dievā." (Lūkas evaņģēlijs 12:16-21)

Viņam bija daudz mantu, viņš nezināja, kur to visu likt. “Es celšu šķūņus, sakrāšu un atpūtīšos.” Bet Jēzus saka, ka šis cilvēks nav gudrs. Kur šis cilvēks liks mantu un kam tā būs vajadzīga? Dievs saka: “Ja šinī naktī no tevis atprasīs tavu dvēseli, kam tad paliks visa tava bagātība? Un tālāk Dievs saka:

“Dzenieties vairāk pēc Dieva valstības, tad jums šīs lietas tiks piemestas.” (Lūkas evaņģēlijs 12:31)

Un interesanti, ka mācekļi uzdeva jautājumu: “Vai Tu šo līdzību stāsti mums vai visiem? Mēs taču arī to visu darām! Mēs baušļus turam, mēs esam ar Tevi kopā.” Un Jēzus to pastiprina. Ja tu esi grupiņas vadītājs, ja tu esi līderis, tad tev ir citi standarti. Arī man ir citi standarti nekā cilvēkam, kurš nav līderis.

“Kas gan ir uzticamais un saprātīgais nama turētājs, ko kungs iecels pār savu saimi, lai tas laikā dotu piederīgo barību? Svētīgs tas kalps, kuru kungs atnācis, atradīs tā darām.” (Lūkas evaņģēlijs 12:42-43)

Tas ir līderis, kurš rūpējas par cilvēkiem. Kurš joprojām meklē cilvēkus, ved pie Kristus. Kurš joprojām rūpējas par savu draudzi, par saviem cilvēkiem. Un tas dod cerību un motivāciju. Ja es kalpoju Viņam, es joprojām esmu svētīts.

Bet, ja kalps savā sirdī domās: mans kungs kavējas nākt, - un sāks sist kalpus un kalpones, nodosies ēšanai un dzeršanai un piedzersies, tad šī kalpa kungs nāks tādā dienā, kad tas to negaida, un stundā, kuru tas nezina: viņš viņu šķels pušu un dos viņam viņa algu līdz ar neticīgiem.” (Lūkas evaņģēlijs 12:45-46)

Ja tu esi aicināts būt par vadītāju, tev ir cita atbildība.

Netopiet, mani brāļi, daudzi par mācītājiem, zinādami, ka mēs nāksim grūtākā tiesā. (Jēkaba 3:1)

Tas nav ieteikums nekļūt par mācītāju, par vadītāju. Bet katram ir savas zināšanas, sapratne, savs līmenis. Un, ja tu esi uzņēmies savu kalpošanu, Dievs prasīs no tevis, kā tu kalpo. Zināšanas par sekām un balvu dod cerību. Kas būs tad, ja es kalpošu, un kas būs tad, ja es nekalpošu? Kas būs tad, ja es dzīvošu desmit baušļos, kas būs tad, ja es nedzīvošu desmit baušļos? Kas būs tad, ja es lūgšu Dievu, kas būs tad, ja es nelūgšu Dievu? Kas būs tad, ja es regulāri nākšu uz dievkalpojumiem, kas būs tad, ja es nenākšu regulāri uz dievkalpojumiem? Tās ir zināšanas, kas dod cerību un sapratni. Ir Debesis un elle. Un tas palīdz mums darīt mīlestības darbus.

Viens citāts, ko es ielieku Facebook, var izglābt simtiem cilvēku dzīvības! Viens citāts, ar kuru to no manis esi dalījies, var izglābt tūkstots cilvēku dzīvības! Var iegūt mūžīgo dzīvību šeit pat, esot virs zemes. Mūsu uzdevums nav glābt tikai kristiešus. Draugi, Jēzus māca par žēlsirdīgo samarieti. Kad kristieši pagāja garām sasistajam, tas nebija labi. Mums ir jāredz, kas notiek mūsu tautā, un ir jāpalīdz cilvēkiem. Pirmkārt, ar cerības došanu. Ja latviešiem būs cerība, viņi rīkosies un viss mainīsies! Latvija būs kristīgās kultūras citadele! Mums būs nevis Latvija, no kuras bēg, bet uz kurieni cilvēki dodas! Viņi brauks skatīties šo brīnumu, kā tas ir iespējams. Un, zini, tas ir iespējams! Piemēram, Tanzānija ir vieta, uz kurieni pat brauca latviešu misionāri. Nav viss tā, kā mums stāsta medijos. Es jums saku tāpat, kā šie vācu virsnieki: “Neticiet par šiem milzīgajiem panākumiem, tas viss izgāzīsies.”

Vai tu domā: “Atgādini viņiem, lai padodas un paklausa valdībām un varām, lai ir gatavi uz katru labu darbu.” (Titam 3:1)? Bībele saka: “Dievam vairāk jāklausa nekā cilvēkiem.” (Apustuļu darbi 5:29) Un mīlestības baušļus neviens nav atcēlis. Un runāt mēs varam, un cerību mēs dosim! “Bez visa tā satveriet ticības vairogu, ar ko jūs varēsit dzēst visas ļaunā ugunīgās bultas.” (Efeziešiem 6:16) Lai pastāvētu un uzvarētu, tu ņem ticības vairogu, bet ticība nāk no cerības. Un mūsu ticība ir balstīta mīlestībā jeb paklausībā Dievam. Un tā tu spēj dzēst visas ļaunā ugunīgās bultas.

Es papētīju par vācu super-kuģi “Bismarks”. Oto fon Bismarks bija cilvēks, Vācijas kanclers. Hitlers pavēlēja uzbūvēt kaujas kuģi un nosauca to “Bismarks”. Otrā pasaules kara laikā tas tika nogremdēts. Tas bija kuģis, kas varēja nogremdēt jebko. Un tas bija kuģis, kuru neviens nevarēja nogremdēt. Titāniks saskārās ar nieka aisbergu un nogrima, tāpēc Titāniks salīdzinājumā ar “Bismarku” bija pupu mizas. “Bismarks” bija drauds visai sabiedroto flotei un armijai. Ja tāds kuģis iziet ūdenī, tas kontrolē milzīgas teritorijas. Taču šis kuģis tikai vienu reizi izgāja no ostas. Tas nogremdēja tikai vienu sabiedroto kuģi, tāpēc tā dienas bija skaitītas. Viņu aplenca visi iespējamie kuģi un lidmašīnas. Kuģis gan bija super-kuģis, bet šādi kuģi ceļoja tikai divatā. Iespējams, tā bija Hitlera lielummānija. Šādi lieli kuģi drīkst doties tikai mazu kuģu pavadījumā, gaisa flotes pavadījumā. To vienu nevarēja laist, jo, lai cik liels tas nebūtu bijis, mazie varēja to noknābāt. Arī tevi bez draudzes noknābās! Spēks ir draudzē! Un mēs, draugi, arī varam noknābāt jebko! Mēs esam Dieva lauvas ar asiem zobiem! Un asiem nagiem! Mēs neesam tikai Dieva jēri, bet arī lauvas! Un mēs mākam uzrūkt! Iestājies, sludini evaņģēliju un ne tikai šajos apstākļos! Un ne tikai evaņģēliju, bet dod cerību par esošo situāciju! Uz šo kuģi izšāva divi tūkstoši astoņsimt lādiņus. Četri simti no tiem trāpīja. Tas nogrima okeānā. Tādā dziļumā, kādā nekādi nevar tikt tam klāt. Bet īpaša ekspedīcija atrada to vietu, kur kuģis nogrima, un atklāja, ka “Bismarka” korpuss ir gandrīz neskarts, ja neskaita dažus līnijkuģu radītos bojājumus. Šo kuģi jūrnieki un kapteinis nogremdēja paši, lai tas nenonāktu ienaidnieka rokās. Kuģis pats negrima. Lūk, kāds kuģis, kas bez paša palīdzības pat negrimst! Un tu esi kā “Bismarks”! Tu esi kā kuģis, kas negrimst, tikai pats, ja vien zaudēsi cerību un ticību, tu grimsi. Ja tava ticība un tava cerība nebūs balstīta Dieva vārdā, tu grimsi. Ja tās būs balstītas Dieva vārdā, tu celsies. Tavas bruņas ir necauršaujamas. Tu esi neapturams un neaizskarams, Jēzus Vārdā!

Vai esi redzējis vienu no spēcīgākajām filmām – “Devītā rota”? Tā ir tiešām spēcīga, labi uzfilmēta, kvalitatīva filma. Tā bija reāla rota Afganistānas karā. Kaut gan pašā filmā viss ir tā sagrozīts, ka no patiesā notikuma nekas nav palicis pāri. Bet gars iekšā ir. Iedomājies, filma izmaksāja deviņus ar pusi miljonus. Ir viena aina filmā, kur dembeļi (karavīri) dodas mājās no kara. Viņi iesēžas lidmašīnā, un jaunie lidostā sēž un skatās, kā paceļas lidmašīna. Viņu brāļus palaiž uz mājām, bet tajā brīdī tiek palaista raķete un lidmašīna tiek nogāzta, un cilvēki iet bojā. Šis skats izmaksāja 450 000 dolāru. Filma maksāja deviņus ar pusi miljonus, bet šis skats, divdesmit sekundes līdz minūte, izmaksāja 450 000 dolāru. Cik gan lielas summas tērē filmu režisori, TV producenti, lai pasniegtu savu ideju! Draugs, cik daudz tu esi gatavs maksāt, lai pasniegtu savu ideju? Jebkura saprātīga firma lielāko daļu ienākumu tērēs reklāmai. Un tie ir Jēzus vārdi: “Ticība nāk no sludināšanas.” Viņš atnāca un ar Savu piemēru to parādīja. Un deva mums norādījumus. “Tāpēc eita un darait par mācekļiem visas tautas. Eita pa visu pasauli un pasludiniet evaņģēliju visai radībai!” Dodiet cerību cilvēkiem! Dodiet evaņģēlija vēsti! Un arī, protams, runājiet par šodien aktuālām lietām. Dodiet cerību, patiesību! Kādā citā rakstvietā rakstīts, ka mūsu ticība ir vērtīgāka par zeltu.

Lai jūsu pārbaudītā ticība, kas ir daudz vērtīgāka nekā iznīcīgais zelts, kas ugunīs tiek pārbaudīts, izrādītos teicama, slavējama un godājama, kad Jēzus Kristus parādīsies.” (1. Pētera 1:7)  

Ticība kaut ko maksā, cerība kaut ko maksā. Piemēram, grāmatas maksā. Tās maksā arī tavu laiku. Ļoti labi, ja ir laiks izlasīt grāmatu. Bet tu vari izvēlēties, lasīt grāmatu vai skatīties “Panorāmu”, vai ne? Maksimāli maksā ar savu laiku par savu ticību.

Dzenieties vairāk pēc Dieva valstības, tad jums šīs pārējās lietas tiks piemestas. (Lūkas evaņģēlijs 12:31)

Cik labi ir dzīvot, ja tev ir cerība! Patiešām! Un nedēļas beigās tu jūties pavisam citādi nekā nedēļas sākumā uzreiz pēc svētdienas dievkalpojuma, vai ne? Šodien tu jūties labi, tu esi cerības iedvesmots, tev ir emocionāli labi. Paies dažas dienas un tas viss tā nedaudz noplaks, tāpēc ir jānāk atkal uz dievkalpojumu, kur atkal mācītājs tevi motivēs. Mums ir nepieciešams citam citu motivēt. Un šīs lietas, par kurām es runāju, arī par situāciju pasaulē un Latvijā, - par tām ir svarīgi runāt. Jo, ja kristieši neizprot situāciju un viņiem nav cerības, viņi padodas un pāriet interneta vidē un vairs neapmeklē dievkalpojumus. Kādiem pat mācītāji paši saka sēdēt mājās, biedē ar kovidu, un pat draudzes tiek izklīdinātas. Tāpēc ir svarīgi runāt par visu. Arī par patiesību, kas notiek šodien. Un, ja tu neesi pieņēmis Jēzu Kristu par savu Glābēju, tad dari to šodien! Lai Dievs tevi svētī, tev ir cerība un ticība! Āmen!

Mācītāja Mārča Jencīša sprediķi “Ticība, cerība, mīlestība” pierakstīja un rediģēja draudzes “Kristus Pasaulei” redakcija

Disciplīna un kā būt disciplinētam

Publicēja 2021. gada 9. marts 12:54Līga Paņina

Ziņas datums 09.03.21. 

Disciplīna, pēc skaidrojošās vārdnīcas, ir noteikta kārtība, likumi un normas; noteiktība, pastāvīgas kārtības ievērošana, kas ir obligāta, lai sasniegtu kādu mērķi. Tas attiecas gan uz kolektīvu, gan uz indivīdu. Arī katram kristietim ir obligātas normas garīgajās disciplīnās, tādās kā lūgšana, Bībeles studēšana, dievkalpojumu apmeklēšana un kalpošanas pienākumi. Šīs visas ir obligātas disciplīnas, bez kurām nav iespējams aiziet līdz galam un iemantot mūžīgo dzīvību. Disciplīna ir nepieciešama visās lietās. Šodien mēs nerunāsim tikai par garīgām disciplīnām, bet vispār par disciplīnu kā tādu. Ja tu esi pašnodarbināts cilvēks, tad, lai sasniegtu savus mērķus, disciplīna ir īpaši nepieciešama. Tā ir nepieciešama jebkurā sfērā, lai virzītos uz priekšu. Bez disciplīnas cilvēks nekur nedodas, viņš stagnē. Veiksmīgs cilvēks no neveiksmīga atšķiras ar disciplīnas esamību vai neesamību.

Tāpēc jums būs tā lūgt: mūsu Tēvs debesīs! Svētīts lai top Tavs Vārds. Lai nāk Tava valstība, Tavs prāts lai notiek kā debesīs, tā arī virs zemes. Mūsu dienišķo maizi dodi mums šodien. Un piedodi mums mūsu parādus, kā arī mēs piedodam saviem parādniekiem. Un neieved mūs kārdināšanā, bet atpestī mūs no ļauna. Jo Tev pieder Valstība, spēks un gods mūžīgi. Āmen. (Mateja evaņģēlijs 6:9-13)

Šajā līdzībā Jēzus māca lūgt. Mācekļi vērsās pie Jēzus un teica: “Māci mūs lūgt.” Jēzus mums dod paraugu jeb vadlīnijas lūgšanai – Tēvreizi. Bet tas nav viss, kā Viņš mācīja mācekļus lūgt. Jēzus turpina un stāsta līdzību par diviem draugiem. Pie viena no draugiem vēlā vakarā bija atnācis ciemiņš, un, kā paražas prasīja, tas bija jāuzņem un galdā bija jāceļ cienasts.

Es jums saku: ja arī viņš neceltos un nedotu, tāpēc ka tas ir viņa draugs, tad viņa neatlaidības dēļ tas celsies un dos viņam, cik tam vajag. (Lūkas evaņģēlijs 11:8 )

“Neatlaidības dēļ dos tam tik, cik vajag.” Starp neatlaidību un disciplīnu varētu likt vienādības zīmi, jo disciplīna ir regulāra darbību atkārtošana. Tev ir vīzija, redzējums, darba plāns un vadlīnijas, pie kurām jāpieturas dienu no dienas. Tās ir jāievēro un jāizpilda, un šādā veidā tu peldi pret straumi un sasniedz kāroto. Tu sasniedz to, ko esi ieplānojis. Pirmkārt tas, kas mums ir jāsasniedz, ir mūžīgā dzīvība. Tas prasa garīgās disciplīnas. Otrkārt, tās ir dažādas kalpošanas, kā arī ikdiena un dažādas darbības, ar kurām ieguldām sabiedrībā vai arī vienkārši pelnām naudu. Vai tas būtu sports, vai jebkura cita nodarbe – tam visam ir nepieciešama disciplīna. Man ir kāda īpaša grāmata, kurā ir ar roku drukāts teksts. Kopā tādas man ir trīs, paņēmu sev kā suvenīru. Tās man iedeva mācītājs Aleksejs Ļedjajevs. Uz dievkalpojumu esmu paņēmis konkrēti vienu grāmatu, “Bībeles skola”. Tai apakšā rakstīts: 1993. gads. Uz tās ir dažādi cipari un apzīmējumi, kas norāda uz to, ka šādu grāmatu ir daudz. Šīs grāmatas drukāšana un iesiešana ir prasījusi disciplinētu darbu. Kāpēc esmu to paņēmis līdzi? Tā ir pamatīga, vērtīga un kvalitatīva, kā goda raksts, kuru var turēt plauktā. Šai grāmatai pat var just vecuma smaržu kā vecām platēm. Tas, kāds izskatās šis sējums, norāda uz disciplīnu draudzes “Jaunā Paaudze” pašos pirmsākumos. Lūk, kāpēc tā ir draudze, kas ietekmē ne tikai Latviju, bet arī ļoti lielu krievvalodīgās pasaules daļu un ne tikai. Tā ir draudze ar ietekmi. Kur ir šīs draudzes atslēga? Disciplīnā.

Mēs nevaram daudz sasniegt bez disciplīnas. Personīgi man ir kādas obligātas lietas paralēli lūgšanai, Bībeles studijām un dievkalpojumu apmeklēšanai. Viena no šīm lietām ir sports. Tā man ir obligāta dzīves sastāvdaļa. Es to nedrīkstu izlaist, neatkarīgi no tā, vai ir ziema vai vasara. Man ir jāskrien, jāatspiežas un jābūt svaigā gaisā. Varu pateikt, kas notiek tad, ja sportošanu kādās reizēs savā ikdienā izlaižu. Ja es to izlaižu un tā vietā mājās pārāk daudz guļu un nodarbojos ar citām lietām, man sāk sāpēt galva. Tas, iespējams, ir tādēļ, ka pārāk daudz ir gulēts, nosēdēts pie datora vai varbūt iepriekšējā dienā pārāk vēlu esmu skatījies filmu. Ja neesmu sportojis, man sāk sāpēt galva. Tas ir labs brīdinājums ikvienam. Ja tev kaut kas sāp, sākumā padomā, vai tu kusties. Padomā, uz kāda matrača un spilvena tu guli. Vai tiešām tev ir žēl kapeiku nopirkt normālu spilvenu vai matraci? Vēl kāda mana disciplīna ir pirts. Vasarā tas ir mazāk aktuāli, jo tad es ļoti daudz peldu. Vēl man ir ļoti svarīgi atrasties saulē. Cilvēkam ir vajadzīga saule, gaisma, svaigs gaiss, auksts un silts ūdens, kustības, un, lai to visu uzņemtu, ir vajadzīga disciplīna.

Vecajā Derībā varam lasīt par soģi Simsonu, spēkavīru, Dieva svaidītu cilvēku. Viņš iemīlēja jeb viņa acīm labi iepatikās kāda filistiešu meitene. Simsona vecāki bija pret šīm laulībām. Viņi tā arī teica: “Vai tad Izraēlā trūkst skaistas un dievbijīgas meitenes?” Viņš atbildēja: “Nē, man patīk, lūk, šī no Timnas, un es vēlos viņu sev par sievu.” Simsons devās uz Timnas pilsētu, un pie vīna dārziem viņš ceļā satika lauvu, kas tam uzrūca. Simsons šo lauvu ņēma un saplēsa gabalos. Vēlāk, pēc pavadītā laika Timnā, viņš devās atpakaļ un nedaudz nogriezās no ceļa, lai apraudzītu lauvas maitu. Nedzīvajā lauvas ķermenī bija izveidojies bišu spiets ar medu. Simsons šo medu ņēma ar rokām un ceļā ēda. Saticis savu māti un tēvu, viņš arī tiem deva šo medu, un tie ēda, bet viņš tiem neteica, ka medu bija izņēmis no lauvas maitas. Pēc laika Timnā tika sarīkotas dzīres, un tur bija trīsdesmit filistiešu vedēji, ar kuriem Simsons slēdza derības.

Tad Simsons viņiem teica: "Es gribu jums dot atminēt mīklu, un tā jums man ir jāatmin septiņu dienu laikā, kamēr ir dzīres, un, ja jūs pareizi atbildēsit, tad es jums došu trīsdesmit linu audekla kreklus un trīsdesmit svētku kārtas. Bet, ja jūs nevarēsit man to atminēt, tad jums man būs jādod trīsdesmit linu audekla krekli un trīsdesmit svētku kārtas." Un tie viņam sacīja: "Pasaki mums savu mīklu, lai mēs to dzirdam!" Tad viņš tiem sacīja: "Barība iznāca no rijēja, no stiprā izplūda saldums." Bet tie nespēja mīklu atminēt trijās dienās. (Soģu grāmata 14:12-14)

Simsons vedējiem uzdeva atminēt faktiski neatminamu mīklu. Kā rīkojās filistiešu jaunekļi? Viņi devās pie savas tautas meitas, Simsona sievas, un draudēja viņai.

Un septītajā dienā tie sacīja Simsona sievai: "Pierunā tu savu vīru, lai viņš mums šo mīklu izstāsta, citādi mēs tevi līdz ar tavu tēva namu sadedzināsim ugunī. Vai tad jūs esat mūs aicinājuši, lai no mums tikai iedzīvotos?" (Soģu grāmata 14:15)

Simsona sieva sāka censties un pūlēties, lai uzzinātu mīklas atminējumu no vīra. Bībele saka, ka labāk ir dzīvot jumta stūrī, nekā būt ar nesaticīgu sievu kopā vienā namā. Labāk ir dzīvot kaut kur bēniņos, nekā kopā ar zāģi. Filmā “Limuzīns Jāņu nakts krāsā” Viktora sieva teica tā: “Mans Viktors spēj visu.” Zini, zāģis mājās arī spēj visu. Tieši tāpat kā melīga propaganda medijos spēj gandrīz visu. To mēs redzam sabiedrībā. Nepārtraukti atkārtoti meli cilvēkiem kļūst par patiesību. Lūk, šī Simsona sieva arī mājās nodarbojās ar zāģēšanu. Viņa teica: “Tu mani ienīsti, nemaz mani nemīli: tu esi uzdevis manas tautas dēliem mīklu, bet man tu to nesaki!” Simsons atbildēja: “Redzi, es neesmu ne savam tēvam, ne savai mātei to pateicis, kā tad lai es tev to saku?” Tā tas turpinājās septiņas dienas.

Bet tā raudāja pie viņa septiņas dienas, kamēr tiem bija kāzu dzīres, un tad notika, ka septītajā dienā viņš tai to izstāstīja, jo tā neatlaidīgi mācās virsū, bet mīklas atrisinājumu viņa izstāstīja savas tautas dēliem. (Soģu grāmata 14:17)

Sieva ik dienas raudāja, šantažēja, pilināja, zāģēja un neatlaidīgi mācās virsū. Vārds ‘neatlaidīgi’ pieder pie disciplīnas. Tas ir līdzīgi kā Bībelē notikums par netaisno tiesnesi un atraitni. Šī atraitne dienu no dienas neatlaidīgi nāca pie tiesneša, lai tas izlemj viņas lietu. Tiesnesis ilgu laiku to nevēlējās darīt, bet vēlāk padomāja pie sevis par to, ka šī sieviete varētu drīz nākt un sist viņu sejā. Tiesnesis nolēma, ka labāk būtu izlemt viņas lietu. Šajā Rakstu vietā Jēzus māca par neatlaidību, neatlaidību lūgšanā un Dieva darbā. Tāpat arī Simsona jaunā sieva ar neatlaidību izvilināja noslēpumu. Šī nav pozitīva ilustrācija, bet tas ir stāsts, no kura var mācīties. Draugi, pasaule ir disciplinēta. Tie procesi, kas šodien notiek pasaulē, nav radušies nedz pusgada, nedz arī gada laikā. Šī plāna – vīrusa izmantošanu par iemeslu ierobežojumiem – saknes var atrast daudzu gadu senā pagātnē. Tās ir rūpīgi plānotas operācijas. Tās ir disciplinēti, dienu no dienas darītas lietas, kamēr vienā dienā mēs visi esam uz pauzes. Tas viss bija prognozējams un zināms. Pasauli plāno. Valdības plāno un veic lielas lietas, diemžēl ne Dieva uzdevumā, bet šīs pasaules dieva – velna uzdevumā. Tā ir sistēma. Velna valstībā ir sava sistēma un kārtība. Kā stāties pretī? Šādai disciplīnai var stāties pretī tikai ar tādu pašu ieroci – disciplīnu. Tikai ar disciplīnu.

Nedisciplinētas draudzes ir vājas. Vakar piedalījos kādā forumā, kurā bija kāds katoļu priesteris. Šajā forumā mācītājs Ļedjajevs uzdeva jautājumu par to, vai globālistu mērķis ir iznīcināt draudzi. Katoļu priesteris atbildēja, ka nē, draudzi nevarot iznīcināt. Es pats gan tajā brīdī netiku pie vārda un neko nepateicu, bet es nepiekrītu šim viedoklim. Tad kāpēc Latvija ir tādā stāvoklī, ja jau draudze šeit nav apturēta un nav iznīcināta? Kāpēc citās zemēs vispār ir vēl bēdīgāks stāvoklis? Šobrīd izskatās, ka Latvijā ir viens no bēdīgākajiem stāvokļiem. Mums plāno apsteidzošus ierobežojumus. Sociālajos tīklos ir izskanējusi informācija par totālu lockdown 15. - 20. martā, kad varēšot no mājas iziet tikai viena kilometra rādiusā. Valdība gan oficiāli to neapstiprina, taču tā vienmēr ir bijis, ka vispirms izskan baumas un pēc tam šīs baumas apstiprinās. Mēs celsim traci un lūgsim Dievu, lai tas nenotiek. Lūk, kādi plāni valdībai. Tas ir bēdīgi. Kāpēc Latvijā ir tāds stāvoklis? Kāpēc Latvijā pret iedzīvotājiem izturas ļaunāk nekā, piemēram, Dānijā, Amerikas štatos u.c. valstīs? Ir vietas, kurās vispār visi ierobežojumi ir atcelti. Kāpēc? Tur cilvēki protestē. Tur cilvēki runā, lūdz un cīnās. Vienīgā vieta, kur necīnās, laikam ir Latvija. Kur ir vāja draudze, tur ir vāja valsts un vāja cīņa.

Iepriekš es stāstīju par senu grāmatu, uz kuras vāka rakstīts “Bībeles skola”. Kāds no manas komandas locekļiem šo grāmatu pašķirstīja un netīšām uzšķīra lapu, kurā teikts: “Kur nav disciplīnas draudzē, tur nav disciplīnas valstī.” Nedisciplinēta draudze – tā ir vāja draudze. Tā vispār nav reāla draudze, bet vienkārši kaut kāds bars. Pretiniekiem pretī stāties var tikai disciplinēta draudze, kurā ir garīgās disciplīnas, kas reāli tiek praktizētas. Tās ir draudzes, kurās cilvēki reālu disciplīnu praktizē savā dzīvē. Tie ir cilvēki, kuriem ir vīzija, plāns, redzējums un disciplīna. Tie ir cilvēki, kuri peld pret straumi, virzās uz priekšu un sasniedz mērķus. Protams, ka draudzi kopumā, globāli iznīcināt nevar, tomēr lokāli tas ir iespējams. Draudzes var apturēt un iznīcināt, ja tās nav disciplinētas. Tāpēc, draugi, es jūs šodien aicinu mācīties un būt disciplinētiem. Ko dod talants bez disciplīnas? Esmu pamanījis, ka talantīgi cilvēki bieži nav disciplinēti. Talantīgajiem ļoti labi padodas konkrētas lietas, bet disciplīnas tajās nav nekādas. Turpretī cilvēks, kuram nav nekāda talanta tieši konkrētā jomā, ir disciplinēts un ar darbu sasniedz panākumus. Draugi, talants bez disciplīnas ir kā astoņkājis uz skrituļslidām, - katra kāja iet savā virzienā un nekur nedodas.

Vai esi redzējis Andželīnas Džolijas režisēto filmu “Nesalauztais”? Filma ir par amerikāņu olimpisko skrējēju, kurš pēc lidmašīnas katastrofas uz 47 dienām nokļuva okeānā un 2 gadus japāņu koncentrācijas nometnēs. Vai zini, ka šai filmai 2018. gadā iznāca turpinājums? Iesaku noskatīties. Pirms Džolija šo filmu veidoja, viņa ļoti daudz laika pavadīja kopā ar pašu olimpisko skrējēju Lui Zamperīni, kurš ir šīs filmas galvenais varonis. Gan pirmā, gan otrā filma ir Zamperīni precīza biogrāfija, un viņš ir ļoti interesants cilvēks, par kuru šodien es jums pastāstīšu. Tātad, viņš ir dzimis 1917. gadā un miris 2014. gadā, 97 gadu vecumā. Viņš bija itāļu emigrants Amerikā, kuram nācās par sevi pastāvēt, bija jāmācās bokss, tēvs un brālis palīdzēja par sevi pastāvēt. Vēlāk viņš pats par sevi mierīgi varēja pastāvēt. Nu, tāds palaidnis, cilvēks, kurš mēģināja izdzīvot šajā jaunajā pasaulē – Amerikā. Vecākais brālis pamanīja, ka Luiss spēj labi skriet. Vispār ģimene viņa dzīvē bija ļoti svarīga, jo tiešām viņu vienmēr motivēja un atbalstīja. Viņš mācījās skolā ar sporta novirzienu. 1934. gadā viņš piedalījās starpskolu sacīkstēs un uzstādīja pasaules rekordu vienas jūdzes skrējienā. 1936. gadā Berlīnē bija Olimpiskās spēles, viņš tajās piedalījās un noskrēja ātrāko apli. Kopumā viņš neuzvarēja, bet noskrēja ātrāko apli, pēdējā aplī viņš piedzina pirmos skrējējus. Viņu pamanīja pats Ādolfs Hitlers, pasauca viņu tribīnēs un paspieda roku. Viņš pats saka, ka viņš pat esot nozadzis nacistu karogu un atvedis uz Ameriku. Viņš bija palaidnis.

Vēlāk, kad sākās Otrais pasaules karš, Zamperīni kļuva par lidotāju Amerikas gaisa spēkos, par bombardieri. Viņš bija komandā, kas sastāv no padsmit cilvēkiem, karavīriem, lidotājiem, kas strādā uz bumbvedēja. Viņi varēja japāņus bombardēt, mest bumbas uz Japānu. Viņš jau bija pārcietis aviokatastrofas, izdzīvoja, nosēdās. Viņam iedeva lidmašīnu, kura faktiski bija norakstāma. Kāda lidojuma laikā atteicās strādāt abi motori, un viņi nosēdās okeānā. Nosēšanās laikā aizgāja bojā lielākā daļa komandas un izdzīvoja tikai trīs. Viņiem bija divas gumijas laivas, viena laiva piesieta otrai klāt. Viņi 47 dienas atradās okeānā, sākotnēji bez nekā, bez ēdiena, bez ūdens. Viens no šiem 3 cilvēkiem nomira, divi izdzīvoja. Viņiem pie formas tērpa bija dažādas nozīmītes, un Zamperīni no tās izveidoja āķi un iemācījās noķert zivis. Viņi ēda putnus, albatrosus, un pēc tam vēma. Filmā to visu parāda. Un filmā labi parādīts tas, kā viens no izdzīvojušajiem cilvēkiem, kas kopā ar Lui bija laivā, nekaunējās lūgt Dievu. Viņš bija ticīgs cilvēks. Viņš pagāja tālāk un uz ceļiem lūdza Dievu. Viņiem par to bija diskusijas. Zamperīni tas viss interesēja, bet tobrīd viņš vēl nebija īsti ticīgs cilvēks, bet, esot laivā, zvaigznēs skatoties, viņš teica: “Dievs, ja Tu mani izglābsi no šī okeāna, es Tev kalpošu visu savu mūžu.” Un zini, pirmā filma ir pirmā filma, bet otrā filma ir par to, kā viņš kalpo Dievam, jo viņš atgriezās pie Dieva, bet līdz tam pagāja laiks. Var teikt, ka otrā filma ir simtprocentīgi kristīga filma, un arī mākslinieciskais un tehniskais līmenis ir kristīgās filmas līmenī – slikts, bet stāsts ir ļoti labs. Katram no mums ir savi kritēriji, kā kurš vērtē kino, bet manā vērtējumā – slikti. Bet filma būtu jāredz katram kristietim. Stāsts ir veidots pēc viņa paša grāmatām. Tajā laikā, kad tika uzņemta filma, Luiss Zamperīni vēl bija dzīvs. Viņš publiski paziņoja, - ja to taisa Džolija, viņš ir pārliecināts, ka tur visu parādīs precīzi un patiesi. Un tā arī notika.

Luiss Zamperīni ir uzrakstījis un izdevis divas grāmatas – “Velns, kas min uz papēžiem” (Devil at my heels, 2003) un “Nesalauztais” (Don’t give up, don’t give in, 2014). Es domāju, ka šīs grāmatas ir ievērības cienīgas, lai tās izlasītu. Es gan vēl neesmu tās lasījis, bet, ja es tās dabūšu, tad izlasīšu. Tātad okeānā viņus atrada japāņu zvejnieki un nodeva japāņu armijai. Japāna bija Hitlera sabiedrotie, tāpēc abi amerikāņi uz diviem gadiem nonāca Japānas koncentrācijas nometnēs. Lui šie gadi izvērtās īpaši smagi. Nometnes komendants bija cilvēks no bagātas ģimenes, kura virsnieka pakāpe bija zemāka nekā citiem nometnē, bet viņš bija galvenais. Japānā ir izteikta hierarhija, jo tā ir impērija ar imperatoru, kuram bez ierunām paklausa. Faktiski šis cilvēks bija sadists ar sadistiskām nosliecēm. No viņa baidījās pat viņa dzīvesbiedre. Viņš nebija tāds, kurš nogalina cilvēkus, bet ilgstoši spīdzina ar dažādiem psiholoģiskiem paņēmieniem un citos veidos. Un viņš vēlējās Lui Zamperīni salauzt. Filmā ir labi atainots, kas notika ar viņu. Viņš tika spīdzināts divus gadus. Interesanti, ka beigās Dievs it kā uzklausīja viņa lūgšanas un viņš tika no šīs nometnes ārā, bet izrādījās, ka komendantu paaugstināja un pārveda uz to pašu nometni, uz kuru pārveda arī Lui. Viņš divus gadus netika no viņa vaļā.

Mēs zinām, ka nacisti pēc kara saņēma taisnīgu sodu. Bet visi nesaņēma, un viens no tādiem bija šis komendants. Pēc kara viņš nekādu sodu nesaņēma. Viņš tika izsludināts meklēšanā kā viens no bīstamākajiem kara noziedzniekiem. Vairākus gadus viņš slēpās, un beigās viņu apžēloja. Šis komendants līdz mūža galam nenožēloja to, ko viņš izdarīja. Viņš pat intervijas sniedza televīzijai. Lūk, tāda tā pasaule ir. Bet es zinu, ka viņš noteikti nenonāca Debesīs. Draugi, ja šajā pasaulē netiek saņemts taisnīgs sods, tad tas tiek saņemts tajā pasaulē. Un mēs vēl nezinām, kā viņš dzīvoja slapstīdamies. Luiss izdzīvoja un tika mājās. Vecāki jau bija saņēmuši divas vēstules par pazudušo dēlu un viņu apglabājuši. Vienā vēstulē bija teikts, ka viņš ir pazudis bez vēsts, bet otrā bija līdzjūtība, ka viņš ir kritis cīņā. Taču Luiss pārradās mājās, un viņam sākās problēmas. Problēma bija tāda, ka viņš nesāka kalpot Dievam. Viņš apprecēja labu meiteni, kura šad tad apmeklēja draudzi un lūdza Dievu. Viņi apprecējās, piedzima bērni, bet viņš totāli dzēra. Viņš apmeklēja psihoterapeitu, jo viņam bija posttraumatisks stress, depresija un milzīga nepiedošana. Viņš bija nodzēries un piekasīgs tips, kurš kala plānus un iegādājās pistoli, lai aizbrauktu uz Japānu un nogalinātu savu bijušo komendantu. Viņš pat vairs nebija nekāds nogalinātājs, bet bija tuvu bomža līmenim, nodzēries, taču sieva viņu aicināja uz dievkalpojumiem.

Vai zini, kas ir Billijs Grehems? Kādā brīdī Grehems rīkoja evaņģelizāciju pa Ameriku un iebrauca viņu pilsētā. Sieva viņu katru dienu aicināja līdzi uz šīm sapulcēm, bet viņš pretojās. Kad viņš beidzot piekrita, viņš ieradās un aizbēga. Pirmajā dienā aizbēga, otrajā dienā aizbēga, viņš nevarēja izturēt. Tu esi redzējis, ka cilvēks aizbēg no dievkalpojuma? Citi pat nikni aizbēg, ar nepiedošanu, rūgtumu. Viņi bēg no Dieva. Bet pēdējā reizē Grehems sludināja, un brīdī, kad bija aicinājums pie Kristus, viņš atkal pielēca kājās, lai ietu prom, bet Billijs Grehems no kanceles teica: “Tu vari iet prom, jaunais cilvēk, jebkurā brīdī, bet tikai ne šajā.” Viņš atgriezās atpakaļ savā vietā un pieņēma Jēzu kā savu Glābēju. Draugs, viņš kļuva par sludinātāju, par oratoru. Viņš atvēra skolas grūtiem bērniem. Viņš kalpoja kopā ar Billiju Grehemu. Viņš nodevās Dievam visu savu atlikušo mūža daļu. Viņš kļuva kristietis, kalpotājs. Filmā, starp citu, parāda dokumentālus kadrus, kuros viņš kalpo kopā ar Billiju Grehemu. Luiss Zamperīni – viņa vārdā ir nosaukti stadioni, ielas un dažādas iestādes. Interesanti, ka viņš vēl pēc visa, 1984. gadā Losandželosas Olimpiskajās spēlēs nesa karogu. 1998. gadā, 81 gada vecumā viņš piedalījās Japānas Olimpiskajās spēlēs, olimpiskās uguns stafetē. Nav brīnums, ka Andželīnai Džolijai viņš iepatikās. Pēc tā laika, ko viņi bija pavadījuši kopā, viņa teica tā: “Luiss Zamperīni ir mans varonis.” Nu, lai tad viņš būtu Džolijas varonis arī ticības jautājumos. Tas ir tāds skandalozs pāris – Breds Pits un Andželīna Džolija. Cik es zinu, viņai ir ļoti brīvi uzskati. Bredam Pitam nav tādi uzskati.

Lui Zamperīni panākumu atslēgas:

·         Nekad neizlaid treniņus.

Ja visapkārt plosās smilšu vētra, aiztaisi muti ar lakatiņu un skrien. Ja līst lietus, vienalga skrien. Kas īpašs bija Lui Zamperīni? Talants? Disciplīna! Lūk, panākumu atslēga: vienkārša pieturēšanās pie plāna un disciplinēta darbošanās. “Dzīve nometnē mani norūdīja un iemācīja ar godu nest man uzlikto nastu. Tas man lika nepadoties nekādos apstākļos.” Mēs zinām vēstures notikumus, kad latvieši pārtapa šucmaņos, piedaloties savas tautas un ebreju iznīcināšanā. Viņš nebija tāds cilvēks. Viņš bija tas, kuru jau pirmajā dienā vajadzēja likvidēt. Viņam paveicās, ka bija tāds sadists, kurš viņu gribēja ilgāku laiku paspīdzināt. Un viņu nesalauza. Viņš bija tas, kurš leca pretī, viņš bija tas, kurš pastāvēja un nepakļāvās. Viņš savus pirmos sitienus dabūja par to, ka skatījās acīs komendantam. Japāņi tā nedara. Nesalauztais.

·         Disciplīna ir sāpes.

“Kā reiz teica mans brālis,” viņš saka, “vai viena sāpju minūte nav slavas pilnas dzīves vērta?” Vai disciplīna nav sāpes, vai disciplīna nav diskomforts? Bet, draugi, zivis peld pret straumi. Ja zivs peld pa straumi, tad, iespējams, tā ir mirusi zivs. Kamēr tu peldi pret straumi, kamēr tev ir plāns, kamēr tev ir vīzija, tikmēr tu barojies, tikmēr tu audz. Tikmēr tu vari baudīt arī slavas pilnu dzīvi.

·         Olimpiskais gars un atmiņas par sasniegumiem.

Tas ir ņemts no Bībeles, tikai tur ir par Dieva Garu. “Olimpiskais gars ir kā vējš. Tu nekad neredzi, no kurienes viņš nāk un uz kurieni iet, bet, dzirdot tā balsi, tu jūti tā spēku. Tevi pārņem prieks, kad apzinies tā augļus. Bet pēc tam paliek atmiņas, jauku dienu atbalss.” Vai tev ir kāda jauku dienu atbalss, tev ir kādas atmiņas par sasniegumiem? Lai tās būtu, ir jābūt sasniegumiem. Ko tu esi izdarījis Dievam un sabiedrībai? Kā tu pats esi pacēlies? Katra liecība, ko mēs dzirdam svētdienas dievkalpojumā, ir sasniegums, tas ir mūsu kopīgs sasniegums. Tas ir arī šī cilvēka paša sasniegums.

Seši punkti, kā kļūt disciplinētam:

 

1.     Jānosaka prioritātes un jāizstrādā plāns.

 

Un Viņš tam lika iziet ārā un sacīja: "Skaties uz debesīm un skaiti zvaigznes; vai tu spēj tās izskaitīt? Tikpat daudz būs tev pēcnācēju," Viņš tam sacīja. (1. Mozus grāmata 15:5)

Mums ir vairošanās vīzija ne tikai dzemdēt bērnus, bet vairot Dieva valstību. Zini, ir draudzes, kuras vairojas tikai bioloģiski. Viņiem ir reāls uzstādījums dzemdēt daudz bērnu, lai draudze augtu. Tā nav Dieva griba, jo Jēzus saka:

“Jo Cilvēka Dēls ir nācis meklēt un glābt pazudušo.” (Lūkas evaņģēlijs 19:10)

Mums nav jāvairojas tikai bioloģiski, tas arī ir veids, bet tas nav galvenais veids. Galvenais veids ir iet pie pazudušajiem. Bērni ir labi, bērni ir jāaudzina, bērni papildina un mūs turpina, viss ir pareizi. Taču prioritāte ir kaut kas vairāk nekā tikai ģimene. Kas notiek ar cilvēkiem, kuriem ir svarīga tikai ģimene un nav nekādu augstāku ideālu? Kas ar viņiem notiek tajā brīdī, kad ģimenes nav? Kas notiek tajā brīdī, kad bērni ir izauguši lieli? Nu, daži izvēlas savu sešdesmitgadīgo dēliņu turēt mājās sprostiņā un barot no pensijas. Jo citādi nav vairs jēgas dzīvot. Ir jābūt augstākam ideālam. Jēzus augstāku ideālu dēļ pat neprecējās. Pāvils nebija precēts. Es neesmu pret precēšanos, viss ir kārtībā. Bet jābūt kaut kam vairāk, kaut kam augstākam. Nevar būt prioritāte vīzija – izaudzināt bērnus, tas ir tikai viens no. Mūsu vīzija ir skaidra: Jēzus asinīs Latvija šķīstīta baltāka par sniegu! Dieva svētīta Latvija – tā ir mūsus vīzija, ar G12 palīdzību un disciplīnas palīdzību.

 

2.     Padari disciplīnu par savu dzīvesveidu.

Cītīga cilvēka nodomi piepildīti sagādā pārpilnību, bet, ja kāds ir pārmērīgi straujš un kustīgs, tam labuma pietrūks. (Salamana pamācības 21:5)

Kāda cilvēka nodomi sagādā pārpilnību? Cītīga, disciplinēta. Tātad, lai disciplīna kļūst par tavu dzīvesveidu. Trenē savu raksturu, kļūsti disciplinēts. Noliec mērķi būt disciplinētam.

 

3.     Nost ar attaisnojumiem!

Sliņķis saka: “Ārā ir lauva, es varētu tikt uz ielas saplosīts!” (Salamana pamācības 22:13)

Sliņķim, nedisciplinētam cilvēkam vienmēr būs atrunas. Nedisciplinēts cilvēks ir neveiksmīgs cilvēks. Un neveiksmīgs viņš ir tāpēc, ka nav disciplinēts. Tikai disciplīna tevi dara par veiksmīgu, bet sliņķis saka, ka ārā ir lauva. Viņam vienmēr ir attaisnojumi. Tātad, nost ar attaisnojumiem. Nost ar attaisnošanos. Vienalga, vai valdība vainīga, vai kāds cits vainīgs. Valdība ir vainīga, ka mēs nevaram augt? Mēs varam augt! Un mēs arī augam. Tā vai šā mēs virzāmies uz priekšu. Neviens nekur nav vainīgs. Nesen publicēju dienas citātu: “Pats labākais laiks iestādīt koku bija divdesmit piecus gadus atpakaļ. Otrs tāds moments ir šodien.” Un, lūk, kāds komentārs zem tā: “Šodienas sniegputenī ar koku stādīšanu laikam reti kurš aizrausies.” Sliņķis saka, uz ielas lauva. Nost ar pašattaisnojumiem.

 

4.     Tavs Dieva cilvēks. 

Dzenieties man pakaļ tā, kā es Kristum! (1. Korintiešiem 11:1)

Cilvēks, kurš tevi motivē, vadītājs. Zini, mūsu draudzē viss ir skaisti sakārtots – mācītājs, līderi, komanda. Luiss Zamperīni saka tā: “Es nekad neesmu aizmirsis, cik lielu ieguldījumu sniedza mana ģimene, lai es gūtu panākumus.” Atbalsts ir vajadzīgs ikvienam, pat tad, ja sākumā liekas, ka tu tāpat tiksi galā. Paskaties apkārt, cik daudz cilvēku ir tavā pusē un atbalsta tevi. Tev nav jāiet savs ceļš vienam pašam. Tev ir līderis priekšā un komanda, kas tevi motivē, kas tevi stiprina, jo viens, diemžēl, nav karotājs. Lūk, teksts no mana sprediķa 2012. gada 26. novembrī: “Es liku salikt simts septiņdesmit vietas. Šīs vietas būs aizņemtas īsā laikā, ja mēs uzcītīgi darīsim Dieva darbu, sākot ar lūgšanu. Es darīšu visu, es apsolu, es darīšu.” Es esmu licis dievkalpojuma zālē salikt simts septiņdesmit sēdvietas. Tas bija tāds redzējums – tās būs pilnas. Šeit mēs saliekam deviņsimts sēdvietas. Būs pilnas arī tūkstots sēdvietas, ja mēs uzcītīgi strādāsim. Atslēga, kāpēc šie vārdi piepildījās, - mēs neesam nodarbojušies ar pašattaisnojumiem, bet esam strādājuši.

 

5.     Nedomā par balvu, kamēr darbs nav izdarīts.

 

Padari savu darbu laukā un apstrādā savu tīrumu, un pēc tam cel savu namu. (Salamana pamācības 24:27)

 

Apstrādā tīrumu, un tad cel sev namu. Šodien populāri ir kredīti. Kredīts nozīmē, ka tu gribi balvu vispirms, un pēc tam atstrādāt. Vispirms nostrādā un pēc tam baudi. Neliela ilustrācija: padzīvojis pāris kempingā pie jūras vēro, kā piebrauc jauni kempinga iemītnieki, ģimene, vairāki bērni, un ātri, burtiski minūšu laikā, telts ir uzslieta, galdiņi salikti, mašīna izvākta, viss ir kārtībā. Un viņi domā – oho, kāda komanda. Un viņi saka vecākiem: “Jums gan ir forši bērni.” Un vecāki atbild: “Mums ir vienkāršs uzstādījums, ka neviens peldēties neiet, kamēr nometne nav iekārtota.” Forši bērni? Forša ģimene? Vienkārši disciplīna. Forša ģimene ir tā, kurai ir disciplīna. Un, ja tēvs ģimenē nevar nodibināt disciplīnu, tad tā nav normāla ģimene. Tikai disciplīna nes augļus un arī balvu, ko tu pēc tam vari arī baudīt.

 

6.     Domā par rezultātu

 

Kārtīgi saimniekojot, visas nama telpas pildās ar dārgām un pievilcīgām bagātībām. (Salamana pamācības 24:4)

Un te ir pretējais – fokusējies uz rezultātu. Ja piektajā punktā bija – nedomā par balvu, kamēr neesi izdarījis darbu, tad šajā punktā ir pretējais  – paturi prātā rezultātu. Paturi prātā balvu, kas tev būs pēc tam. Tev patīk iet pirtī? Tu sēdi uz lāviņas, tev ir karsti. Tad jāiet aukstā ūdenī, tev ir auksti. Tu izkāp ārā no ūdens, un kāda ir sajūta? Balva. Kāpēc mums gribās uz pirti? Mums patīk tā sajūta. Ir cilvēki, kuri iet uz pirti vienkārši paduses izmazgāt, tikai tāpēc, ka vajag nomazgāties. Es neeju uz pirti mazgāties, tas ir tikai blakus efekts, kad visu izberzē ar sāli, ar sodu, visu izdauza ar slotām, ka esi viss pleķains, galva tāda dulla. Tā ir normāla pirts. Un esi vesels kā rutks. Es gan nezinu, kā tie rutki veseli ir un kāpēc tieši rutki ir veseli, bet tā saka. Un tāds ieteikums – kad tev ir pavisam, pavisam grūti, paliec disciplinēts. Uztaisi sarakstu ar ieguvumiem, kas notiks tad, kad tu to visu izdarīsi. Un, kad ir pavisam grūti, pārlasi to, kas tev būs un ko tu sasniegsi, kad to izdarīsi. Tas var dot papildu motivāciju.

Un noslēgumā būs stāsts par mazo lasīti. Stāsts būs pavisam dokumentāls un zinātnisks. Papētīju, kā laši nērš ikrus. Makšķerniekiem ļoti patiks. Makšķernieki var pat mani palabot, tikai ne tagad – pēc tam. Jo es pats neesmu makšķernieks. Es esmu dvēseļu makšķernieks. Pirms ķeramies pie lašiem, rakstvieta no Bībeles.

“Kad nešķīsts gars atstāj cilvēku, tad viņš apstaigā sausas vietas un meklē atpūtas vietu, bet, to neatradis, saka: es atgriezīšos savā mājoklī, kuru atstāju. Un viņš noiet un atrod to izslaucītu un izgreznotu. Tad viņš noiet un ņem līdzi septiņus citus garus, kas ļaunāki par viņu, un viņi nāk un tur dzīvo, un ar šo cilvēku kļūst ļaunāk, nekā bija iepriekš.” (Lūkas evaņģēlijs 11:24-26)

Jēzus māca par apsēstību. Nešķīstais gars ir izgājis no cilvēka, un šī vieta cilvēkā paliek tukša. Tātad, ļaunie gari ir izdzīti, cilvēks ir ar Dievu, bet pēc tam sāk klibot disciplīna garīgos jautājumos un arī citos jautājumos. Tā vieta cilvēkā ir izgreznota un tukša. Ļaunie gari staigā un meklē sausas vietas, kur nav apmeties Dieva Gars. Un tad, kad ļaunais gars iet garām cilvēkam, kuram klibo disciplīna, tas nopriecājas, ka šī vieta ir tukša, izgreznota, un tas ņem līdzi vēl septiņus, kas ļaunāki par to, un apmetās tur, un ar šo cilvēku kļūst vēl ļaunāk. Tu esi pamanījis cilvēkus, kuri atkrīt no Dieva? Bieži vien viņi saka, cik viņiem ir labi, arī tādi, kuri saceļās un sataisa troksni. Beidzot prom no tās draudzes “Kristus Pasaulei”, un vēl žurnālistiem visu kaut ko izstāsta. Sastāsta, cik te ļauni, cik te viss ir slikti. Un viņam it kā pēc tam ir viss labi un perfekti. Viņi saka, ka viņiem tikai īstā dzīve ir sākusies. Bībele saka, ka tas ir uz īsu laiku. Tur tā rakstīts, jo ir šī vieta, cilvēks ir tukšs un izgreznots, viss ir kārtībā un ļaunais gars ir prom, ir labi, bet tikai uz īsu laiku, pēc tam būs vēl ļaunāk. Un es saku pēc pieredzes, jo īpaši, ja cilvēki ir buntojušies. Es jau neko daudz nezinu par šiem cilvēkiem, bet reizēm nākas uzzināt, reizēm viņi paši nāk un lūdz piedošanu, jo saprot, ka ir galīgi slikti. Bet ne vienā gadā tas notiek, paiet viens līdz divi gadi, trīs gadi, četri gadi, bet tas vienmēr nāk atpakaļ. Un nedisciplinētība vienmēr nāks atpakaļ. Atceries un iegaumē to, ka nedisciplinētība vienmēr tev kaut ko maksās. Disciplīna tev kaut ko maksās, un tev būs panākumi. Nedisciplinētība tev ļoti smagi maksās, un tev nebūs panākumi. Jebkurā gadījumā ir jāmaksā cena.

Un par lašiem. Laši ir zivis. Tu zini, ka zivis peld pret straumi? Tu esi redzējis? No pirmā acu skatiena varētu likties, ka viņām ir grūti. Mums cilvēkiem ir grūti peldēt upē pret straumi. Tieši peldot pret straumi, zivs uzņem vairāk skābekli un barības vielas, kļūst stipra, paēdusi un efektīva. Un ne tikai tas. Reizēm zivis ūdenī kustās un šaudās. Viņas atrod ūdens virpuļus un izmanto tos kā enerģijas avotu, lai virzītos uz priekšu ar niecīgu savas enerģijas tērēšanu. Peldot pret straumi, zivs dzīvo. Cilvēks, viennozīmīgi, precīzi tāpat. Tikai tad, kad tev ir disciplīna, tikai tad tu dzīvo, tikai tad tu baudi no dzīves. Jā, tu maksā cenu, bet tu baudi no dzīves. Padari disciplīnu par savu dzīvesveidu visos svarīgajos jautājumos un pirmkārt garīgajos jautājumos.

Lasītis piedzima kaut kur pie Ventas rumbas. Kādas sešdesmit dienas viņš bija maziņa zivtiņa, gada laikā viņš pieauga un devās uz saldūdeni. Pēc tam pienāca laiks laist pasaulē bērnus. Lasis dzīvo, lai vairotos. Viņš izdzīvo savu dzīves ciklu, lai vairotos, izlaistu savus ikrus. Kad pienāca laiks nārstot, viņš devās saldūdenī, jo saldūdenī ir labākā vide. Bet saldūdenī viņš pārstāj ēst, pārstāj uzņemt barības vielas. Karaliskais lasis nopeld apmēram piecus kilometrus pa upi augšā, pa ceļam gadās dažādi ūdenskritumi, dažādi šķēršļi, bet viņam ir jātiek līdz savai vietai. Reizēm, kamēr viņi tiek līdz galam, viņi ir novājējuši. Tad viņi ar spurām un asti izrok bedrīti smiltīs un ielaiž tur savus ikrus. Pēc tam nāk tēviņš un apaugļo ikrus, tad viņi aiztaisa bedrīti ciet. Un, kad lasis to ir izdarījis, viņš zaudē jebkādu jēgu dzīvei. Kad viņš ir atnesis ikrus savā bedrītē, viņš vienkārši dreifē pa straumi uz leju un mirst. Lūk, mazā lasīša dzīvesstāsts. Un tieši tāds pats ir kristiešu un vispār cilvēku stāsts. Ja bērni ir tavs dzīves sapnis, kad viņi ir izauguši, tev zūd jebkāda jēga dzīvot, jo nav augstāka ideāla, jo nav Dieva. Mums visiem vajadzīgs ideāls vairoties, reāli celt Dieva valstību, nest labumu sabiedrībai, lai Dievs var svētīt mūsu valsti, mūsu tautu. Lūk, jēga tavai eksistencei. Tajā brīdī, kad mirst tava vīzija, tajā brīdī, kad sāk klibot disciplīna, tajā brīdī tu sāc dreifēt pa straumi. Dzīvas zivis peld pret straumi.

 

Mācītāja Mārča Jencīša sprediķi “Disciplīna un kā būt disciplinētam” pierakstīja un rediģēja draudzes “Kristus Pasaulei” redakcija

Pūrīm svētki un iedrošinājums apspiestajiem

Publicēja 2021. gada 2. marts 11:59Līga Paņina

Ziņas datums 02.03.21.

Būs ļoti interesanta svētrunas tēma, būs daudz vēstures, daudz Bībeles, ne Rakstu vietas, bet interesants stāsts. Tiem, kuriem patīk vēsture, tas būs saldais ēdiens, kuriem patīk Bībele, arī būs saldais ēdiens. Lietas nebūs absolūti vienkāršas, tomēr pietiekami saprotamas un noderīgas. Šīs svētrunas mērķis ir iedrošināt. Svētrunas tēma ir „Pūrīm svētki un iedrošinājums apspiestajiem”. Cilvēkus var apspiest divos veidos. Pirmais ir garīga apspiešana. Pie tā, protams, ir vainojams arī pats cilvēks, viņa attiecības ar cilvēkiem un ar Dievu, arī apstākļi, bet pamatā tā ir garīga problēma. Piemēram, depresija rodas garu pasaulē; ir velns un viņa eņģeli, kas var radīt nomāktību un spiedienu. Ja es runāju par kalpotājiem un pats par sevi, tad nedēļā ir dažādas dienas, gadā ir dažādas dienas, un pirms kādiem nopietniem notikumiem var būt garīgs spiediens. Tev kādu dienu vienkārši var negribēties neko darīt, īsāk sakot, ir dažādi veidi, kā tu vari izjust garīgu spiedienu, kas rada emocionālu diskomfortu, tas var pat radīt depresiju, un tā ir problēma, tā ir apspiešana, velns apspiež, ļauni gari apspiež, arī caur dažādām atkarībām. Otrs apspiešanas veids ir tad, kad cilvēki apspiež cilvēkus. To var redzēt šodien, kad stiprākie apspiež vājākos, un tas ir nepareizi un Dievam nepatīkami. Starp citu, viena daļa no Dieva baušļiem ir par attiecībām ar Dievu, un otra, lielākā daļa no baušļiem, ir par attiecībām ar cilvēkiem. Dievam ir nepatīkama sociāla netaisnība, kad cilvēks apspiež cilvēku. Piemēram, ko nozīmē bauslis: tev nebūs zagt? Šis bauslis sargā tavu brīvību, tavu īpašumu. Tas attiecas ne tikai uz mantisku īpašumu, bet uz jebko, piemēram, pārvietošanās brīvība, jo arī to var nozagt, vārda brīvība, pulcēšanās brīvība. Ja runa ir par šodienu, tad mēs redzam, ka vīrusa apkarošana ir kļuvusi par cilvēku apkarošanu. Pasaule ir ļoti nopietni pārvērsta, protams, kā kurā valstī. Mums tepat blakus kaimiņvalstī Igaunijā ir daudz labāka situācija nekā pie mums, kaut gan pavasarī viss bija otrādi. Tā arī ir apspiešana, un to dara konkrēti cilvēki, kuri ieņem konkrētus amatus, iedarbina valsts mehānismus, struktūras, cilvēki tiek apzagti, viņiem neļauj strādāt, neļauj pelnīt, neļauj iziet no mājas, un to arī var saukt par apzagšanu. Tātad, ir garīga apspiešana un ir tīri cilvēciska apspiešana. Ja tu esi kristietis, tad  vairāk vai mazāk tu šodien esi brīvs, tomēr arī tu esi apspiests, jo nevari darīt to, ko tu vēlies un ko Dievs ir paredzējis.

Draudzē ir vairāki skaistumkopšanas salonu īpašnieki, un viņiem ir liegts strādāt. Arī jaunie noteikumi praktiski liedz strādāt pilnā apmērā. Vēl ir arī jautājums, kas notiks pēc pāris nedēļām, kad ļaus visu iegādāties, iztērēt pēdējos ietaupījumus, lai pielāgotos noteikumiem, un pēc tam atkal visu aizvērs ciet, tādā veidā pilnībā iznīcinot mazos uzņēmējus. Cilvēki šodien cieš. Pirms gada viss bija labāk, šodien viss nav tik labi, bet Dievam ir atbilde. Ja apspiešana notiek garīgi un no cilvēkiem, tad arī atbilde ir precīzi tāda pati, - kad mēs lūdzam Dievu, tad mēs saņemam garīgu atbildi, bet Dievs atbild un izmaina kārtību šeit virs zemes caur konkrētiem cilvēkiem. Viņš Savas atbildes sūta caur konkrētiem cilvēkiem. Man ir iedrošinājums. Lai tu saprastu, ko Dievs grib teikt, tad vispirms mēs iepazīsimies ar Pūrīm svētkiem. Es domāju, ka ir maz cilvēku, kuri zina šo svētku nozīmi. Par šiem svētkiem, kāpēc tie ir iedibināti, var lasīt Esteres grāmatā. Esteres grāmata ir lieliska, ļoti interesanta grāmata, gandrīz kā piedzīvojumu romāns, kā pasaka, kaut gan to nevar saukt par pasaku, tā ir Bībeles kanonā, un arī vēsturiski fakti apliecina grāmatā minētos notikumus. Tāpēc mēs apskatīsim Esteres grāmatu un noslēgumā īpašā veidā lūgsim Dievu, pēc Pūrīm svētku tradīcijas.

Es gribu ticēt, ka tas, kā mēs lūgsim, tiešām nesīs rezultātus, mums būs atbilde. Dievs paņems nost tos, kas mūs apspiež, un viņu vietā ieliks tos, kas rūpējas par cilvēkiem. Tieši tāpat ar slimībām, nabadzību, depresiju, garīgām un emocionālām problēmām, - es ticu, ka ar lūgšanas palīdzību un ar pareizām attiecībām ar Dievu un cilvēkiem mēs tās varam šodien atrisināt. Mēs šodien apliecināsim dažāda veida apspiedēju aiziešanu un neesamību. Es runāju gan par konkrētiem cilvēkiem, gan par garīgām problēmām, - lai aiziet depresija, atkarības, sāpes un vientulība un lai nāk Dieva miers, prieks un brīvība.

Kas studē un pārzina vēsturi, tas pārzina nākotni. Bībele ir ne tikai garīga grāmata, bet arī vēsturiska grāmata. Esteres grāmatu es papildināšu ar konkrētiem vēstures faktiem. Pats vārds ‘Pūrīm’ nozīmē ‘mesli’. Ja tu esi spēlējis Riču raču vai Cirku, tad zini, ka tur ir metamais kauliņš ar skaitļiem no 1 līdz 6, - tie ir kā mesli, tie ir kauliņi, ar kuriem met un šajā gadījumā zīlē jeb plāno nākotni. Pūrīm bija mesli, kurus meta Senās Persijas impērijas premjerministrs, ķēniņa favorīts. Viņš meta meslus konkrēti mēneša pirmajā dienā, jo tā bija diena, kurā vajadzēja zīlēt. Par ko viņš meta meslus? Kurā dienā nogalināt visus impērijas ebrejus jeb sarīkot holokaustu. Ar astroloģijas palīdzību viņš zīlēja, kurā dienā to vislabāk izdarīt. Kā viss beidzās, to mēs uzzināsim. Kā mēs zinām, vēsturē nav tāda fakta, ka Senās Persijas impērijā būtu iznīcināti visi ebreji, tāpēc mēs varam saprast, kāpēc ir šie svētki, - jo tas neizdevās. Cilvēks, kurš meta šos meslus, nezināja, ka viņš met meslus par savu nāvi. To pat pateica viņa sieva: „Ja tas ir jūds, ko tu gribi pakārt, pret viņu tu neko neiesāksi.” Pirms tu kādam roc bedri, tev ir jāsaprot, kas ir šis cilvēks. Ja tu roc bedri Dieva cilvēkam, tad tu roc bedri pats sev. „Nekāds ļaunums tev nenotiks, nedz kāda nediena tuvosies tavai teltij, jo Es sūtīšu Savus eņģeļus tev pa priekšu pasargāt tevi visos tavos ceļos, viņi tevi uz rokām nesīs, ka tava kāja nepiedursies pie akmens,” saka Dieva vārds.

Pūrīm svētki un Esteres grāmata. Es nedaudz pastāstīšu par laiku, kurā dzīvoja Estere. Esterei bija audžutēvs Mordohajs, kas viņu uzaudzināja, jo viņa bija bārene. Mordohajs bija Senās Persijas impērijas valdības ierēdnis un, visticamāk, viņš bija arī jūdu kopienas vadītājs. Katrā ziņā pietiekami apķērīgs, darbīgs un arī ievērojams cilvēks. Estere bija viņa pieņemtā meita. Kas tie bija par jūdiem, kas dzīvoja Senās Persijas impērijā? No vēstures mēs zinām, ka izraēlieši nepārtraukti atkārtoja ciklu, kad viņi grēko, pielūdz citus dievus, tiek nodoti kādas citas valsts pārziņā, viņus okupē, izsūta, izved, un tad viņi lūdz Dievu, atgriežas pie Bībeles kārtības, Dievs viņus svētī un pasargā. Tā notika arī tad, kad Bābeles ķēniņš Nebukadnecars iekaroja Izraēlu un izveda izraēliešus uz Bābeli, atstājot tikai niecīgu skaitu cilvēku. Mordohajs un Estere bija vieni no tiem, kas dzīvoja izsūtījumā, bet Jeremija pravietoja, ka pēc septiņdesmit gadiem izraēlieši tiks atlaisti brīvībā un varēs atjaunot templi, jo templis bija nopostīts, nodedzināts, tās faktiski bija Izraēla beigas. Izraēls šodien simbolizē kristīgo draudzi, vienmēr paturi to prātā. No tā, kādas attiecības Izraēlam bija ar Dievu, mēs varam mācīties. Kas notiek, kad mēs atveram durvis ienaidniekam, garīgiem spēkiem? Pagāja septiņdesmit gadi un nomainījās vara. Draugi, varas mainās. Arī tie, kas šodien ir pie varas, nomainīsies. Kārtība mainīsies, sistēma mainīsies, daudz kas mainīsies. Padomju Savienība kādu laiku pastāvēja, un tad tā pārstāja eksistēt, un tas notika ļoti strauji. Tā pēkšņi pārstāja būt. Arī Latvija tāpēc ieguva neatkarību, ka tā pārstāja būt. PSRS sabruka no iekšienes, faktiski tie nebija nekādi ārēji spēki, tā sapuva, un tāda bija arī Bābele. Kad Bābeles ķēniņa Nebukadnecara mantinieks Belsacars tik tālu sacēlās pret Dievu, ka viņš zaimoja Viņu savās dzīrēs, orģijās uzdzīvojot ar sievietēm, paņemot no Jeruzālemes izvestos Dieva traukus un dzerot no tiem vīnu, tajā diena uz pils sienas parādījās uzraksts: Mene, mene, tekel, upharsin. Daniels to iztulkoja: Tu esi mērīts, svērts un atzīts par vieglu. Nākamajā naktī notika sazvērestība, un Persijas impērija pārņēma varu, un Belsacars tika nogalināts. Pēc šīs zaimošanas nāca tūlītējs Dieva sods.

Senās Persijas jeb Persijas-Mēdijas impērijai sekoja Bābeles impērija. Viena impērija nomainīja otru. Kad sākās Persijas impērija, tad Persijas ķēniņš Kīrs atlaida jūdus uz dzimteni, un ne tikai atlaida, viņš bija Dieva ielikts cilvēks. Arī politikā tā var būt, ka cilvēki nav kristieši, bet ir Dieva ielikti cilvēki. Es domāju, tāds bija ASV prezidents Donalds Tramps, es domāju, ka Latvijā tāda bija Pirmā partija, - Dieva ielikti cilvēki. Kīrs no valsts kases piešķīra līdzekļus, lai jūdi atjauno savu templi Jeruzālemē. Tas būtu līdzīgi, ja PSRS vadītājs piešķirtu līdzekļus, lai mēs celtu namus un atjaunotu visas baznīcas, kur pulcēties. Tas ir kaut kas neiedomājams, bet tā notika. Taču Kīru nomainīja viņa pēctecis vārdā Kserkss I jeb Ahasvers. Tas bija 5. gs. p.m.ē., aptuveni 486. gadā p.m.ē. Kserkss kļuva par ķēniņu. Šis ķēniņš bija citāds, viņam bija sieva vārdā Vašti, ķēniņiene, Nebukadnecara mazmeita, radiniece tiem cilvēkiem, kuri ar Dieva nama traukiem rīkoja orģijas, un viņai bija nepatīkami jūdi, nepatīkama draudze. Pašam Kserksam bija pilnīgi vienalga, ko dara jūdi, viņu reliģija viņam bija vienaldzīga. Bet, kā mēs zinām, precēti cilvēki ir viena miesa, un viņiem vienam uz otru bija ietekme. Viņa ietekmēja savu vīru un panāca, ka apturēja tempļa celtniecību. Lielākā daļa jūdu jau bija atgriezušies savā zemē, bet bija arī tādi, kas jau bija iedzīvojušies un palika tur. Estere un Mordohajs nebija tas labākais piemērs jūdiem, viņi nebija tie labākie kristieši, viņi nebija tie patriotiskākie, jo, kamēr visi atjaunoja templi, viņi palika Persijā, un Mordohajs bija labā valsts amatā, viņam bija laba alga, viņš gādāja par Esteri. Estere palika Persijā, jo Mordohajs tā nolēma.

Persija šodien ir mūsdienu Irānas teritorija. Irāna šodien ir ietekmīga valsts ar kodolieročiem. Tas, kāda tā ir šodien, gan ir absolūti nekas salīdzinot ar to, kas bija toreiz. Senās Persijas impērijas laikā ķēniņš Kserkss bija slavas zenītā, tā ir rakstīts Bībelē, Esteres grāmatā. Viņš uzskatīja sevi par dievu, un, starp citu, tas ir tas pats Kserkss, kurš gāja pret 300 spartiešiem un četras dienas netika uz priekšu. Viņa varenība sāka zust tajā dienā, kad 300 spartieši aizturēja viņa līdz pat miljonam lielo armiju. Viņa vara pie Grieķijas apstājās, un impērija pārtrauca izplesties un ar laiku zaudēja savu nozīmi. Pēc Persijas impērijas nāca Aleksandra Lielā impērija, un pēc tās nāca Romas impērija, kas joprojām turpinās, šodien atdzimstot dažādos pasaules stūros. Persijas ķēniņa Kserksa laikā impērijā bija 50 miljoni cilvēku, varbūt šodien tas nav īpaši daudz, bet tajā laikā tie bija 50% no visiem zemes iedzīvotājiem. Viens cilvēks pārvaldīja pusi pasaules. Lūk, kādas valstis ietilpa Persijas impērijā (šodienas valstis, tajā laikā tās tā nesauca), Bībelē minētas 127, un katrā no tām bija sava valoda un reliģija, un pastāvēja reliģijas brīvība: Jordānija, Pakistāna, Turcija, Armēnija, Tadžikija, Turkmēnija, Uzbekija, Irāna, Afganistāna, Irāka, Ēģipte, Sīrija, Izraēla. Visas šīs valstis ietilpa Persijas teritorijā. Pie Frīģijas tā apstājās, jo spartieši viņiem parādīja viņu vietu.

Ķēniņiene Vašti bija cilvēka numur viens sieva, Dieva un Dieva tautas pretiniece. Šādi cilvēki ir lepni un izdara daudz kļūdu. Tāpat kā tas cilvēks, kurš meta meslus par jūdiem, nezināja, ka met meslus par savu nāvi. Tieši tāpat Vašti nezināja, ka viņas darbības radīs pretēju rezultātu. Ķēniņš sarīkoja dzīres saviem pavalstniekiem, ministriem un dažāda līmeņa vadītājiem 180 dienu garumā. Pēdējās septiņas dienas viņš ar dzīru mielastu cienāja arī visus pils kalpotājus, tās bija dzīres visiem. Sievietēm dzīres notika atsevišķi, līdzīgi kā mums kādreiz bija sieviešu grupiņas un vīriešu grupiņas. Tad, kad mācītājs redzēja, ka tā turpinot drīz draudzē paliks tikai sievietes, tad uztaisījām jauktās grupiņas, un tagad, protams, ir problēmas, bet ir arī labas lietas. Cilvēki var normāli apprecēties un veidot ģimenes. Ir arī tāda problēma, ka pa kaktiem notiek nepareizas lietas, bet es jau neesmu Dievs, ka visu varu izdarīt ideāli. Tagad ir tādi laiki, ka arī atsevišķās sieviešu un vīriešu grupās var sākties visādi joki, īpaši ja uz tām nāk cilvēki no humanitārām skolām, piesūcināti ar visādām modernām zinātnēm un liberālismu. Tā kā mūsu draudzē viss ir kārtībā. Ķēniņiene Vašti rīkoja savas dzīres kopā ar sievietēm. Kad visi bija iesiluši, ķēniņš Kserkss gribēja nodemonstrēt savas sievas skaistumu un pēc reglamenta sūtīja pie viņas septiņus galminiekus ar uzaicinājumu. Vašti tika parādīts gods un tika dots laiks trīs dienas, lai sagatavotos, veiktu visādas skaistuma procedūras. Ko pateica Vašti? “Es šodien esmu apvainojusies un nenākšu.” Viņa bija kļuvusi pārāk lepna un atteica cilvēkam numur viens pasaulē, domādama: “Viņš taču ir mans vīrs, es jau viņam tāpat patīku.” Bet vairs nepatika tik ļoti, lai atstātu bez sekām šādu nodarījumu. Faktiski viņa publiski sacēlās pret ķēniņu. Ne visi to iztulkoja labi. Padomnieki ieteica to neatstāt bez ievērības, jo tad visās valstīs sievas sāks sacelties pret vīriem un padotie pret valdības vīriem, daba devējiem. Šo sievieti nācās sodīt. Kā viņu sodīja? Ļoti maigi, bet tajā pašā laikā pietiekami efektīvi. Viņa nekad vairs nedrīkstēja redzēt ķēniņa vaigu. Vašti tika atcelta no ķēniņienes goda. Viņa varēja dzīvot harēmā, kuru apsargāja einuhi. Tā beidzās Dieva pretinieces Vašti labākie gadi.

Apmēram gadu pēc Vašti atcelšanas ķēniņš sāka meklēt kādu citu sievieti, kuru iecelt ķēniņienes godā. No dažādām pasaules valstīm saaicināja gudrākās un skaistākās sievietes, un viena no tām bija Estere. Estere tulkojumā nozīmē ‘rīta zvaigzne’. Viņa bija skaista, pievilcīga un labi audzināta. Visiem, kas Esteri redzēja, viņa patika. Galminieks Hegajs atbildēja par nākamās ķēniņienes iecelšanu, par visu meiteņu gatavošanās procedūru un arī par harēmu. Estere iepatikās arī viņam, un vēlāk arī ķēniņam. Kā tu domā, vai cilvēki piedzimst pievilcīgi vai viņus izaudzina pievilcīgus? Es domāju gan tā, gan tā, tomēr pamatā ir audzināšana. Ir temperaments un citi faktori, tomēr labi audzināts cilvēks tev patiks, kad tu ar viņu runāsi. Ja cilvēks ir slikti audzināts, pilns ar mēsliem, tad ar viņu ir nepatīkami pavadīt kopā laiku, nav patīkami runāt un gribas iet ar līkumu. Par cilvēkiem var būt atšķirīgs pirmais iespaids, un ir tādi, ar kuriem vienkārši ir patīkami satikties un parunāties. Estere tika izvēlēta, un, tā kā viņa patika galminiekam, kurš bija atbildīgs par visu šo procedūru, viņai deva labākos skaistumkopšanas līdzekļus, labākās kalpones un telpas. Meitenes gatavoja aptuveni gadu, kopa viņu skaistumu, mācīja visādas lietas, un tad viņas pēc kārtas gāja pie ķēniņa. Kad pienāca Esteres kārta doties pie ķēniņa, viņš viņu ieraudzīja un iemīlēja. Estere tika iecelta ķēniņienes godā. Mordohajs, kurš bija viņai tēva vietā, teica: “Nesaki, ka tu esi jūdiete.” Estere paklausīja un nestāstīja par savu izcelsmi. Interesanti, ka Kserkss nemaz neinteresējās, kas viņa bija pēc tautības. Viņam vienkārši patika Estere, laikam viņam bija rozā brilles. No kurienes nāca tik laba meitene, kura visiem patīk? Bībelē ir rakstīts: 

Estere vēl joprojām nebija neko stāstījusi par savu jūdisko izcelsmi un saviem tuviniekiem, kā Mordohajs bija viņai pavēlējis, jo viņa darīja, kā Mordohajs teica, tāpat kā tad, kad viņa bija audzināšanā pie viņa. (Esteres 2:20)

Viņa paklausīja Mordohajam. Es kā vadītājs, kā līderis esmu pārliecināts, ka viena no pašām svarīgākajām panākumu atslēgām ir paklausība vadītājam. Viņa paklausīja Hegajam un Mordohajam, viņa paklausīja tam, kas ir pareizi, pareiziem padomdevējiem. Ja tu vienmēr visu gribi izdomāt pats un neklausies, ko mācītājs sludina un kādus padomus dod, tu nevari tālu tikt ticības lietās un visās dzīves sfērās. Ir vajadzīgs respekts un paklausība. Piemēram, tev ir pieci dēli un piecas meitas, un tu brauc ceļojumā. Kuru no viņiem tu atstāsi kā atbildīgo par visu mājās notiekošo? Vai ne to, kurš izpilda visu, ko tu saki? Bībele saka, ka no nama pārvaldniekiem galvenokārt tiek prasīts, lai viņi ir uzticami. Tas pats tiek prasīts no mums, Dieva bērniem, līderiem. Manā grupiņā ir kāds cilvēks, kurš ir man pilnīgi uzticīgs. Tikai vienā lietā viņš mani neklausa. Es viņam saku, lai uzceļ daudz grupiņu, bet viņš neceļ. Visā pārējā viņš momentā aizskries un izdarīs visu, ko prasu. Divas grupiņas viņš tomēr ceļ. Ja es viņam teikšu, lai mācās par politiķi, viņš to darīs, ja teikšu, lai mācās par juristu, viņš darīs arī to. Ja man vajadzēs kaut kur aizbraukt un kādu atstāt savā vietā, es mierīgi varu viņu atstāt, jo viņš visu izdarīs. Es, protams, skatīšos arī uz viņa prāta spējām, bet pār kādu jomu es viņu noteikti atstāšu. Kāpēc? Es zinu, ka viņš izdarīs, jo paklausa. Viņu gaida panākumi. Mums bieži liekas, ka paklausība ir slikti, ka mums pašiem ir sava galva. Tava galva ir labi, bet, kad palīgā nāk vēl citas galvas, īpaši tādas galvas, kam ir labākas zināšanas nekā tev pašam, tas ir vēl labāk. Kāpēc tev pašam iet cauri kādām lietām, ja vari vienkārši paklausīt? Estere bija paklausīga. Viena no mūsu panākumu atslēgām ir paklausība pareiziem, no Dieva ieliktiem cilvēkiem. Apspiedēji var būt gan garīgi, gan no cilvēku puses. Tāpat risinājums nāk gan garīgi, gan no cilvēku puses. Tāpēc arī ir cilvēks – vadītājs, kuram ir labi paklausīt.

Estere bija tikusi ķēniņienes godā. Tajā laikā pie varas bija nācis cilvēks vārdā Hamans. Viņš bija ķēniņa favorīts un saņēma tik lielas pilnvaras, ka visiem cilvēkiem, kuri redzēja Hamanu, bija jāzemojas viņa priekšā, jākrīt zemē. Tas bija liels gods. Tomēr kāds nezemojās viņa priekšā, un tas bija Mordohajs, Esteres audzinātājs. Kāpēc Mordohajs nezemojās viņa priekšā? Vai tiešām mēs, kristieši, nevaram godāt valdības un varas? Mēs varam. Šeit nav runa par to, ka nevajag paklausīt ķēniņam, bet gan par to, ka Hamans bija amaleķieties. Amaleķieši jeb agagieši bija tauta, kuru Dievs sensenos laikos bija nolēmis pilnīgai iznīcībai. Šo uzdevumu caur pravieti Samuēlu Dievs uzticēja pirmajam Izraēla ķēniņam Saulam, kurš nepaklausīja un atstāja dzīvu ķēniņu Agagu un lopus. Beigās Sauls pats atkāpās no Dieva, pazaudēja troni un dzīvību. Mordohajs bija Saula pēctecis, no Benjamīna cilts, bet, atšķirībā no Saula, viņš neliecās kaut kāda Hamana priekšā. Mordohajs to negribēja darīt nevis ķēniņa priekšā, bet tieši amaleķieša priekšā, tās tautas pārstāvja priekšā, kas bija niknākie jūdu ienaidnieki. Hamans zināja, ka tas ir jūds. Vienmēr tam, kas notiek, ir kaut kādas saknes vēsturē.

Es maz zinu par saviem senčiem, bet līdz tam laikam, kad es iepazinu Dievu, manas dzīves negatīvie pavērsieni notika tieši 8. decembrī. Šajā datumā mani ielika cietumā, iesauca padomju armijā. Es līdz šai dienai nezinu, kāpēc tieši 8. decembris, bet es zinu to, ka 8. decembrī Pierīgas mežos nogalināja ebrejus, un to darīja latvieši. Vai tam ir kāda saistība? Es nezinu. Bet es zinu to, ka, ja mūsu senči ir tajā piedalījušies, tā tikuši audzināti, ar to nodarbojušies, zīlējuši, grēkojuši, pielūguši citus dievus, tas viss pēc tam parādās mūsu dzīvēs. Tikai Jēzus asinis spēj atbrīvot no šī lāsta. Pretējā gadījumā gan pasaules mērogā, gan valsts līmenī, gan individuāli lāsts turpinās. Lūk, kāpēc ir tik daudz ciešanu. Nepārtraukti nekas nemainās, kaut kad kļūst mazliet labāk, kaut kad sliktāk, bet kopumā lāsts lāsta galā. Ir rakstīts, ka nolādēts ir ikviens, kas karājas pie koka, šajā gadījumā pie krusta. Jēzus uzņēmās visus lāstus uz Sevi, un, pateicoties Viņa upurim, mēs esam brīvi no lāsta. Es esmu brīvs, un 8. decembrī man viss ir labi. Man labs ir decembris, labs ir februāris, labs ir marts un aprīlis, man pilnīgi vienalga, kāda ir dienas.

Tad, kad Hamans pamanīja, ka jūds Mordohajs nezemojas, viņš nodomāja, ka iznīcināt tikai vienu Mordohaju ir par maz, ir jāķeras pie visas jūdu tautas. Viņš ķēniņam Kserksam apsolīja samaksāt milzīgu, neiedomājamu summu, lai viņš izdod likumu, ka vienā konkrētā dienā var iznīcināt visus ebrejus. Faktiski viņš rīkoja holokaustu pret ebrejiem. Fašistu laikā nebija pirmā reize, tādas ir bijušas vairākkārt. Šī bija īpaša reize, kuru pieminot ebreji svin Pūrīm svētkus. Tajā dienā, kad Mordohajs uzzināja, ka šis likums ir pieņemts, viņš kaisīja sev pelnus uz galvas un saplēsa savas drēbes. Viņš nevarēja tā vienkārši ieiet pilī pie Esteres un pateikt: “Tu esi ķēniņiene, dari kaut ko!” Pagāja laiks, kamēr viņam izdevās caur citiem cilvēkiem sazināties ar Esteri un pateikt par problēmu. Pastāvēja tāds likums, ka bez uzaicinājuma pie ķēniņa nedrīkst iet, citādi ir sods. Šajā gadījumā viss bija steidzami, bet Esterei draudēja nāvessods, ja viņa ietu bez uzaicinājuma. Tomēr, ja ķēniņam labpatika, viņš izstiepa savu scepteri pret cilvēku, kurš ienāca, un tas nozīmēja, ka ienākušais ir apžēlots. Estere labi saprata, ka iešana pie ķēniņa var nozīmēt nāvi, tomēr bija cerība, ka ķēniņš viņu mīl un apžēlos. Mordohajs sūtīja viņu runāt ar ķēniņu, lai maina likumu, ko Hamans ieviesis. Hamans meta meslus par dienu, kurā to darīt, bet šī diena izvērtās viņam pašam par tādu, kādu viņš to bija plānojis ebrejiem. Mordohajs teica Esterei:

Tad Mordohajs sacīja, lai atbild Esterei: "Neiedomājies sevī, ka tu ķēniņa pilī izglābsies drošāk nekā visi pārējie jūdi! Jo, ja tu tiešām cietīsi klusu šajā laikā, tad atbrīvošana un glābšana jūdiem var rasties no kādas citas puses, bet tu un tava dzimta aizies bojā. Un, kas zina, vai tu tieši šā laika dēļ neesi kļuvusi ķēnišķīgā godā?" (Esteres 4:13-14) 

Bībelē rakstīts, ka Estere paklausīja Mordohajam, kā vienmēr bija paklausījusi. Estere teica:

"Ej, sapulcini visus jūdus, kas atrodas Sūsās, un gavējiet manis dēļ: neēdiet un nedzeriet trīs dienas un naktis; arī es ar savām kalponēm tāpat gavēšu. Un pēc tam es iešu pie ķēniņa, kas gan nav pēc likuma, un, ja es aiziešu bojā, tad aiziešu bojā!" (Esteres 4:16)

Mūsu draudzē katru nedēļu ir vienas dienas gavēnis. Ikviens, kurš uzskata sevi par draudzes patriotu, gavē. Tas sākas sestdien no plkst. 14.00  līdz 18.00 un beidzas svētdien tajā pašā laikā. Gada laikā tie ir gandrīz divi mēneši, tas ir ļoti normāli, un mums ir tiesības kaut ko prasīt no Dieva. Mordohajs gavēja, jūdi visā impērijā gavēja un lūdza Dievu. Pēc gavēņa Estere devās pie ķēniņa. Viņa saģērbās, sapucējās, iegāja, ķēniņš viņu ieraudzīja un nespēja neko ļaunu darīt, viņš izstiepa scepteri un teica: “Ko tu vēlies? Kaut pusi no savas karaļvalsts es došu.” Estere prasīja kaut ko daudz pieticīgāku: “Es gribu, ka tu rīt kopā ar Hamanu piedalies manās dzīrēs.” Ķēniņš piekrita. Hamans, uzzinot, ka uzaicināts pie Esteres, gāja mājās un savai sievai un visiem radiem un padotajiem stāstīja: “Klausieties, es esmu tik kruts cilvēks, tūlīt aiz ķēniņa, ka pat ķēniņiene Estere mani aicina uz dzīrēm kopā ar ķēniņu.” Viņš ieradās dzīrēs, bet pirmajā dienā Estere neatklāja, ko vēlās. Kserkss jautāja: “Ko tu gribēji?” Viņa atbildēja: “Es gribu, ka tu nākamajā dienā atkal atnāc uz dzīrēm.” Estere laikam zondēja, kā labāk piebraukt ķēniņam, kā labāk visu nokārtot. Hamans juta, ka vēl vienu dienu būs dzīres. Viņš gāja mājās, priecīgs kā traks, un redzēja, ka Mordohajs atkal neklanās viņa priekšā. Citi zemojās, bet viņš nē. Un viss garastāvoklis viņam bija sabojāts, šim nepiebeigtajam amaleķietim, kuru nepiebeidza Sauls. Viņa dienas bija skaitītas. Viņš gāja mājās un sūdzējās sievai, ka viss prieks pazudis, viņš nevar izturēt. Tad viņa tuvinieki deva padomu uzcelt piecdesmit olektis garas karātavas, lai pakārtu Mordohaju. Viņš apstiprināja, ka tā ir ļoti laba ideja un deva pavēli celt karātavas. Tad viņam bija saruna ar sievu. Un sieva prasīja, vai Mordohajs ir jūds. Un viņš apstiprināja, ka viņš ir jūds, un viņa pateica, ka tad Hamanam ir beigas. “Ja viņš ir ebrejs, tad tev nav nekādu izredžu viņu pieveikt.” Viņa bija dzirdējusi par to, kā Dievs iestājas par jūdiem. Bet viņš cēla karātavas un gāja uz Esteres otrās dienas dzīrēm.

Dzīrēs notika izšķiroši notikumi. Kad ķēniņš jautāja Esterei, kāpēc viņa viņu aicināja, viņa teica, ka viņu un visu viņas tautu grib iznīcināt, un ķēniņš jautāja, kurš tas ir. Tad Estere atbildēja, ka nelietīgais Hamans. Ķēniņš kļuva dusmīgs, piecēlās un izgāja dārzā. No šī var mācīties pusstundas likumu, - ja tev ir dusmas, nesaki neko nevienam, aizej uz pusstundu, nomierinies un tad ar normālu, skaidru galvu pasaki visu. Viņš izgāja āra, visu pārdomāja un nāca atpakaļ, un redzēja, ka Hamans ir nokritis pie Esteres kājām un lūdz žēlastību. Bet bija likums, ka neviens nedrīkstēja tuvoties ķēniņa sievai tuvāk par septiņiem metriem. Un, kad ķēniņš Kserkss to redzēja, viņam sāka pulsēt deniņos. Viņš pat nepateica, kas jādara, viņi tūlīt uzmauca Hamanam galvā maisu, tūlīt atradās kāds ministrs, kurš teica, ka Hamans tikko ir uzcēlis karātavas un ir lieliska iespēja tās iesvētīt. Un tūlīt viņu pakāra, un tāpat arī viņa desmit dēlus. Hamans meta meslus pats par savām karātavām. Draugi, kas tev bedri rok, tas pats tajā iekritīs. Un, kas mūsu draudzei bedri rok, pats tajā iekritīs. Un tie, kas šodien ceļ karātavas mūsu tautai, paši tajās var nonākt! Jo ir Dievs!

Mordohajs izdeva pavēli svinēt Pūrīm svētkus divas dienas. Šajā nedēļā, 25. un 26. februārī, ebreji svinēja Pūrīm svētkus. Pagājušajā gadā tas bija 9. un 10. marts, līdzīgi kā kalendārā mainās Lieldienu datumi. Kas tās ir par divām dienām? Ķēniņa pavēle bija neatceļama. Ja viņš bija izdevis pavēli jūdus iznīcināt, tur neko nevarēja darīt. Bet Mordohaju iecēla Hamana vietā par premjerministru, un Mordohajs ar ķēniņa svētību izdeva jaunu likumu, ka ikviens jūds visā impērijā var pretoties jeb aizstāvēties. Pašvaldībām bija jāsniedz palīdzība pretošanās kustībai. Protams, tā bija pavēle, un neviens negribēja jūdus iznīcināt, un jūdi sāka slepkavot savus pretiniekus. Sūsas bija viena no Persijas impērijas galvaspilsēta, tādas kopā bija četras – Babilonija, Ekbatana, Sūsas un Persepole. Ir teikts, ka jūdi Sūsās nogalināja 500 ministrus, policijas priekšniekus, dažādus cilvēkus, - tos, kas bija gatavojušies iznīcināt viņus. Visus represīvo orgānu vadītājus nogalināja divās dienās. Un interesanti, ka ķēniņiene Estere nāca pie ķēniņa vēlreiz un lūdza vēl vienu dienu pa virsu, un tajā nogalināja vēl 300 apspiedējus. Plānotais holohausts pret ebrejiem izvērtās par holokaustu pret viņu pretiniekiem, antisemītiem. Ar ebrejiem joki mazi, un vispār joki mazi ir arī ar Dieva cilvēkiem. Mums nebūtu jādala, ebreji vai kādi citi, bet Dieva cilvēki. Tautībai nav liela nozīme, bet gan piederība Dievam!

Starp citu, Esteres grāmata ir vienīgā grāmata, kurā nevienu reizi nav pieminēts Dievs. Kāpēc? Acīmredzot, tas ir kā šodien, kad skolās nevar teikt vārdu ‘Dievs’! Nu, ‘Jēzus’ noteikti nevar. Neko vispār vairs nevar, drīz visi pliki sāks skraidīt. Esteres grāmatu sarakstīja Mordohajs, un tā bija lasāma un pieejama visā impērijā, tāpēc tur nevarēja būt Jēzus vai Jahve, jūdu Dievs. Tāpat ikvienam bija skaidrs, kādam Dievam viņi kalpo. Tā tika iedibināti Pūrīm svētki. Un kā šos svētkus svinēja? Jūdi sūtīja cits citam dāvanas, saldumus, ēdienus. Viņi dāvināja saldumus arī trūcīgiem cilvēkiem. Sinagogā svinēja ģimenes svētkus, visiem priekšā lasīja Esteres grāmatu. Tāpat arī viņi uzveda dažādus teātra uzvedumus pēc Esteres grāmatas scenārija. Šie svētki ir attīstījušies un gājuši uz priekšu. Viena no tradīcijām, kuru ne visi rakstu mācītāji atbalsta un tomēr piekopj, ir tāda: tajā brīdī, kad lasa Esteres grāmatu un mācītājs nonāk līdz vietai, kur tiek pieminēts Hamans, visi sāk sist ar kājām pret zemi un svilpt. Viņi izsvilpj viņu. Un Bībele saka tāpat. Runa ir par Ābrahāmu.

Tā Dieva priekšā, kam viņš ticēja, kas mirušo dara dzīvus un sauc vārdā to, kas vēl nav, it kā tas jau būtu. (Romiešiem 4:17)

Tas ir lūgšanas veids, apliecinājums, kā Jēzus apklusināja vētru.

Bet Viņš tiem sacīja: “Kur ir jūsu ticība?” (Lūkas 8:25)

Ko Viņš sagaidīja no mācekļiem? Ka vētra pati apstāsies? Vai mācekļi apliecinās, ka vētra ir mierā? Viens no lūgšanas veidiem ir apliecinājums. Mēs varam lūgt, lai Dievs dod, lai Dievs svētī, bet ir arī apliecinājuma lūgšana. Kad mēs Jēzus Vārdā kopīgi nevēlamajam pavēlam iet prom, tas tiek izdzēsts. Jūdiem vēl ir tāds rituāls, ka uz diviem akmeņiem ir rakstīts Hamana vārds. Un viņi sit šos akmeņus un berzē vienu pret otru, kamēr Hamana vārds tiek izdzēsts. Izdzēsīsim slimības no savas dzīves! Nabadzību, neizdošanos un depresiju. Dažāda veida neauglību kalpošanā izdzēsīsim no savas dzīves! Mēs apliecinām, ka tās aiziet gan no mūsu dzīvēm, gan no mūsu līdzcilvēku dzīvēm. Āmen! No Latvijas aiziet depresijas, slimības un nabadzība! Viss labākais tev vēl ir priekšā, draugs. Kserkss, Mordohajs, Estere, Hamans, Vašti – atceries šos vārdus, un 300 spartiešus, pie kuriem aplauzās persiešu armija. Es domāju, ka apspiedēji aplauzīsies pie mums. Āmen! Aplauzīsies pie cilvēkiem, kuri pārstāv kristīgas vērtības, ģimenes vērtības un veselo saprātu. Viss mainās un mainīsies!

Mācītāja Mārča Jencīša sprediķi “Pūrīm svētki un iedrošinājums apspiestajiem” pierakstīja un rediģēja draudzes “Kristus Pasaulei” redakcija

Par ko Jēzus raudāja un par ko priecājās?

Publicēja 2021. gada 23. febr. 12:04Līga Paņina

Ziņas datums 23.02.21. 

Kāpēc mums tas būtu jāsaprot un jāzina? Tāpēc, ka Jēzus pats to māca un visa Bībeles jēga ir sekot Viņam. Sekot Kristum nozīmē rīkoties un dzīvot tā, kā dzīvoja Jēzus. Bībelē lasāmi apsolījumi, kuros Dievs apsola mūs svētīt, vadīt un galu galā nogādāt mūžīgajā dzīvībā Debesīs. Lai arī uz zemes ejam cauri dažādām grūtībām un ciešanām, tomēr Dievs mums apsola dažādas svētības un pilnvērtīgu dzīvi Kristū. Noteikums, kas no mūsu puses ir jāievēro, - mēs cenšamies ievērot Dieva prātu un gribu. Tas nozīmē, ka veidojam personīgas attiecības ar Dievu, esam dzīvā draudzē, uzņemamies kalpošanas. Mēs kļūstam spēcīgi, lai dzīvotu pēc Viņa prāta un ievērotu desmit baušļus. Par ko Jēzus priecājās un par ko raudāja? Ja mēs netieši pētīsim Bībeli, tad atradīsim daudz dažādu Rakstu vietu, kas norāda uz Dieva raksturu un emocijām. Dievam ir emocijas, un cilvēku Viņš ir radījis pēc Sava tēla un līdzības. Kad pētām tādus vīrus kā Mozus, Dāvids, Pēteris, Jānis un citi, mēs varam spriest arī par to, kāds ir Dievs. Redzot to cilvēku emocijas, kas seko Jēzum, piemēram divpadsmit mācekļu, mēs varam domāt arī par to, kādas emocijas ir Dievam un kas ir tas, ko Viņš mūsos vēlas redzēt vairāk. Mēs varam izsecināt to, kā mums jājūtas un kā jādomā.

Visu Bībeli kopumā mēs skatāmies caur Jēzus vārdiem. Prioritāte ir Jēzus vārdi tieši Bībeles evaņģēlijos, nevis vēstulēs, Vecajā Derībā vai vēstures grāmatās. Jēzus vārdi ir pamatu pamats, un visu Bībeli mēs skatāmies tieši caur Viņa vārdu prizmu. Jēzus ir augstākā Autoritāte. “Vārds tapa miesa un mājoja mūsu vidū.” Visi Jēzus vārdi, visa Viņa darbība uz zemes ir augstākais punkts. Un, ja mēs Bībelē paraudzīsimies tieši uz Jēzus emocijām, tas būs precīzi pats, pats svarīgākais, pats Bībeles centrs. Mēs varam lasīt, ka Jēzus gan priecājās, gan raudāja. Jēzus bija vīrietis. Mēdz teikt, ka vīrieši neraud, taču patiesībā tā nav labi teikt, jo tā nav taisnība. Ir situācijas, kad arī vīriešiem jāraud, bet, atšķirībā no sievietēm, vīrieši raud tad, kad tiešām ir jāraud. Jēzus neraudāja par to, ka Viņam bija sirms mats. Bija citas, daudz nopietnākas lietas, kuru dēļ Jēzus tik tiešām ļoti pārdzīvoja. Bībelē ir aprakstīti divi notikumi, par kuriem ir konkrēti rakstīts, ka Viņš nevis vienkārši pārdzīvoja, bet raudāja. Es šoreiz nemaz neņemu vērā rakstvietas, kurās rakstīts, ka Jēzus noskuma, iekarsa vai sadusmojās. Skatījos konkrēti uz rakstu vietām, kurās rakstīts, ka Viņš raudāja. Ja Jēzus raudāja, tad tas bija kaut kas īpašs, kas viņu aizkustināja. Kas bija šīs lietas? Ja mēs tās sapratīsim, tad mēs varēsim nojaust, kas Dievam ir pats svarīgākais, kas visvairāk Viņu sāpina un izsauc Viņā tādas emocijas, ka var pat raudāt. Evaņģēlijos ir arī konkrēta Rakstu vieta, kurā teikts, ka Jēzus priecājās. Ja mēs sapratīsim, par ko Jēzus priecājās, tad mēs varēsim arī saprast, kas ir pats svarīgākais Dievam un ko Viņš vēlas redzēt pie mums.

Un tanī pašā stundā Jēzus kļuva priecīgs Svētajā Garā un sacīja: "Es Tev pateicos, Tēvs, debess un zemes Kungs, ka Tu šīs lietas esi apslēpis gudrajiem un prātīgajiem un atklājis tās bērniem. Tiešām, Tēvs, tāds ir bijis Tavs labais prāts.” (Lūkas evaņģēlijs 10:21)

Par ko Jēzus kļuva priecīgs? Viņš iesākumā izsūtīja divpadsmit mācekļus, pēc tam vēl septiņdesmit divus, kas, starp citu var norādīt arī uz struktūru (septiņdesmit divi ir puse no simts četrdesmit četriem). Arī mācekļu izsūtīšanā pa divi ir vērojama kāda konkrēta kārtība. Šajās pašās rakstvietās varam lasīt arī to, ka Jēzus saka: “Pļaujamā daudz, bet strādnieku maz. Tad nu lūdziet pļaujas kungu, lai viņš strādniekus sūta savā pļaujā.” No Savas puses Viņš reizē kā Dievs un arī kā cilvēks šeit virs zemes sagatavoja divpadsmit mācekļus un pēc tam ar mācekļu palīdzību sagatavoja vēl septiņdesmit divus. Arī mēs šodien gatavojam mācekļus, grupu vadītājus. Kāpēc mēs to darām? Bībelē ir skaidri lasāma Jēzus pavēle.

Tāpēc eita un darait par mācekļiem visas tautas, tās kristīdami Tēva, Dēla un Svētā Gara Vārdā, tās mācīdami turēt visu, ko Es jums esmu pavēlējis. Un redzi, Es esmu pie jums ik dienas līdz pasaules galam. (Mateja evaņģēlijs 28:19-20)

Tāpat arī Bībelē ir skaidri rakstīts Jēzus mērķis uz zemes.

Jo Cilvēka Dēls ir nācis meklēt un glābt pazudušo. (Lūkas evaņģēlijs 19:10)

Jēzus atnāca, lai izlīdzinātu cilvēku ar Dievu un nodibinātu mieru viņu starpā. Veids, kā Viņš to dara, ir draudze. Dieva valstība uz zemes ir draudze. Kad mēs lūdzam “lai nāk Tava Valstība”, tas, pirmkārt, nozīmē: lai aug draudze, lai grupiņās ienāk vairāk cilvēku, lai viņi piedzimst no augšas un mēs vairojamies, kā arī lai ir vairāk cilvēku apkārt draudzei, tie, kas piekrīt mūsu principiem, kas skatās uz Dievu, uz mums un piekrīt. Lai viņi ir visur – gan skolās, gan politikā. Ja tas tā šodien jau būtu un draudze būtu godprātīgi izpildījusi savu uzdevumu, tad šobrīd mums nebūtu ierobežojumu un mēs dzīvotu citādāk. Nav svarīgi, kas apkārt notiek, ir svarīgi, kas mums šeit pašiem notiek. Tāpat arī nav svarīgi, kas valda citās valstīs, bet ir svarīgi, kas mūsu valstī ir pie stūres. Jēzus priecājās, Viņš kļuva priecīgs Svētajā Garā, kad izsūtīja mācekļus, lai tie sludinātu, un mērķis bija skaidrs – celt Dieva valstību.

Redziet, Es jums esmu devis spēku, ka varat staigāt pāri čūskām un skorpioniem un katram ienaidnieka spēkam, un viss tas jums nekā nekaitēs. (Lūkas evaņģēlijs 10:19)

Apliecini šo Rakstu vietu! Apliecini, ka nekāds ļaunums tev netuvosies un tev viss vēl ir priekšā! Āmen! Viņš izsūtīja mācekļus celt draudzi, sludināt, dziedināt, izdzīt ļaunus garus. Tālāk ir rakstīts, ka tad, kad mācekļi atgriezās pie Jēzus, viņi bija tādā kā eiforijā. No kā? Esmu redzējis, kā Stīvs Hils savā kalpošanā pieskaras cilvēkiem, un viņi vienkārši nokrīt gar zemi. Toreiz es domāju: “Oho! Spēks!” Mani kā jaunu kristieti tādas pārdabiskas lietas ļoti fascinēja. Pirmajos inkaunteros es tā varēju lūgt par cilvēkiem, ka pēc tam divas nedēļas nevarēju pakustēties. Es tā sevi izdevu ārā, ka pēc tam divas nedēļas biju kā beigts. Tagad esmu gudrāks. Arī šodien es redzu, ka tad, kad jauni kristieši ķeras klāt aizlūgšanām, tad velniem patiešām nav labi. Bet ilgi tā turpināt šie jaunie aizlūdzēji nespēj. Atceros, ka pirmā reize man bija Cēsu vasarsvētku draudzē. Cilvēki iznāca priekšā, un kā es liku roku klāt, tā viņi biji nopļauti gar zemi. Toreiz jutos ļoti gandarīts. Varbūt kāds arī no savas kalpošanas atceras tādu prieku par Dieva spēku. Jēzus taču saka: “Es jums esmu devis spēku.” Tu vari izdzīt velnus, tu vari dziedināt, tu vari sludināt un tu vari vadīt grupas. Tev ir šis spēks! Mācekļi atgriezās eiforijā, un ņemot vērā to, ko Jēzus teica pēc tam, var saprast, ka šai mācekļu eiforijai nebija pareizs motīvs. Viņi teica: “Pat ļaunie gari mums padodas Tavā Vārdā.” Viņi priecājās par to, ka cilvēki krīt zemē, par to, ka tiek dziedināti, par to, ka velni iet ārā. Tas viss ir labi. Jēzus viņus nomierināja un teica: “Nepriecājieties par to, ka gari jums paklausa, bet priecājieties par to, ka jūsu vārdi ir ierakstīti Debesīs.” Tas nozīmē, ka cilvēki ir glābti, paši pazīst Kristu un paši dzīvo Viņa gribā. Jēzus mācekļus nedaudz nomierināja un nobīdīja fokusu uz pareizām lietām – uz cilvēku glābšanu. Ne jau mūsu galvenais uzdevums ir izdzīt ļaunus garus, ne jau dziedināt un pat ne vadīt grupu. Mūsu uzdevums ir, lai šo cilvēku vārdi ir ierakstīti Debesīs, ka viņi pazīst Dievu. Mūsu uzdevums ir celt draudzi, un nevis vienkārši no cilvēkiem, kas sanāk kopā, labiem draugiem, bet lai šie cilvēki pazīst Dievu. Tālāk seko ļoti interesanta lieta. Jēzus viņiem aizrādīja un pats klusībā sapriecājās.

Un tanī pašā stundā Jēzus kļuva priecīgs Svētajā Garā un sacīja: "Es Tev pateicos, Tēvs, debess un zemes Kungs, ka Tu šīs lietas esi apslēpis gudrajiem un prātīgajiem un atklājis tās bērniem. Tiešām, Tēvs, tāds ir bijis Tavs labais prāts.” (Lūkas evaņģēlijs 10:21)

Jēzus priecājās, ka gari viņiem paklausa. Jēzus priecājās, ka mācekļi ir izgājuši un kalpo. Jēzus priecājās par to, ka Viņam ir izdevies sagatavot Sev uzticamus cilvēkus, kas iet un turpina Viņa darbu. Par ko Jēzus priecājās? Ja tu vadi mājas grupiņu, Jēzus ļoti priecājas par tevi. Ja tu piedalies pie tā, lai tavā grupiņā cilvēki iepazīst Dievu, Viņš priecājas par to. Tas ir tas, kas Dievam sagādā vislielāko prieku saskaņā ar Viņa vārdu, evaņģēlijiem un Jēzus emocijām. Tas atbilst arī lielajai pavēlei un visam citam kontekstam Bībelē. Jēzus atnākšanas mērķis ir rakstīts Jāņa un Lūkas evaņģēlijā.

Jo tik ļoti Dievs pasauli mīlējis, ka Viņš devis Savu vienpiedzimušo Dēlu, lai neviens, kas Viņam tic, nepazustu, bet dabūtu mūžīgo dzīvību. (Jāņa evaņģēlijs 3:16)

Jo Cilvēka Dēls ir nācis meklēt un glābt pazudušo. (Lūkas evaņģēlijs 19:10)

Dieva mērķis ir izglābt katru cilvēku, un tas, kā Viņš to ir ieplānojis darīt, ir caur mācekļiem, caur draudzi. Tu esi pareizā vietā, pareizā laikā un pareizā draudzē. Jēzus priecājās par mācekļu kalpošanu. Viņš priecājās, ka mācekļi iet Viņa spēkā un strādā. Ja gribi, lai Jēzus priecājas un tu pats varētu priecāties, ja tu gribi, lai visas Dieva svētības tavā dzīvē darbojas, tad stūrē ar visu to, kas esi, un ar to, ko vari, tajā virzienā, kas rada Dievam prieku.

Marija un Marta sūtīja Jēzum ziņu, ka Viņa draugs Lācars ir miris. Turklāt Lācara māsas pārmeta Jēzum: “Kungs, ja Tu būtu bijis šeit, mans brālis nebūtu miris.” Jēzus bieži pavadīja laiku pie Lācara un viņa māsām, tie bija Viņa draugi. Kad Jēzum atnesa ziņu, ka Lācars ir miris, Jēzus priecājās. Tas ir kaut kas neloģisks. Tomēr Viņa prieks apstiprina pirmās Rakstu vietas pareizumu. Jēzus priecājās nevis par to, ka Lācars ir miris, bet par ko citu.

“Un Es priecājos jūsu dēļ, ka Es nebiju tur, lai jūs ticētu; bet iesim pie viņa!” (Jāņa evaņģēlijs 11:15)

Jēzus zināja, ka Viņš darīs brīnumu un piecels Lācaru no mirušajiem. Tālāk Jāņa evaņģēlijā ir rakstīts, ka šī brīnuma dēļ, ka Jēzus publiski piecēla no miroņiem cilvēku, kurš jau trīs dienas bija kapā un oda, Dieva slava izgāja tuvu un tālu, un daudzi sāka Viņam ticēt. Tas bija robs sātana, visu farizeju, saduķeju un bezdievīgu politiķu valstībā. Par ko Jēzus priecājās? Ne jau par to, ka Lācars ir miris, bet par to, ka būs brīnums un vēl vairāk cilvēku ticēs Dievam. Jēzus teica: “Es priecājos jūsu dēļ.” Viņš to teica konkrēti mācekļiem. Viņš teica: “Es priecājos par to, ka šis notikums padarīs jūsu ticību Man vēl stiprāku. Ka jūs ar vēl lielāku pārliecību un ticību iesiet, veidosiet draudzes, celsiet grupas un veidosiet mācekļus, lai nāk Dieva valstība. Lūk, par ko Jēzus priecājās! Mēs apskatījām divas vienīgās Rakstu vietas evaņģēlijos, kurās skaidri norādīts, ka Jēzus priecājās.

Jēzus raudāja. (Jāņa evaņģēlijs 11:35)

Jēzus tikko priecājās, bet pēc tam tajā pašā evaņģēlijā ir rakstīts, ka Viņš raudāja. Jēzus bija bērēs un redzēja, ka jūdi raud. Viņš redzēja cilvēku bēdas un arī pats sāka raudāt. Cilvēki, to redzēdami, sačukstējās savā starpā: “Redziet, cik ļoti Viņš to ir mīlējis! Vai Viņš, kas atvēra aklā acis, nevarēja arī darīt, lai šis nenomirtu?” Pēc šīs Rakstu vietas var secināt, ka Jēzus raudāja arī par elementārām, cilvēciskām bēdām. Vai tev kādreiz nav žēl kaķīša? Agrāk es teicu, ka reizēm maza kaķīša vairāk žēl nekā cilvēka, jo liela daļa kaķīšu šķiet tādi neaizsargāti. Arī politikā var novērot, ka cilvēki vairāk žēlo un glābj dzīvniekus, nekā cilvēkus. Viņi aizsargā mežus un dzīvniekus, neinteresējoties par cilvēkiem. Jēzus raudāja par elementārām cilvēku bēdām. Viņa emocijas un raudāšanu paskaidro turpmākā rakstvieta. Kad Jēzus tuvojās Jeruzālemei, Viņš ieraudzīja pilsētu un raudāja. 

Un, pienācis tuvu, Viņš, pilsētu ieraudzījis, raudāja par viņu un sacīja: "Kaut arī tu šodien zinātu, kas tev pie miera vajadzīgs! Bet vēl tas ir apslēpts tavām acīm.” (Lūkas evaņģēlijs 19:41-42)

Ja godīgi, tas viņiem ir apslēpts arī šodien. Es nekur neesmu dzirdējis, ka Jeruzālemē būtu megadraudzes un Jeruzāleme būtu sākusi pielūgt Kristu. Nē, nekā tamlīdzīga. Jēzus pienāca pie Jeruzālemes un raudāja. Tas apstiprina arī pirmās divas Rakstu vietas, kas runāja par Jēzus prieku. Par ko Jēzus raudāja? Viņš zināja, kas notiks ar šo pilsētu un tiem cilvēkiem, kuri nav atzinuši “savu apžēlošanas laiku”. Par kādu laiku ir runa? Tas ir laiks, kad mācekļi un Jēzus bija atnākuši un mācīja patiesību. Viņš nāca ar labo vēsti, ar Savu Upuri, bet pilsēta to nepieņēma. Pamatojoties uz Lūkas 10:2 un Romiešiem 10:17, var secināt, ka arī strādnieku bija maz, lai visiem to darītu zināmu. Jēzus teica: “Akmens uz akmens pilsētā nepaliks.” Viņš raudāja par pilsētu, par cilvēkiem, kuri nav pieņēmuši evaņgēliju. Viņš cilvēcīgi raudāja arī par sekām, zinot, kādas būs sekas tiem cilvēkiem, kas šodien nav pieņēmuši evaņģēliju. Zini, šodien pilsētās un valstīs mēs redzam bezdievības sekas. Cilvēks bez Dieva ir ļaunāks par dzīvnieku. Tu vari tam nepiekrist, bet, ja tu pamatīgi ieskatīsies vēsturē un salīdzināsi to ar šodienu, tad sapratīsi. Cilvēks ir ļaunāks par dzīvnieku, ļaunāks par kustoni tikai tāpēc, ka viņš ir atraidījis Kristu un nevadās pēc dievišķiem principiem. Pat to reliģiju pārstāvji, kuri netic Kristum, bet tic baušļiem, labāk visu izprot un labāk dzīvo. Kāpēc? Jo viņiem ir tie paši baušļi. Ja arī nav jaunpiedzimšanas, sirdī nav Kristus, tomēr viņiem ir šie paši principi, kas palīdz saprast, kas ir pareizi un kas ir nepareizi, un kāpēc ir ļaunums virs Zemes.

Cilvēki vaino Dievu: “Kāpēc tāds ļaunums ir virs zemes!?” Bet cilvēki paši šo ļaunumu rada. Kāpēc? Viņi nevadās pēc Dieva baušļiem, pēc Dieva principiem. Vai cilvēks tādējādi kļūst ļaunāks par dzīvnieku? Viennozīmīgi jā. Tas ir apburtais loks. Piemēram, kas šodien notiek Latvijā? To, kas notiek šodien, nesaprot tikai muļķi un tie, kas negrib saprast. Tas nozīmē, ka cilvēks dzīvo iebarikādējies un vispār nekur nav izgājis ārā, viņš neko nesaprot, viņš neko neredz, viņš ir muļķis. Viņi paši teiks, ka viena tante teica to un to, bet patiesībā viņiem viena tante no “Panorāmas” pateica, un viņi noticēja. Viņiem nekas cits neeksistē, kā tikai “Panorāma”. Šie cilvēki nedomā līdzi, nesalīdzina avotus, nepārzina vēsturi. Un ir otra grupa, kas vienkārši to negrib saprast, kam tas ir izdevīgi. Kā sauc šādu iekārtu? Totalitārisms. Latvijā šobrīd pat ne dzimst, bet lēnām nostabilizējas totalitārisms. No kurienes tāds radies? Vai tad mūsu Satversme un mūsu valsts nav dibināta kā demokrātiska valsts? Vai tad nē? Jā! Bet kāpēc mēs nespējam to noturēt? Tāpēc, ka valstī ir bezdievība. Ja centrā nebūs Dievs, ja nebūs samērīgs balanss starp Dievu un cilvēkiem, kas Dievu pazīst un nepazīst, tad agri vai vēlu jebkura pasaules valsts vai pasaule globāli svērsies uz ļaunuma pusi, un tas vienmēr beidzas ar totalitārismu. Un, ja tas nebūs totalitārisms, tad tas būs kaut kāds cits valsts pārvaldes veids, kurā nebūs cilvēku līdztiesības. Ne par tādu līdztiesību ir runa, par kādu bļauj feministes un minoritātes, bet par īstu līdztiesību, par īstu mīlestību.

Ja tu skaties Dieva vārdā, tad redzi – kad Izraēls klausīja Dievam un pielūdza tikai Dievu, viss bija kārtībā, viņi bija drošībā. Tiklīdz viņi novērsās no Dieva, sāka kvēpināt dažādiem baaliem, aštartēm, sāka pielūgt citu tautu dievus, sāka precēties ar citu ticību piekritējiem, viņiem vairs nebija Dieva svētības. Iebruka kārtējie filistieši, kārtējie midiānieši, kārtējie babilonieši, aizveda viņus verdzībā, izveda trimdā. Tas, ka šodien izraēliešiem ir sava valsts, ir brīnums, bet vai tas ilgi turpināsies? Es gan neesmu bijis Izraēlā, bet nav dzirdēts, ka tur būtu vērā ņemamas kristiešu draudzes. Tur ir kristiešu draudzes, bet vai ietekmīgas? Nē. Tur ir kabalisti, tur ir vienkārši ateisti. Šodienas ebrejs ne tuvu nav tas ebrejs, kas bija toreiz. Jau tas ebrejs, kas bija Bībeles laikā, bija nepaklausīgs Dievam. Viņiem bija arī Mozus, Dāvids un Salamans, bija arī labie brīži. Tāpat kā sievietēm ir labie brīži un sliktie brīži, pēc sajūtām. Šodien labs, rītā slikts brīdis. Izraēliešiem bija līdzīgi, nebija labās dienas, un tam bija sekas – totalitārisms. Vienmēr nāca kādas citas tautas, piemēram, Bābeles ķēniņš vai asīrieši un ar slepkavībām un apspiešanu izveda Izraēla tautu. Šis apburtais loks turpinās bezdievības dēļ. Lūk, kāpēc Jēzus raudāja par Jeruzālemi. Viņš zināja, kas notiks, jo Viņš redzēja, kādā mērā izraēlieši pieņem Viņu. Viņš to redzēja, Viņam nebija jābūt pat pravietim. Viņš zināja, kas notiks. Līdzīgi kā manos pēdējos sprediķos. Iepriekšējā sprediķī es minēja kādu gudru cilvēku vārdā Ahitofels, kurš bija Dāvida padomdevējs un pārgāja uzurpatora Absaloma pusē. Ahitofela padoms bija kā Dieva padoms. Un tanī dienā, kad Absaloms nepaklausīja Ahitofela padomam, Ahitofels atgriezās mājās un pakārās. Kāpēc? Viņš skaidri zināja, ja Absaloms nepaklausīja viņa padomam, tad valstij ir beigas. 

Kad nu Ahitofels redzēja, ka nedarīja pēc viņa padoma, tad viņš apsegloja savu ēzeli un cēlās un gāja uz savu namu savā pilsētā un apkopa savu namu un pakārās. (Otrā Samuēla grāmata 17:23)

Ahitofels zināja – ja nepaklausīs viņa padomam, valstij, Absalomam un visam ir beigas. Viņš simtprocentīgi zināja, kas notiks. Arī Jēzus simtprocentīgi zināja, kas notiks ar Jeruzālemi. Arī mēs simtprocentīgi varam zināt, kas notiks ar Latviju. Nevajag celt ilūzijas. Lūk, mani vārdi no kāda 2013. gada sprediķa: Amerikas mācītāji lūdz Dievu vidēji dienā 15 līdz 20 minūtes. Tātad, amerikāņu mācītājam 8 gadus atpakaļ pēc statistikas personīgais laiks ar Dievu bija 15 līdz 20 minūtes. Katram mūsu draudzes grupas vadītājam tās ir 2 stundas. Nu, ir vājāki, tiem lūgšanu laiks ir stunda. Ja ir stunda lūgšanu laiks, es viņu neuzskatu par nopietnu līderi. Taču pat stunda ir kruti, salīdzinot ar 15-20 minūtēm. Un tālāk es teicu: Rezultātā no turienes sāk pūst totāla bezdievība. No kristīgas valsts tā pārvēršas par pagānisku valsti. Tie ir mani vārdu 8 gadus atpakaļ. Deivids Vilkersons, kurš jau ir Debesu valstībā, pirms apmēram 15 gadiem pravietoja: “Pērciet pārtiku, pērciet krājumus!” Laikam jau Dievs apžēlojās, šis laiks ieilga. Un tomēr šobrīd Amerikas veikali dažos štatos ir tukši un letes kā izslaucītas. Līdz šejienei nonāk maz ziņu. Masu mediji vispār ar to nenodarbojas. Viņiem ir cits virziens. Par to, kas notiek Amerikā, vispār nav nekādas skaidrības. Plusā vēl šis nepieredzētais aukstums Teksasā un citos štatos. Miljoniem cilvēku guļ mašīnās, jo mājas ir bez elektrības. Kas sagaida Ameriku? Mums šodien pat nevajag prognozēt, pietiek ar 2013. gada prognozi. Ja Amerikas mācītājam laiks ar Dievu ir 15 līdz 20 minūtes, tad mēs zinām, kas būs rīt. Ja tavs lūgšanu laiks ir 15 līdz 20 minūtes, man nav jāšaubās par tavu rītdienu. Ne rīt vai parīt, bet pēc gadiem, pēc kāda laika būs problēmas. Ja Latvijas mācītājam ir šāds laiks ar Dievu, tad nav pat jāšaubās, kas notiks rīt.

Jēzus prognozēja to, kas notiks, un raudāja. Lūk, par ko Jēzus raudāja. Es raudāju tajā brīdī, kad saņēmu aicinājumu no Dieva rīkot Tautas lūgšanu sapulces. Es gribu nolasīt precīzu tekstu, kas ir pieejams arī https://dievssvetilatviju.info lapā. Pirms to lasīšu, es gribētu nolasīt arī savus vārdus no 2018. gada 10. aprīļa Tautas lūgšanu sapulces pārstāvju tikšanās: “Mūs analizē un gatavo nākamo uzbrukumu. Viņi baidās no Dieva un no mums.” Tie ir mani vārdi. Un tālāk es esmu citējis Ingu Spriņģi, kura uzrunā kristiešus: “Domājiet arī paši, nevis tikai klausieties mācītāju.” Tātad: neklausiet mācītājus, bet paši domājiet. Žurnāliste uzsver, ka uztraucas par vairākiem apstākļiem. Pirmkārt, par baznīcas lielo ietekmi Latvijas politikā. Iedomājies? Viņa uztraucas par baznīcas lielo ietekmi Latvijas politikā. Izmantojot sociālo tīklu analīzi, Re:Baltica parādīja, ka nepilna mēneša laikā Latvijas baznīcas spēja mobilizēt vairāk nekā 8000 cilvēkus, kas parakstījās pret Stambulas konvenciju. Tagad gan tu vari rakstīt vai nerakstīt, sūtīt kur gribi, tas nevienu neinteresē, jo ir ārkārtas situācija un nekādi paraksti nedarbojas. Tos vienkārši neņem vērā un pat neļauj savākt. Ja tu Facebook liksi ne to, ko vajag, tev vienkārši uzliks birku un viss. Tavu ierakstu izplatību bremzēs. Man tā arī atsūtīja: “Vēl viena reize, un mēs bremzēsim jūsu ierakstu izplatību.” Tas nozīmē, ka tos neredzēs citi. Es redzēšu, vēl kādi daži redzēs, citi neredzēs. Es varu priecīgs visu kaut ko likt iekšā, bet neviens nemaz neredz. “Kāpēc neviens nešēro, kāpēc laikus neliek?” Tāpēc, ka neredz. Viņiem ir metodes, kā viņi to dara – savas programmas, birkas saliek virsū, un cilvēki pēc tam vairs neskatās. Šodien tā vairs nav problēma, bet toreiz šie paraksti liberāļiem bija liktenīgi. Spriņģe teica: “Viņi varēja mobilizēties parakstīties pret Stambulas konvenciju, un tāpēc nevarēja to pieņemt. Baznīcas spiediena rezultātā politiķi neizskatīja šo jautājumu valdībā un līdz ar to arī Saeimā. Šī ir bīstama tendence.” Kristieši savāca parakstus, un netika izskatīta Stambulas konvencija. Mēs arī esam parakstījušies pret to. Mēs vairākas reizes esam vākuši parakstus, vispār diezgan veiksmīgi. Un šie ir vārdi, kurus es teicu divus gadus atpakaļ: “Mūs analizē un pret mums gatavo nākamo uzbrukumu.” Vai tu šodien vari saredzēt reālu uzbrukumu draudzei? Mūs pārbauda un ķidā medijos. Draudzes darbība ir bremzēta visās draudzēs. Es domāju, ka daudzi ir padevušies. Viņi vienkārši kaut kā velk dzīvību. Paldies Dievam, ka mūsu draudzē ir pareiza sistēma, gudrs mācītājs un līderi. Šobrīd mūsu draudzē ir gandrīz 950 cilvēki. Tas savā ziņā ir brīnums, un tas ir tas, par ko Jēzus priecājas. Tātad, nav grūti paredzēt nākotni, redzot to, ar ko nodarbojas cilvēku masas, kāda ir valdība. Nav grūti paredzēt nākotni, un Jēzus raudāja par šiem cilvēkiem.

Un Viņš tiem sacīja: "Pļaujamā daudz un strādnieku maz: tad nu lūdziet pļaujas kungu, lai viņš strādniekus sūta savā pļaujā.” (Lūkas evaņģēlijs 10:2)

Cilvēks bez Dieva ir dzīvnieks. Ir tikai viena atbilde. Politika ir otršķirīga, politika nepalīdzēs. Mēs vienalga nonāksim atkal pie tā paša punkta. Pirmkārt ir jaunpiedzimšana, māceklība, jāceļ Dieva valstība, jāceļ draudze. Tas, kāpēc tu vēl esi dzīvs, ir tikai tāpēc, ka tu cel draudzi. Dievam nav nekāda cita iemesla, lai tu būtu šeit virs zemes, ja tu necel draudzi. Tas ir Dieva mērķis un Dieva griba. Lūk, par ko Viņš priecājas, lūk, par ko Kristus deg – par draudzes izaugsmi, par līderiem, par visiem tiem, kas palīdz līderiem, ka mēs viens otram palīdzam jebkādos veidos un ceļam draudzi, ka mēs gādājam, lai cilvēki piedzimst no augšas. Mēs tikko labi dziedājām: Mēs esam Dieva lauvas asiem zobiem. Lauvas, nevis aitas.

Es lasīšu no 2018. gada 23. marta ieraksta TLS mājaslapā: Es kā parasti savā lūgšanu istabā pavadīju vairākas stundas sadraudzībā un sarunā ar Dievu. Pēkšņi Svētais Gars ļoti spēcīgi man pieskārās – es ļoti stipri piedzīvoju Viņa tuvumu un izplūdu asarās. Vīrieši arī raud. Kad ir laba slavēšanas mūzika, kad slavētāji ir sagatavojušies un palīdz ieiet Dieva klātbūtnē, tad ir ļoti viegli satikt un pielūgt Dievu. Tā nav tikai mūzika, tā ir tikšanās ar Dievu. Tad ir arī emocijas. Tad, līdzīgi kā savas jaunpiedzimšanas brīdī 2000. gada 17. martā, kad ļoti spēcīgi izjutu un apzinājos savu grēcīgumu un vajadzību pēc piedošanas, tāpat tagad ļoti stipri izjutu Latviju, Latvijas tautu, tās reālo garīgo un fizisko stāvokli un tautas vajadzību pēc Kristus, vajadzību pēc vienotas iestāšanās par Latviju. Dievs iedeva pareizās emocijas, pareizo saviļņojumu. Dievam bija plāns, ko Viņš man iedeva, un es lasu tālāk: Es izplūdu asarās. Savā garā dzirdēju skaidrus Svētā Gara norādījumus – izaugsme, lūgšana, balss. Tad reāli garā redzēju un pat fiziski sajutu, kā man labajā rokā tiek iespiests zobens, kas simbolizē Dieva Vārdu. Un Dievs teica: “Ej pie katra Latvijas mācītāja, ej pie katras draudzes un pulcē uz Latvijas simtgadei veltītu starpkonfesionālu tautas lūgšanu “Dievs, svētī Latviju!”. Ej un aicini uz šo lūgšanu un uz šīm trim lietām: izaugsme, kopēja lūgšana, vienota balss. Šodien pret mūsu valsti un tautu tiek vērsti milzīgi tumsas spēki ar mērķi ne tikai apturēt, bet iznīcināt Dieva draudzi un tās ietekmi Latvijā, ar mērķi piesmiet kristīgās vērtības un mūsu bērnus, pazemot ekonomiski un citos veidos. Šobrīd šis “amonietis Nahašs” mūsu tautai piedāvā apkaunojoši padoties, padarot to par garīgi kroplīgu bezzobainu baru, viegli kontrolējamu un pakļāvīgu, nedomājošu masu. Kāda Latvija ir šodien? Precīzi tāda, par kādu šeit ir rakstīts. Atkārtošu vēlreiz: “…padarot to par garīgi kroplīgu, bezzobainu baru.” Pie zobārsta arī vairs normāli nevar aiziet. Ar likumu drīkst vakcinēt tikai armiju. Pēc likuma nevar atlaist no darba, ja tu atsakies vakcinēties, bet cilvēki vienalga to dara, jo viņi ir iebiedēti. Interesanti, ka tieši izraēlieši ir rekordisti, augsts procents ir vakcinēto. Tikko parunāju ar cilvēku, kuram Izraēlā dzīvo radinieki, un viņš saka: “Viņiem nav nekādu problēmu vakcinēties.” Viņš saka: “Kāpēc mūsējiem ir problēmas ar to, bet viņiem nav problēmas?” Ar ko viņi tur vakcinē? Vai tur ir izdomāta kaut kāda speciālā ebreju vakcīna vai vienkārši mēs nezinām, kas patiesībā notiek? Cik es dzirdu, ir nopietnas blaknes. Nevis no avīzēm, bet no reāliem cilvēkiem es dzirdu par blaknēm. Latvijas tauta, līdzīgi kā Jabešas iedzīvotāji, ir izsūtījuši pēc palīdzības un gaida. Ja draudze nevienosies un neiestāsies par savu zemi un tautu, tad Latvija padosies. Kad Sauls izdzirdēja Jebešas palīgā saucienu, pār viņu nāca Svētais Gars, viņš sacirta vēršus mazos gabalos un izsūtīja tos pa visu Izraēlu. Tāpat es izsūtu šo vēsti. Sauls apsola, ka tas, kurš nepievienosies, ar tā vēršiem notiks tāpat. Es skaidri apzinos, ja mēs nevienosimies, tad cietīs visas draudzes, gan tās, kas vienojas, gan tās, kas atturas. Mēs, Latvijas draudze, esam atbildīgi par savu valsti un tautu.

Jūs esat zemes sāls; bet, ja sāls nederīga, ar ko tad sālīs? Tā neder vairs nekam, kā vien ārā izmetama un ļaudīm saminama. (Mateja evaņģēlijs 5:13) 

Labā ziņa ir tāda, ka izraēlieši sapulcējās kā viens vīrs un guva stratēģisku un spožu uzvaru. Es ticu un esmu pārliecināts, ka tas ir arī tavs sapnis un mūsu ticība, ka mūsu Latvija, mūsu tauta, mūsu zeme būs garīgi un ekonomiski plaukstoša zeme. Brīva un laimīga, kā dziedam mūsu himnā, zeme, uz kuru brauc, nevis zeme, no kuras bēg. Zeme un tauta, kas balstīta uz Jēzus Kristus vārda pamatiem. Ticu, ka mēs nevis uzsūksim negatīvu ietekmi no rietumiem un austrumiem, bet gan garīgā pamošanās Latvijā ietekmēs gan rietumus, gan austrumus. Ticu, ka nevis Sīrija ir karstais punkts pasaules ārēnā, bet gan Latvija. Ticu, ka Dievs to dos, ja mēs no savas puses darīsim Viņa gribu. Kad saņēmu šo aicinājumu no Dieva, tad nekavējoties sāku strādāt.

Jēzus devās uz Jeruzālemi, ieraudzīja pilsētu un raudāja. Mācītājs lūdza Dievu un raudāja. Pēc tam es saņēmu norādījumus par to, kas jādara. Un kādus norādījumus es saņēmu? Pirmais – izaugsme. Draudzei jāaug. Par ko Jēzus priecājas? Par izaugsmi. Ne jau tikai mūsu draudzei ir jāaug, vispār draudzēm ir jāaug. Dievs dod, lai draudzes aug! Tagad jau visiem ir vislabākā atruna, ka mēs neesam atzinuši savu apžēlošanas laiku. Divus gadus atpakaļ, manuprāt, bija pēdējais brīdis, kad kaut ko vēl varēja darīt. Tas bija pats, pats pēdējais brīdis. Šobrīd ir tas, kas ir šobrīd. Un tomēr mēs ticam, vai ne? Mēs tomēr ticam. Un nav svarīgi, kas notiek. Mēs nevaram vairs grozīt to, kas ir, bet mēs varam turpināt sludināt evaņģēliju. Darīt pašu svarīgāko, par ko Jēzus raudāja, par ko Jēzus priecājās. Jeruzāleme nebija atzinusi savu laiku. Es bieži esmu teicis, ka mums ir tik un tik laiks, un mēs nezinām, kas būs rīt.

Es ieliku Facebook postu par “globālo sasilšanu”, kur cilvēkiem Amerikā no aukstuma pārplīsuši ūdensvadi. Viens ierakstīja: “Beidz dezinformāciju likt iekšā. Globālā sasilšana ir tad, kad kļūst auksts, jo tāda ir globālā sasilšana.” Aukstums ir aukstums, nevis siltums. Vai ne tā? Es piekrītu, ka tā var ietekmēt dažādus procesus, bet mēs neaizrausimies ar kaut kādu pseidozinātni. Sasilšana ir tad, kad kļūst silts. Sasalšana ir tad, kad kļūst auksts. Un Amerikā ir vērojama sasalšana. Mūs vienmēr kāds ar kaut ko baidīs, - ebola, vīruss, putnu gripa, cūku gripa utt. Šobrīd ir uzķēruši vilni, tagad kovids ir aizgājis. Uz Sodomu un Gomoru devās eņģeļi to iznīcināt, un Dievs teica: “Ja tur būs kaut tikai desmit taisnie, tad Es to neiznīcināšu.” Šeit ir deviņsimt piecdesmit taisnie draudzē “Kristus Pasaulei”, un mūsu dēļ Latviju neiznīcinās. Brīnumi notiek, un brīnumiem jātic, un no savas puses jādara viss, ko tu vari izdarīt. Bet tev ir jātic. Mums jāturpina celt Dieva valstību un arī politikā sava ķepa jāieliek, jo mēs esam lauvas ar asiem zobiem, mēs visur ielīdīsim. Kas tas ir – dzemdējošais vecāks un nedzemdējošais vecāks, vecāks ar pienu un vecāks bez piena, vecāks numur viens un vecāks numur divi? Mēs smejamies, bet tā ir realitāte. Mēs izturēsim, vairosimies un augsim. Un visgardāk smiesies tas, kas smiesies pēdējais. Un mēs izmantosim savu apžēlošanās laiku. Daudz kas ir palaists garām, bet mēs no savas puses visu izdarīsim.

Un noslēgumā par kādu cilvēku vārdā Aleksandrs Bergmanis. Tāds latvisks vārds un uzvārds. Viņš ir Latvijas ebrejs. Grāmata “Zemcilvēka piezīmes”. Viņš pārdzīvoja holokaustu, viņš pārdzīvoja vairākas koncentrācijas nometnes, un ir uzrakstījis savas atmiņas. Lasot nemaz tik briesmīgi nešķiet, jo viņš raksta ar humoru. Patiesībā tas nav smieklīgi, bet grāmatu ir viegli lasīt. Es pastāstīšu dažas epizodes, un tas būs par šo apžēlošanas laiku, kā viņš neizmantoja šo laiku, kad vēl varēja to izmantot. Ne velti Jēzus raudāja par to. Mums ir jāizmanto šis laiks. Bergmanis pārdzīvoja Rīgas geto, viņš pārdzīvoja Balasta dambja koncentrācijas nometni, viņš pārdzīvoja Ķeizarmeža koncentrācijas nometni un pārdzīvoja Štuthofas koncentrācijas nometni Polijā. Šīs pirmās trīs bija Latvijā. Viena no tām bija Preses nama vietā. Latvijā un Rīgā bija vairākas koncentrācijas nometnes. Biķerniekos un Rumbulā ebrejus iznīcināja. Grāmatas autors izdzīvoja līdz kara beigām un vēlāk kļuva par juristu. Un nodzīvoja ilgu mūžu. Esot Rīgas geto, viņi nespēja noticēt tam, ka viņus var iznīcināt. Rīgas ebreji neticēja tam, ka var būt kaut kas tik šausmīgs. Viņš pat līdz šim brīdim nav redzējis, kā nogalina ebrejus. Viņš izgāja cauri visām nometnēm, bet neredzēja, un nav neviena liecinieka, dzīvu nevienu neatstāja. Faktiski viņi neviens tā īsti nezināja, kur šie cilvēki paliek. Viņus veda uz darbu citur. Viņus vienkārši savāca un aizveda. Rīgā teica tā: “Mēs jūs sūtām uz konservu fabriku. Tur būs labāks darbs.” Savāca visus un aizveda. Un tā konservu fabrika bija Rumbula. Tāpat arī šodien cilvēki nezina, kas notiek. Viņi pat negrib zināt. Viņi iedomāties nevar tos ļaunuma apmērus, kas notiek. Viņu prāts nespēj to pieņemt. Bet esi prātīgs, pieņem. Viņiem šķietami ir tikai viena problēma – draudze un visi konservatīvie. Mums draudzē ir asi zobi. Nebūs tā, kā bezdievji vēlās. Lai nāk Dieva valstība, un Tavs prāts lai notiek, Dievs!

Ebreji sāka apjaust un saprast, bija aizdomas, kur viņi paliek, kaut kādas ziņas nonāca līdz viņiem. Ar laiku viņi skaidri zināja, ka vest uz citu darbu nozīmēja vest uz mežu. Un pie viņiem uz Rīgas geto Maskavas ielas rajonā atveda Vācijas ebrejus iznīcināšanai. Tas viss rajons faktiski ir nolādēts. Ja tu meklē dzīvokli, labāk nevajag Maskavas ielas rajonā. Un Bergmanis saka tā: ”Man tie vācu ebreji nepatika.” Viņš viņus ciest nevarēja. Kāpēc? Viņiem nekādīgi nevarēja ieskaidrot, ka viņus atveda iznīcināt. Jo, viņuprāt, likumi ir tādi un tādi, viņus aizstāvot Nirnbergas likumi un Ženēvas konvensija. Kādi likumi? Kādi likumi šodien pastāv? Nekādi. Tikai tādi, kādus nosaka valdība, un būs tādi, kādus noteiks valdība. Viņiem to nevarēja iestāstīt, un, protams, visi vācu ebreji nonāca mežā. Turpretī Bergmanis pārdzīvoja visas nometnes, un pēdējā nometne viņam bija riktīga elle zemes virsū. Viņš izdzīvoja, jo bija jauns puisis ap astoņpadsmit gadu, veselība vēl bija. Un piedzīvojums, ko es izstāstīšu, būs tieši par apžēlošanas laiku.

Štuthofa Polijā, 1945. gada aprīlis, pilsēta sabombardēta, bet vēl pastāvēja, un viņus veda ārā uz pilsētu strādāt, vākt gruvešus. Un vienu dienu esesieši nāca viņiem pakaļ, lai vestu atpakaļ uz nometni, viņi nāca tādi smaidīgi, laimīgi, laipni runāja ar viņiem – tie, kas pirms tam viņus terorizēja. Ebreji nezināja, kas par lietu, viņi nelika iet kolonnā, lai viņi iet kā grib atpakaļ uz nometni. Izrādās, ka sabiedroto tanki bija pietuvojušies pilsētai. Tas nozīmēja, ka tūlīt mainīsies vara, tūlīt būs krievi, amerikāņi, un SS jātēlo Sarkanais krusts. Ebreji atgriezās nometnē, nometnē bija uzvārīta garšīga zupa, visi bija laipni, vārti vaļā. Iedomājies, - tikko tā bija briesmīga vieta. Štuthofas nometne ir bēdīgi slavena ar iznīcināto cilvēku skaitu, tur bija krematorija, viss kā nākās, pēc “labākajām” vācu tradīcijām. Ēdiena veikaliņš bija atlausts, drēbju nodaļa atlausta, visi bija saģērbušies vācu drēbēs un staigāja priecīgi. Bergmanis aizgāja uz pilsētu. Šī grāmatas nodaļa saucās “Septiņas stundas brīvībā”. Kas notika? Viņš pastaigāja brīvībā un izdomāja, ka nometnē viss bija baigi labi, bija ko paēst, viss bija. Viņš bija brīvībā, nometnes vārti bija vaļā. Viņš atgriezās nometnē un palika tur. Pēc dažām stundām vārti aizvērās, visi SS ieņēma parasto formu un paziņoja, ka pēc neilga laika viņus pārvedīs uz citu nometni. Un ko nozīmē pārvest, visiem bija skaidrs. Tie, kas izmantoja laiku iziet ārā, palika ārā, kas neizmantoja, palika iekšā. Un viņus, protams, izveda. Uz kurieni, es precīzi nezinu, bet tā bija viņu pēdējā reize – izveda un iznīcināja.

Bet Bergmanis izdzīvoja. Kā viņš izdzīvoja? Viņš noslēpās bumbu patversmē. Kāds piedzēries esesietis gulēja bumbu patversmē, viņš palīda zem dzērāja gultas un tur nogulēja divdesmit sešas stundas. Protams, ka ieslodzītos skaitīja un meklēja, arī viņu meklēja, un tajā bumbu patversmē arī meklēja, bet tur tā smirdēja pēc alkohola, ka suņi viņu nesaoda. No rīta esesietis piecēlās un aizgāja. Un Bergmanis bija viens pats pa visu nometni. Viņš baidījās līst pāri dzeloņstiepļu sētai, jo tur elektrība varēja būt iekšā. Viņš pārmeta pāri kaut kādus madračus un drēbes un pārkāpa pāri, dzirdēja kaut kādus šāvienus, laikam sargs šāva uz viņu, bet viņš aizbēga. Tumsā, sabombardētā pilsētā viņš atrada kaut kādu dzīvokli, kurā ielīda un domāja, cik laba vietiņa, lai noslēptos. No rīta pamostoties, izrādījās, ka vienas sienas dzīvoklī nemaz nav. Viņš bija gulējis visiem redzams. Lejā jau stāvēja cilvēki un policisti. Atkal viņu ķēra, atkal viņš bēga, un tas vēl ilgi turpinājās, kamēr viņš sāka normāli dzīvot, tā varētu teikt. Bet doma, ko gribēju pateikt, - bija epizode, kad vārti ir vaļā un tu vari brīvi iet, bet viņš atnāca atpakaļ. Ir laiks, kas mums ir jāizmanto. Jēzus raud par to, ka mēs neesam izmantojuši laiku, kuru Viņš mums ir devis. Un priecājas par to, ka mēs to izmantojam. Viss ir ļoti vienkārši. Šī bija tēma, par ko Jēzus raud un par ko Jēzus priecājas. Un es domāju, ka tēma bija izsmeļoša un konkrēta. Izdari savus secinājumus un rīkojies. Lai Dievs tevi svētī!

 

Mācītāja Mārča Jencīša sprediķi “Par ko Jēzus raudāja un par ko priecājās?” pierakstīja un rediģēja draudzes “Kristus Pasaulei” redakcija

Dāvida ģimene un uzticības kultūra

Publicēja 2021. gada 16. febr. 12:41Līga Paņina

Ziņas datums 16.02.21.

Šodien tēma būs ļoti apjomīga, vērtīga un dziļa. Visu nedēļu esmu studējis, pētījis, par pamatu esmu ņēmis Bībeles skaidrotāju un citu mācītāju domas, bet pašos pamatos tas būs no manas sirds, no Dieva sirds un no Dieva vārda. Esmu izdarījis diezgan pamatīgu pētījumu par Dāvida ģimeni. Otrs sprediķa nosaukums varētu būt “Uzticības kultūra”. Sprediķis nebūs tikai par uzticību. Daudzas lietas es atstāšu vērtēt tev pašam. Runāšu dažādus faktus, kurus var saprast, studējot Dieva vārdu. Ne par visu es varu izteikt kādus apgalvojumus, kā tas attiecas uz tevi šodien vai uz draudzi, uz uzticību vai neuzticību šodien. Tev pašam no tā visa ir jāmācās izvilkt un saprast to, kas ir precīzi tev. Pats pamats šai tēmai ir UZTICĪBA. Tad, kad pie mums viesojās bīskaps no Dāga Hevarda Milla kalpošanas, viņa tuvs draugs bīskaps Erī vienmēr mums mācīja vienu tēmu – uzticība un neuzticība, tēvi un dēli, - kas ir ļoti būtiska tēma draudzēm, ģimenēm, organizācijām un valstīm. Dāga grāmatās, bestselleros „Uzticība un neuzticība”, „Tēvi un dēli” ir aprakstītas dažādas pazīmes, kā noteikt neuzticamu cilvēku, tur ir arī aprakstītas iemaņas, kas būtu jāiegūst uzticamam cilvēkam. Dāgs pats pēc temperamenta ir melanholiķis, un tas arī izskaidro to, kāpēc viņa grāmatās ir tik daudz neuzticības pazīmju. Ja nebūtu viņa grāmatu, ja nebūtu šī mācītāja, ja es nebūtu no viņa mācījies, mēs nebūtu auguši un tu šodien nebūtu veselīgā vidē, tu nebūtu veselīgs, un mēs nespētu būt tādi, kādi esam šodien, jo uzticība ir ļoti būtiska. Tā ir kultūras daļa un ir nepieciešama veselīgai izaugsmei.

Cilvēkam ir nepieciešams svaigs gaiss, ūdens un normāla pārtika, lai viņš spētu normāli attīstīties, augt un funkcionēt. Tieši tāpat katram cilvēkam ir vajadzīga veselīga vide, kurā augt, un šī vide nav iespējama bez uzticības kultūras. No 2007. gada līdz 2010. gadam bija globālā krīze, un vienā brīdī tā izpaudās vissmagāk, bija virkne pašnāvību. Arī šobrīd ir krīze un vēl tikai būs krīze, tas ir tikai sākums. Vai šādas krīzes laikā cilvēkam ir iespējams pilnvērtīgi attīstīt savu biznesu, vai viņš var komfortabli justies, vai viņš tādā mērā, kādā vajadzētu, var saņemt dzīvībai svarīgus pakalpojumus? Vai krīzes laikā tas ir iespējams? Tas nav iespējams. Valsts nav vesela, jo ir krīze. Ikviena draudze, ikviena mājas grupiņa, ikviena cilvēku grupa, ikviena valsts, kurā nav uzticības kultūras, agri vai vēlu piedzīvos krīzi, un krīze sekos krīzei. Mēs esam vienīgā mājas grupu draudze Latvijā, - ir draudzes ar mājas grupām, taču mēs esam mājas grupu draudze. Mūsu draudzes pamats un mugurkauls ir mājas grupas. Pamatā mūsu kristīgā dzīve notiek grupās, cilvēcīgās attiecībās citam ar citu. „Tie pa mājām lauza maizi, tie ikdienas apmeklēja templi.” Kāpēc Latvijas draudzēs nav grupu un kāpēc tās to neņem kā pamatu? Sākotnēji, no 1990. gada līdz 2000. gadam, draudzes Latvijā attīstījās, bija atmodas laiks, daudzi mācītāji mēģināja īstenot mājas grupu modeli. Esmu saticis vairākus mācītājus un jautājis viņiem, kāpēc viņu draudzēs nav mājas grupu, un vairākas reizes esmu dzirdējis atbildi, ka mājas grupas šķeļ draudzi, tas ir bīstami, ir mēģināts un nestrādā un tamlīdzīgas atrunas. Tiešām, mājas grupas nozīmē to, ka tas ir grūtāk. Tas ir tiešs kontakts ar cilvēkiem, tas nozīmē spēt pacelt uzticamus līderus, uzticamus cilvēkus, kas uzticami kalpos cilvēkiem, kas tiešām saņems un dos Dieva mīlestību, kas turēsies kopā un darbosies kā komanda, pastāvēs un uzvarēs. Tas ir grūtāk, un tas ir saistīts ar uzticību. Grupu draudze nav iespējama bez uzticamiem vadītājiem, un ne tikai bez uzticamiem vadītājiem, bet arī uzticības kultūras draudzē.

Mūsu draudzei ir 13 gadi, un mums nekad nav bijušas šķelšanās. Ir bijuši atsevišķi incidenti, atsevišķi cilvēki, kāds ir bijis neapmierināts, kāds ir sacēlies, tie ir bijuši atsevišķi cilvēki, bet nekad nav bijis nopietns kaitējums, nopietna šķelšanās. Kāpēc? Tāpēc, ka šajā draudzē ir uzticības kultūra. Tāpēc, kad es runāju ar kādiem mācītājiem, kuri to ir mēģinājuši, bet nav sapratuši, ko nozīmē pacelt līderus un mīlēt cilvēkus, es zinu, ka vaina ir bijusi uzticībā kā tādā. Daudziem tāds jēdziens kā uzticība ir svešs. Protams, ka viņi ir vīlušies grupās, ja grupiņas vadījuši neuzticami cilvēki. Kas ir stiprāks – mājas grupiņa vai kopējā draudzes sapulce? Draudzē spēcīgāka ir grupiņa. Ja neuzticami cilvēki čupojas dažādās grupās un katrs velk segu uz savu pusi, draudze nespēj funkcionēt. Šādā vidē kristietis nevar augt veselīgs un spēcīgs. Ja ir krīze, ja draudzes cilvēkiem ir pastāvīgas nesaskaņas, pastāvīgi notiek šķelšanās, ja nav viena virziena, konkrētas vīzijas, nav komandas darba, tad cilvēkam šādā draudzē nav iespējams normāli pieaugt. Tu, draugs, esi labā vietā, labā vidē. Viens no iemesliem, kāpēc tu esi šādā vidē, ir uzticības kultūra, kas šajā draudzē tiek kultivēta. Nelabvēlīgās ģimenēs dzimst un aug bērni ar dažādiem mentāliem, garīgiem un fiziskiem traucējumiem, kuri pieaugot savā dzīvē nespēj sevi realizēt. Normāli bērni aug normālās ģimenēs. Normāli kristieši, stipras personības aug normālās draudzēs. Normāla draudze var būt tikai tad, ja draudzē ir uzticības kultūra, pretējā gadījumā tā ir kroplīga draudze, kurā nav vienotas vīzijas, vienota darba, ir nesaskaņas, baumošana, aprunāšana. Protams, bez tā visa neiztikt, tas būs, bet, ja draudzē tiek mācīta uzticības kultūra, tad draudze vienmēr izlīdzinās visas nesaskaņas, turēsies kopā, un cilvēki, kas ir šādā vidē, augs par spēcīgiem kristiešiem. Tu augsi par spēcīgu kristieti! Tu esi spēcīgs cilvēks! Nevis pateicoties savai sievai/vīram vai valstij, bet pateicoties draudzei.

Šīs draudzes dibinātājs ir tikai viens. Tad, kad es iešu pie tēviem uz Debesīm, es vairs nebūšu mācītājs, bet vienmēr palikšu šīs draudzes dibinātājs. Ikviens cilvēks, kurš augs mūsu draudzes kultūrā, būs tāds, pateicoties dibinātājam, līderiem un kalpotājiem, un, pirmkārt, Dievam. Draudze nespēj būt un funkcionēt, ja to gudri nevada, nevada pēc Dieva prāta, Dieva vīzijā. Kad cilvēki iziet inkaunterus, tad pirmais, pie kā mēs ķeramies, ir atstumtības un nepiedošanas gars. Visās liecībās, kuras mēs dzirdam, visam saknes atrodamas tieši ģimenē. No kurienes ir radušās tavas problēmas? Kāpēc tu izaugi šāds? Kāpēc tev bija slimības, atkarības un dažādas citas neveiksmes? Jo parasti saknes ir ģimenē. Tikai normālā, labā ģimenē aug pilnvērtīgi bērni. Protams, kā krievu teicienā, „нет семье без урода”. Arī labā ģimenē tā var būt, jo arī Salamans auga labā ģimenē, tika labi audzināts, tomēr atkāpās no Dieva, tomēr savu dzīvi viņš nodzīvoja pielūgsmē un uzticībā gan savam tēvam, gan savai valstij un Dievam.

Materiāls, kuru es mācīšu, ir liels, un tajā ir ļoti daudz labu lietu. Mēs saprotam, kur viss sākas, – tā ir ģimene. Mēs saprotam, no kurienes tas viss, kas ir tavā dzīvē, un no kurienes tu esi tāds, kāds esi. Kādā vidē tu augi? No tā, kāda vide ir bijusi pirms tam tavā dzīvē, tu vari izsecināt, no kurienes kas nāk tavā dzīvē. Kādā vidē tu esi tagad? Kam jādod slava un pateicība par izmaiņām, pie kā jāturās un kas jāatmet? Kā jau es minēju, Dāgs min neuzticības pakāpes, pazīmes. Es par to šodien runāšu mazāk, es runāšu par saknēm. Man ir vieglāk, jo es paņemu Dāga grāmatas un viņa mācību, uzsūcu to, un uz tās pamata es varu iet tālāk. Man nav jātērē tas laiks, ko iztērēja Dāgs, visu izpētot, uzzinot un izejot cauri pieredzei, ejot cauri dažādām draudzes situācijām, kas ir notikušas viņa kalpošanā. Man tam nav jāiet cauri, es ņemu no viņa un to praktizēju, tāpēc es varu iet tālāk un uz viņa uzticības mācības bāzes celt draudzi, es varu iet dziļāk šajā mācībā. Es šodien gribu tev iedot ko vairāk. Ir daudz neuzticības pazīmju, bet no kurienes tās top, kur ir sakne? Sakne ir ģimenē.

Dāgs min ļoti spilgtu piemēru, ja runa ir par nodevību, par sacelšanos pret tēvu, pret ķēniņu, - Absaloms. Absaloms bija Dāvida dēls. Viņš bija skaists un harizmātisks. Viņu mēs varam minēt kā piemēru un iziet cauri visiem etapiem – cik gadi pagāja, kā tas notika, kādas bija pazīmes, kad viņš sacēlās. Tā arī mēs, mācoties no viņa pazīmēm, redzēsim pie sevis šādas lietas un varēsim laicīgi tās novērst. Mēs redzēsim draudzē šādas problēmas un spēsim nākt un runāt ar mācītāju, lai šādas problēmas novērstu, lai draudzē būtu veselīga vide. Maz tiek runāts par to, kāpēc šāds Absaloms radās. Tāpēc ķersimies pie Dāvida ģimenes. Pie Isaja, Dāvida tēva, es neķeršos, pie viņa brāļiem es neķeršos, pietiks ar Dāvidu un viņa sievām. Dāvids bija cilvēks, ko Sauls pieņēma savā dienestā. Viņš bija cilvēks, kurš bija pielūdzējs, slavētājs, cilvēks, kuram bija vīzija. Viņš dzīvoja, lai celtu Dieva valstību. Tas bija viņa sirdī, jo viņš bija pielūdzējs un slavētājs. Viņš nebija tas, kas tikai zīmējas uz skatuves. Dziedāt ir viens, bet būt slavētājam no sirds ir kas cits. Dāvida psalmi aizņem lielāko daļu no Psalmu grāmatas. Tās ir viņa lūgšanas. Mēs psalmos redzam Dāvida attieksmi pret Dievu, viņa slavas vārdus, viņa pazemību Dieva priekšā, viņa pozitīvos apliecinājumus uzvarai, un viņš dzīvoja ar vīziju, ka no viņa celsies Dieva valstība, ka viņa dzimums pastāvēs mūžīgi, ka viņš uzcels Dievam namu. Viņš tāds bija sākotnēji. Kad Dievs atmeta Saulu un par ķēniņu svaidīja Dāvidu, notika karš, jo Sauls neatdeva savu varu. Notika karš starp Dāvidu un Saulu, starp Dāvida namu un Saula namu. Jo dienas gāja, jo Dāvida nams kļuva ietekmīgāks un Saula nams gāja mazumā.

Tam, kurš pieveiks Goliātu, Sauls solīja dot savu meitu par sievu. Dāvids pieveica Goliātu, taču viņš nedabūja Saula meitu par sievu, viņš nebija precēts. Viņš bija svaidīts, viņam bija vīzija, viņš bija draudzes patriots, viņš redzēja uz priekšu, ka Dievs viņu lietos, ka nekas nav neiespējams. Sauls bija greizsirdīgs uz Dāvidu. Sauls, kurš bija zaudējis svaidījumu, redzēja, ka uz Dāvida ir svaidījums, ka viņam viss izdodas. Viņš redzēja Dāvidā sāncensi un centās viņu iznīcināt, pirmkārt, iedodot savu meitu Dāvidam par sievu. Mērķis, kāpēc viņš vēlējās dot savu meitu, bija tāds – lai Dāvidu pazudinātu. Dāvids atteicās, bet Saula meita Mihala pati iemīlējās Dāvidā. Dāvids bija populārs. Ir rakstīts, ka viņš nāca no kārtējās uzvaras, bungu pavadījumā, mūzikas pavadījumā, un tauta dziedāja dziesmas, ka Sauls ir nositis tūkstoti, bet Dāvids ir nositis desmit tūkstošus. Pat Saula dēls Jonatāns bija Dāvida draugs. Kad Sauls izdzirdēja, ka Mihala ir iemīlējusies Dāvidā, viņš ieraudzīja iespēju, kā Mihala varētu viņam kļūt par klupšanas akmeni. Viņš piedāvāja Dāvidam precēt Mihalu, bet Dāvids nebija tas, kas gribēja viņu precēt. Viņa mīlēja viņu. Tas, kāda bija šī mīlestība, vēl ir jautājums, to mēs nezinām. Es runāju tikai to, kas Bībelē ir rakstīts. Sauls teica Dāvidam, ka viņš grib dot savu meitu, bet viņam ir jāizdara kādi uzdevumi. Sauls pie sevis domāja, ka viņš uzdos neizpildāmu uzdevumu un Dāvids ies bojā. Sauls pats viņu nebūtu nogalinājis, bet tādējādi viņu nogalinātu pretinieki. Dāvids izpildīja uzdevumu, atnesa noteikto skaitu filistiešu priekšādu, un Saulam nācās atdot Mihalu. Mihala bija pirmā Dāvida sieva, kas viņu mīlēja. Jautājums, vai viņš viņu mīlēja, paliek atklāts, precīzi to nevar pateikt. Dāvids un Mihala bija kā Romeo un Džuljeta. Viņi bija no dažādām cilvēku grupām, kas savā starpā ir naidā, kā Monteki un Kapuleti. Romeo un Džuljetai nebija lemts būt kopā. Lai arī Dāvids mīlēja Mihalu un viņa viņu, šai mīlestībai nebija lemts būt, jo Sauls paņēma Mihalu, atņēma Dāvidam un atdeva citam par sievu. Tālāk ir rakstīts, kad Dāvids sāka valdīt Hebronā, vēl nebija karš beidzies, viņš tur ieradās ar divām citām savām sievām, un Mihala tur vairs netiek minēta. Viena no sievām bija Ahinoāma un otra bija Abigaila.

Un Sauls redzēja un atzina, ka Tas Kungs bija ar Dāvidu un ka Mihala, Saula meita, viņu mīlēja. (1. Samuēla 18:28 )

No Ahinoāmas Dāvidam piedzima pirmais dēls Amnons. Tas bija tas dēls, kas izvaroja Absaloma māsu. Par Ahinoāmu Bībelē daudz atrast vairs nevar. No Abigailas, Nābala atraitnes, Dāvidam piedzima dēls Kileābs, bet arī viņš vairs nekur netiek minēts. Acīmredzot viņš nomira. Vai nu viņš nomira dzemdībās, vai mazs esot. Kā mēs zinām, troni mantoja vecākais dēls. Vecākais dēls bija Amnons, tad nāca Kileābs un Absaloms. Viņš piedzima no Dāvida ceturtās sievas Maāhas, kas bija Sīrijas ķēniņa meita. Dāvids apprecēja šo meiteni politisku motīvu dēļ, lai nodrošinātu savas robežas ar kaimiņu valsti, kas bija pietiekami ietekmīga. Tās bija politiskas laulības. Ja par Mihalu ir rakstīts, ka viņa viņu mīlēja, tad šīs bija tikai politiskas laulības.

Tev pašam visā šajā mācībā, ko es mācu, ir jāmeklē paralēles ar šodienu, ar mājas grupiņu, ar vadītājiem, ar tavām attiecībām ar cilvēkiem, ar savu ģimeni, ar draudzi, arī ar politisko situāciju valstī. Tev ir jāieskatās sevī, kādi ir tavi motīvi, kāda ir tava dzīve, kā tu izturies pret cilvēkiem, kādi ir tavi motīvi, kāpēc tu dari šo vai to, kāpēc tu esi apprecējies. Neuzticība neveidojas no zila gaisa. Lūk, neuzticības pazīmes. Ja cilvēks regulāri kavē dievkalpojumu, agri vai vēlu būs problēma. Ja tu kritizē, tad jau tā ir smaga pakāpe, kas draud ar sacelšanos. Bet no kurienes tas rodas? Absaloms sacēlās pret Dāvidu, viņš gulēja ar Dāvida sievām. Absaloms izdzina savu tēvu un ķēniņu no Jeruzālemes. Viņš bija tas, kura tētis un mamma stājās laulībā aprēķina dēļ. Viņš bija tas, kas nebija dzimis mīlestībā. Vislabāk bērns var augt tad, ja viņš ir dzimis mīlestībā. Cilvēks nevar pilnvērtīgi pieaugt draudzē vai mājas grupiņā, ja tajā ir nepārtraukta aprunāšana, šķelšanās. Vienīgais motīvs, kāpēc mēs kalpojam Dievam, ir mīlestība. Tā nav tikai sajūta. Jēzus prasīja Pēterim, vai viņš mīl Viņu. Jēzus teica, lai Pēteris gana Viņa avis, mīlestībā. Šo tēmu vajadzētu mācīt semināra veidā, jo šeit ir ļoti daudz labu lietu.

Atgriežamies pie Mihalas. Kā bija ar Mihalu? Kāpēc Dāvids nevarēja palikt kopā ar Mihalu? Kāpēc Mihalai nebija bērnu? Ja tu par to esi lasījis Bībelē, tad tu atceries, ka Dievs izdarīja tā, ka sodot par vīra apsmiešanu, Viņš atņēma viņai iespēju dzemdēt bērnus. Draugi, tā nav īsti patiesība. Notika tā, ka Sauls Dāvidam Mihalu atņēma. Sākumā Dāvidam ar Mihalu bija labas attiecības, tā bija viņa pirmā sieva. Iespējams, ka Dāvidam nebija plāns ņemt kādas palpildu sievas. Viņam atņēma viņa sievu, viņš palika viens. Tad viņš paņēma divas citas sievas. Bet tad, kad Dāvids atguva varu, kad Sauls jau bija kritis, tad pie viņa atnāca Saula armijas virspavēlnieks un gribēja slēgt vienošanos, un Dāvids uzstādīja noteikumu – tikai tad, kad viņam atdos atpakaļ viņa Mihalu. Viņš nebija viņu aizmirsis. Mihala bija atdota citam par sievu. Ir rakstīts, ka viņi priekrita, atņēma jaunajam vīram Mihalu, un Dāvids atguva Mihalu, bet ar to viss nebeidzās.

Kad arī Dāvids atgriezās, lai sveicinātu savu namu, tad Mihala, Saula meita, iznāca Dāvidam pretī un teica: "Cik cienījami gan ir izturējies šodien Israēla ķēniņš, kad viņš bija gandrīz pilnīgi atsedzies savu pavalstnieku kalpoņu acu priekšā, kā to parasti dara tikai nelietīgi vīri! (2. Samuēla 6:20)

Reiz dejodams un Dievu pielūgdams, Dāvids neizskatījās īpaši labi Mihalas acīs. Mihalai šķita, ka viņš piedauzīgi izturās; viņš nebija apģērbis visus apģērbus, kā tas būtu pienācies ķēniņam, kaut viņš nebija kails. Mihala noniecināja Dāvidu. Viņa prasīja viņam, vai viņš normāli izskatās, vai tā pienākas izskatīties ķēniņam kalpoņu acīs. Mihala bija greizsirdīga sieviete. Dāgs Hevards Mills būtu teicis – ragana. Ļoti iespējams, ka tā bija sieviete, ar kuru nebija iespējams sadzīvot. Varbūt, ka tas sākās pēc tam, kad Sauls Dāvidam viņu atņēma. Viņi bija no pretējām nometnēm. Dāvids bija uzvarējis viņas tēvu. Sauls krita cīņā ar filistiešiem, bet jebkurā gadījumā viņa nāvē varēja vainot Dāvidu. Dāvida laulībā bija nopietni sarežģījumi. Sieva viņu noniecināja kalpoņu acu priekšā: “Kad arī Dāvids atgriezās, lai sveicinātu savu namu, tad Mihala, Saula meita, iznāca Dāvidam pretī un teica: "Cik cienījami gan ir izturējies šodien Israēla ķēniņš, kad viņš bija gandrīz pilnīgi atsedzies savu pavalstnieku kalpoņu acu priekšā, kā to parasti dara tikai nelietīgi vīri!"” (2. Samuēla 6:20) Sieviete to pateica ķēniņam! Cilvēki zināja kā Mihala izturas pret savu vīru. Viņa izturējās ļoti slikti pret Dāvidu. Sākumā viņa to mīlēja. Zini, kā tas notiek – no rīta rīsi, pusdienās rīsi, vakariņās nerīsi. Sākumā mīlēja, un tad vairs nemīlēja.

Draudzē ir daudz jaunu cilvēku, vismaz daļa vēl atradīs sev otru pusi un apprecēsies. Mīli vai arī precējies tāpēc, ka tevi mīl? Kas notiek ģimenēs, ja cilvēki nespēj mīlēt, ja ģimenē kāds ir kā Mihala? Ja tēvs ir tas, kurš atņem un noskaņo pret ģimeni. Vai kā Absaloma māte, kura vispār tika apprecēta politisku principu dēļ. Dievs bija aizliedzis ņemt sievas no svešām tautām. Šis var būt jautājums, kas izšķirs tavu kalpošanu, kas izšķirs to, vai tu celsi Dieva namu vai tikai sev celsi namu. Precības izšķirs, kādi būs tavi bērni, un tu tur neko nevarēsi ietekmēt. Ja jūs būsiet divi, un viens ir asīrietis, kuram interesē tikai savs nams, un otrs ir izraēlietis ar vīziju celt Dieva namu, tad kāds bērns izaugs? Kādi kristieši aug draudzē, grupiņā, kurā katram ir savas intereses, kurā katrs domā tikai par to, kāds labums ir viņam, kas ceļ tikai savu valstību, bet neceļ Dieva namu? Dievs ir labs. Šīs lietas ir vienkāršas, tomēr, “ja ir ciet, tad ir ciet”. Tas jāmācās un jāapgūst padziļināti. Lasi un studē Bībeli, slavē un meklē Dievu. Ja tev ir kalpošanas pieredze, tev vairs nav nepieciešams, lai Dievs skaļā balsī tev pateiktu kaut kādus nākotnes notikumus. Vienkārši paskaties uz niekiem, parunā dažus vārdus ar cilvēku, un tu jau zini, kas viņam būs nākotnē. Ir lietas, kuras es nekad nesaku cilvēkiem, kaut gan es zinu, kas būs, jo negribu to teikt, es ceru uz labāko, bet zinu, kas būs. Zinu, ka neizbēgami tas būs, jo nemēdz būt citādāk.

Dāgs Hevards Mills savā grāmatā runā par klusēšanas laiku. Tas ir laiks, kurā Absaloms sacēlās pret tēvu. Pagāja 11 gadi. Mūsu draudzei ir 13 gadi. Ir īstais laiks, lai parādītos veca apvainošanās un pāraugtu uz sacelšanos. Vai tu domā, ka šīs ir tādas lietas, kas parādās vienā dienā, nedēļā vai gadā? Varbūt tu domā: “Es apprecēju nepareizo cilvēku.” Draugs, laulība nav viena nedēļa vai mēnesis, tā ir mūža garumā. Draudze arī nav tika piecas dienas, tās ir tavas mājas. Tie ir cilvēki, ar kuriem tu būsi kopā vienmēr. Tu nekur neaizmuksi no manas sejas. Ja gribi Dieva svētības, tev nāksies mani paciest, piedot visus manus dīvainos izteicienus. Ja apvainosies, būs smagi, tu pat iedomāties nevari, cik smagi būs, tu pat naktīs negulēsi, kamēr neizlīdzināsies. Tās ir nopietnas lietas, draugi. Es jums atklāju noslēpumu par Dāvida ģimeni, no kurienes radās Absaloms un Amnons. Ko izdarīja Amnons? Viņš, pirmkārt, ir Dāvida grēka rezultāts, zem lāsta. Dāvids sagrēkoja ar Batsebu, pat vēl vairāk – pavēlēja nolikt viņas vīru kaujas karstākajā punktā, kur to gaidīja droša nāve. Pie Dāvida atnāca pravietis Nātans, kurš bija ļoti uzticams cilvēks Dāvidam. Nātans teica caur līdzību: “Ko tu izdarīji?” Dāvids nožēloja, teica, ka visu mainīs. Nātans teica:

“Tā saka Tas Kungs: redzi, Es likšu nelaimei nākt pār tevi no tava paša nama un tev to redzot: Es ņemšu tavas sievas un tās nodošu kādam tavam tuviniekam, lai viņš guļ ar tavām sievām gaišā dienas laikā, saulei spīdot.” (2. Samuēla 12:11)

Tas bija Absaloms, kurš to izdarīja. Un zobens no Dāvida ģimenes neatstājās, vecākie dēli viens otru nogalināja. Dāvidam pašam bija morālas problēmas, viņš bija kā nolemts. Ko Dievs izdarīja ar niniviešiem, kad Viņš Jonam teica: “Ej un sludini, Es viņus iznīcināšu!”? Jona gāja un sludināja, ka vēl četrdesmit dienas palikušas un Ninive tiks iznīcināta. Ninivieši tērpās sēru drēbēs, kaisīja sev pelnus uz galvas, izmainīja savu dzīvesveidu, nožēloja grēkus. Ko Dievs izdarīja? Viņš apžēlojās, un lāsts nepiepildījās. Šis lāsts, ka zobens neatstāsies no tava nama, ka cits gulēs ar Dāvida sievām, bija ar nosacījumu, tas nebija absolūts. Ja mēs izmainām savu domāšanu un dzīvesveidu, lāsts iet garām un top pārvērsts par svētību. Vai tiešām Dievs teica Nātanam par šiem lāstiem? Vai gan drīzāk nebija tā, ka Nātans redzēja, kā Dāvids audzina savus bērnus? Dāvids bija tos izlaidis, viņam bērni bija svarīgāki par draudzi un mājas grupiņu, svarīgāki par sev uzticamiem kalpotājiem un tuviem cilvēkiem. Viņa bērni atļāvās, pat pieprasīja dažādas nepareizas lietas, viņi domāja tikai par sevi. Dāvids nebija iemācījis savai ģimenei uzticības kultūru. Viņš nebija iedevis vīziju, personīgas attiecības ar Dievu, kādas viņš pats kultivēja. Dāvidam joprojām bija vīzija, viņš bija pielūdzējs, bet ne viņa dēli, no kuriem viens bija no asīrietes, viens no Nābala atraitnes, tad vēl Mihala, kurai vispār nebija bērnu. Kāpēc Mihalai nebija bērnu? Tāpēc, ka pēc tam, kad Mihala viņu noniecināja, Dāvids teica: “Es ar tevi vairs negulēšu. Kalpones, uz kurām tu biji greizsirdīga, - ar tām es gulēšu un radīšu sev bērnus.”

Vecās Derības laikā bija atļautas vairākas sievas, un tā bija ģimene, tomēr tā bija problēma, no kuras radās nākamās problēmas. Dāvids bija ļoti pieķēries bērniem. Tāpat kā mātes bieži pārlieku pieķeras saviem bērniem. Pieķeras arī saviem piecdesmitgadīgajiem lamzakiem un neļauj viņiem normāli dzīvot. Jāļauj bērniem dzīvot un pašiem iemācīties strādāt. Daudzas mātes par šiem vārdiem apvainosies, bet būs slikti. Nātans redzēja, kā Dāvids audzina savus bērnus, tāpēc lūdzot Dievu viņš mierīgi varēja saprast, kas sagaidāms. “Šie dēli neko labu tev neatnesīs.” Ko izdarīja Amnons, vecākais dēls, kuram bija jāmanto tronis? Viņš iemīlēja savu pusmāsu Tamāru, viņš vismaz domāja, ka viņu mīl. Viņš pierunāja ķēniņu Dāvidu, lai sūta Tamāru pie viņa viņam taisīt ēst. Vai Dāvids nesaprata, ka kaut kas nav labi? Viņš izdabāja saviem dēliem. Draugs, ja tu izdabā cilvēkiem, ja tu izdabā saviem bērniem, nekas labs nevar iznākt. Amnons tēloja slimu, lūdzās, lai sūta Tamāru uz viņa namu cept viņam plācenīšus viņa guļamistabā. Pēc tam viņš izsūtīja kalpus ārā un teica: “Māsa, guli ar mani!” Viņa atteicās, un tad Amnons izvaroja Tamāru. Tamāra bija skaista sieviete, un viņas tērps nebija tāds, kādu toreiz valkāja vīrieši un sievietes – liela sega un josta apkārt. Ķēniņa meitai bija kruts tērps kā Jāzepam – ar piedurknēm, līdzīgāks mūsdienu tērpiem. Tamāra noplēsa tērpa piedurknes, kaisīja pelnus sev uz galvas, staigāja apkārt, un to visi redzēja. Par izvarošanu pienācās ar akmeņiem nomētāt. Ko darīja Dāvids, kad to uzzināja? Neko! Mana meita, mans dēls – viņš vispār neiejaucās. Absalomam un Tamārai bija viena māte, Amnonam cita māte, viņš bija viņu pusbrālis.

Pēc tam, kad Amnons to izdarīja, Absaloms apvainojās, ieņēma rūgtumu sirdī un nolēma nogalināt savu brāli. Ir rakstīts, ka viņš divus gadus neteica neko. Māsai viņš teica: “Ciet klusu, viss būs kārtībā, nāc dzīvot pie manis, viņš ir tikai tavs brālis, piecietīsim!” Absaloms gaidīja, ka Dāvids kaut ko darīs, bet viņš neko nedarīja visu to laiku. Kas Absaloma sirdī izveidojās pret tēvu? “Viņš neko nedara, viņš pareizi nevada draudzi, nerīkojas pareizi!” Un tā bija patiesība. Viņš redzēja tikai trūkumus savā mācītājā, savā tēvā un ķēniņā. Tu nevari meklēt trūkumus savā mācītājā, jo mums nav ķēniņu valsts, mums nav tie laiki. Izraēlā bija ķēniņa valsts, un te ir draudze, un draudzē nav demokrātijas. Te ir Dieva valstība, grupiņā ir Dieva valstība un sava kārtība. Tikai uzticības kultūra var darīt to, ka mēs pareizi visu ievērojam un varam paši augt. Ja mēs sākam meklēt trūkumus draudzē, kalpotājos un mācītājos, tad mēs paši vairs nespējam saņemt. Trūkumu meklēšana ir etaps uz kaut ko vairāk, uz sacelšanos, uz atkrišanu. Tātad, pirmais bija nepiedošana Amnonam. Kad bija pagājuši divi gadi, bija avju cirpšanas svētki, un viņš gāja pie ķēniņa un aicināja ķēniņu un viņa dēlus uz svētkiem. Dāvids juta, ka kaut kas nav labi.

Bet ķēniņš atbildēja Absalomam: "Nē, mans dēls! Mēs taču visi nevaram iet, ka mēs nekļūstam tev par apgrūtinājumu." Un viņš centās ar varu to pierunāt, bet ķēniņš negribēja iet un to svētīja. (2. Samuēla 13:25)

Es nezinu, ko viņš izdarīja Dāvidam, ka ar varu pierunāja. Dāvids taču Goliātu pieveica, un tagad Absaloms, kaut kādas asīriešu elku pielūdzējas dēls no politiskas laulības, ar varu viņu pierunāja. Viņš vienkārši bija neveselīgi pieķēries saviem bērniem. Viņš ar Dāvidu manipulēja, un viņš izpildīja savu bērnu vēlmes. Viņš pats negāja, bet atļāva iet Amnonam. Amnons neko nenojauta, jo bija jau pagājuši divi gadi. Šajās dzīrēs Absaloms nogalināja Amnonu, atriebjoties par Tamāru, un pats bēga pie sava asīriešu vectēva uz Gešūru, kur pavadīja trīs gadus, kamēr Dāvids nomierinājās. Absalomam bija pietiekami daudz iemeslu, kādēļ nogalināt Amnonu. Viens no tiem bija Dāvida bezdarbība, neiejaukšanās, Amnona nesodīšana. Tā viņā ienāca nepiedošana, rūgtums, kas vispirms izpaudās nevis pret Dāvidu pašu, bet pret savu brāli. Ja tu redzi kādu, kurš pastāvīgi nevar sadzīvot ar otru cilvēku, viņam ir neveselīgs potenciāls. Piemēram, ja kāds pienāk pie manis un saka: “Mācītāj, tu man esi vienīgā autoritāte,” es zinu, ka šis cilvēks nav uzticams. Es nevaru būt vienīgā autoritāte. “Mācītāj, manas grupiņas līderis man nav autoritāte!” Bet es viņu esmu ielicis un deleģējis, un tu nevari necienīt to cilvēku, ja es uzskatu, ka viņš tev ir labs. Ja ir kāda problēma, nāc pie manis, mēs runāsim un risināsim, bet, ja kāds saka, ka visi pārējie ir slikti un tikai mācītājs ir autoritāte, tad agri vai vēlu viņš teiks to pašu par mācītāju.

Absaloms vispirms nogalināja savu brāli. Pagāja pieci gadi, kopš māsas izvarošanas, un trīs gadi kopš Amnona noslepkavošanas, kad Dāvids bija nomierinājies. Absaloms tika atpakaļ Jeruzālemē, bet vēl divus gadus viņš nevarēja redzēt ķēniņa vaigu. Viņš varēja dzīvot Jeruzālemē, baudīt kaut kādas privilēģijas, bet Dāvids negribēja viņu redzēt. Pēc tam ar manipulācijas palīdzību, nodedzinot Joāba lauku, viņš panāca, ka Dāvids pievērš viņam uzmanību un atjauno dēla statusā. Pagāja vēl četri gadi, kuru laikā Absaloms noalgoja piecdesmit ziņnešus skrējējus, sēdēja pilsētas vārtos un, kad cilvēki nāca pie Dāvida iztiesāt kādas lietas, viņš zaga Izraēla bērnu sirdis. Viņš teica: “Mans tēvs tev neko labu nedos, mans tēvs ķēniņš ir kļuvis vecs un nevarīgs un nespēs pat tiesu normāli izšķirt, nekas labs nav gaidāms. Ja es būtu ķēniņš, es tev izspriestu taisnīgu tiesu.” To viņš darīja veselus četrus gadus un savāca sev daudz piekritēju. Vai tiešām šajā laikā Dāvids nezināja, ko dara Absaloms, vai tiešām viņam nebija drošības dienests? Viņš neko nedarīja, un atkal viņa dēli bija nolikti pārāk augstu. Dāvids negribēja viņus disciplinēt, attaisnoja viņu rīcību, domādams: “Nu, es jau pats arī grēkoju, ko tad es varu pateikt.” Dāvids neiemācīja saviem dēliem uzticības kultūru, neiemācīja pielūgt Dievu, būt vīzijā, celt namu Dievam. Notika sacelšanās, un Dāvidam nācās pamest Jeruzālemi. Pat viņa gudrākais padomdevējs bija kopā ar Absalomu. Faktiski tā bija katastrofa. Absaloms bija cilvēks, kurš sacēlās pret svaidīto.

Nav svarīgi, kādus trūkumus tu esi ieraudzījis līderī, nav svarīgi, kā tu domā, kā visam ir jābūt, nav svarīgi, ka tu esi apvainojies. Apvainojies cilvēks nespēj sakarīgi domāt, lemt un rīkoties, jo viņš ir pazaudējis Dieva svētību. Dāvids, ejot ārā no Jeruzālemes un uzzinot, ka arī Ahitofels ir pie Absaloma, raudāja. Tad Dāvids satika Hušaju un teica: “Ej pie Absaloma un dod padomu viņam.” Viņš iesūtīja savu cilvēku pie Absaloma. Kad Dāvids gāja ārā no Jeruzālemes, šķirsts bija ar viņu, Dieva klātbūtne bija ar Dāvidu, nevis ar Absalomu. Viņš teica: “Nesiet šķirstu atpakaļ.” Dāvids pats varēja izlemt, kā rīkoties. Viņš teica: “Tas par maniem grēkiem, kā Dievs lems, tā būs.” Tomēr tajā pašā laikā viņš iesūtīja spiegus, un Absaloms nepaklausīja Ahitofela padomam, kas bija vienīgais pareizais, ka tūlīt ar divpadsmit tūkstošiem kareivju jāiet uzveikt Dāvidu, kamēr viņš vēl nav savācis karaspēku. Kas notika? Viņš paprasīja padomu Hušajam, kurš teica: “Nē, nē, tas no Ahitofela nav labs padoms. Zini, kā vajag darīt? Tev pašam vajag iet kopā ar karaspēku. Tev vajag savākt lielu karaspēku, un, ja kāds pretosies, visus iznīcināsim. Tev pašam tur jābūt pašā centrā.” Hušajs nospēlēja uz Absaloma lepnību. “Tavs tēvs ir varonis, un viņam apkārt ir ļoti uzticami karavīri – varoņi, kas cīnīsies kā lāči un lauvas. Ja pašā sākumā kāds no mūsējiem kritīs, karapulks pazaudēs drosmi, un mēs zaudēsim,” – Hušajs nospēlēja uz Absaloma bailēm no tēva un ķēniņa. Viņš izvēlējās sapulcināt karaspēku un tad uzbrukt. Kamēr Absaloms pulcēja karaspēku, Dāvids jau bija paspējis ieņemt pareizo pozīciju, un cīņas iznākums bija ļoti vienkāršs. Absaloms, kurš bija ļoti skaists, harizmātisks jauneklis ar gariem, skaistiem matiem, bēga uz sava mūļa.

Neskati vīru no cepures! Tev nav jāskatās, cik labi cilvēks izskatās un cik skaisti runā. Kāds ir viņa apģērbs – tas ir svarīgi, bet nav izšķiroši. Izšķiroši ir tas, kas ir sirdī, vai cilvēks ir uzticams, vai ir pielūdzējs, vai ir vīzijā, vai ir draudzes patriots. Vai arī viņš ir tas, kurš pastāvīgi apvainojas, dara pāri saviem brāļiem, - tās ir elementāras pazīmes. Kad atveras kāda jauna draudze, tur ir jauns mācītājs, un daudziem liekas, ka tas ir tas īstais, un daudzi saskrien. Kad sākās mūsu draudze, notika tas pats, un bija jātiek galā ar viņiem visiem, jo tie ir buntinieki, tādi, kas nav nekur, ne par ko neatbild, kas paši ir gudri, un viņiem mācītāju nevajag. Viņi saka: “O, tas jauns, foršs mācītājs, te viss notiek, te ir Svētais Gars, bet tur nebija Svētais Gars.” Pēc kāda laika viņi aiziet. Bet bieži vien šie cilvēki ir aktīvi un atved cilvēkus. Tie, kurus viņi atved, paliek, bet paši aizskrien tālāk uz nākamo vietu, kura atkal ir “īstā”. Paldies Dievam, ka mums ir sava draudze.

Absaloms ar saviem skaistajiem matiem ieķērās ozola zaros un palika karājoties, un Dāvida karaspēka virsnieks Joābs nogalināja viņu ar trīs šķēpa dūrieniem. Tā nebija vienkārša nogalināšana, bet gan maģisks rituāls sazvērniekiem pret ķēniņu. Kas notika? Sazvērestība tika likvidēta, kareivji pasaudzēti, jo karš bija beidzies, un ķēniņam Dāvidam paziņoja, ka ir uzvara. Visi bija sajūsmā, laimīgi, ka var atgriezties Jeruzālemē. Bet ko darīja Dāvids? Viņš vaimanāja: “Ak, mans dēliņš Absaloms, mans mīļais dēliņš, viņš ir miris. Ak, mans dēliņ Absalom, ak, mans dēliņ Absalom!” Viņš pārvērta uzvaras prieku bēdās. Joābam bija jānāk pie viņa un jāsaka: “Ja tu gribi, lai kaut viens karavīrs paliek pie tevis, ja tu gribi, lai tava valsts vēl pastāv, izej ārā pie karavīriem un apsveic viņus.” Dāvids neko citu neredzēja, kā tikai savu dēlu Absalomu, kurš bija nodevējs. Draugs, nodevējs ir nodevējs. Kad Jēzu atnāca savaldīt viņa māte, tēvs un brāļi, Viņš teica: “Kas ir Mans tēvs, Mana māte un Mani brāļi? Tie, kas dara Mana Debesu Tēva prātu.” Radinieki mēdz būt familiāri. Esi uzmanīgs ar to, kad kāds no līderiem kļūst pārāk familiārs, pārāk liels draugs. Ir labi draudzēties, bet esi uzmanīgs. Tā var būt pazīme. Tādi cilvēki, kuri pārāk daudz atļaujas, var kļūt par nodevējiem.

Absaloms savu dzīvi beidza nožēlojami. Kurnēšana sirdī pret savu tēvu un mācītāju pārauga kritizēšanā un aprunāšanā, tad sekoja politiskā pakāpe, kad viņš sāka ap sevi vākt cilvēkus. Vai zini, ko dara cilvēki, kuri sabuntojas? Viņi te negrib būt, aiziet kaut kur un zvana draudzes cilvēkiem un mēģina viņus vilkt sev līdzi. Viņi veido ap sevi grupas, un, ja draudzē nav uzticības kultūras, ja mēs nespējam izšķirt šādus cilvēkus, mēs zaudējam. Ir rakstīts, ka tad, kad Absaloms ārpus Jeruzālemes sauca sevi par ķēniņu, viņam līdzi gāja divi simti karavīru, jaunekļi, kuri patiesībā nesaprata, kas notiek. Viņi nezinot kļuva par nodevēja atbalstītājiem. Interesanti, vai ne? Viņi nezināja un nesaprata, jo viņiem nebija iemācīta uzticības kultūra. Dāvids bija ķēniņš un palika ķēniņš. Mācītājs un līderis paliks, tas tā ir nolikts. Te ir draudze, sava kārtība, nav variantu. Tikai tādā vidē tu vari augt.

Tālāk būs ļoti interesants stāsts. Vai esi gatavs? Dāvids paņēma par sievu cita vīra sievu, kuras vīru nogalināja. Tas bija grēks, smags grēks, pēc kura Dāvidam bija grūti attapties. Pēc tam piedzima dēls, kurš nomira. Ko darīja Dāvids? Viņam bija Ahinoāma, Abigaila un vēl citas sievas. Bet viņš atkal gāja pie Batsebas. Dāvids neatstāja viņu, atkal gulēja ar Batsebu, un piedzima bērns, kuru nosauca par Salamanu, ‘Miera ķēniņu’. Viņam vēl iedeva otru vārdu ‘Jedīdja’, kas nozīmē ‘Tā Kunga mīlulis’. Par Batsebu es personīgi domāju, ka Dāvids pirmo reizi sastapās ar sievieti, kuru viņš mīlēja. Līdzīgi kā Jēkabam gāja ar Leu un Rāheli. Līdzīgi kā Ābrahāmam gāja ar un Sāru un Hagaru. Un neviena cita kalpone nevarēja palīdzēt, tikai viņa īstā un vienīgā sieviete. Un, ja ņem vērā Vecās Derības daudzsievību, tā bija viņam vismīļākā. Jāzeps piedzima no Jēkaba vismīļākās sievas Rāheles. Jāzeps nesa tālāk tēva vīziju. Šeit nav svarīgi, kurš ir vecākais un kāda bija sistēma, svarīgi ir dzīvot mīlestībā, pareizās attiecībās.

Kad Salamans piedzima, šoreiz Dāvids viņu nodeva audzināšanā pravietim Nātanam. Viņš vairs negribēja atkārtot tās kļūdas, kuras jau bija pieļāvis. Un Salamans tika audzināts vīzijā. Salamans tika audzināts kā pielūdzējs. Kad Salamans kļuva par ķēniņu, viņš pienesa Dievam tūkstošiem upuru. Un Salamans bija gudrs vadītājs, atšķirībā no Dāvida. Dāvids bija gan jaudīgāks. Dāvids ir tas cilvēks, kuru es patiesi apbrīnoju. Salamans baudīja no tā pamata, ko bija iedevis Dāvids. Bet Dāvids visu no nulles uzcēla, viņš bija dibinātājs. Vecākais dēls, sacēlās, arī Adonja sacēlās pret Dāvidu. Tronī bija jākāpj Salamanam, bet Adonja kopā ar visiem valstsvīriem sarīkoja sazvērestību. Un tikai pēdējā brīdī Dāvids to uzzināja un uzsauca Salamanu. Un bija notikums ar Batsebu. Viņa politikā bija absolūts diletants, bet Dāvids viņu mīlēja. Un tieši no šīs sievietes un tieši no šī grēcīgā vīrieša dzima Salamans. Dāvids bija pielūdzējs un vīzijā. Dievs Saulu atmeta, bet Dāvidu neatmeta. Sauls nebija pielūdzējs. Sauls cēla sev pieminekļus. Absaloms cēla sev pieminekļus. Adonja gribēja būt ķēniņš. Absaloms ne tikai apvainojās uz tēvu, viņš bija vecākais dēls aiz Amnona, kuru nogalināja. Viņam bija izdevīgi nogalināt Amnonu. Viņš bija vecākais un mantoja troni. Viņi visi domāja par troni, par tēva vietas ieņemšanu, viņi visi domāja par savu valstību. Bet Dāvids domāja par Dieva valstību. Ar visām savām vājībām viņš pielūdza un domāja par Dieva valstību. Un Salamans arī domāja par Dieva valstību. Salamans arī bija pielūdzējs.

Un par Batsebu. Adonja bija sacēlies un daļa priesteru arī. Visa armija jau bija Adonjas pusē. Nātans nāca pie Batsebas kā pie vienīgā cilvēka, kurš var iet pie Dāvida un kaut ko pateikt. Līdz pēdējam brīdim Batseba bija Dāvida cilvēks. Dāvids jau bija vecs uz miršanu, viņam bija traucēta asinsrite. No visa Izraēla izraudzījās skaistu sievieti sunamieti Abišagu, un viņa gulēja blakus un vienkārši sildīja viņu. Tajā laikā ārsts izrakstīja recepti – jaunu sievieti, kas viņu silda. Patiešām tas bija ārstu ieteikts, un tā bija tāda medicīnas prakse. Viņiem nebija sakaru, bet viņa gulēja un viņu sildīja. Kamēr viņa gulēja un sildīja, Nātans nāca pie Batsebas un teica, ka Dāvids taču gribēja uzaudzināt Salamanu, lai viņš pēc tam būtu ķēniņš. Viņa gāja pie Dāvida un jautāja, kāpēc Salamans nav ķēniņš. Dāvids pamodās no pusmiega un šoreiz rīkojās ļoti korekti. Tas, ka viņš rīkojās ļoti lēni, bija no vecuma. Tiklīdz viņš saprata, ka valstī ir sazvērestība, viņš tūlīt deva pavēles. Un viss notika, Salamans sēdēja tronī. Tas vēl nav viss. Adonja bija vecākais dēls, kuram pienācās tronis, un Adonja nāca pie Batsebas, kaut nebija viņas dēls. Viņš nāca pie Batsebas kā pie cilvēka, kuram ir piekļuve un ietekme uz Dāvidu, un teica: “Tu jau zini, ka esmu vecākais dēls un man pienācās tronis. Bet notika Dieva griba, un tronis tika Salamanam.” Un viņš lūdza Abišagu sev par sievu. Un zini, tiešām šī sieviete, Batseba, nebija gudra. Viņa gāja un prasīja. Vai zini, ko nozīmē prasīt ķēniņa sievu sev par sievu? Tas praktiski nozīmē prasīt troni. Tas bija vispār zināms, bet ne Batsebai. Un Batseba nāca pie sava dēla Salamana, sava dēla, un teica: “Klausies, es tev lūgšu vienu lūgumu, tikai lūdzu neatsaki!” Viņa vēl nebija lūgusi, bet vēlējas, lai lūgums tiktu izpildīts. Lai dod sunamieti Abišagu Adonjam par sievu. Ko, tavuprāt, Salamans darīja? Adonja bija viņa brālis, viņiem bija kopīgs tēvs. Raudāja kā Dāvids? Neko nedarīja? Žēlojās? Vai žēloja Adonju? Viņš pateica tā: “Mammu, ko tad tu prasi tikai sievu, tad pie viena prasi arī troni!” Viņš bija vecākais dēls, un viņam bija jāmanto tronis. Un viņš tūlīt deva pavēli, un Adonja tika nogalināts. Viņš bija gudrs vadītājs. Viens sapuvis ābols, ja to neizņem laukā, sapūdē visu kasti ar āboliem jeb visu draudzi. Tas ir vienīgais pareizais risinājums. Šeit nav alternatīvas. Salamans tika izaudzināts kā gudrs vadītājs, svaidīts, kaut arī dzīves galā viņš pārforsēja ar sievām, sāka elkus pielūgt. Ja tavā ģimenē ir tāda situācija, tas ir pretīgi. Tad tev vajag palīdzību, jābrauc uz inkaunteru tikt vaļā no šī velna. Bet kas ir rakstīts par Dāvidu, Salamanu, par tevi un par mani?

“Kad tavs laiks būs piepildījies un tu dusēsi līdz ar saviem tēviem, tad Es uzcelšu tavu dzimumu pēc tevis, kas nāks no tavām miesām, tam Es nostiprināšu viņa ķēniņa valstību. Un tas uzcels namu Manam Vārdam, un Es nostiprināšu viņa ķēniņa valstības troni uz mūžīgiem laikiem. Es viņam būšu par tēvu, un viņš Man būs par dēlu. Ja tad viņš pret Mani apgrēkosies, tad Es viņu pārmācīšu ar rīksti un ar cilvēka bērna sitieniem. Bet Savu žēlastību Es no viņa neatņemšu, kā to atņēmu no Saula, ko Es esmu atmetis tavā priekšā. Nē, bet tavs nams un tava ķēniņa valstība – tie pastāvēs mūžīgi Manā priekšā; tavam goda krēslam būs nesatricināmam būt mūžīgi!"  (2. Samuēla 7:12-16)

Lūk, ar ko atšķiras Salamans, Dāvids un citi. Viņi cēla Dievam namu. Kā ir rakstīts arī citās Rakstu vietās, vai mums ir laiks celt savus namus? Mēs sakām, ka nav pienācis laiks celt Dievam namu, bet mums ir pienācis laiks celt savus namus? Zini, es esmu mācītājs gandrīz divdesmit gadus. Bet tikai gadu man ir savs dzīvoklis. Nav nekāda sapņu pils, bet savs. Dieva vārds saka, lai vispirms uzceļam Dievam namu un tad ceļam sev namus. Ja Dieva nams ir uzcelts, viss ir uzcelts, ir jāiet tālāk, var kaut kādu svētību arī sev paņemt. Dāvids vispār neko neuzcēla. Viņš visu sagatavoja, un Salamans uzcēla. Un Dievs saka: “Es žēlastību neatraušu no viņa, Es viņam būšu par Tēvu, viņš Man par dēlu. Ja viņš pret Mani apgrēkosies, Es viņu pārmācīšu ar rīksti, ar cilvēku bērna sitieniem, bet Savu žēlastību Es no viņa neatņemšu!” Kā to atņēma no Saula. Sauls nebija pilnīgs. Dāvids nebija pilnīgs. Pēteris nebija pilnīgs. Jūda nebija pilnīgs. Bet no vieniem atņēma žēlastību, no otriem neatņēma. Draugi, mēs visi esam cilvēki, neviens mēs neesam pilnīgs. Mēs varam meklēt trūkumus viens otrā, bet ir tie, kuriem ir žēlastība, un ir tie, kuriem nav žēlastības. Žēlastība ir uz uzticamajiem, kas ceļ Tam Kungam namu, kas dzīvo vīzijā un pielūgsmē, un viss pārējais, ko mīļais Dievs saka, tiek pielikts. Un tev ir Dieva žēlastība, jo tu esi pielūdzējs.

Dāga Hevarda Milla grāmatā pirmais etaps, kas liecina par neuzticību, ir neatkarība. Ir neatkarīgi cilvēki, kuri procesā kļūst par nodevējiem, jo neatkarība ir tikai pirmā pazīme. Viņi visu dara citādāk. Viņi nenāk uz visiem pasākumiem, viņi neapmeklē visu kopā ar draudzi. Kad viņš grib, tad viņš nāk, kā viņš grib, tad tā arī dara. Piemēram, draudzes dievkalpojuma laikā viņš stāv ārā. Es zinu ļoti daudz neatkarīgu cilvēku, kuri nav uzticami draudzes darbā. Es nevaru kādiem teikt, lai izdara to vai šo, un paļauties, ka viņi to izdarīs. Bet viņi ir draudzē, mums ir labas attiecības, viņi atnāk, aiziet, pazūd uz gadu un atkal atnāk atpakaļ. Un vienmēr var būt labas attiecības. Šādiem cilvēkiem ir savi principi, viņi ir neatkarīgie. Viņi kaut ko var atbalstīt, viņi nekad neaprunās, ļaunu neko neteiks. Viņi nekad necīnīsies ne pret mācītāju, līderi, ne pret draudzi. Viņi tādi ir. Bez tādiem arī nebūtu šī pasaule. Viņiem ir sava vieta Dieva valstībā, lai viņi darbojas. Tur ir savas problēmas un citas raizes. Galu galā viņi var nenonākt Debesīs, bet viņi nav tavi ienaidnieki. Tie ir Dieva meklētāji, kuri nāk un meklē Dievu. Ar viņiem ir normālas attiecības.

Un ir tādi neatkarīgie, kuriem neatkarība kļūst par slogu, kuri uzskata, ka draudzē var būt neatkarīgs. Tu vari būt valstī neatkarīgs? Tu neesi neatkarīgs. Lai arī kā tu negribi un tev nepatīk, kā rīkojas valsts, tu tik un tā neesi neatkarīgs. Arī draudzē nevar būt neatkarīgs, nevar darīt visu, kā pats grib. Draudzē ir savi noteikumi. Un tikai tāpēc, ka noteikumi ir, šeit var būt uzticības kultūra. Tikai tāpēc mēs augam. Ne jau tikai skaitā mēs augam, bet kā personības. Reizēm uz draudzi mēs atnākam pilnīgi nekādi, bet beigās pat savus biznesus sākam celt. Uztaisam grupiņas, pat desmit un divdesmit. Cilvēki atver savus biznesus un pelna līdzekļus ne tikai savam namam, bet draudzei. Mums ir biznesa grupa, kura strādā un pelna līdzekļus draudzei, un viņi paši no tā bauda. Es zinu, kuriem mērķis ir dot draudzei lielāko daļu. Un pašam lai mazumiņš ir tāds, ka lidmašīnu var pirkt. No kurienes mums šādi cilvēki? Mēs esam dažādi. Mēs neesam visi baigi veselie, krutie un pareizie draugi. Bet mums ir žēlastība, un Dievs šo žēlastību turēs. Uz tevis ir Dieva žēlastība! Jo tu esi uzticams! Ja tu šodien esi šeit, tā jau ir uzticības pazīme. Dievs žēlastību no tevis neatraus! Varbūt tev sanāk apvainoties, tas nav svarīgi, ja vien tu vienmēr labo šīs lietas. Uz tevis ir žēlastība, kuru tu nepazaudēsi! Dievs svētīs tevi. Jo tu cel Tam Kungam namu. Nevis kā Adonja vai Absaloms. Sauls cēla sev pieminekli, bet tu neesi tāds. Tu neesi Amnons, kuram vajadzēja savu māsu Tamāru. Absalomam piedzima dēli un meita. Tu zini, kā viņš nosauca meitu? Tamāra! No vienas puses nav slikti, bet no otras puses es tajā redzu protestu pret ķēniņu. Kādus šodien liek bērniem vārdus? No daudz un dažādām lietām droši var redzēt, kas cilvēkam ir sirdī. Un tev pašam ir jāvērtē, kas ir tavā sirdī, kādā vietā tu atrodies, ko pieņemt, ko nepieņemt un kur būt.

Trīsdesmit četras neuzticības pazīmes:

Par neatkarību mēs jau runājām. Neatkarīgs cilvēks nav uzticams, jo es kā līderis, kā mācītājs nevaru uzticēties, ka viņš izdarīs to vai šo, bet viņš uzreiz nav ienaidnieks, viņš ir Dieva meklētājs vai draugs. Un ir cilvēki, kuri iet tālāk par šo neatkarības pakāpi, apvainojas, sāk kurnēt, bubināt un aprunāt. Un, kad viņi sāk aprunāt, tās jau ir bēdas, draugi! Kad viņi sāk kritizēt, tās jau ir bēdas visiem. Kad karš izcēlās starp Dāvidu un Absalomu, tās bija bēdas visiem. Nekad šeit tādas lietas nebūs. Nekad šī draudze nešķelsies! Āmen! Svarīga ir vide. Kā tu naktī guli, kad nav svaiga gaisa? Man ir plastmasas logi. Ja plastmasas logu aiztaisa ciet, man ir sauss deguns, sausa mute, un es slikti guļu. Ja es atveru logu vēdināšanas režīmā, es guļu labi. Kāpēc? Svaigs gaiss! Mums visiem ir vajadzīga laba vide! Ir jāsaprot, ka līderiem ir lielāka atbildība. Un ir arī tādi cilvēki, kuri tikko sāk meklēt Dievu vai vienkārši apmeklē draudzi. Viņiem nav tādu prasību. Bet tu vari mācīties no šīm pazīmēm un ko novērst pats sevī, kā arī redzēt apkārt.

1. Zem spiediena cilvēks tevi sarūgtina. Viss ir labi, kamēr viņam nav spiediena.

2. Viņam bieži ir morālas problēmas.

3. Neatkarība.

4. Pasaulīgums.

5. Bieža apvainošanās.

6. Uzbrūk līderiem. Ja tu redzi grupiņā cilvēku, kurš uzbrūk līderim, apstrīd, šis cilvēks noteikti nav uzticams.

7. Ievainots un nedziedināts cilvēks. Tas uzreiz obligāti viņu nepadara par neuzticamu, bet tā ir augsne neuzticībai, kā Mihalai.

8. Vētraina laulības dzīve. Piemēram, sieva ir ragana. Es šo runāju pēc Dāga Hevarda Milla grāmatas. Viņš sauc par raganām tās sievas, kuras ēd savus vīrus. Es uzskatu tā – ja sieva nepārstās ēst savu vīru vai vīrs nepārstās ēst savu sievu, laulībai 100% nav nākotnes, būs problēmas kā Dāvidam un vēl vairāk. Mihala ēda Dāvidu.

9. Pastāvīgi iebilst un sevi attaisno. Tie ir cilvēki, kuri nekad nav vainīgi.

10. Neiztur kritiku.

11. Netur vārdu. Teica, ka grupiņā kaut ko izdarīs vai atnesīs, bet neizdara.

12. Tiecas pēc karjeras, pēc atzīšanas.

13. Nesaka ‘āmen’!

14. Nepieraksta sprediķus, neklausās sprediķus. Viņš vispār nezina, kāpēc šeit atrodas.

15. Cita darbā nav uzticams. Arī savā vai cita darba vietā viņš nav uzticams. 

16. Nedod desmito tiesu. Finansēs nav uzticams.

17. Nepiedalās visos draudzes pasākumos.

18. Atbalsta kādu, kas dara nepareizas lietas. Piemēram, grupiņā kāds dara nepareizas lietas. Līderis aizrāda, bet tu viņu aizstāvi. Draugs, tu esi ļoti neuzticams cilvēks. Tev vienmēr ir jāatbalsta savs līderis, pat tad, ja viņam nav taisnība. Tu neesi nekāds spriedējs! Ir daudz dziļu lietu, kuras tu vari neizprast. Arī tas, ka Dāvids inerti rīkojās un izlaida savus dēlus, nav pieļaujams. Bet mēs nezinām līdz galam visu, kāda bija viņa doma. Galu galā, žēlastība taču bija uz Dāvida nevis uz Absaloma. Galu galā, lai cik neparasti Dāvids rīkojās, tik un tā pie viņa bija žēlastība un pie viņa bija Dieva šķirsts, viņš bija pielūdzējs, viņš cēla namu Dievam. Vienmēr esi atbalsts līderim. Uzticami kalpotāji piemin savu mācītāju. Ja viņi nāktu uz skatuves un sāktu runāt, viņi teiktu: “Mans mācītājs teica tā.” Ja tu esi sieva, tu esi kruta, pateicoties savam vīram? Tu esi kruta, pateicoties mācītājam un šīs draudzes vadībai, un pāri visam Dievam!

19. Saindē cilvēkus, izplatot baumas.

20. Sieva Jezebele. Sieva vai vīrs mājās kontrolē.

21. Uzveļ vainu citiem.

22. Pārāk daudz domā par naudu.

23. Kavē sapulces.

24. Neparasti kluss un nekur neiesaistās. Cilvēks bija normāls, un nu pēkšņi ir kluss. Tu kaut ko viņam saki, bet viņš tikai smaida, skatās, neko neatbild. Viņš īstenībā tev nepiekrīt, viņš tikai klausās. It kā viss ir forši, bet viņš klusē. Kādreiz viņš bija skaļš un teica ‘āmen’, bet tagad klusē. Uzmanies no šādiem cilvēkiem.

25. “Es zinu mācītāja nostāju, es zinu viņa reakciju, un tāpēc es pie viņa neiešu un nekādus jautājumus neuzdošu!”

26. Pasivitāte. Nepiedalās mācītāja vai līderu sveikšanā. Neiesaistās kalpošanās.

27. Kritizēšanas politika.

28. Cilvēku pulcēšana ap sevi.

29. Familiaritāte.

30. Aizraujas ar citu mācītāju mācībām. Citus arī var paklausīties, bet prioritāte ir sava draudze.

31. Grib iesēsties mācītāja krēslā.

32. Nepriecājas nākt uz grupiņu. Uz grupiņu visu laiku nāk ar skābu seju. Atnākdams uz grupiņu, viņš par to nepriecājas.

33. Atbalsts ir vīrs/sieva, ģimene, bet draudze un mācītājs ir otrā plānā.

34. Bērnus neaudzina draudzes garā.

Kā tev patika Dāvids? Vai tu izdarīji kādus secinājumus? Tagad mēs zinām visu par sevi, par citiem, mēs tagad saprotam visu! Draugi, mūsu draudzē tiek veidota un uzturēta uzticības kultūra. Un tam ir dažādi aspekti, bet gala rezultātā katrs no mums atbild vienīgi par sevi. Tu vari klausīt, neklausīt, domāt kā gribi, beigās tu pats atbildēsi par sevi Dieva priekšā.

Mācītāja Mārča Jencīša sprediķi “Dāvida ģimene un uzticības kultūra” pierakstīja un rediģēja draudzes “Kristus Pasaulei” redakcija

1-10 of 676