Svētrunas


Spēja redzēt

Publicēja 2022. gada 16. maijs 14:08Elīna Ziediņa   [ atjaunināts 2022. gada 18. maijs 00:23 ]

Ziņas datums 17.05.2022

Vai tu esi pamanījis, ka tieši evaņģēlijos ir daudz Rakstu vietas par Jēzus dzīvi un brīnumu atstāstījumu? Viņš dziedināja aklus un kurlus. Ja tu padomāsi, tad pirmais, kas nāk prātā, no kā Jēzus dziedināja – aklie, kurlie, mēmie. Aklie redz, kurlie dzird, klibie staigā.

Un Jēzus atbildēdams tiem sacīja: "Eita un atsakait Jānim, ko esat redzējuši un dzirdējuši: aklie redz, tizlie iet, spitālīgie top šķīsti, kurlie dzird, miroņi ceļas augšām, nabagiem sludina prieka vēsti;” (Lūkas evaņģēlijs 7:22)

[..] un brīnījās ļoti par to un sacīja: "Viņš visas lietas ir labi darījis; Viņš dara, ka pat kurlie dzird un mēmie runā." (Marka evaņģēlijs 7:37)

Jēzus par aklumu un kurlumu runā ne tikai fiziskā nozīmē, kad cilvēki tiek dziedināti, viņi var redzēt.

“Tāpēc Es uz tiem runāju līdzībās, jo tie redzēdami neredz un dzirdēdami nedzird un nesaprot. Un pie tiem piepildās pravieša Jesajas vārdi, kas saka: ar ausīm jūs dzirdēsit, bet nesapratīsit; skatīdamies jūs skatīsities, bet neredzēsit. Jo šo ļaužu sirds ir apcietināta, un viņu ausis ir nedzirdīgas, un savas acis tie ir aizdarījuši, ka tie ar acīm neredz un ar ausīm nedzird un sirdī nesaprot un neatgriežas, ka Es tos dziedinātu. Bet svētīgas ir jūsu acis, jo tās redz, un jūsu ausis, jo tās dzird.- Jo patiesi Es jums saku: daudzi pravieši un taisnie ir gribējuši redzēt, ko jūs redzat, un nav redzējuši, un dzirdēt, ko jūs dzirdat, un nav dzirdējuši.” (Mateja evaņģēlijs 13:13-17)

Mēs šodien dzirdējām liecību, ka Dievs dziedināja meiteni no vājdzirdības. Brīnumi notiek, bet Jēzus uzsver, ka Viņš runā ne tikai par fizisku redzēšanu un dzirdēšanu, bet arī par garīgu. Varbūt tieši tāpēc Bībelē ir fiksēts, izceļas akluma un kurluma jautājums. Viņš saka, ka akliem akli ceļa rādītāji.

“Atstājiet tos! Tie ir akli akliem ceļa rādītāji; bet, ja akls aklam ceļu rāda, tad abi divi iekritīs bedrē.” (Mateja evaņģēlijs 15:14)

Jēzus saka: „Jums ir ausis, bet jūs nedzirdat. Jums ir acis, bet jūs neredzat, jo jūsu sirds ir apcietināta.”

Un, to nomanīdams, Viņš uz tiem sacīja: "Ko jūs runājat, ka jums maizes nav? Vai jūs vēl nemanāt, nedz noprotat? Vai jums sirds vēl ir apcietināta? Jums ir acis, bet jūs neredzat; jums ir ausis, bet jūs nedzirdat?” (Marka evaņģēlijs 8:17-18)

Viņi neredz, nedzird, savas ausis ir aizbāzuši, acis aizvēruši. Neredz, nedzird un neatgriežas. Tas vijas cauri evaņģēlijiem.

Šodien es gribu runāt tieši par redzēšanu. Ja cilvēks ir akls fiziski, tad tā nav lielākā problēma. Tā, protams, ir problēma, bet tā nav lielākā problēma. Lielākā problēma ir nespēja redzēt garīgi. Redzējums, tas, ko tu redzi ar savām iekšējām gara acīm.

Es diezgan vienkārši pienesu lietas. Ja mēs runātu tīri no Bībeles, teoloģiski, ar dažādiem terminiem, piemēram, ar gara acīm. Kur atrodas gara acis? Varbūt tā ir kāda trešā acs? Kur tā atrodas?

Kad es pie Dieva atgriezos, es kapelā sēdēju un skatījos uz krustu. Runa ir par redzēšanu. Dievs mani bija uzrunājis, lai es skatos uz krustu. Faktiski Bībelē tas ir rakstīts – uz krustu. Es šodien braucu no Līgatnes uz Rīgu, mašīnā klausījos Kristīgo Radio un tur skanēja dziesma ar vārdiem “uz krustu, krustu”. Es sēdēju tajā kapelā un skatījos uz krustu, es biju tikko jaunpiedzimis cilvēks. Laikam no malas izskatījās diezgan dīvaini, varbūt pārējie brīvāk uzvedās. Mācītājs sludināja, es skatījos uz krustu. Man Dievs teica skatīties uz krustu. Pēc laika es izpratu, ka skatīties uz krustu nenozīmē tā vienkārši blenzt uz krustu, tā vienkārši skatīties vai nēsāt krustiņu. Tas ir kaut kas cits.

Mani agrāk mulsināja teksts: atver savu sirdi Dievam. Šo tekstu es dzirdēju gan angļu valodā, gan krievu un latviešu valodās. Man kādu laiku bija jautājums, kā atvērt savu sirdi. Es jau biju atvēris, bet es nesapratu, ko vēl grib. Es šim jautājumam esmu bieži pieskāries, šis jautājums ikdienas ir aktuāls – kā atvērt sirdi? Es varu pateikt vienkāršiem vārdiem – tā ir tava iztēle. Vārds “fantāzijas” nevienam nebūs nesaprotams. Katrs zina, kas ir fantāzijas. Vai tās pašas no sevis rodas vai tomēr tu fantazē, tu kontrolē savu galvu, ko tu fantazē, ko tu domā? Ko tu redzi? Tas, ko tu redzi savā iztēlē, tas lielā mērā ir arī atkarīgs, uz ko tu skaties savā ikdienā, uz ko tu vērs savu skatu. Savos pirmajos mēnešos, kad es ar Dievu biju saticies, skatīties vienkārši uz koka krustu nebija nemaz slikti, tas bija ļoti labi priekš manis tajā laikā. Šodien esmu izpratis, ka nepietiek tikai skatīties uz krustu, man ir jāredz iztēlē, ko Dievs priekš manis ir izdarījis pie krusta. Man jāredz sevi tādu, kāds es esmu, jo kas ir Jēzū Kristū, tas ir jauns radījums, jo kas ir bijis, tas ir pagājis, viss ir tapis jauns.

Tādēļ, ja kas ir Kristū, tas ir jauns radījums; kas bijis, ir pagājis, redzi, viss ir tapis jauns. (2. Korintiešiem 5:17)

Jāredz sevi tādu, kādu mani redz Dievs caur Sava Dēla upuri – jaunu cilvēku, jaunu radījumu, ar jaunu domāšanu. Man ir jāsāk par sevi, par cilvēkiem, par saviem tuvākajiem, par apstākļiem domāt tā, kā domā Viņš. Iztēle ir veids, kā mēs redzam. Tas, ko mēs liekam priekšā ikdienā, ko mēs redzam fiziskām acīm, ietekmē arī mūsu iekšējo redzēšanu, bet mēs paši nolemjam, kādus tēlus paturēt un kādus izmest, ko domāt, ko nedomāt, ko iztēloties un ko neiztēloties. Šis ir ārkārtīgi spēcīgs Dieva ierocis. Kristus upuris – tas ir pats svarīgākais, tas ir Bībeles centrs. Nākamais, manuprāt, ir spēja redzēt. Tu teiksi, varbūt ticība? Nebūs ticības bez redzēšanas, jo ticība ir redzēšana. Tas viss ir ļoti saistīts.

Es pajautāju grāmatu galdā, lai man iedod Jongi Čo grāmatiņu „Ceturtā dimensija”, taču tās tur nav. Iedeva man grāmatiņu „Lūgšana – atslēga atmodai”. Es domāju, ka šajā grāmatiņā arī ir nedaudz no ceturtās dimensijas. Kas tad ir ceturtā dimensija? Kas tad ir atslēga atmodai? Lūgšana ir atslēga atmodai. Bet tieši grāmatiņā „Ceturtā dimensija” apraksts ir detalizētāks un nedaudz skaidrāk parāda, kas tad ir lūgšana, ko tā ietver. Vai lūgšana ir tikai Tēvreizes skaitīšana, vai lūgšana ir prasīšana Dievam, ko tu vēlies, vai kaut kas vairāk? Jongi Čo bija pasaulē lielākās draudzes mācītājs, Dienvidkorejā, Seulā. Viņš savās grāmatās skaidri raksta, viņš visās piemin visus tos pašus piemērus. Grāmatas viņam nav ļoti daudz, bet ir vismaz kādas desmit. Es redzu viņa grāmatās, ka viņa atslēga ir tieši ceturtā dimensija. Tas ir tas, ko tu spēj redzēt garā, tas, ko tu spēj iztēloties, tas, uz ko tu iztēlē spēj koncentrēties, ilgstoši koncentrēties, nenovirzīties. Tam ir ārkārtīgi liels pievilkšanās spēks. Vīzijai, redzēšanai ir ārkārtīgi liels pievilkšanās spēks, jo tas, ko tu redzi, izsaka visu. Skaidrs, ka nepietiek tikai redzēt, bet redzēšana ir pamats. Protams, ir plānošana, ir stratēģija, ir darbs sava redzējuma virzienā, bet tieši šī redzēšana dod šo vēlmi strādāt, dod attiecīgus cilvēkus, pat apstākļus veido. Tie palīdz iziet un sasniegt kāroto, un notiek pārdabiskas lietas, jo tā ir Svētā Gara valoda. Tava iztēle ir Svētā Gara valoda. Un tieši tāpat caur iztēli darbojas arī sātans. Ja tavā galvā ir nešķīstas domas, tās ārkārtīgi spēcīgi pievelk negatīvo, tas izraisa vēlmi, un ne jau dievišķu. Viens ir – ja tu kaut ko redzi, otrs ir – ja tu to paņem un garā redzi. Daudz ko var redzēt, jo mēs dzīvojam pasaulē. Mēs redzam visapkārt pat to, ko mēs negribētu redzēt, uz ko negribētu skatīties. Taču tas nav svarīgi. Svarīgi ir, ko tu redzi garā, savā iztēlē, savās fantāzijās, uz ko tu koncentrējies. Tā ir lūgšana. Lūgšana nav tikai lūgšanu skaitīšana, tas ir kaut kas vairāk. Tā ir redzēšana, un tieši šī redzēšana izsaka visu.

„Dievs, svētī Latviju” ir Baumaņu Kārļa, hernhūtiešu draudžu absolventa jeb pēcteča, rakstīta dziesma. Viņš nāk no hernkrūtiešu aprindām. Mūsu valsts nebija iespējama bez Dieva palīdzības. Mūsu valsts autors ir Dievs. Ir valstis, kuras nevar lepoties, kā tās ir veidotas. Protams, kā kuras, bet Latvija tiešā veidā nāk no Dieva redzējuma. 18.gadsimtā Latvijā ieradās misionāri no brāļu draudzēm, kuri iemācījās latviešu valodu. Viņi bija vācu valodā runājoši un bija kopā ar latviešu zemniekiem, ar vienkāršo tautu. Tie bija laiki, kad latvietis faktiski bija muižas īpašums, kad latviešu tauta pirmo reizi sāka sevi apzināties kā vienotu veselumu. Mums nebija savas valsts. Pirmais impulss tika dots precīzi no šīm brāļu draudzēm. Mums ir sava valsts.

Man ir redzējums. Es vienmēr to šeit atkārtoju. Redzējums, vīzija ir pats svarīgākais. Mājas grupiņās pēdējā grupiņas daļa ir vīzijas daļa, kas ilgst 15-20 minūtes. Divas stundas mums ir grupiņa un no tām gandrīz 20 minūtes ir atvēlētas vīzijas daļai, plānošanai saskaņā ar vīziju. Kāpēc tik daudz laika grupiņā ir atvēlēts vīzijai? Kā katrā grupiņā izmanto šo laiku, tāda arī ir šī mājas grupiņa. Es pat teiktu tā, ka pat ne lūgšanas laiks grupiņā nebūs svarīgākais. Protams, ka visas šīs daļas ir svarīgas, bet, ja nav šīs noslēdzošās daļas, ja nav redzēšanas, ja šis laiks netiek pilnvērtīgi izmantots, tad šādā grupiņā cilvēki nevar pilnvērtīgi augt un grupiņa nevar pilnvērtīgi attīstīties, jo šī grupiņa neredz. Tāpēc jau Jēzus saka, ka jums ir acis, bet jūs neredzat. Tur jau ir problēma.

Tu varbūt domā: ja sapni sapņošu, es redzēšu, bet, ja sapni nesapņošu, tad neredzēšu. Taču tas ir kaut kas tāds, kur tev ir jālieto sava enerģija. Ir jāpiepūlas, lai redzētu. Ir jālieto dažādi palīglīdzekļi, ko tu liec acu priekšā, lai tev būtu vieglāk iegaumēt un pēc tam iztēloties vēlamo rezultātu. Tā ir lūgšana, tā ir ceturtā dimensija. Nenovērtējiet to par zemu, jo bez šī redzējuma nav cerības. Visiem lieliem sasniegumiem pamatā ir liela vīzijaVisus lielos sasniegumus uz priekšu ir dzinusi stipra vēlme. Šo vēlmi izraisa tieši šī vīzija jeb redzējums.

Kā jau es iesāku runāt, manā sirdī ir Dieva svētīta Latvija. Es zinu Latvijas vēsturi, es zinu Latvijas autoru. Paldies Tev, Dievs, ka Tu esi mūsu valsts autors un par šiem cilvēkiem, kas šo valsti dibināja. Mūsu Satversme ir uz kristīgiem pamatiem, lai kā arī viņi cenšas to apiet, bet tā ir uz kristīgiem pamatiem. Tieši šis redzējums – Dieva svētīta Latvija. Saproti, ka tu esi šeit tāpēc, ka man ir šī vīzija. Nevis tikai viens izglābts cilvēks. Kāpēc mēs šeit neesam viena maza grupiņa? Mēs draudzi „Kristus Pasaulei”  Rīgā iesākām 2007. gadā, Biķernieku slimnīcas kapelā. Bijām 5-6 cilvēki, varbūt desmit bijām, īsti vairs neatceros. Mēs iesākām tur Rīgas draudzi „Kristus Pasaulei”. Kaut kādu laiku mēs tur pulcējamies, pēc tam noīrējām telpas viesnīcā “Maritim Park Hotel”, Āgenskalnā, blakus Uzvaras piemineklim, kuru pa visiem mēdijiem rāda, propagandē, popularizē visos iespējamos veidos, lai mums ir, uz ko skatīties. Skaties tur, skaties te – to dara mēdiji. Politiķi, kuri ir nopirkuši Latvijas mēdijus, liberālās politiskās varas. Kāpēc mēs viņiem esam tik nepatīkami? Jo viņi saka, lai mēs skatāmies tur, bet mēs sakām: “Nē, mēs uz Jēzu.” Viņi saka: “Tagad skaties uz Uzvaras pieminekli, tagad skaties uz karu Ukrainā, tagad skaties uz slimnīcām un uz slimības statistiku.” Zināji, kamēr bija šī ažiotāža pie Uzvaras pieminekļa, tikmēr otrajā lasījumā pieņēma laulības surogātlikuma tālāku virzīšanu. Vai liberālie mēdiji teica, lai skatāmies uz šo likuma pieņemšanu, lai diskutējam un veidojam sabiedrisko aptauju? Vai viņi kaut ko tādu darīja? Nē, viņi teica: “Skatieties uz pieminekli, uz traktoru ar ziediem.” Tajā pašā laikā fundamentāli svarīgas mūsu valstī, lai mēs varētu pastāvēt, ir mūsu vērtības – laulība, ģimene. Fundamentālas lietas, tās nekur neuzpeld. Tu domā, ka mēs esam kristieši, mums ir lūgšanas, mēs lūgsim, mums būs? Šie pasaulīgie politologi un psihologi, viņi veido šo sabiedrisko domu. Caur ko? Caur vīziju, ko liek tavā acu priekšā. Cik viss ir vienkārši. Cilvēki tam tic.

Paldies Dievam, ka politiskajā spēkā, kurā es esmu, partijas vadītājs Ainārs Šlesers ir vizionārs un kristīgās vērtības viņam ir pamats. Tagad sāk parādīties autobusi ar parakstu vākšanas kampaņas uzsaukumiem, es tur arī esmu redzams. Man šķiet, ka tas bija “Liepājas Autobusu Parks”, kādi četrdesmit autobusi, kuri kursē pa visu Latviju. Kāpēc Ainārs to dara? Tāpēc, ka viņš saprot, ka lūgšana nav tikai: “Dievs dod man šo un to”, bet lūgšana ir arī uzlikt reklāmu uz autobusa. Vai tu vispār esi par to padomājis? Lūk, lūgšana. Viņš dod redzējumu. Es vakar internetā publicēju fotoattēlu. Cilvēks brauca autobusā uz Liepāju, Saldū bija apstājušies, tur bija autobuss ar mūsu reklāmu. Autobusa aizmugurē tantiņas runājās, ka Šlesers ar to komandu nekas labs neesot, bet būs jāiet balsot, jo citādāk ievēlēs Ždanoku. No kurienes tas viss ir? No šī autobusa, no šīs avīzes „Latvija Pirmā” – atbalsti dabisku ģimeni, paraksties. Kāpēc “Coca Cola” ir jātaisa reklāma, jo kurš gan to nezina? Viņi lielu daļu no ieņēmumiem tērē tieši reklāmai. Kāpēc? Jo iedod cilvēkiem redzējumu.

Agrāk tika lietots kadru ātrums, starp kadriem ieliekot vienu papildus kadru, kuru cilvēks ar aci neuztver. Tas paliek tavā zemapziņā. Reklāmas triks, kurš šodien ir aizliegts. Slēptā reklāma. Tevī ieliek informāciju, kuru tu ar acīm neuztver, bet tas paliek tavā zemapziņā. Un tad mēs domājam, kāpēc mēs domājam tādas un tādas lietas.

Redzēšana. Dieva svētīta Latvija. Mēs paņēmām 5 tūkstošus avīžu, kurus jūs variet izdalīt visiem saviem radiem, jo šī avīze tiešām ir laba. Mums jau arī nav, par ko citu balsot. Vakardien redzēju vienu komentāru: “Man jūsu partijā nepatīk daudzas personālijas, bet alternatīvu nav.” Kāpēc es runāju par politiku, par partiju, kurā es esmu un kuru atbalsta mūsu draudze? Tāpēc, ka tas ir tikai likumsakarīgi. Tavs redzējums, tam ir milzīgs pievilkšanās spēks. Tā kā melnais caurums. Melnais caurums ir ārkārtīgi liela masa mazā kubatūrā, maza bumbiņa. Ja to mestu, tad tā izietu cauri grīdai. Saspiesta zvaigzne. Un šis melnais caurums sevī iesūc visu. Tur ir tāda gravitācija, tāds pievilkšanas spēks. Dievs vispār ir radījis interesantas parādības. Tieši redzējumam ir ārkārtīgi liels pievilkšanās spēks. Tāpēc tieši šis redzējums, kas ir man, ir radījis mūsu draudzi. Redzējums – Dieva svētīta Latvija. Tu uz to skatījies, esi pats sācis to redzēt un tā ir tava vīzija, un mēs to pievelkam.

Šī partija ir elementārs mūsu redzēšanas rezultāts, jo, kad mēs sarīkojām Tautas lūgšanu sapulci, 2 gadus bija lielās, 3. bija mazliet mazāka, bet nu 3 gadus sarīkojām. 3. punkts bija kristiešu draudžu balss politikā, ka mēs varam pārstāvēt kristīgās vērtības savā valstī. Vai mums tas izdevās? Nē, jo neviens to negribēja. Paiet gads, zvana telefons un Ainārs Šlesers ir dzirdējis, saredzējis, ka ir vajadzīga partija ar kristīgām vērtībām. Dieva ceļi ir neizdibināmi. Draugi, šis ir brīnums. Bet šis brīnums ir izskaidrojams, tā ir ceturtā dimensija. Mēs to esam redzējuši. Un šajā lielajā lūgšanu sapulcē bija tūkstoši un vēl tie, kas visu skatījās attālināti. Šajā pasākuma bija visu konfesiju pārstāvji. Visi mērķi tika skaidri definēti. 1. Izaugsme katrā draudzē. 2. Vienota lūgšana. 3. Vienota balss. Pasaki, kurš mācītājs var palikt malā? Nav iespējams nostiprināt ģimenes vērtības, ja tu neej politikā. Un tas mācītājs, kuram nepatīk politika, kurš var paiet garām? Palielam jau neviens, visiem ir jānāk. Un kurš šo panāca? Draugi, tas ir redzējums. Šajā gadījumā tā bija vīzija par kristīgo partiju. Šis bija elementārs piemērs. Inese Šlesere arī tika aicināta piedalīties šajā pasākumā, bet tieši rudenī, kad mēs veidojām šo visu, viņa vienmēr brauc uz ārzemēm, jo ir skolnieku brīvlaiks. Tieši šī sieviete bija tā, kura teica, ka vajag iesaistīt mācītāju Mārci Jencīti. Kā viņa šo izdomāja? Es caur lūgšanu sapulci to noliku priekšā, un Inesei ir tāda pati vīzija kā Aināram. Šobrīd mūsu komanda ir izaugusi. Avīzē var ieraudzīt vienu daļu no cilvēkiem, kuri ir ar mums. Mūsu partija uzņem lielus apgriezienus. Es pats vairs netieku līdzi vīzijai. Jo parasti man visi ir jāaicina, lai nāk un piedalās, bet tagad viss ir uzņēmis tādus apgriezienus, ka pilnīgi jau mani velk. Es jau sāku domāt, vai vispār varu to izdarīt. Piemēram, nākamnedēļ ir parakstu vākšanas kampaņa, kur man ir jābūt. Pēc idejas šodien man bija jābūt Cēsīs, bet šodien ir svētdiena un šīs ir manas vērtības. Svētdienā nekādas akcijas. Pirmdien es būšu Jēkabpilī. Otrdien Madonā. Trešdien – Preiļi. Starp citu, 3.jūnijā būsim Rīgā, Vērmanes dārzā, tur laižam visi. Mēs uz šo pasākumu aicinām mācītājus, stāstījām, ka šajos pasākumos spēles Jolanta Gulbe-Paškeviča un Deniss Paškevičs. Būs arī uzrunas ar mērķi savākt 155 tūkstošus parakstus, lai ierosinātu referendumu un nostiprinātu 110. pantu, ka ģimene ir vīrietis, sieviete un bērni.

Vienkāršiem vārdiem – iztēle ir Svētā Gara valoda. Iztēle ir tas materiāls, kad Dievs teica un viss radās. Dievs teica un tapa.

Bet zeme bija neiztaisīta un tukša, un tumsa bija pār dziļumiem, un Dieva Gars lidinājās pār ūdeņiem. Un Dievs sacīja: "Lai top gaisma." Un gaisma tapa. (1. Mozus 1:2-3)

Tieši iztēle ir tas materiāls, ko Dievs nevis ņem no nulles, bet ņem tieši tavu iztēli, tavas domas un ceļ. Šeit darbojas ne tikai dievišķais faktors, bet arī cilvēciskais faktors – tava iztēle. Tīri cilvēcīgi notiek tas, ko tu redzi un uz ko tu ej, bet ir robežas, kad beidzas cilvēcīgais un caur tavu iztēli darbojas Dievs. Šis materiāls, ar kuru Viņš ceļ to, ko Viņš grib, lai tu redzi. Tāpēc tajā, kas šobrīd notiek Latvijā, es redzu Dieva darbību.

Es lasīju par vienu sievieti, kura bērnībā redzēja vēža slimnieku. Viņa bija jauna, un uz viņu tas atstāja tik lielu iespaidu, ka viņa burtiski sāka pie sevis meklēt simptomus. Šīs grāmatas autors saka, ka, šai meitenei pieaugot, viņa lika roku uz kreisās krūts. Viņa tās problēmas bija saredzējusi tik tālu, ka sāpes bija jūtamas visur un beigās viņa arī pati nomira no vēža. Šis iztēles auglis – vēzis radās iztēlē. Kāpēc nav labi skriet pakaļ visām reklāmām, kur tevi aicina pārbaudīties pie ārstiem? Lielākoties tur nepārbauda normāli, specializēti ārsti, bet šarlatāni. Es eju pie ārstiem, kad ir vajadzība. Ejot pie ārstiem, izvēlies uzmanīgi, pie kāda ārsta tu vēlies iet. Lielākā daļa slimību sākās galvā. Ir vīrusi un infekcijas, kuras tu vari vienkārši dabūt un viss, bet reizēm arī šīs slimības ir galvas problēmas.

Redzējumam saskaņā ar Dieva vārdu ir ārkārtīgi liels spēks.

Par Jēkabu. Bija vīzijas nesēji – Jēkabs, Īzāks un Ābrahāms. Ābrahāmam atklājās Dievs, ka darīs viņu par lielu tautu.

Un Viņš tam lika iziet ārā un sacīja: "Skaties uz debesīm un skaiti zvaigznes; vai tu spēj tās izskaitīt? Tikpat daudz būs tev pēcnācēju," Viņš tam sacīja. (1. Mozus 15:5)

“Celies, pārstaigā zemi tās garumā un platumā, jo tev Es gribu to dot.” (1. Mozus 13:17)

Pamatā ir redzējums. Iemesls, kāpēc mēs kā draudze šodien esam, ir šo cilvēku - patriarhu redzējums. Kāds redzējums? Tas, kuru Ābrāmam pasniedza Dievs.

Un Tas Kungs sacīja uz Ābrāmu: "Izej no savas zemes, no savas cilts un no sava tēva nama uz zemi, kuru Es tev rādīšu. Un Es tevi darīšu par lielu tautu, Es tevi svētīšu un darīšu lielu tavu vārdu, un tu būsi par svētību. Es svētīšu tos, kas tevi svētī, un nolādēšu tos, kas tevi nolād, un tevī būs svētītas visas zemes ciltis." (1. Mozus 12:1-3)

Šodien mums ir pavisam vienkārši.

Tāpēc eita un darait par mācekļiem visas tautas, tās kristīdami Tēva, Dēla un Svētā Gara Vārdā. (Mateja evaņgēlijs 28:19)

Dieva griba ir augošas un plaukstošas draudzes. Dieva griba ir Dieva svētītas valstis, kas ir balstītas uz dievišķiem pamatiem. Āmen! Mūsu valsts ir viena no tām, un mums par savu valsti ir jārūpējas.

Jēkabs nopirka no sava brāļa Ēsava pirmdzimtību. Pirmdzimtība nozīmē mantot praktiski visu – varas tiesības un šajā gadījumā kļūt arī vīzijas nesēju. Vecākais dēls bija Ēsavs. Bet Ēsavs savu pirmdzimtību nicināja un pārdeva to par zupas šķīvi.

Un Jēkabs bija izvārījis viru, bet Ēsavs nāca no tīruma un bija izsalcis. Un Ēsavs sacīja Jēkabam: "Ļauj man ēst no tā sarkanā, tā sarkanā viruma, jo es esmu izsalcis," - tāpēc to dēvē par Edomu. Tad Jēkabs atbildēja: "Pārdod man papriekš savu pirmdzimtību." Un Ēsavs sacīja: "Man tā kā tā jāmirst, ko man tur līdz pirmdzimtība?" Un Jēkabs sacīja: "Zvēri man papriekš." Tad viņš zvērēja un pārdeva Jēkabam savu pirmdzimtību. Bet Jēkabs deva Ēsavam maizi un lēcu virumu, un tas ēda un dzēra un cēlās un aizgāja. Tā Ēsavs nicināja savu pirmdzimtību. (1. Mozus 25:29-34)

Vēlāk gan viņš vairs neatcerējās, ka esot to pārdevis. Jēkabs ar savas mammas palīdzību un viltu piekrāpa Īzāku, kurš vairs tik labi neredzēja, iesūtot Ēsava vietā Jēkabu, un ieguva svētību. Un, kad atnāca Ēsavs un prasīja, vai priekš viņa vairs svētības neatlika, tad viss bija atdots Jēkabam.

Un notika, kad Īzāks bija palicis vecs un viņa acis bija kļuvušas tumšas, ka viņš vairs nevarēja redzēt, tad viņš ataicināja savu vecāko dēlu Ēsavu un sacīja tam: "Mans dēls." Un tas viņam atbildēja: "Te es esmu!" Un viņš sacīja: "Redzi, es esmu vecs palicis, un es nezinu, kad miršu. Tādēļ ņem savus ieročus, savu bultu maku un savu loku un izej laukā un medī man medījumu. Gatavo man ēdienu, kā man patīk, un cel man to priekšā; es gribu ēst un tad tevi svētīt, pirms es mirstu." Bet Rebeka dzirdēja Īzāku ar Ēsavu, savu dēlu, tā runājam; un Ēsavs izgāja laukā, lai dotos medīt medījumu un lai to atnestu. Tad Rebeka runāja ar savu dēlu Jēkabu: "Redzi, es dzirdēju, ka tavs tēvs runāja ar Ēsavu, tavu brāli, sacīdams: atnes man medījumu un gatavo man ēdienu, ka varu ēst un tevi svētīt Tā Kunga priekšā, pirms es mirstu. Bet tagad, mans dēls, klausi mani, kā es tev pavēlu: ej tūdaļ pie sīklopiem un paņem no tiem divus labus āzīšus. Es no tiem sagatavošu ēdienu tavam tēvam tā, kā viņam patīk. Un tu tos aiznesīsi tēvam, lai viņš tevi pirms savas nāves svētī." Un Jēkabs sacīja savai mātei Rebekai: "Redzi, mans brālis Ēsavs ir spalvains vīrs, bet es esmu gluds. Varbūt mans tēvs mani aptausta, un tad es viņa acīs kļūšu par krāpnieku un likšu pār sevi nākt lāstam un ne svētībai." Tad viņa māte atbildēja: "Tavs lāsts lai tad nāk pār mani; paklausi mani un ej un dabū man." Un viņš aizgāja un ņēma, un atnesa savai mātei, un viņa māte sagatavoja ēdienu, kā viņa tēvam patika. Un Rebeka paņēma Ēsava drēbes, sava vecākā dēla svētku drēbes, kas bija pie viņas, un uzģērba tās savam jaunākajam dēlam. Bet kazlēnu ādas tā aplika ap viņa rokām un ap kaklu. Un viņa lika Jēkaba, sava dēla, rokās ēdienu un maizi, ko bija gatavojusi. Un viņš iegāja pie sava tēva un sacīja: "Mans tēvs." Un tas atbildēja: "Te es esmu. Kas tu esi, mans dēls?" Un Jēkabs sacīja savam tēvam: "Es esmu Ēsavs, tavs pirmdzimtais, es esmu darījis, kā tu man sacīji. Celies, atsēdies un ēd no mana medījuma, ka tu mani vari svētīt." Un Īzāks sacīja savam dēlam: "Kā tu esi tik ātri to dabūjis, mans dēls?" Un viņš atbildēja: "Tas Kungs, tavs Dievs, man lika to dabūt." Tad Īzāks sacīja Jēkabam: "Nāc tuvāk, es tevi gribu aptaustīt, mans dēls, vai tu esi mans dēls Ēsavs vai ne." Un Jēkabs tuvojās savam tēvam Īzākam, un tas viņu aptaustīja un sacīja: "Balss ir Jēkaba balss, bet rokas ir Ēsava rokas." Un viņš to nepazina, jo viņa rokas bija spalvainas, gluži kā viņa brāļa Ēsava rokas. Un viņš to svētīja. Un viņš sacīja: "Vai tu tiešām esi mans dēls Ēsavs?" Un viņš sacīja: "Es tas esmu." Tad viņš sacīja: "Cel man to priekšā, lai es varu ēst no medījuma, mans dēls, ka varu tevi svētīt." Un tas pienesa tam, un viņš ēda. Viņš arī atnesa vīnu, un viņš dzēra. Un viņa tēvs Īzāks sacīja viņam: "Nāc klāt un skūpsti mani, mans dēls." Un viņš tam tuvojās un skūpstīja viņu, un viņš saoda viņa drēbju smaržu, un viņš to svētīja, sacīdams: "Patiešām, mana dēla smarža ir kā lauka smarža, ko Tas Kungs ir svētījis. Lai tad Dievs dod tev no debesu rasas un no zemes treknuma, un daudz labības un vīna. Un tautas lai smagi strādā tev, un ciltis lai zemojas tavā priekšā, un pats kļūsti pavēlnieks saviem brāļiem; tavas mātes dēli lai zemojas tavā priekšā; nolādēts lai tas, kas tevi lād, un svētīts, kas tevi svētī." Un, tikko Īzāks bija pabeidzis svētīt Jēkabu un Jēkabs bija iznācis no sava tēva Īzāka, tā Ēsavs, viņa brālis, nāca no savām medībām. Un arī tas sagatavoja ēdienu, nesa to savam tēvam un sacīja savam tēvam: "Piecelies, mans tēvs, ēd no sava dēla medījuma, lai tu varētu mani svētīt." Tad viņa tēvs Īzāks tam sacīja: "Kas tu esi?" Un viņš sacīja: "Es esmu tavs dēls, tavs pirmdzimtais, Ēsavs." Tad Īzāks izbijās bez mēra un sacīja: "Kas tad bija tas, kas bija medījis medījumu un atnesis man, un es ēdu pirms tavas nākšanas, un es viņu jau esmu svētījis, un tas arī paliks svētīts." Kad Ēsavs dzirdēja sava tēva vārdus, tad tas brēkdams brēca un rūgti raudāja un sacīja savam tēvam: "Svētī arī mani, mans tēvs." Un viņš sacīja: "Tavs brālis ir nācis ar viltu un paņēmis tavu svētību." Tad Ēsavs sacīja: "Patiešām, viņa vārds ir Jēkabs, un viņš mani ir divi reizes pievīlis: viņš paņēma manu pirmdzimtību, un tagad viņš paņēmis manu svētību." Un tas teica: "Vai tev priekš manis vairs nav atlikusies nekāda svētība?" Un Īzāks atbildēja un sacīja Ēsavam: "Redzi, es viņu iecēlu par pavēlnieku tev, un visiem viņa brāļiem es esmu licis būt par kalpiem viņam, arī labību un vīnu es viņam esmu piešķīris; bet tev? Ko es vēl varētu tev dot, mans dēls?" (1. Mozus 27:1-37)

Jēkabs to visu redzēja un gribēja, jo viņš bija vizionārs. Tāpēc ne vienmēr tie, kas domā par sevi, ka viņi kas ir,ir kaut kas, bet tie, kas patiešām tādi ir. Piemēram, ne tie, kas ir ielikti amatos, bet tie, kas tiešām ir līderi. Ne jau amats tevi dara par līderi, ne jau amats ir tas, kādēļ tevi cilvēki godā un no tevis mācās. Tāpat bija Ēsavam un Jēkabam. Ēsavam nebija šīs vīzijas, viņam nebija šī redzējuma un tāpēc tā notika. Nedaudz ar viltību, bet tomēr Jēkabs mantoja. Notika konflikts un Jēkabs, mātes pamācīts, bēga uz Mezopotāmiju ar aizbildinājumu, ka viņš ņems sev sievu no savu radinieku meitām, pie Lābana.

Un Ēsavs vajāja Jēkabu tās svētības dēļ, ar kādu viņa tēvs to bija svētījis, un sacīja savā sirdī: "Gan manam tēvam drīz nāks bēdu laiki; tad es nokaušu savu brāli Jēkabu." Bet Rebekai tika atstāstīti Ēsava, viņas vecākā dēla, vārdi, un viņa sūtīja kādu un pasauca Jēkabu, savu jaunāko dēlu, un sacīja tam: "Redzi, tavs brālis Ēsavs taisās tev atriebties, viņš tevi grib nokaut. Tagad, mans dēls, klausi mani, celies, bēdz pie mana brāļa Lābana uz Hāranu. Un paliec pie viņa kādu laiku, kamēr tava brāļa dusmas norimst, kamēr tava brāļa dusmas no tevis novirzās un viņš aizmirst, ko tu viņam esi darījis, tad es sūtīšu un likšu tevi no turienes atvest. Kādēļ man zaudēt jūs abus vienā dienā?" (1. Mozus 27:41-45)

Daudzi gan jau ir lasījuši Rakstu vietu, ka viņš iemīl Rahēli, bet kāzu naktī viņam iesmērē vecāko meitu.

Un no rīta izrādījās, ka tā bija Lea. Un viņš sacīja Lābanam: "Kāpēc tu man esi tā darījis? Vai es neesmu tev kalpojis par Rahēli? Kāpēc tu mani esi piekrāpis?" (1. Mozus 29:25)

Viņš 7 gadus nokalpoja par Rahēli, bet viņam iedeva Lea. 7 gadus nokalpoja par otru un vēl 6 gadus viņš nokalpoja par savu algu. Par ganāmpulku. Un es gribu parunāt tieši par algu. Lābans Jēkabam 10 reižu grozīja algu. Vienkāršos vārdos – Lābans krāpa, izmantoja Jēkabu.

Kad Jēkabs saprata, ka viņam ir jādodas atpakaļ uz savu zemi, tad viņš gāja runāt pie Lābana par šo problēmu un Lābans prasīja: ”Kādu algu tu vēlies?” Jēkabs atbildēja, ka neko īpašu nevēlas: “Nodali no ganāmpulka visus raibos, plankumainos dzīvniekus un atstāj man tikai baltos. Visi, kas piedzims raibi, ir mana alga.”

Un viņš sacīja: "Ko lai es tev dodu?" Un Jēkabs sacīja: "Tev man nekā nav jādod. Ja tu man darīsi kādu lietu, es atkal ganīšu un sargāšu tavus sīklopus. Es šodien apstaigāšu visus tavus sīklopus. Atšķir no tiem visas avis, kas ir raibas vai lāsainas, un visus melnos starp jēriem un lāsainās un raibās kazu starpā. Tā lai ir mana alga. Un mana taisnība lai dod liecību par mani nākamā laikā, kad nāksi pārbaudīt manu algu: kas nav raiba vai lāsaina starp kazām vai melns starp jēriem, to uzskati par manis zagtu." (1. Mozus 30:31-33)

Faktiski bija neiespējami, ka dzimtu raibi jēri. Lābans kārtējo reizi nopriecājās, ka viņš būs apkrāpis Jēkabu. Jēkabs nomizoja dažādiem kokiem mizu, tā ka atsedzās baltas svītras atsegdamas baltumu.

Un viņš atšķīra tanī dienā raibos un lāsainos āžus un visas raibās un lāsainās kazas, visus, kam bija kāds baltums, un ikvienu melno starp jēriem un deva tos savu dēlu rokās. Un viņš lika atstarpi triju dienu gājumā starp Jēkabu un sevi, un Jēkabs ganīja pārējos Lābana sīklopus. Un Jēkabs ņēma svaigus dzinumus no apsēm, mandeļu kokiem un platānu kļavām un izdrāza baltas svītras, atsegdams baltumu, kāds bija rīkstēm. Un šīs rīkstes, kuras viņš bija nomizojis, viņš lika sīklopu priekšā ūdens tvertnēs un dzirdināmās silēs, pie kurām sīklopi nāca dzert, ka tie, nākdami dzert, apietos. Un sīklopi apgājās pār šīm rīkstēm, un tiem atnesās raibi, svītraini un lāsaini jēri un kazlēni. Bet šos jērus Jēkabs atšķīra un vērsa visus sīklopu purnus uz svītrainajiem un melnajiem starp Lābana sīklopiem. Un viņš lika savus ganāmpulkus atsevišķi un nepievienoja tos Lābana sīklopiem. Un vienmēr, kad spēcīgākie sīklopi apgājās, Jēkabs lika rīkstes sīklopu priekšā ūdens tvertnēs, lai tie pār šīm rīkstēm apietos. Bet, vājākiem sīklopiem apejoties, viņš nelika tās; un tā vājākie sīklopi palika Lābanam, bet stiprākie Jēkabam. Tā šis vīrs kļuva ļoti bagāts, jo tam bija daudz sīklopu, kalpoņu, kalpu, kamieļu un ēzeļu. (1. Mozus 30:35-43)

Šīs svītrainās rīkstes viņš lika tur, kur avis pie silēm gāja dzert. Un lopi pie šīm silēm gāja dzert un turpat arī apgājās, un taisīja savus jērus. Doma ir vienkārša – notiek dzīvnieku pārošanās, viņi skatās uz raibajām rīkstēm un viņiem sāk dzimt raibi jēri. Aitas, kurām nav intelekta, kas ir zemāka dzīvības forma par cilvēku. Cilvēks no dzīvnieka atšķiras ar to, ka cilvēkam ir gars, dvēsele, intelekts, bet dzīvniekam to nav. Dzīvniekam nav domāšanas spējas. Cilvēks ir radīts pēc Dieva līdzības.

Tad Dievs sacīja: "Darīsim cilvēku pēc mūsu tēla un pēc mūsu līdzības; tie lai valda pār zivīm jūrā un pār putniem gaisā, un pār lopiem, un pār visu zemi un visiem rāpuļiem, kas rāpo zemes virsū." (1. Mozus 1:26)

Augi ir vēl zemāka pakāpe par dzīvniekiem, bet to visu Dievs ir radījis un tie ir jāsargā utt. Dzīvnieki bez intelekta, bez iztēles spējām, bez domāšanas, bez gara un dvēseles, kuriem ir instinkti iet dzert, un tur apietās un dzimst raibi jēri. No sadzimušajiem raibajiem jēriem Jēkabs izvēlējās stiprākos, tos vaisloja un šādā veidā sešu gadu laikā izauga milzīgs ganāmpulks ar raibām avīm.

Jēkabs skatījās, ka Lābanam un viņa dēliem paliek šķība seja, skauž. Jēkabam Dievs atklājas sapnī un saka, lai viņš dodas atpakaļ uz savu zemi. Kā parasti, Jēkabs iet pie savām sievām, kas ir divas un vēl divas sievu kalpones, kas bija sadzemdējušas Jēkabam Izraēla cilšu tēvus.

Bet viņš dzirdēja Lābana dēlus sakām: "Jēkabs ir piesavinājies it visu, kas mūsu tēvam bija. No tā, kas mūsu tēvam pieder, viņš sagādājis sev visu šo bagātību." Un Jēkabs vēroja Lābana seju, un, lūk, tā nebija pret viņu tāda kā vakar un aizvakar. Un Tas Kungs sacīja uz Jēkabu: "Atgriezies sava tēva zemē pie savas cilts, un Es būšu ar tevi." Un Jēkabs sūtīja ziņu un lika Rahēlei un Leai nākt uz lauka pie viņa sīklopiem. Un viņš sacīja tām: "Es vēroju jūsu tēva seju, ka tā vairs nav pret mani tāda kā vakar un aizvakar; bet mana tēva Dievs ir ar mani, un jūs zināt, ka es ar visiem saviem spēkiem esmu kalpojis jūsu tēvam. Bet jūsu tēvs mani ir pievīlis, un viņš ir pārgrozījis manu algu desmitām reižu, bet Dievs nav ļāvis viņam ļaunu man darīt. Ja viņš sacīja: lāsainie lai ir tava alga,- tad visiem sīklopiem atnesās lāsaini jēri un kazlēni. Bet, ja viņš sacīja: raibie lai ir tava alga,- visiem atnesās raibi jēri un kazlēni. Tā Dievs ir atņēmis jūsu tēvam ganāmpulku un devis man. Un notika, ap avju apiešanās laiku, es, savas acis pacēlis, sapnī redzēju: un, lūk, visi teķi, kas aplēca avis, bija svītraini, lāsaini un raibi. Un Dieva eņģelis sacīja man sapnī: Jēkab! - Un es sacīju: te es esmu. Un Viņš sacīja: atver savas acis un skaties: visi teķi, kas aplec avis, ir svītraini, lāsaini un raibi; jo Es esmu redzējis, ko Lābans tev ir darījis. Es esmu tas Bēteles Dievs, kur tu piemiņas akmeni esi svaidījis, kur tu esi Man solījumu devis. Bet tagad celies, ej no šīs zemes projām un atgriezies savā dzimtajā zemē." Un Rahēle un Lea atbildēja viņam: "Vai mums vēl ir kāda daļa jeb mantojums mūsu tēva namā? Vai viņš mūs netur kā svešinieces? Jo viņš mūs ir pārdevis un pats apēdis mūsu atlīdzības naudu. Un visa bagātība, ko Dievs atņēmis mūsu tēvam, pieder mums un mūsu bērniem. Tad nu dari visu, ko Dievs tev ir sacījis." Un Jēkabs cēlās un uzsēdināja savus bērnus un savas sievas uz kamieļiem. Un viņš savāca visus savus ganāmpulkus un visu savu mantību, ko bija ieguvis, ganāmpulkus, ko tas Mezopotāmijā bija ieguvis, lai ietu pie sava tēva Īzāka uz Kānaāna zemi. (1. Mozus 31:1-18)

Jēkabs bija kļuvis par bagātu vīru. Lābans sacīja viņam: "No zīmēm esmu nopratis, ka Tas Kungs mani ir svētījis tevis dēļ.”

Bet Lābans sacīja viņam: "Kaut es būtu atradis labvēlību tavās acīs; no zīmēm esmu nopratis, ka Tas Kungs mani ir svētījis tevis dēļ." (1. Mozus 30:27)

Kāpēc tā? Jēkabs tik neizdevīgā situācijā ir izaudzējis tik lielu ganāmpulku. Jēkabs saka Lābanam: “Maz tev bija, kad es atnācu pie tevis, tu grozīji manas algas un par sievām es kalpoju.” Jēkabs gāja pie savām sievām un teica, ka ir jādodas atpakaļ, jo viņu tēvs Lābans uz viņiem ne tā skatās. Sievas piekrita: “Jā, viņš mums pat neiedeva pūra naudu, viņš mūs vispār ne par ko netur.” Abas sievas bija Jēkaba pusē. Lābans bija neapmierināts: atnāk kaut kāds kalps, savāc abas meitas un ganāmpulkus. Skaties, te ir pats svarīgākais, ko es gribu tev šodien pateikt. Tā ir Jēkaba saruna ar Rahēli un Lea

Tā Dievs ir atņēmis jūsu tēvam ganāmpulku un devis man. Un notika, ap avju apiešanās laiku, es, savas acis pacēlis, sapnī redzēju: un, lūk, visi teķi, kas aplēca avis, bija svītraini, lāsaini un raibi. Un Dieva eņģelis sacīja man sapnī: Jēkab! - Un es sacīju: te es esmu. Un Viņš sacīja: atver savas acis un skaties: visi teķi, kas aplec avis, ir svītraini, lāsaini un raibi; jo Es esmu redzējis, ko Lābans tev ir darījis. Es esmu tas Bēteles Dievs, kur tu piemiņas akmeni esi svaidījis, kur tu esi Man solījumu devis. Bet tagad celies, ej no šīs zemes projām un atgriezies savā dzimtajā zemē." Un Rahēle un Lea atbildēja viņam: "Vai mums vēl ir kāda daļa jeb mantojums mūsu tēva namā?” (1. Mozus 31:9-14)

Piefiksē vārdus “es, savas acis pacēlis, sapnī redzēju” un tālāk vēl – “atver savas acis un skaties: visi teķi, kas aplec avis, ir svītraini, lāsaini un raibi.” Kurš skatījās? Jēkabs skatījās! Un baltajām avīm dzima svītraini, lāsaini un raibi jēri. Jēkabs skatījās. Jēkabs klusībā aizbēga ar visu savu saimi, sievām un ganāmpulkiem. Lābans ar karavīriem dzinās viņiem pakaļ.

Bet Lābanam trešajā dienā tika paziņots, ka Jēkabs aizbēdzis. Tad viņš ņēma savus brāļus un dzinās tam pakaļ septiņu dienu gājumā un panāca viņu pie Gileāda kalna. Un Dievs nāca pie aramieša Lābana sapnī, nakts laikā, un sacīja: "Sargies, ka tu ar Jēkabu nerunā ne labu, ne ļaunu." Un Lābans panāca Jēkabu; un Jēkabs savu telti bija uzcēlis kalnā; arī Lābans ar saviem brāļiem uzcēla savu telti Gileāda kalnā. Un Lābans teica Jēkabam: "Ko tu man esi darījis! Kāpēc tu esi mani pievīlis, manas meitas aizvezdams kā kara gūsteknes? Kāpēc tu esi slepeni aizbēdzis, mani pievildams, un neesi man to sacījis? Es tevi būtu pavadījis ar prieku un dziesmām, ar bungām un cītarām. Un tu neesi ļāvis man noskūpstīt manus bērnubērnus un manas meitas. Tiešām, tu esi aplam darījis. Mana roka gan ir pietiekami stipra, lai tev darītu ļaunu, bet tavu tēvu Dievs vakar runāja uz mani, sacīdams: sargies, ka tu ar Jēkabu nerunā ne labu, ne ļaunu.” (1. Mozus 31:22-29)

 Droši vien viņš Jēkabu gribēja nokaut. Viss beidzās labi, jo Dievs runāja ar Lābanu.

[..] “bet tavu tēvu Dievs vakar runāja uz mani, sacīdams: sargies, ka tu ar Jēkabu nerunā ne labu, ne ļaunu.” (1. Mozus 31:29)

Redzi, Dievs bija ar Jēkabu! Kāpēc Dievs bija ar Jēkabu? Tāpēc, ka Jēkabs bija redzētājs. Āmen! Jēkabs speciāli papūlējās sagādāt vizuālo materiālu. Ne jau avīm vajadzēja skatīties. Jāskatās ir cilvēkam. Dzīvniekiem nav jāskatās. Droši vien var domāt, ka tas, ko redz grūtniece, viņu iespaido vai kaut kas tamlīdzīgs, bet tas jau neattiecas uz zirgiem, avīm un dzīvniekiem. Tas attiecas uz cilvēkiem. Tas ir vīzijas spēks, ko viņš redzēja.

Stāsts turpinās 1. Mozus grāmatas 31., 32. un 33. nodaļās. Jēkabs tuvojās zemei, kur dzīvoja Ēsavs. Jēkabs uzzina, ka viņa brālis Ēsavs nāk viņam pretī ar četriem simtiem karavīru. Mērķis ir skaidrs, Ēsavs viņa brālis bija viņa ienaidnieks. Ko Jēkabs darīja? Viņš visus aizsūtīja prom un visu nakti lūdza Dievu. Tur ir rakstīts, ka kāds ar viņu cīnījās.

Bet Jēkabs palika viens pats, un kāds ar viņu cīnījās līdz rīta ausmai. (1. Mozus 32:25)

Tur ir sarežģīta Rakstu vieta, kuru līdz galam neizskaidrot, bet, ja tā vienkāršāk pie tā pieiet, ar Bībeles kontekstu, tur ir rakstīts, ka Jēkabs cīnījās ar Dievu. Viņš cīnījās lūgšanā.

Un tas teica: "Atlaid mani, jo rīts sāk aust." Bet Jēkabs teica: "Es tevi neatlaidīšu, iekāms Tu mani nesvētīsi." Un tas vaicāja: "Kā tevi sauc?" Viņš atbildēja: "Jēkabs." Bet tas viņam sacīja: "Tavs vārds turpmāk nebūs Jēkabs, bet Israēls, jo tu ar Dievu un ar cilvēkiem esi cīnījies un esi uzvarējis." Un Jēkabs jautāja un sacīja: "Pasaki jel savu vārdu!" Bet tas sacīja: "Kādēļ tu man prasi manu vārdu?" Un Viņš to tur svētīja. Un Jēkabs nosauca to vietu par Pniēlu, jo: "Es esmu Dievu redzējis vaigu vaigā un esmu izglābis savu dzīvību." (1. Mozus 32:27-31)

Pēc tam, kad Jēkabs teica: “Es tevi neatlaidīšu, iekāms Tu mani nesvētīsi,” Dievs viņu svētīja. Pēc tam Jēkabs teica: “Es esmu Dievu redzējis vaigu vaigā un esmu izglābis savu dzīvību.” Viņš vēl nav izglābis savu dzīvību, bet Jēkabs tā saka. Ēsavs ar karavīriem vēl nāk, bet Jēkabs vēl bija lūgšanu kambarī. Lūk, paskaidrojums, lai vienkāršāk būtu saprast: kad notiek Ēsava un Jēkaba satikšanās, Ēsavs, tā vietā, lai nogalinātu un aplaupītu Jēkabu, krīt Jēkabam ap kaklu, aicina savā zemē un notiek izlīgums. Cilvēks nāk ar karu, ar armiju, bet, tā vietā, lai karotu, viņš ar atklātu sirdi pieņem un piedod.

Bet Ēsavs steidzās tam pretim un to apkampa, krita tam ap kaklu un to skūpstīja, un tie raudāja. (1. Mozus 33:4)

Atslēgas pants: Jēkabs sacīja Ēsavam, ka viņš negribēja ņemt dāvanas.

Bet Jēkabs sacīja: "To gan ne! Ja es esmu atradis labvēlību tavās acīs, tad saņem dāvanu no manām rokām, jo, tavu vaigu redzot, man bija, it kā es redzētu Dieva vaigu, tādu laipnību tu man parādīji.”  (1. Mozus 33:10)

Lūgšanu kambarī Jēkabs teica, ka redzēja Dieva vaigu, bet tagad saka: “Jo, tavu vaigu redzot, man bija, it kā es redzētu Dieva vaigu, tādu laipnību tu man parādīji. Tavu vaigu redzot, es redzēju it kā Dieva vaigu.” Ko redzēja Jēkabs lūgšanu kambarī? Man ir sekojoša versija: Jēkabs lūgšanu kambarī redzēja, ka, tā vietā, lai Ēsavs karotu ar Jēkabu, jo Jēkabs gribēja izlīgumu, viņš nāk, iztēlojas un intensīvi koncentrējas uz Dievu un redz, kā notiek viņa satikšanās ar Ēsavu, ka Ēsavs nāk un krīt viņam ap kaklu un saka, ka dāvanas nevajag. Nē, brāli ņem svētības dāvanas.

Pieņem svētības dāvanu, kāda tev atnesta, jo Dievs mani ir svētījis un man ir visa kā." Un viņš tam to uzspieda, un tas pieņēma. (1. Mozus 33:11)

Jēkabs to visu jau bija redzējis.

[..] Bet Jēkabs teica: "Es tevi neatlaidīšu, iekāms Tu mani nesvētīsi.” (1. Mozus 32:27)

"Es esmu Dievu redzējis vaigu vaigā un esmu izglābis savu dzīvību." (1. Mozus 32:31)

To, kas notika realitātē, Jēkabs vispirms redzēja savā lūgšanu kambarī. Āmen! Ņemot vērā, ka viņš bija redzētājs, saliekot kopā mozaīku, viņš lika lopiem šīs rīkstes, tas bija Jēkabs, kas skatījās. Jēkabs izmantoja metodi, kuru viņam bija iemācījis pats Dievs.

[..] "Skaties uz debesīm un skaiti zvaigznes; vai tu spēj tās izskaitīt? Tikpat daudz būs tev pēcnācēju," Viņš tam sacīja. (1. Mozus 15:5)

1. Mozus grāmata ir pilna: ir jāskatās, ir jāredz tas, ko gribi. Gan Ābrahāmam, gan Īzākam, gan Jēkabam. Un padomā, kurš dēls piedzima Jēkabam, kurš bija redzētājs? Tieši Jāzeps bija cilvēks, kurš izglāba Izraēlu. Tieši Jāzeps kļuva par visas Ēģiptes premjerministru. Jāzeps, kurš sapņoja jau no bērnības. No kurienes viņš ir tāds sapņotājs? Viņš bija mīļais dēliņš no Rahēles, kura nomira pēc Benjamīna dzemdībām. Pārējie bērni bija no Lea un kalponēm, kuras viņš nemaz negribēja. Jāzeps piedzima no Rahēles. Tieši viņš satvēra Dieva dotu vīziju. Āmen!

Dieva dotu vīziju – Dieva svētītu Latviju, mega draudzi, izmainītas dzīves, veselību, bagātību, labklājību redzēt savā dzīvē. Āmen! Tagad mēs būsim uzmanīgāki, ko mēs redzam, ko mēs fantazējam, ko mēs iztēlojamies. Tagad mēs vairāk piepūlēsimies, lai vizualizētu to vīziju, ko Dievs mums ir devis.

Kā Dievs dod vīziju? Kāpēc vajag “G12 Kristus pasaulei” likt mūsu acu priekšā? Tas ir redzējums “Kristus pasaulei”. Kādā  veidā to var realizēt?

Tāpēc eita un darait par mācekļiem visas tautas, tās kristīdami Tēva, Dēla un Svētā Gara Vārdā. (Mateja evaņģēlijs 28:19)

Mājas grupiņas. Skaties uz vīziju! Mājas grupiņu vadītājiem draudzes jubilejā tika uzdāvināti suvenīriņi. Kādam tas ir tikai suvenīriņš, ko mācītājs uzdāvināja. Tur virsū ir uzraksts: “Es esmu pasaules gaisma” un “G12”. Kādam tā ir tikai dāvaniņa. Protams, ir labi arī atcerēties, bet vispār tur virsū ir vīzija, virsū ir mūsu logo – Dieva vadība caur divpadsmit. Kad iesākās draudze “Kristus pasaulei”, pirmais, ko es darīju, un tāpēc daži cilvēki tūlīt aizbēga, esmu to jau stāstījis. Tas bija viesnīcas “Maritim Park Hotel” zālē, kur mēs sanācām kopā uz dievkalpojumiem ap 40 cilvēkiem. Tur ienāca daži cilvēki un redzēja, ka mācītājs stāv pie tāfeles un zīmē tur kaut kādu piltuvi – aizsniegt, nostiprināt, apmācīt, izsūtīt, evaņģelizācija, tur kaut kāda sistēma, kura rauj visus iekšā. Viņi paskatījās: nē, nē tas nav priekš mums, vēl ieraus kaut kur mūs, un aizgāja, bet Dievs atnāca sapnī un pateica, ka jāiet ir atpakaļ. Šie cilvēki vienkārši nesaprata, ka es zīmēju pašu svarīgāko – vīziju. Draudze tika iesākta precīzi ar redzējumu, vīziju, kuru es, pirmkārt, centos nodot tiem, kas klausās. Varbūt kādi nāca pēc brīnumiem, zīmēm, dziedināšanām, tas arī tur viss bija. Bija speciāli dievkalpojumi, kad tika lūgts par cilvēkiem. Es nepārtraukti mācīju par vīziju, par detaļām.

Vai tu, draugs, zini, ka ir jāredz ne tikai Dieva svētīta Latvija, bet arī dažādi starpposmi, kad tu redzi sevi, kā tu dari to, kas tev ir jādara? Vai tu zini, kā aug mājas grupiņas? Zini, kā cilvēki nāk pie Dieva? Vai tu redzi savu kaimiņu, sēžot uz tukšā krēsla. Kad jūs, visa grupiņa, redzat šo cilvēku izglābtu, dziedinātu un atbrīvotu. Ka jūs viņu redzat savā pulkā, pirms viņš ir atnācis un atnesis savu miesu, bet viņa garu jūs jau esat atnesuši. Garā ejiet un atnesiet! Es jau pats no sevis neatgriezos pie Dieva. Mana mamma par mani lūdza. Lūgšana ir lūgšana, lūgšanas laikā mammai mani bija jāatceras, mani bija jāredz. Ja mana mamma par mani lūdz, viņa atceras manu seju. Es tikai tā lūdzu par cilvēkiem. Es, piemēram, lūdzu par komandu. Man nav saraksts. Kāda tev ir atmiņa? Atceries vārdus? Es skatos, kur darba grupā kurš sēž. Par to palūdzu, par to palūdzu. Ja tu nenāc uz darba grupu, tad par tevi nemaz nelūdzu, jo es tevi tur neredzu. Kāds var sen nebūt, bet es redzu, kur viņš sēdēja. Es esmu tā uztrenējis atmiņu, kur viņš ir sēdējis. Es viņu atceros. Vispirms es redzu tēlu, pēc tam atceros vārdu. Kā ir tev? Vispār nelūdz Dievu par saviem cilvēkiem?

Tagad viena svarīga lieta. Tas bija pierakstīts sākumā, bet pateikšu tagad. Jūs visi gūsiet panākumus! Visi! Visi un visās sfērās, kurās gribēsiet, gūsiet panākumus! Es sapratu to. Es sirdī to sapratu, visi, kas šeit sēž un klausās sprediķus, un ir grupiņās, visi gūsiet panākumus, bez izņēmuma. Lielāki vai mazāki panākumi, bet visiem. Katrs savā jomā, kurā viņš vairāk gribēs, gūs panākumus. Un daudzi no jums gūs ļoti lielus panākumus. Un ļoti svarīgi ir neaizmirst vīziju, kāpēc mēs gūstam panākumus. Jo visu, ko dariet, dariet Tam Kungam par godu! Ja tas nes godu un slavu tikai tev, tavai ģimenei un nav Dieva godam, nebūs labi. Visu, ko dari, tam ir jānes labums Dieva svētītai Latvijai, jānes labums grupu izaugsmei, draudzes izaugsmei. Āmen!

Draugi, absolūti viss ir galvā. Dažādas tehniskas lietas, viss ir galvā. Es esmu saskāries ar dažādām kalpošanām. Ja gribi to, tad vajag tik un tik naudas, bet tā nav patiesība. Galvā vajag redzēt. Redzēt to, ko tu vēlies. Un tur nevajag daudz naudas, nauda seko projektam. Piemēram, par video kalpošanu. Kaut kad tika runāts par tiešraidēm no vairākām kamerām. Tieši tāpat, kā mēs taisījām tos raidījumus, bet tiešraidē. Kā to izdarīt? Es nezinu. Neviens nezina, kā to izdarīt. Un, ja to var izdarīt, tad naudās jau iet kosmoss. Piemēram, Tautas lūgšanu sapulcē mēs īrējām veselu TV autobusu, tur summas bija tūkstoši. Zini, kur ir problēma? Ne tūkstošos, ne autobusā, bet galvā. Cik tu pats spēj meklēt, strādāt, atrast informāciju un redzēt. Vakar es satikos ar cilvēku, kas darbojās ar video – Jānis Skulme. Vakar taisījām raidījumus, sākām runāties.  Viņš stāstīja par video, ļoti daudz un sākām runāt arī par tiešraidēm. 900 eiro, pie tam, bezmaksas programma, cietais disks un tiešraides, no cik kamerām gribi. Jautājums, kas ir tavā galvā un cik tu esi atradis variantus, vai esi pētījis, iedziļinājies un atradis variantus? Ja kādam kaut kas kaut kur nesanāk, tad problēma ir galvā. Es gribu pamudināt tevi meklēt, strādāt, papildināt savas zināšanas un nekad nelietot vārdu “neiespējami”.  Ar Dievu viss ir iespējams. Āmen! Viņš pat man atsūtīja, tepat var nopirkt – maza pults, pieliek klāt cieto disku un strādā. Viņam ir zināšanas, viņš tās ir atradis, bet tās ir galvā. Noķēri domu? Viņam bija šīs zināšanas, viņš kaut kur viņas dabūja. Tās ir jāatrod. Un, ja tu esi vizionārs, tev ir augstākais mērķis, tad savos pakāpienos uz šo mērķi, vai tā ir video kalpošana vai slavēšana, vai kaut kas cits, tu atradīsi vajadzīgo informāciju, lai paveiktu savu uzdevumu. Āmen! Tu to atradīsi. Ir jāredz par katru sīkumu. Jā, video kalpošanas vadītājam ir jāredz katrs sīkums. Kur katrs stāv, kā un tā tālāk, kas kur notiek, vadītājam ir jāredz. Tas ir visur un itin visā. Arī man kā mācītājam draudzē viss ir jāredz, kā viss izskatīsies. Jo vispirms viss dzimst galvā, tad arī nostiprinās emocijās, garā, zemapziņā, tad nāk pats Dievs un darbojas caur to.

Mācītāja Mārča Jencīša sprediķi “Spēja redzēt” pierakstīja un rediģēja draudzes “Kristus Pasaulei” redakcija

Esi Jēzus māceklis, nevis fans! Sludina Aleksandrs Lucenko

Publicēja 2022. gada 9. maijs 11:54Elīna Ziediņa

Ziņas datums 09.05.2022

Debesu Tēvs, Jēzus Kristus Vārdā, svētī šo laiku. Es lūdzu Tevi, Jēzu, lai ir vienkāršība Kristū, lai šis vārds nes labumu tiem, kas to dzirdēs. Dārgais Svētais Gars, mēs uzticamies Tev, Tavai klātbūtnei, Tavam pieskārienam. Ļauj mums šodien ar atklātu seju skatīties uz Tavu godību un pārveidoties Tavā tēlā, un visu, ko tu vēlies izdarīt šajā vietā, izdari! Dievs, mēs ticam Tavam vārdam, Tavam spēkam un svaidījumam šajā vietā. Slava Jēzum Kristum!

Es pazīstu jūsu mācītāju nedaudz ilgāk nekā jūs. Viņš no manis saņēma ne tikai grāmatu, bet apēda visas konfektes, kas bija veikalā pie tām meitenēm. Viņam ļoti garšo ukraiņu konfektes. Nākamreiz es viņam tās atvedīšu. Šoreiz pat nezināju, ka nokļūšu šeit, draudzē, bet, neskatoties uz to, ka mums Ukrainā ir karš, mums ir konfektes. Es šodien nerunāšu par situāciju mūsu valstī. Es ticu, ka Kungs zina visu, kas notiek. Es arī ticu, ka šie notikumi nesīs jaunus laikus mūsu zemei, ka caur šo situāciju izmainīsies mūsu valsts, tā attīrīsies no sajaukuma ar Krieviju. Mums beidzot būs sava vēsture, sava valsts, viss savs, labāks, nekā bija. Esmu šeit, lai sludinātu Dieva vārdu un pēc tradīcijas pateikšu, ka ticu, ka jums ir svarīgi dzirdēt to, ko runāšu. Bībele ir vienkārša grāmata. Kad jūsu mācītājs bija pie mums, es domāju, ka viņš paņēma ne tikai grāmatu, bet saskārās ar Garu. Pirms dažām dienām mūsu TV bija tiešraide ar Antonu Tiščenko, kurā mēs runājām par draudžu celšanu. Šodien miljoniem ukraiņu ir izbraukuši, cilvēki no manas draudzes ir visā Eiropā. Kad runājām ar mūsu vecāko mācītāju, viņš teica, ka mums vajadzīgi mācītāji-līderi. Šodien visi šie cilvēki atrodas dažādās pilsētās un laime, ka viņu vidū ir līderi. Vakar man atsūtīja ziņu ar adresi, kur mazā Polijas pilsētā jūras krastā ir mājas grupiņa. Šodien man atsūtīja video no Kopenhāgenas, kur notiek mājas grupiņa. Kur ir cilvēks, tur darbosies Dievs.

Es meklēju viņu vidū kādu, kas nostātos par saviem tautiešiem kā mūris un aizstāvētu zemi Manā priekšā. [..] (Ecēhiēla 22:30)

Šo zemi nemainīs Dievs, bet gan cilvēki, kuri pakļāvušies Dievam. Viņš saka, ka meklēja kādu. Viens cilvēks, kurš pieņēma vārdu par līderību, ietekmēja katru no jums. Jūsu mācītājs ļāva Dievam izdarīt to, ko Dievs vēlas viņa dzīvē un kļuva par redzējuma daļu. Pateicoties tam, ka Dievs atrada cilvēku, ir parādījusies vesela draudze. Jo vairāk cilvēku Dievs atrod, jo labāka kļūst pasaule. Šī Rakstu vieta Bībelē runā par to, ka ir jābūt mūriem.

Reizēm es internetā redzu, kā jūsu mācītājs sludina, reizēm es skatos viņa raidījumus. Es nezinu jūsu valodu, bet es atšķiru, kad viņš dusmojas uz valdību, es redzu, ka viņš nepiekrīt grēkam, korupcijai, piespiedu vakcinācijai un grēcīgo vērtību propagandai. Tādēļ jau arī Dievs meklē cilvēku, lai viņš nostātos kā mūris.

Lai mūsu aina būtu pilnīga, gribu izlasīt no Nehemijas grāmatas. Nehemija bija cilvēks, kuram bija labs darbs svešā valstī. Viņš bija vīna devējs pie ķēniņa, strādāja pie prezidenta. Es domāju, ka viņam bija laba alga un viņa ģimenei nekā netrūka. Tad, kad atnāca cilvēki un teica, ka viņa zemē ir pilnīga iznīcība, iznīcinātas pilsētas, sagrauti mūri, tad varam lasīt Bībelē, kā Nehemija uz to reaģēja.

Kad es dzirdēju šos vārdus, es sēdēju un raudāju un sēroju vairākas dienas; es arī nemitējos gavēt un griezties ar savām lūgšanām pie debesu Dieva. (Nehemijas 1:4)

Mūsu dzīvē nekas nesākas, pirms mēs sākam lūgt un gavēt. Kad jūsu mācītājs atbrauca pie mums, viņš bija kā sūklis. Viņam līdzi bija blociņš, viņš jautāja un visu pierakstīja, skatījās un pierakstīja. Kā darīt to? Kā šo? Tās ir slāpes. Viņš jautāja, no kurienes tur un tur, un tur draudze? Es gribu jums teikt to pašu, ko tiešraidē pirms dažām dienām. Draudzē bija kāds svarīgs instruments. Draudzē, uz kuru es atnācu, vienmēr bija lūgšana, cilvēki katru nedēļu gavēja. Lūgšanas bija tik spēcīgas, ka reizēm uz tām nāca pat cilvēki no ielas. Es nezinu, kā pie jums varētu no ielas atnākt, jo jūs esat ceturtajā stāvā. Mums dievkalpojumi bija 1. stāvā. Cilvēki uz ielas dzirdēja, kā cilvēki draudzē lūdzas, jo bija tāda sajūta, ka iekšā telpā ir iedarbināts traktors. Cilvēki vienkārši ienāca paskatīties. Draudze veselu stundu no vietas lūdza mēlēs, kliedza un es domāju, ka ienākošie cilvēki neko nesaprata. Lūgšanu beigās viņi nāca pa ejām un nometušies uz ceļiem atdeva savas sirdis Dievam. Tā ir Svētā Gara pārdabiska darbība. Es saprotu, ka mums bija ne tikai mācība, bet mums bija misionāra gars. Katrs cilvēks draudzē saprata un sajuta, ka viņš ir aicināts un jebkurā brīdī Dievs viņu var pasaukt, jebkurā brīdī Dievs viņu var izsūtīt uz jebkuru vietu, uz jebkuru pilsētu, uz jebkuru valsti. Mēs jutām un mums bija mācība, kuru sludināja mācītājs Aleksejs, ka Jēzū Kristū mums ir labvēlība, mēs esam izsūtīti un mums ir aicinājums, tāpēc cilvēki viegli piekrita, pārvācās un sāka kalpošanu.

Man bija 20 gadi, kad piezvanīja mācītājs, paaicināja uz biroju un teica, ka ir vajadzīgs mācītājs. Viņš man uzdeva jautājumu, vai es braukšu? Tajā atmosfērā, kurā mēs dzīvojām, nebija citas atbildes, jo misionāra gars pārpildīja mūsu sirdis.

Es lūdzu šodien, lai misionāra gars piepilda cilvēkus, lai cilvēki nedomātu tikai par to, kā iekārtot savu dzīvi, kā vairāk nopelnīt, kā atrast labāku darbu, kā atrast vīru, vai sievu – tas, protams, ir labi, bet mums ir jābūt aicinājumam. Tev ir jāzina, kas tu esi un tikai pēc tam tev ir jābūvē ģimene. Pirms meklējat sev vīru vai sievu, jums abiem ir jāzina, ka jums ir ejams kopīgs ceļš. Reizēm cilvēki apprecas un Dievs kādā no viņiem iededzina aicinājumu, bet otrs nevēlas sekot šim aicinājumam. Tad rodas problēma. Ir svarīgi, ka mēs esam cilvēki ar vienādu aicinājumu. Tās ir svarīgas lietas.

Nehemija raudāja, bet tās nebija vilšanās un bezcerības asaras. Ja viņam būtu bezcerīga situācija, ja viņš neticētu, viņš nelūgtu un negavētu. Mūsu lūgšana un gavēšana liecina par mūsu ticību. Lūgšana un gavēšana liecina par to, ka mēs kaut ko gribam no Dieva. Tas norāda uz to, ka mēs kaut kam ticam.

Nehemijas, Hahaljas dēla, vārdi. Tas notika ķēniņa Artakserksa valdīšanas divdesmitā gada kisleva mēnesī, kad es biju Sūsas pilī un kad atnāca Hananijs, viens no maniem brāļiem, kopā ar kādiem vīriem no Jūdas; es tad prasīju viņiem par jūdiem, kas bija atlikušies un atgriezušies no izsūtījuma, un par Jeruzālemi. Un viņi man sacīja: "Pāri palikušie, tie, kas atgriezušies no izsūtījuma tanī zemē, ir lielā nelaimē un kaunā; Jeruzālemes mūri ir noplēsti, tās vārti ir sadedzināti ugunī." Kad es dzirdēju šos vārdus, es sēdēju un raudāju un sēroju vairākas dienas; es arī nemitējos gavēt un griezties ar savām lūgšanām pie debesu Dieva. Un es sacīju: "Ak, Kungs, debesu Dievs, lielais un bijājamais Dievs, kas sargā derību un parāda žēlastību tiem, kuri mīl Tevi un pilda Tavas pavēles, lai Tava auss kļūst uzmanīga un Tavas acis atvērtas, lai dzirdētu Sava kalpa lūgšanu, ar kādu es tagad griežos pie Tevis dienu un nakti par Israēla bērniem, Taviem kalpiem, izsūdzēdams Israēla bērnu grēkus, ko mēs esam grēkojuši pret Tevi. Arī es un mana tēva dzimtas, mēs esam grēkojuši. Mēs esam rīkojušies ļoti nekrietni pret Tevi, jo neesam turējuši Tavas pavēles, likumus un tiesas, ko Tu esi pavēlējis Savam kalpam Mozum.  Atceries jel vārdu, ko Tu pavēlēji Savam kalpam Mozum, sacīdams: ja jūs kļūsit neuzticīgi, Es jūs izkaisīšu starp tautām; bet, ja jūs atgriezīsities pie Manis un turēsit Manas pavēles un izpildīsit tās, tad, kaut arī no jūsu vidus izdzītie būtu debess galā, tomēr Es viņus sapulcināšu no turienes un atvedīšu viņus uz to vietu, ko esmu izvēlējies, lai tur liktu dzīvot Savam Vārdam! Tie taču ir Tavi kalpi un Tava tauta, kuru Tu esi atbrīvojis ar Savu lielo spēku un Savu stipro roku! Ak, Kungs, lai jel Tava auss kļūst uzmanīga uz Tava kalpa lūgšanu, kam ir prieks bīties Tava Vārda, un dod jel panākumus Tavam kalpam šodien un piešķir viņam labvēlību tā vīra priekšā!" Es tad biju dzērienu devējs ķēniņam. (Nehemijas 1:1-11)

Kad pēc lūgšanas un gavēņa viņš kalpoja ķēniņam un deva viņam vīnu, ķēniņš redzēja, ka viņam ir sarūgtināta seja. Un ķēniņš jautāja: ”Kāpēc tu esi tik sarūgtināts?” Nehemija nobijās, jo ķēniņa priekšā tā nedrīkstēja rīkoties. Viņš teica: ”Lai mūžam dzīvo ķēniņš! Kā lai es nebēdājos, ja mana tauta, mana zeme, zeme, kurā ir miruši un apglabāti mani vecāki, atrodas tādā kaunā.” Un ķēniņš prasīja: ”Ko tu vēlies?” Un viņš teica: ”Atlaid mani un es iešu, un atjaunošu mūrus. Dod man vēstules, lai mani neviens neaptur, dod man vēstules tiem, kuriem pieder meži, lai viņi man dotu kokus, lai es varētu uzcelt vārtus.”

Un nīsāna mēnesī divdesmitajā ķēniņa Artakserksa valdīšanas gadā, kad vīns bija viņa priekšā, es pacēlu vīnu un devu ķēniņam. Es nekad vēl nebiju bijis noskumis viņa priekšā, un ķēniņš sacīja man: "Kādēļ tavs vaigs ir noskumis, un tomēr tu taču neesi slims? Tas nav nekas cits kā sirds skumjas!" Tad es ļoti nobijos, un es sacīju viņam: "Lai dzīvo ķēniņš mūžīgi! Kā gan lai mans vaigs nebūtu noskumis, kad pilsēta, manu tēvu kapu vieta, ir izpostīta un tās vārti sadedzināti ugunī?" Tad ķēniņš sacīja man: "Ko tad tu lūdz?" Bet es lūdzu debesu Dievu un sacīju ķēniņam: "Ja tas ķēniņam šķiet labi un tavs kalps ir patīkams tavā priekšā, tad es lūdzu, ka tu sūti mani uz Jūdu, uz manu tēvu kapu pilsētu, lai es to atkal uzceļu." Un ķēniņš sacīja man, un ķēniņiene sēdēja viņam blakus: "Cik ilgi būs tavs ceļojums, un kad tu atgriezīsies?" Un ķēniņam labpatika mani sūtīt, un es minēju viņam laiku un sacīju ķēniņam: "Ja tas ķēniņam labpatīk, lai viņš dod man līdzi vēstules Aiz-Eifratas pārvaldniekiem, ka viņi mani laiž cauri līdz Jūdai, bez tam vēl kādu vēstuli ķēniņa mežu kungam Asafam, lai viņš dotu man kokus baļķiem Tempļa cietokšņa vārtiem un pilsētas mūriem, un mājai, kur es pats dzīvošu." Un ķēniņš mani uzklausīja, tādēļ ka mana Dieva žēlīgā roka bija pār mani. (Nehemijas 2:1-8)

Kad mēs sastopamies ar Dievu, Viņš ienāk mūsu sirdīs un dod mums resursus – ticību, dāvanas, svaidījumu, brīvību, naudu. Viņš kaut ko mums dod. Bet Viņš to nedod, lai tas kalpotu mums, lai apmierinātu mūsu miesas vajadzības, bet lai mēs to lietotu kalpošanai. Nehemija atstāja šo komfortablo vietu, labu darbu ar labu atalgojumu un gāja atjaunot mūrus. Citi var prasīt – kāpēc ne pilsētu? Kāpēc necēla mājas? Tāpēc, ka mūri ir svarīgāki. Ziniet, kad es biju Izraēlā un mēs braucām garām Gazas sektoram, tur bija milzīga mūra siena. Tur ienaidnieki nevar ienākt. Un es domāju, ja 2 kilometru robežā starp Krieviju un Ukrainu būtu šāda siena, situācija būtu pavisam citādāka. Tā ir fiziskajā pasaulē. Garīgajā pasaulē tu un es – mēs esam šis mūris. Ziniet, kad viņi cēla, viņiem vienā rokā bija zobens un otrā rokā celtniecības instruments.

[..] Un nastu nesēji strādāja, ar vienu roku kraudami, kamēr otra turēja metamo šķēpu. (Nehemijas 4:17)

Šodien daudzu ticīgu cilvēku rokās ir zobens. Cilvēki saka: “Mēs lūdzam, mēs stāvam pretī velnam, mēs izārdām lāstus.” Bet otrā rokā šiem cilvēkiem bija celtniecības instruments. Ar vienu roku viņi turēja ieroci, ar otru roku būvēja – viņi lika mūrī ķieģeļus. Kad es redzu, kā runā jūsu mācītājs pret likumiem, kas tiek pieņemti, pret netradicionālām parādēm, es jums gribu pateikt, ka mums ir jāceļ mūris. Katrs cilvēks ir mūra gabaliņš.

Var palūgt šeit divus cilvēkus? Šie cilvēki kādreiz nepazina Dievu, un tad viņus varēja ietekmēt grēka un nāves likums. Bet nāca celtnieks un viņš šajos cilvēkos ielika Svēto Garu, un tā viņos dzīvo Jēzus. Domāju, ka šiem cilvēkiem nav prātā domas par homoseksuālismu. Šis ir mūris. Ar katru glābtu cilvēku šajā valstī tiek celts mūris. Nehemija, pirms sāka celt pilsētu, vispirms cēla mūri. Kad šo cilvēku sirdīs ienāk Jēzus, Viņš maina sirdi, Viņš maina domāšanu un tur sāk degt Dieva uguns. Un tur mājo Dieva valstības likumi. Neviens politiķis to nevar ietekmēt. Neviens valsts likums nevar ietekmēt Dieva likumus, kas ir sēti cilvēku sirdīs. Nekāda sabiedrības negatīvā ietekme nevar ietekmēt to, kas ir pateicoties tam, ka šeit mājo Kungs. Un katrs no mums, simtiem cilvēku, mēs esam Latvijas mūris, kurš neļauj grēka un nāves likumam ienākt šajā zemē. Ja kaut kas ir jāceļ, tad tā ir Dieva valstība. Āmen!

Šī gada vasarā būs precīzi 20 gadi, kā esmu mācītāja amatā. Es esmu redzējis daudz cilvēku, kuri satikās ar Dievu. Dievs viņiem deva resursus, deva viņiem labvēlību, un viņi sāka celt savu valstību. Viņi sāka celt torni debesīs. Viņi tiecās pēc kaut kādiem panākumiem. Viņi uzreiz centās uzcelt lielu kalpošanu, bet viņi neuzcēla mūri – attiecības ar Dievu, pazemību. Viņi neuzcēla mūri, savu morāles mūri, lai sevi aizsargātu. Ziniet, reizēm ir tā – mēs sakām, ka viņš taču bija tik labs cilvēks, caur viņu darbojās Dievs, Dievs dziedināja caur viņu, darīja dažādus brīnumus un zīmes, bet kādu dienu visa kalpošana izjuka. Šie torņi krīt, jo mūri ir svarīgāki. Mūris ir aizsardzībai. Mūris ir tas, kas mūs pasargā. Ja ir mūris, neviens nevar iekļūt iekšā. Kad atnāk kārdinājums un tev ir mūris, tu bīsties Dieva ne tāpēc, ka Viņš ir bīstams, bet tāpēc, ka Viņš ir labs un tu baidies pazaudēt Viņa klātbūtni. Un kad tev ir kārdinājums, tev ir bailes Dieva priekšā, un mūris ir tas, kas tevi pasargā. Tu saki kārdinājumam nē, jo tu pazīsti Dieva klātbūtni, tu esi uzcēlis mūri no attiecībām ar Dievu, no laika, ko esi pavadījis kopā ar Dievu.

Ziniet, grāmatas tiešām mūs ietekmē. Trīs nedēļas atpakaļ es iebraucu jaunā pilsētā un man jau ir desmit jaunas grāmatas. No austrumu Ukrainas es pārbraucu uz rietumu Ukrainu. Tur visi runāja krievu valodā, bet tur, kur es pārvācos, visi runā ukraiņu valodā. Man jau ir grāmatas ukraiņu valodā. Parastā grāmatu veikalā es nopirku kādu grāmatu, kas saucas – “Es neesmu Kristus fans”. Es nopirku šo grāmatu, jo es vienmēr domāju, ka ir jābūt Kristus fanam. Un man pat kaut kur mājās ir grāmata “Kristus fans”. Tā ir par mocekļiem, bet šī jaunā grāmata runā, ka es neesmu Kristus fans. Es atnācu uz mājām, sāku lasīt šo grāmatu. Tur kādas Amerikas lielas un augošas draudzes mācītājs saka, ka mēs esam aicināti būt par mācekļiem un sekotājiem. Fani seko tikai tik ilgi, kamēr viņi dalās ar šiem panākumiem. Ja komanda pastāvīgi uzvar, tad fani ir laimīgi un priecīgi. Ja komandai ir viena, otra, trešā nelaimīga sezona, tad cilvēki vienkārši kļūst par citas komandas faniem. Daudzi cilvēki ir Kristus fani, jo viņiem patīk sekot Jēzum, kurš svētī, kurš dziedina, kurš baro. Kad runa ir par kalpošanu, kad runa ir par aicinājumu, tie ir mācekļi. Bībele rāda, ka Jēzum bija darīšana ar mācekļiem, kuri visur sekoja Jēzum. Jēzus pateica pirmo nesaprotamo līdzību: ”Kas neēdīs Manu miesu un kas nedzers Manas asinis, nevar būt Mans māceklis.” Šie cilvēki uzreiz aizgāja.

Kas Manu miesu bauda un Manas asinis dzer, paliek Manī, un Es viņā. Itin kā Mani sūtījis dzīvais Tēvs, un Es esmu dzīvs Tēvā, tāpat arī tas, kas Mani bauda, būs dzīvs Manī. Tāda ir tā maize, kas nākusi no debesīm, ne tāda, kādu ēduši mūsu tēvi, jo tie ir miruši. Kas šo maizi bauda, tas dzīvos mūžīgi." To Viņš sacīja, mācīdams sinagogā Kapernaumā. Tad daudzi no Viņa mācekļiem sacīja: "Šie vārdi ir smagi, kas viņos var klausīties?" (Jāņa evaņģēlijs 6:56-60)

Viņi aizgāja, jo viņi bija vienkārši fani.

Šodien daudziem cilvēkiem draudzē ir interesanti. Mēs reizēm atnākam, Dievs mūs dziedina, atbrīvo no antidepresantiem, Dievs ir labs. Dievs mūsu dzīvēs dara brīnumus. Kāds atbrīvojas no atkarībām, kāds šeit iegūst ģimeni, daudz kas mainās, bet Dievam ir aicinājums. Dievam ir aicinājums mūsu dzīvei. Āmen! Cilvēki, kas ir fani, iet tur, kur grib iet, viņi dara to, ko viņi grib, bet, ja mēs esam Jēzus sekotāji, mēs darām to, ko Viņš grib, lai mēs darām. Mēs ejam tur, kur Viņš mūs sūta. Mēs izpildām to aicinājumu, ko Dievs mūsos ieliek.

Un mācekļi nogāja un darīja tā, kā Jēzus tiem bija pavēlējis. (Mateja evaņģēlijs 21:6)

Jūs ziniet, ka faniem nevar pavēlēt. Līdzjutējiem nevar pavēlēt, turpretim mācekļiem var pavēlēt. Ir rakstīts, ka viņi aizgāja un izdarīja, to, ko Jēzus viņiem bija pavēlējis. Ir svarīgi sevi pārbaudīt, cik tālu ir mana nodošanās. Vai Jēzus var man pavēlēt? Vai es no Viņa paņemu tikai to, kas man ir interesanti. Dievam ir daudz svētību. Kad mēs skatāmies uz mācekļu dzīvi un kalpošanu, viņi ne vienmēr ir darījuši komfortablas lietas. Viņi izpildīja Dieva uzdevumus un reizēm tas pilnīgi mainīja viņu dzīves. Saviem mācekļiem Jēzus pavēlēja. Āmen! Mēs nevaram jebkuram pavēlēt. Ja kāds ir māceklis, tad mēs varam viņam pateikt, ka ir jāizdara tas, tas un vēl tas. Ja cilvēks ir Jēzus māceklis, Jēzus viņu ietekmē.

Ir ļoti svarīgi, lai mūsu dzīvēs ir Jēzus vara. Atceraties, Jēzus atnāca uz templi un redzēja, ka tur cilvēki dzīvo citu dzīvi, tirgojas, tur ir kādas dīvainas skaņas, dzīvnieki kliedz, tur maina naudu. Jēzus nenāca un neteica: ”Vai jūs varētu nedaudz pabīdīties?” Rakstīts, ka Viņš viņus izdzina. Viņš apgāza viņu galdus un izdzina visus. Ziniet, ko šie cilvēki teica? Viņi bija templī, bet viņi jautāja, kā varā Viņš to dara.

Tur Viņš atrada Templī vēršu, aitu un baložu pārdevējus un naudas mijējus sēžam. Un, iztaisījis pātagu no auklām, Viņš visus izdzina no Tempļa, aitas un vēršus, un izkaisīja mijējiem naudu un apgāza galdus, un baložu pārdevējiem Viņš sacīja: "Nesiet to projām! Nepadariet Mana Tēva namu par tirgus namu!" Bet jūdi uzstājās un sacīja: "Kādu zīmi Tu mums rādīsi, ka Tu to drīksti darīt?" (Jāņa evaņģēlijs 2:14-18)

Un, kad Viņš ienāca Templī, tad, Viņam tur mācot, augstie priesteri un tautas vecaji piegāja pie Viņa un sacīja: "Kādā varā Tu to dari? Un kas Tev deva tādu varu?" (Mateja evaņģēlijs 21:23)

Tas norāda uz to, ka viņi lietoja savu varu, un viņi savā dzīvē nezināja Dieva varu. Ja mēs savā dzīvē  gribam visu Dieva svētību pilnību, Dievam ir jābūt varai pār mūsu dzīvi. Mēs tiecamies pēc dažādām lietām.

Mana dzīve vairs nekad nebūs tāda pati kā iepriekš. Pēdējie divi mēneši to ir pilnīgi izmainījuši. Kā jebkurš cilvēks, mēs kaut ko plānojam, mēs būvējam, ceļam kalpošanu, ceļam templi. Kāds mācītājs no mana reģiona cēla lūgšanu namu septiņus gadus. Šodien visa viņa pilsēta ir sabombardēta. Mēs pat nezinām, vai šī ēka vēl ir vai jau vairs nav. Tā gandrīz jau bija uzcelta. Tur palika tikai izdarīt iekšdarbus un ielikt logus. Karš visu mainīja. Pilsēta, kurā es dzīvoju (70 000 iedzīvotāju), tika evakuēta par 90 %. Vienkārši atnāca karavīri un teica: ”Brauciet prom. Netraucējiet mums aizsargāt zemi, lai jūs nekļūtu par ķīlniekiem. Brauciet uz kādu drošu vietu.” Man tur ir divi dzīvokļi, tur man ir draudze, tur man ir divi zemes gabali, mēs tur gribējām uzcelt māju. Galu galā tur bija draudze un kalpošana. Šobrīd tur no manas draudzes ir palikuši apmēram 10 cilvēki, kuri nav izbraukuši. Pārējie ir izklīduši visā Eiropā, un es pat nezinu, vai viņi atgriezīsies atpakaļ vai nē. Pagaidām viņi saka: jā, mēs atgriezīsimies. Neviens nezina, cik ilgi būs karš un ar kādām attiecībām viņi apaugs Eiropā pa šo laiku. Es zinu, pilnīgi iespējams, ka daudzi no viņiem nekad neatgriezīsies. Viss, ko tu cel, vienā dienā vienkārši var pazust. Šodien, es braucu uz citu pilsētu un visu sāku no jauna. Ziniet, ko es sapratu? Mūsu dzīve no mums vispār nav atkarīga, tā ir atkarīga no Dieva. Šodien atkal ir laiks, kad tu nevari balstīties ne uz ko – ne uz savu vietu, ne uz savu pilsētu, ne uz savu māju, ne uz savu algu, jo tās vienkārši nav. Ir pienācis laiks, kad tu atkal esi tuvāk Dievam, atskārsti, ka tu esi atkarīgs no Dieva par visiem 100%. Katra tava diena ir atkarīga no Dieva. Viss, kas ar tevi notiks rīt, ir atkarīgs no Dieva.

Draudze, mēs nevaram būt tikai fani! Mums visiem ir jābūt mācekļiem. Viss, kas notiek šeit, ir ļoti svarīgi. Tas ir vareni. Lieliska slavēšana, ir svaidījums, ir Dieva darbs, un kādam no jums ir jākļūst par sava mācītāja mācekli. Tu redzi visu, ko viņš dara. Un Dievs tevi obligāti aicinās, pēc šodienas noteikti, lai tu izdarītu to pašu, ko šeit, bet citā vietā. Varbūt tu pat to nezini, bet es domāju ka pēc šīs dienas Dievs tavam mācītājam pateiks kuru uz kurieni sūtīt. Tā tas darbojas, tā darbojas Dieva valstība.

Ziniet, daudzus gadus es dzirdēju pravietojumu par Ukrainu, daudz laba, un nekad nesapratu, kā tas būs. Es dzirdēju, ka Jongi Čo teica: “Ja man būtu otra dzīve, es gribētu to nodzīvot Ukrainā.” Es biju Korejā un nevarēju saprast, kāpēc viņš gribēja dzīvot Ukrainā. Kāds teica, ka redz, ka uguns no Ukrainas pa visu pasauli izlido. Es domāju, kā lai tā izlido. Bet šodien vismaz pieci miljoni ukraiņu ir izklīduši pa visu pasauli, tai skaitā daudz ticīgu cilvēku. Divu dienu laikā es uzzināju par divām jaunām mājas grupiņām Polijā un Dānijā. Un ziniet, kam es ticu? Ka visi šie cilvēki, viss, kas viņos tika ieguldīts, viņi tomēr būs par mācekļiem. Es ticu, ka viņi kļūs par mācītājiem. Es domāju, ka daudzas sievietes kļūs par mācītājiem, jo vīrus nelaiž prom no Ukrainas. Tikai tādus kā es, kuram ir četri bērni. Pārējos nelaiž ārā. Es domāju, ka jauni puiši kļūs par mācītājiem. Tie, kuriem šodien ir 16 un 17 gadi, bet viņi ir izauguši draudzē un viņi varēja izbraukt. Es tam ticu. Dievs vēlas, lai mēs kļūtu mācekļi.

Tā mēs nākam, Kristus sūtīti, un pamācām, it kā Dievs runātu caur mums. Mēs lūdzam Kristus Vārdā: ļaujieties salīdzināties ar Dievu! (2. Korintiešiem 5:20)

Bībele saka, ka Jēzus priekšā mums ir jābūt sūtītiem. Es nezinu, par ko tu biji domājis līdz šodienas rītam, bet šodien, kad mēs lūgsim, es gribētu, lai tu pārbaudītu savu sirdi un atbildētu uz jautājumiem: “Vai Dievs varētu tevi sūtīt? Vai Dievam vajadzētu tevi sūtīt kaut kur? Vai tu varētu būt tas cilvēks, kuru Dievs ir meklējis?” Ja Dievs meklē, tad Viņš atradīs. Dievs nekad neko nedara bez mūsu piekrišanas. Lai Dievs mani atrastu, man Viņam bija jāpasaka: “Jēzu, es ticu, ka Tu esi Dievs.” Lai Dievs tevi atrastu, tev jāpasaka: “Es ticu, ka Tavi ceļi ir labāki par maniem.” Mums ir ceļš, katrs no mums būvē šo ceļu. Pēc skolas tu ej mācīties un izvēlies profesiju, jo tu cel ceļu. Tu iztēlojies, kāda būs tava dzīve, tu iztēlojies, kāds būs tavs darbs. Tu iztēlojies, kāda būs tava profesija un ar ko tu būsi apgādāts. Bet Dievs saka: “Man ir labāks ceļš.”

Reiz es ar savu mācītāju nokļuvu Āfrikā pie bīskapa Mīlza. Kad mēs nonācām pie viņa pirmo reizi, viņam bija pusotrs tūkstotis draudžu. Šodien tur ir aptuveni 4500 draudžu. Tas nozīmē, ka viņam ir parādījušies 4500 līderu, 4500 mācītāju. Esmu pazīstams ar vairākiem bīskapiem, Un ziniet, par ko es brīnos? Ka Dievs viņus ir aicinājis no labām vietām. Dievs aicināja Nehemiju celt mūri no ķēniņa galma. Tur ir bīskaps Sems, mācītājs no Āfrikas. Viņš ir bijušais baņķieris, bet viņš sadzirdēja, ka viņu Dievs aicina. Viņš neiznāca no pagrīdes, viņš nebija narkomāns kā es. Viņš iznāca no baņķiera kabineta un kļuva par mācītāju. Dievam bija vara pār viņa dzīvi, lai viņš to atstātu un kļūtu par mācītāju. Bīskaps Sems strādāja vācu uzņēmumā, bet Dievs viņu aicināja, un šodien viņš ir gan mācītājs, gan bīskaps. Viņam ir milzīga kalpošana. Kad es iepazinos ar šiem cilvēkiem, es viņus apbrīnoju, jo viņiem bija, ko atstāt.

Kad es lasu evaņģēliju, visiem cilvēkiem, kurus Jēzus aicināja, bija ko atstāt. Jēzus neaicināja nevienu sliņķi. Jēzus aicināja veiksmīgus cilvēkus, Viņš aicināja Pēteri un Andreju. Šie cilvēki bija veiksmīgi, jo viņiem bija makšķerēšanas laivas. Es domāju, ka jūs saprotat, ka tie, kam ir savi kuģi, ir veiksmīgi cilvēki, bet Jēzus viņus aicināja.

Un, staigādams gar Galilejas jūru, Jēzus ieraudzīja divi brāļus, Sīmani, sauktu Pēteri, un Andreju, viņa brāli, tīklu jūrā izmetam, jo tie bija zvejnieki. Un Viņš uz tiem saka: "Nāciet Man līdzi, Es jūs darīšu par cilvēku zvejniekiem." Un tie tūdaļ atstāja savus tīklus un sekoja Viņam. (Mateja evaņģēlijs 4:18-20)

Viņš aicināja muitnieku, cilvēku, kas strādāja muitā.

Un, kad Jēzus no turienes aizgāja, Viņš redzēja vienu cilvēku, vārdā Mateju, pie muitas būdas sēžam un saka uz to: "Nāc Man pakaļ." Un tas cēlās un sekoja Viņam. (Mateja evaņģēlijs 9:9)

Jēzus aicināja nopietnus cilvēkus. Viņiem visiem bija, ko atstāt. Mēs nekad par to neaizdomājamies. Mēs domājam tikai par kādu jaunekli, kurš bija bagāts, un, kad Jēzus viņu aicināja, viņš teica: “Nē, nē, es neesmu gatavs, es neesmu gatavs pakļauties Tavai varai. No bērnības es jau ievēroju baušļus. Es biju fans, bet tik ļoti tālu es neesmu gatavs iet.”

Un, kad Viņš bija izgājis uz ceļu, tad kāds pieskrēja un, ceļos nometies, Viņu lūdza: "Labais Mācītāj, ko man būs darīt, lai iemantoju mūžīgu dzīvību?" Bet Jēzus uz to sacīja: "Kāpēc tu Mani sauc labu? Neviens nav labs kā vienīgi Dievs. Tu baušļus zini: tev nebūs nokaut; tev nebūs laulību pārkāpt; tev nebūs zagt; tev nebūs dot nepatiesu liecību; nelaupi; godā savu tēvu un māti." Bet tas Viņam teica: "Mācītāj, šo visu es esmu turējis kopš savas jaunības." Bet Jēzus, viņu uzlūkodams, iemīlēja viņu un sacīja: "Vienas lietas tev trūkst - ej, pārdod visu, kas tev ir, un dod nabagiem; tad tev būs manta debesīs; ņem krustu un seko Man." Bet tas, par šo vārdu noskumis, aizgāja bēdīgs; jo viņš bija ļoti bagāts. (Marka evaņģēlijs 10:17-22)

Bet viņš nebija vienīgais bagātnieks. Muitnieks arī bija bagāts, un Pēteris bija bagāts. Andrejs bija bagāts. Tie bija veiksmīgi cilvēki. Viņiem bija labas profesijas, bet Jēzus viņus aicināja. Un es uzdodu sev jautājumu: vai manā dzīvē ir kaut kas, kas varētu kļūt vērtīgāks, vai Dievam ir vara pār mani? Māceklis nav tikai tas cilvēks, kuram ir kaut kādas zināšanas. Māceklis ir tas, kurš pakļaujas skolotāju varai. Dievam ir jābūt varai pār mums.

Kā jūsu mācītājs, viņš redzēja sevi kā evaņģēlistu, viņš ģērbās kā evaņģēlists. Viņam bija sarkana mašīna kā evaņģēlistam. Viņam bija mašīna, kuru Ukrainas policisti redzēja no tālienes. Tad Ukrainā bija citi likumi. Bīstamākie noziedznieki bija uz ceļa – tie bija policisti. Viņi vienmēr savāca naudu. Viņi neizrakstīja sodus, bet vienkārši ņēma naudu. Un jūsu mācītājam ņēma daudz, uz katra stūra, tiklīdz redz sarkano mašīnu ar latviešu numuriem. Arī toreiz bija BMW. Bet viņš domāja, ka viņš ir evaņģēlists. Taču Dievs viņam deva grāmatas – vienu, otro, trešo. Visas lasi! Katrs no jums var nest evaņģēliju, bet Dievs rada draudzi, un draudze – tas ir tas mūris. Bībelē teikts:

Kad taisnie iet vairumā, tad ļaudis priecājas; ja turpretī valda bezdievis, tad tauta nopūšas. (Salamana pamācības 29:2)

Tauta priecājas tur, kur ir daudz taisno cilvēku. Tur ir mazāk likumpārkāpēju. Jo vairāk ir taisno, jo mazāk ir korumpētu politiķu. Un vislielākā ietekme uz to vietu, kur mēs dzīvojam, ir, kad vairojas taisnie.

Kad es pieņēmu lēmumu kalpot Luckā, tas bija sarežģīti, jo cilvēki, kas bēg no kara, dzīvo ar cerību, ar sagaidīšanu, ka tūlīt viss beigsies un mēs atgriezīsimies mājās. Tāpēc cilvēki negrib neko darīt. Viņi vienkārši gaida, viņi noformējās. Viņiem maksā nelielu pabalstu. Brīvprātīgie ved viņiem produktus. Rīt es veselas divas tonnas produktu vedīšu. Viņi tā dzīvo. Es saku: “Tas ir slikti, ka esat izbraukuši, bet mēs šeit atrodamies jau mēnesi. Iedomājaties, ja rīt Ukraina uzvar un mēs ar prieku atgriezīsimies mājās, kas paliks šeit.? Mēs šeit esam bijuši, mēs taču šeit bijām. Man ir Kristus, tev ir Jēzus. Mēs šeit esam bijuši, un, ja mēs šeit bijām, tad pēc mums kaut kam ir jāpaliek. Mēs varam vienkārši nosēdēt, bet Jēzus saka, ka mēs esam sāls. Viņš saka: lai jūsu gaisma spīd!”

Jūs esat zemes sāls; bet, ja sāls nederīga, ar ko tad sālīs? Tā neder vairs nekam, kā vien ārā izmetama un ļaudīm saminama. Jūs esat pasaules gaišums; pilsēta, kas stāv kalnā, nevar būt apslēpta. Sveci iededzinājis, neviens to neliek zem pūra, bet lukturī; tad tā spīd visiem, kas ir namā. Tāpat lai jūsu gaisma spīd ļaužu priekšā, ka tie ierauga jūsu labos darbus un godā jūsu Tēvu, kas ir debesīs. (Mateja evaņģēlijs 5:13-16)

Tāpēc es saku: “Ejiet strādāt! Jums būs jaunas paziņas, un jūs liecināsiet par Jēzu Kristu. Ejiet mācīties. Jums tur būs jauni draugi, un jūs liecināsiet.” Mēs nevaram vienkārši kaut kur pabūt. Lai arī kur Dievs mūs sūtītu, mums vienmēr ir jāatceras, ka mēs esam mācekļi. Mācekļi ir tie cilvēki, kuri meklē Dieva varu savā dzīvē. Vai Dievs var tevi kaut kur izsūtīt vai arī tu ej tikai tur, kur tu vēlies? Draudzē ir vajadzīgi mācekļi.

Un rezumējot, es gribēju pateikt, ka mums ir jābūt zobenam un mums ir jābūt celtniecības instrumentam. Kad Nehemija cēla, viņš cēla mūri. Gara zobens – tā ir mūsu cīņa lūgšanās un gavēnī. Tas ir tas, kas izveido atmosfēru, tas ir tas, kas atnes svaidījumu. Svaidījums nav tāpēc, lai mēs tur atrastos. Svaidījums ir tas, kas mūs apbruņo Dieva darbam. Tas ir vajadzīgs, lai mēs būtu par mācekļiem. Ja tu apmeklē mājas grupiņu, tu nedrīksti būt par grupiņas fanu. Tev ir jābūt par mācekli, kas paskatās uz to, ko dara līderis, un izdarīs to pašu kaimiņu mājā. Ziniet, kas notiks? Šis drošības mūris augs.

Kad mēs bijām Korejā, 60% iedzīvotāju ir no augšas dzimušie kristieši. Nevis tie, kas iet uz tradicionālo baznīcu vienreiz gadā, bet tie, kas pazīst dzīvo Dievu. Tie, kuri ir glābti, ir Svētā Gara kristīti, lūdz mēlēs un apmeklē draudzi vairākas reizes nedēļā. Mūsu brālis pazaudēja naudas maku Seulas centrā. Seulā ir 12 miljonu iedzīvotāju. Viņš tur pazaudēja maku. Kamēr aizbraucām līdz savai viesnīcai, viņa maks jau bija tur. Cilvēki atrada maku, tur bija šīs viesnīcas vizītkarte un viņi to atveda. Neesmu drošs, ja kāds Ukrainā atrastu maku, vai aizvestu to uz viesnīcu. Kāds pateiktu: “paldies Dievam”, paņemtu naudu un izmestu maku. Mēs bijām četri brāļi. Mēs aizbraucām skatīties pilsētu. Skaisti, interesanti. Mēs tik ilgi pastaigājamies, ka metro jau bija ciet. Mēs vairs nezinājām, kā var aizbraukt. Pie mums pienāca meitene. Viņa redzēja, ka mums ir problēma, un viņa sāka ar mums runāt divpadsmitos naktī. Es nezinu, kā ir Rīgā, vai meitene pieietu divpadsmitos naktī pie četriem ārzemniekiem, Ukrainā tas nenotiktu. Es domāju, ka jums tas pats. Bet viņa pienāca pie mums un paprasīja kāda mums ir problēma. Viņa izsauca taksi, iesēdās kopā ar mums, aizveda līdz viesnīcai un samaksāja par taksi. Mēs sakām: “Mums ir nauda. Kāpēc tu to dari?” Bet viņa saka: “Es vēlos, lai jūs zinātu par mūsu valsti un par cilvēkiem, kas šeit dzīvo un kādam Dievam viņi kalpo.”

Mums nav cits uzdevums. Mūsu uzdevums ir, lai mēs savu uguni nodotu, un tur, kur šodien ir divi, būs četri. Tur, kur šodien ir simts, būs tūkstoši. Un tas būs drošības garants šai zemei, jo tur, kur vairojas taisnie, velns nevar darboties. Mums ir vajadzīgi mācekļi. Tad, kad Dievs kaut ko dara, viņi nebrīnās un nesaka: “Ar kādu varu tu to dari?”, bet viņi paši izvēlas Dieva varu savā dzīvē. Jebkurš mācītājs sapņo, lai draudzē nebūtu apmeklētāji, bet lai būtu mācekļi, jo mācekļi ir izplatīšanas garantija. Ja mēs kļūstam par mācekļiem un mēs sākam būvēt šo mūri, mēs redzēsim daudz svētību. Kad mūris ir uzcelts, var celt arī mājas, torņus, jo viss, ko tu celsi, būs aizsargāts. Bet tad, kad ceļam bez mūra, mēs riskējam, ka jebkurā brīdī var atnākt ienaidnieks visu iznīcināt.

Es ticu, ka šodien Dievs caur Svēto Garu saka tev, lai tavā sirdī sāktu degt aicinājuma uguns. Es zinu, ka jūs mīlat savu mācītāju. To var redzēt. To var redzēt pie visiem dievkalpojumiem, ko redzēju tiešraidē. Bet ļoti svarīgi, lai jūs mīlētu Dievu, kuru mīl viņš. Svarīgi, ka tā, kā viņš ieklausās Dieva balsī savai dzīvei, tāpat tu ieklausies Dieva balsī savai dzīvei.

Es jums pastāstīšu, kas ir aicinājums. Mēs ne vienmēr saprotam, ka to saka Dievs. Samuels, kas kalpoja templī, visu laiku skrēja pie Ēļa un jautāja: “Vai tu mani aicini?”

Tad Tas Kungs sauca Samuēlu, un tas sacīja: "Redzi, še es esmu!" Un viņš aizskrēja pie Ēļa un sacīja: "Redzi, še es esmu, jo tu mani esi saucis." Bet tas sacīja: "Es neesmu tevi saucis; ej atpakaļ gulēt!" Un tas aizgāja un apgūlās. Tad Tas Kungs atkal sauca: "Samuēl!" Un Samuēls cēlās un gāja pie Ēļa, un sacīja: "Redzi, še es esmu! Tu esi atkal mani saucis." Bet tas sacīja: "Es tevi neesmu saucis, mans dēls; ej atpakaļ gulēt!" Bet Samuēls vēl nepazina To Kungu, jo Tā Kunga vārds vēl nebija viņam atklājies. Tad Tas Kungs sauca trešo reizi: "Samuēl!" Atkal tas cēlās, gāja pie Ēļa un sacīja: "Še es esmu, jo tu esi mani saucis." Tad Ēlis noprata, ka Tas Kungs bija jaunekli saucis. Un Ēlis sacīja Samuēlam: "Ej gulēt! Bet, ja notiek, ka tevi kāds sauc, tad saki: runā, Kungs, jo Tavs kalps klausās!" Un Samuēls aizgāja un apgūlās savā guļasvietā. (1. Samuēla 3:4-9)

Dievs man nav teicis pa tiešo, ka man jākļūst par mācītāju. Bet mans mācītājs man piezvanīja, mēs satikāmies un runājāmies un viņš teica: “Es vēlos, lai tu brauktu kalpot.” Cilvēki dažādi reaģē. Atceros, kāds puisis man jautāja, vai es esmu saņēmis atklāsmi, ka esmu mācītājs. Es teicu: “Klausies, mūsu draudzē ir divi tūkstoši cilvēku. Mācītājs ir Dieva cilvēks, kuram ir svaidījums. Viņš man piezvanīja.” Es nezinu, kā ir pie jums, bet, kad 1999. gadā atnācu uz draudzi, mums bija draudzes dalībnieka anketa. Tur bija uzrakstīts vārds, uzvārds, dzimšanas datums, lai tevi kāds varētu apsveikt, tur bija pierakstīta arī tava glābšanas diena, kad tu biji kristīts. Un tur bija rakstīts: “Vai tu tici, ka šīs draudzes mācītājs ir Dieva sūtīts?” Bija arī jautājums: “Vai tu dod desmito tiesu?” Un es šim puisim saku: “Vai tu tici, ka šis mācītājs ir Dieva ielikts?” Viņš saka: “Jā.” Un es teicu, ka viņš mani sūtījis no diviem tūkstošiem cilvēku. Mani sūtīja. Man nevajag nekādas atklāsmes. Mums ir jāsaprot, kā darbojas Dieva valstība. Ja tu pats nevari saprast, uzzināt, sajust, ir Dieva cilvēks un viņa teiktajā ir jāieklausās. Āmen!

Es gribu palūgt šodien, palūgt, lai mēs tiešām būtu mācekļi. Mācekli var izsūtīt. Ir rakstīts, ka mācekļi darīja tā, kā Jēzus pavēlēja. Māceklim var pat pavēlēt. Fanam nevar pavēlēt. Tā gribas, lai Jēzus skatītos uz mums kā uz Saviem mācekļiem, lai Viņš varētu darīt Savu darbu tur, kur Viņš grib to darīt.

Bīskapa Aleksandra Lucenko sprediķi “Esi Jēzus māceklis, nevis fans!” pierakstīja un rediģēja draudzes “Kristus Pasaulei” redakcija

Piecelies tā, lai Dievs met akmeņus

Publicēja 2022. gada 3. maijs 12:20Elīna Ziediņa   [ atjaunināts 2022. gada 3. maijs 13:35 ]

Ziņas datums 03.05.2022

Paldies bīskapam Ričardam Erī par svētrunu. Tas bija ļoti vērtīgi. Kā tu domā, kas bija vērtīgāk – ka tev uzlika rokas vai ka tu dzirdēji Dieva vārdu? Kad esmu bijis kādu nozīmīgu kalpotāju pasākumos, es vienmēr esmu vēlējies, lai šie cilvēki uzliek man rokas: Reinhards Bonnke, Stīvs Hils, Benijs Hins un dažādi citi kalpotāji. Viņi visi man ir uzlikuši rokas. Esmu pat piedzīvojis Dieva pieskārienus caur viņu aizlūgšanām. Es ticu, ka šādā veidā Dievs darbojas pie manis. Es ne vienkārši ticu, bet es zinu, ka visvairāk Dievs darbojas pie manis tad, kad es ar šiem cilvēkiem esmu kopā un klausos, ko viņi māca. Kad es skatos, kā viņi rīkojās, kā viņi dzīvo, kā viņu ceļ savas kalpošanas. Kad mana dvēsele, kas sastāv no prāta, gribas un emocijām, savienojas ar šo cilvēku dvēselēm; kad mans prāts draudzējas ar šī otra cilvēka prātu; kad es spēju sajust viņa emocijas; kad vīrs trin vīru, kā dzelzs trin dzelzi – tas ir rakstīts Dieva vārdā.

Dzelzs tiek ar dzelzi uzasināta, un vīrs trin vīru. (Salamana pamācības 27:17)

Tas ir ārkārtīgi vērtīgi. Vēl ir rakstīts, cik tas ir mīļi un svētīgi, tas ir kā eļļa, kas tek Ārona bārdā, kad brāļi dzīvo kopā vienprātībā.

Redzi, cik jauki un cik mīļi, kad brāļi kopā dzīvo vienprātīgi! Tas ir kā dārga eļļa, kas pil no galvas bārdā, Ārona bārdā, un notek uz viņa drēbju vīlēm. (Psalms 133:1-2)

Draudze, kas dzīvo vienprātībā – tā ir ļoti liela žēlastības dāvana, ka mēs varam būt vienprātībā, ka mēs ar bīskapu Ričardu Erī varam būt vienprātībā. Paldies bīskapam, ka atrada laiku būt ar mums kopā, lai mūs bagātinātu. To jau tā nevar ar vārdiem pateikt un tam nav vērtības, ko varētu izteikt kādā finansiālā dāvanā. To nevar nopirkt. Tas ir tā, kā ar mākslas darbiem, kuriem nav vērtības. Ir tādi mākslas darbi, kuriem nav cenas. Tu jautā: “Cik tas maksā?” Ja ir kāds šedevrs, tam nav cenas.

Ir cilvēki, kas apvainojas. Zini, kas ir rakstīts Dieva vārdā? Dievs nedzird to cilvēku lūgšanas, kuriem ir nepiedošana.

Un, kad jūs stāvat, Dievu lūgdami, tad piedodiet, ja jums kas ir pret kādu, lai arī jūsu Tēvs, kas debesīs, jums piedod jūsu pārkāpumus, bet, ja jūs nepiedodat, tad arī jūsu Tēvs debesīs jūsu pārkāpumus nepiedos. (Marka evaņģēlijs 11:25-26)

Tāpēc, kad tu upurē savu dāvanu uz altāra un tur atminies, ka tavam brālim ir kas pret tevi, tad atstāj turpat altāra priekšā savu dāvanu, noej un izlīgsti papriekš ar savu brāli un tad nāc un upurē savu dāvanu. (Mateja evaņģēlijs 5:23-24)

Un tu domā: “Kāpēc Dievs to ir ierakstījis Savā vārdā, kāpēc Jēzus tā teica?” Bet tie ir Viņa vārdi. Mēs varam vienkārši Viņa vārdiem paklausīt, ka mums ir jādzīvo piedošanā. Bet mēs varam nesaprast, cik tas ir nopietni. Ja tu esi draudzē un tev ir nepiedošana mācītājam vai kādam citam, tu vairs nespēj būt vienotībā, tu vairs nespēj dzirdēt, tu vairs nespēj celties. Nepiedošanai ir katastrofālas sekas. Apvainošanās nav tikai īslaicīga lūpas uzmešana vai kaut kas tamlīdzīgs. Apvainošanās - tā ir katastrofa tavas dzīves garumā. Es to saku ne tikai tāpēc, ka Jēzus to tā saka. Es esmu izpratis šos Dieva principus un mehānismus, kā cilvēks ir uzbūvēts. Šāds cilvēks ir norakstīts. Viņš ir bez Dieva svētības. Viņš vairs nespēj saņemt no Dieva. Pat aizejot no draudzes un dzīvojot pasaulē, viņš arī tur vairs nespēj būt veiksmīgs. Ja viņš ir arī kā Napoleons, kā Hitlers, kurš ienīda ebrejus, ja viņš ir kā Putins šodien, kurš draud visai pasaulei ar atombumbu, kurš nogalina mazus bērnus, kurš iznīcina pilsētas, taču viņš ir cilvēks. It kā normāls cilvēks. Bet viss sākas ar apvainošanos un ar nepiedošanu. Lai kādi panākumi būtu šādam cilvēkam politikā, biznesā vai citur, vai tas ir draudzē vai ārpus draudzes, tas, ko viņš darīs, būs destruktīvi. Nepiedošana iznīcina tavu dzīvi. Ja Latvijas draudzes dzīvotu piedošanā, sapratnē un mīlestībā, tā būtu kā dārga eļļa, kas pil no galvas Ārona bārdā. Cik jauki un cik mīļi, ka brāļi kopā dzīvo vienprātībā. Ja vien Latvijas draudzes spētu dzīvot vienprātībā. Kā jau minēju iepriekšējā dievkalpojumā, pat cilvēks, kuram ir ateistiski uzskati – Napoleons Hills, viņš, kurš dzīvoja ļoti, ļoti sen un ir tur, kur ir nopelnījis būt, pat viņš, kurš neticēja Dievam, par draudzi teica šādus vārdus: “Ja draudze pildīs savas funkcijas, kas tai ir jāpilda, tad tā valsts, kur šī draudze būtu vienota un šo funkciju pildītu, attīstītos 1000 gadus uz priekšu, salīdzinot ar citām valstīm.” Bet kas traucē draudzēm attīstīties? Nevienprātība. Kas traucē cilvēkiem attīstīties draudzē? Nevienprātība.

Kalpošana, par ko runāja bīskaps, ir ārkārtīgi svarīga. Mēs šodien dzirdējām: kad tu kalpo Dievam, tas tevi ar Viņu satuvina. Tad, kad tu kalpo Dievam, tad tu satuvinies ar Viņu. Liekas, ko man var dot tas, ka es Viņam kalpoju? Bet ko Jēzus saka? Dzenieties pa priekšu pēc Dieva valstības – esiet kalpotāji, un tad pārējās lietas jums tiks pieliktas.

Bet dzenieties papriekš pēc Dieva valstības un pēc Viņa taisnības, tad jums visas šīs lietas taps piemestas. (Mateja evaņģēlijs 6:33)

Tu atkal domā: “Ja Jēzus tā saka, tad mēģināšu kalpot.” Bet, kad tu izpratīsi patieso jēgu un nozīmi šim mehānismam, ka bez kalpošanas tu pat piedot nevari, visstulbākais, ko vari izdarīt, ir atstāt savu kalpošanu. Es redzu tādus cilvēkus. Es redzu cilvēkus, kuri saka: “Es vairs nekalpošu.” Ne jau tikai vienu tādu. Es pēdējā laikā esmu dzirdējis apmēram no četriem cilvēkiem: “Es vairs nekalpošu.” Tajā brīdī, kad pateici šos vārdus, ar tevi ir beigas. Es nesaku, ka tu pēkšņi nomirsi, es nesaku, ka tagad virs tevis karāsies zobens vai baigais lāsts. Bet tas ir destrukcijas sākums, kad tu vairs nevari saņemt no Dieva, jo, tikai kalpojot Viņam, tu spēj piedot. Tikai kalpojot Viņam, tu spēj izprast saturu, un tikai tad Dieva svētība darbojas tavā dzīvē. Lūk, ko nozīmē Jēzus vārdi: “Dzenieties papriekš pēc Dieva valstības, tad pārējās lietas jums tiks pieliktas.” Tās netiks pieliktas automātiski. Neviens pār tevi tās neizbērs. Dievs neizvilks kabatas un neizbērs visu, kas kabatās, tev priekšā, bet, kad tu no savas puses būsi izdarījis, visu to, ko Dievs tev ir uzticējis. Bībele saka, kad mācekļi teica: “Vairo mūsu ticību,” Jēzus atbildēja: “Tad, kad jūs būsiet uzklājuši galdu Man, tad sakiet, mēs esam necienīgi kalpi, jo esam darījuši tikai to, kas bija mūsu pienākums.” Un tad paši sēdieties pie galda.

Un apustuļi sacīja savam Kungam: "Vairo mums ticību." Bet Viņš sacīja: "Ja jums būtu ticība kā sinepju graudiņš un jūs sacītu uz šo vīģes koku: izraujies ar savām saknēm un dēsties jūrā,- viņš jūs paklausītu. Kurš no jums, kam būtu kalps pie arkla vai ganos, kad tas pārnāk no lauka, viņam sacīs: nāc tūliņ un sēdies pie galda! Vai viņš tam neteiks: sataisi man ēdienu, apliec priekšautu un pasniedz man ko ēst un dzert, un pēc tam tu pats ēdīsi un dzersi. Un vai viņš sacīs paldies savam kalpam, ka tas izpilda viņa pavēles? Tas pats arī ar jums: kad jūs visu, kas jums uzdots, būsit izpildījuši, sakait: mēs esam necienīgi kalpi, mēs esam darījuši, kas bija mūsu pienākums." (Lūkas evaņģēlijs 17:5-10)

Izdari to, kas ir tavs pienākums. Izdari savu kalpošanu līdz galam. Paldies bīskapam, jo tas, ko mēs dzirdējām, bija ļoti vērtīgi.

Ja jau es sāku runāt, tad arī pabeigšu runāt par to, par ko es jau divas nedēļas domāju. Šīs trīs dienas ir mūsu viesu laiks. Mēs atpūšamies, viņi ir mūsu kalpi. Viņi ir izmantojuši izdevību, ko Dievs ir devis, lai būtu kopā ar mums un kalpotu. Un caur to, ka viņi kalpo šeit, pats Dievs viņus bagātina. Dievs mīl iniciatīvas cilvēkus. Iniciatīva nozīmē to, ka tu izdari to, kas ir pareizi bez tā, ka tevi kāds pamudina, bez tā, ka tevi kāds motivē. Tu vienkārši to izdari.

Personīgi man veidojas necieņa pret cilvēkiem, kuri pastāvīgi kavē. Es jums varu godīgi pateikt, ka zūd cieņa. Kāpēc? Jo es zinu, ka šāds cilvēks mani neciena. Ja es ierodos laikā, bet viņš ne, viņš mani neciena. Kāpēc man ir jāciena tas, kurš mani neciena? Ko Bībele saka? Kāds kopīgs jūgs ir velkams ticīgajam ar neticīgo?

Nevelciet svešu jūgu kopā ar neticīgiem. Jo kāda daļa ir taisnībai ar netaisnību? Kas ir gaismai kopējs ar tumsību? (2. Korintiešiem 6:14)

Tas varbūt neattieksies uz šo gadījumu, jo tas varbūt ir brālis vai māsa. Man personīgi pietiek ar to, ja vienā reizē cilvēks saka “jā” un viņa “jā” tomēr izrādās “nē”, man zūd cieņa pret šādu cilvēku. Dievs jau mūs ir radījis pēc Savas līdzības, pēc Sava tēla.

Tad Dievs sacīja: "Darīsim cilvēku pēc mūsu tēla un pēc mūsu līdzības; tie lai valda pār zivīm jūrā un pār putniem gaisā, un pār lopiem, un pār visu zemi un visiem rāpuļiem, kas rāpo zemes virsū." Un Dievs radīja cilvēku pēc Sava tēla, pēc Dieva tēla Viņš to radīja, vīrieti un sievieti Viņš radīja. (1. Mozus grāmata 1:26-27)

Tie cilvēki, kas meklē Dievu, viņi jūt Dieva gribu, Dieva prātu, viņi jūt arī cilvēkus, dažādas nebūšanas, dzīšanās pēc mantas, pēc līdzekļiem, savas ģimenes likšana augstāk par Dievu, savas ambīcijas augstāk par Dievu. Draugi, Pāvils saka:

Viss ir atļauts, bet ne viss der. Viss ir atļauts, bet ne viss ceļ draudzi. (1. Korintiešiem 10:23)

Mēs esam dzirdējuši draudzē ļoti pareizas piecas prioritātes. Es jau tās prioritātes esmu aizmirsis, jo tās vairs nav manas prioritātes. Nu vismaz ne tādā veidā, kā mēs sākumā esam mācījušies. Tas nav nekas nepareizs, bet tur ir savs “bet”. Pirmais ir Dievs, tad tu pats, ģimene, kalpošana un darbs. Bet pareizi ir tā, kā teica bīskaps Erī. Pirmā prioritāte ir Dievs, otrā prioritāte ir Jēzus, trešā prioritāte ir Svētais Gars un ceturtā prioritāte ir Jēzus. Visas šīs prioritātes ir pareizas un svarīgas, bet visās prioritātēs sekojam līdzi, lai virs tā visa ir Jēzus. Lai mēs pieņemam tādus lēmumus, kas pagodina Dievu, ka mēs neatstājam savu vietu, savu aicinājumu, savu kalpošanu.

Būs divas Rakstu vietas no Bībeles.

Gluži tāpat neviens no jums, kas neatsakās no visa, kas viņam pieder, nevar būt mans māceklis. Sāls gan ir laba lieta. Bet, kad pat sāls maitājas, ar ko to atkal varēs uzlabot? Tā tad vairs neder pat ne zemei, ne mēsliem: tā ārā metama. Kam ir ausis dzirdēt, tas lai dzird! (Lūkas evaņģēlijs 14:33-35)

Šos vārdus Jēzus runā kontekstā ar līdzību, kad Jēzus mācīja par to, kad kāds ķēniņš aicināja viesus, un lūgtie viesi negribēja nākt. Kāpēc viņi negribēja? Viņa aizbildinājās: esmu tīrumu pircis, esmu vēršus pircis. Viens teica: esmu tikko sievu apņēmis.

Bet Viņš sacīja tam: "Kāds cilvēks taisīja lielu mielastu un bija ielūdzis daudz viesu. Un viņš sūtīja savu kalpu ap mielasta stundu, lai sacītu lūgtajiem viesiem: nāciet, jo tas ir sataisīts. Bet tie visi pēc kārtas sāka aizbildināties. Pirmais viņam sacīja: es esmu tīrumu pircis, un man jāiet to apskatīt. Lūdzu, aizbildini mani. Otrs sacīja: es esmu piecus jūgus vēršu pircis un eju tos aplūkot. Lūdzu, aizbildini mani. Trešais teica: es sievu esmu apņēmis, tāpēc nevaru noiet. (Lūkas evaņģēlijs 14:16-20)

Es nedaudz tev gribu paskaidrot, ko nozīmē šāds atteikums, kad tu esi aicināts. Tu ne tikai esi aicināts uz draudzi. Ja tu esi šeit, tu esi Viņa aicināts, lai atsauktos Viņa aicinājumam, lai ietu Viņa gribā un uzņemtos arī savu nastu. Lai esi Viņa aicināts iet Viņa gribā. Jēzus saka:

“Jo Mans jūgs ir patīkams un Mana nasta viegla.” (Mateja evaņģēlijs 11:30)

Uzņemties arī savu nastu. Un tā ir kalpošana, kā tu iesakņojies draudzē. Tas nozīmē, ka tu sāc kalpot cilvēkiem. Tas ir tas veids, caur kuru Dievs tevi maina. Ne tikai personīgas attiecības ar Dievu. Kādas personīgas attiecības tev var būt ar Dievu, ja tu neesi draudzē un tev nav sava mācītāja? Nu, kādas? Nu, kaut kādu laiku varbūt. Tev ir vajadzīgi cilvēki, ar kuriem tu esi sadraudzībā. Mājas grupiņas ir enerģijas lādiņš. Tas ir spēks. Es jums šos mehānismus esmu pēdējā laikā skaidrojis. Ir ne tikai vienkārši Jēzus vārdi, bet ir arī mehānisms, kā darbojas mūsu smadzenes, mūsu emocijas, kad tu atnāc starp cilvēkiem, kas dzīvo vienprātībā.

Ja tu iejūgsi divus zirgus, vai vienu zirgu, un, ja tās būs smaguma vilkšanas sacīkstes, tad, ja iejūgsi divus zirgus, viņi pavilks katrs individuāli vairāk, nekā varēja viens. Bet kāpēc? Kas tas par likumu, kāpēc tā notiek? Ja viņš ir viens, viņš mazāk var, nekā tad, kad viņi ir divi. Ne jau kopsummā, bet katrs individuāli izdara vairāk. Padomā, kāds spēks ir draudzē, ņemot vērā to, ka šīs draudzes autors ir Dievs. Viņš saka, lai nebīsties un nebaiļojies.

“Un Tas Kungs, Viņš iet tev pa priekšu un Viņš būs ar tevi, Viņš tevi neatstās, nedz tevi pametīs, nebīsties un nebaiļojies.” (5. Mozus grāmata 31:8)

Un visas vietas, kur tu savas kāju pēdas liksi, tev piederēs.

“Visas vietas, kur jūs savu kāju pēdas liksit, Es esmu jums devis, kā Es to esmu Mozum solījis.” (Jozua grāmata 1:3)

Jo Dievam nav nekas neiespējams.

“Redzi, Es esmu Tas Kungs Dievs pār visu miesu! Vai tad Man būtu kas neiespējams?” (Jeremijas grāmata 32:27)

Jo ar Dievu visas lietas ir iespējamas. Kas ir pasaules uzvarētājs? Draudzei ir četrpadsmit gadi. Cik man vēl būs jāatkārto? Līdz mūža galam man būs jāatkārto, kamēr visi sapratīs. Kas ir pasaules uzvarētājs? Zini, ko cilvēki saka? Draudzē jau situācija ir nedaudz labāka. Jēzus! Āmen! Viņš ir pirmais no brāļiem. Viņš ir pirmais uzvarētājs no brāļiem. Tā ir rakstīts, ka Jēzus ir pirmdzimtais no brāļiem.

Jo, kurus Viņš sākumā nozīmējis, tos Viņš nolēmis darīt līdzīgus Sava Dēla tēlam, lai Viņš būtu pirmdzimtais daudzu brāļu starpā. (Romiešiem 8:29)

Viņš nav tikai Dievs, Viņš ir arī mūsu draugs un brālis. Bet Bībele saka:

“Kas ir pasaules uzvarētājs? Tikai tas, kas tic, ka Jēzus ir Dieva Dēls.” (1. Jāņa vēstule 5:5)

Un šie vārdi nevar palikt tikai vārdi. Tie ir vārdi, kuri tev jāklausās ir tik daudz un jāatkārto sev tik daudz, un jākalpo ir tik daudz, un jādara mazās lietas tik daudz, kamēr tas kļūst par daļu no tevis. Tu esi uzvarētājs! Tev viss ir iespējams. Tev nav nekas neiespējams. Āmen! Aleluja!

Paskaidrošu kontekstu šai Rakstu vietai. Jēzus laikā, lūk, kā notika viesības, kad aicināja ciemiņus. Izsūtīja ielūgumus vai uzaicināja personīgi. Un šie viesi piekrita: “Jā, mēs nāksim viesībās.” Viņi piekrita. Iznāca pieņemt Jēzu šeit, noskaitīja lūgšanu: “Jā, es piekrītu, Jēzus ir mans Kungs!” Kad bīskaps sludināja un jautāja, kurš grib kalpot Dievam, daudzi atbildēja: “Jā!” Man tas atgādina, kad kāda misionāre man stāstīja par tautu, kur ir cilvēki ar šaurām acīm. Tur, kaut kur pie čukčām. Un šie evaņģēlisti, misionāri, kas tur kalpoja, staigāja no mājas uz māju, aicināja viņus vakarā uz dievkalpojumu, uz evanģelizācijas pasākumu. Viņi tur interesanti runā, un man ir palicis atmiņā, ka šie cilvēki visi, arī bērni, viņus aicinot, saka: jā, jā, jā! Visur, kur misionāri gāja, viņiem teica: būsim! Taču pienāk vakars un neviens no viņiem nav. Tāda interesanta tauta, kuriem “jā” nav “jā” un “nē” nav “nē”. Nu, nepatīkami, protams, misionāriem. Laikam jāmeklē cita pieeja. Tā ir viņu valoda, ka “jā” nav “jā” un “nē” nav “nē”. Tad tieši otrādi ir jāiet teikt, lai nenāk šovakar. Varbūt tad nāks?

Bet Jēzus laikā viesis deva piekrišanu. Viņš tika ierēķināts. Par viņu tika samaksāts. Cik bija viesu, šis skaits tika sarēķināts. Precīzi tika sarēķināts, cik vietas, cik tas maksā finansiāli. Un bija ārkārtīgi nepieklājīgi neierasties. Pat vairāk! Tur, šādā veidā neierodoties, ieguva ienaidnieku uz mūžu. Ja tu pēc tam atteicies. Un kā tas notika? Ielūgums bija, cilvēks bija piekritis. Šīs viesības viņi svinēja tur stundām, dienām pat. Pirms viesībām atnāca kalps pie aicinātā un vēlreiz aicināja. Tā bija forma. Un kalpam pateikt: “Nē, es esmu sievu apņēmis” vai “Nē, es esmu trīs jūras vēžus pircis”, vai “Jaunu mašīnu nopirku, man gribās pabraukt, jauns “BMW.”” Ja kalps aicināja šo cilvēku un tas atteicās, uzreiz tas bija ienaidnieks uz mūžu. Tas bija ārkārtīgs kauns.

Lūk, ko māca Jēzus šajā Rakstu vietā: “Kad Dievs aicina, tev ir aicinājums!” Jūs dzirdat aicinājumu šajā brīdī. Tu esi aicināts sekot Viņam. Tu esi aicināts ne tikai sekot, bet arī realizēt savu potenciālu. Tu esi aicināts ar savu dāvanu ieguldīt savu daļu draudzes darbā. Tu esi aicināts kalpot Dievam. Tu esi aicināts, lai padarītu mūsu valsti par Dieva svētītu Latviju, uz kurieni cilvēki brauc, nevis no kurienes bēg. Tu esi aicināts. Katrs ar kaut ko savu, ar to, ko viņš var. Tu esi aicināts noslīpēt šo savu varēšanu, šo savu dāvanu.

Kādreiz kāds saka, ka viņam tur, redzi, ir talants. Draugi, katram ir talants. Šeit slavēja šodien slavētājus par labi izdarītu darbu. Viņi ir noslīpējuši savu talantu. Un tu domā: es jau tā nevaru spēlēt. Tev nav jāspēlē. Un tev varbūt nav arī jādzied. Ir simtiem un tūkstošiem dažādu dāvanu katram pa spēkam, ar kurām tu vari kalpot. Pat ar to vien, ka tu labi izskaties. Īpaši šajā laikā, kad ir “Instagram”, “Tik Tok” utt. Agita labi izskatās un liek postus par godu Tam Kungam. Agita ir viena no tām, kura pēdējā gada laikā ir atvērusi savu mājas grupiņu un caur sociālajiem tīkliem vienkārši visu uzsāka. Es nemācu tagad visiem sevi likt “Tik Tok”. Viņa tā dara. Un šobrīd viņai grupiņā ir vidēji astoņi cilvēki. Es vienkārši tev piemēru parādu, ka katram ir kaut kas. Bībele saka tā: “Kad jūs sanākat kopā, tad katram ir kaut kas, ar ko celt draudzi.” Āmen!

Kā tad nu būs, brāļi? Kad jūs sanākat kopā, katram ir kaut kas, vai psalms, vai mācība, vai atklāsme, vai mēles, vai mēļu izskaidrošana, viss lai notiek celšanai. (1. Korintiešiem 14:26)

Tev ir dāvanas un talanti, ar kuriem tu vari celt draudzi.

Cik viegli ir sludināt, kad pirms manis ir bijuši svaidīti cilvēki. Esmu dzirdējis, ka pēc tam, kad iznāk kāds pēc lieliem, stipriem cilvēkiem un saka: “Ko tad es te vairs. Viss ir pateikts. Pēc viņiem ko tad es vairs varu pateikt?” Var vēl vairāk pateikt. Un zini, kāpēc? Princips, ka es neesmu viens. Šie cilvēki bija pirms manis. Vitālijs bija pirms manis. Slavētāji bija pirms manis. Ja viņi pareizi dzied, viss ir kārtībā. Ja no sirds dari savu darbu. Līdzīgi kā bīskapam Erī, man arī sviedri jau sāk parādīties. Viņš dara savu darbu no sirds. Un mūsu prāts, mūsu domas, mūsu emocijas savienojas. Un, kur divi vai trīs ir vienoti, tur Dievs ir viņu vidū. Āmen!

“Jo, kur divi vai trīs ir sapulcējušies Manā Vārdā, tur Es esmu viņu vidū.” (Mateja evaņģēlijs 18:20)

Un tāpēc, ne tikai es šobrīd sludinu, tas ir mūsu kopīgs darbs. Dievs nāk tieši tad, kad mēs uzklājam Viņam galdu Viņa pakļautībā.

Es nevaru tev pateikt to, ko es jūtu, bet es tev varu pateikt, ka es jūtu. Dažos vārdos par to, ko es jūtu. Tas nebūs skaisti, jo es neesmu dzejnieks, Puškins, Ļermantovs. Es neesmu Džeks Londons, kurš nebija dzejnieks, bet gan izteicās diezgan vienkārši. Pāvils bija vairāk dzejnieks, man tā šķiet. Reizēm, kad lasu Pāvila rakstus, es nesaprotu, ko viņš raksta vispār. Jā, es lasu vēstules romiešiem un nevaru saprast reizēm. Viņš tā filozofē. Bet tur sava doma ir. Es jūtu milzīgu potenciālu šeit, mūsu vidū. Dieva klātbūtne, tas ir viens, bet otrs ir potenciāls. Es jūtu to potenciālu, kurš ir, mums esot kopā. Tev individuāli ir milzīgs potenciāls, ar kuru tu vari nest labumu Dievam, sabiedrībai, draudzei, esot kopā. Tev viņš ir. Tev ir pieejams šis enerģijas avots, kurš ir šeit, mūsu vidū. Tu vari ņemt. Un, kā Jēzus saka, kam slāpst, tas lai nāk pie Manis, un dzer! Un viņa miesā plūdīs dzīvā ūdens straumes.

Beidzamajā, lielajā svētku dienā Jēzus uzstājās un sauca: "Ja kam slāpst, tas lai nāk pie Manis un dzer! Kas Man tic, kā rakstos sacīts, no viņa miesas plūdīs dzīva ūdens straumes." (Jāņa evaņģēlijs 7:37-38)

Tu vari nākt un dzert. Tu esi aicināts nākt un dzert. Un kalpošana ir viens no veidiem, kā tu dzer. Kad tu satuvinies ar Dievu. Es zinu cilvēkus, kuri saka, ka viņi nebūtu šajā draudzē, ja nebūtu sava kalpošana. Pat tik elementāras lietas.” Bet tieši kalpošana ir tas, kas mūs satur. Dievs satur, bet Viņam ir mehānisms, kā tas viss notiek. Ir vienkārši teikt: ”Dievs mūs tur kopā. Dievs pats mūs satur kopā.” Tā gluži nav. Dievs satur caur mums, kad mēs klājam Viņam galdu un pildām elementārus principus, ko pats Jēzus mūsu draudzē ir iedibinājis. Ja tu esi aicināts kalpot, tad neatsaki saimniekam.

Šis ir konteksts šai Rakstu vietai, ko es tikko minēju.

“Gluži tāpat neviens no jums, kas neatsakās no visa, kas viņam pieder, nevar būt Mans māceklis. Sāls gan ir laba lieta. Bet, kad pat sāls maitājas, ar ko to atkal varēs uzlabot? Tā tad vairs neder pat ne zemei, ne mēsliem: tā ārā metama. Kam ir ausis dzirdēt, tas lai dzird!” (Lūkas evaņģēlijs 14:33-35)

Jēzus saka:

“Ja kāds nāk pie Manis un neienīst savu tēvu un māti, sievu un bērnus, brāļus un māsas un pat savu paša dzīvību, tas nevar būt Mans māceklis.” (Lūkas evaņģēlijs 14:26)

Jēzus saka: “Kas ķeras pie arkla un skatās atpakaļ, tas neder Manai valstībai.”

Šie ir ļoti nopietni vārdi. Ir tieši tā, kā saka Jēzus. Reizēm gribas apšaubīt, vai tiešām viss ir tik radikāli. Bet, kad tu sāc izprast tīri cilvēcīgi, kā šie mehānismi darbojas, un tas nav vienas minūtes jautājums, tas varbūt ir gadu jautājums, patiešām – šis cilvēks vairs neder Dieva valstībai.

Zini, tu esi zemes sāls.

“Jūs esat zemes sāls; bet, ja sāls nederīga, ar ko tad sālīs? Tā neder vairs nekam, kā vien ārā izmetama un ļaudīm saminama.” (Mateja evaņģēlijs 5:13)

Jēzus runā par kalpotājiem. Lūkas runā skarbāk – kas neienīst sievu, kas neienīst brāli utt.

“Ja kāds nāk pie Manis un neienīst savu tēvu un māti, sievu un bērnus, brāļus un māsas un pat savu paša dzīvību, tas nevar būt Mans māceklis.” (Lūkas evaņģēlijs 14:26)

Bet Matejs pieiet vieglāk, viņš saka – kas vairāk mīl sievu, brāli, māsu nekā Mani, tas Manis nav vērts.

“Kas tēvu vai māti vairāk mīl nekā Mani, tas Manis nav vērts, un, kas dēlu vai meitu vairāk mīl nekā Mani, tas Manis nav vērts.” (Mateja evaņģēlijs 10:37)

Tas nozīmē – tas viss tev var būt, bet ne viss der. Vienmēr Jēzus ir pirmajā vietā. Lai Viņš ir augstāk visās šajās situācijās. Ka ne sieva, ne vīrs noteiks tavu kalpošanu, bet Dievs. Ne tava sieva, ne tavs vīrs nav tavs Dievs.

Kā viena meitene, kuru iecēlu kalpošanā, kādu laiku viņa kalpoja draudzē, pēc tam kaut kur aizbrauca tālēs zilajās. Es viņu neesmu redzējis “simts gadus”. Viņai bija vīrs mājās, kurš bija viņas dievs. Viņa no sākuma cīnījās, bet viņš paņēma viņu aiz rīkles, pacēla pie sienas, piespieda un pateica: ”Es esmu tavs dievs!” Viņa bija kalpotāja draudzē, bet ģimenē bija problēma. Šis cilvēks nokļuva cietumā, un viņa atkāpās no Dieva. Problēma bija tieši ģimenē.

Tavs Dievs ir Jēzus Kristus. Un Viņš ir iedibinājis Savu draudzi un devis katram savas dāvanas, lai ar tām nestu labumu draudzē un sabiedrībā. Lai mēs vienotībā varētu piepildīt Kristus misiju.

Kāpēc Viņš ir nācis šeit virs zemes?

Jo tik ļoti Dievs pasauli mīlējis, ka Viņš devis Savu vienpiedzimušo Dēlu, lai neviens, kas Viņam tic, nepazustu, bet dabūtu mūžīgo dzīvību. (Jāņa evaņģēlijs 3:16)

Mēs Tēvreizē lūdzam: “Lai nāk Tava valstība un Tavs prāts lai notiek.”

Lai nāk Tava valstība, Tavs prāts lai notiek kā debesīs, tā arī virs zemes. (Mateja evaņģēlijs 6:10)

Itin visā – Latvijā, kultūrā, politikā, visās sfērās – vajag, pirmkārt, kā draudzei kļūt stiprai, jo kāda ir draudze, tāda ir arī valsts. Un tas ir koks ar diviem galiem -– ja mēs neesam kopā, mēs neesam stipri arī individuāli. Ja mēs individuāli neesam stipri, mēs arī kopā neesam stipri.

Runājot par sāli, ko ieguva Nāves jūrā tajā laikā, pirms 2000 gadiem, ar vārdu “sāls” Jēzus domāja kalpotājus. Ar mācekļiem Viņš runāja un mācekļi jautāja: ”Tu šo līdzību stāsti visiem vai mums?”

“Lai jūsu gurni ir apjozti, un jūsu lāpas lai deg: esiet līdzīgi ļaudīm, kas gaida savu kungu no kāzām pārnākam, lai tam tūdaļ varētu durvis atvērt, kad tas nāks un klauvēs. Svētīgi tie kalpi, kurus kungs pārnākot atrod nomodā; tiešām, Es jums saku, ka viņš, apsējis priekšautu, tos apsēdinās, apstaigās visus un tiem kalpos. Un, ja viņš nāktu nakts vidū vai pirmajos gaiļos un tos atrastu nomodā, svētīti tie! Bet to ziniet, ja nama kungs zinātu, kurā stundā nāks zaglis, viņš neļautu tam ielauzties savā namā. Tāpat arī jūs esiet gatavi, jo Cilvēka Dēls nāks tādā stundā, kad jūs to nedomājat." Tad Pēteris Viņam jautāja: "Kungs, vai Tu šo līdzību stāsti mums vai visiem?" Un Tas Kungs teica: "Kas gan ir uzticamais un saprātīgais nama turētājs, ko kungs iecels pār savu saimi, lai tas laikā dotu piederīgo barību? Svētīgs tas kalps, kuru kungs atnācis atradīs tā darām.” (Lūkas evaņģēlijs 12:35-43)

Šī līdzība ir jums. Jūs esat pasaules sāls, jūs esat aicināti kalpot Dievam. Bet, ja sāls ir samaitājusies, tā ir nederīga, tā nesāla, nepiedod garšu ēdienam, tādā gadījumā tu nepiedod garšu Latvijai, savai mājas grupiņai, draudzei, cilvēkiem, ar kuriem tu esi kopā. Būs divu, trīs veidu cilvēki – vieni būs vienaldzīgi, vieni tevi ienīdīs, trešie tevi mīlēs, jo tu piedod garšu.

Pāvils saka: ”Vieniem mēs esam dzīvības smarža uz dzīvību, citiem uz pazušanu.”

Jo mēs esam Kristus saldā smarža Dievam tiem, kas top izglābti, un tiem, kas pazūd. Vieniem nāves smarža uz nāvi, bet otriem dzīvības smarža uz dzīvību. [..] (2. Korintiešiem 2:15-16)

Nāves smarža uz pazušanu. Bet cilvēki visbiežāk nebūs pilnīgi vienaldzīgi. Tu esi šīs zemes sāls. Kaut mēs spētu ieklausīties, kaut mēs spētu saprast, kaut mēs spētu pieņemt ne tikai prātā, bet arī garā šos vārdus. Ka tu pieņemtu garā, ka tu esi šīs zemes sāls. Un šis sāls tajā laikā nebija paciņās un ķīmiski sagatavots, kas nebojājas. Tas bojājās. Tas sāls, ko ieguva Nāves jūrā, tas bojājās, un, ja tas sabojājās, tas nederēja pat kompostam – ārā metams un kājām saminams. Lūk, par ko ir šī līdzība. Tātad, ja tu esi kļuvis nesālīgs, tad tu esi ārā izmetams un ļaužu kājām saminams. Tie ir Jēzus vārdi.

Otra Rakstu vieta būs pozitīvāka. Cilvēki ceļas reizēm caur kritiku, bet kritikai nevajag būt nomācošai.

Pieci ķēniņi nāca ar karu pret Jozua, kurš vadīja Izraēla tautu. Jozua, kurš vienmēr bija ar Mozu. Kad Mozus gāja ārā no tempļa jeb no Saiešanas telts, tad Jozua tur palika. Tieši viņš tika deleģēts tālāk ievest Izraēlu apsolītajā zemē, kur piens un medus tek. Pieci ķēniņi bija vienotībā kara gājienā pret Izraēlu un pret Jozua. Un Dievs teica pirms kaujas:

 Un Tas Kungs sacīja Jozuam: "Nebīsties no viņiem, jo Es tos esmu nodevis tavā rokā: neviens pats no tiem nepastāvēs tavā priekšā!” (Jozua grāmata 10:8)

Nebīsties un nebaiļojies! 40 gadi tuksnesī, kad izmira visa tā paaudze, kas baidījās ieiet apsolītajā zemē. Un, lūk, tieši Jozua ieveda izraēliešus apsolītajā zemē un pirms cīņas Dievs teica: ”Nebīsties, es tos esmu nodevis Tavā rokā!”

Un es tev saku šodien – nebīsties! Lai kāda nebūtu tava problēma, lai kas nestāvētu tev priekšā – Dievs to ir nodevis jau šodien tavā rokā. Visas vietas, kur tu savas kāju pēdas spersi, tev piederēs.

Un Jozua tiem uzbruka, negaidot, visu nakti.

Un Tas Kungs tos izbiedēja Israēla priekšā, un Israēls tos sakāva lielā kaujā pie Gibeonas, vajāja tos pa ceļu augšup pret Bet-Horonu un tos galīgi uzveica pie Asekas un Makēdas. (Jozua grāmata 10:10)

“Tas Kungs tos izbiedēja.” Kam ir jānotiek, lai Dievs tavā priekšā izbiedētu pretiniekus? Kam ir jānotiek, lai Dievs nodotu pretinieku tavā rokā?

Jozua izsaucās, kad viņš sajuta šo uzvaras garšu, viņš teica: ”Lai saule un mēness paliek mierā!”, un saule apstājās.

Tad saule palika mierā, un mēness apstājās, kamēr tauta atriebās saviem ienaidniekiem. Vai tas nav rakstīts Varoņu grāmatā? Tiešām, saule palika debesu vidū stāvot un nesteidzās noiet veselu dienu. (Jozua grāmata 10:13)

Es nezinu, vai tiešam saule apstājās, bet tur tā ir rakstīts. Varbūt tur ir kāda līdzība, kāds iestarpinājums, bet, ka pat saule un mēness apstājās un nebija citas dienas kā šī. Tas Kungs izbiedēja pretiniekus, un viņi bija izcīnījuši uzvaru.

Un tagad būs atslēgas vārdi.

Kungs, atver sirdis! Atver prātus, ka šos vārdus mēs katrs satveram, ielaižam dziļi sirdī un dzīvojam tajos.

Ienaidnieks jau bēga, Jozua no savas puses bija noorganizējis, izplānojis kara stratēģiju un bija izcīnījis jau uzvaru.

Kad viņi, bēgdami no Israēla, atradās pie Bet-Horonas stāvās nogāzes, tad Tas Kungs pats meta uz viņiem akmeņu lielumā krusas graudus no debesīm līdz pat Asekai, tā ka tie nomira, un pie tam daudz vairāk nomira no krusas graudiem nekā no Israēla bērnu zobena. (Jozua grāmata 10:11)

Pats Kungs meta akmeņus! Kam ir jānotiek, lai pats Kungs mestu akmeņus uz taviem ienaidniekiem? Krusas graudus akmens lielumā. Kas ir jāizdara, lai pats Dievs mestu akmeņus, lai pats Dievs nāktu tavās situācijās? Tev ir jāpieceļas tā, lai Dievs mestu akmeņus. Āmen! Piecelies tā, lai pats Dievs izbiedē. Lai reāla dzīvā Dieva darbība un svētība ir tavā dzīvē. Reāla apsardzība. Noslīpē savas zināšanas, mācies, pilnveidojies, kalpo. Izmanto laiku, strādā, darbojies, esi uzticams. Piedod, kur jāpiedod. Pieņem kritiku, kur tā ir jāpieņem. Itin visā – kalpošanā, grupiņā, ģimenē, politikā, biznesā, izglītībā, kultūrā.

Mācītāja Mārča Jencīša sprediķi “Piecelies tā, lai Dievs met akmeņus” pierakstīja un rediģēja draudzes “Kristus Pasaulei” redakcija

Privilēģija kalpot Tam Kungam. Sludina Ričards Erī

Publicēja 2022. gada 3. maijs 12:13Elīna Ziediņa   [ atjaunināts 2022. gada 3. maijs 13:30 ]

Ziņas datums 03.05.2022

Paldies Tev, Tēvs, par Svēto Garu, paldies par šo svētīgo sadraudzību. Paldies par Tavu svēto klātbūtni šeit, paldies par Tavu labestību, Kungs. Mēs lūdzam, lai Tu svētī šo rītu, lai Tu runātu uz mums, lai Tu mācītu mūs, lai Tu dziedinātu mūs, lai Tu svētītu mūs, Kungs. Lai Tava pilnīgā griba notiek mūsu vidū. Paldies Tev, Svētais Gars, Jēzus Vārdā. Āmen!

Ir liela svētība jūs visus atkal šodien šeit redzēt. Ir liela svētība būt atkal kopā šajā sadraudzībā ar jums. Paldies Dievam, ka Viņš izdarīja tā, ka es tomēr varu būt kopā šodien ar jums. Pasaule ir redzējusi daudz dažādu lietu. Es pasakos Dievam, ka, neskatoties uz visu, mums ir ticība un mēs turpinām kalpot Viņam. Jēzus mums teica, ka beidzamajās dienās, kad gals tuvosies, būs dažāda veida problēmas. Es pasakos Dievam, ka Viņš teica: “Kad jūs redzēsiet šīs lietas, gals vēl nav pienācis.”

Bet, kad jūs dzirdēsit par kariem un kara daudzināšanu, tad nebīstieties, tam jānotiek; bet gals vēl nav klāt. (Marka evaņģēlijs 13:7)

Kad tu šodien skaties uz pasauli, tu redzi dažāda veida problēmas, kas notiek pasaulē, un to ātrumu, ar kādu šīs problēmas notiek. Tas viss parāda, ka mēs tuvojamies galam. Saprotiet, kad sieviete gatavojas dzemdēt, viņa jūt šīs dzemdību sāpes. Jo tuvāk bērns ir pie durvīm, lai iznāktu šajā pasaulē, jo vairāk pirmsdzemdību sāpes palielinās un jo biežāk tās notiek. Tas nozīmē, ka tā ir zīme, ka mēs kaut kam tuvojamies. Es ticu, ka mēs esam šajā laikā, kad mums vēl vairāk ir jāsāk mīlēt Tas Kungs un daudz vairāk Viņam ir jākalpo, un daudz vairāk lietas priekš Dieva ir jādara, jo mēs taču redzam, ka laiks samazinās un samazinās. Vienu dienu ir pandēmija, vienu dienu ir karš, un kādu dienu būs atkal kaut kas cits. Mēs nezinām, kas mums vēl tuvosies. Kamēr mums vēl ir dots šis laiks, kad mēs varam vēl pacelt rokas un pielūgt Dievu, tas nozīmē, ka mums daudz vairāk ir jādara priekš Tā Kunga. Mums jākalpo Viņam daudz vairāk. Es pasakos par šo vareno darbu, kurā Viņš izmanto jūsu mācītāju un jūs visus šeit Rīgā. Visas šīs dzīves, kas caur jūsu kalpošanu tiek ietekmētas. Šodien es gribu jūs iedrošināt, ka mums daudz vairāk ir jādara priekš Tā Kunga.

Es gribu apsveikt jūs ar 14. gadadienu. 14 gadi ir diezgan ilgs laiks. Bet es ticu, ka mēs varam vēl daudz vairāk izdarīt. Tātad, 14 gadi ir divas reizes pa 7 gadu cikliem. “7” ir tāds perfekts skaitlis. Jums ir divi pilnīgi cikli noieti. “8” ir jauna iesākuma skaitlis. Katru reizi, kad tu izej cauri 7 gadu ciklam, tev ir jāapzinās, ka Dievs tagad grasās ar tevi kaut ko jaunu darīt. Esi gatavs šai jaunajai sezonai. Dievs šobrīd jūs ieved šajā trešajā ciklā, vēl vienā Viņa labestības ciklā, Viņa žēlastībā, Viņa auglībā, tāpēc esi gatavs darīt daudz vairāk priekš Dieva. Es tev saku - daudz vairāk priekš Dieva!

Šajā rītā es gribu dalīties ar sprediķi, kam nosaukums ir “Privilēģija kalpot Tam Kungam”. Tas ir lieliski, ka tu kalpo Tam Kungam. Tā nav vienkārša, nesvarīga lieta, ka tu kalpo Viņam. Tā nav kaut kāda mazītiņa lieta, ka tu kalpo. Tā ir lieliska lieta, ka tu vari kalpot Tam Kungam. Ja tev jebkad tiek dota iespēja kalpot Tam Kungam, ka tevi reiz sauks par Tā Kunga kalpu, saproti, ka tā ir lieliska, varena lieta. Dažreiz, kad mēs satiekamies ar svarīgiem cilvēkiem, mēs sagaidām kaut kādu lielo piedzīvojumu, bet ir daudz labāk kalpot Tam Kungam.

Un neviens sev pats neņem šo godu, bet Dieva aicināts, tāpat kā Ārons. (Ebrejiem 5:4)

Neviens cilvēks pats sevi nevar ielikt kādā kalpošanā, ja viņš nav Dieva aicināts. Tāpat kā Ārons bija aicināts. Lai tu būtu Dieva aicināts, lai Dievs spētu tevi lietot, lai tev būtu dota šī iespēja kalpot Tam Kungam – tas ir pagodinājums. Tas nav kaut kāds juceklis tavā dzīvē, tā nav problēma tev, tas nav kaut kas tāds, kas tavā dzīvē ienes neērtības. Bībelē ir teikts, ka tev pat nebūtu iespēja to darīt, ja pats Dievs tevi neizvēlētos.

Ne katrā draudzē ir tādi, kas dzird šo vēsti, ko jūs dzirdat. Tāpēc Dievs ir izvēlējies jūs, lai jūs dzirdētu šo īpašo vēstījumu. Tas ir pagodinājums – dzirdēt šāda veida vēstījumu, ko tu dzirdi, ka tev jākalpo Kungam, jāstrādā Tam Kungam, jāuzvar dvēseles priekš Tā Kunga.

Katru reizi, kad man tiek dota šī iespēja, es vēlos atgādināt cilvēkiem Jāņa evaņģēlija trešās nodaļas 16.pantu.

Jo tik ļoti Dievs pasauli mīlējis, ka Viņš devis Savu vienpiedzimušo Dēlu, lai neviens, kas Viņam tic, nepazustu, bet dabūtu mūžīgo dzīvību. (Jāņa evaņģēlijs 3:16)

Ja tu būtu Dievs un tev būtu viens dēls, un tu atdotu šo dēlu par šiem cilvēkiem, tas nozīmētu, ka šie cilvēki tev ir svarīgi. Daudziem no mums ir bērni. Citiem no mums ir četri bērni, citiem ir trīs bērni, citiem ir pieci bērni. Es nezinu, cik tev ir bērnu. Dievam bija tikai viens vienpiedzimušais Dēls, viens īpašais Dēls, bet Viņam bija mīlestība pret citu cilvēku grupu. Viņš saka: “Man šie cilvēki tik stipri patīk, ka es atdošu Savu Dēlu viņu dēļ, lai viņi neaizietu bojā.” Tādu vēstījumu Viņš grib jums dot. Visas pārējās lietas jums tiek tā kā papildus piemestas. Galvenais vēstījums, ko Dievs grib tev pateikt – pasaulei nav jāaiziet postā, Latvijai nav jāaiziet postā, Rīgai nav jāaiziet postā. Tagad, kad tu esi piedzīvojis Dieva mīlestību, tas ir tavs un mans uzdevums pastāstīt citiem, ka Dievs arī viņus mīl. Mums ir jākalpo Tam Kungam. Tā ir lieliska un varena lieta – kalpot Tam Kungam. Īpaša lieta – kalpot Tam Kungam.

Minēšu dažus iemeslus, kāpēc tad ir lieliski kalpot Tam Kungam. Tā ir liela privilēģija kalpot Tam Kungam. Un es uzskatu sevi par privileģētu cilvēku. Jūsu mācītājs ir privileģēts cilvēks. Ikviens, kas kalpo Tam Kungam, ir privileģēts cilvēks. Kad tev ir kaut kas, ko tu vari darīt priekš Tā Kunga.

Dažreiz es satiekos ar cilvēkiem un viņi stāsta, kur viņi strādā. It īpaši, ja kāds strādā prezidenta ofisā, viņš saka: “Jā, es strādāju prezidenta pilī, jo tā ir tāda priviliģēta vieta.” Viņi saka: “Ne katrs cilvēks tur var strādāt tā kā es, neviens tik tuvu viņam nespēj pietuvoties.” Bet cik daudz vairāk ir kalpot Tam Kungam, cik daudz vairāk ir kalpot mūsu Dievam! Tā ir milzīga privilēģija. Saproti, ka Dievs tevi izvēlas, lai tu būtu Viņa kalps.

Es zinu, ka dažreiz mēs domājam, ka priesteri un mācītāji ir vienīgie Dieva kalpi, bet es gribu parādīt jums no Bībeles, ka Dieva kalpi nav tikai tie cilvēki, kurus mēs saucam par mācītājiem. Ir dažāda veida cilvēki, kurus Dievs ir nosaucis par Saviem kalpiem. Parādīšu dažus no viņiem, kurus Dievs nosaucis par Saviem kalpiem. Lai daži no mums atklātu, ka pat tad, kad tu neesi mācītājs, kad tu neesi priesteris, pat, kad tu neesi pilna laika kalpotājs, tu tik un tā vari būt Tā Kunga kalps.

Anglijā man ir aptuveni 150 mācītāju un tikai 6 no viņiem ir pilna laika kalpotāji. Visiem pārējiem ir savs laicīgais darbs. Viņi ir skolotāji, arhitekti, ārsti, inženieri, īpaši specializētie ārsti, grāmatveži, finansisti. Viņi iet uz darbu, bet ir Dieva kalpi. Visi no viņiem svētdienās sludina. Tāpat, kā es šodien sludinu, viņi arī savās draudzēs šodien māca. Iedomājies, ka grāmatvedis māca kaut ko draudzei, biznesmenis arī sludina draudzei, arī oficiants sludina draudzei. Viens no maniem grāmatvežiem, kas skaita naudu, ir oficiante. Viņa iet uz tiesu, tur strādā, tad atnāk uz draudzi un strādā Dieva labā. Viņa ir atradusi savu vietu kalpošanā Dievam. Daži no viņiem ir vienkārši studenti, bet viņi ir Dieva kalpi. Es esmu pilna laika bīskaps, bet ne visi cilvēki spēj būt pilna laika kalpotāji. Taču ikviens no mums var kalpot Tam Kungam.

Paskatīsimies Bībelē, un jūs tur ieraudzīsiet, ka Ābrahāms, Īzāks, Jēkabs bija Tā Kunga kalpi. Uzņēmēji – Ābrahāms, Īzāks, Jēkabs. Viņi nebija priesteri, viņi nebija levīti, viņi nebija cilvēki, kas dzīvoja templī. Jēkabs bija nopietns uzņēmējs. Viņa aitas, kazas un liellopi vairojās. Ābrahams bija ļoti nopietns uzņēmējs. Viņi bija bagāti cilvēki, bet tajā pašā laikā viņi spēja dzirdēt no Tā Kunga. Viņi mīlēja To Kungu. Viņi piedzīvoja Dievu. Dievs lietoja viņus, lai viņi darītu to, ko Dievs gribēja, lai viņi tajā laikā izdarītu.

Piemini Ābrahāmu, Īzāku un Israēlu, Savus kalpus, kuriem Tu, zvērēdams pie Sevis, esi solījis un sacījis: Es vairošu jūsu pēcnācējus kā debesu zvaigznes; un visu šo zemi, par ko esmu runājis, Es došu jūsu pēcnācējiem par mūžīgu mantojumu. (2. Mozus grāmata 32:13)

Viņi bija Dieva kalpi. Tādu apsolījumu Dievs deva nopietniem uzņēmējiem. Varbūt tu šodien esi uzņēmējs? Tev ir sava profesija, bet tas nenozīmē, ka tajā pašā laikā tu nevari būt Dieva kalps. Tas nenozīmē, ka tev nav dota šī iespēja, lai tu nevarētu veikt šo vareno kalpošanu, ko Dievs tev ir paredzējis.

Nesen es tikos ar 15 gados jauniem cilvēkiem. Es viņiem teicu: “Izvēlies kādu valsti Eiropā un katru nedēļas nogali nopērc vilciena, lidmašīnas vai autobusa biļeti, un aizbrauc uz šo valsti, iesāc tur draudzi un sludini tur evaņģēliju. Tad svētdienas vakarā brauc atpakaļ, un pirmdien ej uz savu darbu.” Un es teicu viņiem, ka tā ir liela privilēģija, liela svētība. Pagājušajā nedēļā svētdien viņi iesāka. Viņi man sūta tagad fotogrāfijas, šīs dvēseles, ko viņi ir savākuši kopā. Cilvēki tur atdod savas dzīves Kristum. Daži no viņiem ir datora inženieri, daži no viņiem ir grāmatveži, daži no viņiem ir biznesmeņi. Tie ir vidēji 27 gadus jauni cilvēki. Daži no viņiem tikko apprecējās, daži no viņiem bija precēti tikai vienu gadu. Bet es viņiem teicu: “Tā ir liela privilēģija kalpot Tam Kungam.” Cilvēki visu laiku ceļo no Londonas uz Budapeštu, uz Rīgu, uz Parīzi, uz Spāniju, lai ietu ēst un dzert, lai ietu dejot un darītu dažādas lietas, un viņi pirmdienā atgriežas atpakaļ darbā. Tad kāpēc mēs kā kristieši nevaram Jēzus labā arī ceļot? Kāpēc mēs tāpat nevaram Jēzum darīt? Kad es braucu uz šejieni, tad lidmašīna bija pilna tāpēc, ka rītdien ir brīvdienas Anglijā. Tātad viņi ceļo, viņi brauc uz Rīgu. Es nedomāju, ka viņi atbraukuši šeit, lai sludinātu. Viņi atbrauca, lai padejotu, lai piedzertos un lai darītu visādas trakulības. Kad es skatos uz to visu, un es redzu jaunos cilvēkus draudzē, es saku viņiem: “Ceļo Jēzus dēļ, dari kaut ko Dieva labā, ej un darbojies Dieva labā.” Ja katru nedēļas nogali tu iegūsi jaunu dvēseli, iedomājies, vienu dvēseli katrā nedēļas nogalē, tas ir to vērts, tā ir svētība.

Tātad Ābrahāms, Īzāks un Jēkabs bija Dieva kalpi, bet viņi bija uzņēmēji. Vēlviens cilvēks Dāvids bija ķēniņš, tā, kā premjerministrs, kā prezidents, kā politiskais līderis. Bet Bībele viņu apraksta kā Dieva kalpu.

Un notika, kad ķēniņš mierīgi dzīvoja savā mājā - jo Tas Kungs bija viņam devis mieru visapkārt no visiem viņa ienaidniekiem, ka ķēniņš tad sacīja pravietim Nātānam: "Redzi, es te dzīvoju ciedru koku namā, bet Tā Kunga šķirsts mīt starp telts segām." Tad Nātāns atbildēja ķēniņam: "Ej un dari visu, kas vien ienāk tavā sirdsprātā, jo Tas Kungs ir ar tevi!" Bet vēl tanī pašā naktī Tā Kunga vārds atklājās Nātānam un Tas Kungs teica: "Ej un saki Dāvidam, manam kalpam: tā saka Tas Kungs: vai tev būs Man celt namu, lai Es tanī dzīvotu?” (2. Samuēla grāmata 7:1-5)

Ķēniņu nosauca par Dieva kalpu. Es gribu tev teikt: “Vienalga, kas tu esi, tu vari būt Dieva kalps!” Kad es saku, ka ir lieliski kalpot Tam Kungam, tas attiecas uz ikvienu no mums. Dievs to saka ikvienam no mums, lai mēs kaut ko lielisku izdarītu Tā Kunga labā, jo tā ir lieliska lieta, ka tu vari kalpot Viņam.

Mans beidzamais piemēr ir Ījabs. Ījabs arī bija lielisks uzņēmējs. Mēs taču zinām Ījaba stāstu. Viņam bija ļoti daudz bērnu. Viņš bija ļoti bagāts, patiešām bagāts. Bībelē teikts:

Un Tas Kungs sacīja sātanam: "Vai tu esi ievērojis Manu kalpu Ījabu, ka nav virs zemes neviena tāda kā viņš? Šis vīrs ir sirdsskaidrs un taisns; viņš bīstas Dieva un vairās no ļauna." (Ījaba grāmata 1:8)

Tātad Ījabu nosauca par Dieva kalpu.

Tagad es gribu dalīties ar jums, kāpēc ir lieliski kalpot Tam Kungam. Tā ir brīnišķīga lieta – kalpot Tam Kungam. Tas ir pagodinājums, ka tu vari kalpot Tam Kungam, lai tu nodotu sevi, lai kalpotu Viņa labā. Ikviens no mums var kalpot Viņam dažādās sfērās tāpēc, ka ir dažādas lietas, kuras ir jāpadara draudzē. Daži no mums var atbalstīt draudzi finansiāli. Tā ir Dieva žēlastība, ko Dievs tev konkrēti ir devis, ka tu vari atbalstīt draudzi. Bet nevajag tā vieglprātīgi pret to attiekties, jo Bībelē ir teikts:

Bet piemini To Kungu, savu Dievu, ka Viņš ir tas, kas dod tev spēku iemantot bagātību, lai apstiprinātu Savu derību, ko Viņš ar zvērestu bija apsolījis taviem tēviem, kā tas šodien ir. (5. Mozus grāmata 8:18)

Tas ir Dieva spēks, ka tev ir finansiālā bagātība. Ne visiem tāds spēks ir. Ja tu saproti, ka tev ir šis spēks, tātad tas ir Dievs, kas tev ir devis šo spēku, lai kalpotu caur to Dievam, lai atbalstītu draudzi. Nedomā, ka tu ar saviem spēkiem to nopelnīji. Nedomā, ka tas ir ar tavu spēku. Tas ir Dievs, kas tev deva šo spēku.

Daži no mums spēj dziedāt. Daudzi no mums spēj sludināt. Ja tu vari sludināt, vari mācīt, esi pieejams. Vai tu esi mājas grupas līderis, lai mācītu citus? Lai sludinātu citiem? Lai darītu Dieva labā? Daži no mums ir labi administratori, organizatori. Vienalga, kādas dāvanas tev ir, ko tu spēj darīt, es tev tagad saku – ļauj Dievam darboties caur tevi. Nesēdi vienkārši un vēro! Nesēdi uz žoga un no malas visu novēro. Iesaisties! Atloki savas piedurknes, lai tev rokas paliek netīras no šiem darbiem, kas jādara draudzē.

Un jūs četrpadsmit gadus jau esat strādājuši. Bet tagad ir pienācis jūsu laiks vēl vairāk Tā Kunga labā darīt, daudz vairāk pie Viņa sākt darīt. Darīt, lai darītu daudz vairāk. Tātad daudz vairāk cilvēkiem ir jāiesaistās.

Dažiem no mums ir bijušas dažādas dzīves pieredzes, dažas no lietām tevi padarīja laimīgu. Dažas ne tik laimīgu padarīja. Bet vienalga, kas tas ir bijis, paliec un kalpo tam Kungam. Tā ir lieliska lieta. Tas ir pagodinājums. Tas ir liels pagodinājums, ka tu esi daļa no kaut kā. Neļauj dzīves pieredzei izmest sevi no kalpošanas Dievam. Varbūt esi kaut ko iepriekš mēģinājis un tas nedarbojās. Ne visi, ar kuriem es esmu mēģinājis sastrādāties, ir bijuši veiksmīgi. Dažiem cilvēkiem veicās, dažiem vispār nekas neizdevās. Daži no viņiem krita. Bet, kad viņi krīt, tā ir mana atbildība atrast kādu vietu, kur viņi iederas, atrast to, ko viņi var darīt. Daži cilvēki nespēj dziedāt. Bet citiem ir skaista balss. Pieņemsim, ka cilvēkam ir skaista balss, bet viņš nemāk dziesmu vārdus. Un tad, kad viņš dzied, viņš dzied citus dziesmas vārdus. Tad man ir jāpasaka viņam: “Saproti, tev ir skaista balss, bet tomēr tev labāk ir korī būt. Lai kāds vada un tu vienkārši viņu atbalsti.” Mums ir jābūt spējīgiem pieņemt savas lomas draudzē. Nekad neuzraksti atlūgumu. Nekad nesaki, ka tu vairs nekalposi. Atļauj to, ka tevi ieliek citā amatā, citā kalpošanā. Ja tev nav žēlastība uz vienu lietu, tev būs žēlastība uz kaut ko citu.

Mēs šodien redzējām, kā vadīja slavēšanu. Bet ne visi spēj spēlēt ģitāru un dziedāt. Daži vienkārši spēj spēlēt. Bet viņi nespēj vienlaicīgi dziedāt un spēlēt. Jo ir dažādas dāvanas. Dievs mums katram ir devis dažādas dāvanas. Ja tā ir tā lieta, ar ko tu gribi nodarboties, tu vari mēģināt. Bet ja saproti, ka nav žēlastības pār tevi, tad tev ir sev jāatļauj vai nu iziet cauri apmācībai, vai nu ka tevi kāds ieliek tādā pozīcijā, kur tu vari mirdzēt.

Es redzu daudz cilvēku, kas stāv pie kamerām, viņi dara savu daļu. Es nedomāju, ka kāds no viņiem spētu spēlēt ģitāru un dziedāt. Varbūt viņi tomēr māk to darīt, bet ne visi no mums to spēj darīt. Bet saproti, viņi ir atraduši to, ko viņi tagad spēj darīt. Viņi ir atraduši savu piederību, savu vietu draudzē. Un Dievs viņus svētī. Dievs gādās par viņiem.  Un Dievs viņiem palīdzēs. Jo viņi tagad ar to kalpo Tam Kungam.

1. iemesls, kāpēc ir lieliski kalpot tam Kungam – visas pārējās lietas tev tiks piemestas.

Kad tu nolemsi kalpot Tam Kungam, visas pārējās lietas tiks pieliktas tavā dzīvē.

“Tāpēc Es jums saku: nezūdaities savas dzīvības dēļ, ko ēdīsit un ko dzersit, ne arī savas miesas dēļ, ar ko ģērbsities. Vai dzīvība nav labāka nekā barība? Un vai miesa nav labāka nekā drēbes?” (Mateja evaņģēlijs 6:25)

Ko mēs ēdam, ko mēs dzeram un ko mēs velkam mugurā – tās ir pamata dzīves vajadzības. Katrs no mums grib ēst labu ēdienu, katrs grib dzert labu dzērienu un vilkt mugurā skaistas drēbes. Mēs esam ļoti aizņemti. Smagi strādājam, lai mēs varētu ēst, dzert, lai mums būtu smukas drēbes. Bet Jēzus mums saka: “Nedomā, neuzskati, nepadari tās par daudz svarīgākām, nekā tās ir. Par to, ko tu ēdīsi. Un ko tu dzersi. Un, ko tu vilksi mugurā.” Tie ir Jēzus vārdi. Ne mani vārdi. Ne mūsu vārdi. Ja tu gribi dusmoties uz mani, tad dusmojies uz Jēzu. Ne uz mani. Es šos vārdus neesmu teicis. Jēzus to teica. Bet Viņš saka – ko tu ēdīsi, ko tu dzersi un ko tu vilksi mugurā – tām nav jābūt galvenajām lietām tavā dzīvē. Kam tad ir jābūt galvenajam tavā dzīvē?

“Bet dzenieties papriekš pēc Dieva valstības un pēc Viņa taisnības, tad jums visas šīs lietas taps piemestas.” (Mateja evaņģēlijs 6:33)

Visas! Tad visu, ko tu ēdīsi, tev piemetīs. Visu, ko tu dzersi un vilksi mugurā, tev arī piemetīs.

Esmu meklējis To Kungu. Esmu kalpojis Tam Kungam. Un man vienmēr ir drēbes, ko vilkt mugurā. Man ir krekls mugurā. Es pat īsti nezinu, cik tas maksā. Man ir, es uzvelku. Es ieraugu kreklu un vienkārši velku to mugurā. Man ir kurpes kājās. Es nezinu, cik tās maksā. Es pērku un velku kājās. Ko es vēlos tev pateikt caur šo? Sekojot Dievam un liekot Viņu savā dzīvē pirmajā vietā, tas nav ievietojis mani kaut kādās grūtībās. Man ir mašīna, ar ko braukt, un es braucu. Un es esmu ļoti laimīgs ar savu mašīnu. Ļoti ērta mašīna.

Nav tā, ka, kalpojot Tam Kungam, tev kaut kādas lietas tiek atņemtas no dzīves. Tieši otrādi – Dievs tev piemet šīs lietas. Kad tu sāksi kalpot, Dievs tev sāks piemest kaut ko dzīvē. Un Viņš tev iedos tās lietas, kuras, tev šķiet, ka tu zaudēsi, kalpojot Viņam. Viņš pat vairāk tev dos. Es gribu pateikt jums, mani draugi, ka ir labāk, ja tu atļauj Dievam sevi pieskatīt, nekā mēģini pats sevi pieskatīt un gādāt par sevi. Ir daudz labāk atļaut Dievam sevi pieskatīt jeb gādāt par tevi. Dievs paņem rokās tavu dzīvi, kad nolem: “Dievs, es lieku tevi pirmajā vietā! Tu pirmais! Ne ēdiens pirmais, ne kurpes pirmās, ne drēbes pirmās. Dievs, Tu pirmais! Tu, Dievs, numur viens!”

Zini, esmu dzirdējis dažādas mācības. Esmu dzirdējis, ka cilvēki saka, ka kristiešu dzīvē Dievs ir pirmajā vietā, laulība otrajā vietā, ģimene trešajā, kurpes ceturtajā, drēbes piektajā, pārējie ģimenes locekļi sestajā. Katram ir sava vieta. Bet, kad es lasu Jēzus vārdus, pirmajā vietā ir Dievs, otrajā ir Dievs, trešajā ir Dievs un pat ceturtajā ir Dievs, un piektajā vietā arī ir Dievs, un arī sestajā! Viss manā dzīvē ir Dievs. Kad tev tavā dzīvē viss ir Dievs. Viss, kas tev ir, tas ir Dievs. Un visu, ko tu gribi darīt, tas arī ir Dievs. Un tikai tad Viņš tev piemetīs šīs pārējās lietas. Viņš tev dos pārējās lietas. Viņš tev iedos tāpēc, ka ir numur viens. Viņš tev iedod to visu tavā dzīvē. Un tas nav mūsu galvenais mērķis. Tas nav mūsu galvenais aicinājums. Mūsu galvenais aicinājums ir pats Dievs. Mūsu dzīve ir Dievs. Lai kalpotu Viņam. Lai paliktu uzticami Tam Kungam.

Sātans tevi mēģinās nozagt. Tu varbūt domāsi, ka tu esi dusmīgs uz draudzi. Dažreiz tu domā, ka tu esi dusmīgs uz savu mācītāju. Tu dažreiz domā, ka tevi tavs mācītājs ir aizvainojis. Un tava draudze tevi ir aizvainojusi. Tas ir velns, kas mēģina tevi atturēt, lai tu kalpotu Tam Kungam. Katru reizi, kad tu ievēro, ka tev nepatīk tava draudze un tu jūties tā, it kā gribi iet prom, un domā, ka neko draudzē vispār vairs nedarīsi, tad saproti, ka velns tev tajā brīdī uzbrūk. Velns negrib, ka Dievs tev piemet šīs visas pārējās lietas, tāpēc viņš tevi grib atturēt no kalpošanas. Viņš grib izdarīt jebko, lai atturētu tevi no kalpošanas Dievam, jo tava kalpošana Dievam nodrošina to, ka Dievs piemet tev visas pārējās vajadzīgās lietas tavā dzīvē. Viņš dod visu pārējo tavā dzīvē, ko tu ēdīsi, ko tu dzersi, ko tu vilksi mugurā, kur tu strādāsi. Naudu kabatā. Dievs to iedos tavā dzīvē. Noliec Dievu savā dzīvē pirmajā vietā! Lai Dievs ir numur viens tavā dzīvē! Es tev vēlreiz saku, padari Viņu par numur viens! Notici reiz Viņam!

Esi uzticīgs Viņam un esi uzticīgs tai draudzei, kur Viņš tevi ir ievietojis. Nevajag skraidīt no draudzes uz draudzi. Šī ir tava ģimene. Šeit tevi Dievs ir iestādījis. Dievs šeit tevi iestādīja, lai tev būtu kāds darbs, ko šeit darīt, lai tev dotu šo iespēju kalpot Viņam. Lai nekas tevi nesatricina.

Tajā draudzē, kurai es piederu un strādāju kopā ar bīskapu Dāgu Hevardu-Millu, es esmu bijis jau trīsdesmit gadus. Īstenībā šogad jau trīsdesmit viens palika. Šis ir mans trīsdesmit pirmais gads manā draudzē. Tā pati draudze. Es nekad neesmu aizgājis prom un atnācis atpakaļ. Es nekad neesmu teicis, ka es eju prom no jums. Trīsdesmit viena gada gājumā Dāgs ir bijis mans mācītājs. Jā! Un Dievs caur to mani ir svētījis. Dievs ir svētījis mani. Dievs ir bijis uzticams man. Neļauj nevienai lietai aizvest tevi prom no draudzes.

Pasaki, kas man trūkst? Man ir bikses. Nezinu, cik maksā šīs bikses, bet ir. Man ir zeķes. Es nezinu, cik maksā tās zeķes, bet ir. Man sieva pērk manas zeķes. Un es velku kājās. Es nezinu, cik maksā, jo es tajā laikā kalpoju Tam Kungam. Un Dievs mani ir svētījis ar brīnišķīgiem, skaistiem bērniem. Viņi arī kalpo Tam Kungam. Divi no maniem bērniem ir mācītāji draudzē. Viņi mīl Dievu. Viņi tic Dievam. Kalpot Tam Kungam ir svētība un lieliska lieta. Ir lieliski kalpot Dievam.

Ir kādas lietas, ko nekad iepriekš es Dievam neesmu lūdzis. Bet, balstoties uz Mateja evaņģēliju 6:33, viņš šīs lietas pieliks.

“Bet dzenieties papriekš pēc Dieva valstības un pēc Viņa taisnības, tad jums visas šīs lietas taps piemestas.” (Mateja evaņģēlijs 6:33)

Viņš pieliks tās tavai dzīvei. Es nekad Dievam iepriekš neesmu lūdzis, lai es varētu atbraukt kaut vienu reizi un sludināt Latvijā. Nekad tā nelūdzu. Tā nekad nav bijusi mana lūgšanu vajadzība. Bet Viņš to ir pielicis manai dzīvei. Viņš man deva šo iespēju. Un es neskatos uz to vieglprātīgi. Es redzu, ka tā ir Dieva svētība. Es redzu, ka tas ir pagodinājums. Es redzu to kā lielisku privilēģiju. Daudzi no mācītājiem gribētu dažādās vietās mācīt, sludināt. Bet, ja Dievs pats viņiem neatvērs šīs durvis, viņi tur nebūs. Uzticība! Kad tu esi uzticīgs tajā namā, kur Dievs tevi ir ielicis. Kad tev ir šī sadraudzība ar Dieva kalpu šajā namā. Tas ir devis man šo labvēlību. Man ir šī labvēlība. Es caur to saņemu svētības. Kad es esmu bijis uzticams. Kad esmu bijis lojāls, uzticams, kad es esmu bijis stabils tajā draudzē, kur Dievs mani ir ielicis, un kalpojis tajā draudzē, strādājis tajā draudzē. Kalpojis, strādājis Dieva labā. Kalpojis Dieva kalpam. Viņš visu pārējo man ir pielicis klāt.

Saproti, ir lieliski kalpot Dievam. Kamēr stāstu tev šīs lietas, vispār nesaprotu, kā tu vari nekalpot Tam Kungam. Ikvienam, kas nekalpo Dievam, ir jānolemj kalpot Viņam. Nolem būt par mājas grupas līderi. Ja tu jau esi mājas grupas līderis un neesi bijis nopietns savā kalpošanā, nolem šodien, ka tu būsi nopietns savā kalpošanā.

Kuram no jums patika mūsu brālis Vitālijs Jefremočkins, kurš veda mūs slavā un pielūgsmē? Es tev pateikšu kaut ko. Varbūt tu neesi par to padomājis. Es gribu pateikt, kāpēc tev šī slavēšana tik ļoti patīk. Tā nav mūzika. Mēs nerunājam šeit tik daudz par mūziku. Jā, mūzika ir daļa no tā, bet tā nav galvenā lieta. Es gribu tev kaut ko parādīt. Es esmu bijis pāris reizes šajā draudzē. Jums pašiem šeit ir laba mūzika. Jums mūzika vienmēr ir bijusi jauka. Es kaut ko pateikšu par šodienas slavētāju Vitāliju – vienalga, ko viņš šeit dara, viņš to dara ar visu savu spēku, ar visu savu dvēseli un visu savu prātu. Jo Bībelē ir teikts:

Un tev būs To Kungu savu Dievu mīlēt no visas savas sirds un no visas savas dvēseles, un no visa sava prāta, un no visa sava spēka. (Marka evaņģēlijs 12:30)

Ir ļoti pievilcīgi skatīties uz kādu, kurš sevi pilnībā ir nodevis. Viss, kas viņā ir, viņš dod to ārā, lai kalpotu savam Dievam. Un ir brīnišķīgi vērot to, kuram ir degsme jeb kaisle pēc Tā Kunga. Tā nav vienkārši ģitāra. Tā nav vienkārši dziedāšana. Bet tā ir kaisle. Viss, kas ir, nāk ārā. Viss. Viss, kas ir, nāk ārā Tam Kungam.

Es gribu tevi izaicināt. Ja tev ir mājas grupa draudzē, dari to ar visu spēku, kas tev ir. Esi tas cilvēks, kas kalpo Dievam ar visu, kas tev ir. Un tad tev būs atšķirīgi rezultāti. Dažreiz tev vajag iet uz kādu sanāksmi, un tev negribas iet uz šo sanāksmi. Dažreiz tev jāsāk šī sanāksme laikā, bet tu neesi ieradies laikā. Dažreiz tev pasaka, kas tev būs jāmāca, bet tu gribi kaut ko citu tajā laikā mācīt. Kāds varbūt nejūtas labi. Tu neesi apciemojis šo cilvēku. Dažreiz tev ir jālūdz, taču tev nav laika, lai lūgtu. Tev nav laika lūgt, bet tev ir jālūdz par saviem locekļiem. Tev ir jākrīt ceļos un jālūdz par saviem locekļiem. Dažreiz tu nelūdz. Dažreiz tu nesagatavojies. Vienalga, ar ko tu dalīsies ar viņiem, tev ir jāgatavojas. Bet dažreiz mēs negatavojamies. Redziet, ar mājas grupām tas nedarbojas. Un tad mums ir kādi attaisnojumi. Bet pieliec sirdi tam visam klāt! Atdod un dari to pienācīgi! Dari visu, kas tev ir jādara. Kalpo Tam Kungam ar visu savu spēku! Visu dod Tam Kungam! Visu Dieva labā. Velti laiku Dievam! Jo tas darbs, ko tu dari, ir lielisks darbs.

Dažreiz es skatos, ka dažiem no mācītājiem tu visu izstāsti, iedod visas grāmatas, iedod visas instrukcijas un Bībeli, pat lūdz par viņiem, svaidi viņus ar eļļu, ar svēto ūdeni, ar koka kolu un ar fantu, un ar minerālūdeni arī, un ar negāzētu ūdeni. Bet tu neredzi rezultātus, nekas nedarbojas. Tāpēc, ka cilvēks ir sliņķis. Viņš negrib neko darīt ar enerģiju un piepūli. Ziniet, Bībelē ir teikts:

Nenicini dāvanu, kas ir tevī, kas tev tika dota ar praviešu vārdiem toreiz, kad presbiteri uzlika tev rokas. Par to gādā, pie tā paliec, lai tavs briedums būtu redzams visiem. (1. Timotejam 4:14-15)

Dzīvo svētu dzīvi. Viss, kas attiecas uz tevi, tava dvēsele, miesa un gars, atdod to Dievam. Atdod to Dieva darbam. Un tavs lēmums, tavs guvums, kas būs, ir tava priekšrocība. Tā būs redzama cilvēku priekšā. Cilvēki to ieraudzīs.

Tavs prāts. Es zinu, ka te ir cilvēki ar asu prātu jeb gudri cilvēki. Tu esi visus grūtos eksāmenus, testus nokārtojis. Dievs ir tev devis šo gudrību. Kur tad ir šī gudrība draudzē? Tev šo gudrību ir jāizmanto arī draudzē. Izmanto to, lai kalpotu Dievam, lai strādātu Dieva labā. Izmanto to, lai celtu draudzi. Izmanto to, lai iekarotu dvēseles. Dievs ir ieinteresēts tavā gudrībā.

Varbūt Dievs ir darījis tevi skaistu – izmanto savu skaistumu, lai kalpotu Viņam. Sātans arī izmanto cilvēku skaistumu tur ārā, pasaulē. Bet tu esi glābts. Izmanto savu skaistumu, lai kalpotu Dievam. Varbūt lai vienkārši aicinātu cilvēkus uz draudzi, varbūt vienkārši lai komunicētu ar cilvēkiem, varbūt lai kādam uzsmaidītu. Viss, kas tev ir – izmanto to Dieva labā.

2. iemesls, kāpēc ir lieliski kalpot Tam Kungam – būs redzama atšķirība starp tiem, kas kalpo Tam Kungam un kuri nekalpo.

Ir atšķirība – šie cilvēki nav vienādi.

“Tai dienā,” saka Tas Kungs Cebaots, “ko es izraudzīšu, viņiem būs būt Manam īpašumam, un Es viņus saudzēšu, kā vīrs saudzē savu dēlu, kas viņam kalpo. Un jums savukārt būs jāredz, kāda ir starpība starp taisno un bezdievīgo un starp to, kas Dievam kalpo, un to, kas Viņam nekalpo.” (Maleahija grāmata 3:17-18)

Es tev gribu teikt – ir atšķirība starp tiem, kuri kalpo Tam Kungam un tiem, kuri nekalpo. Tu domā, ka visi kalpo Tam Kungam? Nedomā, ka visi savu enerģiju un laiku velta kalpošanai Dievam. Ne visi grib nest šo upuri Dieva labā. Dažreiz cilvēki domā, ka ir daudz grūtāk kalpot Dievam, jo jāupurē daudz vairāk. Bet es gribu tev teikt – cilvēki, kuri strādā pasaulē, daudz vairāk upurējas. Patiesībā ir ļoti grūti nopelnīt vienu eiro, desmit eiro, piecdesmit eiro un simts eiro. Lai to panāktu, ir jādara smags darbs, un cilvēki tādēļ upurējas.

Bet, ko tie upurē, tie upurē ļauniem gariem un ne Dievam. Bet es negribu, ka jums būtu kopība ar ļauniem gariem. (1. Korintiešiem 10:20)

Neticīgie, kas nes upuri, nes šo upuri velnam. Ikviens nes savu upuri. Kam tu nes savu upuri? Kam tu upurēsi kaut ko? Dievam vai velnam?

Katram ir kāds redzējums, piemēram – “Es gribu daudz nopelnīt”, “Es gribu tik daudz naudas!”, “Es gribu dzīvot tur” – tas nozīmē, ka tev būs jānes kaut kāds upuris, lai tu spētu to atļauties. Bet, kad mēs runājam par Dievu, mēs negribam neko upurēt, neko negribam darīt. Tā, it kā Dievam jebkas derētu, Dievs pieņemtu jebko. Bet pasaule tādā veidā nedarbojas.  Kāpēc Dievam tāda veida attiecības ir jāpieņem? Tu redzi cilvēkus, kuri saka, ka ir Dieva kalpi, ka viņi ir līderi Dieva labā, bet viņi strādā tikai viduvēju darbu, nedara neko nopietnu, viņi nepieliek pūles, lai kalpotu Dievam. Ir atšķirība starp tiem, kuri kalpo Dievam un starp tiem, kuri nekalpo. Tie, kas ziedo sevi Viņam un tie, kuri neatdod sevi Viņam. Ir divas dažādas cilvēku grupas. Tāpēc es gribu tev teikt – lai nopelnītu piecus eiro pasaulē, tev ir jāstrādā un jānopelna. Lai nopelnītu simts eiro – ir jāstrādā. Arī draudzē – lai kaut ko nopelnītu, lai uzplauktu, lai labi visās lietās veiktos – ir jāstrādā, jānopelna. Tas ir tāds princips. Bībelē ir teikts:

[..] ja kas negrib strādāt, tam arī nebūs ēst. (2. Tesaloniķiešiem 3:10)

Ja tu gribi ēst, tev ir jāstrādā. Es nesaprotu, kā tu vari būt līderis draudzē un negribēt smagi strādāt? Dievs apbalvo cilvēkus, kuri smagi strādā. Viņš teica Ādamam: ”Vaiga sviedros tu pelnīsi sev maizi.”

Sava vaiga sviedros tev būs maizi ēst, līdz kamēr tu atkal atgriezies pie zemes, jo no tās tu esi ņemts: jo tu esi pīšļi, un pie pīšļiem tev atkal būs atgriezties. (1. Mozus grāmata 3:19)

Citiem vārdiem sakot – ja tu strādājot nesvīsti, tu neēdīsi. Šodien es svīstu, tātad es esmu nopelnījis ēdienu.

Visu, ko tu dari un dod draudzē – pieliec tam savu sirdi. Kad es redzu labu dziedātāju, labu bundzinieku, es esmu pārliecināts, ka viņš ir trenējies, viņš ir smagi strādājis. Viņš ir tā sevi visu tam veltījis, ka nolemj bungot Tam Kungam, kamēr Dieva klātbūtne nonāk. Viņš tā vienkārši no rīta nepamodās, neizkāpa no gultas un nesāka šeit uzreiz tā spēlēt. Visticamāk, viņš ir jau ilgāku laiku bungojis, katru dienu mēģinājis, ilgstošas stundas. Redziet, ir atšķirība starp tiem, kuri nodod sevi Dievam un tiem, kuri sevi nenodod Dievam. Kas pilnībā sevi nodod un kas sevi nodod Dievam viduvēji. Kuri velta savu brīvo laiku Dievam un kuri velta Dievam visu savu laiku. Dod Dievam visu savu laiku un tad tu redzēsi atšķirību.

3. iemesls, kāpēc ir lieliski kalpot Tam Kungam – tā tu tuvosies Dievam.

Kad tu esi kalps, vienalga kam, tev ir iespēja tuvoties konkrētai personai. Ikvienam, kam tu kalpo, tu pietuvojies. Tu pietuvojies viņam vairāk nekā tie, kas nekalpo tam cilvēkam.

Mūsu draudzēs ir daudz ārstu un medpersonāla, jo bīskaps Dāgs Hevards-Mills arī pēc profesijas ir ārsts un viņa svaidījums izplatās arī viņa draudzēs. Daudzās mūsu draudzēs tu redzēsi ārstus un medpersonālu. Tu redzēsi un ievērosi, ka daudzi no medpersonāla ir precēti ar ārstiem. Tas ir tāpēc, ka viņi kalpo ārstiem. Jo ikviens, kas kalpo tev, kļūst pievilcīgs tavās acīs tāpēc, ka kalpošana ir brīnišķīga lieta. Kad tu kalpo, tu izskaties pievilcīgs. Tu ļoti tuvu pietuvojies tam cilvēkam.

Man bija ļoti jauka, aktīva draudzes locekle, viņa bija medmāsa. Un vienu dienu mēs visi lūdzām Dievu, lai dod viņai vīru, lai dod viņai labu cilvēku. Un kādu dienu šī medmāsa man saka: ”Mācītāj, es esmu iemīlējusies!” Es saku: ”Ko? Ko tu?” Viņa saka, ka ir iemīlējusies. Es saku: ”Kurā tu esi iemīlējusies?” Viņa atbild: ”Vienā mācītājā, kas ir citā draudzē.” Es viņai prasīju, kur viņi bija satikušies. Jāņem vērā, ka viņa ir medmāsa. Šis mācītājs nokļuva slimnīcā. Viņš arī bija neprecēts. Mācītājs kādu laiku pavadīja slimnīcā, viņa bija viņa medmāsa. Viņa mainīja mācītāja pārsējus brūcei, baroja ar karotīti viņu, deva viņam ēst, viņa tuvojās viņam arvien tuvāk. Viņa vienkārši darīja savu darbu – baroja viņu, mazgāja viņu, mainīja pārsējus. Bet tajā brīdī, kad mācītājs kļuva vesels, viņš teica: ”Es tevi precēšu.” Un viss – viņi ir precēti. Viņš paņēma manu brīnišķīgo draudzes locekli un aizveda viņu uz savu draudzi tāpēc, ka viņa pietuvojās viņam caur kalpošanu.

Tātad – kad tu kalpo, tu pietuvojies Dievam. Un tad, kad tu tuvojies Dievam, Dievs tev dos visas tās lieliskās lietas, kuras Viņš tev ir sagatavojis. Dieva kalpi ir tuvi pašam Dievam. Kas ir tik īpašs svarīgos cilvēkos? Tie ir noslēpumi. Viņiem ir noslēpumainas lietas, kuras tiek viņiem atklātas. Kad tu neesi tuvu svarīgam cilvēkam, tu nezināsi viņa noslēpumus, tu nezināsi, ko viņš dara, jo šis cilvēks tev to tik vieglprātīgi nestāstīs. Bībelē ir teikts:

Noslēpumainās lietas visas pieder Tam Kungam, mūsu Dievam. [..] (5. Mozus grāmata 29:29)

Bet tad, kad tu pietuvojies Viņam, Viņš sāk dalīties ar Savām atklāsmēm, sāk atklāt kādas lietas mums, parāda mums tādas lietas, kuras citiem cilvēkiem nemaz nerādītu. Jēzus Kristus publiski runāja līdzībās.

Un Viņš tiem daudz mācīja līdzībās un Savā mācībā uz tiem sacīja: "Klausaities: raugi, sējējs izgāja sēt. Un notika, sējot cita sēkla krita ceļmalā, un putni nāca un to apēda. Un cita krita uz akmenāju, kur tai nebija daudz zemes, un tā uzdīga tūdaļ, tāpēc ka tai nebija dziļas zemes. Bet, kad saule bija uzlēkusi, tad tā savīta un nokalta, tāpēc ka tai nebija saknes. Un cita krita starp ērkšķiem, un ērkšķi uzauga un to nomāca, un tā nenesa augļus. Un cita krita labā zemē un nesa augļus, kas uzdīga un augtin auga, un cita nesa trīsdesmitkārtīgi, cita sešdesmitkārtīgi un cita simtkārtīgi." (Marka evaņģēlijs 4:2-8)

Kad Viņš beidza runāt, visi cilvēki tās lietas nesaprata, pat Viņa mācekļi. Bet tad, kad mācekļi bija ar Jēzu vieni paši, tie Viņam prasīja par to lietu nozīmi, ko Viņš bija stāstījis. Jēzus teica, ka kāds vīrs gāja sēt, kāda sēkla krita ceļmalā, kāda sēkla nokrita citā vietā, vēl kāda akmeņainā vietā un kādu sēklu putni apēda. Viņi nesaprata, par ko Jēzus bija runājis. Jēzus sāka viņiem skaidrot, ka sēkla ir vārds un ir dažādas augsnes, dažādas sirdis, kas cilvēkiem ir. Daži spēj pieņemt vārdu, daži nespēj to pieņemt. Tā ir, jo daži no viņiem ir bagāti un šīs aizņemtās dzīves dēļ viņi nespēj noticēt šim vārdam, viņi nekļūst auglīgi. Bet tad Jēzus sāka viņiem atklāt Valstības noslēpumus.

Un, kad Viņš bija viens pats, tad tie, kas līdz ar tiem divpadsmit bija pie Viņa, Viņam vaicāja par līdzībām. Un Viņš uz tiem sacīja: "Jums ir dots Dieva valstības noslēpums; bet tiem, kas ārā, viss tas notiek līdzībās, ka tie redzēdami redz un nenomana un dzirdēdami dzird un nesaprot, ka tie neatgriežas un neiegūst piedošanu." Un Viņš uz tiem saka: "Jūs šo līdzību nesaprotat, kā tad jūs sapratīsit visas citas līdzības? Sējējs sēj vārdu. Bet šie ir tie, kas ceļmalā, kur vārds top sēts, pie kuriem, kad tie to ir dzirdējuši, tūdaļ nāk sātans un noņem viņu sirdīs sēto vārdu. Un tāpat tie, kas uz akmenāju sēti, ir tie, kas, vārdu dzirdējuši, tūdaļ to uzņem ar prieku. Bet tiem nav saknes sevī, un tikai kādu laiku tie ir ticīgi. Kad bēdas un vajāšanas uziet vārda dēļ, tad viņi tūdaļ apgrēkojas. Un, kas starp ērkšķiem sēti, ir tie, kas vārdu dzird, un šīs pasaules rūpes un bagātības viltība un citas kārības iemetas un noslāpē vārdu, un tas kļūst neauglīgs. Un labā zemē sētie ir tie, kas vārdu dzird un pieņem un augļus nes, trīsdesmitkārtīgus, sešdesmitkārtīgus, simtkārtīgus." (Marka evaņģēlijs 4:10-20)

Bet kāpēc? Tāpēc, ka viņi bija tuvu Jēzum un kalpoja Viņam.

Kad tu sāksi kalpot Dievam, Viņš tev parādīs, kā uzplaukt, ko darīt, lai dzīvē veiktos un kā panākt, lai draudze augtu. Viņš parādīs, ko darīt, lai mājas grupa sāktu augt. Viņš parādīs tādas lietas, kuras lielākā daļa cilvēku pat nesaprot. Tas viss nāk no tuvības. Kad tu kalpo Dievam, tu tuvojies viņam. Ar ikvienu cilvēku, ar kuru tu strādā kopā, tu sāc tuvoties. Jo tu dzirdi, kā šis cilvēks runā, tu zini, kas viņam patīk, tu zini, kas viņam nepatīk. Tu ļoti daudz iegūsti gudrību par šo cilvēku un dzirdi, kā šis cilvēks runā ar citiem cilvēkiem.

Zini, mēs mūsu draudzē vieni paši nepieņemam cilvēkus, lai dotu viņiem padomus. Kad mēs dodam cilvēkiem padomus, vienmēr ir vēl kāds cilvēks līdzās. Es esmu ievērojis, ka cilvēki, kuri sēž manos dievkalpojumos, pat neko nesakot viņiem, pat nedodot padomus, pat nerunājot tieši ar viņiem, ar laiku viņi mainās tāpēc, ka viņi var dzirdēt, kas tiek runāts citiem cilvēkiem. Viņi to pielieto savā dzīvē un tādējādi mainās. To nozīmē būt tuvumā. Tā ir tā priekšrocība, ka tu esi tuvumā.

Bet tie, redzēdami Pētera un Jāņa patstāvību un nopratuši, ka viņi ir nemācīti un vienkārši cilvēki, brīnījās un uzzināja, ka viņi bijuši kopā ar Jēzu. (Apustuļu darbi 4:13)

Bībelē ir teikts – pēc tam, kad notika brīnums un pēc tam, kad šis labais sprediķis tika dzirdēts, tad viņi guva sev zināšanas un nojauta, ka Pēteris un Jānis ir bijuši kopā ar Jēzu. Vienkārši vērojot, kā šie mācekļi darīja lietas, pat vērojot to, kāds spēks šiem mācekļiem bija, pat dzirdot šo gudrību, kas nāca no viņu mutēm, cilvēki saprata, ka tie nav parasti cilvēki. Viņi taču ir zvejnieki un muitnieki un nevar zināt tādas lietas, darot savus laicīgos darbus. Viņi var zināt un darīt to, ko viņi dara, tikai tāpēc, ka viņiem ir šī sadraudzība.

Jo vairāk tu kalposi Dievam, jo tuvāks tu kļūsi Viņam. Un jo vairāk tu Viņam tuvosies, jo daudz svētītāka tava dzīve kļūs. Jo tuvāks tu kļūsi Viņam, jo gudrāks tu kļūsi, jo lielāku atklāsmi tu saņemsi un kļūsi svaidītāks. Pietuvojies Dievam!

Daži no mums tuvojas Dievam lēnām. Mēs izmantojam visu laiku, jo neesam pārliecināti. Bet esi šodien drošs un pārliecināts, ka ir lieliski kalpot Tam Kungam. Tā ir lieliska svētība. Nākamreiz, kad mācītājs jautās: ”Kurš grib būt mājas grupas līderis?”, saki, ka tu to vēlies.

Jo tuvāks tu kļūsi Viņam, jo daudz svētīgāka tava dzīve kļūs. Neatturi sevi. Nestāvi un nevēro. Nesaki, ka tu to nespēj. Tu visu vari! Tu visu spēsi izdarīt.

Ir daudz lietas, ko vajag padarīt šajā draudzē, bet Dievs meklē cilvēkus. Pēc 14 gadiem es gribu tev pateikt – tagad ir pienācis tavs laiks. Šis ir tavs laiks mirdzēt.

4. iemesls, kāpēc ir lieliski kalpot Tam Kungam – caur to tev dzīvē ienāks labklājība.

Ja nu tagad tie Viņam klausa un pakļaujas, tad viņi savas mūža dienas noved labā galā, bet, ja tie neklausa, tad tie iet bojā pēkšņā nāvē un nomirst bez īstas atziņas. (Ījaba grāmata 36:11-12)

Ja viņi paklausa un kalpo Viņam, viņi pavadīs savas dienas labklājībā.

Bet lai gavilē un priecājas, kam patīk mana taisnība, un saka vienmēr: “Liels ir Tas Kungs, kam prieks par Sava kalpa labklājību!” (Psalms 35:27)

Dievs tevi pieskatīs un ienesīs tavā dzīvē labklājību, ja tu Viņam kalposi.

Uzdošu tev tagad jautājumu – vai tu vēlies kalpot Tam Kungam? Pēc visiem šiem iemesliem, ko esmu devis, šai draudzei ir jābūt piepildītai ar Dieva kalpiem, kuri strādā Dieva labā. Tavā namā, tavā ģimenē Dievs parādīs atšķirību starp tiem, kuri kalpo Viņam un starp tiem, kuri Viņam nekalpo.

Bīskapa Ričarda Erī sprediķi “Privilēģija kalpot Tam Kungam” pierakstīja un rediģēja draudzes “Kristus Pasaulei” redakcija

Kā atklājas Dievs?

Publicēja 2022. gada 26. apr. 12:11Līga Paņina

Ziņas datums 26.04.22.

Šīs tēmas nosaukums neizsaka visu to, ko es jums šodien vēlos pateikt. Jautājums – vai Dievs tev atklājas vai arī tu atklāj Dievu? Esmu daudz runājis ar cilvēkiem, kuriem katra teikumā galā ir Dievs. Visur ir Dievs, visu ir izdarījis Dievs. Ja tu runā ar cilvēku, kurš saka, ka viņam Dievs teica, tas nozīmē, ka tas ir kaut kas neapstrīdams, ka tam pretī nevar runāt un teikto nedrīkst ignorēt. Ja pie manis atnāk cilvēks, ko es pirmo reizi redzu, un viņš saka, ka viņam teica Dievs, tad man ir jātrīc, jādreb, jārespektē šis cilvēks un vēsts, ko viņš nes. Ja pie manis atnāk cilvēks un saka, ka viņam Dievs ir teicis, ka draudzē ir jāizmaina tādas un tādas lietas, lai arī man Dievs to neteica, tad rodas jautājums, vai ar šo cilvēku runāja Dievs vai viņš savā galvā izdomāja, ka ar viņu runājis Dievs.

Kad tu lasi Bībeli, vai Dievs tev atklājas? Vai tu atklāj Dievu? Kad tu lasi Bībeli, tad Dievs runā ar tevi, tā ir pieņemts, un tad, kad tu lūdz, tad tu runā ar Dievu. Bet kā ir patiesībā? Būsim vienkāršāki, patiesi un godīgi. Kā tad ir, kad tu lasi Bībeli, vai tiešām Dievs ar tevi runā? Vai tu pats izdomā to, ko viņš runā? Būsim godīgi, vai tu dzirdi kādas balsis? Ja tu dzirdi balsis, tad varbūt ir jāmeklē psihiatra palīdzība. Es nenoliedzu, ka atsevišķos gadījumos Dievs uzrunā dzirdamā balsī. Arī Bībelē ir šādi precedenti, un arī Bībelē rakstītais var nebūt tā, kā mēs burtiski lasām. Tu domā, ka tev Dievs teica, bet varbūt tu izlasīji Bībelē un pieņēmi lēmumu, ka to tev saka Dievs? Tu izdomāji savā galvā, kā tev rīkoties konkrētā situācijā. Tu atver Dieva vārdu, sameklē atbilstošas Rakstu vietas, konkrēti priekš savas situācijas, arī atceries, kāda ir draudzes mācība, iespējams, pakonsultējies arī ar mācītāju. Tev teica Dievs, bet realitātē tu pats izdomāji, tu ņēmi vērā, ko teica mācītājs, ko saka Dieva vārds un tu izdomāji, ka to teica Dieva vārds. Tu sagaidīji īpašu sajūtu, kad Dievs uzrunā, iespējams, tu gaidīji to brīdi, kad tev būs šīs sajūtas. Krustceles, kurā virzienā doties. Vispirms tu domāji ar galvu, kā rīkoties un tad tu ieguvi sirdsmieru, kā pareizi rīkoties. Iespējams, ka tu šo sirdsmieru iztulko, ka to teica Dievs, bet tā ir vienkārša sajūta, kas atnāca no tā, ka tev bija kādas konkrētas zināšanas. Tad ir jautājums, vai mēs runājam ar Dievu vai Dievs runā ar mums? Ja tev teica Dievs, tad man ir jādreb, ka to teica Tas Kungs, bet patiesībā tu vienkārši to izdomāji. Man nāk prātā viena anekdote par psihiatrisko slimnīcu, kur kāds slimnieks izmeta medmāsiņu pa logu un pie viņa ienāk ārsts un viņam jautā, kāpēc viņš tā darīja. Viņš atbild, ka viņam to esot teicis Dievs. Blakus palātā kāds skaļā balsī atbild: „Es tev neko neesmu teicis.” Lūk, kontingents, kurš ir arī kristīgajā vidē – „Dievs teica”.

Šodien noskaidrosim, kā tad Dievs runā, kā Dievs atklājas. Vai mēs atklājam viņu? Vai tomēr Viņš atklājas mums? Ja Viņš mums atklājas, tad kāpēc? Kas ir tie īpašie cilvēki Bībelē? Kas ir īpašie cilvēki mūsdienās, kuriem atklājas Dievs, kuri ir satvēruši Dievu? Kad cilvēks ir satvēris Dievu, tad tu redzi Dieva svētības pie viņa, spēku viņa dzīvē. Dieva klātbūtne ir šī cilvēka dzīvē. Par Īzāku ir rakstīts, ka viņš sēja tajā zemē un saņēma simtkārtīgu ražu.

Un Īzāks sēja tanī zemē un saņēma simtkārtīgu ražu, jo Tas Kungs viņu bija svētījis. (1.Mozus 26:12)

Priekš kādiem cilvēkiem tā ir vienkārša rakstvieta, bet citiem tā ir realitāte viņu dzīvē. Viņš sēja pēc Dieva gribas, viņš sēja Dieva spēkā, sēja Dieva gudrībā, un viņš patiešām pļāva simtkārtīgu ražu. Viņš iesāka biznesu, un tas jau ir liels solis, iesākt, pārvarēt savas bailes. Viņš sēj un viņam aiziet šī lieta, viņš ir svētīts cilvēks. Tas ir liels solis, kad cilvēks uzdrīkstas, ka viņš grib savu mājas grupiņu, viņš grib kalpot cilvēkiem. Tas jau ir labs solis. Ja šajā grupiņā cilvēki patiešām aug un ja vēl cilvēki nāk klāt, cilvēki patiešām tiek glābti un piedzīvo Dieva tuvumu, tad jau tas ir cits līmenis. Priekš viena tie ir tikai vārdi – simtkārtīga sēja, bet citam tas ir dzīvs vārds, kas šajā cilvēkā dzīvo. Kāds tic Dievam, jo ir labi un pareizi ticēt Dievam, kāds pieņem Kristu tāpēc, ka ir pareizi pieņemt Kristu, jo Viņš ir Glābējs, jo ir debesis un ir elle, un ir tikai viens ceļš, patiesība un dzīvība.

Jēzus viņam saka: “ES ESMU ceļš, patiesība un dzīvība; neviens netiek pie Tēva kā vien caur Mani.” (Jāņa evaņģēlijs 14:6)

Viss ir pareizi. Mēs ar prātu saprotam, pieņemam un sākam dzīvot ar to realitāti, ka Kristus tagad ir manā dzīvē. Ar prātu mēs aptveram, ka Dieva Gars mūsos mājo, bet ir cilvēki, kuriem tas ir dzīvs viņos. Tā ir neatņemama daļa no viņa. Kā dziesmā vārdi – tā ir mana dzīve, tā es dzīvošu un nekas to nemainīs. Es vienmēr būšu svētīts, es vienmēr būšu Dieva tuvumā. Dievs vienmēr būs ar mani. Kas tie ir par cilvēkiem, kuriem Dievs viņu dzīvēs ir tik reāls? Kas viņos ir īpašs?

Man šodien būtu ļoti daudz ko runāt. Tās visas ir Rakstu vietas, tur praktiski nav neviena piemēra, tur nav nevienas ilustrācijas, tur ir tikai Bībeles ilustrācijas. Iziesim cauri Pirmajai Mozus grāmatai, kādām divdesmit nodaļām. Sākot no pasaules radīšanas, beidzot ar iziešanu no Ēģiptes, apsolītās zemes ieņemšanu. Katrai nodaļai visur cauri vijās īpaši cilvēki, kas bija satvēruši Dieva vīziju, īpaši cilvēki, kuri bija izredzēti, kuriem bija īpašs Dieva tuvums, kurus Dievs sargāja, svētīja, vadīja. Kas šie par cilvēkiem? Vai Dievs pats īpaši izvēlējās šos cilvēkus? Vai šie cilvēki izvēlējās Dievu? Tas ir tas pats jautājums, ko es uzdevu jau sākumā. Kurš runā? Tu runā ar Dievu vai Dievs runā ar tevi? Varbūt tomēr kaut kas no abiem šiem aspektiem? Kā Dievs izvēlējās šos cilvēkus? Kāpēc tieši viņus lieto? Kāpēc Mozu lietoja tik varenā veidā, ka viņš izveda Izraēlu cauri jūrai ar sausām kājām, ka jūra pāršķēlās? Tas nav nekas ikdienišķs, ja tavā priekšā pašķiras jūra. Tas nav nekas ikdienišķs, ka Dievs var būt tādā mērā, tādā spēkā viena cilvēka dzīvē. Kas ir īpašs šajos cilvēkos? Vai viņi īpaši piedzima? Vai Dievs viņus izraudzījās vai viņi izraudzījās Dievu? Ķersimies pie Bībeles analīzes un pētniecības. Sāksim ar radīšanu.

Dievs radīja debesis un zemi, un pirmo cilvēku Ādamu. Vārds “Ādams” nozīmē “cilvēks”, Ieva – “dzīvā”. Kaut arī viņi pazaudēja dievišķo godību, tiekot izdzīti no Ēdenes dārza, tomēr tie bija cilvēki, kuri pazina Dieva godību. Tas ir cilvēks, kas ir līdzīgs ikvienam no mums, kaut arī tajā laikā cilvēki dzīvoja ap tūkstoš gadiem. Pakāpeniski cilvēku dzīves ilgums samazinājās.

Jo jaunāki notikumi, jo smalkāk tie ir izklāstīti, un mēs labāk varam saprast, kāpēc tieši šim cilvēkam ir Dieva godība, kāpēc tieši viņu Dievs lietoja, kāpēc viņi ir tik īpaši. Tas, kāpēc es tev šo stāstu, ir tāpēc, ka es gribu, ka tu esi šis īpašais cilvēks, ka tu spēj saprast, kā Dievs izraugās, kā Dievs runā, vai no mūsu puses ir kaut kas jāizdara, vai tomēr tā ir brīva Dieva izvēle, vai tomēr tā ir mūsu izvēle. Atbildi es došu tikai pašās beigās. Arī es neesmu Dievs, kas visu var precīzi iedot. Tomēr izsekosim līdzi radu rakstiem, sākot no Ādama, beidzot ar Jozua.

Svētais Gars, es lūdzu, ka Tu runā uz katru no mums domās, ka Tu dod domas, izjūtas, ka Tu aizskar un palīdzi saprast principus, kurus Tu esi iedibinājis, kā Tevi satvert, kā Tu izraugies, kā Tu runā un kā būt tam cilvēkam, kurš patiesi nodzīvo pilnvērtīgu dzīvi saskaņā ar Dievu gribu šeit virs zemes un gūst panākumus.

Ādamam un Ievai piedzima Ābels un Kains. Ir rakstīts, ka Kains nokāva Ābelu.

Tad cilvēks atzina Ievu, savu sievu, un tā tapa grūta un dzemdēja Kainu, sacīdama: "Es esmu ieguvusi zēnu ar Tā Kunga palīdzību." Un vēl viņa dzemdēja tā brāli Ābelu. Un Ābels kļuva avju gans, bet Kains kļuva zemes kopējs. Pēc kāda laika Kains nesa no zemes augļiem upuri Tam Kungam, un arī Ābels nesa upuri no avju pirmdzimušiem un no viņu taukiem. Un Tas Kungs uzlūkoja Ābelu un viņa upuri. Bet Kainu un viņa upuri Dievs neuzlūkoja. Tad Kains iededzās bardzībā, un viņa vaigs raudzījās nikni. Tad Dievs sacīja Kainam: "Kāpēc tu esi apskaities? Kāpēc tavs vaigs raugās nikni? Vai nav tā: ja tu esi labs, tu savu galvu vari pacelt, bet, ja tu dari ļaunu, tad grēks ir tavu durvju priekšā un tīko pēc tevis. Bet tev būs valdīt pār viņu!" Un Kains runāja ar savu brāli Ābelu. Un notika, kad viņi abi bija tīrumā, Kains cēlās pret savu brāli Ābelu un viņu nokāva. (1.Mozus 4:1-8 )

Viņi abi nesa upuri Dievam. Upuris, ko nesa Ābels, Dievam patika, taču upuris, ko nesa Kains, Dievam nepatika. Vienīgais, ko var spriest no šīs Rakstu vietas, ka Ābels nesa upuri no pirmdzimtā, no pirmajiem, par Kainu tas nav rakstīts. No šīs skopās rakstvietas var spriest, ka abiem diviem bija ticība Dievam, bet tikai viens no viņiem bija īpašs, tikai viens bija satvēris Dievu, tikai viena cilvēka dzīvē bija Dieva godība, Dieva slava, un tas bija Ābels. Kains Ābelu nokāva.

Tāpat arī draudzē un ārpus draudzes cilvēki ir tik dažādi. Mēs dzirdam vienu un to pašu informāciju, bet tikai uz dažiem ir Dieva svētība, Dieva godība. Dažus Dievs lieto īpašā veidā, un mēs domājam, kāpēc tā, kāpēc viņu Dievs tā lieto? Kas šajā cilvēkā īpašs? Kāpēc Dievs viņu izvēlējās, kāpēc Dievs mani neizvēlējās? Kāpēc vienam veicas, bet otram neveicas? Kāpēc viens iziet cauri visām grūtībām? Abi divi sēž draudzē blakus, bet viens ir veiksmīgs, savukārt, otrs –neveiksmīgs. Viens ir nabags, patstāvīgā naudas trūkumā, otram naudas vienmēr pietiek un otram var palīdzēt. Kur ir tā atšķirība? Viens dzīvo absolūtā svētumā, pat pārmērīgā svētumā, ka izturēt vairs nevar, tik svēti dzīvo, bet nav svētības, miera, harmonijas, vajā visādas nebūšanas. Otrs, kaut kāds tāds, draudzē nāk, kalpo, pieļauj dažādas kļūdas, tik labi neizskatās. Dievam nevajadzēja viņu svētīt, jo viņš ne tā rīkojas attiecībā pret cilvēkiem un Dievu, varbūt pārāk skarbs, ne tādus vārdus lieto, bet Dievs viņu svētī. Bet otrs pilnīgi perfekts svētais. Kas viņus atšķir? Kas šķīra Kainu no Ābela?

Vai Dievs uz tevi runā vai tu pats runā? Es nedaudz pateikšu priekšā. Es domāju, ka abi aspekti darbojas. Kā tie darbojas, pie tā mēs vel nonāksim. Gan mēs paši runājam, gan Dievs runā. Pirmais nosacījums – Dievs ir un Viņš runā, un ir Viņa principi, Viņa griba, Viņa vadība, Viņa svētība.

Dievs izraidīja Kainu, pielika zīmi, bet tā nebija kauna zīme, tā bija zīme, ka viņu nedrīkst nogalināt. Viņš jau sodu saņēma – viņš bija izraidīts.

Tad Kains sacīja Dievam: "Mans noziegums ir tik liels, ka es to nespēju panest. Lūk, Tu šodien mani esi padzinis no zemes virsus, un Tavu acu priekšā man jāpaslēpjas; tekulis un bēgulis es virs zemes esmu kļuvis, un katrs, kas mani atradīs, mani nokaus." Un Dievs sacīja viņam: "Ne tā! Ikvienam, kas Kainu nokauj, tiks septiņkārt atriebts." Un Dievs pielika Kainam zīmi, lai tas, kas viņu sastaptu, to nenokautu. (1.Mozus 4:13-15)

Ādamam piedzima vēl bērni, Sets.

Un Ādams vēlreiz atzina savu sievu, un tā viņam dzemdēja dēlu un nosauca tā vārdu: Sets, jo "Dievs man ir devis citu dēlu pēc Ābela, jo to nokāva Kains". Un arī Setam piedzima dēls, un viņš nosauca tā vārdu: Ēnošs. Tas sāka piesaukt Dieva Vārdu. (1.Mozus 4:25-26)

Ņem vērā, ka Ādamam un Ievai dzima pēcnācēji, bet viņi bija dažādi. Ābels bija satvēris Dievu jeb Ābelu bija satvēris Dievs, bet Kainu ne. Kā tā? Setam dzimst dēls vārdā Ēnošs. Ir konkrēti rakstīts, ka Ēnošs bija viens no īpašajiem, viņš bija satvēris Dievu, viņš sāka piesaukt Dieva Vārdu. Te nav rakstīts, ka Dievs izvēlējās Ēnošu. Viņš sāka piesaukt Dieva Vārdu, un, ja viņš tik senos rakstos ir minēts, tad šī personība bija ievērojama. Viņš acīmredzot bija izcils līderis, viņš vienoja cilvēkus, pilsētas, valstis, veidoja saskaņā ar to, kāda ir Dieva griba.

Kad Dievs redzēja, ka cilvēku ļaunums augtin auga zemes virsū un ka viņu sirdsprāta tieksmes ik dienas vērsās uz ļaunu, tad Dievam kļuva žēl, ka Viņš cilvēku zemes virsū bija radījis, un Viņš Savā sirdī ļoti noskuma. Un Dievs sacīja: "Es iznīcināšu no zemes virsus cilvēku, kuru Es esmu radījis; cilvēku līdz ar lopiem un rāpuļiem, un putniem gaisā, jo Man ir žēl, ka Es tos esmu radījis." Bet Noa atrada labvēlību Dieva acīs. Šis ir stāsts par Nou: Noa bija taisns un bezvainīgs vīrs savā ciltī, jo Noa vadīja savas gaitas ar Dievu. Un Noa dzemdināja trīs dēlus: Šemu, Hamu un Jafetu. Bet zeme bija samaitāta Dieva priekšā un pilna varas darbu. Un skatīja Dievs to zemi, un redzi, tā bija samaitāta, jo ikviena radība savu ceļu samaitāja uz zemes. Tad Dievs sacīja Noam: "Ikvienas radības gals nāk Manā priekšā; jo zeme ir pilna varas darbu, ko tie dara; tādēļ Es viņus izdeldēšu kopā ar zemi.” (1.Mozus 6:5-13)

Tomēr pēc laika virs zemes bija palicis viens cilvēks, kurš joprojām piesauca Dievu. Viņa vārds ir Noa. Pasaule bija kļuvusi ļauna, cilvēki bija novērsušies. Te kārtējo reizi ir jautājums – kas novērsās? Vai Dievs novērsās no cilvēkiem?  Vai cilvēki novērsās no Dieva? Atbilde – cilvēki novērsās no Dieva. Un Dievs novērsās arī no cilvēka, jo cilvēks novērsās no Viņa. Pasaule bija varas darbu pilna. Dievs nolēma šo pasauli iznīcināt. Viņam kļuva žēl, ka Viņš ir radījis tādu kroplīgu cilvēci. Visa radība gāja bojā plūdos. Dievs uzrunāja Noa, ka ar viņu Dievs cels derību.

Bet ar tevi Es celšu derību. Tu iesi šķirstā, tu, tavi dēli, tava sieva un tavu dēlu sievas līdz ar tevi.” (1.Mozus 6:18 )

Un Noa darīja, kā Dievs sacīja. (1.Mozus 6:22)

Noa nodzīvoja 950 gadus. Tagad labi, ja cilvēki nodzīvo septiņdesmit gadus. Pēc grēkā krišanas cilvēku dzīves ilgums pakāpeniski samazinājās. Ja tev kāds saka, ka šodien cilvēki dzīvo ilgāk, tad tā nav patiesība. Kā mēs zinām, tad zinātne pakārto visu sev: mums taču tagad ir tehnoloģiju laikmets, mēs esam iemācījušies, kā ēst labāk, dažādi zinātnes sasniegumi, medicīna. Nav taisnība, cilvēka dzīves ilgums ir samazinājies. Varbūt kādos periodos, kādos gadsimtos ir kaut kādas nianses, kas var izraisīt lielāku mirstību vai dzīves ilguma pieaugumu, bet nekas īpaši daudz tur nemainās. Simts gadu, tas jau ir ļoti daudz. Noa bija īpašs cilvēks, ko izvēlējās Dievs, bet jautājums, vai Dievs viņu izvēlējās? Vai viņš izvēlējās Dievu? Vai viņš staigāja ar Dievu? Pēc plūdiem Noa no šķirsta izgāja ar saviem dēliem – Šemu, Hamu un Jafetu, un vedeklām. Viņiem dzima bērni. Bībele saka, ka no šiem trim cilvēkiem izveidojās visas pasaules tautas – semīti, hamīti un jafetīti. Ebreji ir cēlušies no semītiem, un ne tikai ebreji, jo no semītiem ir cēlušās daudzas un dažādas tautas.

Bībele runā un uzsver dažus īpašus cilvēkus, kas bija satvēruši Dievu un kurus bija satvēris Dievs. Tie ir cilvēki, kas iet caur uguni un ūdeni. Tie ir cilvēki, kas sēj zemē un saņem simtkārtīgu ražu. Tie ir cilvēki, uz kuriem cilvēki skatās un kuriem seko. Tie ir cilvēki, kas pazīst Dievu personīgi. Tā ir viņu dzīve, tā viņi dzīvo un nekas to nemainīs. Tāds bija Noa.

Notika incidents.

Un Noa dzēra vīnu, un viņš piedzērās un gulēja kails savā teltī. Kad Hams, Kānaāna tēvs, redzēja sava tēva kailumu, viņš to pateica saviem divi brāļiem. Tad Šems un Jafets paņēma tēva virsvalku, un abi uzlika to uz saviem pleciem un atmuguriski iegāja un apsedza sava tēva kailumu, savas sejas nogriezdami, tā ka tie sava tēva kailumu neredzēja. Kad Noa pamodās no sava skurbuma, tad viņš dabūja zināt, ko viņa jaunākais dēls tam bija nodarījis. Un viņš sacīja: "Lai Kānaāns ir nolādēts; viņš lai kļūst par vergu savu brāļu vergiem." (1.Mozus 9:21-25)

Hams bija no tiem dēliem, kurš nesekoja tēva paraugam. Viņš redzēja, kāds ir tēvs, ka viņš uzticas Dievam. Hams redzēja, ka viņš izdzīvoja, pateicoties tēva paklausībai Dievam, viņa attiecībām ar Dievu. Tomēr viņš pārkāpa Dieva likumus un tika nolādēts.

Es nolasīšu tautas, kuras cēlās no Hama. Hama dēli – Kušs, Mizraims, Puts un Kānaāns. Kānaānu zeme bija tā apsolītā zeme, kur piens un medus tek, kur Dievs apsolīja ievest Savu tautu. Kānaāns, kur upurēja savus pirmdzimtos dēlus saviem dieviem. Kānaānu zeme, kur elku kalpība bija tādā mērā, ka Dievam šo zemi nācās pilnībā iztīrīt no šiem cilvēkiem. No kurienes Hams nāk? No Noa. No īpaša cilvēka, kurš piesauca Dievu. Arī jafetīti, arī semīti. Kas vēl ir cēlies no Hama? Viņš ir nācis no Noa. Noa ir nācis no Ādama. Kušs dzemdināja Nimrodu. Nimrods ir Babilonijas autors. Mezopotāmija – tā ir aptuveni šodienas Irākas teritorija. Tur bija pirmā faktiski zināmā civilizācija. Pirmā rakstība. Babilonijā cēla Bābeles torni. Viņiem bija viena valoda, lai celtu sev vārdu. Šajā vietā Dievs sajauca valodas.

Visai pasaulei toreiz bija viena mēle un vienāda valoda. Un, kad nu tie savas teltis pārcēla austrumu virzienā, tad tie atrada līdzenumu Sineāras zemē un tur apmetās, un teica cits citam: "Iesim un taisīsim ķieģeļus un dedzināt tos dedzināsim," - jo ķieģeļi tiem noderēja akmeņu vietā un zemes piķis kaļķu vietā. Un tie teica: "Celsim sev pilsētu ar torni, kura virsotne sniedzas debesīs! Ar to mēs sev sagādāsim vārdu un netiksim izkaisīti pa visu zemi." Un Tas Kungs nonāca, lai apraudzītu pilsētu un torni, ko cilvēku bērni cēla. Un Tas Kungs sacīja: "Lūk, tā ir viena tauta, un tiem visiem ir viena valoda. Tas ir tikai sākums viņu rīcībai, un turpmāk nekas, ko tie nodomājuši, vairs nebūs tiem neiespējams. Iesim, nolaidīsimies un sajauksim viņu valodu, ka tie vairs nesaprot cits cita valodu." Un Tas Kungs tos izklīdināja no tās vietas pa visu zemes virsu, un viņi mitējās celt pilsētu. Tāpēc tās vietas vārds tika nosaukts: Bābele, jo tur Tas Kungs sajauca visas zemes valodas, un no turienes Viņš tos izklīdināja pa visu zemes virsu. (1.Mozus 11:1-9)

Šeit nav jāsaprot burtiski, ka Dievs sajauca viņiem valodas, bet tas ir jāsaprot tā, ka notika šķelšanās. Tāpat kā šodien, nekādas impērijas, PSRS, ES, nekādas šīs savienības ilgi nepastāvēs. Dievs nekad neļaus cilvēkam bez Viņa pilnībā pārvaldīt zemeslodi. Nekad tas nenotiks, izņemot trīs ar pus gadus, kad būs pilnīga antikrista valdīšana, bet tā būs ļoti īsa un tad nāks gals.

Nimrods bija varonīgs mednieks Tā Kunga priekšā. Viņa ķēniņa valsts sākums bija Babilonijā, Sineāras zemē. Ja tu ieskatīsies kartē, tad redzēsi Izraēlu, Vidusjūru un gar krastu Kāanana zemes, faktiski šodienas Izraēls, Palestīna. Izraēla zeme, auglīga zeme, tālāk ir tuksnesis, Ēģipte, kur Nīlas upe, nedaudz auglīga zeme, Kānaāna zeme. Kāpēc zemi nosauca par Kānaāna zemi? Salīdzinot ar apkārtējo tuksnesi, tā tiešām bija iekārojama vieta. Zeme, kur piens un medus tek. Tā tiešām bija reāla zeme ar reālu auglību. Mezopotāmija, tur kur Babilonija. To sauc arī par auglīgo pusmēnesi. To pat var rēķināt līdz Ēģiptei. No Persijas līča iztek upe, kas sadalās divos atzaros, kas ir minēti arī pie Paradīzes dārza – Eifrata un Tigra. Ap šo upi viss ir auglīgs. Tur pirmie cilvēki pēc plūdiem sāka civilizāciju.

Ir cilvēki, kam šķiet, ka šodien ir zinātnes sasniegumi, bet šie sasniegumi ir bijuši jau tūkstošiem gadus pirms mūsu zinātnes sasniegumiem. Ir lietas, ko zinātnieki nespēj izskaidrot vēl šodien, bet ko spēja izskaidrot jau toreiz.

Hamīti bija cilvēki, kuri atkāpās no Dieva. Viss notika pēc programmas, kā vienmēr – cilvēki atkāpās no Dieva, viena valoda, izlēma celt torni līdz debesīm un valdīt bez Dieva. Dievs nav pret, ka mēs ceļam pilis, Dievs nav pret, ka mēs sasniedzam virsotnes, bet ne bez Viņa, ne aizmirstot Viņu, jo viss, kas tiek celts, aizmirstot pašu Dievu, ir lemts iznīcībai, neveiksmei, tirānijai, cilvēku apspiešanai, iznīcībai. Dievs labāk zina, kas mums ir vajadzīgs. Notika šķelšanās un no šīs vietas pa visu zemi izklīda cilvēki. Semīti faktiski ir aramieši. Ebreji kā tauta nebija, viņi nāk no aramiešiem.

Es tev atklāšu vienu īpašu gadījumu, kas tev liks skatīties uz Dievu, uz Ābrahāmu pavisam citādāk nekā līdz šim, kā arī uz daudziem citiem Bībeles notikumiem. No Hama nāca filistieši, jebusieši un amonieši. Tie ir visi tie cilvēki, kuri pēc tam bija Kāanāna zemē, kurus nācās izkvēpināt, tie visi bija izraēliešu ienaidnieki. Viņi visi nāk no Noa, kurš bijās Dieva. Arī mācītājiem, arī Dieva vīriem, kalpotājiem, veidojot ģimenes ar bērniem, var pat gadīties, ka bērni, kurus audzina pareizi, dievbijībā, tik un tā nesastop Dievu, kuri dzīvo bezdievīgu dzīvesveidu. Pie lieliem Dieva kalpiem to visu var redzēt, ka bērni dzīvo bezdievīgu dzīvi. Viens variants ir, ka viņi paši nav audzinājuši, tā ir viņu pašu atbildība. Bet, ja tu esi audzinājis, tad tas nav garants, ka tavs bērns ies Dieva ceļus. Kāpēc tā? Tāpēc, ka viņam ir brīva izvēle. Vai arī Dievs viņu neizvēlējās? Varbūt Dievs viņu nesvētīja?

Ābrahāmam piedzima Īzaks. Īzakam piedzima Ēsavs un Jēkabs. Vai tu zini, ko tulkojumā nozīmē “Jēkabs”? Esi droši vien dzirdējis, ka Jēkabs ir viltnieks, bet tas nebūs precīzākais tulkojums. Precīzāks tulkojums – Jēkabs ir tas, kas ir satvēris papēdi. Viņi bija dvīņi. Ēsavs piedzima pirmais, otrais piedzima Jēkabs, kurš bija satvēris Ēsava papēdi. Tā viņi piedzima.

Tad pirmais iznāca, viss sarkans kā spalvains apģērbs, tāpēc tie nosauca viņa vārdu Ēsavs. Bet viņa brālis tam sekoja, un viņa roka bija satvērusi Ēsava papēdi, tāpēc viņa vārdu nosauca: Jēkabs; un Īzāks bija, tiem dzimstot, sešdesmit gadus vecs. (1.Mozus 25:25-26)

Ēsavam nebija nekādas intereses par Dieva tuvumu, par apsolījumiem, par Dieva vīziju, bet tāda bija Jēkabam. Un Jēkabu Dievs izvēlējās. Viņš ir viens no tiem cilvēkiem, kas Bībelē ir fiksēts kā patriarhs. Mēs Bībelē lasām par Ābrahāma Dievu, Īzaka Dievu un Jēkaba Dievu. Iedomājies, cilvēki saka, ka tas ir Ābrahāma Dievs, Īzaka Dievs un Jēkaba Dievs. Cik ļoti šie cilvēki atšķīrās no pārējiem cilvēkiem, ka citi cilvēki pat nespēja pateikt: ”Mans Dievs!” Cilvēki redzēja Ābrahāma Dievu. Viņā redzēja šo Dievu. Viņā vienīgajā. Kāpēc tieši Ābrahāms? Mēs nonāksim pie ļoti interesantas lietas. Bābele un Babilonija faktiski bija bezdievības impērija. Tur tika celti zikurāti, elkdievības tempļi, tempļi zinātnei, tempļi elkiem un netālu no Babilonijas 200-300 km attālumā bija vieta, kuru sauca par kaldeju Ūru, kas atradās auglīgajā pusmēnesī. Bija apsīkusi ticība Dievam zemes virsū. Dievs, bija apsolījis, ka Viņš vairs zemi plūdos neiznīcinās.

Es ceļu Savu derību ar jums, ka visa radība vairs netiks izdeldēta ūdens plūdos un ka plūdi vairs nemaitās zemi. (1.Mozus 9:11)

Un ir rakstīts, ka no kaldeju Ūras Dievs aicināja Ābramu. Kāpēc Ābrams bija šajā auglīgajā pusmēnesī un tieši tajā zemē, kur bija Bābeles tornis? Ābrams dzīvoja pašā bezdievības centrā. Viņam no turienes iet prom nebija nekāda iemesla, jo viņš dzīvoja auglīgā zemē. Nevajadzēja nekādu Kānaāna zemi. Iziešanas iemesls bija tikai viens – Dievs izvēlējās Ābramu, lai izveidotu savu tautu, kas pieķeras Dievam, kuru Dievs var svētīt, un tādējādi var svētīt katru zemes iedzīvotāju. Mēs visi esam Ābrahāma dzimums, garīgais dzimums, mēs visi esam Ābrahāma ticības sekotāji. Mēs visi varam satvert to, ko bija satvēris Abrahāms. Dievs mūs visus var satvert tā, kā satvēra Ābrahāmu.

Debesu, Tēvs, es Tevi lūdzu, runā un palīdzi mums saprast, ka Tu, Kungs, aizskar, iemiesojies ar Savu vēlmi, ar Savu gribu, iemiesojies domās, emocijās, katra cilvēka būtībā, ka Tu uzspridzini domāšanu, ka Tu uzspridzini dzīves un dzīvesveidu, padari to interesantu, piepildītu ar Tavu klātbūtni, ar ekstrēmiem gājieniem, ar tādiem panākumiem, kas nav pat rādījušies sapņos, katram vienam, kas lasa šos vārdus.

Es jau teicu, ka šī rakstvieta var daudz ko izmainīt. Kas bija Tera? Ir rakstīts, ka aramieši dzīvoja tieši pie Bābeles, kaldeju Ūrā, kur iztek Tigra un Eifrata. Tā ir ļoti auglīga vieta. Tā bija vieta, kur bija sakoncentrējušies visi tā laika pagāni. Tur bija visas zinātnes centrs un vieta, kur tika celta pilsēta un tornis debesīs, atstājot Dievu. Tieši tur dzīvoja Tera. Par viņu Bībelē ir rakstīts, ka viņš bija elku pielūdzējs. Tieši tur, kur viņš dzīvoja, bija mēness dieva pielūgsme. Un, manuprāt, ir nepareizi domāt, ka Tera bija pilnīgs elku pielūdzējs. Jā, Tera dzīvoja šādā vietā, jā, ticība virs zemes jau bija izzudusi, bet tieši Tera, kā ir rakstīts, izgāja no kaldēju Ūras uz Kānaāna zemi. Kurš izgāja uz Kānaāna zemi?

Un Tera ņēma savu dēlu Ābrāmu un dēla dēlu Latu, Hārana dēlu, un savu vedeklu Sāraju, Ābrāma, sava dēla, sievu, un lika tiem iziet no kaldeju Ūras un iet uz Kānaāna zemi. Un tie nonāca līdz Hāranai un apmetās tur. Un viss Teras mūžs bija divi simti pieci gadi, un viņš nomira Hāranā. (1.Mozus 11:31-32)

Teram piedzima bērni Ābrāms, Nahors un Hārans. Hārans nomira un atstāja savu dēlu Latu, kuru pieņēma Ābrāms un audzināja kā savu dēlu. Nahors apprecēja Milku, un Ābrāms apprecēja Sāru, viņi apprecēja brāļa meitas. Tajā laikā tā bija normāla parādība. Un tur nav rakstīts, ka Dievs teica, lai Tera iziet.

Lūk, ko es esmu sapratis. Šī Dieva ideja ir, un tā nemājo vienkārši atmosfērā, tā nemājo vienkārši gaisā, tā nemājo sienās. Dieva ideja mājo cilvēku sirdīs. Dieva ideja mājo cilvēku prātos. Sākot no Ādama, cilvēki, kas ir satvēruši Dieva ideju, kurus Dievs ir satvēris, viņi ir gājuši un kā ķēdītē atnesuši šo ticību līdz mūsdienām. To pat nevar nosaukt par ticību. Tā ir dzīva parādība, tas ir dzīvs tevī. Dievs teica: ”Es esmu.” Par to nevar pateikt, ka tā ir vienkārši ticība Dievam. Nē, tā ir vairāk nekā ticība Dievam, tā ir daļa no cilvēka. Tas ir dzīvs tevī.

Tera izgāja, Hārans nomira ātrāk, palika Nahors. Un viņi devās un apstājās Hāranā. Tas ir apmēram 1000 km uz ziemeļiem uz Turcijas un Grieķijas pusi, un joprojām viņi atradās auglīgajā pusmēnesī, pašā augšiņā. Tera neaizgāja līdz Kānaāna zemei. Ābrams nekur tālāk nedevās. Kad Tera nomira, Nahors palika Hāranā, bet Ābrams paņēma savu pieņemto dēlu Latu, savu sievu, savu iedzīvi un izceļoja uz Kānaānu. Lūk, draugs, kā Dievs izraudzījās Ābrāmu. Visticamāk Ābramu ietekmēja tēvs un cilvēki, kas zināja pastāstīt par Dievu un Dieva ideju. Ābrāms to satvēra. Tēvs aizgāja tikai līdz Hāranai un apstājās. Ko tas nozīmē?

Tieši tāpat, kā tu šodien esi šeit. Diemžēl, tas ir fakts, jūs visi neaiziesiet līdz galam. Jūs visi negūsiet panākumus. Zini, kāpēc? Tāpēc, ka jūsu vidū ir cilvēki, kuri nesatver Dievu. Vienkārši tā ir. Pat ģimenē viens satver Dievu, bet otrs nesatver Dievu. Viens gūst panākumus, otrs ne. Kāpēc? Tāpēc, ka mums jau ir 14 gadu jubileja. Un tā kā mēs nedzīvojam 950 gadus kā Noa vai Tera, kas nodzīvoja 205 gadus. Laiks, ko dzīvojam uz zemes, nemaz nav tik liels, lai 14 gadu laikā tu paliktu neveiksminieks, ka šo 14 gadu laikā vari sēdēt draudzē, klausīties, ko es tev tagad sludinu, kas ir ļoti vērtīgi, bet daudziem no jums tas neko neizsaka. Problēma ir tā, ka tas tev neko neizsaka.

Problēma bija arī Nahoram, kas palika savā zemē, kurš neizgāja kopā ar Ābrāmu, tur jau bija arī Ēsava problēma. Jāzeps satvēra Dievu, bet pārējie vienpadsmit ciltstēvi nesatvēra, tieši otrādi – viņi pārdeva Jāzepu verdzībā. Jāzeps bija sapņotājs. Mēs tagad tikai nonāksim pie paša svarīgākā. Kā tad satvert? Kā Dievs izraugās? Kā Dievs izvēlās? Kā Dievs atklājās? Vai mēs Viņu atklājam vai Viņš mums atklājas? Vai ir kaut kas, kas ir jāizdara mums?

Un Tas Kungs sacīja uz Ābrāmu: "Izej no savas zemes, no savas cilts un no sava tēva nama uz zemi, kuru Es tev rādīšu. Un Es tevi darīšu par lielu tautu, Es tevi svētīšu un darīšu lielu tavu vārdu, un tu būsi par svētību. Es svētīšu tos, kas tevi svētī, un nolādēšu tos, kas tevi nolād, un tevī būs svētītas visas zemes ciltis." (1.Mozus 12:1-3)

Tā ir pirmā reize Bībelē, kur Dievs atklājas Ābrāmam. Jautājums, vai tiešām Dievs viņam atklājās vai viņš meklēja Dievu? Ņemot vērā, ka Teras ģimene izgāja uz Kānaānu, iespējams, ka Tera jau bija saņēmis norādījumus. Viņš jau zināja par šo zemi, kur viņam ir jāiet, jau zināja par tautu, ko Dievs gribēja radīt, bet viņš neaizgāja līdz galam. Kāpēc? Par viņu ir rakstīts, ka viņš pielūdza arī elkus. Tur bija mikslis. Starp citu, vēlāk, kad Īzakam ņēma sievu, to ņēma no Kānaāna zemes, no Nahora. Tas nozīmē – pie saviem radiniekiem. Lai ņemtu sievu no aramiešiem, nevis kānaāniešiem, bet no sava tēva dzimtas. Paņēma Rebeku, arī Rāheli un Lea. Visas ņēma no turienes, lai nesajauktos ar kānaāniešiem. Bībelē ir Rakstu vieta, kur Jēkabs pavēl sievām, bērniem un visiem sava nama vergiem izsviest elkus.

Tad Jēkabs sacīja saviem mājiniekiem un visiem tiem, kas bija pie viņa: "Atmetiet svešos dievus, kādi vēl jūsu vidū, šķīstaities un mainiet savas drēbes. Tad celsimies un noiesim uz Bēteli, un es tur uzcelšu altāri tam Dievam, kas mani paklausīja manās posta dienās un kas bija ar mani ceļā, ko esmu nostaigājis." (1.Mozus 35:2-3)

Patriarhs Jēkabs vadīja saimniecību, vadīja ģimeni, kuri pielūdza elkus. No kurienes? No Nahora nama. Tera līdz galam neaizgāja. Bet Ābrāms aizgāja, un notika lieli brīnumi. Ābrāmam Dievs atklājās vairākas reizes. Ir rakstīts, kādos veidos atklājās un ko Dievs lika darīt. Divas reizes Ābrāms savu sievu atdeva pagānu ķēniņiem, lai viņš paliktu dzīvs, bet gluži arī tā nebija. Viņš cerēja arī uz to, ka, ja Sāru paņems Ēģiptes faraons, tad viņš paliks ne tikai dzīvs, bet arī par viņu faraons gādās. Viņš būs faraona radinieks. Iedomājies sev tādu vīru, kurš sava labuma dēļ, un viņš vēl pateiks, ka arī tava labuma dēļ, jo tu nenomirsi badā, teiks, lai padzīvo pie kāda bagāta un ietekmīga vīra. Viņš atvērs tev kontu un krīzes laikā viss būs labi. Tas bija cilvēks, kuru Dievs bija izraudzījis. Un zini, Bībelē no Dieva puses Ābrāmam nav neviena pārmetuma par izdarīto. Pārmetums ir pagānu ķēniņam. Dievs pats pārdabiski uzrunā viņu. Galmā viņi visi pārbijās. Tas bija pārdabiski. Viņi sadāvināja dāvanas un teica, lai Ābrams iet no viņiem prom, slēdz ar viņu derības un prasīja, lai aizlūdz par viņiem Dievu.

No turienes Ābrahāms devās uz kādu zemi dienvidos, kur apmetās dzīvot starp Kedemu un Šūru un uzkavējās kā svešinieks Gerārā. Un Ābrahāms sacīja par Sāru, savu sievu: "Tā ir mana māsa." Tad Gerāras ķēniņš Abimelehs sūtīja un paņēma viņu. Bet Dievs naktī parādījās Abimeleham kādā sapnī un sacīja tam: "Redzi, tev jāmirst tās sievas dēļ, kuru tu esi paņēmis, jo viņa ir precēta sieva." Bet Abimelehs nebija tai tuvojies, un viņš sacīja: "Tu, Kungs, taču neizdeldēsi nevainīgus ļaudis! Vai viņš neteica man: tā ir mana māsa? - Bet viņa pati taču arī teica: tas ir mans brālis.- Sirds nevainībā un tīrām rokām es to esmu darījis." Un Dievs sacīja viņam sapnī: "Arī Es zinu, ka tu ar nevainīgu sirdi to esi darījis, un Es pats atturēju tevi, ka tu negrēko pret Mani, tāpēc Es tevi pasargāju, ka tu viņu neaiztiki. Bet tagad atdod šo sievu viņas vīram, jo viņš ir pravietis, viņš lai aizlūdz par tevi, tad tu paliksi dzīvs; bet, ja tu viņu neatdosi, tad zini: tu mirdams mirsi, tu un viss, kas tev pieder." Un Abimelehs no rīta steigšus sasauca savus kalpus un viņiem atklāti izstāstīja visu, kas bija noticis, un vīri ļoti izbijās. Tad Abimelehs ataicināja Ābrahāmu un sacīja viņam: "Kāpēc tu to mums esi nodarījis? Vai es kādā lietā pret tevi biju noziedzies, ka tu pār mani un pār manu valsti esi uzlicis tik lielu vainu? Lietas, kādas nedrīkst notikt, tu man esi darījis." Un Abimelehs jautāja Ābrahāmam: "Ko tu turēji savā prātā, kad tu to darīji?" Ābrahāms sacīja: "Es tāpēc runāju, jo domāju, ka šinī vietā nav Dieva bijības un ka viņi nokaus mani manas sievas dēļ. Un, patiešām, viņa ir arī mana māsa - viņa ir mana tēva meita, bet nav manas mātes meita, un viņa ir kļuvusi mana sieva. Un, kad Dievs man lika apkārt klīst projām no savām tēva mājām, tad es sacīju viņai: lai tā ir tava laipnība, kādu tu man parādi, - ikvienā vietā, kurā mēs nonāksim, saki par mani: tas ir mans brālis." Un Abimelehs ņēma liellopus un sīklopus, kalpus un kalpones un deva tos Ābrahāmam un atdeva tam arī viņa sievu Sāru. Un Abimelehs teica: "Lūk, mana zeme ir tavā priekšā, dzīvo, kur tavām acīm labi patīk." Bet Sārai viņš sacīja: "Redzi, es tūkstoš sudraba gabalus esmu devis tavam brālim; tā lai ir atvainas maksa, lai visi, kas ar tevi, zina, ka tu esi attaisnota." Un Ābrahāms lūdza Dievu, un Dievs dziedināja Abimelehu, viņa sievu, viņa kalpones, ka tās atkal varēja dzemdēt. Jo Dievs bija slēgtin aizslēdzis ikvienu klēpi Abimeleha namā Ābrahāma sievas Sāras dēļ. (1.Mozus 20:1-18 )

Zini, pēc laika Ābrāms izdara vēlreiz to pašu, pie cita ķēniņa un citā valstī. Amats taču ir rokā. Dēls Īzaks no tēva mantoja to pašu. Arī viņš to pašu izdarīja ar savu sievu Rebeku. Un visos gadījumos Dievs, tā, kā bija teicis, tā arī darīja.

“Es svētīšu tos, kas tevi svētī, un nolādēšu tos, kas tevi nolād, un tevī būs svētītas visas zemes ciltis.” (1.Mozus 12:3)

Viņu sievām faraons un ķēniņi nepaspēja pieskarties, Dievs to neļāva. Tas ir pārdabiski. Bet pēdējā gadījumā tas nebija pārdabiski, jo šīs zemes ķēniņš redzēja, ka Īzaks smīdina sievu.

Kad viņš tur bija pavadījis ilgu laiku, tad Abimelehs, filistiešu ķēniņš, reiz skatījās pa logu un ieraudzīja Īzāku smīdinām Rebeku, savu sievu. Un Abimelehs pasauca Īzāku un sacīja: "Patiesi, tā taču tava sieva, kā tad tu esi sacījis: tā ir mana māsa." [..] (1.Mozus 26:8-9)

Un ķēniņš zināja, ka Īzaks ir Dieva vīrs, ka viņu nedrīkst aiztikt, ka tās būs viņa beigas. Ķēniņi to zināja. Un būtu arī viņiem beigas. Kāda tā ir svētība un kāda tā ir apsardzība!

Un Īzāks sēja tanī zemē un saņēma simtkārtīgu ražu, jo Tas Kungs viņu bija svētījis. (1.Mozus 26:12)

Kāds bija Jēkabs? Viņš apgūlās un redzēja sapni.

Un tam gadījās nonākt kādā vietā un palikt tur pa nakti, jo saule bija norietējusi. Un viņš ņēma vienu no akmeņiem, kas bija tur, un lika to sev pagalvī, un apgūlās tanī vietā. Un viņam bija sapnis, un redzi, uz zemes bija kāpnes uzslietas, bet to augšgals sniedzās debesīs, un redzi, Dieva eņģeļi kāpa pa tām augšup un lejup. Un redzi, Tas Kungs stāvēja augšgalā un sacīja: "Es esmu Tas Kungs, tava tēva Ābrahāma Dievs un Īzāka Dievs! To zemi, uz kuras tu guli, Es došu tev un taviem pēcnācējiem. Un tavi pēcnācēji būs kā zemes pīšļi, un tu izpletīsies uz rietumiem un austrumiem, uz ziemeļiem un dienvidiem, un tevī un tavos pēcnācējos visas zemes tautas būs svētītas. Un redzi, Es esmu ar tevi, un Es tevi pasargāšu it visur, kur tu ej, un Es likšu tev atgriezties šinī zemē, jo Es tevi neatstāšu, līdz kamēr izdarīšu, ko Es esmu tev sacījis. "Un Jēkabs uzmodās no miega un sacīja: "Tiešām, Tas Kungs ir šinī vietā, bet es to nezināju. "Un viņam kļuva bail, un tas sacīja: "Cik bijājama ir šī vieta, te tiešām ir Dieva nams, un še ir debesu vārti. "Un Jēkabs pamodās no rīta un ņēma akmeni, ko savā pagalvī bija licis, un cēla to par piemiņas akmeni un lēja eļļu pār tā virsu. Un viņš nosauca šīs vietas vārdu: Bētele, bet iepriekš pilsētu sauca Lūza. Un Jēkabs deva solījumu, sacīdams: "Ja Dievs būs ar mani un pasargās mani šinī ceļā, ko es eju, un dos man maizi, ko ēst, un drēbes, ar ko ģērbties, un liks man sveikam atgriezties savā tēva namā, tad Tas Kungs man būs par Dievu. Bet šis akmens, ko es esmu cēlis par piemiņas akmeni, taps par Dieva namu; un no visa, ko Dievs man dos, es desmito tiesu došu Viņam." (1.Mozus 28:11-22)

Tāds bija Jēkabs, kurš teica, ka desmito tiesu dos Dievam. Ābrahāms vienkārši deva desmito tiesu, bet Jēkabs apsolīja dot desmito tiesu. Viņi bija nepilnīgi cilvēki, bet viņi bija satvēruši Dievu. Viņi bija satvēruši Dieva ideju, Viņa redzējumu.

Piemēram, Ābrahāmam ar Sāru nevarēja būt bērnu, jo Sāra bija neauglīga. Bija pagājuši vairāki gadi, bērnu nav. Protams, Latu viņš bija pieņēmis par savu dēlu. Dievs taču teica, ka Viņš viņu svētīdams svētīs un vairodams vairos un viņš būs daudzu tautu tēvs.

“Mana derība ar tevi ir šī: tu būsi par tēvu daudzām tautām. Un tavu vārdu turpmāk nebūs saukt: Ābrāms, bet tavam vārdam būs būt: Ābrahāms, jo par daudzu tautu tēvu Es tevi esmu nolicis. Un Es tevi darīšu ļoti auglīgu, un daudzām tautām un ķēniņiem būs nākt no tevis.” (1.Mozus 17:4-6)

“Uz tava pamata Es celšu draudzi pasaulē.” Tas ir milzīgs redzējums, un Ābrāms gāja uz šo sapni, bet Lats nošķīrās no Ābrāma. Viņiem bija domstarpības par zemi, un Ābrāms šķirās no Lata, sakot, lai viņš iet, kur acis rāda, ņem labāko gabalu un iet. Lats nonāca pie Sodomas un Gomoras. Zini, kādas tautas nāk no Lata? Esot kopā ar Ābrāmu, Lats bija ļoti bagāts ar lopiem vergiem utt. Tiklīdz viņš aizgāja no Ābrāma, viņš nonāca stāvoklī, kur alā viņš bija kopā ar savām divām meitām. Meitas viņu piedzirdīja, jo viņas domāja, viss dzimums apstāsies. Viņas piedzirdīja tēvu, gulēja ar viņu un piedzima Moābs un Amons. No viņiem izveidojās divas tautas – moābieši un amonieši. Lats, kas bija kopā ar Ābrāmu, bez Ābrāma nebija nekas. Lats nebija satvēris Dievu, taču Ābrāms bija satvēris Dievu. Kāda ir atšķirība starp viņiem? Pēc tam, kad Lats no viņa aizgāja, Ābrāmam nolaidās galva, cerības zuda, jo bērnu viņiem nav. Bet Dievs teica, ka no viņa gurniem būs viņa sekotājs Īzaks. Dievs cels Izraēla tautu, draudzi uz viņa. Lats aiziet, nav neviena.

Un Tas Kungs teica Ābrāmam pēc tam, kad Lats no viņa bija šķīries: "Pacel savas acis un raugies no tās vietas, kur tu atrodies, uz ziemeļiem un dienvidiem, uz austrumiem un rietumiem, jo visas tās zemes, ko Es tev rādu, Es uz mūžīgiem laikiem došu tev un taviem pēcnācējiem. Un Es darīšu tavus pēcnācējus itin kā zemes pīšļus; ja kāds var saskaitīt zemes pīšļus, tas arī tavus pēcnācējus varēs saskaitīt. Celies, pārstaigā zemi tās garumā un platumā, jo tev Es gribu to dot." (1.Mozus 13:14-17)

Un Viņš tam lika iziet ārā un sacīja: "Skaties uz debesīm un skaiti zvaigznes; vai tu spēj tās izskaitīt? Tikpat daudz būs tev pēcnācēju," Viņš tam sacīja. (1.Mozus 15:5)

Es saskaitīju 6 vai 7 reizes, kur Dievs atklājas Ābrāmam un viņu uzmundrina. Kad Dieva eņģeļi stāv pie Ābrahāma telts, Sāra gatavo ēst un eņģelis saka:

Bet tas sacīja: "Es atgriezīšos pie tevis pēc gada šinī laikā, un redzi, tavai sievai Sārai būs dēls." [..] (1.Mozus 18:10)

Jau sen Sāra savu vīru ir aizsūtījusi pie verdzenes Hagaras, jau sen ir piedzimis Ismaēls – arābu tautu tēvs. Kad Dievs pasaka, ka pēc gada Sārai būs dēls, tur tā ir rakstīts, ka visas norises, kas ir sievietēm, jau sen ir beigušās, ir neiespējami kaut ko dzemdēt. Ābrahāmam jau bija 100 gadi, bet Sārai 90 gadi. Tie vairs nebija Noa laiki, kad dzīvoja simtiem gadus. Tev piedzims Īzaks. Zini, kas bija? Ābrahāms pasmējās: manā vecumā vēl bērni! Sāra arī pasmējās. Turklāt, kad eņģelis jautāja, kāpēc Sāra smējās, Sāra meloja un teica, ka viņa nesmējās. Zini, ko nozīmē “Īzaks”? Smiekli.

Un Ābrahāms nometās uz sava vaiga, pasmējās un domāja savā sirdī: kā tad simts gadus vecam vēl var bērni būt, un kā Sāra, kurai ir deviņdesmit gadu, varētu vēl dzemdēt? (1.Mozus 17:17)

Bet tas sacīja: "Es atgriezīšos pie tevis pēc gada šinī laikā, un redzi, tavai sievai Sārai būs dēls." Bet Sāra stāvēja, klausīdamās pie telts durvīm, kas bija aiz viņiem. Bet Ābrahāms un Sāra bija jau padzīvojuši, gados veci, un Dievs Sārai jau bija pārtraucis tās norises, kas sievām mēdz būt. Un tad Sāra smējās pie sevis, sacīdama: "Pēc tam kad es esmu sākusi novecot, lai es vēl iedegtos? Un mans kungs jau ir vecs." Un Tas Kungs sacīja uz Ābrahāmu: "Kāpēc tad Sāra smējās, sacīdama: vai es patiešām vēl dzemdēšu, veca būdama? Vai Tam Kungam kaut kas būtu neiespējams? Noliktā laikā Es atgriezīšos pie tevis nākamā gadā, un Sārai būs dēls." Un Sāra meloja, teikdama: "Es neesmu smējusies," - jo viņai bija bailes. Bet Viņš sacīja: "Kā tad ne - tu smējies." (1.Mozus 18:10-15)

Kad piedzima dēls, to nosauca par smiekliem. Manā vecumā bērni, par to mani visi apsmies! Tas nozīmē, ka ne Ābrahāmam, ne Sārai, nebija tā saucamā ticība. Tikai tici! Tās nebija. Būs tā, kā teica Dievs. Zini, Dievs viņus bija satvēris. Viņi bija satvēruši Dievu. Un viņi bija satvēruši vīziju, ka viņi tiks vairoti un ka šī Kanaāna zeme piederēs viņiem. Un Dievs vienmēr atgādina: skaiti zvaigznes! Ko nozīmē – skaitīt zvaigznes? Lietot Dieva dotās spējas. Tas nozīmē satvert Dievu un Viņa ideju, Viņa vīziju. Skaiti zvaigznes, tikpat daudz tev būs pēcnācēju! Liec to sev priekšā! Pārstaigā zemi! Ābrahāms pārstaigāja Kānaāna zemi, bet viņš neiemantoja šo zemi. Jaunajā Derībā ir rakstīts, ka pat sprīža platumā neiemantoja zemi.

Ticībā Ābrahāms ir paklausījis aicinājumam un gāja uz to vietu, ko nācās saņemt par mantojumu, un gāja, nezinādams, kurp viņš iet. Ticībā viņš apmetās apsolītajā zemē kā svešinieks, dzīvodams teltīs ar Īzāku un Jēkabu, tā paša apsolījuma līdzmantiniekiem. Jo viņš gaidīja pilsētu ar stipriem pamatiem, kuras cēlējs un radītājs ir Dievs. Ticībā arī tā pati Sāra spēja kļūt māte, neraugoties uz vecumu, jo turēja par uzticamu To, kas devis apsolījumu. Tāpēc arī no viena cilvēka, kas turklāt vēl bija vecuma nespēkā, ir dzimuši tik daudzi kā debesu zvaigznes un kā neskaitāmas smiltis jūrmalā. Šie visi ir miruši ticībā, apsolītās lietas nesaņēmuši, bet no tālienes tās redzēdami un sveikdami, un apliecinājuši, ka viņi ir svešinieki un piemājotāji virs zemes. (Ebrejiem 11:8-13)

Tā nav taisnība, Ābrahāms no Efrona nopirka Makpelas tīrumu.

Un Ābrahāms paklausīja Efronam un nosvēra Efronam naudu, kādu tas bija minējis, Heta bērniem dzirdot, - četri simti sudraba seķeļu pēc parastās tirgus vērtības. Tā Ābrahāma īpašumā nonāca tīrums pie Makpelas iepretim Mamrei - tīrums līdz ar alu, kas tanī, līdz ar visiem kokiem, kas atradās tīrumā, visās tā robežās, - visu Heta bērnu klātbūtnē, kas vien tās pilsētas vārtos bija sapulcējušies. Un Ābrahāms apglabāja savu sievu Sāru tanī alā, kas atrodas Makpelas tīrumā iepretim Mamrei, tas ir, Hebronai, Kānaāna zemē. Tā tīrums un ala, kas tanī bija, nonāca Ābrahāma īpašumā no Heta bērniem par kapa vietu. (1.Mozus 23:16-20)

Ābrahāmam visas dzīves laikā vienīgais īpašums apsolītajā zemē bija kapa vieta iepretī Mamrei. Tas, kas mums ir šodien ir ļoti spēcīga Ābrahāma vīzija. Ābrahāma Dievs, Īzaka Dievs, Jēkaba Dievs, Jāzepa Dievs, Mozus Dievs, Jozuas Dievs, Dāvida Dievs, mans Dievs, tavs Dievs! Tie ir cilvēki, kas satvēra Dievu. Kas skaitīja zvaigznes, kas pārstaigāja, kas bija apsēsti ar šo ideju. Apsēsti ar šo Dieva ideju. Lūk, kāpēc tu esi nabags. Tu neesi apsēsts ar bagātību. Āmen! Lūk, kāpēc esi nevesels. Esi pārņemts ar veselību! Lūk, kāpēc nekas nenotiek kalpošanā! Neesi pārņemts ar kalpošanu. Esi pārņemts ar augļiem un auglīgu kalpošanu! Problēma ir, ka tev nav Ābrahāma vīzijas. Ir tikai ticība, kas vairāk ir saistīta ar prātu. Tev, draugs, ir kolektīvais spēks. Atnāci uz grupiņu, tur visi smaidīgi, forši, tas ir reāls spēks. Bet Dieva cilvēkiem ir Dieva spēks viņu dzīvēs. Draudzē darbojas ne tikai Dieva spēks, bet arī vienkārši cilvēcīgs spēks. Daudz cilvēku kopā vienas idejas vārdā – tu atnāc un smelies spēku. Taču tu pats vari satvert Dievu. Lūk, kāpēc draudzes ir mazas. Lūk, kāpēc politikā nav kristiešu. Lūk, kāpēc Latvija nav svētīta. Nav cilvēku, kas ir satvēruši Dievu un tie, kurus ir satvēris Dievs. Šie ir vairāk nekā tikai vārdi, te ir pat kaut kas vairāk nekā Dieva ideja. Mūsu vidū ir dzīvs Dievs! Dzīvs Dievs manī un dzīvs Dievs tajos, kas satver Viņu. Reāla dzīva darbība, reāls dzīvesveids. Tu pilnībā ar to esi saplūdis. Tas ir citādi, nekā tikai – es ticēšu un kaut ko lēnām darīšu. Tas ir kaut kas vairāk.

Noslēgumā es pateikšu, kas ir jādara. Atbildes ir Jaunajā Derībā. Piemēram, Dieva dēli nāca pie cilvēku meitām, precējās ar tiem un Dievam tas nepatika.

Un notika, kad cilvēki sāka vairoties virs zemes un tiem dzima arī meitas, tad Dieva dēli vēroja, ka cilvēku meitas bija skaistas, un tie ņēma tās sev par sievām, kas tiem labāk patika. Tad Dievs sacīja: "Mans Gars nevar mūžīgi būt ar cilvēku, jo tas ir miesa. Viņa mūžs lai ir simts divdesmit gadi." (1.Mozus 6:1-3)

Bija liela problēma, bet Bībeles skaidrojumos ir rakstīts, ka tie bija eņģeļi, kas nāca pie cilvēkiem. Bet ko Jēzus saka par eņģeļiem? Vai eņģeļi precas? Tur visi ir kā eņģeļi debesīs un neprecas.

Bet Jēzus atbildēja un sacīja: “Jūs alojaties, nesaprazdami nedz rakstus, nedz Dieva spēku. Jo augšāmcelšanās cēlienā ne precējas, nedz tiek precēti, bet visi ir kā eņģeļi debesīs.” (Mateja evaņģēlijs 22:29-30)

Tie bija vienkārši Dieva cilvēki, kas bija satvēruši Dievu, bet sajaucās un precējās ar bezdievjiem, ar elku pielūdzējiem, tādiem, kas nav satvēruši Dievu. Lūk, kā izbeidzās ticība. Lūk, kā izbeidzās Dieva godība. Lūk, draugi, kāpēc ir jāprecas ticīgajam ar ticīgo. Lūk, kāpēc kalpotājam ir jāprecas ar kalpotāju. Lūk, kāpēc neveiksminiekam ir jāprecas ar neveiksminieku. Āmen! Tam, kas ir satvēris Dievu, ir jāprecas arī ar to, kas ir satvēris Dievu. Pretējā gadījumā jūs būsiet nesavienojami, sveši cilvēki. Aizies pirmā mīlestība, aizies pirmās emocijas, un nekas nepaliks pāri. Izjukusi laulība. Apraksi savu kalpošanu, apraksi savu dzīvi, apraksi savu aicinājumu. Ābrahāms arī bija nepilnīgs cilvēks, Jēkabs arī bija nepilnīgs cilvēks, bet viņi bija satvēruši Dievu.

Kad Sāra nomira, Ābrahāms to apglabāja Kānaāna zemē, apsolītajā zemē, kas bija viņa prātā un viņa sirdī. Zeme, kas viņam nepiederēja, bet bija viņa prātā, viņa sirdī. Tā bija Dieva ideja, ko viņš bija satvēris. Viņš dzīvoja šīs Dieva idejas dēļ. Kad nomira Ābrahāms, viņš lika Īzakam zvērēt, lai viņu apglabā tajā pašā vietā. Kad nomira Jēkabs, viņš lika zvērēt Jāzepam, ka viņu apglabās Kānaāna zemē, tas bija Ēģiptē. Kapavietā, kuru nopirka Ābrahāms, tika apglabāts Ābrahāms, Sāra, Jēkabs un Lea. Šīs varētu saukt par dzimtas kapenēm. Viņi tika apglabāti vietā, kura viņiem nepiederēja.

Kurš izveda izraēliešus no Ēģiptes zemes? Tas bija Mozus.

Mozus arī paņēma līdzi Jāzepa kaulus, jo tas israēliešiem bija licis solīties ar zvērestu, sacīdams: Dievs jūs lūkodams uzlūkos; tad paņemiet manus kaulus līdzi no šejienes. (2.Mozus 13:19)

Jāzepam vienīgajam no brāļiem bija vīzija. Mūsu izraēliešu ciltstēviem – Jūdam un citiem – nebija šīs vīzijas, bet Jāzepam bija. Jāzeps lika zvērēt, ka pēc 400 gadiem viņi izies ārā no Ēģiptes, un, lai viņa kaulus neatstāj Ēģiptes zemē, bet, lai ieved viņa zemē. Kāpēc viņam bija tik svarīga sava kapavieta? Viņi bija tik ļoti tam piesaistīti, taču ne pašai zemei, bet garā piesaistīti šai zemei. Ar sirdi piesaistīti šiem apsolījumiem. Piesaistīti prātā. Mozus izgāja no Ēģiptes zemes ar izraēliešiem, bet viņš neiegāja apsolītajā zemē.

Jozua iekaroja Kānaāna zemi, iekaroja un ieveda zemē, kur tek piens un medus.

Un tie arīdzan apglabāja Jāzepa kaulus, ko Israēla bērni bija izveduši no Ēģiptes, Sihemā, tanī īpašuma zemes gabalā, kuru Jēkabs bija pircis no Hamora, Sihema tēva, dēliem par simts naudas gabaliem un kas tad bija pārgājis Jāzepa pēcnācēju īpašumā. (Jozuas 24:32)

Mozus 40 gadus gāja pa tuksnesi un sev līdzi nēsāja Jāzepa mūmiju, jo Jāzeps bija pavēlējis to pašu, ko Jēkabs – neatstāt viņu Ēģiptē, svešumā, bet apglabāt tajā zemē, uz kuru viņi gāja, bet paši nesaņēma. Patiesībā viņi jau bija saņēmuši šo zemi. “Tevī un tavos pēcnācējos tiks svētītas visas zemes tautas.” Kāds spēks ir vīzijai, kura ir vienam cilvēkam! Kānaāniešu liktenis tika izlemts tajā brīdī, kad Ābrahāms satvēra vīziju. Pagāja gadi, bet viņi tur iegāja. Lūk, kāpēc viņam bija tik svarīga šī mazā kapavieta. Būt apglabātam savā zemē, kura viņam nepiederēja. Tā bija sveša zeme. Viņš svešā zemē nopirka mazu gabaliņu zemes.

Tagad būs atslēgas. Kurš tad īsti mūs satver? Dievs izvēlas mūs vai mēs Viņu? Dievs satver mūs vai mēs Viņu? Kad Jēkabs devās prom no Lābana ar 2 sievām – Rāheli un Lea, kad viņš bija sadzemdējis visus ciltstēvus un devās ārā, viņam pretī nāca viņa brālis Ēsavs kopā ar armiju, kuras mērķis bija viņu iznīcināt.

Tu zināji, ka Ābrahāma vārds bija Ābrāms? Kāpēc? Kad Ābrāms kārtējo reizi šaubījās, viņu uzrunāja Dievs un nomainīja vārdu. Kāpēc bija jāmaina vārds? Lai viņš par sevi domātu, lai ticētu, lai tas kļūtu par daļu no viņa, lai pats Dievs to varētu ielikt viņā. Lai Dievs tevī varētu kaut ko iedēstīt, tev pašam ir jāmaksā pilna cena un jāatver sava sirds. Es kādreiz domāju, kā tas ir – jāatver sirds Dievam? Likās, ka tu tā ņem un ver vaļā. Atvērt sirdi Dievam nozīmē – soli pa solim apliecināt, domāt, lūgt, tuvoties, redzēt, pārstaigāt zemi garumā un platumā, un tad kaut kādā brīdī pats Dievs tevī to ieliks. Tas ir tavs un Dieva kopdarbs.

Mazliet vēl par vārdu maiņu.

Un Dievs sacīja uz Ābrahāmu: "Tavas sievas vārds turpmāk lai nav Sāraja, bet Sāra lai ir viņas vārds. (1.Mozus 17:15)

Vispār viņu sauca par ķēniņieni jeb kņazieni, bet Dievs nomainīja vārdu pret – daudzu ķēniņieni. Un visas šīs mazās rakstvietas, šīs mazās norādes norāda uz paša cilvēka pieķeršanos Dieva idejai un Viņam. Jēkaba vārds nozīmēja – tas, kurš satvēra papēdi. Citi viņu dēvēja arī par viltnieku. Bet, kad Ēsavs nāca pretī ar savu armiju, tad Jēkabs saprata, ka ir beigas. Jēkabs devās lūgšanā un nomainīja savu vārdu pret Israēlu. Israēls nozīmē – tas, kurš cīnījās ar Dievu. Jēkabs uzvarēja. Viņš gāja lūgšanā, lai iegūtu svētību, bet Dievs viņam teica:

"Atlaid mani, jo rīts sāk aust." Bet Jēkabs teica: "Es tevi neatlaidīšu, iekāms Tu mani nesvētīsi." (1.Mozus 32:27)

Un Dievs teica:

"Tavs vārds turpmāk nebūs Jēkabs, bet Israēls, jo tu ar Dievu un ar cilvēkiem esi cīnījies un esi uzvarējis." (1.Mozus 32:29)

Tas, kurš pieķērās Dievam, satvēra Dievu un Dievs satvēra viņu. Ar šādiem Dieva cilvēkiem joki mazi. Šie cilvēki ir īpaši. Viņi ir tik īpaši, ka vēsture mums rāda, ka uz zemes tāds paliek tikai viens. Ābrāms pats teica: “Es atdevu savu sievu, jo es domāju, ka tu mani nokausi un sievu paņemsi sev”, bet izrādījās, ka šie ķēniņi bijās Dieva.

Un notika, kad viņš tuvojās Ēģiptei, viņš sacīja Sārajai, savai sievai: "Lūk, es zinu, ka tu esi ļoti skaista sieva, un, kad ēģiptieši tevi ieraudzīs, tad var gadīties, ka tie saka: tā ir viņa sieva.- Viņi nokaus mani, bet tevi tie atstās dzīvu. Tādēļ saki: es esmu viņa māsa,- lai man klātos labi tevis dēļ un es palieku dzīvs tevis labad." (1.Mozus 12:11-13)

Tad faraons aicināja Ābrāmu un sacīja: "Kāpēc tu esi man to darījis? Kāpēc tu man neesi sacījis, ka viņa ir tava sieva? Tu teici: tā ir mana māsa,- un es to esmu ņēmis par sievu. Bet tagad: še tava sieva, ņem viņu un ej." Un faraons deva pavēles viņa dēļ vīriem, un tie viņu pavadīja un viņa sievu līdz ar visu, kas tiem bija. (1.Mozus 12:18-20)

 Virs zemes vēl nebija tik liela neticība. Un vēl ir rakstīts, ka amoriešu grēku mērs vēl nebija pilns.

Un Viņš sacīja uz Ābrāmu: "Piemini, zināt zini, ka tavi pēcnācēji būs svešinieki zemē, kas tiem nepieder, un viņi tiem vergos, un viņus pazemos četri simti gadu. Bet arī to tautu, kas tos verdzinās, Es tiesāšu; pēc tam tie izies ar lielu mantību. Bet tu noiesi mierā pie saviem tēviem; un tu tiksi apglabāts sirmā vecumā. Un ceturtā paaudze atgriezīsies šeit, jo amoriešu grēku mērs vēl nav pilns." (1.Mozus 15:13-16)

Dievs nedeva apsolīto zemi, jo grēku mērs vēl nebija pilns. Bija jāpaiet simtiem gadu, kamēr viņi iegāja apsolītajā zemē.

Un vēl viena lieta.

Tad Viņš teica: "Ņem savu vienīgo dēlu, kuru tu mīli, Īzāku, un ej uz Morija zemi un upurē to tur par dedzināmo upuri uz kāda no kalniem, kuru Es tev norādīšu." (1. Mozus 22:2)

Dievs gribēja pārbaudīt Ābrahāmu. Viņš uzkrāva malku dēlam un paņēma nazi.

Tad Īzāks sacīja Ābrahāmam, savam tēvam: "Mans tēvs!" Un viņš sacīja: "Te es esmu, mans bērns." Tas sacīja: "Te ir uguns un malka, bet kur tad ir upurējamais jērs?" Ābrahāms sacīja: "Gan Dievs pats izraudzīs sev jēru upurim, mans dēls." Un abi soļoja viens otram līdzās. (1.Mozus 22:7-8 )

Kāpēc bija jāpārbauda Ābrahāms? No kurienes Dievam radās doma par dēla upurēšanu? Daudzi saka, ka Bībele jātulko burtiski, un tad sākas problēmas, jo visu cenšas tulkot burtiski. Burtiski ir jātulko: [..] mīli savu tuvāko kā sevi pašu. (Romiešiem 13:9) Un arī šeit ir jāsaprot, ko nozīmē mīlēt savu tuvāko. No kurienes tad Dievam radās doma par upurēšanu? Vai tu pats Bībelē kaut kur redzi šādu ideju? Tajā vietā, kur dzīvoja Ābrahāms, pirmdzimto upurēšana bija normāla parādība. Pagāni upurēja pirmdzimtos dievam – Moloham, tādā veidā no viņa izlūdzoties vēl vairāk bērnu. Un tas mani vedina uz domām, ka tā nebija Dieva doma, bet gan Ābrahāma, saskaņā ar tās tautas tradīcijām. Vai Dievs var pārbaudīt? Jā, var! Kādā veidā? Bieži vien tajā veidā, kā tu redzi pasauli. Tādā veidā, kā tu domā. Kādus sapņus tu redzi? Tādus, kādus tu jau esi redzējis vai iztēlojies. Kurš tad satver Dievu? Dievs mūs vai mēs Viņu? Draugi, tas ir abpusēji. No Dieva vārda var izvilkt daudz interesantas lietas. Pašu būtību. Dievs teica: “Ej, upurē savu dēlu!” Es nenoliedzu pilnībā, ka Dievs tiešām to teica,  bet es tam pieeju mazliet kritiski. Tā bija tās tautas paraža, kur Ābrahāms dzīvoja.

Bet, kad jūs piederat Kristum, tad jūs esat Ābrahāma dzimums, mantinieki pēc apsolījuma. (Galatiešiem 3:29)

Noslēgumā atslēgas vārdi – Tu esi Ābrahama ticības, Dieva klātbūtnes mantinieks. Tikai tāpēc vien, ka tu piederi Kristum. Tā nav ne Vecās, ne Jaunās Derības vīzija. Tā ir vispārēja vīzija. Tā ir Dieva griba. Tas ir Dieva plāns, ideja, ko satver tie cilvēki, kas to vēlās satvert. Tu esi mantinieks! Āmen!

Arī Ēsavs bija mantinieks, bet viņam nācās visu atdot Jēkabam, kaut gan Ēsavs bija vecākais dēls. Viņš varēja saņemt šo mantojumu, bet nesaņēma. Tāpat kā cilvēki šobrīd – ir ideja, tepat caur mūsu prātiem, caur mūsu sirdīm, caur Dievu pašu, kas ir mūsu vidū, bet ne visi to satver. Tu esi mantinieks tikai tāpēc vien, ka tu piederi Kristum, tu esi Ābrahāma dēls.

[..] Jo daudz ir aicinātu, bet maz izredzētu. (Mateja evaņģēlijs 20:16)

Padomā par šo rakstvietu. Daudzi zina par vairošanās vīziju, daudzi zina, kā var sēt zemē un nopļaut simtkārtīgu ražu, apsolījumus. Daudzi zina Dieva plānus, pat pārzina Bībeli, bet tikai daži to satver. Un tikai dažus satver Dievs. Kā to izdarīt?

Tas Kungs skatās no debesīm uz cilvēku bērniem un raugās, vai jel kāds ir sapratīgs un meklē Dievu. (Psalms 14:2)

Dievs skatās no debesīm. Tev nevajag domāt tieši par debesīm, jo Dievs var būt visur. Ko Dievs meklē virs zemes? Tos, kas meklē Viņu. Kurus Dievs satver? Tos, kuri satver Viņu. Meklēt nozīmē ikdienas darbu. Šo sprediķi, kuru tu šobrīd lasi, pārlasi vēl. Šis ir kārtējais solis uz to, ka tu kādreiz to satversi, tu tiešām reiz to satversi. Ir pakāpes, cik lielā mērā tu esi satvēris Dievu. Tīri cilvēcīgi, cik lielu cenu tu esi maksājis. Ja tu izlaid dievkalpojumus, grupiņas, tad nevar būt nekāda runa par to, ka tu satversi Dievu. Tu to vienkārši nesatversi. Tāpat, ja tev nav regulārs laiks ar Dievu, ja tu neklausies mācītāja svētrunas, tu neko nesatversi. Tev nav darba? Satver Dievu! Sāc darīt! Nav jau tā, ka mums te draudzē ir kaut kāds mega, mega skaits, mēs joprojām esam tā mazā saujiņa. Mums ir apsolītā zeme un apsolījumi. Dieva svētīta Latvija, uz kuru brauks, nevis bēgs. Tā ir manā un tavā sirdī. Mēs to vēl neesam saņēmuši, bet tas notiks. Pateicoties mūsu redzējumam, ko ielicis Dievs. Dievs ir mūs satvēris, un arī Latviju. Mums ir tikai tā mazā kapa vietiņa, kur Jēkabs lika nogādāt savus kaulus. Tas ir mūsu sirdīs, un tas, kas ir mūsu sirdīs, ir daudz reālāk nekā realitāte. Mēs nezinām, cik laika paies, bet mūsu personīgās attiecības ar Dievu un redzējums par mūsu zemi, tautu, tas viss vēl parādīsies pie nākamajām paaudzēm. Tikai tāpēc, ka mēs ticējām. Ticībai ir milzīgs spēks. Un savas dzīves laikā mēs vēl pieredzēsim Dieva slavu un godību.

Es uz mūsu konferenci aicināju pasaulē pazīstamu cilvēku un teicu, ka mūsu draudze ir visātrāk augošākā Latvijā. Kāpēc es to teicu? Lai cilvēks zinātu, kur viņš brauc. Latvijas mērogā mēs esam ievērojami. Tas, kas šajā draudzē notiek – izmainītas dzīves, brīnumi, tas jau ir daudz, un vispār mūsu draudze ir brīnums. Kur tad slēpjas noslēpums? 2 stundas Bībele, 2 stundas lūgšana, 2 stundas grāmatas.

[..] Jo daudz ir aicinātu, bet maz izredzētu. (Mateja evaņģēlijs 20:16)

Un lūk, te esmu es, kurš Dievu meklē 6 stundas dienā jau 5 gadus. Tev ir jālīdzinās cilvēkiem, kuriem ir augļi, kuri ir satvēruši Dievu. Šādi cilvēki ir grāmatās. Vēlāk man arī sanāca tikties ar šiem cilvēkiem. Soli pa solim es meklēju Dievu, un kaut kādos brīžos Dievs mani satver. Piedzimt no augšienes un pieņemt Kristu kā savu Glābēju – tas ir viens, tas ir tikai ceļa sākums. Tev ir jāmeklē un jāsatver Dievs. Tas ir ļoti grūts uzdevums. Cilvēkiem ir simtiem iemeslu, kāpēc viņi nevar veltīt laiku Dievam un tieši šo iemeslu dēļ Dievs viņus nekad nesatvers. Tādi cilvēki izdzīvos, labākajā gadījumā tiks debesīs, priecēs mūs, kaut kā ieguldīsies Dieva valstības celšanā. Bet tāds cilvēks neatstās neko paliekošu, par viņu nerunās.

Tad Viņš teica: "Kam Dieva valstība ir līdzīga, ar ko Es to salīdzināšu? Viņa ir līdzīga sinepju graudiņam, kuru kāds paņēma un iedēstīja savā dārzā un kurš auga un izauga par koku, kura zaros putni apakš debess taisīja savas ligzdas." (Lūkas evaņģēlijs 13:18-19)

No sinepju graudiņa, no ikdienas meklēšanas, dievkalpojumu apmeklēšanas. Draugs, draudzē ir Dieva slava un godība.

Paldies Tev, Svētais Gars, ka Tu esi mūsu vidū. Paldies, Kungs, ka Tu iedvesmo, ka Tu cel. Dievs, palīdzi katram vienam Tev pieķerties un Tevi meklēt.

Un atkal Viņš sacīja: "Ar ko Es salīdzināšu Dieva valstību? Viņa ir līdzīga raugam, kuru kāda sieva paņēma un iejauca trijos mēros miltu, kamēr visa mīkla pilnīgi sarūga." (Lūkas evaņģēlijs 13:20-21)

“Cīnaities ieiet pa šaurajiem vārtiem, jo Es jums saku: daudzi vēlēsies ieiet, bet nevarēs.” (Lūkas evaņģēlijs 13:24)

Daudz ir tādu, kuri iet pa platajiem vārtiem, pa vieglāko ceļu, bet satvert Dievu – tas nav vieglais ceļš. Nav jau viss tik viennozīmīgi, bet bez tuvām attiecībām ar Dievu nav iespējams izprast un kur nu vēl vadīt mājas grupu. Daudzi tagad gan jau domā: “Tu jau, mācītāj, esi pilna laika kalpotājs un vari Dievam veltīt daudz stundu!” Draugs, zini, kāpēc es varu veltīt tik daudz laika Dievam? Tāpēc, ka kādreiz, kad es strādāju 2 darbos, es tik un tā meklēju Dievu. Tur jau ir tā atšķirība. Beidz meklēt iemeslus! Darbs nav attaisnojums. Es cēlos četros no rīta, bet sākotnēji man tāpat bija obligātas 2 stundas ar Dievu. Labāk bija nomirt, nekā neizpildīt. Lūk, tā es meklēju Dievu! Draugs, viss ir atkarīgs no tevis. Es zinu cilvēkus, kur ir kaut ko piedzīvojuši, Dievs uz viņiem ir runājis, kā uz Ābrahāmu un Jēkabu. Un kas no tā? Šis cilvēks nav turpinājis meklēt un satver Dievu. Skaties, kā gribi, bet tāpat ir jāmeklē Kristus. Āmen! Un tavā vietā neviens cits Dievu nemeklēs. Tev pašam ir jāsatver. Draugi, kāda mums ir atbildība!

Tāpēc eita un darait par mācekļiem visas tautas, tās kristīdami Tēva, Dēla un Svētā Gara Vārdā. (Mateja evaņģēlijs 28:19)

Lūk, vīzija. Lai arī ko tu darītu, visam ir jābūt pakārtotam Ābrahāma vairošanās vīzijai.

[..]"Skaties uz debesīm un skaiti zvaigznes; vai tu spēj tās izskaitīt? Tikpat daudz būs tev pēcnācēju," Viņš tam sacīja. (1.Mozus 15:5)

Ja mums ir 160 grupiņas, tad vajag 200, 250, 300, 350, 400, 450, 500, 1000 grupiņas. Lai katrā daudzdzīvokļu namā, lai katrā pilsētā un ciematā, lai visur ir Dieva slava, lai Dievs var nākt un svētīt Latviju. Un nekā citādāk. Vis pārējais ir blakusefekts – apsardzība, svētība un finanses. Tikai dažas idejas un tev viss darbosies. Visa slava Dievam, Tēvam, Dēlam un Svētajam Garam. Aleluja!

Mācītāja Mārča Jencīša sprediķi “Kā atklājas Dievs?” pierakstīja un rediģēja draudzes “Kristus Pasaulei” redakcija

Harmonija

Publicēja 2022. gada 19. apr. 12:47Līga Paņina

Ziņas datums 19.04.22.

Svētrunas tēma šodien ir “Harmonija”. Kas ir harmonija pēc skaidrojošās vārdnīcas? 1.Saskaņa. Samērīgums. 2.Mūzikā tā ir vairāku skaņu likumsakarīgs savienojums. Akordu kopskaņās un to likumsakarīgi saistītās secībās. Ja vien “lācis tev nav uzkāpis uz ausīm”, tu vari dzirdēt, kad dzied vai spēlē nepareizas notis. Tā ir disharmonija. Nepareizi nospēlēts akords traucē, pat kaut kas pateikts nepareizā tonī rada disharmoniju. Lai pareizi spēlētu un radītu kaut ko tādu, kas cilvēkus aizkustina, ir daudz jāmācās. Es vēlos nodzīvot tā, lai ar savu dzīvi aizskartu cilvēkus. Ja cilvēks dzīvo tikai priekš sevis, disharmonijā, nav apguvis dzīves pamatprincipus, viņš nevar ar savu dzīvi aizskart cilvēkus. Mūzika ir dažāda, un liela daļa mūzikas ir disharmonija un haoss. Lai radītu kaut ko patiešām vērtīgu, kas aizskar citus, ir daudz jāmācās, jāapgūst, jāstrādā. Tad, kad esi apguvis pamatus un brīvi pārvaldi mūzikas principus, tu vari radīt no sevis kaut ko tādu, kas aizskar cilvēkus, saņemot no Dieva. Vienkāršs nošu salikums ir viens, bet, kad tu izdod kaut ko no sevis, kad saņem no Dieva, atver debesis, aizskar cilvēku emocijas un prātu, tas ietekmē un maina cilvēkus, dara viņus labākus.

Es šeit nedomāju par destruktīvām lietām. Šodien, no Vidzemes šosejas iebraucot Rīgā, es noraudzījos uz kādu reklāmu. Tikai no tā, ka šī reklāma novietota uz konkrētas mājas, es sapratu, ka tā ir par drifta vai dragreisa sacīkstēm, jo uz šīs mājas novieto tikai šāda veida reklāmas. Man bija grūti uz reklāmas atrast informāciju par to, kad, kur, cikos sacensības notiks. Šī reklāma bija ļoti raiba – sarkans, dzeltens, balts, viss sajaukts kopā, nebija labi saskatāmi cipari. Cilvēks, kurš radīja šo reklāmu, ir pārcenties. Tas rada disharmonija tādā mērā, ka grūti uztvert pat jēgu.

Absolūti visā ir nepieciešama harmonija. Cilvēkam ir vajadzīgs svaigs gaiss. Sports, kā minimums aktīva staigāšana. Daudz vajadzīgs dvēselei, miesai, lai cilvēks varētu dzīvot harmonijā.

Paldies visiem, kas bija atnākuši uz otrdienas pasākumu klātienē, uzzīmējuši plakātus ģimenes vērtību atbalstam. Tie, kuri palika mājās un atbalstīja uz dīvāniem, visticamāk arī vēlēšanu dienā paliks mājās. Tie, kuriem tiešām rūp sava valsts, ģimenes, kristīgās vērtības, tie reāli ierodas un izdara to, ko viņi var izdarīt. Pasākums bija ļoti izdevies un teicams. Pēc šī pasākuma es divas dienas gulēju pa trīs, četrām reizēm dienā. Galva nestrādāja labākajā veidā. Viss, ko es varēju – palūgt, palasīt Bībeli, kādas citas grāmatas, paēst un padzert ūdeni. Vakarā vēl ieslēdzu kādu motivējošu filmu un pēc desmit minūtēm aizmigu. Televizors ir ļoti labas miega zāles. Tikai vakar sāku normāli justies. Lai noorganizētu otrdienas pasākumu, tas enerģijas daudzums, kas bija jāieliek, kaut ko no manis paņēma arī fiziskā plāksnē. Vari jau domāt, ka esmu pieslēdzies pie dievišķās enerģijas un man tā plūst straumēm. Tā nav taisnība. Lai kaut ko vērtīgu paveiktu, tas prasa daudz smadzeņu, garīgās, fiziskās enerģijas. Kad ir nepieciešams, šīs enerģijas man ir ļoti daudz un varu to izlikt, bet pēc tam man ir jāatgūst, jāizguļas, jāatjaunojas.

Lai organisms garīgi un fiziski varētu normāli funkcionēt, ir jābūt harmonijai, samērīgumam, saskaņai. Manai dzīves mūzikai, manai sirds dziesmai ir jāskan harmoniski, nevis ar nepareizām notīm. Tikai tad es varu aizskart citus cilvēkus un nodzīvot pilnvērtīgu dzīvi.

Nedēļu nebiju bijis svaigā gaisā, izņemot pāris stundas pie Brīvības pieminekļa. Tikai vakar saņēmos, uzkāpu mugurā dzelzs zirgam un tā pieklājīgi “izbliezu” pa Cēsu apkaimes ceļiem, takām un dubļiem. Kaut arī caur ķiveres aizsargstiklu, bet svaiga gaisa bija daudz. Tā izbraukājos, ka kārtīgi noguru. Organismam ir ļoti būtiski saņemt daudz svaiga gaisa. Ja tu daudz uzturies telpās, tev īpaši par to jādomā. Pareizi dara tie cilvēki, kuri brauc uz darbu ar riteni vai iet ar kājām, tā apvienojot patīkamo ar lietderīgo.

Es gribu atklāt principu par harmoniju, kas palīdzēs tev nodzīvot pilnvērtīgu dzīvi un sasniegt panākumus. It visā ir nepieciešams balanss. Dievs ir radījis cilvēku, Viņš ir Autors. Lai cilvēks pilnvērtīgi funkcionētu, jāievēro dievišķie, garīgie un fiziskie principi. Ik reizes, kad tu tos neievēro, rodas disharmonija. Ja tu bieži tos neievēro, bieži “šauj garām”, tevi var pavisam izsviest no harmonijas. Tevi var izsviest no kādas cilvēku grupas, no savas tautas, no komforta. Tevi var izsviest no veselības un iemest slimības zonā, var izsviest no pārticības, atnākot nabadzībai, nemieram un bailēm. Tas viss atnāk, ja tu vairākkārt neievēro Dieva principus miesai un, pirmkārt, garam un dvēselei.

Kara laikā Ādolfs Hitlers ieviesa disharmoniju Vācijā, pēc tam Eiropā. Dažādas pasaules valstis, valstu vadības to juta, centās nomierināt, ejot uz kādiem kompromisiem un, atdodot Austriju, Čehiju, cerēja, ka iestāsies harmonija. Harmonija neiestājās, viņš gribēja aizvien vairāk. Tieši tāpat tagad gan Eiropas, gan pasaules valstis cenšas ar niecīgām sankcijām nomierināt agresoru Putinu un Krievijas tautu, kas ir par viņu. Pasaule saka, ka atdosim Donbasu, Mariupoli, vēl kādu pilsētu, cerot, ka pēc tam iestāsies miers. Visi jūt, ka pasaulē vairs nav harmonijas šī viena cilvēka un šīs tautas dēļ, kura akli seko viņam. Viņi sauc tevi par fašistu, nacistu, skatās televizorā blēņas par to, kas ir latvietis. “Telegram” dibinātājs Pāvils Durovs ir krievs. Žunāls “Forbes” ir publicējis par viņu rakstu, pret kuru Durovs ir cēlis iebildumus. Viņš saka, ka negrib, lai viņu sauc par krievu, jo jau sen neatrodas Putina ietekmes zonā. Pasaulē ir iestājies diskomforts un disharmonija, tāpat kā Otrā pasaules kara laikā. Tas gāja plašumā un nesa sev līdzi miljoniem, miljoniem cilvēku nāves, slepkavības, ekonomiskas krīzes un visas no tā izrietošās sekas. Viens cilvēks un viņa sekotāji izjauca harmoniju virs zemes. To radīja Hitlers un viņam līdzīgie. Ko galu galā izdarīja pasaules sabiedrība? Izsvieda šo cilvēku no sabiedrības. Kas notiek sabiedrībā, kad kāds cilvēks regulāri, sistemātiski ievieš disharmoniju? Viņu izsviež, un tas ir dievišķs likums. Ir tikai viens veids, kā atgūt harmoniju – izsviest to, kas traucē. PSRS netika sodīta, jo bija uzvarētāji, un tieši tāpēc viņi šodien turpina savu imperiālistisko politiku, kas sniedzās ne tikai Ukrainā, bet arī Baltijas valstīs, Somijā, Polijā, visā Austrumeiropā un kundzībā pār visu pasauli. Kāpēc tas turpinās? Bija augsti stāvošas personas, mežabrāļi, kuri sabēga mežos, gaidīdami sabiedroto palīdzību nokratīt komunisma jūgu no Latvijas pleciem. Tas nenotika, mūs nodeva. Bija cilvēki, kuri gribēja saspiest šo čūskas galvu jau iedīglī, uzreiz pēc kara, tomēr tas nenotika, un šodien mēs redzam sekas. Tika izveidots NATO kā pretspēks komunisma izplatībai. Šobrīd NATO bloks ir izaudzis līdz Krievijas robežām un tas ir likumsakarīgi. Tie ir dievišķie likumi: ja kāds izraisa disharmoniju, viņu izspiež, izmet ārā, un tādēļ viss, kas notiek šodien, ir likumsakarīgs. Komunisms tiks izsviests, un tas ir vienīgais risinājums.

No kurienes tas viss, par ko es šodien stāstu? No Dieva vārda. Harmonija ir Dieva ielikts princips, bez kuras nav iespējama izaugsme un nevar pat pilnvērtīgi funkcionēt ne pasaule, ne kāda cilvēku grupa.

Izcēlās karš debesīs, Miķelis ar saviem eņģeļiem sāka karot ar pūķi. Pūķis un viņa eņģeļi turējās pretim. Bet tie nespēja, un tiem nebija vairs vietas debesīs. Lielais pūķis, vecā čūska, to sauc par velnu un sātanu, kas pieviļ visu pasauli, tapa gāzts; viņš tika nomests uz zemi un līdz ar viņu tā eņģeļi. (Atklāsmes grāmata 12:7-9)

No kurienes ļaunums? Reiz kāds eņģelis Lucifers sacēlās pret Dievu un līdz ar sevi sacēla arī dažāda ranga eņģeļus un garīgās vadības. Kā uz to reaģēja Dievs? Velns tika gāzts, izsviests, izgrūsts no Debesīm. Tas ir vienīgais veids, kā saglabāt harmoniju Debesīs. Dievam nav cita veida.

Es visu nedēļu lasīju Pirmās Mozus grāmatas pirmās nodaļas. Iedziļinājos, domāju, pētīju. Dievs radīja cilvēku un ielika Ēdenes dārzā. Ēdene skan līdzīgi ebreju vārdam “svētlaime” un to arī nozīmē. Ja kāds domā par Ēdenes dārzu kā par kokiem, augļiem, var tā arī domāt, bet es neticu, ka Dievs runā par aizliegtiem augļiem, par kokiem, par dārzu. Viņš runā par cilvēka stāvokli un attiecībām ar Dievu. Tur ir rakstīts:

Un Dievs Tas Kungs lika izaugt no zemes ikvienam kokam, kuru bija patīkami uzlūkot un kas bija labs, lai no tā ēstu, bet dārza vidū dzīvības kokam un laba un ļauna atzīšanas kokam. (1.Mozus grāmata 2:9)

Bet par tā koka augļiem, kas ir dārza vidū, Dievs teicis: no tā jums nebūs ēst, nedz to aiztikt, citādi jūs mirsit. (1.Mozus grāmata 3:3)

Šis sprediķis ir saistīts ar Kristus augšāmcelšanās svētkiem. Kristus ir augšāmcēlies!

Es nerunāju par vispārēju komfortu un harmoniju visu cilvēku vidū. Kristietim nevar būt harmonija ar visiem cilvēkiem.

“Nedomājiet, ka Es esmu nācis mieru atnest virs zemes; Es neesmu nācis atnest mieru, bet zobenu. Es esmu nācis cilvēku savest naidā ar viņa tēvu un meitu ar viņas māti, un vedeklu ar viņas vīramāti.” (Mateja evaņģēlijs 10:34-35)

Cilvēkam, kurš iet uz mērķiem, nevar būt harmonija ar visiem. Ir svarīgi, lai būtu tā kā Ēdenes dārzā – cilvēkam ir jābūt harmonijā ar Dievu. Tev ir jābūt harmonijā ar Dievu un Viņa principiem. Ir rakstīts, ka Dievs lika izaugt daudz kokiem. No visiem varēja ēst, tikai no viena nevarēja – no ļauna un laba atzīšanas koka. Kas tad ir Ēdenes dārzs? Tas ir harmonisks cilvēka stāvoklis attiecībā pret Dievu, cilvēkiem un sevi. Kas tad ir dzīvības koks dārza vidū? Tā ir Dieva dzīvība, dzīvības avots, Dieva Gars, kopība ar Dievu.

Un Dievs Tas Kungs pavēlēja cilvēkam, sacīdams: “No visiem dārza kokiem ēzdams ēd, bet no laba un ļauna atzīšanas koka tev nebūs ēst, jo tai dienā, kad tu ēdīsi no tā, tu mirdams mirsi.” (1.Mozus grāmata 2:16-17)

Un velns čūskas izskatā nāk pie Ievas un saka:

Bet čūska bija visviltīgākā no visiem lauku zvēriem, ko Dievs Tas Kungs bija radījis. Tā teica sievai: "Vai tad tiešām Dievs ir teicis: neēdiet ne no viena koka dārzā?" (1.Mozus grāmata 3:1)

Tev kaut ko neatgādina šodiena? “Es nākšu pie Dieva, es neko nedrīkstu. Es nākšu pie Kristus, un es vairs neko nevaru.”  Jūs neko nedrīkstat? Bet patiesība ir tāda, ka tad, kad tu nāc pie Dieva, tu visu vari. Tu vari vairāk nekā tad, kad tu esi bez Viņa. Tikai vienu lietu tu nevari. To, kas sit ārā no harmonijas ar Dievu. Tikai viena lieta. To Bībelē apzīmē ar grieķu vārdu “hamartia”, kas nozīmē “grēks”. Tas precīzi nozīmē – netrāpīt mērķī. Kad cilvēks “pašauj garām”, kad Dievs saka: ēd no visiem kokiem, bet no šī ne. Lai tu būtu harmonijā ar Dievu, lai dzīvotu harmonisku dzīvi, ir principi, kurus pārkāpjot, zūd šī harmonija. Un tam jebkurā gadījumā ir sekas.

Vai tiešām Dievs ir teicis, ka jūs neko nedrīkstat? Kas notika? Ieva baudīja no šī koka. Starp citu, Ādams tulkojumā nozīmē cilvēks. Vienkārši cilvēks. Cilvēks baudīja no aizliegtā. Šeit nav runa ne par āboliem, ne bumbieriem, ne vīģēm, ne kokiem. Runa ir par cilvēka attiecībām ar Dievu un citam ar citu. Kā jau es minēju – vārds “Ēdene” nozīmē svētlaimi. Harmonija, kad tev visi vitamīni organismā ir pietiekami un tu labi jūties. Un tā ir harmonija. Tieši tāpat arī garīgajā pasaulē, lai tu pilnvērtīgi varētu funkcionēt, tev ir vajadzīgi visi vitamīni. Kā miesai, tā arī garam. Sirdij un dvēselei. Savu dzīvi ir jāsakārto un jāsāk ar savu domāšanu. Un ir jāsāk ar savu sirdi. No kurienes raisās dzīvība?

Pāri visam, kas jāsarga, sargi savu sirdi, jo no turienes rosās dzīvība! (Salamana pamācības 4:23)

Pirmie cilvēki sagrēkoja, nevis baudīja no augļa. Es domāju, ka viņi regulāri pārkāpa Dieva ieliktos principus. Viņi sāka domāt tā, kā šis, no Debesīm izmestais sātans jeb Dieva pretinieks. Jo vārds “sātans” nozīmē pretinieks. Velns ir pretinieks, viņš ir Dieva un cilvēku pretinieks. Čūskas izskatā – ir rakstīts. Es nedomāju, ka tā bija čūska. To, ka čūskas izskatā runāja ar Ievu. Es nedomāju arī, ka zemei ir seši tūkstoši gadi. Es zinu, ka ir tā saucamie Bībeles zinātnieki, kuri uzskata, ka zemei ir seši tūkstoši gadi. Es tam neticu. Man ir tiesības neticēt, vai ne? Jo nav svarīgi, cik gadi ir zemei, draugi. Svarīgi, ka mums ir zeme. Nav svarīgi, vai tas bija koks, vai tas bija bumbieris vai ābols. Svarīgi ir princips, ka cilvēks novērsās no Dieva iedibinātiem principiem, kas garantēja cilvēkam harmoniju. Un viņš pazaudēja šo harmoniju. Un zini, kā viņš pazaudēja? Tur ir rakstīts, ka viņš tika izdzīts no Ēdenes dārza. No kurienes? No svētlaimes. Cilvēks tika izdzīts no svētlaimes. Un es gribu piebilst, ka pirmais cilvēks, kad viņš tika radīts kā perfekta būtne, vienīgais no visas radības pats deva vārdus dzīvniekiem.

Tad Dievs Tas Kungs veidoja no zemes ikvienu lauka zvēru un ikvienu putnu gaisā un pieveda tos pie cilvēka, lai redzētu, kādā vārdā viņš tos nosauks, un, kā cilvēks nosauktu ikvienu dzīvu radījumu, tāds lai būtu tā vārds. (1.Mozus 2:19)

Starp citu arī vīrietis iedeva sievietei vārdu Ieva – “dzīvā”. Cilvēks iedeva šo vārdu otram cilvēkam. Lai cik nepatīkami kāda sieviete justos, tās ir lāsta sekas. Tādēļ, ka Ādams un Ieva paši neievēroja tos principus, lai saglabātu šo harmoniju sevī un ar Dievu. Tad, kad jūs sākāt domāt un šaubīties, kad velns kārdināja Ievu ar vārdiem: “Vai jūs tiešām nevarat ēst ne no viena koka? Tu neko nedrīksti, tu neko nevari vairs.” Tieši tā arī cilvēki skatās uz baznīcu šodien. Un baznīca tāda arī izskatās. Emīlam bija taisnība: “Kad man nav naudas, tad es nevaru, un kad man ir nauda, tad es nedrīkstu! Kad tad es drīkstu?“ Un tā cilvēki skatās uz draudzi. Tā kristieši domā par sevi. Disharmonija draudzē. Disharmonija Latvijā. Es personīgi esmu pārliecināts, ka dzīvība mūsu zemē un tautā rosās no draudzes. Caur draudzi nāk kristīgās vērtības. Caur draudzi nāk harmonija. Bet, ja draudzē nav harmonijas, ja pati draudze šķiro cilvēkus. Es gribu redzēt spēcīgus cilvēkus. Es gribu cilvēkiem piešķirt vērtību. Pirmkārt, draudzei. Velns nāca un kārdināja Ievu. Ko nedrīkstat? Dievs teica, no visiem dārza kokiem ēzdams ēd. Tu visu vari izbaudīt. Visa pasaule kabatā. Tikai tādā veidā un secībā, lai saglabātu harmoniju ar Dievu. Bet draudze koncentrējas uz kaut kādām lietām: lūk, to nevar un šo nevar. Ne tur ir sāls. Viena un tā paša lieta – ja nav balansa, ja tā nav harmoniska, tā var būt destruktīva. Vienam tas var būt labi, otram tas var būt slikti. Atšķiras tikai veids, kā uz šo lietu skatās. Vai saskaņā ar to, kā Dievs uz to skatās, vai tā, kā tu pats gribi.

Kāda bija Ādama un Ievas problēma? No visiem kokiem ēd, tikai no viena - ne. Sātans teica: “Jūs neko nevarat, viss ir aizliegts.  Un vispār – Dievs pār jums valda. Dievs jūs kontrolē. Jūs negribat būt paši kā Dievs?” Bet Bībele saka, Dievs radīja cilvēku pēc Sava tēla un līdzības.

Un Dievs radīja cilvēku pēc Sava tēla, pēc Dieva tēla Viņš to radīja, vīrieti un sievieti Viņš radīja. (1.Mozus grāmata 1:27)

Tikai pēc grēkā krišanas sākās sievietēm problēmas. Viņš radīja vienlīdzīgus cilvēkus. Jā, Ādams sievietei vārdu iedeva, bet tik un tā. Arī tā ir interpretācija no tiem cilvēkiem, kas ir atstājuši šīs rakstu liecības mums. Dievs cilvēkus līdzvērtīgus radīja. Bet pēc grēkā krišanas, ienākot lāstam, harmonija pazuda. Bet sākotnēji tā nebija. Vīrietis un sieviete bija ciešā harmonijā. Ir rakstīts, ka viņi pat kaili staigāja pa Paradīzes dārzu. Viņiem pat kauna nebija. Jo grēka nebija un kauna nebija. Par ko baidīties vispār, no kā? Par ko kaunēties? Tikai pēc grēkā krišanas atnāca bailes, atnāca kauns un citādas šausmas. Un cilvēks tika arī nolādēts.

“Sava vaiga sviedros tev būs maizi ēst, līdz kamēr tu atkal atgriezies pie zemes, jo no tās tu esi ņemts: jo tu esi pīšļi, un pie pīšļiem tev atkal būs atgriezties.” (1.Mozus grāmata 3:19)

Cilvēki pazaudēja mūžīgo dzīvību. Viņi tika perfekti radīti. Perfekti! Un tādi, kas dzīvo mūžīgi. Jo Dieva vārds saka:

Un Dievs radīja cilvēku pēc Sava tēla, pēc Dieva tēla Viņš to radīja, vīrieti un sievieti Viņš radīja. (1.Mozus grāmata 1:27)

Es gribu, lai tu saproti, ka pēc Dieva tēla Viņš to radīja. Līdzīgu sev, bet nāk velns un kārdina: “Klausies, Dievs grib pār tevi valdīt. Tu negribi būt tāds pats kā Dievs?” Bet tu jau esi kā Dievs. Tu neko nedrīksti, tu nevari būt Dieva vietā, ja? Un tas attiecas arī uz šodienu. Tu visu vari. Pavils saka:

Viss man ir atļauts, bet ne viss der. Viss man ir atļauts, bet nekas nedrīkst mani kalpināt. (1.Korintiešiem 6:12)

Jo ir lietas, kas ir destruktīvas, kas izjauks harmoniju tavā prātā, tavā dvēselē, un tam būs sekas. Āmen! Ne tikai tev būs sekas, bet arī apkārtējiem cilvēkiem. Cilvēki sagrēkoja, un tam bija tikai viens rezultāts.

Un Dievs Tas Kungs sacīja: "Redzi, cilvēks ir kļuvis kā kāds no mums, zinādams labu un ļaunu! Bet ka tas tagad neizstiepj savu roku un neņem arī no dzīvības koka, un neēd, un nedzīvo mūžīgi!"
Tā Dievs Tas Kungs izraidīja viņu no Ēdenes dārza, lai viņš apstrādātu zemi, no kuras viņš tika ņemts. (1.Mozus grāmata 3:22-23)

Izraidīja no svētlaimes, no šīm harmoniskām attiecībām, no mūžīgās dzīvības.

Un Viņš izdzina cilvēku ārā; un Viņš nolika uz austrumiem no Ēdenes dārza ķerubus un abpus liesmojošu zobenu, lai sargātu ceļu uz dzīvības koku. (1.Mozus grāmata 3:24)

Dievs izdzina cilvēku ārā no Ēdenes dārza. Kā to saprast? Klausies, ja tavā organismā ir vīruss, kas ir jādara? Jālūdz Dievs un jāizdzen ar zāļu palīdzību. Ja ir slimības, tādas kā tuberkuloze, piemēram. Vai Dievs tikai jālūdz? Jālūdz Dievs, un ir jādzer antibiotikas, kuras ārsts nozīmē. Ir jānomērdē un ir jāizdzen no organisma ārā šīs te baktērijas. Tuberkulozes nūjiņas ir jāizdzen, jāiznīdē. Ja tās paliek tavā organismā, tad tās lēnām tevi ēd.

Un tagad ir pats svarīgais, ko es tev vēlos pateikt. Dievam nav citas iespējas. Tas ir mūžīgais princips. Dieva valstība nevar pastāvēt, ja Viņš atļauj tur uzturēties cilvēkam, kurš ignorē Viņa principus. Viņš izdzen ārā, un Viņa valstība paliek. Viņa valstība nevarētu eksistēt. Šīs Debesis, ja netiktu izmests cilvēks no šīs vietas, kur cilvēks domā citādāk, kur viņš pats nosaka, kas ir labs un kas ir ļauns. Ir Dieva kārtība un to nekad neviens nevarēs mainīt. Cilvēki paši reiz Ēdenes dārzā mēģināja to mainīt, paši nosakot, kas ir labs un kas ir slikts. Mēs paši būsim kā Dievs. Būt kā Dievam nozīmē pašam izdomāt, kas ir pareizi un kas ir nepareizi. Taču ir dievišķi principi. Un tiklīdz cilvēki tā sāka rīkoties, viņi tika izstumti, izdzīti. Un pie Paradīzes vārtiem tiek nolikts sargs.

Un Viņš izdzina cilvēku ārā; un Viņš nolika uz austrumiem no Ēdenes dārza ķerubus un abpus liesmojošu zobenu, lai sargātu ceļu uz dzīvības koku. (1.Mozus grāmata 3:24)

Cilvēki pazaudēja mūžīgo dzīvību. Cilvēki pazaudēja savu harmoniju ar Dievu, Dieva tuvumu un Dieva klātbūtni. Un dažāda veida lāsti sāka darboties. Sievietēm tie ir, piemēram, dzemdības. Tur tā ir rakstīts:

Sievai Viņš sacīja: "Vairodams Es vairošu tavas sāpes un tavu radību mokas - sāpēs tev būs bērnus dzemdēt; un tev būs kārot pēc sava vīra, un viņam būs valdīt pār tevi." Un cilvēkam Viņš sacīja: "Tā kā tu esi klausījis savas sievas balsij un esi ēdis no šī koka, par kuru Es tev pavēlēju, sacīdams: tev nebūs no tā ēst, - lai zeme ir nolādēta tevis dēļ; tev, smagi strādājot, būs maizi ēst visas sava mūža dienas. (1.Mozus grāmata 3:16-17)

Bet vīrietim smagi jāstrādā – šis lāsts laikam reizēm nedarbojas. Vīriešiem jāpelna nauda un sievietēm vienkārši ir labi jāizskatās un nav jākrīt vīram uz nerviem. Āmen!

Un Dievs Tas Kungs sacīja: "Redzi, cilvēks ir kļuvis kā kāds no mums, zinādams labu un ļaunu! Bet ka tas tagad neizstiepj savu roku un neņem arī no dzīvības koka, un neēd, un nedzīvo mūžīgi!" (1.Mozus grāmata 3:22)

Viņi tika izdzīti. Viņi tika atcelti no Ēdenes dārza. Nav cita principa, nav citas iespējas. Tas darbojas pilnīgi uz visu. Ja tavā dzīvē ir grēks, tas atnes disharmoniju. Ir traucēta tava pilnvērtīga attīstība. Ir tikai viens risinājums. Izmest grēku ārā no savas dzīves. Ja ir nabadzīga domāšana, tad ir tikai viens risinājums – izmest šādu domāšanu ārā no savas dzīves. Un sākt domāt pozitīvi. Ja tev ir domāšana kā cilvēkam, kuram nekas neizdodas, tad ir laiks mainīt domāšanu. Izmet to no savas dzīves. Vienīgais princips. Lūk, kāpēc draudzē ir arī kārtības kalpošana. Ja kāds traucē draudzes dievkalpojumus, ko ar viņu dara? Viņu izmet ārā. Un te nav ko žēlot. Tas viss ir normāli. Ir jāmet ārā, citādi zūd harmonija. Tas ir itin visur. Ko sabiedrība dara ar noziedzniekiem? Kad viņi izraisa disharmoniju, viņus izolē, izmet ārā no sabiedrības. Draugi, tas ir ārkārtīgi svarīgs princips, ko ir iedibinājis Dievs.

Bet, arī sabiedrības vidū var būt dažādi mērķi, dažādas mācības, dažādi likumi, kas ne būt vienmēr atbilst Dieva gribai. Arī tad šis pats princips darbojas. Bet, ja tu zini, kas ir pareizs, tev tomēr pretēji tam, ko grib sabiedrība, ir jāsaglabā harmonija ar Dievu. Līdzīgi kā mēs ierobežojumu laikā, kad nešķirojām cilvēkus. Kāpēc? Sabiedrība šķiroja, bet mēs nešķirojām. Vismaz es ne. Sabiedrība šķiroja. Es nešķiroju. Tātad es saglabāju savu harmoniju ar Dievu. Es palieku Ēdenes dārzā. Es palieku tajā svētlaimē. Mana sirds ir mierīga. Es citātu ieliku, ka bailes ir īslaicīgas, bet nožēla par nepadarīto ir mūžīga. “Es varēju, bet es to neizdarīju.” Tas nenozīmē, ka mums visiem nepārtraukti ir jābūt dziļā nožēlā par to, ka kādreiz esam pieļāvuši kļūdas. Ejam tālāk, bet tomēr tas paliek. Taču bailes ir īslaicīgas. Pārvari bailes, izdari, kas pareizs! Pārvaram sabiedrības spiedienu. Un zini, kāpēc tas ir tik vienkārši? Sabiedrībai nav atskaites punkta. Viņam nav šī Ēdenes harmonija. Viņiem nav attiecības ar Dievu. Priekš viņiem neeksistē šie dievišķie principi. Viņi tos viegli pārkāpj. Un nav iespējams radīt harmonisku sabiedrību, ja mēs aizmirstam šīs harmonijas Autoru. Vienmēr atceries, kurš ir Autors! Viņa Vārds ir Jēzus Kristus! Āmen!

Ābels un Kains bija Ādama dēli. Viņi abi upurēja Dievam. Kains nogalināja Ābelu, savu brāli. Kāds sods bija Kainam par to, ka viņš nogalināja savu brāli?

Bet Viņš teica: "Ko tu esi darījis? Tava brāļa asinis brēc uz Mani no zemes. Tādēļ tu būsi nolādēts zemes virsū, kurai bija jāatver sava mute, lai no tavām rokām saņemtu tava brāļa asinis. Kad tu zemi apstrādāsi, tā tev vairs nedos savu spēku; tekulis un bēgulis tu būsi virs zemes!" (1.Mozus 4:10-12)

Viņš tika izdzīts no sabiedrības. No tās sabiedrības, kas bija dievišķa. Pat esot virs zemes, pat Noa vienīgais ar savu ģimeni izdzīvoja plūdos.

Kad Dievs redzēja, ka cilvēku ļaunums augtin auga zemes virsū un ka viņu sirdsprāta tieksmes ik dienas vērsās uz ļaunu, tad Dievam kļuva žēl, ka Viņš cilvēku zemes virsū bija radījis, un Viņš Savā sirdī ļoti noskuma. Un Dievs sacīja: "Es iznīcināšu no zemes virsus cilvēku, kuru Es esmu radījis; cilvēku līdz ar lopiem un rāpuļiem, un putniem gaisā, jo Man ir žēl, ka Es tos esmu radījis." Bet Noa atrada labvēlību Dieva acīs. (1.Mozus 6:5-8 )

Dieva vārds saka, ka cilvēku ļaunums un grēku daudzums bija tik liels un apjomīgs kļuvis. Visas konservatīvās partijas bija kļuvušas par liberālām, tā, kā šodien arī tas ir. Kad konservatīvie sevi sauc par kristīgiem, bet faktiski rīkojas pilnīgi pretēji. Kad līdz tādam līmenim ir liberālisms, tad var gaidīt smagu diskomfortu. Tie ir Dieva likumi. Latvijas pamati ir sašūpoti. Visi pasaules pamati, kur ir liberālisms, tiek sašūpoti garīgi. Gaidīt var tikai karu, šķelšanos, nabadzību un slimības. Tās ir sekas tam visam. Un ne jau Dievs to sūta. Cilvēki izjauc dabisko balansu, harmoniju. Lūk, kāpēc ir svarīgi, lai arī nākamajās vēlēšanās būtu viss pēc Dieva plāna. Lūk, kāpēc bija svarīgi atnākt ar savu plakātiņu un pastāvēt pie Brīvības pieminekļa. Lūk, kāpēc tas bija svarīgi. Jo Noa izglāba. Kad visa pasaule plūdos gāja bojā, bet tevi izglāba. Bet diemžēl ciešam mēs visi.

Tāpēc arī toreizējā pasaule gāja bojā ūdens plūdos. (2.Pētera vēstule 3:6)

Kāpēc? Viņus izslēdza. Vienkārši izslēdza. Nav iespējams pastāvēt tādai sabiedrībai, atstājot Autoru un Viņa principus.

Ir cilvēki, kuri ļoti veiksmīgi darbojas virs zemes. Ir cilvēki, kas taisa savu biznesu, ir ļoti ietekmīgi, bet bez paša Dieva, lietojot Viņa principus. Taču lielākā daļa kristiešu šos principus nelieto nemaz. Pat nelieto tādus principus kā ceturtā dimensija, iztēles spēja, tādus kā mērķtiecība, stratēģija. Pat tādus elementārus principus kā lūgšana kristieši īsti daudz nelieto. Tāpēc arī, kā redzams, nenotiek tajā virzienā kā Dievs gribētu. Pasaulīgi cilvēki vienkārši ņem šos principus un lieto – viss notiek. Bet jebkurā gadījumā, aizmirstot Autoru, agri vai vēlu notiek novirzīšanās no ceļa. Un tam seko tas pats, kas reiz jau sekoja Ēdenes dārzā.

Jo, kā caur cilvēku nāve, tā arī caur cilvēku miroņu augšāmcelšanās. Jo, kā Ādamā visi mirst, tāpat arī Kristū visi tiks dzīvi darīti. (1.Korintiešiem 15:21-22)

Caur vienu cilvēku, caur Ādamu, kas pats noteica kas labs, kas ļauns un tika izdzīts no harmonijas, kuram tika atņemta pieeja dzīvības kokam, kuram tika atņemta tieša Dieva klātbūtne. Un caur vienu cilvēku dzīvība, un šī cilvēka vārds ir Jēzus Kristus. Dievs nāca virs zemes cilvēka miesā.

Starp citu, tad kad cilvēks tika izdzīts no Ēdenes, ir rakstīts:

Un Dievs Tas Kungs darīja cilvēkam un viņa sievai drānas no ādām un tajās ieģērba viņus. (1.Mozus grāmata 3:21)

Ēdenes dārzā dzīvniekus nenogalināja, tur nāve vispār nebija pazīstama. Bet pēc grēkā krišanas pati radība cieš.

Jo arī pati radība reiz tiks atsvabināta no iznīcības verdzības un iegūs Dieva bērnu apskaidrību un svabadību. Jo mums ir zināms, ka visa radība vēl aizvien līdz ar mums klusībā nopūšas un cieš sāpes. (Romiešiem 8:21-22)

Cilvēki upurēja dzīvniekus par saviem grēkiem. Iedomājies, cik forši – cilvēki grēko, bet nogalina dzīvniekus, lai izpirktu savus grēkus. Un uz šī fona Dievs sūtīja Savu Dēlu Jēzu Kristu kā upura Jēru. Par Viņu ir rakstīts, ka Viņš ir Jērs:

Otrā dienā Jānis ierauga nākam Jēzu un saka: “Redzi, Dieva Jērs, kas nes pasaules grēku.” (Jāņa evaņģēlijs 1:29)

Šajā laikā izraēlieši arī tradicionāli atzīmē Pashā svētkus, iziešanu no Ēģiptes. Viņi kāva jēru, un uz šīs tradīcijas fona, Dievs domāja: “Es nākšu pats kā upura Jērs, Es pats upurēšu Sevi, Es Pats miršu pie krusta, augšāmcelšos, un ikviens, kas Man ticēs, tas atgriezīsies Ēdenē pie dzīvības koka, tas atgūs pazaudēto mūžīgo dzīvību, tas atgūs Dzīvības Garu sevī, tas atgūs spēku.” Ja Vecās Derības laikā cilvēki gribēja pareizi dzīvot, bet ne vienmēr tas izdevās, tad šodien mums ir pieejams mūžīgās dzīvības un spēka Avots, jauns radījums.

Tādēļ, ja kas ir Kristū, tas ir jauns radījums; kas bijis, ir pagājis, redzi, viss ir tapis jauns. (2.Korintiešiem 5:17)

Ir kaut kas, ko cilvēks pats var izdarīt. Ļoti daudz cilvēks var. Cilvēks ir radīts pēc Dieva līdzības. Dievs ir varens, arī cilvēks ir stiprs un, tajā pašā laikā, arī vājš. Ir kaut kāda robeža, kur cilvēks kļūst bezspēcīgs. Piemēram, viens var iedzert vīna glāzi, otrs nevar. Bet kur ir tā sāls – kāpēc vienam tas beidzas slikti, otram ne tik slikti? Otram labi varbūt. Vienas un tās pašas lietas. Ir dažādi cilvēki, dažādas situācijas. Personīgi manā dzīvē es nevarēju pats saviem spēkiem tikt ārā no narkotiku atkarības. Es pats to nespēju. Lai kā es sev teicu, ka es visu spēju un visu varu, man tas neizdevās. Ļoti reti ar saviem spēkiem cilvēks tiek ārā no narkotiku atkarības. Kādi atsevišķi gadījumi varbūt kaut kur ir. Ir cilvēka spēks, ko cilvēks pats spēj, un ir robeža, kur cilvēks vairs nespēj. Šeit sāk darboties Dieva spēks tiem, kas tic uz Viņu. Es uzskatu, ka Dievs mani neatbrīvoja no smēķēšanas. Nevajag stāstīt pasakas, ka Dievs no visa atbrīvojis, visu dziedinājis. Tā vienmēr nav. Tu pats to izdarīji. “Dievs uzcēla man mājas grupiņu, Dievs uzcēla draudzi.” Es uzcēlu draudzi! Tu uzcēli draudzi! Lietojot Viņa resursus, Viņa spēku, Viņa gudrību. Tu lietoji. Viss, ko Dievs darīja, Viņš pieskārās cilvēkiem, kuriem tu kalpoji. Tas, ka viņi piedzima no augšienes, to dara Dievs. Ir tas, ko dara Dievs, caur lūgšanām utt. Un ir tas, ko darām mēs. Tas ir kopdarbs. Jēzus ir cilvēks, un Jēzus ir arī Dievs, kopdarbs. Ideāls savienojums.

Sēta top dabīga miesa, uzmodināta garīga miesa. Kā ir dabīga miesa, tā ir arī garīga miesa. Tāpat ir arī rakstīts: pirmais cilvēks, Ādams, kļuva par dzīvu dvēseli, - pēdējais Ādams par dzīvu darītāju Garu. (1.Korintiešiem 15:44-45)

Caur Ādamu visi mirst.

Bet Dievs Savu mīlestību uz mums pierāda ar to, ka Kristus par mums miris, kad vēl bijām grēcinieki. (Romiešiem 5:8 )

Tātad, kā viena cilvēka pārkāpuma dēļ pār visiem nākusi pazudināšana, gluži tāpat viena cilvēka taisnības darbs visiem nes taisnošanu uz dzīvību. (Romiešiem 5:18 )

Kāds darbs? Kristus upuris. Dievs nāca virs zemes cilvēka miesā, mira pie krusta.

Jo tik ļoti Dievs pasauli mīlējis, ka Viņš devis Savu vienpiedzimušo Dēlu, lai neviens, kas Viņam tic, nepazustu, bet dabūtu mūžīgo dzīvību. (Jāņa evaņģēlijs 3:16)

Daļu pie dzīvības koka, no kurienes cilvēks tika izdzīts.

Tu saproti, ko mums dod Kristus augšāmcelšanās svētki, šo svētku Autors, šo svētku jēga? Ko mums dod, ja mēs apzināmies, ko esam pazaudējuši? Ja mēs neko neesam pazaudējuši, tad mēs nezinātu, ka mums kaut ko vajag. Harmoniju ar Dievu esam pazaudējuši, pateicoties Ādamam.

[..] jo visi ir grēkojuši, un visiem trūkst dievišķās godības. (Romiešiem 3:23)

Bet caur vienu cilvēku Kristu mēs to atgūstam. Un, lūk, tas ir Dieva darbs, tas ir brīnums.

Es saviem spēkiem nespēju. Smēķēt es atmetu pats, bet Dievs man palīdzēja. Es lūdzu Dievu par to, bet es zinu, kā es mocījos, kā es ņēmos. Tas bija mans darbs, ko es darīju. No narkotikām un alkohola pāris sekundēs es biju brīvs, ko es pats saviem spēkiem nevarēju izdarīt. Ar smēķēšanu es pusgadu mocījos. Es lūdzu, košļāju gumijas ar nikotīnu sastāvā, lai atradinātos no tā. Mēģināju domāšanu mainīt. Un zini, kā es atmetu? Es saslimu ar plaušu karsoni. Es vienkārši saslimu un aizgāju pie cietuma ārsta, bet ārsts pateica: “Piedod, antibiotikas mums nav un nebūs. Ja tev kāds no brīvības neatnesīs, tad tu vienkārši šeit nomirsi.” Zāles man atnesa anonīms cilvēks. Es līdz šim brīdim nezinu, kurš tas bija. Izdzēru zāles, kļuvu vesels un vairs nekad nepīpēju. Var jau smēķēt, viss tev ir atļauts, bet ne viss der.

Viss man ir atļauts, bet ne viss der. Viss man ir atļauts, bet nekas nedrīkst mani kalpināt. (1.Korintiešiem 6:12)

Var jau dzert, bet vai tas tev der? Kādas tam būs sekas? “Neko nedrīkst.” Tu visu drīksti – lai tas tevi nekalpina, lai tas tevi neverdzina, lai tas saskan ar perfekto Dieva gribu. Āmen!

Draugi, dzīve ir brīnišķīga! Es gribu tevi atgādināt, kas tu esi Jēzū Kristū. Lūk, tas ir brīnums, kad Dievs tev ir sagādājis ceļu atpakaļ pie dzīvības koka, ceļu atpakaļ uz Ēdeni.

Pirmkārt, tev ir mūžīgā dzīvība.

“[..] un ikviens, kas dzīvo un tic Man, nemirs nemūžam! [..]” (Jāņa evaņģēlijs 11:26)

Tie ir Jēzus vārdi.

Sēta top dabīga miesa, uzmodināta garīga miesa. Kā ir dabīga miesa, tā ir arī garīga miesa. (1.Korintiešiem 15:44)

Miesa un asinis nevar iemantot mūžīgo dzīvību. Ādams no pīšļiem ņemts un pie pīšļiem atgriežas.

“[..] jo tu esi pīšļi, un pie pīšļiem tev atkal būs atgriezties." (1.Mozus grāmata 3:19)

Bet viņš ir arī dzīva dvēsele.

Un Dievs Tas Kungs radīja cilvēku no zemes pīšļiem un iedvesa viņa nāsīs dzīvības dvašu; tā cilvēks tapa par dzīvu dvēseli. (1.Mozus grāmata 2:7)

Viņš ir arī gars, vienīgais no radības. Vienīgais ir cilvēks, kam Dievs piešķīris garu, kam Dievs piešķīris dvašu. Ne dzīvniekiem, ne augiem, bet cilvēkam. Dvaša, gars – tu esi īpašs, tu esi mūžīgs. Tev ir mūžīgā dzīvība caur ticību Kristū, caur to, ka tu centies uzturēt harmoniskas attiecības ar Dievu, centies ievērot šos likumus, kas atnes harmoniju tavā dzīvē.

Vai nabadzība ir harmonija? ir draudzes un kristieši, kas māca, ka būt nabagam ir labi. Bībelē ir rakstīts:

Jo jūs zināt mūsu Kunga Jēzus Kristus žēlastību, ka Viņš, bagāts būdams, ir tapis nabags jūsu dēļ, lai Viņa nabadzība kļūtu jums par bagātību. (2.Korintiešiem 8:9)

Par Ābrahamu ir rakstīts:

Ābrāms bija ļoti bagāts ar lopiem, sudrabu un zeltu. (1.Mozus grāmata 13:2)

Arī Īzaks, arī Jēkabs, arī Jāzeps – lai kur viņš gāja, Dieva svētība viņu pavadīja. Nabadzība ir lāsts, nabadzība ir nepareizas domāšanas auglis, disharmonija galvā. Dievam ir labklājības pilnas domas par tevi.

Vai slimības ir svētība? Es bieži esmu dzirdējis: paldies Dievam, ka saslimu un tiku vaļā no smēķēšanas. Tā kā es, piemēram. Par to nav jāpriecājas, ka saslimi. Es nedomāju, ka to Dievs izkārtoja, lai saslimtu. Es vienkārši saslimu un spēju to izmantot kā brīdinājumu: ja turpināsi smēķēt, ne tikai plaušu karsonis tev būs.

Ir sava vieta, kur cilvēks pats domā, rīkojas, pats dara. Un ir sava vieta Dieva brīnumiem. Brīnumi notiek. Problēma ir tā, ka cilvēks sāk koncentrēties uz Dieva brīnumiem. Koncentrējies uz to, kas jāizdara tev, uz harmoniju uz Dievu. Koncentrējies uz dzīvības koku ,ka tu pats nenosaki, kas ir pareizs un kas nav pareizs.

Ikviens var kļūt bagāts, bet ne ikviens satver, ne ikviens notic, un ne ikviens sāk lietot to principus, kas ir paša Dieva iedibināti. Dieva vārds saka:

Un Tas Kungs tevi noliks par galvu, bet ne par asti, un tu būsi arvien augšā un nekad lejā, ja tu klausīsi Tā Kunga, sava Dieva, baušļiem, ko es tev šodien pavēlu turēt un pildīt. (5.Mozus grāmata 28:13)

Kur ir lielais Dievs? Tepat, vienas domas attālumā no tevis. Kad tu sāc domāt, kā Viņš domā, nevis pats nosaki savu dzīvi. Saskaņo ar Viņa gribu. Āmen! Un neaizmirsti Autoru.

Ja nu jūs ar Kristu esat augšāmcēlušies, tad tiecieties pēc tā, kas augšā, kur ir Kristus, kas paaugstināts pie Dieva labās rokas. (Kolosiešiem 3:1)

Viņš uznesa mūsu grēkus Savā miesā pie staba, lai mēs, grēkiem miruši, dzīvotu taisnībai; ar Viņa brūcēm jūs esat dziedināti. (Pētera 1.vēstule 2:24)

Kas tur nav skaidrs? Tu esi dziedināts – ar zālēm, bez zālēm, brīnums, ne brīnums. Tu esi dziedināts, tu esi vesels! Tu būsi vesels! Tu nekad nepadosies! Tu garā esi dzīvs. Tu garā esi bagāts. Harmonija.

Atceries, vai tā ir ģimene, vai kāds cits pasākums – ja kāds ienes disharmoniju, viņš agri vai vēlu tiek izsviests. Ne vienmēr tas nozīmē tiešā veidā atdalīties, bet tu tiec nogriezts no harmonijas. Un tici man, ja tev nav šīs harmonijas, tad sāk lipt klāt slimības, tad sāk lipt klāt neveiksmes. Piemēram, es uzskatu, ka bieži atkārtojušas neveiksmes – tas nav normāli. Nav normāli, ka nepārtraukti atkārtojas autoavārijas. Es nedomāju, ka bieži slimot ir normāli. Ja bieži neveicas, meklē, kur tu neesi harmonijā ar Dievu un pats ar sevi. Es arī neticu nejaušības gadījumiem. Ar tevi nevar notikt nelaimes gadījums, jo Bībele saka:

Nekāds ļaunums tev nenotiks, nedz kāda nediena tuvosies tavai teltij, jo Viņš sūtīs tev Savus eņģeļus tevi pasargāt visos tavos ceļos. Viņi tevi uz rokām nesīs, lai tava kāja nepieduras pie akmens. (Psalms 91:10-12)

Tā tev arī ir jādomā, nevis šausmenes jāskatās. Ir ļoti daudz kas atkarīgs no mums, un ir tas, kas atkarīgs no Dieva.

Man visvairāk patīk tas, ka velns samuldēja: jūs taču neko nedrīkstat. Bet cilvēkam bija viss, viņam bija vislabākā laulība, bija labākie ēdieni, nevajadzēja pat apģērbu temperatūras dēļ, viņam bija viss. Ēdene jeb svētlaime. Mūžīgā dzīvība. Viņi dzīvoja mūžīgi. Bet atnāk kaut kāds, un cilvēks tam notic, ka viņš neko nevar. Bet Dievs teica, ka no viena koka nevar. Sātans teica: “Vai tiešām no visiem koka augļiem jums Dievs ir aizliedzis ēst?” Cilvēks sāk domāt. “Bet vai jūs negribat būt kā Dievs? Viņš tikai komandē. Negribat paši noteikt visu?”

Bet čūska bija visviltīgākā no visiem lauku zvēriem, ko Dievs Tas Kungs bija radījis. Tā teica sievai: "Vai tad tiešām Dievs ir teicis: neēdiet ne no viena koka dārzā?" Sieva teica čūskai: "Mēs ēdam no koku augļiem dārzā, bet par tā koka augļiem, kas ir dārza vidū, Dievs teicis: no tā jums nebūs ēst, nedz to aiztikt, citādi jūs mirsit." Tad čūska teica sievai: "Jūs mirt nemirsit, bet Dievs zina, ka tanī dienā, kad jūs no tā ēdīsit, jūsu acis atvērsies un jūs būsit kā Dievs, zinādami labu un ļaunu." (1.Mozus grāmata 3:1-5)

Neviens organisms nefunkcionē, ja ir disbalanss. Piemēram, ja pulkstenim izņem ārā vienu zobratiņu, tas nefunkcionēs. Cilvēka garam un dvēselei ir vajadzīgs viss, lai pilnvērtīgi spētu funkcionēt. Nepilnvērtīgās ģimenēs nevar izaugt pilnvērtīgs bērns. Cilvēki, kuri viens otru zāģē. Vīrs nevar gūt panākumus, ja ragana viņu zāģē. Vai otrādi. Tā ir viena miesa.

“[..] un sacīja: tādēļ cilvēks atstās tēvu un māti un pieķersies pie savas sievas; un šie divi būs viena miesa.- Tātad viņi nav vairs divi, bet viena miesa; ko nu Dievs savienojis, to cilvēkam nebūs šķirt." (Mateja evaņģēlijs 19:5-6)

Katrs mazākais sīkums, katrs vārds ir svarīgi, kā tu runā, ar ko tu kopā esi. Nevar otras puses dēļ atstāt draudzi. Tu zaudē visu enerģiju, zaudē visu kopumu un Dieva svētību. Tas ir fakts.

Tu visu drīksti. Kristū tu esi brīvs.

Jo Dievs nav mums devis bailības garu, bet spēka, mīlestības un savaldības garu. (2.Timotejam 1:7)

Pāvils saka:

Jo jūs, brāļi, esat svabadībai aicināti. Tik ne tādai svabadībai, kas dod vaļu miesai, turpretim kalpojiet cits citam mīlestībā! (Galatiešiem 5:13)

Lūk, kāpēc cilvēki nevar gūt panākumus. Tāpēc ka dod vaļu miesai – es vairāk pagulēšu, pačīkstēšu. Tas darbojas destruktīvi.

Kristus ir augšāmcēlies! Kur nepietiek ar taviem spēkiem, tur nāk talkā Kristus augšāmcelšanās spēks. Un caur Jēzus Kristus upuri tu esi atgriezts Ēdenes dārzā. Ēdenes dārzs ir tavā sirdī. Dārzs, kurā vari nākt tikai tu un Dievs.

Mīli Dievu. Uzturi attiecības ar Viņu. Neskaiti tikai tēvreizi. Uzturi dzīvas attiecības ar savu Radītāju. Neaizmirsti par grupām, par to nozīmi un spēku. Ja nenāksi uz grupiņām, tev būs diskomforts un kaut kur tie izsitumi izsitīsies. Ja organismā viss nav kārtībā, tad parādās izsitumi. Ja zobi bojājās vai kas cits, ir kāda problēma organismā. Uzturi dzīvas attiecības ar Dievu. Pārdomā Dieva vārdu. Esi harmonijā ar cilvēkiem, īpaši ar saviem garīgajiem līderiem.

Domu spēks

Publicēja 2022. gada 12. apr. 13:23Līga Paņina

Ziņas datums 12.04.22. 

Mēs atkal runāsim par domāšanu. Šobrīd esmu nonācis pie secinājuma, ka nav spēcīgākas enerģijas kā domu spēks. Visu laiku visspēcīgākais ierocis, visspēcīgākā enerģija, kāda vien ir virs zemes un visumā, ir domu spēks. Tieši domas, kuras cilvēki tik vieglprātīgi domā, kas pašiem ienāk prātā, ko kāds pasviež. Tieši šīs domas ir tās, kas veido mūsu dzīvi. Es pierādīšu no Dieva vārda to, ka doma ir pats spēcīgākais. Tas ir kā atoms, kā elektroni, kuri ar milzu ātrumu riņķo ap atomu. Cilvēki ir iemācījušies iegūt kodolenerģiju. Faktiski, ar kilogramu vai tikai dažiem gramiem izejvielas, ogļu vai gāzes, kuru ievieto konkrētā stacijā vai zemūdenē, vai kādā citā ierīcē, ir nepieciešams, lai apkurinātu dzīvokli vai dzīvojamo māju, vai arī jāielej degviela, lai automašīna kustētos uz priekšu. Parasti uz 100 km vidēji no 6 līdz 15 litriem. Cik tas sver? Bet ar niecīgu daudzumu šo izejvielu, kas satur atomenerģiju, tiek apkurinātas veselas pilsētas. Viena raķete ar kodolgalviņu ar nelielu daudzumu kodolenerģijas vai dažāda lieluma un dažādas jaudas atomsprādziens spēj iznīcināt simtiem kilometru rādiusā visu.  Šis spēks ir paslēpts atomos. Tu sastāvi no atomiem, molekulām, šūnām, elektroniem. Cietā matērija arī ir molekulas, atomi un elektroni. Tu neredzi, bet jūti gaisu un skābekli, un tas sastāv no atomiem un elektroniem. Gan atomi, gan elektroni – visi ir vienādi. Atoms ir atoms un elektrons ir elektrons. Tas ir pamatu pamats, tās ir sīkākās daļiņas, kuras mēs esam izpētījuši, ka tādas ir. Zinātne attīstās, zinātnieki redz dziļāk un tālāk, bet tas nemaina būtību un to, ko viņi redz vai neredz. Tā ir enerģija un spēks atomos. Tas ir visur. Tu jūti šeit skābekli. Tie ir atomi. Patiesībā, šis niecīgais skābekļa daudzums satur milzu enerģiju. Man ķīmijā vienkārši nebija atzīmes. Bet es domāju, ka visus šos principus es izprotu daudz labāk un daudz lietderīgāk, nekā tie cilvēki, kas mācīja man ķīmiju. Man nevajag zināt visas formulas un visas nianses, bet man pietiek zināt pašu svarīgāko un kā to izmantot. Es zinu vienu – zelts, sudrabs, skābeklis, mīksts materiāls, ciets materiāls - visi šie materiāli, kas ir uz zemes, ir pieejami. Tie visi ir būvēti no atomiem un viņi visi ir vienādi. Iedomājies? Bet mēs kā cilvēki gan esam dažādi un tomēr – būvēti no vienādiem atomiem. Pietiek tikai no formulas izņemt ārā pāris atomus vai pāris elektronus un skābeklis pārtop zeltā. Šo principu ir satvēruši alķīmiķi, no citas matērijas vai no nekā mēģinot radīt zeltu, kas viņiem vēl nav izdevies. Viņi vēl nav atklājuši, kā to izdarīt, bet tas ir fakts un tā ir milzu enerģija.

Es vakar sāku Bībeli lasīt no jauna, jo kārtējo reizi es biju pabeidzis lasīt visu Bībeli. Vairāk vai mazāk man ir lasīšanas plāns, pēc kura es lasu katru dienu – no Vecās Derības psalmus vai piecas Mozus grāmatas, vai praviešus un tā tālāk. Kā arī Jaunajā Derībā viena nodaļa no evaņģēlijiem un viena nodaļa no vēstulēm. Ja vēstules un evaņģēliji iet pa apli ļoti strauji un lasās ātri, tad visa Vecā Derība iet uz priekšu lēnām. Es nezinu, cik ilgs laiks ir pagājis, varbūt gads, bet es sāku no jauna un es apstājos pie pirmā panta. Es vienkārši apstājos un tālāk nemaz nelasīju, tikai domāju un sarunājos ar Dievu. Man pietika ar šo vienu rakstvietu.

Iesākumā Dievs radīja debesis un zemi. Bet zeme bija neiztaisīta un tukša, un tumsa bija pār dziļumiem, un Dieva Gars lidinājās pār ūdeņiem. Un Dievs sacīja: "Lai top gaisma." Un gaisma tapa. (1.Mozus grāmata 1:1-3)

Uzrakstīts īsi, ka iesākumā Dievs radīja debesis un zemi. Nu kas tur tāds - debesis un zeme? Tā pati debess un zeme, ko cilvēks joprojām nevar apgūt un izpētīt. Tā pati zeme, kas dod mums visu, ja mēs to apstrādājam. Tā pati atmosfēra, kas dod mums iespēju, ka šeit var būt dzīvība, ka saules enerģija ir precīzi tādā attālumā, ka šeit var būt dzīvība. Viss ir perfekti strukturēts. Visā visur ir struktūra. Iesākumā Dievs radīja debesis un zemi, bet tā bija neiztaisīta un tukša. Viņš radīja, bet tā bija neiztaisīta un tukša, gluži kā cilvēks, kurš nāk pie Dieva, gluži kā lielākā daļa cilvēku, īpaši Latvijā – neiztaisīti un tukši, pelēki, neinteresanti neveiksminieki. Diemžēl, bet tas ir fakts. Mēs arī runāsim par cilvēkiem. Bet, pirms mēs ķersimies pie cilvēkiem un pie sevis, lai analizētu sevi, lai iemācītos principus, kā lietot šo enerģiju, pirms tam mums ir jāsaprot arī nedaudz no zinātnes un pāris garīgie principi. Zeme bija neiztaisīta un tukša – haoss. Tur ir rakstīts - Dieva Gars lidinājās pār ūdeņiem. Tā bija neiztaisīta un tukša, un Dieva Gars lidinājās pār ūdeņiem. Un nekas nenotika no tā, ka Dieva Gars lidinājās pār ūdeņiem. Haoss, okeāna dzīles, ūdens, jo sauszemes nebija. Debesis un zeme ir radīta, un tomēr viss ir haosā, viss ir sajaukts. Zinātniekiem noteikti dalās uzskati, kā tad viss izskatījās šajā laikā. Bībele to skaidro tā:

Bet zeme bija neiztaisīta un tukša, un tumsa bija pār dziļumiem [..]. (1.Mozus grāmata 1:2)

Dziļumi un tumsa, nav nekā. Ir kaut kāda matērija, bet ir haoss. Nekam nebija iespējas būt dzīvam šajā haosā. Un Dievs sacīja:

“Lai top gaisma [..].” (1.Mozus grāmata 1:3)

Kad mēs izsakām vārdus, arī šobrīd tu viņus dzirdi un uztver. Tu dzirdi vārdus, bet kāpēc? Tāpēc, ka šī telpa nav tukša, kaut arī viņa ir caurspīdīga. Tā nav tukša. Ir ķermenīši - tie paši atomi, tās pašas molekulas, tas, no kā mana balss rada vibrācijas. Šīs vibrācijas iedarbina šos ķermeņus, kas ir šajā telpā un veidojas skaņa. Tāpat ir arī ar gaismu, kas arī ir enerģija. Fizikā ir enerģijas nezūdamības likums. Tā ir enerģija un tā iedarbina spēku. Dievs teica, bet vai tiešām Dievs teica? Vai tiešām izrunātam vārdam, kuru mēs bieži dzirdam, ir spēks? Bet ne vārdam. Tajā var ļoti kļūdīties. Dieva vārds. Tu runā Dieva vārdu, tu apliecini Dieva vārdu, un tas ir ļoti labi. Tu izsaki Dieva vārdu, un tu domā, ka tāpēc, ka tu izteici, tāpēc notiek darbības, kaut kas notiek, ir palaists kaut kāds mehānisms. Tas lielākais spēks nav vārdam, bet domai. Jo viens un tas pats vārds dažādās valodās skan citādi. Ne vārdam ir nozīme, nozīme ir domai. Kas ir vārds? Vārds ir tēla jeb domas ietērpšana konkrētās zilbēs un vibrācijās. Tā kā pirmajā klasītē – monitors, kancele, Bībele. Tu jau to uztver vizuāli. Ja tu aizvērsi acis, to vari arī iztēloties. Tu pašu ideju nosauc vārdā. Tu iztēlojies matēriju, kas sastāv no atomiem un elektroniem, kas visiem ir vienādi, tikai struktūra atšķiras, elektronu daudzums un tamlīdzīgi. Vārds Bībele - nozīmē to, ko tu redzi, domu. Tāpēc, pirmkārt, nevis Dieva vārds ir radošs, bet Dieva domas ir radošas. Kad Viņš teica: “Lai top gaisma,” Viņš padomāja: “Es gribu gaismu,” un gaisma tapa. Ar ko Dievs radīja pasauli? Bībele saka, ka Viņš ir visgudrs, visspēcīgs Dievs, ar domu spēku.

Vienīgajam visugudrajam Dievam, lai caur Jēzu Kristu ir gods mūžu mūžos. Āmen. (Romiešiem 16:27)

Tāpēc visjaudīgākā enerģija, ir domas spēks. Un vislielākais haoss, virs kura lidinās Dieva Gars, ir tava galva. Vislielākais haoss ar tumšajiem dziļumiem ir tava galva. Kamēr tu tur neievedīsi kārtību, tikmēr nav cerību, ka tavā dzīvē var darboties pozitīvs spēks, Dieva spēks. Tas attiecas ne tikai uz cilvēkiem, kas pazīst Dievu, bet uz visiem cilvēkiem.

Es gribu runāt arī par dažiem zinātniskiem faktiem. Tavas domas var būt radošas un konstruktīvas, bet var būt arī destruktīvas. Dievs teica un tapa. Tu esi radīts ar Dieva domu. Vispirms tu esi piedzimis Dieva iztēlē, Dieva domās. Dievs ir Gars. Dievam nav fabrikas, kurā ražo cilvēkus kā konveijerī. Tas ir daudz sarežģītāk un neizskaidrojamāk. Faktiski ir divas zinātnieku grupas: kreacionisti, kuri uzskata, ka visu ir radījis Dievs, un darvinisti, kuri tic, ka viss ir radies lielā sprādziena rezultātā. Es teikšu tā - ne viens, ne otrs. Jā, Dievs ir Autors. Ne jau lielais sprādziens ir svarīgs, vai tas vispār bija vai nebija, ne par to runājam. Šajā telpā, šajā tukšumā, šajā neiztaisītajā tumšajā plašumā bija doma un šī doma visu radīja.

Es ticu un ceru, ka pēc šī sprediķa, pēc tā, ko es mācu, tev būs bail domāt negatīvas domas. Tev būs cita izpratne un vēlme. Tu nevēlēsies uzturēties kopā ar negatīviem cilvēkiem un izolēsies. Tu aizsargāsi savu prātu. Tu risināsi dažādas lietas, lai nedomātu par to. Ja arī kāds cenšas tev kaut ko destruktīvu uzspiest, tu centīsies no tā norobežoties. Tu vairāk sāksi domāt pēc Dieva prāta un kontrolēt savu galvu. Dieva Vārds ir radošs. Precīzāk runājot, Dieva doma ir radoša, jo vārds ir tikai domas izteikšana un to var izteikt dažādās formās.

Un notika kādas astoņas dienas pēc šīm runām, ka Viņš ņēma pie Sevis Pēteri, Jāni un Jēkabu un uzkāpa uz kalna Dievu lūgt. (Lūkas evaņģēlijs 9:28 )

Jēzus uzkāpa kalnā Dievu lūgt kopā ar mācekļiem. Pēc šīs Rakstu vietas spriežot, mācekļi kārtējo reizi gulēja. Jo tur tā ir rakstīts – kad viņi uzmodās, viņi bija miega pilni.

Bet Pēteris un viņa biedri bija miega pilni, un uzmodušies tie redzēja Viņa spožumu un divi vīrus pie Viņa stāvam. (Lūkas evaņģēlijs 9:32)

Kurā brīdī? Jēzum, Dievu lūdzot, Viņa vaigs dabūja citu izskatu. Viņš citādi izskatījās, jo Viņš staroja un Viņa drēbes kļuva spožas un baltas, kā neviens zemes balinātājs nevar izbalināt. Kad mācekļi to redzēja, viņi to pieņēma kā brīnumu, kas arī bija brīnums. Tur tā ir teikts, ka viņi nezināja, ko viņi vispār runā.

Kad nu tie taisījās atstāt Viņu, tad Pēteris sacīja uz Jēzu: "Meistar, šeit mums ir labi, taisīsim trīs teltis, vienu Tev, vienu Mozum un vienu Ēlijam," - un viņš nezināja, ko viņš runāja. (Lūkas evaņģēlijs 9:33)

Viņi teica: “Šeit mums ir labi, celsim vienu telti tev, vienu Elijam, vienu Mozum.” Kāpēc? Tāpēc, ka viņi redzēja, ka Jēzus ir apskaidrots un staroja. Viņš sarunājās ar Mozu un Ēliju, runāja par savu galu, kas viņu gaida pie krusta Golgātā. Viņš tika stiprināts. Viņi teica: “Šeit mums ir labi.” Un tajā pašā laikā ir teikts, ka viņi nezināja, ko viņi runāja, un viņi bija miegaini. Jēzus staroja. Pēc tam viņi nokāpa no kalna tieši tajā brīdī, kad kāds tēvs atveda savu dēlu, kurš bija slims ar epilepsiju un teica: ”Tavi mācekļi nevarēja dziedināt un izdzīt ļauno garu, es atvedu to pie mācekļiem, bet viņi nevarēja, ja Tu ko spēj, tad palīdzi man.”

Un viens no ļaudīm Tam atbildēja: "Mācītāj, es savu dēlu pie Tevis esmu atvedis, tam ir mēms gars. Un, kad tas viņu sakampj, tad tas to rausta; un viņš puto un griež zobus un sastingst; un es Taviem mācekļiem esmu sacījis, lai tie to izdzen, bet viņi nevarēja.” Bet Viņš tiem atbildēja un sacīja: "Ak, tu neticīgā cilts! Cik ilgi Es pie jums būšu? Cik ilgi Es jūs panesīšu? Vediet to pie Manis." Un tie to atveda pie Viņa. Un, kad Tas viņu redzēja, tad tas gars tūdaļ to raustīja, un tas, pie zemes krizdams, putodams vārtījās. Un Viņš jautāja tā tēvam: "Cik ilgi viņam tas tā jau ir?" Bet tas Viņam sacīja: "No bērnības. Un daudzkārt viņš to ir iemetis gan ugunī, gan ūdenī, lai to nogalinātu; bet, ja Tu ko spēj, tad palīdzi mums, apžēlojies par mums. Bet Jēzus uz to sacīja: "Tu saki: ja tu spēj! Kaut tu varētu ticēt! Tas visu spēj, kas tic." Un tūdaļ tā bērna tēvs brēca un sacīja: "Es ticu, palīdzi manai neticībai!" Bet Jēzus, redzēdams, ka ļaudis satecēja, apdraudēja nešķīsto garu, uz to sacīdams: "Tu mēmais un kurlais gars, Es tev pavēlu: izej ārā no tā un neieej vairs viņā." Un tas izgāja, brēkdams un to stipri raustīdams, un viņš kļuva līdzīgs mironim, tā ka daudzi sacīja: "Tas ir nomiris." Bet Jēzus to ņēma pie rokas un piecēla, un tas uzcēlās. (Marka evaņģēlijs 9:17-27)

Jēzus izdzina ļaunos garus. Tas bija notikums pēc tam, kad Viņš tika apskaidrots, kad Viņa mācekļi redzēja Viņa starojumu. Viņi nokāpa no kalna, jo viņi nespēja izdzīt. Viņi pēc tam jautāja Jēzum: “Kāpēc mēs viņus nevaram izdzīt?”

Un, kad Viņš namā bija iegājis, Viņa mācekļi Tam savrup jautāja: "Kāpēc mēs nespējām to izdarīt?" (Marka evaņģēlijs 9:28 )

Pirmkārt, kad Jēzus dziedināja, kad Viņš dzirdēja to, ka mācekļi to nevar, kad Viņš redzēja to, ka viņu ticība ir vāja, Viņš teica:

 Bet Viņš tiem atbildēja un sacīja: "Ak, tu neticīgā cilts! Cik ilgi Es pie jums būšu? Cik ilgi Es jūs panesīšu? Vediet to pie Manis." (Marka evaņģēlijs 9:19)

Jēzus bija diezgan negatīvi noskaņots: “Cik ilgi es jūs panesīšu?” Kāpēc, kas Viņam ir jāpanes? Kamēr mācekļi gulēja, atnāca starojošs Jēzus. Viņi pamodās un nodomāja: “O, Viņš staro, laba atmosfēra, paliekam šeit un ceļam teltis!”

Un Pēteris griežas pie Jēzus un saka: "Mācītāj, šeit mums labi; taisīsim trīs teltis - vienu Tev, vienu Mozum un vienu Ēlijam." (Marka evaņģēlijs 9:5)

Uz mācekļu jautājumu:

"Kāpēc mēs viņu nevarējām izdzīt?" (Mateja evaņģēlijs 17:19)

Jēzus atbildēja:

Bet Jēzus tiem saka: "Jūsu mazticības dēļ; jo patiesi Es jums saku: ja jums ticība ir kā sinepju graudiņš, tad jūs sacīsit šim kalnam: pārcelies no šejienes uz turieni, - un tas pārcelsies, un nekas jums nebūs neiespējams. (Mateja evaņģēlijs 17:20)

Un tālāk ir teikts, lai izdzītu šo ļauno garu, lai varētu lietot varu un ietekmēt šī zēna ķermeni ar izmaiņām un atbrīvot no epilepsijas, šī suga neiziet citādi kā vien ar lūgšanas un gavēšanas palīdzību.

Bet šī suga neiziet citādi kā vien ar lūgšanas un gavēšanas palīdzību. (Mateja evaņģēlijs 17:21)

Ar lūgšanu palīdzību. Ko Jēzus darīja kalnā? Viņš lūgšanā runāja ar Dievu. Kā runā ar Dievu? Ar šiem atomiem, ko smadzenes darbina. Smadzenes sastāv no atomiem un elektroniem. Šīs domas rada vibrācijas. Ir frekvences, kuras cilvēks dzird un kuras nedzird. Viktors, kurš ir skaņu meistars, ir ļoti liels teorētiķis. Viņam ir pilna galva ar zināšanām.  Viņš ļoti daudz vibrāciju izstaro šajā jomā. Ja mēs šodien noliktu, sākot no apakšas, dažādas zemākas un augstākas frekvences, būtu kaut kāds brīdis, kad tu sāktu dzirdēt. Skaņas būtu arī pirms tam, bet būtu brīdis, kurā tu sāktu dzirdēt. Varbūt sākotnēji tu vispār telpā sāktu just kādas vibrācijas, pēc tam tu ar ausīm un ar ķermeni sadzirdētu. Pēc tam mēs celtu frekvences uz augšu un būtu tik spalgi, ka beigu beigās tu pārstātu dzirdēt. Varbūt, ka būtu tā, ka dažs labs dzirdētu, bet cits vairs jau nedzirdētu. Kā kuram ir uzskaņotas ausis un kāds viņš ir piedzimis. Kurš un cik augstas frekvences var dzirdēt. Frekvencēm ir noteikta robeža, kuru neviens vairs nevar dzirdēt. Neviens nedzird, bet ir ārkārtīgi skaļa un ārkārtīgi jaudīga skaņa šajā brīdī, bet tu to nedzirdi, taču tā ir. Tu to nedzirdi un neuztver ar šīm ausīm, bet tā ir. Un tāpat ir ar domām. Domām ir ārkārtīgi liels spēks, spēcīgāks nekā skaņai, nekā gaismai, nekā kodolenerģijai, jo tā patiesībā arī ir saistīta ar kodolenerģiju. Tu domu neredzi, bet tā ir. Tas, ko tu domā, tas arī ir. Tu radi ar domām. Dievs teica, un tapa gaisma. Ar ko Dievs radīja gaismu? Ar domu spēku, ar domām. Muļķīgi ir domāt, ka Dievs, līdzīgi kā cilvēks pastaigājās pa nekurieni un, ar balsi runājot, izraisīja vibrācijas tur, kur pat vēl nebija skābekļa. Pēc idejas, tur nevarēja būt nekādas balsis. Šīs ir tādas nianses un tāda filozofija. Tā bija izdomāta doma, kas izraisīja vibrācijas, rīcību un reakciju. Tā bija Dieva doma. Kad mēs domājam dievišķas domas, aiz tām stāv pats Dievs. Kad mēs domājam saskaņā ar Viņa gribu, aiz tā stāv pats Dievs. Kad mēs domājam paši savas domas, kas atbilst Dieva gribai, tad Dievs svētī šīs domas. Bet tās ir tavas domas, un tas ir tavs domu spēks.

Ir viena cilvēka domas un ir cilvēku grupas domas. Uzreiz tev pateikšu, ka visi cilvēki, kuri ir guvuši panākumus, vai tā būtu kalpošana tieši draudzē, vai tā būtu grupiņu celtniecība, vai tā būtu draudzes celtniecība, vai tā būtu ģimenes veidošana, vai tas būtu bizness, vai tas ir kaut kas saistīts ar izglītību, ar apmācības procesu, vai tas ir saistīts ar politiku, sabiedriskām organizācijām vai kaut ko, kas ietekmē cilvēkus un pilsētas, kas atstāj kaut ko paliekošu, ikviens no šādiem cilvēkiem ir lietojis tādu jēdzienu kā kolektīvais prāts, smadzeņu ķīmija jeb smadzeņu centrs.

Redzi, zinātnieki ne vienmēr ņems vērā garīgo aspektu. Viņi teiks, tās ir smadzenes, kas tiek piepūlētas, kas ražo domas. Draugi, domā ne tikai smadzenes. Mūsu dvēsele sastāv no prāta, gribas un emocijām. Mūsu garam ir dvēsele. Un ir fiziskā dvēsele. Fiziskā dvēsele, fiziskais prāts, kas ir saistīts ar smadzenēm. Ir garīgais prāts un zemapziņa, par ko zinātnieki daudz nestrīdēsies, ka tādi ir. Bet ir saikne ar Dievu caur zemapziņu.

Tātad, cilvēku grupa spēj domāt vienā virzienā un būt harmonijā. Piemēram, mājas grupā visi sanāk kopā vienā prātā, tad katra cilvēka domas nonāk telpā. Varētu teikt tā, ka kaut kur ir, es nezinu kur un kā tas izskatās, bet visumā enerģija nezūd. Tu ražo enerģiju ar savu domu, un tā ir ļoti nopietna enerģija, tā ir ļoti spēcīga enerģija. Tu to palaidi visumā, tā ir. Kad jūs esat kopā vienā domā, tad jums ir kolektīvs prāts, kolektīvs gars. Tu saki, ka tā ir Dieva klātbūtne. Tā ir ne tikai Dieva klātbūtne, tur ir arī jūsu domas. Īpaši jutīgs cilvēks no tā vien, ka jūs esat kopā, un ikviens no šīs kopējās enerģijas var pasmelt sev. Reizēm pat konkrētas domas, kas nāca no citiem cilvēkiem, tu uztvēri. Tās domas netika izteiktas, bet tika tikai domātas. Tu uztvēri kolektīvās domas. Likums ir tāds, ka viens cilvēks nekad nav karotājs. Ikviens veiksmīgs cilvēks biznesā, kalpošanā draudzē, jebkur ir lietojis šo kolektīvā prāta principu. Tā ir cilvēku grupa, kas vienādi domā.

Es izdalīšu divus punktus. Jēzus reiz viesojās pie Martas un Marijas mājās. Abas bija māsas Lācaram, ko Viņš uzmodināja no miroņiem. Kādā reizē Marta apkalpoja pie galda, bet Marija sēdēja pie Jēzus kājām un klausījās Viņa vārdos.

Un viņai bija māsa, vārdā Marija, tā apsēdusies pie Tā Kunga kājām, klausījās Viņa vārdos. (Lūkas evaņģēlijs 10:39)

Marta pārmeta Marijai, pārmeta Jēzum: “Vai tas ir pareizi, ka es kalpoju pie galda, apkalpoju tevi fiziskajās vajadzībās un, iespējams, apmierinu arī emocionālās vajadzības, bet Marija vienkārši sēž un klausās Tavos vārdos un neko nedara?”

Bet Marta, aizņemta ar daudzām rūpēm par to, kā Viņu apkalpot, pienāca un sacīja: "Kungs, vai Tu neko nesaki par to, ka mana māsa mani atstājusi, lai es viena kalpotu? Saki jel viņai, lai viņa man palīdz." (Lūkas evaņģēlijs 10:40)

Un Jēzus atbildēja:

"Marta, Marta, tu rūpējies un zūdies par daudzām lietām. Bet tikai vienas lietas vajag, Marija sev izraudzījusies labo daļu, tā viņai netaps atņemta." (Lūkas evaņģēlijs 10:41-42)

Kādu daļu Marija izraudzījās? Klausīties Dieva vārdos, būt kopā ar cilvēku un vienlaicīgi Dievu. Jēzus bija cilvēks un Dievs. Būt kopā ar cilvēku un klausīties cilvēkā, kuram domāšanas līmenis jeb domāšanas enerģētika ir tādā līmenī, kas uzlādē viņu pašu. Un Jēzus saka, ka tas ir vērtīgāk, nekā apkalpot pie galda. Arī apustuļi, kad saprata, ka kalpošanā rodas problēmas, jo viņi daudz laika veltīja atraitņu apkalpošanā, pabalstu sadalīšanā un tehniskās lietās, viņi iecēla diakonus. Viņi teica tā:

"Nav pareizi, ka mēs, kalpodami pie galda, atstājam novārtā Dieva vārdu. Tāpēc, brāļi, izredziet no sava vidus septiņus vīrus, kam laba slava, Svētā Gara un gudrības pilnus, kam mēs varētu šo pienākumu uzticēt; bet mēs gribam arī turpmāk Dievu lūgt un kalpot ar vārdu." (Apustuļu darbi 6:2-4)

Viņi gribēja kalpot ar lūgšanām un ar vārdu. Ko nozīmē kalpot ar lūgšanām un ar vārdu? Jēzus teica: “Jūsu mazticības dēļ jūs nespējat izdzīt ļaunos garus. Jūs tikko bijāt un redzējāt, kā es staroju.” Nokāpjot lejā, mācekļi bija miegaini. Viņi joprojām neizprata, no kuras puses cilvēks staro. No tā, ka tevi apstaroja Jēzus klātbūtne vai no tā, ka tu no iekšpuses staro? Un tavu iekšējo starojumu izraisa tava domāšana. Viss ir ļoti vienkārši. Tava domāšana visu izmaina tavā miesā. Ir svarīgi pieslēgties Dieva domām. Pirmkārt, no kura klausīties un iedvesmoties, tas ir Dievs, kura vārds ir Jēzus Kristus. Un, tā kā Viņš šodien nestaigā mūsu vidū, kā Viņš staigāja ar 12 apustuļiem, kuriem bija privilēģija būt kopā ar Viņu 3,5 gadus un klausīties Viņa vārdos, un kā Marijai, kurai bija iespēja sēdēt pie Jēzus kājām, tad mums ir apkopoti Jēzus vārdi Dieva vārdā – Bībelē. Kad tu lasi un pārdomā Viņa vārdu, nevis lasi kā grāmatu, tu saskaries ar Viņa domām, kas ir augstākā un jaudīgākā enerģija virs zemes un visumā. Lūk, kāpēc ir svarīgi lasīt Dieva vārdu. Lūk, kāpēc ir svarīgas tavas personīgās attiecības ar Dievu, kad tu lasi un pārdomā jeb kad tu lūdz un slavē saskaņā ar Viņa domām, kurš pazīst tevi, kurš zina to, kas tev ir labāk.

Diemžēl cilvēks pats par sevi nav uz daudz ko spējīgs, tāpēc mums ir jāizmanto 3 aspekti, kuri ir obligāti, lai mēs spētu virzīt savas domas pareizā virzienā, kas izraisīs arī pareizu rīcību un rezultātus.

1.   Personīgās attiecības ar Dievu un tava personīgā domāšana. Kad tu pavadi laiku ar Dievu, tu smelies no Viņa.

2.   Kolektīvais prāts.

3.   Citu cilvēku domas.

Ikviens kurš gūst normālus un nopietnus sasniegumus, ir izmantojis kolektīvā prāta principus, savas pozitīvās domāšanas spēku, un ir pieņēmis pareizas domas no cilvēkiem, kuriem ir pareiza domāšana. Ļoti daudzi cilvēki neizprot šos principus. Citi saka un šur tur mums kāds pārmet, ka jums te ir armijas disciplīna, jums te ir liela kārtība, kur tad te Dieva Gars var darboties? Redzi, vienīgais veiksmīgas draudzes pamats, protams, Kristus pats par sevi, ir kolektīvais prāts vienotībā. Vienotība domāšanā ir iespējama tikai disciplīnā.  Šis prāts ir harmonisks, šis gars ir harmonisks, kad mēs visi esam vienā domāšanā.

Lai labāk saprastu, piemērs. Apdrošinātāji ir cilvēki, kas nāk pie tevis, bāžas virsū un prasa, lai tu slēdz apdrošināšanas līgumu savai dzīvībai, bet tu netaisies mirt. Sevišķi jaunāki cilvēki netaisās mirt un pareizi dara. Nav par to daudz jādomā. Taču viņi nāk un stāsta tev, var gadīties tas un šis, tāpēc vajag noslēgt apdrošināšanas līgumu. Noslēgt šos līgumus nav viegli. Kāds cilvēks ar pareizu domāšanu un ar sasniegumiem saaicināja septiņu apdrošinātāju cilvēku komandu un, līdzīgi, kā es jūs tagad mācu, iedeva viņiem pareizus domāšanas principus. Visi septiņi cilvēki nākošo trīs nedēļu laikā pārdeva apdrošināšanas polises vairāk, nekā visā iepriekšējā gadā kopā. Kur ir atslēga? Kolektīvais prāts un, pirmkārt, līderis. Bez līdera ar stipru domāšanu un ar spēcīgu raksturu nav iespējama kolektīvā domāšana.

Kāpēc draudzē ir kārtība? Kāpēc grupiņā ir kārtība? Kāpēc grupiņā, ja kāds negatīvs cilvēks aiziet, visi uzelpo? Es izstāstīšu pāris gadījumus. Šad tad es nepatīku tieši sievietēm. Ar vīriešiem parasti ir normāla saruna. Šeit es domāju par pirmo iepazīšanos, pirmo saskarsmi. Man nenāk prātā uzreiz kāds gadījums kad vainīgs būtu vīrietis, bet tieši sievietes. Atceros pāris reizes, biju kopā ar sievu, iepirkāmies. Tā nav mana mīļākā nodarbe, tas man ir viens no lielākajiem upuriem. Ieejam tur, ieejam šur, es praktiski neko nedaru, man ir jāsēž un jāgaida, kad viņa tur kaut ko uzmērīs. Ja man pašam vajag, iziešu cauri, atradīšu, ko man vajag, un viss kārtībā, ja neatradīšu, arī viss kārtībā. Ir pāris reizes bijuši šādi gadījumi, kad sieva iepērkas, runā ar pārdevēju. Es vienkārši pieeju un saku sievai: ”Ejam!” Nevis sieva, bet pārdevēja bļauj un metas man virsū: ”Ļaujiet viņai pašai izlemt!” Esmu pamanījis, ka tas nenotiek brīdī, kad es kaut ko pasaku, bet jau tad, kad es ienāku veikalā. Ienākot veikalā, pārdevēja mani jūt kā savu pretinieku, viņa uzreiz jau ir nostājusies sievas pusē. Tas ir uzreiz, kad viņa ir ieraudzījusi mani.

Kad Jēzus nokāpa no kalna, Viņa vaigs spīdēja kā saule, jo Viņš bija runājis ar Dievu.

Un pēc sešām dienām Jēzus ņēma Pēteri un Jēkabu un viņa brāli Jāni un veda tos savrup uz augstu kalnu, un tika apskaidrots viņu priekšā, un Viņa vaigs spīdēja kā saule, un Viņa drēbes kļuva baltas kā gaisma.  Un redzi, tiem parādījās Mozus un Ēlija un runāja ar Viņu. Pēteris griezāspie Jēzus un sacīja: "Kungs, šeit mums ir labi. Ja Tu gribi, es celšu šeitan trīs teltis -vienu Tev, vienu Mozum un vienu Ēlijam." (Mateja evaņģēlijs 17:1-4)

Un veids, kā runā ar Dievu, ir domāšana. Izteikts vārds ir vēl efektīgāk. Izteikts vārds ir izteikta doma. Izteikts vārds ir sekundāri, jo vispirms ir doma.

Ir bijuši vīri, piemēram, riepu servisā, uzreiz izveidojas labs kontakts. Ar vieniem ir kontakts, ar citiem nav kontakts. Un pie tam uzreiz, pat neatverot muti. Vārdu tu dzirdi, bet vai tu dzirdi domas? Ja tev būtu attiecīgas frekvences, tu varētu dzirdēt arī domas. Taču tu tās nedzirdi, bet jūti. Un tās nav vienkārši domas, tās ir kaut kas vairāk. Tur ir vesela jūra domu, kuras nosēžas cilvēka zemapziņā.

No kolektīvā prāta mēs varam pasmelties enerģiju, tur ir milzīgs spēks. Nopietniem sasniegumiem ir grupas. Draugi, draudzei ir milzu spēks. Draudze ir spēcīgākais instruments virs zemes. Āmen! Lūk, kāpēc mācītājs vienmēr atkārto, ka ir jābūt grupiņā un draudzē. Kāds teiks: “Nu, kāpēc man to vajag? Es taču to saņemu no darba.” Bet darbu tu atradi tikai tāpēc, ka biji kolektīvajā saprātā. Ir cilvēki, kas neizprot elementārus principus, ka viss ir pateicoties ne tikai Dievam, bet arī draudzei, kuru ir radījis Dievs ar Savu domu un ir iedibinājis Savus principus. Lūk, grupiņa. Un tikai harmoniska grupiņa. Grupiņa ar kārtību. Ko šodien darām? Tā kā latviešu filmā ”Kolka Cool”. Man šī filma uzrunā un patīk. Melnbalta filma, kas atspoguļo Kolku. It kā iemīlējušies divi jaunieši. Viņiem ir kaut kādas attiecības. Viņi sēž pie galdiņa veikalā un runā: ”Ko darām?” “Vakar es domāju, ko darām, šodien tu domā ko darām. Nē, tu domā ko darām.” “Ko darām?” Beigās, puisis Andžs aiziet uz veikalu un nopērk alu. Ko darām? Neko labāku neizdomājām. Ne tādas mums draudzē ir grupiņas. Ne tāda ir draudze. Mēs zinām, ko mēs darām. Mēs zinām, ko mēs lūdzam. Mums ir vīzija, mums ir redzējums, saņemts no Dieva, ir mācītājs, kuram pietiek enerģija domāt. Kuram pietiek iemaņas to pienest.

Tu zini biznesa principus. Esmu dzirdējis, ka tur saka, ka tev ir jābūt harizmātiskam, jābūt patīkama izskata. Ja gribi būt labs pārdevējs, esi patīkama izskata. Zini, daudziem cilvēkiem viņa izskatā ir ierakstīts, ka viņš ir blēdis un krāpnieks. Pēc samiegtām acīm tu redzi, ka viņš ir blēdis un krāpnieks.

Jēzus seja spīdēja. No kurienes spīdēja? Spīd no iekšpuses. Vari likt, kādu masku vien gribi, cilvēki to jūt. Enerģētiskajā laukā tas viss ir ierakstīts un parādās. Tas viss parādās tavā dzīvē un tev apkārtējo cilvēku dzīvēs, un tavā garā. Kas ir tavā sirdī, parādās tavās domās un tas viss tur dzīvo. Zini, kāda ir patiesība? Gribi būt patīkams cilvēks? Noteikums Nr.1, lai tu būtu patīkam cilvēks, tev ir jābūt entuziastam savā lietā. Kāds no senajiem atmodas vīriem, evaņģēlistiem ir teicis: ”Kad es degu par savu lietu, vienmēr atradīsies cilvēki, kas atnāks paskatīties, kā es degu!” Tajā pašā laikā Jēzus saka: ”Jūsu mazticības dēļ jūs nespējat, jūs redzat, ka Es spīdu!” Atslēga ir, ka Jēzus grib, ka mēs paši spīdam. Jēzus grib, ka mēs paši apklusinām vētras. Tas nepalīdzēs, ka mēs esam patīkami, labi saģērbušies ar stilistu palīdzību. Ja sieviete domā, ka viņa ir nesmuka, tad es arī par viņu tā padomāšu. Ja viņa pati par sevi tā domā, tad to arī es viņā sajutīšu. Ja vīrietis domā, ka viņš ir muļķis un nepraša, tad, satiekoties ar viņu, es arī padomāšu par viņu: “Lūk, muļķis un nepraša.” Un zini, kāpēc? Neapzinātā līmenī es lasu viņa domas. Pārdevējs ar zemu pašvērtējumu? Muļķis un nepraša! Kas tu par pārdevēju? Parasts, vienkāršs neveiksminieks. Bet tas nav par tevi. Tev ir atslēgas, lai domātu kā veiksmīgs cilvēks. Tev ir Kristus upuris. Tu esi jauns radījums, jauns cilvēks, uz kura bāzes un pamata tu novelc veco cilvēku un viņa domāšanu un uzvelc jauno cilvēku un viņa domāšanu.

Nemelojiet cits citam, novelciet veco cilvēku un viņa darbus. Un apģērbiet jauno cilvēku, kas tiek atjaunots atziņā pēc viņa Radītāja tēla. Tur vairs nav ne grieķa, ne jūda, ne apgraizīšanas, ne neapgraizīšanas, ne barbara, ne skita, ne verga, ne brīvā, bet viss un visos –Kristus. (Kolosiešiem 3:9-11)

Kalpošanā un visās dzīves sfērās tu gūsi panākumus. Šeit nav muļķu un neprašu draudze. Šeit ir veiksmīgu cilvēku un panākumiem bagātu cilvēku draudze. Āmen! Jūs būsiet visur! Biznesā, politikā, mūzikā, mākslā, visur! Kā saka Bībele, tajā laikā tiek runāts par mūsu laikiem, tiek runāts par otro Jēzus atnākšanu, par jauno pasauli, ka nāks vairāki pagāni, ķersies klāt pie jūda svārku stērbeles un teiks: mēs iesim ar jums, jo ar jums ir Dievs.

Tā saka Tas Kungs Cebaots: tanīs dienās desmit vīru no dažādām tautām un valodām satvers vienu jūdu vīru aiz svārku stērbeles un teiks: mēs iesim ar jums kopā, jo mēs dzirdējām, ka Dievs ir ar jums." (Caharijas grāmata 8:23)

Tu vari šeit redzēt Dievu? Draudzē ir jāredz Dievs. Nevis – nedrīkst to un nedrīkst šo, elle, elle! Vienīgais instruments, kā noturēt cilvēku pie Dieva nedrīkst būt: ”Tu būsi ellē, tu degsi elles ugunīs!” Fakts – bez Kristus degsi elles ugunīs. Bet tas nav tas labākais motīvs, tas nav nopietnākais motīvs, lai tu pieķertos Dievam. Ja tu draudzē redzi Dievu, tāds kāds Viņš ir visā skaistumā, ar tādu domāšanu tu spēj saprast, kā no Dieva paņemt to, ko Viņš tev dod. Es gribu tādu Dievu! Es gribu tādu Jēzu!

Ir četri evaņģēliji, un ir piektais evaņģēlijs – tā ir tava dzīve. Un tava dzīve, draugs, ir tava domāšana. Un tava domāšana ir tava draudze, tava grupiņa, tavs līderis, tavas grāmatas, ko tu lasi un to, ko tu skaties, un kam tu līdzinies. Cilvēks, kurš rada un vada šo grupu, rada un vada šo draudzi, kurā tu esi.

Ja ģimenē valda harmonija, tas ir papildus stimuls, ar ko veiksmīgi cilvēki pielieto šo pašu principu. Tas pats vienotības princips. Tieši tur viņi smeļas iedvesmu. Mīļās meitenes, neprecieties ar muļķiem un neveiksmīgiem vīriešiem! Tur tu būsi pelēka pele, tu nebūsi nekas. Precies ar intelektuālu cilvēku, cilvēku ar spēcīgu domāšanu. Pirmkārt, ar tādu, kas apzinās to, ko es runāju šodien. “Ēēēē, mācītājs to un šo!” Tā ir pirmā pazīme, ka ar tādu nevajag precēties.

Pirmā neveiksminieka pazīme – kritizēt veiksmīgus cilvēkus. Esi harmoniskā vidē. Runājot par kārtību mūsu draudzē, ir tikai viens likums. Kāds cilvēks nedrīkst nākt uz draudzi? Piedzēries – drīkst. Sanarkojies – drīkst. Neskaitāms laulības pārkāpējs – drīkst. Kariņš – drīkst. Nelietīgs žurnālists – drīkst. Drīkst visi. Drīkst jebkurš. Kurš nedrīkst nākt? Tie, kas aprunā savējos. Tie, kuri izjauc šo mūsu kolektīvā prāta enerģiju. Tā ir realitāte.

Ir Dieva domāšana, ir mūsu domāšana, ir Dieva Gars un ir mūsu gars, ir Dieva sirds un ir mūsu sirds. Tas darbojās harmonijā un savienībā.

Cilvēks, kurš ir draudzē, tiek uzlādēts. Zini, cilvēka dvēsele un prāts ir kā baterija, kas ir jāuzlādē. Visiem ir jāuzlādē. Nav cilvēka, kurš neuzlādēts var iet tālāk un sasniegt mērķus. Kā tu tiec uzlādēts? Šajā gadījumā tu uzlādējies no cilvēka, no draudzes, no grupiņas. Ikviens veiksmīgs cilvēks zina šos principus. Man pašam nav paveicies, jo man nav bijis konkrēts cilvēks,  kura domas es gribētu pieņemt, no kura mācīties un kurš mani varētu pacelt. Man nav. Jums ir. Man ir bijis viens, otrs, trešais, bet uz kā es esmu audzis? Kura domas es esmu pieņēmis? Tās ir grāmatas. Pirmais ir manas personīgās attiecības ar Dievu – tas ir pamats. Otrs, caur grāmatām, veiksmīgu mācītāju un veiksmīgu cilvēku grāmatām. Kas ir grāmata? Konkrēta cilvēka domas. Ar laiku man apkārt pievelkas cilvēki, kas ir ietekmīgi, kas ir lieli savā domāšanā, vīzijā, un tas ir teicami, ka es varu būt kopā ar šādiem cilvēkiem, kur mēs viens otru bagātinām. Ja viņš ir sasniedzis vairāk par mani, es no viņa varu vairāk iegūt, pārņemot viņa domāšanu, viņa garu.

Ir jāsaprot, ka ir jālasa veiksmīgu cilvēku biogrāfijas, jālasa Bībele, jābūt ir draudzē, jābūt ir grupā. Pat alkoholiķi ar to vien tiek darīti brīvi, ka viņi ir anonīmo alkoholiķu grupā. Viņi regulāri apmeklē savas grupas. Ja tu neesi šajā grupā, tu atkal sāksi dzert. Tā ir patiesība. Ja izlaiž šīs grupas, atkal sāk dzert.

Arī no mūsu vidus, ja kāds cilvēks saceļas, sāk kurnēt, mēdz teikt, ka viņu nolādēja utt. Šeit nevajag nolādēt, pat nevajag teikt neko sliktu. Tu vienkārši izgāji ārā no tās enerģijas zonas, kur vienmēr tiki uzlādēts. Tu vairs patiesībā netiksi uzlādēts. Un tu domā: kāpēc ar mani ir slimības, kāpēc man ir tas un kāpēc man ir šis. Draugi, uzlādēts prāts ir necaursitams slimībām, nabadzībai, neveiksmēm.

Runājot par ģimenēm, ja ģimenē nav harmoniskas attiecības, tās savā ziņā ir nolemtas neveiksmei. Dievs tev ir devis tavu sievu vai vīru, lai jūs kopā būtu efektīvāki. Pirmā mīlestība, rozā brilles, tas ir nieks. Mīlestība, ja tā veidojas, veidojas vēlāk. Ir zinātniski pierādīts, ka cilvēku smadzeņu lauki saaug, viņu domāšana saaug. Padomā, tev bija sapņi, tu gribēji būt veiksmīgs, tu gribēji kalpot vai darīt ko citu, un tev blakus ir cilvēks, kas tev nepārtraukti izjauc šo harmonisko lauku. Tā vietā, kad tu noguris pārnāc no darba, lai smeltos kopīgu enerģiju un uzlādētos, tev vēl ir jāatdod enerģija cīnoties. Ir tā sauktie enerģētiskie vampīri. Tur ir dažādi cilvēku izdomāti pārspīlējumi. Tikko bija liecība kur tika teikts: ”Mēs ar vīru vairs nestrīdamies!” Es pie sevis nodomāju: tu vairs nestrīdies ar vīru. Izmaiņas jau nenotika vīrā, tevī notika izmaiņas. Tu biji sliktā, tā bija tava problēma.

Padomājiet, puiši un meitenes, kā jūs viens otru atrodiet? Kā jūs izvēlaties precēties? Kā mācītājs varēja zināt? Es redzu, ka tur ir divi – viens ar tādu prātu un otrs ar citādu prātu. Man tur viss ir skaidrs. Mācītāj, kā tu varēji zināt? Tās ir elementāras lietas, kas tur ko nezināt. Es redzu viena prāta spējas un redzu otra prāta spējas. Es tās redzu, jo jūs esat man blakus. Reizēm pat nevajag runāt, es sajūtu jūsu enerģētiku. Ja arī tev šodien nekā nav, es redzu, kā tu centies, kā tu domā, kā tu virzies. Man viss ir skaidrs. Ja tu precēsies ar šo cilvēku, par panākumiem vari aizmirst. Būs laulības šķiršana, kas jau ir slikti. Kur ir problēma? Tā vietā, lai, atnākot mājās, tu uzlādētos, tu vēlreiz cīnies. Kā var būt panākumi?

Ir domas, kuras tu izlasi, ir domas, kuras, tu pieņem no cilvēkiem, ir domas, kuras tu pats domā un ir domas, kas parādās pašas no sevis. Un tās ir īstās, tās ir saņemtas no Dieva vai esi izvilcis no savas zemapziņas. Ja tu tām paklausi, šīs domas, ko esi pārdabiski saņēmis, arī nosaka tavu karjeru. Tā vairs nav parasta domāšana. Par kuru laiku tu domāsi, ja tu tikai cīnies un cīnies? Pa kuru laiku domā vergi? Strādā pie sava saimnieka no astoņiem rītā līdz deviņiem vakarā. Uz darbu jābrauc divas stundas un no darba caur korķiem atpakaļ divas stundas. Un tā gadu no gada. Pa kuru laiku tu domāsi? Sāc domāt, strādā mazāk un pelni vairāk! “Man nav laika draudzei.” Tāpēc jau tev ir sapuvis prāts, tāpēc jau tas nav attīstīts. Nav labāka un lieliskāka vieta par draudzi.

Kad es piedzimu no Dieva, man bija pārdabiski piedzīvojumi. Es joprojām atceros, kā dzirdēju balsi no debesīm, kas man teica: ”Mārci, Bībele, lūgšana, draudze, un tu būsi Mans kalps!” Tik vienkāršas lietas – Bībele, lūgšana, draudze, bez visas šīs sarežģītās teorijas, ko es jums tikko pasniedzu. Man to visu nevajadzēja zināt. Ja draudze, tad draudze. Bet, draugi, vajag normālu draudzi. Draudzi, kura tevi iedvesmo, kur norāj, kur nokritizē – ja esi muļķis un neveiksminieks. Ja tu dari nepareizi, tev to pasaka un disciplinē. Ja esi cilvēks, kurš gribi iet uz priekšu, tu to ņem vērā un tu patiesībā zini, ka tevi mīl.

Mācekļi ir pamanījuši, ka Jēzus, iznākot no lūgšanu kambara, spīd, bet paši nespīd. Ir jāmaina domāšana.

Es saaicināju Bīriņu pilī savu komandu, ar domu likt viņiem justies stāvoklī, kādu Dievs viņiem ir paredzējis. Būt par ķēniņiem, prinčiem un princesēm. Šis pasākums nebija man, tas bija viņiem. Tur bija cilvēki ar ļoti pozitīvu un plašu domāšanu. Viņi uzstājās ar savām uzrunām. Šie cilvēki arī man veltīja vārdus. Šeit uzstājās arī pasaulē labākie džeza mūziķi. Tas ir viens, ka tu kaut kur kaut ko dzirdēji, bet pavisam cits, ka tu to dzirdi klātienē, kādus brīnumus var radīt ar saksofonu viens cilvēks. Un, neskatoties uz to, ka pagrabā bija pirts, man nebija pirts cepures un man sāpēja galva, un Vitālijam sāpēja galva, šodien viņš ir uzlādēts. Viņš tika novērtēts. Viņš bija atmosfērā, smadzeņu centrā, Dieva klātbūtnē. Kāpēc draudzē ir vajadzīgas konferences? Kāpēc draudzē ir jāsvin dzimšanas dienas? Tika apspriests par salūtu šaušanu Rīgā. Staķis gribēja aizliegt salūtu šaušanu Rīgā, jo ukraiņu bēgļiem tas atgādinātu karu. Es uzrakstīju savu viedokli. Uzskatu, ka salūtu vajag. Un ukraiņi nav nekādi bailīgie, tikko atnākuši no kara darbības zonas, kur viņu vīri un dēli cīnās un šauj okupantus, kas jau no Kijevas ir padzīti. Viņi baidīsies no salūta, no tām dažām nieka raķetēm šeit, ja tur sprāgst īstas raķetes? Es Facebook ierakstīju savu viedokli. Citi tur komentēja, kāpēc vajag izšaut gaisā naudu? To vajag aizliegt, un to raksta kristieši. Tāpēc jau šie cilvēki nav neko sasnieguši, jo nesaprot elementārus principus. Tie ir svētki ar uguņošanu. Tā nav vienkārši gaisā izšauta nauda. Tā cilvēki tiek uzlādēti. Kad normāli nosvin 18.novembri, uztaisa reālu salūtu. Lūk, mūsu valsts salūts. Mēs visi kopā priecājamies. Āmen! Tie ir mūsu svētki. Atņem svētkus, un drīz arī Latvijas nebūs. Šos divus gadus mums neļāva svinēt svētkus. Lūk, kāpēc es nosvinēju 50 gadu jubileju. Šiem svētkiem bija jābūt. Svētki atraisa pozitīvu enerģiju, Dieva klātbūtni un svētību.

Liels daudzums cilvēku, neizprot elementāras lietas, kuras ir ļoti svarīgas. Ir cilvēki, kuri savas ģimenes problēmas risina mājās. Viņi atnāk uz draudzi un ir spējīgi draudzē būt normāli. Vai šādi cilvēki ir starp mums? Bet ir vēl tādi pāri, kuri ir neveiksmīgi, nepareizi apprecējušies. Šādi cilvēki mājās ir ieguvuši tikai negatīvo enerģiju un atnākot uz draudzi, to visu izrāda, sākot negatīvi izturēties pret citiem draudzes cilvēkiem.  Ir 3 līmeņu cilvēki:

1.     Ģimenē ir harmonija, tad cilvēkiem viss ir kārtībā un ir visi noteikumi, lai būtu veiksmīgi.

2.     Ģimenē ir disharmonija, bet ne tik lielā mērā. Cilvēks, izejot ārā, prot savākties. Protams, lielie panākumi tev tiek atņemti, bet tu dzīvo kaut cik normāli.

3.     Ģimenē negatīvā enerģija tevi ietekmē tik daudz, ka, atnākot cilvēkos, tu nespēj savākties. Tās ir laulības, karjeras, kalpošanas beigas. Visam beigas.

Tev gan jau rodas jautājums, kā mācītājs to visu zināja? Es zināju. Man te kādu laiku atpakaļ pienāca klāt viens puisis un teica, ka esot izšķīries. Es viņam atbildēju tā: “Vajadzēja klausīt mācītāju, cilvēks ko tu apprecēji bija ragana un es to zināju.” Kā tad es to zināju? Tāpēc, ka šie cilvēki nemācēja draudzē uzvesties. No šāda cilvēka visi norobežojās. Un, ja mēs domājam vēl dziļāk, tad principā no šāda cilvēka ir jātiek vaļā. Ja draudzē ir šāds cilvēks, kuru māca vairākas reizes un viņš neņem galvā, no tāda ir jāatbrīvojas. Ja tavā grupiņā ir šāds cilvēks, no viņa ir jāatbrīvojas. Labi, ja grupiņā ir ienācis tikko aicināts cilvēks, tad kādu laiku tu to varēsi paciest, bet, ja viņš nesāk mainīties, no tāda ir jāatbrīvojas. Viņš izjauks visu grupiņu. Vai tas ir kas jauns? Viens sapuvis ābols sapūdē visu kasti. Nedaudz rauga saraudzē visu mīklu.

Nedaudz rauga saraudzē visu mīklu. (Galatiešiem 5:9)

Negatīvais izplatās ātrāk nekā pozitīvais. Negatīva domāšana ir saknē. Draugs, sāc ar domāšanu. Kas tev ir jādara?

1.     Un notika, Mozum nokāpjot no Sinaja kalna, ka divas liecības plāksnes bija viņa rokā; un Mozus nezināja, no kalna nokāpjot, ka viņa vaiga āda spīdēja, jo viņš bija runājis ar Dievu. (2.Mozus grāmata 34:29)  Mozus āda fiziski spīdēja. Cilvēki bijās no Mozus, un tad, kad viņš gāja tuvāk tautai, viņam vajadzēja aizklāt savu seju spožuma dēļ. Kāpēc Mozus spīdēja? Jo viņš bija runājis ar Dievu. Ja tu neiemācīsies runāt ar Dievu, katru dienu regulāri lasīt Dieva vārdu un to pārdomāt, tad tava domāšana nevar būt dievišķa un Dieva dotie impulsi nevar darboties tavā miesā, tavā dzīvē.

2.     Turienes brāļi, par mums dzirdējuši, nāca mums pretī līdz Apija Forumam un Tri-Tabernām. Tos redzēdams, Pāvils pateicās Dievam, un viņam radās drosme. (Apustuļu darbi 28:15) Pāvilam parādījās drosme tad, kad viņš redzēja, ka nāk viņa brāļi, ka būs grupiņa. Ko Jēzus teica Pēterim? Un Es tev saku: tu esi Pēteris, un uz šās klints Es gribu celt Savu draudzi, un elles vārtiem to nebūs uzvarēt. (Mateja evaņģēlijs 16:18 ) Ko nebūs uzvarēt elles vārtiem? Draudzi. Draudzi, kurā ir Dievs, dievišķa domāšana, kolektīva domāšana, viens virziens un viens mērķis. Tas ir spēks un tu smelies no tā. Tu esi bijis dievkalpojumā un esi uzlādēts.

3.     Un viņai bija māsa, vārdā Marija, tā apsēdusies pie Tā Kunga kājām, klausījās Viņa vārdos. (Lūkas evaņģēlijs 10:39) To, ko darīja Marija. Jēzus bija ne tikai Dievs, bet arī cilvēks, un Marija sēdēja pie Jēzus kājām un klausījās Viņa vārdos. Klausies mācītāja vārdos, lasi ievērojamu cilvēku grāmatas. Es pats daudz lasu un dodu tev no lasītā. Es bez grāmatām nevaru, tā ir mana obligātā sastāvdaļa.

Priekš sevis es zinu, ka man vēl viss ir priekšā. Man patīk augt, maksāt cenu. Tas mani aizrauj. Visvairāk man patīk no rīta atvērt Dieva vārdu, pārdomāt un pavadīt ar Viņu laiku.

Miesas spīdeklis ir acs; ja nu tava acs ir skaidra, tad visa tava miesa būs gaiša. (Mateja evaņģēlijs 6:22)

Kas ir acs? Tā ir tava pasaules uztvere, tava domāšana. Kā bieži domā cilvēki: “Mani Dievs kristīja ar Svēto Garu, un es runāju mēlēs, esmu viss gaišs.” Šī nav gluži patiesība. Tev ir jāizmaina sava domāšana. Jā, tev ir Dieva Gars, bet vajag arī domāšanu. Ir jāmaina domāšana. Jāmaina sirds stāvoklis. Un tava miesa būs vesela, bagāta un veiksmīga.

Viss, kas ir jādara, ir jādeg par Dievu. Jādeg par savu lietu. Degsme nāk no domāšanas, no kopā būšanas. Aleluja!

Šodien mēs apskatījām elementāras lietas, tikai no citas puses. Tas iedrošina, tas paceļ. Saproti, tev nav nekā neiespējama! Es nobeigšu ar Bībeles vārdiem:

Un es to atvedu pie Taviem mācekļiem, bet tie viņu nevarēja dziedināt." Bet Jēzus atbildēja un sacīja: "Ak, tu neticīgā un samaitātā cilts, cik ilgi Es vēl būšu pie jums? Cik ilgi Es vēl jūs panesīšu? Vediet Man to šurp!" Un Jēzus viņu apdraudēja, un ļaunais gars izgāja no viņa; un zēns kļuva vesels tanī pašā stundā. Tad mācekļi piegāja pie Jēzus atsevišķi un sacīja: "Kāpēc mēs viņu nevarējām izdzīt?" Bet Jēzus tiem saka: "Jūsu mazticības dēļ; jo patiesi Es jums saku: ja jums ticība ir kā sinepju graudiņš, tad jūs sacīsit šim kalnam: pārcelies no šejienes uz turieni, - un tas pārcelsies, un nekas jums nebūs neiespējams. (Mateja evaņģēlijs 17:16-20)

Kas ir ticība? Domāšanas veids. Caur domāšanu aug ticība. Jēzus saka: “Tikai caur lūgšanas un gavēšanas palīdzību, caur ticību.” Bet no kā rodas ticība? No iekšienes. Tad, kad tu pieņem domas no Dieva, no Viņa cilvēkiem. Tu pieņem domas, un tās attīstās. Dievs teica un tapa. Bija haoss, tumsa un dziļumi, bet pēc tam radās brīnišķīga pasaule. Manā dzimšanas dienā uzstājās Jolanta Gulbe ar Louis Armstrong dziesmu – “What A Wonderful World”, tulkojumā – Cik brīnišķīga ir pasaule. Viņa nodziedāja tik superīgi. Pieejot pie viņas, es viņai teicu, ka tagad es saprotu un redzu, kā ir radušies panākumi. Manā dzimšanas dienā bija arī Deniss Paškevičs, kurš zina šīs lietas, jo viņš ir augstākā līmeņa mūziķis. Tikai mūzikā, bet tas neko nemaina, jo viņš tāpat ir saistīts ar Dievu, disciplīnu, kolektīvu un vīziju. Dzimšanas dienā uzstājās ne tikai Jolanta Gulbe un Deniss Paškevičs, bet arī mūsu draudzes mūziķi – Vitālijs, Beāte un Raivo, kuri palīdzēja, lai mūzika būtu vēl labāka. Visam, ko tu dari, ir nozīme. Harmonija. Lūk, kāpēc draudzē ir jābūt vienotiem.

Bet Jēzus tiem saka: "Jūsu mazticības dēļ; jo patiesi Es jums saku: ja jums ticība ir kā sinepju graudiņš, tad jūs sacīsit šim kalnam: pārcelies no šejienes uz turieni, - un tas pārcelsies, un nekas jums nebūs neiespējams. (Mateja evaņģēlijs 17:20)

Nekas tev nebūs neiespējams. Visa pasaule kabatā. Un ne tā kā filmā “Mirāža”, kur cilvēki apvienojās grupā, lai aplaupītu inkasatorus un kļūtu bagāti. Viņi visi gāja bojā viens pēc otra. Nepareizi izvēlēts veids. Bet tev visa pasaule kabatā. Saskaņā ar Dieva gribu un Viņa prātu.

Jebšu tūkstoši krīt tev blakus un desmit tūkstoši tev pa labo roku, taču tevi tas neskars. (Psalms 91:7)  

“Debesu Tēvs, es varu Tevi tikai lūgt un es zinu, ka šī lūgšana, iespējams, ir ne tas, kas ir vajadzīgs, ne tas, kam ir izšķirošā nozīme, bet es lūdzu, lai katrs viens domā, lai velta laiku domāšanai, daudz laika Tavam vārdam. Lai apliecina pozitīvi Tavu vārdu. Es lūdzu, lai katrs viens savā mājas grupā ir auglīgs. Lai katrs dzīvo harmonijā ar tuvāko cilvēku, savā grupiņā un kalpošanā. Tev būs Dievu, savu Kungu, mīlēt no visas savas sirds, ar visu savu dvēseli, ar visu savu spēku un ar visu savu prātu un savu tuvāko kā sevi pašu.

[..] "Tev būs Dievu, savu Kungu, mīlēt no visas savas sirds, ar visu savu dvēseli, ar visu savu spēku un ar visu savu prātu un savu tuvāko kā sevi pašu." (Lūkas evaņģēlijs 10:27)

Patiesībā viss ir ļoti vienkārši. Paklausi Dievam. Tev pat īstenībā nevajag visas šīs nianses, ko tu šeit iepriekš izlasīji. Mīli savu tuvāko.

Tēvs, es lūdzu, ka katram veidojās veiksmīga cilvēka domāšana. Stipra kristieša domāšana. Lai katrs piedalās mājas grupas un draudzes celšanā. Kungs, lai Tava slava vairojas. Tava klātbūtne, slava, godība. Lai mēs ejam uz vienu mērķi, vienā vīzijā, ka Tu stiprini, lai katrs var pasmelties. Lai katrs to var izmantot. Tēvs, es lūdzu, lai vergi, kas strādā pie darba devējiem, ka viņi spēj izrauties un sākt savu biznesu. Kļūst bagāti. Ļoti bagāti.

Sāc attīstīt savas iemaņas kādā savā hobijā, lietā, kurā tu orientējies, kura tev sanāk. Attīsti savu biznesu tādā līmenī, kāds savā jomā ir Denisam Paškevičam un vēl augstāk. Attīsties. Tas ir iespējams. Draugi, lūdzu nepalieciet par skolotājiem. Es nesaku, ka skolotāja darbs nav vajadzīgs, bet tas nav priekš visiem. Visu laiku darīt vienu un to pašu. Arī skolotāja darbā ir jāaug. Kad tu iesi prom no sava darba un sāksi savu biznesu? Esot savā darbā, sāc paralēli domāt par savu. Saņem no Dieva, no zemapziņas. Sāc mācīties, lasīt un sāc darīt savu, paralēli esošajam. Tad, kad tu būsi izaudzis līdz līmenim, ka neko vairs nevari savienot, tad atstāj veco darbu un esi brīvs. Brīvs. Āmen!

Manā komandā nevar būt cilvēks, kurš nav pašnodarbināts, jo, ja viņš strādā zem kāda, viņam nekad nebūs laika, jo viņa priekšnieks ir tas, kurš nosaka viņa laiku. Šādam cilvēkam nebūs panākumu kalpošanā, un man tādus savā komandā nevajag. Ja runa ir par komandu, tad ko tu vēlies redzēt priekšā? Neveiksminiekus vai tomēr veiksmīgus cilvēkus? Ir tādi cilvēki, kuriem izdodas būt veiksmīgiem gan biznesā, gan kalpošanā, bet es domāju, ka elementārāk ir būt veiksmīgam vienā lietā. Sakoncentrējies uz kaut ko vienu, un tad tu vari strādāt par skolotāju, bet kalpošanā jābūt 100 grupiņām. Vai šis skan forši? Nu labi vismaz 50 grupiņām. Sandija bija parasta skolotāja, bet tagad ir neparasta. Kāda atšķirība? Sandija gāja uz skolu ar sakostiem zobiem, jo skolnieki sāka kāpt uz galvas, un viņa to vairs nevarēja izturēt. Tad Sandija pārvarēja bailes, jo tā teica mācītājs, un kļuva par privātskolotāju. Šobrīd viņa pati nosaka savu laiku un pelna. Lūk, šis saucās bizness. Pārdot savu pakalpojumu, to, ko tu māki, kas tev padodas. Nav nekādu problēmu. Īpaši biznesa uzsākšana attiecās uz vīriešiem. Vīrieši, nepieļausim, ka sievietes ir spējīgākas par jums! Jūs visu mūžu būsiet nelaimīgi, ja jūsu sievas rullēs biznesā, bet jūs sēdēsiet stūrīti. Jums visu mūžu būs konflikti. Draugi, sāciet savu lietu šodien vai rīt. Es domāju, ka ik pa laikam jums atgādināšu, ka jāsāk celt bizness. Kad pareizie cilvēki ir kopā un abiem ir viena domāšana, tad kopā jūs visu varēsiet uzcelt. Starp citu mūsu draudzē ir tādi biznesa cilvēki – Arvis un Linda. Viņi savā biznesā attīstās nepārtraukti. Viņu plāni ir daudz lielāki nekā mājas, un tie piepildīsies, jo Dievs viņus svētī. Viņi to visu ir sasnieguši kopā. Lielākajai daļai cilvēku ir diezgan izšķiroši tas, ar ko viņi ir kopā. Aleluja!

Ja tev zūd enerģija, sākas problēmas, tad klausies manus sprediķus. Klausies vēl. Klausies, kamēr šīs domas iesakņojās tevī. Āmen!

Spēks

Publicēja 2022. gada 5. apr. 20:16Līga Paņina

Ziņas datums 06.04.22. 

Es šodien gribu nedaudz citādi paskatīties uz savu nozīmi, uz savu vērtību, spēku. Es zinu, ka mūsu draudzē šī nav problēma, tas nav izteikti. Tas ir adresēts tev, lai tu spētu lietot to spēku, kas ir tevī, to spēku, ko Dievs tev ir devis, to, kas ir tevī. Tu zini, ka cilvēkam ir pašam savs spēks. Ne tikai muskuļu spēks, ne tikai fiziskais spēks, bet intelektuālais spēks, domāšanas spēja, kas katram ir dažādi attīstīta, arī no Dieva jeb dabas, jeb visuma, kā nu kurš to uzskata. Es uzskatu, ka no Dieva. Tev ir savi talanti un arī smadzeņu potenciāls, katram savas dāvanas. Katram ir sava vieta, savs uzdevums šeit virs zemes, lai kalpotu Dievam un nestu labumu sabiedrībai un cilvēkiem, lai vairotu Dieva valstību. Bez prāta spējām ir cilvēka emocijas, gribasspēks, cilvēka gars, cilvēka sirds.

Pagājušajā svētdienā mēs runājām par zemapziņu – kas tik tur neglabājas. Mūsu zemapziņa savienojas ar Dieva domām, Dieva spēku, un tad notiek brīnumi un zīmes.

Ļoti izplatīti ir likt uzsvaru uz Dievu, ka Dievs darīs. No manis tu to esi daudz dzirdējis, ka mēs mēdzam uzvelt savu atbildību Dievam par to, kas mums pašiem būtu jāizdara. Viens pats arguments tam, ka Dieva nav vai ka Dievs ir ļauns – Āfrikā bērni mirst badā. Kāpēc Dievs pieļāva, ka mana mamma nomira? Tā ir problēma cilvēkam, kurš neapzinās patiesību, jo pati draudze rada iespaidu, ka viss ir Dieva ziņā. Bet tas, ka Āfrikā bērni mirst badā, ir atkarīgs no pašu afrikāņu politikas, tas, kā viņi domā. Arī citas valstis, kas ir attīstītākas par Āfrikas valstīm, arī, kā tās izturas un kāda ir politika Āfrikas valstīs. Arī mūsu zemē, mūsu tautā, kāpēc tā notiek, kāpēc Dievs to pieļāva? Tas ir jautājums, kurš jau ir maldi par to, ka viss ir Dieva ziņā. Mums ir ļoti liela atbildība. Cilvēkam ir lielāka atbildība un lielāks spēks, nekā mēs domājam, nekā reizēm kristieši to pienes un māca.

Iedomājies, ja mācītājs mācītu vienu un to pašu – Jēzus upuris. Tas ir labi, slava Dievam, jo tas ir pamatu pamats – Kristus upuris. Mēs baudām vakarēdienu, jo bez ticības evaņģēlijam nav jaunu radījumu, nav debesis, nav izmainītas dzīves, jo tas ir pamatu pamats.

Tādēļ, ja kas ir Kristū, tas ir jauns radījums; kas bijis, ir pagājis, redzi, viss ir tapis jauns. (2.Korintiešiem 5:17)

Bet vai dzīve mainās, jo tu piedzimi no augšienes vai kad tu sāki domāt un rīkoties saskaņā ar Dieva gribu? Ja tu esi guvis finansiālus sasniegumus, ja tu esi atvēris savu biznesu un nopelnījis savus pirmos desmit tūkstošus, vai tas ir tikai tāpēc, ka tu piedzimi no augšienes? Pilnīgi izslēgts. Nepietiek vien ar to, ka cilvēks ir piedzimis no augšienes, ar to vien, ka viņš saka, ka ir jauns cilvēks Jēzū Kristū un staigā tāds smaidīgs. Smaidīgs, no augšas piedzimis, bet viņam nekā nav – darba nav, draugu nav, neko nav sasniedzis. Vai ar to pietiek, ka esi Dieva bērns? Protams, ka nav slikti smaidīt. Es pats tāds smaidīgs staigāju. Tas ir normāli, tas ir iekšējs prieks.

Kad tu piedzimsti un audz, tu sāc iet bērnudārzā, sākumskolā. Man personīgi pirmos burtiņus iemācīja mamma. Es skolā neiemācījos lasīt, jo mana mamma iemācīja man lasīt. Četru gadu vecumā es lasīju grāmatas, un, kad mani ielika bērnudārzā, mani ielika nevis jaunākajā grupiņā, bet vecākajā grupiņā. Šajā grupiņā sēžot, man bija neinteresanti, jo es visu jau zināju. Tā ir ābece. Vai pietiek ar to, ka iemācījies lasīt? Tas ir pamats, lai tu lasītu veiksmīga cilvēku pamatprincipus, lai tu mācītos specializētu literatūru, lai tu mācītos un klausītos zināšanas, lai tu savā amatā, arodā varētu gūt panākumus. Lai tu mācītos pareizas attiecības ar cilvēkiem, komunikāciju, lai tu mācītos, kā būt pilnvērtīgam cilvēkam. Lai tu mācītos, kā dzīvot veselīgu dzīvesveidu, lai ar sportu nodarbotos – nav tā, ka tu gribi un nodarbojies. Lai skrietu, vajag kaut kādu saprašanu, gudrību un padomu no speciālistiem. Protams, ja vēlas nedaudz paskriet, tad jau nevajag, bet ja tu ikdienā to bieži dari – tas ir tavs sporta veids, ar ko nodarbojies, tad tev vajag zināšanas, lai tu to izdarītu pareizi, un tāpēc vajag tādus zinātājus.

Tu esi jauns cilvēks, jauns radījums. Tā ir ābece, pamats, uz kā celt savu dzīvi. Jēzus ir akmens. Viņš ir tempļa stūrakmens. Bībele saka, ka uz apustuļa pamata tiek celta visa ēka, visa celtne.

Tātad jūs tagad vairs neesat svešinieki un piedzīvotāji, bet vienas valsts pilsoņi ar svētajiem un Dieva saime, nams, uzcelts uz apustuļu un praviešu pamata, kura stūra akmens ir Kristus Jēzus. (Efeziešiem 2:19-20)

Tas ir tikai pamats, un uz šī pamata mēs ceļam savu dzīvi, uz šī pamata mēs ceļam savu ģimeni. Arī skolā mācoties, mēs pakārtojam savas zināšanas tām morālajām vērtībām, kā Jēzus to prasa un tam virzienam, kāda ir Dieva griba. Lai nāk Viņa valstība un Viņa prāts, lai notiek.

Lai nāk Tava valstība, Tavs prāts lai notiek kā debesīs, tā arī virs zemes. (Mateja evaņģēlijs 6:10)

Mēs to visu pakārtojam pamatam. Mēs atveram savu biznesu, mēs strādājam, mēs dibinām sabiedriskas organizācijas, mēs dodamies cilvēkos, mēs apmeklējam sporta sacīkstes, mums ir hobiji, mēs braucam ceļojumos. Mums ir pamats, un tas ir tikai pamats. Jēzus pamats nav bizness vai ceļojums. Jēzus nemācīja par biznesu, bet Jēzus ielika pamatu, uz kā celt biznesu. Jēzus ielika pamatu, bez kā nav lielas jēgas šeit virs zemes. Pāvils konkrēti saka, ka viņš visu pārējo uzskata par mēsliem.

Bet, kas man bija ieguvums, to es Kristus dēļ esmu uzskatījis par zaudējumu. Bet arī tagad es visu to uzskatu par zaudējumu, salīdzinot ar mana Kunga Kristus Jēzus atziņas nesalīdzināmo pārākumu, kura dēļ es visu to esmu zaudējis un uzskatu to par mēsliem, lai Kristu iegūtu un atrastos Viņā. [..] (Filipiešiem 3:7-9)

Ir pareizi jāsaprot, ka šeit netiek noniecināts pamats. Pamats ir ābece, mums ir jāturpina mācīties augstākās izglītības iestādēs. Pēc bērnudārza ir jāpabeidz sākumskola, tad pamatskola, vidusskola, profesionāli tehniskā skola vai koledža, tad ir jāmācās augstskolā. Tas ir elementārs, normāls princips – mūžu dzīvo, mūžu mācies, pilnveidojies.

Šodien pamatu paliksim malā un runāsim par tavām iespējām, par tavu spēku, par tavām spējam. Pilna Bībele ar to, ka Dievs izveda Izraēlu no Ēģiptes zemes, ar brīnumiem un zīmēm. Ir ļoti daudz Rakstu vietas.

Un tanī pat dienā Tas Kungs izveda Israēla bērnus no Ēģiptes zemes līdz ar viņu pulkiem. (2.Mozus 12:51)

Arī kristieši, arī mācītāji saka – tikai Dievs, Dievs, Dievs. Atceries, ja pārmērīgi daudz sāc dzirdēt vārdu “Dievs”, tad viens variants ir, ka tas ir parazītvārds. Gadās, piemēram, ka vārdi – āmen, aleluja – izveidojas par parazītvārdiem. Tādi parazītvārdi kā “ja godīgi”, “patiesībā”. Var šos vārdus lietot, bet, ja nepārtraukti ir viens un tas pats, tad tas ir parazītvārds. Un, ja nepārtraukti saka – Dievs, Dievs, Dievs, tad šis vārds var kļūt par parazītvārdu. Viens variants, ka šis vārds ir pārmērīgi pielipis, bet otrs variants, ka šis cilvēks patiešām visā redz Dievu. Viņš visā redz Dieva atbildību. Tā ir ļoti ērti dzīvot. Tas ir tas, ko es teicu – cilvēks ar smaidu sejā, kuram vienmēr viss ir labi. Priecājaties par visu, uzgavilējiet Tam Kungam, vienalga kas notiek, bet, kad tu paskaties uz šī cilvēka dzīvi, tad gadiem ejot uz priekšu, nekas nemainās, viņš neiet uz priekšu – ne kalpošanā, ne finansēs, ne ģimenes lietās – viņš neattīstās. Neattīstās savā prātā – kāds bija, tāds ir palicis. Bieži vien cilvēks nav pat vēl atradis savu draudzi, staigā pa draudzēm, nav atradis savu ģimeni, savu vietu kur būt, nav atradis savu kalpošanu. Mājas grupiņu apmeklē jau piecus gadus, bet vēl nekalpo. Nav skaidrība par to, kas ir cilvēka spēks un kāda tam ir nozīme Dieva acīs. Vai Dievs pats svētīs Latviju?

Bija noorganizēts pikets pie Saeimas tajā brīdi, kad Saeima balsoja par civilās savienības likumprojekta iekļaušanu darba kārtībā. Šis likums ir bīstams ar to, ka var tikt legalizētas viendzimuma laulības ar visām izejošām sekām, kas rada platformu tam, ka, palaižot bērnus skolā, viņiem mācīs, ka viņi var būt pretējais dzimums. Ja bērns izdomās mainīt dzimumu, tad tas beigsies ar to, ka vecāki pat nevarēs iebilst. Tevi ar likumu sodīs, ja tu iebildīsi. Bērns varēs mainīt dzimumu jau agrā vecumā. Pirmkārt, par to ir Dieva sods, jo par Sodomu un Gomoru mēs Bībelē lasām, ka Dieva dusmas nāks pār šādu tautu.

Tā Sodoma, Gomora un apkārtējās pilsētas, kuras šiem līdzīgi padevās netiklībai un nomaldījās pretdabīgās miesas kārībās, ir noliktas par atbaidošu piemēru mūžīga uguns soda izciešanai. (Jūdas vēstule 1:7)

Otrkārt, populācija Latvijā – mēs esam vieni no pēdējiem populācijas ziņā, mēs esam izmirstoša tauta. Vajag tikai vēl kādus papildu likumus. Šo likumu pienes kā civilās savienības likumu. Civilā savienība ir tad, kad tu apprecies. Viņi uzstājas ar līdzīgu likumu, iekļaujot tajā arī viendzimuma pārus, jo Satversme to īsti tā kā nepieļauj, jo laulības ir starp vīrieti un sievieti. Bērni dzimst vīrietim un sievietei. Viņi gribēs adoptēt tavus bērnus. Viņi gribēs no normālām ģimenēm izņemt bērnus. Mācītājam par pienākumu var uzlikt laulāt viendzimuma pārus. Interesanti, ko mācītāji darīs? Šis likums ir bīstams. Apmēram divu nedēļu laikā šo likumu var pieņemt. Dievs visu zina. Tauta to ir nopelnījusi, pieļāvusi, ka pie varas ir šādi cilvēki. Pandēmijas aizsegā ir pieņemti dažādi likumi, pat Satversmi ir grozījuši vai, pareizāk sakot, apgājuši, piešķirot pabalstus viendzimuma partnerim.

Šīs lietas nav tikai Dieva ziņā. Par to es šodien gribu parunāt. Manī uzvārījās svētas dusmas. Manī enerģija bija kā transformatoru būdai, manī viss sāka dzirksteļot, un es skaidri izvilku ārā no savas zemapziņas, es izvilku ārā no Dieva prāta, ja mēs tagad neko nedarīsim, tad šo likumu vienkārši pieņems. Mums ir kaut kas jādara. Es uzreiz izdomāju dienu, laiku un sāku zvanīt cilvēkiem. Mēs zvanījām Latvijā zināmiem līderiem, visi piekrita. 12. aprīlī būs “Dieva Lauvu” uznāciens pie Brīvības pieminekļa. Uz pasākumu mēs aicinām visus. Šis ir karš, un kara gadījumā bumbas krīt uz visiem. Mūsu nācija šobrīd ir totāli apdraudēta. Pasākuma nosaukums ir „Ģimenes vērtību atbalstam”. Visi, kas var, ierodamies uz pasākumu.

Jēzus Vārdā mēs garīgajā pasaulē atceļam šo likumu, šī likuma darbību un tālāku virzīšanu. Āmen! Tas ir mūsu spēkos. Ne tikai lūgt Dievu. Protams, tas ir pamats, bet ir arī reālas darbības, mūsu pašu spēks, kas ir nepieciešams, lai izdarītu kādas pārmaiņas sabiedrībā vai savā dzīvē, vai sev apkārt.

Ļoti daudz Dieva vārdā ir teikts, ka Dievs izveda tautu ar paceltu elkoni, ar spēku, ar uguns stabu naktī, mākoņu stabu dienā, baroja ar mannā un ūdeni no klints, un izveda savu tautu zemē, kur piens un medus tek.

Jeb vai kāds dievs būtu mēģinājis iet un izraudzīt sev vienu tautu kādas citas tautas vidū ar pārbaudījumiem, zīmēm un brīnumiem, ar karu, ar spēcīgu roku un augsti paceltu elkoni, un ar baiļu pilnām lietām, kā visu to Tas Kungs, jūsu Dievs, jums ir darījis jūsu acu priekšā Ēģiptē? (5.Mozus 4:34)

Un Tas Kungs viņiem gāja pa priekšu dienā mākoņu stabā, lai tos vadītu pa ceļu, bet naktī uguns stabā, lai ceļš tiem būtu apgaismots dienu un nakti. (2.Mozus 13:21)

Un Israēla bērni ēda mannu četrdesmit gadus, līdz kamēr tie nāca tuvāk apdzīvotai zemei; viņi ēda mannu, līdz kamēr pienāca pie Kānaāna zemes robežām. (2.Mozus 16:35)

Redzi, Es tur stāvēšu tavā priekšā uz klints pie Horeba, un tu sit to klinti, tad no tās iztecēs ūdens, ļaudīm ko dzert." Un Mozus tā darīja Israēla vecaju acu priekšā. (2.Mozus 17:6)

Tu tiem devi šo zemi, par kuru Tu zvērēji viņu tēviem, ka dosi jau tiem šo zemi par īpašumu, zemi, kur piens un medus tek. (Jeremijas 32:22)

Tagad ej, Es tevi sūtīšu pie faraona. Izved Manu tautu, Israēla bērnus, no Ēģiptes!” (2.Mozus 3:10)

Kam tiek dota Dieva pavēle? Mozum, lai viņš izved Dieva tautu. Jautājums – kurš tad izveda? Es zinu, ka pareizā atbilde ir Dievs. Es zinu, ka visiem mums gribas teikt, ka Dievs, bet tā nav visa patiesība. Mozus izveda. Mozum bija pietiekoši daudz prāta, gribasspēka, spēka, iekšējās enerģijas, ka viņš spēja to izdarīt. Mozus izveda.

Kurš ir lasījis Bībelē to Rakstu vietu, kad Mozus nokāpa no kalna un viņš bija saņēmis no Dieva akmens plāksnes. Tur ir teikts, ka ar Dieva pirkstu baušļi virsū rakstīti, ka Dievs pats uzrakstīja uz plāksnēm baušļus.

Un, kad Tas Kungs bija beidzis runāt ar Mozu Sinaja kalnā, tad Viņš deva Mozum divas liecības plāksnes - akmens plāksnes, kas bija Dieva pirksta aprakstītas. (2.Mozus 31:18 )

Tu esi domājis par to, kā Dievs uzrakstīja? Man ir atbilde, kā Viņš to izdarīja.

Atcerieties Mozus, Mana kalpa, likumus, ko Es viņam kādreiz pavēlēju izveidot visa Israēla labā Horeba kalnā kopā ar visiem likumiem un tiesām. (Maleahija 3:22)

Vecās Derības pēdējās rindiņas Bībelē. Šeit ir paskaidrojums. Dievs pavēlēja Mozum izveidot likumus. Kurš deva bauslību? Dievs. Mozus rakstīja uz plāksnēm. Mozus šajā gavēnī, šajā kalnā sastapās ar Dievu, un Dievs uz viņu runāja. Mozus prata no savas zemapziņas, no savas sirds izvilkt ārā domas, ko praktiski cilvēks nevar atcerēties vai saprast. Mozus savā sirdī, savā garā sastapās ar Dievu un uztvēra no Viņa vārdus, idejas, bet tās bija Mozus smadzenes, kas visu fiksēja. Tās bija Mozus smadzenes, kas izdomāja noteikumus un kārtību Izraēlā. Piecas pirmās grāmatas Bībelē, kā tās nosauktas? Pirmā Mozus grāmata, Otrā Mozus grāmata, Trešā Mozus grāmata, Ceturtā  Mozus grāmata, Piektā Mozus grāmata.

Kurš uzcēla šo draudzi? Dievs. Viņam vajadzēja cilvēkus, kuriem ir pietiekoši smadzeņu un enerģijas, iekšējais spēks, uzdrīkstēšanās, gribasspēks, nodošanās, spēja rīkoties, paklausīt Dieva balsij, darīt, celt un mācīt. Mācīties, kā celt draudzi, lasīt grāmatas, mācīties no citu mācītāju pieredzes, braukt pie viņiem ciemos, prasīt viņiem jautājumus, kā šīs lietas ir izdarītas, kā būt veiksmīgam. Šobrīd pagājuši 22 gadi, kopš esmu kopā ar Dievu.

Es 22 gadus regulāri lasu grāmatas. Es tikko pirmo reizi iegāju “Origo” jaunajā korpusā, bez maskām forši var staigāt. Tur ir grāmatu veikals, kur ir daudz grāmatu krievu valodā, tur bija tik daudz motivējošu grāmatu! Tās, kuras es lasu un ko man vajag. Nopirku atkal veselu kaudzi. Nebija plānots, taču es nevaru ieiet tādā veikalā, neko nenopērkot. Ko tev piedāvā grāmatnīca? Ko tev māca skolā? Ko liek tavā galvā? Vai tikai zināšanas vai tikai to, kā kaut kādu amatu izpildīt, vai arī zināšanas, kā kļūt veiksmīgam.

Esmu piedzimis no augšas, es esmu kristietis, un Dievs ir ar mani. Un gadi iet. Ir tāda dziesma – “Viss nāk un aiziet tālumā.” “Gadi nāk un gadi iet, bet mežrozīte zied…” Gadi iet, bet tu neesi mainījies. Taču tev ir pamats. Tur jau tā lieta. Tev ir pamats, bet tev ir arī savs spēks jālieto.

Skaties tālāk par Mozu.

Un tev būs To Kungu, savu Dievu, mīlēt no visas savas sirds, no visas savas dvēseles un ar visu savu spēku. Un lai šie vārdi, ko es tev šodien pavēlu, tev paliek ierakstīti tavā sirdī. (5. Mozus 6:5-6)

Tur ir bauslis. Tas pats bauslis, ko Kristus piemin. Kāds ir pirmais bauslis? – Mīli Dievu. Dvēsele ir griba, emocijas un prāts. “Un ar visu savu spēku.” Tev ir savs spēks. Dieva spēks tavā dzīvē parādīsies tad, kad tu būsi lietojis visu savu spēku. Prāta spēku. Ko nozīmē lietot visu savu prāta spēku? Tas nozīmē – šo sprediķi klausīties desmit reizes. Nu, vismaz vēl vienu. Sprediķu ieraksti pieejami youtube un facebook. Es zinu, ka lielākā daļa no draudzes apmeklētajiem nelasa daudz grāmatu. Es lasu. Un es varu šo esenci izvilkt un iedot arī tev. Bet iesaku tev lasīt arī grāmatas. Un ne tikai par to, kā no augšas piedzimt, bet arī par to, kā pilnvērtīgi dzīvot un gūt uzvaras. Āmen! Un filtrēt visu caur Bībeles pamatu. Pirmkārt, ir bauslis, ir pavēle, lai tu mīli no visas savas sirds, no visas savas dvēseles un ar visu savu spēku. Lūk, spēks!

Tāpēc mēs arī pastāvīgi pateicamies Dievam, ka jūs, uzklausījuši mūsu sludinātos Dieva vārdus, tos esat uzņēmuši nevis kā cilvēku, bet kā Dieva vārdus, kas tie patiesībā ir; jo pats Dievs darbojas ar Savu spēku jūsos, kas ticat. (1.Tesaloniķiešiem 2:13)

Ticība ir darbība. Ticība ir reāla sava spēka lietošana, lai darītu Dieva gribu, lai lietotu savu prātu, lai stratēģiski plānotu, lai ikdienā disciplinēti ietu uz mērķiem, un Dievs ir ar tiem cilvēkiem, kuri tā rīkojas. Mīl Dievu! Dievs darbojas ar Savu spēku jūsos, kas ticat. Dievs darbojas tevī. Aleluja!

Man ir jautājums – kas tevi iedvesmo? Svētais Gars pieskārās. Svētais Gars iedvesmoja. Es tev atklāšu vienu nepatīkamu patiesību. Es tevi iedvesmoju! Un es zinu, ka būs cilvēki, kuri būs kategoriski pret šo. Ir cilvēki, kuri uzskata, ka visi citi ir vainīgi, visi citi, tikai ne es pats par savu neveiksmīgo dzīvi. Gaidīja, ka Dievs darīs, un tomēr nedarīja. Tur jau tā problēma – tu gaidīji, ka Dievs darīs, bet tev pašam arī ir jādara. Es iedvesmoju. Es lietoju to spēku, kas ir man, plus, kad es lietoju savu spēku, pats Dievs pieslēdzas. Cilvēkam ir lielāka nozīme, nekā bieži vien kristietībā to pienes. Ja es skatos kādus veiksmīgus mācītājus, bieži es varu no viņiem dzirdēt, ka draudzē nevar mācīt tikai pamatu. Ir jāmāca, kā cilvēkiem dzīvot, kā attīstīt sevi un savu raksturu un kā gūt panākumus.

Tas pats ir ar politiku. Priekš kam mums piketus? Kāds ir pamats kaut ko darīt? Kāds teiks: “Bet, ja Dievs gribēs, likums netiks pieņemts. Viss ir Dieva ziņā. Palūgsim Dieviņu tikai.”  Vai pietiek tikai, ka tu Dieviņu palūdz? Utopija tā ir. Tas ir neiespējami. Kāpēc Jēzus pavēlēja – ejiet un sludiniet?

Un Viņš tiem sacīja: “Eita pa visu pasauli un pasludiniet evaņģēliju visai radībai.” (Marka evaņģēlijs 16:15)

Un ne tikai – ejiet un sludiniet! Viņš vairāk saka – ejiet un ne tikai runājiet, dariet!

Tāpēc eita un darait par mācekļiem visas tautas, tās kristīdami Tēva, Dēla un Svētā Gara Vārdā, tās mācīdami turēt visu, ko Es jums esmu pavēlējis. [..] (Mateja evaņģēlijs 28:19-20)

Šodien būs Bībeles skolas izlaidums. Priekš kam tā skola vajadzīga? Priekš kam tie diplomi vajadzīgi? Priekš kam tās atzīmes vajadzīgas? Vajag saprast, ka, ja tu mācies Bībeles skolā, tu mācies tāpēc, lai būtu dievkalpojumā, pirmkārt. Tas ir kā pamats, tā ir ābece. Tu iemācies – tu esi šeit, lai dzirdētu, lai savu prātu bagātinātu, lai ļautu sevi iedvesmot. Nevis atnākt tikai pēc diploma. Priekš kam tev to visu vajag? Lai mīlētu To Kungu ar visu savu prātu.

Un tev būs To Kungu savu Dievu mīlēt no visas savas sirds un no visas savas dvēseles, un no visa sava prāta, un no visa sava spēka. (Marka evaņģēlijs 12:30)

Ar kādu prātu? Ar tavu prātu. Tavā prātā ir jāredz vīzija. Liela vīzija pievelk lielus cilvēkus.

Nesen es sēdēju “Origo” vienā kafejnīcā. Es skatījos cauri skatlogam uz Stacijas laukumu. Tur visādi interesanti cilvēki, mēteļos, ar visādiem matiem, bezpajumtnieki. Redzēju tādu dīvaini, līdzīgu kā filmā “Viens pats mājās”, kur Kevins viens pats parkā bija iemaldījies, tur visādi maisi mētājās un apkārt visādi dīvaini cilvēki bija. Tāds kontingents. Tad es padomāju, kur tad mūsējie iet evaņģelizēt? Ir ļoti viegli uzrunāt tādu cilvēku, kurš vienkārši grib parunāt. Tur cilvēki paši par sevi stāv, kaut kādi dīkdieņi, kam naudu vajag iedot, tur ir visādi dīvaini cilvēki, kuri nekad neko negrib mainīt, neko darīt. Ja tādi cilvēki nokļūst šeit, tad mācītājam jālec vai no biksēm ārā, sludinot, ka mums visiem jābūt veiksmīgiem cilvēkiem. Cilvēki, kuri nekad negrib mainīties. Un pēc tam, kad viņi iet prom, saka, ka reāli Dieva spēks nebija, neizmainījos, nepalīdzēja. Sāc savā prātā domāt par sevi kā par stipru cilvēku, par veiksmīgu cilvēku. Par cilvēku, kuram nav nekā neiespējama. Par bagātu cilvēku. Esi tāds un ej pie tādiem cilvēkiem. Nu nē, ej pie bomžiem arī, tikai vispirms aizved uz savam mājām. Un pēc tam, kad apkopsi, ved uz draudzi. Mums nav rehabilitācijas centri narkomāniem un bezpajumtniekiem. Ļoti reti, kad narkomāns vai bomzis ir kļuvis brīvs, nu tā, uz līdzenas vietas. Tas ir smags darbs ar cilvēkiem, centri ir vajadzīgi. Mums tādu nav. Varbūt būs, bet varbūt arī, ka nebūs. Ir dažādas draudzes, dažādas vīzijas. Es jau pats biju tāds pusbomzis. Dieva žēlastība. Divdesmit divi gadi, kopš es neesmu vairs kā bomzis.

Stāsts par Gideonu Soģu grāmatas sestajā nodaļā. Midiāns bija Israēla kaimiņu valsts. Izraēlieši grēkoja, tas atvēra durvis midiāniešu iebrukumam, laupīšanām. Nodokļus slēpa – Gideons kūla kviešus vīna spiedēs. Slēpa, lai izdzīvotu, lai izbēgtu no smagiem nodokļiem. Un pēkšņi viņam atklājās Dievs. Viņš dzird Dievu, Dievs uzrunā Gideonu.

Tad Tas Kungs pagriezās pret viņu un tam sacīja: "Ej ar šo savu spēku un izglāb Israēlu no Midiāna rokas! Patiesi, Es tevi tagad sūtu!" (Soģu 6:14)

Ar kādu spēku? Ar šo savu spēku.

Un Tas Kungs viņam sacīja: "Tāpēc ka Es būšu ar tevi, tu sakausi Midiānu kā vienu vienīgu vīru." (Soģu 6:16)

Arī Mozum Dievs teica to pašu – Es būšu ar tevi. Ej, runā ar faraonu, Es būšu ar tevi! Ko darīja Mozus? Bubināja. Šaubījās un kurnēja.

Tagad ej, Es tevi sūtīšu pie faraona. Izved Manu tautu, Israēla bērnus, no Ēģiptes!" Tad Mozus sacīja uz Dievu: "Kas es esmu, ka man jāiet pie faraona un ka man jāizved israēlieši no Ēģiptes?" Un Dievs sacīja: "Es būšu ar tevi, un šī būs tā zīme, ka Es tevi esmu sūtījis, lai tu izvestu tautu no Ēģiptes: jūs kalposit Dievam šinī kalnā." Bet Mozus sacīja uz Dievu: "Redzi, kad es nākšu pie Israēla bērniem un viņiem sacīšu: jūsu tēvu Dievs mani pie jums ir sūtījis, - tad tie jautās: kā Viņu sauc? - Ko tad lai es viņiem saku?" Dievs sacīja uz Mozu: "ES ESMU, kas ES ESMU." Viņš sacīja: "Tā tev jārunā ar Israēla bērniem: ES ESMU - tas mani sūtījis pie jums." Un Dievs vēl sacīja uz Mozu: "Tā tu saki Israēla bērniem: Tas Kungs, jūsu tēvu Dievs, Ābrahāma Dievs, Īzāka Dievs un Jēkaba Dievs mani ir sūtījis pie jums - tas ir Mans Vārds mūžīgi, to atcerieties uz audžu audzēm. (2.Mozus 3:10-15)

Un Tas Kungs runāja uz Mozu: "Ej, saki faraonam, Ēģiptes ķēniņam, ka tam Israēla bērni jāizlaiž no savas zemes." Un Mozus runāja Tā Kunga priekšā, sacīdams: "Redzi, Israēla bērni nav uzklausījuši mani, kā tad faraons lai uzklausītu mani, kad mana valoda tik grūta?" (2.Mozus 6:10-12)

Ko darīja Gideons? To pašu, viņš teica: “Piedod, Kungs!”

Bet viņš sacīja: "Piedod man, mans Kungs, ar ko lai es izglābju Israēlu? Redzi, mana dzimta ir nabagākā Manasē, bet es pats esmu jaunākais sava tēva namā." (Soģu 6:15)

Dievs apskaidroja gan Gideona galvu, gan Mozus galvu. Dievs saka: “Ej ar savu spēku, un Es būšu ar tevi! Ej ar savu spēku, mīli ar visu savu prātu – emocijām, gribu un spēku. Un Es būšu ar tevi!”

Arī pats Dāvids nonāca lielās briesmās, jo ļaudis taisījās viņu nomētāt ar akmeņiem, tāpēc ka ikviena cilvēka sirds bija sarūgtināta savu zaudēto dēlu un meitu dēļ. Bet Dāvids ieguva jaunus spēkus, paļaudamies uz To Kungu, savu Dievu. (1.Samuēla 30:6)

Dāvids ieguva jaunus spēkus, paļaudamies uz To Kungu.

No tā, ko es tikko runāju, var rasties domas: “Uz kurieni mēs tagad ejam? Viss tikai savā spēkā, kur tad Dievs kaut ko darīs?” Lūk, ir paskaidrojums un balanss tam visam.

Tā saka Tas Kungs: "Gudrais lai nelielās ar savu gudrību, stiprais lai nelielās ar savu spēku, bagātais lai nelielās ar savu bagātību! Bet, kas grib lielīties, lai lielās ar savu atziņu, ka viņš Mani pazīst un zina, ka Es esmu Tas Kungs, kas uztur virs zemes žēlastību, patiesību un taisnību; jo uz tādiem Man ir labs prāts, saka Tas Kungs." (Jeremijas 9:22)

Pāvils Bija mega apustulis. Viņš darīja brīnumus un zīmes. Un, pateicoties viņam, arī mēs esam šeit.

Un Viņš ir sacījis: "Tev pietiek ar Manu žēlastību; jo Mans spēks nespēkā varens parādās." Tad nu daudz labāk lielīšos ar savu nespēku, lai Kristus spēks nāktu pār mani. (2. Korintiešiem 12:9)

Tev ir savs spēks, bet neaizmirsti vienmēr par visu kopumā. Arī par to, ka tev vispār ir savs spēks. Par to, ka tu esi, par to, ka tev ir mūžīgā dzīvība, ka tev ir pamats tam. Tā ir neatņemama sastāvdaļa. Neaizmirsti par to pateikties Dievam un vienmēr norādīt uz Viņu. Paturi prātā, neaizmirsti, neaizej galējībās. Visa slava Dievam! Visa slava Dievam arī par to, kas neko nedara? Galu galā, par to, ka es savu atbildību neuzņemos – slava Dievam? Neaiziesim tādā parazitējošā dimensijā, kur Dievs visu kārtos, Dievs visu darīs. Palūgsi Dievu un labākajā gadījumā viss notiks? Nē. Mēs lietojam savu spēku.

Ja kāds nav lasījis Deivida Jongi Čo grāmatu “Ceturtā dimensija”, tad tā ir obligātā literatūra. Mācītājs, kurš ir uzcēlis pasaulē lielāko draudzi Dieva vadībā.

Mozus saņēma baušļus Dieva vadībā. Bet tas bija viņa prāts. Vai tad tie noteikumi, ko Mozus ir rakstījis, der mums? Arī apustuļu laikos tie noteikumi, kad bija jāstaigā lakatiņos un bija kājas jāmazgā, tev der? Vai tev kājas jāmazgā, lai tu būtu izglābts? Nē, protams, vajag mazgāt kājas savās mājās, bet vai draudzē obligāti vienam otram jāmazgā kājas? Tā vispār ir tā laika kultūra, tie ir tā laika konkrētās draudzes noteikumi. Staigāšana lakatā? Draudzes noteikumi, ko kāds draudzes mācītājs izdomājis konkrētai draudzei. Pamats ir visiem vienāds. Noteikumus un mācību domā mācītājs saskaņā ar Dieva gribu. Ņem palīgā teologus, lai viss saskan perfekti ar Dieva gribu. Taču nianses katrā draudzē atšķiras. Mūzikas stils, viss atšķiras. Virzieni atšķiras. Bībelē, Vecajā Derībā tik daudz kas vispār neattiecas uz mums. To Mozus izdomāja. Un ir cilvēki, kas lasa Bībeli un domā, ka tas viss ir no Dieva. Tas viss nav no Dieva priekš mums, tas ir no Dieva viņiem tajā laikā. Un mums no Dieva tajā ziņā, ka mēs no tā varam mācīties principus.

Bet piemini To Kungu, savu Dievu, ka Viņš ir tas, kas dod tev spēku iemantot bagātību, lai apstiprinātu Savu derību, ko Viņš ar zvērestu bija apsolījis taviem tēviem, kā tas šodien ir. (5. Mozus 8:18 )

Viņš dod tev spēku. Viņš ir piešķīris tev smadzenes. Viņš ir piešķīris tev cilvēcisko spēku. Jongi Čo runā tieši par cilvēcisko spēku. Arī citas reliģijas dara brīnumus un palīdz cilvēkus atbrīvot no atkarībām. Nav patiesība, ka tikai Dievs dara brīnumus. Brīnumi notiek arī citās reliģijās un kustībās. Jā, tādi brīnumi, ko Jēzus darīja, diez vai kaut kur vēl notiek. Arī, ko Dievs caur Savu kristīgo draudzi dara, šaubos, vai tādi citur notiek. Bet brīnumi notiek. Un tas ir saistīts ar paša cilvēka ceturto dimensiju jeb viņa iztēles spēju. Un tā ir enerģija, kas pašam cilvēkam ir piešķirta.

Es teicu: "Jūs esat dievi un visi esat Visuaugstākā dēli!" (Psalms 82:6)

Jēzus viņiem atbildēja: "Vai nav rakstīts jūsu bauslībā: Es esmu sacījis, jūs esat dievi." (Jāņa evaņģēlijs 10:34)

Tu esi Dievam līdzīgs. Dievs tev ir piešķīris šo potenciālu, ko tu vari lietot un celt Viņa valstību ar savu spēku. Un, kad tu savu spēku esi lietojis, tad Viņa spēks varens parādās.

Un Viņš ir sacījis: "Tev pietiek ar Manu žēlastību; jo Mans spēks nespēkā varens parādās." Tad nu daudz labāk lielīšos ar savu nespēku, lai Kristus spēks nāktu pār mani. (2. Korintiešiem 12:9)

Pāvils saka, ka lielīsies ar savu nespēku. Tu nevari visu. Tu nevari pats no augšas piedzimt. Tas ir brīnums. Bet tu vari pastāstīt evaņģēliju cilvēkam. Un notiek brīnums – cilvēks no augšas piedzimst. Viņa dzīve pilnībā izmainās. Tas nav tavs roku darbs, tas ir Dieva darbs. Slava Dievam! Paldies arī tiem cilvēkiem, kas tev pastāstīja, kas tev mācīja.

Vai tu esi vīlies, ka nāksies tomēr kaut ko darīt? Ja gribi kaut kādas izmaiņas, tomēr nāksies kaut ko darīt.

Bet piemini To Kungu, savu Dievu, ka Viņš ir tas, kas dod tev spēku iemantot bagātību, lai apstiprinātu Savu derību, ko Viņš ar zvērestu bija apsolījis taviem tēviem, kā tas šodien ir. (5.Mozus 8:18 )

Tev ir spēks, lai iemantotu bagātību. Tu domā, ka nabadzība ir Dieva prāts? Tā ir prāta spēju aprobežotības pazīme. Ja cilvēks nevar nopelnīt normāli uzturam, ja nevar normāli nopelnīt un pabarot savu ģimeni, ja nevar normāli samaksāt par savu dzīvokli un vainot var tikai valdību un citus, tad tā ir prāta aprobežotība. Piedod, draugs, bet tā ir patiesība.

Tev ir jābūt tādai domāšanai, ka tajā brīdī, kad tev vajadzēs, piemēram, piecus tūkstošus, tas būs nieks. Tev ir pieci tūkstoši. Tūkstotis iesākumā, vēlāk pieci vai desmit. Tev tie ir pieejami. Tu tos vari dabūt, nevis aizņemoties, ne jau laimējot, bet tev viņi ir. Un ja nav, tu viņus nopelni. Dievs ir devis tev spēku nopelnīt. Spēku iemācīties principus, kā nopelnīt. Ja kāds no stacijas kontingenta šeit iepeld, viņam ir jākļūst par veiksmīgu cilvēku. Par katru cenu. Klausies manus sprediķus. Mācies, analizē. Cel grupiņas, evaņģelizē. Nu, kas tas ir, ka tu draudzē esi piecu gadus un tev pieci cilvēki ir grupiņā? Tā ir prāta aprobežotība. Tur netiek pielikts tavs spēks. Un tev ir jābūt tik finansiāli nodrošinātam, ka tev pietiek pāri labiem darbiem.

Es gribu redzēt šeit vīriešus, kuriem sievas skaisti ģērbjas. Viņiem jāprecas vispirms. Bet, ja precas, lai pakonsultējas arī ar mani. Varbūt man ir kādas zināšanas, ka tā otra puse ir ragana. Un to es tev nenovēlu. Tad tu nebūsi veiksmīgs cilvēks. Varbūt izvilksiet kaut kā, bet tā būs problēma. Es gribu, lai ir vīrieši draudzē. Es vēlos, lai vīrieši ir pazīstami sabiedrībā, lai viņi pelna naudu, lai viņiem ir savs bizness, lai viņi ir, kā minimums, pašnodarbināti vai arī strādā tādā darba vietā, kur ir izaugsmes iespējas, kur var augt un ieņemt vadošus amatus. Dievs tev ir devis pašam savu spēku, lai būtu bagāts, lai tev ģimenē sievai nekas netrūkst. Arī draudzē utt. Tu vari braukt tur, braukt šeit. Šobrīd tu domā: “Ai, degvielas cenas…” Es gribu braukt un es braucu, man vienalga, cik maksā degviela! Es vispār uz tām cenām neskatos. Neskaties uz cenām! Lieto un dari to, ko tev vajag. Es gribu, lai tu vari tā dzīvot. Veči, celieties! Dievs tev ir devis dabiski kā vīrietim. Kas ir sieviete? No vīrieša ribas tikai? Bet bieži vien viss ir otrādi. Četrdesmitgadīgs dēliņš. Iedomājies, tu apprecies, un tev vēl viens dēliņš mājās. Bērni piedzimst, un vēl vīrs ir dēls. Sievietes, esiet stipras! Esiet gatavas arī pašas pelnīt! Diemžēl ar to ir jārēķinās. Jo es skatos, ka kontingents neguļ. Skatos, ka kontingents arī negrib tik ļoti arī mainīties. Meitenes, neprecieties ar cilvēkiem, kuriem nav naudas. Neprecieties ar viņiem! Tikai gudri runā par kaut kādiem projektiem. Man vajag piecus tūkstošus. Nav? Aizvest mani uz Munameģi nevar? Tētim ir  mocis! Vai arī, kā minimums, kad jaunieši precas – ir redzams draudzē, ka viņš ir pārbaudīts cilvēks, ka viņā ir potenciāls, ka viņš iet uz to. Jaunībā cilvēks nevar būt vēl bagāts, bet var būt ar pareizu domāšanu un ar pūlēm jau. Tu redzi, ka viņš cīnās. Viņš būs bagāts. Tu palīdzēsi viņam tādam kļūt. Jūs abi būsiet bagāti. Cilvēkiem ir jābūt bagātiem. Kā minimums tā, lai tev visam pietiek un pāri vēl paliek. Dieva vārds saka:

Dodiet, tad jums taps dots: pilnu, saspaidītu, sakratītu un pārpārim ejošu mēru jums iedos jūsu klēpī; jo ar to mēru, ar ko jūs mērojat, jums atmēros. (Lūkas evaņģēlijs 6:38 )

Dievs var jums bagātīgi dot visādu žēlastību, ka jums arvienu ir pilnīga iztikšana un vēl pietiekoši paliek pāri labiem darbiem. (2. Korintiešiem 9:8 )

Mācies normāli pieņemt principus un arī kritiku. Nekā personīga. Vīriešiem ir jābūt turīgiem. Sievas lai vada mājas grupiņas. Vīri lai vada draudzi.

Doktoram Jongi Čo tā notika. Viņa grāmatas esmu daudz reižu pārlasījis. Ļoti viegli arī lasās. Unikāla pieredze. Viņš vienmēr pats gribēja visu darīt. Viņš nebija iemācījies principu, ka vajag deleģēt, ka arī palīgus vajag. Viņš kristīja ledainā ūdenī simtiem kristāmos un pēc tam saslima, un arī nomira. Viņš ļoti daudz dažādas kļūdas pieļāva. Un viņam bija sekojoša problēma. Korejā valda patriarhāts. Mums laikam ir otrādi, sievietes ļoti dominē Latvijā. Ne visur, bet ļoti dominē. Diemžēl tas ir tāds kā gars. Nav jau slikti sievietēm būt stiprām, bet ja esi ar vīru kopā, tad ir ieteicams, lai vīrs ir vecis. Jongi Čo Korejā bija problēma. Vīrieši gādā par ģimeni, viņi darbojas darbos, amatos un negrib vadīt grupiņas, negrib kalpot. Viņi bija nonākuši pie tā, ka daži vīrieši vada mājas grupas, bet sievietes nedrīkst. Beigu beigās sievietes bija piekritušas vadīt grupiņas, taču vīrieši viņas neklausīja. Kā tad vecis klausīs sievieti? Es domāju, īsts vecis. Īsts vecis neklausa sievieti, ieklausās, izdabā varbūt kaut kā, bet neklausa visā. Un tad Jongi Čo bija izdomājis piešķirt mācītāja pilnvaras zīmes sievietēm, kas nozīmē, ka klausot sievietei, tu klausi mācītāju. Un tādā veidā pasaulē lielākajā draudzē deviņdesmit piecus procentus no mājas grupām vada sievietes. Savukārt, veči tikai grib vadīt draudzes un biznesu. Nav jau slikti, ka tā darbojas kopā. Vīrieši var gādāt par ģimeni, un sievas kalpošanā sasniedz virsotnes. Veči, viss jums vēl ir tikai priekšā. No mūsu vidus tiešām celsies spēcīgi līderi. Pat jauni vīrieši celsies kā spēcīgi līderi. Spēcīgas sievietes no mūsu vidus draudzē gūs panākumus kalpošanā. Gūs panākumus arī sabiedrībā. Arī politikā. Āmen! Mēs esam tikai sākuma stadijā. Dievs ir labs.

Pie tempļa durvīm Pēteris un Jānis dziedināja tizlo no mātes miesām. Viņš cēlās kājās no zemes, viņš, kurš nebija staigājis.

Pēteris un Jānis gāja uz Templi ap lūgšanas stundu, tas ir, devīto. Tanī brīdī nesa kādu vīru, kas bija tizls no mātes miesām, to ik dienas nolika pie Tempļa durvīm, sauktām par Krāšņajām, lai viņš lūgtu dāvanas no tiem, kas gāja Templī. Redzēdams Pēteri un Jāni, kas gribēja ieiet Templī, viņš lūdza kādu dāvanu. Bet Pēteris ar Jāni, to cieši uzlūkodami, teica: "Skaties uz mums." Tas pievērsās viņiem, cerēdams kaut ko no viņiem saņemt. Bet Pēteris sacīja: "Sudraba un zelta man nav; bet, kas man ir, to es tev dodu: nacarieša Jēzus Kristus Vārdā - staigā!" Un, satvēris pie labās rokas, Pēteris to pacēla; tūdaļ viņa pēdas un krumšļi kļuva stingri, un, uzlēcis kājās, viņš varēja staigāt: viņš iegāja kopā ar viņiem Templī, staigāja un lēkāja un slavēja Dievu. (Apustuļu darbi 3:1-8 )

Un tā bija diena, kad vairāki tūkstoši cilvēku atgriezās pie Dieva. Un, lūk, ko Pēteris sludināja, ko Pēteris teica, kad cilvēki sanāca.

To redzēdams, Pēteris uzrunāja ļaudis: "Israēlieši, ko jūs brīnāties par to un ko jūs skatāties uz mums, it kā mēs paši ar savu spēku vai dievbijību būtu panākuši, ka šis staigā?" (Apustuļu darbi 3:12)

Bet vēl tikko Pēteris ar Jāni teica slimajam: [..]"Skaties uz mums." (Apustuļu darbi 3:4)

Kā dziedināja šo slimo?

Bet Pēteris sacīja: "Sudraba un zelta man nav; bet, kas man ir, to es tev dodu: nacarieša Jēzus Kristus Vārdā - staigā!" (Apustuļu darbi 3:6)

Caur viņu pašu vārdiem izgāja šī enerģija, sajaukta ar dievišķo enerģiju. Un viņš piecēlās.

Un, satvēris pie labās rokas, Pēteris to pacēla; tūdaļ viņa pēdas un krumšļi kļuva stingri,
un, uzlēcis kājās, viņš varēja staigāt: viņš iegāja kopā ar viņiem Templī, staigāja un lēkāja un slavēja Dievu.” (Apustuļu darbi 7-8 )

Saskrēja cilvēki un, lūk, ko saka Pēteris.

To redzēdams, Pēteris uzrunāja ļaudis: "Israēlieši, ko jūs brīnāties par to un ko jūs skatāties uz mums, it kā mēs paši ar savu spēku vai dievbijību būtu panākuši, ka šis staigā?" (Apustuļu darbi 3:12)

Viņi norāda uz Dievu. Visa slava par to Dievam.

Tas, ko tu lasi šajā brīdī, ir sabalansēta mācība. Sabalansēta mācība, kā būt kristietim vārda tiešā, pilnā nozīmē, kā patiešām gūt panākumus.

Sasaucis Savus divpadsmit mācekļus, Viņš tiem deva spēku un varu pār visiem ļauniem gariem un dziedināt sērgas. (Lūkas evaņģēlijs 9:1)

Tev ir vara! Tev ir spēks! Dievs tev to ir devis. Kopš dzimšanas katram cilvēkam Viņš dod spēku, ne tikai fizisko, bet arī garīgo, intelektuālo. Un to, kas garā un sirdī darās, nekad neviens zinātnieks vispār neizskaidros. Domu spēks un tā tālāk. Papildus Dievs piešķir Savu spēku tiem, kas no augšas piedzimuši. Tu esi savienots ar visa visuma spēku, ar to, ko Dievs ir radījis. Un Dievs piešķir tev Savu spēku.

Bet jūs dabūsit spēku, kad Svētais Gars būs nācis pār jums, un būsit Mani liecinieki kā Jeruzālemē, tā visā Jūdejā un Samarijā un līdz pašam pasaules galam. (Apustuļu darbi 1:8 )

Mēs esam dabūjuši spēku. Mums ir savs spēks un ir Dieva spēks. Tad, kad tu lieto savu spēku, tad Dieva spēks pieslēdzas. Āmen!

Pagājušajā dievkalpojumā bija aizlūgšanas. Bija ļoti laba slavēšana, bija laba mūzika, atvērās debesis faktiski. Es skaidri dzirdēju domas no Dieva: “Ej un lūdz par cilvēkiem. Uzliec rokas cilvēkiem.” Esmu dzirdējis teorijas, ka Dievs jau pats darbojas. Ne ar bruņotu varu, ne ar spēku, ne ar varu, bet ar tā Kunga Garu. Viss ir pareizi. Nevajag tur piepūlēties – pieliec tikai roku vai pasaki tikai vārdus un Dievs visu izdarīs. Jā, Dievs arī tā dara. Bet zini, Mozus bija tas, kurš izveda. Un Mozus iedvesmoja izraēliešus iziet. Mācītājs tevi iedvesmo darīt kādas lietas. Viņš iedvesmo. Tev rodas degsme. Un es šeit lūdzu. Es pie tās lietas tā no sirds piegāju, sakot ar spēku: “Jēzus Vārdā!” Un velni tur iet ārā. Viss smuki, viss notiek tur. Un tad es domāju tā: “ Dievs taču pats var darīt. Kāpēc man tik ļoti jāpiepūlas? Izteikšu tikai: “Jēzu pieskaries!”” Pieeju pie nākamā – nekas nenotiek, pie nākamā – nekas. Bet, kad es tā enerģiskāk izteicos, tad es sapratu un vēlreiz pārliecinājos, ka man ir sava enerģija, man ir savs spēks, kuram talkā nāk Dieva spēks.

Ilze šajās aizlūgšanās saņēma dziedināšanu. Ilzes par sevi stāsta: “Man bija tāda problēma, ka es no bērnības nedzirdēju ar vienu ausi. Šīs problēmas dēļ augot es īsti nemācēju runāt, pareizi izrunāt vārdus, tas mani ļoti ietekmēja. Dievkalpojumā, kad bija aizlūgšanas, ejot stāvēt rindā, es sapratu, ka šodien es tikšu dziedināta. Mācītājs pienāca man klāt, uzlika rokas, es nokritu, bet tās sajūtas nebija tik lielas, kā es biju iztēlojusies. Pēc tam es sapratu, ka es dzirdu. Man vairs nav jālieto ausu aparāts, kurš man bija izrakstīts. Slava Dievam! Man bija jālieto šis ausu aparāts, jo, bez šī aparāta mācoties, manām smadzenēm būtu ļoti grūti uztvert informāciju, ļoti grūti būtu turpināt runāt. Ja es nebūtu lietojusi šo ausu aparātu, man atkal parādītos problēmas, kas bija bērnībā – es nevarētu runāt, tam būtu vajadzīga liela piepūle. Tagad šie dzirdes nervi, kas bija sabojāti, ir atjaunoti. Šobrīd dzirdu labi, ir pagājusi nedēļa. Auss vēl nedaudz sāp. Man beidzot, klausoties mūziku ar austiņām, nevajag vienu austiņu noregulēt skaļāk, lai dzirdētu un saprastu, ko dzied. Slava Dievam!”

Visa slava Dievam! Un, kad ir visa slava Dievam, mēs zinām, kā Dievs darbojas.

Un tev būs To Kungu savu Dievu mīlēt no visas savas sirds un no visas savas dvēseles, un no visa sava prāta, un no visa sava spēka. (Marka evaņģēlijs 12:30)

Mīli Dievu no visas savas dvēseles, no visas savas sirds, prāta un spēka. Kad tu kalpo Dievam, savā grupiņā kalpojot cilvēkiem, dari to no visa spēka. Un tev būs panākumi itin visā. Jo Dievs ir ar tevi.

Es gribu izstāstīt kādu piemēru. Tas notika Čikāgā, tas ir zināms gadījums. Kāds jauns mācītājs ielika reklāmu pilsētas avīzē, ka viņam būs sprediķis “Ko tu izdarītu, ja tev būt miljons dolāru?” Un kāds cilvēks vārdā Armors, kurš bija gaļas konservu karalis pilsētā, miljonārs, viņš nolēma atnākt uz šo dievkalpojumu. Mācītājs sludināja un teica: “Ja man būtu miljons dolāru, tad es uzceltu un izveidotu skolu, kurā cilvēki mācītos ne tikai teoriju, bet uzreiz arī praksi. Īpaša pieeja, īpaša metodika, kad to, ko tu mācies, tu praktizē. Es tādu skolu radītu.” Pēc dievkalpojuma pie viņa pienāca šis miljonārs un teica: “Atnāc rīt uz ofisu, un es tev iedošu miljons dolāru.” Šāda skola ir, tā tika nosaukta gaļas konservu karaļa vārdā – Armora skola. Tā kļuva par ievērojamu skolu Amerikā. Šī ideja piedzima šī cilvēka galvā, tā bija viņa vīzija.

Mana vīzija ir Dieva svētīta Latvija. Mēs zinām, kur to visu likt. Pirmkārt, ir evaņģelizācija, evaņģēlija izplatīšana, tas ir pamats, kas mums ir jādara. Dieva svētīta Latvija. Mēs esam lielām lietām radīti, ne mazām, bet lielām. Mēs kā draudze kopā esam superprāts. Tāds superprāts, ka pat kurli cilvēki sāk dzirdēt. Un pats Dievs mūsu vidū pagodinās. Aleluja! Ļoti daudz kas ir saistīts ar mūsu pašu prāta spējām, kā mēs attīstām prātu, kā mēs domājam, kā mēs vizualizējam, kā mēs vēlamies, kā mēs plānojam, kā mēs ejam uz panākumiem. Šī vīzija attiecīgi piesaista citu cilvēku prātus un arī naudu. Vai mums draudzē ir kādreiz nauda pietrūkusi? Viss, ko mēs esam darījuši, vienmēr visam ir pieticis. Mēs esam pārgalvīgas lietas darījuši. Vienlaicīgi cēlām šīs telpas, kas izmaksāja vairākus simtus tūkstošus, tajā pašā laikā sarīkojām Tautas lūgšanu sapulces, kas katra maksāja arī ap 50, 60 tūkstošiem. Plus evanģelizācijas. Jo visi cilvēki, prāta spējas, nauda, viss seko projektam, tam projektam, par ko tu dedz, kas ir no Dieva dzimis tavā sirdī. Mūsu sirdī ir Dieva svētīta Latvija.

Hagajs un Caharija – tie bija divi pravieši, kas pravietoja tajā laikā, kad izraēlieši cēla templi. Viņi bija apstājušies. Viņi bija atgriezušies no Bābeles gūsta. Persijas vara, ķēniņi viņus atbalstīja, pat finanses piešķīra. Viņi cēla templi, taču politiski iemesli, savas rūpes un labklājība aizēnoja tempļa celtniecību. Un šie pravieši pravietoja. Izraēlieši bija apstājušies celt Dieva templi.

Tu esi Dieva templis, draudze ir Dieva templis. Un caur Dieva templi šīs slavas upes iztek, gan politikā, gan valdībā, visur. Es arvien vairāk ticu, arvien vairāk izjūtu, ka Dieva svētīta Latvija – garīgi, sociāli, ekonomiski svētīta Latvija, brīva un droša, ir iespējama. Šī vīzija pievelk cilvēkus, pievelk līdzekļus, pievelk spēkus. Šis ir tikai sākums, mēs nepadosimies. Mums ir spēks, mums ir Dievs. Un Dievs Tas Kungs saka:

[..] "Es esmu ar jums! - tā saka Tas Kungs." (Hagaja 1:13)

Šeit būs doma, kas tev ir jāiegaumē.

"Tā saka Tas Kungs Cebaots: šī tauta runā: vēl nav pienācis laiks no jauna celt Tā Kunga namu!" Un tad atklājās Tā Kunga vārds caur pravieti Hagaju: "Vai tad jums ir pienācis laiks, lai jūs dzīvotu ar ciedru koku plāksnēm grezni izrotātos namos, bet šim namam ir jāstāv drupās pamestam? (Hagaja 1:2-4)

Viņi cēla savus namus, savas ģimenes un bērnus taisīja. Bet kurš cels Dievam namu? Algas levītiem, cēlējiem netika izmaksātas. Viņi precējās ar pagānu sievietēm, šķīrās. Visādi “brīnumi” tur notika. Viņi nerūpējās par altāri, nerūpējās par savām personīgajām attiecībām ar Dievu, nerūpējās par pašu pamatu.

Divi pravieši – Hagajs un Caharija – vienlaicīgi apmēram 518.gadā p.m.ē. pravietoja. Tajā laikā valdīja Zerubābels, Persijas ķēniņa iecelts pārvaldnieks Izraēlā, un otrs bija Jozua, augstais priesteris. Tie bija augstākie līderi.

"Vai tad jums ir pienācis laiks, lai jūs dzīvotu ar ciedru koku plāksnēm grezni izrotātos namos, bet šim namam ir jāstāv drupās pamestam? Un nu, saka Tas Kungs Cebaots, palūkojieties, kā jums ir līdz šim klājies jūsu ceļos!" (Hagaja 1:4-5)

Un daudz ko citu pravietoja, iedvesmoja tautu.

Viņš sludina brīdī, kad šie cilvēki ir padevušies, templis ir pusratā. Piemēram, cilvēks gribēja uzcelt mājas grupiņu. Viņš sāka – atnāca viens cilvēks, divi cilvēki, trīs cilvēki, četri cilvēki, viss. Ir pagājis laiks – mēneši, varbūt gadi jau pagājuši, un viņš vairs neceļ šo grupiņu. Tu cer uz Dievu, tu lūdz, nekas nenotiek, jo tu necel šo grupiņu. Kas trūkst? Kaut kas nav. Kas nav? Vai arī finanšu lietas vai sava personīgā izaugsme, daudz dažādas lietas. Taču kalpošana tu esi apstājies. Tie paši slavētāji, viņiem ar katru reizi ir jādzied arvien labāk.

Hagaja sludina un saka, ka Dievs ir ar viņiem. Bija daudz iedvesmojošu vārdu un arī norājumu par nepareizu rīcību, par to, ka viņi ceļ savus namus, Dieva namu atstājot novārtā.

Un šeit ir atslēgas vārdi.

Un Tas Kungs lika pamosties Zerubābelā, Šealtiēla dēlā, Jūdas apgabala pārvaldniekā, un Jozuā, Jocadaka dēlā, augstajā priesterī, un visos no tautas atlikušajos jaunam garam, tā ka viņi nāca un uzsāka darbus gar Tā Kunga Cebaota, sava Dieva, namu. (Hagaja 1:14)

Viņi sāka celt. Kāpēc? Hagajs viņus iedvesmoja. Ne jau Dievs atnāca interesantā veidolā kā eņģelis, bet Hagajs, Dieva iedvesmots, atnāca norādīja uz problēmām, iedvesmoja. Augstākie vadītāji iedvesmojās un iedvesmoja arī savus līderus, valsts vecajus, un viņi cēla namu un uzcēla templi.

Un tagad pats svarīgākais, atceries. Ceļ tikai tie, kas ir iedvesmoti. Ceļ tikai iedvesmotie. Mājas grupiņas aug tikai tur, kur vadītājs iedvesmo cilvēkus. Izmaiņas notiek tikai tur, kur iedvesmo cilvēkus. Iedvesma nenozīmē pateikt tikai, ka tev viss sanāks. Varbūt pietiek celt savu namu, varbūt ir laiks parūpēties par savām personīgajām attiecībām ar Dievu, varbūt iesaistīties kādā draudzes kalpošanā, pa priekšu parūpēties par Dieva templi, lai Dieva svētība būtu tavā dzīvē. Palūkojieties, kā jums līdz šim ir klājies.

Kas iedvesmo? Cilvēks iedvesmo. Es jau minēju, ka nopirku vairākas grāmatas. Tie ir cilvēki, kas ir rakstījuši šīs grāmatas. Tie ir cilvēki ar pieredzi, kas ir sasnieguši virsotnes. Lasot es iedvesmojos. Mana vismīļākā grāmata, kas man iedvesmo, ir Bībele. Es tiešā ceļā caur Bībeli runāju ar Dievu. Katru rītu atveru Bībeli, lasu, pārdomāju. Es nelasu tā vienkārši visu cauri, es ļoti daudz domāju. Dievs uzrunā – rodas dažādas bildes un domas galvā, un es zinu, kā rīkoties, jo esmu bijis savā lūgšanu kambarī. Dieva vārds, ko faktiski rakstīja cilvēki, iedvesmo.

Arī tu pats sevi iedvesmo. Tu pats noskaties sprediķi, tu pats lasi kādu grāmatu, tu pats atkārto jeb apliecini kādas lietas savā dzīvē, lai tās notiktu, tu pats sevi iedvesmo. Bet bez draudzes, bez grupām, es domāju, ka tas nestrādā. Ir jābūt kolektīvam, komandai, kur visi tiecās uz mērķi, kur Dievs ir Dievs.

Mums nevajag tos mērķus, kas ir Lady Gaga, Madonnai, Rokfelleriem. Mums nevajag tādus mērķus. Azartspēles un alkohols neko nedod cilvēkiem, neko kā tikai ciešanas. Bet viņi saka: “Mums nauda nāk.” No kurienes nāk? Tu nepelni naudu, cilvēks ir strādājis reālu darbu, apstrādājis zemi un nopelnījis, bet tu viņam to vienkārši atņēmi. Pats neko neieguldīji, sabojāji cilvēka psihi. Šie cilvēki ir liekēži un parazīti. Alkohola tirgoņi, narkotiku tirgoņi, azartspēļu īpašnieki, tie visi ir parazīti. Kāds teiks: “Es pokerā gribu pastrādāt.” Parazīts tu esi, pokermeni! Izaudzē labāk kādu bieti. Graudi tagad būs vajadzīgi. Izaudzē kaut ko. Padomā, kā dīzelis var maksāt vairāk par benzīnu? 98. benzīna cenā dīzelis. Dīzelis, ko padomju laikā lēja ārā. Benzīns taču ir jāapstrādā. Kā var būt dārgāk? Mahinācijas – biržās maina cenas. Man šķiet, ka dīzelis maksā desmit centus litrā, bet šobrīd jau gandrīz divus eiro. Pieci cilvēki strādā un simts iedzīvojas uz viņiem. Deputāti algas sev paceļ, bet tev ne.

Tātad iedvesmoti cilvēki spēj iedvesmot citus, un tikai iedvesmoti cilvēki ceļ. Tikai viņiem ir vēlme, tikai viņiem ir enerģija, tikai šie cilvēki spēj šo enerģiju pārvērst reālos panākumos.

Mūsu facebook “Dieva Lauvu” grupā ir jau deviņi tūkstoši cilvēku. Redzēsim, cik no viņiem atnāks uz protestu. Ir jākļūst par lauvām. Pats nosaukums “Dieva Lauvas” liek tev domāt par to, ka tu esi stiprs, tu esi spēcīgs, ka tev viss ir iespējams, jo Dievs ir ar tevi. Āmen!

Aleksejs bija pie manis šeit sarunā, un es uzdevu viņam jautājumu – vai kristietis drīkst ņemt ieroci rokās un aizstāvēt savu zemi? Aleksejs atbildēja: “Tas vispār ir kauns, ka mums, kristiešiem, ir jāpaļaujas uz cilvēkiem ārpus draudzes, ka viņi mūs sargās.” Tas jau ir kauns, ka mēs paši sakām, ka Dievs mums neļauj nogalināt. Kā – neļauj nogalināt? Kāds teiks: “Viņi paši tur sastrīdējās, un mēs tur neiejauksimies.” Dievs atļauj nogalināt. Arī mūsu valstī ne tik sen bija nāves sods. Maniakiem un slepkavām bija nāves sods. Ko ar tādiem darīt? Lai staigā? Vai tādā gadījumā es neesmu slepkava, ja es ļauju tādam staigāt? Ja manā mājā iebrūk bruņots laupītājs, man ir ierocis un es viņu nenošauju, vai tad es pats nebūšu slepkava, ja es neaizstāvēšu savu ģimeni? Vai es pats neesmu slepkava tādā gadījumā? Viss ir sagrozīts. Kristīgajā vidē viss ir sagrozīts – politiku nevar, ieroci nevar, neko nevar, nauda ir slikti. Kas tās vēl par dziedināšanām, kas tie par brīnumiem? Labi, tas vēl daudziem patīk, nejauši kaut ko piedzīvot.

Es ceru, ka es tevi šodien iedvesmoju. Minimāla kritika, maksimāla iedvesma. Viss ir tavās rokās. Āmen!

Redzi, es sludinu, es izdodu enerģiju. Es pēc tam dodos mājās noguris. Tā ir mana enerģija, vajag ēst, kādu vitamīnu vajag, svaigu gaisu, lai organisms un smadzenes spēj funkcionēt. Parasti cilvēki mēs esam. Draugs, iedvesmojies un iedvesmo citus! Ceļam Dieva valstību, ceļam draudzi, ceļam grupas, ceļam sevi, savas ģimenes, ceļam Latviju! Cēlējspēks. Āmen! Aleluja!

Mācītāja Mārča Jencīša sprediķi “Spēks” pierakstīja un rediģēja draudzes “Kristus Pasaulei” redakcija

Prāts, zemapziņa, Dievs

Publicēja 2022. gada 29. marts 20:47Līga Paņina

Ziņas datums 30.03.22.

Šodien svētrunas tēma būs ļoti revolucionāra. Tas nav nekas jauns, bet tomēr vienmēr atklājās kādas jaunas lietas par cilvēka prātu.

Es lūdzu, Svētais Gars, ka Tu atver gara acis, ka tieši garā mēs varam saņemt, satvert, tuvoties Tev, vairot Tavu valstību, lai Tavs prāts notiek kā debesīs, tā arī virs zemes ikkatra šeit klātesošā personīgajā dzīvē, pirmkārt, prātā, garā, dzīvē. Āmen!

Prāts ir ārkārtīgi svarīgs. Prāts ir tas, ar ko mēs spējam izlasīt Bībeli un paklausīt. Ja tu klausījies mācītāja sprediķi, tu saprati – lūk, tāds ir Dieva vārds, tāds ir Dieva bauslis. Ja tu vienkārši tam paklausi, tu esi Dieva vadīts un svētīts. Tur pietiek ar prātu. Jebkuras komandas, kuras tu dod savam ķermenim – pirkstiem, rokām, mēlei – tas iet caur prātu. Tā ir doma, ko esi izdomājis, sapratis, kas dod komandas tavam ķermenim. Kā tu domā, tā arī rīkojies un tavā dzīvē notiek tas, kā tu rīkojies. Lai gūtu panākumus, ir jābūt zināšanām. Tu esi tik liels, cik liels esi savā prātā. Tavi sasniegumi iet tik tālu, cik tālu tu spēj saprast. Elementāra paklausība Dievam ir viena lieta, bet, ja tu gribi lielus panākumus, ir jābūt kaut kam vairāk. Es runāju par panākumiem kalpošanā, grupiņā, draudzē, kā arī ārpus draudzes – tavā darba vietā, biznesā vai pašnodarbinātā darbībā, attiecībās ar cilvēkiem, mākslā un citās sfērās. Ja tu tiecies uz virsotnēm, būs vajadzīgas īpašas zināšanas un bieži būs situācijas, kurās nepietiek vienkārši ar parastām Bībeles zināšanām.

Cilvēkam ir ne tikai prāts, bet arī zemapziņa. Es nedomāju, ka kādreiz kāds cilvēks spēs visu šo fenomenu paskaidrot, bet katram ir zemapziņa. Pareizā secība ir: prāts, zemapziņa, Dievs. Tu vari izlasīt Bībelē, ka tev nebūs zagt, un tam paklausīt. Taču, jo lielāka būs tava vīzija, jo vairāk būs vajadzīgas šīs savā ziņā pārdabiskās zināšanas, kuras glabājas tavā zemapziņā. Tava zemapziņa fiksē visu. Tas ir apbrīnojami, ka tavā zemapziņā un garā mājo daudz vairāk zināšanas, nekā tu ar prātu spēj aptvert. Tas cilvēks, kurš spēj pasmelties no savas zemapziņas, krietni precīzāk spēs ar savu prātu dot komandas savai miesai un darīt tās lietas, kas ved uz panākumiem. Ceļā uz lieliem panākumiem neiztikt bez zināšanām no zemapziņas. Ja tev nav mērķi, plāni, vīzija aiz sevis uz zemes kaut ko atstāt, tad šis nav priekš tevis, tev tas nav vajadzīgs, kaut gan tas darbojas jebkura cilvēka dzīvē. Katrs var pasmelties zināšanas no savas zemapziņas.

Piemēram, vai tev ir bijis tā, ka tu izej no mājas un ir sajūta, ka kaut ko esi aizmirsis, bet nezini ko? Šī informācija glabājas zemapziņā, tava zemapziņa to zina. Es bieži aizmirstu divas lietas – gredzenu un pulksteni. Aizslēdzot durvis un ejot uz mašīnu, es zinu, ka kaut ko neesmu paņēmis, bet ne vienmēr atceros, kas tas ir. Reizēm, tikai atbraucot uz draudzi un vēloties zināt, cik ir laiks, saprotu, ka man nav pulkstenis. Es to nezināju ar prātu, bet ar zemapziņu.

Cilvēks, kurš spēj pasmelties informāciju no zemapziņas, būs soli priekšā tam, kurš to nespēj. Tiek uzskatīts, ka cilvēks no sava prāta potenciāla izmanto tikai desmit procentus. Šobrīd zinātnieki, kuri pēta smadzeņu darbību, cenšas to apgāzt, bet es nedomāju, ka tas ir saistīts tikai ar smadzenēm. Es nedomāju, ka zemapziņa ir tikai smadzenēs. Uzskatu, ka domāšana piemīt ne tikai smadzenēm un miesai, bet arī mūsu garam un dvēselei. Tad, kad mēs atstāsim šo ķermeni, mēs turpināsim domāt. Tāpēc ir svarīgi pasmelties no zemapziņas, kurā ir daudz un dažāda informācija. Šobrīd es nerunāju par dziedināšanām un brīnumiem, kaut gan tas viss ir savā starpā saistīts. Ja tev ir vēlme gūt panākumus, kļūt bagātam, vēlme uzcelt mājas grupiņas, izglābt daudz cilvēku, vēlme savu kalpošanu draudzē attīstīt līdz ideālam līmenim, kļūt par labāko savā profesijā, tad tev būs nepieciešamas domas, kuras no parastām paceļas ģeniālā līmenī. Izlasot ar prātu Bībeli, dzirdot, ko mācītājs runā un izdarot to, tavā dzīvē darbosies Dieva principi. Ir otrs veids, kā tu vari saņemt no Dieva. Tur tu saņem to, kas nav Bībelē, bet to, kas ir ārpus tā, tu saņem tiešu vadību, un tās ir pārdabiskas zināšanas. Ar Dievu kontaktējas tieši zemapziņa. Tieši zemapziņā Dievs ieliek to, ko tu pēc tam saproti ar prātu un attiecīgi rīkojies. Tas notiek tavā iekšienē. Tātad vispirms prāts, tad zemapziņa un tad Dievs.

Veidojot raidījumu “Nedēļas personība”, man bija saruna ar Alekseju Ļedjajevu. Parasti šajās intervijās jautāju, kuri ir vislaimīgākie brīži cilvēka dzīvē, uz ko bieži atbild, ka bērnu piedzimšana. Pēc tam cilvēkiem pajautājot, kāpēc viņi ir pārliecināti par to, tad saprotu, ka tas prieks ir pēc dzemdībām. Protams, tas ir viens no prieka avotiem tavā dzīvē, bet Aleksejs nedomājot pateica: “Tas ir laiks, kad man ir plūsma no Dieva.” Tas ir tas laiks, kad viņš ir iegājis savā kambarī un lasījis Dieva vārdu. Nevis vienkārši izlasīja Dieva vārdā, ko saka Tas Kungs, bet lasījis starp rindiņām, smeļot no zemapziņas un zemapziņā ir kaut kas tāds, kas nāk tieši no Dieva, ko neviens cits cilvēks nevar zināt. Ja tu patiešām vēlies sasniegt virsotnes, tev ir nepieciešams attīstīt savu prātu savienībā ar dievišķo visaugstāko gudrību. Bībele saka, ka Dievs ir visgudrs, visaugstākā gudrība.

Liels ir mūsu Kungs un varens spēkā, Viņa gudrībai nav mēra. (Psalms 147:5)

Reti kurš cilvēks gūst nopietnus panākumus pirms piecdesmit gadu vecuma. Es nedomāju par to, ka tu atvēri savu firmu – tas nav nekāds vērā ņemams panākums. Redzamus, vērā ņemamus panākumus sasniedz cilvēki, kuri ir stipri virs piecdesmit gadiem. Lielākajā daļā sabiedrības cilvēks virs piecdesmit gadiem sevi ir jau norakstījis, domājot, ka dzīve jau pagājusi. Patiesībā viss ir otrādi – dzīve tikai sākas. Ļoti reti kurš cilvēks sasniedz panākumus pirms četrdesmit gadiem, un šajā vecumā tie ir tikai pirmie panākumi. Ar četrdesmit gadiem kaut kas tikai sākas. Ja kādam trīsdesmitgadniekam šķiet, ka viņš ir kaut ko sasniedzis un viņš domā, ka tas ir viss, tad viņš maldas. Tu neesi attīstījis savu domāšanu, un tev nav vīzija, redzējuma, vēlme pēc kaut kā vairāk. Tie kuriem ir vēlme gūt panākumus kalpošanā, sasniegt ko ievērojamu, zina, ka Dievs nav mazs Dievs, bet liels Dievs, Elohim, Dievs Radītājs, kurš radījis debesis un zemi.

Iesākumā Dievs radīja debesis un zemi. (1.Mozus 1:1)

Viņš ir El Elyon, debesu un zemes Valdnieks, un vēl vairāk – Dievs neaprobežojas ar debesīm un zemi, bet ir radījis visumu, kosmosu, viss neizpētīto. Viņš ir Centrs, visa Radītājs, visa Avots, Sākums un Gals, Alfa un Omega.

Es esmu Alfa un Omega, Pirmais un Pēdējais, Sākums un Gals. (Atklāsmes 22:13)

Viņam nav neviena līdzīga, mēs nespējam Viņu aptvert. Tas, ko darām šeit virs zemes, ir kaut kas dievišķs, kaut kas vairāk, nekā tas, kas tev ir šodien tavā kalpošanā, dzīvē, naudas lietās – itin visā.

Es katram iesaku noskatīties sarunu ar Denisu Paškeviču. Viņš ir pasaulslavens saksofonists. Iemesls, kāpēc daudzi viņu nezina, ir tas, ka džeza mūzika un īpaši viņa stils nav priekš katra, bet gan izredzēto lokam. Ja cilvēks vienkārši spēlē saksofonu, tas labi skan. Bet ja cilvēks ir pacēlis savas domas līdz ģeniālam līmenim, ka smadzeņu aptvere strādā nevis uz desmit vai divdesmit procentiem, bet gan daudz vairāk, kad informācija tiek smelta no zemapziņas un kad vēl pieslēdzas Dievišķais, tas vairs nav parasts saksofons. Viņš man stāstīja, ka vairākās vietās ir pārplēsis vēdera plēvi. Kādā veidā? Lai dabūtu ārā no saksofona šo dievišķo skaņu, ir vajadzīga milzīga piepūle. Ir tādi saksofonisti, kuri aiz piepūles izpūš savus zobus. Lūk, saksofonists no Dieva – tik ļoti attīstīta intelektuālā smadzeņu, zemapziņas darbība, ka miesai nav nozīmes. Viņš ir ieguvis arī apbalvojumu par Latvijas vārda nešanu pasaulē. Kanāla Youtube statistikā redzams, ka interviju ar viņu skatās ļoti maz. Tādēļ jau arī ir tik maz cilvēku ar attīstītām smadzenēm un tieši tāpēc ir tik daudz cilvēku, kuri aprobežojas ar parastu Bībeles lasīšanu un savu iemaņu elementāru iemācīšanos, neaug tālāk līdz augstākam līmenim un neattīsta savu prātu. Prāts ir jāattīsta. Lai sasniegtu virsotnes, ir vajadzīgs kas vairāk nekā parastas zināšanas. Viņš stāstīja, ka tad, kad bija sasniedzis jau ievērojamus panākumus, spēlēja kopā ar pasaules dižākajiem džeza saksofonistiem. Viņš pats bija apmierināts par savu sniegumu. Viens pasaules džezmenis pienāca klāt un pateica, ka viņš slikti spēlē, ka šī spēlēšana nekam neder. Parasts cilvēks ar neattīstītu domāšanu šādā situācijā varētu arī salūzt. Tāpat kā draudzē – ja tev nav attīstīta domāšana, tad kritika no mācītāja vai vadītāja liek tev salūzt.

Ja tad, kad tu esi dabūjis pirmo darbu veikalā, tev saka, ka tu slikti strādā un tu par to apvainojies, tad tu nesaproti, ka daudz prāta šādam darbam nevajag. Vai daudz prāta vajag, lai strādātu konservu fabrikā? Tā ir nolemtība. Jā, iesākumā tu vari to darīt, bet, ja tas ieies tavā sistēmā – strādāt par mazu samaksu fabrikā, tev vairs neatliks laika augstākām domām. Jādomā plašāk, jādeg, jāvēlas, jāliek savā priekšā vīzija, redzējums, ko tu gribi sasniegt.

Mūsu logo, kur parādīta Dieva vadība caur divpadsmit, ir zemeslode. Mums ir ko darīt. Mūsu draudzē katrā kalpošanas sfērā ir uzrakstīts priekšā, ko darīt un tu vari iet, cik tālu vien vēlies.

Deniss, kad uzdevu viņam jautājumus, aizvēra acis un padomāja. Es domāju, ka “peldēs”, jo mākslinieki mēdz būt tādi. Tomēr tie mākslinieki, kuri gūst panākumus, māk gan “peldēt”, gan disciplinēti domāt, attīstīt domāšanu un strādāt. Viņi spēj iztēloties, redzēt. Mākslinieks bez disciplīnas nav mākslinieks, viņš nekur tālu netiek. Arī tai brīdī, kad šis pasaulslavenais džezists Denisam pateica kritiskos vārdus, viņš aizvēra acis. Izšāvās cauri domas, ka viņš ir slikts, ka visus šos gadus par velti trenējies. Viņš trenējās sešas stundas dienā. Un tad viņam atnāca augstākā gudrība no zemapziņas vai no Dieva – to grūti saprast, kad domas atnāk no Dieva, kad no zemapziņas. Deniss tad mierīgi pajautāja: “Vai tu mani pamācīsi?” Šis cilvēks atbildēja: “Jā, bet tev būs jāaizmirst viss, ko esi mācījies līdz šim.” Vai tu zini, ko nozīmē, ka tad, kad esi jau kaut ko panācis, jāsāk pilnīgi no jauna? Šis pasaulslavenais saksofonists, skolotājs viņu izskoloja, viņš iemācījās visu no jauna. Braucot kopā mašīnā un stāvot sastrēgumā, runājāmies. Viņš stāstīja arī par savām nedienām, par vēdera plēves plīšanu un, citu starpā, viņš teica, ka, ja toreiz nebūtu palūdzis sevi mācīt un nebūtu piekritis mācīties pa jaunam, tad diez vai šodien kaut ko vēl spēlētu. Šāda veida augsta līmeņa muzicēšana ir saistīta ar upuriem. Kad to dara tādos līmeņos un tik daudz, ir jābūt ideālai tehnikai un ne tikai tehnikai. Ir jāzina daudz vairāk. Tikai tad, kad esi pareizi apguvis, tad vari ilgtermiņā to darīt, sasniedzot patiešām dievišķus panākumus.

Man mājās ir grāmata par Mocartu – “Dievišķais un pasaulīgais”. Manai mammai mājās arī bija šī grāmata, un es kā mazs puika skatījos uz šiem diviem vārdiem un domāju par tiem. Šobrīd es apzinos, ko nozīmē dievišķais un pasaulīgais. Mocartam piemita daudz dažādu trūkumu, bet savā mūzikā viņš bija dievišķs. Es neesmu Mocarta pielūdzējs un neklausos viņa mūziku, bet daudzi stili un žanri, ko šodien mūziķi izpilda, pamatu pamatā ir Mocarts, Bēthovens, Bahs. Klasika ir pamatā. Gandrīz jebkurā mūzikas stilā es dzirdu arī Mocartu. Visi mūziķi ieguvuši pamatus un ne bez Mocarta.

Arī tiem cilvēkiem, kuri neapmeklē draudzi, var būt dievišķas, ģeniālas izpausmes, kuras nav pieejamas parastam cilvēkam. Tev nav jābūt īpaši apdāvinātam, lai būtu tāds prāts. Prāta spējas var attīstīt, un tu vari savu domāšanu pacelt virs vidējā līmeņa un ieiet ģeniālā līmenī. Tad tu radīsi neapstrīdamus šedevrus un tas nebūs divdesmit gadu vecumā. Žēl, vai ne? Tam ir vajadzīgs laiks.

Ja es domāju par sevi, tad bērnībā es tiku attīstīts. Mamma mani ņēma līdzi uz mēģinājumiem un koncertiem, kur viņa spēlēja pavadījumus koriem, ansambļiem dažādās pilsētās. Es pat atceros, kā ar savu pūkaino cepuri un mētelīti gulēju uz kultūras namu krēsliem. Man tas bija apgrūtinoši. Kad mans patēvs braukāja un muzicēja, es braucu līdzi. Mani ņēma visur līdzi. Mamma mani mācīja lasīt. Četru gadu vecumā es jau lasīju grāmatas. Šo laiku var neizsvītrot. Bet no tā laika, kad manās smadzenēs un dvēselē notika īssavienojums, izveidojās atkarības, padsmit gadus no manas dzīves var izsvītrot. Tas laiks, kurā man bija jāaudzē savas prāta spējas, ir izlaists un pavadīts destruktīvi, jo tieši tā iedarbojas alkohols un narkotikas. Trīsdesmit gadu vecumā es sastapos ar Jēzu Kristu. Tas bija piedzīvojums, kas izmainīja manu dzīvi, domāšanas, emocijas.

Cilvēka piedzīvojumi, emocijas maina prātu. Ja cilvēks pēc piedzīvojuma, kas atstāj iespaidus arī zemapziņā, spēj to arī saprast, tā ir teicama kombinācija. No zemapziņas var dabūt ārā informāciju tikai tad, kad prāts savienojas ar emocijām. Tad var saņemt arī dievišķu informāciju ārpus parastas Bībeles lasīšanas, ārpus parastās sapratnes par to, kas ir labs un kas ir slikts. Lasīt Bībeli, saprast pareizus principus, kas ir labi un kas ir slikti – tā ir pirmā klasīte. Tālāk tev ir vajadzīga vadība – Dieva vadība, tas, kas Bībelē netiks pateikts priekšā. Šeit ir jāuzmanās, lai “neiebrauktu auzās”. Tāpēc arī ir Dieva vārda pamatzināšanas, lai viss būtu saskaņā ar to. Tomēr ir tik daudz lauciņi, kur tev vajag tiešas norādes un tikai tie, kuri spēj saņemt tiešas norādes dažādās krustcelēs, ir ļoti veiksmīgi.

Draudze “Kristus Pasaulei” ir ģeniāla, jo ir potenciāls augt un pastāvēt jebkādos apstākļos. No kurienes tā apsēstība ar mājas grupām? Tas ir saņemts no Dieva manā zemapziņā, un kaut kādā veidā esmu to izvilcis no zemapziņas un sācis rīkoties. Kādēļ gan būtu vajadzīgas mājas grupiņas bez šīs atklāsmes? Latvijā neviens tā nedara, neceļ un neattīsta mājas grupiņas. Pirms es sāku draudzi Rīgā, gāju pie kāda mācītāja, kuram Pārdaugavā kādreiz bija bijusi liela draudze, līdz pat diviem tūkstošiem cilvēku. Tai brīdī tur bija tikai kādi piecpadsmit cilvēki. Es viņam jautāju, kāpēc viņš neorganizē mājas grupiņas. Viņš atbildēja, ka bija mēģinājuši, bet tās nestrādāja un minēja dažādus iemeslus, kādēļ. Protams, lai palaistu visu šo sistēmu tā, lai tā ietu tālāk un izplestos, ir grūtāk, tur vajag vairāk intelekta, domāšanā jāpaceļas augstāk kā vidēji.

Vai tu kaut ko saproti? Vai sirds sāk pukstēt straujāk un rodas cerība? Tu vari mainīt savu prātu, gūt dievišķus panākumus un pacelt savu domāšanu dievišķā līmenī. Tava zemes dzīve un sasniegumi var būt patiešām iespaidīgi. Vai tu sāc tam ticēt? Vai sāc ticēt, ka reiz tavs darbs konservu fabrikā beigsies, ka beigsies darbs pie vergtura bez karjeras un izaugsmes iespējām, ka sāksi strādāt pats uz sevi vai vietā, kur tev ir izaugsmes iespējas? Vai tici, ka tava mazā mini grupiņa reiz beigsies un tā sāks augt un tev būs viena, divas, trīs, piecas, desmit grupiņas? Desmit, divdesmit, piecdesmit grupiņas! Vai tici, ka tev būs nauda, ka aizmirsīsi, ko nozīmē ātrie kredīti, ka aizmirsīsi ko nozīmē dzīvot no algas līdz algai, ka pietiks pašam, paliks pāri un nebūs kur likt naudu? Tas ir iespējams tavā prātā. Secība no Dieva līdz tavam prātam ir: Dievs, zemapziņa, prāts. Otrs veids ir – pa tiešo prāts: vienkārši pieņem principus un dari. Lieliem panākumiem ar to vien nepietiks, vajadzēs vairāk. Lūk, kāpēc daudziem ir tik mazi panākumi – neesi pieslēdzis savu prātu un neizmanto savas smadzenes, visu, ko Dievs grib tev dot. Jāsāk ar vīziju, vēlmi, redzējumu, ka tu gribi daudz vairāk. “Es gribu daudz vairāk, kā tikai dzīvi nodzīvot. Es gribu daudz vairāk.” – dzied Valdis Indrišonoks. Es gribu daudz vairāk!

Tev lielie panākumi sāksies tikai pēc piecdesmit gadiem, bet, lai tie sāktos, jau šodien tev ir jātrenē prāts, jābūt uzticamam mazās lietās un jāattīsta prāta spējas. Āmen! Dievam patīk ka mēs atklājam un saprotam Dieva principus, Viņa gribu kā sasniegt, kā efektīvi celt Viņa valstību. Dieva prātā nav sliņķu draudze.

Un Tas Kungs tevi noliks par galvu, bet ne par asti, un tu būsi arvien augšā un nekad lejā, ja tu klausīsi Tā Kunga, sava Dieva, baušļiem, ko es tev šodien pavēlu turēt un pildīt. (5. Mozus 28:13)

Jēzus lietoja augstākas zināšanas un tādēļ bija veiksmīgs savā kalpošanā. Mūsu draudze ir, pateicoties Kristum, un Kristus bija un ir gan Dievs, gan cilvēks. Absolūts Dievs un absolūts cilvēks. Divi vienā. Un Viņa zemes dzīve un kalpošana ir mums piemērs, un Viņa lielie panākumi slēpjas vīzijā.

Es esmu nācis, lai tiem būtu dzīvība un pārpilnība. (Jāņa evaņģēlijs 10:10)

Jo Dievs Savu Dēlu nav sūtījis pasaulē, lai Tas pasauli tiesātu, bet lai pasaule caur Viņu tiktu glābta. (Jāņa evaņģēlijs 3:17)

Jo tik ļoti Dievs pasauli mīlējis, ka Viņš devis Savu vienpiedzimušo Dēlu, lai neviens, kas Viņam tic, nepazustu, bet dabūtu mūžīgo dzīvību. (Jāņa evaņģēlijs 3:16)

Dievs grib izglābt katru. Dievam ir liels plāns, un Viņa vīzija aptver visu zemeslodi. Degsme, uguns, kam seko vēlme attīstīt savu domāšanu. Lai aizsniegtu visus zemeslodes iedzīvotājus, man ir jāattīsta prāts un domāšana. Jēzus to attīstīja.

Bet notika tanīs dienās, ka Viņš aizgāja uz kalnu Dievu lūgt; un Viņš pavadīja visu nakti Dieva lūgšanā. (Lūkas evaņģēlijs 6:12)

Tas bija laiks, kad Jēzus koncentrējās uz divpadsmit mācekļu izvēli. Kurus izvēlēties? Kad Jēzus staigāja pa zemes virsu, Viņam sekoja cilvēku pūļi. Daži likās simpātiski, daži gudrāki, daži ne tik gudri, daži atklāti muļķi, dažs likās nodevīgs, par dažiem nebija labas atsauksmes. Jēzus uzkāpa kalnā lūgt Dievu. Viņš visu nakti pavadīja lūgšanā un pārdomās.

Un, kad gaisma ausa, tad Viņš sasauca Savus mācekļus un izredzēja no tiem divpadsmit [..] (Lūkas evaņģēlijs 6:13)

Kā tu domā, vai Viņš izvēlējās pareizos, izņemot vienu? Bet varbūt to pašu vienu Viņš arī pareizi izvēlējās, tikai Jūdam paslīdēja kāja, kaut kas kalpošanas laikā notika, ne tur aizgāja, sāka domāt ne tajā virzienā. Ja Jēzum nebūtu augstāka līmeņa domāšana, ja Jēzum nebūtu piekļuve pie zemapziņas un Dieva saprāta, vai Viņš pareizi izvēlētos? Es domāju ka ne. Augsta līmeņa sasniegumiem vajadzīga augstāka gudrība.

Filips atrod Nātānaēlu un saka viņam: "Mēs esam To atraduši, par ko Mozus bauslībā un pravieši rakstījuši, Jēzu no Nacaretes, Jāzepa dēlu." Nātānaēls viņam sacīja: "Vai no Nacaretes var nākt kas labs?" Filips viņam atbild: "Nāc un redzi!" Jēzus redzēja Nātānaēlu nākam un saka par viņu: "Redzi, patiesi israēlietis, kurā nav viltības!" Nātānaēls sacīja Viņam: "Kā Tu mani pazīsti?" Jēzus atbildēja viņam: "Pirms Filips tevi sauca, kad tu biji zem vīģes koka, Es tevi redzēju." Nātānaēls atbildēja Viņam: "Rabi, Tu esi Dieva Dēls, Tu esi Israēla Ķēniņš!" (Jāņa evaņģēlijs 1:45-49)

Filips aicina Nātānaēlu, ka viņi ir atraduši mesiju, taču Nātānaēls ir skeptisks, sakot, ka tur nekas labs nevar būt. Kad Jēzus saka: "Pirms Filips tevi sauca, kad tu biji zem vīģes koka, Es tevi redzēju." Jēzum bija piekļuve varbūt pat ne Dievam, bet iespējams savai zemapziņai. Tas ir veids, ko mēs neprotam izskaidrot. Iespējams pat piekļuve cita cilvēka zemapziņai. Jēzus redzēja, ka viņš sēž zem vīģes koka. To sauc par gudrības vārdu, par atziņas vārdu. Atziņas vārds – redzi to, ko ar parastajām acīm nevar redzēt, kas ir tagad vai bija pagātnē. Gudrības vārds - ka redzi to, kas būs nākotnē. Tas ir pārdabiski. Bībele tās sauc par Gara dāvanām.

Bet ikvienam ir dota Gara izpausme, lai nestu svētību. Citam Gars dod gudrības runu, citam atziņas runu, tas pats Gars. (1.Korintiešiem 12:7-8)

Kāpēc mums vajag Gara dāvanas? Tās ir vērtīgas, jo ir saistītas ar prātu. Pēc šīm zināšanām ko atklāja Jēzus, Nātānaēls teica: "Rabi, Tu esi Dieva Dēls, Tu esi Israēla Ķēniņš!" Viss ar to viņam pietika. Jēzus teica: “Tu redzēsi lielākas lietas par šīm.”

Jēzus viņam atbildēja: "Tu tici tāpēc, ka Es tev sacīju, ka redzēju tevi zem vīģes koka. Tu redzēsi lielākas lietas par šīm. (Jāņa evaņģēlijs 1:50)

Jēzus kalpošanas efektivitāte balstās prāta spējās, kuras viņš prot pasmelties no zemapziņas, kur tās glabājas. Cilvēka zemapziņa fiksē visu, un es pat nezinu visu, kas tur mājo. Tas ir vesels visums, kosmoss, kas mājo cilvēka zemapziņā. Doktors Dāvids Jongi Čo grāmatā “Ceturtā dimensija” to apraksta. Kristieši un psalmi saka, ka tikai Dievs dara brīnumus.

Slavēts lai ir Dievs Tas Kungs, Israēla Dievs, kas vienīgais dara brīnumus! (Psalms 72:18)

Bet tā gluži nav pilna patiesība, jo arī dažādi kulti un reliģijas dara brīnumus. Arī viņi atbrīvo no atkarībām. Tas bieži ir saistīts ar dēmonu darbību, reizēm vienkārši ar ceturto dimensiju vai cilvēku zemapziņu. Šodien mēs nerunāsim par brīnumiem un dziedināšanām, bet gan par prāta darbību, kas ir ļoti būtiska. Piemēram, Sauls un Dāvids.

Tad Dāvids jautāja Tam Kungam, sacīdams: "Vai man būs iet un sakaut filistiešus?" Un Tas Kungs viņam atbildēja: "Ej, jo tu sakausi filistiešus un izglābsi Kegilu!" (1.Samuēla 23:2)

Dāvida panākumu atslēga ir viņa prāta spējās. Ne vienkārši ticība Dievam. Ticībai ir dažādas sastāvdaļas un viena no tām ir saprast no Dieva un saņemt norādījumus no Dieva, kā rīkoties. Zināt to, ko parasti cilvēks nevar zināt, tādējādi esot soli priekšā. Krustcelēs Dāvids bieži prasīja, lai atnes efodu, viņa mūzikas instrumentu, un viņš uz tā spēlēja, jo viņš bija arī muzikants. Mūzika palīdzēja Dāvidam atvērt durvis uz zemapziņu, uz Dieva klātbūtni. Pats Dievs atklāja Dāvidam, kur iet un ko darīt vai nedarīt. Tāpēc Dāvids bija soli priekšā Saulam. Kāds bija Sauls? Bija divi ķēniņi, pirmais bija Sauls un otrs bija Dāvids. Dievs atmeta Saulu, bet Dāvids nāca viņa vietā. Visu to laiku, kamēr Sauls vēl bija dzīvs, viņš cīnījās par savu vietu, bet Dāvids faktiski cīnījās par savu dzīvību. Galu galā Dāvids kļuva par ķēniņu. Dāvids, no kura saknēm ir nācis Jēzus. Ja lasi Bībeli, droši vien tavs vismīļākais personāžs ir Dāvids. Meitenēm varbūt Estere, bet man Dāvids, Jozua, visi Bībeles varoņi. Man patīk arī varoņu filmas.

Kad Sauls kļuva par ķēniņu, Samuels viņam teica, lai sagaida viņu pēc septiņām dienām un viņi tad kopīgi nesīs upuri Dievam. Taču Sauls nevarēja paklausīt elementāram norādījumam no pravieša. Sauls, nesagaidot pravieti, pats upurēja upuri Dievam. Tas ir cilvēks, kurš lasa Bībeli, un pat elementāras lietas nevar saprast un neņem vērā. Nepaklausības dēļ Sauls tika atmests.

Tā viņš gaidīja septiņas dienas līdz Samuēla noliktajam laikam, bet, kad Samuēls nenāca uz Gilgalu un ļaudis, kas bija pie viņa, sāka jau izklīst, tad Sauls sacīja: "Atnesiet šurp pie manis dedzināmo upuri un kaujamo pateicības upuri!" Un viņš upurēja dedzināmo upuri. Un notika, tikko kā viņš bija pabeidzis upurēt dedzināmo upuri, redzi, tad atnāca Samuēls. Un Sauls izgāja viņam pretī, lai viņu apsveiktu. Tad Samuēls sacīja: "Ko tu esi darījis?" Un Sauls atbildēja: "Kad es redzēju, ka ļaudis klīst projām no manis un tu noliktā laikā nenāci, un filistieši ir sapulcējušies Mikmašā, tad es domāju: tagad filistieši dosies pret mani uz Gilgalu uzbrukumā, bet es vēl neesmu paspējis Tā Kunga priekšā izlūgties žēlastību, - tā es iedrošinājos un nesu dedzināmo upuri." Tad Samuēls atbildēja Saulam: "Tu esi aplam darījis; tu neesi izpildījis Tā Kunga, sava Dieva, bausli, ko Viņš tev bija pavēlējis; patlaban Tas Kungs būtu tavu ķēniņa varu pār Israēlu apstiprinājis uz mūžīgiem laikiem, bet nu tava ķēniņa valsts nepastāvēs. Tas Kungs jau ir izmeklējis Sev vīru, kas ir pēc Viņa sirdsprāta, un Tas Kungs tam ir nolicis būt Savai tautai par valdnieku, jo tu neesi izpildījis, ko Tas Kungs bija tev pavēlējis." (1.Samuela 13:8-14)

Dāvids paralēli Dieva vārda zināšanām piekļuva zemapziņai un Dieva gudrībai. Lūk Dāvida panākumu atslēga.

Kā atvērt zemapziņu? Kā nokļūt pie šim zināšanām? Daži punkti, kas tev var palīdzēt. Ja tu tos lietosi, šie principi pie tevis darbosies. Ir lietas ar kurām var aktivizēt prātu, un tās ir elementāras lietas.

Sākšu ar vienu, bet tās nav pirmajā vietā.

1. Emocijas

Lai no zemapziņas dabūtu ārā informāciju prāta līmenī ir vajadzīgas emocijas. Emocijas savienojas ar prāta zināšanām. Dievs – zemapziņa – prāts. Vai pa tiešo caur Dieva vārdu. Un ir īpaša Dieva vadība, Dieva atklāsmes vai vadība no tavas zemapziņas, to var saukt arī par uzplaiksnījumu, atklāsmi. Pēkšņi es zinu, kas ir kas.

Kad es eju lūgšanu kambarī, man ir tādas reizes, lasu un pa galvu jaucas visādas citādas domas un tāpēc nevaru normāli sakoncentrēties. Šādos brīžos es nevaru saņemt, jo pa galvu viss maisās, lasu Dieva vārdu, palūdzu un nav nekas īpašs. Var reizēm būt tā, ka visu nedēļu es esmu godīgi pavadījis laiku ar Dievu, godīgi visu esmu lasījis, bet nav nekas īpašs. Pēkšņi nākamajā nedēļā, pirmdienā no rīta, tāds samiegojies pieceļos un, kā atveru Bībeli un kā sāku lasīt, tā visu saņemu mēnesi uz priekšu. Atveras sestais prāts. Kad esi no tā visa izgājis ārā, sestais prāts ir aizvēries, tu esi parasts cilvēks. Kad saņem gudrību no Dieva, tā ir jāpieraksta, lai tā nepazustu. Pēc pieredzes zinu, ir lietas, kuras tu neaizmirsti, bet ir lietas, kas ir jāpieraksta, lai tās neaizmirstu. Zini, bieži vien tas ir pēc svētdienas dievkalpojuma, kad mans prāts ir savienojies ar emocijām, kad esmu bijis šajā atmosfērā, kur tik daudz smadzenes un gari esam savienoti kopā, kur ir superprāts. Vienam ir viens prāts, bet šeit kopā ir superprāts. Un, kad mēs visi kopā ar vienu mērķi pielūdzam Dievu, atveras debesis, atveras plūsma no augšas.

Un notika, kad priesteri iznāca no svētnīcas - jo visi priesteri, kas bija tur, bija svētījušies, neieturot iedalījumus, un levīti, kas bija dziedātāji, proti, Asafs, Heimans, Jedutuns ar saviem dēliem un brāļiem, visi tērpušies smalka linu auduma drānās, ar cimbālēm, arfām un cītarām bija nostājušies altāra austrumu pusē un līdzās viņiem ap simts divdesmit priesteru, kas pūta taures, un, vienlaicīgi iesākoties mūzikai un dziesmai, šķita, it kā būtu tikai viens, kas taurētu, un viens, kas dziedātu, un tikai skanētu viena balss, kas To Kungu teiktu un slavētu Viņu; un, kad uz augšu pacēlās tauru, cimbāļu un citu instrumentu un slavas dziesmas skaņas, pauzdamas: "Jo Tas Kungs ir labs, un Viņa žēlastība paliek mūžīgi!" - tad viss nams, Tā Kunga nams, piepildījās ar mākoni, tā ka priesteri nevarēja nostāvēt, lai kalpotu, šī mākoņa dēļ, jo Tā Kunga godība bija piepildījusi Dieva namu. (2.Laiku 5:11-14)

Dieva godība piepildīja templi, kad visi bija kā viens, tā, ka priesteri nevarēja kājās nostāvēt, jo Dieva mākonis nonāca templī. Dieva klātbūtne jūtamā veidā nonāca pār templi. Kad saņemu no Dieva norādījumus, ka nepieciešamas aizlūgšanas, es visu to spēcīgi piedzīvoju un es redzu un zinu ka man tas ir jāizdara, un es to izdaru.

Aleksejs teica, ka viņa laimīgākie brīži ir tad, kad viņš saņem no Dieva. Arī man vislabākie brīži ir tad, kad esmu viens pats ar Dievu, ar savu Bībeli, un tad ir tās īpašās reizes, kad esmu piedzīvojis Dievu. Tas ir mans labākais laiks. Es to esmu iemīļojis, un tad arī saņemu īpašas norādes. Nevar sasniegt neko vērā ņemamu, ja nav šīs īpašās norādes. Sasniegt kaut ko jau var jebkurš, bet, lai sasniegt kaut ko vērā ņemamu, vajag šīs zināšanas no Dieva un zemapziņas. Tas ir unikāli.

2. Mūzika

Mūziku jau pieminēju iepriekš.

Elīsa bija Elijas māceklis, kas saņēma dubultu svaidījumu. Elīsa darīja nereālus brīnumus. Viņš pārdabiskā veidā palīdzēja militārās operācijās. Ar ko palīdzēja? Ar pārdabiskām zināšanām, ko neviens nevarēja zināt.

Tā Israēla ķēniņš ar Jūdas ķēniņu un Edomas ķēniņu devās ceļā. Kad tie septiņu dienu gājumu bija nogājuši, tad karaspēkam un lopiem, kas tiem sekoja, pietrūka ūdens. Tad Israēla ķēniņš izsaucās: "Ak vai! Tas Kungs šos trīs ķēniņus ir saaicinājis kopā uz karu, lai tos nodotu Moāba rokā!" Un Jošafats jautāja: "Vai tad še nav kāds no Tā Kunga praviešiem, lai caur viņu mēs izjautātu To Kungu?" Tad kāds no Israēla ķēniņa galma ļaudīm atbildēja: "Še ir Elīsa, Šafata dēls, kas ūdeni slacīja uz Elijas rokām." Un Jošafats sacīja: "Jā, Tā Kunga vārds iet viņam līdzi!" Kad Israēla ķēniņš un Jošafats, kā arī Edomas ķēniņš nogāja lejā pie viņa, tad Elīsa sacīja Israēla ķēniņam: "Kas tev par daļu gar mani? Ej pie sava tēva praviešiem un pie savas mātes praviešiem!" Bet Israēla ķēniņš tam sacīja: "Nē! Vai tad Tas Kungs šos trīs ķēniņus ir aicinājis, lai tos nodotu Moāba rokā?" Tad Elīsa sacīja: "Tik tiešām, ka Tas Kungs Cebaots, kura priekšā es stāvu, ir dzīvs! Ja man nebūtu cienījams Jošafata, Jūdas ķēniņa, vaigs, tad es tev ne virsū skatītos, nedz tevi ievērotu! Bet tagad sadabūjiet man kādu spēlētāju!" Kad šis spēlētājs pieskārās stīgām, tad Tā Kunga roka nāca pār viņu, un viņš sacīja: "Tā saka Tas Kungs: rociet šai ielejā grāvi pie grāvja! Jo tā saka Tas Kungs: jūs neredzēsit nedz vēju, nedz arī lietu, bet šī ieleja tiks piepildīta ar ūdeni, ka jūs paši dzersit un jūsu ganāmpulki, un jūsu lopi. Bet tas vēl ir par maz Tam Kungam: viņš nodos arī Moābu jūsu rokā. (2. Ķēniņu 3:9-18)

Kad atsauca Elīsu, viņš teica: ”Bet tagad sadabūjiet man kādu spēlētāju!" Kad šis spēlētājs pieskārās stīgām, tad Tā Kunga roka nāca pār viņu. Kad tas notika? Kad atvērās durvis uz zemapziņu, uz Dieva klātbūtni? Tad, kad sāka spēlēt mūzika.

Arī Dāvids tā darīja. Kad Dāvids spēlēja savu instrumentu, tad ļaunais gars, kas bija Saulā nomierinājās, Sauls kļuva mierīgs.

Un notika, tiklīdz ļaunais gars no Dieva nāca pār Saulu, tad Dāvids ņēma cītaru un spēlēja - un Sauls atspirga, viņam palika labāk, un ļaunais gars no viņa atstājās. (1.Samuēla 16:23)

Ir cilvēki, kas saka: “Mūzika ir tikai mūzika, es varu to klausīties un varu neklausīties, jo tā mani neietekmē.” Tas ir tieši tas pats, kad cilvēks, kurš sēž pie ārsta un saka: “Mana mamma bija stāvoklī un viņai uz galvas uzkrita patafons, bet mani tas nekādi neietekmē, neietekmē, neietekmē, neietekmē.” Draugi, mūzikai ir spēks, tikai ne katrs apzinās, kā lietot šo spēku. Mūzika savā spēkā atver emocijas, tev atveras zemapziņa un tu to savieno ar prātu. Padomā, kas notiek, ja tu nepārtraukti klausies dziesmas pazīstamā valodā, un tur nepārtraukti ir perversijas, perversijas, perversijas. Tu domā, ka ši mūzika tev neko neizraisīs? Šāda mūzika tevi padarīs par perversu. Bet, ne jau pati mūzika – mūzika atver garu un tavā garā ieliek iekšā vēlmes, domas, un šīs domas nebūs no Dieva.

Ja slavēšanā vienkārši iztulko kādu dziesmu, tad tas ir slikti. Ja šie vārdi nav no sirds, ja vārdi neved uz apziņu par Dieva klātbūtni, kāds Dievs ir stiprs, ka tu esi uzvarētājs, ka Viņš ir mīlošs Tēvs utt. Ja šie vārdi nav normāli un sakarīgi uzrakstīti, tad viņi neaizskar. Mūzika ir pa tukšo. Ir vienkārši diskotēka. Tad vari ņemt pagānu mūziku, vienalga kādu mūziku, melodija ir melodija, tā atver tavu garu. Svarīgi ir vārdi. Ja mūzika ir ļoti populāra un asociējas ar kaut ko sliktu, tad labāk nevajag. Tu slavēsi Dievu, bet prātā nāks kaut kas cits, jo atcerēsies tos vārdus.

Mūzika. Pravieši to zināja, pat Bābeles ķēniņš to zināja, viņš uzcēla savu zelta tēlu un piespieda to pielūgt ar mūzikas palīdzību.

Tad sapulcējās zemju pārvaldnieki, priekšnieki, augstākie virsnieki, virstiesneši, mantziņi, tieslietu pratēji, padomnieki un visi citi augstākie valsts ierēdņi uz tēla iesvētīšanu, ko bija licis veidot Nebukadnēcars, un nostājās tēla priekšā. Tad ziņotājs izsauca stiprā balsī: "Jums, tautas, ciltis un valodas, tiek pavēlēts: līdzko jūs dzirdēsit atskanam pūšamos ragus, bazūnes, flautas, vijoles, cītaras, stabules, somu dūkas un citus mūzikas instrumentus, tad jums jānometas zemē zelta tēla priekšā, ko Nebukadnēcars licis darināt, un tas jāpielūdz! (Daniēla 3:3-5)

Atskan mūzika, gars atveras un tiek pielūgts Nebukadnēcara tēls, un cilvēkiem tas nosēžas zemapziņā. Un reāli viņš kļūst par viņu dievu, un tas nostiprinās arī prātā, jo prāts savienojas ar emocijām un emocijas ar prātu. Daniēla draugi atteicās šo tēlu pielūgt.

3. Seksuālā enerģija

Lai piekļūtu zemapziņai, var lietot seksuālo enerģiju. Tas nenozīmē seksu tiešā nozīmē. Paskaidrošu, ko tas nozīmē. Seksuālā enerģija nav tikai kastrātam. Izkastrē kaķi un viņam vairs nav vīzijas. Viņam nav enerģijas, kļūst resns un vienkārši nodzīvo savu dzīvīti. Viņš nekur netiecās. Un te netiek runāts tikai par dzimtas turpinājumu, šī enerģija ir katrā cilvēkā. Un tas nenozīmē: ja esi ērzelis, tad jāmeklē ķēve. Jāmāk ar prātu šo enerģiju novirzīt savu mērķu sasniegšanai.

4. Mīlestība

Napoleonam Bonapartam bija sieva Žozefīne, kuru viņš ļoti mīlēja un kura viņu ļoti iedvesmoja. Tas nenozīmē, ka Žozefīne ceļ savu vīru. Viņiem bija vienkārši mīlestība savā starpā. Viņi pietiekoši labi spēja sadzīvot, tā, ka Napoleons spēja no viņas mīlestības iedvesmoties. Un otrādi. Napoleons bija unikāls cilvēks, kurš arī spēja domāt ģeniālā līmenī, kas izskaidro viņa panākumus. Pēc kāda laika viņš izvēlējās citu sievu, pastumjot Žozefīni malā, un viņš sāka zaudēt karā un pabeidza savu dzīvi Svētās Helēnas salā kā gūsteknis. Viņš pazaudēja savas iedvesmas avotu. Paldies Dievam, ka mans iedvesmas avots vispirms ir Jēzus, kuru es mīlu. Bet tas neizslēdz cilvēkus. Tā ir milzu enerģija. Visi reperi, mūziķi un tā tālāk, visi cilvēki, kas kaut ko ir sasnieguši, viņi izmanto šo enerģiju. Viņiem nepieciešams iemīlēties pēc iespējas vairāk, lai radītu kaut kādu šedevru. Viņi arī kaut ko rada – rada mūziku, kaut kādu darbu, kas patiešām ir augstākā līmenī. Atskaņojot tas aizskar. Kāpēc? Tas nenāk no parastā, tas nāk no ģeniālā. Tajā brīdī prāts tiek pacelts ģeniālā līmenī un tas ir iedarbīgi. Tas ir tas, par ko es runāju sākumā – par Denisu Paškeviču. Viņš nespēlē vienkārši saksofonu. Tas nav vienkārši saksofons, tas ir kaut kas vairāk. Tas nav vienkārši spēlēt instrumentu, tas ir kaut kas vairāk.

Ja tu esi precēts cilvēks un tev nav veiksmīga laulība, pēc idejas, tu jau esi norakstīts. Ja iedvesmas vietā, kā Dievs ir paredzējis, tu savu enerģiju izliec cīņās, kautiņos, tad faktiski tu nevari gūt panākumus. Un tas ir ļoti bēdīgi. Bet ir izņēmuma cilvēki, kuri ir attīstījuši savas prāta spējas, savu ticību, ka spēj pat šādu problēmu pārvērst pozitīvā enerģijā. Visbiežāk neveiksmīgas attiecības ir beigas karjerai.

4. Alkas pēc izaugsmes

Tev ir uguns un vēlme. No kā rodas vēlme? No tā, ko tu turi savu acu priekšā. Ja tu turi acu priekšā to, ko Jēzus ir pavēlējis, tad tevī būs uguns.

Tāpēc eita un darait par mācekļiem visas tautas, tās kristīdami Tēva, Dēla un Svētā Gara Vārdā. (Mateja evaņģēlijs 28:19)

Ja tev ir iekšējā vēlme, mērķi, vīzija, tas atver tavu prātu. Tas dod emocijas, un tās nav tikai uz vienu dienu, tās tevī ir nepārtraukti. Cilvēks, kuram ir liela vīzija, ir citā prāta līmenī nekā cilvēks, kuram ir maza vīzija. Vīzija formē tavu domāšanu. Redzējumus pēc sasniegumiem – mega liela draudze. Dieva svētīta Latvija. Daudz naudas. Nauda nav slikti, nauda ir labi. Tev ir jāsāk šādi domāt, un, ja naudas lietās tu esi piezemētāks, tad kalpošanai ir jābūt efektīvākai un labākai. Kaut kur taču tavām spējām, tavam prātam ir jāattīstās. Ne visiem ir jāceļ vislielākā kalpošana, bet katram ir jāattīsta sevi, lai nestu slavu Dievam. Bībele saka:

“Tāpēc, vai ēdat vai dzerat, visu to dariet Dievam par godu.” (1.Korentiešiem 10:31)

Visu ko tu dari, dari, lai nestu slavu Dievam.

5. Draudzība

Draudzība ar cilvēku vai cilvēkiem.

6. Superprāts

Kas ir superprāts? Tā ir gudru cilvēku grupa. Mūsu gadījumā katra mājas grupa ir gudru cilvēku grupa. Atnāk neveiksminieks pie superprāta, un, opā, superprātā iekšā. Tā ir daudzu cilvēku zemapziņa kopā. Esot mājas grupā, tev atveras sestais prāts. Un, esot dievkalpojumos, tev atveras superprāts. Aleluja! To nevar izskaidrot, bet dievkalpojumos ir kaut kas īpašs, jo kopā ir daudzu cilvēku prāti. Daudzu cilvēku pielūgsme. Tas ir kaut kas īpašs.

Tāpēc arī nākamajā dienā pēc svētdienas man nāk plūsma. Esmu izgulējies, un nāk plūsma. Ja es būtu gleznotājs, tad man pirmdienas dienā būtu rokā jāņem ota un jāglezno, jo tad man būtu dievišķais un pasaulīgais. Dievišķais un pasaulīgais, jo es esmu miesā, es tomēr esmu cilvēks un kaut kas no dievišķā. Bībele saka:

“Es teicu: "Jūs esat dievi un visi esat Visuaugstākā dēli!” (Psalms 82:6) 

Dieva bērni, dēli un meitas.

7. Kopīgas ciešanas

Piemēram, ukraiņu kopīgās ciešanas viņu domāšanā ir atvērušas citu līmeni.

8. Pašiedvesma

Tas ir tad, kad tu sev priekšā liec visādas bildes, atkārto, domā pozitīvas domas. Domā sev vēlamo rezultātu. Tas ir saistīts ar vīziju un redzējumu. Galu galā arī tagad tu brīvprātīgi lasi iedvesmojošu sprediķi.

9. Bailes

Vairākas reizes pasaules vēsturē ir bijuši gadījumi, kad kara vadoņi, kuri atbrauc ar kuģiem uz konkrētu valsti, pilsētu, lai to iekarotu, bet, redzot, ka armijai ir slikts morālais un psihiskais stāvoklis, nodedzina savus kuģus. Kas viņiem atliek? Karavīriem ir labs motīvs neiekarot teritoriju, ja nenodedzina kuģus. Viņiem prātā ir tas, ka ir, kur atkāpties un aizbēgt. Bet gadījumā, ja tilti ir nodedzināti, tad atpakaļceļa nav. Draugs, ja tu vēlies kaut ko sasniegt, tad nodedzini aiz sevis tiltus. Grimsti vai arī sasniedz panākumus.

10. Alkohols un narkotikas

Ar vienu piebildi, ka tas ir destruktīvi. Tas nozīmē pašiznīcināšanos. Gan alkohols, gan narkotikas atver zemapziņu. Ir skaidrs, no kādām aprindām un kam tic šie cilvēki, kuri aizraujas ar šīm vielām. Kā arī ir skaidrs, ar kādu zemapziņu un augstākiem saprātiem viņi saskarās. Ar velnu pasauli un ļauniem gariem. Ir dažādi šamaņi, kuri iet dažādās pirtīs, tērpušies ādās un tvaicējās kamēr atveras čakras. Šādi cilvēki arī kūpina zāles, kuras palīdz atvērties zemapziņai. Dažādi praviešu un pagāniski rituāli. Bet tas ir destruktīvi.

Piemēram, manuprāt, visi ir dzirdējuši grupu Pink Floyd. Viņu pirmais uzrakstītais albums bija narkotiku iespaidā. Grupai ir daudz dažādu albumu ar ļoti labu mūziku, bet to nevarētu teikt par pirmo izdoto albumu. Es esmu klausījies šo albumu, man nepatika, bet bija cilvēki, kuriem šīs albums uzrunāja, jo tur bija kaut kas īpašs, kas cilvēkus pievilka. Tur bija narkotiku iespaidā atvērta zemapziņa un dažādi gari, kas attiecīgi veidoja šo mūziku. Bet cilvēkam, kurš šo mūziku radīja, nācās aiziet prom no skatuves, un palika tikai tie cilvēki, kuri nelietoja narkotikas. Narkotikas un alkohols – tas ir nāves spriedums, ja vien tu neatgriezies. Kategoriski nē alkoholam vai jebkurām citām apreibinošam vielām.

Kad man ir liels nogurums un nevaru padomāt, es iedzeru vienu tasīti kafijas. Ikdienā es nelietoju ne kafiju, ne tēju, bet, kad es iedzeru šo tasīti kafijas, tad man galva sāk strādāt un sprediķis ir gatavs. Es vispār esmu pret kafiju. Ir cilvēki, kas kafiju var dzert litriem. Es domāju, ka tas ir destruktīvi. Es uzskatu, ka skaidru, labu prātu uztur normāls, veselīgs un sabalansēts dzīvesveids –  sports, svaigs gaiss, atpūta, normāla pārtika un rezultatīvs darbs. Reāls darbs, kur tu vari augt. Ja tev šis viss būs, tad arī tavam prātam viss būs kārtībā. Kāpēc vajag atpūsties? Kam nepieciešams atvaļinājums? Tāpēc, ka vajag. Ir jāatpūšas un jāizguļas. Jābūt veselīgam miegam. Kā narkomānam var būt veselīgs miegs? Kā cilvēkam, kurš visu laiku strīdas, var būt veselīgs miegs? Cilvēks staigā apkārt kā piepūties balons, patrāpies tu ar savu jautājumu un viss – balons pārsprāgst, visas samazgas uz tevis.

Kādā veidā notiek atklāsmes, uzplaiksnījumi?

1. Avots ir Dievs. Esot lūgšanu kambarī, negaidīti nāk atklāsmes.

2. Avots ir zemapziņa.

3. Avots ir prāts. Bet kāds prāts? Ne tikai tavs prāts, bet var būt arī cita cilvēka prāts, kurš uzbur tev ainu. Tas var būt mācītājs, kurš uzbur tev ainu ar lietām, kas ir viņa prātā, zemapziņā un kuras saņēmis no Dieva. Viņš uzzīmē šo ainu, tu emocionāli viņu saņem un pieņem. Vai tev reizēm ir tādi sprediķi, kurus tu klausies un ir emocijas? Lūk, tas ir tas brīdis, kad tevī notiek pārmaiņas.

4. Avots ir cita cilvēka zemapziņas krātuve. Es runāju un sludinu, bet no manas zemapziņas ir pieslēdzies Dievs un Viņš darbojās. Tu nedzirdi vārdus, bet kaut ko sajūti. Kaut kas iegāja tavā garā. Kas tas ir? Tu sāc pētīt un domāt, un, lūk, tas ir tas, bet tas atnāk no iekšienes. Tas ir fenomens.

Elīsa vēlējās piepildīt Dieva doto vīziju un mērķi par Dieva svētītu Israēlu un tam viņš vēlējās Dieva spēku. Tādu, kāds bija viņa skolotājam Elijam, tāpēc viņš staigāja pakaļ Elijam. Bija paredzēta došanās uz Bēteli, Jēriku un Jordānu. Elīsa vēlējās doties līdzi Elijam, bet Elija to nevēlējās, jo zināja, kas viņu sagaida.

Un Elija sacīja Elīsam: "Lūdzu, paliec šeit, jo Tas Kungs mani ir sūtījis uz Bēteli." Bet Elīsa atbildēja: "Tik tiešām, ka Tas Kungs ir dzīvs un tava dvēsele dzīva, es tevi neatstāšu!" (2. Ķēniņa 2:2)

Aizgājuši uz Bēteli, Elija vēlējās pēc laika doties tālāk uz Jēriku, bet Elīsa savukārt vēlējās doties līdzi.

Tad Elija viņam sacīja: "Elīsa, lūdzams, paliec šeit, jo Tas Kungs mani ir sūtījis uz Jēriku." Bet tas atbildēja: "Tik tiešām, ka Tas Kungs ir dzīvs un tava dvēsele dzīva, es tevi neatstāšu!" [..] (2. Ķēniņa 2:4)

Pienāca trešā reize, kad bija jādodas uz Jordānu.

Tad Elija viņam sacīja: "Lūdzams, paliec šeit, jo Tas Kungs mani ir sūtījis uz Jordānu." Bet tas atbildēja: "Tik tiešām, ka Tas Kungs ir dzīvs un tava dvēsele dzīva, es tevi neatstāšu!" Tā tie abi gāja tālāk. (2. Ķēniņa 2:6)

Tad viņi bija cauri izgājuši, tad Elija sacīja Elīsam: "Lūdz, ko man būs tev darīt, iekāms es tieku paņemts projām no tevis!" Un Elīsa atbildēja: "Es lūdzu, lai tavs gars man tiktu dots divkārt!"  Un Elija atbildēja: "Tu esi lūdzis grūti izpildāmu lietu; ja tu mani redzēsi, kad es no tevis tikšu aizrauts, tad lai tev tā notiek, bet, ja ne, tad tas nenotiks." Un, kamēr viņi iedami tā sarunājās, redzi, piepeši nāca ugunīgi rati un ugunīgi zirgi, kas tos abus vienu no otra atšķīra; tā Elija vētrā aizbrauca uz debesīm. Kad Elīsa to redzēja, tad viņš skaļi kliedza: "Mans tēvs, mans tēvs! Israēla rati un viņa jātnieki!" Kad viņš to vairs neredzēja, tad viņš sagrāba savas drēbes un saplēsa tās divos gabalos. Un viņš pacēla Elijas apmetni, kas tam bija nokritis, griezās atpakaļ un nostājās Jordānas malā. Un viņš ņēma Elijas apmetni, kas tam bija nokritis, un sita ūdeni un sacīja: "Kur ir Tas Kungs, Elijas Dievs?" Un viņš sita ūdeni, un tas pašķīrās uz abām pusēm, un Elīsa pārgāja pāri. (2. Ķēniņa 2:9-14)

Viņš bija dabūjis divkāršu svaidījumu. No kurienes viņš to ieguva? No cilvēka. Dievs piešķīra svaidījumu caur cilvēku. Caur cilvēku, kura domāšanas līmenis ir daudz augstāks. Kura sirdsapziņa jeb zemapziņa ir daudz atvērtāka un savienota ar prātu. Kuru Dievs var lietot un dot tiešas norādes. Kurš pat spēj darīt brīnumus.

Zini, savā ticības ceļa sākumā mani kādā reizē uzrunāja Dievs, sakot, lai lasu ievērojamu cilvēku biogrāfiju. Pirmkārt, es lasīju Dieva ģenerāļus, tur bija gan Amerikas, gan Eiropas līderi. Tādi, kas simtiem gadus atpakaļ dzīvojuši un kalpojuši. Tādi, kas garīgajā sfērā ieguvuši ievērojamus panākumus. Vēlāk es sāku lasīt ne tikai kristiešu, bet arī dažādu cilvēku biogrāfijas. Man vienmēr tas ir interesējis. Protams, lai izstudētu cilvēku biogrāfijas, ir nepieciešamas laiks. Tāpat arī es kā mācītājs esmu panācis to, ka cilvēki šeit sēž brīvprātīgi, jo šeit jau nav nekāda biznesa firma, kur tu par pienākumu padarīšanu saņem algu. Šeit viss ir brīvprātīgi. Padomā, ja cilvēks spēj panākt, ka simtiem cilvēku, brīvprātīgi pilda savu funkciju, tad panākt to, lai biznesa struktūrā cilvēki kaut ko dara, ir vēl vienkāršāk. Par naudu grib strādāt visi, bet par brīvu? Tā jau ir problēma.

Tātad veids, kā tu gūsti panākumus, ir, ņemot no cilvēka svaidījumu. Tu saslēdzies ar viņa sesto prātu un iegūsti to pašu, kas ir viņam. Un tu to vari lietot jebkurās dzīves sfērās. Es neesmu sasniedzis daudz, bet kaut ko esmu. Un es zinu, ka viss vēl ir priekšā, jo tikai pēc 50 gadiem sākās panākumi. Man jāatņem narkomāna un alkoholiķa stāžs, aptuveni kādi 10 gadi, tad sanāk, ka man viss sāksies tikai no 60 gadiem. Sanāk, ka man vēl īsti nekas nav atvēries.

Deniss Paškevičs stāstīja, ka viņš vēlējies atrast savu īsto instrumentu, tādu, kurš ir no Dieva. Un šis Dieva dotais instruments bijis saksofons. Bet kā viņš to atklāja? Viņa rokās negaidīti nonāca džezista un saksofonista Kolteina disks. To noklausījies, viņš saprata, ka tas ir viņa. Viņam šis žanrs tik ļoti patika, ka viņš pāris gadus klausījās vienu un to pašu disku. Es klausījos, ko viņš man stāstīja un biju šokā. Kāpēc Deniss ir kļuvis līdzīgs Kolteinam? Jo viņš caur šo disku no šī cilvēka saņēma visu. Protams, tas iedeva vēlmi, tehniku, uguni, tālāk viņš meklēja ceļus, zināšanas, visu to ieguva un kļuva par unikālu saksofonistu.

Esmu izstudējis gan visas Dāga Hevarda Milla, gan Džona Maksvela grāmatas. Es gadiem vairākas reizes esmu lasījis viņu grāmatas, un tajā visā ir kaut kas līdzīgs kā Elijam un Elīsam. Kaut kādā brīdī ir klikšķis. Tas gars un svaidījums, kas ir viņam, pārlec uz tevis. Zināšanas tu iegūsti, lasot grāmatas, bet līdzi atnāk pats gars un panākumi. Ir svarīgi, kam tu dzīvē līdzinies, no kā tu paņem atslēgas un svaidījumu.

Deniss Paškevičs teica, ka viņš Latvijā nevarētu nopelnīt tikai ar savu mūziku, tāpēc viņš tirgo pašizgudrotu saksofonu, kurš maksā tūkstošus, kā arī izdomājis savus iemutīšus, ko pārdot visā pasaulē. Māris Šveiduks teica, ka nevar nopelnīt tikai ar savu sporta klubu, tāpēc tirgo sporta uzturu. Ir jāsaprot, ko darīt tālāk. Jāsaprot un jāsaņem, kad pārtraukt un kad atsākt kaut ko darīt. Veiksmīgi to var izdarīt ar attīstīta prāta palīdzību. Pamats ir savākt visu informāciju. Lūk, kāpēc cilvēks, kurš ir tikko sācis lasīt Bībeli, nesaņem nekādas dižās atbildes no Dieva. Tikai tad, kad tu to dari gadiem, no tevis nāks ārā Dieva vārds.

Kā tad es gatavoju sprediķus? Es lasu Dieva vārdu. Kaut kas mani uzrunā, un es saprotu, kāda būs tēma. Es pārdomāju šīs konkrētās Rakstu vietas. Es varu stundām domāt, un tad negaidīti nāk uzplaiksnījums, nāk plūsma un es saprotu, kas man jārunā. Tad es kāpju uz skatuves un ar lielu pārliecību jums stāstu, kā tas viss ir jādara. Un tas ir saņemts no Dieva.

Tieši tāpat ir arī citās situācijās. Savāc kopā visu informāciju, koncentrējies uz to un tad atvērsies sestais prāts, kurš tev pateiks priekšā kā tālāk rīkoties. Atver pats savu prātu. Sāc strādāt. Sāc iedziļināties. Sāc plānot. Attīsti savu prātu, izroc savu zemapziņu un savienojies ar Dievu. Āmen!

Mācītāja Mārča Jencīša sprediķi “Prāts, zemapziņa, Dievs” pierakstīja un rediģēja draudzes “Kristus Pasaulei” redakcija


Tavs amata zīmogs

Publicēja 2022. gada 22. marts 11:31Līga Paņina

Ziņas datums 22.03.22. 

Kas ir tavs amata zīmogs, tu pēc neilga laika sapratīsi. Viss tas pats vecais, nekā jauna Bībelē nav. Garīgie principi ir stabili un nemainīgi. Tos var atklāt un paskaidrot dažādos veidos un no visām pusēm tiem pieiet. Vienmēr mēs atduramies pie viena un tā paša - pie vienkāršām evaņģēlija pamatlietām. Mēs atduramies pie vienkāršām Bībeles patiesībām, kuras zinot un kuras lietojot, mēs spējam dzīvot Dievam patīkamu dzīvi, spējam būt arī veiksmīgi un gūt panākumus visās savās dzīves sfērās, neskatoties uz to, ka mēs esam tikai cilvēki. Jēzus arī bija Dievs un vienlaicīgi cilvēks.

Par kādiem zīmogiem es šodien runāšu?

Piemēram, Mateja evaņģēlija 27.nodaļā ir rakstīts, kad Jēzus tika likts savā kapā un apglabāts, tika pielikti romiešu kareivji, kas šo kapu apsargāja, bet ne vienkārši apsargāja. Te ir tā rakstīts:

“Un tie aizgāja un pielika kapam sargus un aizzīmogoja akmeni.” (Mateja evaņģēlijs 27:66)

Kapam tika pievelts priekšā liels akmens un tas tika aizzīmogots. Tas nozīmēja reālu zīmogu, romiešu varas simbolu, kuriem bija vara sargāt, atļaut vai kaut ko neatļaut. Piemēram, kad kāds cilvēks, Jāzeps no Arimatijas, gāja un lūdza Jēzus miesas un guldīja tās savā kapā, tad noņemt Jēzu no krusta bija romiešu vara. Šis ir viens no pierādījumiem tam, ka Jēzus patiešām augšāmcēlās. Bībelē evaņģēlijos ir rakstīts, ka farizeji, rakstu mācītāji jeb tā laika reliģiskie un politiskie līderi no jūdu vidus, baidījās par to, ka mācekļi varētu Jēzu nozagt, tādējādi cilvēki sāktu ticēt, ka Jēzus patiešām ir augšāmcēlies. Viņi baidījās no paša augšāmcelšanās fakta. Viņi teica tā:

"Kungs, mēs atminamies, ka šis viltnieks, vēl dzīvs būdams, sacīja: pēc trim dienām Es celšos augšām.” (Mateja evaņģēlijs 27:63)

Lai viņi to nekādi nevarētu inscenēt, Pilāts no savas apsardzes, no savas armijas iedeva karavīrus, un romiešu zīmogs bija uz Jēzus kapa. Tas vēlreiz apliecina to, ka mācekļi neatnāca un nenozaga Jēzus miesas, jo tas nebija iespējams.

Zīmogs simbolizē varu. Zīmogs simbolizē apstiprinājumu kaut kam, kas jau ir noticis. Varbūt esi redzējis kādreiz uz bandroles tādu speciālu pasta laku, uz kuras ir zīmogs. Atvērt šo bandroli var tikai tad, ja salauž šo zīmogu. Tāpēc pasts garantē, ka šīs vēstules saturs jeb šīs bandroles saturs ir neskarts. Ja tas ir valsts pasts, tad valdība garantē ar zīmoga palīdzību to, ka šis saturs ir neskarts. Tā ir valsts vara, šajā gadījumā arī pasta struktūrā.

Tad es uzrakstīju pirkšanas līgumu, to apzīmogoju un liku lieciniekiem parakstīt un iesvēru naudu ar svariem. (Jeremijas 32:10)

Pirkšanas līgums tika apzīmogots. Jeremijas grāmata ir vairāk kā 2000 gadus seni raksti, kas liecina par to, ka tajā laikā tika izmantoti zīmogi kā apstiprinājums tam, ka tu kaut ko esi pircis vai pārdevis, vai tu esi nopircis un šobrīd tas ir tavā īpašumā. Tad šis cilvēks vairs nevar atnākt un teikt: “Klausies, tu man neesi samaksājis un tāpēc atgriez manu lietu, manu zemi, manu namu, manu mežu jeb to, ko tu esi nopircis.” Tur vairs nav nekādas pretenzijas. Piemēram, ja tu esi pircis dzīvokli, tu ej pie notāra un to apstiprini. To garantē valsts. Ja tu esi bijis pie notāra un apstiprinājis līgumu, tad šim līgumam ir īpašs spēks, tas ir tavs īpašums. Pie notāra jūs vienojaties par konkrētu summu, par kādu tu pārdod. Tu vienojies par to, ka pārdevējam un pircējam nav nekādu pretenziju vienam pret otru, ka šis līgums ir patiess, un notārs to apstiprina ar zīmogu. Zīmogs apstiprina konkrētas cilvēku grupas, valsts vai organizācijas, vai kāda cilvēka varu. Šis cilvēks, šī cilvēku grupa, šī valsts ar zīmogu garantē, ka šis līgums ir noticis, ka tas ir tavs un tev ir konkrētas tiesības.

Bet zīmogi Bībelē ir daudz vairāk nekā parasts vienkāršs zīmogs. Pāvils savos rakstos un runās to izmanto kā līdzību. Vecās Derības rakstos vairākās vietās figurē vārds – zīmogs, un nozīme nav tieša. Tur netiek runāts par parastu, vienkāršu zīmoga uzlikšanu. Par ko es runāju?

Pāvils rakstīja korintiešu draudzei, kura bija skaitliski liela un plaukstoša, faktiski, Romas pilsētai, kura bija ļoti biezi apdzīvota un plaukstoša pilsēta. Kur ir cilvēki, tur ir problēmas, arī šajā draudzē bija problēmas, un Pāvils šīs problēmas risināja. Tur bija kādi cilvēki, kas apšaubīja Pāvila autoritāti. Arī tādi cilvēki bija šajā draudzē. Tur par finansēm tiek runāts. Korintieši bija noskumuši par to, ka viņš no citām draudzēm ņem naudu, bet no viņiem neņem. Apustuļu mācītājam bija tiesības saņemt algu par to, ka viņš apkalpo šo draudzi, bet viņš šīs tiesības neizmantoja. Iespējams, viņam ar šo korintiešu draudzi nebija pārāk laba pieredze. Laikam viņš skatījās uz šo draudzi, uz šiem cilvēkiem un nolēma: “Nē, no šiem es naudu neņemšu, lai viņi pēc tam nepasaka, ka es šeit par naudu kaut ko esmu darījis.” Viņš zināja, ka šajā draudzē ir kādi skaudīgi cilvēki, kuri ne tādas runas izplata un tamlīdzīgi. Viņš domāja: “Es vispār neņemšu nekādus līdzekļus.” Bībele saka, ka Pāvils ņēma līdzekļus gan no savas bāzes draudzes, no kurienes viņš tika izsūtīts misijā, kas gādāja par viņa vajadzībām, gan arī no citām draudzēm, bet no korintiešiem neņēma. Viņi bija skumji par to, ka agrāk Pāvils ņēma naudu un ar to rīkojās, un tas bija slikti, bet tagad neņem naudu un atkal ir slikti. Kā tur bija Emīla nedarbos: “Tad, kad nav nauda, tad es nevaru, tad kad man ir nauda, tad es nedrīkstu, kad tad lai es dzeru?” Pāvils neņēma naudu tieši par korintiešu draudzes apkalpošanu. Pāvils saka tā:

“Vai es neesmu apustulis? Vai es neesmu Jēzu, mūsu Kungu, redzējis?” (1.Korintiešiem 9:1)

Viņš saka: “Man ir tiesības, es esmu apustulis, man ir amats.” Apustulis ir amats. Tāpat kā pravieša vai evaņģēlista amats. Es nesaku, ka mēs visi esam evaņģēlisti, mēs visi esam mācītāji, mēs visi esam apustuļi un tā tālāk, bet ir amats – apustulis. Mūsu laikos par apustuļiem var saukt tādus kā Reinhards Bonnke, kurš nu jau ir debesīs, kas ir mega ietekmīgs visā pasaulē. Lūk, apustulis. Pāvils saka: “Vai tad es neesmu Jēzu redzējis?” Viens no kritērijiem bija, ka bija jābūt no tiem, kas ir personīgi Jēzu redzējuši. Es šaubos, ka viņš vēl redzēja Jēzu miesā virs zemes, taču viņam bija personīga tikšanās ar Jēzu, un viņš pieskaitīja sevi pie apustuļiem. Viņam bija šīs tiesības. Viņš saka: “Vai tad es neesmu Jēzu redzējis, vai tad es neesmu apustulis?” Tālāk viņš raksta:

“Ja es citiem neesmu apustulis, tad jums gan, jo jūs esat mana apustuļa amata zīmogs mūsu Kungā.” (1.Korintiešiem 9:2)

Ir dažādas draudzes, ir korintiešu draudze, ir kādas citas draudzes, ir vienkārši jūdi, rakstu mācītāji, pagāni, romieši. Pāvils saka, ka viņam ir zīmogs. Viņam ir piešķirta vara, viņam ir kaut kas, kas apstiprina, viņam ir pierādījums, ka viņš ir apustulis, un šis pierādījums ir Korintas draudze. Kā to saprast? Korintas draudze bija Pāvila roku darbs, jo Pāvils bija šo draudzi dibinājis un uzcēlis. Viņš bija centrālā figūra, kāpēc bija šī draudze Korintā. Viņš bija draudzes dibinātājs. Viņam nebija vajadzīgs speciāls papīrs no romiešu valdības, viņam nebija vajadzīgs speciāls zīmogs pie notāra. Viņš saka: “Jūs esat šis zīmogs.”

Es gribēju atrast, bet neatradu savu mācītāja apliecību. Man kaut kur ir mācītāja apliecība, kas nav manis rakstīta, bet Vasarsvētku draudžu bīskapa rakstīta un izsniegta. Tur ir viņa zīmogs un mana bildīte. Tur ir mani personas dati - vārds, uzvārds, Vasarsvētku draudzes mācītājs. Šeit nav svarīga konfesija, bet bīskaps mani ordinēja un šo ordinēšanu apliecināja ar speciālu apliecību. Šī apliecība ir vajadzīga gadījumos, kad es kalpoju cilvēkiem cietumā. Es varu uzrādīt savu dokumentu, ka es esmu mācītājs, un mani tur ielaiž iekšā. Tur vajag arī speciālas atļaujas. Tu taču nezināji, ka man ir tāda apliecība, vai ne? Kāds varbūt to zināja, kas ar mani ir kopā jau no draudzes dzimšanas. Man taču nav vajadzīga šī apliecība, jo jūs esat mans mācītāja amata zīmogs, amata pierādījums. Darbi un reāli augļi ir amata zīmogs un amata pierādījums, nevis zīmogs pie notāra, nevis speciāla apliecība.

Pirms daudziem gadiem es biju Ukrainā, un tur bija kāds notikums. Ukrainā arī ceļus netīra. Ja kādam šķiet, ka Latvijā ir slikti ceļi, tad priekš mašīnām Ukrainā situācija bija nedaudz nežēlīgāka nekā Latvijā. Tas bija kaut kāds 2005. vai 2006. gads. No rīta mūs veda uz kādu dievkalpojumu Dņepropetrovskā. Uz ceļa bija ledus. Viņi vispār nekaisīja ceļus ne ar smiltīm, ne ar sāli. Tajā laikā viņi vispār nekaisīja ceļus. Tur bija tīrs ledus uz asfalta, un tas bija pilsētā. Pie stūres bija kāda slavena, pazīstama mācītāja sieva. Mēs krustojumā apstājāmies, un tad viņa nolēma demonstrēt savu Toyota. Tā bija Toyota Camry, tāda pietiekoši normāla mašīna. Viņa, no krustojuma sākot kustību, uzspieda gāzi. Tur bija tīrs ledus, ko viņa nepamanīja. Mēs neviens nepamanījām, ka visur bija ledus. Pat nezinu, kā tikām līdz krustojumam, bet kaut kā tur tikām. Tajā momentā, kad uzspieda uz gāzes, mašīna aizgāja šķērsām. Mašīnas izšķīda uz visām pusēm. Skatos, ceļa zīmi notriec. Es precīzi neatceros, bet es ieķēros mašīnā un turējos pie roktura. Mazliet galvu sasitu uz vienu pusi un uz otru pusi. Beigās, pret kaut ko atsitušies, sēdējām visi tādi apstulbuši. Izlīdām ārā no mašīnas un skatāmies, ka mašīnai bija norautas riepas. No sitiena riepām bija norautas nost gumijas. Zīme bija nonesta. Interesanti, ka uz tās zīmes, ko mēs nonesām, virsū bija rakstīts “riepu remonts”. Tā bija reklāma riepu remonta servisam. Faktiski, mums tieši to servisu arī vajadzēja. Pēc tam gāju uz turieni un prasīju, lai nomaina, ko vajag. Protams, ar to mašīnu vairs braukt nevarēja. Pēc tam atbrauca mums cita mašīna pakaļ un aizveda tālāk. Par ko es runāju, draugi? Izrādījās, ka šī meitene nebija nolikusi tiesības, bet bija tās nopirkusi. Nevis viņa pati bija nopirkusi tiesības, bet viņas vīrs. Tā ir Ukraina, tur tiesības neliek, tur tiesības pērk. Tas nav nekas nenormāls arī mācītājiem, kristiešiem. Tur valstī ir nedaudz citi likumi. Tur tas ir normāli - nopirkt tiesības, bet mums tas nav normāli.

Šeit nav arī normāli dot policistam kukuli, bet tur tas ir normāli. Tas ir ne tikai normāli, tas ir obligāti. Pēdējo reizi, kad ar lidmašīnu devāmies uz Ukrainu, man nebija šāda pieredze, jo toreiz es nebraucu ar automašīnu. Bet, kad mēs bijām Ukrainā ar automašīnu, es jau biju iemācījies – ja tevi aptur policists, tev uzreiz ir jādod kā minimums 10 grivnas. Ir vienkārši jādod. Ja tu desmitnieku neiedosi, tad viņš tevi turēs tik ilgi, ka beigās tā summa var uzaugt līdz 100, 200 vai 500 grivnām. Var ļoti daudz uzaugt, jo viņi noteikti atradīs, par ko to uzaudzēt.

Piemēram, ceļš no Jaltas, kas tagad jau ir Krievijā. Bet tajā laikā tā bija Ukraina. Neatceros precīzi otru pilsētu, bet bija jābrauc pāri kalnu pārejai. Mūs apturēja ukraiņu policisti ar automātiem. Un sāka kaut ko meklēt. Ielīda maciņā, ielīda visur. Ieraudzīja, ka man tur flaijeris bija, uz kura mana seja virsū un ka Dievs mani atbrīvoja, ka Dievs mani dziedināja. Dziedināšanas dievkalpojums. Un es tā saku: “Klausies, bet es biju narkomāns. Es biju narkomāns, bet tagad es esmu brīvs!”  Un tie policisti: “Ko? Narkotikas?” Un tad sākās vēl intensīvāka pārmeklēšana. Visur ielīda. Kādu stundu mūs tur turēja. Beigās atrada saliekamo nazīti. Nu, saliekamais nazītis, nebija nekāds dižais. Policists saka, ka šis esot aukstais ierocis un, simts procenti, ja mēs dosimies uz iecirkni tagad, kamēr pierādīs, vai viņš ir aukstais, vai nav aukstais ierocis, paies divas dienas. Jāpiebilst, ka es nedabūju atpakaļ savu nazi, bet beigu beigās es no tā šķīros. Apnika jau. Iesēdos mašīnā, un tas policists man saka, ka tu nesaproti, tev vēl nav pielecis. Viņš man saka – tik un tik, bet es saku lētāku cenu. Viņš saka: “Nē, nē, man ir sieva un bērni.” Kaut kādas divsimt grivnas toreiz iedevu. Tad palaida un pateica, kur atrodas nākamais postenis. Un norādīja, ka gadījumā, ja mūs vēlreiz aptur, lai sakām, ka pie viņiem jau bijām. Tāda kārtība ir Ukrainā. Tajā laikā vismaz tāda bija. Tas bija normāli. Man kā godīgam mācītājam no Latvijas tas nebija pieņemami – kādam kukuli dot. Bet tur bija jādod, pretējā gadījumā nevar vispār pārvietoties.

Šī ukraiņu meitene tiesības bija nopirkusi, taču automašīnu vadīt nebija iemācījusies. Tiesības ir kā zīmogs, kuru var izsniegt tikai tad, ja tu esi nolicis eksāmenu un pierādījis, ka tu pārzini noteikumus un ka tu proti vadīt automašīnu droši. Droši gan priekš sevis, gan priekš citiem. Tātad ir amats, ir zīmogs, bet tam nav pamata.

Svarīgi ir tas, kas tu esi. Nevis tas, kur tu esi saņēmis apliecību vai diplomu. Bet arī, kad tu beidz skolu vai beidz kādu specifisku izglītības iestādi, tev izsniedz diplomu. Ir dažādi veidi, kā iegūt diplomu. Arī tos nopērk. Bet pareizi ir, ka diploms tiek dots par zināšanām. Skolā diplomu izsniedz par konkrētām zināšanām. Un, ja tas ir saistīts arī ar kādu praksi, tad ir jānokārto arī prakses darbs. Tev ir jāpierāda, ka tu to proti. Bet mēdz būt cilvēks ar diplomu, kurš neprot to, ko viņš ir mācījies. Nezina to, kas viņam būtu jādara. Un tāpat arī mācītājam, arī kalpotājam.

Tāpat arī cilvēks var tevi saukt par apustuli. Cilvēks var saukt tevi par mācītāju. Viņš grib, lai viņu tā sauc. Tu vari iet mācīties kristīgajā augstskolā. Latvijā arī tāda ir. Tu vari mācīties un studēt teoloģiju. “Aizliegtais paņēmiens”, kas taisīja par mums, par draudzi melu sižetu, pieaicināja teologus. Šie teologi ir atrodami, piemēram, Instagram. Vīrietis sieviešu zeķubiksēs, kuram vienā rokā pudele, otrā cigarete. Tas ir teologs, kurš spriež par tevi, par mums un mūsu draudzi. Viņam ir diplomi. Bet tas, ka tev ir teologa diploms, nenozīmē, ka esi teologs.

Ne par šādu zīmogu mēs šodien runājam. Ne par šādu zīmogu runāja Pāvils.

Tā ir Pāvila būtība, Pāvila domāšanas veids. Pāvila vīzija. Pāvila mērķi. Pāvila mīlestība pret Dievu un cilvēkiem. Pāvila spējas, Pāvila raksturs. Pāvila iekšējais cilvēks, kas parādās darbos un augļos. Un konkrēti – Korintas draudze. Lūk, zīmogs. Tāpēc saukties par mācītāju ir viens. Būt mācītajam ir otrs. Tāpat arī grupiņas vadītājs. Saukties par grupiņas vadītāju ir viens. Bet būt par tādu ir kaut kas cits. Kur ir tavas grupiņas vadītāja apliecība? Mācītājam jāpajautā, lai uzraksta apliecību. Mēs kādreiz kaut ko tādu arī taisījām. Ja vajag kalpot kādā slimnīcā, lūk, ir oficiāls dokuments, ko uzrādīt. Taču tas nedara tevi par vadītāju. Tev ir jābūt zīmogam. Jābūt ir reāliem cilvēkiem.

Mācītājs vienmēr māca, kas ir svarīgi draudzē, rāda kārtību, māca, ka savus vadītājus mēs respektējam, paklausām. Bet kāpēc cilvēki grupiņā paklausa savu vadītāju? Kāpēc grupiņā tu respektē savu līderi? Vai tāpēc, ka mācītājs tā māca, vai tāpēc, ka tu redzi, ka šis vadītājs tiešām ir tava autoritāte, ka tu redzi, ka viņa dzīvē ir augļi. Tas, ko viņš tev māca, tas, kā viņš tev kalpo, izmaina tavu dzīvi. Nav jau slikti mīļās kārtības labad, draudzē viss ir smuki un skaisti. Skaidrs, ka mācītājs teiks, ka viss ir skaisti un pareizi. Tā arī ir pareizi, ka tu respektē savu līderi. Bet daudz labāk ir, ka tu respektē viņu tāpēc, ka viņš tev ir kalpojis. Tev dzīve ir izmainīta viņa kalpošanas rezultātā. Kā Pāvilam.

Nu jau kādu laiku es veidoju sarunas ar personībām. Un šīs sarunas skatās dažādi. Viena no vismazāk skatītākajām bija ar kādiem tūkstoš skatījumiem. No kā tad ir atkarīgs, cik vispār skatās konkrēto nedēļas personību? Protams, ir vēl dažādi blakus faktori, tādi kā valoda, cilvēku grupas, uz ko tas ir vērsts. Arī pats cilvēks, cik viņš ir aktīvs internetā. Bet pa lielam ir svarīgi, cik šis cilvēks ir pazīstams sabiedrībā. Es esmu tas, vai es esmu šis. Uztaisīsim sarunu un paskatīsimies, kas tu esi, cik daudz cilvēku skatīsies tavu sarunu. Ir svarīga personība, kas ir pretī. Viss ir ļoti vienkārši. Tāpat arī, vai cilvēkiem interesē tas, ko tu dari, ko tu domā. Vai tu esi autoritāte, vai viņi no tevis kaut ko mācās, vai tu viņiem esi interesants, to parādā pēc tam arī skatījumu skaits. Ir tas, kas mēs gribam būt, ir tas, par ko mēs sevi saucam, vai ko mēs esam iedomājušies sevi esam. Bet ir arī otrs – realitāte, kas tad tu patiesībā esi. Piemēram, vīrs un sieva.

Piespied mani kā zīmogu pie savas sirds un ļauj, lai es uzspiežos kā zīmoggredzens uz tavas rokas! Jo mīlestība ir spēcīga kā nāve, un tās karstums ir varens kā elle; tās versme ir ugunīga, un tās liesmas ir kā Dieva liesmas. (Augstā dziesma 8:6)

Tiek runāts par karstu mīlestību, kas saplūst kopā gan garīgi, gan emocionāli, gan fiziski. Tas ir kā zīmogs. Iespiests vienam otrā. Iespiedies abpusēji kā zīmogs.

Zini anekdoti? Sieva ar vīru sēž pie galda un ēd zupu. Vīrs pēkšņi iesit sievai ar karoti pa galvu. Sieva jautā: “Par ko!” Vīrs atbild: “Kā atceros, kā tu strēbi!” Bet viņa jau sen vairs nestrebj! Tātad, vai ģimenes galva ir vīrs, jo tā Bībelē ir rakstīts?

Sievas, esiet paklausīgas saviem vīriem kā Tam Kungam. Jo vīrs ir sievas galva, tāpat kā Kristus ir draudzes galva, būdams Savas miesas Pestītājs. Bet, kā draudze ir paklausīga Kristum, tāpat arī sievas saviem vīriem visās lietās. (Efeziešiem 5:22-24)

Bet, redzi! Ir cilvēka iekšējā būtība, kas viņš ir. Un ir tas, kas viņš grib būt. Tu domā varbūt, ka es gribu būt vīrs, kuram sieva ir paklausīga. Bet, lai sieva tev patiešām būtu paklausīga, tas nevar būt tāpēc, ka Bībele to saka. Tas var būt tikai tāpēc, ka tu patiešām esi vīrietis. Ka tu viņai sevi tādu esi pierādījis. Ka tu tiešām tā domā. Ka tu tiešām rīkojies kā īsts vīrietis, kā tiešām tāds, kurš mīl savu otru pusi. Un tad viņa tevi gribēs paklausīt. Viņa tevī ieklausīsies. Viņa tevi respektēs. Tas nebūs jāpanāk ar to, ka Bībele, lūk, saka tā.

Sievietes ir izveidojušas tādu kustību kā feminisms. Un redzi, mēs jau tā varam domāt, ka tā sievietes ir tādas – sabuntojušās pret visu, ko Dievs ir iedibinājis. No kurienes tas viss, draugi? Tu domā, ka sievietes ir vainīgas?  Nē, tie ir vīrieši! Netapušais vīrs – puika, kurš nav izveidojies par vīrieti. Un tu gribi, lai sieva tevi klausa? Tu gribi, lai viņa tevi mīl? Tu gribi, lai viņa tevi respektē? Vienīgā cerība tad tev, draugs, ir, ka šeit no Ukrainas sievietes sabrauks. Būs daudz. Jau trīs tūkstoši ukraiņu šeit esot. Būs vēl vairāk. Es kaut kur dzirdēju, ka latviešu meitenes jau satraucas, ka tagad večiem liela izvēle būšot. Ziniet, viņiem vairs sevi nebūs jāpierāda, ka viņš ir normāls vecis. Kaut kādu ukrainieti paņems. Viņas esot ļoti skaistas. Un tāpēc celšot nost mūsu vīrus. Draugi, normālai sievai nekādu vīru nevar nocelt. Un arī normālam vīram nekādu sievu nevar nocelt. Āmen! Tas ir kā zīmogs.

Lai viens otru ilgtermiņā respektētu un mīlētu, katram ir jāieņem sava vieta. Pietiek tikai vienam savu vietu neieņemt Dieva priekšā un būs problēmas. Labākajā gadījumā jūs visu mūžu dzīvosiet un domāsiet, kāpēc mēs vispār dzīvojam kopā. Kāds teiks: “Nu tā vajag, tā Bībele saka.” Bet tas nav pareizais motīvs. Neko nevar darīt, tu esi rāmītī ielikts.

Bet apustuļa amata zīmogs ir realitāte. Tā ir būtība, nevis forma. Tas ir tas, kas tu esi. Āmen! It visās lietās. Attiecībās ar cilvēkiem, attiecībās ģimenē. Piemēram, bērni. Tu lamājies ģimenē, varbūt smēķē. Bērni to redz, un tu saki bērniem, lai nedara tā. Viņi skatās, ko tu dari. Tu varbūt teiksi: “Mani bērni nebūs tādi!” Nē, viņi būs tādi paši! Ja tev viss ir kārtībā, tad arī bērni būs tādi paši. Jo tu viņus audzināsi ne tikai ar saviem vārdiem, bet arī ar saviem darbiem.

Pāvils saka: “Jūs esat mana apustuļu amata zīmogs.”

Ja es citiem neesmu apustulis, tad jums gan, jo jūs esat mana apustuļa amata zīmogs mūsu Kungā. (1.Korintiešiem 9:2)

Nevis Pētera vai Jāņa, izrakstīts papīrs ar zīmogu, pie notāra apstiprināts, bet gan reāla draudze, reāli darbi, kas apliecina Pāvila būtību un tiesības. Ir problēma arī līderībā – darba vietās, skolā, jebkurā vietā, kur ir amats līderis jeb vadītājs. Ir gan zemāka, gan augstāka ranga vadītāji. Zemākais līmenis ir kad priekšnieks ieceļ amatā un cilvēki paklausa tikai tāpēc, ka ir šis amats. Bet šis cilvēks vispār nav vadītājs. Viņam ir tikai amats. Diemžēl lielākoties tā arī notiek, īpaši valsts organizācijās. Cilvēkiem, kas ieņem vadošus amatus, līdz līderim ir kā līdz mēnesim. Un tā ir problēma. Cilvēks nav tas, kas ir viņa amats. Atbrīvojās kaut kāda vakance, tev paprasīja kaut kādu izglītību, kaut kādus diplomus un viss – tevi ielika amatā. Ar to ir par maz. Tev ir jābūt līderim. Atņem miljonāram miljonus un pēc laika viņš atkal būs miljonārs. Iedod bezpajumtniekam miljonu un pēc nedēļas viņš atkal būs bezpajumtnieks. Svarīga ir iekšējā būtība.

Par ko piešķir kvalitātes zīmi? Speciālas komisijas, struktūras, kam jāiziet cauri, lai apstiprinātu, ka precei ir augstākā kvalitāte. Bet arī tādas var nopirkt. Dažādu profesiju pārstāvji dzenas pēc sertifikācijas. Un cilvēki domā, ja, lūk, tam ir kaut kāda augstāka līmeņa sertifikācija, tas ir labāks, bet ne vienmēr tā ir. Pēc būtības ir svarīgi. Meistars veic celtniecības darbus un pēc tam katru dienu skaties, ka rezultāts ir šķībs un greizs. Tāda ir šī cilvēka iekšējā būtība – šķība un greiza. Tāds ir šī cilvēka amata zīmogs. Šim cilvēkam nekad nebūs naudas. Ja arī būs, tā ilgi neturēsies, nenesīs nekādu svētību.

Mums draudzē ir dažādi pašnodarbināti speciālisti – lauksaimnieki, loku audzētāji, vistu audzētāji, gaļas kūpinātāji, ražo, arī nagus taisa. Ja no veiktā manikīra klienti aiziet ar sāpošiem nagiem un pēc tam visa tā laka krīt nost, tad tā ir problēma. Tas ir šī meistara amata zīmogs. Šim meistaram nekad nebūs naudas. Viņam nekad nebūs pastāvīga darba. Jo svarīgs ir tavs domāšanas veids, tavas amata prasmes, kuras tu pats esi iemācījies. Nevis tāpēc, ka tevi pieņēma darbā par meistaru, bet tāpēc, ka tu esi meistars.

Vai šie svētības vārdi attiecas vienīgi uz apgraizītajiem vai arī uz neapgraizītajiem? Es uzsveru: Ābrahāmam ticība pielīdzināta par taisnību. Kā tā viņam ir pielīdzināta? Apgraizīšanā vai neapgraizīšanā? - Ne apgraizīšanā, bet neapgraizīšanā. Bet apgraizīšanas zīmi viņš saņēma kā zīmogu ticības taisnībai, kas bija pirms apgraizīšanas, tā kļūdams par tēvu visiem, kas tic, būdami bez apgraizīšanas, tā ticība tiem tiek pielīdzināta par taisnību. (Romiešiem 4:9-11)

Apgraizīšana bija Vecās Derības zīme pie cilvēka miesas, ka viņš pieder Dievam, ka viņš ir slēdzis derību ar Dievu, ka viņš kalpo Viņam, ka viņš tic Viņam. Izraēlieši apgraizījās, to Dievs tiešā ceļā lika darīt Ābramam un viņa pēctečiem. Bet Bībele saka, ka apgraizīšanas zīmi viņš saņēma kā zīmogu ticības taisnībai, kas bija pirms apgraizīšanas, tā kļūdams par tēvu visiem, kas tic. Tātad šis apgraizīšanas zīmogs tika piešķirts tad, kad Ābrahāms pats ticēja Dievam. Viņš nav Dieva bērns, viņš nav izraēlietis, viņš nav piederīgs Dievam tikai tāpēc, ka viņš ir apgraizīts.

Kas Jēzu krustā piesita? Tā saucamie, apgraizītie. Pāvils ļoti uzsver:

Apgraizīšana vai neapgraizīšana par sevi nav nekas, bet galvenais ir Dieva baušļu pildīšana. (1.Korintiešiem 7:19)

Tava sirds ticība, tavs iekšējais cilvēks. Tas nenozīmē, ka mums nav jākristās. Bet kristība neglābj.

Kas tic un top kristīts, tas tiks izglābts, bet, kas netic, tiks pazudināts. (Marka evaņģēlijs 16:16)

Latvijā un pasaulē ir sekojoša problēma. Kristīts, svētīts, laulāts baznīcā. Bet svarīgi jau nav, vai tu esi laulāts baznīcā, vai tu esi kristīts baznīcā un pat kā tu esi kristīts. Svarīga ir tava sirds ticība, tava iekšējā būtība.

Apustuļu amata zīmogs un tavs amata zīmogs. It visās lietās, sākot ar garīgām lietām.

Uzņemiet sevī nevis iznīkstošo barību, bet barību, kas paliek mūžīgai dzīvībai, kuru jums dos Cilvēka Dēls, jo Dievs Tēvs Viņu ir apzīmogojis." (Jāņa evaņģēlijs 6:27)

Dieva vārds, saka ka Dievs Tēvs ir apzīmogojis Jēzu Kristu. Ko tas nozīmē? Tas nozīmē, ka Tēvs ir piešķīris Jēzum, Savam Dēlam, Savas pilnvaras. Gan Persijas ķēniņiem, gan arī Izraēlas ķēniņiem, augstas kārtas cilvēkiem, arī Bībelē var atrast rakstvietas. Piemēram, Jezebele jeb Izebele, kas bija Ahaba sieva. Ahabs sagribēja Nabata vīna dārzu, lai arī tas viņam nepienācās pēc likuma, tik ļoti viņš to gribēja.

Un Ahabs sacīja Nabotam, teikdams: "Atdod man savu vīna dārzu, lai tas man kļūtu par sakņu dārzu, jo tas ir tuvu klāt manam namam. Bet es tev par to gribu dot vēl labāku vīna dārzu nekā šo. Un, ja tas tev patīk labāk, es tev došu tā vērtību sudrabā." (1.Ķēniņu 21:2)

Izebele bija Baala pielūdzēja, kas ieveda neceļos gan savu vīru, gan visu Izraēlu. Ahabs tik ļoti gribēja šo dārzu, ka ļāva šo lietu nokārtot sievai Izebelei. Izebele paņēma zīmoga gredzenu, uztaisīja papīrus, uzspieda zīmogu un viss. Nabads bija miris pēc laika. Un viņas vīram Ahabam bija Nabada vīna dārzs.

Tad pie viņa ienāca viņa sieva Izebele un sacīja viņam: "Kādēļ tavs gars ir tik saīdzis, ka tu pat maizi vairs neēd?" Un tas sacīja viņai: "Tādēļ, ka es runāju ar jezreēlieti Nabotu un es tam teicu: atdod man savu vīna dārzu par naudu, vai, ja tas tev tīk, es tev došu tā vietā citu vīna dārzu. Bet tas man atbildēja: es tev savu vīna dārzu nedošu." Tad viņa sieva Izebele tam sacīja: "Vai tu tagad rīkojies kā ķēniņš pār Israēlu? Celies un ēd maizi, un nomierini savu sirdsprātu, es tev sagādāšu jezreēlieša Nabota vīna dārzu." Un viņa uzrakstīja vēstules Ahaba vārdā, aizzīmogoja tās ar viņa zīmoga gredzenu un nosūtīja šīs vēstules vecajiem un dižciltīgajiem, kas dzīvoja Nabota pilsētā. Un viņa rakstīja vēstulēs tā: "Izsludiniet gavēni un nosēdiniet Nabotu augstā vietā tautas vidū! Nosēdiniet arī divus neliešus viņam blakus. Tie lai liecina pret viņu, sacīdami, ka viņš nopaļājis Dievu un ķēniņu. Tad izvediet viņu ārā un nomētājiet ar akmeņiem, ka viņš mirst!" Un viņa pilsētas vecaji un dižciltīgie, kas dzīvoja viņa pilsētā, izdarīja tā, kā Izebele tiem bija likusi darīt un kā vēstulēs, kuras viņa bija tiem sūtījusi, bija rakstīts. Viņi izsludināja gavēni un nosēdināja Nabotu ļaužu priekšā. Un divi vīri nāca, tie bija nelieši, un tie nosēdās viņam pretī un nodeva liecību pret Nabotu visas tautas priekšā, teikdami: "Nabots ir nopēlis gan Dievu, gan ķēniņu!" Un viņi to izveda no pilsētas ārā, nomētāja ar akmeņiem, un viņš nomira. Un tie deva ziņu Izebelei un sacīja: "Nabots ir nomētāts ar akmeņiem un ir miris." Kad Izebele dzirdēja, ka Nabots ir nomētāts ar akmeņiem un miris, tad viņa sacīja Ahabam: "Celies, saņem jezreēlieša Nabota vīna dārzu, kas liedzās to tev atdot pret samaksu. Nabots nav vairs dzīvs, viņš ir miris." Kad Ahabs dzirdēja Nabotu mirušu esam, tad viņš cēlās, lai noietu lejā jezreēlieša Nabota vīna dārzā un pārņemtu to savā īpašumā. (1.Ķēniņu 21:5-16)

Tur, kur bija ķēniņa zīmogs, šo dokumentu sargāja ķēniņa vara. Izebele lietoja šo varu. Tātad varu var piešķirt arī citiem.

Policists var nebūt nekas, bet, ja viņam ir apģērbs un policista apliecība, tad viņam ir vara. Bet tā nav viņa vara, tā ir viņam piešķirta vara. Varu var piešķirt.

Tēvs piešķīra Jēzum varu. Bībelē rakstīts, ka Jēzus gāja no vietas uz vietu, šeit, virs zemes kalpodams.

Un Jēzus apstaigāja visas pilsētas un ciemus, mācīdams viņu sinagogās un sludinādams Valstības evaņģēliju, un dziedinādams visas sērgas un slimības. (Mateja evaņģēlijs 9:35)

Jēzum bija vara dziedināt, vara garīgajā pasaulē. Jēzum bija piešķirta vara garīgajā pasaulē. Āmen! Un tas pats attiecas arī uz tevi, draugs.

Viņā arī jūs esat dzirdējuši patiesības vārdu, savas pestīšanas evaņģēliju, un, Viņam ticēdami, esat saņēmuši Svētā Gara zīmogu pēc apsolījuma, kas ir mūsu gaidāmā mantojuma ķīla, līdz reiz iegūsim pestīšanas pilnību par slavu Viņa varenībai. (Efeziešiem 1:13-14)

Ja tu tici uz Kristu, tev ir Svētā Gara zīmogs – pilnvaras jeb Dieva dota vara garīgajā pasaulē. Tev garīgajā pasaulē ir vara! Aleluja! Tev ir vara pār slimībām, pār sērgām.

Tu nebīsties nakts briesmu, nedz arī bultu, kas dienu skraida, nedz mēra, kas tumsā lien, nedz sērgu, kas pusdienā nomaitā. Jebšu tūkstoši krīt tev blakus un desmit tūkstoši tev pa labo roku, taču tevi tas neskars. (Psalms 91:5-7)

Nebīsties! Tev ir vara pār garu pasauli. Jau 1.Mozus grāmatā ir pravietojums par to, ka faktiski cilvēks, no sievas dzimušais, samīs čūskai galvu.

Un Es celšu ienaidu starp tevi un sievu, starp tavu dzimumu un sievas dzimumu. Tas tev sadragās galvu, bet tu viņam iekodīsi papēdī." (1.Mozus 3:15)

Jo kopš iesākuma Dieva plāns, ka Viņš sūtīs Savu Dēlu, kurš nāks cilvēka miesā virs zemes, Viņš mirs pie krusta, čūska dzels papēdī, bet Viņš samīs čūskai galvu. Jēzū Kristū tu esi jauns radījums.

Tādēļ, ja kas ir Kristū, tas ir jauns radījums; kas bijis, ir pagājis, redzi, viss ir tapis jauns. (2.Korintiešiem 5:17)

Jēzū Kristū tu esi glābts, tev pieder mūžīgā dzīvība. Un tev ir vara garīgajā pasaulē.

Es vēlreiz visiem atgādinu, ka pats pamats visam ir garīgā pasaule. Tu neredzi ar acīm, bet ir eņģeļi un ir velni. Ir gari, kas mums nav redzami fiziskām acīm. Mums šķiet, ka komunisti noliedza visus garīgos procesus, viņi noliedza Dieva esamību, bet tur bija visspēcīgākie dēmoni, kas viņiem kalpoja. Pie tā, kas notiek Ukrainā, vainojami komunisma un imperiālisma gari. Tas ir sātans, kam cilvēki paklausa. Velns lieto konkrētus cilvēkus. Putins ir velna varā. Ļeņins, Markss un Engelss, no Dieva atkrituši antikristi. Arī Hitlers gāja svētdienas skolā un mācījās garīgajā seminārā. Arī viņš, atkritis no Dieva – antikrists, apvainojies uz Dievu un visu pasauli. Un tieši velns piešķir viņam varu. Varu, kas posta un iznīcina, kas piesmej Dievu un Dieva cilvēkus. Bet draugi, mums ir piešķirta Viņa vara, Svētā Gara zīmogs pēc Viņa apsolījuma.

Un tika sacīts viņiem nemaitāt zemes zāli, ne kādu zaļumu, ne kādu koku, bet tikai cilvēkus, kuriem nav uz pierēm Dieva zīmoga. (Atklāsmes 9:4)

Tiek runāts par ļaunumu, kas notiks virs zemes. Un eņģelim, kas to visu rīkoja, tika teikts, lai nemaitā zemes zāli, ne kādu zaļumu, ne kādu koku, bet tikai cilvēkus – būs maitāšana ar slimībām, ar kariem utt. Un galu galā cilvēki nokļūst arī ellē. Maitāšana notiek tikai pie tiem cilvēkiem, kuriem nav uz pierēm Dieva zīmoga, kam nav Dieva Gara, kam nav Kristus upuris.

Un vai pietiek ar to, ka tev ir Kristus upuris? Draugs, tev jāsāk par sevi domāt kā par jaunu cilvēku, par tādu kurš ir izglābts, kurš spēj visu, jo Dievam nav nekas neiespējams. Tas visu spēj, kas tic.

Bet Jēzus uz to sacīja: "Tu saki: ja tu spēj! Kaut tu varētu ticēt! Tas visu spēj, kas tic." (Marka evaņģēlijs 9:23)

Pāvils saka: “Jūs esat mana apustuļa amata zīmogs.” Vispirms tas notiek Pāvila sirdī, ka viņš satikās uz Damaskas ceļa ar Jēzu Kristu personīgi, kad Dievs apzīmogoja viņu ar Savu zīmogu, iedeva pilnvaras. Tu redzi Pāvila kalpošanu, tā nav tikai velnu izdzīšana vai slimo dziedināšana. Tas parādās pie tā, ka cilvēkiem tiek mainītas dzīves. Tas parādās pie tā, ka tajā laikā jau tika celtas mega draudzes, kā arī pie tā, ka lielākā daļa no Jaunās Derības ir tieši Pāvila darbi. Viņš ir mega ietekmīgs cilvēks. Bet sākotnēji viņš par tādu kļuva, piedzimstot no augšienes un pieņemot sevi kā jaunpiedzimušo cilvēku, pieņemot sevi un rīkojoties attiecīgi.

Nemelojiet cits citam, novelciet veco cilvēku un viņa darbus. Un apģērbiet jauno cilvēku, kas tiek atjaunots atziņā pēc viņa Radītāja tēla. (Kolosiešiem 3:9)

Uzvelc jauno cilvēku, jauno domāšanu. Un neaprobežojies ar to, ka tu tikai domā par to, kāds tu esi. Sāc rīkoties! Tev ir griba. Dvēsele sastāv no prāta, emocijām un gribas. Griba ir komandu došana saskaņā ar savu prātu, pēc tam piespiežot sevi, savu miesu tās izpildīt. Ar savu gribu. Tev ir brīva griba, tas visu spēj, kas tic. Tu tici, ka tev ir griba un ka Dievs tevi ir apzīmogojis, ka Dievs tevi ir svaidījis. Tu spēj darīt Viņa gribu, tu spēj būt arī veiksmīgs visās dzīves jomās. Āmen! Vispirms garīgais – kas ir tavās domās, kas ir tavā sirdī, ar gribas palīdzību, tas viss tiek realizēts, un uz tā ir Dieva svētība. Pavēro savu dzīvi, kādi ir augļi. Kādi ir augļi tavā dzīvē, norāda uz to, kāda ir tava domāšana, kāda ir tava sirds, kas ir tevī.

Mācītāja Mārča Jencīša sprediķi “Tavs amata zīmogs” pierakstīja un rediģēja draudzes “Kristus Pasaulei” redakcija

1-10 of 734