Svētrunas


Ticība un lūgšana

Publicēja 2019. gada 18. jūn. 12:39Līga Paņina

Ziņas datums 18.06.19.

Šodien ir lieliska diena, lielisks rīts, un Dievs ir ļoti labs, reāls un dzīvs. Viņš ir pats svarīgākais, kam būtu jābūt mūsu dzīvē. Šodienas svētrunas tēma ir „Ticība un lūgšana”. Bez ticības Dievam nevar patikt. Ticība ir darbība. Ticība nav tikai mūsu izjūtas, emocionāla pārliecība, lēmums, kaut kas dziļi mūsos, bet TICĪBA izpaužas DARBĪBĀ. Man ticība vairāk asociējas ar reāliem darbiem, kas nes reālus rezultātus. Ja tu ej pie cilvēka un atklāj viņam evaņģēliju, tad tā ir tava darbība – tu sludini evaņģēliju. Ja tu katru rītu celies un apmeklē savu darbu, tu tici, ka saņemsi algu. Tā arī ir ticība, jo tu izdarīsi konkrētas darbības un tam būs konkrēts rezultāts. Bībelē ir rakstīts, ka mūsu cīņa nav vienkāršas darbības, kas vērstas uz rezultātu, bet tā ir garīgā cīņa garu pasaulē. Jo ne pret miesu un asinīm mēs cīnāmies, bet pret ļaunajiem gariem gaisa telpā.

Mēs varam ticēt, ka mums būs daudz glābtu cilvēku, ienesīgs bizness, laba ģimene un labs raksturs. Un mēs varam darboties šajos virzienos. Tas ir pareizi, jo ticība ir ārkārtīgi svarīga, bet ir viena lieta, kuras dēļ ticība var nedarboties. Iemesls ir ļoti vienkāršs – tu neesi lūgšanās iegājis garīgajā pasaulē un izdarījis tur nepieciešamās darbības. Lai kā mēs censtos kaut ko sasniegt, visam fiziskajam šajā pasaulē ir garīgs cēlonis. Pasaulē valda divi spēki – Dievs un velns. Tas, cik lielā mērā dēmoniskie spēki spēj izplatīties, ir atkarīgs no tā, kādas domas cilvēki pieņem vai noraida un kādas darbības viņi izdara. Piemēram, kādi cilvēki pieņem draudzi, draudzes vēsti, evaņģēliju, bet kādi to noraida. Ir proporcijas, cik daudz cilvēku tic Dievam, cik daudz netic. No šīm proporcijām izriet tas, ko mēs varam redzēt Latvijā, kā arī citās valstīs, ģimenēs, organizācijās, jo visa pamatā ir garīgie spēki.

Bet neviens nevar, stipra vīra namā iegājis, viņa rīkus laupīt, ja tas papriekš stipro nesaista, tik tad viņš tā namu izlaupīs.” (Marka 3:27)

Tu nevari ieiet stiprā namā un to izlaupīt, jo tev vispirms stiprais ir jāsasaista. Tu neko nevari padarīt pret spēcīgu valsti. Pasaulē ir valstis, kurām pieder kodolieroči. Visvairāk kodolieroču ir Amerikai un Krievijai. Kā sasaistīt tādas spēcīgas valstis kā Amerika vai Krievija? Vai ir iespējams izlaupīt Ameriku? Varbūt kādam cilvēkam ar šizofrēniju šāda doma var ienākt galvā, varbūt kādam antikristīgas valsts diktatoram, piemēram, Ziemeļkorejā. Iedomāties var daudz, bet viņi neuzdrīkstās to realizēt. Ziemeļkorejai arī ir kodolieroči, bet nelieli, kas šauj piecus metrus. Viņiem ir dažas aizvēsturiskas raķetes pretī simtiem raķešu, kas pieder Amerikai. Arī Francijai un Lielbritānijai ir raķetes, bet pārējām nav. Kura valsts Eiropas Savienībā var lekties? Anglija, jo tās rīcībā ir kodolieroči. Kāpēc Krievija var zīmēties? Tai ir kodolieroči. Ja iesākas karš, mēs nevaram viņus uzvarēt, jo viņiem ir kodolieroči. Lūk, tieši tāpat ir arī garīgajā pasaulē. LŪGŠANAS IR KĀ KODOLIEROČI! Nav lūgšanas, nav uzvaras! Tu vari tikai ticēt, iet un darboties, un, protams, būs kaut kādi augļi, bet materiālās pasaules sākums ir garīgajā pasaulē. Ja tu papriekš neieej tajā un ar lūgšanu nenosedz savas darbības, tās var būt neveiksmīgas. Īpaši Dieva valstības darbā bez lūgšanas nav ko darīt. Bez lūgšanām tev neizdosies izveidot kristieša raksturu. Protams, arī bez lūgšanām var būt dažādas pārmaiņas, taču pašā būtībā būs lietas, kuras tu nevarēsi izmainīt, jo iemesls tām ir garīgs. Tās var izmainīt, taču tikai ieejot garīgajā pasaulē.

Tad, kad tu lūdz Dievu, tu ieej garu pasaulē un nokārto lietas. Jēzus teica: ”Tu domā, ka Es nevaru lūgt Dievu un Viņš man nesūtīs vairākus leģionus eņģeļu?” Kad Dievs tev sūtīs palīgā eņģeļus? Kad eņģeļi darbosies tavā dzīvē? Tad, kad tu lūgsi! Kad eņģeļi darbosies draudzes dzīvē? Tad, kad mēs kopīgi lūgsim. Kad eņģeļi darbosies tavā mājas grupiņā? Tad, kad jūs grupiņā lūgsiet. Kad eņģeļi darbosies tavā dzīvē? Tad, kad tu lūgsi Dievu! Ne tikai pārdomāsi Dieva vārdu, bet arī lūgsi. Es šodien runāju par lūgšanu kā par ieroci. Lūgšana ir garīgs ierocis, visspēcīgākais ierocis. ”Jo ar Tavu spēku es sagrauju mūrus un ar savu Dievu es pārvaru vaļņus.” (Psalms 18:30) Tas ir ne tikai tāpēc, ka mēs ticam Dievam, ejam uz uzvarām, bet mēs lūdzam, jo lūgšanā ir spēks. Ticība bez lūgšanas nedarbojas, kā arī lūgšana bez ticības nedarbojas.

Nesen piedzīvoju nedaudz smieklīgu gadījumu. Man uz telefonu atnāca īsziņa no mazās Evelīnas: „Mamma dzemdē. Mamma bezsamaņā.” Tas bija tas, ko viņa redzēja un ko viņa saprata. Tur laikam bija tā kā filmā „Viens pats mājās”, kad visi no rīta kavēja lidmašīnu un steigā skrēja un krāmējās. Tas laikam nozīmēja: Lūdziet Dievu, jo sākušās neplānotas priekšlaicīgas dzemdības, divus mēnešus ātrāk un vēl dvīnīši. Mēs ar sievu tajā laikā bijām pludmalē. Evelīna rakstīja ļoti pārliecinoši. Sieva domāja, kas tagad paliks pie bērniem, jo vīrs noteikti būs slimnīcā ar Evitu. Varbūt paaicināt kādu draudzes cilvēku, lai pieskata bērnus? Es lūdzu par to Dievu, iegāju lūgšanā. Arī šodien dievkalpojumā mēs slavējām Dievu. Kāpēc mēs slavējām? Lai ieietu Dieva klātbūtnē. Es tieši tā arī padomāju, lai slavētāji ieved mani Dieva klātbūtnē, lai pēc tam es varu iet uz skatuves un būt Dieva klātbūtnē, lai visa draudze varētu būt Dieva klātbūtnē. Lai man nav jāved ļaudis Dieva klātbūtnē, bet lai slavētāji ieved. Slavēšana arī ir lūgšana. Bībelē rakstīts, lai mēs ieejam Dieva pagalmos ar slavu un pateicību. Tāpat arī tu, kad ieej savā lūgšanu kambarī, tu ieej Dieva klātbūtnē, tu ieej garīgajā pasaulē. Es esmu ticīgs jau no 2000. gada, kas nav maz. Mācītājs jau esmu kādus 17 gadus. Es lūdzu Dievu regulāri un daudz, un man jau ir kaut kāda pieredze. Jo vairāk tu to dari, jo vairāk tu kļūsti jūtīgs saņemt atbildes garīgajā sfērā. Lūdzot par gadījumu ar Evitu, es iegāju garīgajā pasaulē, un man tur bija nulle, tur nebija nekā. Es lūdzu, lai Dievs svētī dzemdības, ārstu rokas, bet nekā nebija, tātad kaut kas nebija kārtībā. Teicu sievai, lai uzraksta, ka viss būs kārtībā. Izrādījās, ka tās nebija dzemdības, bet rotavīruss. Tas bija neliels pārpratums. Ieejot lūgšanā es sadzirdēju no Dieva to, ka nav tas, kas bija rakstīts īsziņā. Kad tu ieej lūgšanā, tu ieej garīgajā pasaulē un visas shēmas izriktē pēc Dieva prāta.

Tā arī Es jums saku: lūdziet, tad jums taps dots, meklējiet, tad jūs atradīsit, klauvējiet, tad jums taps atvērts. Jo ikkatrs, kas lūdz, dabū, kas meklē, atrod, un, kas klauvē, tam atvērs. Kur būtu kāds tēvs jūsu starpā, kas dotu savam dēlam čūsku, kad tas lūdz tam zivi? Jeb skarpiju, kad tas lūdz olu? Ja nu jūs, ļauni būdami, zināt dot saviem bērniem labas dāvanas, cik daudz vairāk jūsu Tēvs no debesīm dos Svēto Garu tiem, kas Viņu lūdz?" (Mateja evaņģēlijs 7:7-11)

Bez lūgšanām mēs nespējam realizēt Dieva vārdu un Dieva gribu savā dzīvē, citu cilvēku dzīvēs, savā ģimenē un valstī. Tas nav iespējams, un mācītājs Jongi Čo to ļoti labi zina. Viņš ir uzrakstījis grāmatu „Lūgšana – atslēga atmodai”. Tu vari lūgt atsperdamies un nekas nenotiks, ja tu nedarīsi pareizas darbības. Tā ir ticība. Ticība bez pašas lūgšanas nedarbojas. Lūk, kāpēc cilvēks, nākot pie Dieva, kad sēkla uz akmenāja ir uzdīgusi un viņš nesāk veidot pats savu lūgšanu dzīvi, pirmajās grūtībās padodas.

Bet, gaismai austot, Viņš iziedams aizgāja uz tuksnesi. Bet ļaudis Viņu meklēja un nogāja pie Viņa un gribēja Viņu aizturēt, lai Tas viņus neatstātu. Bet Viņš tiem sacīja: "Arī citām pilsētām Man jānes labā vēsts par Dieva valstību, jo tam Es esmu sūtīts.” (Lūkas evaņģēlijs 4:42-43)

Jēzus aizgāja uz tuksnesi un tur pavadīja laiku ar Dievu. Viņš lūdza un iegāja garīgajā pasaulē. Cilvēki gāja pie Viņa un prasīja, lai Viņš paliekot pie viņiem, jo viņi gribēja dzirdēt Dieva vārdu, bet Jēzus teica, ka Viņam jāiet tālāk. Viņš saņēma vadību lūgšanā. Tieši tur Viņš saprata, ka tur nevar palikt un jāiet tālāk. Lūgšana ir sākuma punkts visām darbībām. Tas ir atspēriena punkts, dopings, jo tieši lūgšana liek tev darboties. Viss notiek caur lūgšanu un attiecībām ar Dievu! Ja tu elementāri paklausi Dievam, bet nelūdz, tad tam nav garīga spēka un tu nespēsi tikt pāri tām lietām, nespēsi uzvarēt tās lietas, kuras kontrolē velns. Velns nav tāds, kādu mēs viņu reizēm iedomājamies, ka viņš ir nekas, tāds vājš un zem mūsu kājām. Viņš ir zem mūsu kājām, bet viņš nav vājš. Viņš jau vairākus tūkstošus gadu pieviļ cilvēku prātus. Paskaties, kāda ir pasaule! Ko Latvijā piemin 14. jūnijā? Kārtējo upuru dienu, pirmo izvešanu Staļina laikā. Piecpadsmit tūkstoši cilvēku lopu vagonos tika izvesti no Latvijas. Atgriezās ļoti maz. Ja mēs nelūdzam, ja mēs cenšamies pareizi rīkoties, pēc labākās sirdsapziņas, bet ja tas nav nosegts ar spēcīgām lūgšanām, tad mēs nespējam to realizēt. Jo velns kā lauva rūkdams staigā apkārt un meklē, ko tas varētu aprīt. Viņš noteikti aprīs tos, kuri nelūdz. Aprīs tās draudzes, kuras nelūdz.

Tu lasi Bībeli? Jēzus cēla slimnīcas, hospitāļus, zupas virtuves? Daudz kristiešu ar to nodarbojas, un bieži vien tāpēc, lai sabiedrība viņus pieņemtu. Ne vienmēr šīm darbībām ir pareizs motīvs. Vai Jēzus tā darīja? Jēzus pabaroja tikai tos, kuri nāca klausīties sprediķi. Viņam nebija zupas virtuves, Viņš nenodarbojās ar labdarību. Viņš bija kalnā un lūdza Dievu. Viņš bija lūdzējs, kalpotājs, Viņš sludināja evaņģēliju, cēla mācekļus, mājas grupiņas. Lūk, kā es redzu, kāds ir Jēzus Kristus. Viņš māca un lūdz. Lūk, kas ir pats svarīgākais. Es nesaku, ka nevar nodarboties ar labdarību, bet tā nav prioritāte.

Kādā grāmatā lasīju, ka uz mazas firmas durvīm bija uzrakstīts: „57 noteikumi preces piegādei”. Pirmais noteikums – piegādāt preci. Otrais noteikums – pārējie 56 noteikumi nav svarīgi. Tieši tāpat Dieva lietās pats svarīgākais ir lūgšana un attiecības ar Dievu. Tu vari stāstīt savam kaimiņam par Dievu cik vien vēlies, un, ja arī viņš saņemsies vienu reizi atnākt uz dievkalpojumu, tad pa ceļam viņš var salauzt kāju, jo tu nebūsi lūdzis Dievu. Tu neesi pamanījis – kad kāds grib nākt pie Dieva, tad viņam kaut kas notiek – ar bērniem, pagrabs pārplūdis, caurules plīst, pašam kaut kas notiek, kāds kaut ko izdarīja, pazaudēja maku, nokavēja transportu, saplīsa mašīna? Kāpēc tā notiek? Jo tās ir garīgas lietas un velns cīnās par katru cilvēku! Mums Dievs ir uzticējis cīnīties par cilvēkiem, atvest viņus pie Kristus. Kādā veidā? Pirmkārt, ar lūgšanu, otrkārt, darbībā. Ir divas galējības: darbības bez lūgšanām un lūgšanas bez darbībām. Svarīga ir gan lūgšana, gan ticība (darbība).

Lūkas, Mateja un Marka evaņģēlijos ir paralēlas Rakstu vietas, kuras apraksta vienu un to pašu notikumu, kā Jēzus kopā ar Pēteri, Jāni un Jēkabu uzkāpa kalnā lūgt Dievu. Viņš gribēja mācekļiem parādīt, ka lūgšana ir ļoti svarīga.

Un notika kādas astoņas dienas pēc šīm runām, ka Viņš ņēma pie Sevis Pēteri, Jāni un Jēkabu un uzkāpa uz kalna Dievu lūgt. Un, Viņam lūdzot, Viņa vaigs dabūja citu izskatu un Viņa drēbes kļuva spoži baltas. Un, lūk, divi vīri sarunājās ar Viņu, tie bija Mozus un Ēlija. Tie parādījās debess spožumā un runāja par Viņa galu, kas to sagaidīja Jeruzālemē. Bet Pēteris un viņa biedri bija miega pilni, un uzmodušies tie redzēja Viņa spožumu un divi vīrus pie Viņa stāvam. Kad nu tie taisījās atstāt Viņu, tad Pēteris sacīja uz Jēzu: "Meistar, šeit mums ir labi, taisīsim trīs teltis, vienu Tev, vienu Mozum un vienu Ēlijam," un viņš nezināja, ko viņš runāja.” (Lūkas evaņģēlijs 9:28-33)

Ko darīja mācekļi, kamēr Jēzus lūdza? Gulēja. Pēc pamošanās Pēteris, nezinot, ko pats runā, gribēja, lai Jēzus atļauj celt trīs teltis, jo tur bija tik labi, šajā Dieva godībā. Otrajā dienā pie viņiem pienāca kāds satraukts tēvs, kura dēls bija slims ar epilepsiju, un lūdza Jēzus palīdzību. Pirms tam tēvs bija atvedis šo slimo zēnu pie mācekļiem, bet tie nevarēja neko izdarīt.

Un Viņš jautāja tā tēvam: "Cik ilgi viņam tas tā jau ir?" Bet tas Viņam sacīja: "No bērnības. Un daudzkārt viņš to ir iemetis gan ugunī, gan ūdenī, lai to nogalinātu; bet, ja Tu ko spēj, tad palīdzi mums, apžēlojies par mums." Bet Jēzus uz to sacīja: "Tu saki: ja tu spēj! Kaut tu varētu ticēt! Tas visu spēj, kas tic.”” (Marka evaņģēlijs 9:21-23)

Jēzum tuvojoties, ļaunais gars sāka raustīt zēnu, un viņš nokrita un izskatījās kā miris. Atceros, ka reiz lūdzām par kādu cilvēku, kurš arī nokrita un izskatījās kā beigts, taču beigās viss bija labi. Mācekļi Jēzum jautāja, kāpēc viņi nevarēja ļauno garu izdzīt.

Bet Jēzus tiem saka: "Jūsu mazticības dēļ; jo patiesi Es jums saku: ja jums ticība ir kā sinepju graudiņš, tad jūs sacīsit šim kalnam: pārcelies no šejienes uz turieni, un tas pārcelsies, un nekas jums nebūs neiespējams. Bet šī suga neiziet citādi kā vien ar lūgšanas un gavēšanas palīdzību."” (Mateja evaņģēlijs 17:21-22)

Bez lūgšanas tava izaugsme un panākumi ir ierobežoti. Bez lūgšanas mūsu valsts un ģimenes nepastāvēs. Lūgšanai ir garīgs atombumbas spēks! Ne Ziemeļkorejas atombumbas spēks, bet daudz vairāk kā visu pasaules atombumbu spēks!

22. jūnijā ir kāda īpaša diena – Cēsu kauju atceres diena. Tajā laikā (1919. gadā) Latvijā bija trīs valdības – Niedres provāciskā valdība, Kārļa Ulmaņa valdība (mūsu) un Stučkas komunistu valdība. Pastāvēja arī provāciska karaspēka vienība – landesvērs. Visas šīs valdības cīnījās par varu gan Latvijā, gan Igaunijā. Šajās dienās Igaunijas armija kopā ar mūsu armiju daļu Latvijas iztīrīja no komunistiem. Viņi atkāpās līdz Jelgavai un tur kopā ar krieviem veica uzbrukumu Rīgai (Lāčplēša diena), kas bija neveiksmīgs. Igaunijas armijai un Latvijas armijai bija bruņuvilcieni, bez kuriem, iespējams, nebūtu gūtas uzvaras. Līdz 22. jūnijam vienu igauņu bruņuvilcienu var apskatīt Cēsīs. Tas ir rekonstruēts, ar īstajiem vagoniem. Toreiz tas bija juku laiks, tika slepkavoti cilvēki. Kuldīgā kādas mājas pagalmā Vācijas landesvērs nogalināja simts komunistus. Nāca nākamā vara, un atkal nogalināja cilvēkus. 1919. gadā igauņu bruņuvilciens apstājās Cēsīs. Toreiz tas bija kā šodienas kodolieroči. Cēsinieki jutās drošībā, redzot šo bruņuvilcienu, jo saprata, ka tas viņus pasargās. Ja tavas darbības ir nosegtas ar lūgšanām, tas ir kā tavs bruņuvilciens un tu esi drošībā. Ja draudze ir nosegta ar lūgšanām, tā ir drošībā. Ja tava ģimene ir nosegta ar lūgšanām, tā ir drošībā. Es runāju par konkrētām reālām lūgšanām konkrētu mērķu veikšanai. Kad Jozua lūdza Dievu, pat saule un mēness apstājās un Dievs deva Israēlam uzvaru.

Es aicinu – būsim lūdzēji! Lūgsim visās mājas grupās par katru cilvēku, kurš jāved pie Kristus, lūgsim par finansēm, par veselību, par savu mācītāju! Vislielākais garīgais spiediens parasti ir mācītājam. Taču, ja draudze un pats mācītājs lūdz Dievu, viņš ir apsargāts. Ja tu esi draudzē, kurā lūdz Dievu, tu esi neaizskarams un tev viss izdosies, tu būsi auglīgs.

Vakar biju boksa mačā. Skatījos Maira Brieža cīņu, uz kuru biju nopircis biļetes jau 3 mēnešus iepriekš. Nenožēloju, jo tas bija patiešām vareni! Jau trešajā raundā pretinieks vairākas reizes gulēja zemē. Bija tāda situācija, ka otrajā raundā pretinieks uzsita Mairim pa pakausi, kas boksā ir aizliegts. Taču Mairis parādā nepalika un ar elkoni iesita pretiniekam pa žokli. Tiesnesis redzēja tikai Maira neatļauto sitienu, kas izrietēja no pretinieka žestiem, kurš turējās pie sava žokļa. Pretinieks arī notēloja krišanu zemē, taču tiesnesis lika viņam celties un Mairim noņēma vienu punktu. Mairis nolēma atriebties, un pēc pāris minūtēm pretinieks jau bija uzvarēts un spēle tika pārtraukta. Mairis ir bokseris no Dieva. Lai Dievs viņu svētī. Kāpēc kaut kādā mērā Mairis nevarētu būt atbilde uz mūsu lūgšanām? Šobrīd savā svara kategorijā viņš ir pirmais pasaulē. Pēc trīs mēnešiem būs fināls, bet izskatās, ka Mairim tur nebūs grūti uzvarēt. Usiks (arī bokseris no Dieva) tagad ir bezsvara kategorijā un vairāk nav Maira konkurents. Latvijas bokss uzplaukst, jo puiši sāk kopēt Mairi, viņiem ir ideāls, kam līdzināties. Ir tāds jaunais bokseris Mārcis (63 kg), kurš var apstrādāt pretinieku vienā setā. Mairis pēc mača visu priekšā bildināja savu sievu, ar kuru viņš jau 11 gadus bija kopā, lai nokārtotu attiecības Dieva priekšā. Cik svarīgi ir antikristīgas sabiedrības priekšā paziņot, ka vajag precēties un bīties Dievu! Cik svarīgi ir rādīt labu piemēru! Vēlāk Mairis intervijā kā savu panākumu iemeslus nosauca savu ģimeni un savu komandu. Dievbijība, ģimene, komanda un kristīgās vērtības! Protams, ka poļu līdzjutēji, kuri sākumā bija bravūrīgi, ļoti sarūgtinājās, taču Mairis parādīja, ka viņam pa pakausi nedrīkst sist. Kad viņam jautāja par tālākiem plāniem, Mairis tikai noteica, ka jāatpūšas. Taču ringā viņš parādīja neatlaidīga un ilga darba rezultātu. Brieža uzvara netika sasniegta ringā, bet gan treniņos, darbā. Tieši tāpat, ja tev ir ikdienas lūgšanu darbs (bruņuvilciens), tad tas arī būs redzams ringā jeb dažādās situācijās. Savai valstij bez lūgšanām mēs nevaram palīdzēt, tāpēc ļoti svarīga būs arī Tautas lūgšanu sapulce oktobrī.

Populāri cilvēki ietekmē pasauli, pat ļoti. Eirovīzijā visi uzvarētāji ir homoseksuāli genderu ideoloģijas aizstāvji, sievietes ar bārdām. Visbiežāk interneta komentāros genderu ideoloģiju diemžēl aizstāv jaunieši, kuriem skolā jau ir izskalotas smadzenes. Es vēroju, ko šajā jautājumā teiks katoļu baznīcas galva, Romas pāvests Francisks. Viņš ir parakstījis konkrētu papīru, ka nebūs nekādas dzimuma maiņas. Tramps nedeva atļauju likt pie Amerikas vēstniecības genderisma karogu. Pāvests, Tramps, Mairis Briedis iespaido cilvēku prātus. Ja mēs lūdzam Dievu, Dievs paceļ Savus cilvēkus savās vietās! Dievam nav nekas neiespējams! Es ticu izmaiņām. Es ticu brīvai, svētītai, demokrātiskai Latvijai. Es ticu ģimenēm ar kristīgām vērtībām, ekonomiskai izaugsmei, es ticu, ka latvieši izdzīvos! Latvijā dzīvo daudz tautību, bet mēs visi savā valstī esam brāļi un māsas. Latvieši jau ir rakstāmi Sarkanajā grāmatā, mūsu valoda izmirst, taču es ticu, ka mēs dzīvosim.

„Es nemiršu, bet dzīvošu un sludināšu Tā Kunga darbus.” (Psalms 118:17)

Latvijā dzīvo daudz krievvalodīgo, viņi neizmirs, taču latvieši var izmirt. Krievvalodīgo pasaule ir plaša, turpretī latviešiem tā ir mikroskopiska. Mums visiem kopā ir jāiestājas par savu zemi un citam par citu.

„[..] ne ar bruņotu spēku, ne ar varu, bet ar Manu Garu! saka Tas Kungs Cebaots.” (Caharijas grāmata 4:6)

Tā ir lūgšana! Es gribu, lai tu lūdz Dievu! Dievs grib, lai tu lūdz Viņu! Es ļoti vēlos, lai tu to dari regulāri, lai katrā mājas grupiņā regulāri un no sirds lūdz Dievu, reāli lūdz un cīnās. Es gribu, lai tu pirms katras savas darbības lūdz Dievu. Lai arī mācītājs lūdz Dievu. Ja tu esi sagrēkojis un iestidzis kādā bedrē, tu netiksi ārā bez lūgšanas. Tās ir garīgas lietas. Esi ieberzies, atdzisis, kļuvis remdens? Sāc ar lūgšanu! Saslimi? Lūdz. Kalpošana nesanāk un sāk jukt? Lūdz. Tev ir, par ko lūgt Dievu. Vakar es biju uz Maira maču, tur bija tik skaļš, ka cīkstoņi pat nedzirdēja gongu un turpināja cīkstēties. Mairim izdevās uzvarēt, un ilgi nebija jāgaida. Viņš ir mūsējais! Lūdz Dievu par šādiem cilvēkiem, kas nes gaismu. Varbūt ne niansēs, bet tas ir tas, ko Dievs vēlas, lai mēs darām. Dievs ir brīnišķīgs un nav nekā labāka par Viņu!

„Un, pateicības dziesmu dziedājuši, tie izgāja uz Eļļas kalnu, un Jēzus tiem saka: "Jūs visi apgrēcināsities, jo stāv rakstīts: Es ganu sitīšu, un avis taps izklīdinātas. Bet, kad Es celšos augšām, tad Es jūsu priekšā gribu noiet uz Galileju." Bet Pēteris Viņam sacīja: "Un, ja visi apgrēcinātos, tomēr es ne.” (Marka evaņģēlijs 14:26-29)

Pēteris bija ticīgs un pilnībā pārliecināts, ka viņš nekad neapgrēcināsies pret Jēzu. Pārējie mācekļi arī tā ticēja un jutās un bija pieņēmuši lēmumu, ka, lai arī kas nenotiktu, viņi ies kopā ar Jēzu visur. Taču Jēzus teica: „Jūs visi Mani nodosiet.” Kādēļ Jēzus tā sacīja? Jo, kad Jēzus bija lūgšanās, mācekļi gulēja. Jēzus aicināja mācekļus būt nomodā ar Viņu. Jēzus pirms krustā sišanas devās lūgt Dievu Ģetzemanes dārzā, bet, Viņam nākot atpakaļ, mācekļi gulēja. Trīs reizes Jēzus nāca pārbaudīt mācekļus, bet viņi atkal gulēja.

„Un Viņš nāk un atrod tos atkal guļam, jo viņu acis bija pilnas miega.” (Mateja evaņģēlijs 26:43)

Nav jābūt pravietim, lai pateiktu, ka cilvēks, kurš guļ, kad ir jālūdz Dievs, kritīs. Es nelādu, bet konstatēju, ka šādi cilvēki bez lūgšanas nodos Jēzu. Manuprāt, pats Marks raksta par sevi. Kāds jauneklis savas kailās miesas bija apsedzis tikai ar audeklu. Tie, kas arestēja Jēzu, ķēra arī mācekļus. Ķerot šo jaunekli, tika satverts audekls un viņš aizskrēja kails. Marks apgalvoja, ka nemūžam nenodos Jēzu, bet pats kails skrēja prom, bēga tālāk no Jēzus. Tāpat arī notikums ar Pēteri, kad kāda kalpone apgalvoja, ka arī Pēteris ir Jēzus māceklis. Pēteris liedzās, ka pazīst Jēzu. Kāpēc? Ģetzemanes dārzā Jēzus steidzās lūgt, bet Pēteris gulēja. Apskaidrošanas kalnā mācekļi atkal gulēja, kamēr Jēzus lūdza. Mācekļi neko nebija iemācījušies.

Smags zaudējums var tāpat sapurināt dvēseli kā uzvara. Intervijā pēc cīņas Mairis izskatījās laimīgs, mākoņos, taču pirms tam viņam bija zaudējums bokserim Usikam. Kā bokseris reaģē pēc sava zaudējuma? Viņš var salūzt, bet var arī izmantot šo zaudējumu, lai vairāk trenētos un gūtu jaunas uzvaras, un viņš to izmantoja. Mācekļi iemācījās to, ka, ja viņi nelūgs, viņi neko nespēs. Mēs ticam, ejam un sludinām, taču nekas nenotiek? Tu gribi mainīties, bet nekas nesanāk? Draugs, lūgšanai ir liels spēks.

„Ap to pašu laiku ķēniņš Hērods apcietināja dažus draudzes locekļus, gribēdams tiem darīt ļaunu. Viņš lika nogalināt ar zobenu Jēkabu, Jāņa brāli. Redzēdams, ka tas jūdiem patika, viņš lika saņemt arī Pēteri. Bet bija Neraudzētās maizes dienas. Viņš pavēlēja to saņemt un ielikt cietumā, nodevis sešpadsmit kareivjiem, kas pa četriem to sargāja, gribēdams viņu pēc Pashā svētkiem vest ļaužu priekšā.” (Apustuļu darbi 12:1-4)

Hērods apcietināja Jēkabu, kurš mira mocekļa nāvē, un redzēja, ka visiem farizejiem tas patīk, tāpēc apcietināja arī Pēteri. Bija svētku laiks, bet pēc svētkiem viņš vēlējās Pēteri tiesāt un publiski nogalināt. Pēteri ielika cietumā, un Hērods tik ļoti baidījās no kristiešiem, ka lika viņu apsargāt sešpadsmit kareivjiem. Bija četras kareivju maiņas, pa četriem cilvēkiem katrā – divi pie durvīm, divi kamerā blakus Pēterim, kuram vēl tika uzliktas važas.

„Pēteri cietumā apsargāja; bet draudze bez mitēšanās par viņu lūdza Dievu.” (Apustuļu darbi 12:5)

Draudze kaut ko bija iemācījusies: ja ir problēma, jālūdz Dievs. Nav problēmas, arī ir jālūdz Dievs. Dievs nav jālūdz tikai tad, kad tev ir problēma, bet arī tad, kad tev ir jāiet uz mērķiem. Ja tev liekas, ka tev nav, par ko lūgt, lūdz par visu to, ko dari šodien. Ja tev nav, par ko lūgt, palūdz kaut vai par to, lai nopirktu pareizo desu. Ja tev nav, par ko lūgt, tu esi lepns. Mums katram ir jāmainās, mēs neesam perfekti.

Antons Tiščenko savā grāmatā raksta par kādu gadījumu. Kāds jaunpiedzimis cilvēks, tikko nācis pie Dieva, vēroja vecos kristiešus, ka tie tādi krutie. Viņš aizgāja ciemos pie viena krutā. Jaunajam bija jautājums: „Kā tu lūdz Dievu?” Kristietis atbildēja: „Ai, mana sieva ir lūgšanu komandā, viņa lūdz.” Gada laikā šis cilvēks, kurš nelūdza, iekrita grēkā un pazaudēja savu ģimeni un parādījās problēmas ar veselību. Ja tu kārtīgi nelūdz Dievu, prognozes ir skaidras… No visām kļūdām ir jāmācās. Mācījās arī mācekļi.

„Kad Hērods viņu gribēja vest priekšā, tanī naktī Pēteris gulēja starp divi kareivjiem, divām važām saistīts, un sargi durvju priekšā sargāja cietumu. Un redzi, Tā Kunga eņģelis piestājās un gaisma apspīdēja cietuma istabu; viņš pieskārās Pētera sāniem un to modināja, sacīdams: "Celies ātri augšā!" Un važas nokrita no viņa rokām. Eņģelis viņam sacīja: "Apjozies un apauj kājas!" Viņš tā darīja. Un tas turpināja: "Apvelc savas drēbes un seko man!" Viņš iznācis tam sekoja un nezināja, ka notikums ar eņģeli ir īstenība, bet viņam šķita, ka redz parādību. 
Izgājuši caur pirmo un otru sardzi, viņi nonāca pie dzelzs vārtiem, kas iet uz pilsētu; tie viņiem paši no sevis atvērās; izgājuši viņi nostaigāja vienu ielu, un tūdaļ eņģelis no viņa atstājās. Pēteris atjēdzies sacīja: "Tagad es tiešām zinu, ka Tas Kungs sūtījis Savu eņģeli un izpestījis mani no Hēroda rokas un visiem jūdu draudiem.” (Apustuļu darbi 12:6-11)

Pēteris bija bezcerīgā situācijā cietuma kamerā, viņu apsargāja sešpadsmit kareivji. Līdzīgi notika ar brālis Junu, vienīgi Pēterim neparādījās sieva eņģeļa izskatā. Pētera cietuma kamerā ienāca eņģelis. Kameru apspīdēja gaisma, važas nokrita, eņģelis pateica, lai Pēteris apauj kājas, paņem visu vajadzīgo un iet. Pēterim šķita, ka viņš sapņo un redz parādību, taču paklausīja eņģelim. Sargiem guļot, atverās cietuma durvis, un, Pēterim noejot kādu gabalu, eņģelis un gaisma pazuda. Pēteris saprata, ka tas nav sapnis, un devās uz mājas draudzi.

„To apzinājies, viņš devās uz Marijas namu; tā bija Jāņa, kam pievārds Marks, māte. Tur bija daudz sapulcējušies un lūdza Dievu. Viņam pie vārtiem klauvējot, kāda kalpone, vārdā Rode, nāca klausīties un, Pētera balsi pazinusi, viņa aiz prieka neatvēra, bet steidzās un pavēstīja, ka Pēteris stāvot vārtu priekšā. Tie viņai sacīja: "Tu esi traka." Bet viņa noteikti apgalvoja, ka tā esot. Tie sacīja: "Tas ir viņa eņģelis."” (Apustuļu darbi 12:12-15)

Tajā laikā tur visi lūdza Dievu. Kalpone steidzās pavēstīt labo ziņu tiem neticīgajiem, kas lūdza Dievu. Viņi lūdza, bet neticēja.

„Pēteris joprojām klauvēja. Viņi atvēra un atvēruši, to redzēdami, izbijās.” (Apustuļu darbi 12:16)

Viņi lūdza, neticēja, bet lūgšana piepildījās! Kāds lūgšanai ir spēks! Kā notiek ar mums? Mēs nākam pie Dieva, kāds uzreiz sāk karsti lūgt, pēc laika atdziest, vēl kāds nelūdz uzreiz, bet lēnām iemācās lūgt un pēc laika atdziest. Vēlāk tas viss parādās mūsu dzīvē.

Vēl kāda ilustrācija. Jaunā gada janvāris. Janvārī visi grib dzīvot veselīgi un sāk sportot, pērk sev jaunu sporta apģērbu. Jaunajā gadā visi mēģina mainīt savu dzīvi. Cik dienas tas parasti notiek? Dažas, un nekas nesanāk. Jaunais gads nevar mainīt tavu dzīvi, un mūsu pašu apņemšanās bez pareizām darbībām arī neko daudz nevar mainīt. Draugs, ir nepieciešama lūgšana! Tātad šis cilvēks devās uz tuvāko sporta klubu. Piebraucot pie šī kluba, nebija kur nolikt automašīnu. Viņš braukāja apkārt, un pēc kāda laika novietoja auto četrus kvartālus tālāk. Viņš devās uz sporta klubu, bet priekšā bija gara rinda. Viņš izstāvēja rindu un tika iekšā zālē. Zālē atkal bija pilns ar cilvēkiem, visi trenažieri aizņemti. Pēc kāda laika viņš tika pie viena trenažiera, bet pēc 20 minūtēm aiz viņa jau bija izveidojusies gara rinda. Pēc trenažiera viņš devās uz dušu, un tur atkal bija rindas. Ejot prom, viņš teica administratorei: „Tas nav normāli, te nevar trenēties.” Administratore atbildēja: „Neuztraucieties, atbrauciet pēc dažām nedēļām, varēsiet parkoties pie pašas ieejas, jo 98% no šiem apmeklētājiem te jau vairs nebūs!” Tas pats attiecas uz mūsu ticības dzīvi. Ja mums nav lūgšanu bāzes, nav arī ticības, jo lūgšanas pamatā ir ticība un ticības pamatā ir lūgšana, un tad būs kā šiem 98%. Mēs kļūstam par mietpilsoņiem, labākajā gadījumā par ierindas kristiešiem, kas Dievu vēl kaut cik pazīst, bet nezina, kur beigās nonāks. Pats trakākais, ka tādiem cilvēkiem nav ne augļu, ne rezultāta.

„Un, ļaudis atlaidis, Viņš savrup uzkāpa kalnā Dievu lūgt. Un, kad vakars metās, Viņš tur palika viens pats. Bet laiva bija jau jūras vidū; viļņi to mētāja, jo pūta pretvējš. Bet gaiļos Jēzus nāca pie tiem, pa jūras virsu staigādams.” (Mateja evaņģēlijs 14:25)

Mācekļi bija briesmās, bet Jēzus staigāja pa ūdens virsu. Mācekļi bija aizņemti savās darīšanās un nebija lūguši Dievu. Jēzus bija viens pats nomodā kalnā un lūdza Tēvu. Ja tu esi lūdzējs, tu esi kā Jēzus un spēj staigāt pa ūdens virsu pāri problēmām, pāri šķēršļiem, un garīgajā un fiziskajā pasaulē tu spēj gūt uzvaras, tu spēj mainīties, augt un atstāt pēdas citu cilvēku dzīvēs. Tu spēj atstāt aiz sevis draudzi, kas lūdz. Tu spēj atstāt pēdas vēsturē. Draugs, hernhūtiešu draudzes ir atstājušas pēdas vēsturē. Mūsu brīvvalsts ir izveidojusies pateicoties hernhūtiešu brāļu draudzēm, pateicoties lūdzējiem. Dienvidkorejā ikviens mācītājs zina, kas ir pats svarīgākais, – tā ir lūgšana. Tā ir kristīga valsts, kurā ir lielākās draudzes pasaulē, un viņi plaukst un zeļ. Tiklīdz viņi pārstās lūgt, beigsies viņu idille. Nekad neatstāj lūgšanas! Lūgsim Dievu! 98% ar laiku to atstāj. Lai tavs jā ir jā un nē ir nē. Man atkal ir sajūta, ka viss, ko mēs tagad lūgsim, notiks. Man kādu laiku nebija šī sajūta, bet tagad parādījās. Vai tā ir Dieva zīme? Manuprāt, jā.

Debesu Tēvs, mēs Tev lūdzam, Dievs, svētī Latviju. Dievs, svētī Savu draudzi Latvijā. Dievs, pacel Savu draudzi kā spožu zvaigzni. Lai Latvijas draudze, neatkarīgi no konfesijas, atmirdz un ceļās. Lai Tava godība un slava caur Tavu draudzi nonāk Latvijas iedzīvotāju ģimenēs, valdībā, augšā, apakšā, visos slāņos. Tavs prāts lai notiek, lai zeme uzzied, ļauj latvju meitām un latvju dēliem ziedēt, dziedāt, diet no Tavas žēlastības, Dievs. Paldies, Dievs, ka Tev ir daudz spēka visām mūsu problēmām, jo Tev nav nekas neiespējams. Paldies, Dievs, ka Tev ir risinājums visām problēmām, ka Tu mūs vēlies svētīt. Mēs lūdzam par oktobra Tautas lūgšanu sapulci, lai tur ir Tava slava un godība, kas mainīs atmosfēru Latvijā. Paldies, Dievs, par piepildītām telpām, auglīgiem vadītājiem un līderiem, par stipriem kristiešiem pasaulē. Paldies, Dievs, ka mēs varam mācīt un vest aiz sevis daudz cilvēku, būt par piemēru tāpat kā mūsu bokseris. Lai katra draudze Latvijā cenšas lūgt un meklēt Tevi un cilvēkus, augt un piepildīt zemi ar Tavu slavu un godību. Slava Tev, Jēzu Kristu!

Mācītāja Mārča Jencīša sprediķi “Ticība un lūgšana” pierakstīja un rediģēja draudzes “Kristus Pasaulei” redakcija

Ražas laiks

Publicēja 2019. gada 11. jūn. 12:27Līga Paņina

Ziņas datums 11.06.19.

Šodien, draugs, ir īpaša diena! Protams, katra diena ir īpaša, taču šī diena kalendārā ir atzīmēta kā Vasarsvētki. Es domāju, ka lielā daļā draudžu tieši šodien sprediķis ir par Vasarsvētku tēmu, un mūsu draudze nebūs izņēmums, taču līdz tam mums vēl jānonāk.

“Bet, kad daudz ļaužu bija sanākuši, un cilvēki no visām pilsētām pie Viņa sanāca, tad Viņš runāja līdzībā: “Sējējs izgāja sēt savu sēklu; un sējot cita krita ceļmalā, un to samina, un putni gaisā to apēda. Un cita krita uz akmeni, uzdīgusi tā sakalta, tāpēc ka tai nebija slapjuma. Un cita krita starp ērkšķiem, un ērkšķi uzauga līdz un to nomāca. Bet cita krita labā zemē, tā uzdīga un nesa simtkārtīgus augļus.” To sacījis, Viņš sauca: “Kam ausis dzirdēt, tas lai dzird!”” (Lūkas evaņģēlijs 8:4)

Līdzība par sējēju iesākas ar vārdiem “kad daudz ļaužu bija sanākuši, un cilvēki no visām pilsētām pie Viņa sanāca”. Līdzību par sējēju Jēzus sludina brīdī, kad klausīties ir sanācis liels ļaužu pūlis. Arī mēs šodien esam sanākuši ne maz. Tāpat ikviens, kurš skatās sprediķi internetā, pievienojas mums garā. It kā tas varētu būt iemesls priecāties, ka esam daudz, bet tas, ko Jēzus runā pēc tam, neliecina par to, ka Viņš, redzot šo cilvēku daudzumu, ģībtu no laimes. Protams, mēs visi gribam draudzē redzēt daudz cilvēku. Bet Jēzus redzēja šo cilvēku sirdis, domas un motīvus, kāpēc viņi bija sapulcējušies. Un tieši tāpēc, ka Jēzus redzēja, kas ir cilvēku sirdīs, Viņš stāstīja šo līdzību. Arī tu šodien esi šeit, un Jēzus to redz.

Vasarsvētki bija otri lielākie jūdu svētki, kad visi vīri un sievas sanāca Jeruzālemes templī, lai lūgtu Dievu. Tad pilsētā bija lieli ļaužu pūļi. Vasarsvētki bija diena, kad ar likumu bija aizliegts strādāt pat vergiem, un arī dzīvnieki neko nedarīja. Tas arī ir viens no iemesliem, kāpēc Jeruzālemē bija tik liels cilvēku pūlis.

Šajā Rakstu vietā ir skaidri pateikts, ka labā zemē sētā sēkla nesa nevis trīsdesmitkārtīgus vai sešdesmitkārtīgus augļus, bet simtkārtīgus augļus. Tajā laikā raža nebija tāda kā šodien. Tolaik no viena grauda varēja izaugt vairāki stiebri, kas kopā deva pat simts graudu lielu ražu. Tas bija brīnumaini! Tā bija Dieva svētība Israēlā. Šodien es tev saku: ir ražas laiks! Viena sēkla, kas sēta auglīgā un labā augsnē, var nest simtkārtīgu ražu! Pēc tam, kad Jēzus bija beidzis sludināt, mācekļi Viņam atsevišķi jautāja par šo līdzību. Viņi nebija sapratuši, ko Dievs vēlas teikt.

“Bet Viņa mācekļi Viņam vaicāja, ko šī līdzība nozīmējot? Bet Viņš sacīja: “Jums ir dots zināt Dieva valstības noslēpumus, bet pārējiem līdzībās, lai tie redzēdami neredz un dzirdēdami nesaprot.”” (Lūkas evaņģēlijs 8:9-10)

Šī Rakstu vieta nav jāuztver tā, ka Jēzus speciāli iekodē domu līdzībās, lai apzināti to slēptu no cilvēkiem. Tieši otrādi – Viņš šo domu ietērpj līdzībā tiem, kam ir cieta sirds un švaki ar saprašanu. Man agrāk arī bija ļoti vāji ar saprašanu. Es neteiktu, ka es tagad esmu ļoti trenēts un pārgudrs, bet kaut kas, paldies Dievam, tur ir. Personīgi mani Dievs uzrunāja caur kādu citu līdzību. Divdesmit gadus atpakaļ es atrados kārtējā arestā, cietuma kamerā, un man draudēja ilgs ieslodzījuma laiks. Es biju sabijies, jo sapratu, kas man draud un ka varu neiziet no cietuma turpmākos 12 gadus. Kamerā man bija Jaunā Derība. Es dziļi sirdī zināju, ka Dievs ir. Tāpat es dziļi sirdī apzinājos to, ka dzīvoju nepareizi. Kaut kur sirdī es zināju, ka svētdienās mana vieta ir draudzē, tur, kur ir kristieši. Es zināju, ka man ir jāizprot Dieva vārds jeb Bībele, lai gan tas nav viegli. Apzinājos, ka man jāsamaksā cena, lai to izprastu. Es zināju, ka pats saviem spēkiem es nevaru savu dzīvi sakārtot. Es vērsos pie Dieva un paņēmu Bībeli. Nevajag teikt: “Es nesaprotu Bībeli.” Tiem, kuriem ir vāja saprašana, gluži kā man tolaik, Bībelē ir rakstītas līdzības. Es joprojām sevi nesaucu par īpaši gudru. Mums visiem ir nepieciešama Dieva gudrība! Bez Viņa gudrības un vārda mēs nemaināmies. Bībelē skaidri teikts, ka pasaules gudrība Dieva acīs ir muļķība. Bet pasaulīgie cilvēki, skatoties uz Dieva vārdu, Viņa principiem un draudzi, saka: “Viņi ir muļķi.” Bet Dievs saka: “Nē, viņi ir muļķi!” Es ticu Dievam. Kā vārdam tici tu? Bez Dieva mēs esam muļķi! Mēs nespējam pareizi rīkoties un dzīvot. Mums nav spēka dzīvot tā, lai mēs tiešām būtu par svētību sev un citiem. Sēžot kamerā, es atvēru Jauno Derību, Mateja evaņģēlija trešo nodaļu, desmito pantu. Šajā Rakstu vietā ir līdzība, kuru Jānis Kristītājs stāstīja farizejiem un saduķejiem.

“Bet cirvis kokiem jau pie saknes pielikts; un ikviens koks, kas nenes labus augļus, top nocirsts un iemests ugunī.” (Mateja evaņģēlijs 3:10)

Toreiz, būdams cilvēks, kurš absolūti neko nezina par Dieva lietām, es sapratu šo līdzību, lai gan nebiju apmeklējis nekādu Bībeles skolu. Es biju muļķis, bet sapratu. Jēzus saka, ka tiem cilvēkiem, kas ir pasaulē, viss tiek dots līdzībās, nevis lai nesaprastu, bet saprastu. Es sapratu, ka es esmu tas koks, un cirvis man pie saknes jau pielikts. Es sev jautāju: “Vai es nesu labus augļus?” Skaidrs, ka nē! Es sapratu, ka tādā gadījumā mani nocirtīs un iemetīs mūžīgā ugunī. Lai gan pēc darbiem to nevarēja redzēt, bet no elles man bija bail. Es emocionāli sapratu, ka elle ir reāla. Es sapratu, ka arī Dievs ir. Es sapratu, ka ir taisnība un kādu dienu katram būs jāmaksā par to, ko viņš darījis šeit, virs zemes. Es toreiz tiešām sabijos. Vai mana dzīve uzreiz izmainījās tikai tāpēc, ka sabijos? Nē, bet pagāja ne pārāk ilgs laiks (viens vai divi gadi), līdz es pieņēmu Jēzu par savu personīgo Glābēju. Viņš ienāca manī, izmainīja manu sirdi, dzīvi un darīja par jaunu cilvēku, piešķirot mūžīgo dzīvību. Viņš ļāva man sevi iepazīt. Jēzus ir mans labākais draugs. Kas ir tavs labākais draugs? Es mīlu Dievu! Tāpēc Jēzus teica, ka tiem ārā viss tiek teikts līdzībās.

"Sējējs izgāja sēt savu sēklu; un sējot cita krita ceļmalā, un to samina, un putni gaisā to apēda. Un cita krita uz akmeni, uzdīgusi tā sakalta, tāpēc ka tai nebija slapjuma. Un cita krita starp ērkšķiem, un ērkšķi uzauga līdz un to nomāca. Bet cita krita labā zemē, tā uzdīga un nesa simtkārtīgus augļus." (Lūkas evaņģēlijs 8:5-8 )

Šī ir līdzība, bet tik un tā to mums nav tik viegli saprast. Pat tad, ja mēs saprotam, mums to vajag vēlreiz pārdomāt. Tāpat arī mācekļi nāca pie Jēzus un lūdza līdzību izskaidrot.

Ir četru tipu cilvēki. Tajā pūlī, kas Jēzū klausījās, bija četru tipu cilvēki. Lūk, kāpēc Jēzus, redzot pūli, stāstīja šo līdzību. Viss nav tik vienkārši, kā mēs to redzam. Tikai tas vien, ka tu šodien esi draudzē, vēl neko nenozīmē. Tikai tas, ka tu esi kļuvis par līderi, arī vēl neko nenozīmē. Tikai tāpēc vien, ka tu piedalies kādā lielā kristīgā pasākumā, vēl neko nenozīmē. Ir svarīgi tas, kāda ir tava “augsne”, sirds un lēmumi. Svarīgi ir tas, kā tu pavēli sev domāt un kā tu rīkojies attiecībā pret Dieva prātu. Svarīga ir tavas sirds augsne. Tajā ietilpst tava domāšana un emocijas. Tā ir tava iekšējā pasaule, iekšējais cilvēks. Tas, kāds tu esi iekšēji, parādās tajā, kā tu dzīvo un kāds tu esi no ārienes. Kāda ir tava sirds un gars?

Jēzus saka, ka pūlī ir četri cilvēku tipi. Viņš ļoti labi zināja, ka tad, kad Viņu sitīs krustā, pat mācekļi no Viņa bēgs, un tā arī notika. Tie bija tie paši cilvēki, kuri nāca pie Jēzus dziedināties, slavēja Viņu, klāja palmu zarus uz zemes, Jēzum iejājot Jeruzālemē, un kuri gribēja Viņu sev celt par ķēniņu. Šie paši cilvēki Viņu apmētāja ar akmeņiem un zaimoja. Jēzus labi šos cilvēkus pazina. Viņš teica: “Man nevajag, lai kāds Man stāsta par cilvēkiem. Es zinu, kas ir cilvēkos.” Jēzum šis pūlis neko neizteica. Lūk, kāpēc viņš mācīja, jo ticība nāk no sludināšanas un mācīšanas. Svarīgi saprast, ka mums ir jāsaglabā un jāuztur savas sirds zeme auglīga. Ja mēs to uzturēsim jau šajā vietā, kur atrodamies, šajā līmenī, ko jau esam sasnieguši savā ticības dzīvē, tad mums atliek tikai palikt un paturēt šo sirds augsni un uzlabot to, lai mēs varam nest simtkārtīgu ražu.

Draugs, ir ražas laiks! Viss, visur sākas no viena cilvēka, no auglīgas augsnes, no cilvēka sirds, kas ir pareizi sagatavota zeme, kurā var attīstīties Dieva vārds, griba un svētība. Jēzus paskaidro šo līdzību par katru no cilvēkiem.

Pirmā sēkla, kas krita ceļmalā.

Zeme Izraēlā nav tik auglīga, kāda tā ir pie mums, Latvijā. Zem zemes ir atrodamas klintis, un vietām zeme var būt pat ļoti plānā kārtā. Tajā laikā ceļi jeb cilvēku iestaigātas takas gāja tieši pāri laukiem. Pa tiem laukstrādnieki veda savus ēzeļus, kam mugurā bija uzkrauti maisi ar sēklām. Es domāju, ka tajā laikā sēja dažādos veidos. Viens no veidiem bija tāds, ka ēzeli, kuram mugurā bija caurumains sēklu maiss, vadāja pa lauku, kamēr šīs sēklas izbira. Kāda no sēklām varēja izbirt jau ceļā uz lauku. Ja sēkla krīt uz cietas zemes, tā neiesakņojas un neuzdīgst. Un bieži vien tādas sēklas putni apēd. Lai pasargātu ražu un aizbiedētu putnus, cilvēki mēdz taisīt putnubiedēkļus. Jēzus līdzībā runā par šo pirmo sēklu, ko putni apēda jeb velns nozaga. Pirmais cilvēku tips ir tāds, kurš negrib pieņemt Dieva vārdu. Tajā laikā bija dažādas cilvēku šķiras. Pirmā no tām bija farizeji un saduķeji jeb tā laika reliģiskā elite, kas pārvaldīja Israēlu. Kaut arī israēlieši bija Romas virskundzībā, tomēr tautas reliģiozajiem pārstāvjiem bija liela vara. Tie bija cilvēki, kas neticēja Kristum. Viņi centās saglabāt varu tautā līdz pat Jēzus krustā sišanai. Reliģiozi cilvēki arī šodien nepieņem Jēzu. Es pat esmu dzirdējis no tādiem cilvēkiem, ka viņiem nav vajadzīgs “tas ebrejs”. Tie ir daļa cilvēku, kas vārdu nepieņem, un arī tādi, kas nesaprot, tāpēc Jēzus uz viņiem runāja līdzībās. Tā ir tava atbildība, ja tu nesaproti Dieva vārdu. Ej tur, kur tev to izskaidros! Ņem Bībeles komentārus un studē tos. Veidot savu sirds augsni ir mūsu pašu atbildība. Mēs nevaram augt tālāk par to, cik saprotam. Dievs var mūsu dzīvēs darboties tikai tādā mērā, kā mēs to izprotam.

Tad, kad tu uzaicini kādu cilvēku uz dievkalpojumu, bieži vien viņš neatbrauc, jo pa ceļam kaut kas ir patraucējis viņam nonākt līdz draudzei. Es pazinu kādu cilvēku, kurš bija tik lielā alkohola gūstā, ka bija nodzēris visu savu dzīvi. Reiz es pie viņa ciemojos un stāstīju par Jēzu. Viņš pieņēma visu, ko tam teicu. Kad ierosināju iet uz baznīcu, šis cilvēks man atbildēja, ka viņš nespēj ieiet baznīcā, jo ir sajūta, ka sper kā ar zibeni. Ir garīgie tumsas spēki, kas attur cilvēkus tuvoties Dievam. Un tā notiek ar daudziem, ka velns nozog domu un vēlmi meklēt Dievu. Mūsu uzdevums šajā gadījumā ir lūgt par cilvēkiem. Ja nelūgsim, tad pie Dieva viņi neatnāks. Tikai ar lūgšanu mēs varam sakaut ienaidnieka spēku. Velns paņem šo tikko iesēto sēklu. Tumsas spēki darbojas caur dažādiem cilvēkiem un situācijām, kas var ietekmēt cilvēku domas un apstākļus, ka viņi neatnāk uz draudzi. Ir jābūt stipriem un jālūdz Dievs, lai nekas neatgadītos. Garīgajā pasaulē ir jāiejaucas ar lūgšanu un apliecināšanu. Jāiestājas par dvēselēm, un nedrīkst ļaut velnam tās nozagt. Jēzus runā līdzībās, lai mēs to saprastu, ka tā ir mūsu atbildība pašiem par sevi un citiem cilvēkiem, jo velns var pasteigties un nozagt dvēseles. Visbiežākie iemesli nenākt pie Dieva būs muļķīgas situācijas, paša nevēlēšanās nākt un cilvēki, kas piestāstīs pilnu galvu ar velna viltībām.

Otrā sēkla, kas krita uz akmeņainas zemes.

Tāda sēkla var nokrist tur, kur ir plāna zemes kārtiņa, un tā tūlīt uzdīgst. Jēzus skaidro, ka tie ir cilvēki, kuri ar prieku uzņem Dieva vārdu. Atceros tos laikus, kad mūsu draudze bija Zinātņu akadēmijā. Pie manis pienāca cilvēks, kurš pirmo reizi bija atnācis uz dievkalpojumu. Viņš burtiski staroja un ar sajūsmu teica, ka viņam viss patīk un šī noteikti ir viņa draudze. Šo cilvēku es redzēju pirmo un pēdējo reizi! Sēkla ar prieku uzdīga, bet sēklas mūžs bija tikai dažas stundas. Jēzus saka, ka tie ir cilvēki, kuri tikai kādu laiku ir ticīgi. Kad uznāk vajāšanas, kādi apstākļi vai cilvēku spiediens, tad viņi atsakās no ticības jeb padodas pirmajās grūtībās. Ir gadījumi, kad uz mājas grupiņu atnāk cilvēks, kurš tikko sācis iepazīt Dievu, un viņam ir vajadzība lūgt par darbu. Visi grupas cilvēki lūdz, lai viņam būtu labs darbs. Pēc kāda laika šis cilvēks vairs nenāk uz grupiņu, jo viņam ir darbs un nav vairs laika atnākt. Viņš ātri aizmirst, no kurienes darbs nācis, ka tas ir lūgšanu rezultāts. Tas nozīmē, ka viņa sirds augsne nav pareizi kopta; uzdīgusī sēkla novīta, jo tai nebija sakņu.

Stāsts par sējēju ir līdzība par tavu sirds augsni, kura tev pašam ir jāveido. Ja tu nekopsi savu sirds augsni, tad visus garīgos sasniegumus vari pazaudēt. Tā ir tava atbildība – dziļi laist saknes. Tas nozīmē, ka nevajag izlaist nevienu dievkalpojumu un mājas grupiņu. Tev to vajag! Ja esi jau kādreiz gājis Bībeles skolā, bet tagad garīgā dzīve klibo, tad ej vēlreiz uz Bībeles skolu. Tev ir jādara viss, lai tu nostiprinātos Dievā, un tā ir tava paša atbildība, lai tava dzīve būtu veiksmīga un harmoniska un galu galā tu pēc nāves nonāktu debesīs. Tāpat ir inkaunters, kas palīdz nostiprināt saknes. Ir cilvēki, kas sen jau nāk uz draudzi, un viņiem šķiet, ka viņi visu zina. Šī iemesla dēļ viņi sāk mazāk lasīt Bībeli. Bet visu laiku ir jākopj savas garīgās saknes. Tu vari augt tik liels, cik dziļas saknes ielaidīsi. Velnam ir daudz plānu, kā neļaut tavām saknēm attīstīties. Viens no tiem ir aizvainojums, nepiedošana un rūgtums, un tas ir ļoti izplatīti. Pašgudrie nenāk pie mācītāja pajautāt padomu, jo paši visu zina, vai arī atnāk, lai apstiprinātu savas domas. Dievam nav jāapstiprina tava domas, arī mācītājam nē. Mans uzdevums ir nest Dieva vārdu un mācīt Dieva principus. Tavs uzdevums ir izvēlēties to pieņemt vai nepieņemt.

Trešā sēkla krita starp ērkšķiem un nezālēm.

Tas nozīmē, ka cilvēks bija ticīgs, bet tad uzauga nezāles un nomāca viņa ticību. Jēzus to skaidro:

Bet, kas starp ērkšķiem krita, ir tie, kas to dzird un tomēr noiet un iegrimst rūpēs un bagātībā un pasaules kārībās un noslāpst un nenes nekādus augļus.” (Lūkas evaņģēlijs 8:14)

Ikviens draudzē esošais cilvēks var ieslīgt rūpēs un pasaulīgās kārībās. Bet, ja mēs laižam saknes, nepārtraukti pilnveidojamies un esam modri, tad neieslīgsim, bet nesīsim simtkārtīgus augļus. Dievs meklē cilvēkus, kuri ir gatavi maksāt cenu, lai viņiem būtu laba sirds augsne.

Ceturtā sēkla krita labā zemē un nesa augļus.

Bet, kas labā zemē, ir tie, kas vārdu dzird un to patur labā un godīgā sirdī, augļus nesdami ar pacietību." (Lūkas evaņģēlijs 8:15)

Labu augsni un labu sirdi var redzēt cilvēka dzīvē, pēc tā, kā viņš dzīvo un kalpo. Nesen internetā biju ielicis citātu: “Tavi panākumi netiek mērīti pēc tā, ko tu esi sasniedzis sev, bet gan citiem.” Tavu augsni var redzēt, skatoties uz cilvēkiem, kuri tev ir apkārt, vai viņu dzīves izmainās, un vai tu stāsti par Kristu. Šeit katru svētdienu ir aicinājums pie Jēzus. Cilvēki iznāk priekšā. Tie var būt pieci, desmit vai pat piecpadsmit cilvēki. Lielajos evaņģelizācijas dievkalpojumos pat simts un divsimts cilvēki ir iznākuši priekšā. Kad es pats pirmo reizi biju lielā evaņģelizācijas dievkalpojumā Skonto hallē, kur kalpoja Stīvs Hils, viņš dedzīgi mudināja cilvēkus skriet altāra priekšā un nožēlot grēkus. Ļoti daudzi toreiz skrēja pieņemt Jēzu, un tas mani pārsteidza. Es sajutu ļoti lielu Dieva godību tajā brīdī. Tagad mani tas vairs nepārsteidz un es tik ļoti nesajūsminos par cilvēkiem, kuri iznāk priekšā, lai pieņemtu Jēzu, jo es zinu, ka šajā pūlī ir četru veidu cilvēki, un maz būs to, kuri pēc tam pieķersies Dievam. Statistika rāda, ka, lai cilvēku pievestu pie Kristus, ir jāpieliek 5% pūles tev kā evaņģēlistam un man kā mācītājam. 95% pūles jāiegulda, lai viņu darītu par nobriedušu kristieti.

Kāpēc es kļuvu par mācītāju? Man bija ļoti stiprs aicinājums būt par evaņģēlistu. Bet vēl vairāk man ir slāpes pēc reāli glābtiem cilvēkiem. Cilvēku motivēšana ir tikai 5%, bet 95% ir cilvēku aprūpe, lai šos cilvēkus saglabātu. Daudzas draudzes taisa lielas evaņģelizācijas, kurās simtiem cilvēku pieņem Jēzu Kristu par savu Glābēju, taču pēc tam neviens šos cilvēkus neaprūpē un viņi pazūd. Kam tad tas vispār ir vajadzīgs? Vai mums vajag pūļus vai mācekļus, reālus cilvēkus, kuri ir izcelti no tumsas? Mēs gribam tikai palīdzēt noskaitīt grēku nožēlas lūgšanu vai reāli pacelt cilvēku, personīgi iepazīstināt ar Kristu un palīdzēt aiziet līdz galam? Lūk, par ko domā Jēzus, kad Viņš redz pūļus. Viņš priecājas, jo starp viņiem ir arī tādi kā tu ar labu sirds augsni. Mācekļi sajūsmā gāja pie Jēzus un teica: “Pat ļaunie gari mums paklausa,” bet Jēzus tiem atbildēja: “Jūs labāk skatieties, ka jūsu vārdi ir ierakstīti Dzīvības grāmatā.” Draugs, ne pūļi, ne brīnumi, bet reālas sirdis patīk Dievam. Kāda ir tava sirds?

Čehu mācītājs stāstīja, ka viņiem Čehijā, lai piereģistrētu draudzi, ir nepieciešami 50 000 cilvēku. Daži saka, lai savāc tos 50 000 un piereģistrē, bet viņš atbildēja, ka tad, kad būs 50 000, tad viņi prasīs, lai būtu 100 000. Viņi maksā savu cenu un šī draudze nav kā otrais tips, kurš izdīgst un pirmajās grūtībās padodas, jo valsts nepiereģistrē un presē. Labāk bīsties to, kas tavu dvēseli var nomaitāt ellē, nevis baidies no cilvēkiem. Paldies Dievam, ka Ķīnā brāli Junu ar rētām uz kājām Dievs izveda cauri aizvērtām cietuma durvīm. Ķīnā un Indijā nepārtraukti notiek kristiešu vajāšanas, spīdzināšanas, nogalināšanas, ir izpostītas draudzes un arestēti mācītāji. Ir stāsts par mazu ķīniešu meitenīti un mammu, kura atradās cietumā. Mamma taisījās publiski atteikties no ticības Jēzum, jo komunisti apsolīja, ka tad, kad viņa atteiksies, viņas meitu nenogalinās, un, kad viņa jau taisījās to darīt, mazā meitiņa viņai teica: “Mammu, Jēzus tagad nepriecājas par tevi.” Un tā mamma pieņēma pareizu lēmumu. Visam ir sava cena. Mums šeit par lielu cenu nebūtu jārunā; vajāšanas, protams, ka ir, bet tās ir nesalīdzināmas. Mums nav lielākas vajāšanas kā Latvijas mazajiem biznesiem un uzņēmējiem. Mūs arī tik daudz vairs nesauc par sektantiem, mēs esam daudz panākuši. Tava sirds ir tava atbildība.

Draugs, ir ražas laiks nest simtkārtīgus augļus. Kas ir Vasarsvētki? Draudze tos svin kā Svētā Gara nākšanu virs zemes. Tā ir patiesība tā ir diena, kad Dieva solītais Svētais Gars nonāk virs zemes un ar Dieva spēku un svaidījumu iemājo Kristus mācekļos. Tā bija diena, kad Jeruzālemē bija vislielākais cilvēku pūlis. Ir Pashā svētki, un ir Vasarsvētki. Pashā svētki ir tā diena, kad Israēla tauta izgāja no Ēģiptes, kāva jēru, ar asinīm apzieda palodzes un durvju ailes, un maitātājs eņģelis tur neienāca un pirmdzimtos nenokāva, bet ēģiptiešu pirmdzimtie gāja bojā. Pēc tam Israēls izgāja no Ēģiptes ar visu sudrabu un zeltu, un nebija neviens sirgstošais viņu ciltīs, tā bija uzvara, ko sauc par Pashā. Šo svētku kulminācija ir Jēzus nāve un augšāmcelšanās. Viņš ir mūsu Pashā Jērs, ar Savām asinīm atbrīvojot no grēka varas, ievedot mūs mūžīgā dzīvībā, attiecībās ar Sevi un dāvājot Savu Garu. Pēc tā laika reliģiskajiem uzskatiem, tas bija laiks, kad svinēja arī ražas svētkus un cilvēkiem bija jāpienes savs pirmais ražas kūlītis Dievam. Faktiski Jēzus nāve un augšāmcelšanās ir saistīta ar pirmo ražu. 50 dienas pēc Kristus augšāmcelšanās svētkiem jeb Pashā svētkiem ir Vasarsvētki un kādreiz tie arī bija ražas svētki, kur vajadzēja pienest divus kūlīšus no ražas Dievam kā pateicību par pirmo ražu. Abi svētki ir saistīti ar ražu. Ko Dievs grib mums pateikt caur šiem svētkiem, kāpēc tieši Vasarsvētkos Viņš izlēja no Sava Gara pār visu pasauli?

“Vai jūs nesakāt: vēl četri mēneši, tad nāk pļaujamais laiks? Redziet, Es jums saku: paceliet savas acis un skatait druvas, jo viņas ir baltas pļaujai.” (Jāņa evaņģēlijs 4:35)

Mēs sakām, ka neviens negrib dzirdēt evaņģēliju, bet Jēzus saka: “Skaties, druvas ir baltas pļaujai!” No tā brīža, kad tu pieņēmi Jēzu, līdz šim brīdim tu kaut ko esi izdarījis, kalpojis, audzis. Es zinu un redzu arī tās sejas, kuras ir mēģinājušas izlauzties, un nav sanācis, viņi ir nolaiduši savus vājos spārnus un netic, ka kaut ko var. Tie ir tie, kuri sākumā ir gājuši un maksājuši cenu, bet nav ar pacietību izturējuši līdz galam. Viņi ieiet dažādās pasaulīgās lietās un sev iestāsta, ka tāpat jau kalpo, kaut ko dara draudzē, bet tā ir sēkla starp ērkšķiem. Tāpēc ir Dievs, kurš atgādina, ka tavs uzdevums ir šos ērkšķus paravēt un atgriezties savās prioritātēs – mīlēt Dievu un cilvēkus. Dievs saka, ka šis ir ražas laiks, neatkarīgi no tā, cik daudz laika ir pagājis no Kristus augšāmcelšanās pirmā ražas kūlīša, kas ir izaudzis, līdz tam, kas ir paveikts šodien. Paņem sirpi un sāc pļaut ražu! Ir laiks ņemt sirpi un pļaut ražu.

“Kad Vasarsvētku diena bija atnākusi, visi bija sapulcējušies vienā vietā; un piepeši no debesīm nāca rūkoņa, it kā stiprs vējš pūstu, un piepildīja visu namu, kur tie sēdēja, un viņiem parādījās it kā uguns mēles, kas sadalījās un nolaidās uz ikvienu no tiem, un visi tika piepildīti ar Svēto Garu un sāka runāt citās mēlēs, kā Gars tiem deva izrunāt. Bet Jeruzālemē dzīvoja jūdi, dievbijīgi vīri no visādām tautām zem debess; kad šī balss atskanēja, ļaužu pulks sanāca kopā un izbijās, jo ikviens tos dzirdēja runājam savā valodā. Tie sabijās un brīnīdamies sacīja: "Vai visi šie, kas runā, nav galilieši? Kā tad mēs ikviens dzirdam savu dzimto valodu  partieši, mēdieši, ēlāmieši un kas dzīvojam Mezopotāmijā, Jūdejā un Kapadoķijā, Pontā un Āzijā, Frīģijā un Pamfīlijā, Ēģiptē un Lībijas novados uz Kirēnas pusi, un še uz dzīvi apmetušies romieši, jūdi un prosēliti, krētieši un arābi, mēs dzirdam tos mūsu pašu valodās Dieva lielos darbus paužam." Izbijušies un neziņā būdami, tie visi cits citam jautāja: "Kas tas ir?" Bet citi zobodamies sacīja: "Tie salda vīna pilni." Bet Pēteris, nostājies ar tiem vienpadsmit, iesāka runāt un tiem sacīja: "Jūs, jūdi un visi, kas Jeruzālemē dzīvojat, lai tas jums ir zināms, un iegaumējiet manus vārdus; šie nav piedzēruši, kā jums šķiet, jo ir tikai dienas trešā stunda, bet te piepildās pravieša Joēla vārdi: tas notiks pēdējās dienās, saka Dievs, Es izliešu no Sava Gara pār visu miesu, un jūsu dēli un jūsu meitas pravietos, un jūsu jaunekļi redzēs parādības, un jūsu sirmgalvji sapņos sapņus. Un arī pār Saviem kalpiem un Savām kalponēm Es tanīs dienās izliešu no Sava Gara, un tie pravietos. Un Es došu brīnumus augšā pie debesīm un zīmes apakšā virs zemes: asinis un uguni, un dūmus, un tvaiku. Saule pārvērtīsies tumsā un mēness asinīs, pirms nāks Tā Kunga lielā un spožā diena. Un ikviens, kas Tā Kunga Vārdu piesauks, tiks izglābts.” (Apustuļu darbi 2:1-21)

“Bet pēc tam Viņš parādījās tiem vienpadsmit pie galda sēžot un norāja viņu neticību un cietsirdību, ka tie nebija ticējuši tiem, kas pēc Viņa augšāmcelšanās Viņu jau bija redzējuši. Un Viņš tiem sacīja: "Eita pa visu pasauli un pasludiniet evaņģēliju visai radībai. Kas tic un top kristīts, tas tiks izglābts, bet, kas netic, tiks pazudināts. Bet šīs zīmes ticīgiem ies līdzi: Manā Vārdā tie ļaunus garus izdzīs, jaunām mēlēm runās, tie ar rokām pacels čūskas, un, kad tie dzers nāvīgas zāles, tad tās tiem nekaitēs. Neveseliem viņi rokas uzliks, un tie kļūs veseli." Un Tas Kungs, kad Viņš ar tiem bija runājis, ir uzņemts debesīs un sēž pie Dieva labās rokas. Un tie izgāja un mācīja visās malās, un Tas Kungs tiem darbā palīdzēja un vārdu apstiprināja ar līdzejošām zīmēm.” (Marka evaņģēlijs 16:14-20)

Ir vēl vairākas lietas, ko jūdi darīja Vasarsvētku dienā, un viena no tām bija atjaunota derība ar Dievu. Daudzi brauca no citām zemēm, lai nomirtu savā Jeruzālemē, tur, kur ir viņu Dievs. Derība ar Dievu iekļauj labu sirds augsni un sirpi pļaujai. Es tev gribu pravietot ja tu ņemsi sirpi, tu nesīsi simtkārtīgus augļus, ja tu iesi, tad Tas Kungs apstiprinās tavas darbības ar zīmēm un brīnumiem. Lūk, kas notika Vasarsvētkos Jēzus apveltīja draudzi ar spēku sludināt.

“Un, tos sapulcinājis, Viņš tiem pavēlēja neaiziet no Jeruzālemes, bet gaidīt Tēva apsolījumu, ko jūs, tā Viņš sacīja, no Manis esat dzirdējuši. Jo Jānis gan ir kristījis ar ūdeni, bet jūs tiksit kristīti ar Svēto Garu pēc nedaudz dienām.” (Apustuļu darbi 1:4-5)

Jēzus pateica, ka pēc Viņa nāves un augšāmcelšanās, pēc tā, ka jau 40 dienas Viņš tika redzēts virs zemes, visi, kas ir pieņēmuši Viņa nāvi, tiks apveltīti ar Svētā Gara spēku.

“Tad tie, kas bija kopā, Viņam vaicāja: "Kungs, vai Tu šinī laikā atkal uzcelsi Israēlam valstību?" Viņš tiem atbildēja: "Nav jūsu daļa zināt laikus vai brīžus, ko Tēvs nolicis Savā paša varā. Bet jūs dabūsit spēku, kad Svētais Gars būs nācis pār jums, un būsit Mani liecinieki kā Jeruzālemē, tā visā Jūdejā un Samarijā un līdz pašam pasaules galam." (Apustuļu darbi 1:6-8 )

Jēzus saka, ka vienīgais mērķis Svētā Gara izliešanai ir nevis tas, lai cilvēki spētu dzīvot svētu dzīvi, bet lai mēs nestu evaņģēliju ar brīnumiem un zīmēm. Un es tev saku šodien: ja tu ņemsi sirpi un iesi, tad tu nesīsi ražu, jo ir laiks ražai. Un nav svarīgi, kas ir bijis no Pashā svētkiem līdz Vasarsvētkiem, nav svarīgi, kas ir noticis ar šo kūlīti, ir svarīgi, kas notiks turpmāk. Es savā sirdī esmu saņēmis, ka ir ražas laiks, druvas ir baltas. Pacel savas acis, skaties un ieraugi. Jā, ir četri cilvēku tipi, bet šajās druvās ir arī ceturtais tips!

Kad Pēteris viņiem Vasarsvētku dienā sludināja pēc tam, kad viņi bija saņēmuši Svētā Gara svaidījumu, 3000 cilvēku vienā dienā atgriezās un ienāca draudzē. Jēzus bija izveidojis 120 mācekļus un vēl kādi 400 bija viņiem apkārt, bet tad radās 3000. Tas ir ražas laiks jeb Vasarsvētki! Tev ir svaidījums, Dievs tevi neatstās, Viņš ir ar tevi, ņem sirpi un strādā pie sevis, savas sirds augsnes, un pasaulē druvas ir baltas, draugs. Patiešām ir ražas laiks. Debesu Tēvs, es lūdzu, lai ikviens, kas dzird šo lūgšanu, pieņem vārdu, ka ir ražas laiks. Lai katram veicas, lai neviens nepadodas, lai katrs ir pacietīgs, lai katrs strādā, lai katrs bauda no sava darba, no procesa, no augļiem, lai notiek vairošanās, lai ir svētība. Paldies Tev, Dievs, ka Tu esi ar katru vienu šeit esošo, ka Tavs svaidījums ir uz katra viena. Druvas ir baltas, un vislabākais, draugs, tev vēl ir priekšā!

Mācītāja Mārča Jencīša sprediķi “Ražas laiks” pierakstīja un rediģēja draudzes “Kristus Pasaulei” redakcija

Dieva lietās nav radinieku

Publicēja 2019. gada 4. jūn. 11:54Līga Paņina

Ziņas datums 04.06.19.

Man visu šo nedēļu sirdī bija divas tēmas, kuras šodien sludināt. Kā mācītājs var zināt, kas ir jāsludina? To var zināt dažādos veidos, bet pamatā tas notiek lasot Dieva vārdu, kad Dievs caur Savu vārdu uzrunā, precīzi parādot, par ko būtu jāsludina. Man bija divas tēmas, kas mani uzrunāja, un abas man būtu jāsludina. Viena tēma bija skaidrojums līdzībai par sējēju; otra – Dieva lietās nav radinieku. Es domāju, kuru tēmu sludināt. No rīta, braucot mašīnā, ieslēdzu Kristīgo radio un pirmais, ko es dzirdēju, – “viņi neklausīja Dieva cilvēkus”. “Viņi klausīja pasaulīgus cilvēkus, atkritējus, bet neklausīja Dieva cilvēkus.” Es sapratu, ka tā varētu būt zīme, ka jāsludina šī tēma. Es par to pārliecinājos darba sapulcē, līderiem uzdodot jautājumu, kuru no abām tēmām vajadzētu. Visi atbildēja, ka vajag otro tēmu, tāpēc šodienas svētrunas tēma ir „Dieva lietās nav radinieku”. Būs no Dieva vārda precīzi tas, kas iekrita manā Bībeles lasījumā un ko šonedēļ esmu pārdomājis. Kā tu lasi Bībeli? Uzšķir uz dullo un lasi? Piemēram, tu domā, ko Dievs tev šodien vēlas pateikt, uzšķir uz dullo un lasi: „Jūda aizgāja un pakārās.” Tātad, kā tu lasi Bībeli? Vai tev ir kāds plāns Bībeles lasīšanai? Vai tu lasi pēc kārtas, ar ieliktām grāmatzīmēm? Ja mēs nelasītu pēc kārtas, tad Bībeli nekad neizlasītu, taču mērķis nav izlasīt Bībeli, bet katru dienu baroties ar Dieva vārdu. Dieva vārds nav tikai viena Rakstu vieta, Dieva vārds ir visa Bībele kopumā – Jaunā un Vecā Derība. Mans iknedēļas lasījums bija no 2. Laiku grāmatas, no 21. līdz 24. nodaļai. Svētais Gars mani uzrunāja. Tur vairākas reizes pēc kārtas atkārtojas viena frāze, es sāku pētīt dziļāk, un sapratu, ka tā ir tēma, ar kuru es šodien dalīšos.

Sešpadsmit gadu vecumā mani draugi bija tādi paši kā es, bet daži draugi bija sliktāki nekā es, daži draugi bija labāki nekā es. Daudzi zaga, citi par to sēdēja cietumā, citi, kā redzam, par zagšanu nesēž cietumā, un tie ir pat sabiedrībā zināmi cilvēki. Viens no šādiem draugiem man teica, ka zagšanā draugu nav. Tas nozīmē, ja es ar viņu būšu kopā un viņam iepatiksies kāda mana lieta, tad viņš man to var nozagt, jo viņš dzīvo pēc principa, ka zagšanas lietās draugu nav, jo, ja viņš grib, tad viņš zog visiem. Ir tādi zagļi, kas zog savējiem, bet ir tādi zagļi, kas nezog savējiem, bet paņem no tiem, kam ir vairāk, to, kas viņiem “pienākas”. Es uzskatīju tā – ja zodz, tad zodz svešiem cilvēkiem. Man līdz šodienai ir atmiņā šī drauga filozofija – zagt visiem, arī savējiem. Tas nozīmē, ka viņam šajā lietā, ko viņš pieprata, radinieku un draugu nebija. Viņš zaga visiem – mammai, tētim, tuvākajiem draugiem un svešiem. Šis piemērs, ko es tikko minēju, nav dievišķš piemērs. Jēzus saka, ka Dieva lietās draugu nav, radinieku vai īpašu cilvēku nav, ir tikai Dievs!

Bet Viņa māte un brāļi atnāca pie Viņa un nevarēja Viņam klāt tikt ļaužu dēļ.” (Lūkas evaņģēlijs 8:19)

Pie Jēzus atnāca Viņa māte, brāļi un māsas, bet Jēzus tajā brīdī sludināja, Viņam apkārt bija cilvēku pūlis. Viņš mācīja un dziedināja. Kādā citā Rakstu vietā pat ir minēts, ka radinieki teica, ka Viņš esot traks un gāja Viņu savaldīt. Uzzinot, ka Viņš sludina, dziedina slimos un ir dzīvā draudzē, Jēzus ģimenes locekļi gāja Viņu savaldīt. Viņa mamma bija tā, kas bija paklausījusi Dievam un Jēzu dzemdējusi. Tātad, pat ticīgs cilvēks bija tas, kas gāja Viņu savaldīt. Neskaitot farizejus un saduķejus, tā laika reliģiozo eliti, pat radinieki nāca Jēzu savaldīt. Pie Jēzus pienāca kalpotājs un teica, ka Viņa māte un brāļi stāv ārā. Tie nebija tie laiki, kas ir šodien. Māte un tēvs bija ļoti svēta lieta. Šodien tā vairs nav svēta lieta, un valsts līmenī aizmuguriski mums cenšas atņemt mātes un tēva tiesības, lai bērnam būtu vecāks Nr.1 un vecāks Nr.2. Pat mūsu politika ir vērsta uz to, lai izārdītu ģimenes, lai mūs padarītu par pelēku, nedomājošu masu. Vispār bērniem jau piedzimstot asinīs ir buntošanās, tāpat kā Ievai un Ādamam – buntoties pret Dievu un vecākiem. Bet tajā laikā vecāki bija svēta lieta. Par nepaklausību tēvam dēlu pat varēja izvest no pilsētas un nomētāt ar akmeņiem. Tādi likumi bija Vecajā Derībā. Šī svētā lieta atnāca pie Jēzus, kad Viņš sludināja Dieva lietas. Pie Jēzus pienāca kalpotājs un teica, ka Viņa māte un brāļi stāv ārā un grib Viņu satikt. Jēzus publiski pateica, ka Viņa māte un brāļi ir visi tie, kas dara Viņa Debesu Tēva prātu. Dieva lietās nav radinieku. Bībelē ir rakstīts, ka divi gulēs vienā gultā (vīrs un sieva), vienu paņems, otru atmetīs, viens nonāks Debesu valstībā, otrs nonāks ellē. Ko mēs mācāmies no šīs Rakstu vietas? To, ka sieva neatbild par savu vīru un vīrs neatbild par savu sievu. Katrs pats atbild par sevi Dieva priekšā, jo Dieva lietās nav radinieku. Nav vīra, sievas, brāļu, māsu, jo ir tikai tie, kas dara Debesu Tēva prātu. Tiklīdz tu sāksi spēlēt spēlītes ar radiniekiem, tikai tāpēc, ka viņš ir radinieks vai viņam ir mašīna, māja vai mājas grupiņai piemērotas telpas, tu varēsi uz savas ādas izjust sekas, ja ne uzreiz, tad noteikti vēlāk. Dieva lietās nav radinieku.

Ir Dievs un ir veids, kā Dievs darbojas caur Savu draudzi. Kas tev atklāja evaņģēliju? Kas tev mācīja Dieva ceļus? Mums gribas domāt, ka mēs to paši esam paveikuši, bet tā nav patiesība. Patiesībā tie bija un ir Dieva cilvēki tavā dzīvē. Šodienas mācība ir ļoti vienkārša – Dieva cilvēks tavā dzīvē, kas nes Dieva gribu, ir vairāk jāklausa nekā mamma, tētis, bērni vai citi cilvēki. Piemēram, meita no vienas draudzes pāriet uz citu draudzi, un mamma dodas viņai līdzi. Vēlāk viņa atkal pāriet uz citu draudzi, un mamma atkal viņai līdzi, jo viņai meita ir Dieva vietā. Ne draudzes mācītājs, bet meita, un tā cilvēki klīst… Kas ir visur, tas nav nekur. Protams, izņemot Dievu, kas ir visur. Kas nepieder pie konkrētas draudzes, tas nav nevienā draudzē. Kas neatzīst konkrētu mācītāju un draudzi, tas nav nekur un paliek neievērots. Dieva svētības mēs saņemam konkrētā veidā, nevis no zila gaisa. Dievs darbojas caur Saviem cilvēkiem. Dažkārt mums gribas nodalīt Dieva cilvēku no Dieva, bet Dieva cilvēki nav nodalāmi no Dieva, jo tie ir Dieva cilvēki, kurus Dievs ir aicinājis. Tas ir Dievs, kas ceļ Savu draudzi. Mēs esam tikai strādnieki. Dievs aplaista, Dievs ceļ, bet caur konkētu mācību. Tas bija Pāvils, kas teica savai draudzei, ka pēc viņa aiziešanas draudzē iebruks spēcīgi vilki avju drēbēs. Plēsīgie vilki nāks avju drēbēs. Tev pat draudzē blakus var sēdēt ienaidnieks. Cilvēki skatās, kur piekasīties mācītāja Mārča Jencīša vārdiem vai kaut ko izraut no konteksta, lai palaistu baumas. Es reizēm domāju, kāpēc kāds mācītājs tā dīvaini uz mani skatās, – viņš ir saklausījies dažādu cilvēku runas. Viņš klausa vairāk viņus, nekā mācītāju. Pasaulē ir ļoti daudz traku cilvēku.

Bībeles līdzībā par sējēju pirmā tipa cilvēks, kas vārdu nepieņēma, bija sēkla, kas krita ceļmalā un putni to apēda – cilvēks nepieņem evaņģēliju, nesaprot to un netiek izglābts. Vēlāk Jēzus mācekļiem skaidroja līdzības nozīmi. Viņš teica, ka pirmais tips, cilvēki, kas vārdu nesaprata, ir tie, kam ir cieta sirds. Patiesībā nevis putni ceļmalā apēda sēklu, bet velns nozaga Dieva vārda sēklu. Velns ir nomodā, lai nozagtu tev glābšanu, lai nozagtu tev svētības, lai iznīcinātu tevi un tavu ticību Dievam! Šeit nav nozīmes, kāda ir tava ģimene vai kādi ir tavi sasniegumi. Velns ir nācis, lai zagtu, nokautu un nomaitātu. Tāpēc ikviens cilvēks, kurš aprunā mācītāju, kurš aprunā draudzi, ir velna cilvēks. Ikviens kurnētājs, bubinātājs pret draudzi un mācītāju un vēl kas musina citus cilvēkus, ir velna cilvēks. Viņš var būt tev šodien blakus. Viņš var labi izskatīties, bet ir vilks avs drēbēs. Es vakar klausījos lielu draudzes mācītāju, kurš teica, ka otrais populārākais iemesls, kāpēc draudzē ir problēmas, kāpēc draudze neaug un cilvēki iet pazušanā, ir tieši buntošanās jeb pretošanās, sacelšanās. Cilvēka dabā ir buntoties, un buntošanās pamatā ir burvestība. Cilvēks pat var nezināt, ka viņš ir iegājis burvestības sfērā. Viņš labi izskatās, bet viņš vēlas nozagt tev tavas svētības, tāpēc neskati vīru “pēc cepures”, bet skaties pēc darbiem, ko cilvēks runā un kā viņš izturās.

Apgalvojums, kuram es svēti ticu, ir šāds – neviens Dieva cilvēks nekad neaicinās cilvēku no citas draudzes uz savu draudzi. Dieva cilvēks, kurš pazīst Dievu, kurš mīl cilvēkus, kurš ir ieinteresēts tevī, lai tu būtu glābts un svētīts, lai tu būtu savā draudzē, nekad tevi nevilks ārā no tavas draudzes. Var būt apciemošana vai kopēja konference, bet neviens patiess Dieva cilvēks internetā komentāros nerakstīs sliktu par kādu draudzes mācītāju, neviens to nedarīs! Velns ir tas, kurš zog labās sēklas, bet Dievs lieto Savus cilvēkus, lai celtu draudzi, lai celtu tevi. Velns lieto savus cilvēkus, lai nozagtu to, ko Dievs tev vēlas dot. Šodien es nerunāju par personiskām attiecībām ar Dievu, bet es runāju par veidu, kā Dievs darbojas un kā velns to grib apturēt un nozagt tev tavas svētības. Neviens tavs radinieks, kurš musina tevi iziet no draudzes, kurš runā pret draudzi, pret draudzes mācību, pret mācītāju, nav Dieva cilvēks tavā dzīvē. Draudzes mācības ir dažādas, bet pamatā tās ir vienādas – evaņģēlijs. Ja kāds aiziet no draudzes un pēc tam pārliecina citus cilvēkus un velk pie sevis, tas ir velna cilvēks un turklāt apsēsts, slikts cilvēks, ļauns cilvēks. Viņš pats to var neapzināties, bet viņš ir ļaunuma pārņemts, jo velns viņu lieto, lai iznīcinātu tavu dzīvi. Vienīgais DZĪVĪBAS AVOTS tavā dzīvē IR DIEVS! Tas ir ļoti vienkārši: nošķirt no Dieva, no draudzes, no Dieva cilvēkiem – tāds ir velna mērķis. Kādus cilvēkus tu uzklausi? Kad tev ir problēma laulībā, pie kā tu ej? Pie mammas, tēta vai mācītāja? Lūk, tas arī nosaka tavu likteni. Kas ir tavi padomdevēji? Šī ir nopietna tēma. Ikviens cilvēks, kurš mēģinās jaukt Dieva draudzi, saņems atpakaļ 30, 60 un 100 kārtīgus augļus. Pāvils saka, ka lāsts pār to. Viņš saka: „Kas neklausa mūsus vārdiem, lāsts pār to.”

Pagājušajā sestdienā pie mums bija īpašs mācītājs, bīskaps, kam ir 12 000 cilvēku liela draudze. Viņš ir viens no tuvākajiem Dāga Hevarda Milla palīgiem. Bīskaps daudz runāja par garīgo tēvu un dēlu tēmu. Uzticība un neuzticība ir ārkārtīgi svarīga, jo Dievs svētī nevis neatkarīgos, bet tos, kas ir komandā. Mēs esam Dieva komanda. Bīskaps runāja par dažāda veida cilvēkiem. Viņš runāja par veidu, kā Dieva svētība nonāk līdz tevīm. Pasaulē ir ļoti daudz slimu cilvēku. Es skatījos statistiku par cilvēkiem Latvijā, kuriem šobrīd būtu jābūt psihenē, un tie ir 80 000 cilvēku. Ir ļoti daudz cilvēku, kas ir slimi ar šizofrēniju, bet tas nav viņu attaisnojums. Man ir bijusi darīšana ar šizofrēniķiem, un uz viņiem ir viegli uzķerties. Viņi tik skaisti māk rakstīt, viņi māk sūdzēties, viņi māk uzrakstīt dažādus iesniegumus iestādēm, viņi pat var zināt svešvalodas. Es viņus nekad nebūtu iemācījies izšķirt, ja nebūtu meklējis Dievu un nebūtu ar tādiem saskāries. Es vairākas reizes esmu uzķēries uz šādiem cilvēkiem, un es ceru vairs neuzķerties. Viņi tik labi izskatās, tik gudri runā! Arī vilks avs drēbēs var tik labi izskatīties, tik labi, pārliecinoši runāt. Esmu pārliecināts, ka daudzi cilvēki, kuri tiek ievēlēti valdībā, ir šizofrēniķi, jo tas, ko viņi pēc tam dara, liecina par šizofrēniju. Es nesaku to par visiem, bet par daļu gan. Mums ir draudzes kontakttālrunis, uz kuru cilvēki zvana, un ko tik tur nenākas dzirdēt! Mana sieva viņus ir iemācījusies atšķirt jau no pirmajiem izteiktajiem vārdiem. Šādus cilvēkus mēs bloķējam. Ko dara šizo, kad viņu nobloķē? Viņš paņem citu numuru un zvana atkal, tāpēc viņus pat nav vērts bloķēt. Šizo katru dienu var nomainīt numuru, lai uzrakstītu kādu “gudru” lietu, pašu svarīgāko lietu, kā viņam šķiet. Pēdējā “gudrā” lieta, ko kāds cilvēks atsūtīja: Cilvēks. Aukstums. Slapjums. Pusbads. Bads. Bez zābakiem. Slimības. Bezpajumtes. Sodi. Naidi. Kari. Iznīcināšana. Priekšlaicīga nāve. Visiem. Katram cilvēkam, dzīvniekiem, dabai, zemeslodei, planētai. Vājprātīgie. Muļķi, bagātnieki. Atkal šaus svētku raķetes gaisā. Trakie, nolādētie. Nāve, nāve, nāve. Pirmā vieta. Tagad esošais. Dabas aizsardzība. Planetārā. Visur. Mana planēta. Karantīna!!!!!!!!!!

Draugs, pasaule ir sajukusi prātā. Viņi saka, ka mēs esam jukuši, bet patiesība ir cita. Ne visi, kas saka: “Kungs, Kungs,” ieies Debesu valstībā, bet tie, kas dara Debesu Tēva prātu. Tos, kuri godā mammu, tēti, draugus, pasaulīgus politiķus vairāk par savu mācītāju, Dievs nevar svētīt un lietot. Es atceros, kā mācītājs Ričards Erī stāstīja par trīs etapiem, no kuriem pirmais ir aizvainojums jeb nepiedošana uz kādu par kaut ko, kas padara cilvēku bīstamu. Pēc tam seko klusēšanas laiks, un tam seko vājprāts – parādās šizofrēnijas pazīmes. Tas viss notiek tikai tāpēc, ka cilvēks nespēj piedot. Katram no mums liekas, ka viņš ir cietējs. Inkaunteros mēs mācām par piedošanu, un pēc tam cilvēkiem atnāk brīvība gan no slimībām, gan no dažādām atkarībām. BRĪVĪBA ir PIEDOŠANĀ, žēlastībā. Vakar es dzirdēju iemeslus, kāpēc vēl var neaugt draudze: pirmais ir grēks, otrais – parādi. Paldies Dievam, ka mums šeit ir mācība neaizdot naudu. Ja tev ir lieks miljons, atdod to kādam, bet neaizdod. Ja šis cilvēks, kam tu esi aizdevis, tev nespēs atdot parādu, draudzē sāksies rūgtums, nepiedošana un šķelšanās. Vai tu neesi labā vietā, draugs? Šeit ir viss, lai tevi pasargātu.

Dieva lietās nav radinieku, nav mīļā vīra un mīļo bērnu. Divi gulēja vienā gultā, vienu paņēma, otru atmeta. Tātad ir daudz nenormālu cilvēku, kuriem velns liek nozagt tavu svētību. Velns grib sanaidot tevi ar Dieva cilvēkiem un ielikt aizvainojumu mūsu sarūsējušajās smadzenēs. Mirtante no filmas ”Limuzīns Jāņu nakts krāsā” teica: „Rīdzinieki vispār nav nekādi cilvēki.” Panākumi nav izmērāmi ne naudā, ne slavā, bet panākumi ir tad, kad tu esi harmonijā ar Dievu un cilvēkiem. Kā tu vari dzīvot harmonijā, ja tev ir nepiedošana sirdī? Piedošana nav vārdi, bet reāla izlīdzināšanās.

Mēs vienmēr domājam, ka mums ir taisnība. Skaties, es to pierādīšu ar savu piemēru. Pirms vairākiem gadiem zem mūsu dzīvokļa ievācās jauni kaimiņi. Esmu jau stāstījis šo notikumu, jo toreiz biju novests līdz baltām pelītēm. Mana meitiņa atceras, ka kādu rītu es uzlēcu gultā sēdus. Viņai likās, ka sācies karš. Kaimiņi gāza sienas. Pirms tam gan meistars bija brīdinājis, ka mazliet patraucēšot. Toreiz mēs visi kādu mēnesi vienkārši pa dienu braucām prom no mājas trokšņu dēļ, jo nebija iespējams ne Dievu lūgt, ne ko citu darīt. Vakarā atgriezāmies, tad bija klusums. Pēc tam kaimiņienei piedzima bērni, kuri gan neuzvedās tik skaļi, bet vienalga viņus varēja dzirdēt. Tāpat bērni bija arī kaimiņiem augšstāvā. Viens no viņiem regulāri trokšņoja. Šiem kaimiņiem bija arī sunītis Krūzo, garspalvains taksītis, draudzīgs suns, kurš dažreiz čurāja uz automašīnu riepām. Paliekot viens mājās, viņš skaļi gaudoja. Šajā dzīvoklī bija arī klavieres, taču nekad neesmu dzirdējis, ka kāds uz tām spēlētu kādu melodiju, tikai ik pa laikam kāds padauzīja taustiņus. Arī vīrs un sieva regulāri lamājās, katrs savā balss tonī. Savā dzīvoklī savu audio sistēmu es pārnesu uz citu istabu. Nopirku speciālo skaņas slāpēšanas paklāju, lai netraucētu kaimiņiem un būtu labāka skaņa. Pirmajā vakarā mazliet ilgāk paklausījos mūziku. Tūliņ bija klāt kaimiņiene, kura sūdzējās, ka viņa nevar nolikt gulēt bērnu. Es viņu gribēju ieaicināt iekšā un izskaidrot visu, taču viņa neklausījās. Es Betijai to stāstīju un viņa saka, ka viņa šo sievieti ļoti labi saprot. Bet vai šī sieviete mūs saprot, ka viņas dēļ mēs mēnesi nevarējām dzīvot savā dzīvoklī? To viņa nemaz nezināja. Galvenais bija tas, ko mēs viņai bijām izdarījuši. Es aizsūtīju sievu, lai izstāsta viņai visu, kā bija. Tagad viss ir kārtībā, tagad viņa zina, ka viņa nav pasaules centrs. Es zinu, ka viņa vairs nekad ar sūdzībām pie mums nenāks, jo viņa zina, ka viņas bērns nav pasaules centrs. Mēs katrs zinām, kas pie mūsu kaimiņiem notiek, un arī kaimiņi zina, kas notiek pie mums. Ja mēs par skaļu lūdzam Dievu, viņi nāk lamāties. Iesim uz mežu lūgt Dievu, ja gribam to darīt ļoti skaļi. Arī augšējā kaimiņiene vienu reizi atskrēja, kad testēju audio iekārtu, un brēca: „Vai jūs esat appīpējušies?” Es uzgāju augšā un skaidroju viņas vīram, ka vispār nepīpēju. Atvainojos, ka testēju mūzikas iekārtas. Beigās salabām un šobrīd īpaši viens otru netraucējam.

Tev jāsaprot, ka tu neesi pasaules centrs, ka ne tikai tev ir ļaunums nodarīts. Padomā, ko tu pats esi izdarījis, kādu ļaunumu tu esi atnesis. Lucifers gribēja būt augstāk par Dievu. To var redzēt pēc taviem darbiem, kas tu gribi būt. Un pastāv velna sūtīti cilvēki tavā dzīvē. Vakar mācītājs stāstīja, ka iemesls problēmām draudzē var būt okultisms, kad sātanisti buras pret draudzi, pret politiķiem. Viņš stāstīja par konkrētu gadījumu, kad mācītājs sludināja televīzijā. Tajā pašā laikā sātanisti, skatoties šo mācītāju sludinām televīzijā, caur televizoru uzlika rokas uz viņa acīm, un mācītājs kļuva akls. Lūdziet par saviem mācītājiem, lai burvestības nedarbojas. Buntošanās un dažāda veida šķeltniecība ir kā burvestība, un tas ir velna plāns. Mēs, visa Kristus draudze, neatkarīgi no konfesijas, esam vienīgais garīgais spēks un svētība Latvijai. Man patika kāds luterāņu mācītājs, kurš aizsūtīja cilvēku ar problēmām no citas draudzes atpakaļ uz savu draudzi. Lūk, Dieva cilvēks. Taču ir tādas draudzes, kuru mērķis ir vilkt cilvēkus ārā no citām draudzēm. Neviens Dieva cilvēks tā nedarīs. Mēs nolādam tādas darbības un, ja vajag, arī cilvēkus. Katrs kristietis lai ir savas draudzes patriots un rūpējas par savu draudzi, nevis par citu. Oktobrī kopējās lūgšanās mēs visi sanāksim kopā un pielūgsim Dievu. Mēs pulcēsimies arī kādās kopīgās konferencēs, taču nejauksimies citu darīšanās. Ja tu sastopies internetā vai grupās ar šādiem cilvēkiem, atceries – šie cilvēki nav no Dieva. Šiem cilvēkiem ir putra galvā, un jebkurā gadījumā tas kaut kur viņu dzīvē izpaudīsies. Es to saku no Dieva vārda un no pieredzes. Vai nav laba tēma? Mums to vajadzēja. Ķersimies pie Rakstu vietām.

Un Jošafāts gūlās pie saviem tēviem un tika apglabāts pie saviem tēviem Dāvida pilsētā, un viņa dēls Jorāms kļuva ķēniņš viņa vietā. Un Jorāmam bija brāļi, Jošafāta dēli, Azarja, Jehiēls, Zaharja, Azarja, Mihaēls un Šefatja; šie visi bija Jošafāta, Jūdas ķēniņa, dēli. Un viņu tēvs tiem atstāja lielu mantību, sudrabu un zeltu, un dārgas dāvanas līdz ar stipri nocietinātām pilsētām Jūdā, bet ķēniņa valsti viņš deva Jorāmam, tāpēc ka tas bija viņa pirmdzimtais dēls. Kad Jorāms bija sava tēva ķēniņa valstī kļuvis par valdnieku un savu varu nostiprinājis, tad viņš lika nokaut ar zobenu visus savus brāļus un arī kādus no visaugstākajiem Jūdas vīriem. Jorāms bija trīsdesmit divus gadus vecs, kad viņš kļuva ķēniņš, un viņš valdīja Jeruzālemē astoņus gadus. Un viņš staigāja Israēla ķēniņu ceļus, kā to Ahaba nams bija darījis, jo viņam bija Ahaba meita par sievu, un viņš darīja to, kas bija ļauns Tā Kunga acīs. Bet Tas Kungs negribēja iznīcināt Dāvida namu tās derības dēļ, ko Viņš bija noslēdzis ar Dāvidu, un arī tādēļ, ka Viņš bija apsolījis viņam un viņa dēliem dot gaismu uz mūžīgiem laikiem. Un viņa laikā edomieši atkrita no Jūdas virsvadības, un viņi iecēla paši sev ķēniņu. Tādēļ Jorāms devās turp pāri ar saviem virsniekiem un ar visiem saviem kara ratiem; un notika, ka viņš piecēlās naktī un sakāva edomiešus, kas bija apmetušies viņam visapkārt un ielenkuši viņu un viņa pavēlniekus pār kara ratiem. Tomēr edomieši atkrita no Jūdas virsvadības līdz pat šai dienai. Tai pašā laikā sacēlās arī Libna pret viņa virsvadību, jo viņšbija atmetis To Kungu, savu tēvu Dievu. Viņš uzcēla arī augstieņu svētnīcas Jūdas kalnos, pavedināja Jeruzālemes iedzīvotājus piekopt elku kalpību un noveda Jūdu neceļos. Tad viņa rokās nonāca pravieša Ēlijas vēstule, kurā bija rakstīts: "Tā saka Tas Kungs, tava tēva Dāvida Dievs: tāpēc ka tu nestaigā sava tēva Jošafāta un Asas, Jūdas ķēniņa, ceļus, bet esi sācis staigāt Israēla ķēniņu ceļus un esi darījis, ka Jūda un Jeruzālemes iedzīvotāji ir nodevušies elku kalpībai, kāda bija Ahaba nama elku kalpība, un tu esi arī nokāvis savus brāļus, visu savu dzimtu viņus, kuri bija labāki nekā tu, esi tu nokāvis,  tad redzi, Tas Kungs tevi sitīs ar smagām sērgām, kas skars tavu tautu, tavus dēlus, nāks pār tavām sievām un skars arī visu tavu namu. Un tev pašam uzies moku pilna slimība, ka tev sasirgs tavas iekšas un, dienu no dienas pamazām nīkstot, iznāks laukā." Un Tas Kungs modināja naidu pret Jorāmu filistiešos un arābos, kuri mīt kaimiņos kušītiem. Un viņi devās pret Jūdu sirojumā, ielauzās zemē un aizveda līdzi visu mantu, ko vien varēja atrast ķēniņa namā, un aizveda gūstā arī viņa dēlus un viņa sievas, tā ka viņam neatlika neviena dēla kā vienīgi Joahass (Ahasja), jaunākais no viņa dēliem. Un pēc visa tā Tas Kungs viņu piemeklēja ar slimību viņa iekšās, kura nebija dziedināma. Tā vilkās nepārtraukti, diendienā pieņemdamās, un, kad pienāca otra gada beigas, tad notika, ka slimības dēļ viņa iekšas iznāca laukā, un viņš lielās mokās nomira. Bet viņa tauta nesarīkoja viņam tādu viņa miesas sadedzināšanu, kādu viņi bija rīkojuši viņa tēviem. Viņam bija trīsdesmit divi gadi, kad viņš kļuva ķēniņš, un viņš valdīja astoņus gadus Jeruzālemē; tā viņš aizgāja, un nevienam nebija viņa žēl, un to gan apglabāja Dāvida pilsētā, bet ne ķēniņu kapos. (2. Laiku grāmata 21:1-20)

Es runāšu par trīs ķēniņiem. Pirmais bija Jošafats, ļoti dievbijīgs ķēniņš, kurš Izraēlā atjaunoja kalpošanu Dievam, kā arī tās uzplaukumu, izvācot no valsts visus elkus un Baala priesterus. Jūda tajā laikā dzīvoja drošībā un bagātībā, templī levīti slavēja Dievu, tika atjaunotas lūgšanas. Kad nāca ienaidnieks, viņi vienmēr to sakāva. Kaut arī Jošafats pieļāva kļūdas, Dievs bija ar viņu līdz galam. Jošafats valdīja ilgi un pēc nāves viņu apglabāja ķēniņu kapenēs. Viņa dēls Jorāms kļuva par ķēniņu pēc viņa.

Jorāms bija trīsdesmit divus gadus vecs, kad viņš kļuva ķēniņš, un viņš valdīja Jeruzālemē astoņus gadus. Un viņš staigāja Israēla ķēniņu ceļus, kā to Ahaba nams bija darījis, jo viņam bija Ahaba meita par sievu, un viņš darīja to, kas bija ļauns Tā Kunga acīs.” (2. Laiku grāmata 21:5-6)

Izraēla ķēniņi bija bezdievīgi ķēniņi, kuri pielūdza Baalu, upurēja bērnus, vajāja un nogalināja Dieva praviešus, tiesās apmeloja cilvēkus, sagrozīja likumus, piemēram, tā rīkojās Ahaba nams. To var salīdzināt ar Ziemeļkoreju, kur gandrīz pilnībā tika iznīdēta kristietība. Jorāma sieva bija bezdievīgā ķēniņa Ahaba meita. Te skaidri ir uzrakstīts, ka šī sieviete bija pie visa vainīga. Protams, ka arī Jorāms bija vainīgs, jo viņš izvēlējās tādu sievu. Henrijs Madava ir teicis, ka viena partnera zemais līmenis neizbēgami ietekmē otru partneri. Arī Salamanu ietekmēja viņa daudzās sievas, kurām viņš paklausīja, ceļot altārus elkiem, un dzīves beigās atkrita no Dieva. Kāds ir risinājums, ja tev ir tāda sieva vai vīrs? Prioritāte ir Dieva cilvēkam tavā dzīvē. Ej pēc padoma nevis pie kolēģiem, mammas, bērniem, vīra vai sievas (velna lietotiem cilvēkiem), bet pie Dieva cilvēka savā draudzē. Jo reizēm stiprais cilvēks tiek novilkts uz leju caur neticīgo cilvēku. Kad izvēlies, ar ko precēties, esi ļoti uzmanīgs. Tev vajag lūgt Dievam dievbijīgu un kalpojošu otru pusīti, nevis zilām acīm, gariem matiem utt. Vienīgais kritērijs ir – vai cilvēks bīstas Dievu un kalpo Viņam, pretējā gadījumā tu visu dzīvi mocīsies, dzīvodams ar cilvēku, kuram ir cits gars. Arī Pāvils mūs brīdina par to.

”Nevelciet svešu jūgu kopā ar neticīgiem. Jo kāda daļa ir taisībai ar netaisnību? Kas ir gaismai kopējs ar tumsību?” (2. Korintiešiem 6:14)

”Kā tu, sieva, zini, vai varēsi izglābt savu vīru? Jeb kā tu, vīrs, zini, vai varēsi izglābt savu sievu?” (1. Korintiešiem 7:16)

Esi gatavs karam, jo mēs esam armijā. Tava otrā pusīte, kura pārmet tev pārāk lielu veltīšanos Dievam, varbūt jau sen būtu sapuvusi divus metrus zem zemes, ja tu nekalpotu Dievam un nelūgtu par viņu. Es, būdams nožēlojams narkomāns un noziedznieks, redzot, ka mana mamma iet baptistu draudzē, domāju, ka viņa iet sektā un atdod tur visu savu naudu. Taču šodien esmu dzīvs, pateicoties tieši viņai, jo viņa lūdza par mani Dievu desmit gadus. Tādam narkomānam kā man bija jānomirst 30 gadu vecumā. Paldies Dievam un mammai, Dieva cilvēkam. Kā būtu tev, ja tev nebūtu tavs Dieva cilvēks un tava draudze? Tātad Jorāms staigāja grēcinieka ceļus, ievedot visu Jūdu elku kalpībā, jo viņam par sievu bija Ahaba meita. Un Jorāmam kādu laiku labi klājās. Vai esi pamanījis, ka cilvēki, kuri aiziet no draudzes, lielās, ka tagad viņiem ir tik jauki un labi? Ko vispār nozīmē, ka cilvēkam iet labi? Tas Kungs negribēja iznīcināt Dāvida namu, tāpēc Viņš Jorāmam kādu laiku lika mieru. Dievs bija ieinteresēts šajā dinastijā, no kuras bija jāceļas Jēzum. Bet tas neturpinājās ilgu laiku. Pie Jorāma atnāca pravietis.

”Tad viņa rokās nonāca pravieša Ēlijas vēstule, kurā bija rakstīts: "Tā saka Tas Kungs, tava tēva Dāvida Dievs: tāpēc ka tu nestaigā sava tēva Jošafāta un Asas, Jūdas ķēniņa, ceļus, bet esi sācis staigāt Israēla ķēniņu ceļus un esi darījis, ka Jūda un Jeruzālemes iedzīvotāji ir nodevušies elku kalpībai, kāda bija Ahaba nama elku kalpība, un tu esi arī nokāvis savus brāļus, visu savu dzimtu viņus, kuri bija labāki nekā tu, esi tu nokāvis, tad redzi, Tas Kungs tevi sitīs ar smagām sērgām, kas skars tavu tautu, tavus dēlus, nāks pār tavām sievām un skars arī visu tavu namu. Un tev pašam uzies moku pilna slimība, ka tev sasirgs tavas iekšas un, dienu no dienas pamazām nīkstot, iznāks laukā."” (2. Laiku grāmata 21:12-15)

”Tā vilkās nepārtraukti, diendienā pieņemdamās, un, kad pienāca otra gada beigas, tad notika, ka slimības dēļ viņa iekšas iznāca laukā, un viņš lielās mokās nomira. Bet viņa tauta nesarīkoja viņam tādu viņa miesas sadedzināšanu, kādu viņi bija rīkojuši viņa tēviem. Viņam bija trīsdesmit divi gadi, kad viņš kļuva ķēniņš, un viņš valdīja astoņus gadus Jeruzālemē; tā viņš aizgāja, un nevienam nebija viņa žēl, un to gan apglabāja Dāvida pilsētā, bet ne ķēniņu kapos.” (2. Laiku grāmata 21:19-20)

Traki Jošafatam klājās, jo viņš saslima ar briesmīgu slimību, ienaidnieki izlaupīja viņa zemi un tauta nesarīkoja viņam pienācīgas bēres. Svešzemju sirotāji izpostīja zemi, jo Jošafatam bija Ahaba meita par sievu, kuru viņš bijās vairāk nekā Dievu un Dieva cilvēkus. Vai tu redzēji, kā Tautas lūgšanu sapulcē uzstājās kardināls Jānis Pujāts? Viņš pieder citai konfesijai, bet ir Dieva cilvēks! Tu juti, ka tavā priekšā stāv Dieva cilvēks? Es nesaku, ka tev viņš tagad jāklausa. Kas attiecas uz mūsu draudzes iekšējām lietām, tev ir jāklausa savs mācītājs. Ir kopīgas lietas, kuras mēs varam mācīties no visiem mācītājiem. Ikviens cilvēks, kurš grib tevi dabūt ārā no draudzes, nav Dieva cilvēks. Ikviens tāds ir jānogriež līdz saknei. Un, ja tu esi tas, kas ķeksē ārā cilvēkus no citas draudzes, tu neesi Dieva cilvēks. Mūsu uzdevums nav glābt cilvēkus no citām draudzēm, mūsu uzdevums ir glābt cilvēkus no pasaules, glābt no velna. Dievs izglāba mani un izmainīja manu dzīvi, Dievs izglāba tevi, tāpēc glāb citus cilvēkus!

Ienaidnieki aizveda un iznīcināja Jorāma dēlus, palika tikai viens, un viņa vārds ir Joahass jeb Ahasja. Viņš bija jaunākais dēls, bet, tā kā visi pārējie dēli jau bija nonāvēti, tieši viņš kļuva par nākamo Jūdas ķēniņu. Tagad būs stāsts par viņu.

Un Jeruzālemes iedzīvotāji cēla par ķēniņu viņa vietā Ahasju, viņa jaunāko dēlu, jo visus vecākos dēlus bija nogalinājuši sirotāji, kuri kopā ar arābiem bija ielauzušies nometnē; tā Ahasja, Jūdas ķēniņa Jorāma dēls, kļuva ķēniņš Jūdā. Un Ahasjam bija divdesmit divi gadi, kad viņš kļuva ķēniņš, un viņš valdīja vienu gadu Jeruzālemē; viņa mātes vārds bija Atalja, Omrija meita. Arī viņš staigāja Ahaba nama ceļus, jo viņa māte bija viņa padoma devēja darīt ļaunu.” (2. Laiku 22:1-3)

Viņš valdīja tikai vienu gadu. Kāpēc? Jo viņa māte bija viņa padomdevēja darīt ļaunu! Es nesaku, ka nevar prasīt mammai padomu vai mācīties skolā no skolotājiem, es saku, kam ir jābūt prioritātei. Kā mēs lasām Bībeli? Veco Derību mēs skatāmies caur Jaunās Derības prizmu, caur Jēzus vārdiem mēs skatāmies visus Pāvila vārdus, arī visus skolotāju, pasaules zinātnieku vārdus mēs skatāmies caur Bībeles vārdu, konkrēti caur savas draudzes Dieva cilvēkiem. Bet briesmīgi ir tas, kas notiek ar cilvēkiem, kuri atkrīt, aiziet un ceļās pret draudzi, man viņu nav žēl. Buntinieki, šķeltnieki manās acīs ir vienkārši ienaidnieki. Es neteikšu viņiem: „Atgriezies, Dievs tevi mīl, man tevis žēl.” Ej un liec mierā mūsu draudzi! Ja esi tur, tad paliec, bet liec mūs mierā! Ja nē, es iedarbināšu garīgus mehānismus, labi tev nebūs. Vācies prom, tu esi vilks avs drēbēs, un nečakarē cilvēkus! Tu esi velns! Jēzus, domādams Jūdu, teica: “Viens no jums ir velns.”

„Un viņš darīja to, kas ir ļauns Tā Kunga acīs, kā Ahaba nams, jo tie bija viņa padoma devēji pēc tam, kad viņa tēvs bija nomiris, viņam par postu.” (2. Laiku 22:4)

Viņš darīja to, kas ļauns, jo viņa nams bija viņa padomdevēji. Viņš negāja pie Elijas, pie Dieva praviešiem, pie Dieva vārda, Dieva cilvēkiem, bet gāja pie pagānu priestera, pie reliģioziem, atkritušiem, ļauniem cilvēkiem. Cilvēki, kas viņaprāt nav ļauni, bija viņa padomdevēji. Draugs, Dieva lietās nav radinieku! Nav draugu! Ir tikai tie, kas dara mūsu Debesu Tēva prātu. Debesu Tēva prāts nav ārdīt draudzi, musināt cilvēkus, ticīgajiem staigāt no draudzes uz draudzi. Dieva prāts nav mainīt sievas un vīrus, lai vienam bērnam ir 3 tēvi, 5 mammas un viņš nezina, kurš īsti ir viņa tēvs. Vai var izaugt normāls kristietis, ja viņš nezina, kurš ir viņa mācītājs un draudze? Neesi interneta kristietis! Dieva darbu dara tie, kas ceļ Dieva valstību no pasaules un pazudušiem cilvēkiem.

„Bet paša Dieva nolikta bija Ahasjas bojāeja [..]” (2. Laiku 22:7)

Viņš valdīja tikai vienu gadu, un pēc tam gāja bojā. Ahasja brauca apraudzīt savus čomakus Izraēlā, Izraēla ķēniņu. Vīram vārdā Jehus bija Dieva dots uzdevums iznīdēt nolādēto Ahaba namu. Ahasja ar Izraēla ķēniņu gadījās tajā vietā, kur Jehus jāja savos ratos un nīdēja ārā visus Ahaba nama piekritējus, un arī viņu nogalināja. Viens gads un punkts. Viņa māte bija padomdevēja, ne Dieva cilvēks, ne Dieva vārds. Kad Ahasjas mamma redzēja, ka dēls ir miris, viņa nogalināja visus viņa brāļus, kas varēja mantot troni, un pati ieņēma troni. Tas ir trakāk nekā ragana! Ragana ir sieviete, kas ģimenē visu laiku zāģē, šī nav ragana, bet drīzāk pats velns. Kāda meitene, bezdievīgā ķēniņa Ahasjas māsa, bija precēta ar priesteri Jojadu. Viņa izzaga vienu dēliņu no Ataljas nagiem un paslēpa savā guļamistabā, un viņš izdzīvoja. Kāpēc viņa tā izdarīja? Viņas vīrs bija Dieva cilvēks. Kā tu redzi, cilvēks vairāk ietekmē tevi un tavu likteni nekā Dievs. To vajag iegaumēt! Kā Dievs ietekmē? Kā velns ietekmē tevi? Caur cilvēkiem! Kādi cilvēki tev ir apkārt? Tu nevari izvēlēties savu likteni, tu nevari izvēlēties to, vai tevi ietekmēs, vai neietekmēs, jo jebkurā gadījumā tevi ietekmēs. Taču tu vari izvēlēties to, kādi cilvēki tev būs apkārt. Tu vari izvēlēties savus padomdevējus, savu mācītāju un to, ko tu izvēlies, tāds tu arī būsi. Ja tev nav paveicies un tu neesi tādā vidē, tev ir jābūt ļoti stipram un vienmēr jāklausa Dieva cilvēka balsij. Klausi Dieva balsij un Dieva cilvēku balsij, nevis radiniekus un visus pārējos sev apkārt. Pretējā gadījumā tu vari nonākt tādā situācijā kā Ahasja un tikt nogalināts. Es nerunāju par fizisku nogalināšanu, bet par garīgām lietām. Velns var garīgi izpostīt tavu dzīvi. Mums ir jāstiprina draudze, jo mēs esam stipri tad, kad mums ir stipra draudze! Zini, mums ir ļoti stipra draudze, ļoti dodoša, ziedojoša draudze. Mūsu finansiālie solījumi draudzes telpu remontam bija 34 000 eiro, un tik mēs arī atnesām. Mēs ierīkosim ventilāciju, līgums jau tiek taisīts, jo mums tai ir nauda, un mēs paši to izdarījām!

„Es visu spēju Tā spēkā, kas mani dara stipru.” (Filipiešiem 4:13)

Dievs 100% svētīs ikvienu draudzes patriotu! Dievs tevi svētīs!

„Bet Jehošeba, ķēniņa Jorāma meita, ņēma Joasu, Ahasjas dēlu, un izzaga viņu no ķēniņa dēlu vidus, kuri bija nogalināmi, un viņu ar visu aukli novietoja guļamistabā. Tā Jehošeba, ķēniņa Jorāma meita, priestera Jojadas sieva, kas bija Ahasjas māsa, viņu paslēpa no Ataljas rokas, ka tā viņu nevarēja nomaitāt.” (2. Laiku 22:11)

Šī mazā ķēniņa vārds bija Joass. Priesteris Jojada pieņēma viņu ģimenē kā savu bērnu, viņi audzināja viņu Dieva ceļos. Šī bezdievīgā sieviete Atalja vēl joprojām valdīja, bet, kad Joasam bija 7 gadi, Jojada sarīkoja apvērsumu un ielika Joasu par valdnieku, un kareivji Atalju nogalināja. Jūdā tika atjaunota likumīga ķēniņa vara. Jojada Joasam palīdzēja kā garīgais padomdevējs un tēvs, kurš viņu uzaudzināja, un viņš valdīja Jeruzalemē 40 gadus. Joass atjaunoja kalpošanu templī, izmēza ārā visus elkus, tauta uzplauka, vairs nebija nekādu iebrukumu un zaudējumu. Šāda ķēniņa vadībā tauta pārdzīvoja jebkādas grūtības. Pēc Jojadas nāves Joass palika bez miesīgā tēva un padomdevēja. Ķēniņam bija aptuveni 30 gadi un viņš bija pilnībā atbildīgs cilvēks.

„Bet pēc Jojadas nāves nāca Jūdas vadoņi un pagodināja viņu, un ķēniņš viņus uzklausīja. Un viņi atstāja Tā Kunga, savu tēvu Dieva, namu un kalpoja ašērām un elku tēliem. Tad nāca Dieva dusmas šo viņu pārkāpumu dēļ pār Jūdu un Jeruzālemi. Un Tas Kungs sūtīja viņu vidū praviešus, lai viņus atkal atgrieztu pie Tā Kunga, un tie griezās pie viņu sirdsapziņas, bet viņi neklausījās.” (2. Laiku 24:17-19)

Kamēr bija dzīvs tēvs, tikmēr viņš kalpoja Dievam. Cik svarīgs ir cilvēcīgais faktors! Gribi to vai nē, bet šis faktors ir svarīgs. Man personīgi tā negribētos, bet tas tomēr ir svarīgi. Man gribētos, ka cilvēks ir pašpietiekams, atbildīgs, ka viņam obligāti nevajag kādu citu, bet vajag. Mēs nevaram būt paši par sevi, mums vienmēr ir kāds vajadzīgs. Šis kāds ir vai nu Dieva cilvēks, vai velna cilvēks. Vai tu ej pēc padoma pie sava mācītāja? Varbūt tu lasīji Bībeli, meklēji atbildi, saputrojies, bet atnāc pie mācītāja, lai viņš tev pasaka konkrēti. Tu Bībelē vari neatrast konkrētu atbildi, un daži viltus mācītāji skaidro Bībeli kā paši grib, taču tur nav ko daudz skaidrot, jo ir tikai viena patiesība. Tas cilvēks, kurš nodeva Jēzu, aizgāja un pakārās, kas liecina par to, ka viņš bija šizofrēniķis. Nepiedošana, mantkārība un nodevība kaut ko izdarīja viņa prātā un sirdī, ka viņš pat negribēja vairs dzīvot. Tas nav normāli, bet tā notiek. Bet tas viss ir Bībelē un mums no tā ir jāmācās. Paliec savā zemē un dzīvo ar godu.

Kāpēc Joass atkrita no Dieva? Pie viņa nāca Jūdas vadoņi, un viņš paklausīja tam, ko viņi gribēja, jo viņa dzīvē vairs nebija priesteris padomdevējs. Piemēram, katoļiem ir katram savs priesteris, un cilvēks pat nevar nomirt bez viņa, var netikt debesīs, vajag priesteri, kas atlaiž grēkus. Bet tu nemirsi un dzīvosi, un sludināsi Tā Kunga darbus! Jo tu esi uzticams! Tālāk būs bēdīgs notikums, man pat gribas raudāt par tādu lietu, jo tas ir pretīgi, nožēlojami, nenormāli un tam ir smagas sekas.

„Tad Dieva Gars nāca pār Zaharju, priestera Jojadas dēlu, un viņš nostājās kādā paaugstinājumā tautas priekšā un sacīja: "Tā saka Dievs: kāpēc jūs pārkāpjat Tā Kunga baušļus? Tas nebūs jums par labu! Ar to jūs esat To Kungu atmetuši, un Viņš atmetīs jūs! Bet viņi cēlās, sazvērēdamies pret viņu, un, paklausīdami ķēniņa pavēlei, tie viņu nomētāja ar akmeņiem Tā Kunga nama pagalmā. Tā ķēniņš Joass nepieminēja to žēlsirdību, ko Zaharjas tēvs Jojada bija viņam parādījis, bet nogalināja Jojadas dēlu. Un mirdams Zaharja sacīja: "Lai Tas Kungs redz un piemeklē!"” (2. Laiku 24:20-22)

Ķēniņš Joass neatcerējās to žēlastību, ko Zaharja tēvs Jojada bija viņam parādījis, bet nogalināja Jojadas dēlu, un mirdams Zaharja sacīja: "Lai Tas Kungs redz un piemeklē.” Pēc gada Aramas karaspēks cēlās un devās pret Joasu uzbrukumā. Viņi ienāca Jūdas zemē un Jeruzālemē, nogalināja visus tautas vadoņus, bet visu savu laupījumu nosūtīja Damaskas ķēniņam. Kaut gan Aramas karaspēks ieradās nelielā skaitā, tomēr Tas Kungs viņu rokās nodeva lielu karaspēku, jo Jūda bija atmetis To Kungu. Kāpēc viņi atmeta To Kungu? Tāpēc, ka ķēniņš aizmirsa, kas ir garīgā autoritāte, aizmirsa Dievu. Tā sīrieši kļuva par Joasa tiesātājiem, bet, kad sīrieši no viņa aizgāja, tie viņu atstāja smagi slimu, un viņa kalpi sazvērējās pret viņu priestera Jojadas dēla izlieto asiņu dēļ un nokāva viņu viņa paša gultā. Viņš dabūja galu un viņu apglabāja Dāvida pilsētā, bet ne ķēniņa kapos. Trīs ķēniņi, nožēlojamas dzīves un nāves. Tajā visā es redzu tikai pirmo ķēniņu Jošafatu, Jorāma tēvu, pēc tam Jehošebu, kas izglāba mazo ķēniņu, pravieti Zaharju un vienu Dieva cilvēku Jojadu. Šajā pasaulē, ieskaitot draudzi, var būt daudz negatīvas informācijas, negatīvas lietas, no kurām var ietekmēties, tāpēc tev ir jāatcerās Jēzus vārdi: “Mans tēvs, mana māte un mani brāļi ir tie, kas dara mana Debesu Tēva prātu.” Dieva lietās nav radinieku un nav draugu! Āmen!

Mācītāja Mārča Jencīša sprediķi “Dieva lietās nav radinieku” pierakstīja un rediģēja draudzes “Kristus Pasaulei” redakcija

Tēvi un dēli

Publicēja 2019. gada 28. maijs 20:01Līga Paņina   [ atjaunināts 2019. gada 29. maijs 02:45 ]

Ziņas datums 29.05.19

Lūdz Dievam, lai Viņš šodien uzrunā tavu sirdi, dod virzību dzīvē un rāda ceļu. Paldies Tev, Kungs! Lai pagodināts Tavs Vārds! Runā uz mums, Kungs! Dod mums virzību un instrukcijas! Dod mums vēl vairāk, Kungs! Paldies Tev, ka atklāj mums gaismu Savā Vārdā! Paldies, ka Tava Gara lietus līst pār mums! Paldies par Tavu spēku un svētībām, Kungs! Tēvs, mēs Tev pasakamies par šo pēcpusdienu. Paldies par vārdu, kuru esi mums sagatavojis! Lai Tavs prāts notiek mūsu vidū! Dziedini mūs šajā pēcpusdienā! Atbrīvo mūs šajā pēcpusdienā, lai mēs esam iedrošināti. Mēs pateicamies Tev, Kungs, ka velns Jēzus Vārdā ir uzvarēts. Paldies Tev, Tēvs! Jēzus Kristus Vārdā, āmen! Lai Dievs jūs svētī!

Mēs pasakamies Dievam par šo dienu. Tā man ir liela privilēģija – būt atkal kopā ar jums. Paldies jūsu draudzes mācītājam, Mārcim Jencītim par ielūgumu. Liels paldies jums visiem, ka mani uzņemat šeit! Es to augsti novērtēju. Tā patiesi man ir liela privilēģija – šodien būt šeit, lai dalītos ar Dieva vārdu. Tāpēc pateicos, un lai Dievs jūs svētī! Šodien mēs dzirdēsim Dieva vārdu. Es jūs mācīšu par lielo tēmu “Uzticība un neuzticība”, kuru ir ļoti svarīgi saprast laikā, kad draudze aug. Es ticu, ka jūsu draudze aug un turpina augt. Es ticu, ka jūsu draudze reiz kļūs par lielāko draudzi šajā valstī. Āmen!

Viena no svarīgākajām atslēgām draudzes izaugsmei ir spēja mokās kaut ko dzemdēt. Ir ļoti svarīgi, ka mēs varam dzemdināt jaunas dvēseles, bet, kad cilvēki nāk uz draudzi un redz, ka tajā pašā laikā citi iet prom, draudze neaug. Bet, kad cilvēki nāk un paliek, tad notiek draudzes izaugsme. Šī palikšana draudzē ir ļoti svarīga. To var salīdzināt ar cilvēka ķermeni – tu vari ēst un visu laiku piepildīt sevi, bet, ja tu zaudē vairāk kaloriju nekā uzņem, rezultātā tu kļūsti kaulains. Ja tu ēd daudz un visas kalorijas sevī uzglabā, tad pēc laika tu kļūsi par mega cilvēku. Draudzei ir jāpatur tas, ko tā sevī uzņem. Draudzes locekļu izpratne par to, ko nozīmē uzticība un neuzticība, palīdz mums kļūt stabiliem. Ja šī izpratne būs, tad mums arī būs patiesi draudzes locekļi, caur kuriem varēsim celt Dieva valstību. Vislabākā dāvana, ko var saņemt mācītājs, ir uzticami cilvēki uzticamas meitas un dēli. Ja tu vēlies kaut ko dot savam mācītājam, tad zini, ka labākā dāvana ir tava uzticība un paklausība būt tur, kur viņš tev norāda, sekot viņa norādījumiem, vadībai un šī Dieva nama vīzijai, stāvēt kopā ar mācītāju un cīnīties pret tiem cilvēkiem, kuri centīsies cīnīties pret viņu. Lūk, tāds ir vislabākais draudzes loceklis tavam mācītājam – uzticams un uzticīgs cilvēks, kurš izprot mācītājam piešķirto Dieva aicinājumu. Tie ir cilvēki, kuri uzticās un tic tai vīzijai, kuru Dievs devis šai konkrētajai draudzei.

Ja tu esi draudzē, bet netici tās vīzijai, mācībai, standartiem un visam, kas draudzē notiek, tad tas nozīmē, ka tev nav šī nama gars. Ikviena draudzes locekļa mērķim ir jābūt satvert savas draudzes garu. Tādā veidā tu kļūsti par šī nama meitu vai dēlu, un, šajā namā paliekot, Dievs tevi spēj svētīt. Kad kāds cilvēks atrodas tādā vietā, kur patiesībā negrib atrasties, es viņam vaicāju: “Kāpēc tad tu šeit nāc un tērē savu laiku? Kāpēc tu spēlē šīs spēlītes? Ja tu esi šeit atnācis, tad uzvedies pienācīgi! Stingri iesakņojies šajā vietā.” Pirmajā psalmā teikts, ka svētīts cilvēks ir kā koks, kas iestādīts pie ūdens upēm, nevis peld pa ūdens virsu un kustās no vienas vietas uz citu. Būdams draudzē, esi pienācīgi iedēstīts, lai Dievs tevi spētu sākt svētīt. Esi koks, kas ir pareizi iedēstīts. Tikai tāds cilvēks var saņemt svētību draudzē. Tad tu kļūsi auglīgs un Dievs tevi pienācīgi lietos.

Šo iemeslu dēļ mums ir ļoti svarīgi izprast uzticības tēmu. Mana labākā definīcija lojalitātei jeb uzticamībai ir šāda: tu esi uzticams un uz tevi var paļauties. Tu esi tāds cilvēks, kurš ir pastāvīgs jeb nemainīgs. Tu nemaini savas domas un nemainies pat tad, kad saņem svētības, svaidījumu vai kļūsti bagātāks. Es gribētu, ka mans mācītājs, bīskaps Dāgs (Dag Heward-Mills), par mani teiktu: “Lūk, šis dēls ir stabils un nemainīgs!” Bīskaps Dāgs jau 29 gadus ir mans mācītājs. Visus šos gadus esmu bijis viņa dēls. Neatkarīgi no tā, vai mana draudze ir maza, vai tās nav, vai tā ir liela, vai es agrāk nebiju precēts, vai tagad esmu, vai man nebija bērnu, vai tagad ir, vai man ir nauda, vai nav naudas, vai ir svaidījums, vai tā nav, tik un tā viņš paliek mans tēvs. Es nemainos. Tas viss nav nekādā veidā mani ietekmējis. Pat mainoties apstākļiem un laikiem manā dzīvē, es neesmu aizgājis no draudzes. Esot Ganā un tagad Apvienotajā Karalistē, nekas nav mani mainījis. Sākotnēji manā draudzē bija seši locekļi, tagad to ir tūkstošiem – tas nav mani mainījis. Tik un tā viņš ir mans tēvs un mans mācītājs. Tas patiesībā nozīmē to, ka esi dēls vai meita, – tu esi uzticams cilvēks šajā namā, uz kuru atnāci. Tev jāpaliek tādam pašam. Būs lielas lietas, kuras tu piedzīvosi, taču neviena no tām nedrīkst tevi izmainīt. Tev jāsalauž savs raksturs, lai kļūtu uzticams. Tev jābūt tādam raksturam, kuru Dievs svētī un spēj lietot.

Tad, kad draudze dzīvo un kļūst kā ģimene, mums jāatcerās, ka Dievs ir tas, kurš deva mums garīgo tēvu draudzē. Manā draudzē garīgais tēvs ir bīskaps Dāgs Hevards-Mills. Pavisam kopā šim bīskapam ir 3000 draudzes 89 valstīs. Tūkstošiem draudzes locekļu, bet viens garīgais tēvs! Tas ir cilvēks, kuru izvēlējās pats Dievs. Jums arī ir savs garīgais tēvs šeit. Tu nevari ievēlēt sev tēvu. Mani bērni nebalsoja par mani, pirms nāca šajā pasaulē. Viņi negāja un neiemeta groziņā lapiņu, uz kuras rakstīts mans vārds. Dievs pats mani padarīja par viņu tēvu. Tajā laikā, kad mani bērni parādījās uz šīs zemes, es jau biju viņu tēvs. Dievs pats mani izvēlējās. Jautājums – kādā veidā vispār cilvēks var kļūt par tēvu? Cilvēks kļūst par tēvu tad, kad viņš tevi dzemdina. Nevis tad, kad kļūst izglītots, bagāts un viss viņam labi dzīvē klājas. Tā ir tā spēja, ko Dievs dod cilvēkam – viņš spēj tevi dzemdināt. Tas arī ir vārda “tēvs” skaidrojums. Nekā cita! Ja viņš tevi dzemdināja, tātad viņš ir tavs tēvs un punkts.

Mums ir dažāda veida tēvi, piemēram, bioloģiskais tēvs, sievastēvs un tēvs Kristū (cilvēks, kurš tevi atveda pie Kristus un caur kuru tu saņēmi jaunpiedzimšanu). Tavs bioloģiskais tēvs, kurš deva tev dzīvību, ir cilvēks, kurš padarīja grūtu tavu māti. Tu esi viņa sēkla, kuras izplūšana radīja tevi. Tas viņu padarīja par tavu tēvu. Tad, kad mēs visu sarežģījam un sākam dumpoties, mēs sev radām nepareizus priekšstatus par to, ko tad īsti mūsu dzīvē nozīmē “tēvs”. Tu sāc skatīties, ka pasaulē ir arī tādi cilvēki, kuri neciena savus tēvus, jo kāds saka: “Mans tēvs par mani pienācīgi nerūpējās. Mans tēvs pret manu māti slikti izturējās.” Bet tas ir sātana slazds. Bībelē nav minēts, ka tavs tēvs ir tas cilvēks, kurš spēj rūpēties par tevi un dot tev naudu. Viņš ir tavs tēvs tāpēc, ka tu esi viņa sēkla. Šī ir tāda āķīga tēma, runājot par tēviem. Visapkārt runā, ka ir sliktie, bezatbildīgie, ne tik labie, neizglītotie un nabadzīgie tēvi, bet viņi tik un tā paliek tēvi. Tev jāsaprot, kā izturēties pret cilvēku, kurš ir tavs tēvs. Vēl viens tēva veids ir tēvs grēkā. Tas ir cilvēks, kurš tevi pirmo reizi iepazīstināja ar grēku. Varbūt tas cilvēks tevi pirmo reizi aizveda uz klubu vai iepazīstināja ar pornogrāfiju un citām sliktām, nešķīstām lietām. Tas arī ir sava veida tēvs. Tas ir ļoti slikts tēva piemērs, ar kuru tev nevajadzētu pīties. Ir arī “draudzes tēvs”. Dažkārt mēdz teikt: “Lūk, harizmātiskās vai vasarsvētku kustības tēvi.” Tev jābūt ļoti uzmanīgam ar šādiem cilvēkiem. Kā viņi kļuva par draudzes tēviem? Kā vispār iespējams par tādu kļūt? Kā cilvēku grupa var kļūt par draudzes tēviem? Kad Dievs aicina, Viņš aicina vienu cilvēku. Bībelē Dievs saka, ka Viņš izvēlējās Ābrahamu vienu. Dievs vienmēr ir lietojis cilvēku vienskaitlī. Kad Dievs lieto kādu cilvēku, Viņš lieto tikai šo vienu personu. Un tad seko komanda, kas atbalsta šo cilvēku. Bet šī komanda nekad nebūs tāda pati, kā šīs komandas tēvs. Varbūt pat sieva nebūs tāda, kā viņš. Es nerunāju par vīru un sievu. Sieva arī ir komandas daļa, bet viņa nav tāda pati, kā šī nama tēvs. Dievs saka: “Es Pats izvēlējos tikai Ābrahamu.”

“Jebšu jums būtu desmit tūkstoši pamācītāju Kristū, tad tomēr jums nav daudz tēvu; jo es jūs esmu, evaņģēliju sludinādams, dzemdinājis Kristū Jēzū.” (1. Korintiešiem 4:15)

Šo es gribu uzsvērt. Kad tu atnāc uz draudzi, tu redzi daudz mācītāju un kalpotāju, bet viņi visi nav tēvi, jo Dievs nelietoja cilvēku grupu, lai sāktu draudzi. Dievs aicināja kādu, kurš savāca ap sevi komandu. Varbūt sākumā viņš parunāja ar savu sievu, sakot, ka jūt Dieva aicinājumu, uz kuru vēlas atsaukties. Sieva atbalstīja šo lēmumu un kļuva par pirmo uzticīgo cilvēku viņam līdzās, pēc kura tūlīt arī nāca uzticīga komanda. Bet tēvs vienmēr ir viens. Ja ir daudz tēvu, tad būs apjukums. Iedomājies, ja māte tev teiktu: “Es nezinu, kurš ir tavs tēvs. Viens no šiem trim vīriešiem.” Ko tu tajā brīdī padomātu? Nesen es satiku kādu jaunu sievieti, kura atnāca pie manis un teica: “Es nesen uzzināju, ka cilvēks, kuru uzskatīju par savu tēvu, nemaz nav mans tēvs.” Es jautāju: “Ko tava māte teica?” Viņa atbildēja: “Mana māte atbildēja, ka aiziesim ciemos pie kāda cita vīrieša, uztaisīsim testu un uzzināsim, vai viņš ir mans tēvs. Ja izrādīsies, ka nav, tad, iespējams, tas ir kāds cits.” Viņai bija sāpīgi un apkaunojoši dzirdēt māti sakām, ka tas nav viņas tēvs un nu mēģināt saprast, kurš tas varētu būt. Pieaugušai sievietei nav jāklauvē pie dažādu vīriešu durvīm un jājautā: “Vai tu esi mans tēvs?” Tāds apjukums nav no Dieva. Kad mēs atnākam uz draudzi, darbojamies, ceļam to un sākam dzīvot ticības dzīvi, mums jāiemācās un jāsaprot, kurš tad īsti ir šīs konkrētās draudzes tēvs. Kādas ir attiecības starp tevi un tavu tēvu? Viena lieta, kas nosaka, ka tev ir tēvs un tu esi dēls, ir rakstīta Vēstules efeziešiem 6. nodaļā, un tajā ir teikts:

Godā savu tēvu un māti, tas ir pirmais bauslis ar apsolījumu, proti: lai tev labi klājas un tu ilgi dzīvo virs zemes.” (Efeziešiem 6:2-3)

Ja tu neredzi tēvu savā draudzē un tēvus savā dzīvē, tu atņem savai draudzei konkrētu svētību un izņem no savas dzīves konkrētas svētības. Daudzi cilvēki, kuriem ir rūgtums pret saviem tēviem, kļūst bezatbildīgi un ļauni, tādā veidā izņemot no savas dzīves svētības, kuras ir minētas Vēstules efeziešiem 6. nodaļā. Tavā dzīvē nav šo svētību, ja tev nav cieņas pret tēvu, kurš tev ir jāciena. Tev nevajag katru dienu savu tēvu aicināt uz pusdienām vai sarīkot viņam ko īpašu, bet tev ir jāciena šis cilvēks. Parādi kaut nedaudz cieņas. Neiesaisties karā starp tēvu un māti, lai garīgie likumi tavā dzīvē sāktu darboties pozitīvi. Pret savu tēvu vispirms ir jāizrāda cieņa. Kad tu atnāc uz draudzi un redzi savu tēvu, nākamajai domai, kurai tev jāienāk prātā, ir jābūt “cieņa”. Mums ir jāatzīst, ka mācītājs ir mūsu tēvs, un jāciena vairāk nekā jebkurš cits cilvēks draudzē. Kad tu sāksi godāt viņu, tu pievilināsi svētības savai dzīvei, lai viss labi ar tevi klātos un lai tu ilgi dzīvotu. Ja tu necienīsi savu tēvu, tas atņems labo būšanu un ilgo dzīvošanu. Tiem cilvēkiem, kuri ir pagriezuši muguru saviem tēviem un savām kalpošanām, nav bijis labs gals. Viņi ir gājuši cauri ļoti daudzām grūtībām. Ja viņiem būtu bijusi cieņa pret saviem tēviem dzīvē un tēviem kalpošanā, ar viņiem viss būtu labi. Katru no mums kāds ir garīgi cēlis un kādi pat ir svaidīti par mācītājiem. Kāds viņus ir apmācījis un teicis, ka Dievs viņus aicina. Bet tad šie cilvēki ir sākuši dzīvot savu dzīvi un bieži sadumpojušies pret saviem tēviem, pat teikdami, ka viņiem vispārs nav tēva. Katram cilvēkam ir izcelsme un kāds viņu ir audzinājis.

Ja pie tevis kāds nāk un saka, ka viņam vispār nav tēvu, tad šis mācītājs, līderis vai kristietis ir bīstams cilvēks, jo mums katram ir izcelsme. Vienmēr, kad es sludinu, es pieminu savu mācītāju, jo neesmu citplanētietis no Marsa, bet gan kāds mani ir nozīmējis šeit kalpot un kāds mani apmācīja kalpošanā. Ja tu godā un cieni savu tēvu, tas nozīmē, ka tu viņu atzīsti. Tad, kad tu neatzīsti šo cilvēku, tu nespēj viņu cienīt. Tad, kad tu visiem stāsti par Dievu, bet nepiemini un neatzīsti savu mācītāju, tas patiesībā parāda to, cik negarīgs tu esi. Tas pierāda to, ka tu patiesībā neesi iepazinis Dievu. Mēs nepielūdzam tēvus, bet Dievs mums māca, ka tēvi ir jāpieņem un jāatzīst. Ja tu pazīsti Dievu, tad tu pazīsti arī savu tēvu.

“Un Es jums došu ganus pēc Mana prāta, kas jūs ganīs ar saprātu un gudrību.” (Jeremijas grāmata 3:15)

Tavs mācītājs nav Dievs un viņš nevar būt Dievs, bet viņš ir dāvana no Tā Kunga tev. Kad lasīsi Dieva vārdu, tu sapratīsi, ka viena no dāvanām, ko Dievs dod draudzei, ir mācītājs. Līdz ar to mācītājs vai gans ir īpaša persona. Dažādi cilvēki tavā dzīvē dod dažādas dāvanas. Dažas no šīm dāvanām ir daudz īpašākas, un tas atkarīgs no tā, kurš cilvēks tev šo dāvanu ir devis. Kad tava sieva vai tavs vīrs tev iedod dāvanu, tas ir citādāk, nekā tev kolēģis tavā darbavietā iedod dāvanu. Ja kāds, ko tu mīli, iedod tev kaut vai kartiņu Ziemassvētkos, tad šī dāvana tev ir ļoti īpaša un mīļa. Jo tuvāks un mīļāks cilvēks tev ko dāvina, jo īpašāka šķiet šī dāvana. Kad tu pazīsti Dievu un Viņš tev dod cilvēku tavā dzīvē, tad attiecībām ar šo cilvēku jābūt atšķirīgām. Tev ir jāsāk godāt un cienīt šis cilvēks. Tev ir citādāk pret viņu jāizturas. Tev nav viņš jāpielūdz, bet jāsāk godāt. Kad tu sāc cienīt Dieva ieliktu cilvēku savā dzīvē, tu sāc pievilināt sev svētības.

“Bet tas, kas mācās to vārdu, lai dalās visās labās lietās ar to, kas viņu māca. Nepievilieties, Dievs neļaujas apsmieties! Jo, ko cilvēks sēj, to viņš arī pļaus.” (Galatiešiem 6:6-7)

Tev ir jāciena savs mācītājs, jo tas ir Bībeles princips. Draudzei nevajag atteikties no tām svētībām, ko tā var saņemt. Ja tu tici labprātīgajiem ziedojumiem, desmitajai tiesai, gavēnim, sadraudzībai un lūgšanai, tad tava dzīve un pat draudze mainīsies, bet tas notiks tikai tad, ja mēs attīstīsim cieņu pret šīm dāvanām, ko mūsu dzīvēs Dievs ieliek. Kad tu klausies draudzē sprediķus, vai tu redzi cilvēku, kurš tev māca labo mācību? Tev ir jādalās ar labo, jo, ko tu sēsi, to tu pļausi. Kad tu cieni savu mācītāju, tad Dievs ar laipnību skatās uz tevi un konkrēta veida svētības ienāk tavā dzīvē. Līdz tam brīdim, kamēr mācītājs nesaņem cieņu no tevis, ir svētības, ko tu nesaņem savā dzīvē. Tev varbūt šķiet, ka viss ir kārtībā, bet varētu būt vēl labāk. Mēs savā draudzē izrādām cieņu pret savu mācītāju, tāpēc arī Dievs mūs ir svētījis, draudze ir stabila un aug. Kad tu sāc cienīt tēvus savā dzīvē, Dievs tev dod svētības. Neizņem cieņu ārā no savas dzīves un draudzes. Jums ir vajadzīga īpaša diena, kad jūs pasakāt paldies savam mācītājam. Līderiem ir jāizlemj, kad būs tā diena, kad visi var pateikties savam mācītājam, balstoties uz Rakstiem, lai konkrēta veida svētības ienāktu šajā draudzē.

Bieži vien cilvēkiem šķiet, ka viņi paši savā dzīvē visu ir panākuši un sasnieguši. Jēzus pavēlēja mums turēt Svēto vakarēdienu. Tajā vakarā, kad Viņu grasījās nodot, Jēzus teica: “Šī ir Mana miesa un šīs ir Manas asinis, kuras tika izlietas, lai daudzi saņemtu glābšanu. Ņemiet to un ēdiet, un, cik vien bieži jūs to darāt, jūs ar to pieminat Manu nāvi, un dariet to, atceroties Mani.” Ja Viņš nebūtu atstājis mums Vakarēdienu, tad celtos traki vīri, kuri apgalvotu, ka viņi ir pasaules pestītāji. Un katru reizi, kad tu pieņem Svēto vakarēdienu, tu parādi to, ka atceries Jēzu, ka Viņš ir mūsu Glābējs un Kungs, un vienīgais, kurš izlējis par mums Savas asinis. Kad mēs kā kristieši saņemam apmācību, mums ir jāprot godāt savus tēvus – gan bioloģisko tēvu, gan tēvu savā draudzē. Tev ir jāciena un jāatzīst šis cilvēks. Tev ir jāatcerās šis cilvēks, jo viņš nav tāds pats kā visi pārējie. Nav neviens cilvēks, bīskaps vai kalpotājs mūsu draudzē, kas varētu būt tāds pats kā mūsu bīskaps Dāgs, jo viņš bija pirmais, kuram bija liela vīzija par mūsu draudzi. Viņš ir tas, kuru Dievs sākumā aicināja. Jo vairāk tu iepazīsi Dievu, jo vairāk sāksi saprast Dieva vārdu. Jo vairāk mēs mīlam tēvu, cienām viņu un novērtējam, jo vairāk atziņa par Dievu vairojas, jo vairāk mēs sākam novērtēt Dieva dāvanas. Starp tevi un tēvu, ko Dievs tev ir devis, ir viens vārds cieņa.

Meitas un dēli, jums ir jāciena savi tēvi. Tad, kad tev tas neizdodas, tu kļūsti bīstams. Bībelē minēti daudzi personāži – Daniels, Dāvids, Jāzeps, tāpat mēs zinām arī par Ābrahamu un Mozu, un daudziem citiem cilvēkiem, – kuri bija tēvi. Ir ļoti daudz bīstamu cilvēku, un, ja draudze nezina par viņiem, tad draudzes cilvēki ļoti viegli kļūst par cilvēkiem ar tādiem pašiem raksturiem. Tu pats arī vari kļūt par vienu no šiem bīstamajiem cilvēkiem. Tu pat nepamanīsi, kā kļūsi bīstams cilvēks. Jūda nodeva Kristu trīsdesmit sudraba gabalu dēļ, mantkārības dēļ, naudas dēļ. Absaloms ir klasisks piemērs bīstamam dēlam, jo viņš bija tas, kurš cēlās un karoja pret savu tēvu. Tu varbūt esi lasījis par Absalomu, bet tad, kad tu pats tāds kļūsti, tu to nesaproti. Starp tevi un tēvu ir jābūt cieņai. Absaloms necienīja savu tēvu, viņš cīnījās pret to, viņš pat izmeta savu tēvu ārā no pilsētas. Absaloms centās iegūt ikvienu lietu, kas kādreiz piederēja viņa tēvam.

Trīs bīstamu dēlu pazīmes. Lai tu tās zinātu un pats nekad nekļūtu par bīstamu dēlu vai meitu. Un lai tu būtu dēls vai meita, kas ciena savu tēvu. Tā ir mana lūgšanu katru dienu būt par uzticamu dēlu, kurš ciena savu tēvu, lai katru dienu manas attiecības ar tēvu būtu cieņpilnas.

1.     Bīstami dēli ir pilni ar nepiedošanu un rūgtumu.

Bet Absaloms nesacīja Amnonam nedz ko ļaunu, nedz arī ko labu, jo Absaloms ienīda Amnonu, tādēļ ka tas bija licis negodā viņa māsu Tamāru.” (2. Samuēla 13:22)

Absaloma māsa tika izvarota, bet viņš savam brālim Amnonam neko neteica divus gadus, un viņš pat tēvam neko neteica. Viņš dzīvoja ar šo nepiedošanu un rūgtumu. Reizēm tu vari redzēt draudzē kādu cilvēku, kurš vairs nerunā, ir kļuvis pasīvs. Vienmēr ievēro cilvēkus, kuri ir ļoti klusi dievkalpojuma laikā, kad tu viņiem kaut ko māci vai vadi kādu sapulci, vai mājas grupiņu. Ja cilvēks ir kluss, viņam ir kaut kāda problēma, un ja tu pajautāsi, kas noticis, un viņš atbild, kas viss kārtībā, tad tiešām ir problēma. Ja cilvēks, kurš vienmēr runā un ir skaļš, kaut ko komentē, pēkšņi kļūst kluss, sevī ierāvies un sēž pakļāvīgs, kaut kas viņa sirdī ir noticis. Absaloms kļuva kluss un mierīgs. Bija problēma, kuru vajadzēja atrisināt, bet viņš neko neteica, klusēja. Kad man ir sanāksme, es vienmēr meklēju cilvēkus, kuri ir klusi, jo bieži vien tie, kuri ir klusi, var man vairāk mugurā iedurt nekā tie, kuri visu laiku dievkalpojumā kaut ko komentē. Viņu klusēšana patiesībā kliedz, tā skaļi skan manās ausīs. Ja tu satiec personu, kura daudz runā, un vēlāk satiec to pašu personu, bet tā nerunā, vai tad tu nepajautāsi, kas noticis? Ja cilvēks negrib tev neko teikt, viņam iekšā ir kaut kādas sāpes, nepiedošana, ievainojums, un viņš tikai pasaka, ka viss kārtībā. Mēs visi esam cilvēki, protams, kāds tevi apvainos, būs kāda lieta, kura tevi sāpinās, ietekmēs, bet iemācies izrunāt šīs lietas. Iemācies nosaukt tās vārdā. Kad tu to nesaki un nepārrunā, tas nozīmē, ka tu neuzticies un negribi to atklāt. Ja tu esi kopā ar savu sievu un viņa ir kļuvusi klusa, tas nozīmē, ka kaut kas viņai ir noticis, ir kaut kāda problēma, viņa nav laimīga. Kurš cilvēks ir kluss, kad viņš ir laimīgs? Tu nevari teikt, ka tāpēc, ka tu esi laimīgs, tu esi kļuvis kluss. Absaloms bija kluss divus gadus.

2.     Bīstami dēli uzbrūk saviem brāļiem un māsām.

Pēc diviem gadiem Absaloms sarīkoja viesības, uzaicināja uz tām visus savus brāļus, pat to, kurš bija izvarojis viņa māsu un kuram viņš neko acīs nebija teicis. Absaloms šajās viesībās uzbruka savam brālim un nogalināja to. Absaloms teica saviem kalpiem, lai tad, kad Amnons būs piedzēries un laimīgs, viņi lec viņam virsū un nogalina. Kad tu redzi draudzē cilvēkus, kuri uzbrūk saviem brāļiem un māsām, runājot negatīvas lietas par viņiem, par draudzi, piemēram, pēc dievkalpojuma, tad tu redzi bīstamus un neuzticamus cilvēkus. Kāds var pienākt pie tevis un pajautāt, ko tu domā par šodienas sprediķi. Bet ko tev vispār domāt par sprediķi? Vai tad tas nebija Dieva vārds? Vai tad tā nebija tava svētība? Ja kāds saka, ka viņam nepatika, kā mācītājs sludina, vai tāda veida svētrunas viņu neinteresē, vai viņš aprunā kādu draudzes locekli, kurš dara tā un šitā, tas ir bīstams cilvēks. Bīstamajiem dēliem un meitām vienmēr ir kāda negatīva lieta, ko pateikt par jebko. Un viņi vienmēr noved otru tik tālu, ka arī viņš sāk kurnēt. Vienmēr šādi cilvēki centīsies pateikt, ka skaistumā ir kāds nesmukums. Šīs personas ir draudzes grāvēji, skaistuma lauzēji, kuri vienmēr kaut kam uzbrūk. Tev jāsaprot, ka tas ir ļaunais gars.

3.     Bīstami dēli uzskata, ka visiem viņi ir jāievēro.

Šie cilvēki uzskata, ka viņus nevar pastumt malā un pret viņiem nevar slikti izturēties. Visi aizrādījumi draudzē, kas vērsti pret viņiem, viņiem ir vienaldzīgi, un viņi nemainās. Viņi aizmirst cilvēku, kurš viņus pacēla un ielika tādā pozīcijā, kādā viņi ir šobrīd. Viņi pat kļūst ļoti drosmīgi savā sliktajā uzvedībā, jo domā, ka ir neaizskarami. Ja tu atnāc uz draudzi un jūti, ka draudze tevi nespēs mainīt, tu esi kļuvis par bīstamu dēlu. Pareizi ir uzskatīt, ka ikviena kalpošana, ko tu saņem draudzē, ir liela privilēģija, un nedomā, ka tev tā būs mūžīgi. Visu, kas tev ir jādara draudzē, dari no visa sava spēka. Dari šodien to tā, it kā tā būtu beidzamā diena, kad to vari darīt. Jo tad, kad tu domāsi, ka šī ir tava vieta, ka neviens tevi neizstums, ka neviens nespēs tev neko pateikt, tu sāksi krist un radīt sevī attieksmi, ka tevi neviens nespēs mainīt. Vienalga ko tev uztic darīt, dari to vislabāk ar visu savu enerģiju un prāta spējām. Lai tev ir pareiza un pazemīga sirds attieksme. Nekad nesaki, ka tev viss ir līdz kaklam, nesaki, ka esi paguris, un nevajag sēdēt kaut kur malā un bubināt, ka mācītājs nedzird tevi un neklausa taviem padomiem. Mācītājs ir tas tēvs, kuru Dievs tev ir devis, lai tev dotu maizes klaipu, ar kuru strādāt. Dari to ar prieku, laimi acīs. Saki, ka esi laimīgs ar to, kas tev ir dots. Nevajag kurnēt un dusmoties. Neesi kā Absaloms, kurš jutās tā, it kā viņam viss būtu atļauts un neviens neko nevarētu viņam izdarīt. Viss, kas tev ir šeit draudzē, ir privilēģija. Arī man ir liela privilēģija, svētība un pagodinājums šodien jums sludināt. Tas palīdz man būt pazemīgam, tas palīdz tev, lai tu nepacel savu degunu pārāk augstu debesīs, pēkšņi sevi uzskatot labāku par citiem. Ikviena iespēja, ko Dievs tev dod, lai kalpotu Viņa namā, ir liela privilēģija.

Pasakies Dievam par šodienu, par uzticības garu. Lūdz par savu sirdi, lai tajā neienāk ļaunums, lai neviena ļauna tumsības sēkla netiktu sēta tavā sirdī, lūdz, lai tava sirds tiktu dziedināta no visām sāpēm, kas tur ir. Viss, kas tevi mēģina izraut ārā no šīs draudzes, lai ir bloķēts Jēzus Kristus Vārdā! Lūdz par to, lai tu šeit būtu arī pēc pieciem gadiem, pēc desmit gadiem, divdesmit, trīsdesmit un lai pat pēc piecdesmit gadiem tu būtu šeit un kalpotu Dievam, jo šīs ir tavas mājas, tava draudze līdz galam.

Bīskapa Ričarda Erī sprediķi “Tēvi un dēli” pierakstīja un rediģēja draudzes “Kristus Pasaulei” redakcija

Tev ir svaidījums!

Publicēja 2019. gada 21. maijs 18:24Līga Paņina

Ziņas datums 2.05.19.

Tev ir svaidījums! Dievs neskatās uz to, cik tu esi garš, plats, kāds tev ir svars, un Viņš neskatās arī uz tavu smadzeņu ietilpību. Viņš skatās uz tiem, kuri sapņo lielus sapņus un dara mazus darbus. Tev ir svaidījums. Kas ir svaidījums? Svaidījums ir spēja paveikt konkrētu uzdevumu. Es nerunāšu par emocijām vai ilūzijām. Svaidījums nav sajūtama Dieva klātbūtne. Mēs mēdzam teikt, ka te ir svaidījums. Kāpēc mēs tā sakām? Jo mēs kaut ko sajūtam. Tu aizbrauc uz inkaunteru un kaut ko sajūti. Tas gluži nav svaidījums. Tu vari izjust Dieva klātbūtni, to piedzīvot, bet svaidījums ir spēja izdarīt Dieva gribu. Jūti vai nejūti, tas vairs nav tik būtiski. Būtiski ir tas, ka tu redzi, ka cilvēks dara Dieva darbu. Kad cilvēks dara Dieva darbu un ir rezultāts, tur ir svaidījums.

Un notika, kad viņi bija atnākuši, tad viņš uzlūkoja Ēliābu un domāja: tiešām, šis gan būs tas, kas Tā Kunga priekšā ir Viņa svaidītais. Bet Tas Kungs sacīja Samuēlam: "Neskaties uz viņa ārējo izskatu, nedz uz viņa garumu, nedz uz viņa augumu: viņu Es neesmu izraudzījis, jo Dievs neskatās tā, kā redz cilvēki; cilvēks redz, kas parādās viņa acīm, bet Tas Kungs uzlūko sirdi. Tad Isajs pieaicināja Abinadabu un lika tam iet Samuēla priekšā; bet viņš sacīja: "Arī viņu Tas Kungs nav izredzējis." Tad Isajs lika Šamam nākt priekšā. Bet viņš sacīja: "Arī viņu Tas Kungs nav izredzējis." Un tā Isajs izveda Samuēla priekšā savus septiņus dēlus, bet Samuēls sacīja: "No šiem Tas Kungs nevienu nav izredzējis." Tad Samuēls jautāja Isajam: "Vai visi jaunekļi še bijuši?" Un viņš sacīja: "Vēl ir atlicis tikai pats jaunākais, bet tas ir avju gans." Tad Samuēls sacīja Isajam: "Nosūti un liec viņu atvest šurp; mēs neapsēdīsimies, iekāms viņš nebūs atnācis." Tad viņš nosūtīja un lika to atvest. Un tas bija iesārtiem vaigiem, skaistām acīm un labu izskatu. Tad Tas Kungs sacīja: "Celies! Svaidi to, jo tas ir viņš! Tad Samuēls ņēma savu eļļas ragu, un viņš to svaidīja viņa brāļu vidū. Un, sākot no šīs dienas, Tā Kunga Gars nāca ar spēku pār Dāvidu un palika arī turpmāk viņā. Un Samuēls cēlās un aizgāja uz Rāmu.” (1. Samuēla 16:6-13)

Dievam apnika ķēniņš Sauls, jo viņš neklausīja Dieva gribai. Viņš vadīja valsti jeb draudzi pēc sava prāta. Svaidījums, kas bija uz ķēniņa Saula, tika paņemts nost un atdots Dāvidam. Pēc Dieva norādījumiem pravietis Samuēls devās pie Dāvida ģimenes, pie Isaja. Viņi bija septiņi brāļi, un viens no tiem bija Ēliābs – skaists, izskatīgs, spēcīgs un gara auguma. Samuēls domāja, ka tieši viņš ir tas, kas jāsvaida, un ka tieši viņš būs tas cilvēks, kam Dievs ir devis spēju vadīt Izraēla valsti. Tas būs tas cilvēks, kas spēs vadīt Izraēlu? Tajā laikā valsts nebija tajā labākajā stāvoklī… Ne tas ir svaidītais, kas tā ārēji izskatās. Dievs redz sirdi.

Dāvids tajā laikā bija vēl jauns. Visus viņa brāļus tēvs veda Samuēla priekšā, bet viņš teica, ka ne šie. Dāvids bija avju gans, un tas bija zemākais amats, ko Izraēlā varēja ieņemt. Samuēls teica, lai ved viņu šurp. Viņš lika pasaukt Dāvidu no ganībām. Dāvids nāca Samuēla priekšā, un Dievs teica, ka tas ir viņš. Dievs apveltīja Dāvidu ar spēju vadīt valsti. Kāpēc? Jo viņš bija iemācījies vadīt ganāmpulku. Es vēlos tev šodien atklāt, ka svaidījums nav tāds, kā dažbrīd šķiet. Nav tā, ka tikai Benijam Hinam Dievs ir iedevis lielu svaidījumu, bet tev ir pagājis garām un nav iedevis svaidījumu. Mēs skatāmies uz Reinhardu Bonki, kurš Āfrikā uz dievkalpojumu savāc miljoniem cilvēku. Viņš ir pasaulē slavens evaņģēlists, kuru Dievs ir aicinājis. Viņam vairākas naktis pēc kārtas sapnī pār Āfriku rādījās asinis. Āfrika mazgāta Jēzus asinīs! Viņš padomāja, ka, ja jau viņš to redz vairākas naktis pēc kārtas, tas noteikti ir no Dieva. Viņš paklausīja Dievam. Viņš sāka sludināt cilvēkiem autobusu pieturās. Pēc laika viņš sludināja veselām valstīm, piemēram Nigērijā, kur uz dievkalpojumiem sanāca miljoniem cilvēku. Vienā dievkalpojumā Jēzu pieņēma miljons cilvēku! Tur nav nekādu stadionu, Āfrikā ir stepes, un es pat nezinu, kā viņi tur spēj sarīkot dievkalpojumus. Tas ir fenomenāli, un, protams, ka masu mediji cenšas par tādām lietām nerunāt, taču šie fakti nav noslēpjami. Dievs tieši šādu svaidījumu ir piešķīris Reinhardam Bonkem, jo viņš sapņoja lielus sapņus un darīja mazus darbus.

Kāpēc Dievs izvēlējās tieši Dāvidu? Jo viņš bija uzticams savos mazajos darbos. Dievs izlūko sirdi. Viņš uzlūko tos, kuri meklē Dievu, kuri deg par Dieva darbu un dara mazas lietas. Dāvids darīja mazas lietas. Saņemot svaidījumu, viņš nekļuva par ķēniņu vienā dienā. Viņam ilgi nācās cīnīties ar ķēniņu Saulu un saviem ienaidniekiem, taču viņš nodibināja Izraēla valsti. Viņš uzcēla Dieva pielūgsmi un slavu un kārtīgu draudzi Izraēlā. Pēc miesas no viņa cēlās arī Jēzus, kuru sauca par Dāvida dēlu. Vai tiešām Dievs Reinhardam Bonkem piešķīra svaidījumu, skatoties uz viņa izskatu vai redzētajiem sapņiem? Ne katram vajag redzēt sapņus; sapņus vajag ietiepīgajiem, tiem, kas neko nejēdz vai nevar paklausīt tam, ko sludina mācītājs. Nepaklausīgajiem un spītīgajiem ir vajadzīgi sapņi. Dievam ir dažādas metodes, kā pasniegt ideju, bet diemžēl lielākā daļa, – pasniedz ideju, kā tu gribi, – negrib saprast.

Draugs, tev ir svaidījums! Sapņo lielus sapņus, dari mazas lietas. Svaidījums nozīmē vienkārši to lietot. Ir cilvēki, kuri lieto savu svaidījumu, un ir cilvēki, kuri nelieto savu svaidījumu. Dāvids lietoja savu svaidījumu. Reinhards Bonke lieto savu svaidījumu. Benijs Hins lieto savu svaidījumu; viņš kalpo Amerikas Savienotajās valstīs un arī Eiropā. Mācītājs Jongi Čo, Dienvidkorejas mācītājs, lieto savu svaidījumu. Mums bija tikšanās ar dienvidkorejieti mācītāju brāli Junu, kuram ir piecu miljonu draudze, kas vēl ir maza Ķīnas mērogiem. Lūk, tas ir svaidījums – spēja paveikt Dieva gribu. Dieva griba ir glābt pazudušos un celt Dieva valstību virs zemes. Kas ir Dieva valstība virs zemes? Tā ir draudze. Tie ir dzīvi, reāli cilvēki. Tā ir bāze, caur kuru izplatās Dieva slava un smarža, godība visās ģimenēs, pilsētās, valstīs. Lūk, kāpēc tajos pašos inkaunteros cilvēki piedzīvo Dievu, bet bieži vien pēc tam nekas vairāk neturpinās. Svarīgi ir piedzīvot Dievu un pēc tam darīt mazos darbus. Katru reizi var arī nepiedzīvot Dievu. Dievs rāda, ka mums ir jādomā ar galvu, jālieto savs prāts, griba un ķermenis, lai darītu pareizas lietas. Tās ir mazas lietas, kas veido lielākus mērķus. Dievs palielina tavus augļus svaidījuma dēļ! Samuēls ņēma eļļas ragu un svaidīja Dāvidu viņa brāļu vidū, un no šīs dienas Dieva spēks nāca pār Dāvidu un turpmāk palika viņā. Tev ir spēks, vienalga, vai tu to piedzīvoji, vai nepiedzīvoji. Ja tu esi pieņēmis Kristu, tu esi pieņēmis svaidījumu, un tev tas ir. Tikai jautājums – ko tu ar to darīsi? Sapņo lielus sapņus un dari mazos darbus. Tā ir atslēga, lai Dieva svaidījums parādītos tavā dzīvē.

Tad Samuēls ņēma eļļas trauciņu un to izlēja uz viņa galvu, un viņš to skūpstīja un sacīja: "Vai Tas Kungs nav tevi svaidījis par valdnieku pār Savu īpašumu Israēla tautu?”” (1. Samuēla 10:1)

Kas ir svaidījums? Dāvida gadījumā tas bija svaidījums konkrētam uzdevumam, kļūt par ķēniņu. Kādam uzdevumam? Tādam, kas vairo Dieva valstību, vairo glābtas cilvēku dvēseles. Pēc neilga laika Sauls sāka spītēties un neizpildīja Dieva norādījumus, neklausījās Dieva balsī un neklausījās pravietī Samuēlā. Tas Kungs atmeta viņu un atņēma viņam svaidījumu. To paņēma Dāvids, kurš bija paklausīgs, kurš nebija absolūti svēts, perfekts, bet Dāvids sapņoja lielus sapņus un darīja mazas lietas. Lieli sapņi un mazas lietas. Ja tavā dzīvē nav augļu un neparādās Dieva griba, un nenāk Dieva valstība, tad vainīgs ir tavs sapnis un mazie darbi. Ja tu esi vadītājs jeb līderis un neredzi augļus savā kalpošanā, tev nav sapnis un ir slinkums. Slinkums sapņot un slinkums strādāt. Patiesībā tev ir svaidījums. Uz Dāvida tas palika tik ilgi, kamēr viņš dzīvoja. Uz Saula tas nepalika, jo tika atņemts, un beigās viņš izdarīja sev galu kaujas laukā, kopā ar savu dēlu Jonatanu. Uz manis būs svaidījums tik ilgi, kamēr vien es dzīvošu, jo es turpināšu sapņot un strādāt. Nekādas precības, bērni vai bizness svaidījumam netraucē, jo viss ir atkarīgs no tevis, kādā virzienā tu ej.

Ukrainā mums kāds mācītājs stāstīja atgadījumu. Dievs caur mācītāju pacēla kādu cilvēku. Viņš nāca uz grupiņu, uz dievkalpojumiem un kalpoja Dievam. Mācītājam bija sakari arī valdībā, un viņš šo cilvēku iekārtoja valdībā. Es jau reiz stāstīju, ka Ukraina ir neierobežoto iespēju zeme. Šis cilvēks vairs neapmeklēja mājas grupiņu, jo viņam, protams, nebija tam vairs laika. Zini, pēc viena mēneša šo valsts struktūru likvidēja un cilvēks nonāca atpakaļ savā purvā, kur viņš bija iepriekš. Dievs dod svaidījumu, bet svarīgi, kā mēs to izmantojam. Mūsu draudzē nav īpašu problēmu ar svaidījumu, ko jūtam, krītot zemē, ripojot pa zemi, redzot vīzijas vai sapņus, jo mēs par to mācāmies. Ja tev nav svētas dzīves un cilvēki caur tevi netiek glābti, tad šim ”svaidījumam” nav nekādas jēgas. Tu esi kā mironis ar savām neauglīgajām kalpošanām jeb kā Sauls, kuram Dievs atņēma svaidījumu. Neļauj Dievam atņemt tev svaidījumu kāda parasta darbiņa dēļ, kura dēļ tu vairs nevari apmeklēt grupiņu un kalpot Dievam. Dievam ir perfekts plāns tavai dzīvei.

Taču cilvēks bieži vien ir muļķis. Pirms kāda laika man bija sprediķis ”Miesa ir stulba”. Ja mēs padodamies savai miesai, kura grib to, ko pasaule, tad pasaule mūs nemanāmi iesūks. Mājas grupu vadītājiem ir kārtīgi jāstrādā, jāved cilvēki pie Dieva, jānostiprina viņi, citādi nebūs svaidījuma. Svaidījums ir jālieto. Galu galā šis sprediķis arī varēja nebūt, jo es vienkārši varēju uzkāpt uz skatuves un pateikt vienu vienīgu teikumu: Sapņojiet lielus sapņus un dariet mazus darbus. Svaidījums darbosies. Taču mums vajag skaistus piemērus, stāstus no dažādām grāmatām, mums vajag apmeklēt dažādus seminārus, lai mums tiktu atkal un atkal izskaidrotas elementāras lietas, ka Jēzus ir dzīvs, Viņš glābj, dziedina un piešķir svaidījumu izdarīt Viņa darbu. Dāvidam un Saulam Dievs piešķīra svaidījumu jeb dievišķu spēju vadīt valsti, kas izpaudās caur viņu cilvēciskajām darbībām. Arī dziedātājs uz skatuves var dziedāt, bet var nest arī svaidījumu. Ja dziedātājs dzied Dievam, Viņš piešķir dziedātājam spēju svaidīti nodziedāt. Pats Dievs darbojas pie mums.

”(..) ka Dievs ar Svēto Garu un spēku svaidījis nacarieti Jēzu, kas gājis apkārt, labu darīdams un dziedinādams visus velna nomāktos, jo Dievs bija ar Viņu.” (Apustuļu darbi 10:38 )

Šajā Rakstu vietā mēs redzam, ka Dievs ir svaidījis uz zemes atnākušo Jēzu konkrētiem uzdevumiem – lai dziedinātu slimos, lai darītu labu, izdzītu ļaunos garus, kā arī lai sagatavotu 12 mācekļus, kuri pēc tam paši sagatavos savus mācekļus. Kas te nav skaidrs? Lai pie mums svaidījums darbotos, mums ir jādara tie paši darbi, ko darīja Jēzus. Evaņģelizācijas dievkalpojumos, kuros Sandija sludina, esot bijis tik labi, ka, pēc viņas vārdiem, tur esot bijis svaidījums. Taču es zinu, par ko Sandija domāja, to sakot, – par sajūtām. Taču tas nav gluži bībeliski. Pamatā svaidījums ir Dieva dota spēja jeb Svētā Gara spēks tevī paveikt konkrētu darbu, kas vairo Dieva valstību. Katrā no šiem dievkalpojumiem sestdien bija atnākuši 10 jauni cilvēki, kuriem tiks organizētas mājas grupiņas. Lūk, tas ir svaidījums. Viens cilvēks var dzīvot sajūtu mākonī un domāt, ka viņš ir svaidījumā, taču patiesībā nav. Otrs var neko nejust, taču darīt, un viņam viss notiek. Vislabāk ir, ja ir gan darbi, gan emocijas. Piemēram, Luīze nedomā, ka viņa daudz paveic un ka viņai ir svaidījums, taču pēc augļiem mēs zinām, ka viņai ir svaidījums.

Tā Kunga Gars ir uz Manis, jo Viņš Mani svaidījis sludināt prieka vēsti nabagiem, pasludināt atsvabināšanu cietumniekiem un akliem gaismu, satriektos palaist vaļā (..)” (Lūkas evaņģēlijs 4:18 )

Svaidījums nozīmē evaņģelizēt, dziedināt slimos, atsvabināt cietumniekus. Draugs, tev ir spēks sludināt evaņģēliju. Varbūt tu kautrējies? Zini, tev ir spēks pārvarēt šo kautrību un sludināt. Tev ir spēks kļūt par vadītāju. Katram no mums ir spēks kļūt pa līderi. Kas piešķir šo svaidījumu?

”Jums ir svaidījums no Svētā.” (1. Jāņa 2:20)

Tu piederi Dievam, un tev ir Viņa svaidījums.

Tāpēc eita un darait par mācekļiem visas tautas, tās kristīdami Tēva, Dēla un Svētā Gara Vārdā, tās mācīdami turēt visu, ko Es jums esmu pavēlējis.” (Mateja evaņģēlijs 28:19-20)

”(..) un Tas Kungs tiem darbā palīdzēja un vārdu apstiprināja ar līdzejošām zīmēm.” (Marka evaņģēlijs 16:20)

Nav patīkami apzināties, ka no tevis svaidījums var tikt paņemts prom, jo tu šo svaidījumu esi noniecinājis. Ne jau tas, ko tu jūti, nosaka svaidījumu. Tagad apkārt ceļo īpašs gripas vīruss, to gan var labi sajust. Vai Benijam Hinam, Reinhardam Bonkem un brālim Junam Dievs ir piešķīris kādu īpašu svaidījumu? Nē, vienkārši šie cilvēki ir sākuši izmantot šo Dieva doto svaidījumu, sākot no pašas apakšas. Svaidījums nevar proporcionāli palielināties, vienkārši palielinās lietas, ko tu dari, pateicoties šim svaidījumam. Tas ir saistīts arī ar galvu. Tu iemācies darīt lielākas lietas un attiecīgi Dievs var vairāk darboties. Dievs mūs visus grib darīt par ķēniņiem, evaņģēlistiem un benijiem hiniem.

Bet tas, kas stiprina mūs un jūs Kristū un kas mūs ir svaidījis, ir Dievs (..)” (2. Korintiešiem 1:21)

Paldies, debesu Tēvs, ka Tu mūs esi svaidījis, ka spēks izpildīt Tavu pavēli vest cilvēkus Tavā valstībā nāk no Tevis. Palīdzi mums šo spēku sākt lietot tajā vietā, kur mēs tagad atrodamies, tādā veidā, kā mēs protam. Āmen.

Tu esi mīlējis taisnību un ienīdis netaisnību; tāpēc Dievs, Tavs Dievs ir svaidījis Tevi ar prieka eļļu vairāk par Taviem biedriem.” (Ebrejiem 1:9)

Kādus cilvēkus Dievs svaidījis ir vairāk, jo tie ir ienīduši netaisnību vairāk par citiem, cīnījušies un sapņojuši vairāk par citiem (piemēram, pieliekot pie sienas vai telefonā turot fotogrāfiju ar megadraudzes attēlu, ar daudz glābtiem cilvēkiem). Ja tu esi sācis darīt vairāk par citiem, Dievs tevi svaida vairāk. Tātad, vairāk jāstrādā. Šādas lietas var apstrīdēt tikai fanātiķi, kuri tic, ka pašiem vispār nekas nav jādara, ka viņi var likt Dievam visu izdarīt viņu vietā, bet Dievs nav kalps, kuru komandēt.

”Nepievilieties, Dievs neļaujas apsmieties.” (Galatiešiem 6:7)

Dievs nav izsūtāmais Gars. Mēs tie esam. Arī eņģeļi ir izsūtāmie gari, kurus Dievs izsūta, lai tie kalpotu mums. Mēs kalpojam cilvēkiem un eņģeļi kalpo mums un arī tiem cilvēkiem, kuriem kalpojam mēs. Jo vairāk tu kalposi cilvēkiem, jo vairāk Dievs tev sūtīs Savus eņģeļus. Jo arī Jēzum Dievs varēja ļoti daudz eņģeļu atsūtīt.

Jeb vai tu domā, ka Es nevarētu lūgt Savu Tēvu un Viņš Man nesūtītu tūlīt vairāk nekā divpadsmit leģionu eņģeļu?” (Mateja evaņģēlijs 26:53)

Mūsu draudze ir gudra draudze. Mēs sapņosim par lielām grupiņām un par pilna laika kalpošanu! Protams, ne jau visi būs pilna laika kalpotāji. Kas ir nodošanās Dievam? Tas ir tad, kad tu pilnībā nodod visus savus hobijus, savu darbu, savu biznesu Viņam. Biznesā Dievs var piešķirt spēju pelnīt naudu ne tikai sev, bet Dieva valstībai. Vai tad Dievs piešķirtu spēju tev kļūt bagātam un resnam, lai tu kļūtu bezrūpīgs un sāktu sponsorēt dažādus cilvēces iznīcināšanas projektus? Daudz cilvēku vairāk nezina, ko darīt, un viņi sāk legalizēt marihuānu, legalizēt abortus un viendzimuma laulības. To visu kāds sponsorē. Sieva man automašīnā rādīja attēlu, kurā zābakā ietērpta kāja bija uzminusi uz varavīksnes karoga, ar vēsti, ka Latvijā ir vissliktākais stāvoklis viendzimuma lietās. Paldies Dievam par to! Mums ir vislabākais stāvoklis draudzes un Dieva lietās! Mums ir svaidījums izmainīt savu valsti! Mums ir svaidījums kā draudzei! Bīskapi organizē lūgšanas, raksta deputātiem vēstules un cīnās par Latviju. Nesen tika publicēta ziņa, ka mūsu valstī atkal tika atteikta legalizācija viendzimuma laulībām. Šīs ziņas kāds sponsorē, un šo informāciju nepārtraukti vēlas mums uzspiest. Tas ir svaidījums no velna, iespējams, ka pat kāds atkritis kristietis ir pārdevies velnam, kļuvis bagāts un savu naudu iegulda pasaulīgās lietās. Tev var būt piešķirts svaidījums pelnīt naudu, bet, ja tu esi nodevies Dievam, šis svaidījums darbosies, kad tu kalposi cilvēkiem, nevis zupas virtuvei, kas arī ir normāli, bet, pirmkārt, cilvēku glābšanai.

"Tā Kunga Gars ir uz Manis, jo Viņš Mani svaidījis sludināt prieka vēsti nabagiem, pasludināt atsvabināšanu cietumniekiem un akliem gaismu, satriektos palaist vaļā.” (Lūkas 4:18 )

Zini, ko nozīmē akliem dot gaismu? Dievs vēlas fiziski aklus cilvēkus dziedināt, taču Viņa galvenais mērķis nav, lai visi kļūtu redzīgi, bet cilvēkiem parādīt patiesību, lai viņi GARĪGI REDZ! Lai cilvēku acis un ausis atveras evaņģēlijam! Bībelē tiek dziedināts kāds tizlais, kurš pēc dziedināšanas lēkāja un slavēja Dievu, ka pūlis to redzēja. Kāpēc tas tā notika? Jēzus saka: Es gribu, lai klibie staigā, bet ir arī garīgi klibie. Kad tavs gars būs sakārtots, tiks sakārtota arī tava miesa! Un kad miesa tiks sakārtota, arī mūsu valsts tiks sakārtota. Tev ir svaidījums! Tu esi kā Dāvids, kuram bija svaidījums.

„(..) jo Tas Kungs palīdzēja Dāvidam, kur vien viņš gāja.” (1. Laiku 18:13)

Paskatoties uz mūsu draudzes šī gada kalendāru, man palīdz šie vārdi. Ja ir jārisina kāda lieta, es iedomājos sevi kā Dāvidu ar lingu – esmu atvēzējies, vēl neesmu nositis Goliātu, bet nositīšu, jo es zinu, kā šis stāsts beidzas. Dāvids uzvarēja Goliātu. Kāpēc? Jo Dāvids bija svaidīts, Tas Kungs bija ar viņu. Tas Kungs ir ar tevi, un tu esi svaidīts tik ilgi, kamēr neesi kā Sauls, tik ilgi, kamēr tu strādā tālāk, cīnies, sapņo un dari, nevis esi ieplūdis pasaulē.

Agrāk gandrīz visi mūsu Limbažu dzīvokļa kāpņu telpas kaimiņi apmeklēja mūsu mājas grupiņu. Jo kāds redzēja lielu sapni un darīja mazas lietas. Vai tavi kaimiņi nāk uz grupiņu? Limbažos mums nebija liela draudze, to apmeklēja kādi 20 cilvēki. Sieva vadīja kādas 5 mājas grupiņas, kuras apmeklēja lielākā daļa kaimiņu. Bija liela vīzija, liels sapnis, nu tad mēs darījām, ko varējām. Kad mācījos autoskolā, bija jādodas no Limbažiem uz Valmieru, kopā mēs bijām pieci cilvēki vienā automašīnā, un katru dienu precīzi izbraucām to maršrutu, kas būs eksāmenā. Tas bija vienkārši. Lielākoties tā arī bija visa mūsu apmācība. Braucām uz maiņām, un pēc kāda laika visi puiši, izņemot šoferi, sāka apmeklēt mūsu draudzi. Kas tas ir? Svaidījums! Dieva dota spēja. Normāli un dabiski tur, kur tu esi, cilvēki nāk pie Dieva; ja tas tā nenotiek, tad ir jāpadomā. Cilvēki tiek glābti caur to, ko tu dari savā dzīvē. Vai tu esi ielu evaņģēlists, vai vadi mājas grupiņas, vai dari kādu citu kalpošanu, kas reāli pieved cilvēkus pie Dieva, tev Dievs ir devis spējas. Un zini, Dievs mūsu draudzei ir devis spēju uzcelt zāli ar 1000 vietām. Mums ir spēja! Svaidījums!

Kad mēs iesākām draudzi, tā bija maza grupiņa Biķernieku slimnīcas kapelā, pieci līdz seši cilvēki. Pēc tam uztaisījām pa Rīgu pirmo reklāmu un draudze pieauga līdz četrdesmit cilvēkiem, kas uzreiz tika sadalīti mājas grupiņās. Daži draudzes cilvēki uzreiz sāka vadīt šīs mājas grupiņas. Viņi īpaši neko nemācēja vēl darīt. Un tā sākās draudze “Kristus Pasaulei”. Draudze nesākās pati no sevis, iesākumā bija vīzija un sapnis. Sapnis par draudzi Rīgā kā bāzes draudzi turpmākajam darbam visā Latvijā un aiz tās robežām. Draugs, mums būs draudze Tallinā, mums būs draudze Viļņā un līdz pasaules galam! Bet vēl nav laiks, vispirms mums jāuzceļ telpas. Mēs visu Latviju piebombardēsim, kur tad mēs liksimies pēc tam? Ko tad mēs darīsim? Būs jābrauc citur draudzes vērt vaļā. Liels sapnis + mazi darbi = svaidījums! Vienkārša matemātika.

Par maziem darbiem. Varbūt pārāk vienkārši tas izklausījās – uztaisījām evaņģelizāciju, atnāca pirmie cilvēki, atvērām pirmās mājas grupiņas… Es personīgi izveidoju līderu komandu, daudzus gadus reizi nedēļā katram zvanīju un stundu runājām. Divas dienas es pavadīju sazvanoties. Caur šo sazvanīšanos mēs risinājām dažādas problēmas, no kurām dažreiz mati cēlās stāvus. Tikai nesen, kādu gadu vai divus atpakaļ, es nolēmu zvanīt reizi divās nedēļās. Šobrīd lielākoties es nezvanu nevienam. Cik var zvanīt? Darbojieties! Ja kādam vajag, lai pats zvana, es esmu pieejams. Mazie darbi! Ja tu vēlies tā, lai paši dara, tad vispirms desmit gadus katru dienu tev pašam ir jāzvana viņiem. Jāaprūpē, ne jau tā vienkārši jāpiezvana. Ko es ar to gribu pateikt? To var redzēt, ka manā dzīvē ir kaut kāds svaidījums, un kaut kas notiek. Man, diemžēl, Dievs nav devis Bonkes vai Hina svaidījumu, bet kaut kāds ir un es vēlos to lietot.

Svaidījums tev ir, kaut dažkārt tu to neredzi un nejūti, jo vienkārši dari mazos darbus un sapņo lielus sapņus, un soli pa solim atnāk lielāka saprašana, jo svaidījums ir saistīts arī ar prātu un iemaņām. Tu vairāk sāksi strādāt un spēsi izmantot arī citu cilvēku palīdzību, pacelsi līderus un palīgus, un viss augs. Tas Kungs audzēs un svētīs. Kādam mūsu draudzes brālim bija insults, un tam ir fiziskas sekas. Viņš staigā arvien raitāk, jo viņam ir liels sapnis uzcelt lielu biznesu un ieguldīt finanses Dieva darbā. Ir sapnis, un viņš metodiski strādā ar nekustamajiem īpašumiem, mācās, apmeklē seminārus. Ir bijis jau pirmais nopietnais darījums, un viņš pienesa ziedojumu draudzes telpu remontam. Pagājis ir kāds gads, un tas nav viegli, jo ir nepieciešami šie mazie darbi. Ja tu saki, ka tev nav svaidījuma un nekas nesanāk, tev ir svaidījums! Ir jāstrādā un jāiet tik uz priekšu! Dievs šobrīd mums ir devis svaidījumu rīkot visu draudžu kopā sanākšanu reizi gadā Tautas lūgšanu sapulcē. Sapņojam to un darām! Viss ir ļoti vienkārši.

Mācītāja Mārča Jencīša sprediķi “Tev ir svaidījums” pierakstīja un rediģēja draudzes “Kristus Pasaulei” redakcija

Dievam visas lietas ir iespējamas!

Publicēja 2019. gada 14. maijs 13:24Līga Paņina

Ziņas datums 14.05.19.

Debesu Tēvs, es lūdzu, ka Tu mūs maini un ar Savu spēku darbojies pie mums. Tu esi varens un spēcīgs Dievs, kuram nav nekā neiespējama! Tu esi Tas Kungs Cebaots, Savu karapulku Virsnieks. Mēs ticam Tev, Dievs. Mēs esam gatavi uzņemt Tavu vārdu, lai Tu varētu darboties pie mums, stiprināt mūs un mainīt apstākļus mūsu dzīvēs, mums apkārt un mūsu valstī, Jēzus Kristus Vārdā, āmen! Dievam visas lietas ir iespējamas! Tā arī ir šīs dienas tēma.

"Un Jēzus tos uzlūkoja un tiem sacīja: "Cilvēkiem tas nav iespējams, bet Dievam visas lietas iespējamas."" (Mateja evaņģēlijs 19:26)

Kad mēs nākam pie Dieva, mēs nākam pie Dieva, kuram visas lietas iespējamas. Mēs neticam Dievam, kuram ir pa spēkam kādas slimības dziedināt un citas nē. Mēs nenākam pie Dieva, kurš kādu konkrētu dzīves situāciju var atrisināt, bet kādu citu nevar. Mēs ticam Dievam, kuram visas lietas ir iespējamas un kurš piedod visus grēkus un dziedē visas vainas.

"Viņš piedod visus tavus grēkus un dziedē visas tavas vainas." (Psalms 103:3)

Kad cilvēki nāca pie Jēzus Kristus un centās Viņam pieskarties, Viņš visus darīja veselus. Dievs visiem, kas Viņu meklēja un ticēja, ka Viņam visas lietas ir iespējamas, pieskārās un atrisināja problēmas. Es šodien nerunāju par to, ka mums pašiem nekas nebūtu jādara, lai Dievs varētu darboties mūsu dzīvēs. Šodien es vairāk runāšu par to, ko dara Dievs un kāds ir mūsu Dievs.

Tas Kungs Cebaots ir viens no Dieva Vārdiem. Tas Kungs ir karapulku Virsnieks un Pavēlnieks pār Savu armiju. Dievam visas lietas ir iespējamas! Visu, ko mēs nesaprotam, Viņš saprot. Visu, ko mēs nespējam aptvert, Dievs aptver, jo viss ir no Viņa un caur Viņu. Dievs ir Alfa un Omega, visa Sākums un Gals. Bez Dieva nav nekā! Dieva Vārdi ir arī Elohim un El Elion – Debess un zemes Valdnieks. Viņš ir Valdnieks kā debesīs, tā arī virs zemes, nevis cilvēku veidoti satelīti un dažādas militārās kosmiskās vai izsekošanas ierīces. Cilvēces kontroles mehānismi šobrīd jau ir sasnieguši masu apmērus, un daudz ko no tā mēs pat nezinām, jo neviens par to nestāsta. Bet ne šīs lietas kontrolē visu. Visu kontrolē Dievs, kuram visas lietas ir iespējamas, jo Viņš ir debesu un zemes Valdnieks. Ne šīs pasaules varenie, ne Krievijas vai ASV augstākā vadība nosaka to, kas notiek virs zemes. Nedz arī dažādas globālās sistēmas, kas cenšas pasauli padarīt par vienu tautu un dzimumu ar cipariņu uz pieres vai rokas (es runāju par čipošanu) kā dzīvniekam. Ne viņi nosaka to, kas notiek virs zemes. Draugs, ir Kāds, kurš valda un kontrolē visu. Viņa Vārds ir Jēzus.

Cilvēki sūta kosmosā raķetes, izvieto satelītus un uzskata sevi par kosmosa valdniekiem. Ja vien šie cilvēki zinātu un vispār spētu aptvert kosmosu un to, kāds ir Dievs, tad viņu uzskati būtu citādi. Nīls Ārmstrongs, pirmais cilvēks, kurš devās kosmosā, mainīja savas domas par Dievu, kad bija redzējis visu to plašumu, kas atrodas ārpus zemes. Ateisti Nīlam jautāja: “Vai tu Dievu redzēji?” Viņš atbildēja: “Nē, neredzēju.” Bet viņš sāka ticēt Dievam, redzot to, kas ir cilvēks uz visa tā fona, ko radījis Dievs. Draugs, ne cilvēks, bet Dievs. Tas Kungs Cebaots, karapulku Virsnieks, Elohim, El Elion, El Roi – visu redzošais Dievs. Dievs zina visu. Zinātne, medicīna, dažādas tehnoloģijas – cilvēki pēta to, ko Dievs jau ir radījis. Cilvēki lepojas ar saviem sasniegumiem. Ar kādiem sasniegumiem? Cilvēks izpēta kaut kādu mazu daļiņu no tā, kā Dievs darbojas un kaut ko ir izveidojis. Cilvēks patiesībā ir tik ļoti maz atklājis! Dievs ir neizdibināms, liels un varens, un Viņam visas lietas ir iespējamas. Viņš ir visu redzošs un zinošs. Viņš redz tevi pat tad, kad tu sēdi mazmājiņā. Pirms vairākiem gadiem es dzirdēju kādu cilvēku sakām, ka tad, kad viņa sievai uznāk dulluma lēkme, viņš ieslēdzas tualetē un nenāk ārā tik ilgi, kamēr viņa nav nomierinājusies. Dievs zina visu un redz tevi visur. Arī tad, kad tev ir smagas problēmas, Dievs visu redz. Varbūt tev blakus atrodas vampīrs vai terorists. Dievs ir visu redzošs un zinošs. To, ko zinātne nav atklājusi, Dievs zina. Dievs ir vienmēr labs, un Viņam visas lietas ir iespējamas. Daži no Dieva Vārdiem ir El Roi (tulk. ‘visu redzošais Dievs’), El Šadai (tulk. ‘visspēcīgais un visvarenais Dievs’), El Elion (tulk. ‘Debess un zemes Valdnieks’), Elohim (tulk. ‘visa Radītājs’, kas radījis debesis, zemi un arī mani un citus cilvēkus) un Cebaots (tulk. ‘karapulku Virsnieks’). Mēs ar šiem vārdiem varam slavēt Dievu. Kad mēs vēršamies pie Dieva, mēs nākam pie Dieva, kam viss ir iespējams. Mēs vēršamies pie varena un spēcīga Dieva. Dievs spēj visu!

Pirms pāris nedēļām man bija īpaša tikšanās ar ķīniešu mācītāju brāli Junu. Ķīnā ir apmēram 100 miljonu liela evaņģēlisko kristiešu pagrīdes draudze. Brālim Junam ir apmēram 5 miljonu cilvēku liela draudze. Šobrīd viņš dzīvo Vācijā. Brālis Juns man stāstīja neticamas lietas. Gan no viņa, gan citiem avotiem es uzzināju to, ka Ķīnā ir izveidota milzīga izsekošanas sistēma. Mācītājs teica, ka, līdzko tu pārkāp Ķīnas robežu, tu tiec identificēts. Ķīnā ir ļoti jaudīgas datorsistēmas un miljoniem kameru. Arī šeit, Latvijā, ir kameras, bet tās nestrādā tādā veidā kā Ķīnā. Piemēram, man pirms vairākiem gadiem pie Zinātņu akadēmijas Rīgā nozaga automašīnas spoguli. Kameras zagli gan nofilmēja, bet policija šo lietu neizskatīja, jo tā nav iekļūšana īpašumā vai kas tamlīdzīgs. Tolaik spoguļus zaga katram trešajam. Ķīnā tu pārbrauc pāri sarkanajai gaismai, un tev par to tiek noņemti punkti. Ja tu šķērso ceļu neatļautā vietā, atkal punkti nost. Ja nesamaksāji laicīgi kādu rēķinu, tā atkal noņem punktus, un tieši tāpat notiek ar visām dzīves sfērām. Ja tu ne tā norēķinies ar bankas karti, tā punkti tiek noņemti. Tā rezultātā tu vairs nevari apgūt augstāko izglītību. Cilvēki Ķīnā tiek dalīti – tie, kas augšā, un tie, kas apakšā. Šie 100 miljoni kristiešu ierindojas apakšā, jo ir kristieši. Ja tevi pamana ar Bībeli rokā vai redz to, ka apmeklē mājas grupiņu, vai Google esi rakstījis ‘Jēzus Kristus’, tad tev noņem nost punktus un ierindo melnajā sarakstā. Tur ir izveidota un tiek pilnveidota sistēma, kas tiek gatavota ieviešanai. Bet šie kristieši nav muļķi, jo ķīnieši ir gudri. Viņi seko līdzi tam, kas tiek darīts valstī, un dara to pašu, beigu beigās pat vēl labāk. Bībeles viņi lasa mazos čipos. Tiklīdz tavā dzīvoklī ielaužas specvienība par to, ka lasi Bībeli, tad šo čipu cilvēks apēd, un nav vairs pierādījumu.

Ķīnā nedrīkst lasīt Bībeli, jo komunisti ļoti labi zina, kā viss beigsies, ja ļaus vaļu draudzēm. Valdība ļoti labi zina, kas notiks ar viņu kontroles sistēmu, ja kristieši netiks apkaroti, – sistēma izjuks. Kristiešus apkaro, bet viņi vairojas. Valdība izdomā jaunas tehnoloģijas, bet kristieši atbild ar to pašu un pretojas tam. Starp citu, ir kāda partija Latvijā, kas iestājas par bezskaidras naudas saglabāšanu. Tiklīdz nebūs skaidras naudas aprite, tā valstij būs totāla kontrole pār iedzīvotājiem. Es skatos un domāju par šiem procesiem Ķīnā – kas to var izmainīt? Ko šie 100 miljoni cilvēku var izdarīt? Viņi var sacelties un uztaisīt revolūciju, kas patiesībā arī nebūtu slikti. Piemēram, Ukraina agrāk nebija brīva valsts. Valstī bija savs prezidents un sava birokrātiska un diktatūriska sistēma, kas izjuka pēc Oranžās revolūcijas. Šīs revolūcijas pamatā bija evaņģēliskās kristiešu draudzes. Ne tā, ka tās pašas veidoja revolūciju, bet gan draudzes idejas par brīvību. Jebkurš režīms zina, cik bīstama ir dzīva kristiešu draudze, tāpēc tās apkaro. Lūk, kāpēc mēs masu medijiem izsūtām 100 000 cilvēku un visu augstāko bīskapu parakstītu gribu, bet neviens masu medijs to nepublicē. Šeit ir kontrole. Kāpēc jākontrolē? Kāpēc viņi nevar ļaut mums runāt? Tāpēc, ka viņi ļoti labi zina, kā viss beigsies, ja viņi ļaus runāt draudzei. Bet ko darīt, ja mums neļauj runāt? Es zinu, ko mēs varam darīt! Viss notiek, kad mēs nākam lūgšanā un slavēšanā pie Dieva. Ne pie dieviņa, latviešu ornamentiem vai folkloras, bet pie Dieva, kurš radījis debesis un zemi, un kuram viss iespējams! Dievam nav nekā neiespējama! Kad mēs nākam pie Dieva, mēs nesakām: “Dieviņ!” Mēs sakām: “Dievs, palīdzi mums! Tev visas lietas ir iespējamas!” Draugs, lūgšanai ir milzīgs spēks! Nav labākas vietas par šo, kur mēs kopīgi slavējam un pielūdzam Dievu. Ikkreiz, kad esmu šajā atmosfērā, es daudzējādā ziņā jūtos labāk, kaut arī tas ir mans kalpošanas laiks, kurā nogurstu. Kad biju Ukrainā un man nebija jākalpo, es stadionā varēju baudīt slavēšanu, kas man patīk, un slavēt Dievu paceltām rokām, un izjust to, kā Viņš mani dziedina, atver acis, atjauno un vada tieši tajā brīdī, kad esmu tur, Viņa klātbūtnē.

Draugs, ir pareizi būt Dieva klātbūtnē! Vakar draudzē bija lūgšanu sapulce. Man žēl, ja tu neatnāci. Cik labi, ka citi atnāca! Pateicoties vakardienas slavēšanai un pielūgsmei, dievkalpojums šodien ir piepildītāks, slavēšana spēcīgāka un vairāk ir sajūtama Dieva klātbūtne. Ja šī slavēšana bija pilnīgāka un lūgšanas spēcīgākas, tad tas bija tā iespaidā, ka es biju Ukrainas stadionā un slavēju Dievu. Tas svaidījums palika uz manis. Cik svarīgi ir būt katrā mājas grupiņā! Svarīgi būt tādā mājas grupiņā, kurā slavē un pielūdz Dievu. Tādā mājas grupiņā, kurā tic Dievam, kurš spēj visu. Es, protams, varu tev lūgties, lai tu atnāc uz dievkalpojumu, bet nenāc, ja nevēlies. Bet zini, ka te ir labākā vieta! Tev vienkārši šeit jābūt! Šis ir gaiss, ko elpojam. Jēzus saka: “Mans ēdiens ir darīt Tā gribu, kas Mani sūtījis.” Un viena no Dieva gribām bija, ka Jēzus gāja agri no rīta Savā lūgšanu kambarī un pielūdza Dievu.

Es ticu, ka to, ko nespēj cilvēks, spēj Dievs. To, ko mēs nespējam paši savā spēkā, to spēj Dievs. Es ticu stipram un varenam Dievam, kuram visas lietas iespējamas. Un ir lietas, kas jādara mums, un pienākumi, kas jāizpilda mums, un cena, kas jāsamaksā mums, esot ceļā uz kādu Dieva dotu mērķi. Mums jāstrādā pie cilvēku dvēselēm un tā, lai palīdzētu viņiem sakārtot dzīves. Tāpat mums jāstrādā, lai sakārtotu savu dzīvi un galu galā arī valsti. Un ir lietas, kuras mēs nevaram izdarīt. Tās dara tikai Dievs. Ir arī lietas, ko mēs darām Viņa spēkā. Dieva spēkā mēs ejam un uzvaram, izcīnām, piedodam, padzenam kādu, iegūstam finanses, ejam, izdarām, atvedam cilvēkus pie Dieva un vēl, un vēl. Bet arī ejot Dieva spēkā, ir kāda robeža, kādi brīži, kad zinām, ka izdarīts viss. Draugs, ir Kāds, kurš var un spēj visu! Draugs, ja tu nevari visu, zini, Dievs spēj visu! Dievs teica Pāvilam: “Mans spēks tavā nespēkā varens parādās.” Dieva spēks tieši tavā nespēkā, kur tu nevari, varens parādās. Kad tu nāc pie Viņa, slavē un pielūdz, Dievs šādā veidā atver debesis un stiprina.

Dievs caur Savu vārdu uzrunāja mani par diviem cilvēkiem. Es par viņiem tev arī vēlos izstāstīt. Šie cilvēki ticēja Dievam, kuram viss ir iespējams. Tieši tāpēc, ka viņi ticēja Dievam, kuram viss iespējams, Dievs viņu nespēkā varens parādījās un izdarīja brīnumu lietas, kuras viņi paši nespēja. Draugs, mums ir vajadzīgi brīnumi! Mēs visu nevaram paši. Mums nepieciešama Dieva iejaukšanās. Mums jāmācās no šiem Bībeles varoņiem. Ir arī citas līdzīgas personas, par kurām var lasīt Bībelē, taču tieši šie iekrita manā sirdī. Es saņēmu atklāsmi no Dieva par šīm Rakstu vietām. Pirmais no tiem ir Jūdas ķēniņs Jošafāts, otrs – romiešu virsnieks. Abu dzīvēs var atrast piecas vienādas lietas, kuras viņi darīja.

1. Viņi abi vērsās pie Dieva, kurš spēj visu. Viņi abi savu ticību Dievam, kurš spēj visu, apliecināja ar vārdiem;

2. Viņi savu lūgšanu un darbības balstīja uz Dieva vārdu;

3. Viņi abi izdarīja no savas puses to, ko varēja izdarīt;

4. Viņi abi lūdza. Jošafāta gadījumā bija izteikta slavēšana un pielūgsme;

5. Dievs izdarīja lietas, ko viņi paši nekad nebūtu spējuši izdarīt.

Un pēc tam notika, ka Moāba bērni un Amona bērni un kopā ar viņiem kāda daļa no mehuniešiem nāca, lai karotu pret Jošafātu. Kad vēstneši nāca pie Jošafāta un viņam ziņoja: "Pret tevi nāk liels pulks no viņpus jūras, no Sīrijas, un redzi, viņi ir jau nonākuši Hacecon-Tamārā, tas ir, En-Gedijā," tad Jošafāts izbijās, un viņš apņēmās meklēt un sastapt To Kungu, un viņš izsludināja gavēni pa visu Jūdu. Kad Jūdas ļaudis bija kopā sapulcējušies, lai meklētu palīgu no Tā Kunga, un viņi sanāca no visām Jūdas pilsētām, lai izlūgtos no Tā Kunga palīdzību, tad Jošafāts nostājās Jūdas un Jeruzālemes draudzes vidū Tā Kunga nama priekšā jaunajā pagalmā un lūdza: "Kungs, Tu mūsu tēvu Dievs! Vai Tu neesi tas pats Dievs, kas valdi debesīs un kas esi valdnieks visās svešu tautu ķēniņu valstīs? Jā, Tavā rokā ir spēks un vara, un nav neviena, kas pret Tevi varētu stāties. Vai Tu, mūsu Dievs, neesi izdzinis šīs zemes iedzīvotājus, Savai tautai Israēlam tuvojoties, un neesi to nodevis Ābrahāma, Tava drauga, pēcnācējiem uz mūžīgiem laikiem? Un šie pēdējie tanī zemē ir dzīvojuši un ir uzcēluši tur svētnīcu Tavam Vārdam, sacīdami: ja pār mums nāktu kāda nelaime, kara zobens vai sodība, vai mēris, vai bads, tad mēs varēsim nostāties gan šī nama priekšā, gan Tava vaiga priekšā, tāpēc ka šinī namā mīt Tavs Vārds. Un, kad mēs Tevi piesauksim mūsu ciešanās, tad Tu mūs uzklausīsi un mūs izglābsi. Un nu, redzi, Amona bērni un Moābs, un Seīra kalnu iedzīvotāji, kuru zemei Tu neļāvi Israēlam cauri iet, kad viņi nāca no Ēģiptes, un viņi tad arī turējās no tiem tālu nost un tos neiznīcināja, redzi, tie nu mums to atmaksā, nākdami mūs izdzīt no Tava īpašuma, kuru Tu mums esi nodevis par mantojumu. Ak, mūsu Dievs! Vai Tu negribi viņu vidū tiesu spriest? Jo mums nav spēka pret šo tik lielo pulku, kas nāk pret mums, un mēs nezinām, ko lai darām, bet uz Tevi mēs paceļam savas acis." Un tā viss Jūda bija nostājies Tā Kunga priekšā, arī viņu mazie bērni, viņu sievas un viņu dēli. Tad Tā Kunga Gars nāca draudzes vidū pār Jahaziēlu, Zaharjas dēlu, tas bija Benajas dēls, tas Jehēla dēls, tas levīta Matanjas dēls no Asafa pēcnācējiem, un viņš sacīja: "Uzmanaities, viss Jūda un visi Jeruzālemes iedzīvotāji, un tu, ķēniņ Jošafāt! Tā saka Tas Kungs uz jums: nebīstieties un neļaujieties samulsināties šī lielā pulka priekšā, jo šī kauja nav jūsu kauja, bet tas ir Dieva karš! Izejiet rīt tiem pretī, jo, redzi, tie nāks augšā uz Cīcas augstieni, un jūs viņus sastapsit ielejas galā šaipus Jeruēlas tuksneša. Un šinī kaujā jums pašiem nebūs jākaujas: esiet tikai klāt, ieņemiet vietas un vērojiet, kā Tas Kungs jūs, Jūda, un tevi, Jeruzāleme, izglābs! Nebīstieties un neesiet apmulsuši, dodieties rītdien viņiem uzbrukumā pretī, jo Tas Kungs būs ar jums!" Tad Jošafāts metās uz sava vaiga pie zemes, un visi Jūdas un Jeruzālemes iedzīvotāji krita pie zemes Tā Kunga priekšā, lai pielūgtu To Kungu. Un tad levīti no Kehata dēliem un no Koraha dēliem piecēlās, lai skaļā balsī dziedātu Tam Kungam, Israēla Dievam, slavas dziesmas. Kad nākamajā rītā jo agri viņi devās virzienā uz Tekojas līdzenumu, Jošafāts nostājās viņu priekšā un sacīja: "Klausiet mani, Jūdas un Jeruzālemes iedzīvotāji! Ticiet Tam Kungam, savam Dievam, un jūs būsit nodrošināti! Ticiet Viņa praviešiem, tad jūs uzvarēsit!" Un viņš deva rīkojumus karapulkiem un sakārtoja dziedātājus Tam Kungam, lai viņi svētā glītumā teiktu To Kungu slavas dziesmās, iedami karavīriem pa priekšu un dziedādami: "Pateicieties Tam Kungam, jo Viņa žēlastība paliek mūžīgi!" Un tanī brīdī, kad viņi sāka dziedāt ar gavilēm un ar slavas daudzināšanu, tad Tas Kungs sūtīja no aizsega kādas ļaunas varas pret Amona, Moāba un Seīra kalnāju bērniem, kas bija devušies pret Jūdu, un viņi tika sakauti. Jo Amona bērni un Moābs cēlās pret Seīras kalnu iedzīvotājiem, nodevuši iepriekš savstarpēju zvērestu viņus pilnīgi iznīcināt; un, kad viņi Seīra kalnu iedzīvotājus bija iznīcinājuši, tad viņi sāka iznīcināt viens otru. Kad Jūda nonāca kalnu augstienē, no kurienes varēja pārredzēt tuksnesi, un viņi pagriezās pret lielo pulku, tad redzi, tur bija tikai miroņi, kas zemē gulēja, un neviens nebija izglābies. Tad nāca Jošafāts un viņa karapulki, lai tos aplaupītu, un atrada pie viņiem ļoti daudz mantu un lopu, drēbes un dārgas lietas, un viņi sev salaupīja tik daudz, ka pietrūka ļaužu, kas nes; tā viņi pavadīja kādas trīs dienas, savākdami laupījumu, jo tas bija ļoti liels. Bet ceturtajā dienā viņi sapulcējās kopā Berahas ielejā, kur viņi slavēja To Kungu, un tādēļ viņi šīs vietas vārdu nosauca par Berahas ieleju, un tā līdz pat šai dienai. Pēc tam visi vīri no Jūdas un Jeruzālemes griezās atpakaļ, un Jošafāts viņu priekšgalā, un gāja uz Jeruzālemi ar prieku, jo Tas Kungs bija viņiem devis prieku par viņu ienaidniekiem. Un viņi ienāca Jeruzālemē ar arfām, cītarām un taurēm un devās uz Tā Kunga namu. Un bailes no Dieva pārņēma visu zemju ķēniņu valstis, dzirdot, ka Tas Kungs bija karojis pret Israēla ienaidniekiem. Un Jošafāta ķēniņa valsti neviens neaizskāra, un viņa Dievs tam deva mieru no visiem visapkārt.” (2. Laiku 20:1-30)

Ķēniņš Jošafāts bija dievbijīgs Jūdas ķēniņš. Izraēls jau sen nepastāvēja kā vienota valsts. Tur valdīja bezdievīgs, reliģiozs ķēniņš, bet Jūdā valdīja Jošafāts. Viņš iztīrīja valsti no visām elku pielūgsmes vietām, atjaunoja kalpošanu templī un rūpējās par slavēšanu un pielūgsmi. Jošafāts izsūtīja pa visu Jūdu un vēl tālāk levītus un mācītājus, kuri mācīja tautai bauslību. Ķēniņam bija ļoti spēcīga armija. Viņš bija ļoti bagāts un dievbijīgs un neatkāpās no Tā Kunga visu savas dzīves laiku. Viņš ieviesa visā savā valstī bijību pret Dievu kā normālu parādību, un Dievs deva mieru un svētīja šo valsti gan finansiāli, gan visās citās sfērās. Valsts zēla un plauka, pateicoties šim dievbijīgajam ķēniņam. Taču tad trīs valstis apvienojās pret Jūdu. Tie bija amonieši, moābieši un Seīra kalna iedzīvotāji. No Sīrijas puses nāca milzīga armija ar mērķi iznīcināt jūdu iekaroto. Skaitliski Jūdai un Jošafātam nebija nekādu cerību. Uzvara pret šo trīs valstu savienību, tīri cilvēcīgi, nebija iespējama. Jošafāts, to uzzinot, izbijās: “(..) tad Jošafāts izbijās, un viņš apņēmās meklēt un sastapt To Kungu, un viņš izsludināja gavēni pa visu Jūdu.” (2. Laiku grāmata 20:3)

Ja tavā dzīvē ir kāda problēma, tā var būt kā siena, kas traucē virzīties tālāk. Mums visiem ir kaut kas, ko pārvarēt gan ikdienā, gan globāli. Arī Latvijai ir problēmas, kuru dēļ Dievs nevar mūs pilnā mērā svētīt. Valdība neatrisinās tautas problēmas. Partijas nevar atrisināt mūsu problēmas, jo ienaidnieka pārsvars ir lielāks. Kādā mūzikas veikaliņā pārdevējs man piedāvāja nopirkt kādu CD disku, sakot, ka tas ir pēdējais modes kliedziens, ar piebildi, ka man to vajagot dzirdēt. Es atteicos to pirkt, sakot, ka pedofīlus neklausos, jo, aplūkojot diska vāku, attēloto cilvēku dzimums nebija nosakāms. Un tas tiek popularizēts. Tas pie mums kļūst populāri, ka sievieti no vīrieša vizuāli atšķirt ir grūti. Bez ticības Dievam mums nekas neizdosies. Mūsu valsts pamati un rašanās cēlonis ir Jēzus Kristus, un to aizsāka brāļu draudzes, no kurām nāca pirmā latviešu inteliģence. Tas bija 18. un 19. gadsimts, kad formējās mūsu valsts. Cilvēcīgi skatoties, mēs izmirstam un mums nav nekādu cerību. Politiķi mums stāsta pasakas, ka cīnīsies un mainīs kārtību, bet viņi paši apzinās, ka tas nav iespējams, un pieņem pasaules tendences.

Jošafāts bija pārspēka priekšā, varbūt pat līdzīgi kā tu savas problēmas priekšā. Ķēniņš izsludināja gavēni pa visu valsti un apņēmās vēl vairāk tuvoties Dievam. Tev pat nevajag speciālu gavēni. Tev pietiek ar to, ka tu ievēro draudzes iknedēļas gavēni no sestdienas uz svētdienu, un tā kopumā gadā tu neēd divus mēnešus. Kad visi Jūdas ļaudis bija sapulcējušies, lai meklētu palīdzību no Tā Kunga, viņi pielūdza Dievu. Tāpat mūsu Tautas lūgšanu sapulcē sanāks kopā cilvēki, kuri tic Dievam, lai kopā iestātos lūgšanā un pielūgsmē. Tie kristieši vai reliģiozie cilvēki, kas neatnāks uz šo Tautas lūgšanu sapulci, ir cilvēki, kuri netic, ka šis ir vienīgais veids, kā pārdabiski atvērt debesis un iejaukties mūsu tautas vēsturē. Ja man ir problēma, es to risinu pats savās lūgšanās vai savā mājas grupiņā. Ja man ir jārisina draudzes problēma, tad es to risinu draudzes lūgšanās. Ja mums ir jārisina valsts problēmas, tad mēs visa tauta sanākam kopā un pielūdzam Dievu. Bībeles varoņi ir labs piemērs tam, kādam jābūt cilvēkam, un Jošafāts ir viens no tiem. Mani fascinē viņa paļaušanās uz Dievu un ka viņš lūgšanā pamatojas uz Dieva vārdu. Katrā situācijā, pirms tu lūdz, tev ir nepieciešams Dieva vārds, uz kura vari balstīt savas lūgšanas un savu situāciju. Jo Dieva vārds ir dzīvs un radošs. Ja tev būs uz Dieva vārda pamatota lūgšana, tad Dievs iejauksies tavā situācijā.

“(..) un lūdza: "Kungs, Tu mūsu tēvu Dievs! Vai Tu neesi tas pats Dievs, kas valdi debesīs un kas esi valdnieks visās svešu tautu ķēniņu valstīs? Jā, Tavā rokā ir spēks un vara, un nav neviena, kas pret Tevi varētu stāties.” (2. Laiku grāmata 20:6)

Viņš gāja pie Dieva lūgšanā, jo zināja, ka nav neviena, kas stāsies pretī Tam Kungam. Jošafāts zināja, ka ar Dieva palīdzību viņš var visu paveikt. Lai kāda arī nebūtu tava problēma, Dievam visas lietas ir iespējamas, ja tu sekosi Jošafāta piemēram.

Ak, mūsu Dievs! Vai Tu negribi viņu vidū tiesu spriest? Jo mums nav spēka pret šo tik lielo pulku, kas nāk pret mums, un mēs nezinām, ko lai darām, bet uz Tevi mēs paceļam savas acis." (2. Laiku grāmata 20:12)

Viņš atzina, ka no savas puses visu, ko varēja, izdarīja, vairāk vai mazāk dzīvoja, kā Dievs grib, un tālāk paļāvās uz Dieva spēku. Pēkšņi sapulces laikā kādam pravietim atnāca Dieva vārds. Pravietis sāka pravietot, un tas bija veids, kā Vecās Derības laikā Dievs runāja uz Savu tautu. Un viņš pravietoja:

“(..) un viņš sacīja: "Uzmanaities, viss Jūda un visi Jeruzālemes iedzīvotāji, un tu, ķēniņ Jošafāt! Tā saka Tas Kungs uz jums: nebīstieties un neļaujieties samulsināties šī lielā pulka priekšā, jo šī kauja nav jūsu kauja, bet tas ir Dieva karš!” (2. Laiku grāmata 20:15)

Tava problēma ir Dieva karš. Un Dievs viņiem atbildēja:

Izejiet rīt tiem pretī, jo, redzi, tie nāks augšā uz Cīcas augstieni, un jūs viņus sastapsit ielejas galā šaipus Jeruēlas tuksneša. Un šinī kaujā jums pašiem nebūs jākaujas: esiet tikai klāt, ieņemiet vietas un vērojiet, kā Tas Kungs jūs, Jūda, un tevi, Jeruzāleme, izglābs! Nebīstieties un neesiet apmulsuši, dodieties rītdien viņiem uzbrukumā pretī, jo Tas Kungs būs ar jums!" (2. Laiku grāmata 20:16-17)

Jošafāts armijas priekšgalā nolika slavētājus un pielūdzējus. Viņš negāja ar ieročiem, bet ar slavu un pielūgsmi. Aizmugurē stāvēja tūkstošiem bruņotu vīru. Tas ir vissvarīgākais Dieva priekšā iet ar slavu un pielūgsmi, tāpēc draudzē ir vajadzīga laba un svaidīta slavēšana un pielūgsme. Priekšā esošie levīti gāja tiešā nāvē. Dievs viņiem bija teicis, lai iet un skatās, kas notiks. Viņi apstājās un skatījās uz tuksnesi, un tur bija tikai miroņi. Kas notika tad, kad Jošafāts un slavētāji pielūdza Dievu un nesa savu problēmu Viņa priekšā?

“Un tad levīti no Kehata dēliem un no Koraha dēliem piecēlās, lai skaļā balsī dziedātu Tam Kungam, Israēla Dievam, slavas dziesmas.” (2. Laiku grāmata 20:19)

“Un tanī brīdī, kad viņi sāka dziedāt ar gavilēm un ar slavas daudzināšanu, tad Tas Kungs sūtīja no aizsega kādas ļaunas varas pret Amona, Moāba un Seīra kalnāju bērniem, kas bija devušies pret Jūdu, un viņi tika sakauti.” (2. Laiku grāmata 20:22)

Pēkšņi moābieši ar amoniešiem nolēma iznīcināt Seīras iedzīvotājus. Viņi iznīcināja seīriešus un savā strapā sanaidojās, sākot karot viens pret otru. Visi aizgāja bojā. Tur bija tik daudz laupījuma, ka israēlieši nebija spējīgi to visu pārnest mājās. Jošafāts atgriezās Jeruzālemē un gāja uz templi, un slavēja Dievu kā Dāvids.

“Un Jošafāta ķēniņa valsti neviens neaizskāra, un viņa Dievs tam deva mieru no visiem visapkārt.” (2. Laiku grāmata 20:30)

Mums ir Dievs, kuram viss ir iespējams. Mēs esam kā romiešu virsnieks, kura kalps gulēja slims uz miršanu. Šis virsnieks bija ticīgs, jo bija pieņēmis jūdu reliģiju. Viņš bija uzņemts jūdu draudzē un noorganizējis sinagogas uzcelšanu.

“Kad nu Viņš visus Savus vārdus ļaudīm bija pabeidzis, tad Viņš iegāja Kapernaumā. Tur kāda virsnieka kalps, kas tam bija mīļš, gulēja slims uz miršanu. Dabūjis dzirdēt par Jēzu, tas nosūtīja pie Viņa jūdu vecajus un Viņu lūdza, lai nāktu viņa kalpu dziedināt. Un, pie Jēzus nogājuši, tie Viņu mīļi lūdza, sacīdami: "Viņš ir vērts, ka Tu viņu paklausi, jo viņš mīl mūsu tautu un mums ir uzcēlis šo sinagogu." Un Jēzus gāja tiem līdzi; bet, kad Viņš vairs nebija tālu no tā nama, tad virsnieks sūtīja draugus pie Viņa un lika Viņam sacīt: "Kungs, nepūlies, jo es neesmu cienīgs, ka Tu nāc zem mana jumta. Tāpēc arī es pats neesmu turējis sevi par cienīgu nākt pie Tevis; bet saki tik vienu vārdu, tad mans kalps kļūs vesels.” (Lūkas evaņģēlijs 7:1-7)

Virsnieks ar šiem vārdiem apliecināja, ka viņš tic Dievam. Viņš saka: “Es esmu virsnieks, kam visi paklausa, un es ticu Jēzum, kam ir pakļautas visas varas.” Tumsas spēki, gaismas spēki – tie visi ir pakļauti Viņam. Elohim, Tas Kungs Cebaots, Adonai, El Šadai. Dievs ir labs, spēcīgs, visvarens un žēlsirdīgs. Viņš ir lielas apbrīnas, slavas un pielūgsmes cienīgs. Viņš ir! Dievs ir reāls. Virsnieks atzina Jēzu, kuram pakļauts ir viss. Mateja evaņģēlijā Jēzus ir teicis: “Ej, lai tev notiek tā, kā tu esi ticējis,” un cilvēks, kurš bija uz miršanu, tūlīt tapa dziedināts.

Abos gadījumos mēs redzam piecus punktus, kas mums būtu jālieto:

1. Nākam pie Dieva un ticam, ka Viņš var visu;

2. Stāvam uz Dieva vārda ja Dievs tā ir teicis, tad mēs to lūdzam, un tā notiek;

3. Darām visu, ko varam izdarīt no savas puses;

4. Lūdzam un slavējam;

5. Ir lietas, kuras izdarām mēs, un ir lietas, kuras paveic Dievs.

Un Viņš ir sacījis: "Tev pietiek ar Manu žēlastību; jo Mans spēks nespēkā varens parādās." Tad nu daudz labāk lielīšos ar savu nespēku, lai Kristus spēks nāktu pār mani.” (2. Korintiešiem 12:9)

“Jo ticībā mēs noprotam, ka pasaule ir radīta Dieva Vārda spēkā, ka no neredzamā cēlies redzamais.” (Ebrejiem 11:3)

Dievs teica, lai top, un tapa! Tad, kad mēs ņemam Dieva vārdu un sakām, pielāgojam to savai situācijai, pamatojoties uz to, mēs lūdzam, slavējam, pateicamies, tad Dievam atraisās rokas darboties un atverās durvis. Dieva, kurš spēj visu, vārds ir radošs vārds.

Viņš bija draudzes vidū tuksnesī ar eņģeli, kas uz viņu runāja Sinaja kalnā, un bija ar mūsu tēviem, un saņēma dzīvus vārdus, lai dotu tos mums.” (Apustuļu darbi 7:38 )

Draugs, šie vārdi nav parasti vārdi. Kaut gan tie ir uz papīra uzdrukāti, tie ir dzīvi vārdi, tie ir radoši vārdi, kurus mēs ņemam, ticam, pielietojam, lūdzam, un tādējādi Dievs izpilda caur Savu vārdu to, ko pats ir teicis. Caur mums tiek izlaists Dieva vārds. Dievam vajag kādu, kurš lūdz. Ir vajadzīga Tautas lūgšanu sapulce. Un Dievs var tai nodrošināt finanses. Mēs paši to nevaram paveikt, bet Dievam visas lietas ir iespējamas.

Vai Tu negribi viņu vidū tiesu spriest?” (2. Laiku grāmata 20:12)

Dievs grib. Tika sūtītas ļaunas varas, kareivji, bruņoti profesionāļi, un viņi paši savējos sāka iznīcināt, un tad vēl beigās paši sāka plūkties savā starpā un sevi iznīcināja. Neloģiski, bet Dievam viss ir iespējams! Tavā dzīvē Dievam viss ir iespējams. Nāc pie Viņa un lūdz. Neizlaid savas draudzes dievkalpojumus un iknedēļas mājas grupiņu, lūgšanu sapulces un savas kalpošanas. Cīnies! Uzklāj Dievam galdu, lai Dievs var tev uzklāt galdu. Dievs ir tik labs, dzīvs un radošs Vārds! Lūk, kāpēc ir svarīgi Dieva vārdu likt kā pamatu:

“Gars dara dzīvu, bet miesa nedara ne nieka. Vārdi, ko Es jums runāju, ir Gars un dzīvība.” (Jāņa evaņģēlijs 9:63)

Dieva vārds ir Gars un dzīvība. Uzņem Dieva vārdu, lai Gars un dzīvība būtu tevī. Šajā brīdī es sludinu Dieva vārdu, un tu uzņem dzīvību. Tev ir Dievs, kuram viss ir iespējams!

Iesākumā bija Vārds, un Vārds bija pie Dieva, un Vārds bija Dievs.” (Jāņa evaņģēlijs 1:1)

Lasot Dieva vārdu, tu uzņem Dievu. Saskaņā ar Dieva vārdu, tu lūdz pēc Dieva gribas. Cilvēki meklē dažādus enerģijas avotus, kā ātrāk un labāk kaut ko izdarīt, bet viss ir ļoti vienkārši pašā pamatā ir Dieva vārds. Dieva Vārds ir tikpat varens kā Dievs.

Lasīju kādu interesantu, reālu notikumu no kāda cilvēka, kurš atstāsta savas skolas gaitas. Fizikas stundā skolotājs bija nostatījis teleskopu tā, lai varētu apskatīt kosmosā esošās planētas. Četrdesmit skolēni sastājās rindā. Pirmais skatījās teleskopā un teica blakus stāvošajam skolotājam, ka neko tur neredz, viss ir tumšs. Skolotājs stingri atcirta skolēnam, lai viņš to noregulē, skolnieks paregulēja un teica, ka redz, viss kārtībā. Un tā gāja tālāk visi pēc kārtas līdz trīsdesmit devītajam, kurš paskatījās un teica, ka neko neredz. Skolotājs dusmīgi kliedza un lamājās, sakot, ka jau stāstīja, kā jāregulē, lai redzētu. Trīsdesmit devītais kaut ko pieregulēja, bet tik un tā teica, ka neko neredz. Skolotājs lamājoties piegāja un paskatījās, un saprata, ka tiešām viss ir tumšs. Izrādījās, ka skolotājs no teleskopa nebija noņēmis vāciņu. Skolotājam bija jocīga sejas izteiksme; pirmajam viņš sadeva, ka nemāk saregulēt, pēc tam visi pārējie tikai teica, ko vajag teikt, jo nevar jau teikt kaut ko citu. Līdzīgi ir ar Dieva vārdu; mums pasaule saka vienu, skolā skolotāji ko citu, darbā kolēģi vēl kaut ko citu, grāmatas un filmas vēl to visu sagroza, bet Dieva vārds paliek tas pats un ir patiesība, neatkarīgi no visa cita. Cilvēki tic visam citam, pieņem par labu, jo tā māca, un grib būt kā visi. Draugs, pieņem to, ko saka Dieva vārds, nevis to, ko saka visi. Tev nav jāpieņem un jāpiekrīt tam, ko saka pasaule, pieņem un piekrīti tam, ko saka Dieva vārds arī tad, ja tas ir par dārgu cenu. Tu nāc pie Dieva, tici Dieva vārdam, izdari visu, ko pats spēj, lūdz un slavē Dievu, un Viņa spēks varens parādās tavā nespēkā.

Atgriezīsimies pie brāļa Juna, ķīniešu mācītāja, kuram ir 5 miljonu cilvēku draudze; ar tik lielu draudzi draud izjukt pastāvošā iekārta – komunisms. Tas, ko viņš stāstīja, izklausījās neticami, bet es tiešām ticu tam, ko viņš saka, jo citādāk pats nevaru to visu izskaidrot. Viņš tika ieslodzīts visstingrāk apsargātajā un modernākajā ķīniešu cietumā. Pie viņa ik dienas nāca kareivji, trīs maiņās, kuri viņu spīdzināja. Praktiski nebija iespējams gulēt, jo visu laiku spīdzināja. Viņam tika salauztas abas kājas, pārējos sīkumos es neiedziļināšos. Brālis Juns stāstīja, ka realitātē viņam nešķita, ka viņš būtu bijis baigi spēcīgais, un arī par ticību tajā brīdī bija grūti domāt; viņš jutās kā parasts cilvēks, kuram šķiet, ka viņu vienkārši tūlīt nositīs. Pēc kārtējās spīdzināšanas, kad viņš tika aizvests atpakaļ uz kameru, viņš, pats nezinot kāpēc, sāka skaļā balsī slavēt Dievu, dziedot slavas dziesmas. Slavēšanas dēļ bija skaidrs, ka viņu par tādu necieņu nositīs turpat uz vietas, taču brīnumainā kārtā spīdzinātāji atmeta ar roku, nolamājās un aizgāja, jo saprata, ka tur tāpat jau ilgi neviens neizdzīvos. Brālis Juns, slavējot Dievu, pussamaņā dzirdēja balsi, kura teica: “Ej ārā no cietuma.” Pat pats Amerikas prezidents viņam ir prasījis, vai tā tiešām bija, vai viņš bija samaksājis cietuma sargiem, lai izlaiž. Bet brālis Juns zināja, ka, ja viņš tuvosies durvīm, tad viņu atkal sitīs. Un tā vairākas reizes viņam balss teica: “Ej ārā. Celies, tev durvis atvērsies,” bet viņš neklausīja. Tad viņš redzēja parādāmies savu sievu, kura teica: “Tak, celies, vecais, un ej ārā!” Nu, ja sieva saka, tad jāiet. Un viņš gāja. Viņš redzēja, ka no pretējās kameras ieslodzītais arī viņam māj un rāda, lai viņš iet ārā. Viņš gāja un redzēja, kā durvis atvārās, gāja tālāk, un nākamās durvis atvērās, un atkal nākamās durvis atvērās, un viņš izgāja brīvībā. Pie viņa apstājās mašīna, laikam taksis, un teica: “Kāpiet iekšā. Uz kurieni jūs aizvest?” Brālis Juns jautāja taksistam, vai viņu kāds izsauca, taksists atbildēja, ka nē, viņš sirdī juta pamudinājumu, ka vajag atbraukt. Brālis Juns aizbēga uz Vāciju, jo zināja, ka Ķīnā viņu nogalinās. Šobrīd viņš braukā pa draudzēm un liecina. Viņš slavēja Dievu, jo viņam bija milzīga problēma. Viņš ticēja Dievam, ka Viņš spēj visu. Viņš klausījās Dieva vārdu, viņš darīja visu, ko var izdarīt no savas puses. Galu galā viņš paklausīja sievai un spēra pirmos soļus. Dievs pats saka: ”Mans spēks tavā nespēkā varens parādās.”

Tas Kungs Cebaots, Elohim, Dievs Radītājs, El Elion, debesu un zemes Valdnieks! Dievs, mēs ticam Tev, Dievam, kuram nav nekas neiespējams. Tu redzi mūsu sirdis, vajadzības un problēmas. Arī to, kā mums kā draudzei kopā, kalpošanā, personīgajās sfērās, ģimenē un biznesā būtu jāizskatās. Tēvs, lūdzu, lai ikviens, kurš vēršas pie Tevis lūgšanā, lai ikviens, kas šodien atrodas šeit un vēršas pie Tevis lūgšanā, piedzīvo to, ka Tavs spēks viņu nespēkā varens parādās. Lai Tu sūti atbildes, lai Tava valstība nāk, Tavs prāts lai notiek kā debesīs, tā arī virs zemes. Svētī katru vienu cilvēku šajā vietā, Svētais Gars, pieskaries, lai nāk pilnīga dziedināšana. Finansiālajām problēmām dod prātu, risinājumu, lai tās atrisinātu. Kungs, palīdzi mums katru cilvēku atvest pie Tevis, ka Tu runā caur mūsu lūgšanām un liecināšanu. Lai notiek jaunpiedzimšanas brīnumi visā tautā, lai Tu varētu svētīt visu valsti, lai atgriežas suverenitāte. Slava Tev, dzīvais Dievs! Mēs mīlam Tevi, Kungs. Mēs pielūdzam Tevi, Jēzu. Mēs meklējam Tevi, Tavu tuvumu. Tu esi Dievs, kas spēj visu. Es jūtu garā, ka daudzi no jums sajūt Dieva pieskārienu, un zini, ka vēlāk tas būs arī redzams, jo pats Dievs iejauksies tavā situācijā. Dievs tev saka, lai tu esi uzticams Viņam un ej līdz galam, jo Viņš ir ar tevi!

Mācītāja Mārča Jencīša sprediķi “Dievam visas lietas ir iespējamas!” pierakstīja un rediģēja draudzes “Kristus Pasaulei” redakcija

Tikai evaņģēlijs!

Publicēja 2019. gada 6. maijs 22:26Līga Paņina   [ atjaunināts 2019. gada 8. maijs 03:19 ]

Ziņas datums 07.05.19.

Tad, kad tu esi bijis tur, kur ir svaidījums, tu viņu atnes sev līdzi. Es pavadīju ļoti interesantu nedēļu Ukrainā, no pirmdienas līdz sestdienai. Sveiciens no Ukrainas un sveiciens no „Jaunās Paaudzes” vecākā bīskapa Andreja Tiščenko. Viņš sveiciena vietā lika pateikt tā: „Galvenais ir veidot mācekļus!”

Un jūs atzīsit patiesību, un patiesība darīs jūs brīvus.” (Jāņa 8:32)

Es biju draudzē, no kuras 4-5000 cilvēku šobrīd atrodas rehabilitācijas centros. Draudze vada lielu skaitu šādu centru. Cilvēki vairākus mēnešus iziet rehabilitācijas kursu un pēc tam pievienojas draudzei un kļūst par mācekļiem, kalpotājiem. Vai tā ir atslēga tam, ka draudze Ukrainā aug? Šie centri ir atslēga tam, ka Ukrainas cilvēki iegūst brīvību? Mums nav rehabilitācijas centru, bet mēs arī augam un cilvēki iegūst brīvību. Patiesība cilvēkus dara brīvus. Brīvu dara Svētais Gars! “Tas Kungs ir Gars. Kur Tā Kunga Gars, tur ir brīvība.” (2. Korintiešiem 3:17) Brīvu dara Dieva vārds. Kad velns kārdināja Jēzu tuksnesī, viņš teica, lai Viņš dara no akmeņiem maizi, jo Jēzus bija gavējis 40 dienas. Jēzus atbildēja: „Cilvēks nedzīvo no maizes vien, bet no ikkatra vārda, kas iziet no Dieva mutes.” Dieva vārds ir konkrēts. Jūs atzīsiet Jēzu Kristu, sāksiet ticēt, ka Viņš ir Kungs, pieņemsiet Viņu savā dzīvē, ieiesiet Viņa klātbūtnē, un tad Viņš darīs jūs brīvus. Jēzus ir patiesība! Šodien tu esi vietā, kas ir dzīvības avots. Tas ir dzīvības avots, tā ir gaisma. Tā ir mūsu saule, kas dod enerģiju un dzīvību it visam. Nav iespējama dzīvība bez saules. Nav iespējama garīga dzīvība bez Jēzus Kristus, bez dievkalpojumiem, kur mēs sanākam kopā un slavējam Dievu, baudām Viņa klātbūtni un dzirdam Viņa vārdu. Tu esi pareizā vietā un pareizā laikā.

Ja nu Dēls jūs darīs brīvus, jūs patiesi būsit brīvi.” (Jāņa 8:36)

Tā ir patiesa, reāla brīvība! Cilvēki pasaulē strādā, cīnās visdažādākos novirzienos, rīko referendumus un revolūcijas brīvības vārdā. Cilvēki ir radīti brīvībai, jo tā Dievs ir iekārtojis. Mums no Ukrainas aizkavējās lidmašīna. Mums bija lidojums ar pārsēšanos Vīnē, un Vīnes lidmašīna sen jau bija aizlidojusi. Mēs nakšņojām kaut kādā Austrijas viesnīcā. Bija sarežģījumi, un valoda mums arī nebija, vāciski es zināju pateikt tikai vienu vārdu. Tā mēs ar sievu tur cīnījāmies, lai saprastu, kur mums tālāk jādodās. Kad es iekāpu airBaltic lidmašīnā, kur sveicinās latviski, bija laba, patīkama sajūta, jo mēs bijām mājās. Nekur nav tik labi kā mājās. Tajā brīdī, kad es iekāpu lidmašīnā, es pie sevis padomāju – Dievs katrai tautai ir nospraudis savas robežas, devis savu zemi un savu valodu, lai mēs dzīvotu attiecībās ar Viņu un brīvībā. Katrai tautai ir vajadzīga brīvība. Lai kā arī mēs necenstos ar politiskām metodēm paturēt valsts neatkarību, tomēr izskatās, ka kaut kā tas neizdodas. Ir cilvēku daļa, kas dzīvo ilūzijā, ka viņiem ir brīvība un viņi var visu. Un ir cilvēki, kas apzinās, kādā situācijā mēs patiesībā esam.

Ukrainā es atzinu, ka Ukraina ir neierobežotu iespēju zeme, jo tur viss ir iespējams. Piemēram, bez ārsta izrakstītas receptes nopirkt antibiotikas. Pie mums tās ir stingri pēc receptes. Padomju laikā antibiotikas bija dabūjamas bez receptēm. Latvijā jāiet pie ārsta, jāsamaksā, un tad ar recepti var iet uz aptieku pēc zālēm. Es domāju, ka rezervē nopirkšu kādu paciņu antibiotiku. Iegāju aptiekā un prasīju, vai viņiem antibiotikas ir pēc receptēm, vai arī tāpat var nopirkt. Aptiekāre atbildēja, ka ir pēc receptēm, bet var arī tāpat nopirkt. Man patīk Ukraina un Ukrainas cilvēki! Es pat šodien esmu Ukrainas nacionālajā apģērbā – Ukrainas linu kreklā.

Vakar bija 4. maijs – Latvijas Neatkarības atjaunošanas diena. Citviet šo dienu atzīmē kā Zvaigžņu karu dienu. Mēs atzīmējam neatkarības atjaunošanas dienu, kad pēc ilgstošas okupācijas Augstākā Padome balsojot pieņēma lēmumu nostāties uz suverēnas valsts ceļa. Komunisti izgāja ārā no zāles un nepiedalījās balsošanā. Pie Parlamenta ēkas bija cilvēku masas. Tie bija svētki Latvijai. Es tajā laikā dienēju Padomju armijā. Man arī tie bija svētki. 1991. gada janvārī ar rungām rokās bija jāizstāv sava neatkarība. Tieši tāpat notika arī 1918. gadā, kad mēs ieguvām neatkarību pēc simtiem gadu ilgas verdzības. Tāpat kā 18. novembri, mēs svinam arī Lāčplēša dienu 11. novembrī. Tad mums ar asinīm bija jāaizstāv sava brīvība. Ir pagājis laiks, bet vai mēs joprojām esam neatkarīga valsts? Izskatās, ka kaut kā nesanāk mums ar to brīvību. Ceturtā daļa Latvijas iedzīvotāju ir izbraukuši no valsts. Es domāju, ka uz neatgriešanos. Cilvēki ienīst savu valsti, ienīst valdību, viņi uzskata sevi par nodotiem. Kaut kā mēs neredzam to brīvību tādu, kādu mēs gaidījām. „Ja Dēls tevi darīs brīvu, tad tu patiesi būsi brīvs.” Nekāda politiska valsts sistēma, nekādas partijas nespēj dot brīvību. Arī reliģija nespēj dot brīvību. Vienkārša baušļu ievērošana, kārtības ievērošana vai kristīgās mācības mācīšana skolās nedod brīvību, bet tikai jaunpiedzimis cilvēks ir brīvs. Tikai Jēzus Kristus asinis dod brīvību, tikai evaņģēlijs! Vienmēr, kad mēs sākam no otra gala, kad cenšamies ieviest kādus demokrātijas principus, agri vai vēlu tas pārstāj darboties. Kad demokrātija pārlieku iet plašumā, parasti pati tauta sāk prasīt diktatoru. Kad cilvēkiem piegriežas demokrātija, viņi prasa kārtību, ko demokrātija nespēj nodrošināt. Tā ceļas diktatori. Vienīgi Jēzus ir ceļš, patiesība un dzīvība! Tikai caur jaunpiedzimšanu tu esi patiesi brīvs! Tu vari censties dažādos veidos kļūt brīvs, bet ir tas, kas ir. Tikai iekšēja brīvība, ko sniedz Jēzus Kristus, ir reāla brīvība. Ja visa valsts seko šim principam, tad tā ir brīva, un tam seko arī fiziska brīvība. Kad cilvēks personiski ir iepazinis Jēzu kā savu Glābēju, tad cilvēks ir brīvs. Iekšējai brīvībai seko ārēja brīvība.

Ukrainas stadionā, kur notika evaņģelizācijas dievkalpojums, bija 10 policisti uz 21 000 cilvēku. Viņiem bija jānodrošina kārtība un drošība. Pirms tam stadionā notika priekšvēlēšanu prezidentu debates, un tās pārraidīja televīzijā. Tur bija jau 10 000 policistu, pusstadions tikai ar policistiem vien. Kristīga pasākuma laikā, evaņģelizācijas laikā bija desmit policisti. Kur ir brīvība? Kur ir drošība? „Jūs iepazīsiet patiesību, un patiesība jūs darīs brīvus.” Patiesība tevi un mani dara brīvu! Pretējā gadījumā tas ir surogāts.

Bīskaps Andrejs Tiščenko stāstīja kādu atgadījumu. Kāds viņa radinieks izdomāja, ka vairs negrib dzīvot. Viņš nopirka daudz nervu zāles un gribēja izdarīt sev galu. Sakārtoja savu māju un izdzēra veselu kaudzi ar tabletēm. Viņš gaidīja savu nāvi un tā arī nesagaidīja. Viņš pat nesagaidīja reiboni. Tas bija brīnums? Nē, tā ir Ukraina. Neierobežoto iespēju zeme, kur tabletēs ir vienkārši krīts. Es bieži vien pieminu Džonu Maksvelu, dažādus motivatorus un pats sludinu motivējošus sprediķus. Tas viss ir fufelis bez Jēzus Kristus! Kāds tu oriģināls? Kas ir tagad, tas jau ir bijis! Mēs visi esam vienādi, un vieni un tie paši principi darbojas mūsu dzīvēs. Mēs katrs esam unikāls, bet tajā pašā laikā tas, kas ir, atkal būs, jo nav nekā jauna zem saules. Jebkāda individualitāte, jebkādi centieni iegūt brīvību bez evaņģēlija ir kā tabletes ar krītu – tās nedarbojas. Lūk, kāpēc pasaule ir tāda, kāda tā ir šodien. Lūk, kāpēc tik daudz cilvēku ir tādi, kādi tie ir šodien. Es biju pilsētā Dņepropetrovskā, un šajās dienās es neredzēju nevienu piedzērušos cilvēku, izņemot vienu. Neredzēju nevienu mamzeli, kurai ir ļoti īsi, atkailinoši svārki. Tur bija tik daudz cilvēku, ka tur vienā dienā varētu uzcelt piecas mājas grupiņas. Viņiem uz ielām vēl stāv vecie ielu nosaukumi, blakus stāv arī jaunie nosaukumi. Ielas viņiem tur ir platas, tāpēc nav sastrēgumu. Man patīk Ukrainā, man patīk cilvēki Ukrainā. Man bija iespēja nedaudz liecināt par mūsu draudzi, es to darīju vienlaicīgi 500 mācītājiem. Gandrīz pusstundu es varēju stāstīt par mums, pastāstīt savu liecību. Sākumā es teicu: „Slava Dievam un slava Ukrainai,” un visiem tas ļoti patika. Tikai draudzei „Jaunā Paaudze” Dņepropetrovskā vien ir 17 draudzes, lielākajā no tām ir 1800 cilvēku (nesen bija tikai 200 cilvēku). Evaņģelizācijas dievkalpojumā stadionā 6000 cilvēku pieņēma Jēzu par savu Glābēju. Es mazliet arī nofilmēju un ieliku internetā. Patiešām, es sen tā nebiju piedzīvojis Dievu. Aklie sāka redzēt, kurlie – dzirdēt, viss notika. Tajā draudzē, kurā ir 1800 cilvēku, katru sestdienu Jēzu pieņem vismaz 100 cilvēki. Bet mums nevajag braukt uz Ukrainu, lai piedzīvotu Dievu. Mēs to varam izdarīt šeit. Šī Ukraina, kuru es redzēju, bija citādāka nekā 2007. gadā, kad apceļojām visas Ukrainas pilsētas, jo draudzei tur ir liela ietekme. Krievu valodu tikpat kā vairs nevarēja dzirdēt. Draugs, mūsu prioritāte ir personīgi pazīt Jēzu un iepazīstināt ar Viņu arī citus. Bez evaņģēlija nekur nekas nenotiks, nekādas politiskas manipulācijas nepalīdzēs. Bez evaņģēlija tas viss būs īslaicīgi.

Līdz 300. gadam mūsu ērā kristieši pulcējās mājas grupās. Draudzes attīstījās tādā apmērā, ka visa Romas impērija kļuva kristīga. Imperators Konstantīns ar likumu ieviesa kristietību kā oficiālu reliģiju. Bāala un Aštartes pagānu tempļi tika atdoti kristiešiem. Kristieši sāka pulcēties šajos tempļos un līdz ar to sākās kristietības noriets. Taču mēs turamies pie mājas grupu modeļa, kas bija līdz 300. gadam, neizlaižot nevienu grupiņu un arī dievkalpojumus, ar reālām un dzīvām attiecībām starp cilvēkiem, un evaņģēlija sludināšanu. Arī Ukrainā šīs lielās draudzes ir mājas grupu draudzes, un viņu prioritātes ir lūgšana un evaņģēlija sludināšana.

Iepazinos ar kādu bīskapu Artjomu, kuram vecākais bīskaps esot teicis, ka viņam uz stadionu jāatved 6000 cilvēku. Viņš to arī izdarīja (nevis tukši pļāpāja), piesolot trūcīgajiem pārtikas paciņas. Ukrainā trūcīgo statusā ir arī daudz jauniešu. Šie cilvēki noklausījās visu dievkalpojumu un daudzi pieņēma Jēzu kā savu Kungu. Es ļoti daudz iemācījos šajos mācītāju (kopā bija 500 mācītāji, visi no vienas draudzes) semināros. Neko pavisam jaunu bīskaps Tiščenko nemācīja, tik vien, ka mums ir jāatdarina tas, kas jau darbojas. Viss jau ir izgudrots, mums nav vairs divritenis no jauna jāizgudro. Draudzei tas ir evaņģēlijs.

„(..) un jūs atzīsit patiesību, un patiesība darīs jūs brīvus.” (Jāņa evaņģēlijs 8:32)

„Ja nu Dēls jūs darīs brīvus, jūs patiesi būsit brīvi.” (Jāņa evaņģēlijs 8:36)

Otrā Pasaules kara laikā Dņepropetrovskā norisinājās kauja vairāku mēnešu garumā – Dņepras forsēšana, kurā bojā gāja vairāk nekā miljons cilvēku. Staļins ņēma cilvēkus ne tikai no armijas, bet arī no iedzīvotājiem, kuri atbilda auguma parametriem, deva nest kokus un sūtīja priekšējās rindās kā gaļu. Līdzīgi notika arī pie mums Latvijā kara laikā. Šie cilvēki tika sūtīti bez ieročiem. Toreiz Padomju armija uzvarēja, un šī kauja vēstures muzejā, kurā mēs bijām, ir atainota diorāmāzīmējumā uz milzīga viengabalaini noausta auduma gabala. Paralēli uz ekrāna tika rādīta filma un apakšā bija redzamas cilvēku figūras. Viss izskatījās kā pa īstam. Tika runāts par 9. maija svinībām. Es teicu, ka mēs šo dienu nesvinam. Turpat blakus bija ATO jeb šodienas kara muzejs, jo, kā zinām, karš Ukrainā notiek arī šodien. Tur bija zāle ar bojā gājušo cilvēku fotogrāfijām. Rādīja dvīņus, kuri vienā dienā piedzima un vienā dienā tika nošauti. Paši dņeprieši cīnās par neatkarību. Ar likumu ir pieņemta kapelānu kalpošana kara laukā kā evaņģēlija sludinātājiem un psihologiem. Runājot par 9. maiju, man jautāja: „Kas jūs atbrīvoja no vāciešiem?” Es teicu, ka padomju armija. Taču pēc tam, ejot pa ielu, domāju, ka, ja manā mājā ienāk zaglis un kaimiņš padzen zagli, bet pats paliek dzīvot manā mājā, tad arī šo 9. maiju līdzīgi varētu raksturot – šī ir ne tikai mūsu atbrīvošanas, bet arī okupācijas diena. Jocīgi, ka šie cilvēki domā, ka viņi nevar būt neatkarīgi, kaut gan pašiem saglabājušās fotogrāfijas, kurās Staļins viņu tautu (daudzus miljonus) mērdēja badā. Cilvēks, kurš ir dzimis verdzībā, tic, ka tā tam arī ir jābūt, ka nekas nevar mainīties. Bet es ticu, ka patiesība mūs dara brīvus. Šī iekšējā brīvība parādīsies arī tavā ģimenē, pie taviem draugiem un visā mūsu valstī. Vecajā derībā ir daudz stāstu par to, ka, ja Israēla tautai bija dievbijīgs ķēniņš, viss bija labi. Tiklīdz ķēniņš sāka pielūgt elkus, tā valsti okupēja. Un tā daudzas reizes. Draugs, mūsu brīvība ir atkarīga no mūsu attiecībām ar Dievu. Dņepropetrovskā ir liela ebreju kopiena un pati lielākā sinagoga – Menora, līdzīgi kā Salamana templis. Pilsētā valda ebreju mafija. Taču pilsētā ir arī milzum daudz draudžu, kas būtiski ir izmainījušas šo pilsētu. Izmainījušas ne caur politiku, bet caur evaņģēliju. Es nesaku, ka kristietim nav jāiet politikā, bet es saku, ka jāizvēlas pareiza prioritāte – evaņģēlija sludināšana. Pretējā gadījumā tās būs “ukraiņu tabletes”.

Nav brīvības bez pienākuma. Par to tiek runāts nākamajos pantos.

„Jūs, brāļi, esat brīvībai aicināti, tik ne tādai brīvībai, kas dod vaļu miesai.” (Galatiešiem 5:13)

„Jēzus viņiem atbildēja: „Patiesi, patiesi Es jums saku: ikviens, kas grēku dara, ir grēka vergs.” (Jāņa evaņģēlijs 8:36)

Šobrīd valsts mums grib uzspiest savu uzskatu bērnu audzināšanā – bērniem nav pienākumu, tikai tiesības. Ja arī ir kādi pienākumi, tie tiek izskausti, līdz ar to rodas kropla, manipulējama paaudze. Statistika rāda, ka 80 no 100 cilvēkiem ir priecīgi, ka bērnībā dabūjuši pērienu no saviem vecākiem, citādi viņi varēja arī nekļūt par normāliem cilvēkiem. Es nepropagandēju pērienu, taču tā ir statistika.

Ebreju sinagogā bija arī muzejs, kurā jaunieši (kā mūsu pionieru laikā) bija kā apsēsti ar Hitleru, jo Hitlers caur likumdošanu izmainīja skolu apmācības programmu, kuras mācīja, piemēram, ka ebrejs nav cilvēks. Šie skolēni vēlāk izpildīja Hitlera plānus. Viss sākas ar jauniešiem. Tas pats notiek arī šodien, nodalot bērnus no ģimenēm. Kāpēc? Lai audzinātu savā ideoloģijā. Viņi nevēlas, lai bērniem būtu kāda saistība ar Dievu vai draudzi. Tas nozīmē, ka demokrātiskā Eiropā ir autoritatīvi procesi. Šobrīd tie tiek nosaukti par demokrātiskiem. Bet, kur tiešām vēl pastāv suverenitāte, to viņi sauc par populismu. Visu apgriež otrādāk. Mediji mums melo. Nekas cits nepalīdzēs, tikai evaņģēlijs. Tikai evaņģēlijs! Demokrātija vēl nenozīmē brīvību. Ja mēs gribam būt brīvi, mums ir jāievēro kādi principi un jācīnās par baušļu izpildīšanu. Jācīnās par Dieva gribas ievērošanu. Nevar būt tāda brīvība, kas atņem citam brīvību. Tikai tādos gadījumos, ja kāds atņem kādam citam brīvību. Piemēram, bērnu nolaupītāju ieliek cietumā. Brīvība nenozīmē pienākumu neesamību. Tieši otrādi. Bauslis ir labs un dara brīvu.

„Un jūs atzīsit patiesību, un patiesība darīs jūs brīvus.” (Jāņa evaņģēlijs 8:32)

Evaņģēlija vēsts dara brīvu. Piedzimstot no augšas, tu kļūsti brīvs no iekšienes. Iepazīstot un paklausot Dieva vārdam, tu kļūsti brīvāks. Āmen! Šis sprediķis ir par godu 4. maijam. Es uzskatu, ka Latvijai nav nākotnes bez evaņģēlija. Mūsu tautai nav glābšanas bez evaņģēlija. Mūsu ir tik maz, un mēs esam statistiski neatjaunojami. Mēs izmirstam, bet es ticu Dievam, ticu, ka šī ir Dieva zeme, ne māras zeme, bet Jēzus Kristus zeme. Mums ir dota sava zeme, sava valoda. Kāpēc Dievs mūs izglāba un deva mums savu valsti? Kāpēc šeit ieradās un darbojās hernhūtieši? Tieši hernhūtiešu kustība deva impulsu mūsu atmodai un Latvijas valsts izveidei. Paldies Dievam!

Pastāstīšu par to, ka brīvība nozīmē pienākumu un kārtību. Piemēram, satiksmes noteikumi. Kam tie ir domāti? Brīvībai vai ierobežošanai? Bieži vien ierobežošanai, bet pamatā tomēr ir brīvībai. Tie ir domāti tam, lai tu varētu brīvi braukt, lai kāds trakais nebrauc tev pretī pa tavu joslu. Mums bija piedzīvojums Ukrainā. Otrajā vakarā pēc semināriem gribējām braukt uz viesnīcu ar taksometru. Ukrainā mobilie sakari ir ļoti dārgi, jau pirmajā vakarā, lietojot mobilos datus, man atnāca īsziņa, ka esmu pārsniedzis limitu. Zvanījām taksometru operatoriem, bet viņi mums neatzvanīja, jo arī viņiem bija dārgi zvanīt uz Latvijas numuru. Zvani izmaksāja 2 eiro minūtē, tikpat cik taksometrs. Zvanījām, bet neviens taksis nebrauca mums pakaļ. Mēs izgājām ārā uz ielas un centāmies noķert kādu taksometru. Brauca garām žigulis ar taksista lampu uz jumta. Mēs centāmies viņu apstādināt, viņš ļoti ātri mums pabrauca garām, bet pēc kādiem simts metriem strauji nobremzēja. Pabrauca atpakaļ un apstājās pie mums. Pie stūres sēdēja jauns puisis. Mēs pateicām, kur vēlamies nokļūt, viņš pateica cenu un mēs iesēdāmies mašīnā. Jau tad bija redzams, ka salons galīgi neizskatās pēc taksometra mašīnas. Puisis ar mums centās runāt angliski. Man jau bija jocīga sajūta. Es nekad nebiju tā braucis ar mašīnu. Šis bija vairāk nekā ekstrēms brauciens. Es turējos, nepaspēju pat grēkus nožēlot. Sieva visu ceļu lūdza Dievu. Šoferis vēl uzlika skaļāku mūziku, nenormāli nesās pa pilsētu, ar vairāk nekā 100 km/h. Mašīnām līda priekšā, atstājot pāris centimetrus no priekšā braucošās mašīnas. Es viņam jautāju, vai viņam nav bail no tā šofera, kas sēž priekšā braucošajā mašīnā. Viņš uzgrieza mūziku vēl skaļāk un vaicāja, vai neiebilstu, skatījās it kā uz mani, un tad es sapratu, ka viņš ir apreibinājies. Uz viesnīcu tikt man gribējās, bet domāju, kā es tagad teikšu, lai laiž mani ārā. Viņš mūs aizveda kādās 4 minūtēs, 15 minūšu vietā. Pa ceļam viņš teica, ka mums ir paveicies, ka viņš mūs atveda, jo nemaz nav taksists, bet ielu sacīkšu braucējs. Viņš sacīkstēs bija zaudējis savu mašīnu un pats uz sava žiguļa uzlicis taksista zīmi, lai var mierīgāk braukt pa pilsētu. Tajā brīdī es vēlreiz pārliecinājos, ka Ukraina ir neierobežoto iespēju zeme. Es nezinu, kāda ir sajūta braukt ar sacīkšu auto pa trasi, bet šis bija vēl ekstrēmāk, jo mēs braucām pa pilsētu, neskatoties uz zīmēm, turklāt mēs braucām ar žiguli. Es centos turēties cieši, bet visādas domas man skrēja pa galvu, es vēl paspēju ar viņu parunāties par mašīnu. Tā braukt ir ārkārtīgi bīstami, un paldies Dievam, ka viņš laimīgi mūs nogādāja galā. Nav brīvības bez pienākuma. Šādi ilgi neviens nebrauks.

“Jo jūs, brāļi, esat svabadībai aicināti. Tik ne tādai svabadībai, kas dod vaļu miesai, turpretim kalpojiet cits citam mīlestībā!” (Galatiešiem 5:13)

Jo, nebūdams atkarīgs ne no viena, es brīvprātīgi paliku visiem par kalpu, lai pēc iespējas daudzus mantotu.“ (Pāvila 1. vēstule korintiešiem 9:19)

Brīvprātības princips. Kas ir brīvība? Kas ir pienākums? Kad tev kaut ko uzspiež? Piemēram, man mugurā ir ukraiņu krekliņš. Vienkārši tādēļ, ka man ļoti patīk Ukraina, es mīlu ukraiņus. Padomju laikā man bija jānēsā skolas forma. Sākumā oktobrēnu nozīmīte, pēc tam pionieru kaklauts, tad man nebija izvēles. Turklāt 1. maijā bija jājiet demonstācijās ar baloniem un karodziņiem. Tajā laikā cilvēki tika piespiesti; tu varēji nevēlēties, bet bija jāiet. Šodien man ir brīva izvēle vilkt ukraiņu kreklu. Lūk, brīvprātība. Pāvils brīvprātīgi palika visiem par kalpu. Ja tu esi pieņēmis Kristu un zini Dieva gribu, tad brīvprātīgi paliec par kalpotāju. Jēzum patika kājas mazgāt? Jēzum patika mirt pie krusta? Mums daudz kas var nepatikt un šķist, ka tā nav brīvība vai brīvprātība. Bet brīvībā ir arī pienākumi! Pienākumi ne tikai pret sevi vai cilvēkiem, kuri ir draudzē, bet arī pret tiem, kuri ir ārpus draudzes.

“(..) bet bez tavas ziņas es neko negribēju darīt, lai tavs labais darbs parādītos ne piespiesti, bet brīvprātīgi.” (Pāvila vēstule Filemonam 1:14)

Pāvils raksta par vergu, lai gan viņam bija tiesības pavēlēt verga saimniekam, lai palaistu brīvībā šo vergu, bet Pāvils negribēja tā darīt. Vai tev reizēm nerodas jautājums, kāpēc tev jāievēro kaut kādi noteikumi? Kādēļ draudzes zālē nedrīkst ienest krāsainos dzērienus? Kādēļ savus bērnus šeit nedrīkst palaist, lai viņi skraida? Kāpēc nevar? Tāpēc, ka pārkāpjot kādus noteikumus, mēs ierobežojam citu cilvēku brīvību. Tāpēc visur ir sava kārtība, un tas ir tavs pienākums to ievērot.

Attiecības ar cilvēkiem var tikt veidotas tikai uz brīvprātības pamata. Kādu es redzu Eiropas Savienību? Es neesmu Eiropas skeptiķis, bet es esmu pret tādu modeli, kāds šobrīd veidojas. Modeli, ko globālisti cenšas izveidot, kas balstīts uz totālu kontroli. Ja tiešām notiks skaidras naudas izņemšana, tad tā būs pilnīga kontrole. Tu vairs nevarēsi neko nopirkt vai pārdot, par ko nezinātu visi augšā. Tev vairs nebūs personīgās telpas. Es esmu pret Eiropas federācijas veidošanu. Es esmu par suverēnām valstīm Eiropas Savienībā, balstītām uz normālām attiecībām, veidojot sadarbību starp valstīm, tirdzniecību ar savstarpējiem palīdzības līgumiem. Līdzīgi kā Baltijas valstīm ir savstarpējās palīdzības līgums. Ja kas notiek Igaunijā, mums jāiet palīgā. Lūk, šādus principus es atzīstu, nevis tādus, kur 80% lēmumu mūsu vietā pieņem Eiropas Savienība, lai gan mūsu Satversmē ir rakstīts, ka mēs esam suverēna valsts. Kur paliek šī suverenitāte? Kas uzņemsies atbildību par šādu Eiropu? Problēma ir tā, ka draudzes ir tukšas vai mazas. Ja Konstantīns atdeva pagānu tempļus kristiešiem, tad šobrīd notiek pretējais. Baznīcas tukšojas, un tās atdod citiem mērķiem. Tikai evaņģēlijs! Tas ir vienīgais glābiņš un brīvības avots.

Kad tu dzirdi par to, ka Ukrainā ir karš, tu to uztver citādāk nekā tad, ja tu reāli ar savām acīm redzi cilvēkus, kuri tur ir karojuši, un dažādus kara priekšmetus. Ukrainā mēs bijām muzejā, kur vienkopus bija saliktas pilsētu zīmes, piemēram, Debaļceva, Doņecka, Lugaņska. Visās šajās pilsētās es reiz esmu bijis, man ir bijušas bildes pie šīm pilsētu zīmēm. Šīs zīmes ir atvestas no kara zonas, tagad atrodas vienā vietā un vairs neizskatās kā senāk. Tagad šīs zīmes ir kā siets, visas vienos caurumos. No Doņeckas lidostas bija atvesta ļoti liela dzelzs plāksne, kas kādreiz bija lidostas ēkas fasādes daļa. Visa šī plāksne bija caurumos. Šie priekšmeti ir savesti vienkopus, lai mēs gūtu šo realitātes izjūtu. Tur bija arī fotogrāfijas ar kritušajiem, kuru skaits joprojām pieaug. Ukraina cīnās par savu brīvību. Arī šādai cīņai nebūs liela jēga bez evaņģēlija. Var izcīnīt brīvību, bet pēc kāda laika atkal to zaudēt. Tikai evaņģēlijs! Sludini evaņģēliju! Stāsti cilvēkiem par Jēzu Kristu! Semināros mums stāstīja, kas ir potenciālie līderi, pēc kādiem punktiem ir jāvadās, lai būtu labs vadītājs. Viens no šiem punktiem bija: viņiem ir liecība. Tu zini to, no kā Dievs ir atbrīvojis tevi, tev ir, ko pateikt cilvēkiem. Piemēram, Sandras liecība: “Dievs mani ir emocionāli dziedinājis. Zinu, ka daudziem cilvēkiem ir bijušas fiziskas problēmas, bet man bija daudz emocionālu problēmu no bērnības, jo līdz pat pusaudža gadiem es pārcietu vardarbību ģimenē. Es redzu to, kā Dievs pie manis strādā un maina manu sirdi, dziedina mani. Dievs piepilda mani ar mīlestību, ko es kādreiz meklēju cilvēkos un pretējā dzimumā. Dievs mani dziedina emocionāli, ir izmainījis arī manas finanses. Dievs man ir iedevis to, ko es kādreiz veltīgi meklēju cilvēkos.” Mēs domājam, ka liecībai ir jābūt tik spilgtai kā dziedināšana no narkotikām vai no pašnāvības domām. Nē! Mums katram ir sava liecība. Svarīga ir personīgā liecība.

“Tā Kunga Gars ir uz Manis, jo Viņš Mani svaidījis sludināt prieka vēsti nabagiem, pasludināt atsvabināšanu cietumniekiem un akliem gaismu, satriektos palaist vaļā.” (Lūkas evaņģēlijs 4:18)

“Tas Kungs ir Gars. Kur Tā Kunga Gars, tur ir brīvība.” (2. Korintiešiem 3:17)

Jēzus atnāca, lai sludinātu brīvību. Atsvabināšanu cietumniekiem caur evaņģēliju. Vai tu redzi Bībelē, ka Jēzus prioritāte bija politika? Nē, tā nav prioritāte, prioritāte ir 12 mācekļi, sava mazā grupa, pēc tam cilvēku pūļu dziedināšana un pēc tam arī politika. Visam ir jābūt pareizā secībā. Vispirms ir evaņģēlijs!

Svabadībai Kristus mūs ir atsvabinājis. Tad nu stāviet stipri un neļaujieties atkal iejūgties kalpības jūgā!” (Galatiešiem 5:1)

Stāviet stipri! Tāpat kā Latvijai nākas stāvēt par savu neatkarību, tāpat arī mēs visi turpinām baudīt brīvību un vest citus brīvībā. Stāviet par savu brīvību! Pirmkārt, stāviet par evaņģēliju!

Mācītāja Mārča Jencīša sprediķi “Tikai evaņģēlijs!” pierakstīja un rediģēja draudzes “Kristus Pasaulei” redakcija

Tici Dievam un tici sev!

Publicēja 2019. gada 29. apr. 20:29Līga Paņina

Ziņas datums 30.04.19.

Mēs pateicamies Dievam par Viņa klātbūtni, par Viņa tuvumu. Pateicamies Dievam par šo labo dienu, kurā varam būt kopā ar Viņu un cits ar citu. Paldies par Tavu tuvumu, dzīvais Dievs! Mēs vēlamies Tev tuvoties caur Tavu vārdu, caur paklausību Tev. Mēs vēlamies celt Tavu valstību paši no sevis un no cilvēkiem sev apkārt. Lai nāk Tava valstība, Dievs! Mēs atveram savas sirdis, lai dzirdētu Tavu vārdu, mēs uzņemam Tavu dienišķo barību, mēs augam Tevī. Lai nāk Tava valstība, Tēvs, Tavs prāts lai notiek kā debesīs, tā arī virs zemes. Svētrunas tēma ir ”Tici Dievam un tici sev!” Vai esi domājis par ticību sev? Esi to lasījis grāmatās vai dzirdējis no kāda cilvēka, ka viņš tic sev? Kad tu stāsti cilvēkiem par Kristu, un viņi saka: „Es neticu Dievam, es ticu sev,” prātā var rasties tādas domas, ka ticēt sev ir slikti. „Es neticu sev, es ticu Dievam.” Un tomēr, vai ir nepareizi ticēt Dievam un ticēt arī sev? Cik svarīgi ir ticēt sev? Vai vajag ticēt sev? Mēs centīsimies to noskaidrot Dieva vārdā.

"Redzi, Es esmu Tas Kungs Dievs pār visu miesu! Vai tad Man būtu kas neiespējams?” (Jeremijas grāmata 32:27)

Tas ir Dieva vārds no Vecās derības. Dievs pats apgalvo, ka Viņam nav nekā neiespējama. Pat cilvēki, kas Dievam netic, zina, ka Dievam viss ir iespējams. Mums kristiešiem tas ir īpaši skaidrs, ka Dievam viss ir iespējams. Bet kad mēs skatāmies uz savu dzīvi, savu ģimeni, savu valsti, savu pilsētu, nereti mums gribas uzdot tādus jautājumus, kāpēc Āfrikā bērni mirst badā, kāpēc ir tik daudz ciešanu, kāpēc Dievs, ja Viņš ir tik liels un varens, ir visu to pieļāvis? Mums kristiešiem veidojas tāda nostādne, ka Dievam viss ir iespējams, bet mums nē. “Es ticu Dievam, bet ko tad es pats... Es esmu kā Pāvils: to, ko es labu gribu, es nedaru, un to, ko es negribu, es daru. Ak, es nožēlojamais cilvēks!” Taču jau pagājušajā sprediķī mēs noskaidrojām, ka runa ir par neglābtu cilvēku, kuram nav Dieva spēka. Mēs noskaidrojām, ka mums katram pašam ir sava izvēle, un mēs varam izvēlēties pareizus ceļus Dieva gribā. Šis ir līdzīgs jautājums. Mums, īpaši baznīcas solu berzētājiem, nav izdevīgi ticēt, ka mēs varam. Mums ir izdevīgi ticēt, ka Dievs var. Tā arī ir izveidojusies vesela atmodas gaidītāju paaudze, „Dievs, svētī Latviju” gaidītāju paaudze. Paaudze, kas tic, ka Dievs kādreiz darīs. Taču Dievs sagaida no mums pretējo, un es to pierādīšu ar Dieva vārdu. Tā ir Viņa doma, ko es šodien vēlos tev nodot.

“Jēzus, tos uzlūkodams, saka: „Cilvēkiem tas neiespējams, bet ne Dievam, jo Dievam visas lietas iespējamas."” (Marka evaņģēlijs 10:27)

Iepriekšējā Rakstu vieta bija no Vecās derības, šī ir no Jaunās derības, tie ir Jēzus vārdi. Dievam nekas nav neiespējams, Viņam visas lietas ir iespējamas.

“Un, kad Jēzus no turienes aizgāja, divi akli sekoja Viņam, brēkdami un sacīdami: "Tu, Dāvida dēls, apžēlojies par mums!" Un, Viņam namā ieejot, aklie Tam piegāja klāt, un Jēzus tiem saka: "Vai jūs ticat, ka Es to spēju darīt?" Tie Viņam atbild: "Ticam, Kungs!" Tad Tas aizskāra viņu acis un sacīja: "Lai jums notiek pēc jūsu ticības."” (Mateja evaņģēlijs 9:27-29)

Šie aklie cilvēki sekoja Viņam un lūdza pēc dziedināšanas. Jēzus viņiem uzdeva jautājumu, kurš arī mums šodien ļaus izprast Dieva prātu un gribu. Vai mums ir sev jātic, vai tikai Dievam ir jātic? Vai mums jātic Dievam un arī sev? Vai mums jātic tikai sev? Kas ir svarīgi, lai tu piedzīvotu Dieva iejaukšanos un Dieva svētību savā dzīvē? Kas Dievam ir svarīgi, lai tu izdari no savas puses? Tev jātic, ka Dievam nekas nav neiespējams. Ir svarīgi ticēt, ka Dievam nav nekas neiespējams. Šie aklie cilvēki teica, ka viņi tam tic. Dievs var akliem atvērt acis, iznīdēt vēža šūnas tavā organismā, pacelt tevi finansiāli, lietot tevi kalpošanā, palīdzēt tev uzcelt mājas grupiņu un grupiņas, uzcelt no nulles draudzi, izglābt simtiem cilvēku. Dievs prasa: „Vai tu tici, ka Es to varu?” Un tad Viņš saka: „Lai notiek pēc tavas ticības.” Tātad Dievs, pirmkārt, sagaida, lai mēs ticētu un pieņemtu, ka Viņš var visu.

Amerika ir valsts, kas sastāv no imigrantiem. Tā sastāv gan no Eiropas, gan visas pasaules nācijām. Statistika rāda, ka Amerikas imigranti četras reizes biežāk kļūst par miljonāriem nekā tie, kas dzimuši Amerikā. Vietējie iedzīvotāji, kuriem it kā ir pareizās mācības, motivatori, zināšanas, skolas un finanses, to nesasniedz. Atbrauc kāds indietis vai ķīnietis un kļūst četras reizes bagātāks par vietējo iedzīvotāju. Vai zini, kāpēc tas tā ir? Kā tu skaties uz Ameriku? Ko par Ameriku domā cilvēks, kurš savā paša valstī cenšas savilkt galus kopā? Ko viņš domā, kad ierauga Brīvības statuju? Ko cilvēki par Ameriku domāja īpaši padomju laikos, kad vēl bija dzelzs priekškars? Ko domāju es un jaunieši man apkārt? Mēs nēsājām t-kreklus no Amerikas un košļājām košļenes. Kas mums bija Amerika? Sapņu zeme! Neierobežoto iespēju zeme. Zeme, kur piens un medus tek. Bet patiesība ir tāda, ka Amerika ne ar ko neatšķiras no Latvijas, arī šeit ir iespēju zeme, jo katra vieta, kurā atrodas cilvēks, ir iespēju zeme. Lūk, kāpēc emigrējis cilvēks tic tam, ka sakrās naudu, iegūs izglītību un kļūs par miljonāru. Viņam ir ticība Amerikai, ka tur viņš var. Patiesībā viņš varēja arī savā dzimtenē, ja vien tā nav valsts, kurā ir diktatūra un komunisms, kā Ziemeļkorejā, Krievijā vai Ķīnā, kur jau čipo cilvēkus un izskauž skaidru naudu. Iedomājies, kas notiks, kad vairs nebūs skaidras naudas! Tā būs totāla kontrole. Dievs, svētī Latviju! Mēs ticam, ka Dievs var svētīt Latviju. Mēs ticam, ka Dievam nav nekas neiespējams. Lūk, ticība. Jēzus prasa, vai tu tam tici?

Svētais Augustīns teica: „Cilvēks ir gatavs iet simtiem kilometru, lai ieraudzītu okeāna plašumus un varenību, viņš vēro debesu plašumus, viņš ar sajūsmu vēro upes, līdzenumus, ūdenskrātuves, kalnus, bet sevi pašu – visbrīnumaināko radījumu – viņš neievēro.” Precīzi vārdi, kas atbilst šim sprediķim. Visbrīnumainākais radījums nav ne okeānu plašumi, ne kāds Lamborghini, ne kādas piramīdas, flora, fauna vai mūsu pavasaris, bet gan cilvēks. Mēs skatāmies, jā, tas ir vareni un tas ir vareni, bet visskaistākais esi TU! Un atbildi uz jautājumu, vai ticēt sev, mēs jau sākam apjaust. 

Vai tu tici, ka Dievs var? Ticība, ka Dievs var, meklējama Dieva vārdā:

“Patiesi, patiesi Es jums saku: kas Man tic, tas arī tos darbus darīs, ko Es daru, un vēl lielākus par tiem darīs, jo es noeimu pie Tēva.” (Jāņa evaņģēlijs 14:12)

Divas reizes Jēzus saka: ”Patiesi, patiesi.” Dievam visas lietas ir iespējamas. Kas Viņam tic, tas arī tos darbus darīs un vēl lielākus. Jēzus nomira un augšāmcēlās, Viņa nāvē mēs esam miruši grēkam un nespēkam, augšāmcēlušies spēkā, un mēs visu varam ticībā Dievam un ticībā sev. Smits Viglsforts ir piecēlis vismaz astoņus mirušus cilvēkus, ieskaitot savu sievu, kura pamodās, bet negribēja vairāk dzīvot, un Smits atlaida viņu pie Tēva. Palasiet par viņu – Dieva vīrs ar brīnumiem un zīmēm, kurš tic, ka Dievam nav nekā neiespējama, un kurš tic arī sev. Bībelē es neredzu, ka Jēzus būtu piecēlis astoņus cilvēkus. Jēzus pabaroja tūkstošiem cilvēku ar piecām zivīm un divām maizēm. Šodien dažādas kristīgās misijas pabaro daudz vairāk cilvēku. Ja Jēzus laikā vairāki tūkstoši varēja sapulcēties uz dievkalpojumu, tad Reinhards Bonke vienā dievkalpojumā pulcina vairākus miljonus cilvēku. Un ne tikai Reinhards Bonke, tādu ir daudz. Ja Jeruzalemē pirmā draudze bija dažus tūkstošus liela, tad Jongi Čo vienā draudzē ir miljons cilvēku. Jēzus saka: Patiesi, patiesi Es tev saku, kas Man tic, tas arī tos darbus darīs, ko Es daru, un vēl lielākus par tiem. Ja Jēzus glāba cilvēkus, arī tu vari izglābt cilvēkus, un vēl vairāk nekā Viņš. Ja Viņš dziedināja slimos, arī tu vari dziedināt, un vēl vairāk. Arī tu vari piecelt mirušos un darīt vēl lielākas lietas. Bet mums ir izdevīgi, ka Dievam visas lietas ir iespējamas, un ne mums. Tas ir aktuāli daudziem šodien. Tāpēc daudzi nevar izlauzties, jo tic Dievam un netic sev. Ja tu ticētu, ka tu vari, tu jau to būtu paveicis. Dievs grib, ka tu tici ne tikai tam, ka Viņš var, bet arī tu vari kopā ar Viņu un Viņa spēkā darīt tos pašus darbus, ko Viņš darīja.

Vai Jēzus varēja atnākt uz dievkalpojumu regulāri? Ja cilvēks nevar izdarīt pat tik vien, kā regulāri atnākt uz dievkalpojumu, tad viņš netic nedz Dievam, nedz arī sev. Pat ja šis cilvēks tic sev, tad tikai sev, ne Dievam. Ja cilvēks nevar regulāri būt mājas grupiņā, tad vispār nevar būt runa par kaut ko, ko viņš varētu darīt Dieva spēkā un vēl vairāk nekā Jēzus. Tad ir runa tikai par elementāru izdzīvošanu un eksistēšanu. Draugs, tu gribi eksistēt vai dzīvot? Uzlabo savas dzīves kvalitāti, un Dievs pacels tavu dzīves līmeni! Tev nav jāraizējas par naudu. Pacel kvalitāti! Ceļot kvalitāti, celsies arī tavas dzīves līmenis. Tuvojies Dievam, ievēro Viņa baušļus, dari Viņa gribu, strādā pie sava rakstura, audz, un tad uzlabosies tavas dzīves līmenis. Bībelē teikts: “Stājieties pretī velnam, un velns bēgs no jums.” Kā mēs varam stāties pretī velnam? Augot un uzlabojot kvalitāti savā raksturā un attiecībās ar Dievu. Atbilde uz jautājumu jau ir redzama svētrunas nosaukumā – “Tici Dievam un tici sev!”

Pie Jēzus mācekļiem atveda mēnessērdzīgu zēnu. Mācekļi nespēja viņam palīdzēt, lai gan dzina ārā velnu no šī zēna Jēzus Kristus Vārdā un svaidīja viņu ar eļļu. Cilvēku bars jau sanāca apkārt, un zēna tēvs lūdza palīdzību Jēzum. Jēzus izdzina ļauno garu, un zēns kļuva vesels. Pēc tam mācekļi sarunājās ar Jēzu.

“Bet Jēzus atbildēja un sacīja: "Ak, tu neticīgā un samaitātā cilts, cik ilgi Es vēl būšu pie jums? Cik ilgi Es vēl jūs panesīšu? Vediet Man to šurp!" Un Jēzus viņu apdraudēja, un ļaunais gars izgāja no viņa; un zēns kļuva vesels tanī pašā stundā. Tad mācekļi piegāja pie Jēzus atsevišķi un sacīja: "Kāpēc mēs viņu nevarējām izdzīt?" Bet Jēzus tiem saka: "Jūsu mazticības dēļ; jo patiesi Es jums saku: ja jums ticība ir kā sinepju graudiņš, tad jūs sacīsit šim kalnam: pārcelies no šejienes uz turieni, un tas pārcelsies, un nekas jums nebūs neiespējams.”” (Mateja evaņģēlijs 17:17-20)

Šos vārdus Jēzus sacīja mācekļiem. Pasaki tos arī sev: “Man nekas nav neiespējams!” Tie ir Jēzus vārdi. Tev nekas nebūs neiespējams, ja tev būs kaut neliela ticība, paklausība un mazi solīši pretī mērķim. Tu noraksi kalnus! Tu pavēlēsi kalniem pārcelties, un tie pārcelsies. Ja tik viegli nepārcelsies, tad tu tos noraksi un palīgā vēl pasauksi kolēģus. Mēs noraksim kalnus! Mēs tos pārcelsim! Mēs mainīsim upju gultnes! Mēs mainīsim vēsturi! Tici Dievam, draugs, un tici sev! Ko nozīmē Jēzus vārdi: “Cik ilgi Es vēl būšu pie jums, jūs mazticīgie?” Tie nozīmē to, ka Dievs zina, ka Viņš nomirs pie krusta, augšāmcelsies un apveltīs mūs ar spēku. Un ko tālāk? Viņš mums blakus nestāvēs un nekoriģēs katru mūsu soli. Dievs gaida, ka mēs paši darīsim un ticēsim par sevi. Jēzus gaida, ka mēs paši ticēsim ne tikai tam, ka Viņš var, bet arī, ka arī mēs varam Viņa spēkā.

Lūk, vēl kāds pierādījums no Bībeles. Mācekļi sēdēja laivā, un pēkšņi rīta pusē sacēlās vētra un viļņi. Mācekļi redzēja cilvēku staigājam pa ūdens virsu un tuvojamies viņu laivai. Dažs labs jau bailēs brēca, bet Jēzus, mierinādams, teica: “Nebīstieties! Es tas esmu.” Jēzus stāvēja uz ūdens, noskatījās uz mācekļiem, un pēkšņi impulsīvais Pēteris, kuram patika izcelties starp pārējiem, pielēca kājās un emocionālā ticībā sāka runāt.

“Un Pēteris Viņam atbildēja un sacīja: “Kungs, ja Tu tas esi, tad liec man nākt pie Tevis pa ūdens virsu.” Un Viņš sacīja: “Nāc!” Un Pēteris izkāpa no laivas, gāja pa ūdens virsu un nāca pie Jēzus. Bet, lielu vētru redzēdams, viņš izbijās un sāka grimt, viņš brēca un sacīja: “Kungs, palīdzi man!” Un, tūdaļ roku izstiepis, Jēzus viņu satvēra un viņam sacīja: “Mazticīgais, kādēļ tu šaubījies?”” (Mateja evaņģēlijs 14:28-31)

Jēzus sacīja: "Mazticīgais, kādēļ tu šaubījies par to, ka tu vari?” Tici Dievam un sev, un apliecini, ka tu vari! Atceros cilvēkus, kuri ir teikuši, ka viņi tic Dievam un mācītājam. Tāpat viņi arī izsaka pateicību gan Dievam, gan mācītājam. Bet es tev saku – tici Dievam un tici sev! Mums ir ļoti, ļoti švaki ar ticību sev. Draugs, tieši tāpēc ir šis sprediķis! Mums galvā ir dažādi maldi, miesā ir slinkums, un mēs negribam neko darīt, lai cīnītos. Mēs gribam tikai baudīt silto un saulaino laiku ārā. Jā, visam ir savs laiks un vieta, bet, draugs, ja tu sev neticēsi, tad neko nepaveiksi.

Vai zini, ko nozīmē status quo? Tas ir tāds statuss, kurā nekas nemainās. Tas ir ērts, labs un komfortabls statuss. Tas ir tavs dzīvesveids, kā tu dzīvo šodien, tavs domāšanas veids, kā tu domā šodien, tavas darbības, kuras tu izdari šodien, un tava vīzija un stratēģija dzīvei, kāda tev ir šodien. Tas ir tas, kas tev ir šodien. Atceries šajā nemainīgajā statusā nav iespējams rīt iemantot kaut ko vairāk, nekā tev ir šodien. Tev var būt tikai tas, kas tev ir šodien, tāda pati domāšana, darbības un tādi paši mērķi. Ārā no šī statusa! Ārā no status quo! Mums patīk sēdēt rutīnā, negribās pastrādāt, padomāt plašāk un iesākt kaut ko jaunu kalpošanā vai biznesā. Mums nepārtraukti ir jāattīstās! Ņem piemēru no ķīniešiem, krieviem un amerikāņiem! Mācies!

Rīt 5:00 no rīta es lidošu uz Ukrainas pilsētu Dņepropetrovsku. Tur es došos uz stadionu “Meteors”, kur sanāks vairāk nekā 20 000 ticīgo, ar kuriem kopā es lūgšu Dievu. Es slavēšu Dievu kopā ar Vitāliju Jefremočkinu. Es redzēšu un piedzīvošu to, kā viņi to dara. Es gribu mācīties, lai arī mēs kaut ko tādu varētu darīt 19. oktobrī Latvijā, Tautas lūgšanu sapulcē. Es gribu mācīties, nevis tikai kaut ko piedzīvot. Mani pat tik ļoti neinteresē emocionāla piedzīvošana, kā iespēja mācīties. Es gribu kaut ko uzzināt un redzēt. Otrdien un trešdien notiks semināri visas dienas garumā. Tēmas būs dažādas: “Draudzes izaugsmes formula”, “Kā no nulles trīs gadu laikā uzcelt 200 cilvēku lielu draudzi”, “Kā atvērt rehabilitācijas centrus”, “Kā uzsākt bērnu kalpošanu”. To visu mācīs cilvēks, kurš šo jau ir izdarījis un kura draudzē jau ir vairāk nekā 20 000 cilvēku. Es gribu mācīties. Nost ar status quo! Gribi izmaiņas rīt? Iegūsti jaunas zināšanas šodien un sāc jaunas darbības šodien pretī mērķiem un vīzijai! Tici, ka Dievs var, un tu vari kopā ar Viņu! Pāvils saka: “Es visu spēju Tā spēkā, kas mani dara stipru.” Pāvils zināja šī noslēpuma formulu. Tu visu spēj Viņa spēkā! Šeit nav runa par emocionālu ticību. Mācītājs Dāvids Jongi Čo savā grāmatā raksta par kādiem jauniešiem, kuri pēc kādas konferences noklausīšanās bija tik pilni emocionālas ticības, ka burtiski ticēja savām spējām staigāt tāpat kā Jēzus pa ūdens virsu. Kad jaunieši nolēma iet pāri straujai upei, viņus atrada tikai pēc ilgāka laika, izskalotus jūrā… Viena lieta ir emocionāla ticība, bet cita – darīt pareizas lietas mērķa virzienā. Tu spēj! Tavā priekšā pat kalni atkāpsies un pārcelsies! Kristieši pārsvarā putrojas un jauc ticību ar emocijām. Ticība, pirmkārt, nav emocijas, ticība ir reāla darbība. Ticība ir darbības vārds. Es daru to, ko esmu pieņēmis no Dieva vārda.

Apskatīsim vēl kādu Rakstu vietu. Mācekļi ar Jēzu atrodas laivā, un jūrā plosās vētra. Jēzus stūres galā mierīgi guļ, laiva šūpojas, ūdens smeļas iekšā un mācekļi ir panikā. Viņi modina Jēzu un saka: “Mācītāj, vai Tu nebēdā, ka mēs ejam bojā? Mēs grimstam!” Jēzus piecēlās bez jebkāda emocionāla stresa, nostājās laivas galā un jūrai pavēlēja palikt mierā un vējam apklust. Jūra nomierinājās, vējš apklusa un laivas buras nolaidās. Mācekļiem bija šoks no redzētā.

“Bet Viņš tiem sacīja: “Kur ir jūsu ticība?” Bet tie bīdamies brīnījās, savā starpā sacīdami: “Kas Tas tāds, ka Viņš arī vējiem un ūdeņiem pavēl un tie Viņam paklausa?”” (Lūkas evaņģēlijs 8:25)

Jēzus jautā: “Kur ir jūsu ticība?” Jēzus sagaidīja, ka Pēteris vai kāds cits nostāsies un apklusinās vēju, vai arī ar kādām labām zināšanām pareizi izkļūs no vētras. Lūk, pietiekoši daudz pierādījumu Dieva vārdā tam, ka Jēzus sagaida, lai tu tici ne tikai Viņam, bet arī sev!

“[...] jo pats Dievs darbojas ar Savu spēku jūsos, kas ticat.” (1. Tesaloniķiešiem 2:13)

Šo Rakstu vietu der izlasīt skaļi. Dievs darbojas ar Savu spēku tajā cilvēkā, kurš tic, ka Dievs spēj visu un ka viņš Dieva spēkā arī spēj visu.

“Jebšu tūkstoši krīt tev blakus un desmit tūkstoši tev pa labo roku, taču tevi tas neskars.” (Psalms 91:7)

Lai kādi negatīvi apstākļi būtu valstī vai ģimenē, zini, ka tevi un mani tie neskars. Lai arī kādi nebūtu šķēršļi kalpošanā, karjerā vai kādā augšupejā, apzinies, ka tevi tas neskar un tu visu vienmēr vērsīsi sev par labu. Velns var nemaz necensties, jo katru reizi, ja viņš mēģinās pret tevi darīt ko sliktu, tu to visu vērsīsi par labu. Saki: “Es izmantošu tevi, velns, kā tramplīnu jaunām uzvarām.” Velns ir zem tavām kājām. Viss piepildīts!

“Es visu spēju Tā spēkā, kas mani dara stipru.” (Filipiešiem 4:13)

Varbūt tu esi piedzimis ar kādām kroplībām. Personīgi es, acīmredzot, biju kroplīgs, ja jau dzīvoju tādu dzīvesveidu kā agrāk. Tas norāda uz to, ka tolaik manī bija kaut kādas kroplības, jo, kas cilvēkā ir iekšā, tas parādās ārā, viņa dzīvesveidā. Tomass Edisons ir visā pasaulē zināms cilvēks. Viņš ir viens no visu laiku slavenākajiem, nopietnākajiem izgudrotājiem. Viens no viņa izgudrojumiem bija elektriskā spuldzīte. Viņš skolā neuzvedās labi, skolotājiem uzdeva stulbus jautājumus un nespēja tur noturēties, tāpēc mammai nācās viņu mācīt mājās. Interesanti, ka tieši viņš kļuva par vienu no cilvēkiem, kurš visvairāk ir ietekmējis ASV.

Cilvēki domā mazvērtīgas domas par sevi. Tāpat arī uzdod sev jautājumu: “Kāpēc es piedzimu tieši šajā ģimenē?” Vai “Kāpēc es piedzimu tieši Latvijā?” Tu piedzimi Latvijā tāpēc, ka Dievs tā gribēja. Ja tu domā braukt uz ārzemēm, tad zini, ka tu to darīsi pret Dieva gribu. Tu esi piedzimis Latvijā. Dieva vārds saka, ka Viņš ir nolicis katrai tautai savas robežas un vietu, kur dzīvot. Nav ko blandīties apkārt! Ir teiciens: cūka arī Āfrikā ir cūka. Pārstāj domāt, ka Latvijā neko nevar sasniegt. Draugs, Latvija ir neierobežoto iespēju zeme, jo šī zeme ir tavā prātā un sirdī. No Latvijas mūs neviens pat ar koku nedabūs ārā. Šī ir mūsu zeme, mūsu tauta un mūsu valsts, neatkarīgi no tā, ko valdība lemj. Šī ir mūsu valsts, un mēs šeit arī paliksim! Ja nu vienīgi ar ieročiem kāds sāktu mūs dzīt ārā. Ja kāds šeit sāks taisīt kara lauciņu, tad tas būs vienīgais iemesls iet pāri savām robežām, bet arī tikai uz kādu laiku. Pēc tam mēs atgrieztos un atkal ieviestu kārtību. Protams, es ceru, ka nekas tāds nenotiks. Ja Dievs liks palikt šeit, tad tā arī būs jādara un jāņem ierocis rokās. Es ticu Dievam un arī sev. Es zinu, ka Dievs pats ar automātu nestāvēs un nesargās šo zemi, mūsu tautu un mūsu ģimenes. Es neticu bauslim “Tev nebūs nokaut” tiešā nozīmē. Es ticu tādai nozīmei, kādā tas ir pasniegts un domāts Vecajā derībā. Skaidrojums ir: tev nebūs nokaut miera laikā, bet savu valsti tev būs aizstāvēt. Tas gan ir jautājums katra paša ziņā – iet vai neiet karot. Tas pat nevar īsti būt draudzes mācības jautājums. Tā ir katra cilvēka paša sapratne un izvēle. Situācijas ir dažādas. Tici Dievam un tici sev.

Izlasīju interesantu faktu. Rūpnīcās strādā inspektori, kuri sīki pārbauda paveikto darbu. Šajā gadījumā es domāju par lielu mašīnrūpniecību, bet tas attiecās arī uz jebkuru citu darbu. Darbs var nebūt īpaši kvalitatīvi izdarīts, inspektori paši var kļūdīties, darbinieks var kļūdīties, un darbiniekam nav savas atbildības, jo viņš atstrādā savas stundas un izdara tikai tik, cik vajadzīgs, lai inspektors pieņemtu darbu, tātad kopumā tas ir maz efektīvs darbs. Bet, ja fabrikas sistēma ir izveidota tā, ka katram darbiniekam ir pašam sava atbildība par paveikto darbu, darbs kļūst kvalitatīvāks. Piemēram, ja tu savā uzņēmumā pieņem darbinieku un nedod viņam procentus no saviem ienākumiem, viņš būs bezatbildīgs. Bet, ja tu dosi procentus no saviem ienākumiem, viņš būs pats atbildīgs un motivēts labi padarīt savu darbu, un arī tev būs lielāki ienākumi no tā. Tik ilgi, kamēr tev nav atbildības pašam pār savu dzīvi, tu nedzīvosi kvalitatīvi. Kamēr tev nav atbildība par savu kalpošanu, savu mājas grupiņu, cilvēku glābšanu, galu galā par savām finansēm, tas nebūs efektīvi, ir laiks uzņemties atbildību pašam par sevi. Cilvēki, kas tic tikai Dievam, aizmirst ticēt arī savai atbildībai Dieva priekšā, ticēt, ka to izdarīs. Tev ir jātic, ka tu izdarīsi to, kas tev no savas puses ir jāizdara. Es nevaru izdarīt visu, ko Dievs var izdarīt, bet arī manā vietā Viņš nedarīs. Dievs prasa, kur ir tava ticība, kur ir tavas darbības? Viss, kas tev ir šodien, ir tavas ticības rezultāts. Tici Dievam un tici sev.

“Tāpēc ejiet un dariet par mācekļiem visas tautas, tās kristīdami Tēva, Dēla un Svētā Gara Vārdā.” (Mateja evaņģēlijs 28:19)

Dievs atnāca virs zemes Jēzū Kristū ar lielu vīziju un strādāja, lai sagatavotu mācekļus. Liela vīzija bija sadalīta pa mazākiem mērķiem.

1. Tici, ka Dievs spēj visu.

2. Tici, ka tu spēj visu.

3. Liela vīzija.

4. Pacietība jeb pacietīgs darbs.

Kādā sakarā bez diviem skaistajiem punktiem par ticību ir vēl punkts par lielu vīziju? Tāpēc, ka tu nevari sev ticēt, ja tev nav lielas vīzijas. Par tādām lietām, kas šodien ir sasniedzamas, nav jātic. Ja tev ir liela vīzija, liels mērķis, tur jau ir vajadzīga ticība Dievam un ticība sev. Tu tici, ka Latvija var būt izglābta? Tu tici, ka Dievs var svētīt Latviju? Lūk, tā ir liela vīzija. Ja tev ir liela vīzija, tu neko nezaudē, jo ar lielu vīziju, jebkurā gadījumā, tu izdarīsi vairāk nekā ar mazu vīziju. Plāno lielus plānus, sapņo lielus sapņus. Stratēģiski plāno, kā šos lielos sapņus sasniegt, un tu sasniegsi vairāk nekā ar mazu mērķi un mazu vīziju. Jebkurā gadījumā tu neko nezaudēsi. Dievs pats paceļ cilvēkus un ieliek katru savā vietā. Ir lielie apustuļi, tādi kā Benijs Hins, Jongi Čo, – tie ir cilvēki, kas rūpējas par globālu, visas pasaules glābšanu, mēs pagaidām tikai par Latviju, bet tas ir tas, cik es šobrīd esmu izaudzis, tik, cik es redzu un spēju ticēt, ka es varu. Ne tikai Dievs var, bet es arī varu. Kāpēc mēs taisījām Tautas lūgšanu sapulci? Jo tā ir daļa no šīs vīzijas. Ja nebūtu liela vīzija, nebūtu šāda sapulce un nebūtu visas tās svētības, kas caur to nāk. Ja nebūtu liela vīzija, tad mums arī nebūtu tāds draudzes nams, kāds mums ir tagad. Mēs būtu tikai viena, sektantiska grupiņa. Sapņo lielus sapņus! Tu varbūt domā, lai tikai tavs mazais biznesiņš varētu noturēties, lai tikai tava mazā mājas grupiņa varētu izdzīvot. Skaties tālāk un plašāk! Jo plašāks tev būs skatījums, jo plašākas būs tavas darbības. Vai zini, kāpēc es kā traks skraidīju pa Latviju un katrā pilsētā vairākkārtīgi taisīju dziedināšanas dievkalpojumus? Jo lielāka vīzija rada lielākas un plašākas darbības, kas rada lielākus rezultātus. Izdevīgāk ir ticēt plašāk; skatīties, domāt un redzēt plašāk. Liela vīzija formē tevi par lielu personību. Ak, Debesu Tēvs, dod mums redzēt plašāk, dod katram vadītājam redzēt plašāk, katram, kurš vispār kustās vai kaut ko dara, palīdzi redzēt plašāk, tālāk. Lai nāk sapņi no Tevis, dzīvais Dievs, palīdzi ticēt Tev un arī sev, ka mēs to spējam izdarīt Tavā spēkā, Dievs!

Kāds rakstnieks vai nu bija izgudrojis, vai paņēmis no kāda reāla dzīves notikuma šo stāstu. Slimnīcā gulēja divi smagi slimi slimnieki. Viens gulēja pie loga, otrs tālāk pie sienas. Tas, kurš gulēja pie sienas, bija tāds, kurš nespēj ne piecelties, ne pakustēties. Tas, kurš gulēja pie loga, tikai ar grūtībām spēja mazliet pacelties, apgriezties uz sāniem un skatīties pa logu. Viņš vienmēr stāstīja, kā jaunie pārīši pastaigājas pa ielu, rokās sadevušies, kā vecāki sēž uz soliņiem un pieskata savus bērnus, kā dīķī gulbīši peld, kā zied ievas, kas galu galā arī šobrīd notiek. Tas, kurš gulēja pie sienas, vienmēr klausījās, līdz vienā dienā cilvēks, kurš gulēja pie loga, nomira. Un cilvēks pie sienas lūdza medmāsiņai, vai varētu viņu pārvietot gulēšanai pie loga. Redzi, viņš jau sāka ticēt, kustēties, dzīvot, atveseļoties. Tad, kad viņu pārvietoja pie loga, viņš saņēmās un paskatījās pa logu un ieraudzīja tur tikai mājas sienu. Izrādījās, ka tas cilvēks, kurš stāstīja šos stāstus, bija akls un to visu bija izdomājis, un stāstījis to sev un otram, lai iedrošinātu un iedotu redzējumu, lai iedotu vīziju dzīvot. Un tas otrs arī izdzīvoja.

Vīzija un redzējums tur pie dzīvības. Tieši vīzija rosina tevi ticēt Dievam un arī sev, ka tu spēj to paveikt. Tā rosina tevi izdarīt visus mazos rutīnas darbus ceļā uz vīziju. Tieši vīzija ir tā, kas rada panākumus tavā dzīvē, draudzes dzīvē, grupiņas dzīvē, kalpošanās, it visā, arī valsts dzīvē. Kāda ir mūsu valsts vīzija? Ja mūsu valsts vadītāji būtu vairāk piedomājuši par savu valsti, nevis tikai par sevi, viņiem būtu vīzija nevis par federāciju, viņiem būtu vīzija par suverēnu Latvijas valsti, par brīvu tautu, par bagātu tautu ar savām robežām, par tautu Eiropā, uz brīvprātības principiem balstītu sadarbību un tirdzniecību. Varētu būt tāda vīzija par Latviju, bet, kā redzams, viņiem ir tikai sava vīzija. Un visas šīs savas vīzijas ved mūs postā. Tiek ievēlēti jauni vadītāji, kuriem jāizstrebj veco vadītāju kļūdas, kuras faktiski vairs nav iespējams izstrēbt, palīgā var nākt tikai Dievs un mēs.

“Kas ir pacietīgs, tas ir arī gudrs, bet, kas ir nepacietīgs, parāda savu negudrību.” (Salamana pamācības 14:29)

Pacietība jeb pacietīgs darbs. Neaizmirsti par pacietību, jo pacietīgais ir gudrs. 90% panākumu ir saistīti ar pacietību un 90% neveiksmju ir saistīti ar nepacietību, kad cilvēks grib uzreiz un visu. Varbūt kāds mācītājs tev pateica, ka tu vari visu, tu pamēģināji, izrādījās grūtāk, nekā domāji, un rezultāta nebija. Vai arī tu iesāki mājas grupiņu un tūlīt pat tā arī izjuka, tu mēģināji vienu reizi, otru, trešo, nekas nesanāca. Pacietība ir vajadzīga. Lūk, kas bija rakstīts uz kāda veiksmīga, ļoti bagāta un ietekmīga cilvēka kapakmens: “Es centos, bet man nesanāca. Tad es mēģināju vēl un guvu panākumus.” Ja viņš šādus vārdus ir uzrakstījis sev uz kapakmens, tad tas noteikti ir bijis viņa dzīves moto. Tas viņam ir bijis pats svarīgākais. Es centos vēl, es mēģināju vēl, – tā ir pacietība. Dievs spēj visu, tu spēj visu. Liela vīzija, darbs, pacietība, un tā ir virzība uz priekšu.

Mozus 80 gadu vecumā izveda no Ēģiptes zemes 3,5 miljonus cilvēku. Pashā svētki ir šie paši svētki, kad Mozus izveda no Ēģiptes zemes ebrejus, kuri 400 gadus tur atradās verdzībā. 80 gadu vecumā! Mozus bija ļoti pacietīgs ceļā uz savu zvaigžņu stundu. Tev vēl nav 80, tev vēl nav pat 70 vai 60 gadi, tev viss vēl priekšā! Tev viss labākais vēl tikai priekšā! Ieklausies mācītājā, Dieva vārdā, skaties vēl, pārdomā, plāno, strādā un esi pacietīgs.

Kālebs 85 gadu vecumā teica Dāvidam, lai dod viņam nocietināto pilsētas kalnu. Bet viņš sāka to gribēt jau 45 gadu vecumā, bet nevarēja dabūt, un pagāja daudzi gadi, līdz Kālebs atkal varēja teikt, lai dod viņam to, ka viņš ir tikpat stiprs kā toreiz, un tā arī bija. Viņš aizgāja un paņēma šo pilsētu, valsti, kurā valdīja milži, Anaka bērni. Viņš izvēlējās pašu grūtāko. Jo vecāks tu esi, jo grūtākas lietas spēj paveikt, jo jaunāks tu esi, jo ātrākas lietas spēj paveikt. Tev viss vēl tikai priekšā. Es nesaku tev to, lai tu kaut ko gaidītu. Tu vari domāt, ka Dievs var visu izdarīt un kaut ko mainīs tavā dzīvē, bet labāk tici arī sev, ka tu vari kaut ko izdarīt, un kamēr tu pats neko nedarīsi, tikmēr arī Dievs neko nedarīs.

Tev noteikti garšo KFC (Kentucky Fried Chicken) pulkveža Sandersa vistiņas. Viņš 80 gadu vecumā izdomāja savas slavenās vistiņas. Viņš apmēram 1000 reizes gāja un piedāvāja savu vistiņu recepti restorāniem, kamēr viens piekrita. Šodien KFC restorāni ar viņa seju ir ļoti daudzās valstīs, lai gan Latvijā tāds ir tikai viens. Mēs varam arī iztikt, mums ir “Lido”. Pikaso vēl 88 gadu vecumā gleznoja savus šedevrus, kurus es uzskatu par murgu, un cilvēki cits citam plūc ārā matus, lai dabūtu viņa gleznas. Esi redzējis filmu “1+1”? Cilvēki skatās uz abstrakto mākslu un cenšas tur kaut ko ieraudzīt, manuprāt, tā ir cilvēku muļķošana. Tu kā muļķis skaties, un vēl tās gleznas maksā vairākus desmitus tūkstošus. Kāpēc nevar kaut ko normālu, skaistu uzzīmēt? Kāpēc cilvēkiem nepatīk skaistais, kāpēc kroplīgais patīk? Tāpēc, ka viņos pašos iekšā valda tumsa un kroplība, un tas pievelk vienu pie otra. Lai vieglas smiltis Pikaso, jebkurā gadījumā sanāk, ka viņš ir ģēnijs, un viņš strādāja savu darbu 88 gadu vecumā. Edisons izdomāja mimeogrāfu 85 gadu vecumā un Džons Veslijs, ievērojamais sludinātājs, jāja uz sava zirga un sludināja apmēram 88 gadu vecumā. Tie ir cilvēki ar lielu vīziju, pacietīgi cilvēki, kas sagaida savas iespējas. Kad tu aplaisti savus augus, tie agri vai vēlu nes savus augļus.

Mācītāja Mārča Jencīša sprediķi “Tici Dievam un tici sev!” pierakstīja un rediģēja draudzes “Kristus Pasaulei” redakcija

Tev ir izvēle!

Publicēja 2019. gada 23. apr. 20:45Līga Paņina   [ atjaunināts 2019. gada 24. apr. 00:11 ]

Ziņas datums 24.04.19.

Šodien visa kristīgā pasaule svin Kristus augšāmcelšanās svētkus. Pagāni svin Lieldienas, šūpojas, lai odi nekož, per ar pūpoliem un dara citas paražas. Es ar šīm paražām neesmu nodarbojies nedz būdams pagāns, nedz tagad. Kristus patiesi ir augšāmcēlies! Vārds, ar kuru gribu dalīties, ir stiprs, un tev to būs viegli uzņemt. Šis vārds būs pacilājošs, un tas nāk no Dieva sirds. Svētrunas tēma – „Tev ir izvēle”. Ja šobrīd tev šie vārdi šķiet pašsaprotami, tad zini, ka šī sprediķa gaitā, kurā es mēģināšu tev atklāt Dieva sirdi, tie tevi cels, stiprinās, atbrīvos un dziedinās Jēzus Kristus Vārdā. Tev vienmēr ir izvēle. Apzinies to!

Lai Svētais Gars tiešām pie mūsu sirdīm varētu darboties, mums ir perfekti jāizprot Dieva plāns un griba. Tu esi radīts brīvībai un pilnvērtīgai dzīvei Jēzū Kristū. Tu esi radīts tuvām un personīgām attiecībām ar savu Radītāju. Tu esi radīts, lai būtu laimīgs, gūtu panākumus un visu savu dzīvi līdz galam nodzīvotu pēc Dieva gribas un prāta, un pēc dzīves šeit, virs zemes, dzīvotu debesīs kopā ar Jēzu Kristu. Šis sprediķis ir tapis no Rakstu vietām no Vēstules romiešiem. Vēstule romiešiem ir pati svarīgākā Pāvila vēstule. Vissvarīgākās, visaptverošākās un skaidrojošākās vēstules Bībelē ir Pāvila vēstules. Un no Pāvila vēstulēm tieši Vēstule romiešiem ir vissvarīgākā. Šis sprediķis ir veidojies no pirmajām astoņām vēstules nodaļām. Mēs izskatīsim dažas Rakstu vietas no šīm nodaļām un pašu to centru jeb jēgu. Es visu nedēļu esmu pārdomājis un lūdzis Dievu, studējot šīs astoņas nodaļas.

“Jo Kristus par mums bezdievīgajiem ir miris tanī laikā, kad vēl bijām nespēcīgi. Neviens tik lēti nemirs par kādu taisno. Par to, kas labs, jau drīzāk kāds ir gatavs mirt.” (Romiešiem 5:6-7)

Dievs sūtīja Savu Dēlu, Jēzu Kristu, kurš mira pie krusta. Lūk, augšāmcelšanās! Lūk, nāve pie krusta! Lūk, svētku, ko mēs svinam šajās dienās, patiesā nozīme. Mēs varam svinēt Kristus augšāmcelšanās svētkus un pat dzirdēt kādu vārdu no Dieva, bet, ja mēs neizprotam pašu lietas būtību, tad mums tas nepalīdz ne nieka. Dieva vārds saka, ka Dievs atnāca un nomira pie krusta par to, kas labs. Kas ir labs? Tu esi labs! Pasaki to sev! Kāds droši vien pie sevis domā: “Jā, jā... Es gan sevi pazīstu.” Padomā loģiski! Dievs, kuram nekā netrūkst un kurš ir pašpietiekams, nāca virs zemes un dzīvoja cilvēka miesā. Šis fakts vien jau ir apbrīnas vērts, ka Dievs dzīvoja kā cilvēks virs zemes. Viņš dzīvoja kā Dievs un cilvēks Jēzū Kristū. Kur nu vēl nomirt, izliet Savas asinis un izciest pazemojumu un ciešanas! Kā dēļ Dievs to darīja? Kaut kā laba dēļ, kas Viņa acīs un sirdī ir labs. Kaut kas tik labs, ka Viņš ir gatavs par to atdot Savu dzīvību. Pat ja tev pašam neliekas, ka tu esi labs, tad zini, ka Dievs domā citādāk. Tu esi labs! Tu esi radīts brīvībai, pilnvērtīgai dzīvei un mūžīgai dzīvībai kopā ar Jēzu! Vai nav brīnišķīgi? Dievs ar Savu tuvumu apstiprina šo vārdu. Viņš saka: “Es jūs mīlu. Tu esi labs un radīts brīvībai.”

Vēlos tev izstāstīt savas pārdomas. Ir pavasaris, un šajā laikā ir vērts iziet ārā lūgt Dievu. Visas šīs saulainās dienas es cenšos pavadīt laukā. Siguldas un Turaidas apkārtni kādreiz apdzīvoja Gaujas lībieši, kas ir mūsu senči. Latvieši ir lībiešu, latgaļu un baltu cilts sajaukums. Siguldas novadā pamatiedzīvotāji bija lībieši. Viņiem bija savas pilsētas, ciemi, pilis un kārtība. Žēl gan, ka pilis bija tikai no koka darinātas. Krustnešiem tās bija ļoti viegli iekarot, lai to vietā uzceltu akmens mūra pilis. Piemēram, Latvijas vecākās baznīcas (Krimuldas baznīcas) vietā, agrāk atradās Kaupo pils. Turpat atrodas arī mācītāja māja. Kaupo bija šī novada valdnieks. Latvijā ir vairāki pilskalni, kas atrodas burtiski stundas gājiena attālumā. Vakar es gāju pa nomaļu meža taku, kurai pašā galā atrodas Vikmestes pilskalns (viens no lībiešu pilskalniem). Ejot pa šiem džungļiem, kur daba ir neskarta, un katrs koks, kas ir nogāzies, tur pat vien palicis, man patīk slavēt Dievu par šo burvību, ko Viņš ir radījis. Ejot pa šīm vietām, es domāju par saviem senčiem. Viņi šeit dzīvoja. Viņiem bija savas pilis un sava kārtība. Pēc tam atnāca krustneši, un vairākus gadsimtus mijās dažādi kari. Mēs joprojām esam izdzīvojuši. Es aizdomājos par to, ka lībieši bija radīti brīvībai, un viņi tā arī dzīvoja – neatkarībā un brīvībā, līdz noteiktam punktam. Es domāju par domāšanu. Tas, ko mēs dzirdam un domājam, vēlāk izpaužas mūsu emocijās. Ja mēs sevi redzam kā brīvus cilvēkus, tas arī izpaužas emocijās, un mēs tā arī jūtamies. Komunisti ļoti labi zināja šo psiholoģisko cilvēka prāta spēju. Viņi skolās bērniem lika iekšā domas par gaišo komunisma nākotni. Visiem kolhoziem bija nosaukumi “Ļeņina ceļš”, “Komunisma ceļš” utt. Tā bija mākslīga paradīze, kuru mūsu prātos centās radīt komunisma piekritēji. Tas notika caur propagandu, plakātiem, televīziju, it visu. Es augu nebrīvē. Mums bija dzelzs aizkars. Mēs bijām vergu valsts, bet es, skolnieks, pie sevis ticēju, ka tiešām viss attīstās, ir piecgades plāni un mēs esam brīvi, jo tāda bija mana domāšana. Ļeņins vai kāds padomju karavīrs, kas attēlots Latvijā uzceltajos pieminekļos, mums tolaik tika pasniegts kā mūsu atbrīvotājs un brīvības nesējs. Man nebija ne jausmas, ka patiesībā esmu okupēts vergs un visi pieminekļos attēlotie cilvēki ir nevis mūsu atbrīvotāji, bet okupanti, slepkavas un mocītāji. Es dzīvoju tādā kā ilūzijā. Visi komjaunieši un oktobrēni dzīvoja ilūzijā. Līdzīgi notiek arī šodien. Skolās sāk ieviest dažādas mācības, kas liek tev domāt, ka Latvija ir brīva un suverēna valsts. Vai tu zini, ka mēs drīzāk līdzināmies federācijai (Eiropas Savienības ietvaros), nevis suverēnai valstij? Mums patiesībā vairs nav nekādas demokrātijas. Mēs vairs nenosakām savu likteni. Mums vairs nav savas ekonomikas. Mums nekā sava nav. Cilvēki staigā laimīgi, maina dzimumu un jūtas brīvi. Cilvēki dzīvo ilūzijā. Es aizdomājos par šo domu spēku. Vai tu cilvēkam tik vienkārši vari izstāstīt patiesību? Vai tu tik vienkārši spēj izmainīt cilvēka skatījumu uz lietām? Ja tu centies, cilvēks tev vienkārši pasaka, ka tu esi muļķis. Lūk, patiesība par realitāti. Cilvēks domā to, ko viņam pasaka televīzijā, skolā un ģimenē. Tu droši vien, stāstot cilvēkiem par Kristu, esi pieredzējis, ka gados vecākiem cilvēkiem prātā ir cietokšņi. Viņus ir ļoti grūti pārliecināt par kaut ko citu. Viņiem ir sava prāta nostāja, kuru nelaiž vaļā. Bet diez vai šie cilvēki ir laimīgi. Cik grūti ir izmainīt cilvēka domāšanu, lai gan domāšana nosaka visu!

Manā dzīvē bija kāds notikums, kas izmainīja manu domāšanu piecās minūtēs. Kā tas var būt? Tik viegli to nevar izdarīt. Bērnībā es bieži biju pie savas vecmammas Valmierā. Viņa mani ļoti mīlēja. Mana vecmamma bija īsta latviete, patriote. Viņa ļoti daudz lasīja grāmatas. Tas bija komunisma laiks. Kad es pie viņas braucu ciemos, es arī lasīju grāmatas. Viņai bija pilni plaukti ar grāmatām. Tajos atradās gan vecas grāmatas, gan tādas, kuras pēc likuma tur nemaz nedrīkstēja atrasties, piemēram, “Latvijas vēsture” (Ulmaņlaiku). Mums skolās mācīja padomju Latvijas vēsturi. Es zināju, kas ir atbrīvotāji, komunisms un to, kā visam jābūt. Es zināju, ka mēs esam laimīgajā tautu brālībā, mums ir internacionālisms utt. Es apzinājos, ka esam paši labākie, stiprākie un attīstītākie. Mēs tam ticējām. Es paņēmu “Latvijas vēsturi” un sāku to lasīt. Es izlasīju to, kas patiesībā ir okupanti un kas – atbrīvotāji. Izlasīju to, ka mums pašiem ir sava nācija, un uzzināju arī par Latvijas prezidentiem. Es biju ļoti pārsteigts par izlasīto un saucu vecmammu, lai viņa man paskaidrotu ko vairāk. Es teicu: “Vecmamm, šeit ir kaut kādas ačgārnības sarakstītas.” Vecmamma atbildēja: “Tev skolā māca ačgārnības.” Tas bija viens teikums, kuru dzirdot, es sāku domāt un salīdzināt dažādus faktus. Faktiski piecās minūtēs manī ienāca saprašana un izmainījās mana domāšana. Es sapratu, ka mēs šajā valstī esam vergi. Es sapratu, ka atbrīvotāji patiesībā bija okupanti. Sapratu to, ka kaut kas ir jādara lietas labā. Tolaik es gan neko lielu neizdarīju, jo dzēru. Atceros, ka savā skolas kladē biju uzzīmējis karavīru Latvijas armijas formā, kas toreiz nevienam pat sapņos nevarēja rādīties, jo visur bija PSRS.

Staigājot pa mežu, es domāju par mūsu senčiem. Manī ir sajūta un apziņa par to, ka Latvija ir mūsu zeme, un te nav tiesību būt kādam citam. Kāpēc viss ir tā, kā ir? Kāpēc arī tagad latvieši dzīvo ilūzijā par brīvību? Kas viņiem toreiz notika? Kāpēc Kaupo pieņēma kristietību un nodeva savu tautu? Kāpēc viņš novēlēja visu savu īpašumu krustnešiem? Kā veidojas cilvēka domāšana? Es par to visu domāju un nu saprotu tā domāšana, ko tevī ieliek jau bērnībā, vēlāk vairs nav tik viegli izmaināma. Manī radās jautājums – kāpēc es tik viegli pieņēmu to tekstu no Latvijas vēstures grāmatas? Kā tas var būt? Man katru dienu skaloja smadzenes vēstures stundās par “gaišo komunismu gaišajā nākotnē”. Kāpēc tik ātri izmainījās mana domāšana? Es zinu atbildi – tāpēc, ka es sirdī esmu latvietis. Man par to nav jākaunas. Man nav jākaunas par to ka esmu vīrietis. Mūs var kaunināt, cik grib. Lūk, itāļi ir malači. Itāļi izcīnīja tiesības saukt mammu par mammu un tēti par tēti. Vēl nesen bija ieviests likums par to, ka vecāki tiek saukti par “vecāku nr. 1” un “vecāku nr. 2” tikai tāpēc, lai netiku aizskarti homoseksuāļu pāri. Runa ir ne vien par aizskaršanu, bet tam pāri vēl ir visas viņu tiesības un propaganda. Nu ir laiki, kad tu skaļi vairs nevari teikt, ka esi vīrietis vai sieviete, vai latvietis. Es bērnībā sapratu, ka esmu latvietis un radīts brīvībai. Katram cilvēkam ir sava tautība, savas robežas, kurās dzīvot, sava tauta un zeme. Tas ir cilvēkam sirdī. Vai esi redzējis filmu “Debesu valstība”? Kur bija debesu valstība Orlando Blūma atveidotajam galvenajam varonim? Prātā un sirdī. Kāpēc tik viegli varēja izmainīt manu domāšanu? Tāpēc, ka sirdī es esmu tas, kas es esmu! Man var skalot smadzenes, man var citādāk kaut ko mēģināt ieskaidrot, bet es zinu, kas es esmu – latvietis, radīts brīvībai! Dievs, svētī Latviju! Un katrs cilvēks, draugs, zina sirdī, ka ir labs. Varbūt tev pašam tā neliekas, pie tā būs jāpiedomā un jāpiestrādā vairāk, bet tu zini, ka esi radīts brīvībai. Katrā cilvēkā ir brīvības alkas, sirdī ieliktas. Tās ir ielicis Dievs, jo Dievs tādu tevi redz un Dievs tevi tādu ir radījis!

No 1988. līdz 1990. gadam es dienēju Padomju armijā. Kad man uz armiju atsūtīja avīzi, veselu gadu Latvija jau bija atguvusi neatkarību. Es gadu nodienēju jau kā brīvas valsts pilsonis, Tālajos austrumos, 10 000 km no šejienes. Ziemā maksimālā gaisa temperatūra bija 40 grādi, vasarā + 40. Avīzē es izlasīju, ka nu jau vairs nav Padomju jaunatne, bet ir Latvijas jaunatne, Latvijas himna un ģerbonis, kas tūlīt tika realizēts uz kreisā pleca. Neatkarīga Latvija? Nevar būt! Vēlāk noskaidroju, ka, jā, Latvija ir atguvusi neatkarību! Ir brīvība, tu esi brīvs, taču joprojām prātā neesi brīvs, jo tu to nezini. Kristieši bieži vien nezina, ko darīt ar savu brīvību, nezina, ka viņš ir brīvs un radīts brīvībai. Latvietis, radīts brīvībai. Viņš to nezina, viņš to nesaprot, jo ziņas ir nokavētas. Draugs, kāpēc ir šis sprediķis šodien? Lai tev atklātu, lai tu prātā saprastu, ar sirdi pieņemtu visā savā dzīvē, ka tu esi labs, radīts brīvībai, ar savu tautību. Tā ir tāda, kāda tā ir, un tur neko nevar mainīt, lai arī kā kāds censtos. Ne velti daudzās filmās ir viens dzeltenais (āzietis), viens melnais (afrikānis) un viens baltais (eiropietis), jo tas ir uzspiests. Tu domā, ka nejauši katrā filmā ir kaut kas no gendera ideoloģijas, kāda lesbiete vai homoseksuālis? Tas ir uzspiests. Viņi veido mūsu domāšanu, pseidobrīvību. Viņi saprot to, ko nozīmē izglītot jeb ielikt tevī informāciju caur tēliem, caur mākslu, caur vārdiem. Es šodien gribu tevī ielikt to, ka tu esi brīvībai radīts, un tev tas ir jāsaprot! Tev ir izvēle būt brīvam vai nē.

Lūk, pie kā noveda manas pārdomas par lībiešiem; ir zeme, ir tauta, ir brīvība, un vienā brīdī tās vairs nav. Pēc tam atkal tā ir, bet mēs nepratām savu brīvību nosargāt. Vai latvieši māk sargāt savu brīvību? Ulmaņlaikos mēs dažus desmitus gadus bijām brīvi, bet pēc tam: ”Laipni lūgts, Padomju karaspēks.” Somi cīnījās, bet mūsu mentalitāte ir cita, mēs savu brīvību atdevām un nebrīvi pieņēmām. Draugs, ir tikai viena patiesa brīvība:

“Ja nu Dēls jūs darīs brīvus, jūs patiesi būsit brīvi.” (Jāņa 8:36)

Kāpēc ir viss šis garais ievads? To tu tūlīt sapratīsi.

“Gluži, kā ir rakstīts: nav neviena taisna, it neviena.” (Romiešiem 3:10)

Pāvils saka, nav neviena taisna cilvēka.

“Jo ar bauslības darbiem neviens cilvēks nevar kļūt taisnots Viņa priekšā. Jo bauslība dod grēka atziņu.” (Romiešiem 3:20)

“(..) jo visi ir grēkojuši, un visiem trūkst dievišķās godības. Bet Dievs Savā žēlastībā tos taisno bez nopelna, sagādājis tiem pestīšanu Jēzū Kristū.” (Romiešiem 3:23-24)

Runa ir par bauslību un žēlastību. Tūlīt tu sapratīsi, pagaidām tev ir tumša bilde, bet es tevi aizvedīšu pie atziņas. Debesu Tēvs, dod katram sirdī saprast, pieņemt, apzināties to, kas vedīs mūs uzvarā! Tas, ko tu šodien apzināsies, vedīs tevi uzvarā, jaunā pakāpē. Pāvils skaidri saka, ka VISI ir grēkojuši. Kas grēku dara, ir grēka vergs. Bībele saka, ka visi cilvēki nav brīvi, jo visi ir grēkojuši, nav neviena brīva cilvēka. Pāvils to saka: “Nav neviena taisna, visiem ir vajadzīga žēlastība jeb piedošana.” Tūlīt mēs izkliedēsim tumsas iedvesmotas domas. Vai tu esi lasījis šo Rakstu vietu? Lūk, ko Pāvils saka:

“Tad nu šādu bauslību es atrodu, ka, gribot darīt labu, man iznāk ļaunais. Mans iekšējais cilvēks ar prieku piekrīt Dieva bauslībai. Bet savos locekļos es manu citu bauslību, kas karo ar mana prāta bauslību un padara mani par grēka bauslības gūstekni, kas ir manos locekļos. Es, nožēlojamais cilvēks! Kas mani izraus no šīs nāvei lemtās miesas? Pateicība Dievam mūsu Kungā Jēzū Kristū! Tā nu es ar savu prātu kalpoju Dieva bauslībai, bet ar savu miesu grēka bauslībai.” (Romiešiem 7:21-25)

Es gribu izpildīt baušļus, es gribu izdarīt tā, kā Dievs grib, bet nevaru. Man tev ir labi jaunumi – Pāvils nerunāja par sevi! Ja kāds līdz šim brīdim šo Rakstu vietu ir iztulkojis, lai attaisnotu sevi, ka kaut ko nevar, atceries tev vienmēr ir izvēle darīt vai nedarīt, klausīt bauslim vai neklausīt, evaņģelizēt vai neevaņģelizēt, būt turīgam vai nebūt turīgam, grēkot vai negrēkot. Tā vienmēr ir tava izvēle. Pāvils nerunā par sevi, Pāvils runā par neizglābtu cilvēku, kuram nav Dieva Gara. Mēs tuvojamies atziņai. Mēs tikko noskaidrojām, ka neglābts cilvēks, kurš nav pieņēmis Kristus upuri, kurš nav pieņēmis Jēzus Kristus nāvi un augšāmcelšanos, nespēj izpildīt bauslību. Kad mēs neizpildām Dieva bauslību jeb Dieva prasības, tas atnes ciešanas, elli, slimības, nabadzību, emocionālu sabrukumu. Lūk, ko padara grēks, jo ikviens, kas grēku dara, atņem brīvību sev, ikviens, kas grēku dara, ir grēka vergs. Mums tik ļoti patīk lasīt Dieva vārdu un redzēt, ka Pāvilam tā bija, bet mums taču ir Dieva žēlastība. Pastudē Vēstuli romiešiem, ja tev ir kādas problēmas ar grēkiem, un es tev saku – tev vienmēr ir izvēle.

Pirms es pazinu Dievu, es dzīvoju nožēlojamu dzīvi – alkohols, narkotikas, izlaidīga dzīve, nabadzība, slimības, pilns komplekts. Es ļoti labi atceros, kā es vēlējos savu dzīvi izmainīt. Dziļi sirdī es zināju, ka esmu radīts brīvībai, es tiecos pēc brīvības. Es savācu visas savas šprices, visus pričendālus, palīgvielas, visu, ar ko gatavo narkotikas, un lielā maisā nesu uz miskasti izmest ārā, nolemjot, ka tā ir pēdējā reize. Pagāja viena, divas dienas, un es gāju uz miskasti un vilku to visu ārā, lūdzot Dievu, lai miskastes nav izvestas. Sagaidot jauno gadu, es teicu: ”Viss, pēdējā reize,” bet pēc stundas es atkal pirku narkotikas. Es biju grēka vergs. Es gribēju labu darīt, kā Pāvils raksta, bet nevarēju! Ja Pāvils rakstītu par sevi, viņš teiktu: “Es gribu labu darīt un izdaru! Jo man ir izvēle.” Kāpēc? Runa ir par neglābtu cilvēku, kas neizprot Kristus augšāmcelšanās jēgu. Tu esi radīts brīvībai, bet jau Paradīzes dārzā cilvēks pats izvēlējās grēku, kā rezultātā pasaulē ienāca ļaunums un verdzība. Neviens cilvēks Vecās derības laikā nevarēja izpildīt Dieva baušļus. Baušļi kaut kā saturēja pasauli kopā, lai tā pilnībā nesabruktu, bet cilvēki tos pildīja, jo baidījās no nāves sodiem vai miesas sodiem. Neviens cilvēks bez Svētā Gara, bez Jēzus Kristus nespēj darīt Dieva gribu! Tāds cilvēks nespēj pilnībā darīt Dieva gribu. Mēs nedrīkstam meklēt attaisnojumu sev Pāvila vārdos. Tu varbūt domā: “Žēlastībā mēs esam izpirkti un izglābti.” Tas ir absurds, ja mums Bībele māca, ka, kas grēku dara, ir grēka vergs, nebrīvs, un tā nav patiesība, ka tu vari turpināt grēkot, jo Jēzus visu ir piedevis. Kur ir loģika? Kāpēc tad ir vajadzīgs Jēzus upuris? Labā ziņa ir tāda, ka tev ir pilnīga izvēle, tu esi brīvs no brīža, kad pieņēmi Jēzu par savu Glābēju.

Šī ir galvenā Rakstu vieta, pati svarīgākā. Pāvils paskaidro tekstu, ko viņš pirms tam bija teicis, sakot: 

“Kā lai mēs, kas grēkam esam miruši, vēl dzīvojam tajā?” (Romiešiem 6:2)

Atceries, ka tieši grēks ir tas, kāpēc cilvēku dzīvē ir lāsti. Tieši grēks! Jo, kur mēs nepareizi rīkojamies attiecībā pret Dievu un cilvēkiem, tur atveras durvis velna darbībai, un nekāda žēlastība tur nepalīdz. Tā ir tava paša darbība, kurai būs attiecīgas sekas.

“Jeb vai jums nav zināms, ka mēs visi, kas Jēzus Kristus Vārdā esam kristīti, esam iegremdēti Viņa nāvē? 
Jo mēs līdz ar Viņu kristībā esam aprakti nāvē, lai, tāpat kā Kristus Sava Tēva godības spēkā uzcelts no mirušiem, arī mēs dzīvotu atjaunotā dzīvē.” (Romiešiem 6:3-4)

Tu esi nomiris, tu esi iegremdēts, un tu esi aprakts. Kur? Kristus nāvē. Svētais Gars, palīdzi mums saprast, palīdzi pieņemt ar garu un ar prātu. Tu esi aprakts, tu esi nomiris grēkam un dzīvo Dievam. Tev nav iespējams grēkot. Ja kristietis grēko, tā ir viņa IZVĒLE. Ja jaunpiedzimis kristietis grēko, tā ir viņa izvēle, jo viņš ir brīvs. Ikreiz, kad tev gribas grēkot, pasaki sev: “Man ir izvēle.” Ikreiz, kad tev negribas darīt Dieva gribu kalpošanā, pasaki sev: “Man ir izvēle.” Ādams un Ieva tika radīti ar brīvu izvēli. Kad viņi sagrēkoja, viņi izvēlējās sagrēkot. Ieva skatījās uz aizliegto augli un domāja, kāpēc gan ne. Kam viņa noticēja? Velnam. Velns izmainīja viņas domāšanu. Viņa pieņēma nevis Dieva domas, bet velna domas, sagrēkoja. Pēc grēkā krišanas līdz Kristus upurim brīvība tiek atņemta katram cilvēkam. Vecās derības laikā neviens cilvēks nebija brīvs līdz galam, ne Dāvids, ne Salamans, neviens. Bija tādi, kas tiešām dzīvoja Dieva gribā, bet visā pilnībā neviens, jo visi bija grēkojuši un visiem trūka dievišķās godības. Pāvils skaidri saka, ka neviens cilvēks nespēj izpildīt Dieva gribu. Mēs domājam par sevi, ka esam ar Dievu, pilnībā nevaram izpildīt visu, rezultātā grēkojam, un, pat ja mēs zinām labu darīt un nedarām, tas ir par grēku un nav svētības un labsajūta, taču atceries vienmēr – tu esi miris grēkam, aprakts grēkam, iegremdēts Kristus nāvē! Lūk, Lieldienas, Kristus augšāmcelšanās. Jēzus Kristus nāca virs zemes cilvēka miesā, nomira pie krusta miesā un garā tika darīts dzīvs. Bībele skaidri saka, ka tāpat lai arī mēs domājat par sevi, ka tu līdz ar Viņu esi aprakts, nomiris, un velnam vairs nav varas pār tevi, grēkam vairs nav varas pār tevi, un ikreiz, kad tu gribi grēkot, pasaki sev, Dievam un velnam: “MAN IR IZVĒLE!” Un, kad tu grēko, zini, ka tā ir tava izvēle, jo tu esi brīvs. Un brīvībai radīts! Tu esi atgriezies caur Kristus upuri tajā stāvoklī, kādā bija Ādams un Ieva. Grēka alga ir nāve, ja tu grēko, tev nav žēlastības. Izvēlies dzīvību! Svētība vai lāsts ir tavās rokās, draugs. Grēks ir slikts, un tu esi brīvs no tā! Tev pieder uzvara pirmām kārtām pār grēku!

Kas atņem tev brīvību? Komunisti, genderi? Tu pats, kad tu nodod velnam sevi, savus locekļus. Tā bija šī atziņa nomiris, iegremdēts, aprakts līdz ar Kristu. Ikviens, kas tic Viņam, ir aprakts vecajai dzīvei. Varbūt tev ir kādas lietas, ar kurām tu centies tikt galā, bet, ja tās pārāk ilgi ievelkas, tu tiešām gribi tikt ar tām galā? Vai tā ir tava izvēle? Iet laiks un tu joprojām grēko, jo ir taču žēlastība, žēlastība, žēlastība? Cik ilga ir Dieva pacietība? Draugs, es nezinu, kā tas viss tur ir un cik ilgi Viņš cieš grēcinieku, taču uzdod sev jautājumu, vai tā nav tava izvēle grēkot? Varbūt tu izvēlies necīnīties līdz galam. Ja tu neatnāc uz dievkalpojumu, neatnāc uz mājas grupiņu, jo tu nevari, tas pierāda to, ka tā ir tava izvēle necīnīties. Vai arī tu atnāc uz mājas grupiņu, meklē darbu, lūdz, dabū darbu, taču pēc tam vairs uz grupiņu nevari nākt, jo ir darbs. Tas parāda tavu izvēli, tavs darbs ir tava izvēle. Viss ir tava izvēle. Tu esi pilnīgi brīvs ar savu izvēli.

Tu esi nomiris grēkam, slimībām, nabadzībai, visam tam, kas nav no Dieva. Un viss, ko tu dari, tev labi izdodas, un nekas tev no rokām ārā nekrīt, un visu, ko tu pasāksi, tu izdarīsi. Tavā priekšā ir gaiša nākotne, ne komunismā, bet tiešām Jēzū Kristū, paldies Dievam par Viņa dēlu, Jēzu Kristu, tas ir brīnums.

“Jo mēs saprotam, ka mūsu vecais cilvēks ticis līdzi krustā sists, lai tiktu iznīcināta grēkam pakļautā miesa un lai mēs vairs nekalpotu grēkam.” (Romiešiem 6:6)

Kāpēc aprakti? Esmu augšāmcelts, miesai vairs nav varas pār mani, velnam nav varas pār mani, esmu augšāmcelts, lai vairs nekalpotu grēkam. Tā nav žēlastība, bet izvēle.

Tāpat spriediet arī jūs pār sevi, ka esat miruši grēkam, bet Jēzū Kristū dzīvojat Dievam. Tāpēc lai grēks nevalda jūsu mirstīgajā miesā! Neklausait vairs viņas iekārēm!” (Romiešiem 6:11-12)

Tātad grēka alga ir nāve, bet Dieva balva ir mūžīga dzīvība Kristū Jēzū, mūsu Kungā.” (Romiešiem 6:23)

Mums tikko bija liecība no Harija. Izrakstīju dažus teikumus: “Vēlme pēc alkohola un cigaretēm ir izzudusi. Ja agrāk es pat neticēju, ka varētu būt brīvs no alkohola, tad šobrīd man to vienkārši negribas. Un tas notika pateicoties tam, ka katru svētdienu draudzē dzirdēju pareizu mācību no Bībeles.” Viņš atklāja, ka Jēzū Kristū viņš ir brīvs. Ja tu neesi atpestīts, tad tā nav tava izvēle, jo tu esi vergs. Nevienu bausli neviens cilvēks nevar izpildīt. Ja viņš negrēkos reālajā dzīvē, tad to viņš darīs savās fantāzijās. Ir tikai viens ceļš, patiesība un dzīvība, un tas ir Jēzus Kristus. Augšāmcēlies Dievs ir brīnums mūsu acīs. Tas ir stūra akmens, ko namdari ir atmetuši un reliģija ir atmetusi. Bet, kas to pieņem, tam ir Dieva spēks izvēlēties. Reiz kādā draudzē, kur izcēlās Svētā Gara kustība, kad sludinātājs iznāca pie kanceles, tā sabruka. Cilvēki sāka nožēlot grēkus, jo redzēja Dieva brīnumu.

Un, ja jūsos mājo Tā Gars, kas Jēzu uzmodinājis no miroņiem, tad Viņš, kas Kristu Jēzu uzmodinājis no miroņiem, arī jūsu mirstīgās miesas darīs dzīvas ar Savu Garu, kas ir jūsos.” (Romiešiem 8:11)

Tajā brīdī, kad tu pieņem Jēzu kā savu Glābēju, tevī iemājo Svētais Gars.

Tātad, brāļi, mūs vairs nekas nesaista ar miesu, ka mums būtu jādzīvo pēc miesas.” (Romiešiem 8:12)

Tev ir saistības ar Dievu un tu spēj dzīvot Dieva gribā. Vēstule romiešiem runā par spēku, kas dod spēju izpildīt bauslību.

“Jo, ja jūs pēc miesas dzīvojat, tad jums jāmirst. Bet, ja jūs Gara spēkā darāt galu miesas darbībai, tad jūs dzīvosit.” (Romiešiem 8:13)

Gara spēkā es varu izvēlēties un darīt Dieva prātu, saņemot visas svētības. Apliecini, pasakies, domā un spried par sevi miris, iegremdēts, aprakts un augšāmcelts, un man ir brīva izvēle. Pagāniskie kristieši cepās par šīm tēmām, jo viņi nesaprot, ka cilvēks var būt brīvs un negrēkot. Reliģija ir tad, kad tev nav dzīvā Dieva Gars. Ir tikai viens ceļš uz debesīm, un tas ir Jēzus Kristus. Viņš ir augšāmcelts un tu esi iegremdēts Viņa nāvē, un līdz ar to esi brīvs no slimībām un neveiksmēm. Atceries šos vārdus – nomiris, iegremdēts, aprakts, augšāmcelts un ar izvēli. Slava Tev, Dievs, ka Tu esi darījis mūs brīvus un mums ir izvēle, ka Gara spēkā mēs darām galu grēkam. Gara spēkā mēs kalnus gāžam un izmainām valsts politiku. Tev nav nekas neiespējams!

“Ar Viņa gādību mēs, kas ticam, esam iegājuši tai žēlastībā, kurā stāvam un teicam sevi laimīgus cerībā iemantot dievišķo godību. Bet ne vien par to: mēs teicam sevi laimīgus arī savās ciešanās, zinādami, ka ciešanas rada izturību.” (Romiešiem 5:2-3)

“Bet tas vēl nav viss: mēs pat varam sevi laimīgus teikt Dievā caur mūsu Kungu Jēzu Kristu, kurā tagad esam ieguvuši salīdzināšanu.” (Romiešiem 5:11)

“Es teicu sevi laimīgu Dieva lietās Jēzū Kristū.” (Romiešiem 15:17)

Jebkādas dusmas, rūgtums un ātrsirdība ir grēks. Jebkāds ģimenes konflikts ir grēks. Laulības pārkāpšana un zagšana ir grēks. Ja tu neapmeklē dievkalpojumu un mājas grupu, tas ir grēks. Ja tu zini labu darīt un nedari, tas ir grēks. Gara spēkā tu spēj piepildīt Dieva gribu. Meli arī ir grēks. Tev nebūs nepatiesu liecību sniegt. Man žēl to cilvēku, kas neapmeklē dievkalpojumus, jo viņi neapzinās, ka ir grēka vergi. Par mums televīzijā gribēja briesmīgu sižetu parādīt, bet beigās viss bija labi, jo mēs lūdzam Dievu un cīnāmies. Mums ir Gara spēks, un uzvara pieder mums.

“Pārkaliet savus lemešus zobenos un savus vīna dārznieka nažus par šķēpiem! Lai arī nespēcīgais par sevi saka: es esmu stiprs!” (Joēla grāmata 4:10)

Ja tev gribas grēkot, tad apliecini, ka esi spēcīgs un tev ir izvēle. Ja cīnies ar kādām lietām, nevelc tās garumā. Apliecini un izcīni uzvaru! Dievs redz tavu sirdi, bet vai tu pats redzi? Grēka alga ir nāve, bet Dieva balva ir mūžīga dzīvība. Tagad ir pavasaris, kad daba mostas un viss ir pilns enerģijas. Evaņģēlistiem tagad ir paradīze, jo līdz ar silto laiku vairāk cilvēku ir parādījušies uz ielām. Caur reklāmu televīzijā par mums arī evaņģēlijs tika atspoguļots. Izejot dabā lūgt Dievu tev gribas pateikties par visu skaisto, ko Viņš ir radījis. Bieži vien pie visa labā mēs pierodam un pienāk brīdis, kad pārstājam lūgt Dievu. Nekad nepārstāj slavēt Dievu par to, kas tev ir, jo tas nav pats par sevi, bet gan Dieva žēlastība un Viņa dāvana! Vienmēr apliecini to, ka tev ir izvēle. Neatkarīgi no tā, kā tu jūties, apliecini, ka tev pieder uzvara!

Svētais Gars, paldies par Tavu dziedinošo pieskārienu šajā pašā brīdī. Es slavēju Tevi par to, ka man ir izvēle. Paldies, ka Tu mani esi radījis pilnvērtīgai dzīvei un brīvībai. Paldies, ka Tu ieliki manī brīvības alkas un brīvības apziņu. Paldies, Svētais Gars! Paldies, Tēvs, ka tu sūtīji Savu dēlu Jēzu Kristu, kura nāvē esmu iegremdēts, aprakts kapā, nomiris līdz ar Tevi, Kristu, un augšāmcēlies atjaunotai domāšanai un dzīvei. Man ir Tava Gara spēks un izvēle ik dienas izdarīt pareizas izvēles un izdarīt pareizas darbības. Viss, ko es darīšu, man izdosies, jo man ir Tava svētība. Paldies, ka Tu sūti eņģeļus manā ceļā, lai mana kāja nepieduras pie akmens. Paldies, Dievs, ka Tu redzi mūs kā labus un patiesi mēs tādi arī esam caur Tavu žēlastību un augšāmcelšanos. Kungs, es lūdzu, pieskaries katram vienam, kuram ir vajadzīga emocionāla vai prāta dziedināšana. Pieskaries, Kungs! Lai aiziet slimības, sērgas un kaites šajā pašā brīdī! Lai emocionālas problēmas, mazvērtība un šaubas aiziet šajā pašā brīdī. Jēzus Vārdā!

Mācītāja Mārča Jencīša sprediķi “Tev ir izvēle!” pierakstīja un rediģēja draudzes “Kristus Pasaulei” redakcija

Mācies domāt!

Publicēja 2019. gada 16. apr. 20:15Līga Paņina   [ atjaunināts 2019. gada 16. apr. 20:17 ]

Ziņas datums 17.04.19.

Tas, ka tu esi šodien šeit, ir Dieva domu spēka rezultāts. Tas, ka tu dzīvoji aplamu dzīvi, ka tavs ceļš veda pazušanā, pazemē, bet šobrīd tu esi glābts un visa tava dzīve mainās, kaut tā nav perfekta un viegla, bet tā mainās un iet uz augšu, ir pateicoties tam, ka kāds tev izstāstīja evaņģēliju un par tevi lūdza Dievu. Vai tas bija uz ielas, vai kaimiņš pastāstīja, vai kā citādi, bet tu tiki izglābts. Evaņģēlijs nav cilvēku izdomāts. Mēs to nesam, mēs to sludinām, bet tā ir Dieva doma. Tu esi glābts, pateicoties Dieva domai. Visas svētības, kuras tu šodien baudi savā dzīvē, ir pateicoties Dieva domām. Dievs domā. Es pirms daudziem gadiem biju kādā pasākumā, kurā bija cilvēki no dažādām konfesijām, ieskaitot katoļus, kopā kādi desmit cilvēki. Kāda māsa Kristū sēdēja pie klavierēm un dziedāja dziesmu, kurā bija vārdi: „Dievs domā par mums, Dievs domā par mums, Tas Kungs ir ar mums un svētī mūs.” Dievs domā par mums, Viņam ir domas. Un Dieva domām ir spēks. Gan glābšana, gan visa veida Dieva svētības un viss labais nāk no Dieva domām. Jo evaņģēlijs nav cilvēku izdomāts, bet gan ir Dieva doma.

 Bet es baidos, ka čūska, kas ar savu viltību piekrāpa Ievu, tāpat nesamaitā arī jūsu domas un nenovērš no vienkāršības un skaidrības, kas ir Kristū.” (2. Korintiešiem 11:3)

 Šajā Rakstu vietā ir teikts, ka, tāpat kā Ievas un pēc tam arī Ādama, arī mūsu domas čūska var novērst no Dieva svētības un Dieva tuvuma. Kādā veidā velns guva virsroku pār cilvēku, samaitāja paradīzi un visu pasauli, ko Dievs bija tik brīnišķīgi radījis? Caur domu. Tieši tāpat Pāvils saka, lai arī mēs, kas ticam Dievam, nepieņemam tās domas, kas nāk no elles un neatkrītam no Dieva. Cik svarīga ir domāšana! Tātad, pirmkārt, viss labais un Dieva svētības ir pateicoties Dieva domām, un viss ļaunais un visi lāsti, ko mēs redzam virs zemes un cilvēku dzīvēs, nāk no velna. Atceries, kā čūska, kas simbolizē velnu, paradīzē teica: „Vai tiešām Dievs jums ir aizliedzis ēst no visiem dārza kokiem?” Lāsts ienāca pasaulē, cilvēkam pieņemot velna domas.

 „Viņu kājas ir naskas doties ļaunos darbos, viņi steidzas izliet nevainīgas asinis; viņu domas ir vērstas uz ļaunu. Posts un sabrukums ir uz viņu ceļiem.” (Jesajas grāmata 59:7)

 Svētība vai lāsts ir atkarīgs no tā, kādas domas mēs domājam. 5. Mozus grāmatas 28. nodaļā ir smalki uzskaitītas svētības un lāsti. Turklāt svētības tur ir mazāk, bet lāsti uzskaitīti daudzkārt vairāk. Vai tavā dzīvē darbosies svētība vai lāsts, ir atkarīgs no tava domāšanas veida. Ne tikai no darbībām, bet tieši no domāšanas veida, jo pirms darbībām ir domāšana, tādēļ mācies domāt!

 „Lai Tev patīk manas mutes valoda un manas sirds domas Tavā priekšā, ak, Kungs, mans patvērums un mans pestītājs!” (Psalms 19:15)

 Cilvēks vēršas pie Dieva un saka: „Lai ne tikai mani darbi, mani vārdi, bet lai arī manas domas ir patīkamas Tavā priekšā,” tātad Dievs liek vienlīdzības zīmi starp domāšanu un runāšanu. Kā Jēzus ir teicis: „Ja kāds uzskata sievu vai vīru to iekārodams,” kas ar acīm viņu izģērbj un iedomājas citas lietas, ko viņš grib darīt, „viņš laulību jau ir pārkāpis savā sirdī.” Laulība tiek pārkāpta jau domāšanā. Tāpēc Dāvids arī teica, lai ne tikai viņa darbi, bet arī domas ir Dieva priekšā patīkamas, jo Dievs redz mūsu domas. Tu esi atvērts Dieva priekšā! Ir rakstīts, ka Dievs pazīst mūsu domas jau no tālienes, Viņš zina, ko mēs domājam. Ja tu esi draudzē labs un pūkains, bet tajā pašā laikā tu domā negatīvas domas, pretējas tam, ko tu runā un kā tu sevi centies rādīt sabiedrībā, tad Dieva acīs tu sevi nevari noslēpt, Dieva acīs tu es tāds pats cilvēks kā tas, kurš publiski demonstrē savu nepareizo uzvedību. Dievs skatās tavā sirdī, pirmkārt, domās. Tavas domas no sirds un dvēseles nav nodalāmas. Reizēm to ir grūti izprast, un tas ir pārdabiski. Kā tev liekas, kad tu nomirsi, vai tu turpināsi domāt? Es domāju, ka jā. Vai tu būsi debesīs, vai ellē, tu turpināsi domāt. Ja tu domāsi pozitīvi un ņemsi vērā to, ko es mācu, tu būsi debesīs, un arī tur tu turpināsi domāt. Esmu lasījis par gadījumu, kurā kādam cilvēkam, braucot ar motorlaivu, aizķērās galva aiz tilta, un viņam norāva daļu galvas un smadzeņu, bet cilvēks turpināja domāt, kaut viņam nebija puse smadzeņu. Cilvēks nav tikai miesa un smadzenes, bet garīga būtne, ietērpta miesā, un tavs gars domā un domās arī pēc nāves. Arī tavs gars domā. Šobrīd viss ir savienots, un tas, ko tu domā, ir tavā sirdī. Tāpēc ir svarīgi, kur tu uzturies, ko tu skaties, kādas domas tu pieņem un kādas nepieņem. Sargā savu galvu! Dieva priekšā vārdi un domas ir ar vienlīdzības zīmi.

 Ilgi cilvēks nespēj noslēpt savas domas. Agri vai vēlu tās parādās dzīvē. Tu vari teikt vienu un censties rīkoties citādi, bet pēc laika izspruks gan īstie vārdi, gan rīcība. Jēzus šādus cilvēkus, kas rīkojas pretēji tam, kā viņi domā, sauc par liekuļiem. Viņš teica: „Jūs, liekuļi, balsināt kapus un ceļat pieminekļus praviešiem, bet jūsu tēvi tos ir nonāvējuši, un jūs arī nonāvējat. Jūs darāt vienu, rādāt cilvēkiem vienu, bet sirdī esat citi. Jūs darināt garus lūgšanu pušķus, greznus tērpus, mīlat sēdēt goda vietās, sveicināties tirgus laukumos, būt cienītiem kungiem un dāmām, bet iekšā, domās jūs esat citādi.” Cilvēka patiesā domāšana agri vai vēlu parādās. Ārēji varbūt izskatās, ka cilvēks ir populārs, viņam ir daudz naudas, vara, viņš visu var atļauties, taču viss, ko viņš aiz sevis atstāj, ir posts, un viņa paša sirdī arī ir viens liels posts. Un tāpēc, ka viņam sirdīs ir posts, viņš rada apkārt postu. Bet ārēji apliecina sevi ar labdarību, ar lieliem ziedojumiem, ar skaļiem saukļiem, piemēram, politikā.

 „Taukajā sejā spīd viņu aizplūdušās acis, tajās atspoguļojas viņu sirds domas.” (Psalms 73:7)

 Šeit tiek runāts tieši par tāda tipa cilvēkiem kā farizeji; par bagātajiem, kas uzkundzējas pār nabagajiem, aiz tādiem paliek tikai posts. Domas, kas ir tavā sirdī, ir redzamas tavā dzīvē jeb tavs domāšanas veids kļūst redzams pie tevis. Es personīgi esmu ļoti uzmanīgs pie cilvēka ārējā izskata. Tas atspoguļo cilvēka domas. Reizēm, arī kristiešu starpā, mēs dzirdam: „Mums galvenais ir sirds saturs un ne ārējais izskats.” Es uzskatu, ka izskatā ir pazīmes domāšanas veidam. Gadījumā, kad cilvēks bija ar Dievu un kalpoja un pēkšņi atgriezās atpakaļ pasaulē, man nevajag daudz skaidrot, taisnoties vai meklēt Rakstu vietas par to, jo tāds ir viņa sirds stāvoklis, tāds ir viņa domāšanas veids – cilvēks pieņem pasaules vērtības. Mums nav vizuāli jālīdzinās Jēzum, bet ir svarīgi, vai mūsu dzīve līdzinās Jēzus dzīvei. Es esmu par brīvu ģērbšanās stilu, bet, skatoties uz ārējo izskatu, īpaši acīm, un vārdiem, var redzēt, ko cilvēks domā. Man ir bijis gadījums, kad man zvana tuvs cilvēks, bet viņš nezina, ka viņa telefons zvana, es paceļu, ir klusums, un pēc brīža es dzirdu lamuvārdus, pāris strīdās un plīst trauki. Pirms mirkļa es abus redzēju dievkalpojumā un viss izskatījās kārībā, tomēr tajā brīdī parādījās viņu patiesais sirds un domāšanas stāvoklis. Vienmēr ir pazīmes, un mums jāseko līdzi savām pazīmēm, jo tās atspoguļo to, kā mēs domājam.

 Kas notiek Latvijā? Lielveikaliem arvien pieaug peļņa. Interesanti, ka iedzīvotāju skaits samazinās, ražošana samazinās, bet peļņa aug, un tas atspoguļo to, kā tauta domā, kā domā tie, kas ir augšā, kā ar dažādiem manipulācijas līdzekļiem viņi panāk konkrētas lietas. Bet tauta bieži nedomā līdzi, tikai runā. Tādiem valstsvīriem, kuru tauta nedomā, ir labi un izdevīgi. Varbūt tu esi dzirdējis, ka mācītājam pārmet cilvēku kontrolēšanu? Bet vai kontrolētājs mācītu draudzi domāt? Svētīga tā tauta, kas prot domāt pareizi, un nolādēta tā tauta, kas neprot domāt. Cilvēku domāšanas veids ir redzams viņu ārienē un dzīvesveidā.

 „Un vēl jāuzsver, ka šis mācītājs bija tiešām gudrs, ka viņš mācīja tautai īstas, dziļas un pareizas atziņas un bija domātājs, kas sacerēja daudzus sakāmos vārdus.” (Salamans mācītājs 12:9)

 Tu zini, kādēļ Salamans bija tik svētīts, kā neviens tajā laikā virs zemes? Viņš mācīja tautai dziļas atziņas un bija domātājs. Viņš bija domātājs, un tāpēc bija tik svētīts. Viņa domās bija Dieva vārds, un tas tā bija tik ilgi, kamēr viņš nesāka visām savām sievām celt elku altārus un pats pielūgt elkus. Cik svarīgi ir domāt! Kad ir runa par panākumiem un sasniegumiem, cilvēks netiek vērtēts pēc izcelsmes, bet pēc savas domāšanas. Visus sasniegumus var izmērīt domāšanā. Nav svarīgi, kur tu mācījies, kādi bija tavi vecāki, kāda bija tava bērnība, tas, protams, ietekmē tevi, bet nav noteicošais faktors tavā dzīvē, jo galvenais ir tas, kā tu domā, kā tu iemācies domāt. Smadzenes ir jātrenē, tāpat kā muskuļi, atmiņa un domāšana ir jātrenē. Personīgais laiks ar Dievu trenē domāšanu. Mācītājs varbūt kaut ko saka, bet vai tu pats domā līdzi? Vai tu saskaņo dzirdēto ar Dieva vārdu? Vai tu pārdomā savas ikdienas gaitas un to, kas notiek globāli? Vai tu salīdzini visu sev apkārt ar Bībeli?

 Ir svarīgi domāt reāli. Donalds Tramps, ASV prezidents, labi pateica: „Jebkurā gadījumā mums nāksies domāt, tad kādēļ gan nedomāt ar plašu vērienu?” Tas ir ļoti pareizi, bet nevar aizmirst arī domāt reāli. Nevar aizmirst pārdomāt arī sliktāko variantu, citādi tu tam vari nebūt gatavs. Nav svarīgi, ko redz mūsu acis, jo mums ir jābūt gataviem dažādiem scenārijiem. Tu zini, kas ir reāla domāšana? Piemēram, šobrīd draudzē notiek telpu paplašināšanas remontdarbi. Tiek plānota zāle ar 1000 sēdvietām. Mēs nelūdzam: „Dievs, dod mums naudu. Dievs, nober no debesīm naudu.” Mēs katrs aprēķinām, cik mēs varam dot, rakstam solījumus, nopelnam un iedodam. Es domāju reāli un nevaru plānot telpas ar 2000 sēdvietām. Man kāds cilvēks nesen stāstīja, ka kāds cilvēks Ukrainā uzcēlis draudzi ar 10 000 vietām. Es jautāju, vai viņš piepildīs šīs telpas, un saņēmu atbildi, ka nekad. Viņš, acīmredzot, zināja šī cilvēka domāšanas veidu un zināja, ka viņš šo zāli nepiepildīs. Tā nav reāla domāšana, tā ir tāda utopija. Kad es Limbažos tikko kļuvu par mācītāju, draudzē bija astoņi cilvēki, pēc tam divdesmit. Es salasījos Jongi Čo grāmatas, ka ir jāplāno konkrēts cipars. Es tā arī ņēmu, kā viņš mācīja, un es uzliku mērķi un lūdzu Dievam, ka pēc gada mēs būsim 100 cilvēki draudzē, un draudze pulcēsies Limbažu sporta hallē. Limbažos ir 8000 iedzīvotāji. Es to apliecināju un visiem to pateicu, ka mums būs 100 cilvēki. Darīju tāpat, kā Jongi Čo. Viņam bija vajadzīgs pulkstenis, galds un krēsls, un viņš bija “stāvoklī” ar pulksteni, galdu un krēslu. Draudzes locekļi nāca pie viņa mājās skatīties, kur viņam ir visas šīs lietas, par kurām viņš teica, ka viņam jau tās ir. Viņš domāja, kā iziet no situācijas, un teica, ka ir garīgi “stāvoklī” ar šīm lietām. Visi smējās par viņu, bet pēc laika viņš tika pie šīm trim lietām. Kad pagāja gads, manā Limbažu draudzē bija par 2 cilvēkiem vairāk. Ir svarīgi saprast, ka vajag domāt reāli, cik liels darbs ir jāizdara, lai simts cilvēkus pievestu pie Jēzus. Es tajā reizē biju aptaurēts fanātiķis. Mums ir jālūdz par to, kas mums pašiem ir jāizdara, un Dievs pieliek klāt to, ko mēs nevaram izdarīt. Dievam ir vajadzīgs pamats, uz kā darboties. Lūk, tā ir reāla domāšana. Ideālisms aug proporcionāli tam, kā mēs attālināmies no problēmas un atsakāmies domāt reāli. Ideālisms ir slikts. Komunisti bija ideālisti. Viņi gribēja radīt ideālo pasauli. Tie, kas šodien ceļ globālo Eiropu, arī ir utopisti, ideālisti. Tam nav lemts piepildīties. Dieva vārds skaidri saka, ka nekādas ilgspēlējošas impērijas vairs nebūs. Būs tikai viena impērija, un tās galva būs viena – Jēzus. Kad cilvēks attālinās no problēmas, viņš joprojām apgalvo ideālo variantu, bet tam nav pamata. Reāla domāšana ir tad, kad tu apzinies reālo situāciju un cenu, kas ir jāsamaksā par risinājumu.

 Ieteikums – domā ārpus noteikumiem, rāmjiem! Es vairāk runāju par kristīgām lietām, bet tas attiecas pilnīgi uz visu – biznesu, politiku, ģimeni, uz tavu raksturu. Ko nozīmē domāt ārpus noteikumiem? Es kā mācītājs Latvijas draudzēs redzu, ka cilvēki tic un sludina tā, kā ir lasījuši grāmatās, ka Dievs nāks, Latvijā būs milzīga atmoda un būs milzīga Svētā Gara darbība. Bet, lai tiešām mēs varētu to piedzīvot, lai tas varētu Latvijā notikt, ir jādarbojas ārpus noteikumiem. Ir kaut kādas vispār pieņemtas normas, kā cilvēki domā, kā visam ir jābūt. Mums jāsāk domāt ārpus šīm normām, pretējā gadījumā viss, kas mums paliks, būs tikai šīs normas. Ja tu vēlies normas, tev tās būs, ja, protams, tevi tās apmierina. Ja tevi apmierina maza draudze, maza mājas grupiņa vai savā biznesā nopelnīti pāris tūkstoši, vari pie tā arī palikt, bet, ja mēs runājam par ko lielāku? Latvijā ir ieviesies pieņēmums, ka šeit nevar plaukt un zelt privātie uzņēmumi, jo pastāv tikai globālie uzņēmumi. Ja tevi tas apmierina, tad domā pēc šiem standartiem. Ja tu gribi vairāk, tad sāc domāt plašāk, ārpus standartiem. Tas nenozīmē, ka vajag domāt ārpus likuma standartiem vai tamlīdzīgi, bet gan sabiedrības vispār pieņemtiem vai uzspiestiem domāšanas standartiem. Atceries, ka Salamans bija domātājs.

Kā izdomāt mākslas darbus un tos izstrādāt zeltā, sudrabā un varā.” (2. Mozus 31:4)

Es „apbrīnoju” daudzus mūsdienu mākslas darbus, kurus es redzu, – tādus šķībus, greizus, nepareizus. Ko cilvēki tur saskata? Tā ir viņu psihe, viņu domāšanas veids, viņu iztēle, un tā viņi redz sevi, un tādu kroplīgu viņi redz pasauli. Zini to nenormālo abstrakto mākslu? Mēs bijām kādā Polijas viesnīcā, un tur bija glezna pie sienas, kaut kāds murgs. Skatījos, ka cilvēku sejas bija tādas abstraktas, un sānā attēlots loceklis, kurš vēl bija jāierauga, un man ir jājautā, kas cilvēkiem notiek galvā, kad viņi rada gleznas. DOMĀT nozīmē RADĪT. Napoleons Hills, amerikāņu Jaunās domāšanas kustības personālās attīstības grāmatu autors, ir teicis šādus vārdus: „No cilvēku domām ir iegūts vairāk zelta, nekā jebkad no zemes dzīlēm.” Tu vēlies savā dzīvē radīt kaut ko pozitīvu, labu? Domā pozitīvi, domā pareizi. Domā un mācies domāt. Mācies radīt, jo domāt nozīmē radīt. Dievs domāja, teica un tapa. Dievs radīja ar domu spēku.

Savas domas vērsiet uz augšu, ne uz zemes lietām.” (Kolosiešiem 3:2)

„Savas domas vērsiet uz augšu” – tur ir darbības vārds. Domāšana ir izvēle. Kādiem cilvēkiem viņu domas klejo, tās nevar saturēt. Tās domas ir trakas, galvā tiešām ir bardaks. No tā brīža, kad es pieņēmu Jēzus, esmu iemācījies kontrolēt bardaku savā galvā. Tās domas, kas nav derīgas un Dievam patīkamas, nogriez, un, kuras ir pareizas, tās turpināt attīstīt, pārdomāt. Domāt var iemācīties, un savu galvu ir iespējams savākt! Ja savāksi savu galvu, savāksi savu dzīvi.

Mana sirds smeldza manās krūtīs, manas pārdomas lika iedegties ugunij manā dvēselē, un man bija jārunā ar savu mēli.” (Psalms 39:4)

Kāpēc Dāvidam smeldz sirds krūtīs? Kāpēc viņam dvēselē iedegusies emocionāla uguns? Viņa pārdomas lika iedegties šai ugunij. Tavas pārdomas liek dvēselē iedegties emocijām. Daudzi kristieši lūdz pēc Svētā Gara uguns, bet uguns iedegas no pareizām domām, kad tu pieņem un pārdomā Dieva domas. Nevis vienkārši saki, lai krīt Dieva uguns un tā visu paveiks, bet primārais visā ir doma. Sākot no radīšanas, līdz šim brīdim, svarīga ir domāšana. Bils Makartnijs, slavens sporta treneris, ir teicis: „Mentālais aspekts pret fizisko ir 4:1.” Mentālais ir psiholoģiskais aspekts jeb tavs domāšanas veids. Mentālais aspekts panākumos, sportā, jebkur pret fizisko ir 4:1. Ja tu esi sportists, tu domā, ka svarīga ir tikai fiziskā sagatavotība? Nē, ir svarīgs arī psiholoģiskais faktors. Ar šādu proporciju tu jebkuru bulli vari nogāzt, ja tev ir galva. Rullē uz priekšu un vada tas, kurš domā. Tev sekos armijas, ja tev būs pareiza domāšana. Lūk, kāpēc šis treneris ir slavens un viņa komanda uzvar. Viņš ir iemācījis savu komandu pareizi domāt.

Taisni tāpēc manas domas mani mudina atbildēt, un taisni tādēļ esmu es iekšēji dziļi satraukts.” (Ījaba grāmata 20:2)

Ījabs bija ļoti satraukts, viņš gribēja jau mirt. Ījabs varēja būt mierīgs, ja viņš par to nedomātu. Tu vari neuztraukties, jo viss sākas nevis no nelaimes, bet no tā, kā tu uz to skaties. Viss sākas no tā, kā tu pieņem domas par to, ko tu redzi. Ja ir nomiris tuvinieks, tu pats izvēlies, cik ilgi sērot. Nebūtu pieklājīgi vispār nesērot, bet ne ilgi. Tāds bija Dāvids. Kad Dāvidam bija slims bērns, viņš gavēja, krita gar zemi, gulēja kā slims, neēda, nedzēra, bet, kad dēls nomira, tad vienā brīdī Dāvids sāka smaidīt, sāka dzert, ēst un priecāties. Kamēr Dāvidam bija slims bērns, viņš centās palīdzēt, tāpēc viņš sēroja un neēda, bet, kad dēls nomira, tur neko nevarēja mainīt. Kur sākas sēras? Galvā. Tāpēc ir svarīgi kontrolēt savu prātu! Tu pats nolem, kā tu jutīsies. Panākumus nevar sasniegt bez izjūtām, jo ir vajadzīga iekšēja degsme un uguns. Kur to dabūt? Tu tagad lasi ļoti vērtīgu sprediķi: tev nekur no ārpuses tas nav jādabū, tev nekas speciāli no debesīm nekritīs, tev vienkārši pareizi jāsāk domāt, un šīs domas tevī izraisīs pareizas emocijas un degsmi. Komunisti bija ļoti prātīgi – viņi lika cilvēku priekšā plakātus, uzrakstus, televīzijā izvērsa propogandu. Tā cilvēki arī sāka atbilstoši domāt un priecāties pa “saulaino” komunismu. Tu esi nabags, tev nekas nepieder, bet galvenais, ka tu esi saulainajā komunismā. Tas cilvēkiem tika ieskaidrots. Arī tagad tas tiek darīts. Mēs petīciju par kristīgajām un ģimenes vērtībām masu medijiem izsūtījām trīs reizes, bet neviens to nenopublicēja. Kāpēc draudze nav izdevīga globālistiem un šāda veida valdošajām elitēm? Jo mēs domājam un mācām cilvēkus domāt. Viņiem nevajag domājošus cilvēkus. Viņiem vajag tikai augstskolu beidzējus, kurus ielikt valstu globālajos posteņos. Visur augstskolas piedāvā sociālās zinības. Sociālās zinības, kas pamatā ietver genderismu. Vai vēl ir kas normāls, ko mācīties? Fašisma laikā skolās mācīja, ka ebrejs nav cilvēks un to, ka vāciešiem ir zilas asinis. Es gan filmās skatos, ka tās ir sarkanas tāpat kā visiem cilvēkiem. Vāciešiem iestāstīja, ka asinis ir zilas un viņi ir citādi, nekā citi cilvēki, un viņiem ir jāvalda pār visu pasauli. Vācu skolās apzināti audzināja nākamos vadītājus un posteņu ieņēmējus. Līdzīgi notiek arī šodien, bet tas, ko mums pasniedz, ir kaut kas cits. Tas formē domāšanu, un cilvēki tad tādi arī staigā. Paldies Dievam, ka tu vari mācīties domāt pats!

Visi, kas esam pilnīgi, turēsim tādas domas, un, ja jums kādā lietā ir citas domas, tad arī to Dievs jums atklās.” (Filipiešiem 3:15)

Ko nozīmē “turēt domas”? Strādāt pie domām! DOMĀŠANA IR DARBS! Es lasīju par kādu atgadījumu, kur kāds cilvēks meklēja ļoti veiksmīgu uzņēmumu. Viņam izrādīja iestādi, rādīja kabinetus un iepazīstināja ar darbiniekiem. Tur bija viena istaba bez mēbelēm, un pie loga krēslā sēdēja sieviete, kas skatījās ārā pa logu. Viņa bija viena no priekšniecēm. Apmeklētājs jautāja, ko viņa tur dara. Viņa domāja, un viņai par to maksāja! Kāpēc šī kompānija bija tik veiksmīga? Viņi domāja un atbalstīja domāšanu. Viņi pat speciāli maksāja algu cilvēkam, kurš domāja to, ko viņiem vajag izdomāt. Vai tev gribās vairāk laika veltīt personīgam laikam ar Dievu, ar sevi un pārdomām? Cilvēks, kurš velta laiku ne tikai pātaru noskaitīšanai, bet arī pārdomām, būs daudzkārt veiksmīgāks. 100% katrs, kurš ir kaut ko sasniedzis, ir domātājs. Citādi nevar būt. Iedod bomzim miljonu, un viņš pēc nedēļas atkal būs bomzis. Miljonāram atņem viņa miljonus, un pēc kāda laika viņš atkal būs miljonārs, jo tāds ir viņa domāšanas veids. Alberts Einšteins ir teicis: „Domāšana ir smags darbs. Lūk, kāpēc tik maz ar to nodarbojas.”

Kad Džons Maksvels kļuva par mācītāju, viņš pabeidza koledžu un tikko bija apprecējies. Viņam uzticēja vadīt draudzi. Tajā ciematā, kurā viņš dzīvoja, bija viens veikals, baznīca un 14 mājas. Tas bija 1969. gads, kad cilvēkus palaida kosmosā un nosūtīja uz Mēnesi. Maksvels bija tikko no skolas sola, pozitīvs domātājs, progresīvs cilvēks. Viņš sagatavoja sprediķi par cilvēku kosmosā un runāja to draudzē, par to, ka cilvēks ir spēris kāju uz Mēness, viss notiek, mēs varam. Draudze neuzņēma viņa vārdus un izturējās pret viņu dīvaini. Kāds draudzes loceklis pasauca viņu un teica: „Ja Dievs gribētu, lai cilvēks būtu uz Mēness, Viņš pats viņu tur aizsūtītu.” Lūk, neprogresīvs domāšanas veids. Ir jāstrādā pie domāšanas, lai mainītos tavs virziens un mainītos tava dzīve! Kā arī, lai mainītos cilvēki tev apkārt un mainītos valsts. Paskaties uz dažu labu politiķi. Tu skaties, ko kādi politiķi runā, un tu domā, vai viņš tiešām ir domājis, pirms visu runājis.

Un viņos cēlās domas par to, kurš no viņiem ir pats lielākais. Bet Jēzus, zinādams viņu sirds domas, paņēma bērnu un nostatīja to Sev blakus.” (Lūkas 9:46-47)

Kā var izmainīt domāšanu? Viņi domāja, ka kāds no viņiem ir lielāks, kāds ir mazāks. Jēzus to redzēja un mācīja viņus. Domāšanas veidu var izmainīt mācoties! Klausoties, kā tevi māca pareizi domāt, darot pareizas lietas. Ar mācīšanos ir jāstrādā. Galva ir jāārstē ar mācīšanos.

Cik augstākas debesis ir pār zemi, tik augstāki ir Mani ceļi pār jūsu ceļiem un Manas domas pār jūsu domām.” (Jesajas grāmata 55:9)

Dieva domas ir augstākas par mūsu domām, tāpēc mums prātā ir jābūt Dieva vārdam. Mācies no galvas Rakstu vietas, apliecini un pārdomā tās. Arī Dāvids, gan ceļoties, gan gulēt ejot, pārdomāja Dieva baušļus. Lūk, tāpēc ļoti svarīgi ir neizlaist nevienu dievkalpojumu, mācīties Bībeles skolā un izmantot ikvienu iespēju, ko sniedz draudze. Pirms ikvienas darbības, kura tev ir jāveic, vai problēmas, kura jāatrisina, pārdomā, ko par to saka Dievs.

„Lai tādas domas ir tālu nost no mums, ka mēs saceltos pret To Kungu [..]” (Jozuas grāmata 22:29)

Nogriez domas, kas saceļas pret Dieva vārdu Bībelē! Vai zini, kā es atmetu smēķēšanu? Tas Kungs mani izglāba un atbrīvoja no narkotikām vienā mirklī, taču smēķēšanas atkarība man vēl palika. Tomēr Viņš man iemācīja domāt caur kādu vīru, kurš man teica, ka man jāizmaina sava domāšana. To es dzirdēju pirmo reizi un pamazām sāku trenēt savu domāšanu, tāpat kā sportists savu ķermeni, līdz arī fiziski uzveicu šo atkarību. Un tas jau arī bija tas Dieva spēks, kas man iemācīja pareizi domāt un psiholoģiski sevi pareizi noskaņot. “Beigas ir tas moments, kad tu pārstāj domāt,” ir teicis Edvards De Bono (Edward De Bono). Domā Dieva domas, kas ir izpaustas Dieva vārdā!

„Cik augstākas debesis ir pār zemi, tik augstāki ir Mani ceļi pār jūsu ceļiem un Manas domas pār jūsu domām.” (Jesajas grāmata 55:9)

Mēs atkal nonākam pie secinājuma, ka nav nekā svarīgāka, spēcīgāka un populārāka par Bībeli, kas ir Dieva domas, izteiktas vārdos. Ja es domāju Dieva domas, tās manī rada ko jaunu un dod spēku augt. Tu vari vienkārši sēdēt dievkalpojumā vai vienkārši lasīt Bībeli, un tas ar laiku tevī radīs spēcīgas pārmaiņas – tev mainīsies domāšana. To varam nosaukt arī par pozitīvo zombēšanu. Dievs ir ļoti labs un domā par tevi svētības pilnas domas. Atliek tikai pieņemt šīs domas un dzīvot svētītu dzīvi, un nest svētību citiem.

Vai tu bieži pārdomā savu pagātni? Ko Dievs par to saka?

Tu labprāt kavējies domās pie savas jaunības laika netiklības, kad ēģiptieši taustīja tavu stāvu un spaidīja tavas jaunavīgās krūtis.” (Ecehiēla grāmata 23:21)

To Dievs saka tautai, kura ir atkritusi no Viņa un aizvesta gūstā. Kur bija viņu problēma? Viņi kavējās atmiņās. Viņi gribēja atpakaļ uz vietu, kur bija sīpoli, gaļa un loki. Tāpat arī mums nāk prātā šādas emocionālas atmiņas. Bet tev taču, draugs, ir galva! Kāpēc Lata sieva kļuva par sālsstabu? Jo viņa lūkojās atpakaļ. Neskaties uz savu netiklo pagātni, domā, kas ir labs un tīkams nākotnē. Plāno, lūdz, slavē! Tas, par ko tu domāsi, arī piepildīsies tavā dzīvē. Tu nevari izmainīt savu dzīvi vai kādus apstākļus ar to pašu domāšanu, kas tev bija līdz šim. Kā piemēru varu minēt ikvienu mājas grupas vadītāju, kuram pašam ir jāsāk mainīt savu domāšanu, un tad arī grupa augs. Dzirdēju kādu stāstu, ka tad, kad tikko bija parādījies internets, Dieva vīri bija lūguši, lai Svētais Gars ieiet internetā. Bet tikai tad, kad tu nošēro draudzes video, tad Svētais Gars ieiet internetā. Pats no Sevis Viņš tur neieies. Draugs, mainīsim domāšanu, nekavēsimies pagātnē!

„Cilvēks iekļūst kā valgā, ja viņš pārsteidzīgi apsola svētas lietas un tikai pēc solījuma apdomājas.” (Salamana pamācības 20:25)

Pārdomā, pirms pieņem kādu lēmumu. Es reizēm kādā nopietnā lietā uzreiz nedodu cilvēkam atbildi. Kāpēc? Lūgšanu kambarī es to pārdomāju, līdz iegūstu pārliecību par savu lēmumu, apsolīt vai neapsolīt. Reizēm apsolu uzreiz, taču nopietni lēmumi ir jāpārdomā. Taču tas arī nenozīmē, ka vienmēr nav jādod konkrēta atbilde. Cilvēki nekad nesasniedz to, ko nevar iedomāties izdarām. Nu, ņemsim par piemēru mūsu telpu paplašināšanu. Nebūtu jēgas to darīt, ja mēs paši neapzinātos, ka mums šīs telpas būs jāpiepilda ar 1000 cilvēkiem. Mums ir jāiztēlojas, kā mēs to darīsim.

Atceros tos laikus, kad biju narkomāns un man bija vajadzīgas ārsta receptes, lai iegādātos tabletes, kas bija nepieciešamas, lai izgatavotu narkotiskas vielas. Sēžot rindā pie ārsta, es iztēlojos (biju salasījies parapsiholoģiju), kā es ieiešu, palūgšu recepti un kā ārsts man to izrakstīs. Un viss notika tā, kā biju iztēlojies. Pat pagānam un narkomānam kaut kādā veidā pareizi principi par domāšanu darbojas, kur nu vēl Dieva bērnam, kura galvā ir radošais Dieva vārds! Ir jāpārdomā pats process, ne tikai jāsapņo par lielo mērķi. Ja tu gribi patiešām palīdzēt draudzes remontdarbos, vispirms iztēlojies, ko tu varētu darīt. Pārdomā, kā tu atrodi tam laiku, kā brauc augšā ar liftu, kā nes ķieģeļus. Citi draudzes cilvēki bija tik sirsnīgi strādājuši, ka pat siltuma trubu bija sazāģējuši. Bet nekļūdās tikai tas, kas neko nedara. Tātad cilvēks nekad nesasniedz to, ko viņš nav iepriekš pārdomājis. Un mēs varam, jo „es visu spēju Tā spēkā, kas mani dara stipru”.

Negatīvas domas ir garīgs vīruss, pret ko ir jācīnās. Tās nepārtraukti, kā kara laukā bombardē mūsu prātus. Mūsu galvā ir jābūt šķirotavai. Bīstami ir tad, kad neprotam atšķirt domas, kuru domu pieņemt, kuru nē.

Es paļaujos uz jums ticībā Tam Kungam, ka jūs nepieņemsit svešas domas, bet tas, kas jūs sajauc, saņems sodu, lai būtu kas būdams.” (Galatiešiem 5:10)

Svarīgi ir uzturēties pareizā sabiedrībā, draudzē, un nepieņemt svešas domas, kuras nav dievišķas. Tiem, kuri ir precēti ar neticīgo, ir grūti dzīvot, jo bieži jādzird partnera negatīvās domas. Taču labā ziņa ir tāda, ka mums ir Svētā Gara spēks domāt pareizi un šķirot savas domas.

Un Dieva miers, kas ir augstāks par visu saprašanu, pasargās jūsu sirdis un jūsu domas Kristū Jēzū.” (Filipiešiem 4:7)

Tev ir spēks domāt pareizi, virzīt savu domāšanu uz augšu un līdz ar to pieņemt pareizus lēmumus, jo tevī ir Svētais Gars.

Ne ka mēs paši no sevis būtu spējīgi ko labu domāt; bet, ja esam spējīgi, tad tas ir no Dieva [..]” (Korintiešiem 3:5)

Pastāstīšu stāstu par cilvēku, kurš kļuva par pasaules čempionu rodeo sportā. Līdz tam viņš bija amatieris. Viņam blakus dzīvoja tā brīža pasaules čempions rodeo, ar kuru viņš sadraudzējās, un kurš viņam piedāvāja palīdzēt kļūt par čempionu. Šis amatieris piekrita sadarboties, un pirmā lieta, kas viņam mācību procesā bija jāizdara, bija jāatstāj diletanti. Pēc tam, pirmajā nodarbībā, viņam par pārsteigumu, čempions iedeva izlasīt kādu grāmatiņu. Cilvēks diezgan neapmierināts aizgāja mājās, bet izlasīja to. Pēc nedēļas viņam tika iedota cita grāmatiņa, un vēl pēc nedēļas cita. Pagāja laiks, tika izlasītas daudzas grāmatas. Cilvēkam jau likās, ka viņš ir aizmirsis jāt ar bulli. Taču kā nākamo uzdevumu viņam iedeva klausīties ierakstus. Tikai pēc tam viņš sāka trenēties uz manekena buļļa. Treneris nepārtraukti skaidroja šim cilvēkam, ka svarīgāk ir tas, kas ir galvā, nekā praktiskās iemaņas. Bullis vispirms jāiejāj domās jeb garīgi. Vai zini, cik grūti ir izmainīt savas nepareizās iemaņas jeb ieradumus? (Daudz gadu jau ir pagājuši, bet es joprojām spiežu nepareizo taustiņu, lai uz datora klaviatūras uzspiestu garumzīmi, jo agrāk bija cita tastatūra.) Šim cilvēkam bija jāizvēlas savs čempions un jāseko viņam. Pēc laika viņš pats kļuva par pasaules čempionu rodeo, pateicoties tam, ka viņš izmainīja savu domāšanu. Es šo piemēru nestāstu, lai tu kļūtu par rodeo čempionu, bet kļūtu par čempionu Dieva lietās.

Kā jūs jau lasījāt manā dienas citātā, man sirdī ir izmainīt Latviju, reāli īstenot mūsu tautas himnu dzīvē. Un, kad es to tā dziļi pārdomāju, es saprotu un ticu, ka tas ir iespējams, kā minimums, izdarot visu no savas puses.

Mazgā savu sirdi no ļaunuma, Jeruzāleme, ka topi glābta! Cik ilgi tevī mājos nelietīgas domas?” (Jeremijas 4:14)

Bezdievis lai atstāj savu ceļu un ļaunprātis savas domas un lai atgriežas pie Tā Kunga, ka Tas par viņu apžēlojas, un pie mūsu Dieva, jo Viņš ir bagāts žēlastībā.” (Jesajas 55:7)

Nožēlosim savus grēkus par savām negatīvām domām un mainīsim tās. Pirms jebkurām darbībām sāksim sekot līdzi savām domām, tad nebūs jāpieviļas. Atzīsim katrs savu sfēru, kurā mēs esam nepareizi domājuši, kas nav bijis saskaņā ar Dieva gribu. Apustuļu darbos bija burvis Sīmanis, kurš redzēja Pēteri sludinām un brīnumus darām. Viņš piesolīja Pēterim naudu apmaiņā pret šo spēku. Pēteris viņam atbildēja: „Tāpēc atgriezies no šī ļaunuma un lūdz To Kungu, vai šī tavas sirds iedoma tev nevarētu tikt piedota.” (Apustuļu darbi 8:22) Arī Dāvids ļoti bieži domāja. Par to liecina daudzi psalmi.

„Cik dārgas man ir Tavas domas, ak, Dievs.” (Psalms 139:17)

„[..] kad es Tevi pieminu, apguldamies un par Tevi domāju uzmozdamies.” (Psalms 63:7)

Aicinu tevi pārdomāt savas domas. Zini, ja tu neizmainīsi visas nepareizās domas, tad problēma, kas tev ir tagad, turpināsies un augs vēl lielāka. Sāc to darīt jau šodien!

Mācītāja Mārča Jencīša sprediķi “Mācies domāt!” pierakstīja un rediģēja draudzes “Kristus Pasaulei” redakcija


Esi aicināts atbalstīt draudzes darbu ziedojot:
EKD "KRISTUS PASAULEI"
Reģ. Nr. LV 99500003902
Parka 24a-21, Limbaži, LV-4000
AS "SEB banka"
SWIFT kods: UNLALV2X 
Konta numurs: LV77UNLA0050008074909

Vairāk informācijas šeit: http://www.marcisjencitis.lv/ziedojumiem

1-10 of 573