Svētrunas


No visas savas sirds!

Publicēja 2019. gada 19. aug. 23:31Līga Paņina

Ziņas datums 20.08.19.

“Kad jūs Mani meklēsit, jūs Mani atradīsit. [..]” (Jeremijas grāmata 29:13)

Tātad, ja mēs meklēsim Dieva gribu, mēs to atradīsim. Ja mēs meklēsim Dieva svētību, mēs to atradīsim. Ja mēs meklēsim rakstura izmaiņas, mēs tās atradīsim. Ja mēs meklēsim dziedināšanu, mēs to atradīsim. Ja mēs meklēsim izaugsmi, kas ir pēc Dieva prāta, mēs to atradīsim. Jo visu, ko mēs lūgsim, Viņš dos un darīs. Šim pantam ir arī otra daļa.

“Ja jūs no visas sirds Mani meklēsit (..)” (Jeremijas grāmata 29:13)

Tomēr viss nav tik vienkārši, kā pašā sākumā mums šķita. Tāpēc svētrunas tēma – “No visas savas sirds”. Vārdi ‘no visas savas sirds’ var tevi mulsināt. Kāds varbūt domā: “Lūk, kāpēc es nevaru saņemt atbildes no Dieva – jo man bija jālūdz no visas savas sirds!” Kāds cits, iespējams, spriež: “Lūk, kāpēc manā dzīvē vai kalpošanā nenotiek tā, kā Dievs Savā vārdā apsolījis – manai lūgšanai un manām darbībām laikam nav piesieta sirds!” Es šodien vēlos izskaidrot, ko nozīmē ‘no visas sirds’. Manuprāt, šis ir viens no iemesliem, kāpēc kādi kristieši, kuri apmeklē draudzi, lūdz Dievu un uzņemas kalpošanas, nesaņem atbildes no Dieva, kaut lasa grāmatas. Arī es lasu grāmatas, un, starp citu, kad lasu, es redzu, ka dažādiem mācītājiem ir atšķirīgi viedokļi un, kad kāds mācītājs raksta tā, tas nenozīmē, ka es domāju tieši kā viņš. Piemēram, kāds mācītājs rakstīja, ka Dievs dzird tikai sirds lūgšanu; tas ir tad, kad mēs no sirds saucam uz Dievu. Bet ko šis mācītājs domāja ar ‘sirds saucienu’? Īpaši krievu mācītāji raksta, ka mums jābūt satriektiem un pazemīgiem Dieva priekšā. Ir tik daudz apzīmējumu tam, kādam tev jābūt, lai Dievs tevi dzirdētu. Cik pazemīgam un cik no sirds, un kā jāraud, un kā ar visu sirdi jāizjūt. Lūk, jābūt tādai lūgšanai, ka tava vēlme pēc Dieva un pārmaiņām ir tik emocionāli spēcīga, ka tu sauksi, un tad Dievs dzirdēs savā svētajā, nocietinātajā pilī.

Kādai jābūt tavai lūgšanai, lai Dievs tevi sadzirdētu? Vai tev ir aktuāls šis jautājums? Kādai ir jābūt cilvēka sirds attieksmei, ja viņš knapi var piecelt savu pēcpusi, prom no gurķiem un sēnēm, lai atnāktu uz dievkalpojumu? Par kādu sirds attieksmi un sirds lūgšanu ir runa, ja tu knapi slavēšanas laikā vari pacelt rokas? Par kādu sirds attieksmi ir runa, ja tu nejūti nekādu uguni vai ko citu? Bet Dieva vārds saka: “Ja jūs no visas sirds sauksiet, tad Es jūs sadzirdēšu, un tad būs izmaiņas.” Kad mēs no visas savas sirds rīkosimies ar degsmi un uguni, lūk, tad notiks tas, ko Dievs apsolījis, viss augs un vairosies, atvērsies debesu logi un Dievs liks svētībām pārpilnībā nolīt pār mums! Bet tas notiks tikai tad, kad mēs no sirds lūgsim un no sirds darbosimies. Kādai tad jābūt tavai lūgšanai un darbībām? Kā tev jājūtas? Kas ir sirds lūgšana? Šodien es gribu tevi nomierināt un apskaidrot par to, kas ir sirds attieksme un ko nozīmē ‘no visas sirds’, un vai tiešām tev pienākas viss, ko Dievs apsolījis.

Vai tev patīk Dāvids? Man patīk. Visvairāk es droši vien citēju Jēzus Kristus vārdus un pēc tam Dāvida vārdus. Dāvidu, Bībeles personāžu, tiešām var apbrīnot. Tas ir cilvēks, kuram līdzināties. Viņš, būdams parasts ganu zēns, jaunākais ģimenē un nicināts jaunietis, kļuva par Izraēla ķēniņu. Dāvids nevis vienkārši ieņēma amatu, bet izcīnīja Izraēlam daudz uzvaru un dibināja Israēla valsti, ko pēc viņa mantoja Salamans un baudīja tēva svētības. To visu izdarīja viens cilvēks. Jā, kopā ar komandu un visiem, kas viņam sekoja, taču viss sākās ar vienu cilvēku. Bībelē varam lasīt, ka tad, kad viņa ganāmpulkam uzbruka lauva vai lācis, Dāvids dzinās tam pakaļ, nosita to un atguva laupījumu. Kā ganu zēns varēja pieveikt lauvu vai lāci? Brīdī, kad visa Izraēla profesionālā armija trīcēja un drebēja filistiešu priekšā Terebinšu ielejā un Goliāts, trīsmetrīgs cilvēks, ikdienas staigāja gar Izraēliešu ierindām, izaicinot viņus cīņai, taču nebija neviena, kas ar viņu cīnītos, pēkšņi atnāca ganu zēns Dāvids un teica: “Viņš ir izaicinājis Izraēla Dievu. Es cīnīšos ar viņu!” Bija vajadzīgs viens metiens ar akmeni, un Goliāts bija zemē. Ar viņa paša zobenu Dāvids Goliātam nocirta galvu un svinēja uzvaru. No kurienes tāds spēks un svaidījums? Dāvids bija ķēniņš, pravietis un Dieva svaidītais – viss vienā personā. Kas viņā bija tik īpašs?

“Un Dāvids dejoja no visas savas sirds Tā Kunga priekšā.” (2. Samuēla grāmata 6:14)

Lai kļūtu tādi kā Dāvids, mums jāiegūst tās rakstura īpašības, kas piemita viņam. Tu neesi ne Jēzus, ne Dāvids, ne Samuēls, bet tu vari iegūt tās īpašības, kas nes uzvaru. Uzvarai un veiksmei ir principi. Cilvēki, kas veiksmīgi pielieto šos principus, gūst uzvaras. Viņi arī gūst Dieva svētību un svaidījumu. Viens no principiem, kas piemita Dāvidam kā uzvarētājam, – viņš dejoja no visas sirds Tā Kunga priekšā. Tātad, ja dejot, tad dejot no visas sirds.

“Pārgalvji izdomājuši melus pret mani, bet es pildu Tavas pavēles no visas sirds.” (Psalms 119:69)

Dāvidam piemita tāda rakstura īpašība nevis vienkārši īstenot Dieva principus, bet darīt no visas savas sirds. Kāds, iespējams, domā: “Dāvidam noteikti bija kāds īpašs emocionāls stāvoklis, īpašas jūtas pret Dievu un īpaša dedzība par Izraēlu, Dieva lietām un darbiem.” Vai tiešām tā bija? Daļēji jā. Bet šis sprediķis ir tāpēc, lai tu saprastu, ko nozīmē vārdi ‘no visas sirds’. Vienu lietu mēs jau sapratām – lai uzvarētu, lietas jādara no visas savas sirds.

“Visu, ko darāt, darait no sirds, it kā savam Kungam un ne cilvēkiem.” (Vēstule Kolosiešiem 3:23)

‘No sirds’ nozīmē darīt kā Kungam. Tā rīkojas kristietis, kurš ir nobriedis cilvēks. Ja tu šo lasi, izmeklē sevi. Vai tiešām tu esi nobriedis cilvēks? Kāpēc tu dari kādas lietas? Tāpēc, ka tev ir pārliecība par to, ka Dievs to vēlas, vai tāpēc, ka tevi baksta grupas vadītājs? Varbūt tāpēc, ka apstākļi spiež, vai tāpēc, ka citādi tu paliksi bez algas? Varbūt tu to dari slavas un atzinības dēļ? Uzdod sev jautājumu: “Kāpēc es daru kādas lietas?” Ja cilvēks dara tikai tad, kad viņu pastumj, tad tas nav no visas sirds. No visas sirds rīkojas cilvēks, kurš nav jāstumj. Tas ir cilvēks, kurš dara, apzinoties, ka to dara Dievam. Vai tu redzi kādu, kas mani šodien šeit baksta ar koku? Varbūt darba kabinetā kāds stāvēja ar koku un draudēja man? Varbūt kāds man šorīt piezvanīja un pateica: “Ja tu šodien nebūsi dievkalpojumā, mēs tevi novāksim.” Varbūt mana sieva mani zāģē katru svētdienas rītu un ceļ augšā, sakot: “Tu esi šīs draudzes mācītājs un tev jābūt dievkalpojumā! Vai tu esi sagatavojis sprediķi?” Varbūt mana sieva katru dienu mani zāģē, jautājot par sprediķi? Vai tā ir? Nē! Nav neviena ar koku, arī mājās mani neviens nezāģē šajos jautājumos. Mani neviens nav piespiedis kalpot Dievam. Kopš 2000. gada marta es vienmēr esmu izjutis un sapratis vajadzību kalpot Dievam. Ne tāpēc, ka kāds cilvēks to saka, ne tāpēc, ka mācītājs sludina, bet tāpēc, ka Dievs ir manā sirdī, un tā ir Viņa griba. Es, pirmkārt, kalpoju Dievam, ne cilvēkiem. Tu vari kalpot no visas sirds tikai tad, kad dari to patstāvīgi. Protams, viss ir pareizi – ir draudze, vadītājs, kopīgi mērķi, vīzija un norādījumi, ko darīt kopā un ko atsevišķi. Bet tevi nav ar varu jāspiež darīt. Tu pats to dari un atbildi Dieva priekšā. Tu esi cilvēks, kurš apzinās savu atbildību ne tikai cilvēku, bet, pirmkārt, Dieva priekšā. Ir rakstīts: “Visu, ko darāt, dariet no sirds, it kā savam Kungam un ne cilvēkiem.” Darīt no sirds nozīmē darīt kā Tam Kungam un ne cilvēkiem. Protams, ka mēs kalpojam cilvēkiem, bet galvenajam motīvam nevajadzētu būt žēlumam pret cilvēkiem. Jo ko tu darīsi tad, kad nebūs žēl? Galvenais motīvs ir kalpot Tam Kungam. Tas ir vienkāršs lēmums, apziņa, vajadzība un sapratne kalpot Tam Kungam no visas savas sirds. Tā ir Dieva griba.

“Kad jūs Mani meklēsit, jūs Mani atradīsit. Ja jūs no visas sirds Mani meklēsit.” (Jeremijas grāmata 29:13)

Dāvidam bija īpašība darīt lietas no visas sirds. Kad dejo, tad dejo. Kad klausa Tam Kungam, tad klausa Tam Kungam. Lūk, kāpēc Dāvids ir viens no īpašākajiem cilvēkiem visā Bībeles un pasaules vēsturē. Palasi Bībelē Laiku un Samuēla grāmatas, kurās aprakstītas visas Dāvida darbības. Tas ir fascinējoši! Protams, viņš nav vienīgais, taču visiem šiem cilvēkiem ir viena kopīga īpašība – darīt no sirds.

Tu nevari tikt nākamajā klasē Dieva valstības skolā, kamēr neesi nokārtojis šī gada vielu. Kad es pabeidzu vienpadsmito klasi, tad eksāmenos skolotāja pati pienāca man klāt un iedeva norakstīt. Es nekad mūžā to nevarētu – ne toreiz, ne tagad. To pašu, acīmredzot, viņa izdarīja arī citiem nenormāliem skolniekiem, kāds biju es. Padomju laikā atskaite par to, ka viss ir izdarīts un ikviens veiksmīgi pabeidzis konkrēto klasi, skolotājiem bija ļoti svarīga. Skolotājam tas bija kā apliecinājums, ka viņš ir labi pildījis savu amatu, līdz ar to viņš saņēma prēmiju par to, ka viņa klasē visi visu prot. Tāpat arī skolas direktoram bija ļoti svarīgi, ka viņa skolā konkrēts procents skolēnu ir nokārtojuši visus eksāmenus. Šobrīd ik pa laikam izskan ziņas, ka valsts eksāmenu atbildes ir tikušas nopludinātas. Par to draud ne tikai administratīvā, bet arī kriminālatbildība. Tas ir iespējams starp cilvēkiem, bet ne ar Dievu. Lai ko tu sarunātu ar cilvēkiem, lai kā tu turpinātu nenokārtot eksāmenus, lai kā tu turpinātu dzīvot, kamēr tu nenokārtosi konkrētu eksāmenu Dieva valstības skolā, tu izkritīsi un netiksi pārcelts nākamajā klasē. Tu atkal atgriezīsies tajā pašā punktā, kamēr neiemācīsies izdarīt savus pienākumus no sirds. Tu varbūt emocionāli neizjūti degsmi visu izdarīt no sirds, bet tāpēc ir šis sprediķis un tāpēc es izskaidrošu.

“Un tev būs To Kungu savu Dievu mīlēt no visas savas sirds un no visas savas dvēseles, un no visa sava prāta, un no visa sava spēka. Otrs ir šis: tev būs mīlēt savu tuvāku kā sevi pašu; cita lielāka baušļa par šiem nav.” (Marka evaņģēlijs 12:30-31)

Tie ir pirmais un otrais bauslis, visas bauslības kopsavilkums. Tālāk seko baušļi: tev nebūs zagt, tev būs godāt savus vecākus, tev būs sabata dienu svētīt, tev nebūs laulību pārkāpt, tev nebūs iekārot un citi. Svarīgākie ir šie divi. Tev būs To Kungu mīlēt no visas savas sirds – kā lai to izpilda? Šajā bauslī arī dota atbilde: no visas sirds, dvēseles, prāta un spēka. ‘No visas savas sirds’ nozīmē emocionālu vajadzību un vēlmi un tavu lēmumu sistemātiski darīt. Šie divi rada viens otru. Kad mēs pieņemam lēmumu kaut ko darīt, ko esam ieplānojuši, un izdarīt to vajadzīgajā daudzumā, lai tam būtu rezultāts, mēs to izdarām, vienalga – jūtam emocijas vai nejūtam. Un tad, kad mēs izdarām, tas nes gan rezultātu, gan arī emocijas. Savukārt, emocijas mūs stimulē atkal darīt pareizas lietas. Ar prātu tu saproti, kas ir pareizi. Tu izveido stratēģiju un rīkojies ar savu gribu un spēku. Ar savu gribu un spēku tu dod komandas saviem locekļiem un dari konkrētas lietas, kas ved uz konkrētu rezultātu. Lūk, ko nozīmē darīt no visas sirds!

Teorētiski šo sprediķi varētu arī beigt, jo tu esi nomierināts. Tev nav jājūt vēlme. ‘Sirds sauciens pēc Dieva’ nozīmē ne tikai emocionālu, bet ar prātu apsvērtu saucienu un lūgšanu. Kad es atgriezos pie Dieva, man bija izteikta emocionāla vajadzība pēc Dieva. Kāpēc tā? Iedomājies sevi manā vietā. Tev, protams, ir savs stāsts par to, kas tevi ir spiedis nākt pie Kristus. Varbūt ne pilnīgi visiem tā bija, bet liela daļa cilvēku ir atnākuši pie Kristus tikai tāpēc, ka apstākļi spieda. Iedomājies cilvēku, kurš negrib dzīvot un nevar arī izdarīt pašnāvību, – tāds biju es. Cilvēks, kuram nav ko ēst, un nav arī nekā cita. Cilvēks, kurš pat nevar iziet ārā no mājas, lai kaimiņam nozagtu malku. Man bija totāla paranoja. Ārā bija ziema, mājā aukstums, un es gulēju, ietinies vairākās segās, lēnām izlaizdams garu. Es biju neēdis cilvēks aukstumā un narkotiku trūkumā, turklāt policijas meklēšanā. Mani gaidīja tikai viens ceļš – cietums. Noziegumi jau bija izdarīti, un atlika gaidīt, kad policija savāks. Kā tev šķiet – vai tā ir pietiekami liela emocionāla vajadzība, lai sāktu beidzot lūgt Dievu? Es biju spiests lūgt Dievu. Dieva vārds saka: “Jūs Mani atradīsiet, ja no visas sirds Mani meklēsiet.” Es no visas sirds sāku meklēt Dievu. Manu dzīvi neizmainīja tikai vārdi, ko dzirdēju Kristīgajā radio: Piesauciet Jēzus Vārdu, Viņš izmainīs jūsu dzīvi! Mani izmainīja arī šī vajadzība. Tas bija viss kopā – vajadzība, informācija par to, ka ir Dievs, un iekšēja apziņa un izjūta par to, ka Viņš ir. Es vērsos pie Dieva lūgšanā un teicu: “Dievs, ja Tu esi tas Dievs, kas radījis debesis un zemi, tad izmaini manu dzīvi!” Es nelūdzu šo lūgšanu tikai vienu reizi, bet trīs reizes dienā. Tā tas turpinājās aptuveni divas nedēļas. Pēkšņi Svētais Gars man pieskārās. Tam sekoja totālas izmaiņas, grēku piedošana un trīs dienas asarās. Es kļuvu par jaunu cilvēku un manī ienāca vēlme kalpot un strādāt Dievam. Tas bija viens moments. Bet viss sākās ar emocionālu vajadzību pēc glābšanas. Lūk, sirds sauciens! Mums šķiet, ka mums obligāti jābūt šādam sirds saucienam, lai kaut kas mainītos. Mums šķiet, ka tieši šādam sirds saucienam jābūt, lai mājas grupiņa sāktu augt. Ne obligāti. Sirds sauciens nav tikai tad, kad tu esi emocionāli nospiests. Sirds sauciens ir tad, kad tu esi ar prātu apsvēris to, kas ir nepieciešams, lai tavā dzīvē būtu konkrētas lietas. Un tu strādā tajā virzienā. Principā ar emocijām te nav nekāda sakara. Ja kādam Dievs dod emocijas – slava Dievam! – jo bez emocijām ir grūti izvilkt. Bet ja tu ar prātu un gribu neej pareizā virzienā, tad, piedod, nebūs arī emocijas. Ar laiku būs tikai emocionāla vajadzība pēc glābšanas un atgriešanās pie Dieva, no kura tu būsi atkritis. Tātad, tu nevari tikt nākamajā klasē, kamēr neesi nokārtojis eksāmenu iepriekšējā. Tāda ir Dieva valstība. Ar cilvēkiem tu nevarēsi vienoties.

Piemēram, tu esi uzņēmies kādu kalpošanu draudzē vai grupiņā. Pēc tā, cik veiksmīga un augoša tā ir, var redzēt tavu sirds attieksmi. Ja tava kalpošana plaukst un zeļ, tas nozīmē, ka tev ir pareiza sirds attieksme. Tu spēj saprast, kas ir jādara, un strādā pie tā. Tu strādā, neskatoties uz emocionālām vajadzībām un sajūtām. Kā piemēru minēšu mājas grupiņu. Lai mājas grupiņa augtu un cilvēki nāktu pie Kristus, ir vajadzīgs ieguldījums. Ir nepieciešams ieguldīt pietiekami daudz laika un zināšanas un jābūt noteiktam daudzumam darbību, lai cilvēku dzīvēs būtu izmaiņas, lai cilvēki nāktu pie Kristus caur tavām rūpēm. Nevajag lūgt pēc emocionālas vajadzības, tā nav sirds lūgšana. Sirds lūgšana ir tad, kad tu pietiekamā daudzumā ieguldi savu laiku. Tad, kad tu no visas sirds lūgsi un meklēsi jeb darīsi, tad Dievs atbildēs. Vairāk vai mazāk gandrīz katrs cilvēks lūdz Dievu. To Kungu atrod, svaidījumu dabū un mūžīgajā dzīvībā ieiet tikai tie, kas Dievu meklē no visas savas sirds – tie, kas lūdz ar visu savu sirdi, visu dvēseli, visu savu prātu un ar visu savu spēku.

Un, kas jums varēs ļaunu darīt, ja jūs no visas sirds dzīsities pēc tā, kas labs?” (Pētera 1. vēstule 3:13)

Tiem, kas meklē To Kungu no visas savas sirds, ir pārdabiska apsardzība.

Un tev būs To Kungu savu Dievu mīlēt no visas savas sirds un no visas savas dvēseles, un no visa sava prāta, un no visa sava spēka. Otrs ir šis: tev būs mīlēt savu tuvāku kā sevi pašu; cita lielāka baušļa par šiem nav.” (Marka evaņģēlijs 12:30-31)

Ja tu dari kādu darbu, pirmkārt, dari to tā, lai patiktu Dievam. Dievs nekad tev neprasīs izdarīt to, ko tu tiešām nevari izdarīt. Dievs zina, ko tu vari un ko tu nevari. Izdarīt no visas sirds nozīmē to, ka tu izdari visu, ko varēji. Otrkārt, dari tā, lai tas patiktu cilvēkiem. Lai kāds arī būtu tavs darbs, tu to dari cilvēkiem. Ja mēs ražojam preces, mēs tās ražojam cilvēkiem. Tā Dievs ir iedibinājis, ka mēs cits citam izdaram pakalpojumus. Tikai tas, kas no sirds dara savu darbu, var tikt svētīts. Brīnumi tāpat nenotiek. Reizēm var notikt kāds brīnums, bet Dievs tev ar to parāda, ka Viņš ir. Lai kāda arī būtu tava kalpošana draudzē vai grupiņā, lai kāds arī būtu tavs darbs, dari to kā Tam Kungam un nevis cilvēkiem, bet tajā pašā laikā arī cilvēkiem.

Tad Samuēls runāja, visam Israēla namam sacīdams: "Ja jūs no visas savas sirds gribat atgriezties pie Tā Kunga, tad izmetiet ārā no sava vidus šos svešo tautu dievus un Aštartes tēlus, pievērsiet savu sirdi Tam Kungam un kalpojiet vienīgi Viņam, tad Viņš jūs izglābs no filistiešu rokas."” (1. Samuēla grāmata 7:3)

Ja tev nav emocionāla lūgšana no sirds, tad Dievs tevi nedzirdēs? Atminos, ka reiz braucu evaņģelizācijas tūrē uz Igauniju. Tur kādā baznīcā es ļoti aizrautīgi sludināju, lai cilvēki nāk un pieņem Jēzu. Parasti cilvēki ir jāiedrošina vai jāpierunā iznākt pie altāra, bet toreiz visi iznāca priekšā pieņemt Jēzu. Draudze nebija liela, aptuveni piecdesmit cilvēku, bet visi iznāca un raudāja pie altāra. Tajā brīdī nodomāja: “Lūk, svaidījums!” Vēlāk runāju ar šīs draudzes mācītāju un cilvēkiem un uzzināju, ka viņiem tāda ir mācība – ja tu nāc Dieva priekšā, tad tev ir jābūt salauztam un pazemīgam. Es nesaku, ka tas ir slikti, jo draudzes ir ļoti dažādas. Bet tev obligāti nav jālūdz ar asarām acīs, lai Dievs tevi dzirdētu. Es piekrītu, ka šādai lūgšanai ir spēks, bet vēl lielāks spēks ir disciplinētai un regulārai lūgšanai.

Bet Jēzus tiem saka: "Jūsu mazticības dēļ; jo patiesi Es jums saku: ja jums ticība ir kā sinepju graudiņš, tad jūs sacīsit šim kalnam: pārcelies no šejienes uz turieni, un tas pārcelsies, un nekas jums nebūs neiespējams.”” (Mateja evaņģēlijs 17:20)

Jēzus ar to saka, ka tu pārvarēsi jebkādas problēmas, šķēršļus un sasniegsi visus savus mērķus, ja tu no sirds lūgsi un strādāsi. Patiesa atgriešanās pie Dieva ir tad, kad tu izmet no savas sirds visus grēkus, svešos dievus, skopumu un perversijas. Lūk, ko nozīmē no sirds atgriezties! Sāc kaut vai ar to, ka neizlaid nevienu dievkalpojumu un mājas grupiņu un vismazāko kalpošanu izdari no sirds. Mēs ticam, ka mums nāks pakaļ Jēzus, nevis citi dievi. Tajā dienā, kad tu nomirsi, tu stāsies Dieva priekšā un nonāksi tajā vietā, kur pats būsi izvēlējies būt savas dzīves laikā. Ja tu debesu valstībā esi šeit, tad būsi arī tur. Tajā dienā, kad es atgriezos pie Dieva, man bija ļoti spēcīgs piedzīvojums. Dievs man skaidri teica: “Mārci, lūdz Dievu katru dienu, lasi Bībeli katru dienu, esi draudzē, un tu būsi Mans kalps!” Es dzelžaini turējos pie tā, ko Dievs man teica. Sākumā bija posms, kad vajadzēja sevi piespiest lūgt un izveidot to par dzīvesveidu, un man pat šķita, ka esmu ar to nomocījies. Tas bija laiks, kad es ar Dievu pavadīju apmēram sešas stundas katru dienu. Divas stundas lūdzu, divas stundas lasīju Bībeli un divas stundas lasīju grāmatas. Es katru dienu cēlos konkrētā laikā. Arī tad, ja biju izbraukumos, es to darīju. Atceros, ka biju konferencē ārpus Latvijas. Cēlos četros no rīta, lai paspētu izlūgt Dievu. Arī Dāvids Tā Kunga priekšā darīja visu no visas savas sirds. Lūk, tāpēc Dievs viņu tādā varenā veidā varēja lietot, sargāt, svaidīt un celt. Viņš no visas sirds kalpoja Dievam. Kādreiz es dzelžaini turējos pie sava plāna, neskatoties uz to, kur atrados un kā jutos. Ne vienmēr viegli bija agri piecelties, bet es to darīju. Man patika rezultāts un pārmaiņas cilvēku dzīvēs man apkārt. Un man ļoti patika, ka es esmu Dieva gribā. Tagad mans laiks ar Dievu nav tik strikts. Ir cilvēki, kas saka, ka nezina, kā Dievu lūgt. Es iesaku palasīt manu grāmatu “Personīgas attiecības ar Dievu”. Tev nav ko lūgt, ja tev nav plāna, nav kalpošanu un tu neko negribi. Tādā gadījumā tu peldi pa straumi. Tāds jautājums, būt vai nebūt dievkalpojumā, man nekad nav pastāvējis. Ja tev pastāv tāds variants, tad tas nav no visas sirds un tieši tāpēc tava dzīve stāv uz vietas. Nepastāv tikai panākumi dzīvē un darbā, ir arī garīgā dzīve. Īslaicīgi pasaulīgi panākumi neko labu nedod, ja tas nav Dieva prāts. Meklē To Kungu no visas savas sirds, no prāta, no dvēseles, ar savu gribu un spēku, un tad Viņš tevi izglābs.

Dāvida psalms. Es Tevi, Kungs, teikšu no visas sirds, es dievu priekšā Tev dziedāšu slavas dziesmas.” (Psalms 138:1)

Dāvids vienmēr slavēja Dievu no visas sirds. Pat tad, kad Sauls un ienaidnieka karapulki viņu vajāja. Viņš templī noorganizēja slavēšanu ar noteiktu kārtību, kā arī nodibināja kalpošanu visā Izraēlā. Kad Izraēla centrā bija Dievs, tas pacēla visu valsti. Pēc Dāvida nāca Salamans un kādu laiku baudīja Dāvida augļus, bet pēc laika notika pretējais. Viņš pārstāja meklēt To Kungu no visas savas sirds un pieķērās svešu tautu dieviem. Izraēls sašķēlās un vairs nekad nebija tāds kā iepriekš. Ja tu esi piedzimis kristīgā ģimenē, tev būs svētība, bet tas nenozīmē, ka tu nonāksi debesīs. Tiem bērniem, kuri tagad dzimst draudzē, ir liela privilēģija tik agri iepazīt Dievu. Ja tu to nenovērtē, tad liela bēda pašam. Jēzus ir teicis, ka grēks tev paliek, ja tu par to zināji, bet, ja to nezinot būtu to darījis, tad būtu vieglāk. Piemēram, tu attīsti savu biznesu un strādā vaiga sviedros. Tad, kad tev parādīsies pirmie darbinieki, tas jau būs no sirds. Kad tu liec lietā prātu, lai iegūtu zināšanas un varētu paplašināt savu biznesu, tas nav iespējams bez partnerības un bez cilvēku uzņemšanas savā komandā. Darīt no visas sirds nozīmē izaudzināt vadītājus un kalpotājus. No visas sirds ir tad, kad tu kaut ko attīsti un organizē. Ja tā ir kalpošana Dievam, tad tam ir jāattīstās. Ja nebūsi strādājis, tev nebūs ko ēst. Pat zaglim un bezpajumtniekam ir jāstrādā, turklāt ļoti netīkams darbs. Bomži domā, ka viņi nestrādā, bet patiesībā viņi dara vienu no pretīgākajiem darbiem pasaulē. Zagļi maksā augstu cenu, lai pēc tam sēdētu cietumā.

Savā darbā neesiet kūtri, esiet dedzīgi garā, gatavi kalpot Tam Kungam.” (Romiešiem 12:11)

Kalpošana ir darbs, nevis tikai sirds sauciens.

Jo mēs esam Viņa darbs, Kristū Jēzū radīti labiem darbiem, kurus Dievs iepriekš sagatavojis, lai mēs tajos dzīvotu.” (Efeziešiem 2:10)

Dievs mūs ir radījis labiem darbiem, lai mēs glābtu cilvēkus un nestu svētību savai valstij, lai mēs iepazīstinātu cilvēkus ar Kristu, un caur to Dievs varētu svētīt Latviju. Dievs ir radījis mūs labiem darbiem, sadraudzībai ar Sevi un kalpošanai. Kalpošanu jādara no visas savas sirds, tad tev būs arī augļi un rezultāts.

Bet Viņš uz tiem sacīja: "Pareizi Jesaja par jums, liekuļiem, ir pravietojis, kā ir rakstīts: šī tauta godā ar lūpām Mani, bet viņu sirds ir tālu no Manis.”” (Marka evaņģēlijs 7:6)

Daudz ir tādu, kas slavē Dievu ar savām lūpām, apmeklē baznīcas un, iespējams, ka pat pareizi dzīvo, bet nedara to no sirds. Tas nozīmē, ka šie cilvēki nepilda Dieva gribu. Viņi ir aizmirsuši par līdzcilvēkiem, evaņģelizāciju un to, ka jāveido mācekļi. Liela daļa kristietības ir tikai runāšana, kā tie farizeji un saduķeji Bībelē. Tajā laikā bija ļoti moderni staigāt ar platām lūgšanu krellēm un lūgt Dievu tā, lai cilvēki viņus redzētu.

Lasīju grāmatā kādu stāstu par to, ka kādā Āfrikas ciemā cilvēki uzcēla dambi, lai elektrostacija varētu funkcionēt, taču kādā dienā dambis sabruka. Tad sanāca ciema komisija un sāka gudri runāt. Un tā vietā, lai domātu, kā nākotnē novērstu šādas lietas, viņi izlēma un pārējiem paziņoja, ka tas notika tāpēc, ka šis dambis bija uzcelts priekšā upes dievam. Upes dievs katru dienu pastaigājās no viena upes gala līdz otram, bet tad tika uzcelts dambis un viņš nevarēja tikt tālāk, tāpēc to nācās pārplēst. Līdzīgi rīkojas arī kristieši – lūdz Dievam mainīt viņu dzīvi, sūtīt atmodu, sūtīt “upes dievu”. Un tad viņi gaida, kad nāks “upes dievs”, kurš pabeigs visu viņu vietā, tā vietā, lai paši analizētu, domātu, studētu Dieva vārdu, darītu praktiskas un disciplinētas lietas, kļūtu par stipra rakstura cilvēkiem kā Dāvids, kas no visas savas sirds meklēja Dievu. Un, kas no visas sirds meklē, tas arī atrod. Kā var izdomāt, ka jāvaino upes dievs? Kā var izdomāt, ka vīrietis var būt sieviete un sieviete var būt vīrietis? Nu, jā, cilvēki bez Dieva var visu izdomāt. Padomā ar galvu, paskaties spogulī uz sevi un ieraugi, kas tu esi. Tu vari domāt un justies, kā tu gribi, bet nekas nenotiks, kamēr tu no sirds nesāksi kalpot Dievam. Labi, ka tu esi draudzē, kurā mācītājs runā par personīgo atbildību, jo Jēzus runā par personīgo atbildību. Viņš saka: “Ko jūs uz Mani sakāt: Kungs, Kungs! bet nedarāt, ko Es jums saku?” Viņš mācīja par personīgu atbildību, ka pats no sevis nekas nenotiks. Pāvils arī saprata personīgo atbildību, un viņš bija tas, kurš piecēlās un tūlīt pat sludināja Dieva vārdu, tā ka viņš dabūja bēgt no pilsētas jau pēc dažām dienām. Lūk, cilvēks, kurš izdarīja savu misiju. Viņš apzinājās, ko nozīmē kalpot.

“Tā arī Mans Debesu Tēvs jums darīs, ja jūs ikviens savam brālim no sirds nepiedosit." (Mateja evaņģēlijs 18:35)

Piedošana neatnāk tāpat, pati no sevis, piedošana nāk no rīcības attiecībā pret šo cilvēku. Piemēram, inkaunterā mēs rakstām mīlestības vēstuli, kura jānodod attiecīgajai personai, bet kādi arī nenodod, jo paiet trīs dienas, pazūd emocijas un izjūta, ka vajadzētu iedot. Ja tu bez emocijām nespēj kalpot Dievam, tad tu esi tas, kurš nav cienīgs saņemt Viņa svētības, arī piedošanu. Uzrakstīt vēstuli un atdot to cilvēkam ir normāla rīcība. Pirms pāris dienām manam patēvam bija dzimšanas diena, bijām aizbraukuši ciemos. Tā sanāk, ka es reti tur aizbraucu, jo viņš prasīja, vai pēc gada atkal var gaidīt mūs ciemos. Un tad viņš man pateica, ka viņam joprojām ir manas vēstules. Prasīju, kādas vēstules, un izrādījās, ka tās, kuras es inkaunterā biju viņam rakstījis. Tas inkaunters bija pirms desmit gadiem, bet viņš atcerējās manu vēstuli un bija nolicis to īpašā vietā, un tas nozīmē, ka šī vēstule bija viņam svarīga un bija notikusi reāla piedošana. Sirds kalpošana prasa reālas, disciplinētas darbības.

“Bet Filips sacīja: "Ja tu no visas sirds tici, tad to var." Un viņš atbildēja: "Es ticu, ka Jēzus Kristus ir Dieva Dēls." (Apustuļu darbi 8:37)

Ko nozīmē no visas savas sirds ticēt? Lai kristītos, ir noteikumi, lai draudze redz, ka, lūk, ir cilvēks, kurš ar visu savu sirdi meklē Dievu, katru dienu lūdz Dievu, neizlaiž dievkalpojumus, mājas grupiņas un ir uzņēmies kalpošanas. Lai laulātos, arī ir noteikumi. Pie manis nevar atnākt divi pilnīgi negatavi cilvēki, kuri dzīvo pilnīgi sviestainu dzīvi, un prasīt, lai mācītājs salaulā, jo ir kaut kādi kritēriji, noteikumi, lai mācītājs varētu salaulāt. Mācītājam ir jābūt kaut nelielai atbildībai par to, ko viņš laulā, nevis kā konveijerā – kurš grib, to laulā, pat neprasot, cik gadi, vai vīrietis, vai sieviete. Visur ir kritēriji un noteikumi, visur ir jāpacenšas, pat normāli apprecēties ir jāpacenšas. Reizēm ir šausmīgi noskatīties, kā daži cilvēki palaiž garām svētības un iespējas. Un, iespējams, ka tev vairs nekad nebūs tāda iespēja, tava īstā iespēja no Dieva, jo tu dari stulbības, un visiem ir skaidrs, ka tu neesi normāls. Prāta un gribas lēmums rada arī emocionālu vajadzību. Emocionāla vajadzība savukārt palīdz darīt pareizas lietas.

“Tad tauta priecājās, dodama labprātīgi, jo tie deva no visas sirds Tam Kungam ar labu prātu; arī ķēniņš Dāvids priecājās ar lielu prieku.” (1. Laiku 29:9)

Tajā laikā Dieva tauta deva Dieva darbam līdzekļus ar prieku. Ja tu kalpo Tam Kungam no visas savas sirds, tad tev nepastāv šāds jautājums: atbalstīt, dot vai nedot? Un tie teksti: “Tikai nesaki mācītājam, tikai nesaki vadītājam,” ir cilvēkiem, kuri nav nodevušies Dievam no visas sirds, kuri nav draudzes vīzijā un mērķos. Vairies no tādiem cilvēkiem un dari to zināmu savam vadītājam. Ja tu apzinies savu vērtību visā kopējā darba mehānismā, tad tev nepastāv jautājums kalpot vai nekalpot. Reizēm tā var būt vīzijas problēma, piederības problēma. Kalpo tie, kuri ir satvēruši vīziju un apzinās sevi kā daļu no draudzes, daļu no Latvijas reformācijas un atmodas.

“Viņš gan darīja to, kas ir taisns Tā Kunga acīs, tomēr ne no visas sirds.” (2. Laiku 25:2)

Kas notika ar ķēniņu, kurš darīja Dieva darbu, bet ne no visas sirds? Kādu laiku viņš plauka un zēla. Arī tu vari būt ne no visas savas sirds nodevies Dievam un varbūt tavā dzīvē ir teicamas pārvērtības, bet tas var nebūt ilgi. Tieši tas pats arī notika Amacjas dzīvē, viņš iekaroja kādu zemi, atveda no turienes līdzi viņu dievus un sāka tos pielūgt, un pie Amacjas nāca pravietis un teica, ka tas nav labi, ko viņš dara. Amacja atbildēja pravietim: “Vai tu gribi, lai tevi nogalina?” Pravietis tomēr neklusēja un promejot Amacjam pateica: “Es gan jūtu, ka Tas Kungs ir sagatavojis ko ļaunu.” Un tā arī notika. Amacjas sirds kļuva tik lepna, ka viņš nolēma cīnīties ar Izraēlu. Izraēls brīdināja to nedarīt, bet Amacja neatkāpās un beigās zaudēja cīņu. Skaties, kas notika tālāk:

“Un Jūda tika Israēla sakauts, un ikviens no tiem bēga uz savām mājām. Un Israēla ķēniņš Joass sagūstīja Jūdas ķēniņu Amacju, Joasa dēlu, Joahaza dēladēlu, Bet-Šemešā, un viņš to noveda Jeruzālemē, un viņš izlauza daļu no Jeruzālemes mūra no Efraima vārtiem līdz Stūra vārtiem četrsimt olektis. Un viņš paņēma visu zeltu un sudrabu un itin visus svētos piederumus, kas atradās Dieva namā pie Obed-Edoma, un ķēniņa pils bagātības līdz ar ķīlniekiem un atgriezās atpakaļ Samarijā. Bet Jūdas ķēniņš Amacja, Joasa dēls, dzīvoja pēc tam, kad Israēla ķēniņš Joass, Joahaza dēls, nomira, vēl piecpadsmit gadus. Un, kas vēl par Amacju stāstāms, par viņa sākumu un par viņa galu, redzi, tas ir uzrakstīts Jūdas un Israēla ķēniņu grāmatā. Un kopš tā laika, kad Amacja bija atkāpies no Tā Kunga, pret viņu cēlās Jeruzālemē sazvērestība. Un viņš bēga uz Lahišu, bet sazvērnieki nosūtīja gūstītājus viņam pakaļ uz Lahišu, un tie viņu tur nokāva.“ (2. Laiku 25:22-27)

Tāpat arī divi gulēs vienā gultā, vienu paņems un otru nē. Mums katram pašam ir jābūt nomodā par savu dzīvi un jāseko līdzi ar savu prātu un ar savu gribu, ir jādod pareizas pavēles savam ķermenim no visas savas sirds darīt Tā Kunga gribu, kalpot un nodoties Viņam. Un šobrīd draudzē ir kāds viens līdz četri cilvēki, kuriem Dievs saka, ka Viņš no viņiem novērsīsies. Viņus gaida līdzīgs liktenis kā Amacjam, paliekot bez Dieva aizsardzības, bez Dieva svētības un vispār bez Dieva. Viņi paši labi zina, kā viņi ķengājas un iet pret draudzi un Dieva cilvēkiem. Tu vari domāt, kas tu esi un kā tu tici, tu vari cerēt, bet, diemžēl, cerība ir muļķa mierinājums. Dievs pats negatavo ļaunumu cilvēkam, Viņš vienkārši novēršas no viņa. Un tu pat vari nejust, kā tiec izvests ārpus Dieva valstības. Atgriezies, nododies un kalpo Dievam! Pārtrauc bubināt un kurnēt, pārtrauc kritizēt. Kalpo Dievam un skaties tikai uz sevi.

Ziņās lasīju, ka kāds kaimiņš pa logu redzējis, kā viens dzērājs nogalina otru dzērāju, ietin to segā un uz ratiem aizvelk kaut kur tālāk. Mēs visi gribam slēpt nozieguma pēdas un tāpēc kaut ko darām lietas labā. Draugs, ja tev ir kāds skelets skapī, tad izvelc to grēka skeletu ārā no sava skapja, pagultes, prāta, sirds un izmet to ārā, atgriezies un nododies Dievam no jauna.

"Ja jūs no visas savas sirds gribat atgriezties pie Tā Kunga, tad izmetiet ārā no sava vidus šos svešo tautu dievus un Aštartes tēlus, pievērsiet savu sirdi Tam Kungam un kalpojiet vienīgi Viņam, tad Viņš jūs izglābs no filistiešu rokas." (1. Samuēla 7:3)

Mācītāja Mārča Jencīša sprediķi “No visas savas sirds!” pierakstīja un rediģēja draudzes “Kristus Pasaulei” redakcija

Vai esi gatavs panākumiem?

Publicēja 2019. gada 13. aug. 21:17Līga Paņina

Ziņas datums 14.08.19.

Vai tu esi gatavs panākumiem? Vai esi gatavs izmantot iespējas un gūt panākumus? Vai tu esi gatavs uzvarēt? Pēteris teica Jēzum: „Es ar Tevi esmu gatavs iet cietumā un nāvē, ja tas nepieciešams.” Jēzus viņam atbildēja: „Nē, tu neesi gatavs. Vēl gailis nebūs dziedājis, kad tu Mani trīs reizes būsi aizliedzis.” Jēzus zināja, kāds ir cilvēks, Viņš pazina Savus mācekļus. Pēteris nebija gatavs atdot savu dzīvību par Jēzu Kristu. Viņš nebija gatavs iet cietumā Jēzus dēļ. Tāpēc šāds jautājums mums ir arī šodien – vai tu esi gatavs? Vai tu esi gatavs iet līdz galam? Vai tu esi gatavs gūt reālas ticības uzvaras savā dzīvē, savā kalpošanā, savā raksturā? Vai tu tam esi gatavs? Svarīgi ir ne tas, ka tu domā, ka esi gatavs, ne tas, ka tu apgalvo, ka esi gatavs, bet vai patiešām tu esi gatavs. Svarīgi ir nevis tas, ko tu domā par sevi, bet kas tu patiesībā esi šodien, cik tālu tu esi izaudzis, kāda ir tava gatavība. Mums nav jābūt īpašiem praviešiem, lai saprastu, kurš ir gatavs un kurš nav gatavs. Jēzus saka: „Pēc viņa augļiem jums būs pazīt.” Mēs to redzam pēc mūsu dzīves augļiem, pēc tā, kā mēs dzīvojam, kādas ir mūsu kalpošanas, kāds ir mūsu raksturs, vai kalpošana aug vai neaug. Ģimene, bērni un kas notiek ar viņiem, – vai viņus pareizi audzina; vai tu tikai sapņo, kādi būs tavi bērni, vai arī tu viņus reāli audzini. Finanses, bizness, dažādi novirzieni, – vai tu tiešām esi gatavs šajos novirzienos gūt uzvaras, vai tu tikai domā, ka esi gatavs. Ir labi domāt pozitīvi.

Vakar lūgšanu sapulcē es teicu, ka, manuprāt, tieši kristieši ir vieni no tumšākajiem ļautiņiem uz zemes. Mēs esam gaismas nesēji, bet es paskatos, ko kristieši dara un ko šad un tad var redzēt interneta komentāros. Zem Tautas lūgšanu sapulces video stāv viens komentārs: Ārprāts, kāda tumsonība 21. gadsimtā. Tas ir cilvēka viedoklis. Kāpēc viņš tā domā par kristiešiem? Kādu pasaule redz Kristus draudzi? Mēs lūdzam Dievu, ejam uz baznīcu, esam vecmodīgi, mēs lūdzam un paļaujamies uz kaut ko neredzamu un ceram, ka šis neredzamais Dievs paveiks kaut ko reālu mūsu dzīvēs… Tādi patiešām ir cilvēki, kas paši negrib strādāt, mācīties, negrib maksāt cenu, bet gaida uz Dievu, ka Viņš reiz nāks un tad viss dzīvē izmainīsies, un visi pagāni to redzēs. Tāpat arī mācītāji māca no kanceles: kad atnāks Svētais Gars, tad draudzē sāksies atmoda, bet atmoda nevar sākties, ja cilvēki draudzē nav gatavi. Gatavība ir zināšanas un darbs jeb izglītība un prakse. Viena no lielākajām kļūdām ir izglītība bez prakses. Šīs piepūstās galvas ir ļoti bīstamas. Tie ir cilvēki, kuri visu zina, bet nav gatavi pielietot savas zināšanas. Viņi visu zina, bet nepakustina pat pirkstu, lai šīs zināšanas liktu lietā.

Tie, kuri ir kārtojuši autovadītāja tiesības, zina, ka vispirms ir īsa teorija un pēc tam sākas prakse. Tu brauc kopā ar instruktoru un mācies jeb pielieto zināšanas auto vadīšanā. Instruktors pārliecinās, ka tu ne tikai zini, bet arī dari. Ja tu zini, ka pie konkrētas zīmes ir jābrauc pa labi, tad tu arī brauc pa labi. Šāds notikums bija arī manā dzīvē. Es otro reizi dzīvē kārtoju tiesības (pirmās kārtoju, lai vadītu smago mašīnu, bet tās man vairs nebija). Kad es kārtoju tiesības Valmierā, es zināju noteikumus un praksi biju izgājis. Tajā laikā es biju jauns kristietis un domāju, ka galvenais ir lūgt Dievu. Eksāmena laikā es braucu, blakus sēdēja instruktors, aizmugurē eksaminētājs, kurš skatījās, vai es paskatījos spogulī utml. Man gadījās tāds brauciena maršruts, kas mācoties jau simts reizes bija izbraukts. Es domāju, ka obligāti jālūdz Dievs, jo Viņš man palīdzēs nokārtot eksāmenu. Es braucu un lūdzu Dievu, un vienlaicīgi man bija jādzird, ko saka instruktors – taisni, pa labi, pa kreisi. Es dzirdēju, ka viņš saka, ka jābrauc pa kreisi, bet es braucu pa labi. No joslas, kurā varēja griezt tikai pa kreisi, es griezu pa labi, un, ja blakus būtu bijušas mašīnas, tas izraisītu avārijas situāciju. Kā es varēju griezt pa kreisi zinot, ka tur nedrīkst? Tā bija rupja kļūda un es uzreiz izkritu. Es nenokārtoju eksāmenu tāpēc, ka tā laikā lūdzu Dievu un neizdarīju to, ko biju mācījies. Ir savs laiks lūgšanai un savs laiks darbībām saskaņā ar Dieva vārdu vai to, ko esi mācījies.

Vai tā nav tumsonība – tikai lūgt un nedarīt? Es pats vadu savas rokas atbilstoši tam, ko esmu iemācījies. Dievs saka, lai tu iemācies un izdari pareizi. Pirms tam tu vari lūgt, pateikties, slavēt, jo visam ir savs laiks. Ja tu strādā pie kaut kādām ierīcēm, piemēram, zāģiem, ripām, flekšiem, tad es tev neiesaku darba laikā lūgt Dievu, bet ievērot visus drošības noteikumus. Ievērot visu, kas ir nepieciešams, lai strādātu šajā jomā. Kristieši tic brīnumiem, bezmaz vai, ka var bāzt pirkstus ventilatorā, jo tie ataugs. Jā, Dievs dara brīnumus, bet tā nav ikdiena. Tu daudz miroņu esi redzējis pieceļamies vai daudz pirkstu ataugam? Man ir līks mazais pirkstiņš, bet tas mani neuztrauc, un pirksti paši no sevis neiztaisnojas. Kristietība nav tikai brīnumi, bet kristietība ir apzināta darbošanās Dieva Gara spēkā! Visam ir savs laiks. Dievs ir labs! Tas ir tik labi un brīnišķīgi, ka tu vari dzirdēt šo patiesību, ka tu vari iziet no tumšo ļaužu kastas un būt tādā kastā, kur tu vari augt. Tu neesi nekāds tumsonis, tu esi gaismas bērns, tu esi gudrs! Tu esi gudrs, stiprs un neuzvarams, tu vari staigāt pāri čūskām un skorpioniem, un pāri ikvienam ienaidnieka spēkam un tas tev nekā nekaitēs. Pasaules uzvarētājs ir tikai tas, kas tic, ka Jēzus ir Dieva Dēls.

Bet tas Viņam sacīja: "Kungs, es esmu gatavs ar Tevi iet cietumā un nāvē." Bet Viņš sacīja: "Es tev saku, Pēteri, gailis šodien vēl nebūs dziedājis, kad tu jau trīsreiz būsi liedzies, ka tu Mani pazīsti."” (Lūkas evaņģēlijs 22:33-34)

Nav svarīgi, ko mēs domājam par sevi, bet ir svarīgi, kas mēs esam, ko esam iemācījušies un darām, un kādā virzienā ejam. Vai esi gatavs panākumiem? Draudzē ir tāds aparāts „Oppo 205”, universāls audio-video atskaņotājs. Tas ir viens no labākajiem aparātiem šobrīd. Es vakar to iedevu Viktoram, jo pats netiku galā. Es gribēju atjaunināt programmatūru, lai tā būtu daudz funkcionālāka. Lai to visu izdarītu, atskaņotājs bija jāizjauc. Manā istabā bija plašu un skrūvīšu kaudzes. Ar interneta starpiecību man kāds cilvēks no Austrijas šo programmu palīdzēja ieinstalēt. Tas mums izdevās, un pēc tam es saliku visu kopā, palaidu šo programmu un viss skaisti strādāja, tikai vairs nebija skaņas. Turklāt man palika pāri viena skrūvīte. Es ilgi meklēju, no kurienes tā skrūvīte ir izkritusi, un beigās atradu. Man vēlreiz bija jāizjauc atskaņotājs un jāpārbauda visi savienojumi, tomēr tas joprojām nestrādāja. Es iedevu paskatīties meistaram Viktoram, un tās pašas dienas vakarā viņš jau rakstīja: „Atskaņotājs strādā.” Vaina bija viens šķībs kontakts un vēl kāds sīkums. Ir liela atšķirība starp diletantu un profesionāli. Profesionālis ir cilvēks, kurš ir mācījies un diendienā dara savu darbu, praktizē savas zināšanas. Kādās jomās man patīk tikai klausīties un skatīties, un darīt tikai minimāli, jo ir tāda robeža, pāri kurai man iet nevajadzētu, jo var palikt pāri kāda detaļa. Zināšanām un praksei ir ļoti liela nozīme. Vai tu esi gatavs panākumiem? Lai būtu gatavs panākumiem, lai spētu izmantot tās iepējas, ko tev Dievs dod, ir jābūt noteiktam daudzumam zināšanu un reālām darbībām, no kurām tu mācies. Ja tu gribi kaut ko sasniegt konkrētā virzienā, tad ej tajā virzienā.

Noskatījos vecu, motivējošu filmu, kas ir balstīta uz patiesiem notikumiem, „Oktobra debesis” (October Sky). Kad Padomju Savienība palaida kosmosā pirmo mākslīgo pavadoni, tad par to zināja visa pasaule. Bija noteikts laiks oktobrī, kad šis pavadonis bija redzams debesīs, un arī Amerikā noteiktās vietās to varēja redzēt. Ja tu debesīs redzi kustīgus punktus, tie var būt mākslīgie pavadoņi. Cilvēki par to vien runāja. Kāds pusaudzis Homērs Hikams arī skatījās un to redzēja. Viņš dzīvoja ogļraču pilsētiņā, kur par kosmosu neviens negribēja dzirdēt. Tas bija laiks pēc Otrā pasaules kara, tāpēc kādas vēl raķetes un kosmoss!? Taču šim puisim tas iekrita sirdī. Paralēli draudzei Dievs atsevišķiem cilvēkiem liek sirdī vēlmi kaut ko paveikt savas valsts labā. Šie cilvēki var aiziet ellē bez Dieva, bet viņi būs izdarījuši kaut ko Dievam, civilizācijai, visai pasaulei. Arī Vecajā Derībā mēs redzam, ka Dievs lietoja Bābeles ķēniņu, bet tas nenozīmē, ka viņš mantoja debesis. Dievs lietoja arī ķēniņu Kīru. Dieva ceļi ir neizdibināmi! Es ticu, ka Dievs šim puikam ielika sirdī vēlmi uzbūvēt raķeti. Simtiem reižu viņš ar draugiem būvēja dažādas raķetes, sākot ar maziņām. Viņi bija četri puikas, draugi, kuri rēķināja, ņēmās ar raķetēm. Tēvs gribēja, lai Homērs strādā par ogļraci, bet viņš pretojās tēva gribai. Viņi laida raķetes, un kādu reizi pat aizdedzināja mežu, bija policija, un visādas nedienas viņiem bija. Tā dēļ bija problēmas ģimenē un skolā. Par viņiem smējās. Pirmā raķete, ko viņi palaida, iekrita ogļraču administratīvajā centrā. Viņi veica visādus eksperimentus, līdz nokļuva izstādē un uzvarēja. Viņi izmantoja savu iespēju. Viņus pamanīja valdībā, zinātnieki. Kāpēc viņus pamanīja? Viens no iemesliem ir tāds, ka viņi to darīja pastāvīgi un nenogurstoši. Rezultātā visi četri puiši kļuva par NASA darbiniekiem, un Homērs Hikams kļuva par cilvēku, kurš apmāca nākamos astronautus.

Tev nav jādara tieši tā, kā dara mācītājs. Dari to, ko tu vari. Svarīga ir tava vīzija, darbs un zināšanas. Tās mēs uzkrājam ne tikai skolā, no grāmatām, sprediķiem un citurienes, bet, pirmkārt, mācoties no citu kļūdām. Ir daudz dažādu nozaru cilvēki, kuri ir pieļāvuši kļūdas. Edisons, šis Dieva cilvēks, kļūdījās tūkstošiem reižu, taču viņš pats tās par kļūdām neuzskatīja. Viņš vienkārši ar izslēgšanas metodi apzinājās, kas strādā un kas nestrādā. Otrkārt, mēs mācāmies no savām kļūdām. Treškārt, nemācāmies vispār, un tas jau ir traki. Tie ir tie cilvēki, kas nepraktizē savas zināšanas jeb nestrādā.

Vai esi dzirdējis par ebreju svētkiem Purimu?

Un viņš bija uzaudzinājis Hadasu, tas ir, Esteri, sava tēvoča meitu, jo viņai nebija nedz tēva, nedz mātes; meitene bija daiļa auguma un skaista izskata, un, kad viņas tēvs un māte bija miruši, Mordohajs viņu pieņēma sev par meitu. Kad ļaudis dabūja zināt ķēniņa pavēli un viņa lēmumu un kad daudzas meitenes tika savestas Sūsas pilī Hegaja uzraudzībā, tad arī Esteri aizveda uz ķēniņa pili Hegaja zināšanā; viņš pārzināja sievas. Jaunā meitene patika viņam, ieguva viņa labvēlību, un viņš pasteidzās piešķirt viņai visiedarbīgākos skaistuma kopšanas līdzekļus un piemērotu uzturu, nodeva viņas rīcībā septiņas pašas labākās no visām ķēniņa pils kalponēm un novietoja viņu ar kalponēm sievu nama skaistākajā daļā. Bet Estere neko nestāstīja par savu jūdisko izcelsmi un savām ģimenes lietām, jo Mordohajs bija noliedzis viņai to izpaust. Un katru dienu Mordohajs staigāja gar sētu sievu nama priekšā, lai uzzinātu par Esteres labklājību un par visu, kas ar viņu notiek. Kad ikvienai meitenei bija pienākusi kārta iet pie ķēniņa Ahasvera – pēc tam kad viņa divpadsmit mēnešus bija nodzīvojusi saskaņā ar noteikumiem par sievām, jo tik daudz laika prasīja viņu skaistuma pilnvērtīga izkopšana, proti, sešus mēnešus svaidīšana ar mirru eļļu un sešus mēnešus ar balzamiem, ziedēm un citiem skaistināšanas līdzekļiem, – un kad meitene gāja pie ķēniņa, tad viņai deva visu, ko vien viņa vēlējās ņemt sev līdzi no sievu nama uz ķēniņa pili. Vakarā viņa iegāja un no rīta atgriezās – bet uz otru sievu namu ķēniņa galminieka Šaašgaza uzraudzībā, kas sargāja blakussievas; viņa tad vairs nedrīkstēja pie ķēniņa iet, izņemot gadījumu, ja ķēniņš būtu atradis patikšanu pie viņas un viņa tad īpaši tiktu aicināta. Kad pienāca Esteres, Abihaila, Mordohaja tēvoča meitas, ko Mordohajs bija sev par meitu pieņēmis, kārta iet pie ķēniņa, viņa neprasīja neko, izņemot to, ko viņai ieteica ķēniņa galminieks Hegajs, kas sargāja sievas; Estere bija atradusi labvēlību ikviena acīs, kas viņu redzēja. Kad Estere tika ķēniņa Ahasvera viņa ķēnišķīgajā pilī viņa septītā valdīšanas gada desmitajā, tas ir, tebas mēnesī pieņemta, tad ķēniņš iemīlēja Esteri vairāk par visām sievām, un viņa ieguva viņa laipnību un labvēlību vairāk par visām jaunavām, tā ka viņš lika ķēniņienes kroni viņai galvā un iecēla viņu par ķēniņieni Vašti vietā. Un ķēniņš sarīkoja lielas dzīres visiem saviem lielkungiem un saviem kalpotājiem Esterei par godu, piešķīra zemēm nodevu atvieglinājumu un pavēlēja izsniegt ļaudīm papildu labības devu ar īsti ķēnišķīgu devību. Un, kad jaunavas tika sapulcinātas otru reizi, Mordohajs sēdēja pie ķēniņa vārtiem. Estere vēl joprojām nebija neko stāstījusi par savu jūdisko izcelsmi un saviem tuviniekiem, kā Mordohajs bija viņai pavēlējis, jo viņa darīja, kā Mordohajs teica, tāpat kā tad, kad viņa bija audzināšanā pie viņa.” (Esteres grāmata 2:7-20)

Šis notikums notika Ahasvera, Persijas impērijas ķēniņa, laikā. Viņš pārvaldīja vairāk nekā 100 valstis. Viņam bija sieva Vašti. Ķēniņš sarīkoja saviem pavalstniekiem dzīres. Kad viņi bija ieskurbuši, ķēniņš sūtīja septiņus kalpotājus, lai viņi ataicina Vašti. Ķēniņš gribēja, lai pavalstnieki novērtētu viņa sievu. Vašti atteicās nākt. Ķēniņš saprata, ka tā nevar atstāt, citādi visas sievas impērijā darīs, ko viņas pašas grib. Tāpēc Vašti tika atcelta no ķēniņienes goda. Visās zemēs tika izsludināta jaunas sievas meklēšana. Tajā laikā pastāvēja daudzsievība, taču viena no daudzajām sievām bija ķēniņienes godā. 

Maza atkāpīte par feminismu jeb sieviešu vienlīdzību ar vīriešiem. Problēma nav tajā, ka mēs neesam vienlīdzīgi, bet tajā, ka katram (vīrietim un sievietei) ir savs Dieva dots uzdevums. Viņi abi var strādāt vienā darba vietā, taču vīrietis, piemēram, var panest 70 kg, sieviete – 10 kg, attiecīgi par to arī saņemot algu. Apzināsimies katrs savas spējas, dāvanas un uzdevumu!

Persijas impērijas galvaspilsētā Sūsās dzīvoja ļoti ticīgs jūds Mordohajs no Jeruzālemes. Mordohajs bija pieņēmis audzināšanā sava tēvoča meitu Esteri, kuras vecāki bija miruši. Estere tika izaudzināta kā gudra meitene, jo viņu audzināja Dieva vīrs. Arī katrā draudzē mācītājs audzina draudzi. Notika tā, ka Esteri paņēma kā kandidāti uz ķēniņienes titulu. Zini, kad mums draudzē notiek laulības, reizēm kāds tētis vai mamma sēž ar skābu seju. Vai zini, kāpēc? Jo viņi zina, ka nav izaudzinājuši savu dēlu vai meitu, bet “kaut kādam Jencītim” tas, redz, ir izdevies. Protams, ka Dievs to izdarīja, tomēr Dievs darbojas caur cilvēkiem. Dievam ir rokas, un tās ir mūsu rokas. Mēs esam Viņa miesa, acis, balss. Ko es varu darīt, ja vecāki nav bijuši kā Mordohajs? Ko es varu darīt, ja man klausa vairāk nekā saviem vecākiem? Interesanti, ka Estere visu cilvēku acīs ieguva labvēlību. Vai viņa pati izauga tik gudra? Nē. Kaut kas bērnam ir pašam, piemēram, sliktās īpašības, kuras ir jāizaudzina ārā, labās īpašības ir jānostiprina un tās īpašības, kuras trūkst, jāpieaudzina klāt. Sēžot draudzē, klausoties, pierakstot, mācoties, mēs gatavojamies panākumiem savā personīgajā dzīvē, kalpošanā un it visā. Estere un pārējās sievietes 12 mēnešus tika gatavotas ar īpašām ziedēm un skaistumkopšanas līdzekļiem. Tad katra sieviete tikās ar ķēniņu. Ķēniņam Ahasveram iepatikās Estere. Tā no jūdu draudzes tika izraudzīta ķēniņiene Estere – pasaules valdnieka sieva. Kāda ietekme ir tiem cilvēkiem, kuru meita ir ķēniņa sieva? Šāds cilvēks valstī var izmainīt jebko. Kā Estere varēja gūt šādu uzvaru?

Jaunā meitene patika viņam, ieguva viņa labvēlību, un viņš pasteidzās piešķirt viņai visiedarbīgākos skaistuma kopšanas līdzekļus un piemērotu uzturu, nodeva viņas rīcībā septiņas pašas labākās no visām ķēniņa pils kalponēm un novietoja viņu ar kalponēm sievu nama skaistākajā daļā.” (Esteres grāmata 2:9)

Estere tika pienācīgi sagatavota. Kur tu esi sagatavots, tur tu spēj uzvarēt. To mums māca Dieva vārds. Zināšanas un darbs. Iespēju meklēšana un to izmantošana. Džons Maksvels ir pasauē pazīstams motivators. Viņa grāmatas ir populāras visur. Kā tev šķiet, vai tā ir veiksme, ka viņa grāmatas tiek izdotas visā pasaulē? Nē, viņš pie tā neatlaidīgi strādāja, lika reklāmas, piedāvāja izdevniecībām savus darbus utt. Nepietiek uzrakstīt grāmatiņu un gaidīt, ka to pirks visa pasaule. Grāmata ir jāvirza. Tāpat tas darbojas ikvienā dzīves un ticības lietā.

Estere vēl joprojām nebija neko stāstījusi par savu jūdisko izcelsmi un saviem tuviniekiem, kā Mordohajs bija viņai pavēlējis, jo viņa darīja, kā Mordohajs teica, tāpat kā tad, kad viņa bija audzināšanā pie viņa.” (Esteres grāmata 2:20)

Šeit lasām, ka arī tad, kad Estere jau bija ķēniņiene, viņa paklausīja savam dievbijīgajam tēvam Mordohajam, kurš ieņēma augstu amatu, sēdēdams vārtos (viņam bija liela ietekme). Ķēniņš Ahasvers par premjerministru iecēla Hamanu, un viņš bija no cilts, kas bija naidīga pret izraēliešiem. Pēc ķēniņa pavēles visiem bija jākrīt ceļos un Hamans jāpielūdz. Taču Mordohajs to nekad nedarīja. Tāpēc ar intrigu palīdzību Mordohajam tika celtas karātavas un visi jūdi vajāti. Mordohajs devās pie Esteres un teica, ka varbūt tieši šī laika dēļ viņa ir kļuvusi par ķēniņieni. Un viņš sūtīja Esteri pie ķēniņa ar lūgumu visu atrisināt. Taču tajos laikos sievām bija aizliegts vērsties pie vīra ar lūgumiem un tas draudēja ar nāves sodu. Ja arī sieva nāca pie vīra, tad ķēniņš, izstiepjot scepteri, norādīja, ka pieņem šo lūgumu un apžēlo sievu. Citādi – nāves sods. Estere riskēja un devās pie ķēniņa ar ierosinājumu sarīkot dzīres par godu ķēniņam, Hamanam un viņai. Dzīres notika, un ķēniņš prasīja, kāds ir Esteres lūgums. Estere tikai vairākas reizes atbildēja: ”Rīt.” Trešajā dienā viņa atklāja, ka ir jūdiete un visu viņas tautu plāno nogalināt, un arī viņu grib nogalināt. Ķēniņš gribēja zināt, kurš tas ir. Estere atbildēja, ka tas ir nelietīgais Hamans. Ķēniņš vairs nesaprata, kāpēc viņš ir dusmīgs, – vai tāpēc, ka Mordohajs neklanījās Hamana priekšā, vai tāpēc, ka Hamans gribēja nogalināt viņa sievu. Kamēr ķēniņš ārā domāja, ko darīt, tikmēr Hamans lūdza Esteri, lai apžēlojas par viņu. Ienākot iekšā, ķēniņš ieraudzīja Hamanu pie ķēniņienes Esteres kājām jeb tuvāk par 7 metriem, kas tolaik bija jāievēro. Ķēniņš sadusmojās uz Hamanu, un viņš tika pakārts. Pavēle nogalināt jūdus netika atcelta, jo to nedrīkstēja darīt. Mordohajam tika iedots ķēniņa zīmoggredzens kā aizsardzības zīme. Viņš varēja darīt, ko grib. Visiem jūdiem tika izziņots aizsargāties un beigās tā vietā, lai nogalinātu jūdus, Sūsu pilī tika iznīcināti 500 jūdu pretinieki. Estere trešo reizi bez atļaujas devās pie ķēniņa. Ķēniņš nebija apmierināts, taču bija gatavs kaut pusi karaļvalsts atdot viņas dēļ. Laikam viņš tomēr bija iemīlējies. Estere prasīja atļauju vēl vienu dienu paslepkavot. Tika nogalināti vēl 300 antisemītu. Tā bija briesmīga diena, taču, kas otram bedri rok, tas pats tajā iekrīt. To arī nozīmē Purima svētki. Dievs ir pār visu. Un šī lielā ebreju glābšana notika tāpēc, ka Estere tika sagatavota. Tā bija liela jūdu uzvara un iespēja, kuras nebūtu, ja Estere nebūtu ķēniņa galmā.

Vēsturē ir ļoti daudz cilvēku, kuru aizstāvji bija no valdības augšējiem posteņiem, piemēram, Mārtiņš Luters. Tāpat arī šodien ir svarīgi, ka augšā ir cilvēki, kas iestājas par draudzi. Taču, lai viņi tur būtu, draudzei ir jāsagatavojas. Vai draudze ir gatava panākumiem? Ja mums valdībā ir lojāli cilvēki, tad mēs esam gatavi. Taču, mainoties valdībai un sistēmai, var mainīties arī attieksme pret draudzi. Protams, draudzei šeit ir daudz labāks stāvoklis nekā Irānā, Irākā vai Ziemeļkorejā. Es atceros, ka kopš savas kristietības pirmsākumiem dievkalpojumos un mājas grupās es vienmēr biju tas, kurš pirmais atnāca un pēdējais aizgāja. Ko no tā var secināt? Es gatavojos panākumiem un ņēmu visu to, ko varēju Dieva draudzē paņemt. Tas nozīmē pavadīt vairāk laika ar vadītājiem, būt kopā ar draudzi. Es vienmēr biju tas, kurš gribēja darboties, drīkstēja to vai nedrīkstēja. Darīt jebko – evaņģelizēt, celt, darīt, nest mācītāja koferi. Darīt vienalga ko, būt aizņemtam ar kalpošanu. Tāds bija mans aicinājums.

Vai tu izmanto visu, ko tev sniedz draudze? Piemēram, kad mācītājs vai vadītājs tevi aicina pusdienās, vai tu izmanto šo iespēju? Tu no viņa vari kaut ko vērtīgu iegūt. It kā tu tikai aizej pusdienās, paēd, parunājies, pasmejies, it kā neko īpašu neiegūsti, nedzirdi vērtīgus padomus, taču šis īsais laiks kopā ar cilvēku, kurš tev kaut ko var dot arī tad, ja jūs īpaši nepārrunājat svarīgas lietas, ir ļoti vērtīgs laiks. Tas ir tavs sagatavošanās laiks. Kad es esmu kopā ar tādiem cilvēkiem, kas ir sasnieguši savā dzīvē vairāk nekā es, es gatavojos. Reiz brīnumainā kārtā sanāca tā, ka viss vakars tika veltīts tikai man. Mācītājs, kurš ir pasaules mācītāju padomē, veltīja vakaru man. Bija kādi divi vai trīs šādi vakari. Es pārdomāju visu, ko viņš teica un kā izturējās. Man bija jautājumi, kurus jau pirms tam biju sagatavojis. Tikai man nebija ne jausmas, ka man būs tāda iespēja tos uzdot. Bet man bija šāda iespēja, un es uzdevu savus jautājumus. Ir jābūt gatavam.

Vakardien pēc lūgšanu sapulces pie manis pienāca kāds cilvēks. Es negaidīju, ka viņš būs lūgšanu sapulcē. Es biju pārsteigts, ka viņš ieradās, un viņš man teica, ka bija apsolījis un tāpēc ieradās. Viņš gatavojās ierasties. Tu vari nesaprast, kāpēc vajag braukt un visur piedalīties, bet brauc un piedalies. Tie ir cilvēki, kuri izprot vairāk nekā citi, viņi gatavojas panākumiem. Tāpat ir arī tādi cilvēki, kuri neierodas uz kopīgajām draudzes brīvdienām, un tā viņi gatavojas kaut kam citam. Bet cilvēki, kuri ierodas draudzes brīvdienās, izmanto katru iespēju būt draudzes vidū. Ir viegli klausīties sprediķi, kad tiek sludināts tā vispārīgi, bet, kad reāli tiek norādīts uz kādām lietām, kuras mēs darām vai nedarām, tad vairs nav tik patīkami. Dievs uzrunā caur sprediķi! Ne jau tāpēc, ka tu kaut kur biji vai nebiji. Tās ir tikai pazīmes, kuras norāda uz to, vai cilvēks gatavojas vai negatavojas mūžīgai dzīvībai un panākumiem kalpošanā šeit virs zemes.

Viņš arī devis citus par apustuļiem, citus par praviešiem, citus par evaņģēlistiem, citus par ganiem un mācītājiem, lai svētos sagatavotu kalpošanas darbam, Kristus miesai par stiprinājumu.” (Efeziešiem 4:11-12)

Kam sagatavotu? Stāvoklim sabiedrībā, daudz naudai, bērniem? Nē! Kalpošanai! Estere bija sagatavota kalpošanai Dievam, savai valstij un savai tautai. Tāpat arī Daniēls. Kad Bābeles ķēniņš iekaroja Jeruzālemi, tauta tika izvesta uz Bābeli un izmitināta dažādās vietās, bet Bābeles ķēniņš bija gudrs un cēla savu valsti.

Tad viņš pavēlēja Aspenasam, savam galminieku priekšniekam, izraudzīt no israēliešu vidus no ķēniņa nama vai no dižciltīgo ģimenēm jaunekļus, kas miesīgi bez vainas, kas glīti izskatā, ievadīti visās zināšanās, labi mācīti un ar bagātām gara dāvanām un būtu derīgi kalpot ķēniņa pilī. Tie ir mācāmi kaldeju rakstos, un tiem jāmācās arī kaldeju valoda. Un ķēniņš noteica viņu uzturam ņemt ik dienas ēdienus no ķēniņa galda un dzērienus no ķēniņa vīna pagraba. Viņu izglītībai viņš noteica trīs gadus; pēc tam tiem bija stāties ķēniņa kalpībā.” (Daniēla grāmata 1:3-5)

Ir lieki teikt, ka Daniēls kļuva par premjerministru visā toreizējā Bābeles impērijā, pasaules impērijā. Daniēls bija ietekmīgāks par ķēniņiem. Kāpēc? Ķēniņi mainījās, bet Daniēls palika savā vietā. Pat tad, kad Daniēlu iemeta lauvu bedrē, lauvas viņu neaiztika. Lūk, kāds svaidīts Dieva vīrs! Kas bija viņa pamats? Viņš nāca no dižciltīgas ģimenes un bija ievadīts zināšanās. Turklāt Bābeles ķēniņš pavēlēja audzināt viņus dažādās kaldeju gudrībās. Daniēls bija sagatavots panākumiem! Vai tu esi gatavs? Vai tu esi sagatavojies panākumiem?

Varbūt ne visi saprot, kādēļ obligāti ir jāapmeklē skola jeb jāmācās. Vai tu zini, kādēļ pamatskola ir obligāta? Iemesls nav vienkārši būt zinošam. Kāpēc augstskolās ir stipendijas? Visa izglītības sistēma ir vērsta uz to, lai valstī paceltu vadītājus. Valsts vadītājus, ierēdņus, lai valsts sistēma darbotos un valsts varētu realizēt savus mērķus. Lūk, kāpēc skola ir obligāta. Nav tā, ka valsts rūpējas par to, lai tu būtu gudrs, nē, valsts rūpējas par to, lai būtu ierēdņi. Tikai mūsu valstī ir bēdīga situācija, jo cilvēki tiek izskoloti, bet pēc tam viņi pamet valsti. Mēs gatavojam kadrus Bābeles impērijai tieši tāpat kā tajā laikā, kad izveda izglītotākos, domājošākos jauniešus, lai audzinātu un izglītotu ķēniņa galmā par valsts darbiniekiem. Viens no tiem bija Daniēls, un viņš kļuva par premjerministru, jo bija tam gatavs.

“Kas dzīvo Visuaugstākā patvērumā un mīt Visuvarenā ēnā, tas saka uz To Kungu: "Mans patvērums un mana pils, mans Dievs, uz ko es paļaujos!" Jo Viņš tevi glābj kā putnu no ķērēja cilpas, pasargā no iznīcinātāja mēra. Viņš tevi sedz ar Saviem spārniem, zem Viņa spārniem tu esi paglābts; Viņa patiesība ir tavs vairogs un bruņas. Tu nebīsties nakts briesmu, nedz arī bultu, kas dienu skraida, nedz mēra, kas tumsā lien, nedz sērgu, kas pusdienā nomaitā. Jebšu tūkstoši krīt tev blakus un desmit tūkstoši tev pa labo roku, taču tevi tas neskars. Tiešām, tu vēl skatīsi ar savām acīm un redzēsi, kā bezdievjiem tiek atmaksāts. Tiešām, Tu, ak, Kungs, esi mans patvērums! Visuaugstāko tu esi izraudzījis sev par aizsargu. Nekāds ļaunums tev nenotiks, nedz kāda nediena tuvosies tavai teltij, jo Viņš sūtīs tev Savus eņģeļus tevi pasargāt visos tavos ceļos. Viņi tevi uz rokām nesīs, lai tava kāja nepieduras pie akmens. Pār lauvām un odzēm tu varēsi staigāt, tu samīsi jaunos lauvas un čūskas! "Tādēļ, ka viņš Man stipri pieķēries, Es viņu izglābšu; Es viņu paaugstināšu, jo viņš pazīst Manu Vārdu. Kad viņš Mani piesauks, tad Es viņu paklausīšu; Es viņam esmu klāt bēdās, Es viņu izraušu no tām un celšu godā. Es viņam došu ilgu mūžu un parādīšu viņam Savu pestīšanu!" (Psalms 91:1-16)

Āmen! Runa ir par tevi, draugs! Tev patīk šī Rakstu vieta? Es vērsīšu tavu uzmanību uz atsevišķām vietām šajā psalmā. “Kas dzīvo Visuaugstākā patvērumā un mīt Visuvarenā ēnā.” Kurš mīt Visuaugstākā patvērumā? Tas, kurš domā, ka tur mīt, vai tas, kurš reāli gatavojas, strādā un mācās, ir Dieva valstības darbos un iepazīst Dievu? Kurš ir patvērumā? Šis psalms nav visiem, bet tiem, kuri ir gatavi. Tas, ka tu vienkārši skaiti psalmu, ir tas pats, kas pozitīva domāšana, taču šis psalms ir domāts tiem, kas “dzīvo Visuaugstākā patvērumā”. Patvērums ir tad, kad tu negrēko, dzīvo Dieva gribā un esi draudzē, kalpo. Lūk, kur ir patvērums, kad tu esi Dieva gribā. "Tādēļ, ka viņš Man stipri pieķēries, Es viņu izglābšu.” Skaitot šo psalmu, Dievs tevi neglābs, bet glābs tos, kuri Viņam stipri pieķērušies un regulāri Viņu meklē savās lūgšanās, kuri atzīst autoritātes, kuri ir draudzē un strādā tajos virzienos, kādos Dievs viņus vada. Lūk, "tādēļ, ka viņš Man stipri pieķēries, Es viņu izglābšu.” Mēs tikko noskaidrojām, ka 91. psalms, kurš mums visiem ļoti patīk, nav visiem, bet tiem, kuri mācās un strādā. Ir runa par tevi, ja tu mācies un strādā.

Viņu rokas gatavas darīt ļaunu [..]” (Mihas grāmata 7:3)

Viņi izgudro visādas blēdības: mēs esam gatavi; nodoms ir labi apsvērts! [..]” (Psalms 64:7)

Ļaunais arī gatavojas izvirzīt antikristu. Vienmēr, kad notiek kaut kas ļauns, tas ir ticis izplānots un gatavots. Nav dūmu bez uguns! Mana sieva man vakar Facebook rādīja modes skati, kurā vīrieši staigā augstpapēžu kurpēs. Caur modi un izglītību tiek sajaukts dzimuma jēdziens, un tas ir ļaunā karš pret Dievu un Viņa principiem. Tas ir karš pret ģimeni, lai nebūtu ģimeņu, tikai pelēka masa, lai rastos haoss, arī feminisms rada haosu. Aiz tā visa stāv cilvēki, kuri sponsorē ļauno, plāno to, rūpīgi un globāli to organizē. Aiz ļaunā ir gatavošanās. Vai mēs kā draudze varam uzvarēt ļaunumu šajā pasaulē bez organizēšanas un plānošanas? Bez strādāšanas? Jēzus nāks otrreiz, bet kas būs līdz tam? Cik cilvēku aizies pazušanā? Ko tu Viņam teiksi? Līdzība par jaunavām:

Un, kad tās aizgāja pirkt, nāca līgavainis, un, kas bija gatavas, iegāja ar viņu kāzās, un durvis aizslēdza. Pēc tam atnāca arī pārējās jaunavas un sacīja: kungs, kungs, atdari mums! Bet tas atbildēja un sacīja: patiesi es jums saku: es jūs nepazīstu.” (Mateja evaņģēlijs 25:10-12)

Tās, kuras bija gatavojušās un bija sagatavojušas eļļu, iegāja kāzās. Vai tu esi gatavs ieiet Debesīs? Vai tu esi gatavs gūt reālus panākumus šeit virs zemes? “Man reiz būs panākumi…” “Reiz es kaut ko sasniegšu...” Sāc gatavoties jau šodien!

Bet, kad Asīrijas ķēniņš atklāja, ka Hosea bija gatavojis sazvērestību, jo tas bija nosūtījis sūtņus pie Ēģiptes ķēniņa Sēves un tas arī vairs nesūtīja nodevas Asīrijas ķēniņam kā iepriekš gadu no gada, tad Asīrijas ķēniņš lika to saņemt ciet, sasaistīt un iemest cietumā.” (2. Ķēniņu grāmata 17:4)

Viņš to novērsa, jo atklāja, ka pret viņu tiek gatavota sazvērestība. Atceries, ja tavā dzīvē notiek kaut kas ļauns, tas ir ticis gatavots. Vai tu pats devi augsni velna darbiem? Vai velns neliek tev mieru? Ceļā uz panākumiem un mērķiem visam nav jāiet gludi, un tas ir aizdomīgi, ja viss izdodas kā iecerēts. Ne vienmēr tā ir Dieva griba, ka viss izdodas ar pirmo reizi un veiksmīgi. Drīzāk Dieva griba ir tāda, ka viss nemaz tik viegli neveicas. Tā ir Dieva svētība, ka, iesākot vadīt mājas grupiņu, tev iesākumā tik labi neveicas un ir vajāšanas. Gatavojies kam lielākam ar to, kas tev ir! Bībele nesaka, ka mums viss izdosies ar pirmo reizi. Tieši otrādi – būs jāpārceļ kalni, būs jāstaigā pāri lauvām un odzēm, būs vajāšanas, no tām mēs neizbēgsim, katram tās būs, bet Jēzum un draudzei pieder pēdējais vārds. Mums pieder pēdējais vārds. Jo pasaules uzvarētājs ir tas, kurš tic, ka Jēzus ir Dieva Dēls.

Bet tā ir, kā rakstīts: ko acs nav redzējusi un auss nav dzirdējusi un kas neviena cilvēka sirdī nav nācis, to Dievs ir sagatavojis tiem, kas Viņu mīl.” (1. Korintiešiem 2:9)

Dievs tev ir sagatavojis kaut ko ļoti labu. Ko acis nav redzējušas un ko ausis nav dzirdējušas, to Dievs ir sagatavojis tiem, kuri paši gatavojas. “Divi gulēs vienā gultā, vienu paņems, otru atmetīs.” Viens būs bijis gatavs, bet otrs nebūs bijis gatavs. To mēs attiecinām ne tikai uz to dienu, kad stāsimies Dieva priekšā, bet arī uz to, kā mēs nodzīvosim savu kristieša dzīvi šeit virs zemes. Vai mēs nesīsim augļus Dievam? Sākot ar sevi un beidzot ar cilvēkiem no pasaules. Ar izaugsmi. Galu galā, es ticu, ka mēs ietekmēsim Latviju tā, ka šeit pēc mums paliks pozitīvas izmaiņas. Es vēlos tev pačukstēt, ka pēc mums paliks megadraudze. Mēs aiz sevis atstāsim megadraudzi, līdz Jēzus nāks, un elles vārtiem to nebūs uzvarēt. Mēs nodzīvosim savu dzīvi, gatavojoties tai dienai, mēs atstāsim aiz sevis nobriedušus mācekļus un pamatu, lai turpinātu Dieva darbu šeit caur draudzi “Kristus Pasaulei”. Tas ir mūsu uzdevums. Mūsu dēli, meitas, mazdēli, mazmeitas un pieaicinātie būs tie, kas izpildīs šo misiju, savukārt viņu mācekļi būs tie, kuri šo misiju izpildīs, līdz Jēzus nāks otrreiz.

Tev ir sagatavotas debesis, bet tev ir jābūt gatavam ieiet debesīs. Es negribu nevienu baidīt, bet šī diena ikvienam var iestāties jebkurā brīdī. Man ik pa laikam nākas dzirdēt skumjas ziņas, ka kāds mana vecuma vai jaunāks cilvēks aiziet no šīs dzīves. Es nesaku, ka jābūt kādam nelaimes gadījumam, bet es zinu, ka Jēzus var atnākt arī šodien. Kad mēs atliekam uz rītdienu to, ko varam darīt jau šodien, mēs patiesībā negaidām to dienu, kad stāsimies Dieva priekšā. Kad cilvēkam ir simts gadi, tad viņš noteikti zina, ka tas tiešām var notikt jebkurā dienā. Mums nevienam neienāk galvā doma, ka tas varētu notikt jau rīt vai parīt, bet mēs katrs varam stāties Dieva priekšā jebkurā brīdī. Vai tu tam esi gatavs? Vai tu izmanto tos talentus, ko Jēzus tev ir devis? Vai mēs mācīsimies, strādāsim, praktizēsim un izmantosim Dieva dotās iespējas? Vai ļausim visam iet pašplūsmā?

Mācītāja Mārča Jencīša sprediķi “Vai esi gatavs panākumiem?” pierakstīja un rediģēja draudzes “Kristus Pasaulei” redakcija

Ticības pamats

Publicēja 2019. gada 6. aug. 21:13Līga Paņina

Ziņas datums 07.08.19.

Svētais Gars, es lūdzu pēc Tavas vadības! Es Tevi lūdzu un pateicos, ka Tavos vārdos ir dzīvība un Gars. Paldies Tev, Svētais Gars! Runā uz mums šodien. Šodienas tēma – “Ticības pamats”. Es šorīt savai komandai devu uzdevumu – padomāt par to, kas, viņuprāt, ir ticības pamats. Pie sevis nodomāju, ka, visticamāk, būs simts minējumi, bet diez vai kāds izdomās to, ko es ar to domāju. Lai saprastu, kas ir ticības pamats, mums pašiem tas nav jāizdomā, bet jāieskatās Dieva vārdā. Lai saglabātu intrigu, es nedošu tūlītēju atbildi. Tas ir tāpēc, lai mēs varētu mācīties domāt un nonākt pie patiesības. Sprediķa tēma nebūs vienkārši “Ticības pamats”, jo šis nosaukums tiks izskaidrots, kas tad ir mūsu ticības pamats.

“Tas ir līdzināms cilvēkam, kas, ēku celdams, dziļi raka un pamatu lika uz klints. Kad nu plūdi nāca, tad ūdeņi lauzās uz ēku, bet nespēja to kustināt, jo tā bija celta uz klints.” (Lūkas evaņģēlijs 6:48 )

Jēzus māca līdzību par diviem cilvēkiem. Šodien es par to runāšu divas reizes – tagad un vēlāk laulību ceremonijas laikā. Tā ir mana tradīcija – lietot tieši šo Rakstu vietu. Divi cilvēki cēla katrs savu namu. Viens to cēla uz klints, bet otrs – uz smiltīm. Kad nāca stipri vēji un ūdens plūdi, tad uz smiltīm celtais nams nepastāvēja un posts bija liels, bet nams, kurš tika celts uz klints, pastāvēja. Draugs, pastāvēs tikai tas, kas būs uz pareiza pamata – uz klints! Kā mēs zinām, arī katrā laulību sprediķī es sniedzu atbildi, kas ir ticības pamats. Tas ir Dieva vārds, bet arī tā nav pilna atbilde. Lūk, Jēzus runā par diviem cilvēkiem. Viens cēla savu ticību un dzīvi uz Dieva vārda pamata, bet otrs – uz dažādām cilvēku mācībām, savām sajūtām, paļaujoties uz cilvēkiem un dažādām citām lietām. Uz kā tu cel savu ticību? Uz tā, ko viena tante teica par to, kā ir jābūt draudzē, vai uz subjektīvām domām un pārliecības par to, kādam būtu jābūt mācītājam, draudzei, tavai dzīvei un kā pareizi dzīvot? Mēs, draugs, ticam Dievam, kurš radījis debesis, zemi un arī mūs – tevi un mani. Neviens nepazīst mūs labāk kā Viņš. Un neviens nezina labāk par Dievu to, kas mums ir vislabākais un pareizākais.

Uz kā bija balstīta Jēzus mācekļa, Nātanaēla, ticība? Ar to arī sākas Jāņa evaņģēlijs. Mācekļi Jānis un Andrejs gāja un veda Pēteri pie Jēzus. Tika celta pirmā Jēzus mācekļu grupa. Mācekļi cits citu atveda pie Jēzus tieši tāpat kā tu šodien esi šeit tāpēc, ka tevi kāds ir atvedis pie Dieva. Varbūt tu kaut ko redzēji internetā, jo kāds to bija publicējis. Varbūt kāds tevi uzrunāja vai lūdza par tevi. Tieši tāpat notika ar pirmo draudzi un pirmajiem Jēzus mācekļiem. Te ir rakstīts, ka Jēzus redzēja Nātanaēlu nākam.

“Filips atrod Nātānaēlu un saka viņam: “Mēs esam To atraduši, par ko Mozus bauslībā un pravieši rakstījuši, Jēzu no Nacaretes, Jāzepa dēlu.” Nātānaēls viņam sacīja: “Vai no Nacaretes var nākt kas labs?” Filips viņam atbild: “Nāc un redzi!”” (Jāņa evaņģēlijs 1:45-46)

Nātanaēls neticēja, ka Jēzus ir Glābējs un Dievs. Viņš neticēja, ka Jēzus ir gaidāmais Mesija un visu mūsu grēku Izpircējs. Bet Filips viņam teica: “Nāc un redzi!”

“Jēzus redzēja Nātānaēlu nākam un saka par viņu: “Redzi, patiesi israēlietis, kurā nav viltības!” Nātānaēls sacīja Viņam: “Kā Tu mani pazīsti?” Jēzus atbildēja viņam: “Pirms Filips tevi sauca, kad tu biji zem vīģes koka, Es tevi redzēju.” Nātānaēls atbildēja Viņam: “Rabi, Tu esi Dieva Dēls, Tu esi Israēla Ķēniņš!”” (Jāņa evaņģēlijs 1:47-48 )

Jēzus pirmo reizi satikās ar Nātanaēlu, bet Viņš jau pazina viņu. Nātanaēls brīnījās par to. Viņš bija pārsteigts, jo piedzīvoja brīnumu. Viņš tiešām bija zem vīģes koka, un patiešām Filips viņu sauca. To neviens nevarēja zināt, kā vien viņš pats un Filips. Jēzus pārdabiskā veidā atklāja viņam to, kur viņš bija bijis, kā viņš bija nācis un kā Jēzus viņu redzēja vēl pirms viņš nāca. Nātanaēls piedzīvoja pārdabisko. Viņš piedzīvoja brīnumu un pēkšņi mainīja savu nostāju. Vēl nesen viņš teica: “Vai no Nācaretes var nākt kas labs?” Bet pēc neilga laika viņš teica ko citu: “Mācītāj, Tu esi Dieva Dēls. Tu esi Israēla Ķēniņš.” Pēkšņi mainījās viņa ticība. Uz ko balstījās Nātanaēla ticība, un vai tiešām tā bija pareiza ticība?

“Jēzus viņam atbildēja: “Tu tici tāpēc, ka Es tev sacīju, ka redzēju tevi zem vīģes koka. Tu redzēsi lielākas lietas par šīm.”” (Jāņa evaņģēlijs 1:49)

Pirmajā nodaļā mēs redzam, ka Nātanēla ticība bija balstīta uz brīnumu, ko viņš redzēja. Viņš ticēja tāpēc, ka redzēja brīnumu. Ko Jēzus saka par šādu ticību? To, ko Viņš saka mācekļiem, to Viņš saka arī tev. Mans jautājums tev šodien – uz kā ir balstīta tava ticība? Pārdomā to šī sprediķa laikā. Jo tu dzīvosi no tā, uz kā tu balsti savu ticību. No tā ir atkarīgs tas, vai tu aiziesi līdz galam un iemantosi mūžīgo dzīvību. No tā ir atkarīgs arī tas, kā tu dzīvosi šeit virs zemes, vai tu spēsi uzvarēt un pastāvēt. Uz kā ir balstīta tava ticība?

Jēzus darīja brīnumu kāzās Kānā. Viņš radīja iespaidīgu daudzumu laba vīna. Tas ir neapšaubāms brīnums, kuru visi kāzu dalībnieki redzēja un piedzīvoja.

“Šī ir pirmā zīme, ko Jēzus darīja Kānā Galilejā, atklādams Savu godību, un Viņa mācekļi sāka Viņam ticēt.” (Jāņa evaņģēlijs 2:11)

Kad viņi sāka Jēzum ticēt? Tad, kad viņi piedzīvoja brīnumu. Uz ko bija balstīta visu divpadsmit mācekļu ticība? Uz brīnumu, ko darīja Jēzus Kristus. Viņu ticība bija balstīta uz pārdabisko. Vai Jēzu apmierina tas, ka mūsu ticība tiek balstīta uz brīnumiem? Pie brīnumiem var pieskaitīt arī emocijas. Cilvēks redz brīnumu un atzīst, ka Tas ir Dieva Dēls. Tā ir uz īslaicīgām emocijām balstīta ticība. Ja ne tikai uz emocijām, tad uz pierādījumiem, bet ne uz Dieva vārdu.

Ko Jēzus saka? Jēzus stāsta līdzību par diviem cilvēkiem, no kuriem viens nokļuva debesīs, bet otrs ellē. Viens nomira bez Kristus, bet otrs ticot Kristum. Tas bija nabagais un bagātais. Nabagais bija Lācars, bet bagātā vārds nav minēts. Savas dzīves laikā nabagais dzīvoja nabadzīgu dzīvi. Rakstīts, ka viņš pat priecājās uzlasīt druskas pie bagātā galda. Bagātais dzīvoja līksmībā un pārpilnībā. Abi nomira, un nabagais nonāca debesīs. Ne tāpēc, ka viņš bija nabags, bet tāpēc, ka ticēja Kristum. Bagātais bez Kristus nonāca ellē. Bagātais cieta lielas mokas ellē un ieraudzīja tālumā Lācaru, kurš debesīs līksmoja. Bagātais vīrs lūdza Dievu, lai Viņš sūta Lācaru iemērkt pirksta galu ūdenī un atdzesēt viņa mēli. Padomā, kādas mokas viņš cieta, ja ūdens piliens viņam šķita miljona vērts. Ābrahāms atbildēja: “Draugs, par to vajadzēja domāt, kamēr tu biji dzīvs, jo starp mums ir bezdibenis, ko neviens nevar pārkāpt. Tu šeit esi uz mūžīgiem laikiem, bet Lācars uz mūžīgiem laikiem ir debesīs, un tur nekas nav maināms.” Bagātais pieņēma, ka nekas nav maināms, un turpināja:

“Bet tas teica: tad es tevi lūdzu, tēvs, sūti to uz mana tēva namu! Jo man ir pieci brāļi; lai viņš tos brīdina, ka arī tie nenonāk šinī moku vietā. Bet Ābrahāms atbildēja: tiem ir Mozus un pravieši, lai tie tos klausa. Bet tas sacīja: nē, Ābrahāma tēv, bet, ja kāds no mirušiem pie viņiem ietu, tad tie atgrieztos. Bet Ābrahāms viņam sacīja: ja tie neklausa Mozu un praviešus, tie neticēs arī tad, ja kāds no miroņiem celtos augšām.” (Lūkas evaņģēlijs 16:27-31)

Ja viņi netic tiem mācītājiem, kas sludina, Dieva vārdam, ko sludina, Bībeles mācībai, kurā ir stāstīts par Kristus nākšanu, tad, ja arī notiktu brīnums, viņi neticētu. Lūk, ir redzama Jēzus nostāja jeb sirds domas par cilvēkiem, kuri balsta savu ticību uz brīnumiem, emocijām, redzamo, cilvēkiem, sajūtām, subjektīvām domām, cilvēku mācībām, kā arī uz to, ko māca skolā, rāda televīzijā, stāsta kaimiņi vai vecāki par to, kā visam jābūt draudzē un kā viss ir pareizi. Jēzus nostāja ir, ka viņi neticēs arī tad, ja notiks brīnums. Draugs, brīnumi nav noteicošais!

Kas īsti ir ticības pamats?

“Bet Toms, viens no divpadsmit, saukts dvīnis, nebija pie viņiem, kad nāca Jēzus. Tad pārējie mācekļi viņam stāstīja: “Mēs To Kungu esam redzējuši.” Bet viņš tiem sacīja: “Ja es neredzu naglu zīmes Viņa rokās un savu pirkstu nelieku naglu rētās un savu roku nelieku Viņa sānos, es neticēšu.”” (Jāņa evaņģēlijs 20:24-25)

Lūk, mācekļa Toma ticība. Tas notika tad, kad Jēzus jau bija augšāmcēlies. Dienā, kad Jēzus ienāca istabā un parādījās mācekļiem, Toma nebija starp viņiem. Kad visi mācekļi Tomam stāstīja redzēto, viņš atbildēja, ka tam netic, kamēr pats nav redzējis un licis pirkstus Jēzus rētās. Pēc kādām dienām Jēzus atkal nāca mācekļu vidū un runāja uz Tomu. Viņš teica: “Nu, neticīgais! Lūk, Manas rētas! Lūk, Es esmu! Aiztiec! Aptausti un liec savus pirkstus Manās rētās un esi nevis neticīgs, bet ticīgs!” Toms atbildēja un sacīja Viņam: "Mans Kungs un Mans Dievs!" Toms pēkšņi sāka ticēt. Vēl nupat viņš neticēja. Jēzus viņam teica: "Tāpēc ka tu Mani redzēji, tu ticēji. Svētīgi tie, kas neredz un tomēr tic!" Toms redzēja brīnumu un sāka ticēt Jēzum, bet brīnumus dara arī citas reliģijas. Brīnumus veic arī okultisti un burvji. Sātans ir brīnumu meistars, un, ja mūsu ticība ir balstīta uz brīnumiem, tā nav ilgtspējīga. Tas ir Dievam nepatīkams pamats. Dievs saka: “Svētīgi nav tie, kas aptausta Kristu, kaut ko piedzīvo un tic, bet svētīgi ir tie, kas tic Dieva vārdam.”

Ir kāda veca kristīga dziesma, kuras vārdi skan: Kā vārdam ticēsi tu? Dieva vārdam ticēšu es. Kā vārdam ticēsi tu? Brīnumiem? Es šodien nerunāju par to, ka brīnumi ir slikti. Jēzus darīja brīnumus. Brīnumi mums palīdz ticēt, bet tie nevar kļūt par mūsu ticības pamatu. Brīnumi var palīdzēt ievest mūs ticībā, bet tie nevar būt par mūsu ticības pamatu. Atceros kādu vīrieti Limbažos, kurš bija kalpotājs. Viņš ienāca dievkalpojumā un apsēdās man blakus. Dievkalpojumu vadīja cits mācītājs, es tajā laikā biju tikai apmeklētājs. Zālē nebija daudz cilvēku. Šis vīrietis kādu brīdi domīgs pasēdēja un tad diezgan skaļi pateica: “Te nav svaidījuma, te nekā nebūs.” Tas, ko viņš ar to domāja, bija: “Te ir mācītājs, mācība, te ir draudze. Te nekas nebūs, jo te nav Dieva klātbūtnes.” Viņš aizgāja prom un paņēma līdzi kādu sievieti, kurai kaut kādā ziņā viņš bija autoritāte. Viņš, acīmredzot, neko tajā brīdī nesajuta, tāpēc padomāja: “Ja es neko nejūtu, tad te nekas nebūs.” Tā runā cilvēks, kura ticība balstīta uz emocijām un Dieva izpausmēm. Kad mēs draudzē slavējam Dievu, vai vienmēr ir tā, ka tu Viņu izteikti piedzīvo? Kāds piedzīvo, kāds nē. Viens raud, otrs smejas, cits stāv ar akmens seju un neko nepiedzīvo. Tas nozīmē, ka Dieva šeit nav? Dievs šeit ir, jo Dieva vārds saka: “Kur ir divi vai trīs sanākuši kopā Manā Vārdā, tur Es esmu viņu vidū.” Mūsu ticībai jābūt balstītai uz Dieva vārdu, nevis uz sajūtām un apkārt redzamo.

“Vēl daudz citu zīmju Jēzus darīja Savu mācekļu priekšā, kas nav aprakstītas šinī grāmatā. Bet šīs ir rakstītas, lai jūs ticētu, ka Jēzus ir Kristus, Dieva Dēls, un lai jūs, pie ticības nākuši, dzīvību iegūtu Viņa Vārdā.” (Jāņa evaņģēlijs 20:30-31)

Nevis lai tu ticētu brīnumiem, bet tam, ka Jēzus ir Dieva Dēls! Jēzus darīja brīnumus, tā ir Viņa būtība. Viņš ir Dievs, un arī draudzei ir jādara brīnumi Jēzus Kristus Vārdā. Cilvēki ir jāatbrīvo, ļaunie gari ir jāizdzen, par slimiem ir jālūdz un viņi jādziedina. Ir jānotiek finansiāliem brīnumiem. Ir jāpabaro pieci tūkstoši ar piecām maizēm un divām zivīm. Tur visur darbojas Dievs, bet mēs nevaram savu ticību balstīt uz šiem brīnumiem, uzskatot: brīnumi ir – Dievs ir, brīnumu nav – Dieva nav. Atceros kādu senu sarunu ar mācītāju. Man tā palika atmiņā, un es par to domāju. Runa bija par brīnumiem un zīmēm, par to, ka kaut kur ir brīnumi un kaut kur nav. Viņš teica: “Vēsture rāda, ka ne vienmēr tie brīnumi un zīmes ir noteicošās.” Baptistu draudzes netaisa brīnumus, taču tās ir stipras. Tām ir stipra sadraudzība, viņi tic Dieva vārdam. Varbūt citā draudzē ir brīnumi, miroņi ceļas augšā, visi tiek dziedināti, krīt zemē un notiek dažādas izpausmes, bet draudzē ir pieci cilvēki. Arī tā var būt. Uz kā balstās viņu ticība? Uz Dieva vārdu vai izjūtām un Dieva brīnumiem? Šis ir tikai ievads.

Ko konkrēti Jēzus saka par cilvēkiem, uz ko viņi balsta savu ticību, par to mēs tālāk uzzināsim.

“Pēc divi dienām Viņš no turienes aizgāja uz Galileju, jo pats Jēzus bija apliecinājis, ka pravietis netiek cienīts savā tēvu zemē. Kad nu Viņš nonāca Galilejā, galilieši Viņu uzņēma, jo tie bija redzējuši visu, ko Jēzus svētkos Jeruzālemē bija darījis; jo viņi paši arī bija bijuši svētkos.” (Jāņa evaņģēlijs 4:43-45)

Jēzus devās uz apgabalu, kur Viņš netika cienīts. Interesanti, bet Viņš tur tika uzņemts. Svētkos Jeruzālemē Jēzus dziedināja slimos. Tur notika brīnumi un zīmes, un viņi ticēja. Viņi uzskatīja, ka tic. Kad Jēzus ieradās Galilejā, pie Viņa atnāca kāds cilvēks, galma vīrs, kura dēls Kapernaumā gulēja slims. Viņš lūdza Jēzu nākt dēlu dziedināt. Lūk, ko Jēzus atbildēja gan šim galma vīram, gan mācekļiem, gan visiem, kas bija klātienē:

“Jēzus viņam sacīja: “Ja jūs zīmes un brīnumus neredzat, jūs neticat.”” (Jāņa evaņģēlijs 4:48 )

Jēzus negatīvi skatās uz cilvēkiem, kuru ticība ir balstīta uz Dieva darbību un brīnumiem, nevis uz Viņa vārdu.

“Un baložu pārdevējiem Viņš sacīja: “Nesiet to projām! Nepadarait Mana Tēva namu par tirgus namu!”” (Jāņa evaņģēlijs 2:16)

Jēzus ienāca templī un izdzina tirgotājus un baložu pārdevējus. Mācekļi atcerējās Rakstu vietu, kurā teikts: “Karstums Tava nama dēļa Mani aprij.” (Jāņa 2:17) Jūdi prasīja Jēzum: “Kas Tev ir devis tiesības un autoritāti tā rīkoties? Rādi mums zīmi!” Jūdu tauta prasīja zīmi. Pat Jēzus tika velna kārdināts tuksnesī. Velns teica Jēzum: “Nolaidies no tempļa jumta lejā, jo ir rakstīts, ka eņģeļi Tevi uz rokām nesīs, lai Tava kāja nepieduras pie akmens.” Velns kārdināja Jēzu, lai Viņš atnāk un atklājas cilvēkiem ar brīnumiem un uztaisa šovu, gluži kā mūsdienās politiķi un slavenības taisa šovus. Jēzus nolaistos no tempļa jumta un visi ticētu Viņam, jo tas ir pārdabiski un kruti. Madonna uztaisa muzikālu šovu, un visi tic viņai. Iepriekšējā reizē es stāstīju par mūziķi Viktoru Coju. Visi ticēja viņam. Kad viņš tepat Latvijā aizgāja bojā, vairāki desmiti cilvēku izdarīja pašnāvību. Tā notiek ne tikai Maikla Džeksona un citu slavenību dēļ. Kāds uztaisa šovu, un cilvēki tam tic, jo redz kaut ko krutu un uzskata, ka viņš ir spējīgs uz visu. Kādai sievai vīrs ir Dieva vietā, kādam vīram – sieva. Vēl kādam Dieva vietā ir kādas savas politiskās ievirzes. Bet, draugs, vienīgais ticības pamats ir Dieva vārds, neatkarīgi no tā, ko tu redzi un kas notiek tavā dzīvē. Vienīgais ticības pamats, lai tu būtu svētīts, ir Dieva vārds. Taču tas vēl nav viss, tā nav sprediķa tēma. Es vēl neatklāju to, kas patiesībā ir pamats. Viss nav tik vienkārši, kā mums gribētos. Nav tā, ka tu izlasi kaut kādu fragmentu no Dieva vārda un tici tam. Tas ir ļoti bīstami – izlasīt kaut ko ārpus konteksta un ticēt tam. Es domāju, ka šobrīd tev noteikti kļūst skaidrāks, par ko ir runa.

Jēzus teica jūdiem: “Noplēsiet šo templi. Es trijās dienās to no jauna uzcelšu.” Jēzus runāja par Savu nāvi un augšāmcelšanos. Tas ir brīnums! Jēzus teica: “Es nomiršu un pēc trīs dienām augšāmcelšos.” Jūdi atbildēja: “Šis templis ir celts četrdesmit sešus gadus, bet Tu gribi to vienā dienā noplēst un trīs dienās uzcelt?” Kad Jēzus nomira un augšāmcēlās, visi tie, kas dzirdēja Jēzu runājam par nāvi un augšāmcelšanos, bija uz pauzes. Bet vai viņi ticēja? Kā ar mācekļiem, Tomu, Nātanaēlu, Pēteri un pārējiem? Vai viņi ticēja? Un visi tie cilvēki, kuri redzēja brīnumus un zīmes un balstīja savu ticību uz tā, – vai viņi bija ar Jēzu? Vai tad, kad Jēzu sita krustā, daudzi bija ar Viņu? Vai daudzi atbalstītāji palika kopā ar Jēzu? Kur palika mācekļu ticība, kad Jēzum nebija tik labi un Viņš tika arestēts, krustā sists un pēc tam augšāmcelts? Tikai pēc augšāmcelšanās viņi, apskatoties kapā, redzēja, ticēja un lēnām sāka saprast Rakstus, atceroties Jēzus teikto. Līdz tam viņi nebija sapratuši, ka Jēzus runā nopietni. Viņi nebija nopietni pieņēmuši Jēzus vārdus. Viņi nebija izpratuši ne Rakstus, ne Dieva spēku, ne Jēzus vārdus. Bet gāja laiks un nāca gudrība.

“Kad nu Viņš bija uzcēlies no miroņiem, Viņa mācekļi atcerējās, ka Viņš to bija sacījis, un sāka ticēt rakstiem un vārdam, ko Jēzus bija runājis.” (Jāņa evaņģēlijs 2:22)

Kad mācekļi sāka ticēt? Tikai pēc Jēzus augšāmcelšanās. Pagāja trīs ar pusi gadi, līdz mācekļi pārslēdzās no brīnumiem, sajūtām un pasakām uz konkrētu Dieva vārdu. Un tieši mācekļi bija tie, kas izmainīja pasauli. Vai gribi būt svētīts? Vai gribi patiesas izmaiņas? Fokusē savu ticību uz Dieva vārdu!

“Viņam Pashā svētkos Jeruzālemē esot, daudzi sāka ticēt Viņa Vārdam, redzēdami zīmes, ko Viņš darīja.” (Jāņa evaņģēlijs 2:23)

Atkal ir zīmes, kaut kas notiek. Dzīves tiek izmainītas, un arī tas galu galā ir brīnums. Brīnumi notiek! Mācekļi atzīst, ka Jēzus ir Mesija, un tic Viņam.

“Bet Jēzus pats viņiem neuzticējās, tāpēc ka Viņš visus pazina. Jo Viņam nevajadzēja, lai kāds liecību dotu par cilvēku, bet Viņš pats zināja, kas bija cilvēkā.” (Jāņa evaņģēlijs 2:24-25)

Jēzus neuzticas tiem cilvēkiem, tiem kristiešiem, kuru ticība balstās uz izjūtām, brīnumiem un ārēji redzamo. Jēzus ļoti uzticas un ļoti svētī tos kristiešus, kuri balsta savu ticību uz Dieva vārdu. Tev nekas nav jājūt un jāredz. Tev jātic Dieva vārdam! Tu pieņem Bībeli kā savas dzīves mācību? Vai ir iespējams tā vienkārši pieņemt Bībeli par pamatu savai dzīvei? Vai tu zini, ka Bībelē bieži vien var atrast pretējas lietas? Kādas rakstvietas izņemot ārpus konteksta, var smagi sajaukt sev galvu. Es nerunāju par to, ka nav jālasa Bībele. Es nerunāju par to, ka nebūtu jārunā ar Dievu. Es nerunāju par to, ka katram pašam nebūtu jāveido savas personīgās attiecības ar Dievu. Apbrīnojami daudz Jaunajā Derībā es sastapos ar kādu vārdu, sākot ar Vecās Derības rakstiem, līdz pat vārdiem, ko Jēzus bija runājis, un tas ir ‘mācība’. Tā nav pati Bībele, bet mācība. Kas ir Bībeles mācība? Bībeles mācība ir Bībeles pamatprincipu, svarīgāku atziņu apkopojums, kurus tu vari praktiski pielietot. Tāpat kā ir valsts satversme jeb likumi, tāpat ir arī mācība.

“[..] sadusmoti par to, ka viņi ļaudis mācīja un sludināja Jēzū augšāmcelšanos no mirušiem.” (Apustuļu darbi 4:2)

Par ko bija sadusmoti atkritēji, tie, kas Jēzu nepazina? Par to, ka Jēzus tikai darīja brīnumus? Nē, par mācību.

“[..] un lūdza no tā vēstules sinagogām Damaskā, lai, atradis kādus šīs mācības sekotājus, vīrus vai sievas, tos saistītus vestu uz Jeruzālemi.” (Apustuļu darbi 9:2)

Mēs šodien runāsim par mācību. Tāpēc, ka mācekļu ticība nebija balstīta uz Jēzus mācību, viņi nebija spējīgi pastāvēt un izklīda. Pēteris Jēzum teica: “Es iešu kopā ar Tevi cietumā un nāvē.” Toms teica: “Iesim visi kopā ar Jēzu, lai mirtu.” Bet, kad bija jāmirst, viņi to nevarēja. Visi izklīda. Kaps bija tukšs, un viņi neticēja. Toms teica: “Kamēr nelikšu pirkstu rētās, tikmēr neticēšu.” Kad pirksti bija rētās, tad noticēja. Jēzus teica: “Tu neesi svētīgs, Tom. Tu netici Manai mācībai.” Jēzus mācība ir vārdi, ko Jēzus bija runājis, un raksti. Raksti ir visa Vecā Derība. Jēzus vārdi ir visi evaņģēliji. Arī Pāvila un citas vēstules ir cilvēku mācība, balstoties uz Jēzus vārdiem. Dievkalpojumos es ne tikai sludinu, bet arī mācu. Ja es tagad censtos nosaukt visas Rakstu vietas, kur minēts par mācību, tad, iespējams, mēs šeit sēdētu līdz rītam. Apbrīnojami daudz Bībelē sastopams vārds ‘mācība’ un ‘mācīt’. Mums pat ir dota Dieva pavēle no Mateja evaņģēlija:

“Tāpēc eita un darait par mācekļiem visas tautas, tās kristīdami Tēva, Dēla un Svētā Gara Vārdā, tās mācīdami turēt visu, ko Es jums esmu pavēlējis. Un redzi, es esmu pie jums ik dienas līdz pasaules galam.” (Mateja evaņģēlijs 28:19-20)

Bībelē ir praktiski pielietojama mācība, uzrakstīta saprotamā valodā. Visās kristiešu draudzēs ir viens Bībeles mācības pamats, bet ir arī otršķirīgas lietas, kas var atšķirties katrā draudzē, jo ir dažādi vadības stili un draudzes mācības. Lai kristiešu draudze pastāvētu un augtu, tajā ir jābūt konkrētai draudzes mācībai un pamatmācībai, bez kuras neiztikt. Jau mūsu ēras 2. gadsimtā bija atrodama apustuļu ticības apliecība. Tā bija vajadzīga, jo radās un pastāvēja dažādas maldu mācības. Visas vēstules, ko mēs lasām Bībelē, ir rakstītas, lai apkarotu viltus mācības, kas ieved postā un aizved cilvēkus prom no Dieva. Toreiz visi tā laika draudzes augstākie vadītāji sanāca kopā un izstrādāja kristietības pamatprincipus, un nolēma, ka to sauks par apustuļu ticības apliecību. Tā ir katoļiem, luterāņiem un visām kristiešu draudzēm. Tās saturs:

Es ticu uz Dievu Tēvu, Visuvaldītāju, debess un zemes Radītāju; un uz Jēzu Kristu, Dieva vienpiedzimušo Dēlu, mūsu Kungu, kas ieņemts no Svētā Gara, piedzimis no Jaunavas Marijas, cietis zem Poncija Pilāta, krustā sists, nomiris, aprakts, nokāpis ellē, trešajā dienā augšāmcēlies no mirušiem, uzkāpis debesīs, sēdies pie Dieva, Visuvaldītāja Tēva labās rokas, no kurienes viņš atnāks tiesāt dzīvos un mirušos. Es ticu uz Svēto Garu, vienu svētu kristīgu Baznīcu, svēto sadraudzi, grēku piedošanu, miesas augšāmcelšanos un mūžīgo dzīvošanu. Āmen!

Lūk, draudzes mācība un Bībeles pamats! Tas ir jebkuras kristiešu draudzes vai konfesijas pamats. Kam nav šī pamata, tas nav ar Dievu. Es runāju par visām draudzēm, par dažādām plūsmām un konfesijām.

Gāja laiks, draudze auga un radās citas problēmas. 381. gadā atkal sanāca kopā visi galvenie garīgie vīri, lai precizētu un papildinātu Bībeles pamatmācību. To nosauca par Nīkajas-Konstantinopoles ticības apliecību. Tās saturs ir šāds:

Mēs ticam uz vienu Dievu, Tēvu, Visuvaldītāju, debess un zemes, visa redzamā un neredzamā Radītāju. Un uz vienu Kungu Jēzu Kristu, Dieva vienīgo Dēlu, pirms mūžīgiem laikiem no Tēva dzemdinātu, Dievu no Dieva, gaismu no gaismas, patiesu Dievu no patiesa Dieva, dzemdinātu, nevis radītu, vienādu ar Tēvu būtībā; caur kuru viss ir radīts, kurš priekš mums, cilvēkiem, un mūsu pestīšanas labad nāca no debesīm, iemiesojās no Svētā Gara un Jaunavas Marijas un tapa cilvēks; par mums sists krustā Poncija Pilāta laikā, cietis un guldīts kapā, trešajā dienā augšāmcēlās saskaņā ar Rakstiem, uzkāpa debesīs un sēž pie Tēva labās rokas, un godībā atkal nāks tiesāt dzīvos un mirušos; viņa valstībai nebūs gala. Un uz Svēto Garu, Kungu un Dzīvudarītāju, kas no Tēva un Dēla iziet, kas ar Tēvu un Dēlu līdzi pielūdzams un godājams, kas runājis caur praviešiem. Un uz vienu, svētu, katolisku un apustulisku Baznīcu. Mēs atzīstam vienu kristību uz grēku piedošanu un gaidām uz mirušo augšāmcelšanos un dzīvi mūžībā, kas nāk. Āmen.

Katoliska baznīca nozīmē vispārīga baznīca, nešķirojot nekādas plūsmas. Ticības pamats ir mācība no Bībeles. Kad tu lasi Dieva vārdu, tu sāc saprast, kas ir pareizs un kas ir nepareizs. Bībelē mēs redzam vēstules, kurās Pāvils saka: “Turiet manas mācības.” Katrā kristiešu draudzē ir šis apustuļu ticības pamats un klāt tam arī konkrētas draudzes mācība, kas pieskaņota vietējai kultūrai, ģeogrāfijai un laikam. Katrā draudzē ir sava mācība. Pat vienā konfesijā var būt daudz draudžu ar vienu mācību pamatā, bet ar atšķirībām, ņemot vērā katras draudzes individualitāti – vietu, atrašanos, kultūru, pilsētu un valsti. Ja draudze “Kristus Pasaulei” būtu islama zemē, es šaubos, vai mēs tur ģērbtos tā, kā mēs šeit ģērbjamies; iespējams, nāktos vilkt parandžas. Tur būtu cita kultūra un cita draudzes mācība, bet ticības pamats būtu tas pats.

“Tanī laikā izcēlās liels nemiers mācības dēļ.” (Apustuļu darbi 19:23)

Velns nebaidās no sludināšanas, bet no mācības, organizācijas, sistemātiskuma un disciplīnas. Bībele tev dod ne tikai iekšēju brīvību, bet arī palīdz tavai miesai negrēkot. Mūsu draudzes mācība ir atrodama mūsu Bībeles skolā. Tur ir visa pamatmācība un vēl vairāk. Kas klausa šai mācībai, tas klausa Dievam. Kas klausa mācībai, tam ir ticība, kas ir balstīta Bībelē un Jēzus vārdos. Mēs nevaram paši visu izprast, mums noteikti ir vajadzīga palīdzība. Protams, ka apgalvojumi un dažādas atbildes ir jāmeklē Bībelē. Mums pašiem ir jāmeklē Dieva vaigs un jāizprot Viņa griba, bet mācība ir ārkārtīgi svarīga! Kamēr tu tikai evaņģelizē, tikmēr velns smejas, bet tad, kad tu sāc iet mācībā un kļūsti par stipru un nobriedušu kristieti, velns sāk pretoties. Kamēr tu nesāc regulāri uzturēt attiecības ar Dievu, velns berzē rokas, jo tu neesi disciplinēts un savākts. Tu tici emocijām un brīnumiem, bet netici Dievam – Viņa mācībai, kas sistematizē un dara pilnvērtīgu tavu dzīvi. Mācība tev dod konkrētus pieturas punktus, norādot, kas ir pareizi un kas nepareizi, ko vajag un ko nevajag darīt. Ir draudzes, kurās veicina to, lai cilvēki savā starpā taisa biznesus un klientus ņem no draudzē esošajiem cilvēkiem. Mūsu draudzē tas ir aizliegts. Mēs nestrādājam cits pie cita, izņemot kādus īpašus gadījumus. Mums ir savi iemesli, kāpēc mēs tā nedarām. Pieredze rāda, ka tie, kas pieļauj biznesu savā draudzē starp saviem cilvēkiem, panāk tikai to, ka draudze jūk un šķeļas. Tur, kur savstarpējs bizness ir aizliegts, draudze paliek vienota. Kas notiktu, ja vienam lielam biznesmenim kaut kas sakāptu galvā, bet pie viņa jau strādātu puse draudzes? Tas radītu šķelšanos. Mēs pelnām naudu ārpus draudzes.

Mums ir sava draudzes mācība un pamatmācība, kas ir iepriekš minētā ticības apliecība. Mūsu pamats ir personīgas attiecības ar Dievu, ko māca mūsu draudzē. Manās grāmatās ir smalki aprakstīts, kā var iemācīties lūgt Dievu, kā uzturēt personīgas attiecības ar Dievu. Mana grāmatiņa “Kāpnes debesīs” nav draudzes mācība, bet vienkārši mana liecība, kā es iepazinu Dievu. “Personīgas attiecības ar Dievu” ir mācība par to, kā pašam izveidot savas personīgās attiecības ar Dievu. Grāmatā “Laulība” ir visi draudzes noteikumi un Bībeles mācība, kā meklēt savu dzīvesbiedru, kā apprecēties un citas ar to saistītas lietas. “Patiesība par sektām” un “Kā kļūt bagātam” arī ir Bībelē balstītas draudzes mācības. Starp citu, tur nav rakstīts, kā kļūt miljonāram, bet kā kļūt pārticīgam. “Mājas grupu vadītāja rokasgrāmata” ir mācība, kas ir balstīta ne tikai Bībelē, bet arī lielu draudžu pieredzē, kā kļūt labam grupu vadītājam.

Es lieku jums pie sirds, brāļi, ņemiet vērā tos, kas rada šķelšanos un pretestību tai mācībai, ko esat mācījušies: vairieties no viņiem!” (Romiešiem 16:17)

Mēs sekojam mācībai, nevis cilvēkam. Protams, pirmkārt, mēs sekojam Dievam, bet arī mācībai. Bībeles mācība ir Bībeles principu apkopojums saprotamā veidā. Kad luterāņi atdalījās no katoļiem, tika izveidots un pierakstīts katehisms (īss kristīgās ticības mācības izklāsts, pārsvarā jautājumu un atbilžu formā). Tā bija viena no pirmajām grāmatām, caur kuru es iepazinu Dievu. Es sāku lasīt Bībeli, jo zināju, ka tas ir pareizi un tā ir jādara. Es biju jaunatgriezts un dedzīgs kristietis, pilns ar emocijām. Es ļoti maz ko sapratu Bībelē, bet lasīju un studēju, līdz sāku izprast. Katehisms man toreiz palīdzēja, jo tas izskaidroja Bībeles principus man saprotamā valodā. Luterāņu mācība praktiski neatšķiras no mācības, kas ir katrā protestantu draudzē. Varbūt viņi paši nedzīvo pēc tās, bet katehisms ir visa pamats. Pēc tam, kad tu esi dzirdējis mācītāju sludinām, es iesaku pašam studēt Bībeli un meklēt apstiprinājumu dzirdētajam. Ja tu esi konkrētā draudzē, tad seko tās draudzes mācībai! Pāvils saka: “Vairieties no tā, kas nemācās.” Es apstiprinu, ka visas Pāvila vēstules ir uzrakstītas, lai apkarotu maldu mācības.

[..] un viņu mācība kā sērga izplatās; tādi ir Himenajs un Filēts.” (2. Timotejam 2:17)

Pāvils to rakstīja Timotejam, lai pateiktu, ka ir cilvēki, kas mēģinās mācīt citādāk, bet, ja Dievs tevi ir ielicis šajā draudzē, tad šī ir tava vieta. Pamats visur lielākoties ir vienāds. Es pazīstu mācītāju, kuram bija draudze ar divsimts cilvēkiem. Viņš trīs reizes sāka draudzi no nulles. Kā draudzi uzcēla, tā pēc laika tā izjuka. Šis mācītājs man atklāja interesantu lietu. Viņš teica, ka draudze izjuka, jo bija cilvēki, kas bija stiprāki par viņu. Tie bija cilvēki, kas draudzē mācīja citas mācības un sajauca pārējiem draudzes locekļiem prātu, un tā rezultātā notika šķelšanās un daudzi cilvēki aizgāja uz citām draudzēm. No visiem divsimts cilvēkiem beigās ar Dievu palika tikai viņš pats un viņa ģimene; pārējie vairs vispār nav ar Dievu. Tāpēc es iesaku sekot savas draudzes mācībai un savam mācītājam, jo mācītājs ved draudzi konkrētā virzienā un māca to, kas viņam no Dieva ir jāmāca, balstoties uz Bībeles pamatprincipiem.

Tu esi stiprā draudzē un būsi stiprs arī pats! Tev nevajag aicināt cilvēku no citas draudzes uz šejieni, ja viņš regulāri apmeklē savu draudzi un viņam ir savs mācītājs. Tev arī nav jāklausa citi, kas grib tevi aizvilināt prom no tavas draudzes. Šādi cilvēki velk citus prom no mācības un arī no Dieva, teikdami, ka mācība nav pareiza un kādām lietām ir jābūt citādāk nekā māca konkrētais mācītājs. Nav svarīgi, ko tu domā, balstoties uz savām emocijām, svarīga ir Bībeles mācība un Dieva vārds. Lasi Dieva vārdu, klausies sprediķus, mācies un iedziļinies Bībelē! Kādās reizēs draudzē izskan tādi sprediķi, kas rada pretestību, bet tev ir jāsaprot, ka mācība rada pretestību. Mācība jau tajā laikā radīja nemierus Jeruzālemē. Kad Pāvils mācīja Efezā, tas radīja nemierus. Mācība rada pretestību. Īpaši tad, kad tu audz un attīsties, droši vari gaidīt uzbrukumus. Ja tava mājas grupa aug un attīstās, nebrīnies, ka uzradīsies visādi dīvaiņi. Velna uzdevums ir izvilkt tevi no mācības. Kad es gatavoju sprediķi, es ņemu Bībeles komentārus un skatos vairāku teologu teikto, un salīdzinu rakstvietas. Šad tad es izsakos žargonā un tas nav jāuztver kā draudzes mācība. Reizēm man šķiet, ka tā man ir vieglāk izteikties un mani labāk saprot. Citreiz, stāstot gudriem vārdiem, cilvēki nesaprot, bet, nosaucot lietas īstajos vārdos, viss uzreiz kļūst skaidrs.

Jo nāks laiks, kad viņi nepanesīs veselīgo mācību, bet uzkraus sev mācītājus pēc pašu iegribām, kā nu ausis niez.” (2. Timotejam 4:3)

Ikviens, kas aiziet no Kristus mācības un nepaliek tanī, ir bez Dieva; tam, kas paliek šinī mācībā, ir Tēvs un Dēls.” (2. Jāņa 1:9)

Ja tu neesi pārliecināts par to, ko mācītājs runā, tad vari pārbaudīt manis teikto interneta Bībelē, ierakstot meklētājā vārdu ‘mācība’. Tur viss ir parādīts un tu vari pārliecināties, ka mācītājs pats neko neizdomā. Mums ir vajadzīgs normāls, praktisks un skaidrs Bībeles skaidrojums. Mums ir vajadzīgi konkrēti norādījumi. Es draudzē mācu pat vairāk nekā no Bībeles, piemēram, kā uzsākt savu biznesu un citas svarīgas lietas, kas noderīgas dzīvei. Pirms laulībām notiek pirmslaulību konsultācijas. Arī šajā jomā es mācu svarīgas pamatlietas. Mums nepietiek tikai ar evaņģēliju, mums ir vajadzīga mācība. Jēzum ir mācība, lai darītu mūs par pilnvērtīgiem un stipriem cilvēkiem, kuru nams ir celts uz stipras klints. Tu esi stiprā draudzē!

Bet tu esi sekojis manai mācībai, manam dzīves veidam, manam nodomam, manai ticībai, manai pacietībai, manai mīlestībai, manai izturībai.” (2. Timotejam 3:10)

Mums šobrīd ir simts mājas grupiņas, un katrā no tām ir kaut kas atšķirīgs. Katram vadītājam ir pusstunda laika sprediķa iztirzāšanai, un atlikušajā laikā viņš māca to, ko pats ir saņēmis no Dieva. Tās var būt aktuālas vajadzības, kas nepieciešamas tieši viņa grupiņai. Grupiņas mācība balstās uz draudzes mācību, bet draudzes mācība balstās uz apustuļu apliecību.

Bet pateicība Dievam, ka jūs, kas bijāt grēka vergi, no sirds esat kļuvuši paklausīgi tai mācībai, kurā esat mācīti.” (Romiešiem 6:17)

Iesākumā bija Vārds, Vārds bija pie Dieva, Vārds bija Dievs. Bībeles mācība ir Dieva griba un Dieva apsardzība tev. Lūk, kāpēc velns baidās, kad dzird draudzes mācību. Šeit ir tavi brāļi un māsas. Te ir tava mācība un tavs nams. Te tu vari uzvarēt!

Un tie pastāvēja apustuļu mācībā un sadraudzībā, maizes laušanā un lūgšanās.” (Apustuļu darbi 2:42)

Mājas grupiņās ir vajadzīga sadraudzība, kad jūs aizbraucat kopīgā atpūtā. Grupās ir jābūt sadraudzībai, jo tas pieder pie mācības. Tā ir mācība, kurai mēs sekojam, jo mēs zinām, ka Jēzum bija Sava grupiņa un Viņš kopā ar viņiem pavadīja laiku. Sadraudzība ir svarīga mums pašiem un Dieva vārda izplatīšanai, lai mēs celtos un augtu.

Tāpēc esiet nomodā, pieminēdami, ka es trīs gadus nakti un dienu neesmu mitējies ar asarām ikvienu pamācīt.” (Apustuļu darbi 20:31)

Es šobrīd esmu mazliet atslogots no šī darba. Gadiem ilgi es katru nedēļu zvanīju vieniem un tiem pašiem cilvēkiem, un katram no viņiem veltīju vienu stundu. Katru nedēļu bija divas, trīs dienas, kuras es pavadīju sazvanoties. Sākumā man bija laiks ar Dievu, pēc tam – sarunas. Es zvanīju, uzklausīju viņu problēmas un mācīju, devu padomus, kā rīkoties, kā uzcelt biznesu, kā darīt to un šito. Tagad man vairs nav jāmāca, nav jāzvana. Ir pagājuši kādi astoņi gadi, viņi ir iegājuši mācībā un kļuvuši patstāvīgi.

Šodien man pa priekšu brauca angļu mašīna, kurai stūre ir labajā pusē. Es prātoju, kā es varētu braukt Anglijā. Tu esi par to padomājis? Ja tu esi jauns šoferis, tu teiksi: „Mierīgi,” bet vecais šoferis? Es braucu jau no 18 gadiem, sākumā ar smago mašīnu, tagad ar pusvieglo. Tāpat man mājās tualetē saplīsa slēdzene, – tie, kas pie manis nāk ciemos, esiet uzmanīgi! Es iegāju tualetē un aizslēdzu ciet, bet, kad gribēju iet ārā, tad netiku. Dauzīju pie durvīm, un labi, ka sieva bija mājās, kaut kā attaisīja vaļā. Es zinu, ka es būšu ieslēgts, bet tik un tā automātiski aizslēdzu durvis. Tā notika kādas piecas, sešas reizes; es vienmēr skrienu un aizslēdzu. Pēdējo reizi knapi dabūja vaļā durvis. Un tāpat ir arī ar draudzes mācību, kad tu to pieņem un sāc praktizēt, tu saproti, ka tas darbojas, tas notiek un kļūst par daļu no tevis, tu kļūsti par daļu no tās, par daļu no Dieva. Tu sāc dzīvot kā Kristus, tu seko Viņam, tu esi Kristus māceklis.

Šis stāsts ir reāls un balstīts uz reāliem faktiem. 1808. gadā kāds angļu tehniskais kuģis piestāja pie Pitkērna salas Klusajā okeānā, kura kartē bija atzīmēta, taču ar nepilnībām. Uz šīs salas kuģa kapteinis ar matrožiem atrada interesantas ādas krāsas cilvēkus. Tur dzīvoja vīrs vārdā Džons Adamss, desmit sievietes un divdesmit četri bērni. Šis vīrs bija ar Bībeli, un viņš uz šīs salas bija mācītājs. Viņš lasīja Bībeli un bija uzņēmies priestera funkcijas. Šī Bībele šobrīd atrodas muzejā Londonā. Kas īsti notika? Vai tu zini, kas ir „Bounty”? Tā nav tikai šokolāde, tas ir angļu karaflotes kuģa nosaukums. To uzbūvēja nevis kā karakuģi, bet kā tirdzniecības kuģi. Tam bija dažādas labas īpašības, un Anglijas flote to nopirka. 1787. gadā daudz Anglijas vergu strādāja plantācijās, un tie bija arī labi jābaro. Tā nu valsts sāka meklēt lētākas alternatīvas vergu ēdināšanai. Viņi nolēma doties no Anglijas uz Taiti, lai iegādātos 1000 maizeskoka stādus, jo šis augs ir lēts audzēšanai un labs uzturā. Tās bija gan valdības, gan plantatoru intereses. Par kuģa kapteini izvēlējās pieredzējušu kapteini Viljamu Blaju. Šī ekspedīcija garantēja popularitāti un slavu, tādēļ daudzi dižciltīgi vecāki virzīja savus bērnus komandā pie Blaja. Kapteinis bija ar augstiem morāles principiem, disciplinēts, tāds, kurš rūpējas par savu komandu un ir ļoti stingrs. Blajs bija mācīts un uzticams kapteinis, uzticams savai valstij. Divi galvenie vīri uz klāja bija Viljams Blajs un viņa palīgs Kristiāns Flečers.

Kuģis nebija liels, matrožiem bija maz vietas, jo vieta bija paredzēta stādiem. 1787. gada decembrī kuģis beidzot dabūja atļauju doties ceļā. Uz klāja bija mazliet vairāk par 50 cilvēkiem, ieskaitot matrožus, oficierus, pavāru, ārstu. Jūras ceļojums bija tāls un grūts. Uz kuģa bija stingra disciplīna, dažādus pārkāpumus stingri sodīja. Kapteinim bija mērķis un viņš to bija apņēmies kopā ar komandu izpildīt. Pēc desmit mēnešiem kuģis veiksmīgi nokļuva Taiti salā, un viņi atklāja, ka tur valda brīvi uzskati par seksu. Uz salas komanda uzturējās vairākus mēnešus, un šajā laikā apkalpe baudīja relatīvu brīvību, daudzi komandas locekļi dzīvoja krastā, nodibinot attiecības ar vietējām sievietēm, baudot izvirtības. Strādāt viņiem vajadzēja maz, tikai gaidīt, kad izaugs stādi. Uz salas viņi dzīvoja kā pasakā. Sāka mazināties komandas disciplīna, parādījās bubināšana, un tai pievienojās arī kapteiņa tuvākais palīgs Flečers. Bija laiks doties atpakaļ. 1789. gadā, pēc trim nedēļām jūrā, uz kuģa notika sacelšanās, un vēlāk tiesā tika minēti divi tās iemesli: oficieri apvainoja kapteini pārāk lielā stingrībā, bet kapteinis ar citiem apgalvoja, ka vainīga bija izvirtība. Dižciltīgie un apmācītie matroži un oficieri atpakaļceļā bija sākuši dumpoties, jo tur tak bija tik labi, tur palika viņu sievietes. Mans viedoklis arī ir tāds, ka tā bija izvirtība, jo turpceļā neviens nesacēlās, bet pēc piecu mēnešu dzīves uz salas komanda izdomāja sacelties pret kapteini. Pats Flečers teica: „Uz kuģa es biju kā ellē!” Vai esi dzirdējis cilvēkus tā sakām par draudzi? „Te ir par maz mīlestības, es te jūtos slikti.” Šādiem cilvēkiem vainīga ir draudzes mācība, mācītājs un visi citi, tikai ne pats. Vienmēr šādu tekstu pamatā ir izvirtība un grēks.

Pēc dumpja kapteinim līdzi devās puse no apkalpes, bet daži tika turēti apcietinājumā uz kuģa. Pārējie ar kuģi devās atpakaļ uz salu un turpināja baudīt izvirtīgu dzīvi. Taču tas ātri beidzās, jo viņi zināja, ka pēc viņiem tiks sūtīts karakuģis, jo par bunti uz kuģa bija nāvessods. Visiem, kuri neatbalstīja kapteini, draudēja nāvessods. Viņi nobijās, paņēma līdzi Taiti sievietes un devās sākt jaunu dzīvi uz kādu citu salu. 600 km no Taiti viņi atrada kādu salu ar vietējiem iedzīvotājiem. Kas notika? Pēc kāda laika viņi sašķēlās vairākās naidīgās grupās. Pamatgrupā bija Flečers, kuram sekoja deviņi matroži. Sāka notikt konflikti, kuriem sekoja pirmie upuri. Vēlāk viņiem arī aptrūkās sievietes, taču vietējie iedzīvotāji tās nedeva, tāpēc sākās ķildas ar 120 vietējo iedzīvotāju nogalināšanu. Vietējiem bija tikai loks un bultas, bet iebraucējiem ieroči. Dzīve uz šīs salas kļuva neiespējama un viņi centās izdomāt noteikumus, taču bez kapteiņa nespēja vienoties. Nav kapteiņa – nav kuģa, nav mācības, nav vīzijas! 16 dumpinieki devās atpakaļ uz Taiti salu, bet deviņi Flečera vadībā kopā ar Taiti sievietēm un vīriem devās meklēt citu salu. Tā viņi atrada 5 km lielu salu Pitkērnu. No tiem, kas palika Taiti salā, divi aizgāja bojā konfliktu laikā.

Pēc laika ieradās karakuģis “Pandora”, visus arestēja un veda atpakaļ uz Angliju. Ceļojuma laikā kuģis gāja bojā, vairāki buntinieki pameta kuģi laivā, taču vairāki gāja bojā. Anglijā viņus tiesāja, sešiem tika piespriests nāvessods pakarot, trīs apžēloja un viens no viņiem vēlāk kļuva par kapteini. Pat ja tu esi sasmērējies, tev tomēr ir iespēja par kaut ko kļūt, ja tu vēlies. 1792. gada jūnijā atlikušos 10 “Bounty” dumpiniekus atgādāja uz Angliju. Viņi tika tiesāti – četri tika attaisnoti, sešiem piesprieda nāves sodu, bet trijiem tika piedots, no kuriem viens vēlāk kļūst par kapteini. Pēc tam daļa no komandas kā varoņi atgriezās Pitkērnā un 1973. gada septembrī viņi šīs salas aborigēnus padarīja par vergiem un sadalīja salu deviņās daļās, katram no matrožiem. Kādā dienā vienam no viņiem nomira sieva. Ko viņš darīja? Aizgāja un atņēma sievu vergam. Sākās sacelšanās un pieci no matrožiem tika nogalināti. Palika četri matroži ar savām sievām, kuri pēc tam nogalināja visus salas aborigēnus. Vēlāk viņi atrada veidu, kā no palmām iegūt spirtu, sākās dzeršana un viens no viņiem sāka dumpoties pret pārējiem. Viņš tika nogalināts, palika tikai trīs matroži, no kuriem vienam apnika dzīvot un viņš izdarīja pašnāvību. Otrs smagi saslima un nomira. Palika tikai viens pats Džons Adamss ar 10 sievietēm un 24 bērniem. Pagāja vairāki gadi, viņu mocīja sirdsapziņa, un vienīgā grāmata, kas viņam bija līdzi no kuģa, bija Bībele. Viņš sāka lasīt Bībeli un mācīt pārējos lasīt un rakstīt. Angļu kuģis viņus atrada 1808. gadā, kad Adamss jau bija mācītājs. 1826. gadā Adamss pirms savas nāves tika amnestēts.

Pēc dažiem desmitiem gadu uz šīs salas viņi savairojās līdz 190 cilvēkiem. Šo salu iekļāva Britu impērijā un viņiem atļāva pārvākties uz citu salu, taču četras ģimenes pēc laika atgriezās atpakaļ. Šobrīd tā ir maza valsts ar savu parlamentu un to dēvē par Adamstaunu. Pēc vairākiem gadiem uz šīs salas atbrauca adventistu sludinātājs, nokāva visas cūkas un sestdienu pasludināja par brīvdienu. Šobrīd uz salas ir piecdesmit līdz sešdesmit cilvēku ar savu draudzes namu, kuru vēl pirms laika apmeklēja puse no iedzīvotājiem. Pavisam nesen adventistu draudze atskārta, ka uz draudzi nāk vairs tikai pieci cilvēki un starp salas iedzīvotājiem valda konflikti. Viņi turp nosūtīja misionāru, un draudzi atkal sāka apmeklēt puse no salas iedzīvotājiem. Kāda ir mācība, draugs? Paliec uz kuģa ar savu kapteini! Mūsu ticības pamats ir Bībeles mācība.

Paldies Tev, Debesu Tēvs, ka Tu dod mums saprašanu un gudrību. Paldies par Tavu Svēto Garu, paldies par Tavu mācību. Paldies, ka Bībele ir izprotama. Paldies, ka Tavs vārds un griba ir saprotama, ka tā ir ietilpināma mācībā, ka mēs to varam pieņemt, saprast, praktizēt un piedzīvot izmaiņas savā dzīvē, mantot mūžīgo dzīvību, nest pozitīvas un teicamas izmaiņas pasaulē, tautās. Dievs, svētī katru vienu draudzes apmeklētāju un locekli, ka mēs apzināmies mācības svarīgumu, ka mums katram ir Tavā mācībā balstīta ticība Tev un attiecības ar Tevi, Kungs. Tu esi dzīvības avots. Tu mums esi viss, pats, pats svarīgākais. Mēs Tevi slavējam un pielūdzam. Āmen!

Mācītāja Mārča Jencīša sprediķi “Ticības pamats” pierakstīja un rediģēja draudzes “Kristus Pasaulei” redakcija

Kāpēc un kā jāslavē Dievs?

Publicēja 2019. gada 30. jūl. 19:32Līga Paņina

Ziņas datums 31.07.19.

Slavēšana un pielūgsme ir viena no lūgšanas formām. Tās abas ir viens veselums, tomēr viena no otras nedaudz atšķiras. Slavēšana ir pateicība, apliecinājums un uzvara. Pielūgsme ir mīlestība un nodošanās. Kad es slavēju Dievu, tad es par visu pateicos. Domāju, ka mums katram ir par ko pateikties. Piemēram, kaut vai par šo labo dienu, kad ārā ir 30°C un var braukt uz jūru. To darīt varētu arī šodien, bet šodien ir dievkalpojums, lai slavētu un pielūgtu Dievu. Bet pēc dievkalpojuma izmanto izdevību un laid uz jūrmalu! Nesen, lai tiktu uz mācītāju tikšanos, kas notika Jūrmalā, mēs izbraucām agri no rīta, jo sapratām, ka, ja izbrauksim vēlāk, tad uz tikšanos netiksim sastrēgumu dēļ. Tādā gadījumā no Siguldas līdz Jūrmalai mēs ceļā pavadītu trīs stundas, bet mēs izmantojām izdevību un pagulējām pie jūras. Jūras malā redzējām ronīti. Mums ir par ko pateikties Dievam! Man šajā situācijā bija prieks par ronīti, par to, ka pludmale ir patukša. Es gāju gar jūras malu un slavēju Dievu. Gribās slavēt Dievu, kad tu redzi visu šo mieru un skaistumu. Kā tajā dziesmā: „Saule, saule, jūra, jūra...” Reizēm mūsu sirds ir pilna un mēs gribam slavēt Dievu, bet reizēm mums nav tik priecīgs prāts un mēs negribam slavēt, bet pareizi ir vienmēr slavēt Dievu. Vienmēr un par visu pateicies Dievam! Tikai nedari tā, kā man reiz teica viens cilvēks, ka viņš pateicas Dievam par to, ka smēķē. Tas bija ļoti sen, kad es vēl biju jauns kristietis. Man iekšā viss pretojās, ka tas nav labi – pateikties Dievam, ka tu pīpē. Par to nav jāpateicas Dievam, bet par to ir jāskumst un jāapliecina, ka esi brīvs no smēķēšanas. No reāliem cilvēkiem esmu dzirdējis dažādus izdomājumus. Zināji, ka čigāni drīkstot grēkot, jo kāds čigāns pie krusta nozaga Jēzum naglu, tāpēc Jēzum kājas pie krusta piesita ar vienu naglu? Čigāns nozaga vienu naglu, tāpēc Jēzus atļaujot viņiem grēkot. Tiem, kuri grib lietot narkotikas, arī ir savas leģendas. Kad Jēzus mira pie krusta, Viņš esot dzēris opiju. Tā nav gluži nepatiesība, jo kareivji Jēzum deva dzert sāpes remdinošu, narkotisku dzērienu. Tāpēc viņi arī domā, ka var grēkot. Draugs, mums patiesi ir par ko pateikties Dievam, tāpēc nevajag pateikties par negatīvajām lietām.

Kāda ir mūsu slavēšanas kārtība draudzē? Pirmās dziesmas ir slavēšanas dziesmas – mēs apliecinām, ka mēs varam un uzvarēsim, kā arī pateicamies Dievam par dažādām lietām. Mēs visu spējam, mēs visu varam! Tā ir priecīga slava un pacilātība. Trešā dziesma vienmēr ir lēnāka, un tai ir jābūt vērstai uz to, ka mēs mīlam Dievu, pielūdzam Viņu un nododamies, ieejot intīmā Dieva klātbūtnē. Ar trīs dziesmām tu mierīgi ieej Dieva klātbūtnē. Slava un pielūgsme var būt arī personīga, kad tu to dari viens pats. Tas var būt ar mūziku, bez mūzikas, tu vari dziedāt un vari nedziedāt. Tu slavē Dievu (pateicība un apliecināšana) un pielūdz Viņu (nodošanās un mīlestība). Šodien vairāk runāsim par kolektīvu pielūgsmi. Slavēšanai un pielūgsmei ir ārkārtīgi liels spēks. Ja tu redzi vietu, kur nav kārtīgas slavēšanas un pielūgsmes, tad tur nav spēka. Slavēšana ir draudzes attiecības ar Dievu. Ja tu gribi izlauzties personīgajā dzīvē, tad tev pašam ir nepieciešams slavēt un pielūgt Dievu. Ja tu gribi izlauzties savā mājas grupiņā, tad tev kopā ar mājas grupiņu ir jāslavē un jāpielūdz Dievs. Ja tu gribi redzēt savu draudzi uzvaram, tad tev kopā ar draudzi jāpielūdz un jāslavē Dievs. Ja mēs gribam, lai visa Latvija būtu svētīta, tad mums visām Latvijas draudzēm kopā ir jāslavē un jāpielūdz Dievs, jo lūgšanās ir spēks. Lūgšana ir dzīvības un enerģijas avots.

Tātad dievkalpojumā vispirms ir divas slavēšanas dziesmas un pēc tam ir ziedojumu daļa. Kāpēc ir tieši šāda kārtība? Jo ziedojums ir daļa no mūsu pielūgsmes. Katrs uz to var skatīties tā, kā vēlas, bet es uzskatu, ka tā ir daļa no pielūgsmes. „Dievs, es nododos Tev, mīlu Tevi, bet ar savām finansēm nepiedalos…” Vai šeit nav pretruna? Ziedojums ir daļa no slavēšanas. Mēs slavējam Dievu ar savu dzīvi. Es ticu, ka tad, kad tu slavē, tad neatkarīgi no tā, kāds tu esi, tu sāc mainīties. Kad tu sāc slavēt un pielūgt Dievu, esi draudzē un kopīgi slavē, esi atmosfērā, kur darbojas Dieva Gars, tas maina tevi no iekšienes. Viņš maina tevi, maina tavu grupiņu un maina visu tev apkārt. Dievs maina tavu saprašanu un maina tavu sirdi. Izmaiņas tevī notiek caur slavu un pielūgsmi. Manu dzīvi izmainīja viena lūgšana. Es biju narkomāns, dzērājs, neģēlis, cilvēks, kurš vairs negrib dzīvot un domā par pašnāvību, cilvēks, kuru gaidīja cietumi un nāve. Bez Dieva es noteikti šodien nebūtu dzīvs. Es teicu vienu lūgšanu: „Jēzu, ja tu esi tas Dievs, kas radīja debesis un zemi, izmaini manu dzīvi!” Tā bija viena un vienkārša lūgšana, neemocionāla lūgšana. Tā bija mana pēdējā cerība, pie kuras vērsties, jo man varēja palīdzēt tikai Dievs. Nav svarīgi, ko es jutu vai nejutu, – manu dzīvi izmainīja viena elementāra lūgšana. Tavu dzīvi izmaina viena elementāra draudzes slavēšana. Esmu dzirdējis daudz šādu liecību – cilvēks nepazīst Dievu, ienāk draudzē, ienāk slavas un pielūgsmes atmosfērā, un notiek izmaiņas. Tāpēc nevajag kautrēties slavēt un pielūgt Dievu. Šādā atmosfērā cilvēki, kuri pat nekad nav dzirdējuši par Dievu, raud un piedzīvo Dievu. Viņi vispār nezina, kāpēc viņi raud, kāpēc kaut ko piedzīvo, bet izmainās caur vienkāršu dziedāšanu Dievam.

Kurp, kalnā virzīdamās, dodas un kur pulcējas ciltis, Tā Kunga ciltis, kā Israēla tautai noteikts, slavēt Tā Kunga Vārdu.” (Psalms 122:4)

Kāpēc ir jāslavē Dievs? Jo tā ir Dieva pavēle, griba. Mana pirmā draudze bija cietuma draudze, otrā draudze bija baptistu draudze. Katram cilvēkam ir sava vieta, sava draudze. Es atceros vairākas dziesmas, ko mēs dziedājām baptistu draudzē. Mana mīļākā no tām bija ar vārdiem: Dievs mīlestībā liek pestīt mani. Dievs mīlestībā liek pestīt mani. Dievs mani mīl! Man aizmugurē sēdēja mana nākamā sieva Ganna un smalkā balsī dziedāja šo dziesmu. Šajā draudzē nebija pieņemamas bungas, bet tādā veidā, kāds tur bija, es slavēju Dievu. Es sapratu, ka tas nav tas, kā es gribētu slavēt Dievu, jo es zināju, ka var arī citādāk. Kad bija tāda iespēja, es vienmēr slavēju Dievu. Kāpēc jāslavē un jāpielūdz Dievs? Nav svarīgi, kā tu jūties, jo tā ir Dieva griba. Nav pat svarīgi, kādas ir dziesmas, vienkārši dari to un slavē Dievu! Jebkurā situācijā, jebkurā vietā, vienalga, vai kāds spēlē vai dzied pareizi vai nepareizi, tu slavē Dievu, jo tā ir Dieva pavēle. Tā ir Dieva griba, ka mēs slavējam. Lūk, ko saka Dāvids: „Lai mana dvēsele slavē Tevi!” Tas nozīmē, ka es slavēšu Dievu neatkarīgi no emocijām, neskatoties uz to, kā es šodien jūtos vai kāds ir izpildījums. Ir grūtāki brīži, kad kaut kas nav kārtībā ar skaņu vai kādām citām lietām, bet, neatkarīgi no tā, slavē Dievu! Tad, kad tu neesi laimīgs, slavē Dievu un tu būsi laimīgs.

 „Visi, kam dvaša, lai slavē To Kungu! Aleluja!” (Psalms 150:6)

Mēs izdarām vienkāršu lietu, vienkārši saucot: “Aleluja!” Ko mēs ar to domājam? Mēs no visas sirds, dvēseles un spēka slavējam Dievu, un Dievam tas patīk, tikai tāpēc vien, ka mēs to darām. Tu varbūt domā, kāpēc mēs ceļam draudzes namu un ziedojam finanses, ko mēs šeit darām? Kad draudze sanāk kopā slavēt Dievu, tam ir garīgs spēks, un tas ir slavā un pielūgsmē. Ar ko sākās Jeruzālemes atbrīvošana? Izraēla tauta atgriezās no Bābeles trimdas un atjaunoja templi ar slavēšanu un pielūgsmi. Viss notiek ap slavēšanu un pielūgsmi! Ja ir šķidra slavēšana mājas grupiņā, tad ir šķidra mājas grupiņa. Ja draudzē ir šķidra slavēšana, tad ir šķidra draudze. Šajā gadījumā es nerunāju par mūzikas stilu, jo visos stilos var slavēt Dievu. Taču, ja dziesma nav pilnīga, nav īsta, tad tai ir mazāk spēka. Ja mums nav efektīva lūgšanu kambara, tad mums arī nav spēka. Kā tu sāc savu lūgšanu? Es sāku ar pateicību Dievam. Pateicies Viņam par visu – par laiku, par putniem, par to, ka esi dzīvs, par cilvēkiem, par demokrātiju Latvijā, par savām kājām, rokām, par visu!

Nesīsim tad caur Viņu slavas upuri Dievam vienmēr, tas ir, lūpu augli, kas Viņa Vārdu slavē!” (Ebrejiem 13:15)

Tie ir lūpu augļi, kas Dievam patīk, kad mēs pielūdzam Viņu. Pielūdz Viņu! Ar visu savu sirdi pielūdz. Slavē un pielūdz Viņu, un Viņš mainīs tavu dzīvi. Sāc pielūgt un slavēt, lai Dievs var darboties pie tevis. Viņš ir brīnišķīgs! Slavē ar vienkāršu lūpu augli. Slavēšanā ir brīži, kad var pacelt rokas, bet varbūt tu nevari pacelt. Bet ko dara cilvēki rokkoncertos? Brīvi ceļ rokas, dzied, sauc. Kad cilvēki ir iedzēruši, arī tad viņi dzied. Kad man bija jādzied skolas korī, tad es nevarēju padziedāt, jo kautrējos. Bet, kad bija iedzerts alkohols, tad gan es dziedāju augstos toņos, dziedāju nekautrējoties. Kad jāslavē Dievs draudzē, tad tu to nevari atļauties – ne pacelt rokas, ne attaisīt muti, lai slavētu? Kad pasaulē jālīksmojas visādos pasākumos, tad viss kārtībā, viss notiek, bet, kad Dievs draudzē jāslavē, tad neko nevar izdarīt? Tāpēc arī šodien ir šis sprediķis – mācīsimies slavēt Dievu! Nav svarīgi, ko par tevi kāds padomās, jo tu pacel savas rokas, dziedi un slavē Dievu, un Dievs to redz un pieņem šo upuri. Tas nenozīmē, ka vienmēr ir jālēkā vai jālec ļoti augstu. Es nesaku, ka vienmēr ir jālec, jo arī klusībā, vienkārši stāvot, var pielūgt Dievu. Vienreiz draudzē bija meitene, kura slavēšanas laikā, kad visi patiešām dedzīgi slavēja, klusēja, taču, kad visi klusi pielūdza, viņa viena pati skaļi kliedza. Velns pievērsa sev uzmanību, traucējot visai draudzei.

Slavēšana ir upuris Dievam.

”Svētīgi ir tie, kas dzīvo Tavā namā, tie Tevi slavē vienmēr!” (Psalms 84:5)

Tie, kuri ir jaunpiedzimuši, slavē Dievu draudzē, mājas grupā, mājās. Tie, kuri nav jaunpiedzimuši, neslavē vai arī alkohola reibumā slavē elkus rokkoncertos. Cilvēks ir radīts, lai slavētu. Jautājums ir – ko nu mēs katrs slavējam? Ir grupas, piemēram ”Rammstein”, kas izplata sātaniskas idejas, un cilvēki šajos koncertos slavē sātanu vai kādus citus ļaunos garus. Mūzika ir radīta, lai cilvēks slavētu Dievu.

Tā tika pabeigts viss darbs, ko Salamans darīja pie Tā Kunga nama. Tad Salamans ienesa visas sava tēva Dāvida veltītās lietas – sudrabu, zeltu un visus rīkus, un viņš tās novietoja Dieva nama dārgumu krātuvēs. Tad Salamans sapulcināja Israēla vecajus un visus cilšu galvenos, Israēla bērnu tēvu namu vadoņus Jeruzālemē, lai uznestu Tā Kunga derības šķirstu augšā no Dāvida pilsētas, tas ir, Ciānas. Un visi Israēla vīri sapulcējās pie ķēniņa uz svētkiem, tas bija septītā mēnesī. Kad visi Israēla vecaji bija sanākuši, tad levīti pacēla šķirstu. Un viņi uznesa to augšā kopā ar Saiešanas telti un visiem svētiem priekšmetiem, kas atradās teltī; visu to uznesa augšā levītu priesteri. Bet ķēniņš Salamans un visa Israēla draudze, kas pie viņa bija sapulcējusies šķirsta priekšā, upurēja kaujamiem upuriem tik daudz sīklopu un vēršu, ka tos nespēja nedz saskaitīt, nedz aplēst. Un priesteri ienesa Tā Kunga derības šķirstu savā vietā, nama iekšējā svētnīcā, vissvētākajā vietā, zem ķerubu spārniem. Jo ķerubu spārni bija izplesti pār šķirsta novietni, un tā ķerubi apklāja šķirstu un tā nesamās kārtis no augšas. Un nesamās kārtis bija tik garas, ka kāršu gali no šķirsta bija redzami iekšējās svētnīcas priekšā, bet ārpusē tie nebija redzami; un tā tas tur ir līdz pat šai dienai. Šķirstā nekā vairāk nebija iekšā kā vienīgi divas akmens plāksnes, kuras Mozus bija ielicis pie Horeba kalna, kad Tas Kungs noslēdza derību ar Israēla bērniem pēc viņu iznākšanas no Ēģiptes. Un notika, kad priesteri iznāca no svētnīcas – jo visi priesteri, kas bija tur, bija svētījušies, neieturot iedalījumus, un levīti, kas bija dziedātāji, proti, Asafs, Heimans, Jedutuns ar saviem dēliem un brāļiem, visi tērpušies smalka linu auduma drānās, ar cimbālēm, arfām un cītarām bija nostājušies altāra austrumu pusē un līdzās viņiem ap simts divdesmit priesteru, kas pūta taures, un, vienlaicīgi iesākoties mūzikai un dziesmai, šķita, it kā būtu tikai viens, kas taurētu, un viens, kas dziedātu, un tikai skanētu viena balss, kas To Kungu teiktu un slavētu Viņu; un, kad uz augšu pacēlās tauru, cimbāļu un citu instrumentu un slavas dziesmas skaņas, pauzdamas: "Jo Tas Kungs ir labs, un Viņa žēlastība paliek mūžīgi!" – tad viss nams, Tā Kunga nams, piepildījās ar mākoni, tā ka priesteri nevarēja nostāvēt, lai kalpotu, šī mākoņa dēļ, jo Tā Kunga godība bija piepildījusi Dieva namu.” (Otrā Laiku grāmata 5:1-14)

Salamans noorganizēja varenu Dieva slavēšanu templī. Tur bija simtiem levītu, dziedātāju un kalpotāju, kuri visi organizēti slavēja Dievu. Visiem šķita, it kā tikai viens taurētu un viens dziedātu. Viņi bija profesionāļi. Templis piepildījās ar godības mākoni, visiem dziedot zināmu dziesmu, un priesteri pat nespēja nostāvēt. Dieva klātbūtni nodrošina slavēšana un pielūgsme. Lūk, kāpēc sprediķis ir pēc slavēšanas, jo slavēšana ieved mūs Dieva klātbūtnē, sagatavo mūsu sirds augsni Dieva vārdam. Slavējot mēs runājam uz Dievu, bet sprediķa laikā Dievs runā uz mums caur Savu vārdu. Bez slavas un pielūgsmes var arī nebūt dziļa Dieva klātbūtne.

Es par slavēšanu pirmo reizi uzzināju cietuma kapelā. No Jēkabpils atbrauca Mareks ar brillītēm un ģitāru. Viņš mums, kādiem 20 brāļiem Kristū, lika apsēsties un vienkārši noliektām galvām klausīties viņa dziesmas. Es domāju, ka būs jādzied korallīši vai kas cits, taču paklausīju. Pagāja dažas minūtes, un man jau sāka tecēt asaras. Tā bija pirmā reize, kad piedzīvoju slavēšanas spēku caur vienu cilvēku ar vienu ģitāru. Daniēls Fiļimonovs slavēja mācītāju sadraudzības pasākumā Jūrmalā. Bija tāda sajūta, ka aiz viņa stāvētu vesela mūziķu grupa. Es domāju, ka Dieva klātbūtnē var ievest arī cilvēks bez jebkādiem instrumentiem, tikai ar balsi. Kad es sāku savu kalpošanu, man nebija nekā, ne instrumentu, ne mikrofona, ne slavētāju. Ieejot kultūras namā, kur bija sapulcējušies 100-200 cilvēki, es vienkārši sāku dziedāt: ”Man dzīvē Jēzus, man dzīvē Jēzus.” Visi sāka dziedāt līdzi. Tad es sludināju, lūdzu par cilvēkiem, un Dievs darbojās.

Tad Samuēls ņēma eļļas trauciņu un to izlēja uz viņa galvu, un viņš to skūpstīja un sacīja: "Vai Tas Kungs nav tevi svaidījis par valdnieku pār Savu īpašumu – Israēla tautu? Kad tu šodien no manis aiziesi, tad tu sastapsi divus vīrus pie Rahēles kapa uz Benjamīna robežām Celcā. Tie tev ziņos, sacīdami: tās ēzeļu mātes, ko tu biji izgājis meklēt, ir atrastas; un tavs tēvs tagad nebēdājas par ēzeļu mātēm, bet viņš raizējas par jums, domādams, ko varētu darīt sava dēla labad. Un, no turienes vēl tālāk aizgājis, tu nonāksi pie Tābora ozola, un tur tevi satiks trīs vīri, kuri dosies kalnup uz Bēteli pie Dieva; viens nesīs trīs āžus, otrs trīs klaipus maizes, un trešais nesīs ādas maisu ar vīnu. Un tie tevi sveicinās un dos tev divas maizes, tās ņem no viņu rokām. Pēc tam tu nonāksi Dieva pakalnā, kur novietojusies filistiešu sardze, un notiks, kad tu ienāksi pilsētā, tad tu sastapsi tanī vietā praviešu pulku, kas pašreiz nāks lejā no upuru kalna. To priekšā skanēs arfas, bungas, stabules un cītaras, un tie pravietos.” (Pirmā Samuēla grāmata 10:1-5)

Pravietis pravietoja Saulam, ka viņš sastaps praviešu pulku, kuru priekšā skanēs arfas, bungas, stabules un cītaras. Ja kāds saka, ka bungas nav no Dieva, lūk, parādi viņam šo Rakstu vietu. Saksofons nav no Dieva? Ir gan no Dieva, jo tur taču arī bija tubas, taures un visi modernie mūzikas instrumenti. Kāds zombijs iebilda par gaismām, ka mums esot pārāk tumša skatuve. Draugs, gaisma rada nepieciešamo atmosfēru. Arī gaismas operatoram ir jābūt slavētājam un ar gaismu ir jāpalīdz dziesmas noskaņai, tekstam un melodijai, citādi viņam tur nav ko darīt. Un ja kāds piesienas mūzikas stilam, tad zini, ka Dievu var slavēt jebkurā stilā. Man nepatīk šlāgera stils, taču, ja ļoti gribu, es varu slavēt Dievu arī šajā stilā. Stilam nav nozīmes; visi, kam dvaša, lai slavē To Kungu! Ir draudzes, kurās katram vecumam ir savs slavēšanas stils. Ja cilvēki grib, var dziedāt arī korāļus. Kad es kalpoju Ukrainā, reiz man uzticēja vadīt dievkalpojumu vecmāmiņām. Zini, viņas tā lēkāja un dziedāja, ka pat dažs labs jaunietis tā neprot! Un Dievs darīja dziedināšanas brīnumus. Tantiņas devās mājās ļoti iepriecinātas un laimīgas. Lai katra draudze slavē, kā prot, un būs labi. Pirmajā Samuēla grāmatā, 10:5 ir teikts, ka, skanot slavēšanai, pravieši pravietos. Vai arī mums dažreiz nav tā, ka slavēšanas laikā atraisās kādas Dieva dāvanas vai saņemam spēcīgu pravietisku vārdu?

”Un Tā Kunga Gars būs pār tevi spēcīgs, un tu kopā ar viņiem pravietosi, un tu tiksi pārmainīts par citādu cilvēku.” (Pirmā Samuēla grāmata 10:6) 

Dievs izmainīja Saula sirdi un viņš kļuva par Izraēla ķēniņu. Kur notiek izmaiņas? Slavā un pielūgsmē. Tu vari vienkārši stāvēt kā stabs, bet Dievs tevi vienalga izmaina un aizskar. Ir cilvēki, kas saka, ka viņiem es nepatīku, gaismas nepatīk un vēl kas cits, bet man ir jautājums: ”Kāpēc tad tu šeit stāvi?” Izrādās, ka viņi tomēr grib Dievu, kas ir man. Inkaunterā bija 87 gadus vecs onkulītis, kurš diskotēkas daļā ar savu spieķīti ļoti aktīvi visiem pa vidu dejoja. Kad cilvēks nonāk Dieva klātbūtnē, viņš tiek pārmainīts.

Un neapreibinaities ar vīnu, no kā ceļas izlaidīga dzīve, bet topiet Gara pilni, runādami cits uz citu psalmos, himnās un garīgās dziesmās, dziedādami un slavēdami To Kungu savās sirdīs.” (Efeziešiem 5:18-19)

Nedzersim vīnu un šņabi, bet tapsim Gara pilni, slavējot Dievu! Kopā slavējot, mēs cits citu uzmundrinām un stiprinām.

Vecās Derības ķēniņiem Dāvidam, Salamanam, Hiskijam un Jošafatam bija viena kopīga lieta – viņi visi ļoti rūpējās par slavēšanu un pielūgsmi templī. Dāvids bija tas, kurš iedibināja slavēšanu. Viņš pats spēlēja mūzikas instrumentu. Kad Saulam uznāca melnie, viņš gribēja kaitēt Dāvidam, metot ar šķēpu vai iznesot viņu ārā ar visu gultu, un nogalināt viņu. Taču, kad Dāvids sāka spēlēt savu instrumentu, Sauls nomierinājās. Līdzīgi kā pasakā, kur Sprīdītis stabulēja milžiem. Kad mēs slavējam, mēs savaldām garīgos milžus. Starp citu, no kurienes nāk G12? No Dāvida, kurš sakārtoja tempļa slavētājus maiņās pa divpadsmit, lai templī nepārtraukti tiktu slavēts Dievs. Arī Salamans un Hiskija darīja to pašu. Otrajā Laiku grāmatā, 20. nodaļā ir stāstīts par to, kā trīs valstis apvienojās pret Jūdu, un tai nebija nekādu cerību. Kaujas dienā Jošafats pašā priekšā nolika slavētājus, kuri devās uzbrukumā ar dziesmu: ”Tas Kungs ir labs un Viņa žēlastība paliek mūžīgi.” Vai šodien mūsu slavētāji ietu draudzei pa priekšu? Domāju, ka ietu. Mūsdienās vienīgi ir attīstījušās tehnoloģijas un viens cilvēks var uzvarēt tūkstoti.

Un tanī brīdī, kad viņi sāka dziedāt ar gavilēm un ar slavas daudzināšanu, tad Tas Kungs sūtīja no aizsega kādas ļaunas varas pret Amona, Moāba un Seīra kalnāju bērniem, kas bija devušies pret Jūdu, un viņi tika sakauti. Jo Amona bērni un Moābs cēlās pret Seīras kalnu iedzīvotājiem, nodevuši iepriekš savstarpēju zvērestu viņus pilnīgi iznīcināt; un, kad viņi Seīra kalnu iedzīvotājus bija iznīcinājuši, tad viņi sāka iznīcināt viens otru. Kad Jūda nonāca kalnu augstienē, no kurienes varēja pārredzēt tuksnesi, un viņi pagriezās pret lielo pulku, tad redzi, tur bija tikai miroņi, kas zemē gulēja, un neviens nebija izglābies. Tad nāca Jošafāts un viņa karapulki, lai tos aplaupītu, un atrada pie viņiem ļoti daudz mantu un lopu, drēbes un dārgas lietas, un viņi sev salaupīja tik daudz, ka pietrūka ļaužu, kas nes; tā viņi pavadīja kādas trīs dienas, savākdami laupījumu, jo tas bija ļoti liels.” (Otrā Laiku grāmata 20:22-25)

Kas deva šo uzvaru? Slavēšana un pielūgsme. Kas slavē un pielūdz Dievu, tie uzvar. Slavēšana un pielūgsme ir draudzes fundaments un tā dod Dieva klātbūtni, kas ir pats svarīgākais. Vai atceries, ar ko sākās Tallinas atmoda? Čekistu iestāde kādā Tallinas baznīcā ievietoja visas kristīgās konfesijas ar mērķi tās sarīdīt citu pret citu. Mēs ļoti labi zinām, ka vislielākie meistari uz strīdēšanos ir kristieši. Kas notika? Šīs draudzes izveidoja modernu slavēšanas grupu un uz šo baznīcu sāka nākt un vēlāk arī braukt cilvēki no visas bijušās Padomju Savienības. Baznīcā notika daudz brīnumu un zīmju. Bieži baznīca bija tik pārpildīta, ka cilvēki pulcējās ārpusē, un čekisti par to brīnījās. Arī Bībelē visas atmodas (sākot no Bābeles trimdas laikiem) sākās ar slavu un pielūgsmi. Kas notika ar Pāvilu un Sīlu?

Šis, dabūjis tādu pavēli, tos iemeta cietuma dziļākajā vietā un viņu kājas ielika siekstā. Ap pusnakti Pāvils un Sīla, lūgdami Dievu, dziedāja slavas dziesmas, un ieslodzītie viņos klausījās. Piepeši notika liela zemestrīce, tā ka cietuma pamati sakustējās; tūdaļ atvērās durvis, un visiem nokrita važas. Bet cietuma sargs, uzmodies un redzēdams cietuma durvis atvērtas, izrāva zobenu un gribēja nonāvēties, domādams, ka cietumnieki izbēguši. Bet Pāvils skaļā balsī sauca, sacīdams: "Nedari sev nekā ļauna, jo mēs visi esam šeit." Viņš sauca pēc uguns, ieskrēja un drebēdams metās zemē Pāvila un Sīlas priekšā un, izvedis tos ārā, sacīja: "Kungi, kas man jādara, lai es tiktu pestīts?" Viņi atbildēja: "Tici uz Kungu Jēzu, tad tu un tavs nams tiksit pestīti." Un viņi runāja Dieva vārdu viņam un visiem, kas bija tanī namā. Viņš tos uzņēma tanī pašā nakts stundā, nomazgāja tiem brūces, un tūdaļ viņš tika kristīts, pats un visi viņa piederīgie. Viņš tos veda savā namā, sēdināja pie galda un priecājās ar visu savu namu, ka ticēja Dievam.” (Apustuļu darbi 16:24-34)

“Ap pusnakti, lūgdami un dziedādami slavas dziesmas Viņam…” Tu arī slavējot vari lūgt. Pāvils lūdza un slavēja Dievu skaļā balsī. Un ir rakstīts, ka notika zemestrīce, cietuma pamati sakustējās, važas nokrita, cietumsargs jau gribēja sev galu darīt, jo viņš likuma priekšā atbildēja par visiem cietumniekiem, un Pāvils teica viņam, lai nedara sev pāri. Un sargs viņam jautāja, kas ir jādara, lai viņš kļūtu pestīts. Pāvils atbildēja: “Tici Jēzum un tiksi pestīts, tu un viss tavs nams.” Tu varētu cietumā slavēt Dievu? Kad tu esi visdziļākajā bedrē, varbūt tev šobrīd ir problēmas, kas šķiet neatrisināmas, slavē Dievu! Važas kritīs un cietuma vārti atvērsies. Tavā dzīvē nav nekā neiespējama, ja tu esi slavētājs un pielūdzējs. Ļaunie gari bēg, kad tu slavē Dievu.

“Un notika, tiklīdz ļaunais gars no Dieva nāca pār Saulu, tad Dāvids ņēma cītaru un spēlēja – un Sauls atspirga, viņam palika labāk, un ļaunais gars no viņa atstājās.” (1. Samuēla 16:23)

Ļaunais gars atstājās no ķēniņa, kad Dāvids spēlēja. Ja tevi neliek mierā ļaunie gari, varbūt tev ir problēma ar slavēšanu, pielūgsmi, ar lūgšanu dzīvi? Manai meitiņai agrāk bija daudz problēmu, viņa mācēja dzert, pīpēt, lamāties, iemācījās arī aizspiest sev artērijas un žņaugties, tā ķerot kaifu. Kādā reizē mājās Limbažos es paņēmu ģitāru un sāku slavēt un pielūgt, Betija sēdēja man līdzās, viņai laikam patika, kā es spēlēju. Un kad es sāku slavēt Dievu, es redzēju, ka Betija kļūst dīvaina. Es noliku ģitāru malā un teicu: “Jēzus Vārdā, velns, ej ārā!” Betija bija gar zemi, sāka kliegt un locīties kā čūska. Pēc brīža viņa atspirga, piecēlās un viss bija kārtībā, un vairs nekad nav žņaugusies. Dieva klātbūtnē ļaunie gari atkāpjas. Ja tev ir problēma ar ļaunajiem gariem, paprasi, lai kāds tev paspēlē. Tas ir ļoti vienkārši, un tāpēc mūsu slavēšanas ieraksti ir internetā, lai tu varētu uzlikt fonā mūsu slavēšanu. Man mājās fonā neskan draudzes slavēšana, jo vienmēr sanāk, ka es dziedu līdzi un slavēju Dievu, bet man fonā skan slavēšana no IHOP (www.ihopkc.org) un es zinu, ka tikai tāpēc, ka man fonā skan šī kristīgā mūzika, Dievs manā istabiņā darbojas.

“Manas lūpas lai Tevi slavē.” (Psalms 63:4)

Dievs pavēl, lai tu vienkārši slavē. Ja mēs draudzē dziedam un tu arī dziedi, tad tu slavē, ja tu pacel rokas, tad tu arī ar to slavē Dievu. Lai kā tu justos, ja bail vai kaut kas tamlīdzīgs, slavē Dievu! Dāvidu nosodīja viņa paša sieva par to, ka viņš dejoja šķirsta priekšā, un viņa saņēma lāstu par to. Tu vari domāt, ka draudzē nedrīkst dejot, bet, klausies, draudzē drīkst dejot! Visam ir savs laiks un savi brīži. Tu drīksti kustēties un slavēt un pat nevis drīksti, bet vajag!

“Slavējiet, jūs tautas, mūsu Dievu! Un lieciet skaļi atskanēt Viņa slavai, kas mūsu dvēselei devis dzīvību un mūsu kājām nav ļāvis slīdēt.” (Psalms 66:8-9)

Bet es skaļi pateikšos Tam Kungam no visas sirds ar savu muti un slavēšu Viņu lielā pulkā.” (Psalms 109:30)

Ir svarīgi skaļi dziedāt un skaļi pateikties, tas ir pareizi un tas ir brīnišķīgi. Slavē no visas savas sirds, kā vien tu vēlies. Dievu arī var slavēt, izsakot to mākslas darbā. Tieši tāpat Dievu var slavēt klusībā.

Dievs, klusībā Ciānā Tu topi slavēts, un solījumi Tev tiek maksāti.” (Psalms 65:2)

Ja tas attiecas uz draudzi, tad kurā brīdī ir svarīgi skaļi slavēt? Pirmajā un otrajā dziesmā, bet trešajā dziesmā vairs nav labi kliegt, jo tā jau ir pielūgsme, cilvēki ieiet Dieva klātbūtnē un kliegšana tikai traucētu. Ir jājūt pārējie cilvēki, draudze, jābūt vienotībā.

“Slavēts lai ir Tas Kungs diendienā, Viņš nes mūs pašus. Dievs ir mūsu pestītājs!” (Psalms 68:20)

Dievs jālūdz un jāslavē disciplinēti, sakārtoti, plānveidīgi. Draudzes slavēšana arī nav spontāna, ir konkrētas dziesmas, kuras cilvēki ir gatavojuši, bet trešās dziesmas beigās kāds no slavētājiem spontāni dzied pielūgsmi Dievam.

“Es slavēšu Dieva vārdu ar dziesmu un godināšu Viņu ar pateicību.” (Psalms 69:31)

Ar dziesmām, vienkārši kopā visi dziedot, mēs slavējam Dievu. Ja tu mājās dziedi slavas vai pielūgsmes dziesmas, tu slavē Dievu.

“Paceliet savas rokas uz svēto vietu un teiciet To Kungu!” (Psalms 134:2)

Kurš teica, ka nedrīkst celt rokas? Jau vienkārši ar to, ka tu pacel roku, tu teic To Kungu. Tu vari neko neteikt, bet tikai tā tu jau slavē Dievu. Man pašam arī var kaut kas nepatikt dievkalpojumā, bet es paceļu rokas un slavēju Dievu. Dievs zina tavu situāciju un Viņam tāpat patīk, ka tu cel savas rokas pretī Viņam un slavē Viņu. Pat laulībā, ja esat sastrīdējušies un negribas slavēt Dievu, paceliet savas rokas Dievam!

Vai drīkst sist plaukstas un gavilēt?

“Plaukšķiniet priecīgi, visas tautas, skaņām balsīm gavilējiet Dievam.” (Psalms 47:2)

Kas ir gaviles Dievam? “Juhū! Aleluja! Jā, Kungs! Āmen!” Ārā no reliģijas, ārā no kaut kādām formām, kas neatbilst Dieva vārdam! Un iekšā tajās formās, kas atbilst Dieva vārdam! Un draudzē ir laiks plaukšķināt un ir laiks gavilēt! Un tad, kad mācītājs sludina to, kas tevi uzrunā, ir laiks teikt: “Āmen!”

Ar kādiem mūzikas instrumentiem drīkst slavēt Dievu?

“Teiciet Viņu ar bungām un vijīgām dejām, teiciet Viņu ar stīgu un flautas skaņām!” (Psalms 150:4)

Ar visiem instrumentiem un arī ar dejām!

Bet vecākais dēls bija uz lauka; kad nu viņš tuvojās mājām, viņš izdzirda mūzikas skaņas un dejas troksni.” (Lūkas evaņģēlijs 15:25)

Kāpēc? Jaunākais dēls bija atgriezies mājās, cilvēks bija izglābts. Bet vecākajam dēlam tas nebija pieņemams, un reliģijai tas arī nav pieņemams. Reliģijā nav pieņemts, ka cilvēki izpauž prieku Dievam, līdz ar to nozogot sev un citiem Dieva svētību un Dieva klātbūtni. Dieva priekšā tu sevi vari izpaust absolūti brīvi. Der jebkādi instrumenti un jebkāds mūzikas stils, protams, visam jābūt ar mēru un saprāta robežās, bet ar deju, ar mākslu, ar jebko tu vari slavēt Dievu. Bībelē stāv rakstīts, lai mēs dziedam jaunu dziesmu Tam Kungam. Kas ir jauna dziesma? Tas, ko tu pats izdomā un nodziedi; tu vari komponēt savas dziesmas un ar to slavēt Dievu savās mājās. Tikai atceries par kaimiņiem! Es neuzskatu par normāliem tos kristiešus, kuri mājās kliedz un traucē kaimiņus, tas nav pareizi. Ja tev ļoti gribās bļaut, tad ir jāmeklē kādas citas telpas, kur tu nevienam netraucē. Dzīvoklī nākas savu prieku klusināt.

Kā tad tas patiesībā ir? Es taču gribu Dievu lūgt garā, bet gribu lūgt arī ar prātu; es gribu dziedāt garā, bet gribu dziedāt arī ar prātu.” (1. Korintiešiem 14:15)

Ko nozīmē dziedāt garā? Vai esi padomājis, kāpēc Pāvils tā raksta? Kad tu dziedi ar prātu, tu dziedi konkrētas dziesmas vārdus. Kad tu dziedi garā, tad tu ļaujies un dziedi to, kas nāk no tava gara, spontānu pateicību un slavu, tā var būt lūgšana mēlēs, to var arī izdziedāt. Visas lietas, ko mēs Bībelē lasām, ir vienkārši jāiemācās un jādara. Un Dievs nāk tieši uz šo upuri, ko mēs Viņam pienesam. Es teikšu tā, ka mūzika ir kristiešu vienīgā narkotika. Pasaulīgi cilvēki, kuri paši nespēj normāli atslābināties, lieto narkotikas. Mēs atslābināmies, klausoties labu mūziku, un tā palīdz ieiet Dieva klātbūtnē. Mums nevajag vīraku un nevajag arī bezsamaņā sēdēt alās, gaidot, kad Dievs runās uz mums. Mūzika atver garu un atver sirdi, tā dod pamatu Dievam runāt uz tevi un tuvoties tev, tā pat palīdz sajust Dievu. Mani pravietojumi no Dieva ir nākuši tieši mūzikas klausīšanās laikā, kad tā istabā skan fonā.

”Bet, kad Viņš tuvojās Eļļas kalna nogāzei, viss mācekļu pulks skaņā balsī priecīgi sāka slavēt Dievu par visiem brīnuma darbiem, kurus tie bija redzējuši, un sauca: "Slavēts, kas nāk, mūsu Ķēniņš, Tā Kunga Vārdā! Debesīs nu ir miers un slava augstībā." Tad kādi no farizejiem, kas bija starp ļaudīm, Viņam sacīja: "Mācītāj, apsauc Savus mācekļus!" Bet Viņš atbildēja: "Es jums saku: ja šie klusēs, tad akmeņi brēks." Un, pienācis tuvu, Viņš, pilsētu ieraudzījis, raudāja par viņu un sacīja: "Kaut arī tu šodien zinātu, kas tev pie miera vajadzīgs! Bet vēl tas ir apslēpts tavām acīm. Jo nāks dienas pār tevi, kad tavi ienaidnieki ap tevi cels nocietinājumus, tevi ielenks un no visām pusēm spaidīs. Tie tevi nopostīs līdz pamatiem un tavus bērnus, neatstādami no tevis akmeni uz akmens, tāpēc ka tu neesi atzinusi savu apžēlošanas laiku." Pēc tam Viņš iegāja Templī un sāka izdzīt pārdevējus, sacīdams uz tiem: "Ir rakstīts: Mans nams ir lūgšanas nams, bet jūs to esat pārvērtuši par laupītāju bedri." Viņš katru dienu mācīja Templī. Bet augstie priesteri un rakstu mācītāji, arī tie, kas stāvēja tautas priekšgalā, domāja par to, kā Viņu nomaitāt.” (Lūkas evaņģēlijs 19:37-46)

Jēzus mācekļi priecīgi slavēja Dievu, viņi to bija iemācījušies. Viņi devās uz Jeruzālemi, priecīgi slavējot, bet tur viņi sastapās ar kailu reliģiju, kurai nepatika tas, kā viņi slavēja Dievu. Reliģioziem cilvēkiem bija sava forma un nostādnes, kā vajadzētu slavēt Dievu, un tajā pašā laikā viņi noliedza Jēzu Kristu. Viņu templī nebija slavēšanas un pielūgsmes, tur bija bizness, tāpēc Jēzus visus pārdevējus no turienes izdzina. Jēzus pravietoja un es tev tieši to pašu tagad gribu pateikt, ja tavā dzīvē nav slavas un pielūgsmes, tu varbūt domā, ka ar tevi viss ir kārtībā, bet tu jau sen esi tālu no Dieva klātbūtnes un tālu no Dieva gribas. Arī mūsu Latvijai ir nepieciešams, ka mēs visas draudzes kopā slavējam un pielūdzam Dievu, mums ir vajadzīgs Dieva tuvums, epicentrs, dzīvības avots. Tā ir vieta, no kuras iziet Viņa slava un godība.

Dievs, mēs Tevi pielūdzam un slavējam! Un mēs apzināmies, cik svarīgi ir Tevi pielūgt un slavēt. Mēs pieņemam lēmumu disciplinēti mācīties un darīt šo darbu gan spontāni, gan plānoti, gan priekos, gan bēdās līdz mūža galam. Mana dvēsele teiks Tevi, ka Tu esi mans Tēvs, un par to, kas Tu esi, jo Tu esi brīnišķīgs, lielisks, Elohim, Dievs Radītājs! Tu tik brīnišķīgi esi mūs radījis un devis jaunu dzīvi, jaunu sirdi, jaunu dienu un šo vietu, kur mums pulcēties un slavēt Tevi, Kungs. Mēs par visu Tev pateicamies un slavējam Tevi. Mēs apbrīnojam Tevi, Dievs, un nav nekā labāka par Tevi, Dievs. Slavēšanā un pielūgsmē, Svētais Gars, mēs ļaujam Tev darboties. Caur slavu un pielūgsmi mēs iegūstam brīvību. Āmen!

Mācītāja Mārča Jencīša svētrunu “Kāpēc un kā jāslavē Dievs?” pierakstīja draudzes “Kristus Pasaulei” redakcija

Nav nekā labāka kā kalpot Dievam!

Publicēja 2019. gada 22. jūl. 21:54Līga Paņina

Ziņas datums 23.07.19.
 

Svētais Gars, paldies par Tavu vārdu! Cilvēks nedzīvo no maizes vien, bet no ikkatra vārda, kas iziet no Dieva mutes. Paldies, Dievs, par dienišķo barību! Paldies, Dievs, par Tavu dzīvo vārdu, kas pārrada mūs, ceļ, vada un savieno ar Tevi. Slava Tev, Jēzu! Es lūdzu, lai katrs vārds un aiz šī vārda Tavs Gars darbojas pie mums katra, un pie ikviena, kas skatās internetā, Jēzus Kristus Vārdā! Pieskaries katram, Dievs, šodien! Maini mūsu domāšanu, sirdis un emocionālo stāvokli. Maini mūsu dzīves! Cel mūs, Kungs! Mēs lūdzam par sevi, savām ģimenēm, par savām pilsētām, un, Dievs, svētī Latviju! Āmen!

 

Jāņa evaņģēlijs, 4. nodaļa. Es izstāstīšu tev šo notikumu par Jēzu un samarieti. Jēzum bija kāda problēma, un, lai izvairītos no tās, Viņš atstāja Jūdeju. Jēzus uzzināja, ka farizeji ir dzirdējuši, ka Viņš kristot vairāk cilvēku nekā Jānis un to, cik Jēzus ir populārs un kāda Viņam ir ietekme. Acīmredzot, baidoties no vajāšanām un priekšlaicīgas tiesas un nāves, Jēzus nolēma doties prom uz Galileju, jo tur bija drošāk. No Jūdejas uz Galileju veda dažādi ceļi, un īsākais no tiem veda caur Samariju. Garākais ceļš veda apkārt Samarijai, taču Jēzus steidzās. Samarija un Jūdeja bija divas dažādas pasaules. Samarieši atzina pirmās piecas Mozus grāmatas, tieši tāpat kā musulmaņiem tās ir par pamatu, taču Jēzu viņi neatzina. Tas tā jau bija kopš seniem laikiem, kad valsts sadalījās divās daļās – Dienvidu valstī un Ziemeļu valstī jeb Jūdā un Izraēlā. Gribēdams apvienot savu tautu, ķēniņš to pievērsa elkiem, lai viņi tos pielūgtu savā zemē un neietu uz Jūdeju, Jeruzālemes templi. Tā Samarijā valdīja dažādas maldu reliģijas. Jūdiem bija likums nesaieties un pat nesveicināties ar samariešiem. Faktiski, ja Jēzus runāja ar kādu samarieti, tā dēļ Viņš varēja pazaudēt mācītāja statusu. Ja kāds farizejs, saduķejs vai vienkārši citas reliģijas piekritējs sarunājās vai ēda kopā ar samariešiem, tad viņš varēja pazaudēt savu ietekmi sabiedrībā vai amatu. Tas bija nopietni. Taču Jēzus šajā gadījumā devās cauri Samarijai, nedomājot par to. Tas nozīmē to, ka Viņam bija problēmas tieši tāpat, kā tās ir ikvienam no mums. Reizēm visai draudzei ir problēmas, reizēm tikai diviem vai trīs cilvēkiem, citreiz vienai mājas grupiņai un citreiz piecām grupiņām. Jēzum arī bija problēma, un Viņš neņēma vērā to, ka ar samariešiem viņi nesaietas.

 

Jēzus gāja cauri Samarijai, un, noguris no ceļa, apmetās pie kādas akas, ko dēvē par Jēkaba aku. Tā ir 35 metrus dziļa aka, kas apskatāma vēl šodien, lai gan citas piebūves, kas akas tuvumā atradās pirms 2000 gadu, šodien tur vairs nav. Šodien akai virsū uzcelta baznīca, uz kuru var doties ar pudelēm, lai iesmeltu dzīvo ūdeni. Kamēr Jēzus atpūtās pie akas, pa to laiku mācekļi devās uz pilsētu iegādāties pārtiku, jo visi bija noguruši un izsalkuši. Kamēr mācekļi bija prom, kāda samariete nāca uz aku smelt ūdeni. Jūdus no samariešiem varēja atšķirt pēc izturēšanās, apģērba un citām ārējām lietām. Kad samariete pienāca pie akas, Jēzus, it kā starp citu pieminēdams, teica: “Dod Man dzert!” Samariete izbrīnā iepleta acis un jautāja: “Vai Tu, būdams jūds, prasi man dzert? Mums abiem būs problēmas. Kam tas vajadzīgs?” Tas bija nesavienojami, un to nedrīkstēja darīt. Jēzus atbildēja: “Ja tu ko zinātu par Dieva dāvanu un to, kas ir Tas, kas prasa tev dzert, tad tu būtu lūgusi Viņu, un Viņš tev būtu devis dzīvo ūdeni.” Šī sieviete bija parasta samariete. Viņa bija precējusies piecas reizes un tajā brīdī vienkārši dzīvoja kopā ar vīrieti kā parasta pagānu sieviete. Tomēr ne tikai kā pagānu sieviete, jo viņa bija ticīga. Šī samariete zināja par to, ka jānāk Mesijam un arī Kristum. Viņa dzīvoja līdzīgi kā liela daļa reliģiozo cilvēku Latvijā, kuri it kā pieder kādai draudzei un kādu reizi piedalās svētkos, un kaut ko zina par Dievu, bet tajā pašā laikā dzīvo kā pašiem patīk. Bet samarietei bija sirds un cerība. Viņa Jēzum teica: “Tev pat nav trauka ūdenim, un aka ir dziļa! No kurienes tad tev dzīvais ūdens?” Dzīvais ūdens samarietes izpratnē bija tekošs ūdens. Samariete turpināja: “Kā tu man vari to dot? Vai tu esi lielāks nekā mūsu tēvs Jēkabs, kurš mums šo aku ir devis un pats no tās dzēris?” Jēzus teica: “Ikvienam, kas dzers no šī ūdens, atkal slāps, bet Es tev došu tādu ūdeni, no kura tev nemūžam vairs neslāps.” Samariete bija neizpratnē un teica: “Labi! Ja tu man dod tādu ūdeni, ka man vairs neslāpst un nav jānāk uz šo aku smelt, tad man ūdeni vairs nevajadzēs.” Jēzus samarieti saputroja. Lasot šo Rakstu vietu, nevajag meklēt nekādus brīnumus. Jēzus runāja par Sevi. Pārfrāzējot, tas skanētu šādi: “Ja tu zinātu, kas ar tevi runā. Pie Manis ir grēku piedošana, pie manis ir Dieva tuvums un mūžīgā dzīvība. Ja tu zinātu, kas ir šis Cilvēks, ar kuru tu runā, Es tev dotu tādu ūdeni, no kura tev vairs neslāptu, un no tevis plūstu dzīvā ūdens straumes.”

 

“Bet, kas dzers no tā ūdens, ko Es tam došu, tam nemūžam vairs neslāps, bet ūdens, ko Es tam došu, kļūs viņā par ūdens avotu, kas verd mūžīgai dzīvībai.” (Jāņa evaņģēlijs 4:14)

 

Viss tā sarežģīti un nesaprotami, bet doma ir ļoti vienkārša. Jēzus saka: “Caur Manu upuri, nāvi un augšāmcelšanos ikviens var iegūt Dieva klātbūtni, mūžīgo dzīvību un atjaunotu dzīvi.”

 

“Sieva Viņam saka: “Kungs, dod man tādu ūdeni, ka man vairs neslāpst un nav jānāk šurp smelt.” Tad Viņš tai saka: “Ej, sauc savu vīru un nāc šurp!” Sieva Viņam atbild: “Man nav vīra.” Jēzus viņai saka: “Tu pareizi esi sacījusi: man nav vīra, – jo pieci vīri tev ir bijuši, bet, kas tev tagad ir, tas nav tavs vīrs. Šai ziņā tu esi runājusi patiesību.”” (Jāņa evaņģēlijs 4:15-18 )

 

Samariete sāka ticēt Jēzum, redzēdama, ka Viņš ir pravietis.

 

“Tad sieva Viņam saka: “Kungs, es redzu, ka Tu esi pravietis. Mūsu tēvi ir pielūguši šinī kalnā, bet jūs sakāt, ka Jeruzāleme ir tā vieta, kur Dievs jāpielūdz.”” (Jāņa evaņģēlijs 4:19-20)

 

Pie Jēkaba akas atradās Garicima kalns, uz kura bija samariešu templis vieta, kurā viņi pielūdza Dievu. Jēzus samarietei teica: “Tici Man, sieva: nāk stunda, kad jūs Tēvu vairs nepielūgsit nedz šinī kalnā, nedz tajā, bet garā un patiesībā,” – ikvienā vietā, ikvienā draudzē un ikvienā lūgšanu kamabrī – brīvi, bez speciālas vietas. Samariete devās pakaļ cilvēkiem.

 

“Tad sieva atstāja savu ūdens trauku, aizgāja uz pilsētu un sacīja ļaudīm: “Nāciet, tur ir cilvēks, kas man visu pateicis, ko es esmu darījusi! Vai tikai Tas nav Kristus?”” (Jāņa evaņģēlijs 4:28-29)

 

Samariete pasauca savu vīru (kurš nemaz nebija viņas vīrs), citus cilvēkus un devās atpakaļ. Bet pa to laiku mācekļi bija atgriezušies pie Jēzus un brīnījās par to, ka Viņš runā ar samarieti. Jūdu mācītājs runāja ar samariešu pagānu sievieti tas nebija pieļaujams! Bet mācekļi neko neteica, jo viņi bieži vien kādas lietas nesaprata, tāpēc nodomāja, ka gan jau Jēzus zina, ko Viņš dara. Mācekļi atnesa Jēzum ēst, jo Viņam joprojām bija problēma un Viņš bija izsalcis. Mums katram ir dažādas problēmas. Slava Dievam! Bez problēmām mēs nevaram kļūt stiprāki, jo nevaram iemācīties tās pārvarēt un risināt. Ja mums nav problēmu, tad mēs neko nemācāmies, nekur netiecamies. Tāpēc mums ir vajadzīgas problēmas – lai mēs varētu augt! Problēmas tas ir labi un brīnišķīgi. Protams, mēs nelūdzam Dievam problēmas, bet tad, kad tādas rodas, pieņemam tās kā kaut ko labu un pozitīvu. Pati problēma nav laba, bet tad, kad tu tiec tai pāri, tas ir labi, jo tu kaut ko iemācies un audz. Jēzum bija problēma, Viņš sēdēja pie akas, samariete aizgāja saukt cilvēkus, jo Viņš tai apsolīja dzīvo ūdeni un ka vairs nekad nebūs jāsmeļ no akas.

 

Mācekļi Jēzum piedāvāja ēst.

 

“Pa to starpu mācekļi lūdza Viņu, sacīdami: “Rabi, ēd!”” (Jāņa evaņģēlijs 4:31)

 

Mācekļi, sagādājuši pārtiku, aicināja Jēzu ēst. Bet Jēzus neēda. Viņš viltīgi paskatījās un atbildēja.

 

“Bet Viņš tiem sacīja: “Man ir ēdiens, ko ēst, ko jūs nepazīstat.”” (Jāņa evaņģēlijs 4:32)

 

Mācekļi kā vienmēr neko nesaprata un savā starpā sarunājās, baidoties Jēzum kaut ko jautāt. Rakstos vairākās vietās ir redzams, ka Jēzus mācekļiem atbild diezgan skarbi, kad viņi sacīto nebija sapratuši. Mācekļi savā starpā sprieda: “Vai kāds Viņam atnesis ko ēst?” Pēc tam sekoja Jēzus atbilde, kas arī ir atslēgas pants:

 

“Jēzus viņiem saka: “Mans ēdiens ir darīt Tā gribu, kas Mani sūtījis, un pabeigt Viņa darbu.”” (Jāņa evaņģēlijs 4:34)

 

Kas Jēzum ir svarīgāks par problēmām, ēdienu, paša personiskajām vajadzībām, mammu un tēti? Darīt Tā gribu, kas Viņu sūtījis, un pabeigt Viņa darbu. Kas bija Jēzus darbs? Sludināt, dziedināt, izdzīt ļaunus garus un vadīt mājas grupiņu. Viņš savāca divpadsmit cilvēkus un izveidoja no viņiem stipras personības, stiprus kristiešus, kuri nodeva Kristus vēsti tālāk tautām. Arī mēs esam Kristus mācekļi. Mēs esam Kristus mācekļu mācekļi. Lūk, kā Dieva valstība iet plašumā! Lūk, kā Dieva svētība ienāk pasaulē! Lūk, kāpēc narkomāni kļūst brīvi, alkoholiķi tiek atbrīvoti un cietumnieki atlaisti! Es nerunāju par cietumniekiem, kas atrodas ieslodzījumā savu noziegumu dēļ, es runāju par cilvēkiem, kuri savā dvēselē ir ieslodzīti kā cietumā. Lūk, kāpēc mēs redzam, ka Dievs dziedina un sakārto dzīves un svētī pat valstis.

 

Jēzus saka: “Mans ēdiens ir darīt Tā gribu, kas Mani sūtījis.” Par kādu ēdienu Jēzus runā? Vai tev ir savs mīļākais ēdiens? Kas ir tas, kas tev ļoti garšo, par ko tu būtu gatavs kaut ko pat atdot? Mēs zinām, ka Ēsavs par lēcu zupu pārdeva savu pirmdzimtību. Viņš tik ļoti gribēja to zupu! Ir kādas lietas, kuras tu ļoti gribi. Viena no biežāk sastopamajām vēlmēm ir būt kopā ar kādu pretējā dzimuma cilvēku, vēlme pēc seksa. Droši vien kāds kristietis to noliegtu, teikdams: “Mācītāj, es jau nu gan nē.” Padomā par kādu lietu, kuras tev nav, taču ļoti gribas. Cilvēki var dzīvot laulībā, bet viņiem tā nav. Un kad nav, ar ko dzīvot kopā, tad vispār nav. Mīļākais ēdiens, jauns televizors, jauna mašīna, jauna māja, pārcelties dzīvot uz kādu citu vietu… Ko tik mēs nevēlamies – naudu, zelta gredzenu, briljantus. Vai tev ir kāda lieta, kas tev ļoti patīk, un tev nebūtu iebildumu, ja tev tāda būtu? Bet Jēzus saka: “Mans ēdiens ir darīt Tā gribu, kas Mani sūtījis.” Draugs, nav nekā labāka kā kalpot Dievam! Tici Dievam un tici man! Tici Dievam un tici tiem vārdiem, ko es šobrīd runāju no Dieva vārda. Es no sirds par sevi varu apgalvot – nav nekā labāka kā kalpot Dievam! Nekas no tā, ko tu vēlies, nesniegs tev tādu gandarījumu un piepildījumu kā kalpošana Dievam. Ja tu kādu kāroto lietu dēļ atstāj kalpošanu Dievam, tu negūsi tajās gandarījumu. Iespējams, tu šīs lietas būsi nopelnījis un ieguvis, tomēr paliks tukšums. Un šo tukšumu var piepildīt tikai kalpošana Dievam, jo nav nekā labāka par to. Jēzum pat ēst nevajadzēja. Viņš aizmirsa Savas problēmas, ieraugot samarieti. Viņš to redzēja kā iespēju. Jēzus vienkārši palūdza ūdeni, un pēc abu sarunas viss ciems nāca pie Viņa. Divu dienu laikā draudze bija gatava. Samarieši atnāca, klausījās, ko Jēzus runāja, un palūdza Viņu vēl uzkavēties. Jēzus palika vēl divas dienas. Bībelē rakstīts, ka vēl vairāk ļaudis sāka ticēt Jēzum. Šie ļaudis teica: “Mēs tagad ticam ne tāpēc, ka šī sieva teica, bet tāpēc, ka mēs paši esam redzējuši un dzirdējuši.” Jēzus iepazīstināja cilvēkus ar Dievu. Bet mācekļi tam vēl nebija gatavi. Viņiem šis ēdiens vēl nebija kļuvis svarīgāks par viņu personīgajām vajadzībām. Viņu prāts un emocijas vēl nebija tik nobriedušas kā Jēzum.

 

Kas ir šis ēdiens? Tā ir iekšēja vēlme. Bet ko darīt, ja šīs vēlmes nav? Jēzum taču tāda bija! Arī mācītājam ir vēlme un uguns, tāpēc viņš visu dara, viņam izdodas, viņš kalpo Dievam un viņa prioritātes ir sakārtotas! Kāpēc mācekļiem nebija ‘ēdiens’? Jēzus skaidri saka: “Jūs nepazīstat šo ēdienu.” Pagāja laiks un mācekļi iepazina šo ēdienu. Pāvils skraidīja pa visu toreizējo pasauli, sludinādams evaņģēliju un riskējot ar dzīvību, un beigu beigās pazaudēja galvu. Paša dzīvība viņam nebija tik svarīga kā evaņģēlija sludināšana. Ir jābūt karstai vēlmei kalpot Dievam. Es šeit nesludinu neko citu kā evaņģēliju un Dieva vārdu. Tāpēc Jēzus arī saka: ”Mans ēdiens, ko jūs nepazīstat, ir darīt Tā gribu, kas Mani sūtījis un pabeigt Viņa darbu.” Minēšu kādu populāru dziesmu no izpildītāja, kurš sen jau ir miris. Viņam bija dziesmas vārdi krievu valodā: Ja ir soļi, jāpaliek pēdām. Ja tu kalpo Dievam un tavs ēdiens ir darīt Tā gribu, kas tevi sūtījis, aiz tevis paliek glābti cilvēki. Arī ģimene ir kalpošana Dievam. Kalpošana Dievam nav audzināt basketbolistus, futbolistus, biznesmeņus vai zinātniekus, bet gan audzināt bērnus, kas ir uzticami Kristum un kas turpinās Dieva darbu pēc tevis. Pretējā gadījumā mēs viņus audzinām pasaulei. Jēzum neinteresē sports un visa tā zinātne, bet gan cilvēku glābšana un pievešana Viņam. Lai nāk Tēva valstība, kam sekos pasaules sakārtošana! Mūsu uzdevums kā draudzei šeit ir svētīt Latviju. Es ticu Dieva svētītai Latvijai un man pat ir iekšēja sajūta, ka viss mainīsies. Ja arī kļūs pavisam slikti, es tāpat ticēšu, ka viss mainīsies.

 

Šis ēdiens, darīt Dieva gribu, ir arī iekšēja uguns un vēlme. Ko darīt, ja tev tādas nav? Šis ēdiens jeb iekšējā uguns nav tikai emocionāla vajadzība, bet, pirmkārt, tā ir apziņa, ka tas, ko tu dari, ir jādara, un tas, ko tu dari, ir pareizi. Un tad, kad es pareizi daru, strādāju šajā virzienā, tā rezultātā veidojas iekšēja vajadzība. Pareizas emocijas veidojas no tā, ka tu atzīsti patiesību un Dieva gribu. Šī atziņa veido apziņu par to, kas ir pareizi, pēc tam tu sāc to praktizēt un veidojas arī iekšēja vēlme. Un, kad man nav iekšējās vēlmes, tad man ir apziņa. Bet, kad apziņā kaut kas nav tā kā vajag, man ir iekšēja vēlme. Visas trīs ir svarīgas, bet pārākas ir atziņa un apziņa. Skaidrojošā vārdnīca apziņu skaidro kā cilvēka smadzeņu funkciju. Tas nozīmē apzināšanos, pārliecība par kaut ko un arī izjūtu. Vissvarīgākais ir Dieva vārds. Bībelē mēs daudz varam lasīt par atziņu.

Un to es lūdzu, lai jūsu mīlestība vienumēr, pāri plūzdama, pieaugtu visā atziņā un izjūtā.” (Filipiešiem 1:9)

Atziņa ir galvā, bet izjūta ir sirdī. Lai mēs pieaugtu gan izjūtā, gan atziņā, ir jāizprot Dieva vārds un jāsaprot, cik svarīgi ir lasīt Bībeli un būt dievkalpojumā. Svarīgi ir lasīt grāmatas un būt draudzes mācībā, kā arī uzņemties kalpošanu. Visas šīs darbības veido atziņu, pieredzi un izjūtas. Literatūrā ir termins ‘apziņas plūsma’. Tas nozīmē – literatūra, kas radīta, rakstīšanas laikā brīvi ļaujoties apziņas plūsmai. Mani sprediķi top, ļaujoties apziņas plūsmai. Es lasu Dieva vārdu, kas ir atziņa. Tad es pēkšņi kaut ko saprotu un padziļināti sāku to studēt un pielietot. Tas veido apziņu un pārliecību. Un šī apziņa, kad es to praktizēju, veido arī izjūtu. ‘Atziņa’ skaidrojošajā vārdnīcā ir ‘secinājums, uzskats, atzinums, kas radies pētījumu, novērojumu vai pieredzes rezultātā’. Jēzus ‘ēdiens’ nozīmē, ka Viņam bija apziņa darīt Dieva gribu, neskatoties uz problēmām, un Viņam nebija izjūtas un degsme. Tev nekas nav jājūt, tev jābūt apziņai, ka katram cilvēkam vajag evaņģēliju.

Parunāsim par mīlestību. Es tev atklāšu ļoti interesantas lietas. Kāpēc pastāv tāds fenomens kā pirmā mīlestība? Cilvēki viens otrā tā iemīlas, ka gatavi “iet pāri līķiem”. Tas ir tikai tāpēc, ka pretējā gadījumā šos cilvēkus nevarētu dabūt kopā. Dievs tā ir iekārtojis, ka tad, kad cilvēki iemīlas, viņi neredz viens otra trūkumus. Viņi pieņem otru tādu, kāds viņš ir. Iemīlējušies cilvēki neredz nekādus trūkumus. Taču, kad viņi apprecas un iet laiks, veidojas apziņa pieņemt otru tādu, kāds viņš ir. Tāpēc ir pirmā mīlestība, kad ir emociju uzplūdums un cilvēks neko citu neredz. Reizēm notiek tā, ka vispirms ir atziņa un pēc tam ir emocijas. Bet reizēm Dievs vispirms dod emocijas un pēc tam atziņu. Piemēram, es savā jaunpiedzimšanas dienā ļoti emocionāli piedzīvoju Dievu. Ir cilvēki, kas uzreiz Dievu piedzīvo emocionāli, bet daudz ir tādu, kas Viņu pieņem ar prātu. Nākot uz draudzi un sākot lasīt Bībeli, kādā reizē cilvēki sāk arī sajust Dieva pieskārienu. Kādi sāk ar sajūtu, bet kādi – ar apziņu. Par pirmo mīlestību Bībelē ir rakstīts:

Bet Man pret tevi ir tas, ka tu esi atstājis savu pirmo mīlestību.” (Atklāsmes grāmata 2:4)

Kad cilvēks piedzimst no augšas, bieži ir emociju jūra. Man tas bija ļoti redzams, jo biju priecīgs un iekšēji izmainīts. Tas man nepārgāja vienā dienā, sajūta bija ilgi. Kāds mans draugs mani pasauca malā un teica: “Mārci, tu tikai neapvainojies, bet man šķiet, ka tev ir norauts jumts.” Viņš par mani uztraucās, bet atzina, ka pārmaiņas manī ir labas. Viņš zināja, kāds es biju un kāds ir viņš pats. Manā gadījumā vispirms bija emocijas un uguns. Visu, ko Dieva vārds teica, es pieņēmu. Es darīju visu, kā man teica mācītājs un kā Bībelē rakstīts. Un tajā laikā, kad man bija lielās emocijas, man bija arī vēlme meklēt Dievu, un tajā laikā Dievs manī formēja apziņu. Pēc tam lielās emocijas vairs nevajadzēja, jo man jau bija apziņa. Apziņa ir saistīta ar izjūtu. Kad Jēzum bija problēmas un izsalkums, diez vai Viņam bija iekšēja uguns, bet Viņam bija apziņa, ka cilvēkiem vajag evaņģēliju. Piemēram, Luīze uztaisīja flaijerīšus par evaņģelizācijas dievkalpojumu Jelgavā. Viņai nebija ļoti dedzīga sajūta, ka gribās to darīt, bet bija apziņa, ka tas ir jādara. Kad ir redzams rezultāts, kad cilvēki nāk pieņemt Jēzu un žēlot grēkus, tad apziņai pievienojas emocijas. Jelgavā draudze aug un tur viss notiek. Viņai nav izteiktas izjūtas par savu kalpošanu, bet ir apziņa. Nav nekā labāka kā kalpot Dievam! Tavs ēdiens ir darīt tā gribu, kas tevi sūtījis, un pabeigt Viņa darbu; apziņa, ka nav nekā labāka. Svētais Gars, dod mums atziņu un apziņu ar izjūtu, ka nav nekā labāka kā kalpot Dievam!

Edgars un Marita izskatās lielisks pāris, bet vai tiešām tā ir? Vai tiešām viņu laulība ir tāda, kā visiem izskatās? Gan Marita, gan Edgars atzīst, ka viņu laulība nav ideāla. Vienīgajam kritērijam precībām ir jābūt tādam, ka abi apņemas kalpot Dievam. Vissvarīgākais ir meklēt Dievu un kalpot Viņam. Viņi abi zina, ka nav nekā labāka, kā kalpot Dievam. Un es varu teikt ar pārliecību, ka šim pārim mīlestība augs, jo augs atziņa un izjūtas. Viņi abi būs kopā līdz mūža galam un kalpos Dievam. Pat ja viņu laulība nebūs ideāla, viņi būs svētīti līdz mūža galam, jo kalpo Dievam. Ja tu gribi precēties, tad tikai ar cilvēku, kura ēdiens ir darīt Dieva gribu, un lai šis cilvēks apzinās, ka nav nekā labāka par kalpošanu Dievam. Tādā gadījumā es varu garantēt kopā būšanu un svētību līdz mūža galam.

“Vai jūs nesakāt: vēl četri mēneši, tad nāk pļaujamais laiks? Redziet, Es jums saku: paceliet savas acis un skatait druvas, jo viņas ir baltas pļaujai. Jau pļāvējs dabū algu un vāc augļus mūžīgai dzīvībai, lai kopā priecātos sējējs un pļāvējs.” (Jāņa evaņģēlijs 4:35-36)

Tur ir minēti četri mēneši, bet druvas vēl nebija baltas. Bībelē šī saruna ar samarieti notika decembra mēnesī. Tajā laikā raža sākās tikai aprīlī. Tur nebija ne lauku, ne ražas, bet tas bija salīdzinājums. Ir Bībeles komentētāji, kas saka, ka samarieši nāca baltos tērpos un izskatījās kā baltas druvas. Es vairāk sliecos uz to, ka Jēzus to teica, lai mēs domājam, ka tagad ir kalpošanas laiks. Latvijā druvas jau ir baltas! Druvas ir baltas TAGAD! Tev nav jāgaida nekas īpašs. Arī samariete teica: “Vai tik Tu neesi tas Pestītājs?” Viņa gaidīja, ka atnāks Kristus un viņiem visu izskaidros. Samarieši gaidīja, kad kāds kaut ko izskaidros, bet Jēzus jau bija ar viņiem. Tagad ir pestīšanas laiks! Tagad ir kalpošanas laiks! Tagad ir pļaujas laiks! Nav nekā labāka kā sākt tagad! Stīvs Hils, slavens evaņģēlists, kurš nu jau ir debesīs, savā grāmatā “Tiek meklēti radikāli kristieši”, rakstīja ieteikumus kristiešiem, īpaši jaunajiem. Viens no ieteikumiem, kas man spilgti palika atmiņa, bija: kļūsti aizņemts! Ar ko? Ar visu, kas saistās ar kalpošanu Dievam.

Balstoties uz Rakstu vietu par Jēzu un samarieti, var secināt dažas lietas, kā iegūt atziņu, apziņu un iekšējo izjūtu. Kas mums būtu jādara? Pirmais, ko es minēju, ir piedzīvojums. Kamēr piedzīvojums vēl ir svaigs, tu izveido atziņu. Otrs – tu vienkārši veido apziņu. Ko tas nozīmē? Bībele, grāmatas, sprediķi, Bībeles skola. Tu izmanto visu, ko var izmantot draudzē un arī pats savā personīgajā laikā ar Dievu, padziļināti studējot Dieva vārdu. Tā veidojas apziņa. Tālāk seko vīzija. Jēzus teica: “Paceliet acis un skatieties – druvas ir baltas.” Druvas nebija baltas, bet tās bija iespējas. Kas ir vīzija? Glābta Latvija, glābti cilvēki, vīzija par savu dzīvi, bet, pirmkārt, par kalpošanu. Šī vīzija jāsadala mērķos un stratēģiskā jeb plānveidīgā ikdienas darbā. Katru dienu kaut ko izdari šīs vīzijas mērķu virzienā. Tā ir kalpošana Dievam.

"Mans ēdiens ir darīt Tā gribu, kas Mani sūtījis, un pabeigt Viņa darbu.” (Jāņa evaņģēlijs 4:34)

Tas nav vienu reizi pakalpot, vienu reizi paevaņģelizēt. Tas nozīmē sistemātisku darbu. Varbūt es tagad kādus apbēdinu. Piedodiet, bet nav cita ceļa, kā gūt panākumus. Nav cita ceļa, kā kalpošanas darbā gūt rezultātus, kā tiešām celt Dieva valstību. Nav cita ceļa, kā redzēt, gūt atziņu, gūt izjūtu, darīt plānoto, strādāt soli pa solim ik dienas. Neaizmirsti arī par atpūtu, lai viss nepiegriežas. Esi gudrs!

Svarīga ir vide. Skrienot pa saviem Siguldas kalniņiem, pēdējā laikā es bieži satieku tūristus. Es jau pats esmu pieradis viņiem teikt hello. Arī tie latvieši, kas no ārzemēm atbraukuši, ir pieraduši teikt hello. Ārzemnieki ir pieklājīgi. Kad skrienu pa trepītēm augšā, viņi paiet malā, sveicinās, runā kaut ko. Es pieķēru sevi, ka pats esmu kļuvis tāds hello. Latvietis svešiem cilvēkiem nesaka čau. Ja mežā nāk pretī sveši cilvēki, mani viņi nemaz neinteresē. Latvieši tik ļoti nesveicinās, bet sabrauc ārzemnieki un saka hello, un tas pielīp. Esi vidē, kur kalpo. Esi kalpojošā, lūdzošā vidē, esi karstā draudzē, Jēzus Vārdā! Esi draudzē, kur māca patiesību, nevis sviestu, esi draudzē, kur māca izlauzties, uzvarēt, iekarot, kur māca dzīvot Dieva gribā. Vide ir svarīga! Pie Jēzus atnāca mācekļi un brīnījās, ka Viņš runā ar samariešu sievieti. Par tevi arī brīnīsies, jo tu kalpo Dievam. Cilvēki brīnās par naudas lietām. Draudze ceļ sev namu, cilvēki ir nodevušies kalpošanai, te skan moderna mūzika. Kāpēc viņi brīnās? Jo viņi nav nodevušies Dievam. Viņu ēdiens nav darīt Dieva gribu, bet gan kaut kādus mēslus taisīt un “savā sulā vārīties”. Viņi nesaprot, kāpēc draudzē vajag mūsdienīgu mūziku. Tāpēc, ka cilvēki neklausās tādu mūziku kā pirms 100 gadiem, tāpēc ka mēs patiesi gribam slavēt Dievu un radīt šeit vislabāko atmosfēru. Mēs neturamies pie speciāla kanona, kā visam jābūt. Mēs turamies pie Dieva vārda. Slavējiet Viņu ar bungām, ar taurēm, ar cimbālēm! Kad Jeruzālemes templī bija svētki, tur bija pat gaismas efekti. Ne tādi kā šodien, jo elektrības vēl nebija, bet ar dzīvu uguni. Cilvēki slavēja Dievu ar to, kas tajā laikā bija pieejams. Mums daudz kas vairāk ir pieejams, un mēs gribam vēl labāk. Tāpat cilvēki brīnās par mums – ko mēs skraidām pa ielām, kas tās par mājas grupiņām? Jo mūsu ēdiens ir darīt Tā gribu, kas mūs ir sūtījis. Jēzus teica: “Jūsu tēvs ir velns, un jūs darāt velna gribu.” Bet mūsu Tēvs ir Debesīs, un mēs darām Viņa gribu. Mums nav nekāda daļa par citiem. Mēs atbildam paši par savu draudzi. Un mēs mīlam visas Latvijas draudzes. Mēs atbalstam, ticam un lūdzam par citām draudzēm. Dievs, svētī Latviju!

Nav nekā labāka kā kalpot Dievam. Vitālijam un Evitai piedzima dvīņi Dāvids un Daniels, divi Dieva vīri, un viss notika bez sarežģījumiem, viegli un ātri, kaut arī prognozes nebija labas. Es pat pieķēru sevi pie domas, ka priecājos tā, it kā man pašam būtu piedzimuši bērni. MUMS ir piedzimuši dvīņi Dāvids un Daniels! Ja es degu par savu draudzi, es attiecīgos gadījumos to arī izjūtu. Ko tu izjūti, kad vāc naudu draudzes vajadzībām? Kāpēc vispār vajag naudu, kāpēc vispār vajag lūgšanu sapulces Skonto hallē? Tas ir mūsu ieguldījums Latvijas draudzēs. Šai sapulcei ir trīs mērķi – katras draudzes izaugsme, vienota lūgšana un balss. Kāpēc mums to vajag? Ko tu izjūti, kad internetā kāds kaut ko sliktu iekomentē par tavu mācītāju? Kāds ir tavs ēdiens? Pareizai izjūtai jābūt neapmierinātībai vai vismaz: “Piedod viņiem, Dievs, jo viņi nesaprot, ko viņi dara.” Kāda ir tava izjūta, kad draudze gūst panākumus vai kad draudzei dara pāri? Kāda ir tava apziņa un izjūta? Ja tev nav izjūtas, jātrenē apziņa, jo apziņa veido izjūtu. Jāpraktizē! Es domāju, ka šodien tev diezgan skaidri atklāju, kas ir pats labākais, kur dabūt šo izjūtu un apziņu un kas ir šis ‘ēdiens’. Tā ir apziņa kopā ar izjūtu. Tas nenozīmē, ka tev īpaši trīcošam jādeg, un tad viss jāizšauj, lai nākamajā dienā vairs negribētos neko darīt.

Nesen medijos bija ziņa par kratīšanām katoļu draudzēs. Es to uztvēru kā ziņu par sevi. Kā tu uztver ziņas par citām draudzēm? Mēs esam viena Latvijas draudze. Katrs no mums ir savā konfesijā, katrs dara tā, kā to saprot, bet visiem pamats ir Jēzus Kristus. Kad kaut ko sliktu runā par kādu kristīgo draudzi, es to uztveru personīgi. Man reiz bija draugs Aigars. Mēs svinējām atgriešanos no armijas un sadzērušies sakāvāmies. Ārā bija ļoti auksts, un viņa brālēns nāca mūs izšķirt, bet tai brīdī mēs abi uzbrukām viņam un sākām karot ar viņu. Līdzīgi ir jābūt draudzē. Mēs varam savā starpā starp grupām vai starp draudzēm pateikt savu viedokli, kas mums nav pieņemams mācībā, bet Bībele saka:

“Kas saka uz savu brāli: ģeķis! tas sodāms augstā tiesā; bet, kas saka: bezdievis! tas sodāms elles ugunī.” (Mateja evaņģēlijs 5:22)

Es nevaru teikt uz savu brāli citā draudzē – bezdievis, jo viņi ir mūsu brāļi, kaut arī citā mācībā, konfesijā. Man var nebūt pieņemama šī mācība, bet viņiem tas strādā un lai Dievs svētī! Viņi tic Kristum. Mēs esam savā draudzē, mums ir sava mācība, un mēs tai ticam. Un, kad kāds nomelno citu draudzi, piemēram “Prieka Vēsti”, tad, kad to lasu, tas ir kā lasīt par sevi. Mēs esam VIENA DRAUDZE, un tādai ir jābūt mūsu apziņai. Vispirms ir apziņa un pēc tam izjūta.

"Mans ēdiens ir darīt Tā gribu, kas Mani sūtījis, un pabeigt Viņa darbu.” (Jāņa evaņģēlijs 4:34)

Tāpēc svarīga ir veselīga mācība, veselīga draudze, Dieva vārds, personīgais laiks ar Dievu. Lasi daudz Bībeli! Kad es cilvēkiem jautāju, kas viņiem labāk patīk – lasīt Bībeli vai lūgt, citi saka, ka lūgt, citi, ka lasīt Bībeli. Bet kas ir svētīgāk? Abi ir svarīgi, bet, ja daudz lūdz un maz lasa Bībeli, ir tukša galva. Ir izjūta, bet nav atziņas un apziņas, un lūgšanas iet nepareizā virzienā. Ir jābūt balansam – Bībele, veselīgs Dieva vārds un veselīgs tā skaidrojums.

Šeit būs vienas mūsu draudzes meitenes izjūtas, ar kurām viņa dalījās Facebook. Pēc viņas posta es sapratu, ka viņas ēdiens ir darīt Tā gribu, kas viņu ir sūtījis. Viņu ir sūtījis Dievs. Viņa raksta par Dieva gribu, savu draudzi, par draudzi kopumā. Kad tu ej pa pareizo ceļu, kad tu ej un tiešām sāc kaut ko sasniegt, vienmēr būs cilvēki, kas gribēs tevi apturēt, būs tādi, kas tevi apmelo, kas cels neslavu, bet tas ir normāli, tie ir cilvēki, kas ir padevušies un vairs nemaksā cenu, lai ietu uz saviem mērķiem, un ar tiem meliem, ko viņi stāsta par tevi un tev, viņi ar tiem sevi mierina.
Bet nepadodies, turpini iet! Mums pieder uzvara! Ar Dievu visas lietas ir iespējamas.
Var redzēt, kur cilvēks audzis, kas ir viņas Tēvs. Mums jādeg par Dievu, par Dieva gribu, par Latviju, par draudzi, pirmkārt, par savu draudzi un par visas Latvijas draudzi. Jādeg, jāsargā visa draudze, jālūdz, jāmeklē Dieva griba, jāaug atziņā.

Un to es lūdzu, lai jūsu mīlestība vienumēr, pāri plūzdama, pieaugtu visā atziņā un izjūtā.” (Filipiešiem 1:9)

Lai tev ir skaidra apziņa, ka nav nekā labāka kā kalpot Dievam!

 

Noslēgumā būs padomju mūziķa, rokgrupas “Kino” līdera Viktora Coja dzejolis. Viņam ir dziesmas ar labiem, pozitīviem vārdiem. Šī dzejoļa nosaukums ir “Zvaigzne, kuras vārds ir Saule”.

Atkal aiz loga aust jauna diena,

Diena izsauc mani uz kauju

Aizveru acis un jūtu

Visa pasaule nāk pret mani ar karu.


Mani ļoti uzrunāja: visa pasaule nāk pret mani ar karu. Tu esi garīgā cīņā un ne tikai garīgā! Tikko Facebook lasīju, ka Krievijas rehabilitācijas centra darbinieki ir arestēti uz pieciem un astoņiem gadiem. Liecinieki tiesā ir narkomāni, kuri sēž cietumā. Tās ir safabricētas lietas, tās ir kristiešu vajāšanas. Mēs skatāmies uz Ukrainu, kāda tur ir liela draudze, “Jaunās Paaudzes” rehabilitācijas centros vien 4000 cilvēku. Bet tur ir krimināllieta krimināllietas galā, mācītājiem mājās notiek kratīšanas. Mums tikai no ārpuses viss izskatās smuki. Ja tavs ēdiens ir darīt Tā gribu, kas tevi ir sūtījis, visa pasaule būs pret tevi. Jēzus bija problēmās, izsalcis, bet darīja Dieva gribu. Kad jauna diena aust un nāk pret tevi, ir svarīgi piecelties arī tad, ja tu neko nejūti un negribi. Tu piecelies un izdari plānoto. Manai sievai nepatīk, kad, ejot gulēt, es atstāju vaļā aizkarus. Man patīk redzēt, ka mēness un zvaigznes spīd. Esmu izkarojis, ka šķirbiņa paliek vaļā. Kad ir apmākušās dienas, guļu ilgāk, kad saulainas, guļu mazāk, jo saules stari iespīd istabā un miegs pazūd. Aust jauna diena, jāceļas. Ir jādara, jādzīvo, jākalpo. Ir dienas, kad negribas to darīt. Miegs īsti nenāk, bet negribās. Ir reizes, kad vāļājos gultā un domāju – atkal jālūdz, jālasa, viss tas pats… Svētdienas rītos pavisam agri jāceļas gatavoties dievkalpojumam. Nozvana pulkstenis, nospiežu to... Atkal aiz loga aust jauna diena / Diena izsauc mani uz kauju / Aizveru acis un jūtu / Visa pasaule nāk pret mani ar karu. Bet es ceļos un daru to, ko esmu ieplānojis. Vīzija, personīgas attiecības ar Dievu, baltas druvas, darbs, praktizēšana, plāns, ikdienas rutīna.

 

"Mans ēdiens ir darīt Tā gribu, kas Mani sūtījis, un pabeigt Viņa darbu.” (Jāņa evaņģēlijs 4:34)

 

Mācītāja Mārča Jencīša sprediķi “Nav nekā labāka kā kalpot Dievam!” pierakstīja un rediģēja draudzes “Kristus Pasaulei” redakcija

Nauda

Publicēja 2019. gada 16. jūl. 19:48Līga Paņina

Ziņas datums 17.07.19.

Šodienas svētrunas tēma ir „Nauda”. Skaidrojošajā vārdnīcā par naudu teikts, ka tā ir īpaša prece, ko izmanto par visu citu preču vērtības vispārējo ekvivalentu. Šādas preces priekšmetiskās izpausmes forma var būt, piemēram, banknote vai monēta. Lasot Bībeli, īpaši Veco Derību, var redzēt naudas aizsākumus – talenti, seķeļi utml. Kas ir nauda? Nauda sākotnēji bija prece vai pakalpojums. Faktiski, tu kādam izdari pakalpojumu, un pretī kāds cits izdara pakalpojumu tev. Ir dažādas sfēras un dažādas cilvēku vajadzības. Piemēram, lai tev virs galvas būtu jumts, vajag būvniekus. Lai tavā dzīvoklī būtu elektrība, vajag elektroapgādi, energotīklus un elektriķus. Ēdiens – lauksaimnieki, zootehniķi, agronomi, lauku darbs. Šīs preces nonāk dažādās pārstrādes vietās, un no tām ražo dažādus produktus. Produkti iet cauri dažādām tirdzniecības iestādēm, līdz tie nonāk līdz patērētājiem.

Mēs paši nevaram pilnībā apmierināt visas savas vajadzības. Mums ir vajadzīgi citi cilvēki, kas izdara mums pakalpojumus. Un katram pakalpojumam ir sava vērtība. Cilvēks ir radīts kā sabiedriska būtne, un cilvēks savā ziņā ir radīts nepilnīgs. Vai gadījumā nav tā, ka es kā mācītājs tev šobrīd izdaru pakalpojumu? Cilvēkiem ir arī garīgas vajadzības. Garīgo piepildījumu cilvēki meklē daudz un dažādās vietās un viltus reliģijās, bet mēs ticam vienam Dievam, kurš radījis debesis un zemi, un tevi. Mēs ticam, ka draudze ir tā vieta un Dieva kalpi ir tie, kas kalpo, lai apmierinātu mūsu garīgās vajadzības. Filmā „Limuzīns Jāņu nakts krāsā” Uldis Dumpis teica Dagnijai: „Mūs garīgi sen nekas vairs nesaista. Ne tevi interesē rokasbumba, ne hokejs.” Ne rokasbumba, ne hokejs nav garīguma pazīmes. Garīgas lietas ir kaut kas vairāk par sportu, bet arī sports var būt pakalpojums. Piemēram, Mairis Briedis, izdarīja mums pakalpojumu boksā. Mēs apmeklējam sporta pasākumus, jo tas ceļ mūsu tautas pašapziņu, kā arī tas mūs izklaidē. Slavēšanas grupa draudzē mums šodien kalpoja, tas arī ir pakalpojums. Tas ir viņu darbs, ko viņi ir ieguldījuši ne sev, bet tev, un tam ir vērtība! Jau sirmā senatnē eksistēja barters. Barters ir apmaiņas sistēma, kurā divas puses apmainās ar precēm vai pakalpojumiem, darījumā neiesaistot naudu. Ar laiku cilvēki saprata, ka katram pakalpojumam ir sava vērtība. Ielas izslaucīšanai ir sava vērtība jeb sētniekam par viņa stundu darbu ir sava vērtība. Bet sportistam, piemēram, boksā ir pusstundas vērtība, vai kā Mairim Briedim, kurš boksējās dažas minūtes un nopelnīja miljonu, tas bija piecu minūšu darbs, bet tas deva gandarījumu daudziem cilvēkiem. 5 minūšu darbs, 10 stundu darbs, – katram ir sava vērtība.

Vēsturiski preces un pakalpojumu vērtību noteica dažādas taustāmas lietas. Latvijas teritorijā sākotnēji vērtīgs bija medus, auni, dzintars. Lauku cilvēki pakalpojumus mērīja pēc to reālās vērtības – dzīvnieki, piens, kartupeļi, zeme. Visam ir sava vērtība. Cilvēku skaitam un tirdzniecībai vairojoties, bija vajadzīgi citi priekšmeti, kas noteica preces vai pakalpojuma vērtību. Par šo vērtību kļuva dārgmetāli – zelts, sudrabs, bronza, arī dārgakmeņi. Tie talenti, par kuriem mēs lasām Bībelē, nebija naudas vienība, bet gan svars – sudraba, zelta un dārgmetāla svars. Pakalpojumam tika piešķirta vērtība sudrabā un zeltā. Tikai vēlāk tika veidoti īpaši zelta, sudraba, metāla gabali ar zīmodziņu virsū, no kuriem izveidojās mūsdienu monētas, kurām šobrīd pašām par sevi nav vērtības, bet tai tiek piešķirta vērtība, un šai vērtībai ir jābūt garantētai zeltā un sudrabā. Ja valstī ir noteikts daudzums papīra naudas, tad tam visam ir jābūt garantētam ar zeltu, sudrabu vai reālu cilvēku darbu. Praktiski nauda ir nekas, bet naudai tiek piešķirta vērtība, lai cilvēki cits citam varētu izdarīt pakalpojumus un pārdot preces. Šobrīd papīrnauda jau ir smieklīga lieta, bet kripto valūta ir vēl smieklīgāka. Kripto valūta tiek pakļauta tik daudz manipulācijām, ka cilvēki pakalpojumu neizdara vai preci nepārdod, bet naudu iegūst. Tas izraisa nabadzību un nevienlīdzību.

Ar naudu mēs saprotam savu darbu un laiku. Katram darbam ir sava vērtība. Manikīres darbam ir viena vērtība, ministram, kas ieņem savu posteni, ir cita vērtība. Ministram ir ļoti atbildīgs darbs, un, lai nokļūtu līdz šim postenim, ir ļoti daudz jāstrādā un jāmācās, tāpēc šim darbam ir cita vērtība. Ja cilvēks spēj uzcelt biznesu un vadīt cilvēkus, tad tam ir pavisam cita vērtība. Vislielākā vērtība ir līderiem jeb cilvēkiem, kuri spēj aiz sevis vest cilvēkus konkrēta mērķa virzienā, tāpēc ikvienam vadītājam, lai kā arī mums tas dažkārt nepatiktu, ir visaugstākā vērtība. Viņa darbam ir vērtība. Tātad nauda pati par sevi nav nekas, bet tas ir mūsu ieguldītais darbs un laiks. Lai mēs varētu saņemt cita cilvēka pakalpojumu, aiziet pie friziera, aiziet pie specializēta ārsta, kurš ir mācījies daudzus gadus, mums par šiem pakalpojumiem jāmaksā nauda.

Ja runa ir par naudu, tad bieži cilvēkos mīt visādi mīti un pasakas. Nauda draudzē vispār ir “ārprāc”. Draugs, nauda ir ļoti garīga lieta! Kāda ir naudas nozīme Dieva valstības darbā? Es to tev gribu pastāstīt vienkāršiem vārdiem. Piemēram, tu velti savu laiku kalpošanā Dievam, piemēram, slavēšanas komanda, tu ej uz mēģinājumiem, velti tam savu laiku. Tikpat labi tu taču vari šajā laikā strādāt un pelnīt naudu! Bet kalpotāji šo laiku velta draudzei, un tas ir pakalpojums, kas ir pelnījis atalgojumu, bet viņi to dara brīvprātīgi, jo kalpo Dievam un ceļ Dieva valstību. Tātad šim pakalpojumam ir garīga vērtība. Ja cilvēki negrib kalpot draudzē, bet grib kalpot ar savu naudu, tad viņi ceļ biznesu, lai Dieva darbu atbalstītu ar finansēm. Ja tu atbalsti Dieva valstības celšanu, tad tā ir kalpošana. Tu šo naudu varēji lietot citiem mērķiem, bet tu to lieto kalpošanā, un tam ir garīga vērtība. Tā ir garīga kalpošana. Kad tu draudzē atnes savu ziedojumu, tad ko tu atnes – papīra gabalu? Papīra gabals ir nekas, bet tavs darbs ir vērtība. Tas ir tavs darbs, kurš ir izmērīts, cik tas maksā. Tu atnes savu ziedojumu, bet slavētāji šeit kalpo ar slavēšanu. Tas faktiski ir viens un tas pats, viņi brīvprātīgi atnes savu ziedojumu. Viss ir nauda. Ir teiciens, ka laiks ir nauda. Piemēram, Raitis ir daudz strādājis draudzē, kaut tajā pašā laikā viņš ar savām prasmēm un zināšanām varēja pelnīt naudu citur, bet viņš nāca šeit un strādāja. Tam, ko viņš māk, ir vērtība. Ja tu cēli mūsu draudzes namu, tas bija tavs laiks un nauda. Nauda nav vienkārši nauda, bet tavs laiks un darbs. Katrs ziedojums vai desmitā tiesa veicina Dieva vārda izplatīšanos, draudzes celšanu un Dieva svētītu Latviju! Tava nauda, ja var tā teikt, ir ļoti garīga. Kāda nozīme ir naudai? Pašai nekāda, bet tam, kas aiz tās stāv, ir nozīme.

Cik maksāja biļete uz Eda Šīrana koncertu? 50 eiro. Ja visa draudze ietu uz šo koncertu, tad mēs samaksātu 30 000 eiro. Par šo naudu Tautas lūgšanu sapulce gandrīz būtu nosegta. Ja mēs katrs atnestu šos 50 eiro Dieva darbam, nevis atdotu tos kaut kur pasaulē, tad mēs nosegtu “Dievs, svētī Latviju” lūgšanu sapulci šī gada oktobrī. Kur mēs liekam savu naudu? Kur tu maksā, kur tu kalpo, kur ir tava manta, tur ir tava sirds. Es nesaku, ka tev nav jāapmierina savas vajadzības, bet ir atšķirība, vai tu atnāc uz draudzi, pielūdz un slavē, vai aizej uz pasaulīgu koncertu un nes tur savu naudu. Mēs šeit nākam pielūgt un slavēt Dievu, saņemam aprūpi un vēl domājam, kāpēc ir jānes ziedojums? Tev nekas nav jānes, jo šeit viss ir bez maksas, taču viss, kas notiek draudzē, kaut ko maksā, jo tas ir mūsu darbs. Ja mums kā draudzei vajag pakalpojumu ārpus draudzes sienām, tad tas viss maksā. Ja mums vajag ievilkt ventilāciju, tad tas maksā. Tas ir mūsu darbs un mūsu nauda. Protams, mēs paši varētu ievilkt ventilāciju, būtu lētāk, bet, tā kā neviens to nemāk, mēs vēršamies pie speciālistiem, kas to prot. Tādā veidā mēs ceļam Dieva namu.

Naudai ir ļoti liela nozīme visā – politikā, valsts dzīvē, ekonomikā. Kuras ir spēcīgākās un bagātākās valstis pasaulē? Kas var diktēt noteikumus pasaulei? Bagātākās valstis. Kuras ir bagātākās valstis? Tās, kuras veiksmīgāk pelna naudu, kuras veiksmīgāk sniedz savus pakalpojumus. Piemēram, daudzas valstis ražo ieročus un pārdod tos citām valstīm. Tā ir nauda, cilvēku darbs. Ja mēs gribam, lai mūsu valsts būtu stipra, ietekmīga un brīva, tad mums nepieciešama finansiāla brīvība. Šī brīvība nāk no darba. Katra valsts, kurai ir sava nauda, savā ziņā ir neatkarīga. Naudai arī ir sakars ar brīvību. Man līdzi ir dažādas naudas zīmes, kuras atradās apgrozībā Latvijā. 1909. gada naudas zīme – 25 rubļi ar Krievijas caru virsū, cara nauda Latvijā. Par ko tas liecina, ja Latvijā ir šāda nauda? Par to, ka mēs esam vergi. Mēs strādājam, bet atalgojumu nesaņemam. Kur nonāk mūsu nauda? Ermitāžas celtniecībā, Krievijas impērijas celtniecībā un tamlīdzīgās lietās. Kaut kādu daļu naudas mums atstāj, lai mēs varētu izdzīvot, lielos daudzumos izlaiž šņabi, lai mēs daudz nedomātu, un Krievijas impērija īsteno savus politiskos plānus visā pasaulē ar mūsu darbu. Vai tā ir godīga sistēma? Negodīga. Nākamā naudas zīme ir 20 reihmarkas. Tās arī bija pie mums. Tas bija Hitlera laiks. Ja mums apgrozībā bija šāda nauda, par ko tas liecina? Ka esam paši savas zemes noteicēji? Ka visu, ko mēs strādājam, mēs saņemam? Vai arī viss gāja Hitlera kara rūpniecībā, kara mašīnās? Kur aizgāja visa mūsu nauda, viss mūsu darbs? Nauda ir saistīta ar brīvību vai nebrīvību. Pēc tā nāca Latvijas brīvvalsts laiks ar latiem. Ja mums ir sava nauda, tad tas norāda uz mums kā uz brīvu valsti. Pēc tam sekoja rubļi ar Ļeņina seju virsū. Tas nozīmē, ka liela daļa mūsu naudiņas, ko mēs padomju laikā pelnījām, aizgāja citur. Vai esi ievērojis to, cik daudz Latvijā ir pamestu fermu? Tās visas piederēja padomju laika lauksaimniecībai. Vai mums tik daudz vajadzēja? Nē, jo saražotais vilcienu sastāvos katru dienu un nedēļu tika izvests uz Krieviju. No Ukrainas tika izvesta labība un iemainīta pret citām lietām, piemēram, zeltu. Mēs stāvējām garās rindās un nevarēja normāli nopirkt ne krējumu, ne gaļu. Mēs to paši ražojām, bet neēdām. Mēs ražojām un strādājām, bet mums nebija. Lūk, ko spēj izdarīt nauda jeb šāds papīra gabals, ja šim papīra gabalam nav reāla seguma un ja mēs dzīvojam netaisnīgā valstī un netaisnīgā sistēmā. Mēs strādājam, bet atalgojumu nesaņemam. Pēc tam nāca lati. Vai atceries tādus? Kādas ir tavas atmiņas par latiem? Vai nesmaržoja pēc brīvības? Kamēr valstī ir sava nauda, tikmēr tā ir neatkarīga. Kamēr mēs paši par saviem pakalpojumiem godīgi maksājam un neļaujam sev visu atņemt, mēs esam brīvi un svētīti. Sava nauda ir saistīta ar svētību. Tagad mums ir eiro. Par ko tas liecina? Es nesen lasīju, ka mums ir aizliegts zvejot mencas. No augšas mums pasaka, ka varam tikai tik un tik ražot, cik mums atļauj. Par ko tas liecina? Vai par brīvu valsti? Nebūt ne. Es tikko tev pierādīju, ka naudai ir saistība ar brīvību. Brīvība ir, kad cilvēks par savu pakalpojumu var saņemt attiecīgu atalgojumu, nevis atdot lielāko daļu tam, kas ceļ savus plānus.

Pirms Hitlers izvērsa tālāk savu karu, viņam bija nepieciešama Čehija, kas ļoti ātri padevās, tāpēc Prāga šodien nav tik ļoti izpostīta. Kāpēc viņam vajadzēja Čehiju? Jo tur bija smagā rūpniecība, tika ražota kara tehnika. Kāpēc Hitlers tik ļoti cīnījās par Staļingradu? Jo tas bija saistīts ar naftas atradnēm. Karš ir nauda. Hitlera laikā katrs bizness Vācijā un katrs bizness ārpus Vācijas robežām strādāja Hitleram. Ļeņina vai Hitlera idejas nav dzīvas bez naudas, bez cilvēku pūlēm idejas virzienā. Tas ir cilvēku darbs konkrētas idejas virzienā. Kas ir nauda? Cilvēku darbs konkrētas idejas realizēšanas virzienā. Hitleram bija plāns – jaunā pasaule, un tam bija vajadzīga nauda un cilvēku darbs. Viņš citus piespieda strādāt kā vergus, bet citi strādāja, saņemot atalgojumu. Kādi bija vergi bez atalgojuma – karagūstekņi, kādi nevēlami elementi, bet vēl kādi cēla lielus biznesus un ražoja kara vajadzībām. Arī tādi ražotāji ar rūpnīcām kā Adidas un Puma kādreiz strādāja Hitleram, ražojot ieročus. Porshe ražoja tankus un bruņu tehniku. Viss bija karam, viss bija vienai idejai. Kaut kādu daļu atstāja cilvēkiem, kas strādāja šajās firmās, bet lielu daļu paņēma augstāk stāvošas personas, bet viss gāja vienai idejai. Ideja bez naudas ir nedzīva, jo nauda ir cilvēku darbs un laiks.

Vai Dieva draudzei ir ideja? Vai draudzes ideja nav izteikta vienā frāzē „Dievs, svētī Latviju”? Vai mēs gribam, lai Dievs svētī Latviju? Vai mēs gribam izpildīt Dieva lielo pavēli: “Ejiet un dariet par mācekļiem visas tautas”? Vai mēs gribam rūpēties par savu zemi? Vai mēs gribam, lai notiek kā Tēvreizē, kur Jēzus mums mācīja lūgt: ”Lai nāk Tava valstība. Tavs prāts lai notiek kā debesīs, tā arī virs zemes”? Lai notiek Dieva prāts Latvijā! Bez naudas draudze ir bezzobaina, jo nauda ir mūsu darbs. Ja draudze vēlas sasniegt konkrētu mērķi – Dieva svētītu Latviju, – mums ir jāizdara konkrēts darbs. Citi to izdara ar kalpošanu draudzē, citi vairāk, citi mazāk. Pilna laika kalpotāji saņem atalgojumu. Citi ceļ biznesu un augļus no šīs biznesa iegulda draudzes darbā, un tā ir garīga kalpošana. Bez naudas draudze nevar eksistēt, jo katrs pakalpojums maksā. Nedrīkst būt tā, ka kāds kādam kaut ko dod pa brīvu, jo tas izjauc balansu. Arī mācītājs nevar kalpot bez maksas. Ja mācītājs vēlas kalpot pilna laika kalpošanā, bet bez samaksas, tas nav iespējams, jo viņam būtu jāiet strādāt un viņš būtu dalīts, vai arī vispār nekalpotu. Draudzē ir pilna laika kalpotāji un ir puslaika kalpotāji. Kas notiktu, ja draudzē nebūtu desmitās tiesas princips? Desmitā tiesa pastāvēja jau aizvēsturiskos laikos – tas bija nodoklis. Kāpēc valsts no mums atvelk nodokļus? Tāpēc, ka viņi zina, ka tu labprātīgi nedosi. Bez nodokļiem valsts nevar funkcionēt, institūcijas vienkārši nedarbosies, būs anarhija, policija nedarbosies. Bez nodokļiem šeit būtu tuksnesis, viss būtu izzāģēts un izzagts, sievietes vispār būtu vergi un visi genderi varētu nobālēt. Mēs maksājam valstij nodokļus, lai tā rūpētos par to, lai mums viss te ir labi, piemēram, lai mēs brauktu pa labiem ceļiem. Manas automašīnas nodoklis ir 550 eiro, taču reizēm pa mūsu ceļiem sanāk braukt kā ar tanku. Ja tu plāno pirkt auto, pērc bruņmašīnu! Latvijā mēs skaidri varam redzēt nesamērīgu nodokli pret nesamērīgas kvalitātes ceļiem. Kaut kas tur nav kārtībā. Dievs tomēr laikam nav svētījis Latviju, ka pat mums pašiem savas naudas vairs nav. Polijai un dažām citām valstīm vismaz ir sava nauda.

Vakar es iegāju internetā un pirmais, ko ieraudzīju, bija antropologu pētījums Āfrikā par to, ka jau no sendienām tur esot bijis homoseksuālisms, kurš tika rūpīgi slēpts. Kāds par šo propagandu maksā. Lielas firmas, izmantojot savus miljonus, šo ideoloģiju izplata visā pasaulē. Arī Eirovīzijā uzvarētājs-genders tiek bīdīts cauri ar lielu naudu palīdzību. Tas tiek propagandēts arī caur mākslu un sportu. Un daļu no šiem miljoniem mēs arī paši maksājam. Gala rezultātā pamazām tiek izmainīti likumi un mūsu bērni tiek sabojāti. Bez naudas mēs neko nevaram, ne labu darīt, ne sliktu.

Ir jāprot strādāt tā, lai tu saņemtu pienācīgu atalgojumu. Kurš būs efektīvāks kalpotājs? Vai tas, kurš strādā trijos, vai tas, kurš strādā vienā darbā? Kurš būs vēl efektīvāks? Vai tas, kurš strādā vienā darbā, vai tas, kas nevienā darbā bez kalpošanas? Dāgs Hevards Mills, Dieva vīrs, kura grāmatas mēs lasām un kuru gaidām ciemos, mācījās par ārstu, vienlaicīgi kalpodams Dievam, vadot savu mazo draudzīti. Viņu kā mācītāju citi kalpotāji pat īpaši nemīlēja. Pēc kāda laika viņš atstāja prestižo ārsta profesiju un sāka kalpot tikai Dievam kā mācītājs. Tajā laikā viņam draudze nemaksāja pienācīgu algu, taču viņš izvēlējās šo amatu. Ja viņš izvēlētos palikt par ārstu, diez vai mēs par viņu vispār dzirdētu. Vai būtu izveidotas tik daudzas draudzes un tik daudzi cilvēki izglābti?

Kāds blogeris Černobiļā meklē pamestas mājas. Taču arī Balvos viņš bija atradis pamestu lauku māju, kurā neviens daudzus gadus nav bijis. Viss tur stāv pamests sekcija, zaptes burciņas, tikai visapkārt zirnekļu tīkli un pelītes šo to sagrauzušas un sagāzušas. Spogulis tur bija aizklāts. Tas nozīmē, ka tur ir nomiris cilvēks. Jācer, ka viņš tika apglabāts. Arī pamestajā Černobiļā tādu māju bija daudz. Karavīriem tika dots uzdevums iznest un iznīcināt visu, kas ir mājas iekšpusē, lai neizplatītos radiācija. Domāju, ka viņi daudz ko arī sev paņēma. Taču tur bija arī mājas, kur visa iedzīve bija palikusi, pat satrunējušas zeltlietas, ikonas utt. Draudze ir Dieva nams. Kad neviens vairs negādā par Dieva namu, tad draudze mums arī būs kā pamesta māja ar aizklātu spoguli un uzrakstu: ”Manis šeit nav. Dievs.” Dievs grib, lai draudze ir bagāta, lai tā izpilda savu aicinājumu un lai Latvija un citas valstis tiek svētītas. Šī iemesla dēļ Dievs grib, lai katrs no mums ir turīgs. Skaidrs ir tas, ka tā nauda, kas tiek dota Dieva darbam, ir svētīta. Nauda var būt nolādēta un var būt svētīta. Ne pati nauda, bet darbības ar to. To cilvēku dzīves, kuri atbalsta Dieva darbu ar savām finansēm un ar savu darbu, ir svētītas. Man ir Dieva svētība. Ikvienam mājas grupas vadītājam, kalpotājam ir svētība, jo viņš strādā Dievam. Jūda nodeva Jēzu par 30 sudraba gabaliem. Kad Jūda atnesa naudu atpakaļ priesteriem, nožēlodams izdarīto, viņi nelika šo naudu Tempļa kasē, jo tā bija asins (nolādēta) nauda, kuru neklājas likt kasē. Par šo naudu tika nopirkts Podnieka tīrums, kuru nosauca par Asins tīrumu. Vienmēr, kad tu tērē naudu, padomā, kur tu to tērē. Tur, kur tu dod savu naudu, tur tu dod savu darbu. Un attiecīgi no tā ir atkarīgas tavas Dieva svētības.

Jo Tas Kungs, tavs Dievs, tevi svētīs, tieši kā Viņš to tev ir teicis; un tu aizdosi daudzām tautām, bet pats neaizņemsies, un tu valdīsi pār daudzām tautām, bet viņām pār tevi nebūs valdīt.” (5. Mozus grāmata 15:6)

Kāda ir Dieva griba? Lai valsts neaizņemas naudu. Taču mūsu valsts ir parādā miljardus.

Tāpēc es esmu ar visu savu spēku sagādājis sava Dieva nama vajadzībām zeltu zelta lietām, sudrabu sudraba lietām, varu vara lietām, dzelzi dzelzs lietām un kokus koka lietām, un dārgakmeņus: oniksa akmeņus, malahītu un raibus akmeņus, un visādus retus, grūti iegūstamus dārgus akmeņus, un daudz marmora. Un turklāt man ir dārgs mana Dieva nams, un man vēl ir īpašumā zelts un sudrabs un to es novēlu savam Dieva namam klāt pie visa tā, ko es esmu sagādājis svētajam namam, proti: trīs tūkstošus zelta talentu no Ofīras atvestā zelta un septiņus tūkstošus talentu kausēta sudraba, lai ar zelta un sudraba plāksnēm pārklātu namu akmens mūrus un sienas; un zeltu zelta lietām, sudrabu sudraba lietām, visiem darbiem, ko amatnieku rokas darina. Un kam nu vēl ir šodien labs prāts Tam Kungam brīvprātīgi ziedot?" Tad brīvprātīgi deva tēvu namu vadoņi, Israēla cilšu vadoņi, virsnieki pār tūkstošiem un virsnieki pār simtiem, un ķēniņa darba pārziņi, un viņi nodeva Dieva nama celšanas darbiem piecus tūkstošus talentu zelta, desmit tūkstošus dareiku zeltā, desmit tūkstošus sudraba talentu, astoņpadsmit tūkstošus vara talentu un simts tūkstošus dzelzs talentu. Un, kam piederēja dārgakmeņi, tie tos nodeva Tā Kunga nama dārgumu krātuvē geršonieša Jehiēla rokā. Tad tauta priecājās, dodama labprātīgi, jo tie deva no visas sirds Tam Kungam ar labu prātu; arī ķēniņš Dāvids priecājās ar lielu prieku. Un Dāvids teica un slavēja To Kungu visas sapulces priekšā, un Dāvids sacīja: "Slavēts esi Tu, Kungs, mūsu tēva Israēla Dievs, mūžīgi mūžos!”” (1. Laiku grāmata 29:2-10)

Vecās Derības laikā Templis bija Dieva klātbūtnes vieta jeb svētības avots. Salīdzinājumam varētu minēt Černobiļas atomreaktoru jeb enerģijas avotu. Lai svētību avots varētu darboties, tas bija jāuzceļ un jāapkalpo. Levīti bija kalpotāji, kuriem nekas nepiederēja, viņi nedrīkstēja strādāt citur un kalpoja tikai Templī, un iztika tikai no desmitām tiesām un ziedojumiem, kas bija noteikti, lai levīti varētu funkcionēt. Ir tāds termins ”valsts valstī”. Baznīca valstī. Lai baznīca varētu funkcionēt, bija noteikts nodoklis jeb desmitā tiesa. Neuztraucies, mums statūtos ir rakstīts, ka ziedošana ir brīvprātīga. Ticīgam cilvēkam ir skaidrs, kur ir viņa manta, tur ir arī viņa sirds.

Tātad jūs tagad vairs neesat svešinieki un piedzīvotāji, bet vienas valsts pilsoņi ar svētajiem un Dieva saime, nams, uzcelts uz apustuļu un praviešu pamata, kura stūra akmens ir Kristus Jēzus. Viņā visa celtne, kopā salaista, aug par svētu templi Tam Kungam.” (Efeziešiem 2:19-21)

Baznīca ir mūsu valsts. Draudze ir tas pats, kas Vecās Derības Templis, Dieva klātbūtnes vieta. Lai draudze funkcionētu, ir vajadzīgi līdzekļi. Dzīvības vilkšanai pietiek ar kapeiciņām, taču, lai draudze uzvarētu un atnestu izmaiņas savā valstī, ir vajadzīgas lielas finanses. Kāpēc vēlas ieviest skaidras naudas ierobežojumus? Ja tev būs 10 000 eiro, tad tev tie būs jādeklarē un jāpierāda to izcelsme, citādi spēki, kas kontrolē mūsu ienākumus, tos konfiscēs. Mērķis ir ne tikai tev atņemt naudu, bet arī kontrolēt ietekmēt spējīgas organizācijas un cilvēkus. Jo ar lielām naudām var ietekmēt dažādas sfēras, politiku utt. Ja mēs esam kādas konkrētas ideoloģijas varā, tad viss spēks tiek vērsts uz šo ideoloģiju. Genderu ideoloģija jau sāk kļūt par pašsaprotamu lietu. Padomā, kāda nauda ir šiem cilvēkiem, kuri izglītības sistēmā ievieš tādas jēlības. Eirovīzijas kontrolētāji iztērē milzīgas summas. Ja mācītāju liek cietumā par to, ka viņš nelaulā homoseksuālus pārus, tad padomā, kāda nauda ir šiem cilvēkiem! Ja var apvienot visu Eiropu un armiju, tad kāda nauda ir šiem cilvēkiem? Draudzei un tev ir vajadzīga nauda! Tas ir mans un tavs darbs.

Maleahijas grāmatā aprakstīts laiks, kurā Izraēlieši atgriezās no izsūtījuma trimdā, valsts un Templis bija izpostīti, tā sienas nojauktas. Izraēls kā tauta bija pārstājusi eksistēt. To paveica Bābeles ķēniņš un citi ķēniņi. Taču pienāca brīdis, kad Persijas ķēniņš Kīrs iekaroja Bābeli un atlaida izraēliešus uz savu dzimteni un vēl iedeva naudu Tempļa atjaunošanai. Viņi uzcēla Templi, taču nekas nemainījās, viņi negribēja strādāt Dievam, tāpēc valstī turpinājās pagrimums. Katrā draudzē būs morāls un garīgs pagrimums, ja cilvēki pārstās dot naudu Dieva darbam.

Vai ir pareizi, ka cilvēks krāpj Dievu, kā jūs Mani krāpjat? Jūs tad sakāt: kā tad mēs Tevi krāpjam? ar desmito tiesu un labprātīgiem upuriem. Tādēļ jau jūs esat nolādēti, tā ka viss krīt jums no rokām un iet jūsu rokās bojā, jo jūs visi vienā kopā cits pār citu Mani krāpjat! Bet atnesiet katrs savu desmito tiesu pilnā vērtībā Manā klētī tā, lai arī Manā mājā būtu barība, un pārbaudiet tad Mani šai ziņā, saka Tas Kungs Cebaots, vai Es arī neatvēršu debess logus un nelikšu svētībai pa tiem pārpilnībā nolīt pār jums!” (Maleahijas grāmata 3:8-10)

Tauta Izraēlā nedeva desmitās tiesas, turpinājās pagrimums, tāpēc levīti un priesteri vairs nevarēja veikt savus pienākumus Templī un izklīda. Nams kļuva tukšs un atlika tikai aizklāt spoguli. Cik svarīga ir nauda UN garīgums. Vecās Derības laikā vienmēr, kad Tempļa darbība apstājās, valstī iestājās pagrimums un ienaidnieki izlaupīja Jeruzālemi. Es tev gribu izskaidrot, ka bez tavas desmitās tiesas draudzē ar laiku varēs aizklāt spoguli ar kādu palagu. Ja cilvēks neziedo, viņa sirds nav pie Dieva, jo „kur ir tava manta, tur ir tava sirds.” Draudzei vairs nebūs kur pulcēties un tā pajuks. Šeit runa ir tikai par minimālu izdzīvošanu, taču, ja draudze grib uzvarēt un nest pārmaiņas valstī, vajag vēl vairāk finanses. Desmitā tiesa norāda tavu piederību Dievam un draudzei, tā norāda uz to, ka tu strādā, lai Dieva valstība ietu plašumā. Ja tu desmito tiesu nedod, tu nestrādā Dievam. Redzi, cik tas ir svarīgi! Es teikšu vēl vairāk – desmitā tiesa ir tā, ko tu saņem uz papīra, nevis uz rokas. Citādi sanāk, ka es vispirms atdodu valstij, un tad Dievam, kas paliek pāri. Bet ir jādara otrādāk. Ir valstis, kurās desmitā tiesa tiek atvilkta no algas.

Kad Es būšu jūs šķīstījis no visām jūsu nešķīstībām, Es likšu nākt pār jums labības svētībai, Es pacelšu jūsu lauku ražas un Es nesūtīšu jums vairs badu. Es vairošu arī koku un lauku augļus, lai citas tautas jūs neapsmej bada dēļ.” (Ecehiēla grāmata 36:29-30)

Dievs grib, lai Latvija būtu finansiāli svētīta. Dievs pacels tavas finanses pagāniem par liecību! Mūsu draudzē Daiga ada stilīgus apģērbus. Jau kādas divas nedēļas viņai nav klientu, laikam visi ir noevaņģelizēti. Daiga lielāko daļu laika velta kalpošanai Dievam, tāpēc attiecīgi mazāk ir arī finanses. Taču finanses ir darbs. Daiga ir svētīta ar to, ka iegulda savu darbu Dieva valstībā un tic, ka būs arī klienti. Bībele mums māca dzīties pēc Dieva valstības, tad pārējās lietas mums tiks pieliktas. Bet, ja tev nav pamata, fundaments, kuram pielikt klāt, tev nekā nebūs. Ja tev nav normāls priekšnieks un tu labi nestrādā, tev nepieliks pie algas. Dievs reāli var svētīt tos, kuriem ir savs bizness jeb pamats. Svētība nav minimālās algas paaugstināšana. Ņemot vērā inflāciju, iespējams, ka tev alga ir kļuvusi vēl mazāka, taču jāņem vērā, ka kalpojot nevar tik ļoti gaidīt finansiālas svētības. Tu iztikusi, tev pietiks, taču visam pamatā ir darbs.

Es ticu, ka ir tāda kalpošana kā biznesa kalpošana, kad cilvēks ar visu savu biznesu kalpo Dievam. Ko dara miljardieri Bils Geits un citi? Ziedo. Kam viņi ziedo, kādiem mērķiem? Viņiem viss ir, ko viņiem vēl vajag? Trešo lidmašīnu, piekto māju? Puisīšus pamēģināt? Atkarībā no viņu domāšanas, viņi attiecīgi finansē dažādas kustības, piemēram, feminisma kustību un citus sviestus. Vai draudzē ir vajadzīgi miljonāri? Jā. Ķīniešiem gan nevajag, jo viņu ir tik daudz, ka, savācot no visiem nodokļus, viņi visu pasauli varētu nomētāt ar sandalēm. Jo vairāk cilvēku, jo vairāk darba jeb lielāks ienākums un jo vairāk var doties pretī konkrētai idejai, Ķīnas gadījumā – pretī “gaišajam” komunismam. Taču Ķīna arvien vairāk sāk līdzināties kapitālismam. Ziemeļkoreja arī drīz tāda būs. Savukārt Dienvidkoreja plaukst un zeļ.

Aleluja! Svētīgs tas cilvēks, kas bīstas To Kungu, kam ir sirsnīgs prieks par Viņa baušļiem! Viņa dzimums būs varens virs zemes, tas būs svētīts kā taisno cilts. Turība un bagātība būs viņa namā, viņa taisnība paliek mūžīgi.” (Psalms 112:1-3)

Viņš ir devīgs un dod nabagiem bagātīgi. Viņa taisnīgums stāv nelokāmi vienmēr, viņa rags paceļas godā.” (Psalms 112:9)

Taisnais ir tas, kurš strādā Dieva valstībai. Šā vai tā, bagātība un turība būs viņa namā un viņš būs ietekmīgs. Citādi nevar būt! Es tagad nesaku, ka visi būs miljonāri. Kā gāja tam cilvēkam, kurš nezināja, kur likt savu bagātību? Viņš gribēja uzcelt loģistikas centrus un tur sakraut savu bagātību, un savai dvēselei likt līksmoties. Bet Jēzus saka: “Ak, tas muļķa cilvēks! Ko tu darīsi ar savu bagātību, ja šodien no tevis atprasīs tavu dvēseli?”

“Nekrājiet sev mantas virs zemes, kur kodes un rūsa tās maitā un kur zagļi rok un zog. Bet krājiet sev mantas debesīs, kur ne kodes, ne rūsa tās nemaitā un kur zagļi nerok un nezog. Jo, kur ir tava manta, tur būs arī tava sirds.” (Mateja evaņģēlijs 6:19-21)

Draugs, esi bagāts debesīs, lai tavs darbs ir vērsts uz Dieva valstību un Dieva darbu, lai tava rīcība vienmēr ir saskaņā ar Dieva gribu. Un, kuriem Dievs ir devis biznesu, tiem Dievs arī to svētīs, kas dara kalpošanu draudzē, Dievs svētīs viņa kalpošanu. Es stāstīju par tām pamestajām mājām, kurās ir palikušas tikai mantas, cilvēku tur vairs nav. Mantas tur palika, jo līdzi tās nevarēja paņemt. Lūk, kāpēc Jēzus saka, lai dzenamies vispirms pēc Dieva valstības un pārējās lietas mums tiks piemestas. Lasot šo pantu, tev var likties, ka tev viss uzreiz tiks piemests, bet patiesībā Jēzus brīdina par mantkārību, Jēzus brīdina par prioritāšu ievērošanu. Kad tu pelni naudu, neaizmirsti, kam tu strādā, kam tu pelni naudu, neaizmirsti savu dzīvības avotu. Tev nav jācīnās par iztiku, Dieva griba ir, ka tu esi pārticis. Jo Bībele saka, ka Viņš Savus svētos bagātīgi svētī miegā. Dievs saka, ka Viņš dara taisno bagātu bez sevišķām viņa paša pūlēm. Cilvēks vienkārši kalpo Dievam, viņš var būt nabags un nemaz to nezināt, jo viņam ir labi. Es vienkārši saku to, kā tas ir, lai tu nedomātu pasakas, ka, atnesot desmito tiesu, uzreiz tev būs šausmīgais zelta lietus. Tu vienkārši izdarīji pareizi – malacis, un uz šīs naudas, ko dod Dievam, ir svētība, un uz tevis, kas dod Dievam, ir svētība. Uz cilvēkiem, kas strādā Dieva darbu, ir Dieva svētība un aizsardzība.

Skaties, desmitās tiesas fenomens:

“Ābrāms bija ļoti bagāts ar lopiem, sudrabu un zeltu.” (1. Mozus grāmata 13:2)

Tā ir sakritība? Viņš deva desmito tiesu un bija bagāts ar sudrabu, zeltu un lopiem. Ābrama dēls Īzaks, savukārt, saņēma simtkārtīgu ražu!

“Un Īzāks sēja tanī zemē un saņēma simtkārtīgu ražu, jo Tas Kungs viņu bija svētījis. Tā šis vīrs kļuva bagāts un augdams auga bagātībā, līdz kamēr kļuva ļoti bagāts.” (1. Mozus grāmata 26:12-13)

“Bet šis akmens, ko es esmu cēlis par piemiņas akmeni, taps par Dieva namu; un no visa, ko Dievs man dos, es desmito tiesu došu Viņam.” (1. Mozus grāmata 28:22)

Desmitā tiesa, draugs, ir fenomens. Uz desmitās tiesas devējiem ir īpaša Dieva svētība.

“Un ikviena desmitās tiesas deva no zemes tīrumā sētās sēklas, kā arī no koku augļiem, pieder Tam Kungam un ir Tam Kungam svēta.” (3. Mozus grāmata 27:30)

Iedomājies, desmitā tiesa no visiem taviem ienākumiem ir Tam Kungam svēta. Tavs darbs, ko tu izdari draudzē, ir svēts. Bet ar desmito tiesu nevar atpirkties no elles. Es personīgi domāju, ka ar desmito tiesu var iemantot svētību arī neticīgs cilvēks, viņu Dievs svētīs, bet debesīs tā nevar tikt, jo ir jānododas Dievam un jāpieņem Jēzus Kristus upuris. Mūžīgo dzīvību nevar nopirkt par naudu, bet uz tā, ko tu dari Dievam, ir Dieva svētība. Tu nāc ar savu desmito tiesu, un tā ir svēta Tam Kungam.

Tu vari domāt, ka Jēzus atcēla bauslību un ka desmitās tiesas princips Jaunajā Derībā nav. Ir gan, skaties:

“Vai jums, rakstu mācītāji un farizeji, jūs liekuļi! Jo jūs dodat desmito tiesu no mētrām, dillēm un ķimenēm un atstājat bez ievērības svarīgāko bauslībā: tiesu, žēlastību un ticību. Šo jums bija darīt un to neatstāt.” (Mateja evaņģēlijs 23:23)

Jēzus saka, ka žēlastības darbu mums būtu jādara, bet desmito tiesu arī jādod. Jēzus nav atcēlis desmitās tiesas došanu. Tas ir sens Dieva iedibināts princips svētītai draudzei un cilvēkiem. Tur nav, par ko diskutēt. Ja tu vēl neesi sācis dot desmito tiesu, vari arī nedot, gan jau mēs iztiksim, bet uz desmitās tiesas ir Dieva svētība. Dievs saka, lai pārbaudām Viņu, pamēģinām dot. Daudziem no mums ir noticis kaut kas labs, kad pieņēmām lēmumu dot desmito tiesu. Tas ir interesanti, Dievs parādīja, ka tas ir pareizi un Viņš grib tevi svētīt. Vai radikāli viss uzreiz mainīsies? Nē, bet uz tevis un tavas dzīves būs Dieva svētība. Dzīve ir tāda: Tev visu laiku ir jāstāv.

Esmu ievērojis, ka ir kādi cilvēki, kuri nevar mani panest. Kādā kompānijā var būt viens, kuram var redzēt, ka pret mani viņa acis zvēro. Esmu domājis, vai ar mani kaut kas nav kārtībā, kāpēc tam es patīku, bet tam, tajā pašā kompānijā, es nepatīku. Reizēm šie indivīdi metas man virsū publiski, ar saviem komentāriem. Un es sapratu, kāpēc tā ir. Tas ir velns, kas ir iekšā tajā cilvēkā, jo viņš sastopas ar reālu cilvēku, kas stāv Jēzus Vārdā. Viņš sastopas ar mani un viņu besī tas, ko viņš redz, un sāk neadekvāti uzvesties. Ja tu stingri stāvi Jēzū Kristū, tad cilvēki besīsies, jo viņi zina, ka neko nevar pret tevi padarīt, kā tikai kaut ko pamurgot un paklaigāt. Un ikviens, kas pret tevi celsies, kritīs tevis dēļ, saka pats Dieva vārds.

“Dod godu Tam Kungam arī no savas mantas un piešķir Viņam visu savu ienākumu pirmajus, tad pildīsies tavi šķūņi ar pilnību, un tavas vīna spiedes plūdīs pār malām pāri.” (Salamana pamācības 3:9-10)

Draudze ir patiesības balsts un pamats Latvijai, visai mūsu tautai. Mūsu draudzei pašai ir jāiemācās dzīvot pareizi Dieva priekšā. Draudzei ir jāparāda, kas ir dzīvības avots, svētību avots. Citādi tas nekad nebeigsies. Ja vēl kādreiz Latvijā būs sava nauda, tas būs pateicoties draudzei. Pēc tam paies laiks un viņi teiks, kāda gan tur draudze, tā bija politika. Tāda ir tā pasaule.

“Gausas rokas dara nabagu, bet čaklas rokas dara bagātu.” (Salamana pamācības 10:4)

“Tā Kunga svētība dara cilvēku bagātu bez sevišķām viņa paša pūlēm.” (Salamana pamācības 10:22)

Ja runa ir par reāli lielām finansēm, tad attiecīgi ir vajadzīgs darbs biznesa virzienā. Izstāstīšu nelielu ilustrāciju no savas dzīves. “Gan jau Tas Kungs miegā dos svētību,” bet tajā pašā Rakstu vietā ir rakstīts, ka čaklas rokas dara bagātu. Darbs! Es tik daudz esmu redzējis tos, kuri tikai domā un dzīvo tā, ka, dzenoties pēc Dieva valstības, visas lietas tiks pieliktas, un gaida kaut kādu brīnumu, kas pēkšņi tiks viņiem pielikts. Viņi brauc ar stopiem, kamēr uzķersies uz kādu maniaku, dzīvo kolhoza dzīvokļos, pa 3-4 cilvēkiem istabā, nemaksā rēķinus un skaitās kristieši, bet mūsu draudzē tādu nav, visi ir izaudzināti, bet iepriekš bija.

Man ir neliela audio plašu kolekcija. Dažas no šīm platēm ir vērtīgas. Man ir zināms cilvēks, kurš šādas plates pārdod, un es mēdzu braukt pie viņa kaut ko nopirkt. Reizēm es pie viņa varu pavadīt pat divas stundas, lasot, pētot, pārbaudot informāciju par platēm. Bet pēdējo reizi, kad pie viņa biju, man nebija laika un es teicu, lai saliek man dažas plates, un viņš man vēl teica, ka viena no tām ir ļoti vērtīga, maksā 80 eiro un nākotnē būšot vēl dārgāka; es neko no tā nepārbaudīju. Parasti es vispār neko nepārbaudu, jo uzticos cilvēkiem. Bet krieviem ir teiciens – uzticies, bet pārbaudi. Šajā gadījumā mans darbs bija pārbaudīt, un tas ir darbs, kas man ir jāizdara. Plati pārbaudīt var ar kodu, kurš ir uzrakstīts uz tās virsū, un tas ir jāievada speciālā interneta vietnē, kurā notiek visu plašu tirgošana, un tur parādās cenas. Tās var krasi atšķirties. Vienai platei var būt dažādi izlaiduma gadi, bet tā, kura ir izlaista pati pirmā, ir visvērtīgākā, to sauc par pirmo presi. Un es nopirku tādu pirmo presi par 80 eiro. Pagāja kāds laiciņš un es izdomāju paskatīties tajā interneta vietnē informāciju par savu plati. Tur viss bija ļoti smuki aprakstīts, tikai bija viena nianse – izrādījās, ka šī nopirktā plate bija izdota piecus gadus vēlāk un tās vērtība bija tikai 20 eiro. Es samaksāju 80 eiro par 20 eiro vērtu plati. Man noteikti ar šo cilvēku būs saruna, viņš parasti nāk man pretī un mēs kaut ko varam arī samainīt. Bet fakts ir tāds, ka man negribējās pastrādāt un laicīgi pārbaudīt visu informāciju, man gribējās visu uzreiz.

Draugs, bez darba tu esi auzās. Dievs nesvētīs bez tava darba. Jo visur darbs ir nauda un nauda ir darbs. Un visam ir jābūt balansā, pakalpojums pret pakalpojumu. Un, ja tu izdarīsi pakalpojumu Dievam, tad Dievs izdarīs pakalpojumu tev. Ja tu izdari pakalpojumu kādam citam, tad Dievs, kurš redz slepenībā, atmaksās tev to. Mēs gribam būt stiprā draudzē, un tam ir ļoti vienkāršs mehānisms: ja draudzes nams tiek atstāts postā, desmitās tiesas netiek pienestas, draudzes darbs neiet tālāk un neattīstās tikai tāpēc, ka trūkst finanses. Padomā, ja tu esi tādā draudzē, kura neattīstās, kas ar tevi notiks? Ja draudze neattīstās, tad cilvēks degradējas un galu galā atkāpjas no Dieva. Bet, ja cilvēks pats nedegradējas un pilda savu funkciju, pienesot desmito tiesu draudzē, tad viņš aug un audzē citus. Redzi, kāds loks sanāk, viss ir ļoti loģiski. Kura ģimene var pastāvēt bez naudas? Kurš indivīds var pastāvēt bez naudas? Redzēju, kādi cilvēki laukos no malkas bija uzcēluši sev būdu un tur dzīvo, pilnīgi prom no civilizācijas, bez elektrības, ko viņi tur ēd, es nezinu. Bet arī viņi nevar bez naudas. Viņiem tik un tā vajadzēs citu cilvēku pakalpojumus. Un viņiem nāksies dot, ja ne naudā, tad graudā.

“Bet to es saku: kas sīksti sēj, tas arī sīksti pļaus; un, kas sēj uz svētību, tas arī pļaus uz svētību.” (2. Korintiešiem 9:6)

Sēšanas un pļaušanas likums ir neatceļams, tas ir un būs, un vienmēr darbosies.

“Nepievilieties, Dievs neļaujas apsmieties! Jo, ko cilvēks sēj, to viņš arī pļaus.” (Galatiešiem 6:7)

Neliela statistika par ebrejiem. Es kādreiz domāju, ka tas ir mīts, ka ebreji ir pasakaini bagāti. Laikam tam, ka Hitlers tik ļoti viņus vajāja un izlaupīja viņu īpašumus, bija arī kāds finansiāls pamats. Ebreji tiešām bija ļoti bagāti un līdz ar to ļoti ietekmīgi cilvēki. Ebreji ir cilvēki, kuri vairāk ziedo un dod savas desmitās tiesas. Viņi nav kristieši, jo nav atzinuši Jēzu Kristu, bet pie viņiem darbojas došanas princips. Ebreji visā pasaulē ir 0.10% no visiem zemes iedzīvotājiem. Amerikā ebreju ģimenes ienākumi ir par 50 000 vairāk nekā neebreju ģimenēs. Procentuāli ebreju ģimenes ienākumi zem 20 000 dolāriem ir divreiz mazāk nekā neebreju ģimenes ienākumi. Ebreju pārākums ekonomiskajā sfērā ir pārliecinoši lielāks arī pār citām tautām. Pēc Forbes aptaujām no 400 bagātākajiem Amerikas iedzīvotājiem vieni no pirmajiem un kopā 45% sarakstā ir ebreji. Pasaules multimiljonāri ir ebreji. Un man ir aizdomas, ka visā genderu idejā arī ir iesaistīti tieši šie cilvēki, kuri izbīda to cauri arī Eiropā. 1/3 ASV multimiljonāru ir ebreji. 20% profesoru un universitāšu vadītāji ir ebreji. 40% Ņujorkas un Vašingtonas juridisko firmu partneri ir ebreji. 30% Amerikas Nobela prēmijas laureāti zinātnes sfērā ir ebreji. 25% visu Nobela prēmijas laureātu ir ebreji. Ģimenes ienākumi dažādām tautībām Amerikā: amerikāņiem 100, ebrejiem 172, japāņiem 132, poļiem 116, ķīniešiem 112, itāļiem 112, vāciešiem 107, īriem 103, indiešiem 99, meksikāņiem 76, ASV indiāņiem 60 un āfrikāņiem 32. Procentuāli, kā viņi ziedo no saviem ienākumiem: amerikānis 2%, ebrejs 4%, lūk, šeit arī attiecība 100 pret 172. Ebreji savāc visvairāk ziedojumu par jebkuru citu labdarības organizāciju ASV, izņemot pestīšanas armiju. Ebreji tic, ka nauda ir jādod nevis tikai tāpēc, ka tā ir labi, bet gan tāpēc, lai labi pats dzīvotu. “Dodiet, tad jums taps dots” ir Bībeles princips. Ebrejs saka, ka došana ir tā pati investēšana, kas atgriežas pie tevis.

“Neraudzētās maizes svētkus sviniet; septiņas dienas ēdiet neraudzētas maizes, kā Es tev to esmu pavēlējis noteiktā laikā, ābība mēnesī, jo tanī tu izgāji no Ēģiptes zemes; bet nenāciet Manā priekšā tukšām rokām.” (2. Mozus grāmata 23:15)

“Labākos no tavas zemes pirmajiem augļiem nes Tā Kunga, sava Dieva, namā.” (2. Mozus 23:19)

Dieva vārds māca, ka tad, kad mēs nākam uz dievkalpojumu, mēs nenākam tukšām rokām. Šobrīd mēs draudzē esam savākuši finanses, lai ievilktu ventilāciju, tas ir brīnums. Un nākamnedēļ šeit jau sāksies darbi, mēs paši nestrādāsim, to darīs nolīgta firma. No kā mēs savācām šo naudu? No Dieva svētītiem cilvēkiem. Pat nevis savācām, bet mēs devām Dieva namam kā Dāvids. Viena no Dāvida panākuma atslēgām – viņš bija devējs Dieva namam. Viņš dega par Dievu, viņš bija slavētājs, pielūdzējs, viņš dega par kārtību Dieva namā un zināja, ka tam ir nepieciešamas finanses. Dāvids bija svētīts vīrs. Mēs maksājam par telpu īri 5 000 eiro un tagad vēl plus 2 000 eiro, jo paplašinājāmies. Mēs augam un arī finansiālā atbildība mums aug. Tāpat arī akustiskā cilpa šeit būs jāievelk, un vēl dūmu detektori jāievelk. Gaidāma ir Tautas lūgšanu sapulce “Dievs, svētī Latviju”, kurai vajag kādus 50 000 eiro.

Mūsu draudzei ir ideja, mērķis, vīzija, un tam visam ir nepieciešams darbs un finanses. Tāpēc mēs pēc izvēles uz nākamo nedēļu atnesam papīrīti ar savu vārdu un uzvārdu un solījuma summu, cik tu apņemies atnest līdz 22. septembrim draudzes darbam, papildus tavai desmitajai tiesai un brīvprātīgajiem ziedojumiem. Šim solījumam būs divi mērķi: 1. Draudzes telpu remonta pabeigšana; 2. Tautas lūgšanu sapulce “Dievs, svētī Latviju”. Es ticu, ka Dievs paņems šīs mūsu piecas maizes un divas zivis un pavairos tās. Līdz šim Viņš tā ir darījis, jo šādas naudas mums tiešām nav. Es ticu, ka mēs dosim to, ko mēs varam, un Dievs to redzēs. Lai nāk Dieva valstība un notiek Viņa prāts kā debesīs tā arī virs zemes, lai Dievs svētī Latviju, mūsu zemi, mūsu tautu! Neraksti nereālu solījumu, ka pēc tam paliec bez jumta, un kredītus arī nevajag ņemt. Ja nav, tad vienkārši nav. Dod to, kas ir. Jēzus skatījās, ka bagātie meta ļoti daudz, bet atraitne iedeva ļoti maz. Un Jēzus, paskatoties uz mācekļiem, teica, ka atraitne iedeva vairāk nekā pārējie, jo viņa atdeva visu no tā, kas viņai bija, bet bagātais deva to, kas viņam neko nenozīmēja. Tāpēc saprātīgi pārdomā un lūdz Dievu savā kambarī, un saproti, kāda ir tā summa, tas baļķis, ko tu vari atnest, lai celtu Dieva namu.

Mācītāja Mārča Jencīša sprediķi “Nauda” pierakstīja un rediģēja draudzes “Kristus Pasaulei” redakcija

Pats svarīgākais – personīgas attiecības ar Dievu

Publicēja 2019. gada 9. jūl. 20:15Līga Paņina   [ atjaunināts 2019. gada 10. jūl. 06:32 ]

Ziņas datums 10.07.19.

Šodien es runāšu par 12 punktiem, kuri norāda uz to, ka pats svarīgākais kristieša dzīvē ir personīgas attiecības ar Dievu. Pēc Svētā Gara nonākšanas Jeruzalemē tika izveidota pirmā kristiešu draudze. Draudze bija mērāma vairākos tūkstošos cilvēku. Tā bija spēcīga kustība, Dieva Gara darbība. Apustuļi bija nodarbināti dažādās kalpošanās. Kādā reizē draudzē notika kurnēšana un apustuļi saņēma sūdzību par to, ka grieķu helēnistu starpā atraitnes netiekot apkalpotas pie galda. Pirmajā draudzē bija arī sociālā kalpošana. Dievs caur Savu draudzi gādāja par atraitnēm. Tas gan neattiecas uz mūsu draudzes atraitnēm, Vecās Derības laikā bija cita kultūra un kārtība. Atraitnēm netika izmaksāti pabalsti un par viņām negādāja, lai gan tas bija draudzes pienākums. Kāpēc draudzē bija tāda problēma? Izrādās, šos pienākumus veica paši apustuļi, bet viņu prioritāte bija sludināšana, aprūpēšana, mācīšana, misijas un citas lietas. Apustuļi sapulcināja savu draudzi un no tās vidus izvēlējās septiņus diakonus, kam uzticēt šos pienākumus. Lūk, kā to pamato paši apustuļi:

1. Nav nekā svarīgāka par tavu laiku ar Dievu. 

„(...) bet mēs gribam arī turpmāk Dievu lūgt un kalpot ar vārdu." (Apustuļu darbi 6:4)

Apustuļi saprata, ka nepieciešams iecelt kalpotājus, kas viņu vietā rūpēsies par tehniskajām, organizatoriskajām un administratīvajām lietām, lai paši arī turpmāk varētu lūgt Dievu un kalpot ar vārdu. Jēzus šīs lietas zināja un ielika sapratni par to arī Savos apustuļos. Lasot Bībeli, mēs prioritāti dodam Jēzus vārdiem. Lasot Veco Derību, mēs jebkurā gadījumā prioritāti dodam ne tikai Jēzus vārdiem, bet visam, kas rakstīts Jaunajā Derībā, arī apustuļu vēstulēm. Apustuļi saka: „Mēs gribam arī turpmāk Dievu lūgt un kalpot ar vārdu.” Jēzus bija ielicis Savos mācekļos pamatu tam, kas ir pats svarīgākais. Nekas nedrīkst novērst jeb atturēt tevi no tava ikdienas laika, ko tu pavadi divvientulībā ar savu Debesu Tēvu. Nav nekā svarīgāka! To zināja gan Jēzus, gan apustuļi. Šis arī ir pirmais un pats svarīgākais punkts katra kristieša dzīvē. Pēc tam, kad tu esi pieņēmis Kristu par savu Glābēju, pats svarīgākais ir ieplānot laiku, kuru tu pavadi, lasot un studējot Dieva vārdu, iedziļinoties tajā, pārdomājot, lūdzot, slavējot, pasakoties un apliecinot to.

Debesu Tēvs, es lūdzu, ka šis vārds no Tavas mutes, no Tavas sirds krīt mūsu sirdīs. Lai pēc šī dievkalpojuma uzlabojas attiecības ar Tevi katram vienam, kas Tevi klausās šajā brīdī, kas ir klātienē, katram vienam, kas klausās internetā. Svētais Gars, es lūdzu, ka Tu aizskar prātu, aizskar sirdis, emocijas. Palīdzi mums pieņemt lēmumu regulāri pavadīt laiku kopā ar Tevi un apzināties, ka tas ir pats, pats dzīvībai nepieciešamākais, pats svarīgākais, ko no mums sagaida Debesu Tēvs, Jēzus Vārdā, āmen!

2. Lūgšana ir Dieva pavēle katram kristietim.

„Vēl Viņš tiem stāstīja līdzību par to, ka tiem aizvien būs lūgt Dievu un nebūs pagurt.” (Lūkas evaņģēlijs 18:1)

Jēzus stāsta līdzību par to, ka tev aizvien būs lūgt Dievu. Tātad, tas nav ieteikums – lūgt Dievu, lasīt Bībeli un pavadīt laiku ar Dievu, – tā ir pavēle katram kristietim! Ne tikai darīt to pirmajā nedēļā, kad tu esi pieņēmis Kristu, vai līdz kristībām, vai līdz brīdim, kad sakārtosies tava dzīve, bet tev arvien būs Dievu lūgt un nebūs pagurt! Nebūs pagurt!

Kā tu iedomājies lūgšanu? Mums vakar draudzē bija lūgšanu sapulce. Īstā draudze ir lūgšanās. Patiesā draudze zina lūgšanu nozīmi un tā sanāk kopā lūgšanās. Pārējie cilvēki, kuri nepiedalās draudzes lūgšanās, ir draudzes apmeklētāji. Kāpēc daudzi nemīl apmeklēt lūgšanu sapulces? Tā tas ir ne tikai mūsu draudzē, bet jebkurā draudzē. Lūgšanu sapulces apmeklē mazāks skaits cilvēku, nekā dievkalpojumus, taču vajadzētu būt otrādāk. Jo vairāk cilvēku nāk uz lūgšanām, jo stiprāka ir draudze. Draudzes spēku var izmērīt pēc tā, kā cilvēki apmeklē lūgšanu sapulces un cik regulāri cilvēks savā lūgšanu istabā pavada laiku ar Dievu. Jēzus saka, ka tev nebūs pagurt. Tas nozīmē, ka tu atnāc arī uz lūgšanu sapulci. Kāpēc tas nav patīkami? Tāpēc, ka lūgšana ir darbs, draugs! Lūgšana ir kaut kas patīkams un reizēm arī ne tik patīkams, kad tev ir jāpieliek pūles, lai to izdarītu. Ir vajadzības un Dieva griba, par ko mums būs lūgt. Mēs vienkārši to darām! Dievs dzird un atbild. Bez lūgšanas, draugs, nekas nenotiek. Mums nav jāsagaida no Dieva kaut kas patīkams tikai tāpēc, ka mēs Viņu lūdzam. Mums nav jāuzskata lūgšana tikai par patīkamu nodarbi, kaut gan tā tāda var arī būt. Bet var būt arī brīži, kad tas nav patīkami, taču tu vienkārši izdari to, kas tev ir jāizdara. Tajā dienā, kad tu pagursi, sāksies tavs beigu cēliens. Tajā dienā, kad tu pagursi un pieņemsi to, ka tavā dzīvē lūgšana nav prioritāte, sāksies tavas dzīves noriets. Viss, ko tavā dzīvē Dievs ir darījis, tiks pazaudēts. Varbūt kāda lieta tiks atstāta kā piemineklis atmiņām par to, kāda reiz bija tava dzīve. 

Jēzus stāsta līdzību par neaizsargātu atraitni. Agrāk atraitnes bija ļoti neaizsargātas un necienītas sievietes. Ģimenēs visvairāk gaidīja dēlus. Paldies Dievam, ka tu šodien dzīvo Latvijā, nevis kādā tālā austrumu zemē! Neaizsargātā atraitne devās pie pilsētas tiesneša, lai izlemj viņas lietu. Es gan nezinu, kas bija viņas lieta, iespējams, pabalsta jautājums. Vīrs viņai bija miris, dēlu nebija. Par atraitnēm netika pienācīgi gādāts. Tolaik nebija tādu valsts pabalstu, kā mums ir šodien. Šī atraitne regulāri, dienu no dienas gāja pie netaisnā tiesneša. Nevis pie vienkārša tiesneša, bet netaisna. Šis tiesnesis bija uzpērkams, viņš ņēma kukuļus, taču atraitnei nebija naudas, ko samaksāt. Viņa devās pie tiesneša un lūdza izlemt viņas lietu. Tiesnesis to darīt negribēja un nelēma, iespējams, gaidot kukuli. Taču atraitne neatkāpās un regulāri, dienu no dienas gāja, līdz tiesnesis izbijās. Viņš sprieda, ka atraitne reiz nāks un izrēķināsies ar viņu visu klātbūtnē, sākot bļaut, ieķeroties matos un saskrāpējot seju. Tā ir rakstīts!

"Kādā pilsētā dzīvoja tiesnesis, kas Dieva nebijās un no cilvēkiem nekaunējās. Bet tai pašā pilsētā bija atraitne, tā nāca pie viņa un sacīja: izlem manu lietu pret manu pretinieku. Tas ilgu laiku negribēja. Bet tad viņš sāka spriest sevī: lai gan es Dieva nebīstos un no cilvēkiem nekaunos, tomēr, lai viņa mani nemocītu, es gribu viņas lietu izlemt, citādi viņa vēl beigās nāks un man sitīs vaigā.” (Lūkas evaņģēlijs 18:2-5)

Iedomājies, ka atraitne sistu vaigā tiesnesim, deputātam vai ministram! „Lai tas nenotiktu, es izlemšu viņas lietu,” teica netaisnais tiesnesis. Jēzus paskaidro šo līdzību:

“Un Dievs lai nedotu tiesu Saviem izredzētiem, kas dienu un nakti viņu piesauc [...]?” (Lūkas evaņģēlijs 18:7)

Kam Dievs dos Savu taisnības tiesu? Tiem, kas Viņu piesauc. Tāpēc Jēzus saka šo līdzību: „Tev arvien būs Dievu lūgt un nebūs pagurt!” Interesanti, Bībelē ir tādas Rakstu vietas, īpaši Psalmos, kurās cilvēks pavēl savām emocijām un dvēselei gavilēt. Psalmos atrodama Rakstu vieta, kurā teikts: ”Lai mana dvēsele gavilē! Tātad, ar prātu tu pieņem lēmumu un pavēli savai dvēselei gavilēt. Pasaki sev: “Lai mana dvēsele vienmēr ir izslāpusi pēc Dieva! Mana dvēsele slavēs Dievu! Mana dvēsele pateiksies Dievam, lūgs Dievu, un tai nebūs pagurt!” Pats svarīgākais katra kristieša dzīvē ir personīgas attiecības ar Dievu. Tā ir Dieva pavēle un griba.

3. Personīgo attiecību laikā ar Dievu tu nonāc tiešā kontaktā ar Viņu. Dievs iededzina tevī gaismu un papildina to, piemet ogles.

„Un notika, Mozum nokāpjot no Sinaja kalna, ka divas liecības plāksnes bija viņa rokā; un Mozus nezināja, no kalna nokāpjot, ka viņa vaiga āda spīdēja, jo viņš bija runājis ar Dievu.” (2. Mozus grāmata 34:29)

Kad Mozus pēc satikšanās ar Dievu nokāpa no kalna, turot rokās desmit baušļu plāksnes, viņa vaigs mirdzēja. Mozus pats to nezināja, vien saprata pēc apkārtējo cilvēku reakcijas. Viņam pat nācās aizsegt savu seju, lai pār neatpirktajiem cilvēkiem nenāktu Dieva dusmas un viņi nesaskartos ar Dievu pārāk tuvu. Mozus aizsedza savu seju, lai šī gaisma cilvēkiem nenodarītu kādu ļaunumu. Esot lūgšanā, tu pat vari neko nezināt un nejust. Tev nemaz nekas nav jājūt. Lai dotos lūgšanā, pozitīvām emocijām nav jābūt par tavu motivāciju. Tu vienkārši to dari. Tev būs Dievu lūgt un nebūs pagurt! Tev būs Dieva vārdu lasīt un pārdomāt! Tev būs slavēt un pielūgt Dievu! Tev būs apliecināt Dieva vārdu! Tev būs turēt savu regulāro laiku ar Dievu! Tu vari pat to neapzināties, bet tieši tad, kad tu šo visu dari, tevī ir iekšēja gaisma. "Un sveci iededzinājis, neviens to neliek zem pūra, bet liek redzamā vietā, lai ļaudīm top redzama," saka Jēzus. Tu to nevari apslēpt, jo viss, kas ir apslēpts, nāks gaismā. Jēzus konkrēti runā par Dieva gaismu, nevis kādām citām lietām. Ja tevī ir Dieva gaisma, tā kļūs redzama. Ja cilvēks tiešām meklē Dieva vaigu, to var redzēt viņa dzīvē, darbos, darbībās un pat sejā.

4. Bez lūgšanas un gavēšanas tu nespēj stāties pretī tumsas spēkiem.

Kamēr Jēzus ar vienu daļu no mācekļiem atradās kalnā, tikmēr otra daļa mācekļu centās izdzīt no kāda mēnessērdzīga cilvēka ļaunus garus un dziedināt viņu. Kad Jēzus kopā ar mācekļiem nokāpa no kalna, pie Viņa pieskrēja pārējie mācekļi, citi cilvēki un zēna tēvs. Jēzus izdzina no zēna ļaunos garus, piecēla to, un viņš bija dziedināts.

“Tad mācekļi piegāja pie Jēzus atsevišķi un sacīja: “Kāpēc mēs viņu nevarējām izdzīt?” Bet Jēzus tiem saka: “Jūsu mazticības dēļ; jo patiesi Es jums saku: ja jums ticība ir kā sinepju graudiņš, tad jūs sacīsit šim kalnam: pārcelies no šejienes uz turieni, – un tas pārcelsies, un nekas jums nebūs neiespējams. Bet šī suga neiziet citādi kā vien ar lūgšanas un gavēšanas palīdzību.”” (Mateja evaņģēlijs 17:19-21)

Šī suga citādi neiziet, kā tikai ar lūgšanas un gavēšanas palīdzību. Ja tu zini cilvēku, kuram nav regulāras attiecības ar Dievu, tad zini, ka viņš ir dēmonu varā, jo bez lūgšanas un gavēšanas nevar ietekmēt garīgo pasauli. Fiziskajā pasaulē tu kaut kādas atsevišķas lietas vari ietekmēt, taču ne garīgajā pasaulē. Garīgajā pasaulē tu nespēj stāties pretī tumsas spēkiem bez lūgšanām un gavēšanas, tāpēc šādu cilvēku dzīvēs darbojas dēmoniski spēki. Šāds cilvēks staigā apkārt, neko nesaprazdams. Ja viņš ir normālā draudzē, tad mācītājs kaut ko var pateikt un iemācīt, bet, ja cilvēks pats neko nedara, tad viņš netiek galā ar savām problēmām un nevar izlauzties kalpošanā. Šī suga citādi neiziet kā tikai ar lūgšanas un gavēšanas palīdzību.

Otrdien mums notika līderu sapulce, uz kuru nāk līderi un viņu palīgi. Es sludināju tēmu, kuru izvēlējos nelabprāt. Es pats biju ļoti neapmierināts ar šo sprediķi. Man tas ļoti nepatika un es pie sevis domāju: “Kāpēc vispār es par to runāju un vai tiešām to vajadzēja?” Pēc sprediķa cilvēki nāca pie manis un stāstīja par problēmām, kas tieši attiecas uz šo tēmu. Tas viss bija pateicoties tam, ka es runāju par to, ko Dievs vēlējās. Bet pēc tam, kad dzirdēju to, ko cilvēki man stāstīja, es jutos kā apliets ar mēsliem. Es domāju: "Kā kaut ko tādu var runāt, teikt un darīt? Kā pieauguši cilvēki un pat mācītāji var kaut ko tādu atbalstīt?" Manī bija sašutums. Es sapratu, ka visām manām negatīvajām emocijām nav dabiska platforma. Tie ir dēmoniski spēki. Ir velns, un ir Dievs. Tāpat ir velna eņģeļi un Dieva eņģeļi. Un tie darbojas caur mūsu pašu un citu cilvēku darbībām. Man bija ļoti sliktas emocijas, jutos tā, it kā būtu jāiet pirtī. Es jau zināju, ka tovakar ar to galā netikšu, jo neiešu lūgšanu kambarī, bet rīt no rīta ieiešu lūgšanu kambarī un “nomazgāšos”. Es tā to arī formulēju – “iešu mazgāties”. Es no rīta pamodos ar stipru vēlmi lūgt Dievu, bet riebīgās emocijas nekur nebija pazudušas. Jutu, ka pie manis bija kaut kas dēmonisks. Tā bija riebīga un nospiedoša sajūta. Es iegāju lūgšanu kambarī, un man nevajadzēja pat stundu, kad jau jutu, ka tas viss nokrīt un aiziet. Es, protams, pavadīju vairāk laika ar Dievu. Manī bija pilnīgi skaidras domas par to, kas jādara un kas nē. Viss nostājās savās vietās! Kad tu ieej savā lūgšanu istabā, viss nostājas savās vietās. Jo tev vienmēr būs Dievu lūgt un nebūs pagurt! Pretējā gadījumā no negatīvām emocijām tu neatkratīsies. Un tā ikreiz, kad būs kāds dēmonisks spiediens.

Es runāju par mums, kristiešiem. Pasaulīgiem cilvēkiem, kuri Dievu nepazīst, vispār nav cerību, ja vien kāds viņiem nepastāsta evaņģēliju, pēc kura seko lēmums lūgt Dievu un rīkoties. Ja tu neej un “nenomazgājies” lūgšanu kambarī, tas neaizies. Ja tu jūties nospiests un netīrs, tas nekur nepazudīs pat tad, ja tu kaut kā uz laiku tiksi ar to galā, paskatoties kādu komēdiju vai kā citādi uzlabojot garastāvokli. Ja tu nenomazgājies, tad šī problēma nepazudīs, bet pāries jaunā fāzē: tu stulbi smaidīsi, tev būs garīgas problēmas, jo tu nemāki “nomazgāties”. Lūgšanu kambaris! Iegaumē, ko es tagad tev teikšu. Tas attiecas uz pilnīgi visiem – gan ikvienu draudzes kalpotāju, gan apmeklētāju. Tā būs atbilde tam, kāpēc tev kaut kas nesanāk. Kāpēc tu kaut ko nevari? Kāpēc kaut kas nenotiek tā, kā tu gribētu, lai notiek pēc Dieva vārda? Atbilde ir ļoti vienkārša – tāpēc, ka tu neej kambarī un nepielūdz Dievu! Tavas lūgšanas ir vienkārši seklas. Kāpēc mājas grupas vadītājs gadiem cīnās un nevar uzcelt mājas grupu un pievest cilvēkus pie Kristus, aprūpēt un pacelt? Ir tikai viens pamatiemesls: tu nepareizi vai nepietiekoši pavadi laiku ar Dievu. Vai saņēmi atbildi? Tu nevari vadīt grupiņu tikai tāpēc, ka draudzē tā pieņemts un tāda ir mācība, ka ir pareizi kļūt par vadītāju un atvērt mājas grupiņu. Ar to vien nepietiek, ka tu vienkārši centies to darīt. Ja tev nav spēcīgas, pašam savas personīgās attiecības ar Dievu, tad tu to nevari paveikt, jo draudzi ceļ Dievs. Bet Dievs caur tevi nevar darboties un nevar celt, ja tev nav ciešs kontakts ar Dievu kā Mozum, kurš nokāpa no kalna un viņa seja mirdzēja.

Ja tava seja nespīd un tevī nav dievišķā uguns, un tu neesi bijis lūgšanu kambarī, tad tev nav Dieva vadības un tu visu savu dzīvi vienkārši nocūko. Tādiem cilvēkiem beigu beigās mācītājs nav labs, vadītāji nav labi un neviens nav labs. Viņi sāk mainīt draudzi, sievas, draugus, visu pārējo un cer, ka kaut kas mainīsies. Tev jāmaina savi paradumi! Tev sevī ir jāiestrādā paradums regulāri meklēt Tā Kunga vaigu. Ja tu esi paradis skatīties seriālus, tu vari to darīt, bet tikai tad, kad pirms tam divas stundas esi bijis lūgšanu kambarī. Citādāk neskaties seriālus. Pāvils saka: "Tev viss ir atļauts, bet ne viss tev der." Tu vari skatīties filmas, bet tikai pēc tam, kad tu esi izdarījis pašu svarīgāko. Jēzus saka: "Jūs pat vienu stundu nespējat būt nomodā." Ja ne divas stundas, tad vismaz vienu stundu nolauz savā lūgšanu kambarī, lai tu kļūtu garīgi stiprs! Tas ir minimālais laiks ar Dievu. Ja tev nav personīga laika ar Dievu, tad tu esi garīgi vājš subjekts. Sāc kaut vai ar 15 minūtēm! Jo ilgāks būs tavs laiks ar Dievu, jo stiprāks tu būsi. Draugs, pats svarīgākais ir personīgais laiks ar Dievu. Svarīgākais katra kristieša dzīvē ir viņa personīgās attiecības ar Dievu, kas ietver Bībeles lasīšanu un lūgšanas. Ja tu redzi cilvēku, kurš regulāri nelūdz Dievu, tad tu redzi cilvēku, kurš ir atkarīgs un grēko. Simts procenti! Un nevajag teikt, ka tu to nevari. Tu vienkārši negribi! Jēkaba vēstulē var lasīt, ka Jēkabs šādiem čīkstuļiem, kas apgalvo, ka viņiem nekā nav, atbild: "Jums nav tāpēc, ka jūs Dievu nelūdzat." Tieši tā arī ir!

Draudzē vienu reizi mēnesī ir lūgšanas, uz kurām ierodas aptuveni puse no draudzes cilvēkiem. Kaut kā dīvaini tas ir, kad redzu to, ka daudziem tā nav prioritāte. Tie ir vāji cilvēki, kas nelūdz Dievu un nāk pie manis uzdod dīvainus jautājumus, ka nezinu, kā atbildēt. Ja tev ir regulārs personīgais laiks ar Dievu, tev nebūs stulbi jautājumi. Vai esi pamanījis, ka mūsu draudzē nav tā – kad pienāk svētdiena, tā ir aizlūgšanas un mācītājs lūdz par visiem Dievu? Ļoti bieži baznīcās un draudzēs tā ir normāla prakse, ka lūdz par cilvēku problēmām. Un citi domā, kāpēc pie mums ir tik nežēlīgi, ka aizlūgšanas ir tikai tad, kad kāds viessludinātājs pie mums atbrauc. Kāds var pasūdzēties, ka mūsu draudzē neviens par viņu nepalūdz, ka tas tikai notiek dziedināšanas dievkalpojumos, kas ir arvien retāk un retāk. Es pateikšu, kāpēc mēs to nedarām. Ja bieži cilvēki stāv rindā pie aizlūdzējiem vai pie manis nāk uz aizlūgšanu, mācītājs vai grupiņas vadītājs var sākt likties kā Dievs. Tas notiek tikai tāpēc, ka cilvēks nav izveidojis pats savas personīgās attiecības ar Dievu un nav iemācījies pats izcīnīt savas uzvaras. Pastāv tāds jēdziens kā ‘pāraprūpe’, kas nozīmē, ka mācītājs vai kalpotājs par kādu visu laiku lūdz un rūpējas. Tas neattiecas uz tiem, kas tikko ir nākuši pie Dieva, bet uz tādiem, kas jau kādu laiku ir draudzē. Cilvēkam ir jāiemācās kļūt patstāvīgam. Un tas nav iespējams, ja viņam pašam nav personīgas attiecības ar Dievu.

Mans nosacījums ir, ka mūsu draudzes līderiem laiks ar Dievu ir vismaz divas stundas dienā. Mana komanda, kas man ir apkārt, paši neiemācījās lūgt Dievu. Es viņus mācīju par personīgām attiecībām ar Dievu un G12 struktūru. Mēs izveidojām tabulas ar lūgšanu laiku, kur katrs atzīmēja savu personīgo laiku ar Dievu. Grafikā bija jānorāda, cik ilgi katrs lasa Bībeli un cik ilgs ir lūgšanu laiks. Ja līderis to nevar izpildīt, tad jāiet uz atvērto grupiņu. Šodien es to vairs nepārbaudu, jo es ticu, ka šie cilvēki to dara. Es zinu, ka, ja es tagad prasītu tādas atskaišu tabulas, tad izaugsme būtu vēl labāka, bet uzskatu, ka tas nav nepieciešams. Mūžīgi mēs nevaram būt bērni, jākļūst pieaugušiem. Un pieaudzis cilvēks pats lūdz Dievu un izcīna savas uzvaras. Protams, ir arī īpašas situācijas, kad ir vajadzīga mācītāja palīdzība, kad nāk pie manis un kopā lūdzam Dievu, bet mums jāmācās pašiem tikt galā savā lūgšanu kambarī. Tas arī ir tas iemesls, kāpēc mēs draudzē reti lūdzam par cilvēkiem. Es gribu, lai katrs kļūst patstāvīgs. Šajā draudzē mēs mācām, ka katram cilvēkam pašam ir vajadzīgas savas personīgās attiecības ar Dievu, nevis dzīve no aizlūgšanām. Reizēs, kad kalpoju ārpus draudzes, redzu cilvēkus, kuri ar savām mūžīgajām problēmām iet pie mācītāja. Bet problēma ir pašā cilvēkā.

Lietas, ko nevar dabiski izdarīt, var panākt ar lūgšanu un gavēšanu. Ja tev nav personīgs laiks ar Dievu, tu pats to nevari izdarīt. Cilvēki nāk pie manis ar dažādām problēmām un vēlas, lai lūdzu par viņiem, jo paši nezina, ko darīt. Vienīgais, kas ir vajadzīgs katram cilvēkam, beidzot pašam sākt kārtīgi lūgt Dievu. Un, ja ir lietas, ko tu pats nevari izcīnīt savās lūgšanās, tad par tām kopīgi lūdziet mājas grupiņā. Ir lietas, kuras mēs paši izlūdzam, un ir lietas, kuras izlūdzam kopā.

Es dzirdēju vēl kādu stāstu no vienas mācītājas, kurai ir draudze Ostrovā, Krievijā. Viņa stāstīja, ka reiz viņa gribēja uzsākt savu kalpošanu slimnīcā Polijā, lūgt par slimniekiem un tamlīdzīgi. Slimnīcas priekšniece toreiz viņai pateica: “Tikai pār manu līķi!” Pagāja divas dienas un tā arī notika, viņa bija līķis. Jaunais slimnīcas priekšnieks deva viņai atļauju kalpot un sludināt. Ja tavā dzīvē ir problēmas, tās var atrisināt tikai lūgšana un gavēnis. Ja ir lietas, ko nevar paveikt viena draudze, tad mēs visas draudzes nākam kopā un lūdzam. Lūgšanām ir spēks! Es ar pārliecību ticu, ka tas balsojums, kas bija Saeimā, 60 pret 23 “Par dzīvesbiedra likumu”, ir tiešs draudzes lūgšanu rezultāts. Viņi var darīt, ko grib, bet pēdējais vārds pieder draudzei, tev un Dievam. Es ticu, ka mēs varam noņemt un iecelt amatā ar lūgšanas palīdzību. Mēs joprojām dzīvojam demokrātiskā valstī. Varbūt mēs neizskatāmies pēc demokrātiskas valsts, spriežot pēc Eiropas parlamenta vēlēšanām un pēc tā, kā valdība tiek veidota, bet mēs dzīvojam laikā, kad varam ietekmēt ar savu balsi, laikā, kad mēs varam lūgt Dievu, laikā, kad mēs varam pulcēties un ietekmēt ne tikai savu ģimeni, bet visu pilsētu, valsti un vēl vairāk. Tu spēj ietekmēt savu dzīvi ar lūgšanu palīdzību. Pats svarīgākais katra kristieša dzīvē ir personīgas attiecības ar Dievu. Tas ir tas, ko man Dievs pateica tajā brīdī, kad es nācu pie Kristus. Viņš teica: “Mārci, katru dienu lūdz, lasi Bībeli un apmeklē draudzi, un tu būsi mans kalps.” No pirmās dienas, kopš es pazīstu Dievu, esmu turējis šo Viņa pavēli. Dievs ir cēlis un lietojis mani.

5. Lūgšanās tu saņem tiešu Dieva vadību savai dzīvei.

Bet, gaismai austot, Viņš iziedams aizgāja uz tuksnesi. Bet ļaudis Viņu meklēja un nogāja pie Viņa un gribēja Viņu aizturēt, lai Tas viņus neatstātu. Bet Viņš tiem sacīja: "Arī citām pilsētām Man jānes labā vēsts par Dieva valstību, jo tam Es esmu sūtīts." (Lūkas evaņģēlijs 4:42-43)

Jēzus bija lūgšanās un saņēma no Dieva, ka Viņam ir jāiet arī uz citu pilsētu. Tas nozīmē, ka tieši personīgajās attiecībās ar Dievu tu saņem Viņa vadību. Ja tu esi līderis un tev kaut kas neiet, varu simtprocentīgi apgalvot, ka neesi saņēmis Dieva vadību. Visiem neveiksminiekiem nav Dieva vadības. Tu to nevari saņemt no Dieva, ja nav pilnvērtīgas lūgšanas. Lūgšana ir nopietns laiks ar Dievu, kur tu iedziļinies un saņem Dieva vadību un saproti, ko darīt. Visu, ko mēs draudzē darām, es saņemu no Dieva lūgšanu kambarī.

6. Tikai ar lūgšanām tu spēj pakļaut savu miesu un darīt to, ko tu esi saņēmis lūgšanu kambarī.  

Ir divi iemesli, kāpēc kaut kas nenotiek. Viens no tiem ir, ka tu nesaņem vadību, bet otrs, ka tev nav spēka šo vadību izpildīt. Tev nav spēka neko izmainīt savā dzīvē, ja neesi pietiekami lūdzis Dievu. Es varu tev ieteikt kaut ko darīt, bet, ja tu pats neesi saņēmis no Dieva, tev nekas neizdosies. Personīgas attiecības ar Dievu ir pats svarīgākais.

Un Viņš nāk pie mācekļiem un atrod tos guļam un saka uz Pēteri: "Tātad jūs nespējat nevienu pašu stundu būt ar Mani nomodā? Esiet modrīgi un lūdziet Dievu, ka jūs neiekrītat kārdināšanā, gars ir gan labprātīgs, bet miesa ir vāja." (Mateja evaņģēlijs 26:40-41)

Miesa pati par sevi neko nedarīs, ja tu nelūgsi. Tev jācīnās lūgšanā līdz uzvarai, nepietiek tikai vienu reizi Dievu palūgt.

7. Pēc lūgšanām tu staigāsi pa ūdens virsu.

Un, ļaudis atlaidis, Viņš savrup uzkāpa kalnā Dievu lūgt. Un, kad vakars metās, Viņš tur palika viens pats.” (Mateja evaņģēlijs 14:23)

Bet gaiļos Jēzus nāca pie tiem, pa jūras virsu staigādams.” (Mateja evaņģēlijs 14:25)

Tad, kad tu esi bijis viens pret vienu ar Dievu, tu staigā virs problēmām. Tu esi nomazgāts un tīrs un emocionāli sakārtots. Kad tu nebūsi pavadījis laiku ar Dievu lūgšanu kambarī, tu saņemsi tik daudz mēslu, nepareizas emocijas un domas, ka netiksi ar tām galā. Tev nepārtraukti ir jāsaņem Dieva vadība, jāizcīna cīņa par sevi un arī par cilvēkiem.

“Kā briedis brēc pēc ūdens upēm, tā mana dvēsele brēc, ak, Dievs, pēc Tevis! Mana dvēsele slāpst pēc Dieva, pēc dzīvā Dieva. Kad es nokļūšu tur, kur es varēšu parādīties Dieva vaiga priekšā?” (Psalms 42:2-3)

Psalmists saka, ka viņa dvēselē un emocijās ir vēlme nokļūt tajā vietā, kur viņš būs lūgšanā, tajā vietā, kur viņš būs savās attiecībās ar Dievu, tajā vietā, kur slavē un pielūdz Dievu. Viņam bija iekšēja vēlme pēc tā. Kur dabūt iekšējo vēlmi? Mēs bieži grāmatās lasām, ka ir vajadzīgas slāpes pēc Dieva. Slāpes pēc Dieva nav jāgaida, ka tās atnāks pēkšņi no kaut kurienes, tās ir jāieaudzina. Tas, kas tu esi šodien, ir audzināšanas rezultāts bērnībā. Man nav jāpiespiežas ieiet lūgšanu kambarī. Ir reizes, kad man to negribās, bet kopumā man nav sevi jāpiespiež. Tas ir mans ieradums. Man ir slāpes pēc Dieva. Citreiz pat nevaru sagaidīt to laiku, kad varēšu ieiet kambarī, lai būtu ar Dievu. Lūgšanu kambaris ir jāieaudzina. Es no pašas pirmās dienas esmu regulāri lūdzis Dievu. Es sākumā nezināju, ko un kā lūgt. Lūdzu par mammu, tēti, māsu un citiem, kas man bija apkārt. Es nezināju, kā pareizi lūgt. Es lasīju Bībeli tikai tāpēc, ka tā ir jālasa, un sākumā daudz ko nesapratu.

Reiz, lasot Jongi Čo grāmatu, es sapratu, ka lūgšana ir atslēga atmodai. Tajā laikā es regulāri lūdzu Dievu 45-60 minūtes dienā. Bet bija šī reize, kad es sapratu, ka jāsāk vairāk lūgt Dievu, vismaz divas stundas dienā. Iedomājies, tagad man divas stundas šķiet par maz. Bet toreiz tas likās kā varoņdarbs. Divas stundas! Es nezināju nevienu cilvēku, kurš divas stundas lūgtu Dievu. Ja arī kāds lūdza, tad tas bija ļoti slepeni, neviens man to neteica. Es to saņēmu no Dieva un sapratu, ka man to vajag un tas būs vareni. Es domāju: Ja es to izdarīšu, tas viss man būs.” Tajā laikā es ar savu Opeli braucu uz mežu lūgt Dievu. Mani varēja jau pa gabalu dzirdēt, jo izpūtējā bija caurums. Ļoti labi atceros, tas bija pavasaris, aprīlis, tikko nokusis sniegs, kad es aizbraucu uz meža stigu, jo tur es viens pats gribēju divas stundas lūgt Dievu. Bet sanāca nolūgt aptuveni 45 minūtes. Man nebija plāna, kā es lūgšu Dievu. Man pašam bija jāiemācās un jāizdomā, kā lūgt Dievu. Es domāju: „Kā tas ir iespējams divas stundas lūgt Dievu?“ Tā bija pirmā reize, kad centos lūgt Dievu divas stundas, un sapratu, ka man ir jāizdomā sistēma, kā es lūgšu Dievu, jāmeklē informācija, kā to labāk izdarīt. Man nāca palīgā Sergeja Šidlovska un citu autoru grāmatas, es sapratu, ka man vajag izstrādāt sarakstus, izrakstīt Rakstu vietas un caur to lūgt Dievu. Es tos uztaisīju, liku iekšā mapītēs, lai mežā nesalītu, un lūdzu caur šiem sarakstiem un Rakstu vietām, un tādā veidā mans lūgšanu laiks sasniedza divas stundas, vēlāk jau trīs stundas.

Vairākus gadus man bija periods, kad es lūdzu Dievu katru dienu sešas stundas. Divas stundas lūdzu Dievu, divas stundas lasīju Bībeli un divas stundas lasīju kristīgo literatūru, studēju to. Visu es atzīmēju grafikā, tajā laikā es arī saviem grupas cilvēkiem liku aizpildīt grafiku ar lūgšanu laiku. Lai arī kur es būtu, es cēlos vienā laikā, sešos no rīta, un pavadīju laiku ar Dievu. Arī evaņģelizācijas tūrē pa Ukrainu es vienmēr atradu kādu vietu, kur būt ar Dievu. Pirmais, ko es prasīju vietējam mācītājam, bija sagatavot man vietu, kur es no rīta varu lūgt Dievu. Man tas bija ļoti svarīgi. Pēc laika es sāku saprast, ka man nevajag grafiku. Tas jau bija ieaudzināts un kļuvis par ieradumu, man vairs nebija jāpiespiežas lūgt Dievu. Es pats sevi biju izaudzinājis, Dieva lūgšana man bija kļuvusi par nepieciešamību. Šobrīd šai lietai es pieeju daudz brīvāk, man nav jāpiespiežas, man ir balanss starp lūgšanu, lasīšanu un studēšanu. Tas ir mans personīgais laiks ar Dievu. Arī tev ir jābūt savam personīgajam laikam ar Dievu.

Pie manis pienāca kāds cilvēks un jautāja: „Kā ir iespējams divas stundas lūgt Dievu?“ Es atbildēju: Tu tik ļoti nekoncentrējies un to ciparu, atslābinies, sāc lūgt pakāpeniski, pirmkārt, lasi Bībeli, studē to. Izlasi grāmatu “Personīgas attiecības ar Dievu”.” Šajā grāmatā sīki aprakstīts, kā lūgt Dievu, kā sev ieaudzināt pavadīt laiku ar Dievu. Izstudē un pielieto šo grāmatu! Tad tev būs spēks un vadība. Ieaudzini sevī lūgšanas garu! Lūgšana dara stipru! Šī suga citādi neaiziet, mēs citādāk nevaram tikt galā ar garīgiem spēkiem, kā vien ar lūgšanu. Galvenais ir, ka tu lūdz Dievu, protams, ir svarīgi, ka lūdz arī par tevi, bet, pirmkārt, lūdz tu pats. Tas ir pats svarīgākais katra kristieša dzīvē – personīgs laiks ar Dievu: Bībeles lasīšana, studēšana un Dieva lūgšana. Man nebija neviena, kurš man pateiktu priekšā, kā lūgt Dievu. Tikai pēc vairākiem gadiem, studējot dažādu mācītāju grāmatas, es sāku saprast, kā lūgt Dievu. Es sāku izstrādāt pats savu sistēmu, kā es lūgšu Dievu. Tajā laikā bija maz informācijas, taču šajā grāmatā “Personīgas attiecības ar Dievu” ir apkopots viss, studē to, mācies un pielieto to. Sāc kaut ar 15 minūtēm, sāc lūgt Dievu, sāc audzēt šo laiku. 15 zirgspēki ir maz, tas ir pietiekami tikai iesācējam. Ar to knapi pietiek. Es garantēju visiem: Tu kritīsi, ja neņemsi vērā to, ko es saku, bet, ja tu ņemsi vērā, tad tu celsies. Tu augstu celsies! Ja augstu celsies un pārtrauksi, tad zemu kritīsi.” Visa atslēga ir Bībele un lūgšana. Laiks ar Dievu mūsu draudzē ir gan Bībeles lasīšana un studēšana, gan lūgšana, pateicība, apliecināšana un arī pārdomas. Nevajag Dievu lūgt kā robotam, skaitīt tikai vienu iemācītu lūgšanu, piemēram, gadiem skaitīt tikai Tēvreizi. Tādas lūgšanas nedarbojas. Varbūt iesākumā tā var lūgt, bet vēlāk tev jāsāk pieaugt un pašam veidot savas, dzīvas attiecības ar Dievu.

Es zinu, ka šis vārds šodien ir tieši laikā gan vadītājiem, gan visiem draudzes locekļiem. Tev nesanāk tikai tādēļ, ka Dievs tevi nevar vadīt, iedot tev spēku, jo tu pietiekoši nelūdz Dievu. Ja mājas grupiņas vadītājs ir reālā Dieva klātbūtnē, tad viņš sarīkos tādu pasākumu, caur kuru cilvēki nāks pie Kristus; viņš būs saņēmis precīzi to, kas cilvēkiem ir vajadzīgs, un panāks to, ka cilvēki tiešām piedzīvos Dievu. Tu vari zvanīt, tikties ar cilvēkiem, bet tu nevari viņus aprūpēt, ja nelūdz Dievu par viņiem, jo tev nav, ko viņiem dot, tev nav Dieva vadības. Manā komandā ir 20 cilvēki. Zini, kāda ir Dieva vadība man attiecībā uz savu grupu? Nezvanīt un nelikties par viņiem ne zinis. Tāda ir mana Dieva vadība, un es to saņēmu caur lūgšanām, ka man jāliek viņi mierā, viņi jau ir izauguši un paši var tikt ar visu galā, viņiem pašiem ir jāatrod Dieva tuvums un Dieva vadība. Tagad ir laiks, kad viņiem pašiem jāizdomā, ko darīt, lai viņu kalpošana būtu auglīga, es nevaru visu mūžu aprūpēt savas grupas cilvēkus. Tāpat arī ģimenē ar maziem bērniem, sākumā jāmaina autiņbiksītes, jāmāca izteikt pirmos vārdiņus, jāmāca, kas ir auksts un karsts. Mazam bērnam pilnīgi viss ir jāpasaka priekšā, ko darīt un ko nedarīt. Kad bērns jau ir paaudzies, viņš pats zina, kas ir jādara, jo tas viņā jau ir ieaudzināts. Lūk, kāda ir Dieva vadība. Ja manas grupas cilvēkiem ko vajag, viņiem pašiem man jāzvana un jāmeklē palīdzība. Viņi vairs nevēršas pie manis ar stulbiem jautājumiem, kurus paši var atrisināt. Es labāk lūdzu Dievu tajā laikā, nekā atbildu uz viņu muļķīgajiem jautājumiem, uz kuriem viņi paši var saņemt atbildes lūgšanu laikā.

Mums ir kāds draugs Rīgā, mācītājs, kurš dzīvoja Černobiļā, kad bija sprādziens. Viņš tajā laikā bija narkomāns, iekļuvis tajā norobežotajā un pamestajā teritorijā, un dzīvoja zaļu dzīvi. Viņš teica, ka tur auga ļoti lielas magones. Cilvēki tika no šīs pilsētas izvesti, viss tika atstāts, cilvēki paņēma tikai dažas somas, visa iedzīve palika, un viņš teica, ka bija gadījumi, kad mājās varēja atrast glāzi vai pusglāzi ar zelta priekšmetiem. Lūk, radiācija. Viņš ir dzīvs un kalpo Dievam. Es nedomāju, ka šāds apstarots cilvēks var būt brīvs bez personīgām attiecībām ar Dievu. Tas tiešām ir Dieva brīnums. Draudze no kuras viņš nāk, atrodas mazā narkomānu pilsētā Ukrainā ar 25 000 iedzīvotāju kā Valmierā, un tajā ir 2000 locekļu. No šīs mazās narkomānu pilsētiņas pa visu Ukrainu un pat pasauli ir izgājuši misionāri. Bijušie narkomāni nu ir atvēruši savas draudzes un kalpo cilvēkiem, iepazīstinot viņus ar Dievu, notiek dziedināšanas un dzīves tiek izmainītas. Visi šie cilvēki ir tie, kuri pazīst Dievu un ir lūdzēji. Dievs darbojas to cilvēku dzīvēs, kuri kopj šo vēlmi un kuriem ir slāpes pēc dzīvā Dieva.

9. Ir jābūt sistēmai, kā lūgt Dievu.

Vakaros, rītos un dienvidū es nopūtīšos un žēlošos, un Viņš uzklausīs manu balsi. Viņš atsvabinās manu dvēseli no tiem, kas lielā pulkā ir ap mani, un dos man mieru, ka neviens man nespēs tuvoties.” (Psalms 55:18-19)

Vecās Derības laikā tempļos bija trīs lūgšanu laiki. Tā bija trešā stunda, sestā stunda un devītā stunda, pēc mūsu laika tas būtu 9.00, 12.00 un 15.00. Rītos, vakaros un dienas vidū viņi lūdza Dievu. Jau tad bija īpaša sistēma, kā lūgt Dievu.

10. Laiks ar Dievu tevi paaugstina.

Daniēlam bija īpaša vieta un laiks Dievam. Daniēls bija īpašs Dieva vīrs, kurš bija otrais cilvēks aiz tā laika pasaules valdnieka, šodien tas būtu kā Trampa labā roka. Zini, kāpēc Daniēls no verga tika paaugstināts līdz valdniekam ne tikai pār Babilonijas impēriju, bet arī pār Persijas impēriju? Tajā laikā tika izdots rīkojums un pieņemts likums, ka neviens nedrīkst lūgt citu dievu, kā vien zelta tēlu, ķēniņu. Ko darīja Daniēls, kad dzirdēja par šo rīkojumu?

“Kad Daniēls dzirdēja, ka ir izsludināts šāds rīkojums, viņš gāja savā namā, kur viņam bija augšistabā pret Jeruzālemi vērsti un atvērti logi un kur viņš nometās trīs reizes dienā ceļos, pielūdza un slavēja savu Dievu, kā viņš to visu laiku kārtīgi bija darījis.” (Daniēla grāmata 6:10)

Daniēls visu laiku trīs reizes dienā bija kārtīgi lūdzis un slavējis Dievu, un tā bija atslēga tam, ka viņš spēja tulkot sapņus, iemesls tam, ka viņš pārdabiskā kalpošanā spēja ietekmēt politisko situāciju impērijā. Tā bija vienīgā civilizētā impērija, kas faktiski pārvaldīja visu pasauli. Daniēls bija ļoti svarīgs Dieva cilvēks. Kur ir atslēga? Draugs, Daniēls bija Dieva vīrs. Bērniem droši var likt vārdu Daniels vai Dāvids. Nu un tad, ja citiem jau ir šāds vārds? Tas ir stiprs vārds, stipra personība, kura lūdz Dievu. Kāds vārds, tādi būs bērni. Vārdam ir nozīme, ja tu tam tici. Ja bērnam ieliek spēcīgu vārdu, tad viņu arī grib audzināt kā spēcīgu personību, bet ir arī cilvēki, kuri negrib audzināt, un tic, ka vārds pats radīs šo personību. Bet nekas pats no sevis nebūs, bērni ir jāizaudzina par spēcīgām personībām, vārds pats par sevi nenosaka, kāds būs tavs bērns.

Draugs, viss ir jāaudzina, sevi ir jāaudzina, bērni ir jāaudzina, bērnos ir jāieaudzina vēlme pavadīt laiku ar Dievu. Pat pagāni zina, ka cilvēkam vajag savu kluso laiku pārdomām, laiku ar sevi. Bet mēs zinām, ka šis laiks ir jāpavada arī ar Dievu, ne tikai ar sevi. Man nav neviena svarīga lēmuma, ko es būtu pieņēmis bez Dieva lūgšanas. Bieži ir tā, ka ienāk prātā ideja un pirmajā brīdī liekas, cik tas būtu forši, bet es palūdzu par to Dievu, paiet kāda stunda un es saprotu, ka tas nebūtu gan forši. Šādā veidā tu izbēdz no situācijām, kurās tev nevajadzētu nonākt. Tu saproti, ka Dievs to negrib un tev tas šodien nav vajadzīgs, bet, ja tev nav šis laiks, tu pieļauj tik daudz kļūdu, ka galu galā atkrīti pavisam no Dieva.

11. Jēzus lūdza pēc pulksteņa.

“Un, no rīta gaiļos cēlies, Viņš izgāja un nogāja kādā vientuļā vietā un tur Dievu pielūdza.” (Marka evaņģēlijs 1:35)

Tajā laikā gailis bija pulkstenis, tas tika izmantots kā modinātājs. Jēzus nepārtraukti saņēma Tēva vadību un stiprinājumu tieši caur lūgšanām. Eņģeļi Viņu stiprināja, lai Viņš pabeigtu Savu misiju virs zemes. Jēzus arī Savus 12 mācekļus izvēlējās, lūdzot Dievu. Ja Jēzus nebūtu lūdzis par mācekļu izvēli, Viņš visus būtu izvēlējies tādus, kāds bija Jūda. Ar visu lūgšanu Viņš izvēlējās šo vienu nodevīgo mācekli. Bez laika ar Dievu tu pieņem darbā ne tādus cilvēkus un dzīvo dzīvi vienās problēmās. Mēs runājam par kristieša dzīvi, garīgu dzīvi, ne par pasaulīgu dzīvi, bet kristieša dzīvi, kuru mēs spējam nodzīvot gara spēkā, pilnvērtīgu un auglīgu.

12. Pēterim bija konkrēts laiks un konkrēta vieta lūgšanai.

“Nākamajā dienā, kad tie bija ceļā un tuvojās pilsētai, Pēteris ap sesto stundu uzkāpa uz jumta lūgt Dievu.” (Apustuļu darbi 10:9)

Tu domā, kā Pēteris varēja uzkāpt uz jumta, bet Austrumu celtnēm uz jumta notika dzīve. Tā bija cita arhitektūra, un augšstāvā bija vieta, kur viņš Dievu pielūdza. Interesanti, ka Jēzus cēlās gaiļos un arī Pēteris pa dienu lūdza Dievu. Lūk, kāpēc Pēteris varēja kopā ar savu draudzi aiziet līdz galam. Tāpat Jēzus tikai ar lūgšanās iegūto spēku spēja iet un izciest krusta nāvi. Arī man reizēm ir lietas, kuras es savā dzīvē negribu mainīt, bet zinu, ja es par to lūgšu, tas notiks. Reizēm kļūst bail, bet Dievs zina, kas mums nāks par labu. Es zinu, ja tu kaut ko lūdz, tas noteikti piepildīsies. Pilnīgi noteikti tas notiks, ja tu par to lūdz. Ja mēs ko sirsnīgi lūdzam, tad tas noteikti notiks.

“Lūdziet, tad jums taps dots; meklējiet, tad jūs atradīsit; klaudziniet, tad jums taps atvērts. Jo ikviens, kas lūdz, dabū, un, kas meklē, atrod, un tam, kas klaudzina, taps atvērts. Jeb vai ir cilvēks jūsu starpā, kas savam dēlam, kad tas maizi lūdz, dotu akmeni? Jeb, kad tas zivi lūdz, tam dotu čūsku? Ja tad nu jūs, ļauni būdami, protat saviem bērniem dot labas dāvanas, vai tad jūsu Tēvs debesīs nedos daudz vairāk laba tiem, kas Viņu lūdz?” (Mateja evaņģēlijs 7:7-11)

Tiem, kas Viņu lūdz, Viņš dos daudz vairāk laba! Es gribu tevi aicināt: “Atgriezies savā lūgšanu kambarī, atgriezies pie sava laika ar Dievu!” Ļoti iespējams, ka tev vajag ieplānot konkrētu laiku, kad tu lūdz Dievu. Šobrīd man vairs nav konkrēts laiks lūgšanai, bet kādreiz man bija konkrēts laiks 6.00 no rīta, kad es cēlos un lūdzu Dievu. Varbūt tev šodien klibo attiecības ar Dievu tieši tādēļ, ka nav konkrēts laiks un vieta, kur to darīt. Varbūt tev vajag kaut ko pamainīt lūgšanās. Pastudē grāmatu “Personīgas attiecības ar Dievu”, paskaties sprediķus par šo tēmu vai Bībeles skolas nodarbības. Mācies, kā pilnvērtīgi pavadīt šo laiku, esi brīvs, neiespringstot ej Dieva klātbūtnē, lūdz mēlēs, tā arī ir svarīga lūgšanu sastāvdaļa. Ja tu neesi sācis kārtīgi pavadīt laiku ar Dievu, tad no šīs dienas pieņem lēmumu, ka tev ir laiks un vieta lūgšanai. Pat ja nesanāk tajā laikā, ņem citā un cīnies šo stundu, kamēr izveidosies ieradums meklēt Dieva vaigu. Ikreiz, kad tu iziesi no lūgšanu kambara, tavs vaigs spīdēs, tu lūgsi, kā Jēzus lūdza, tik spēcīgi, ka sviedri tecēs kā asins lāses, tu beigsi un tavi vaigi staros, un tu būsi Dieva vadīts. Tu varbūt negribi lūgt, bet tu to izdari un spēj staigāt pa ūdens virsu! Slava tev, Dievs, slava Tev, dzīvais Dievs, mēs Tevi mīlam, Dievs! Mēs pieņemam Tavu vārdu. Mēs pieņemam Tavu gribu un vēlamies būt izslāpuši pēc Tava vārda, Tava Gara, pēc Tevis, Dievs. Mēs esam gatavi maksāt pilnu cenu, lai iepazītu Tevi, lai gūtu panākumus un uzvaras pār sevi, pār apstākļiem un celtu Tavu valstību, Kungs. Āmen.

Mācītāja Mārča Jencīša sprediķi “Pats svarīgākais – personīgas attiecības ar Dievu” pierakstīja un rediģēja draudzes “Kristus Pasaulei” redakcija

Dzīve piedošanā

Publicēja 2019. gada 2. jūl. 19:16Līga Paņina

Ziņas datums 03.07.19.

Šodien būs diezgan briesmīga tēma. Es domāju, ka jums būs, par ko pārdomāt, būs arī negatīvas emocijas. Galu galā mēs neesam šeit, lai radītu tikai pozitīvas emocijas, jo draudze nav prieka klubs. Mēs nākam šeit, lai iepazītu Dievu un kalpotu Viņam. Ja mēs ticam Viņam un pazīstam Viņu, tad mēs ikdienā arī esam pozitīvi. Šajā svētrunā būs kaut kas, kas izraisīs nepatīkamas sajūtas. Bez Dieva neviens cilvēks nevar būt pilnīgi vesels. Bez Dieva prātā un bez jaunpiedzimšanas neviens cilvēks nevar būt psihiski un mentāli vesels. Tāpat neviens kristietis, kaut arī viņš sēž dievkalpojumā, nevar būt psihiski vesels, ja šķidri apmeklē dievkalpojumus un mājas grupiņas, šķidri lūdz Dievu un kalpo Viņam. Bez Dieva nav iespējama psihiska veselība, prātā un emocijās, un nav iespējama garīga veselība. Visu mūsu darbību cēlonis ir prāts jeb tas, kas ir mūsu galvā. Ja mūsu prāts nav vesels, tad mums nav pareizu darbību, un tas mums pašiem un citiem rada ciešanas un problēmas. Ja mūsu emocijas nav veselas un mēs netiekam tām pāri, tad arī tas izsauc nepareizas darbības attiecībā pret Dievu, sevi un citiem, un tas arī izraisa problēmas un ciešanas sev un citiem. Ja kopumā tu neesi garīgi vesels, ja tev nav Kristus sirdī, tad tu nespēj būt vesels, normāls arī prātā, dvēselē un garā.

Es saprotu, kas tas var kādam skanēt kā apvainojums, bet to es esmu saņēmis dziļi sirdī no Dieva. Ja tu gribi būt normāls, tad tev ir nepieciešams Jēzus! To, kas pasaulē ir zems un nicināts, to Dievs ir izraudzījis, lai liktu kaunā to, kas ir augsts. Tas, kas pasaules acīs ir ģeķība jeb muļķība, mums ir svētība un svarīgs. Pasaule skatās uz mums un saka: „Muļķi!” Bet mēs skatāmies uz pasauli un sakām: „Muļķi.” Tās ir divas nesamierināmas frontes. Kāpēc pasaule tik radikāli skatās uz mums, draudzi, un mēs cilvēkiem liekamies dīvaini, kaut mēs dzīvojam normālu, pareizu dzīvi Dieva priekšā un cilvēku priekšā? Tiem, kas dzīvo netiklu, nešķīstu un ļaunu dzīvi, mēs esam muļķi. Ko Bībele par to saka? Vai mācītājs to pats izdomāja? Bībele saka: cilvēks, kuram nav sirdī Kristus, nav normāls.

Ģeķis saka savā sirdī: "Dieva nav!" Samaitāta un nejēdzīga ir viņu dzīve, nav starp viņiem neviena, kas labu dara.” (Psalms 53:2)

Bez Kristus sirdī, bez Dieva cilvēka dzīvē, dvēselē, domās un garā, nav iespējama pareiza, sabalansēta domāšana, emocijas un dzīve. Dāvids skaidri teica, ka samaitāta un nejēdzīga ir viņu dzīve. Cilvēks bez Kristus nespēj būt normāls savā psihē, jo tas vienkārši tā ir. Es tev gribu šodien to pateikt – cik ļoti pasaulei ir vajadzīgs Dievs! Absolūti viss, ko pasaule dara, kur tērē miljonus un miljardus, lai uzlabotu situāciju uz mūsu planētas, bez Kristus nekur neved. Visas pabalstu sistēmas un tamlīdzīgās lietas bez Dieva neko nedod. Lai arī cik labi cilvēki censtos būt, lai arī cik labi būtu viņu nodomi un mērķi, bez Kristus sirdī viņi nonāks turpat, kur iepriekš. Cik gadi ir pagājuši kopš Otrā pasaules kara? Vai mēs kaut ko no tā esam mācījušies? Salamans teica: kas bija, tas atkal būs. Kamēr Kristus nav valsts centrā, tikmēr būs kari. Pasaulē ir dažādas kustības par mieru, ANO organizācijas cīnās par mieru, bet, lai arī kā viņi censtos, viss atkal atgriezīsies pie konfliktiem un kariem. Netici? Bez Dieva nav iespējams miers! Šos apgalvojumus es šodien iztirzāšu un pierādīšu.

Bet visi ir no Viņa atkāpušies, visi ir izvirtuši un nekrietni; nav, kas labu dara, nav it neviena.” (Psalms 53:4)

Dieva vārds saka, ka tie cilvēki, kam prātā nav Dieva vārds, kas dzīvo bez Dieva, ir nekrietni. Pat vislabākais un perfektākais cilvēks, kurš, iespējams, pat dzīvo labāk kā kāds kristietis, ir ar psihes problēmām. Jebkurā gadījumā viņam būs problēmas, ar kurām viņš netiks galā. Kā minimums tas būs mūžīgās dzīvības jautājums.

Viņus pārņēma bailes, kur nebija nekāda pamata bailēm, jo Dievs izkaisīja tavu aplencēju kaulus; viņi tapa apkaunoti, jo Dievs viņus bija atmetis.” (Psalms 53:6)

Cilvēku, kuram nav Kristus, pārņem bailes, kaut arī bailēm nav pamata. Tas liecina par emocionālām problēmām. Šodien dievkalpojumā mēs dzirdējām liecības no cilvēkiem, kuri bija inkaunterā. Visi šie cilvēki stāvēja uz skatuves un liecināja, un viņiem visiem iepriekš dzīvē bija emocionālas problēmas – domāšanā, emocijās, garā, problēmas pie miesas. Tu redzēji viņu sejas šodien? Viņi bija sastapušies ar Dievu. Protams, ka viņiem vēl ceļš ir ejams, taču viņiem ir lēmums, un viņu dzīvēs notiek pārmaiņas. Viņi sāk pareizi domāt, viņi sāk pareizi justies. Cilvēks bez Dieva nevar būt psihiski vesels. Visas problēmas virs zemes, tev un man, ģimenēs, organizācijās, draudzē, valstī, globāli visā pasaulē nāk no prāta un emociju problēmām. Cilvēki, kuri liecināja, runāja par atstumtību un nepiedošanu. Tā arī viss sākas – ar nepiedošanu, un turpinās ar nebeidzamu vardarbību ģimenē un citur. Lielās valstis apspiež mazās valstis. Mēs, mazā Latvijas tauta, to labi zinām, jo esam izjutuši uz savas ādas. Mūs apspiež un mēs apspiežam citus, par sevi vājākus, tikai nezinu, kurus mēs varam apspiest, jo par mums nav mazāku. Kristū mēs esam stipri! Mēs esam stipri ar Dieva vārdu! Bez Dieva neviens cilvēks nevar būt vesels.

Bezdievīgie bēg, kaut gan neviens viņiem pakaļ nedzenas, bet taisnie ir pašapzinīgi droši kā jauns lauva.” (Salamana pamācības 28:1)

„Bezdievīgie bēg, kaut gan neviens viņiem pakaļ nedzenas.” Uz ko tas norāda? Uz prāta problēmām un uz emocionālām problēmām.

Bezdievīgais savā lielā lepnībā nebēdā ne par vienu; visas viņa domas ir: Dieva nav!” (Psalms 10:4)

Viņi domā, ka Dievs neko neredz, neko nedzird, ka Dieva nav. Tādā veidā viņi attaisno savu darbību, savu domāšanas veidu, attaisno sevi, jo Dieva taču nav un nevienam nebūs jāatskaitās. Taču Bībele saka, ka mums ir paredzēts vienreiz dzīvot un vienreiz mirt, un pēc tam ir tiesa. Mēs katrs atskaitīsimies Dievam par to, ko esam darījuši šeit uz zemes un kā esam dzīvojuši.

Tiešām, virs zemes nav neviena tik taisnīga cilvēka, kurš darītu tikai labu un nekad negrēkotu.” (Salamans mācītājs 7:20)

Salamans tajā laikā bija gudrākais cilvēks uz zemes, un viņš nonāca pie secinājuma. Es Salamana vārdos redzu, ka viņš par visiem cilvēkiem domā to, ka vispār nav neviena, kurš nekad negrēkotu. Ir bijis tikai viens normāls cilvēks, un Viņa Vārds ir Jēzus! Mēs tikai cenšamies Jēzum līdzināties, bet bez Kristus sirdī, bez atdzimuša gara nav iespējams pilnībā līdzināties Viņam. Salamans saka, ka arī cilvēkiem, kuri pazīst Dievu, ir problēmas, un viņi ar lielām pūlēm tiek galā. Jo īsāku laiku cilvēks ir ar Dievu, jo viņam ir vairāk problēmu. Bieži sanāk otrādi jo ilgāk cilvēks sēž draudzē un neko nedara, jo vairāk problēmu viņam sāk rasties. Ja pat kristietis, Dieva bērns, cīnās ar prāta un emociju problēmām, kur nu vēl vairāk cilvēks, kurš nav apveltīts ar Svēto Garu, kurš nav atdzimis no augšienes, kurš nepazīst Dievu! Bībele skaidri saka, ka šāda tipa cilvēki absolūti nav spējīgi veselīgi ne justies, ne domāt. Turpmāk, kad tu redzi cilvēku, kurš Dievu nepazīst, tu vari būt pārliecināts, lai arī cik gudri viņš runātu, lai kādas nebūtu viņa izglītības, – viņš nav psihiski vesels. Viņam šķiet, ka viņš ir, taču visam tam, kā viņš domā un rīkojas, jebkurā gadījumā agrāk vai vēlāk būs sekas. Tāpat, ja mēs neesam pietiekami karsti Dievā, mēs palaižam garām Viņa domas, kļūstam remdeni, veidojas nepareizas emocijas, iekšējas problēmas, kas spiež nepareizi rīkoties un attiecīgi rada sekas. Saki sev: es esmu pašapzinīgs un drošs kā jauns lauva! Vienīgais risinājums ir Kristus upuris.

Gluži, kā ir rakstīts: nav neviena taisna, it neviena. Nav neviena, kas saprot, neviena, kas meklē Dievu. Visi ir novirzījušies, visi kopā kļuvuši nelietīgi. Nav neviena, kas dara labu, it neviena. Viņu rīkle ir atvērts kaps, ar savām mēlēm viņi kļuvuši viltnieki, čūsku inde ir aiz viņu lūpām. Viņu mute ir pilna lāstu un rūgtuma. Viņu kājas steidzas izliet asinis, posts un bēdas ir uz viņu ceļiem, un miera ceļa viņi nepazīst, Dieva bijības nav viņu acu priekšā!” (Romiešiem 3:10-18 )

Jo visi ir grēkojuši, un visiem trūkst dievišķās godības. Bet Dievs Savā žēlastībā tos taisno bez nopelna, sagādājis tiem pestīšanu Jēzū Kristū. Viņu Dievs tiem, kas tic, nolicis par grēka izpircēju Viņa asinīs, tā parādīdams Savu taisnību; jo Viņš piedod visus agrāk, dievišķās pacietības laikā, nodarītos grēkus, lai tagadējā laikmetā parādītu Savu taisnību, pats taisns būdams un taisnodams to, kas tic Jēzum.” (Romiešiem 3:23-26)

Visi ir grēkojuši. Caur Jēzus asinīm un iepazīstot Viņu, tu atdzimsti no augšienes. Tu sāc līdzināties Viņam, tu vairs nespēj grēkot, nepareizi domāt, tu pat nevari nepareizi justies. Tavs ceļš ved tikai uz debesīm. Viņš ne tikai piedod grēkus, bet Viņš atņem grēkus. Tu vairs negribi, nevari grēkot, bet nav neviena cilvēka, kas nekad nav grēkojis. Tie, kas pasaulē, tie grēko “pa smago”, tie, kas draudzē, tie grēko “pa vieglo”, bet mēs visi grēkojam. Mūsu ceļš virs zemes ir paredzēts, lai mēs mainītos nevis uz leju, bet uz augšu!

Ieejot kādā ziņu portālā, es skatos jaunākās ziņas: „Liepājas cietums radījis 400 jaunas darba vietas.” Jaunā cietuma būvniecība valstij nesīs ekonomisku labumu, jo 3-4 gadu laikā valsts budžetā atpakaļ nonāks 30-40 miljoni eiro nodokļu veidā. Liepājā būvēs modernu cietumu. Masu medijos tas ir pasniegts, ka tas radīs 400 jaunas darba vietas. Vai tās tiešām ir jaunas darba vietas? No kādiem līdzekļiem darbiniekiem tiks maksātas algas? No mūsu maciņiem. Kas sēdēs cietumā? Tie paši, ko valsts nodzirda. 95% vai 99% cietumos sēž tie, kuri ir nodzērušies, izdarījuši noziegumus dzērumā. Valsts nodzirda, uzceļ cietumu un no tā gūst peļņu. Tajā pašā portālā bija ziņa par mazajiem uzņēmumiem: „Nodokļu sloga dēļ varētu slēgt 738 restorānus Latvijā.” Cik valstij izmaksās šo uzņēmumu slēgšana? To slēgšana valstij izmaksātu 20 miljonus eiro. Bet mums taču būs papildu darba vietas cietumā, kur nonāks tie cilvēki, kuriem vairs nebūs darba, kad nebūs šie uzņēmumi. Citi pārcelsies uz ārzemēm, citi nodzersies un nokļūs cietumā. Tāpēc laikam laicīgi ir jāsagatavo cietums.

Es lasīju top 100 nāves iemeslus. Pirmajās vietās bija vēzis un tamlīdzīgas lietas, bet sestajā vai septītajā vietā bija nodokļu audits. Šāds terors spēj izraisīt nāvi! Kad Latvijā bija ekonomiskā krīze, ļoti daudz uzņēmēju izdarīja pašnāvību. Smēķēšana arī bija topa augšgalā, jo nikotīns nogalina. Kā var atrisināt valsts labklājības problēmu? Aizverot uzņēmumus un radot bezdarbniekus, kas saņems bezdarbnieka pabalstu? Uzņēmumu taču vairs nav, no kurienes būs pabalsti? Vai nebūtu labāk maziem uzņēmējiem pirmajos gados vispār nemaksāt nodokļus? Tā ir citās valstīs. Bet mēs gudri runājam un skaidrojam, ka tas ir kaut kas jauns, kāpēc cilvēki ir tik sašutuši, jo tas jau citās Eiropas valstīs ir, bet kad tu sāc pētīt, kā ir citās Eiropas valstīs, tad nav tā. Ja tā ir, tad tā ir ļoti nabadzīga valsts, tieši tāpat kā mūsējā, kur visu izsūc, visu atņem. Pēc trīs gadiem mēs dzīvosim no tā, ko atmetīs pārtikušās valstis. Vai viņi ir veseli? Viņi apgalvo, ka būs ienākumi, bet ienākumi ir tikai tad, kad kaut ko ražo un pārdod uz ārzemēm, tad valstij rodas ienākumi. Tas nav ienākums, kad rada papildu ierēdņus, kuri saņem naudu no kopējā katla. Bībele saka, lai mēs nedusmojamies, lai neesam pārāk dusmīgi uz bezdievjiem, bet reāli tas tracina. Mēs dzīvojam haosā, cilvēki kaut ko risina, regulē, pieņem jaunu likumus… Tikko Saeimā gribēja pieņemt Dzīvesbiedra likumu, bet 60 deputāti balsoja pret, 23 par. Tas viss ir Dievs caur Savu draudzi. Pagāni bieži apgalvo, ka esot tāds augstākais saprāts. Ir Augstākais saprāts, un Viņa Vārds ir Jēzus Kristus. Visa gudrība nāk no Viņa, caur draudzi.

Turpinājumā būs stāsts, no kura tev, iespējams, kļūs slikti. Stāsts būs par Andreju Romanoviču. Viņš piedzima 1936. gadā, Ukrainas ciematā Harkovas abgabalā. Nedaudz izstāstīšu par viņa dzīvi. Nedēļas laikā es par viņu izpētīju tik, cik maksimāli varēju, gan video, gan izlasīju materiālus. Mani viņš ļoti ieinteresēja tajā brīdī, kad Youtube izleca kādas tiesas prāvas video, kurā tiesāja kādu cilvēku un viņš teica pēdējo vārdu. Mani ieinteresēja šis cilvēks, es sāku pētīt un nonācu pie secinājuma – cilvēki bez Dieva nevar būt veseli! Ja jau mēs draudzē dažreiz knapi turamies, esot kopā ar Dievu, kur tad vēl cilvēks bez Dieva! Viņa vectēvs bija Staļina represiju upuris kolektivizācijas laikā, kad cilvēkus sadzina kolhozos un neapmierinātos izsūtīja uz Sibīriju vai arī kā Ukrainā – tieši Harkovas abgabalu aplenca un nomērdēja badā miljonu cilvēku. Komunisti aplenca visu teritoriju un neļāva nevienam ienākt un iziet. Visu pārtiku, ko atrada pie cilvēkiem, iznīcināja. Tas viss bija sods par to, ka cilvēki nevēlējās iet kolhozos. Tajā laikā Latvijā un Lietuvā bija brīvvalsts laiks līdz 1940. gadam, kad notika okupācija; tajā laikā mēs šeit plaukām un zēlām, bet tā nebija Ukrainā. Andreja vectēvs bija represēts tautas ienaidnieks. Andreja tēvs 1941. gadā nokļuva vācu gūstā, tas bija Otrā pasaules kara laiks, un pēc tam no gūsta tika atbrīvots. Staļina laikā, ja cilvēks atradās gūstā, tad automātiski kļuva par tautas ienaidnieku. Režīma pretiniekus izsūtīja kopā ar visu ģimeni un mierīgi varēja arī nogalināt. Viņš dzīvoja ar zīmogu „tautas ienaidnieks”. Andreja māte dzīvoja vācu okupētajā teritorijā Ukrainā, un ir ziņas, varbūt ne viss ir precīzi pierādāms, ka māte ilgtermiņā tika kāda vācu karavīra izvarota. Viņam bija arī brālis Stefans, ko 1936. gadā, mākslīgā bada laikā, apēda kanibāli. Ir arī jautājums, kurš viņu apēda, vai ģimene? Vai puika izgāja uz ielas un viņu noķēra kāda kanibālu banda? Šajā bada laikā Ukrainā gan ģimenēs, gan bandas ēda cilvēkus, īpaši mazus bērnus. Es jau brīdināju, ka būs briesmīgs sprediķis, bet tā ir realitāte, nedzīvosim pasakā.

Pasaule ir nenormāla, un tas tā ir bezdievīgas domāšanas dēļ. Kā kādam perversam maniakam var ienākt prātā miljonu cilvēku mērdēt badā, lai viņi ēstu cits citu? Kā vārdā? Komunisma vārdā? Ikviens, kurš atbalsta komunisma idejas, nav normāls, viņam ir sabojāta domāšana, kas nesīs ciešanas viņam un citiem. Es runāju par vispārīgi zināmām lietām, bet tādas lietas mums katram ir daudz un dažādas, un katrai valstij citādākas. Tātad nav zināms, kurš apēda Andreja brāli Stefanu. Ģimenē, kā viņš pats saka dažādās intervijās, viņš nebija izjutis maigumu un mīļumu. Viņš nekad nav bijis samīļots, lutināts. Viņš nezināja, kas ir mīlestības izpausmes no vecākiem. Līdz divpadsmit gadu vecumam viņam bija problēma – čurāšana gultā. Par to, ka viņš čurāja gultā, māte viņu sita. Mēs dažreiz redzam cilvēkus, kas ir kaut ko nodarījuši, par kuriem raksta avīzēs. Mēs redzam, ko citi dara, bet mēs negribam redzēt, ko mēs paši darām, kā mēs paši izturamies! Es esmu nonācis pie secinājuma, ka praktiski mēs visi esam noziedznieki, jo visi cilvēki ir grēkojuši un visiem trūkst dievišķās godības. Paldies Dievam, ka tev ir Kristus un tu spēj sevi savākt, savaldīt savu miesu un velnus un dzīvot Dieva gribā! Cik svarīgi ir to novērtēt, jo bez Dieva tu neesi vesels. Ja tu paskaties uz pasauli, tad redzi, ka zinātne un izglītība mums kā kaut ko gudru pasniedz to, ka vīrietis nav vīrietis un sieviete nav sieviete. Vai šie cilvēki ir normāli? Man patīk, kā viens profesors ir teicis: „Ja vīrietis sevi uzskata par Napoleonu, tad viņu liek psihenē, bet, ja viņš sevi uzskata par sievieti, tad viņa tiesības aizsargā.” Vai tas nav slimi? Kāda ir problēma saprast to, vai tu esi vīrietis vai sieviete? Maini vai nemaini, jebkurā gadījuma tu esi tas, kas esi piedzimis, un to nevar izvēlēties. Šodien viss ir mainījies – sievietes dien armijā, vīrieši tēlo sievietes. Pasaule ir sajukusi prātā. TEV NEVAJAG LĪDZINĀTIES PASAULEI, BET VAJAG LĪDZINĀTIES KRISTUM. Bez Kristus upura, bez attiecībām ar Viņu nav iespējams būt normālam prātā un emocijās. Ja tu neesi prātā un emocijās normāls, tu nespēj pareizi rīkoties un dzīvot.

Holandē nesen bija vietējā Vasarsvētku konference. Ko tu domā par Holandi? Narkotiku legalizācija, eitanāzija, prostitūcija un tamlīdzīgas lietas. Mācītājs Aleksejs Ļedjajevs bija aizbraucis uz konferenci, kurā bija sapulcējušies 70 000 kristiešu. Katru gadu tur pulcējas 70 tūkstoši ticīgo. Tur ir ļoti liela kristiešu kustība, bet mums par to vienkārši nestāsta. Praktiski visi masu mediji ir nopirkti un raksta tikai to, ko viņiem ļauj rakstīt. Viņi grib parādīt, ka draudzes nav. Taču mēs, kristieši, pacelsim savu balsi un teiksim pēdējo vārdu, jo Dievam vienmēr ir pēdējais vārds. Un nebūs tā, kā bezdievji vēlās.

Runājot par Andreju Romanoviču, sakiet, vai viņa mātes attieksme ir normāla, neparādot ģimenē maigumu? Sakiet, ja kareivis ilgtermiņā izvaro sievieti, vai tas ir normāli? Sešu gadu vecumā Andrejs ar puikām ziņkāres dēļ sekoja cilvēkiem, kurus veda uz mežu nošaut. Viņš redzēja, kā viņus nošauj. Kad kareivji pamanīja puikas, viņi šāva viņu virzienā un puikas bēga. Andrejs nokrita, pārsita galvu un gulēja bez samaņas. Viņš pamodās līķu bedrē, kurā viņu vācieši bija iemetuši. Andrejs no bedres izrāpās tikai no rīta, jo viņam bija bail. Kur bija bērnu tiesību inspekcija? Arī tagad, mūsdienās, šī inspekcija uztraucas par to, par ko nevajadzētu uztraukties. Viens anonīms zvans, un inspekcija ir klāt. Katrs trešais bērns cieš no vardarbības skolā, kas rada nepiedošanu un atstumtību. Taču šī inspekcija koncentrējas uz ģimenēm. Iedomājies skolā ir vajadzīgs policists, kuram tiek maksāta alga tā vietā, lai skolotāji un vecāki paši tiktu galā ar saviem bērniem! Kad Andrejs sāka iet skolā, viņu atstūma un apsmēja, jo viņa tēvam bija zīmogs ”tautas ienaidnieks”. Desmit gadu vecumā viņam jau bija radusies nepiedošana un naids pret vienaudžiem, vecākiem un valsts sistēmu. Kad pagalmā kāda meitene par viņu ilgstoši ņirgājās, viņš uzbruka viņai, un tajā brīdī viņš esot sajutis seksuālu uzbudinājumu (to viņš vēlāk atklāja psihiatram). Bija arī tāds gadījums, kad par viņu vecāka kaimiņu meitene viņu izvaroja. Kad viņu iesauca armijā, viņš dienēja drošībniekos. Arī armijā viņu seksuāli izmantoja. Andrejs apprecējās, viņam piedzima vairāki bērni. Sieva esot stāstījusi, ka viņš vistai pat galvu nav varējis nocirst, esot mīlējis kaķus un suņus. Andrejam bija vairākas izglītības, tajā skaitā žurnālistikā, pedagoģijā, inženierijā, marksisma-ļeņinisma skolā. Visi Ļeņina sējumi bija izstudēti. Viņš bija kārtīgs komunists. Andrejs bija arī galvenais cilvēks rajona fizkultūras pārvaldē. Kādā internātskolā, kurā viņš strādāja, viņš ieguva iesauku “soska” jeb zilais, pediņš. Kamēr bērni gulēja, viņš veica neķītras darbības ar viņiem. Padomju laikā neviens šīm bērnu sūdzībām neticēja, jo Padomju Savienībā seksa taču nebija. Andrejs tad vienkārši nomainīja darbu un pārgāja uz citu skolu. Viņam parādījās gan homoseksuālas, gan pedofīliskas novirzes. Sieva stāstīja arī par viņa impotenci un, lai uztaisītu bērnus, viņam bijis ļoti jānopūlas. Taču atceries to notikumu 10 gadu vecumā – tas viņam bija spēcīgākais piedzīvojums. Cilvēks bez Dieva ir slims. Andrejs noīrēja mājiņu Rostovā, kur tikās ar prostitūtām. Skolā viņš dabūja iesauku ”antena”, jo viņa vadītajās stundās neviens viņu neklausīja. Andrejs, šurpu turpu līgojoties, bieži stāvēja pie loga, seksuāli fantazējot. Bībeli viņš nelasīja un nezināja, ko Jēzus par to saka: Kas uzskata sievu, to iekārodams, tas jau ir sagrēkojis. Tie cilvēki, kuri nedisciplinē savus bērnus, ir ar psihiskām novirzēm. Tikai Dievs var viņus izārstēt. Tāpat arī homoseksuālisma legalizācija ved pie pedofīlijas. Ir pat tādi politiski spēki, kas cīnās par pedofīlijas legalizēšanu. Visatļautība rada totālu kontroli un diktatūru.

1978. gadā Andrejs savā īrētajā mājiņā ievilināja meiteni un nogalināja viņu, sajūtot ārkārtīgu baudu. Šim upurim 12 gadu garumā seko vēl 53 upuri zēni, meitenes un sievietes, kuri tika nogalināti visšausmīgākajos veidos (upuriem tika izdurtas acis, viņi tika nogalināti ar īpašiem seksuāliem dūrieniem). Es saprotu tos cilvēkus, kuri viņa nodarījumu dēļ Andreju ienīst, taču arī viņi nav psihiski veseli. 1994. gadā viņam izpildīja nāves sodu. Viņa meklēšanā tika iesaistīti 200 000 cilvēku, kas Padomju laikos bija lielākā meklēšanas operācija. Kā mānekļi tika izmantoti pat policijas ģimenes locekļi. Viņam pašam arī bija apliecība un sanāk, ka viņš pats arī it kā sevi meklēja. Kad pēc desmit upuriem viņu reiz aizdomīgu aizturēja stacijā, viņa čemodānā atrada āmuru, virvi un vazelīnu. Vai tas ir normāli? Ekspertīzes kļūdas dēļ viņam tika uzrādīta ceturtā asins grupa, kaut gan viņam bija otrā asins grupa. Šī sieviete, kura kļūdījās viņa asins grupas noteikšanā, būdama zinātniece, uzrakstīja pētījumu, kā cilvēkam var mainīties asinsgrupa. Pēc šīs kļūdas viņu palaida brīvībā. Andrejs Romānovičs Čikatilo, PSRS pedofīls, nekrofīls un kanibāls, kurš ēda savu upuru ķermeņa daļas, vārot tās kastrolī, un viņš nekautrējās ņemt līdzi šīs ķermeņa daļas pat uz sava tēva dzimšanas dienu. Es brīdināju, ka būs briesmīgs sprediķis. Tiesas zālē Andrejs tēloja muļķi, izģērbās kails, laida siekalas, taču ekspertīze atzina viņu par veselu. Taču vispār viņš nebija vesels. Visi psihiatru slēdzieni, kuros bija uzrādīts, ka viņš ir psihiski slims, pazuda. Taču tā laika politika bija tāda, ka no augšas dota pavēle nošaut bija spēcīgāka par jebkādu ekspertu slēdzienu. Beigās viņš tika nošauts.

Tagad paskatīsimies no otras puses. Vai viņa upuri bija normāli? Ir nofilmēts video no tiesas zāles, kur ārsti šlircē nomierinošas zāles upuru radiniekiem, kuri paši milzīgā naidā bija gatavi Čikatilo noslepkavot. Kāda gan ir starpība starp slepkavu un šiem radiniekiem? Nekāda. Atceros, kā mēs ar draugiem bērnībā saskatījāmies Hitlera briesmu darbus un domājām, ja vien tiktu klāt Hitleram, mēs izdarītu ar viņu to pašu, ko viņš ar citiem. Vai tu neesi tā fantazējis par kādu ļaunu cilvēku? Vai tiešām mums ir likumīgas tiesības otram darīt sliktu? Kāpēc šis vācu kareivis, kurš izvaroja Andreja māti, tā darīja? Jo viņam bija vara, viņš bija okupants. Draugs, ja nebūtu likumdošanas, būtu šausmas. Kas rada šādu monstru? Sabiedrība. Māte, tēvs, skola. Kāds komentārā bija ierakstījis, ka Andreju pirms nāves vajadzēja nedaudz paspīdzināt. Tikai nedaudz... Ar ko gan viņš atšķiras no Čikatilo? Interesanti, ka pavisam milicijā bija seši kandidāti, kuri vēlējās izpildīt nāves sodu Andrejam. Vai tas ir normāli – vēlēties kādu nogalināt? Starp citu sakarā ar to, ka milicijai bija svarīgs atklāto noziegumu skaits, viņi aizturēja nevainīgu cilvēku, apsūdzot viņu pirmās meitenes slepkavībā. Viņu sita tik ilgi, kamēr viņš parakstījās kā vainīgais. Viņu notiesāja uz nāvi. Taču slepkavības turpinājās. Tādā pašā veidā Andreja vietā tika nevainīgi notiesāti vēl 5 vai 6 cilvēki.

Kas bija Andreja upuri? Prostitūta, kas tikās ar karavīriem. Vai tas ir normāli būt prostitūtai? Nākamie upuri bija aizbēguši no mājām pēc skandāla ar vecākiem. Cits upuris bija aizbēdzis no internāta, jo par viņu ņirgājās. Vai tas ir normāli? Vai vecākiem un skolotājiem nav šādos gadījumos jāreaģē? Bērniem ir jājūt bijība pret skolotāju un vecākiem, taču tajā pašā laikā viņiem arī jāsaprot, ka viņus mīl. Vēl kāds upuris bija klaidonis un alkoholiķis. Vispār Andreja upuri netika ar varu nekur ievilkti, viņi vienkārši paši sekoja viņam. Kāpēc bērniem netika mācīts piesargāties no svešiniekiem, kāpēc mātes un tēvi nestāstīja un nemācīja bērniem sargāties no šādām situācijām? Nesen Krievijā tika noķerts vēl viens maniaks, kurš bija iedvesmojies no Andreja, vārdā Titovs. Viņam bija 80 upuri, no kuriem 99% bija bijuši alkohola reibumā. Iedomājies, viņš bija policists, kurš savāca sievietes savā darba automašīnā, kur viņas pašas ar viņu piekrita dzert un gulēt. Vai viņas bija normālas? Nē, jo Salamans jau teica, ka mēs visi esam grēkojuši un kaut kādā veidā vairojuši ļaunumu. Slavē Dievu par to, ka Kristus ir tavā sirdī, ka tu vari normāli domāt un justies! Tiem, kuri domā, ka Dieva nav, nav nekāda atskaites punkta un nav neviena priekšā jāatskaitās. Bet mēs, pirmkārt, atbildam Dievam par savu rīcību. Jēzus saka: „Kas uz savu brāli dusmo, tas ir slepkava.” Dusmas vien jau ir kā slepkavība. Bet vai abortu legalizācija, eitanāzijas veikšana arī nav slepkavība?

Vai zini, kā no šī visa var tikt laukā? Tikai caur piedošanu. Kristus mums ir piedevis. Un kā Kristus mums ir piedevis, tā mēs piedodam saviem tuvākajiem. Ja mēs nepiedodam, Dievs mums nepiedod un mūsu prātā ir putra. Mēs visi vairāk vai mazāk ciešam no grēkiem un no vardarbības. Viens komentētājs pie kāda video bija pierakstījis, ka mēs taču arī esam cietuši, taču nekļūstam par slepkavām. Zini, mēs nekļūstam tieši tādi slepkavas, taču vienalga mēs neesam normāli.

Tāpēc jums būs tā lūgt: mūsu Tēvs debesīs! Svētīts lai top Tavs Vārds. Lai nāk Tava valstība, Tavs prāts lai notiek kā debesīs, tā arī virs zemes. Mūsu dienišķo maizi dodi mums šodien. Un piedodi mums mūsu parādus, kā arī mēs piedodam saviem parādniekiem. Un neieved mūs kārdināšanā, bet atpestī mūs no ļauna. Jo Tev pieder Valstība, spēks un gods mūžīgi. Āmen. Jo, kad jūs cilvēkiem viņu noziegumus piedosit, tad jums jūsu Debesu Tēvs arīdzan piedos. Bet, ja jūs cilvēkiem viņu noziegumus nepiedodat, tad jūsu Debesu Tēvs jums jūsu noziegumus arīdzan nepiedos.” (Mateja evaņģēlijs 6:9-15)

Tēvreizē ir teikts, ka mums ir jāpiedod tiem, kas grēko pret mums. Jēzus uzsver: ja tu nespēj piedot brālim, tad Dievs nevar piedot tev. Tas nenozīmē, ka, nepiedodot tu uzreiz ej uz elli, bet tas ir ceļš uz elli. Ar nepiedošanu tavā prātā būs mentālas problēmas un tava kristieša dzīve būs mokoša. Piedošana ir kaut kas vairāk nekā tikai pateikt, ka piedodu. Tev tas ir jāsaprot un jāizmaina sava uzvedība attiecībā pret šo cilvēku. Skaties, ko ir teikusi kāda sieviete. Es izlasīju rakstu par viņu, tam bija interesants nosaukums. Šobrīd viņa jau ir veca. „Tāds rūgtums paliek uz visu mūžu. To nevar neviens pateikt un arī lai saka, ko vēlas, visi svētie stāv rindā vai klāt, nosaka visu ko, bet es piedot nevaru šo izsūtījumu.” Var viņu, protams, saprast. Lūk, ko viņa saka tālāk: „Mēs zāli ēdām, balandu, bija daudz balandas. Ļoti daudz nātres bija, tur pie zirgu kūts, visas nātres lapiņas apēdām. Sīpolus upes līcī. Bijām Sibīrijā, bet visu laiku, kā acis ciet, tā bijām mājās. Tagad es eju uz upīti, uz aku, pie gotiņām, tagad es eju ganos, slaucu mammas gotiņas. Visu laiku dzīvojam pa mājām. Un, galvenais, lai negribētos ēst,” atceras Margarita. Viņa saka: “lai visi svētie stāv klāt, es piedot nevaru”. Ja tu nevari piedot, tad tavā sirdī paliek problēma, kas izraisa slimības un nepareizu prāta darbību. Nekas tev nepalīdzēs, tikai piedošana. Mūsu sabiedrībai var palīdzēt tikai piedošana. Kad es skatos, kā rīkojas valsts, man mierīgi varētu būt nepiedošana. Man tās nav, taču ir jāuzmanās, lai es kaut ko tādu neielaistu sirdī.

Kāpēc tik daudz cilvēku ir aizbraukuši no Latvijas? Es bieži lasu: Atbraucām mājās uz pāris nedēļām, paskatījos, kas te notiek un nē, šī bija pēdējā reize, es te nekad neatgriezīšos. Valsts viņiem dara pāri, tā viņus presē, izmanto, atņem un terorizē. Viņi izbrauc ārā tur, kur pret viņiem ir labāka attieksme. Viņiem ir nepiedošana pret valsti. Visiem šiem cilvēkiem ir problēmas. Arī politiķiem veidojas putras galvā, jo ir nepiedošana. Ja homoseksuāls cilvēks atklāti var iet un popularizēt savu seksualitāti, tā jau ir problēma. Kā var gribēt to ieviest skolās un padarīt mūsu bērnus par upuriem? Kas kaut ko tādu var izdomāt? Čikatilo ir ļaunais! Nē, ne tikai viņš. Katrs trešais skolnieks cieš no vardarbības skolā, un tam seko nepiedošana. Arī Čikatilo cieta no vardarbības skolā. Viss sākas no nepiedošanas. Sākumā tā var izpausties kā dzīvnieku mocīšana un vēlāk jau kas cits. Nepiedošanas un atstumtības dēļ cilvēks var kļūt par homoseksuālu, lezbieti, geju, ar dažādām novirzēm. Manuprāt, šis stāsts tevi līdz sirds dziļumiem aizskāra un lika saprast, ko nozīmē nepiedot, kas no tā var izvērsties un kāpēc pasaulē ir tāds ļaunums.

„Tad Pēteris, piegājis pie Viņa, sacīja: "Kungs, cikkārt man būs piedot savam brālim, kas pret mani grēko? Vai ir diezgan septiņas reizes? Jēzus saka uz to: "Es tev nesaku septiņas reizes, bet septiņdesmit reiz septiņas.” (Mateja evaņģēlijs 18:21- 22)

Pēteris likās sev ļoti cēls un žēlastības pilns. Kāpēc? Jo Izraēlā bija tāds likums ja pret tevi grēko trīs reizes, ir jāpiedod, bet, ja ceturto, tad dod pa acīm. Ceturto reizi vairs nepiedod. Jēzus saka: „Es tev nesaku septiņas reizes, bet septiņdesmit reiz septiņas.” Esmu dzirdējis, ka cilvēki ir izrēķinājuši, cik ir 70 reiz 7, un tad, kad būs 491. reize, var atriebties. Taču Jēzus to saka simboliski, domājot bezgalīgi. Draugs, tev bezgalīgi būs piedot. Dzīve piedošanā. Mani arī cilvēki nodod. Ir jādzīvo piedošanā. Ja tu ņemsi pārāk pie sirds, ka cilvēks tevi nodod, tev būs problēma, un šī problēma, ja godīgi, var novest tevi pat kapā. Normāli veselam cilvēkam nekādām slimībām nav jābūt.

„Tāpēc Debesu valstība ir līdzīga ķēniņam, kas ar saviem kalpiem gribēja norēķināties.” (Mateja evaņģēlijs 18:23)

Tur bija ķēniņš ar saviem kalpiem, tas nozīmē, ka viņu vidū bija augstas kārtas cilvēki. Viņu vidū bija parādnieks, kas bija parādā 10 000 talentu. Kalpu atveda pie ķēniņa, un ķēniņš teica: ”Ja tu nevari samaksāt, pārdod visu savu ģimeni verdzībā un tādā veidā atmaksā parādu.” Šis kalps krita zemē un lūdzās, lai ķēniņš apžēlojas un dod vēl laiku, viņš visu atmaksās.

„Un, kad viņš iesāka norēķinu, viņam pieveda parādnieku, kas tam bija parādā desmit tūkstošu talentu. Bet, kad tas nespēja samaksāt, tad kungs pavēlēja to pārdot ar sievu un bērniem un visu, kas tam bija, un samaksāt. Tad kalps krita pie zemes un viņu gauži lūdza, sacīdams: cieties ar mani, es tev visu nomaksāšu. Tad kungam palika kalpa žēl, un viņš to palaida un parādu tam arī atlaida. Bet šis pats kalps, izgājis ārā, sastapa vienu no saviem darba biedriem, kas tam bija simts denāriju parādā; viņš to satvēra, žņaudza un sacīja: maksā, ko esi parādā! Tad viņa darba biedrs krita tam pie kājām, lūdzās un sacīja: cieties ar mani, es tev samaksāšu. Bet viņš negribēja un nogājis to iemeta cietumā, tiekāms tas savu parādu samaksā. Kad nu viņa darba biedri to redzēja, tad tie ļoti noskuma, tie aizgāja un izstāstīja savam kungam visu, kas bija noticis.” (Mateja evaņģēlijs 18:24-31)

Lai tu labāk saprastu – 10 000 talentu ir 300 tonnas zelta. Talents ir augstākā mērvienība, tas nozīmē, ka 10 000 talentu ir nesamaksājama summa. Galilejas iekšējais parāds tajā laikā bija 300 talentu. Tas nozīmē, ka ķēniņš domāja par kaut ko nesamaksājamu, bezgalīgu. Savukārt, viens denārijs bija vienas dienas alga (4 grami sudraba). Latvijas vecajā sudraba pieclatniekā ir 13-15 grami sudraba. Tā bija maza monētiņa, bet kalps viņam uzklupa, sākot vajāt, liekot viņu cietumā, kamēr viņš atdos viņa parādu. Viņa biedri, redzēdami šo netaisnību, nosūdzēja viņu ķēniņam.

Tad viņa kungs to pasauca un tam sacīja: tu nekrietnais kalps! Visu šo parādu es tev atlaidu, kad tu mani lūdzi. Vai tad tev arīdzan nebija apžēloties par savu darba biedru, kā es par tevi esmu apžēlojies? Un viņa kungs apskaitās un nodeva to mocītājiem, kamēr tas samaksā visu, ko viņš tam bija parādā. Tā arī Mans Debesu Tēvs jums darīs, ja jūs ikviens savam brālim no sirds nepiedosit." (Mateja evaņģēlijs 18:32-35)

Ķēniņš nodeva viņu mocītājiem. Ja tu nepiedosi, tev būs problēmas dvēselē, velns tevi mocīs caur nepiedošanu. Kas ir pirmais, par ko mēs lūdzam inkaunterā? Atstumtība un nepiedošana, kas izraisa ļaunumu. Kad es biju mazs, es ļoti ienīdu savu patēvu. Nedomāju, ka viņš mani ļoti ienīda, bet es atceros tās sajūtas, cik man ar viņu bija grūti. Tā bija nepiedošana, kas izraisīja ļaunumu. Es paņēmu savu nazīti un slēpos aiz durvīm. Es gaidīju, kad viņš nāks mājās, un vēlējos viņu nogalināt. Mazs bērns grib nogalināt! Atvērās durvis, es biju aiz durvīm, viņa mugura pret mani. Es stāvēju ar nazīti un pēkšņi sapratu, ka labākajā gadījumā es varu iedurt viņam dibenā. Pēc tam man uznāca bailes, ka ieduršu, nenomirs un man būs slikti. Nobijos, noslēpu nazīti un aizslīdēju prom. Nevarēju patēvu nogalināt, mēģināju kaimiņu onkuli nogalināt. Izrēķināju, kad Kārļonkulis nāk mājās no darba, paslēpos patrepē ar koka nazīti. Manam patēvam bija daudz muskuļu un tauku, viņam nemaz cauri neizdurtos, bet Kārļonkulim, varbūt, varētu. Viņš kāpa augšā uz savu stāvu, es izlīdu no patrepes un ar nazīti pakaļ Kārļonkulim, un atkal mani pārņem tās pašas bailes. Nazītis maziņš, diez vai viņš nomirs, un man būs slikti. Vienīgais, kas mani atturēja, bija bailes par sekām, ka kaut kas nesanāks. Kādā reizē manai mammai ar patēvu virtuvē bija konflikts. Man bija liels naids, es nostājos aiz patēvam aiz muguras, paņēmu biezo vafeļu pannu un domāju, ka tūlīt sitīšu, taču atkal pārņēma tā pati sajūta; man nepietiks spēka, sitiens nebūs pietiekami spēcīgs, lai viņš nokristu, tad es dabūšu no viņa. Un atkal neizdarīju. Labi, ka neizdarīju. Lūk, vienkārša nepiedošana, kas izraisīja ļaunumu līdz pat vēlmei nogalināt. Augu lielāks, un mans dzīves ceļš bija tāds tikai bezdievības un nepiedošanas dēļ, jo Kristus nebija manā sirdī.

Bet esiet cits pret citu laipni un žēlsirdīgi; piedodiet cits citam, kā arī Dievs Kristū jums ir piedevis.” (Vēstule efeziešiem 4:32)

10 000 talentu ir cena, kādu Jēzus ir par tevi samaksājis, lai piedotu tavus grēkus. Vienmēr domā par to, kādu cenu Jēzus ir samaksājis, ko Viņš tev ir piedevis. Un tu nevari piedot savam brālim vai māsai? Kā Viņš tev ir piedevis, piedod arī tu. Tad dvēsele būs tīra, prāts vesels un tavā dzīvē būs harmonija attiecībās ar Dievu un cilvēkiem. Tikko mums bija pasākums Brūveros, puse no draudzes bija, puse nebija. Bet kur bija pareizi būt? Tur! Kas ir piedošana? Vienkāršs lēmums: es domāšu un izturēšos pret šo cilvēku pareizi. Pareizā vieta, pareizais laiks, pareizais lēmums. Vai tiešām vienmēr ir jāpaliek kopā ar cilvēku, kuram tu esi piedevis? Tam visam ir otra puse.

„Jo Es jums saku: ja jūsu taisnība nav labāka par rakstu mācītāju un farizeju taisnību, tad jūs nenāksit Debesu valstībā. Jūs esat dzirdējuši, ka vecajiem ir sacīts: tev nebūs nokaut, un, kas nokauj, tas sodāms tiesā. Bet Es jums saku: kas uz savu brāli dusmo, tas sodāms tiesā; bet, kas saka uz savu brāli: ģeķis! tas sodāms augstā tiesā; bet, kas saka: bezdievis! tas sodāms elles ugunī. Tāpēc, kad tu upurē savu dāvanu uz altāra un tur atminies, ka tavam brālim ir kas pret tevi, tad atstāj turpat altāra priekšā savu dāvanu, noej un izlīgsti papriekš ar savu brāli un tad nāc un upurē savu dāvanu. Esi labprātīgs savam pretiniekam bez kavēšanās, kamēr ar viņu vēl esi ceļā, ka pretinieks tevi nenodod soģim un soģis tevi nenodod sulainim, un tevi neiemet cietumā. Patiesi Es tev saku: tu no turienes neiziesi, kamēr nenomaksāsi pēdējo artavu.” (Mateja evanģēlijs 5:20-26)

Kad cilvēki templī nesa grēka upurus, viņi nesa jēru cauri tempļa pagalmam, uzlika rokas uz jēra, izsūdzēja savus grēkus, un tie pārgāja uz jēru, un priesteris to nokāva. Tu atnes jēru, bet Jēzus saka: „Nesteidzies upurēt, iespējams, tavam brālim kaut kas pret tevi ir.” Tas nozīmē, ka, ja tu nepiedod, Dievs nepieņem tavu upuri, Kristus upuris var pārstāt darboties tavā dzīvē nepiedošanas dēļ. Viņš saka: „Ej, izlīgsti un tad…” Ir rakstīts, ja kādam kas ir pret tevi, tas nenozīmē, ka tu kaut ko esi viņam nodarījis. Ja tu zini, ka esi kaut ko nodarījis un neesi izlīdzis, tev ir jāiet. Taču, ja viņš tev tikai dara pāri un tu viņam nē, arī tad ir labi izlīdzināties viņa dēļ. Ja tev šī cilvēka ir žēl, aizej pirmais pie viņa. Pretējā gadījumā viņš nosprāgs savās emocijās. Nepiedošana pilnībā iznīcina cilvēka dvēseli. Pakāpeniski, tas nenotiek vienā dienā. Tu vari aiziet pie viņa un pamudināt viņu tev piedod, pabrīdinot, ja viņš nepiedos, būs slikti, bet, ja viņš tevi neklausa, lai neklausa.

Bet, ja tavs brālis grēko, tad noej un pamāci viņu zem četrām acīm; kad viņš tev klausa, tad tu savu brāli esi mantojis. Un, ja viņš neklausa, tad pieaicini vēl vienu vai divus, lai no divu vai triju liecinieku mutes katrs vārds tiek apstiprināts. Bet, ja viņš tiem neklausa, tad saki to draudzei; bet, ja viņš neklausa arī draudzei, tad turi viņu par pagānu un muitnieku.” (Mateja evaņģēlijs 18:15-17)

Tas nozīmē, ka tu ar viņu vairs nesaejies. Ja cilvēks aprunā draudzi, tu piedod, bet viņam tavā dzīvē vairs nav ko darīt, laimīgu taciņu. Tev nav jālūdz piedošana, ja kāds sabuntojas, saceļas pret draudzi un aiziet. Tev ir jāsaglabā attālums starp viņu, sevi un draudzi. Tā ir viņa problēma, lai viņš dzīvo savā sviestā. Piedošana ne vienmēr nozīmē to, ka tev jākrīt uz ceļiem un jāzemojas. Tā ir vispārīga dzīve piedošanā. Čarlzs Darvins bija aizvainots uz Dievu par to, ka viņa meita nomira, un tā rezultātā viņš radīja Darvina teoriju, ka cilvēks ir radies no pērtiķa. Redzi, nepiedošana padara cilvēku stulbu. Tu esi dzirdējis, ka cilvēki liecina, ka viņi domāja, ka viņiem nav nekādas nepiedošanas, bet aizbrauca uz inkaunteru un izrādījās, ka tomēr bija? Mēs jau varam domāt, ka nav, bet pat draudzē daudziem savā starpā ir nepiedošana, mājas grupiņā ir nepiedošana, pret vadītāju, mācītāju. Simptomi nebūs ilgi jāgaida. Cilvēkos viss krājas, krājas, kamēr vairāk nevar un viss sāk nākt uz āru.

Sen atpakaļ kādā Latvijas draudzē bija kāds kalpotājs, ģimenes cilvēks, sieva arī bija kalpotāja. Kādā dienā viņš tika arestēts, jo izrādījās, ka viņš vakaros bija staigājis un izvarojis sievietes. Tev nekad nav ienākušas riebīgas domas galvā? Tev nekad nav bijuši riebīgi tēli? Tev nekad negribas domās pakavēties pie kaut kā tāda, par ko vispār nevajadzētu domāt? Tikai atļaujies domāt, un tu jau esi maniaks. Atļaujies tikai domāt to, ko Dievs negrib, lai tu domā, un tu jau kļūsti par maniaku. Jebkurā gadījumā kādas lietas aizies nepareizā virzienā tavā dzīvē.

Dzīve piedošanā. Šīs Rakstu vietas mājās pārlasi, studē, klausies svētrunu vēlreiz, analizē sevi, turi savu prātu skaidrībā un dzīvo piedošanā. Ja tev ir kaut kas pret otru, ej, izrunājies un izlīgsti. Ja tu zini, ka kādam pret tevi kaut kas ir, ja vien tas iespējams, mēģini izlīgt viņa dēļ. Arī sevis dēļ, jo viņš jau tev ir darījis ļaunu. Es zinu, ka ir cilvēki, kuri kādreiz ir bijuši draudzē, tad aizgājuši prom un runā ļaunu par draudzi, par mācītāju. Kas tas ir? Un es zinu cilvēkus, kuri te kādreiz ir bijuši, aizgājuši prom un neko ļaunu nerunā. Kāda ir atšķirība starp viņiem? Viens ir piedevis, viņš pat sirdī nav ielaidis kādu nepiedošanu, viņš ir pieņēmis lēmumu, visu izrunājis un aizgājis. Bet otrs ir aizgājis ar naidu, un tas viņam paliek uz visu mūžu. Viens piedod un viņam viss dzīvē ir normāli, bet otrs nepiedod un aiziet tāds, kāds atnāca. Lai kā viņš censtos uzspodrināt savu tēlu, tā nav taisnība. Cilvēkam bez Dieva ar nepiedošanu nav vesela psihe.

Vai atceries to brīdi, kad Jēzus ienāca tavā sirdī un piedeva tavus grēkus? Vai atceries to atviegloto sajūtu, kas atnāca pēc tam? Lūk, tas pats atnāk, tad, kad tu piedod. Ja tu esi sasaistīts, iespējams, vainīga ir nepiedošana. Visticamāk, tas būs tavs vīrs, sieva, grupiņas vadītājs un daudziem, varbūt, pat mācītājs. Citiem tas var būt Dievs. Kāpēc Dievs nedziedināja? Kāpēc Dievs nepiecēla? Kāpēc Dievs nedarīja? Nepiedošana var būt pret jebko pat par niekiem. Starp draudzes cilvēkiem, kuri, iespējams, pat pārāk bieži ir kopā, var būt nepiedošana. Nepiedošana izpaužas tavā uzvedībā, to var redzēt. Ja visi neredz, tad tuvākie to redzēs. Tu par šiem cilvēkiem izteiksi negatīvus vārdus, sāksi aprunāt, lūgt nepareizi par viņiem. Diemžēl, tas ļaunums būs jācieš tev pašam, jo nepelnīti lāsti taisno neskar. Pelnīti skar, bet pelnījis nav neviens, jo Kristus mūs visus ir atpircis no lāsta varas. Viņš ir samaksājis pilnu cenu, 10 000 talentus, neizmērojamu cenu par piedošanu. Tāpēc nekavējies, pārdomā un izlīgsti ar saviem cilvēkiem. Izlīgsti un dzīvo piedošanā.

Man nāk prātā kāda aina, gribu to izstāstīt. Tad tu varēsi saprast, vai tev nav nepiedošana. Es nesaku, ka tāda dziļa nepiedošana. Iedomājies situāciju, ka ir vīrs un sieva. Pēkšņi vīrs uzzina, ka viņa sieva ar citu vīrieti vēlas doties prom uz citu zemi. Ko darīs vīrs? Ko darīs sieva? Ir varianti cīnīties, terorizēt, rakstīt vēstules vai vienkārši atlaist. Kā būtu darījis Jēzus? Es būtu darījis 100% tāpat, es neko neteiktu, tikai izrunātu to visu un palaistu. Es tā iekšēji jūtos, ka es tā darītu, es necenstos ar varu aizturēt. Es domāju, ka Jēzus būtu darījis tā, samīļojis savu sievu, teikdams: „Es tevi mīlu un mīlēšu, un tā būs vienmēr.” Kad atnāktu jaunais vīrs, ko teiktu viņam? Sistu un skrāpētu? Novēlētu, varbūt, lai izdodas labāka kopdzīve. Jēzus nekontrolē, Jēzus nezāģē, draugs. Ģimenēs ļoti bieži veidojas nepiedošanas zāģēšanas dēļ. Pēc tam cilvēks pārstāj kalpot, pārstāj lūgt Dievu, es to visu redzu, un pamatā tam ir nepiedošana. Tiklīdz tu sāc dzīvot kopā ar otru pusi, tu redzi kāds sviests tev ir galvā un emocijās, kā tu rīkojies pret savu tuvāko. Draugs, tas nav pieļaujams. Nav normāli strīdi ģimenē, tie ved prom no Dieva. Pēc tam tu nāc un lūdz piedošanu savam tuvākajam, bet Jēzus tā nedara, Viņš nevar uz pavēli uzreiz piedot. Piedosi? Kam vajag piedošanu? Tas ir tavs paša lēmums attiecībā pret Dievu, arī tad, ja tev riebjas tas cilvēks. Caur šo lēmumu tu maini arī savas emocijas un attieksmi pret viņu. Man nav nepiedošanas. Ja tu kļūsti remdens, ļoti iespējams, ka vainīga ir nepiedošana. Ej mājās un izlīgsti, bet, ja tu nevari izlīgt, galvenais, ka no tavas puses viss ir normāli. Dzīvosim piedošanā!

Debesu Tēvs, es pasakos par to cenu, kuru Tu par mums esi samaksājis. Tu esi piedevis mums visus mūsu grēkus, un mēs nevaram ne saprast, ne iztēloties, ne sajust to cenu, kādu Tu esi maksājis. Mēs pasakāmies Tev par to. Paldies, Dievs, ka Tavā piedošanā mums ir Tavs spēks piedot. Mēs spējam piedot savam tuvākajam, savam brālim un māsai. Mēs spējam dzīvot piedošanā. Paldies, Kungs, ka caur dzīvi piedošanā Tu mūs svētī, cel, Tu dari mums skaidru prātu, spēcīgas emocijas un ļauj mums uzvarēt un aiziet līdz galam, dzīvot pilnvērtīgu dzīvi Tavam godam un Tavai slavai. Jēzus Kristus Vārdā, āmen!

Mācītāja Mārča Jencīša sprediķi “Dzīve piedošanā” pierakstīja un rediģēja draudzes “Kristus Pasaulei” redakcija

Kaut kas ir jāsāk darīt!

Publicēja 2019. gada 25. jūn. 18:51Līga Paņina

Ziņas datums 26.06.19.

Tu šodien esi pareizā vietā un laikā! Dievs ir ļoti, ļoti labs! Debesu Tēvs, es Tevi slavēju, pielūdzu un apbrīnoju. Svētais Gars, Tu esi tik brīnišķīgs un labs! Tu esi taisnīgs! Dievs, Tu esi mana taisnība! Tu esi Jehova Tsidkenu mana un mūsu taisnība. Mēs pateicamies Tev, Dievs, ka Tu nāci virs zemes cilvēka miesā, Jēzū Kristū, samaksājot ar Sevi, Savām asinīm un ciešanām par mums. Tu mūs atpirki no grēka un velna varas. Tu atpirki mūs no elles un pārvietoji atjaunotā dzīvē, debesīs, kas sākas jau šodien un šeit. Jēzus Kristus Vādā, āmen! Šīs dienas tēma – “Kaut kas ir jāsāk darīt un kaut kas ir jāpārtrauc darīt”. Draugs, laiks ir ierobežots. Tāpat ierobežotas ir arī mūsu iespējas. Šo iemeslu dēļ ir kādas lietas, kuras ir jāpārtrauc darīt, un citas jāsāk darīt, un vislabāk jau šodien.

Pirmajai Samuēla grāmatai seko Otrā Samuēla grāmata. Aiz tās ir Pirmā un Otrā Ķēniņu grāmata, kurai seko Pirmā un Otrā Laiku grāmata. Tās visas ir vēsturiskās grāmatas, kurās atklāta Izraēla jeb Dieva tautas vēsture, precīzāk, vēsture caur ķēniņu valdīšanu. Sākotnēji Izraēlam nebija iecelta ķēniņa, taču viņi, tāpat kā apkārtējās pagānu tautas, to vēlējās. Dievs gan šo vēlmi neatbalstīja, tomēr viņiem tika dots ķēniņš. Ķēniņi bija dažādi, un arī viņu valdīšana nesa tautai dažādas sekas. Ja ķēniņš bija dievbijīgs, tad viņš iztīrīja savu zemi no elkiem, un Dievs svētīja un pasargāja gan zemi, gan tautu, gan valsti. Tai bija ekonomisks un sociāls uzplaukums. Cilvēki dzīvoja tā, kā mēs Latvijas himnā dziedam: “Ļauj mums tur laimē diet”. Taču, ja ķēniņš bija bezdievīgs, tad viņš rīkojās tieši pretēji apgānīja templi, uzcēla dažādas elku pielūgsmes vietas un atlaida no darba Dieva priesterus (sliktākajā gadījumā pat iznīcināja). Rezultātā tauta sāka pielūgt elkus un Dievs to nevarēja svētīt. Dievs pagāja malā, un velns ar saviem eņģeļiem valstī darīja to, ko vēlējās, un sekas ilgi nebija jāgaida. Nāca svešzemju iebrucēji, izveidojās sociāla netaisnība un nabadzība, notika okupācijas un kari, kuros Izraēls nespēja uzvarēt. Izraēla labklājība bija atkarīga no ķēniņiem.

Šīs Vecās Derības nodaļas es lasīju citu pēc citas. Šonedēļ es pabeidzu lasīt Otro Laiku grāmatu. Lasīju daudz un iedziļinājos. Man nedeva mieru kāda doma – kā tas viss beigsies? Es gan zināju, kā tas beidzās, bet lasīju to visu vēlreiz ar interesi par to, ko Dievs man atklās. Lasot domāju: “Kā viss beigsies? Cik ilgi Dievs cietīs?” Vai tu esi lasījis Ķēniņu grāmatas? Bezdievīgam ķēniņam seko posts, bet dievbijīgam svētība visā valstī. Bet vai tiešām mēs tā varam dzīvot – svētība, lāsts, svētība, lāsts? Vai Dievs tomēr neskatās plašākā kontekstā arī tavā dzīvē? Šīs Ķēniņu un Laiku grāmatas var attiecināt uz draudzi un tavu personīgo dzīvi, bet visvairāk es vēlos, lai mēs skatāmies katrs personīgi uz sevi. Skatoties uz visu grāmatu kopumā, aina ir nedaudz citādāka, nekā skatoties tikai uz vienu. Valdīja dievbijīgs ķēniņš. Šodienas kontekstā tas būtu tā, ka tu esi pieņēmis Jēzu Kristu par savu Glābēju, kalpo Dievam un viss ir kārtībā, tu esi svētīts. Bet pēc tam nāk bezdievīgs ķēniņš. Tas nozīmē, ka ne tikai valsts, bet arī cilvēka dzīvē ir posmi, kad mēs nepaklausam Dievam. Daudzi no draudzē esošajiem cilvēkiem dzīvo tieši šādā veidā.

Pirms daudziem gadiem es bērniem uzdevu kādu jautājumu. Redzot, ko viņi dara, es vaicāju: “Nu, Jānīt, kur tu nokļūsi, ja šodien nomirsi?” Viņš padomāja un atbildēja: “Vakar es biju ellē, bet šodien – debesīs.” Viņš zināja, ka vakar bija darījis sliktas lietas, bet šodien bijis paklausīgs un viss ir kārtībā, tāpēc nokļūs debesīs. Mēs gan zinām, ka ne pēc darbiem mēs nokļūstam debesīs vai ellē, bet pēc ticības. Ticība Kristum un Kristus upuris  tas ir pareizi un skaisti, tomēr mēs ļoti labi zinām, ka mūsu darbi parāda mūsu ticību un to, kas ir mūsu sirdī. Vai tiešām, paļaujoties uz Kristus upuri, uz to, ka Viņš mūs sargā un ka esam ne no darbiem, bet žēlastībā izpirkti, mēs varam dzīvot tā, kā Ķēniņu grāmatā vakar ellē, bet šodien debesīs? Cik ilgi tā var dzīvot? Jā, Dievs ir labs, āmen! Vakar bija bezdievīgs ķēniņš un elle zemes virsū. Beigās šie bezdievīgie ķēniņi ņēma nelabu galu – viņus nogalināja cilvēki no pašu vidus vai arī bija dažādas sazvērestības, slimības. Pēc tam – slava Dievam! – nāca dievbijīgs ķēniņš. Bet kopumā – cik ilgi tas tā var turpināties? Ticīgs, neticīgs, ticīgs, neticīgs, vakar ellē, šodien debesīs, vakar klausīju Dievam, šodien vairs neklausu, un tā visu laiku. Jā, Dievs ir žēlastības pilns, Viņš piedod un, pirmkārt, pamatojas uz glābšanu ne caur darbiem, bet ticību Kristus upurim, bet ar ko beidzās Laiku grāmatas?

“Gan Tas Kungs, viņu tēvu Dievs, sūtīja nepārtraukti pie viņiem Savus vēstnešus, lai viņus brīdinātu, jo Viņam bija žēl Savas tautas un Savas svētās mājvietas, bet viņi apsmēja Dieva sūtītos vēstnešus un nicināja Viņa vēstījumus, un zobojās par Viņa praviešiem, līdz Tā Kunga bardzība cēlās pret Viņa tautu tik augstu, ka neko vairs nevarēja labot.” (2. Laiku grāmata 36:15-16)

Iespējams, tu lasi Samuēla, Ķēniņu un Laiku grāmatas un domā: “Brīnišķīgi! Cik Dievs ir žēlīgs! Es varu dzīvot bezdievīgi, jo rīt varu to izmainīt. Pēc tam atkal varu pagrēkot, un vēlāk atkal to izmainīt. Varu kādu brīdi nekalpot un pēc tam atkal kalpot, jo Dievs taču ir žēlīgs.” Dievs patiešām ir žēlīgs, bet, izrādās, ir kāds kritiskais punkts, kur Dievs saka: “Šeit vairs neko nevar labot.” Ja cilvēki turpina šo iesākto ceļu – vakar grēko, šodien Dievs piedod, – tomēr tam pienāk punkts. Arī Jēzus par to runā nedaudz citiem vārdiem.

“Man nākas strādāt Tā darbus, kas Mani sūtījis, kamēr ir diena; nāk nakts, kad neviens nevar strādāt.” (Jāņa evaņģēlijs 9:4)

Nāk brīdis, kad neko nevar labot. Tāpēc es saku tev šodien – ir laiks kaut ko atmest un kaut ko sākt! Ir laiks kaut ko pārtraukt, kamēr tu neesi nonācis līdz tam punktam, kad vairs neko nevar labot. Varbūt tu domā: “Tu taču, mācītāj, esi teicis, ka nekad nav par vēlu.” Manā Bībelē rakstīts, ka ir brīdis, kad var būt par vēlu kaut ko labot, jo nāk nakts, kad neviens vairs nevar strādāt. Kāds nosolās: “Es sākšu kalpot, evaņģelizēt.” Bet tu vēl to neesi sācis darīt! Nāk nakts, kad tu to vairs nevarēsi darīt! Cits sola: “Es sākšu dzīvot svētu dzīvi. Es atmetīšu smēķēšanu un tikšu vaļā no pornogrāfijas. Es tikšu vaļā no alkohola.” Nāk nakts, kad tu vairs to nevarēsi izdarīt. Nakts, kad tu atstāsi šīs zemes dzīvi un stāsies Dieva priekšā tāds, kāds esi. Tas ir viens scenārijs. Lūk, otrs. Es domāju, ka cilvēks var nonākt tādā stāvoklī vēl dzīvs būdams ka viņš neko vairs nevar labot. Viņš ir tik dziļi pagrimis un tik dziļi velna kontrolēts pats savas vainas dēļ. Tas var būt tāds cilvēks, kurš apmeklē draudzi, lūdz Dievu un kalpo. Iet laiks, gadi, un viņš var nonākt tādā stāvoklī, ka pat neapjauš savu atkrišanu un iziešanu no Dieva apsardzības zonas. Nāk laiks, kad neviens vairs nevarēs strādāt.

Pavisam drošs priekšvēstnesis tam, ka tu tuvojies punktam, kad neko vairs nevarēs labot, ir tas, ka tava lūgšanu dzīve kļuvusi šķidra. Es tev varu 100% garantēt – ja tu esi stāvējis Kristū, lūdzis un meklējis Dievu un kopis regulāras personīgās attiecības ar Viņu, taču šis laiks kļuvis šķidrs, tu kritīsi. Nāk diena, kad tev vairs nebūs atpakaļceļa. Vienīgais glābiņš ir atkal stāties ierindā un sākt lūgt Dievu, draugs! Sākt pavadīt laiku ar To Kungu, savas problēmas nest Viņa priekšā un cīnīties. Kad tu pārstāj meklēt Dieva vaigu, lasīt un studēt Bībeli, pārdomāt Viņa vārdu un lūgt, tā ir pirmā pazīme, ka tu slīgsti grēkā, vairs nekad nekalposi un iesi ellē. Tieši tāpat ir ar dievkalpojumu apmeklēšanu. Ja tu vienmēr esi regulāri apmeklējis dievkalpojumus, neatkarīgi no tā, kur tu dzīvo, taču pamazām tev kļūst arvien neinteresantāk un tu sāc tos izlaist, tad zini – tā ir droša pazīme, ka tavā dzīvē tuvojas brīdis, kad neko vairs nevarēs labot. Ja arī pēc tam tu spēsi atgriezties pie Dieva (kas, starp citu, būs diezgan grūti), es domāju, ka tavā dzīvē būs cirstas ļoti smagas brūces, no kurām tu šodien noteikti vari izbēgt, ja pārtrauksi darīt kaut ko, ko tev noteikti nevajag darīt, un sāksi darīt to, kas tev ir jādara. Draugs, ir laiks kaut ko sākt darīt un laiks kaut ko pārtraukt darīt!

Tu esi draudzē? Kalpo? Meklē Dievu? Esot ar Dievu, tev ir sācis veikties. Tev vairs nenotiek tā, kā rakstīts Maleahijas grāmatā, jo tev vairs nekas no rokām laukā nekrīt, tev izdodas. Jā, problēmas ir, bet tu tās atrisini. Tu esi kļuvis stiprs, psiholoģiski stabils, tu klausies motivējošus sprediķus vēlreiz un vēlreiz. Tu gūsti panākumus kalpošanā, biznesā vai kur citur. Varbūt tu visu darīji pareizi, atradi brīnišķīgu mīlestību un tagad veido ideālu ģimeni. Kādā brīdī var sākt likties: “Vai tiešām to visu manā dzīvē paveicis Dievs?” Tu vari sākt domāt, ka tie ir tevis paša panākumi. Tā ir pazīme tam, ka esi kļuvis lepns. Bībele skaidri saka, ka pirms krišanas nāk lepnība. Pirms Lucifera krišanas nāca viņa lepnība. Viņš uzskatīja sevi par kaut ko augstāku un gudrāku par Dievu. Tu varbūt šajā brīdī nodomā: “Es neuzskatu sevi augstāku par Dievu.” Draugs, ja tu domā pretēji tam, kā Dievs saka, tu jau sevi uzskati gudrāku par Dievu. Ja tu sev saki, ka nejūties augstāks par Dievu, bet tajā pašā laikā domā un dari pretēji Viņa gribai, tas nozīmē, ka tu jau esi nostājies augstāk par Viņu. Kaut kas ir jāpārtrauc un kaut kas jāsāk darīt.

Šovakar un rīt mums būs draudzes brīvdienas. Uzdod sev jautājumu – vai tu esi nopelnījis atpūsties? Vai arī tu esi vienkārši izšķiedis laiku gada garumā? Kas ir mainījies tavā kalpošanā, raksturā un lūgšanu dzīvē? Vai tev apkārt ir vairāk jaunu, glābtu cilvēku, vai tieši otrādi? Vai tava kalpošana Dievam ir augusi? Vai tā ir kļuvusi pilnīgāka un labāka, vai arī tu esi stāvējis uz vietas? Vai tu esi pelnījis atpūtu? Runa ir par darbību. Ir jāpārtrauc darīt kaut kas, kas atņem laiku pareizām lietām, un kaut kas jāsāk darīt, jo nāk tā diena, kad neviens vairs nevarēs strādāt.

“Bet Jēzus, to dzirdējis, tam teica: "Nebīsties, tici tikai, un viņa taps izglābta."” (Lūkas evaņģēlijs 8:50)

Sinagogas priekšniekam Jaīram bija divpadsmitgadīga meitiņa, kas bija slima uz miršanu. Viņš sūtīja savus cilvēkus pie Jēzus, lai Viņš nāktu meitiņu dziedināt. Jēzus piekrita un kopā ar Jaīru devās pie meitiņas. Ceļā no Jaīra nama nāca sūtīti cilvēki, kas teica: “Neapgrūtini Mācītāju, jo meitiņa ir mirusi.” Tajā laikā, kamēr Jaīrs nāca pie Jēzus, meitiņa jau nomira. Tas, ka viņa bija nomirusi, bija pilnīgi skaidrs, jo, kad Jēzus ieradās namā, cilvēki Viņu izsmēja, kad Jēzus apgalvoja, ka meitene nav mirusi, bet guļ. Cilvēki, spriežot pēc visām pazīmēm, labi zināja, ka viņa bija mirusi. Viņš ņēma līdzi Jāni, Pēteri, Jēkabu un meitiņas vecākus, lai tur būtu pēc iespējas mazāk neticīgo, iegāja istabā, paņēma meitiņu aiz rokas un piecēla viņu augšā. Visiem “atkārās žoklis”. Bija noticis liels brīnums un Jēzus slava izpaudās pa visu apkārtni. Visā šajā stāstā ir kāds moments. Tajā brīdī, kad no viņa nama nāca cilvēki, paziņodami Jaīram par meitiņas nāvi, cilvēku domāšana bija pavisam vienkārša – kamēr meitene bija slima, tikmēr Dievs var palīdzēt, bet, kad jau mirusi, tad Dievs vairs nevar palīdzēt. Būtībā viss ir loģiski, bet Dievam visas lietas ir iespējamas! Šajā gadījumā Jēzus teica Jaīram: “Nebīsties! TIKAI TICI, un viņa tiks dziedināta!” Ko nozīmē tikai ticēt? Tas nozīmē turpināt darboties, kaut ko atstāt un kaut ko sākt. Turpini iet uz priekšu Dieva lietās, un tam jebkurā gadījumā, agri vai vēlu, būs rezultāts!

Parasti, kad runājam par ticību, mēs gribam to attiecināt uz veselību, naudu, attiecībām, dažādām sadzīves situācijām, personīgajām vajadzībām utt. Ne par tādu ticību ir runa. Nav runa par ticību kaut ko saņemt no Dieva. Runa ir par tavu svētu dzīvi un kalpošanu. Par tavu dzīvi, kas atbilst desmit Dieva svarīgākajiem principiem. Par tavu dzīvi vai tur ir kalpošana Dievam, vai nav. Vai tava kalpošana Dievam ir audzināt bērnus? Tā nav tava kalpošana Dievam! Tava kalpošana Dievam, pirmkārt, ir tevis paša svēta dzīve, otrkārt – cilvēku vešana pie Kristus. Protams, vispirms tava ģimene, bet tas nav viss. Ārpus tavas ģimenes sektas ir vēl pasaule. Jēzus saka: “Ejiet un dariet par mācekļiem visas tautas.” Jēzus nesaka: “Ejiet un dariet par mācekļiem savu ģimeni.” Ja Viņš gribētu tieši tā un Jēzus prioritāte būtu tikai katram sava ģimene, tad Viņš tā arī teiktu: “Ej un rūpējies tikai par savu ģimeni.” Nē! Jēzus gan saka, ka tas, kurš nerūpējas par savu ģimeni, ir ļaunāks par neticīgu, bet pats svarīgākais ir: ej un dari par mācekļiem visas tautas! Piedalies draudzes darbā ar to, ko tu spēj un vari, lai vestu cilvēkus pie Dieva un celtu Viņa valstību virs zemes gan no cilvēkiem tavā ģimenē, gan ārpus tās. Kaut kas, draugs, ir jāpārtrauc un kaut kas ir jāsāk darīt.

“Tad kāds no ļaužu pulka sacīja Viņam: “Mācītāj, saki manam brālim, lai viņš dalās ar mani mantojumā.” Bet Viņš tam atbildēja: “Cilvēk, kas Mani iecēlis jums par tiesnesi vai mantas dalītāju?”” (Lūkas evaņģēlijs 12:13-14)

Cilvēks nāk pie Jēzus ar savu vajadzību. It kā tas ir normāli! Jēzus taču var palīdzēt it visā. Ir notikusi netaisnība, un šis cilvēks Jēzū ir ieraudzījis tiesnesi. Bet Jēzum absolūti neinteresē viņa mantojuma lietas. Jā, mēs mācām, ka Dievs ir mīlestība un Viņš ir ļoti ieinteresēts visās tavās lietās. Tā arī ir, bet Dievam ir kas svarīgāks par visām tavām mazajām lietiņām. Tās nav tās lietas, ar kurām būtu jāiet virsū savam draugam Jēzum. Dievam ir svarīgākas lietas, par kurām Viņš grib, lai tu domā un nāc Viņa priekšā lūgt. Par ko mēs lūdzam un par ko mēs cīnāmies? Jēzus saka: “Tikai tici, un viņa tiks izglābta!” Ticēt nozīmē dzīvot svētu dzīvi un kalpot Dievam. Ticēt nozīmē turpināt darīt šīs lietas.

“Un Viņš tiem sacīja: "Uzmanait un sargaities no mantkārības, jo neviens nedzīvo no tam, ka viņam ir daudz mantas." Un Viņš stāstīja tiem līdzību, sacīdams: "Kādam bagātniekam viņa lauki bija nesuši papilnam augļu.”” (Lūkas evaņģēlijs 12:15-16)

Bagātība un laba, perfekta ģimene nenozīmē Dieva svētību. Tās ir pieliekamās lietas. Pāvils saka: “Es visu spēju Tā spēkā, kas mani dara stipru.” Tas nozīmē spēt dzīvot trūkumā un spēt dzīvot bagātībā, nekļūstot lepns. Ne bagātība ir iemesls kalpot Dievam. Patiesā bagātība ir mīlestība pret Dievu un attiecības ar Viņu, paklausot Viņa gribai. Ir jātic par sevi, par svētu dzīvi, par kalpošanu cilvēkiem, kurus tu ved pie Kristus. Ticēt par savu kalpošanu, ko esi apņēmies darīt, un izdarīt to vislabāk, augot tajā visā. Pārējās lietas ir pieliekamā daļa.

“Un viņš sāka pie sevis spriest: ko es darīšu, jo man nav, kur savus augļus likt. Un viņš turpināja: to es darīšu – es noplēsīšu savus šķūņus un uzcelšu lielākus un tur savākšu visu labību un mantu, un sacīšu savai dvēselei: dvēsele, tev ir lieli krājumi uz ilgiem gadiem, atpūties, ēd, dzer un līksmojies. Bet Dievs uz viņu sacīja: tu, bezprātīgais, šinī naktī no tevis atprasīs tavu dvēseli. Kam tad piederēs tas, ko tu esi sakrājis? Tā iet tam, kas sev mantas krāj un nav bagāts Dievā.” (Lūkas evaņģēlijs 12:17-21)

Es domāju, ka tu vēlētos tādu problēmu, ka tev ir tik daudz naudas, ka nezini, kur to likt. Šis bagātnieks nolēma celt lielākus šķūņus, lai to visu būtu kur uzglabāt. Ja tu esi tik bagāts, ka nezini, kur likt savus līdzekļus, tad vari to ieguldīt draudzes darbā. Mums telpām ir nepieciešama ventilācija, kā arī ir jānoorganizē Tautas lūgšanu sapulce.

“Un Viņš sacīja Saviem mācekļiem: "Tāpēc Es jums saku: nezūdaities savas dzīvības pēc, ko ēdīsit, ne arī savas miesas pēc, ar ko ģērbsities. Jo dzīvība ir labāka nekā barība un miesa labāka nekā apģērbs. Ņemiet vērā kraukļus, kas nedz sēj, nedz pļauj, kam nav ne šķūņa, ne klēts, bet Dievs viņus uztur. Cik daudz vairāk jūs esat vērti nekā putni. Kurš jūsu starpā ar visu savu zūdīšanos var savam mūžam pielikt kaut vienu olekti? Ja nu jūs pat vismazākās lietas nespējat, ko jūs zūdāties pārējo lietu pēc? Ņemiet vērā lilijas, kas ne vērpj, ne auž. Bet Es jums saku: pat Salamans visā savā greznumā nav bijis tā apģērbts kā viena no tām.” (Lūkas evaņģēlijs 12:22-27)

“Dzenieties vairāk pēc Dieva valstības, tad jums šīs lietas tiks piemestas. Nebīsties, tu mazais ganāmais pulciņ, jo jūsu Tēvs ir nolēmis jums piešķirt Valstību!” (Lūkas evaņģēlijs 12:31-32)

Šajā Rakstu vietā Jēzus skaidri pasaka, par ko mums būtu jātic un ko nozīmē kaut ko pārstāt darīt un kaut ko sākt darīt. Jauns sākums saistās ar desmit baušļiem, svētu dzīvi, kalpošanu Dievam un cilvēkiem. Ir kritiskais punkts un nāk nakts, kad neko vairs nevar labot. Kā piepildījās šie vārdi Vecās Derības laikā? Izraēla tauta tika izvesta uz Bābeli un Dieva templis tika nopostīts. Izredzētā tauta pārstāja eksistēt. Tikai pēc ļoti ilga laika posma Dievs viņiem atļāva atgriezties savā zemē. Paskatoties vēsturē, var redzēt, kas ar ebreju tautu notiek vēl šodien. Redzama vai nu ļoti liela svētība, vai lāsts. Svētība vai lāsts ir atkarīga no bezdievīga vai ticīga tautas ķēniņa. Tava dzīve ir atkarīga no tavām izvēlēm. Ja tu nepārstāsi darīt bezdievīgas lietas, tu grimsi arvien dziļāk, pats sev iestāstot, ka tas ir pareizi, un beigās tev vairs nebūs atgriešanās punkta. Esi godīgs pret sevi un sauc lietas īstajos vārdos. Dieva vārds ir kritērijs, kas ir labs un kas ir ļauns. Pretējā gadījumā sanāks kā Ādamam un Ievai Ēdenes dārzā, kurus apmuļķoja velns, teikdams: “Jūs nemirsiet vis, bet būsiet kā Dievs un paši noteiksiet, kas labs un kas ļauns.” Ne mēs vai kāds cits nosaka to, kas ir labs vai ļauns, bet tikai Dievs, un Viņa griba ir atklāta Bībelē.

Jēzus dzirdēja, ko cilvēki teica Jaīram, un atbildēja: “Nebīsties, tikai tici, un viņa tiks izglābta!” Svarīgi ir, ka tu šodien izdari to, ko tu vari izdarīt. Ir laiks sākt darīt pareizas lietas. Ja tu esi pakritis, ir laiks celties un sākt darīt pareizas lietas. Ir kaut kas jāpārtrauc un kaut kas jāsāk. Un šodien es nerunāju par labklājību, bet svētu dzīvi un evaņģēlija sludināšanu. Tās ir divas lietas, kas interesē Kristu. Pārējais ir mazsvarīgi. Es atkārtoju Pāvila vārdus: “Es spēju dzīvot trūkumā un spēju dzīvot bagātībā.” Viņš to visu pieņem. Šeit mūsu vidū ir cilvēki, kuriem būs daudz naudas, tāpat ir arī cilvēki, kuriem nebūs daudz naudas. Bet tam nav jābūt par iemeslu kalpot vai nekalpot Dievam vai dzīvot vai nedzīvot svētu dzīvi. Pie mums draudzē bija politiķis Aigars Bitāns. Viņu nekur neievēlēja. Es par to daudz domāju, un mēs nesen sazvanījāmies. Es gribēju viņam pateikt, ka nav svarīgi, vai viņu ievēlēja, vai neievēlēja, jo svarīgi ir tas, ka viņš izdarīja visu, ko varēja izdarīt. Tad, kad tu izdari visu, ko varēji izdarīt, tev ir mierīga sirdsapziņa. Lai tava sirdsapziņa tevi netiesā! Piemēram, Laura gribēja iestāties mūzikas skolā, bet netika, jo neizturēja iestājeksāmenus. Es sirdī viņu atbalstīju, bet nodomāju pie sevis, ka viņa var arī iztikt bez šīs skolas, jo tā ir vieta, kur studentu bīdīs pasaulē ar pasaulīgiem priekšnesumiem. Viņa no savas puses izdarīja visu, ko varēja izdarīt, un tas nekas, ka netika tajā skolā. Tā ir laba skola, bet, ja jaunietis tur mācās, viņa ticībai jābūt nobriedušai.

Šonedēļ Saeimā notika balsojums par dzīvesbiedra likumu. 60 deputāti nobalsoja “pret” un 23 “par”. Un tas ir Tautas lūgšanu sapulces rezultāts, kā arī to parakstu rezultāts, ko mēs savācām. Mēs esam nozīmīga tautas daļa, kas cīnās par kristīgām vērtībām ģimenē. Ja mēs nebūtu maksājuši cenu, iespējams, balsošanā būtu citādāka aina. Lūgšanai ir ļoti liels spēks. Jūnijs vispār ir praidu (geju un lesbiešu) mēnesis. Nesen Facebook es redzēju interesantu bildi, kurā bija attēlots cilvēks, kas tur rokās kaķi, mēģinot viņam mutē iebāzt varavīksnes krāsu praida karodziņu. Tas ataino mūsu sabiedrības ietekmēšanu, ko pasniedz masu mediji. Viņi turpinās to pasniegt un filtrēt iekšā skolās. Taču mēs varam turpināt ticēt un ar savām lūgšanām ietekmēt valsts likumdošanu. Draudzēm ir jāaug un ir jāturpina Tautas lūgšanu sapulces. Mums liela problēma ir tāda, kā finansēt šīs lūgšanu sapulces. Galvenais ir ticēt un izdarīt to, ko mēs varam izdarīt. Tici savas sirdsapziņas dēļ, ka esi izpildījis Dieva gribu, un agrāk vai vēlāk tam būs rezultāts. Internetā lasīju par latviešu restorāna Kinfield bankrotēšanu, un pati īpašniece nolēma neklusēt un izstāstīt visai sabiedrībai patiesību par VID uzlikto nodokļu slogu jaunajiem uzņēmējiem. Viņa sarīkoja piketu pie Saimas, izkarinot barankas, kas simbolizē “0”, kas paliek pāri pēc nodokļu nomaksas. Nodokļu slogs ir ļoti liels, lai uzsāktu biznesu. Šajā draudzē jebkurš var iesākt biznesu, bet bez Dieva lielākoties nav vērts sākt kaut ko darīt. Ja tev ir Dievs un tu esi īpaši stiprs cilvēks, tu izlauzīsies. Latvijā nav labvēlīga augsne maziem uzņēmumiem. Mūsu ziņu kanāli ir valsts propagandas ierocis noteiktam virzienam. Tajos šī bankrotējušā uzņēmuma īpašniece tiek attēlota kā muļķīte, kura nemāk vadīt savu uzņēmumu. Es gan tā nedomāju, jo negudrs cilvēks nespētu piesaistīt sabiedrības uzmanību. Arī no mūsu draudzes daži cilvēki aizgāja un pie Saeimas nolika barankas, apzinoties gan, ka tas neko daudz nedos.

Galvenais ir ticēt un no savas puses izdarīt visu, ko vari izdarīt. Sāc darīt kaut ko pareizu un tici! Latvijas Satversmē ir iespējamas laulības tikai starp vīrieti un sievieti, un es ticu, ka citādāk nebūs. Ja pat tad, kad esi izdarījis visu iespējamo, rezultāts tevi neapmierina, tu vari būt mierīgs, jo no savas puses esi izdarījis visu, ko vien varēji izdarīt. Mēs gribam līdzināties Eiropas valstīm, pielīdzinot sev viņu nodokļu sistēmu un neņemot vērā to, ka vidējais atalgojums citās valstīs ir daudz augstāks. Ja mēs pielīdzinām sevi citām Eiropas valstīm, tad mums nekas pāri nepaliek. Bet tu esi uzņēmīgs un visu, ko tu iesāksi, novedīsi līdz galam, ja tikai ticēsi! Es gatavoju šo sprediķi par ticību un atradu vienu vecāku sprediķi, kas bija 2011. gada 5. jūlijā. Es tajā sprediķī stāstīju par astoņus gadus veciem notikumiem. Esmu teicis šādus vārdus: “Ja mēs šodien sējam, mēs noteikti pļausim. Ja šodien caur G12 mēs ieguldām cilvēkos, tad tas pēkšņi pāris dienās nesīs varenu atmodu un augļus. Tā notika Vasarsvētkos, dienā, kad draudzei pievienojās trīs tūkstoši cilvēku. Jēzus trīs gadus strādāja un mācīja mācekļus.” Pirms astoņiem gadiem es teicu mācītājam, ka man pēc gada būs simt piecdesmit cilvēku draudze, bet tajā laikā bija tikai astoņi. Es vēl nebiju izpratis dažādus principus, kuri jāpielieto, lai tas tā arī būtu – gada laikā 150 cilvēki būtu draudzē. Es tam nebiju gatavs; apzinos to uz visiem 100%. Pirms astoņiem gadiem es teicu: “Gada laikā šeit būs 150 cilvēku draudze. Ir pagājuši 8 gadi un mums ir 200 cilvēku draudze, ar potenciālu vairoties.” Draugs, ir pagājuši vēl 8 gadi, un mums ir 600 cilvēku draudze ar potenciālu vairoties un ietekmēt visus Latvijas vēstures procesus. TIKAI TICI! Ir svarīgi, ka tu izdari to, ko tu saproti, un to, ko tu vari izdarīt šodien. Pārstāj darīt to, ko vairs nevajag darīt, un sāc darīt to, ko vajag darīt.

“Bet tu paliec skaidrā prātā visās lietās, paciet ļaunumu, dari evaņģēlista darbu, izpildi savu kalpošanu līdz galam. Jo es jau topu par ziedojumu, un manas atraisīšanas laiks ir pienācis. Labo cīņu es esmu izcīnījis, skrējienu esmu pabeidzis, ticību esmu turējis. Atliek man tikai saņemt taisnības vainagu, ko mans Kungs, taisnais tiesnesis, dos man viņā dienā, un ne tikvien man, bet arī visiem, kas ir iemīlējuši Viņa parādīšanos.” (2. Timotejam 4:5-8 )

Pāvils bija nodzīvojis savu dzīvi un saprata, ka drīz dosies pie Dieva; viņš zināja, ka būs debesīs. Vai tu zini, ka tu būsi debesīs? Viņš zināja, ka būs debesīs, jo bija turējis ticību. Viņš nedzinās pēc materiālām lietām, pēc vīrieša vai sievietes, viņš saka, ka ir dzinies pēc svētas dzīves un cilvēkiem, lai paceltu viņus un ievestu Dieva valstībā, lai darītu par mācekļiem, lai pagodinātu Dievu ar savu dzīvi un kalpošanu Viņam. Viņš samaksāja pilnu cenu un teica: “Es ticību esmu turējis.” Kādā citā Rakstu vietā viņš turpina: “Es neesmu vainīgs nevienas dvēseles pazušanā.” Viņš zina, ka nav vainīgs, jo nav kavējies sludināt Dieva vārdu. Viņš ir mācījis to, ko ir sapratis, to, kas ir pareizi, viņš ir darījis maksimāli visu to, ko ir varējis izdarīt. Viņš nevar visus izglābt un par visiem atbildēt, un tomēr viņš ir izdarījis tik, cik ir varējis. Viņš saka, ka ticību ir turējis un būs debesīs. Tu ticību esi turējis? Ja nē, tad sāc turēt ticību, darīt. Ja jā, tad turpini turēt, darīt.

“Dari evaņģēlista darbu un izpildi savu kalpošanu līdz galam.” (2.Timotejam 4:5)

Ticēt līdz galam nozīmē izpildīt savu kalpošanu līdz galam.

“Jūs būsiet visu ienīsti Mana Vārda dēļ, bet kas pastāv līdz galam, tas taps izglābts.” (Mateja evaņģēlijs 10:22)

Tu par sevi esi padomājis, ka esi egoists? Ja tu savā lūgšanu laikā strādā pie sava rakstura, trenējies, tu kļūsi vairāk mīlošs pret cilvēkiem; mazāk tu, vairāk cilvēki. Kalpošana ir tieši saistīta ar sava tuvākā mīlēšanu kā sevi pašu. Tu zini, ka cilvēku lielā mīlestība, ko apdzied dziesmās un rāda filmās, kurās nevar izdzīvot viens bez otra, var nebūt reāla? Patiesa mīlestība pret Dievu un cilvēkiem nav egoistiska. Sakot: es tevi mīlu, patiesībā tu vari domāt, lai tikai tev būtu labāk, lai tikai tev būtu tā iemīlēšanās sajūta. Mīlestība nav sajūtas, tā ir pareiza attieksme pret cilvēkiem. Sāc darīt, pareizi rīkoties pret cilvēkiem un pārstāj egoistiski rīkoties.

Izstāstīšu kādu smieklīgu gadījumu no pludmales. Jūrmalā vai Gaujmalā mēs parasti atrodam vietiņu smiltīs, kur apkārt nav cilvēku, lai var mierīgi lasīt un atpūsties. Manuprāt, katrs cilvēks normāli grib atpūsties kaut kur tālāk no citiem. Arī mūsu gadījumā pludmale bija diezgan tukša, iekārtojāmies, un pēc kāda laika atnāca kāda ģimenīte un apsēdās precīzi pāris metru attālumā no mums, lai gan visapkārt bija brīvs! Bērni, protams, sāka klaigāt, ķīvēties savā starpā, vecāki arī skaļāk uzvedās. Pie sevis nodomāju, ka laikam tas ir egoisms vai arī stulbums. Vēl kāds nesens gadījums Gaujmalā. Apgūlāmies kādā nomaļākā vietiņā, kur vairāku metru apkārtnē nebija cilvēku. Atnāca omīte ar diviem bērniņiem un tašiņām. Domāju, ka viss būs kārtībā, jo paies tikai garām, bet nē, viņi apmetās turpat, apmēram divu metru attālumā. Bērni kaut ko savā starpā dziedāja, plunčājās pa ūdeni, un es pat domāju, ka viņi uzvedās labi, tā pieklājīgi un klusi. Bērni tiešām uzvedās mierīgi un normāli un savā starpā spēlējās, bet ome klusām runāja ar viņiem, dzirdēju, ka lutina un ļoti rūpējas par viņiem. Pēkšņi tie divi bērni ūdenī sāka šļakstīties, un arī tas bija normāli, nebija traku brēcienu un es joprojām biju labās domās par viņiem, arī omi, bet tad ome vienā brīdī sāka bļaut un rāties uz viņiem, tā agresīvi un skaļā balsī, lai nāk ārā un netraucē. Tā bija tā pati ome, kura iepriekš bērniem teica, lai uzvedas klusāk, tur taču cilvēki guļ, nevajag traucēt. Es domāju pie sevis: nē, normāli vispār, kurš te kuru tagad traucē? Šīs situācijas liek man domāt, ka katrs cilvēks būtībā ir egoists un domā tikai par sevi, un ar egoismu ir jācīnās. Ir jāmīl cilvēki un jāizturās pret viņiem ar mīlestību. Tas nozīmē pareizu attieksmi pret cilvēkiem, savu brāli un māsu draudzē, pret savu ģimeni, vīru, sievu, bērniem. Vienmēr miesa gribēs savu, savu labumu un komfortu. Ja tev patīk kādu zāģēt, tad noliec nost savu zāģi un mīli. Svarīgi ir izdarīt no savas puses to, ko vari, lai sirds ir mierīga.

Ziņās lasīju, ka 30 gadīgs vīrietis pavedinājis netiklībā kādu 13 gadīgu meiteni. Izraēlā vispār jau no 12 gadiem meitenes izdeva pie vīra. Ko nu? Es nedomāju, ka tā 13 gadīgā meitene ir pavisam nevainīga, ka viņas vecāki un pati valsts šajā situācijā ir tik nevainīga. Valsts saka, ka stingri soda šādas darbības, bet pati mudina uz tādām lietām, piemēram, skolās seksualizējot bērnus. Valsts samazināja alkohola akcīzes nodokli, bet valsts pelna un dzīvo uz ieņēmumiem no alkohola. 99% ieslodzīto ir alkoholiķi un pastrādājuši savus noziegumus alkohola reibumā. Valsts pelna uz alkoholiķiem, bet, nedod Dievs, viņi kaut ko dzērumā noziegsies, tad uzreiz cietumā liks. Tā nav mīlestība uz tuvāko, tas ir liels egoisms.

“Un, lūk, tagad es garā saistīts, eju uz Jeruzālemi, nezinādams, kas man tur notiks.” (Apustuļu darbi 20:22)

Vai esi domājis par šo Rakstu vietu, kā Pāvils varēja būt garā saistīts? Kas viņu sasaistīja? Es tev citā Rakstu vietā parādīšu, kas viņu sasaistīja.

“Pēc šiem notikumiem Pāvils garā apņēmās pārstaigāt Maķedoniju un Ahaju un iet uz Jeruzālemi, sacīdams: "Pēc tam kad būšu tur bijis, man jāredz arī Roma.”” (Apustuļu darbi 19:21)

Viņš pats garā apņēmās jeb bija garā saistīts. Tas nozīmē, ka Pāvils bija apsolījis Dievam, ka to izdarīs. Tu esi kaut ko solījis Dievam? Draugs, tu esi garā saistīts, ja tu esi solījis. Ja tu esi teicis, ka kaut kādas lietas pārtrauksi, tad tu esi garā saistīts un Dievs tev vienmēr par to atgādinās. Ja tu šodien apņemies atmest to, kas tev nav vajadzīgs, un sākt darīt to, kas tev ir vajadzīgs, tad tu esi garā saistīts. Tad pats Dievs ir uz tā visa, ka tu spēj to izdarīt. Tu vari dot Dievam solījumu ticēt līdz galam? Es tevi, protams, nespiežu, bet zinu, ka visi, kuri ir bijuši Inkaunterā, ir ne tikai devuši solījumu, bet arī parakstījušies par to. Tu parakstījies par to, ka tu esi viens no tiem, kas cieši apņēmies iet līdz galam.

“Tad Sauls sacīja Dāvidam: "Svētīts tu esi, mans dēls Dāvid! Patiešām, ko tu uzņemsies, to tu arī novedīsi līdz galam!" Tad Dāvids aizgāja savu ceļu, bet Sauls atgriezās savā vietā.” (1. Samuēla grāmata 26:25)

Sauls redzēja Dāvida apņemšanos, ka viņš ir garā saistīts un to izdarīs. Un ar šiem cilvēkiem, kuri garā apņemas, ir Dievs, un viņi spēj to izdarīt. Uz stingriem lēmumiem ir Dieva svētība un Viņa palīdzība. Dāvids krita grēkā ar Batsebu, atnāca pravietis un pateica, ka viņš ir grēkojis, Dāvids uzreiz nožēloja savus grēkus, piecēlās un gāja tālāk. Varbūt tu esi pakritis tajā sfērā, kas saistās ar svētu dzīvi vai kalpošanu, bet, ja tu esi šeit, es uzskatu, ka tavā dzīvē nav pienācis neatgriezeniskais punkts un visu vēl var labot, tāpēc piecelies un ej tālāk. Apliecini to, ka tu atgriezies atpakaļ ierindā. Simsons, kura spēks bija matos, pazaudēja savu spēku, kad viņa mati tika nogriezti, bet patiesībā viņš pazaudēja savu spēku, kad sagrēkoja. Viņš bija Dieva aicināts un svaidīts, bet viņš grēkoja. Viņš pazaudēja spēku, viņu sagūstīja, viņš tika iejūgts kā vērsis dzirnavās un strādāja filistiešu labā, viņu apsmēja. Kādu dienu filistiešu dieva Tagona svētkos Simsonu paaicināja, lai izsmietu.

“Tad Simsons piesauca To Kungu un sacīja: "Tu, ak, Kungs, mans Dievs! Lūdzu, piemini mani un dari mani stipru kaut vēl šo reizi, ak, Dievs, ka es varu atriebties šiem filistiešiem kaut vai tikai par vienu no manām abām acīm!" (Soģu grāmata 16:28-30)

Draugs, celies, apņemies garā, un tu izdarīsi vairāk nekā visas savas iepriekšējās dzīves laikā!

Debesu Tēvs, Tava žēlastība ir liela, Tu esi mīlošs, Tu esi neizdibināms, mēs Tev pieķeramies, Kungs, dzīvais Dievs. Mēs esam Tev pateicīgi par visu to labo, ko Tu esi darījis mūsu dzīvēs. Dievs, mēs pieņemam arī visas problēmas un slikto, kas ir noticis mūsu dzīvē, mēs mācāmies un izmantojam to, lai gūtu jaunas uzvaras. Dievs, svētī katru vienu draudzes “Kristus Pasaulei” cilvēku, svētī katru vienu, kas skatās mūs internetā, katru vienu, kas meklē Tavu vaigu, lai mēs pārdomājam savu rīcību, analizējam savu prātu un dvēseli, izdarām secinājumus un apņemamies izdarīt. Lai mēs pārtraucam darīt tās lietas, kas Tev nav patīkamas, un sākam darīt tās lietas, kas Tev ir patīkamas. Lai mēs turpinām ticēt, lai mēs paļaujamies uz Tevi. Mēs pateicamies Tev, Dievs, ka Tu ieved mūs pārpilnības zemē, kur piens un medus tek. Pieskaries ikvienam, kurš jūtas vājš, pieskaries Savā mīlestībā un piecel to.

Tagad cilvēki runā par jauno seriālu “Černobiļa”. Šajā daudzsēriju filmā diezgan precīzi atainoti patiesi notikumi. Černobiļā bija neredzama nāve, cilvēki, kas atradās tuvumā, divu nedēļu laikā mira no radiācijas apstarojuma. Tur bija tiltiņš, no kura cilvēki vēroja ugunsgrēku atomelektrostacijā, tas dega ar zilu liesmu, un visi tie, kuri tur bija un skatījās, gāja bojā, izņemot kādu sievieti, kura joprojām ir dzīva. Tajā brīdī viņa neko īpašu nejuta, tā tiešām bija neredzamā nāve. Zini, ir garīgā pasaule un neredzamā nāve, ir velns un viņa eņģeļi. Un tas, vai tu spēsi pastāvēt pret velna valstību, ir atkarīgs no tavas ticības Dievam, un pati svarīgākā ir ticība Jēzus Kristus upurim, ka tu tici un pieņem Jēzu Kristu par savu Glābēju, ka tu tici, ka Viņš nomira par taviem grēkiem un ir augšāmcēlies. Un notikumi Černobiļā bija reāls gadījums; visi cilvēki, kas stāvēja uz tilta, nomira, izņemot vienu sievieti, kuru neķēra apstarojums, jo viņa bija stāvoklī. Viņas mazais bērniņš uzņēma uz sevis visu radiāciju, piedzima un nodzīvoja tikai 4 dienas. Jēzus uzņēmās pie krusta nāvi, “radiāciju” uz Sevis, lai tu dzīvotu un baudītu svētības. Paldies Tev, debesu Tēvs, par Jēzu Kristu, paldies Tev, Dievs, ka Tu nes mūsu sērgas, ciešanas, slimības, nabadzību, vājumu, grēkus, ka Tu to visu nes un atbrīvo mūs. Tavs spēks ir neizmērojams! Tava mīlestība un žēlastība ir stipra. Tu esi liels un neizmērojams. Lai aiziet nespēks, nogurums, neauglība, lai nāk ticība!

Mācītāja Mārča Jencīša sprediķi “Kaut kas jāsāk darīt!” pierakstīja un rediģēja draudzes “Kristus Pasaulei” redakcija

Ticība un lūgšana

Publicēja 2019. gada 18. jūn. 12:39Līga Paņina

Ziņas datums 18.06.19.

Šodien ir lieliska diena, lielisks rīts, un Dievs ir ļoti labs, reāls un dzīvs. Viņš ir pats svarīgākais, kam būtu jābūt mūsu dzīvē. Šodienas svētrunas tēma ir „Ticība un lūgšana”. Bez ticības Dievam nevar patikt. Ticība ir darbība. Ticība nav tikai mūsu izjūtas, emocionāla pārliecība, lēmums, kaut kas dziļi mūsos, bet TICĪBA izpaužas DARBĪBĀ. Man ticība vairāk asociējas ar reāliem darbiem, kas nes reālus rezultātus. Ja tu ej pie cilvēka un atklāj viņam evaņģēliju, tad tā ir tava darbība – tu sludini evaņģēliju. Ja tu katru rītu celies un apmeklē savu darbu, tu tici, ka saņemsi algu. Tā arī ir ticība, jo tu izdarīsi konkrētas darbības un tam būs konkrēts rezultāts. Bībelē ir rakstīts, ka mūsu cīņa nav vienkāršas darbības, kas vērstas uz rezultātu, bet tā ir garīgā cīņa garu pasaulē. Jo ne pret miesu un asinīm mēs cīnāmies, bet pret ļaunajiem gariem gaisa telpā.

Mēs varam ticēt, ka mums būs daudz glābtu cilvēku, ienesīgs bizness, laba ģimene un labs raksturs. Un mēs varam darboties šajos virzienos. Tas ir pareizi, jo ticība ir ārkārtīgi svarīga, bet ir viena lieta, kuras dēļ ticība var nedarboties. Iemesls ir ļoti vienkāršs – tu neesi lūgšanās iegājis garīgajā pasaulē un izdarījis tur nepieciešamās darbības. Lai kā mēs censtos kaut ko sasniegt, visam fiziskajam šajā pasaulē ir garīgs cēlonis. Pasaulē valda divi spēki – Dievs un velns. Tas, cik lielā mērā dēmoniskie spēki spēj izplatīties, ir atkarīgs no tā, kādas domas cilvēki pieņem vai noraida un kādas darbības viņi izdara. Piemēram, kādi cilvēki pieņem draudzi, draudzes vēsti, evaņģēliju, bet kādi to noraida. Ir proporcijas, cik daudz cilvēku tic Dievam, cik daudz netic. No šīm proporcijām izriet tas, ko mēs varam redzēt Latvijā, kā arī citās valstīs, ģimenēs, organizācijās, jo visa pamatā ir garīgie spēki.

Bet neviens nevar, stipra vīra namā iegājis, viņa rīkus laupīt, ja tas papriekš stipro nesaista, tik tad viņš tā namu izlaupīs.” (Marka 3:27)

Tu nevari ieiet stiprā namā un to izlaupīt, jo tev vispirms stiprais ir jāsasaista. Tu neko nevari padarīt pret spēcīgu valsti. Pasaulē ir valstis, kurām pieder kodolieroči. Visvairāk kodolieroču ir Amerikai un Krievijai. Kā sasaistīt tādas spēcīgas valstis kā Amerika vai Krievija? Vai ir iespējams izlaupīt Ameriku? Varbūt kādam cilvēkam ar šizofrēniju šāda doma var ienākt galvā, varbūt kādam antikristīgas valsts diktatoram, piemēram, Ziemeļkorejā. Iedomāties var daudz, bet viņi neuzdrīkstās to realizēt. Ziemeļkorejai arī ir kodolieroči, bet nelieli, kas šauj piecus metrus. Viņiem ir dažas aizvēsturiskas raķetes pretī simtiem raķešu, kas pieder Amerikai. Arī Francijai un Lielbritānijai ir raķetes, bet pārējām nav. Kura valsts Eiropas Savienībā var lekties? Anglija, jo tās rīcībā ir kodolieroči. Kāpēc Krievija var zīmēties? Tai ir kodolieroči. Ja iesākas karš, mēs nevaram viņus uzvarēt, jo viņiem ir kodolieroči. Lūk, tieši tāpat ir arī garīgajā pasaulē. LŪGŠANAS IR KĀ KODOLIEROČI! Nav lūgšanas, nav uzvaras! Tu vari tikai ticēt, iet un darboties, un, protams, būs kaut kādi augļi, bet materiālās pasaules sākums ir garīgajā pasaulē. Ja tu papriekš neieej tajā un ar lūgšanu nenosedz savas darbības, tās var būt neveiksmīgas. Īpaši Dieva valstības darbā bez lūgšanas nav ko darīt. Bez lūgšanām tev neizdosies izveidot kristieša raksturu. Protams, arī bez lūgšanām var būt dažādas pārmaiņas, taču pašā būtībā būs lietas, kuras tu nevarēsi izmainīt, jo iemesls tām ir garīgs. Tās var izmainīt, taču tikai ieejot garīgajā pasaulē.

Tad, kad tu lūdz Dievu, tu ieej garu pasaulē un nokārto lietas. Jēzus teica: ”Tu domā, ka Es nevaru lūgt Dievu un Viņš man nesūtīs vairākus leģionus eņģeļu?” Kad Dievs tev sūtīs palīgā eņģeļus? Kad eņģeļi darbosies tavā dzīvē? Tad, kad tu lūgsi! Kad eņģeļi darbosies draudzes dzīvē? Tad, kad mēs kopīgi lūgsim. Kad eņģeļi darbosies tavā mājas grupiņā? Tad, kad jūs grupiņā lūgsiet. Kad eņģeļi darbosies tavā dzīvē? Tad, kad tu lūgsi Dievu! Ne tikai pārdomāsi Dieva vārdu, bet arī lūgsi. Es šodien runāju par lūgšanu kā par ieroci. Lūgšana ir garīgs ierocis, visspēcīgākais ierocis. ”Jo ar Tavu spēku es sagrauju mūrus un ar savu Dievu es pārvaru vaļņus.” (Psalms 18:30) Tas ir ne tikai tāpēc, ka mēs ticam Dievam, ejam uz uzvarām, bet mēs lūdzam, jo lūgšanā ir spēks. Ticība bez lūgšanas nedarbojas, kā arī lūgšana bez ticības nedarbojas.

Nesen piedzīvoju nedaudz smieklīgu gadījumu. Man uz telefonu atnāca īsziņa no mazās Evelīnas: „Mamma dzemdē. Mamma bezsamaņā.” Tas bija tas, ko viņa redzēja un ko viņa saprata. Tur laikam bija tā kā filmā „Viens pats mājās”, kad visi no rīta kavēja lidmašīnu un steigā skrēja un krāmējās. Tas laikam nozīmēja: Lūdziet Dievu, jo sākušās neplānotas priekšlaicīgas dzemdības, divus mēnešus ātrāk un vēl dvīnīši. Mēs ar sievu tajā laikā bijām pludmalē. Evelīna rakstīja ļoti pārliecinoši. Sieva domāja, kas tagad paliks pie bērniem, jo vīrs noteikti būs slimnīcā ar Evitu. Varbūt paaicināt kādu draudzes cilvēku, lai pieskata bērnus? Es lūdzu par to Dievu, iegāju lūgšanā. Arī šodien dievkalpojumā mēs slavējām Dievu. Kāpēc mēs slavējām? Lai ieietu Dieva klātbūtnē. Es tieši tā arī padomāju, lai slavētāji ieved mani Dieva klātbūtnē, lai pēc tam es varu iet uz skatuves un būt Dieva klātbūtnē, lai visa draudze varētu būt Dieva klātbūtnē. Lai man nav jāved ļaudis Dieva klātbūtnē, bet lai slavētāji ieved. Slavēšana arī ir lūgšana. Bībelē rakstīts, lai mēs ieejam Dieva pagalmos ar slavu un pateicību. Tāpat arī tu, kad ieej savā lūgšanu kambarī, tu ieej Dieva klātbūtnē, tu ieej garīgajā pasaulē. Es esmu ticīgs jau no 2000. gada, kas nav maz. Mācītājs jau esmu kādus 17 gadus. Es lūdzu Dievu regulāri un daudz, un man jau ir kaut kāda pieredze. Jo vairāk tu to dari, jo vairāk tu kļūsti jūtīgs saņemt atbildes garīgajā sfērā. Lūdzot par gadījumu ar Evitu, es iegāju garīgajā pasaulē, un man tur bija nulle, tur nebija nekā. Es lūdzu, lai Dievs svētī dzemdības, ārstu rokas, bet nekā nebija, tātad kaut kas nebija kārtībā. Teicu sievai, lai uzraksta, ka viss būs kārtībā. Izrādījās, ka tās nebija dzemdības, bet rotavīruss. Tas bija neliels pārpratums. Ieejot lūgšanā es sadzirdēju no Dieva to, ka nav tas, kas bija rakstīts īsziņā. Kad tu ieej lūgšanā, tu ieej garīgajā pasaulē un visas shēmas izriktē pēc Dieva prāta.

Tā arī Es jums saku: lūdziet, tad jums taps dots, meklējiet, tad jūs atradīsit, klauvējiet, tad jums taps atvērts. Jo ikkatrs, kas lūdz, dabū, kas meklē, atrod, un, kas klauvē, tam atvērs. Kur būtu kāds tēvs jūsu starpā, kas dotu savam dēlam čūsku, kad tas lūdz tam zivi? Jeb skarpiju, kad tas lūdz olu? Ja nu jūs, ļauni būdami, zināt dot saviem bērniem labas dāvanas, cik daudz vairāk jūsu Tēvs no debesīm dos Svēto Garu tiem, kas Viņu lūdz?" (Mateja evaņģēlijs 7:7-11)

Bez lūgšanām mēs nespējam realizēt Dieva vārdu un Dieva gribu savā dzīvē, citu cilvēku dzīvēs, savā ģimenē un valstī. Tas nav iespējams, un mācītājs Jongi Čo to ļoti labi zina. Viņš ir uzrakstījis grāmatu „Lūgšana – atslēga atmodai”. Tu vari lūgt atsperdamies un nekas nenotiks, ja tu nedarīsi pareizas darbības. Tā ir ticība. Ticība bez pašas lūgšanas nedarbojas. Lūk, kāpēc cilvēks, nākot pie Dieva, kad sēkla uz akmenāja ir uzdīgusi un viņš nesāk veidot pats savu lūgšanu dzīvi, pirmajās grūtībās padodas.

Bet, gaismai austot, Viņš iziedams aizgāja uz tuksnesi. Bet ļaudis Viņu meklēja un nogāja pie Viņa un gribēja Viņu aizturēt, lai Tas viņus neatstātu. Bet Viņš tiem sacīja: "Arī citām pilsētām Man jānes labā vēsts par Dieva valstību, jo tam Es esmu sūtīts.” (Lūkas evaņģēlijs 4:42-43)

Jēzus aizgāja uz tuksnesi un tur pavadīja laiku ar Dievu. Viņš lūdza un iegāja garīgajā pasaulē. Cilvēki gāja pie Viņa un prasīja, lai Viņš paliekot pie viņiem, jo viņi gribēja dzirdēt Dieva vārdu, bet Jēzus teica, ka Viņam jāiet tālāk. Viņš saņēma vadību lūgšanā. Tieši tur Viņš saprata, ka tur nevar palikt un jāiet tālāk. Lūgšana ir sākuma punkts visām darbībām. Tas ir atspēriena punkts, dopings, jo tieši lūgšana liek tev darboties. Viss notiek caur lūgšanu un attiecībām ar Dievu! Ja tu elementāri paklausi Dievam, bet nelūdz, tad tam nav garīga spēka un tu nespēsi tikt pāri tām lietām, nespēsi uzvarēt tās lietas, kuras kontrolē velns. Velns nav tāds, kādu mēs viņu reizēm iedomājamies, ka viņš ir nekas, tāds vājš un zem mūsu kājām. Viņš ir zem mūsu kājām, bet viņš nav vājš. Viņš jau vairākus tūkstošus gadu pieviļ cilvēku prātus. Paskaties, kāda ir pasaule! Ko Latvijā piemin 14. jūnijā? Kārtējo upuru dienu, pirmo izvešanu Staļina laikā. Piecpadsmit tūkstoši cilvēku lopu vagonos tika izvesti no Latvijas. Atgriezās ļoti maz. Ja mēs nelūdzam, ja mēs cenšamies pareizi rīkoties, pēc labākās sirdsapziņas, bet ja tas nav nosegts ar spēcīgām lūgšanām, tad mēs nespējam to realizēt. Jo velns kā lauva rūkdams staigā apkārt un meklē, ko tas varētu aprīt. Viņš noteikti aprīs tos, kuri nelūdz. Aprīs tās draudzes, kuras nelūdz.

Tu lasi Bībeli? Jēzus cēla slimnīcas, hospitāļus, zupas virtuves? Daudz kristiešu ar to nodarbojas, un bieži vien tāpēc, lai sabiedrība viņus pieņemtu. Ne vienmēr šīm darbībām ir pareizs motīvs. Vai Jēzus tā darīja? Jēzus pabaroja tikai tos, kuri nāca klausīties sprediķi. Viņam nebija zupas virtuves, Viņš nenodarbojās ar labdarību. Viņš bija kalnā un lūdza Dievu. Viņš bija lūdzējs, kalpotājs, Viņš sludināja evaņģēliju, cēla mācekļus, mājas grupiņas. Lūk, kā es redzu, kāds ir Jēzus Kristus. Viņš māca un lūdz. Lūk, kas ir pats svarīgākais. Es nesaku, ka nevar nodarboties ar labdarību, bet tā nav prioritāte.

Kādā grāmatā lasīju, ka uz mazas firmas durvīm bija uzrakstīts: „57 noteikumi preces piegādei”. Pirmais noteikums – piegādāt preci. Otrais noteikums – pārējie 56 noteikumi nav svarīgi. Tieši tāpat Dieva lietās pats svarīgākais ir lūgšana un attiecības ar Dievu. Tu vari stāstīt savam kaimiņam par Dievu cik vien vēlies, un, ja arī viņš saņemsies vienu reizi atnākt uz dievkalpojumu, tad pa ceļam viņš var salauzt kāju, jo tu nebūsi lūdzis Dievu. Tu neesi pamanījis – kad kāds grib nākt pie Dieva, tad viņam kaut kas notiek – ar bērniem, pagrabs pārplūdis, caurules plīst, pašam kaut kas notiek, kāds kaut ko izdarīja, pazaudēja maku, nokavēja transportu, saplīsa mašīna? Kāpēc tā notiek? Jo tās ir garīgas lietas un velns cīnās par katru cilvēku! Mums Dievs ir uzticējis cīnīties par cilvēkiem, atvest viņus pie Kristus. Kādā veidā? Pirmkārt, ar lūgšanu, otrkārt, darbībā. Ir divas galējības: darbības bez lūgšanām un lūgšanas bez darbībām. Svarīga ir gan lūgšana, gan ticība (darbība).

Lūkas, Mateja un Marka evaņģēlijos ir paralēlas Rakstu vietas, kuras apraksta vienu un to pašu notikumu, kā Jēzus kopā ar Pēteri, Jāni un Jēkabu uzkāpa kalnā lūgt Dievu. Viņš gribēja mācekļiem parādīt, ka lūgšana ir ļoti svarīga.

Un notika kādas astoņas dienas pēc šīm runām, ka Viņš ņēma pie Sevis Pēteri, Jāni un Jēkabu un uzkāpa uz kalna Dievu lūgt. Un, Viņam lūdzot, Viņa vaigs dabūja citu izskatu un Viņa drēbes kļuva spoži baltas. Un, lūk, divi vīri sarunājās ar Viņu, tie bija Mozus un Ēlija. Tie parādījās debess spožumā un runāja par Viņa galu, kas to sagaidīja Jeruzālemē. Bet Pēteris un viņa biedri bija miega pilni, un uzmodušies tie redzēja Viņa spožumu un divi vīrus pie Viņa stāvam. Kad nu tie taisījās atstāt Viņu, tad Pēteris sacīja uz Jēzu: "Meistar, šeit mums ir labi, taisīsim trīs teltis, vienu Tev, vienu Mozum un vienu Ēlijam," un viņš nezināja, ko viņš runāja.” (Lūkas evaņģēlijs 9:28-33)

Ko darīja mācekļi, kamēr Jēzus lūdza? Gulēja. Pēc pamošanās Pēteris, nezinot, ko pats runā, gribēja, lai Jēzus atļauj celt trīs teltis, jo tur bija tik labi, šajā Dieva godībā. Otrajā dienā pie viņiem pienāca kāds satraukts tēvs, kura dēls bija slims ar epilepsiju, un lūdza Jēzus palīdzību. Pirms tam tēvs bija atvedis šo slimo zēnu pie mācekļiem, bet tie nevarēja neko izdarīt.

Un Viņš jautāja tā tēvam: "Cik ilgi viņam tas tā jau ir?" Bet tas Viņam sacīja: "No bērnības. Un daudzkārt viņš to ir iemetis gan ugunī, gan ūdenī, lai to nogalinātu; bet, ja Tu ko spēj, tad palīdzi mums, apžēlojies par mums." Bet Jēzus uz to sacīja: "Tu saki: ja tu spēj! Kaut tu varētu ticēt! Tas visu spēj, kas tic.”” (Marka evaņģēlijs 9:21-23)

Jēzum tuvojoties, ļaunais gars sāka raustīt zēnu, un viņš nokrita un izskatījās kā miris. Atceros, ka reiz lūdzām par kādu cilvēku, kurš arī nokrita un izskatījās kā beigts, taču beigās viss bija labi. Mācekļi Jēzum jautāja, kāpēc viņi nevarēja ļauno garu izdzīt.

Bet Jēzus tiem saka: "Jūsu mazticības dēļ; jo patiesi Es jums saku: ja jums ticība ir kā sinepju graudiņš, tad jūs sacīsit šim kalnam: pārcelies no šejienes uz turieni, un tas pārcelsies, un nekas jums nebūs neiespējams. Bet šī suga neiziet citādi kā vien ar lūgšanas un gavēšanas palīdzību."” (Mateja evaņģēlijs 17:21-22)

Bez lūgšanas tava izaugsme un panākumi ir ierobežoti. Bez lūgšanas mūsu valsts un ģimenes nepastāvēs. Lūgšanai ir garīgs atombumbas spēks! Ne Ziemeļkorejas atombumbas spēks, bet daudz vairāk kā visu pasaules atombumbu spēks!

22. jūnijā ir kāda īpaša diena – Cēsu kauju atceres diena. Tajā laikā (1919. gadā) Latvijā bija trīs valdības – Niedres provāciskā valdība, Kārļa Ulmaņa valdība (mūsu) un Stučkas komunistu valdība. Pastāvēja arī provāciska karaspēka vienība – landesvērs. Visas šīs valdības cīnījās par varu gan Latvijā, gan Igaunijā. Šajās dienās Igaunijas armija kopā ar mūsu armiju daļu Latvijas iztīrīja no komunistiem. Viņi atkāpās līdz Jelgavai un tur kopā ar krieviem veica uzbrukumu Rīgai (Lāčplēša diena), kas bija neveiksmīgs. Igaunijas armijai un Latvijas armijai bija bruņuvilcieni, bez kuriem, iespējams, nebūtu gūtas uzvaras. Līdz 22. jūnijam vienu igauņu bruņuvilcienu var apskatīt Cēsīs. Tas ir rekonstruēts, ar īstajiem vagoniem. Toreiz tas bija juku laiks, tika slepkavoti cilvēki. Kuldīgā kādas mājas pagalmā Vācijas landesvērs nogalināja simts komunistus. Nāca nākamā vara, un atkal nogalināja cilvēkus. 1919. gadā igauņu bruņuvilciens apstājās Cēsīs. Toreiz tas bija kā šodienas kodolieroči. Cēsinieki jutās drošībā, redzot šo bruņuvilcienu, jo saprata, ka tas viņus pasargās. Ja tavas darbības ir nosegtas ar lūgšanām, tas ir kā tavs bruņuvilciens un tu esi drošībā. Ja draudze ir nosegta ar lūgšanām, tā ir drošībā. Ja tava ģimene ir nosegta ar lūgšanām, tā ir drošībā. Es runāju par konkrētām reālām lūgšanām konkrētu mērķu veikšanai. Kad Jozua lūdza Dievu, pat saule un mēness apstājās un Dievs deva Israēlam uzvaru.

Es aicinu – būsim lūdzēji! Lūgsim visās mājas grupās par katru cilvēku, kurš jāved pie Kristus, lūgsim par finansēm, par veselību, par savu mācītāju! Vislielākais garīgais spiediens parasti ir mācītājam. Taču, ja draudze un pats mācītājs lūdz Dievu, viņš ir apsargāts. Ja tu esi draudzē, kurā lūdz Dievu, tu esi neaizskarams un tev viss izdosies, tu būsi auglīgs.

Vakar biju boksa mačā. Skatījos Maira Brieža cīņu, uz kuru biju nopircis biļetes jau 3 mēnešus iepriekš. Nenožēloju, jo tas bija patiešām vareni! Jau trešajā raundā pretinieks vairākas reizes gulēja zemē. Bija tāda situācija, ka otrajā raundā pretinieks uzsita Mairim pa pakausi, kas boksā ir aizliegts. Taču Mairis parādā nepalika un ar elkoni iesita pretiniekam pa žokli. Tiesnesis redzēja tikai Maira neatļauto sitienu, kas izrietēja no pretinieka žestiem, kurš turējās pie sava žokļa. Pretinieks arī notēloja krišanu zemē, taču tiesnesis lika viņam celties un Mairim noņēma vienu punktu. Mairis nolēma atriebties, un pēc pāris minūtēm pretinieks jau bija uzvarēts un spēle tika pārtraukta. Mairis ir bokseris no Dieva. Lai Dievs viņu svētī. Kāpēc kaut kādā mērā Mairis nevarētu būt atbilde uz mūsu lūgšanām? Šobrīd savā svara kategorijā viņš ir pirmais pasaulē. Pēc trīs mēnešiem būs fināls, bet izskatās, ka Mairim tur nebūs grūti uzvarēt. Usiks (arī bokseris no Dieva) tagad ir bezsvara kategorijā un vairāk nav Maira konkurents. Latvijas bokss uzplaukst, jo puiši sāk kopēt Mairi, viņiem ir ideāls, kam līdzināties. Ir tāds jaunais bokseris Mārcis (63 kg), kurš var apstrādāt pretinieku vienā setā. Mairis pēc mača visu priekšā bildināja savu sievu, ar kuru viņš jau 11 gadus bija kopā, lai nokārtotu attiecības Dieva priekšā. Cik svarīgi ir antikristīgas sabiedrības priekšā paziņot, ka vajag precēties un bīties Dievu! Cik svarīgi ir rādīt labu piemēru! Vēlāk Mairis intervijā kā savu panākumu iemeslus nosauca savu ģimeni un savu komandu. Dievbijība, ģimene, komanda un kristīgās vērtības! Protams, ka poļu līdzjutēji, kuri sākumā bija bravūrīgi, ļoti sarūgtinājās, taču Mairis parādīja, ka viņam pa pakausi nedrīkst sist. Kad viņam jautāja par tālākiem plāniem, Mairis tikai noteica, ka jāatpūšas. Taču ringā viņš parādīja neatlaidīga un ilga darba rezultātu. Brieža uzvara netika sasniegta ringā, bet gan treniņos, darbā. Tieši tāpat, ja tev ir ikdienas lūgšanu darbs (bruņuvilciens), tad tas arī būs redzams ringā jeb dažādās situācijās. Savai valstij bez lūgšanām mēs nevaram palīdzēt, tāpēc ļoti svarīga būs arī Tautas lūgšanu sapulce oktobrī.

Populāri cilvēki ietekmē pasauli, pat ļoti. Eirovīzijā visi uzvarētāji ir homoseksuāli genderu ideoloģijas aizstāvji, sievietes ar bārdām. Visbiežāk interneta komentāros genderu ideoloģiju diemžēl aizstāv jaunieši, kuriem skolā jau ir izskalotas smadzenes. Es vēroju, ko šajā jautājumā teiks katoļu baznīcas galva, Romas pāvests Francisks. Viņš ir parakstījis konkrētu papīru, ka nebūs nekādas dzimuma maiņas. Tramps nedeva atļauju likt pie Amerikas vēstniecības genderisma karogu. Pāvests, Tramps, Mairis Briedis iespaido cilvēku prātus. Ja mēs lūdzam Dievu, Dievs paceļ Savus cilvēkus savās vietās! Dievam nav nekas neiespējams! Es ticu izmaiņām. Es ticu brīvai, svētītai, demokrātiskai Latvijai. Es ticu ģimenēm ar kristīgām vērtībām, ekonomiskai izaugsmei, es ticu, ka latvieši izdzīvos! Latvijā dzīvo daudz tautību, bet mēs visi savā valstī esam brāļi un māsas. Latvieši jau ir rakstāmi Sarkanajā grāmatā, mūsu valoda izmirst, taču es ticu, ka mēs dzīvosim.

„Es nemiršu, bet dzīvošu un sludināšu Tā Kunga darbus.” (Psalms 118:17)

Latvijā dzīvo daudz krievvalodīgo, viņi neizmirs, taču latvieši var izmirt. Krievvalodīgo pasaule ir plaša, turpretī latviešiem tā ir mikroskopiska. Mums visiem kopā ir jāiestājas par savu zemi un citam par citu.

„[..] ne ar bruņotu spēku, ne ar varu, bet ar Manu Garu! saka Tas Kungs Cebaots.” (Caharijas grāmata 4:6)

Tā ir lūgšana! Es gribu, lai tu lūdz Dievu! Dievs grib, lai tu lūdz Viņu! Es ļoti vēlos, lai tu to dari regulāri, lai katrā mājas grupiņā regulāri un no sirds lūdz Dievu, reāli lūdz un cīnās. Es gribu, lai tu pirms katras savas darbības lūdz Dievu. Lai arī mācītājs lūdz Dievu. Ja tu esi sagrēkojis un iestidzis kādā bedrē, tu netiksi ārā bez lūgšanas. Tās ir garīgas lietas. Esi ieberzies, atdzisis, kļuvis remdens? Sāc ar lūgšanu! Saslimi? Lūdz. Kalpošana nesanāk un sāk jukt? Lūdz. Tev ir, par ko lūgt Dievu. Vakar es biju uz Maira maču, tur bija tik skaļš, ka cīkstoņi pat nedzirdēja gongu un turpināja cīkstēties. Mairim izdevās uzvarēt, un ilgi nebija jāgaida. Viņš ir mūsējais! Lūdz Dievu par šādiem cilvēkiem, kas nes gaismu. Varbūt ne niansēs, bet tas ir tas, ko Dievs vēlas, lai mēs darām. Dievs ir brīnišķīgs un nav nekā labāka par Viņu!

„Un, pateicības dziesmu dziedājuši, tie izgāja uz Eļļas kalnu, un Jēzus tiem saka: "Jūs visi apgrēcināsities, jo stāv rakstīts: Es ganu sitīšu, un avis taps izklīdinātas. Bet, kad Es celšos augšām, tad Es jūsu priekšā gribu noiet uz Galileju." Bet Pēteris Viņam sacīja: "Un, ja visi apgrēcinātos, tomēr es ne.” (Marka evaņģēlijs 14:26-29)

Pēteris bija ticīgs un pilnībā pārliecināts, ka viņš nekad neapgrēcināsies pret Jēzu. Pārējie mācekļi arī tā ticēja un jutās un bija pieņēmuši lēmumu, ka, lai arī kas nenotiktu, viņi ies kopā ar Jēzu visur. Taču Jēzus teica: „Jūs visi Mani nodosiet.” Kādēļ Jēzus tā sacīja? Jo, kad Jēzus bija lūgšanās, mācekļi gulēja. Jēzus aicināja mācekļus būt nomodā ar Viņu. Jēzus pirms krustā sišanas devās lūgt Dievu Ģetzemanes dārzā, bet, Viņam nākot atpakaļ, mācekļi gulēja. Trīs reizes Jēzus nāca pārbaudīt mācekļus, bet viņi atkal gulēja.

„Un Viņš nāk un atrod tos atkal guļam, jo viņu acis bija pilnas miega.” (Mateja evaņģēlijs 26:43)

Nav jābūt pravietim, lai pateiktu, ka cilvēks, kurš guļ, kad ir jālūdz Dievs, kritīs. Es nelādu, bet konstatēju, ka šādi cilvēki bez lūgšanas nodos Jēzu. Manuprāt, pats Marks raksta par sevi. Kāds jauneklis savas kailās miesas bija apsedzis tikai ar audeklu. Tie, kas arestēja Jēzu, ķēra arī mācekļus. Ķerot šo jaunekli, tika satverts audekls un viņš aizskrēja kails. Marks apgalvoja, ka nemūžam nenodos Jēzu, bet pats kails skrēja prom, bēga tālāk no Jēzus. Tāpat arī notikums ar Pēteri, kad kāda kalpone apgalvoja, ka arī Pēteris ir Jēzus māceklis. Pēteris liedzās, ka pazīst Jēzu. Kāpēc? Ģetzemanes dārzā Jēzus steidzās lūgt, bet Pēteris gulēja. Apskaidrošanas kalnā mācekļi atkal gulēja, kamēr Jēzus lūdza. Mācekļi neko nebija iemācījušies.

Smags zaudējums var tāpat sapurināt dvēseli kā uzvara. Intervijā pēc cīņas Mairis izskatījās laimīgs, mākoņos, taču pirms tam viņam bija zaudējums bokserim Usikam. Kā bokseris reaģē pēc sava zaudējuma? Viņš var salūzt, bet var arī izmantot šo zaudējumu, lai vairāk trenētos un gūtu jaunas uzvaras, un viņš to izmantoja. Mācekļi iemācījās to, ka, ja viņi nelūgs, viņi neko nespēs. Mēs ticam, ejam un sludinām, taču nekas nenotiek? Tu gribi mainīties, bet nekas nesanāk? Draugs, lūgšanai ir liels spēks.

„Ap to pašu laiku ķēniņš Hērods apcietināja dažus draudzes locekļus, gribēdams tiem darīt ļaunu. Viņš lika nogalināt ar zobenu Jēkabu, Jāņa brāli. Redzēdams, ka tas jūdiem patika, viņš lika saņemt arī Pēteri. Bet bija Neraudzētās maizes dienas. Viņš pavēlēja to saņemt un ielikt cietumā, nodevis sešpadsmit kareivjiem, kas pa četriem to sargāja, gribēdams viņu pēc Pashā svētkiem vest ļaužu priekšā.” (Apustuļu darbi 12:1-4)

Hērods apcietināja Jēkabu, kurš mira mocekļa nāvē, un redzēja, ka visiem farizejiem tas patīk, tāpēc apcietināja arī Pēteri. Bija svētku laiks, bet pēc svētkiem viņš vēlējās Pēteri tiesāt un publiski nogalināt. Pēteri ielika cietumā, un Hērods tik ļoti baidījās no kristiešiem, ka lika viņu apsargāt sešpadsmit kareivjiem. Bija četras kareivju maiņas, pa četriem cilvēkiem katrā – divi pie durvīm, divi kamerā blakus Pēterim, kuram vēl tika uzliktas važas.

„Pēteri cietumā apsargāja; bet draudze bez mitēšanās par viņu lūdza Dievu.” (Apustuļu darbi 12:5)

Draudze kaut ko bija iemācījusies: ja ir problēma, jālūdz Dievs. Nav problēmas, arī ir jālūdz Dievs. Dievs nav jālūdz tikai tad, kad tev ir problēma, bet arī tad, kad tev ir jāiet uz mērķiem. Ja tev liekas, ka tev nav, par ko lūgt, lūdz par visu to, ko dari šodien. Ja tev nav, par ko lūgt, palūdz kaut vai par to, lai nopirktu pareizo desu. Ja tev nav, par ko lūgt, tu esi lepns. Mums katram ir jāmainās, mēs neesam perfekti.

Antons Tiščenko savā grāmatā raksta par kādu gadījumu. Kāds jaunpiedzimis cilvēks, tikko nācis pie Dieva, vēroja vecos kristiešus, ka tie tādi krutie. Viņš aizgāja ciemos pie viena krutā. Jaunajam bija jautājums: „Kā tu lūdz Dievu?” Kristietis atbildēja: „Ai, mana sieva ir lūgšanu komandā, viņa lūdz.” Gada laikā šis cilvēks, kurš nelūdza, iekrita grēkā un pazaudēja savu ģimeni un parādījās problēmas ar veselību. Ja tu kārtīgi nelūdz Dievu, prognozes ir skaidras… No visām kļūdām ir jāmācās. Mācījās arī mācekļi.

„Kad Hērods viņu gribēja vest priekšā, tanī naktī Pēteris gulēja starp divi kareivjiem, divām važām saistīts, un sargi durvju priekšā sargāja cietumu. Un redzi, Tā Kunga eņģelis piestājās un gaisma apspīdēja cietuma istabu; viņš pieskārās Pētera sāniem un to modināja, sacīdams: "Celies ātri augšā!" Un važas nokrita no viņa rokām. Eņģelis viņam sacīja: "Apjozies un apauj kājas!" Viņš tā darīja. Un tas turpināja: "Apvelc savas drēbes un seko man!" Viņš iznācis tam sekoja un nezināja, ka notikums ar eņģeli ir īstenība, bet viņam šķita, ka redz parādību. 
Izgājuši caur pirmo un otru sardzi, viņi nonāca pie dzelzs vārtiem, kas iet uz pilsētu; tie viņiem paši no sevis atvērās; izgājuši viņi nostaigāja vienu ielu, un tūdaļ eņģelis no viņa atstājās. Pēteris atjēdzies sacīja: "Tagad es tiešām zinu, ka Tas Kungs sūtījis Savu eņģeli un izpestījis mani no Hēroda rokas un visiem jūdu draudiem.” (Apustuļu darbi 12:6-11)

Pēteris bija bezcerīgā situācijā cietuma kamerā, viņu apsargāja sešpadsmit kareivji. Līdzīgi notika ar brālis Junu, vienīgi Pēterim neparādījās sieva eņģeļa izskatā. Pētera cietuma kamerā ienāca eņģelis. Kameru apspīdēja gaisma, važas nokrita, eņģelis pateica, lai Pēteris apauj kājas, paņem visu vajadzīgo un iet. Pēterim šķita, ka viņš sapņo un redz parādību, taču paklausīja eņģelim. Sargiem guļot, atverās cietuma durvis, un, Pēterim noejot kādu gabalu, eņģelis un gaisma pazuda. Pēteris saprata, ka tas nav sapnis, un devās uz mājas draudzi.

„To apzinājies, viņš devās uz Marijas namu; tā bija Jāņa, kam pievārds Marks, māte. Tur bija daudz sapulcējušies un lūdza Dievu. Viņam pie vārtiem klauvējot, kāda kalpone, vārdā Rode, nāca klausīties un, Pētera balsi pazinusi, viņa aiz prieka neatvēra, bet steidzās un pavēstīja, ka Pēteris stāvot vārtu priekšā. Tie viņai sacīja: "Tu esi traka." Bet viņa noteikti apgalvoja, ka tā esot. Tie sacīja: "Tas ir viņa eņģelis."” (Apustuļu darbi 12:12-15)

Tajā laikā tur visi lūdza Dievu. Kalpone steidzās pavēstīt labo ziņu tiem neticīgajiem, kas lūdza Dievu. Viņi lūdza, bet neticēja.

„Pēteris joprojām klauvēja. Viņi atvēra un atvēruši, to redzēdami, izbijās.” (Apustuļu darbi 12:16)

Viņi lūdza, neticēja, bet lūgšana piepildījās! Kāds lūgšanai ir spēks! Kā notiek ar mums? Mēs nākam pie Dieva, kāds uzreiz sāk karsti lūgt, pēc laika atdziest, vēl kāds nelūdz uzreiz, bet lēnām iemācās lūgt un pēc laika atdziest. Vēlāk tas viss parādās mūsu dzīvē.

Vēl kāda ilustrācija. Jaunā gada janvāris. Janvārī visi grib dzīvot veselīgi un sāk sportot, pērk sev jaunu sporta apģērbu. Jaunajā gadā visi mēģina mainīt savu dzīvi. Cik dienas tas parasti notiek? Dažas, un nekas nesanāk. Jaunais gads nevar mainīt tavu dzīvi, un mūsu pašu apņemšanās bez pareizām darbībām arī neko daudz nevar mainīt. Draugs, ir nepieciešama lūgšana! Tātad šis cilvēks devās uz tuvāko sporta klubu. Piebraucot pie šī kluba, nebija kur nolikt automašīnu. Viņš braukāja apkārt, un pēc kāda laika novietoja auto četrus kvartālus tālāk. Viņš devās uz sporta klubu, bet priekšā bija gara rinda. Viņš izstāvēja rindu un tika iekšā zālē. Zālē atkal bija pilns ar cilvēkiem, visi trenažieri aizņemti. Pēc kāda laika viņš tika pie viena trenažiera, bet pēc 20 minūtēm aiz viņa jau bija izveidojusies gara rinda. Pēc trenažiera viņš devās uz dušu, un tur atkal bija rindas. Ejot prom, viņš teica administratorei: „Tas nav normāli, te nevar trenēties.” Administratore atbildēja: „Neuztraucieties, atbrauciet pēc dažām nedēļām, varēsiet parkoties pie pašas ieejas, jo 98% no šiem apmeklētājiem te jau vairs nebūs!” Tas pats attiecas uz mūsu ticības dzīvi. Ja mums nav lūgšanu bāzes, nav arī ticības, jo lūgšanas pamatā ir ticība un ticības pamatā ir lūgšana, un tad būs kā šiem 98%. Mēs kļūstam par mietpilsoņiem, labākajā gadījumā par ierindas kristiešiem, kas Dievu vēl kaut cik pazīst, bet nezina, kur beigās nonāks. Pats trakākais, ka tādiem cilvēkiem nav ne augļu, ne rezultāta.

„Un, ļaudis atlaidis, Viņš savrup uzkāpa kalnā Dievu lūgt. Un, kad vakars metās, Viņš tur palika viens pats. Bet laiva bija jau jūras vidū; viļņi to mētāja, jo pūta pretvējš. Bet gaiļos Jēzus nāca pie tiem, pa jūras virsu staigādams.” (Mateja evaņģēlijs 14:25)

Mācekļi bija briesmās, bet Jēzus staigāja pa ūdens virsu. Mācekļi bija aizņemti savās darīšanās un nebija lūguši Dievu. Jēzus bija viens pats nomodā kalnā un lūdza Tēvu. Ja tu esi lūdzējs, tu esi kā Jēzus un spēj staigāt pa ūdens virsu pāri problēmām, pāri šķēršļiem, un garīgajā un fiziskajā pasaulē tu spēj gūt uzvaras, tu spēj mainīties, augt un atstāt pēdas citu cilvēku dzīvēs. Tu spēj atstāt aiz sevis draudzi, kas lūdz. Tu spēj atstāt pēdas vēsturē. Draugs, hernhūtiešu draudzes ir atstājušas pēdas vēsturē. Mūsu brīvvalsts ir izveidojusies pateicoties hernhūtiešu brāļu draudzēm, pateicoties lūdzējiem. Dienvidkorejā ikviens mācītājs zina, kas ir pats svarīgākais, – tā ir lūgšana. Tā ir kristīga valsts, kurā ir lielākās draudzes pasaulē, un viņi plaukst un zeļ. Tiklīdz viņi pārstās lūgt, beigsies viņu idille. Nekad neatstāj lūgšanas! Lūgsim Dievu! 98% ar laiku to atstāj. Lai tavs jā ir jā un nē ir nē. Man atkal ir sajūta, ka viss, ko mēs tagad lūgsim, notiks. Man kādu laiku nebija šī sajūta, bet tagad parādījās. Vai tā ir Dieva zīme? Manuprāt, jā.

Debesu Tēvs, mēs Tev lūdzam, Dievs, svētī Latviju. Dievs, svētī Savu draudzi Latvijā. Dievs, pacel Savu draudzi kā spožu zvaigzni. Lai Latvijas draudze, neatkarīgi no konfesijas, atmirdz un ceļās. Lai Tava godība un slava caur Tavu draudzi nonāk Latvijas iedzīvotāju ģimenēs, valdībā, augšā, apakšā, visos slāņos. Tavs prāts lai notiek, lai zeme uzzied, ļauj latvju meitām un latvju dēliem ziedēt, dziedāt, diet no Tavas žēlastības, Dievs. Paldies, Dievs, ka Tev ir daudz spēka visām mūsu problēmām, jo Tev nav nekas neiespējams. Paldies, Dievs, ka Tev ir risinājums visām problēmām, ka Tu mūs vēlies svētīt. Mēs lūdzam par oktobra Tautas lūgšanu sapulci, lai tur ir Tava slava un godība, kas mainīs atmosfēru Latvijā. Paldies, Dievs, par piepildītām telpām, auglīgiem vadītājiem un līderiem, par stipriem kristiešiem pasaulē. Paldies, Dievs, ka mēs varam mācīt un vest aiz sevis daudz cilvēku, būt par piemēru tāpat kā mūsu bokseris. Lai katra draudze Latvijā cenšas lūgt un meklēt Tevi un cilvēkus, augt un piepildīt zemi ar Tavu slavu un godību. Slava Tev, Jēzu Kristu!

Mācītāja Mārča Jencīša sprediķi “Ticība un lūgšana” pierakstīja un rediģēja draudzes “Kristus Pasaulei” redakcija

1-10 of 582