Svētrunas


Mācies domāt!

Publicēja 2019. gada 16. apr. 20:15Līga Paņina   [ atjaunināts 2019. gada 16. apr. 20:17 ]

Ziņas datums 17.04.19.

Tas, ka tu esi šodien šeit, ir Dieva domu spēka rezultāts. Tas, ka tu dzīvoji aplamu dzīvi, ka tavs ceļš veda pazušanā, pazemē, bet šobrīd tu esi glābts un visa tava dzīve mainās, kaut tā nav perfekta un viegla, bet tā mainās un iet uz augšu, ir pateicoties tam, ka kāds tev izstāstīja evaņģēliju un par tevi lūdza Dievu. Vai tas bija uz ielas, vai kaimiņš pastāstīja, vai kā citādi, bet tu tiki izglābts. Evaņģēlijs nav cilvēku izdomāts. Mēs to nesam, mēs to sludinām, bet tā ir Dieva doma. Tu esi glābts, pateicoties Dieva domai. Visas svētības, kuras tu šodien baudi savā dzīvē, ir pateicoties Dieva domām. Dievs domā. Es pirms daudziem gadiem biju kādā pasākumā, kurā bija cilvēki no dažādām konfesijām, ieskaitot katoļus, kopā kādi desmit cilvēki. Kāda māsa Kristū sēdēja pie klavierēm un dziedāja dziesmu, kurā bija vārdi: „Dievs domā par mums, Dievs domā par mums, Tas Kungs ir ar mums un svētī mūs.” Dievs domā par mums, Viņam ir domas. Un Dieva domām ir spēks. Gan glābšana, gan visa veida Dieva svētības un viss labais nāk no Dieva domām. Jo evaņģēlijs nav cilvēku izdomāts, bet gan ir Dieva doma.

 Bet es baidos, ka čūska, kas ar savu viltību piekrāpa Ievu, tāpat nesamaitā arī jūsu domas un nenovērš no vienkāršības un skaidrības, kas ir Kristū.” (2. Korintiešiem 11:3)

 Šajā Rakstu vietā ir teikts, ka, tāpat kā Ievas un pēc tam arī Ādama, arī mūsu domas čūska var novērst no Dieva svētības un Dieva tuvuma. Kādā veidā velns guva virsroku pār cilvēku, samaitāja paradīzi un visu pasauli, ko Dievs bija tik brīnišķīgi radījis? Caur domu. Tieši tāpat Pāvils saka, lai arī mēs, kas ticam Dievam, nepieņemam tās domas, kas nāk no elles un neatkrītam no Dieva. Cik svarīga ir domāšana! Tātad, pirmkārt, viss labais un Dieva svētības ir pateicoties Dieva domām, un viss ļaunais un visi lāsti, ko mēs redzam virs zemes un cilvēku dzīvēs, nāk no velna. Atceries, kā čūska, kas simbolizē velnu, paradīzē teica: „Vai tiešām Dievs jums ir aizliedzis ēst no visiem dārza kokiem?” Lāsts ienāca pasaulē, cilvēkam pieņemot velna domas.

 „Viņu kājas ir naskas doties ļaunos darbos, viņi steidzas izliet nevainīgas asinis; viņu domas ir vērstas uz ļaunu. Posts un sabrukums ir uz viņu ceļiem.” (Jesajas grāmata 59:7)

 Svētība vai lāsts ir atkarīgs no tā, kādas domas mēs domājam. 5. Mozus grāmatas 28. nodaļā ir smalki uzskaitītas svētības un lāsti. Turklāt svētības tur ir mazāk, bet lāsti uzskaitīti daudzkārt vairāk. Vai tavā dzīvē darbosies svētība vai lāsts, ir atkarīgs no tava domāšanas veida. Ne tikai no darbībām, bet tieši no domāšanas veida, jo pirms darbībām ir domāšana, tādēļ mācies domāt!

 „Lai Tev patīk manas mutes valoda un manas sirds domas Tavā priekšā, ak, Kungs, mans patvērums un mans pestītājs!” (Psalms 19:15)

 Cilvēks vēršas pie Dieva un saka: „Lai ne tikai mani darbi, mani vārdi, bet lai arī manas domas ir patīkamas Tavā priekšā,” tātad Dievs liek vienlīdzības zīmi starp domāšanu un runāšanu. Kā Jēzus ir teicis: „Ja kāds uzskata sievu vai vīru to iekārodams,” kas ar acīm viņu izģērbj un iedomājas citas lietas, ko viņš grib darīt, „viņš laulību jau ir pārkāpis savā sirdī.” Laulība tiek pārkāpta jau domāšanā. Tāpēc Dāvids arī teica, lai ne tikai viņa darbi, bet arī domas ir Dieva priekšā patīkamas, jo Dievs redz mūsu domas. Tu esi atvērts Dieva priekšā! Ir rakstīts, ka Dievs pazīst mūsu domas jau no tālienes, Viņš zina, ko mēs domājam. Ja tu esi draudzē labs un pūkains, bet tajā pašā laikā tu domā negatīvas domas, pretējas tam, ko tu runā un kā tu sevi centies rādīt sabiedrībā, tad Dieva acīs tu sevi nevari noslēpt, Dieva acīs tu es tāds pats cilvēks kā tas, kurš publiski demonstrē savu nepareizo uzvedību. Dievs skatās tavā sirdī, pirmkārt, domās. Tavas domas no sirds un dvēseles nav nodalāmas. Reizēm to ir grūti izprast, un tas ir pārdabiski. Kā tev liekas, kad tu nomirsi, vai tu turpināsi domāt? Es domāju, ka jā. Vai tu būsi debesīs, vai ellē, tu turpināsi domāt. Ja tu domāsi pozitīvi un ņemsi vērā to, ko es mācu, tu būsi debesīs, un arī tur tu turpināsi domāt. Esmu lasījis par gadījumu, kurā kādam cilvēkam, braucot ar motorlaivu, aizķērās galva aiz tilta, un viņam norāva daļu galvas un smadzeņu, bet cilvēks turpināja domāt, kaut viņam nebija puse smadzeņu. Cilvēks nav tikai miesa un smadzenes, bet garīga būtne, ietērpta miesā, un tavs gars domā un domās arī pēc nāves. Arī tavs gars domā. Šobrīd viss ir savienots, un tas, ko tu domā, ir tavā sirdī. Tāpēc ir svarīgi, kur tu uzturies, ko tu skaties, kādas domas tu pieņem un kādas nepieņem. Sargā savu galvu! Dieva priekšā vārdi un domas ir ar vienlīdzības zīmi.

 Ilgi cilvēks nespēj noslēpt savas domas. Agri vai vēlu tās parādās dzīvē. Tu vari teikt vienu un censties rīkoties citādi, bet pēc laika izspruks gan īstie vārdi, gan rīcība. Jēzus šādus cilvēkus, kas rīkojas pretēji tam, kā viņi domā, sauc par liekuļiem. Viņš teica: „Jūs, liekuļi, balsināt kapus un ceļat pieminekļus praviešiem, bet jūsu tēvi tos ir nonāvējuši, un jūs arī nonāvējat. Jūs darāt vienu, rādāt cilvēkiem vienu, bet sirdī esat citi. Jūs darināt garus lūgšanu pušķus, greznus tērpus, mīlat sēdēt goda vietās, sveicināties tirgus laukumos, būt cienītiem kungiem un dāmām, bet iekšā, domās jūs esat citādi.” Cilvēka patiesā domāšana agri vai vēlu parādās. Ārēji varbūt izskatās, ka cilvēks ir populārs, viņam ir daudz naudas, vara, viņš visu var atļauties, taču viss, ko viņš aiz sevis atstāj, ir posts, un viņa paša sirdī arī ir viens liels posts. Un tāpēc, ka viņam sirdīs ir posts, viņš rada apkārt postu. Bet ārēji apliecina sevi ar labdarību, ar lieliem ziedojumiem, ar skaļiem saukļiem, piemēram, politikā.

 „Taukajā sejā spīd viņu aizplūdušās acis, tajās atspoguļojas viņu sirds domas.” (Psalms 73:7)

 Šeit tiek runāts tieši par tāda tipa cilvēkiem kā farizeji; par bagātajiem, kas uzkundzējas pār nabagajiem, aiz tādiem paliek tikai posts. Domas, kas ir tavā sirdī, ir redzamas tavā dzīvē jeb tavs domāšanas veids kļūst redzams pie tevis. Es personīgi esmu ļoti uzmanīgs pie cilvēka ārējā izskata. Tas atspoguļo cilvēka domas. Reizēm, arī kristiešu starpā, mēs dzirdam: „Mums galvenais ir sirds saturs un ne ārējais izskats.” Es uzskatu, ka izskatā ir pazīmes domāšanas veidam. Gadījumā, kad cilvēks bija ar Dievu un kalpoja un pēkšņi atgriezās atpakaļ pasaulē, man nevajag daudz skaidrot, taisnoties vai meklēt Rakstu vietas par to, jo tāds ir viņa sirds stāvoklis, tāds ir viņa domāšanas veids – cilvēks pieņem pasaules vērtības. Mums nav vizuāli jālīdzinās Jēzum, bet ir svarīgi, vai mūsu dzīve līdzinās Jēzus dzīvei. Es esmu par brīvu ģērbšanās stilu, bet, skatoties uz ārējo izskatu, īpaši acīm, un vārdiem, var redzēt, ko cilvēks domā. Man ir bijis gadījums, kad man zvana tuvs cilvēks, bet viņš nezina, ka viņa telefons zvana, es paceļu, ir klusums, un pēc brīža es dzirdu lamuvārdus, pāris strīdās un plīst trauki. Pirms mirkļa es abus redzēju dievkalpojumā un viss izskatījās kārībā, tomēr tajā brīdī parādījās viņu patiesais sirds un domāšanas stāvoklis. Vienmēr ir pazīmes, un mums jāseko līdzi savām pazīmēm, jo tās atspoguļo to, kā mēs domājam.

 Kas notiek Latvijā? Lielveikaliem arvien pieaug peļņa. Interesanti, ka iedzīvotāju skaits samazinās, ražošana samazinās, bet peļņa aug, un tas atspoguļo to, kā tauta domā, kā domā tie, kas ir augšā, kā ar dažādiem manipulācijas līdzekļiem viņi panāk konkrētas lietas. Bet tauta bieži nedomā līdzi, tikai runā. Tādiem valstsvīriem, kuru tauta nedomā, ir labi un izdevīgi. Varbūt tu esi dzirdējis, ka mācītājam pārmet cilvēku kontrolēšanu? Bet vai kontrolētājs mācītu draudzi domāt? Svētīga tā tauta, kas prot domāt pareizi, un nolādēta tā tauta, kas neprot domāt. Cilvēku domāšanas veids ir redzams viņu ārienē un dzīvesveidā.

 „Un vēl jāuzsver, ka šis mācītājs bija tiešām gudrs, ka viņš mācīja tautai īstas, dziļas un pareizas atziņas un bija domātājs, kas sacerēja daudzus sakāmos vārdus.” (Salamans mācītājs 12:9)

 Tu zini, kādēļ Salamans bija tik svētīts, kā neviens tajā laikā virs zemes? Viņš mācīja tautai dziļas atziņas un bija domātājs. Viņš bija domātājs, un tāpēc bija tik svētīts. Viņa domās bija Dieva vārds, un tas tā bija tik ilgi, kamēr viņš nesāka visām savām sievām celt elku altārus un pats pielūgt elkus. Cik svarīgi ir domāt! Kad ir runa par panākumiem un sasniegumiem, cilvēks netiek vērtēts pēc izcelsmes, bet pēc savas domāšanas. Visus sasniegumus var izmērīt domāšanā. Nav svarīgi, kur tu mācījies, kādi bija tavi vecāki, kāda bija tava bērnība, tas, protams, ietekmē tevi, bet nav noteicošais faktors tavā dzīvē, jo galvenais ir tas, kā tu domā, kā tu iemācies domāt. Smadzenes ir jātrenē, tāpat kā muskuļi, atmiņa un domāšana ir jātrenē. Personīgais laiks ar Dievu trenē domāšanu. Mācītājs varbūt kaut ko saka, bet vai tu pats domā līdzi? Vai tu saskaņo dzirdēto ar Dieva vārdu? Vai tu pārdomā savas ikdienas gaitas un to, kas notiek globāli? Vai tu salīdzini visu sev apkārt ar Bībeli?

 Ir svarīgi domāt reāli. Donalds Tramps, ASV prezidents, labi pateica: „Jebkurā gadījumā mums nāksies domāt, tad kādēļ gan nedomāt ar plašu vērienu?” Tas ir ļoti pareizi, bet nevar aizmirst arī domāt reāli. Nevar aizmirst pārdomāt arī sliktāko variantu, citādi tu tam vari nebūt gatavs. Nav svarīgi, ko redz mūsu acis, jo mums ir jābūt gataviem dažādiem scenārijiem. Tu zini, kas ir reāla domāšana? Piemēram, šobrīd draudzē notiek telpu paplašināšanas remontdarbi. Tiek plānota zāle ar 1000 sēdvietām. Mēs nelūdzam: „Dievs, dod mums naudu. Dievs, nober no debesīm naudu.” Mēs katrs aprēķinām, cik mēs varam dot, rakstam solījumus, nopelnam un iedodam. Es domāju reāli un nevaru plānot telpas ar 2000 sēdvietām. Man kāds cilvēks nesen stāstīja, ka kāds cilvēks Ukrainā uzcēlis draudzi ar 10 000 vietām. Es jautāju, vai viņš piepildīs šīs telpas, un saņēmu atbildi, ka nekad. Viņš, acīmredzot, zināja šī cilvēka domāšanas veidu un zināja, ka viņš šo zāli nepiepildīs. Tā nav reāla domāšana, tā ir tāda utopija. Kad es Limbažos tikko kļuvu par mācītāju, draudzē bija astoņi cilvēki, pēc tam divdesmit. Es salasījos Jongi Čo grāmatas, ka ir jāplāno konkrēts cipars. Es tā arī ņēmu, kā viņš mācīja, un es uzliku mērķi un lūdzu Dievam, ka pēc gada mēs būsim 100 cilvēki draudzē, un draudze pulcēsies Limbažu sporta hallē. Limbažos ir 8000 iedzīvotāji. Es to apliecināju un visiem to pateicu, ka mums būs 100 cilvēki. Darīju tāpat, kā Jongi Čo. Viņam bija vajadzīgs pulkstenis, galds un krēsls, un viņš bija “stāvoklī” ar pulksteni, galdu un krēslu. Draudzes locekļi nāca pie viņa mājās skatīties, kur viņam ir visas šīs lietas, par kurām viņš teica, ka viņam jau tās ir. Viņš domāja, kā iziet no situācijas, un teica, ka ir garīgi “stāvoklī” ar šīm lietām. Visi smējās par viņu, bet pēc laika viņš tika pie šīm trim lietām. Kad pagāja gads, manā Limbažu draudzē bija par 2 cilvēkiem vairāk. Ir svarīgi saprast, ka vajag domāt reāli, cik liels darbs ir jāizdara, lai simts cilvēkus pievestu pie Jēzus. Es tajā reizē biju aptaurēts fanātiķis. Mums ir jālūdz par to, kas mums pašiem ir jāizdara, un Dievs pieliek klāt to, ko mēs nevaram izdarīt. Dievam ir vajadzīgs pamats, uz kā darboties. Lūk, tā ir reāla domāšana. Ideālisms aug proporcionāli tam, kā mēs attālināmies no problēmas un atsakāmies domāt reāli. Ideālisms ir slikts. Komunisti bija ideālisti. Viņi gribēja radīt ideālo pasauli. Tie, kas šodien ceļ globālo Eiropu, arī ir utopisti, ideālisti. Tam nav lemts piepildīties. Dieva vārds skaidri saka, ka nekādas ilgspēlējošas impērijas vairs nebūs. Būs tikai viena impērija, un tās galva būs viena – Jēzus. Kad cilvēks attālinās no problēmas, viņš joprojām apgalvo ideālo variantu, bet tam nav pamata. Reāla domāšana ir tad, kad tu apzinies reālo situāciju un cenu, kas ir jāsamaksā par risinājumu.

 Ieteikums – domā ārpus noteikumiem, rāmjiem! Es vairāk runāju par kristīgām lietām, bet tas attiecas pilnīgi uz visu – biznesu, politiku, ģimeni, uz tavu raksturu. Ko nozīmē domāt ārpus noteikumiem? Es kā mācītājs Latvijas draudzēs redzu, ka cilvēki tic un sludina tā, kā ir lasījuši grāmatās, ka Dievs nāks, Latvijā būs milzīga atmoda un būs milzīga Svētā Gara darbība. Bet, lai tiešām mēs varētu to piedzīvot, lai tas varētu Latvijā notikt, ir jādarbojas ārpus noteikumiem. Ir kaut kādas vispār pieņemtas normas, kā cilvēki domā, kā visam ir jābūt. Mums jāsāk domāt ārpus šīm normām, pretējā gadījumā viss, kas mums paliks, būs tikai šīs normas. Ja tu vēlies normas, tev tās būs, ja, protams, tevi tās apmierina. Ja tevi apmierina maza draudze, maza mājas grupiņa vai savā biznesā nopelnīti pāris tūkstoši, vari pie tā arī palikt, bet, ja mēs runājam par ko lielāku? Latvijā ir ieviesies pieņēmums, ka šeit nevar plaukt un zelt privātie uzņēmumi, jo pastāv tikai globālie uzņēmumi. Ja tevi tas apmierina, tad domā pēc šiem standartiem. Ja tu gribi vairāk, tad sāc domāt plašāk, ārpus standartiem. Tas nenozīmē, ka vajag domāt ārpus likuma standartiem vai tamlīdzīgi, bet gan sabiedrības vispār pieņemtiem vai uzspiestiem domāšanas standartiem. Atceries, ka Salamans bija domātājs.

Kā izdomāt mākslas darbus un tos izstrādāt zeltā, sudrabā un varā.” (2. Mozus 31:4)

Es „apbrīnoju” daudzus mūsdienu mākslas darbus, kurus es redzu, – tādus šķībus, greizus, nepareizus. Ko cilvēki tur saskata? Tā ir viņu psihe, viņu domāšanas veids, viņu iztēle, un tā viņi redz sevi, un tādu kroplīgu viņi redz pasauli. Zini to nenormālo abstrakto mākslu? Mēs bijām kādā Polijas viesnīcā, un tur bija glezna pie sienas, kaut kāds murgs. Skatījos, ka cilvēku sejas bija tādas abstraktas, un sānā attēlots loceklis, kurš vēl bija jāierauga, un man ir jājautā, kas cilvēkiem notiek galvā, kad viņi rada gleznas. DOMĀT nozīmē RADĪT. Napoleons Hills, amerikāņu Jaunās domāšanas kustības personālās attīstības grāmatu autors, ir teicis šādus vārdus: „No cilvēku domām ir iegūts vairāk zelta, nekā jebkad no zemes dzīlēm.” Tu vēlies savā dzīvē radīt kaut ko pozitīvu, labu? Domā pozitīvi, domā pareizi. Domā un mācies domāt. Mācies radīt, jo domāt nozīmē radīt. Dievs domāja, teica un tapa. Dievs radīja ar domu spēku.

Savas domas vērsiet uz augšu, ne uz zemes lietām.” (Kolosiešiem 3:2)

„Savas domas vērsiet uz augšu” – tur ir darbības vārds. Domāšana ir izvēle. Kādiem cilvēkiem viņu domas klejo, tās nevar saturēt. Tās domas ir trakas, galvā tiešām ir bardaks. No tā brīža, kad es pieņēmu Jēzus, esmu iemācījies kontrolēt bardaku savā galvā. Tās domas, kas nav derīgas un Dievam patīkamas, nogriez, un, kuras ir pareizas, tās turpināt attīstīt, pārdomāt. Domāt var iemācīties, un savu galvu ir iespējams savākt! Ja savāksi savu galvu, savāksi savu dzīvi.

Mana sirds smeldza manās krūtīs, manas pārdomas lika iedegties ugunij manā dvēselē, un man bija jārunā ar savu mēli.” (Psalms 39:4)

Kāpēc Dāvidam smeldz sirds krūtīs? Kāpēc viņam dvēselē iedegusies emocionāla uguns? Viņa pārdomas lika iedegties šai ugunij. Tavas pārdomas liek dvēselē iedegties emocijām. Daudzi kristieši lūdz pēc Svētā Gara uguns, bet uguns iedegas no pareizām domām, kad tu pieņem un pārdomā Dieva domas. Nevis vienkārši saki, lai krīt Dieva uguns un tā visu paveiks, bet primārais visā ir doma. Sākot no radīšanas, līdz šim brīdim, svarīga ir domāšana. Bils Makartnijs, slavens sporta treneris, ir teicis: „Mentālais aspekts pret fizisko ir 4:1.” Mentālais ir psiholoģiskais aspekts jeb tavs domāšanas veids. Mentālais aspekts panākumos, sportā, jebkur pret fizisko ir 4:1. Ja tu esi sportists, tu domā, ka svarīga ir tikai fiziskā sagatavotība? Nē, ir svarīgs arī psiholoģiskais faktors. Ar šādu proporciju tu jebkuru bulli vari nogāzt, ja tev ir galva. Rullē uz priekšu un vada tas, kurš domā. Tev sekos armijas, ja tev būs pareiza domāšana. Lūk, kāpēc šis treneris ir slavens un viņa komanda uzvar. Viņš ir iemācījis savu komandu pareizi domāt.

Taisni tāpēc manas domas mani mudina atbildēt, un taisni tādēļ esmu es iekšēji dziļi satraukts.” (Ījaba grāmata 20:2)

Ījabs bija ļoti satraukts, viņš gribēja jau mirt. Ījabs varēja būt mierīgs, ja viņš par to nedomātu. Tu vari neuztraukties, jo viss sākas nevis no nelaimes, bet no tā, kā tu uz to skaties. Viss sākas no tā, kā tu pieņem domas par to, ko tu redzi. Ja ir nomiris tuvinieks, tu pats izvēlies, cik ilgi sērot. Nebūtu pieklājīgi vispār nesērot, bet ne ilgi. Tāds bija Dāvids. Kad Dāvidam bija slims bērns, viņš gavēja, krita gar zemi, gulēja kā slims, neēda, nedzēra, bet, kad dēls nomira, tad vienā brīdī Dāvids sāka smaidīt, sāka dzert, ēst un priecāties. Kamēr Dāvidam bija slims bērns, viņš centās palīdzēt, tāpēc viņš sēroja un neēda, bet, kad dēls nomira, tur neko nevarēja mainīt. Kur sākas sēras? Galvā. Tāpēc ir svarīgi kontrolēt savu prātu! Tu pats nolem, kā tu jutīsies. Panākumus nevar sasniegt bez izjūtām, jo ir vajadzīga iekšēja degsme un uguns. Kur to dabūt? Tu tagad lasi ļoti vērtīgu sprediķi: tev nekur no ārpuses tas nav jādabū, tev nekas speciāli no debesīm nekritīs, tev vienkārši pareizi jāsāk domāt, un šīs domas tevī izraisīs pareizas emocijas un degsmi. Komunisti bija ļoti prātīgi – viņi lika cilvēku priekšā plakātus, uzrakstus, televīzijā izvērsa propogandu. Tā cilvēki arī sāka atbilstoši domāt un priecāties pa “saulaino” komunismu. Tu esi nabags, tev nekas nepieder, bet galvenais, ka tu esi saulainajā komunismā. Tas cilvēkiem tika ieskaidrots. Arī tagad tas tiek darīts. Mēs petīciju par kristīgajām un ģimenes vērtībām masu medijiem izsūtījām trīs reizes, bet neviens to nenopublicēja. Kāpēc draudze nav izdevīga globālistiem un šāda veida valdošajām elitēm? Jo mēs domājam un mācām cilvēkus domāt. Viņiem nevajag domājošus cilvēkus. Viņiem vajag tikai augstskolu beidzējus, kurus ielikt valstu globālajos posteņos. Visur augstskolas piedāvā sociālās zinības. Sociālās zinības, kas pamatā ietver genderismu. Vai vēl ir kas normāls, ko mācīties? Fašisma laikā skolās mācīja, ka ebrejs nav cilvēks un to, ka vāciešiem ir zilas asinis. Es gan filmās skatos, ka tās ir sarkanas tāpat kā visiem cilvēkiem. Vāciešiem iestāstīja, ka asinis ir zilas un viņi ir citādi, nekā citi cilvēki, un viņiem ir jāvalda pār visu pasauli. Vācu skolās apzināti audzināja nākamos vadītājus un posteņu ieņēmējus. Līdzīgi notiek arī šodien, bet tas, ko mums pasniedz, ir kaut kas cits. Tas formē domāšanu, un cilvēki tad tādi arī staigā. Paldies Dievam, ka tu vari mācīties domāt pats!

Visi, kas esam pilnīgi, turēsim tādas domas, un, ja jums kādā lietā ir citas domas, tad arī to Dievs jums atklās.” (Filipiešiem 3:15)

Ko nozīmē “turēt domas”? Strādāt pie domām! DOMĀŠANA IR DARBS! Es lasīju par kādu atgadījumu, kur kāds cilvēks meklēja ļoti veiksmīgu uzņēmumu. Viņam izrādīja iestādi, rādīja kabinetus un iepazīstināja ar darbiniekiem. Tur bija viena istaba bez mēbelēm, un pie loga krēslā sēdēja sieviete, kas skatījās ārā pa logu. Viņa bija viena no priekšniecēm. Apmeklētājs jautāja, ko viņa tur dara. Viņa domāja, un viņai par to maksāja! Kāpēc šī kompānija bija tik veiksmīga? Viņi domāja un atbalstīja domāšanu. Viņi pat speciāli maksāja algu cilvēkam, kurš domāja to, ko viņiem vajag izdomāt. Vai tev gribās vairāk laika veltīt personīgam laikam ar Dievu, ar sevi un pārdomām? Cilvēks, kurš velta laiku ne tikai pātaru noskaitīšanai, bet arī pārdomām, būs daudzkārt veiksmīgāks. 100% katrs, kurš ir kaut ko sasniedzis, ir domātājs. Citādi nevar būt. Iedod bomzim miljonu, un viņš pēc nedēļas atkal būs bomzis. Miljonāram atņem viņa miljonus, un pēc kāda laika viņš atkal būs miljonārs, jo tāds ir viņa domāšanas veids. Alberts Einšteins ir teicis: „Domāšana ir smags darbs. Lūk, kāpēc tik maz ar to nodarbojas.”

Kad Džons Maksvels kļuva par mācītāju, viņš pabeidza koledžu un tikko bija apprecējies. Viņam uzticēja vadīt draudzi. Tajā ciematā, kurā viņš dzīvoja, bija viens veikals, baznīca un 14 mājas. Tas bija 1969. gads, kad cilvēkus palaida kosmosā un nosūtīja uz Mēnesi. Maksvels bija tikko no skolas sola, pozitīvs domātājs, progresīvs cilvēks. Viņš sagatavoja sprediķi par cilvēku kosmosā un runāja to draudzē, par to, ka cilvēks ir spēris kāju uz Mēness, viss notiek, mēs varam. Draudze neuzņēma viņa vārdus un izturējās pret viņu dīvaini. Kāds draudzes loceklis pasauca viņu un teica: „Ja Dievs gribētu, lai cilvēks būtu uz Mēness, Viņš pats viņu tur aizsūtītu.” Lūk, neprogresīvs domāšanas veids. Ir jāstrādā pie domāšanas, lai mainītos tavs virziens un mainītos tava dzīve! Kā arī, lai mainītos cilvēki tev apkārt un mainītos valsts. Paskaties uz dažu labu politiķi. Tu skaties, ko kādi politiķi runā, un tu domā, vai viņš tiešām ir domājis, pirms visu runājis.

Un viņos cēlās domas par to, kurš no viņiem ir pats lielākais. Bet Jēzus, zinādams viņu sirds domas, paņēma bērnu un nostatīja to Sev blakus.” (Lūkas 9:46-47)

Kā var izmainīt domāšanu? Viņi domāja, ka kāds no viņiem ir lielāks, kāds ir mazāks. Jēzus to redzēja un mācīja viņus. Domāšanas veidu var izmainīt mācoties! Klausoties, kā tevi māca pareizi domāt, darot pareizas lietas. Ar mācīšanos ir jāstrādā. Galva ir jāārstē ar mācīšanos.

Cik augstākas debesis ir pār zemi, tik augstāki ir Mani ceļi pār jūsu ceļiem un Manas domas pār jūsu domām.” (Jesajas grāmata 55:9)

Dieva domas ir augstākas par mūsu domām, tāpēc mums prātā ir jābūt Dieva vārdam. Mācies no galvas Rakstu vietas, apliecini un pārdomā tās. Arī Dāvids, gan ceļoties, gan gulēt ejot, pārdomāja Dieva baušļus. Lūk, tāpēc ļoti svarīgi ir neizlaist nevienu dievkalpojumu, mācīties Bībeles skolā un izmantot ikvienu iespēju, ko sniedz draudze. Pirms ikvienas darbības, kura tev ir jāveic, vai problēmas, kura jāatrisina, pārdomā, ko par to saka Dievs.

„Lai tādas domas ir tālu nost no mums, ka mēs saceltos pret To Kungu [..]” (Jozuas grāmata 22:29)

Nogriez domas, kas saceļas pret Dieva vārdu Bībelē! Vai zini, kā es atmetu smēķēšanu? Tas Kungs mani izglāba un atbrīvoja no narkotikām vienā mirklī, taču smēķēšanas atkarība man vēl palika. Tomēr Viņš man iemācīja domāt caur kādu vīru, kurš man teica, ka man jāizmaina sava domāšana. To es dzirdēju pirmo reizi un pamazām sāku trenēt savu domāšanu, tāpat kā sportists savu ķermeni, līdz arī fiziski uzveicu šo atkarību. Un tas jau arī bija tas Dieva spēks, kas man iemācīja pareizi domāt un psiholoģiski sevi pareizi noskaņot. “Beigas ir tas moments, kad tu pārstāj domāt,” ir teicis Edvards De Bono (Edward De Bono). Domā Dieva domas, kas ir izpaustas Dieva vārdā!

„Cik augstākas debesis ir pār zemi, tik augstāki ir Mani ceļi pār jūsu ceļiem un Manas domas pār jūsu domām.” (Jesajas grāmata 55:9)

Mēs atkal nonākam pie secinājuma, ka nav nekā svarīgāka, spēcīgāka un populārāka par Bībeli, kas ir Dieva domas, izteiktas vārdos. Ja es domāju Dieva domas, tās manī rada ko jaunu un dod spēku augt. Tu vari vienkārši sēdēt dievkalpojumā vai vienkārši lasīt Bībeli, un tas ar laiku tevī radīs spēcīgas pārmaiņas – tev mainīsies domāšana. To varam nosaukt arī par pozitīvo zombēšanu. Dievs ir ļoti labs un domā par tevi svētības pilnas domas. Atliek tikai pieņemt šīs domas un dzīvot svētītu dzīvi, un nest svētību citiem.

Vai tu bieži pārdomā savu pagātni? Ko Dievs par to saka?

Tu labprāt kavējies domās pie savas jaunības laika netiklības, kad ēģiptieši taustīja tavu stāvu un spaidīja tavas jaunavīgās krūtis.” (Ecehiēla grāmata 23:21)

To Dievs saka tautai, kura ir atkritusi no Viņa un aizvesta gūstā. Kur bija viņu problēma? Viņi kavējās atmiņās. Viņi gribēja atpakaļ uz vietu, kur bija sīpoli, gaļa un loki. Tāpat arī mums nāk prātā šādas emocionālas atmiņas. Bet tev taču, draugs, ir galva! Kāpēc Lata sieva kļuva par sālsstabu? Jo viņa lūkojās atpakaļ. Neskaties uz savu netiklo pagātni, domā, kas ir labs un tīkams nākotnē. Plāno, lūdz, slavē! Tas, par ko tu domāsi, arī piepildīsies tavā dzīvē. Tu nevari izmainīt savu dzīvi vai kādus apstākļus ar to pašu domāšanu, kas tev bija līdz šim. Kā piemēru varu minēt ikvienu mājas grupas vadītāju, kuram pašam ir jāsāk mainīt savu domāšanu, un tad arī grupa augs. Dzirdēju kādu stāstu, ka tad, kad tikko bija parādījies internets, Dieva vīri bija lūguši, lai Svētais Gars ieiet internetā. Bet tikai tad, kad tu nošēro draudzes video, tad Svētais Gars ieiet internetā. Pats no Sevis Viņš tur neieies. Draugs, mainīsim domāšanu, nekavēsimies pagātnē!

„Cilvēks iekļūst kā valgā, ja viņš pārsteidzīgi apsola svētas lietas un tikai pēc solījuma apdomājas.” (Salamana pamācības 20:25)

Pārdomā, pirms pieņem kādu lēmumu. Es reizēm kādā nopietnā lietā uzreiz nedodu cilvēkam atbildi. Kāpēc? Lūgšanu kambarī es to pārdomāju, līdz iegūstu pārliecību par savu lēmumu, apsolīt vai neapsolīt. Reizēm apsolu uzreiz, taču nopietni lēmumi ir jāpārdomā. Taču tas arī nenozīmē, ka vienmēr nav jādod konkrēta atbilde. Cilvēki nekad nesasniedz to, ko nevar iedomāties izdarām. Nu, ņemsim par piemēru mūsu telpu paplašināšanu. Nebūtu jēgas to darīt, ja mēs paši neapzinātos, ka mums šīs telpas būs jāpiepilda ar 1000 cilvēkiem. Mums ir jāiztēlojas, kā mēs to darīsim.

Atceros tos laikus, kad biju narkomāns un man bija vajadzīgas ārsta receptes, lai iegādātos tabletes, kas bija nepieciešamas, lai izgatavotu narkotiskas vielas. Sēžot rindā pie ārsta, es iztēlojos (biju salasījies parapsiholoģiju), kā es ieiešu, palūgšu recepti un kā ārsts man to izrakstīs. Un viss notika tā, kā biju iztēlojies. Pat pagānam un narkomānam kaut kādā veidā pareizi principi par domāšanu darbojas, kur nu vēl Dieva bērnam, kura galvā ir radošais Dieva vārds! Ir jāpārdomā pats process, ne tikai jāsapņo par lielo mērķi. Ja tu gribi patiešām palīdzēt draudzes remontdarbos, vispirms iztēlojies, ko tu varētu darīt. Pārdomā, kā tu atrodi tam laiku, kā brauc augšā ar liftu, kā nes ķieģeļus. Citi draudzes cilvēki bija tik sirsnīgi strādājuši, ka pat siltuma trubu bija sazāģējuši. Bet nekļūdās tikai tas, kas neko nedara. Tātad cilvēks nekad nesasniedz to, ko viņš nav iepriekš pārdomājis. Un mēs varam, jo „es visu spēju Tā spēkā, kas mani dara stipru”.

Negatīvas domas ir garīgs vīruss, pret ko ir jācīnās. Tās nepārtraukti, kā kara laukā bombardē mūsu prātus. Mūsu galvā ir jābūt šķirotavai. Bīstami ir tad, kad neprotam atšķirt domas, kuru domu pieņemt, kuru nē.

Es paļaujos uz jums ticībā Tam Kungam, ka jūs nepieņemsit svešas domas, bet tas, kas jūs sajauc, saņems sodu, lai būtu kas būdams.” (Galatiešiem 5:10)

Svarīgi ir uzturēties pareizā sabiedrībā, draudzē, un nepieņemt svešas domas, kuras nav dievišķas. Tiem, kuri ir precēti ar neticīgo, ir grūti dzīvot, jo bieži jādzird partnera negatīvās domas. Taču labā ziņa ir tāda, ka mums ir Svētā Gara spēks domāt pareizi un šķirot savas domas.

Un Dieva miers, kas ir augstāks par visu saprašanu, pasargās jūsu sirdis un jūsu domas Kristū Jēzū.” (Filipiešiem 4:7)

Tev ir spēks domāt pareizi, virzīt savu domāšanu uz augšu un līdz ar to pieņemt pareizus lēmumus, jo tevī ir Svētais Gars.

Ne ka mēs paši no sevis būtu spējīgi ko labu domāt; bet, ja esam spējīgi, tad tas ir no Dieva [..]” (Korintiešiem 3:5)

Pastāstīšu stāstu par cilvēku, kurš kļuva par pasaules čempionu rodeo sportā. Līdz tam viņš bija amatieris. Viņam blakus dzīvoja tā brīža pasaules čempions rodeo, ar kuru viņš sadraudzējās, un kurš viņam piedāvāja palīdzēt kļūt par čempionu. Šis amatieris piekrita sadarboties, un pirmā lieta, kas viņam mācību procesā bija jāizdara, bija jāatstāj diletanti. Pēc tam, pirmajā nodarbībā, viņam par pārsteigumu, čempions iedeva izlasīt kādu grāmatiņu. Cilvēks diezgan neapmierināts aizgāja mājās, bet izlasīja to. Pēc nedēļas viņam tika iedota cita grāmatiņa, un vēl pēc nedēļas cita. Pagāja laiks, tika izlasītas daudzas grāmatas. Cilvēkam jau likās, ka viņš ir aizmirsis jāt ar bulli. Taču kā nākamo uzdevumu viņam iedeva klausīties ierakstus. Tikai pēc tam viņš sāka trenēties uz manekena buļļa. Treneris nepārtraukti skaidroja šim cilvēkam, ka svarīgāk ir tas, kas ir galvā, nekā praktiskās iemaņas. Bullis vispirms jāiejāj domās jeb garīgi. Vai zini, cik grūti ir izmainīt savas nepareizās iemaņas jeb ieradumus? (Daudz gadu jau ir pagājuši, bet es joprojām spiežu nepareizo taustiņu, lai uz datora klaviatūras uzspiestu garumzīmi, jo agrāk bija cita tastatūra.) Šim cilvēkam bija jāizvēlas savs čempions un jāseko viņam. Pēc laika viņš pats kļuva par pasaules čempionu rodeo, pateicoties tam, ka viņš izmainīja savu domāšanu. Es šo piemēru nestāstu, lai tu kļūtu par rodeo čempionu, bet kļūtu par čempionu Dieva lietās.

Kā jūs jau lasījāt manā dienas citātā, man sirdī ir izmainīt Latviju, reāli īstenot mūsu tautas himnu dzīvē. Un, kad es to tā dziļi pārdomāju, es saprotu un ticu, ka tas ir iespējams, kā minimums, izdarot visu no savas puses.

Mazgā savu sirdi no ļaunuma, Jeruzāleme, ka topi glābta! Cik ilgi tevī mājos nelietīgas domas?” (Jeremijas 4:14)

Bezdievis lai atstāj savu ceļu un ļaunprātis savas domas un lai atgriežas pie Tā Kunga, ka Tas par viņu apžēlojas, un pie mūsu Dieva, jo Viņš ir bagāts žēlastībā.” (Jesajas 55:7)

Nožēlosim savus grēkus par savām negatīvām domām un mainīsim tās. Pirms jebkurām darbībām sāksim sekot līdzi savām domām, tad nebūs jāpieviļas. Atzīsim katrs savu sfēru, kurā mēs esam nepareizi domājuši, kas nav bijis saskaņā ar Dieva gribu. Apustuļu darbos bija burvis Sīmanis, kurš redzēja Pēteri sludinām un brīnumus darām. Viņš piesolīja Pēterim naudu apmaiņā pret šo spēku. Pēteris viņam atbildēja: „Tāpēc atgriezies no šī ļaunuma un lūdz To Kungu, vai šī tavas sirds iedoma tev nevarētu tikt piedota.” (Apustuļu darbi 8:22) Arī Dāvids ļoti bieži domāja. Par to liecina daudzi psalmi.

„Cik dārgas man ir Tavas domas, ak, Dievs.” (Psalms 139:17)

„[..] kad es Tevi pieminu, apguldamies un par Tevi domāju uzmozdamies.” (Psalms 63:7)

Aicinu tevi pārdomāt savas domas. Zini, ja tu neizmainīsi visas nepareizās domas, tad problēma, kas tev ir tagad, turpināsies un augs vēl lielāka. Sāc to darīt jau šodien!

Mācītāja Mārča Jencīša sprediķi “Mācies domāt!” pierakstīja un rediģēja draudzes “Kristus Pasaulei” redakcija


Esi aicināts atbalstīt draudzes darbu ziedojot:
EKD "KRISTUS PASAULEI"
Reģ. Nr. LV 99500003902
Parka 24a-21, Limbaži, LV-4000
AS "SEB banka"
SWIFT kods: UNLALV2X 
Konta numurs: LV77UNLA0050008074909

Vairāk informācijas šeit: http://www.marcisjencitis.lv/ziedojumiem

Kā atrisināt problēmas? Garīgais aspekts

Publicēja 2019. gada 9. apr. 20:44Līga Paņina   [ atjaunināts 2019. gada 10. apr. 07:45 ]

Ziņas datums 10.04.19.

Paldies, draudze un komanda, par apsveikumiem dzimšanas dienā. Es jūs mīlu! Uz viena no maniem apsveikumiem ir attēlota lauva un blakus maza lauviņa. Dievam dzimst Dieva bērni. Mēs, Dieva cilvēki, kalpodami cilvēkiem, radām stipras personības – lauvas. Draudzes šī gada devīze ir: „Un Tas Kungs palīdzēja Dāvidam, kur vien viņš gāja”. Tev ir Dieva svētība, un viss labākais tev vēl ir priekšā. Tu esi mazais lauva. Salīdzinājumā ar Dievu tu esi mazais lauva, bet salīdzinājumā ar cilvēkiem tu esi lielais lauva. Tu esi lauva, un tev nav nekas neiespējams. Vēl mani uzrunāja man dāvinātā papīra rozīte. Sveicējs man teica, ka šī roze radās tad, kad viņš klausījās slavēšanu. Slavēšana, pielūgsme, Dieva vārds, lūk, ko tā atraisa cilvēka sirdī. Cilvēks ir centies to, kas sirdī, attēlot šajā rozē.

Šodienas svētrunas tēma – „Kā atrisināt problēmas? Garīgais aspekts”. Šāds nosaukums ir tādēļ, lai tie cilvēki, kuri meklē risinājumu savām problēmām, var to atrast un noskatīties. Šis nebūs tikai vienkāršs problēmu risinājums. Mēs visi zinām to, ka, lai kaut ko iegūtu un kaut ko sasniegtu, lai Dieva valstība nāktu mūsu dzīvēs, arī tad, kad ir problēmas un mēs tās risinām, ir nepieciešams darbs. Nesen bija sprediķis par darbu; kad esi iekritis emocionālā bedrē, ir jāturpina strādāt un jādara pareizas lietas. Šodien es runāšu par garīgo aspektu. Lūgšanas arī prasa ieguldījumu. Es nerunāšu par fizisku darbu, plānošanu, komandas darbu, bet es runāšu par garīgo aspektu. Kas ir aspekts? Aspekti ir dažādi skatījumi, no dažādām pusēm, dažādas daļas. Šī būs garīgā daļa, kā atrisināt problēmas. Ne tikai savas problēmas, bet arī citu cilvēku problēmas.

Būs ļoti brīnišķīgs stāsts. Es jau kādas trīs nedēļas šo stāstu pārdomāju, pārlasu. Es nezinu, cik reizes es jau to esmu izlasījis. Es domāju par šīm Rakstu vietām. Stāsts ir no 1. Samuēla grāmatas, 1. un 2. nodaļas.

Un tur bija kāds vīrs no Ramataim-Cofimas, no Efraima kalniem, vārdā Elkana, Jerohāma dēls, tas bija Ēlihus dēls, un tas atkal Tohus dēls, kas atkal bija efratieša Cūfa dēls. Un tam bija divas sievas, vienai bija vārds Anna, bet otrai bija vārds Penīna; un Penīnai bija bērni, bet Annai bērnu nebija. Un šis vīrs gāja ik gadus kalnup no savas dzimtās pilsētas uz Šīlo, lai pielūgtu Dievu, To Kungu Cebaotu, un lai Viņam upurētu kaujamos upurus; un tur bija divi Ēļa dēli Hofnus un Pinehass, kuri bija Tā Kunga priesteri. Un tanī dienā, kad Elkana nesa kaujamo upuri, viņš deva savai sievai Penīnai un visiem viņas dēliem un viņas meitām devas, bet Annai viņš deva divkāršu devu, jo viņš Annu mīlēja, bet Tas Kungs bija viņas klēpi aizslēdzis. Bet viņas sāncense to daudz apbēdināja, to kaitinādama, pat novezdama līdz dusmām viņas miesas neauglības dēļ, jo Tas Kungs bija aizslēdzis viņas klēpi.Un tā notika gadu no gada: tiklīdz viņa nogāja Tā Kunga namā, tā šī to kaitināja, ka viņa raudāja un neēda.Tad Elkana, viņas vīrs, tai sacīja: "Anna, kāpēc tu raudi? Un kāpēc tu neēd? Un kāpēc tava sirds ir noskumusi? Vai es tev neesmu vairāk vērts nekā desmit dēli?" Un tad Anna cēlās, kad bija ēdusi un dzērusi Šīlo. Jo priesteris Ēlis sēdēja uz krēsla pie divi ieejas stabiem Tā Kunga svētnīcas priekšā. Un viņas dvēsele bija pilna skumju, tā lūdza nepārtraukti To Kungu un gauži raudāja. Tad viņa deva solījumu, sacīdama: "Kungs Cebaot! Ja Tu Savas kalpones bēdas uzlūkotu un ja Tu mani atcerētos un Tu arī neaizmirstu Savu kalponi, un piešķirtu Savai kalponei dēlu, tad es to novēlētu uz visu viņa mūža laiku Tam Kungam, un skujamais nazis nenāktu pār viņa galvu." Kad nu viņa vēl ilgi lūdzās Tā Kunga priekšā, tad Ēlis sāka vērot tās muti, jo Anna runāja savā sirdī, tikai viņas lūpas kustējās, bet viņas balss nebija dzirdama, tāpēc Ēlis noturēja viņu par iedzērušu. Un Ēlis tai sacīja: "Cik ilgi tu būsi sava dzēruma varā? Lai no tevis atstājas dzēriena skurbums!" Bet Anna atbildēja un sacīja: "Ak, nē, mans kungs, es esmu nelaimīga sieva! Es neesmu nedz vīnu, nedz reibinošu dzērienu dzērusi, bet es esmu savu dvēseli izkratījusi Tā Kunga priekšā. Neturi savu kalponi par tik negodīgu sievu, jo es esmu tikai līdz šim vaļu ļāvusi savām lielajām bēdām un savas sirds skumjām." Tad Ēlis atbildēja un sacīja: "Ej ar mieru, lai Israēla Dievs piepilda tavu lūgšanu, ko tu esi no Viņa lūgusi." Un viņa sacīja: "Lai tava kalpone atrod labvēlību tavās acīs." Un tad sieva aizgāja savu ceļu, un tā ēda, un viņas seja vairs neizskatījās tik noskumusi. Un tie cēlās agri no rīta, nometās zemē lūgšanās Tā Kunga priekšā un griezās atpakaļ un gāja uz savām mājām Rāmā. Un Elkana atzina savu sievu Annu, un Tas Kungs viņu pieminēja. Un pēc kāda laika Anna kļuva grūta un dzemdēja dēlu, un nosauca viņu vārdā Samuēls, jo viņa sacīja: "Es to esmu izlūgusies no Tā Kunga." Un, kad viņas vīrs Elkana ar visu savu dzimtu nogāja kalnā, lai nestu Tam Kungam savu gadskārtējo kaujamo upuri un savu solījuma upuri, tad Anna negāja līdzi, bet sacīja savam vīram: "Kad puisītis būs atšķirts no krūts, tad es viņu uzvedīšu augšā, lai viņš parādās Tā Kunga priekšā un lai viņš tur paliek uz mūžu. Un viņas vīrs Elkana tai sacīja: "Dari, kā tev labāk patīk; paliec arī šeit, līdz kamēr tu būsi viņu atšķīrusi. Ka tikai Tas Kungs piepildītu Savu vārdu!" Tā šī sieva palika mājās un zīdīja savu dēlu, tiekāms tā viņu atšķīra no krūts. Un, kad viņa bija to atšķīrusi, viņa veda to sev līdzi, arī trīs vēršus un ēfu miltu, un vienu ādas trauku ar vīnu, un noveda uz Šīlo Tā Kunga namā; bet puisēns bija vēl jauns. Tad tie nokāva vērsi un pieveda zēnu pie Ēļa. Un viņa sacīja: "Mans kungs, tik tiešām, ka tava dvēsele dzīvo, mans kungs! Es esmu tā pati sieva, kas šeit pie tevis stāvēja, lūgdama To Kungu. Es lūdzu pēc šī zēna, un Tas Kungs man to ir devis, ko es esmu no Viņa lūgusi. Tādēļ es arī to Tam Kungam kā izlūgtu esmu novēlējusi uz visu mūžu, kamēr tas dzīvos, viņš ir no Tā Kunga izlūgts." Un viņi tur pielūdza To Kungu.” (1. Samuēla 1-2)

Vai tev ir problēmas? Atmodas laikā Latvijā viena no pirmajām reklāmām, kas parādījās, jo Padomju laikos reklāmu nebija, bija – „Jums ir problēmas? Tās atrisinās firma Auseklītis.” Šobrīd man katru dienu e-pastā nāk reklāmas ar kredītu piedāvājumiem. Viņi piedāvā atrisināt visas problēmas. Pasaule piedāvā daudzas lietas tavu problēmu risināšanai. Taču ir garīgais aspekts, kā atrisināt problēmas, un pavisam reāli tās atrisināt. Visiem cilvēkiem ir problēmas. Problēmas nav tikai ‘skāba’ seja. Pie problēmām es skaitu arī to, ka man ir mērķis, un to ir grūti sasniegt. Tas nav tā, ka esi saslimis, bet jau kas vairāk – tev ir MĒRĶIS. Dievs tev ir uzticējis kādus mērķus, kurus ir jāsasniedz. Mums draudzē ir kopīgi mērķi. Cilvēkiem ir konkrēti mērķi ģimenē, biznesā, bet, lai tos sasniegtu, ir jāmaksā pilna cena un jāiegulda laiks, jo pats no sevis nekas nenotiek. Pie problēmām mēs varam ierindot arī elementāru tiekšanos uz priekšu, lai nāktu Dieva valstība draudzē, mūsu dzīvēs, visās Latvijas draudzēs kopā, mūsu pilsētās un mūsu mājās. Lai Latvijas himna tiktu iedegta mūsu dvēselēs. Lai Dievs svētī Latviju! Lai Dievs svētītu Latviju – tā ir mūsu problēma, tas ir mūsu darbs. Mums visiem ir pēc kā tiekties. Sliktākajā gadījumā mums katram ir kāda problēma, bet labākajā gadījumā ir darbs, kad mēs pēc kaut kā tiecamies. Problēmas ir jārisina. Mēs šodien mācīsimies garīgo aspektu, kā tās likvidēt.

Reiz dzīvoja kāds Dieva vīrs vārdā Elkana. Viņam bija divas sievas – Anna un Penīna. Tas bija laiks, kad tāda parādība eksistēja. Jēzus skaidri atbild, ka tas tā bija pieļaujams cilvēku cietsirdības dēļ. Penīnai dzima bērni, bet Annai bērnu nebija. Tajā laikā, ja cilvēks neatstāji aiz sevis dēlu, tad vecumdienās varēja palikt bez pabalsta, jo nebija kas atbalsta un turpina dzimtu. Annai nebija tieši šī problēma, ka viņai nav bērnu, viņai bija cita problēma. Šis pāris apzinīgi kalpoja Dievam, viņi bija Dieva cilvēki. Viņi katru gadu noteiktā laikā gāja uz svētnīcu, pienesa upuri, lūdza, slavēja Dievu, un darīja to regulāri. Tieši svētku laikā Penīna runāja sliktu pret Annu. Penīna Annu kaitināja, novesdama viņu līdz asarām, pat līdz dusmām, un tik ļoti, ka viņa šajā laikā pat neēda un nedzēra. Viņa bija tik tālu novesta, ka pat neēda. Tā bija viņas problēma. Par ko Penīna viņu kaitināja? Par to, ka viņai nav bērnu. Bībelē nav sīkāk aprakstīts, kā šis terors izskatījās, bet Annai bija ļoti smagi. Elkana ļoti mīlēja Annu, viņa sirds bija pieķērusies tieši Annai, bet Penīna viņam dzemdēja bērnus. Un minētajā laikā Anna atkal bija novesta līdz izmisumam. Pēc Dieva vārda var saprast, ka tieši tā bija Annas problēma – stāvoklis, kādā viņa atradās. Viņas vīrs bija ļoti labs. Elkana prasīja sievai, vai viņš nav vairāk vērts nekā visi bērni. Viņas lielākā problēma bija nevis tas, ka nav bērni, bet ka ir tāds stāvoklis ģimenē. Vīrs viņu mīlēja, bet sāncense viņu dzīvu ēda nost. Vai tu esi saskāries ar šo problēmu skolā vai ģimenē, kad kāds cits tevi ēd nost? Tas ir tāds vampīrisms, ka kļūst smagi, jo tu nepārtraukti dzirdi sliktu. Ar ko attaisnojas pagāni vai ļauni cilvēki? Ar to, ka draudze slikta, mācītājs slikts, jo kādu jau ir jāvaino. Var būt tāda problēma, ka tev jāklausās murgi par draudzi, par sevi, cik esi neveiksmīgs, nesmuks. Tas ir nepārtraukts terors, un tā bija Annas problēma.

Problēmas ir jārisina! Ir fizisks veids, kā tās risināt. Tu vari vienkārši aiziet citur, nomainīt dzīvesvietu. Un ir garīgs risinājums. Varbūt tu dari pareizas lietas, bet nav rezultāta. Kāpēc? Acīmredzot tam nav Dieva svētības vai arī tas nav īstais risinājums. Tāpēc ir vajadzīgs problēmu risināšanas garīgais aspekts. Mēs mācīsimies no Annas, kā viņa rīkojās. Ja šim stāstam Dieva vārdā ir veltīta pietiekami liela vieta, tad tas mums ir no Dieva, lai garīgi risinātu problēmas, jo mēs esam kā lauvas!

Kā problēmu risināja Anna? Būs deviņi punkti no šī stāsta. Kārtējo reizi, kad viņa gāja uz svētnīcu pienest upurus un pielūgt Dievu, viņa bija novesta tik tālu, ka viņa neēda un nedzēra. Viņa sēdēja svētnīcā, un netālu no viņas bija priesteris. Tur ir rakstīts, ka starp divām stabu ailēm sēdēja priesteris Ēlis. Anna no sirds lūdza Dievu, viņa izkratīja sirdi Dieva priekšā. Viņa nevis tajā brīdī apkaroja Penīnu, bet nāca pie Dieva, jo viņai nebija risinājuma. Viņa tā vienkārši nevarēja aiziet no vīra. Viņa lūdza nevis balsī, bet pie sevis domās. Priesteris uz viņu skatījās, un viņa izskatījās kā piedzērusies, jo lūpas kustējās, bet skaņas nebija. Viņš piegāja pie Annas un teica uz viņu, lai tas dzēriena skurbums no viņas atstājas. Anna atbildēja, lai viņš nedomā, ka viņa ir dzēruma varā, viņa esot godīga sieva, regulāri pielūdzot Dievu, bet viņai esot problēma, sāpes, un viņa tās izkratīja Dieva priekšā. Kad Anna nāca lūgt templī Dievu, tas atkārtojās gadu no gada, bet šī reize bija īpaša. Viņa teica Dievam: „Ja Tu, Kungs Cebaot, dotu man dēlu, tad es uz visu mūžu viņu novēlētu Tev.” Tu zini, ko nozīmē kaut ko novēlēt Dievam? Tas nozīmē atšķirt no krūts (izraēlieši mazuli zīdīja līdz trim gadiem) un atdot templī priesterim. Atdot templī to, ko tu visvairāk esi vēlējies, lai priesteris viņu skolo speciālās skolās, lai augtu nākamais priesteris. Vai daudzi no mums uz to būtu spējīgi? Pagāni mierīgi ir uz to spējīgi, agri atdodot savus bērnus bērnudārzos. Vai esi redzējis video sociālajos tīklos, kurā auklīte mazo bērnu vilka pa zemi? Masu medijos bija vesels skandāls. Mazs bērns negribēja nekur iet, un audzinātāja viņu vilka aiz rokas līdzi. Protams, nav smuki vilkt pa zemi un vēl kādam to nofilmēt. Psihologi uz to gudri atbildēja, ka vajadzēja pie bērna noliekties un paprasīt, kas viņam kaiš. Bet, kamēr pie viena bērna tu nolieksies, pārējie būs kaut kur izklīduši. Kādai sievietei piedzima seši bērni, un, kamēr vienu pārģērba, pārējie rāpoja uz visām pusēm. Cilvēki, kas īsti nesaprot, kas ir mīlestība, mazus bērnus atdod svešiem cilvēkiem, lai viņi viņus māca. Ko tu zini, kas notiek ar taviem bērniem?

Anna apsolīja Dievam to, kā viņai vēl nebija. Priesteris Ēlis viņai atbildēja, lai notiek viņai tā, kā viņa ir vēlējusies. Anna tajā brīdī pēkšņi iekšēji sajuta atbildētu lūgšanu. To var saprast no Rakstu vietas, ka viņa ēda, nebija vairs noskumusi, viņa sāka priecāties un kļuva normāla un priecīga, kaut gan viņai vēl nebija dēla. Viņa iekšēji bija saņēmusi atbildi no Dieva, ka viss ir nokārtots. Viņa devās mājās un kopā ar vīru nedaudz patīkami pastrādāja, un pēc laika piedzima Samuēls. ‘Samuēls’ tulkojumā nozīmē ‘izlūgtais no Tā Kunga’. Kad mazo Samuēlu atšķīra no krūts, tad Anna viņu aizveda uz svētnīcu, līdzi ņemot vēršus kā upurus. Mazajam puikam līdzi bija somiņa, un viņš tika atdots templī kalpošanai, skološanai. Mani aizkustināja tas, ka katru gadu mamma taisīja viņam jaunu mētelīti, nesa uz templi un pati viņu apgādāja, pienesot upurus. Rezultātā izauga Dieva vīrs, pravietis un faktiski arī ķēniņš. Tāds pats Dieva tautas vadītājs kā Mozus. Ko vairāk var vēlēties, ka tavi bērni kļūst par īstiem Dieva kalpiem. Katrā ziņā Anna tieši to vēlējās. Vai viņa varēja iedomāties, ka dēls, ko viņa novēlēja Dievam, izaugs par cilvēku, kurš garīgi ietekmēs miljoniem cilvēku? Īsts Dieva vīrs, novēlēts Tam Kungam. Tāds bija šīs stāsts, un tajā ir deviņi punkti.

1. Regulāri pienes upurus.

Elkana un Anna izpildīja visu to, ko prasīja tā laika reliģija, viņi dzīvoja dievbijīgu dzīvi, viņiem bija sistemātiska garīgā dzīve. Tas nozīmē regulāras lūgšanas, regulāri apmeklēti dievkalpojumi. Sistemātiski, regulāri dari to, ko vari darīt, esi tur, kur tev ir jābūt, ievēro Dieva principus, nes garīgus upurus. Tad, kad tu ej savā lūgšanu kambarī, tas ir tavs regulārais upuris, arī lasot Bībeli un veltot savu laiku Dievam, tas ir tavs regulārais upuris. Tiklīdz tu izaudz un spēj atteikties no kāda grēka un sper soli uz priekšu pareizos principos, lai ieviestu to savā dzīvē, tas arī ir regulārs upuris. Izstrādā savā dzīvē pareizus, labus ieradumus.

Bīskaps Andrejs Tiščenko man stāstīja kādu savas dzīves piemēru. Pirms kāda laika viņš bija mācītājs Ukrainā, un tajā laikā viņš dzīvoja ļoti lielā nabadzībā. Viņam bija tikai divi kurpju pāri, viens 41. izmēra un otrs 44. vai 45. izmēra, bet viņam pašam kājas izmērs bija 42. vai 43. Tātad vienas bija par mazu un otras par lielu. Ar tām, kuras bija par mazu, viņš sludināja savos dievkalpojumos, jo labāk izskatās, ka nav garas slēpes virsū, vajadzēja tikai kāju pirkstus ievilkt iekšā, lai mazāk spiestu. Un ar tām, kuras bija par lielu, viņš staigāja pa ielu, pirms tam sabāžot iekšā avīzes. Tas ir mācītājs, Dieva kalps. Nedaudz esmu iepazinis bīskapu Andreju Tiščenko un skaidri redzu viņā disciplīnu, un viņš no citiem arī prasa disciplīnu. Tad, kad viņš pie mums bija, viņš teica, ka draudzei ir vajadzīgs smags vārds, tāds, kurš cilvēkiem liek izmainīties. Es domāju, ka tieši disciplīna, regularitāte upuros ir panākumu atslēga. Viņš pats ir upurējošs cilvēks. Es domāju, ka tad, kad viņš bija pie mums ciemos, viņam bija īstais kurpju izmērs. 

2. Skaidri nosauc vārdā problēmu vai mērķi.

Mums katram savā ticības dzīvē skaidri jāapzinās savas problēmas un jānosauc tās vārdā. Mums ir skaidri jāapzinās savi mērķi un jānosauc tie vārdā. Lasīju par kādu notikumu Andreja Tiščenko grāmatā. Kādā Ukrainas vai Krievijas ciematā, dienā, kad laiks nebija īpaši saulains, bet gan vējains, kāds motociklists uzvilka savu jaku uz otru pusi, ar pogām vai rāvējslēdzi uz muguru, lai pretvējš mazāk sistos cauri. Arī tāpēc, ka viņam nebija ķiveres, avārijas brīdī viņam bija smags kritiens, un, kaut kur atsities ar galvu, viņš grāvī palika guļot. Kravas mašīnā brauca garām kolhoznieki un ieraudzīja, ka mocis mētājas uz ceļa un cilvēks guļ grāvī. Veči izleca ārā, domājot kā var palīdzēt, un viens no viņiem skatījās uz otrādi jakā ietērpto guļošo un teica, ka cietušajam galva nepareizi stāvot. Un tad tie kolhoznieki grieza atpakaļ galvu par 180 grādiem. Motociklists, protams, nomira, bet nevis no kritiena, bet no kakla skriemeļu lūzuma. Tādas lietas notiek tad, kad tu skaidri neredzi savu problēmu. Kad tu skaidri neredzi, kas ir kas. Draugs, mērķis ir skaidri jāredz!

3. Velti rezultātu Dievam.

Anna veltīja rezultātu Dievam. Anna pati teica: ”Ja Tu man dosi bērnu, es viņu veltīšu Tev.” Tas nozīmē to, ka ir jābūt pareizam motīvam, kāpēc tu kaut ko vēlies. Viss, ko tu lūdz no Dieva, viss, ko tu gribi saņemt ja tu gribi atbildi no Dieva, tad dari tā, lai tas, ko tu gribi, ir tas, ko arī Dievs grib. Lai tas kalpo Dieva slavai, lai tas kalpo cilvēkiem. Ja tu gribi bērnu, tad padomā, kāpēc tev bērns, ja tu viņu pēc tam izlaid un padari par ļaunu netikli? Bērnu radīt ir jēga tikai tad, ja esi gatavs viņu izaudzināt par kārtīgu cilvēku. Uzreiz ar domu un apņemšanos veltīt viņu Dievam.

Pie mums biznesa grupā bija ciemiņš. Es ik pa laikam uzaicinu kādu biznesmeni, no kura varam mācīties. Un viņš tā arī pateica, ka tad, kad viņam ir grūtāk, ir kāda problēma, viņš pienes Dievam lielākas naudas summas. Viņa naudas apgrozījumi ir bijuši vairāki miljoni, šobrīd viņš dodas politikā un stāsta, ka tad, kad viņam ir lielāka problēma, viņš nāk pie Dieva ar solījumu, ka atnesīs Viņam lielāku naudas summu, lai Viņš atrisina viņa problēmu. Faktiski viņš to naudu velta Dievam, to, ko vēl nav nopelnījis. Draugs, solījums, kuru par draudzes telpu būvniecību mēs pienesām šodien, ir precīzi tas pats. Un motīvs tam ir celt Dieva slavu Rīgā un visā Latvijā. Pareizs motīvs un pareizs solījums ir vieta, kur Dievs var palīdzēt. Dievam patīk tādi mūsu mērķi un tādi mūsu risinājumi, kas ir saistīti ar Viņa gribu. Tā var būt problēma, kura vēl nav atrisināta, vai mērķis, kurš vēl nav sasniegts, bet lai tas viss kalpo Dievam!

4. Vārds no Dieva.

Kad Anna atplauka un sāka ēst? Tad, kad Ēlis pateica vārdu no Dieva: “Lai Dievs tev piepilda tavu vēlēšanos, lai Dievs tevi svētī.” Vārds no Dieva ir vārds no Bībeles, tas var būt arī pravietiski izteikts vārds no mācītāja, arī kāda cita cilvēka izteikts vārds. Vislabākais pravietis ir tavs paša mācītājs, nevis kosmonauts, kurš par tevi neko nezina. Vienmēr esi uzmanīgs, ja cilvēks gudri runā, tā spēcīgi, bet viņam pašam nav nekādu panākumu. Tādā gadījumā neklausies viņā, klausies tādos cilvēkos, kuri kaut ko jau ir sasnieguši, kuri kaut ko tev tiešām var iemācīt. Tam ir jābūt vārdam no Dieva, nevis no viltus praviešiem. Kāds būs vārds no Dieva, ja tu esi saslimis? Ar Jēzus brūcēm tu esi dziedināts! Atrodi Dieva vārdā Dieva gribu šajā jautājumā. Ņem to Rakstu vietu un raksti uz sienas kaut vai, raksti savā prātā, raksti visur, kur vajag, un mācies no galvas, un uz šīs Rakstu vietas pamata lūdz Dievu. Un tas jau vairs nav tavs vārds, bet gan to ir teicis Dievs. Tā ir Dieva griba, jo tam ir pamats Bībelē.

Vakar notika evaņģelizācijas dievkalpojumi Purvciemā un Pļavniekos. Un bija kāds cilvēks, kurš zvanīja un aktīvi draudēja dievkalpojuma rīkotājiem. Arī mums tā ir bijis, kad gatavojam lielākus pasākumus, kāds mums piezvana un draud, ka uzspridzinās mūs. Mana sieva parasti atbild: “Bet jums gan ir grūta dzīve zvanīt par katru reklāmu un draudēt.” Un, kad viņa pajautā, kāds tam zvanītājam ir vārds un uzvārds, ar to arī visa saruna beidzas. Arī vakar kāds šizofrēniķis bija piezvanījis, pārējie izsaukuši policiju, policija atbrauca un pateica, ka dievkalpojuma nebūs, jo jāpārmeklē telpas. Nav svarīgi, Origo vai kāda cita iestāde, ja zvana un brīdina par spridzekli, tad vienmēr būs evakuācija. To zvanītāju noteikti atradīs un viņam būs bargs sods, jo cik gan tur valsts līdzekļi ir iesaistīti, lai pārbaudītu visādas viltus ziņas! Vai tu zini, kāpēc dievkalpojums tomēr notika? Es pateicu Sandijai, ka dievkalpojums būs, un tas bija vārds no Dieva. Tā kā Ēlis pateica Annai, lai notiek tā! Tas bija vārds no Dieva, pēc tam viņu pašu lūgšana. Policija visu pārbaudīja un aizbrauca, ārā bija labs laiks, cilvēki nekur neaizgāja, un viss notika. 19 jauni cilvēki bija dievkalpojumā, un uz sadraudzības mielastu palika 13 cilvēki.

5. Sirds lūgšana.

Anna lūdza sirds lūgšanu, tā ka pat viņu noturēja par piedzērušos. Un tikai tad, kad priesteris noskaidroja apstākļus, Ēlis viņai teica svētības vārdus. Lūgšanā ietilpst arī redzēšana tu redzi mērķi, tu lūdz par to, tu regulāri lūdz par to, cīnies savās lūgšanās. Šis ir pats svarīgākais ierocis – lūgšana. Dievs teica Ābrahamam: “Celies, pārstaigā zemi tās garumā un platumā, jo to Es gribu tev dot.” (1. Mozus 13:17) Dievs tev grib dot to, ko tu pārstaigāsi un redzēsi. Man pie darbistabas, kur es Dievu lūdzu, durvīm ir pielikts jauno draudzes telpu plāns, rasējums, jau ar nojauktu sienu. Lūgšanu laikā man tas palīdz redzēt, un es iztēlojos, kā mēs noturam dievkalpojumus lielajā telpā. Ņem palīgā savas smadzenes, iztēli un ieraugi rezultātu!

“Cilvēka bērns, uzzīmē sev garā [..]” (Ecehiēla grāmata 21:24)

Kādā veidā tev vajag realizēt mērķi? Uzzīmē to sev garā, tas nozīmē – iztēlē, un no iztēles tas iesēdīsies tavā zemapziņā, sirdī. No lūgšanas, iztēles vari mēģināt arī izjust to visu. Redzi – sajūti – apliecini – ir. Starp citu, ļoti palīdz, ja esi dabūjis to garā, pateikt to arī citiem, ka, lūk, būs tā, tas notiks. Piemēram, šogad atkal mums ir jārīko Tautas lūgšanu sapulce. Ja es nebūtu publiski visiem pateicis, ka būs vēl viena tāda sapulce, iespējams, ka tā tad arī nebūtu, jo mēs jau tagad saskaramies ar problēmām, kuras mums traucē to noorganizēt, bet tā būs. Un tur neko nevar darīt, jo to esmu garā saņēmis, un publiski ir pateikts. Dievs Ecehiēlam lika uzcelt maketu un skatīties uz to. Tā gan nebija pozitīva lieta, ko Dievs vēlējās, jo tas bija sods, kam bija jānāk pār konkrētiem cilvēkiem, bet svarīgs ir princips. Dievs teica: “Iztēlojies to!”

Cik veca ir Amerika? Apmēram 300 gadus veca. Uz Amerikas kontinentu ar kuģiem pirmie devās eiropieši. Tie bija vīri ar vīziju, spēcīgi cilvēki un komandu līderi. Viņi atbrauca, uzcēla pilsētu, iecēla savu koncilu un vadību. Pagāja laiks, un pilsētas vadītājs teica, ka ir jāuzceļ ceļš 5 jūdzes uz rietumiem, dziļāk zemes iekšienē. Taču visi politiķi un vēlētāji atteicās to darīt, jo tam būšot pārāk lieli tēriņi. Pārsteidzoši, ka cilvēki ar tik lielu vīziju pēc kāda laika vairs neredzēja jēgu būvēt ceļu tālāk. Mums ir jāredz nākotne un risinājumi. Par vīziju ir jālūdz, par to ir jāpielūdz un jāslavē Dievs.

Un pie tiem piepildās pravieša Jesajas vārdi, kas saka: ar ausīm jūs dzirdēsit, bet nesapratīsit; skatīdamies jūs skatīsities, bet neredzēsit. Jo šo ļaužu sirds ir apcietināta, un viņu ausis ir nedzirdīgas, un savas acis tie ir aizdarījuši, ka tie ar acīm neredz un ar ausīm nedzird un sirdī nesaprot un neatgriežas, ka Es tos dziedinātu.” (Mateja 13:14-15)

Tie, kam ir vīzija un kuri redz tālāk, atrisinās savas problēmas un sasniegs savus mērķus.

6. Atbilde sirdī jeb iekšējs apliecinājums, ka lūgšana ir uzklausīta.

Tu redzi, tu lūdz, apliecini un saņem iekšēju pārliecību, ticību. Tādā veidā tavs prāts savienojas ar sirdi. Anna, kad saņēma Dieva atbildi, pēc lūgšanām vairs nebija noskumusi un atsāka ēst, jo viņa saņēma sirdī apliecinājumu, ka lūgšana ir atbildēta. Lūdz, apliecini, redzi ticībā tik ilgi, kamēr tas nosēžas tavā sirdī. Mums draudzē reizi mēnesī ir lūgšanu sapulce, un mums ir viens un tas pats lūgšanu saraksts, kas būtiski nemainās. Mēs lūdzam vienu un to pašu, kamēr tas nosēžas mūsu sirdīs. Lūdzot tu jau zini, ka lūdz par lietām, kuras noteikti būs, un dari tās lietas. Mēs lūdzam par LKR prezidenta Tālivalža Tālberga veselību, un viņa veselība uzlabojas. Mēs lūdzam par draudžu vienotību, un aizvien vairāk draudzes apstiprina dalību Tautas lūgšanu sapulcē. Mēs lūdzam, darām, apliecinām to, saņemam to sirdī, un viss notiek. Tā ir mūsu ticība, kad mēs regulāri pienesam upurus, ka zinām savus mērķus, ka mēs veltām savas prioritātes Dievam, ka mums ir vārds no Dieva. Tu lūdz, tici, dari, un tevī rodas pārliecība par neredzamām lietām.

Jo ticība ir stipra paļaušanās uz to, kas cerams, pārliecība par neredzamām lietām.” (Ebrejiem 11:1)

7. Solījumu turēšana.

Ko tas nozīmē? Kad Anna saņēma atbildi sirdī un viņai piedzima Samuēls, kurš tika nodots templī kalpošanai, viņa turpināja regulāri pienest upurus, palīdzēja uzturēt Samuēlu un turpināja lūgt Dievu. Ēlis to redzēja un svētīja viņu, sakot, lai Dievs dod izlūgtā vietā vēl daudz citus. Un tā arī notika, Annai piedzima vēl 3 dēli un 2 meitas. Tajā laikā visi gaidīja dēlus un tam bija pamats, jo, ja nav dēla, nav turpinātāja, kas pārņem tēva zemi, īpašumus. Anna varēja neturēt solījumu, jo pēc 3 gadien viņa atveda zēnu Ēlim, atgādināja par sevi, taču likās, ka Ēlis viņu neatceras. Taču ir svarīgi turēt savu solījumu Dievam.

Kad mēs Limbažos vadījām draudzi un es biju mācītājs, mums bija vajadzīga draudzei ģitāra. Kāda draudzes māsa devās uz ārzemēm strādāt, lai iegādātos arī savai draudzei ģitāru. Es viņai teicu, ka nav pareizi doties prom no savas valsts, ka tepat viņa var būt svētīta. Taču šī māsa vēlējās braukt par katru cenu; un tā arī ir vieglāk, ka tu savai sirdsapziņai iestāsti, ka tu dari to tādēļ, ka Dievs tā vēlas, un tādā veidā tu pienesīsi kādu labumu Dievam un Viņa valstības darbam. Viņa atbrauca atpakaļ pēc kāda laika un bija ļoti atdzisusi Dievā, izremontēja savu virtuvi, bet ģitāru tā arī es neesmu ieraudzījis. Kaut gan tas bija pravietiski, jo pašlaik mums ir daudz ģitāru un citu mūzikas instrumentu. Ir svarīgi turēt savus solījumus. Svarīgi ir turēt to, ko tu apsoli ne tikai cilvēkam, bet arī Dievam. Ir svarīgi saglabāt savus motīvus, kādēļ tu to dari. Bieži cilvēki, atnākot uz grupiņu, ir bez darba, grupiņa sāk lūgt, šis cilvēks sāk mainīties, dabū darbu, taču darbs ir tajā laikā, kad notiek grupiņa, un viņš aizmirst, no kā viņš ir dabūjis šo darbu un kāpēc. Ja darbs ir grupiņas laikā, tas nav darbs no Dieva!

Es pastāstīšu, kāpēc es šodien varu te stāvēt un kalpot. Kad es atgriezos pie Dieva, es biju gatavs darīt jebkādu darbu. 2002. gadā bija bezdarbs, es devos uz bezdarbniekiem un jautāju pēc jebkāda darba ar jebkādu atalgojumu. Man vienmēr bija kāds darbiņš, arī par 2 latiem dienā. Man vienmēr iedeva kādu darbu, un es biju laimīgs. Kādā lauku saimniecībā es jau pirmajā dienā priekšniekam pateicu, ka strādāšu, taču trešdienās noteiktā laikā došos prom. Priekšnieks piekrita, taču darba gaitā gan priekšnieks, gan kolēģi sāka izprašņāt mani un bija neapmierināti ar manu privilēģiju. Es turpināju trešdienās doties prom četros, neatkarīgi no darba apjoma. Es neklausījos un gāju, jo man bija dievkalpojums. Mans motīvs, Kurš man to visu bija devis, bija Dievs, un Viņam es arī pateicos un pie Viņa gāju. Pāri visam ir Dievs! Anna turēja savu solījumu un dabūja vēl piecus bērnus izlūgtā vietā!

Kādā klipā Rodnijs Hovards-Brauns atspoguļo, kā viņš sāka savu kalpošanu. Viņam piedzima meita ar iedzimtu kaiti, un 18 gadu vecumā viņa nomira viņam uz rokām. Ko tādā situācijā darīt Dieva vīram? Kas ir vainīgs? Viņš, velns, Dievs? Viņam bija skaidra sapratne, ka tas nav Dievs, tas ir velns. Viņš velnam pateica, ka tā dēļ pievedīs 100 miljonus cilvēku Kristum. Viņš apsolīja to Dievam! Viņš aktīvi turpina to darīt.

8. Slava un pateicība.

Bībelē mēs varam lasīt daudz skaistus Annas slavas un pateicības vārdus Dievam. Slavē un pasakies Dievam! Vienmēr pasakies Dievam par to, ko Viņš ir darījis tavā dzīvē. Pasakies jau pirms Viņš to ir izdarījis tavā dzīvē, par to, kas tikai būs. Slavē Dievu ne tikai mājās, bet arī dievkalpojumos un mājas grupiņās.

9. Regulāri upuri.

Turpini kā Anna dot upurus, lūgt Dievu, audzināt bērnus, turpini doties uz priekšu, un tevi gaida panākumi, tu sasniegsi mērķus un pats labākais tavā dzīvē vēl ir tikai priekšā. Motivatoru un mācītāju Mailzu Manro (Myles Munroe) vietējie mācītāji sāka apskaust viņa panākumu dēļ. Taču Mailzs izvēlējās vairākas reizes gadā dāvināt dārgas dāvanas šiem mācītājiem jeb pienest regulāru upuri. Pēc laika šie mācītāji atzina viņu.
Iespējams, arī tev šobrīd apkārt ir kādi cilvēki, kuri „izlej indi” pār tevi, arī mums kā draudzei ir savi nelabvēļi. Bet Dievs dod Savu vārdu tev, man, mums: „(..) tie ar rokām pacels čūskas, un, kad tie dzers nāvīgas zāles, tad tās tiem nekaitēs. Neveseliem viņi rokas uzliks, un tie kļūs veseli." (Marka 16:18 )

„Un tie izgāja un mācīja visās malās, un Tas Kungs tiem darbā palīdzēja un vārdu apstiprināja ar līdzejošām zīmēm.” (Marka 16:20)

Mēs esam tie, kam nekāda nāvējoša inde nekaitēs. Un, kas otram bedri rok, pats tajā iekritīs. Dāvids saka: Likšu savu kāju uz pretinieka skausta un ar prieku noraudzīšos uz sakauto pretinieku. Mēs esam mazie dāvidi, mazie lauvas, un kopā esam spēks!

Mācītāja Mārča Jencīša sprediķi “Kā atrisināt problēmas? Garīgais aspekts” pierakstīja un rediģēja draudzes “Kristus Pasaulei” redakcija

Esi aicināts atbalstīt draudzes darbu ziedojot:
EKD "KRISTUS PASAULEI"
Reģ. Nr. LV 99500003902
Parka 24a-21, Limbaži, LV-4000
AS "SEB banka"
SWIFT kods: UNLALV2X 
Konta numurs: LV77UNLA0050008074909

Vairāk informācijas šeit: http://www.marcisjencitis.lv/ziedojumiem

Dieva svētība un kā būt svētītam

Publicēja 2019. gada 2. apr. 20:21Līga Paņina   [ atjaunināts 2019. gada 3. apr. 04:21 ]

Ziņas datums 03.04.19.

Kā būt svētītam? Esmu izpētījis, kas ir Dieva svētība. Es zinu, ka man ir Dieva svētība, un ikvienam, kas seko Tā Kunga balsij, dzīvē ir svētība. Es par Dieva svētību domāju visu šo nedēļu, un man vispār bija labs laiks ar Dievu un tik daudz remu, ka nemaz nezinu, kur un ar ko tajās dalīties. Ja es stāstītu tās visas, sanāktu kādas trīs stundas, bet es dalīšos ar vienu, bet pārējās, kas uz sirds, pēc tam izšaušu grupiņā.

“(..) un pār tevi nāks visas šīs svētības, un tās tevī piepildīsies, jo tu būsi klausījis Tā Kunga, sava Dieva, balsij (..)” (5. Mozus 28:2)

Pār tevi nāks visas šīs svētības! Tieši kādas tās būs, to mēs noskaidrosim, bet lielākoties katrs no mums saprot, kas ir svētība: tas ir kaut kas labs tavā dzīvē, Dieva labvēlība pret tevi, veiksme. Vai nav labi zināt, ka pār tevi nāks Dieva svētības? Vai nav labi to zināt ne tikai ar prātu, bet arī sirdī? Vai nav labi to arī just? Pār tevi nāks visas svētības! Tās tevī piepildīsies, jo tu būsi klausījis Tā Kunga, sava Dieva, balsij. Svētības tevī piepildīsies, ja būsi klausījis Dieva balsij. Mans iepriekšējais sprediķis bija par pazemību un lepnību. Es apskatījos savus sprediķus, un izrādās, ka man nesen tāds bija bijis. Bet šis pēdējais bija citādāks, es to nenokopēju no iepriekšējā. Katru Rakstu vietu es Bībelē meklēju no jauna. Lai gan Rakstu vietas sakrita, tur bija citādāk uzcelts sprediķis, ar citiem piemēriem un citu tēmu. Dievs stājas pretim lepniem, bet pazemīgiem dod žēlastību.” (Jēkaba 4:6) Svētības ir pazemīgajiem! Pazemīgie ir tie, kas dzird un paklausa Dieva balsij. Ne tikai dzird, bet arī paklausa Tā Kunga balsij.

Vai zini, kādēļ nogrima bēdīgi slavenais kruīza kuģis Titāniks? Tas tika uzcelts no vairākām daļām. Ja viena no šīm daļām tiktu pārplēsta, ūdens smeltos iekšā un piepildītu tikai to, jo starpsienas neļautu ūdenim ieplūst citās kuģa daļās. Tā arī notika, taču starpsienas bija uzceltas tikai līdz piektajam stāvam, jo augstāk jau atradās skaistas zāles ar dārgām lustrām. Tās bija zāles miljonāriem, kuri tur sēdēja, smēķēja cigārus, dzēra viskiju un sprieda par politiku. Kas tā būtu par zāli ar starpsienām? Tātad Titāniks nogrima cilvēku lepnības dēļ. Titāniks sadūrās ar aisbergu, ledus gabals to sadragāja vairākās vietās, vairākas kuģa daļas applūda, un pa augšu ūdens smēlās tālāk uz citām kuģa daļām. Kuģis nogrima greznības dēļ. Titānika projektētājs teica, ka pats Dievs šo kuģi nenogremdēs. Pats Dievs diemžēl to nogremdēja, bet ne jau stumjot kuģi ūdenī, bet tādēļ, ka cilvēki neievēroja kādus principus cilvēku un Dieva priekšā. Tāda ir Dieva kārtība: ja mēs neievērojam Viņa gribu, mēs grimstam. Kuģim grimstot, glābšanas laivās sasēdās 39 cilvēki, bet uzņemt varēja 80. Kas tas bija? Egoisms un nepietiekams skaits glābšanas laivu. Svētība ir tiem, kas klausa Tā Kunga balsi. Pār TEVI nāks visas šīs svētības, un tās tevī piepildīsies, jo tu būsi KLAUSĪJIS Tā Kunga, sava Dieva, balsij. Ir Dieva balss, un ir paklausība tai.

Nesen es runāju ar kādu cilvēku, kuram ir savs uzņēmums. Viņš nopirka jaunu Mersedesu un divus gadus ar to braukāja pa servisiem. Viņš pazina visus Mersedesu meistarus. Tu pat vari nopirkt jaunu lietu un cerēt, ka tā nelūzīs, bet, ja nav svētības, tā plīsīs, lūzīs, un nevarēs atrast vainu, kāpēc ir problēma. Turpretī kāds cits nopērk ne tik jaunu BMW un vairākus gadus brauc bez taisīšanas. Tā ir Dieva svētība. Tu esi dzirdējis tādus apzīmējumus kā “nolādēta mašīna”, “nolādēta māja”? Kaut kas tajā visā arī ir, tas nav bez pamata. Motormuzejā Bauskā gids stāstīja par kādu Audi, kas ir nolādēts, jo visi cilvēki, kas to nopērk, nomirst. Tā nu šis Audi stāv muzejā, un labi, ka tur neviens nemirst. Cilvēki tam tic, un tas var būt saistīts ar lāstu.

Kas ir svētība? Skaidrojošā vārdnīca saka: Dieva labvēlīga ietekme, žēlastība no Dieva, saņemtā labvēlība, laime un aizsardzība; veiksme, labklājība, pārticība, kas ir iegūta ar Dieva gādību. To saka pat latviešu valodas skaidrojošā vārdnīca. Tas ir viss labais un panākumi tavā dzīvē. Dieva svētība nav kaut kas abstrakts. Tas nav tikai skaidrojums tam, ka tev labi veicas. Dieva svētība ir reāla substance. Substance ir objektīvā realitāte (pēc skaidrojošās vārdnīcas) jeb kaut kas reāls, īsts, sataustāms. Dieva svētība ir kaut kas reāls, pastāvīga un nemainīga matērija, viela, materiāls. Vārdnīcā rakstīts, ka pat kristīgajā Trīsvienības doktrīnā tā ir Pamatbūtne, caur kuru viss ir radies. Tā var būt arī fiziski neredzama, bet Dieva svētība ir reāla substance. Tā vai nu ir, vai nav.

Es tevi svētīdams svētīšu un vairodams vairošu tavus pēcnācējus kā debesu zvaigznes, kā smiltis jūras malā.” (1. Mozus 22:17)

Dievs to teica Ābrahāmam. Dievs izveda vienu cilvēku no kaldēju Ūras un uz viņa bāzes uzcēla Savu tautu Izraēlu, kuras turpinājums esam mēs. Caur Ābrahāmu Dievs radīja tautu, svētību šai pasaulei. Un Ābrahāmam Dievs iedeva reālu svētību, reālu substanci, kas bija pie Viņa. Par Ābrahāmu ir rakstīts, ka viņš bija bagāts – ar zeltu, lopiem. Kad viņa skaisto sievu Sāru kāds ķēniņš gribēja aizvest un ievest savā mājā, tad Dievs parādījās šim ķēniņam sapnī un pateica: Tu mirsi, ja neatdosi viņu atpakaļ! Ābrahāms dabūja atpakaļ savu sievu. Visur, kur Ābrahāms gāja, Dieva svētība, labklājība un apsardzība bija pie viņa. Ne bez grūtībām, bet Dieva svētība bija uz viņa. Vai tu gribi būt svētīts kā Ābrahāms? Bībele saka, ka mēs esam tādi.

Kristus ir mūs atpircis no bauslības lāsta, mūsu labā kļūdams par lāstu, jo ir rakstīts: nolādēts ir ikkatrs, kas karājas pie koka, lai Ābrahāma svētība nāktu pār pagāniem Kristū Jēzū, tā ka ticībā mēs saņemam Gara apsolījumu.” (Galatiešiem 3:13-14)

Mēs esam tie pagāni! Mēs neietilpstam oriģinālajā Izraēla nācijā, kuri visu ir atstājuši un pazaudējuši. Ābrahāma svētība nāk pār ikvienu, kurš tic uz Kristu. Tev ir Dieva svētība! Tev to vajag zināt, jo ikdienā apstākļi, cilvēki un ienaidnieki tevi spiež un cenšas iestāstīt, ka tu nekas neesi, neko nevari un tev nekas neizdosies. To saka tevis paša emocijas, šaubas, miesa, tāpēc ir svarīgi zināt patiesību, ka tev ir Dieva svētība un tev viss izdosies. Ņem šīs Rakstu vietas, liec sev priekšā lūgšanu laikā, atkārto tās pie sevis, ieliec tās savā sirdī. Pār tevi ir svētība, pār tevi nāks visas šīs svētības! Tā ir Dieva griba.

Lieli ir Tavi darbi, Kungs mans Dievs, ko Tu mūsu labad esi darījis, un diženas ir Tavas svētības pilnās domas par mums! Taviem brīnumiem un padomiem nav nekā līdzīga. Kad pūlos tos izteikt un pasludināt, es nespēju tos saskaitīt.” (Psalms 40:6)

Diženas ir Dieva svētību pilnās domas par tevi. Dievs par tevi domā svētību pilnas domas. Tā ir Dieva griba, lai tu būtu svētīts. Varbūt, ka Dievs pieļāva, varbūt Viņš atļāva, varbūt Viņš grib, varbūt man nāks par labu slimība vai neveiksme…? Nē! Dievs domā par tevi kā par svētītu cilvēku. Viņš visus lāstus vērš par svētību. Dažādās problēmās un grūtībās Viņš tevi norūdīs, bet ne jau Dievs tev sūta problēmas, lai tevi trenētu. Dievs dod tev spēku un gudrību, ka tu tās izmanto kā tramplīnu uzvarai. Dievs grib tevi svētīt! Kādas tev var būt problēmas? Kāpēc gan lai tu nevarētu būt svētīts pilnā mērā?

Svētībai ir apjoms. Katrs no mums tiek svētīts dažādās pakāpēs, attiecīgi pēc tā, kā mēs paklausām Dievam. Katrs no mums tiek svētīts attiecīgi pēc tā, kā mēs domājam, jūtam un rīkojamies. Dieva svētība kaut kādā mērā ir atkarīga arī no tā, kādā ģimenē tu esi piedzimis. Bībele saka, ka pat tavi bērni būs svētīti. Ja cilvēks ir piedzimis ģimenē, kurā tic Dievam, viņam būs daudz lielākas iespējas būt svētītam, salīdzinot ar to, kas par Dievu neko nezina. Tā ir vecāku svētība. Es ticu vecāku svētībai, un es ticu arī vecāku lāstiem. Kāds cilvēks esot teicis, ka mums draudzē neesot Dieva klātbūtnes. Es gribu pateikt, ko es pie sevis nodomāju. Es katru dienu ņemu Rakstu vietas par svētību, lasu un domāju, lasu un domāju, un lūdzu Dievu. Mans secinājums ir tāds, ka nevis nav Dieva klātbūtnes, bet tu neņem un nebaudi no tās. Šeit ir Dieva klātbūtne, bet, draugs, tavā dzīvē nav Dieva svētības. Tu vari būt šeit, bet tavā dzīvē nav Dieva svētības. Tu vari būt labā vietā, bet nebaudīt Dieva svētību, jo tu klausies, filtrē un paturi tikai to, kas pašam izdevīgi. Vainīgs ir parasts slinkums, lūzera sindroms, vēlme pamainīt vietu… bet cūka arī Āfrikā ir tāda pati cūka. Un ko tu skaiti par Dieva klātbūtni? Skudriņas, slapināšanos? Es ar Dieva klātbūtni pirmkārt nedomāju emocijas, bet gan izmaiņas cilvēku dzīvēs! Tā ir reāla darbība, reāla Dieva valstības izplatīšanās!
Ja divdesmit gadu laikā uz draudzi atnāk divdesmit cilvēki, tad no kurienes var būt Dieva svētība? Dieva svētība ir reāla substance un reāli redzama cilvēku dzīvēs. Tie ir reāli cilvēki, kuri nodevušies Dievam, esot attiecībās ar Viņu, glābjot cilvēkus pasaulē un kalpojot. Savā lūgšanu kambarī es saņēmu vēsti garā no Dieva par to, ka mūsu draudze uzvārīsies un uzvārīs apkārtējo pasauli. Šo vēsti es arī pierakstīju, un tā skan šādi: “Tas būs kā lielais sprādziens, un radīsies veselas pasaules. Tā ir svētība, ka mēs augam laikā, kad visur viss iet mazumā.” Kad no Latvijas izbrauc cilvēki un tajā pašā laikā mēs augam, tā, draugi, ir Dieva svētība. Nemurgo, vadoties pēc emocijām, bet ieraugi to, kur ir Dieva svētība, un esi tajā vietā! Cilvēki brauc prom, bet mūsu draudze aug. Tā tik tiešām ir Dieva žēlastība. Paldies Dievam! Es lepojos ar jums, draudze!

Atceros kādu notikumu no tiem laikiem, kad vēl dzīvojām Limbažos. Automašīnu mēs vienmēr likām neapsargājamā autostāvvietā pie skolas, vienā konkrētā vietā. Kādā vakarā, atgriežoties no kalpošanas, pamanīju, ka mūsu vietā jau ir novietota cita automašīna. Nedaudz tālāk bija divas citas brīvas vietas. Kaut ko pie sevis nobubinādams, noliku mašīnu brīvajā vietā. Nākamajā rītā redzēju, ka mana mašīna stāv neskarta, bet tā, kas atradās manā vietā, kopā ar blakus esošajām bija nodegusi. Es nodomāju: “Laikam tā ir Dieva svētība.” Lūk, šādas situācijās ir Dieva svētība. Arī tad, ja mana mašīna būtu nodegusi, tā būtu Dieva svētība, jo man būtu jauna automašīna. Apzinies, ka tev ir svētība no Dieva!

“Un pār tevi nāks visas šīs svētības, un tās tevī piepildīsies, jo tu būsi klausījis Tā Kunga, sava Dieva, balsij.” (5. Mozus 28:2)

Šo Rakstu vietu tu varētu izrakstīt un ņemt līdzi savā lūgšanu kambarī, lai pēc tās lūgtu. Par kādām svētībām šajā Rakstu vietā ir runa?

“Svētīts tu būsi pilsētā, un svētīts tu būsi uz lauka. Svētīts būs tavas miesas auglis, un svētīts būs tavas zemes auglis; svētīts būs tavu lopu auglis, tavu liellopu un tavu sīklopu pieaugums. Svētīts būs tavs grozs, un svētīta būs tava abra. Svētīts tu būsi ieiedams, un svētīts tu būsi iziedams. Un Tas Kungs tavus ienaidniekus, kas vien pret tevi celsies, nonāvēs tavā priekšā: pa vienu ceļu tie pret tevi izies, bet pa septiņiem ceļiem tie no tevis bēgs.” (5. Mozus 28:3-7)

Šie svētību vārdi ir tieši tev. Tu būsi svētīts! Iedomājies, Dievs ikvienu ienaidnieku, kas pret tevi celsies, nonāvēs tavā priekšā. Ir taču patīkami apzināties, ka Tas Kungs tevis dēļ nomira pie krusta un Tas Kungs tevis dēļ ir gatavs nonāvēt! Atceros kādu patīkamu momentu daudz gadus atpakaļ, kad vēl lietoju alkoholu. Sēdēju kopā ar draugu Fjodoru kafejnīcā pie galdiņa, un mums apkārt bija arī citi iereibuši apmeklētāji. Kāds vīrietis sāka bērt uz mani savas negācijas, un mans draugs Fjodors vienkārši piecēlās kājās, aizgāja pie tā vīrieša un piekāva viņu. Man bija patīkama sajūta par to, ka draugs mani aizstāvēja, jo es pats nebūtu tā izdarījis. Bet, vai zini? Arī Dievs tāds ir! Tavs Dievs tevi aizstāv, lutina, vada un svētī!

“Un Tas Kungs pavēlēs svētībai, ka tā būs ar tevi tavās klētīs un pie visa, pie kā tu liksi savu roku, un Viņš tevi svētīs tanī zemē, ko Tas Kungs, tavs Dievs, tev dos.” (5. Mozus 28:3-8 )

Dievs pavēlēs svētībai būt ar tevi tad, kad tu klausīsi Viņa balsij un staigāsi Dieva ceļus.

“Un visas zemes tautas redzēs, ka tu esi nosaukts pēc Tā Kunga Vārda, un tās bīsies no tevis.” (5. Mozus 28:3-10)

Ja tev ir Dieva svētība, tad tu uz sevi neskaties kā uz kristieti, kurš ir nabadziņš un vārgulītis. Viss būs otrādi. Cilvēki tev apkārt jautās: “Kur tu ej?” Dodies cīņā uzvaras apziņas pilns! Tu leposies ar to, ka esi šajā draudzē un teiksi: “Es esmu draudzē “Kristus Pasaulei”!” Šis lepnums būs neatkarīgi no tā, ko cilvēki par tevi saka, jo tas būs tavā sirdī. Tu būsi lepns par Dievu un savu draudzi. Tu droši vari staigāt ar paceltu galvu, jo tev ir Dievs, Kurš tevi aizstāv. Un tu esi stiprā draudzē! Tu esi nepilnīgā, bet stiprā un labā draudzē, kas man ir ideāla ģimene.

“Un Tas Kungs tevi noliks par galvu, bet ne par asti, un tu būsi arvien augšā un nekad lejā, ja tu klausīsi Tā Kunga, sava Dieva, baušļiem, ko es tev šodien pavēlu turēt un pildīt. Bet, ja tu neklausīsi Tā Kunga, sava Dieva, balsij, neturēsi un nepildīsi visus Viņa baušļus un Viņa likumus, ko es tev šodien pavēlu, tad pār tevi nāks visi šie lāsti, un tie tevi skars.” (5. Mozus 28:13-15)

“Tā Kunga svētība dara cilvēku bagātu bez sevišķām viņa paša pūlēm.” (Salamana pamācības 10:22)

Tikai nepārprotiet. Šeit nav runas par to, ka nebūtu jāstrādā. Ne bez darba, bet bez sevišķām pūlēm. Ir cilvēki, kas strādā trīs darbos un viņiem nepietiek. Ir citi, kuri strādā pat nepilna laika darbu to, kas viņam patīk, un viņam visam pietiek. Viens ir svētīts, un otrs nav. Vienam jābrauc uz ārzemēm, lai strādātu un nopelnītu, bet otrs paliek tepat un ir svētīts. Pirms pāris dienām biju Elkor veikalā. Tur ir mūzikas veikals, kurš agrāk atradās atsevišķi iekārtotās telpās, kurās varēja klausīties mūziku. Tagad šīs istabas ir aizvērtas ciet un viss apvienots vienā lielā veikalā. Aptuveni piektā daļa no mūzikas instrumentiem un aparatūras vairs nav. Ģitārists, kurš šajā veikalā strādā, tagad ir nelaimīgs. Agrāk viņš bija priecīgs, kad varēja strādāt savā kabinetā. Es viņam vaicāju: “Kā tev iet?” Viņš atbildēja, ka strādā šajā veikalā pēdējās dienas, jo nevar vairs izturēt šādos apstākļos, kad nav speciālas istabas un visu samazina. Šis ģitārists grib darīt to, kas viņam patīk. Lai gan alga nav liela, viņš jūtas laimīgs un svētīts ar to, ko dara. Var būt tā, ka cilvēks kādā konkrētā vietā ir svētīts un citā vairs ne.

Vai tu esi kādreiz bijis lādēts? Es atceros, ka kādreiz, kad jau pats par sevi biju nolādēts dzērājs un narkomāns, izejot no mājām, pie durvīm atradu atstātu sāls trauciņu. Pie sevis domāju: “Varbūt kāds ēda pie durvīm un aizmirsa?” Man bija tāda jocīga sajūta. Vēlāk es uzzināju, ka tādā veidā nolād. Es jau biju nolādēts pats par sevi, jo neklausīju Dievam un nedzīvoju Viņa gribā, bet vēl bija arī cilvēki pacentušies. Es dzērumā parasti sastrādāju dažādas cūcības, tāpēc kāds noteikti gribēja atriebties.

Ko darīt, ja tevi kāds nolād? Tev neko nevajag darīt!

Bet Tas Kungs, tavs Dievs, negribēja uzklausīt Bileāmu, un Tas Kungs, tavs Dievs, pārvērta tev lāstu par svētību, tādēļ ka Tas Kungs, tavs Dievs, tevi mīlēja.” (5. Mozus 23:6)

Cilvēku, kas turas pie Kristus, nevar nolādēt. Lai tik lād un raksta negatīvus komentārus un apvaino! Dievs to visu pārvērtīs materiālā svētībā. Lai burās! Tevi tas neskars. Āmen!

Kā iegūt Dieva svētību?

Iedomājies, cik labi! Tevi lād, bet viss tev nāk par svētību. Tu staigā smaidīdams, nekas tev no rokām ārā nekrīt, mašīna neplīst, bērni neslimo un viss ir ideāli.

1. Kristus upuris.

[...] derības asinis, ar ko viņš svētīts.” (Ebrejiem 10:29)

Tu saņem svētību ar Jēzus Kristus asinīm. Tajā brīdī, kad tu pieņem Kristu par savu Glābēju, Viņš iemājo tevī un tu Viņā. Jēzus asinis tevi šķīstī no katra grēka un Dievs svētībai pavēl būt ar tevi brīdī, kad tu ieaicini Jēzu savā dzīvē. No tā brīža, kad tu iepazini Dievu, ar tevi ir Viņa svētība. Kāpēc kāds tiek svētīts vairāk, kāds mazāk? Ir apjoms, cik tālu katrs pats izvēlas iet. Jo tālāk tu ej, jo lielāka cena jāmaksā. Tāpēc mēs arī neesam pietiekami svētīti, jo izvēlamies nemaksāt cenu, bet eksistēt tikai vienā līmenī. Es katram iesaku iet tālāk uz nākamajiem līmeņiem un vienmēr uz priekšu.

2. Personīgas attiecības ar Dievu.

Dievs ir mans svētības avots un mans gods, mana stiprā klints, mans patvērums ir Dievs!” (Psalms 62:8 )

Tavas svētības avots ir Dievs. Tas nozīmē veidot personīgas attiecības ar savu dzīvības avotu. Tu esi pieņēmis Kristu un esi attiecībās ar Viņu, kuras pats veido. Viss, ko es šodien sludinu, ir nācis no attiecībām ar Viņu. Dievs runā un stiprina. Es tev nevaru izskaidrot, kā viss darbojas, bet Viņš svētī tevi tad, kad tu uzturi attiecības ar Viņu.

3. Dievs svētī caur cilvēkiem.

Un viņa tēvs Īzāks sacīja viņam: "Nāc klāt un skūpsti mani, mans dēls." Un viņš tam tuvojās un skūpstīja viņu, un viņš saoda viņa drēbju smaržu, un viņš to svētīja, sacīdams: "Patiešām, mana dēla smarža ir kā lauka smarža, ko Tas Kungs ir svētījis. Lai tad Dievs dod tev no debesu rasas un no zemes treknuma, un daudz labības un vīna. Un tautas lai smagi strādā tev, un ciltis lai zemojas tavā priekšā, un pats kļūsti pavēlnieks saviem brāļiem; tavas mātes dēli lai zemojas tavā priekšā; nolādēts lai tas, kas tevi lād, un svētīts, kas tevi svētī.” (1. Mozus 27:26-29)

Vai tu esi lasījis stāstu par to, kā Ēsavs pārdeva savu pirmdzimtību un Jēkabs to nozaga? Tēvs Ēsavam uzticēja mantot Dieva svētību un vadīt. Viņš atteicās, un to mantoja Jēkabs. Īzāks, Ēsava un Jēkaba tēvs, bija jau gados un lēnām devās uz debesīm. Tas, kuram viņš uzlika rokas, kļuva par vissvētītāko dēlu. Jēkabs pārģērbās par Ēsavu, uzvelkot zvērādas, un tuvojās tēvam. Tēvs jau bija akls, tāpēc dēlu atpazīt viņš varēja vien pēc smaržas. Jēkabs smaržoja pēc Ēsava, tāpēc tēvs, noticēdams viņam, svētīja dēlu. Tā bija liela svētība. Viņam tika viss – izcilība, līderība un mantojums. Vēlāk Ēsavs atnāca pie tēva, teikdams: “Tēvs, vai tev nav kaut kas palicis man?” Tēvs atbildēja, ka viņam bija tikai viena svētība, tāpēc Ēsavam īpaša svētība netika dota. Paskatoties vēsturē, var redzēt, ka Ēsava cilts neizcēlās ar to, ka bija svētīta. Ābrahāms, Īzāks un Jēkabs bija svētīti caur Tēvu. Divpadsmit apustuļiem bija svētība caur Tēvu ne vien kā Dievu, bet arī kā cilvēku. Un šodien arī tu esi svētīts!

Vai esi lasījis par pravieti Bileāmu? Viņš tika nolīgts darbā, lai nolādētu Israēlu. Šim pravietim bija tāda vara, kas visur bija zināma. Ja viņš nolādēja kādu valsti, tā bija nolādēta. Ja viņš to svētīja, tā bija svētīta. Taču brīdī, kad viņš gribēja nolādēt Izraēlu, viņš sāka runāt svētības vārdus, jo Dievs neļāva nolādēt. Draugs, cilvēkiem un vārdiem ir vara. Tam, ko cilvēks izsaka, ir vara. Dieva valstībā ir tā iekārtots, ka mēs svētību saņemam attiecīgā kārtībā: ir draudze, mācītājs, vadītāji un kalpošanas. Kādā Rakstu vietā ir sacīts, ka tādam lai putni izknābj acis, kas savu māti un tēvu negodā. Vecajā Derībā bija teikts, ka bērnus, kas nepaklausa vecākiem, lai izved no mājas un viss ciems ar akmeņiem nomētā. Uz šodienu to var attiecināt tā, ka svētība nāk caur tiem, kas reāli iekļaujas draudzē un godā garīgās autoritātes.

4. Vide, kurā tu atrodies.

Mācītājs, līderi – lūk, garīgās autoritātes. Mēs kā draudze arī tiekam svētīti, godājot autoritātes. Tas nenozīmē, ka mums visiem jāskrien pakaļ un jāklanās, bet visam ir sava kārtība.

Šī ir svētība, ar ko Mozus, Dieva vīrs, pirms savas nāves svētīja Israēla bērnus.” (5. Mozus 33:1)

Ne pats Dievs parādījās cilvēkiem, bet Tas Kungs caur Mozu izteica svētības vārdus. Svētības vārdus var lasīt 5. Mozus grāmatā, 28. nodaļā. Lāstu vārdus vari nelasīt, ja vien tev nav problēmas ar grēkiem. Ja tev ir problēmas ar grēkiem, tad iesaku tev izlasīt arī lāstu vārdus, lai saprastu, kā beidzās tiem, kas neklausa. Kad Mirjama sacēlās pret savu vadītāju, kas bija Mozus, viņa uzreiz kļuva spitālīga. Viņa pazaudēja Dieva svētību. Bet tiklīdz viņa atzina savu kļūdu, Dievs viņu dziedināja. No katras bezizejas ir vismaz trīs izejas. Bet reizēm mēs to aizmirstam. Savukārt, par cilvēkiem runājot, Bībelē rakstīts: „Jo neticīgais vīrs ir svētīts caur sievu, un neticīgā sieva ir svētīta caur vīru [..]” (1. Korintiešiem 7:14) Ir vīri, kurus ticīgās sievas noved tik tālu, ka viņi sēž svētdienā vieni pie televizora un skatās dievkalpojumu. Kādreiz viņi neskatījās, bet ar laiku viņi sāk ticēt. Lai arī kas nebūtu vīra galvā, viņam tāpat ir Dieva svētība caur sievu. Caur cilvēku ir Dieva svētība.

Mūsu draudzes kalpotājas Indras tēvam bija infarkts, un viņš bija miris vairākas minūtes. Visi viņa ģimenes locekļi, ieskaitot Indru, ir ticīgi, izņemot viņu pašu. Ģimenes locekļi par viņu lūdza Dievu, viņš izdzīvoja un šobrīd jau drusku staigā. Kādā dienā viņš piezvanīja Indrai un teica: „Paldies, ka lūdzāt par mani Dievu.” Tas parāda, ka neticīgajiem ģimenes locekļiem ir svētība caur ticīgām sievām, meitām un pārējiem ticīgajiem radiniekiem. Tomēr svētība caur cilvēkiem ir koks ar diviem galiem. Piemēram, ticīga sieva cenšas vilkt neticīgo vīru uz augšu, bet neticīgais vīrs velk viņu uz leju, un, diemžēl, uz leju vilkt ir vieglāk nekā uz augšu. Lai tu stipri pastāvētu savā ticībā, ir nepieciešama laba vide, laba draudze. Viss, kas tu esi šodien un kas uzlabojas tavā dzīvē, ir pateicoties Dievam, attiecībām ar Viņu un draudzei, kuru vada mācītājs. Draudze ir tā vieta, caur kuru tevi Dievs svētī. Lai gan draudzes mācītājs ir parasts cilvēks, Dievs visu ir salicis tā, lai Viņš varētu tevi svētīt. Tāpēc neaizmirsti godāt savus garīgos tēvus un mātes, jo viņi tev palīdz atklāt, kādas ir Dieva domas par tevi, ka tās ir dižas svētības domas. Kad mēs kādā jomā paceļamies, mums sāk likties, ka mēs visu paši zinām un esam sasnieguši, bet tikai caur svētītu cilvēku, caur draudzi, lielākais svētī mazāko. Pagāni bez Dieva reizēm ir tik ”gudri”, ka viņi vairs neatšķir ne melnu no balta, ne sievieti no vīrieša, ne cilvēku no dzīvnieka. Tāpat ir arī draudzē. Bet es iesaku ieklausīties Dieva balsī tādā veidā, kādā Viņš runā un darīt lietas gudri.

„Kas kādu lietu gudri vada, tas atrod laimi, un svētīts ir tas, kas paļaujas uz To Kungu.” (Salamana pamācības 16:20)

5. Caur uzticību naudas lietās.

Iespējams, tev nepatīk klausīties par naudas lietām, bet, gatavojot šo sprediķi, Dievs man atklāja šo principu caur Savu vārdu:

„Bet atnesiet katrs savu desmito tiesu pilnā vērtībā Manā klētī tā, lai arī Manā mājā būtu barība, un pārbaudiet tad Mani šai ziņā, saka Tas Kungs Cebaots, vai Es arī neatvēršu debess logus un nelikšu svētībai pa tiem pārpilnībā nolīt pār jums!” (Maleahija grāmata 3:10)

Svētība nolīs pār mums, kad mēs būsim uzticīgi Dievam arī naudas lietās. Tā ir 10. tiesa un brīvprātīgie ziedojumi. Kalpotājas Sandija un Daiga ar vēl aptuveni 40 cilvēkiem vada evaņģelizācijas tūri pa Rīgas rajoniem, bet tas viss nav par brīvu, ir telpu īre un viss pārējais, kas tiek paredzēts cilvēkiem, kas nāk pie Kristus. Ja mēs esam uzticami un atbalstām Dieva un draudzes darbu, svētība nolīst pār mums pašiem.

Kā Dievs realizē svētību?

Kā Viņš nones šo substanci tev? Kā tas izskatās? 2. Ķēniņu grāmatā rakstīts, ka amariešu ķēniņš un viņu virsnieki vienmēr apspriedās par to, kādā veidā uzbrukt Izraēlam, bet pravietis Elīsa vinmēr saņēma domas no Dieva savā guļamistabā un izstāstīja tās savam ķēniņam. Tā viņi vienmēr novērsa uzbrukumus. Amarieši nesaprata, vai viņu vidū ir kāds nodevējs, bet kāds no padotajiem teica: „Nē, viņiem ir Elīsa, šis svētītais Dieva vīrs, kas visu zina un pasaka.” Un viņi nolēma viņu nogalināt:

„(..) tad viņš uz turieni sūtīja zirgus, ratus un stipru karapulku, un tie atnāca naktī un ielenca pilsētu. Kad Dieva vīra kalpotājs cēlās agri no rīta un izgāja ārā no mājas, redzi, tad karaspēks ar zirgiem un ratiem bija jau pilsētu ielencis, un viņa puisis tam sacīja: "Ak vai, mans kungs! Ko nu darīsim?" (2. Ķēniņu grāmata 6:14-15)

Cik tev ir bijušas tādas situācijas, kad tev pēkšņi paziņo kādas negaidītas lietas, un tu esi kaut ko plānojis, bet pēkšņi viss brūk un jūk? Tad gribās saukt: ak, vai, ko es darīšu!? Bet, ja tu zināsi, ka esi svētīts, tu zināsi arī, kā rīkoties. Ir svarīgi zināt, kā Dievs realizē Savu svētību. Un Elīsa saka: 

"Nebīsties, jo to, kas ir ar mums, ir vairāk nekā to, kas ir pie viņiem." (2. Ķēniņu grāmata 6:16) 

Bet padotais nesaprata, par ko viņš runāja, jo apkārt neko neredzēja.

„Un Elīsa lūdza Dievu un sacīja: "Kungs, lūdzams, atver viņam acis, ka viņš var redzēt!" Un Tas Kungs atvēra tā puiša acis, ka tas redzēja, un, lūk, kalns bija pilns ugunīgu zirgu un ratu visapkārt ap Elīsu. Kad tie nāca pret viņu, tad Elīsa lūdza To Kungu un sacīja: "Sit šo svešo tautu ar aklību!" Un Viņš tos sita ar aklību, kā Elīsa to bija vēlējies.(2. Ķēniņu grāmata 6:17-18 )

Tajā brīdī viņiem bija izdevība nonāvēt aklo karapulku, bet tā vietā viņi to pabaroja, un ilgi pēc tam amarieši nenāca vairs cīnīties. To, kas ir ar mums, ir vairāk nekā to, kas ir pret viņiem. Dievs sūta Savus eņģeļus. Tā Kunga eņģelis apmetas ap tiem, kas Viņu bīstas. Kad Jēzus Ģetzemanē lūdza Dievu, sacīdams: „Ja tas ir iespējams, lai šis kauss man iet garām, bet lai Tavs prāts notiek, ne mans,” ir rakstīts, ka eņģelis no debesīm nolaidās un stiprināja Viņu. Vēl citā vietā rakstīts, ka Pēteris nocirta ausi kādam no augtā priestera kalpiem, kas bija atnācis arestēt Jēzu, bet Jēzus sacīja: „Liec zobenu makstī, domā, ka Es nevarētu lūgt Tēvu un Viņš man nesūtītu vairāk nekā divpadsmit leģionus eņģeļu?” Paldies Dievam par Viņa eņģeļiem, ar kuru palīdzību Viņš realizē svētību mūsu dzīvēs un mūsu draudzē. Pār pilsētām ir eņģeļi, pār ģimenēm ir eņģeļi, pār organizācijām, reģioniem, valstīm un konkrētiem cilvēkiem ir eņģeļi. Arī citos veidos Dievs realizē Savu svētību, kas nav līdz galam izprotams.

Ja tu esi kristietis un līdz šim neredzi svētību savā dzīvē, tad Dieva vārds saka paklausi Tā Kunga balsij:

Un kaut gan jūs, Jūdas un Israēla nams, līdz šim esat uzskatīti par lāstu svešu tautu starpā, tagad notiks tā, ka Es jūs no tā atsvabināšu, lai jums būtu sava svētība; nebīstieties un dariet stipras savas rokas!(Caharijas grāmata 8:13)

Es tev pravietoju, ka tev būs svētība no tā vien, ka tu lasīji šo svētrunu, bet, lai redzētu patiesi reālas izmaiņas savā dzīvē, sāc domāt un rīkoties pareizi. Daudzas tavas problēmas ir no nepareizas domāšanas. Cilvēki rīkojas pēc emocijām, bet svētīgi ir tie, kas rīkojas pēc prāta. Svarīgi ir sabalansēt emocijas, prātu un darbības. Tie, kas vadās tikai pēc gara un emocijām, neredzēs svētības. Bet arī bez emocijām mēs nevaram pareizi rīkoties. Tās veidojas no domāšanas. Un domas, lēmumi kopā ar sajūtām rosina darbības. Un izdarītas darbības atver svētību logus. Kontrolē savas emocijas, domā to, kas labs, kas tīkams, domā domas, kādas Dievs par tevi domā, jo diženas ir Dieva domas par tevi. Tas, par ko tu domā šodien, noteiks, kas tu būsi rīt. Sāc pareizi domāt šodien. Kad es jūtu, ka ir kādas grūtības, kam jātiek pāri, es ņemu sagatavotas Rakstu vietas no Bībeles, piemēram, par uzvaru. Es tās lasu, pārdomāju, apliecinu, un pēc kāda laika problēma ir atrisināta, un tas, kas ir prātā, aiziet arī uz sirdi. Apliecini, pārdomā, lūdz, un tev atnāks brīvības izjūta un tu sapratīsi, ka Dievs ir ar tevi un lutina tevi. Vai tu jūti, ka Dievs tevi lutina un sargā? Ieraugi to, sajūti un pārdomā, tas veidos pateicības jūtas. Tāpēc ir svarīgi slavēt Dievu arī ar dziesmām.

Kopsavilkumā par Dieva svētību un kā būt svētītam. Pār tevi nāks visas šīs svētības un tevī tās piepildīsies. Ābrahāma svētības ir katram viņa bērnam. Tā ir Dieva griba un domas par tevi, ka tu esi svētīts. Kas ir svētība? Tā ir reāla substance, viss labais, kas ir uzskaitīts 5. Mozus grāmatā, 28. nodaļā. Caur ko atnāk svētība tavā dzīvē? Pirmkārt, caur Kristus asinīm, otrkārt, caur personīgām attiecībām ar Dievu, treškārt, caur svētītu cilvēku, arī caur paklausību, gudrību, darbu un uzticību Dievam naudas lietās. Dievs atnes svētību caur eņģeļiem un arī citos veidos, ko mēs nevaram līdz galam izprast. Pār tevi nāks visas šīs svētības, bet jāatceras, ka svētība nenozīmē, ka nebūs problēmu, bet gan sava mērķa novešanu līdz galam. Tu esi tas, kas savus mērķus noved līdz galam, tu nokļūsi tur, kur esi nolēmis, jo tev ir Dieva svētība. Āmen!

Mācītāja Mārča Jencīša sprediķi “Dieva svētība un kā būt svētītam” pierakstīja un rediģēja draudzes “Kristus Pasaulei” redakcija


Esi aicināts atbalstīt draudzes darbu ziedojot:
EKD "KRISTUS PASAULEI"
Reģ. Nr. LV 99500003902
Parka 24a-21, Limbaži, LV-4000
AS "SEB banka"
SWIFT kods: UNLALV2X 
Konta numurs: LV77UNLA0050008074909

Vairāk informācijas mājas lapā: http://www.marcisjencitis.lv/ziedojumiem

Dieva spēkā tev pieder uzvara

Publicēja 2019. gada 26. marts 14:04Līga Paņina   [ atjaunināts 2019. gada 26. marts 14:05 ]

Ziņas datums 26.03.19

Ne savā spēkā, bet Dieva spēkā tev pieder uzvara. Savā spēkā mēs nevaram to, ko mēs varam Dieva spēkā. Savā spēkā mēs varam izdarīt lietas līdz zināmai robežai, bet Dieva spēkā mums pieder pilnīga uzvara, dziedināšana un atbrīvošana visās dzīves sfērās. Tieši Dieva spēkā, jo Viņa spēks ir varens, stiprs un spēcīgs. Neviens spēks virs zemes nav tāds, kāds ir Dieva spēks, un neviens cits spēks nekad tāds nav bijis un nekad nebūs. Dievs Savā spēkā ir radījis visu šo pasauli, katru vienu no mums – skaistu, brīnišķu, unikālu un īpašu. Tagad es skatos uz jums un gribu teikt, ka jūs ļoti labi izskatāties – katrs īpašs, katrs individuāls un tieši tāds, kādu Dievs tevi ir radījis. Dievs tevi ir radījis skaistu, īpašu un perfektu. Viņš tevi ir radījis Savā mīlestībā, tevi ietinis tajā un svētījis. Dieva spēkā mums pieder uzvara. Mums jau tā pieder, bet varbūt tu visās sfērās to vēl neredzi. Ir kaut kādas sfēras, kur tu neredzi šo uzvaru, bet vai tāpēc tā tev nepieder? Uzvara jau tev pieder, tev tikai ir jāaiziet un jāpaņem tā. Tev tā ir jāierauga, jāsatver un jāpaņem. Katram vienam no mums pieder uzvara! Piemēram, Evitai ir Bībele. Tā ir viņas Bībele, viņa par to ir samaksājusi cenu, nopirkusi. Lai viņa dabūtu to, kas Bībelē ir rakstīts, lai vārds viņā darbotos, Bībele ir jāatver, jālasa un jādara tā, kā tur ir teikts, jo mums katram jau šī uzvara pieder. Tev pieder uzvara visās sfērās, tā ir tikai jāpaņem. Katram no mums, kas esam Dieva bērni un kuros mājo Svētais Gars un Viņa spēks, pieder uzvara visās sfērās un jomās. Tur, kur tu vēl to neredzi, tev jāaiziet un jāpaņem uzvara. Aizej un iekaro šo cietoksni! Varbūt cietoksnis ir tavā galvā un tev šķiet, ka uzvara nav domāta tev. Tad šodien tiec galā ar savām domām, prātu. Sakārto savu prātu! Dievs dod svētības visiem Saviem bērniem.

Jo ticība ir stipra paļaušanās uz to, kas cerams, pārliecība par neredzamām lietām.” (Ebrejiem 11:1)

Tu varbūt vēl neredzi savu dziedināšanu, savu brīvību, bet tev ir pārliecība, jo tu piepildies ar Dieva vārdu. Ja tev pieder Bībele, tev tikai tā jāatver, jālasa un jāsāk pielietot. Tev šī uzvara jau pieder, tev tā jāsāk īstenot! Dieva vārds darbosies caur tevi. Bībelē ir tik daudz Rakstu vietu par to, ka mums pieder uzvara. Pilna Bībele ir ar šādām Rakstu vietām. Tur ir tik daudz uzvarošu pantu un apliecinājumu!

Es visu spēju Tā spēkā, kas mani dara stipru.” (Filipiešiem 4:13)

Dieva spēkā mēs varam uzvarēt katru problēmu, grēku un grūtumu savā dzīvē. Iziet cauri visiem saviem grūtajiem posmiem savā dzīvē.

Bet Jēzus uz to sacīja: "Tu saki: ja tu spēj! Kaut tu varētu ticēt! Tas visu spēj, kas tic.” (Marka 9:23)

Es ticu, ja tu esi šeit, tad tu tici. Tu tici uz Jēzu Kristu, un, ja tu tici, tad tu spēj visu Dieva spēkā.

Jo Dievam nekas nav neiespējams.” (Lūkas 1:37)

Dievam visas lietas ir iespējamas, jo Viņš ir varens, liels un stiprs brīnumu Dievs.

Redziet, Es jums esmu devis spēku, ka varat staigāt pāri čūskām un skorpioniem un katram ienaidnieka spēkam, un viss tas jums nekā nekaitēs.” (Lūkas 10:19)

Mēs staigāsim pāri grūtībām un problēmām Dieva spēkā. Ieraugi, satver un paņem to!

Mēs bijām ceļojumā Austrijā, un tās dienas, kad mēs bijām kalnos, bija skaistas un saulainas. Tur viss bija tik skaists, tie skaistie kalni. Tajā dienā, kad mēs devāmies mājās, bija migla. Kalnus, kurus vakar varējām redzēt, mēs todien vairs neredzējām, jo priekšā bija migla. Kalni jau nekur nebija palikuši, viņi jau turpat bija. Tāpat arī svētība jau tev pieder, tā tur jau ir, tev tikai tā jāierauga. Padzen šo miglu, patriec mākoņus, kas tavā prātā traucē to ieraudzīt. Ieraugi savu svētību, savu brīnumu, savu dziedināšanu.

Bībelē ir stāsts par Goliātu un Dāvidu. Stāsts būs tieši par Dāvidu. Mums bieži vien vairāk gribas redzēt Goliātu, nevis savu uzvaru. Ko darīja Dāvids? Viņš bija uzvarētājs! Viņš aizgāja un uzveica Goliātu, kurš šķita neuzvarams. Neviens nespēja viņu piebeigt, visi bija pārbijušies. Ko izdarīja Dāvids? Viņš sacīja: „Dieva bērni, kas ar jums notiek? Ko jūs čīkstat, ko jūs raudat? Mēs esam uzvarētāji, jo Dieva spēkā mums pieder šī uzvara.” Dāvids gāja, jo viņš ticēja un redzēja savu uzvaru. Viņš neskatījās, ko rādīja viņa acis, – Goliāts ir liels, bet viņš ir mazs. Mēs bieži vien savā dzīvē redzam lielo problēmu, lielo Goliātu un redzam, ka mēs esam mazi. Dievs saka, ka Viņa spēks tevī varens parādās. Kad tev šķiet, ka tu esi maziņš, nespējīgs, tad atceries, ka ar tevi ir liels un varens Dievs. Tu esi šis Dāvids. Uz mūsu draudzes kalendāra ir attēlots Dāvids un Goliāts. Visu gadu mūsu acu priekšā ir šī uzvara. Šis Dāvids esi tu! Tu esi Dieva vīrs/sieva, un Dieva spēkā tu uzvari šo milzīgo Goliātu, milzīgo problēmu. Tu uzvari savu situāciju, slimību, kas ir nedziedināma, šīs problēmas, kas nav no tevis atkarīgas.

Un Tas Kungs palīdzēja Dāvidam, kur vien viņš gāja.” (1. Laiku 18:6)

Tagad ieliec savu vārdu iekšā šajā pantā. Piemēram, Tas Kungs palīdzēja Laurai, kur vien viņa gāja. Dieva spēkā viņa uzvar un visu sakauj. Tev arī ir šis spēks, tu esi uzvarētājs, jo tev pieder uzvara Dieva spēkā un tu vari, jo Dievs ir ar tevi. IERAUGI SEVI KĀ UZVARĒTĀJU! Iztaisno plecus, jo tu esi Dieva bērns un ar tevi ir visvarenais Dievs. Tev visas lietas ir iespējamas kopā ar Viņu. Mums ir liels un varens Dievs. Viņš ir vislabākais, visstiprākais, vislielākais un Viņš tevi ļoti mīl! Dievam ir brīnišķīgs plāns tavai dzīvei! Ir cilvēki, kas netic šiem vārdiem. Klausies vēlreiz: Dievam ir brīnišķīgs plāns tavai dzīvei. Neatkarīgi no tā, kā tu šobrīd jūties, pieņem šos vārdus. Katra cilvēka dzīvē Dievam ir brīnišķīgs plāns. Īpaši tagad es uzrunāju tos cilvēkus, kas šaubās par šiem vārdiem. Dievam ir unikāls plāns tavai dzīvei! Viņš tev grib dot visu to labāko, jo tu esi Viņa mīļais bērns, Viņa mīļā meita, Viņa mīļais dēls un Viņš tevi ļoti, ļoti mīl. Dieva vārdā ir teikts, ka mums vēl nebija nevienas dienas, kad Dievs mūs radīja un jau zināja visas mūsu mūža dienas. Viņš radīja mums matus uz galvas un saskaitīja tos. Mēs paši nezinām, cik mums ir matu uz galvas, bet Dievs zina un mūs pazīst. Kopā ar Dievu, Viņa spēkā tu esi uzvarētājs un spēj visu.

Tad, kad es atgriezos pie dzīvā Dieva, kad ieaicināju Jēzu Kristu savā dzīvē, es sapratu, ka man pieder uzvara, bet ne visās dzīves sfērās uzreiz šī uzvara bija redzama. Kādās lietās es uzreiz saņēmu brīvību, bet bija arī tādas lietas, kuras man bija jāiekaro. Tas ir tāpat kā karā, kur cīnās divas puses un viena no tām uzvar. Ja tu esi ar Dievu, tad tu esi tā puse, kas uzvar, jo tavs Dievs ir uzvarētājs. Man nebija tādu problēmu, kādas ir daudziem cilvēkiem – alkohols, nikotīns, narkotikas. Varbūt visā savā dzīvē es biju nosmēķējusi vienu cigareti un izdzērusi vienu glāzi alkohola. Man bija citādas problēmas, no kurām Dievs mani atbrīvoja uzreiz, kad es Viņu pieņēmu. Problēmas bija tādas kā mazvērtība, nedrošība, bailīgums, bailes par rītdienu, nāves domas, nevēlēšanās dzīvot. Dieva spēks ir varens, Viņš atnāk un izmaina mūs. Kad? Tad, kad mēs Viņam tuvojamies, kad mēs paņemam Dieva vārdu, kad to lasām, apliecinām to, kas tur ir rakstīts, – Viņš nāk, atbrīvo un dziedina. Tavā dzīvē soli pa solim notiek šis process.

Tādēļ, ja kas ir Kristū, tas ir jauns radījums; kas bijis, ir pagājis, redzi, viss ir tapis jauns.” (2. Korintiešiem 5:17)

Jēzū Kristū mēs esam jaunais radījums, bet bieži vien mēs gribam uzvesties kā vecais radījums jeb cilvēks. Kāpēc mēs gribam teikt: es nevaru, man nesanāks, man neizdosies. Vai to Dievs mums māca? Cik lielas piepūle mums ir jāieliek, lai sāktu domāt tā, kā par mums domā Dievs un pēc tam apliecināt to, ko par mums saka Dievs? Dievs bieži tic par mums vairāk, nekā mēs par sevi. Tad, kad mēs pieņemam Jēzu Kristu, mēs kļūstam par jauniem radījumiem.

Viņš mani izvilka no ciešanu bedres, no dubļainām dūņām, un cēla manas kājas uz cietas klints, stiprinādams manus soļus.” (Psalms 40:3)

Šis pants ir par manu dzīvi, pirms Kristus ienāca tajā. Es patiešām biju ciešanu bedrē – ciešanās, sāpēs. Lai kāda būtu tava situācija, tava problēma – tev pieder uzvara. Ja tu nāc pie Dieva, tad Viņš tevi izvelk no šīs ciešanu bedres, no sāpēm, izmisuma, slimībām. Viņš izvelk tevi un ceļ uz cietas klints. Viņš dod spēku iet un uzvarēt!

Tu vari, jo tev pieder uzvara:

1. Tu vari dzīvot uzvaras pilnu dzīvi Dievā visās dzīves jomās. Tu vari, jo tev ir Dieva spēks! Tu vari būt brīvs no grēka, dziedināts un atbrīvots. Varbūt šobrīd tev tas viss ir procesā, bet tu vari, un, ja iesi Dieva spēkā un uzvarā, tad tu noteikti uzvarēsi.

Jūs vēl neesat līdz asinīm pretim turējušies, cīnīdamies pret grēku.” (Ebrejiem 12:4)

Dievs saka, ka tā ir cīņa. Lai mēs iegūtu uzvaru kādās sfērās, mums ir jācīnās, bet Dieva spēkā mēs šo cīņu uzvaram. Mums ir Kristus upuris, un, pateicoties Viņa upurim, tam, ka Viņš atnāca šeit virs zemes, samaksājot pilnu cenu, mēs esam glābti, dziedināti un atbrīvoti. Mēs pat nespējam aptvert, ko Dievs mūsu dēļ ir izdarījis. Mūsu prāts ir par mazu, lai saprastu, ko Dievs ir izdarījis mūsu labā. Mēs to līdz galam nesaprotam. Viņš samaksāja pilnu cenu par mums, lai mēs dzīvotu uzvarā, brīvībā un laimē.

Jo tik ļoti Dievs pasauli mīlējis, ka Viņš devis Savu vienpiedzimušo Dēlu, lai neviens, kas Viņam tic, nepazustu, bet dabūtu mūžīgo dzīvību.” (Jāņa evaņģēlijs 3:16)

Dievs mums pats Sevi ir atdevis un visu ir izdarījis mūsu dēļ. Samaksājis pilnu cenu, lai neviens, kas Viņam tic, nepazustu, bet dabūtu mūžīgo dzīvību. Dievs ir ļoti labs! Viņš ir vienīgais ceļš un patiesība.

Jēzus viņam saka: "ES ESMU ceļš, patiesība un dzīvība; neviens netiek pie Tēva kā vien caur Mani.” (Jāņa evaņģēlijs 14:6)

Tikai caur Jēzu mēs esam glābti, atbrīvoti un dziedināti, pateicoties Viņa upurim.


Skatāmies bildi, kurā ir attēlots Jēzus pie krusta. Ko Jēzus ir izdarījis mūsu dēļ? Samaksājis pilnu cenu. Tie esam mēs, kas atnākam pie Jēzus. Mēs būtu iekrituši dziļajā bedrē, izmisumā, ellē, bet Jēzus samaksāja pilnu cenu, nomirstot pie krusta un augšāmceļoties, lai mēs dzīvotu. Mēs pieķeramies pie Jēzus caurdurtajām rokām, kājām, un mums stipri tur ir jāturas klāt. Kad mēs esam ar Viņu, mēs esam uzvarētāji.


Vēl viena bilde, kur mēs esam kopā ar Jēzu virs problēmām. Kopā ar Jēzu mēs peldam virs problēmām. Tāpat kā Jēzus staigāja virs ūdens, tā mēs staigājam kopā ar Viņu pa ūdens virsu, pa problēmu virsu, pa vētras virsu, jo Dieva spēkā mums pieder uzvara. Lai mēs šo uzvaru noturētu, iekarotu, mums ir vajadzīgas personiskas attiecības ar Dievu – Bībeles lasīšana, saruna ar Dievu, būt draudzē un kalpošanā. Tās ir svarīgas lietas. Svarīgi ir piepildīties ar Dieva vārdu. Nesen dzirdēju tekstu – Domā Dieva Domas Daudz Dienu Dienā (6D). Mājās es izdomāju vēl – Domā Dieva Domas Daudz Dienu Dienā, Dari Dieva Darbus (9D). Tad, kad mēs daudz domājam Dieva domas dienu dienā, kad mēs piepildāmies ar Dieva vārdu, pēc tam mēs darām Dieva darbus. Dievs ir ļoti labs, un ir svarīgi būt draudzē, būt Dieva tuvumā, nākt Viņa vaiga priekšā, vienalga kāds tu tajā brīdī esi. Cilvēkiem liekas, ka viņi vēl nav gatavi, jo ir vēl tā atkarība un “kā es tāds nākšu”. Tieši tāds nāc! Nāc pie Dieva, nāc uz draudzi.

Viens ļoti labs piemērs. Mums draudzē ir viens ļoti jauks jauneklis, bet, pirms viņš atnāca pie Dieva, viņam bija dažādas atkarības – alkohols, nikotīns, narkotikas. Cilvēki no mūsu draudzes sāka viņu aicināt uz draudzi, lūgt par viņu, cīnīties par viņu. Viņš tad nāca, tad nenāca, jo viņam bija tās atkarības. Taču viņš bija pieņēmis lēmumu kādā konkrētā svētdienā pieņemt Jēzu Kristu kā savu Glābēju. Bet tieši tajā sestdienas naktī viņam bija jāiet ballēties. Viņš aizgāja ballēties un no rīta piedzēries atnāca mājās, bet viņam joprojām bija lēmums nākt uz draudzi un pieņemt Jēzu Kristu par savu Glābēju. Draudzes cilvēki viņu bija mācījuši, ka viņš uz draudzi, grupiņu var nākt tāds, kāds viņš ir, ka tur viņš dabūs savu brīvību. Viņš paklausīja un pieņēma lēmumu braukt tāds, kāds viņš bija. Viņš iekāpa transportā piedzēries un aizmiga. Transports brauc apļus. Viņš apbrauca vairākus apļus, jo bija aizmidzis. Pamodās jau mazliet skaidrāks un atnāca uz draudzi, jo viņam bija lēmums būt dievkalpojumā. Tieši tajā brīdī, kad viņš ienāca iekšā, bija aicinājums pieņemt Jēzu par savu Glābēju. Viņš, protams, aizgāja, pieņēma Jēzu Kristu, un viņa dzīve sāka mainīties. Tas notika pateicoties tam, ka viņam bija lēmums būt draudzē un dievkalpojumā, vienalga kāds viņš ir un kā izskatās. Šobrīd viņš jau aptuveni pusotru gadu ir draudzē un ir brīvs no visām atkarībām. Kalpo draudzē un ir laimīgs. Dievs ir liels un varens!

„Un Es tev saku: tu esi Pēteris, un uz šās klints Es gribu celt Savu draudzi, un elles vārtiem to nebūs uzvarēt.” (Mateja evaņģēlijs 16:18 )

Elles vārti nevar uzveikt draudzi! Draudzei ir milzīgs spēks. Kopā mēs uzvaram.

Neatstādami savas sapulces, kā daži paraduši, bet cits citu paskubinādami un jo vairāk, redzot tuvojamies to dienu. Jo, ja mēs pēc patiesības atziņas saņemšanas tīši grēkojam, tad neatliek vairs upuris par grēkiem.” (Vēstule ebrejiem 10:25-26)

Ko tas nozīmē? Ja mēs tīši grēkojam un tīši nenākam uz dievkalpojumiem, tad Kristus upuris kādā brīdī pārstāj darboties mūsu dzīvēs. Mēs pazaudējam glābšanu. Tas ir ļoti nopietni. Kad mēs ejam kopībā, tad mēs nesam cits cita nastas. Ja vienam ir grūtāk, tad pārējie viņu panes. Tāpēc ir tik svarīgi būt draudzē, kur darbojas Dievs. Kur mēs kopībā ejam un daram Dieva darbu. Svarīgi meklēt Dieva vaigu un Viņa tuvumu.

Austrijā mums bija ļoti skaista mājiņa. Braukājām pa serpentīniem augšā un lejā. Tur bija ļoti skaisti, visapkārt kalni. Es domāju, ka mums bija vislabākais numuriņš ar vairākām istabiņām un terasi visapkārt numuriņam. To nevar vārdos aprakstīt, cik tur ir skaisti. Mēs bijām augšā kalnos un redzējām visus šos kalnus no augšas. Piemēram, vakaros, kad paliek tumšs, var redzēt, ka kalna pakājē ir pilsēta, kur viss ir izgaismots mazās gaismiņās. Augšā debesīs ir redzamas zvaigznes. No rīta mostoties, mēness no kalnu galotnēm iespīd istabiņā, vēlāk uzlec saule. Tie kalni tiešām ir ļoti skaisti. Katru rītu un vakaru es piegāju pie loga un teicu 121. Psalmu. No rīta, kad es vēl knapi biju atvērusi acis, es jau lūdzu un slavēju Dievu. Pirmais, ko mēs redzējām pamostoties, bija šie lielie un varenie kalni.

Es paceļu savas acis uz kalniem: no kurienes gan man nāks palīdzība? Mana palīdzība nāk no Tā Kunga, kas radījis debesis un zemi. Viņš neļaus tavai kājai slīdēt; kas tevi sargā, tas nesnauž!” (Psalms 121:1-3)

Mana palīdzība nenāk no kalniem, bet no Dieva, kurš ir pāri visiem kalniem un visām problēmām. Dievs tevi sargā un nekad neguļ. Dievs mūs sargā vienmēr. Tas Kungs ir mūsu sargs un paēna. No Dieva nāk palīdzība, tādēļ ir tik svarīgi meklēt Dieva vaigu.

Es lasīju kādu stāstu par pāri, kuri bija laulībā nodzīvojuši daudzus gadus un jau bija sirmā vecumā. Viņiem uzdeva jautājumus: “Kā jums izdevās nodzīvot tik ilgus gadus kopā? Kāds ir jūsu ilgās kopdzīves noslēpums?” Sirmais kungs atbildēja: “Kad mēs precējāmies, mans tēvs man uzdāvināja pulksteni, kurā bija iegravēts “Katru dienu pasaki sievai kādu labu vārdu”. Tā es arī darīju. Katru dienu, neatkarīgi no savām jūtām, gan tad, kad bija lielā mīla un rozā brilles, gan tad, kad bija grūtie posmi un jūtas bija noplakušas, es teicu labus vārdus.” Viņš to darīja, jo viņam bija lēmums. Es tev gribu ieteikt iegravē savā pulkstenī, ieplāno katru dienu pateikt Dievam kaut ko labu! Katru dienu sarunājies ar Dievu, pasakies Viņam. Protams, arī saviem līdzcilvēkiem katru dienu pasaki kaut ko labu. Tas ir veids, kā būt labās attiecībās ar cilvēkiem. Lai arī kā tu justos, sarunājies ar Dievu katru dienu. Arī tad, kad tev neko negribas, pasakies Viņam, pasaki Viņam kaut ko labu. Tu redzēsi, ka brīnumi notiks tavā dzīvē.

Esiet pastāvīgi lūgšanās, esiet ar tām nomodā ar pateicību.“ (Pāvila vēstule kolosiešiem 4:2)

Pastāvīgi, regulāri, katru dienu meklē Viņa vaigu un tuvumu! Kad mēs esam tuvās attiecībās ar Dievu, tad mēs dzirdam Viņa vadību, Svētā Gara vadību. Meklējot viņa vaigu lūgšanu kambarī un draudzē, mēs uzvaram problēmas.

Mācītājs jau ir stāstījis piemēru, kad viņš tikko atgriezās pie Dieva, tas bija cietumā. Pie viņa nāca prokurors un prasīja, vai viņš bija piedalījies kādā noziegumā. Mācītājs nobijās un pēc ilgas pauzes pateica, ka nebija. Viņš domāja, ka tūlīt ies ārā no cietuma, sāks kalpot Dievam, mazliet padzīvos un tad ies atzīties. Viņš deva Dievam solījumu, ka kādu dienu atzīsies šajā noziegumā. Pēc cietuma pagāja neliels laiks, mēs apprecējāmies, mums jau bija bērni, bet Dievs visu laiku runāja, teica, lai aiziet un atzīstās. Vīrs jau man ilgāku laiku teica, ka Dievs uz viņu runā un ir jāiet atzīties. Es viņam nevienu reizi neteicu, lai neiet, lai gan es sapratu, ja viņu ieliks cietumā, es palikšu viena ar bērniem, tas būtu ļoti grūti, pat neiespējami, lai gan ar Dievu viss ir iespējams. Es sapratu, ka Dievam ir vairāk jāklausa nekā cilvēkiem, nekā baiļu balsij, kas tevī iekšā runā. Es vīram teicu: “Ja Dievs tev tā liek, tad tev tā ir jādara.” Lai gan es sapratu, ka tas būtu grūti, jo es mīlu savu vīru un šķiršanās būtu smags pārdzīvojums gan viņam, gan man. Palīdzēt vīram cietumā, palikt vienai ar bērniem, uzturēt ģimeni vienai. Mēs par visu šo situāciju ļoti lūdzām Dievu, zinājām, ka šis solījums ir jāizpilda un jānokārto attiecības ar Dievu. Kur mēs gūstam spēku to izdarīt? Attiecībās ar Dievu, lūgšanu kambarī, draudzē. Tur mēs uzvaram! Mācītājs jau ir stāstījis šo liecību, viņš kādu dienu kaut kur devās, un viņa kājas pašas sāka viņu vest uz prokuratūru. Es nezināju, ka vīrs tajā brīdī iet atzīties, viņš man neko tādu nebija teicis, viņš pat to nebija plānojis, bet tā kā mēs par to bijām daudz lūguši un man bija personīgas attiecības ar Dievu, tad, Svētā Gara pamudināta, es metos uz ceļiem un lūdzu par šo situāciju. Es burtiski redzēju, ka viņš to tagad dara. Vīrs man nebija zvanījis un teicis. To man pateica Dievs, Svētais Gars. Es izmisīgā lūgšanā nācu Dieva vaiga priekšā. Es lūdzu par to visu un raudāju par to. Vīrs atnāca mājās un priecīgs stāstīja šo liecību. Iegāja pie prokurora un atzinās visā, ko viņš bija darījis. Prokurors teica: “Uzskati, ka tev ir piedots. Cietumā tevi neliks.” Tie iesaistītie cilvēki jau bija kur nu kurais, viņiem klāt netika un tādēļ manu vīru palaida. Lūk, kā Dievs mūs pārdabiski vada! Mēs uzvaram dažādas problēmas un situācijas tad, kad mēs esam tuvās personīgās attiecībās ar Dievu. Tāpēc meklējiet Dieva vaigu, ejiet tuvās attiecībās ar Viņu.

Bībelē ir stāsts par sievieti ar nespēka garu, savilkto sievieti. Nespēka gars var būt gan fiziskas, gan garīgas problēmas. Kādas lielas grūtības, sāpes vai skumjas.

Un tur bija sieva, kurai astoņpadsmit gadus bija nespēka gars, tā ka viņa bija savilkta un nevarēja pilnīgi taisni atliekties.” (Lūkas evaņģēlijs 13:11)

Iedomājies, astoņpadsmit gadus! Daļai no mūsu draudzes locekļiem ir ap 20 gadu, iedomājies, 18 no taviem dzīves gadiem ir nespēka gars. Šī sieviete bija savilkta. Citā tulkojumā teikts – salīkusi. Tāds nespēka gars, ka cilvēks ir salīcis. Es esmu redzējusi cilvēkus, kuri no lielām dvēseliskām skumjām vai sāpēm ir savilkti. Fiziski pat nevar atrast nekādu vainu. Bet šai sievietei bija fiziska problēma, viņa nevarēja iztaisnot savus plecus.

Bet Jēzus, to ieraudzījis, piesauca viņu klāt un sacīja viņai: "Sieva, topi svabada no savas slimības!"” (Lūkas evaņģēlijs 13:12)

Pirmais punkts, ko mēs šeit redzam – sieviete nevarēja atliekties taisni, viņa bija salīkusi. Ja tu kaut ko nevari, tas var būt jebkas, dvēseliskas skumjas, bēdas, tuvinieka zaudējums, varbūt fiziskas problēmas, slimības, kaites, arī nevarēšana un nespēšana kalpošanā, tad klausies, otrais punkts, – Jēzus tevi ierauga. Jēzus šobrīd redz, ka tev ir šī problēma. Jēzus saka, ka tev pieder uzvara, paņem šo uzvaru. Trešais punkts – Jēzus piesauc šo sievieti pie sevis. Viņš liek viņai darīt kādu konkrētu lietu. Ja tu kaut ko nespēj, Jēzus tevi ierauga un saka: “Nāc!”. Viņš liek tev kaut ko izdarīt no tavas puses, lai šī problēma atrisinātos. Tātad, ir pārdabiskais Dieva spēks, un ir tas, ko mēs kā cilvēki no savas puses izdarām. Varbūt Dievs tev liek izmainīt kādu lietu savā dzīvē, pieņemt kādus lēmumus. Ceturtais punkts – Jēzus konkrēti saka, kas tev ir jāmaina savā dzīvē. Šajā gadījumā Jēzus apliecināja, lai šī sieviete tiek svabada no savas slimības. Jēzus tev šodien saka: ”Sieva! Vīrs! Māsa! Brāli! Topi brīvs no savas slimības! No savas kaites, no savas depresijas, izmisuma. Topi brīvs no sava salīkuma! Esi brīvs!”

“Pie tam Viņš tai uzlika Savas rokas, un tā tūliņ tapa taisna un slavēja Dievu.” (Lūkas evaņģēlijs 13:13)

Jēzus tev uzliek Savas rokas. Viņš tevi svētī, samīļo un apskauj. Jēzus tevi pieņem, tāpat kā šo sievieti. Tālāk seko risinājums, sestais punkts – sieva tapa taisna. Tiklīdz tu paklausi un ej Dieva gribā, tu esi taisns un atbrīvots. Septītais punkts – šī sieva slavē Dievu un kalpo Viņam. Tiklīdz Dievs tevi dara brīvu, kad tu nāc pie Viņa un pieņem Jēzu kā savu Kungu, ir svarīgi sākt kalpot Dievam, slavēt un pielūgt Viņu. Stāstīt citiem par Dievu, vest viņus pie Dieva. Mēs pārrunājām septiņus vārdus, tie visi bija darbības vārdi. Nevarēja, ieraudzīja, piesauca, sacīja, uzlika (rokas), iztaisnojās, slavēja (kalpoja, darīja Dieva darbu).

Kad es lasu šo Rakstu vietu, es vienmēr atceros, ko Dievs manā dzīvē ir darījis. Es jau stāstīju par dažādām garīgām lietām un problēmām. Dievs dziedināja arī manu roku. Man ilgus gadus sāpēja roka, vienkārši vienā dienā sāka sāpēt roka, pēc tam mugura, pēc tam kājas. Nespēka gars mani pārņēma. Es par to lūdzu Dievu, es tuvojos Viņam, kalpoju Dievam. Es turpināju kalpot un apliecināju savu uzvaru. Dievs mani atbrīvoja un dziedināja. Pirms tam es gāju pie ārstiem un nekas man nepalīdzēja. Kāpēc? Jo man bija nespēka gars un bija vajadzīga atbrīvošana no nespēka gara. Dievs mani pilnībā dziedināja. Jau daudzus gadus es esmu pilnīgi atbrīvota un nekāda savilkuma vairs nav, viss ir prom. Es pat staigāju savilkta, man reiba galva, es nevarēju pacelt rokas slavēšanā un nevarēju aplaudēt. Tagad, kad draudzē ir aicinājums aplaudēt Dievam, es plaudēju kā traka, es nedomāju: “Ko par mani padomās?” Man plaukstas kļūst sarkanas no aplausiem. Es vienmēr atceros, ko Dievs ir darījis manā dzīvē, es vienmēr atceros, ka Viņš mani ir atbrīvojis no nespēka gara. Tādēļ es Viņam aplaudēju no visas sirds. Jo Dievs mūs dziedina, atbrīvo, un Viņa spēkā mēs esam brīvi un dziedināti.

2. Dieva spēkā tu vari pārvarēt visas bailes, nedrošību, kaunu, kompleksus un izdarīt to, kas tev ir jāizdara. Mēs pieliekam pūles no savas puses, mēs apliecinām Rakstu vietas un darām Dieva gribu.

Jo Dievs nav mums devis bailības garu, bet spēka, mīlestības un savaldības garu.” (Pāvila 2. vēstule Timotejam 1:7)

Dievs mums dod savaldības garu un spēka garu, mīlestības garu, bet ne baiļu garu. Protams, elementāras cilvēciskas bailes ir normālas, bet Dieva spēkā mēs spējam pārvarēt šīs bailes un uzvarēt, izdarīt to, kas mums ir jādara savā personīgajā dzīvē, darbā, biznesā vai kalpošanā Dievam, piemēram, atverot vai uzceļot savu mājas grupiņu, varbūt atvedot vienu cilvēku pie Dieva, pastāstot kādam par Dievu, uzņemoties kalpošanu draudzē. Mēs varam!

Es atceros, kāds bija mans kalpošanas ceļa sākums. Man bija liela nedrošība, kompleksi un bailes. Loģiski, ka tas traucē kalpot Dievam. Es jau no pašiem pirmsākumiem biju izdomājusi, ka tīrīšu putekļus draudzē, mazgāšu glāzes, kanceli tīrīšu, bet uzstāšanās un publiska runāšana, liecības teikšana nav domāta man, jo es esmu tāds cilvēks. Protams, es to visu darīju, biju uzticīga pār mazām lietām, sāku kalpot ar mazām lietām. Lasot Bībeli, Dievs mani uzrunāja, ka man ir jādara kaut kas vairāk, jāliecina. Tuvojās evaņģelizācija, Dievs uz mani runāja, ka man ir jāstāsta sava liecība draudzes priekšā. Lūgšanu laikā es cīnījos Dievam pretī, teicu, ka neesmu tas cilvēks. Dievs taču runāja ar mani, kura to nevar izdarīt. Ko teica Dievs? “Ja jau Es ar tevi runāju, tad tu vari to izdarīt! Pārvari savas bailes, kompleksus un nedrošību!”

Skolas laikā bija kādi svētki, kuros sveica neparasto vārdu īpašniekus. Mans neparastais vārds man atnesa daudz bēdu. Es jau tā biju ar kompleksiem, bailīga, un vienmēr man visi pārjautāja: “Kā tevi sauc?” Skatījās uz mani jocīgi, un es vienmēr dabūju skaidrot, kā mani sauc. Skolā bija aptuveni trīs bērni ar neparastu vārdu. Tas nebija tā, kā tagad, kad neparasts vārds ir katram otrajam un tas ir forši. Šajos svētkos mūs sauca priekšā un deva mikrofonu pateikt kaut ko, man bija paniskas bailes, visa trīcēja. Tas pat ir izpētīts, ka vienas no lielākajām bailēm ir uzstāties auditorijas priekšā. Man bija šīs paniskās bailes, es kaut ko gribēju pateikt, bet mikrofonā mana balss izklausījās pavisam citādāk. Es sadzirdēju savu balsi un gribēju, lai zeme atverās šajā kultūras namā, lai grīda iebrūk un es pazūdu, lai mani vairs neviens neredz, bet tā nenotika. Tajā reizē man bija tāda izgāšanās, ka es nolēmu, ka uzstāšanās nav man piemērota, man tas nesanāk, es esmu citādāks cilvēks un Dievam kalpošu citādāk. Bet Dievs saka: “Nē! Tu tajā evaņģelizācijā saki savu liecību.” Tā bija briesmīga cīņa ar sevi, bet es pieņēmu lēmumu un teicu savu liecību, vienu, divas, trīs reizes. Tā bija vienkārša paklausība Dievam. Tu pārvari savu nedrošību, kaunu, kompleksus un izdari to, kas tev ir jāizdara.

Atceros, ka mums Limbažos kalpoja kāds mācītājs, un tajās svētdienās, kad mums bija vakarēdiens, tas bija mans grūtākais dievkalpojums. Tajā laikā mēs bijām kādi desmit cilvēki draudzē. Mācītājam bija īpaši klabošas kurpes, kuras ļoti skaļi varēja dzirdēt, kad viņš nāca pa parketa grīdu. Dzirdot kā viņš man tuvojas, lai pasniegtu vakarēdienam paredzēto vīnogu sulu, mani pārņēma satraukums. Man bija tik daudz kompleksu un nedrošums, ka baidījos paņemt to kausu. Un ikreiz, vakarēdienā dzerot sulu, no uztraukuma es aizrijos. Un tā bija vienmēr, es jutos neveikli un baidījos izgāzties. Daudz cilvēku baidās no tā, ka izgāzīsies. Arī inkaunterā pirms liecību sniegšanas cilvēki uztraucas par to, un es viņus mierinu: “No kā tu baidies? Nu un, ka izgāzīsies, nekas jau no tā nemainīsies!” Mēs ļoti bieži baidāmies no lietām, no kurām nebūtu jābaidās. Mēs varam pārvarēt šīs bailes, apliecinot Dieva vārdu un kalpojot cilvēkiem.

Un tev būs To Kungu savu Dievu mīlēt no visas savas sirds un no visas savas dvēseles, un no visa sava prāta, un no visa sava spēka. Otrs ir šis: tev būs mīlēt savu tuvāku kā sevi pašu; cita lielāka baušļa par šiem nav." (Marka evaņģēlijs 12:30-31)

Dievs mums māca mīlēt Viņu un katru cilvēku. Lai kalpotu cilvēkiem, mums ir jāpārvar savas bailes, kompleksi un nedrošība. Dieva spēkā tev pieder uzvara! Ja jau es to varēju, tad jūs katrs to vēl jo vairāk varat izdarīt bez problēmām. Tāpat cilvēks, kad atgriežas pie Dieva, grib evaņģelizēt, bet ir tik lielas bailes, ka viņam ir grūti pārvarēt sevi. Pārvari sevi, jo Dieva spēkā tu to vari, uzrunā cilvēkus un stāsti par Jēzu. Ja mūsos pukst Jēzus sirds, tad mēs gribam stāstīt par to citiem, un bieži mums traucē to darīt kompleksi vai slinkums. Pārvari savu slinkumu un stāsti cilvēkiem par Jēzu!

3. Tu vari! Tev Dieva spēkā pieder uzvara. Tu vari būt uzticams, paklausīgs Dievam un draudzei. Mums bieži ir jāuzvar savs egoisms. Bībelē ir teikts, lai mēs esam paklausīgi un padevīgi saviem vadītājiem kā tādiem, kas nes atbildību Dieva priekšā par mums.

Un esiet paklausīgi cits citam Kristus bijībā.” (Efeziešiem 5:21)

Mēs varam paklausīt arī tad, ja mums šķiet, ka mums ir taisnība, un arī tad, kad mēs nesaprotam, kāpēc mums ir jādara tā vai šitā. Bet Dieva spēkā mēs varam paklausīt, jo mums ir spēks. Ir daudz liecību, kurās cilvēki stāsta, kā ir pārvarējuši sevi un sasnieguši daudzas virsotnes gan savā personīgajā dzīvē, gan kalpošanā. Un ir ļoti daudz liecību, kad cilvēki kaut kāda sīkuma pēc nepaklausa, aiziet pazušanā un atkrīt no Dieva. Tas notiek nemanot, jo mums ir savs iekšējais lepnums un egoisms, un mēs gribam pierādīt savu taisnību. Dieva spēkā mēs varam uzvarēt arī šāda tipa problēmas savā dzīvē.

4. Tu vari pārvarēt katru krīzi, katru grūto posmu savā dzīvē Dieva spēkā. Ne vienmēr dzīvē ir labi un priecīgi brīži.

Vakar pastaigājāmies ar vīru Paradīzes kalnā Siguldā. Staigājām abi priecīgi, pārrunājot dažādas lietas. Pie kalna atrodas kapi. Ar vīru pamanījām, ka tur stāv daudz mašīnu. Nodomājām, ka, iespējams, šodien tur notiek bēres. Un tā arī bija. Man radās ļoti dziļas pārdomas. Apzinājos, ka šajā brīdī kāds priecājas, kādi precas, kādam piedzimst bērns, un viņi ir laimīgi un priecīgi, bet kādam citam tajā pašā brīdī ir skumjas, asaras, sāpes un bēdas. Mēs katrs savā dzīvē ejam kaut kādiem posmiem cauri. Es iekļāvu šo punktu, lai atgādinātu, ka tev pieder uzvara Dieva spēkā arī šajos grūtajos dzīves posmos. Man arī bijuši daudzi tādi smagi brīži dzīvē, kad ļoti daudz raudu un pārdzīvoju. Pat ir bijis tā, ka neguļu divus mēnešus ne dienā, ne naktī, jo ir tik liels grūtums un smagums, kas ir jāiznes. Tajos brīžos es meklēju Dieva spēku. Man vienmēr ir bijusi pārliecība, ka es tikšu tam pāri Dieva spēkā. Grūtos brīžos var būt ne tikai emocionālas sāpes un smagums, bet arī fiziskas sāpes. Bībelē teikts, ka Dieva spēks varens parādās manā nespēkā. Cilvēki, kuri nav stipri pieķērušies Dievam, grūtos brīžos un smagos dzīves posmos iekrīt depresijā. Viņu dzīvēs atnāk tāda briesmīga slimība kā veģetatīvā distonija un dažādas citas kaites, jo nav stipras attiecības ar Dievu.

Bez tam arī Gars nāk palīgā mūsu nespēkam; jo mēs nezinām, ko mums būs lūgt un kā; bet pats Gars aizlūdz par mums ar bezvārdu nopūtām.” (Romiešem 8:26)

Vai tev ir bijuši tādi mirkļi dzīvē, kad Dievs palīdz lūgt un meklēt Viņu, jo pašam nav spēka to darīt? Lai kāda arī tava situācija nebūtu šodien, Dievs tev palīdzēs un izvedīs cauri šim grūtumam.

Un Viņš ir sacījis: "Tev pietiek ar Manu žēlastību; jo Mans spēks nespēkā varens parādās." Tad nu daudz labāk lielīšos ar savu nespēku, lai Kristus spēks nāktu pār mani.” (2. Korintiešiem 12:9)

Esmu piedzīvojusi to savā dzīvē, ka Dieva spēks atnāk manā nespēkā un parādās tāds risinājums, ka lēkāju aiz laimes, ka Dievs man ir palīdzējis. Dievs ir varens un Viņam visas lietas ir iespējamas. Tev pieder uzvara un tu uzvarēsi Dieva spēkā un tiksi ārā no šīs bedres un problēmas, kurā esi iesprūdis, jo ar tevi ir varens Dievs. Nav bezcerīgu situāciju, ir tikai cilvēki, kas domā bezcerīgi. Gribu parādīt tev bildīti, kur attēloti divi cilvēki vienādā situācijā. Viens no viņiem ir bēdīgs, raud un saka, ka neko vairs nevar izdarīt. Bet otrs ir apņēmības pilns un lēnām kāpj no savas bedres ārā. 


Ja tev ir varens Dievs, tad nedomā bezcerīgi, jo nav bezcerīgu situāciju. Lūdz Dievu un dari no savas puses, ko tu vari izdarīt, un tu tiksi ārā no savām problēmām. Atdod visas savas problēmas un nastas Jēzum. Nenes tās pats. Jēzus ir atnācis un nomiris par mums, lai mēs dzīvotu uzvarā.

5. Dieva spēkā tu vari un tev pieder uzvara. Tu aiziesi līdz galam ar Dievu.

Lai nonāktu debesīs, ir vajadzīga nodošanās un cenas maksāšana. Arī labos laikos pieliec visas pūles, lai neatkristu no Dieva. Arī tad, kad iet ļoti grūti, pieliec visas pūles un uzticies Viņam. Bieži vien, kad klājas labi, cilvēki domā, ka viņi paši saviem spēkiem to ir sasnieguši. Atceries, ko Dievs ir izdarījis tavā dzīvē un no kurienes Viņš tevi ir izvilcis. Viņš mūs izvelk no elles un pārceļ Sava mīļā Dēla valstībā, kur nav asaru, skumju un sāpju. Es tevi pamudinu aiziet līdz galam, jo ir daudz tādu cilvēku, kas skaisti uzsāk savu dzīvi ar Kristu un pa ceļam atkrīt. Neļauj nekam nostāties starp tevi un Dievu.

Līdz ar Kristu esmu krustā sists, bet nu nedzīvoju es, bet manī dzīvo Kristus; bet, cik es tagad dzīvoju miesā, es dzīvoju ticībā uz Dieva Dēlu, kas mani ir mīlējis un nodevies par mani.” (Galatiešiem 2:20)

Ir parasti sapņi un ir sapņi no Dieva. Reiz es redzēju sapni no Dieva. Tos nevar sajaukt. Redzēju, ka mēs stāvam rindā, redzēju arī vairākus cilvēkus no draudzes. Tie, kam bija caurlaide, tika debesīs. Ir svarīgi, ka tev ir šī caurlaide, ka tev ir Jēzus Kristus. Viņš ir ceļš, patiesība un dzīvība. Šeit ir vēl pēdējā bildīte, kurā parādīts, ka var būt par vēlu atgriezties pie Jēzus. Kāds varbūt domā, ka ir par jaunu. Cits pārāk aizņemts, vēlāk iemīlējies un laimīgs, nākamais ir pārāk piekusis, lai domātu par Dievu. 

 

Negaidīsim to brīdi, kad ir par vēlu. Aicinu tevi šodien pieņemt lēmumu, un tev ir šī izvēle. Mēs neesam radīti kā bezgribas cilvēki. Dievs cilvēku ir radījis ar brīvu gribu un ar brīvu izvēli. Atceros, kad biju maziņa, tajā posmā, kad vecāki man mācīja, ka jāatsakās no knupīša. Vecāki skaidroja, ka man tas knupītis nav vajadzīgs un lai metu to plītī. Es ilgi stāvēju un skatījos ugunī, bet neiemetu. Pagāja pusgads, es pati piegāju pie plīts un iemetu knupīti ugunī, un nekad vairs neesmu to prasījusi. Pati toreiz pieņēmu lēmumu un izdarīju izvēli. Šodien es aicinu tevi izdarīt savu izvēli un pieņemt lēmumu iet Dieva gribā tajā līmenī, kurā tu esi. Tev pieder uzvara Dieva spēkā un tu vari pārvarēt visas grūtības. Viņš ir tavs patvērums. Debesu Tēvs, es Tev pateicos par Tavu mīļo draudzi, par katru vienu, mans Kungs. Es Tevi lūdzu šajā brīdī, ka Tu pieskaries katram un lai katrs izdara savu izvēli un pieņem savus lēmumus, ka mēs dzīvojam uzvarā un kalpojam Tev. Un lai mēs apzināmies un saprotam, ka vislabākais, kas vien var būt, ir nodoties Tev, meklēt Tavu vaigu, mīlēt Tevi, kalpot Tev un dzīvot uzvarā un laimē kopā ar Tevi. Paldies Tev, Dievs, ka Tavā spēkā mums pieder uzvara. Mēs esam uzvarētāji, jo mums ir liels un varens Dievs. Paldies Tev, Dievs, ka katrs mēs uzvarēsim, izcīnīsim un iemantosim mūžīgo dzīvību, būsim kopā ar Tevi, meklēsim Tevi. Paldies Tev, Svētais Gars, paldies Tev, Jēzu, par Tavu dārgo upuri, jo pateicoties Tev mēs tiekam glābti. Paldies Tev, Svētais Gars, ka Tu esi šeit, ka Tu mūs samīļo, apskauj un piepildi visas mūsu vajadzības pēc Savas godības pilnās bagātības Jēzū Kristū, mūsu Kungā. Paldies Tev, Svētais Gars!


Gannas Jencītes sprediķi “Dieva spēkā tev pieder uzvara” pierakstīja un rediģēja draudzes “Kristus Pasaulei” redakcija

Pazemība un lepnums

Publicēja 2019. gada 19. marts 21:21Līga Paņina   [ atjaunināts 2019. gada 20. marts 23:26 ]

Ziņas datums 20.03.19

Mācīsimies, kur ved lepnums un kur ved pazemība, kā tas izpaužas cilvēku dzīvēs. Skaidrojošajā vārdnīcā rakstīts, ka lepns ir tāds, kura izturēšanās, rīcība, runa ir pašapzinīga, kuram ir dziļas pašcieņas jūtas, tāds, kurš ar kaut ko ir pārāks par citiem. Lielākoties šajā definīcijā nav nekā slikta, ir labi būt pašapzinīgam un tā arī izturēties, ir labi sevi cienīt, bet ir slikti nepateikties Dievam. Ir slikti nepateikties Dievam! Cilvēki, kuriem galvā viss ir sagājis ķīselī, bieži saka: “Man ir labākās attiecības ar Dievu nekā jebkad.” Esi to pamanījis? Tu viņā skaidri redzi ārējas pazīmes un iekšēju haosu, taču viņš saka, ka viņa attiecības ar Dievu ir īpaši labas. Cilvēks, iedams prom no draudzes, var teikt: “Man beidzot ir tādas attiecības ar manu Debesu Tēvu kā nekad, Viņš mani saprot un mīl.” Ja tu apgalvo, ka tev ir labas attiecības ar Dievu, bet tajā pašā laikā tu grēko, tev nav labas attiecības ar Dievu. Tās ir tikai tavas emocijas un pašiedomas. Ja tu saki, ka tev ir labas attiecības ar Dievu, un tajā pašā laikā tev nav labas attiecības ar savu mācītāju, tev nav labas attiecības ar Dievu. Lai arī kā tu iedomājies vai iestāsti sev pretējo, tā nav patiesība. Mēs, cilvēki, protam sevi apstrādāt. Tu vari ieiet lūgšanu kambarī, kaut ko tur piedzīvot un teikt, ka tev ir labas attiecības ar Dievu, bet tās ir tikai tavas iedomas un emocijas, jo ATTIECĪBAS AR DIEVU PARĀDĀS DARBOS. Ja tu apgalvo, ka tev ir labas attiecības ar Dievu, un tajā pašā laikā pārkāp laulību, tev nav labas un pareizas attiecības ar Dievu. Lai arī kādu mīlestības izliešanos tu arī nepiedzīvotu. Ja tu skaties pornogrāfiju, tev nav labas un pareizas attiecības ar Dievu. Tās nav kārtībā. Ir labi būt pašapzinīgam un teikt labu par sevi, bet ir slikti aizmirst, no kurienes nāk viss labais, no kurienes nāk tas viss, kas tu esi šeit virs zemes. Ir slikti aizmirst Dievu un nepateikties par to, kas tu esi un kas tev ir.

Skaidrojošajā vārdnīcā lepnumam ir arī papildu paskaidrojumi: iedomīgs, augstprātīgs. Iedomīgs ir tāds, kas jūtas pārāks par citiem un izrāda to. Lepnumam vienmēr ir ārējas pazīmes. Cilvēks var iestāstīt sev, cik viņam ir labi ar Dievu, bet, ja tev nav labi ar cilvēkiem, tev nav labi ar Dievu. Dieva vārds skaidri saka – ja tu nepiedod, tad arī tev nepiedod. Nav svarīgi, ko tu piedzīvo un pats esi izdomājis savā dullajā galvā, ir svarīgi, ko saka Dieva vārds: ja tu nepiedod, Dievs tev nepiedod. Ja tev joprojām rēgojas pagātnes rēgi un tu nevari piedot cilvēkiem, tev nav kārtībā attiecības ar Dievu. Ir ļoti viegli pateikt, ka tev ir labas attiecības ar Dievu, jo tas ir kaut kas neredzams un nedzirdams, un nav svarīgi, kā tu pats jūties un domā, jo vienīgais kritērijs attiecībām ar Dievu ir tava darbība attiecībā pret Dievu un cilvēkiem. Ja tev nav sakārtotas attiecības ar cilvēkiem, acīmredzot tev nav sakārtotas attiecības ar Dievu. Ja tu saki, ka tev ir labas attiecības ar Dievu, bet tu nestāsti cilvēkiem par Kristu, tev nav normālas attiecības ar Dievu. Ja tu kaut ko mīli, tu stāsti par to. Ja tu negribi ar to dalīties, tās nav labas attiecības ar Dievu. Ja tu mīli savu draudzi, tu stāsti par savu draudzi. Ja tu mīli savu mācītāju, tu stāvi un krīti par savu mācītāju. Vai tikai pie vainas nav lepnums, augstprātība, uzpūtība? Vārdu ‘lepns’ skaidro arī kā ‘iedomīgs kā pūslis’, esmu dzirdējis arī: ‘ūpis’. Tu paskaties uz lepnu cilvēku, un viņš tiešām līdzinās ūpim. Lepns – ietiepīgs, spītīgs, iedomīgs kā pāvs, tāds, kas uzsver savu pārākumu, nicīgi iedomīgs, egoistisks cilvēks, kuram citi ir vienaldzīgi. Lepns cilvēks ar vārdiem teiks “es mīlu”, bet ar savu darbību parādīs ko citu. Ja tu mīli Dievu, bet tavos darbos tas neparādās, tā nav patiesība. Cilvēks var sevi tā apstrādāt, ka maz neliekas; tāds kļūst nicīgi iedomīgs.

Lepnībai pretstats ir pazemība. Lai saprastu, kas ir lepnība, ir jāsaprot, kas ir pazemība. Pazemīgs ir tāds, ka izrāda un uzsver savu padevību. Nevis tāds, kas jūtas pazemīgs vai domā, ka ir pazemīgs, bet IZRĀDA pazemību. Tu izrādi pazemību arī tad, kad nejūti un nedomā, ka otram ir taisnība. Pazemīgs cilvēks uzsver savu padevību, paklausību un pakļāvību kādam, izrāda bijību pret kādu, pirmkārt – pret Dievu. Mīlēt savu tuvāko nozīmē arī parādīt pazemību pret cilvēkiem. Vienkārši sakot – lepnība ir nepaklausība Dievam, pazemība – paklausība Dievam. Es nezinu, kāpēc vispār vajag tik daudz apzīmējumu paklausībai un nepaklausībai. Ir daudz apzīmējumu, taču ir tā – vai nu tu paklausi Dievam, vai arī tu nepaklausi Dievam. Vai nu tu dari to, ko Dievs grib, vai arī tu nedari to, ko Dievs grib. Izrādīt savu nepaklausību un nepakļāvību ir lepnība. Tieši tāds bija Israēls. Es dzirdēju kādu interviju, kuru bija grūti noskatīties līdz galam. Kāds ukraiņu žurnālists intervēja ebreju; kā zināms, ebreji nepieņem Jēzu. Es skatījos, kā viņš runā par mūsu Kungu, Jēzu Kristu, un likās, ka viņš ir tik gudrs, pasaules centrs, un, ja žurnālists gribēja kaut ko iebilst, tas nebija iespējams. Tajā brīdī es atcerējos par Israēla tautu, tie bija spītīgi un nepaklausīgi cilvēki, un tieši tāpēc viņu kauli ir izmētāti pa visu pasauli. Kura tauta ir tik ļoti nicināta kā ebreji? Kura tauta visvairāk ir spītīgi nepakļāvusies savam Kungam, kurš viņus izveda no Ēģiptes zemes? Ebreji kalpoja elkiem vairāk nekā citas tautas, savus bērnus upurēja citiem dieviem vēl vairāk nekā pagānu tautas, kaut gan Dievs bija viņu Tēvs un Viņam bija labas domas par viņiem. Dievs viņus izredzēja, pacēla īpašā stāvoklī, bet Israēls kļuva lepns.

Šodien ir 17. marts, tā man ir īpaša diena, jau no rīta man uzdāvināja torti. Šī ir mana otrā dzimšanas diena. Man paliek 19 gadi, kopš es esmu ar Jēzu. 2000. gada 17. martā aukstā, tumšā cietuma kamerā es vērsos pie Dieva lūgšanā, un Dievs atbrīvoja mani no 13 gadus ilgas alkohola un narkotiku verdzības un dziedināja. Tagad es kalpoju Dievam un cilvēkiem. Dievs mani izglāba, tāpēc es svinu savu otro dzimšanas dienu. Septiņpadsmit gadus no šiem deviņpadsmit es kalpoju kā mācītājs, un kalpošanai ir arī augļi; es neesmu neko mantojis no citiem, mēs esam cēluši draudzi paši savām rokām. Ir svarīgi neaizmirst, kurš bija tas, kas mūs izglāba. Reizēm gribās domāt, ka es pats strādāju un tāpēc ir attiecīgs rezultāts, bet es nebiju spējīgs pats saviem spēkiem tikt ārā no narkomānijas, kā arī no smēķēšanas pēc tam. Es nevarēju pats saviem spēkiem sevi izglābt, bet, kad vērsos pie Dieva lūgšanā, Viņš izglāba mani, Viņam visa slava! Ir Dievs, un to nekad nevajag aizmirst. Kad tev sāk šķist, cik labs tu esi un kā tu māki, tad atceries, kur tu tāds esi kļuvis un kur esi to iemācījies. Tas tiešām ir Dieva un draudzes nopelns! Mums gribās to aizmirst, un tad mēs kļūstam lepni, sākam bubināt, lekties un kļūstam pašgudri, un sekas ilgi nav jāgaida, jo Dievs lepniem stājas pretī, bet pazemīgiem dod žēlastību. Jo Dievs neļaujas apsmieties.

Dievs cilvēkiem ir devis brīvu izvēli. Tu esi absolūti brīvs rīkoties tā, kā tu vēlies. Lūk, arī atbilde uz jautājumu, no kurienes nāk ļaunums – kad cilvēki nepareizi rīkojas attiecībā pret Dievu un cilvēkiem. Kāpēc cilvēkiem ir brīva izvēle? Ja tev nav brīvas izvēles, tu nevari mīlēt; tad tu esi kā komunists, fašists, kurš iekšēji nemīl, bet ārēji cenšas izdabāt saviem kungiem. Dievu nevar patiesi mīlēt, ja nav brīvas izvēles. Lūk, kāpēc Viņš katram cilvēkam ir devis brīvu gribu. Un ko Viņš tagad domā par mums? Es reizēm domāju, ko Viņš domā, kad skatās uz tiem draņķīgajiem cilvēkiem, vai Viņš nedomā, ka kļūdījās, dodot mums brīvu izvēli. Kad kāds cilvēks paceļ savas spuras un sāk izvemt savu indi pret mani, es domāju, vai es neesmu pārspīlējis, draudzē ceļot cilvēkus. Jo pamatā mani sprediķi māca, ka tu vari, tu esi personība, tu esi individualitāte… Tāpat kā Dievs to saka, bet varbūt es esmu pārspīlējis ar to, cik tu esi labs un kāds tu vari būt, kā tu visu vari uzvarēt, cik tu esi kruts, un ar to veicinājis cilvēkos lepnību un apziņu, ka viņi paši visu ir izdarījuši. Draugs, nekad neaizmirsti Dievu! Un neaizmirsti tos cilvēkus, kuri tev ir kalpojuši! Un nečakarē sev prātu un nestāsti sev pasakas par labajām attiecībām ar Dievu bez attiecīgām darbībām pret cilvēkiem. Dievs runā uz tevi? Uz mani pašu Viņš sāk runāt. Nav tāds sprediķis, caur kuru Dievs pats uz mani nav runājis. Es vienmēr sagatavoju to, ko Dievs ir runājis, un tas vienmēr ir balstīts Dieva vārdā.

Man ir pilnīga uzticība uz jums, es esmu lepns uz jums un ļoti iepriecināts, neraugoties uz visām mūsu bēdām, mans prieks ir ļoti liels.” (2. Korintiešiem 7:4)

To saka Pāvils. Tātad var būt arī veselīgs lepnums. Piemēram, es lepojos ar draudzi “Kristus Pasaulei”. Ja tev nav lepnuma par draudzi “Kristus Pasaulei”, tu neesi mūsējais. Ja tev nav lepnuma par savu mācītāju, tu neesi mūsējais. Kā tu vari būt tādā vietā, ar kuru tu nelepojies? Ir pareizi lepoties ar savu draudzi. Ir pareizi veselīgi lepoties ar to, ka tu tici Dievam. Tu vari lepoties ar to, ka tu piederi Viņam. Veselīgs lepnums ir tāds, kura izturēšanās, rīcība un runa ir pašapzinīga, ar dziļām pašcieņas jūtām. Tu esi individuāls, un tev ir savas dāvanas no Dieva, un tikai tad, kad tu tās lietosi, tu pacelsies. Reizēm, kad to klausāmies, mēs aizmirstam, no kurienes tas viss nāk. Un tad sākas problēmas, un šīs problēmas parasti var pamanīt pa gabalu. Paliek tikai viens idiņš, kurš ietiepīgi paliek pie sava, viņam viss ir kārtībā, nevienu neklausās, un Dievs jau sen viņam ir pagriezis muguru. Bet vienmēr ir cerība, un tāpēc ir šis sprediķis! Lai tu to pārdomātu. Ja tu netici man, tici Dievam, Dieva vārdam, jo Dievs nav cilvēks, kurš melotu un kuram kaut kas no tevis būtu vajadzīgs. Dievs nemelo, un Dieva vārds ir absolūta patiesība. Tas ir jā un āmen, Alfa un Omega, Sākums un Gals.

Kam jākļūst pazudinātam, tas papriekš kļūst lepns, un augstprātība nāk priekš bojā ejas.” (Salamana pamācības 16:18 )

Lepnums ir netikums un lamatas, kas piezogas nemanot. Caur lepnību velns un dēmoni tā abstulbo tavu prātu, ka tu vairs neredzi, kas ir labs un ļauns. Un tas ir iemesls krišanai. Draudzē kāds cilvēks liecināja, ka bija ar Dievu, bet nebija nevienā draudzē. Es gribētu paskaidrot: tu vispār nebiji ar Dievu. Ja cilvēks nav draudzē, viņš nav ar Dievu. Tu pats sev esi iestāstījis, ka esi ar Dievu un neviena priekšā ne par ko neatbildi. Nesaki, ka tu esi viens ar Dievu un vari pasēdēt tajā draudzē un tajā draudzē, un nekur nebūt.

Priekš bojā iešanas cilvēka sirds kļūst lepna, bet pazemība ved godā.” (Salamana pamācības 18:12)

Kas seko lepnai sirdij? Pazušana. Un es tev gribu atgādināt, ka ir debesis un elle. Nav tikai šī redzamā pasaule. Ir tikai viens ceļš no elles uz debesīm – Jēzus Kristus. Jēzus par sevi saka: Ņemiet uz sevi Manu jūgu, mācaities no Manis, jo Es esmu lēnprātīgs un no sirds pazemīgs; tad jūs atradīsit atvieglojumu savām dvēselēm.” (Mateja 11:29) Ja tu līdzinies Viņam, tu kļūsti pazemīgs un lēnprātīgs Dieva priekšā, draudzē, arī cilvēku priekšā. Lepnums nāk pirms bojāejas.

Augstprātīgas acis un lepna sirds bezdievja spīdeklis ir grēks.” (Salamana pamācības 21:4)

Cilvēka lepnība viņu gāzīs, bet pazemīgais iemantos godu.” (Salamana pamācības 29:23)

Tu varbūt prasīsi, kāpēc tas cilvēks ir tik bagāts un tik labi izskatās, puse pasaules viņam seko, kaut viņš ir lepns. Nesen kāds slavens mūziķis, “Prodigy” solists, izdarīja pašnāvību. Izšķīrās ar savu sievu un pakārās. Kas viņam trūka? Popularitāte, nauda? Dievs! Dāgs Hevards Mills savā grāmatā raksta par kādu mācītāju, kurš bija sabuntojies pret savu vecāko mācītāju un aizgājis no draudzes, un izvilcis no draudzes ārā cilvēkus. Kad Mills viņu satika, buntinieks rādīja jaunu automašīnu, kas viņam bija uzdāvināta. Viņš bija pārliecināts, ka tā ir labvēlība no Dieva, Dieva zīme, ka viņš pareizi visu ir izdarījis. Dāgs skaidri paskaidro, ka tā nav nekāda zīme, cik daudz tev ir naudas vai kāds ir tavs stāvoklis sabiedrībā. Tā nav zīme Dieva labvēlībai. Dievs neskatās uz ārējo stāvokli, Viņš skatās uz sirdi. Tas, kas ir tavā sirdī, parādās pie tavas ārienes. Stulbums, kas ir sirdī, agri vai vēlu parādās tavās darbībās. Lepnums ir sirds stāvoklis. Tie nav vienkārši darbi, bet darbības, ko izsauc tavas sirds stāvoklis, tava iekšējā pasaule, tas, kā tu pie sevis domā. Viens ir tas, kā tu izturies sabiedrībā un draudzē, otrs – kā tu patiesībā domā. Kādos vārdos tu sauc mācītāju domās. Viens ir dzirdēt sprediķi, otrs – apšaubīt to. Un pat Dieva vārdā tu vari ieraudzīt visu pretēji, kā es mācu. Kad cilvēkam sakāpj galvā, viņš pat Bībelē redz attaisnojumus sev.

Es tikko biju piedzimis no augšas, un tas notika cietuma kamerā. Brīdī, kad mani arestēja, es skaitījos izbēdzis no cietuma. Tas bija atvērtā režīma cietums, no kura mani palaida mājās, bet konkrētā datumā man bija jābūt atpakaļ. Varēja neatgriezties atpakaļ konkrētajā datumā, ja tu bijis saslimis un tev bija ārsta zīme. Lūk, es sēdēju tajā kamerā kā jaunpiedzimis kristietis, lūdzu kā traks, dienām un naktīm, viss noraudājies. Es saprotu, ka visiem noķertajiem draud klāt līdz pāris gadiem pie termiņa par to, ka neatgriezās. Man draudēja vairāk nekā trīs gadi, un tas nav forši. Es lūdzu, lai Dievs man palīdz. Cietuma kamerā es rakstīju vēstuli, kuru iedevu kādam kameras biedram, lai viņš to nodotu pastā. Tajā pašā laikā es apzinājos, ka viņš, būdams stukačs, šo vēstuli atdos cietuma operatīvajiem darbiniekiem, jo sūtīt vēstules bija aizliegts. Vēstule bija adresēta kādam manam mājiniekam. Tajā es lūdzu atvest man uz cietumu ārsta zīmi, kuras patiesībā nemaz nebija. Tā kā bieži atrados alkohola un narkotisko vielu reibumā, es varēju arī palaist garām faktu, ka tomēr mājās man šī zīme ir. Savā kamerā es biju arī izmisīgi lūdzis Dievu par to, lai man nepagarina ieslodzījuma laiku. Jautāju Dievam: “Kāpēc man vēl ciest par izdarīto, ja tagad esmu izmainīts un labojies?” Es pats savu prātu biju tik ļoti apstrādājis ar domu, ka man mājās ir ārsta zīme, ka sāku tam ticēt, tāpēc šodien man ir jāaizdomājas, lai saprastu, kā bija patiesībā. Šis cilvēks, kuram iedevu vēstuli, patiešām to nodeva cietuma darbiniekiem. Tas, kā es to sapratu, bija vai nu Dieva brīnums, vai vienkārši mana viltība. Pēc laika notika komisija, uz kuru tika izsaukti visi konkrētā nozieguma darītāji. Pirms manis tika izsaukts vīrietis, kuram apsaldējumu dēļ bija amputētas kājas. Lai gan šis cilvēks bija invalīds, viņam cietumsods tika pagarināts par diviem gadiem, jo dienā, kad bija jāatgriežas cietumā, viņš neatgriezās, un ārsta zīmes nebija. Kad pienāca mana kārta doties pie komisijas, darbinieki savā starpā kaut ko čukstus nosprieda un ļāva man doties prom. Es biju uz brīvām kājām. Šie darbinieki tik vienkārši nevarēja noskaidrot to, vai man ārsta zīme mājās ir vai nav. Es domāju, ka visticamāk viņi izlasīja šo manis rakstīto vēstuli un nodomāja, ka neesmu vainīgs. Viņi uzticējās saviem ziņotājiem un pēc tā arī izdarīja visus secinājumus. Es tiešām nezinu, vai tas bija Dieva brīnums, lai gan es visu laiku lūdzu, teikdams: “Dievs, man nepienākas vairs nekāds sods!”

Cilvēks sevi spēj tik skaisti apstrādāt, ka viņš vairs neredz, kur ir debesis un kur elle. Šodien cilvēki vairs pat nesaprot atšķirību starp vīrieti un sievieti. Pāvils saka, ka cilvēce ir apmainījusi dabisko dzīvesveidu pret pretdabisko. Vīrieši ir iekarsuši pret vīriešiem un sievietes pret sievietēm. Vīrietis uz sevi skatās spogulī un redz dzimumlocekli, tomēr uzskata sevi par sievieti. Cilvēks tik ļoti spēj sevi apstrādāt! Protams, savu artavu tajā ir ielikusi arī izglītības reforma, mācot, ka bērns var izvēlēties, kas viņš būs vīrietis vai sieviete. Un tomēr, tu vari aiziet mājās, apskatīties uz sevi spogulī un redzēt, kas tu īsti esi. Pat tad, ja cilvēks veic dzimummaiņas operāciju, tas nemaina viņa dzimumu. Āmen! Tas nav maināms! Kā cilvēki tam visam spēj patiešām noticēt? Piemēram, visiem zināmais dziedātājs Končita, visticamāk, nevarēja saprast, kas viņš īsti ir vīrietis vai sieviete. Uzstājās kā sieviete, taču garo bārdu atstāja. Šis cilvēks nezina, kam ticēt. Paldies Dievam par Viņa vārdu, no kura smelties gudrību! Arī tad, ja cilvēks nezina, ka Dievs ir, Viņš tik un tā ir! Arī, ja cilvēks Dievam netic, Viņš tik un tā ir! Dievs stājas pretī lepnajiem, bet pazemīgajiem, tiem, kas atzīst Viņu un paklausa, dod žēlastību. Āmen!

“Pasargi arī Savu kalpu no augstprātīgas lepnības grēkiem, ka tie nevalda pār mani! Tad es būšu bez vainas un tīrs, bez lieliem pārkāpumiem.” (Psalmi 9:14)

Tā ir Dāvida lūgšana. Šī Rakstu vieta bija ielīmēta manā pirmajā, sašvīkātajā un aplīmētajā Bībelē, kuru dabūju apmēram 8 mēnešus pēc tam, kad atgriezos pie Dieva. Toreiz, lasot šo Rakstu vietu, es mēģināju saprast, par ko Dāvids runā. Šodien es saprotu, ka viņš bija pazemīgs. Lūk, Dāvida panākumu iemesls! Lūk, viņa mīlestība pret Dievu! Dāvids bija pazemīgs, un viņš sargāja savu pazemību. Vai tu zini, ko nozīmē vārdi “bez lieliem pārkāpumiem”? Tas nozīmē, ka jebkuram no mums var būt kādi pārkāpumi, bet visam ir robeža. Lasot Dieva vārdu, ir redzams, ka Dāvids nebija perfekts, bet tiklīdz pie viņa atnāca pravietis, norādīdams uz kādiem grēkiem, viņš tūlīt tos nožēloja. Bezprātis ir cilvēks, kurš noliedz savas kļūdas, kad kāds uz tām norāda. Lūk, kāpēc bagātais vīrs nonāca ellē, bet nabagais Lācars debesīs! Bagātais, noliegdams savus pārkāpumus, vienmēr teica: “Nē, Ābrahama Tēvs!” Ir divu veidu cilvēki: vieni atzīst savus pārkāpumus, bet otri tos noliedz. Tie, kas neatzīst savus pārkāpumus, nevar nonākt debesīs, tāpēc ka viņi nespēj izmainīties. Tāds bija Israēls. Viņi nevarēja izmainīties, jo uzskatīja sevi par paštaisniem un pašpietiekamiem. Viņi uzskatīja, ka Dievs ir tāds, kādu viņi iztēlojušies. Israēla Glābēju, Jēzu Kristu, viņi nepazina, bet nodevējus, kas nāca no pašu vidus, gan pazina. Jēzus šos cilvēkus dziedināja, viņiem kalpoja, auklējās ar viņiem, un pēc tam šie paši cilvēki Viņu sita krustā tikai tāpēc, ka farizeji un viņu mācība par Jēzu izplatīja nepatiesas baumas. Vai tas nav pretīgi? Dāvids apzinājās, ka viņš nav pilnīgs un nav ideālu cilvēku, bet visam ir sava robeža.

“Svētīgs tas cilvēks, kas savu cerību liek uz To Kungu, kas nepievēršas lepniem, nedz tinas ar melkuļiem!” (Psalmi 40:5)

Saistībā ar šo Rakstu vietu, es vēlos izstāstīt kādu stāstu no Bībeles par Ādamu un Ievu. Vispirms Dievs radīja debesis un zemi. Uz zemes Dievs radīja Ēdenes dārzu, skaistu vietu, kurā dzīvot cilvēkiem. Ādams un Ieva bija pirmie cilvēki uz zemes. Dievs viņiem deva varu un brīvu izvēli.

“Bet čūska bija visviltīgākā no visiem lauku zvēriem, ko Dievs Tas Kungs bija radījis. Tā teica sievai: "Vai tad tiešām Dievs ir teicis: neēdiet ne no viena koka dārzā?" Sieva teica čūskai: "Mēs ēdam no koku augļiem dārzā, bet par tā koka augļiem, kas ir dārza vidū, Dievs teicis: no tā jums nebūs ēst, nedz to aiztikt, citādi jūs mirsit." Tad čūska teica sievai: "Jūs mirt nemirsit, bet Dievs zina, ka tanī dienā, kad jūs no tā ēdīsit, jūsu acis atvērsies un jūs būsit kā Dievs, zinādami labu un ļaunu.” (1. Mozus 3:1-5)

Čūska meloja ka cilvēks pats varēs noteikt to, kurš koks ir labs un kurš slikts. Kas tas ir? Kur ir lepnības avots? Ellē. Velns kārdināja sievieti. Dievs ir nolicis robežas starp labo un ļauno mūsu pašu labklājībai. Čūska (velns) kārdina, sakot, ka cilvēks pats var būt gudrs un noteikt, kas ir ļauns un kas nē.

“Un sieva redzēja, ka koks ir labs, lai no tā ēstu, un ka tas jo tīkams acīm un iekārojams, ka dara gudru.” (1. Mozus 3:6)

Lasot šo Rakstu vietu, atminos kādu sev tuvu cilvēku, kurš reiz teica: “Man pašam ir sava galva.” Tas ir ļoti labi, ka tev pašam ir sava galva, bet ir Dieva gudrība, bez kuras mēs esam pazuduši. Kad mēs paši nosakām to, kas ir pareizs un kas nē, tā ir lepnība, augstprātība un iedomība, un par to ir jāmaksā, agri vai vēlu.

“Un viņa ņēma no tā augļiem un ēda, un deva arī savam vīram, kas bija ar viņu, un viņš ēda.” (1. Mozus 3:6)

Vai šis vīrs bija gudrs? Vīri, nekad neuzticieties pilnībā sievietēm! Arī, sievietes, nekad neuzticieties pilnībā vīriešiem! Pirmkārt, uzticieties Dievam! Ļoti bieži jaunpiedzimušiem cilvēkiem dzīvesbiedrs ir neticīgs, un šis cilvēks runā pretēji tam, ko māca draudzē. Atceries, ka svētīts ir tas cilvēks, kurš nepievēršas lepnajiem. Tev jāspēj atšķirt, kurš cilvēks ir lepns. Ja gribi iet pazušanā, tad draudzējies ar šo cilvēku. Pat draudzē ir jāizšķir cilvēki, ar kuriem būt kopā un ar kuriem nē. Dieva vārds saka, ka Dievs pazīst lepno jau no tālienes. Arī tev būtu jāpazīst lepnais jau no tālienes. Zini, man šķiet, ka es esmu ļoti labs cilvēks. Es daudz varu emocijās pateikt un pēc tam vienu minūti padusmoties. Es varu teikt, ka nekad nedarīšu kādas lietas, un pēc 15 minūtēm es atkal dodu iespējas, runāju un kļūstu mierīgs. Reizēm es domāju: varbūt es par daudz dodu iespējas cilvēkiem, skaidrojot, kas ir balts un kas melns. Kur ir problēma garīgi augt, ja es nemitīgi sludinu par to, kas ir balts un kas melns? Velns apstulbo cilvēka prātu caur viņa paša lepnību. Un tad cilvēkam pat elementāras, melnas lietas šķiet acīmredzami baltas. Šajā brīdī vairs it nemaz nav grūti atpazīt lepnu cilvēku jau no attāluma. Kad cilvēks sāk saukt baltu par melnu un otrādi un iedomājas, ka ir gudrāks par Dievu, tad zini, ka pie vainas ir lepnība, augstprātība un iedomība. Kad cilvēks sevi uzskata gudrāku par Dievu, tad Dieva kalpi viņam šķiet ienaidnieki, jo viņi runā patiesību. Jūdi nogalināja Filipu, jo viņš teica, ka balts ir balts un melns ir melns. Viņi aizspieda sev ausis un Filipu nogalināja, jo negribēja dzirdēt patiesību. Ir ļoti svarīgi, kādi cilvēki tev ir apkārt un kas ir tava autoritāte, jo cilvēki mūs ietekmē vairāk nekā Dievs. Tāpēc ir svarīgi, ka mēs paši izvēlamies pareizu vidi, kurā atrasties, jo ļauna sabiedrība sabojā labus tikumus. Palaid savus bērnus skolā, kurā izteikti māca gendera mācību, un viņi nāks mājās, sakot: “Mammu, es nezinu, kas esmu.”

“Tā klājas tiem, kas pārmērīgi paļaujas uz sevi, tā beidzas to ceļš, kas par daudz lepni uz savām runām. Nāve tos gana kā avis, taisnā ceļā tie nonāk tās valstī. Pienāk rīts, un viņu augums sairst. Pazeme kļūst viņiem par mājokli, bet taisnie valdīs pār viņiem, rītam austot.” (Psalmi 49:14)

Atcerēsimies par Debesu esamību! Ne visa tiesa notiek šeit, virs zemes. Gala tiesa notiek tad, kad mēs pēc nāves stājamies Dieva troņa priekšā. Tikai tur izvērtēs tavus darbus. Cilvēkiem mēdz šķist, ka tad, ja kādam labi veicas ar mājas grupas vadīšanu, tad tas norāda, ka viņš ir svētais. Tāpat arī, redzot kādu svarīgu kalpotāju vai veiksmīgu biznesmeni, cilvēki domā, ka šis cilvēks ir kaut kas. Tas tā nav. Dievs pazīst katra sirdi. Nedz veiksme kalpošanā, nedz nauda uz kaut ko norāda, bet gan sirds attieksme vai viņš ir pazemīgs, vai lepns. Pamatā šī tiesa jau notiek virs zemes, jo jau šeit viss kļūst redzams. Cilvēks sev var iestāstīt, ka ir ar Dievu. Vai, tavuprāt, latvieši nestāsta visiem, ka viņi ir ar Dievu un būs debesīs tikai tāpēc, ka ir kristījušies vai laulājušies baznīcā? Izklausās ļoti vienkārši! Uztaisi pāris rituālus par pieciem eiro, un nokļūsi debesīs! Dzīvo, kā tu vēlies, jo esi samērā labs cilvēks! Pēc kādiem standartiem tu vērtē to, vai esi labs cilvēks? Tu vispār zini, kas ir balts un kas melns?

Dāgs Hevards Mills stāstīja par kādu mācītāju, kuram blakus draudzē bija kāds mācītājs, kurš krita grēkā, kā rezultātā viņa draudze pajuka un daudzi cilvēki pārnāca pie šī otra mācītāja uz draudzi. Dievkalpojumā mācītājs lūdza piecelties tiem cilvēkiem, kuri pārgājuši no pirmā mācītāja draudzes uz šī mācītāja draudzi. Piecēlās daudz cilvēku. Mācītājs teica tā: “Jūs visi esat apgānīti šī mācītāja dēļ. Mēs jums rīkosim īpašus atbrīvošanas pasākumus, kuros jūs šķīstīsim.” Pagāja gads, un šis mācītājs iekrita tādā pašā grēkā kā pirmais. Viņš bija pārlieku ātrs un lepns ar savām nosodošajām runām, kas norāda uz citu kļūdām. Arī tā var būt lepnība. Ir jāsaka, kas jāsaka un jādara, kas jādara. Bībelē rakstīts: “Kas stāv, lai pielūko, ka nekrīt.” Cilvēks var domāt, ka viņš stāv. Viņš ir kārtīgi lūdzis Dievu, kalpojis, un rezultātā šī cilvēka dzīvē ir uzlabojušās daudzas dzīves sfēras. Tīri dabiski viņam sāk šķist, ka šie dzīves panākumi ir izveidojušies arī krietnu paša pūliņu rezultātā, un tāpēc var mazāk lūgt Dievu, mazāk kalpot un sākt nogriezt stūrīšus dažādām lietām. Cilvēks sāk kritizēt citus un pēc laika iekrīt tādā pašā grēkā, kā citi, kurus iepriekš viņš ir kritizējis. Dāvids saka: “Bez lieliem pārkāpumiem.” Es arī varu pasmieties par kādu citu draudzi vai mācītāju, bet es apzinos robežas. Katrs Latvijas mācītājs ir mans brālis. Es varu nepiekrist kāda mācītāja mācībai vai tamlīdzīgi, bet es vienmēr nākšu pretī, un mēs būsim kopā. No manas puses vienmēr viss būs kārtībā. Ja vajadzēs, es atvainošos un būšu pazemīgs mērķa un vienotības vārdā. Zini, ka visam ir robeža. It neviens nav svēts. Paldies Dievam par Jēzus asinīm, caur kurām mēs tiešām esam svēti. Ir svarīgi apzināties, ka darbos mums nepārtraukti jācīnās un sevī jālauž lepnums.

“No tā darinātās dārgās rotas ir veicinājušas lepnību, un tie darināja no tā savus nejēdzīgos dievekļus, savus riebīgos elku tēlus. Tamdēļ Es viņiem zeltu padarīšu līdzīgu mēsliem.” (Ecēhiēla grāmata 7:20)

Runa ir par panākumiem kalpošanā un bagātību. Piemēram, es apzinos, ka man tā ir bīstamība, un tāpēc man ir jāiztur un sevi jālauž, lai nekļūtu lepns, iedomīgs un augstprātīgs. Labs veids, kā to izdarīt, bija rīkot Tautas lūgšanu sapulci. Caur to tu uzskati sevi vienādu ar pārējiem. Ar šo pasākumu mēs kā draudze pierādījām to, ka atzīstam ikvienu kristiešu draudzi Latvijā. Tie ir mūsu brāļi un māsas, un mums visiem kopā jācīnas. Tie nav mūsu ienaidnieki. Reizēm gadās, ka kāds kaut ko skaļi izspļauj, bet tas nenozīmē, ka tas tiešām ir teikts no sirds. Reizēm cilvēks kaut ko numuld, pats nesaprazdams.

“Tiešām, Tas Kungs ir dižens, tomēr Viņš uzlūko pazemīgo un pazīst lepno jau no tālienes.” (Psalmi 138:6)

Ja Tas Kungs pazīst lepno no tālienes, arī mums tas būtu jāprot un laikus jāsagatavojas attiecīgai rīcībai. Mēs tikko bijām Austrijā slēpot un atpakaļceļā, braucot caur Poliju, bijām Vrodslavā, ļoti skaistā pilsētā, kas Polijā ir retums. Šī vecpilsēta ir nedaudz plašāka par Vecrīgu un izceļas ar to, ka baznīcu torņi ir cits par citu augstāki. Tas man lika aizdomāties par to, no kā agrāk sastāvēja šī pilsēta. Ja šādi viss izskatījās arī agrāk, tad sanāk, ka pa visu šo pilsētu, cieši viena otrai blakus, bija uzceltas baznīcas un pārējie cilvēki dzīvoja mazās būdiņās. Es domāju: kādam godam un kam viņi cēla šīs baznīcas? Vai tiešām Dievam? Vai nav tā, ka tas augstais tornis, ko redz no tālienes, ir lepnības zīme? Vai tā nav lepnība, ka tu cel dārgu un krutu draudzes namu, lai gan tajā pašā laikā nav seguma tam, ka uz šo namu nāks arī cilvēki? Kam tas tiek celts? Kam šie torņi un milzīgās finanses? Lepnību var redzēt. Nav slikti labi ģērbties, labi izskatīties un braukt ar labu automašīnu, bet visam ir robežas. Pie cilvēka ģērbšanās stila un tā, kā viņš sevi kopj, var pamanīt lepnību. Lepnība ne vienmēr nozīmē to, ka cilvēkam deguns būs mākoņos. Lepnība var izskatīties arī ļoti pazemīga - kad cilvēki ir klusi, pārmērīgi pazemīgi un paklausīgi. Tādi, ka kļūst aizdomīgi. Šādi cilvēki klusībā tevi var aprunāt un kritizēt. Tas ir apslēpts lepnības paveids. Šāda tipa cilvēki ir arī nepatīkami un neīsti. Gluži kā politiķi, kuru sarežģīto terminoloģiju bieži pat nesaprotam. Jaunā VID priekšniece gan visu pasaka skaidri un bez aplinkiem, ka jāpaaugstina sodi citiem par mācību un jāierobežo skaidrā nauda (ar mērķi iznīcināt mazos un vidējos uzņēmus).

Vai tas ir normāli, ka kristīgi kalpotāji ļoti bieži interneta vidē liek savas sadzīves fotogrāfijas: te es ēdu, te es dzeru, te es atpūšos? Un reizēm paši pat nepamana, ka fotogrāfijā jau redzama arī alkohola glāze vai cigarete. Acīmredzami, ka viņiem ir kāda problēma, atstumtība vai pat nepiedošana, un viņi cenšas šādā veidā pievērst sev uzmanību, paši to pat neatzīstot kā problēmu. Vai tas mums neatgādina Luciferu prožektora staros (redziet, šeit es esmu!)? Esiet uzmanīgi ar šādiem cilvēkiem. Un arī esiet uzmanīgi un nebiedrojieties ar tiem, kas atkārtoti īpaši ar kaut ko izlec, jo lepnība ved pazušanā. Tas attiecas arī uz tiem, kas īpaši fano par kādu slavētāju. Ja viņam pēkšņi ir uzradies tetovējums, iesaku nesekot viņam. Tās visas ir ārējās pazīmes, ka kaut kas nav kārtībā. Diemžēl daudzas kristīgās grupas saniedz panākumus un saaug ar pasauli, un pat pieņem genderisma ideoloģiju. Draugi, stāviet un krītiet par svētuma un Bībeles standartiem! Neesiet farizeji, taču esiet ļoti uzmanīgi!

Dažreiz mājas grupās  ir cilvēki, kuri bieži uzdod neparastus, neatbilstošus jautājumus, un visiem ir jādomā un jārunā par viņu uzspiesto tēmu. Ja vadītājs to pieļauj, tad viņam ir problēma ar pārlieku lielu pazemību. Šajā gadījumā viņš nedomā par pārējiem grupas cilvēkiem un būtībā neklausa arī draudzes mācībai. Ir arī tādi cilvēki, kuri nepārtraukti pretojas savam vadītājam. Vai viņi ir ko sasnieguši? DIEVS PAZEMĪGIEM DOD ŽĒLASTĪBU. Taču, kam šī lepnība ir, arī šis sprediķis var nepalīdzēt. Taču svētīgi ir tie, kas dzird un dara. Tu nekad nezini, ko Dievs tev ir sagatavojis, taču tu nevari apiet cilvēkus.

Reinhards Bonke kādreiz sludināja no Lūkas evaņģēlija 16. nodaļas. Es arī beidzot sapratu, kāpēc bagātais nonāca ellē, bet vātīm apklātais nabags – debesīs.

„Bija kāds bagāts vīrs; tas ģērbās purpurā un smalkā audeklā un dzīvoja ik dienas kārumā un līksmībā. Bet viņa durvju priekšā gulēja kāds nabags, vārdā Lācars, tas bija apklāts ar vātīm, un priecājās, ja varēja ēst druskas, kas krīt no bagātnieka galda. Un suņi nāca un laizīja viņa vātis. Bet gadījās, ka nabagais nomira, un eņģeļi viņu aiznesa Ābrahāma klēpī. Arī bagātnieks nomira un tika apglabāts. Un no elles, kur viņš cieta mokas, viņš pacēla savas acis un ieraudzīja Ābrahāmu no tālienes un Lācaru viņa klēpī. Tad viņš sauca stiprā balsī: Ābrahāma tēv, apžēlojies par mani un sūti Lācaru, lai tas iemērc pirksta galu ūdenī un dzesē manu mēli, jo es ciešu mokas šai liesmā! Bet Ābrahāms teica: piemini, dēls, ka tu savu labumu esi dabūjis, dzīvs būdams, turpretim Lācars ļaunu. Tagad viņš tiek iepriecināts, bet tev jācieš mokas. Un turklāt starp mums un jums atrodas liels bezdibenis, ka tie, kas no šejienes vēlētos noiet pie jums, to nespētu, tāpat arī no jums pie mums. Bet tas teica: tad es tevi lūdzu, tēvs, sūti to uz mana tēva namu! Jo man ir pieci brāļi; lai viņš tos brīdina, ka arī tie nenonāk šinī moku vietā. Bet Ābrahāms atbildēja: tiem ir Mozus un pravieši, lai tie tos klausa. Bet tas sacīja: nē, Ābrahāma tēv, bet, ja kāds no mirušiem pie viņiem ietu, tad tie atgrieztos. Bet Ābrahāms viņam sacīja: ja tie neklausa Mozu un praviešus, tie neticēs arī tad, ja kāds no miroņiem celtos augšām." (Lūkas evaņģēlijs 16:19-31)

Arī ebreji prasīja Jēzum brīnumus, lai viņi varētu Viņam noticēt. Pieņem lēmumu būt pazemīgs Dieva priekšā un tici!

Kāpēc bagātais nokļuva ellē?

„Bet tas sacīja: nē, Ābrahāma tēv, bet, ja kāds no mirušiem pie viņiem ietu, tad tie atgrieztos.” (Lūkas evaņģēlijs 16:30)

Acīmredzot, bagātais dzīves laikā jau bija pieradis pie šī vārda ‘nē’ gluži kā ietiepīgs bullis. ‘Nē’ Dievam, ‘nē’ praviešiem, ‘nē’ vadītājiem. Tāpēc viņš arī bija ellē. Bet pareizi būtu teikt: “Jā, Kungs, jā, mācītāj.” Mūsu mūžība ir atkarīga no mūsu ‘nē’ vai ‘jā’. Un mēs nevaram nošķirt Dievu no cilvēkiem. Dievs bagātajam atbildēja, ka viņam bija jāklausa Mozum un praviešiem. Un nevajag te nekādus brīnumus. Neko nedod tavas it kā labās attiecības ar Dievu, ja tu neklausi arī citiem Dieva cilvēkiem. Tava dzīve to parādīs – vai nu tu būsi lepns, vai pazemīgs. Protams, ikvienam ir lepnuma iezīmes, bet visam ir savas robežas. Ja tu esi nocietinājis savu sirdi, šodien es aicinu tevi atzīt to, nožēlot no visas sirds, piedot katram cilvēkam savā dzīvē.

Patiesībā Dievs runā vienreiz un arī vēl otrreiz, bet to vairs ļaudis neievēro. Sapnī, nakts parādībās, kad jo dziļš miegs nolaidies pār cilvēku, kad tas īsā snaudā iemidzis savā guļasvietā, tad vienumēr Viņš atver cilvēka ausi un brīdina ļaudis ar biedinājumu, apstiprina ar zīmogu, tiem iedveš bijību, lai cilvēku atturētu un atrautu no nodomātā ļaunā darba un īstu vīru pasargātu no lepnības un pārmērīgas pašiedomības.” (Ījaba grāmata 33:14-17)

Dievs zina, ka lepnība ir pirmais ienaidnieks, kas novedīs tevi postā. Dievs runā caur mācītāju, caur īpašiem cilvēkiem, sapņos un caur kādiem notikumiem. Nesen stāstīju par to, ka trīs reizes mani apturēja policija un nesodīja par pārkāpumiem. Tas man lika pārdomāt savu dzīvi un šo to izmainīt tajā. Jo, ja kaut kas sistemātiski atkārtojas tavā dzīvē, jāpadomā, vai tev nav problēma ar lepnību vai ko tamlīdzīgu. Pagājušā gada vasarā es sabuktēju mazu trešās sērijas bembīti, braucot atpakaļgaitā. Nebija nekas traģisks, turpat arī norēķinājos par skādi. Bet dīvainākais, ka nesen, piebremzējot pirms peļķes, manā automašīnā ietriecās vēl viens trešās sērijas bembis. Tas bija lupatās, bet manam auto nekas. Padomāju, nu nekas. Taču Austrijā, lepni braucot, manā mašīnā pirms luksofora ietriecās Opel, un šoreiz arī manam auto bija bukte. Skāde paliela. Ko es ar to sapratu? Ka Dievs mani grib pasargāt no pārmērīgas lepnības un pašiedomības. Dievs šoreiz runāja maigi, taču negribu gaidīt, kad Dievs runās bargāk. Tas ir iemesls pārdomāt savu dzīvi, izdarīt secinājumus un kaut ko savā dzīvē izmainīt. Un es to izdarīju. Man neviens no aizmugures nestaigā un nesaka, kas man būtu jāizmaina. Tāpēc Dievs mani uzrunā caur šiem notikumiem. 

Ja tev ir konflikti, kas atkārtojas ar tavu vadītāju, cilvēkiem vai ģimenē, kā arī finansēs ir regulāras problēmas, padomā par to. Meklē, kā to izmainīt un atrisināt. Ja tu būsi svētīts, tu nebrauksi peļņā uz ārzemēm, tu nemainīsi draudzes. Nekādi apstākļi tavu svētību nevarēs ietekmēt. Taču mēs, diemžēl, mainām apstākļus tā vietā, lai izmainītu savas sirds attieksmi pret Dievu un pret cilvēkiem. Pārdomā to visu, sakārto un izlīdzini! Es tevi mīlu.

Mācītāja Mārča Jencīša sprediķi “Lepnums un pazemība” pierakstīja un rediģēja draudzes “Kristus Pasaulei” redakcija

Kā pārvarēt emocionālas grūtības?

Publicēja 2019. gada 12. marts 21:16Līga Paņina

Ziņas datums 13.03.19.

Vai tev ir tādi brīži, kad neko negribas darīt? Tādi brīži ir. Nav labi, ja tev tā ir ļoti bieži. Vai tev ir tādi brīži, kad tev vispārīgi neko negribas darīt? Ir kaut kas viens, kad tev negribas neko, bet mēdz būt arī tā, kad negribas pavisam neko, jo tu jūties slikti, iztukšots un pat var būt kaut kas līdzīgs depresijai. Es nesaku, ka tev ir depresija. Depresijai nē! Par depresiju nav runa, runa ir par atsevišķiem momentiem, kad tu tā depresīvi jūties. Cilvēki, kuri slimo ar gripas vīrusu, šādos brīžos neko negrib. Kad tu esi slims, tev gribas nākt uz draudzi, lūgt Dievu, tīrīt zobus? Vai tev nav vajadzīga papildu piepūle, lai vakarā pat iztīrītu zobus? Tu zini, ja vienreiz neiztīrīsi, tad sekos citas reizes un beigās staigāsi dzelteniem zobiem. Maisam gals būs vaļā un ikreiz, kad tu slikti jutīsies, tu netīrīsi zobus. Ko darīt šādos brīžos? Vai šādi brīži ir normāli? Ir dažādi apstākļi, kas cilvēkos rada nospiedošu izjūtu. Tā var būt fiziskā veselība. Fiziskas problēmas var radīt emocionālu nomāktību, tādu stāvokli, kad tu neko nevēlies, tev neko nevajag un tu neko negribi. Sievietēm šādas izjūtas var būt reizi mēnesī, kad viņas pašas vairs nezina, ko viņas dara. Kad paiet tās dienas, tad viņas sāk saprast, kas ir noticis. Dabisku ķermeņa norišu rezultātā, sievietēm notiek kādas izmaiņas emocijās un ir dīvains noskaņojums. Pavasaris arī rada dīvainu noskaņojumu. Mēs draudzē šo laiku saucam par „suņu laiku”. Tas gan nav saistīts ar emocionālu nomāktību. Ir dažādi apstākļi un fiziski procesi cilvēka organismā, kas rada nomāktību. Vai tu sev esi uzdevis jautājumu, vai tu esi normāls? Tādos brīžos tu vari neko nejust, neko negribēt un var prātā ienākt doma, kāpēc tu vispār dzīvo un vai vispār Dievs ir. Kad tu slavē Dievu, tev nav ienākusi galvā doma, vai Viņš vispār ir? Vai neesi apšaubījis to, kam tu tici? Vai tiešām pēc nāves būs debesis? Tu tici, ka būs debesis. Bet vai tu neesi pieļāvis domas, vai tiešām būs? Mēs dzīvojam nevis redzēšanā, bet ticībā. Tu jau neesi redzējis debesis, tu esi redzējis tikai atblāzmu no debesīm. Īpaši smagos brīžos ticība var sašķobīties. Nāk galvā tādas domas, kas ikdienā nenāk. Vai es runāju tev kaut ko pazīstamu? Varbūt īpaši sievietēm? Es domāju, ka jā, ka tas ir īpaši sievietēm, jo sievietes ir emocionālākas. Vīrieši vairāk domā ar prātu. Taču gan vīrieši, gan sievietes cieš no šādiem momentiem savā dzīvē, kad ir slikta emocionāla pašsajūta. Uz jautājumu, vai tas ir normāli, atbilde ir, ka TAS IR NORMĀLI, un tā ir mūsu dzīves daļa.

Vai Jēzus cieta no šādas problēmas? Ja Jēzus, kas vienlaicīgi bija gan Dievs, gan cilvēks, cieta no šādas problēmas, tad jo vairāk mums, cilvēkiem, būtu jābūt šāda tipa problēmām. Ko ar to visu darīt? Ja Jēzum ir atbilde uz šo jautājumu, kā rīkoties, tad tas ir ceļš, kādu Viņš mums rāda, kā mums izturēties pret šādu emocionālu problēmu. Nomāktības izjūtu rada kādi apstākļi, kas ir kāda cita cilvēka rīcība, attieksme pret tevi. Var paiet nedēļas, mēneši ar emocionāli nepatīkamu izjūtu, tādu kā tukšuma izjūtu, nomāktību. Es vakar uzzināju interesantus faktus. Izrādās, ka 200 miljoni kristiešu pasaulē dzīvo bailēs par savu dzīvību. Kāpēc? Tāpēc, ka viņi dzīvo tādos apstākļos, kur viņus diskriminē un vajā. Nevis vienkārši bailēs, ka viņus nosauks par sektantiem, bet bailēs par savu dzīvību. Vēl 500 miljoni kristiešu visā pasaulē nevar liecināt par Kristu bez nāves draudiem. Tie ir pietiekami iemesli, lai viņi nekomfortabli justos. Ar visu to, ka tev ir Dievs, Svētais Gars, zem šāda spiediena ik pa laikam vai pastāvīgi var piedzīvot nepatīkamas emocijas, sajūtas, bailes. Tas nav patīkami.

Uz draudzes jubileju pie mums ciemos bija Valdemārs Herts. Viņš dzīvo Vācijā un ir deputāts. Viņa sieva, kad tikko viesojās Latvijā, viena pati izgāja pastaigāties pa Vecrīgu. Viņai tas ir kaut kas īpašs – vienai pašai pastaigāties pa pilsētu. Vācijā viņa to nevar, jo apdraud imigranti. Vācijā bija diena, kad tika izvarotas 1000 sievietes un valsts par to klusēja. Šo noziegumu izdarīja imigranti. Tie nav bēgļi, tie nav cilvēki, kas bēg no kādām vajāšanām vai kara. Šie imigranti-iebraucēji ir vīri spēka gados. Tā ir apzināta rīcība, lai radītu noteiktu politisku situāciju valstī. Tā nav palīdzība bēgļiem. Viena lieta ir palīdzēt cilvēkiem, bet otra lieta ir politika un netīras spēles. Piecas dienas policija mēģināja to noklusēt, bet ar tūkstoš upuriem tas neizdevās un kļuva zināms. Es nezinu, cik ilgi vācieši to cietīs. Es domāju, ka vairs ne ilgi. Par to ļoti daudz nerunā, bet, ja pameklē informāciju, tad Vācija ir vienā līmenī ar Latviju demogrāfijas ziņā. Tur mirstība un dzimstība ir tāpat kā pie mums. Vācija ir ekonomiski spēcīgākā valsts Eiropā, bagātākā valsts Eiropā, bet mēs – nabagākā valsts Eiropā, bet mums ir viena un tā pati problēma. Kur galu galā ir problēma? Tā ir citur. Kādu cilvēku attieksmē pret valsti, pret bērniem, jauniešiem, pret to, ko māca skolās. Attieksmē pret ekonomiku, pret cilvēku, pret tautu. Genderisma ideoloģija Vācijas skolās ir tik tālu ieviesta, ka dzimstība tur ir samazinājusies. Tā ir zeme, kur visā kā ir diezgan, bet nav dzimstības. Dzirdēju, ka Vācijā kāds apgabals piešķir 180 tūkstošus eiro, lai bērnudārzos bērni varētu izpētīt viens otra dzimumorgānus. Šo informāciju presē noteikti nerakstīs. Mums ir pierādījumi, par to, ka arī mūsu masu mediji tiek kontrolēti. Mēs izsūtījām petīciju par kristīgām un ģimenes vērtībām mūsu valdībai un ap simts medijiem, un tā pauž vairāku tūkstošu Latvijas iedzīvoju gribu, un neviens to nenopublicēja. Mēs trīs reizes uzstājīgi viņiem to aizsūtījām, un neviens pats to nenopublicēja. Ko tas nozīmē? Vai tā nav ievērības cienīga ziņa? Par citiem sviestiem tiek rakstīts, bet par kaut ko jēdzīgu nē. Kāpēc? Tas norāda uz to, ka masu mediji tiek cenzēti, tāpat kā Staļina un fašisma laikos, lai radītu viedokli tautā, pelēkajā masā, par konkrētām lietām, lai viegli būtu manipulēt un īstenot nekristīgus plānus. Lūk, nedaudz šokējoši fakti, un mums jau kļūst emocionāli slikti. Šādas lietas var radīt ne tikai cilvēkos, bet arī stipros kristiešos nomāktības izjūtu.

Pirms mēs organizējām tautas lūgšanu sapulci „Dievs, svētī Latviju”, man bija tāda sajūta, ka man ir papildu slogs, nevis tikai atbildības izjūta, bet kaut kas vairāk, garīgs spiediens. Grūti ir izskaidrot, kāpēc tāds tas bija. Tā ir atbildība, ka vajag sarīkot tik lielu pasākumu, tas dod papildu emocionālu spriedzi, arī stresu, bet tas bija vēl kaut kas pārdabisks. Tie ir garīgi spēki, iespējams, arī garīgas darbības, kas vērstas konkrēti pret mani, draudzi, organizatoriem. Nesen ir iznākusi grāmata, kura ir šausmīgs murgs – „25 gadi sektā”. Tur ir aprakstīts, ka mūsu bijusī prezidente Vaira Vīķe Freiberga un citi šodienas valstsvīri ir masoni, kā viņi vervē studentus un kā viņi ietekmē politiku. Pati grāmata ir slikti uzrakstīta, es to nevarēju izlasīt līdz galam. Tur viss ir ar bildēm, un nav daudz jāšaubās. Ir garīgi spēki, ir garīgas organizācijas, kas cīnās pret kristietību, kas cīnās pret Dievu, ne tikai ar finansēm kontrolējot masu medijus, bet kas cīnās ar garīgām metodēm, ar okultisma palīdzību. Iespējams, ka tas izsauca šo papildu slodzi. Piemēram, dažs labs, kas šajā sapulcē piedalījās, var arī nojūgties, un dažs labs, es skatos, jūdzās, es viņu vairs nepazīstu. Kādu es viņu redzēju pirms šīs sapulces un kādu es viņu redzu tagad – cilvēkam iet ciet ”fāzes”. Es to mierīgi varu sasaistīt ar Tautas lūgšanu sapulci, bet ne jau sapulce ir vainīga, bet attieksme pret savām emocijām, pret to, ko tu jūti.

Kā pārvarēt emocionālās bedres? Iemesli var būt dažādi. Tu varbūt domā, ka tagad būs dziļa psiholoģiska recepte, kā pārvarēt emocionālas problēmas. Paskatīsimies Dieva vārdā, kā rīkojās Jēzus un vai Viņam bija šāda veida problēmas.

Un tie nāca uz kādu vietu, kurai vārds Ģetzemane, un Viņš Saviem mācekļiem saka: "Palieciet šeit, kamēr Es Dievu lūgšu." Un Viņš paņēma līdzi Pēteri, Jēkabu un Jāni un iesāka baiļoties un trīcēt, un tiem saka: "Mana dvēsele ir noskumusi līdz nāvei. Palieciet šeit un esiet nomodā." Un, nedaudz pagājis, Viņš krita pie zemes un lūdza, ja tas varētu būt, lai tā stunda Viņam aizietu garām. Un Viņš sacīja: "Aba, Tēvs! Tu spēj visu. Ņem šo biķeri no Manis! Tomēr ne ko Es gribu, bet ko Tu gribi.”” (Marka evaņģēlijs 14:32-36)

Jēzus gatavojās krusta nāvei, Viņš informēja par to mācekļus un zināja, kas Viņam būs jāizcieš. Es gribu pieminēt, ka Jēzus to izdarīja labprātīgi, tas bija Viņa labprātīgs upuris pret tevi un šādā veidā Viņš pierāda Savu mīlestību pret mums. Viņš labprātīgi izdarīja izvēli. Pirms iešanas pie krusta, kur Viņam bija jāuzņemas un jāizcieš pazemojums, sišana, apspļaudīšana, nāve pie krusta un mokas pirms tam, Viņš tika izģērbts un piedzīvoja kaunu. Visas mūsu pasaules slimības, grēki, netīrība Viņam bija garīgi jāiznes. Man un tev no nesaprast. Mēs varam paraudāt, ka mums ir žēl Jēzu, bet mums to līdz galam nesaprast.

Taču viņš nesa mūsu sērgas un ciešanas, un mūsu sāpes viņš bija uzkrāvis sev, kurpretī mēs viņu uzskatījām par sodītu, Dieva satriektu un nomocītu. Viņš bija ievainots mūsu pārkāpumu dēļ un mūsu grēku dēļ sariekts. Mūsu sods bija uzlikts viņam mums par atpestīšanu, ar viņa brūcēm mēs esam dziedināti.” (Jesajas 53:4-5)

Pirms Jēzus Sev uzkrāva visas pasaules grēkus, Viņam bija iekšēja cīņa. Viņš gāja ierastajā vietā, kur lūdza Dievu, pulcējās ar mācekļiem – Eļļas kalnā, Ģetzemanes dārzā. Kāds bija Jēzus garīgi emocionālais stāvoklis? Kādā stāvoklī bija Viņa miesa? Viņš iesāka baiļoties un trīcēt, kas norāda uz smagu emocionālu problēmu. Jēzum bija smaga problēma. Mēs nevaram teikt, ka šāds stāvoklis ir nenormāls. Tas ir normāli, ka mēs reaģējam uz noteiktiem apstākļiem, ka mēs reaģējam uz virzienu, kur mums ir jādodas.

Man vēl tagad ir atmiņā, kā arī sekas joprojām ir jūtamas, lēciens no 10 metru tramplīna Kandavā. Es tur skaisti ielecu, ar dibenu atsitoties pret ūdeni, un to varēja just kādus pāris gadus. Es dabūju visa ķermeņa trīci. Es ļoti labi atceros to brīdi, kad nolecu. Bija jāizslēdz smadzenes un jālec. Šim lēcienam bija jāsaņemās. Pēc kritiena vairs nebaiļojos, bet trīcēju gan. Tajā vakarā iegāju arī karstā pirtī, laikam trīce bija arī galvā. Es kādu gadu nevarēju gulēt uz kreisā sāna. Kaut kā neveiksmīgu ielecu, jo tajā brīdī galvenais bija pārvarēt sevi un ielekt. Sajūtu es atceros, bija sevi jāpārvar, bija viegls drebulis. Jēzus arī baiļojās un trīcēja. Pirms jebkā, kas tev ir jāizdara, kas ir kaut kas tāds, kas no tevis kaut ko prasa, vari gaidīt baiļošanos un zināmu trīcēšanu, un tas ir normāls emocionāls stāvoklis. Tie, kas ir lekuši ar izplenti, noteikti zina, ka ir sevi jāpārvar, jāpatrīc un jāpabaiļojas. Tikai supermenam nav sevi jāpārvar. Kad es rīkoju pirmo evaņģelizācijas tūri ar dziedināšanas dievkalpojumiem pa Latviju, es atceros brīdi, kad sāku zvanīt kultūras namiem, lai noīrētu telpas. Man bija sevi jāpārvar. Es zināju, ka tā ir Dieva griba, bet man bija sevi jāpārvar. Tur bija adrenalīns. Tas no manis prasīja emocionālu lādiņu. Man bija jāpārvar sevi, kas radīja baiļošanos un trīcēšanu. Jēzus pirms iešanas pie krusta baiļojās un trīcēja. Vai tev kļūst vieglāk, kad tu zini, ka Jēzum arī bija šāda problēma kā tev?

Apmēram 16 gadu vecumā es bieži vēlu nācu mājās, smaržojot pēc alkohola. Mans patēvs vai mamma bija ieviesusi tādu kārtību, ka, ja es neatnāku mājās noteiktā laikā, tad durvis ir aizslēgtas. Ja gadījās, ka durvis ir atstātas vaļā, tad es klusi ielavījos iekšā, iegūlos gultā un aizmigu. Taču bija jātiek garām patēva istabai nepamanītam, jo viņa istabas durvis bija pretī ieejas durvīm. Man bija respekts pret patēvu. Viņš sāka ļoti bieži slēgt ciet ieejas durvis un ne tikai aizslēgt, bet arī atstāt atslēgu durvīs. Es domāju, tas tika darīts ar nodomu, lai es naktī zvanītu pie durvīm un kāds mani ielaistu iekšā. Ko es darīju? Sēdēju kāpnēs. Pat tad, kad es nokavēju pāris minūtes, man bija stundām jāsēž un jāsaņemās, lai pārvarētu sevi un piezvanītu, piespiestu zvana pogu. Kad es saņēmos un piezvanīju, bija divi varianti, kas atvērs. Patēvs, kurš prasīs, lai uzpūš, vai mamma, kura teiks: “Dēliņ, kur tad tu tik ilgi?” Divi varianti. Kā kuru reizi pagadījās. Man drīz būs 49 gadi, bet man šie notikumi joprojām ir atmiņā. Acīmredzot tas man ir bijis spēcīgs emocionāls pārdzīvojums. Tāpēc šādas lietas paliek atmiņā. Emocionāli es baiļojos un trīcēju, tomēr izdarīju, piezvanīju pie durvīm. Man nebija citur, kur palikt, ja būtu bijis, noteikti arī paliktu citur.

“Tad Viņš saka tiem: "Mana dvēsele ir noskumusi līdz nāvei: palieciet šeit un esiet ar Mani nomodā." Un, nedaudz pagājis, Viņš krita uz Sava vaiga pie zemes, lūdza Dievu un sacīja: "Mans Tēvs, ja tas var būt, tad lai šis biķeris iet Man garām, tomēr ne kā Es gribu, bet kā Tu gribi." (Mateja evaņģēlijs 26:38-39)

Iedomājies, kāds emocionāls stāvolis bija Jēzum noskumis līdz nāvei! Viņš domāja, ka labāk nomirt tepat uz vietas, nekā iet un tālāk visu darīt. Jēzus negribēja uzņemties visu cilvēku grēkus, Viņam labāk patika pa taisno būt ar Tēvu kopā Debesu valstībā. Jēzus prasīja Tēvam, ja tas ir iespējams, lai tas iet Viņam garām. Nākamajā teikumā Jēzus saka: “Lai notiek Tavs prāts, ne mans!” Trīs reizes Jēzus lūdza šādu lūgšanu.

“Bet eņģelis no debesīm Viņam parādījās un Viņu stiprināja. Bet nāves baiļu pārņemts, Viņš Dievu pielūdza jo karsti; bet Viņa sviedri kā asins lāses pilēja uz zemi.” (Lūkas evaņģēlijs 22:43-44)

Bailēs Jēzum bija tik karsta lūgšana, ka sāka tecēt sārti sviedri. Tas nozīmē ārkārtīgi stipru piepūli un emocionālu pārbīli. Eņģelis parādījās no debesīm un stiprināja Jēzu, kad Viņš bija Dievu lūdzis. Jēzus sākumā pasūdzējās, teica, ka tas Viņam ir par smagu, lūdza pēc vieglāka ceļa. Dievs Jēzum atbildēja, ka tas ir vienīgais ceļš, lai pasaule tiktu glābta. Jēzus lūdza, lai notiek Tēva prāts. Mēs varam lūgšanu laikā pasūdzēties Dievam. Es to praktiski nekad nedaru, bet es nesaku, ka tas ir nepareizi. Šad tad es tiešām pasaku Dievam, ja ir smaga situācija, bet vairāk es lūdzu otro daļu: “Tavs prāts lai notiek!” Ja tā ir konkrēta problēma vai lieta, kas man ir jāizdara, es lūgšanu laikā apliecinu, ka es šo lietu izdarīšu. Eņģelis parādās un stiprina. Šādos brīžos ir jāizdara tas, kas ieplānots. Tu esi lielās ziepēs, ja tev nekas nav ieplānots. Tavai dzīvei ir saturs, ja tu plāno savu dzīvi, ja tev ir mērķi, kur jādodas tālāk, svarīgi pieturas punkti, pie kuriem tu pieturies. Tad šīs lietas ir vienkārši jāizdara, un nav svarīgi, kā tu jūties. Kur tam visam dabūt spēku? Svarīgi ir virzīties uz priekšu, neapstāties. Neatkarīgi no tās draņķīgās sajūtas. Ja tu neatnāc uz dievkalpojumu slimības dēļ, kas tavā prātā un dvēselē ieviesusi diskomfortu un sajūtu, ka tu neko negribi un nevari, tu jau esi zaudējis. Lielākā muļķība ir neierasties dievkalpojumā! Tu vari neierasties tikai tad, kad esi miris. Kur ir tava dziedināšana? Kur ir Dievs? Draudzē. Personīgās attiecībās ar Dievu.

Jēzus arī šajā vietā nebija viens. Viņš bija kopā ar Saviem mācekļiem. Tā vieta, kur darbojas Dievs, un atklājas eņģelis, kurš stiprina tevi, ir draudze. Vislielākā muļķība ir smagā stāvoklī neatnākt uz draudzi, kur tieši tu saņem stiprinājumu izdarīt to, kas ir pareizi. Otra muļķība ir atstāt personīgas attiecības ar Dievu. Tieši tur eņģelis tevi stiprina, lai tu izdarītu to, kas ir pareizi. Kad tu izdarīsi to, kas ir pareizi, tu turpināsi virzīties uz priekšu. Lūk, ļoti dziļa psiholoģiska analīze. Kā pārvarēt emocionālas grūtības un problēmas? Dari to, kas ir jāizdara, kas ir pareizi. Pirmkārt, esi draudzē un personīgās attiecībās ar Dievu, kur tu gūsti spēku, lai izdarītu šīs lietas. Atliek izlaist tikai vienu nedēļu… Es pagājušajā nedēļā nebiju draudzē, mēs bijām Polijā. Svētdienā bijām kādā Polijas pilsētā, Vrotslavā, no rīta uz ielām nebija cilvēku. Mēs braucām cauri šai pilsētai, un ap pusdienas laiku sāka parādīties cilvēku pūļi. Simtiem cilvēku nāca ārā no baznīcas. Šajā pilsētā tiešām bija ļoti daudz baznīcu, turklāt šīs baznīcas nav tūristu apskates objekti, bet gan pilnas ar cilvēkiem. Poļi ir iemācījušies vienu lietu, un to viņiem iemāca jau no bērnības: nekad neatstāj savu draudzi, nekad neizlaid dievkalpojumus, jo tieši tur tu tiksi stiprināts un spēsi izdarīt pareizas lietas, neatkarīgi no emocionālām grūtībām. Atceries: cilvēks, kurš pirmajās grūtībās neapmeklē dievkalpojumu, nespēs pastāvēt un tikt pāri garīgai un emocionālai spriedzei.

Eņģelis stiprināja Jēzu. Viņu stiprināja nevis tas, ka Viņš socializējās un atradās starp cilvēkiem, kuri viņu atbalstīja, bet tieši pārdabiskais faktors. Pats Dievs darbojās un sūtīja Savus eņģeļus. Draudze nav tikai fizisks organisms, bet arī garīgs. Viņš ir mūsos, un mēs esam Viņā. Svētais Gars ir šeit, tu Viņu neredzi, bet Viņš ir šeit un tevi stiprina.

“Jo, kur divi vai trīs ir sapulcējušies Manā Vārdā, tur Es esmu viņu vidū." (Mateja evaņģēlijs 18:20)

Pirmdien mēs braucām automašīnā, un Daiga ar Ievu klepoja. Viņas apliecināja, ka ir veselas. Es padzēros ūdeni no Daigas pudeles. Aptuveni dienas visū es sāku just, ka man arī kasa kaklu. Otrdien es jau jutos emocionāli smagi. Bija pielipis vīruss. Es darīju tāpat, kā darīja Daiga, dzēru ūdeni ar ingveru, zāles nelietoju, tikai vienu pustableti paracetamola pirmajā dienā. Vienu dienu nogulēju. Tagad vēl mazliet ir klepus. Zini, ko man tas atgādināja? To pretīgo sajūtu, kad tev negribas iet uz draudzi, negribas sludināt. Negribas nevienu redzēt. “Neko nevēlos, lieciet mani mierā.” Tev tā ir pazīstama sajūta? Man nebija tāda cilvēka, kurš man zvanītu un atgādinātu, ka jābūt dievkalpojumā, kā tev ir mājas grupiņas vadītājs. Tev vienmēr šādos brīžos vajag atcerēties, ka patiesība ir Dieva vārdā. Jēzum vienmēr pirms svarīgu lietu darīšanas bija emocionāli smagi, bet tajā pašā laikā Viņš lūdza Dievu, pasūdzējās Dievam un apliecināja to, kas Viņam ir jāizdara, un lūdza, lai Dieva prāts notiek. Viņš bija draudzē, tur eņģelis Viņu stiprināja un Viņš izdarīja to, kas bija jāizdara. Vienīgās zāles pret šādu problēmu ir izdarīt to, kas jāizdara. Nevar neko sasniegt, ja dari lietas, balstoties uz emocijām.

Es gribu izstāstīt par kādu cilvēku, kurš jau kādus desmit gadus ir miris. Es gan nezinu, vai šis cilvēks ir debesīs. Tu noteikti esi dzirdējis par Kenediju klanu. Kāpēc viņi ir tik populāri? Viņi visi ir traģiski un mīklaini nomiruši. Džons Kenedijs tika nošauts, viņa brālis arī tika nošauts. Kāds nomira autokatastrofā. No četriem dēliem tikai viens nomira dabiskā nāvē, un tas bija Edvards Kenedijs. Viņš bija Masačūtsetsas štata senators. Viņš kandidēja arī uz prezidenta amatu, bet zaudēja. Es nevarētu teikt, ka kopā ar demokrātu partiju viņš vienmēr darīja pareizas lietas. Bet viennozīmīgi viņš bija cilvēks ar raksturu, līderis. Es gribu atklāt kādu interesantu lietu. Tu skaties uz cilvēkiem, kuri ir augšgalā un tev viņi šķiet kā supercilvēki. Tu skaties, piemēram, uz mācītāju, kurš drosmīgi runā un iedvesmo tevi, bet, redzi, pat mācītājs trīs dienas neko negribēja darīt. Es varbūt mazliet pārspīlēju, man nekad nav bijusi doma neatnākt uz draudzi, bet man bija tāda izjūta, ka negribas to darīt. Man nekad nav bijis lēmums to nedarīt. Visi cilvēki, kuri sasniedz virsotnes savā dzīvē, nav īpašie cilvēki. Tie ir cilvēki, kuri emocionālās grūtībās un ikdienā dara to, kas ir pareizi. Ikviens no mums var darīt tās lietas, kuras ir pareizas un ved uz panākumiem. Es nevaru teikt, ka viss, ko darīja un sasniedza Edvards Kenedijs, bija pareizi un labi. Katrā ziņā viņš ir nozīmīgs līderis un vadītājs Amerikas vēsturē. Kenediji bija vieni no ietekmīgākajiem un bagātākajiem klaniem Amerikā. Taču nauda un vara viņus nepaglāba no nāves un lāstiem. Ir tikai Viens, kas glābj, ne vara, ne bagātība, bet Jēzus Kristus. Ja Jēzus tev dod arī bagātību, tad priecājies, ja nedod, arī priecājies. Jēzus saka, ka visa tava bagādība ir saēsta un sapuvusi. Ko cilvēki var dot par savas dvēseles atpirkšanu? Naudu, sasniegumus?

Kenedijs tika ievēlēts par senatoru. Viņš sarīkoja balli savā mājā, kā pateicības vakariņas. Tā bija balle ar meitenēm, citiem ietekmīgiem cilvēkiem, alkoholu. Kenedijs balles laikā pazuda pabraukāties ar mašīnu ar kādu no meitenēm un vēlāk liecināja, ka starp viņiem nekas nebija. Kenediji bija slaveni ar to, ka viņiem patika ātri braukt ar mašīnu, slaveni arī ar to, ka ātri gāja bojā. Atgadījās, ka viņš netīšām nobrauca no tilta. Mašīna iekrita ūdenī, viņš pat neatcerējās, kā tika ārā. Meitene netika ārā no šīs mašīnas un gāja bojā. Viņš uzreiz nevērsās pēc palīdzības policijā, bet ziņoja par negadījumu tikai pēc deviņām stundām. Avarējusī mašīna peldēja ar grīdu virs ūdens. Ekspertīze vēlāk noteica, ka meitene vēl kādu laiku bija dzīva un mira no nosmakšanas, nevis noslīkšanas. Kamēr Kenedijs domāja, vai ziņot policijai, iespējams, šī meitene vēl bija dzīva. Nesmuks gājiens no šādas slavenas dzimtas pārstāvja. Daudzi viņu sauc par nelieti, daudzi fano par viņu. Tātad Kenedijs atgriezās savā mājā. Daudzas lietas šajā atgadījumā nav saprotamas. Piemēram, viņš bija sausās drēbēs, kaut apgalvoja, ka astoņas reizes esot niris un mēģinājis palīdzēt izvilkt meiteni no mašīnas, bet neesot varējis atvērt durvis. Bet kā tad viņš pats tika ārā, ja durvis nevarēja atvērt? Viņš atgriezās mājā, kurā bija prokurori un dažādi cilvēki. Viņš jautāja padomu un cilvēki teica, ka vajag zvanīt policijai. Viņš nolēma neziņot policijai. Nākamajā dienā viņš zvanīja tēvam, kurš bija par to, ka, glābjot reputāciju, ir jānoklusē šis notikums. Tika izsaukta vesela komisija ar augsta ranga advokātiem, kuri rūpējās par to, lai masu medijos rakstītu to, kas ir jāraksta. Līdzīgi kā šodien. Šo notikumu noklusēja, bet Edvardam Kenedijam sirdsapziņa runāja un viņš uzrakstīja iesniegumu policijā, paskaidrojot visu, kā bija. Tālāk sekoja tēva spiediens, šo iesniegumu atsauca. Edvards bija kā starp diviem akmeņiem, starp sirdsapziņu un to, kas ir jāizdara. Viņam bija jāiet tālāk senatora vēlēšanās, jāpastāv par savu dzimtu. Vilcināšanās, kamēr viņš domāja to darīt, maksāja meitenes dzīvību.

Sirdsapziņa, pienākums. Šo notikumu gaitā viņš teica savam tēvam: “Tēvs, es gribu kaut kas būt.” Un tēvs teica: “Tu nekad nekas nebūsi.” Cilvēks, kurš nezina, kas viņš ir, ir cilvēks ar vainas apziņu, cilvēks, kurš amorāli rīkojas. Viņš atstāja to, ko vēl bija iespēja glābt, un beigās sapinās savos melos un atrada kaut kādu kompromisu starp patiesību un to, kas ir jāsaka. Viņš uzstājās televīzijā un nolasīja to, ko viņam iepriekš bija sagatavojuši citi cilvēki. Bet viņš tomēr atzinās savā vainā, ka pretlikumīgi ir atstājis savu vietu, par to viņam piesprieda divus mēnešus cietumā, protams, nosacīti. Viņš publiski neizstāstīja visu patiesību, tikai daļēji atzinās un pajautāja savam elektorātam, vai viņš vēl ir cienīgs kandidēt. Rezultātā viņš tika pārvēlēts septiņas reizes, un nomira tikai 2009. gadā no galvas audzēja. Viņa bērēs bija piecdesmit tūkstoši cilvēku. Viņš tika atzīts par vienu no labākajiem un ietekmīgākajiem ASV senatoriem. Šis notikums ar meiteni parādīja viņu kā vāju cilvēku, emocionāli nestabilu, tādu, kurš nezina, kas viņš ir. Ko es tev ar šo gribu pateikt? Viņš izdarīja visu, kas bija jāizdara. Viņš, protams, nav pats pozitīvākais piemērs, bet viņš tomēr nepadevās. Ja par spīti visam tu turi iesākto kursu un dari visas tās lietas, kas ir jādara, kuras ir pareizas saskaņā ar Dieva vārdu, tu esi nolēmis vest cilvēkus pie Dieva, celt Dieva valstību gan savā ģimenē, gan draudzē, iet tālāk politikā vai kaut kur citur, tas nesīs rezultātus. Un neskaties uz cilvēkiem, kuri kaut ko ir sasnieguši, kā uz tādiem, kuri ir baigi īpašie. Viņi ir īpaši tikai ar to, ka ir bijuši pareizā vietā un darījuši pareizas lietas. Pareizā vieta ir draudze un pareizā lieta ir būt ar Dievu savā lūgšanu kambarī, citādāk tu sāc draņķīgi justies un sāk šķist, ka kaut kas nav kārtībā ar tevi, salīdzinot ar kādu citu. Man pašam ir ļoti grūti atcerēties tos brīžus, kad es biju izvests no pacietības, bet emocionāli izvests no pacietības esmu bijis. Varbūt atvērt mājas grupiņu tev tas ir vesels karš, un tā tiešām var būt.

Kā pārvarēt emocionāli grūtus brīžus?

1. Ir jāsaprot, ka grūti vai pat ļoti smagi brīži tavā dzīvē ir normāla parādība.

2. Ir jāturpina darīt ieplānotos darbus.

3. Spēks, lai darītu šos soļus, ir atrodams draudzē un personīgās attiecībās ar Dievu.

4. Būs rezultāts no tavām darbībām.

Nesen internetā noskatījos video, kurā kāds cilvēks salīdzina dzimtbūšanas laikus, kad latvieši bija vergi vācu baroniem, ar mūsdienām. Nodokļi, kurus bija jāatdod tajā laikā, iedalījās šādi: 10% baronam, 10% baznīcai un vēl 10% kādam citam. Tātad aptuveni 30% no saviem ienākumiem zemniekam vienmēr bija kādam jāatdod. Un tālāk šis cilvēks skaisti izstāstīja, ka mūsdienās tie ir veseli 80%, kuri cilvēkam no saviem ienākumiem ir kādam jāatdod. Man “ļoti patīk” jaunā Valsts Ieņēmumu Dienesta (VID) direktore, lūk, ko viņa pateica, kad tikko bija iecelta direktores amatā: “VID sodiem ir jābūt pietiekami smagiem, lai cilvēki vairs tā negribētu darīt!” Beidzot “īsts vadītājs”! Bet zini, īsts vadītājs teiktu: “Mēs attīstīsim mazo un vidējo biznesu, palīdzēsim tam un pēc tam saņemsim milzīgus nodokļus no plaukstoša biznesa!” Paldies Dievam, mēs nejūtam šo spiedienu, jo mums ir Dievs un draudze, bet tiem cilvēkiem tur ārā ir pavisam citādāk. 400 000 iedzīvotāju jau ir aizbraukuši no Latvija, un tas viss dzen depresijā. Ir tikai viena atbilde – Jēzus Kristus gan visai valdībai, gan visai tautai.

Situācija Latvijā rada emocionālo sviestu cilvēku galvās. Valstij ir smaga problēma, un tauta tiek izsūkta un varota. Mēs neesam savas zemes saimnieki, mēs tiešām dzīvojam uz dotācijām – uz to, ko mums atved. Iznīcina mazo, vidējo biznesu, pastāv tikai globālie Eiropas biznesi, mēs esam tikai slaucamais lauks un mūsu labākais darba spēks izbrauc uz ārzemēm. Matemātiski skatoties, mūsu tauta izmirst, mēs vairs nevaram atlabt, un matemātiski tas pat nav iespējams, ir iespējams tikai Dieva brīnums, un es laikam esmu muļķis, ka ticu Dieva brīnumiem. Es tiešām ticu ka Dievs nāks, mēs nāksim kopā ar Viņu, iesim un darīsim to, kas ir jādara, neatkarīgi no tā, kā mēs jūtamies. Audzē mājas grupiņas! Ja tu kalpo ar biznesu, tad audzē to, dari to, kas ir pareizi. Vakar mēs iepazināmies ar Labklājības ministrijas sniegto atbildi uz mūsu atklāto vēstuli “Dievs, svētī Latviju”, kurā viņi pauž, ka atzinīgi novērtē mūsu izrādīto iniciatīvu un pausto viedokli par kristīgām un ģimeniskām vērtībām Latvijā. Vienoti domājot un rūpējoties par jautājumiem, kas saistīti ar demogrāfijas uzlabošanu un ģimenes kvalitātes celšanu, informējam, ka Labklājības ministrija ir pieņēmusi zināšanai pausto viedokli un ņem vērā turpmākajā darbā savas kompetences ietvaros. Mums ne tik daudz vajadzēja tos masu medijus, jo mēs taču līdz valdībai gribējām aizklauvēties. Es domāju, ka gandrīz katrs deputāts izlasīja mūsu vēstuli un katrs viens domā un mokās sirdsapziņas pārmetumos, un ikreiz, kad pieņem genderiem labvēlīgus lēmumus un pret tautu iznīcinošus lēmumus mūsu valstī, viņi aizdomājas par šo vēstuli, jo aiz tās stāv liela daļa Latvijas iedzīvotāju, kristieši, visu konfesiju galvas, kas parakstījās, un vienmēr, kad viņi domās kaut ko tādu darīt, viņi atcerēsies šo vēstuli, un nākamgad būs vēl viena vēstule, un aiznākamgad būs vēl viena vēstule. Un vispār, kaut kad drīz, es domāju, būs kristīgā partija.

„Atbrīvoti tie nāca pie savējiem un stāstīja, ko augstie priesteri un vecaji tiem bija sacījuši. To dzirdējuši, viņi vienprātīgi lūdza Dievu, sacīdami: "Kungs, Tu, kas esi radījis debesis un zemi un jūru un visu, kas tanī, kas ar Sava kalpa, mūsu tēva Dāvida, muti caur Svēto Garu esi sacījis: kāpēc tautas trako un ļaudis izdomā nelietības?” (Apustuļu darbi 4:23-25)

Vai zināji, ka zinātniskam pētījumam “Bezsvara stāvoklis un sekss” ir nepieciešami 8 miljoni eiro? Tas, kas notiek tur augšā, Eiropas valdībā, ir pilnīgs absurds. Eiropas Savienība izjuks! Dievs tā teica, un tā notiks! Bezdievīgas savienības nav Dieva interesēs, īpaši šādas. Kad izjuks? Un cik paspēs vēl ļauna izdarīt? Fašisms arī pastāvēja tik vien kā dažus gadus, bet cik daudz ļauna paspēja izdarīt! Atbilde nav politikā un atbilde nav, ka mēs ejam politikā, nē. Atbilde ir, ka mēs ejam pie cilvēkiem un stāstām par Dievu, audzējam Dieva valstību un vedam cilvēkus pie Kirstus, lūk, tā ir atbilde. Politika ir laba un nepieciešama, bet prioritāte ir cilvēku glābšana. Staļins 1942. gadā bija ateists, skolās mācīja ateismu; tajā laikā runājot par Dievu varēja nonākt šausmīgās nometnēs. Iedomājies, tad tūkstošiem latviešu izsūtīja un tagad tūkstošiem latviešu izbrauc ārā, bet ne jau paši, tās ir politiskas darbības, kas to veicina. Tiek sapludinātas masas, tautības, reliģijas, poli. Eiropas likumos ir 72 poli vai 74 dzimumi, no kuriem arī noteiktam skaitam jābūt parlamentā. Tu redzi daudzus dzimumus apkārt? Vai ir tikai divi dzimumi? Vai grūti pateikt un saprast, cik dzimumi pastāv? Divi! Kā var izdomāt tādu absurdu, ka ir 74 dzimumi? Tad, kad Padomju Savienība draudēja nonākt Hitlera varā, Staļins saaicināja visus pareizticīgo galvas, arī no nometnēm, kur tie tika ieslodzīti, un deva brīvību celt draudzes! Vairākas reizes ar lidmašīnu tika aplidota Krievija ar reliģiozām skrejlapām. Staļins lūdza Dievu, viņš cerēja uz Dievu, kad ne uz ko vairs nevarēja cerēt, un tad, kad viss atkal bija labi, viņš visu noklusēja. Visi šie cilvēki augšā zina garīgos principus, ateisms ir domāts muļķiem, masām. Tāpat arī šodien – genderisms ir domāts muļķiem, masām. Visi cilvēki, kuri izdomā, ka viņi var mainīt savu polu, ir vienkārši apmuļķoti. Tie augšā nav nekādi genderi, tie ir sātanisti, sātana priesteri, kas ir politikā, visur, un vienkārši piesmej cilvēkus. Kā tu domā, kāpēc Hitlers nodarbojās ar tādām muļķībām kā ebreju iznīcināšanu? Šie līdzekļi bija vajadzīgi, piemēram, karam, lai iekarotu Padomju Savienību. Hitlers iznīcināja miljoniem cilvēku, un tas prasīja milzīgus līdzekļus. Vai neizskatās pēc upuriem sātanam? Tie ir zināmi fakti, ka Hitlers bija okultists. Mūsu dzīvās kristīgās draudzes sauc par sektām, bet patiesās sektas ir tur pagrīdē. Otrā pasaules kara holokausts bija milzīgs cilvēku upuris sātanam. Un kas ir homoseksuālisms? Velns reāli piesmej bērnus un pārējos cilvēkus. Viņš to izdara caur konkrētiem cilvēkiem, un apkārtējie to neredz un nesaprot. Bet mums ir jāsāk ar sevi, jāpārvar emocionāli smagāki brīži un jāturpina iet tālāk, tās ir vienīgās zāles. Draugs, klausi savu vadītāju! Paldies Dievam, ka tev ir cilvēks, kurš tev pasaka, kur iet, kad tev putra galvā, un tu ej, un tev viss smuki atnāk vaļā un izdodas. Ir divi garīgi spēki – sātaniski un dievišķi. Un mūsu cīņa nav tikai pret pasaules valdībām un varām, bet gan galvenokārt pret dēmoniskām valdībām un varām.

Debesu Tēvs, Jēzus Kristus Vārdā, paldies par patiesību, par patiesību par emocionālajiem brīžiem, paldies par atslēgām, ka mēs varam iet un darīt Tavas lietas. Paldies, Jēzu, ka Tu mums esi parādījis piemēru, ka Tev bija smagi brīži, ka Tu parādīji mums atslēgas caur attiecībām ar Tēvu, caur to, ka esam kopā, ka esam draudzē un ka mums ir vadītāji un līderi. Paldies, ka mēs spējam iet un darīt pareizas lietas visos apstākļos. Un mēs iebrūkam sātana valstībā, mēs izārdam viņa valstību Latvijā, neaugošās mājas grupiņās, neaugošos cilvēkos, Jēzus Kristus Vārdā. Lai nāk Tava valstība katrā draudzē, katrā ģimenē un katrā mājas grupiņā, Kungs! Lai nāk Tava valstība mūsu tautā, mūsu zemē Latvijā un Eiropā.

Mācītāja Mārča Jencīša sprediķi “Kā pārvarēt emocionālas grūtības?” pierakstīja un rediģēja draudzes “Kristus Pasaulei” redakcija

Kā saglabāt drosmi un ticību?

Publicēja 2019. gada 5. marts 20:29Līga Paņina

Ziņas datums 06.03.19.

Mēs visi zinām, ka vieglāk ir kaut ko iesākt nevis pabeigt. Vieglāk ir aizņemties, grūtāk ir atdot. Vieglāk ir iesākt skolu, iesākt mācīties, bet grūtāk ir pabeigt iesākto. Sacīkstēs uz starta līnijas ir vairāk sportistu nekā finišā. Augstskolās sāk mācīties daudzi, bet ne visi pabeidz mācības. Es to redzu arī, kad pie manis nāk  cilvēki mācīties angļu valodu. Viena daļa no viņiem, atnākot mācīties, ir priecīgi, viss patīk un pat vēl samaksā par nākamajām nodarbībām. Viņi ir apņēmības pilni, vēlas mācīties divas, trīs reizes nedēļā, bet pēc kāda neilga laika apņēmība ir zudusi, un cilvēki vairs nenāk uz nodarbībām, pat atstājot savu iemaksāto naudu. Cilvēks redz, ka ir vajadzīga nodošanās, tas prasa zināmu piepūli un nav viegli, tāpēc daudzi iesākoto pamet nepabeigtu. Piemēram, lai aizietu pie manikīra, nav vajadzīga piepūle, bet ir vajadzīga nauda, kuras dēļ jāpiepūlas. Stipri līdzīgi ir arī draudzē. Cilvēks ienāk draudzē, viņš atgriežas no grēkiem, piedzīvo Dievu, iepazīst Jēzu, aizdegas, kalpo Dievam, bet pēc laika viņš vairs nav draudzē, varbūt pat nav vairs ar Dievu. Kāpēc tā notiek? Jo dzīve nav vienkārša. Ikviens cilvēks savā dzīvē piedzīvo grūtības. Grūtības nav sliktas, jo tās veido mūsu ticību un raksturu. Dievs tādā veidā dara mūs līdzīgākus Jēzum. Slikti ir, kad cilvēki kritiskajos punktos zaudē drosmi un ticību saviem spēkiem, spējām, sapņiem, redzējumam, mērķiem. Tas ir pat nāvējoši.

Viens no Bībeles stāstiem, kas apraksta mazdūšību, drosmes, ticības trūkumu un kā ar to cīnīties, ir atrodams Nehemijas grāmatā.  Šī grāmatā ir par vadību. Nehemija bija ļoti ipašs cilvēks un dievbijīgs pravietis. Ja tu esi vadītājs uzņēmumam vai mājas grupiņai, tad tev noteikti noderēs Nehemijas grāmata. Šī grāmata nav pārāk gara, tur ir trīspadsmit nodaļas, bet pieejamā informācija ir svarīga. Tas bija laiks, kad Izraēls pavadīja, apmēram, 70 gadus gūstā Babilonijā, tas bija Daniēla laikā. Tad dzīvoja cilvēks vārdā Nehemija. Viņš bija uzzinājis, kāda ir situācija viņa dzimtenē Izraēlā. Aizsardzības mūris ap Izraēlu bija nojaukts un pilsēta bija drupās. Viņš nolēma rīkoties. Viņš bija ķēniņa dzērienu devējs, un tas bija ļoti atbildīgs amats. Kad viņš uzzināja par šo trako lietu, tad pirmkārt, viņš ar savu lūgumu nāca Dieva priekšā, un darīja to nopietni. Viņš lūdza, raudāja, gavēja, sēroja un izsūdzēja savas un tautas grēkus Dieva priekšā vairāku dienu garumā. Tas nozīmē, ka viņam sāpēja, kas notika viņa zemē. Viņš nāca Dieva priekšā ar lūgumu atgriezties dzimtenē un atjaunot pilsētu. Ķēniņš bija labvēlīgs, ļāva iet un vēl iedeva līdzi visu, kas bija nepieciešams. Viņam, nonākot dzimtenē, bija jāuzceļ mūris apkārt pilsētai. Mūris nozīmēja aizsardzību, pēc kā varēja celt visu pārējo. Nehemija uzņēmās vadīt visus celtniecības darbus. Bībelē ir teikts, ka cilvēki strādāja ļoti čakli, visi viņam klausīja – sākums bija labs. Visiem bija motivācija, darba spēks, prieks. Kad viņi tika līdz mūra celtniecības pusei, kaut kas notika. Viņi sāka zaudēt ticību, drosmi, sāka kurnēt, žēloties un darbs draudēja apstāties. Tas notika četru iemeslu dēļ, un tie ir parastie iemesli, kādēļ arī mēs brīžiem zaudējam drosmi, atdziestam, paliekam pusceļā.  

Bet mēs cītīgi turpinājām darbu, un, kad viss mūris līdz pusaugstumam bija veikts, jo ļaudis strādāja no sirds. Bet, kad Sanballats un Tobija, kā arī arābi un amonieši, un ašdodieši dzirdēja, ka Jeruzālemes mūru labošana un atjaunošana sokas, ka plaisas sāk aizvērties, tad viņi kļuva ļoti dusmīgi un visi kopā sazvērējās, ka viņi došoties, lai uzbruktu Jeruzālemei un celtu tajā sajukumu. Tad mēs lūdzām savu Dievu un izlikām sargus pret viņiem dienu un nakti. Bet Jūdas ļaudis sacīja: „Mēs esam noguruši un novārguši, turklāt drupu ir daudz, un mēs nespējam vairs strādāt gar mūri!” Savukārt mūsu pretinieki teica: „Viņi neko nepamanīs, līdz mēs būsim nonākuši viņu vidū un nogalināsim viņus, un izbeigsim celšanas darbus!” Kad atnāca jūdi, kas dzīvoja viņiem kaimiņos, tad viņi stāstīja mums desmitiem reižu: „No visām pusēm, kur vien viņi dzīvo, viņi taisās brukt mums virsū.” (Nehemijas 4:6-12, tulkojums no angļu valodas)

Kad iestājas mazdūšība?

1. Kad kaut kas notiek ilgāk nekā sākumā ir domāts, rezultātā iestājas fizisks un emocionāls pārgurums. 10. pantā ir teikts, ka strādnieku spēks zuda, drupu bija daudz un viņi vairs nespēja strādāt gar mūri. Kad tu parasti pazaudē drosmi? Kad tev paliek visgrūtāk? Ne jau sākumā, bet tad, kad esi kaut kur pa vidu. Piemēram, kad kāp kalnos. Mana pirmā un vienīgā reize bija pirms pāris gadiem. Kalnos notiek tāda jocīga lieta – sāc kāpt kalnā, un viss ir labi, bet tad sāk jau palikt grūtāk, un, jo tālāk kāp, jo tālāks šķiet mērķis. Kad tu esi jau kādu laiku kāpis, spēka vairs nav. Kad mēs kāpām kalnā, mums bija mērķis sasniegt mājiņu kalna virsotnē. Kad kāpām, tā māja likās atrodamies ar vien tālāk un tālāk. Pa ceļam satikām vietējo iedzīvotāju, kurš kāpa lejā no kalna, un mēs viņam prasījām cik tālu vēl jākāp. Viņš atbildēja, ka ļoti tuvu, apmēram, 40 minūtes. Bet, kad tu esi bez spēka, tad šīs minūtes liekas vesela mūžība. Man likās, ka es tajā kalnā nekad neuzkāpšu. Protams, ka mēs uzkāpām un neviens nenomira. Pusceļā, kad tu vēl neesi galamērķī un atrodies pa vidu, paliek visgrūtāk. Arī tad, kad tu brauc pa ūdeni ar laivu un neredzi krastu, kad esi tālu no pirmā krasta un otro krastu vēl neesi sasniedzis, tad ir grūti, jo nevari saprast, cik tālu atrodies. Par cilvēkiem bieži vien saka, ka iestājas pusmūža krīze, īpaši vīriešiem. Droši vien, ka sievietēm tā arī ir.  Kad cilvēki ir mūža vidū, tad viņi sāk pārdomāt, ko savā dzīvē ir sasnieguši, ko ir izdarījuši. Bieži ir tā, ka domā negatīvo un šķiet, ka nekas jau nav izdarīts, un tad iestājas krīze, jo ir jau pusceļš. Izraēls bija noguris, jo viņi strādāja smagu darbu. Mēs arī bieži esam noguruši un nav vairs enerģijas.  Pirmais mazdūšības iemesls ir emocionāls un fizisks pārgurums. Šādā stāvoklī nevar normāli padomāt, nevar neko izdarīt. Pirmais ienaidnieks ir ilgstošs pārgurums. Ja tu neatpūtīsies, tu pazaudēsi drosmi. Ne velti Dievs mums noteica, ka septītā diena ir sabata diena, tajā ir jāatpūšas.

Vai tu zini cik ilgi dzīvo sikspārnis?  Viņš ir mazs, plaukstas lieluma dzīvnieks, un vidējais dzīves ilgums viņam ir divdesmit gadu. Tas mazam dzīvniekam ir ļoti daudz. Zini kāpēc tas tā ir? Tāpēc, ka sikspārnis savu pulsu var palēlināt no 180 sitieniem minūtē uz trīs. Sikspārņi māk atpūsties, īpaši ziemā, kad viņi aiziet gulēt un neko nedara. Atpūta ir ļoti svarīga. Kad esi noguris, tad tu kļūsti ļoti ievainojams. Piemēram, kad tev pasaka kritiku vai kaut ko ne visai patīkamu, bet dzīvē viss ir kārtībā un esi enerģijas pilns, tad tu jūties ne visai, bet, kad tu esi pārguris un tev kāds kaut ko pasaka, tad tas ievaino ļoti dziļi un pēc tam ir ļoti grūti no tā tikt ārā.

Piemini, ko tev darīja amalekieši ceļā, kad jūs izgājāt no Ēģiptes, kā viņi stājās tev ceļā un kāva tos aizmugurējos, visus nespēcīgos aiz tevis, kad tu biji piekusis un noguris, un tie nebijās Dieva.” (5. Mozus 25:17-18 )

Kad esi pārguris, tad ienaidnieks tev uzbruks. Tas vai nu būs sevis žēlošanas uzbrukums, kārdinājums vai mazdūšības uzbrukums. Kad esmu pārgurusi, kad ir daudz strādāts un nav bijusi atpūta, tad galvā parādās negatīvas domas. Tādas domas vienkārši ir, es necenšos speciāli par tām domāt. Šie vārdi vienkārši plūst – man nekas neizdosies, esmu slikta, esmu neveiksminiece, man nekas nesanāks. Šīs ir tādas domas, kas tiešām nogalina ticību. Es esmu sapratusi, ka man ir jāpieņem lēmums neko nedomāt, neapspriest un nerisināt, kad ir slikti. Tad, kad es būšu izgulējusies, atpūtusies, kad man viss būs kārtībā, tad turpināšu situāciju pārdomāt, un situācija būs redzama pavisam citā gaismā. Cilvēks, kurš bija aizgājis uz stresa menedžmenta semināru, stāstīja, ka negatīvās domas un vārdi nāk ļoti dabiski, domas, bet domāt un runāt pozitīvi prasa 24% tavas enerģijas, un es pieļauju, ka pat vairāk. Tas ir grūti un prasa zināmu piepūli. Es pieņēmu lēmumu tādos brīžos neko nedomāt.

2. Kaut kas ir sarežģītāks, nekā bija ieplānots. Tas rada stresu un apjukumu, kas noved pie drosmes un ticības trūkumu. Kā ir ar sarežgītām lietām? Parasti ir tā, ka mēs nevaram tām pieķerties, mēs cenšamies izvairīties līdz pēdējam brīdim. Man tā ir, es zinu, ka tas ir grūti, un es atlieku līdz pēdējam. Zini, kas tad notiek? Manī ienāk vainas apziņa, ka es neesmu izdarījusi, ka neesmu izdarījusi laikā. Ja tu centies uzcelt ģimeni, grupiņu, karjeru, cilvēkus, vienmēr radīsies sarežģītākas situācijas nekā tu domā, kurām būs jātiek pāri, un viss nenotiks tik ātri, kā tu domā vai plāno. Kristīgā radio uzsāka radio darbību ar dāvinātu naudu – 500 dolāri. 1993. gadā šāda naudas summa bija liela. Viņš bija priecīgs un domāja, ka ir gana daudz naudas, lai iesāktu Kristīgo radio, un visiem paziņoja, ka būs Latvijas Kristīgais radio. Pēc tam bija vajadzīgi simtiem tūkstoši eiro. Viņš teica, ka, ja būtu zinājis, ka viss būs tik sarežģīti, tad nekad nebūtu to iesācis. Paldies, Dievam, ka viņš to nezināja, jo tagad radio skan, un ir visa nepieciešamā nauda.

Atceros, kad mēs runājām par draudzes telpu izbūvi ar pārvaldnieci. Sākumā nedomājām, ka laika gaitā radīsies visādi sarežģījumi. Projekts tika apstiprināts tikai ar trešo piegājienu, arī pēc remonta uzsākšanas parādījās pēkšņi un neparedzēti izdevumi. Viss nenorisinājās tā, kā sākumā bijām plānojuši.

„Bet jūdas ļaudis sacīja: „Strādnieku spēki zūd un drupu ir daudz.” (Nehemijas grāmata 4:10, tulkojums no angļu valodas)

Drupas ir daļa no mūsu dzīves, no kurām mums ik pa laikam ir jāatbrīvojas. Ja mēs neķersimies drupām klāt, tās ļoti ātri savairosies, līdzīgi kā netīrie trauki izlietnē vai drēbes netīro drēbju kastē. Atliek tikai nepievērst tiem uzmanību un pēc laika redzēsi, kas notiks. Dažreiz pat mēs paši to nepamanām, ka ir lietas, kas mūs kavē augt, iet uz priekšu, un ir labi, ka kāds mums uz tām norāda. Tās var būt nepareizas darbības, ieradumi, attiecības, domas, kas paņem mūsu laiku, kavē mūs darīt to, ko Dievs ir paredzējis. Izraēliešiem bija jāpabeidz siena, taču viņi drupu, gruvešu un netīrumu dēļ to nevarēja izdarīt.

Kas vislabāk var palīdzēt turpināt iet uz priekšu? Dāvids palīdzību meklēja pie Dieva: Pievērsies man un esi žēlīgs, jo es esmu vientulis un lielās bēdās!” (Psalms 25:16) Un Dievs Dāvidam ļoti palīdzēja. Sauc uz Dievu arī tu!

3. Kad es sāku apšaubīt savas spējas. Tas rada ļoti lielu neveiksmes sajūtu. Kad strādnieki jau pusi mūra bija uzcēluši, viņi sāka čīkstēt: „[..] mēs nespējam vairs strādāt gar mūri!” (Nehemijas grāmata 4:10, tulkojums no angļu valodas) Iespējams, viņi sāka domāt, kāpēc vispār sāka celt mūri. Vai tu kādreiz arī līdzīgi neesi padomājis kāda veicamā darba vidusposmā? „Kāpēc es sāku celt šo grupiņu, kāpēc es vispār apprecējos?” Tu sāc justies kā neveiksminieks un zaudē pārliecību. Kā tu izturies pret neveiksmi, kad visi tavi plāni aiziet šķērsām un kad uzdevums izrādās sarežģītāks nekā domāji?

Pēc šīs rudens evaņģelizācijas es atbildu par divām jaunām pilsētām – Kuldīgu un Jelgavu. Jelgava ir viena no lielākajām Latvijas pilsētām. Zālē, kurā notika dievkalpojums, tika noīrēti 120 krēsli. Ticībā par papildus samaksu mēs pielikām klāt vēl 30 krēslus, jo cerējām, ka atnāks daudz cilvēku. Vai zini, cik atnāca? 23 cilvēki, neskaitot rīdziniekus. Tas bija vismazākais skaits, salīdzinot ar citām pilsētām. Ventspilī un Liepājā bija atnākuši 90 cilvēki. Arī Kuldīgā atnāca neticami daudz cilvēku, taču pēc dažām grupiņām palika tikai trīs. Ko nu? Vai tagad jāraud? Ne vienmēr man viss tik labi izdodas, bet varbūt no malas izskatās citādi. Ja vēl sāku domāt, ka pirms manis arī kādam tur neveicās, tad pavisam dūša noplok. Vai sākt sevi žēlot, ka neviens mani nemīl, ka man nekas nesanāk?

Amerikāņiem ir pasākums „Pity party” jeb sevis žēlošanas ballīte. Tur mielojos ar CocaColu un kūciņām un žēlojos, cik slikti klājas, ka nekas neveicas. Cilvēki stāsta, ka jūtas nodoti, pievilti, atstāti. Mēs katrs ļoti labi zinām, ko šajā ballītē teiktu. Bet es gribu pateikt kaut ko pavisam citu. Ja tev nesanāk ar pirmo reizi paveikt uzdevumu, tu esi normāls cilvēks, un nav jāpārdzīvo. Panākumu cilvēks nekad neapstāsies pie neveiksmēm, viņs būs neatlaidīgs un turpinās iet uz priekšu, varbūt kaut ko pamainīs. Veiksmīgi cilvēki neveiksmēs saskata īslaicīgas grūtības jeb šķērsli, kurš jāpārvar.

Vai zini, ka Dievam ir humora izjūta? Dievkalpojumos Jelgavā un Kuldīgā es pamanīju, ka pētu cilvēkus un mēģinu jau iepriekš analizēt katru kaut gan parasti tā nedaru. Bija cilvēki, par kuriem domāju, ka viņi noteikti vairs nenāks uz grupu, ka redzu viņus pirmo un pēdējo reizi. Taču Dievs sagrozīja visu tā, ka šie cilvēki ne tikai nāk draudzē, bet vēl arī pie viņiem notiek mājas grupiņas. Es viņus esmu ļoti iemīlējusi. Jelgavā ir slima sieviete gados, taču atvērusi savu namu mājas grupai. Dažreiz es satraucos, jo viņa ik pa laikam nokļūst slimnīcā. Bet viņa man vienreiz teica: „Kamēr es vien dzīvošu, tikmēr manās mājās notiks grupiņa.” Reiz viņa pavēstīja, ka netiks uz grupu, un es jau satraucos, ka netiksim pie viņas mājā. Taču viņa bija atradusi cilvēku, kurš mūs ielaida viņas mājā, un grupiņa varēja notikt. Dievs atver cilvēkiem sirdis, un notiek citādāk nekā tu esi iedomājies.

4. Kad opozīcija kļūst stiprāka. Sākumā opozīcijas nav, jo neviens par tevi neko vēl nezina. Vēlāk, kad Dievs tevi sāk svētīt, cilvēkiem sāk nepatikt tās izmaiņas, ko tu ienes draudzē, ģimenē, darba vietā vai grupā. Un tas rada bailes.

Nehemija grāmatā Izraēls bija izvests gūstā. Izraēlā palika dzīvot svešinieki, taču pēc laika izraēliešiem tika ļauts atgriezties Izraēlā. Tas notika vairākos piegājienos. Kad izraēlieši sāka celt mūri, vietējiem svešiniekiem tas nepatika. Viņi sāka nicinoši  izsmiet šos mūra cēlājus: „Jums nekas nesanāks, lapsa uzkāps un viss sabruks.” Pēc tam viņi sāka iebiedēt: „[..] kausim viņus un izbeigsim celšanas darbus!” (Nehemijas grāmata 4:11, tulkojums no angļu valodas) Pirmie nobijās tie, kas klausījās nepareizos cilvēkus. Mūsdienās arī mēs bieži ņemam vērā neticīgu cilvēku viedokļus un draudus un nepaļaujamies uz Dieva vārdu.

„Kad atnāca jūdi, kas dzīvoja viņiem kaimiņos, tad viņi stāstīja mums desmitiem reižu: "No visām pusēm, kur vien viņi dzīvo, viņi taisās brukt mums virsū." (Nehemijas grāmata 4:12, tulkojums no angļu valodas)

Ja tu bieži esi kopā ar negatīviem cilvēkiem, lasi negatīvas ziņas, esi sociālajos tīklos, skaties televīziju, kur ir negatīva attieksme, tas viss tevi piepilda ar bailēm. Arī šajā rakstu vietā mēs lasām, ka nevajag klausīt bezdievīgu kaimiņu  padomus. Nehemija tomēr neklausīja šos padomus, nebaidījās un pabeidza celt mūri.

Kas ir jādara, ja darba procesa laikā rodas problēma?  

1. Reorganizē to, kas nedarbojas. Dažreiz vienkārši ir jāpamaina veids, kādā tu darbojies. Nehemija tā arī izdarīja.

„Tad es novietoju aiz mūra zemākajās vietās ļaudis pēc ciltīm ar zobeniem, šķēpiem un stopiem.” (Nehemijas grāmata 4:13)

Viņš nolēma nolikt pusi savu ļaužu sardzē. Pēc tam viņi mainījās ar strādniekiem. Bija arī cilvēki, kuri gan strādāja, gan sargāja. Šie cilvēki nepameta mērķi, bet izmainīja stratēģiju.

Kā tu attiecies pret evaņģelizāciju, pret cilvēkiem? Varbūt ir lietas, kas jāmaina vai pat jāpārstāj darīt? Varbūt jāizveido cits grafiks, jāmaina attieksme? Arī Nehemija lika sargāt mūri ciltīm jeb ģimenēm. Tas nozīmē, ka viņi viens otru atbalstīja. Arī mūsu draudzē ir mazās atbalsta grupas – mājas grupiņas, kur mēs viens otru atbalstām un motivējam. Ja tu neesi grupiņā, steidzīgi sameklē savu!

2. Koncentrējies uz Dievu. Lielākā mūsu problēma ir vairāk koncentrēties uz savu problēmu, nevis Dievu.

„Kādas apskates laikā es uzstājos ar runu un sacīju dižciltīgajiem un priekšniekiem, un pārējai tautai: "Nebīstieties no viņiem! Atcerieties To Kungu, kas ir liels un bijājams [..]” (Nehemijas grāmata 4:14)

Nevis vienkārši atceries, bet runā un apliecini to, kas ir teikts Dieva vārdā. Bībelē ir ļoti laba rakstu vieta:

„Nāve un dzīvība stāv mēles varā; kas mīl savas mēles māku, tas baudīs no tās augļiem.” (Salamana pamācības 18:21)

Vēl Bībele saka, ka „bez ticības nevar patikt” (Ebrejiem 11:6) Šīs abas lietas ir ļoti saistītas – svarīgi, ko tu runā, apliecini un kam tu tici. No kurienes tev rodas ticība? Dievkalpojumā, mājas grupā dzirdētais, varbūt arī mājās klausies Dieva vārdu.  Taču tās ir tikai dažas reizes nedēļā. Tev pašam ir jāapliecina lietas, ko vēlies savā dzīvē redzēt. Un tas ir jādara arī par citiem cilvēkiem. Piekritīsi, ka visbiežāk mēs otrā cilvēkā pamanām sliktās īpašības, vai ne? Taču mums par katru jādomā pozitīvi – kā Dievs par to cilvēku domā, kāds viņš būs, ko viņš sasniegs. Pienem lēmumu apliecināt: „Paldies Dievs, ka viņš ir tāds, ka viņš ir uzticams, ka viņš ir labs, ka viņš ir nodevies, ka viņš ir talantīgs, ka viņam viss sanāk, ka viņš ir labprātīgs”, un vēl tūkstoš citas lietas. Tas veiks izmaiņas garīgajā pasaulē, un šis cilvēks tiešām tāds kļūs. Tikai, kamēr viņš vēl tāds nav, tev ir jāsāk domāt un runāt, ka viņš tāds būs. Par dažiem cilvēkiem ir ļoti viegli tā domāt, bet par citiem ļoti grūti. Tas ir tāpēc, ka tu netici, ka daži cilvēki var mainīties. Bet Bībelē minēts, ka Jēzus uzteica ticības cilvēkus.

Bija viens gadījums, kurā Jēzus sarāja kādu cilvēku, kuram bija slims dēls un kurš nāca pie Viņa pēc palīdzības. Viņš Jēzum pateica kādus vārdus, kas bija neapdomīgi, bet tomēr no sirds:

„[..] bet, ja Tu ko spēj, tad palīdzi mums, apžēlojies par mums.” Bet Jēzus uz to sacīja: "Tu saki: ja tu spēj! Kaut tu varētu ticēt! Tas visu spēj, kas tic." (Marka evaņģēlijs 9:22-23).

Es domāju, ka tas cilvēks zināja, kas bija Jēzus, viņš zināja, ka Jēzus spēj dziedināt, viņam bija kaut neliela ticība, jo, ja viņam nebūtu ticības, viņš nebūtu nācis pie Jēzus, viņš būtu gājis pie kāda ārsta vai dziednieka, vai kaut kur citur, bet viņš atnāca tieši pie Jēzus. Un tomēr viņš teica tādus vārdus, manuprāt, tādēļ, ka viņam likās, ka viņa situācija ir neiespējama. Un vai tev nav tā, ka dažreiz par citiem cilvēkiem tev ir viegli ticēt un viegli lūgt, bet par sevi tev liekas, ka tas taču nav iespējams, ka nav iespējams, ka kaut kas varētu mainīties? Man bieži tā ir, ka ir viegli lūgt par kādu cilvēku, piemēram, par to, ka viņš tiks dziedināts. Es ticu par visiem savas grupas cilvēkiem, ka viņiem tas notiks, bet, tiklīdz pašai kaut kas iesāpas, rodas šaubas, vai tiešām Dievs mani dziedinās. Par sevi vienmēr ir grūtāk noticēt nekā par citiem. Bet ar šo cilvēku Bībelē viss bija labi. Viņš izlaboja savas domas un apliecināja savu ticību.

Un tūdaļ tā bērna tēvs brēca un sacīja: Es ticu, palīdzi manai neticībai!” (Marka evaņģēlijs 9:24)

Un Jēzus viņam palīdzēja un dziedināja viņa dēlu. Bieži mēs neapliecinām Dieva gribu savā dzīvē tāpēc, ka mēs neticam. Un, ja mēs neticam, mēs arī nerunājam, tad sanāk apburtais loks. Es atceros, ka mācītājs man daudz reizes ir teicis, ka man būs simts mājas grupu, kā arī vēl daudz kas. Agrāk es to uztvēru kā joku un kā kaut ko absolūti nereālu. Man nav pat simts cilvēku grupās, 100 grupas jau būtu 1000 cilvēku. Un es domāju, ka varbūt kādreiz arī varētu būt, bet tad man būs jāstrādā līdz mūža galam. Kad citi cilvēki to dzird, viņi viegli notic, ka noteikti man tas būs un piepildīsies, citādi nemaz nevar būt, bet pašai par sevi noticēt ir pagrūti. Pēdējā laikā es ļoti daudz domāju to, ko es runāju un ko es domāju. Un, ja es runāju negatīvi un ja es runāju ar neticību, tad kāpēc man to nepavērst otrādi un nerunāt pozitīvi un nerunāt ticībā? Ja es gribu kalpot Dievam, tad kāpēc man nerunāt un nedomāt, ka man būs 100 grupas? Tas ir atkarīgs tikai no mana lēmuma. Pirms mēneša es uzrakstīju uz papīra lapas to, ko Dievs grib redzēt manā dzīvē, ko es saprotu no Viņa vārda un ko es pati vēlos, kā arī par saviem cilvēkiem. Katru dienu savā lūgšanu laikā es runāju un apliecinu to. Es pateicos, ka man tas jau ir, jo tā ir mana ticība.

 „Tā Dieva priekšā, kam viņš ticēja, kas mirušos dara dzīvus un sauc vārdā to, kas vēl nav, it kā tas jau būtu. [..]” (Romiešiem 4:17)

Šodien es to visu runāju tagadnes formā. Es nerunāju, ka man būs kaut kas, jo nezinu, cik ilgi dzīvošu uz šīs Zemes. Es runāju, ka man šīs lietas jau ir. Vispirms šīs lietas ir garīgajā pasaulē un pēc tam tikai redzamajā pasaulē. Mēs ļoti labi zinām, ka esam pēc Dieva līdzības radīti un esam ļoti radoši. Kad mēs apliecinām kādas lietas, mēs tās radām un spējam pat izmainīt savu likteni. Runā to, ko Dievs tev ir paredzējis, nebaidies no ienaidniekiem un vienmēr atceries to Kungu, kas ir liels un bijājams.

Neticība bieži rodas, kad tu sāc domāt, kā tieši Dievs to  izdarīs. Ja bērns jautā un vēlas, lai tu viņam nopērc kādu lietu, vai viņš interesējas, kur tu dabūsi naudu priekš tās? Viņam tas parasti prātā neienāk. It sevišķi maziem bērniem. Viņiem  to vajag un viss. Viņa uzdevums ir prasīt, un mans kā vecāka uzdevums ir domāt, kur es dabūšu naudu, lai to nopirktu. Tādēļ arī mans un tavs uzdevums, līdzīgi kā bērnam, ir runāt to, ko Dievs saka, prasīt un apliecināt savu ticību, pārējais ir Dieva ziņā. Protams, es nevaru tikai sēdēt mājās un tikai apliecināt. Ir nepieciešamas arī darbības. Tomēr tas, ko es runāju un domāju, ir ļoti svarīgi.

Cīņa pret mazdūšību.

"[..] Nebīstieties no viņiem! Atcerieties To Kungu, kas ir liels un bijājams, un cīnieties par saviem brāļiem, saviem dēliem, savām meitām, savām sievām un savām mājām!" (Nehemijas grāmata 4:14, tulkojums no angļu valodas)

Tu jau zini, ka mēs katru dienu esam garīgajā cīņas laukā. Mēs, kas ticam, esam aicināti iesaistīties garīgajā cīņā. Kopumā cīņa jau ir uzvarēta. Pagājušajā reizē mācītājs stāstīja par Jēzus upuri, bet arī to, ka ar to vien nepietiek. Ir vajadzīgs arī kaut kas no tavas un no manas puses. Jēzus jau ir uzvarējis, bet velns turpina katru dienu apsūdzēt mūs. Viņš būtu laimīgs, ja varētu mūs neitralizēt, tas ir viņa mērķis. Mēs esam karā ar negatīvajām domām, ar negatīvajām emocijām, un tās mūs grib atturēt no kalpošanas Dievam.

Kad es no rīta pamostos, man uzreiz rodas nepareizas domas. Tiklīdz manas acis ir vaļā, ienaidnieks ir klāt un uzreiz uzbrūk. Tajā brīdī ir jāpieņem  lēmums, vai turpināšu domāt to, kas tajā brīdī ir manā galvā vai es domāšu to, kas ir labs, un tas, kas ir rakstīts Dieva vārdā. Mums visu laiku galvā ir monologs, bet šim monologam ir jāstājas pretī, un tev ir jāveido dialogs ar to, ko saka Dievs. Citreiz mājās, ģimenē vai grupiņā ar tuvākajiem cilvēkiem mēs mākam cīnīties pretī, un tā mums nemaz nav problēma, bet, kad esam vieni, un galvā ir visas negatīvās domas, tad ir jādara tieši tas pats – ir jācīnās un jāstājas tām pretī. Tu nevari ļaut, lai tev viss maisās kopā pa galvu. Atceries, ka Dievs jebkurā gadījumā ir ar tevi, vienalga, ko tu esi izdarījis un kas tagad ir tavā galvā. Protams, tā ir, ja tu neesi viņu pats atstājis. Viņš tevi mīl. Ja tavs bērns izdara kaut ko sliktu, viņš taču nepārtrauc būt tavs bērns? Viņš visdrīzāk saņems sodu par saviem nedarbiem, viņš sēdēs cietumā vai tam būs kādas citas sekas, bet viņš joprojām būs tavs bērns. Tieši tāpat ir ar Dievu – tu paliec Dieva bērns, neatkarīgi no tā, ko tu esi sadarījis vai neatkarīgi no tā, kā tev kaut kas nav sanācis. Citreiz pat ir tā, ka Dievs ir vienīgais, kas paliek ar tevi, kad visi cilvēki tevi ir atstājuši un pagriezuši muguru. Dievs vienmēr ir ar tevi, bet izvēle vienmēr paliek mūsu ziņā. Tava un mana izvēle ir, vai ļaut, lai nelabvēļi padara mūs mazdūšīgus vai stāties tam pretī. Šodien man neviens pistoli pie galvas netura un nesaka, kas man ir jādomā. Es pati izvēlos, kam es ticu, ko es runāju un kā es dzīvoju. Ja Dievs vēlas tevi lietot, tu nevari padoties, tev ir jāturpina iet, pat ja tev ir bailes, pat ja tev šķiet, ka tu zaudē un ka tu esi pazaudējis drosmi. Nehemija bija cilvēks, kuram nebija vienalga, kas notiek ar viņa zemi. Viņam sirds ļoti dega par savu tautu. Viņš lūdza Dievu un izlēma rīkoties, un Dievs pašķīra viņam ceļu. Galu galā viņš bija ļoti izcils vadītājs, un izcils Dieva vīrs. Mēs varam ļoti mācīties no viņa.

„Tad es atbildēju viņiem un sacīju: Debesu Dievs, Viņš ir tas, kas dos sekmes mums, un mēs, Viņa kalpi, šeit celsimies un celsim, bet jums te nav nekādas daļas, nedz tiesības, nedz kāds jūs piemin Jeruzālemē!” (Nehemijas grāmata 2:20, tulkojums no angļu valodas) 

Nehemija bija ļoti pārliecināts par sevi, neskatoties, ka ienaidnieki viņu izsmēja, teica, ka viņam nekas nesanāks, ka tas mūris neturēsies un nekas nav labi. Tomēr viņš teica: „Mēs celsimies un celsim, bet jums šeit nav nekādas daļas.” Tas ir ļoti drosmīgs apgalvojums, kad tev apkārt stāv izsmējēju un apdraudētāju bars. Lielie cilvēki vienkārši atsakās būt mazdūšīgi. Viņi ir parasti cilvēki, bet viņiem ir ļoti liela mērķtiecība.

„Un mūri pabeidza celts mēneša divdesmit piektajā dienā - piecdesmit divās dienās” (Nehemijas grāmata 6:15, tulkojums no angļu valodas)

Nedaudz mazāk kā divu mēnešu laikā mūris bija pabeigts, neskatoties uz ienaidnieku draudiem un visām tām grūtībām, ko viņi piedzīvoja. Reizēm viņiem ierocis bija jātur vienā rokā un ar otru jāceļ mūris. Pēc visa šī darba Izraēla tautā notika liela atmoda. Tur bija cilvēks vārdā Ezra, kurš mācīja bauslību, un visa tauta sarosījās, un viss Izraēls tika atjaunots. Es ticu un redzu, ka mēs šodien esam tieši tādā pašā situācijā, kā tad Nehemija. Mūsu draudze arī ar vienu roku ceļ un ar otru cīnās jeb ar vienu roku mēs ceļam mājas grupas, draudzi un Dieva valstību un ar otru roku cīnāmies, rakstām petīcijas, sadarbojamies ar valdību, nedaudz esam arī politikā un darām kaut ko vislatvijas mērogā. Mēs cīnāmies par Dieva valstību kopā ar visiem citiem, un ir svarīgi, ka mēs savā sirdī ticam un ar muti apliecinām, ka Debesu Dievs ir tas, kas mums dos sekmes, un mēs, viņa kalpi šeit, celsimies un celsim, un nevienam ienaidniekam te nav nekādas daļas, nedz arī tiesības! Vienmēr atceries, ka tu esi īpašs, ka tu esi aicināts, izredzēts darīt Dieva darbu, celt Dieva valstību šeit, Latvijā, un tev nav jābaidās no ienaidniekiem, tev ir jāpieņem lēmums ticēt to, ko Dievs saka par tevi, runāt tās lietas un apliecināt. Dari to regulāri un daudz.

Arī pasaulīgi cilvēki to ir paņēmuši no Bībeles, un viņiem tas darbojas, kaut viņi Bībeli maz citē. Es esmu dzirdējusi daudz liecības par šādiem cilvēkiem un kā viņiem tas strādā. Tad kāpēc mēs tā nevaram, ja mums ir Dievs? Mūsu rīcībā ir Dieva vārds, kas ir kā segums, un Dievs pats stāv pats aiz sava vārda. Kad mēs runājam un apliecinām, tad Dievs arī rīkojas. Viņam ļoti patīk, kad tu apliecini labās lietas par sevi, nevis sliktās. Jau kādu laiku es savā lūgšanu kambarī pasakos Dievam, ka man ir vairākas lietas. Es gan vēl neredzu tās, bet es jūtu un pamanu pie sevis, ka tas maina mani pašu, un kaut arī es nezinu, kā Dievs to izdarīs, tas maina manu attieksmi.

Reizēm mēs nedarām kādas lietas, tāpēc, ka neticam. Kāpēc tu neej evaņģelizēt? Tāpēc, ka tu netici, ka no tā kaut kas sanāks. Piemēram, ja tu tici, ka tev sanāks bizness, tu to darīsi. Ja tev sākumā neveiksies, tu turpināsi darīt, jo tu tam tici. Ja tu tici, tu kļūsti ļoti drosmīgs, gluži kā lauva. Un tu turpināsi iet, neskatoties, ka kādi cilvēki tev atteiks, neskatoties, ka tev kaut kas nesanāks, neskatoties, ka tev ar finansēm nebūs viss kārtībā, tu iesi un to izdarīsi! Tāpēc ļoti svarīgi ir runāt un ticēt tam, ko Dievs saka par mums, par tevi, personīgi. Tu redzēsi ļoti lielus rezultātus un izmaiņas savā dzīvē, ja tu pieķersies Dieva vārdam, gluži kā Nehemija. Atceries, ka viņam viss apkārt bija slikti – ienaidnieki draudēja no ārpuses, iekšpusē cilvēki sāka kurnēt un teica, ka vairs nespēj un nevar pabeigt mūri līdz galam. Viņam vajadzēja lielu ticību un nostāšanos. Cilvēkiem bija jāredz līderis, kas nezaudē ticību, arī kad kāds sāk kunkstēt. Arī mēs iesim, turpināsim, darīsim un izdarīsim! Un to Dievs saka arī par tevi. Lai Dievs tevi svētī, āmen!

Luīzes Zvejas sprediķi „Kā saglabāt drosmi un ticību?” pierakstīja un rediģēja draudzes „Kristus Pasaulei” redakcija.

Vai Kristus upuris ir pietiekams?

Publicēja 2019. gada 26. febr. 20:04Līga Paņina

Ziņas datums 27.02.19.

Līdz Jēzus nāvei un augšāmcelšanai vienīgā vieta, kur varēja pielūgt Dievu, bija templis Jeruzalemē, bet šodien tu esi Dieva templis un draudze ir Dieva templis. Kad tu ej savā lūgšanu kambarī, tu ieej templī, kur vari savienoties ar Viņu. Mēs tikko dziedājām: Dievs, mums vajag jaunu spēku, izlej jaunu spēku. Vai tev nav neliela diskomforta sajūta, kad dziedi šādas dziesmas? Es personīgi domāju, ka tiem, kuri nejūt diskomfortu, nav kaut kas kārtībā ar ticības dzīvi. Ja tev nepārtraukti vajag lūgt, lai Dievs dod tev jaunu spēku, tad kaut kas nav kārtībā, jo tajā dienā, kad tu pieņēmi Jēzu Kristu par savu Glābēju, Viņš iemājoja tevī, un kopš tā brīža Viņa spēks jau ir tevī! Tev nav jāprasa Dievam, lai Viņš tev dod jaunu spēku. Nav pilnīgi nepareizi tā teikt un lūgt, bet ir jābūt pareizam motīvam to darīt. Ir svarīgi pareizi izprast to visu, jo tev jau ir dots Dieva spēks.

„Redziet, Es jums esmu devis spēku, ka varat staigāt pāri čūskām un skorpioniem un katram ienaidnieka spēkam, un viss tas jums nekā nekaitēs.” (Lūkas evaņģēlijs 10:19)

Bībelē, Jaunajā Derībā, ir teikts, ka Viņš mums ir devis spēku! Tie ir Jēzus, Dieva vārdi. Mums ir Dieva spēks! Tieši tāpēc, kad dziedam šādas dziesmas, ir pareizi tas jāsaprot, un, kad lūdzam šādas lūgšanas, vajag to izprast, lai tas nav aizbildinājums nelietot Dieva spēku un būt inertiem, neiet un nedarīt Dieva darbu, neatraisīt savu potenciālu, nedarīt un nestrādāt. Tev ir Dieva spēks! Personīgi man ir nepatīkami dziedāt tādu dziesmu. Jā, es varu slavēt un pielūgt, formas pēc lūgt līdzi, tas nav slikti, bet man tas ir tukši. Es arī nesaku, ka nevajag tādas dziesmas likt slavēšanā. Dziesma bija brīnišķīga, bija jūtama Dieva klātbūtne, viss notika. Un tomēr, kad es dzirdu šādas dziesmas vai redzu, ka cilvēki tā lūdz, man nav komfortabli, jo man ir aizdomas, ka cilvēks to dara, paļaujoties uz to, ka Dievs viņa vietā darīs to, kas jāizdara viņam pašam. Ar šādām lūgšanām mēs varam sākt domāt, ka Dievam mūsu vietā ir jāizdara tas, kas patiesībā jādara mums, kaut patiesībā Dievs saka, lai uzklājam Viņam galdu un tad nākam ar Viņu baudīt pie tā.

„Tu klāj man galdu, maniem ienaidniekiem redzot [..] mans kauss ir piepildīts pilns līdz malai.” (Psalms 23:5)

„Jebšu tūkstoši krīt tev blakus un desmit tūkstoši tev pa labo roku, taču tevi tas neskars.” (Psalms 91:7)

To teica Dāvids, bet viņš bija rīcības cilvēks. Viņš nebija tas, kurš tikai lūdza un sauca uz Dievu, lai dod viņam jaunu spēku, bet arī gāja un darīja to, ko Dievs vēlas.

Vai Kristus upuris ir pietiekams?

„Un uzceliet no sevis pašiem kā dzīviem akmeņiem garīgu namu un topiet par svētu priesteru saimi, nesot garīgus upurus, kas Dievam ir patīkami, caur Jēzu Kristu.” (1. Pētera 2:5)

Ko es domāju ar šiem vārdiem „vai Kristus upuris ir pietiekams”? Vai mācītājs Mārcis Jencītis kaut kādā veidā grib apstrīdēt pilnīgo Kristus upuri? Nē, es negribu neko apšaubīt, bet gribu norādīt uz dažādām niansēm, kas mums būtu jāsaprot, lai varētu pilnvērtīgi ticēt un gūt labus rezultātus. Kā cilvēks var saprast un bieži arī saprot pilnīgu Kristus upuri? Cilvēks saprot, ka ir pieņēmis Jēzu Kristu par savu Glābēju, viņa grēki ir piedoti, viņš ir dziedināts un viņu sagaida ļoti gaiša nākotne, bet tālāk seko gaidīšana uz Dievu – ka Dievs darīs to, ko Viņš nekad nedarīs bez mūsu līdzdalības. Tad rodas jautājums, vai tiešām Kristus upuris ir pietiekams. Jā, caur Kristus upuri tev ir viss, bet tikai tādā gadījumā, ja tu, pieņemot Kristus upuri, kas ir pilnīgs, nesīsi Dievam garīgus upurus. Tu lūdz Dievam spēku, lūdz, lai Viņš maina tavu dzīvi, dod labu dzīvi, labu sievu vai vīru, daudz naudas, daudz cilvēku mājas grupiņā, tev ir vēlme izmainīt Latviju, tu lūdz par atmodu Latvijā, bet tam visam ir priekšnosacījums – garīgi upuri, ko tu pienes. Garīgs upuris ir nodošanās, svētīšanās un kalpošana. Tas ir, kad mēs darām to, ko vēlas Dievs, un kad maksājam cenu, lai izdarītu to, ko vēlas Dievs, lai sakārtotu savu dzivi saskaņā ar Dieva vārdu un lai kalpotu cilvēkiem. To sauc par nodošanos.

Vai atceries, ka Bībelē ir vārds ‘Morija’? Vai esi piefiksējis, ka ir Morija zeme un Morijas kalns? Kas tie ir? Vārds ‘Morija’ sastāv no diviem vārdiem – ebreju ‘raah’ un ‘iah’. ‘Raah’ nozīmē ‘atklāties, redzēt, dot’, bet ‘iah’ saīsinātā formā ir Dieva vārds. Kopumā ‘Morija’ nozīmē – Dievs, kurš atklājas, Dievs, kurš redz, un Dievs, kurš dod. Morijas kalns ir vieta Jeruzalemē, kur mūsdienās stāv musulmaņu mečete, bet kādreiz tur bija Dieva templis. Tur ir akmens, un musulmaņi uzskata, ka tieši tur Ābrahāms (kurš ir arī viņu tēvs) bija gatavs upurēt savu dēlu. Ja pēta Bībelē, tad tiešām Morija zeme ir tā, kur Dievs teica Ābrahāmam doties un upurēt savu vienīgo dēlu, kuru viņš mīlēja. Morijas kalns jeb Ciānas kalns ir tieši tā vieta. Tā ir arī tieši tā vieta, kur izbeidzās mēris, kad Dāvids bija grēkojis pret Dievu un Izraēls tā dēļ cieta no mēra. Tā ir vieta, kur Dāvids upurēja, lai pārtrauktu mocības Izraēlā. Tā ir arī vieta, kur vēlāk Salamans uzcēla Dievam namu.

Apskatīsim šo trīs notikumu Rakstu vietas padziļinātāk un secināsim, kas visās situācijās ir kopīgs. Noskaidrosim, vai tiešām Kristus upuris ir pietiekams un vai mums tiešām vajag pienest savus garīgos upurus. Vai ir nepieciešams dažreiz pienest kādu īpašu upuri un tādā veidā pielūgt Dievu? Vai ir nepieciešams strādāt Dieva darbā? Varbūt pietiek tikai ar to, ka esi dievkalpojumā un iegūsti jaunas zināšanas?

„Tad Viņš teica: "Ņem savu vienīgo dēlu, kuru tu mīli, Īzāku, un ej uz Morija zemi un upurē to tur par dedzināmo upuri uz kāda no kalniem, kuru Es tev norādīšu." Un Ābrahāms no rīta posās ceļam; apsegloja savu ēzeli, paņēma sev līdzi divus savus puišus, kā arī savu dēlu Īzāku; sacirta malku dedzināmam upurim un devās uz to vietu, kuru Dievs viņam bija norādījis. Un trešajā dienā Ābrahāms pacēla savas acis un ieraudzīja to vietu iztālēm. Un Ābrahāms sacīja saviem puišiem: "Palieciet jūs ar ēzeli šeit. Bet es ar zēnu gribu iet turp, un mēs gribam pielūgt, bet pēc tam atkal atgriezīsimies pie jums." Un Ābrahāms paņēma dedzināmo malku un to uzlika Īzākam, savam dēlam, bet pats savā rokā ņēma uguni un nazi, un abi soļoja viens otram līdzās. Tad Īzāks sacīja Ābrahāmam, savam tēvam: "Mans tēvs!" Un viņš sacīja: "Te es esmu, mans bērns." Tas sacīja: "Te ir uguns un malka, bet kur tad ir upurējamais jērs?" Ābrahāms sacīja: "Gan Dievs pats izraudzīs sev jēru upurim, mans dēls." Un abi soļoja viens otram līdzās. Un tie nonāca līdz vietai, kādu tam Dievs bija noteicis, un Ābrahāms uzcēla tur altāri, sakārtoja malku, sasēja savu dēlu Īzāku un uzcēla to uz altāra virs malkas. Un Ābrahāms izstiepa savu roku un satvēra nazi, lai nokautu savu dēlu. Bet Dieva eņģelis no debesīm sauca viņam: "Ābrahām! Ābrahām!" Bet tas sacīja: "Te es esmu." Un viņš sacīja: "Neizstiep savu roku pret savu dēlu un nedari tam it nekā, jo tagad Es zinu, ka tu bīsties Dieva un neesi taupījis savu vienīgo dēlu Manis labad." Un Ābrahāms pacēla savas acis un ieraudzīja aunu aiz sevis, kas ar saviem ragiem bija saķēries krūmājos, un Ābrahāms piegāja klāt, paņēma aunu un nolika to par dedzināmo upuri sava dēla vietā. Un Ābrahāms nosauca šīs vietas vārdu: Jahve-jire. Tā vēl šodien mēdz teikt: uz kalna Dievs izredz. Tad Dieva eņģelis sauca Ābrahāmu otrreiz no debesīm un sacīja: "Es esmu zvērējis, saka Tas Kungs, ka tāpēc, ka tu to esi darījis un neesi taupījis savu vienīgo dēlu, Es tevi svētīdams svētīšu un vairodams vairošu tavus pēcnācējus kā debesu zvaigznes, kā smiltis jūras malā. Un tavi pēcnācēji iekaros tavu ienaidnieku vārtus. Un tavos pēcnācējos tiks svētītas visas zemes tautas, tāpēc ka tu esi paklausījis Manai balsij."” (1. Mozus 22:2-18 )

Stāsts ir par Ābrahāmu, kurš tika aicināts no kaldēju Ūras (pagānu apdzīvota vieta), un uz viņa pamata un dēlu pamata Dievs gribēja celt Savu draudzi. Pasaule bija samaitāta un reiz jau grēku plūdos bija gājusi bojā. Bija jauni cilvēki, jauna civilizācija, bet viņi atkal gribēja iztikt bez Dieva, cēla Bābeles torni. Starp citu, Briselē Eiropas Savienības sēdeklis ir veidots pēc Bābeles torņa parauga, un cilvēki atkal grib iztikt bez Dieva; valdības un varas, globālas un dažādas citas savienības grib valdīt bez Dieva. Toreiz Dievam bija plāns izvest vienu cilvēku no pagāniskās pasaules, kas bija uzticams Viņam, un uzcelt Savu draudzi, kas piepildīs zemi, un caur kuru nāks Tā Kunga valstība. Visu svētību avots uz zemes ir draudze, un svētī Dievs caur Savu draudzi. Jo lielākas draudzes, jo vairāk nodevušos kristiešu, jo vairāk svētību ir tautās, valstīs, pasaulē.

Ābrahāmam Dievs teica iziet no savas tautas. Jaunajā Derībā, Vēstulē ebrejiem pat ir teikts, ka viņš nezināja, kur iet, viņam vienkārši Dievs lika iet. Ja viņam tur bija bizness vai kādi tuvi cilvēki, viņš visu to atstāja un gāja. Viņš atstāja savu komfortu, visu, kas viņam bija, un izgāja no vietas, kur pielūdza sauli un mēnesi, dēmonus, kur cēla piramīdas tuvāk debess ķermeņiem, no vietas, kas bija pilna ar elkdievību, tā bija Senā Babilonija. Viņš izgāja un devās tur, kur Dievs viņu veda. Dievs viņam solīja, ka darīs viņu par lielu tautu, ka svētīdams svētīs un vairodams vairos, bet viņam nebija pēcnācēju, nebija dēla, tomēr ar lielām pūlēm un lielā vecumā viņam piedzima Īzaks, vienīgais īstais dēls. Ābrahāms paspēja arī uztaisīt bērnu kalponei, jo sieva teica, lai viņš iet pie kalpones, tāpēc ka pati nevarēja palikt stāvoklī. Viņš paklausīja sievai, un šodien Jeruzālemes Dieva tempļa vietā ir mečete. Labāk neklausiet savas sievas, bet klausiet Dievu! Arī sievas, pirmkārt, klausiet Dievu, nevis vīru! Ābrahāms paklausīja sievai, gāja pie kalpones, un viņiem piedzima Ismaēls, kas ir visa islama tēvs. Viena kļūda, viena paklausība sievai, ne Dievam, radīja neatgriezeniskas sekas. Tāpat arī Ādams – viņš paklausīja sievai, bet vajadzēja klausīt Dievam. Neklausiet savus tuviniekus un radiniekus, savus bērnus, vīrus un sievas, lai cik mīļi un svarīgi viņi arī būtu. Klausiet Dievu! Tu vienmēr nokļūsi auzās, ja klausīsies tajā, ko saka citi cilvēki, nevis Dievs vai mācītājs. Mācītājs sludina Dieva vārdu. Klausi Dievam.

Beidzot, simts gadu vecumā, kad Sārai bija 90 gadi, viņiem piedzima Īzaks. Viņš bija visu mūžu gaidīts bērns, un Ābrahāmam bija Dieva dotais redzējums – ka Dievs viņu darīs par lielu tautu. Mūsdienu kristīgā draudze ir Ābrahāma un Īzaka, un arī Jēkaba pēcteči.

Beidzot apsolījums par dēlu bija piepildījies, viņiem bija Īzaks. Tomēr kādā jaukā dienā Ābrahāms pamodās, un Dievs viņam teica ņemt savu vienīgo dēlu, kuru viņš mīl, un iet uz Morija zemi, un upurēt to tur kā dedzināmo upuri. Pagānu tautas visapkārt piekopa savu bērnu upurēšanu auglības dēļ, bet Dieva acīs tas nebija pieņemami un bija pretīgi, tomēr tieši to Viņš lika darīt Ābrahāmam. Ko darīja Ābrahāms? Viņš ņēma līdzi kalpus, ēzeli, vienā rokā viņam bija nazis, otrā rokā bija lāpa ar uguni, un devās uz Morija zemi. Viņš pat upurim domāto malku lika nest pašam upurim – Īzakam. Tajā laikā tas nebija nekas īpašs, jo pagānu tautas visapkārt to darīja. Viņi gāja, bet pa ceļam Īzaks prasīja, kur ir upuris. Ābrahams jau zināja, kurš ir upuris, bet viņš atbildēja, ka gan jau Dievs pats izredzēs upuri. Nonākot Morijas kalnā, viņš sasēja savu dēlu, uzlika uz altāra, atvēzēja nazi, bet pēkšņi balss no debesīm viņu apturēja. Tas bija Dievs, kurš teica, ka gribēja viņu tikai pārbaudīt. Es personīgi negribētu, ka ar mani tā notiktu. Bet tad Dievs viņam teica:

„Es esmu zvērējis, saka Tas Kungs, ka tāpēc, ka tu to esi darījis un neesi taupījis savu vienīgo dēlu, Es tevi svētīdams svētīšu un vairodams vairošu tavus pēcnācējus kā debesu zvaigznes, kā smiltis jūras malā. Un tavi pēcnācēji iekaros tavu ienaidnieku vārtus. Un tavos pēcnācējos tiks svētītas visas zemes tautas, tāpēc ka tu esi paklausījis Manai balsij.” (1. Mozus 22:16-18 )

Vai tu vēlies, lai Dievs tevi svētīdams svētī? Lai Dievs svētīdams svētī visu, ko tu dari, visu, kas tu esi, visas tavas vēlmes. Tad Dievam ir pretjautājums: “Vai tu esi gatavs Man atdot pašu mīļāko?” Visām Dieva svētībām ir priekšnosacījums. Mums nepietiek tikai lūgt, lai Dievs mums dod spēku. Mums ir jāpraktizē un jāpielieto tas spēks, kas mums jau ir dots. Mums ir jāpilnveidojas, jāiet uz priekšu un jāstrādā. Jānododas Dievam. Dievs pārbaudīja Ābrahāmu un pārbauda arī mūs tajā brīdī, kad mums ir jāizvēlas starp kaut ko ļoti tuvu, mums svarīgu vai Dievam tīkamu. Dievs tev prasa, lai tu atstāj sev tuvas lietas un pieņem Viņa gribu.

Kas notika Morijas kalnā, kad Ābrahāms bija gatavs upurēt savu dēlu? Tajā brīdī, kad Ābrahāms pienesa upuri Dievam, viņš ieraudzīja ar ragiem krūmos iepinušos aunu. Slava Dievam, viņi upurēja Dievam uz altāra aunu nevis Īzaku. Bībele saka, ka tas ir prototips Jēzus upurim, aizvietojošs upuris. Dievs atdod pašu dārgāko, Viņš upurē Savu Dēlu. Dievs Pats nāk cilvēka miesā un mirst pie krusta. Tas ir aizvietojošs upuris. Šeit Ābrahāms bija gatavs upurēt savu dēlu, bet upurēja aunu. Šajā vietā viņam atklājās Dievs. Tika pārbaudīta Ābrahāma nodošanās un veltīšanās Dievam. Kas vēl šajā vietā notika? Ābrahāms saņēma Dieva apsolījumu viņu svētīt. Pirms tam Dievs to visu viņam bija solījis, bet šeit Dievs apstiprina, ka šīs svētības viņa dzīvē piepildīsies. Kāpēc? Tāpēc, ka Ābrahāms bija uzticīgs Dievam, viņš bija gatavs Dievam upurēt visu, pat savu dārgāko. Dievs reāli svētīja Ābrahāmu. Svētīja un vairoja. Arī mūsu draudze un mēs katrs esam auglis viņa paklausībai. Morijas kalns un Morija zeme tulkojumā nozīmē ‘atklāties, redzēt un dot’. Pirmkārt, šajā vietā atklājās Dievs. Otrkārt, Dievs redzēja Ābrahāma nodošanos. Treškārt, Dievs deva viņam Savas svētības.

Tad tanī dienā Gads nāca atkal pie Dāvida un viņam sacīja: "Dodies kalnup un uzcel altāri Tam Kungam uz jebusieša Araunas klona!" Un Dāvids kāpa kalnā, kā Gads bija viņam sacījis, pēc Tā Kunga pavēles. Kad Arauna no augšienes skatījās un ieraudzīja ķēniņu ar saviem kalpiem nākam pie viņa, tad Arauna izgāja ārā un metās uz sava vaiga pie zemes ķēniņa priekšā. Un Arauna jautāja: "Kādēļ mans kungs un ķēniņš nāk pie sava kalpa?" Un Dāvids atbildēja: "Lai no tevis pirktu klonu, jo es gribu še Tam Kungam celt altāri, lai šī mocība tautā izbeigtos." Tad Arauna sacīja Dāvidam: "Lai mans kungs un ķēniņš ņem dedzināmo upuri un upurē, kā viņam tas labāk patīk! Redzi, še ir liellopi dedzināmam upurim un kuļamie rīki un vēršu jūgi malkai! Šo visu, ak, ķēniņ, Arauna nodod ķēniņam kā dāvanu!" Un Arauna vēl tālāk sacīja ķēniņam: "Lai Tam Kungam, tavam Dievam, ir uz tevi labs prāts!"” (Otrā Samuēla grāmata 24:18-23)

Dāvids bija izdarījis grēku. Izraēlā notika tautas skaitīšana, un es nevaru saprast, ir dažādas versijas, kāpēc Dievam tas nepatika. Bet Dāvids bija sagrēkojis un Dievs viņam deva iespēju izvēlēties starp trīs ļaunumiem – vai sods nāks pār Dāvidu pašu, vai pār Israēla tautu. Viņš izvēlējās, ka sods nāks pār visu Israēlu, un nāca mēris, tūkstošiem cilvēku nomira, un pēkšņi Dāvids saprata, ka viņš ir grēkojis un citiem nav jācieš. Viņš atzina savu vainu, atzina, ka ir izvēlējies nepareizi, un lūdza, lai Dievs soda viņu nevis šo tautu. Eņģelis ar atvēztu zobenu jau stāvēja uz Morijas kalna. Pie Dāvida nāca pravietis un teica, lai viņš upurē Dievam upuri uz jebusieša Arauna klona. Tas ir Morijas kalns, kurš piederēja šim cittautietim. Dāvids nāca ar visu savu svītu pie jebusieša Arauna un sacīja, ka viņš vēlas šeit upurēt. Arauns dāvināja viņam vēršus un malku, lai Dāvids var upurēt Dievam.

“Bet ķēniņš atbildēja Araunam: "Tā ne! Bet es par pilnu atlīdzību to no tevis nopirkšu, jo es negribu Tam Kungam, savam Dievam, nest dedzināmos upurus, kas man būtu dāvināti!" Tā Dāvids nopirka par piecdesmit sudraba seķeļiem tiklab klonu, kā vēršus. Un Dāvids tur uzcēla altāri Tam Kungam un upurēja gan dedzināmos upurus, gan kaujamos pateicības upurus; tā Tas Kungs salīdzinājās ar zemi, un mocība tika novērsta no Israēla.“ (Otrā Samuēla grāmata 24:24-25)

Ko izdarīja Dāvids? Viņš nepienesa upuri, kas bija dāvināts. Tam bija jābūt garīgam upurim, kaut kam no viņa paša. Dāvidam bijā jāupurē no sevis paša. Dāvidā bija patiesa nožēla. Viņš nodevās Dievam, un Dievs viņam atklājās, svētīja viņu un viņa cilti. Arī mēs esam Dāvida pēcteči. Jēzus nāca uz Dāvida bāzes. Dāvids ir mans mīļākais ķēniņš. Ne Salamans vai kāds cits, vēl man patīk Kālebs un Jozua, protams, pirmkārt, Jēzus. Jēzus ir visspilgtākā un visietekmīgākā persona Bībelē, Viņš ir Dievs un cilvēks vienā personā. No Salamana var mācīties, bet viņš nav tik spilgta personība, drīzāk depresīvs mākslinieks. Kad es nesen pavadīju laiku ar bīskapu Andreju Tiščenko, viņš stāstīja par māksliniekiem un dzejniekiem. Viņš teica, ka tie ir slikti cilvēki. Tā viņš teica. Salamans bija dzejnieks, un katrai sievai viņš bija uzcēlis upura altāri. Viņš attālinājās no Dieva un dzīvi beidza depresijā un atstumtībā, lai gan bija bagāts. Tu arī vari būt bagāts, tev var būt viss, bet tavs iekšējais stāvoklis var būt kā elles dāvana. Piepildījums ir tikai vienā punktā. Tajā vietā, kur atklājas Dievs, Morijas kalnā, tur, kur ir Dieva nams. Tur, kur tu esi attiecībās ar Viņu, un dzīvā Dieva draudzē.

Vai Kristus upuris ir pietiekams? Kas notika, kad Dāvids pienesa upuri? Šajā vietā tika pienests dzīvnieku upuris, arī Dāvida paša upuris – nodošanās. Upurēšanas laikā atklājās Dievs, tika apturēts sods pār Israēlu un turpinājās svētības Dāvida dzīvē. Lūk, kas notika Morijas kalnā. Šeit Dievs redz, dzird un atklājas.

Un Salamans iesāka celt Tā Kunga namu Jeruzālemē Morijas kalnā, kur Tas Kungs atklājās viņa tēvam Dāvidam, vietā, ko Dāvids bija izraudzījis, proti, uz jebusieša Ornana klona.“ (2. Laiku grāmata 3:1)

Tas notika pēc tam, kad Dāvids jau bija pie saviem tēviem, miris. Četrus gadus pēc Salamans valdīšanas sākuma tika iesākti Tā Kunga tempļa būvniecības darbi. Kur tika celts šis templis? Jeruzalemē, Morijas kalnā, kur Tas Kungs atklājās. Iedomājies, vēl pirms Ābrahāms bija dzimis, Dievs zināja, ka tur būs Dieva templis. Tieši šajā vietā bija jānotiek upurēšanai, tieši tajā vietā tika atcelts sods pār Israēlu, tieši tajā vietā, kur Dāvids upurēja Dievam, un Dievs viņam atklājās. Tieši šajā vietā nolēma celt templi Dievam.

Visām trim Rakstu vietām ir kaut kas kopīgs. Pirmais ir upuris. Šajos tempļos notika dzīvnieku upurēšana. Otrais – nodošanās. Jau sākot ar Ābrahāmu pastāvēja nodošanās Dievam, ne tikai dzīvnieku upurēšana, bet arī paša cilvēka garīgs upuris. Nodošanās svētai dzīvei un nodošanās kalpošanai, pilnas cenas maksāšana, lai būtu Dieva gribā. Visās šajās vietās Dievs atklājās. Dievs redzēja šo cilvēku nodošanos un svētīja šos cilvēkus. Salamanu svētīja, bet viņš pats atkrita no Dieva. Dievs tevi nevar svētīt, ja tu pats pārstāj maksāt cenu. Salamans sāka celt upura altārus ne vienīgajam Dievam, bet arī sievām, no kurām daudzas bija cittautietes. Dievs bija teicis, lai neņem par sievu cittautieti, bet lai apņem sievu no savas tautas. Salamans ņēma par sievām cittautietes, kuras pielūdza dažādus elkus, cēla šīm sievietēm altārus un beidza savu dzīvi depresijā. Ja palasa “Salamans mācītājs”, tad var redzēt, kāds viņš kļuva.

Kāpēc Morijas kalnā, kur atradās Dieva templis, šodien ir musulmaņu mečete? Tāpēc, ka Israēls masveidā sāka pielūgt elkus, un Bībele saka, ka vēl ļaunāk nekā pagānu tautas. Upurējot savus bērnus, viņi bija vēl ļaunāki un riebīgāki. Rezultātu mēs redzam arī šeit Latvijā, Rumbulas mežā. Ebrejiem sekoja lāsts un noveda tos līdz par holokaustam. Lāsts seko katram cilvēkam, kurš noraida Jēzu Kristu. Sods izbeidzas tajā vietā, kur Dievs tev atklājas, redz tavu nodošanos, un tur Dievs tevi svētī. Pie krusta visi lāsti ir salauzti. Jēzus uzņēmās tavas vainas, sērgas un ciešanas. Bībele saka, ka nolādēts ir ikkatrs, kas karājas pie koka. Jēzū Kristū tu esi dzīvs darīts, lāsti tevi vairs neskar.

Vai Kristus upuris ir pietiekams? Kad tu iznāc priekšā, noskaiti grēku nožēlas lūgšanu, Jēzus tev ir piedevis, tu esi dziedināts, tev ir jauna dzīve. Bet vai ar to pietiek? Dievs prasa garīgus upurus – nodošanos un cenas maksāšanu, un tikai tad piepildīsies Dieva apsolījumi.

“Uzceliet uz Viņa no sevis pašiem kā no dzīviem akmeņiem garīgu celtni, topiet par svētajiem priesteriem, lai caur Jēzu Kristu nestu Dievam patīkamus garīgus upurus!” (1. Pētera vēstule 2:5)

Nesot garīgus upurus! Sliņķis, cilvēks, kurš neko nesasniedz, kuram nekā nav, kura ticības dzīve ir sekla, tev teiks, ka Jēzus jau upuri ir pienesis un tev upuris vairs nav jāpienes. Slinkiem un sekliem cilvēkiem nav debesu saiknes, viņiem nav panākumu ticības dzīvē. Kādi cilvēki domā, ka tā ir bauslība – pienest upuri Dievam, – viņi jūtas piespiesti un kontrolēti. Esi pateicīgs, ka tu esi draudzē, kura tevi pamudina darīt. Esi pateicīgs, ka tu esi vidē, kas liek iet uz priekšu, kas pamudina tevi attīstīties un nest garīgus upurus, kas ienes tavā dzīvē svētības.

Kā šodien atklājas Dievs?

Vai jūs nezināt, ka jūs esat Dieva nams un ka Dieva Gars jūsos mājo?“ (1. Vēstule korintiešiem 3:16)

Morijas kalnā tika uzcelts Dieva nams, kurā Dievs atklājās, caur kuru nāca Dieva svētības, kurā pienesa upurus, gan garīgus, gan materiālus. TEVĪ mājo Dieva Gars. Kur atklājas Dievs? Kur šodien ir Morijas kalns? Draudzē “Kristus Pasaulei”. Tā ir ikviena dzīva Dieva draudze Latvijā un pasaulē. Tas ir Morijas kalns, vieta, kur atklājas Dievs šodien. Draudze ir vieta, bez kuras nav iespējama dzīvība, individuāla izaugsme. Draudze ir ārkārtīgi svarīga. Dievs atklājas caur draudzi un tavām personīgajām attiecībām ar Viņu. Šīs lietas nav atdalāmas. Tu nevari piekopt attiecības ar Dievu un dzīvot bez draudzes vai būt draudzē, bet nebūt personīgās attiecībās ar Dievu. Nekad neatstāj personīgas attiecības ar Dievu un draudzi! Tā ir vieta, kur Dievs svētī tavu dzīvi un atklājas tavā dzīvē, šajā vietā Dievs redz tavu nodošanos, tā ir vieta, kur Dievs tevi paskubina. Arī šobrīd Viņš to dara caur mācītāju, Dievs tevi paskubina nodoties un saņemt visas Dieva svētības, kas paredzētas tavā dzīvē. Nekad neatstāj draudzi! Nepārvērtē savas spējas. Nenovērtē par zemu draudzes nozīmi. Cilvēks, kurš neregulāri apmeklē draudzi un mājas grupiņas, ir pazudis cilvēks, kura dzīvē Dievs nevar atklāties, kura dzīvi Dievs nevarēs svētīt. Un arī tad, ja tev kā Salamanam būs bagātība, Dievs tevi nesvētīs. Tavā dzīvē var būt svētības no velna, bet velns paņems arī tavu dvēseli.

Šodien darba sapulcē man paziņoja, ka mūžībā devies aktieris Andrejs Možeiko, kurš apmeklēja mūsu draudzi, taču pēdējos divus mēnešus es viņu nebiju redzējis draudzē. Šodien uzzināju, ka teātra kolēģi ir ielikuši ziņu par viņa nāvi. Viņš ir izdarījis pašnāvību, bet es tiešām ticu un ceru, ka viņš ir debesīs. Jo viņš cieta no šizofrēnijas, viņš bija ļoti jauks puisis, un Dievs viņu interesēja, es domāju, ka viņš lūdza un meklēja Dievu. Visas šīs balsis un velni noteikti atturēja viņu no draudzes apmeklēšanas. Es esmu pārliecināts, ja kāds viņu atvilktu uz draudzi, viņš būtu dzīvs un pakāpeniski tiktu dziedināts no šizofrēnijas, un dzīvotu pilnvērtīgu dzīvi. Tā ir draudze; vai nu tu esi draudzē, vai neesi. Man gribētos ticēt, ka viņš ir debesīs, jo Bībelē ir teikts: “Svētīti garā nabagie, jo tādiem pieder Debesu valstība”. Es tiešām nezinu, es varu tikai cerēt.

Tev šķiet, kas tad tur, izlaist pāris reizes, nebūt dievkalpojumā, nekas jau nebūs. Bet zini, ka tā maisam gals vaļā un tu ej ellē, es negribu baidīt, bet viss ir ļoti nopietni. Draudzē tiešām ir spēks. Draudze ir šī Morija, kur Dievs atklājas, svētī, sargā un vada. Tik ilgi, kamēr tev ir personīgas attiecības ar Dievu, kamēr tu esi stiprā draudzē, Dievs spēj darboties tavā dzīvē. Ne kādā pagrīdes draudzē, kur pašiem cilvēkiem nav attiecības ar Dievu, kuri meklē praviešus, bet esi stiprā, Dieva vadītā draudzē, kur māca par personīgām attiecībām ar Dievu un draudzes nozīmi. Mēs esam ķēnišķīgi priesteri un ķēniņi. Mums nav nekas neiespējams. Draudzē ir spēks, jo mēs visu spējam Tā spēkā, kas dara mūs stiprus. Ja tu negribi dzīvot ar ilūziju, ka tev nav nekas neiespējams, tad, lūdzu, katru svētdienu 11.00 esi draudzē. Tāpat notiek arī mājas grupiņas. Drīz mēs atvērsim mājas grupiņu arī Saeimā.

Visiem cilvēkiem vajag sadraudzību ar Dievu. Skatoties ar analītiskām acīm, Latvija ir bezcerīga un izmirstoša tauta. Bet Dievam nekas nav neiespējams. Es ticu, ka nav jātiecas uz internacionālismu, kad tautas tiek sajauktas. Bībele saka, ka katrai tautai Dievs ir nolicis robežas, kurās dzīvot. Vienu reizi jau cilvēki mēģināja apvienot visas tautas, kad cēla Bābeles torni, bet viņiem nekas nesanāca, jo sajauca valodas un viņi izklīda pa visu zemes virsu. Dieva griba ir, ka nav viena valoda. Dieva griba ir, ka katrs cilvēks ir individuāls un tautības ir individuālas. Mūsu valdība tikko atkal izskatīja Stambulas konvenciju, kuru kārtējo reizi nepieņēma, jo dažiem nepatika vārds ‘gender’. Es ticu, ka mūsu Tautas lūgšanas sapulcei un mūsu vēstulei Saeimai ir iespaids. Tā ir informācija un spēks, aiz kura stāv simtiem tūkstoši Latvijas iedzīvotāji. Neviens masu medijs to nenopublicēja. Mēs sūtīsim vēl. Tāpat kā nabaga atraitne, kura gāja vairākas reizes pie tiesneša, un viņu varēja dzirdēt pa gabalu. Tiesnesim apnika viņas uzstājība, un atraitne panāca savu. Mēs tāpat darīsim. Mēs darām to, ko Dievs mums liek. Mūsu draudzei tas bija liels upuris. Naudu, ko mums vajadzēja telpu remontam, ieguldījām, lai noorganizētu Tautas lūgšanu sapulci, jo kam mums draudzes telpas, ja nebūs Latvijas?

Limbažos bija tāds populārs cilvēks, ko sauca par Bļauri. Šis Bļauris bija liels dzērājs un taisīja visādas cūcības. Apmēram 2002. gadā mēs ar sievu centāmies viņu vest pie Kristus. Viņam pat nebija, kur dzīvot. Atradām kaut kādā garāžā vietu, kur viņš var pārnakšņot. Sadabūjām radio, lai cilvēks var klausīties kristīgo radio un dzirdēt Dieva vārdu. Mums neizdevās viņu izglābt, un pēc kāda laika uzzinājām, ka viņš ir miris. Šim cilvēkam bija jābūt draudzē. Esot draudzē “Kristus Pasaulei”, ir maza iespēja tikt ellē, jo par tevi šeit nomodā ir Dievs un cilvēki, kas lūdz par tevi. Mums ir jānes arī savi upuri, jo ar Kristus upuri ir par maz. Cilvēks sev svarīgas sadzīviskas lietas brīžiem noliek augstāk par dievkalpojuma apmeklēšanu. Mēs nevaram attālināti būt ar Dievu, neesot draudzē. Ir dzīva draudze un dzīvs Dievs, un Viņš redz tavu nodošanos un svētī to.

Un Samuēls sacīja: "Vai tad Tam Kungam ir lielāka patika par dedzināmiem un kaujamiem upuriem nekā par paklausību Tā Kunga balsij? Redzi, paklausība ir labāka nekā upuris, un padevība ir labāka nekā auna tauki.” (1. Samuēla grāmata 15:22)

Paklausība ir labāka nekā upuris. Jaunajā derībā mums ir dots Kristus upuris, kuram seko mūsu upuri.

Nenododiet arī savus locekļus par netaisnības ieročiem grēkam, bet nododiet sevi pašus Dievam kā tādi, kas no mirušiem kļuvuši dzīvi, un savus locekļus par taisnības ieročiem Dievam.” (Romiešiem 6:13)

Runa ir par nodošanos. Dāgs Hevards Mills savā grāmatā raksta savu liecību, ka viņš mācījās par ārstu. Kad viņš sāka piedalīties praksēs, paralēli jau bija uzcēlis nelielu draudzi studentu kopmītnēs. Viņš bija Dieva aicināts iet mācītāja kalpošanā tad, kad draudzes vēl nebija. Dāgs nolēma pamest ārsta studijas, kas solīja darbu prestižā vietā. Visa ģimene par tādu viņa lēmumu bija neizpratnē un “zāģēja” viņu par to. Viņam bija ārkārtīgi liels spiediens no radiniekiem. Rezultātā Dievs ir svētījis un vairojis viņa kalpošanu. Uzzināju, ka viena meitene, nākot uz Bībeles skolu, tika sava drauga aizturēta un pat žņaugta, lai tikai viņa neietu uz šo skolu. Tāpat bija arī Jēzum, kad radinieki gāja Viņam pakaļ uz templi, lai vestu prom, bet Jēzus skaidri lika saprast, ka Viņa ģimene ir draudze un draudzes cilvēki. Arī tevi var apmelot tavas nodošanās dēļ.

Nedomājiet, ka Es esmu nācis mieru atnest virs zemes; Es neesmu nācis atnest mieru, bet zobenu. Es esmu nācis cilvēku savest naidā ar viņa tēvu un meitu ar viņas māti, un vedeklu ar viņas vīramāti. Un viņa paša māju ļaudis būs cilvēka ienaidnieki. Kas tēvu vai māti vairāk mīl nekā Mani, tas Manis nav vērts, un, kas dēlu vai meitu vairāk mīl nekā Mani, tas Manis nav vērts. Un, kas savu krustu neuzņemas un Man neseko, tas Manis nav vērts.” (Mateja evaņģēlijs 10:34-38 )

Pastāv Dieva griba tavā dzīvē. Nekad neatstāj to vietu, kur Dievs tev atklājās, neskatoties uz to, vai tas patīk vai nepatīk taviem radiniekiem, kaimiņiem vai citiem cilvēkiem, kas cenšas tevi ietekmēt, lai tu neietu Dieva gribā. Tev jābūt gatavam, ka tevi ienīdīs un nesapratīs. Dzirdēju nelielu stāstiņu no Igaunijas, kur mednieki bija glābuši suni, kas slīcis ūdenī. Tie to aizveda uz slimnīcu, kur sunīti aprūpēja, un beigās izrādījās, ka tas ir vilks. Viņi to palaida brīvībā. Tāpat arī draudzē tu nevari zināt, kādi cilvēki šeit ir, bet viennozīmīgi šī ir īstā vieta, kur tev jābūt. Tie kristieši, kas ir pieredzējuši tādus cilvēkus, kas sacēlušies pret draudzi un aizgājuši, zina stāstīt, ka pēc tam var novērot, kā sociālos tīklos viņi liek bildes, tā parādot, ka ir laimīgi arī bez draudzes. Bet tas ir tikai uzmanības piesaistīšanai un sevis izrādīšanai. Un šie cilvēki paši zina, ka ir nodevēji. Ir pat tādi, kas pamet savu kalpošanu, nevienam neko nepasakot, un aiziet no draudzes. Nav svarīgi, vai tev patīk vai nepatīk mācītājs vai cilvēki draudzē, tev ir jābūt šeit. Lai tiktu izglābts, pietiek ar Jēzus upuri, taču, lai turpinātu ceļu, ir vajadzīga personīga nodošanās Dievam, gan svēta dzīve, gan kalpošana.

Ne ikkatrs, kas uz Mani saka: Kungs! Kungs! ieies Debesu valstībā, bet tas, kas dara Mana Debesu Tēva prātu.” (Mateja evaņģēlijs 7:21)

Dieva vārdā daudzas līdzības runā par nodošanos, par to, ka nepietiek tikai ar Jēzus upuri. Nolasīšu vienu Maira Brieža tekstu, kad viņš sniedza interviju pēc cīņas: “Tagad aptuveni ir mēnesis laika pārdomām. Kopumā esmu apmierināts. Aprunājāmies ar treneri, kas ir vajadzīgs, un pēc šī sagatavošanās posma sapratām kaut ko vairāk. Viņš mani par daudz respektē. Man vajag, lai uz mani uzkliedz, citādi nekas nebūs.” Pat Mairis Briedis zina, ka viņam vajag treneri, kas viņu reāli motivē un, ja nepieciešams, tad arī uzkliedz. Arī tev ir vajadzīgs treneris un komanda. Lūk, ko vēl Mairis saka: “Domāju, ka Delorjē cīņai nebija īsti noskaņojies. Turklāt arī pretinieks neboksējās. Ja esi bokseris un piekritis cīņai, tad ir jāboksējas, nevis jāizdzīvo ringā. Ir jāprot sevi pierādīt, nevis sēdēt aizsardzībā. Cīņas laikā viņam rādīju, lai atbild man ar sitieniem, bet viņš neko negribēja darīt. Tas radīja manī nepatiku.”

Dievs redz tavu nodošanos vai nenodošanos un Viņš atmaksā vai dod pēc tā, kādus garīgos upurus esi devis. Cik tu dod savu, cik vari izturēt kritiku, cik vari izturēt radinieku un pasaules noniecinājumu, cik tu spēj veltīties cilvēkiem un kalpot, cik tu spēj meklēt Dievu. Tu esi pareizā vietā un laikā, ja tev ir personīgas attiecības ar Dievu un esi draudzē, kur vari augt un pilnveidoties.

Mācītāja Mārča Jencīša sprediķi “Vai Kristus upuris ir pietiekams?” pierakstīja un rediģēja draudzes “Kristus Pasaulei” redakcija

Tev vajag Dieva uguni!

Publicēja 2019. gada 19. febr. 22:22Līga Paņina

Ziņas datums 20.02.19.

Es jūs no visas sirds apsveicu draudzes 11 gadu dzimšanas dienā! Es ticu, ka jūsu draudzes mācītājiem ir varena nozīme šajā zemē un ne tikai Latvijā. Gan Baltijai, gan Eiropai arī ir vajadzīga atmoda. Bībele saka, lai mēs lūdzam pļaujas Kungu, lai Viņš sūta darītājus. Mūsu lūgšanas ceļ stiprus cilvēkus, lai šeit būtu vairāk stipru cilvēku. Dāvids ne tikai pats bija stiprs, bet viņam bija vēl 400 cilvēki, kas visi bija stipri. Lai Dievs jūs svētī un lai jums būtu savi 400 cilvēki, kas darīs Dieva darbu uz šīs zemes!

Jums, draudzei, paveicies, jo jums ir labs mācītājs. Reiz es dzirdēju, kā kāds sludinātājs stāstīja par redzētu sapni. Šajā sapnī viņš ieraudzīja elli, kurā bija arī kristieši. Es jautāju, ko tur darīja kristieši. Viņš atbildēja: “Viņi meklēja tos mācītājus, kuri viņus mācīja nepareizi.” Brāļi un māsas, jums ir labs mācītājs un viņš jūs pareizi māca. Domāju, ka tu savu mācītāju meklēsi paradīzē.

Savā darbā neesiet kūtri, esiet dedzīgi garā, gatavi kalpot Tam Kungam.” (Romiešiem 12:11)

Šajā Rakstu vietā ir vēlējums, ko es vēlos jums nodot. Šis ir apustuļa Pāvila vēlējums draudzei Romā. Es ļoti daudz ceļoju un satieku daudz kalpotāju un daudz kristiešu. Tagad pat vairs nevajag ceļot, lai viņus satiktu. Tikai atver internetu, un tur ir kristieši - tādi vīlušies, skumji. Ir pat tādas grupas, kas saucās “Kristieši bez draudzes” jeb kristieši bez struktūras, bez kalpošanas, jo viņi “vienkārši mīl Dievu”. Viņi ir bijuši vairākās draudzēs, pie daudziem mācītājiem. Protams, viņu sirdis kādreiz dega Dievam, bet viņi sastapās ar kādām lietām, ka pievīlās un šodien vairs nedeg, ir izdeguši. Bībele saka, ka tavā garā visu laiku ir jābūt ugunij. Šo uguni tev visu laiku ir jāuztur, lai tu neizdegtu, jo izdeguši kristieši ir slikti. Viņiem viss šķiet garlaicīgi, tādi cilvēki ir izdeguši, pievīlušies. Bībele saka, ka mums savā garā ir jādeg. Kas vēl var būt cilvēka garā? Bībele saka, ka ir cilvēki, kas garā ir pakrituši, ir cilvēki, kam gars nav uzticams, kas maldās savā garā, un vēl ir cilvēki, kam gars ir noskumis. Nogurušam garam sāp kājas. Tāpēc smaidi biežāk un kājas nesāpēs. Jo vairāk smaidīsi, jo labāk. Uz draudzi ir jānāk smaidošam. Nenāc noskumis uz draudzi, jo noskumušā draudzē viss ir slikti. Draudze ir domāta smaidiem.

Velns kaut ko ir izdarījis ar draudzi, un baznīcas cilvēki sākuši būvēt kapsētās. Interesanta asociācija – ir baznīca, un ir kapsēta. Cilvēki domā par Dievu un domā, ka nomirs. Jādomā ir par Dievu, ka mēs dzīvosim un dzīvosim normāli! Tu dzīvosi normāli, neuztraucies, jo Jēzus Kristus nomira par mums, lai mēs dzīvotu labi. Viņš paņēma grēku uz Sevi, lai tu būtu svēts. Viņš paņēma tavas slimības, lai tu būtu vesels. Viņš paņēma lāstus, lai tev nebūtu depresija. Viņš kļuva nabags, lai tu kļūtu bagāts. Tam visam ir jātic. Ar šo varētu beigt svētrunu, jo šis ir pats svarīgākais. Tici tam, ko Jēzus ir darījis tavā labā.

Ir cilvēki, kuri ir izdeguši. Bībelē ir stāsts, kurā ar līdzība par meitenēm. Tur bija piecas gudras meitenes un piecas ne tik gudras. Viņas gaidīja līgavaini. Līgavainis atnāca naktī. Kad atnāca līgavainis, gudrās meitenes paņēma lukturus ar gaismu un izgāja ārā viņu satikt. Muļķes nevarēja iededzināt savus lukturus, jo viņām bija beigusies eļļa. Pats svarīgākais ir tas, lai tava eļļa nekad nebeigtos! Lai tu nebūtu ģeķis, jo viņiem beidzas eļļa. Gudriem cilvēkiem nekad nebeidzas eļļa. Vai tu esi gudrs cilvēks? Ja tu esi gudrs, tad tev nekad nebeigsies eļļa. Vai zini, kā senāk izskatījās lukturis? Lukturim bija trauks ar eļļu, un traukā bija deglis. Kamēr lukturī bija eļļa, šis deglis visu laiku dega. Šis deglis varēja degt trīs, četrus, piecus gadus, jo, kamēr deglis bija eļļā, tas dega un neizdega. Bet, kad eļļa beidzas, tad deglis var sadegt minūtes laikā, tas pārvērtīsies par kaut ko melnu un nesmuku, sabruks, vējš uzpūtīs un to aiznesīs, un tā no degļa pāri nekas nepaliks. No dažiem kristiešiem nekas vairs nav palicis pāri, jo viņi vienkārši ir izdeguši. Viņi dega un izdega. Kāpēc tā? Jo viņi nerūpējās, lai viņiem būtu eļļa. Viņi nerūpējās par svaidījumu, viņi nerūpējās par savām attiecībām ar Svēto Garu, tāpēc arī izdega. Viņu vairs nav, bet kādi vēl ir. Zini, kas ir un kas vienmēr būs? Tie, kuri domā nevis par naudu, mašīnām vai politiku, bet tie, kuri domā par svaidījumu. Jo pats svarīgākais, lai tavs gars degtu, ir svaidījums!

Es agrāk strādāju par galdnieku. Es taisīju galdus, krēslus, arī zārkus. Es ļoti ātri varēju uztaisīt zārku, apmēram četrdesmit minūšu laikā. Man bija skolotājs, onkulis Saša. Viņš bija vecs cilvēks un visu man izstāstīja, kā ir jādara, gan kā zārki jātaisa, gan kā krēsli jātaisa. Reiz viņš man izstāstīja kādu stāstu, kurš norisinājās 1946. gadā. Viņš strādāja mēbeļu fabrikā Harkovā, Ukrainā - tas bija laiks pēc uzvaras Otrajā pasaules karā. Padomju varas karavīri no Vācijas saņēma daudz iekārtu. Jau tad vāciešiem bija labas iekārtas. Viņiem ir eļļa galvā. Viņi visu prot labi darīt. Vācieši ir gudri cilvēki, un viņi bija izdomājuši aparātu kokmateriālu apstrādei. Viņi paņēma lielu baļķi, ielika to aparātā no vienas puses, un no otras puses baļķis iznāca noslīpēts, tīrs un skaists. Šo iekārtu paņēma un atveda uz Harkovu. Tas notika ziemā. Aparātu uzstādīja angārā, gribēja apstrādāt baļķus, bet iekārta nestrādāja. Viņi pasauca visus speciālistus, kas vien bija. Viņi mēģināja, bet tik un tā nestrādāja. Tad kāds pateica, ka viņiem ir vajadzīgs vācietis. Atbrauca vācietis - tievs un ar brillēm. Viņš teica, ka tādos apstākļos viņš nestrādāšot. Viņam jautāja, ko viņam vajag. Viņam vajadzēja skapīti, vietu, kur nomazgāt rokas, vietu, kur var pakarināt halātu, un temperatūrai cehā bija jābūt 22° C. Viņi izpildīja viņa noteikumus. Viņš piegāja pie aparāta, ieslēdza pogu un iekārta sāka strādāt. Viņi prasīja, kāpēc viņi nevarēja to ieslēgt. Tāpēc, ka šis aparāts strādāja tikai 22° C temperatūrā.

Tu pareizi lūdz, pareizi sludini, pareizi ziedo, bet kas tev trūkst? Reizēm mēs visu darām pareizi, bet mums trūkst temperatūra un uguns. Bez tā, ka tu visu dari pareizi - pareizi dzīvo, sludini, runā -, tev vēl vajag iekšējo uguni. Tev vajag, lai tev iekšā deg, jo šī uguns ļauj tev iekarot cilvēkus Dievam, ļauj tev izvilkt cilvēkus no elles. Jūsu mācītājs ir dedzīgs cilvēks. Ne tikai viņam jābūt dedzīgam, bet visiem draudzē ir jādeg. Mūsu Kungs ir Jēzus Kristus, un Viņš dega starp degošiem lukturiem. Jēzum ir vajadzīga uguns. Viņš atnāca un atnesa uguni. Tu vari būt labs cilvēks, bet tava uguns var būt par mazu, temperatūra par vāju. Dievs vēlas tevi kristīt ar Svēto Garu. Ugunij ir jāpiepilda tava sirds. Bībele saka, ka cilvēka gars ir Dieva lukturis. Luktura spēks ir tajā, ka tas visu laiku deg. Kur ir uguns spēks? Tas nemēdz būt vienā vietā, tas visu laiku kustās, virzās un nekad neapstājas. Uguns ir bīstama, bet lietderīga. Viss sliktais tajā sadeg. Gudri cilvēki pie uguns sildās.

Viņš bija svece, kas īsu brīdi deg un spīd, bet jūs gribējāt līksmoties viņa gaismā.” (Jāņa evaņģēlijs 5:35)

Šeit ir runa par Jāni Kristītāju. Bībele saka, ka viņš bija lukturis, kas dega. Ja tu esi lukturis, kas deg un izdala gaismu, tad tev visapkārt būs cilvēki, kas priecāsies. Lai arī kādas problēmas viņiem būtu, lai arī kādi šķēršļi viņiem būtu, ja tu dedz, tad cilvēki tieksies pie gaismas, pie uguns. Tur būs prieks, jo Dieva prieks ir ugunī. Prieks nav teoloģijā. Gudri vārdi nevienu netuvina Dievam. Ja tu dedz un tavā sirdī ir slāpes pēc Dieva, tev varbūt nekas nav jāsaka, tev blakus stāvēs cilvēks un teiks, kā tu dedz, un viņš arī gribēs ticēt Dievam, jo viņam arī ir vajadzīga enerģija. Cilvēkiem trūkst enerģijas, cilvēkiem trūkst uguns. Kāpēc cilvēki lieto narkotikas, alkoholu? Jo viņiem trūkst uguns! Kāpēc cilvēki grib darīt ekstrēmas lietas? Jo trūkst uguns. Jēzus teica, ka Viņš tevi iededzinās un tu degsi kā uguns, un tā nenoslāps. Cilvēki tev apkārt priecāsies, mainīsies. Uguns tavā sirdī un ap tevi degs vienmēr. Cilvēki tev apkārt nekritīs, neraudās, bet priecāsies.

Es vienreiz aizbraucu uz Panamu sludināt. Tur bija uzaicināts kāds vecs vīrs, kam bija deviņdesmit gadi, un viņam bija jāsludina konferencē. Šo večuku burtiski uzveda uz skatuves. Es domāju, kaut viņš nenomirtu uz skatuves, jo viņš izskatījās tik vecs. Viņu paņēma aiz rokas un pieveda pie kanceles. Viņš mirkli stāvēja, un tad pēkšņi sekundes laikā kaut kas notika un viņš sāka dedzīgi sludināt, skraidīt pa skatuvi. Viņš pienāca pie manis un teica: „Tā saka Tas Kungs: lūdz par slimiem un viņi tiks dziedināti!” Kas notika? Mūsu miesa var būt vāja, bet garā jābūt ugunij, kurai vienmēr jādeg! Cilvēka gars spēj uzvarēt visas miesas vājības. Ja tavs gars deg, tad šajā ugunī izdegs viss sliktais.

Un Jēkaba namam būs kļūt par uguni un Jāzepa namam par liesmu, bet Ēsava namam par salmu kušķi, ko tie divi aizdedzinās, un uguns galīgi to aprīs, lai no Ēsava nama nekas nepaliktu pāri!" jo Tas Kungs tā ir runājis.” (Obadjas 1:18)

Bija divi brāļi - Jēkabs un Ēsavs. Es nevēlos teikt neko sliktu par Jēkabu, bet, lasot Bībeli, ir redzama būtiska atšķirība starp to, kā tiek raksturots viņš un Ēsavs. Bībelē teikts, ka Ēsavs bija profesionāls mednieks. Viņam bija sava profesija, kurā prata labi darboties. Turpretī par Jēkabu Bībelē uzskatāma raksturojuma nav. Par Jēkabu ir teikts, ka viņš bija cilvēks, kurš dzīvoja teltī. Iedomājies, ka tu nodzīvo līdz 30 gadu vecumam, un viss, ko cilvēki par tevi var pateikt, ir tas, ka tu dzīvo vienistabas dzīvoklī. Tas ir nožēlojams raksturojums. Man, personīgi, šķiet, ka Jēkabs bija bremze, līdzīgi kā šodien daudzi citi, kuri nekur netiecas un visu laiku stāv uz vietas. Tiesa gan, Jēkabam bija kāda laba rakstura īpašība. Jēkabs vēlējās iepazīt Dievu, un tāpēc viņš vēlējās iegūt pirmdzimtību, meklējot to visdažādākajos veidos. Reiz Jēkabs apmuļķoja savu brāli. Kad abu brāļu tēvs gribēja svētīt Ēsavu, mamma pārģērba Jēkabu par viņa brāli, apliekot ar ādām. Tēvs Jēkabam vaicāja: “Vai tu esi Ēsavs?” Viņš atbildēja: “Jā, tas esmu es.” Tēvs pārvaicāja: “Vai tiešām?” Tad Jēkabs, pārliecinādams tēvu, saņēma Ēsavam paredzēto svētību. Pēc tam mamma mudināja Jēkabu bēgt. Viņa teica: “Tagad skrien prom. Mēs apmānījām tavu brāli, un nu viņš gribēs tevi nogalināt. Viņš ir nopietns mednieks, tāpēc labāk skrien tik tālu prom, lai tevi vispār šeit neredzētu. Nerādies Ēsavam acīs, jo, ja viņš tevi noķers, tad nogalinās. Vai saprati?” Jēkabs atbildēja: “Sapratu”. Viņš aizskrēja prom pie Lābana un nodzīvoja tur 30 gadus. Pagāja laiks, un Dievs Jēkabam teica: “Atgriezies savā valstī!” Viņš atgriezās kopā ar savu lielo ģimeni - četrām sievām un daudzajiem bērniem. Kad Jēkabs atgriezās mājās, kāds viņam teica: “Ēsavs ir uzzinājis, ka tu esi pārnācis mājās. Viņš nāk tev pretī kopā ar 400 bruņotiem karavīriem. Viņi visi ļoti grib tevi satikt. Kā tev šķiet - kāpēc? Visticamāk, viņi tevi un visu ģimeni vienkārši nogalinās.” Jēkabs steigšus devās lūgt Dievu. Viņš lūdza ar tādu dedzību, ka salauza sev kāju.

Dzirdot šādus vārdus, cilvēki parasti lūdz Dievu. Lai cilvēks sāktu lūgt Dievu, kādam vienkārši ir jāpienāk un jāpasaka: “Es tevi nogalināšu.” Visi uzreiz kļūst ticīgi un lūdz, vienalga, vai pirms tam bijuši ateisti, komunisti vai jebkas cits. Ir cilvēki, kuri lūdz tā, it kā būtu ieradušies uz kādas partijas sanāksmi - ļoti formāli un īsi. Vai zini, kāpēc šie cilvēki tā lūdz? Tāpēc, ka neviens pie viņiem nav piegājis un pateicis: “Es tevi nogalināšu.” Ja tev kāds tā pateiktu, tad tu lūgtu tikpat dedzīgi kā Jēkabs. Dievs, liec mums visiem lūgt! Ļauj mums lūgt no sirds un dvēseles! Dari tā, lai mēs lūdzam ar uguni garā! Āmen!

Jēkabs lūdza visu nakti tā, ka, izejot no lūgšanu kambara, viņš kliboja. Viņam bija problēma ar kājām, bet garā bija uguns. Un Dievs saka: “Es paņemšu Jēkaba namu un darīšu to par uguni. Viss, kas tam ir apkārt, būs kā salmi.” Tā ir visspēcīgākā atklāsme - ja tu esi uguns, tad visapkārt ir salmi. Ja tu esi salmi, visapkārt ir uguns. Ikviena cilvēka svarīgākais uzdevums ir kļūt par uguni. Arī politiķiem būtu jākļūst par uguni, jo tad visapkārt vairs nebūs salmi. Ja politiķi nav uguns, nekas neizdodas. Cilvēkiem ir jādeg, un viņu garā kaut kam jākustas. Ja tu saki, ka esi saslimis, tad zini - tavā garā jau atrodas tava dziedināšana. Kļūsti par uguni, un tajā sadegs tava slimība. Jēkaba gars izmainījās. Kad viņš devās satikt brāli, Ēsavs viņu gribēja nogalināt. Bet, tiklīdz Ēsavs ieraudzīja Jēkabu, viņš teica: “Brāli, es tevi mīlu.” Viss izmainījās. Ja tu esi uguns, viss mainās. Notiek brīnumi, un pat iekārtas sāk darboties, kuras iepriekš nedarbojās. Ļauj Dievam tevi iedegt! Ļauj Dievam izdarīt ko tādu, lai tevī parādītos uguns!

Uz “Jauno Paaudzi” nāk narkomāni, kuriem palīdzam atsākt dzīvot normālu, pilnvērtīgu dzīvi. Pēdējā laikā masu saziņas līdzekļos politiķi, prokuratūra un citi mūs dēvē par sektu. Tiek rakstīts, ka mēs it kā nozogam narkomānus un turam viņus gūstā. Internetā bija redzams virsraksts “Dņepropetrovskā divi cilvēki turēja verdzībā sešdesmit narkomānus”. Šādi teksti tiek rakstīti regulāri, un reizēm es pat lepojos ar to. Es domāju: “Kādi mums ir kalpotāji! Mums ir tikai divi cilvēki, kuri “tur verdzībā” sešdesmit cilvēkus. Spēcīgi! Policijā ir simts cilvēki, kuri nespēj notvert vienu narkomānu, bet mums ir tikai divi, kas notur veselus sešdesmit.” Mēs visu laiku dzirdam runas par to, ka “sektas” ķer narkomānus, atņemot viņiem dzīvokļus. Patiesība ir pavisam cita. Šie narkomāni paši pie mums nāk, un, kamēr viņi tiek līdz mums, policija jau visu ir atņēmusi. Pie mums viņi atnāk gandrīz kaili, bez naudas, it kā tikko būtu piedzimuši. Mūs ne vien aprunā, bet arī uzsāk dažādas krimināllietas pret mūsu draudzi. Vai zini, kas ar šiem narkomāniem notiek patiesībā? Viņi paši pie mums nāk tādos tempos, ka neviens to nespēj apturēt. Rehabilitācijas centra līderim es esmu teicis, ka nevajag viņus vairs vest, jo visapkārt jau ir pilns ar šiem cilvēkiem. Viņi visu laiku šeit sēž un staigā. Tāda sajūta, ka šie cilvēki ir visur. Vai zini, kāpēc tā notiek? Cilvēki iet nevis uz kādu pareizu vietu, bet gan tur, kur ir uguns.

Kāds mācītājs man stāstīja, ka Amerikā ir uzbūvēts trīsstāvīgs rehabilitācijas centrs. Tajā pacienti saņem ēdināšanu četras reizes dienā un katram ir sava istaba ar personīgu dušu un tualeti. Vienīgā problēma esot tajā, ka neviens šo centru neapmeklē. Mācītājs man vaicāja: “Kā jūs vedat cilvēkus uz savu rehabilitācijas centru?” Tas ir līdzīgi kā menedžeriem, kuri pārdod suņu barību, sakot: “Mums ir vislabākais iepakojums. Šī barība ir izgatavota no vislabākajiem produktiem. Mums ir vislabākā reklāma un labākie veikali. Vienīgā problēma ir tā, ka suņi šo barību negrib ēst.” Vai zini? Ja tevī ir uguns, tad cilvēki sniegsies pēc tās. Cilvēkiem ir vajadzīga uguns. Šodien pasaulē ir dažādas filozofijas un gudrības. Tās ir par daudz. Kāpēc bieži vien, kad āfrikāņi atbrauc no Āfrikas, viņi iegūst labākos amatus civilizētajās valstīs, lai gan viņiem nav nedz labas izglītības, nedz arī naudas? Tāpēc, ka viņu sirdīs ir uguns. Cilvēki, kuri dzīvo Eiropā, ļoti bieži ir vāji un neizlēmīgi. Kamēr tu domā, kāds cilvēks, kurā ir uguns, jau sen visu ir izdarījis. Mums nav laika domāt. Mums ir jādeg! Mums ir jādara Dieva darbs!

Mozus četrdesmit gadu vecumā izgāja paskatīties, kā dzīvo ebreji. Viņš ieraudzīja, ka ēģiptieši viņiem dara pāri. Mozus iestājās par kādu ebreju un nogalināja ēģiptieti. Nevis vienkārši nogalināja, bet apraka. Tāpēc frāze “Es tevi aprakšu” ir no Bībeles. Pirmais, kurš nogalināja cilvēku un to apraka, bija Mozus. Viņš domāja, ka to neviens neredzēja, bet ebreji to redzēja. Viņi arī Mozu nodeva, un viņš ebrejos ļoti vīlās. Mozum visa uguns apdzisa, un viņš aizskrēja uz tuksnesi. Tur viņš atrada Midiāna priesteri, kuram pēcāk ganīja jērus. Mozum nebija priecīga dzīve. Ja tavai dzīvei nav jēgas, tu nekad nebūsi priecīgs. Priecājies un pasakies Dievam par draudzi! Šeit ir tā vieta, kur tu iegūsti mērķus savai dzīvei. Kamēr tavai dzīvei ir mērķi, tikmēr tavā dzīvē ir uguns. Mozus pazaudēja kaisli savai dzīvei. To var redzēt, lasot 89. Psalmu. Kāds tev ir garastāvoklis, tādas dziesmas tu raksti (vai klausies). Es nevaru ciest garlaicīgas un skumjas dziesmas. Kad draudzē skan garlaicīgas dziesmas, tas ir briesmīgi. Man patīk dzirdēt priecīgas dziesmas un redzēt, kā cilvēki zālē dejo. Vārdu sakot, man patīk uguns. Man nepatīk sērīgas dziesmas, kurās cilvēki dzied par savas dzīves problēmām. Kādas tev var būt problēmas? Tu dzīvo Latvijā, ēd trīs reizes dienā, esi vesels, jauns, skaists un pilnīgi normāls. Vai zini, kāda ir problēma? Problēma ir bezdarbībā.

Uz robežas starp Ukrainu un Krieviju visu laiku notiek karš. Katru dienu uz visām pusēm lido lodes. Cilvēki no rīta mājās pamostas un redz, kā no vienas puses lode ielido un pa otru pusi izlido. Tur kalpo kāda mācītāja, sieviete, kas ir vīrišķīgāka par vīriešiem. Pirms kāda laika tur kalpoja kāds vīrietis, bet viņš aizbrauca. Šai sievietei ir draudze. Viņa ir dedzīgs cilvēks, kas visu laiku sludina teritorijā, kur notiek karš. Kādu dienu šī mācītāja man teica: “Vai ziniet, kāds karogs plīvo pilsētas augstākajā punktā?” Es jautāju: “Kāds?” Viņa atbildēja: “Draudzes “Jaunā Paaudze” karogs.” Kad tu atbrauc uz šo pilsētu, tev karavīri saka: “Šodien mēs tevi nelaidīsim sludināt, jo ir pārāk skaidra un saulaina diena. Snaiperi visu redz. Atbrauciet sludināt, kad būs migla.” Šī mācītāja vēlas tur nopirkt ēku draudzei. Nesen viņa pie manis atbrauca un teica: “Dievs man ir ielicis sirdī tev ziedot 1000 dolārus.” Es teicu: “Ļena, vai tu esi jukusi? Par to, ka tu tur kalpo, mums katru dienu tev vajadzētu dot 1000 dolārus!” Viņa atbildēja: “Klausies, man vienalga, ko tu domā, bet manī šī vēlēšanās ir no Dieva. Pirms gada man konstatēja dzemdes vēzi. Ārsti teica, ka tur ir metastāzes arī citos orgānos. Es nolēmu nevienam par to nestāstīt, bet tā vietā vēl vairāk sludināt. Es pieņēmu lēmumu kalpot cilvēkiem. Par mani neviens nelūdza. Pagāja gads, un audzējs bija pazudis.” Kad cilvēks Latvijā dzied “Dievs, tikai Tu zini manas problēmas”, man gribas jautāt: “Kādas tev var būt problēmas?” Viss ir labi! Dedz Dievam! Ja tu degsi, tad viss sliktais tevī izdegs! Ja tu dedz, tava slimība ir salmi. Ja tu dedz, tava vientulība ir salmi.

Reiz kāda sieviete pienāca pie manis un teica: “Mācītāj, palūdziet par mani! Pār mani ir lāsts, jo es nevaru apprecēties.” Es būtu varējis uzlikt šai sievietei rokas un lūgt par viņu, taču, brīdi padomājot un paskatoties uz viņu, es jautāju: “Vai tu neapvainosies uz mani, ja kaut ko pavaicāšu?” Šī sieviete atbildēja: “Nē, viss kārtībā!”‘ Es vaicāju: “Vai tu uz sevi spogulī esi paskatījusies? Izskatās, ka tu mēnesi neesi mazgājusi matus, un kas tās par kurpēm tev kājās? Kas tev tas par kreklu? Liekas, ka tu ar to traukus esi slaucījusi. Tu domā, ka kādam tu tāda patiksi? Lai apprecētos, tev ir jākļūst par sievieti-uguni, jāuztaisa frizūra, jāuzkrāso seja. Viss, kas ir uzkrāsots, ir skaistāks par neuzkrāsotu – sētas, mājas, jumti, sieviete. Kāda ir tava gaita? Pacel savu galvu un ej izslējusies! Nomaini savus zābaciņus pret augstpapēžu kurpēm!” Viņa tā arī izdarīja, un viņu pēc pusgada ievēroja un apprecēja. Salmus neviens neievēro, bet uguni ir grūti nepamanīt. Uguns deg, dod siltumu, gaismu un pastāvīgi kustās.

Kad Mozus jau bija 80 gadu vecs, viņš bija slims. No rītiem ceļoties, viņa mugura čīkstēja, vakaros viņš klepoja. Bezmiega dēļ viņš naktīs rakstīja ”atbilstošas” dziesmas, tādas kā:Mūsu dzīvības laiks ir septiņdesmit gadi un, ja kāds ļoti stiprs, astoņdesmit gadi, un mūža ieguvums ir grūtums un bēdas. Tas paiet ātri, un mēs aizlidojam kā ar spārniem.” Vai Mozus nodzīvoja tikai astoņdesmit gadus? Nē, taču viņa zārks un ziede bērēm, visticamāk, jau bija sagatavota. Varbūt jau soliņš pie kapa bija nolikts. Mozus bija gatavs mirt savā vecumā. Bet, kad viņš gāja pa tuksnesi, viņš ieraudzīja degošu krūmu, kurš dega, dega un nesadega. Mozus šo krūmu apskatīja no visām pusēm un viņam likās interesanti, ka tas nebeidz degt. Manā pionieru nometnē bērnībā bija tāda dziesma ar vārdiem: degot citiem, mēs izdegam paši. Mani vienmēr ir kaitinājuši cilvēki, kuri saka: „Es kalpoju, bet esmu noguris un izdedzis.” Vai tā ir draudzes vaina, ka cilvēks izdeg? Nē, viņam vienkārši ir izbeigusies eļļa. Viss, kas tev ir nepieciešams, - parūpēties par eļļu, tad tu nekad neizdegsi un sludināsi arī lielā vecumā. Kad Mozus piegāja pie degošā uguns krūma, viņš dzirdēja balsi: „Mozu, novelc savus apavus, šī ir svēta zeme!” Un Dievs sāka ar Mozu runāt un ielika viņa sirdī un dvēselē uguni, kas neizdeg. Dievs var Savu uguni ielikt tavā sirdī un dvēselē. Šī uguns ļaus tev dzīvot tālāk. Mozus taisījās nomirt astoņdesmit gados, bet Dievs teica: „Tu vēl 40 gadus dzīvosi.” “Un jautri dzīvosi - iesi ciemos pie faraona. Tu nogalināsi faraonu un iznīcināsi visu viņa valsti, ka akmens uz akmens nepaliks. Tu izvedīsi savu nabaga apspiesto tautu no verdzības Ēģiptē un aizvedīsi uz apsolīto zemi.” Kā to izdarīt? Ne ar gudrību, ne ar zināšanām, bet ar Dieva uguni. Tai ir jāaug tavā sirdī. Mozus nesaprata, kā viņš to visu spēs izdarīt: „Kas ir faraons un kas esmu es? Es vispār esmu noziedznieks, visu mūžu esmu slēpies, esmu vecs un slims. Kur es iešu?” Bet Dievs saka: „Es tevi aizdedzināšu un tu iesi tālāk, un darīsi daudz darbu.”

Pirms četrpadsmit gadiem es sāku regulāri braukt uz Harkovu un vadīt draudzi ar aptuveni 100 cilvēkiem. Pie sevis es domāju, ka man nekas neizdosies, jo tur cilvēki bija tādi vāji, saguruši un pesimistiski. Bet pēc divpadsmit gadiem mēs pašā pilsētas centrā uzcēlām draudzes ēku. Tad atvērām 40 draudzes un sākām raidīt paši savu televīzijas kanālu. Ja tu man jautāsi, kā man tas izdevās, es atbildēšu, ka nezinu. Vienīgais, ko es zinu, - man ir jāuztur uguns savā sirdī. Ja manī ir uguns, noteikti kāds atnāks papriecāties. Ja tevī nav uguns, tad viss pārējais, kas tev pieder, neko nenozīmē. Ar uguni sevī tu piesaistīsi cilvēkus. Kad kalpoju Harkovā, bija brīdis, kad gribēju visu pamest. Tad man nāca  uzaicinājums Kijevā novadīt dievkalpojumu. Lai līdz turienei tiktu, bija jābrauc pa ”pasaulē pašiem vislabākajiem” Ukrainas ceļiem. Latvijā vēl ceļi ir labi, salīdzinot ar Ukrainu. Uz šo dievkalpojumu bija atbraucis kāds Dieva pravietis no Panamas un teica, ka nākamos 10 gadus Dievam man ir plāns. Es lūdzu, lai Dievs mani atbalsta šos desmit gadus, jo tas likās ļoti ilgs laiks. Es gribu redzēt, ka draudze aug, ka cilvēki top dziedināti, ka viss mainās. Taču es neesmu psihologs un man nevajag meklēt katram kijevietim īpašu pieeju, man nav vajadzīgi intelektuāli sprediķi. Sludināšana patiesībā ir ļoti vienkārša: „Ir Jēzus, ir velns, esi tu. Tu samin velnu zem savām kājām un slavē par to Dievu. Jēzus ir Kungs!” Bet varbūt ir vēl kāda gudra teorija un vēl kāda? Nē. Svarīgi nav tas, ko tu runā vai dziedi, bet tas, kas ir tavā sirdī. Ja tavā sirdī degs uguns, tas strādās un ietekmēs citus. Neskatoties uz to, ka mūs Kijevā vajā, tur dievkalpojumos piedalās jau 500 cilvēki. Pie kā viņi ir atnākuši? Pie gudrības? Nē. Pie bagātības? Nē, jo man nekā tāda nav. Un tomēr mums ir viss. Nauda nav galvenais. Ja ir uguns, nauda uzradīsies, cilvēki atnāks, komanda atnāks, viss atnāks. Ar savu uguni tu vari izmainīt apstākļus un visu sev apkārt.

Pirms divdesmit pieciem gadiem novembrī es uz ielas atradu narkomānu un bomzi, kurš dzīvoja mežā. Es viņu atvedu mājās uz savu divistabu dzīvokli, nomazgāju, apģērbu, pabaroju un sāku viņam katru dienu sludināt. Pēc nedēļas viņš paziņoja: „Es būšu mācītājs.” Vai es viņam sludināju kaut ko ļoti gudru? Kad viņš pārģērbās un sāka labi izskatīties, cilvēki atcerējās, ka viņš viņiem ir parādā naudu. Kad bomzis dzīvoja mežā, neviens viņam naudu neatprasīja. Bet te prokurors atgādināja viņam, ka bija devis viņam 2000 dolārus narkotiku pārdošanai. Ir mums arī šādi prokurori, diemžēl. Kad prokurors sāka draudēt, šis cilvēks pagriezās, ieskatījās viņam acīs un teica: „Kas dzīvo Visuaugstākā patvērumā un mīt Visuvarenā ēnā, tas saka uz To Kungu: "Mans patvērums un mana pils, mans Dievs, uz ko es paļaujos!" Jo Viņš tevi glābj kā putnu no ķērēja cilpas, pasargā no iznīcinātāja mēra. Viņš tevi sedz ar Saviem spārniem, zem Viņa spārniem tu esi paglābts; Viņa patiesība ir tavs vairogs un bruņas. Tu nebīsties nakts briesmu, nedz arī bultu, kas dienu skraida, nedz mēra, kas tumsā lien, nedz sērgu, kas pusdienā nomaitā. Jebšu tūkstoši krīt tev blakus un desmit tūkstoši tev pa labo roku, taču tevi tas neskars.” (Psalms 91:1-7)

Prokurors teica, ka viņš ir muļķis un aizgāja. Ja tu esi uguns, tad pat prokurors ir salmi. Ja tu esi uguns, tev visapkārt viss pārvēršas par salmiem. Kad Dievs aizdedzināja Mozu, viņam zem pēdām bija uguns. Arī Jēzum bija “kājas līdzīgas zelta metālam, krāsnī kausētam” (Atklāsmes grāmata 1:15). Tev ir jādzīvo tā, lai tavas pēdas deg, lai būtu nemitīga vēlme kaut ko paveikt Dievam. Tu vari doties pat pie paša prezidenta. Šodien loģika nav tik svarīga, svarīga ir uguns. Tie, kas deg, veic kalpošanas, izmaina politiku un apkārtējo sabiedrību. Mozus aizgāja pie faraona, un tas viņam varēja beigties ar nāvi, taču Mozū bija uguns un viss pārējais bija tikai salmi. Kļūsti par uguni. Lai tava sirds, kājas un dvēsele deg! Ja degsi, tu piesaistīsi sev daudz cilvēku.

Draudzei ”Kristus Pasaulei” pats svarīgākais bauslis ir degt garā, būt dedzīgiem, neatslābt, nekļūt kūtriem. Bībelē pat bija cilvēki, kuri nebija kristīti Svētajā Garā, taču viņu sirdis tomēr dega. Jēzus pirms augšāmcelšanās teica, lai mācekļi gaida apsolīto Svēto Garu. Jēzus to teica vienkāršiem zemniekiem, namdariem, kuri pēc tam sludināja vārdu cilvēkiem, kuri visu dzīvi bija mācījušies Toru, gudrajiem ebreju rabīniem. Mācekļi nevarēja viņus pārliecināt, bet varēja aizdedzināt ar savu uguni. Gaidiet uguni savā sirdī un tad ejiet un kalpojiet! Cilvēki būs šokēti nevis par jūsu gudrību vai zināšanām, bet par jūsu garu, kas mīt jūsos. Draudze, lūdziet Dievam uguni! Svarīgi, lai uguns uz altāra vienmēr degtu un neizdegtu. Svētais Gars, aizdedzini mūsu sirdi un pēdas! Mēs gribam iet tālāk, darīt Dieva darbus uz šīs zemes un izmainīt šo sabiedrību. Mēs gribam, lai cilvēki top glābti, dziedināti, atbrīvoti un saņem svētības. Dievs, dod mums Savu uguni, iededzini to mūsu sirdī un mūsu dvēselē! Un lai tā tur deg vienmēr!

Ukrainas draudžu apvienības bīskapa Andreja Tiščenko sprediķi “Tev vajag Dieva uguni!” pierakstīja un rediģēja draudzes “Kristus Pasaulei” redakcija

Lielākā vērtība – cilvēks

Publicēja 2019. gada 19. febr. 22:18Līga Paņina

Ziņas datums 20.02.19.

Dievs, svētī Savu vārdu, lai tas krīt auglīgā augsnē un nes augļus!

Un Dievs radīja cilvēku pēc Sava tēla, pēc Dieva tēla Viņš to radīja, vīrieti un sievieti Viņš radīja.” (1. Mozus 1:27)

Dievs ir radījis cilvēku pēc Savas līdzības, līdzīgu Sev.

Es teicu: "Jūs esat dievi un visi esat Visuaugstākā dēli!” (Psalms 82:6)

Mēs esam dievi (ar mazo burtu), Dieva bērni. Dievs mūs ir radījis pēc Savas līdzības. Tu esi īpašs! Tu esi unikāls! Tu esi augstākā vērtība, protams, aiz Dieva! Ne dzīvnieku pasaule, ne flora, ne fauna, ne cilvēku sasniegumi nav vērtīgāki Dieva acīs par TEVI.

Tikai mazliet Tu viņu esi šķīris no Dieva, ar godību un varenību Tu viņu esi pušķojis, esi to darījis par valdnieku pār Saviem radījumiem, visu Tu esi nolicis pie viņa kājām?” (Psalms 8:6-7)

Cilvēkam Dievs ir paredzējis īpašu stāvokli, lai viņš valdītu un vadītu, un dzīvotu tuvās, personiskās attiecībās ar Viņu un cits ar citu. Dievs ir radījis draudzi, kas sastāv no dažādiem cilvēkiem, lai dotu Savu mīlestību un celtu Savu valstību, taisnību šeit virs zemes. Mēs dziedājām dziesmu ar vārdiem: Tēvs mūsu, lai nāk Tava valstība, Tavs prāts lai notiek kā debesīs, tā arī virs zemes. Dievs, lai nāk Tava valstība!

Kad tu iesi caur ūdeņiem, Es būšu pie tevis, un caur straumēm, tās tevi nepārplūdinās; kad tu iesi caur uguni, tu nesadegsi, uguns liesmas tev nekaitēs! Jo Es, Tas Kungs, tavs Dievs, Israēla Svētais, esmu tavs glābējs. Es atdodu Ēģipti par tavu atpirkšanas maksu, tāpat arī Etiopiju un Sabu Es dodu par tevi. Tādēļ ka tu esi dārgs un vērtīgs Manās acīs, Es dodu zemes par tavu izpirkšanu un tautas atlīdzībai par tavu dvēseli.” (Jesajas 43:2-4)

Dievs tev ir devis spēku, ka tu vari staigāt pāri čūskām un skorpioniem, un pāri ikvienam ienaidnieka spēkam, un tas tev nekā nekaitēs. Tu esi īpašs! Tevī ir milzīgs potenciāls. Lielākā daļa cilvēku pat neapjauš, kādu potenciālu Dievs viņos ir ielicis. Ko mēs spējam? Ja vien tu zinātu, cik daudz tu spēj! Ir cilvēki, kuri to zina un nemaksā attiecīgu cenu, lai šo potenciālu realizētu, tad tā jau ir cita problēma. Tu esi dārgs un vērtīgs Dieva acīs. Tu esi pati augstākā vērtība aiz Viņa. Neatkarīgi no tā, kāda ir otra cilvēka komunikācija ar tevi, vai viņš atbild, neatbild vai tikai norūc, viņš tik un tā ir augstākā vērtība Dieva acīs. Dieva griba ir tāda, ka mēs tā arī viens par otru domātu. Pāvils saka, lai katrs uz otru skatās kā augstāku par sevi.

Un cik pārlieku liels ir Viņa spēka mērs, kas parādās pie mums, ticīgajiem, darbodamies tādā pašā visspēcības varenībā, kādu Viņš parādījis Kristū, To uzmodinādams no miroņiem un sēdinādams pie Savas labās rokas debesīs, augstāk par ikvienu valdību, varu, spēku, kundzību un ikvienu vārdu, kas tiek minēts vai nu šinī laikā, vai nākamajā. Un visu Viņš ir nolicis zem Viņa kājām, bet Viņu pašu pāri visam iecēlis par galvu draudzei, kas ir Viņa miesa, pilnība, kas visu visur piepilda.” (Efeziešiem 1:19-23)

Šeit ir rakstīts, ka mums, cilvēkiem, ir īpašs stāvoklis Viņa acīs. Viņš visu ir nolicis zem cilvēku kājām. Kāda cilvēka? Vai tavām individuāli vai tomēr Kristus miesai zem kājām? Draugs, tu viens bez draudzes esi apaļa nulle. Jo Dieva vārds saka, ka viss ir nolikts zem kājām draudzei. Mēs esam dažādi un nepilnīgi, bet Dieva vārds saka, ka draudze ir pilnīga. Mēs viens otru papildinām. Ja tu esi draudzē, tāds, kāds tu esi, tad tavus mīnusus papildina tavs blakussēdētājs. Ja tava draudze aug garīgi un spēkā, tad arī tu audz. Ja tu audz garā, kalpošanā, visās savas dzīves sfērās, tad arī tava draudze aug.

Vakar dievkalpojuma laikā nofilmēju mūsu draudzes slavēšanu un padalījos ar to Facebook, jo ļoti patika. Un negaidīti šo video sāka komentēt ar negatīviem komentāriem. Tajā brīdī es sapratu, ka tie ir neveiksminieki - cilvēki, kuri joprojām nav sapratuši saturu un jēgu, kāds ir Dievs, ko Viņš grib un kāda ir draudze. Tie ir cilvēki, kuri nevienam neatskaitās, tie ir cilvēki, kurus pašus “ved Svētais Gars”. Atceros, ka reiz kādā evaņģelizācijas dievkalpojumā ienāca kāda kareivīga tante, un kārtībnieks pie viņas piegāja, lai ierādītu vietu, kur apsēsties, bet viņa atcirta: “Man pašai Svētais Gars parādīs!” Tajā brīdī sapratu, ka tā ir kopēja problēma un Latvijas draudzēm nav potenciāla augt, ja ir tādi cilvēki, kuriem nav sapratnes ne par draudzi, ne par Dieva gribu. Mēs tēvreizē lūdzam, lai nāk Dieva valstība. Bet kādā veidā tā nāk? Augot draudzei! Kad draudze ir visur, ieskaitot politiku, deputātus, ministrus, tiesnešus, skolotājus, bērnudārza audzinātājus, atslēdzniekus utt., kad mājas grupiņas un draudzes ir visur. Tad cilvēki pieņems pareizus lēmumus un valstī būs pareizi likumi. Tad skolās mācīs nevis pedofiliju un homoseksuālismu, bet to, kā uzturēt ģimeni, kā būt īstam vīrietim un sievietei. Dieva valstība vispirms nāk tavā sirdī un tad fiziskajā pasaulē, visās formās, mākslā, zinātnē, sabiedriskajās attiecībās.

Tas, ko es redzu Latvijā, ir milzīga kļūda – cilvēki viegli kritizē citus, kuri kaut ko ir sasnieguši. Ir teiciens: “Suņi rej, bet karavāna iet tālāk.” Tie, kuri kritizē, ir viltus mācību varā, jo tad, kad uz Latviju atbrauca “milzīgs” pravietis un teica, ka Latvijā būs milzīga atmoda, cilvēki arī gaidīja atmodu un vēl joprojām gaida. Bet kur atnāk atmoda? Tur, kur klāj Tam Kungam galdu. Jēzus saka, lai tu vispirms uzklāj Saimniekam galdu un tad pats sēdies un ēd. Tas notiek tad, kad tu strādā, esot stiprā draudzē, bet daudzi cilvēki maldās, uzskatot, ka viņi var būt bez draudzes.

“Bet ikvienam ir dota Gara izpausme, lai nestu svētību.” (1. Korintiešiem 12:7)

“Jo, kā miesa ir viena un tai daudz locekļu, bet visi daudzie miesas locekļi kopā ir tomēr viena miesa, tā arī Kristus.” (1. Korintiešiem 12:12)

“Jo arī miesa nesastāv no viena, bet no daudziem locekļiem. Ja kāja sacītu: tā kā es neesmu roka, es nepiederu pie miesas, tomēr tā pieder pie miesas.” (1. Korintiešiem 12:14-15)

“Bet tagad ir gan daudz locekļu, bet viena miesa.” (1. Korintiešiem 12:20)

Ir svarīgi apzināties, ka tu esi īpašs un vērtīgs, un Dievs tevi dara pilnīgu, garīgi veselīgu tikai un vienīgi esot draudzē. Tu esi daļa no draudzes, un arī mēs kā draudze esam daļa no visas Latvijas draudzes. Katrai daļai ir savs uzdevums, un svarīgi ir attīstīties, augt un nodibināt Tēva valstību šeit virs zemes. Draudzei ir unikāla vērtība, un tu esi unikālā draudzē, tu esi pašā labākajā draudzē! Sava draudze katram draudzes patriotam ir pati labākā draudze. Un tajā pašā laikā mēs sevi apzināmies kā daļu no visas draudzes.

Vai zini, ko Salamans darīja, kad Dāvids viņam uzticēja vadīt valsti? Viņš upurēja 1000 upurus. Tad Salamans redzēja sapni, kurā Dievs prasīja viņam: „Ko tu vēlies, lai Es tev dodu?” Salamans atbildēja: „Es vēlos gudrību, lai varētu vadīt tautu, kuru Tu man esi uzticējis.” Dievs teica: „Tā kā tu neprasīji Man mantu, varu un citas tamlīdzīgas lietas, Es došu tev gudrību un visu pārējo pielikšu klāt.” Salamans tā laika pasaulē bija ķēniņš numur viens, un viņa valdīšanas laikā zelts un sudrabs bija akmeņu vērtībā.

Un tas nams, ko es celšu, būs liels, jo mūsu Dievs ir lielāks nekā visi citi dievi.” (2. Laiku grāmata 2:4)

Šeit bija runa par Templi, Dieva pielūgsmes vietu. Arī mēs esam Templis jeb nams un ceļam nevis kolonnas, bet megadraudzi. Mēs būsim visur un visur nesīsim Dieva saldo smaržu.

„[..] lai viņi sagatavotu man kokus lielā vairumā, jo tas nams, ko es celšu, būs liels un apbrīnojams.” (2. Laiku grāmata 2:8)

Draudze, kurā tu esi, ir apbrīnojama, tāpēc arī tu esi apbrīnojams. Un otrādi - šī draudze ir apbrīnojama pateicoties tam, ka tu esi apbrīnojams. Nams, ko mēs ceļam, būs liels!

Vai zini, ka Atklāsmes grāmatā rakstīts par jauno Jeruzālemi, kuras pamatos ir 12 akmeņi? Tie simbolizē 12 apustuļus.

„Un Es tev saku: tu esi Pēteris, un uz šās klints Es gribu celt Savu draudzi, un elles vārtiem to nebūs uzvarēt.” (Mateja evaņģēlijs 16:18)

Dievs ceļ Savu draudzi uz vadītāju pamata. Nav vadītāju, nav draudžu. Tad parādās haoss ar negatīvajiem komentētājiem, kuriem ir par maz mīlestības un par daudz kontroles.

„Ja es runātu ar cilvēku un eņģeļu mēlēm un man nebūtu mīlestības, tad es būtu skanošs varš vai šķindošs zvārgulis. Un, ja es pravietotu un ja es zinātu visus noslēpumus un atziņas dziļumus, un ja man būtu pilnīga ticība, ka varētu kalnus pārcelt, bet nebūtu mīlestības, tad es neesmu nekas.” (1. Korintiešiem 11:1-2)

Visa pamats ir mīlestība - tava mīlestība pret Dievu, pret cilvēkiem, pret savu draudzi, pret pazušanā ejošajiem. Lai nāk Tava valstība, Dievs! Jēzus asīnīs lai Latvija ir šķīstīta baltāka kā sniegs! Šī ir mīlestība pret Latviju un tās cilvēkiem. Pati lielākā vērtība Dieva acīs esi tu. Pilnību tu vari sasniegt, tikai esot draudzē. Atraisīt savu garīgo potenciālu tu vari tikai draudzē. Draudzes pamats ir vadītāji, mācītāji, līderi jeb mājas grupu vadītāji. Kā tev šķiet, no kurienes kalpošanas vadītājam draudzē ir cilvēki? No mājas grupām. Tātad paši vērtīgākie cilvēki draudzē ir mājas grupu vadītāji. Šodien es vēlos izcelt un apsveikt tieši vadītājus, kuri ir veltījuši savu dzīvi, lai uzņemtos pašu vērtīgāko darbu, nevis lai spīdētu cilvēku priekšā, bet kā Jēzus – mazgājot otram kājas. Lielāks ir tas, kas pats pazemojas.

Mācītāja Mārča Jencīša sprediķi “Lielākā vērtība – cilvēks” pierakstīja un rediģēja draudzes “Kristus Pasaulei” redakcija

1-10 of 564