Svētrunas


Tev vajag Dieva uguni!

Publicēja 2019. gada 19. febr. 22:22Līga Paņina

Ziņas datums 20.02.19.

Es jūs no visas sirds apsveicu draudzes 11 gadu dzimšanas dienā! Es ticu, ka jūsu draudzes mācītājiem ir varena nozīme šajā zemē un ne tikai Latvijā. Gan Baltijai, gan Eiropai arī ir vajadzīga atmoda. Bībele saka, lai mēs lūdzam pļaujas Kungu, lai Viņš sūta darītājus. Mūsu lūgšanas ceļ stiprus cilvēkus, lai šeit būtu vairāk stipru cilvēku. Dāvids ne tikai pats bija stiprs, bet viņam bija vēl 400 cilvēki, kas visi bija stipri. Lai Dievs jūs svētī un lai jums būtu savi 400 cilvēki, kas darīs Dieva darbu uz šīs zemes!

Jums, draudzei, paveicies, jo jums ir labs mācītājs. Reiz es dzirdēju, kā kāds sludinātājs stāstīja par redzētu sapni. Šajā sapnī viņš ieraudzīja elli, kurā bija arī kristieši. Es jautāju, ko tur darīja kristieši. Viņš atbildēja: “Viņi meklēja tos mācītājus, kuri viņus mācīja nepareizi.” Brāļi un māsas, jums ir labs mācītājs un viņš jūs pareizi māca. Domāju, ka tu savu mācītāju meklēsi paradīzē.

Savā darbā neesiet kūtri, esiet dedzīgi garā, gatavi kalpot Tam Kungam.” (Romiešiem 12:11)

Šajā Rakstu vietā ir vēlējums, ko es vēlos jums nodot. Šis ir apustuļa Pāvila vēlējums draudzei Romā. Es ļoti daudz ceļoju un satieku daudz kalpotāju un daudz kristiešu. Tagad pat vairs nevajag ceļot, lai viņus satiktu. Tikai atver internetu, un tur ir kristieši - tādi vīlušies, skumji. Ir pat tādas grupas, kas saucās “Kristieši bez draudzes” jeb kristieši bez struktūras, bez kalpošanas, jo viņi “vienkārši mīl Dievu”. Viņi ir bijuši vairākās draudzēs, pie daudziem mācītājiem. Protams, viņu sirdis kādreiz dega Dievam, bet viņi sastapās ar kādām lietām, ka pievīlās un šodien vairs nedeg, ir izdeguši. Bībele saka, ka tavā garā visu laiku ir jābūt ugunij. Šo uguni tev visu laiku ir jāuztur, lai tu neizdegtu, jo izdeguši kristieši ir slikti. Viņiem viss šķiet garlaicīgi, tādi cilvēki ir izdeguši, pievīlušies. Bībele saka, ka mums savā garā ir jādeg. Kas vēl var būt cilvēka garā? Bībele saka, ka ir cilvēki, kas garā ir pakrituši, ir cilvēki, kam gars nav uzticams, kas maldās savā garā, un vēl ir cilvēki, kam gars ir noskumis. Nogurušam garam sāp kājas. Tāpēc smaidi biežāk un kājas nesāpēs. Jo vairāk smaidīsi, jo labāk. Uz draudzi ir jānāk smaidošam. Nenāc noskumis uz draudzi, jo noskumušā draudzē viss ir slikti. Draudze ir domāta smaidiem.

Velns kaut ko ir izdarījis ar draudzi, un baznīcas cilvēki sākuši būvēt kapsētās. Interesanta asociācija – ir baznīca, un ir kapsēta. Cilvēki domā par Dievu un domā, ka nomirs. Jādomā ir par Dievu, ka mēs dzīvosim un dzīvosim normāli! Tu dzīvosi normāli, neuztraucies, jo Jēzus Kristus nomira par mums, lai mēs dzīvotu labi. Viņš paņēma grēku uz Sevi, lai tu būtu svēts. Viņš paņēma tavas slimības, lai tu būtu vesels. Viņš paņēma lāstus, lai tev nebūtu depresija. Viņš kļuva nabags, lai tu kļūtu bagāts. Tam visam ir jātic. Ar šo varētu beigt svētrunu, jo šis ir pats svarīgākais. Tici tam, ko Jēzus ir darījis tavā labā.

Ir cilvēki, kuri ir izdeguši. Bībelē ir stāsts, kurā ar līdzība par meitenēm. Tur bija piecas gudras meitenes un piecas ne tik gudras. Viņas gaidīja līgavaini. Līgavainis atnāca naktī. Kad atnāca līgavainis, gudrās meitenes paņēma lukturus ar gaismu un izgāja ārā viņu satikt. Muļķes nevarēja iededzināt savus lukturus, jo viņām bija beigusies eļļa. Pats svarīgākais ir tas, lai tava eļļa nekad nebeigtos! Lai tu nebūtu ģeķis, jo viņiem beidzas eļļa. Gudriem cilvēkiem nekad nebeidzas eļļa. Vai tu esi gudrs cilvēks? Ja tu esi gudrs, tad tev nekad nebeigsies eļļa. Vai zini, kā senāk izskatījās lukturis? Lukturim bija trauks ar eļļu, un traukā bija deglis. Kamēr lukturī bija eļļa, šis deglis visu laiku dega. Šis deglis varēja degt trīs, četrus, piecus gadus, jo, kamēr deglis bija eļļā, tas dega un neizdega. Bet, kad eļļa beidzas, tad deglis var sadegt minūtes laikā, tas pārvērtīsies par kaut ko melnu un nesmuku, sabruks, vējš uzpūtīs un to aiznesīs, un tā no degļa pāri nekas nepaliks. No dažiem kristiešiem nekas vairs nav palicis pāri, jo viņi vienkārši ir izdeguši. Viņi dega un izdega. Kāpēc tā? Jo viņi nerūpējās, lai viņiem būtu eļļa. Viņi nerūpējās par svaidījumu, viņi nerūpējās par savām attiecībām ar Svēto Garu, tāpēc arī izdega. Viņu vairs nav, bet kādi vēl ir. Zini, kas ir un kas vienmēr būs? Tie, kuri domā nevis par naudu, mašīnām vai politiku, bet tie, kuri domā par svaidījumu. Jo pats svarīgākais, lai tavs gars degtu, ir svaidījums!

Es agrāk strādāju par galdnieku. Es taisīju galdus, krēslus, arī zārkus. Es ļoti ātri varēju uztaisīt zārku, apmēram četrdesmit minūšu laikā. Man bija skolotājs, onkulis Saša. Viņš bija vecs cilvēks un visu man izstāstīja, kā ir jādara, gan kā zārki jātaisa, gan kā krēsli jātaisa. Reiz viņš man izstāstīja kādu stāstu, kurš norisinājās 1946. gadā. Viņš strādāja mēbeļu fabrikā Harkovā, Ukrainā - tas bija laiks pēc uzvaras Otrajā pasaules karā. Padomju varas karavīri no Vācijas saņēma daudz iekārtu. Jau tad vāciešiem bija labas iekārtas. Viņiem ir eļļa galvā. Viņi visu prot labi darīt. Vācieši ir gudri cilvēki, un viņi bija izdomājuši aparātu kokmateriālu apstrādei. Viņi paņēma lielu baļķi, ielika to aparātā no vienas puses, un no otras puses baļķis iznāca noslīpēts, tīrs un skaists. Šo iekārtu paņēma un atveda uz Harkovu. Tas notika ziemā. Aparātu uzstādīja angārā, gribēja apstrādāt baļķus, bet iekārta nestrādāja. Viņi pasauca visus speciālistus, kas vien bija. Viņi mēģināja, bet tik un tā nestrādāja. Tad kāds pateica, ka viņiem ir vajadzīgs vācietis. Atbrauca vācietis - tievs un ar brillēm. Viņš teica, ka tādos apstākļos viņš nestrādāšot. Viņam jautāja, ko viņam vajag. Viņam vajadzēja skapīti, vietu, kur nomazgāt rokas, vietu, kur var pakarināt halātu, un temperatūrai cehā bija jābūt 22° C. Viņi izpildīja viņa noteikumus. Viņš piegāja pie aparāta, ieslēdza pogu un iekārta sāka strādāt. Viņi prasīja, kāpēc viņi nevarēja to ieslēgt. Tāpēc, ka šis aparāts strādāja tikai 22° C temperatūrā.

Tu pareizi lūdz, pareizi sludini, pareizi ziedo, bet kas tev trūkst? Reizēm mēs visu darām pareizi, bet mums trūkst temperatūra un uguns. Bez tā, ka tu visu dari pareizi - pareizi dzīvo, sludini, runā -, tev vēl vajag iekšējo uguni. Tev vajag, lai tev iekšā deg, jo šī uguns ļauj tev iekarot cilvēkus Dievam, ļauj tev izvilkt cilvēkus no elles. Jūsu mācītājs ir dedzīgs cilvēks. Ne tikai viņam jābūt dedzīgam, bet visiem draudzē ir jādeg. Mūsu Kungs ir Jēzus Kristus, un Viņš dega starp degošiem lukturiem. Jēzum ir vajadzīga uguns. Viņš atnāca un atnesa uguni. Tu vari būt labs cilvēks, bet tava uguns var būt par mazu, temperatūra par vāju. Dievs vēlas tevi kristīt ar Svēto Garu. Ugunij ir jāpiepilda tava sirds. Bībele saka, ka cilvēka gars ir Dieva lukturis. Luktura spēks ir tajā, ka tas visu laiku deg. Kur ir uguns spēks? Tas nemēdz būt vienā vietā, tas visu laiku kustās, virzās un nekad neapstājas. Uguns ir bīstama, bet lietderīga. Viss sliktais tajā sadeg. Gudri cilvēki pie uguns sildās.

Viņš bija svece, kas īsu brīdi deg un spīd, bet jūs gribējāt līksmoties viņa gaismā.” (Jāņa evaņģēlijs 5:35)

Šeit ir runa par Jāni Kristītāju. Bībele saka, ka viņš bija lukturis, kas dega. Ja tu esi lukturis, kas deg un izdala gaismu, tad tev visapkārt būs cilvēki, kas priecāsies. Lai arī kādas problēmas viņiem būtu, lai arī kādi šķēršļi viņiem būtu, ja tu dedz, tad cilvēki tieksies pie gaismas, pie uguns. Tur būs prieks, jo Dieva prieks ir ugunī. Prieks nav teoloģijā. Gudri vārdi nevienu netuvina Dievam. Ja tu dedz un tavā sirdī ir slāpes pēc Dieva, tev varbūt nekas nav jāsaka, tev blakus stāvēs cilvēks un teiks, kā tu dedz, un viņš arī gribēs ticēt Dievam, jo viņam arī ir vajadzīga enerģija. Cilvēkiem trūkst enerģijas, cilvēkiem trūkst uguns. Kāpēc cilvēki lieto narkotikas, alkoholu? Jo viņiem trūkst uguns! Kāpēc cilvēki grib darīt ekstrēmas lietas? Jo trūkst uguns. Jēzus teica, ka Viņš tevi iededzinās un tu degsi kā uguns, un tā nenoslāps. Cilvēki tev apkārt priecāsies, mainīsies. Uguns tavā sirdī un ap tevi degs vienmēr. Cilvēki tev apkārt nekritīs, neraudās, bet priecāsies.

Es vienreiz aizbraucu uz Panamu sludināt. Tur bija uzaicināts kāds vecs vīrs, kam bija deviņdesmit gadi, un viņam bija jāsludina konferencē. Šo večuku burtiski uzveda uz skatuves. Es domāju, kaut viņš nenomirtu uz skatuves, jo viņš izskatījās tik vecs. Viņu paņēma aiz rokas un pieveda pie kanceles. Viņš mirkli stāvēja, un tad pēkšņi sekundes laikā kaut kas notika un viņš sāka dedzīgi sludināt, skraidīt pa skatuvi. Viņš pienāca pie manis un teica: „Tā saka Tas Kungs: lūdz par slimiem un viņi tiks dziedināti!” Kas notika? Mūsu miesa var būt vāja, bet garā jābūt ugunij, kurai vienmēr jādeg! Cilvēka gars spēj uzvarēt visas miesas vājības. Ja tavs gars deg, tad šajā ugunī izdegs viss sliktais.

Un Jēkaba namam būs kļūt par uguni un Jāzepa namam par liesmu, bet Ēsava namam par salmu kušķi, ko tie divi aizdedzinās, un uguns galīgi to aprīs, lai no Ēsava nama nekas nepaliktu pāri!" jo Tas Kungs tā ir runājis.” (Obadjas 1:18)

Bija divi brāļi - Jēkabs un Ēsavs. Es nevēlos teikt neko sliktu par Jēkabu, bet, lasot Bībeli, ir redzama būtiska atšķirība starp to, kā tiek raksturots viņš un Ēsavs. Bībelē teikts, ka Ēsavs bija profesionāls mednieks. Viņam bija sava profesija, kurā prata labi darboties. Turpretī par Jēkabu Bībelē uzskatāma raksturojuma nav. Par Jēkabu ir teikts, ka viņš bija cilvēks, kurš dzīvoja teltī. Iedomājies, ka tu nodzīvo līdz 30 gadu vecumam, un viss, ko cilvēki par tevi var pateikt, ir tas, ka tu dzīvo vienistabas dzīvoklī. Tas ir nožēlojams raksturojums. Man, personīgi, šķiet, ka Jēkabs bija bremze, līdzīgi kā šodien daudzi citi, kuri nekur netiecas un visu laiku stāv uz vietas. Tiesa gan, Jēkabam bija kāda laba rakstura īpašība. Jēkabs vēlējās iepazīt Dievu, un tāpēc viņš vēlējās iegūt pirmdzimtību, meklējot to visdažādākajos veidos. Reiz Jēkabs apmuļķoja savu brāli. Kad abu brāļu tēvs gribēja svētīt Ēsavu, mamma pārģērba Jēkabu par viņa brāli, apliekot ar ādām. Tēvs Jēkabam vaicāja: “Vai tu esi Ēsavs?” Viņš atbildēja: “Jā, tas esmu es.” Tēvs pārvaicāja: “Vai tiešām?” Tad Jēkabs, pārliecinādams tēvu, saņēma Ēsavam paredzēto svētību. Pēc tam mamma mudināja Jēkabu bēgt. Viņa teica: “Tagad skrien prom. Mēs apmānījām tavu brāli, un nu viņš gribēs tevi nogalināt. Viņš ir nopietns mednieks, tāpēc labāk skrien tik tālu prom, lai tevi vispār šeit neredzētu. Nerādies Ēsavam acīs, jo, ja viņš tevi noķers, tad nogalinās. Vai saprati?” Jēkabs atbildēja: “Sapratu”. Viņš aizskrēja prom pie Lābana un nodzīvoja tur 30 gadus. Pagāja laiks, un Dievs Jēkabam teica: “Atgriezies savā valstī!” Viņš atgriezās kopā ar savu lielo ģimeni - četrām sievām un daudzajiem bērniem. Kad Jēkabs atgriezās mājās, kāds viņam teica: “Ēsavs ir uzzinājis, ka tu esi pārnācis mājās. Viņš nāk tev pretī kopā ar 400 bruņotiem karavīriem. Viņi visi ļoti grib tevi satikt. Kā tev šķiet - kāpēc? Visticamāk, viņi tevi un visu ģimeni vienkārši nogalinās.” Jēkabs steigšus devās lūgt Dievu. Viņš lūdza ar tādu dedzību, ka salauza sev kāju.

Dzirdot šādus vārdus, cilvēki parasti lūdz Dievu. Lai cilvēks sāktu lūgt Dievu, kādam vienkārši ir jāpienāk un jāpasaka: “Es tevi nogalināšu.” Visi uzreiz kļūst ticīgi un lūdz, vienalga, vai pirms tam bijuši ateisti, komunisti vai jebkas cits. Ir cilvēki, kuri lūdz tā, it kā būtu ieradušies uz kādas partijas sanāksmi - ļoti formāli un īsi. Vai zini, kāpēc šie cilvēki tā lūdz? Tāpēc, ka neviens pie viņiem nav piegājis un pateicis: “Es tevi nogalināšu.” Ja tev kāds tā pateiktu, tad tu lūgtu tikpat dedzīgi kā Jēkabs. Dievs, liec mums visiem lūgt! Ļauj mums lūgt no sirds un dvēseles! Dari tā, lai mēs lūdzam ar uguni garā! Āmen!

Jēkabs lūdza visu nakti tā, ka, izejot no lūgšanu kambara, viņš kliboja. Viņam bija problēma ar kājām, bet garā bija uguns. Un Dievs saka: “Es paņemšu Jēkaba namu un darīšu to par uguni. Viss, kas tam ir apkārt, būs kā salmi.” Tā ir visspēcīgākā atklāsme - ja tu esi uguns, tad visapkārt ir salmi. Ja tu esi salmi, visapkārt ir uguns. Ikviena cilvēka svarīgākais uzdevums ir kļūt par uguni. Arī politiķiem būtu jākļūst par uguni, jo tad visapkārt vairs nebūs salmi. Ja politiķi nav uguns, nekas neizdodas. Cilvēkiem ir jādeg, un viņu garā kaut kam jākustas. Ja tu saki, ka esi saslimis, tad zini - tavā garā jau atrodas tava dziedināšana. Kļūsti par uguni, un tajā sadegs tava slimība. Jēkaba gars izmainījās. Kad viņš devās satikt brāli, Ēsavs viņu gribēja nogalināt. Bet, tiklīdz Ēsavs ieraudzīja Jēkabu, viņš teica: “Brāli, es tevi mīlu.” Viss izmainījās. Ja tu esi uguns, viss mainās. Notiek brīnumi, un pat iekārtas sāk darboties, kuras iepriekš nedarbojās. Ļauj Dievam tevi iedegt! Ļauj Dievam izdarīt ko tādu, lai tevī parādītos uguns!

Uz “Jauno Paaudzi” nāk narkomāni, kuriem palīdzam atsākt dzīvot normālu, pilnvērtīgu dzīvi. Pēdējā laikā masu saziņas līdzekļos politiķi, prokuratūra un citi mūs dēvē par sektu. Tiek rakstīts, ka mēs it kā nozogam narkomānus un turam viņus gūstā. Internetā bija redzams virsraksts “Dņepropetrovskā divi cilvēki turēja verdzībā sešdesmit narkomānus”. Šādi teksti tiek rakstīti regulāri, un reizēm es pat lepojos ar to. Es domāju: “Kādi mums ir kalpotāji! Mums ir tikai divi cilvēki, kuri “tur verdzībā” sešdesmit cilvēkus. Spēcīgi! Policijā ir simts cilvēki, kuri nespēj notvert vienu narkomānu, bet mums ir tikai divi, kas notur veselus sešdesmit.” Mēs visu laiku dzirdam runas par to, ka “sektas” ķer narkomānus, atņemot viņiem dzīvokļus. Patiesība ir pavisam cita. Šie narkomāni paši pie mums nāk, un, kamēr viņi tiek līdz mums, policija jau visu ir atņēmusi. Pie mums viņi atnāk gandrīz kaili, bez naudas, it kā tikko būtu piedzimuši. Mūs ne vien aprunā, bet arī uzsāk dažādas krimināllietas pret mūsu draudzi. Vai zini, kas ar šiem narkomāniem notiek patiesībā? Viņi paši pie mums nāk tādos tempos, ka neviens to nespēj apturēt. Rehabilitācijas centra līderim es esmu teicis, ka nevajag viņus vairs vest, jo visapkārt jau ir pilns ar šiem cilvēkiem. Viņi visu laiku šeit sēž un staigā. Tāda sajūta, ka šie cilvēki ir visur. Vai zini, kāpēc tā notiek? Cilvēki iet nevis uz kādu pareizu vietu, bet gan tur, kur ir uguns.

Kāds mācītājs man stāstīja, ka Amerikā ir uzbūvēts trīsstāvīgs rehabilitācijas centrs. Tajā pacienti saņem ēdināšanu četras reizes dienā un katram ir sava istaba ar personīgu dušu un tualeti. Vienīgā problēma esot tajā, ka neviens šo centru neapmeklē. Mācītājs man vaicāja: “Kā jūs vedat cilvēkus uz savu rehabilitācijas centru?” Tas ir līdzīgi kā menedžeriem, kuri pārdod suņu barību, sakot: “Mums ir vislabākais iepakojums. Šī barība ir izgatavota no vislabākajiem produktiem. Mums ir vislabākā reklāma un labākie veikali. Vienīgā problēma ir tā, ka suņi šo barību negrib ēst.” Vai zini? Ja tevī ir uguns, tad cilvēki sniegsies pēc tās. Cilvēkiem ir vajadzīga uguns. Šodien pasaulē ir dažādas filozofijas un gudrības. Tās ir par daudz. Kāpēc bieži vien, kad āfrikāņi atbrauc no Āfrikas, viņi iegūst labākos amatus civilizētajās valstīs, lai gan viņiem nav nedz labas izglītības, nedz arī naudas? Tāpēc, ka viņu sirdīs ir uguns. Cilvēki, kuri dzīvo Eiropā, ļoti bieži ir vāji un neizlēmīgi. Kamēr tu domā, kāds cilvēks, kurā ir uguns, jau sen visu ir izdarījis. Mums nav laika domāt. Mums ir jādeg! Mums ir jādara Dieva darbs!

Mozus četrdesmit gadu vecumā izgāja paskatīties, kā dzīvo ebreji. Viņš ieraudzīja, ka ēģiptieši viņiem dara pāri. Mozus iestājās par kādu ebreju un nogalināja ēģiptieti. Nevis vienkārši nogalināja, bet apraka. Tāpēc frāze “Es tevi aprakšu” ir no Bībeles. Pirmais, kurš nogalināja cilvēku un to apraka, bija Mozus. Viņš domāja, ka to neviens neredzēja, bet ebreji to redzēja. Viņi arī Mozu nodeva, un viņš ebrejos ļoti vīlās. Mozum visa uguns apdzisa, un viņš aizskrēja uz tuksnesi. Tur viņš atrada Midiāna priesteri, kuram pēcāk ganīja jērus. Mozum nebija priecīga dzīve. Ja tavai dzīvei nav jēgas, tu nekad nebūsi priecīgs. Priecājies un pasakies Dievam par draudzi! Šeit ir tā vieta, kur tu iegūsti mērķus savai dzīvei. Kamēr tavai dzīvei ir mērķi, tikmēr tavā dzīvē ir uguns. Mozus pazaudēja kaisli savai dzīvei. To var redzēt, lasot 89. Psalmu. Kāds tev ir garastāvoklis, tādas dziesmas tu raksti (vai klausies). Es nevaru ciest garlaicīgas un skumjas dziesmas. Kad draudzē skan garlaicīgas dziesmas, tas ir briesmīgi. Man patīk dzirdēt priecīgas dziesmas un redzēt, kā cilvēki zālē dejo. Vārdu sakot, man patīk uguns. Man nepatīk sērīgas dziesmas, kurās cilvēki dzied par savas dzīves problēmām. Kādas tev var būt problēmas? Tu dzīvo Latvijā, ēd trīs reizes dienā, esi vesels, jauns, skaists un pilnīgi normāls. Vai zini, kāda ir problēma? Problēma ir bezdarbībā.

Uz robežas starp Ukrainu un Krieviju visu laiku notiek karš. Katru dienu uz visām pusēm lido lodes. Cilvēki no rīta mājās pamostas un redz, kā no vienas puses lode ielido un pa otru pusi izlido. Tur kalpo kāda mācītāja, sieviete, kas ir vīrišķīgāka par vīriešiem. Pirms kāda laika tur kalpoja kāds vīrietis, bet viņš aizbrauca. Šai sievietei ir draudze. Viņa ir dedzīgs cilvēks, kas visu laiku sludina teritorijā, kur notiek karš. Kādu dienu šī mācītāja man teica: “Vai ziniet, kāds karogs plīvo pilsētas augstākajā punktā?” Es jautāju: “Kāds?” Viņa atbildēja: “Draudzes “Jaunā Paaudze” karogs.” Kad tu atbrauc uz šo pilsētu, tev karavīri saka: “Šodien mēs tevi nelaidīsim sludināt, jo ir pārāk skaidra un saulaina diena. Snaiperi visu redz. Atbrauciet sludināt, kad būs migla.” Šī mācītāja vēlas tur nopirkt ēku draudzei. Nesen viņa pie manis atbrauca un teica: “Dievs man ir ielicis sirdī tev ziedot 1000 dolārus.” Es teicu: “Ļena, vai tu esi jukusi? Par to, ka tu tur kalpo, mums katru dienu tev vajadzētu dot 1000 dolārus!” Viņa atbildēja: “Klausies, man vienalga, ko tu domā, bet manī šī vēlēšanās ir no Dieva. Pirms gada man konstatēja dzemdes vēzi. Ārsti teica, ka tur ir metastāzes arī citos orgānos. Es nolēmu nevienam par to nestāstīt, bet tā vietā vēl vairāk sludināt. Es pieņēmu lēmumu kalpot cilvēkiem. Par mani neviens nelūdza. Pagāja gads, un audzējs bija pazudis.” Kad cilvēks Latvijā dzied “Dievs, tikai Tu zini manas problēmas”, man gribas jautāt: “Kādas tev var būt problēmas?” Viss ir labi! Dedz Dievam! Ja tu degsi, tad viss sliktais tevī izdegs! Ja tu dedz, tava slimība ir salmi. Ja tu dedz, tava vientulība ir salmi.

Reiz kāda sieviete pienāca pie manis un teica: “Mācītāj, palūdziet par mani! Pār mani ir lāsts, jo es nevaru apprecēties.” Es būtu varējis uzlikt šai sievietei rokas un lūgt par viņu, taču, brīdi padomājot un paskatoties uz viņu, es jautāju: “Vai tu neapvainosies uz mani, ja kaut ko pavaicāšu?” Šī sieviete atbildēja: “Nē, viss kārtībā!”‘ Es vaicāju: “Vai tu uz sevi spogulī esi paskatījusies? Izskatās, ka tu mēnesi neesi mazgājusi matus, un kas tās par kurpēm tev kājās? Kas tev tas par kreklu? Liekas, ka tu ar to traukus esi slaucījusi. Tu domā, ka kādam tu tāda patiksi? Lai apprecētos, tev ir jākļūst par sievieti-uguni, jāuztaisa frizūra, jāuzkrāso seja. Viss, kas ir uzkrāsots, ir skaistāks par neuzkrāsotu – sētas, mājas, jumti, sieviete. Kāda ir tava gaita? Pacel savu galvu un ej izslējusies! Nomaini savus zābaciņus pret augstpapēžu kurpēm!” Viņa tā arī izdarīja, un viņu pēc pusgada ievēroja un apprecēja. Salmus neviens neievēro, bet uguni ir grūti nepamanīt. Uguns deg, dod siltumu, gaismu un pastāvīgi kustās.

Kad Mozus jau bija 80 gadu vecs, viņš bija slims. No rītiem ceļoties, viņa mugura čīkstēja, vakaros viņš klepoja. Bezmiega dēļ viņš naktīs rakstīja ”atbilstošas” dziesmas, tādas kā:Mūsu dzīvības laiks ir septiņdesmit gadi un, ja kāds ļoti stiprs, astoņdesmit gadi, un mūža ieguvums ir grūtums un bēdas. Tas paiet ātri, un mēs aizlidojam kā ar spārniem.” Vai Mozus nodzīvoja tikai astoņdesmit gadus? Nē, taču viņa zārks un ziede bērēm, visticamāk, jau bija sagatavota. Varbūt jau soliņš pie kapa bija nolikts. Mozus bija gatavs mirt savā vecumā. Bet, kad viņš gāja pa tuksnesi, viņš ieraudzīja degošu krūmu, kurš dega, dega un nesadega. Mozus šo krūmu apskatīja no visām pusēm un viņam likās interesanti, ka tas nebeidz degt. Manā pionieru nometnē bērnībā bija tāda dziesma ar vārdiem: degot citiem, mēs izdegam paši. Mani vienmēr ir kaitinājuši cilvēki, kuri saka: „Es kalpoju, bet esmu noguris un izdedzis.” Vai tā ir draudzes vaina, ka cilvēks izdeg? Nē, viņam vienkārši ir izbeigusies eļļa. Viss, kas tev ir nepieciešams, - parūpēties par eļļu, tad tu nekad neizdegsi un sludināsi arī lielā vecumā. Kad Mozus piegāja pie degošā uguns krūma, viņš dzirdēja balsi: „Mozu, novelc savus apavus, šī ir svēta zeme!” Un Dievs sāka ar Mozu runāt un ielika viņa sirdī un dvēselē uguni, kas neizdeg. Dievs var Savu uguni ielikt tavā sirdī un dvēselē. Šī uguns ļaus tev dzīvot tālāk. Mozus taisījās nomirt astoņdesmit gados, bet Dievs teica: „Tu vēl 40 gadus dzīvosi.” “Un jautri dzīvosi - iesi ciemos pie faraona. Tu nogalināsi faraonu un iznīcināsi visu viņa valsti, ka akmens uz akmens nepaliks. Tu izvedīsi savu nabaga apspiesto tautu no verdzības Ēģiptē un aizvedīsi uz apsolīto zemi.” Kā to izdarīt? Ne ar gudrību, ne ar zināšanām, bet ar Dieva uguni. Tai ir jāaug tavā sirdī. Mozus nesaprata, kā viņš to visu spēs izdarīt: „Kas ir faraons un kas esmu es? Es vispār esmu noziedznieks, visu mūžu esmu slēpies, esmu vecs un slims. Kur es iešu?” Bet Dievs saka: „Es tevi aizdedzināšu un tu iesi tālāk, un darīsi daudz darbu.”

Pirms četrpadsmit gadiem es sāku regulāri braukt uz Harkovu un vadīt draudzi ar aptuveni 100 cilvēkiem. Pie sevis es domāju, ka man nekas neizdosies, jo tur cilvēki bija tādi vāji, saguruši un pesimistiski. Bet pēc divpadsmit gadiem mēs pašā pilsētas centrā uzcēlām draudzes ēku. Tad atvērām 40 draudzes un sākām raidīt paši savu televīzijas kanālu. Ja tu man jautāsi, kā man tas izdevās, es atbildēšu, ka nezinu. Vienīgais, ko es zinu, - man ir jāuztur uguns savā sirdī. Ja manī ir uguns, noteikti kāds atnāks papriecāties. Ja tevī nav uguns, tad viss pārējais, kas tev pieder, neko nenozīmē. Ar uguni sevī tu piesaistīsi cilvēkus. Kad kalpoju Harkovā, bija brīdis, kad gribēju visu pamest. Tad man nāca  uzaicinājums Kijevā novadīt dievkalpojumu. Lai līdz turienei tiktu, bija jābrauc pa ”pasaulē pašiem vislabākajiem” Ukrainas ceļiem. Latvijā vēl ceļi ir labi, salīdzinot ar Ukrainu. Uz šo dievkalpojumu bija atbraucis kāds Dieva pravietis no Panamas un teica, ka nākamos 10 gadus Dievam man ir plāns. Es lūdzu, lai Dievs mani atbalsta šos desmit gadus, jo tas likās ļoti ilgs laiks. Es gribu redzēt, ka draudze aug, ka cilvēki top dziedināti, ka viss mainās. Taču es neesmu psihologs un man nevajag meklēt katram kijevietim īpašu pieeju, man nav vajadzīgi intelektuāli sprediķi. Sludināšana patiesībā ir ļoti vienkārša: „Ir Jēzus, ir velns, esi tu. Tu samin velnu zem savām kājām un slavē par to Dievu. Jēzus ir Kungs!” Bet varbūt ir vēl kāda gudra teorija un vēl kāda? Nē. Svarīgi nav tas, ko tu runā vai dziedi, bet tas, kas ir tavā sirdī. Ja tavā sirdī degs uguns, tas strādās un ietekmēs citus. Neskatoties uz to, ka mūs Kijevā vajā, tur dievkalpojumos piedalās jau 500 cilvēki. Pie kā viņi ir atnākuši? Pie gudrības? Nē. Pie bagātības? Nē, jo man nekā tāda nav. Un tomēr mums ir viss. Nauda nav galvenais. Ja ir uguns, nauda uzradīsies, cilvēki atnāks, komanda atnāks, viss atnāks. Ar savu uguni tu vari izmainīt apstākļus un visu sev apkārt.

Pirms divdesmit pieciem gadiem novembrī es uz ielas atradu narkomānu un bomzi, kurš dzīvoja mežā. Es viņu atvedu mājās uz savu divistabu dzīvokli, nomazgāju, apģērbu, pabaroju un sāku viņam katru dienu sludināt. Pēc nedēļas viņš paziņoja: „Es būšu mācītājs.” Vai es viņam sludināju kaut ko ļoti gudru? Kad viņš pārģērbās un sāka labi izskatīties, cilvēki atcerējās, ka viņš viņiem ir parādā naudu. Kad bomzis dzīvoja mežā, neviens viņam naudu neatprasīja. Bet te prokurors atgādināja viņam, ka bija devis viņam 2000 dolārus narkotiku pārdošanai. Ir mums arī šādi prokurori, diemžēl. Kad prokurors sāka draudēt, šis cilvēks pagriezās, ieskatījās viņam acīs un teica: „Kas dzīvo Visuaugstākā patvērumā un mīt Visuvarenā ēnā, tas saka uz To Kungu: "Mans patvērums un mana pils, mans Dievs, uz ko es paļaujos!" Jo Viņš tevi glābj kā putnu no ķērēja cilpas, pasargā no iznīcinātāja mēra. Viņš tevi sedz ar Saviem spārniem, zem Viņa spārniem tu esi paglābts; Viņa patiesība ir tavs vairogs un bruņas. Tu nebīsties nakts briesmu, nedz arī bultu, kas dienu skraida, nedz mēra, kas tumsā lien, nedz sērgu, kas pusdienā nomaitā. Jebšu tūkstoši krīt tev blakus un desmit tūkstoši tev pa labo roku, taču tevi tas neskars.” (Psalms 91:1-7)

Prokurors teica, ka viņš ir muļķis un aizgāja. Ja tu esi uguns, tad pat prokurors ir salmi. Ja tu esi uguns, tev visapkārt viss pārvēršas par salmiem. Kad Dievs aizdedzināja Mozu, viņam zem pēdām bija uguns. Arī Jēzum bija “kājas līdzīgas zelta metālam, krāsnī kausētam” (Atklāsmes grāmata 1:15). Tev ir jādzīvo tā, lai tavas pēdas deg, lai būtu nemitīga vēlme kaut ko paveikt Dievam. Tu vari doties pat pie paša prezidenta. Šodien loģika nav tik svarīga, svarīga ir uguns. Tie, kas deg, veic kalpošanas, izmaina politiku un apkārtējo sabiedrību. Mozus aizgāja pie faraona, un tas viņam varēja beigties ar nāvi, taču Mozū bija uguns un viss pārējais bija tikai salmi. Kļūsti par uguni. Lai tava sirds, kājas un dvēsele deg! Ja degsi, tu piesaistīsi sev daudz cilvēku.

Draudzei ”Kristus Pasaulei” pats svarīgākais bauslis ir degt garā, būt dedzīgiem, neatslābt, nekļūt kūtriem. Bībelē pat bija cilvēki, kuri nebija kristīti Svētajā Garā, taču viņu sirdis tomēr dega. Jēzus pirms augšāmcelšanās teica, lai mācekļi gaida apsolīto Svēto Garu. Jēzus to teica vienkāršiem zemniekiem, namdariem, kuri pēc tam sludināja vārdu cilvēkiem, kuri visu dzīvi bija mācījušies Toru, gudrajiem ebreju rabīniem. Mācekļi nevarēja viņus pārliecināt, bet varēja aizdedzināt ar savu uguni. Gaidiet uguni savā sirdī un tad ejiet un kalpojiet! Cilvēki būs šokēti nevis par jūsu gudrību vai zināšanām, bet par jūsu garu, kas mīt jūsos. Draudze, lūdziet Dievam uguni! Svarīgi, lai uguns uz altāra vienmēr degtu un neizdegtu. Svētais Gars, aizdedzini mūsu sirdi un pēdas! Mēs gribam iet tālāk, darīt Dieva darbus uz šīs zemes un izmainīt šo sabiedrību. Mēs gribam, lai cilvēki top glābti, dziedināti, atbrīvoti un saņem svētības. Dievs, dod mums Savu uguni, iededzini to mūsu sirdī un mūsu dvēselē! Un lai tā tur deg vienmēr!

Ukrainas draudžu apvienības bīskapa Andreja Tiščenko sprediķi “Tev vajag Dieva uguni!” pierakstīja un rediģēja draudzes “Kristus Pasaulei” redakcija

Lielākā vērtība – cilvēks

Publicēja 2019. gada 19. febr. 22:18Līga Paņina

Ziņas datums 20.02.19.

Dievs, svētī Savu vārdu, lai tas krīt auglīgā augsnē un nes augļus!

Un Dievs radīja cilvēku pēc Sava tēla, pēc Dieva tēla Viņš to radīja, vīrieti un sievieti Viņš radīja.” (1. Mozus 1:27)

Dievs ir radījis cilvēku pēc Savas līdzības, līdzīgu Sev.

Es teicu: "Jūs esat dievi un visi esat Visuaugstākā dēli!” (Psalms 82:6)

Mēs esam dievi (ar mazo burtu), Dieva bērni. Dievs mūs ir radījis pēc Savas līdzības. Tu esi īpašs! Tu esi unikāls! Tu esi augstākā vērtība, protams, aiz Dieva! Ne dzīvnieku pasaule, ne flora, ne fauna, ne cilvēku sasniegumi nav vērtīgāki Dieva acīs par TEVI.

Tikai mazliet Tu viņu esi šķīris no Dieva, ar godību un varenību Tu viņu esi pušķojis, esi to darījis par valdnieku pār Saviem radījumiem, visu Tu esi nolicis pie viņa kājām?” (Psalms 8:6-7)

Cilvēkam Dievs ir paredzējis īpašu stāvokli, lai viņš valdītu un vadītu, un dzīvotu tuvās, personiskās attiecībās ar Viņu un cits ar citu. Dievs ir radījis draudzi, kas sastāv no dažādiem cilvēkiem, lai dotu Savu mīlestību un celtu Savu valstību, taisnību šeit virs zemes. Mēs dziedājām dziesmu ar vārdiem: Tēvs mūsu, lai nāk Tava valstība, Tavs prāts lai notiek kā debesīs, tā arī virs zemes. Dievs, lai nāk Tava valstība!

Kad tu iesi caur ūdeņiem, Es būšu pie tevis, un caur straumēm, tās tevi nepārplūdinās; kad tu iesi caur uguni, tu nesadegsi, uguns liesmas tev nekaitēs! Jo Es, Tas Kungs, tavs Dievs, Israēla Svētais, esmu tavs glābējs. Es atdodu Ēģipti par tavu atpirkšanas maksu, tāpat arī Etiopiju un Sabu Es dodu par tevi. Tādēļ ka tu esi dārgs un vērtīgs Manās acīs, Es dodu zemes par tavu izpirkšanu un tautas atlīdzībai par tavu dvēseli.” (Jesajas 43:2-4)

Dievs tev ir devis spēku, ka tu vari staigāt pāri čūskām un skorpioniem, un pāri ikvienam ienaidnieka spēkam, un tas tev nekā nekaitēs. Tu esi īpašs! Tevī ir milzīgs potenciāls. Lielākā daļa cilvēku pat neapjauš, kādu potenciālu Dievs viņos ir ielicis. Ko mēs spējam? Ja vien tu zinātu, cik daudz tu spēj! Ir cilvēki, kuri to zina un nemaksā attiecīgu cenu, lai šo potenciālu realizētu, tad tā jau ir cita problēma. Tu esi dārgs un vērtīgs Dieva acīs. Tu esi pati augstākā vērtība aiz Viņa. Neatkarīgi no tā, kāda ir otra cilvēka komunikācija ar tevi, vai viņš atbild, neatbild vai tikai norūc, viņš tik un tā ir augstākā vērtība Dieva acīs. Dieva griba ir tāda, ka mēs tā arī viens par otru domātu. Pāvils saka, lai katrs uz otru skatās kā augstāku par sevi.

Un cik pārlieku liels ir Viņa spēka mērs, kas parādās pie mums, ticīgajiem, darbodamies tādā pašā visspēcības varenībā, kādu Viņš parādījis Kristū, To uzmodinādams no miroņiem un sēdinādams pie Savas labās rokas debesīs, augstāk par ikvienu valdību, varu, spēku, kundzību un ikvienu vārdu, kas tiek minēts vai nu šinī laikā, vai nākamajā. Un visu Viņš ir nolicis zem Viņa kājām, bet Viņu pašu pāri visam iecēlis par galvu draudzei, kas ir Viņa miesa, pilnība, kas visu visur piepilda.” (Efeziešiem 1:19-23)

Šeit ir rakstīts, ka mums, cilvēkiem, ir īpašs stāvoklis Viņa acīs. Viņš visu ir nolicis zem cilvēku kājām. Kāda cilvēka? Vai tavām individuāli vai tomēr Kristus miesai zem kājām? Draugs, tu viens bez draudzes esi apaļa nulle. Jo Dieva vārds saka, ka viss ir nolikts zem kājām draudzei. Mēs esam dažādi un nepilnīgi, bet Dieva vārds saka, ka draudze ir pilnīga. Mēs viens otru papildinām. Ja tu esi draudzē, tāds, kāds tu esi, tad tavus mīnusus papildina tavs blakussēdētājs. Ja tava draudze aug garīgi un spēkā, tad arī tu audz. Ja tu audz garā, kalpošanā, visās savas dzīves sfērās, tad arī tava draudze aug.

Vakar dievkalpojuma laikā nofilmēju mūsu draudzes slavēšanu un padalījos ar to Facebook, jo ļoti patika. Un negaidīti šo video sāka komentēt ar negatīviem komentāriem. Tajā brīdī es sapratu, ka tie ir neveiksminieki - cilvēki, kuri joprojām nav sapratuši saturu un jēgu, kāds ir Dievs, ko Viņš grib un kāda ir draudze. Tie ir cilvēki, kuri nevienam neatskaitās, tie ir cilvēki, kurus pašus “ved Svētais Gars”. Atceros, ka reiz kādā evaņģelizācijas dievkalpojumā ienāca kāda kareivīga tante, un kārtībnieks pie viņas piegāja, lai ierādītu vietu, kur apsēsties, bet viņa atcirta: “Man pašai Svētais Gars parādīs!” Tajā brīdī sapratu, ka tā ir kopēja problēma un Latvijas draudzēm nav potenciāla augt, ja ir tādi cilvēki, kuriem nav sapratnes ne par draudzi, ne par Dieva gribu. Mēs tēvreizē lūdzam, lai nāk Dieva valstība. Bet kādā veidā tā nāk? Augot draudzei! Kad draudze ir visur, ieskaitot politiku, deputātus, ministrus, tiesnešus, skolotājus, bērnudārza audzinātājus, atslēdzniekus utt., kad mājas grupiņas un draudzes ir visur. Tad cilvēki pieņems pareizus lēmumus un valstī būs pareizi likumi. Tad skolās mācīs nevis pedofiliju un homoseksuālismu, bet to, kā uzturēt ģimeni, kā būt īstam vīrietim un sievietei. Dieva valstība vispirms nāk tavā sirdī un tad fiziskajā pasaulē, visās formās, mākslā, zinātnē, sabiedriskajās attiecībās.

Tas, ko es redzu Latvijā, ir milzīga kļūda – cilvēki viegli kritizē citus, kuri kaut ko ir sasnieguši. Ir teiciens: “Suņi rej, bet karavāna iet tālāk.” Tie, kuri kritizē, ir viltus mācību varā, jo tad, kad uz Latviju atbrauca “milzīgs” pravietis un teica, ka Latvijā būs milzīga atmoda, cilvēki arī gaidīja atmodu un vēl joprojām gaida. Bet kur atnāk atmoda? Tur, kur klāj Tam Kungam galdu. Jēzus saka, lai tu vispirms uzklāj Saimniekam galdu un tad pats sēdies un ēd. Tas notiek tad, kad tu strādā, esot stiprā draudzē, bet daudzi cilvēki maldās, uzskatot, ka viņi var būt bez draudzes.

“Bet ikvienam ir dota Gara izpausme, lai nestu svētību.” (1. Korintiešiem 12:7)

“Jo, kā miesa ir viena un tai daudz locekļu, bet visi daudzie miesas locekļi kopā ir tomēr viena miesa, tā arī Kristus.” (1. Korintiešiem 12:12)

“Jo arī miesa nesastāv no viena, bet no daudziem locekļiem. Ja kāja sacītu: tā kā es neesmu roka, es nepiederu pie miesas, tomēr tā pieder pie miesas.” (1. Korintiešiem 12:14-15)

“Bet tagad ir gan daudz locekļu, bet viena miesa.” (1. Korintiešiem 12:20)

Ir svarīgi apzināties, ka tu esi īpašs un vērtīgs, un Dievs tevi dara pilnīgu, garīgi veselīgu tikai un vienīgi esot draudzē. Tu esi daļa no draudzes, un arī mēs kā draudze esam daļa no visas Latvijas draudzes. Katrai daļai ir savs uzdevums, un svarīgi ir attīstīties, augt un nodibināt Tēva valstību šeit virs zemes. Draudzei ir unikāla vērtība, un tu esi unikālā draudzē, tu esi pašā labākajā draudzē! Sava draudze katram draudzes patriotam ir pati labākā draudze. Un tajā pašā laikā mēs sevi apzināmies kā daļu no visas draudzes.

Vai zini, ko Salamans darīja, kad Dāvids viņam uzticēja vadīt valsti? Viņš upurēja 1000 upurus. Tad Salamans redzēja sapni, kurā Dievs prasīja viņam: „Ko tu vēlies, lai Es tev dodu?” Salamans atbildēja: „Es vēlos gudrību, lai varētu vadīt tautu, kuru Tu man esi uzticējis.” Dievs teica: „Tā kā tu neprasīji Man mantu, varu un citas tamlīdzīgas lietas, Es došu tev gudrību un visu pārējo pielikšu klāt.” Salamans tā laika pasaulē bija ķēniņš numur viens, un viņa valdīšanas laikā zelts un sudrabs bija akmeņu vērtībā.

Un tas nams, ko es celšu, būs liels, jo mūsu Dievs ir lielāks nekā visi citi dievi.” (2. Laiku grāmata 2:4)

Šeit bija runa par Templi, Dieva pielūgsmes vietu. Arī mēs esam Templis jeb nams un ceļam nevis kolonnas, bet megadraudzi. Mēs būsim visur un visur nesīsim Dieva saldo smaržu.

„[..] lai viņi sagatavotu man kokus lielā vairumā, jo tas nams, ko es celšu, būs liels un apbrīnojams.” (2. Laiku grāmata 2:8)

Draudze, kurā tu esi, ir apbrīnojama, tāpēc arī tu esi apbrīnojams. Un otrādi - šī draudze ir apbrīnojama pateicoties tam, ka tu esi apbrīnojams. Nams, ko mēs ceļam, būs liels!

Vai zini, ka Atklāsmes grāmatā rakstīts par jauno Jeruzālemi, kuras pamatos ir 12 akmeņi? Tie simbolizē 12 apustuļus.

„Un Es tev saku: tu esi Pēteris, un uz šās klints Es gribu celt Savu draudzi, un elles vārtiem to nebūs uzvarēt.” (Mateja evaņģēlijs 16:18)

Dievs ceļ Savu draudzi uz vadītāju pamata. Nav vadītāju, nav draudžu. Tad parādās haoss ar negatīvajiem komentētājiem, kuriem ir par maz mīlestības un par daudz kontroles.

„Ja es runātu ar cilvēku un eņģeļu mēlēm un man nebūtu mīlestības, tad es būtu skanošs varš vai šķindošs zvārgulis. Un, ja es pravietotu un ja es zinātu visus noslēpumus un atziņas dziļumus, un ja man būtu pilnīga ticība, ka varētu kalnus pārcelt, bet nebūtu mīlestības, tad es neesmu nekas.” (1. Korintiešiem 11:1-2)

Visa pamats ir mīlestība - tava mīlestība pret Dievu, pret cilvēkiem, pret savu draudzi, pret pazušanā ejošajiem. Lai nāk Tava valstība, Dievs! Jēzus asīnīs lai Latvija ir šķīstīta baltāka kā sniegs! Šī ir mīlestība pret Latviju un tās cilvēkiem. Pati lielākā vērtība Dieva acīs esi tu. Pilnību tu vari sasniegt, tikai esot draudzē. Atraisīt savu garīgo potenciālu tu vari tikai draudzē. Draudzes pamats ir vadītāji, mācītāji, līderi jeb mājas grupu vadītāji. Kā tev šķiet, no kurienes kalpošanas vadītājam draudzē ir cilvēki? No mājas grupām. Tātad paši vērtīgākie cilvēki draudzē ir mājas grupu vadītāji. Šodien es vēlos izcelt un apsveikt tieši vadītājus, kuri ir veltījuši savu dzīvi, lai uzņemtos pašu vērtīgāko darbu, nevis lai spīdētu cilvēku priekšā, bet kā Jēzus – mazgājot otram kājas. Lielāks ir tas, kas pats pazemojas.

Mācītāja Mārča Jencīša sprediķi “Lielākā vērtība – cilvēks” pierakstīja un rediģēja draudzes “Kristus Pasaulei” redakcija

Tavas privilēģijas Jēzū Kristū

Publicēja 2019. gada 12. febr. 21:27Līga Paņina   [ atjaunināja Laura Gruševa 2019. gada 13. febr. 09:03 ]

Ziņas datums 13.02.19

Cik svarīgi ir būt draudzē! Ne tikai domāt, ka esi draudzē, bet reāli būt dievkalpojumā katru svētdienu. Jēzus saka - tur, kur divi vai trīs ir sapulcējušies Viņa Vārdā, tur Viņš ir viņu vidū. Kad Dievs mūs stiprina? Tad, kad mēs regulāri esam tajā vietā, kur darbojas Viņš, – savā draudzē, dievkalpojumā, mājas grupiņā, – kad mēs izmantojam tādas priekšrocības kā inkaunters, Bībeles skola un Līderu skola, izmantojam priekšrocību, ka varam kalpot un nav jāiziet speciālas skolas piecu gadu garumā, lai sāktu kalpot Dievam. No pašas pirmās dienas, kad iepazīsti Dievu, tu vari kalpot draudzē, uzņemties pienākumus, iet pie cilvēkiem un vest viņus pie Kristus. Tas viss tevi ceļ un pilnveido. Dievs ir labs un brīnišķīgs, un es esmu pārliecināts, ka Svētais Gars ir šeit, ka Viņš darbojas mūsu vidū, un, sludinot Dieva vārdu, Viņš tevi stiprina. Viena lieta ir tad, kad tu dodies savā lūgšanu kambarī, lasi Dieva vārdu, lūdz, un tas tevi stiprina, bet pavisam kaut kas cits ir tad, kad mēs sanākam vienā vietā, kopā pielūdzam un slavējam, arī pienesam Dievam upurus. Ir cilvēki, kas ieskaita naudu (desmito tiesu, ziedojumus) draudzes kontā, bet, manuprāt, daudz svētīgāk ir to darīt, atnesot draudzē uz vietas, jo tā mēs pielūdzam un slavējam Dievu. Kāpēc tieši slavēšanas vidū notiek ziedošana? Tāpēc, ka nauda izsaka mūsu dzīves daļu, un mēs pielūdzam Dievu ne tikai ar vārdiem, bet arī ar darbiem. Nauda izsaka mūsu pielūgsmi Dievam, mūsu darbu, mēs atdodam sevi Viņam caur ziedojumu. Tāpēc man šķiet, ka svētīgāk ir atnest ziedojumu draudzē, bet, protams, drīkst arī naudu pārskaitīt caur bankas kontu. Dievs jāpielūdz ar visu, kas tu esi, un, kad tu esi uzklājis Dievam galdu, tad vari gaidīt, ka Viņš tevi aicinās paēst pie šī galda kopā ar Viņu.

Šoreiz svētrunas tēma ir „Tavas privilēģijas Jēzū Kristū”. Kas ir privilēģija? Skaidrojošajā vārdnīcā teikts, ka tā ir īpaša izņēmuma tiesība, priekšrocība, ko piešķir (piemēram, atsevišķam cilvēkam, organizācijai, valstij) atšķirībā no citiem līdzīgiem; izdevīga izņēmuma tiesība, priekšrocība. Tās ir priekšrocības, kādas nav citiem, tas ir kaut kas tāds, kas nav citam. Tam, kas ir Jēzū Kristū, ir priekšrocības attiecībā pret to, kas nav Jēzū Kristū. Tu esi priviliģēts! Tu esi īpašs, tev ir īpašas priekšrocības.

„Etiķi ņēmis, Jēzus sacīja: "Viss piepildīts!" Un, galvu nokāris, atdeva garu Dievam.” (Jāņa evaņģēlijs 19:30)

Pirms Jēzus izdvesa Savu pēdējo elpu, Viņš teica, ka viss ir piepildīts. Mēs dziedam dziesmu ar vārdiem: Viss piepildīts, mums pieder uzvara! Sātans kaunā likts, nāves vara salauzta. Jēzus ir Kungs, aleluja, Viņš ir mans Glābējs, un Viņš ir kungu Kungs. Viņš ne tikai nokāra galvu un izlaida garu, bet bija arī trīs dienas kapā un augšāmcēlās. Viņš ir dzīvs, sēž pie Dieva labās rokas un caur Svēto Garu ir šeit, Viņš ir tevī un mūsu vidū. Ar vārdiem „viss piepildīts” mums jāsaprot, kas tieši ir piepildīts.

„Tādēļ, ja kas ir Kristū, tas ir jauns radījums; kas bijis, ir pagājis, redzi, viss ir tapis jauns.” (2. Korintiešiem 5:17)

Viss ir piepildīts caur Jēzu Kristu! Tas, vai mūsu dzīvēs piepildīsies tās privilēģijas, ko ir sagādājis Jēzus Kristus caur Savu nāvi un augšāmcelšanos, ir atkarīgs no mums pašiem – vai mēs IZPROTAM un PIEŅEMAM savas privilēģijas. Ikviens, kas tic uz Jēzu Kristu, ir jauns cilvēks. Tu vairs neesi tas cilvēks, kas biji, pirms iepazini Jēzu, tu esi jauns, cits cilvēks. Vecajā Derībā ir pants, kurā teikts, ka Viņš izņems no mūsu krūtīm akmens sirdi un ieliks tā vietā miesas sirdi, kas nozīmē radikālas izmaiņas. Tajā dienā, kad es pieņēmu Jēzu Kristu par savu Glābēju, Viņš izņēma no manām krūtīm akmens sirdi un ielika tur miesas sirdi. Uzreiz sākot no tās dienas, kad es pieņēmu Jēzu par savu Glābēju, kad es darīju nepareizas lietas, manā sirdī bija signāls, ka tas un tas manā dzīvē nav pareizi, un tas bija daudz spēcīgāks nekā pirms tam, es vairs nespēju tā rīkoties. Pat ja bija kādi nepareizi ieradumi, nepareiza domāšana, es vairs nevēlējos domāt kā iepriekš un rīkoties kā agrāk, tās bija radikālas izmaiņas, kas notika iekšēji, un atlika tikai izmainīt savu domāšanu, lai to pieskaņotu tam, kāds es biju tapis no iekšienes.

„Un, ja jūsos mājo Tā Gars, kas Jēzu uzmodinājis no miroņiem, tad Viņš, kas Kristu Jēzu uzmodinājis no miroņiem, arī jūsu mirstīgās miesas darīs dzīvas ar Savu Garu, kas ir jūsos.” (Romiešiem 8:11)

Tas nozīmē, ka Svētais Gars ir tevī, un, kad tu pieņem savu jauno dabu, Viņš atdzīvina tevi ne tikai iekšēji, garā, bet arī maina tavu domāšanu un darbības. Tā ir jauna dzīve, notiek jaunpiedzimšana. Visas tās svētības, ko Dievs ir paredzējis cilvēkam, Viņš tev ir sagādājis caur Savu nāvi un augšāmcelšanos.

Bēdīgi slavenais bokseris Maiks Taisons, kurš mūsdienās dažreiz ir redzams kādās filmās, neprata labi uzvesties savā sporta veidā un nespēlēja pēc noteikumiem. Viņš pats ir atzinies un teicis, ka viņam no bērnības sirdī ir tukšums. Viņš sacīja, ka ne ar ko nav spējis to aizpildīt. Pasaules čempions boksā, kuram ir popularitāte un viss, ko vien viņš vēlas, apgalvo, ka viņam jau kopš bērnības ir tukšums sirdī, kuru viņš ne ar ko nav spējis aizpildīt. Viņš lietoja narkotikas, alkoholu un pat sportā nespēja noturēties. Tomēr Jēzus saka, ka viss ir piepildīts, un tā sirdī, kas tic uz Viņu, Viņš nāks un aizpildīs tukšumu. Viņš pārrada tevi par jaunu cilvēku un Pats ievācas tavā sirdī. Vai tas nav labi? Dievs ir labs! Viss, kas Taisonam vajadzīgs, lai aizpildītu tukšumu un sakārtotu savu dzīvi, ir Jēzus Kristus. Viņš vienkārši neizmanto privilēģijas, ko Jēzus ir sagādājis katram cilvēkam, un mēs esam tie, kuri nes labo vēsti cilvēkiem, kuri uzrunā cilvēkus un saka, ka viņiem ir paredzētas privilēģijas un atlaides, kuri pasaka, ka Jēzus viņus mīl un ka Viņam ir brīnišķīgs plāns katra dzīvei. Ja tu domā, ka esi ļoti laimīgs un visu dari pareizi, tad iepazīsti Jēzu Kristu, un tikai tad tu sapratīsi, kas ir patiesa laime un stabilitāte, jo tev būs drošības sajūta visur, kur dodies, un tava sirds vairs nebūs tukša, bet piepildīta ar mīlestību, ar Viņu, jo Dievs ir mīlestība.

„Jo ar vienu upuri Viņš uz visiem laikiem ir padarījis pilnīgus tos, kas tiek darīti svēti.” (Ebrejiem 10:14)

Vai tev kādreiz ir kādi cilvēki teikuši, ka tu esi baigais svētais? Mēs paši tā reizēm sakām, kad izdarām kaut ko nepareizi – neesam jau nekādi svētie. Jēzus gan saka, ka mēs esam svēti darīti PAVISAM, pilnīgi caur Jēzus Kristus upuri, ideāli. Varbūt tu savā dzīvē nevari pamanīt, ka esi ideāls, bet skaties uz to, ko Jēzus domā! Protams, ka pēc savām darbībām tu neesi perfekts, bet kā vārdiem tu ticēsi? Skaties, ko saka Jēzus! Jēzus saka, ka viss ir piepildīts, un Bībelē ir teikts, ka ar vienu upuri Viņš uz visiem laikiem ir padarījis pilnīgus tos, kas tiek darīti svēti. Pilnīgi ir padarīti tie, kas tic uz Viņu. Tavs jaunais cilvēks, tava jaunā daba ir pilnīga, tu esi svēts. Neviens nevar būt pilnīgs Dieva klātbūtnē bez Kristus upura, neviens nav pilnībā svēts, ieskaitot kristiešus, bet Viņš ir pilnīgs un ir darījis tavu iekšējo cilvēku pilnīgu. Kad tu pieņem savu jauno dabu un sāc mainīt savu domāšanu un rīcību, tad tu tiecies pēc pilnības un kļūsti pilnīgs. Tu esi svēts un tev nav jābaidās, tu dodies uz debesīm, bet tev ir jācīnās par savu domāšanu un rīcību, lai pieskaņotu savu ārējo cilvēku tam, kas patiesībā esi no iekšienes.

„Kristus ir mūs atpircis no bauslības lāsta, mūsu labā kļūdams par lāstu, jo ir rakstīts: nolādēts ir ikkatrs, kas karājas pie koka.” (Galatiešiem 3:13)

Lāsti ir salauzti! Vai tā nav privilēģija? Tavi lāsti, visas neizdošanās, slimības, nabadzība, elle, emocionālās problēmas – tas viss ir prom. Tu esi jauns radījums, kas neslimo, kas nav nabags. Tev nav jāiet pie īpašiem cilvēkiem, kas apgalvo, ka par samaksu var noņemt tev lāstu. Viņi nevar noņemt lāstus, viņi var samainīt tos vietām, pārbīdīt vai pārmainīt, bet neviens dziednieks vai ekstrasenss nespēj atbrīvot no lāsta, jo lāsti seko KATRAM cilvēkam, kas dzīvo bez Kristus. Kad tu esi pieņēmis Jēzu par savu Glābēju, lāstu vara tiek salauzta un visas neveiksmes tavā dzīvē ir beigušās. Viņš tika nolādēts, lai tu tiktu svētīts. Ja mēs skatāmies uz mūsu tautu un valsti kopumā, tad varam redzēt, ka Latvijā darbojas lāsti. Lai gan mēs esam pieņēmuši Kristu, visi mūsu tautieši nav Viņu atzinuši, valstiskā līmenī Jēzus nav atzīts, tieši tāpēc darbojas lāsti. Ja lāsti tavā dzīvē pārstāj darboties tad, kad tu pieņem Jēzu par savu Glābēju, tad valsts līmenī lāsti tiek salauzti tikai tad, kad visa valsts nožēlo grēkus un pieņem Kristu, tādējādi valsts tiek darīta pilnīga. Dievs, svētī Latviju!

Kad tiek lasīts Dieva vārds, tas atņem jebkādas šaubas!

„Viņš uznesa mūsu grēkus Savā miesā pie staba, lai mēs, grēkiem miruši, dzīvotu taisnībai; ar Viņa brūcēm jūs esat dziedināti.” (1. Pētera 2:24)

Tavi grēki ir uznesti pie krusta, tu esi darīts svēts un ar Viņa brūcēm esi dziedināts. Tev nav slimību un tev nebūs slimību! Tu nekad neslimosi, jo ar Jēzus brūcēm tu esi dziedināts, un tā ir privilēģija. Ir svarīgi apliecināt šo Dieva vārdu, apliecināt par sevi to, ko saka Dieva vārds, apliecināt to, kāds tu esi Dieva acīs, nevis tāds, kādu esi sevi iedomājies. Tu esi emocionāli dziedināts, tev vairs nav slikti jājūtas, kad tas nav vajadzīgs.

„Jo jūs zināt mūsu Kunga Jēzus Kristus žēlastību, ka Viņš, bagāts būdams, ir tapis nabags jūsu dēļ, lai Viņa nabadzība kļūtu jums par bagātību.” (2. Korintiešiem 8:9)

Dievs, bagāts būdams, atstāja debesis, nāca virs zemes Jēzū Kristū, dzīvoja cilvēka dzīvi, zinot, cik nepilnīgs ir cilvēks, ļāva Sevi piesist krustā, izbaudīja nodevību, tika apspļaudīts un spīdzināts, piedzīvoja arī to, ka Viņa mācekļi Viņu atstāj vienu un aizbēg. Viņš visu to piedzīvoja, un mēs pat nevaram iedomāties, ko nozīmē uzņemties visas pasaules grēku smagumu uz Sevi, izciest tās ciešanas. Lai gan sāpes daudzi no mums ir piedzīvojuši, bet mēs nezinām, kā ir uz sevis uzņemties visas cilvēku emocionālās problēmas un slimības, to mēs nezinām. Tomēr Viņš ir augšāmcēlies un dzīvs. Viņš zina, kā ir būt cilvēkam. Atstājot debesis un dzīvodams cilvēka dzīvi, Jēzus kļuva nabags, un pie krusta Viņu aplaupīja, cilvēki meta kauliņus par Viņa drēbēm. Acīmredzot šīs drēbes bija ļoti vērtīgas, ja jau par tām meta kauliņus, nedomāju, ka karavīri tāpat vien gribēja suvenīru no kāda jūda, ko ir situši krustā.

Tu esi bagāts un būsi bagāts, tev nekad nekas netrūks. Tu esi bagāts, tu esi laimīgs, dziedināts un glābts. Viss piepildīts!

„[..] jo pats Dievs darbojas ar Savu spēku jūsos, kas ticat.” (1. Tesaloniķiešiem 2:13)

Vai tu tici, ka Jēzus ir Dieva Dēls? Ja tici, tad tevī darbojas pats Dievs ar Savu spēku. Tu esi spēcīgs! Zini, kā ezītis mežā uz celma rāda savus muskulīšus: “Es esmu stiprs!” Nāk garām lācis, nosper ezīti no celma, ezītis aizlido pāris metrus, pieceļas un saka: “Es esmu stiprs, bet viegls.” Tu esi stiprs, ne kā ezītis! Tu esi spēcīgs, bagāts, dziedināts, lāsti ir salauzti, tu esi pilnīgs, svēts, jauns radījums! Viss ir piepildīts!

Tā Kunga eņģelis apmetas ap tiem, kas Viņu bīstas, un tos izglābj.“ (Psalms 34:8)

Vai tā nav privilēģija? Mēs neredzam eņģeļus, bet Tā Kunga eņģeļi ir ap mums. Eņģeļi ir gari, kalpotāji, kurus Dievs izsūta. Mēs lūdzam Dievu, un Dievs izsūta eņģeļus, kuri nāk un piepilda mūsu lūgšanas. Mēs ejam pareizā virzienā, Dievs sūta eņģeļus, un tie attīra mums ceļu. Pravietim, kurš gatavojās nolādēt Izraēlu, eņģelis ar zobenu aizsprostoja ceļu, un ēzelis sāka ar viņu runāt, lai apskaidrotu šo pravieti nedarīt to, kas nebija Dievam tīkami. Ar mums ir eņģeļi, mēs tos neredzam, bet viņi ir ar mums. Ir situācijās, kad tu vari pamanīt, ka ar tevi ir eņģeļi. Tu labi apzinies, kā visam bija jābeidzas, bet viss beidzās daudz labāk. Tu pat vari no šīs situācijas iemācīties ko jaunu un kļūt stiprāks. Piemēram, tu brauc pa ceļu, tev blakus notiek autoavārija, bet kāpēc tu neavarē? Jo ar tevi ir eņģeļi. Tev pretī brauc liela automašīna, ceļš ir slidens, eņģeļi nostājas starp jūsu automašīnām. Eņģeļi tevi pasargā, kad pa tavu joslu pretī brauc aizmidzis smagās mašīnas vadītājs. Eņģelis būs tas, kurš uzsitīs šim šoferim pa pakausi, un viņš pamodīsies.

Un Dāvids, jo ilgāk dzīvoja, jo varenāks kļuva, un Tas Kungs, Dievs Cebaots, bija ar viņu.“ (2. Samuēla grāmata 5:10)

Jo ilgāk viņš dzīvoja, jo varenāks viņš kļuva. Draugs, tā ir privilēģija Kristū. Jo tu ilgāk dzīvo, jo ilgāk tu apmeklē dievkalpojumus, jo tu vairāk kalpo, seko Dieva mērķiem, vairāk piedalies draudzes darbā, jo varenāks tu kļūsti, stiprāks un ietekmīgāks. Jo ilgāk tu dzīvosi, jo ietekmīgāks tu kļūsi. Tas Kungs, Dievs bija ar Dāvidu. Šī ir privilēģija. Tas Kungs ir ar tevi.

Jo mēs zinām, ka no mirušiem uzmodinātais Kristus vairs nemirst: nāvei nav vairs varas pār Viņu, jo mirdams Viņš reiz par visām reizēm nomiris grēkam, bet, dzīvs būdams, Viņš dzīvo Dievam. Tāpat spriediet arī jūs pār sevi, ka esat miruši grēkam, bet Jēzū Kristū dzīvojat Dievam.“ (Romiešiem 6:9-11)

Tu esi miris grēkam! Grēkot nav tava daba, tavs jaunais cilvēks negrēko. Tā ir privilēģija, jo tieši grēks ir tas, kas nošķir mūs no Dieva un ved pazušanā. Grēks ir tas, kas izveido haosu šeit virs zemes. Tev ir vara pār grēku un savu miesu. Es gribu uzsvērt šos vārdus: “Spriediet arī jūs par sevi, ka esat miruši grēkam!” Domā tā par sevi. Kad tu pieņem Jēzu par savu Glābēju, tu esi jauns cilvēks, bet domāšana joprojām ir vecā. Šī domāšana ir jāizmaina, savs dzīvesveids jāpieskaņo šim iekšējam cilvēkam. Kad tev gribas grēkot, pasaki sev un Dievam, arī velnam, ka tu esi miris grēkam. Kad tev ir vēlme izdomāt attaisnojumu grēkam, apliecini, ka tu esi miris grēkam un nekādi attaisnojumi. Miris grēkam - gan lielam, gan mazam.

Mēs tikko iepazināmies ar privilēģijām Jēzū Kristū. Mēs sapratām, ka pie krusta viss ir piepildīts, mēs esam jauns radījums, pilnīgi un svēti. Lāsti pār mums ir salauzti, mēs esam dziedināti, bagāti, stipri un spēcīgi, ar mums ir Tā Kunga eņģeļi, kad mēs esam ar Kristu, mums būs nepārtraukta izaugsme un augšupeja. Tu esi galva un ne aste, tev ir vara pār savu miesu un grēku.

Kā privilēģijas Jēzū Kristū iedarbināt savā dzīvē?

Pirmkārt, tev ir jābūt regulārām personīgām attiecībām ar Dievu. Šajās attiecībās ir svarīgi lūgt un apliecināt, piemēram: “Esmu miris grēkam! Esmu dziedināts! Man būs panākumi! Lai nāk Tava valstība un Tavs prāts lai notiek kā debesīs, tā virs zemes.”

Un, no rīta gaiļos cēlies, Viņš izgāja un nogāja kādā vientuļā vietā un tur Dievu pielūdza.” (Marka evaņģēlijs 1:35)

Jēzus regulāri meklēja vientuļas vietas un tur pielūdza Dievu. Viņš pavadīja laiku divvientulībā ar savu Tēvu. Ja tu vēlies iedarbināt šīs privilēģijas savā dzīvē, tad, pirmkārt, tev ir jābūt personīgām attiecībām ar Dievu. Personīgas attiecības ar Dievu ir Bībeles lasīšana un lūgšana. Regulāri ieplāno laiku no rīta vai vakarā, es iesaku no rīta, vai pa dienas vidu. Atver Dieva vārdu un studē, pielūdz, slavē un pārdomā Dieva vārdu, plāno kopā ar Dievu, tas ir laiks ar Dievu un arī ar sevi. Pusstundu, stundu vai divas, kā nu kurš. Jo kvalitatīvāks būs šis laiks ar Dievu, jo vairāk tiks sakārtota tava domāšana, jo vairāk šīs privilēģijas izpaudīsies tavā dzīvē.

Svētīgs tas cilvēks, kas neseko bezdievīgo padomam, nedz staigā grēcinieku ceļus, nedz arī sēž paļātāju pulkā.” (Psalms 1:1)

Otrkārt, svarīga ir vide. Kurš cilvēks ir svētīts? Tas, kurš atrodas pareizā, pozitīvā vidē. Svarīgi ir nomainīt negatīvu vidi, kurā tu līdz šim esi atradies, un būt draudzē. Tas neliek mums atstāt savas darbavietas, bet tas nozīmē, ka tu izvēlies savas autoritātes un savus draugus. Tas, ka tu dzīvo pasaulē, nenozīmē, ka tev jādraudzējas ar pasauli. Tu vari normāli attiekties pret cilvēkiem, bet tev jāzina, kas ir tava prioritāte un kas ir tava ģimene. Vide ietekmē svētību saņemšanu. Ja tavā ģimenē ir kāds bezdievīgs cilvēks, tas ļoti tevi ietekmēs. Ja vīrietis vai sieviete nav stipra, viņš neizturēs spiedienu no blakus cilvēkiem, lūk, kāpēc svarīgi ir būt draudzē. Neizlaid nevienu sapulci! Skaties mācītāja sprediķus atkārtoti. Lasi kristīgo literatūru, mums ir grāmatu galds, lasi, stiprini sevi, veido pareizu vidi.

“[..] aizlūgdams, lai mūsu Kunga Jēzus Kristus Dievs un godības pilnais Tēvs jums dotu gudrības un atklāsmes garu, lai jūs labāk Viņu izprastu, apgaismota gara acis, lai jūs zinātu, kādu cerību dod Viņa aicinājums un kādu godības bagātību Viņš savējiem liek iemantot, un cik pārlieku liels ir Viņa spēka mērs, kas parādās pie mums, ticīgajiem, darbodamies tādā pašā visspēcības varenībā, kādu Viņš parādījis Kristū, To uzmodinādams no miroņiem un sēdinādams pie Savas labās rokas debesīs, augstāk par ikvienu valdību, varu, spēku, kundzību un ikvienu vārdu, kas tiek minēts vai nu šinī laikā, vai nākamajā. Un visu Viņš ir nolicis zem Viņa kājām, bet Viņu pašu pāri visam iecēlis par galvu draudzei, kas ir Viņa miesa, pilnība, kas visu visur piepilda.” (Pāvila vēstule efeziešiem 1:17-23)

Kristus ir galva un mēs esam Viņa miesa, viss ir zem draudzes kājām. Ne zem viena indivīda kājām, bet zem draudzes kājām. Pilnība ir tikai draudzē. Mēs esam dažādi, mums ir pilnības un nepilnības, bet kopumā mēs esam pilnīgi. Uzvar komanda, draudze un katrs, kas ir draudzē. Velns būs tas, kas vispirms centīsies tevi novērst no komandas, no mājas grupiņas, draudzes, visbiežāk ar kādiem apvainojumiem, aprunāšanu, negatīvismu. Neviens mācītājs Latvijā nav pilnīgs, un man arī ir savas nepilnības. Es skatos, ka arī lieliem Dieva cilvēkiem ir savas nepilnības. Nav svarīgi, kādas ir tavas nepilnības, ar apkārtējiem ir jāsadzīvo. Ir svarīgi palikt komandā, jo tikai tur tu vari uzvarēt. Arī katrai draudzei Latvijā ir svarīgi būt komandā, jo tikai tā draudzes var uzvarēt. Tikai komandā mēs varam uzvarēt un saņemt visas privilēģijas Jēzū Kristū. Esi pazemīgs, jo tikai tā tu vari uzvarēt. Esiet pazemīgi cits pret citu. Ja tev ir kaut kas pret otru cilvēku, tev nav jāgaida, kad tev atvainosies, lūgs piedošanu, Jēzus saka, ka tev pašam jāiet un jāizlīgst. Es esmu saskāries ar to, ka ir bijis liels konflikts, es gribu to izrunāt, bet uz mani sāk bļaut, aizvainojums ir tik liels, ka mani sūta prom. Ja mēs neizrunājam, tas viss paliek un netiek atrisināts. Ja tu ej un centies izlīgt, tu no savas puses esi izdarījis visu, kas tavos spēkos.

Kad mēs kā draudze sākam pieskarties politikai, Jēzus ir ar mums, Viņš pieskaras politikai. Mēs esam saņēmuši pozitīvas atbildes no deputātiem, viens deputāts rakstīja: “Es stāvu un vienmēr stāvēšu par šīm ģimenes vērtībām.” Mēs kā draudze daudz esam izdarījuši, esam strādājuši un turpinām strādāt pie draudžu vienotības. Dievs ir ļoti labs! Lai varētu turpināt darboties, mums ir citam citu jāpieņem tādus, kādi mēs esam. Tā nav atļauja sievām vai vīriem manipulēt vienam ar otru. Piemēram, atnāk pāris pie mācītāja un prasa, lai salaulā. Grupas vadītājs dod atļauju laulāties, mācītājs salaulā un saka: “Ko Dievs salaulājis, to cilvēkiem nebūs šķirt.” Sieva saka vīram: “Mēs vairs nedrīkstam šķirties, ja tu gribi palikt ticīgs, ja tu negribi nonākt ellē. Es tagad varu parādīt, kāda es patiesībā esmu. Es varu darīt, kā es gribu.” Sieva sāk manipulēt, jo vīrs nešķirsies, viņš ir dievbijīgs, iet līdz galam. Jēzus saka, ja kādam ir kas pret tevi, tev jāiet un jāizlīgst, bet tev to nevajag izmantot.

Esi pareizā vidē, noņem nost visus apvainojumus. Tu neatradīsi ideālo mājas grupiņas vadītāju un ideālo mācītāju. Ir vieta, kur Dievs tevi ir ielicis, kalpo tajā vietā. Vai tu tici, ka Dievs tevi šeit ir ielicis? Galu galā tev taču ir attiecības ar Dievu, tu lasi Dieva vārdu un saproti pats. Ja tu vari vienkārši kaut kur aiziet un apvainoties, tad tā jau ir problēma. Ja tu aiziesi citur, atkal apvainosies uz kādu, tātad tā ir TAVA problēma, kura ir jāatrisina visiem kopā, nevis jāmaina vide. Piemēram, Sandrai ir savas dāvanas un savs uzdevums draudzē – uzturēt atmosfēru. Pietiek ar vienu šādu cilvēku, un visa draudze atveras. Tā ir Sandras privilēģija - iedrošināt, sasmīdināt cilvēkus. Es lasīju, ka katrā kolektīvā ir vajadzīgs kāds sangviniķis, jo tas veicina darba produktivitāti, varbūt sangviniķi ir nedisciplinēti, bet viņi uztur pozitīvu atmosfēru.

Es lasīju kādu aprakstu par pasaulē slavenu futbola komandu. Pie komandas trenera bija stažieri – cilvēki, kuri vēlējās apgūt trenera mākslu vadīt. Šis treneris bija ļoti prasīgs, autoritatīvs un ļoti efektīvs. Stažieri, kuri pavadīja laiku pie viņa, vēlāk kļuva par veiksmīgiem uzņēmumu vadītājiem, lai gan šī trenera ikdiena vispār nebija saistīta ar uzņēmumu vadīšanu un biznesu, tur bija tikai sports. Stažieri iemācījās pakļauties autoritātēm. Viņi iemācījās būt pareizā vidē un pakļauties autoritātēm. Saproti, cik svarīgi ir paklausīt autoritātēm draudzē? Kas cits uzturēs kārtību draudzē, kas cits, ja ne Dieva ieceltas autoritātes? Kā tu vari būt labā vidē, ja tajā nav autoritāšu, kuras uzrauga kārtību, kas vada un nosaka tempu? Ja tu redzi organizācijas, kurās cilvēki nezina, kurš ir priekšnieks vai arī priekšnieks nekad nav klāt, uzmanies no šādām vietām. Esi noteiktā, skaidrā vidē, kurā tu vari augt un attīstīties!

Tādēļ, ja kas ir Kristū, tas ir jauns radījums; kas bijis, ir pagājis, redzi, viss ir tapis jauns.” (2. Korintiešiem 5:17)

Ja tu esi jauns radījums, tad viss, kas tev ir jāizdara, - jāpieņem sevi tādu, kāds tu ESI. Parasti mēs ar to domājam - pieņemt savas nepilnības, bet nē! Pieņemt vajag savu jauno cilvēku. Pieņem to, kāds tu esi Kristū - pilnīgs, spēcīgs, tev ir vara pār savu miesu, tu esi bagāts un dziedināts, pieņem savu jauno cilvēku. Tu esi veiksmīgs un dodies tikai uz priekšu. Un, ja sanāk solis atpakaļ, tad nākamie būs trīs soļi uz priekšu.

Vai tu zini, kas ir relativitāte un ka pasaulē viss ir relatīvs? Tas ir kaut kas mainīgs, attiecībā pret kaut ko citu. Piemēram, kādam ir par daudz kilogramu, kādam ir par maz kilogramu. Mēs esam tādi, kādi mēs esam piedzimuši, un to mēs nevaram mainīt, lai kā to vēlētos. Taizemē homoseksuālisms nav atļauts, taču tur ir ļoti daudz transvestītu, tiešām daudz, tāda ir viņu kultūra. Viņi sevi var pārtaisīt par jebko, tomēr viņi ir un paliek tie, kas viņi ir. Viņiem ir problēma – viņi nespēj pieņemt sevi tādus, kādi viņi ir. Maiks Taisons ir teicis: “Tas tukšums paliek, un viss, nekas to nespēj aizpildīt.” Tev ir vajadzīgs Dievs, Jēzus Kristus - Glābējs.

Tas ir relatīvi, kādam ir jābūt cilvēkam, lai viņu sauktu par skaistu. Kurš nosaka standartus tam, kurš cilvēks ir skaists un kurš nav skaists? Ja tu aizietu uz glezniecības vai tēlniecības muzeju, tu ievērotu, ka konkrētos laika posmos ir attēlotas, piemēram, tikai izplūdušas sievietes, kādā citā laika posmā grieķi, romieši ir muskuļaini, vēlāk pat ar resniem vēderiem. Tu esi tāds, kāds tu esi, tu esi skaists, bet sevis nepieņemšana nāk no tā, ka esi pieņēmis citu cilvēku domas. Tu domā, ka esi nesmuks, jo ir pieņemts, kas ir smuks un kas nav. To ir ļoti viegli pieņemt, un tikpat gudri rīkojas LGBT, globāla kustība, kas cenšas caur izglītības sistēmu ieviest sabiedrībā vērtību maiņu. Kā viņi to dara? Pieņemot likumus. Vakar man garām ar sirēnām brauca policijas mašīna un es apzinājos, ka viņi brauc izpildīt likumus, un, kāds ir likums, tā cilvēki sāk pieskaņoties, domāt un pieņem to kā normu. Par normu kļūst homoseksuālisms, mazu bērnu izmantošana, bērnu nedzemdēšana, izsargāšanās un aborti. Jaunieši, kuri ir izskaloti, tam svēti tic un cīnās pret tādiem kā mēs, cilvēkiem, kuri vēlas palīdzēt aizpildīt viņu tukšumu sirdī un palīdzēt tikt debesīs, izveidot jēdzīgu dzīvi un ģimeni. Kāpēc viņi to nepieņem? Tāpēc, ka relatīvs ir jēdziens, kas slikts, kas - labs. Paldies Dievam, ka mums ir Dieva vārds! Vai esi redzējis Bībelē uzsvaru uz to, ka tev ir jābūt smukam un, ja tāds neesi, tad Dievam nederi? Varbūt patiesībā tas ideāls, kas mums ir uzlikts, ir pavisam citādāks. Varbūt tas otrs nav skaists, bet tiešu tu esi tas skaistais cilvēks. Kurš ir noteicis to, kādam ir jābūt skaistumam? Kāda tante pateica vai televīzijā kāds kaut ko parādīja? Tu esi smukulītis, apliecini to un apzinies to. Un tieši tāpat pieņem savu iekšējo būtību - kāds tu esi Jēzū Kristū, tavs jaunais radījums, nevis tavs vecais cilvēks.

Kā pieņemt savu jauno cilvēku?

“Dodies cīņā uzvaras apziņas pilns, tad laimīgs būs tavs gājiens, sargājot patiesību, lēnību un taisnību! Un tava labā roka rādīs tev šausmu pilnus brīnumus!” (Psalms 45:5)

Tad kad tu ej cīņā, tev ir vajadzīga uzvarētāja apziņa. Kur lai tādu dabū? Veido sevī uzvarētāja apziņu, domāšanas veidu un arī izjūtu. Tieši tāpat kā bērnus padara par homoseksuālistiem, viņiem to iemāca sākumā, strādājot ar galvu, cilvēka prātu, un pēc tam viņš sāk arī attiecīgi justies un šaubīties par to, kas viņš ir. Un tieši tāpat tev vajag mainīt savu domāšanu, līdz tas radīs arī pareizas izjūtas. Veido sevī uzvarētāja apziņu un sapratni. Apliecini, ka esi uzvarētājs.

“Nemelojiet cits citam, novelciet veco cilvēku un viņa darbus. Un apģērbiet jauno cilvēku, kas tiek atjaunots atziņā pēc viņa Radītāja tēla.” (Kolosiešiem 3:9-10)

Tā tiek noģērbts vecais cilvēks un uzvilkts jaunais cilvēks, caur atziņu un saprašanu, lūk, tāpēc ir svarīga vide, Dieva vārds un sevis piespiešana pareizi domāt, apliecināt un runāt.

“Ja tie vedīs lejup, tu atradīsi spēku pats sev uzsaukt: augšup! Un pie zemes piespiestiem, bēdīgiem, pazemīgiem Viņš palīdz tikt atkal uz kājām.” (Ījaba 22:29)

Ja dzīve un apstākļi tevi ved lejup, tu pats sevī atrodi spēku pateikt, ka ej augšup! Lūk, ko nozīmē veidot uzvarētāja apziņu. Saki Dievam, saki velnam, saki sev, saki citiem: “Es eju augšup, jo esmu galva un ne aste, es vienmēr būšu augšā un nekad lejā!” Maini savu domāšanu un pats sevi motivē! Šajā brīdī es tevi motivēju, bet nedēļas gaitā tu pats sevi motivē. Un motivē arī citus, saki pozitīvus vārdus citiem.

“Jo, ja tu ar savu muti apliecināsi Jēzu par Kungu un savā sirdī ticēsi, ka Dievs Viņu uzmodinājis no miroņiem, tu tiksi izglābts.” (Romiešiem 10:9)

Liecini un apliecini.

“Bet paldies Dievam, kas mums devis uzvaru caur mūsu Kungu Jēzu Kristu. Tad nu, mani mīļie brāļi, topiet pastāvīgi, nešaubīgi, pilnīgāki Tā Kunga darbā vienumēr, zinādami, ka jūsu darbs Tā Kunga lietās nav veltīgs.” (1. Korintiešiem 15:57-58)

Topi pilnīgāks, strādā, un tavs darbs nebūs veltīgs. Ja tev šķiet, ka šodien nav rezultāta, tad turpini apliecināt, lūgt un iet tālāk, strādā un dari visu, ko vari, tajos virzienos, par kuriem lūdz. Dari to pēc iespējas labāk un pareizāk, meklē variantus un risinājumus tam, kā uzlabot savas darbības. Tas attiecas uz biznesu, kalpošanu, mājas grupas celšanu un attiecībām ar cilvēkiem. Visam meklē labāku pieeju! Darbs, darbs un vēlreiz darbs! Es atradu kādu sludinājumu, kurā kāds itāļu vīrietis lauztā latviešu valodā un daudz gramatikas kļūdām piedāvā jaunai latviešu sievietei pavadīt brīvdienas Horvātijas salās. Izklausījās kā pasakā, it kā būtu noķerta zelta zivtiņa. Ir cilvēki, kuri tam atsaucas. Varbūt tev arī liekas, ka tā būtu dzīves labākā iespēja, bet patiesībā tas var izvērsties par tavas dzīves ļaunāko murgu, jo tu vari nonākt verdzībā, prostitūcijā. Ja gadījumā tas ir īsts piedāvājums, tas nav tavas dzīves risinājums – pārāk vienkārši. Ir vajadzīgs darbs, nevis paļaušanās uz citu cilvēku pasakainajiem piedāvājumiem. Tu esi priviliģēts, tev ir privilēģijas, tāpēc maini savu domāšanu un darbības veidu, un šīs privilēģijas sāks darboties tavā dzīvē.

“Uz Tevi es esmu paļāvies no mātes miesām, no mātes klēpja Tu esi mani gaismā vedis. Manu sasniegumu slava arvienu ir nākusi no Tevis.” (Psalms 71:6)

Nekad neaizmirsti, no kurienes nāk svētība un Kurš ir piešķīris tev privilēģijas, nekad neaizmirsti dzīvības avotu, kura Vārds ir Jēzus Kristus. Tēvs, Dēls un Svētais Gars, mēs Tev pateicamies par privilēģijām, kuras Tu mums esi piešķīris, paldies par to gudrību, kuru Tu mums dod, paldies par Tavu klātbūtni un draudzību, paldies par katru vienu cilvēku, kas uzņem no Tevis Tavu vārdu, kurus Tu esi priviliģējis un paredzējis nevis ciešanām vai nelaimēm, bet brīnišķīgai dzīvei kopā ar Tevi, Dzīvais Dievs. Pat ja ar ciešanām, tad tikai ar pamatotām grūtībām, kas ved uz sasniegumiem, kas ved uz debesīm, Jēzus Vārdā.

“Es vajāju savus ienaidniekus, tos iznīcinādams, un es negriezos atpakaļ, iekāms viņus nebiju pilnīgi iznīcinājis.” (2. Samuēla 22:38)

Cīnies pret ienaidnieku līdz galam, līdz viņš sabrūk zem tavām kājām, tāds bija Dāvids. Līdz galam cīnies ar savu ienaidnieku, līdz galam ej uz sasniegumiem.

Tas ir par Latviju, par mūsu ģimenēm, par draudzēm:

“Viņš aplauzīs bezdievjiem ragus, bet liks augstu izslieties taisno galvām.” (Psalms 75:11)

Viņš aplauzīs visiem bezdievjiem, genderiem ragus un liks izslieties taisno galvām. Es ticu Latvijai un mūsu himnas vārdiem. Paldies Dievam, ka mums ir tieši šāda himna, kuru dzied visi latvieši, un arī pasaulē tā izskan, tā ir lūgšana. Latvietis lūdz, un viņš lūdz tikai tāpēc, ka likumā ir šī himna, kas zina, kā būtu, ja nebūtu tieši šāda himna, jo tas, ko mēs dziedam un apliecinām, mēdz piepildīties. Tas maina mūsu domāšanu, un domāšana dod pavēli mūsu miesai un maina mūsu darbības. Es ticu Dieva svētītai Latvijai, kur latvju dēli dzied, kur latvju meitas zied, kur Viņš ļauj mums laimē diet.

“Jo patiesi Es jums saku: ja kas šim kalnam sacīs: celies un meties jūrā! un nešaubīsies savā sirdī, bet ticēs, ka notiks, ko viņš saka, tad viņam tas notiks.” (Marka evaņģēlijs 11:23)

Tas, ko tu domā, saki un dari, tev notiks. Tavi sapņi par Latviju, personīgo dzīvi un kalpošanu Dievam, piepildīsies. Daudz dzirdu cilvēkus sakām: “Centīšos to izdarīt.” Taču man kaut kā nepatīk tas vārds, jāsaka, ka izdarīšu, nevis centīšos. Tu necentīsies veidot attiecības ar Dievu, tu to izdarīsi! Tu necentīsies kāpt augšā, tu uzkāpsi, jo ar tevi ir Dievs! Tās ir tavas privilēģijas Jēzū Kristū, un pie krusta Jēzus ir izcīnījis ABSOLŪTU uzvaru. Viss ir piepildīts, tu esi jauns radījums, tu esi pilnīgi svēts un pilnīgs, lāsti ir salauzti, tu esi emocionāli un fiziski dziedināts. Tu esi bagāts un spēcīgs, un ar tevi ir Tā Kunga eņģelis, un tev ir nepārtraukta izaugsme, tev ir vara pār grēku un savu miesu, un to visu tu vari iedarbināt caur personīgām attiecībām ar Dievu, caur vidi, stipru draudzi un komandu, pieņemot sevi tādu, kāds ir tavs iekšējais cilvēks. Veido uzvarētāja apziņu, domā, apliecini, praktizē, ne par ko neuztraucies – apģērb jauno cilvēku, pats sevi motivē, apliecini lūgšanās un ikdienā, liecini, kalpo, strādā, cīnies līdz galam un atceries, no kā nāk svētība, un pienāks laiks tavā un draudzes dzīvē, kad Viņš aplauzīs bezdievjiem ragus un liks izstiepties taisno galvām. Necenties, bet ej uz izdari to!

Mācītāja Mārča Jencīša sprediķi “Tavas privilēģijas Jēzū Kristū” pierakstīja un rediģēja draudzes “Kristus Pasaulei” redakcija

Dieva vīzija

Publicēja 2019. gada 5. febr. 20:29Līga Paņina

Ziņas datums 06.02.19.

Svētrunas tēma ir „Dieva vīzija”. Dievs cilvēku ir iekārtojis tā, ka viņš spēj sapņot, spēj redzēt to, kas vēl nav, spēj to iztēloties. Šāda redzēšana iededzina sirdī vēlmi rīkoties. Cilvēks rīkojas, plāno, noliek ilgtermiņa, īstermiņa mērķus un soli pa solim tuvojas vīzijai, ideālam. Es neteiktu, ka tas ir kaut kas pārdabisks, vienkārši tā Dievs ir iekārtojis cilvēku. Ir tas, ko mēs sapņojam un pēc kā tiecamies, un ir tas, par ko Dievs sapņo un pēc kā Dievs tiecas. Mēs esam Dieva miesa.

Tāpēc eita un darait par mācekļiem visas tautas, tās kristīdami Tēva, Dēla un Svētā Gara Vārdā, tās mācīdami turēt visu, ko Es jums esmu pavēlējis. Un redzi, Es esmu pie jums ik dienas līdz pasaules galam.” (Mateja evaņģēlijs 28:19-20)

Šī ir Dieva vīzija. „Jo tik ļoti Dievs pasauli mīlējis, ka devis Savu vienpiedzimušo Dēlu, lai neviens, kas Viņam tic, nepazustu, bet dabūtu mūžīgo dzīvību.” Dievs grib, lai visi cilvēki tiktu izglābti un nāktu pie patiesības atziņas. Tā ir Dieva vīzija, tā ir Viņa mīlestības izpausme. Viņš tik ļoti mīlēja tevi, ka atstāja debesis un nāca virs zemes cilvēka miesā. Viņš ne tikai dzīvoja kā cilvēks, kas jau vien Viņam bija pietiekami liels pazemojums, bet nomira pie krusta, izcieta pazemojumu, izsmieklu, trīs dienas bija kapā un augšāmcēlās. Viņš tik ļoti mīlēja tevi, ka atdeva Sevi! Lai katrs cilvēks tiktu izglābts – tāda ir Dieva vīzija, Viņa mīlestība un redzējums. Dievs saka – mums būs lūgt: „Mūsu Tēvs debesīs, svētīts, lai top Tavs Vārds. Lai nāk Tava Valstība. Tavs prāts lai notiek kā debesīs, tā arī virs zemes.” Dievs vēlas, lai tāda kārtība, kāda ir debesīs, būtu arī virs zemes, būtu tavā sirdī, tavā dzīvē, mūsu draudzes dzīvē, Rīgā, Latvijā un visā pasaulē. Lai nāk Dieva valstība un Viņa prāts lai notiek! Lai Dieva prāts šeit notiktu, Viņš izvēlas cilvēkus, Savu draudzi. Vīzijai ir ārkārtīgi liels spēks.

Es agrāk biju narkomāns, alkoholiķis, bet tagad es vairs tāds neesmu. Ārsti saka, ka šīs atkarības nav ārstējamas; cilvēks var apstāties, bet nevar būt pilnībā dziedināts. Dievam ir iespējamas visas lietas. Viņš izņem visas atkarības no cilvēka ārā un rada viņu par jaunu cilvēku. Tajā laikā, kad es biju atkarībās, es nodarbojos, kā jau daudzi cilvēki, ar patiesības meklējumiem. Es nodarbojos arī ar okultismu un parapsiholoģiju. Es par to lasīju, mēģināju to praktizēt, tajā pašā laikā turpinot lietot alkoholu. Šajās okultajās lietās tiek izmantoti dažādi notikumi no Bībeles, tikai tie ir izskaidroti citādākā gaismā, lai varētu tos lietot pie sevis. Dievam ir Savi principi, kuri darbojas! Piemēram, neticīgs cilvēks dod desmito tiesu un kļūst bagāts – šis princips darbojas. Tajā pašā laikā kristietis žņaudzas, netic Dieva gribai un finansiāli nav svētīts. Turpretī neticīgais dod, un tas palīdz viņam vairot savas finanses. Šie ir Dieva principi. Jongi Čo māca par ceturto dimensiju. Tu garā ieej savās domās un skaties to, ko tu vēlies redzēt savā dzīvē, savā pilsētā. Tu par to sapņo, par to lūdz, tu tajā dzīvo, to apliecini, un tur savienojas garīgā pasaule ar materiālo pasauli. Tas viss savienojas tavā garā, domās un realizējas tavā dzīvē. Tā ir Dieva ielikta spēja cilvēkā. Tas viss nav nekas pārdabisks, tas ir normāli. Protams, tas, kā tas viss darbojas, nav dabiski, bet tajā pašā laikā tā ir dabiska platforma, caur kuru Dievs grib realizēt Savus mērķus. Vīzijas redzēšana ir dabiska platforma, ar kuru Dievs grib tevi padarīt sakarīgu, lai izmainītu tavu raksturu, lai pielīdzinātos Gara augļiem, lai tu mainītu sevi un atļautu sevi mainīt Dievam. Ir tas, ko Dievs grib, un ir tas, ko mēs paši vēlamies. Ja mēs izmantojam šo spēju un sapņojam, tad tam ir spēks un tas piepildīsies mūsu dzīvēs. Jautājums – vai tu esi Dieva gribā, vīzijā? Dieva vārds saka, lai mēs vispirms dzenamies pēc Dieva valstības, tad pārējās lietas tiks pieliktas. Dievs teica Ābrahāmam: „Skaties debesīs šīs zvaigznes, kuras nevar saskaitīt, tik daudz būs tavu pēcnācēju.” Dievs lika Ābrahāmam sapņot, un caur viņa sapņiem Dievs piepildīja Savu gribu virs zemes un arī Ābrahāma dzīvē. Ja mēs vispirms dzenamies pēc Dieva lietām un par tām sapņojam, tad tam ir spēks. Dieva griba ir, ka mēs šos resursus, sapņošanas spēku vispirms lietojam Viņa mērķiem, un tad viss pārējais tiks pielikts.

Facebook lapā ir izveidots pasākums – „Draudzes „Kristus Pasaulei” 11 gadu jubilejas konference.” Šis mums ir vienreizējs notikums, bet uz šo pasākumu ir atzīmējuši, ka ies tikai 92 cilvēki, bet mūsu draudzē ir ap 600 cilvēku. Kāpēc tā? Vai mācītājs no kanceles rāda piemēru? Vai mācītājs dalās (share) ar draudzes pasākumiem, atzīmē, ka patīk? Jā, mācītājs to izdara. Vai mācītājs saka, ka to vajag darīt visai draudzei? Jā, saka. Bet kāpēc tik maz cilvēku ir atzīmējuši, ka nāks uz šo pasākumu? Laikam ar personīgo piemēru vien nepietiek un, ja pasaka no kanceles, arī nepietiek. Es līderiem teicu: ja nākamnedēļ vēl būs šāda lieta, tad būs jātaisa atskaites. Caur atskaitēm mēs daudz ko izdarām. Kāpēc tā? Vai tas viss nav saistīts ar vīziju? Tev varbūt ir svarīgākas savas lietas, ar ko padalīties, bet, kad runa ir par draudzes pasākumu, tad rosība ir mazāka. Es domāju, ka tas ir tiešā veidā saistīts ar vīziju. Ja draudzes cilvēks reklamē tikai savus pasākumus, bet draudzes pasākumus nē, tas man liek domāt, ka tu esi novirzījies no Dieva redzējuma. Dievs saka: kad cilvēks būs Manā redzējumā, kad sapņos Manus sapņus, tad pārējās lietas tiks pieliktas. Vispirms sapņojam par Dieva lietām, Viņa gribu un tad par savām. Es tagad nesaku, ka nevajag vizualizēt personiskas vajadzības, bet es saku, kas ir primāri jādara, jo vīzijai un vizualizēšanai ir spēks. Vizualizēšana notiek tad, kad tu iedomājies vēlamo mērķi, kā tas izskatās, mēģini to izjust, redzēt, dzirdēt. Liec to sev acu priekšā – uz datora darba virsmas, telefonā. Tu par to domā, mēģini to sadzirdēt, izjust, sasmaržot un dzīvot tajā. Tajā visā ir spēks. Kāda bilde stāv uz tava datora darba virsmas? Jauns BMW? Pēc bildes daļēji var pateikt, kas ir svarīgākais tavā dzīvē. Uz datora virmas man nav bildes, tikai Windows logo, bet manas istabas durvis ir aplīmētas ar manām vīzijām.

Dāgs Hevards Mills stāsta piemēru par jauniešiem, kas mācījās Bībeles skolā. Bija trīs meitenes un pievilcīgs jauns puisis, kalpotājs. Starp šiem cilvēkiem bija izveidojusies īsta kristīga mīlestība. Viņi visur gāja kopā, kopā arī lūdza, gāja uz skolu un atpakaļ. Viņi visi kļuva par lieliem draugiem. Bībeles skolas izlaiduma dienā visas trīs meitenes pēc kārtas gāja pie šī puiša un teica, ka viņiem jāveido kopdzīve. Puisis bija gudrs, jo saprata, ko nozīmē sava vīzija un ko nozīmē Dieva vīzija. Dievs puiša sirdī nebija licis vīziju, ka viņam kaut viena no šīm meitenēm būtu jāapprec. Viņš vēlāk apprecējās ar pavisam citu meiteni. Šīs meitenes bija pārliecinātas, ka viņām to teica Dievs. Kā Dievs viņām visām varēja teikt vienu un to pašu? Esiet ļoti uzmanīgi ar tekstu: „Man Dievs teica!” Ja tu sapņosi Dieva vīziju, iesi Viņa gribā, tad šādi jautājumi atkritīs paši no sevis un tu neieberzīsies. Vienīgais kritērijs – DIEVA VĀRDS!

Es to redzu ļoti vienkārši. Īzakam vajadzēja sievu, un tēvs sūtīja kalpu, lai viņš izvēlētos. Bija jāpasaka, kādās robežās meklēt sievu, un vēl noteikums bija, ka tā būtu no tēva radiem. Kalps gāja, un pirmā, ko viņš satika, bija Rebeka. Viņš prasīja, vai viņa būtu ar mieru precēties ar Īzaku. Viņa piekrita. Kalps veda viņu mājās, un, kad Īzaks ieraudzīja Rebeku, tad veda viņu savā teltī un viņa kļuva par Īzaka sievu. Citiem liktos, ka Dievs to teica. Dievs neko neteica, jo Viņš ļauj pašam izvēlēties, saskaņā ar Bībeli. Nesapņo nereāli. Daudzi uzraksta sarakstu ar otras pusītes īpašībām – kādām jābūt acīm, kājām, vecumam utt. Daudzi uzskata, ja kaut ko lūdz Dievam, tad jālūdz konkrēti. Tev pašam ir jāizvēlas tādu vīru vai sievu, kādu tu pats vēlies. Visbiežāk ir nevis, ka Dievs teica, bet to teica hormoni, emocijas vai vienkārša seksuāla vajadzība. Citiem liekas, ja viņš sajūt tādas kā strāviņas, tad Dievs runā uz viņu. Sev otru pusi jāizvēlas no pārbaudītiem cilvēkiem, kas atbilst Bībeles standartiem. Tev pašam ir jāsaprot, vai tas cilvēks ir īstais vai neīstais, jo tev būs ar viņu jāsadzīvo. Ir Dieva griba un vīzija un ir mūsu pašu sapņi, kuri ir balstīti uz emocijām, dažādiem apstākļiem, un mēs sākam sapņot par to, par ko mums nebūtu jāsapņo – ne par to cilvēku, mērķiem.

„Un, tos divpadsmit pie Sevis ņēmis, Viņš tiem sacīja: "Redziet, mēs noejam uz Jeruzālemi, lai piepildītos viss, ko pravieši rakstījuši par Cilvēka Dēlu. Viņu nodos pagānu rokās, apsmies, nonievās un apspļaudīs, šautīs ar pātagām un nonāvēs, bet trešajā dienā Viņš celsies augšām." Bet viņi no tā neko nesaprata; tumšs bija viņiem šis vārds, un tie to nevarēja saprast.” (Lūkas evaņģēlijs 18:31-34)

Šeit Jēzus, jau kuru reizi pēc kārtas, stāsta, ka Viņu nogalinās, Viņš mirs un tāds ir Viņa plāns. Viņš to stāstīja vairākas reizes. Mācekļi staigāja tādi izbijušies, bailīgi sekoja Jēzum un neko no tā nesaprata. Es gribētu vārdu ‘nesaprata’ izmainīt ar viņi ‘negribēja saprast’. Viņi negribēja pieņemt Dieva vīziju. Līdzīgi kā Apskaidrošanas kalnā, kad Pēteris teica Jēzum, lai ceļam teltis Mozum, Elijam un Tev, jo tur viņiem bija labi. Tā nebija Dieva vīzija. Mums liekas, ka tā vieta, kur ir labi un kur labāk jūtamies, ir Dieva griba. Es esmu stāstījis vairākas reizes par to interesanto cilvēku, kurš lēkāja pa draudzi un teica, ka šī ir viņa draudze, bet tā bija pirmā un pēdējā reize, kad es viņu redzēju.

Jo vairāk es iepazīstu Dievu, jo vairāk es saprotu, kāda brīnišķīga dāvana ir prāts! Ko tu labāk izvēlētos – prātu vai emocijas? Prāts, spēja spriest, analizēt, spēja redzēt, dzirdēt, lasīt Dieva vārdu, uzņemt to, pieņemt lēmumus ar savu gribu. Ir tikai viens ceļš, patiesība un dzīvība – Jēzus! Dieva vārds ir mūsu standarts. Prāts, ar kuru mēs varam iedziļināties Dieva vārdā, sapņot saskaņā ar Dieva vārdu un saņemt arī pieliekamās lietas. Sapņot arī par tām lietām, par kurām Dievs atļauj mums sapņot. Pirmkārt Dievs un tad personiskās vajadzības. Viņa vīzija ir ļoti vienkārša – ejiet un dariet par mācekļiem visas tautas, jo tik ļoti Dievs ir pasauli mīlējis, ka devis Savu vienpiedzimušo Dēlu, lai neviens, kas Viņam tic, nepazustu, bet dabūtu mūžīgo dzīvību. Mācekļi no šī visa neko nesaprata.

Tad pārējie mācekļi viņam stāstīja: "Mēs To Kungu esam redzējuši." Bet viņš tiem sacīja: "Ja es neredzu naglu zīmes Viņa rokās un savu pirkstu nelieku naglu rētās un savu roku nelieku Viņa sānos, es neticēšu." Un pēc astoņām dienām mācekļi atkal bija kopā un arī Toms pie viņiem. Un durvis bija aizslēgtas. Tad Jēzus nāk un stājas viņu vidū un saka: "Miers ar jums!" Pēc tam Viņš Tomam saka: "Stiep šurp savu pirkstu un aplūko Manas rokas un dod šurp savu roku un liec to Manos sānos, un neesi neticīgs, bet ticīgs!" Toms atbildēja un sacīja Viņam: "Mans Kungs un Mans Dievs!" Jēzus viņam saka: "Tāpēc ka tu Mani redzēji, tu ticēji. Svētīgi tie, kas neredz un tomēr tic!” (Jāņa evaņģēlijs 20:25-29)

Jēzus pēc augšāmcelšanās atklājās mācekļiem, sākumā sievietēm, pēc tam vīriešiem. Toms nebija tajā brīdī, kad augšāmceltais Jēzus viņiem atklājās, parādījās. Kad Jēzus aizgāja, tad Toms parādījās un pārējie mācekļi viņam stāstīja, ka bija redzējuši augšāmcelto Jēzu, bet Toms tam neticēja. Mācekļi Viņam pieskārās, ēda kopā, un Jēzus patiešām bija dzīvs. Tas bija tieši tā, kā Jēzus teica – Viņu apsmies, apspļaudīs, sitīs krustā un Viņš augšāmcelsies. Bet Toms tam neticēja un teica: „Ja es viņu pats neredzēšu un neielikšu pirkstus Viņa sāna brūcēs, nevarēšu aptaustīt, tad es neticēšu.” Citā reizē Jēzus atklājās mācekļiem, kuru vidū bija arī Toms. Jēzus teica uz Tomu, lai viņš nāk šurp un liek pirkstus Viņa rētās un lai viņš ir ticīgs, nevis neticīgs. Svētīgi tie, kas neredz, bet tomēr tic. Tu nevari vienmēr visu redzēt. Vai tas ir pareizi vai nepareizi? Tev obligāti savā dzīvē viss nav jāizmēģina. Tev ir vienkārši jātic. Pieņem to, ko Dievs redz un kā Viņš redz. Sapņo par tām lietām, kuras tu vēlies ieviest savā dzīvē, kalpošanā, darba vietā. Visu, ko tu vēlies izmainīt savā galvā, emocijās – par šīm lietām vispirms sapņo, bet sapņo saskaņā ar Dieva vārdu, ko Dievs vēlas redzēt tavā dzīvē, nevis no pašizdomātiem murgiem. Bībele ir vienkārši super! Tā ir visu laiku pirktākā grāmata, vispopulārākā grāmata, arī visu laiku viszagtākā grāmata. Tā ir grāmata, kas ir izdarījusi ievērojamākās ietekmes uz zemeslodi. Bībelē ir rakstīts: „Vārds tapa miesa.” Jēzus un Vārds ir nedalāms. Vai tu varētu iedomāties, ko tu varētu darīt bez Bībeles? Kad prātiņš aiziet kukū un vairs nevar normāli palasīt, tad tā ir katastrofa, tāpēc liec tagad sevī Dievu vārdu, negaidi, kamēr prātiņš aizbrauks. Kad paliksi vecs un tev būs simts gadu, tad var gadīties, kad dažs labs sāk murgot, bet, ja būsi pilns ar Dieva vārdu, tad var murgot tikai Dieva vārdu, jo tas, kas ir iekšā, tas nāks ārā. Pirms kāda laika mūsu ģimenē bija aizdomas par kādu slimību un mums vajadzēja taisīt bronhoskopiju. Šajā procedūrā dod narkozi un pēc šīs narkozes cilvēks kļūst tāds jocīgs, īsti sevi nekontrolē, un tad arī parādās viss, kas tu esi, kas tevī ir iekšā. Manu sievu atveda no operācijas zāles, un viņa sāka dziedāt: „Dievs ir varens un līdzīgs Viņam nav it neviens!” Sapņo Dieva vīziju, sapņus, kas atbilst Dieva vārdam, to, ko Dievs vēlas tavā dzīvē, ieskaitot labklājību, dziedināšanu, attiecības ar cilvēkiem. Šim visam ir jābūt pareizās attiecībās – vispirms ir cilvēku glābšana!

Vienas no pasaulē lielākās draudzes mācītājiem reiz esot šķirstījis skolas foto albumu, un tur bija nofotografēti visi Bībeles skolas beidzēji (50 cilvēki). Viņš skatījās viņu fotogrāfijas un saprata, ka 45 cilvēki no 50 ir jau miruši. Viņi visi kopā mācījās Bībeles skolā. Viņš sāka domāt, ka tie pieci, kas vēl bija dzīvi, bija tie, kuri to, ko mācījās šajā skolā, bija sapratuši un pieņēmuši, un kļuvuši par kalpotājiem. Pārējie 45 bija kļuvuši par metinātājiem, galdniekiem, juristiem. Ir labi sapņot par savu profesiju, bet vispirms sapņo par cilvēku glābšanu. Latvija Jēzus asinīs šķīstīta baltāka par sniegu. Ticība sākas ar sludināšanu. Kas ir sludināšana? Tas ir vārds, kas tiek ielikts tavā galvā un ko tu pārdomā. Homoseksuālistu aizstāvji apgalvo, ka bērnu informēšana par viņu aktivitātēm ir laba un ka bērns var izvēlēties, kas viņš grib būt, citādāk viņi pēc tam izdara pašnāvību, jo viņi nezina, kas viņi ir. Kā var nezināt, kas tu esi? Paskaties spogulī – vīrieši un sievietes atšķiras. Viss ir ļoti vienkārši. Kad mazam bērnam stāsta šo informāciju, ka viņš var izvēlēties, kas viņš grib būt, tad viņš to visu uzņem un beigās tiešām vairs nezina, kas viņš ir un taisa pašnāvību. Līdz ar to sākas dažādas problēmas – dzimstības samazināšanās, šizofrēnija, seksuālas perversijas, izārdītas ģimenes. Valsts iestādes šīs aktivitātes atbalsta. Facebook nobloķēja manu neseno postu par šo tēmu. Bērnos caur vārdiem tiek ieliktas domas, kas ietekmē visu viņu dzīvi. Viņi uzskata, ka tas ir labi un nevienam nekaitē, ka tā ir tikai informācija. Viss sākas no cilvēka prāta, no tā, ko vecāki tajā ieliek. Tas veido mūsu rīcības modeļus, emocionālo stāvokli un raksturu. Mūsu problēmu sakne meklējama ģimenē. Bet ir daudz jaunu cilvēku, kuri dedzīgi aizstāv homoseksuāļus. Kāpēc? Jo viņi tic, ka tas nav slikti. Tas viņiem ir jau skolā iemācīts un iestāstīts. Mums ar likumu ir aizliegtas šādas perversijas, bet tajā pašā laikā dažas valsts iestādes, piemēram Bērnu tiesību inspekcija, to atbalsta. Latvietis, kurš ir “baudījis” padomju laika ”labumus” un nav ticīgs, noteikti šodien skatās ORT TV un RTR, un fano par Putinu. Kā valsts mērogā tiek mainīta cilvēku domāšana? Tiek izvākta Krievijas propaganda un jaunā paaudze pāraudzināta caur homopropagandu. Tā tiek audzināti nākamie ministri, deputāti un cilvēki vadošajos amatos.

Vai tu zini, kas notiek Eiropas Savienībā? Notiek līdzīgi kā Hitlera laikos, kad likumīgi netika pārkāpts neviens likums, jo pirms holokausta tie bija izmainīti, un bērniem skolā tika skalotas smadzenes ar dezinformāciju. Veselīgā informācija netika raidīta medijos, tā tika cenzēta, un rezultātā cilvēki ticēja meliem. Vai tu masu medijos esi lasījis, ka šobrīd vācieši emigrē no valsts baiļu dēļ? Nē, jo neko tādu neraksta. Taču Bundestāga deputāts Voldemārs Hercs saka, ka viņš baidās savu sievu vakaros vienu laist uz ielas, jo palielinājusies migrantu noziedzība. Visu nosaka lielie masu mediji, jo mazie neko nevar ietekmēt. Delfos bija ziņa par Eiropas parlamenta vēlēšanām, un to dēļ mūsu lielākajiem masu medijiem jārūpējas, lai tajos neparādās dezinformācija. Ar dezinformāciju tiek domātas arī pretgenderu aģitācijas. Kā tas var būt, ka mūsu tauta nobalso pret migrācijas paktu, bet mūsu pārstāvis Eiropas parlamentā atturas no balsojuma? Šodien likumdošanas akti, normatīvi un citi likumi 80% gadījumu tiek ieviesti no Eiropas parlamenta, ne no mūsu valdības komisijas. Mūsu deputātu lēmumi nevienu tur neinteresē. Eiropa cenšas iznīcināt nacionalitāti, likvidēt valstu robežas un dzimumrobežas. Galvenais, ka mums ir alko outlet, kokaīns, darbs valsts iestādē (kuru uztur daži uzņēmēji). Mums stāsta, ka dzīvojam brīvībā, kaut patiesībā vergojam. Ļeņins un komunisti darīja to pašu. Esmu strādājis par mākslinieku–noformētāju un noformēju Ļeņina galvas, komunistu plakātus, kuri visu laiku rēgojās mūsu priekšā. Tas, ko ieliek tavā galvā, ir tas, par ko tu pēc tam sapņo. Mūsu prāts ir nekontrolējams; vakaros, kad nenāk miegs, mūsu prātā raisās visneiedomājamākās domas, īpaši pēc kādas noskatītas filmas. Arī tagad, lasot sprediķi, tu vari domāt par pavisam ko citu. Tas, ko tu redzi, formē tavas domas un rīcību. Labāk izvēlies pats, ko likt savā galvā. Ja kāds saka, ka esi nozombēts, saki: „Jā, es sevi katru rītu zombēju ar Dieva vārdu.” Savu prātu ir grūti kontrolēt, bet mēs varam izvēlēties, kas būs mūsu galvās un sirdīs. Lūk, kāpēc svarīgi ir būt draudzē un mājas grupiņā. Esmu ievērojis, ka tie, kas vairākas reizes skatās sprediķus, nevis pasaulīgas filmas, nes vairāk augļu.

Kad Jēzus mācekļiem daudzas reizes teica, ka Viņu arestēs, sitīs krustā un Viņš augšāmcelsies, viņi, zinot, ka Jēzus ir Dieva Dēls, vienalga neticēja un to nesaprata. Kas tur tik nesaprotams? Ja es tagad Luīzei saku, ka pēc dievkalpojuma brauksim pie Edgara paēst, ka būs arī saldais ēdiens ”Brunete”, vai viņa nesaprot? Mācekļi nevis nesaprata, bet NEGRIBĒJA SAPRAST un pieņemt Jēzus redzējumu un ceļu. Šaurs ir ceļš, kad ved uz dzīvību, bet plats – uz pazušanu. Daudzi iet pa plato ceļu, maz – pa šauro.

Un Tas Kungs teica Ābrāmam pēc tam, kad Lats no viņa bija šķīries: "Pacel savas acis un raugies no tās vietas, kur tu atrodies, uz ziemeļiem un dienvidiem, uz austrumiem un rietumiem, jo visas tās zemes, ko Es tev rādu, Es uz mūžīgiem laikiem došu tev un taviem pēcnācējiem. Un Es darīšu tavus pēcnācējus itin kā zemes pīšļus; ja kāds var saskaitīt zemes pīšļus, tas arī tavus pēcnācējus varēs saskaitīt. Celies, pārstaigā zemi tās garumā un platumā, jo tev Es gribu to dot." Un Ābrāms cēla teltis, gāja un apmetās pie Mamres ozoliem Hebronā; un viņš uzcēla tur altāri Tam Kungam.” (1. Mozus 13:14-18 )

Ābrahāms ir mūsu ticības ciltstēvs, caur viņu Dievs radīja Savu draudzi. Vispirms Ābrahāmam bija jāskatās jeb jāsapņo. Par to runā arī cita Rakstu vieta.

Un Viņš tam lika iziet ārā un sacīja: "Skaties uz debesīm un skaiti zvaigznes; vai tu spēj tās izskaitīt? Tikpat daudz būs tev pēcnācēju [..]” (1. Mozus 15:5)

Dievs lika ne tikai sapņot, bet vizuāli ieraudzīt tās vietas, kur Ābrahāms dosies. Ļoti svarīgi ir redzēt mērķus, uz kuriem mēs dodamies. Tas ir vienkārši. Es, piemēram, lieku pie sienas mūsu draudzes telpas paplašināšanas projektu, uz kuru skatos, kad lūdzu Dievu par šo lietu. Būs tas, ko redzu, un nekas to nemainīs! Taču ar redzēšanu vien nepietiek. Ābrahāms arī gāja savu mērķu virzienā. Kā labāk sapņot? Pirmkārt, jāsapņo par Dieva mērķiem, saskaņojot tos pēc Bībeles nevis savām emocijām. Protams, Dievs grib arī tavu labklājību, taču prioritāte ir Dieva valstības lietas.

Vīzija pēc skaidrojošās vārdnīcas ir iedomu vai sapņu tēls. Ja vecāki bērniem stāsta pasakas par princesēm un prinčiem baltā zirgā, tad bērns izaugot cerēs apprecēties ar tādu. Taču uzreiz pēc laulībām tiek konstatēts, ka princis tomēr nav princis. Vīzija – personas visaugstākās tieksmes un ideāli, kas nosaka tās vēlamo stāvokli nākotnē. Kas ir Latvijas vīzija? Mums ir dots Dieva vārds, kas pasaka, ko mums vajag. Vai Dievs ir par tautību izzušanu un vienas tautības pastāvēšanu? Nē, Bībelē ir skaidri rakstīts, ka Dievs katrai tautai ir nospraudis savas robežas. Bābeles torņa celšanas laikā Dievs pats sajauca valodas, tāpēc šobrīd pasaulē ir daudz valodu. Nacionalitāte, dzimums, valsts robežas un ģimene ir stingras un nemainīgas kristīgās vērtības mūsu valstī. Latvieši ir un būs. Krievijā dzīvo ļoti daudzu tautību cilvēki, kuri katrs runā savā valodā. Tu vari dzīvot, kur tu dzīvo, tev ir sava tautība, taču tādā gadījumā esi šīs konkrētās valsts patriots un iestājies par valsti, kurā tu dzīvo.

Mērķis ir vieta, objekts, galapunkts, rezultāts, ko kāds vēlas un cenšas sasniegt. Ir jābūt lieliem un maziem mērķiem. Lai sasniegtu šos mērķus, ir jāpielieto stratēģija – darbības principu kopums kāda nozīmīga mērķa sasniegšanai. Amerikas augstskolā 50-tajos gados tika veikts pētījums. 100% cilvēku bija jāizdomā savi ideāli un mērķi, kurus viņi vēlas sasniegt. Tikai 3% cilvēku tos uzrakstīja uz papīra. Pēc vairākiem gadiem šie 3% cilvēku bija sasnieguši vairāk nekā visi pārējie 97% cilvēku kopā ņemot. Draugs, raksti savus mērķus uz papīra, zīmē tos! Stratēģijai ir jābūt elastīgai, jo apstākļi var izmainīties. Visās personiskajās lietās ir jābūt plānam. Pēc stratēģijas seko darbs. Kāda ir mūsu draudzes vīzija? Latvija Jēzus asinīs šķīstīta baltāka par sniegu. Un pēc tam Baltija, Eiropa un visa pasaule. Mūsu draudzes vīzija tika uzrakstīta pirms 11 gadiem, kad draudzē vēl nebija neviena cilvēka. Pēc tam tika nolikti mērķi. Kādi tie bija? Uzcelt mājas grupu draudzi Latvijā kā bāzi turpmākajam darbam ārzemēs, lietojot vīziju G12. Pēc tam uzcelt lokālās draudzes jeb mājas grupas katrā rajona centrā. Tas jau ir izdarīts! Tiklīdz būs gatavi misionāri, grupu līderi, mācītāji, kalpotāji un tiklīdz draudze būs gatava finansēt un atbalstīt draudžu uzsākšanu kādā no pilsētām, tūlīt tiks iesāktas draudzes rajonu centros, līdz kamēr draudzes būs visos centros. Darbs turpināsies visā Latvijā, aizsniedzot cilvēkus pilsētās un laukos. Kad draudze “Kristus Pasaulei” izaugs līdz noteiktam apmēram, lai tā būtu gatava darbam ārzemēs, sāksim identisku evaņģelizācijas un draudžu celšanas darbu Baltijā, Eiropā un visā pasaulē. Viss ir pa īstam un pavisam vienkārši.

Lūk, lielie mērķi. Bet ir arī mazie mērķi. Vai šis dievkalpojums, inkaunters, kurš tikko bija, neietilpst mazajos mērķos? Kāda tam visam jēga? Dievs tik ļoti pasauli ir mīlējis, ka Viņš grib katru izglābt. Lai katru izglābtu, katram ir vajadzīgas attiecības grupiņā ar Dievu un vienam ar otru. Katram ir vajadzīga draudze un savs mācītājs. Šī telpa taču arī ir mērķis. Nauda šīm telpām – atkal mērķis. Tāpēc mums jau gadu ir biznesa grupa, kas palīdzēs finansēt draudzes projektus. Tāpēc es draudzē mācu par finansēm, lai mēs kā draudze un arī katrs varētu attīstīties. Domas, ka draudzē ”izkāš” naudu, vājākos kristiešos diemžēl ieliek sātans. Naudu vajag, taču došana ir nevis emocionāls, bet apzināts, apdomāts lēmums.

Vai esi lasījis korejiešu mācītāja Jongi Čo grāmatu „Lūgšana – atslēga atmodai”? Viņam bija nepieciešams pulkstenis, galds un ritenis. Korejā tolaik bija liela nabadzība. Dabūt pat zīmuli bija grūti. Jongi Čo šīs trīs lietas iztēlojās un lūdza par tām Dievu. Draudzē viņš apliecināja, ka viņam jau ir šīs trīs lietas. Draudzes locekļi pēc kāda laika pienāca pie viņa un teica: „Mācītāj, mēs gribam redzēt to pulksteni, galdu un riteni.” Viņš atbildēja: „Ejam!” Viņi aizgāja pie Čo uz mājām, ienāca iekšā, un mācītājs teica: „Šeit ir,” norādot uz vēderu. „Es esmu stāvoklī, esmu garīgi ieņēmis tās trīs lietas, un tas viss man būs.” Viņš staigāja pa pilsētiņu, un viņu apsmēja, bet pēc kāda laika viņam parādījās visi trīs priekšmeti. Vai Jongi Čo to uzrakstīja tikai tāpēc, lai tu par to sapņotu? Vai viņš to uzrakstīja, lai tu to lasot teiktu: „Re, Dievs grib, lai man ir pulksteņi, mājas, mašīnas, skaistākā sieva, skaistākais vīrs, utt.”? Vai tieši to viņš grib? Nē, tas ir vienkāršs piemērs tam, kā mēs sapņojot varam iedarbināt Svētā Gara darbību, vai arī ļauno spēku darbību. Pirmkārt, viņš sapņoja par daudz, daudz glābtiem cilvēkiem, par plaukstošu Koreju, kas tajā laikā bija kara izpostīta un sadalīta divās daļās. Un kāda ir Dienvidkoreja šodien? Tas bija Jongi Čo un vēl citu šādu mācītāju sapnis, kuriem draudzē ir miljons cilvēku. Dievs un viņi ir ļoti ietekmējuši savu valsti. Mēs visi lietojam korejiešu preces – Samsung, LG, u.c. Tās ir ļoti augstas kvalitātes preces, kuras nāk no Dienvidkorejas. Tā ir viena cilvēka vīzija, bet ne par pulksteni, galdu un riteni, bet par savu Koreju un Dieva valstību virs zemes.

Pēdējā laikā es visur dzirdu vārdu ‘subsīdijas’. Tā vien šķiet, ka tur augšā speciāli izdomā tādus šausmīgus terminus. Cilvēkam vajag vienkārši saņemt atpakaļ kādu nodokļu nomaksu, bet tiek lietoti šausmīgi termini, kas tev liek justies stulbam, trīcošām rokām zvanīt un iet pie ierēdņa neko nesaprotot. Es paskatījos skaidrojošajā vārdnīcā, ko nozīmē vārds ‘subsīdija’. Izrādās, tas ir pabalsts! Mēs cīnāmies par pabalstiem. Draugs, Dieva griba nav, ka tu dzīvo no pabalstiem un ka Latvija dzīvo no pabalstiem. Dieva griba nav, ka tu esi kredītos un ka tev ir jāizbrauc no savas valsts, no savas zemes, no savas tautas trimdā, lai nopelnītu naudu. Dieva griba ir, ka tu audz savā vietā. Mūsu himnā teikts: „Ļauj mums tur laimē diet.” Dievs ļauj, ejiet un dzīvojiet! Ar mums ir liels Dievs!

„Un Tas Kungs tevi noliks par galvu, bet ne par asti, un tu būsi arvien augšā un nekad lejā, ja tu klausīsi Tā Kunga, sava Dieva, baušļiem, ko es tev šodien pavēlu turēt un pildīt.” (5. Mozus grāmata 28:13)

Ja tu neklausīsi Tā Kunga, sava Dieva, baušļiem, svešinieks, kas mīt tavā vidū, celsies augstāk par tevi.

“Svešinieks, kas mīt tavā vidū, celsies pār tevi augstāk un augstāk, bet tu grimsi zemāk un zemāk.” (5. Mozus grāmata 28:43)

Dieva griba gan mūsu valstij, gan tev un tavai ģimenei, gan tavai kalpošanai ir tāda, ka tu vienmēr esi augšā. Bet lai tu vienmēr būtu augšā, tavs prāts un iztēle ir jāsavieno ar To, kas ir augšā. Lūk, kāpēc ir svarīgi uzņemt daudz Dieva vārda. Līdzīgi kā termins ‘subsīdija’, ir ieviesti arī citi sarežģīti termini, piemēram, „juvenālā justīcija”, kas patiesībā sevī slēpj šausmas. Tas nozīmē, ka tavu bērnu drīkst izņemt no ģimenes un atdod pat pedofīliem. Līdzīgi ir ar Stambulas konvenciju, kas ir apjomīga un ko ir grūti uzreiz saprast. Ir jāizpēta katrs tās punkts, lai saprastu, kas zem tā slēpjas. Manu patēvu vienreiz apkrāpa, un viņš pazaudēja māju. Atnāca vīrietis ar mājas pārdošanas līgumu, kuru patēvs parakstīja, neizlasot visus apakšpunktus. Izrādās, līgumā bija rakstīts, ka viņš māju uzdāvina, rezultātā nesaņemot nekādu samaksu. Arī policija neko nespēja palīdzēt, jo dokuments tika parakstīts brīvprātīgi. Un līdzīgi mums notiek šeit, tādēļ nepieciešams visu smalki izlasīt. Mums draudzē ir nepieciešami juristi, kas pētītu šīs lietas.

Viss, kas mēs esam un kur mēs ejam, ir atkarīgs no tā, ko mēs redzam. Un tas, ko mēs redzam, ir atkarīgs no tā, ko mēs paši izvēlamies sevī ielikt. Tas ļoti attiecas uz cilvēku ietekmi. Kāda meitene reiz teica ārstam: „Kad mana mamma bija stāvoklī ar mani, viņai uz galvas uzkrita patafons, bet mani tas nekādi neietekmē, neietekmē, neietekmē…” Daudzi cilvēki uzskata, ka citi cilvēki viņus neietekmē. Tomēr cilvēku ietekme ir visspēcīgākā. Tā ir spēcīgāka pat par Dieva ietekmi. Diemžēl tas ir fakts. Vide, kurā tu esi, tevi ļoti ietekmē, un tā ir tava izvēle, kam tu ļauj sevi ietekmēt. Ja būsi veiksmīgu cilvēku sabiedrībā, pats būsi veiksmīgs. Parādi man savus draugus, un es pateikšu, kas tu esi. To man iemācīja jau skolā. Pareizi ir, ka vecāki sargā savus bērnus no izvirtušas sabiedrības, jo kādā sabiedrībā būs tavi bērni, tādi viņi arī izaugs. Reizēm vecāki uzskata, ka sabiedrība bērnus neietekmē, un laiž bērnus iet jebkur. Vai ieejot kādā sabiedriskā vietā, bērnus palaiž brīvsolī, kur onkuļi un tantes tos mierina, rāj un rāda ar pirkstiem. Viņi ir pieraduši bērnus kaut kur atstāt, lai kāds cits viņus audzina, ieskaitot pulciņus. Vecākiem būtu jārūpējas, lai bērnus aizvestu uz skolu un atvestu uz mājām, jo pietiek jau ar to sabiedrību, kas ir skolā. Ja tā sabiedrība būs arī pa ceļam uz mājām, tad kādā reizē bērns uz mājām neatnāks, bet aizies ar to sabiedrību, kas būs viņa galvā un viņa vīzijā.

Kad tev nav mērķu, katra lieta šķiet kā problēma. Tu esi pamanījis, ka tad, kad tu uz kaut ko tiecies un ej, tev visas problēmas liekas tikai kā kārtējie šķēršļi, kas ir jāatrisina un jāpārvar. Kad tev ir vīzija, tad problēmas vairs nav problēmas. Tās, protams, ir, bet tev ir vieglāk tās atrisināt, jo tad tās ir tikai kaut kāds posms, kas ir jāpārvar. Dāvids uzvarēja goliātu, jo gāja savā vīzijā. Viņš dega par Izraēlu, bet nevarēja turēties pretī kārdinājumam pret Batsebu, kad neaizgāja kopā ar savu armiju karā. Maķedonijas Aleksandrs iekaroja visu pasauli, jo viņam bija vīzija. Kad viņš sāka klibot savā vīzijā, viņš vairs nevarēja uzvarēt vīna glāzi. Viņš nomira ļoti agrā vecumā, atstājot aiz sevis vairākus pēctečus, kuri viņa impēriju vienkārši sarāva gabalos. Mums visiem ir vajadzīga vīzija, mērķi, stratēģija un darbs tā virzienā. Šiem mērķiem jābūt saskaņā ar Dieva gribu.

“Tai dienā Mozus zvērēja, sacīdams: patiesi, tā zeme, kuru tu esi savām kājām minis, tā lai paliek tev un taviem bērniem kā īpašums uz mūžīgiem laikiem, jo tu esi pilnīgi klausījis Tam Kungam, manam Dievam.” (Jozuas grāmata 14:9)

Kālebs un Jozua bija divi no izlūkiem, kas atnāca un teica, ka tā ir laba zeme un ka milži nav šķērslis, tos viņi pieveiks. Savukārt pārējie desmit bija mīkstčaulīgi un to neredzēja, viņi nebija Dieva vīzijā, un tā rezultātā Izraēls neiegāja apsolītajā zemē. Pēc 40 gadiem Izraēls joprojām nav iegājis šajā zemē. Kālebs nāca pie Jozua un teica: „[..] es šodien esmu astoņdesmit piecus gadus vecs.” (Jozuas grāmata 14:10) Iedomājies, ja tu būtu 85 gadus vecs, kā tu izskatītos? Un viņš turpināja: „Es vēl šodien esmu tik stiprs kā toreiz, kad Mozus mani izsūtīja; kāds mans spēks bija toreiz, tāds spēks arī tagad: vai eju karā, vai izejot, vai atnākot.” (Jozuas grāmata 14:11) Vai tu gribētu sev tādus bērnus, kam 85 gados būtu tāds pats spēks kā 40 gados? Kālebs bija Dieva vīrs, kas nešaubījās. Viņš bija kā Dāvids. Lūk, ko es vērtēju un ko Dievs vērtē. Tie ir Viņam uzticami cilvēki. Ja tev piedzimst dēls, Kālebs ir ļoti labs vārds, tas ir Dieva vīrs. Bērns sevi asociē ar savu vārdu. Ja vārds nozīmē ko pozitīvu, tas viņam palīdz ikdienā redzēt sevi kā stipru. Līdzīgi ir arī ar vārdu Sāra, kas nozīmē ‘princese’, ‘Dieva ķēniņiene’. Kālebs turpināja runāt ar Jozua: „Un tagad dod man šo kalnu zemi, par kuru Tas Kungs toreiz runāja, jo tu to arī tanī dienā dzirdēji, ka tur dzīvojot anakieši un ka tur esot lielas un nocietinātas pilsētas; varbūt Tas Kungs būs ar mani, ka es tos spēšu izdzīt, kā Tas Kungs ir apsolījis." (Jozuas grāmata 14:11)

Kāda ģimene no mūsu draudzes ceļojumā Taizemē bija vietā, kur atrakts cilvēka skelets, lielāks nekā goliāta skelets, kāds aprakstīts Bībelē. Šādi cilvēki – milži – tiešām ir dzīvojuši! Tādas lietas, protams, nepopularizē, jo darvinistiem tas nav izdevīgi. Darvinisma politika balstās uz bezdievību, un skolās to nemāca. Kālebs gribēja to zemi, kur bija milži, un cerēja, ka Dievs viņam palīdzēs, un viņš to dabūs. Viņš gāja, izdzina šos milžus un dabūja šo zemi, un tādēļ tajā vietā ir palikuši tikai anakiešu skeleti. Kālebs bija cilvēks, kurš gāja Dieva vīzijā. Dievam ir vīzija, un Viņš teica: ejiet tajā zemē, tā ir Mana griba. Tie cilvēki, kuri uzticas Dievam, sapņo Dieva sapņus un iet tajā virzienā, ir stipri cilvēki, kas dzīvo ilgi. Viņi dzīvo labklājībā, viņiem nav ko nožēlot, jo viņi savu mūžu ir nodzīvojuši Tam Kungam par godu. Viņi pat nenoveco, neslimo. Viņi nevar nomirt, jo ir Dieva vīzijā. Mozus 80 gadu vecumā izveda trīs ar pusi miljonus ebreju no Ēģiptes. Vai kādam liekas, ka kaut kas ir par vēlu? Mozus slavas zenītā bija tikai pēc 80 gadu vecuma. Džons Veslijs 88 gadu vecumā jāja uz sava zirga no vienas vietas uz otru un sludināja evaņģēliju. Tie ir Dieva cilvēki. Ja tev televizors ir svarīgāks par evaņģelizāciju, tad tu neesi Dieva vīzijā. Tie ir tavi sapņi, bet Dieva vīzija ir cilvēku glābšana. Neaizmirsti – lai viss mežs būtu zaļš, katram vienam kokam jābūt zaļam, tāpēc vīzijai jābūt arī par sevi, kas ietver izmaiņas pie sevis un pilnveidošanos.

Kā var saņemt Dieva vīziju? To vienkārši pieņemot un ieliekot sevī. Bet ir arī pārdabiskā puse. Es noteikti zinu savā dzīvē gadījumus, kad man kādas lietas ir bijušas nesaprotamas, es tās neesmu pieņēmis. Piemēram, man nebija sapratne par gender ideoloģiju un draudzes lomu tajā. Es dzirdēju, kā Aleksejs Ļedjajevs par to māca un runā, bet man bija citas domas par to, un Dievs mani neaicināja tajā visā kaut ko darīt. Es atceros, kā biju konferencē ar slavēšanu. Pēkšņi es sajutu sirdī pilnīgu skaidrību, līdzīgi kā Jēzus mācekļiem, kas negribēja pieņemt Jēzus teikto. Es biju tur, un mani Dievs aizskāra. Tajā mirklī izmainījās manas domāšana un emocijas. Es ticu, ja mēs klausāmies un salīdzinām ar Bībeli, kas ir pareizs un kas nepareizs, esam pareizā vietā un lūdzam, Dievs var pārdabiski tevī ielikt vīziju. Ja līdz šim tu neesi tajā gājis, tad pēkšņi Viņš to var tev iedod. Saki: Jēzu, es vēlos iet Tavā vīzijā, es vēlos sapņot Tavus sapņus! Es pateicos Tev, ka visas pārējās lietas Tu man pieliksi.

Es lūdzu Tevi, Svētais Gars, pieskaries katram vienam, ieliec katram vienam Savu redzējumu tagad! Pieskaries, Kungs! Ieliec Savu redzējumu par cilvēku glābšanu, par Tavu Valstību Latvijā un Eiropā. Lai nāk Tava Valstība, Tavs prāts lai notiek kā debesīs, tā arī virs zemes! Es lūdzu, Svētais Gars, izdari korekcijas pie mūsu prāta, pie mūsu emocijām, ka mēs cīnāmies, ka mēs redzam, ka mēs sapņojam, ka mēs skatāmies debesīs un redzam zvaigznes, un redzam, cik daudz mums būs pēcnācēju. Cik liela ietekme būs Tev, Kungs, caur Savu draudzi šeit, Latvijā! Dievs, svētī Latviju, svētī mūsu tautu, svētī mūsu zemi, svētī mūsu valdību, mūsu deputātus, svētī Eiropu, svētī Eiropas Parlamentu, Eiropas valdību Jēzus Vārdā! Lai tur atspīd Tava gaisma, lai nāk Tava Valstība, Tavs prāts lai notiek! Palīdzi mums katram ielikt sevī Tavu redzējumu, sapņot Tavas domas. Tu redzi mūsu vajadzības, gan finansiālas, gan veselības. Jēzus Vārdā, pieskaries katram! Lai nāk labklājība, lai nāk dziedināšana, lai nāk brīvība, mans Dievs! Kur sabojātas attiecības, lai tās atjaunojas. Kas bijis, ir pagājis, viss ir tapis jauns! Palīdzi mums sakārtot prioritātes, Dievs, ka vispirms ir Tava Valstība un pēc tam savas vajadzības! Tu esi pārpilnības Dievs. Tu esi Jehova Jire, Tu izredzi, Tu gādā. Slava Tev, Kungs!

Vīzija ir kaut kas dzīvs un reāls, un es ticu, ka daudzi to piedzīvo. Dievs, dari Savu redzējumu dzīvu mūsu galvās, mūsu emocijās un garīgajā pasaulē. Dari dzīvu redzējumu par izmainītu un svētītu Latviju, par stiprām ģimenēm, likumdošanu, kas balstīta Tavā vārdā. Par pārticību, neatkarību un pārpildītām draudzēm, gan tām, kas celtas pirms 100 gadiem, gan tām, kas tagad, gan tām, kas vēl būs. Lai visas draudzes ir pārpildītas ar Latvijas iedzīvotājiem, neatkarīgi no nacionalitātes, kas kopīgi slavē un pielūdz Tevi, Kungs. Lai mūsu deputāti, mūsu ministri, mūsu valdība un ierēdņi ir bez korupcijas, godīgi un turas pie Taviem principiem. Lai cietumi tukšojas, slimnīcas tukšojas, nav vēža un citu smagu slimību, nav narkomānijas un alkoholisma. Lai attīstās lauksaimniecība, gaļas, siera un piena ražošana, eksports, ne tikai Latvijā, bet arī Eiropā. Lai tas, ko ražojam te, ir pieprasīts visā pasaulē. Lai visas draudzes kopā varam izsūtīt kalpotājus misijās uz dažādām Eiropas un Pasaules valstīm, kas dibina tur Tavu valstību, Tavas draudzes. Lai Latvija ir vieta, uz kuru no citām valstīm brauks skatīties, kā ir iespējama tāda labklājība un tāds ekonomisks un garīgs brīnums. Dievs, mēs ticam Tev un Latvijai, palīdzi mums turēties pie šīs vīzijas, pie mērķiem, maziem darbiem un iet līdz galam. Mēs esam kā Kālebs, kā Jozua. Mēs dzīvosim ilgi, veseli, labklājībā, un mēs būsim galva un ne aste, mēs vienmēr būsim augšā un nekad lejā. Tu vienmēr būsi augšā un nekad lejā! Vienmēr būs Dievs, un vienmēr būs draudze, Jēzus Vārdā, āmen!

 

Mācītāja Mārča Jencīša sprediķi “Dieva vīzija” pierakstīja un rediģēja draudzes “Kristus Pasaulei” redakcija

Laipni lūgts reālajā dzīvē!

Publicēja 2019. gada 29. janv. 20:19Līga Paņina

Ziņas datums 30.01.19

Ir reālā dzīve, realitāte, un ir mūsu sapņi un iedomas. Vēl ir mūsu ticība, kam mēs ticam, jo ticība ir stipra pārliecība par neredzamām lietām. Laipni lūgts reālajā dzīvē! Piemēram, pacifisti ir cilvēki, kuri neiet karā, kas ir pret karu kā tādu. Pacifists, iespējams, pat neies aizstāvēt savu dzimteni. Ja viņam būs jāiet piespiedu kārtā, viņš var iespītēties un labāk iet cietumā. Arī ticīgu cilvēku vidū ir dažādi viedokļi par šo jautājumu. Kristietis var iet karā vai nevar iet? Es personiski uzskatu un arī Dieva vārdā to redzu, ka man savs nams, kurā es dzīvoju, ir jāsargā, par to ir jāpastāv. Katrai valstij ir sava armija. Jautājums – vai Latvijai vajag bruņoties? Latvijā aizsardzībai būtu jāvelta 2% no iekšzemes kopprodukta. Nauda tiktu paņemta vai nu no veselības aprūpes, izglītības, vai arī no kādas citas jomas un tiktu novirzīta valsts apbruņošanai, armijas vajadzībām. Daudzi domā, kāpēc tas ir vajadzīgs. Karš ir slikts. Jēzus taču nesaka, ka karš ir labs. Jēzus saka tieši otrādi: tev nebūs nokaut. Bet, draugs, laipni lūgts realitātē. Realitāte ir tāda, ka draudi pastāv un valstis, kuras nebruņojas, ir neaizsargātas.

Kā mēs zinām, Ukrainā joprojām notiek aktīva karadarbība. Es pats tur nesen biju un redzēju – tur tiešām ir karš un cilvēki iet bojā. Kijevā es redzēju šī kara sekas. Ir agresors no Austrumiem un ir ukraiņu tauta, kas cīnās par savu teritoriju, kas daļēji jau ir ieņemta, okupēta. Ukraina no Amerikas ir iegādājusies raķetes Javelin. Tās ir raķetes, kuras var pārnēsāt pat viens karavīrs. Šajā raķetē ir īpašas tehnoloģijas, kas virtuāli notver ienaidnieka tanku, un palaižot raķeti no jebkuras vietas, neviens tanks no tās vairs neizbēgs. Var skriet pa labi vai pa kreisi, braukt uz priekšu vai atpakaļ – šī raķete atradīs objektu un to iznīcinās. Ukrainas prezidents Porošenko saka, ka kopš viņi saņēma apbruņojumā šīs raķetes, krievu atbalstītie kaujinieki ar tankiem viņu teritorijā vairs nebrauc. Jautājums – vai vajag bruņoties? Laipni lūgts realitātē. Ir pasakas, kas ir mūsu galvās, un ir realitāte. Ja mēs bruņojamies, tad ar mums rēķinās. Ar kurām valstīm rēķinās citas valstis? Kurās valstīs 100% citas valstis nespers kāju? Tajās valstīs, kurās ir kodolieroči. Piemēram, Ukraina atteicās no kodolieročiem, un kodolieroču valstis parakstīja kopīgu līgumu ar Ukrainu, ja viņi atteiksies, tad agresijas gadījumā viņi visi būs kā viens – viens par visiem un visi par vienu. Ukrainas gadījumā šis līgums netika turēts. Kodolieroču tur nebija, un Krievija mierīgi “iebāza savu zābaku” Ukrainas teritorijā, iznīcinot draudzes, cilvēkus un radot miljons bēgļu. Nevajadzēja parakstīt tādu līgumu, nevajadzēja atteikties no kodolieročiem. Vai kodolieroči ir labi? Ieroči paši par sevi ir nāves simbols, bet būsim reāli - ja valstij nav kodolieroču, tad jebkurš, kuram būs savtīgas intereses, varēs tajā ienākt. Nekādi līgumi ar citām valstīm visbiežāk nepalīdz. Ir tas, ko mēs domājam, kas būtu ideāli, jeb labākais, kam vajadzētu notikt, un ir realitāte. Tāpēc es esmu par 2% no Latvijas IKP bruņojumam. Protams, ja mēs neesam NATO, tad mūsu 2% neko nemainīs. Mūsu armija ir ļoti maza, bet NATO sastāvā tas ir spēks.

Tu zini, kas ir CD disks? Ja tu esi nopircis oriģinālu CD disku ar oriģinālas grupas ierakstu, tu ieliec to atskaņotājā un klausies, un skaņa šķiet perfekta. Šādā ierakstā, ko grupa ir ierakstījusi studijā, kur katrs instruments ir atsevišķi ierakstīts un skaņa ir apstrādāta, ir ieguldīts milzīgs darbs. Kad tu klausies mūziku no CD diska, tur viss izklausās ideāli un perfekti. Ja tu dzirdētu tos pašus izpildītājus uzstājamies dzīvajā, tad tu dzirdētu jau kaut ko citu. Esmu dzirdējis kristīgo grupu Hillsong Youtube ierakstā, kuru kāds cilvēks bija ierakstījis ar telefonu, un viņi dziedāja šķībi, varēja dzirdēt netīras notis. Klausoties šo pašu dziesmu CD diskā, viss ir perfekti un ideāli. Tātad, laipni lūgts realitātē. Tas, ko tu dzirdi albumā, atšķiras no realitātes, jo cilvēki nespēj tik labi dziedāt. Ir realitāte, un ir tas, ko mēs domājam, kā visam būtu jābūt, kam mēs ticam, kā visam būtu jābūt. Ir svarīgi nepazaudēt realitātes izjūtu! Protams, ir svarīgi arī ticēt neredzamām lietām un ir svarīgi tiekties pēc ideāla, bet tajā pašā laikā ir svarīgi apzināties to, kā viss ir patiesībā, kāda ir realitāte. Ja ideāls būtu kontinenti, valstis bez kara, tad realitāte ir tāda, ka mums ir jāapbruņojas. Ja es dzirdu CD diskā labu skaņu, tad tas nenozīmē, ka tāda tā ir arī realitātē. Lielākoties jaunākā mūzika vispār nav realitāte, tajā ir viens solists, un viss pārējais ir radīts datorā. Tā nav realitāte, tā nav dzīvā mūzika, tā nav dzīvā skaņa.

Bet no Antiohijas un Ikonijas atnāca jūdi un, pierunājuši ļaudis un apmētājuši Pāvilu akmeņiem, vilka to ārā no pilsētas, domādami, ka viņš ir miris.” (Apustuļu darbi 14:19)

Tas notika tagadējās Turcijas rietumos, vietā, kur agrāk atradās pilsēta Listra. Tur šobrīd tā ir apzīmēta kā Kilistra. Netālu no turienes ir otra pilsēta Ikonija, kas arī ir minēta šajā pašā Apustuļu darbu nodaļā un ir viena no lielākajām Turcijas pilsētām. Pāvils Listrā sludināja evaņģēliju. Tur bija cilvēks, kurš no dzimšanas nekad nebija staigājis. Kad Pāvils teica, lai viņš ceļas uz savām kājām un staigā, tad viņš pielēca un staigāja – notika brīnums. Pēc tam, kad viņi piecēla šo cilvēku, kurš nekad vēl nebija staigājis, vietējie iedzīvotāji viņus sāka uzskatīt par dieviem. Viens no Zeva priesteriem atveda upurējamo vērsi un visi cilvēki gatavojās Pāvilam un Barnabam ziedot jeb upurēt. Šajā vietā valdīja leģenda, ka senos laikos Listrā bija nolaidušies dievi, Zevs un Hermejs. Šie dievi atnāca nabadzīgu cilvēku veidolā un prasīja patvērumu un palīdzību pie cilvēkiem. Pilsētas iedzīvotāji cits pēc cita atteicās palīdzēt šiem nabagiem. Tikai viena ģimene uzņēma šos cilvēkus savā mājā. Rezultātā šie dievi iznīcināja visu pilsētu, bet atstāja dzīvu tikai vienu ģimeni, un tā vieta kļuva par Zeva templi. Ģimene tika paaugstināta - viņi kļuva par Zeva priesteriem. Bija pagājuši daudzi gadi, un Zevam bija savs templis un priesteri, un pēkšņi parādījās divi cilvēki, kuri sludināja Dieva vārdu, ka aklie redz, kurlie dzird, un cilvēks, kurš bija tizls no mātes miesām, sāka staigāt. Vietējie iedzīvotāji atcerējās savu pagātni un šoreiz nolēma šos “dievus” pienācīgi uzņemt. Viņi atveda upurēt vērsi. Pāvils ar Barnabu ieskrēja cilvēku pūlī, saplēsa savas drēbes un sauca: „Brāļi, ko jūs darāt? Mēs esam tādi paši cilvēki kā jūs. Ne mēs šo brīnumu izdarījām, bet mēs to izdarījām Jēzus Kristus Vārdā.” Viņi sludināja evaņģēliju. Jūdi, kas viņiem sekoja no pilsētas uz pilsētu un musināja vietējās tautas, pilsētas, un kūdīja pret apustuļiem, bija atnākuši arī uz Listru, un atmosfēra pilsētā mainījās. Viņi saprata, ka Pāvils ar Barnabu bija vienkārši cilvēki. Jūdi viņus apmeloja, un Pāvils tika nomētāts ar akmeņiem. Domādami, ka Pāvils ir miris, viņu izvilka no pilsētas un atstāja guļam. Es studēju šo Rakstu vietu un nevarēju saprast, vai Pāvils bija miris, vai nebija. Es domāju, ka viņš nebija miris, jo tur ir rakstīts, ka domādami, ka viņš ir miris, viņi Pāvilu atstāja guļam.

Kad mācekļi ap viņu bija sapulcējušies, viņš uzcēlās un iegāja pilsētā. Nākamajā dienā viņš ar Barnabu devās ceļā uz Derbi.(Apustuļu darbi 14:20)

Mācekļi pēc tam pienāca pie Pāvila, kas bija izvilkts no pilsētas. Pāvils piecēlās, notīrīja drēbes un atkal iegāja pilsētā. Tur nav rakstīts, ka mācekļi teiktu uz Pāvilu, lai viņš ceļas augšā. Tāpēc es īsti nevaru saprast, kas ar Pāvilu tur īsti bija. Problēma viņam bija, un ar akmeņiem viņu gribēja nomētāt, viņu arī nomētāja, bet viņš izdzīvoja. Viņš piecēlās un iegāja atpakaļ pilsētā. Kopumā Pāvils Listrā bija trīs reizes, varbūt arī vairāk. Viņš tūliņ iegāja atpakaļ pilsētā, un pēc tam devās apciemot vairākas pilsētas tuvākajā apkārtnē.

Pasludinājuši evaņģēliju šinī pilsētā un ieguvuši labu pulku mācekļu, viņi griezās atpakaļ uz Listru, Ikoniju un Antiohiju, stiprinādami mācekļu dvēseles un pamācīdami palikt ticībā un ka caur daudz bēdām mums jāieiet Dieva valstībā. Ikvienā draudzē viņi tiem iecēla vecajus; gavēdami un Dievu lūgdami, viņi tos nodeva Tā Kunga ziņā, kam tie bija sākuši ticēt.(Apustuļu darbi 14:21-23)

Uz kurieni Pāvils devās? Uz turieni, kur viņu tikko nomētāja ar akmeņiem. “Es celšu mājas grupiņu, es celšu draudzi, es būšu mācītājs, es celšu biznesu…” Draugs, laipni aicināts reālajā dzīvē. Tam visam ir augsta cena! Ir sapņi, vīzija, mērķi, dažādas pasakas, un ir realitāte – ņemt savu krustu un sekot Jēzum! Lūk, tā patiešām ir realitāte. Jēzus ņēma Savu krustu. Pāvils ņēma savu krustu un sekoja Jēzum. Pāvils sakārtoja draudzes lietas. Pāvils darbojās, riskējot ar savu dzīvību – badā, bezmiega naktīs, laupītāju briesmās. Par draudzi Listrā tika maksāta cena. Mums katram ir jāapzinās – ja vēlies kaut ko sasniegt, tam ir sava cena, tam ir savs krusts. Ja vēlies sekot Kristum, tam ir sava cena. „Kas savu krustu neņem un neseko Man, tas nav Manis vērts,” saka Jēzus. Kristietība nav tikai aleluja, kristietība ir arī grūtības un ciešanas. Vai esi kādreiz dabūjis ar akmeni vai sniega piku pa galvu? Bija patīkami? Pāvilam bija atstumtība no cilvēkiem, no tiem pašiem jūdiem, no kuru vidus viņš pats nāca. Šaurs ir ceļš, kas ved uz dzīvību, un plats ir ceļš, kas aizved uz pazušanu. Maz ir to, kas atrod šauro ceļu. Nav sasniegumu un panākumu bez grūtībām. Laipni lūgts realitātē.

Pāvilam bija vērts ciest? Vai bija vērts iet cauri šīm grūtībām? Apgabalu, kurā atradās Listra, sauc Binbirkilisa, kas tulkojumā nozīmē ‘1001 draudzes pilsēta’. Šis apgabals bija kādreizējā Romas impērijas teritorija. Tur bija Konstantinopole, kas bija Romas Austrumu baznīcas sēdeklis jeb centrs. Konstantinopole ir pareizticīgo baznīcas izcelsmes vieta. Pareizticība un katolisms radās, kad divās daļās sadalījās draudze jeb tā laika Baznīca. Tāds nosaukums joprojām tur ir – ‘1001 baznīcas pilsēta’. Vai Pāvilam bija vērts ciest? Pāvilu nomētāja ar akmeņiem, bet viņš atgriezās, iecēla draudzē vadītājus un arī vēlāk apciemoja viņus. Un tā radās 1001 draudze. Uz ko norāda šāds nosaukums? Pāvils šajā apgabalā nodibināja draudzi, un apgabala nosaukums norāda, ka šajā apgabalā bija vismaz tūkstots un viena draudze. Protams, tas ir tāds salīdzinājums, līdzīgi kā “simts un vienas nakts pasakas”. Bet tas nozīmē, ka tur bija ļoti daudz draudžu. Un tam bija sava cena. Pāvils maksāja cenu, vietējie mācītāji, kalpotāji, līderi un draudzes cilvēki arī maksāja savu cenu. Bija gan vajāšanas, gan grūtības. Šajā vietā var atrast klintīs izcirstas kristīgā laikmeta baznīcas. Interesanti, ka vietējie iedzīvotāji šo vietu, Listru, dēvēja par Pavlovu jeb Pāvila vietu. Pēc 2000 gadiem šīs pilsētas vairs nav, bet vietu joprojām dēvē par Pāvila vietu. Lai Dievs varētu pilnā mērā caur mums darboties, mums ir jāsamaksā sava cena. Neņemot vērā bailes, pazemojumu, personīgas ambīcijas un vajadzības, jāiet un jāizdara tas, ko vēlas Dievs. Tikai tam būs vērā ņemami augļi. Nosaukums “tūkstots un vienas draudzes apgabals” radās 381. gadā. Visi Konstantinopoles draudžu augstākie vadītāji sanāca kopā, un šajā koncilā bija klāt arī Listras bīskaps kopā ar vēl 12 šī apgabala bīskapiem. Bīskaps nav mācītājs, bīskapam var būt gan simts, gan desmit, gan tūkstoš draudžu. Līdz pat 7. gadsimtam šajā Listras apgabalā plauka kristietība, līdz arābi iekaroja šo pilsētu. Šodien tā nav vieta, kur zeļ kristietība. Laipni lūgts reālajā dzīvē. Pāvils atgriezās Listrā tūliņ pēc tam, kad bija tur nomētāts ar akmeņiem. Vai tu tā vari? Ja mēs nevaram atgriezties vietā, kur mūs tikko nomētāja ar akmeņiem, tad mēs nevaram gūt vērā ņemamus panākumus.

“Viņš ieradās Derbē un pēc tam Listrā. Tur bija kāds māceklis, vārdā Timotejs, ticīgas jūdietes dēls, bet viņa tēvs bija grieķis. Brāļi Listrā un Ikonijā labi atsaucās par viņu.” (Apustuļu darbi 16:1)

Timotejs, kurš kļuva par Pāvila mācekli, tuvu palīgu un bīskapu, arī ir nācis no Listras. Timotejs uzsāka kalpošanu, pateicoties Pāvila sludināšanai Listrā. Pateicoties tam, ka Pāvis atgriezās Listrā pēc tam, kad bija nomētāts tur ar akmeņiem. Ir savas reizes, kad vajag atgriezties, bet ir reizes, kad nevajag atgriezties. Tā darīja arī Jēzus. Kad Viņam draudēja briesmas, gribēja nomētāt ar akmeņiem, Viņš aizgāja un neatgriezās. Bet bija reizes, kad Viņš teica, ka Viņa laiks vēl nav nācis un atgriezās. Jēzus rīkojās dažādi. Kā jums patīk vēsture?

Vakar Facebook ieliku izgriezumu no pirmās mūsu jaunās valdības sēdes. Tās bija jaunā premjerministra K. Kariņa un prezidenta uzrunas. Man sirds sažņaudzās no šiem vārdiem. Es sapratu, ka mums stāv priekšā nopietnas cīņas, sapratu, ka būs vajāšanas. Būs kristiešu diskriminācija, bet vai mēs atgriezīsimies Listrā, vai mēs pastāvēsim zem šī spiediena? Partija, kas bija mazākumā un atbalsta bērnu seksualizāciju, abortus, ir pret kristīgām vērtībām, šobrīd vada valdību, tas ir absurds. Kā tas varēja notikt? Cilvēkiem, kuri skaļi runāja, bet neprata vadīt un veidot dialogu, neizdevās izveidot valdību. Taču tie cilvēki, kuriem bija konsultanti, kuri smuki runāja, tika pie valdības veidošanas. Nolasīšu fragmentu no šī teksta: Pirmajā svinīgajā valdības sēdē Ministru prezidents K. Kariņš uzrunāja jaunos ministrus, uzsverot: “Mēs strādāsim kopā, uzklausīsim un atbalstīsim viens otru, lai īstenotu šīs valdības trīs galvenos mērķus.” Lūk, jaunā valdība atklāj trīs galvenos mērķus, ko viņi no mūsu nodokļu naudas ieviesīs Latvijā, gribi vai negribi. “Pirmkārt, celt tautas labklājību.” Izklausās jau skaisti, tikai kā tas notiks, ja mums nekas nepieder? Kā mēs celsim tautas labklājību, kā mēs celsim ekonomiku, ja mums nekas nepieder? Vai Latvijā vispār ir ekonomika? “Otrkārt, nodrošināt taisnīgumu un tiesiskumu. Treškārt, samazināt nevienlīdzību sabiedrībā, visās tās izpausmēs. Mēs to izdarīsim!” Lūk, kāds skaļš paziņojums. Kā tu domā, kas slēpjas aiz vārdiem “tiesiskums” un aiz trešā mērķa - iznīdēt nevienlīdzību jebkurā tās formā? Par kādu nevienlīdzību ir runa? Par kristiešu diskrimināciju. Tur ir runa par bērnu seksualizāciju, abortu legalizāciju, sieviešu tiesībām un viendzimuma laulībām. Iet runa par nācijas un nacionalitātes iznīcināšanu, dzimumu izlīdzināšanu. Ir runa par tautas pagrimumu, amoralitāti, tautas pārvēršanu masā, kura nezina, kas viņi ir, vīrietis vai sieviete. Iedomājies, cik viegli ir manipulēt un vadīt šādus cilvēkus. Es pat nezinu, vai mūsu valstī ierēdņu nav vairāk par strādniekiem. Ierēdņi neienes līdzekļus, viņi patērē valsts budžetu, nodokļu maksātāju naudu. Mazais un lielais bizness uztur šo ierēdniecību. Par kādu labklājību un vienlīdzību var būt runa? Tu esi pamanījis Latvijā nevienlīdzību starp vīriešiem un sievietēm? Vai tu esi ievērojis, ka uz ceļa garām parasti traucas sievietes pie auto stūres? Vai mums nav jau otrādāka “nevienlīdzība”? Tālāk seko prezidenta runa: “Mūsu uzdevums ir turpināt iesākto kursu, sadarboties ar valstīm, lai stiprinātu Eiropas demokrātiskās vērtības.” Tu zini, kas ir Eiropas demokrātiskās vērtības? Tās ir viendzimuma laulības, cilvēku demoralizēšana, cilvēku skaita samazināšana. Latvijas kā nācijas iznīcināšana. Nodevēji. Laipni lūgts realitātē! Jānis Rainis savos eposos attēlo Melno bruņinieku, Lāčplēsi un Kangaru. Bez Kangara nevar tautu kontrolēt. Neviena valdība nevar pakļaut tautas sirdsapziņu un prātu, ja nav Kangars. Mēs visi skatāmies pagātnē, lasām vēstures notikumus, skatāmies un domājam, kā tie cilvēki bija tik dumji un uzķērās? Bet tagad notiek tas pats. Tie, kas šausminās par pagātni, pieļauj atkal tādas pašas kļūdas. Neredz, ka šobrīd Kangars viņus aptin ap pirkstu. Tā ir mūsu vēlēta valdība, un mums nāksies tai paklausīt. Un mūsu bērniem jau agrā vecumā iestāstīs, ka dzimumu var izvēlēties. Genderisti paziņoja, ka Latvijā ir 200 000 homoseksuāļu. Man gan tā neliekas. Patiesībā pavisam niecīgs procents homoseksuāļu ir Latvijā un nav nekādas diskriminācijas, ne vairāk kā visiem citiem, kas viens otru aprej. Es biju ielicis arī kāda ārsta rakstu, kurš teica: “Par tādiem [homoseksuāliem] tos bērnus padara”. Sabojājot prātu un emocijas, bērns sāk domāt nepareizi. Ja šie trīs jaunās valdības mērķi tiks realizēti mūsu valstī, tad tev ar likumu nāksies atdot savus bērnus šādai audzināšanai. Lūk, kāpēc man sažņaudzās sirds, šo lasot. To, kā celt ekonomiku, es domāju, ka viņi nezina. Prezidents arī teica: “Šobrīd Latvija arvien turpina stabilu ekonomisko attīstību, bet mums ir jāapzinās, ka lielā mērā par to varam pateikties Eiropas fondu naudai.” Skaisti vārdi. Mums pašiem arī kaut kas ir jādomā, bet šiem trim mērķiem nav nekādas saistības ar mazo uzņēmumu attīstīšanu vai morālo normu nostiprināšanu tautā.

Bija Tautas lūgšanu sapulce, un kāds varētu teikt, ka mēs par maz lūdzām, un tie ir pat mācītāji, kas saka, ka kopīgām lūgšanām nav nekādas jēgas. Kā tu domā, ja Dievs mums katram ir vajadzīgs šeit, vai Dievs nav vajadzīgs arī valdībā? Vai var būt kristīga valsts bez kristīgas valdības? Ja Dievs nav tur augšā, vai tur var tikt pieņemti kristīgi likumi? Vai tur kāds iestāsies par ģimeni? Man patika kāds komentārs: “Ejam politikā!” Ja mēs tur neesam, vai mēs varam gaidīt kādus pareizus lēmumus? Tautas lūgšanu sapulces galvenie punkti bija draudzes izaugsme (katram paliekot savā konfesijā), vienotība (vienota lūgšana) un kristiešu balss valdībā. Esmu iepazinies ar Jūliju Stepaņenko, viņa bija no “Saskaņas”, tagad ir bezpartejiska, un viņa ļoti skaidri runā par kristīgām un ģimenes vērtībām. Mēs gaidām, kad notiks brīnums. Kristieši gaida uz Dievu. Bet nekas nebūs, kamēr mēs paši neiesim un nedarīsim. Pienāks nākamās vēlēšanas un ievēlēs tādu valdību, kas būs pilnībā pret kristīgām vērtībām. Kad es ielieku šādus tekstus Facebook, daudzi pieliek dusmīgu sejiņu, viņus tracina šādi jaunumi.

Kad gribi nolaist rokas, zini, ka Pāvils atgriezās Listrā un šodien to sauc par Tūkstoš un vienas draudzes apgabalu. Ņem savu krustu un seko Jēzum! Dievs meklē draudzi un cilvēkus, kuri samaksās cenu, ņems savu krustu un paveiks Dieva dotos mērķus un uzdevumus līdz galam. Man ir tādas aizdomas, ka mēs esam pareizajā vietā. Šī ir draudze, kas izdarīs Dieva uzdevumus līdz galam. Mēs esam savākuši gandrīz 8000 parakstu, nepilnu trīs mēnešu laikā, par kristīgām ģimenes vērtībām. Kaut arī tam vēl nav nekāda juridiska spēka, tie nespēj grozīt likumus, mēs tos izsūtīsim visiem masu medijiem, deputātiem un ministriem. Mēs nezinām, kā uz to reaģēs. Tu esi redzējis mūsu masu medijos kaut vienu labu ziņu par ASV prezidentu Donaldu Trampu? Vai tā var būt, ka amerikāņi ievēlēja cilvēku, par kuru nav neviena laba ziņa? Uz ko tas norāda? Uz to, ka šeit ir kapitāla masu mediju cenzūra. Prezidents minēja arī šādu valdības mērķi: “Kiberdrošība un informācijas telpas drošība”. Ko tas nozīmē? Vēl tikai pietrūka: “Cīnīsimies pret terorismu.” To arī mums grib iestāstīt, ieviest cilvēkos bailes pret teroraktiem, lai tauta pieprasītu organizācijas, kas aizstāv pret teroraktiem. Ja padomā, iespējams, Dvīņu torņus neuzspridzināja teroristi. To neviens nekad neuzzinās, to zina tikai Dievs.

Lai kontrolētu kādu konkrētu teritoriju, tautu vai nāciju, cilvēki tiek iebiedēti ar kara vai terora draudiem un paši sāk prasīt aizsardzību, atdodot savas tiesības. Dieva svētīta Latvija ir iespējama tikai bezkompromisu vienotas draudzes darba rezultātā. Tāpat arī mājas grupiņā izaugsme ir iespējama tikai bezkompromisu darba rezultātā. Biju radio raidījumā, kurā man uzdeva jautājumu, kas man šķiet svarīgākais draudzē. Pirmais, kas man nāca prātā un ko arī teicu, bija DARBS. Mēs kā draudze esam izaugusi no mūsu ieguldītā darba, cik mēs esam spējuši strādāt. Tas, cik daudz cilvēku esi pievedis Kristum, ir atkarīgs no tava ieguldītā darba. Mums pagājušajā nedēļā bija viessludinātājs Mariuss Balčunas no Lietuvas. Pirms tam es biju viņa draudzē sludināt. To sprediķi internetā noskatījušies ap 40 000 cilvēku. Viņš savā valstī ir populārs cilvēks. Mariuss stāstīja, ka naktī guļot saņēma no Dieva, kas viņam būs jādara. Un viņš to izdarīja, neskatoties uz to, ka tas bija bīstami viņam un viņa ģimenei. Es biju internetā ielicis citātu par disciplīnu, un tagad nolasīšu jums vienu komentāru no turienes: “Disciplīna mēdz pieklibot. Es gan nepiekrītu savam draudzes cīņubiedram Arnim, ka cilvēki mēdz zvanīt tikai tad, kad kaut ko vajag. Šajā draudzē tā nenotiek. Zinu, ja zvana Edīte, tad būs saruna ar cilvēku, kuram interesē, kā man iet, bet, ja zvana Daiga Lapsa, tad ir skaidrs, ka esmu savārījusi ziepes, kas nekādā gadījumā nav Dievam un draudzei pa prātam.” Un secinājums, pielāgojot to šodienas sprediķim, ir šāds - cilvēki draudzē tiek izglābti caur cilvēkiem, kas strādā un ieguldās. Vislabākais ir būt komandā, jo tad slinkot nav iespējams. Ja tu plānosi un liksi mērķus komandā, tad tev to būs vieglāk izdarīt. Ir reālā dzīve, un ir sapņi, kuri nekad nepiepildīsies, ja mēs neiesim atpakaļ Listrā. Mums bija laba liecība no Sintijas, kura apliecināja, ka ir dziedināta no migrēnas. Stāstā tika minēts, ka par viņu lūdza mājas grupiņā, un pēc tam viņa pati sākusi lūgt Dievu par savu problēmu. Par viņu cīnījās, lūdza, aprūpēja un rezultātā tika saņemta dziedināšana no migrēnas. Tas ir brīnums, pateicoties draudzes bezkompromisu darbam. Nekas nenotiek pats no sevis. Dievs nenāks un nedibinās Savu valstību Latvijā vai kur citur, ja mēs neiesim atpakaļ Listrā. Kāpēc Kristum bija jānes Savs krusts? Kāpēc Pavilam un Pēterim bija jānes savs krusts? Arī mums ir jānes savs krusts.

Pēc dažām dienām Pāvils sacīja Barnabam: "Iesim atkal un visās pilsētās, kur Tā Kunga vārdu esam sludinājuši, apraudzīsim brāļus, kā tiem klājas! Barnaba gribēja ņemt līdzi Jāni, sauktu Marks; bet Pāvils negribēja ņemt līdzi tādu, kas Pamfīlijā bija no viņiem nošķīries un nebija viņiem gājis darbā līdzi." (Apustuļu darbi 15:36-38 )

Marks ir minēts vairākās rakstvietās (Jānis ar pievārdu Marks). Kad eņģelis Pēteri bija izvedis no apcietinājuma, viņš gāja uz namu, kur visi lūdza Dievu. Tas bija Marijas nams. Viņas dēls bija Jānis ar pievārdu Marks, kurš ceļoja kopā ar Pāvilu pirmajā ceļojumā. Otrajā ceļojumā Pāvils negribēja viņu ņemt sev līdzi, jo viņš bija nozudis atbildīgajos brīžos. Markam bija problēma ar realitātes apziņu. Pēterim arī bija problēma ar realitātes apziņu. Jēzus teica mācekļiem, ka Viņam būs daudz ciest no jūdiem un pagāniem un Viņu sitīs krustā, un pēc tam Viņš augšāmcelsies.

Un Viņš runāja šo vārdu pilnīgi atklāti. Un Pēteris, Viņu savrup vedis, iesāka Viņu apsaukt.  Bet Viņš, atgriezdamies un Savus mācekļus uzlūkodams, apsauca Pēteri, sacīdams: "Atkāpies no Manis, sātan! Jo tu nedomā pēc Dieva, bet pēc cilvēku prāta." Un, pieaicinājis ļaudis līdz ar Saviem mācekļiem, Viņš uz tiem sacīja: "Kas Man grib nākt pakaļ, tas lai aizliedz pats sevi, lai ņem savu krustu un lai staigā Man pakaļ.” (Marka evaņģēlijs 8:32-34)

Pēterim bija problēma ar realitātes apziņu, jo viņš domāja, ka Dieva valstība atnāks pati no sevis.

Reiz dzīvoja saldais pārītis Kims un Kriketa. 1993. gadā viņi apprecējās. Dažas nedēļas pēc kāzām, medusmēneša laikā, viņi ar savu mašīnu cieta autoavārijā. Kriketa ar galvu izlidoja cauri automašīnas stiklam. Daudzus mēnešus viņa bija komā. Kad pamodās no komas, viņa vairs nepazina savu vīru, jo atmiņas par pēdējiem astoņpadsmit mēnešiem bija pazudušas. Tie bija tieši tie mēneši, kad viņi sāka jaunu dzīvi. Viņa atgriezās dzīvot pie vecākiem, kuri neko īpaši labu viņai nebija darījuši. Vīrs centās darīt visu, lai sievas atmiņa atgrieztos, bet tas tā arī nekad vairs nenotika. Kims bija ļoti neatlaidīgs, staigājot viņai pakaļ. Pēc ilgāka laika atkal viņi iemīlējās viens otrā un sāka ģimenes dzīvi otro reizi. Tiem, kas taisās precēties vai jau ir precējušies, jāzina, ka emocijas neko nenozīmē, svarīgi ir lēmumi. Tāpat arī tiem, kuri staigā pa draudzēm un meklē savu ideālo mācītāju, jāatgriežas reālajā dzīvē. Tev jābūt tur, kur tevi ielicis Dievs. Nolaidies uz zemes un apzinies, ka nav ideālā mācītāja un ideālie cilvēki tev apkārt. Vienu es varu tev garantēt - ja iesi pa šauro ceļu, tev būs panākumi. Nebūs viegli, jo šaurais ceļš nav tas vieglākais, tev būs grūtības un arī panākumi, un būs Debesu valstība.

Nedomājiet, ka Es esmu nācis mieru atnest virs zemes; Es neesmu nācis atnest mieru, bet zobenu. Es esmu nācis cilvēku savest naidā ar viņa tēvu un meitu ar viņas māti, un vedeklu ar viņas vīramāti. Un viņa paša māju ļaudis būs cilvēka ienaidnieki. Kas tēvu vai māti vairāk mīl nekā Mani, tas Manis nav vērts, un, kas dēlu vai meitu vairāk mīl nekā Mani, tas Manis nav vērts.  Un, kas savu krustu neuzņemas un Man neseko, tas Manis nav vērts.” (Mateja evaņģēlijs 10:34-38)

Un Viņš, Savu krustu nesdams, gāja uz vietu, ko sauc par pieres vietu, ebrejiski Golgatu.“ (Jāņa evaņģēlijs 19:17)

Dievs atnāca virs zemes cilvēka miesā, lai parādītu tev tavu ceļu.

Bet zināmi ir miesas darbi: tie ir netiklība, nešķīstība, izlaidība, elku kalpība, buršana, ienaids, strīdi, nenovīdība, dusmas, ķildas, šķelšanās, ķecerība, skaudība, dzeršana, dzīrošana un tamlīdzīgas lietas, par kurām es iepriekš saku, kā jau esmu senāk sacījis: tie, kas tādas lietas dara, nemantos Dieva valstību. Bet Gara auglis ir: mīlestība, prieks, miers, pacietība, laipnība, labprātība, uzticamība, lēnprātība, atturība. Pret tādām lietām nav bauslības. Bet tie, kas Kristum pieder, ir savu miesu krustā situši līdz ar kaislībām un iekārošanām.” (Galatiešiem 5:19-24)

Atteikties no kādiem grēkiem ir šaurais ceļš, kas ved uz Debesu valstību. Cena, ko mēs samaksājam par Dieva darbu šeit virs zemes, atspoguļosies uz zemes un mūžībā.

Mācītāja Mārča Jencīša sprediķi “Laipni lūgts reālajā dzīvē!” pierakstīja un rediģēja draudzes “Kristus Pasaulei” redakcija

Dzenieties pēc Dieva valstības, tad pārējais tiks pielikts

Publicēja 2019. gada 22. janv. 20:35Līga Paņina   [ atjaunināts 2019. gada 23. janv. 22:29 ]

Ziņas datums 23.01.19 

Es priecājos, ka mēs varam draudzēties, jo, ja mēs draudzēsimies, tad varēsim izdarīt Dievam vairāk. Sienām un barjerām ir jāsabrūk, mums ir jāiemācās kopā sasniegt vienu mērķi. Cilvēki iet uz elli, bet mēs esam Dieva instrumenti, kas var viņus pievest Jēzum. Esmu ļoti priecīgs, ka varu būt pie jums. Vakar dziedināšanas dievkalpojumā es biju ļoti iedvesmots, notika daudz brīnumu un dziedināšanas, un tas ir nereāli. Dievs dziedina cilvēkus, Viņš ir tas pats vakar, šodien un rīt, un mūžīgi, Viņš dziedināja pirms diviem tūkstošiem gadu un dara to arī šodien. Es skatījos uz jums, mēs ar sievu analizējām, ka jums viss ir pārdomāts un skaisti sakārtots – visi kalpo, var redzēt, ka draudze ir sistemātiska, visi kalpotāji lūdz, pieraksta, un ir jauni cilvēki, kas nožēlo grēkus, un tas ir ļoti svarīgi. Jums ir ļoti laba draudze un mācītājs. Mēs ar sievu mācāmies un gribam, lai arī mūsu draudze aug, jo tas ir pats svarīgākais. Dievs vēlas, ka cilvēki tiek glābti, Viņš nevēlas, lai mēs sludinātu viens otram, bet ir jāiet pasaulē, kur ir cilvēki, kas dodas uz elli, un jānes viņiem vēsts par Kristu.

Es jums izstāstīšu savu liecību. Protams, esmu aizmirsis, kā toreiz jutos, jo ir pagajuši jau trīspadsmit gadi, bet pirms tam mana dzīve bija pilnībā sabrukusi. Es izskatījos pavisam citādāk, un manā dzīvē bija nopietnas problēmas, jo lietoju narkotikas. Protams, ka es nekad nebiju sapņojis kļūt par narkomānu, bet savā sirdī vienmēr jutu tukšumu, un es gribēju to ar kaut ko aizpildīt. Parādījās cilvēki, kuri man piedāvāja narkotikas. Kad pirmo reizi pamēģināju, es nedomāju, ka nokļūšu tādās problēmās. Man tas tik ļoti iepatikās, ka es pieķēros un sāku lietot regulāri. Pagāja laiks, un es gribēju lietot narkotikas arvien biežāk. Sākumā es smēķēju parasto „zālīti”, un likās, ka tā neko sliktu man nenodarīs. Es domāju, ka jebkurā brīdī varēšu apstāties un ka kontrolēju situāciju, jo es taču neesmu narkomāns, narkomāni ir tie, kuri „durās” vai lieto heroīnu. Narkomānija ir noliegšanas slimība, cilvēks vēlas noliegt, ka viņš lieto trīs soļus uz priekšu, un attaisnot to. Viņi domā, ka var apstāties, kad vien grib. Ar mani tā bija, es vienmēr teicu, ka pats neesmu narkomāns. Toreiz par narkomāniem uzskatīju tos, kuri lieto heroīnu. Pagāja laiks, un es pats sāku lietot heroīnu, tad es sāku sevi attaisnot, sakot, ka narkomāni nav tie, kuri smēķē, bet gan tie, kuri „durās”. Es domāju, ka esmu normāls puisis. Pagāja laiks, un es pats sāku „durties”, un tad es sevi attaisnoju, sakot, ka narkomāni ir tikai tie, kuri iet uz čigānu taboru, kas ir Lietuvā, bet tā jau ir pati briesmīgākā vieta, kur var nonākt. Tur nelegālās mājās dzīvo čigāni. Viena no mājām ir legāla, un tajā ir pierakstīti visi čigāni, bet reāli viņi dzīvo pārejās 79. Viņi lieto ūdeni un pārdod narkotikas. 24 stundas diennaktī uz turieni var aizbraukt un nopirkt narkotikas. Tur nepārtraukti mirst cilvēki, bet tos nomaina jauna paaudze, un jauni cilvēki iet un pērk narkotikas. Ātrā palīdzība tur dodas trīs vai četras reizes dienā, bet valsts, protams, par to klusē un nevēlas par to runāt. Toreiz es arī sāku uz turieni braukt un atkal atradu attaisnojumu, ka narkomāni ir tikai tie, kas izskatās nopuvuši, kuriem atveras rētas, bet es esmu normāls puisis un apstāšos, kad vien gribēšu.

Pagāja astoņi gadi, kas bija kā elle manā dzīvē, un es kļuvu par cilvēku, kurš nevaldīja pār situāciju, es kļuvu par seku vergu, un visu laiku man vajadzēja narkotiku devu. Katru rītu es cēlos, gāju ārā un meklēju cilvēkus, kurus varētu apmānīt vai nozagt kaut ko viņiem, lai nopirktu sev devu, un tā astoņus gadus. Es izdarīju daudz briesmīgu lietu, bet nevarēju atbrīvoties no tā. Es gribēju dzīvot normālu dzīvi, bet nevarēju, jo grēks mani pārņēma un apņēma ar savām važām, es nevarēju neko izdarīt un katru reizi atgriezos pie narkotikām. Mani izveda, piesēja un pat ar ķēdēm pieķēdēja. Man bija tik milzīga vēlme pēc narkotikām, ka pat ķēdes nevarēja mani noturēt. Manis dēļ sienā izurba caurumu, no abām pusēm to aizskrūvēja, paņēmā ķēdi un ar tās palīdzību pieķēdēja mani ar roku dzelžiem, dzelzi uzlika arī uz kājas un nolika man spaini, un es tā arī gulēju. Man prasīja, vai es gribu beigt lietot, un kamēr es biju zem dozas, protams, ka es gribēju beigt, bet no rīta atkal vajadzēja. Es attaisīju vaļā roku dzelzi, lecu ārā pa logu no pirmā stāva un gāju pie cilvēka, kurš pārdeva narkotikas. Es paņēmu viņu aiz skausta un pieprasīju, lai dod man dozu. Saņēmis dozu, es gāju atpakaļ mājās, ieliku sevi roku dzelžos un gulēju tālāk. Tuvinieki nāca un skatījās, un nevarēja saprast, kas noticis. Pēc tam viņi paņēma cauruli, kurā ievilka trosi, un cauruli iesita sienā. No rīta es atkal piecēlos, kāja bija pieķēdēta, un domāju, ko atkal esmu izdarījis. Es esmu garš, tapēc varēju aizsniegt cirvīti, nocirtu trosi un skrēju tālāk pēc dozas, un neviens mani nevarēja apturēt. Varbūt tev, šo visu lasot, liekas, ka es esmu traks, bet man bija tik liela vēlme pec grēka, ka neviens cilvēks vai ķēde nevarēja mani apturēt. Kad tev ir mērķis, tu jebkādā veidā aizsniegsi to.

Es nestāstīšu visu, ko vēl biju darījis, tomēr galvenais bija tas, ka es gribēju būt brīvs, bet nekā nevarēju to panākt. Es septiņas reizes biju nokļuvis rehabilitācijas centros un katru reizi aizbēgu no turienes, un man teica, ka esmu bezcerīgs cilvēks, viņi māja ar roku un teica, lai vairāk neatgriežos. Pāris reizes nokļuvu cietumā, desmit reizes biju slimnīcā. Es biju kā zvērs, kas norāvies no ķēdes, un meklēju dozu, lai uzlabotu savu veselību. Visi cilvēki no manis novērsās, jo viņi zināja, ka visur, kur gāju, es nesu tikai postu. Visas durvis man tika aizvērtas, un mani pat nelaida mājās. Es atradu mājiņu, kurai izņēmu logus, ielīdu tajā iekšā un gulēju. Tur varēja atrast gurķīšus, es tos apēdu, pagulēju un gāju tālāk zagt.

Reiz es satiku cilvēkus, kuri sludināja man evaņģēliju, un viņi teica: „Marius, ja tu pieņemsi Jēzu, Viņš var tevi atbrīvot. Šīs cietuma durvis var tapt atvērtas. Jēzus nomira par tevi pirms diviem tūkstošiem gadu, un, ja tu atvērsi savu sirdi Jēzum, tava dzīve pilnībā mainīsies.” Es klausījos šos cilvēkus un nolēmu pamēģināt, un lūdzu grēku nožēlas lūgšanu. Tajā brīdī ar mani notika kaut kas ļoti īpašs, es sapratu, ka Dievs ir man pieskāries, bet tobrīd nevarēju saprast, ka tas ir Viņš. Dievs pamazām sāka mani atjaunot un tagad ir mani atbrīvojis pilnībā. Viņš mani ļoti stipri aizdedzināja, es braucu mācīties Bībeles skolā, un man parādījās vēlme kalpot cilvēkiem. Es sāku mācīties teoloģijas koledžā un kļuvu par studentu. Dievs mani tik ļoti aizdedzināja! Tas bija tā, it kā tev būtu bijis ļoti milzīgs parāds, un tas vienkārši tiktu atlaists. Dievs pieskārās manai sirdij, un smagums no maniem pleciem novēlās, vēlme lietot narkotikas bija pazudusi un parādījās slāpes palīdzēt tādiem pašiem cilvēkiem kāds biju es. Es domāju, ka jāpastāsta katram cilvēkam, ko Dievs ir darījis manā dzīvē, un es sāku visiem sludināt evaņģēliju. Es biju cits Marius, biju tas pats, tikai sludināju Kristu, un cilvēki skatījās uz mani un nevarēja noticēt tam, ko redz. Daudzi izteicās: „Es taču jums teicu, ka viņš ir sajucis prātā. Lietoja narkotikas, bet tagad runā par Dievu.” Es sāku sludināt visiem, un Dievs ir mani pilnībā atjaunojis, atbrīvojis un aizdedzinājis.

Es sāku braukt apkārt un sludināt, un barot cilvēkus, sūtīju viņus uz rehabilitācijas centriem un vedu uz draudzi, lūdzu par šiem cilvēkiem, un es sapratu, ka vēlos augt Dievā. Es lūdzu Dievu, un Viņš mani uzrunāja – es sapratu, ka man katru dienu kādam ir jāpastāsta par Kristu. Es tik daudz slikta biju darījis bez kauna, bet kā lai tagad klusēju, kad zinu par Kristu. Tāpēc es katru dienu stāstīju par Jēzu vismaz vienam cilvēkam. Pēc tam es pieņēmu lēmumu pieaugt Dievā vēl vairāk. Es negribēju tikai berzēt draudzes solu, bet gribēju būt par tādu instrumentu, ko Dievs var lietot, un tāpēc es devu Dievam solījumu, ka atvedīšu vienu cilvēku dienā Jēzum. Es izgāju uz ielas un sludināju, un cilvēki lūdza grēku nožēlas lūgšanu, un tas turpinājās sešus gadus. Pēc tam es nolēmu, ka dienā atvedīšu divus cilvēkus Kristum un tikai pēc tam iešu gulēt, bet vēlāk tie bija jau trīs. Tā bija mana atklāsme, tas bija mans solījums Dievam. Mana ikdiena bija šāda – es izgāju no mājas un uzreiz sāku meklēt, kuru cilvēku varētu pievest Dievam. Lai arī kur es neatrastos, autobusā, veikalā vai baseinā, visur es meklēju cilvēkus, kuriem pastāstīt par Jēzu. Es iekāpu autobusā no aizmugures un redzēju, ka visi cilvēki sēž pa divi kā baznīcā, un domāju, ka nevaru klusēt, tāpēc es teicu: „Labdien, mani sauc Marius, esmu ticīgs cilvēks un vēlos jums pastāstīt par Kristu.”

Tas turpinājās sešu gadu garumā, un manā pilsētā visi mani pazina, man nācās mainīt autobusa maršrutu, jo katru rītu vienā un tajā pašā autobusā tajās pašās vietās sēdēja vieni un tie paši cilvēki. Es pat teicu, ka viņi ir malači, jo nekad nemaina savas vietas un klausās manus sprediķus. Pēc tam mainīju reisus un maršrutus, lai sludinātu citiem, braucu arī ar mikroautobusiem, kas apstājās, un ar laiku viņi speciāli man vairs neapstājās. Es zvanīju uz autobusu parku un prasīju, kāpēc mani nepaņēma, jo kavēju darbu. Viņi man prasīja, vai es esmu tas trakais sludinātājs, un es atbildēju, ka esmu gan, tālāk viņi jautāja, kāpēc es pārkāpju likumu, bet es atbildēju, ka mums ir brīva valsts un cilvēki var neklausīties, ja nevēlas. Tad es izdomāju stāvēt kopā ar cilvēkiem, kas gaida mikroautobusu, kopā ar viņiem ielecu, un viss – bez manis vairs neaizbrauks. Reizēm cilvēki neizturēja, viņi piecēlās un teica: „Mariusam ir taisnība, Jēzus nomira par mums.” Svētais Gars viņus atmaskoja. Tie bija apslēpti kristieši, kuri kopā ar citiem cilvēkiem brauca uz elli. It kā kristieši, bet negribēja, lai viņus aiztiek. Svētais Gars darīja savu darbu, un šie cilvēki pieņēma Jēzu par savu Glābēju, nožēloja grēkus. Es sāku viņus vest uz draudzi, bet tādēļ, ka nebija sistēmas un kalpotāji, kuri strādātu ar viņiem, šie cilvēki aizgāja no draudzes. Man patīk jūsu draudze, šeit visi kalpo, bet, ja kāds vēl nekalpo, tad drīz to sāks darīt, jo par to tiek nepārtraukti runāts.

Pēc tam mēs sākām savu kalpošanu, parādījās cilvēks, kurš man deva mājas, un mēs sākām vadīt rehabilitācijas centru, un es visus vedu uz turieni. Protams, mani ir apzaguši, pat iznesuši visu, ko vien ir iespējams. Kamēr es biju pilsētā, viņi ar somām jau brauca prom no rehabilitācijas centra, pēc tam tirgū iztirgoja manas mantas. Es kā ticīgs cilvēks viņiem piedevu un teicu, lai atgriežas atpakaļ, un devu viņiem vēl vienu iespēju. Daži no viņiem tiešām atgriezās. Dievs grib izmantot katru no mums, neatkarīgi no tā, kādā stāvoklī tu šodien atrodies, tas ir īslaicīgi. Dievs vēlas tevi iedvesmot, lai tu uzņemtos atbildību un sāktu kalpot Viņam. Tad visas problēmas tavā dzīvē tiks atrisinātas.

„Bet dzenieties papriekš pēc Dieva valstības un pēc Viņa taisnības, tad jums visas šīs lietas taps piemestas.” (Mateja evaņģēlijs 6:33)

Kad cilvēks dara Dieva darbu un koncentrējas uz Dieva plānu, tad Viņš atrisina mūsu problēmas. Pats svarīgākais ir cilvēku glābšana. Debesis līksmo par vienu grēcinieku, kas atgriežas. Ja tu uzņemsies atbildību kalpot Dievam, Viņš svētīs tavu dzīvi, tu redzēsi Dieva roku savā dzīvē. Viņš ne no kā izveido kaut ko, Viņš vēlas atrisināt visas tavas problēmas. Kad tu sāc kalpot Dievam, tu atraisi Viņa rokas, lai Dievs var tevi svētīt, un Viņš vēlas svētīt katru. Reizēm mēs paši nedodam Dievam šo iespēju, dzīvojot egoistisku dzīvi. Dievs ļauj mums izvēlēties svētības vai lāstu, Viņš saka: „Ja tu Manu balsi klausīsi, ja tu izpildīsi, ko Es saku, tad svētības būs tavā dzīvē. Bet, ja tu neklausīsi Manu balsi, ja tu novērsīsies un iesi citus ceļus, tad lāsts nāks pār tavu dzīvi.” Labāk izvēlies svētību. Tāpat arī mēs saviem bērniem dodam naudu, lai viņi pērk, ko vēlas, un viņi paši uzņemas atbildību. Ja viņiem atņems šo naudu, mēs nebūsim vainīgi, jo viņi paši noteikti būs staigājuši tur, kur nevajadzēja. Tāpat ir ar Dievu, Viņš vēlas mūs svētīt.

„Un pēc tam Viņš gāja uz pilsētu, vārdā Naine, un Viņa mācekļi un daudz ļaužu gāja Viņam līdzi. Bet, kad Viņš bija tuvu pie pilsētas vārtiem, lūk, tad iznesa mironi, kas bija savas mātes vienīgais dēls, un tā bija atraitne, un liels pulks pilsētnieku tai gāja līdzi. Un, to redzējis, Tas Kungs par to iežēlojās un tai sacīja: "Neraudi!" Un piegājis Viņš aizskāra zārku, un nesēji apstājās, un Viņš sacīja: "Jaunekli, Es tev saku: celies augšā!" Un mironis cēlās sēdus un sāka runāt, un Viņš to atdeva viņa mātei. Tad izbailes pārņēma visus, un tie slavēja Dievu, sacīdami: "Liels pravietis mūsu starpā ir cēlies, – un: Dievs Savus ļaudis uzlūkojis." Un šī slava par Viņu izpaudās pa visu Jūdeju un pa visu apkārtni.” (Lūkas evaņģēlijs 7:11-17)

Jēzus ar mācekļiem atnāca uz Naini. Tur bija sieviete, kuras bērnu nesa zārkā, un aiz šīs sievietes gāja visa pilsēta, lai apbedītu bērnu. Jēzus nāca un apturēja viņus, lūdza par bērnu un piecēla to no mirušajiem. Šeit rakstīts, ka Jēzus atdeva bērnu mātei. Šajā stāstā ir divi cilvēku pūļi. Viens pūlis sekoja mirušajam bērnam, tur bija cilvēki, kuri pārcieta sāpes un skumjas. Šis pūlis simbolizē sagrautas cerības un neīstenotus sapņus, jo tur bija miris bērns un negatīva atmosfēra. Iztēlojies sievieti – atraitni, viņa domā, ka pēdējais prieks ir bērns, bet pazaudē arī to. Mēs zinām, ka mūsu bērni ir mūsu svētība, ceram, ka viņi izaugs par normāliem cilvēkiem, ticam par viņiem. Šī sieviete cerēja, ka viņas bērns apklās sāpes un tukšumu, bet velns atņēma viņai bērnu. Šajā pūlī bija negatīva atmosfēra, cilvēki piedzīvoja skumjas. Vai esi kādreiz bijis bērēs? Tur valda negatīva atmosfēra, nāves gars ir pār to vietu, cilvēki neko nevar izdarīt. Reiz es biju kādās bērēs, nomira mans draugs, viņš pārdozēja narkotikas. Es piedalījos bērēs, apsēdos aizmugurē un vēroju atmosfēru. Viņa mamma stāvēja pie zārka, raudāja un teica: „Dēliņ, tu biji mana pēdējā cerība!” Es sēdēju un raudāju, šajā vietā bija negatīva atmosfēra. Kādēļ es tik ļoti raudāju? Kad šis draugs man zvanīja un prasīja palīdzību vai lai nopērku viņam pārtiku un atbalstu viņu, viņš teica, ka grib mainīties. Es palīdzēju, bet nesludināju viņam evaņģēliju, un viņš nomira, bet es neko vairs nevarēju darīt. Šis cilvēks palika manā sirdī. Es sapratu, ka biju tas instruments, kas varēja pieklauvēt pie viņa sirds un sludināt evaņģēliju. Esmu pārliecināts, ka viņa dzīve būtu bijusi citādāka. Viņš joprojām būtu dzīvojis un kalpotu Dievam, bet viņš nomira, un es vairs nevarēju neko darīt. Tā ir briesmīga sajūta. Otrs pūlis šajā stāstā bija Jēzus ar saviem mācekļiem. Kur vien Viņš gāja, Viņš dziedināja, izdzina ļaunos garus un darīja brīnumus. Cilvēki, kuri satikās ar Jēzu, saņēma atbildes, un ar Viņu bija pozitīva atmosfēra. Pie Viņa bija ticības pilni ļaudis.

Kādā pūlī atrodies tu? Pūlī, kurā ir sagrauti un neīstenojušies sapņi, kurā ir sāpes un skumjas, kurā ir negatīva atmosfēra? Vai tu esi tur, kur ir Jēzus, kur ir ticība un visas atbildes, kur ir iespējamas attiecības ar Dievu? Vai tu vari teikt, ka esi tur, kur Jēzus? Kādēļ tu esi ar tādiem cilvēkiem, kuri apmelo, kuri ir negatīvi noskaņoti? Labāk esi ar Jēzu Kristu.

Esmu redzējis daudzus cilvēkus, kuri ir iepazinuši Dievu. Dievs ir darījis brīnumus viņu dzīvēs, atjaunojis tās, svētījis un pacēlis viņus, bet pēc kāda laika kaut kas ar viņiem ir atgadījies. Daudz cilvēku izveido savu biznesu, visa dzīve sakārtojas, bet viņi sāk izlaist dievkalpojumus un mājas grupiņas. Parasti es viņiem saku, lai seko savai sirdij, lai neatkristu no Dieva, bet viņi apgalvo, ka kontrolē situāciju. Paiet kāds laiks, un šie cilvēki atkrīt no Dieva, viņi zaudē visu, kas viņiem bija, jo soli pa solim attālinājās no Dieva, un viņu dzīvēs atkal ienāk problēmas. Es ļoti labi atceros kādu māsu, kura bija nolēmusi aizbraukt uz Angliju nopelnīt naudu. Viņa aizbrauca, nopelnīja lielu naudas summu un nolēma, ka desmito tiesu nedos. Jo vairāk nopelna, jo lielāka desmitā tiesa, un ir grūtāk ziedot lielāku naudas summu. Viņa negribēja tik lielu desmito tiesu atdot draudzē, tāpēc nodomāja, ka neviens tāpat neredzēs un nezinās, un paturēja naudu sev. Kādu dienu viņa aizgāja uz darbu un aizmirsa aizgriezt ūdens krānu. Viss dzīvoklis bija applūdis, arī kaimiņiem, un visa desmitās tiesas summa viņai bija jāatdod par remontu. Atnāca postītājs, kas atņēma to, kas viņai bija. Dievs grib, lai mums ir attiecības ar Viņu, lai mēs ņemam savu krustu un sekojam Jēzum Kristum.

Kad mēs ar sievu apprecējāmies un sākām savu kalpošanu, mums iedeva māju. Man bija maisiņš ar Bībeli un sieva, kura visu laiku uzdeva jautājumu: „Kas būs tālāk?” Mums nekā nebija, tikai tukša māja, bet mēs pieņēmām lēmumu kalpot Dievam. Pirms mēs sākām draudzēties, viņai bija daudz problēmu un depresija. Viņa dzēra ļoti stiprus anti-depresantus, untos nav viegli pārtraukt lietot. Viņai bija arī nervu epilepsija. Kad mēs satikāmies, es uzreiz sapratu, ka tas ir mans cilvēks. Viņai bija lielas acis no depresijas, un es teicu: „Olga, nepārdzīvo! Ja tu pieņemsi Jēzu Kristu, Viņš tevi atbrīvos un atjaunos tavu dzīvi! Vispirms meklē Dieva valstību un Viņa taisnību, pārējās lietas nāks līdzi.” Viņa mani paklausīja, skatījās uz mani un zināja mani kā narkomānu, bet tad es jau sludināju. Pēc trīs mēnešiem viņa nožēloja grēkus un pieņēma Jēzu, Dievs viņu atbrīvoja no šīm važām, arī no epilepsijas. Viņa aizgāja pie ārsta un veica analīzes, bet ārsts teica: „Nevar būt!” Viņa atbildēja: „Var! Kas nav iespējams cilvēkam, tas ir iespējams Dievam. Jēzus mani ir atbrīvojis.” Ārsti nespēja noticēt. Viens lēmums kalpot Dievam, un Viņš sāk atbildēt uz mūsu vajadzībām. Pēc laika mēs apprecējāmies, Olga bija brīva no depresijas, slavēja Dievu, lūdza par cilvēkiem, atbrīvota no epilepsijas. Mēs apprecējāmies un pēc tam uzzinājām, ka nevaram ieņemt bērnu, Olga sāka nervozēt, bet es teicu: „Olga, ja Dievs ir izdarījis ne vienu vien brīnumu tavā dzīvē, vai Viņš arī šo situāciju nevarētu atrisināt? Kalposim Dievam un ticēsim, ka Viņš atrisinās arī šo situāciju. Darīsim sliktu sātanam, neticot velna diagnozēm.” Mēs ticējām dziedināšanai. Cilvēki par mums lūdza, un mums piedzima meitiņa, kuru mēs nosaucām par Elingu, kas nozīmē „izredzētā”. Slavēsim Dievu par to! Tā ir brīnišķīga liecība. Meklējiet vispirms Dieva valstību un Viņa taisnību, un viss pārējais tiks pielikts. Varbūt tu šodien ej cauri kādām grūtībām? Varbūt tu domā, vai uzņemties atbildību? Vai uzsākt vadīt savu mājas grupiņu? Protams, sāc! Tu redzēsi brīnumus savā dzīvē, tu atraisīsi Dievam rokas. Viņš ne no kā radīs kaut ko.

Sākumā mums nebija nekā, tikai tukša māja un narkomāni, kuri mūs apzaga, bet mēs viņiem sludinājām, mācījām viņus, viņi nožēloja grēkus. Dievs sāka būvēt mūs. Šobrīd mums ir četri rehabilitācijas centri. Mēs būvējam piekto, sieviešu krīzes centru, kur sievietes varēs saņemt palīdzību, pieņemt Jēzu Kristu. Mēs nopirkām ēku,  lai gan mums nebija naudas, bet ticībā mēs darījām un paklausījām Dieva balsij. Reiz Dievs man teica, lai pērku šo māju. Pilsētas pārvalde mani izsauca un teica, lai atveram rehabilitācijas centru, mums piešķirs ēku, ja mēs visu iekārtosim un sāksim darbību. Es sāku domāt, ka, ja es ieguldīšu daudz naudas, bet pēc laika mainīsies vara, viņi atņems man šo ēku. Es jutu, ka mums ir jāpērk šī ēka, un mēs pieņēmām lēmumu to darīt. Pilsētas vadība piekrita, aizpildījām dokumentus, un viņi teica, lai sākam gatavot naudu. Tajā brīdī naudas tādam pirkumam nebija. Bija pienācis brīdis, kad jāmaksā par šo ēku, bet es gulēju gultā un domāju: „Ārprāts, kas par kaunu – nav naudas un nav pat ko pārdot!” Negaidīti piezvanīja cilvēks no kādas citas draudzes un teica: „Es vēlos ar tevi satikties.” Kad es ar viņu satikos, viņš mani svētīja tieši ar to summu, kas bija nepieciešama, un mēs nopirkām ēku. Līdzko mēs pieņemam lēmumu kalpot Dievam, Viņš atver Savus resursus mūsu dzīvē.

Arī mana sieva teica: “Jēzu, dziedini mani, un es Tev kalpošu visu laiku!” Un Viņš dziedināja. Tā ir privilēģija – kalpot Dievam. Dievs meklē cilvēkus, kuri sekos Jēzum un būs tajā pūlī, kur ir Viņš. Jēzus nomira un trešajā dienā augšāmcēlās nevis tāpēc, lai uztaisītu remontu vai cietuma kamerā nokrāsotu restes gaišā krāsā, vai ienestu tur plazmas televizoru. Viņš nomira un augšāmcēlās, lai cietuma durvis atvērtos un tu iznāktu brīvībā. Viņš grib augšāmcelt tavus sapņus, tavu veselību, tavu biznesu un ģimeni. Viņš vēlas tevi svētīt, bet vispirms tev ir jāpieņem lēmums kalpot Dievam, Jēzum Kristum.

„Un Viņš iecēla divpadsmit, lai tie būtu pie Viņa un Viņš tos izsūtītu sludināt.” (Marka evaņģēlijs 3:14)

Jēzus izvēlējās divpadsmit mācekļus, lai viņi būtu ar Viņu, lai viņiem būtu attiecības ar Dievu, lai viņi lūgtu, lasītu Bībeli un pazītu Dievu. Dievs runās uz tevi, tavā sirdī. Viņš vēlas atraisīt tos resursus un tās dāvanas, kuras jau ir ielicis tevī. Viņš vēlas, lai tu kalpo Dievam. Ja tev būs attiecības ar Dievu, tad tu saņemsi konkrētus norādījumus ko un kā darīt. Reiz, kad es biju lūdzis Dievu, Viņš mani trijos naktī uzrunāja, sirdī ieliekot plānu ko darīt, es ātri piecēlos un pateicu sievai par šiem plāniem; viņa man teica, lai turpinu gulēt, bet es konkrēti pierakstīju visu, ko savā sirdī biju saņēmis un kas man bija jāizdara.

Jūsu mācītājs jau stāstīja par mūsu evaņģelizācijas veidu. Dievs man personīgi atklāja, ka ir jāiet uz čigānu taboru un jāsludina viņiem evaņģēlijs, un jāpasauc visi mediji, lai to filmē un parāda visā valstī. Es uztaisīju divus zārkus un ieliku tajos spoguli, divi cilvēki pārģērbās par nāvēm ar izkapti un gāja uz katru māju, kurā dzīvoja čigāni, un sludināja evaņģēliju, lai viņi nožēlotu grēkus un pārtrauktu darīt savus netīros darbus. Mēs no turienes ņēmām cilvēkus un vedām uz rehabilitācijas centriem. Televīzija to visu filmēja, un visi redzēja, kāda tur bija korupcija, mēs sākām to visu atklāt. Helovīnos Dievs man lika izdarīt tā, ka desmit cilvēki pārģērbjas par nāvēm un iet tieši pie viņu durvīm, un saka: „Es esmu atnākusi pēc tevis! Nožēlo grēkus un pārstāj pārdot narkotikas!” Televīzija to filmēja un rādīja pa visiem Lietuvas TV kanāliem. Tādā veidā evaņģēlija vēsts izplatījās pa visu Lietuvu. Pēc tam mēs evaņģelizējām ar desmit bendēm, tās nāca pakaļ narkotirgotāju galvām – ko tu sēsi, to tu pļausi. Visi narkotirgoņi bija ļoti dusmīgi. Protams, var jautāt, kas tās par metodēm, bet kā citādāk? Ja Dievs kaut ko ieliek tavā sirdī, tad caur personīgām attiecībām ar Dievu tev tas ir jāsadzird. Dievs vēlas, lai tu radītu, kalpotu un tava kalpošana ietu plašumā. Viņš vēlas, lai daudzi cilvēki būtu draudzē, lai viņi uzdrīkstētos un kļūtu par veiksmīgiem cilvēkiem, caur kuriem tālāk tiktu sludināts evaņģēlijs. Tu vari šodien kaut ko radīt! Dievs vēlas tev kaut ko pateikt, bet vispirms Viņš vēlas, ka tu esi attiecībās ar Viņu. Dievs vēlas, lai tu ietu un sludinātu evaņģēliju. Jums ir kalpojoša draudze, daudz kalpotāju, daudz līderu, kuriem ir mājas grupiņas, un Dievs vēlas jūs celt vēl augstāk. Tā ir privilēģija – sekot Jēzum Kristum, būt par Viņa mācekli. Nav svarīgi, vai tu esi slavēšanā vai kādā citā kalpošanā, tev ir jāsludina evaņģēlijs, tev ir jākalpo Dievam.

Ir dažas prasības, lai varētu sekot Jēzum. Piemēram, esi jūtīgs pret Svēto Garu. Bībelē ir teikts: „patiesi jums būs labāk, ja Es iešu pie Tēva, jo tad Es sūtīšu jums Mierinātāju”. Kad atnāks Mierinātājs, patiesības Gars, Viņš nostādīs mūs uz patiesā ceļa. Sekot Jēzum nozīmē to, ka tev ir personīgas attiecības ar Viņu, ka tu lūdz un dzirdi, ko Viņš tev saka. Tas ir ļoti svarīgi, un Dievs runās uz tevi, kas tev ir jādara. Sekot Jēzum nozīmē kalpot Dievam. Kad Jēzus gāja gar Galilejas jūru, Viņš Saviem mācekļiem teica: „Sekojiet Man, Es jūs darīšu par cilvēku zvejniekiem.” Viņš neteica: „Sekojiet Man un atpūtieties pie Galilejas jūras.” Viņš vēlas, lai tu pieņem lēmumu kalpot Viņam. Un vēl –  sekot Jēzum ir upuris. Kad tu dari kaut ko Dievam, tu ziedo laiku un finanses, un, ja tu esi tas, kuru ved Svētais Gars, tu dzirdēsi Dieva balsi un īstenosi to, ko Viņš tev saka. Viņš vēlas tev dot visus resursus, Viņš vēlas svētīt tavu dzīvi, bet viss ir atkarīgs no tevis. Sekot Jēzum nozīmē atteikties no sevis. Ko tas nozīmē? Atteikties pašam no savām vēlmēm un tiesībām, dzīvojot egoistisku dzīvi un dzirdēt Dieva balsi, un paklausīt tai. Vai tu nezini, ka esi Dieva nams un ka Svētais Gars mājo tevī? Tas viss ir Dieva dots, un tu nepiederi pats sev. Tu esi dārgi atpirkts ar Jēzus Kristus asinīm, tu piederi Dievam. Viņš negrib, ka tu veltīgi izšķērdē savu laiku un dzīvo egoistisku dzīvi. Viņš grib, lai tu ņem savu krustu un seko Jēzum, un tad tevi gaidīs svētības. Sekot Jēzum nozīmē ciešanas. Citādāk tas nav iespējams, jo, ja tev nebūtu ciešanu, tev nebūtu vajadzīgs Dievs, un tu domātu, ka pats visu izlem un atrisini. Patiesībā ir tā, ka tu sāc meklēt Dievu tiklīdz tev ir problēmas, un sauc uz Viņu: „Dievs, Tu man esi vajadzīgs, palīdzi man, iejaucies šajā situācijā!”

Lūk, ko nozīmē sekot Jēzum – pieņemt lēmumu un būt atbildīgam. Kalpot Dievam ir liela svētība, un tad Dievs atbildēs uz katru tavu vajadzību. Reiz mēs ar sievu pieņēmām lēmumu kalpot, un Dievs sāka risināt mūsu problēmas. Viņš sāka darīt brīnumus mūsu dzīvē, un mēs sapratām, ka nevaram apstāties un nekalpot Dievam. Reizēm ir grūtas dienas, bet Dievs palīdz tikt cauri visādiem periodiem. Es pazīstu kādu sievieti, kura nokļuva cietumā, un viņa lūdza: „Dievs, paldies Tev, ka es varu ciest šajā cietumā Tevis dēļ.” Dievs atbildēja: „Nē, Es negribu, ka tu šeit ciestu. Klauvē pie durvīm un saki, lai tev iedod slotu un spaini ar ūdeni, un saki, ka gribi izmazgāt visu cietumu.” Viņa paklausīja, gāja pa kamerām un evaņģelizēja, cilvēki sāka nožēlot grēkus. Cietumā sākās atmoda. Cietuma direktors to uzzināja un sadusmojās, izsauca viņu pie sevis uz kabinetu un lika rakstīt paskaidrojumu. Viņa to uzrakstīja, sākot no Ādama un Ievas laikiem līdz pat Jēzus Kristus upurim. Cietuma direktors nesaprata, kā kaut ko tādu var uzrakstīt, sasauca visus savus darbiniekus pie sevis kabinetā un nolasīja viņiem šo paskaidrojumu. Šādā veidā direktors kļuva par sludinātāju savā cietumā. Dievs grib tevi lietot! Dievs grib lietot katru vienu. Jūs esat tik skaisti un unikāli, jums ir tik daudz jauniešu! Tu esi instruments Dieva rokās. Ja tu mācies skolā, tad ej uz turieni ar prieku un saki saviem skolasbiedriem, ka esi ticīgs cilvēks. Aicini viņus uz draudzi un parādi, kā vajag priecāties! Ja tu strādā vai pat esi vadošā amatā, sludini evaņģēliju, jo tev ir autoritāte, nekaunies no tā!

Es atceros sevi, kādas briesmīgas lietas darīju, un tagad es domāju, kā gan es varu kaunēties no Jēzus? Katrs no mums var kļūt par Dieva instrumentu. Un tu, esot savā vietā, saviem draugiem vari sludināt evaņģēliju un atvest viņus uz draudzi. Jūsu mācītājs reiz teica, ka vienas stundas laikā nomirst 6316 cilvēki, kuri, visticamāk, iet uz elli. Pusstundas laikā nomirst 3150 cilvēki. Piecpadsmit minūšu laikā – 1575 cilvēki, piecu minūšu laikā nomirst 525 cilvēki, vienas minūtes laikā nomirst 105 cilvēki. Iedomājies, kamēr tu te sēdi, kāds iet pazušanā uz elli. Nekaunies, jo var gadīties tāpat kā man ar to puisi, kurš palika manā sirdī, – es varēju viņam pastāstīt, bet to neizdarīju, un vēl joprojām nevaru to sev piedot. Viņš noteikti aizgāja uz elli, jo nepazina Dievu. Kamēr cilvēki ir dzīvi, tu vari viņiem sludināt, un ir iespēja, ka viņu dzīve mainīsies. Apliecini par sevi šos vārdus: „Es atsakos no vecās domāšanas, es atsakos no jebkādas neauglības, Jēzus Kristus Vārdā, es kalpošu DievamI Es paņemšu savu krustu un sekošu Jēzum.”

Dievs, es lūdzu, svētī katru cilvēku šajā zālē, lai katrs deg, un Tava uguns ir tik spēcīga, ka viņi nespēj klusēt par Tevi un mierīgi sēdēt. Jēzus Kristus Vārdā, aizskar katru cilvēku, un lai Tava uguns izdedzina jebkādu grēku, visas bailes un pasivitāti. Tieši tagad, Jēzus Kristus Vārdā, pazūd jebkāda neauglība, es lūdzu, lai šī uguns deg mūsu garā un izplešas, un caur mums iedegas citos cilvēkos. Lai cilvēki, kuri ar tevi satiekas, ierauga cerību un ticību, un Jēzu tavās acīs. Slava Tev, Dievs, es pateicos Tev! Mana vēsts šodien ir tāda, lai tu uzņemies atbildību pat tad, ja tu baidies, un tu redzēsi Dieva brīnumus savā dzīvē. Meklē Dieva valstību un Viņa patiesību, un visas pārējās lietas nāks tev līdzi, Jēzus Kristus Vārdā, āmen!

Mācītāja Mariusa Balciunas sprediķi “ Dzenieties pēc Dieva valstības, tad pārējais tiks pielikts” pierakstīja un rediģēja draudzes “Kristus Pasaulei” redakcija.

Četri soļi pilnvērtīgai dzīvei

Publicēja 2019. gada 22. janv. 20:18Līga Paņina   [ atjaunināts 2019. gada 23. janv. 03:03 ]

Ziņas datums 23.01.19.

“Un Dievs radīja cilvēku pēc Sava tēla, pēc Dieva tēla Viņš to radīja, vīrieti un sievieti Viņš radīja.” (1. Mozus 1:27)

Šī Rakstu vieta nozīmē to, ka Dievs radīja cilvēku, kas ir unikāls un tajā pašā laikā līdzīgs Viņam. Tu esi Dieva bērns. Dievs ir radošs un stiprs, un tāpat arī tu es spēcīgs savā būtībā. Dievs neslimo un nav nabags, un tāds pats esi radīts arī tu. Tevī ir potenciāls. Lielākā daļa no mums pat neapjauš, cik daudz mēs patiesībā spējam izdarīt un radīt. Mēs nenojaušam, kādi mēs spējam būt.

Es teicu: “Jūs esat dievi un visi esat Visuaugstākā dēli!”” (Psalms 82:6)

Dieva vārds saka, ka mēs esam dievi. Mēs neesam dievi, kas radīja debesis un zemi, taču mēs esam Radītāja bērni. Uz to var skatīties tā, ka Dievam dzimst bērni, kuri ir mazi dieviņi. Mums ir tādas pašas īpašības, kā Viņam. Mēs varam dzīvot pilnvērtīgu un harmonisku dzīvi, esot attiecībās ar Dievu. Mēs spējam dzīvot veselībā un brīvībā. Mēs spējam vest cilvēkus pie Kristus un darīt daudz laba. Ja kāds domā, ka Dievs viņu ir sodījis un nemīl, tad es katram vienam, arī tev varu pateikt, ka Dievs tevi mīl. Dievs par tevi domā tikai labas domas.

“Jo Es zinu, kādas Man domas par jums, saka Tas Kungs, miera un glābšanas domas un ne ļaunuma un ciešanu domas, ka Es jums beigās došu to, ko jūs cerat.” (Jeremijas 29:11)

Dievs par tevi domā labas domas. Dievs tevi ir radījis unikālu. Velns par tevi domā negatīvi, bet Dievs - pozitīvi. Apzinies, ka tu esi unikāls un īpašs! Dievam ir īpašs un ideāls plāns personīgi tavai dzīvei.

“Kas gan ir cilvēks, ka Tu viņu piemini, un cilvēka bērns, ka Tu viņu uzlūko?” (Psalms 8:5)

Iemesls, kāpēc mēs sākam domāt un rīkoties negatīvi, ir dažādi ārējie apstākļi, grēka sekas un velna mēģinājumi mūs izšaubīt. Lai tu atraisītu savu potenciālu un Dieva plāns tavā dzīvē piepildītos, ir svarīgi pildīt četrus punktus.

1. Kristus upuris.

“Jēzus viņam saka: “ES ESMU ceļš, patiesība un dzīvība; neviens netiek pie Tēva kā vien caur Mani.”” (Jāņa evaņģēlijs 14:6)

Jēzus ir ceļš, patiesība un dzīvība. Nekāda veida reliģija vai meditācija nespēj cilvēku glābt un savienot ar Dievu. Savienot ar Dievu mūs spēj tikai Kristus upuris. Dievs nāca cilvēka miesā virs zemes, Jēzū Kristū. Viņš nomira pie krusta, uzņēmās mūsu grēkus un vainas un sagatavoja ceļu pie Tēva. Ikvienam, kas tic uz Jēzu Kristu, izveidojas saikne ar Tēvu debesīs. Dievs iemājo tevī un tu Viņā. Tavs potenciāls soli pa solim tiek atjaunots un realizēts, un tu sāc dzīvot pilnvērtīgu dzīvi Jēzū Kristū.

“Bet Dievs Savu mīlestību uz mums pierāda ar to, ka Kristus par mums miris, kad vēl bijām grēcinieki.” (Romiešiem 5:8)

Jēzus mīl tevi, un tas, ko Viņš izdarīja pie krusta, ir mīlestības apliecinājums.

“Tādēļ, ja kas ir Kristū, tas ir jauns radījums; kas bijis, ir pagājis, redzi, viss ir tapis jauns.” (2. Korintiešiem 5:17)

Iepriekšējā dziedināšanas dievkalpojumā, kas notika šeit, pirms gada, es sludināju tēmu “Jauns radījums”. Ja kas ir Kristū, tas ir jauns radījums. Tajā brīdī, kad tu pieņem Jēzu Kristu par savu Glābēju, Viņš ienāk tevī un pārrada tavu sirdi un iekšējo cilvēku. Cilvēks sastāv no miesas, dvēseles un gara. Miesa pēc nāves vairs nedzīvo, bet tavs gars (iekšējais cilvēks) dzīvo mūžīgi. Tieši gars tiek pārradīts par jaunu cilvēku. Viss, ko tev atliek darīt - Dieva spēkā meklēt Viņa vaigu, tuvumu un pašam pārveidoties savā dzīvē pēc tās līdzības, kāds tu esi iekšēji. Tu savā būtībā esi ļoti labs. Cilvēki par sevi gan mēdz būt pretējās domās. Domā par sevi jaunas, pozitīvas domas! Tavam prātam ir jāatjaunojas. Regulāri lasi Bībeli un apmeklē draudzi, kamēr vien apjēdz un saproti to, ka tu esi Dieva bērns. Tu esi pušķots ar godību un varenību, un tev nav nekā neiespējama.

2000. gadā, kad es griezos pie Jēzus grēku nožēlas lūgšanā, Viņš pārradīja mani par jaunu cilvēku. Es tiku izmainīts un atbrīvots no narkotiku un alkohola atkarības vienā acumirklī. Pēc tam sekoja Dieva vārda lasīšana, draudzes apmeklēšana un viss pārējais. Pakāpeniski atjaunojās mana domāšana, un nu es atrodos jūsu priekšā, lai palīdzētu arī jums iegūt jaunu dzīvi un panākumus. Atceries, ka ir tikai viens ceļš, patiesība un dzīvība, un Tas ir Jēzus Kristus.

2. Personīgas attiecības ar Dievu.

Pēc tam, kad esi pieņēmis Jēzu Kristu par savu Glābēju, tu sāc katru dienu lasīt Bībeli. Lasot Dieva vārdu, Dievs caur to uz tevi runā. Kad tu lūdz, slavē un pielūdz Dievu, tad tu runā ar Viņu. Lūk, ko nozīmē personīgas attiecības ar Dievu! Tu nevis skaiti tēvreizi un galvā iekaltas lūgšanas, bet paņem Bībeli, izlasi kādu Rakstu vietu un pārdomā to, iedziļinoties sevī kopā ar Dievu. Tu ieraugi savus plānus, sakārto domāšanu, analizē savas iepriekšējās darbības un pārdomā to, kā rīkosies rīt.

“Un, ļaudis atlaidis, Viņš savrup uzkāpa kalnā Dievu lūgt. Un, kad vakars metās, Viņš tur palika viens pats.” (Mateja evaņģēlijs 14:23)

Jēzus uzkāpa kalnā Dievu lūgt un palika tur viens pats. Jēzum bija personīgas attiecības ar Tēvu debesīs. Ja pašam Dievam, virs zemes esot, vajadzēja personīgas attiecības ar Tēvu, tad vēl jo vairāk to vajag mums, Dieva bērniem. Kad naktī Jēzus pabeidza savu lūgšanu, Viņa mācekļi atradās laivā, jūras vidū. Brīdī, kad vējš stipri pūta, Jēzus tiem gāja palīgā, iedams pa ūdens virsu. Kad Jēzus staigāja pa ūdens virsu? Tad, kad Viņš bija pavadījis laiku ar Tēvu divvientulībā. Tad, kad kristietis regulāri pavada laiku ar Dievu, viņš staigā virs apstākļiem, slimībām un nabadzības. Jā, kristiešiem ir savas ciešanas un vajāšanas, jo šaurais ceļš ir grūtāks par plato, bet tu dzīvo harmonisku dzīvi kopā ar Dievu un cilvēkiem.

3. Draudze.

“Un Es tev saku: tu esi Pēteris, un uz šās klints Es gribu celt Savu draudzi, un elles vārtiem to nebūs uzvarēt.” (Mateja evaņģēlijs 16:18)

Kurus cilvēkus velns neuzvarēs? Kuriem cilvēkiem velns būs zem viņu kājām? Kuriem cilvēkiem Dievs ir devis spēku staigāt pāri čūskām un skorpioniem? Spēks ir iedots nevis vienam cilvēkam, bet draudzei. Ja cilvēks nav draudzē, tad viņš arī nav kopā ar Dievu. Velns nav šāds tāds. Nav noslēpums, ka viņš ir gudrs, stiprs, skaists, organizēts un disciplinēts. Tādus kā tevi viņš mierīgi aptin ap pirkstu. Ir svarīgi būt dzīvā draudzē, kurā tu regulāri dzirdi Dieva vārdu. Esi draudzē, kura ir tavas garīgās mājas un ģimene. Iknedēļas sprediķi nenorāda uz to, ka draudze ir dzīva un augoša. Dzīvā draudzē ir reālas attiecības cilvēku starpā, kopīgi mērķi, sapulces un viens mācītājs. Draudze ir reāli cilvēki, ar kuriem tu draudzējies un ej uz kopīgiem mērķiem. Lūk, tā ir draudze! Elles vārtiem nebūs uzvarēt cilvēku, kurš ir draudzē. Nevis individuālu kristieti velns neuzvarēs, bet draudzi. Ja tu esi draudzē, velns tev neko nespēj izdarīt.

4. Kalpošana.

“Un kāds no rakstu mācītājiem, kas bija noklausījies šai viņu sarunā, ka Viņš tiem labi bija atbildējis, nāca un Viņam vaicāja: “Kurš ir augstākais bauslis par visiem?”” (Marka evaņģēlijs 12:28)

Ja tu esi pieņēmis Jēzu Kristu par savu Glābēju un kļuvis par jaunu radījumu, esot personīgās attiecībās ar Dievu un draudzē, tad mīlestības izpausme ir kalpošana cilvēkiem. Tu iesaisties draudzes darbā, stāsti cilvēkiem par Kristu un ved viņus pie Dieva. Lūk, ar ko atšķiras cilvēki, kas domā, ka viņi pieder Dievam, no cilvēkiem, kuri tiešām pieder Dievam. Tie cilvēki, kas pieder Dievam, reāli uzņemas savu pienākumu un kalpošanu un mīl savu tuvāko. Evaņģēlija vēsts ir pats labākais, ko tu vari dot cilvēkam. Šī dievkalpojuma galvenais mērķis ir tāds, lai cilvēki dzird evaņģēliju un atsaucas tam. Tas ir mūsu darbs un katras draudzes pienākums.

Tu esi unikāls. Dievam ir unikāls plāns tavai dzīvei. Lai šajā plānā ieietu un sakautu velnu savā dzīvē, nepieciešams Kristus upuris, personīgas attiecības ar Dievu, draudze un kalpošana cilvēkiem. Es nerunāju tikai par draudzi “Kristus Pasaulei”, bet vispārīgi. Esi normālā, evaņģēliskā draudzē! Būtiska ir nevis konfesija, bet tas, lai tā ir dzīva draudze, kas balstīta uz Bībeles mācību. Mēs mīlam visas konfesijas un draudzes. Latvijā, patiesībā, ir tikai viena draudze. Mēs katrs atrodamies savā draudzē un ģimenē, un tajā pašā laikā mēs esam daļa no visas Latvijas draudzes. Latvijas draudze, savukārt, ir daļa no visas pasaules draudzes. Es esmu par vienotību un par to, lai katram ir sava draudze un garīgā ģimene. Katrai draudzei ir savs, nedaudz atšķirīgs uzdevums, un tā mēs cits citu papildinām.

“Bet dzenieties papriekš pēc Dieva valstības un pēc Viņa taisnības, tad jums visas šīs lietas taps piemestas.” (Mateja evaņģēlijs 6:33)

Vispirms dzenies pēc Dieva, veido ar Viņu attiecības, esi savā draudzē, mācies, pilnveidojies un kalpo cilvēkiem. Visās pārējās lietās Dievs tevi vēlas svētīt, lai tev visa kā būtu pietiekami, taču prioritāte ir meklēt Viņu pašu. Āmen.


Mācītāja Mārča Jencīša sprediķi “Četri soļi” pierakstīja un rediģēja draudzes “Kristus Pasaulei” redakcija

Celies stāvus uz savām kājām! Apustuļu darbi 14:10

Publicēja 2019. gada 22. janv. 20:12Līga Paņina   [ atjaunināts 2019. gada 23. janv. 03:04 ]

Ziņas datums 23.01.19

Viņi, to nomanīdami, bēga uz Likaonijas pilsētām Listru, Derbi un to apkārtni. Tur viņi sludināja evaņģēliju.” (Apustuļu darbi 14:6-7)

Pāvila pirmais misijas ceļojums – sākot no Izraēla un virzoties uz Eiropas pusi. Pāvils sludināja evaņģēliju, ko caur viņu sludināja pats Dievs ar brīnumiem un zīmēm. Viņš dibināja draudzes, iecēla mācītājus. Tā Dieva vārds šodien ir atnācis arī līdz Latvijai. Šis notikums notika pirms 2000 gadu. Šodien es gribu pieminēt divas pilsētas – Likoniju un Listru. Pāvils sludināja Listrā. Kas tās ir par pilsētām? Sākotnēji Pāvils ar komandu sludinājā Likonijā. Tur jūdi viņu vajāja, mēģinot traucēt viņa kalpošanu. Viņš uzzināja, ka viņa draudze nomētāta ar akmeņiem. No Likonijas viņi pārcēlās sludināt uz Listru. Kas tās bija par pilsētām? Šobrīd Likonijas pilsētas nosaukums ir Konja un tā ir viena no Turcijas lielākajām pilsētām. Tā atrodas netālu no Antālijas. 30 km no Konjas ir kāda tuksnešaina vieta, kur kādreiz bija vieta vārdā Listra, kur sludināja Pāvils. Šobrīd tur ir tuksnesis. Es pats tur neesmu bijis, bet ar šo vietu iepazinos caur fotogrāfijām un video. Tur ir tuksnesis, klintis, kurās ir izcirstas alas ar mājokļiem, baznīcām un dažādām saimniecības ēkām. Vieta ir tuksnešaina, bet apkārt ir auglīga zeme. Tā ir reāla pilsēta, kura šobrīd nesaucas Listra, bet Kilistra. Tur ir pat zīme, ka tur ir bijusi kādreiz šāda pilsēta. Pavisam reāls notikums, reālas pilsētas un reāls Pāvils. Arī tu šodien šeit esi pavisam reāls. Varbūt tu kādreiz pats par sevi domā, vai esi reāls. Vai tev nav ienākušas tādas domas galvā? Kas es esmu? Es redzu, dzirdu, eksistēju, bet vai es vispār esmu reāls? Vai tu kādreiz par to esi padomājis? Tās ir stulbas un jocīgas domas, bet katram cilvēkam tādas ienāk galvā. Tāpat mēs lasām Bībeli un domājam, vai tas bija reāli. Tas bija reāli! Tas bija reāli nevis tikai tāpēc, ka tas rakstīts Bībelē, bet arī tāpēc, ka to, kas tur ir rakstīts, tu un es personīgi varu piedzīvot savā dzīvē. Dieva vārds ir dzīvs.

Viņš sūtīja Savu vārdu un dziedināja viņus, un izglāba viņus no bojā ejas.” (Psalms 107:20)

Dievs dziedina ar vārdu! Tu šodien vari saņemt Dieva pieskārienu, dziedināšanu jebkurā brīdī. Tas var notikt brīdī, kad es sludinu, vai brīdī, kad slavējam Dievu, vai brīdī, kad būs aizlūgšanas. Dziedina Dievs! Dievs dziedina caur Savu vārdu. Dievs sūtīja Savu vārdu un dziedināja. Tajā laikā Listra bija plaukstoša, dzīva pilsēta. Imperators Augusts šo pilsētu bija veltījis romiešu kara veterāniem, un viņi tur dzīvoja diezgan labu dzīvi. Acīmredzot tur nebija sinagogas, kur Pāvilam sludināt, jo vispirms viņi gāja sinagogās sludināt un pēc tam viņi vienkārši sludināja cilvēkiem, kur pagadījās. Visticamāk, ka tas bija tirgus laukums, kur cilvēki bija sapulcējušies. Iespējams, ka Pāvils bija palaidis pa pilsētu reklāmu, jo pilsētnieki bija sapulcējušies, lai dzirdētu Dieva vārdu, lai to piedzīvotu un saņemtu savu dziedināšanu. Pāvils sludināja evaņģēliju – Kristus ir miris par mūsu grēkiem un augšāmcēlies, to, ka Viņš nes mūsu grēkus, sērgas un ciešanas un ka mums pašiem tie vairs nav jānes, jo tas viss ir pie krusta. Pāvils bija Kristus liecinieks. Viņš sludināja Dieva vārdu, un tur sēdēja kāds vīrs…

Listrā sēdēja kāds vīrs slimām kājām, tizls no mātes miesām, kas vēl nekad nebija staigājis.” (Apustuļu darbi 14:8 )

Šim cilvēkam bija problēma no dzimšanas, iedzimta problēma – viņš nekad nebija staigājis. Viņš sēdēja, jo nevarēja staigāt. Viņš dzirdēja Pāvilu runājam.

Tas dzirdēja Pāvilu runājam. Pāvils, viņu uzlūkodams un redzēdams, ka viņam ir ticība tikt dziedinātam [..]” (Apustuļu darbi 14:9)

Viņš redzēja. Es domāju, kā viņš to varēja redzēt? Kas bija tāds īpašs šajā cilvēkā? Varbūt Pāvilam bija kādas īpašas gara dāvanas, kas spēja noteikt, kuram ir ticība un kuram nav? Kā viņš to varēja pateikt? Es esmu mācītājs no 2003. gada un, kad es sludinu Dieva vārdu, es redzu cilvēkus zālē, kas uzņem katru vārdu kā ēdot medu vai konfektes. Šis cilvēks bija kā sastindzis, viņš uzņēma katru vārdu, ko teica Pāvils, un ticēja tam. Viņš ticēja Dieva vārdam. Šādus cilvēkus var pamanīt. Šis vīrs sēdēja slimām kājām, un pēkšņi viņam radās cerība – Dieva cilvēks, evaņģēlijs! Pāvils sludināja, ka šis vīrs var tapt dziedināts. Pāvils pamanīja, ka viņam ir ticība. Uzdod sev šo jautājumu – vai tev ir ticība tikt dziedinātam? Vai tev ir ticība? Tev nevajag meklēt atbildi sajūtās. Pat kritiķis var atnākt uz dievkalpojumu un klausīties. Ja tu esi kritiķis vai pat Dieva ienaidnieks, kāpēc tu esi šeit? Tāpēc, ka tev ir ticība. Ikvienam, kas šodien ir šeit, ir ticība. Pierādījums ir tas, ka tu esi atnācis uz dziedināšanas dievkalpojumu. Tev ir ticība! Šis slimais cilvēks dzirdēja Pāvilu runājam, un Pāvils to uzlūkoja un redzēja, ka viņam ir ticība tikt dziedinātam, un skaļi teica: „Celies stāvus uz savām kājām!” Šis cilvēks paklausīja, uzlēca un sāka staigāt. Viņš paklausīja tam, ko teica Dieva kalps.

Šim cilvēkam bija problēma. Ne katram, kas ir dziedināšanas dievkalpojumā, ir problēma. Daudzi ir šeit, lai baudītu kristiešu vienotību, dzīvu Dievu, pielūgsmi, slavu, arī pienākuma pēc. Daudzi ir šeit, lai saņemtu savu aizlūgšanu un izmaiņas dzīvē. Šis slimais cilvēks dzirdēja Pāvilu runājam tieši tāpat kā šodien tu dzirdi runājam Dieva vīru. Lai atrisinātu konkrētu problēmu, tev vajag dzirdēt evaņģēlija vēsti. Es sludinu tikai vienu precīzu Rakstu vietu. Pirmais ir problēma, otrs ir dzirdēt evaņģēliju. Trešais - šim cilvēkam bija ticība, un Pāvils to redzēja. Arī es to redzu, ka tev ir ticība, jo tu esi dziedināšanas dievkalpojumā, neatkarīgi no tā, kā tu skaties un klausies, - ar muti vaļā vai nē. Tev ir ticība, un tās nav sajūtas. Ticība ir tava reāla darbība un lēmumi. Ticībai pirmkārt nav saikne ar emocijām. Ticība ir tavas darbības. Ja tu esi šeit, tad tu tici. Pirmais - problēma, otrais - evaņģēlija sludināšana un trešais ir ticība. Ceturtais - Pāvils to uzlūkoja un teica: „Celies stāvus uz savām kājām!” Tā bija pavēle, un arī es izteikšu pavēli, un tu celsies un darīsi to, ko nekad neesi darījis jeb tu darīsi to, ko kādreiz esi darījis, bet velns to tev ir nolaupījis.

Iespējams, velns ir nolaupījis tavu veselību, emocionālu veselību, varbūt tā ir depresija, bailes vai kādas smagas atkarības. Dievs to grib dziedināt. Arī es izteikšu lūgšanu, pavēles Jēzus Kristus Vārdā, un kopš šī brīža dari to, ko tu nekad neesi darījis. Šis cilvēks elementāri paklausīja, uzlēca un staigāja. Arī tu uzlēgsi un staigāsi. Tas neattiecas tikai uz miesas dziedināšanu. Mums ir dažādas problēmas. Mums šodien šeit ir viesi no Lietuvas – Marius ar sievu Olgu. Es zinu, kāda ir viņu problēma, un es zinu, kāpēc viņš ir šeit. Marius ir cilvēks, kas nolēma, ka katru dienu pie Dieva pievedīs trīs cilvēkus. Reizēm ir bijis tā, ka ir divpadsmit naktī un trešā cilvēka nav. Viņš naktī gāja pa ielām, gāja uz autoostām un meklēja šo vienu cilvēku, jo viņš tā bija sarunājis ar Dievu. Marius pats ir atbrīvots no narkotikām, no alkohola un nejēdzīgas dzīves. Es zinu, kāda ir viņa problēma – viņš grib, lai viņam aug draudze. Vispār tā arī ir problēma. Mums katram ir kādas problēmas – tie ir cilvēki, ko vēlamies pievests pie Dieva, tās ir kaites un slimības, atkarības un galu galā tas ir mūžīgās dzīvības jautājums, arī karjera un izaugsmes iespējas, draudzes izaugsme. Ir problēma, ir evaņģēlijs, ir Dieva kalps, kas to sludina, ir ticība, kas uzvar slimības, un ir pavēle celties stāvus uz savām kājām.

2006. gadā notika dievkalpojums, tāds pats kā šodien šeit. Tas notika kristīgā centra „Labā vēsts” telpās. Tas bija pirmais manis rīkotais lielais dievkalpojums. Tajā reizē aicinājumam pie Kristus atsaucās kādi 300 cilvēki, 50 cilvēki apliecināja dziedināšanu (miesas un citas dziedināšanas). Šajā dievkalpojumā bija kāds zēns Rūdolfs. Viņam tajā brīdī bija vienpadsmit gadu. Viņš dievkalpojumā bija kopā ar savu vecmammu Gundegu. Viņi nepaspēja noliecināt savu liecību, un pat nebija sapratuši, kas bija noticis, jo dievkalpojums sākās septiņos vakarā, bet vienpadsmitos viņi steidzās uz transportu. Viņi nepaspēja sagaidīt dievkalpojuma beigas. Dievkalpojums ilga četras vai piecas stundas. Šim puisim bija problēma. Mēs kādreiz izdevām žurnāliņu „Brīnumu avīze”, bet, kad es izbeidzu savu evaņģēlista kalpošanu, šī avīze vairs nebija vajadzīga, taču šie numuri ir palikuši, un es uzdūros Rūdolfa liecībai. Bija pagājis gads vai divi gadi, kamēr viņi izstāstīja savu liecību. Šobrīd šis puisis ir jau pieaudzis vīrs.

Kāda bija Rūdolfa problēma? Viņam bija iedzimta kaite – kājas bija ieliektas uz iekšu. Viena vairāk, otra nedaudz. Kad viņam jautāja, vai viņam tas traucē, viņš atbildēja, ka praktiski visu varēja darīt, bet vajadzēja vairāk un īpašākas pūles, lai kaut ko darītu. Viņš piedalījās sporta stundās, viņš visu darīja, bet mēdza aiz kājām aizķerties, nokrist. Viņš vienpadsmit gadu vecumā pieņēma Jēzu kā savu Glābēju. Kā tas notika? Sākumā viņš šad tad draudzē apmeklēja svētdienas skolu, bet kādā reizē viņš vecmammai teica, ka grib būt pieaugušo dievkalpojumā. Tā viņš pusaudžu vecumā kopā ar vecmammu regulāri sēdēja savā draudzē dievkalpojumos. Šad tad viņš bja redzējis, kā mācītājs aicina cilvēkus pie Jēzus. Viņi iznāca priekšā, skaitīja grēku nožēlas lūgšanu, un Rūdolfs teica vecmammai, ka viņš arī grib pieņemt Jēzu. Vecmamma atbildēja, ka tas tāds nopietns lēmums, ka to tā vienkārši nevar izdarīt; kad būs vairāk pieaudzis, būs skaidrāks prāts, tad varēs izdarīt šo izvēli. Viņi aizgāja mājās, kur viņš gulēja divstāvu gultiņā, un Rūdolfs atkal teica vecmammai, ka vēlas pieņemt Jēzu kā savu Glābēju. Vecmamma atbildēja, ka viņš jau ir gultā, labāk citu reizi. Pienāca nākamais vakars, viņš atkal bija savā gultiņā un teica, ka vēlas pieņemt Jēzu kā savu Glābēju. Viņa atbildēja to pašu. Trešo reizi viņš stāvēja pie gultiņas un nekāpa augšā, kamēr nepieņēma Jēzu kā savu Glābēju. Vecmammai nācās palīdzēt Rūdolfam lūgt grēku nožēlas lūgšanu, un viņš ielaida Jēzu savā sirdī. Mēs jautājam viņam, vai viņš gribēja saņemt dziedināšanu kājām? Viņš atbildēja, ka jā. Viņš domāja, ka Dievs viņam var palīdzēt. Kad bija dziedināšanas dievkalpojumu tūre pa Latviju un noslēguma dievkalpojums Rīgā, tad vecmamma vēlējās apmeklēt šos dievkalpojumus un piedāvāja iet arī Rūdolfam. Tā viņi aizgāja uz dievkalpojumu, tāpat kā mēs šodien šeit. Es sludināju Dieva vārdu un bija kopīgā aizlūgšana. Viņi šajā dievkalpojumā redzēja, ka cilvēki pieņem Kristu un viss notiek. Kopējās aizlūgšanas laikā mazais Rūdis lika rokas uz ceļgaļiem, uz pēdām, uz gūžām – viņš kalusīja visu, ko teica Dieva cilvēks. Tas Dieva cilvēks toreiz biju es. Vecmamma pie sevis bija nodomājusi: ja ne tagad, tad kad? Viņa redzēja, ka Rudolfam ir ticība, viņš ticēja un darīja, bet neko nejuta. Viņš neko nejuta, neko nepiedzīvoja.

Pēc dievkalpojuma zēns ar savu vecmammu devās uz transportu. Laukā bija uzsnidzis sniegs, un vecmāmiņa, ejot mazdēlam aiz muguras, pamanīja, ka zēnam ir cita gaita un arī pēdas sniegā ir pavisam taisnas. Sākumā abi to nespēja aptvert, jo neko nebija piedzīvojuši dziedināšanas brīdī. Nākamajā dienā Rūdolfs, pārnākot no skolas, priecīgs izstāstīja, ka sporta stundā noskrēja krosu viens no pirmajiem, lai gan līdz tam viņš vienmēr bija viens no pēdējiem. Tajā dienā arī viņa pamanīja, ka zēnam ir pavisam cita stāja, gaita, un arī kājas iztaisnojušās. Rūdolfam notika brīnumaina dziedināšana. Es gan nezinu, kā šāds brīnums varēja notikt, taču zinu to, ka šis cilvēks Listrā bija identisks Rūdolfam un jebkuram cilvēkam, kuram ir sava problēma un vajadzība.

Tātad, pirmais ir problēma, otrais - tu dzirdi evaņģēlija vēsti, trešais - tev ir ticība un ceturtais - tu dari to, ko nekad neesi darījis. Ja tu atsāc darīt to, ko tev velns bija nozadzis, tad tu atkal esi gatavs sākt dzīvot jaunu dzīvi. Es nezinu kā, bet Dievs patiešām dziedina. Jēzus Kristus ir Tas pats vakar, šodien un mūžīgi. Jēzus dziedināja Bībeles laikos, pēc tam apustuļi darīja to pašu, un arī mēs šodien to darām. Jēzus Kristus dziedināja vakar, dziedina šodien un dziedinās rīt. Āmen.

Brīdī, kad tu prasi Dievam dziedināšanu, pārdomā to, kā tu vēlies dzīvot. Nevajag Dievam prasīt absurdas lietas, piemēram, atgūt bijušo vīru, kuram nu jau ir cita ģimene. Dievs var tev dot ģimeni, taču, iespējams, tas notiks citādāk, nekā tu to iztēlojies. Lūdz Dievam reālas lietas, ko Viņš vēlas tev dot jau šodien: dziedināšanu, atbrīvošanu, finansiālas svētības utt. Dievs piedod visus tavus grēkus un dziedē visas tavas vainas. Apzinies to! Nav tādu slimību, no kurām Dievs nespētu vai negribētu dziedināt. Tāpat arī nav tādu grēku, kurus Dievs negribētu tev piedot. Jēzus tevi mīl un Viņš ir absolūti labs, bet velns ir absolūti slikts. Nav tādu slimību, kas nāktu no Dieva. Cilvēki mēdz teikt, ka Dievs viņus soda ar slimībām, taču patiesībā tā nav, jo velns ir slimību autors. Jēzus atnāca virs zemes, lai iznīcinātu velna darbus. Dievs cilvēkus nesoda ar slimībām, bet dziedina. Vainīgs ir mūsu pašu dzīvesveids, kā dēļ velns caur dažādām grēku spraugām iezogas mūsos, lai paverdzinātu ar dažādām slimībām, atkarībām un kaitēm, kā arī lai parautu ellē un atņemtu mūžīgo dzīvību. Jēzus atnāca, lai dziedinātu.

“Viņš piedod visus tavus grēkus un dziedē visas tavas vainas.” (Psalms 103:3)

“Taču viņš nesa mūsu sērgas un ciešanas, un mūsu sāpes viņš bija uzkrāvis sev, kurpretī mēs viņu uzskatījām par sodītu, Dieva satriektu un nomocītu. Viņš bija ievainots mūsu pārkāpumu dēļ un mūsu grēku dēļ satriekts. Mūsu sods bija uzlikts Viņam mums par atpestīšanu, ar viņa brūcēm mēs esam dziedināti.” (Jesajas 53:4-5)

Jēzus tika ievainots mūsu pārkāpumu un grēku dēļ. Šodien ar Jēzus brūcēm mēs esam dziedināti. Šeit ir jūtama Dieva klātbūtne.

 

Mācītāja Mārča Jencīša sprediķi “Celies stāvus uz savām kājām!” pierakstīja un rediģēja draudzes “Kristus Pasaulei” redakcija

Neļauj sevi apzagt, esi modrs!

Publicēja 2019. gada 15. janv. 22:44Līga Paņina

Ziņas datums 16.01.19.

Es mīlu Dievu, un cik labi ir būt Dieva klātbūtnē, cik labi ir svētdienā būt kopā ar brāļiem un māsām. Tev dievkalpojuma laikā blakus sēž dzīvs cilvēks, kurš arī tic un ir tavas garīgās ģimenes daļa, mums ir viens Tēvs, un mēs esam Viņa bērni, mēs esam viena ģimene. Tas, ka mēs esam kopā sadraudzībā, iepriecina un stiprina.

Vakar un aizvakar es kalpoju Lietuvā, un mēs bijām divos rehabilitācijas centros – viens darbojās, bet otrs vēl tika celts. Tas bija dziļi laukos, ļoti tālu no galvaspilsētas, dziļā mežā. Vietējais mācītājs veda mūs uz to centru, un tur skraidīja stirnas un brieži, zari sitās gar mašīnu, un, lai izbrauktu ceļu, vajadzēja džipu. Mēs braucām cauri vairākiem meža ceļiem, un es pat brīnījos, ka viņš zina, kur jābrauc. Braucām kaut kur augšā pa kalnu, paslidinājāmies nedaudz vēl, beigās izbraucām pie ezera, kur bija dažas smukas mājiņas, izskatījās pēc atpūtas centra, kā „Purgaiļi”, bet tas bija rehabilitācijas centrs narkomāniem un dzērājiem. Šādos centros viņiem kopā ir 80 cilvēki, dievkalpojumā drošvien puse no cilvēkiem bija tieši no šiem centriem – tos, kas “labi uzvedās”, veda uz dievkalpojumiem. Mums tur notika trīs semināri – viens piektdienas vakarā, pārējie bija sestdien pa dienu. Mēs ienācām vestibilā, kur viņi īrē telpas, un tur bija vairāki cilvēki no rehabilitācijas centriem, kuri pirms un pēc dievkalpojuma tur runājās. Viņi bija normāli cilvēki, bet velna apzagti cilvēki, apdalīti, un Dievs bija un ir viņu vienīgā cerība, un ne tikai Dievs pats, bet draudze, kas par viņiem rūpējas. Draudzei pieder četri rehabilitācijas centri, un tā nav megadraudze, šī draudze pastāv tikai pusgadu un tajā ir ne vairāk kā simts cilvēki. Paši rehabilitācijas centri nav tikai pusgadu, vietējais mācītājs to visu ir sācis ātrāk.

Mācītāju sauc Marius Balciunas, un viņš atbrauks sestdien uz lielo dziedināšanas dievkalpojumu. Konferencē Lietuvā es stāstīju vairākas tēmas – par evaņģelizāciju, mājas grupām un attiecībām ar Dievu, un tas nebija pieejams internetā, bet bija viens puisis pirmajā rindā, kas filmēja ar telefonu. Izrādījās, ka viņi to publicēja Facebook tiešraidē, un tam bija 34 000 skatījumu. Es prasīju mācītājam, kāpēc tik augsts skatījumu skaits, un viņš atbildēja, ka viņš Lietuvā ir ļoti populārs bijušais narkomāns un viņu sauc par “trako”. Viļņā ir čigānu tabors, kur lielākā daļa cilvēku tirgo narkotikas, viņš pats tur agrāk bija pircis. Vai tu zini, ko dara draudzes cilvēki? Saģērbjas nāves maskās ar izkaptīm un nes zārku. Tā viņi pievērš sev uzmanību, un to rāda pat ziņās. Viņi ieliek zārkā spoguli un ar visu zārku klauvē pie narkobaronu un tirgoņu durvīm, un saka: „Nāc, apskaties, ko šodien apglabā!” Tie narkotiku tirgoņi iznāk ārā, paskatās zārkā un ierauga spogulī sevi. Citā reizē viņi saģērbjas kā bendes un iet uz to pašu rajonu, lai parādītu, ka narkotirgoņi patiesībā ir slepkavas. Neviens Lietuvā tam īpašu uzmanību nepievērš, mācītāju pazīst Saeimā, un viņiem ir četri rehabilitācijas centri, piektais tiek vēl celts. Marius runāja arī par naudu. Mēs bijām centrā, kuram ēka atrodas lauka vidū, un apkārt neredz nevienu māju, logi bija tikko ielikti, bet jumts nebija normāls, un viņš teica: „Es zinu, ka man būs nauda šim centram!” Viņam nav un nevar būt tādas naudas, arī draudze nav ļoti liela, bet pēc tā, kā viņš teica, es zinu, ka viņam tiešām arī būs šī nauda, un centrs strādās.

Tuvākais ciemats bija sasaucis sapulci un izsaucis viņu, lai pateiktu, ka iedzīvotāji ir pret to, ka tur tiek celts centrs, jo viņi negrib, ka narkomāni tur slepkavos un zags. Paldies Dievam, šajā gadījumā tiek celts rehabilitācijas centrs sievietēm, kuras ir cietušas no vardarbības, atkarībām vai palikušas vienas ar bērniem. Es viņiem stāstīju par mājas grupiņām un arī par precību jautājumu, kas mums ir ļoti aktuāls, jo diezgan bieži ir kāzas un dzimst bērni, bet agrāk tā nebija. Kādreiz mums bija sieviešu grupas un vīriešu grupas, un vīriešu grupas neauga. Tas nozīmē, ka draudzē bija ļoti daudz sieviešu, un es sāku domāt, ar ko viņas precēsies, ja draudzē praktiski nav vīriešu. Viņiem rehabilitācijas centros pārsvarā ir tikai vīrieši, ir arī dažas sievietes, bet vīriešu daudz vairāk. Tieši vīrieši viņiem ir tie, kas ienāk draudzē un sāk kalpot, un es sāku stāstīt mūsu situāciju, ka mēs iesākām jauktās atvērtās mājas grupas. Un kāds no zāles jokojot atbildēja, ka vajadzēja sūtīt mūsu sievietes pie viņiem. Viņi tiešām tur kļūst par normāliem cilvēkiem, daļa kļūs pat par karstiem kristiešiem, es to pats redzēju. Man tur ļoti patika. Kāda doma man nāk prātā, redzot šos narkomānus? Apzagti! Līdz brīdim, kad viņi iepazīst Kristu, viņi ir apzagti cilvēki, un velna zīmogs vēl kādu laiku pēc tam arī ir redzams. Rehabilitācijas centros ir daudz cilvēku, kuri vēl nav izlēmuši, vai pieņemt Kristu vai nepieņemt, bet viņiem ir cerība, kaut kas ir sācis mainīties, un tomēr viņos vēl ir redzams velna pastrādātais.

„Zaglis nāk vienīgi, lai zagtu, nokautu un nomaitātu. Es esmu nācis, lai tiem būtu dzīvība un pārpilnība.” (Jāņa evaņģēlijs 10:10)

Velns ir zaglis, bet Jēzus ir tas, kurš piešķir dzīvību un pārpilnību. Dieva griba katram cilvēkam ir labklājība, pārpilnība, piepildījums un garīga drošība. Velns zog normālu laulību, normālu attieksmi pret cilvēkiem, zog prātu, zog saprašanu par pareiziem principiem, lai cilvēks nevarētu dzīvot normālu dzīvi, baudīt no dzīves, būt piepildīts un dzīvot harmonijā ar Dievu un cilvēkiem, velns ir zaglis! Viņš zog naudu un ir nabadzības autors, velns zog veselību un ir slimību autors, velns zogs prieku un ir skumju autors, viņš ir depresijas autors, šizofrēnijas autors. Tas viss nāk no elles un no zagļa, kura uzdevums un mērķis ir katru cilvēku apzagt, arī kristiešus, arī mūs, kas ir draudzē, arī mājas grupiņas viņš grib apzagt. Viņš ir tas, kurš negrib, ka mājas grupiņās ir dzīvība, ka ir jauni, dzīvi cilvēki. Viņš ir tas, kurš negrib, lai cilvēki bauda labklājību, viņš ir tas, kurš slēpj patiesību par dzīves un labklājības principiem. Viņs zog tavu veselību, tavu nākotni, tavu mūžīgo dzīvību, tavu normālu eksistenci un dzīvošanu. Neļauj sevi apzagt, esi modrs!

Šad tad es novēroju, ka cilvēki, parasti sievietes, arī mūsējās, iet pa ielu, piemēram, centrālajā laukumā vai tirgū ar somiņu vaļā, maks uzmests virsū, telefons arī redzams un viegli izņemams, un kārdina zagļus, kuru ir daudz. Viss centrs ir pilns ar zagļiem, arī autobusi. Ja tu brauc sabiedriskajā transportā, tev ir jātur visas kabatas ciet. Es parasti cenšos pateikt, lai ieliek vismaz maku un telefonu dziļāk somā, bet tik un tā zaglis var nogriezt somas siksnu, un tu pat nepamanīsi, ka somas vairs nav. Ja tu negribi, lai tevi apzog, tev pašam ir jāuzmanās, un tu nevari dot viņam iespēju, tu nevari kārdināt zagli. Zagļi zog visu, kas nav piesiets. Viņi nelien iekšā nocietinātos namos, tāpēc ir svarīga drošība, piemēram, automašīnu nevajadzētu atstāt vaļā. Es zinu, ka parasti vaļā atstāj tieši vecos grabuļus, bet interesanti, ka tieši tajā vecajā auto ielīdīs zaglis, vismaz lai pavizinātos, un viņš to mašīnu vienkārši sadauzīs. Zagļi zog to, ko var pamanīt, kam var piekļūt, un mūsu uzdevums ir būt modriem.

Kāda veidā velns zog? Jēzus saka farizejiem: „Jūs esat no sava tēva – velna, un jums gribas piepildīt sava tēva kārības. Viņš no paša sākuma ir bijis slepkava un nestāv patiesībā, jo patiesības nav viņā. Melus runādams, viņš runā pēc savas dabas, jo viņš ir melis un melu tēvs.” (Jāņa evaņģēlijs 8:44)

Velns ir zaglis un melis, velns apzog tevi, tavu nākotni, nozog tev pilnvērtīgu dzīvi. Viņš apzog ar meliem, liekot ticēt meliem, un šie meli nāk caur cilvēkiem, personīgām izjūtām, dažādām mācībām, masu medijiem, ģimeni, draugiem, vidi, kurā atrodies, un valsti, kurā dzīvo. Jēzus saka, ka Viņš ir Ceļš, Patiesība un Dzīvība, vēl Viņš saka, ka mēs iepazīsim patiesību, un patiesība darīs mūs brīvus. Tieši patiesība dara mūs brīvus, nevis eksorcisms. Ja tu nodarbojies ar eksorcismu un izdzen ļaunos garus ārā no cilvēka, kurš nezina patiesību, viņš turpinās darīt nepareizas lietas, un velns atgriezīsies, tāpēc primāri svarīga ir patiesība. Tieši tāpēc inkaunteros mēs pildām anketas. Ir svarīgi izmainīt savu domāšanu, jo tava dzīve ir atkarīga no tavas rīcības, bet tava rīcība ir atkarīga no tavas domāšanas veida, un tas ir atkarīgs no informācijas, ko tu saņem un pieņem. Cik svarīgi ir būt dzīvā Dieva draudzē, kur runā patiesību, jo patiesība dara brīvu! Tu lasi Dieva vārdu, klausies daudz sprediķu, un tas dara tevi brīvu, tu pieņem kādus īpašus lēmumus, un tas dara tevi brīvu, bet velns ir melis un caur meliem tevi apzog. Ja tu nezini adresi, kurā janokļūst, lai saņemtu konkrētu pakalpojumu, tu nevari tur nokļūt, jo nezini patiesību. Ja tu nezini patiesību, tad velns tevi var apzagt caur meliem.

Man ir žurnāls „Laikmets”, 1942. gada Ziemassvētku izlaidums, un uz vāka ir tanks ar vācu karavīru. Vācu laikā izdeva šādu žurnālu. Tur iekšā ir skaistas bildes, pats fīrers visā savā krāšņumā, viņš vēl nezina, ka pēc trim gadiem būs jau miris. Hitlers bija un ir viens no vislielākajiem pasaules meļiem un propagandistiem, tagad tāds ir Putins, bet Krievijas iedzīvotāji tā nedomā, arī daļa Latvijas krievu tā nedomā. Šī žurnāla aizmugurē ir bilde ar degošu Pētertorni. Kā tev šķiet, kurš šeit ir aprakstīts kā vainīgais? Boļševiki! Vēl joprojām neviens nezina, kurš īsti bija vainīgs, bet žurnālā dažādi notikumi tiek izmantoti vienā virzienā, lai atspoguļotu savējos kā pareizus un labus, bet visus pretiniekus kā sliktus un nepareizus. Es nolasīšu vienu tekstu no šī žurnāla, to sauc „Par jaunu dzīvi”: Mēs atkal varam brīvi svinēt Ziemassvētkus. Vācu armijas triekti, boļševiki ir atstājuši mūsu zemi. Latvijai sāksies jauns darba posms. Atbrīvota no žīdisma un boļševisma sloga, tā var brīvi uzelpot un visu savu spēku likt radošās jaunuzbūves darbos. Viņiem pie visa bija vainīgi ebreji. Komunisti patiešām bija vainīgi. Kāpēc latvieši piedalījās holokaustā? Bija daļa, kas ebrejiem tieši palīdzēja. Nesen arī iznāca filma par vienu tādu cilvēku, Žani Lipki. Lai gan filma bija lēta, stāsts ir ļoti labs. Kāpēc daži piedalījās holokaustā un veda cilvēkus uz Rumbulas mežu? Bija cilvēki, kas ne tikai piedalījās izvešanās, bet arī gāja pa Maskavas ielas rajona mājām un šāva visus ebrejus, tur viss bija asinīs, grāvjos un uz ielas bija līķi. Tajā piedalījās arī latvieši. Kāpēc? Viņi izlasīja šo žurnālu, un tas ir pilns ar tāda veida rakstiem, tur ir arī sleja no redakcijas, kur teikts, ka viņu mērķis ir popularizēt jauno dzīvi, atbalstīt to – cik viss tagad ir labi un skaisti, cik būs viss labi. Tas ir velns un viņa meli. Tika vēstīts par latvju saulgriežu svinēšanu, par atdzimšanu, zudušajām vērtībām. Visas grāmatas, kas neatbilda jaunajai kārtībai, tika sadedzinātas, un tā tika izplatīta kā latvju grāmatniecības atdzimšana, bet patiesībā tas ir pavisam kaut kas cits – cenzūra un diktatūra. Nekādas grāmatas netika izdotas bez atļaujas. Žurnālā arī ziņoja par Alfrēda Kalniņa operu „Baņuta” Rīgas operā – viss notiek! Ar melu palīdzību velns zog. Šajā gadījumā viņš nozaga miljoniem dzīvību, miljoniem izpostītu dzīvju, atnesa miljardiem lielu finansiālu zaudējumu, haosu visā pasaulē, un pats agresors tika parvērsts par cietēju. Eiropas pilsētas tika izpostītas, uz divām Japānas pilsētām tika nomestas atombumbas, kas pilnībā tās iznīcināja, cilvēki vienkārši iztvaikoja. Tas viss – caur meliem. Neļauj zagt, iepazīsti patiesību, un patiesība darīs tevi brīvu. Vai tu saproti, cik svarīgas ir zināšanas? Svarīgs ir nevis tas, ka tu skaties kaut ko televīzijā, lasi kaut ko ziņās, viena tante vai draugs teica, bet reālā patiesība. Nav svarīgi, ko kāds teica, jo ir patiesība, un patiesība ir Dieva vārdā. Kad tev ir patiesība un attiecības ar Dievu, tad kaut kādā mērā tu spēj orientēties arī dažādās politiskās situācijās, un tu zini, kur ir un kur nav patiesība. Ne vienmēr tu sapratīsi visu, kas notiek, bet būs pamatjautājumi, kur sapratīsi.

Ukrainā šobrīd notiek karš, tā gan neuzskata Krievija, bet es pats tur biju un redzēju, ka tur tiešām notiek karš, es redzēju cilvēkus, kas tur tikko atnākuši no kara. Viņi aizstāv savu zemi, viņiem ir atņemtas milzīgas teritorijas, bet Krievijas propaganda darbojas, un tas viss ir pavērsts citādāk. Krievi Doņeckas apgabalā paši apšaudīja savas mājas un tajā vainoja ukraiņus. Tā ir politika, lai kūdītu un naidotu, un sasniegtu savus plānus. Paldies Dievam, tas vietām ir apstājies, bet nekas vēl nav beidzies. Viss tiek virzīts ar melu palīdzību, un cilvēki tiem tic. Draudzēs arī ir interesanta situācija. Pie mums bija krievu draudzes mācītājs un mācītājs no Ukrainas draudzēm. Es runāju ar katru no viņiem par šo tēmu, un šajā jautājumā viņiem bija pilnīgi atšķirīgs viedoklis. Krievu mācītājs teica, ka Krimu neviens neatņēma, tauta pati nobalsoja, viņi tā gribēja. Atbrauca ukraiņu mācītājs un pateica, ka viņiem ir karš un tika atņemta zeme, neviens neko nenobalsoja, viss bija fiktīvi. Iedomājies, patiess kristiešu mācītājs ir uzķēries uz melīgas informācijas āķa. Patiesība ir tikai viena, okupants ir okupants, un upuris ir upuris, ne jau vienmēr viss ir viennozīmīgi, bet pamatā. Otrais pasaules karš – ir agresors, ir upuri un tie, kas aizstāv savu zemi. Katram krievam un latvietim ir skaidrs, ka Hitlers ir slikts un Staļins ir labs. Bet Staļins diemžēl arī nebija labs. Padomju Savienība netika sodīta, tādēļ Krievija joprojām turpina rīkoties agresīvi. Fašisti tika sodīti, Padomju armija un vadība netika sodīta par saviem noziegumiem. Padomju Savienība bija upura lomā. Hitlers iebruka Padomju Savienībā, tāpēc Staļins tiek uzskatīts par labu. Visiem ir skaidrs, kurš bija labais un kurš sliktais. Elementāras lietas. Esi modrs, ka tu neuzķeries uz velna meliem!

Esiet skaidrā prātā, esiet modrīgi! Jūsu pretinieks velns staigā apkārt kā lauva rūkdams un meklē, ko tas varētu aprīt.“ (1. Pētera vēstule 5:8 )

Tas ir Bībeles brīdinājums! Tavs pretinieks velns meklē, kā tevi apzagt, kā nozagt tavu svētību, kā tevi pazudināt. Esi modrs!

Gribu padalīties ar kādu stāstu par diviem interesantiem cilvēkiem, vienu sauc Raimonds, otru Marta, šie cilvēki dzīvoja Amerikā. Raimonds Fernandess (Raymond Fernandez) un Marta Beka (Martha Beck), līdz šai dienai viņi ir bēdīgi slavenas personības; viņiem abiem izpildīja nāves sodu, nogalinot uz elektriskā krēsla Ņujorkā. Šie cilvēki tiek dēvēti par vientuļo siržu slepkavām jeb medusmēneša slepkavām. “Vientuļās sirdis” bija iepazīšanās sludinājumu avīze. Es gribu, lai caur šo stāstu tu saproti, kā velns panāk sliktas lietas caur cilvēkiem, kā velns apzog cilvēkus. Kaut kur tam visam ir iemesls un sākums, kāpēc šie cilvēki rīkojās tieši tā. Bēdīgi slavenie notikumi norisinājās 1946-1947. gadā, un tajā laikā viņi abi bija jauni cilvēki. Es izpētīju dažādus rakstus par Raimondu un Martu, viņi tika turēti aizdomās par divdesmit sieviešu slepkavībām. Nav zināms, vai tiešām viņi nogalināja 20 sievietes, jo pierādīja tikai vienu slepkavību. Izmeklēšanā citreiz tā dara, ka pierāda vienu un tad pārējās piemēro tiem pašiem apsūdzētajiem, lai veicinātu atklāto noziegumu statistiku. Viena ir pierādīta, bet reāli izskatās, ka trīs pavisam noteikti bija viņu izdarītas slepkavības. Ko tad viņi darīja? Raimonds, izmantojot iepazīšanās sludinājumus, iepazinās ar sievietēm, uzsāka mīlas romānu, apprecējās ar viņām, pēc tam nogalināja un mantoja visu šo sieviešu īpašumus. Iesākumā viņš bija žigolo, vīrietis, kurš dzīvo uz sieviešu rēķina, iepazīstas, apzog un pēc tam aizbēg. Marta stāsta beigās bija Raimonda līdzzinātāja jeb palīgs. Domā līdzi, kurā brīdī velns viņiem nozaga svētības un kad sākās viņu problēmas. Es, protams, nezinu visu, bet to, ko avīzes tajā laikā apkopoja.

Raimonds piedzima 1914. gadā, Spānijā. Raimonda tēvs bija ļoti stingrs, pārmērīgi stingrs. Kad viņš pusaudžu gados kopā ar puikām nozaga vistas, pārējo puiku tēvi iemaksāja izpirkšanas maksu, bet Raimonda tēvs to nedarīja, tādēļ viņš nosēdēja cietumā divus mēnešus. Jau 16 gados viņš pirmo reizi sēdēja cietumā, tas nozīmē, ka ģimene nebija pilnvērtīga. Ja bērnam ir pilnvērtīga ģimene un viņu audzina pareizi, viņš arī pats izaug par pilnvērtīgu cilvēku. Piemēram, kad es sludināju Lietuvā, rehabilitācijas centrā, kurā ārstējas bijušie narkomāni un dzērāji, es tā arī teicu: “Jūs visi nākat no nepilnvērtīgām ģimenēm.” Viņi visi to apstiprināja. Ja bērns izdara likumpārkāpumu, acīmredzot viņam nav pilnvērtīga ģimene. Vecāki ir audzinājuši nepareizi. Mēs jau nezinām, kas notiek ģimenēs, arī šķiršanās un atkārtotas precēšanās ietekmē bērnu. Raimonds jau agrā vecumā apprecējās ar kādu spāņu meiteni, viņiem piedzima četri bērni. Otrā pasaules kara laikā viņš strādāja britu izlūkdienestā un piedalījās arī karadarbībā. Pēc kara viņš atstāja ģimeni un devās laimes meklējumos uz Ameriku, kur sākās visas nepatikšanas. Ja cilvēks var atstāt savu ģimeni, viņš var atstāt jebko. Tam kaut kur ir sākums, saknes, iemesls. Interesanti, ka braucienā uz Ameriku, uz kuģa, viņam uz galvas uzkrita lūka un ielauza galvaskausu, sabojājot priekšējās smadzenes. Viņš tika izārstēts, bet pēc tam viņš nozaga drēbes un tiesā pateica, ka nespēj pretoties vēlmei zagt. Tiesā viņš pat nespēja pateikt, kādēļ to darīja. Tika uzskatīts, ka viņa antisociālā uzvedība, iespējams, radās galvas traumas rezultātā, lai gan vēlāk tiesu ekspertīze viņu atzina par pilnīgi veselu, starp citu, arī Martu atzina par pilnīgi veselu. Svarīgi ir saprast, ka Dievs nesūta nelaimes gadījumus. Vai Dievs gribētu tev ielauzt galvaskausu, lai tu kļūsti stulbs vai šizofrēniķis? Kad es vēl nepazinu Dievu, es biju nekas, velna un cilvēku kājslauķis, nekam nederīgs cilvēks, es gribēju sev padarīt galu. Tā arī jūtas cilvēks, kurš ir velna apzagts un grib izdarīt pašnāvību, viņam šī dzīve ir par grūtu. Sievietēm ir lielāka atbildības izjūta, viņas turas pie dzīvības, rūpējoties par bērniem, tādēļ statistiski vīrieši biežāk izdara pašnāvības. Neļauj sevi apzagt, esi modrs!

Raimonds nokļuva cietumā uz vienu gadu. Sēžot cietumā, viņš iepazina cilvēku, kurš pārzināja Vudū, tā ir šausmīga melnā maģija. Izejot no cietuma, viņš apgalvo, ka ar Vudū melnās maģijas palīdzību ir ieguvis īpašu šarmu, kuram neviena sieviete nespēj pretoties, un tā arī bija. Viņš iepazinās ar sievietēm caur sludinājumiem, uzsauca dārgas pusdienas, vadāja pa dārgām vietām, apprecēja, pastrādāja noziegumu un pēc tam pārcēlās uz citu pilsētu. Viņš tikās pārsvarā ar 60 gadus vecām sievietēm, atraitnēm. Šo sieviešu konti tika iztīrīti, un Raimonds pazuda ar viņu naudu vai viltoja kādus līgumus. Šāds dzīvesveids bija saistīts ar kroplīgu seksualitāti, kas kaut kur tika iegūta. Viņš atstāja savu ģimeni, gulēja ar vairākām sievietēm, apzaga viņas un nogalināja. Draugs, esi modrs! Visam ir savas pazīmes, nav dūmu bez uguns. Kad tu redzi pazīmes savā dzīvē, kad kaut kas neiet, kā vajadzētu, vai atkārtojas, kam nebūtu jāatkārtojas, iespējams, tā ir pazīme vai brīdinājums, ka ir pēdējais laiks pārskatīt savu dzīvi. Iespējams, ka ir sfēras, kurās velns ir sācis tevi apzagt. Ja tu ļausi velnam sevi apzagt, tu novedīsi sevi līdzīgā situācijā, kāda bija šiem cilvēkiem, pie pilnībā izpostītas dzīves. Visam ir savi signāli. Šo cilvēku dzīvēs bija daudz tādu signālu. Viņi nezināja, ko nozīmē mīlestība, ko nozīmē mīlēt. Viņi domāja, ka tās ir tikai jūtas, bet, pirmkārt, tas ir lēmums. Šiem cilvēkiem galvā nav bijusi sapratne vai arī tā ir tikusi izsista ārā par to, kas ir mīlestība, kas ir Dievs un attiecības ar Viņu, kādi ir desmit baušļi, kas ir piedošana, kas ir atstumtība. Lūk, viņiem nebija pareizas izpratnes. Viņiem nebija morāles normu: Tev nebūs zagt, Tev nebūs laulību pārkāpt, Tev nebūs nogalināt.

Es kādreiz domāju, ka es nedrīkstu strādāt, es dzīvoju kriminālās aprindās, kur strādāt skaitās apkaunojums, bet ir jāzog, un es tam tiešām ticēju. Kad mēs kādu aplaupījām, mana filozofija bija vienkārša – viņiem ir daudz, mums maz, tādēļ viņiem ar mums ir jādalās, godīgā ceļā daudz naudas nevar būt; ja viņš ir zaglis, tad man no viņa ir jāpaņem. Lūk, tas ir žurnāls “Laikmets”, tā ir sabiedrība, kurā es dzīvoju, kurā es ieklausījos, es nebiju audzināts Dieva vārdā, manī nebija patiesības. Ikviena sabiedrība, kuras pamats nav Bībeles morāles normas, pagrims, no tās nav gaidāms nekas labs, tikai absolūts egoisms, bet Bībele māca mīlēt savu tuvāko. Raimondam nebija saprašanas par to, kas ir ģimene, kas ir darbs, hobijs, kā gūt sasniegumus. Viņam bija pašam sava “aizraušanās”. Velns bija nozadzis viņa prātu un arī mūžīgo dzīvību. Viņš aizgāja uz elli pa tiešo no elektriskā krēsla, manuprāt, tas nav labākais nāvessoda veids. Viņu faktiski nodedzināja, un ne vienmēr tas izdodas ar pirmo reizi. Varbūt esi redzējis filmu “Zaļā jūdze”? Šajā filmā ir attēlota nāve šādā veidā.

Marta piedzima 1920. gadā, un bija 6 gadus jaunāka. Marta bija uzaugusi daudzbērnu ģimenē, un bērnībā viņa tika seksuāli izmantota. Kad viņa par to pateica mātei, māte viņu ļoti stingri nopēra, sasita un pateica, ka tā nav taisnība un viņa pati ir vainīga. Varam saprast, ka jau bērnībā Martā tika ielikta nepareiza domāšana un izjūtas. Atstumtība, vardarbība, un tai sekojošā nepiedošana. Viņa ļoti agri, 13 gadu vecumā, sāka dzimumdzīvi. Viņai bija problēmas ar dzelzi organismā un svars bija virs 100 kg. Internetā ir atrodamas arī fotogrāfijas. Raimonds bija tievs, bet viņa – apaļa. Velns viņai nozaga veselību un normālu bērnību. Vēlāk, kad viņa bija darbspējīgā vecumā, viņa kompleksu dēļ nevarēja iekārtoties darbā. Kara beigās viņa atrada darbu hospitālī, kur viņa strādāja par māsiņu. Viņai bija seksuālas attiecības ar vairākiem kolēģiem, Marta palika stāvoklī, piedzima bērns, bet bērna tēvs nebija zināms un neviens viņu neapprecēja. No darba viņa tika atlaista, un nākamais darbs bija apbedīšanas birojā, kur viņa saposa sieviešu līķus bērēm. Es uzskatu, ka šāds darbs nav veselīgs, uz tādu jābūt īpašam Dieva aicinājumam. Es nedomāju, ka jaunai meitenei šī bija īstā vieta. Viņa pārvācās dzīvot uz citu pilsētu, izdomāja pasaku, ka viņas vīrs ir kritis karā un viņa palikusi viena ar bērnu; šādu rakstu pat ielika avīzē. Marta meloja, viņa bija fantazētāja. Vēlāk viņa iepazinās ar kādu autobusa šoferi, palika stāvoklī, apprecējās un pēc pusgada izšķīrās. Nu viņa bija viena ar diviem bērniem. Viņa sāka lasīt mīlestības romānus, dzīvot fantāzijās un sapņot par lielo mīlestību, kas viņu gaida. Mans ieteikums meitenēm ir tāds, ka par lielo mīlestību nav jāsapņo, tā var pievilt un izrādīties ne tāda, kādu tu to iedomājies. Un tad, kad tu esi vīlies, tad viss ir slikti, Dievs ir slikts, mācītājs ir slikts, vīrietis ir slikts, vecāki ir slikti, un beigās viss un visi ir slikti.

Šis ir stāsts par diviem apzagtiem cilvēkiem. Tādēļ esi modrs un neļauj sevi apzagt!

Marta atkal dabūja darbu par medmāsu. Marta nolēma meklēt lielo mīlestību, ievietoja iepazīšanas sludinājumu, uz šo sludinājumu atsaucās tieši Raimonds, viņi satikās un izveidoja tuvākas attiecības. Raimonds aplidoja viņu, taču ātri saprata, ka viņai nav naudas, un pazuda. Marta savukārt uzskatīja, ka ir atradusi savu lielo mīlestību. Viņa uzmeklēja Raimondu un teica, ja viņš neatbrauks pie viņas, viņa iebāzīs galvu cepeškrāsnī un izdarīs sev galu. Raimondam viņas palika žēl, viņš atbrauca pie Martas. Viņam iepatikās tas, kā Marta izpilda visas viņa vēlēšanās un iemīlas viņā. Viņi sāka dzīvot kopā. Pēc kāda laika šī mīlestība kļuva tik stipra, ka Raimonds nolēma atklāt viņai savu nodarbošanos. Viņš atklāja, ka pavedina sievietes caur sludinājumiem, iepazīst tuvāk un apzog. Marta teica, ka arī grib piedalīties, un piedāvāja, ka viņa varētu tēlot viņa māsu. Tā nu Raimonds ar savu “māsu” brauca pie šīm sievietēm. Viņu pirmā pastrādātā slepkavība notika apstākļos, kad Martai sākās šausmīga greizsirdība par to, ka Raimonds guļ ar šīm sievietēm. Viņš gulēja ar kādu sievieti, kurai bija ap 60 gadu, Marta dusmās ienāca istabā un ar āmuru iesita sievietei pa galvu. Raimonds palīdzēja nogalināt šo sievieti, viņu nožņaudzot. Tā radās vientuļo siržu slepkavas. Velns apzaga viņus, un viņi apzaga citus. Atstumts cilvēks atstumj citus, un kuram ir nepiedošana, tas sāpina citus. Šo nogalināto sievieti viņi iemūrēja pagraba grīdā. Nākamā sieviete, ar kuru viņi iepazinās, bija māte sešgadīgai meitenei. Raimonds kopā ar Martu sāka dzīvot pie šīs sievietes. Marta joprojām bija greizsirdīga un lika Raimondam apsolīt, ka neiemīlēsies šajā sievietē.

Kā viss beidzās? Marta iedeva miega zāles bērna mammai, kamēr Raimonds uz mirkli bija izgājis. Nevarot izturēt, kā viņas meitiņa uzvedas, Marta sāka meitenīti žņaugt. Aptverot, ka tomēr tas nav labi, viņa to izbeidza. Taču zilumi uz kakla palika. Marta saprata, ka, ja meitenītes māte pamodīsies, būs traki, tāpēc pieprasīja Raimondam, lai nošauj viņu, tā pierādot savu mīlestību uz Martu. Pēc tam mazā meitenīte tika noslīcināta vannā kā trešais upuris. Upuri tika iemūrēti turpat pagrabā. Pēc šīm slepkavībām abi mierīgi aizgāja uz kino. Taču kaimiņi kaut ko nelāgu bija nojautuši un izsauca policiju. Pārīti arestēja. Kaut gan viņi cerēja uz ieslodzījumu, jo Mičiganas štatā nebija nāvessoda, viņus pārveda uz Ņujorku, kur to viņiem piesprieda. Lūk, viņu pēdējie vārdi. Raimonds: „Es gribu kliegt, ka es mīlu Martu! Ko sabiedrība vispār zina par mīlestību? Kas ir atraitnes, nelaimīgi bērni salīdzinājumā ar MANU mīlestību?” Martas vārdi: „MANS stāsts ir mīlestības stāsts. Tikai tie, kas mīlestības nomocīti, zina, par ko es runāju. Ieslodzījums nāvinieku kamerā tikai nostiprināja manas jūtas pret Raimondu.” 1947. gadā viņi iepazinās, izdarīja trīs slepkavības un 1951. gada 8. martā viņus sodīja ar nāvi uz elektriskā krēsla. Tas bija stāsts par “lielo mīlestību”. Tas bija stāsts par prātā apdalītiem, apzagtiem cilvēkiem. Tu iepazīsi patiesību, un patiesība darīs tevi brīvu neatkarīgi no tā, vai tu esi atstumts, sists vai izvarots, neatkarīgi no tā, kādi bija tavi vecāki! Katram cilvēkam ir cerība kopš tā brīža, kad viņš satiekas ar tevi. Viņam ir cerība, kad viņš dzird Dieva vārdu, klausās to, kad ienāk draudzē un mājas grupā, lai iepazītu Dievu. Dieva vārds atklāj patiesību, un tiek atmaskoti visi velna meli. Kurš ir pasaules uzvarētājs? Tikai tas, kurš tic, ka Jēzus ir Dieva Dēls.

Karš starp Saula namu un Dāvida namu ievilkās garumā; bet Dāvida nams kļuva jo dienas jo stiprāks, bet Saula nams ar katru dienu jo vājāks. Dāvidam Hebronā tika dzemdēti šādi dēli: viņa pirmdzimtais bija Amnons no jezreēlietes Ahinoāmas; viņa otrais dēls bija Kileābs no Abigailas, Karmela iemītnieka Nābala atraitnes; bet trešais dēls bija Absaloms no Maāhas, Gešūras ķēniņa Talmaja meitas; viņa ceturtais bija Adonijs, Hagitas dēls, un piektais bija Šefatja, Abitalas dēls; bet sestais bija Itreāms no Dāvida sievas Eglas. Tie visi tika Dāvidam dzemdēti Hebronā. Tik ilgi, kamēr starp Saula namu un Dāvida namu bija karš, Abners uzticīgi turējās Saula nama pusē un to stiprināja. Bet Saulam bija bijusi blakussieva, vārdā Ricpa, Ajas meita. Un Išbošets jautāja Abneram: "Kāpēc tu guli pie mana tēva blakussievas?" Tad Abners ļoti apskaitās par Išbošeta vārdiem un viņš sacīja: "Vai tad es esmu suņa galva Jūdā? Līdz šai dienai es esmu tava tēva Saula namam, gan viņa radiem, gan viņa draugiem, uzticīgi kalpojis un neesmu tevi nodevis Dāvida rokā, bet tu man šodien pārmet pārkāpumu ar šo sievu! Lai Dievs dara Abneram tā un vēl vairāk, ja es tagad to, ko Tas Kungs Dāvidam ar zvērestu ir solījis, viņam neizdaru, proti, ja es neatņemu ķēniņa varu Saula namam un neuzceļu Dāvida troni pār Israēlu un pār Jūdu no Danas līdz Bēršebai!" Un Išbošets nespēja atbildēt Abneram ne vārda, tādēļ ka tas viņu ļoti bijās. 
Un Abners sūtīja savā vietā vēstnešus pie Dāvida un lika viņam sacīt: "Kam šī zeme pieder? Noslēdz ar mani derību, redzi, tad mana roka būs ar tevi, lai visu Israēlu atgrieztu pie tevis." Un Dāvids deva atbildi: "Labi! Es ar tevi noslēgšu derību, bet vienu lietu es prasu no tevis, un proti, tu manu vaigu neredzēsi, pirms tu nebūsi atvedis pie manis Mihalu, Saula meitu, kad nāksi mani satikt." Tai pašā laikā Dāvids sūtīja vēstnešus pie Išbošeta, Saula dēla, ar prasību: "Atdod man Mihalu, manu sievu, ko es sev ieguvu par simts filistiešu priekšādām!" Tad Išbošets lika to atņemt viņas vīram Paltiēlam, Laiša dēlam.”
(2. 
Samuēla grāmata 3:1-15)

Jau pirmajā pantā ir rakstīts, ka Dāvids ar katru dienu kļuva stiprāks, bet Sauls – vājāks. Kāpēc? Jo Tas Kungs bija ar Dāvidu, kur vien viņš gāja. Sauls rīkojās ļoti slikti pret Dāvidu. Kā balvu tam, kurš uzvarēs Goliātu, Sauls bija apsolījis savu meitu Merabu par sievu un brīvību no nodokļiem. Dāvids uzvarēja Goliātu, taču Sauls savu meitu izdeva par sievu citam, nevis Dāvidam, jo viņam Dāvids nepatika. Izraēlā tika dziedāta dziesma, ka Sauls nogalinājis tūkstošus, bet Dāvids – desmit tūkstošus. Tāpēc Sauls ienīda Dāvidu un gudroja, kā viņu novākt. Bet tas nemaz tik viegli nebija izdarāms, jo vispirms vajadzēja sabojāt Dāvida reputāciju, kā tas arī mūsdienās notiek. Sauls piedāvāja Dāvidam savu otru meitu Mihalu, par kuras roku Dāvidam bija jānogalina 100 filistieši. Dāvids ar vīriem nogalināja 200 un dabūja Mihalu. Taču Sauls turpināja ienīst Dāvidu, kuram bija jāslapstās no viņa. Pa to laiku, kamēr Dāvids slapstījās, Sauls atkal atdeva Mihalu citam. Gāja laiks, un ir rakstīts, ka Dāvida nams kļuva jo dienas stiprāks, bet Saula nams – vājāks. Tad Sauls un viņa dēls Jonatāns nomira. Dāvids kļuva pats svarīgākais cilvēks Izraēlā. Saula dēlam Išbošetam, kurš valdīja namā, bija karaspēka virspavēlnieks Abners, kuram Išbošets pārmeta, ka Abnera dēls guļ ar mirušā tēva sievu. Abnera rokās bija visa militārā vara. Viņš nepieņēma ķēniņa pārmetumus un vaicāja, vai tad viņš ir suņa galva Jūdā. Abners devās pie Dāvida un apsolīja visu varu nodot viņa rokās (pirms vēl Dāvids kļuva par ķēniņu).

„Un Dāvids deva atbildi: "Labi! Es ar tevi noslēgšu derību, bet vienu lietu es prasu no tevis, un proti, tu manu vaigu neredzēsi, pirms tu nebūsi atvedis pie manis Mihalu, Saula meitu, kad nāksi mani satikt."” (2. Samuēla grāmata 3:13)

Mihala tika atdota Dāvidam. Laikam viņa bija laba sieviete, jo iepriekšējais vīrs raudādams skrēja Mihalai pakaļ līdz pat robežai. Dāvids bija cilvēks, kurš neļāva sevi apzagt. Neļausim sevi apzagt, iepazīsim patiesību un rīkosimies saskaņā ar to. Augsim lielumā, mācīsimies, apmeklēsim dažādas skolas, grupiņu un draudzi. Tad arī Saula nams ies mazumā. Velnam nebūs varas pār tevi, jo tu zināsi un rīkosies pēc patiesības. Velns nevarēs tev nozagt gan to, kas tev ir, gan to, kas tev vēl tikai ir paredzēts. Ja tev velns ir nozadzis vīru, īsti pareizi nebūtu lūgt Dievam atdot vīru, taču Dievs tev var iedot jaunu ģimeni. Tev ir Dieva spēks, vīzija, svaidījums, radošums, un neļauj velnam nozagt tavu nākotni! Tu pat sapņos neesi redzējis to, ko Dievs grib dot tavā dzīvē. Bet tieši tāpēc, ka tev tas nav zināms, tu to nevari sasniegt. Cik svarīgas ir zināšanas, patiesības iepazīšana un Dieva griba tieši tev. Tu vari atgūt visu velna nolaupīto!

„Bet tā ir, kā rakstīts: ko acs nav redzējusi un auss nav dzirdējusi un kas neviena cilvēka sirdī nav nācis, to Dievs ir sagatavojis tiem, kas Viņu mīl.” (1. Korintiešiem 2:9)

Un nav dūmu bez uguns. Tie cilvēki, kuri augstu kāpj, ļoti bieži smagi krīt. Iepriekš es jums rādīju Hitlera bildi; viņš ļoti augstu uzkāpa un tajā brīdī sajutās kā Dievs. Taču gravitācijas likumus neviens nav atcēlis. Bieži tie, kuri ir kaut ko sasnieguši, domā, ka viņi var atļauties vairāk nekā citi.

Brāļi, es gribu jums atgādināt, ka mūsu tēvi ir visi bijuši apakš padebeša un visi gājuši caur jūru, un visi padebesī un jūrā uz Mozu kristīti, un visi baudījuši to pašu garīgo barību, un visi dzēruši to pašu garīgo dzērienu, jo tie dzēra no garīgās klints, kas tiem gāja līdzi, bet šī klints bija Kristus. Bet uz lielāko daļu no viņiem Dievam nebija labs prāts, tie ir izdeldēti tuksnesī. Tas ir noticis mums par brīdināšanas zīmi, lai mēs neiekārojam ļaunu, kā tie darījuši. Netopiet arī par elku kalpiem kā daži no tiem, kā ir rakstīts: tauta apsēdās ēst un dzert un tad piecēlās un sāka diet. Arī nepadosimies netiklībai, kā daži no tiem darījuši un krita vienā dienā divdesmit trīs tūkstoši. Nekārdināsim To Kungu, kā daži no tiem darījuši un gāja bojā no čūskām. Nekurniet, kā daži no tiem ir kurnējuši un maitātāja nomaitāti. Un viss tas viņiem noticis zīmīgā kārtā un ir rakstīts par brīdinājumu mums, kas esam nonākuši pie laika beigām. Tādēļ, kas šķietas stāvam, lai pielūko, ka nekrīt.” (1. Korintiešiem 10:1-12)

Arī es zinu, ka es augstu kāpšu, taču zinu arī to, ka man būs lielāki kārdinājumi un spiediens. Un pirmkārt velns gribēs likt man domāt par sevi, ka es esmu kas īpašs, ka es varu vairāk atļauties nekā citi un tam nebūs negatīvu seku. Tie ir velna meli. Kas stāv, lai pielūko, ka nekrīt, saka Bībele; lai arī cik daudz naudas tev būtu šodien, lai arī cik lieli panākumi vai daudz cilvēku grupiņās, kad tu sāc atslābināties, atceries, ka velns grib tevi apzagt. Pirms tam vienmēr būs pazīmes. Arī Izraēls bija nomaitāts tuksnesī, kaut gan bija izredzēts.

„Tas ir noticis mums par brīdināšanas zīmi, lai mēs neiekārojam ļaunu, kā tie darījuši.” (1. Korintiešiem 10:6)

„Un viss tas viņiem noticis zīmīgā kārtā un ir rakstīts par brīdinājumu mums.” (1. Korintiešiem 10:11)

Mūsu dzīvēs ir sarkanās gaismas jeb brīdinājumi. Man, piemēram, tikko bija divi brīdinājumi. Otrdien ar līderiem paēdām „Ēlandē”. Pēc tam, lai tiktu virzienā uz Siguldu, uz ceļa bija jāšķērso nepārtrauktā līnija. Piecus gadus atpakaļ es jau samaksāju 20 Ls sodu par šī aizliegtā pagrieziena veikšanu. Kopš tā laika nekad nepārkāpju šo noteikumu un visiem saku, ka te ir “maksas pagrieziens”. Taču pēdējā laikā ļoti negribējās braukt pa tām mazajām ieliņām un tērēt desmit minūtes, lai nokļūtu uz Brīvības ielas, un es vairākas reizes pārkāpu šo noteikumu. Protams, ka sapratu, ka tas nav pareizi, taču es nevienam netraucēju. Un otrdien es atkal to izdarīju. Sieva jau man teica: „Nu tu dod!” Turklāt es redzēju policijas automašīnu. Tā gan nebija ceļu policija. Un es nogriezos viņiem tieši acu priekšā. Aizbraucot līdz nākamajam sarkanajam, dzirdēju sirēnas un balsi skaļrunī. Pienāca policists un sāka vaicāt, kā tad es braucu, vai nezinu, ka tur ir tā līnija. Es neko no viņa neslēpu un teicu, ka zinu šo līniju jau piecus gadus. Viņš mani palaida. Taču stāstam vēl nav gals. Nākamajā vakarā sieva man palūdza pārbaudīt darbībā viņas auto. Siguldā ir tāds stāvlaukums, kur parasti visi slidinās un pārbauda riepas. To vajag darīt, bet tikai tur, kur to drīkst darīt. Es mašīnu pārbaudīju, līdz jau karsta, taču nezināju, ka netālu stāv policijas mašīna. Kad divdesmit minūtes biju slidinājies, izdomājām aizbraukt uz netālo pils dārzu. Es inerces dēļ turpināju līkumos gončīt bez pagriezieniem, līdz pils dārza laukumā apstājos. Tur, signālam skanot, pie manis piebrauca policija un jautāja, kā man sokas ar braukšanas kultūru. Es, protams, teicu patiesību, ka iemēģināju sievas automašīnas riepas. Taču policists atteica, ka tādi iemēģinātāji viņam esot katru dienu un jautāja, vai man ir soda punkti. Atbildēju, ka nav. Paldies Dievam, ka iepriekšējā dienā man tos neuzlika. Policists apskatījās dokumentus un saprata, ka es nemeloju, ka tā patiešām ir sievas mašīna. Viņš brīdināja, ka Gaujas ielā ir daudz tādu, kuri pārliek tiesības šī iemesla dēļ un atlaida mani. Teicu, ka vairs tā nedarīšu. Varbūt nevajadzēja to teikt? Tātad divas reizes mani apturēja un sodu neuzlika. Tas man bija svarīgi. Valsts varas ir ieliktas no Dieva, īpaši ceļu policija. Ir tā, ka es vienmēr esmu bijis priekžīmīgs braucējs, taču laikam sāku zaudēt ožu – sāku domāt, ka mazliet pārkāpt jau varu atļauties, jo punktu man nav, un ja arī būs, tad nebūs pilns komplekts. Zini, es pēc šiem abiem gadījumiem nolēmu braukt prātīgāk, jo Dievs mani brīdināja. Draugs, esi modrs, pavēro visas savas dzīves sfēras – varbūt tu kaut kur nogriez stūrus. Varbūt citur tu atļaujies pārāk daudz to, ko tu nevari atļauties. Arī es pārdomāju visu savu dzīvi, kā es sludinu, rīkojos un pieņēmu nopietnus lēmumus. Neļauj velnam sevi apzagt. Viņš tev čukst: „Tev par pārkāpumu nekas nebūs.” Bet gravitācijas likums darbojas visiem vienādi. Mācies no Dāvida, no Saula, no Izraēla! Lai tevi šis sprediķis iedrošina augt un iet vairumā un plašumā!

Mācītāja Mārča Jencīša sprediķi “Neļauj sevi apzagt, esi modrs!” pierakstīja un rediģēja draudzes “Kristus Pasaulei” redakcija

Kā zināt, ka esi pareizā draudzē?

Publicēja 2019. gada 8. janv. 21:33Līga Paņina   [ atjaunināts 2019. gada 9. janv. 21:08 ]

Ziņas datums 09.01.19.

Šis ir pirmais šī gada dievkalpojums, un svētrunas tēma ir „Kā zināt, ka esi pareizā draudzē?” Tu esi pareizā vietā. Bet kā tu zini, ka esi pareizajā vietā? Saistībā ar šo tēmu man atmiņā ir palicis viens spilgts notikums. Kaut gan tas nav nekas neparasts, jo cilvēki tā rīkojas diezgan bieži, šis gadījums bija īpašs. Tas notika tad, kad mums dievkalpojumi notika Zinātņu akadēmijā. Kāds vīrietis bija tādā sajūsmā par dievkalpojumu! Viņam patika slavēšana, kā mācītājs sludina, viņam patika viss. Pēc dievkalpojuma viņš atnāca pie manis, esot gandrīz metru virs zemes, un teica: „Es esmu atradis savu draudzi. Šī ir mana draudze, un es nākšu uz šejieni.” Izskatījās, ka viss ir uz 100%, bet tā bija pirmā un pēdējā reize, kad es viņu redzēju. Kā zināt, ka esi pareizā draudzē? Vai ir pareizas un nepareizas draudzes? Šodien mēs neizskatīsim „pareizās” vai „nepareizās” draudzes, bet to, kā zināt, vai esi pareizā vietā. Cilvēkiem ir šāds jautājums. Mums pašiem ir šāds jautājums. Kur meklēt atbildes? Vai sajūtās ir atbilde? Nē. Atbilde ir tikai Dieva vārdā. Svarīgas ir nevis emocijas, bet zināšanas, ka esi pareizā vietā. Tie cilvēki, kuri vēl nav pievienojušies draudzei, meklē draudzi, kuru sev piemērot. Bieži cilvēki neizvēlas draudzi, vadoties pēc Bībeles, pēc Dieva vārda, bet izvēlas to, kas emocionāli uzrunā, kur ir vairāk draugu, kur vairāk cilvēku patīk, kur mācītājs patīk, kur mūzika patīk. Šīs nav nesvarīgas lietas, bet tās nav svarīgākās. Vienīgais kritērijs, kādai ir jābūt draudzei, ir meklējams Bībelē. Vienīgais kritērijs, pēc kura saprast un izvēlēties draudzi, ir Dieva vārds. Draudzes modelis ir atklāts Dieva vārdā.

Bībele ir tapusi trīs ar pusi tūkstošus gadus atpakaļ. Viss ceļš, kā Dievs virs zemes ir iedibinājis Savu draudzi, ir atrodams gan Vecajā, gan Jaunajā Derībā. Esmu dzirdējis tādus tekstus, ka Vecā Derība ir vecā, un to var atmest, bet Jaunā Derība ir jaunā, derīgā. Manā Bībelē ir Vecā Derība un Jaunā Derība kopā, un tās ir nedalāmas. Visu, ko mēs lasām Dieva vārdā, arī Vecajā Derībā, ir jālaiž cauri Jēzus vārdiem. Arī Vecā Derība – Psalmi, Samalama pamācības, pravieši, Mozus grāmatas, Laiku grāmatas, Samuēla grāmatas – ietilpst Bībelē. Vislabāk redzamais paraugs, kādai jābūt draudzei, ir atrodams Apustuļu darbos. Tie ir arī Svētā Gara darbi, un tur ir atrodams, kā izskatījās Jaunās Derības draudze. Nav lielas atšķirības, Jaunā vai Vecā Derība, jo ir Kristus, zem kura ir viss Dieva vārds. Tas pats Dievs, kas runāja Vecajā Derībā, runā arī Jaunajā Derībā. Ir viena atšķirība – Jēzus atnāca divus tūkstošus gadus atpakaļ, nomira par mūsu grēkiem, augšāmcēlās, un iesākās jauna ēra. Mums ir jāņem vērā, ka visas tās izmaiņas, ko ir iedibinājis Jēzus, ir nākušas pakāpeniski, caur gadu simteņiem un tūkstošiem. Dieva vārds ir nedalāms.

Kas ir vissvarīgākais? Mums ir vairākas bāzes – personiskas attiecības ar Dievu, lūgšana un Bībele, kalpošana, draudze. Kas no šiem ir pats svarīgākais? Tu teiksi, ka Bībele, personiskas attiecības ar Dievu? Es tomēr teikšu, ka svarīgāka ir draudze. Kamēr cilvēks neienāk draudzē, viņš neiemācās veidot personiskas attiecības ar Dievu. Nobriedušam kristietim, protams, svarīgākais ir personiskas attiecības ar Dievu. Ja man jāizvēlas, kas ir prioritāte, tad prioritāte ir cilvēkam būt draudzē. Esot draudzē, dzirdot Dieva vārdu, rodas ticība; ticība rodas no sludināšanas. Sadraudzība tevi stiprina. Dieva vārdu tu iepazīsti caur draudzi. Dieva vārds arī ir tapis caur draudzi. Draudze ir ārkārtīgi svarīgi, un tas ir prioritāri.

Un visu Viņš ir nolicis zem Viņa kājām, bet Viņu pašu pāri visam iecēlis par galvu draudzei, kas ir Viņa miesa, pilnība, kas visu visur piepilda.” (Efeziešiem 1:22-23)

Draudzes galva ir Jēzus Kristus. Kas ir pilnība? Kā izskatās tas, ka viss ir zem Viņa kājām? Ja Viņš ir galva, tad mēs esam Viņa miesa un viss ir zem mūsu kājām, mēs visu visur piepildām un esam pilnība. Ne tu viens esi pilnība, bet mēs kopā esam pilnība. Pat ne viena draudze, bet visa Draudze kopumā. Pilnība, kas visu visur piepilda un uzvar! Jēzus ir galva, mēs – Viņa miesa, un mums kā Viņa miesai viss ir zem mūsu kājām, tāpēc ir svarīga draudze, jo tā ir Dieva miesa, ķermenis, īpašums, un tas ir veids, kādā Dievs darbojas. Jēzus saka: „Lai visi ir viens, kā mēs esam viens.” Mēs esam viens ar Kristu, bet tikai esot draudzē. Draudze ir Kristus miesa. Mēs katrs par sevi arī esam Kristus miesa.

Un Es tev saku: tu esi Pēteris, un uz šās klints Es gribu celt Savu draudzi, un elles vārtiem to nebūs uzvarēt.” (Mateja evaņģēlijs 16:18 )

Atceries – velns neuzvarēs nevis indivīdu draudzē, bet draudzi. Ja tu esi stiprā, īstā draudzē, patiesā Bībeles draudzē, tad tu esi drošībā, tu spēj uzvarēt, savaldīt savus miesas kārību, spēj gūt panākumus, spēj kalpot, vest cilvēkus pie Kristus, vadīt, spēj dzīvot piepildītu, harmonisku dzīvi, spēj pastāvēt vajāšanās, pastāvēt pretī radinieku, dažādu cilvēku spiedienam, spēj pastāvēt pretī velnam, spēj izdzīt ļaunus garus, spēj dziedināt, jo tu esi pilnība, esot draudzē, jo draudze ir pilnība. Cilvēkus, kuri ir kā Pēteris, elles vārtiem nebūs uzvarēt. Cik svarīgi ir būt draudzē!

Īsa draudzes vēsture

Vecajā Derībā draudze nozīmēja Izraēlu. Izraēls radās, kad Dievs bezdievīgajā pasaulē aicināja Ābramu atjaunot Savu valstību uz zemes. Viņš izvēlējās Ābrāmu, kuru izveda no pagānu zemes, no kaldēju Ūras, kur pielūdza mēnesi, dažādus debess spīdekļus, kur cēla dažādas piramīdas saviem dieviem. Dievs izveda viņu no turienes un darīja par lielu tautu. Caur Īzaku, Jēkabu, divpadsmit ciltstēviem tapa Izraēls. Izraēlam Dievs deva Savus baušļus, kārtību un Savu klātbūtni Templī. Viss Izraēls noteiktās svētku reizēs sanāca kopā Templī, kurš tajā laikā vēl netika uzcelts, bet tā bija Saiešanas telts, kura bija centrālajā vietā visos Izraēla pārgājienos. Visi Izraēla karapulki bija apkārt šai centrālai vietai. Bībelē ir rakstīts, ka tiks izglābts cilvēks un līdz ar viņu viss viņa nams. Jaunajā Derībā mēs balstāmies uz to, ka, ja es tikšu izglābts, tad visi mani radinieki tiks izglābti. Tas arī strādā, bet tas nav īsti patiesi, jo tajā laikā bija cita kārtība. Ko nozīmē „viss tavs nams”? Nams tajā laikā skaitījās visa ģimene ar kalpotājiem, vergiem, kuri kopā varēja arī būt kādi simts cilvēki, un tur bija saimniecības, savas ēkas. Vecākais šajā ģimenē noteica to, kam pārējie ticēs. Bībelē ir rakstīts, ka „tiksi izglābts tu un viss tavs nams”, tāpēc viss Izraēls sanāca kopā noteiktos svētku laikos, lai Templī pielūgtu Dievu. Visā pārējā laikā nama vecākie rūpējās par Dieva kārtību, gribu savās ģimenēs, savos namos. Šīs ir svarīgas liekas, kas ir jāsaprot. Tas nozīmē, ka Vecās Derības laikā pastāvēja centrāla Dieva pielūgsmes vieta un arī pielūgsme pa mājām. Draudze nav tikai vieta, kur atnākt noklausīties spediķi, bet tas ir kaut kas vairāk, tas ir dzīvesveids! Tie ir reāli cilvēki, tā ir ģimene. Kas notika tālāk? Izraēls vairākkārtīgi atkrita no Dieva. Viņi atkal un atkal tika sodīti – dažādas blakus tautas okupēja Izraēlu, bija verdzība, cilvēku izvešana, līdz Izraēls tika aizvests gūstā uz Bābeli. Bābeles gūstā viņiem bija vajadzība pielūgt Dievu. Salamans uzcēla Templi, bet tas palika Jeruzālemē, kur to izpostīja; Tempļa priekšmeti tika izvesti uz Bābeli. Veidojās vietējās cilvēku grupas, kuras sauca par sinagogām. Ko nozīmē vārds ‘sinagoga’? Tas nozīmē ‘sapulce’, ‘skola’, ‘ticīgo cilvēku sapulce’. Tam tika celtas arī speciālas ēkas, un no turienes ir cēlies vārds ‘sinagoga’.

Jaunās Derības laikā atnāca Jēzus Kristus un sāka celt Savu draudzi, un tajā laikā joprojām darbojās sinagogas. Tāpat ir minēts arī dievbijīgais Kornēlijs, kurš deva daudz dāvanu, un viņš aicināja Pēteri uz savu namu, un viss viņa nams tika kristīts. Jēzus sludināja sinagogās, Templī un arī pa mājām. Ko Viņš domāja ar vārdiem: „Tu esi Pēteris, un uz tevis Es celšu Savu draudzi?” Tas viss ir atrodams Dieva vārdā. Jaunajā Derībā vārdam ‘draudze’ ir tulkojums ‘ekklesia”, kas no grieķu valodas nozīmē ‘saaicināta sapulce’, ‘sapulcināta tauta’. Draudze ir izglābto cilvēku sapulce, kuri ir pieņēmuši Kristu par savu Glābēju, jeb kristiešu sapulce.

Vai tu esi draudzē tikai tāpēc, ka tev kaut kas šeit patīk, vai tu esi šeit tāpēc, ka šīs ir Dieva mājas, vieta, kur Dievs vēlas tevi redzēt? Skatīsimies Dieva vārdā, kā izskatījās ticīgo sapulces, kāds ir draudzes modelis šodien un kādu Dievs grib redzēt Savu draudzi. Pēc tā tu pats varēsi spriest, vai esi pareizajā vietā. Ja tev ir jāizvēlas draudze, kurai pievienoties, tad salīdzini šīs Rakstu vietas, lasi pats Bībeli, skaties, kas notiek draudzē, un vērtē.

Vēl par draudzes vēsturi. Bībelē draudze ir apzīmēta dažādos veidos. Pirmkārt, kā universāla draudze, kā vispasaules draudze. Draudze, kas vienmēr ir bijusi un vienmēr būs. Bībelē ir rakstīts: „debesīs pierakstīta pirmdzimto draudze”. Draudze neaprobežojas tikai ar zemi, bet tie ir visi tie cilvēki, kas ir nomiruši Jēzū Kristū un ir Debesīs, – viņi joprojām pieder pie draudzes. Tad, kad es tiku izglābts, tas viss notika pārdabiski, – es dzirdēju gaviles debesīs. Man likās, ka debesis uz manis gāžas. Vēlāk es lasīju Bībelē, kad grēcinieks tiek glābts, tad eņģeļi debesīs gavilē. Vēl es lasīju Bībelē, ka Debesīs arī ir draudze, kas slavē un pielūdz Dievu. Tā nav konkrēta konfesija, bet vispasaules draudze. Otrkārt, draudze ir vispārīga draudze jeb vienkārši sapulce. Treškārt, vietējā, konkrētā draudze. Nav pareizi teikt par sevi, ka tu esi vispasaules draudzē; tu jau esi, bet tu piederi pie konkrētas draudzes. Ja tev jautā, no kādas draudzes tu esi, tad tu nosauc savu draudzi, piemēram, draudze „Kristus Pasaulei”. Tev jānosauc konkrēta draudze, apzinoties, ka tava draudze pieder pie visām Latvijas draudzēm un ka visa Latvijas draudze pieder pie visas Baltijas, Eiropas draudzēm un pasaules draudzēm. Ja kāds cilvēks atbild, ka pieder pie vispasaules draudzes, tas nozīmē, ka viņš nepieder ne pie vienas draudzes, viņam nav nekādas atbildības, viņam nav savas ģimenes, viņam nav sava mācītāja.

Kā zināt, ka esi pareizā draudzē? Atbilde – tikai Dieva vārds. Jēzus nodibināja draudzi caur divpadsmit apustuļiem. Viņi evaņģelizēja, izdzina ļaunus garus, veidoja mācekļus, un tā, sākot no Jeruzālemes, pa visu Jeruzālemes apkārtni, vēlāk Eiropā attīstījās kristiešu draudzes. Sākotnēji nebija tādi baptisti vai luterāņi, metodisti, kalvinisti, armīnisti vai citi novirzieni, bet bija tikai viena draudze, un šo draudzi sauca katoļu draudze. Vārds ‘katolisks’ nozīmē ‘universāls’, ‘vienots’. Nebija konfesionālo dalījumu, bija tikai kristiešu draudzes. Katoļu draudze savu definīciju ieguva tikai kādā 4. gs. Tas ir 300–400 gadus pēc tam, kad Kristus nodibināja Savu draudzi, pēc Savas nāves un augšāmcelšanās. Romas impērijā izplatījās kristietība. Kristieši tika vajāti, jo Romas impērijā tika piekopts imperatora kults – viņam bija jāupurē, jāziedo un viņš bija jāpielūdz kā dievs. Kas atteicās viņu pielūgt kā dievu, tie tika sadedzināti vai izmesti zvēriem par barību. Tūkstošiem kristiešu gāja bojā mocekļa nāvē. Tas viss beidzās ar to, ka 4. gs. sākumā Romas imperators Konstantīns atzina kristietību, atzina Kristu. Šis imperators nebija vienaldzīgs pret draudzi un ieviesa kristietību visā Romas impērijā. Romas impērija bija praktiski visa civilizētā pasaule. Notika kari, un pats Konstantīns piedalījās šajos karos, atbrīvojot kristiešus no vajāšanām. Viņam bija ģerbonis: Jēzus un krusts. Tās bija lielas pārmaiņas visā pasaulē, un kristietība bija modē. Tas nozīmēja – ja gribēji mācīties augstskolā, tev bija jābūt kristietim. Tajā pašā laikā Romas Katoļu baznīcā bija konflikts mācības jautājumos. Bija arī konflikts starp imperatoru Konstantīnu un viņa pretiniekiem. Notika kari, domstarpības un šķelšanās. Rezultātā Katoļu baznīca jeb vispārējā baznīca sadalījās divās daļās – austrumu un rietumu. Tagadējo Stambulu tajā laikā dēvēja par Konstantinopoli, un to sauca par austrumu baznīcu – izveidojās pareizticīgo jeb ortodoksālā baznīca. Rietumos, Romā palika katoļu baznīca. Pareizticīgie uzskatīja, ka apustulis Andrejs (Pētera brālis) bija pirmais, ko Jēzus aicināja pie sevis, tāpēc viņi ir „pareizākie”. Romas impērijas jeb katoļu draudze uzskatīja, ka Pēteris bija draudzes galva, bet pareizticīgie apgalvoja, ka tā nav, jo Andrejs Pēteri atveda pie Dieva. Tā katra puse līdz pat šai dienai aizstāv savus uzskatus. Pagāja kādi 1000 gadi, līdz pilnībā tika definētas šīs abas konfesijas – Romas katoļi un Pareizticīgie. Katoļu baznīca vairākus gadsimtus pārvaldīja visu pasauli. Katoļu baznīcai ir savas pozitīvās lietas, kā viņi ir ietekmējuši pasauli, bet tajā pašā laikā šai milzīgajai draudzei ir arī savi trūkumi, melnie traipi. Pasaules vēsturē ir zināmas tādas lietas kā inkvizīcija, raganu medības, kad nogalināja arī dzīvos kristiešus.

Kāpēc draudzes šķeļās? Kāpēc veidojas jaunas draudzes? Ja cilvēkam ir Bībele, ja viņš patiesi meklē Dievu, tad viņš atpazīs, ka viņš nav patiesā draudzē. Cilvēki tiecas pēc pilnības, būt tuvāk Dievam, tāpēc veidojas jaunas kustības. Visdrūmākie un reliģiozākie laiki bija viduslaiki. Viduslaikos dzīvoja kāds katoļu mūks, Mārtiņš Luters, kurš lasīja Dieva vārdu, kas tajā laikā vienkāršam cilvēkam bija grūti pieejams; bija gadījumi, kad baznīcā Bībele tika pieslēgta pie altāra ar lielu ķēdi. Bībele bija latīņu valodā, lai cilvēki nesaprastu tās patiesības. Mārtiņš Luters sāka sludināt to, ka mēs neiegūstam glābšanu caur cilvēkiem, bet pa tiešo no Dieva, ne ar darbiem, bet žēlastībā. Tā viņš pie Vitenbergas baznīcas durvīm pienagloja savas slavenās tēzes, un līdz ar to sākās protestantu kustība. Protestantu kustība nav tikai luterisms, kalvinisms vai armīnisms. Ir dažādi protestantu novirzieni. Luters nebija vienīgais, bija daudzi, bet viņi tika apspiesti. Luteram izdevās, acīmredzot bija Dieva noteikts laiks, un pasaulē aizgāja plaša protestantu kustība. Viena no pirmajām baznīcām, kas iznesa svētbildes no dievnama, bija Doma baznīca Latvijā. Viena no reformācijas kustībām bija Rīgā. Vieni no svētbilžu grautiņiem notika Rīgā. Mēs esam tādā īpašā vietā starp Austrumiem un Rietumiem. Šeit notiek īpaši notikumi. Tādējādi vēsturiski izveidojās trīs kustības – katoļi, pareizticīgie un protestanti. Protestanti dalās ļoti daudz novirzienos. Pie kādas konfesijas pieder mūsu draudze? Pie protestantiem. Laika gaitā, kad baznīca iesūno un atkāpjas no Bībeles normām, atrodas līderi, kuri pazīst Dievu un apzinās, ka mirst, tāpēc tiek veidotas jaunas baznīcas. Tas ir neizbēgami, jo arī Pāvils saka, ka novirzieniem ir jābūt.

“[..] Dieva namā, kas ir dzīvā Dieva draudze, patiesības balsts un pamats.” (1.Timotejam 3:15)

Lūk, neliela statistika par konfesijām pasaulē. Virs zemes ir 1,2 miljardi katoļtcīgo, 200 000 pareizticīgo, 700 miljoni protestantu. Tas, ka kādā valstī dominē konkrēta konfesija, vēl nenozīmē to, ka tajā ir dzīvais Dievs. Caur konfesijām var novērot arī dažādus virzienus, kas izriet no tām, un to, vai attiecīgās draudzes nes dzīvību vai nē. Lūk, statistika par labklājības līmeni dažādās valstīs, kurās ir protestantisms, katolicisms un dažādas citas reliģijas. Protestantu valstis ir 8 reizes un katoļticīgo 1,5 reizes bagātākas par citām. Pareizticīgo valstis ir 1,24 un musulmaņu 4,4 reizes nabagākas par citām; budistu valstis 6,7, hinduistu 11,6 un ateistu 11,9 reizes nabagākas par citām valstīm. Lasot šo statstiku, mans mērķis nav noniecināt kādu konfesiju. Es lasu reālus, izpētītus skaitļus. Piemēram, Amerikā dominē evaņģēlisko kristiešu draudzes, tādas kā mūsu draudze. Faktiski, bez tādām draudzēm kā mūsu, Amerikā prezidentu nevar ievēlēt, jo no tām nāk ļoti daudz balsu. Ja pilnīgi visas šīs draudzes būtu patiesi dzīvas, tad Amerika šodien plauktu un zeltu kā nekad agrāk. Es nemācu par to, kur tev jābūt. Tu pats vari izvērtēt, kā vēlies dzīvot. Vienmēr vajag atcerēties, ka bieži vien mēdz būt dažādas draudzes vienas un tās pašas konfesijas ietvaros. Var būt viena un tā pati konfesija, taču dažādās valstīs draudzes var atšķirties, bet tās visas ir no Dieva, izņemot tās, kas vairs nav kristīgas draudzes.

Ko saka Dieva vārds par to, kādai jābūt draudzei?

Debesu Tēvs, Tu esi brīnišķīgs un labs. Tu esi atklājis mums tik brīnišķīgas lietas un devis mums sapratni par to, ka mēs tiešām varam būt harmonijā ar Tevi un cits ar citu. Āmen.

1. Prioritāte ir Bībeles mācība, nevis tradīcija.

“Viņam jārūpējas par sludināšanu, kas atbilst mācībai, lai viņš būtu spējīgs paskubināt veselīgā mācībā un atspēkot tos, kas runā pretim.” (Titam 1:9)

Tas ir padoms mācītājam. Ja draudzē ir iedibinātas kādas tradīcijas, tām jābūt saskaņā ar Bībeli. Bez tam, nevis ar vienu Rakstu vietu, bet ar Bībeles kontekstu un veselīgu mācību. Mācība ir ļoti svarīga.

Pie kādas mācības ir jāturās? Jāturās ir pie apustuļu mācības Dieva vārdā, ņemot vērā arī visu Bībeli. Kā prioritāti svarīgi ir noteikt Kristus vārdus, pēc tam apustuļu vārdus un tikai tad visu citu praviešu vārdus.

Bet velti tie Mani godā, sludinādami mācības, kas ir cilvēku likumi.” (Mateja evaņģēlijs 15:9)

Ja draudzes mācība nav balstīta Dieva vārdā, tad tā ir veltīga. Tā neglābj un garīgi neceļ. Tā var palīdzēt kaut kādās, atsevišķās situācijās, bet nevar celt garīgi. Visam, kas notiek, jābūt balstītam Dieva vārdā.

“Iesākumā bija Vārds, un Vārds bija pie Dieva, un Vārds bija Dievs.” (Jāņa evaņģēlijs 1:1)

Lūk, prioritāte! Dievs nav tāds kā tu vai es, kuram ‘jā’ nav ‘jā’ un ‘nē’ nav ‘nē’. Dievs Savus vārdus un nostāju nemaina, tā ir Viņa būtība.

2. Kristus upuris.

“Nav pestīšanas nevienā citā; jo nav neviens cits vārds zem debess cilvēkiem dots, kurā mums lemta pestīšana.” (Apustuļu darbi 4:12)

Pareiza, bībeliska draudze atzīst Kristus upuri kā vienīgo ceļu uz debesīm. Dieva vārds mums māca, ka ir tikai viens ceļš pie Viņa.

3. Trīsvienība.

“Jo trīs ir, kas dod liecību debesīs: Tēvs, Vārds un Svētais Gars, un šie trīs ir viens.” (1.Jāņa 5:7)

Vai tu esi kādreiz domājis par to, kā tas ir iespējams? Tas ir līdzīgi kā ūdens var būt trīs dažādās formās šķidrums, ledus un tvaiks. Jēzus virs zemes cilvēka miesā, Tēvs savā tronī debesīs un Svētais Gars šeit, virs zemes, mūsu vidū. Arī cilvēks sastāv no gara, dvēseles un miesas.

“Tāpēc eita un darait par mācekļiem visas tautas, tās kristīdami Tēva, Dēla un Svētā Gara Vārdā.” (Mateja evaņģēlijs 28:19)

Ja tevi kristī Tēva, Dēla un organizācijas vārdā, tad kaut kas nav tīrs. Salīdzini, ko saka Dieva vārds un draudzes cilvēki. Ja draudzē tiek uzskatīts, ka Tēvs ir svarīgāks par Dēlu vai Svētais Gars ir īpašāks, tad zini, ka tas neatbilst Bībeles mācībai. Trīsvienība ir Dieva Tēva, Dieva Dēla un Dieva Svētā Gara apvienojums.

4. Draudze sākas ar jaunpiedzimšanu.

Kas nav jaunpiedzimis, tas ir ārpus draudzes.

“Tādēļ, ja kas ir Kristū, tas ir jauns radījums; kas bijis, ir pagājis, redzi, viss ir tapis jauns.” (2.Korintiešiem 5:17)

Pieņemot Jēzu Kristu par savu Glābēju, cilvēks piedzimst no augšas. Draudze ir tikai jaunpiedzimušo draudze gan debesīs, gan virs zemes. Ja tu vari būt draudzes loceklis, neesot jaunpiedzimis, tas nav bībeliski. Draudze sākas ar jaunpiedzimšanu. Pirmais, kas draudzē jāsludina, ir tas, ka Dievs mūs pārrada par jaunu cilvēku, jeb evaņģēlijs.

5. Personīgas attiecības ar Dievu, lūgšanas un gavēnis.

“Vēl Viņš tiem stāstīja līdzību par to, ka tiem aizvien būs lūgt Dievu un nebūs pagurt.” (Lūkas evaņģēlijs 18:1)

Jaunajā Derībā var lasīt par to, ka Jēzum bija personīgas attiecības ar Dievu. Tajā pašā laikā arī draudze nāca kopā un lūdza Dievu tā, ka pat zeme drebēja. Jēzus mūs brīdina, mudinot lūgt Dievu. Dzīvās Dieva draudzes var atšķirt pēc tā, vai cilvēkiem tiek mācīts veidot personīgas attiecības ar Dievu. Tieši tāpat svarīgas ir arī regulāras, kopīgas draudzes lūgšanas un gavēnis.

“Un tie pastāvēja apustuļu mācībā un sadraudzībā, maizes laušanā un lūgšanās.” (Apustuļu darbi 2:42)

Draudze var pastāvēt tikai tad, kad tai ir kopīga lūgšanu dzīve. Lūk, bībeliskas draudzes paraugs. Kāpēc ir svarīgs personīgais laiks ar Dievu? Kāpēc nepietiek tikai ar kopīgām draudzes lūgšanām? Kādu Dievs radīja cilvēku? Tādu, kurš Dievu mīl pēc Viņa pavēles vai pēc brīvas gribas? Dievs cilvēku ir radījis pilnīgi brīvu. Tikai tad, ja draudzē cilvēkiem ir pašiem savas, personīgās attiecības ar Dievu, tā var būt bībeliska, pretējā gadījumā draudzē ir viens mācītājs, kurš nemitīgi dod kādas norādes, un cilvēki tās izpilda, personīgi Dievu nemeklējot, un tādējādi izveidojas neveselīga, abpusēja kontrole. Šī iemesla dēļ ir svarīgi katram būt brīvam un personīgi pieņemt lēmumu būt Dieva vadītam.

6. Svēta dzīve.

“Jūs vēl neesat līdz asinīm pretim turējušies, cīnīdamies pret grēku.” (Ebrejiem 12:14)

Draudzē māca, ka 10 baušļi ir svētuma paraugs un tas, pēc kā mums katram jātiecas. Mēs netiekam izglābti tāpēc, ka turam desmit baušļu. Mēs esam izglābti un pieņēmuši Jēzu Kristu par savu Glābēju, un tāpēc mēs turam desmit baušļus un cīnāmies līdz asinīm, lai dzīvotu svētu dzīvi. Par to tiek mācīts, lūgts un pēc tā mēs arī tiecamies. Ja tas nav draudzes pamatā, tad tā neatbilst Bībeles standartam.

7. Debesis un elle.

“Un, kā cilvēkiem nolemts vienreiz mirt, bet pēc tam tiesa.” (Ebrejiem 9:27)

Katrs cilvēks virs zemes reiz mirst, bet viņa gars (iekšējais cilvēks) dodas uz debesīm vai elli, atkarībā no tā, vai viņš tic Kristum, vai nē. Tāpat to parāda arī cilvēka dzīve vai viņš tic Kristum, vai nē. Ja tiek mācīts, ka ir kādas vietas, kur cilvēki var uzgaidīt vai nopirkt glābšanu radiniekiem, tad tā nav bībeliska mācība. Eksistē gan debesis, gan elle. Esmu dzirdējis dažādas teorijas par to, kas notiek ar cilvēku pēc nāves, bet Dieva vārds saka: „Moku dūmi no elles celsies mūžīgi mūžam.” Ja cilvēks ir nokļuvis debesīs vai ellē, viņš no turienes vairs nekad neatgriezīsies.

“Un, ja tava acs tevi apgrēcina, izrauj to un met to prom; tas tev labāk ar vienu aci ieiet dzīvībā, nekā kad tev ir divi acis un tevi iemet elles ugunī.” (Mateja 18:9)

Jēzus šajā Rakstu vietā konkrēti runā par elli un debesīm. Ir tikai divas vietas, kur iespējams nokļūt pēc dzīves virs zemes, un nekādi starpposmi neeksistē.

8. Kristības.

“Kas tic un top kristīts, tas tiks izglābts, bet, kas netic, tiks pazudināts.” (Marka 16:16)

Jaunpiedzimuši cilvēki kristās, bet pats kristīšanās process neglābj. Glābj tikai ticība. Ja tu tici Jēzum Kristum, tad dodies kristīties. Kāda ir pareiza kristība? Dažādās konfesijās un baznīcās ir atšķirīgas kristības, taču kāda mums gar to daļa? Mums ir daļa tikai gar Bībeli. Atceries: ja tevi kristīja apšļakstot un tu tajā brīdī biji patiesi pieņēmis Jēzu par savu Glābēju, tad Dievs pieņem arī šādu kristību. Nozīme ir ticībai, nevis formai. Tomēr, kāpēc gan nedarīt tā, kā Bībelē teikts? Kā Jēzus tika kristīts?

“Un, kad Jēzus bija kristīts, Viņš tūdaļ izkāpa no ūdens.” (Mateja 3:16)

“Kad tie no ūdens bija izkāpuši, Tā Kunga Gars Filipu aizrāva, un galminieks viņu vairs neredzēja; viņš līksms ceļoja tālāk.” (Apustuļu darbi 8:39)

Viss Dieva vārds runā par to, ka cilvēks kristībās tiek pagremdēts. Arī notikums, kurā Israēls gāja cauri jūrai, attēlo kristību. Tātad, pareiza un Bībeliska kristība ir ar pagremdi. Vārds ‘baptizo’ nozīmē ‘iegremdēt’. Piemēram, Latvijā baptistu draudzes atšķiras ar to, ka kristībās cilvēks tiek pagremdēts ūdenī.

9. Evaņģēlisms un misionārisms.

Tāpēc eita un darait par mācekļiem visas tautas, tās kristīdami Tēva, Dēla un Svētā Gara Vārdā.” (Mateja 28:19)

Bībeles princips patiesai draudzei ir tāds, ka tā evaņģelizē, glābj cilvēkus un aug. Augt nozīmē glābt cilvēkus un izplatīt Dieva valstību. Tiem, kam ir automašīna, bet nav garāžas, droši vien zina, kas notiek tad, kad laukā temperatūra svārstās ap nulli. Ledus izkūst, satek spraugās un atkal sasalst. Pēc tam jākasa stikli un laužot jāmēģina attaisīt durvis. Dieva vārds saka: “Labāk tu būtu auksts vai karsts, bet remdenie tiks izspļauti.” Draudzei ir jābūt karstai, lai plānveidīgi evaņģelizētu un glābtu cilvēkus. Tas nozīmē ne tikai cilvēkiem pastāstīt par Dievu, bet arī veidot viņus par mācekļiem.

10. Draudzē ir struktūra vadītāji, kārtība un disciplīna.

“Ikvienā draudzē viņi tiem iecēla vecajus; gavēdami un Dievu lūgdami, viņi tos nodeva Tā Kunga ziņā, kam tie bija sākuši ticēt.” (Apustuļu darbi 14:23)

Kad Pāvils veidoja draudzes, viņš tajās ielika vadītājus un nodibināja kārtību. Es neredzu nedz Vecās, nedz Jaunās Derības draudzēs problēmas ar organizētību. Tāda problēma bija tikai korintiešiem, bet Pāvils pie tā strādāja. Pāvils mācīja, ka tie draudzes locekļi, kuri noziegušies, vispār jāizslēdz no draudzes un jādisciplinē. Jēzus arī saka: “Ja brālis grēko, runā ar viņu zem četrām acīm. Ja neklausa, tad jāņem klāt vēl divi vai trīs liecinieki. Ja brālis neklausa arī draudzei, tad tādu tur par pagānu.” Draudzē ir disciplīna, kārtība un Dieva iecelti vadītāji. Ja tu zini cilvēku, kurš saka, ka viņu vidū nav iecelts konkrēts vadītājs, tad zini, ka tas nav bībelisks modelis. Draudzes pamatā jābūt struktūrai un kārtībai.

Viņš arī devis citus par apustuļiem, citus par praviešiem, citus par evaņģēlistiem, citus par ganiem un mācītājiem.” (Efeziešiem 4:11)

Tie ir līderi un vadītāji, kas uztur draudzē kārtību, kādu Dievs to grib.

11. Bībeliska draudze nav remdena.

Tā kā tu esi remdens, ne auksts, ne karsts, Es tevi izspļaušu no Savas mutes.” (Atklāsmes grāmata 3:16)

Ne ikkatrs, kas uz Mani saka: Kungs! Kungs! ieies Debesu valstībā, bet tas, kas dara Mana Debesu Tēva prātu.” (Mateja evaņģēlijs 7:21)

12. Svētā Gara kristība ar līdzejošu zīmi – runāšanu mēlēs.

Kad Pāvils uzlika tiem rokas, Svētais Gars nāca pār tiem: tie runāja mēlēs un pravietoja.” (Apustuļu darbi 19:6)

Es zinu, ka ir draudzes, kas aug un glābj cilvēkus bez Svētā Gara kristībām. Viņiem nav šī pārdabiskā dziedināšanas spēka, bet cilvēki tiek glābti. Caur Svētā Gara kristību Dievs dod pārdabisku spēku glābt cilvēkus ar brīnumiem un zīmēm.

13. Dziedināšana.

Dziediniet slimus, šķīstiet spitālīgus, uzmodiniet mirušus, izdzeniet ļaunus garus. Bez maksas jūs esat dabūjuši, bez maksas dodiet.” (Mateja evaņģēlijs 10:8 )

Tas ir pirmās draudzes paraugs, kad Jēzus izsūtīja mācekļus ne tikai sludināt, bet arī dziedināt.

14. Atbrīvošana.

Draudzei jāapzinās, ka nav tikai jācīnās ar redzamo, materiālo formu, bet arī ar garīgo pasauli, kurā ir velns ar saviem dēmoniem. Un mums ir dota vara izdzīt ļaunos garus un Jēzus Vārdā dziedināt visas sērgas un slimības. Inkaunters ir vieta, kur izdzen ļaunos garus un velnus. Mūsu draudzē 19. janvārī būs dziedināšanas dievkalpojums, un tā ir Dieva griba, ka cilvēki tiek atbrīvoti un dziedināti.

15. Mājas grupas un dievkalpojumi.

Viņi mēdza ik dienas vienprātīgi sanākt Templī, pa mājām tie lauza maizi un baudīja barību ar gavilēm un vientiesīgu sirdi.” (Apustuļu darbi 2:46)

Pirmā draudze sapulcējās Templī un mājās. Jēzum bija divpadsmit mācekļi, ar kuriem Viņš bija pastāvīgi kopā.

Un viņi nemitējās Templī un pa mājām ik dienas mācīt un sludināt Kristu Jēzu.” (Apustuļu darbi 5:42)

Viņi pulcējās kopā, nesa ziedojumus un klausījās sprediķus. Un paralēli tie pulcējās mājās, kur baudīja vakarēdienu. Ir vai nav mājas grupas tas nenosaka draudzes izaugsmi un to, vai draudze ir pareiza vai nepareiza. Svarīgs princips ir tāds, lai katrs draudzes cilvēks ir aprūpēts un sadraudzībā ar citiem kristiešiem. Lielā draudzē nav iespējama sadraudzība, ja cilvēkus aprūpē tikai viens mācītājs. Tāpat arī skolā ir viens direktors un daudz skolotāju. Tāpat arī armijā bataljonā ir trīs simti cilvēku, rotās pa simts cilvēkiem, un tās tiek sadalītas vēl mazākās vienībās, un pār katru tiek iecelts aprūpētājs, kurš ir konkrētās grupas līderis. Tāpat arī draudzē mācītājs viens pats nevar aprūpēt visus cilvēkus. Svarīgi, lai katrs cilvēks ir sadraudzībā un aprūpēts pareizā veidā.

16. Slavēšana un pielūgsme.

Teiciet Viņu ar bungām un vijīgām dejām, teiciet Viņu ar stīgu un flautas skaņām!” (Psalms 150:4)

Dāvids Templī ierīkoja slavēšanu un pielūgsmi. Reizēm tur bija tāda Dieva godība, ka kalpotāji pat kājās nevarēja nostāvēt. Draudzē ir svarīga slavēšana un pielūgsme no sirds. Kad protestantisms gāja plašumā, draudzē sāka ieviest ērģeles. Šobrīd ērģeles ir novecojis instruments, kaut gan daudzviet aktuāls. Tajā laikā to uzskatīja pat par velna instrumentu. Bet Bībele saka, lai Dieva slava nāk ar dažādiem mūzikas instrumentiem.

Un, pateicības dziesmu dziedājuši, tie aizgāja uz Eļļas kalnu.” (Mateja evaņģēlijs 26:30)

17. Desmitā tiesa, ziedošana, upurēšana.

Bet vai jums, jūs farizeji! Jūs dodat desmito tiesu no mētrām, dillēm un visādiem dārza augiem, bet atstājat novārtā taisnību un Dieva mīlestību. Vienu vajadzēja darīt un otru neatstāt novārtā.” (Lūkas evaņģēlijs 11:42)

Jēzus nav atcēlis 10. tiesas principu.

Ikkatrā pirmajā nedēļas dienā lai ikviens, cik bijis iespējams atlicināt, tur gatavībā, ka dāvanas nav jālasa tikai tad, kad es nākšu.” (1.Korintiešiem 16:2)

18. Sadraudzība.

“[..] un tie pastāvēja apustuļu mācībā un sadraudzībā, maizes laušanā un lūgšanās.” (Apustuļu darbi 2:42)

Mēs kā draudze augsim, un bez grupām nav iespējama sadraudzība. Un ne tikai grupās, bet arī visai draudzei vajag kopīgus pasākumus.

19. Mācība.

“[..] un tie pastāvēja apustuļu mācībā un sadraudzībā, maizes laušanā un lūgšanās.” (Apustuļu darbi 2:42)

Draudzē ir konkrēta mācība. Mācības katrā draudzē atšķiras. Ir kaut kādas otršķirīgas lietas, kas neietekmē cilvēku glābšanu.

20. Vakarēdiens.

Jaunpiedzimušie draudzes locekļi bauda vakarēdienu. Tas teikts iepriekšminētajā Rakstu vietā.

21. Draudze apzinās sevi kā lokālu, kontinenta un pasaules draudzi, savu vietu un lomu tajā.

Dzīva Dieva draudze nevar būt nošķirta no Kristus miesas. Mums ir jāatzīst, ka ir citas draudzes un mēs esam daļa no viņiem. Mums katram ir savas dāvanas un kādi savi novirzieni, ar ko mēs cits citam varam kalpot. Mēs rīkojam oktobra lūgšanu sapulces, jo esam daļa no Kristus miesas un mums vajag arī kaut ko no sevis dot Latvijas draudzēm un Latvijai.

Svētības biķeris, ko mēs svētījam, vai tas nav savienošanās ar Kristus asinīm? Maize, ko laužam, vai tā nav savienošanās ar Kristus miesu?” (1.Korintiešiem 10:16)

Novirzieniem arī jābūt, lai taptu redzami jūsu starpā ticībā rūdītie.” (1.Korintiešiem 11:19)

Ja tu esi draudzes meklējumos, tad neatkarīgi no konfesijas, pats svarīgākais kritērijs, kādai ir jābūt draudzei, ir Dieva vārds jeb Bībeles mācība. Slava Tev, Kungs! Mēs Tevi slavējam par draudzi, par Tavu miesu virs zemes, ka mums ir sava daļa Tavā draudzē, ka Tu pieņēmi mūs kā Savus bērnus, ka Tu sūtīji Savu Dēlu Jēzu Kristu, lai mēs piedzimtu no augšienes un tiktu pierakstīti Tavai draudzei. Paldies, ka mums ir mūžīgā dzīvība, ka mums ir draugi, ka varam augt un attīstīties. Paldies Tev, Dievs, ka mums ir ģimene, vadītāji un kārtība un ka mums ir vide, kurā varam veselīgi attīstīties un vest cilvēkus pie Tevis, Jēzu. Mēs Tevi mīlam, slavējam un pielūdzam, Dievs! Visa slava Tev, Kungs. Jēzus Vārdā!

Mācītāja Mārča Jencīša sprediķi „Kā zināt, ka esi pareizā draudzē?” pierakstīja un rediģēja draudzes „Kristus Pasaulei” redakcija

1-10 of 556