Svētrunas


Sasniegumu algoritms

Publicēja 2018. gada 16. okt. 10:18Līga Paņina

Ziņas datums 16.10.18.

Man pie krekla ir piesprausta nozīmīte „Dievs, svētī Latviju”. Tautas lūgšanu sapulce notiks šī gada 20. oktobrī, sestdien, plkst. 14.00 Skonto hallē. Es gribēju to piespraust, priekšā runājot, un reklamēt tev šo pasākumu, kas notiks jau šonedēļ.  Durvis atvērtas jau no 13.00, un tikai pirmie 3000 dalībnieki dabūs šādas nozīmītes. Es tās izdalīju savai komandai, tas nozīmē, ka ir palikušas tikai 2980 nozīmītes. Pasākumu apkalpojošais personāls un koris sestdien ieradīsies daudz ātrāk, tas nozīmē – vēl  500 cilvēki, kuri iegūs nozīmītes. Tas nozīmē, ka paliek 2480 nozīmītes. Tas vēl nav viss! Uz pasākumu ir pieteikušies aptuveni 120 mācītāji, kā arī viņu sievas, kopā 150-180 cilvēki. Tātad varēs dabūt tikai aptuveni 2300 nozīmītes. Kas pirmie nāks, tie dabūs!

Viens no Tautas lūgšanas solistiem - mūziķis Jānis Žīle - šobrīd ir slimnīcā ar plaušu karsoni. Jēzus Vārdā mēs pavēlam slimībai aiziet! Mēs pateicamies, Dievs, ka Jānis šo sestdien būs uz skatuves, spēlēs vijoli un dziedās. Tāpat ir daudz tehnisku un sarežģītu lietu, par kurām mēs aizlūgsim. Mēs pateicamies, Dievs, ka Tu mums esi devis prātu un veiksmi, lai viss, ko mēs darām, labi izdodas, un šī sapulce Jēzus Vārdā ir sabalansēta, piepildīta, apskaņota un apgaismota. Lai visas Latvijas draudzes var sanākt kopā, slavēt un pielūgt, baudīt Tavu klātbūtni, un lai Tava slava un godība iziet no sapulces telpas un nekad nebeidzas!

Sprediķa tēma ir „Sasniegumu algoritms”. Tā ir personīga izvēle katram cilvēkam – ko viņš vēlas sasniegt. Es personīgi vēlos, lai Dieva valstība nāk manā dzīvē (prātā, emocijās, kalpošanā), pēc tam – lai nāk Dieva valstība Latvijā jeb tajā visā, kas mums ir visapkārt jeb lai Dievs svētī Latviju. Bet primāri tā nav Latvija, bet manas attiecības ar Dievu. Cik var lūgt mūsu valsts himnu „Dievs, svētī Latviju”? Ir laiks pārmaiņām! Tas ir manā sirdī. Paralēli tam ir daudz apakšmērķu, un katrā no tiem ir svarīgi saprast mazu un lielu sasniegumu algoritmu.

Kas ir algoritms? Pēc stingri noteiktiem likumiem izdarāmu aprēķinu un darbību sistēma kāda rezultāta sasniegšanai. Šobrīd, tehnoloģiju laikmetā tas būs sarežģītu matemātisku aprēķinu kopums jeb formula, kas ved pie konkrēta rezultāta. Ja man būtu jāpaskaidro skolā, kas ir algoritms, es nedarītu tā, kā mana matemātikas skolotāja, kas stundā no grāmatas kaut ko garlaicīgu rakstīja uz tāfeles; es domāju, ka no mūsu klases neviens īsti nesaprata ne ģeometriju, ne algebru. Es mācītu tā: 2+2+1=algoritms. Formula var būt jebkāda, bet gala rezultāts ir matemātiski precīzs rezultāts. Īstais algoritms gan būs sarežģītāka un garāka ciparu sistēma, kas gan tāpat ved pie nemainīga rezultāta. Es gribu tev šodien iemācīt un lai Svētais Gars mums palīdz to saprast, ka mēs dzirdam, nevis laižam gar ausīm, un pielietojam – sasniegumu algoritms ir konkrēta formula, pie kuras pieturoties būs neizbēgami sasniegumi. Tā ir matemātika, un nav iespējams negūt panākumus, ja tu zini šo algoritmu.

Šobrīd mēs dzīvojam tehnoloģiju laikmetā, kas arvien vairāk attīstās. Es domāju, ka nav palicis daudz laika, līdz tehnoloģijas noteiks gandrīz visu. Cik daudziem no mums nav viedtālruņa, telefona ar internetu? Tehnoloģijās, programmēšanā tiek lietoti algoritmi. Datorprogrammas sastāv no algoritmiem. Pats algoritms sastāv no bināriem datiem. Binārā skaitīšanas sistēma sastāv no bitiem - „0” un „1”. Šie ārkārtīgi sarežģītie algoritmi sastāv no vienkāršām nullēm un vienkāršiem vieniniekiem! Piemēram, mana balss, kuru tu dzirdi dievkalpojumā, pa mazu, tievu vadiņu no mikrofona tiek nodota pultij, nullēs un vieniniekos, un atkal pārvērsta dzirdamā un saprotamā balsī, taču tā vairs nav mana dabīgā jeb analogā balss, bet digitāla skaņa. Analogās pultis jau ir vēsture, tieši tāpat kā plašu atskaņotāji. Kāpēc ir vajadzīga milzīga plate, ja tos pašus datus var saspiest dažos bitos milimetru lielā fleškartītē? Milzīgu daudzumu datu ir iespējams glabāt flešā vai cietajā diskā. Skaņa, ko tu dzirdi slavēšanā, ir „0” un „1”. Tu esi dzirdējis: 32 vai 64 bitu procesors? Pirms vairākiem gadiem ziņās varēja lasīt, ka amerikāņi 80 miljardu dolāru vērtībā būvē superdatoru jeb kvantu datoru, kas būs tik jaudīgs, ka spēs uzlauzt jebko un jebkur. Paskaties fantastikas filmas un redzēsi, kas mūs sagaida nākotnē, jo tur ir daļa patiesības.

Šveices tehnoloģiju speciālisti nesenajā biznesa forumā stāstīja, ka savus datus glabā cietajos diskos superdatoros kalnos. Google ir vesela pilsēta - datu glabātuve. Mēs ar prātu nespējam saprast šo datu apmērus, bet tiem ir faktiski neierobežotas iespējas. Nozīmīte man pie krūtīm arī nav analoga (tā nav zīmēta ar otiņu), bet digitāli radīta. Mūsu datordizainers strādāja datorā, ar „0” un „1”. Kad tu ieslēdz slavēšanas video, tu skaties un dzirdi „0” un „1” jeb skaņu un attēlus, saglabātus nullēs un vieniniekos uz servera. Kombinācijas var būt dažādas – 00011010011110101 vai 1010101000011110, - bet komponenti ir vieni un tie paši. Tu skaties savu mīļāko filmu un baudi tās attēlu un skaņu, kaut patiesībā tu skaties algoritmu, kas sastāv no bitiem - „0” un „1”. Algoritms no vieniniekiem un nullēm ved pie apbrīnojama rezultāta! Tev patīk braukt ar labu auto? Nav svarīgi, kādas markas auto tas ir (neskaitot žiguļus, ladas un moskvičus), katrā no tiem ir dators, tātad tā vadības sistēma sastāv no „0” un „1”. (Cilvēks vienkārši ir „blīve” starp stūri un sēdekli.) Jaunākie mašīnu modeļi pat paši parkojas. Sievietēm tas varētu patikt, kad viņa izkāpj no mašīnas un iet iepirkties, mašīna pati iebrauc vietā (un sabrauc visu, ka ir pa ceļam). Un tie ir tikai tehnoloģiju pirmie „ziediņi”, kas turpināsies attīstīties, ja vien nesāksies kāda sērga vai dabas katastrofa. Ja tavs bērns mācās skolā, dienasgrāmata ir datorā, un tu atzīmes redzi bitos – „1” un „0”. Balsošanas sistēma par kristīgām vērtībām, kas tiks palaista no 20. oktobra, arī būs „0” un „1” – tu neliksi savu parakstu uz papīra, bet ar savu bankas karti. Interneta veikalos tu iepērcies caur nullēm un vieniniekiem. Kad tu runā pa telefonu, tava balss arī tiek pārvērsta „0” un „1”. Tā ir ļoti vienkārša bināra sistēma. Tā ir viena no lietām, ko es iemācījos skolā, datorzinībās. Tikko bija vēlēšanas? Kā tu vēlēji? Analogi. Bet balsis apstrādāja digitāli. Šodienas mākslas darbi, filmas, mūzika un sasniegumi ir saistīti ar „0” un „1”.

Lai saprastu tālāk, es vēlos tev paskaidrot, ko nozīmē „0” un „1”. Tas ir mīnuss un pluss. „0” ir tukša, tā ir kļūda, tur nav informācijas. „1” ir informācija, plūst enerģija. Lai būtu vienkāršāk - „0” ir ‘nē’, bet „1” ir ‘jā’. Faktiski šīs sarežģītās sistēmas un algoritmi strādā uz kļūdu principa: jānēnējājājājānēnējānējānēnēnēnējā. Kā tu dzīvo? Bez „0” un „1” nu nekā! Bez kļūdām neiztikt! Tu nevari iztikt bez mēģinājumiem, kas nenes rezultātu. Tu jau saprati galveno domu? Sasniegumu algoritms sastāv no NEPĀRTRAUKTA, NEATLAIDĪGA DARBA konkrēta mērķa virzienā. Darbs sastāv no nullēm un vieniniekiem, no ‘nē’ un ‘jā’. Tas sastāv no mēģinājumiem, kad dari kādas lietas bez rezultāta. Algoritmā tas jau ir ierēķināts. Algoritms nevar sastāvēt tikai no „0” vai tikai no „1”, visbiežāk ir 00001. Un tam seko rezultāts, jo tā ir matemātiska formula. Tieši tāpat mēs ejam uz konkrētu mērķi, darām kādas lietas un tās neizdodas, mūs nepieņem, ir garām, un pēkšņi – vieninieks. Mūsu dzīve ir kā binārā sistēma.

1. Dieva akceptēts mērķis;

2. Algoritms jeb stratēģija;

3. Neatlaidīgs darbs (ar „0” un „1”);

4. Neizbēgams rezultāts.

Par mērķiem es šodien nerunāšu, jo katram kristietim galvenajam mērķim jābūt Dieva valstības celšanai. Algoritms ir veids, kā tu dodies pretī mērķiem, citiem vārdiem to var saukt par stratēģiju. Lai kaut ko sasniegtu, ir jāmācās, ir vajadzīgas smadzenes. Un neatlaidīgs darbs vienmēr ved pie rezultāta.

Tomass Edisons ir cilvēks, kuram attiecības ar Dievu nebija svešas. Viņš ir pārdevis vairāk nekā tūkstoti patentu. Tādi atklājumi kā telegrāfs, telefons, fotogrāfija un kino ir šī cilvēka atklājumi. Šis cilvēks bija izgudrotājs, kurš sevi neuzskatīja par ģēniju, bet gan atzina, ka šie sasniegumi ir neatlaidīga darba rezultāti. Edisons ir teicis: “Ticība ir grabulītis tiem, kuri nemīl domāt”. Ir jābūt pareizam algoritmam. Tas nav pareizs, ja tu nemācies un neatjauno savas zināšanas, nemācies no kļūdām, gan savām, gan citu, kā arī nemācies no citu sasniegumiem. Edisons ir teicis arī: “Tas, ka izskatās, ka kāds strādā, vēl nenozīmē, ka viņš patiešām strādā.” Ticība ir grabulītis tiem, kuri nemīl domāt. Kā to saprast? Tu tici, bet neesi aprēķinājis un izdomājis, kā pareizi sasniegt šo mērķi un gaidi, kad Dievs to izdarīs tavā vietā. “Dievs, sūti atmodu!” Bet atmodai ir savs algoritms; kad mēs no savas puses izdarām visu, tad arī nāk tas, ko Dievs grib dot.

Algoritms ir saistīts ar prātu. Pats no sevis nekas nenotiek, notiks tas, ko mēs DOMĀJAM, lūdzam un darām. Es domāju, ka daudziem ir šāda problēma; mēs sasniegtu savās dzīvēs daudz vairāk, ja mums šāda problēma nebūtu. Bez šīs problēmas tu būtu pie Dieva pievedis daudz vairāk cilvēku. Tu būtu baudījis lielāku finansiālu labklājību, cilvēki un apstākļi tev apkārt būtu pavisam citi. Tas norāda uz to, ka tu strādā un dari kādas lietas, bet pirms darīšanas tu neesi visu kārtīgi izdomājis. Tu dari to, kas nestrādā, radot iespaidu, ka tu strādā. Ko var sasniegt, visu mūžu strādājot par sētnieku? Tas neprasa daudz domāšanas; ja sētnieks domā, tad viņš ilgi nebūs sētnieks, un pat ja būs sētnieks, tad viņš atbildēs par visas pilsētas sētniekiem.

Es esmu ievērojis, ka man apkārt ir daudz cilvēku, kuriem nekad nav laika. Taču viņu mājas grupiņā ir divi cilvēki, finanses ir švakas, kalpo maz, bet nekad nav laika. Kurš šajā draudzē visvairāk dara un kalpo? Es visu vadu un, protams, man palīdz arī citi cilvēki, bet man ir laiks arī visām citām lietām. Zini, kur ir atšķirība? Galvā! Tu varbūt domā, ka mācītājam ir pilna laika kalpošana un viņam ir daudz laika domāt, bet tev ir jādara tas, kas jādara, un nav laika domāt. Bet zini, kādēļ man tagad ir laika domāt? Jo arī tad, kad man nebija laika domāt, es tāpat domāju! Es to noliku kā prioritāti - no rīta piecelties un domāt. Dievs mums māca domāt, Dievs mums ir devis unikālu prātu un dvēseli. Arī sportā ir vajadzīgas smadzenes. Uzvarēs gudrākais, kurš pareizi un zinātniski spēs sev pielāgot visas zināšanas. Sportā vienmēr uzvar cilvēks, kam ir dotības uz konkrēto sporta veidu. Piemēram, žokejs būs maza auguma cilvēks, bet basketbolā atkal citi parametri. Protams, ar prātu vien nepietiek. Arī gudru cilvēku ir pilna pasaule. Tādēļ ir svarīgi ievērot sasniegumu algoritmu.

Es paaicināju no savas komandas cilvēkus, kuri vēlas kopā atpūsties ar mani un manu ģimeni, un Sandija arī atbrauca, un viņa ir atklājusi ko īpašu. Es nolasīšu viņas ziņu: „Man vienmēr, kad izvēlos atpūsties kopā ar jums, atlikt malā darbus, pēc tam ir ļoti labs PAD [personīgas attiecības ar Dievu].” Parasti, lai būtu labs PAD, ir vairāk jāstrādā, bet izrādās, ka jābrauc atpūsties ar mācītāju. „Sakārtojas domas, atlikt savas lietas citreiz prasa lielāku uzticēšanos Dievam, jo jāatceļ studentu nodarbības, bet vienmēr esmu ieguvēja. Pēc vakardienas mana pamatproblēma kaut kā šķiet atrisinājusies, jo šķita, ka smadzenes uzvārījušās, ka griežas ap savu asi, bet tagad ir ienācis miers. No Dieva saņēmu remu.” Sandijai vienmēr redz, ka smadzenes strādā, visu laiku domā kaut ko un domā ļoti ātri. Vienmēr viss ātri ir skaidrs. Nedomā, ka  tuv sasniegsi lielus panākumus, katru dienu tikai smagi un daudz strādājot, ir vajadzīga arī atpūta. “Jauni spēki, esmu laimīga. Tā Dieva klātbūtne, kas jūsos, laikam iedarbojas vienmēr.” Viens atliek visu malā, atbrauc, atpūšas, un viss notiek, bet otram nekad nekam nav laika. Ja tev nekad nav laika, pavisam noteikti kaut kas nav kārtībā ar galvu. Ja tu nekad nevari tikt galā ar visiem saviem pienākumiem, tev noteikti kaut kas nav kārtībā ar domāšanu. Tu nepareizi domā, jo, kāda ir tava domāšana, tāda arī būs tava dzīve. Ja nevari atrast laiku atpūsties, tā ir problēma. Var būt periodi, kad tev nav atpūtas, ir dažādi darbi un dažādas kalpošanas. Piemēram, kad mēs ar sievu braucām kalpot uz Ukrainu 4-5 mēnešus, tur nebija laika atpūtai, tikai atbraucot mājās tā bija iespējama. Ir dažādi periodi, bet, ja nekad neatrodi laiku atpūtai, tad tā ir domāšanas problēmas.

Tomass Edisons: “Ticība ir nomierinošs grabulītis tiem, kuri nemāk domāt. Katrs neveiksmīgs mēģinājums ir vēl viens solis uz priekšu”. Viņš saka, ka katra nullīte nav neveiksme, bet gan solis uz priekšu. Katra neveiksme ir solis uz priekšu, jo tāds ir precīzs algoritms. Nav iespējams bez nullītēm sasniegt panākumus.

Lielai daļai cilvēku ir automašīnas, arī cita tehnika, veļas mašīna vai vienalga kas, ko mēs remontējam. Kad tev mašīnai piemetas kāda kaite, ko tu dari? Tev ir viens mērķis - to atrisināt. Manai automašīnai pāris gadus atpakaļ bija kaite. Braucu pa ceļu, un pēkšņi mašīna vairs nedarbojas. Es gāju pie viena meistara, viņš pārbaudīja un teica, ka viss kārtībā. Nākamais meistars arī pārbaudīja un teica, ka viss kārtībā, braucu pie trešā meistara, visu izstāstīju, viņi pārbaudīja un teica, ka viss kārtībā, nevarot man palīdzēt. Zvanīju uz ceturto servisu, kuru man ieteica, un, tikai izstāstot savu problēmu, viņi pateica, kas par vainu, un nosauca sumu, cik tas man izmaksās. Tajā pašā dienā visu saremontēja, izrādījās, ka problēma bija pavisam maza. Ko es izdarīju, lai mašīna ripotu? Viens serviss – „0”, otrs serviss – „0”, trešais serviss – „0”, ceturtais serviss – „1”. Nemainīgs algoritms, kas sastāv no „0” un „1”. Ja tu sekosi algoritmam, tu sasniegsi neizbēgamu rezultātu.

“Un tie Viņu neuzņēma, tāpēc ka Viņš bija ceļā uz Jeruzālemi.” (Lūkas evaņģēlijs 9:53)  

Samarieši neuzņēma Jēzu. Izrēķini šo Jēzus pieredzi bitos! „0”! Viņš varēja teikt, ka vairs neies ne pie viena!

Kāpēc savairojas netradicionālas orientācijas? Jo vienā gadījuma sieviete domā, ka viens vīrietis viņu piekrāpa („0”), tātad visi ir vienādi, bet tā nemēdz būt. Visbiežāk homoseksuālisma iemesls būs paša negatīvā pieredze. Nav jau liela atšķirība, visi tevi var pievilt, bet tādēļ nevajadzētu pārstāt ticēt cilvēkiem.

Jēzus sasniegumi un izmainīta pasaule – tas viss ir sasniegts pēc algoritma „0” un „1”.

“Un Viņš brīnījās par viņu neticību.” (Marka evaņģēlijs 6:6)

Jēzus brīnās un izsūta savus mācekļus sludināt.

“Un Viņš tiem sacīja: "Kur jūs ieiesit kādā namā, tur palieciet, tiekāms jūs no turienes aizejat. Un, ja kādā vietā jūs nedz pieņems, nedz jūs klausīs, tad izeita no turienes un nokratait pīšļus no savām kājām viņiem par liecību." (Marka evaņģēlijs 6:10-11) 

Jēzus saka: “Jūs uzcelsiet Dieva valstību, un Es būšu ar jums. Kad iesiet pie cilvēkiem, būs panākumi, bet būs arī cilvēki, kas jūs nepieņems, no tiem ejiet prom. Būs, kas jūs pieņems, pie tiem palieciet.” Viss ir sasniedzams ar šo algoritmu: „1” - panākumi, „0” - neveiksme. Patiesībā visas datorzinātnes nāk no Bībeles, „0” un „1”, tas nav nekas jauns, arī smadzenes un algoritms nāk no Dieva. Debesu Tēvs, palīdzi mums domāt, lasīt un klausīties! Dod mums pareizus mērķus, saskaņotus ar Tevi. Ka mēs domājam, kā tos sasniegt. Konsultējamies. Dievs, Tu svētī to, ko mēs darām, paldies Tev par konkrētiem rezultātiem. Paldies Tev par vieniniekiem un nullītēm. Āmen!

Piemērosim algoritmu Jēzus kalpošanai. Viņš bija pasaulē, un pasaule caur Viņu radusies [..]” (Jāņa evaņģēlijs 1:10) Šis posms būtu kā vieninieks. “[..] bet pasaule Viņu nepazina.” (Jāņa evaņģēlijs 1:10) Šeit – „0”! Viņš nāca pie savējiem [..]” (Jāņa evaņģēlijs 1:11) Tātad – „1”. “[..] bet tie Viņu neuzņēma.” (Jāņa evaņģēlijs 1:11) Un atkal – „0”. “Bet, cik Viņu uzņēma, tiem Viņš deva varu kļūt par Dieva bērniem, tiem, kas tic Viņa Vārdam.” (Jāņa evaņģēlijs 1:12) Šeit – „1”. Tātad Jēzus sasniegumu algoritms – 10101. Tas sastāv no „0” un „1”.

Mēs visi esam mājas grupiņās. Grupiņas uzdevums ir ne tikai draudzēties, bet arī vest cilvēkus pie Dieva. Kad mēs ejam un stāstām cilvēkiem par Dievu, notiek šāds algoritms – 00000... un „1”. Pēc cita algoritma var būt arī tā, ka tu ej pie cilvēkiem un visi saka tev „jā”, tātad tas būtu 1111... un „0”, un tad pienāk diena, kad viņiem būtu jāatnāk tur, kur tu aicini, un tad sākās 000..., bet ja mēs regulāri ejam pie cilvēkiem, lūdzam par viņiem, esam ieinteresēti un strādājam, tad rezultāts ir neizbēgams ar daudz glābtiem cilvēkiem, daudz mājas grupiņām. Caur mājas grupām un draudzēm - glābta Latvija! Dievs, svētī Latviju – tas ir vienkāršs sasniegumu algoritms.

Kāds puisītis brauca līdzi vectēvam darba ceļojumā, un vectēvs saka puisītim: „Ja tu labi uzvedīsies, tad, kad būsim galā un visas lietas pabeiguši, es tev nopirkšu saldējumu.” Puisītis brauc līdzi mierīgs un paklausīgs, taču iet laiks un puisītis paliek nemierīgāks. Dienas vidū puisītis jautā: “Vectētiņ, vai mums vēl ilgi līdz tam galapunktam?” Vectētiņš atbild: „Nu, vēl viena lieta mums jāizdara, un tad jau nopirkšu saldējumu, ja labi uzvedīsies.” Puisītis padomā un saka: “Vectētiņ, es varu būt labs puisītis, bet tikai ne ilgi.” Tāpat ir arī ar mums. Mēs varam iet uz mērķi, bet ne ilgi. Taču algoritms ir paredzēts neatlaidīgam darbam, līdz mērķa sasniegšanai. Ja tu pārstāj darīt, tad rezultātus tā arī neredzēsi.

Edisona ir ļoti daudz eksperimentējis, bijuši daudzi neveiksmīgi mēģinājumi, un šeit ir vēl kāds viņa citāts: “Es neciešu sakāvi, es vienkārši atradu desmit tūkstoš veidu, kuri nedarbojas.” Šis cilvēks izgudroja arī elektrisko spuldzīti un panāca, ka to ievieš. Lai izgudrotu spuldzīti, viņam vajadzēja 11 000 eksperimentu, un tikai viens no tiem strādāja. 11 000 nulles un tikai viens vieninieks! Kurš vēl tā var? Mēs varam! Mums noteikti nebūs 11 000 nulles, Dievam mums ir gudrāks plāns. “Vispatiesākais ceļš uz pamākumiem ir nepārtraukti mēģināt vēlreiz.” Edisons ir cilvēks, kas tiešām daudz ir sasniedzis un daudz ir devis cilvēcei. Edisons neuzskatīja sevi par ģēniju, jo mēģinājumu bija daudz.

Ģenialitāte patiesībā nav nekas labs, jo bieži vien cilvēks neiemācās strādāt. Gatavojot sprediķi, es domāju par sevi un atklāju vienu no iemesliem, kādēļ es slikti mācījos. Lūk, viens no šiem iemesliem - četru gadu vecumā es jau lasīju grāmatas, kaut daudzi tādā vecumā pat burtus nepazīst. Lasīt man nelikās grūti. Mana mamma man to iemācīja mājās ar baltiem plastmasas burtiņiem, un tas pat neprasīja daudz laika. Man gribējās lasīt un man patika lasīt grāmatas. Pirmā grāmata, ko es izlasīju, bija “Kā zaķītis ciemos gāja”. Ja kāds pie manis istabā jeb aiz aizkara ienāca, viņš redzēja, ka es vienmēr sēdēju ar grāmatu rokās. Man patika lasīt un viegli padevās. Kad sāku iet bērnudārzā, mani ielika grupā, kur bija gadu vecāki bērni par mani. Vecāki un skolotāji ļoti labi zina, ka tā ir katastrofa - ielikt bērnu ne savā vecuma grupā, īpaši agrā vecumā. Es ļoti labi atceros, kā man spieda apēst speķi, kuru es slēpu zem galda, un izdzert kefīru, bet pēc tam, turpat sēžot, mūs mācīja lasīt un skaitīt. Tā kā es jau visu to pratu, man tur nebija ko darīt, es slinkoju. Un šodien es saprotu, kāpēc toreiz skolā sāku slikti mācīties. Tas bija tāpēc, ka es neiemācījos strādāt, nepieliku nekādas pūles, lai iegūtu zināšanas, kuras jau man bija. Pirmās četras klases kaut kā tiku sveikā, bet piektajā sapratu, ka neko nesaprotu ne algebrā, ne ģeometrijā. Tikai tagad esmu noskaidrojis, kas vispār ir algoritms, jo iepriekš tas man nebija vajadzīgs.

Tu šad tad esi dzirdējis, ko es izsaku par skolu sistēmu. Kā var visus bērnus vērtēt pēc vienas skalas? Piemēram, vai skolēns ar 100 kg var sportā sasniegt tos pašus rezultātus kā skolēns ar 20 kg? Arī visi mācību priekšmeti visiem nepadodas vienādi. Vai tad nevajadzētu īpaši virzīt tos, kam padodas kāds konkrēts priekšmets, tieši šajā virzienā un citus citā? Tajā vietā daudziem tiek mācīts tas, kas viņam nepadodas un neinteresē, līdz ar to veicinot apātiju un nepatiku pret mācībām vispār. Man skolā patika tikai viens priekšmets – vēsture. Es varēju pat nemācīties mājās, jo visu, ko dzirdēju stundā, uzreiz iegaumēju un atcerējos, jo mani tas interesēja. Mērot visus pēc vienas mērauklas, skolā nevar uzaudzināt panākumiem bagātas un veiksmīgas personības. Katru personību jāvirza tur, kur viņam padodas un ir interese, taču elementārām zināšanām ir jābūt jebkurā priekšmetā. Iedomājies, ja es šodien būtu gan automehāniķis, gan skolotājs, gan mācītājs! Man nekas neizdotos, jo to visu nav iespējams apvienot. Kamēr mūsu skolās būs šāda sistēma, nekad no tām neiznāks inteliģentas, stipras un zinošas personas, kuras ir spējīgas izmainīt šo valsti. Un šobrīd liela daļa studentu brauc prom uz ārzemēm, jo šeit neatrod savu pielietojumu, kaut gan valstī tik daudz kas būtu jāmaina.

Pārsvarā bērni mācās skolā tikai tāpēc, ka ir jāmācās. Mēs liekam bērniem mācīties, jo tā vajag, jo attiecīgās iestādes to kontrolē un kaimiņiene ko sliktu pateiks, ja bērni neies skolā. Jau bērnudārzos bērni samācās visādas muļķības, piemēram, par seksu. Skolā iemācās dzert un smēķēt. Un kādēļ skolās ir nepieciešami policisti? Lūk, kur aiziet mūsu nodokļu nauda. Interesanti, ka bērnam ir tik daudz tiesību, viņš var sūdzēties par katru sīkumu, un tajā pašā laikā skolās ir vajadzīgi policisti. Amerikas skolās skolēniem ir jāiziet detektoru pārbaude, lai tiktu pamanīti un atņemti ieroči. Šī ir bezdievības un prāta problēma. Šāda sistēma ir izdevīga valdošajām elitēm, jo ne visiem ir vajadzīgi domājoši cilvēki. Labs piemērs – komunistiskā ideoloģija ar kolhoziem un sagrozītu Latvijas vēsturi. Mūsdienās ir tieši tas pats – genderisms, humanitārisms, viendzimuma attiecības, cilvēks bez identitātes, bez tautības, pelēka masa. Šāda ideoloģija nav vērsta uz pašu cilvēku, bet uz dažu augstākstāvošu personu interesēm. 

Turpinām ar Pāvila misijas pirmo ceļojumu, kurā viņš kopā ar saviem palīgiem dibina draudzes. Analizēsim to, liekot „1” vai „0”. Bet viņi, Svētā Gara izsūtīti, aizgāja uz Seleukiju un no šejienes pārcēlās uz Kipru. Nonākuši Salamīnā, viņi sludināja Dieva vārdu jūdu sinagogās, un Jānis viņiem bija par palīgu.” (Apustuļu darbi 13:4-5) „1”. Izbraukuši no Pafas, Pāvils ar pavadoņiem nonāca Pamfīlijas Pergā, bet Jānis, nošķīries no tiem, griezās atpakaļ uz Jeruzālemi.” (Apustuļu darbi 13:13) „0”. Vai dažkārt nav tā, ka kāds kurn un iet prom no grupiņas, un tu arī gribi iet kopā ar viņu? No Pergas iedami tālāk, viņi nonāca Pisidijas Antiohijā, un sabatā iegājuši sinagogā, apsēdās. Pēc bauslības un praviešu nolasīšanas sinagogas priekšnieki sūtīja pie viņiem, sacīdami: "Brāļi, ja jums ir kādi pamācīgi vārdi ļaudīm, tad runājiet!"” (Apustuļu darbi 13:14-15) „1”. Pēc tam Pāvils piecēlās un sāka sludināt, pastāstīja par augšāmcēlušos Ķēniņu, par to, ka jūdi Viņu ir nogalinājuši. Viņiem aizejot, viņus lūdza nākamajā sabatā tiem runāt šos vārdus. Sinagogas apmeklētājiem izklīstot, daudz jūdu un dievbijīgu prosēlitu sekoja Pāvilam un Barnabam; tie viņus pamācīja un paskubināja palikt Dieva žēlastībā.  Nākamajā sabatā gandrīz visa pilsēta sapulcējās klausīties Dieva vārdu.” (Apustuļu darbi 13:42-43) „1”. Šeit varu pastāstīt par kara stratēģiju. Ja tu dodies uzbrukumā un viss apkārt ir klusi un mierīgi, visticamāk, ir izveidots slēpnis un lamatas. Tāpēc nepriecājies, ja tev viss iet gludi, jo varbūt priekšā ir lamatas. Algoritmā šad tad ir jābūt arī nullēm. Bet jūdi, ļaužu pulkus redzēdami, iedegās naidā un runāja pretim Pāvila vārdiem zaimodami.” (Apustuļu darbi 13:45) „0”. „Un Tā Kunga vārds izpaudās pa visu apgabalu.” (Apustuļu darbi 13:49) „1”. „Bet jūdi sakūdīja augstas kārtas dievbijīgas sievas un pilsētas ievērojamākos vīrus, sacēla vajāšanu pret Pāvilu un Barnabu un izdzina tos no savām robežām.” (Apustuļu darbi 13:50) „0”. „Bet tie, nokratījuši pīšļus no savām kājām pret viņiem, devās uz Ikoniju.” (Apustuļu darbi 13:51) „1”. „Un mācekļi bija prieka un Svētā Gara pilni.” (Apustuļu darbi 13:52) „1”. „Ikonijā viņi kopā iegāja jūdu sinagogā un tā runāja, ka liels pulks jūdu un grieķu kļuva ticīgi.” (Apustuļu darbi 14:1) „1”. „Bet jūdi, kas neļāvās pārliecināties, kūdīja un sarūgtināja pagānu sirdis pret brāļiem.” (Apustuļu darbi 14:2) „0”. „Viņi tur palika labu laiku un droši sludināja, paļaudamies uz To Kungu, kas apliecināja Savu žēlastības vārdu, likdams notikt zīmēm un brīnumiem caur viņu rokām.” (Apustuļu darbi 14:3) „1”. „Bet pilsētas ļaudis dalījās: citi bija ar jūdiem, citi ar apustuļiem.” (Apustuļu darbi 14:4) „0” un „1”. „Kad pagāniem un jūdiem līdz ar viņu vadoņiem radās nodoms tiem uzbrukt un tos nomētāt akmeņiem, [..]” (Apustuļu darbi 14:5) „0”. „[..] viņi, to nomanīdami, bēga uz Likaonijas pilsētām Listru, Derbi un to apkārtni.” (Apustuļu darbi 14:6) „0”. „Tur viņi sludināja evaņģēliju.” (Apustuļu darbi 14:7) „1”. „Listrā sēdēja kāds vīrs slimām kājām, tizls no mātes miesām, kas vēl nekad nebija staigājis. Tas dzirdēja Pāvilu runājam. Pāvils, viņu uzlūkodams un redzēdams, ka viņam ir ticība tikt dziedinātam, sacīja skaļā balsī: "Celies stāvus uz savām kājām!" Un viņš uzlēca un staigāja.” (Apustuļu darbi 14:8-10) „1”. „Kad ļaudis redzēja, ko Pāvils bija darījis, tie sāka runāt, likaoniešu valodā sacīdami: "Dievi kļuvuši cilvēkiem līdzīgi un nokāpuši zemē pie mums." Un tie sauca Barnabu par Zevu un Pāvilu par Hermeju, tāpēc ka viņš bija runātājs. Zeva priesteris, kura templis atradās ārpus pilsētas, atvedis vēršus un vainagus pie vārtiem, gribēja kopā ar ļaudīm upurēt.” (Apustuļu darbi 14:11-13) „0”. „Bet no Antiohijas un Ikonijas atnāca jūdi un, pierunājuši ļaudis un apmētājuši Pāvilu akmeņiem, vilka to ārā no pilsētas, domādami, ka viņš ir miris.” (Apustuļu darbi 14:19) „0”, „0” un „0”. „Kad mācekļi ap viņu bija sapulcējušies, viņš uzcēlās un iegāja pilsētā.” (Apustuļu darbi 14:20) „1”. „Nākamajā dienā viņš ar Barnabu devās ceļā uz Derbi. Pasludinājuši evaņģēliju šinī pilsētā un ieguvuši labu pulku mācekļu, viņi griezās atpakaļ uz Listru, Ikoniju un Antiohiju, stiprinādami mācekļu dvēseles un pamācīdami palikt ticībā un ka caur daudz bēdām mums jāieiet Dieva valstībā.” (Apustuļu darbi 14:20-22) „1” un „1”. Mācekļi devās atpakaļ uz pilsētām, kur viņi jau bija, stiprināja mācekļus un nodibināja jaunas draudzes. „Ikvienā draudzē viņi tiem iecēla vecajus; gavēdami un Dievu lūgdami, viņi tos nodeva Tā Kunga ziņā, kam tie bija sākuši ticēt. Pārstaigājuši Pisidiju, viņi nonāca Pamfīlijā un, sludinājuši Dieva vārdu Pergā, devās lejup uz Ataliju. No turienes viņi pārcēlās uz Antiohiju, kur viņi, Dieva žēlastībai uzticēti, bija sākuši darbu, ko tagad pabeiguši.  Tur nonākuši un sapulcējuši draudzi, tie stāstīja, ko Dievs ar tiem bija darījis un kā Viņš pagāniem bija atvēris ticības durvis. Viņi tur palika labu laiku kopā ar mācekļiem.” (Apustuļu darbi 14:23-28) „1”, „1” un „1”. Lūk, Pāvila misijas ceļojums, kurš sastāv no „0” un no „1”. Par citām tālākām grūtībām mēs pat vēl nerunājam.

Sasniegumu algoritms ir Dieva dots un akceptēts mērķis tavai dzīvai, kurš nemainīgi un precīzi ved tevi pie konkrēta rezultāta. Šeit ir jāpielieto prāts, griba un neatlaidīgs darbs, ejot caur „0” un „1”. Par „0” ir jāpriecājas, jo tas ietilpst sistēmā. Un tam seko neizbēgams gala rezultāts.

Vai esi dzirdejis par Lielbritānijas premjerministru Čerčilu? Pateicoties viņa prāta spējām un enerģijai Hitlers nespēja iekarot Angliju. Tieši Čerčila pareizā mobilizēšanās un pareizā rīcība ļāva iegūt uzvaru pār vāciešiem. Dažus mēnešus pirms savas nāves, guļot uz nāves gultas, viņš pieņēma Amerikas prezidentu Eizenhaueru, Pasaules kara dalībnieku. Eizenhauers atbrauca atvadīties no Čerčila. Viņi apmēram 10 minūtes skatījās viens uz otru un klusēja, bet pēc tam Čerčils parādīja savu iecienīto simbolu – „victory” jeb uzvara (divi pirksti „v” burta veidā), ko viņš lietoja, lai motivētu savu tautu. Kad Eizenhauers izgāja no telpas, kur atradās Čerčils, viņš teica: „Tikko atvadījos no Čerčila, bet no vīrišķības nav iespējams atvadīties.” Vīrišķība ir īpašība, kura daudziem šodien pietrūkst, īpaši daudziem politiķiem, kuri grib izdabāt visiem. Taču tas nav iespējams. Kas grib patikt visiem, tas ir lupata! Šie cilvēki ir pelēki un nevarēs pirms nāves parādīt „victory”, jo viņi nebūs bijuši vīrišķīgi.

Es vēlos, ka mēs katrs esam vīrišķīgs, stiprs savās apņemšanās un stiprs saviem ideāliem sekot līdz galam. Tu esi uzvarētājs līdz galam! Mūsu draudze ir uzvarētājdraudze līdz galam! Un es ticu, ka arī Latvija, kaut mazskaitlīga, bet tomēr ir uzvarētāja! Tikai mums kā draudzei ir jādara zināms katram cilvēkam, ka viņš var uzvarēt, dzīvot pilnvērtīgu dzīvi vidē ar ekonomisku uzplaukumu, kur garīgas un kristīgas vērtības ir pamatā, kur zeme plaukst un zeļ un cilvēki nevis nopūšas, bet priecājas. Un ja arī nāk grūti laiki, nullīšu sērija, depresija, kari, ekonomiska krīze vai kas cits, mēs spējam pastāvēt ikvienos apstākļos. Lūk, panākumu algoritms – mērķis, algoritms, saistīts ar prātu, kas sastāv no „0” un „1”, un neatlaidīgs darbs līdz galam. Edisons saka, ka daudzi cilvēki padodas 5 minūtes pirms uzvaras. Cilvēki ir strādājuši, bet ne līdz galam. Algoritmam ir gals ar konkrētu rezultātu. Āmen!

Mācītāja Mārča Jencīša sprediķi “Sasniegumu algoritms” pierakstīja un rediģēja draudzes “Kristus Pasaulei” redakcija

Dieva sapnis

Publicēja 2018. gada 9. okt. 14:29Līga Paņina   [ atjaunināts 2018. gada 10. okt. 23:36 ]

Ziņas datums 09.10.18. 

Slava Dievam! Slava Jēzum! Jums ir ļoti brīnišķīga draudze, jūs esat tik dzīvi un gaiši. Esmu ļoti priecīgs būt šeit, paldies mācītājam, viņa sievai un visai komandai. Jums ir ļoti laba draudze, un tie nav vienkārši kaut kādi glaimi, to var just atmosfērā, un tas ir pats galvenais. Kad es ilgstoši kalpoju Ukrainas pilsētā Peršotravenskā, es redzēju, ka cilvēki tur atbrauc un saka: „Šeit ir kaut kas īpašs, šeit ir cita atmosfēra, šeit ir vieglāk elpot, šeit gribas dzīvot!” Un es jums saku, ka jums ir tieši tāda pati atmosfēra, kur gribas dzīvot, kur tu jūti gaismu, prieku, patiesu labsirdību. Lai Dievs jūs svētī, palieciet tādi paši – patiesi un vienkārši, – un ņemiet piemēru no sava mācītāja. Kad mācītājs šodien runāja, ka mēs kopā kalpojām, es atcerējos un mani apbrīnoja, ka toreiz, kad pirms divpadsmit gadiem viņš bija pie mums atbraucis, vienkāršs cilvēks, ne zirnekļcilvēks, bet vienkāršs un Dieva svaidīts cilvēks, kurš toreiz diezgan slikti runāja krieviski, bija tik ļoti dedzīgs. Mani tas tiešām apbrīnoja – viņš vienkārši atbrauca un nepilnīgā krievu valodā sludināja evaņģēliju Svētā Gara ugunī, un nav svarīgi, vai tas bija lielā draudzē vai mazā draudzē, viņš vienmēr no visas sirds runāja ar cilvēkiem par Jēzu Kristu. Es atceros, ka mēs atbraucām uz kādu nelielu ciematiņu, kur uz dievkalpojumu bija atnākušas vecas večiņas un vecīši, bija auksta zāle, mēs ar virsjakām knapi slavējām, un es atceros, kā jūsu mācītājs izskrēja un teica: „KO JŪS SĒŽAT? MĒS SLAVĒJAM DIEVU!” Un viņš tik dedzīgi to teica, ka visas tantiņas piecēlās. Tur kopā bija, apmēram, līdz simts cilvēku un, apmēram, piecdesmit no tiem bija neticīgi, bet visi piecēlās. Es saprotu, kāpēc jums ir tāda draudze – tas ir, tāpēc ka jūsu mācītājs spēj izkustināt jebkuru. Un es jums nopietni saku – lūdziet par saviem mācītājiem, lūdziet par savu mācītāju, lūdziet par viņa ģimeni, un jums būs labi, jo mēs esam atkarīgi viens no otra, draudze ir atkarīga uz 50:50 viens no otra, – ja jūs visi lūgsiet par mācītāju, tad viņš jutīs vairāk spēka, un šajā spēkā viņš lūgs par jums, un jūsu dzīve mainīsies. Lūdziet par savu mācītāju!

Bet šodien es gribu runāt par ļoti svarīgu tēmu, tās nosaukums ir „Dieva sapnis”. Dievam ir sapņi, un vispār laimīgs ir tas cilvēks, kuram ir sapņi, kuram ir mērķi, kurš iet uz kaut ko, kurš sapņo. Bezmērķīgi cilvēki iet uz tukšumu, un šis tukšums viņiem liks vilties, tāpēc jebkuram no mums ir jābūt mērķiem un sapņiem, un arī mūsu Dievam ir sapnis. Mēs dziedājām dziesmu, kurā ir teikts, ka Viņš parādīs mums sapni, un man patīk šie vārdi: „Nav nekā kvēlāka Viņa sirds dziļumos, kā sapnis par CILVĒKU GLĀBŠANU!” Pats svarīgākais Dieva sapnis ir CILVĒKU GLĀBŠANA. Mēs šeit sēžam, jo mūsu Dievs ir tik ļoti mūs mīlējis un Viņam ir bijis sapnis izglābt visus, dot cerību katram cilvēkam, un Viņš ir sarunājis ar Jēzu un Svēto Garu, ka pats Jēzus ies un izdarīs, varētu teikt, briesmīgu lietu – nomirs pie krusta par katru no mums, – bet tas bija Dieva sapnis, un Jēzus piekrita Tēvam iet mocībās katra no mums dēļ. Un tieši tādēļ mēs šodien esam šeit. Mums ir ļoti paveicies, jo ne jau mēs esam tik ļoti gudri, apdomīgi un aprēķinām visu, lai sevi izglābtu, bet tā ir Viņa žēlastība. Viņš mūs izglāba, Viņš mūs aicināja un izredzēja, lai mēs būtu glābti, un Dievs negrib, lai glābšana apstājas pie mums! Jūsu mācītājs teica, ka grib nojaukt aizmugurējo zāles sienu, lai zālē būtu lielāka cilvēku ietilpība, jo viņā ir Dieva sapnis un glābto cilvēku ir jābūt vairāk! RĪGAI IR JĀBŪT GLĀBTAI! LATVIJA BŪS GLĀBTA! Un kamēr ir cilvēki, kuri saņem un pieņem Dieva sapni, ieliek to savā sirdī, Rīga būs glābta! Un pats svarīgākais tajā visā, ko darām, ir pareizi sevi noskaņot. Un šai noskaņai ir jābūt mūsu ticībai.

„Bet bez ticības nevar patikt. Jo tam, kas pie Dieva griežas, nākas ticēt, ka Viņš ir un ka Viņš tiem, kas Viņu meklē, atmaksā.” (Ebrejiem 11:6)

Bez ticības nav iespējams patikt Dievam, un tev tam ir jātic! Kad es tikko atbraucu uz Harkovu un kļuvu par mācītāju, kas es nekad nebiju bijis, es teicu savai draudzei – tā kā jūs visi arī esat jauni, es arī esmu jauns mācītājs, tāpēc nevērtējiet mani pārāk stingri, mēs kopā augsim Jēzū Kristū. Un pats svarīgākais, ko es viņiem teicu, ir tas, ka nav svarīgi, cik mēs tur sēžam, bet kam mēs ticam. Kā mēs domājam, tā mēs arī dzīvojam, kam mēs ticam, tur mēs arī būsim. Vēstulē ebrejiem vienpadzmitās nodaļas pirmajā pantā ir rakstīts: „Jo ticība ir stipra PAĻAUŠANĀS uz to, kas cerams, pārliecība par neredzamām lietām.” Bez ticības Dievam nevar patikt, un ir ļoti svarīgi, kam mēs ticam, jo tieši tur rītdien mēs būsim, jo Dievam nav nekā neiespējama. Varu es visu Tavā spēkā, Dievs! Mēs visu varēsim ar Viņu, bet pats galvenais, lai mēs ticam! Kad uz skatuves iznāk mācītājs un saka, ka mēs nojauksim sienu un zālē būs tūkstotis vietu, tev vienkārši ir tam jānotic kopā ar mācītāju, un tu redzēsi brīnumu! Jūsu draudze jau ir brīnums, jo kādreiz jūsu mācītājs noticēja Dievam, nevis vienkārši cilvēkam, bet Dievam, un šodien mēs esam šeit. Tā ir ticība! Tikai ticība var aizbraukt uz citu valsti, runāt sliktā krievu valodā un redzēt brīnumus. Lai redzētu brīnumus, tev ir jātic! Lai tiktu dziedināts, ir jātic! Lai staigātu priekā, ir jātic! Lai redzētu, kā lāsti tiek salauzti, mums ir jātic! Un ticība nav emocijas! Kādreiz mēs bijām Maskavā un gaidījām savu lidmašīnu, bija ļoti slikti laikapstākļi, lietus. Toreiz es nelidoju tik bieži ar lidmašīnām un nobijos, kā mēs tādā laikā vispār lidosim, jo viss bija ļoti drūms un lietains. Un tā ļoti bieži mēdz notikt dzīvē – dievkalpojuma laikā tu tici, priecājies, mācītājs ir tevi iedvesmojis, bet tad tu aizej uz mājām, un tur ir tādi laikapstākļi kā toreiz lidostā, un tu to ieraugi un uzreiz domā: „Dievs laikam mani nedzird... Viņš visus citus dzird, bet mani nē. Man viss ir slikti. Es tikko lūdzu un ar visiem kopā slavēju, bet tad atnācu mājās, un tur ir mani piedzērušies vecāki. Kādēļ viņi vēl nav izmainījušies?” Es atceros, kā es nācu mājās pēc dievkalpojumiem. Vispār es esmu bijušais narkomāns. Kādreiz, sen, citā dzīvē, līdz 1998.gadam, es biju narkomāns, sasists, sagrauts, bet tad es atnācu uz draudzi, un Dievs brīnumainā kārtā sāka darboties manā sirdī, prātā un dzīvē, Viņš izmainīja visu. Es pat redzēju, kā velns reāli nāk pie manis caur dažādiem veciem draugiem un piedāvā man narkotikas BEZ MAKSAS. Man bija tāds draugs, no kura nekad neko nevarēja izprasīt, un viņš piedāvāja narkotikas par brīvu, un es ieraudzīju, ka tas ir velns, jo šis cilvēks nekad nevienam tā nedeva par brīvu, viņš bija skops. Toreiz viņš pienāca pie manis un rādīja, ka viņam ir nauda, zālīte, un vēl viņš rādīja točku, kur mēs varēsim vēl aiziet padurties. Narkomānam tā vispār ir paradīze, tev uzreiz piedāvā paradīzi. Tu vari iet iedzert, iedurties un darīt visu, ko vajag, bet rītdien viss mainīsies. Narkomāniem tā ir vienmēr – ar rītdienu viss mainīsies, sākšu iet uz darbu, būs jauna dzīve, būšu sportists, strādāšu, normāli dzīvošu, visu savu dzīvi izmainīšu! Bet tas ir kamēr esi zem narkotiku ietekmes, jo jau nākamajā rītā tu pamodies un vairs nevēlies nekādu darbu, nekādu sportu, jo vajag jau nākamo dozu! Kā narkomāni skrien pēc dozas, tā mums jākalpo Dievam! Kristieši bieži saka: „Es agrāk biju bandīts un visu Rīgu turēju zem sevis, visi baidījās no manis, bet pēc tam es nācu draudzi un viss...” Un var padomāt, ka tagad tas cilvēks vairs nav nekas, viss ir cauri. Mums draudzē bija konference, kur iepriekšējie narkomāni ar lepnumu stāstīja un dižojās, cik daudz viņi iepriekš ir lietojuši. Viena meitene iznāca priekšā un stāstīja, kā viņa piecus gadus dūrās un mira nost, bet kāds viņas kaimiņš sēdēja zālē un smīkņājot teica: „Ko tad tu tur dūries!” Viņa aizdegās un lepni pateica: „Es tā dūros, ka dod Dievs katram tā durties!” Vēl kādā citā reizē līdzīgā konferencē, kur bija daudz liecību, kā Dievs viņus glābis no narkotikām, visi iznāca priekšā un viens pēc otra liecināja. Un tad aicināja iznākt arī vienu mācītāju liecināt, viņš iznāca un teica: „Brāļi un māsas, sveicināti! Es nekad neesmu sēdējis cietumā, neesmu dūries, es esmu ticīgu vecāku bērns. Jau no bērnības esmu ticīgs un neko no tā neesmu mēģinājis.” Tajā brīdī kāds no zāles jokoja: „Nekas, Dievs mīl arī tādus! Nekautrējies un stāsti.” Kad es pats atnācu pie Dieva, es redzēju, kā velns grib mani no šī ceļa novest, bet ziniet, mums ir vienkārši jātic, un pēc ticības Dievs ļoti spēcīgi darbosies mūsu dzīvēs, tavs nams tiks glābts, tavi radi tiks izglābti. Kāpēc es to saku? Es biju tikko nožēlojis grēkus, man tā viss patika, likās, ka man pat spārni izauga un es sāku lidot no laimes. Man parādījās jauni draugi, un reizēm es vienkārši nācu uz draudzi un iepazinos ar cilvēkiem, lai komunicētu par Dievu vairāk. Tas bija tik brīnišķīgi, un bija forši dievkalpojumi, spēcīgas lūgšanas, pielūgsmes vakari, vispār mums draudzē katrā sludināšanas reizē bija pielūgsmes vakars, un es vienmēr tā pieskāros Dievam, Dievs bija tik tuvu! Bet mājās mani vienmēr gaidīja mans tēvs, ogļracis, kas nozīmē, ka viņam patika iedzert. Iedomājies, ka es pēc dievkalpojuma skrienu mājās laimīgs uz Jēzus Kristus mīlestības spārniem, bet tad atveru mājas durvis un jūtu mājās nepatīkamu alkohola, uzkodu un cigarešu smaku, dzirdu, kā visi dzied kaut kādas dziesmas, un ne visi trāpa tonalitātē. Man dzīvoklis dalījās divās daļās – viena daļa bija virs mākoņa, bet otra daļa bija zem mākoņa, jo viņi tik daudz pīpēja. Un es tur biju kā Allas Pugačovas dziesmā „Aisbergs” – kā aisbergs es izpeldēju no mākoņiem, – tur varēja klipu filmēt un ienākt kā koncertā. Patiesībā tas bija ļoti briesmīgi, jo velns uzreiz gribēja zagt garastāvokli, ticību, un es uzreiz dzirdēju, kā velns man saka: ”Ko tu tur lūdz, re, šis viss ir tavs liktenis!” Noteikti esat dzirdējuši, ka cilvēki saka, ka viņiem ir liktenis būt par alkoholiķi, nelaimīgam, šķirties visu laiku, ka tā ir viņu karma. TIE VISI IR MELI, TIE IR VELNA MELI, JO DIEVS IR TEVI RADĪJIS, LAI TU BŪTU LAIMĪGS, LAI TAVA ĢIMENE IR LAIMĪGA! Dievs mīl tevi, Viņš ir tavs Tēvs, Viņš ir tāds Tēvs, kurš nekad neļaus, lai tu būtu nelaimīgs! Viņš grib, lai tu esi laimīgs. Ziniet, kas ir ticība? Es iegāju šajā dzīvoklī, dūmos un tajā atmosfērā, bet es iegāju savā guļamistabā, aizvēru durvis un kritu ceļos, un vienkārši teicu: „DIEVS, tas, lūk, nebūs! Es neticu tam! Es ticu, ka viņi kopā ar mani ies uz draudzi, viņi noticēs Jēzum Kristum!” Es reizēm vienkārši raudāju un lūdzu, lai Dievs apžēlo mūsu ģimeni, lai aiziet prom alkoholisma gars! Es lūdzu, lai, tāpat kā Viņš atbrīvoja mani no narkotikām, atbrīvo viņus no alkohola, lai viņi kļūst laimīgi. Ticība neskatās uz apstākļiem, ticība skatās uz to, ko saka Dievs, bet Dievs ir teicis: „Tiksi glābts tu un viss tavs nams!” Tu un viss tavs nams kalpos Tam Kungam!

Ziniet kāds brīnums notika? Mana mamma atnāca uz draudzi ļoti interesantā veidā četrus mēnešus pēc manis. Es par viņu visu laiku lūdzu, un vienā reizē viņa pienāca pie manis un teica: „Es ar tevi šodien eju uz draudzi!” Viņa bija piedzērusies un teica: „Dēliņ!” Bet mums draudzē pirmdienās, kad viņa gribēja iet, ir divu stundu lūgšanas. Ziniet kādas lūgšanas? Visi dedzīgi un skaļi lūdz mēlēs un ik pa laikam pasaka: „Glāb šo pilsētu, Dievs!” Lūk, tādas lūgšanas divu stundu garumā. Es domāju, ja mana mamma atnāks uz šādu lūgšanu, tad viņa nekad vairs nenāks uz draudzi, viņa nobīsies. Es lūdzu par savu mammu un viņa pati pienāca pie manis un teica, ka ies ar mani uz draudzi. Ikvienam kristietim tas uzreiz būtu pats lielākais prieks, bet es mammai atbildēju: „Šodien labāk nevajag.” Es iedomājos, ja viņa atnāks, bet tur „lauvas” runā mēlēs. Labi, ja vēl krieviski lūgtu vai latviski, viņa vismaz saprastu, ka svešvaloda, bet tur lūdz mēlēs divas stundas. Es domāju, ka viņa iznāks ar matiem gaisā, noteikti uzreiz būs skaidrā un atmetīs dzert, bet uz draudzi nekad vairs nenāks. Dievs viņu atbrīvos caur bailēm un vēl ar gaisā stāvošu frizūru! Es viņai teicu: „Mammu, šodien labāk nevajag, bet rītdien mums ir mājas grupa, tur ir ļoti laba atmosfēra, tur visi runā krieviski. Mēs tur varam dzert tēju, komunicēt. Tur būs neliels, foršs Vārds, mēs par tevi palūgsim.” Bet viņa atbildēja: „Es eju šodien!” Es turpināju: „Mammu, lūdzu, tikai ne šodien. Lūdzu, Jēzus Kristus Vārdā. Mammīt, mīlu tevi!” Mēs reizēm domājam ar savām cilvēciskajām smadzenēm. Es lūdzu, ticēju, es raudāju par viņu. Kā ir rakstīts – „Sadzirdi manu kliedzienu.” Es raudāju Dieva priekšā par viņu, un te mamma man saka: „Es eju ar tevi uz draudzi,” bet es atbildu, ka ne šodien. Es izgāju ārā no mājas, un viņa nāca man līdzi, un es viņai teicu: „Mammīt, es tevi lūdzu, es tevi mīlu, tāpēc tā saku.” Bet viņa vienalga nāca man līdzi. Mums ir maza pilsētiņa un līdz draudzei ir, apmēram, piecas līdz desmit minūtes ko iet, mēs jau bijām aizgājuši diezan tālu, un mana mamma turpināja iet aiz manis. Es pagriezos pret mammu un teicu: „Mammu nevar tā, paklausies, ko es tev saku! Kur tu ej?” Ziniet ko es sadzirdēju? Es, tas, kurš par viņu ticēja, lūdza, raudāja, kliedza. Svētais Gars caur viņu man teica: „Tu mani nelaid uz draudzi?” Mani tas apgaismoja. Es stāvēju pilsētā un domāju: „Es par viņu četrus mēnešus no rīta un vakarā lūdzu un, re, viņa nāk uz draudzi, bet es viņai saku nē. Es domāju kā velns. Eju uz lūgšanām, bet pats kā velns. Es visu sapratu un viņai teicu: „Mammu, ejam uz draudzi!” Lai notiek, kas notikdams, lai Dievs svētī! Un mēs aizgājām.

Viens puisis dziedāja dziesmu, kas precīzi atspoguļo, kādai vajadzētu būt mūsu ticībai: „Es gribēju aiziet uz Bībeles skolu, bet pie manis pienāca velns un teica, lai nebraucu uz Bībeles skolu, bet es pagriezos pret viņu un pasūtīju, un viņš aizgāja.” Kad mamma atnāca uz draudzi, es ar smadzenēm domāju, ka viņa nesapratīs. Bet viņa aizgāja pie kalpotāja, ar viņu parunāja un iznāca ārā vienās asarās. Viņa brīnumainā kārtā kļuva skaidra. Viņa raudāja un teica: „Kāpēc es iepriekš nenācu uz tik labu draudzi?” Man tas bija brīnums. Ziniet, kas ir ticība? Mamma pie Dieva atnāca pēc četriem mēnešiem, brālis arī kopā ar mammu atnāca uz mājas grupiņu. Viņš bija vēl maziņš, apmēram, desmit, vienpadsmit gadus vecs. Bet patēvs, ogļracis, kam patika iedzert, uz draudzi atnāca tikai pēc desmit gadiem. Es pats vienmēr par viņu lūdzu, bet reizēm es sāku domāt, ka kādam taču jāiet ellē, varbūt tas ir viņš, jo viņš taču neko nesaprot. Es viņam stāstīju, lūdzu par viņu, mēs pat cīnījamies ar viņu. Daudz kas ir bijis, mēs esam strīdējušies, bet viņš nenāca un viss. Es pat iedomājos, ka varbūt pārtraukt lūgt par viņu, varbūt viņam ir jāaiziet uz elli. Nekad nepārstāj lūgt, nekad nepārstāj ticēt, lai kā tu arī justos vai ko tu redzētu! Neskaties uz redzamo, skaties uz neredzamo Dieva vārdu, un Viņš glābs visu tavu namu! Ziniet, kāds brīnums tagad ir noticis? Pirms diviem gadiem abi mani vecāki jau nāca uz draudzi, un es viņus neatpazinu. Viņiem abiem ir ap piecdesmit pieciem gadiem, bet viņi kļuva kā bērni. Viņi viens otram sāka dāvināt krustiņus. Mamma teica: „Tu zini, ko es šodien uzdāvināju tētim? Bībeli ar zelta lapām. Viņš tagad visu laiku ar viņu staigā. Viņš pat vannā iet ar Bībeli.” Es skatos uz viņiem, un tie ir pavisam citi cilvēki. Viņi atmeta smēķēšanu. Vienreiz es atnācu pie mammas, viņa jau bija nožēlojusi grēkus, bet smēķēšanu vēl neatmeta. Viņai bija ļoti nopietna čūla, un bija jātaisa operācija, jo viņai bija bijušas pāris lēkmes, kurās viņa gandrīz nomira. Vienreiz brālis man zvanīja, viss asarās, un teica, lai es ātri skrienot mājās, ka mamma mirstot. Tādas viņai bija lēkmes. Es vienreiz pie viņas atnācu un pateicu: „Pats pēdējais, kas tev ir jāizdara – es tagad lūdzu par tevi, un tu atmet smēķēšanu. Tas ir tavs lēmums, tā ir tava ticība. Tu būsi pilnīgi dziedināta.” Viņa paklausīja un to izdarīja. Tagad viņa ir pilnīgi dziedināta. Viņa tagad var ēst visu, ko vēlas – ceptu, sālītu, žāvētu – un viss ir labi. Pats galvenais brīnums – vecāki sadraudzējās ar kādu mācītāju, kurš arī ir no Peršotravenskas, un viņš no šīs pilsētas brauca uz ciematiņu kalpot un piedāvāja maniem vecākiem braukt līdzi un palīdzēt. Viņi vienreiz aizbrauca, otrreiz aizbrauca un pēc tam man pateica, ka pavisam aizbrauc no Peršotravenskas misijā, savos piecdesmit piecos gados. Reizēm jauniešus grūti izbīdīt kalpošanā, bet šeit jau padzīvojuši cilvēki saka, ka brauc uz ciematiņu kalpot Tam Kungam! Viņi tagad ir pārvākušies, nopirkuši tur mājiņu. Viņi tur staigā pa slimnīcām, pa dzīvokļiem un sludina evaņģēliju! Tas ir brīnums! Kad cilvēki jau mira, viņiem nebija nekādas cerības no tās dzīves, kurā viņi dzīvoja. Šodien viņi ne tikai nav miruši, bet ir nomiruši savos grēkos un kalpo Dievam. Viņi atstāja visu un aizbrauca uz citu ciematiņu, palīdzēja mācītājam un kalpoja Dievam. Ziniet, kas ir mans tēvs? Viņš ir rehabilitācijas centra līderis. Oficiāli mācītājs atbrauca un viņu svaidīja. Es skatos uz to visu un saprotu, ka Dievs ir visu varens, un Viņš vēlas glābt. Viņš vakar, šodien un mūžīgi ir tas pats.

Ticība ir noskaņa uz uzvaru. NOSKAŅO SEVI UZ UZVARU! Nenoskaņojies uz neveiksmi. Nenoskaņojies uz šaubām. Velns ar šaubām mūs grib apturēt. Dievs grib, lai mēs ticam un esam noskaņoti nopietni. Piemēram, es ticu, ka jums sanāks, jo jūsu mācītājs ir ticīgs, visa komanda 100% ir ticīga, un visi jūs esat ticīgi, un jums izdosies! Drīz jums draudzē būs tūkstoš cilvēku, jo ticība pārceļ kalnus un novāc sienas.

„Un, to atmetis, Viņš tiem iecēla Dāvidu par ķēniņu; tam Viņš arī liecinādams sacīja: Es esmu atradis Dāvidu, Isaja dēlu, vīru pēc Sava prāta, kas darīs visu, ko Es gribu.” (Apustuļu darbi 13:22)

Zelta vārdi – „Es esmu atradis vīru pēc Manas sirds”. Dievs ir atradis Dāvidu. Nevis tāpēc, ka viņš bija tāds skaistulis vai ka Dievam iepatikās viņa mati, viņa čirkas vai arī ebreju cepure, vai ka viņš eleganti staigāja. Dievs ne tādēļ viņu iemīlēja. Pat tad, kad atnāca pravietis, Isaja ģimenē, Dāvida tēva ģimenē, Viņš ieraudzīja pirmo dēlu, kas bija tāds skaistulis, uzvalkā, ar skaistu pulksteni, ar ādas somu un nopietnu skatienu, skatās tālumā un cilvēkus neredz. Tāds cilvēks, kam patīk, ka visi redz, kāds viņš ir. Kad viņu aicina uz skatuvi, tad viņš iznāk ar gaitu, lai visi redz un pasaka: „Kāds cilvēks!” Ziniet, kad Dievs viņu redzēja, Viņš pravietim teica, ka tas nav viņš, jo Dievs neskatās uz ārējo izskatu. Viņš spriež pēc augļiem. Vienreiz es biju kādā dievkalpojumā Krievijā, un tur bija pielūgsmes vakars. Mēs ļoti spēcīgi slavējām, visa draudze kā viens dejoja. Mēs pielūdzām trīs stundas. Tur bija viens brālis, kas atbrauca no Jekaterinburgas, un viņš ļoti izpaudās. Es neesmu pret Svētā Gara izpausmēm, man vispār vienu brīdi sāka likties, ka neesmu garīgs. Es sēdēju vienā malā, viņš otrā malā, un uz skatuves iznāca dedzīgs sludinātājs, un, kad šis brālis juta emocijas no sludinātāja, tas izpaudās ļoti spēcīgā veidā, un es sāku domāt, ka vajag ātro palīdzību saukt. Es domāju, kāpēc es neesmu tik garīgs kā šis brālis, kāpēc neko nejūtu? Es tikai dzirdēju vārdu un prasīju, lai Dievs palīdz manai neticībai. Beigās es uzkāpu uz skatuves, lai paņemtu savu ģitāru, un šis brālis pie manis pienāca un prasīja, lai es par viņu palūdzu. Es pacēlu roku, pat nepieskāros viņam, kad viņš jau aizlidoja. Viņš pamodās vadu kaudzē, un es sapratu, ka viņam jau sāp, tāpēc teicu, ka tā jau ir normāla doza viņam. Nedod Dievs, ka es viņam vēl būtu pieskāries, viņš vēl sienas sāktu graut. Pats galvenais bija banketa laikā, kur bija dažādi mācītāji, kalpotāji un arī šis brālis. Vai ziniet, kā es saprotu, kad cilvēks runā ar Svēto Garu vai arī kad viņš izliekas? Es ar viņu sāku runāt, jautāju, no kuras dradzes viņš ir. Viņš atbildēja, ka no vispasaules draudzes. Man uzreiz palika bail, jo vispasaules draudze ir egoistu draudze, jo tev neviens, nekad neko nepateiks. Kad tev ir mācītājs, viņš tev var pateikt ko labu, bet var tevi arī atmaskot, kad tu dari ko nepareizu. Tas ir normāli, kā ar vecākiem – tu vari paslavēt bērnus un vari viņus sarāt. Tad mēs jūtam atbildību. Man jau palika bail, un es šim brālim prasīju, kur tagad viņš ir, kur kalpo, kā kalpo? Viņš atbildēja, ka pagaidām nav nekas, tikai jūt Svēto Garu, un viņam ir Svētā Gara kalpošana. Es nesaprotu tādu kalpošanu. Prasīju viņam, ko tieši konkrēti viņš dara. Es, piemēram, esmu levīts, slavēju Dievu, esmu draudzes mācītājs. Zinu cilvēkus, kuri ir mājas grupas līderi, palīgi, kāds kalpo bērniem, jauniešiem, kāds sēž pie pults, spēlē uz ģitāras. Es saprotu kalpošanu ar tādām lietām, bet Svētā Gara kalpošanu es vēl neesmu redzējis. Tev ir kalpošana, ka iznāc uz skatuves un visus aizdedzini? Jautājot cik viņam gadi, viņš atbildēja, ka trīsdesmit septiņi gadi. Mēs bijām viena gada. Jautāju, vai viņam ir sieva, bērni? Viņam nebija ģimenes. Rezultātā mēs ar viņu parunājām, bet viņam ir viena problēma dzīvē – viņam nekā nav. Tāda ticība, ka es ticu Dievam, bet Dieva manā dzīvē nav, tas ir kaut kas dīvains. Viens puisis pienāca pie mana mācītāja Andreja Tišenko un teica: „Mācītāj, Andrej, mēs ne tur ejam, mēs uz citu pusi aizgājām.” Viņš arī bija ļoti emocionāls uz Svēto Garu, līdzīgi kā tas brālis. „Mums ir jābūt Tēva mīlestībā, lai katru dienu Tēvs tevi samīļo.” Senāk biju opija narkomāns, tagad esmu garīgais. Neko nedaru, vienkārši esmu Tēva mīlestībā. Mācītājs skatījas uz viņu un teica: „Es neiebilstu pret Tēva mīlestību. Slava Dievam par Tēva mīlestību! Ja tu esi tik tuvu Tēvam, pat tuvāk nekā visi mēs, kopā ņemot, tu viens tik ļoti jūti Tēvu, tad lai Tēvs tev palīdz audzēt tavu mājas grupiņu, jo tev desmit gados ir 2,5 cilvēku! Tu runā ar Tēvu, un Viņš tev palīdzēs izdarīt.” „Garīgie” cilvēki saka, ka viņi tikai klausa Svētajam Garam, bet ziniet, kas ir rakstīts Bībelē? Dievs saka: „Es ielikšu apustuļus, praviešus, evaņģēlistus, mācītājus un skolotājus.” Es negribu nevienu aizvainot, bet ir tādi „garīgi” cilvēki, kas tādā veidā jūt Svēto Garu, ka nekur nekalpo, nav savā konkrētā draudzē un staigā apkārt kā narkomāni, lai meklētu savu dozu. Šie cilvēki pieiet pie cita cilvēka kādā draudzē un saka, lai mācītāju neklausās, bet lai klausa viņu, tad visa dzīve būs kā tvaiks. Labāk normāli ticēt – būt vienotībā ar mācītāju, vienotībā ar draudzi, ieņemt kādu kalpošanu, pat vismazāko. Ko nozīmē ticība? Man stāstīja viens brālis, kas reāli augšāmcēlās. Viņš reāli mira nost, viņš pat teica, ka redzēja Jēzu, gaismu, viņš bija tievs un viņam bija vairākas kaites. Šajā gaismā viņš sadzirdēja: „Tu dzīvosi!” Pie viņa uz mājām atnāca brāļi un sāka sludināt, un viņš nožēloja grēkus, bet viņi pēc tam aizgāja un vairs neapciemoja, viņi īsti neticēja, ka viņš tiks dziedināts. Mēdz būt tā, ka tu redzi kādu problēmu, bet tev pat kā kristietim rodas tāda doma, ka viņš vismaz nožēloja grēkus un nomirstot nonāks debesīs, nevis tiks dziedināts un kalpos Dievam. Tu it kā arī tici dziedināšanai, bet redzi, ka cilvēks reāli jau gandrīz nomiris, un vēl ārsti saka, ka maksimums vēl dzīvos divas nedēļas, arī mamma zina, ka viņš nomirs. Šie ticīgie, kas viņam liecināja, atcerējās par savu brāli un nolēma viņu apciemot, lai paskatītos, kā viņam iet. Durvis viņiem atvēra mamma, kura aicināja ātri nākt iekšā. Šis slimais cilvēks, kurš nu jau jutās daudz labāk, varēja pat piecelties no gultas un ar nepacietību gaidīja, kad pie viņa kāds atnāks. Viņš skaļi teica: “Draugi, es gribu kristīties!” Viens no brāļiem, gatavojot ūdeni, lai nokristītu, aizmirsa karstajam ūdenim pieliet auksto. Kad šo cilvēku kristīja, viņš iekliedzās no neizturamā karstuma. Pārējie brāļi bija neizpratnē par viņa reakciju, bet tad viens no viņiem pamanīja, ka ūdens ir karsts. Tā šis cilvēks ir kristīts un joprojām kalpo Dievam. Es atceros, ka šis cilvēks kādā draudzē pienāca man klāt un teica: “Es gribu kalpot Dievam. Ko man darīt? Man sirdij tuvāka ir mūzika, patīk to klausīties.” Viņam jautāju, vai viņš māk dziedāt vai spēlēt kādu mūzikas instrumentu, uz ko atbildēja, ka nemākot. Šim cilvēkam ieteicu iet pamācīties dziedāt vai spēlēt kaut ko ar domu, ka viņu varēs pēc tam iesaistīt attiecīgā kalpošanā. Bet viņš pats pieteicās, ka gribot nest aparatūru draudzē. Tas ir liels brīnums, kad kāds kristietis pats piesakās palīdzēt uzkraut aparatūru, jo tas ir liels darbs, ikreiz pirms dievkalpojuma to visu salikt, neskatoties uz to, ka divas stundas ātrāk ir jāierodas. Un Dievs viņu par to svētīja un joprojām svētī. Viņš pat ir palīgs kādam mācītājam Ukrainā. Ticība ir darbība! Es gribu pateikt galveno par Dāvidu, ka Dievs ne tikai vienkārši ieraudzīja viņu kā cilvēku pēc miesas, bet Dievs ieraudzīja viņa sirdi. Pielūgsme nav vienkārši dziesmas. Tas ir, kad mēs sakām Dievam “jā” it visā, kur Viņš aicina, arī ja mēs uzņemtos kaut vismazāko pienākumu, tā kļūstot par draudzes daļu. Un no Bībeles Dievs saka:“Kas uzticams pār mazumu, to iecels pār lielumu”. Slavēšana nav vienkārši izvēlētas dziesmas, ko dzied, tas ir kaut kas vairāk.

Reiz, kad kalpojām Krimā, tur bija evaņģelizācijas telts. Mēs slavējām Dievu un gaidījām daudz jaunus cilvēkus. Tur bija diezgan daudz ticīgu cilvēku, kuri bija reliģiozi un slavēšanas laikā neizrādīja nekādu degsmi slavēt. Es un muzikanti tur slavējām no visas sirds ar lielu dedzību. Cilvēkus tur tas īpaši neaizskāra, un viņi mierīgi stāvēja. Uz draudzi ir jānāk ar domu no visas sirds slavēt Dievu. Slavēšana mums palīdz, bet tev jāatver sava sirds. Nevajag cerēt uz slavēšanas grupu, bet ceri uz To Kungu. Slavēšanas laikā ieradās divas meitenes, kuras bija ļoti atvērtas Dieva slavēšanai. Viņas dejoja un priecīgi dziedāja. Pūlim palika neērti, ka viņi vienkārši stāv, un viņi arī sāka pamazām kustēties līdzi mūzikai. Un tai brīdī, kad redzēju šīs divas meitenes, kuras priecīgi dejoja un dziedāja starp vienaldzīgo pūli, man bija prieks sirdī. Kad sākās pielūgsme, tur bija draudzes mācītājs, kurš tai brīdī pielūdza Dievu dedzīgi. Skanēja tāda dziesma, kas sajūtamā veidā izmainīja atmosfēru, un bija jūtama Dieva klātbūtne. Viena no šīm jautrajām meitenēm pienāca pie mācītāja un aicināja uz lēno deju (pielūgsmes dziesmas laikā!). Izrādās, ka viņas abas bija absolūti neticīgas, un draudzē bija ienākušas pa ceļam no kādas ballītes. Dievs viņas lietoja, parādot pūlim, kā vajag priecāties, kad jāslavē Dievs. Mācītājs bija šokā, ka viņa draudzē viņu aicina uz lēno deju. Mācītājs teica, ka viņas var iznākt priekšā un par viņām aizlūgs, ja ir kādas vainas vai nepiedošana sirdī. Pielūgsmes brīdī skanēja ļoti aizkustinoša un nopietna dziesma. Mācītājs sāka lūgt par cilvēkiem, kāda meitene sāka raudāt aizlūgšanas brīdī. Mācītājs par viņu lūdza un kaut ko pateica. Šī meitene sāka dejot ar mācītāju uz skatuves, visa draudze bija šokā. Es jums neiesaku darīt tāpat, bet toreiz tā meitene dejojot kļuva priecīga. Varbūt tieši viņai tāda metode palīdzēja. Es pats savā dzīvē tikai vienu reizi to esmu redzējis. Un ar to es vēlos pateikt, ka pielūgsmes laikā dziesma nav pati svarīgākā, bet gan cilvēka sirds. Dievam ir vajadzīgi darītāji, kuri ir gatavi palīdzēt draudzes kalpošanā un draudzes mācītājam, lai cilvēku sirdis ir atvērtas un dedzīgas lūgt par savu draudzi, mācītāju un savu līderi. Kad cilvēks ir gatavs darīt visu, ko viņam lūdz draudzē, tā ir Dieva pielūgsme no sirds. Dievam ir vajadzīga tava sirds, un Viņam ir svarīgi, ka mēs īstenojam Viņa plānu. Un Dieva galvenā vēlme ir glābt cilvēkus.

Šis sprediķis man radās, iespaidojoties no kāda mācītāja, kad mēs tikāmies pavasarī uz Dieva slavēšanu un pielūgsmi stadionā. Tur bija atbraukuši cilvēki ne tikai no Ukrainas, bet arī no Krievijas. Lūdzām par valsti, par glābšanu un lāstu salaušanu. Un ziniet, tas ir Dieva sapnis! Protams, ka mēs gavējām pirms tam. Pie mums toreiz atnāca kāds labs sludinātājs, kurš bija atbraucis mācīt cilvēkus Bībeles skolā. Tas bija kāds ebreju mācītājs. Viņš ir ļoti svaidīts un gudrs, bet ne visi viņu saprata pirmajā reizē, bet mani aizskāra vārdi, kurus viņš teica: „Es biju kādā konferencē Čehijā. Tur bija ļoti daudz līderu, bet es biju apbēdināts, ka draudzes ir mirušas un cilvēki ir nekādi. Viņi bija aizmirsuši, kā tas ir, ka Dievu slavē no visas sirds. Cilvēki izskatījās noguruši un sagrauti. Tajā brīdī saņēmu atklāsmi un sapratu, ka cilvēki ir koncentrējušies tikai uz sevi.” Patiesa Dieva pielūgsme ir tad, kad dzīvojam ar Dieva sapni nevis ar savu sapni. Ja tu dzīvosi ar saviem sapņiem, protams, ka tu kaut ko sasniegsi, nopirksi dzīvokli , mašīnu un labi pelnīsi, bet iekšēji tu būsi nelaimīgs. Kompānija “Apple”, ko dibināja Stīvs Džobs, šobrīd ir vērtīga, apmēram, triljons dolāru. Mums ar prātu grūti aptvert, cik milzīga ir šī summa. Taču cilvēka dzīve nav atkarīga no viņa pārpilnības, bet gan no Dieva. Laimīgus mūs var darīt tikai Dievs. Mēs šeit esam, jo reiz Jēzus Ģetzemanes dārzā uz ceļiem teica Dievam: „Lai notiek Tavs prāts!” Varbūt Jēzum tai brīdī bija savas domas, jo viņš teica: „Ja tas iespējas, lai šis biķeris iet Man garām,” jo Viņš negribēja iet uz Golgātas krustu. Brāļi un māsas, šo vārdu “lai notiek Tavs prāts” dēļ mēs sēžam šeit. Ja Jēzus tam nebūtu piekritis, tad visiem mums būtu jākarājas pie krusta, bet, pateicoties Jēzum Kristum, mēs šodien esam glābti, un šodien mēs lūgsim, lai katrs no mums ir Dieva sapņa nesējs. Stīvs Džobs ir varens reformātors, bet viņš nomira ar vēzi, tobrīd esot bagāts ar gandrīz trilijons dolāriem. Nauda nedara cilvēkus laimīgus, bet ar Dievu tev būs viss, jo Dievs ir tas, kas svētī. Un pats galvenais, lai materiālās un zemes lietas negūtu lielāku pārsvaru par Dieva lietām un sapņiem.

Es ticu, ka Svētais Gars var mainīt sirdi. Jums ir brīnišķīga draudze, un cilvēkiem gaišas sejas. Var redzēt, ka jūs meklējat Dievu. Lai Dievs ieliek savus sapņus katra sirdī! Vairāk par visu tavā dzīvē Dievs runās caur tavu mācītāju. Ļoti bieži cilvēki aizlido „garīgumā”. Garīgums, protams, ir labs, bet reizēm cilvēki iekrīt grāvī. Mana dzīve ir pilnībā mainīta, un Dievs to ir izmainījis un joprojām maina, Dievs to dara caur mācītāju. Dievs tavā dzīvē ieliek cilvēkus, lai runātu ar tevi. Viņš ieliek šos Mozus, lai vestu Dieva tautu tur, kur Viņš vēlēsies. Kad es to runāju, es negribu, ka dzīvojam kādās ilūzijās, bet ka Dievs ieliek savu sapni tavā sirdī caur tavu mācītāju un caur tavu draudzi. Reiz es nožēloju savus grēkus tādā pašā draudzē kā pie jums. Es biju narkomāns un nevienam nevajadzīgs, bet, kad es nožēloju grēkus, es dzirdēju Bībeles vārdus draudzē caur savu mācītāju un sprediķiem, un Dievs sāka mainīt manu domāšanu un sirdi. Viņš sāka ielikt manī savus sapņus. Un pirmais, ko Viņš ielika man sirdī: “Tos, kuri Mani slavē, Es slavēšu un celšu slavā!” Es nesapratu šos vārdus, bet sirdī piekritu un apzinājos, ka negribu dzīvot tikai sev. Es gribu dzīvot tā, lai visa mana dzīve slavētu Dievu. Mani darbi, mana ģimene, mana draudze, mana kalpošana – lai tas viss slavē Dievu.

Vienreiz, sēžot kopā ar svaidītu cilvēku, skatījāmies Benija Hina sprediķi. Tas bija stadionā. Es skatījos tai mazajā ekrānā un biju pārsteigts, kāda tur bija Dieva slava un tik daudz dziedināšanas. Pilns stadions ar cilvēkiem un milzīgs koris, kas slavē Dievu! Uz skatuves bija kalpotāji un nodomāju – kādi vareni cilvēki kopā ar šo ietekmīgo evaņģēlistu! Ja kāds toreiz būtu man teicis, ka tas iespējams arī manā dzīvē, es neticētu. Es vienkārši paliku uzticams savam mācītājam un savai draudzei. Es mazgāju grīdu kopā ar visiem, mazgāju tualetes un nēsāju aparatūru, slavēju Dievu ar visiem kopā. Ir pagājuši, apmēram, vienpadsmit gadu un es esmu bijis uz skatuves, kad manā priekšā stāv trīsdesmit pieci tūkstoši cilvēku. Kad toreiz nodziedāju dziesmu, pēc tam nevarēju attapties, vai tas bija sapnis vai īstenība. Es biju aizrauts no visas šīs Dieva slavas, godības un varenības. Beigās es apsēdos krēslā uz skatuves, kur sēdēja visi muzikanti, aizmugurē bija koris, kas sastāvēja no diviem tukstošiem cilvēku, bet priekšā, uz skatuves, dedzīgi sludināja Benijs Hins, kurš teica, ka būs glābšana visai Ukrainai. Es sēdēju, un Svētais Gars man teica: “Skaties, tu esi televizorā!” Tad es reāli pats to arī apzinājos. Es sirdī teicu Dievam, ka varu Viņu slavēt ar jebkādu darbu, ko daru draudzē, bet nespēju tajā brīdī aptvert, kas notiek. Kad mani iecēla draudzē par mājas grupas vadītāju un pieņēma korī dziedāt, es domāju pateikt šos vārdus Dievam: „Ticību esmu saglabājis un esmu gājis līdz galam, Tu vari paņemt mani visu sev!” Man tas likās tāds augstums, ka esmu mājas grupas vadītājs! Es pat nejutos cienīgs tādu kalpošanu darīt un pateicos, ka Dievs man uzticējis ko tādu. Bet tad, kad šai stadionā Svētais Gars man teica, ka esmu televizorā, es smējos un raudāju. Es vēl un vēl teicu Dievam: „Tu esi tik varens!” Dievs paņem pilnīgi bezcerīgu un nevienam nevajadzīgu cilvēku un uztaisa par derīgu un vajadzīgu kādam. Es neuzskatīju, ka esmu superdziedātājs, bet dzirdēju tūkstošiem liecību, ko cilvēki teica un viņi pateicās Dievam par mūsu kalpošanu. Šie cilvēki, ar kuriem kopā esmu atbraucis, mēs esam novadījuši simtiem pielūgsmes vakarus. Visi esam no vienas grupas un no vienas pilsētas. Nekad neiedomājāmies, ka nonāksim tādā slavā un ka tā kalposim citās valstīs un citās pilsētās. Viņi nesen visu Eiropu apbraukāja ar savu evaņģelizāciju. Uz šejieni braucām ar mašīnu no Ukrainas un pie sevīm teicām: „Cik Dievs ir liels!” Dievs paņem kaut ko nenozīmīgu un padara par nozīmīgu. Kad atnāca pravietis Dāvida ģimenē, viņu pat neuzaicināja, jo tēvs negribēja, ka pravietis nodomā, ka viņa dēls ir dīvains ar savu slavēšanu Dievam. Nepievērs uzmanību tam, ja tevi vēl nav ievērojuši. Ja tu esi šeit, tad Dievs tevi ir ievērojis! Nav svarīgi, kas tu esi un kas tu agrāk esi bijis, Dievs lietos tevi un darbosies caur tevi, un tu redzēsi šo vareno likteni caur Jēzu Kristu. Galvenais, lai tu esi draudzē un lai tev ir savs mācītājs, tad tev viss izdosies. Nenošķir sevi no draudzes, jo Jēzus teica: „Es uzcelšu draudzi, un elles vārtiem to nebūs sagraut!” Kamēr mēs esam draudzē, mēs esam spēcīgi un darīsim arvien vairāk un vairāk. „Esmu atradis vīru pēc savas sirds, kas īstenos visus Manu sapņus.” Es ticu, ka šajā zāle ir vīri un sievas, kuri īstenos Dieva sapņus, un Rīga un Latvija būs glābta.

Dārgais Jēzu, Svētais Gars, pieskaries katrai sirdij! Mēs gribam būt patiesi dievlūdzēji, kas pielūdz Tevi garā un patiesībā. Un esam tie, ko Tu esi atradis pēc savas sirds, kas īstenos visus Tavus sapņus. Svētais Gars, mēs šodien esam atvērti Tev! Liec mums būt draudzē un nekad neatšķirties no šīs patiesības. Lai katram cilvēkam ir mācītājs. Dievs, es ticu, ka Tev ir varens liktenis šai draudzei un šai tautai. Es pateicos Tev, ka tieši tagad Tu izkausē mūsu sirdis. Mūsu sirdis nav no akmens, bet piepildītas ar Tavu mīlestību, ka spējam katrs savā sirdī pieņemt Tavus sapņus, Dievs. Un šajā lūgšanā gribam Tev teikt pašus svarīgākos vārdus, kuru dēļ mēs esam glābti: Lai notiek Tavs prāts! Paldies Tev, Jēzu! Mēs pateicamies Tev! Dievs ir brīnišķīgs un mīlošs! Brāļi un māsas, Viņš ļoti stipri mīl mūs. Viņa mīlestība ir mūžīga. Viņa mīlestību nav iespējams saprast ar smadzenēm, tai ir jātic! Šī mīlestība un žēlastība aizvedīs tevi tur, par ko tu pat iedomāties nevari. Ticība dara brīnumus!

Mācītāja Alekseja Zaharenko sprediķi „Dieva sapnis” pierakstīja un rediģēja draudzes „Kristus Pasaulei” redakcija

Izturības posms

Publicēja 2018. gada 2. okt. 19:22Līga Paņina   [ atjaunināts 2018. gada 3. okt. 13:34 ]

Ziņas datums 03.10.18.

Izturība jeb izturības posms. Mūsu dzīve sastāv no priecīgiem, viegliem un patīkamiem brīžiem un no grūtiem un smagiem brīžiem. Tu esi to pamanījis? Šādi brīži var būt piecu minūšu garumā, stundas garumā, dienas garumā vai nedēļu gari. Tie var būt dažādas intensitātes. Cilvēki var būt depresijā daudzus gadus, un arī depresijas murgā mēdz būt gaismas stariņi un vieglākas dienas. Mūsu dzīve un arī mūsu ticības dzīve sastāv no viegliem un priecīgiem posmiem un grūtiem un skumjiem posmiem.

Ar Viņa gādību mēs, kas ticam, esam iegājuši tai žēlastībā, kurā stāvam un teicam sevi laimīgus cerībā iemantot dievišķo godību. Bet ne vien par to: mēs teicam sevi laimīgus arī savās ciešanās, zinādami, ka ciešanas rada izturību, izturība pastāvību, pastāvība – cerību.” (Romiešiem 5:2-4)

Kā to saprast? Iemantot dievišķo godību nozīmē visus Dieva apsolījumus jeb pilnvērtīgu, harmonisku dzīvi kopā ar Dievu jau šeit uz zemes un pēc šīs zemes dzīves arī debesīs, kur nebūs ne sāpju, ne grūtību. Esot šeit virs zemes, mums ir arī grūtības. Bet cerība ir tā, kas ved tevi uz labklājību un stabilitāti tavā dzīvē, mieru un prieku tavā sirdī, uz miesas un dvēseles dziedināšanu, harmoniju, un tā atnāk dievišķā godība, Dieva slava tavā dzīvē. Tas nozīmē būt Dieva gribā un redzēt Viņa apsolījumus piepildāmies savā dzīvē. Tajā pašā laikā Pāvils saka, lai mēs pasakāmies Dievam ne tikai par savu glābšanu, dziedināšanu un pilnvērtīgu dzīvi, bet arī par savām ciešanām. Tieši tāpat kā mēs saņemam no Dieva kaut ko labu, mēs arī pateicamies par sliktām lietām savā dzīvē. Bet tas nenozīmē, ka tev jāpasakās, piemēram, par to, ka tu smēķē, jo tas būs slikti un nepareizi.

Es runāju par posmiem tavā dzīvē, kad ir grūti iet uz priekšu. Par cilvēkiem, kuri vispār neiet uz priekšu, es nemaz nerunāšu, jo man ar viņiem nav ko runāt. Cilvēkiem, kuri neiet uz priekšu, nav grūtību, viņi paši ir grūti, nejēdzīgi un tukši. Es runāšu par cilvēkiem, kuriem ir dievišķā cerība un mērķi dzīvē, kas ir saistīti ar cilvēku glābšanu un Dieva valstības celšanu. Vai tev ir mērķis uzlabot savas attiecības ar Dievu, mērķis izpildīt savu misiju uz zemes? Cilvēkiem, kuri iet uz priekšu, ir posmi, kad viņi to dara ar entuziasmu un prieku, un tad šķiet, ka viss ir tik viegli. Bet tad nāk pirmās kļūdas un aizrādījumi, nolaižas rokas un negribas neko darīt. Tad ir jāpiespiež sevi turpināt iet. Tāpat kā tu ej uz priekšu priecīgos un labos brīžos, tikpat labi tev ir jāiet uz priekšu tad, kad tev ir grūti! Pretējā gadījumā tu nevari iemantot dievišķo cerību un sasniegt mērķus, kādus Dievs tev ir devis un tu esi sapratis. Citādāk tu nevari aiziet līdz galam.

Ticīga cilvēka dzīvē pastāv cikls, kas ietver vīziju no Dieva, jaunu uzdevumu, entuziasmu un pirmos soļus, sajūsmu, un Jēzus saka: Mana nasta ir viegla. Tu kalpo Viņam ar prieku un dari, bet pienāk grūtības un vairs nav tā kā sākumā, iestājas rutīna, mērķis vēl nav sasniegts, bet tu tik un tā turpini iet uz priekšu. Es šodien gribu runāt tieši par šo pēdējo posmu, kad ir grūti. Dažreiz tu dari grūtas lietas, bet nejūti to, jo esi pilns enerģijas un entuziasma. Es vēlos runāt par smago posmu tavā dzīvē, jo, ja tu tajā apstāsies, tu zaudēsi. Pasakies Dievam arī par šīm grūtībām un par to, ka vari iet uz priekšu. Mēs teicam sevi laimīgus iemantot dievišķo godību, mēs teicam sevi laimīgus arī savās ciešanās. Ciešanas rada pastāvību, pastāvība rada izturību un izturību un izturība dod cerību jeb sasniedz rezultātu. Tikai izturība dod rezultātu. Pastāvība nozīmē grūtos brīžos pastāvīgi iet uz priekšu, un tas veido izturību. Izturība ir īpašība, kas ir nepieciešama katram Dieva bērnam. Tas attiecas arī uz cilvēkiem, kuri Dievu nepazīst. Jebkurā gadījumā bez izturības nav iespējami panākumi.

Grūtības ir jāpieņem kā daļa no dzīves. Paldies Dievam par grūtībām! Pasakies Dievam par to, ko no tā visa vari izvilkt un mācīties, ka vari uzvarēt un turpināt strādāt. Varbūt tu skrien vai nodarbojies ar sportu vai nu profesionāli, vai lai uzturētu savu veselību. Vieglāk ir noskriet īsu vai garu distanci? Droši vien, ka īsu. Skrienot garu distanci, kurš posms ir grūtāks – sākums vai beigas? Beigas, jo ir vajadzīga izturība. Sākumā izturību nevajag, jo tu vienkārši skrien, priecājies par jaunu mērķi un jaunu izaicinājumu. Kad mūsu līderu komanda savācas Siguldā skriet, pirmos desmit kilometrus visi pļāpā un priecājas par dabu, bet pēc tam iestājas klusums. Sāk smelgt muskuļi, bet apstāties nevar, tas taču ir mūsu mērķis, un nevar izgāzties, un tad sākas izturība. Jebkurā tavas dzīves sfērā ir vajadzīga izturība – kalpošanā Dievam, kalpošanā cilvēkiem, dažādos projektos, mūzikā, mākslā, darbā, un visur būs izturības posmi. Dievs, mēs pieņemam no Tevis ne tikai patīkamos posmus, bet arī grūtos posmus!

Vakar mēs bijām dziedināšanas dievkalpojumos Madonā un Jēkabpilī. Šī ir jau ceturtā sestdiena pēc kārtas, kurā braucam pa Latviju ar evaņģēlija vēsti. Jau tagad es redzu, kā mainās cilvēku sejas. Pirmajās reizēs visiem bija wow, viss bija jauns un interesants. Kad jau ceturto reizi tu dzirdi vienu un to pašu sprediķi, jau ceturto reizi brauc tālus gabalus un nedēļas nogalē neesi kārtīgi izgulējies, lielais emocionālais prieks kaut kur pazūd. Kad viena mūsu draudzes māsa pirms vairākiem gadiem pirmo reizi aizgāja uz sporta zāli, viņa gandrīz vai lidoja no laimes un teica, ka vienmēr to darīs, un es viņai tad jau teicu, ka būs tādi posmi, kad viņa vispār negribēs sportot. Viņa teica, ka tā nebūs un tas nav iespējams, tomēr tagad viņa var atzīties, ka pienāca arī grūtie posmi, kaut kur bija zaudējumi un bija jāpastāv uz izturību. Tu nevari pastāvēt līdz galam, balstoties tikai uz emocionāla pacēluma brīžiem. Arī tad, kad cilvēks pieņem Jēzu, eiforija var būt tikai īsu brīdi, arī dziedināšana vai Dieva pieskāriens parasti ir īss brīdis. Pasen pēc dievkalpojuma pie manis pienāca ārprātīgi priecīgs cilvēks, kurš par visu bija sajūsmā un teica, ka šī ir viņa īstā draudze un īstais mācītājs, ko viņš visu mūžu esot meklējis. Viņš solīja nākt regulāri, bet tā bija pirmā un pēdējā reize, kad viņu redzēju. Par izturību un nopietniem lēmumiem vispār nav runa, kad cilvēks balstās tikai uz emocijām. Tev ir nepieciešams būt Dieva vārda un Dieva Gara vadītam un pastāvīgam, nevis tikai emociju vadītam. Arī emocijas ir labas, paldies Dievam par tām, bet būs arī grūti posmi bez emocijām vai ar negatīvām emocijām, un arī tie ir vajadzīgi. Jo tieši grūtībās tu norūdies un sasniedz rezultātus, kas dod prieku un pozitīvu enerģiju darboties tālāk. Ja tu neizturi, neej līdz galam un nesasniedz ne mazus, ne lielus mērķus, nebūs arī pozitīvas enerģijas.

Ticīga cilvēka dzīvē panākumi ir dzīvesveids, nevis pašmērķis. Kas notiek ar cilvēkiem, kuri sasniedz tikai vienu mērķi? Ļoti bieži viņi sēž uz lauriem. Cilvēkiem, kuri ir sasnieguši kādu noteiktu līmeni savā dzīvē un kalpošanā, ir tendence palikt tajā un baudīt no tā. Ja tu nenoliec jaunus mērķus, neej tālāk un neparādi izturību līdz galam, tas norāda uz to, ka panākumi ir bijis tavs pašmērķis, nevis dzīvesstils, un drīz vien šie panākumi pārvērtīsies par neko. Kas pētī pagātni, tas svētī nākotni, un ir svarīgi arī zināt, kas ir sasniegts pagātnē, taču nevar dzīvot pagātnes atmiņās.

„(..) ar savu izturību jūs iemantosit sev dzīvību!” (Lūkas 21:19)

Dziedināšanas dievkapojumu tūrē es sludinu tēmu par septiņiem garīgās pasaules brīnumiem, un tajā ir punkts par kalpošanu cilvēkiem, kas tev pašam dod dziedināšanu un pilnvērtīgu dzīvi. Jo nav jau vairs nekā cita. Ja tu zini Bībeles pamatus un vēlies augt, kur gan vēl tev augt? Tikai praktizēt to un kalpot cilvēkiem. Un tur ir vajadzīga izturība. Mūsu draudzē ir ap simts mājas grupiņas. Ja mājas grupiņa ilgstoši neattīstās un neaug, vadītājam trūkst izturības. Tieši tāpat arī cilvēkiem pašā grupiņā trūkst izturības. Vainīgs nav tikai vadītājs, jo tu pats par sevi atbildēsi Dieva priekšā. Kad cilvēku ieliek amatā, vispirms viņš priecājas par paaugstinājumu, piemēram, iesākot mājas grupiņu ir prieks un entuziasms. Vadītājs sāk strādāt un evaņģelizēt, un tad viņš sastopas ar to, ko mācītājs vienmēr saka: tas nav tik vienkārši, ir ļoti jāstrādā. Jaunie bieži vien domā, ka vecie neko nesaprot, ir muļķi, viņiem ir „ja es savu grupu vadītu, tad tik jūs redzētu” attieksme, un tad viņi viļas. Ātri vien ir jāsāk domāt par pamperiem, un problēma ir tikai viena – izturība turpināt strādāt, nevis gurķoties. Nekas šajā pasaulē pats no sevis nenotiek. Bez tavas izturības, Dieva mērķiem un cīņas nekas pozitīvs tavā dzīvē nenotiks. Par visu ir jāmaksā un jācīnās.

Bērni nevar ilgi koncentrēties uz vienu nodarbi. Tieši tāpēc viņi ir bērni, kuriem nekā nav, jo viņi neko nemāk, tikai ēst, kliegt un taisīt pamperos. Bet ir rakstīts, ka mums pilngadīgajiem pienākas cieta barība. Pilngadīgi ir tie cilvēki, kuri ir kļuvuši pastāvīgi un izturīgi, koncentrējoties uz konkrētu mērķi un patstāvīgi strādājot arī grūtajos brīžos, kad neko negribas darīt. Daudzi cilvēki pamet savu ceļu uz mērķi piecas minūtes pirms lielā rezultāta. Kāds cits paņem šo stafeti un gūst panākumus viņu vietā. Viņš domā, ka viņam nesanāk, viņš nemāk, viņu nemīl, ne zem tās zvaigznes ir piedzimis un atkāpjas mirkli pirms uzvaras. Tas ir bēdīgi, ka cilvēkiem nav izturības. Jēkabs saka, lai izturība parādās darbā līdz galam.

Vai esi kādreiz nopircis jaunu auto? Pirmās sajūtas ir labas. Un kā ir pēc dažām dienām, kad jau iepazīsti mašīnu? Varbūt iepriekšējais saimnieks ir kaut ko iesmērējis un nav pateicis. Parādās izdevumi, jāveic remonts, iet laiks un iznāk jauns modelis. Tu sāc domāt, ka ir kas labāks, pirmais prieks pazūd, arī otrais prieks par saremontētu automašīnu pazūd. Pēkšņi tavs BMW ir kļuvis tikai par pārvietošanās līdzekli. Man auto nav pārvietošanās līdzeklis, bet mans dzīvesstils. Es braucu ar to mašīnu, kas man patīk un kuru es mīlu. Es mīlu braukt ar savu auto, tā ir mana mašīna, radīta man. Ar konkrētām riepām un diskiem. Iet laiks un iznāk jauns jaudīgāks BMW modelis. Es zinu, ka ar laiku mans esošais prieks mazināsies un es vēlēšos citu modeli. Es neatļauju sev priecāties par jaunu mašīnu, jo tas šobrīd nav iespējams, bet, ja es zinātu, ka tas ir iespējams, es sāktu priecāties par jaunu modeli.

Mūsu dzīvē visās lietās ir dažādi posmi.

Man patīk klausīties ļoti kvalitatīvu skaņu; tādus cilvēkus dēvē par audiofīliem. Es tikko ieliku Ss.lv un pārdevu trīs pastiprinātājus. Es pat nepamanīju, kā tie sakrājās. Iegādājos vienu, klausījos, sākumā bija liela sajūsma (tādi basi, augšas un vidus, silti un auksti), bet pēc nedēļām un mēnešiem jau sāku pamanīt, ka mani neapmierina kādas nianses, es sāku lasīt informāciju un salīdzināt ar pastiprinātājiem, kuriem ir man vajadzīgās nianses. Drīz vien mājās ieradās jauns ciemiņš, vecais tika apklāts ar lupatu vai ielikts kastē, lai neapput. Šobrīd man mājās ir mans sapņu pastiprinātājs, kuru es klausos, un trīs lieki. Tāpēc es tos ievietoju Ss.lv, kaut pārdot nav viegli, tie maksā vairākus tūkstošus. Tie visi trīs tika pārdoti, un saņemtā nauda tika nodota tautas lūgšanu sapulces vajadzībām. Es esmu laimīgs!

Doma šim visam ir tāda, ka mēs ātri pierodam pie lietām, kas sākumā ir šķitušas īpašas, taču pēc laika tās mums vairs neinteresē. Pienāk brīdis, kad mēs gribam kaut ko labāku, un tas ir pareizi. Šo gan nevar attiecināt uz līdzcilvēkiem, piemēram, laulāto. Cilvēks ir spējīgs mainīties, un visas radušās problēmas var risināt. Auto vai pastiprinātāju gan īpaši daudz uzlabot neizdosies, ja nu vienīgi vizuāli. Piemēram, manas sievas brālis nopirka BMW automašīnu, un drīz vien jau nolēma mainīt motoru. Tāpat arī turpmāko laiku viņš mašīnai regulāri kaut ko taisīja, līdz pārstāja ar to braukt.

Kā ir tad, kad tu slavēšanas laikā pēkšņi dzirdi jaunu dziesmu, kuras vārdi un melodija aizskar? Parasti pēc tam cilvēks nepacietīgi gaida brīdi, kad dziesma internetā tiks publicēta, lai to varētu klausīties vēl un vēl. Arī grupiņās parasti šī dziesma kādu laiku ir populāra. Atceros sevi pusaudža gados, kad tikko kļuva populāra grupas Modern Talking dziesma „You’re My Heart, You’re My Soul”. Man tā ļoti patika. Šobrīd ir tā, ka, dzirdot pirmos dziesmas akordus, es to izslēdzu. Mani šī dziesma nesaista. Ir jābūt īpaši izturīgam, lai visu dzīvi klausītos vienu dziesmu. Piemēram, dīdžejam Augustino iznāca jauna dziesma, kurai YouTube šobrīd ir publicēta arī 10 stundu versija. Dziesma vienkārši 10 stundu garumā skan uz riņķi. Komentāru sadaļā kāds cilvēks uzdeva jautājumu: “Vai jūs tiešām 10 stundas klausāties vienu dziesmu?” Tāpat ir lietas, kurās vajadzīga tieši šāda izturība. Tāpat arī veikalos bieži vien skan šķietami forša mūzika, taču reiz es pie sevis aizdomājos: “Vai šī dziesma veikalā skan visu dienu?” Ir atšķirība starp to, kā jūtas pircējs, kurš dziesmu dzird tikai laikā, kad atrodas veikalā, un pārdevējs, kurš to dzird visu dienu. Iegaumē: kad tu ej uz mērķiem, ir vajadzīga izturība. Arī tad, kad kādas lietas tev ir konkrēti apriebušās, turpini tās darīt, jo tikai tādā veidā ir iespējams gūt panākumus. Galu galā kas tu esi – uzvarētājs vai nīkulis? Nīkuļi nav izturīgi un pastāvīgi, tādi ir tikai uzvarētāji.

Starp citu, esmu pamanījis interesantu lietu klientu apkalpošanā. Kad klients pirmo reizi izmanto kāda uzņēmuma pakalpojumus, darbinieki pret viņu izturas īpaši laipni un ir gatavi sniegt pakalpojumus, cik labi vien iespējams. Nākamajā reizē viņu attieksme vairs nav tik ļoti laipna. Kad cilvēks kļūst par viņu pastāvīgo klientu, tad īpaša vērība šim cilvēkam vispār vairs netiek pievērsta. Vai tu esi to pamanījis? Kāpēc tā notiek? Šiem cilvēkiem, acīmredzot, trūkst izturības turpināt pret konkrēto klientu attiekties līmenī. Es uzskatu, ka labs bizness ir tikai izturīgiem biznesmeņiem. Nesen uzzināju skaidrojumu kompānijas LG logotipam. Izrādās, ka L un G burtu savienojums veido smaidiņa simbolu, kas apzīmē ideālas attiecības ar klientu. Es gan nezinu, kā viņiem šobrīd veicas, jo neesmu šīs kompānijas fans. Bizness, kas ilgtermiņā uztur labas attiecības ar klientiem, gūst panākumus.

Jo viss, kas iepriekš rakstīts, rakstīts mūsu pamācībai, lai mēs, izturīgi būdami bēdās un iepriecu smeldami Rakstos, iegūtu cerību.” (Romiešiem 15:4)

Bet Viņš Savā godības varenībā jūs bagātīgi apveltīs ar spēku būt izturīgiem un pacietīgiem.” (Kolosiešiem 1:11)

No kurienes rodas spēks izturēt? No Dieva nāk izturība un ieprieca. Pasaulīgam cilvēkam bez Dieva spēka tas nav iespējams.

Bet es reizēm skatos uz kristiešu draudzi un pasaulīgiem cilvēkiem, un nevaru kaut ko saprast. Ir kristieši, kuri, saņēmuši Dieva spēku, negūst panākumus. Tajā pašā laikā ir pasaulīgi cilvēki, kuriem nav dota šī izturība no Dieva, taču viņi to rod dažādās mistiskās darbībās un sātanismā vai vienkārši savā spēkā un sasniedz pat vairāk. Kur ir problēma? Draudze ir vienkārši izlaidusies. Daudzi kristieši uzskata, ka Dieva pats visu darīs viņu vietā. Tā ir smaga maldīšanās. Dievs mūs māca būt izturīgiem, iet uz mērķiem un cīnīties. Dievs mums dod spēku būt pacietīgiem un izturīgiem. Šo spēku mēs no Dieva saņemam caur Viņa vārdu. Iepriekšējā Rakstu vietā mēs lasām vārdus: “Iepriecu smeldami rakstos.” Šo spēku tu iegūsti tad, kad lasi Dieva vārdu un pats pavadi laiku ar Viņu savā lūgšanu kambarī. Tas ir tavs personīgais laiks ar Dievu.

Ja es redzu, ka kādā kalpošanā nav kārtības, tad zinu uzreiz, ka attiecīgās kalpošanas vadītājam nav sakārtots laiks ar Dievu. Šis cilvēks nav spējīgs sevi savākt, un, ja nav attiecību ar Dievu, tad cilvēks nevar arī būt izturīgs. Izturība nāk no Bībeles lasīšanas, lūgšanas, draudzes un kalpošanas cilvēkiem. Šīs četras lietas ir ļoti būtiskas. Neskaties uz lūgšanām kā tukšu pātaru skaitīšanu, bet kā laiku ar Dievu un sevi, kad tu pārdomā ikdienu, nākotni un pagātnes kļūdas, kuras turpmāk vairs centies nepieļaut. Ja tu neanalizē sevi un nepavadi laiku ar Dievu, tad nevari izlauzties. Tu nebūsi pacietīgs. Dievs ir Tas, no kura nāk izturība. Esi pateicīgs Dievam par to, ka Viņš tevi ir darījis izturīgu! Mēs lūdzam Tevi, Svētais Gars, ka Tu dari mūs stiprus un izturīgus. Vai tev neliekas jocīgi lūgt Dievam izturību? Tu uzliec Dievam atbildību, lai Viņš visu izdarītu tavā vietā. Mums vajag izfiltrēt to, kā mēs lūdzam. Var Dievam lūgt izturību, bet vienmēr, kad es formāli lūdzu, lai Dievs mūs svētī, manā sirdī tas neatbalsojas, jo zinu, ka Viņš svētīs tad, kad mēs uzklāsim Viņam galdu. Vai tevi šis sprediķis uzrunā?

Ja tu laimes laikos nogursi, tad arī tavs spēks bēdu laikā būs neizturīgs.” (Salamana pamācības 24:10)

Mūsu dzīvē ir gan viegli, gan grūti posmi. Atceries, ka abos ir jāstrādā! Daudz vieglāk ir strādāt vieglajos posmos, kad esi iedvesmots. Grūtajos posmos ir grūtāk, bet abos jāstrādā, pretējā gadījumā tev neredzēt panākumus kā savas ausis. No panākumiem var arī sagriezties galva. Piemēram, ceļot šo draudzi, mēs kopā esam strādājuši. Šobrīd draudzē ir vairāki simti cilvēku, tāpat arī ir pietiekami finanses, izveidojas arī ietekme un daudz kas cits. No laimes var sagriezties galva, draugs. Varbūt tu ar to vēl neesi saskāries, bet es jau tagad lūdzu Dievu par to, jo esmu jau kaut kādā mērā gatavs tam, ka man būs kārdinājumi apstāties un dusēt uz lauriem.

Piemēram, ar tautas lūgšanu sapulces projektu šobrīd viss norit ļoti labi. Tiesa gan, ir grūti, bet mēs esam sasnieguši reālu rezultātu. Jau 110 mācītāji ir pieteikuši savu dalību šajā sapulcē. Tie ir tikai mācītāji, nerunājot par pašām draudzēm. Būs vēl vairāk. Kas mēs tādi esam? Kas es tāds esmu, lai šie cilvēki atsauktos un nāktu? Kas tas ir? Tas ir Dievs, kas darbojas caur mūsu pareizām darbībām. Tu vari sākt domāt, ka Dievs tevi izvēlējās tāpēc, ka esi visgudrākais un tikai tavos spēkos ir to visu izdarīt, taču tā uzskatīt nav pareizi. Tā nav patiesība. Ne tikai mēs to varējām izdarīt. Dieva ceļi nav izdibināmi. Laimes brīdī tu vari sākt pie sevis domāt par to, cik esi pareizs, cik labi visu spēj un kā ar visu pats tiec galā, nelasot grāmatas un neklausoties citos. Arī mājas grupiņās mēdz notikt tā, ka atnāk cilvēks, kuram nav nekā, taču pēc laika ar pārējo cilvēku palīdzību un lūgšanām šis cilvēks sāk kaut ko sasniegt. Viņš dabū darbu, uzlabojas arī citas sfēras un brīdī, kad laime sakāpj galvā, cilvēks uzskata, ka visu sasniedzis paša spēkiem. Laimes laikā nogura, taču bēdu brīdī viņš vairs nepastāvēs.

Vakar kāds dusmīgs onkulis pienāca pie manis un jautāja: “Kur Dievs ir? Es visu daru, esmu līdz galam nodevies, bet nekā nav.” Var redzēt, ka cilvēks ir bomzītis un nelabi ož. Agrāk viņš bijis baptistu draudzē. Es viņam teicu: “Dievs jums darbu neuzmetīs tā vienkārši virsū, naudu arī ne. Tev jāstrādā!” Onkulis atbildēja: “Es visu darīju, tāpat nekā nav. Kur Dievs ir?” Šis cilvēks ir apvainojies uz Dievu. Ir vajadzīga izturība. Nav iespējams darīt visu un dzīvot, lūk, tā, gaidot, kad Dievs visu izdarīs, pašam necīnoties. Vēstulē ebrejiem ir rakstīts: “Jūs vēl neesat cīnījušies līdz asinīm pretī grēkam.” Te dažs labs nespēj piecelt savu pēcpusi un atvilkties uz dievkalpojumu un mājas grupiņu. Pēc tam cilvēks apgalvo, ka ir izturīgs līdz galam un izdarījis visu. Vienu reizi gadā atnāk uz dievkalpojumu, retu reizi palūdz Dievu un palasa Bībeli, un uzskata, ka visu ir izdarījis. Ko tu esi izdarījis? Pēc tam cilvēks nāk un sūdzas. Daudzi arī apgalvo, ka pasākumi, kas mūsu draudzē notiek, ir fufelis. Es gan ļoti labi zinu, ka, ja mēs strādājam no savas puses un esam izturīgi, tad tas nebūs kaut kas ķeksīša pēc. Tas būs kaut kas paliekošs, jo to ir iespējams sasniegt tikai ar izturību. Es jūtu, ka mēs esam iedvesmoti.

Ir svarīgi zināt, ka būs izturības posmi jebkādā tavas dzīves sfērā. Man tev ir kāds padoms. Mēdz būt tā, ka tev apnīk kāda dziesma, kuru agrāk esi vairākkārt klausījies. Pēkšņi kāds dīdžejs šo dziesmu pārveido jaunā stilā, un tev atkal viņa patīk. Ko tas nozīmē? Lai šo emocionālo enerģiju sevī uzturētu, der kaut kādas lietas, kas ir rutīnā, atsvaidzināt, kaut ko pamainot. Piemēram, ja tu lūgšanu laikā skaitīsi vienu un to pašu pātaru, tu ilgi neizturēsi. Nākot uz skatuves, es vienmēr skaļi pasakos Dievam. Tas man jau sāk apnikt. Ko darīt, lai tas viss atkal būtu emocionāli? Kaut kas jāpamaina! Galvenais mērķis jāatstāj tas pats, bet jāizdara citādāk. Piemēram, skrienot tu sūc putekļus pāri Rīgas ielām un tas sāk apnikt. Atbrauc paskriet pa Siguldu! Dari to pašu, tikai citā vietā! Pamaini kaut ko! Piemēram, es sportoju regulāri, taču bieži vien kaut ko mainu. Man mērķis nav gūt panākumus sportā, es vienkārši zinu, ka tas ir vajadzīgs veselībai, un man arī pašam patīk to darīt. Es varu kādu gadu vai divus iet uz sporta zāli, taču pēc tam man noriebjas pareizi ēst. Es vienkārši sāku ēst visu, ko man gribas. Man tā piegriežas visi vingrinājumi, un es zinu, ka kaut kas jāmaina. Es sāku vairāk skriet, pārslēdzoties no sporta zāles uz krosiem. Tagad, piemēram, es skrienu. Vasarā apmēram mēnesi es vispār biju pārtraucis sportot un tikai sauļojos. Ja mans mērķis ir reāli panākumi, tad atliek tikai būt izturīgam un kaut ko pamainīt. Treneri sporta zālēs arī bieži vien saviem klientiem pamaina vingrinājumus, jo zina, ka, darot vienu un to pašu, cilvēkam viss piegriezīsies.

Tieši tāpat cilvēks var izvilkt arī emocionāli, bet jebkurā gadījumā ir grūtie un vieglie brīži, kuros jāstrādā un jāparāda izturība līdz galam. Jāpieņem, ka panākumi nav mērķis, bet gan dzīvesveids. Jābūt arī reālai vīzijai un mērķiem. No kurienes tev būs emocionāls prieks kaut ko darīt, ja tu nezini, kāpēc tu to dari? Vai tu vispār zini, kāpēc dzīvo? Kāpēc tu vispār ieradies šajā pasaulē? Pat to daudzi cilvēki nezina un tāpēc izdara sev galu. Ir vajadzīgs konkrēts mērķis un vīzija, kas kalpo cilvēkiem.

Ir kāda svarīga lieta par laulātajiem. Cilvēki satiekas, ierauga viens otru un kūst no laimes. Abiem visur vajag kopā braukt un nevar atrauties. Es šādiem pāriem saku: “Jums tas viss būs. Jūs viens otram paspēsiet arī apnikt.” Tas posms, kad gribas visur būt kopā, ir labais posms. Es nesaku, ka mīlestībai jāmazinās, tieši otrādi, tai jāaug. Tomēr šī pirmā mīlestība ir saistīta gan ar seksuālo iekāri, gan ar vienkāršu iemīlēšanos un gaidām no otra cilvēka. Pēc tam, draugs, seko reālā dzīve. Ir kāda svarīga lieta: ja jums, laulātie cilvēki, nav vienotu mērķu, jūs nedzīvosiet kopā.

Ko es ar to gribu teikt – arī tad, ja jūs dzīvosiet kopā to nevar saukt par pilnvērtīgu laulību, ja nav kopīgi mērķi uz kuriem jūs kopīgi ejat. Kāpēc gan nevajag precēties tā, kā gribas, tāpēc, ka es zinu, ka paies divi gadi, gads vai pusgads, citiem pat viena diena paiet, kad jau sākas teksti: “man ar tevi nav nekas kopīgs! Kāpēc es tevi apprecēju! Lasies projām – mans dzīvoklis, es eju uz mašīnu gulēt!” Par mašīnā gulēšanu, domāju, ka tev jau cilvēki ir ar pieredzi. Jāatzīstas, ka es nekad neesmu mašīnā gulējis, es esmu izturīgs, lai pati iet uz mašīnu gulēt. Es tiešām esmu izturīgs. Ir svarīgi, ka pārim ir vienoti mērķi Dieva lietās, kalpošanā utt.

“Bet visās lietās mēs parādāmies kā Dieva kalpi, lielā pacietībā, bēdās, darba grūtībās, bailēs.” (2.Korintiešiem 6:4)

Vai tad draudze bez kopīga mērķa var pastāvēt? Kad cilvēki nāk tikai patusot kopā un aiziet projām.

Pāvils saka skaidri un gaiša, ka Dieva kalpiem ir grūts darbs, bēdas un arī bailes.                                   

Viņam bija konkrēts mēŗķis – glābta šī pasaule. Tev ir mērķis, vīzija? Pacietība neatnāk – Dievs, aiziešu pie mācītāja, lai viņš par mani palūdz un hops esmu pacietīgs. Jā, no lūgšanas var kaut kas mainīties, bet pamatā tas būs tavs paša darbs ikdienā. Pastāvība rada izturība, kad tu pats pastāvīgi turpini iet uz priekšu. Ar zobiem, ar nagiem, bet uz priekšu, jo Dievs tev ir devis spēku iet pār čūskām un skorpioniem un pāri ikvienam ienaidnieka spēkam un tas tev nekā nekaitēs.

Tu zini, ka vienam cilvēkam var būt no rīta viens noskaņojums un vakarā cits. Un tā ir ikdiena. Un tev ir jāprot iet tālāk abos gadījumos. Pastāstīšu piemēru par sevi. Man tā bija vakar no rīta pamostoties, pirms braukšanas uz dziedināšanas dievkalpojumu es biju nenormāli priecīgs, no rītiem parasti tā nav, jo jābrauc tālais ceļš un agrāk jāceļas, bet es paspēju pat pie friziera aiziet, un pat pa ceļam braucot iebraukt Bērzkrogā pēst. Domāju, Dievs, kā Tu mūs svētī un lutini, vienkārši biju entuziasma pilns un es vispār neesmu tāds, kuram viegli var sabojāt noskaņojumu. Nu lūk, un mēs atbraucam uz dievkalpojumu Madonā, kurā mūsu dievkalpojums telpas līdzinājās bāram, tur bija pat lete, bet tas nebija tas pats trakākais, tas bija pat amizanti. Aiz loga, turpat blakām notiek pilsētas kartupeļu svētki un tam vajadzētu būt jau pietiekamam iemeslam, lai es sāktu pukstēt, bet mani tas nenokaitināja, es nodomāju o forši, supper, es sludināšu un man būs pavadījums, mani tas nenokaitināja nemaz. Tad sākās nākamais posms, kas manu noskaņojumu nesabojāja – slavēšanas grupai skaņa bija vienkārši šausmīga. Un es zinu, ka tur bija arī atnākuši kādi ciemiņi, ka tur arī kāds mācītājs bija. Un viņš redz kāda mums bija tur slavēšana un kāda mums tā skaņa ir. Nu, ja viņam bija uzkāpis zilonis uz ausīm, tad paldies Dievam, bet ja nebija, tad nu man kauns par to visu. Tiešām bija šausmīga slavēšana – apstājas un sāk no jauna, apstājas un sāk no jauna. Ģitāra vispār nezin kādā tonalitātē skan, tas nebija vienkārši slikti, tas bija ārprāts. Tas ir kauns tā spēlēt un tā skaņot un būt tādiem bezatbildīgiem. Un zini, mani tas nenokaitināja. Skatos uz slavēšanas līderi, jo es pats pie tā visa nevaru paslavēt, tur nav ko slavēt, tur nav nekas. Mēs nopirkām speciālu aparatūru šādiem dievkalpojumiem, ļoti kvalitatīvu, kas maksāja ap diviem tūkstošiem, bet kam mēs viņu vispār pirkām, ja viņu neviens nenoskaņo un, ja tie dziedātāji nedzied un nespēlē. Skatos slavēšanas līderis man stāv blakus un izplestām rokām mierīgi slavē Dievu. Un es domāju, viņa ar ausīm laikam vispār nedraudzējas. Es vēlāk viņai prasu, vai viņa neko nedzirdēja? Un viņa atbildēja, nē nu dzirdēju, bet es jau vairāk nezināju ko citu darīt kā tikai slavēt Dievu. Nu es pats arī parasti tādos gadījumos turpinu slavēt Dievu, vismaz cenšos nedzirdēt tos murgus. Un arī muzikanti teiks, ka skaņotāji vainīgi un skaņotāji teiks, ka muzikanti vainīgi. Dievkalpojums katrā ziņā bija izgāzies, beigās mums bija nedaudz laiks vēl palicis, tāpēc noorganizējām ekskursīju uz pili. Sarunājām vēl gidi, samaksājām katrs divus eiro viņai, kādi piecpadsmit cilvēki tur bija. Un viņa sāk stātīt par to pili, es apskatos uz pārējo sejām, ka īsti neinteresē viņiem tas, jo garlaicīgi stāstīja, bet man gan interesēja, jo man patīk tādas lietas. Tā kā mums bija ļoti ierobežots laiks, es gidei saku, ka ātrāk vajadzētu visu izstāstīt. Un viņa rupji atbild: “man arī te nav nekāda patika ar jums krāmēties!” un to dzirdēja arī citi, vismaz tie, kas tuvāk stāvēja. Ejam tālāk, redzam muiža un jautājam vai iesim arī iekšā, atcirta, ka nē neiesim, nu labi, tas vēl tā. Jautājām, vai muižas pārvaldnieks pēc tautības bija vācietis? Strupi atbild, ka nē un tikai tālāk saka savu runājamo. Gide bija tāds cilvēks, kura ir dabūjusi savu auditoriju un grib, lai viņu klausās. Varbūt pārējiem likās normāli, es nezinu, bet tā turpinājās vairākas reizes līdz mēs nonācām līdz pašai pilij un tur bija tāds skaists namiņš un es jautāju – a kas tas tāds? Un viņa iesaucas: “Labrīt no rīta!” un es tā domāju, man gan asinis ir normālas, bet nu var arī reizēm uzvārīties. Pie sevis domāju, es esmu izturīgs, izturīgs, izturīgs, bet man jāpasaka šai sievietei, ka viņa visus mūs šobrīd izmanto un izturas ļoti nepieklājīgi? Un es nolēmu mierīgi pateikt: “Tagad mēs zinām kā sauc to namiņu – labrīt no rīta, bet jums gan tā gides kultūra ir ļoti vāja.” Un viņa atbildēja: “Tad, kad es stāstīju par to namiņu, jūs tur koķetējāt ar tām blondīnēm.” Kas notika tajā brīdī, nu tur bija vainu jākaujas vai nu jāapklust. Ko es sagaidīju tajā brīdī, draugi, kā tu domā? Mēs tur bijām piecpadsmit cilvēki.  Ko tu sagaidītu no manis, ja mēs daži cilvēki ejam un kāds dzērājs, nikns cilvēks tev piesietos uz ielas, ko tu sagaidītu no manis? Gribētu, ka aizstāvu tevi? Jā, gribētu. Bet mācītājs jau ir visvaris un pats tiek galā un pārējie vienkārši skatījās kā es cīnos un mani neatbalstīja. Tas gan bija pēdējais piliens, es paliku drūms un nerunīgs. Es pēc tam mašīnā braucu un teicu – jūs neviens mani neatbalstījāt, bet kad jums kaut kas notiek, es jūs vienmēr atbalstu. Arī kad piedzima mana mazmeita Abigeila, māsiņa uzvedās līdzīgi, darbojoties ar bērnu, viņa pie reizes ārstēja Pēteri, manā klātbūtnē viņu audzināja, bija nepatīkami klausīties. Es saprotu tādus brīžus, ka tiešām nevar saprast, ko atbildēt. Es nevarēju tajā brīdī to tā vienkārši atstāt un es teicu: “gan jau viņas vīrs pats zinās, ko teikt savai sievai.” Un ziniet, viņa apklusa un pēc kāda laiciņa aizgāja vispār projām. Un tāda ir mana sirds, bet kāda ir jūsu sirds? Šī situācija ļoti lika domāt. Es savaldījos, bet man tas lika daudz pārdomāt, ka nav jau viss tik labi un skaisti kā tas izskatās un mēs nesaprotam, ka draudzē viens par visiem un visi par vienu. Nevis stāv un skatās kā uz gladiatoru cīņām. Vēlāk jau, kad patiešām bija laiks doties projām es gidei teicu: “Man jau bail jums prasīt, bet mums vairs nav laiks un ir jāiet.” Un viņa pateica: “Jā, tāda es esmu! Tā ir ar mani!” arī tad neviens neko nepateica. Un ziniet, ko viņa domāja? To, ka visa man komanda domā tāpat kā viņa un, ka visa komanda ir pret mani un par viņu. Un ziniet, ir tāds teksts, kuru bieži vien izmanto filmās: “Lai ļaunums vairotos pietiek, lai labi cilvēki neko nedarītu.” Pietiktu vienai pašai Luīzei pieiet klāt un pateikt, jūs esat ļoti nepieklājīga, ar to pilnībā pietiktu. Vai arī kāds pieietu klāt un pajautātu viņai – kāds ir jūsu priekšnieka numurs?

Es nevienu nevainoju, es visu saprotu, es neesmu nekas īpašs, es esmu daļa no komandas, bet mēs viens par otru iestājamies. No šīs dienas mēs to zināsim. Un paldies Dievam! Kā Pāvils saka, ka mēs teicam sevis laimīgus esam arī savās ciešanās. Pastāvība un izturība nes panākumus. Šis te notikums, ja tev ir smadzenes, kaut ko iemācīja, un palīdzēja tagad iemācīt draudzi šādas te lietas. Lūk, tas arī bija piemērs par to sieviešu hormonu, no rīta laimīgs, bet vakarā jau ar citu noskaņojumu. Es jau iepriekšējā vakarā sāku laimīgs palikt, jo mums uz Tautas lūgšanu sapulci tika apsolīti tūkstots krēsli un jau pēc brīža atnāca sms, ka mums ir jau divi tūkstoši krēsli piešķirti un arī vairāk kā 110 mācītāji jau pieteikušies uz Tautas lūgšanu sapulci. Lūk, dienas cikls. A ko man darīt? Nenākt vairs uz dievkalpojumu? Nesludināt jums? Bet tā jau cilvēki ikdienā dara kā kaut kas nav kā vajag un iet projām. Neesi redzējis tā? Atnāk ar kādu neaudzinātu bērnu un mūsu kārtībniekam ir jāaizrāda un jāpamāca. Un māmiņa pavainojas, nenāk vairs un vēl aprunā mūsu draudzi.

Bet ziniet, ka Dievs jūs visus mīl un vēl viena lieta, mēs neviens diemžēl neesam normāli, sākot ar galveno kosmonautu šeit aiz kanceles, bet Dievs saka, nesiet cits citu nastas. Un vēl Bībele saka, ka katram ir jānes sava nasta. Bet kad tu redzi, ka kāds nes visu nastas, tad tu palīdzi viņam nest tās. Tāpēc ir draudze. Lai mēs izturīgi būdami iemantotu dievišķo godību.

 “Ar Viņa gādību mēs, kas ticam, esam iegājuši tai žēlastībā, kurā stāvam un teicam sevi laimīgus cerībā iemantot dievišķo godību. Bet ne vien par to: mēs teicam sevi laimīgus arī savās ciešanās, zinādami, ka ciešanas rada izturību, izturība - pastāvību, pastāvība – cerību.” (Romiešiem 5:2-4)

Jeb panākumus, sasniegtus mērķus Jēzus Vārdā. Slava, Tev Kungs. Es jūs mīlu!


Mācītāja Mārča Jencīša svētrunu „Izturības posms” pierakstīja un rediģēja draudzes „Kristus Pasaulei” redakcija

12 iemesli, kāpēc es esmu ar Dievu

Publicēja 2018. gada 25. sept. 12:51Līga Paņina   [ atjaunināts 2018. gada 27. sept. 01:07 ]

Ziņas datums 25.09.18.

Svētais Gars, mēs sveicam Tevi šajā vietā šodien. Mēs slavējam Tevi, mēs pielūdzam Tevi, Dievs. Tu vienīgais esi Kungs, un visi citi tautu dievi ir elki. Tu esi vienīgais Ceļš uz debesīm. Paldies, Dievs, ka tu nāci virs zemes cilvēka miesā un miri pie krusta, trīs dienas biji kapā un augšāmcēlies. Paldies, Svētais Gars, ka tu devi mums iespēju tam ticēt un pieņemt Tevi, Dievs. Slava Tev par katru cilvēku, kas pauž Tavu labo vēsti. Cik tīkamas ir to kājas, kas pauž labo vēsti! Āmen

Es lūdzu, Svētais Gars, ka Tu mums atgādini, kāpēc mēs esam ar Dievu! Es esmu pārliecināts, ka daudzi no jums, ja šodien nebūtu ar Viņu, iespējams, nebūtu vairs dzīvi un jūs nenonāktu tajā vietā, kur ir jauki un skaisti, un labi jeb debesīs, jūs būtu šausmīgā moku vietā jeb ellē. Es nestāstīšu tikai divpadsmit iemeslus, kāpēc esmu ar Dievu, bet arī trīs iemeslus, kāpēc es pie Dieva atgriezos tikai 2000.gada 17.martā. Kāpēc man bija jānolaižas tik tālu un jāpiedzīvo tik daudz? Tas bija liels risks, es varēju nomirt un nekad neatgriezties pie Dieva. Tie būs trīs iemesli, kāpēc es ātrāk neatgriezos un dzīvoju riska zonā, caur kuru mierīgi varēju nomirt un nonākt ellē. Un noslēgumā būs vēl divpadsmit iemesli, kāpēc mums cilvēkiem jāstāsta par Dievu. Kopā dažādi 27 iemesli.

12 iemesli, kāpēc es esmu ar Dievu:

1) Limbažu rajonā vasarā no trešās uz ceturto klasi es biju sporta nometnēs sporta skolā. Mēs dzīvojām skolā, bija stingrs režīms – no rīta peldējāmies, pa dienu skrējām un vakarā atkal peldējāmies. Es ļoti labi atceros to laiku, un nebija jau nemaz tik slikti. Bet vienu rītu es pamodos ar smagu caureju un nepatīkamām sajūtām, un ne es vienīgais, tualetē es satiku vairākus, kuri bija nonākuši līdzīgā nelaimē. Diagnoze bija dizantērija, un izrādās, ka tajā ezerā, kurā mēs peldējāmies, ieplūda ciemata neattīrītā kanalizācija, jo bija sabojājušās attīrīšanas ierīces. Nav brīnums, ka mēs, bars bērnu, saslimām ar dizantēriju un nonācām arī slimnīcā tālu no pilsētas, kurai blakus bija balta baznīca. Tas bija padomju laiks, mums klasē pat bija ateistu pulciņš, tāpēc ieiet baznīcā bija neiedomājami, un dievkalpojumi vispār reti kur notika. Iedomājies, ka tur, tajos laukos, notika dievkalpojumi! Es intereses pēc iegāju šajā baznīcā, saģērbies slimnīcas pidžammiņā, apsēdos. Uz dievkalpojumu bija atnākuši ap trīsdesmit cilvēku, puse no tiem bija slimnīcas pacienti. Tad iznāca vecs, sirms mācītājs un sāka runāt. Es neatceros, ko tieši viņš runāja, bet atceros, ka mana sirds to visu uztvēra un es sajutu Dieva klātbūtni. Es neko nezinu par šo veco vīru, neko nezinu arī par šo baznīcu, bet es sajutu Dieva klātbūtni, un tas ir pirmais iemesls, kāpēc es šodien esmu ar Dievu – sirmais mācītājs, kurš padomju laikā uzdrīkstējās sludināt Dieva vārdu.

2) Mācoties tajā paša sporta skolā, devos mājup no skolas un satiku kādu puiku no paralēlās klases, ko personīgi nepazinu, un līdz pat šim brīdim es nezinu, kas tas bija par cilvēku, neatceros viņa vārdu un to, kā viņš izskatījās. Mēs devāmies mājās un gājām gar stadionu, un šis mazais puika man stāstīja interesantas lietas, kuras es vēl joprojām atceros. Viņš teica: “Šajā stadionā reiz sanāks daudz cilvēku, un tur aklie redzēs un kurlie dzirdēs, onkulis runās, un cilvēki tiks dziedināti!” Padomju laikā tas bija kaut kas neiedomājams un nesaprotams, un es to ļoti labi atceros. Acīmredzot viņš bija kādu kristiešu bērns. Toreiz kristieši bija apspiesti un nevarēja brīvi sludināt, bet savās ģimenēs viņi ticēja, viņiem bija vīzija, ka reiz tajā pilsētā sanāks cilvēki un tiks sludināts Dieva vārds. Šī puiša teiktais man ir spilgti palicis atmiņā, un es zinu, ka tas ir otrais iemesls, kāpēc es šodien esmu ar Dievu.

3) Tajā pašā sporta klasē, kura bija patiešām nenormāla. Faktiski visi klases puiši skolas laikā kļuva par dzērājiem, ļoti daudzi no viņiem vairs nav dzīvi. Tāds bija padomju laika sports – tu biji aizņemts no rīta līdz vakaram, bet brīvajā laikā gāji dzert, mēs nemācījāmies, jo rezultātus prasīja tikai sportā. Un bija viens klasesbiedrs, kuru sauc Ainārs. Viņš arī daudz lietoja alkoholu un bija tik tālu nodzēries, ka kļuva par invalīdu. Es gan nenokļuvu līdz tādam līmenim, bet mani aizrāva narkotikas, alkohols, bezdievīgs dzīvesveids un arī parapsiholoģija, maģija, un viss tas, ar ko es nodarbojos, liecināja arī par manu dzīvi. Un reiz, kad jau biju bijis padomju armijā, man bija virs divdesmit gadiem, es satiku Aināru uz ielas un redzēju, ka viņš ir sakopies, varēja gan vēl manīt slimības sekas, bet viņš izskatījās daudz labāk. Es aicināju viņu pie sevis un cerēju, ka mēs iedzersim, bet viņš teica, ka nedzer vairs. Es viņam rādīju savas parapsiholoģijas grāmatiņas, rādīju, ar ko nodarbojos, kā dzīvoju, bet viņš teica, ka lasa tikai Bībeli. Es viņam centos pierādīt, ka vajag lasīt arī citas grāmatas, bet viņš uzstāja, ka nedzer un lasa tikai Bībeli. Mēs diskutējām, un viņš stāstīja, ka bija nodzēries līdz kliņķim, viscauri slims, knapi vēl dzīvoja, un pie viņa bija atnākuši ticīgi cilvēki uz slimnīcas palātu, stāstījuši par Dievu un iedevuši Bībeli. Viņš teica, ka tas nemaz viņu īsti neinteresēja, bet tumšā slimnīcas palātā, kad gaismas jau bija izdegtas, viņš paņēma to Bībeli rokās un, atverot to, Bībele kļuva gaiša tumsā, viņš skaidri redzēja lielus un gaišus burtus, tas bija brīnums, un kopš tā brīža viņš sāka ticēt Jēzum Kristum un lasīt tikai Bībeli. Es gan nezinu, kāds ir bijis viņa dzīves ceļš tālāk, mēs neesam tikušies kādus desmit gadus, bet es zinu, ka viņš ir trešais iemesls, kāpēc es esmu ar Dievu.

4) Mans brālis, kuru es pats pirms dažiem gadiem Jāņos izvadīju. Tagad viņš ir miris, bet viņš bija pirmais mūsu ģimenē, kurš iepazina Kristu. Viņš pirmais apmeklēja Limbažu baptistu draudzes svētdienas skolu, un caur to mana mamma ienāca baptistu draudzē un piedzīvoja jaunpiedzimšanu. Viņa pati saka, ka kādu laiku staigāja aptuveni metru virs zemes kā piepūsts balons, jo, kad tu esi piedzīvojis Dievu, tu iegūsti atbrīvošanu. Pirmais bija mans brālis, mamma, pēc kāda laika arī māsa un tad arī es pēc desmit gadu ilgām mammas lūgšanām par mani. Un ar mani tas nenotika baznīcā, bet cietuma kamerā. Dievs ir dzīvs!

5) Limbažu baptistu draudzē ir mūzikas skolotājs, Dieva vīrs Jānis Ansons, un viņš uz ielas mēdz uzrunāt cilvēkus. Es atceros, ka viņa sieva sūdzējās, ka viņu nekur nevar laist, jo viņš pazūd un ilgu laiku nav mājās. Un reiz es, nonarkojies un noplucis, satiku Jāni uz ielas, un viņš man sāka stāstīt par Jēzu Kristu, bet es viņam par parapsiholoģiju, maģiju, kosmosu un marsiešiem, man bija savas teorijas par visu, un šīs teorijas darīja sevi zināmu manā dzīvesveidā. Bet, lai ko es viņam neteiktu, viņam pretī uzreiz bija Rakstu vieta, viņš mani bombardēja ar Rakstu vietām. Mēs turpinājām diskutēt, bet es vienā brīdī pārtrauca un teicu, ka man vairs nav laika. Viņš, normāls cilvēks, kurš normāli strādā, iet draudzē, kalpo, ar bērniem un ģimeni, viņam bija laiks man, bet man bija svarīgākas lietas – kaut kur aiz stūra gaidīja kāds pudeles brālis.

6) 1992. gadā es nonācu cietumā uz četriem gadiem. Jāatceras, ka tās nav mūsdienas, tolaik pār cietumiem nebija valsts kontroles un valdīja tā laika mafija, kura šobrīd ir izšauta. Tur bija dažādi sportisti, bokseri, kikbokseri, svarcēlāji, kurus savervēja mafijā, un viņi tobrīd bija cietumā, tā bija šausmīga vieta. Es savām acīm redzēju, kā tika nogalināti vairāki cilvēki, es redzēju procesu, kā tas viss notiek. Tā tur bija normāla ikdiena. Rīgas Centrālcietuma katra kamera bija caurumos, pie katra cauruma stāvēja divi liftinieki, un pa šiem caurumiem laida lejā un cēlā augšā cilvēkus. Visu cietumā noteica mafijas bosi. Es personīgi redzēju, kā pa šiem caurumiem, pa stāviem tika mests pusdzīvs cilvēks, nācās arī no kameras nest ārā līķi, kuram bija ar vati aizbāzta mute. Lūk, tāda bija šī vieta! Filmās rādītais neattaino to, kas ir noticis Rīgas Centrālcietumā. Es apbrīnoju, kā saglabāju savu dibenu veselu. Es to saku ļoti nopietni, jo tur bija ļoti vienkārši pazaudēt jaunavību. Tur bija pilnīgs bezpriģelis, anarhija. Ja kādam no bosiem iepatikies, tu biji nolemts. Es, divdesmit divus gadus jauns čalītis ar gariem matiem, nonācu tādā vietā. Kad es sapratu, ka ir ziepes, uzreiz aizbāzu matus aiz apkakles un pēc tam ātri nodzinu tos uz nullīti. Bija drausmīgi! Vienā kamerā, kas paredzēta divdesmit cilvēkiem, bija kādi simts cilvēki. Uz vienas gultas mēs gulējām trīs cilvēki pa maiņām. Tur bija utis, blaktis. Tu pat normāli savā laikā nevarēji pagulēt. Ne tur bija normāls matracis, ne kas cits. Bija no kodumiem sapampusi seja, augoņi, un nebija tur smēres, ne medicīniskā palīdzība, nekas. Ja atradi kādu smēri, tad biji varonis. Un apkārt viens otru slepkavoja, spirts lija straumēm. Miliči paši atnesa pilnus termosus ar spirtu uz mafijas bosa dzimšanas dienu, viss cietums piedzērās. Tu iedomājies, kas tur notika! Tur bija ieroči, zobeni un pistoles, tur bija viss. Un es tāds parastais narkoša no ģerevņas, tas man bija smags pārdzīvojums. Kā jūs domājat, ko es tur darīju? Lūdzu Dievu! Es lūdzu Dievu. Tur pat normāli nevarēja aiziet uz tualeti, jo nebija papīra. Tur jau nebija tāda aiztaisāma tualete ar krampīti, nekā tamlīdzīga, bet vienkāršs paaugstinājums, un visu vajadzēja darīt citu priekšā. Vienīgais papīrs, kuru varēja dabūt, lai uztītu krutku, tabaku vai arī tualetes vajadzībām, bija Bībeles lapas. Tā bija Bībele un dažas kristiešu grāmatas. Daudzi baidījās aiztikt tās grāmatas, bet citi gāja ar tām un slaucīja dibenu. Es paņēmu vienu šo grāmatiņu un sāku lasīt, un ļoti labi atceros, par ko tur bija – par to, kā velns darbojas cilvēku dzīvēs. Es to izlasīju, sāku domāt un lūdzu Dievu. Kāds bija atnesis grāmatas un Bībeli. Tā bija pirmā reize, kad es sāku kaut ko lasīt.

7) Iedomājies cietuma kameru, kurā bija visi noziedznieki. Vienā dienā burtiski atsprāga cietuma kameras durvis, un durvīs stāvēja apsargs kopā ar maza auguma sievieti. Viņa ieskrēja kamerā un sāka sludināt par Jēzu Kristu! Centrālcietumā! Kas viņu tur ielaida? Kā viņa tur nokļuva? Man tas nebija saprotams. Viņa sludināja par Jēzu Kristu, un mēs visi bijām uz mutes. Tāds spēks, tāda drosme! Viņa pabeidza sludināt un jautāja, vai mums ir kādi jautājumi. Es atceros, ko es prasīju. Es jautāju, kā var būt trīs dievi vienā, jautājums bija par trīsvienību. Šis ir septītais iemesls, kāpēc šodien es esmu ar Dievu – sieviete, kuru es nepazinu, sludināja evaņģēliju.

8 ) Tas bija Jelgavas cietumā, kur jau bija brīvāka un labāka dzīve. Reiz uz klubu bija atbraukuši ticīgie – Riks Renners. Vinš ir draudzes „Labā Vēsts” iesācējs, apustulis. Bija mūziķu grupa, pat Valdis Indrišonoks tur bija. Klubs bija pilns ar cilvēkiem, un visi viņu klausījās. Es labi atceros, ko viņš sludināja. Pēc vārda viņš aicināja iznākt priekšā tos, kas vēlas pieņemt Jēzu. Tas bija reāls dievkalpojums cietumā. Es tajā reizē zināju, es sapratu, ka man ir jāiet, bet skatījos apkārt uz tām sejām, uz tām ādas kurtkām, uz tiem bandītiem un izdomāju, ka vēl neiešu. Es neizgāju priekšā, un mana dzīve turpinājās. Riks Renners ir astotais iemesls, kāpēc šodien es esmu ar Dievu.

9) Jelgavas cietums – es izgāju pagalmā un dzirdēju, ka vairāk nekā simts ieslodzīto bija sapulcējušies aplī, un vidū bija kāds cilvēks. Viss šis pūlis kliedza „aleluja.” Tur bija norvēģu evaņģēlists. Es nezinu, kā viņš tur nokļuva, kas viņu tur ielaida, bet viņš sludināja un sauca „aleluja”, visi līdzi sauca „aleluja”. Pēc tam viņi vairākas nedēļas staigāja pa cietumu un sauca „aleluja”, un mēs ēdām cepumus, kurus atveda šis norvēģu evaņģēlists.

10) Jelgavas cietumā es redzēju kādu cilvēku, kurš bija notiesāts par slepkavību uz divdesmit gadiem. Dažas dienas pirms atbrīvošanas viņš nogalināja savu kameras biedru un dabūja atkal tikpat daudz sēdēt, faktiski mūža ieslodzījums. Viņu sauca Juris, un viņš darīja, ko neiedomājamu – atteicās no visiem cietuma likumiem. Par to vienkārši varēja nogalināt, bet viņš atteicās un neko neievēroja. Viņš teica: „Man ir viens Kungs un viena autoritāte – Jēzus Kristus! Punkts!” Es redzēju viņa pārliecību, es redzēju, kā viņš klubā uzstājās un runāja. Es gāju pie viņa un lūdzu, lai viņš man ko vairāk pastāsta. Es viņam prasīju, lai viņš man iedod savu Bībeli palasīt. Viņš negribīgi man iedeva, bet es tur neko nesapratu. Es liku Bībeli zem spilvena un domāju, ka caur to man būs svētība. Man bija interese, mana sirds zināja, ka Dievs ir!

11) Cilvēks ar iesauku Samara. Viņš bija narkomāns ar ļoti lielu stāžu. Es brīnos, kā viņš vēl bija dzīvs. Cietumā mēs ar viņu bijām iedraudzējušies. Es biju jau četrus gadu nosēdējis, un man vēl bija palicis mēnesis. Es viņam teicu, ka, izejot brīvībā, taisīšu biznesu, man viss būs, un es labi dzīvošu. Viņš man teica, lai es sevi nemānot, jo viņš nezināja nevienu tāda līmeņa narkomānu, kurš būtu ticis vaļā no narkotikām. Viņam bija vairāk kā divdesmit gadu stāžs narkotiku lietošanā, un viņš teica, ka zinot tikai dažus cilvēkus, kurus DIEVS ir atbrīvojis. To teica narkomāms, viņš zināja, ka nevar un ka Dievs var.

12) Divpadsmitais iemesls ir kāda meitene, kuru es nezinu līdz pat šai dienai, kas Kristīgajā radio brīdī, kad es gribēju izdarīt pašnāvību, kad es nevarēju ne dzīvot, ne mirt, uzrunāja: „Piesauciet Jēzus Vārdu, un Viņš izmainīs jūsu dzīvi!” Es piesaucu Jēzus Vārdu, un Viņš izmainīja manu dzīvi!

Šie ir divpadsmit iemesli, kāpēc šodien es esmu ar Dievu! Tie ir mani iemesli, un tev ir savi iemesli. Neviens no zila gaisa nenāk pie Kristus. Piemēram, draudzē ir sieviete, kura zina, kāpēc viņa ir šeit – jo viņai bija divi vagari, viņa no viņām slēpās, necēla klausuli. Kāds viņai stāstīja par Dievu, viņu vilka, par viņu lūdza, rūpējās. Es aicinu katram no mums būt par to cilvēku un iemeslu, kāpēc kāds būs ar Dievu!!! Mēs kā draudze ar kopīgu darbu būsim iemesls Latvijai, ka Latvija būs svētīta, brīva, ekonomiski plaukstoša, garīgi plaukstoša zeme un tauta! Kur nešķiros, ne krievus, ne latviešus, ne čigānus, ne ebrejus. Viens Dievs, viena ticība, viena kristība!

Trīs iemesli, kāpēc es atgriezos pie Dieva tikai 2000. gadā un ne ātrāk:

1) Jelgavas cietumā ļoti daudz cilvēku bija kļuvuši ticīgi. Tur bija atsevišķa ēkas daļa, kur kopā dzīvoja kristieši, kuri cietumā bija atgriezušies pie Dieva. Tur notika evaņģelizācijas, laikam tas bija mans inkaunters. Bija kapela, kur notika dievkalpojumi. Tu zini, cik grūti, arī tur, cietumā, kur liela teritorija, bija vienam pašam aiziet uz to kapelu, kur tu nevienu nepazīsti? Tas ir kā citā pasaulē. Man vienam pašam kaut kur aiziet bija neiespējami. Cilvēkiem ir tāpat, viņiem ir neiespējami vieniem pašiem atnākt uz dievkalpojumu. Neviens viens tāpat neatnāks, izņemot dažus drosmīgos. Parasti cilvēks nevar normāli ieiet draudzē, jo ir garīgi spēki, kas viņu attur. Daži var, bet lielākā daļa nevar. Mums ir jākļūst par tiem, kas ieved šos cilvēkus draudzē!!! Cietumā bija kāds ticīgs vīrs, kurš gāja uz kapelu. Viņš stāstīja man par Dievu un arī par kapellu. Es zināju, ka es gribu tur būt. Mēs sarunājām, ka nākamā dienā viņš mani sagaidīs konkrētā laikā, un mēs kopā iesim uz kapelu. Es viņu gaidīju un nesagaidīju. Šodien es zinu, kas tas ir iemesls, kura dēļ es varēju nomirt un nonākt ellē. Es nevaru viņu vainot, bet viņš ir iemesls. Viņš nebija paklausīgs Dievam.

2) Otrs iemesls kāpēc es agrāk neatgriezos pie Dieva, ir divas sievietes. Mēs ar draugu mājās bijām iekārtojuši savu laboratoriju Maskačkas graustos. Mēs tur gatavojām narkotikas pārdošanai, bet līdz pārdošanai reti kad tikām, jo tas viss nonāca mūsu vēnās. Vienā dienā es taisīju narkotikas, bet kāds klauvēja pie durvīm. Es atvēru, un tur bija divas sievietes, kas man stāstīja par Dievu. Viņas teica, ka draudze, kurā viņas pulcējas, ir turpat, blakus, un apsolīja atnākt man pakaļ pirms dievkalpojuma. Es piekritu un teicu, ka gaidīšu viņas, bet nākamajā dienā es gaidīju viņas, un neviens neatnāca,

3) Trešais iemesls ir Gogoļa iela, pa kuru mēs kursējām no saviem mitekļiem uz centru, lai iegūtu naudu. Es kopā ar kādu prostitūtu iegāju baznīcā. Kāpēc mēs iegājām? Sirds slāpa pēc Dieva! Bet kurš pateiks, kur ir šis ceļs. Man galvā nebija skaidrības, man vajadzēja palīdzību. Mēs iegājām baznīcā, un tur runāja nesaprotamā valodā, kūpēja dūmi un kaut kas interesants. Mēs tur nostāvējām pusstundu, neviens pie mums nepienāca, un mēs aizgājām prom. Es kāds iegāju tajā baznīcā, tāds arī iznācu, un nedabūju palīdzību. Es nevarēju tā vienkārši pieiet klāt un prasīt.

Dievs, es lūdzu, lai neviens no mums šeit neesam iemesls kādam, kāpēc viņš nenāk pie Tevis. Jēzu, es lūdzu, ka mēs dzirdam no Tevis, kuram cilvēkam ir vajadzīga palīdzība, ka mēs sludinām laikā un nelaikā.

Jēzus skaidri saka, ka vairāk ir to, kam vajag Dievu nekā to, kas evaņģelizē, jo pļaujamā ir daudz, bet pļāvēju maz. Cilvēki grib Jēzu, tāpēc tie, kas aktīvi sludina, vienmēr šos izslāpušos cilvēkus atrod. Vakar Balvos sludināju evaņģēliju un uzreiz aicināju cilvēkus pie Kristus, un momentāli, Dieva aizskarti, priekšā iznāca cilvēki, kuri gribēja pieņemt Jēzu, daži pat raudot. Ko mēs tādu darījām? Vienkārši to, ko grib Dievs. Svētais Gars darbojas, jo Dieva Dēls ir atnācis tikai ar vienu mērķi – lai uzmeklētu un glābtu pazudušos. Un tāds ir arī mūsu draudzes mērķis.

12 iemesli, kāpēc ir jāevaņģelizē un jāveido mācekļi:

1) „Jo Cilvēka Dēls ir nācis meklēt un glābt pazudušo." (Lūkas 19:10)

Jēzus atnākšanas mērķis ir cilvēku glābšana.

2) „ Jo tik ļoti Dievs pasauli mīlējis, ka Viņš devis Savu vienpiedzimušo Dēlu, lai neviens, kas Viņam tic, nepazustu, bet dabūtu mūžīgo dzīvību, [..]” (Jāņa 3:16)

Stāstīt cilvēkiem par Jēzu, ievest viņus grupiņā un draudzē, aprūpēt viņus ir augstākā mīlestības forma.

3) „ Jo baušļi: tev nebūs pārkāpt laulību, tev nebūs nokaut, tev nebūs zagt, tev nebūs iekārot un ja vēl ir kāds cits bauslis, saņemami kopā šinī vārdā, proti: mīli savu tuvāko kā sevi pašu.” (Romiešiem 13:9)

Mīlēt savu tuvāko nozīmē vest cilvēkus Dieva valstībā. Tieši to nozīmē visi baušļi. Ir labi pabarot nabagu, bet svarīgāk ir cilvēkam iemācīt pašam būt paēdušam. Un tas ir iespējams tikai iepazīstinot viņu ar Jēzu Kristu. Dosim nevis zivi, bet makšķeri! Zupas virtuves ir laba lieta, bet svarīgāka ir evaņģēlija vēsts, ka Jēzus mīl šo cilvēku un ka Viņam ir labs plāns šī cilvēka dzīvē. Tas ir visas bauslības kopsavilkums.

4) „[..]kas grib, lai visi cilvēki tiek izglābti un nāk pie patiesības atziņas.” (1. Timotejam 2:4)

Dievs grib izglābt visus cilvēkus.

5) „Tāpēc eita un darait par mācekļiem visas tautas[..]” (Mateja 28:19)

Ne tikai dariet par mācekļiem, bet neatlaidīgi palīdziet viņiem kļūt par patstāvīgiem kristiešiem. Šī ir Jēzus lielā pavēle. Tas nav kaut kas, ko mēs varam darīt vai nedarīt. Katram no mums savā līmenī un ar savām metodēm un iespējām ir jāpaklausa Dievam.

6) „Un Jēzus apstaigāja visas pilsētas un ciemus, mācīdams viņu sinagogās un sludinādams Valstības evaņģēliju, un dziedinādams visas sērgas un slimības.” (Mateja 9:35)

Ja es gribu līdzināties Kristum, tad arī man ir jādara tas pats, ko Viņš darīja – dziedināja, izdzina ļaunos garus, aprūpēja...

7)„ Un Jēzus tiem sacīja: "Nāciet Man pakaļ, Es jūs darīšu par cilvēku zvejniekiem." (Marka 1:16)

Dieva primārais mērķis ir izglābt tevi un sekundārais – lietot tevi, lai tu glābtu citus.

8 ) „Jo ikviens, kas piesauc Tā Kunga Vārdu, tiks izglābts. Bet kā lai piesauc, kam nav ticējuši? Un kā lai tic tam, par ko nav dzirdējuši? Bet kā lai dzird, kad nav, kas sludina? Un kā lai sludina, kad nav sūtīti? Ir rakstīts: cik tīkamas to kājas, kas pauž labo vēsti! Bet ne visi pieņēmuši evaņģēliju, kā jau Jesaja saka: Kungs, kas ir ticējis mūsu vēstij? Tātad ticība nāk no sludināšanas un sludināšana - no Kristus pavēles [..]” (Romiešiem 10:13-17)

Cilvēki nevar tikt glābti, ja mēs nesludinām, ja nerīkojam evaņģelizācijas kampaņas, neformālos pasākumus, ja mēs arī individuāli visos iespējamos veidos nesludinām labo vēsti. To mēs arī darīsim drīzumā Skonto hallē. Vai tu vari iedomāties, kā tas būs? Tas noteikti būs sākums kaut kam jaunam un stipram. Svarīgi kristiešiem ir būt vienotiem, sadarboties, un tas nevarēs nenest garīgas izmaiņas Latvijā. Mēs paši taisām atmodu, nevis tikai lūdzam, lai Dievs to sūta. Protams, mēs paši atmodu nevaram uztaisīt, taču Dievs saka, ka vispirms mums ir Viņam jāuzklāj galds un pēc tam pašiem jānāk no tā ēst. Mums no savas puses ir jāizdara viss, un tad darīs Dievs.

9) „Tad Viņš saka uz Saviem mācekļiem: "Pļaujamā daudz, bet pļāvēju maz. Tāpēc lūdziet pļaujas Kungu, lai Viņš izsūta strādniekus Savā pļaujamā." (Mateja 9:37-38 )

Mums ir jāsludina, jo tie cilvēki, kuri grib dzirdēt, ir vairāk nekā tie, kuri viņiem sludina. Ir pat tādi cilvēki, kuri vispār neko nav dzirdējuši par Jēzu Kristu! Un tie, kas ir dzirdējuši, labākajā gadījumā vienu reizi ir bijuši baznīcā un dzīvo slimi, sagrauti un dziļā depresijā. Vairāk ir to, kuri grib dzirdēt evaņģēliju. Arī es biju viens no tādiem, kuram vajadzēja kādu, kurš man visu saprotami izstāstītu, tad es būtu daudz ātrāk saticis Dievu. Ja redzi kādu urļiku, varbūt tieši viņš skatās uz baznīcu un grib, lai kāds viņam palīdzētu nākt pie Dieva.

10) „Man, vismazākajam starp visiem svētajiem, dota šī žēlastība pagāniem pasludināt Kristus neizdibināmo bagātību[..]” (Efeziešiem 3:8 )

Sludināt ir privilēģija un Dieva žēlastība! Tu vari kalpot varenajam, brīnišķīgajam Dievam, kas radījis debesis un zemi! Mēs dziedājām: „Sūti mani!” Bet Dievs saka: „Es jau sen tevi esmu izsūtījis un tas bija brīdī, kad tu iepazini Jēzu Kristu. Tev esot mātes vēderā, Es jau to zināju.” Tieši tāpēc tu šai pasaulē esi nācis, lai Dievs tevi izsūtītu evaņģelizācijas darbā pie cilvēkiem.

Vakar pa ceļam no Balviem uz Gulbeni bijām Litenē – latviešu virsnieku noslepkavošanas vietā. Bijām gan pašā memoriālā, gan nometnes vietā. Jāsaka „paldies” Ulmanim. Kaut gan padevāmies, tomēr asinis lija un Latvijā ienāca padomju armijas okupācijas karaspēks. Tagad tur palikuši tikai pamati, bet agrāk tur bija pārtikas noliktavas, kuras Latvijas armijas artilērijas daļa pārvērta par nometni un soda izpildes vietu. Daudzi nošautie pat pazuduši bez pēdām. Kāpēc tā notika? Jo mēs esam aizmirsuši savas saknes – Dievs ir mūsu tautas autors. Henhūtiešu laikā pacēlās pirmie latviešu mācītāji, un latvieši pirmo reizi apzinājās sevi kā tautu, nevis kā Āfrikas cilti. Tieši no Dieva sākās Latvijas valsts. Kamēr mēs neatgriezīsimies pie saknēm, neredzēt mums svētītu Latviju. Un lai šie notikumi neatkārtotos, mēs katrs atbildam par to cilvēku, kurš mums ir blakus – par kaimiņiem, draugiem, grupas biedriem. Par savu tautu ir jāatbild Latvijas draudzei kopumā. Ja draudze nav vienota, tad arī tauta nevar būt vienota, un Dievs nevar to svētīt pilnā mērā. Tu esi privileģēts sludināt! Tu neesi kaut kas, tu esi Dieva bērns. Bībele saka: „Jūs esat dievi.” Tu neesi Radītājs, bet esi radīts pēc Viņa līdzības.

11) Stundas laikā, kamēr tu lasi šo sprediķi, pasaulē nomira seši līdz desmit tūkstoši cilvēku. Turpmākās diennakts laikā nomirs no 140 – 200 tūkstoši cilvēku, un viņi nonāks atbilstoši savai ticībai vai neticībai Jēzum. Domāju, ka tikai daži no viņiem nokļūs debesīs.

12) „ Un, kad Viņš kāpa laivā, tad ļaunā gara apsēstais Viņu lūdza, lai tas varētu palikt pie Viņa. 
 Bet Viņš tam neļāva un saka tam: "Ej savās mājās pie savējiem un stāsti tiem, kādas lielas lietas Tas Kungs tev darījis un kā Viņš par tevi apžēlojies." Un tas nogāja un sāka sludināt visā desmit pilsētu apgabalā, ko Jēzus tam bija darījis, un visi brīnījās.” (Marka 5:18-20)

Jēzus izdzina ļaunos garus jeb leģionu no šī cilvēka, kurš bija apsēsts, sita sevi ar akmeņiem, dzīvoja kapos un kuru neviens nevarēja valdīt. Vēlāk šis cilvēks, apģērbts, pie pilna prāta, sēdēja pie Jēzus kājām un lūdzās, lai Jēzus ņem viņu līdz. Viņš gribēja būt kopā ar Jēzu vienmēr, taču Jēzus neļāva viņam palikt pie sevis, bet lika iet uz mājām un sludināt evaņģēliju.

Mācītāja Mārča Jencīša sprediķi “12 iemesli, kāpēc es esmu ar Dievu” pierakstīja un rediģēja draudzes “Kristus Pasaulei” redakcija

Personīga atklāsme

Publicēja 2018. gada 18. sept. 11:22Līga Paņina

Ziņas datums 18.09.18.

Cik svarīgi ir būt personīgās attiecībās ar Dievu! Es esmu pilnīgi pārliecināts par to, ka viss, kas manā dzīvē un draudzē šobrīd notiek, ir ne vien pateicoties Dievam, bet arī tam, ka esmu regulāri pavadījis laiku ar Viņu. Tāpat tas ir arī iemesls tam, kāpēc es esmu kļuvis par to, kas esmu. Pavadīt laiku ar Dievu nenozīmē tikai noskaitīt grēku nožēlas lūgšanu, bet regulāri meklēt Viņa vaigu un tuvumu. Tieši to arī es daru līdz pat šim brīdim. Ja tev nav savu personīgu attiecību ar Dievu, tad ar tevi ir viegli manipulēt. Cilvēkam, no kura tu ietekmējies, pat var nebūt mērķa ar tevi manipulēt, bet tāds var būt rezultāts. Tev visapkārt ir milzīga informācijas plūsma, kura nāk no cilvēkiem. Arī šeit, draudzē, ir liels skaits cilvēku, ar kuriem satiekoties, tu apmainies ar informāciju. Tāpat ir arī ar Bībeli. Bībele ir cilvēku darbs. Jā, tās autors ir Dievs un tas ir Viņa vārds, taču to visu ir uzrakstījuši cilvēki. Šie cilvēki tev nodod informāciju. Vienīgais kritērijs, pēc kā izsvērt to, kā tavā dzīves situācijā būtu rīkoties pareizi, ir saprast un pašam atklāt atbildi no Dieva.

Pirmdien man bija saruna ar kādu mācītāju, kurš līdz šim brīdim nebija akceptējis savas draudzes dalību tautas lūgšanu sapulcē. Viņam bija radušies dažādi jautājumi. Mācītājs teica tā: “Esmu sastapies ar kādiem cilvēkiem, kas aizgājuši no tavas draudzes, sakot, ka pie jums ir kontrole.” Mana atbilde bija šāda: “Pirmkārt, no mūsu draudzes normāli cilvēki neaiziet, kā tikai šizofrēniķi, buntinieki un neapmierinātie, bet, ja aiziet arī normāli cilvēki, kas saņēmuši šādu Dieva vadību, viņi arī normāli aiziet uz citu draudzi un nestāsta citiem to, ka pie mums esot kontrole.” Pēc šīs sarunas viss labi beidzās, un mums būs sadarbība. Pēc tam es šo visu sarunu pārdomāju. Tā bija vienkārša neizpratne par kādiem atsevišķiem jautājumiem, kuras dēļ šis cilvēks no manis novērsās. Kam mēs ticam? Kādam, kurš aizgājis no kaut kurienes un buntojas pret draudzi, vai mācītājam, kurš visu redz reālajā gaismā?

Ir ļoti būtiski, no kā tu saņem informāciju, kurai uzticies. Mums visapkārt informācijas daudzums ir milzīgs. Draudzē ir mācītājs un mājas grupiņās ir līderi. Tāpat mēs ikdienā uzņemam informāciju un ietekmējamies no interneta, grāmatām, darba kolēģiem un cilvēkiem, kas atrodas visapkārt. Es pārdomāju šo jautājumu, kuru mācītājs man uzdeva, un sapratu kādu lietu. Ja cilvēkam nav savas personīgās atklāsmes no Dieva, tad, gribot vai negribot, ar viņu notiek manipulācijas. Šis cilvēks tiek manipulēts un velna raustīts kā lelle. Ja cilvēks pats nav saņēmis no Dieva vai noraidījis to, ko teica mācītājs, viņš, pašam nejūtot, tiek manipulēts, un arī ne tāpēc, ka to grib mācītājs. Kad es sludinu sprediķi, ne visas lietas tiešā veidā attiecas uz tevi. Tev no Dieva pašam jāsaprot, kas no tā visa attiecas uz tevi un kas nē. Ja tev nav savu personīgo attiecību ar Dievu, tad tu uzskatīsi, ka viss, ko es sludinu, attiecas uz tevi, un rezultātā pats sāksi buntoties, ja dzirdēsi ko nepatīkamu. Tas notiek tāpēc, ka tev nav savas atklāsmes no Dieva par to, kas uz tevi no tā visa šobrīd attiecas. Lūk, draugs, kāpēc ir svarīgi regulāri būt savā lūgšanu kambarī!

Cik ļoti svarīgi ir pašam studēt un izprast Dieva vārdu! Es nevēlos ne ar vienu cilvēku manipulēt, bet, ja cilvēkam nav savas atklāsmes no Dieva, tad viņš pats šo kontroles izjūtu sevī rada. Neviens draudzē tevi necenšas kontrolēt. Tu pats neveido savas personīgās attiecības ar Dievu, un tāpēc arī izveidojas ačgārna saprašana. Tu neseko Dievam, bet cilvēkam. Jā, Pāvils gan saka: “Sekojiet man kā es Kristum,” taču Kristus ir galva. Mēs sekojam Kristum arī caur cilvēkiem, taču, ja šis cilvēks Viņam neseko, tad arī mēs nesekojam šādam cilvēkam. Mums pašiem jāizdara izvēle. Cik svarīgi ir būt stiprā draudzē, kurā ir cilvēki, kas dod pareizu informāciju! Tu vari atrasties pareizā informācijas laukā. Tieši tāpat ir svarīgi tas, kādas ziņas tu lasi vai klausies. Ir dažādas ziņas, kuras ietekmē dažādi politiskie spēki. Piemēram, CNN un līdzīgi mediji ir genderisma piekritēju pārziņā, tāpēc tu no tiem nedzirdēsi patiesību.

Informācijas lauks, kurā tu dzīvo, nosaka arī virzienu, kurā dosies, jo viss sākas ar prātu. Ko tu pieņem kā patiesību un savu virzienu? Ja tu neesi stiprā draudzē un neuzticies līderim un mācītājam, tad, klausoties dažādos cilvēkos, kuri nav sakārtojuši sevi un savu dzīvi, tu dzirdi negatīvu informāciju, kas sašauba tevi, novirza no pareizā virziena un galu galā noved strupceļā. Cik svarīgi ir būt vidē, kur skan pēc iespējas vairāk pozitīva un patiesa informācija! Cik svarīgi ir būt stiprā draudzē! Šīs ir ļoti svarīgas lietas: personīgas attiecības ar Dievu, stipra draudze un personīga atklāsme no Dieva. Ja tev nav personīgas atklāsmes, piemēram, par to, ka esi apprecējies ar savu sievu, tad kāpēc tev par viņu gādāt, ja tu nesaproti, kāpēc dzīvo kopā ar šo cilvēku? Kāpēc par viņu gādāt? Tāpēc, ka kāds lika tā darīt? Tev pašam tas jāsaprot, citādāk kāda būs tava gādība par šo cilvēku? Ja tu neesi kopā ar cilvēku, kuru tu tiešām mīli, tad kāda būs jūsu kopdzīve? Ir svarīgi šo visu zināt, lai mēs nenokļūtu dažādos viltus tīklos, un lai mēs būtu saņēmuši pareizu Dieva vadību. Pirmkārt, ne mācītājos, ne vadītājos, ne cilvēkos ir jāklausās, bet Dievā. Es esmu tikai Dieva kalps, kas atklāj tev Dieva gribu. Arī atklājot Dieva gribu, var būt problēmas.

No tā laika Jēzus iesāka Saviem mācekļiem rādīt, ka Viņam vajagot noiet uz Jeruzālemi un daudz ciest no vecajiem un augstiem priesteriem un rakstu mācītājiem, un tikt nokautam, un trešā dienā augšāmcelties. Un Pēteris ņēma Viņu savrup un iesāka Viņu brīdināt, sacīdams: Lai Dievs pasargā, Kungs, ka Tev tas nenotiek!Bet Viņš atgriezdamies sacīja uz Pēteri: Atkāpies no Manis, sātan, tu Man esi par apgrēcību. Jo tu nedomā, kas Dievam, bet kas cilvēkam patīk.”” (Mateja evaņģēlijs 16:21-23)

Šī Rakstu vieta kļuva par iemeslu sprediķim. Kas Jēzum teica šos vārdus? Tas bija Viņam tuvs cilvēks, kurš ticēja Kristum, ka Viņš ir Dieva Dēls. Pat no tuva cilvēka var nākt dezinformācija. Mēs viens otru ietekmējam. Ja nav personīgu attiecību ar Dievu un stipras draudzes, tad tu noteikti nokļūsi velna tīklos. Pēc tam cilvēkam rodas nepareizas domas, kas izsauc tādas pašas darbības un attiecīgi arī auglību vai neauglību kalpošanā un citās dzīves sfērās. Kāpēc Jēzus ļoti agresīvi reaģēja uz Pētera teikto? Tāpēc, ka Jēzus klausījās un pieņēma tikai Dieva balsi. Ko tas nozīmē? Vai nevajag klausīt mācītāja balsi? Vajag, bet jāizšķir kas kurai situācija ir tieši tev un kas ir domāts visiem, kādam citam vai nevienam. Arī es varu sarunāt muļķības. Ir daudz un dažādi cilvēki, daudz un dažādas balsis. Ir cilvēki, kas pat labu domādami var novērst tevi no Dieva aicinājuma, jo tev pašam nav personīgas atklāsmes no Dieva un personīgas attiecības ar Viņu.

Lūk, draudzes kalpotājas piemērs par to, kā viņa, domājot, ka saņēmusi vadību no Dieva, darīja to, kam patiesībā Dievs viņu nebija aicinājis. Šajā situācijā neviens nav sliktais, taču katrs ir uztvēris kaut ko savu kā pareizu esam. “Es iepriekš biju kādā draudzē, kur mācītāji izbeidza savu kalpošanu un visiem draudzes dalībniekiem teica, ka katrs var iet, kur viņam šķiet pareizi. Man tā bija ļoti liela problēma, jo šo draudzi biju pieņēmusi kā savas mājas un tur ļoti labi jutos. Pie sevis es domāju: “Kur lai tagad dodos?” Pēc laika mums bija līdzīga draudze Siguldā. Kad draudzes kalpotāji redzēja, ka es vēl nezinu kurp doties, viņi mani aicināja iet uz to draudzi. Es, protams, gāju. Tam sekoja dažādi noteikumi: man bija jāsāk dzīvot un strādāt Siguldā, jāizstaigā visas Siguldas mājas un visiem cilvēkiem jāevaņģelizē. Es tur braucu divreiz nedēļā un gāju ar vēl citiem cilvēkiem pa ielām evaņģelizēt. Kopā ar vēl kādu sievieti mēs pamazām pārņēmām visas kalpošanas, kas tur bija. Draudzes vadītājs nāca par mums pravietot, taču man bija nepatīkama sajūta, jo nevēlējos neko dzirdēt. Man bija tāda sajūta, it kā es būtu piespiesta doties uz Siguldu. Es Siguldu tajā brīdī ienīdu. Man nepatika nedz pilsētas ielas, nedz arī cilvēki. Tikai pēc dažiem mēnešiem Dievs manā dzīvē sūtīja cilvēkus, no kuriem es sapratu, ka tas nav Dieva likums, ka man tur jābūt. Es tiešām nesapratu, kur man būt. Man tas bija ļoti nozīmīgi, jo nobriedušam kristietim būt konkrētā draudzē ir svarīgi.” Kāds kalpotājs Indrai teica, ka viņai jāpārceļas uz Siguldu, lai tur kalpotu. Diemžēl Dievs Indrai to neteica. Lūk, kāpēc ir svarīgas personīgas attiecības ar Dievu. Ja to nav un arī pašam nav personīgas atklāsmes par kādām lietām, tad tu darīsi to, kas nav tavs, un tur nebūs nedz augļu, nedz rezultāta. Tu vienkārši izšķied laiku, dzīvi un savus spēkus.

Kā tas varētu izskatīties mūsu gadījumā? Piemēram, ja es pateiktu kādai kalpotājai no savas komandas, ka jāatver jauna mājas grupiņa Purvciemā, tad, manuprāt, par atklāsmes esamību vai neesamību nav jādiskutē, ja šim cilvēkam jau sen ir atklāsme par to, ka jābūt daudz mājas grupiņām. Ja es pateikšu, ka šāda grupiņa jāatver, viņa ies un to izdarīs. Svarīgi saprast līmeni tam, ko no tevis prasa: vai pārcelties dzīvot uz citu pilsētu, vai tepat blakus rajonā atvērt mājas grupiņu, kas jau ir ieplānota. Ja es šai kalpotājai pateiktu, ka jāatver mājas grupiņa Āfrikā vai Pakistānā, tad gan viņai būtu nepieciešama personīga atklāsme no Dieva. Par vēl vienu mājas grupiņu nevajag personīgu atklāsmi, ja tas cilvēkam tāpat jau ir sirdī, bet par tik lielu izaicinājumu kā došanos pāri Latvijas robežai gan vajag personīgu atklāsmi no Dieva. Līdz pat šodienai es neesmu nevienam licis doties kalpošanā ārpus Latvijas.

Mēdz būt situācijas, kad lielos kristīgos pasākumos kāds pravietis pēkšņi pienāk un sāk kaut ko par tevi pravietot, un tev visa dzīve apgriežas kājām gaisā, jo tu pats nespēj loģiski izšķirt šo informāciju un saprast to, kas tiešām attiecas uz tevi un kas nē. Vislabākais pravietis, draugs, ir vietējās draudzes mācītājs, kurš pazīst draudzes cilvēkus un zina, kas kuram ir vajadzīgs. Svešs cilvēks nevar tev loģiski neko pravietot par to, kas tu būsi un kas tev jādara. Tieši šo iemeslu dēļ ir vajadzīgas personīgas attiecības ar Dievu un personīga atklāsme no Viņa. Kāpēc citiem cilvēkiem neaug viņu mājas grupiņas? Tāpēc, ka šiem cilvēkiem nav personīgas atklāsmes par to, ka viņa grupiņa vispār var augt. Ja tev nav personīgas atklāsmes par to, ka tevi šajā kalpošanā ir ielicis Dievs, tad nekas arī nenotiek. Protams, ir arī otrs variants, kad cilvēks visu labi zina, bet nevēlas neko darīt. Protams, ka ikviens var vadīt savu mājas grupiņu, bet katram ir savs laiks to darīt, sava gribēšana un ne katrs šajā brīdī ir ielikts to darīt. Tu varbūt šobrīd esi ielikts par palīgu. Tāpat arī manas komandas cilvēkiem ir dažādas kalpošanas. Šajā brīdī vienai no kalpotājām ir tik liela kalpošana, kuru neviens cits nespētu uzņemties. Viņai tas ļoti labi izdodas, jo ilgu laiku ir bijusi man kā palīgs. Dievs viņai ir devis arī dažādas dāvanas, kuras var izmantot. Dievs šo kalpotāju aicināja, viņa paklausīja, un Dievs liek visam izdoties. Šobrīd es pie šīs sievietes redzu ko tādu, ko iepriekš nemanīju. Viņa ir cilvēks savā vietā, un man šos pienākumus būtu grūtāk izpildīt.

Arī šī lielā tautas lūgšanu sapulce, kas tiek organizēta – Dievs mani aicināja, un es atsaucos. Tā bija atklāsme no Dieva. Mēs kā draudze ejam, un mums atveras durvis. Tā būs grandioza sapulce. Tur būs tūkstošiem cilvēku. Mēs kopīgi pielūgsim un slavēsim. Tur būs bīskapi un arhibīskapi, kas teiks runas, būs lūgšanas un aicinājums pie Kristus. Būs aizlūgšanas par cilvēkiem. Awakening pasākums bija tikai iesildīšanās. Es vēlos, lai tu nepaej ne zem vienas kontroles, bet pats saņem no Dieva un pats apzinies, kas ir pareizi un nepareizi. Tev jābūt stiprā draudzē, kur ir vairāk pozitīvas informācijas. Galu galā Dievs ir galva, un mēs esam Kristus miesa. Mēs tikko naktī braucām no evaņģelizācijas. Aiz manis brauca Edgars, kurš paspīdināja man ar gaismām, nodomāju, ka varbūt policija man ir priekšā. Un tad pēkšņi saņēmu zvanu no Ievas, kura teica, ka priekšā ir netraferēta policijas mašīna. Es tūlīt samazināju ātrumu, tā izvairoties no soda. Burtiski pēdējā brīdī paspēju. Un es to salīdzinu ar garīgo dzīvi, ka tev jābūt draudzē, kur tu saņem pareizu informāciju.

Šobrīd norisinās evaņģelizācija dažādās Latvijas pilsētās, un sprediķa tēma ir “Septiņi pasaules brīnumi”. Tas ir Dievs, cilvēks, Kristus upuris, personīgas attiecības ar Dievu, draudze, kalpošana un ticība. Es nezinu kā, bet caur šīm attiecībām pats Dievs darbojas mūsu dzīvēs. Esmu pamanījis, kad mēs kā draudze sākam darīt kaut ko plašāk, tā izmaiņas notiek arī pie mums pašiem. Dievs ir ārkārtīgi labs. Lūk, kā piemēru varu parādīt māsu un brāli, tie ir Pēteris un Linda, kuri draudzē ir astoņus gadus. Vecāki izlēma to, kur viņiem būt un kur viņiem nebūt, kamēr bērni bija nepilngadīgi. Viņu vecāki apmeklēja mūsu draudzi kādu laiku un tad aizgāja uz citu draudzi, un pēc tam nomainīja vēl vairākas draudzes. Bet bērni palika šeit, un es domāju, ka viņi saņēma personīgu atklāsmi no Dieva. Tajā laikā Pēterim bija 14 gadi, Lindai 12 gadi, un vecāki negribēja, ka viņi nāk uz šo draudzi. Bērni uzstājīgi pateica, ka nāks šeit un viss. Es domāju, ka tas nav iespējams bez personiskas atklāsmes no Dieva. Vecāki nāca pie manis un lūdza, lai atlaižu viņu bērnus. Es uz to atbildēju, ka baznīcas durvis ir atvērtas visiem cilvēkiem un es nevaru likt nevienam iet prom. Cilvēkam pašam jāizlemj, kur viņš grib būt, kaut vai viņš ir vēl bērns. Protams, vecākiem ir tiesības paņemt savus bērnus pie rokas un vest mājās.

Es atceros to laiku, un tas bija nepatīkami. Mums Latvijas draudzēs cēla neslavu. Un es ar to rēķinājos, jo es negāju pāri savai sirdsapziņai. Es nevienu nevaru piespiest šeit atnākt vai piespiest aiziet. Te ir Dieva valstība, un Jēzus saka: “laidiet bērniņus pie Manis”. Šeit ir viņu garīgās mājas. Pēteris saka, ka šeit ir viņa grupiņa, kur māca par attiecībām ar Dievu un ka ne pret ko to nemainītu, jo nekur nav labāk kā šajā draudzē. Pat vecāki bija teikuši, lai viņi iet vienalga uz kādu citu draudzi, tikai ne šeit, bet viņš apzinājās, ka šeit ir vislabāk. Linda saka, ka viņai esot līdzīgi kā brālim, ka šeit palika, jo māca par attiecībām ar Dievu, un viņa zināja, ka caur to viss dzīvē mainīsies uz labo pusi. Viņa stāsta, ka vecākiem ļoti nepatika, ka viņa nāk uz šo draudzi un brauc uz inkaunteru. Atbraucot no inkauntera, vecāki Lindai atņēma visas mantas, tai skaitā atslēgas, telefonu un somu, lai tikai viņai nebūtu iespējas aiziet uz draudzi pēc tam. Pēteris atzīst, ka, lai tiktu uz dievkalpojumu, ļoti agri bija jāceļas, lai paspētu uz pirmo autobusu, kamēr vecāki vēl guļ. Jo bija pat gadījumi, kad vecāki piestājās durvīm priekšā un nekur negribēja laist. Dievs, mēs lūdzam par Pēteri un Lindu un arī par viņu vecākiem. Dod mums visiem gudrību, piedošanu un sapratni, ka mēs esam piedodoši un katrs pats personīgi pēc Tavas vadības dzīvojam, Jēzus Vārdā, āmen! Nav varbūt gluži korekti pret viņu vecākiem, bet tā bija patiesība.

Nav svarīgi, ko kurš teica, bet gan tas, ka tu pats no Dieva saņem. Tu esi Ķēniņa bērns un tavai dzīvei ir plāns. Un vēl būs viens piemērs par Daini. Kad viņš sāka nākt uz šo draudzi, vecāki bija pret to. Viņš saka, ka, nākot uz šo draudzi, iepazina Jēzu un kļuva laimīgāks. Kad to stāstījis savai mammai, kurai bija cita ticības pārliecība, viņa izdzina Daini no mājām, teikdama, ka viņš vairs nav viņas dēls. Bet nu ir pagājis laiks un viņu attiecības ir kļuvušas tādas, kurās respektē un ciena viens otra izvēli un dzīvi. Nav iespējams iet pretī cilvēkiem un viņu gribai, ja nav personīga atklāsme no Dieva.

Noslēgumā būs piemērs no Bībeles: 2. Laiku grāmata, 24. nodaļa. Bezdievīga valsts vadība Israēlā, Jūdā nogalināja visus ķēniņa bērnus, kuriem būtu jāmanto tronis, izglābās tikai viens puisītis vārdā Joass. Viņu izglāba priestera Jojadas meita. Tas ir gluži kā Staļina laikos, kad latvietis Krievijā bija vadošā amatā, viņu vienkārši iznīcināja nošaujot. To pašu Staļins izdarīja pret savu tautu. Visi, kas bija ienākuši viņa sarakstos, dažu dienu laikā tika iznīcināti. Tas pats notika Jūdā. No bezdievīgā Ahaba ķēniņa nama nāca sieviete, kura uzurpēja varu un iznīcināja visus ķēniņa mantiniekus. Ko nozīmē šādā atmosfērā noslēpt vienu no ķēniņa bērniem? Dzirdēju, ka iznāks filma par Žani Lipki, kas kara laikā slēpa ebrejus. Ko tas viņam maksāja, viņa ģimenei un tuviniekiem? Viņš glāba ebrejus, bet, ja to uzzinātu, tā viņš tiktu nogalināts ar visu ģimeni un ar visiem draugiem. Lūk, ko tas nozīmēja Jojadas priesterim un viņa meitai. Joass izauga, un ķēniņš Jojada panāca to, ka viņu atkal ieceļ par ķēniņu. Notika apvērsums pēc Dieva prāta un gribas. Un Joass kalpoja Dievam, jo viņš uzauga kopā ar priesteri Dieva namā. Arī šodien mums šeit dzimst bērni un aug Dieva namā. Ir tādas draudzes, kuras aug lielākoties uz to cilvēku rēķina, kas tur piedzimst. Viņi sen ir aizmirsuši par to, ka ir jāglābj cilvēki, jo viņi tur piedzimst un nomirst. Bet kas ir viņu sirdīs un vai tiešām viņi kalpo Dievam, un kāpēc viņi kalpo Dievam?

Atminos kāda kristieša bērnu, kurš bija izaudzis un liecināja, ka ir rīkojis evaņģelizācijas un lielas sapulces, cilvēki pie Jēzus nākuši un tikuši dziedināti. Un galvenais, ka pats atzīst, ka visam tam nav ticējis. Viņš to esot darījis, jo vecāki tā darīja. Un bezdievīgi cilvēki to izmantoja kā antireklāmu pret draudzēm un kristiešiem. Lūk, ko nozīmē, ka nav pašam personīgas attiecības ar Dievu un sava atklāsme par to, kā dzīvot. Un te nav runa par sajūtām, bet jādomā ar galvu un jāsaprot. Lai glābtu cilvēkus, neko nevajag atklāt. Bet, ja tiešām vēlies glābt cilvēkus, tev tas ir jāatklāj pašam un jāsaprot, ka tā ir tavas dzīves misija. “Es tevi darīšu par cilvēku zvejnieku,” teica Jēzus. Joass, kad bija kļuvis par ķēniņu, pat pavēlēja Jojadam izlabot plaisas templī, jo tas bija nolaists. Viņš iznīcināja visu elku pielūgsmi un visus Baala tempļus. Tas bija labs laiks Israēlai. Un ir rakstīts, ka Joass kalpoja Dievam tik ilgi, kamēr bija dzīvs priesteris Jojada. Jojada nomira simt trīsdesmit gadu vecumā. Un viņu apglabāja ķēniņu kapos. Viņš aiz sevis atstāja pēcteci Joasu.

Bet pēc Jojadas nāves nāca Jūdas vadoņi un pagodināja viņu, un ķēniņš viņus uzklausīja. Un viņi atstāja Tā Kunga, savu tēvu Dieva, namu un kalpoja ašērām un elku tēliem. Tad nāca Dieva dusmas šo viņu pārkāpumu dēļ pār Jūdu un Jeruzālemi.” (2. Laiku 24:17-18 )

Un viņš pārstāja kalpot Dievam un sāka pieņemt citu ķēniņu elku kultūru un apvienoties. Viņš uzklausīja šos cilvēkus un pats nespēja izšķirt labu no ļauna. Viņš kalpoja Dievam, jo tāda bija Jojadas griba, bet pašam personīgas atklāsmes nebija. Turpinājums ir vēl bēdīgāks.

”Un Tas Kungs sūtīja viņu vidū praviešus, lai viņus atkal atgrieztu pie Tā Kunga, un tie griezās pie viņu sirdsapziņas, bet viņi neklausījās.” (2. Laiku 24:19)

Dievs sūtīja praviešus, kuri teica, ka tas neies cauri, ka jāatgriežas pie Tā Kunga un jānožēlo grēki. Viņi neklausīja tos, un Joass pavēlēja nomētāt ar akmeņiem savu brāli Zaharju, ar ko viņš bija kopā uzaudzis un kalpojis Dievam. Viņš nomira, un pēc šī notikuma neliels karapulks no Sīrijas ieradās Jūdā un to iekaroja. Pats ķēniņš Joass palika savā namā. Pēc karaspēka aiziešanas visa valsts tika izlaupīta. Pēc tam divi cilvēki sazvērējās pret Joasu un nogalināja viņu viņa paša gultā. Joasu apglabāja ne ķēniņu kapos, bet citā vietā. Un pēdējie vārdi, ko teica Zaharja, kad viņu nomētāja ar akmeņiem, bija: “Tas Kungs atmaksās tev!”

Lūk, ko nozīmē, ka cilvēkam nav savas paša atklāsmes, bet viņš kaut ko dara tikai tāpēc, ka tas ir jādara. Kāda ir tava pārliecība? Ko tu esi pieņēmis kā patiesību?

Cik svarīgas ir personīgas attiecības ar Dievu un stipra draudze; cik svarīgi ir pašam sava personīgā atklāsme; cik svarīgi ir izšķirt, ko cilvēki tev apkārt runā, ko pieņemt un ko nepieņemt, kas ir tev un kas nav tev; cik svarīgi ir būt nekontrolētam un tādam, ar ko nevar manipulēt. Un kad pats esi iekritis, nevajag nevienu vainot, jo tu pats atbildi par sevi Dieva priekšā. Svētais Gars, es lūdzu par katru vienu klātesošo, brāli un māsu, par katru cilvēku, lai katrs apzinās sevi kā vērtīgu, kā Tavu acuraugu, Dievs. Lai katrs viens kontaktējas tieši ar Tevi, Dievs. Lai neviens neieiet maldos, balsīs un kaut kādās izjūtās, bet ar skaidru prātu pats meklē atbildes Tavā vārdā. Nevis ārpus konteksta, bet lai Tavā vārdā meklē atbildes, Dievs. Lai pazīst Tevi personīgi un apzinās savu vietu Tavā draudzē, Jēzus Vārdā. Lai katrs viens atraisa savu potenciālu un realizē to, ka mēs augam un vairojamies un piepildam šo zemi un valdam, Jēzus Kristus Vārdā! Dievs, svētī katru vienu cilvēku ar visa veida garīgām un materiālām svētībām. Emocionāli dziedini, fiziski svētī un dziedini. Es lūdzu par labklājību ikvienam. Es lūdzu par vēlēšanos kalpot ikvienam. Par prieku kalpošanā un daudz glābtiem cilvēkiem, kas ceļ Tavu valstību, Dievs. Paldies par draudzi “Kristus Pasaulei”, ka Tava slava ir šeit un Tava godība ir šeit, Jēzus Kristus Vārdā! Mēs mīlam Tevi, Dievs, slavējam Tevi, un mēs neesam kontrolēti un manipulējami. Mēs esam Tavi bērni, Ķēniņa bērni, prinči un princeses ar brīvu izvēli, vienā armijā, Jēzus Vārdā!

Mācītāja Mārča Jencīša sprediķi “Personīga atklāsme” pierakstīja un rediģēja draudzes “Kristus Pasaulei” redakcija

Vienkāršs bībelisks skaidrojums par naudu

Publicēja 2018. gada 18. sept. 11:20Līga Paņina

Ziņas datums 18.09.18.

Es gribu paskaidrot kādu svarīgu lietu par naudu. Mēs lasām Dieva vārdā, grāmatās un arī dzirdam dažādus naudas un došanas principus. Un ļoti viegli ir tikt apmānītam, bet tas nenozīmē, ka vainīgs ir sludinātājs. Ne vienmēr vainīgs ir tas, kurš māca par finansēm un labklājību. Viena lieta mums ir pilnīgi skaidra "Jo jūs zināt mūsu Kunga Jēzus Kristus žēlastību, ka Viņš, bagāts būdams, ir tapis nabags jūsu dēļ, lai Viņa nabadzība kļūtu jums par bagātību." (2. Korintiešiem 8:9) Jēzus nomira ne tikai par mūsu grēkiem un slimībām, bet arī par mūsu nabadzību. Dieva griba ir labklājība. Visā šajā procesā ir sava vieta arī brīnumiem, bet ir viegli pakļauties kārdinājumam ticēt, ka tad, kad tu atnesīsi savu ziedojumu vai desmito tiesu un iedosi to, tikai un vienīgi tāpēc tev būs finansiāla svētība. Tā nav visa patiesība. Kad dodam Dievam, mums ir jāsaprot, ka mēs nedodam tieši Dievam. Šeit nav rokas no debesīm vai kastes, kas paņem augšā ziedojumu un smaida uz mums. Ir ļoti viegli pievilties un sākt ticēt un domāt, ka tikai tāpēc, ka tu ziedo, dod desmito tiesu vai vairāk, tavā dzīvē būs svētība. Tā nav patiesība!

Jā, Bībele saka: dodiet, un tad jums taps dots, bet mūsu lēmumam dot jābūt ar skaidru galvu un skaidru sirdsapziņu. Mums ir jāzina, kāpēc dodam. Došana un ziedošana ir paklausība Dievam, tā ir Dieva slavas un pielūgsmes forma, taču tā ir arī ATBILDĪBA Dieva un draudzes priekšā. Nevajadzētu domāt un ticēt tam, ka, tāpēc ka tu dod, Dievs tevi īpaši mīlēs un svētīs. Pirmkārt mums ir jāapzinās, ka tā ir mūsu atbildība draudzes priekšā. Vienkārša, parasta atbildība. Tev jāapzinās – lai draudze funkcionētu, lai evaņģēlijs un Dieva valstība izplatītos, ir nepieciešamas finanses. Nāc un dod ar vienkāršu atbildības sajūtu un lēmumu piedalīties tajā, lai draudze attīstās, aug un Dieva valstība iet plašumā. Tas ir tavs ieguldījums ne tikai draudzē, bet caur draudzi arī Latvijā.

Saistībā ar tautas lūgšanu sapulci "Dievs, svētī Latviju", kas būs 20. oktobrī, jau tagad notiek brīnumi. Es vienkārši paklausīju Dievam un sāku organizēt šo pasākumu. Tas bija martā, kad es saņēmu šo vēsti no Dieva un sāku rīkoties. Gāja laiks un brīžiem šķita, ka tas ir nereāli un bezcerīgi, bet es zināju vienu Dievs man lika to darīt, Viņš teica to darīt, un tā ir mana atbildība to izdarīt. Dievs nesolīja, ka birs zvaigznes no debesīm un viss notiks viegli, es vienkārši darīju, bet šodien tiešām notiek brīnumi. Mums jau ir desmit runasvīri, kuri uzstāsies lūgšanu pasākumā, mūs atbalsta gandrīz visas lielākās konfesijas Latvijā. Tikai nesen sākām apzvanīt mācītājus, un jau tagad ir skaidri zināmi piecdesmit, kuri būs, bet plānojam simts līdz simt piecdesmit. "Dievs, svētī Latviju" atbalsta arhibīskapi, Vasarsvētku draudžu apvienība, evaņģēliskie kristieši, draudze "Labā Vēsts", "Jaunā Paaudze”, katoļu draudzes, luterāņu draudzes, metodistu draudzes, adventistu draudzes un daudz citu kristīgo draudžu. Slavēšanas kopkorī ir pieteikušies 400 cilvēki. Tas viss jau ir! Mēs ar atbildīgajiem cilvēkiem par gaismām un skaņu otrdien braucam skatīties Skonto halli un uz vietas lemt dažādus jautājumus. Draudzes "Labā Vēsts" mācītājs Andrejs Čebotarjovs mums piešķīris 1200 krēslus, mums pašiem ir 650, "Jaunā Paaudze" dod ap tūkstoti un būs vēl, ja vajadzēs. Un arī finanses būs, ja vajadzēs, tikai ar vienu piebildi: ja mēs, Latvijas draudze, apzināsimies savu atbildību pret šo pasākumu un dalību savā draudzē. Lai Dieva valstība iet plašumā!

Mēs tiekam svētīti caur evaņģelizācijas tūri pa Latvijas pilsētām. Tie, kas nes aparatūru, skaņo, slavē, dejo, organizē un kalpo, ir svētīti caur to, ka kalpo cilvēkiem. Un mums būtu jāapzinās, ka tas viss maksā naudu. Luīze saka došanas vārdu šajās pilsētās, kurās notiek dziedināšanas dievkalpojumi. Es teicu viņai, izņem ārā vārdus: "Dodiet, tad jums taps dots." (Lūkas 6:38 ) Tas ir Dieva vārds un patiesība, bet tā ir jau nodrāzta frāze un tam nevajadzētu būt galvenajam motīvam ziedot. Neziedo tādēļ, lai tev taptu dots, bet tādēļ, ka tā ir Dieva griba un tava atbildība par Latviju un glābtiem cilvēkiem. Viss ir ļoti vienkārši.

Mēs šodien esam gandrīz pilna zāle. Vēl ir brīvas dažas vietas, bet, ja mēs šonedēļ uztaisītu reklāmu, nākamnedēļ šeit vairs nebūtu gaiss, ko elpot. Mūsu arhitekte ir uztaisījusi mūsu draudzes esošo plānu ar zāli, skatuvi, darba sapulču telpām un bērnistabu. Redzama ir arī aizmugurējā siena, aiz kuras ir 300 km2 liela šuvēju darbnīca. Šobrīd norit sarunas ar vietējo vadību un arhitektiem par pārprojektēšanu – sienas nojaukšanu, un tad mūsu draudzi droši varēs pārdēvēt par penthouse (angļu val. 'augšstāva apartamenti'). Viss ceturtais stāvs būs mūsu, ieskaitot koridoru. Jaunais plāns jau ir gatavs, vietas būs daudz, zāle tad būs nevis horizontāli garena, bet vertikāli garāka. Logi ir visapkārt, sienas nav vajadzīgs būvēt, tikai pielikt melnus aizkarus galā. Šuvēji paši ir izrādījuši vēlmi pārvākties uz citu stāvu šajā pašā ēkā. Ja mēs šīs telpas nepaņemsim, tajās ienāks citi. Ja mēs gribam augt, mums vajag vietu. Ir izdarīts eksperiments ar haizivi. Kad viņu ievietoja dzīvot akvārijā, tā neauga lielāka, bet, kad to palaida plašā baseinā, tā izauga lielāka. Tas pats ir ar draudzi. Ja mums ir vieta, mums ir kur augt. Bet ir viens bet. Šobrīd par telpām mēs maksājam ap 5000 eiro mēnesī, vasarā nedaudz lētāk, ziemā dārgāk. Jaunās telpas nozīmētu plus 2000 eiro mēnesī. Ja mēs vienojamies par izdevīgiem nosacījumiem un saskaņojam projektu, janvāris un februāris būtu laiks remontam, un par tiem mums naudu neprasītu. Pēc tam būs 7000 mēnesī. Es runāju ar līderiem, un visi kā viens izteica vēlmi pēc lielākas zāles un bija gatavi izmantot šo iespēju, taču tas visu sadārdzinās par diviem tūkstošiem. Draudzes budžets nav mazs, bet mums ir lieli plāni, un visur ir vajadzīga nauda. Evaņģelizācijas dievkalpojumi maksā naudu, un ziedojumi tajos gluži nenosedz visas izmaksas. Mēs paši maksājam par saviem projektiem! Mums nav sponsoru. Starp citu, vakar Ventspils draudzes mācītāja mums iedeva vērā ņemamu naudas summu lūgšanu pasākumam oktobrī. Tas bija pirmais lielākais ziedojums, un es ticu, ka tādi būs vēl. Pamatā mēs paši maksājam par Dieva valstības izplešanos. Vai tu vēlies, lai mēs esam lielākās telpās un maksājam vairāk? Ar jūsu atbalstu mēs izlēmām – jaucam sienu nost un gādājam par to, lai draudze ir lielāka. Lai Dievs svētī Latviju!

No kurienes nāk papildu finanses? No jauniem cilvēkiem draudzē. Tie cilvēki, kuri apzinās savu piederību draudzei un evaņģēlija izplatīšanas svarīgumu, piedalās Dieva darbā ne tikai ar savu mīlestību, bet arī atbildību dot no savām finansēm. Cilvēki bieži domā, ka viņi atnesīs un ziedos, un tad viņiem būs. Nekas tev nebūs tikai no tā, ka tu vienkārši ziedo. Ir daudz un dažādi citi dzīves aspekti, kurus tu vari sakārtot tikai esot attiecībās ar Dievu un esot dzīvā draudzē. Atbildības uzņemšanās nozīmē arī audzēt savu mājas grupu. Starp citu, šajā nedēļā mums ir rekords – 350 cilvēki mājas grupās.

Mēs saskaitījām, ka šobrīd draudzē ir 500 cilvēki. Patiesībā mūsu draudzi apmeklē kādi 700 – 800 cilvēki visā Latvijā. Un tika izrēķināts, ka vidēji katrs cilvēks draudzē ziedo 32 eiro mēnesī. Ja mēs rēķinām to, ka esam vairāk, tad tie ir tikai 20 eiro mēnesī. Ja tā ir mūsu desmitā tiesa, tad šajā draudzē cilvēki ir nabagi. Ja tava desmitā tiesa ir 20 – 30 eiro, tas nozīmē, ka tā tu pelni. Vai tā ir patiesība? Statistika Amerikas draudzēs rāda, ka 20% draudzes cilvēku, kas ir nodevušies kalpošanā, nodrošina visu pārējo 80% cilvēku vajadzības, arī finansiālās. Vai tas ir taisnīgi? Vai mums nevajadzētu uzņemties atbildību par Dieva darbu Latvijā un arī par savu draudzi? Vai mums būs lielākas telpas, kur cilvēki var brīvi pulcēties? Kad februārī būs draudzes vienpadsmit gadu jubileja, kur mēs liksim cilvēkus? Nākamā gada janvārī mums ir jāīrē Kongresu nams, kas maksā 3000 eiro. Turklāt visa tehnika ir jāpārved un jāuzstāda tur. Vai nebūtu labāk noņemt sienu un būt šeit, nevis maksāt Kongresu namam?

Ja tev ir grūti tikt galā ar desmito tiesu prātā vai sirdī, domā vienkāršāk tā ir atbildība par savu draudzi un Dieva darbu. Tā ir arī pateicība par to, ko Dievs caur draudzi ir darījis tavā dzīvē. Ja tu vēlies lielākas telpas un Dieva valstības izplatīšanos Latvijā, uzņemies atbildību par to gan ar savu roku darbu, gan ar savām finansēm. Es aicinu atbalstīt Dieva darbu ar to, ka tu ved cilvēkus pie Dieva, audzē mājas grupas un finansiāli audz. Man nav pieņemams tas, ka Ķēniņa bērni no "Kristus Pasaulei" pelna 300 eiro mēnesī. Tas nav Dieva plāns, bet gan velna plāns. Sātana plāns ir mērdēt tevi badā un atstāt bez medicīniskās aprūpes. Tas neattiecas uz studentiem, bet gan uz pieaugušiem cilvēkiem. 300 eiro mēnesī ir bada maize, vergu maize Ēģiptē, ar to nevar izdzīvot. Draugs, kā tu dzīvo? Tu domā, ka no savas mazās algas noziedosi mazumiņu un būsi svētīts? Taisi savu biznesu vai meklē normālu darbu! Apzinies savu vērtību, tu esi draudzes "Kristus Pasaulei" loceklis! Šī nav nabagu draudze! Tu esi Ķēniņa bērns un vērtīgs Dievam. Un Dievs nav paredzējis tev dzīvot nabadzībā vai draudzei pulcēties mazās telpās pilsētas nomalē, bet gan pilsētas centrā ar tūkstošiem vietu. Ar spēcīgu mūziku, slavēšanu un modernu interjeru! Aleluja! Mēs palielināsim savus ienākumus un nežmiegsimies savas draudzes labā!

Es nevēlos no tevis izvilkt vairāk naudas, bet vēlos, lai tu domā ar galvu un ar vēsu prātu saproti vienkāršas bībeliskas patiesības par naudu. Lai tu saproti, cik vēlies dot, nevis dod tāpēc, ka mācītājs labi runāja, vai bija liels svaidījums. Un tad tu aizej mājās, nokļūsti citā svaidījumā un atklāj, ka tev pietrūkst naudas, un jūties apkrāpts. Kā vienreiz pēc dievkalpojuma Ukrainā mani pie durvīm gaidīja jauns vīrietis un teica, ka esot atdevis visu naudu, jo es tik labi esot runājis, un tagad viņam pietrūkst mājupceļam. Nav pareizi ziedot emociju vadītam. Nebūs tā kā Buratino, kurš iesēja naudu un cerēja, ka izaugs vēl. Tavs naudas koks neaugs, kamēr tu pats nestrādāsi un nekalposi Dievam. Tāpat arī draudze neaug tikai no lūgšanām par atmodu, bet no atbildības uzņemšanās un darba.

Kur tad paliek Bībeles pants, ka “Dieva svētība dara cilvēku bagātu bez sevišķām viņa paša pūlēm”? Un kur tad paliek tas, ka Jēzus paēdināja piecus tūkstošus ar piecām maizēm un divām zivīm? Un Jēzus taču teica mācekļiem laivā: “Kāpēc jūs domājat, ka jums nav maizes?” Dievs gādā par tiem, kas MEKLĒ VIŅU un KALPO VIŅAM! Viņa griba ir tāda, ka tev viss ir pietiekami, un tur ir vieta arī Dieva brīnumiem. Tas ir tāpat kā ar ārstu, – ja tu ej draudzē, tas nenozīmē, ka nevajag apmeklēt ārstu, jo Dievs visu ir dziedinājis. Vai pietiek tikai ar to, ka tu aizej pie mācītāja, viņš uzliek rokas un lūdz un viss ir gatavs! Zobi nav jālabo, pie zobu higiēnista nav jāiet, salauzti locekļi nav jāārstē? Vai tā tas darbojas? Tāpat ir arī ar došanu un ziedošanu, – bez paša darba tas nedarbojas. Sava vieta ir brīnumiem un sava vieta ir veselajam saprātam. Jā, mēs ticam Dieva brīnumiem, un, starp citu, šobrīd mūsu draudzei ir vajadzīgs finansiāls brīnums – pasākumam “Dievs, svētī Latviju”, dziedināšanas dievkalpojumiem, savu telpu izbūvei līdz galam un iknedēļas draudzes aktivitātēm.

Uz dievkalpojumu mēs nākam ar apzinātu lēmumu ieguldīt konkrētu summu Dieva darbā. Nav tā, ka Dievs nevar arī īpaši uzrunāt atdot kādus iekrājumu vai tamlīdzīgi. Bet mums nevajadzētu fokusēties uz svaidījumu vai īpašu Dieva aicinājumu tev atdot visu. Ir vajadzīga platforma, uz kuras Dievam darboties. Biznesmenis var reāli sapņot par tūkstošiem, ja viņš redz vīziju un attiecīgi gudri strādā. Cilvēks ar 300 eiro algu, paliekot uz vietas, nevar sapņot par tūkstoti. Es tev šodien pateicu, lai neesi dumjš. Esi reāls un arī neaizmirsti, ka Dievs ir labs un grib svētīt. Vakar mums bija divi evaņģelizācijas dievkalpojumi Ventspilī un Talsos, bija tāls ceļš pie stūres un vēl lija lietus, un es esmu noguris. Pirmdien es biju Liepājā, Vasarsvētku mācītāju padomes sēdē, trešdien bija tikšanās, šodien atkal ir dievkalpojums un vakarā grupas sapulce. Protams, ir svarīgi pavadīt laiku ar Dievu, kas ir pats svarīgākais. Es esmu noguris, bet Dievs saka: “Mans jūgs ir patīkams un Mana nasta viegla.” (Mateja 11:30) “Bez sevišķām tavām paša pūlēm” nenozīmē, ka nebūsi nostrādājies un noguris, bet tas nozīmē, ka tava kalpošana nesīs prieku un augļus! Tas ir vienkāršs bībelisks skaidrojums par naudu. Dievs tev nemetīs no debesīm kabatas naudu, Viņš neradīs no zila gaisa cilvēkus grupiņā.

Es redzēju sapni no Dieva. Tajā biju es un vēl kādi cilvēki, un es to asociēju ar mūsu draudzi. Mēs esam pabeiguši skolu, un tajā ir ļoti stingrs, gudrs un labs direktors. Notiek izlaidums, un es jūtos tā, it kā man būtu jāsaņem dāvana vai prēmija par labu skolas beigšanu. Mums visiem tur ir tāda vēlme. Bet iekšā ir neliela trauksme, ka nenotiek tā, kā man pašam gribētos. Es redzu, ka vienam nav tā, kā viņš gribēja, un otram nav tā, kā viņš gribēja. Pienāca mana kārta pabeigt skolu, un skolas direktors teica: “Ej ar to, ko tu šeit esi saņēmis un iemācījies. Tā ir tava dāvana.” Kur ir tava dāvana? Ej ar to, ko tu šeit esi saņēmis un iemācījies, tā ir tava dāvana. Tā ir neizmērojama dāvana, kas nav izsakāma naudā, saņemt gudrību dzīvot, augt, kalpot, pelnīt, celt mājas grupas. Tu šeit no Dieva esi saņēmis gudrību, un neceri uz muļķībām. Mani ļoti uzrunāja Rakstu vieta:

“Un, pieaicinājis Savus divpadsmit mācekļus, Viņš tiem deva varu pār nešķīstiem gariem tos izdzīt un dziedināt visas sērgas un slimības. Un šie ir divpadsmit apustuļu vārdi: pirmais ir Sīmanis, saukts Pēteris, un viņa brālis Andrejs; Jēkabs, Cebedeja dēls, un viņa brālis Jānis; Filips un Bartolomejs; Toms un Matejs, muitnieks; Jēkabs, Alfeja dēls, un Tadejs; Sīmanis Kānaānietis un Jūda Iskariots, kas Viņu arī nodeva. Šos divpadsmit Jēzus izsūtīja, tiem pavēlēja un sacīja: "Nenoeita uz pagānu ceļu un neeita samariešu pilsētā. Bet eita labāk pie Israēla cilts pazudušām avīm. Bet ejot sludiniet un sakait: Debesu valstība ir tuvu klāt pienākusi. Dziediniet slimus, šķīstiet spitālīgus, uzmodiniet mirušus, izdzeniet ļaunus garus. Bez maksas jūs esat dabūjuši, bez maksas dodiet. Jums nebūs iegādāties nedz zeltu, nedz sudrabu, nedz varu savās jostās, nedz ceļasomu, nedz divi svārkus, nedz kurpes, nedz nūju, jo strādniekam sava barība pienākas.” (Mateja 10:1-10)

Viņš tiem deva varu dziedināt un sludināt. Tu esi Jēzus māceklis un izsūtīts! Mēs zinām, ka visi mūsu lielie pasākumi maksā naudu, Bet Jēzus saka, lai ejam ar to, kas mums ir un izmantojam jau esošās privilēģijas. Ej un vairo Dieva valstību! Es vēlos tev atklāt Dieva sirdi. Atceries, ka ir arī citi sprediķi, un šis ir balansam, lai nebūtu veltīga gaidīšana un vilšanās.

Vai Dievs grib, lai tu esi vesels?

“Un Jēzus aizgāja no turienes; Viņš nāca pie Galilejas jūras, uzkāpa kalnā un tur apsēdās. Un daudz ļaužu atnāca pie Viņa un atveda sev līdzi tizlus, kroplus, aklus, mēmus un daudz citu un nolika tos pie Jēzus kājām, un Viņš dziedināja tos, tā ka ļaudis brīnījās, redzēdami mēmus runājam, kroplus veselus, tizlus staigājam un aklus redzam, un viņi slavēja Israēla Dievu. Un Jēzus, pieaicinājis Savus mācekļus, sacīja tiem: "Mana sirds iežēlojas par šiem ļaudīm; jo tie jau trīs dienas pie Manis palikuši, un tiem nav ko ēst. Es negribu tos neēdušus atlaist, ka tie ceļā nenonīkst." Un mācekļi Viņam sacīja: "Kur lai ņemam šeitan tuksnesī tik daudz maizes, lai paēdinātu tādu pulku ļaužu?" Un Jēzus tiem sacīja: "Cik jums ir maizes?" Tie atbildēja: "Septiņas un kāds mazums zivtiņu." Un Viņš lika ļaudīm apsēsties zemē, ņēma tās septiņas maizes un tās zivis, pateicās, pārlauza un deva tās mācekļiem un mācekļi ļaudīm. Un viņi ēda un paēda, un no atlikušām druskām salasīja septiņus grozus pilnus. Bet to, kas ēduši, bija četri tūkstoši vīru, neskaitot sievas un bērnus.” (Mateja 15:29-38 )

Svētais Gars, palīdzi katram no mums to saņemt sirdi un garā – “Viņš dziedināja tos.” Visus, ko pie Viņa atveda, Jēzus dziedināja. Tā ir Trīsvienīgā Dieva būtība, Tēva mīlestība, Jēzus žēlastība un Svētā Gara sadraudzība. Dievs grib, lai tu esi vesels! Tā ir Viņa perfektā griba. Dieva griba ir, lai tu esi dziedināts, veiksmīgs un baudi labklājību, labas attiecības un augļus savā dzīvē. Paņem nost visu, kas lieks, un vienkārši pieņem Dieva gribu.

 

Mēs ciemojāmies pie viņas mājās. Tolaik šī sieviete vēl dzīvoja luterāņu mājā, kas pieder draudzei. Viņa teica tieši šos vārdus: “Dievs gādās par tavu labklājību.” Es atbildēju: “Ne obligāti Dievs gādās. Es vienkārši kalpošu Viņam, un kas būs, tas būs. Tas nav Dieva pienākums.” Tajā laikā tāda bija mana sapratne un domāšana. Viņa teica tā: “Tu gribi to vai nē, bet tev būs labklājība. Tu kalposi Dievam, darīsi pareizas lietas un tev būs labklājība.” Es to tā nevarēju pieņemt. Šobrīd ir pagājuši jau padsmit gadi, un es esmu pārliecinājies par to, kāda ir Dieva sirds. Tu kalpo Dievam, un Viņš grib par tevi gādāt. Reizēm mūsu pašu nepareizās rīcības ir tās, kas samazina mūsu finanses, veselības līmeni, attiecības ar cilvēkiem vai citas lietas, taču Dieva griba ir dziedināt.

“Un Jēzus, pieaicinājis Savus mācekļus, sacīja tiem: "Mana sirds iežēlojas par šiem ļaudīm; jo tie jau trīs dienas pie Manis palikuši, un tiem nav ko ēst. Es negribu tos neēdušus atlaist, ka tie ceļā nenonīkst.”” (Mateja 15:32)

Jēzus dziedināja cilvēkus. Visi ļaudis, to redzēdami, slavēja Dievu. Jēzus redz, ka cilvēki jau trīs dienas mājo pie Viņa, esot prom no mājām. Jēzus redzēja, ka viņi nav ēduši, tāpēc Viņš pieaicināja savus mācekļus un sacīja tiem: “Mana sirds iežēlojas par šiem ļaudīm, jo tie jau trīs dienas atrodas pie Manis, un tiem nav ko ēst.” Kāpēc Jēzus pabaroja šos piecus tūkstošus, kuri bija atnākuši pie Viņa? Tāpēc, ka Viņa sirds iežēlojās par šiem cilvēkiem. Kāpēc Jēzus šos cilvēkus dziedināja? Šī paša iemesla dēļ, kāpēc Jēzus nomira pie krusta. Tāpēc, ka Dievs savu mīlestību pret mums pierāda ar to, ka Viņš mira par mums, kamēr paši vēl bijām grēcinieki. Viņš to darīja mīlestībā pret mums. Es vēlos tev atklāt Dieva sirdi. Es vēlos tev izstāstīt patiesību. Es vēlos, lai tu ieraugi visu šo būtību. Es vēlos, lai tu ieraugi pašu Dievu caur savām personīgajām attiecībām ar Viņu.

Dieva būtība ir iežēloties par tevi. Tā ir viņa būtība, ka tu esi bagāts. Tā nav patiesība, ka Dievs grib, lai katrs būtu miljonārs. Tā nav! Dieva griba nav arī tā, lai katrs kļūst par biznesmeni. Tas, kurš ir saņēmis aicinājumu kļūt par biznesmeni, tam arī jākļūst par tādu. Katrs ir tur, kur viņš aicināts. Ikviens ir aicināts ieguldīties Dieva valstībā. Katrs ir aicināts vairot Dieva Valstību un vest cilvēkus pie Kristus ar savu artavu un atbildību Dieva, draudzes un cilvēku priekšā. Dievs iežēlojas. Nevajag arī pārprast, domājot, ka Dievam ir tevis žēl un tāpēc Viņš pieskārās. Tā ir vienkārši Viņa griba un sirds, jo tu esi Ķēniņa bērns. Tieši tāpēc arī visas šīs privilēģijas pienākas tev. Kopā ar Dievu tu dzīvosi kā niere taukos. Šis fakts, ka Jēzus paēdināja piecus tūkstošus ar piecām maizēm un divām zivīm, ir brīnums. Tajā pašā laikā arī caur mūsu pašu došanu, dzīvesveidu, vīziju un to, ka mēs kalpojam Viņam, Dievs dara brīnumus. Es jūtu, ka tautas lūgšanu sapulcē “Dievs, svētī Latviju” būs brīnums. Šis pasākums pats par sevi ir brīnums, bet būs arī finansiāls brīnums. Dziedināšanas dievkalpojumos būs finansiāli un cita veida brīnumi.

Liepājā uz dziedināšanas dievkalpojumu bija atnākuši 155 cilvēki. 89 cilvēki no tiem bija jauni, un 25 cilvēki pieņēma Jēzu Kristu par savu Glābēju. Draudzē uz nākamo mājas grupu atnāca 10 cilvēki. Tas viss pēc viena dievkalpojuma! Vakar bijām Ventspilī un Talsos. Talsos tikai divi cilvēki pieņēma Jēzu, bet kopumā bija 35 jauni kontakti. Tie bija cilvēki, kas atnāca, lai meklētu Dievu. Tas nenozīmē, ka visi šie cilvēki pieķersies Dievam, bet viņi šobrīd ir. Protams, var notikt tā, ka visi pieķeras Dievam un ved pie Kristus arī savus radiniekus un draugus. Lūk, kā Dieva Valstība iet plašumā! Dievs ir labs. Tu esi unikāls un Dievam dārgs. Visa mūsu draudze Dievam ir dārga un unikāla. Es esmu pārliecināts, ka tu esi pareizajā vietā.

“Un Viņa mācekļi, pārceldamies uz otru malu, aizmirsa maizi paņemt līdzi. Bet Jēzus uz tiem sacīja: "Pielūkojiet un sargaities no farizeju un saduķeju rauga." Bet viņi domāja un runāja savā starpā: "Tas tamdēļ, ka neesam maizi paņēmuši līdzi." Un Jēzus, to nomanīdams, uz tiem sacīja: "Kamdēļ jūs tā domājat, ka jums nav maizes, jūs mazticīgie. Vai jūs vēl nesaprotat un neatminaties tās piecas maizes pieciem tūkstošiem un cik grozu jūs tur vēl salasījāt? Nedz tās septiņas maizes četriem tūkstošiem un cik grozu jūs vēl salasījāt? Kā tad jūs nesaprotat, ka Es nerunāju par maizi, jums sacīdams: sargaities no farizeju un saduķeju rauga?”” (Mateja 16:5-11)

Laivā Jēzus mācekļiem patiešām nebija maizes, bet Jēzus saka: “Jums ir maize, kamēr sekojat Man.” Katram, kas seko Jēzum, ir pārdabiska svētība. Šīs svētības pat bauda lūzeri, kuri teorētiski neprot ar naudu rīkoties. Vakar man bija telefonsaruna ar mācītāju no Talsiem. Viņš man pastāstīja, ka ir pārvācies uz jaunu māju. Es pie sevis prātoju: “No kurienes viņam pēkšņi tādi ienākumi?” Šis mācītājs turpināja stāstīt: “Kāds cilvēks, kurš jau vairākus gadus dzīvo Anglijā, nodeva lietošanā savu māju man. Viņš pats negrasās atgriezties Latvijā.” Šis ir tas gadījums, kad Dievs svētī savus kalpus. Šim mācītājam nav tik lieli ienākumi, lai tā pēkšņi varētu iegādāties māju, taču Dievam visas lietas ir iespējamas. Ticiet brīnumiem, un reizē arī neesiet muļķi! Esiet atbildīgi un ticiet Dieva gribai! Pielūdziet Dievu arī ar savām finansēm, dodot to, kas Viņam pienākas! Apzinieties arī savu atbildību draudzē ar finansēm un darbībām! Es jūs mīlu. Šī bija vienkārša, veselīga mācība par finansēm.

Mācītāja Mārča Jencīša sprediķi “Vienkāršs bībelisks skaidrojums par naudu” pierakstīja un rediģēja draudzes “Kristus Pasaulei” redakcija

Turpini iet uz priekšu!

Publicēja 2018. gada 11. sept. 23:41Līga Paņina   [ atjaunināts 2018. gada 11. sept. 23:42 ]

Ziņas datums 12.09.18.

Turpini iet uz priekšu! Nekad neskaties atpakaļ, centies nespert soli atpakaļ, bet ej uz priekšu Dieva gribā. Kad tu ej uz priekšu Dieva gribā, rezultāts noteikti būs. Tas ir pats labākais, kas vien var būt, – iet Dieva gribā. Vai tu vispār spēj apzināties, ka, pazīstot Jēzu Kristu par savu Glābēju, tu esi pats laimīgākais cilvēks uz pasaules? Tev nav nekā neiespējama, jo ar tevi ir pats visuvarenais Dievs, kurš ir tavs Tētis, tavs Radītājs, tavs Draugs, tavs Vislabākais. Ja tu esi iepazinis Jēzu Kristu, tad tas ir pats lielākais brīnums, kas tavā dzīvē noticis. Es tevi pamudinu turpināt iet Dieva gribā, turpināt tuvoties Viņam, turpināt meklēt Viņa vaigu, turpināt uzturēt savas personīgās attiecības ar Dievu, turpināt apmeklēt mājas grupiņas, turpināt uzņemties kalpošanu, turpināt visās dzīves sfērās iet uz priekšu. Ja tu esi atvēris savu biznesu, turpini iet uz priekšu biznesa jomā. Mēs visi veidojam attiecības ar cilvēkiem, tāpēc turpini veidot šīs attiecības un nepagursti, neatslābsti. Ja tu jau gadiem lūdz par savu dziedināšanu vai kādu citu lietu, kas tev ir vajadzīga un pieder saskaņā ar Dieva vārdu, tad turpini tai ticēt, darboties un iet uz priekšu, un tu redzēsi rezultātus savā dzīvē. Arī Dieva vārdā Mateja evaņģēlija beigās ir teikts: “Ejiet un dariet par mācekļiem visas tautas [..]” Turpini kalpot Viņam, turpini vest cilvēkus pie Viņa, neatslābsti, nepagursti, jo tu esi uzvarētājs, tu esi dzimis, lai uzvarētu. Dievs ir tevi nolicis šai pasaulē un izraudzījis, lai tu uzvarētu, Dieva plāns ir perfekts katra cilvēka dzīvē. Turpini kāpt pa savām panākumu kāpnēm un apzinies, ka Dievs tev ir devis perfektu plānu, neklausies velna melos, neklausies, ko tev saka apkārtējie, bet klausies, ko Dievs par tevi saka, un Viņš saka, ka tu esi Viņa bērns un tev viss izdosies.

Tiek rādīta bilde ar cilvēku, kurš kāpj klintī, un uzrakstu: “Ja tu patiešām vēlies ko darīt, tad tu atradīsi ceļu.” Tu kāp klintī, tev ir kādas grūtības, un turpināt ceļu uz priekšu nav viegli, bet vai tad Dievs ir teicis, ka šeit, virs zemes, būs viegli? Viņš ir teicis, ka debesīs būs labi un viegli, tur nebūs grūtību, tur nebūs skumju, tur nebūs asaru, tur nebūs sāpju, tur nebūs nekādu vaidu, tur tev nekas nesāpēs, bet šeit, virs zemes, ja patiešām vēlies kaut ko izdarīt, tad tu atradīsi ceļu, tu kāpsi augšā pa klinti un sasniegsi savu virsotni. Tu sasniegsi mērķus, ko Dievs tev ir paredzējis, ja stipri turēsies pie Viņa, bet, ja tu nevēlēsies kaut ko izdarīt, tad atradīsi attaisnojumu. Nemeklē attaisnojumu, lai apstātos ceļa vidū, neapstājies, bet ej uz priekšu, neskaties atpakaļ. Mēs zinām, ka Bībelē ir stāsts par to, ka sieva skatījās atpakaļ un kļuva par sāls stabu, nomira. Neskaties atpakaļ, turpini iet uz priekšu, nemeklē attaisnojumus, lai kaut ko nedarītu, meklē iemeslus, lai izdarītu! Atceries šo bildi vienmēr – tas esi tu, kurš kāpj augšā pa klinti, tu esi pieķēries virvei, šī virve ir Dievs, Dieva vārds, un tu neej viens, tu neej savā spēkā, tu ej Dieva spēkā, un otrā virves galā Dievs tur tevi, bet, ja tu neej, Dievs nevar piespiest tevi kaut ko darīt. Viņš ir tik labs un mīlošs, ka dod mums brīvu izvēli.

Mēs šī gadā sākumā sākām noturēt dievkalpojumus jaunajās, skaistajās telpās. Bet vai tu atceries, kādas šīs telpas bija tad, kad mēs pirmo reizi šeit ienācām, un cik daudz darba šeit bija jāiegulda! Ja mēs nebūtu turpinājuši darīt šo darbu, vai tad telpas būtu tik skaistas kā šodien? Vai mēs varētu tik skaisti šeit sapulcēties, būt kopā, baudīt Dieva tuvumu un klātbūtni? Ir jāiet uz priekšu, lai to sasniegtu, bet kādā brīdī atnāk pagurums, varbūt pat izmisums, vajag daudz naudas, lai telpas iekārtotu, un mums kā draudzei tas joprojām ir jāturpina darīt. Mums ir arī plāns nojaukt aizmugurējo sienu, tur būs jāturpina strādāt, katrs no jums tik aicināts nākt palīgā turpināt iesākto darbu un celt šo namu Dievam par godu, celt šo namu, lai cilvēkiem ir, kur nākt pie Jēzus. Mums ir jāturpina strādāt savās dzīvēs, kalpošanā, visās dzīves sfērās, lai mūsu dzīve būtu tik skaistā kā šīs telpas. Un telpu būve vēl ir tikai procesā, būs vēl skaistāk, tāpat arī ir ar mūsu dzīvēm – mēs soli pa solim ceļam savu dzīvi, tuvojamies Viņam, iztīrām savu dzīvi. Katrs ikviens no jums, kurš ir ar Dievu, var tagad padomāt, no kā Dievs tevi ir atbrīvojis un cik lielas pūles tev bija jāpieliek, lai būtu tur, kur esi tagad šodien! Ir tik grūti atteiktos no sliktajiem ieradumiem, bet ienaidnieka uzceltās sienas un gadiem ilgie meli par sevi ir jānojauc un jāpaceļas Dieva spēkā, un Dievs tev dod spēku nojaukt šīs sienas. Es aicinu tevi turpināt strādāt pie sevis, savas kalpošanas, savas dzīves, savas mājas grupiņas, savas dziedināšanas, pie savas labklājības. Nojauc visas šīs sienas, visu, kas vēl ir palicis.

Mēs katrs esam ar Dievu savā līmenī. Cilvēks, kas jau desmit gadus ir ar Dievu un turpina Viņam tuvoties, ir citā līmenī nekā tas, kurš tikko atnācis pie Dieva. Tas ir tāpat kā zīdainis, kurš tikko piedzimst, viņš vēl ir maziņš. Tagad mēs visi esam lieli, bet kādreiz mēs visi bijām tikpat maziņi. Dievs skatās uz to, kādā līmenī tu esi, un Viņš nesagaida no tevis vairāk par to cik tu spēj attiecīgi pēs sava līmeņa. Dievs zina visas tavas situācijas, visas tavas problēmas, visas grūtības, rakstura nepilnības, un Viņš neprasa no tevis vairāk par to, ko tu spēj izdarīt, bet Viņš tev saka: “Turpini tuvoties Man, turpini nodoties Man, turpini darīt tās lietas, ko Es tev saku.” Runājot par zīdaiņiem, varam pieminēt mūsu meitas nesen piedzimušo brīnumu, kuram tagad ir jau viena nedēļa un viena diena. Es skatos uz šo mazo bērnu un saprotu, ka viņa ir brīnums. Viņu sauc Abigeila, kas nozīmē “tēva prieks”, tā bija ļoti skaista un gudra sieviete Bībelē. Mēs ar mācītāju skatāmies uz šo meitiņu un jau no paša pirmā mirklīša viņu apbrīnojam un mīlam, un arī šodien es redzēju, kā cilvēki viņu apbrīno. Kad tu atnāc pie Dieva, Viņš tevi tieši tāpat apbrīno, Viņš tieši tāpat kā mēs sakām: “Kādas viņai maziņas rociņas! Kādas viņai kājiņas! Kā viņa tās rociņas noliek uz sevis!” Mēs apbrīnojam šo mazuli, un Dievs apbrīno tevi tieši tāpat, ja esi mazulis Dievā. Viņš tevi apbrīno un neko nesagaida no tevis. Vai tad vecāki sagaida, ka tikko dzimis mazulis sāks iet pats savām kājām uzreiz? Nē, mēs priecājāmies par visām mazajām darbībām, ko šīs mazais cilvēks atbilstoši savam vecumam veic. Kad bērns aug lielāks, mēs no viņa sagaidām vairāk – mēs gaidām, ka bērns sāks iet, skriet. Arī Dievs dara tieši tāpat, un Viņš zina, kādā līmenī tu esi, un, ja tu esi vēl zīdainis, tad tas ir ienaidnieks, kas tev saka, lai uzreiz sāc skriet un pārspēt visus, kas jau gadiem kalpo. Atceries, ka Dievs apbrīno tevi tajā līmenī, kurā tu atrodies, un Viņš nesagaida no tevis vairāk. Ja tu esi atnācis uz dievkalpojumu, tad tu arī kaut kādā līmenī tici Dievam, varbūt pat tu esi pirmo reizi dievkalpojumā, bet kaut kādā mērā tu tici, ka Dievs ir, tu dzirdi Viņa Vārdu. Ir svarīgi iet uz priekšu, kad ir viegli un labi, kad ir grūti un smagi, kad ir slimības brīži, ir svarīgi nesarūgtināties un iet uz priekšu, neskatoties uz nekādiem apstākļiem un situācijām.

“Un Viņš sacīja: "Kuram jūsu starpā ir draugs, ja viņš pie tā noietu nakts vidū un tam teiktu: mīļais, aizdod man trīs maizes, jo mans draugs no ceļa pie manis ir iegriezies, bet man nekā nav, ko viņam celt priekšā, – un tas no iekšpuses atbildētu un sacītu: neapgrūtini mani; durvis ir jau aizslēgtas, un mani bērni ir jau pie manis gultā; es nevaru celties un tev dot. Es jums saku: ja arī viņš neceltos un nedotu, tāpēc ka tas ir viņa draugs, tad viņa neatlaidības dēļ tas celsies un dos viņam, cik tam vajag. Tā arī Es jums saku: lūdziet, tad jums taps dots, meklējiet, tad jūs atradīsit, klauvējiet, tad jums taps atvērts. Jo ikkatrs, kas lūdz, dabū, kas meklē, atrod, un, kas klauvē, tam atvērs. Kur būtu kāds tēvs jūsu starpā, kas dotu savam dēlam čūsku, kad tas lūdz tam zivi? Jeb skarpiju, kad tas lūdz olu? Ja nu jūs, ļauni būdami, zināt dot saviem bērniem labas dāvanas, cik daudz vairāk jūsu Tēvs no debesīm dos Svēto Garu tiem, kas Viņu lūdz?"” (Lūkas 11:5-13)

Ja tu esi neatlaidīgs un turpini tuvoties Dievam par kādu savu situāciju, un turpini klauvēt, Dieva vārds saka, ka tavas neatlaidibas dēļ Viņš tev dos tik, cik tev vajag. Nevis nedaudz maizes, nedaudz svētību, bet tik, cik tev vajag, cik tu vēlies saņemt svētības no Viņa. Cik daudz tu vispār redzi – cik lielā mērā Viņš tevi var svētīt? Vai tu ieraugi savas svētības un paņem tās? Vai tu domā, ka tās tev pienākas? Jo Rakstu vietā draugs domā, ka viņam pienākas. Tu saņemsi tik, cik tu domā, ka tev pienākas un cik tu turpini klauvēt. Tālāk ir teikts, ka mēs dabūsim visus Dieva apsolījumus. IKVIENS, KAS LŪDZ, TAS SAŅEM! Satver šo Vārdu savai dzīvei un lieto to! Saproti, ka tas ir domāts tieši tev tieši tagad!

Neapstājies mirkli pirms uzvaras! Cilvēkiem ir tendence apstāties un padoties tieši pirms uzvaras sasniegšanas. To var redzēt elementārās ikdienas situācijās. Piemēram, ja tu skrien, lai uzlabotu veselību, un gadās kāds garāks maršruts, tad pēkšņi galvā rodas domas, ka tu vairs nevari, ka tev vispār nav vajadzība sevi tā spīdzināt, mocīties, ka tu varēji tā vietā darīt kaut ko citu. Tu zini, ka tas ir labi tavai veselībai, figūrai, tev pašam, sirdij, un tomēr gribas apstāties pirms maršruta beigām. Ir tik daudz cilvēku, kuri apstājas pirms maršruta beigām, ir tik daudz kristiešu, kuriem svētība ir tieši priekšā, bet viņi apstājas pirms maršruta beigām, viņi pieņem lēmumu neturpināt iet uz priekšu, un ir cilvēki, kuri pieņem lēmumu neturpināt iet ar Dievu. Turpini iet ar Dievu, turpini skriet ar Viņu, turpini nodoties Viņam, turpini meklēt Viņu. Nesen mācītājam bija dienas citāts: “Viens no galvenajiem neveiksmes iemesliem ir tas, ka iesākto darbu nepabeidzam līdz galam. Bieži vien apstājamies piecas minūtes pirms rezultāta sasniegšanas.” Cilvēkiem ir tendence apstāties piecas minūtes pirms atbilde ir atnākusi. Neapstājies, turpini iet, turpini rakt un turpini darīt.

Kad es vēl biju pavisam jauna, man sāka konstanti sāpēt labā roka. Tas viss notika pakāpeniski. Es aizgāju pie dakteres, un viņa teica, lai dzeru zāles, uzlieku sarkano diedziņu, un gan jau pāries. Viņa teica, ka tas ir no slodzes un noguruma. Gāja dienas, nedēļas, mēneši, gadi un roka nepārstāja sāpēt. Es mocījos gadiem, pēc tam man sāka sāpēt otra roka. Es staigāju pie dažādiem ārstiem, profesoriem, baucu uz Rīgu, lai meklētu savai problēmai atbildi. Ko es tam visam paralēli darīju? Es turpināju ticēt, ka Dievs mani dziedina, pat ja man sāpēja roka, sāka sāpēt otra roka, spranda, mugura un pat kājas. Es turpināju ticēt un apliecināt, ka Tas Kungs ir mans Ārsts, ka Viņš mani dziedina. Ārsti teica dažādas diagnozes, viens teica, ka jāoperē, bet cits, ka jāliek roka ģipsī. Es sapratu, ka ārstiem diagnozes nesakrīt un es viņiem neuzticos, bet Dievam es uzticējos. Viņš zināja mana problēmu! Dievs zina tavu situāciju, tavu problēmu. Viņš zina, kad tu ej cauri kādai slimībai, salauztu attiecību posmam. Viņš zina, kad tu ej cauri kādām problēmām darbā, problēmām kalpošanā. Dievs to visu zina! Dievs zināja arī manu situāciju. Un Dieva vārdā ir teikts, ka Dievs ir mūsu ārsts.

„ [..] un sacīja: "Ja jūs klausīdami klausīsit Tā Kunga, sava Dieva, balsij un darīsit, kas taisns Viņa acīs, un ievērosit Viņa baušļus, un turēsit Viņa likumus, tad Es pār jums nelikšu nākt tām slimībām, kādām Es esmu licis nākt pār ēģiptiešiem, jo ES ESMU TAS KUNGS, JŪSU ĀRSTS.” (2. Mozus 15:26)

Es turpināju apliecināt, ka Dievs ir mans Ārsts, Viņš mani dziedinās un atbrīvos. Gāja gadi, bet es turpināju neatlaidīgi apliecināt savu dziedināšanu. Par mani lūdza dažādi kalpotāji, sludinātāji un mācītāji.

„Viņš piedod visus tavus grēkus un dziedē visas tavas vainas.” (Psalms 103:3)

Paralēli tam velns manā prātā zīmēja, ka es nopietni saslimšu, jo man palika sliktāk, sāka sāpēt jau mugura, kājas, un viņš meloja, ka es ilgi nenodzīvošu. Velns uzzīmēja, ka es drīz būšot ratiņkrēslā, un mans vīrs mani kopšot. Neskatoties uz to, ka Dievs viņu aicināja lielai kalpošanai, viņam vēl būs jākrāmējas gar mani. Velns zīmēja šīs ainas acu priekšā, tāpēc man tobrīd bija svarīgi piepildīties ar Dieva vārdu, turpināt lasīt Dieva vārdu un turpināt teikt, ko Dievs saka par šo situāciju. Dievs saka, ka Viņš tevi dziedinās, ka Viņa brūcēs tu esi dziedināts, atbrīvots, brīvs. Slimības dēļ es pat nevarēju aplaudēt Dievam, nevarēju normāli mazgāt veļu, man bija jāatstāj savs darbs, jo mana roka jau bija nespēcīga. Kad ir pavisam smagi, tad gribas teikt, ka šai situācijai nav risinājuma, bet es turpināju apliecināt Dieva vārdu un saņēmu dziedināšanu. Vienā reizē mācītājs lūdza par mani, un visas šīs slimības, visi šie nespēka gari mani atstāja redzamā veidā. Bija redzams, kā šie dēmoni aizgāja no manas dzīves, un es kļuvu pilnīgi vesela. Dievs mani dziedināja un atbrīvoja vienā mirklī. Protams, tā bija cīņa, man bija jāturpina ticēt, apliecināt Rakstu vietas, bet es izcīnīju savu uzvaru. Tagad esmu jau aizmirsusi, kā tas ir, kad kaut kas sāp. Man vispār vairs nekas nesāp, un es esmu vesela jau trīspadsmit gadus. Man nav nekādas veselības problēmas, un es varu brīvi aplaudēt, lēkāt, dejot, skriet, lēkt, peldēt, iet uz sporta zāli. Kad pēc daudziem gadiem atkal varēju aplaudēt Dievam, es biju tik laimīga! Kad aplaudēju, es atceros, ka Dievs mani ir dziedinājis, jo es turpināju uzticēties Viņam, es turpināju paļauties uz Viņu, es turpināju apliecināt Viņa vārdu, Viņa gribu manai dzīvei. Kad tu slavē Dievu, kad tu Viņam aplaudē, kad tu Viņam gavilē, tad atceries, ka ir cilvēki, kuri to nevar darīt, ka ir cilvēki, kuri ir slimības gultā. Novērtē to, ka esi vesels, jo pirms tam es biju jauna meitene, un es nedomāju, ka mani piemeklēs šāda kaite, kurai ārsts nevar palīdzēt.

Vakar sākās mūsu evaņģelizācijas tūre pa Latviju – bijām Liepājā un Saldū. Cilvēkiem tik ļoti vajag Jēzu! Viņiem tik ļoti ir vajadzīgs Dieva spēks un Dieva pieskāriens. Kad es ieraugu cilvēkus, kuri ir slimi, kuri ir slimības gultā, šīs vecmāmuļas, kuras raud, kuras apķeras apkārt, es raudu līdz ar viņām. Ir jāturpina stāstīt cilvēkiem par Dievu, viņiem tas ir vajadzīgs. Ir jāturpina lūgt par viņiem, par viņu dziedināšanu, par viņu atbrīvošanu. Mēs esam šī gaisma. Turpinām kalpot Viņam, turpinām cilvēkiem stāstīt par Dievu.

Es kādreiz neatlaidīgi meklēju darbu, meklēju, kamēr atradu. Ja tev nav darba, tad turpini meklēt darbu. Man bija sešpadsmit gadu, es staigāju uz katru iestādi un prasīju darbu. Es tikko biju pabeigusi pamatskolu un sākusi mācīties vakarskolā, lai skolu varētu apvienot ar darbu. Es neatlaidīgi gāju un prasīju, un teicu, ka varu traukus mazgāt, grīdas slaucīt, mizot kartupeļus. Es staigāju, meklēju un ticēju, ka atradīšu darbu. Es nepieņēmu domu, ka man nebūs darba, jo bez tā nevarēju. Arī, izmisīgi meklējot Dievu, mēs nevaram bez tā. Meklē darbu, kamēr tu to atrodi. Es ļoti ātrā laikā atradu šo darbu. Man bija divi darba piedāvājumi, mazpilsētā, laukos, kur ir maz iedzīvotāju, kādi divi tūkstoši. Es par to biju arī lūgusi Dievu un sēdēju mājās, un domāju uz kuru darbu man iet. Nevarēju izvēlēties, jo vienā darbā es zināju, ka to pratīšu, jutīšos tur droši un ērti, bet otrs darbs bija pavāra darbs, un es nekad neesmu bijis pavārs. Man bija sešpadsmit gadu, un es vēl tā nepratu gatavot, servēt galdus, traukus, dekorēt. Es pieņēmu izaicinājumu iet grūtāko ceļu. Pieņem savā dzīvē izaicinājumu un ej uz priekšu. Nepaliec šajā vidē, līmenī, kur tev ir ērti, jo ir tik viegli, kad tu zini visu ierasto un ir tik grūti izkāpt no ierastās laivas un sākt iet pa ūdens virsmu. Pieņem izaicinājumu un turpini kalpot Dievam. Es strādāju par pavāru, man bija ļoti labs darbs, es visu iemācījos, Dievs man pārdabiskā veidā palīdzēja visu apgūt. Manā darba grāmatiņā bija rakstīts “pavārs”, un es nekad nebiju to mācījusies, mani apmācīja. Tas bija Dieva brīnums. Tā bija viena no divām kafejnīcām Ainažos. Mazpilsētā nav daudz cilvēku, tāpēc ēst daudz nevajag, bet mani tur paņēma darbā. Dievs pārdabiski palīdz dažādās situācijās, kad mēs turpinām iet, kad mēs turpinām meklēt.

Lai mēs veiksmīgi turpinātu iet Dieva gribā mums ir vajadzīgas attiecības ar Dievu. Attiecības ar Dievu tajā līmenī, kur tu esi. Sāc ar mazumiņu! Es zinu cilvēkus, kuri ir sākuši ar dažām minūtēm, līdz tās pārgāja par desmit, divdesmit minūtēm un tad stundām.

„Esiet pastāvīgi lūgšanās, esiet ar tām nomodā ar pateicību.” (Kolosiešiem 4:2)

Jēzus mums rāda paraugu – Viņš iet vientuļās vietās un lūdz Dievu. Jēzus, Dieva Dēls, pats Dievs rāda, ka Viņam šeit ,uz zemes, ir vajadzīgs spēks. Mums vēl jo vairāk. Mums vajag Dievu, Viņa vaigu, lai mēs turpinātu iet uz priekšu. Mums ir vajadzīgas attiecības ar Dievu, un ir svarīgi izstrādāt ieradumu meklēt Dieva vaigu. Kad pamosties no rīta, sāc ar lūgšanu. Kad es pamostos, es jau esmu izstrādājusi ieradumu tūdaļ lūgt Dievu. Es zinu, ka Viņš mani sargāja miegā un pamostoties es jau sāku slavēt. Kad tu izstrādā ieradumu, pēc tam tev veidojas vajadzība pēc tā! Sākumā labos ieradumus nav tik viegli izstrādāt, no sākuma tu sevi piespied darīt pareizas lietas – sportot, pareizi ēst, attiecības ar Dievu. Kad tu sevi esi piespiedis, tev izveidojas pareizs ieradums. Katru rītu man jau tas ir ieradums. Es nevaru bez tā, tas ir mans gaiss, ko es elpoju, tā ir mana maize, ko es ēdu. No sākuma ir ieradums, kas tev ir jāizstrādā, pēc tam ir vajadzība, bez kuras tu nespēj. Tā notiek arī tiem, kas ir atkarībās. Cilvēks, kurš pirmo reizi paņem cigareti, jau nav vēl atkarīgs, viņam tikai sākas ieradums, un pēc tam viņš vairs nevar bez tā. Tāpat ir arī ar sportu, ar ūdens dzeršanu. Es katru rītu pēc pamošanās dzeru ūdeni, tas ir ieradums. Kādreiz man to negribējās, bet es izstrādāju ieradumu to darīt. Es dzēru, tāpēc ka tā vajag, un sapratu, ka, dzerot ūdeni, jūtos labāk. Es turpināju to darīt, turpināju veidot ieradumu un pēc kāda laika bez tā vairs nevarēju. Tagad es pamostos un gribu dzert, mans organisms prasa ūdeni. Tāpat ir ar nepareizu ēšanu. Ja ir izstrādājies ieradums ēst ļoti daudz saldumu, tad organisms tos prasa. Tam vajag konkrētu cukura devu, lai justos normāli, bet tev liekas, ka tu vienkārši vēlies apēst šokolādi. Protams, ja ēd normas robežās, tad tā ir cita lieta.

„Kur nav krietnas vadības, tur tauta iet bojā, bet, kur daudz sapratīgu padomdevēju, tur viss izdodas labi. ” (Salamana pamācības 11:14)

Mums ir vajadzīga draudze, lai veiksmīgi turpinātu iet Dieva gribā, lai turpinātu iet uz priekšu. Tagad uz ekrāniem tiks parādīta fotogrāfija, kas pierādīs, ka draudze ir vajadzīga! Uz ekrāna tiek rādīta fotogrāfija. Fotogrāfijā ir vilki, un vilki ir gudri, viņi zina, ka jāturas kopā. Tur ir parādīts, kā vilki dodas ceļā. Pirmie trīs vilki, kas iet pa priekšu, ir veci un slimi. Viņi iet pa priekšu, lai noteiktu tempu grupai, lai tie netiktu pamesti. Nākamie pieci vilki ir spēcīgākie un labākie, un to uzdevums ir aizsargāt priekšējos, ja notiek uzbrukums. Pa vidu esošie vilki ir aizsargāti no uzbrukumiem. Nākamie pieci, aiz šiem, arī ir starp stiprākajiem un labākajiem. To uzdevums ir aizsargāt grupu no aizmugures, ja notiek uzbrukums. Pēdējais ir līderis! Viņš pārliecinās, ka neviens netiek atstāts aiz muguras, viņš nodrošina grupas vienotību. Viņš vienmēr ir gatavs skriet uz jebkuru pusi, lai aizsargātu un ir kā miesassargs visai grupai. Tur ir sava kārtība, un visi šie vilki kopā ir aizsargāti. Jautājums – vai viņi pa vienam būtu aizsargāti? Tāpat arī cilvēks viens pats garīgi mirst. Mums ir vajadzīga draudze un sava mājas grupiņa. Tā ir vilku gudrība. Mums vajag šo gudrību un mēs arī to ņemam un pielietojam.

„Un Es tev saku: tu esi Pēteris, un uz šās klints Es gribu celt Savu draudzi, un elles vārtiem to nebūs uzvarēt.” (Mateja 16:18 )

Dieva vārds saka, ka velns neuzvarēs to cilvēku, kurš ir draudzē. Velns nevar mūs uzveikt, ja mēs esam draudzē. Mēs esam aizsargāti, ja esam mājas grupiņā. Mums ir savs vadītājs, kurš mums palīdz iet ticības ceļu.

„Kas viņa vārdus uzņēma, tos kristīja, un tanī dienā tiem pievienojās ap trīs tūkstoši dvēseļu; un tie pastāvēja apustuļu mācībā un sadraudzībā, maizes laušanā un lūgšanās. Visus pārņēma bailes, un apustuļi darīja daudz brīnumu un zīmju. Bet visi ticīgie turējās kopā, un viss tiem bija kopīgs; viņi pārdeva savus īpašumus un rocību un izdalīja visiem, kā kuram vajadzēja. Viņi mēdza ik dienas vienprātīgi sanākt Templī, pa mājām tie lauza maizi un baudīja barību ar gavilēm un vientiesīgu sirdi, slavēdami Dievu, un viņi bija ieredzēti visā tautā. Bet Tas Kungs ik dienas pievienoja viņiem tos, kas tika izglābti. ” (Apustuļa darbi 2:41-47)

Kad tev pieder šīs svētības? Kad tu esi draudzē. Tad ir visas svētības, tad var iet pa panākumu kāpnēm, var tuvoties Dievam, var mierīgi iet uz priekšu. Es jums izstāstīšu vienu stāstu par vīru, kam bija pieradināts vanags. Vanags ik dienas palīdzēja viņam medībās. Kādu dienu, kad viņi bija devušies medībās, vīrs jutās ļoti izslāpis, viņam gribējās dzert, jo viņi jau ilgi bija ceļā. Tieši tad vīrs ieraudzīja mazu ūdens straumīti,kas pilēja no klints lejā, pavisam maza ūdens straumīte. Viņš nopriecājās, ka ir atradis ūdeni. Mednieks paņēma krūzi un tecināja tajā ūdeni. Kad viņš jau grasījās dzert ūdeni, vanags ar uzbrukumu izsita medniekam krūzi no rokām, un ūdens izlija. Vanags visas reizes, kad mednieks grasījās dzert, izsita viņam krūzi no rokām. Vīrs palika dusmīgs, izvilka zobenu un cirta vanagam. Pēc tam, kad vanags bija beigts, mednieks paskatījās asins peļķē un sāka domāt. Viņš iedomājās, ka vanags varbūt zināja kaut ko, ko viņš pats nezināja. Viņš domāja, ka varbūt ir kāds iemesls, tāpēc nolēma uzkāpt klints augšā un paskatīties, kas tur ir. Kalna galā viņš ieraudzīja, ka ūdenī gulēja beigta, indīga čūska. Indīgais ūdens lēnām pilēja lejā un tecēja viņa krūzē. Vanagam bija zināšanas, ka ūdens ir indīgs, tāpēc viņš darīja visu, lai pasargātu savu saimnieku. Kad mēs esam draudzē, mājas grupā – mēs esam pasargāti! Mums ir vadītājs, kurš redz no klints augšas, kas tev nenāks par labu, un palīdz. Tāpēc ir svarīgi būt mājas grupā un draudzē.

Padzen jebkādas šaubas, nelaid tās sevī iekšā, aizslēdz visas durvis šaubām. Es zinu, ka ir cilvēki, kuriem pirmajos soļos ar Dievu, ir šaubas par Viņu. Viņi šaubās par Dieva esamību.

„Iesākumā Dievs radīja debesis un zemi.” (1. Mozus 1:1)

Kurš radīja debesis un zemi? Ja tev ir kādas šaubas par Dievu, tad lasi Bībeli!!! Tālāk ir aprakstīts, kā Dievs šo pasauli radīja, kā Dievs radīja cilvēku. Mēs visapkārt redzam Dieva varenību un Dieva darbus. Padomājot arī par to, kā mēs paši esam piedzimuši. Kā Dievs to visu ir iekārtojis – tieši vīrietis un sieviete sanāk kopā, bet ne jau tāpat vien pasēž un iedzer tēju, bet viņiem ir kaut kas speciāli jāizdara. Tas pat nav pamīlēties, pabučoties. Ir speciāli jāizdara konkrēta darbība, un tad rodas bērni. Tas ir pārdabiski. Dievs to visu ir radījis pārdabisku! Dievs ir varens Viņš ir visa iesākums, Viņš ir visa nobeigums. Dievs ir! Atmet jebkādas šaubas par to. Ja tev rodas šaubas, apliecini Dieva vārdu sakot: “Nē, Dievs, Tu esi!” Nevis vienkārši Dievs, jo cilvēki ar vārdu “Dievs” saprot daudz ko, bet Jēzus Kristus ir vienīgais Ceļš, Patiesība un Dzīvība. un caur Viņu mēs tiekam glābti. Pateicoties Viņa upurim, Viņa izlietajām asinīm, kad Viņš samaksāja cenu par mums, lai mēs tiktu glābti. Tāpēc lai aiziet jebkādas šaubas par Dieva esamību!

“Zinādami, ka jūsu ticības pārbaudīšana rada izturību.” (Jēkaba 1:3)

Ja trūkst gudrības, trūkst saprašanas, nāk šaubas, lūdz Dievu, kas visiem dod devīgi un nepārmezdams. Kā Dievs dod? Devīgi! Nepārmezdams! Daudz! Dāsni!

“Bet lai viņš lūdz ticībā, nemaz nešaubīdamies, jo, kas šaubās, līdzinās vēja dzītam un mētātam jūras vilnim.” (Jēkaba 1:6)

Dievs mums māca lūgt nešaubīdamies. Jo vīrs ar dalītu dvēseli, nepastāvīgs visos savos ceļos, lai nedomā, ka viņš no Tā Kunga ko saņems. Aizdzen jebkādas šaubas no savas dzīves un turpini iet uz priekšu. Ja nāk šaubas – lasi Dieva vārdu, piepildies ar Dieva vārdu, apliecini Dieva apliecinājumus.

Izstāstīšu kādu piemēru, kuru stāstīja kāds cilvēks, kurš šobrīd ir liels kalpotājs. Viņš dara lielu Dieva darbu, bet, kad vēl bija pusaudzis, viņam bija šaubas par Dievu, šaubas par Dieva esamību, vai tas Dievs ir Jēzus, Kurš radījis šo pasauli. Reiz viņš aizgāja pie sava vectēva, kurš remontēja savu saplīsušo velosipēdu. Ritenis bija apmests riņķī, stūre uz leju, rati uz augšu. Vectēvs, kaut ko tur darot, sacīja, ka puika kalpos Dievam, un stāstīja par Dievu. Tā parasti dara vecāki, kuri tic – viņi vienmēr apliecina, tic, pravieto par saviem bērniem. Puika atbildēja, ka nespēj ticēt tam, ko neredz. Vectēvs paņēma riteni, iegrieza to un jautāja: “Vai Tu redzi spieķus šajā ratā?” (Mēs zinām, ka spieķus nevar redzēt, ja rats ātri kustās) Puika atbildēja, ka neredz. Un vectēvs teica: “Pamēģini ielikt tur pirkstu, pamēģini aptaustīt to, ko Tu neredzi!” Dievs ir mums visapkārt, ir tikai jāatver acis un jāsaredz. Pieskaries Viņam, un tava dzīve izmainīsies, atver savu sirdi Dievam, un tava dzīve izmainīsies. Turpini kalpot Viņam, turpini iet uz priekšu un redzēsi Dieva brīnumus savā dzīvē. Ne tikai citu cilvēku dzīvēs, bet arī savā.

Cilvēki daudz saka, ka neredz Dievu, un tāpēc Viņam netic. Vai mēs redzam vēju? Neredzam! Arī zālē caur logu pūš vējš, mēs to neredzam, bet jūtam, mēs neredzam pašu vēju, bet redzam, kā aizkari plīvo. Mēs redzam postījumus, ko izdara vējš, mēs redzam vēju darbībā, un tāpat ir arī ar Dievu – mēs Viņu neredzam, bet redzam Dieva darbību.

Vēl viens piemērs – ticīgs klients atnāk pie friziera, un viņi sāk runāt par Dievu. Frizieris saka, ka netic Dievam un, ja būtu Dieva, tad nebūtu apkārt tik daudz ļaunuma, nebūtu bērniņi, kas nomirst badā, nebūtu karš, nebūtu dusmas, nebūtu alkoholisms. Vēlāk klients izgāja āra no frizētavas, skatījās apkārt un redzēja, ka uz ielas ir cilvēki ar gariem, nekoptiem matiem. Viņš ieskrēja atpakaļ frizētavā un teica: “Ziniet, frizieru nav!” Frizieris samulsa un jautāja: “Kā nav? Es taču te esmu, te ir arī mani kolēģi, kuri frizē klientus.” Klients atbildēja: “Ja jūs būtu, tad nebūtu tik daudz nefrizētu cilvēku!” Frizieris atbildēja, ka tā ir pašu cilvēku vaina – viņi paši nenāk pie friziera, tāpēc tādi ir. Tāpat ir ar Dievu – Viņš ir, bet ne visi pie Viņa iet. Ir tik daudzi cilvēku, kuri neatnāk pie Jēzus un tāpēc viņu dzīvēs nav svētību.

Mums ir jātic, ka Dieva spēks mūsu dzīvē ir reāls! Nevis tikai tavam kaimiņam, bet tieši tev! Ticība nāk caur dzirdi, tāpēc ir svarīgi, ko mēs klausāmies. Ticība nāk caur redzi, tāpēc ir svarīgi, ka mēs piepildāmies ar Dieva vārdu. Un ticību mēs audzējam, lietojot to, kas mūsos aug caur mūsu redzi un mūsu dzirdi, tāpēc ir svarīgi būt dievkalpojumā, mājas grupiņā, piepildīties ar Dieva vārdu, to lasot un klausoties. Ja mēs klausāmies visu, kas ir pasaulē, tad ticība zūd. Varbūt ir kāds, kurš tev regulāri saka, ka tu nevari? Protams, ka Tava ticība sāk izšaubīties.

Ir svarīgi iedarbināt savu ticību un lietot to! Līdzīgi kā mašīnu iedarbināt. Rāda video, kā iedarbina Lamborghini mašīnu. Tā ir tava ticība! Ko tas līdz, ka tev Lamborghini stāv pagalmā, bet tu nekad ar viņu nebrauc? Tu nelieto to, kas tev ir dots! Lai lietotu automašīnu, no sākuma ir jāiekāpj mašīnā, jāpaņem atslēgas, jāieliek aizdedzē un jāiedarbina. Un vai ar to pietiek? Pietiek tikai sēdēt iedarbinātā automašīnā, kad uz priekšu nevirzies, bet tev ir plāns aizbraukt evaņģelizācijā vai aizbraukt uz darbu, un tu nebrauc, tikai tici, ka būsi tur? Tad svarīgais moments ir pārslēgties no parking režīma uz drive režīmu. Mašīna sāk lēnām ripot, un kas ir nākamais solis? Tev ir jāuzliek sava kāja uz gāzes pedāļa un jāspiež grīdā, un jābrauc. Jāiet uz priekšu ātrā tempā! Iedarbini savu ticību! Lieto to! Iedarbini visu to potenciālu, ko Dievs tevī ir ielicis! Uzdrīksties sapņot vairāk, uzdrīksties vairāk redzēt, uzdrīksties iet uz priekšu, uzdrīksties iespiest pedāli grīdā un braukt ļoti ātrā tempā uz priekšu. Kad cilvēki iet uz priekšu, viņi iedarbina savu ticību, un Dievs pārdabiskā veidā palīdz viņiem saņemt savu brīnumu.

“Un no turienes Jēzus aizgāja un atkāpās Tiras un Sidonas robežās. Un redzi, viena kānaāniešu sieva, kas nāca no tām pašām robežām, brēca un sacīja: "Ak, Kungs, Tu Dāvida dēls, apžēlojies par mani! Manu meitu ļauns gars nežēlīgi moka." Bet Viņš tai neatbildēja neviena vārda. Tad Viņa mācekļi pienāca, lūdza Viņu un sacīja: "Atlaid to, jo tā brēc mums pakaļ." Bet Viņš atbildēja un sacīja: "Es esmu sūtīts vienīgi pie Israēla cilts pazudušajām avīm." Bet tā nāca, metās Viņa priekšā zemē un sacīja: "Kungs, palīdzi man!" Bet Viņš atbildēja un sacīja: "Neklājas bērniem maizi atņemt un to nomest suņiem priekšā." Bet viņa sacīja: "Tā gan, Kungs! Bet tomēr sunīši ēd no druskām, kas nokrīt no viņu kungu galda." Tad Jēzus atbildēja un tai sacīja: "Ak, sieva, tava ticība ir liela, lai tev notiek, kā tu gribi." Un viņas meita kļuva vesela tai pašā stundā.” (Mateja 15:21)

Jēzus sievai neatbildēja nevienu vārdu! Iedomājies, ka tu ej pie cilvēka un prasi viņam kaut ko, un tas cilvēks tev neko neatbild. Ko viņai būtu jādara? Jāapvainojas? Viņa turpināja iet un neatlaidīgi lūdza, lai saņemtu savu brīnumu, lai saņemtu savu dziedināšanu, lai saņemtu savu atbrīvošanu, un tad pēkšņi Jēzus viņai pateica, ka viņai nepienākas šī dziedināšana. Bet ko darīja sieviete? Viņa turpināja iet uz priekšu, viņa gāja pie Jēzus, viņa neapstājas un metās Viņa priekšā uz ceļiem, lūdzot pēc palīdzības. Un tad Jēzus atbildot sacīja: “Neklājas bērniem maizi atņemt un to nomest suņiem priekšā.” Un viņa atbildēja: “Tā gan, Kungs, bet sunīši tomēr ēd no druskām, kas nokrīt no viņu kungu galda.” Viņa nestrīdējās pretī un pazemīgi visam piekrita pat tad, kad viņu pazemoja. Viņa turpināja iet pie Jēzus un lūgt palīdzību. Ja kāds pasaka, ka tev kaut kas nepienākas, tad tici tam, ko saka Dieva vārds, tici tam, kas rakstīts Dieva vārdā, un tur ir teikts, ka Jēzus nomira par visām tavām slimībām un kaitēm, caur Viņa brūcēm tev pienākas dziedināšana. Situācija ar šo sievu bija specifiska, jo Jēzum bija konkrēts laiks, kuru Viņš pavadīja starp konkrētiem cilvēkiem, kuriem kalpoja, bet šī sieviete nebija viena no tām. Tomēr viņa metās Viņam virsū un ticēja, tāpēc notika brīnums. Tici, ka Jēzus tev atbildēs, turpini nodoties Viņam, un svētības tavā dzīvē būs neizbēgamas!

Vēlos padalīties ar vīziju, kuru Dievs man vairākas reizes atklāja – gan šodien slavējot, gan mājās lūdzot Viņu. Viņš man rādīja, ka virs mūsu draudzes ir milzīgs trauks ar Dieva svētībām! Viņš lej šīs svētības pār mums un saka, lai mēs tikai paņemam tās, lai mēs tās pieņemam, lai mēs turpinām iet uz priekšu. Brīnumi mūsu dzīvē neapstāsies, Viņam ir visas svētības, Viņam ir viss, kas tev ir vajadzīgs, tas ir pie Viņa. Nemeklē to citur, meklē to pie Viņa. Viņš izstiepj Savu roku pretī mums, lai izvilktu mūs ārā no problēmā, bet mums Viņam ir jāpieķeras, mums ir jāiet uz priekšu un jātuvojas Viņam. Pats visuvarenais Dievs svētī mūs ar visu to, kas Viņam ir. Dievs grib svētīt, vairot, dot visas svētības, ko Viņš tev ir paredzējis. Es tevi aicinu šājā brīdī – pieņem lēmumu iet uz priekšu, pieņem lēmumu saņemt no šī debesu trauka svētības, pieņem lēmumu tverties pie Viņa rokas un saņemt atbildi uz savu lūgšanu, savu brīnumu, savu dziedināšanu, savu atbrīvošanu.

Debesu Tēvs, mīļais Tēti, mēs nākam pie Tevis, mēs izstiepjam savas rokas pretī Tavām rokām, Dievs. Paņem mūs, Dievs, aiz mūsu rokām un izcel mūs ārā no visām problēmām, no visām grūtībām, Tu iecel Savā mīlestībā, Savā apgādībā. Paldies par visām Tavām svētībām, kas ir piepildījušas Tavu trauku, kas tagad līst pār mums. Izraujies ārā no savas problēmas! Tici Viņam! Ej uz priekšu! Dievs ir ar tevi, Dievs Tevi dziedina, Viņš tev palīdz, Viņš tevi svētī! Viņš ir svētību avots un viņam nav nekas neiespējams, ej uz priekšu, pārvari visas problēmas, visus šķēršļus Dieva spēkā! Es tevi lūdzu, Dievs, pieskaries katram vienam, pieskaries savai draudzei, atbildi katram vienam uz viņu lūgšanām. Paldies Tev, Debesu Tēvs, ka varam nākt pie Tevis arī tad, ja šķiet, ka mums tas nepienākas, mēs varam nākt pie Tevis kā šī sieva un tverties pie svētībām, tverties pie dziedināšanas, pēc atbrīvošanas. Paldies, Tev Dievs, Tu esi visu varens! Tieši tu šajā brīdī piepildi, atbrīvo un dziedini.

Gannas Jencītes sprediķi “Turpini iet uz priekšu” pierakstīja un rediģēja draudzes “Kristus Pasaulei” redakcija

Pateicīga sirds

Publicēja 2018. gada 4. sept. 14:39Līga Paņina

Ziņas datums 02.09.18.

Mēs visi nākam no dažādām situācijām, mums apkārt notiek dažādas lietas, bet zini, ka Dievs joprojām ir labs. Šodien Viņš nav mainījies, Viņš tevi mīl, un Viņam ir labs plāns tavai dzīvei. Manas svētrunas nosaukums ir “Pateicīga sirds”. Šī ir tēma, kas mani uzrunāja personīgi, tāpēc es nolēmu dalīties tajā ar jums. Vārds ‘pateicība’ un ‘esiet pateicīgi’ Bībelē ir minēts aptuveni 150 reizes. Vecajā Derībā tas visvairāk ir Psalmos un Jaunajā Derībā – Pāvila vēstulēs, īpaši Vēstulē kolosiešiem un Vēstulē korintiešiem. Un es prātoju, vai Pāvilam vai Dāvidam vajadzētu mums mācīt un atgādināt, lai esam pateicīgi, ja mēs tā dabiski justos jeb vienkārši vienmēr būtu pateicīgi. Jo mēs to vienmēr neatceramies un vienmēr tā nejūtamies. Cilvēka daba ir ļoti egoistiska, un mēs esam ļoti koncentrējušies uz sevi. Tu noteikti esi dzirdējis tādu teicienu “Nepateicība ir pasaules alga”. Un es esmu pārliecināta, ka tu ne tikai esi to dzirdējis, bet arī daudzas reizes piedzīvojis to uz savas ādas. Mēs dzīvojam tādā sabiedrībā, ka cilvēki neapzinās vai ir vienaldzīgi pret to, ka viņiem dara labu, un dažreiz pat uz to atbild ar ļaunu. It kā mēs paši arī tā darām, tikai sevī to ir ļoti grūti pamanīt.

Esiet priecīgi vienumēr, lūdziet bez mitēšanās Dievu. Par visu esiet pateicīgi! Jo tāda ir Dieva griba Kristū Jēzū attiecībā uz jums.” (1. Tesaloniķiešiem 5:16-18 )

Mēs katrs gribam zināt Dieva gribu savai dzīvei. Parasti, kad mēs par to domājam, tad iedomājamies lielas lietas, uz kurām Viņš mūs varētu virzīt. Varbūt tu būsi grupas vadītājs, mācītājs, misionārs, katrā gadījumā – kaut kas liels. Tas ir pareizi, bet tu zini, kur Bībelē var atrast Dieva gribu pie katra cilvēka, neatkarīgi no viņa sociālā stāvokļa, izskata un vecuma? Tā ir rakstīta Vēstulē tesaloniķiešiem. Dieva griba ir izteikta trīs vienkāršos teikumos, bet tad, kad mēs nonākam līdz darīšanai, tas nemaz nav vienkārši. Kad nāk grūtas situācijas, tad mūsu cilvēciskais, neizmainītais es grib darīt tieši otrādi – vilties, apvainoties un dusmoties, bēdāties un būt sarūgtinātam. Tādēļ Bībelē ir tik daudz atgādinājumu par to, kāda ir Dieva griba attiecībā uz mums. Mums ir jāpriecājas, jālūdz un jābūt pateicīgiem.

Ir kāda lieta, kas ir ļoti cieši saistīta ar pateicību, un tā ir ATMIŅA. Laba atmiņa ir ļoti svarīga, lai mēs varētu normāli dzīvot. Laba atmiņa ir pateicīgas sirds sastāvdaļa. Ir tādi svešvalodu apguvēji, kas nekādi nevar atcerēties jaunos vārdus, kaut ir mācījušies. Ja tu nevari atcerēties svešvalodas vārdus, tu nekad nerunāsi šajā valodā. Ja tu nevari atcerēties ķīmijas formulas vai ģeogrāfijas nosaukumus, tu šajos mācību priekšmetos nevarēsi nolikt eksāmenu. Ja tu neatceries to, kas ir rakstīts Bībelē, tu nevarēsi dzīvot ticības pilnu dzīvi. Kad nāks sarežģītas situācijas, tu sarausies kā ezis jeb reaģēsi dabiski, nevis pēc Dieva vārda. Ja tu darbā vai kalpošanā aizmirsti izpildīt pienākumus, tu vari arī to pazaudēt. Ja tu esi uzņēmējs, un tavs darbinieks regulāti aizmirst kaut ko izildīt, un tev tas ir jādara viņa vietā, cik ilgi tu viņu cietīsi? Varbūt tu viņu mazliet pamācīsi, bet, nesagaidot rezultātus, laidīsi vaļā un ņemsi tādu cilvēku, kuram ir laba atmiņa, kurš izdara to, kas viņam ir pateikts. Aizmiršana un nepateicība ved pie KURNĒŠANAS jeb neapmierinātības. Nepateicīgs cilvēks uz dzīvi skatās ar negatīvu skatienu.

Ko ir svarīgi atcerēties?

1. Tavs pirmsākums ar Dievu.

Mācītājs bieži savās lūgšanās atceras, ka Jēzus Kristus viņu ir izglābis, un pasakās par to. Es arī to mēdzu darīt, un es nevaru teikt, ka es visu saprotu, kā Jēzus 2018 gadus atpakaļ gāja pie krusta un nomira, bet Bībelē tā ir teikts, tāpēc es tam ticu. Kristus mani izglāba no absolūta egoisma, no pilnīgi bezmērķīgas un tukšas dzīves, no velna, lāstiem un pazušanas ellē.

2. Kāds tu biji, pirms nokļuvi šajā draudzē.

Jo ilgāk tu esi kristietis, jo ilgāk tu esi konkrētā vidē un pieņem par normu dzīvot tā, kā tu dzīvo šodien. Arvien grūtāk kļūst atcerēties, kāds tu biji. Bet es atceros par sevi. Ja jūs mani būtu satikuši pirms desmit gadiem, parunājuši ar mani un pavērojuši manu dzīvi, jūs redzētu, ka es biju pilnīgi cits cilvēks, un ne visi gribētu ar mani draudzēties. Es biju pesimiste un nebiju cīnītāja, man nebija konkrētu mērķu un es vainoju citus par savu dzīvi. Es biju “ņaudētāja”, kam bieži viss ir slikti. Es joprojām atceros kādu senu sarunu ar paziņu, kas atbrauca no ārzemēm, un mēs sēdējām kafejnīcā, un viņa man prasa: “Nu, kā tad tev iet? Atkal slikti?” Man bija ļoti mazvērtīgs skatījums uz dzīvi, biju nepārliecināta par sevi. Vispār “ņaudētāji” un negatīvi cilvēki nevienam nepatīk, vai ne? Cilvēki grib būt kopā ar pozitīviem cilvēkiem. Man mājās ir kaķis, kas bieži ņaud bez iemesla, arī manu privātstundu laikā. Es varu salīdzināt to ar cilvēkiem, un tas ir ļoti nepatīkami un kaitinoši. Man ir sava metode ar ūdeni, un es ātri tieku galā ar kaķi. Ja tev blakus ir cilvēks, kas visu laiku “ņaud”, es nezinu, cik ilgi tu būsi ar viņu kopā. Agrāk man apkārt bija tādi paši cilvēki kā es, man nebija nevienas konkrētas draudzes un padomdevēja, un es plūdu pa dzīvi bez jebkāda virziena un satura. Man nebija ne konkrētu mērķu, ne kalpošanas. Bet šodien mans raksturs, ieradumi, uzvedība, garīgās vērtības un domāšana ir mainījusies. Nav arī tā, ka vairāk nav nekādu problēmu, iespējams, ka to ir desmit reizes vairāk nekā agrāk, jo ir lielāka atbildība un plašāka kalpošana. Mana attieksme ir mainījusies, un es esmu tik laimīga par to. Paldies Dievam! Kāds tam ir iemesls?

Kam darīšana ar zinīgo, tas kļūst pats zinīgs, bet, kas ir draugos ar neprašām, tas piedzīvos nelaimi.” (Salamana pamācības 13:20)

Angļu tulkojums: “Tas, kas ir kopā ar gudriem cilvēkiem, pats kļūst gudrs, bet, kas ir draugos ar muļķiem, tiks iznīcināts.” Latviski ir maigāk – “piedzīvos nelaimi”, tas vēl tā, bet “tiks iznīcināts” jau ir nopietni, tas nozīmē pazušanu. Ir tāds pētījums, ka tu esi vidējais aritmētiskais no tiem pieciem cilvēkiem, ar kuriem tu pavadi kopā visvairāk laiku. Padomā, ar kādiem cilvēkiem tu visvairāk laiku pavadi kopā, jo tāds tu kļūsi. Es neizmainījos pati no sevis, tas nav kā pārgriezt radiostaciju uz citu vilni, bet tagad es esmu citā vidē kopā ar citiem cilvēkiem. Draudzē ir citi standarti un citas normas. Šeit nav pieņemts gausties par dzīvi un būt nelaimīgam, nenotiek nekādas aprunāšana, šķelšana vai šaubu sēšana. Šajā draudzē dievkalpojumus nekavē. Citur tu varbūt vari aiziet vai neaiziet, nav liela starpība, bet šeit nav pieņemts kavēt dievkalpojumus, un šeit nav pieņemts kavēt mājas grupiņas. Ja tu esi šādā vidē, tu arī tāds kļūsti.

Mēs zinām, ka sievietēm ļoti patīk runāt. Es dzirdēju kādu amerikāņu mācītāju, kurš savā sprediķi minēja, ka sievietes tik daudz runā, jo skaļi domā; vīrieši arī domā, tikai klusi. Tad, kad sievietes runā, viņām nemaz nevajag dot daudz padomu, bet gan uzklausīt. Man arī patīk runāt, bet reizēm varu aizrunāties galīgi šķērsām, bet es zinu, kā ir šeit, un tas mani veido. Es nevaru atļauties runāt visu, kas man ienāk prātā, un tas ir ļoti labi. Būšana starp šiem cilvēkiem veido mani par labāku cilvēku, pozitīvu un mērķtiecīgu. Es varētu uzrakstīt sarakstu ar lietām, kas ir mainījušās, kopš es esmu šeit, piemēram, līderības principi. Es nekad nedomāju, ka es varētu kaut ko vadīt. Es skolā vienmēr biju visiem aizmugurē. Regulāri lūgt Dievu, veidot pareizas attiecības ar cilvēkiem – tas viss ir no draudzes, no Dieva caur mācītāju. Labi ģērbties, pareizi ēst, sportot, kalpot – tas nav pats nokritis no debesīm, bet tāpēc, ka esmu kopā ar pareiziem cilvēkiem.

Pateikties par to, kas man ir, es arī esmu mācījusies, tas nenotika dabiski. Piemēram, apsveikt mācītāju dzimšanas dienā. Es nemaz nevēlos stāstīt, kā bija sākumā, bet es mācījos un šodien ļoti vērtēju savu mācītāju un ļoti domāju par to, kā viņu apsveikt, ko teikt. Un tu jau zini – ko sēsi, to pļausi, un tad, kad man ir dzimšanas diena, es arī saņemu ļoti īpašus apsveikumus. Kad es pati iemācījos pateikties, es to pašu saņēmu pretī. Ja es pastāvīgi atceros savas izmaiņas, tad es vienmēr būšu pateicīga Dievam.

3. Neidealizē pagātni.

Ir cilvēki, kas jūt ļoti lielu nostaļģiju pret padomju laikiem. Daudzi no viņiem aizmirst to slikto un atcerās tikai labo. Viņi aizmirst to, ka veikalā nebija ko pirkt, bija jāstāv garās rindās, nebija daudz supermārketu, bet tikai viens maizes veikals, viens piena veikals, viens gaļas veikals, un visur rindas. Medicīna nosacīti bija par velti, transports bija gandrīz par velti (biļete maksāja 3-5 kapeikas). Benzīns un skola bija par velti. Problēma bija tāda, ka cilvēki dzīvoja vienā lielā cietumā, kurā viss bija par velti. Ja tev bija daudz naudas, tu varēji to sakrāt un tad skatīties uz to. Viss tika kontrolēts. Lai nopirktu jaunu mašīnu, bija jāgaida rindā. Šodien mēs dzīvojam pilnīgi citā pasaulē. Rindās mums nav jāstāv, bet mums ir pavisam citas problēmas. Daudzi cilvēki aizmirst to, cik slikti bija toreiz, un sūdzās par šodienu.

Izraēlam bija līdzīga situācija. Izejot no Ēģiptes zemes, viņi vismazākajās grūtībās sāka žēloties par to, kā viņiem nav un ko viņi vēlas. Šī tauta sāka prātot par to, kāpēc viņi vispār izgāja no Ēģiptes. Viņiem bija ļoti muļķīgs iemesls. Viņi teica tā: “Ēģiptē bija ēdamais. Tur bija gan gaļa, gan sīpoli, gan vēl daudz kas cits, taču tagad mums nav nekā, bet esam brīvībā.” Iedomājies situāciju, kad tu cietumniekam teiktu tā: “Tagad tu tiksi brīvībā, bet nekad dzīvē vairs nevarēsi ēst gaļu.” Kā tu domā, ko cietumnieks atbildētu? Vai viņš labprātāk izvēlēsies palikt cietumā? Kurš loģisks cilvēks atteiktos no šīs iespējas izkļūt brīvībā? Lielākoties visi būtu ar mieru dzīvot pusbadā, ja vien tas viņiem garantētu brīvību.

Ko es ar to vēlos tev pateikt? Esi pateicīgs Dievam par to, ka Viņš tevi ir izvedis no Ēģiptes! Tad, kad Izraēls gāja uz apsolīto zemi, viņiem nebija viegli, jo vajadzēja karot un cīnīties. Šai tautai viss netika nolikts uz paplātes. Tā nekad dzīvē arī nebūs. Priecājies par to, ka Dievs tevi ir izvedis no bezmērķīgas un pilnīgi bezjēdzīgas dzīves. Tā dzīve, kas tev ir tagad, brīvībā no grēkiem, bet, iespējams, ar kādām grūtībām, ir daudz labāka, nekā tad, kad tu gāji uz ballēm un dzīvoji nepareizās attiecībās ar katru puisi vai meiteni pēc kārtas, vispār neredzot jēgu dzīvei. Tagad tava dzīve ir daudz labāka. Novērtē to!

4. Nekad neko neuzskati pašu par sevi saprotamu.

Mūsu dzīves ritms ir ļoti straujš. Ikdienā paliek maz laika, lai apstātos un pārdomātu vai izvērtētu kādas situācijas. Daudz lietu mūsu dzīvē kļūst par rutīnu un pašu par sevi saprotamu. Tas ir ļoti bīstami tāpēc, ka mēs pārstājam šīs lietas novērtēt. Kā ir tad, kad cilvēki ir tikko apprecējušies? Es pati neesmu precējusies, bet daudzi mūsu draudzē ir precēti, tāpēc ir viegli izdarīt secinājumus. Nav vērts jautāt par to, kā viņi jūtas, jo viņi ir laimīgi un priecīgi. Viņi ļoti vērtē to otru cilvēku, tāpēc izturās uzmanīgi un labi. Šie cilvēki viens otru mīl un ik brīdi cenšas arvien vairāk viens otru izzināt. Tas būtu ļoti labi, ja tas tā turpinātos līdz pat dzīves pēdējai dienai. Tas būtu ideāli, un tāds ir Dieva plāns, taču, diemžēl, tas notiek ļoti reti, jo parasti mēs pierodam pie otra cilvēka un šķiet pašsaprotami tas, ka viņš ir blakus. Paiet laiks, un mēs sākam slikti izturēties pret otru cilvēku. Kāpēc tā notiek? Tāpēc, ka tu esi aizmirsis laiku, kad biji viens pats, un cik ļoti gribēji apprecēties. Tu aizmirsti to, cik liels Dieva brīnums ir tas, ka esi atradis un apprecējis īsto cilvēku. Kāpēc tu to aizmirsti? Tāpēc, ka ir sākušās citas grūtības un problēmas. Ja tu neatceries laiku, kā bija pirms tam, kad tikko apprecēji otru cilvēku, tad vienīgais, kas tevi sagaida, ir neapmierinātība, vilšanās, sarūgtinājums un viss pārējais, kas nāk ar to. Nekas manā un tavā dzīvē nav pats par sevi saprotams.

Mēs esam ļoti atkarīgi no Dieva, taču bieži vien mēs par to pat nepiedomājam. Katrs sirdspuksts, skatiens, kustība, skaņa un viss cits ir atkarīgs no Dieva, un mums tas ir jāvērtē. Lielākais ļaunums nāk no sagaidīšanas, ka tev kaut kas pienākas. Uzskats, ka tu esi šajā pasaulē un tāpēc tev pienākas ideāls darbs, laba attieksme, mīlestība, superīgi draugi, ideāls vīrs vai sieva, daudz naudas un cits, ir gaužām nepareizs. Tad, kad tu uz šīm lietām par daudz sāc cerēt, bet nesaņem, tad nāk vilšanās. Ja kāds tev dzimšanas dienā uzdāvina vien pustorti, tad prieks noteikti nebūs, un tas ir normāli. Es domāju, ka neviens par to nepriecātos. Tāpat tas nenozīmē to, ka tev visu dzīvi ir jāsamierinās un jādzīvo ar to, ko esi sasniedzis līdz šodienai. Tev vienmēr jāiet uz priekšu un jāaug ikvienā dzīves sfērā! Šodien ir svarīga tava attiekssme. Svarīgi ir tas, vai tu šobrīd priecājies par to, kas tev ir, vai bēdājies par to, kā vēl nav.

Ik pa laikam Dievs man dod ekskluzīvu iespēju doties kopā ar mācītāju ceļojumā. Kad saņemu no mācītāja uzaicinājumu doties, esmu ļoti laimīga, jo pati ceļojumos nedodos. Ja šāda iespēja rodas, es par to priecājos. Ja uz kādu ceļojumu mācītājs mani neaicinātu līdzi, tad es varētu pie sevis domāt: “Kāpēc tā? Kāpēc šogad es netieku aicināta, ja visus iepriekšējos gadus tiku?” Es varētu uzskatīt, ka man pienākas šis uzaicinājums un īpaša attieksme no mācītāja, taču tas nav pareizi. Ja es sevi noskaņoju uz to, ka man šis uzaicinājums nepienākas, un tomēr to saņemu, tad rodas patiess prieks. Ja tu kādas patīkamas lietas negaidītu un pēkšņi saņemtu, tu būtu ļoti priecīgs un lēkātu līdz septītajām debesīm. Šī iemesla dēļ ir ļoti svarīgi regulēt savu domāšanu.

Katrs labs devums un katra pilnīga dāvana nāk no augšienes, no gaismas Tēva, pie kura nav ne pārmaiņas, ne pārgrozības ēnas.” (Jēkaba 1:17)

Vienkāršiem vārdiem tas nozīmē, ka katra laba lieta tavā dzīvē nāk no Dieva. Tas ir Viņa lēmums un Viņa griba, ka tu šīs labās lietas saņem. Es internetā lasīju kādas sievietes liecību, kas mani ļoti uzrunāja. Šī sieviete stāstīja, ka ļoti bieži esot nogurusi. Kādu vakaru viņa iekrita gultā bez spēka un izlēja savas bēdas Dieva priekšā. Viņa Dievam stāstīja, ka bērni neklausa, vīram viss vienalga, mašīna saplīsusi utt. Tad sieviete pēkšņi dzirdēja Dieva balsi, kas lūdza izvēlēties to, no kuras nosauktās lietas viņa vēlas atbrīvoties. Šī sieviete saprata, ka patiesībā visas nosauktās lietas viņai ir dārgas, tāpēc ne no vienas nevēlas atbrīvoties. No tā brīža sieviete sāka pateikties Dievam par visu to, kas viņai ir. Esmu pārliecināta, ka viņas situācija ļoti izmainījās, jo citāda kļuva arī viņas attieksme. Tad, kad arī tu jūties izsmelts un pārguris, padomā par to, kāda būtu tava dzīve bez lietām vai cilvēkiem, kuri šobrīd ir tavā dzīvē. Vai tu vēlētos, lai kāda no tām lietām tiktu paņemta prom no tavas dzīves?

5. Esi pateicīgs par iespējām tam, kas tev tās ir devis.

Pat tad, ja tu esi talantīgs, izskatīgs, ar lielisku raksturu un Dieva acīs ideāls, vienalga tev ir vajadzīgs kāds, kurš tev dod iespēju. Piemēram, pasaulē ir daudz muzikāli apdāvinātu cilvēku, arī Latvijā, kuri labi prot dziedāt. Liela daļa šo cilvēku noteikti vēlētos dziedāt Ņujorkas operā, kas ir augsta pilotāža. Pat tad, ja tev tam ir visi nepieciešamie talanti, vienalga ir vajadzīgs kāds, kurš dod šo iespēju dziedāt tieši operā, piemēram, tās direktors. Ja tev šāda iespēja netiek dota, tad labākajā gadījumā tu varēsi dziedāt šīs operas parkā, un arī tikai tādā gadījumā, ja saņemsi atļauju no pašvaldības. Tieši tāpat ir ar Dieva lietām. Ja tu vēlies kalpot draudzē un mājas grupiņā, tad ir vajadzīgs kāds cilvēks, kurš šo iespēju tev dod. Novērtē iespēju kalpot Dievam! Manuprāt, tā ir labākā iespēja, ko cilvēks savā dzīvē var saņemt un izmantot.

Es esmu ļoti pateicīga par tām iespējām, kas man tiek dotas draudzē. Pirms kāda laika mācītājs man piedāvāja iespēju uzņemties kādu atbildīgu pienākumu. Bija nepieciešams noorganizēt rudens evaņģelizācijas tūri. Pienākumos ietilpa telpu atrašana dievkalpojumiem, reklāmu nosūtīšana uz katru pastkastīti, kā arī ziņas publicēšana avīzē, un tas viss 24 pilsētās. Daudz nedomājot, es pieņēmu šo iespēju. Sirdī jutos ļoti pārliecināta par to, ka šī iespēja tika uzticēta tieši man, lai gan agrāk tik apjomīgu darbu nebiju darījusi. Pirms mēs uzņemamies kādu lielu un atbildīgu pienākumu, visbiežāk neapzināmies to, cik daudz laika un enerģijas tas prasīs un to, kāds būs gala iznākums. Es par to nedomāju, tāpēc piekritu. Drīz vien secināju, ka tas tiešām nav viegli. Tās bija īpaši karstās vasaras dienas, kad temperatūras stabiņš sniedzās līdz pat +30 grādiem. Es pavadīju vairāk nekā nedēļu, strādājot pie datora un ventilātora. Pie sevis brīžiem domāju par to, kā citi brauc sauļoties un peldēties, bet es sēžu karstā istabā. Pāri visām šīm domām es apzinājos to, ka šī ir mana iespēja. Lai arī brīžiem viss šķita par daudz, jo darbiem neredzēju galu un jutos kā citā dimensijā, es apzinājos to, ka pati labprātīgi esmu šo pienākumu apņēmusies izdarīt. Tas nozīmē, ka neviens nav vainīgs pie tā, kā šobrīd jūtos. Tāpat apzinājos arī to, ka daru to Dievam. Būtiski ir arī tas, ka mēs nekad nevaram zināt, pie kādiem panākumiem vedīs viena izmantota iespēja. Ja tu izmanto kādu iespēju, tad aiz tās, ļoti iespējams, sekos vēl citas. Tu nekad nevari paredzēt gala rezultātu. Šī apziņa man ļoti palīdzēja. Viss sastājās savās vietās, manī radās miers un pārliecība par to, ka viss ir kārtībā. Es priecājos, ka varu kalpot Dievam.

Tieši pateicīga sirds ir tā, kas mums dzīvē dod daudz lietu. Es pieminēšu tikai dažas no tām.

1. Tā rada labu attieksmi un izturēšanos no citu puses.

Vai tev patīk cilvēki, kuri izrāda pateicību? Es domāju, ka visiem tādi patīk. Piemēram, es jau ilgu laiku apmeklēju kādu konkrētu zobārstu, kuram uzticos. Šis zobārsts strādā Āgenskalnā, taču es dzīvoju Teikā. Jābrauc gandrīz cauri visai Rīgai, lai pie viņa nonāktu, taču vienmēr, kad jādodas pie zobārsta, es izvēlos braukt tieši pie viņas, attālums manu izvēli nemaina. Šī zobārste rūpīgi un kvalitatīvi prot darīt savu darbu. Braucot pie zobārstes, es ik pa laikam kaut ko pa ceļam nopērku tieši viņai. Parasti tas ir kāds gardums vai ziedi. Tas ir apbrīnojami, cik ļoti viņa prot priecāties un pateikties! Vienmēr man ir tāda sajūta, it kā es būtu viņai uzdāvinājusi ko izcilu. Kad uzdāvinu ziedus, viņa pati sameklē vāzi, noliek tos redzamā vietā un priecājas par tiem kopā ar māsiņu. Tas ir tik patīkami, kad redzi, cik ļoti cilvēks priecājas par mazām lietām! Tu redzi, ka esi novērtēts, un ka tas, ko tu ieguldi, bija tā vērts. Tāpēc rodas vēlme arī nākamreiz kaut ko šim cilvēkam uzdāvināt, jo viņam tas sagādā pozitīvas emocijas, un pat iespējams, ka tu saņemsi pretī īpaši kvalitatīvu darbu. Ir svarīgi saņemt pozitīvu attieksmi no cilvēkiem. Tad, kad šo pozitīvo attieksmi radām arī mēs, tas cilvēkiem pret tevi veido dabisku patiku. Tas gan nenozīmē, ka tev jākoncentrējas uz to, kā izpatikt citiem, taču ir ļoti laba sajūta, kad esi patīkams citiem.

2. Pateicīga sirds rada tādas rakstura īpašības kā līdzjūtība un iejūtība.

Es ļoti labi atceros to, kā es gadiem ilgi katru svētdienu gāju uz luterāņu baznīcu. Es regulāri apmeklēju dievkalpojumus, bet nevienu cilvēku tā arī neiepazinu, tikai beigās viens uzradās. Tur viss bija tik auksts un bezpersonisks. Zini, kādas sekas tam bija? Es nevarēju iepazīt Dievu, jo Viņš 99% atklājas caur cilvēkiem. Paraugs tam, ko tu sapratīsi par Dievu, būs no cilvēku klātbūtnes tavā dzīvē. Kad es ienācu šajā draudzē (toreiz gan bija daudz mazāk cilvēku), viss bija citādāk. Šie cilvēki izrādīja ļoti personīgu interesi par mani, rūpējās par mani un mācīja mani. Es to vienmēr atceros un pasakos par to. Šajā draudzē palikt viens (kad neviens ar tevi negrib draudzēties un rūpēties par tevi) tu vari tikai pateicoties sev, savam raksturam un nostājai. Taču 99,9% gadījumu šeit tā nenotiek – vienmēr būs kāds, kas par tevi lūgs un rūpēsies. Tāpēc arī es šeit neesmu, lai sprediķotu, bet lai palīdzētu cilvēkiem ienākt un iesakņoties draudzē, atrast ģimeni. Tas bija tas, kas man bija pietrūcis tur un ko es saņēmu šeit.

3. Pateicīga sirds paātrina rezultātu.

Nezūdaities nemaz, bet jūsu lūgumi lai nāk zināmi Dieva priekšā ar pateicību ikvienā pielūgšanā un lūgšanā.” (Filipiešiem 4:6)

No cilvēciskā viedokļa tas šķiet nesaprotami. Ja man ir problēma, tad sanāk, ka man vajadzētu par šo problēmas risinājumu teikt paldies? Šķiet neloģiski, bet, ziniet, tas darbojas. Es atceros, kāds bija tūlītējs rezultāts lūgšanai ar pateicību. Toreiz es strādāju kristīgajā radio. Ziemassvētki un Lieldienas radio ir traks laiks, jo tie ir kristiešu svētki un uz radio plūda ļoti daudz apsveikumu, uz kuriem arī bija jāatbild. Mēs toreiz strādājām gandrīz līdz naktij. Kopā bijām vairāki kolēģi, risinājām daudzus jautājumus, kad attapāmies divatā vienas pašas. Visi bija prom, bet darba bija pāri galvai. Protams, bija liela vilšanās, kad visi tevi atstāj. Taču man galvā ienāca doma, ka mums tagad jālūdz Dievs un jāpateicas Viņam. Šī lūgšana bija apmēram tāda: „Paldies Tev, Dievs, ka Tu redzi šo situāciju un zini, kā to vislabāk atrisināt. Es tev uzticos un atdodu šo problēmu.” Tā nebija sirds lūgšana, bet lēmums. Un, tiešām, pēc īsa laiciņa piezvanīja vadītājs un viss nokārtojās. Kādi domā, ka tā bija sakritība, taču es neticu nejaušībām, īpaši, ja es esmu lūgusi par to Dievu. Es zinu, ka Dievs to izdarīja. Kā? Man grūti to izskaidrot. Bet tas vienmēr darbojas. Tātad vēlreiz Rakstu vieta – „Nezūdaities nemaz, bet jūsu lūgumi lai nāk zināmi Dieva priekšā ar pateicību ikvienā pielūgšanā un lūgšanā.” (Filipiešiem 4:6)

Dievam ir ļoti svarīgi, ka mēs dzīvojam pateicībā Viņam par labajām lietām, ko Viņš mums dod. Kad Jēzus izdziedināja visus 10 spitālīgos, pateikties atnāca tikai viens. Jēzus viņam prasīja: „Kur ir pārējie deviņi?” Viņi vienkārši aizmirsa pateikties, domājot, ka dziedināšana ir kaut kas pats par sevi saprotams.

Kad nu tu ēdīsi un būsi paēdis, tad teic To Kungu, savu Dievu, par to labo zemi, ko Viņš tev ir devis. Sargies, ka tu neaizmirsti To Kungu, savu Dievu, bet turi Viņa baušļus, Viņa tiesas un Viņa likumus, ko es tev šodien pavēlu. Lai tad, kad tu būsi ēdis un paēdis un sev uzcēlis labus namus, un tur dzīvosi, 
kad tavi vērši un tavi sīklopi būs savairojušies un tavs sudrabs un tavs zelts sāks pie tevis krāties, un viss, kas tev vien pieder, būs vairojies, lai tad tava sirds nelepojas un tu neaizmirsti To Kungu, savu Dievu, kas tevi izvedis no Ēģiptes zemes, no verdzības nama, kas tevi ir vadījis plašā un briesmīgā tuksnesī, kur bija dzēlīgas čūskas un skorpioni un izkaltušas vietas bez ūdens, kurās mocīja slāpes, kas tad priekš tevis lika izplūst ūdenim no cietās klints, kas ēdināja tevi tuksnesī ar mannu, ko tavi tēvi nebija pazinuši, lai Viņš tevi pazemotu un tevi pārbaudītu, lai tev tavās tālākās dienās darītu labu. Tad nesaki vis savā sirdī: mans spēks un manu roku stiprums ir man šo bagātību devis! Bet piemini To Kungu, savu Dievu, ka Viņš ir tas, kas dod tev spēku iemantot bagātību, lai apstiprinātu Savu derību, ko Viņš ar zvērestu bija apsolījis taviem tēviem, kā tas šodien ir.
” (5. Mozus 8:10-18 )

Zini, kas tev palīdzēs neaizmirst tās labās lietas, ko tev ir devis Dievs un cilvēki? PATEICĪBAS SARAKSTS. Vajadzību saraksts mums ir gandrīz visiem, bet kuram no mums ir pateicību saraksts? Mēs nevaram visu informāciju iegaumēt, taču, ja tev ir uzrakstīts uz lapas svarīgākais par lietām un cilvēkiem, tas tev palīdz atcerēties. Es arī lūdzu par cilvēkiem, kuri mani atveda pie Dieva. Viņi jau sen ir citā draudzē un varbūt dzīvo ne tā, kā es uzskatu par pareizu, taču bez viņiem es šeit priekšā nestāvētu. Es lūdzu, lai Dieva prāts notiek viņu dzīvēs. Un būtu labi arī pašiem cilvēkiem personīgi pateikt paldies, viņu sasniedzamības robežās. Tas nesīs augļus gan tavā dzīvē, gan viņu dzīvēs. Mēs visi zinām šo Rakstu vietu:

Jo ikvienam, kam ir, tiks dots, un tam būs pārpilnība, bet no tā, kam nav, atņems to, kas tam ir.” (Mateja evaņģēlijs 25:29)

Ja tu žēlojies un sūdzies, tev atņems arī to, kas tev ir, jo tu taču neesi apmierināts pat ar to, kas tev ir. Bet, ja būsi pateicīgs par to, kas tev ir šobrīd, tev iedos vēl.

ASV ir tāda svētku diena – Pateicības diena, kuru amerikāņi svin novembra pēdējā ceturtdienā. Es par šiem svētkiem neko daudz nezināju, bet man ļoti patika šis nosaukums. Iedomājies, ja Latvijā arī tāda diena būtu! Šos svētkus iedibināja pirmie ieceļotāji, kas atbrauca uz Ameriku no Eiropas. Toreiz bija bargas ziemas un daudzi neizdzīvoja. Taču kad tie, kas izdzīvoja, baudīja pirmo ražu, viņi iedibināja Pateicības dienu, kurā viņi pasakās Dievam par ražu, par to, ka ir, kur dzīvot. Šodien Amerikā šī diena ir parasta brīvdiena bez sākotnējās nozīmes. Cilvēki pavada laiku kopā, arī ēdot tītaru. Šo Pateicības dienu iedibināja Amerikas 16. prezidents Ābrahāms Linkolns, kuru uzskata par visievērojamāko Amerikas prezidentu visā tās pastāvēšanas vēsturē. Arī mācītājs ir stāstījis par Linkolnu. Līdz prezidenta nākšanai pie varas štati visā Amerikā šos svētkus svinēja katrs savā laikā. Taču Linkolns noteica šo svētku datumu un patieso svinēšanas iemeslu – pateicība Dievam. Prezidents bija ļoti īpašs, dievbijīgs un drosmīgs cilvēks. Tas bija 19. gs. sākums. Viņš panāca verdzības atcelšanu, vadīja Ameriku pilsoņu karā 4 gadus, kur dienvidu puse gribēja vergus, bet ziemeļu – nē.

Prezidenta biogrāfija īsumā ir šāda. Kad viņam bija 7 gadi, viņa ģimeni izmeta no mājām (no ļoti nabadzīgas koka ēkas mežā). Mazais Ābrahāms sāka strādāt pilna laika darbu. Abi viņa vecāki bija gandrīz analfabēti, kuri knapi prata parakstīties. 9 gadu vecumā viņam nomira mamma. Tēvs nebija ļoti mīlošs, bet bija bargs un stingrs cilvēks, no kura Ābrahāms cieta. Skolā viņš gāja laiku pa laikam, kopumā tikai vienu gadu, taču viņš bija ļoti pašmotivēts un pats visu, ko vēlējās, iemācījās no grāmatām, kuras aizņēmās no draugiem un kaimiņiem. Vēlāk Linkolns gribēja mācīties jurisprudenci, taču viņam nebija attiecīgās izglītības, lai iestātos skolā. 23 gadu vecumā viņš uzsāka kopbiznesu nelielā veikalā, kuram bija parāds. Pēc 3 gadiem nomira viņa biznesa partneris un Linkolnam nācās daudzus gadus maksāt šo parādu. Arī ar meitenēm viņam neveicās. 28 gadu vecumā viņš bildināja meiteni, ar kuru viņš draudzējās 4 gadus, taču viņa pateica „nē”. Nezinu, varbūt pats bija pie tā vainīgs. Kad viņš tomēr aprecējās ar citu, sieva padarīja mājas dzīvi par elli. Linkolns zaudēja divus dēlus – vienu 4 un vienu 11 gadu vecu. Divus dēlus viņš uzaudzināja. 45 gadu vecumā Linkolns kandidēja uz Senātu, taču netika tur ievēlēts. 47 gadu vecumā viņš zaudēja viceprezidenta vēlēšanās. Taču 51 gadu vecumā viņš beidzot tika ievēlēts par prezidentu. Varētu domāt, ka Linkolnam bija tiesības apvainoties uz visu pasauli, jo viņam bija tik daudz bēdu un grūtu situāciju. Taču viņš bija iemācījies pateikties Dievam arī tad, kad bija ļoti smagi. Deklarācijā, kas pasludināja 4. novembri par Pateicības dienu, bija rakstīts: „Es, Ābrahāms Linkolns, Savienoto valstu prezidents ar šo pasludinu novembra pēdējo ceturtdienu kā dienu, kad visi Ameriks iedzīvotāji, lai kur viņi atrastos, atzīmētu Pateicības un slavas dienu visvarenajam Dievam, labajam Radītājam un visuma Valdniekam.” Šajā deklarācijā vārds ‘Dievs’ bija minēts vismaz 10 reizes. Tik pozitīvs un mīlošs viņš palika līdz sava mūža pēdējai dienai – atentātam, kur viņu nošāva drīz pēc verdzības atcelšanas. Šeit iederas izlasīt rindas no Vēstules tesaloniķiešiem.

Esiet priecīgi vienumēr, lūdziet bez mitēšanās Dievu. Par visu esiet pateicīgi! Jo tāda ir Dieva griba Kristū Jēzū attiecībā uz jums.” ( 1. Tesaloniķiešiem 5:16-18 )

Šajā Rakstu vietā izteikto Dieva gribu es novēlu gan sev, gan arī tev. Īstenosim to savās dzīvēs! Tad arī mēs kopā ar Jēzu būsim vislaimīgākie cilvēki uz pasaules! Āmen.

Luīzes Zvejas svētrunu “Pateicīga sirds” pierakstīja un rediģēja draudzes “Kristus Pasaulei” redakcija

Muļķis, nejēga, neprātis, ģeķis, stulbenis Bībelē

Publicēja 2018. gada 28. aug. 21:43Līga Paņina

Ziņas datums 29.08.18.

“Ja tu nejēgu ar grūžamo pat sagrūstu piestā putraimos, tad tomēr viņa negudrums viņā neizzustu.” (Salamana pamācības 27:22)

Ir cilvēki, kas nekad, nekad, nekad nemainās, diemžēl. Ir jāatzīst, ka ir cilvēki, kas nekad nemainīsies, un es ļoti negribētu, ka tas esi tu. Ir viens ļoti svarīgs šķērslis, kas viņiem traucē, un varbūt viņi pat grib labāku dzīvi, grib vairāk kalpot Dievam, bet viņaiem nav saprašanas, ka viņi ir muļķi. Bībelē ir rakstīts, ka ir cilvēku grupa, kuri uzskata sevi par gudriem, bet patiesībā viņi ir muļķi Dieva acīs. Un, kamēr cilvēks nesapratīs, ka ir muļķa stāvoklī, tikmēr viņš nespēs spert pareizus soļus un mainīties. Tāpēc šī sprediķa jēga ir palīdzēt tev apzināties savu stāvokli, saprast, kas tu esi šobrīd un vai tavā dzīvē nav kādas muļķības, kas izslēdz iespēju augt. Un es uzreiz gribu pateikt, ka man pašam arī ir pietiekoši daudz muļķību. Ir tādas muļķības, kas ir nelielas un globāli tevi neitekmē, bet ir tādas muļķības, kuras tu atkārto ikdienā un kuru dēļ tu nevari augt. Un, kamēr tu nesapratīsi, ka esi muļķis, tikmēr tu nevari kļūt gudrs. Tas ir pirmais solis. Arī pieņemt Jēzu par savu Glābēju var tikai tas, kurš atzīst, ka līdz šim ir rīkojies muļķīgi un grib to mainīt. Ja jau cilvēks nesaprot, ka ir rīkojies muļķīgi, tad viņš uzskata, ka neko nevajag mainīt. Ja viņš neatzīst savu grēcīgumu, tad viņš nevar mainīties, jo uzskata, ka dara visu pareizi. Lūk, kāpēc reliģija ir viens no visspēcīgākajiem Dieva ienaidniekiem. Pats spēcīgākais sātana ierocis ir okultisms un reliģija, runa ir par reliģiju, kas apgalvo, ka, izdarot kādas konkrētas darbības – gavējot, atnākot uz dievkalpojumu, nokristoties, – tu tiec glābts, bet tā nav patiesība. Kamēr tu neapzinies, ka tu esi nepareizi dzīvojis un ka tev vajadzīga glābšana, tu nevari tikt izglābts. Kamēr tu neapzinies, ka esi muļķis, tu nevari kļūt gudrāks.

Kāpēc tieši “muļķis”, kāpēc tik skarbs vārds? Tāpēc ka visu šo nedēļu, domājot par iepriekš lasīto Rakstu vietu, esmu sapratis, cik daudz Bībelē ir tādi vārdi kā nejēga, stulbenis, muļķis, neprātīgs, ģeķis (muļķis). Tik daudz šādu vārdu! Kad es sāku meklētājā meklēt šos vārdus, man bija jātiek galā ar to vārdu daudzumu kā datoram. Kas tad Bībelē par to visu ir rakstīts un ko mums dos tas, ja spēsim šos vārdus “sagremot”? Tad mēs sapratīsim savu stāvokli un arī to, ka tas nav akmenī kalts stāvoklis, kurā mums jāpaliek visu savu mūžu. Mēs varam mainīties! Arī man, kā jau teicu, dzīvē ir daudz muļķību, bet, jo mazāk muļķību mūsu dzīvēs, jo vairāk varam augt un iet tālāk. Muļķība vai gudrība nosaka tavu likteni, tavu dzīves ritējumu un to, ko tu aiz sevis spēsi atstāt, kā arī to, kur tu pavadīsi mūžību.

“Neatbildi nejēgam pēc viņa nezināšanas, lai tu nekļūtu līdzīgs viņam, bet atbildi nejēgam pēc viņa nezināšanas, lai viņš neiedomātos sevi gudru esam.” (Salamana pamācības 26:4-5)

Dieva vārds konkrēti norāda, ka ir cilvēki, nejēgas, un mēs ikdienā sastopamies ar nejēgām. Tas, ka no pirmā iespaida cilvēks šķiet gudrs, nenozīmē, ka tā tiešām ir. Tu paklausies viņā ilgāk un pavēro viņa dzīvi. Te ir rakstīts, lai tu neatbildi nejēgam pēc viņa nezināšanas, jo viņš zina dažādus sviestus. Viņš tic visiem medijiem, skatās seriālus, fantastikas filmas, un tas viss ir kļuvis par daļu no šī cilvēka smadzenēm, viņš tā domā. Bībelē teikts, lai tu neatbildi viņam pēc viņa nezināšanas, lai nekļūtu līdzīgs viņam, bet atbildi nejēgam pēc viņa nezināšanas, lai viņš neiedomātos sevi gudru esam.

“Kas izrāda godu nejēgam, ir līdzīgs tādam, kas lingā liek prom sviešanai dārgakmeni.” (Salamana pamācības 26:8 )

Nejēga nav pelnījis, lai viņam izrādi godu, viņam nevajag teikt, cik viņš ir gudrs, bet vajag, lai tu pasaki, ka viņš ir nejēga. Tas nenozīmē, ka tagad visiem, kuros tev kaut kas nepatīk, jāsaka, ka viņš ir nejēga, bet gan to, ka, saskaroties ar šādiem cilvēkiem, tu nevari pieņemt par patiesu to, ko viņš saka. Labāk, ka tu liec viņam saprast, ka viņš maldās. Neradi muļķim iespaidu, ka viņš ir gudrs. Cilvēki paši sev liekas gudri esam, bet ir patiesība, un patiesība ir Dieva vārdā. Ne es esmu tiesnesis, bet Dieva vārds tiesā to, kas ir nejēga, kas gudrs, un parāda, ko darīt. Ja tev ar auto vajag braukt no punkta A uz punktu B, tad navigācijā tev ir svarīgs tikai punkts B vai arī vajag zināt, kur tu pats atrodies jeb punkts A? Kas notiks, ja tu atliksi tikai punktu B, bet navigācija neatpazīs, kur tu atrodies? Tāpat arī, ja tu nezini savu atrašanās punktu pašreiz, tu nevari nolikt mērķi un veidot ceļu uz panākumiem, tu nevari pabeigt savu ticības ceļu veiksmīgi.

“Kas pats savu namu apbēdina, tam būs vējš par ieguvumu, muļķim jābūt par gudrā kalpu.” (Salamana pamācības 11:29)

Tavs stāvoklis sabiedrībā ir atkarīgs no tavas gudrības. Kāpēc ļoti daudz vecāku spiež jauniešus mācīties? Tas ir tādēļ, ka viņiem augstākā izglītība ir ļoti svarīga, tā arī ir ļoti svarīga, gudrība ir svarīga, bet pašas zināšanas vien nenodrošina tev kādu stāvokli sabiedrībā. Latvijā ir ļoti daudz uzpūstu nezinīšu ar trim augstākajām izglītībām sētnieka darbā. Augstākā izglītība ir kļuvusi par modes lietu. Bet tavs stāvoklis sabiedrībā, draudzē, ģimenē, organizācijā, darba vietā ir atkarīgs no tā, cik tu esi gudrs vai, cik tu esi muļķis, un Bībelē ir skaidri rakstīts, ka muļķim jābūt gudrā kalpam. Vai fiziski neattīstīts, 1,60 m garš vīrs būs kalps 2,00 m garam muskuļkalnam? Vienkārši skatoties, var teikt, ka jā, bet tā nav patiesība, un lielais kultūrists būs kalps mazajam vīram, ja tikai viņam būs attīstītas smadzenes. Starpcitu, ļoti daudz varenu līderu ir bijuši īsa auguma, arī sludinātāji, kurus skatās internetā, bieži šķiet gara auguma tieši viņu lielo vārdu dēļ, bet patiesībā viņi ir pavisam īsi.

Latviešu Jānis ir nokalpojis pie vācu barona ilgu laiku. Kā jau zināms, latvieši jau gadu simtiem ir pieraduši kalpot citiem kungiem. Pat, aizbraucot uz Lietuvu, var just citu mentalitāti, jo, kad mēs bijām zem vācu kundzības vairākus simtus gadu, viņiem bija pašiem sava karaļvalsts, viņi bija impērija, kas pakļāva Poliju, Ukrainu un pat Krievijas daļas. Tagad viņi ir maziņi, bet tas viss ir palicis viņu sirdīs. Mums nav bijis tāds liktenis, tāpēc katram, kurš dzīvo Latvijā, ir iekodēts būt par kalpu. Lai tu nebūtu kalps, galvā ir jābūt smadzenēm. Tātad latviešu Jānis nokalpoja pie vācu barona vairākus desmitus gadu, un tagad barons sauc viņu uz pārrunām. Viņš jautā Jānim, cik gadus viņš ir nokalpojis. Jānis atbild, ka ir kalpojis trīsdesmit gadus, uz ko barons atbild, ka atceras, ka nolīga Jāni kā savu suņa pieskatītāju, bet suns jau vairākus gadus ir miris, tāpēc barons jautā, ar ko Jānis ir nodarbojies šos pēdējos gadus, bet Jānis teica, ka gan jau kungam atradīsies kaut kas arī viņam. Diemžēl tā ir patiesība, un tāds ir vidusmēra latvietis. Kad es dzirdu, ka kāds cītīgi meklē darbu, man tas neiet tuvu pie sirds, jo bieži šie cilvēki paļaujas, ka gan jau kāds viņiem atsviedīs kādu darbiņu, bet paši strādāt un dot darbu citiem nevēlas. Daudzi sūdzas par nodokļiem, bet nemaz nemēģina, patiesībā šeit ir diezgan laba vide biznesam – apkalpošanas sfēras ir zem katras kritikas, tāpēc tev atliek tikai darīt to pašu un normāli apkalpot. Bet parasti problēma ir galvā. Atceries, ka tava nākotne ir atkarīga no tavas muļķības vai gudrības, no tā, kāds tu esi šodien.

Kāds ceļotājs apstājās kalnu ciematā, kur bija tikai viens necils veikals, kur sēdējā kāds vecs onkulītis. Viņš apsēdās pie šī vecīša, kādu brīdi padomāja un teica: “Ar ko tavs ciemats ir ievērojams? Ar ko tavs ciemats ir slavens?” Vecītis padomāja un teica, ka viņu ciemats ir slavens ar to, ka no tās vietas var nokļūt jebkurā vietā pasaulē. Tā ir gudrība – ka tu zini, ka no tās vietas, kur tu esi, lai vai cik necila tā ir šodien, tu vari nokļūt jekādās virsotnēs.

“Zirgam pātaga, ēzelim iemaukti un nejēgas mugurai rīkste.” (Salamana pamācības 26:3)

Nejēga pats sev sagādā ciešanas un nesaprot, kāpēc. Tas notiek nepārtraukti. Ja tev pēkšņi ļoti bieži parādās soda kvītis no ceļu policijas, tas norāda, ka ir kaut kāda nejēdzība tavā galvā. Kamēr tu nesaproti pats, ko dari, tikmēr tu nevari mainīties. Nejēgas mugurai rīkste – nepārtraukti sodi, neizdošanās kalpošanās, nauda caurā makā, nepārtraukti konflikti ar cilvēkiem, vienmēr citi ir vainīgi... Spilgts piemērs ir alkoholiķi, kuru nejēdzība noved pie pohām un pat izpostītām ģimenēm un dzīvēm.

“[..] nemieru rada vispirms vergs, kļūdams par ķēniņu, tāpat nejēga, kad viņš ir pārmērīgi maizes paēdis” (Salamana pamācības 30:22)

Kad nejēga ir pārmērīgi saēdies maizi, viņš rada problēmas. Muļķim nepienākas labi ēst un labi dzīvot. Ja viņu kaut kur paaugstinās, tā kļūs par nopietnu problēmu gan viņam, gan citiem cilvēkiem. Komunisti amatos ielika absolūti neizglītotus cilvēkus, dzērājus un kaušļus, un tad notika slepkavības, terors, nabadzība. Nejēgam nepienākas būt augstos amatos, viņš radīs problēmas visiem.

“Gudrie mantos godu, bet, ja arī ģeķi izvirzītos uz augšu, viņi tomēr kļūs apkaunoti.” (Salamana pamācības 3:35)

“Ko palīdz nauda nejēgas rokā, lai pirktu augstāko gudrību, ja viņš tomēr ir un paliek nepraša.” (Salamana pamācības 17:16)

Iedod bomzim miljonu, un ļoti ātri viņš to naudu iztērēs un kļūs atkal par bomzi. Bomži patiesībā ir ļoti lepna tauta. Tie ir lepni cilvēki, kuri negrib strādāt, viņi ir nejēgas. Viņi nav tā cienīgi, lai būtu aprūpēti un saņemtu kaut ko bez maksas. Viņiem pašiem nepieciešamais ir jānopelna. Ja negrib pelnīt, tad lai turpina rakties pa atkritumiem, tā ir viņu izvēle. Viņiem šādā veidā nav jāpalīdz, tikai tad, ja tu saņem īpašu Dieva vadību to darīt. Iedod bomzim miljonu, un viņš pēc pāris nedēļām atkal būs bez naudas tāpēc, ka viņš tāds vienkārši ir sirdī. Atņem miljonāram miljonus, un pēc laika šis cilvēks atkal būs bagāts, jo tāds viņš ir sirdī gudrs.

Dieva gudrība ir augstāka par visu. To ir svarīgi zināt tāpēc, lai mēs nesāktu domāt, ka augstākās izglītības un dažādi semināri ir svarīgākais, kam būtu jābūt galvā un sirdī. Nē! Svarīgākā ir Dieva gudrība, kas atrodama Bībelē.

“Ģeķis saka savā sirdī: "Dieva nav!" Samaitāta un nejēdzīga ir viņu dzīve, nav starp viņiem neviena, kas labu dara. ” (Psalmi 53:2)

Dieva vārds saka, ka cilvēks, kurš noliedz Dieva esamību, ir ģeķis jeb muļķis. Tā ir viszemākā muļķība – neticēt Dievam.

“Kur paliek gudrie? Kur rakstu mācītāji? Kur šīs pasaules vārdu meistari? Vai tad Dievs nav pārvērtis pasaules gudrību ģeķībā?” (1. Korintiešiem 1:20)

Pasaules gudrība Dieva acīs ir muļķība, bet tikai tādā gadījumā, ja tā neatzīst Dievu. Tādas pasaules gudrības, piemēram, kāda konkrēta zinātne, kas ir saskaņā ar Dievu, ir gudrība no Viņa. Mācīties ir labi, gudrība galvā arī ir labi, taču, ja tas ir bez Dieva, tad Viņa acīs tā ir muļķība.

“Bet tie tāpēc viņam pieķērās, ka viņš jau ilgu laiku tos ar burvestībām bija apstulbinājis.” (Apustuļu darbi 8:11)

Māņticība un okultisms ir muļķība, neprātība, ģeķība un stulbums. Tajā ietilpst horoskopi, joga, viltus reliģijas un reliģija. Mums nav jāsmejas par cilvēkiem, kuri to visu piekopj, bet mēs zinām, ka tā ir muļķība. Dieva vārds saka, ka šie cilvēki ir apstulbuši, Dieva acīs tā ir stulbība, un ir tikai viens patiess Dievs, Viņa vārds ir Jēzus. Ir tikai viens, Kurš par taviem grēkiem ir miris un pēc tam augšāmcēlies. Ir tikai viens, Kurš var sagādāt tev ceļu uz debesīm. Ir tikai viens, Kurš paņēmis tavu grēku nastu. Tas ir Jēzus Kristus. Dievs nāca virs zemes cilvēka miesā, trīs dienas bija kapā, augšāmcēlās, tagad sēž pie Dieva labās rokas un caur Svēto Garu ir šodien šeit, mūsu sirdīs.

“Kas ir pacietīgs, tas ir arī gudrs, bet, kas ir nepacietīgs, parāda savu negudrību.” (Salamana pamācības 14:29)

Šajā Rakstu vietā ir runa par nepacietīgu cilvēku, kurš grib visu uzreiz.

“Jo, ko neprātīgie iekāro, tas viņus nogalina, un ģeķus pazudina viņu pašu pārgalvība.” (Salamana pamācības 1:32)

Tā ir pakļaušanās nepareizām vēlmēm, kas izposta visu dzīvi un nogalina. Piemēram, ja cilvēkam ir ļoti liela vēlme pēc alkohola, tas izpostīs viņa dzīvi un nogalinās. Kas to turpina darīt, ja viņš var apstāties, ir muļķis. Tāpat ar smēķētājiem – Viņi apzināti izposta savas plaušas, asinsriti, sirdi un lēnām sevi nogalina. To nevar saukt par gudrību. Tas pats attiecas uz laulības pārkāpšanu, pornogrāfiju un tamlīdzīgām lietām. Ja arī tu uzreiz neredz sekas, zini, ka tās pienāks, izpostīs dzīvi un nogalinās, tās nogalina cilvēku gan garīgi, gan fiziski.

Līdzīgi ir ar vēlmēm, kuras tu nevari atļauties. Piemēram, daudzi cilvēki vēlas šikas kāzas. Kad pāris man izstāsta savas vēlmes, kas attiecas uz kāzām, tas nemaz iekšēji neatsaucas. Es nevaru saprast, ko viņi vēlas – kāzas vai mīlēt otru cilvēku? Kāda starpība – aizbraukt mīlēties uz Kipru vai savā dzīvoklī? Kāda ir atšķirība? Vai, tavuprāt, tu domāsi par kalniem un ūdeni brīdī, kad pirmo reizi mīlēsies? Kāda ir starpība tam, kurā vietā tas notiks? Kāds domā: “Man būs skaistas atmiņas.” Bet ja tu nevari to atļauties, kādas tur atmiņas? Ja tu vari to atļauties, nav nekādu problēmu! Bet kas ir svarīgāks? Ja tu nevari to atļauties, tad tā ir dzīšanās pēc vēlmēm. Tu piepildi vēlmes, kuras tev nepienākas piepildīt un kuras ir bīstamas. Ir labi vēlēties aizbraukt ceļojumā, bet ne tajā brīdī, kad to nevar atļauties. Tas pats attiecas uz kredītu ņēmējiem. Diemžēl, viņi ir muļķi. Es nesaku, ka nevienā gadījumā nevar ņemt kredītu. Es runāju vispārīgi. Daudzi cilvēki izvēlas ņemt ātros kredītus dažādiem pasākumiem. Tas ir sviests! Pēc tam kredītprocenti aug pa dienām un cilvēk nevar atmaksāt simts eiro gadiem ilgi. Paļaušanās nepareizām vēlmēm izposta dzīvi un pat nogalina. Kas seko pēc kredītiem? Darbs ārzemēs, vergu fabrikā, labākajā gadījumā ar dokumentiem. Tam visam seko izpostītas ģimenes vai arī viena ģimene mājās un otra ārzemēs. Tu vienkārši gadiem ilgi vergo, lai atdotu kredītiestādēm kapeikas, un pats dzīvē neko nesasniedz. Tu vairs nemācies un neaudz. Vai tas ir labi?

“[...] lai tu nenokļūtu uz ļaunu ļaužu ceļa un neatrastos neprātīgu pļāpātāju vidū [..]” (Salamana pamācības 2:12)

Ja tu atrodies starp muļķiem un draudzējies ar viņiem, tu pats par tādu kļūsi. Draudzība ar nesaprātīgiem cilvēkiem ir bīstama. Esi starp gudriem cilvēkiem, vēlies to! Ja tu vari vienkārši neatnākt uz dievkalpojumu vai mājas grupiņu, jo izvēlies būt dzērāju kompānijā vai koncertā, tad tas ir sviests. Tas rakstīts Bībelē. Bībelē patiesībā šādi cilvēki ir nosaukti pat skarbāk. Neuzturies tādā vidē! Esi tur, kur ir gudri cilvēki!

“Labs pratējs izveido lietu pareizi, bet, kas darbā pieņem nepratēju, tam tas tiek sabojāts.” (Salamana pamācības 26:10)

Muļķis izvēlas muļķīgus darbiniekus. Ja tu pats esi neprātīgs, tad tādus darbiniekus arī izvēlēsies, un tavs bizness nevarēs attīstīties. Ja es komandā turu muļķus, tad draudze nevar augt. Ja cilvēki, būdami līderi, ir neprātīgi, tad viņi pieņem darbā un ieliek amatos cilvēkus, kuri galu galā sabojā visu darbu. Atceries, kad tu darbā pieņemsi darbiniekus, tev kaut kam ir jābūt galvā, lai saprastu, kurus darbiniekus pieņemt un kurus atlaist!

“Zinīga sieva uzceļ savu namu, bet trakulīga neprāte to ar savu rīcību sagrauj.” (Salamana pamācības 14:1)

Šajā rakstu vietā ir runa par attiecībām. Neprātīgs cilvēks sabojā attiecības ar cilvēkiem. Prātīgs cenšas izlīdzināties un vienmēr turēt mieru ar citiem. Neprātīga sieviete noteikti panāks šķiršanos un vīrs būs vainīgs. Neprātīgs zāģis nozāģēs otru cilvēku tā, ka pāri nekas nepaliks un pēc tam vēl par brīnīsies par to, ka otrs aizgāja no viņa. Tāpat arī neprātīgs alkholiķis nozāģēs savu sievu. Tas ir abpusēji. Tas pats attiecas uz attiecībām darbā. Attiecību bojāšana ir nepratība.

“Ātrās dusmās neprātīgais rīkojas neprātīgi, bet apdomīgs cilvēks paliek mierīgs.” (Salamana pamācības 14:17)

Cilvēks, kurš nesavalda savas dusmas, ir muļķis. Ja tu reguāli aizsvilies, lamājies un ej ārā no rāmjiem, tiklīdz dusmas sāk pulsēt deniņos, tad neredzēt tev panākumus, kamēr nesavāksi sevi, jo Dieva acīs tā ir muļķība.

“Kas labprāt panes pārmācību, tas mīl atziņu; kas neieredz rājienu, tas paliek nejēga.” (Salamana pamācības 12:1)

Tu parunāji ar mācītāju, un viņš iedeva padomu. Ja šo padomu ignorēji, tad tu esi nejēga, vismaz kaut kādā sfērā. Autoritāšu negodāšana un nerespektēšana, buntošanās pret grupiņas vadītāju – tā ir nejēdzība. Ne jau vadītājs pats sevi par tādu ielicis, bet gan Dievs. Tu nekur netiksi, ja neiemācīsies cienīt autoritātes ne tikai draudzē, bet arī ārpus tās.

“Nejēga izkrata sava gara saturu cita priekšā, bet īsteni gudrais to pataupa sev.” (Salamana pamācības 29:11)

Šo var attiecināt uz sociālo tīklu “zvaigznēm”. Ir cilvēki, kuri publicē attēlus ar visu, ko viņi dara: ēd, strādā, sporto. Man par to ir jāsmejas. Skandināvijā viens puisis, Pauls, tika atlaists no darba par to, ka Instagramā regulāri publicēja video, kuros redzams tas, kā viņš darbā laiž gāzītes. Atlaists viņš tika ne par to, ka tā dara, bet tāpēc, ka viņš to darīja darba laikā. Šis puisis augumā ir liels, un arī izskatās, ka pats ir ļoti apmierināts ar to, ko dara. Interesanti tas, ka daudziem cilvēkiem tas tiešām patīk. Tas viss ir smieklīgi, bet patiesība ir tāda, ka šis cilvēks ir muļķis. Un muļķīgi ir arī tas, ka mēs par to smejamies. Nav slikti kaut ko kādreiz ielikt sociālajos tīklos, bet visam ir kaut kāds mērs. Kad es redzu visus šos postus, kuros cilvēki rāda, kā dzer kafiju, ķemmē matus un tamlīdzīgi, tad es ne tikai ar galvu saprotu, bet arī iekšēji izjūtu to, ka viņš ir nabadziņš. Ir cilvēki, kuri agrāk regulāri nāca uz mūsu draudzi, un šobrīd viņi ir sociālo tīklu “zvaigznes”. Viņiem vairs nav nedz uzmanības no vadītāja, nedz viņu dzīvēs Dieva, tāpēc šie cilvēki grib parādīt kaut kā, ka viņi vēl eksistē un dzīvo. Kam tas reāli interesē? Cilvēki ieliks “like” tavai bildei, bet reālu palīdzību un atbalstu nesniegs. “Like” būs, bet draudzība nebūs. Tas viss ir abstrakts.

“Vīrs dara sev godu, izvairīdamies no bāršanās; tie, kas pastāvīgi rājas, arvien ir nejēgas.” (Salamana pamācības 20:3)

Ja sieva visu laiku zāģē, tad viņa ir nejēga, tāpat ir ar vīriem. Diemžēl, tādas ģimenes, īpaši bezdievīgas, lielākoties izjūk.

“Kā suns atkal apēd izvemto, tā rīkojas arī nejēga, bez mitas atkārtodams to pašu muļķību.” (Salamana pamācības 26:11)

Iedomājies, suns izvemjas un to visu apēd. Pusaudžu gados man bija suns Čipa, kranča un takša krustojums. Viņai bija takša ķermenis, bet ausis gaisā. Viņa vārtījās kaut kādās vecās maitās un ēda zirgu bumbuļus. Man šķiet, ka arī kaķi mēdz izvemties un to visu apēst. Bībelē teikts, ka tāds ir arī cilvēks, kurš bez mitas atkārto vienu un to pašu muļķību. Citiem vārdiem: tie ir cilvēki, kas nemācās no savām kļūdām. Ja tu no citu kļūdām mācies, tas ir apsveicami. Ja tu no savām kļūdām mācies, tas arī ir labi. Ja tu vispār nemācies, tad tās ir bēdas. Dieva vārds saka, ka tas, kurš atkārto kļūdas un nemācās no tām, arī ir nejēga. “Darbs – iegūt zināšanas” un “darbs – pielietot zināšanas”

Lai iegūtu Dieva gudrību, ir jāmaksā cena. Ja tu vēlies saņemt Dieva gudrību, tev ir jālasa Bībele, tas prasa tavu laiku. Tu lasi Dieva vārdu, lūdz un slavē, pēc tam, ja tā ir kaut kāda nozare kalpošanā, tev jāmācās līderu skolā, tas arī prasa tavu laiku un pūles. Tas ir darbs. Ja tu gribi atvērt biznesu, tev jāapmeklē biznesa semināri un jāmācās, kas arī ir tavs laiks un darbs. Lai iegūtu zināšanas, ir nepieciešamas arī finanses. Iegūt zināšanas ir darbs. Ja tu negribi palikt vienkārši zinošs, bet gribi būt gudrs, tad tev ir arī jāstrādā, lai iegūtās zināšanas pielietotu. Vislielākā gudrība ir strādāt, lai iegūtu zināšanas, un strādāt, lai tās pielietotu, nevis tikai mācītos. Esmu sastapies ar pietiekoši daudz cilvēkiem, kuriem vienkārši patīk mācīties. No tā visa nav nekādas jēgas. Viņiem vienkārši patīk mācīties. Patika mācīties nekur tevi neceļ un neved. Ja tev patīk pielietot šīs zināšanas, tad tas, lūk, ir vērtīgi.

“Tāpēc pielieciet visas pūles un parādait savā ticībā tikumu, bet tikumā atziņu.” (2. Pētera 1:5)

“Tāpēc pielieciet visas pūles un parādait savā ticībā tikumu, bet tikumā atziņu. Bet, kam to nav, tas ir akls un stulbs un ir aizmirsis, ka viņš ir šķīstīts no veciem grēkiem.” (2.Pētera 1:5;9)

Dieva vārds saka, ka cilvēks, kuram, tuvojoties Dievam, nemainās raksturs, ir akls un stulbs. Ja cilvēks tikai atsēž dievkalpojumos un grupiņās, nepielietojot šīs zināšanas, tad viņš ir akls un stulbs.

“Un ikviens, kas šos Manus vārdus dzird un nedara, pielīdzināms ģeķim, kas savu namu cēlis uz smiltīm.” (Mateja 7:26)

Kas dzird Dieva vārdu un nedara, ir pielīdzināms muļķim.

“Es gāju gar sliņķa tīrumu un gar nejēgas vīna dārzu, un redzi, tur auga vienīgi nātres, vīna dārzs bija pilns dadžu, un akmeņu iežogojums ap to bija sabrucis. Kad es to redzēju, es to ņēmu pie sirds, liku vērā, nolūkojos uz to un mācījos no tā: tu gribi drusku gulēt un vēl drusku pasnaust, un drusku salikt rokas, lai atpūstos! Bet tad tev tava nabadzība pienāks ātriem soļiem kā ceļiniece un tavs trūkums kā bruņots vīrs.” (Salamana pamācības 24:30-34)

Sliņķis ir tas pats nejēga. Nejēdzīgs cilvēks nesaprot, ka labāk pašam maksāt cenu nekā ar stibu spiedīs maksāt daudz dārgāku cenu. Labāk pašam tagad darīt to, kas ir pareizs, nekā pēc tam to darīt piespiedu kārtā. Ja cilvēks ir nostājies uz noziedzības ceļa, viņu agri vai vēlu noķers, un sods būs daudz lielāks nekā tad, ja viņš pats apstāsies. Ir četru veidu cilvēki:

1. Dara to, kas ir pareizs pat tad, kad viņus neviens nemotivē.

2. Dara tad, kad pasaka to, kas ir pareizs.

3. Dara tikai tad, kad daudz reizes viņiem to pasaka.

4. Cilvēki, kas nekad nemainīsies un pie nekādiem apstākļiem neko nedarīs.

Pārsvarā, lūdzot Dievu un saņemot Viņa vadību, tev nav simts procentīga pārliecība, ka tas ir jādara. Tādās situācijās labāk ir kaut ko darīt, ja pārliecība ir tikai astoņdesmit procenti, nekā gaidīt, kad būs visi simts procenti. Man nekad nav bijusi simtprocentīga pārliecība par kādām lietām, pat tad, kad ir runa par lieliem projektiem. Es zinu pareizo soli ar prātu un iekšēji saprotu, bet man nekad nav simtprocentīga pārliecība. Ja arī tā pārliecība rodas, tad tas ir tikai uz īsu brīdi. Es atceros vienu cilvēku, kurš nāca pie manis priecīgs, teikdams, ka beidzot esot atradis savu īsto draudzi. Viņš bija dedzīgs un gatavs kalpot. Man vienmēr liekas dīvaini, ka cilvēks uzreiz ir tik sajūsmināts un grib darīt visu pēc pirmās reizes dievkalpojumā. Viņš pat neko vēl nezina par mums. Beigās tā bija pirmā un pēdējā reize, kad šo cilvēku vispār redzēju.

Kādā pilsētiņā bija ļoti labs malu zvejnieks. Viņš katru dienu brauca mājās pilnu laivu ar zivīm. Visi šajā pilsētiņā viņu uzskatīja par īpašu zvejnieku. Kādu dienu pilsētiņā ieradās nepazīstams cilvēks un vēlējās doties līdzi šim zvejniekam uz zveju. Piecos no rīta abi ar laivu brauca uz to vietu, kur zvejos, un šis svešais cilvēks ievēroja, ka zvejniekam nebija ne tīkli, ne kas cits, tikai sietiņš ar ko velk ārā zivis, un kaste. Viņi nonāca līdz tai vietai, kur zvejos. Zvejnieks izņēma no kastes dinamītu, iesvieda ūdenī, kur tas uzsprāga, un zivis uzpeldēja. Viņš ar savu sietu visas zivis salika laivā. Šis svešais cilvēks uzreiz izvilka savu policista nozīmīti, teikdams, ka zvejnieks ir arestēts par malu zvejniecību un zvejošanu neatļautā veidā. Zvejnieks nesamulsa, paņēma vēl vienu dinamīta stienīti, aizdedzināja un pameta to policistam, teikdams – cik ilgi tu to turēsi? Varbūt kopā zvejojam zivis?

Ir cilvēki, kas sāk darboties tikai tad, kad rokās viņiem ir dinamīta stienītis. Labākais veids ir darīt arī tad, kad neviens tevi nemotivē. Gudrība ir strādāt nepārtraukti, lai saņemtu vairāk gudrības Dieva lietās, kalpošanā un laicīgajā darbā, kur tu iegūsti jaunas zināšanas un pielieto tās arī tad, ja nav simtprocentīga pārliecība. Pat tad, kad tu kļūdies, mēģini vēl. Tu zini, kā uzvarēt bailes? Ikvienam ir bailes. Lielie projekti, kas tuvojas, mūsu draudzei ir kaut kas neticams. Ir vajadzīga ļoti liela nauda. Man kā mācītājam ir ļoti liels risks spert šādus soļus, bet es savas bailes pārvaru, vienkārši darot. Tiklīdz tu sper pirmos soļus, bailes pazūd. Ja tu esi pieņēmis lēmumus, atliek tikai strādāt. Es jūs mudinu, speriet pirmos soļus! Gudrību var iegūt strādājot, sperot pirmos soļus un pielietojot zināšanas.

“Gudrība darīja sev namu un izcirta septiņus stabus, tā nokāva savus kaujamos lopus, sajauca savu vīnu un saklāja galdu, tā izsūtīja savas kalpones, lai viņas sauc no pilsētas augstajām vietām: "Kas nejēga, lai pošas šurp!" Un neprātīgajam viņa saka: “Nāciet, ēdiet no manas maizes un dzeriet vīnu, ko es esmu ielējusi!” (Salamana pamācības 9:1-5)

Visas muļķības iespējams manīt, ja to pats saprot, tās nav nemaināms jēdziens.

“Muļķīgas blēņas mīt bērna sirdī, bet audzinātāja rīkste aizdzīs tās tālu prom no viņa.” (Salamana pamācības 22:15)

Var ieaudzināt gudrību bērnam. Mums kalpoja Dilans Longs, kuram ir tikai 23 gadi, bet sludina jau tūkstošiem cilvēku. Viņš gudrību ir saņēmis, jo audzis kristīgā ģimenē. Kas no bērnības ir audzināti Dieva ceļos, var sasniegt daudz vairāk.

“Jo vēsts par krustu ir ģeķība tiem, kas pazūd, bet mums, kas topam izglābti, tas ir Dieva spēks.” (1.Korintiešiem 1:18 )

Vēsts par krustu ir muļķība tiem, kas tam netic. Visa gudrība sākas caur Jēzus Kristus upuri, tikai tad, kad tavs gars piedzimst no augšienes, ne ar labiem darbiem, bet tikai tāpēc, ka tu tici un pieņem Kristu, izveido attiecības ar Viņu un dzīvo Dieva gribā. Tu demonstrē savu ticību arī ar darbiem. Ir draudzes kuras uzskata, ka Jēzus bija tikai pravietis. Augstākā gudrība ir paslēpta Kristus upurī, un miesīgais cilvēks to nevar saprast, kamēr viņš nav no augšienes piedzimis. Šīs garīgās lietas nav saprotamas tiem cilvēkiem, kas nav no augšas piedzimuši. Ja ticīgais ar neticīgo precas būs mūžīgais konflikts. Ja tu esi ticīgs tad cieni otra neticību un otrādi. Bet tie ir reti gadījumi. Miesīgais nevar pieņemt garīgo.

“Miesīgais cilvēks nesatver to, kas nāk no Dieva Gara; jo tas viņam ir ģeķība, viņš to nevar saprast, jo tas ir garīgi apspriežams.” (1.Korintiešiem 2:14)

“Lai neviens sevi nepieviļ! Ja kas jūsu starpā tur sevi par gudru šīs pasaules lietās, tam jātop ģeķim, lai tas kļūtu gudrs.” (1.Korintiešiem 3:18 )

Ja pasaulīgs cilvēks skatās uz tevi un viņam viss liekas labi tavā dzīve, manuprāt, tu neesi uz pareizā ceļa, jo negarīgi cilvēki nevar tevi saprast. Tev jākļūst par muļķi pasaules acīs, lai iegūtu Dieva gudrību. Jāmaksā cena par gudrību.

“Jo, zinādami Dievu, viņi to nav turējuši godā kā Dievu un Viņam nav pateikušies, bet savos spriedumos krituši nīcības gūstā un savā sirds neprātā iegrimuši tumsā. Saukdami sevi par gudriem, tie kļuvuši ģeķi un apmainījuši neiznīcīgā Dieva godību pret iznīcīgam cilvēkam un putniem, lopiem un rāpuļiem līdzīgiem tēliem. Tāpēc Dievs viņus viņu sirds kārībās nodevis izvirtībai, kurā viņi paši sākuši sagandēt savas miesas, tāpēc ka viņi dievišķo patiesību apmainījuši pret meliem un sākuši dievināt un pielūgt radību, atstājot novārtā Radītāju, kas ir augsti teicams mūžīgi, āmen. Tāpēc Dievs viņus nodevis apkaunojošās kaislībās: sievietes apmainījušas dabisko dzimumu kopdzīvi ar pretdabisko. Tāpat arī vīrieši, atmezdami dabisko kopdzīvi ar sievieti, cits pret citu iekaisuši savā iekārē, piekopdami netiklību, vīrietis ar vīrieti, paši saņemdami sodu par savu maldīšanos” (Romiešiem 1:21-27)

Visā pasaulē no augstskolām izlaiž sagrozītus cilvēkus, iestāstot, ka vīrietis nav vīrietis un sieviete nav sieviete. Caur dažādām valsts institūcijām to vienkārši piespiež, un tavus bērnus nodod pedofīliem. Tāpat ir ar reliģiju – cilvēks uzskata, ka, ja ir kristīts, svētīts un laulāts baznīcā, tad tiks debesīs, un uzskata sevi par gudru. Savas muļķības ir jāapzinās.

“Ja tu nejēgu ar grūžamo pat sagrūstu piestā putraimos, tad tomēr viņa negudrums viņā neizzustu.” (Salamana pamācības 27:22)

Ir cilvēki, kas nekad nemainīsies, jo viņi negrib saprast un pieņemt to savu patieso situāciju. Otrkārt, viņi negrib spert soļus un gaida simtprocentīgo pārliecību.

Lūk, kāds dzejolis. Nosaukums “Rītdiena”. “Rītdien viņš kļūs tāds, kādam cilvēkam ir jābūt. Nebūs labāks un drosmīgāks par viņu. Draugam, kurš nonācis nelaimē un kuram ir jāpalīdz viņš piezvanīs un skatīsies, ar ko varētu palīdzēt, rītdien. Ik rītu viņš sastāda vēstuļu sarakstu, kuras uzrakstīs rītdien. Un domā par tiem, kurus iepriecinās rītdien. Šodien bija tik smaga diena un nebija nevienas brīvas minūtes. Pievērst uzmanību citiem viņš varēs rītdien. Šis cilvēks kļūs par visčaklāko strādnieku rītdien. Visa pasaule zinās par viņu, ja vien sagaidīs rītdienu. Bet lieta tāda, ka viņš nomira un viņu aizmirsa. Un viņš atstāja aiz sevis lietu kaudzi, ko gatavojās izdarīt rītdien.” Es novēlu neatlikt lietas uz rītdienu ko var izdarīt šodien.

“Bet, kas ģeķīgs pasaulē, to Dievs ir izredzējis, lai liktu kaunā gudros; un, kas nespēcīgs pasaulē, to Dievs ir izredzējis, lai liktu kaunā stipros; un, kas pasaulē zems un nicināts un kas nav nekas, to Dievs ir izredzējis, lai iznīcinātu to, kas ir kas; lai nekas, kas ir miesa, nelielās Dieva priekšā.” (1.Korintiešiem 1:27-29)

Dievs tevi ir izredzējis. Tevi, kurš ir ieguvis Dieva gudrību un kurš ir gatavs spert soļus, lai iegūtu zināšanas, Dieva gudrību un Dieva tuvumu, lai to piepildītu un strādātu šajā virzienā. To, kas pasaulē zems un nicināms, to Dievs ir izredzējis, pat, ja tev liekas, ka kaut ko nevari. Tu esi radīts uzvarai un zini, ka neesi muļķis. Tu esi gudrs, jo dzenies pēc taisnības un Dieva valstības. Ja tu nedzenies pēc Dieva valstības, tad tu esi nejēga. Dievs atmaksā visiem, kas pie Viņa griežas. Un Dievs saka, ka tavā priekšā ir stabila un gaiša nākotne.

Mācītāja Mārča Jencīša sprediķi “Muļķis, nejēga, neprātis, ģeķis, stulbenis Bībelē.” pierakstīja un rediģēja draudzes “Kristus Pasaulei” redakcija

To, kas ir ar mums, ir vairāk nekā to, kas ir pie viņiem

Publicēja 2018. gada 21. aug. 12:49Līga Paņina

Ziņas datums 21.08.18.

Ir labi slavēt Dievu, vienalga, vai tu to jūti, vai nejūti. Ja nejūti, tad agri vai vēlu tu jutīsi slavas un pielūgsmes iedarbību, ja turpināsi slavēt. Dieva vārds saka: „Ieejiet Manos pagalmos ar slavu un pielūgsmi. Nāciet Manos pagalmos ar pateikšanos un lūgšanu.” Tā mēs nonākam Dieva klātbūtnē. Es šodien runāšu par ticību. Svētrunas nosaukums un svarīga ticības sastāvdaļa ir šāda – “To, kas ir ar mums, ir vairāk nekā to, kas ir pie viņiem”. Lielāks spēks ir tev nekā tavam ienaidniekam. To ir svarīgi saprast, zināt un iegaumēt. To ir svarīgi dabūt savā galvā un sirdī, ka tu to ne tikai zini, bet tā arī jūties. Tev ir jājūtas tā, ka tev nav pretinieku. Tas nenozīmē, ka pretinieku nav, bet tas nozīmē, ka tev nav tevis cienīgs pretinieks, kuru tu nevarētu pieveikt.

„JO VISS, KAS IR DZIMIS NO DIEVA, UZVAR PASAULI, UN ŠĪ IR TĀ UZVARA, KAS UZVARĒJUSI PASAULI – MŪSU TICĪBA.” (1. Jāņa 5:4)

Kas uzvar pasauli? Mūsu ticība. Tava ticība uzvar. Mūsu ticība uzvar.

1. Ticībai nevajag resursus.

Es redzēju ļoti interesantu statistiku, kas atspoguļoja pētījumu divdesmit gadu garumā. Viņi izvēlējās 1500 cilvēkus un pētīja viņus divdesmit gadus. Šos cilvēkus sadalīja divās grupās. Pirmajā grupā A bija 83% cilvēku. Tie bija cilvēki, kas centās iet uz panākumiem, centās uzcelt karjeru. Šajā grupā ietilpa tādi cilvēki, kuri vispirms mācījās un strādāja, lai nodrošinātu bāzi, platformu tai lietai, ko viņiem patika darīt, ko viņi gribēja darīt, kur gribēja celt karjeru. Otrajā grupā B bija atlikušie 17%, 101 cilvēks. Tie bija cilvēki, kuri uzreiz darīja to, kas viņiem patika, ko viņi gribēja darīt, nerūpējoties par naudu. Kādi bija rezultāti pēc divdesmit gadiem? No šiem 83% par miljonāru kļuva tikai viens cilvēks. No 17%, kur bija 101 cilvēks, tikai viens cilvēks nekļuva par miljonāru. Visi pārējie 100 cilvēki kļuva par miljonāriem. Tie bija cilvēki, kuri nerūpējās par naudu, par platformu, par zināšanām, bet darīja to, kas viņiem patika. Tā ir satriecoša statistika. Šeit nav runa par cilvēkiem, kuri apmeklē draudzi, kur viņus katru reizi motivē un vadītājs staigā pakaļ “ar podiņu”. Satriecoši – no 101 cilvēka 100 miljonāri! Viss, kas no Dieva dzimis, uzvar pasauli. Ne tas, kurš ir izglītots, uzvar pasauli, bet mūsu ticība.

Tu esi dzimis no Dieva? Tas, ko tu dari, ir no Dieva? Kad tu ej pie cilvēkiem, stāsti par Dievu, cel mājas grupiņas, kā tu dzīvo – tas ir no Dieva? Ja tu esi dzimis no Dieva, tad tu uzvari pasauli. Tava ticība uzvar pasauli. Tev nevajag resursus, lai gūtu panākumus. Tev nevajag naudu, lai gūtu panākumus. Tev nevajag izglītību, lai gūtu panākumus. Lai uzceltu daudz mājas grupu, lai vestu cilvēkus pie Kristus, tev neko nevajag, tikai ticību! Kas ir ticība? Ticība ir darbība. Tu tici tam, ko Dievs saka, un tu arī to dari, ko Dievs saka. Viņš saka, lai ejam un darām par mācekļiem, un tu ej un dari. Tu strādā, un Dievs tevi svētī. Tu taisi biznesu, un Dievs tevi biznesā svētī. Tu ieguldi Dieva darbā ar savu biznesu, un Dievs svētī tavu biznesu. Ticība to darīs! Dievs caur tavu ticību! Jo viss, kas no Dieva dzimis, uzvar pasauli.

Tāpat ir ar šiem lielajiem pasākumiem, kurus rīkojam. Mums tiem nebija nekādu resursu! Mums šim namam, kurā tagad esam, nebija resursu. Mēs ticējām un spērām ticības soļus. Dievs grib, lai mēs katrs nesam savu baļķi un ceļam namu. Un Dievs svētī, izceļ mūsu cirvjus jeb gādā un svētī to mazumiņu, kas mums jau ir, un pavairo to. Tas ir brīnums. Tā ir mūsu ticība. Šie ir ticības soļi, ko mēs speram. Mēs ticam un darām. Mēs īrējam, strādājam un ceram, ka Dievs palīdzēs atmaksāt, samaksāt. Vienkārši ticības soļi. Šo piektdien šeit bija Dilans Longs – viņam bija īss un skaidrs sprediķis. Viņam reiz Dievs uzdeva jautājumu – kas tev ir svarīgāk? Tas, ko cilvēki par tevi domās, vai tas, kur šie cilvēki pavadīs mūžību? Viņš cilvēkiem nestāstīja par Dievu, kaut arī bija audzis kristīgā ģimenē. Viņš īpaši par to visu neuztraucās. Tad, kad viņš saprata, ka vajag iet pie cilvēkiem un stāstīt evaņģēliju, viņš baidījās, viņam bija dažādi iemesli, ko cilvēki padomās. Viņš pārvarēja savu kaunu, bailes un spēra šos pirmos soļus un sāka liecināt cilvēkiem. Šodien viņš sludina tūkstošiem cilvēku. Viņam ir tikai 23 gadi, un viņš jau ir sludinājis 15 000 cilvēku vienlaicīgi. Ar ko viņš sāka? Viss, kas no Dieva dzimis, uzvar pasauli. Ir jāsper solītis un jāiet pie cilvēkiem.

Kad mēs taisījām dziedināšanas dievkalpojumu afišas un flaijerus, man ļoti negribējās likt virsū savu seju. Tur atkal virsū būs mana bilde un dzīvesstāsts, atkal tie būs visās pastkastēs visā Latvijā, uz afišu stabiem. Es taču nekur vairs nevaru parādīties. Man ir tikai viena “glābšanas pilsēta”. Bībelē bija tādas glābšanas pilsētas; kad cilvēks bija izdarījis noziegumu, viņš varēja bēgt uz turieni, un atriebējs nedrīkstēja viņu tur nogalināt. Glābšanas pilsēta Latvijā man pagaidām ir tikai viena, un tā ir Sigulda. Es tur netaisu evaņģelizācijas. Ja tu gribi, tu vari tur taisīt, bet es pats tur negribētu, lai es varu pa ielu staigāt. Kur tad lai es palieku? Cik reizes jau šādi dziedināšanas dievkalpojumi ir bijuši? Vai tad jau nepietiek, nav gana? Dažreiz man ienāk prātā domas, ko es atkal daru. Piemetīšu ar savu bildi atkal visu Latviju… Ko es daru? Viss, kas no Dieva dzimis, uzvar pasauli. Kas man ir svarīgāk? Tāpat kā Dilanam Longam, kas ir svarīgāk, tas, ko cilvēki pa mani domās, vai tas, kur viņi pavadīs mūžību? Mana motivācija ir šāda – es dzīvoju tikai vienu reizi, un šis laiks, kas ir atvēlēts katram cilvēkam, nemaz nav tik ilgs. Es to gribu izmantot Dieva slavai uz 100%!

Tāpēc uz šiem flaijeriem ir mana bilde, un, ja vajadzēs, būs atkal. Līdz es visiem būšu apnicis. Būs atkal reliģiozi cilvēki, kas teiks, ka es nodarbojos ar pašreklāmu. Es negribu sevi reklamēt, bet es zinu, ka Dievs grib, lai es tā daru, un tas ir tas, ko es varu izdarīt. Mēs varam kārtējo reizi apbraukāt Latvijas pilsētas, un es zinu, ka tur ir cilvēki, kas mūs gaida. Un es zinu, ka šīs liecības daudziem palīdzēs atrast ceļu pie Kristus. Paldies šiem cilvēkiem, kas atļāva sevi un savu liecību uzlikt uz flaijera. Tie ir vienkārši ticības soļi, kurus mums ne vienmēr ar prieku gibas darīt. Vispār jau ir prieks, bet kaut kas arī katru reizi ir jāpārvar – kauns, nedrošība, ko cilvēki teiks, kā tas atspēlēsies. Visam ir kaut kādi mīnusi. Bet šī ir tā uzvara, kas uzvar pasauli, – mūsu ticība. Tieši šie mazie ticības soļi uzvar. Nav vajadzīga nekāda platforma, nauda, izglītība – vienkārši jāsper ticības soļi, un tu pievilksi visu pārējo, kas nepieciešams. Ja Dievs gribēs, tu mācīsies. Ja Dievs gribēs, tev būs finanses un tu pelnīsi naudu, sponsorēsi, tas viss būs pēc tam. Ticība ir pārliecība par neredzamām lietām. Par Ābrahāmu ir rakstīts: „Tā Dieva priekšā, kam viņš ticēja, kas mirušos dara dzīvus un sauc vārdā to, kas vēl nav, it kā tas jau būtu.”

Tu tici, kad sauc vārdā to, kas vēl nav fiziskajā pasaulē, bet ir garīgajā pasaulē. Garīgajā pasaulē tev var būt dzimusi ideja no Dieva. Ja šī ideja ir dzimusi no Dieva, tad tā uzvar pasauli, neatkarīgi no tā, kādi ir tavi resursi. Lai varētu notikt Awakening pasākums Austrālijā, daži cilvēki ir piesaistījuši vienu miljonu eiro. Viņi šeit Latvijā ir piesaistījuši piecsimt tūkstošus eiro. Visi afišu stabi ir pilni ar šī pasākuma reklāmu. Tu zini, cik tas maksā? Pirms dažiem gadiem mēs noīrējām piecpadsmit afišu stendus, un tas izmaksāja piecus tūkstošus eiro. Viņiem ir daudz vairāk afišu stendu. Nauda ir ļoti laba lieta, uz kuras tu vari mācīties ticēt. Tā ir pati populārākā parādība, uz ko tev nākas ticēt. Kad tev Dievs dod lielu ideju, neatkarīgi no tā, kas tev šodien ir, pārējās lietas tiek piemestas. Svarīgi ir zināt, ka tā ir ticības sastāvdaļa, pārvarēt mazās bailes, mazo stresu, kaunu un spert šos ticības soļus. Pārvarēt bailes un vienkārši spert šos ticības soļus idejas virzienā. Tieši tur ir vieta, kur Dievam darboties!

Vai esi dzirdējis par Sokrātu? Viņš bija filozofs. Pie viņa reiz esot atnācis kāds zēns un ar smaidiņu sejā sacījis: „Es gribu zināšanas.” Tas jau nav nekas slikts gribēt zināšanas. Bet Sokrāts redzēja, ka jauneklim nav pareizu motīvu. Viņš kaut gribēja būt zinošs un ietekmīgs, tā bija lepnība. Sokrāts to redzēja un teica: „Ejam uz jūru.” Viņi aizgāja un viņš teica puisim, lai iet ūdenī līdz vidum. Sokrāts jautāja: “Ko tu gribi?” Viņš atbildēja: “Zināšanas.” Sokrāts iebāza viņa galvu ūdenī un turēja pusminūti, tad izvilka ārā un atkal jautāja: “Ko tu gribi?” Zēns atkal atbildēja: “Zināšanas.” Sokrāts atkal iebāza viņa galvu ūdenī un turēja minūti, tad izvilka ārā un jautāja: “Ko tu gribi?” Zēns atbildēja: “Zināšanas.” Sokrāts atkal iebāza viņa galvu ūdenī un turēja mazliet vairāk par minūti, tad izvilka ārā un atkal jautāja: “Ko tu gribi?” Zēns aizgūtnēm atbildēja: “Gaisu!” Sokrāts teica: “Lūk, kad tu zināšanas gribēsi tā kā gaisu, tad atnāc pie manis.”

Tā arī ir ar mums. Tad, kad tu gribēsi piepildīt Dieva mērķus, ko Dievs pats tev ir devis, tik ļoti kā elpot gaisu, tad tāda ticība un tāda kaisle uzvarēs pasauli! Ja tev ir bailes vai kauns, tas ir dabiski un normāli, un tas nenorāda uz to, ka tev nav ticības. Ticība ir reāli soļi; tu zini, kas ir pareizi, tu to vienkārši dari, tu lūdz, tu gavē, tu vienkārši sper pareizus soļus un strādā, un tas ir lauciņš, kur Dievam darboties. Jo šī ir tā uzvara, kas uzvarēs pasauli – mūsu ticība. Jo viss, kas no Dieva ir dzimis, uzvar pasauli. Ticībai nevajag resursus. Ticībai vajag ticību, ticību Dieva idejai. Es gribu, lai tev iesēžas galvā – viss, kas no Dieva dzimis, uzvar pasauli!

2. Ir garīgie spēki.

 “Tā Kunga enģelis apmetas ap tiem, kas Viņu bīstas.” (Psalms 34:8 )

Ir bijuši cilvēki, kuriem Dievs ir atvēris garīgās acis, un viņi aiz manis, kad es sludinu, ir redzējuši lielu enģeli. Tev ir savi eņģeļi, tie ir izsūtāmie gari, komunikācija starp Dievu un tevi, taču ar eņģeļiem tev nav jāsarunājas, ar viņiem tu neko nevari sarunāt, bet gan ar Dievu. Un Dievs sūta Savus eņģeļus, tā ir Viņa armija. Kalpotāju gari, kas neredzamajā pasaulē ir stiprāki nekā cilvēki. Viņi spēj vairāk nekā mēs šeit, bet viņi tomēr ir zemāki par cilvēkiem. Cilvēks lūdz un gavē, viņš noliek mērķus, un tikai caur cilvēku eņģeļi var darboties. Tikai caur mums pašiem, jo mēs esam ļoti svarīgas būtnes. Mēs esam vienīgā planēta visā kosmosā, uz kuras ir dzīvība, saprātīga, katrā ziņā.

“Un redzi, viens no tiem, kas bija pie Jēzus, izstiepa roku, izvilka zobenu, cirta augstā priestera kalpam un nocirta viņam ausi. Tad Jēzus saka tam: "Bāz savu zobenu viņa vietā, jo visi, kas ņem zobenu, no zobena aizies bojā. Jeb vai tu domā, ka Es nevarētu lūgt Savu Tēvu un Viņš Man nesūtītu tūlīt vairāk nekā divpadsmit leģionu eņģeļu?” (Mateja evaņģēlijs 26:51-53)

Romiešu legionā ir vidēji 5000 kareivju, tātad 12 x 5000 = 60 000 eņģeļu, kaut es domāju, ka Jēzus nerunāja par precīziem cipariem, bet domāja ļoti daudz. Tā nav laba ziņa? Jēzus bija vienlaicīgi cilvēks un Dievs, un kā cilvēkam Viņam bija piestiprināti eņģeļi. Un arī tev kā cilvēkam ir savi eņģeļi. Viņi garīgajā pasaulē karo ar tumsas spēkiem, viņi izklīdina tumsas spēkus, viņi dara, ka acis redz, kauli iztaisnojas, to dara Dievs, bet ļoti daudz izdara eņģeļi Svētā Gara vadībā. Un visai mūsu draudzei ir ļoti liels eņģelis, un, jo lielāki mērķi ir mūsu draudzei, jo lielākus eņģeļus Dievs mums sūta. Tad, kad mums bija Pre-Awakening, es tikos ar Benu Ficdžeraldu, un mēs vienojāmies, ka viņi būs Latvijā, viņš domāja, kādu kalpotāju mums atsūtīt, un es teicu, lai atsūta kādu no augšējā ranga, mums vajag lielu kalpotāju, un mums arī atsūtīja Dilanu Longu no viņa komandas. Tāpat mēs lūdzam Dievu, lai Dievs sūta lielus eņģeļus mums. Vai tad Dievs nedzird? Viņš dzird, un arī eņģeļi dzird un priecājas, ka mēs viņus pieminam; viņi ir pazemīgi, jo visi, kas nebija pazemīgi, tagad jau ir velna eņģeļi.

Kad es atgriezos pie Dieva, tas notika eņģeļu pavadībā. Ar garīgajām acīm es vairākas dienas redzēju ļaunos garus. Bet, kad es eņģeļu pavadībā sāku lūgt grēku nožēlas lūgšanu, es redzēju, kā šie ļaunie eņģeļi sāka lūgties, lai es to nedaru, sāka draudēt, grieza zobus un ņirdza pret mani. Tā bija pēdējā reize, kad es to redzēju un dzirdēju. Draugs, pastāv garīgā pasaule. Un garīgajā pasaulē Dievs sūta pie tevis Savus eņģeļus, kurus piestiprina pie tevis, tavas kalpošanas, darba, biznesa, ģimenes, un viņi tiek galā ar ļaunajiem gariem tad, kad tu dzīvo Viņa gribā un dari Viņa darbus. Es zinu, ka ir garīgā pasaule, un arī Bībelē vēstulē efeziešiem ir teikts, ka ne jau pret miesu un asinīm mums jācīnās, bet pret ļaunajiem gariem pasaules telpā, šīs pasaules valdniekiem. Patiesie valdnieki pasaulē nav cilvēki, bet gan ļaunie gari. Tieši tāpat arī Dievs valda caur mums. Jau tagad, kad Latvijas draudzes vienojas uz kopīgu lūgšanu, to var just gaisā!

3. To garīgo spēku, kas ir ar tevi, ir vairāk nekā to, kas ir ar viņiem.

“Bet viņš atbildēja: "Nebīsties, jo to, kas ir ar mums, ir vairāk nekā to, kas ir pie viņiem."” (2. Ķēņiņu 6:16)

Elīsa bija pravietis Izraēlā. Šajā laikā notika karš starp Izraēlu un kaimiņu ienaidniekiem aramiešiem. Aramiešu virsnieki plānoja dažādas operācijas un uzbrukumus, bet vienmēr, kad aramieši iesāka savus uzbrukumus, izraēlieši bija gatavi un jau laikus novērsa uzbrukumus. Tad aramiešu virspavēlnieks savāca kopā savus virsniekus un prasīja: kurš no mums ir kurmis? Viņš domāja, ka viens no viņiem ir nodevējs jeb kāds no augstākajiem virsniekiem ziņo Izraēla ķēniņam par viņu uzbrukumiem. Un viens virsnieks saka: “Mūsējie visi ir tīri, bet Elīsa ir pravietis, redzētājs, viņš visu pasaka, to, ko tu, ķēniņ, runā savā guļamistabā.” Pravietis Elīsa pārdabiski redzēja, dzirdēja un zināja, ko pretinieks runāja, un Bībelē to sauc par gudrības vārdu vai atziņas vārdu, kas nozīmē zināšanas par to, kas notiks. Aramiešu virspavēlnieks nolēma doties pie Elīsas uz Izraēlu, Dotanas pilsētu, 16 kilometrus no Samarijas. Viņš uz turieni devās ar zirgiem un ielenca pilsētu ar dzelzs kara ratiem. No rīta Elīsas māceklis pamodās, nožāvājās, piecēlās, izgāja no mājas un redzēja, ka visa pilsēta ir aplenkta. Un dzelzs kara rati toreiz bija kā tanki šodien.

Elīsa iznāca ārā un teica: “Dievs, izdari tā, ka manam māceklim atveras garīgās acis un viņš redz.” Un tā arī notika, Dievs viņam atvēra garīgās acis, un viņš redzēja, ka viņiem apkārt ir pilns ar ugunīgiem ratiem un eņģeļiem. Un Elīsa teica: “Nebīsties, jo to, kas ir ar mums, ir vairāk nekā to, kas ir pret mums.” Elīsa lūdza: “Dievs, sit viņus ar aklumu.” Un viņi palika nevis akli, bet gan stulbi, un viņi nesaprata, kur viņi ir un ko dara, un Elīsa viņiem teica, ka te nav Elīsas īstā māja un viņš aizvedīs viņus kur vajag, un tā viņi 16 kilometrus gāja uz Samariju pie Izraēla ķēniņa. Tur Elīsa teica Dievam, lai Viņš atkal atver viņu acis, un ienaidnieku acis tika atvērtas, un visi bija šausmās, kur atrodas. Izraēla ķēniņš jautāja, ko tagad lai ar viņiem visiem dara, vai apkaut. Un Elīsa teica, lai kārtīgi pabaro. Un kopš tā laika aramieši vairs nerādījās Izraēla pilsētās.

Nebīsties, ir garīgā pasaule, bet, ja tu dari Dieva gribu, darbu, tu esi glābts, tu piederi Kristum neatkarīgi no tā, ko tu esi darījis un dari šodien. Ap tevi ir Tā Kunga eņģeļi un tevī ir Svētais Gars, un nebīsties un nedomā, ka esi nedrošs, ko teiks cilvēki, nebaidies no riska. Viss, kas no Dieva dzimis, uzvar pasauli. Un šī ir tā uzvara – mūsu ticība, mūsu soļi, kurus mēs speram, ugunīgi rati, ugunīgi zirgi un ugunīgs karapulks. Kad es atgriezos no Vācijas, no sava pirmā inkauntera, es jutos it kā būtu metru virs zemes un kā parasti devos uz mežu lūgt Dievu, un tur es redzēju ar gara acīm, ka man blakus ir milzīgs eņģeļu karapulks, miera stājā gatavi man kalpot. Un man blakus bija lielāki stāvi, un es sirdī zināju, ka man vajag tikai teikt vārdu, ka man vajag tikai lūgt, un visi šie gaismas spēki ir manā rīcībā. Nebīsties, jo to, kas ir ar mums, ir vairāk nekā to, kas ir pret mums. Tā ir svarīga ticības sastāvdaļa, tas tev ir jāsaprot un ar to tev ir jādzīvo, kad nāk nedrošība vai bailes, lai tu varētu spert ticības soļus.

“Kas ir pasaules uzvarētājs? Tikai tas, kas tic, ka Jēzus ir Dieva Dēls.” (1. Jāņa 5:5)

Es jums minēju mācītāju no Ķīnas, kurš būs Awakening pasākumā, un minēju 1,7 miljonus cilvēku viņa draudzē, bet es kļūdījos, jo izrādās, ka viņam ir 18 miljonu cilvēku draudze! Viņš padsmit gadus ir sēdējis cietumā, ticis spīdzināts un pats par to stāsta ar pazemību un lepnumu. Tu zini, kādi apstākļi ir Ķīnā? Es nezinu, iedomāties nevaru, bet tur ir komunistiskais režīms, un par ticību Dievam tur liek cietumā. Kā mācītājs to spēja izturēt? Tas nav iespējams! Komunistiskajā režīmā nav iespējams tāds brīnums, un cilvēcīgi nav iespējams to izturēt. Es domāju, ka šis mācītājs zina, ka tas, kas ir pie viņa, ir vairāk nekā tas, kas ir pret viņu. Lai nāk Dieva valstība un Dieva prāts notiek!

“Bet Jēzus uz to sacīja: "Tu saki: ja tu spēj! Kaut tu varētu ticēt! Tas visu spēj, kas tic."” (Marka evaņģēlijs 9:23)

Šeit ir Dieva klātbūtne un svaidījums! Ja tu to vēl nezini vai neesi iedomājies, tad liec aiz auss – tu esi pašā labākajā draudzē Latvijā. Tas nenozīmē to, kas es uzskatu, ka esam pārāki par citām draudzēm, taču es tā domāju. Un arī došanas process draudzē ir daļa no slavēšanas, pielūgsmes un Dieva klātbūtnes atmosfēras. Pirms nedēļas mums kalpoja lielisks kalpotājs no Vācijas, Bundestāga deputāts Valdemārs Hardts, kurš runāja ļoti labus vārdus, piemēram, ar politiku vien mēs valstī neko nevaram izmainīt, bet politika ir tā, ka sagādā ceļu Dievam un kristiešiem darboties, sludināt. Ja mēs izņemam ārā no politikas Svētā Gara piepildītus kristiešus, tad Dieva tur nav. Kur nav Dieva bērnu un Viņa ietekmes, tur nav arī Dieva. Jo mēs esam Kristus miesa un paši par sevi locekļi. Dievs saka: “Ejiet un dariet. Ejiet un sludiniet.” Tāpēc tur, kur mēs neejam un neesam, tur arī Dieva nav. Tāpēc arī kristīgi deputāti, kuri vadās pēc burta un ir bez Svētā Gara, nevar pieņemt draudzei izdevīgus lēmumus.

Tautas lūgšanu sapulce “Dievs, svētī Latviju” un evaņģelizācijas tūre pa Latviju ir tikai iesākums. Dievs manā prātā un sirdī ir ielicis trakas idejas. Tieši tāpat kā tad, kad Kungs ielika man sirdī apvienot draudzes uz kopīgu lūgšanu oktobrī, man tas šķita traki, tā arī tagad manā galvā sāk veidoties aprises tam, kas notiks tālāk. Man tas ļoti ir sirdī un es vēlos to teikt visiem: mums būs kristīgā partija “Par Latviju” (tāpat kā interneta vietne, kurā varēs balsot par kristīgām vērtībām)! Apvienot Latvijas draudzes ir tikai pirmais solis. Mūsu Saeimā ir 100 tautas vēlēti deputāti, kuri balsojot izlemj, kādus likumus pieņems un kādus nē. Turklāt viņi visi ir sašķelti – krievi pret latviešiem, nacionāļi pret liberāļiem. Ja Kristus miesa Latvijā vienotībā no katras draudzes izvirzītu vienu vai divus deputātu kandidātus, mēs Saeimā varētu ievēlēt divdesmit deputātus. Es domāju, ka no “Kristus Pasaulei” dažiem cilvēkiem ir jāiet politikā. Tas nav mūsu primārais mērķis, taču tas nākotnē notiks. Ja mēs tiksim valdībā, tad skolās būs kristīgā mācība un dažādus lielus draudzes svētkus, piemēram, ģimenes svētkus, finansēs valsts, un mēs būsim par kristīgām vērtībām.

Šobrīd paši svarīgākie ir dziedināšanas dievkapojumi 24 Latvijas pilsētās, kuri sāksies septembrī. Tur noteikti Dievs darbosies, jo, kur esam mēs, tur Viņš atnāk. Dievs nāk ar mūsu kājām, mūsu rokām un mūsu muti, un arī ar mūsu finansēm. Jēzus apciemos Latvijas pilsētas, un noteikti tajās ir cilvēki, kuri to tikai gaida, lai pieņemtu Kristu, atdzimtu no augšienes un kļūtu par Kristus miesas daļu draudzē “Kristus Pasaulei”. Ja Dievs tevi uzrunā kalpot kādā no šīm pilsētām, runā ar savu mājas grupas vadītāju vai mani.

Pats pirmais “Dievs, svētī Latviju” punkts ir izaugsme. Katra draudze aug savas konfesijas ietvaros. Otrs punkts ir vienotība jeb vienota lūgšana vismaz reizi gadā. Un trešais punkts ir balss valdībā. Mūsu veidotā parakstu vākšanas platforma ParLatviju.lv būs iniciatīva, tai nebūs likumīga spēka. Saeimas komisija var pieņemt vai noraidīt mūsu savāktās balsis. Bet, ja mēs nākamajās vēlēšanās pēc četriem gadiem Saeimā ievēlam 20 deputātus, mūsu balsīm ir likuma spēks. Dieva griba ir, ka mēs esam visur, arī politikā. Viņa griba nav tāda, ka mūsu bērniem jāiet skolā, kur viņus seksualizē jeb speciālos stūrīšos padara par pedofīlu upuriem un nākamajiem pedofīliem un homoseksuāļiem. Mēs varam tam stāties pretī, jo ar mums ir liels Dievs, kurš dod mums gudrību. Vairākās Latvijas draudzēs jau ir kristīgi deputāti, protams, ne daudzi. Bet mums nav par vēlu kā Vācijā, kur valdībā ir tikai viens ar Svēto Garu kristīts deputāts. Kad pirms vairākiem gadiem “Jaunās Paaudzes” mācītājs Aleksejs Ļedjajevs tēmēja uz politiku, visi uz viņu skatījās kā uz briesmoni un nesaprata, jo, redz, kristiešiem neesot pareizi iet politikā. Jēzus Vārdā mēs salaužam šādus vārdus! Citas draudzes neieklausījās Ļedjajevā, tāpēc arī mums šobrīd ir šāda situācija. Mūsu Satversme vēl nav izmainīta, viendzimuma laulības vēl nav pieņemtas, vēl ir iespēja. Mēs esam pēdējais bastions Eiropā. Tā vai šā, mums no savas puses ir jāizdara tas, kas ir jāizdara, un mēs to izdarīsim.

Mums ir vajadzīgs brīnums! Arī uzņēmīgi un mērķtiecīgi pasaulīgi cilvēki sasniedz lielus panākumus. LGBTI, dažādas sātaniskas grupas, Sorosa fonda atbalstīti deputāti iet politikā un sasniedz savus mērķus – legalizē bezdievīgas lietas. Tas sasien rokas Dieva draudzei un traucē darboties. No kristiešu vecākiem nošķir bērnus un padara viņus ļaunus. Tā nav Dieva griba, bet, lai to visu izmainītu, mums ir vajadzīgs Dieva brīnums. Mēs kā organizatori esam ļoti maz uz kopējā fona. Bet Pāvils saka, ka Dieva spēks mūsu nespēkā varens parādās. Dievam visas lietas ir iespējamas! Tas nemaz nebija tik sen, kad Dievs lika manā sirdī nenormālu ideju – apvienot visas draudzes uz kopēju lūgšanu un izveidot vairākus simtus cilvēku lielu kori. Vēl nesen mēs bijām savrupa draudze, taču tagad mēs esam visur un pie mums brauc īpaši viesi, un mūs sāk ņemt nopietni. Ja tas nebūtu no Dieva, tas nebūtu izdevies. Ne vienmēr ir tā, ka tas nav Dievs, ja tev neizdodas, un tomēr šajā gadījumā Viņš ir ar mums. Kopkorī pieteikušies jau 350 cilvēki – adventisti, baptisti, luterāņi, g12, evaņģēliskie kristieši (“Prieka Vēsts”, “Jaunā Paaudze”) un cilvēki no draudzēm, par kurām es dzirdu pirmo reizi. Tas jau notiek! Un drīz šeit, mūsu draudzes telpās notiks pirmais kopkora kopmēģinājums. Vai tas nav brīnums? Visi jau zina par mūsu pasākumu “Dievs, svētī Latviju”.

Tūlīt notiks liels evaņģelizācijas pasākums Awakening Europe 2018 Rīgā, kurā kalpos Bens Ficdžeralds, ar kuru esmu personīgi iepazinies, tāpat ar Dilanu Longu, kurš pie mums kalpoja. Dilans kalpoja Pre-Awakening pasākumā pie mums, un viņam ir tikai 23 gadi. Viņš mūs pamudināja uz evaņģelizāciju un cilvēku glābšanu. Awakening komanda ir apņēmusies reklamēt “Dievs, svētī Latviju” savā pasākumā un pēdējā dienā ir atļāvusi dalīt mūsu pasākuma flaijerus pie visām Arēna “Rīga” ieejām. Tas ir brīnums, tas nenotiek tāpat vien. No ārzemēm atbrauc cilvēki, lai palīdzētu mums reklamēt tautas lūgšanas, kā arī būs ap tūkstoti cilvēku, kuri izies ielās evaņģelizēt. Būs Awakening, pēc tam “Dievs, svētī Latviju” un galu galā mēs vēl nobombardēsim visas Latvijas pilsētas! Un visur, kur mēs iesim, Dievs būs ar mums! Aleluja! Noslēdzošais dievkalpojums notiks 19. janvārī Kongresu namā. Piepildīsim to pilnu ar cilvēkiem! Piemetīsim pilnu Rīgu ar mūsu flaijeriem.

Draugs, ir tikai viena problēma. Tā pat nav problēma, bet mūsu zināšanai, ka mums visiem ir uzcītīgi jāziedo. Jāziedo daļa no savas dzīves, kas ir izteikta arī naudā. Lai Dievs svētī tos cilvēkus, kuri ir mūsu biznesa grupā un taisa naudu speciāli Dieva mērķiem, un lai viņiem ir gudrība strādāt! Taču ar tām finansēm, kuras ir mums pašiem, nepietiks tik lieliem projektiem. Šī ir tikai iesildīšanās. Mums ir vajadzīga Dieva svētība un finansiāls brīnums!

Awakening pasākums Latvijā izmaksā 500 tūkstošus eiro. Pirmais Awakening pasākums Austrālijā izmaksāja 900 tūkstošus eiro. Mūsu tautas lūgšanu sapulcei vajadzīgi tikai 40 tūkstoši eiro… Es vakariņu laikā runāju ar Dilanu Longu. Es viņam jautāju, kas sponsorē viņa komandas kalpošanu. Bet viņš ir tāds cilvēks, kuram pašam patīk uzdot jautājumus – kā jūs uzcēlāt draudzi, kā tu nāci pie Dieva, kāda sistēma ir jums draudzē utt.? Viņš ir gudrs un daudz sasniegs. Tie cilvēki, kas uzdod jautājumus, daudz sasniedz, jo viņiem interesē un viņi arī grib to pielietot. Dilans atbildēja, ka viņiem nav sponsoru. Viņa komanda ir no Bēteles baznīcas (Bethel church, dibināta 1952. gadā ASV, Kalifornijā), un draudze viņus atbasta, bet ne finansiāli. Dilans stāsta, ka viņi kalpo dažādās vietās, piemēram pre-awakeningos, un pēkšņi pieceļas kāds cilvēks zālē un saka, ka vēlas ziedot simts tūkstošus. Es gaidu to brīdi, kad kāds no mums piecelsies un pateiks, ka vēlas ziedot simts tūkstošus tautas lūgšanu sapulcei plus ventilācijas ierīkošanai draudzes telpās. Lai Dievs mums dod šādus cilvēkus! Tas var būt kāds no mums. Dieva ceļi ir neizdibināmi. Es nezinu, bet es ticu, kad mēs uzklājam galdu Dievam un izdarām to, ko Viņš no mums prasa, tad Viņš, atbalstot Savu ideju, pavairo mūsu piecas maizes un divas zivis un pabaro tūkstošiem cilvēku.

Tad praviešu mācekļi sacīja Elīsam: "Redzi, šī vieta, kur mēs ar tevi esam apmetušies, ir mums par šauru. Dosimies uz Jordānu un ņemsim tur ikkatrs vienu baļķi, un taisīsim tur sev vietu, kur dzīvot." Un viņš atbildēja: "Labi, ejiet!" Bet viens lūdza: "Lūdzu, esi tik labs un nāc saviem kalpiem līdzi!" Un viņš atbildēja: "Labi! Es iešu!" Tad viņš gāja ar tiem, un tie nonāca pie Jordānas un nocirta kokus. Un notika, ka vienam no viņiem, cērtot baļķi, cirvis iekrita ūdenī, un viņš iekliedzās un sauca: "Ak vai, mans kungs! Cirvis bija patapināts!" Bet Dieva vīrs jautāja: "Kur tas iekrita?" Kad viņš bija tam to vietu parādījis, tad Elīsa nogrieza kārti un iemeta to tur. Un cirvis uzpeldēja. Un viņš sacīja: "Izcel to sev ārā!" Un tas izstiepa savu roku un to satvēra.” (2. Ķēniņu 6:1-7)

Elīsa ar saviem mācekļiem bija nolēmuši sev uzcelt jaunu namu, kur mitināties, pulcēties, slavēt, pravietot un mācīties. Viņi nolēma katrs ņemt pa cirvim un baļķim un celt namu, līdzīgi kā mēs esam uzcēluši savas draudzes telpas. Vienam no viņiem, cērtot baļķi, cirvis iekrita ūdenī, bet pravietis šo cirvi bija aizņēmies. Šodien mēs domājam, kas gan tur liels, jo var aiziet uz “Depo”, pie vecmāmiņas vai pie kāda, kuram ir malkas apkure, un paņemt cirvi, un tas daudz nemaksā, bet tajos laikos dzelzs cirvis bija liela vērtība. Māceklis bija aizņēmies cirvi, lai celtu Dieva namu. Elīsa prasīja: “Kur tas iekrita?” Tad viņš nogrieza kārti un iemeta to tur, un cirvis uzpeldēja. Un viņš sacīja: "Izcel to sev ārā!" Un tas izstiepa savu roku un to satvēra. Ja tu lasi Bībeli, tad redzi, ka pravieši izmanto dažādas metodes. Arī šajā gadījumā Elīsa izdarīja kādu darbību un notika brīnums. Vai tiešām Dievs nevarēja izdarīt kādu lielāku brīnumu, nevis vienkārši izcelt cirvi? Taču Dievs ir ieinteresēts tajos, kas ceļ Viņa namu. Viņš ir ieinteresēts tavās ikdienas lietās, tavos cirvjos un kastroļos, tavā apģērbā un automašīnā, tavos bērnos un ģimenē. Dievs ir ieinteresēts svētīt, un dažkārt – pārdabiski.

Māceklis bija aizņēmies cirvi. Kā tu domā, ko mēs esam izdarījuši? Vai mums ir nauda lielajai lūgšanu sapulcei? Mums nav šādas naudas. Mēs esam pasūtījuši to, ko mēs nevaram nosegt, jeb aizņēmušies. Tie cilvēki, kuri ziedo pāri savām spējām, arī ir aizņēmušies. Un tieši šī darbība, kas norāda uz ticību, ir platforma Dieva brīnumiem. Un mūsu draudzei ir vajadzīgs brīnums. Mūsu sapņi ir lieli, pareizi un no Dieva. Un es ticu brīnumiem. Tieši tāpat kā Jēzus pabaroja tūkstošus ar piecām maizēm un divām zivīm, kā cirvis uzpeldēja tam, kurš darīja Dieva gribu un Dieva darbu, tāpat arī mēs kā draudze sagaidīsim, kā Dievs pagodināsies un tiks segti visi finansiālie projekti. Es ticu arī tam, ka Dievs audzē un lieto cilvēkus pakāpeniski. Tas nozīmē – esi uzticams pār mazumu, un tad Dievs tevi iecels pār lielumu. Awakening rīkotāji ir bijuši uzticami pār mazumu, un tagad pār lielumu. Arī mēs būsim uzticami ar mazumu savās finansēs, ar savu desmito tiesu un brīvprātīgajiem ziedojumiem, un mēs redzēsim lielumu.

Es Tevi lūdzu, Kungs, ka Tu darbojies pie tiem, kuri ceļ savus biznesus, lai atbalstītu Tavu darbu, lai viņu finansēs ir pārdabiska darbība! Lai viņi nekad nepadodas! Ja arī viņi krīt, lai ceļās, Jēzus Vārdā. Lai katrs viens, kas ir draudzes loceklis, kurš dzird vai lasa, katrs kristietis vai cilvēks, kuram Tu esi licis sirdī atbalstīt šos pasākumus, piedzīvo Tavu pārdabisku svētību savās finansēs! Es Tevi lūdzu, Kungs, arī par visu mūsu draudzi kopumā, par pasākumiem, par dziedināšanas dievkalpojumiem, tautas lūgšanas sapulci, par draudzes telpu izbūvi līdz galam, par visām šīm finansēm, kas nepieciešamas, Kungs, mēs lūdzam par brīnumu, Jēzus Kristus Vārdā. Mēs ticam, ka visu, ko mēs lūgsim Tavā Vārdā, Tu darīsi. Āmen!

Es vēl jums gribu darīt zināmu kādu brīnišķīgu lietu – nākamā gada februārī ir mūsu draudzes jubileja. Tā ir nedēļa no 14. līdz 17. februārim, un mums par prieku un lai arī mēs saprotam, ka mēs dodam, būs ciemiņi. Jau pirms vairākiem mēnešiem es sazinājos ar diviem cilvēkiem, kurus gribēju aicināt ciemos. Viens no tiem ir mācītājs Aleksejs Proņkins. Viņš ir mācītājs no Krievijas, viņam ir trīsdesmit gadi, un Putina režīma ietvaros viņš šobrīd vada piecdesmit no nulles uzceltas draudzes. Šīs draudzes locekļiem ir savi uzņēmumi, viņi audzē eko pārtiku un dara visādas lietas. Es viņam jautāju, vai Krievijā var normāli uzcelt draudzi. Viņš atbildēja, ka jebkur var uzcelt draudzi. Viņš mums šeit mācīs un sludinās par līderību un draudzes izaugsmi. Kā tu domā, kas ir otrs cilvēks, kas pie mums atkal būs ciemos? Vitālijs Jefremočkins ar komandu. Tie ir slavētāji un viņu mācītājs, kas sludina un slavē stadionos. Mums visiem ir labas atmiņas par pagājušo reizi, kad viņi bija ciemos. Mēs atkal sarīkosim slavēšanas semināru, kā arī slavēšana un pielūgsme šeit būs viņu vadībā. Starp citu, mūsu draudze caur viņu semināriem un pielūgsmi ir izmainījusies. Dievs mīl mūsu draudzi, mēs esam īpaši.

Mācītāja Mārča Jencīša sprediķi “To, kas ir ar mums, ir vairāk nekā to, kas ir pie viņiem” pierakstīja un rediģēja draudzes “Kristus Pasaulei” redakcija

1-10 of 535