Svētrunas


Garīgā disciplīna

Publicēja 2021. gada 19. janv. 11:06Līga Paņina

Ziņas datums 19.01.21.

Tas, ko mēs šodien redzam šeit, tas ko mēs kā draudze esam spējuši paveikt, ieguldīt cilvēkos, ieguldīt valstī, tas viss ir pateicoties disciplīnai. Ir daudz dažādu faktoru, kāpēc kāds cilvēks vai cilvēku grupa, organizācija vai valsts kopumā spēj progresēt, virzīties uz priekšu. Domāju, ka mēs šeit neesam tie, kas vēlas nekur nevirzīties, kas vēlas vienkārši sēdēt un degradēt. Mums ir cerība, mums ir ticība, un mums ir nākotnes vīzija, lai augtu. Lai augtu kā draudze, lai ietekmētu sabiedrību, lai Dievs varētu svētīt Latviju un lai mēs katrs individuāli varētu augt garā un savās dzīvēs – finansēs, izglītībā, attiecībās ar cilvēkiem. Izaugsme, progress! Mēs vēlamies progresu. Progress nav iespējams bez disciplīnas. Jebkurš sportists, kas gūst panākumus, ir disciplinēts cilvēks. Sportā bez disciplīnas nav iespējams gūt panākumus. Sportam ir ne tikai fiziskais aspekts, bet arī garīgais. Ja ir divi sportisti ar līdzvērtīgām dotībām, tad stiprāks būs tas, kas būs psiholoģiski noturīgāks, kurš spēs sevi motivēt vai arī kuram būs cilvēki, kas viņu motivēs. Arī dažādu psiholoģisko faktoru kopums ir svarīgs.

Mēs esam kristieši, kas meklē Dievu un tic Dievam. Ne tikai kristiešiem, bet jebkuram cilvēkam garīgais pamats ir ļoti svarīgs. Arī tos, kas noliedz to, ka garīgā pasaule viņus ietekmē vai neietekmē, jebkurā gadījumā tā viņus ietekmē. Ir neredzamā pasaule, garīgā pasaule, un ir redzamā pasaule. Mēs Bībelē lasām, ka iesākumā zeme bija neiztaisīta un tukša, tad Dievs teica, un tā tapa. Kad Dieva Gars lidinājās pār ūdeņiem, zeme vēl bija neiztaisīta un tukša, tad Dievs teica, un tā radās. Vispirms ir Gars, tad Dievs saka un top. Ir neredzamā pasaule, uz kuras pamata rodas redzamā pasaule. Garīgā pasaule var būt pozitīva vai negatīva, dievišķa vai sātaniska. Dažāda mēroga politiķi, redzami, neredzami cilvēki, populāri, nepopulāri cilvēki vairāk vai mazāk tic garīgajai pasaulei un garīgajiem spēkiem. Viņi dodas pie zīlniekiem, pie ekstrasensiem, burvjiem, mācītājiem, praktizē dažādas prakses. Arī ateisti tic kaut kādām teorijām. Mums, garīgajiem cilvēkiem, kas apzinās garīgo realitāti, kam Bībele ir autoritāte, ir zināms – lai fiziskajā pasaulē būtu progress, vispirms ir nepieciešamas garīgas disciplīnas. Garīgās disciplīnas ir vajadzīgas katram Dieva bērnam, lai Dievs varētu tavā dzīvē darboties, lai Dievs varētu svētīt tevi. Lai tavā dzīvē varētu notikt pēc Dieva vārda, ka tūkstoši krīt tev blakus un desmit tūkstoši pa labo roku, bet tevi tas neskar, ka ar Jēzus brūcēm tu esi dziedināts, ka mazāko Dievs darīs par tūkstoti, bet sīkāko par varenu tautu, ka Dievs sūtīs tev eņģeļus, lai tie tevi uz rokām nestu, lai tava kāja nepiedurtos pie akmens, ir vajadzīga garīga disciplīna. Lai Dieva vārds un apsolījums par mūžīgo dzīvību būtu reāls tevī un tu to sasniegtu, ieietu Debesīs un baudītu mūžību kopā ar Dievu, un lai tu nodzīvotu pilnvērtīgu dzīvi šeit virs zemes, tev kā Dieva bērnam ir nepieciešamas garīgās disciplīnas.

Garīgās disciplīnas:

1.             Bībele un lūgšana.

Disciplīna Bībeles lasīšanā. Mums ne tikai vienkārši jālasa Bībele. Pāvils saka, ka tie, kas stāv, pielūko, ka nekrīt. Kāpēc tāds brīdinājums? Pāvils pārzināja garīgo pasauli, viņš bija draudžu dibinātājs un vadītājs, apustulis, viņš bija ciešās attiecībās ar Dievu un zināja, ko nozīmē, ja cilvēks aptaukojas, kļūst inerts jeb nedisciplinēts pašās svarīgākajās, fundamentālākajās lietās savā dzīvē. Tu vari kļūt nedisciplinēts Bībeles lasīšanā un lūgšanās. Personiskais laiks ar Dievu nedrīks pazust. Reiz man kāds cilvēks, kas vairs nav savā vietā, kur viņam bija jābūt, jo viņš pazaudēja savu aicinājumu, kad es viņam jautāju par personiskām attiecībām ar Dievu, atbildēja, ka viņam tās ir kā ar sievu, - kad seksu gribās, tad viņš to dara. Viņš to attiecināja uz lūgšanām, - kad viņam gribās, tad viņš palūdz. Ilgi viņš nebija savā vietā; viņš bija ļoti populāra mācītāja palīgs, bet viņš tur ļoti ātri vairs nebija. Kāpēc? Es to izskaidroju ļoti vienkārši – viņam kliboja pats svarīgākais – disciplīna attiecībās ar Dievu.

Ir jābūt disciplīnai attiecībās ar Dievu – konkrēts LAIKS un VIETA, pat konkrēts PLĀNS, kā to darīt. Es jau gadiem ilgi sekoju savam plānam. Man Bībelē ir četras grāmatzīmes, Vecajā Derībā divas un Jaunajā Derībā divas. Psalmos, Salamana pamācībās ir viena grāmatzīme, visā pārējā Vecajā Derībā ir otra grāmatzīme, evaņģēlijos ir grāmatzīme un vēstulēs ir grāmatzīme. Es nepārtraukti lasu cauri Bībeli, dienā man paredzētas četras nodaļas. Dažreiz varu iekrist tikai uz vienu nodaļu, kas ļoti uzrunā, un sākt pētīt, iedziļināties. Reizēm es varu veselu nedēļu palikt uz vienas Rakstu vietas, katru dienu iedziļinoties, pētot, studējot. Tā ir disciplīna. Bez disciplīnas nav iespējami panākumi. Vispirms ir garīgā pasaule, pēc tam ir fiziskā. Bez disciplīnas garīgajā pasaulē neredzēt panākumus fiziskajā pasaulē. Ja godīgi, tad es neticu, ka pasaules bagātākie cilvēki iztiek bez garīgās pasaules palīdzības. Ja iedziļinās, tad bagāti cilvēki bieži atrod saikni ar dažādiem kultiem, maģijām, dažādu cilvēku grupām, ezotēriķiem, okultiem spēkiem. Piemēram, Amerikas prezidenti, kuriem blakus ir stāvējuši kristieši, piemēram Billijs Grehems, nav skrējuši pie burvjiem pēc padoma, bet saņēmuši to no Dieva. Amerika bija valsts nr.1, jo tās noriets ir iestājies, Amerikas degradācija ir iestājusies. Viss var mainīties, bet nekas pozitīvs tagad tur nav gaidāms. Viss ir tikai tāpēc, ka cilvēki ir aizmirsuši Dievu, ir aizmirsuši garīgās disciplīnas, Dieva lūgšanu, un aizmirsuši pašu svarīgāko – Dieva vārdu, kas ir izstumts no skolām, no tiesas zālēm. Dieva vārdu pat šur tur aizliedz sludināt uz ielām. Tas ir nejēdzīgi un nenormāli.

 

2.             Draudze.

Pie garīgām disciplīnām pieder arī draudze. Bez disciplīnas būt konkrētā laikā un vietā, kur tev nepieciešams būt, bez regulāras būšanas draudzē nav iespējama izaugsme. Reizēm es dzirdu no cilvēkiem, kuri finansēs ir kaut ko sasnieguši, kuriem ir Dieva svētības, viņi domā un arī pasaka, ka viņi jau zina, ko mācītājs teiks, viņiem vairs nav interesanti, atkal būs motivējošs sprediķis, bet viņiem vajag kaut ko vairāk, kaut ko dziļāk. Nav svarīgi, ko mācītājs teiks, ir svarīgi būt draudzē. Nav svarīgi, ka tev ir ļoti interesanti vai šķiet, ka nav interesanti, ir svarīgi būt draudzē. Tā ir disciplīna – būt draudzē, jo Bībele, lūgšana un draudze – tā ir trīsvienība. No šejienes izriet kalpošana un tas, ka mēs spējam dzīvot svētu dzīvi, ka mēs spējam virzīties Dieva spēkā uz priekšu.

 

3.             Kalpošana.

Kalpošana nav salīdzināma ar svētas dzīves dzīvošanu. Kalpošana vēl nav raksturs, tas prasa raksturu, bet tomēr tas nav raksturs. Tā ir disciplīna, kas nepieciešama, lai tu pats varētu augt.

Par to mums būtu daudz ko runāt, bet ir grūti darīt to saprotamu, tāpēc ka jūs esat kūtri palikuši dzirdēt. Jo, lai gan laika ziņā jums pašiem pienākas būt tiem, kas māca, jums atkal vajadzīgs kāds, kas jums māca Dieva vārdu pirmsākumus, un esat tapuši par tādiem, kam vajag piena, ne cietas barības. Jo katrs, kas bauda pienu, ir taisnības vārda nepratējs, jo tas ir bērns. Bet pilngadīgiem pienākas cieta barība, tiem, kam ir piedzīvojumi un kam prāti vingrināti izšķirt labu un ļaunu. (Ebrejiem 5:11-14)

Vēstulē ebrejiem Pāvils saka, ka mums katram pienāk brīdis, kad mums jākļūst par tiem, kas māca, kas kalpo cilvēkiem. Ja mēs to nesākam, tad kļūstam par piena patērētājiem, zīdaiņiem. Mēs zinām, ka nemēdz būt viduspunkts, nav tāds nulles punkts, vai nu ir progress, vai nu ir regress. Ir tikai divi varianti. Vai tu virzies tālāk, vai tu virzies atpakaļ. Mēs nevaram apsēsties un ilgstoši atpūsties. Mēs varam atpūsties, bet pēc tam mēs dodamies tālāk. Arī Dievs septītajā dienā atpūtās. Arī mēs varam paņemt pauzi, atvaļinājumu, protams, ne pārāk ilgu, un pēc tam mēs dodamies tālāk. Lai dotos tālāk, ir nepieciešama disciplīna, un vispirms tā ir vajadzīga garīgās lietās. Šīs garīgās disciplīnas ir Bībele, lūgšana, draudze un kalpošana. Arī tad, ja tev pieklibo kādas citas sfēras, ir nepieciešams uzņemties to pienākumu, ko tu vari. Ir nepieciešams cilvēkiem stāstīt par Kristu. Bībele saka, lai mēs mīlam savu tuvāko kā sevi pašu. Nav lielākas mīlestības par to, ka kāds nodod savu dzīvību par saviem draugiem, teica Jēzus. Tā ir evaņģēlija vēsts, mīlestības vēsts, ar kuru mēs dalāmies ar cilvēkiem. No šīm četrām lietām – lūgšana, Bībele, draudze, kalpošana – izriet svēta dzīve. No svētas dzīves neizriet kalpošana. Katrs cilvēks var ieplānot kalpot un kaut ko izdarīt, bet svētu dzīvi nodzīvot ir rakstura lieta; tie ir iekšēji uzstādījumi, kas nav atkarīgi no tā, ko tu gribi vai negribi, tie vienkārši ir. Lai tu varētu savā raksturā būt tāds, kādu tevi grib redzēt Dievs, lai tu varētu iegūt uzvarētāja raksturu, tādu raksturu, kādu Dievs tev paredzējis, un kaut ko sasniegt, tev ir nepieciešama garīgā disciplīna. Ja nav garīgās disciplīnas, nav vairs runa par raksturu, nav runa par garīgu cilvēku, par garīgu būtni, vairs nav runa par progresu Dieva lietās.

Garīgā aptaukošanās

Šī gan nebūs svaiga statistika, bet domāju, ka tajā nekas daudz nav mainījies, iespējams, ir vēl bēdīgāki cipari, bet Eurostat vēsta, ka Latvija ir otrā vietā ar pieaugušo aptaukojušos cilvēku īpatsvaru Eiropas Savienībā. Latvijā ir 21,3% pilngadīgu valsts iedzīvotāju, kuriem ir konstatēta aptaukošanās. Latvija un aptaukošanās? Vai mēs tiešām tik labi dzīvojam, tik labi ēdam, ka mums paliek pāri, ko uzkrāt taukos? Pētīsim tālāk. Statistika vēsta arī ko pretēju, ko tiesībsargs Juris Jansons ir ziņojis pirms vairākiem gadiem, bet arī tur nebūs nekādu izmaiņu uz labo pusi. Viņš uzskata, ka valsts grimst nabadzībā. 610 000 iedzīvotāju dzīvo uz nabadzības robežas. Šis cipars tagad gan jau ir palielinājies. Tu draudzē dzīvo kā niere taukos, tu kļūsti pašnodarbināts, tu pelni, arī tad, kad ir grūtības, tu izķepurojies, atkal celies, tu esi apgādāts. Taču, salīdzinot ar citu valstu minimālajām algām, tu esi nabags. Latvija nav bagāta valsts, Latvija ir izputināta, nolaupīta valsts, un, ja vēl šeit ir latviešu valoda, tad tu vari aplaudēt. Mēs esam apdraudēti, mūs jāieraksta Sarkanajā grāmatā. To, kas šobrīd notiek pasaulē un Latvijā, politiķi tikai veicina. Statistika saka, ka ir nabadzība, bet tajā pašā laikā mēs esam rekordisti aptaukošanās ziņā. Zini, mēs esam kā tāda Benjamīna cilts, kas bija pati mazākā Izraēla cilts, bet ļoti nikna cilts, un par vienu Benjamīna iedzīvotāju mēs šodien runāsim. Par cilvēku vārdā Ehuds.

Kāds sakars nabadzībai ar aptaukošanos? Vai cilvēks spēj aptaukoties no nabadzības? Vai tev jau ir atbilde? Vainīga nav pārtika. Pirms es pasaku atbildi, neliels piemērs. Pirms kādiem deviņpadsmit gadiem mēs ar sievu bijām Berlīnē, kur notika konference ar pasaulē zināmiem sludinātājiem. Vietējie vācieši mūs uzņēma, mēs gulējām kādā skolā, un tur bija brokastis, mūs pabaroja. Brokastīs bija muslis, svietmaizītes un ūdens. Es nekad mūžā nebiju ēdis sviestmaizītes kopā ar ūdeni; lai apēstu svietmaizīti, nācās uzdzert ūdeni, bija nepatīkami. Ja sāk domāt, tad es biju tāds padomju laika “produkts”. Ja es dzēru ūdeni, tad tikai uz pohām, un arī obligāti vajadzēja klāt piejaukt zapti, tikai kad galīgi nebija, tad nācās dzert tādu pašu. Es jau kā Dieva bērns nepirku parastu ūdeni; ja gribējās dzert, tad obligāti bija jāpērk gāzēts ūdens vai kāda limonāde, vai ūdenim jāliek klāt zapte. Tāds jēdziens kā dzert normālu ūdeni man nepastāvēja, un cilvēkiem man apkārt arī nepastāvēja. Man apkārt nebija cilvēku, kas dzertu ūdeni. Tikai vēlāk lasot un skatoties es sāku saprast, ka cilvēks sastāv no ūdens, kas ir sarkanā krāsā. Viss cilvēks faktiski sastāv no šķidruma. Piemēram, kultūristi ēd, ēd un ēd. Vai kultūrists uzaudzēs lielus muskuļus ar to, ka viņš ēd? Nē, jo viņam ir vajadzīga disciplīna arī citās lietās. Tu domā, ka sportistiem, kas saniedz panākumus, pietiek ar to, ka viņi ēd ik pēc divām stundām un izdara pareizus vingrinājumus? Nepietiek. Ja kačoks pareizi ēdīs, dzers ūdeni, ēdīs proteīnus, pietiekamā daudzumā būs sporta zālē, bet vēlu vakaros sēdēs pie datora un viņam nebūs veselīgs miegs, tad muskuļi neaugs. Muskuļi aug tikai miegā. Ja nav veselīga miega, kačoks ir nostrādājies, bet rezultātu nav. Vingrinājumiem arī jābūt pareiziem. Ir mīts, ka visu laiku esot sporta zālē tu būsi uztrenējies, bet no tā, ka tu visu laiku trenējies, nekas nemainīsies. Jābūt arī pareizai atpūtai, pareizam miegam, sabalansētam dzīvesveidam. Filmā “Rokijs”, ja ar viņa draudzeni nebija kaut kas kārtībā, tad Rokijs nevarēja vinnēt. Kad draudzene atnāca un Rokijs viņu ieraudzīja, tad viņš atkal sāka vinnēt. Tā ir patiesība, ja cilvēks nav psiholoģiski pareizi nostādīts, viņš nevar uzvarēt. Balansam, sabalansētai pieejai ir jābūt it visā. Tieši tas pats ir ar aptaukošanos.

Šis nav apvainojums cilvēkiem, kuriem ir liekais svars. No nabadzības var izdilt un no nabadzības var aptaukoties. Ne jau tā ir problēma, ka ir laba vai slikta pārtika, bet gan nav sabalansēts dzīvesveids. Kā latvietim var būt sabalansēts dzīvesveids, ja mums zūd brīvība? Kas ir brīvvalsts? Tā ir valsts bez monarhijas. Mums šobrīd ir monarhija, gribi vai negribi, tā ir. Mums nav tiesību, un beidzas mūsu brīvvalsts, cerams, ka atsāksies. Tādai nodevīgai tautai, kurā viens otru sūdz un nodod, griež kažoku uz to pusi, kurā gadījumā tas ir izdevīgāk, garīgās disciplīnas kļūst svešas, kaut arī mūsu himna un Satversme atbilst tam, lai valsts varētu veselīgi attīstīties. Mūsu himna mūs aicina lūgt Dievu. Kamēr tautai nebūs garīgās disciplīnas, tikmēr nebūs arī progress. Lūk, no kurienes tik daudz aptaukojušos cilvēku Latvijā, no nabadzības, no nesabalansētības, no nepareizām prioritātēm. Varas mainās cita pēc citas, tad bija tāda vara, tagad ir šāda vara. 1940. gadā Padomju Savienība no Latvijas gāja ārā, Vācija nāca iekšā, pēc tam Krievija nāca atpakaļ, un tagad mēs esam Eiropā. Nepārtraukti kāds ir nācis un gājis, zviedri, poļi, krustneši, un mēs cīnījāmies arī paši savā starpā. Šobrīd pat normālus brīvības protestus nevaram saorganizēt. Es vēroju, kā mēs organizējam, kāda ir mūsu disciplīna, vai mēs tiešām kaut ko varam sasniegt. Mēs progresēt varam tikai tad, kad esam disciplinēti! Pirmām kārtām garīgās lietās. Ja tev izdosies sakārtot savas personīgās attiecības ar Dievu, disciplinēti un regulāri, ja izdosies sakārtot kalpošanu, tad arī fiziskā plāksnē parādīsies disciplīna.

Džons Maksvels, kas māca par līderību un konsultē lielas organizācijas, iesaka nomainīt galveno vadītāju, ja uzņēmumā ir lielas problēmas. Tādā situācijā mainīt augstāko vadītāju ir pareiza pieeja. Ja mēs valstī gribam izmaiņas, ir jāmaina valsts vadītāji, tikai jāzina, pret ko mainīt. Bet uzreiz mainīt visus zemāka ranga vadītājus nav pareiza pieeja. Viņi ir jāmāca, jāmotivē un jāatbalsta. Kā vienu no veidiem viņš iesaka vadītājus, kuriem īsti neveicas, aizsūtīt uz brīvprātīgo organizāciju – uz draudzi pie mācītāja, uz Sarkano krustu vai kādu citu labdarības organizāciju. Tur nav nekāda finansiāla stimula, ar ko panākt, lai cilvēki gribētu kaut ko darīt, tādēļ jākļūst par līderi, lai panāktu, ka cilvēki seko konkrētai organizācijai. Lai panāktu, ka cilvēki seko konkrētai idejai un strādā tās vārdā, ir jāmīl cilvēki un jāattīsta līdera īpašības. Ja cilvēks spēj panākt, ka cilvēki brīvprātīgi padara vajadzīgo darbu, tad viņš būs labs līderis arī algotiem darbiniekiem. Kā tu domā, vai vakcinētāju šodien Latvijā būs grūti atrast, ja alga ir minimums 1500 eiro? Vai grūti būs atrast vakcinācijas koordinatoru un citus šī biroja darbiniekus, ja alga ir pat vairāk par 4000 eiro? Tās taču ir ministru algas! Pat asistentam sola 1500 eiro algu. Norvēģijā vakcinācija sākās ar veco ļaužu patversmi. Oficiāli ir uzrādīts, ka ir 23 mirušie, bet nevar zināt, cik patiesībā ir miruši. Daudzi aizbildinās ar to, ka šie cilvēki no vecuma miruši, bet tajā pašā laikā nez kādēļ neņem vērā to, ka statistikā par mirušajiem no kovida lielākā daļa ir “simtgadīgi”. Šī vakcīna daudziem veciem cilvēkiem tiešām var izrādīties pēdējais piliens.

Arī nabags var aptaukoties, jo iemesls nav diētā, bet kopējā dzīves filozofijā un balansā. Mums nepieciešams būt sabalansētā garīgā disciplīnā: Bībele, lūgšana, draudze un kalpošana. No tā izriet arī visa tava personīgā dzīve un sasniegumi, arī Dieva labvēlība un svētība. Soģu grāmatas 3. nodaļā, sākot no 11. panta ir stāsts par kādu ļoti resnu cilvēku. Es nerunāju par to, ja kādam ir kāds liekais kilogramiņš. Neuztraucies, tas nav par tevi. Es piekrītu, ka reizēm ir kādi veselības traucējumi un cilvēks neko nevar mainīt savā svarā, bet tas būs reti. Tātad stāsts ir par ļoti resnu moābiešu ķēniņu Eglonu, kurš nebija pārāk labs. Viņš apvienojās ar amalekiešiem un amoniešiem un iekaroja Izraēla teritoriju, pakļāva to, padarīja par vasali un piespieda maksāt nodevas. Kāpēc tā notika? Bībelē rakstīts, ka Dievs pastiprināja Eglona varu pār Izraēlu.

Tad zemei bija miers četrdesmit gadus; tad Otniēls, Kenasa dēls, nomira. Bet Israēla bērni joprojām darīja to, kas bija ļauns Tā Kunga acīs; tad Tas Kungs pastiprināja Eglona, Moāba ķēniņa, varu pār Israēlu, tāpēc ka tie darīja to, kas bija ļauns Tā Kunga acīs. (Soģu grāmata 3:11-12)

Tauta pielūdza elkus, kvēpināja saviem velniem, dzīvoja absolūti ne pēc Dieva prāta, bija atstājuši Dieva pielūgsmi. Sakne tam visam bija garīgās disciplīnas trūkums. Tiklīdz mums trūkst garīgas disciplīnas, mūsu dzīvē sāk trūkt augļi, un, kad tie zūd, mēs radām Dievam nepatīkamu vidi. Kad mēs to radām, Dievs novēršas un ļauj velnam darboties. Es to saprotu tā, ka mēs paši izejam no Dieva apsardzības zonas. Šis cikls Izraēlā nepārtraukti atkārtojās. Pagāja zināms gadu skaits, kad viss bija labi. Pēc tam nebija vairs garīgās disciplīnas, sākās ļauni darbi, un uzbruka filistieši, amonieši, amalekieši vai amonieši, sīrieši, un beigu beigās bija Bābeles gūsts. Pastiprinājās pagānu tautu vara, un viņi sāka spiest un spīdzināt Izraēlu. Tāpat notiek cilvēka dzīvē. To var redzēt arī Latvijas vēsturē. Brīvvalsts mums bija apmēram 20 gadus, no 1918. gada līdz 1940. gadam, un tagad 30 gadus. Tas ir ļoti īss periods, bet tauta kā nenāk, tā nenāk pie prāta, kā nesāk garīgu disciplīnu piekopt, tā nesāk. “Dievs, svētī Latviju!” himna mums ir, bet realitātē mēs to nepraktizējam. Tas, ka mēs joprojām esam kā tauta, ir liela Dieva žēlastība. Mēs arī būsim kā tauta: pirmkārt kā Dieva tauta, un arī kā latvieši un Latvija. Šī ideja ir un būs. Šobrīd gan tas ir tikai mūsu sirdīs, jo realitātē vairs nav. Kad tauta dara to, kas ļauns Tā Kunga acīs, tad atnāk okupants un tauta sauc uz To Kungu. Tātad, bija pagājuši jau astoņpadsmit gadi, kopš Eglons bija iekarojis Izraēlu.

Tad Israēla bērni piesauca To Kungu, un Tas Kungs lika celties no viņiem glābējam Ehudam, Geras dēlam, no Benjamīna cilts; šis vīrs bija kreilis, un Israēla bērni caur viņu sūtīja nodevas Eglonam, Moāba ķēniņam. (Soģu grāmata 3:15)

Viņi atgriezās pie garīgām disciplīnām, atkal sāka praktizēt upuru pienešanu, lūgšanas, mainīt savu dzīvi utt. Tā ir Soģu grāmata. Soģi bija Dieva aicināti, iecelti, svaidīti tautas vadītāji, tāpat kā Dāvids, Sauls. Šajā gadījumā Dievs uzrunāja konkrētu cilvēku Ehudu, kurš jau bija līderis: “Ej un glāb Izraēlu.” Kas bija Ehuds? Viņš bija izraēliešu līderis no Benjamīna cilts. Viņš bija kreilis. No Benjamīna cilts vispār nāk daudzi simti kreiļu. Kreiļi ir ļoti neparocīgi cīņā. Starp citu, mūsu Mairim Briedim arī bija patrāpījies pretinieks kreilis nopietnās cīņās. Ehuds bija tas, kurš gadu no gadu veda nodevas Eglonam. Ķēniņš Eglons tai brīdī, kad iekaroja Izraēlu, bija progresējošs ķēniņš, jo spēja apvienot citas valstis.

Un viņš nonesa Eglonam, Moāba ķēniņam, nodevas; bet Eglons bija ļoti resns vīrs. (Soģu grāmata 3:17)

Astoņpadsmit gados viņš bija izlaidies, zaudējis disciplīnu, nebija sabalansēta dzīve. Ja reiz viņš bija bijis iekarotājs, kā Maķedonijas Aleksandrs, tad šobrīd viņš bija resns un naivs vīrs. Eglons bija aizmirsis, ka Ehuds ir pretinieks. Viņš jau tā bija pieradis pie savas varas, ka bija pazaudējis “ožu”, ka jārūpējas par drošību. Viņš bija aizmirsis arī to, ka šis bija izraēlietis, kurš nekad nebūs viņa kalps un vienmēr meklēs izdevību, lai viņa taukos iegrūstu zobenu. Vai esi dzirdējis, ka cilvēki pieradina panteras, tīģerus vai citus plēsīgus dzīvniekus? Kādā brīdī šis dzīvnieks saplosa vai nu viņu bērnus vai pašu. Šie cilvēki ir aizmirsuši, ka pieradinātais savvaļas dzīvnieks ir dzīvnieks un nespēj mīlēt. Dzīvnieka darbības ir balstītas uz instinktiem, un kādā brīdī tas vairs nešķiro saimnieks vai svešs. Es, tāpat kā Ehuds, arī nekad nesamierinātos ar netaisnību. Dod izdevību, un es saplosīšu. Ir apstākļi, kad mēs nevaram pretoties, jo piespiež ar varu, bet dod izdevību, un es izraušos.

Kā tu domā, vai tad, kad Latvija atbrīvojās no Padomju Savienības, latvieši paši pēkšņi izdomāja: “Mēs gribam būt brīvi!”? Tā nebija. Padomju Savienība sabruka, pirms Latvija atguva neatkarību. Pūšanas process notika pašā valsts vadībā, impērijā. Tur sākās visi neatkarīgie procesi, sākot ar Gorbačova perestroiku. Mēs domājām, ka paši nostāvējām barikādēs un izveidojām Baltijas ceļu. Tas bija ārkārtīgi svarīgi, bet tas nav cēlonis Latvijas neatkarībai. Mēs vienkārši izmantojām brīdi, kad viņi mūs palaida vaļā. Ja nepalaistu vaļā, mēs neko neizdarītu. Jebkuri centieni pēc brīvības tika iznīdēti ātri un bez žēlastības. Pašā Krievijā, ko toreiz nerādīja televīzijā un nerakstīja laikrakstos, veselas pilsētas tika bloķētas. Tur bija sacelšanās, un tie bija krievi, tie nebija latvieši. Veselas pilsētas tika turētas badā, jo cilvēki sacēlās pret komunistu varu. Tā bija briesmīga valsts, un tāda pati valsts tiek būvēta arī šodien. Kad izraēlieši piesauca To Kungu, tad Kungs deva iespēju. Resnais Eglons bija izlaidies un aizmirsis, kas ir Ehuds. Ko darīja Ehuds? Viņš izgatavoja ieroci, vienu olekti garu. Viena olekts ir no elkoņa līdz pirkstu galiem. Dažādās valstīs olektis mēra dažādi, bet mūsu gadījumā sanāk apmēram 38-46 cm.

Man ir neliela dunču kolekcija, un šis ir šveiciešu štiknazis. Par nazi īsti to nenosauksi, vairāk atgādina zobenu, tas ir ierocis, un ar to mierīgi var nogalināt. Tam ir iegravēts numurs, tā stāvoklis ir kā jaunam; kad to dabūju, tas pat bija ar eļļu. Parasti šādi ir sastopami aprūsējuši. Lūk, tas ir apmēram olekti garš. Lūk, šādu abpusgriezīgu zobenu izgatavoja Ehuds. Viņš bija kreilis, tāpēc piestiprināja to pie sava labā sāna. Iespējams, ka Ehuda apsargi aizmirsa, ka viņš ir kreilis, un nepārmeklēja labo pusi. Ļoti iespējams, ka viņam tas palīdzēja. Kreiļi ir bīstami. Eglons bija ļoti resns vīrs, un es domāju, ka vajadzēja ļoti garu asmeni. Es šo stāstu, lai tu labāk saprastu, kas patiešām notika. Kad lasu šo notikumu, mani tas fascinē. Ehuds bija kruts. Viņš devās pie ķēniņa, nodeva visas nodevas un pēc tam ar visiem saviem zeļļiem devās prom. Nonācis līdz konkrētai vietai, viņš griezās atpakaļ pie ķēniņa un teica: “Man ir slepena vēsts, ko varu pateikt tikai tev, ķēniņ.” Eglons pieņēma viņu savās vēsajās priekštelpās. Šīm vēsām telpām blakus bija vēl viena vēsa telpa, kur viņš mēdza ilgi sēdēt. Bībelē ir rakstīts, ka viņš tualetē pavadīja ilgu laiku, kā jau tāda izmēra cilvēks. Tieši viņa apmēri šinī gadījumā bija izšķiroši. Ehuds viens pats ienāca pie ķēniņa un teica: “Man tev, ķēniņ, ir Dieva vēsts.” Iedomājies, pagāns lepni pieceļas un domā, ka teiks:”Tu būsi visas Bābeles ķēniņš, tu būsi valdnieks pār pasauli!” Viņš bija pazaudējis realitāti. Kad Eglons piecēlās, tad Ehuds izvilka zobenu ar kreiso roku no labā sāna un iedūra viņam taukainajā vēderā no apakšas:

Ka gan asmens, gan spals iegāja viņā, un tauki ieslēdza asmeni, jo viņš neizvilka zobenu no viņa ķermeņa. (Soģu grāmata 3:22)

Gan asmens, gan spals iegāja viņa vēderā. Kad cilvēki atrada šo ķēniņu mirušu, nebija redzams spals, tauki to ieslēdza. Viņi nesaprata, no kā viņš ir nomiris – sirdstrieka vai kas cits? Bija jāmeklē, kur tas durklis ir. Iedomājies, kāda izmēra cilvēks, ka pazūd šāds nazis. Tas nav mazs un arī ir ass. Ehuds izgāja no telpas ārā. Es iedomājos to skatu – kā gan viņš panāca, ka Eglons nekliedz? Droši vien, ka ar vienu roku aizspieda muti un ar otru dūra tam okupantam vēderā. Tur nav rakstīts. Ehuds, izejot no šīs telpas, aizslēdza aiz sevis durvis, kā filmā. Var saprast, ka viņš izgāja no augšistabas. Tur bija tādas kā divas dažādas izejas. Viņš tika atstāts, pats izgāja ārā un sen bija gabalā. Pagāja stundas, Ehuds jau pulcēja Izraēlu karam, bet pilsoņi domāja, kur palicis ķēniņš. Viņi bija pieraduši, ka ķēniņš aizkavējas. Kad nevarēja sagaidīt, uzlauza durvis. Redzēja, ka ķēniņš bija miris, un valstī iestājās panika. Turpat drīzumā sākās Ehuda sapulcināto izraēliešu uzbrukums. Rezultātā viņi nogalināja desmit tūkstošus amoniešu armijas karavīrus. Un amonieši pārstāja eksistēt kā brīva tauta un kļuva par Izraēla vasaļiem.

Toreiz viņi nogalināja ap desmittūkstoš moābiešu vīru, kas visi bija krietni un spēcīgi karotāji, un neviens neizglābās. (Soģu grāmata 3:29)

Nedari otram to, ko negribi, lai dara tev!

Šeit ir redzama divu veidu aptaukošanās. Viena bija Izraēlam, un otra bija Eglonam, amoniešu ķēniņam. Kad mēs aizmirstam par disciplīnu garīgās lietās, mēs sākam garīgi aptaukoties. Un, kad mēs sākam garīgi aptaukoties, tad mēs sākam arī fiziski aptaukoties. Dažos gadījumos pat ķermeņa izmēros. Bet visbiežāk tā būs nepareiza rīcība. Kad tu esi atdzisis, apstājas progress un iestājas regress.

Viss, ko mēs šodien šeit redzam, tas, kā mēs kā draudze šodien funkcionējam un progresējam, ir pateicoties kādam cilvēkam, kurš ir ar Dievu. Ja mēs meklējam cēloni, kāpēc tas bija iespējams, tad, pirmkārt, tas sākās no kāda cilvēka, kurš regulāri un disciplinēti piekopa garīgo disciplīnu. No pirmās dienas, kad es iepazinu Dievu un kad man Dievs pateica: “Lasi Bībeli katru dienu, lūdz katru dienu, ej uz draudzi, un tu būsi Mans kalps,” es esmu disciplinēti praktizējis lūgšanu un Bībeles lasīšanu. Regulāri.

Septiņpadsmitajā martā paliks divdesmit viens gads, kopš esmu ar Dievu. Un būs kādi deviņpadsmit gadi, kopš esmu mācītājs. Lai kur es nebrauktu, lai ko es nedarītu, es vienmēr pavadu laiku ar Dievu. Ir bijuši gadījumi, kad Ukrainā pamostos kaut kādā lauku mājas mūrītī, atveru aizskaru, bet tur simtgadīga tantiņa. Neatkarīgi no tā, kur es gulēju, kur mēs bijām, es vienmēr atradu laiku no rīta Dievam. Vai tā bija Bībeles skola, kur pavadījām laiku, kur mēs uz vietas viesnīcā dzīvojām. Es skatījos, kā pārējie studenti no rīta pieceļas, labākajā gadījumā no rīta zobus iztīra, bet es cēlos ātrāk un devos lūgt Dievu. Evaņģelizācijas ceļojumos mans lūgšanu kambaris bija tualetes un bieži vien vannas istabas. Kas to lai zina, kur vēl. Pat atceros vienu sāpīgu brīdi, kad Berlīnē bijām noguruši no visām tām konferencēm. Man bija savas divas stundas ar Dievu, mana disciplīna. Savas divas stundas, neatkarīgi no nekā. Sešos bija jau jātaisās un kaut kur jābrauc, tātad bija jāceļās četros. No četriem līdz sešiem bija lūgšana. Nu, nebija viegli, bet kādus desmit gadus es varēju teikt, ka nav tādas dienas, kurā neesmu lasījis Bībeli un lūdzis Dievu. Es droši to varēju teikt. Tagad es to droši nevaru teikt, jo man ir tādas dienas. Ir bijuši periodi, kad esmu nolicis pirmdienu par dienu, kurā es Bībeli nelasu, Dievu nelūdzu un daru kaut kādus štruntus, atpūšos. Tā kā es nevaru teikt, ka man personīgs laiks ar Dievu ir katru dienu, bet regulāri līdz šim brīdim visus šos gadus man ir disciplīna lūgšanā un arī gavēnī. Šī draudze ir radusies no evaņģelizācijas dievkalpojumiem; es braucu pa visām Latvijas pilsētām, arī braucu uz Igauniju un Ukrainu. Latvijas pilsētas visas ir izbraukātas kādas septiņas reizes. Tā ir plānošana, tā ir strādāšana. Tas ir darbs. Tas ir tad, kad tu esi ieplānojis pusgadu uz priekšu, ka tev kaut kur ir jābūt, un tu vienkārši esi šajās vietās. Tā ir disciplīna, draugi! Šeit nav nekas pats no sevis. Visam pamatā ir bijusi disciplīna. Pirmkārt, garīgā disciplīna.

Bet kā ir ar tavu “svaru”? Vai kaut kas ir mainījies? Evaņģelizācija un grupiņas celšana ir viena no garīgajām disciplīnām. Bībele, lūgšana un kalpošana! Tā ir garīgā disciplīna. Tagad jau tik ilgi ir pandēmija, vai tad mēs vispār vairs neevaņģelizēsim? Vai Mateja evaņģēlijā nav lielā pavēle: “Ejiet un dariet par mācekļiem visas tautas.”? Tas nozīmē garīgo aptaukošanos, ja mēs pārstājam kalpot, tā ir garīgā aptaukošanās, tas ir regress visās sfērās arī pēc tam. Mēs esam Dieva bērni. Mīļais draugs! Nu, ieej, lūdzu, Facebook, internetā, tur ir tik daudz cilvēku! Es šodien padomāju, es varbūt nedaudz pārspīlēju, bet man tā šķiet, ka es vienā dienā varētu atvērt desmit jaunas mājas grupiņas. Internetā! Es runāju par evaņģelizāciju. Mūsu draudzes struktūra paliek tāda pati, tur nekas nav maināms. Bet cilvēkiem ir vajadzīgs Dievs. Kamēr ir šie ierobežojumi, no mums ir atkarīgs, vai cilvēki iepazīs Dievu, kaut vai tajā pašā internetā. Tu domā, ka caur internetu ir ļoti grūti aizniegt cilvēkus? Tas ir elementāri! Viņi paši skrien virsū! Es pēdējā laikā kaut kā vairs neredzu reklāmiņas par interneta mājas grupām. Mums viss ir beidzies? Vai tiešām mēs sākam aptaukoties? Vai mums nevajadzētu saukt pēc Dieva un lūgt? Katra mājas grupiņa var atvērt vienu jaunu interneta grupu ar jauniem cilvēkiem. Cilvēkiem nav ko darīt, viņi sēž mājās; viņiem ir tikai svaigs gaiss, darbs un mājas. Šodien ārā bija -25 grādi, tagad arī svaigs gaiss vairs laikam nebūs. Garīgā disciplīna! Bībele, lūgšana, draudze un kalpošana. Draugi, taisām interneta grupiņas. Taisām neformālos. Es tev saku, ja tu to darīsi, tev būs foršas grupiņas internetā! Ja tu sāksi to darīt, tev pašam sāks patīk, un tu galu galā nometīsi “svaru”. Es nedomāju par fizisko svaru, bet par garīgo. Lai gan, kas zina, varbūt arī to! Tā ir garīgā disciplīna, kas nepieciešama mūsu pašu garīgam progresam.

Vai zini Johanu Sebastianu Bahu? Viņš dzīvoja Leipcigā un bija kormeistars. Un savā dzīves laikā viņš bija cilvēks, kuram ir bijuši konflikti ar valdībām un varām. Viņa darbi netika novērtēti. Tikai astoņdesmit gadus pēc viņa nāves viņu novērtēja. Viņa dzīves laikā viņa darbi tika izpārdoti un tika lietoti kā ietinamais papīrs. Viņa darbu bija ļoti, ļoti daudz. Viņa dzīves laikā viņu nesauca par komponistu, bet par ērģeļmeistaru, kormeistaru un tamlīdzīgi. Un tikai pēc 80 gadiem viņa darbi ieguva popularitāti un viņš tika atzīts par ģēniju. Bahs sarakstīja vienu kantāti nedēļā. Es nezinu, ko nozīmē uzrakstīt vienu kantāti. Es zinu, ko nozīmē vienu sprediķi uztaisīt, tādu, lai mēs varam progresēt un augt. Un tādu, lai to var vispār klausīties. Speciālisti saka, ka mūsdienās vienu kantāti var uzrakstīt vienā gadā. Viņš to izdarīja nedēļā. Šobrīd viņš ir klasika, visiem zināms cilvēks. Ģeniāls cilvēks. Kur slēpjas atslēga, kā viņš to spēja? Ne jau tur ir tikai talants. Tas ir skaidrs, bet cik gan daudz cilvēku ir ar talantiem, bet pašu viņu vienkārši nav? Un katram no mums ir savs talants. Bībele to saka – katram ir savs talants. Man ir tikai viena atbilde – disciplīna. Disciplīna ir darbs. Regulārs darbs. Cik svarīga ir disciplīna garīgās un arī laicīgās lietās! Plāno savu laiku! Plāno lūgšanas, interneta grupas. Un plāno evaņģelizāciju internetā, un ne tikai internetā. Šobrīd tas labi darbojas, un tā ir alternatīva. Tas nevar aizvietot draudzi, bet tas var kaut ko vairāk dot šajā laikā.

Kungs, palīdzi katram būt disciplinētam garīgās lietās. Ja kāds ir novirzījies, palaidies vai aptaukojies garīgās lietās, palīdzi, Kungs, pieņemt lēmumu šajā pašā brīdī atgriezties ierindā un disciplinēti progresēt. Tēvs, svētī visus tos, kas Tevi meklē, kas Tev kalpo! Svētī ar visa veida garīgām, materiālām un fiziskām svētībām, kuras Tu esi apsolījis Savā vārdā. Debesu Tēvs, svētīdams svētī un vairodams vairo! Ja kāds ir nevesels mūsu starpā, Tēvs, pieskaries šajā pašā brīdī. Lai aiziet sērgas un slimības un nāk veselība! Rūdījums! Ja kāds ir padevies, Jēzus Vārdā, pieskaries! Pieskaries, lūdzu, šajā brīdī un dod jaunu drosmi, enerģiju un spēku! Aleluja! Kas ir iesūnojis un aptaukojies kalpošanas lietās, Tēvs, Kungs, ka no šī brīža tiek ieslēgta reāla diēta, reāla disciplīna. Lai Tu vari lietot, svētīt un dziedināt. Paldies, ka Tu svētī katru ikvienu, kas šeit atrodas! Paldies, ka Tu lieto mūsu draudzi, mūsu grupas! Un ka caur mums un visām draudzēm Latvijā, kas aktīvi darbojas, Tu svētī mūsu zemi un mūsu tautu! Tēva, Dēla un Svētā Gara Vārdā, āmen!

Mācītāja Mārča Jencīša sprediķi “Garīgā disciplīna” pierakstīja un rediģēja draudzes “Kristus Pasaulei” redakcija

Apustuļa Pāvila ceļojums uz Romu

Publicēja 2021. gada 12. janv. 12:19Līga Paņina

Ziņas datums 12.01.21.

Šīs nedēļas svētrunas tēma būs ļoti laba, un man personīgi tā patīk. Sarežģīta, bet laba. Tēmas nosaukums - "Apustuļa Pāvila ceļojums uz Romu". Šī svētruna vairāk būs kā mācība. Mācīsimies no Pāvila dzīves, uzzināsim, kāds bija Pāvils, un sapratīsim, kādas bija viņa svētību un spēka atslēgas, un, ja mēs tās pielietosim paši savā dzīvē un kalpošanā, tad tāds pats spēks un svaidījums, kāds bija Pāvilam, būs arī mums. Un tādā pašā veidā, kā Dievs lietoja Pāvilu, Viņš lietos arī tevi. Pāvils bija īpašs cilvēks. Lai mēs saprastu vairāk par Pāvila ceļojumu uz Romu (tas ir tikai viens viņa dzīves etaps, par kuru runāšu), mēs ieskatīsimies viņa biogrāfijā, sākot no dzimšanas līdz nāves dienai. Ir ļoti vērtīgi to visu zināt un vēl vērtīgāk būs tas, ja pielietosi to, ko uzzināsi, savā dzīvē. Tas, ko tu šodien dzirdēsi, būs no vēstures. Gatavojot šo svētrunu, šis viss mani ļoti uzrunāja. Ja tu esi ar Dievu tikai neilgu laiku, varbūt būs sarežģītāk, tomēr mēģini ieklausīties un saprast.

Bībelē mēs lasām, ka Jēzus Pēteri atstāja kā vecāko, kā savu vietnieku. Katoļu draudze tā arī uzskata. Uz Pētera kapa ir uzcelta Pētera bazilika Romā, Vatikānā. Viņi uzskata, ka tur ir Pētera pīšļi un ka pāvests ir Pētera pēctecis. Ieskatoties Dieva vārdā, secinu, ka Pāvils ir tas cilvēks, kuram mums būtu jālīdzinās visvairāk. Es negribu tā ļoti salīdzināt apustuļus savā starpā, kurš bija lielāks un kurš mazāks, tomēr man šķiet, ka mums būtu jālīdzinās tieši viņam. Piemēram, Mārtiņš Luters par vissvarīgāko Jaunajā Derībā uzskatīja Pāvila vēstuli romiešiem. Pāvils bija reformators, kurš izveda kristiešus un vispār cilvēkus ārā no lielas stagnācijas un maldiem, ievedot atpakaļ attiecībās ar Dievu un žēlastībā. Dievs ir žēlastība. Mēs netiekam glābti caur labiem darbiem, bet žēlastībā, un, kad mēs tiekam glābti žēlastībā, tad arī vēlamies darīt labus darbus. Ja skatāmies uz Pāvilu un Pēteri, tad mums jāsaprot, ko viņi pārstāvēja. Pāvilu dēvē par pagānu apustuli. Tas bija cilvēks, kurš gāja pie pagānu tautām, kas dzīvoja ārpus Izraēla, kas nebija ebreji. Pēteris, savukārt, vairāk kalpoja jūdiem un vadīja Jeruzālemes draudzi. Jeruzālemes draudze nav tas labākais piemērs, kam mums līdzināties. Ja mēs sekotu burtam un skatītos uz to, kāda bija pirmā kristīgā draudze, tad zini, ka pirmā draudze (Jeruzālemes draudze) mums nav nekāds ideālais piemērs. Kāpēc? Es domāju, kāds pat varētu nojaust. Kā piemēru varam ņemt Pāvila tikšanos ar Pēteri, kurš bija ieradies ciemos pie Pāvila. Jeruzālemes draudzē viņš pret cilvēkiem izturējās vienā veidā, bet, atbraucot pie Pāvila, viņa izturēšanās bija citādāka. Pēteris liekuļoja. Viņa Jeuzālemes draudze bija saaugusi ar jūdaismu. Tajā bija jaunatgriezti jūdi, kas nekādi nevarēja atteikties no savām vecajām tradīcijām, nozīmīgajām dienām, sabatiem, gavēņa, ēšanas un neēšanas un dažādu likumu ievērošanas. Draudzē bija strīdi un viltus mācības. Kad Pēteris atbrauca uz to draudžu teritoriju, kurā darbojās Pāvils, viņš liekuļoja. Te viņš ēda maizi ar konkrētiem cilvēkiem, te neēda ar viņiem, te viņš bija ar šiem cilvēkiem kopā, te nebija. Pāvils nostājās pret Pēteri ļoti krasi un asi.

Bija atšķirības starp Pāvilu un Pēteri, un bija atšķirības arī starp viņu draudzēm. Jeruzālemes draudzei bija ļoti stiprs jūdaisma piejaukums. Kad Pāvils ieradās Jeruzālemē, viņu nekavējoties arestēja, un ar to arī sākās viņa ceļojums uz Romu. Savukārt, kad Pēteris ieradās Pāvila teritorijā, neviens viņu nearestēja, tur bija cita atmosfēra. Ja mēs skatāmies uz apustuļiem, tad Pāvilu var saukt par žēlastības apustuli, viņš sludināja tīru evaņģēliju. Pāvils nebija personīgi ticies ar Jēzu miesā, vismaz Bībelē tam nav pierādījumu, taču abi dzīvoja vienā laikā. Pāvils ir dzimis aptuveni 5. gadā mūsu ērā jeb pēc Kristus dzimšanas. Viņu abu ceļi mierīgi varēja krustoties, taču Bībelē šāds notikums nav minēts. Tomēr Bībelē ir pierādījumi tam, ka viņš satikās ar augšāmcelto Kristu uz Damaskas ceļa. Pāvils vienā mirklī tika pārradīts par jaunu cilvēku, un no draudzes vajātāja viņš kļuva par evaņģēlija sludinātāju un, manuprāt, par dižāko apustuli. Pāvils bija liels apustulis, no kura, manuprāt, mums būtu visvairāk jāmācās. Viņš vairāk lika uzsvaru uz mācību par patiesu, dzīvu evaņģēliju. Pāvils bija cieši pieķēries Kristum. Jēzus saka, ka svētīgāki ir tie, kas neredz un tic. Pēteris ar Jēzu bija kopā dienu dienā, un arī viņiem bija problēmas. Es to nevaru pierādīt, bet man ir aizdomas, iepazīstoties ar Pāvila raksturu un viņa attiecībām ar Dievu, ja Pāvils būtu bijis Pētera situācijā, kurā viņš trīs reizes noliedza, ka pazīst Kristu, tad, manuprāt, Pāvils ietu un nomirtu nevis noliegtu Kristu. Tā man šķiet. Šāda situācija gan nenotika, tāpēc man ir grūti spriest. Pāvils satikās ar Kristu tieši tādā pašā veidā, kā tu esi saticies ar Viņu, neredzot Viņu miesā. Tā ir satikšanās ar augšāmcelto Kristu, kad tu esi piedzimis no augšienes, ticot uz Kristus upuri. Pāvils mums ir paraugs ciešām attiecībām ar Kristu. Pāvils ir žēlastības un tīra evaņģēlija nesēja paraugs. Pāvils nostājās pretī jebkādām jūdu pasakām. Viņš bija apustulis, kurš sāka savu kalpošanu un atvēra draudzes, neatkarīgi no Jeruzālemes draudzes. Kad Pēteris un Pāvils satikās, viņi kopā pavadīja vien divas nedēļas. Pāvilam apustuļi nebija nekādi lielie draugi, jo viņš savu kristīgo ticību būvēja uz personīgām attiecībām ar Dievu un uz Rakstiem. No maldu mācītājiem bija sūdzības par Pāvila mācību, norādot, ka cilvēki Antiohijas draudzē, kurā bija Pāvils, neapgraizās, netur sabatu utt. Tika sūtīti pārstāvji uz Jeruzālemi pie apustuļiem. Apustuļu konsilijs nolēma, ka Pāvila mācība atbilst apustuļu mācībai. Manā skatījumā Pāvila mācība bija tīrāka.

Bībelē rakstīts, ka Pāvila pirmais vārds bija Sauls. Savu otro vārdu viņš ieguva vēlāk.

"Es esmu jūds, dzimis Tarsā, Kilikijā, bet uzaudzināts šinī pilsētā, izglītojies pie Gamaliēla kājām, pilnībā tēvu bauslībā mācīts, tikpat dedzīgs Dievam kā jūs visi šodien.” (Apustuļu darbi 22:3)

Šie ir Pāvila vārdi. Sauls tulkojumā nozīmē ‘izlūgtais’. Vārds Sauls bija arī pirmajam Izraēla ķēniņam. Un tieši šādu vārdu Saulam (Pāvilam) iedeva vecāki, kas dzīvoja Tarsā. Pāvils piedzima kā Romas pilsonis. Pat Romas virsnieks, kurš arestēja Pāvilu, bija izbrīnīts un daļēji skaudīgs par to, jo viņam pašam nebija nedz Romas pilsonības, nedz privilēģiju, kuras saņem tās pilsoņi. Pāvila vecāki bija Romas pilsoņi, kas baudīja īpašas privilēģijas. Tas nozīmē, ka Pāvils, visticamāk, bija aristokrāts. Viņš nebija vienkāršs zvejnieks kā Pēteris, kā Cebedeja dēli. Bībelē ir rakstīts, ka Pāvils mācījās pie tā laika labākā skolotāja, Gamaliēla, jūdu zinības un bauslību. Bet, ņemot vērā Pāvila grieķu valodas zināšanas, rakstīšanas stilu un viņa izcelsmi, no Bībeles un vēsturiskiem avotiem var spriest, ka viņš bija mācījies arī laicīgās skolās. Reizēm, kad lasu viņa rakstus, piemēram, to pašu vēstuli romiešiem, es reizēm ar Pāvilu domās pastrīdos, sakot pie sevis: “Pāvil, šim es nepiekrītu. Tu vienkārši filozofē, un es tur neko nevaru saprast. Tas ir pārāk filozofiski. Varēji to pateikt vienkāršākiem vārdiem.” Varbūt arī tu esi pamanījis, ka viņa vēstulēm ir filozofiska pieskaņa. Viņš apspēlē dažādas domas tā, ka reizēm jāmēģina saprast, ko Pāvils ar to ir domājis.

Mēs secinām, ka Pāvils bija aristokrāts un bija izglītots. Viņš nebija parasts cilvēks, turklāt arī jūdu zinībās viņš bija izglītots. Kā Pāvils pats par sevi saka: “Farizejs no farizejiem.” Bībelē ir Rakstu vieta par kristiešu vajāšanām. Tajā ir teikts, ka Sauls nodeva savu balsi. Par kādu balsi ir runa? Par balsi Sinedrijā. Tas nozīmē, ka viņš, jau esot jauns, bija Sinedrija loceklis. Sinedrijs bija jūdu valdība. Izraēla Jūdejā bija Romas impērijas vasaļvalsts. Pāvils jeb Sauls bija dedzīgs jūdaisma piekritējs (tajā brīdī). Viņš uzskatīja, ka kristīgā mācība un kristieši kā tādi ir drauds pašam Izraēlam, viņu ticībai un uzskatiem. Viņš bija ļoti dedzīgs kristiešu vajātājs. Viņš viņus zaimoja un lika cietumos. Arī tad, kad Sauls tika sūtīts uz Sīriju, tas bija “nemiera cēlāju kristiešu dēļ”. Kāpēc vispār viņš turp tika sūtīts vajāt kristiešus? Esot ceļā, viņš atgriezās pie Dieva, - tas notika uz Damaskas ceļa, un Sauls pēkšņi mainīja savas dzīves virzienu. Acīmredzot Sauls un viņam līdzīgie Jeruzālemē bija tā pastrādājuši, ka tur vairs nebija atlicis neviens kristietis un vairs nebija ko vajāt, spundēt un sodīt. Tie, kas bija, izbrauca, izklīda un dibināja draudzes citos reģionos. Tie, kas dzīvoja Jeruzālemē, bija dziļi pagrīdē, bet Sīrijā, Damaskā bija liela jūdu kopiena, kuri arī bija pievērsušies kristietībai, un uz turieni tad arī tika nosūtīts Sauls.

Tātad, Sauls bija aktīvs politiķis, Sinedrija loceklis, pārliecināts jūds un farizejs, aristokrāts ar ietekmi, jauns un dedzīgs. Tāds bija Sauls, tulkojumā ‘izlūgtais’, un tas kaut ko norāda arī uz vecākiem. Ja dēlam lika ķēniņa vārdu, tas norādīja uz viņa dižciltību, kā arī ‘izlūgtais’ nozīmē, ka viņš bija, visticamāk, gribēts, gaidīts un labi audzināts bērns, kurš tika sūtīts labākajās skolās. Reti kurš jūds varēja baudīt romiešu pilsoņa privilēģijas. Ļoti interesanti fakti par Pāvilu, vai ne? Varbūt tu tagad sēdi un pie sevis domā: “Kas tad es tāds? Ne es labākajās skolās mācījos, ne pie Gamaliēla kājām, ne apguvu grieķu filozofiju.” Atceries, ka bija arī citi apustuļi, kuriem nebija nekādas dižās izglītības. Apustuļi bija dažādi. Vēlāk Saula vārds tika papildināts ar vārdu Pāvils, kas tulkojumā nozīmē ‘mazais’. Ja ņem vērā viņa vārdus, ka viņš ir mazākais no visiem apustuļiem, tad, visticamāk, viņš šādu vārdu arī ir vēlējies – būt mazākais. Aptuveni no 2. gs. ir saglabājies viņa izskata apraksts. Kā tev šķiet, kādam būtu jāizskatās dižam apustulim, cilvēkam, kuru Dievs spēja tā lietot un kurš spēja tā paklausīt, ka izmainīja miljardiem cilvēku dzīves un ka par viņu runā un viņa vārdu sludina pat pie mums? Šeit māca par viņu, apbrīno viņu, lai gan pagājuši jau 2000 gadi. Nekad un nevienam nav bijusi tāda ietekme, kāda joprojām ir Kristum un Viņa apustuļiem, un īpaši Pāvilam. Un ir atstāts vārdisks Pāvila izskata raksturojums, kam var ticēt, varbūt ne simtprocentīgi, bet var. Viņa raksturojumā ir minētas vairākas lietas. Viena no tām ir: žēlastības pilns. Lūk, te viņš nāk, un viņā ir redzama žēlastība. Otrs: viņam ir bijusi redzama stāja. Bet ‘mazais’ Pāvils nozīmē to, ka viņš bija maza auguma. Mazs cinītis gāž lielu vezumu, un neskati vīru pēc cepures. Kad reiz kāda maza meitenīte ēda lielu cukurvati, viņai jautāja “Kā tu to visu vari apēst?” Viņa atbildēja: “Es no iekšpuses esmu lielāka, nekā tev šķiet.” Aprakstā rakstīts arī tas, ka Pāvilam bija līks deguns. Es domāju, ka deguns nebija lauzts, bet vienkārši kaut kādā veidā līks. Varbūt tas bija tāds īsts ebreju deguns. Tas vēl nav viss. Apraksts vēstī, ka Pāvils bija plikpaurains. Kā beidzamā Pāvilam raksturīgā nianse ir minētas līkas kājas. Tas ir Pāvila raksturojums, kas atrodams vēstures avotos – maza auguma, līkām kājām, līku degunu, pliku galvu, ar stāju un ar žēlastību acīs. Kāds mākslinieks ir pat izveidojis viņa zīmējumu, ņemot par paraugu tieši šo aprakstu.

Šis cilvēks izmainīja pasauli, un viņš ir ietekmīgāks par jebkuru cilvēku, kas ir dzīvojis virs zemes. Pāvilam bija īpaša Dieva svētība. Pie Pāvila var redzēt un vērot arī to, ka viņam bija īpaša, reāla un fiziska Dieva apsardzība. Reiz, kad viņš ar Sīlu slavēja cietumā Dievu, važas nokrita un durvis atvērās tā, ka pat cietuma pamati sašūpojās. Tas ir īpašs Dieva brīnums un īpaša Dieva apsardzība. Pāvilam piemita īpaša Dieva vadība. Viņš bija īpaši Dieva vadīts. Viņš saņēma Dieva norādījumus, kuriem paklausot, viņš trāpīja mērķos. Pāvils bija tas, kurš sasniedza tos mērķus, kurus nosprauda. Ejot uz mērķiem, viņš tos arī sasniedza. Pāvilam bija arī īpaša Dieva finansiāla apgādība. Pāvilam bija apgādība, apsardzība un vadība. Un tiem cilvēkiem, kas bija ap Pāvilu un kopā ar viņu, arī bija tās pašas svētības. Pāvilam bija spēja staigāt pāri čūskām un skorpioniem un ikvienam ienaidnieka spēkam. Viņam reāli bija šāda spēja. Pāvilam bija reāla vara un spēks pār velnu un viņa dēmoniem. Viņam bija spēks un vara tos patiešām sakaut un uzvarēt. Pāvils bija īpašs un īpaši svaidīts. Bet kāpēc viņš tāds bija?

Kādas ir atslēgas tam, kāpēc Dievs viņu tā varēja svētīt un lietot? Pirmais iemesls, kāpēc tas tā notika, ir jaunpiedzimšana. Šis cilvēks bija jaunpiedzimis. Viņš bija konkrēta persona, kas ir satikusies ar Kristu. Viņš bija pieņēmis Kristu par savu Glābēju un Kungu. “Kas bijis, ir pagājis, viss ir tapis jauns.” Jauna sirds, jauna dzīve. Pats pirmais ir jaunpiedzimšana. Otrs iemesls ir spēcīgas, stipras personīgās attiecības ar Dievu. Es redzu, ka Pāvils saka: “Es vairāk par jums visiem lūdzu mēlēs.” Un vēl ir citas Rakstu vietas, kas norāda uz to, ka viņam bija spēcīgas, stipras personīgās attiecības ar Dievu. Pāvils bija centrēts uz Kristu. Viņš ļoti daudz runā par Kristu. Viņš teica: “Visu to es uzskatu par mēsliem. Visu, ko neesmu ieguvis Jēzū Kristū, es uzskatu par mēsliem, ieskaitot savu izglītību, ieskaitot visu to, kas ir bijis pirms tam.” Visticamāk, viņa ģimene no viņa novērsās. Es teiktu tā: 99% notika tā, ka ģimene no viņa novērsās. Viņš zaudēja savu statusu, savu darbavietu, to visu viņš zaudēja Kristus dēļ. Viena satikšanās ar Dievu! Pāvils nāca no Benjamīna cilts, no tās pašas cilts, no kuras nāca Sauls. No mazās Benjamīna cilts nāk vairāki Bībeles varoņi, arī negatīvi varoņi. Kas vēl bija Pāvilam, ka Dievs tā īpaši varēja būt ar viņu? Pāvils uzkāpa uz kuģa kā arestants, lai tiktu nogādāts Romā un stātos imperatora tiesas priekšā kā Romas pilsonis. Viņš bija piesaucis ķeizara tiesu un bija pārsūdzējis vietējās tiesas lēmumu, tādēļ tika pārvests uz Romu. Un ir rakstīts, ka ar viņu kopā bija Aristarhs un arī ārsts Lūka, kurš arī ir uzrakstījis Apustuļu darbus.

Trešais iemesls – Pāvilam bija komanda. Viņam bija uzticama komanda, kas bija gatava iet ar viņu kopā cietumā. Ja Pēteris teica: “Es nemūžam tevi nenodošu, es esmu gatavs iet ar tevi cietumā un nāvē,” tad par Pāvilu nemaz nerunāsim. Viņa mācekļi, viņa komanda bija tāda, kas bija gatava iet kopā cietumā un nāvē ar savu vadītāju, ar savu autoritāti, ar savu draugu. Tāds bija Lūka un tāds bija Aristarhs. Lūk, komanda: viens par visiem un visi par vienu! Lūk, kur ir spēks! Draugi, mēs vieni paši par sevi neesam nekas. Komandā ir spēks! Personīgas attiecības ar Dievu, jaunpiedzimšana un komanda – draudze. Draudze “Kristus Pasaulei” ir tava komanda. Tava mājas grupa ir tava komanda, tavs mācītājs ir tava komanda, līderi ir komanda, mēs esam komanda. Mums ir jābūt gataviem vienam otra labā uzupurēties! Ja viens miesas loceklis cieš, visi pārējie cieš līdzi un atbalsta arī tad, ja varbūt šis cilvēks ne gluži pareizi pats ir rīkojies. Tik un tā mums ir jāiestājas par saviem cilvēkiem. Mums nav jāmeklē kaut kādas niecīgas lietas, kas neatbilst ideālam darbības veidam vai rīcībai. Tie ir mūsu cilvēki, tie esam mēs, tā ir mūsu ģimene, tā ir mūsu komanda. Draugi, ja mēs turamies kopā, tad ar mums ir Dievs tā, kā Viņš bija ar Pāvilu. Visiem cilvēkiem, kas bija kopā ar viņu, bija tas pats svaidījums un spēks, kas bija Pāvilam. Turpināsim par ceļojumu uz Romu, bet, pirms mēs sākam ceļot, mums atlika vēl kāda svarīga īpašība. Es nosaucu jaunpiedzimšanu, personīgas attiecības ar Dievu un komandu, bet Pāvilam bija vēl kāda īpašība. Ceturtais iemesls bija vīzija. Pāvila vīzija bija Kristus lielā pavēle, nevis kāda personīga vīzija, kas neatbilst Dieva gribai.

“(..) lai tu kļūtu Viņa liecinieks, kas visu ļaužu priekšā liecinātu, ka to esi redzējis un dzirdējis.” (Apustuļu darbi 22:15)

Pāvils atgriezās pie Dieva, “lai kļūtu Viņa liecinieks”. Kad viņš, spožas gaismas apžilbināts, uz Damaskas ceļa nokrita pie zemes un izdzirdēja balsi: “Saul, Saul, kādēļ tu Mani vajā,” viņš jautāja: “Kas tu esi?” Balss atbildēja: “Es esmu Kristus, kuru tu vajā.” Tas bija pagrieziena punkts, Pāvils piedzima no augšienes un sāka iet citā virzienā. Un viņam tika pateikts iemesls: “Lai tu būtu Mans liecinieks!”

“Tad Viņš man sacīja: dodies ceļā, jo Es sūtīšu tevi tālās pagānu zemēs!" (Apustuļu darbi 22:21)

Sākot no jaunpiedzimšanas brīža, Pāvilam bija vīzija: “Es sūtīšu tevi tālās pagānu zemēs!” Katram vienam no mums ir vīzija kopš jaunpiedzimšanas brīža:

“Tāpēc eita un darait par mācekļiem visas tautas, tās kristīdami Tēva, Dēla un Svētā Gara Vārdā,
tās mācīdami turēt visu, ko Es jums esmu pavēlējis. Un redzi, Es esmu pie jums ik dienas līdz pasaules galam." (Mateja evaņģēlijs 28:120)

Ja tev ir vīzija kā Pāvilam, ja man ir vīzija kā Pāvilam, tad man ir arī visas pārējās daļas, par kurām mēs runājām. Pāvils bija tas, kurš sasniedza mērķus. Pāvils bija tas, kuram Dievs palīdzēja sasniegt mērķus arī tad, kad Pāvils vairs neticēja. Pāvils apstaigāja savus draugus, saaicināja vecos, un teica: “Jūs manu vaigu vairs neredzēsiet, jo Svētais Gars katrā pilsētā man saka: ja es došos uz Jeruzālemi, mani gaida važas un cietumā nāve.” Vai Pāvils vienmēr dzirdēja Dieva balsi? Pāvils vienmēr nedzirdēja Dieva balsi. Pāvils ne vienmēr pilnībā izprata Dieva balsi. Mēs cilvēki ne vienmēr perfekti izprotam Dieva balsi. Tie ir Pāvila vārdi: “Jūs mani vairs neredzēsiet!” Tomēr, studējot Dieva vārdu, var saprast, ka viņi redzēja gan viņu vēlreiz. Pāvils bija padevies un teica: “Es miršu,” bet Dievs domāja citādāk. Jo Pāvilam bija mērķi, viņam bija vīzija un vēl viena lieta – viņam bija grūtības. Piektā atslēga, kāpēc Dievs viņu lietoja, bija grūtības. Viņš pats par sevi teica: “Esmu vairākas reizes dabūjis rīkstes, četrdesmit bez vienas.” Tu pats lasīji Apustuļu darbus un vēstules, kad viņš teica: “Bezmiega naktis, cilvēku pieplūdums, visa šī aprūpe, slimībās un bēdās, briesmās uz jūras, briesmās uz zemes, viltus brāļu vidū, sitienos un ciešanās, aukstumā un badā, karstumā, neziņā.” Viņš teica: “Mēs tiekam turēti ne par ko.” Lūk, tāds bija Pāvils, mazais Pāvils, lūk tāda bija viņa godība. Draugi, kad mēs esam mazi, kad mēs ejam cauri grūtībām, kad mēs pieņemam izsmieklu, īpaši šajos laikos, kad arvien ļaunāka kļūst pasaule, mēs ciešam to pašu ko Pāvils. Pāvils teica, ka viņš bija grūtībās un gāja cauri grūtībām. Draugs, tu esi gatavs iet cauri grūtībām, cauri vajāšanām? Jēzus saka, visi kas grib svētbijīgi dzīvot, arī tiks vajāti, bet, kas pastāvēs līdz galam, taps izglābts.

“Un visi jūs ienīdīs Mana Vārda dēļ; bet, kas pastāv līdz galam, tas taps izglābts.” (Marka evaņģēlijs 13:13)

Tas, kurš pastāv līdz galam, taps izglābts. Arī es izjūtu lielu spiedienu, nepārtraukti ir spiediens, bet guļu ļoti labi. Kāpēc? Tāpēc, ka es esmu pieradis pie tā, kā kara laukā. Sāku pierast, jo karavīri pierod un guļ pat tranšejās, ziemā un sniegā viņi var gulēt, viņi ir noguruši.

Mēs noskaidrojām Pāvila īpašības un noskaidrojām, ka viņš bija īpašs un svaidīts cilvēks. Tagad tiešām nonākam pie viņa ceļojuma uz Romu. Pāvils Efezā nodibināja draudzi, un tur sākās reāla atmoda. Pēc tam ir rakstīts, ka Pāvils garā apņēmās pārstaigāt Maķedoniju, Ahaju un iet uz Jeruzālemi, sacīdams: “Pēc tam, kad būšu tur bijis, man jāredz arī Roma.”

“Pēc šiem notikumiem Pāvils garā apņēmās pārstaigāt Maķedoniju un Ahaju un iet uz Jeruzālemi, sacīdams: "Pēc tam kad būšu tur bijis, man jāredz arī Roma." (Apustuļu darbi 19:21)

Pāvils garā apņēmās doties uz Jeruzālemi. Šeit nav rakstīts: “Man Dievs teica iet uz Jeruzālemi,” šeit teikts: “Es garā apņēmos.” Nevis ‘Garā’ ar lielo burtu, bet savā garā viņš apņēmās iet uz Jeruzālemi. “Un pēc tam, kad būšu bijis Jeruzālemē, man jāredz arī Roma.”

“Kad došos uz Spāniju, tad es ceru, ka ceļā uz turieni redzēšu jūs, un jūs mani vadīsit tālāk uz turieni, kad būšu papriekš daudzmaz baudījis prieku jūsu vidū.” (Romiešiem 15:24)

Tas notika pirms ceļojuma uz Jeruzālemi un Romu.

“Kad nu šo darbu būšu pabeidzis un šo dāvanu būšu nodevis viņu rokās es došos uz Spāniju, ceļā iegriezdamies pie jums.” (Romiešiem 15:28)

Romā vēl nebija draudzes, kuru Pāvils būtu dibinājis, bet Pāvils tur bija autoritāte un viņu tur gaidīja. Pāvilam bija vīzija. Viņam bija mērķi – Jeruzāleme, Roma, Spānija. Cik ceļojumi bija Pāvilam? Trīs. Tomēr mēs šodien Bībeli papildināsim ar vēstures faktiem. Pāvilam bija ceturtais misijas ceļojums, un pēc baznīcas tradīcijas diezgan pamatoti to visu var atrast dažādos materiālos, arī Bībelē. Piemēram, šeit ir teikts: “Došos uz Spāniju.” Es tev vēlos pateikt vienu ļoti interesantu lietu, kas attiecas uz tevi, uz mani, uz jebkuru. Kā jau es minēju, Dievs viņam neteica skaļā balsī: “Brauc uz Jeruzālemi.” Pāvilam bija bijušas kaut kādas konflikta situācijas. Lai satuvinātu jūdu draudzes, Pāvils bija nolēmis savākt savās draudzēs ziedojumus Jeruzālemes draudzei, kura bija grūtībās. Viņš vāca ziedojumus no savām pagānu draudzēm, lai vestu uz Jeruzālemi. Tad kopā ar pārstāvjiem viņš pats personīgi vēlējās un garā apņēmās aizbraukt uz Jeruzālemi un nodot ziedojumu. Pēc tam viņš vēl gribēja uz Romu un tad uz Spāniju. Viņš gribēja, lai Romas draudze viņu finansiāli atbalsta, un tālāk doties misijas ceļojumā uz Spāniju. Pāvilam bija plāni kā mājas. Draugs, kamēr tev ir plāni kā mājas, tikmēr ar tevi ir Dievs. Kad tev vairs nav vīzijas, tev vairs nav jēgas dzīvot. Un nevis parasta vīzija, bet iet un darīt par mācekļiem visas tautas. Pirmkārt, šī vīzija.

Lūk, Pāvils garā apņēmās doties uz Jeruzālemi. Viņš apciemoja savas draudzes, un visur viņam pravieši teica: “Nedodies uz Jeruzālemi, tev tur būs arests, tev tur būs nāve, tev tur būs ciešanas, tu par Romu varēsi aizmirst, tu par Spāniju varēsi aizmirst.” Citiem vārdiem, izskatās, ka Dievs viņam teica: “Ej apkārt Jeruzālemei vispirms uz Romu un tad uz Spāniju. Ej apkārt tiem nenormālajiem jūdiem, viņi tevi nolinčos, nerādies tur. Brauc uz Romu un kalpo pagāniem, ko tu lien tur pie tiem visiem jūdiem?” Pāvils izdarīja politisku gājienu un savāca ziedojumus. Zini, tas ir kaut kādā mērā līdzīgi mums, kad mēs sarīkojām Tautas lūgšanu sapulci. Mēs ar to parādījām, ka mēs esam viens. Tam ir jēga un tas ir labi, bet tas nevar būt svarīgākais un tā nevar būt prioritāte. Nest ziedojumus un palīdzēt brāļiem ir labi, bet tā nav prioritāte. Prioritāte ir iet un darīt par mācekļiem. Runājot par Romu, vēlāk Dievs runāja uz Pāvilu: “Tev jāredz arī Roma.” Kad Pāvils jau bija problēmās, Dievs teica: “Tev jāredz arī Roma.” Es nekur neredzu, ka ir rakstīts: “Tev ir jāredz Jeruzāleme.” Nē, Dievs teica: “Tev Romā noteikti ir jābūt.” Mēs paši izvēlamies iet kādā virzienā, un tur mūs Dievs svētī. Bet ir virzieni, kurus pats Dievs tev pasaka. Ir virzieni, kuri mums ir jāsaprot, ka tieši tur Dievs īpaši svētīs. Dievs brīdināja Pāvilu caur praviešiem.

“Un, lūk, tagad es garā saistīts, eju uz Jeruzālemi, nezinādams, kas man tur notiks, tikai, ka Svētais Gars katrā pilsētā man liecina, sacīdams, ka mani gaida važas un bēdas.” (Apustuļu darbi 20:22)

Redzi, viņš grib doties prom uz Jeruzālemi, Romu un Spāniju, viņš tiešā ceļā skrien iekšā vilkam rīklē, jo viņš ir garā apņēmies un cer, ka Dievs viņu svētīs.

“Bet mana dzīvība man nekādā ziņā nav tik dārga, lai es atstātu nepabeigtu savu ceļu un uzdevumu, ko esmu dabūjis no Kunga Jēzus, apliecināt Dieva žēlastības evaņģēliju. Tagad es zinu, ka jūs manu vaigu vairs neredzēsit, jūs visi, kuru vidū es esmu staigājis, sludinādams Dieva valstību.” (Apustuļu darbi 20:24-25)

Viņš pat ir pārliecināts, ka Dievs saka, ka viņu vairs neredzēs, bet plāns ir Roma un Spānija. Interesanti, vai ne? Ir ko pārdomāt un padomāt, un ir ko secināt, kāda bija Dieva vadība. Un Pāvilam bija Dieva vadība. Šajā gadījumā mans skatījums ir, ka Dievs viņu vadīja, brīdinot nedoties uz Jeruzālemi. Pāvils pats garā apņēmās: “Es došos tālāk.” Tā nav Pāvila kritika. Bet kas notika? Viņš tiešām devās uz Jeruzālemi. Viņu arestēja tūlīt, kad viņš ieradās templī. Viņu tūlīt apsūdzēja, ka viņš ir ienācis pagānu templī. Jūdi viņu gandrīz tūlīt nolinčoja, bet iejaucās romiešu armijas daļa un arestēja viņu, viņa paša drošības labā. Jeruzālemē viņš nokļuva cietumā, un tur viņš pavadīja kādu laiku. Viņš stājās vietējo ķēniņu priekšā. Tur bija Agripa, tur bija Fēsts, un viņš par Pāvilu teica:

"Pāvil, tu esi traks, lielās zināšanas tevi padara traku! Tu gandrīz mani pārliecini kļūt par kristieti." (Apustuļu darbi 26:24,28)

Tā kā viņš bija Romas pilsonis, viņš pārsūdzēja tiesas lēmumus un stājās ķeizara priekšā Romā. Vietējās tiesas, Fēsts un Agripa, viņu attaisnoja, bet tā kā viņš bija piesaucis ķeizara tiesu, viņam nācās doties kā arestantam uz Romu. Tad nu kuģī kopā ar vēl 276 cilvēkiem, starp kuriem bija arī citi cietumnieki, romiešu virsnieks Jūlijs viņu veda uz Romu. Un mana tēma ir “Apustuļa Pāvila ceļojums uz Romu”. Tuvojās rudens, un tas bija laiks, kad kuģot vairs nevarēja, jo bija bīstami. Esot Krētā, Pāvils teica tā:

"Vīri, es redzu, ka braucot grūtības un lielas briesmas draud ne vien kravai un kuģim, bet arī mūsu dzīvībām." Bet virsnieks vairāk uzticējās stūrmanim un kapteinim nekā Pāvila vārdiem. (Apustuļu darbi 27:10-11)

Šodien daudz cilvēku piesauc zinātni un grib balstīties uz zinātni. Un šeit ir kaut kas līdzīgs. Te ir profesionāls stūrmanim un profesionāls kapteinim. Bet Pāvils saka: “Es zinu, ka kuģis iet bojā. Mums nevajag braukt ārā no šīs ostas un vajag palikt šeit pārziemot.” Taču virsnieks uzticējās kapteinim un devās tālāk, un kuģis nokļuva vētrā. Un vētra bija spēcīga.

Kad vairāk dienu nebija redzama ne saule, ne zvaigznes un liela vētra trakoja, mums zuda pēdējā cerība izglābties. (Apustuļu darbi 27:20)

Viņiem zuda pēdējā cerība. Ko nozīmē, ka nav vairs redzamas zvaigznes? Tajā laikā nebrauca pēc kompasa, bet pēc zvaigznēm. Tas nozīmēja pilnīgu dezorientāciju. Un jebkāda pēdējā cerība bija zudusi. Viņi visi jau cits no cita atvadījās. Pēkšņi Pāvils izcēlās tieši vētrā.

“Tagad es jums saku: nezaudējiet drosmi! Neviens no jums neies bojā, tikai kuģis. Jo šinī naktī man piestājās Dieva eņģelis, kam es piederu un arī kalpoju, sacīdams: nebīsties, Pāvil! Tev jāstājas ķeizara priekšā, un redzi, Dievs tev visus ir dāvinājis, kas līdz ar tevi brauc kuģī. Tāpēc nezaudējiet drosmi, vīri! Jo es ticu Dievam, ka tā notiks, kā man ir sacīts. Mūs izmetīs kādā salā." (Apustuļi darbi 27:22-26)

Un viņš saka: ”Ēdiet mierīgi šodien, man Dievs pateica, ka kuģis ies bojā, bet jūs paliksiet dzīvi – mūs izmetīs kādā salā. Un jums vajadzēja klausīt mani nevis kapteini un virsnieku.” Jums vajadzēja mani klausīt, ne tos zinātniekus un virsniekus. Šajā jautājumā vajadzēja klausīt Pāvilu. Kāpēc? Jo viņam bija jābūt Romā. Labi, viņš aizšāva uz Jeruzālemi, tāpēc attapās jūrā kā Jona, bet viņam tik un tā bija jādodas tālāk. Kamēr tev ir vīzija būt Romā, ne jau ceļojumā uz Romu, bet kamēr tev ir vīzija par mājas grupu, par cilvēkiem, par draudzes izaugsmi, par evaņģēliju, par Dieva valstības celšanu, Dievs tevi izvedīs no visām vētrām. Nevis ziedojumu vākšana, nevis politika. Visam ir savs laiks un visam ir sava vieta. Mums arī ir jāiestājas, bet visam ir savs laiks un ir jāizprot Dieva vadība. Jo ir Dieva vadība, un Pāvilam bija īpaša Dieva vadība. Un, kaut arī viņš šur tur nogriezās ne tur, kad visiem bija zudusi pēdējā cerība, Pāvils teica: “Nav problēmu. Man jābūt Romā. Ar mums nekas nevar notikt.” Ja tu lido lidmašīnā, un lidmašīnā ir Dieva vīrs, tad tu esi drošībā. Ja tev ir sapnis par savu grupiņu, ja tev ir sapnis par glābtiem cilvēkiem, ja tu esi komandā, ja tu esi draudzē, tev nav par ko bīties. Kamēr tev ir vīzija, tikmēr tu esi drošībā. Grūtībās, bet drošībā. Un Dievs visus tev dāvās līdzi.

Kas notika pēc tam? Pēc tam kuģa kapteinis un virsnieks klausīja Pāvilu. Iedomājies, viņš ir arestants, līkām kājām, pliku paurīti, līku degunu, žēlastības pilnām acīm un ar stāju, ar autoritāti. Un kuģa kapteinis un virsnieks viņu klausīja. Kad viņi nonāca pie kārtējās problēmas, kādi vēlējās kuģi pamest. Viņi ņēma glābšanas laivu un gribēja aizbēgt no kuģa, bet Pāvils teica: “Ja viņi aizbēgs, tad jūs visi aiziesiet bojā.” Viņi paklausīja Pāvilam un pārcirta tauvas, ar kurām laiva bija piestiprināta, palaida laivu prom, un neviens nepameta kuģi. Pēc tam, kad kuģis tika uznests uz sēkļa un pakaļgals tika sašķaidīts, viņi gribēja glābties peldus, un karavīriem radās nodoms nogalināt cietumniekus, lai viņi neaizbēgtu. Bet virsnieks teica: “Nē!” Kāpēc? Viņš klausīja Pāvilam. Romiešu virsnieks nebija ticīgs cilvēks, bet klausīja Pāvilam. Tikai tāpēc, ka viņi klausīja viņam, viņi izglābās. Kad nebija nekādas cerības, Pāvils piecēlās un teica: ”Man jābūt Romā. Kādas problēmas? Es būšu Romā! Un, ja es būšu Romā, tad tas nozīmē, ka jūs arī kopā ar mani. Ja ne Romā, tad vismaz kaut kur drošībā.” Vīzija, Dieva vadība, personīgas attiecības ar Dievu, komanda. Uz kuģa bija arī Lūka un Aristarhs. Un, kad viņi pietuvojās Romai, pie viņiem atnāca brāļi, un Pāvilam radās drosme.

Turienes brāļi, par mums dzirdējuši, nāca mums pretī līdz Apija Forumam un Tri-Tabernām. Tos redzēdams, Pāvils pateicās Dievam, un viņam radās drosme. (Apustuļu darbi 28:15)

Pāvilam radās drosme. Kad tu atnāc uz dievkalpojumu, kad tu atnāc uz grupiņu, tevī rodas drosme turpināt iet cauri grūtībām, turpināt uzvarēt. Pāvils ar komandu nonāca uz salas, vieni uzskata, ka tā bija Maltas sala, citi uzskata, ka tā bija Mljetas sala Horvātija. Un vietējie iedzīvotāji viņus uzņēma, sasildīja, apģērba. Un tur notika tāds interesants gadījums, kad Pavils bija iekūris ugunskuru.

Kad Pāvils bija salasījis kādu žagaru nastiņu un nolicis pie uguns, odze, aiz karstuma izlīdusi, aptinās ap viņa roku. Iezemieši, redzēdami dzīvnieku pie viņa rokas karājamies, sacīja viens otram: "Tiešām šis cilvēks ir slepkava, no jūras viņš izglābies, bet atriebējs liktenis viņam neļauj dzīvot." (Apustuļu darbi 28:3-4)

Uz tevi arī skatās acis, uz mums kā uz draudzi skatās žurnālisti, policisti, nelabvēļi, radinieki un visādi ļauni cilvēki, vēro un gaida, kad tu uztūksi, nokritīsi un nomirsi. Viņi vēro, kad tu nolaidīsi rokas un padosies, kad tu mainīsi savu virzienu. Bet, ja tev ir komanda un attiecības ar Dievu, tu izdarīsi kā Pāvils. Pāvils nokratīja čūsku ugunī. Izdari tā – nokrati čūsku ugunī, - slimības, ciešanas, aprunāšanas, ļaunos cilvēkus un dēmonus, kas tev apkārt danco. Jēzus Vārdā, mēs nokratām. Jūs nesagaidīsiet, ka mēs padosimies! Nesagaidīsiet!

Bet viņš rāpuli nokratīja ugunī, necietis nekāda ļaunuma. Viņi gaidīja, ka viņš uztūks vai piepeši pakritīs un nomirs. Bet, ilgi gaidījuši un redzēdami, ka viņam nekas ļauns nenotika, viņi mainīja savas domas un sacīja, ka viņš esot dievs. (Apustuļu darbi 28:5-6)

Uz tevi arī skatās, velni skatās, cilvēki skatās. Ir problēmas, tas un šitas. “Pietūks tūliņ, nokritīs, pēkšņi nokritīs, kaut kas notiks…” Palūgsies, palādēs tevi vēl, bet nekas nenotiks. Iezemieši beigās mainīja savas domas – Pāvils ir dievs. Un tiešām, Pāvils staigāja pa visu salu, dziedināja cilvēkus un sludināja evaņģēliju. Un galu galā viņi tur pārziemoja, ieziemieši sagādāja viņiem pārtiku, sagādāja drēbes, svētīja viņus un nosūtīja tālāk ceļojumā uz Romu. Apgādība, svētība un aizsardzība būs arī tad, ja tu ne tur iepeldēsi. Nebaidies kļūdīties, bet labāk ir Jeruzālemei apkārt braukt. Un mums arī jāizvērtē, piemēram, kas ir politika, cik tālu iet politikā un kas ir svarīgāk. Savs laiks iestāties, runāt konkrētas lietas un darboties, bet neaizmirst prioritātes. Visam savs laiks un sava vieta. Un mūsu prioritāte, ja mēs gribam Pāvila svētību, ir tas, ko darīja Pāvils. Misija – jaunas draudzes, jaunas grupiņas, jauni cilvēki, atvesti pie Kristus, Dieva slavai. Un, protams, nevar aizmirst arī par visām pārējām lietām un mūsu pienākumu pret valsti.

Kā Pāvilam viss beidzās? Kā es minēju, mēs Bībelē lasām par Pāvila trīs misijas ceļojumiem, bet tomēr bija četri ceļojumi. Tikai ceturtais Bībelē nav konkrēti aprakstīts, jo apustuļu darbi beidzas pie trešā ceļojumu.

Noteikuši viņam dienu, daudzi nāca uz viņa mājokli. Viņš tiem izskaidroja, apliecinādams Dieva valstību un pārliecinādams tos par Jēzu, sākot ar Mozus bauslību un praviešiem, no agra rīta līdz vakaram. (Apustuļu darbi 28:23)

Apustuļu darbi beidzas ar Rakstu vietām, kad Pāvils ir īrētā dzīvoklī, mājas arestā, un pie viņa ir karavīrs, kurš viņu sargā. Un viņš brīvi pieņem cilvēkus un kalpo viņiem. Divus gadus viņš dzīvo savā īrētā dzīvoklī un brīvi pieņem cilvēkus. Un uz tādas nots viss beidzas.

Viņš palika pilnus divi gadus savā īrētajā mājoklī un pieņēma visus, kas pie viņa nāca, sludinādams Dieva valstību un, neviena nekavēts, ar lielu drosmi mācīdams par Kungu Jēzu Kristu. (Apustuļu darbi 28:30-31)

Ceturtās misijas vairs nav. Tās ir Apustuļu darbu beigas, nav vairs tur tālāk nekā. Un kā beidzās tiesa? Par to var atrast šādas tādas norādes vēstulēs un citos avotos. Pāvils stājās Nērona tiesas priekšā. Šo divu gadu laikā viņš bija paspējis pievest pie Dieva Nērona galma ļaudis, pat viņa radiniekus. Nērons Pāvilu atbrīvoja. Pēc tam sekoja ceturtais Pāvila ceļojums. Viņš devās atpakaļ uz savām Austrumu draudzēm (Efezas, Korintas u.c.), iecēla Titu par bīskapu Krētā, iecēla Timoteju par bīskapu Efezā, nokārtoja dažādas lietas un atgriezās Romā. Un pēc Romas viņš devās misijas ceļojumā uz Spāniju. Efezieši tomēr redzēja Pāvilu vēlreiz. Pāvils teica, ka viņi viņu vairs neredzēs, bet Dievs bija lēmis citādi. Kāpēc? Jo Pāvilam bija vīzija būt arī Romā un būt arī Spānijā, un tāpēc efezieši nekur nevarēja no Pāvila likties. Kamēr tev ir vīzija, tikmēr neviens nekur nevar no tevis likties. Kamēr tev ir PAD, kamēr tev ir draudze, tu esi drošībā. Tev būs grūtības, tev būs vajāšanas, tev būs izsmiekls, bet tu būsi drošībā. Dievs tevi lietos un Dievs tevi svētīs.

[..] Bet, kas pastāv līdz galam, tas taps izglābts. (Mateja evaņģēlijs 10:22)

Mēs uzvarēsim. Mums ir Dieva vadība, mums ir Dieva gudrība.

[..] tāpēc esiet gudri kā čūskas un bez viltus kā baloži. (Mateja evaņģēlijs 10:16)

Mēs ne tikai izdzīvosim, mēs dzīvosim. Mēs dzīvosim, un mēs labi dzīvosim.

Aptuveni 58. gadā Pāvils uzrakstīja vēstuli romiešiem. 60. gadā Pāvils ieradās Romā un dzīvoja savā dzīvoklī. Plāns doties uz Romu jau bija stipri iepriekš. Pāvils iecēla Timoteju Efezā un Titu Krētā aptuveni 65. gadā. Un no Romas uz Spāniju viņš devās 66. gadā. No Spānijas viņš atgriezās Romā 67. gadā, un Pāvila nāves gads ir 68. gads. Katoļu baznīca atzīmē gan Pētera, gan Pāvila nāves dienu. Katoļi – 29. jūnijā, bet pareizticīgie – 12. jūlijā. Es tā arī neatradu informāciju, vai tiešām viņi ir nomiruši vienā dienā, bet pavisam noteikti viņi abi bija Romā. Pēteris darbojās Romā, un Pāvils darbojās Romā. Un draudzes fakti vēsta, kad 64. gadā notika Romas dedzināšana, kurā tika apvainoti kristiešu un vajāti. Un 67. gadā, kad Pēteris devās ārā no pilsētas, prom no vajāšanām, viņš esot saticis ceļā Kristu. Un viņš jautājis Jēzum, jo Jēzus gāja uz pilsētu, tur, kur kristiešus izbaroja suņiem un zvēriem: “Kur Tu ej?” Un Jēzus atbildēja: “Es eju, lai Mani atkal sit krustā.” Un Pēteris bija pagriezies un devies atpakaļ, lai nomirtu kopā ar saviem brāļiem un māsām. Tā ir versija. Viņš ir lūdzis, lai viņu sit krustā ar galvu uz leju. To nevar pierādīt, bet apmēram vienā laika viņi abi ir miruši. Pāvils tajā laikā jau bija apcietināts, kad Pēteris vēl staigāja un slapstījās. Nērons nevarēja viņam piedot to, ka Pāvila ietekme bija pat viņa galmā. Iedomājies, Nērona galma cilvēki apmeklēja draudzi. Pāvils tika arestēts, un viņam kā Romas pilsonim bez mocībām vienkārši nocirta galvu.

Bet mana dzīvība man nekādā ziņā nav tik dārga, lai es atstātu nepabeigtu savu ceļu un uzdevumu, ko esmu dabūjis no Kunga Jēzus, apliecināt Dieva žēlastības evaņģēliju. (Apustuļu darbi 20:24)

Tajā vietā, kur apglabāja Pāvilu, Romas imperators Konstantīns uzcēla baziliku. Romā Pēterim ir sava bazilika, Pāvilam sava. Pāvila baziliku sauc San Paolo Fuori le Mura (Svētā Pāvila katedrāle). Un tur esot Pāvila pīšļi, un svētceļnieki no visas pasaules brauc viņu pieminēt. Vai tiešām tie ir Pāvila pīšļi? To es nezinu. Vai jāpieskarās Pāvila pīšļiem, lai būtu svētīts? Noteikti nē. Vai mums jāgodina šis cilvēks? Noteikti jā. Viņi ir jāpiemin, par viņiem ir jārunā, no viņiem ir jāmācās un viņiem ir jāseko.

Dzenieties man pakaļ tā, kā es Kristum! (1. Korintiešiem 11:1)

Bet arī tagad es visu to uzskatu par zaudējumu, salīdzinot ar mana Kunga Kristus Jēzus atziņas nesalīdzināmo pārākumu, kura dēļ es visu to esmu zaudējis un uzskatu to par mēsliem, lai Kristu iegūtu. (Filipiešiem 3:8)

Jāpiebilst, ka visi apustuļi gāja bojā mocekļu nāvē. Visi apustuļi, izņemot Jāni. Jānis nodzīvoja līdz sirmam vecumam. Viņš bija arī visjaunākais apustulis. Un par viņu klīst leģenda, ka viņš esot iegremdēts verdošā eļļā, bet ir noticis brīnums un viņš izdzīvoja. Viņš gan bija izsūtījumā, bet nomira dabīgā nāvē. Pārējie – nē, ieskaitot Pāvilu. Pēteri piesita ar galvu uz leju pie krusta. Pēteris laikam līdz mūža galam atcerējās, ka viņš nodeva Kristu. Un galu galā viņš izlēma, ka šoreiz to izdarīs – aizies un nomirs Jēzus dēļ. Un viņš aizgāja un nomira labprātīgi. Tādi cilvēki kā Pāvils man aizkustina sirdi. Es kaut ko izlasu, es kaut ko redzu viņa raksturā. Mēs esam Dieva lauvas. Un kā inkautera solījumā mēs rakstām un sakām: es esmu viens no tiem, kas ir cieši nolēmis iet līdz galam, un neviens mūs neapturēs. Neviens tevi neapturēs. Neviens, nekas, nekādi apstākļi mani neapturēs. Un Dievs ir ar mums. Esi svētīts!

Mācītāja Mārča Jencīša sprediķi “Apustuļa Pāvila ceļojums uz Romu” pierakstīja un rediģēja draudzes “Kristus Pasaulei” redakcija

Akmens plāksnes, zizlis un manna!

Publicēja 2021. gada 5. janv. 12:37Līga Paņina

Ziņas datums 05.01.21.

Laimīgu jums jauno gadu! Varu jums pateikt, ka Facebook mani šodien nobloķēja, bet, laikam, pagaidām uz diennakti. Nobloķēja mani par 2000 eiro rakstu, jo tas ļoti labi aizgāja, bija jau kādi septiņi simti šeiri, komentāri pāri tūkstotim. Laikam tas ir valdības drošības apdraudējums. Bībele saka, lai mēs nebrīnāmies, ka pasaule mūs ienīst. Tas nav nekas jauns. Visas brīvības, kas ir cilvēkam, nāk no Dieva. Arī demokrātiska iekārta ir Dieva svētība un nāk no Dieva. Dievs radīja debesis, zemi, cilvēkus un deva tiem brīvu izvēli – tā ir demokrātija. Dievs ir demokrātijas autors. Kad pastāv brīvība un demokrātija, tad katrs pats izlemj, kā rīkoties attiecībā pret Dievu un cilvēkiem, vai saukt melnu par baltu vai otrādi. Diemžēl demokrātijā ir arī savi lieli mīnusi, kad mazas cilvēku grupas to var izmantot manipulācijām. Maza cilvēku grupa organizēti strādājot var panākt to, ka visa sabiedrība tic viedoklim, ko ar dažādiem paņēmieniem šī grupa popularizē. Šodienas svētrunas tēma – „Akmens plāksnes, zizlis un manna”. Kas ir akmens plāksnes? Kas ir zizlis? Kas ir manna? Es jau pagājušā dievkalpojumā pieskāros šai tēmai.

Bet to vietu, ko Tas Kungs, jūsu Dievs, izraudzīs vienā no jūsu cilšu novadiem, lai tur ieceltu Savu Vārdu un lai tas tur mājotu, to meklējiet un uz turieni ejiet. Un turp tad nonesiet savus dedzināmos upurus, savus kaujamos upurus, savas desmitās tiesas, savu roku cilājamos upurus, savus solījuma upurus, savus labprātības upurus un savus pirmdzimušo upurus no saviem liellopiem un no saviem sīklopiem. (5. Mozus grāmata 12:5-6)

Kad Dievs izveda Izraēla tautu no Ēģiptes zemes, tad Mozus kāpa kalnā, četrdesmit dienas un naktis pavadīja ar Dievu un no kalna nonesa akmens plāksnes, uz kurām ar Dieva roku bija rakstīti desmit baušļi. Tas bija draudzes jeb Izraēla centrā. Tā bija derība, kuras ietvaros Dievs no Savas puses apsola sargāt, svētīt, vairot, būt ar cilvēkiem, bet cilvēki no savas puses nolemj turēt desmit baušļus. Šie desmit baušļi jeb Dieva vārds tika novietots Izraēla centrālajā vietā, vissvētākajā vietā. Sākotnēji tika uzcelta Saiešanas telts, un tajā atradās Dieva šķirsts. Tas tika izgatavots pēc Dieva noteiktiem izmēriem. Šajā šķirstā atradās manna, zaļojošs Ārona zizlis un derības plāksnes.

Bija jau gan arī pirmajai (derībai) kalpošanas noteikumi un laicīga svētnīca, jo telts tika uzcelta – priekšējā, kurā bija svečturis un galds un skatāmās maizes; šī tiek saukta par svēto vietu. Bet aiz otra priekškara telts, kas tiek saukta par vissvētāko, kam zelta kvēpināmais altāris un visapkārt ar zeltu pārvilkts derības šķirsts, kurā bija zelta trauks ar mannu un zaļojošais Ārona zizlis, un derības plāksnes, pāri par to godības ķerubi, kas apēnoja salīdzināšanas vāku. (Ebrejiem 9:1-5)

Ar zeltu pārvilkts derības šķirsts atradās vissvētākajā vietā, kurā augstais priesteris iegāja vienreiz gadā, lai salīdzinātu tautas grēkus. Tā bija vieta, kur pat priesteris bijās ieiet, jo, ja viņš nebija izpildījis visus priekšnosacījumus, lai ieietu šajā vietā, tad viņš varēja arī nomirt. Mēs Bībelē varam lasīt, ka šādi gadījumi ir notikuši. Derības šķirstā, centrālajā vietā, bija zelta trauks ar mannu, zaļojošs Ārona zizlis un Derības plāksnes. Kad vēlāk tika uzcelts templis, tad tur vairs nebija zizlis un manna. Es nezinu kāpēc tā, bet akmens plāksnes gan tur saglabājās. Dieva vārds turpināja mājot centrālajā vietā.

Akmens plāksnes

Šīs akmens plāksnes ar desmit baušļiem nozīmē Dieva vārdu jeb personiskas attiecības ar Dievu. Zaļojošs Ārona zizlis nozīmē vadību. Kad Mozus izstiepa zizli pret jūru, jūra pāršķēlās. Ar zizli ganīja aitas un atgaiņāja plēsīgus dzīvniekus. Zizlis simbolizē līderību un komandu. Vissvētākajā vietā atradās pašas svarīgākās lietas. Akmens plāksnes + zizlis = manna jeb Dieva svētība un apsardzība. Ja mēs vēlamies, lai mums ir Dieva svētība, lai Dievs ir ar mums, tad mūsu dzīves centrā ir jābūt personiskām attiecībām ar Dievu un mums ir nepieciešams būt komandā (komandu sauc draudze). Komanda ir iespējama tikai tad, ja tur ir Mozus, Jozua utt. Draudze sastāv no Dieva ieceltām garīgām autoritātēm, tāpēc ir svarīgi viens par visiem un visi par vienu – komanda. Tu spēj uzvarēt un mēs spējam uzvarēt tikai tad, kad esam komandā.

Vai jūs nezināt, ka jūs esat Dieva nams un ka Dieva Gars jūsos mājo? (1. Korintiešiem 3:16)

Pāvils saka, ka Jaunās Derības draudze, templis ar vissvētāko vietu ir tava sirds, tas esi tu un tā ir draudze. Ja Vecajā Derībā tās bija akmens plāksnes, zizlis un manna, tad mūsu gadījumā tā ir reāla Dieva svētība, Dieva apgādība, vadība un apsardzība, – tādā gadījumā, ja tu esi komandā un ja tu esi personiskās attiecībās ar Dievu. Laikam saprotamāk izteikties būtu grūti.

Manna

Tā bija pārtikas viela, ko Dievs pārdabiskā veidā sagādāja izraēliešiem tajā laikā, kad viņiem bija nepieciešams brīnums. Šis brīnums notika, izraēlieši gāja un savāca mannu no zemes, kas bija nosēdusies uz tās kā glazūra uz tortes. Viņiem pēc tam ar mannu bija par maz, viņi sagribēja gaļu. Kad viņi dabūja gaļu, viņi pārēdās un puse nomira, bet tas jau ir cits stāsts.

Kādu reizi ļaudis pie Viņa spiedās un klausījās Dieva vārdus, bet Viņš stāvēja pie Ģenecaretes ezera. Tad Viņš ieraudzīja divas laivas ezera malā stāvam, bet zvejnieki bija izkāpuši un mazgāja savus tīklus. Bet Viņš kāpa vienā laivā, kas piederēja Sīmanim, un lūdza nocelt mazliet no malas, un Viņš nosēdās un mācīja ļaudis no laivas. Un, beidzis runāt, Viņš sacīja uz Sīmani: "Dodies uz augšu un izmet savus tīklus.” Un Sīmanis atbildēja un Viņam sacīja: "Meistar, mēs cauru nakti esam strādājuši un nenieka neesam dabūjuši; bet uz Tavu vārdu es gribu tīklu izmest." Un, to darījuši, tie saņēma lielu pulku zivju, tā ka viņu tīkls plīsa. (Lūkas evaņģēlijs 5:1-6)

Jēzus sludināja Dieva vārdu pie Ģenecaretes ezera. Tā bija vieta, kur Pēteris un Jēkabs zvejoja. Viņi bija zvejnieki, viņiem bija savs bizness. Viņiem bija reālas laivas, reāli tīkli, reāla komanda, viņi nodarbojās ar zvejniecību. Tur bija Pētera laiva un pats Pēteris. Jēzus lūdza Pēterim, lai viņš dod savu laivu, no kuras Viņš varētu nedaudz no krasta atstumties, lai cilvēki Viņam nedrūzmētos virsū un no turienes varētu sludināt. Pēteris deva Jēzum savu laivu, un Jēzus no laivas sludināja evaņģēliju, Dieva vārdu. Pēteris ar savu komandu visu nakti bija strādājuši, viņš bija profesionālis, jo saprata, kad ir zivis, kad nav zivis, kur tās ir un kur tās nav. Viņi visu nakti bija strādājuši, bet nenieka nebija dabūjuši. Viņš skaidri pateica, ka viņš kā profesionālis zina, ka šodien loms nav iespējams, bet uz Jēzus vārda Pēteris gribēja tīklus izmest. Jēzus norādīja konkrētu vietu augšā, kur izmest tīklus. Viņi devās uz konkrēto vietu un tīklus izmeta. Viņi saņēma tādu lomu, ka pat tīkli plīsa. Viņi sauca no blakus laivām palīdzēt, lai izvilktu tīklus. Vēlāk seko viena no slavenākajām Jēzus frāzēm: „Es jūs darīšu par cilvēku zvejniekiem.”

Sakarā ar mannu es šo Rakstu vietu minu citā kontekstā. Vispirms Pēteris deva kaut ko no sevis Jēzum, lai izplatītu Dieva valstību. Dod kaut ko no sevis, lai evaņģēlijs ietu plašumā. Pēc tam, kad viņš iedeva kaut ko no sevis, Jēzus vadībā viņš ieguva milzīgu lomu. Mācība ir ļoti vienkārša – ja es vēlos mannā, ja es vēlos Dieva apsardzību un vadību, tad vispirms man ir kaut kas jādod no sevis Viņam. Vispirms man kaut kas jādod no sevis draudzei, lai mēs kopīgi varētu izplatīt Labo Vēsti, nest labo smaržu. Kad mēs dodam no sevis un piedalāmies – ar savu laiku, finansēm, saviem resursiem, sevi pašu Dievam, - tad attiecīgi Dievs var svētīt. Viņš ir Jehova Jire – Viņš gādā. Viņš ir tavs apgādnieks! Lai līdz dievkalpojumam tiktu, ir kaut kas jādod no sevis. Lai ar sev tuviem cilvēkiem sagaidītu jauno gadu, ir jāsamaksā 2000 eiro un katram dalībniekam pa 500 eiro. Tik man tikko izmaksāja Jēzus pavēle. Vēstulē ebrejiem ir rakstīts, lai mēs neatstājam savas sapulces. Jēzus vienmēr bija kopā ar Saviem mācekļiem. Visi tie gudrie teksti un kaunināšana, lai esam paklausīgi valdībām un varām, – draugi, Dievam vairāk jāklausa nekā cilvēkiem. Mēs runājām par akmens plāksnēm, tie ir desmit baušļi, un tie ir morālie likumi. Uz šo morālo likumu bāzes tiek veidota laicīgā likumdošana, Satversme. Ja laicīgā likumdošana neatbilst morālajiem baušļiem, tad tādi baušļi nav jāievēro. Dieva apgādība – akmens plāksnes, zizlis un manna.

Zizlis

Zizlis simbolizē vadību, līderību un komandu. Draudze nevar funkcionēt bez līderības, lai kā tas kādiem nepatiktu. Interesanti, ka to ļoti labi saprot pasaule. Arī šodien dažādos veidos cenšas novākt viedokļu līderus, kuri pauž pretēju viedokli tam, kas ir izdevīgi valdošajai elitei. Kādi panāk, ka konkrēti cilvēki tiek bloķēti Facebook. Es zinu, ka daudz cilvēku boikotēja prezidenta un arī premjera jaungada uzrunas. Zini, kurā vietā notika prezidenta uzruna? Neesmu 100% pārliecināts, bet izskatījās kā kopija tai vietai, kur es lūdzu Dievu, Amatas krastā. Varbūt tā ir cita ļoti līdzīga vieta, bet man izskatījās pēc tās vietas. Pašā runā es sadzirdēju par jauniem mērķiem un izaicinājumiem, kas būs pēc visa tā, kas šobrīd notiek. Viņš deva tādu kā cerību, bet starp rindiņām sadzirdēju, ka viņš runā par jaunu pasaules kārtību, kur viss būs citādāk, būs lieli izaicinājumi un lieli mērķi. Viņš teica, ka cilvēki grib būt sadzirdēti, un tā tas ir. Runa bija tāda, ka cilvēkiem jāļauj demokrātiski runāt, ka cilvēki vēlas būt sadzirdēti, ka viņi būtu jāuzklausa. To pašu līdzīgi teica arī premjers. Interesanti ir ar Aldi Gobzemu, viņš ir deputāts, opozīcijas pārstāvis. Opozīcija ir normāla parādība katrā valdībā. Viņš ir ievēlēts. Viņam bija paredzēts ētera laiks TV24, bet to pēdējā brīdī atcēla. Draugi, viņi nevēlas dzirdēt. Tas, ko viņi runāja, ir viens, bet, pēc darbiem spriežot, viņi nevēlas mūs dzirdēt. Viņi mūs uzskata par aitām un auniem, par dzīvniekiem.

Vecgada vakarā viesu namā policija ieradās piecas minūtes pēc manas ierašanās. Ne jau vietējā policija, bet kriminālpolicija no Rīgas, trīs vai četras ekipāžas. Aplenca viesu namu, lai sodītu vienpadsmit cilvēkus ar maksimālo sodu. Vienlaikus pa Rīgu staigāja cilvēks ar cirvi, nepakļāvās policijai, un viņš bija jānomierina ar elektrošoku, un viņam piesprieda 100 eiro sodu. Šāda sodu nesamērība norāda uz politisku izrēķināšanos. “Mēs gribam jūs dzirdēt.” Jūs negribat mūs dzirdēt. Pēc tam, kad man uzlika sodu, es Facebook ieliku postu ar vārdiem “komandanta suņi tika man kāt”. Cilvēki jau nav suņi, bet doma tāda, ka komandants uzrīda suņus tiem, kurus negrib dzirdēt. Tad komentāros sākās cīņas, daudzi dalījās, raksts kļuva ļoti populārs. Vai valdība tiešām grib mūs dzirdēt, ja mans profils tagad ir nobloķēts šī raksta dēļ? Kādēļ jūs mani bloķējat, ja gribat dzirdēt? Ne jau Facebook pats mani izdomāja bloķēt. Ir cilvēki, kuri seko visam līdzi un izlemj, ka Jencītis apdraud valsts drošību, bet Jencītis tikai pateica, kas patiesībā notika. Otrs raksts, kurā ir mans notikušā skaidrojums, nav izņemts. Pagaidām mans profils ir bloķēts tikai uz 24 stundām, tā ka drīz varēšu atkal kādu rakstu ielikt, jo Facebook ir tā vieta, kur šobrīd vislabāk var aizsniegt cilvēkus. Es silti iesaku pievienoties man Telegram vai manam blogam, jo varbūt drīz es vairs nebūšu Facebook.

Ārona zizlis, komanda un vadība. Gribu pastāstīt kādu interesantu lietu par internetu un to, cik svarīga ir komanda. Izraēls bija izvests no Ēģiptes zemes un cauri jūrai un tuksnesim bija ceļā uz apsolīto zemi. Viņiem pretī iznāca Amaleks, kas bija pret Izraēlu karojoša valsts, un pieteica karu. Mozus nosūtīja Jozua kā karaspēka virspavēlnieku, un iesākās cīņa. Mozus pats uzkāpa kalnā, no kurienes bija pārredzama visa kaujas darbība. Viņš paņēma rokās zizli un pacēla rokas. Kamēr rokas ar zizli bija paceltas, Izraēls guva uzvaru kaujā. Cīņa turpinājās vairākas stundas, Mozus nogura, nespēja vairs rokas noturēt, tās nolaidās, un Izraēls sāka zaudēt. Tiklīdz Mozus atkal pacēla rokas, Izraēls sāka gūt virsroku. Tika atrasts risinājums. Ārons un Hūrs, kuri bija tuvi Mozus palīgi, nolika akmeni, uzsēdināja viņu uz šī akmens un abi divi, katrs savā pusē, turēja Mozus rokas. Tas bija komandas darbs, un Amaleks tika sakauts. Mācība ir ļoti vienkārša: spēks ir tikai komandā! Tas, ka mēs spējam kaut ko mainīt, ir komandas darbs. Tas nav tikai mācītājs un tas neesi tikai tu, bet tie esam mēs kopā. Arī man kaut kad var būt grūti noturēt rokas, un šādos brīžos ir svarīgi, ka mani palīgi un draudze tur rokas. Mācītāja rokas ir ļoti svarīgas šajā jautājumā. Ja manas rokas būs paceltas, mēs uzvarēsim, ja manas rokas būs nolaistas, mēs zaudēsim. Apstākļi nav vienkārši.

Šajos laikos, par kuriem mēs nezinām, kad tie beigsies, kaut sirēnām skanot, kaut vai armijas apsardzībā, mums jāspēj turpināt slavēt un pielūgt Dievu, turpināt darīt to, ko liek mūsu sirdsapziņa, turpināt kalpot Dievam un vest cilvēkus pie Dieva. Ir svarīgi turēt vienam otra rokas, jums turēt mācītāja rokas un man jūsu rokas. Jūs esat draudze, es esmu draudze, mēs kopā esam draudze, un mēs esam Latvija. Naktī internetā ieliku informāciju, ka man uzlika nesamērīgu sodu. Nežēlojos, jo likuma burtu tomēr pārkāpu, pastāstīju, kā tas notika. Ja no Rīgas atbrauca dažas minūtes pēc tam, kad es ierados viesu namā, tā bija iepriekš plānota specoperācija. Kaut kā viņiem vajadzēja man tikt klāt. Jau kādu mēnesi atpakaļ biju saņēmis informāciju, ka draudzei grib uzlikt 5000 eiro sodu. Tagad ir 7000 eiro par visiem kopā. Es neturu neko pie sevis, visu saku, jo uzskatu, ka draudzei un cilvēkiem ir jāzina. Šis raksts ir izdzēsts un nav atrodams. Kāpēc? Tas bija kļuvis ļoti populārs, bet ne tikai tāpēc. Laikā, kad es to ieliku, visi Dieva lauvas laikam vēl gulēja, un zem raksta sāka rakstīt negatīvus komentārus. Daudzi priecājās, ka beidzot es esmu pieķerts, ka vajadzēja vēl vairāk sodīt. Sākās tādi teksti, ka komandantstunda mums vajadzīga līdz pavasarim u.c. Cilvēki tik tālu ir “aptrakuši” no negatīvās informācijas, ka paši līdz galam nesaprot, ko prasa.

Es jaungada naktī ieliku postu par statistiku. Bībele saka, ka cilvēka dzīves ilgums ir 70-80 gadi. Statistika vēsta, ka Latvijā vidējais dzīves ilgums ir 72,7 gadi, bet pasaulē 67,2 gadi. Pēc SPKC datiem bija ziņa par vēl 24 no Covid-19 mirušiem pacientiem aizvadītajā diennaktī. Divi cilvēki bijuši vecumā no 44 līdz 55 gadiem, deviņi vecumā no 60 līdz 70 gadiem, četri cilvēki bijuši vecumā no 70 līdz 80 gadiem, septiņi vecumā no 80 līdz 90 gadiem un divi vecumā no 90 līdz 95 gadiem. Kāpēc jāmelo un nevar pateikt normāli, ka cilvēki nomira no vecuma, un cik stulbam ir jābūt, lai tam ticētu? Šādas ziņas ir katru dienu. Pats tests nepierāda vīrusa klātbūtni cilvēka organismā. Svētkos mazāk testē, un mazāk ir saslimušo. Daudzi cilvēki raksta un stāsta, kā notiek testēšana. Darba kolektīvā piedāvā brīvprātīgi nodot testu. Ja vienam ir Covid-19 pozitīvs, tad tas vairs nav brīvprātīgi, visiem jānodod tests. Tā iet uz riņķi, īpaši jau mediķu vidū, un tiek taisīta statistika. Tas, kurš nomirst 90 gados, tam it kā ir kovids. Tā taisa statistiku, un uz tās pamata mūs soda, ja mēs kaut ko neievērojam. Iesaista pat armiju un zemessardzi. Mani fascinē tie cilvēki, kuri tam tic. Kaut gan viens man tuvs cilvēks teica: “Mācītāj, ja tu nebūtu, es arī ticētu.” Labi, ka ir mācītājs, kurš pasniedz faktus tā, ka katrs var tos izvērtēt un pats izdomāt. Vai ar šo statistiku nepietiek, vai vajag vēl ko pierādīt? Kad ielieku šādus postus, tad sākas komentāri: “Ko tu ņirgājies par cilvēkiem, cilvēks nomira!” Sāk troļļot, ka nav patiesība un neesot ņemts vērā daudz kas cits. Kad palasu šos komentārus, tad rodas jautājums: “Kurš ir stulbs? Vai tiešām es nepareizi kaut ko ieliku?”

Ieliku rakstu par Bilu Geitsu, un uzreiz bija komentārs, ka tā ir sagrozīta informācija, krieviski esot neprecīzs tulkojums. Nosūtīju vairākiem cilvēkiem, kuri labi pārzina angļu valodu, un saņēmu atbildi, ka nekas nav sagrozīts, viss ir pareizi. Bils Geitss saka, ja labi izdosies plāns ar vakcīnām, tad varēs par 10-15% samazināt iedzīvotāju skaitu. Viņš pats to saka, vairāki tulkotāji to pārbaudīja. Tas viss tiek pateikts tik gudri un filozofiski, ka rodas iespaids, ka viņš pats līdz galam nesaprot, ko runā. Ja ņem vērā visu pārējo, ko viņš dara, tad ir pilnīgi skaidrs, par ko viņš runā, proti, ka vakcinācija palīdzēs samazināt populāciju par 10-15%. Tomēr trollis ieraksta komentārā, ka tulkojums neatbilst oriģinālam. Varbūt arī kāds vārds neatbilst ļoti precīzi, bet būtība un saturs atbilst. Vēl par rakstu, ko ieliku par komandanta suņiem. Daži dzīvnieki ir vienlīdzīgāki par citiem. Orvela grāmatā “Dzīvnieku ferma” cūkām sargi arī bija suņi, un viņi bija represīvi. Manā rakstā gan nebija nekā aizvainojoša, bet zem raksta sākās negatīvi komentāri, “tā viņam vajag” utt. Mūsu lauvas laikam gulēja, un komentāros sāka veidoties negatīva vide. Es kaut ko mēģināju čiepstēt, bet viņi masveidā krita virsū. Tad es pamodināju dažus lauvas, tie sāka komentēt, un tikai vakarā ap astoņiem es savējiem varēju paziņot, ka komentāros ir balanss, ka ir normāli. Ieslēdzu filmu “Likteņa ironija”, 10 minūtes paskatījos un aizmigu. Lūk, kā notika.

Kāpēc es stāstu šo notikumu? Gribu atklāt kādu svarīgu lietu. Tas ir saistīts ar Rakstu vietu, kad palīgi turēja Mozus rokas. Interneta vide ir tā vide, uz kuru spiež globālā elite. Gan naudas norēķini, gan sarakstes – viss, viss tiek pārcelts ciparos. Ja viss ir pārcelts ciparos, tad tas, kurš to visu kontrolē, mierīgi cenzē, ko tu ēdīsi, kad ēdīsi, kur ēdīsi, kur tu gulēsi, kur negulēsi, kurš runās, kurš nerunās – visu cenzē, noslēdz, pieslēdz. Kurš pirks, kurš pārdos – viss var tikt kontrolēts. Lai to visu panāktu, vispirms ir jākontrolē informatīvā vide. Komentāru vide ir ļoti svarīga. Piemēram, Delfos pirms divām nedēļām ielika kādu propagandas rakstu par šī brīža situāciju valstī, bet komentāros apmēram 90% cilvēku bija kategoriski pret ierobežojumiem. Ieejot tagad Delfu komentāros, redzu, ka visi grib pagarināt komandantstundu. Man kaut kas neiet kopā, kā gan cilvēki tik pēkšņi mainīja savu viedokli? Domāju arī par savu rakstu – kāpēc daudzi ir tik negatīvi? Es uzzināju, ka pat mūsu zemessardzē strādā tāda kā psihologu komanda, kas troļļo jeb rada internetā vidi, viltus sabiedrības viedokli. Kā teica Gebelss un Hitlers: “Iedodiet mums masu medijus, un mēs padarīsim tautu par cūku baru.”

Es to paskaidrošu vienkārši. Tu izlasi manu rakstu, kur es saku patiesību. Es to redzēju, piedzīvoju, tā ir. Pēc tam tu skaties komentāros, ko cilvēki par to saka, un ieraugi: “O, visi domā citādāk. Es laikam ne tā sapratu. Domāšu tā, kā domā visi.” Tas viss darbojas un vienmēr ir darbojies. Cilvēki pēc tam pieņem tādus lēmumus, kādi ir izdevīgi meinstrīmam. Meinstrīms ir vadošais viedoklis, tas, ko grib valdība. Šim manam rakstam komentāri vien bija vairāk nekā tūkstotis, ļoti daudzi dalījās ar to, tāpēc tas kļuva bīstams un izņēma ārā. Komentāru vidē sākotnēji uzvarēja troļļi, bet tikai pēc tam, kad pieslēdzās draudze, tas viss izlīdzinājās. Tur nav tikai draudze, pozitīvus komentārus raksta un mani atbalsta arī cilvēki, kurus es nepazīstu. Piemēram, jau sen biju pamanījis Ilvaru Miču, lai Dievs viņu svētī. Es nezinu, no kurienes viņš ir un kas viņš ir. Uzrakstīju viņam paldies par atbalstu. Komentāros viņš vienmēr ir klāt un zinātniski, precīzi argumentē, un ne tikai Facebook, bet arī Delfos vai Tvnet, kad ir negatīvi komentāri par mani vai draudzi, viņš raksta garus “palagus”, ļoti gudrus un adekvātus. Domāju, ka viņam ir ļoti laba izglītība. Uz manu pateicību par atbalstu viņš atrakstīja: “Būs labi, mācītāj! Patiesību aizstāvēt ir bauda, kaifs un gods, un tas ir ļoti viegli. Tā ir mūsu profesija, jo Jēzus ir patiesība.” Bez aktīvas cīņas mēs zaudēsim. Mums jācīnās tā, kā cīnās radikālie kristieši ASV. Visi ir ap prezidentu. Un viens par visiem un visi par vienu. Visi, kas mīl brīvību un saprot Bībeles notikumus. Paldies katram, kas iestājās, komentēja un turēja manas rokas. Dieva lauvas, es jūs mīlu! Viens nav cīnītājs, viens nav karotājs. Arī tu viens neesi karotājs. Ja jūs ļausiet mācītāja rokām nolaisties, jūs zaudēsiet paši. Manām rokām ir jābūt paceltām. Un zizlim ir jābūt rokās. Lūdzu, palīdziet man to turēt.

Interneta vidē pret mums cenšas veidot viltus sabiedrības viedokli. Tie ir troļļi! Es domāju, ka daudzi no viņiem ir speciāli apmācīti cilvēki. Ja es ielieku kādu rakstu, viņi mēģina pirmie ielikt tur savus komentārus. Viņi rada nesaskaņas un šaubas cilvēkos. Citreiz aiziet pat līdz lamu vārdiem. Citi ir vienkārši brīvprātīgie, reizēm ir kāds greizsirdīgs vīrs. Kādai māsai, kas nāk mūsu draudzē un ir kalpošanā, vīrs mācītāju redz kā sāncensi. It kā mācītājs būtu Dievs. Lūk, tādi cilvēki var būt, kam vispār nepatīk draudze. Bet ir speciāli cilvēki, un tos sauc par troļļiem. Laikam, ka vislabāk viņus ir bloķēt. Citiem pat virsū uz profila ir zila lenta “uzticieties zinātnei un neizplatiet viltus ziņas”. Viņu profilos būs Latvijas Universitāte un visas humanitārās zinātnes. Tie ir skolās speciāli apmācīti cilvēki. Ne visi ir troļļi, kuriem maksā, citi ir vienkārši idejiskie, bet citi, iespējams, pat apmaksātie. Jo valdība maksā nenormālas naudas, lai caur medijiem pasniegtu savu viedokli, ko uzspiest sabiedrībai. Tāpēc komentāri netiek atstāti novārtā. Kā lai šajā vidē rada dievišķu vidi? Kurš to var izdarīt, draugi? Tikai mēs kopā! Ja mācītāja profilā notiek karš, tad Dieva lauvas pieslēdzas un cenšas, lai pie maniem rakstiem pirmie komentāri ir mūsējie. Un pie katra viņu komentāra ir trīs atspēkojumi. Ir gadījumi, kad tiešām ir jāpasūta tālāk. Tā gan nevajadzētu darīt, bet reizēm ir gadījumi, kad vajag to izdarīt.

Vai redzēji, kā Uhaņā, kovida dzimtenē, sagaidīja Jauno gadu? Pilsētā ir 11 miljoni iedzīvotāju. Tūkstošiem cilvēku kā siļķes mucā svinēja svētkus, ar maskām un bez. Tur vairs nav iepriekšējie noteikumi. Tiklīdz es ieliku internetā publikāciju, tā uzreiz parādījās tādi, kas kliedz, ka viņi arī tā grib. Nodomāju, ka, ja ieliek kaut ko labu, tad tagad viss būs labāk. Bet kādiem ir vienalga, labs vai slikts, jo, jebkura ziņa, kas grauj, ka viss ir labi un tiek nomelnota komandantstunda, mazinot tās nozīmi, ir viltus ziņa vai apkarojama ziņa. Tobrīd bija vēls vakars, kad ievietoju rakstu. Nodomāju, ka nu beidzot neviena nav un ierakstīju komentārā, kur tad visi nomelnotāji palikuši. Parādījās smaidiņi no cilvēkiem, viss asprātīgi. Pagāja divas minūtes, un kādi četri troļļi bija klāt. Un sāka bliezt, ka tā ir nepatiesa ziņa, ka Ķīnā ir cits kalendārs, tur svin citādāk. Es personīgi neko nezinu par Ķīnas kalendāru, tikai to, ka viņi svinēja šo Jauno gadu. Viņi visu laikam tur svin, bet to nekur neatspoguļo, un tikai pameklējot Google meklētājā, var atrast, kā sagaidīja jauno gadu dažādās valstīs. Uhaņā tas notika skaisti, ar diskotēku. Zini, kur vēl kruti sagaidīja? Kādā vietā Francijā bija ap diviem tūkstošiem reiveru. Vai tu zini, kas ir reivs? Tehno mūzikas pavadījumā ar gaismas efektiem piepilda zāli un visi tusē. Cepuri nost frančiem. Atbrauca visa vietējā policija un dabūja ar akmeņiem un mietiem, un viņi tā arī nespēja tusētājus izklīdināt, sākās bardaks, taču viņi novadīja visu savu reivu. Nu, protams, rīkotājiem uzlika sodu. Latvieši gan tādi nav. Palasi komentārus, pavisam nopietni, piemēram: “Ko tu te vispār ņirgājies, gribi lai atceļ karantīnu? Gribi, lai kovidu atceļ?” Grib mani nogrūst malā. Visi cilvēki vēlas, lai kovidu atceļ, bet komentāros kādi pastrādā un spēlē uz tiem cilvēkiem, kuri ir panikā, un viņi arī aizdegās un kļūst stulbi, raksta stulbības, un brīdī, kad ieeju komentāros, saprotu, ka tur tiešām vairs nav labi. Bet pēc tam vajag nomierināties un paskatīties uz manu rakstu vēlreiz. Tūkstotis simts komentāru, “patīk” kādam tūkstotim, un septiņi simti dalījušies. Un kas bija ziņā rakstīts? Tur bija rakstīts, ka ar mani notika politiska izrēķināšanās. Cilvēki ar to dalījās savos profilos. Komentāri ir viens, bet tas, ar ko cilvēki dalās un grib pateikt, ir otrs. Un arī pateica. Un arī tāpēc mani nobloķēja. Mūs nobloķēja! Lieciet manas ziņas savos profilos un izplatiet! Ņemiet no mana bloga ziņas un lieciet iekšā.

Par ko ir viss šis stāsts? Es nedaudz jūs iepazīstināju ar politiku, kā to taisa, kā apzināti veido sabiedrības viedokli. Arī komentāros to veido. Un kas būtu mums jādara? Mums ir jārunā komentāros. Mums ir jātur rokas augšā. Un paldies ikvienam, kas komentē, raksta un iestājas. Kā visiem pasaku paldies, gribās raudāt! Tāpēc arī mani aizkustina tādas filmas kā “Gladiators”, “Karalis Artūrs”, “Glābjot ierindnieku Raienu”. Mani aizkustina cilvēki, kas upurējas otra cilvēka labā. Mani aizkustina drosmīgi cilvēki, idejiski cilvēki, kas iet līdz galam un upurējas sava tuvākā labā. Ja jau man asaras nāk acīs, tas nozīmē, ka es jūsos redzu tos “gladiatorus”. Jūs taču arī riskējat ar savu reputāciju! Darbā pēc tam jūs var kaunināt un radīt ar pirkstu: “Fuj!” Vai ne? Ir cilvēki, kas ir draudzē, kalpo Dievam un cilvēkiem, un skaitās “teroristi”. Tie, kas 12. decembrī bija Krastmalā, tika policijas sazīmēti. Protams, ka šobrīd ir uzsāktas lietas. Un mūsējie tajā sarakstā ir pirmie. Tādos laikos mēs dzīvojam. Kad lasu komentārus, es domāju, vai kāds svētdien būs vēl draudzē. Es atnāku, un ir pilns. Malači, paldies! Nevis tāpēc, ka atnācāt, bet tāpēc, ka varam būt kopā. Un paldies, ka tu vispār domā! Komanda ir svarīga! Arī mācītāju atbalstīt ir ļoti svarīgi. Mājas grupas ir svarīgas! Draudzē ir svarīga pareizā hierarhija! Un tur neko nevar darīt. Mīlestība vienam pret otru ir ļoti svarīgi.

Tātad šķirstā bija manna, zizlis un akmens plāksnes. Un šīs plāksnes simbolizē personīgas attiecības ar Dievu.

“Bet mēs gribam arī turpmāk Dievu lūgt un kalpot ar vārdu." (Apustuļu darbi 6:4)

Tas bija tad, kad apustuļi bija aizņemti ar tehniskām lietām draudzē, tādām kā atraitņu apkalpošana, kad neatlika vairs laika lūgšanām. Viņi iecēla diakonus, deleģēja savus pienākumus un teica, ka arī turpmāk vēlas kalpot ar lūgšanām un Dieva vārdu. Pati svarīgākā kalpošana ir lūgšanas un Dieva vārda lasīšana.

“Debess un zeme zudīs, bet Mani vārdi nekad nezudīs.” (Mateja evaņģēlijs 24:35)

Dieva vārdam ir jābūt centrālajā vietā tavā dzīvē. Personīgām attiecībām ir jābūt centrālajā vietā. Šajos laikos arī grupiņās nepieciešams pastiprināti lūgt! Starp citu, kamēr mēs dievkalpojuma laikā lūdzām mēlēs, es jutu, kā iznāk svaidījums no šīs vietas. Mums vajag lūgt! Nevajag aizmirst par lūgšanu. Mēs nevaram tikai runāt patiesību un aizmirst lūgšanu. Pamatā jābūt lūgšanai. Abi ir svarīgi. Jaunajā gadā ieplāno laiku lūgšanai, ja nepieciešams, izveido grafiku. Regulāri lūdz, lasi Dieva vārdu, pārdomā.

Iesākumā bija Vārds, un Vārds bija pie Dieva, un Vārds bija Dievs. (Jāņa evaņģēlijs 1:1)

Vārds tapa miesa un mājoja mūsu vidū. Un mēs skatījām Viņa godību, tādu kā Tēva vienpiedzimušo Dēlu, pilnu žēlastības un patiesības. Draugi, Jēzus ir dzīvības Vārds.

Jo Dieva vārds ir dzīvs un spēcīgs un asāks par katru abās pusēs griezīgu zobenu un spiežas dziļi iekšā, līdz kamēr pāršķir dvēseli un garu, locekļus un smadzenes, un ir domu un sirds prāta tiesnesis. (Ebrejiem 4:12)

Dieva vārds ir dzīvs. Kad mēs klausāmies Dieva vārdu, lasām Dieva vārdu, pielietojam Dieva vārdu, tad dzīvojam.

Kornēlijs nāca un lūdza Jēzu, lai dziedina viņa kalpu, un Jēzus gribēja iet, bet Kornēlijs teica: “Nevajag nākt manā namā, es neapgrūtināšu tevi, Mācītāj! Jo arī es esmu tā kā tu padots augstākai varai. Kad es saku kalpam: ej, viņš iet. Kad es saku karavīram: nāc, viņš nāk. Kad es saku: dari to, viņš dara. Saki tikai vienu vārdu, un mans kalps būs vesels!” Un, kad Jēzus teica: “Ej, lai tev notiek pēc tavas ticības,” kalps tapa vesels tajā pašā brīdī. Dieva vārds ir dzīvs un dziedinošs. Jēzus Vārds ir dziedinošs. Tas dziedina tavu dvēseli un miesu.

Mans dēls, ievēro manus vārdus, un lai tava auss nosliecas manai runai pretī! Jo tie ir dzīvība tiem, kas tos atrod, un ir zāles visai viņu miesai, kas dziedina. (Salamana pamācības 4:20,22)

Pēc Jēzus augšāmcelšanās divi mācekļi gāja pa ceļu, un pēkšņi Jēzus pie viņiem ieradās un viņi To neatpazina. Pēc tam Viņš nozuda, un viņi domāja, vai tas tiešām bija Jēzus. Bet viens teica, ka tas tiešām bija Jēzus! Viens no mācekļiem jautāja, vai otrs juta, kā Viņš runāja. Viņu sirdis dega! Kad Jēzus runā, mūsu sirdis deg. Kad mēs dzirdam Dieva vārdu, sirds no patiesības iedegās. Tā ir dzīvība mūsos!

Bet Viņš atbildēja un sacīja: "Stāv rakstīts: cilvēks nedzīvo no maizes vien, bet no ikkatra vārda, kas iziet no Dieva mutes." (Mateja evaņģēlijs 4:4)

Tieši tāpat kā mums vajag dienišķo barību, tāpat arī Dieva vārdu, un no lūgšanas nav jāņem gavēnis. No miesīgām lietām var ņemt gavēni, bet ne no Vārda. Tā ir dienišķā barība katram. Un tā ir dzīvība arī tavai miesai.

Vēl Viņš tiem stāstīja līdzību par to, ka tiem aizvien būs lūgt Dievu un nebūs pagurt. (Lūkas evaņģēlijs 18:1)

Tu lasi evaņģēlijus un katrā evaņģēlijā redzi, ka jālūdz Dievs. Jēzus uzkāpa kalnā un lūdza, Jēzus iegāja dārzā un lūdza, Jēzus nošķīrās viens pats un pavadīja laiku ar savu Tēvu divvientulībā. Mēs to lasām Bībelē. Kad Jēzus bija lūdzis Dievu, Viņš pie mācekļiem nāca pa ūdens virsu. Tad, kad tu esi bijis personīgās attiecībās ar Dievu, tu ej virs problēmām. Mēs arī kā draudze ejam virs problēmām. Mūs vajā, mūs nicina, bet mēs staigājam virs problēmām un nesam gaismu. Nesam gaismu pat tiem cilvēkiem, kuri mūs ienīst. Jēzus saka, lai mīlam savus ienaidniekus. Pāvils bija Kristus un draudzes ienaidnieks. Bet kāds par viņu lūdza Dievu. Kādi lūdza par Pāvilu Dievu, kādi lādēja. Bet Pāvilam paveicās, viņš piedzima no augšienes. Viņš krasi izmainīja savus uzskatus, savu dzīves virzību. Un šobrīd tieši viņa vēstules dominē Jaunajā Derībā!

“Bet šī suga neiziet citādi kā vien ar lūgšanas un gavēšanas palīdzību.” (Mateja evaņģēlijs 17:21)

Mācekļi nāca pie Jēzus un prasīja: “Kāpēc mēs nespējam izdzīt ļaunos garus, bet Tu spēj?” Jēzus tiem atbildēja, ka šī suga neiziet bez lūgšanas un gavēšanas palīdzības. Jo mūsu cīņa nav pret miesu un asinīm, bet pret garīgām varām, pret velnu un viņa eņģeļiem. Mums vispirms ir jāgūst uzvaras garīgajā pasaulē. Un tad mēs gūsim uzvaras arī materiālajā pasaulē. Jo iesākumā ir Vārds. Bībelē teikts, ka iesākumā zeme bija neiztaisīta un tukša. Dievs teica, un viss tapa. Kad mēs ņemam Dieva vārdu, kas ir radošs un saka, lai top, tad arī top. Bet vajāšanas būs, un to saka Jēzus. Godīgi sakot, esmu lepns, ka mani nobloķēja Facebook. Viņi domā, ka man tagad ir kauns? Es esmu lepns! Kad apustuļus arestēja un aizliedza tiem sludināt, viņi teica, ka Dievam vairāk jāklausa nekā cilvēkiem. Viņus pārmācīja, taču viņi aizgāja priecīgi, ka cieš Kristus dēļ. Draugi, mums Dievs ir paredzējis trīs lietas, lai tās būtu katra kristieša dzīves centrā, un tās ir personīgas attiecības ar Dievu (lūgšana un vārds), Ārona zizlis, kas nozīmē strukturētu komandu un draudzi, un mannu jeb Dieva svētību. Es jūs mīlu, lai Dievs jūs ļoti svētī!

Mācītāja Mārča Jencīša sprediķi “Akmens plāksnes, zizlis un manna” pierakstīja un rediģēja draudzes “Kristus Pasaulei” redakcija

Desmit baušļi

Publicēja 2020. gada 29. dec. 11:53Līga Paņina

Ziņas datums 29.12.20.

Šodienas svētrunas tēma ir “Desmit baušļi”. Es sapratu, ka mums ir nepieciešams atjaunot zināšanas par desmit baušļiem. Desmit baušļus būtu ļoti labi zināt no galvas. Tas ir kristietības un kristīgās mācības pamats. Jā, galvenais ir Jēzus Kristus, Viņa nāve un augšāmcelšanās, tomēr arī desmit baušļi. Dievs mūs glābj ne tā iemesla dēļ, ka mēs turam baušļus. Dievs Savā žēlastībā glābj ikvienu, kas tic Jēzum, bet visi tie, kas tic Viņam, pieturas pie desmit baušļiem. Jauns radījums, jauns cilvēks, jauna sirds un jauna dzīve ir saskaņā ar desmit baušļiem. Katram bērnam, arī katram kristietim desmit baušļi būtu jāzina no galvas. Ir kāda neliela problēma, runājot par baušļu secību. Katra konfesija baušļus skaita nedaudz atšķirīgi. Visām ir desmit baušļi, taču ir nelielas atšķirības. Tu vari kļūdīties sakot, kurš pēc kārtas ir katrs no baušļiem. Piemēram, luterāņiem un katoļiem ir citādāks skaitījums, nekā draudzei “Kristus Pasaulei”, un pat šo abu konfesiju starpā ir atšķirība bauslības tekstā. Mēs pieturamies pie tās sistēmas, kas ir tuvāk pašam avotam jeb ebreju tradīcijām. Es zinu, ka arī pareizticīgie un adventisti pieturas pie šīs pašas sistēmas. Starp evaņģēliskajām draudzēm šis jautājums dalās – vieni pieturas pie vienas sistēmas, citi pie citas. Par šo es vēlos tev paskaidrot vairāk. Cilvēkiem ir problēma pirmajā bauslī.

“Es esmu Tas Kungs, tavs Dievs, kas tevi izvedis no Ēģiptes zemes, no vergu nama. Tev nebūs citus dievus turēt Manā priekšā.” (2. Mozus grāmata 20:2-3)

Šis ir pirmais bauslis.

“Netaisi sev elku tēlu vai kādu atveidu nedz pēc tā, kas ir augšā debesīs, nedz pēc tā, kas ir virs zemes, nedz pēc tā, kas ir ūdenī zem zemes.” (2. Mozus grāmata 20:4)

Šis ir otrais bauslis. Dievs pavēl mums nedarināt nekādus elku tēlus un nekādu Dieva atveidu, jo Dievu neviens nav redzējis. Mums Dievs ir jāiepazīst nevis no zīmētiem attēliem, kas, visticamāk, nāk no filmām un cilvēku fantāzijām, bet Dieva tēls ir jāiegūst no Rakstiem. Mums ir jāiepazīst Dieva raksturs, nevis attēls. Ja runājam par cilvēkiem, mums, pirmkārt, ir svarīgi tas, ko viņš dara un kā domā, nevis izskats. Pirmkārt ir iekšējais, garīgais cilvēks. Problēma ir tajā, ka, piemēram, luterāņu baznīcā pirmais bauslis ir tikai viens: “Es esmu Tas Kungs, tavs Dievs, un tev nebūs citus Dievus turēt Manā priekšā.” Bauslis “nedarini elka tēlu” ir izņemts. Tas vienkārši tur nav. Ko nu lai dara? Tad sanāk tikai deviņi baušļi, jo viens ir noņemts nost. Viņi ir izdarījuši citādāk. Runa ir par desmito bausli. Desmitais bauslis saka: “Tev nebūs iekārot.” Starp citu, tas ir vienīgais bauslis, kurš patiesībā ir tāds, par ko Vecās Derības laikā nevarēja dabūt sodu. Tas bija saistīts ar to, par ko Jēzus runā, - vairāk par iekšējo cilvēku, tavām iekšējām vēlmēm, domu pasauli un fantāzijām. “Tev nebūs iekārot.” Baušļi Bībelē atrodas 2. Mozus grāmatas 20. nodaļā. 

“Tev nebūs iekārot sava tuvāka namu. Tev nebūs iekārot sava tuvāka sievu, nedz viņa kalpu, nedz viņa kalponi, nedz viņa vērsi, nedz viņa ēzeli, nedz ko citu, kas tavam tuvākam pieder.” (2. Mozus grāmata 2:17)

Mums šis bauslis skan ļoti vienkārši: "Tev nebūs iekārot." Bet tā kā konfesijām, kuras ir izņēmušas bausli “nedarini elka tēlu”, pietrūkst viens bauslis, tās ir izdarījušas tā, ka devītais bauslis skan: “Tev nebūs iekārot sava tuvākā namu,” un desmitais bauslis skan: “Tev nebūs iekārot sava tuvākā sievu, kalponi, lopu, nedz ko citu, kas tam pieder.” Divas reizes tiek atkārtots viens un tas pats bauslis. Kāpēc? Dažādās konfesijās ir dažādi pieņēmumi par baušļiem un to, kuru tad no sistēmām lietot. Viņi ir saīsinājuši pirmo bausli, uzskatot, ka “tev nebūs darināt elka tēlu” ir tas pats, kas “tev nebūs turēt citus dievus Manā priekšā.” Paskaidrošu, kāpēc mēs turamies pie savas baušļu sistēmas. Mēs neatkārtojam bausli “tev nebūs iekārot” divas reizes. Mēs atkārtojam pirmo bausli, kurš patiesībā nemaz nav pirmais. Tie ir divi baušļi. Pirmie četri baušļi attiecas uz cilvēka attiecībām ar Dievu. Tie runā par Dieva gribu attiecībā pret cilvēku, konkrēti pret tevi. Tie runā par tavām attiecībām ar Dievu. Pārējie seši baušļi runā par tavām attiecībām ar cilvēkiem. Kas ir svarīgāk – tie seši vai pirmie četri? Pirmie četri ir svarīgāki, tāpēc ka tie attiecas personīgi uz attiecībām ar Dievu. Mēs zinām, ja nav attiecību ar Dievu, tad cilvēks nespēj veidot normālas attiecības ar cilvēkiem. Agri vai vēlu tu sāksi saukt vīrieti par sievieti un sievieti par vīrieti, kā mums to jau šobrīd cenšas iestāstīt. Tu sāksi jaukt to, kas ir balts un kas melns, tāpēc svarīgākas ir attiecības ar Dievu. Tāpēc, ja tu gribi kaut ko dublēt, tad labāk ir dublēt nevis pēdējos sešus, bet pirmos četrus baušļus.

Pirmajā bauslī, pirmkārt, runa ir par reālām dievībām Vecās Derības laikmetā. Šodien nekas daudz nav mainījies, bet tajā laikā tas bija vairāk izplatīts. Bija pat oficiālas valstu un tautu reliģijas, kas atzina konkrētus elkus, konkrētas dievības, dēmoniskas būtnes, un attiecīgi priesteri, valsts reliģija pielūdza vienu, divas vai pat piecas dažādas dēmoniskas būtnes. Šis bauslis attiecas tieši uz citiem dieviem. Visa šī haosa dēļ, kas valdīja tā laika pasaulē (kā dēļ arī pasaule gāja bojā plūdos), Dievs teica: “Jums nebūs dažādus dievus pielūgt. Ir tikai viens Dievs. Tas Dievs, kas radījis debesis un zemi." Tad, kad es nācu pie Dieva, manā galvā bija putra. Manā prātā bija parapsiholoģija, Tibetas lamas un citas lietas. Es praktizēju dažādas vizualizācijas un tamlīdzīgi, bet mana dzīve nemainījās, kļuva tikai ļaunāk. Sekoja cietumi, alkoholisms, narkotikas. Tas viss turpinājās līdz brīdim, līdz es sāku lūgt Dievu, teikdams: "Dievs, ja Tu esi tas Dievs, kas radījis debesis, zemi un mani, izmaini manu dzīvi!" Lūk, Tas Dievs, kura Vārds ir Jēzus. Tas Dievs, kurš sūtīja Savu Dēlu pasaulē un uzņēmās mūsu grēkus, lai mēs varētu būt attiecībās ar Debesu Tēvu. Tas Dievs, Elohim, kurš ir Radītājs, El Šadai, visspēcīgais, visvarenais Dievs, El Elion, debess un zemes valdnieks. Tas Dievs! Kad es Viņu piesaucu, Viņš izmainīja manu dzīvi. Viņam es ticu. Es ticu trīsvienīgam Dievam – Tēvs, Dēls un Svētais Gars. Kā ūdens, tvaiks un ledus – viens un tomēr dažādās formās. Paldies, ka Svētais Gars šobrīd ir šeit un darbojas mūsu vidū! Visas tā laika daudzdievības vidū Dievs izvēlējās konkrētus cilvēkus, konkrētu Ābrahāmu, konkrētu Īzaku, konkrētu Mozu. Un tieši caur Mozu Dievs mums dod bauslību. Pirmais bauslis saka, ka mums būs tikai viens Dievs, un To mums būs pielūgt. Bet otrs bauslis saka: “Nedarini tēlu.”

“Es esmu Tas Kungs, tavs Dievs, kas tevi izvedis no Ēģiptes zemes, no vergu nama. Tev nebūs citus dievus turēt Manā priekšā.” (2. Mozus grāmata 20:2-3)

“Netaisi sev elku tēlu vai kādu atveidu nedz pēc tā, kas ir augšā debesīs, nedz pēc tā, kas ir virs zemes, nedz pēc tā, kas ir ūdenī zem zemes. Nezemojies to priekšā un nekalpo tiem, jo Es, Tas Kungs, tavs Dievs, esmu dusmīgs Dievs, kas tēvu grēkus pie bērniem piemeklē līdz trešam un ceturtam augumam tiem, kas Mani ienīst, un dara žēlastību līdz tūkstošajam augumam tiem, kas Mani mīl un tur Manus baušļus.” (2. Mozus grāmata 20:4-5)

Vārdi “nedarini sev elku tēlu” nerunā par dieviem, bet par tēliem. Otrais bauslis ir pareizāk: “Nedarini tēlu”, nevis “citu dievu nepielūdz”. Vārdi “nedz pēc tā, kas ir augšā debesīs” runā par to, ka Dievs nevēlas, lai mēs darinātu Dieva tēlu, savukārt, vārdi “nedz pēc tā, kas ir virs zemes, nedz pēc tā, kas ir ūdenī zem zemes” runā arī par jebkādu citu tēlu. Mēs zinām, ir cilvēki, kuri pielūdz bildes, uz kurām ir uzzīmēts Dievs, Jēzus, Marija, svētie utt. Viņi zemojas šo attēlu priekšā, viņiem sajūk, viņi sajauc visu un beigu beigās dzīvo kā paši vēlas, bet viņiem ir svarīgi, ka ir bilde. Tā bilde ir viņu dievs. Reiz Ukrainā kāda sieviete neatnāca uz dziedināšanas dievkalpojumu, bet viņai bija reklāmas flajeris. Viņa liecināja, ka esot uzlikusi flajeri uz galvas un saņēmusi dziedināšanu, pat neatnākot uz dievkalpojumu, bet pēc tam, kad viņa saņēma dziedināšanu, arī atnāca uz dievkalpojumu. Ukraina ir izteikta pareizticīgo zeme. Sieviete ieraudzīja mācītāja attēlu, uzlika papīru uz galvas un saņēma dziedināšanu. Cilvēks tic pieskārienam un saņem dziedināšanu, bet tas ir bīstami, ka Dievu, kuru neviens nav redzējis, zīmē, veido, un galu galā kalpošana pašam Dievam pārvēršas par kalpošanu dažādiem tēliem. Tāpēc ir svarīgi zināt pirmos divus baušļus. “Nedarini elku tēlus” attiecas uz jebkādiem tēliem – gan velna tēliem, gan dievišķiem tēliem, gan eņģeļiem utt.

Desmit baušļi izraēliešiem tika doti pēc tam, kad Mozus vadībā viņi tika izvesti no Ēģiptes zemes. Ar baušļiem tu netiec glābts. Ja tu gribi būt labs cilvēks un saki, ka turi baušļus, zini, ka ar tiem tu neesi glābts. Tu esi glābts no tā, ka Kristus ir piedevis tavus grēkus. Tu esi noticējis tam, tu esi pieņēmis, ka Kristus ir Kungs, Viņš ir Dieva Dēls, miris par taviem grēkiem un augšāmcēlies. Tu tam tici, nožēlo savus grēkus un aicini Jēzu savā sirdī. Viņš dara tevi par jaunu cilvēku, un pēc tam tava jaunā būtība ir tāda, kādu Dievs to ir atklājis caur desmit baušļiem, kuros tu dzīvo. Tu caur tiem netiec glābts, bet tu dzīvo pēc tiem. Vecajā Derībā baušļi tiek saukti par derības vārdiem. Tas ir līgums, derība starp cilvēkiem un Dievu, kur Dievs apsola pildīt no Savas puses apsolījumus, kurus Viņš devis: “Es tevi svētīdams svētīšu, vairodams vairošu. Kas celsies pret tevi, tas kritīs tevis dēļ. Nekāds ļaunums tev nenotiks, nedz kāda nediena tuvosies tavai teltij. Ar rokām tu pacelsi čūskas. Kad tu dzersi nāvīgas zāles, tās tev nekaitēs. Neveseliem viņi rokas uzliks, un tie kļūs veseli.” Tie ir labklājības un mūžīgās dzīvības apsolījumi. Dievs no Savas puses prasa, lai arī mēs kaut ko ievērojam. Kas tad mums ir jāievēro?

Līgums, derība starp cilvēkiem un Dievu, satur desmit baušļus, akmens plāksnēs ierakstītus ar Dieva pirkstu. Tos Mozus saņēma Sinaja kalnā, kurā viņš pavadīja četrdesmit dienas. Kad Mozus nokāpa no kalna, viņš atnesa bauslību. Desmit baušļi tika ievietoti šķirstā. Vecās Derības laikā, vēl pirms Mozus, Ābrahāmam, Īzakam un Jēkabam bija personīgas attiecības ar Dievu. Viņiem bija kādas īpašas vietas, kurās viņi satikās ar Dievu un pielūdza Viņu. Kad Jēkabs bija apgūlies, palikdams ķieģeli zem galvas, viņam naktī atklājās vīzija jeb sapnis, kurā viņš redzēja debesis, kāpnes un eņģeļus staigājam pa tām augšā un lejā. Dievs teica: “Ja tu Man kalposi, Es par tevi gādāšu un tevi vairošu, bet no savas puses arī tev šis tas ir jāievēro.” Un šajā vietā Jēkabs uzcēla altāri, kurā pielūdza Dievu. Vēlāk uz šādām vietām cilvēki nāca lūgt Dievu, pielūgt un upurēt. Pēc iziešanas no Ēģiptes zemes tika izveidots Dieva templis – Saiešanas telts. Tās centrālajā vietā atradās desmit baušļu plāksnes. Faktiski visa Vecās Derības Izraēla uzbūve, visa valsts iekārta balstījās uz konstitūciju, uz desmit pamatpunktiem. Līdz tempļa uzcelšanai šķirstā atradās arī Ārona zizlis un manna. Manna simbolizē Dieva apgādību un svētību. Zizlis simbolizē priesterību, draudzes kārtību un vadību. Mozus un desmit baušļi simbolizē derību jeb Dieva vārdu. Dieva vārds ir centrā. Jēzus saka, ka cilvēks nedzīvo no maizes vien, bet no ikkatra vārda, kas iziet no Dieva mutes, tāpēc desmit baušļiem, draugi, ir jābūt mūsu sirdīs. Tie ir jāzina no galvas, un būtu labi tos zināt ar visiem kārtas cipariem, vislabāk, pēc mūsu mācības, lai nesajūk.

Es vēlos tev atgādināt ļoti svarīgas lietas, bez kurām noteikti nevarēs izprast arī pārējos baušļus. Lasot Veco un Jauno Derību, reizēm viss jūk un kļūst grūti saprast, kas no visa uzskaitītā ir jāievēro un kas nē, kas ir jāņem vērā un kas nav. Bībelē ir minēti morālie likumi, kas ir desmit baušļi. Vēl ir rituālie likumi – viss, kas saistīts ar upurēšanu. Rituālu Vecajā Derībā ir ļoti daudz. Dažādi noteikumi par jēriem, auniem, vēršiem, mazgāšanos utt. Bija ļoti sarežģīti to visu izpildīt. Tos sauc par rituālajiem likumiem. Mums patīk lasīt Bībelē, ka bauslība līdz ar Kristu ir krustā sista un mēs bauslībai esam miruši. Daži iedomājas, ka mums bauslība vairs nav jātur. Draugi, Bībelē ir runa par to, ka rituālie likumi ir atcelti, jo Jēzus atnāca un upurēja Sevi vienu reizi par visiem grēkiem. Jebkāda cita veida upurēšana ir pilnīgi lieka un nevajadzīga. Visa šī rituālā šķīstīšana, mazgāšanās un upurēšana ir atcelta, mums uz to nav jāskatās, bet mēs no tā varam mācīties kādus principus.

Bībelē ir aprakstīti arī pilsoniskie likumi. Tie ir uz desmit baušļu pamata Izraēlā ieviesti likumi, kas attiecas uz tā laika kultūru, ģeogrāfiju utt. Šeit ir Latvija, un Latvijā ir cita likumdošana, Amerikā ir cita. Katrā valstī likumdošana ir atšķirīga. ASV konstitūcija tika veidota uz desmit baušļu pamata. Kamēr tie atradās skolās, tiesas zālēs un citās iestādēs, tikmēr Amerika plauka, zēla un kļuva par visvarenāko valsti. Kad Amerika sāka izstumt Dievu no valsts iestādēm, parādījās sekas, kuras redzam šodien. Tā ir totāla katastrofa. Arī Izraēlā bija pilsoniskie likumi uz desmit baušļu pamata. Ja valstī nav jūras, tad tur nebūs jūrniecības likumu. Tur nav jūras, kapteiņu, kuģniecības, un nekādi likumi attiecībā uz šo sfēru nav nepieciešami. Tāpat valstīs atšķiras arī tāda elementāra lieta kā braukšanas puse. Valstīm ir atšķirīgi likumi, un tos sauc par pilsoniskajiem likumiem. Tie ir minēti arī Bībelē, attiecinot uz konkrētu valsti, un tāpēc tie nav jāņem verā, bet no tiem var mācīties un ņemt kādu paraugu. Mums arī ir savi pilsoniskie likumi. Ir svarīgi, lai katrā valstī likumi ir saskaņā ar desmit baušļiem. Visas citas nianses par likumiem ir otršķirīgas. Svarīgākais – lai tie balstās uz desmit baušļiem. Lasot Bībeli, ir svarīgi saprast, ka viss, kas patiesībā jāzina, ir desmit baušļi. Pārējais ir informācija, no kuras tu kaut ko vari gūt. Dievs tevi var uzrunāt, tu kaut ko vari iemācīties, bet tev nav jānes upuri. Tu nedzīvo Izraēlā, kur ir savi likumi. Piemēram, Izraēlā sieviete bija absolūti beztiesīga, tāpēc, sievietes, varat priecāties, ka dzīvojat Latvijā un esat draudzē “Kristus Pasaulei”! Ir konfesijas, kuras joprojām neatbalsta sieviešu ordināciju. Jēzus saka, ka Debesīs cilvēki ne precas, ne šķiras, bet visi ir kā eņģeļi. Man šķiet, ka tur nav svarīgi, vai esi sieviete vai vīrietis. Tur prasīs tikai to, vai esi ticējis Viņam un kā esi nodzīvojis savu dzīvi. Un nav nozīmes tam, vai biji briļļains, bez brillēm, ar lēcām, ar vienu kāju vai divām.

Desmit baušļi ir diezgan burtiski, tomēr arī tie prasa skaidrojumu, tāpēc šodien pārrunāsim visus desmit baušļus, kā arī būs neliels veselīgs skaidrojums par to nozīmi mūsu dzīvēs. Kā jau iepriekš teicu, mēs netiekam glābti caur baušļiem, bet caur Dieva žēlastību. Kad esam glābti, mēs pilnveidojamies, mums ir kur tiekties – uz šo desmit baušļu standartiem. Lai mēs nemaldītos tajā, ka Jēzus atnāca un atcēla bauslību, ir svarīgi zināt pašu svarīgāko: mēs dzīvojam žēlastībā, bet Jēzus atnāca un paaugstināja bauslības standartus. Ir kristieši, kuri uzskata un māca, ka līdz ar Jēzus atnākšanu ir tik liels žēlastības un mīlestības laiks, ka mēs šos baušļus nespējam pildīt un Dievs uz to skatās, tā maigi piedodot. Jēzus runā par kaut ko citu. Piemēram, par bausli “tev nebūs laulību pārkāpt” Jēzus saka tā: “Tev nebūs laulību pārkāpt? Ko, jūs! Kas jau ar acīm uzskata citu un to iekāro (savās fantāzijās), tas jau ir pārkāpis.” “Nokaut? Par kādu nokaušanu jūs runājat? Es jums esmu piešķīris Svētā Gara spēku. Jūs spējat mierīgi dzīvot desmit baušļos. Kāda nokaušana? Kas uz savu brāli dusmo, tas jau ir sodāms. Tev nebūs nepatiesu liecību dot? Kāda nepatiesa liecība? Jā ir jā un nē ir nē. Punkts!” Jēzus paaugstina standartus līdz cilvēka domu līmenim, līdz iekšējā cilvēka līmenim. Te nav runa par to, ka mēs varam kaut kādus baušļus pārkāpt. Par to vispār nav runa! Jēzus paaugstina standartus, lai pat tavā galvā nebūtu baušļu pārkāpšana.

Iesim cauri visiem baušļiem. Jaunās Derības Kristus ir piešķīris tev spēku, ar kuru tu SPĒJ dzīvot desmit baušļos. Tu spēj. Vai zini kā Vecajā Derībā izraēlieši spēja dzīvot baušļos? Ja cilvēks kaut ko nozaga, tad dabūja ar akmentiņiem pa galvu. Viņu ieraka zemē, galvu atstājot ārā, un ar akmeņiem meta pa galvu. Bija ieteicams ar mazākiem akmentiņiem, lai viss notiktu ilgāk. Nu, labi, tas tāds skaidrojums ar nelielu humoru. Patiesībā Vecajā Derībā par zagšanu nebija tik bargi sodi. Varēja palikt bez kāda locekļa gan, bet bija arī noteikti baušļu pārkāpumi, par kuriem sodīja ar nāvessodu. To, ka Izraēls tur baušļus, panāca ar sodiem. Pēc tam atnāca Kristus un cilvēkiem iedeva spēku turēt baušļus. Vecās Derības cilvēkiem šāda spēka nebija, bet Jaunās Derības cilvēkiem ir spēks tos pildīt. Ja cilvēks tos nepilda, tad laikam to dara speciāli. Ja runa ir par paaugstinātiem standartiem, tad, iespējams, situācija ir nedaudz citādāka. Es domāju, ka Dievs uz to tā žēlīgāk skatās. Arī Jānis savās vēstulēs runā, ka mēs žēlastībā esam glābti, un, ja kāds krīt pārkāpumā, tad mums ir aizstāvis Tēva priekšā, Jēzus Kristus. Jānis saka, ka aizstāvis ir, Dievs tev piedod, ja centies dzīvot pareizi un kaut ko vēl nespēj, vai neesi gana pieaudzis, bet tajā pašā laikā viņš saka: “Kas mīl Dievu, tas tur Viņa baušļus.” Vēl Jēzus saka, ka visi baušļi, kopā saņemot, ir tikai divi – mīli Dievu un savu tuvāko kā sevi pašu. Visu kopā savelkot, tā ir mīlestība. Mana attieksme pret Dievu ir mīlestība pret Dievu. Mana attieksme pret cilvēkiem saskaņā ar Dieva baušļiem, ir mana mīlestība pret cilvēkiem. Tā nav mīlestība, kad maziem bērniem jau skolas vecumā piedāvā mainīt dzimumu un vecākiem atņem tiesības iejaukties. Tas ir tas, kas sagaida Latviju nākotnē, ja draudze un aktīvisti turpinās gulēt, ļaus tikai dažiem kaut ko darīt un pārējie tikai skatīsies ar uzskatu, ka gan jau Dieviņš svētīs.

Vai esi pamanījis, ka manā Facebook profilā ir logo “Dieva lauvas”? Dieva lauvas ir tie cilvēki, kuri tic tam, ka Dievs ir ar viņiem, un tic tam, ka ar lūgšanu vien ir par maz. Tie ir rīcības cilvēki. Ja turpināsim gulēt, tad pienāks brīdis, kad, neatkarīgi no tā, vai tu esi kristietis, par saviem bērniem tu nedrīkstēsi neko iebilst, tev būs sods par to. Skolā bērnam iemācīs, ka meitene ir puika, un tu mājās teiksi “nē”, tad tev par to būs sods. Es domāju, ka sods varētu būt pat tāds, ka bērnu var izņemt no ģimenes. Tātad tas nozīmē, ka cilvēkiem nav sapratne par baušļiem un to, kas ir balts un kas ir melns, un mēs paši sākam izdomāt. Tāpēc bauslībai ir jābūt centrā; Dieva žēlastība, un pēc tam ir desmit baušļi. Jo ir rakstīts, kas mīl Dievu, tas tur baušļus. Ja cilvēks ir piedzimis no augšienes, viņš uzreiz nevar visu perfekti sakārtot, bet tas ir viņa ideāls, par kuru jāmaksā cena. Jā, Dievs redz, ko tu spēj un ko tu nespēj. Dievs to redz, un tur strādā Viņa žēlastība. Taču Viņš redz arī to, ko tu spēj un nedari. Un tur nevar būt soģis ne es, ne kāds cits, ne kāds mācītājs. Tās patiešām ir tavas personīgās attiecības ar Dievu. Dievs zina, kas ir tavā sirdī.

Pirmais bauslis: Es esmu Tas Kungs, tavs Dievs, kas tevi izvedis no Ēģiptes zemes, no vergu nama. Tev nebūs citus dievus turēt Manā priekšā.” (2. Mozus grāmata 20:2-3)

Par ko šeit ir runa? Par daudzdievību tā laika pasaulē. Dievs noliek šo bausli kā pašu pirmo: “Jums tagad būs tikai viens Dievs.” Par šī baušļa pārkāpumu Vecās Derības laikā bija nāvessods. Ja Izraēlā pieķēra kādu, kurš pielūdza kādu citu tautu dievus – nāvessods. Tas bija toreiz. Kā tas attiecas uz šodienu Jaunās Derības laikā? Kā tas attiecas uz mums? Kas ir citi dievi? Piemēram, kartupeļu ražas laiks. Cilvēks paņem kartupeli, ierāmē un ieliek sekcijā: “Mans dievs – kartupelis,” jo ražas laikā dievkalpojuma vietā viņš izvēlas kartupeļu vagu. Lūk, tavs dievs! Kartupelis nevar būt dievs, bet kas stāv aiz tā visa? Kas stāv aiz kartupeļa, kas stāv aiz gurķu burkas? Iedomājies sekcijā svēto gurķu burku. Svētais gurķis, svētā burka ar svēto marinādi, svētais etiķis un krustnagliņas. Jo, lūk, tieši tajā svētdienā bija gurķu laiks un marinādes laiks, kad Dievs gribēja tevi redzēt dievkalpojumā. Ja Facebook kļūst svarīgāks par personīgajām attiecībām ar Dievu, ja televizors kļūst svarīgāks par lūgšanu laiku, tad tie arī kļūst par citiem dieviem. Viss, kas mūs novērš no dievkalpojuma, no attiecībām ar Dievu, kļūst par mūsu dievu. Pavisam mierīgi darbs var kļūt par tavu elku. Arī dažādas atkarības var būt tavs dievs. Manā dzīvē bija citi dievi. Narkotikas bija mans dievs, un tas bija tāds dievs, ka es vairs negribēju tādu dievu, bet nevarēju tikt no tā vaļā. Sākotnēji dievi sevi piedāvā tā skaisti un labi, skaistā “iesaiņojumā”. Bet pēc tam, kad gribi tik vaļā: “Man tevi vairs nevajag, dievs,” tad šis dievs saka: “Nekā nebija, tagad tu man kalposi.” Pirms Mozus izveda savu tautu no Ēģiptes, no verdzības zemes, viņi gribēja izrauties no tās, bet nevarēja. Viņi bija sistēmā.

Otrais bauslis: “Netaisi sev elku tēlu vai kādu atveidu nedz pēc tā, kas ir augšā debesīs, nedz pēc tā, kas ir virs zemes, nedz pēc tā, kas ir ūdenī zem zemes.” (2 Mozus grāmata 20:4)

Šeit tiek runāts par jebkāda tēla darināšanu, arī Dieva tēla darināšanu un tā pielūgšanu. Tas nenozīmē, ka tu nedrīksti uzzīmēt krustā sisto Jēzu, tas nenozīmē, ka tu nedrīksti nēsāt krustiņu, bet gan kāda ir tava attieksme pret to visu un vai tiešām ir jēga kaut ko zīmēt. Dievs ir jāiepazīst caur Bībeli, nevis caur attēliem. Attēls ir vienkārši cilvēka fantāzijas auglis. Tas nav dievs. Cilvēki, kas paši Bībeli nelasa un paši Dievu no sirds nemeklē, agri vai vēlu pievēršas dažādām pasakām, pievēršas bildēm, dažādiem svētajiem un tā tālāk. Pat mācītājs var kļūt par dievu. Ja tu pats nepraktizē savas personīgās attiecības un akli tici visam, ko saka mācītājs, tas arī nav labi. Mācītājs nav Dievs, kaut gan viņš ir Dieva pārstāvis. Visbiežāk, kā daudzi ir pārliecinājušies, ja viņš dod kādu padomu, tad labāk tomēr to uzreiz ņemt vērā. Pretējā gadījumā paies laiciņš un tu pārliecināsies, ka tomēr labāk bija uzreiz paklausīt. Kāpēc tev vajag visas tās problēmas tā dēļ, ka neņēmi vērā, ko mācītājs teica? Kā viņš zināja, kā viņš varēja saprast? Man daudzas lietas ir tik vienkāršas kā ābece. Dažus vārdus parunāju ar cilvēku un zinu teikt: “Tev vajag darīt to un to, un tas ir svarīgākais un viss.” Kāda atnāk un saka: “Man vajag to puisi.” Es saku: “Bet tev nevajag to puisi.” Meitene saka: “Nē, man vajag to puisi!” Es saku: “Nu, tad ņem to puisi!” Un pēc tam ir galīgi slikti, nav ne puisis, ne šis, ne tas. Kaut kādas lietas var nonākt Dieva vietā. Nedarini sev nekādu elka tēlu.

Trešais bauslis: “Tev nebūs Tā Kunga, sava Dieva, Vārdu nelietīgi valkāt, jo Tas Kungs neatstās nesodītu, kas Viņa Vārdu nelietīgi valkā.” (2 Mozus grāmata 20:7)

Ko tas nozīmē – nelietīgi valkāt? Ziniet, kad Amerikā sabruka dvīņu torņi, tad Youtube parādījās video ieraksts no telefona un, iespējams, joprojām tur atrodas, kā cilvēki bļauj. Viens angliski bļauj uz f… burta un pēc tam: “Jesus!” Tur ir lamu vārdi un beigās Džīzas. Viņš pieminēja Dieva Vārdu. Vai tiešām, ja tu kādreiz kaut kur nevietā piemini Dieva Vārdu, tu nokļūsi ellē? Es domāju, ka mums ir jāskatās līdzi, kur mēs lietojam Dieva Vārdu, bet tas nebūs tas svarīgākais. Baušļa nozīme, kāpēc Dievs šādu bausli rakstīja un caur Mozu deva Dieva tautai, bija tāda, ka tajā laikā pastāvēja uzskats, ja tu zini dieva vārdu, un tur bija daudz dažādu dievību, tēlu un elku, kā jau es minēju, tu vari to dievu kontrolēt. Līdzīgi kā stāstos “Alibaba un četrdesmit laupītāji” un “Džins”. Kad paberzēja burvju lampu, parādījās Džins un jautāja: “Ko tu vēlies, kungs? Tev ir trīs vēlēšanās.” Un kungs varēja pavēlēt Džinam, un Džins darīja visu, ko kungs vēlējās. Bet Dievs saka: “Zini, jums tā nebūs, jūs Mani nekontrolēsiet.” Atceros, viens pāris daudzus gadus atpakaļ apprecējās un viņiem bija kaut kādas domstarpības. Vīrs bija tāds diezgan kluss un mierīgs. Vienā reizē viņš saņēmās un pateica sievai: “Tu mani nekontrolēsi!” Un, zini, Dievs tā saka: “Tu Mani nekontrolēsi.” Dievs saka: “Es zinu labāk, ko tev vajag, labāk paklausi Man un pieskaņojies Man, un, lūdzu, nelūdz kaut kādus sviestus, kurus Es tev negribu dot. Lūdzu, nesāc lūgt un dzīties pēc kaut kādām lietām un izmantot Manu Vārdu, piemēram, Jēzus Vārdā, es gribu to puisi.” Tu tam puisim neinteresē. “Bet es gribu to puisi.” Bet tam puisim ir cita meitene. “Es gribu to puisi, es gavēšu četrdesmit dienas.” Es domāju, tas vispār būtu labs variants, tās četrdesmit dienas, ja nomirsi, nebūs vairs jāmokās. Kad mēs lūdzam par lietām, kuras mums nepienākas, Jēzus Vārdā, to var pielīdzināt burvestībai. Lūk, par ko pamatā runā šis bauslis – tev nebūs Dieva Vārdu nelietīgi valkāt – neizmanto lūgšanas un garīgo spēku nepareiziem mērķiem. Rupjš piemērs: kas bija rakstīts fašistiskās Vācijas karavīriem uz jostas sprādzes? Gott mit uns (Dievs ir ar mums). Lūk, precīza Dieva vārda nelietīga nēsāšana. Dievs nav ar viņiem, nebija un nebūs. Tev nebūs ar Dieva Vārdu manipulēt un izmantot to saviem mērķiem. Ja tu kaut ko lūdz, tad lūdz saskaņā ar Viņa gribu.

Ceturtais bauslis: “Piemini sabata dienu, ka tu to svētī.” (2. Mozus grāmata 20:8 )

No pirmajiem četriem baušļiem šis ir viens no vissvarīgākajiem, tas ir ļoti svarīgi. Kad Dievs radīja debesis un zemi un visu, kas uz tās, bija pagājušas sešas dienas. Bībelē tā ir rakstīts. Septītajā dienā Viņš atdusējās. Un tieši tāpat Viņš saka cilvēkiem: sešas dienas miesai, tu strādā, un viena diena garam – tu esi nevis onlainā internetā, bet tu esi draudzē un rūpējies par savu garīgo stāvokli. Dieva griba ir, ka katram cilvēkam ir nepieciešama atpūta. Piemēram, cilvēkam, kurš apmeklē draudzi, septītā diena ir garīgā atpūta, viņš garīgi barojas. Man tā nav atpūta, man tā ir darba diena. Tie, kas draudzē kalpo no rīta līdz vakaram, piemēram, slavētājiem, tā nav nekāda atpūta, tas viņiem ir darbs. Ir jāatrod cita diena un cits laiks, kad atpūsties. Cilvēka organismam ir vajadzīga atpūta. Vēl šo septīto dienu Dievs iestatīja, lai pieminētu iziešanu no Ēģiptes zemes. Viņš teica: “Jums būs to pieminēt, septīto dienu.” Ir cilvēki un konfesijas, kuras ļoti uzsver, ka ir jārēķina no pasaules sākuma un precīzi jāizskaitļo, kura ir tā īstā diena. Draugi, tā ir tāda māņticība. Nevis precīza tās dienas noteikšana ir svarīga, bet svarīga ir diena, svarīgs ir princips. Jēzus teica, ka cilvēks nav celts sabata dēļ, bet sabats ir celts cilvēka dēļ.

Un Viņš uz tiem sacīja: "Sabats ir celts cilvēka dēļ un ne cilvēks sabata dēļ.” (Marka evaņģēlijs 2:27)

“Obligāti īsto dienu! Kurā dienā tu biji dievkalpojumā, svētdienā? Tā nav īstā diena, tu esi velns!” Draugi, tie ir maldi! Tu biji dievkalpojumā, un tas ir svarīgi. Tu esi šad tad atpūties, un tas ir svarīgi. Gada laikā tu esi paņēmis atvaļinājumu, varbūt tikai kādu nedēļu, bet tas arī ir svarīgi. Vai nav feins ceturtais bauslis? Kristieši par septīto dienu uzskata svētdienu, bet citās valstīs svētdiena ir pirmā nedēļas diena. Mums pirmdiena ir pirmā nedēļas diena. Jēzus cēlās augšā tieši nedēļas pirmajā dienā – svētdienā. Es ar automašīnu esmu pabijis ļoti daudzās valstīs. Tiešām daudzās, gandrīz visās Eiropas valstīs. Kādā no ceļojumiem es ieplānoju, ka svētdienā mēs iebrauksim lielveikalā Vroclavā, Polijā. Rietumos visi veikali vaļā, viss notiek, un mēs domājām, ka Vroclava ir dienvidos, tur arī viss notiek. Mēs svētdienā laimīgi laidām uz lielo veikalu, bet tur baigais tukšums, viss kā izmiris, viss ciet, tikai agri no rīta baznīcām atveras durvis un desmitiem cilvēku no baznīcām nāk ārā. Draugi, Vroclavā svētdienās viss slēgts un visi ir dievkalpojumos. Lūk, ko nozīmē “tev būs sabata dienu turēt jeb svētīt”. Starp citu, arī šajā pandēmijas laikā svētdienās taisa ciet veikalus, un vispār tas nav nemaz tik nekristīgi. Nav jāstaigā pa veikaliem svētdienās. Dežūrveikali ir okey, bet uz draudzi ir jānāk. Tie cilvēki, kuri svētdienās staigāja pa veikaliem, sēdētu mājās un trītos: “Ko lai dara, ko lai dara?” Kāds viņiem uzrakstītu: “Atnāc uz dievkalpojumu.” Cilvēks padomātu: “Opā, ideja, ko darīt.” Viņš neaizietu uz veikalu, bet aizietu uz dievkalpojumu un uz veikalu aizietu citā dienā. Bet vispār, ja godīgi, ņemot vērā šodienas situāciju, es esmu par to, lai visi veikali ir vaļā. Lai visas reliģijas notur savus pasākumus, lai ir sports, lai viss ir vaļā, lai arēnas un tribīnes ir pārpildītas. Tu to negribi? Lai mēs tiešām varētu baudīt BRĪVĪBU, mums ir jāgodā desmit baušļi. Dievam ir jābūt Latvijas centrā, baušļiem ir jābūt mūsu Satversmē. Praktiski, mūsu Satversme ir uz desmit baušļu pamata, tikai mums ir Satversmes tiesa, kas izdomā, ka tomēr nav tā, kā rakstīts Satversmē. Tā kā Satversmei laikam vairs nav lielas nozīmes. Ja mēs rīkotos pēc Satversmes, viss būtu kārtībā.

Piektais bauslis: “Godini savu tēvu un savu māti, lai tu ilgi dzīvotu tanī zemē, ko Tas Kungs, tavs Dievs, tev dod.” (2. Mozus grāmata 20:12)

Vecajā Derībā tajā laikā bērnu pienākums bija rūpēties par saviem vecākiem, ja to nedarīja, pēc likuma varēja zaudēt savu dzīvību. Par to pienācās sods, jo tas bija bauslības pārkāpums. Šobrīd šīs funkcijas uzņēmusies sociālā aprūpe – pensijas un tā tālāk. Par vecākiem rūpējas valsts. Tēva un mātes godāšana toreiz un tagad atšķiras. Bet, draugi, nebūtu slikti par saviem vecākiem rūpēties. Bet kokam ir divi gali. Manai vecajai mammai Dzidrai bija sava māja, ko viņa ar vecotēvu paši uzcēla. Viņa tajā mājā dzīvoja un slimoja, jo viņai bija kaut kādas kaites, bet viņa nomira tikai pēc tam, kad beidzot piekrita pārvākties pie saviem bērniem. Es nezinu, kā visa tā epopeja tur bija, bet droši vien viņu lūdza dzīvot pie bērniem un teica, ka tur būs drošāk. Viņa pārvācās un nomira. Tas nebūt nenozīmē, ka paņemt mammu pie sevis ir labākais variants. Varbūt viņai negribās, ka tu viņai pamperus maini. Bet tas ir jāizsver, kā kādā situācijā rīkoties. Iedomājies, tu esi precēts cilvēks, tev ir trīs bērni vienā istabā un vēl vecā mamma un vecais tētis, kas čurā gultā. Ir jāizsver, bet katrā ziņā tev būs godāt savu tēvu un māti. Bērni, esiet paklausīgi saviem vecākiem, bet neaizmirstiet, ka Dievam ir vairāk jāklausa nekā vecākiem. Arī garīgās autoritātes, piemēram, draudzes mācītājs, jāgodā. Šis bauslis attiecas arī uz garīgajiem vadītājiem – tev būs godāt arī tos. Bet Dievam ir vairāk jāklausa, nekā mācītājam.

Piektais bauslis ir pirms “tev nebūs nokaut” un “tev nebūs zagt”, jo tas ir svarīgs. Bērnam savas dzīves laikā būtu jānopelna pietiekoši daudz naudas un jākļūst turīgam, lai savus vecākus vecumdienās varētu uzturēt. Kā minimums, ielikt normālā iestādē, kur tiešām par viņu rūpējas, un tu zini, ka rūpējas, un viņam ir labi. Vai, manuprāt, vēl labāk, lai paliek savā mājā un tu gādā par viņiem, lai viņi tur var dzīvot. Lai kopēja viņus kopj, ja tu nevari, jo tev taču ir darbs un tu esi jauns cilvēks. Vecāki nevar būt arī traucēklis, bet tajā pašā laikā tu viņus arī nevari atstāt. Tad rūpējies par to, lai viņiem ir kopēja, lai viņiem viss ir, un tu pats vari aiziet ciemos. Tev būs godāt savu tēvu un savu māti. Bet visi tie lūzeri, kuri neko nevar nopelnīt, kā viņi par vecākiem rūpēsies? Viņiem būs trīsdesmit eiro pensija. Viņi tevi baroja un audzināja, bet tu? “Bet viņš mani neaudzināja, lai viņš iet pupās!” Varbūt tā arī kādreiz vajag. Jābūt ir elastīgam, tomēr bauslis paliek bauslis, lai kādi būtu vecāki, tev būs viņus godāt. Un es zinu, kādi daudziem cilvēkiem ir vecāki. Es savu mūžu negribētu par viņiem rūpēties, riktīgi monstri. Reāli monstri, ne cilvēki. Nu, jāsaņemas un par viņiem jāparūpējas, neko darīt. Draudzē bija viena meitene, viņa šad tad uzpeld un atkal pazūd. Viņa nokristījās, viņai kādi sešpadsmit gadi bija. Bija tāda ātrā un no sirds sauca mani par tētiņu: “Es tevi, tētiņ, nekad neatstāšu, es par tevi vecumdienās rūpēšos, nākšu ciemos un pirkšu šokolādi.” Viņa tā domāja. Tas nav nepareizi. Godā savu tēvu un māti.

Sestais bauslis: “Tev nebūs nokaut.” (2. Mozus grāmata 20:13)

Precīzi Bībelē šis bauslis ir domāts – tev nebūs nogalināt miera laikā. Ja tu lasi Veco Derību, tur lasi par kariem karu galā. Kad ir karš, var nokaut, ja kara nav, tad nevar nokaut, tad tevi pašu nokaus par to, ka tu nokāvi. Runājot par Jaunās Derības laiku, Jēzus teica: “Kā – nokaut? Kas uz savu brāli dusmo, tas jau ir sodāms tiesā.” Jēzus paaugtina šo standartu. Par kādu nokaušanu vispār var būt runa? Tajā pašā laikā Jānis Kristītājs teica romiešu karavīriem, kuri gribēja kristīties: “Nelaupiet un neņemiet vairāk nekā nolikts.” Tas nozīmē – esi savā dienestā, pildi to, bet esi godprātīgs, nelaupi. Kristiešiem šajā jautājumā uzskati dalās. Mans uzskats ir ļoti ciets uzskats, ka agresijas gadījumā katra viena vīra pienākums ir doties aizstāvēt savu ģimeni, savu draudzi, savu valsti un savas pilsētas. Visi, kas var turēt ieroci rokās, sievietes arī kādas var, ņem ieročus un dodas aizstāvēt Latviju. Bet šis jautājums ir ļoti strīdīgs. Reizē var nolikt brāli pret brāli un tēvu pret tēvu, kad tu kalpo svešas ideoloģijas vārdā un esi svešā armijā iesaukts. Latvijas leģions bija iesaukts vācu armijā, tur bija arī brīvprātīgie. Kāpēc viņi bija brīvprātīgie? Viņi bija uz savas zemes, un tas bija vienīgais veids, kā viņi varēja savu valsti aizstāvēt, savu tautu. Bet otrs karaspēks, Padomju Savienības armija, bija okupanti. Praktiski, ja šodien izvērtē, tad tiesības nogalināt bija leģionāriem. Tā kā tie ir tādi strīdīgi jautājumi, bet katrā ziņā mūsu pienākums ir iestāties par savu tautu. Un, ja nepieciešams, ar ieroci rokās. Bet tā nav draudzes mācība, tas ir mans uzskats. Ja tāds brīdis pienāktu, tad katram pašam būtu jāizlemj – iet karā vai neiet karā.

Āfrikā ir daudz lielu un augošu draudžu, pat ar miljoniem cilvēku. Apkārt šīm draudzēm ir dzeloņstieples, viņus sargā savi speciālie dienesti un savas armijas. Tur notiek dažādas laupīšanas un cilvēku ķīlā ņemšanas. Viņiem ir speciālas vienības, kas dodas ķīlniekus atbrīvot. Viņi ir ar ieročiem rokās un nepieciešamības gadījumā arī nogalina. Tie ir kristieši, tās ir draudzes, un, ja viņi tā nedarīs, viņi vienkārši nebūs. Tur ir islāma radikāļi un dažādas kustības, kas nāk ar ieročiem, ar mačetēm un cērt galvas. Tāpēc viņiem ir pašiem savi dienesti, kas seko līdzi, lai varētu notikt dievkalpojumi, lai viņi vispār varētu dzīvot. Pēc savas sirds es redzu tieši tādu draudzi, es redzu tieši tādu kristietību, kādu mēs lasām grāmatās par viduslaiku bruņiniekiem. Piemēram, Cēsu pili pārvaldīja tikai padsmit bruņinieki. Viņi pārvaldīja tūkstošiem cilvēku lielus apgabalus, tikai divpadsmit, tikai daži smagi bruņoti. Viņi neko citu nedarīja, tikai trenējās un lūdza Dievu. Un kamēr viņi trenējās kaujas mākslā, lūdza Dievu, gavēja un neņēmās ar sievietēm, tikmēr Cēsu pils turējās. Cēsu pilij Livonijā bija ārkārtīgi svarīga nozīme. Tiklīdz viņi sāka neturēt baušļus, kļuva pasaulīgi. Atnāca Ivans Bargais un nopostīja šo pili. Es esmu par tādu kristietību, par mūsdienu gladiatoriem, par mūsdienu speciālajiem kareivjiem.

Tu šodien mierīgi sēdi un baudi dievkalpojumu. Tu domā, ka tas ir pats no sevis? Tu zini, cik cilvēku strādā pie tā, lai tas notiktu? Cik cilvēku riskē ar savu reputāciju? Tik tikko dzirdēju, ka kādu nepaaugtināja ievērojamā amatā, jo viņš šeit palīdz. Nepaaugstina, redzi, jo tu ne tur palīdzi, ne tā izsakies, ne to ieraksti. Tā jau ir sava cena šodien. Tu vari nākt uz draudzi un justies kā brīvs cilvēks. Tu zini, cik liels spiediens ir jāiztur, lai to turpinātu? Tu zini, kā mūs presē, kā spiež, kā draud? Gandrīz katru reizi policija ir šeit. Tu zini, ko maksā runāt par to visu un darīt pareizi? Cilvēkiem šodien reāli nav draudzes, uz kuru iet, šur tur tikai kaut kas notiek. Vēl pusgads, un no draudzēm nekas pāri nepaliks. Tev nešķiet aizdomīgi, ka tieši uz kristiešu svētkiem taisa lokdaunus? Nav grūti saprast, no kurienes vējš pūš un kas ir galvenais mērķis. Nav grūti saprast tam, kuram ir smadzenes. Kāpēc tieši uz Kristus augšāmcelšanās svētkiem? Un kāpēc tieši uz Kristus dzimšanas svētkiem? Kāpēc tieši uz šiem svētkiem? Kas ir sātana galvenais pretinieks? Dievs un Viņa draudze. Ikviens mācītājs, kurš savu draudzi spiež nenākt, nepiedalīties, es domāju, nav tas labais gans. Viņš baidās maksāt cenu. Bet mums ir desmit baušļi. Mums ir ideāli, mums ir Dievs, mums ir attiecības ar Viņu, mums ir draudze, mēs jebkādos apstākļos, katakombās vai kā citādi, turpināsim augt, ne tikai pastāvēt, bet ietekmēt un augt.

Septītais bauslis: “Tev nebūs laulību pārkāpt.” (2. Mozus grāmata 20:14)

Sākonēji šis bauslis bija domāts tāpēc, ka Vecās Derības laikā sievietēm nebija tādu tiesību kā šodien. Viņas piederēja vīriešiem. Bauslis vairāk bija vērsts uz vīrieša īpašumtiesībām. Tā bija viņa sieva (viņam varēja būt vairākas sievas), un cits nevarēja viņu ņemt un zagt. Bet pats Jēzus šajā jautājumā ievieš skaidrību, Viņš paaugstina standartu. Ja mēs dzīvotu Vecās Derības laikā, tad večiem būtu diezgan liela paradīze. Islams joprojām turās pie tā. Bet Jēzus teica tā: “Ja kas uzskata sievu to iekārodams, tas jau ir laulību pārkāpis.” Un Viņš saka: “Sākotnēji tas tā nebija.” Sākotnēji Dievs radīja vienu Ādamu un vienu Ievu. Viņš teica: ”Katram vīrietim ir viena sieva un katrai sievai viens vīrs.” Un Pāvils iet vēl tālāk un saka: “Tad labāk vispār neprecēties. Ja tev vīrs bija un nomira, tad labāk palikt tāpat un saglabāt uzticību līdz galam tam vīram, kurš tev bija, un jaunu neprecēt.” Jēzus paaugstina standartu un saka: “Viens un viens.” Kāpēc Mozus deva atļauju šķirties? Viņš teica: “Jūsu cietsirdības un egoisma dēļ. Bet iesākumā tas tā nav bijis.” Un paaugstināts standarts nozīmē arī neskatīties pornogrāfiju. Tev ir sieva vai vīrs, bet tajā pašā laikā tu skaties pornogrāfiju? Tā ir laulības pārkāpšana.

Astotais bauslis: “Tev nebūs zagt.” (2. Mozus grāmata 20:15)

Ļoti bieži dažādi apspiedēji šo bausli izmanto, lai kāds nabaga zemnieks vai nabaga strādnieks nenozagtu maizes kukuli. Patiesībā šis bauslis attiecas uz cilvēku brīvībām. Katram cilvēkam ir tiesības ēst no tā un baudīt no tā, ko viņš ir nopelnījis. Viņš strādā, viņš bauda no tā, viņš saņem no tā. Vai tā ir mūsu valstī? Kādi nodokļi tiek uzlikti mazajiem uzņēmējiem? Viņi var baudīt no tā, ko ir strādājuši, vai viss ir jāatdod valstij? Un valsts pērk vakcīnas, taisa lokdaunus par tavu naudu. “Tev nebūs zagt” bauslis nozīmē – katram cilvēkam ir tiesības strādāt un ēst no tā pilnā mērā, un baudīt no tā. Nodokļi ir labi, bet pārmērīgi nodokļi ir zagšana. Un pavisam droši es varu teikt, ka cilvēki tur augšā ir zagļi. Tie, kas izdod netaisnus likumus, kas finansiāli neļauj elpot uzņēmējiem. Lūk, ko nozīmē bauslis – tev nebūs zagt. Un, protams, nozagt kādu maizes kukuli vispār nav runa. Jēzus ar mācekļiem sabata dienā plūca vārpas, un viņus par to apsūdzēja. Jēzus saka: “Nomierinieties. Sabats ir celts cilvēka dēļ nevis otrādi.” Nu, ko tu darītu, ja atrastu piecus eiro? Atrasts nav zagts. Bet, ja atradīsi simts eiro? Labāk tad ir pateikt, un tad no kanceles pajautās, kurš pazaudēja tos simts eiro. Ja atradīsi piecīti, obligāti liksi sludinājumu, kurš pazaudēja piecus eiro? Piecdesmit pieci narkomāni pieteiksies. Tātad ar bausli “tev nebūs zagt” nevajag iet galējībās. Atradi vienu eiro? Liec kabatā un priecājies. Ja atradi maciņu ar tiesībām, tad tu zini, kam tas pieder, tad atdod to viņam. Ja tev kontā ieskaita desmit tūkstošus eiro, ko tu darīsi? Priecāsies, ka Dievs atbildēja uz tavām lūgšanām? Tā ir bankas kļūda, un to naudu tev būs jāatdod. Kad uzņēmumiem piešķir dīkstāves pabalstus un tad prasa atpakaļ, kas tas ir? Čakarēšana un zagšana. Mums būs ievērot citu tiesības un brīvības.

Devītais bauslis: “Tev nebūs nepatiesu liecību dot pret savu tuvāku.” (2. Mozus grāmata 20:16)

Es paskaidrošu, kam tas ir domāts. Te nav runa par meliem kā tādiem. Te ir runa par tiesu. Bībelē rakstīts, ka tiesā vajadzīgi divi trīs liecinieki. Un šis bauslis domāts arī necelt neslavu cilvēkam, neapmelot cilvēku. Lūk, par ko ir runa. Un ar ko nodarbojas masu mediji? Ar vienu vienīgu neslavas celšanu. Dažādiem cilvēkiem, ne tikai mums. Bet atnāca Jēzus un teica: “Kādas tiesas? Tev vispār nebūs melot. Tavs jā ir jā un nē ir nē un punkts. Vispār nebūs melot.” Bet iedomāsimies situāciju, ka tavs brālis bēg no policijas un paslēpjas zem tavas gultas. Brālis ir vainīgs, ka stāstīja cilvēkiem par Jēzu. Ir tādas valstis un likumi, ka nevar stāstīt par Jēzu. Policija zvana pie durvīm. “Labdien, mēs redzējām, ka jūsu virzienā noziedznieks atskrēja.” “Nezinu nekādu noziedznieku.” “Uz kuru pusi aizskrēja?” Tu taču nenodosi viņu, tu noteikti melosi, lai viņš būtu drošībā. Kāds tev gribēs pārmest to, ka meloji, bet tu melosi, lai nenodotu brāli, tu nenodosi savējo. Vai tu stāvēsi durvīs un neko neteiksi? “Nu, tu ūdeni mutē ieņēmis, ka nevari parunāt? Ejam iekšā un pārmeklēsim.” “Nē, man nav te iekšā nekāds brālis. Ejiet meklēt kur citur.”

Kā tu domā, kā padomju laikā Bībeli ieveda Padomju Savienībā? Kā kristieši pulcējās tad, kad viņiem bija aizliegts pulcēties? Kad viņiem prasīja, vai viņi iet uz sapulci, ko viņi teica? Kad tu esi grupiņā un tur ir vairāki cilvēki, tā ir viena mājsaimniecība. Kāpēc tu nevari būt viena mājsaimniecība ar tiem cilvēkiem? Ja gejiem var piešķirt bērna pabalstu, kāpēc tu nevari būt viena mājsaimniecība, ja viņi var būt? Viņi var saņemt pabalstu par to, ka vienkārši dzīvo kopā. Tad kāpēc tu nevari ar savu grupiņu dzīvot kopā? Tātad, nevajag noiet līdz absurdam. Tev nevajag kļūt par farizeju. Bet tajā pašā laikā mums vajag būt absolūti godīgiem, un ar saviem cilvēkiem ir jārunā atklāti un godīgi. Neiesim līdz absurdam un nesāksim stučīt visus pēc kārtas.

Desmitais bauslis: Tev nebūs iekārot sava tuvāka namu. Tev nebūs iekārot sava tuvāka sievu, nedz viņa kalpu, nedz viņa kalponi, nedz viņa vērsi, nedz viņa ēzeli, nedz ko citu, kas tavam tuvākam pieder.” (2. Mozus grāmata 20:17)

Un šis bauslis jau atbilst Jēzus principiem par paaugstinātiem standartiem. Kad vispirms mēs ķeramies nevis pie sekām, bet, kā policisti saka, veicam preventīvos pasākumus. Tas nozīmē izskaidrot, bet nesodīt. Tātad, tev nebūs iekārot – tas tāds preventīvais pasākums. Mēs negaidām sekas, bet jau cīnāmies savās domās, ko mēs domājam, kā mēs spriežam, uz ko mēs skatāmies, kāds ir mūsu iekšējais cilvēks.

Pirmais bauslis

Es esmu Dievs, tavs Kungs, tev nebūs citus dievus turēt Manā priekšā.

Otrais bauslis

Netaisi sev elku tēlu.

Trešais bauslis

Tev nebūs Tā Kunga, sava Dieva, Vārdu nelietīgi valkāt.

Ceturtais bauslis

Piemini sabata dienu, ka tu to svētī.

Piektais bauslis

Godini savu tēvu un savu māti.

Sestais bauslis

Tev nebūs nokaut.

Septītais bauslis

Tev nebūs laulību pārkāpt.

Astotais bauslis

Tev nebūs zagt.

Devītais bauslis

Tev nebūs nepatiesu liecību dot.

Desmitais bauslis

Tev nebūs iekārot.

Un atceries, ka mēs neesam glābti no tā, ka pareizi dzīvojam. Glābti esam tikai mīlestībā un žēlastībā no Kristus. Jānis par to interesanti runāja, ka mums pašiem ir tas jāvērtē, un Dievs pats zina, cik mēs spējam. Dievs neuzliek tev smagāku nastu, nekā tu vari panest. Un desmit baušļi ir ideāls, pie kā jāturas. Spēks tev ir dots, bet izaugsmes līmenis katram cilvēkam ir citāds, un arī situācijas dzīvē ir dažādas. Un tāpēc katra situācija ir jāizvērtē individuāli, nevis tikai tā – tev nebūs zagt, bet tu to maizes kukuli nospēri un tagad ir beigas, ellē iekšā. Nav gluži tā, būsim elastīgi, meklēsim Dievu. Pats svarīgākais ir meklēt Viņa vaigu un kultivēt personīgas attiecības ar Dievu, vispirms turēt pirmos četrus baušļus, ka tu esi draudzē, tu esi starp ticīgajiem, tu pats lūdz un pilnveidojies.

 

Mācītāja Mārča Jencīša sprediķi “Desmit baušļi” pierakstīja un rediģēja draudzes “Kristus Pasaulei” redakcija

Kāpēc Dievs izvēlējās Mariju?

Publicēja 2020. gada 22. dec. 12:27Līga Paņina

Ziņas datums 22.12.20.

Šodien ir svētku dievkalpojums. Mums ir svētki. Kad tu esi attiecībās ar Dievu, kad tev ir sava draudze, savs vadītājs, tad tu pat tā īsti neredzi, kas notiek apkārt. Tu lasi, ko cilvēki saka, tu dzirdi, kas notiek apkārt, bet tu pats to neizjūti. Tu vari izjust, kādas citiem ir grūtības, kāds valstī ir stāvoklis, tu par to vari paraudāt, vari būt par to noskumis, bet tavā dzīvē viss ir brīnišķīgi. Jā, šobrīd ir sarežģītāk, grūtāk, tomēr draudze ir pēdējais bastions, kas pat nav pēdējais bastions, tas ir bastions. Tā ir KLINTS, uz kuras Jēzus ceļ Savu draudzi. Tas esi tu, un tā ir Dieva draudze. Tā ir klints, un elles vārtiem to nebūs uzvarēt. Ja tu esi draudzes vidū, tad tev, draugs, nav par ko sūdzēties. Ja tev ir Dievs, attiecības ar Viņu – tev nav par ko sūdzēties. Cilvēkiem ārpusē ir par ko sūdzēties. Mums jau arī ir par ko sūdzēties, bet personīgi tavā dzīvē viss ir ļoti labi, salīdzinot ar daudziem citiem cilvēkiem. Tu dzīvo kā niere pa taukiem. Vai tu piekrīti?

Attiecīgi šodien ir Kristus dzimšanas svētku sprediķis. Es šodien gribu parunāt par kādu sievieti no Bībeles. Kas tā ir par sievieti? Tā ir Marija. Marija ir Jēzus māte. Viņa patiešām ir Jēzus māte. Viņa nav Dieva māte, viņa ir Jēzus māte. Bet Jēzus taču ir Dievs! Pirms Viņš nāca virs zemes cilvēka miesā, Dievs jau bija. Kad Jēzus pēc Savām zemes lietām tika paņemts Debesīs un šobrīd sēž pie Dieva labās rokas, Viņš joprojām ir un joprojām būs. Dievs sūtīja Savu Dēlu pasaulē, lai neviens, kas Viņam tic, nepazustu, bet dabūtu mūžīgo dzīvību, jo tik ļoti Dievs ir pasauli mīlējis. Tas ir veids, kā Dievs nāca virs zemes, – cilvēka miesā. Viņš piedzima no parasta cilvēka, no parastas sievietes, un viņas vārds bija Marija. Marija bija svētīts cilvēks. Vai tu vēlies būt Dieva svētīts? Vai tu vēlies dzīvot Dieva svētītā Latvijā? Himnu “Dievs, svētī Latviju!” mēs dziedam, tādā veidā izsakot lūgšanu. Bet vai mēs redzam šodien šo svētību tādā mērā, kā mēs to gribētu? Vai tu vēlies to redzēt? Vispirms ir jāsāk pašam ar sevi. Marija bija cilvēks, kurš patiešām bija Dieva svētīts. Viņa bija tik Dieva svētīta, ka Dievs izvēlējās tieši viņu. Es domāju, ka divus tūkstošus gadu atpakaļ Izraēlā bija daudz citu meiteņu un sieviešu, no kurām Dievs varēja izvēlēties, lai nāktu virs zemes un piedzimtu cilvēka miesā, mirtu pie krusta un augšāmceltos. Bet Dievs izvēlējās tieši Mariju. Kas Marijā bija tāds īpašs? Ja mēs sapratīsim, kas Marijā bija īpašs, tad mēs sapratīsim, ko mēs savā dzīvē varam praktizēt, lai arī Dievs mūs varētu svētīt tāpat kā Mariju. Nē, tas nenozīmē, kad tev no Svētā Gara būs jāpaliek stāvoklī. Vīriešiem tas vispār ir neiespējami, kaut gan zinātnes sasniegumi šodien ir tādi, ka arī vīriešiem tas ir iespējams. Tad spriediet paši par šodienas zinātni.

Man kāds cilvēks rakstīja personisku vēstuli un prasīja, ko es TV24 esot “samurgojis”. Es jau tā esot tik daudz muļķības pateicis, un vēl esmu pateicis, ko es domājot par darvinismu. Šajā raidījumā man uzdeva jautājumu par medicīnu, par zinātni, un es teicu, ko ir teicis Romas pāvests, – viņš atzīst, ka mūsu daļa ir skaidrot garīgo izcelsmi, bet tajā, kā radās cilvēks, patiesībā nav nekādas pretrunas ar darvinismu, bet visa Autors ir Dievs. Cilvēki ir pētījuši, pēta un pētīs mehānismu, kā Dievs radīja pasauli un cilvēku; vai pasaule radās sešās dienās vai jāpieturās pie tā, ka viena diena Dievam ir kā tūkstoš gadu. Vai tiešām pasaule ir miljoniem gadu veca vai tikai sešus tūkstošus gadu veca. Ja godīgi, man tas nav tik svarīgi, jo es zinu, kas ir Autors, kurš ir visa Radītājs – Dievs. Iesākumā zeme bija neiztaisīta un tukša, un Dieva Gars lidinājās pār ūdeņiem. Dievs teica, un tapa, un nav svarīgi, cik dienās, jo tās ir bezjēdzīgas diskusijas un strīdi. Tā var būt arī interesanta diskusija, bet tas nav būtiski. Cilvēks bija uztraucies par to, ka es sludināju darvinismu. Es viņam paskaidroju, ka tā nav. Mēs, kristieši, neņemot vērā zinātni un nesadarbojoties ar zinātni, esam kļuvuši stulbi kā aitas. Un otrādi, zinātnei bez Dieva arī nav jēgas. Piemēram, ja vīrieši sāk dzemdēt bērnus, tad tā tiešām ir zinātne vai vienkārši seksuālas perversijas? Marija bija Dieva svētīta, un lai saprastu, kā mums būt Dieva svētītiem, mums ir jāzina, kas īpašs bija šai sievietei, un mums vajadzētu pārņemt viņas īpašības un būt svētītiem. Mēs taču gribam Dieva svētītu Latviju un paši gribam būt svētīti.

Es ar šodienas sprediķi atkārtošu Kristus dzimšanas notikumus. Kad Jēzus bija piedzimis, tad pirmie, kas dzirdēja šo prieka vēsti, bija gani netālu no Bētlemes. Viņiem atklājās eņģeļi, Debess pulku draudze, un teica: „Liels prieks jums šodien ir noticis, jums Pestītājs ir dzimis. Miers virs zemes un gods Dievam augstībā!” Tad nu viss šis ganu pulks devās uz Bētlemi meklēt, kur tad ir jaundzimušais Ķēniņš, kur ir Pestītājs. Viņš tiešām tur gulēja, no akmens izgrebtā silē. Arī Austrumu gudrie, vadoties pēc zvaigznes, ko dēvē par Bētlemes zvaigzni, tika Dieva skubināti un ieradās pielūgt Jēzu.

Un, namā iegājuši, tie ieraudzīja bērnu līdz ar Mariju, Viņa māti, un tie nometās ceļos un Viņu pielūdza. Tad tie atvēra savas mantas un dāvāja Viņam zeltu, vīraku un mirres. (Mateja evaņģēlijs 2:11)

Šajā Rakstu vietā ir runa par Marijas finansiālu svētību. Viņa nēsāja savās miesās Dieva Dēlu, viņa dzemdēja Dieva Dēlu, un pats Dievs pārdabiskā veidā finansiāli gādāja par viņu. Nevar nepiekrist un nevar neredzēt, ka patiešām Marijai bija īpaša apsardzība, īpaša svētība un īpaša loma. Kad Austrumu gudrie ieradās Jeruzālemē, viņi jautāja cilvēkiem, kur ir jaundzimušais jūdu Ķēniņš. Tas nāca ausīs Hērodam, zemes ķēniņam, kurš bija despotisks cilvēks, kuram vēl viens ķēniņš bija tikai konkurence. Viņš īpaši neiedziļinājās, kāds ķēniņš – garīgais vai laicīgais. Viņa doma bija skaidra – viņš vēlējās Jēzu nogalināt. Viņš uzaicināja Austrumu gudros pie sevis, viņiem bija saruna, viņš teica tā: „Kad jūs atradīsiet Ķēniņu Jēzu, tad dariet man zināmu, kur Viņš ir.” Kad Austrumu gudrie atrada Jēzu, pielūdza Viņu, dāvāja mirres un zeltu, viņi saņēma no Dieva norādījumus neatgriezties pie Hēroda. Tā nav sakritība, tā bija Dieva griba un īpaša Dieva svētība un apsardzība. Marija bija drošībā. Ja tev būs tādas īpašības, ja tu tās pieņemsi sev kā Marijai, tad uz tevis būs tieši tāda paša Dieva svētība, kā uz viņas. Tu esi drošībā! Tu esi finansiāli svētīts, neatkarīgi no tā, kas šobrīd notiek mums apkārt. Neatkarīgi no tā, ka kādi cenšas iznīcināt mūsu nacionālo biznesu, un, ja godīgi, grib tautu iznīcināt. Neatkarīgi no tā, ja tu piekop šos principus, tu būsi finansiāli svētīts, un, ja apkārt būs nebrīve, tu būsi brīvs. Dievs tev dos gudrību, īpašu vadību, saprašanu un svētību, ka tu spēsi ne tikai dzīvot vai izdzīvot šajā laikā, bet tu spēsi dzīvot un uzvarēt, un vēl citiem palīdzēt dzīvot. Tu neesi aita, tu esi lauva un vilks ar asiem zobiem un asiem nagiem. Tu esi kā jauns lauvēns avju ganāmā pulkā, un visur, kur vien tu ej, tu visu ar savām kājām nomin un saplosi, no tevis nav nekāda glābiņa, saka Vecās Derības raksti. No tevis nav nekur nekāda glābiņa, tevi var slīcināt, tevi var nicināt, bet tu dzīvosi. Nevis vienkārši dzīvosi, bet vēl citiem mācīsi dzīvot. Tu celsies, un ne tikai tu celsies, bet arī citiem palīdzēsi celties. Tu ne tikai pats ieiesi mūžīgā dzīvībā, bet arī daudzus citus ievedīsi mūžīgā dzīvībā. Tu ne tikai pats spēsi šeit virs zemes šajā laikā saglabāt savu cilvēcīgo seju, bet arī citiem palīdzēsi. Austrumu gudrie neatgriezās pie Hēroda, un viņš kļuva dusmīgs. Viņš izdeva pavēli nogalināt visus bērnus līdz divu gadu vecumam Bētlemē. Jau Vecās Derības pravietojumos tika minēts, ka būs brēkšana un bēdas, kas bija tieši par šo Bētlemes notikumu. Lūk, kāds ķēniņš valdīja tajā laikā, un Salamans saka, ka nav nekā jauna zem saules, jo, kas bijis, atkal būs.

Kāpēc Dievs izvēlējās Mariju? Kāpēc viņa bija svētīta? To, ka uz viņas bija īpaša svētība, mēs jau noskaidrojām. Mēs varam šo sarakstu turpināt.

Jāzeps, uzmodies no miega, darīja tā, kā Tā Kunga eņģelis tam bija pavēlējis, viņš ņēma savu sievu pie sevis. (Mateja evaņģēlijs 1:24)

Kad Marija kļuva stāvoklī no Svētā Gara, Jāzeps vēlējās viņu atstāt. Tajā laikā sievietei ar bērnu bez vīra būtu bijis grūti, tas nav kā šodien, kad tas ir plaši izplatīts. Tajā laikā viņa varēja palikt kādā bedrē, akmeņiem nomētāta. Jāzeps vēlējās Mariju atstāt, bet Dievs Jāzepam atklājās sapnī un teica, lai ņem viņu pie sevis. Viņš tā arī darīja. Viņš neatzina viņu tik ilgi, kamēr viņa dzemdēja Jēzu. Tā bija īpaša Dieva apsardzība un vadība. Kad notika bērnu slepkavības Bētlemē, Dievs kārtējo reizi sūtīja eņģeli pie Jāzepa, kurš sapnī viņu uzrunāja.

Bet, kad tie bija aizgājuši, redzi, Tā Kunga eņģelis parādījās Jāzepam sapnī un sacīja: “Celies, ņem bērnu un Viņa māti un bēdz uz Ēģipti, un paliec tur, kamēr es tev to teikšu, jo Hērods meklē bērnu nokaut.” (Mateja evaņģēlijs 2:13)

Tie bija īpaši norādījumi no Svētā Gara. Viņš paņēma Mariju ar bērnu un devās uz Ēģipti, un bija tur tik ilgi, kamēr Dievs atkal uzrunāja Jāzepu, jo tas cilvēks, kas vēlējās Viņu nogalināt, bija miris. Tad viņi varēja atgriezties. Vai tā nav svētība, ka tevi brīdina, tu zini, kas notiks, tu esi svētīts, finanses tev ir, tev ir gudrība, saprašana un īpašs svaidījums, apsardzība? Tāds bija Marijai.

Es nesen publicēju interesantu pētījumu. Tika izdarīts eksperiments ar divām aitām un vienu vilku. Viņi katrs tika ievietoti savā krātiņā. Pirmā aita visu eksperimenta laiku redzēja vilku. Otra aita vilku neredzēja. Eksperimenta laikā viņi novēroja, ka aita, kas vilku redzēja, kritās svarā, viņai bija psiholoģisks diskomforts un slikta vilna. Turpretī otra aita, kas vilku neredzēja, bija branga, aktīva, veselīga un ar veselīgu vilnu. To pašu ar mums dara masu mediji un dažādi juceklīgi un nesaprotami valdības lēmumi. To dara ar cilvēkiem un ne tikai ar cilvēkiem, kuri nedomā līdzi, bet diemžēl arī ar tiem, kuri pazīst Dievu, arī viņiem trāpa; viņi sēž drūmi, bezcerīgi, visam ir beigas, viņi tic visādām muļķībām un, ierāvušies savās mājās, apkaro citus. Es saprotu, kā ir tiem cilvēkiem, kuriem nav Dieva. Drīz draudzē būs kāzas, un es prasīju, vai mamma un tētis būs uz kāzām. Nē, mamma un tētis ir tā nobijušies, ka nebūs uz kāzām. Kam ir jānotiek, lai neatbrauktu uz sava bērna kāzām? Mēs skaidrojam un stāstām, ka nav tik briesmīgi, bet viņi netic, tic tam, ko rāda “Panorāmā”, ka ir entie mirušie. Atkal esot nomiris simtgadīgais, bet simtgadīgie taču mirst tāpat, notiek nepārtraukta iebiedēšana.

Man atsūtīja failiņu, ka Kristīgajā radio kāds mācītājs ir runājis un mani pieminējis. Paklausījos, ko par mani tur runā. Mācītājs sludināja un pēc tam teica, ka viņam esot citi mācītāji teikuši, ka viens mācītājs esot bijis Krastmalā un runājis, lūdzis Dievu. Viņš to pasniedza tādā formā, ka tās ir šausmas, tam ir grūti noticēt, ka “tas mācītājs” kaut ko tādu ir darījis – Krastmalā kopā ar cilvēkiem lūdzis Dievu, un lūdzis par to, ka tūrisms atkal būs, par to, ka restorāni atkal būs pārpildīti. Es klausījos un domāju, uz kuras planētas viņš dzīvo. Esmu dzirdējis atskaņas savā virzienā ar domu “visi tie viltus pravieši ar visiem tiem viltus brīnumiem”. Mums nevajag ne dziedināšanu, ne labklājību? Mums nevajag tūrismu, nevajag savu valsti? Draugi, uz kuras planētas jūs dzīvojat? Jūs esat kā tā aita, kas nepārtraukti skatās uz vilku?

Mūsu draudzē ir dažādu profesiju pārstāvji, un ir vairāki mediķi. Viens no šiem mediķiem teica, ka praksē ar 2000 cilvēku, kur viņš strādā, nav kovida, precīzāk tas ir diviem, trīs cilvēkiem. Un viņam zināmiem ģimenes ārstiem arī nav nekāda pieplūduma. Kaut kā neiet kopā ar to, ko mums pasniedz oficiālie avoti. Mēs zinām, ka ir mākslīgi izveidoti sastrēgumi, ne tikai tirdzniecības centros, bet arī slimnīcās, kas tiešām ir slimnīcas, kur ārsti ir pārslogoti un staigā skafandros. Tajā pašā laikā citas vietas ir patukšas. Tāda interesanta sistēma, – mūsu premjerministrs saka, ka mums slimnīcas ir divreiz vairāk nekā vajag, bet slimnīcās nav vietu! Kur ir loģika? Es ievietoju šo rakstiņu internetā, kā aculiecinieka liecību. Nosaukums bija ar jautājuma zīmi: Kovids iet mazumā, saslimstība mazinās? Daļa cilvēku priecājas par labām ziņām un patiesību, arī paši redz un salīdzina. Tomēr vienmēr ir tādi, kuri “rej”. Ir normāli, ka ir pretējs viedoklis, bet daudziem ļoti nepatīk, ka kovids iet mazumā. Ir arī kristieši, kuri ļoti grib, lai kovids ietu vairumā. Viņi vilka klātbūtnē ir pavadījuši tik daudz laika, ka viņu vilna ir slikta un zobi sadrupuši, un paši izkāmējuši. Ja kāds pasaka, ka kaut kur ir gaisma, tad viņi saka: “Nevar būt, viltus ziņa!” Viss, kas ir labs, tagad tiek saukts par viltus ziņām. Šausmas, šausmas, pēc Krastmalas tusiņa anarhisti visus ir aplipinājuši, kaut gan saslimstības procenti ir un paliek tādi paši, cik testu – tik Covid-19 pozitīvo. Mums aizmirsa pateikt, ka tiek veikti vairāki testi, un tā iegūst vajadzīgo daudzumu, lai turpinātu ierobežojumus.

Mums ir jāapzinās, ka esam glābti, svētīti un dziedināti. Mums jāapzinās, ka mēs ticam Dieva svētītai Latvijai, un šī svētība ir saistīta ar nacionāliem uzņēmumiem, kas zeļ un plaukst. Pārpildīti restorāni un tūrisms ir saistīti ar mūsu tautas labklājību. Es apbrīnoju to debilitāti un bailes, kas ir pārņēmušas daudzus. Debils ir cilvēks, kurš ir loģisks, taču savu loģiku nesaista ar dzīves situācijām, viņš visu laiku atrodas kaut kur ārpus reālās dzīves, savā “burbulī”, viņš var būt sabiedrisks, bet ignorē neredzamās saites starp parādībām, situācijām un cilvēkiem. Marija bija svētīta. Viņa nebija kā aita, kas vilka priekšā audzināta. Mēs esam tie, kuriem ir pārdabiska svētība, kuri tic dziedināšanai un labklājībai. Mēs esam tie, kuri tic savai valstij, atšķirībā no dažiem labiem. Jaunpiedzimšana ir Dieva žēlastība, kas ar mums notiek, kad pieņemama Jēzu Kristu kā savu Glābēju, un tās ir iekšējas izmaiņas, jauns sākums. Garīgi pilngadīgiem ir vajadzīga cieta garīgā barība. Uz šī pamata mums ir jāietekmē visas gan savas, gan savas tautas dzīves sfēras. Tādas kā kultūra, ekonomika, politika, sports. Viss un visā. Kristiešu aitas domā citādāk un tā māca savus cilvēkus. Tā tiek ražotas neko nevarošas, tizlas, slimas, nabagas aitas, kas neko nedrīkst un nespēj. Tās saka: “Jencītis līda politikā un dabūja trūkties!” Es esmu priecīgs, ka dabūju. Arī apustuļi dabūja. Vispār jau nekādā politikā neesmu ielīdis, bet, kas to zina, varbūt ielīdīšu. Starp daudziem simtiem komentāru kāds nosauca mani par bļauri. Viņš rakstīja: “Ticiet man, šodien viņš bļaustās, bet rīt gribēs būt deputāts.” Āmen. Ja ne es pats, tad sūtīsim politikā kādus no draudzes. Aitu domāšana ir kristīgā tumsonība.

Šodien ir svētki, un Ziemassvētki sakrīt ar ziemas saulgriežiem, tie ir gaismas svētki. Līdz saulgriežiem dienas kļūst īsākas un naktis garākas, bet, sākot no Kristus dzimšanas svētkiem un astronomiskajiem saulgriežiem, dienas kļūst garākas un naktis īsākas, gaisma sāk ņemt pārsvaru pār tumsu. Pēc tam būs citi saulgrieži, un tie būs Kristus augšāmcelšanās svētki, kad dienas kļūs garākas par nakti. Gaismas svētki! Bailēm lielas acis. Ar tumsonību un norobežošanos no pasaules kristieši ir kļuvuši par nekādiem, nevarošiem un slimiem. Bet tāds neesi tu, un tāda nebija Marija.

Ieskatīsimies Marijas rakstura īpašībās jeb principos, kurus viņa piekopa un kas garantēja to, ka viņai bija īpaša Dieva svētība, vadība un apsardzība.

1. Marija bija slavētāja un pielūdzēja.

Kad Marija apciemoja savu radinieci Elizabeti laikā, kad Jānis Kristītājs bija viņas miesās jau sešus mēnešus, tad bērns Elizabetes miesās sāka spārdīties, vēderā slavēt, un Elizabete kļuva Svētā Gara pilna un slavēja Dievu.

Un Marija sacīja: “Mana dvēsele slavē To Kungu, un mans gars gavilē par Dievu, manu Pestītāju.” (Lūkas evaņģēlijs 1:46-47)

Tātad, pirmā īpašība – Marija bija slavētāja un pielūdzēja. Viņa neizlaida nevienu iespēju, lai slavētu un pielūgtu Dievu, nevienu dievkalpojumu, nevienu mājas grupiņu. Viņa regulāri pavadīja laiku sarunā ar Dievu, studēja un pārdomāja Dieva vārdu un lūdza, Marijai bija attiecības ar Dievu. Viņa teica, ka viņas dvēsele slavē To Kungu. Dvēsele nav tikai prāts, tās ir arī emocijas. Viņa patiešām bija pielūdzējs, viņa izjuta Dieva klātbūtni, izjuta vajadzību pēc slavas un pielūgsmes. Vienmēr, kad ir jauna, trāpīga dziesma, es izjūtu emocijas, bet ir citādāk, kad skan daudzreiz dzirdēta dziesma. Pirmais iemesls, lai būtu Dieva svētīts, – tev ir jākopj personīgas attiecības ar Dievu, tev ir jābūt pielūdzējam un slavētājam.

2. Marija ticēja veselīgai mācībai un dzīvam Dievam.

Un eņģelis sacīja: "Nebīsties, Marija, jo tu žēlastību esi atradusi pie Dieva. Un redzi, tu tapsi grūta savās miesās un dzemdēsi Dēlu, un sauksi Viņa vārdu: Jēzus. Tas būs liels, un Viņu sauks par Visuaugstākā Dēlu, un Dievs Tas Kungs Tam dos Viņa tēva Dāvida troni, un Viņš valdīs pār Jēkaba namu mūžīgi, un Viņa valstībai nebūs gala." (Lūkas evaņģēlijs 1:30-33)

Tas Kungs sūtīja eņģeli Gabrielu pavēstīt Marijai, ka no viņas miesām nāks Glābējs. Viņa mierīgi uzdeva jautājumu: “Kā tas var notikt?” Eņģelis atbildēja: “Svētais Gars tevi apēnos.” Iedomājies situāciju, ka pie tevis atnāk eņģelis, tev no tā vien jau pamperi būtu jāmaina. Bet viņš saka: “Tu būsi stāvoklī.” Tu atbildētu: “Man nav bijuši nekādi seksuāli sakari, tas nav iespējams.” Bet viņš turpina un saka: “Tev tas būs no Dieva.” Tu ietu pie mācītāja vai pie psihiatra, lai nomierinātos un aizmirstu visu šo murgu. Bet Marija visa tā vietā teica: “Labi, lai notiek pēc Tava prāta, Dievs.”

Bet Marija sacīja: "Redzi, es esmu Tā Kunga kalpone, lai notiek ar mani pēc tava vārda." Un eņģelis no viņas aizgāja. (Lūkas evaņģēlijs 1:38 )

Marija bija ticīgs cilvēks, viņa nefilozofēja ap Dieva vārdu, bet pieņēma Dieva gribu tādu, kāda tā ir. Tātad, otrā īpašība ir ticība veselīgai mācībai, dzīvam Dievam. Viņas dzīvē bija reāls Dievs un Dieva vārds kā vienīgā patiesība, neapspriežama. Ja gribi būt svētīts – tici Viņam, Viņa vārdam un veselīgai Bībeles mācībai. Es nerunāju par dažādiem murgiem, kas izrauti no konteksta, bet par dzīvu mācību. Dievs izvēlējās Mariju, jo zināja, ka viņa ir ticīga un pieņems šo ne-normālo faktu: “No tevis dzims...” Uz vīriešiem tas vispār neattiecas, viņiem nevar nekas dzimt. Bet modernā zinātne saka, ka var. Padomā par tiem zinātniskajiem avotiem, ko mums uzspiež un kuri liek savas birkas virsū, kas ir patiesība un kas nav patiesība, un kas ir daļēja patiesība. Zinātne saka, ka vīrietis var iznēsāt bērnu. Tā ir seksuāla perversija, nevis zinātne. Vai zināt, kādu izglītības ministru vēlas Džo Baidens? Transgenderi, kurš reāli izskatās pēc kropļa. Paldies Dievam, ka guļošais Džo vēl nav ievēlēts, kā to saka Facebook. Facebook un Twitter pie katra raksta, kur ir rakstīts par Trampu, klāt raksta, ka uzvarējis ir Džo Baidens. Neko viņš nav uzvarējis. Ja viņš tiešām tiks šai amatā, tas būs pasaules gals. Es pārspīlēju, to stundu nevar zināt, bet tas būs viens no pasaules galiem. Viņš vāc savā komandā valdības kandidātus, kā pats raksta, vēl nebijuša daudzuma transvestītus un LGBT pārstāvjus. Cilvēki, kuri nevar noteikt paši savu dzimumu, grib caur likumu noteikt man, kā man dzīvot!? Neviens normāls homoseksuālists nelīdīs tur zīmēties. Lai homoseksuāli cilvēki dzīvo savu dzīvi kā grib, mēs dzīvojam demokrātiskā valstī, kur katrs var darīt ko vēlas, bet rokas nost no mūsu bērniem. Es šos cilvēkus nenosodu, bet es nosodu tādu parādību, ka viņi uzurpē varu, salien amatos un grib diktēt man noteikumus. Viņi grib diktēt man, ka es nedrīkstēšu sludināt, ka tas ir grēks.

3. Marija bija domātāja.

Pēc dzimšanas Jēzu nesa uz templi iesvētīt, par Viņu tika pienests upuris, jo pirmdzimtais dēls bija jāizpērk ar upuri. Templī bija vecs vīrs vārdā Simeāns. Viņš no Svētā Gara bija saņēmis norādījumus, ka nemirs, kamēr neredzēs Pestītāju. Viņš, vecs vīrs būdams, trīcošām rociņām ņēma rokās Jēzu un atpazina, kas Viņš ir. Simeāns pravietoja, un Marija viņā klausījās un brīnījās.

Bet Marija visus vārdus paturēja prātā, tos pārdomādama savā sirdī. (Lūkas evaņģēlijs 2:19)

Marija domāja. Ja tu esi neveiksminieks, tad viens no iemesliem ir tāds, ka tev nav īpašs laiks, kurā tu domā. Ja tu visas domas izdomā kaut kur pa ceļam, tad nekas normāls nesanāks. Mums visiem ir nepieciešams laiks, kurā mēs domājam un izdomājam. Personīgs laiks ar Dievu nav tikai: “Dievs, dod man ēst, dzert, svētī mammu, tēti un Latviju.” Pārdomā Dieva vārdu, salīdzini savu dienas ritējumu ar to, kas bija vakar. Skaties, kas notiek valstī, un domā par to saskaņā ar Dieva vārdu. Domā, un tieši domās nāk Svētais Gars un dod ideju. Kas ir VĀRDS? Patiesībā tā ir DOMA. Pateikts vārds ir dzirdamā veidā pateikta doma. Rakstīts vārds ir redzamā veidolā ietērpta doma. Sākumā bija doma. Kā tu domā, kas notiek, ja tu nedomā? Kā tu vari dabūt Dieva domu, ja tu nedomā? Ja tu gribi Dieva vadību, tev jādomā. Ne tikai Bībele jālasa, bet jāizprot procesi valstī, izglītībā u.c. Tev nepietiek tikai lasīt Bībeli un lūgt Dievu. Tā rodas priekšstats par pelēkiem kristiešiem, aitām. Daudzi mācītāji savus cilvēkus tā arī māca, ka naudu nevajag, nekur nav jāpiedalās, Dievs pats visu izdarīs, nāks lielā atmoda. Kad Jēzum bija 12 gadi, vecāki kopā ar Viņu devās uz Jeruzālemi, uz templi Dievu pielūgt, un pazaudēja Viņu tur. Pēc vairākām dienām attapās, ka Jēzus pazudis, meklēja un atrada Viņu sēžot templī starp mācītājiem un uzdodot gudrus jautājumus. Visi brīnījās, kur tik gudrs puika radies. Un, Viņu ieraudzījuši, vecāki nobijās, un māte sacīja Viņam:

“Mans dēls, kāpēc Tu mums to esi darījis? Redzi, Tavs tēvs un es, mēs Tevi ar sāpēm esam meklējuši.” Bet Viņš tiem atbildēja: “Kam jūs esat Mani meklējuši? Vai nezinājāt, ka Man jādarbojas Sava Tēva lietās?” Bet tie neizprata uz viņiem sacīto vārdu. Un Viņš nogāja tiem līdzi uz Nacareti un bija tiem paklausīgs. Bet Viņa māte visus šos vārdus paturēja savā sirdī. (Lūkas evaņģēlijs 2:48-51)

Kad Marija to dzirdēja, viņa to pārdomāja. Marija bija filozofe. Es Bībelē zinu divas šādas Marijas. Viena bija tā, kas sēdēja pie Jēzus kājām, neko nedarīja, bet domāja. Tāpēc Marija savā ziņā ir vērtīgāka par Martu. Bet bez Martas Marija būtu pazudusi, jo ir ne tikai jādomā, bet arī jādara. Kopā Marta un Marija veido normālu cilvēku. Jēzus māte bija fenomens. Domātāja. Man ļoti patīk domāt. Pavadot laiku ar Dievu, es domāju. Sev saku, ka man ir bijis personīgais laiks ar Dievu, bet īstenībā vairākas stundas esmu domājis. Reizēm braucu automašīnā, sieva kaut ko runā, bet īstenībā viņa zina, ka runā tukšumā, jo es domāju. Augļi tam, ka tu domā, ir redzami. Un mēs kā draudze esam šeit tāpēc, ka kāds joprojām domā. Domāšana ir laba lieta. Mācies domāt! Pie personīgām attiecībām ar Dievu izdali laiku, kad tu pārdomā visas lietas. Tu nekur netiksi tikai ar tādu domāšanu: “Dievs, dod”, “Dievs, svētī to un to”, “Dievs, izglāb to”. Nekur netiksi! Ir jādomā, kas ir pareizi un kas ir nepareizi, ir jāsalīdzina. Tā ir ļoti interesanta lieta.

Es lasīju par kādu gadījumu, kad kāds eksperts apciemoja kādu uzņēmumu, un firmas šefs vadāja viņu apkārt, rādot savus kabinetus. Un viens bija pilnīgi tukšs kabinets. Kāda sieviete sēdēja uz krēsla kabineta vidū. Viņš prasīja, ko viņa te dara, un viņam atbildēja, ka sieviete domā un mēs viņai par to maksājam. Viņas amats ir domāt. Tāds ir viņas darbs. Sēdēt, atnākt uz darbu no deviņiem līdz sešiem, no astoņiem līdz pieciem, un domāt. Pa vidu var paēst pusdienas. Un uzdevums ir domāt! Viņai atnes to, par ko ir jādomā, un viņa par to domā. Savus secinājumus viņa pēc tam dod šefam. Tāpēc DOMĀ! Tas viss, kas šobrīd notiek pie mums Latvijā, ir pateicoties tam, ka latvieši negrib domāt. Latvieši labprātāk sēž un skatās “Panorāmu”. Vecām kundzēm patīk šī pandēmija un nepatīk doma, ka kaut kas var mazināties. Viņām pa durvju apakšu atnāk pensija, un, pasarg’ Dievs, ka neienāk iekšā kāds vīruss! Šie cilvēki dzīvo pilnīgā informācijas vakuumā. Marija nebija pandēmijas dezinformācijas upuris. Marija bija domātājs. Ja gribi būt svētīts, tad domā!

4. Marija bija uzticama līdz galam.

Bet pie Jēzus krusta stāvēja Viņa māte, Viņa mātes māsa, Marija, Klopas sieva, un Marija Magdalēna. (Jāņa evaņģēlijs 19:25)

Kur bija Pēteris šajā brīdī? Aizbēdzis. Viņš jau trīs reizes bija aizliedzis savu Kungu, savu Skolotāju. Pie krusta Jānis bija vienīgais no apustuļiem, un tur bija Marija, Jēzus māte. Kur bija pārējie mācekļi? Par Marku rakstīts, ka viņš aizbēga no vajātājiem, un viens bija aizbēdzis pliks, tikai audeklā vien ietinies. Viņš atstāja to drēbi, kurā bija vajātājs ieķēries. Daudzi ātri un izmisīgi bēga un atstāja Kristu. Bet Marija bija pie krusta. Marija bija uzticama līdz galam. Esi uzticīgs Dievam, savai draudzei, savam mācītājam līdz galam! Tu patiešām esi labākajā vietā! Tēma par uzticamību mums ir bijusi daudz, tomēr ik pa laikam tā ir jāatkārto. Tas ir ļoti svarīgi. Esi savas draudzes patriots! Un Dievs tevi svētīs. Nemētājies uz visām pusēm! Šur tur, it nekur, krodziņā zem galda.

Cilvēks no mūsu “KP mediji” man atsūtīja kādu vecu liecību no mūsu dziedināšanas dievkalpojuma. Kāda sieviete tur liecināja, ka viņai ceļi bijuši traumēti, viņa saņēma dziedināšanu kājām, un viņa ir vesela līdz pat šim brīdim. Viņa ar prieku stāsta, ka “Kristus Pasaulei” ir forša draudze, un mācītājs Mārcis. Lasot tālāk, redzu, ka viņa ir aizgājusi tālāk uz citu draudzi, un arī tur viss ir ļoti labi. Un tur arī kaut ko ir saņēmusi. Tāpēc es šo rakstu nekur tālāk nelikšu, nekur nepārpublicēšu, jo es neticu “universāliem karavīriem”. Es neticu vispasaules draudzes pilsoņiem. Es ticu tiem, kuriem ir pašiem sava ģimene. Es ticu tiem, kuriem ir savs mācītājs, sava draudze, kuri ir konkrētā organizācijā. Tiem, kuriem ir kāds atskaites punkts. Es neticu tiem, kuri nav nekur. Mums katram ir savs tēvs un māte. Mums katram ir sava valsts, sava tautība, sava identitāte. Pie tā ir jāpaliek. Ir lietas, kuras nevar mainīt. Reizēm ir kādi apstākļi, kad draudzi var mainīt, tomēr esi uzticams tajā vietā, kur tu esi! Tu taču nevari būt tumšādains? Džeksons gribēja būt baltais, bet nevar! Sieviete nevar būt vīrietis, lai kā arī to vēlētos. Mūs jau tā lēnām pieradina pie tā visa. Paralēli pandēmijai mūs šobrīd masveidā ir apsēduši LGBT. Tā nav vienkārši pandēmija, tas ir labi plānots un organizēts uzbrukums mūsu valstij! Protams, ne tikai mūsu, tas notiek visā pasaulē, bet arī mūsu valstij.

5. Marija sekoja Bībeles mācībai.

Bet sestajā mēnesī eņģeli Gabriēlu Dievs sūtīja uz Galilejas pilsētu Nacareti pie jaunavas, kas bija saderināta vīram, kam vārds Jāzeps, no Dāvida cilts, un jaunavas vārds bija Marija. (Lūkas evaņģēlijs 1:26-27)

Marijai bija aptuveni divpadsmit līdz četrpadsmit gadi, viņa bija jauna meitene. Tas nozīmē, ka viņa bija cilvēks, kuru neietekmē apstākļi – tas, cik viņai ir naudas, vai viņa ir vīrietis vai sieviete, vai viņai ir divpadsmit gadi vai astoņdesmit gadi. Viņu neietekmēja tas, kāda ir viņas ādas krāsa, kāda ir viņas izglītība. Viņa pieņēma no Dieva to, uz ko Dievs viņu aicināja. Tu redzi daudz bērnu, kas divpadsmit gadu vecumā slavē Dievu? Šādi bērni sēž bērnistabā. Reizēm tur sēž viens bērns un trīs vecāki pie viena bērna, un bērna gadi jau tuvojas Marijas vecumam. Marija, faktiski, bija bērns, jauniete, divpadsmit līdz četrpadsmit gadus jauna. Un Jēzus saka, ka šodien ir pestīšanas diena. Tā saka Bībele. Nav svarīgs vecums vai jaunums. Nav svarīgi it nekādi apstākļi. Vai šobrīd Latvijā ir tādi apstākļi, ka mēs kaut ko nevaram? Mēs visu varam! Nav svarīgi apstākļi. Ir svarīgs Dievs un tu Viņa plānā! Un tu esi Viņa svētīts, tu esi Viņa sargāts. Mums pagājušajā dievkalpojumā atkal parādījās uzraksts par maskām un policiju. Jāsāk ir pierast, draugs, pie šīs diktatūras, pie šiem pārbaudījumiem. Protams, nepierodi pārāk, lai Latvijas brīvība nepaliek tikai vēstures grāmatās! Lai Latvija atgūst brīvību, neatkarību, kas ir stipri apšaubāmi, tomēr tāds ir mūsu sapnis. Dieva svētīta Latvija! Es neredzu Dieva svētītu Latviju tādu, kādu to šobrīd veido!

Izlasīju Džordža Orvela grāmatu “Dzīvnieku ferma”. Vai esi to lasījis? Es īsumā izstāstīšu, kas tur ir rakstīts. Grāmata sarakstīta 1945. gadā, tas ir antiutopisks romāns ar politiskām alegorijām. Man bija jautri lasīt. Satīriski un smieklīgi cilvēki ir salīdzināti ar dzīvniekiem fermā. Valsts ir salīdzināta ar dzīvnieku fermu. Reiz kādā fermā bija dažādi dzīvnieki. Tur bija kaķi, suņi, zirgi, cūkas un dažādi citi, pat žurkas. Un fermu vadīja misters Džons. Dzīvnieki tika baroti uz kaušanu, slikti pret viņiem izturējās. Un kādā jaukā dienā vecais kuilis savāca kopā visu zvēru fermu un teica, ka viņš ir atcerējies kādu vecu dziesmu. Tā bija brīvības dziesma (līdzīgi kā Latvijas himna, kas bija aizliegta PSRS laikos), un viņš deva cerību, ka tā nav jābūt, ka zvēri paši var būt vienlīdzīgi savā starpā un normāli dzīvot, ka zvēriem cilvēki nemaz nav vajadzīgi. Tad viņi noorganizēja sacelšanos un padzina misteru Džonsu no fermas. Un sākās atmodas laiks. Pirmā eiforija. Vai kāds atceras to eiforijas laiku, kad Latvija atguva neatkarību? Toreiz bija visi ceļi vaļā! Vai tev nav labas izjūtas, atceroties to laiku? Draugi, atmoda nav tikai izjūtas, atmoda nav tikai kāds līdz galam neizdarīts darbiņš. Šajā grāmatā dzīvnieki izveidoja savu valsti un savus likumus. Un viens no viņu likumiem bija, ka visi dzīvnieki ir vienlīdzīgi. Visi strādā, un katrs ēd no tā, ko ir sastrādājis. Aitas bija iemācījušās dziesmu: Četras kājas ir labi, divas kājas ir slikti! Cilvēki ir slikti, jo ir apspiedēji, bet visi dzīvnieki, kas uz četrām kājām, ir labi. Bet tad izcēlās jautājums par putniem. Putniem ir tikai divas kājas. Un tad viņi pieņēma likumu, ka putniem priekšējie spārni ir priekšējās kājas.

Cūkas bija tās, kas bija gudras. Tās mācēja rakstīt un sacerēt dziesmas, vadīt un būt līderi. Un bija tāds noteikums nekādā gadījumā nedzīvot saimnieka mājās. Nedzīvot tā, kā dzīvoja cilvēki. Nedzīvot pārmērīgā greznībā. Nekad negulēt cilvēku gultās. Taču gāja laiks, viss mainījās. Un tajā vienlīdzībā, kas bija viņu vidū, lēnām sāka rasties tāda pati kārtība un sistēma, kāda bija pirms sacelšanās. Tikai nebija cilvēku, bet gan viņi paši. Lēnām mainījās dziesmas. Aitām tika iemācīta cita dziesma: Četras kājas labi, divas kājas vēl labāk! Tad, kad cūkas sāka gulēt saimnieka gultā, fermā izcēlās kurnēšana par to, ka ir pieņemti citi likumi un dziesmas. Par to, ka tie visi ir vienlīdzīgi un neviens neguļ gultās. Patiesībā tur nekas nebija teikts par gultām, bet par palagiem. Nevarot gulēt palagos, bet gultās varot gulēt. Un reizēm sapulcēs bija kaķis, tas man ļoti patika, jo viņš sapulcēs vienmēr gulēja. Un tad, kad bija jābalso par to, vai žurkas ir labi vai slikti, kaķis nobalsoja par abiem. Drošs paliek drošs! Tā satīriskā veidā tika skaisti paskaidrots, ka beigu beigās viņu brīvības dziesma un brīvības devīze ir par to, ka visi zvēri ir vienlīdzīgi, tas tiek mācīts un visiem tiek skalotas smadzenes. Beigu beigās parādījās uzraksts uz sienas, ka visi zvēri ir vienlīdzīgi, bet daži zvēri ir vienlīdzīgāki par citiem zvēriem. Un interesanti, kā Džordžs Orvels apraksta, ka šie zvēri smagi strādā, viņiem nebija nekādu tiesību. Viņi bija apspiesti un joprojām domāja, ka viņiem toreiz bija atmodas eiforija. Domāja, ka viņi ir izcīnījuši savu valsti. Viņi ir izcīnījuši savu vienlīdzību un joprojām viss ir normāli un pareizi. Viņi dzīvoja ilūzijā, ka viss ir kārtībā.

Tas ļoti atgādina šos laikus. Ir liela daļa latviešu, kuri dzīvo ilūzijā. Mums ir sava valsts, un visam, ko valdība dara, viņi tic. Vēl nesen mums gribēja atņemt un nomainīt himnu! Šobrīd mums ir atņemta liela daļa pamatbrīvību. Kaut kas trūkst šajā stāstā. Latvija atguva neatkarību, un pēc laika Latvija ir turpat, kur vienmēr ir bijusi. Kas mūs apspiež? Eiropa? Nē! Tā ir mūsu pašu valdība. Tie ir mūsu pašu cilvēki, mūsu pašu partijas. Mūs apspiež saujiņa konkrētu cilvēku. Kas viņus ievēlēja? Tu! Un, kad mācītājs pateica, ka vajag dibināt kristīgo partiju, tad visiem tās bija šausmas. Un grāmatā, kad cūkas sanāca kopā, tās izskaidroja aitām un kopīgi nolēma, ka nekādā gadījumā mums nevajag nekādu politiku. Gan Dievs pats tiks galā! Ko jūs iedomājaties, mums ir tik vājš Dievs, kas nevar pats visu izdarīt?! Tajā dzīvnieku fermā galu galā dzīvnieki pašus dzīvniekus sāka vest uz kautuvi. Un sodīja tos, kas domāja vai dziedāja citādāk. Līdzīgi arī šodien kaut kas trūkst šajā sistēmā. Visā pasaules vēsturē kaut kur, kādā vietā pēkšņi kāda tauta mostas un nokrata jūgu, pēc laika impērijas krīt, savienības sabrūk. Piemēram Krievija. Vai ilgi Krievija baudīja demokrātiju? Viņi cīnījās, tanki pagrieza stobrus pretējā virzienā, demokrātija uzvarēja. Cik ilgs laiks pagāja, kamēr Putins pārņēma autoritāru varu? Cik ilgi Latvijā bija šis laiks? Cik ilgi vispār kaut kur pasaulē ir šis laiks? Draugi, kas Amerikā notiek? Viņi tikai kliedz, ka Amerika ir brīvības citadele, neierobežoto iespēju zeme. Kas notiek Amerikā šodien? Mati ceļas stāvus. Patiesībā tur ir trakāk nekā pie mums. Ja vietu neieņems patiesais prezidents un vietā nāks Baidens, tad tas ir pasaules gals, tiešām! Kaut kas trūkst šajā sistēmā.

Bībele saka, ka Jēzus ir stūrakmens un pamatakmens, ko nama cēlēji ir atmetuši, un Viņš ir brīnums mūsu acīs. Ir cilvēki, kuriem patīk mani politiskie uzskati, bet tiklīdz ir Jēzus, viņi man nepiekrīt. Domā, ka tie ir meli. Bet, draugi, tā ir patiesība. Kamēr valsts politikas pamatā nav Dievs, kamēr nav pamatakmens un katra politiķa un pilsoņa personīga atbildība ne tikai cilvēku, bet arī Dieva priekšā, tikmēr šī iekārta būs kā zvēru ferma. Mēs saceļamies, mēs nokratām jūgu, mums ir pirmā eiforija. Un pēc tam lēnām viss atgriežas atpakaļ tajās pašās sliedēs. Jo tāda ir cilvēka būtība. Un cilvēks galu galā nav tikai vienkārši cilvēks, paralēli pastāv garīgie spēki – sātans un ļauno garu armija. Ir Dievs un Viņa armija. Un ir cilvēks, kurš izvēlas, kurā virzienā doties. Tātad, patiesa demokrātija arī ir ilūzija. Agri vai vēlu tas viss atgriezīsies vecajās sliedēs un vedīs pie autoritārisma. Papēti pasaules vēsturi! Pietiek ar Otro pasaules karu, kad pie varas nāca Hitlers. Paskaties dokumentālas filmas, palasi grāmatas. Tu precīzi ieraudzīsi to pašu, kā notiek šodien. Un tanī laikā cilvēki to mierīgi pieņēma, akceptēja un nedomāja līdzi, ļāva kāpt uz galvas. Ir kaut kas, kas pietrūkst JEBKURAI SISTĒMAI, un tas ir Dievs!

Lūk, šodien ir Kristus dzimšanas svētki. Dievkalpojums un arī sprediķis. Pats svarīgākais ir “Bētlemes zvaigzne”, kuras vadīti austrumu gudrie nāca pielūgt Jēzu un dāvināt Viņam dāvanas. Pats svarīgākais, kas ir nepieciešams, ir Jēzus Kristus! Draugi, Glābējs mums ir dzimis! Tavā dzīvē, mūsu valstī ir nepieciešams glābējs. Un esošajā situācijā patiesi, patiesi ir vajadzīgs brīnums! Bet brīnums reiz notika, un glābējs nāca pasaulē caur kādu cilvēku vārdā Marija. Marija bija cilvēks, kas lūdza Dievu, kas pazina Dievu. Viņa bija cilvēks, kas ticēja, ko Dievs saka. Viņa bija cilvēks, kas domāja. Marija bija cilvēks, kas bija uzticama līdz galam un kura neskatījās uz apstākļiem. Viņa neskatījās uz savu jaunumu vai vecumu. Āmen!

Mācītāja Mārča Jencīša sprediķi “Kāpēc Dievs izvēlējās Mariju?” pierakstīja un rediģēja draudzes “Kristus Pasaulei” redakcija

Jēzus un politika

Publicēja 2020. gada 16. dec. 00:35Līga Paņina   [ atjaunināts 2020. gada 17. dec. 12:28 ]

Ziņas datums 16.12.20.


Šodienas tēma būs ekskluzīva. Tās nosaukums – “Jēzus un politika”. Vai kristieši drīkst kritizēt valdību? Daudzi ir pamanījuši, ka manā personīgajā Facebook profilā notiek liela vārīšanās. Mēs ar komandu strādājam, publicējam dažādus rakstus un cenšamies tai vienvirziena informācijai, kas ir pieejama tikai oficiālajos medijos, kaut ko likt pretī, lai visu šo milzīgo informācijas apjomu izlīdzinātu un cilvēki varētu salīdzināt, domāt un izdarīt savus secinājumus. Komentāru sadaļā pēc tam notiek liela vārīšanās, izsakot viedokļus un arī lamājoties. Šos komentārus es nedzēšu ārā. Zem kāda manis publicēta video bija komentārs, kurā tika pausts sašutums par to, ka es kā mācītājs varu rakstīt un publicēt konkrētā veida informāciju. Šī paša komentāra autors jautāja: “Ko Jēzus darītu?” Paldies komentāra autoram! Es esmu kristietis, lūdzu Dievu un lasu Bībeli, un, pirms izdaru kādus secinājumus, es salīdzinu tos ar Dieva vārdu. Es domāju un aicinu arī tevi domāt. Komentāra autors krasi nostājas pret to, kādā veidā es runāju, mācu un arī ko es daru saistībā ar politiskiem jautājumiem un kaut kādā mērā arī ar valdības kritizēšanu. Cilvēks konkrēti teica, kas es aicinot uz vardarbību, bet mums esot jādara citas lietas, un tas, ko es daru, neesot jādara, protesta akcijās neesot jāpiedalās. Šobrīd man daudz cilvēku raksta personīgi. Kāds uzrakstīja šādu ziņu: “Mācītāj Mārci Jencīti, es tevi ļoti cienīju, bet tagad vīlos tevī.” Ir cilvēki, kuri brūk virsū. Kāds ir vīlies, kāds atseko, bet to cilvēku vietā man pieseko divdesmit pieci jauni cilvēki. Es aizdomājos par šo visu un secināju, ka tiešām būtu labi vēlreiz pašam izpētīt un vēlreiz saprast, ko Jēzus saka par politiku. Nolēmu, ka tā būtu laba svētrunas tēma.

 

Ja vakar visi mācītāji izpildītu savu pienākumu pret tautu un būtu Krastmalā, tad šodien ierobežojumu vairs nebūtu. Es apbrīnoju cilvēkus. Es redzu, kas notiek. Mēs publicējam dažādus rakstus, cilvēki iesūta personīgi uzņemtus video, un tie nepaliek neievēroti. Biju publicējis rakstu par cilvēku, kurš bija izteicis draudus par to, ka plāno nošaut visus protestētājus Krastmalā. Saņēmu zvanu no Drošības policijas. Viss bija kārtībā, Krastmalā bija drošs pasākums, jo policija rūpējās par mūsu drošību. Kāds pazīstams cilvēks iesūtīja video, kurā notika saķeršanās ar veikala “Maxima” apsargu. Pircējam bija uzlikts mutes aizsegs, taču ne tāds, kāds tika prasīts no veikala darbinieku puses. Apsargs puisim uzmetās virsū, pieliekot pieri pie pieres un draudot. Uzņemtajā video bija skaidri redzams, ka pats apsargs masku bija uzvilcis nepareizi, atstājot degunu neaizsegtu. Puisis bija drošs un nebaidījās. Kad video tika publicēts, izcēlās ažiotāža. Ierakstam bija 40 000 skatījumu. Pavisam drīz uzrakstīja veikala pārstāve un atvainojās par notikušo. Vai tu vēl domā par to, vajag vai nevajag runāt patiesību? Vai vajag kritizēt kādu cilvēku rīcību vai nevajag? Vai vajag kritizēt valdību vai nevajag? Vai Jēzus politikā darbojās vai nedarbojās? Vai Jēzus kritizēja valdību vai nē? Ko Jēzus darīja? Agrāk es nerakstīju komentārus zem ierakstiem. Kaut kā laikam Dievs man tagad liek to darīt. Cilvēki man jautā: “Kā tu vari kritizēt valdību?” Kāda sieviete pat publicēja atsevišķu rakstu, kurā pauda savu viedokli par manu rīcību: “Mācītājs Mārcis Jencītis nesen vāca parakstus pateicības vēstulei, kuru iesniegt valdībai. Kaut kas neiet kopā. Viņš ir kaut kāds liekulis. Kāpēc viņš tagad ceļ pret valdību kaut kādu kritiku? Kāpēc vispirms pasakās, bet tagad kritizē?” Es atbildēju šai sievietei: “Draugs, bērnus neaudzina tikai ar pateicībām, vai ne?” Vienalga, ko bērns izdara, par visu teikt tikai pateicību? Jābūt arī kritikai. Neviens cilvēks nevar pieaugt bez kritikas. Šodienas sprediķis nav par pateicības vēstulēm, bet par kritiku. Šis sprediķis nav uztverams kā absolūtā patiesība. Tas ir jāsalīdzina ar citiem, kuros ir runa arī par citām tēmām. Ja tu vēlies dzirdēt sprediķi par mīlestību, tad atrodi draudzes YouTube kanālā sprediķi par mīlestību. Šodienas sprediķis būs par kritiku.

 

Vai kristietis drīkst kritizēt valdību? Uzreiz varu atbildēt: ne tikai drīkst, bet tas ir viņa pienākums. Bet ir jāizturas ar cieņu pret valdību. Dieva vārds saka: “Esiet paklausīgi valdībām un varām.” Bet tajā pašā laikā mēs maksājam valdībai, lai tā rūpētos par mūsu interesēm. Mūsu intereses var būt pretējas tam, kā valdība pieņem dažādus lēmumus un likumus, kas ir labvēlīgi nevis mūsu valstij, bet, tieši otrādi, kādām citām varām, kas nav pat mūsu vietējās varas. Un mūsu pienākums ir teikt un norādīt. Šo apgalvojumu es pierādīšu no Bībeles. Parādīšu, kā Jēzus rīkojās un vai Viņš kritizēja. Sāksim ar Vecās Derības pašu pirmo nodaļu.

 

Un Dievs radīja cilvēku pēc Sava tēla, pēc Dieva tēla Viņš to radīja, vīrieti un sievieti Viņš radīja. Un Dievs tos svētīja un sacīja uz tiem: "Augļojieties un vairojieties! Piepildiet zemi un pakļaujiet sev to, un valdiet pār zivīm jūrā un putniem gaisā, un katru dzīvu radījumu, kas rāpo pa zemi." (1. Mozus 1:27-28 )

 

Dievs Ādamam un Ievai teica: “Valdiet!” Tur nav uzskaitīts, kādai jābūt valsts struktūrai. Viņš teica: “Valdiet! Jūs esat cilvēki, jums ir jāvalda ciešā harmonijā ar Radītāju.”

 

Un Dievs Tas Kungs pavēlēja cilvēkam, sacīdams: "No visiem dārza kokiem ēzdams ēd, bet no laba un ļauna atzīšanas koka tev nebūs ēst, jo tai dienā, kad tu ēdīsi no tā, tu mirdams mirsi." (1. Mozus 2:16-17)

 

Dievam bija noteikums, ka tu nevari pats noteikt, kas ir labi un kas ir slikti. Visiem lēmumiem par to, kā tu vadi savu valsti, ģimeni un kā tu vispār pārvaldi zemi, ir jābūt saskaņotiem ar Radītāju. Ja jebkāda valdība pieņem lēmumus, tad Dieva prāts ir, lai šie lēmumi un likumi sākotnēji būtu sakaņoti ar Bībeli jeb Dieva vārdu, Dieva gribu. Tāds ir sākotnējais Dieva plāns. Dievam bija Savi cilvēki, tādi kā Mozus. Mozu nesauca par ķēniņu, taču viņš bija gan ķēniņš, gan pravietis, gan priesteris. Mozus bija cilvēks, kurš runāja ar Dievu. Tolaik bija dažādas sistēmas: vecaju sistēma, jofora jeb grupu sistēma, septiņdesmit palīgi u.c. Mozus bija valsts vadītājs, un viņš bija pēc Dieva prāta, tāds, kurš personīgi runā ar Dievu, un visi likumi, kurus viņš ieviesa, bija saskaņā ar Dieva gribu. Tātad, Dieva plāns jau sākotnēji ir tāds, ka jebkuras valsts pārvaldes sistēma ir saskaņota ar Dieva gribu. Es nerunāju par sīkumiem un niansēm, bet pamatvirziens un cilvēka pamattiesības ir jāsaskaņo ar Dieva gribu, ar desmit baušļiem. Tādi paši valsts vadītāji kā Mozus bija arī Jozua un Samuēls. Sākotnēji Izraēla valsti pārvaldīja Dieva cilvēki, pravieši, kas darīja to saskaņā ar Dieva prātu un rūpējās, lai valstī likumi tiktu pieņemti saskaņā ar Dieva gribu.

 

Reiz, kad valdīja Samuēls un vadīja tautu pēc Dieva prāta, Izraēls izdomāja, ka vēlas sev ķēniņu. Viņiem nepietika ar Samuēlu, kurš runāja ar Dievu. Viņiem vajadzēja ķēniņu, jo, lūk, blakus tautām bija ķēniņi. Kaimiņu tautas bija tās, par kurām Dievs Izraēlu brīdināja, ka nevajag ar tām sajaukties, neko nevajag no tām mācīties un viņu meitas nevajag ņemt par sievām. Dievs ieveda viņus Kanaāna zemē, šīs tautas iznīcinādams. Tagad viņi skatījās uz šīm pašām tautām un teica: "Mēs arī gribam ķēniņu." Varbūt iemesls bija tāds, ka valsts vadība, tas pats Samuēls, nepietiekami pareizi pārvaldīja valsti, kaut kas nebija kārtība. Bet cilvēki ļoti bieži jebkurā situācijā ir vienkārši neapmierināti. Izraēlieši bija tieši tādi – vienmēr neapmierināti. Ja tu vēlies redzēt kādu tautu, kas vienmēr ir neapmierināta, tā ir ebreju tauta. Dievs izraēliešus brīdināja par to, kā viss beigsies kurnētājiem, tiem, kas pastāvīgi pretojas Dievam. Viss beigsies, sākot ar izmiršanu tuksnesī un beidzot ar Rumbulas un Biķernieku mežu. Tomēr Izraēls teica: “Mēs gribam ķēniņu.” Viņi vienmēr bija spītīgi un nepaklausīgi. Samuēls Izraēlu brīdināja: “Šis ķēniņš ņems no jums jūsu dēlus armijā, Dieva nama pārvaldes vajadzībām ņems papildu nodokļus, pats dzīvos grezni, viņš jūs apspiedīs.” Samuēls runāja ar Dievu, un Viņš Samuēlam atbildēja: “Labi, es Izraēlu esmu brīdinājis par to, ka būs problēma. Ja viņi grib, lai notiek.” Dievs izredzēja ķēniņu Saulu. Pirmais Izraēla ķēniņš bija Sauls, galvas tiesu pārāks par citiem, skaistulis un stiprinieks. Bet inaugurācijas dienā Sauls bija paslēpies starp mantu kravām. Kad jauno ķēniņu vajadzēja vest tautas priekšā, viņš bija paslēpies. Saulam bija kāda cilvēcīga problēma. Viņš pietiekoši nepazina Dievu, un viņam bija problēma ar pašvērtējumu. Šī pašvērtējuma problēma un nepaklausība Dievam izvērtās par traģēdiju Izraēlā.

 

Bet Izraēls prasīja savu. Samuēls bija Dieva cilvēks, un viņš pēc tautas prasības iecēla tautai ķēniņu. Šim ķēniņam bija jādarbojas saskaņā ar Dieva gribu caur Dieva cilvēku, jo ķēniņš nebija tas, kurš pats varētu visu sadzirdēt no Dieva. Un vēlāk tas arī pierādījās. Līdzīgi kā šodien. Valstij ir jāieklausās baznīcā. Pareiza valsts sistēma ir tāda, ka valsts un baznīca nav atdalītas, taču Satversmē ir 99. pants, kurā melns uz balta ir rakstīts, ka baznīca ir atdalīta no valsts. No vienas puses, slava Dievam, mēs varam paši noteikt, rīkoties un darboties, un valsts nevar iejaukties reliģiskās lietās, bet, no otras puses, kā vēl var! Mēs nevaram iejaukties politikā, bet valsts var iejaukties baznīcā. Zini, citās Eiropas valstīs mācītāju, kurš no kanceles sludina, ka homoseksuālisms ir grēks, arestē un ieliek cietumā. Sākotnēji garīgā un laicīgā vadība bija viss viens, sākot ar pašu Izraēlu. Problēma izauga no pašas draudzes. Izraēls gribēja ķēniņu, taču ķēniņš neieklausījās Samuēlā, līdz ar to Dievā. Kad Samuēls deva pavēli, kas bija Dieva griba, konkrēti – karot ar amalekiešiem un pilnīgi visus iznīcināt, Sauls nepaklausīja, neiznīcināja, saņēma gūstā dzīvu ķēniņu un paturēja lopus. Kad Samuēls ieradās, viņš vaicāja Saulam: “Vai tu izpildīji Dieva pavēli?” Sauls atbildēja: “Jā, protams, izpildīju.” Samuēls turpināja: “Bet ko es dzirdu? Kas tā ir par avju blēšanu?” Sauls taisnojās: “Mēs paturējām tos brangākos kā upurus Dievam.” Samuēls vaicāja: “Un kāpēc ķēniņš vēl dzīvs?” Sauls skaidroja: “Mēs vēl gribam dabūt par viņu izpirkumu.” Samuēls sašutumā teica: “Kāpēc tu nepaklausīji tam, ko es tev teicu?” Samuēls pārstāv draudzi. Šodienas Samuēls ir šodienas draudze. Ko viņš darīja, kad valdība neklausīja draudzes balsij?

 

“Bet nepaklausība ir kā buršanas grēks, un stūrgalvība ir līdzīga elku kalpošanai un dievekļu turēšanai mājās. Tādēļ ka tu esi atmetis Tā Kunga vārdu, Viņš ir atmetis arī tevi, un tu vairs nevari būt ķēniņš.” (1. Samuēla grāmata 15:23)

 

Samuēls Saulam teica: “Tu vairs nevari būt ķēniņš.” Punkts. Vai mēs kā kristieši varam pateikt: “Ja jūs nepildāt Dieva gribu, tad nevarat vairs būt valdība”? Varam un vajag pateikt! Šajā Rakstu vietā Samuēls trīs reizes Saulam to pasaka. 

 

Bet Samuēls sacīja Saulam: "Es negriezīšos kopā ar tevi, tāpēc ka tu esi Tā Kunga vārdu atmetis, un tagad arī Tas Kungs ir tevi atmetis, un tu nevari vairs ilgāk būt ķēniņš pār Israēlu." Tad Samuēls viņam sacīja: "Šodien Tas Kungs ir no tevis noplēsis Israēla valsts ķēniņa varu, un to Viņš ir devis kādam citam, kas ir labāks nekā tu.” (1. Samuēla 15:26,28 )

 

Samuēls runā par Dāvidu kā labāku par Saulu. Vai Sauls labprātīgi atdeva savu varu, ko jau bija pagaršojis? Nē. Viņš sabuntojās pret baznīcu, pret Dievu un pret Dieva pravieti, kurš viņu bija iecēlis. Vēsturiski skatoties uz šo visu, uz katoļu un protestantu baznīcu kopā, redzam, ka tās ir sarežģītas lietas. Bet nevajag iespringt uz detaļām. Ir jāskatās precīzi uz to, ko saka Dieva vārds. Garīgajai un laicīgajai varai ir jāstrādā kopā. Laicīgajai varai ir jāpieņem likumi un jāvada valsts sakaņā ar Dieva prātu, ja mēs gribam, lai valsts būtu Dieva svētīta. Samuēla balss, šajā gadījumā tā bija draudzes balss, kas esam mēs, teica: “Tu vairs nevari būt ķēniņš.” Baznīca ir atdalīta no valsts. Tas nozīmē, ka draudzei politikā nav teikšanas. Politika ir valsts pārvaldes veids un izturēšanās veids kaut kādu mērķu labā. Politika ne vienmēr ir domāta labā nozīmē, šodien tas drīzāk ir negatīvi. Politika ir dažādas attiecības starp sociālām grupām, attiecības starp dažādām valstīm. Politika ir arī baznīcas attiecības ar valsti. Vai kristiešiem būtu jāiesaistās politikā? Jau sākotnēji Dieva vārdā ir skaidri norādīts – viennozīmīgi jā! Baznīcai un valstij ir jāstrādā kopā. Bet, ja tās ir nodalītas, tad mums nav likumīgu tiesību kaut ko mainīt mūsu valdībā. Mēs esam nodalīti, un tā nav priecīga ziņa. Nav taisnība, ka mēs varam brīvi rīkoties. Baznīca ir nodalīta tāpēc, lai valsts varētu kontrolēt baznīcu, nevis otrādi.

 

Baznīcai nav jākontrolē valsts, bet mums jāsaka savs vārds, kā deputāti Saeimā izsakās, arī baznīcai tur būtu jābūt savam vārdam. Bet, ja tā nav, tad vienīgais, kas mums atliek, ir kritizēt. Kas ir kritika? “Jūs darāt nepareizi, tā nav Dieva griba. Ja jūs tā darīsiet, mēs lūgsim, lai jūs atceļ.” Un, galu galā, mēs no savas puses ar visām likumā atļautām metodēm domāsim par to, lai jūs atceļ un ieceļ citus, kā Dāvidu. Tas ir mūsu pienākums, draugi, te nav jautājums, vai vajag un vai kristietis drīkst būt politikā. Mēs esam valsts. Mēs esam ne tikai kristieši, mēs esam arī savas valsts pilsoņi, nodokļu maksātāji, mēs maksājam valdībai, lai viņi rūpējas par mūsu tautu un arī par mūsu draudzes interesēm, kas nebūt nenotiek tā, kā tam būtu jānotiek. Mēs esam darba devēji, un mums ir tiesības jautāt: “Vai jūs izpildījāt savus pienākumus?” Un, ja mēs redzam, ka viņi nepilda savus pienākumus, bet ir pārdevušies svešām varām, kas nav mūsu vietējās varas, tad mūsu pienākums ir to pateikt. Un, ja mums neļauj runāt, mēs tik un tā runājam. Ja mūs bloķē Facebook, mēs pārceļamies uz citiem tīkliem un liekam atkal iekšā. Brīvības protesta video Facebook kopumā bija 400 000 skatījumu. Facebook to nobloķēja un izdzēsa. Facebook nav ieinteresēts, lai tāds milzīgs protests ar tik daudz skatījumiem kaut kur vispār figurētu. Un ne jau pats Facebook to izdomāja, droši vien vietējie parūpējās par to, lai nobloķētu. Bet šur tur vēl ir, to var arī YouTube redzēt. Īpaši šobrīd cilvēki man jautā: “Kāpēc tu raksti tādas lietas?” Bet kurš tad to darīs? Visur var izlasīt un redzēt “runājošās galvas”, kas runā vienvirziena informāciju. Kā cilvēki var izdarīt savus secinājumus, ja viņiem nav otra puse informācijas? Piemēram, tiesā ir nepareizi uzklausīt tikai vienu pusi. Tā rodas meli un dezinformācija. Visas puses ir jāuzklausa, tāpēc mums ir pienākums sniegt cilvēkiem otru pusi. Mums ir jāciena valdība un vienam otru, bet jārunā patiesība. Mums nekad nav jāaizmirst, ka mūsu pamatmērķis ir sludināt evaņģēliju un celt draudzi. Un tomēr, mums ir arī savs pienākums pret valsti, pret tautu. Tāpēc, ja es vakar biju tur, kur es biju, tas bija mans pienākums. Un tur bija pienākums būt katram Latvijas mācītājam.

 

Tātad, tā bija Vecā Derība, bet what would Jesus do? Tik ļoti daudz es dzirdu: “Mums ir jāskatās tikai uz Jēzu, Jēzus tā nedarīja!” Atceries un vienreiz iekal to, ka Vecā Derība nav šķirama no Jaunās Derības.

 

Jēzus Kristus vakar un šodien tas pats un mūžīgi. (Ebrejiem 13:8 )

 

Jēzus ir tas pats Jahve, tas pats Dievs. “Vai, tā ir bauslība, un bauslībai mēs esam miruši.” Draugs, Jēzus neatnāca, lai atceltu bauslību. Vecajā Derībā ir teikts: Tev nebūs nokaut, bet Jaunajā Derībā: Tev pat nebūs dusmoties. Viņš paaugstināja standartus. Vecajā Derībā ir teikts: Tev nebūs laulību pārkāpt, bet Jaunajā Derībā: Tev pat nebūs iekārot citu. Viņš paaugstināja standartus un deva Svētā Gara spēku to izpildīt. “Ai, tā jau Vecā Derība!” Nē, draugs. Vecā un Jaunā Derība ir jāaplūko kopā. Mēs visu skatāmies caur Jēzus vārdiem, tomēr ko tad pats Jēzus darīja? Viņš kritizēja valdību? Un te nu mums daudziem šodien būs pārsteigums. Farizejus un saduķejus var kritizēt, ko arī kristieši dara: “Tu taču esi farizejs, reliģiozais!” Mums ir jāsaprot, kas Jēzus laikā bija šie farizeji un saduķeji, kurus Jēzus kritizēja, kuriem Jēzus veltīja ļoti spēcīgus vārdus: “Jūs, odžu dzimums!” Jēzus bija ļoti ass pret šiem cilvēkiem. Kas tie bija par cilvēkiem?

 

Uz Mozus krēsla ir nosēdušies rakstu mācītāji un farizeji. (Mateja evanģēlijs 23:2)

 

Kas ir Mozus krēsls? Valdība. Nedaudz par politiku jeb valsts pārvaldi Izraēlā. Tajā laikā Izraēls bija Romas impērijas sastāvā. Bet Izraēlam bija zināmā mērā savas pašnoteikšanās tiesības un sava valdība, un šo valdību sauca sinedrijs. Tas bija jūdu senāts un augstākā jūdu tiesa gan civilajās, gan garīgajās lietās. Sinedrijs sastāvēja no septiņdesmit viena locekļa, gan no augstajiem priesteriem, gan rakstu mācītājiem, gan vecajiem. Svētajos Rakstos tā bieži tiek saukta par tiesu. Tātad tā bija gan politiskā, gan reliģiskā jūdu valdība, viss ir vienā, Mozus krēsls. Romieši to ļoti respektēja un pat bijās. Kad Jēzu apsūdzēja un vēlējās, lai Viņu sit krustā, sinedrijs nāca pie Pilāta, jo Pilātam bija romiešu varas tiesības, un prasīja viņu tiesāt. Un Pilāts teica: “Tiesājiet un sodiet Viņu pēc saviem likumiem.” Tad farizeji teica: ”Mums nav tiesības nogalināt.” Tātad viņiem nebija tiesības piespriest nāvessodu, bet bija tiesības piespriest, piemēram, miesas sodus – nopērt utt. Sinedrijam bija robeža. Tas ir līdzīgi kā šodien Latvijā. Latvija ir Eiropas Savienībā, un mums vairs nav savas suverēnas varas. Mēs esam tieši tādi paši Eiropas Savienībā kā Izraēls Romas impērijā, mums ir pašiem sava pašpārvalde, bet valsts dara to, ko no augšas mums uzliek visādas ES direktīvas. Tieši tāpat Latvija bija arī PSRS sastāvā. Latvijas PSRS bija savs prezidijs, taču mums nebija pašnoteikšanās. Eiropas Savienība nav PSRS, bet tā ātriem soļiem iet tieši tādā pašā virzienā, un pat ideoloģija ir tāda pati – komunisms. Tāds nedaudz pārfrāzēts un modernāks, tomēr sociālisms.

 

Uz Mozus krēsla Izraēlā bija nosēdušies farizeji un saduķeji. Tātad valdībā bija partijas: farizeju partija un saduķeju partija. Ai, kā Jēzus viņus kritizēja, un ne tikai viņus, bet dažādas valdības. Un to mēs apskatīsim Bībelē. What would Jesus do? Vai Viņš kritizēja valdību, vai drīkst to darīt? Vēlreiz atgādinu, ka ir vajadzīga cieņa arī internetā, kā Lāsmiņa teica filmā “Limuzīns Jāņu nakts krāsā”, kad Uģis tanti nosauca par Mirttanti, jo viņa par miršanu vien runājot. Viņa teica Uģim: “Nu, beidz, tā nav labi viņu saukt, veca tantiņa, bet vispār smieklīgi.” Un līdzīgi ir arī internetā, kad es redzu kādus rakstus un jokus par augstākstāvošām personām, kuras izsakās, man nāk smiekli. Bet es pats tādus rakstus nelikšu un nepublicēšu. Ir kaut kāda robeža. Var jau izsmiet, bet mums ir jābūt pieklājīgiem un ir jābūt cieņai. Arī savs ienaidnieks ir jāciena. Patiesībā, ar cieņu pret ienaidnieku tu vari arī daudz vairāk panākt, nekā necienot viņu. Galu galā no kurienes tad ir šis sprediķis – what would Jesus do? No kāda cilvēka komentāra internetā, kas mani vispār neciena, kas tikai redz visu, ko mēs darām nepareizi. Bet, galu galā, slava Dievam par šādiem cilvēkiem, jo uz jautājumu What would Jesus do? tūlīt būs atbilde. Ne jau tam, kas mani neciena, bet, pirmkārt, mums pašiem un visiem tiem, kas uzskata, ka mums nav jāpiedalās pašiem savas valsts pārvaldē, ka tā nav Dieva griba, ka mums tikai akli un kā aitām ir jāpaklausa. Es vakar brīvības protesta laikā teicu, ka Jēzus nav tikai Jērs, Viņš ir Lauva, un tu esi lauva. Tu esi Dieva lauva un Dieva vilks ar asiem nagiem un asiem zobiem. Draudze nemaz nezina, ko Jēzus darīja. Tā saka, ka Jēzus tā nedarīja.

 

Kā Dievs ir ieplānojis valsts pārvaldi? Kā Dievs var to svētīt? Ķeramies pie Jēzus. Mateja evaņģēlija 11. nodaļā Viņš iesāk norāt pilsētas. Konkrēti Horacinu un Betsaidu.

 

“Vai tev, Horacina! Vai tev, Betsaida! Jo, kad Tirā vai Sidonā būtu tādi brīnumi notikuši, kas pie jums notika, tad tie jau sen būtu grēkus nožēlojuši maisos un pelnos. Bet Es jums saku: Tirai un Sidonai vieglāk būs soda dienā nekā jums.” (Mateja evaņģēlijs 11:21-22)

 

Jēzus konkrēti draud pilsētai.

 

“Un tu, Kapernauma, vai tu nebiji līdz debesīm paaugstināta? Tu līdz ellei tiksi nogāzta; jo, ja Sodomā tādi brīnumi būtu notikuši, kas notika tevī, tad tā stāvētu vēl šodien. Bet Es jums saku: Sodomas zemei būs vieglāk tiesas dienā nekā tev." (Mateja evaņģēlijs 11:23-24)

 

Kam Viņš to saka? Stabiem, bruģim, tramvajiem, ēkām? Viņš to saka pilsētām, kas ir konkrētas iedzīvotāju grupas ar konkrētām valdībām priekšgalā. Un Viņš saka pilsētām: “Beigas jums būs!” Un tās beigas starp citu ir redzamas arī Latvijas mežos. Ej pavērot Latvijas mežos tās lielās bedres, kas ir saraktas. Lāsts, ko Jēzus teica un brīdināja ebrejus, ir piepildījies ārkārtīgi drausmīgā veidā. Šis lāsts piepildās, ja valdības nerespektē Dieva gribu un pieņem bezdievīgus likumus, ja tās ņem no aizliegtā augļa un pašas nosaka, kas labs un kas ļauns, ka pat nevar vairs atšķirt, kurš ir puisis un kura ir meitene, kad tevi jau bērnībā var sākt mācīt, ka tu vari būt tas un šitas, ka nevar saredzēt elementāru statistiku, kad mirstība ir mazāka nekā citos gados. Cik stulbam ir jābūt tam aunu baram – latviešiem? Viņi saka, ka mēs esam aitas. Palasiet komentāros, ko viņi raksta: “Es novēlu jums visiem saslimt! Tie, kas bija protestā bez maskām, visi saslimsiet! Un pēc tam neprasiet, lai jūs ārstē.” Un vispār man daudzi raksta un saka: “Aizej un pastrādā slimnīcā.” Tajā tukšajā slimnīcā? Nav problēmu! Domā, ka man bail no kaut kāda viena vīrusa? Mierīgi pastrādāšu, nav problēmas, tikai mani tur neviens nelaidīs klāt.

 

Es vakar nofotografējos ar cilvēku, kuram koronavīrusa kronis galvā un gāzmaska uz sejas, un viņš pats bija iekāpis katlā ar uzrakstu: “Ej ellē!” Lai tas vīruss iet ellē. Ja kādam ir kādi simptomi, kāds ir apaukstējies, tek puņķi, es tik un tā ar viņu sasveicinos vai samīļoju, jo es esmu tā pieradis sveicināties. Es tik un tā to daru. Tam vīrusam ir gaismas ātrums, tas tiek visur, kur grib. Ja tev ir slikta imunitāte, tātad tā tāda ir. Ja tev nav Dieva un veselā saprāta, tad to tev vienkārši nav. Protams, ja tas būtu kāds šausmīgs buboņu mēris, no kura tiešām mirst uzreiz, kā ar izkapti nopļauts, tad es padomātu. Ja pat statistikā redzam, ka mirstība nav augstāka nekā citus gadus, tad par ko mēs runājam? Šodien esot 25 cilvēki nomiruši no kovida. Es nezinu, kā viņi skaita, bet katru reizi ir tik un tik slimie, tik un tik mirušie. Tāds iespaids paliek, ka visu laiku mirst un mirst, bet, aizejot uz poliklīniku, tur viss ir tukšs. Un tikai dažās slimnīcās viss ir pārslogots. “Kā tu tā vari runāt, tur visi strādā,” bet es nevaru palīdzēt šiem cilvēkiem, mums ir vienkārši jārunā patiesība. Man nav problēmu iet tur paārstēt, ja būtu ko ārstēt. Ja tur būtu cilvēki ar buboņu mēri, es neietu, bet ar kroņa vīrusu saslimušajiem es noteikti varu iet palīgā, nav problēmu. Tur, kur ir dažādas seksuāli transmisīvas slimības, tur es nelīdīšu klāt, bet tās jau tikai dzimumceļā izplatās. Cik es saprotu, tas mūs neapdraud. Ko Jēzus kritizēja? Konkrētas pilsētas. Kad Viņš pienāca pie Jeruzālemes, mācekļi sagādāja Viņam ēzeli, noklāja zemi ar drēbēm, un Viņš iejāja uz ēzeļa Jeruzālemē. Un visi cilvēki sauca: “Ķēniņš, slavēts, kas nāk Tā Kunga Vārdā, Ozianna!”

 

Un mācekļi nogāja un darīja tā, kā Jēzus tiem bija pavēlējis, atveda ēzeļa māti un kumeļu, uzlika tiem savas drēbes un sēdināja Viņu tur virsū. Bet daudz ļaužu izklāja savas drēbes uz ceļa, citi cirta zarus no kokiem un kaisīja tos uz ceļa, bet ļaudis, kas gāja Viņam priekšā un nopakaļ, kliedza un sauca: "Ozianna Dāvida dēlam, slavēts, kas nāk Tā Kunga Vārdā! Ozianna visaugstākās debesīs!" (Mateja evaņģēlijs 21:6-9)

 

Viņš iejāja kā ķēniņš, un vietējā valdība mēģināja apklusināt Jēzu un Jēzus mācekļus. Viņi teica: “Aizliedz viņiem runāt! Tu dzirdi, ko Viņi sauc? Viņi Jēzu par ķēniņu sauc.” Un Jēzus atbildēja: “Ja šie nebrēks, tad akmeņi brēks.” Viņš zināja, ka Viņš ir ķēniņš. Iejāt uz ēzeļa nozīmē to pašu, ko šodien iebraukt pilsētā eskorta pavadījumā ar sarkanām un zilām bākugunīm. Ēzelis tajā laikā bija kā valdības transports. Lūk, kā Viņš ienāca Jeruzalemē. Un pēc tam Viņš taisnā ceļā devās uz templi, kas arī bija jūdu reliģiskās valdības pārziņā. Ko Viņš tur izdarīja? Mīļais Jēzus novija pātagu un ar visu Savu specvienību izdemolēja templi. Tā kā mēs neesam likuši lietā visu to, ko Jēzus mums rāda kā paraugu. Mēs neesam gājuši sist logus ārā, sist cilvēkus, lauzt naudas automātus. Bet Viņš to templī darīja, tur ir rakstīts: “Viņš apgāza naudas mijēju galdus.” Mēs neko nedemolējam, tā kā mēs Jēzu vēl neklausām visā pilnībā. What would Jesus do? Viņš teica: “Jūs esat padarījuši Tēva lūgšanu namu par slepkavu bedri!” Kas tas ir? Pozitīvs novēlējums vai kritika? Kam – akmeņiem vai cilvēkiem? Kādiem cilvēkiem? Saviem mācekļiem vai tomēr farizejiem – visiem sinedrija deputātiem? Kādreiz mums draudzē bija kāds cilvēks, kuru nevar kritizēt, nabadziņš tāds. Cilvēks tikai caur kritiku kļūst normāls. Es atgādinu, ka šis sprediķis ir skatāms kontekstā ar citiem sprediķiem. Par mīlestību, piedošanu un tamlīdzīgām lietām, par dusmām arī.

 

Valdība, tie, kas stāvēja tautas priekšgalā, domāja par to, kā Jēzu nomaitāt. Jēzus templī saimniekoja, Jēzus kritizēja valdību, un viņi domāja, kā Viņu novākt no ceļa. Viens no galvenajiem iemesliem, kāpēc mācītāji un kristieši baidās runāt, ir, ka viņus nomaitās. Nu, mūs neviens vēl nav nomaitājis un nevarēs nomaitāt, jo mēs esam draudze, kas celta uz klints, un elles vārtiem to nebūs uzvarēt. Un cauri visiem pārbaudījumiem un visām situācijām tu dzīvo kā niere taukos. Tu nezini, kā cilvēki pasaulē dzīvo, ietinušies savos piecos skafandros. Tu nezini, kā viņi dzīvo, viņi kļūst nenormāli. Tu vispār to nesaproti. Tu ej uz Latvijas svētkiem, bet citiem nav nekādu svētku. Tu ej uz svētkiem, tev ir dievkalpojumi, tev ir grupiņas, socializācija, viss tev ir, tev ir svētības, tev ir skaistumkopšanas saloni, kas bija aizvērti. Mēs palūdzām Dievu, un visu atvēra. Tev vispār nav problēmu. Cilvēki tur ārpusē dzīvo citādāk. Šī ir brīvības platforma. Te ir cilvēki ar normālām sejām. Pats Dievs mūs sargā. Viss, kas notiek ārpusē, mūs dara stiprākus. Ir rakstīts: “Nebrīnieties par bēdu karstumu, kas notiek jūsu vidū. Tam tā bija jānotiek.” Vajāšanām bija jānāk, tā ir rakstīts. Bet tajā pašā laikā Pāvils saka, ka tieši pārbaudījumos un ciešanās mēs norūdāmies un kļūstam stipri. Tu esi stiprā draudzē, tu esi īstā vietā, pareizā vietā.

 

Ko Jēzus teica par nodokļiem, kad viņi abi ar Pēteri ienāca Kapernaumā un nodokļu vācēji prasīja viņiem nodokli? Jēzus konkrēti paskaidro, ka no svešiniekiem jāņem, no savējiem nav jāņem. Tātad, tur bija kaut kāda kārtība, es nezinu precīzi, bet Jēzus skaidri norāda:

 

“Bet, lai mēs tiem nedotu apgrēcību, tad ej uz jūru un izmet makšķeri un ņem pirmo zivi, kas pieķersies, un, tās muti atdarījis, tu atradīsi vienu stateri, to dod viņiem par Mani un par sevi." (Mateja evaņģēlis 17:27)


Jēzus kritizēja netaisnu nodokļu sistēmu. Vienlaikus Viņš paklausīja un samaksāja. Ir divas dažādas lietas – kad tu kaut ko kritizē, pasaki un norādi, un kad tu vienkārši buntojies pret likumu. Valdībai ir jāsadzird Dieva griba, un Dieva gribu var pateikt tikai un vienīgi draudze un visi tie, kas ir ap draudzi, kas ir vienoti jautājumos ar mums. Pirmajā Tautas lūgšanu sapulcē es teicu, ka vajag kristīgu partiju. Uzreiz atbira vairāki mācītāji. “Pasargi, Dievs, ko tu iedomājies?” Pilnīgi tā viņi noslēdzās. “Ko tu iedomājies, politiska partija?” Nu gadi ir pagājuši, vēlēšanas jau bija. Tam, ko mēs neizdarījām, šodien varam redzēt rezultātu. Mums, brīvības protesta dalībniekiem, saka, ka mēs sapulcējāmies, nu tad būs plus sešsimts kovida statistikai. Visi būsim slimi, iznēsētāji un ļaunie. Viņi paši ir baiļu un stulbuma iznēsētāji.

 

Ko Jēzus darīja, kad pirms krustā sišanas Viņu pratināja un augstā priestera sulainis iesita Jēzum par Viņa vārdiem? Jēzus izturējās pret augsto priesteri kā pret tukšu vietu.

 

Jēzus viņam atbildēja: "Ja Es nepareizi esmu runājis, tad pierādi, ka tas bija nepareizi; bet, ja Es esmu runājis pareizi, ko tu Mani sit?” (Jāņa evaņģēlijs 18:23)

 

Jēzus prasīja valdībai pierādījumus tam, ko viņi dara. Un arī mums ir tiesības prasīt pierādījumus, kāpēc valdība dara tā vai ievieš ierobežojumus tur. Šajā gadījumā Jēzus apzināti gāja uz krusta nāvi, un Viņam to nevajadzēja pierādīt, tas bija apzināts lēmums. Jaunajā Derībā ir redzams, kad Viņa laiks vēl nebija nācis. Ir rakstīts, ka farizeji savās sapulcēs salasīja akmeņus, bet Viņa laiks vēl nebija nācis. Neviens nevarēja Viņam pirkstu piedurt. Un neviens tev nevarēs pirkstu piedurt. Kad Jēzus bija pie Pilāta, viņš jautāja: “Tu esi Ķēniņš?” “Jā, Es tas esmu, bet Mana Valstība nav no šīs pasaules.” Jā, Viņš ir Ķēniņš. Pilāts pat pielika Viņa vainas uzrakstu: Jūdu ķēniņš. Jā, Viņa Valstība nav no šīs pasaules. Bet Pilāta valstība ir no šīs pasaules. Viņam bija jāieklausās tajā, ko teica Augstais Priesteris Jēzus. Viņam nebija jāpakļaujas jūdu iegribām, bet jāspriež taisnīga tiesa. Patiesībā Jēzus teica Pilātam: “Tev pār Mani nav nekādas varas.” Augstākā vara ir garīgā vara. Un augstākā vara Latvijā ir garīgā vara. Mūsu prioritāte ir celt Dieva valstību, sludināt evaņģēliju. Bet šobrīd jautājums par politiku ir ļoti aktuāls, par kritizēšana arī ļoti aktuāls. Sekundāri mums ir jārūpējas par patiesību, jārunā uz valdību, bet, tā kā baznīca ir nodalīta no valsts un neviens mūs neņem galvā, mēs varam tikai runāt, rakstīt visādas vēstules, visādus parakstus vākt, taisīt protesta akcijas, lai mūs sadzird, lai Dieva balss skan.

 

Vakar brīvības protestā ļoti daudz izskanēja Dieva vārds. Es piegāju pie kādiem jauniešiem un uzprasīju: “No kurienes jūs esat?” “Mēs no Ikšķiles luterāņu draudzes esam.” Tur bija dažādu konfesiju pārstāvji. Interesanti. Un tur bija arī sabiedrībā pazīstamas personības, mašīnās, vienkārši pavēroja, pastaigājās. Tur ne visi teica runas. Bija divi pasākumi – pie Brīvības pieminekļa, ko organizēja bijušie “Saskaņas” deputāti, un Krastmalā, kuru organizēja pirmais atmodas karoga nesējs, divu Triju Zvaigžņu ordeņa kavalieris, nu jau vecs vīrs Arvīds Ulme. Kad sāka nākt cilvēki, tad policija pieprasīja pārtraukt pasākumu – izklīst visiem. Un viņš pateica: “Tad jums jānāk ar ložmetējiem.” Un pasākums notika. Pulkstens trijos bija otrs pasākums pie Brīvības pieminekļa. Arī pie viņiem piegāja policija un pateica: “Piecas minūtes, un pasākums ir jāpārtrauc.” “Labi.” Un pārtrauca. Mēs varam salīdzināt šos divus pasākumus. Patiesībai ir spēks. Mum ir jāatminās, ka Jēzus Pilāta priekšā bija Ķēniņš, un viņam bija Jēzū jāieklausās. Viņš tā arī teica: “Tev nebūtu nekādas varas, ja Tēvs no augšas nebūtu tev to devis.” Jēzus pats bija pieņēmis lēmumu iet un mirt pie krusta par visiem mūsu grēkiem.

 

"Uz Mozus krēsla ir nosēdušies rakstu mācītāji un farizeji. Visu, ko tie jums saka, to darait un turiet; bet pēc viņu darbiem nedarait. Jo tie gan māca, bet paši to nedara. Jo tie sasien smagas nastas un liek tās cilvēkiem uz pleciem, bet paši negrib ne ar pirkstu tās kustināt.” (Mateja evaņģēlijs 23:2-4)

 

Jūs uzliekat nepanesamu nodokļu slogu uzņēmējiem, bet paši sev pieliekat pie algas? Skaisti, vai ne? Kā var nekritizēt? Kurš cits to darīs? Tā ir buntošanās no mūsu puses? Nē, tā ir kritika, normāla, veselīga kritika. Pievērsiet uzmanību Dieva vārdam un Dieva principiem un tam, kādas ir sekas, ja šos principus neievēro.

 

“Bet tie dara visus savus darbus tik tādēļ, lai ļaudis tos redzētu. Tie darina sev platas lūgšanas siksnas un drēbēm garus pušķus. Tie mīl mielastos sēdēt goda vietās un sinagogās pirmajos krēslos. Vai jums, rakstu mācītāji un farizeji, jūs liekuļi! Jo jūs aprijat atraitņu namus un liekuļojat ar garām lūgšanām; tāpēc jūs saņemsit ļoti smagu sodu.” (Mateja evaņģēlijs 23:5-6,14)

 

“Vai jums, rakstu mācītāji un farizeji, jūs liekuļi! Jo jūs esat līdzīgi nobaltētiem kapiem, kas no ārpuses izskatās jauki, bet no iekšpuses ir pilni ar miroņu kauliem un visādu netīrību. Tā arī jūs, no ārpuses gan izrādāties ļaužu priekšā kā taisni, bet iekšpusē esat pilni liekulības un netaisnības.” (Mateja evaņģēlijs 23:27-28 )

 

No ārpuses viņi smuki runā, bet no iekšpuses? Vakar Latvijas policija bija ļoti laba. Bet, kā mēs saprotam, pārkāpumi tiek fiksēti ar kamerām un speciāliem tehniskiem līdzekļiem. Pēc tam pa vienam mūs raus un sodīs. No ārpuses smuki, bet no iekšpuses nav tik smuki. Bet varēja būt nesmukāk. Slava Dievam un slava Latvijas policijai, lai Dievs svētī. Man tiešām nav nekādu pretenziju pret policiju, vispār nemaz. Bet es saku kā piemēru. Kā tiek apspiestas dažādas demonstrācijas? Rauj ārā no pūļa pa vienam cilvēkam un bāž policijas busos. Mazliet atdauza nierītes, kājas, un palaiž. Nākamreiz tas cilvēks vairs negrib un saka citiem, ka vairs negrib iet demonstrācijā. Tāpat politiķi prot smuki, saldi runāt, īpaši LGBT un viss šis virziens. Es redzēju Vecrīgā, Doma laukumā zīmējumu ar parakstu: Pasargā mammu (mamma ar zilu aci) – par Stambulas konvenciju. Viņi zombē cilvēkus. No ārpuses smuki izskatās, un visi, kas kaut ko ir pārkāpuši, ir “vainīgi” simtiem cilvēku nāvēs. “Ejiet pastrādāt slimnīcās, un lai neviens nekādu medicīnisko palīdzību nedod pēc tam jums,” viņi saka. Man nevajag arī. Katrā ziņā kovida jautājumā man noteikti nevajag. Zobārstu man vajag, bet kovida jautājumā man nekas nav vajadzīgs. Tikko cilvēkam, kurš bija saaukstējies, bija jātaisa Covid-19 tests. Bija visi simptomi kā kovidam, bet tests negatīvs. Un viņš paprasīja, ja man būtu pozitīvs, kas man būtu jādara? Paracetamols jādzer. Šausmīgākā slimība pasaulē, kuru ārstē ar paracetamolu! Paracetamols vispār nav zāles – temperatūru nosit, sāpes noņem, neko neārstē. Ar šo vīrusu var cīnīties tikai ar stipru imunitāti. Ej, skrien, staigā svaigā gaisā.

 

“Vai jums, rakstu mācītāji un farizeji, jūs liekuļi! Jo jūs ceļat kapenes praviešiem un izgreznojat taisno kapu pieminekļus un sakāt: ja mēs būtu bijuši mūsu tēvu laikos, mēs nebūtu piedalījušies praviešu asins izliešanā. Tātad jūs dodat liecību par sevi, ka jūs esat praviešu slepkavu bērni. Jūs čūsku un odžu dzimums, kā jūs izbēgsit no elles sodības?” (Mateja evaņģēlijs 23:29-31,33)

 

Vai mēs tā sakām valdībai? Nē, mēs vēl neesam līdz galam paklausīgi Jēzum. “Jūs, čūsku un odžu dzimums, jūs ceļat praviešiem kapus, bet jūsu tēvi tos nogalināja!” Rīgas Dome nesen iedalīja simts tūkstošus eiro, lai uzceltu pieminekli Gunāram Astram. Kas ir Gunārs Astra? Latvijas brīvības cīnītājs padomju laikos, disidents. Viņš pats par sevi saka: “Disidenti ir tāpēc, lai palīdzētu cilvēkiem domāt, ieraudzīt, ka ir kaut kas ārpus tā, ko propaganda uzspiež.” Ir kādi, kas domā citādāk. Bez šādiem cilvēkiem nebūtu brīvas Latvijas. Viņi maksāja savu cenu. Viņš tika vajāts, vazāts pa cietumiem un nomira kādā kara hospitālī. Gunārs Astra – un tagad viņam cels pieminekli. Ko vara dara šodien? Ceļ pieminekli brīvības cīnītājam, bet paši apspiež tautas brīvību. Ko Jēzus saka? “Jūs esat čūsku dzimums, odžu dzimums, jūs neizbēgsiet elles sodību.” Lūk, kā jārunā ar valdību!

 

Tātad šodien mēs iemācījāmies, ka Dievs jau kopš radīšanas ir ieplānojis, ka jebkādai valdībai ir jāsadarbojas ar garīgo varu. Jo visa cēlonis ir garīgs. Ir garīgā pasaule, un tikai pēc tam fiziskā. Ja gribam, lai Dievs svētī Latviju, tad valdībai ir jāieklausās draudzē. Tā kā baznīca ir atdalīta no valsts, tad viss, kas mums atliek, ir teikt un runāt ar tām metodēm, ar kurām mums ir atļauts. Un demokrātiskā valstī, paldies Dievam, var runāt. Bet pēdējā laikā ir tendences, ka arī runāt vairs nevar. Bet kamēr var, tikmēr runāsim. Un vai Jēzus kritizēja valdību? Un kā vēl. Mēs salīdzinājumā ar Jēzu šajā jautājumā esam jēriņi un neesam nekādi lauvas. Aizgāja dažs labs uz brīvības protestu un tagad jūtas kā baigais lauva? Un atgādinu, ka šis sprediķis ir jāskata kā viens no visiem maniem sprediķiem; mums nav jānodarbojas tikai ar valdības kritizēšanu. Visam ir savs laiks un sava vieta, gan uzslavām, gan pateicībām, gan arī patiesības runāšanai un pieprasīšanai. Visam ir savs laiks un sava vieta. Dievs svētī Latviju! Un tu esi drošībā, tu esi labā vietā, labā augsnē, un viss ir kārtība, viss būs labi. Tev noteikti būs labi, man arī būs labi, mums visiem būs labi.

 

Mācītāja Mārča Jencīša sprediķi “Jēzus un politika” pierakstīja un rediģēja draudzes “Kristus Pasaulei” redakcija

Zvēra zīme

Publicēja 2020. gada 8. dec. 09:04Līga Paņina

Ziņas datums 08.12.20.

Es jūtu, ka es dzīvoju. Tu jūti, ka tu dzīvo? Vai arī tu jūti, ka vienkārši eksistē? Dzīvot nozīmē nevis plūst pa straumi un pielāgoties visam, ko tev uzspiež, bet iet pret straumi un paturēt cilvēcīgu seju, paturēt ticību. Vienā vārdā – goda lieta. Ir kāds gods, ir kāds pienākums, par ko mums pašiem ir jāpastāv. Bībele stāsta, ka divi cilvēki cēla namu, viens cēla uz klints, otrs uz smiltīm. Tam, kurš cēla namu uz smiltīm, kad nāca vētras, vēji pūta un bija plūdi, nams sabruka. Nams, kas bija celts uz klints, pastāvēja. Ar to Jēzus pasaka, ka vētras būs, plūdi būs, problēmas būs, bet tie, kas turpinās peldēt pret straumi, pastāvēs. Ne tikai paši pastāvēs, bet paņems līdzi jeb apskaidros, apgaismos daudz cilvēku.

Šodienas tēma ir ilgi gaidīta. Facebook profilā es publicēju ziņu, ka šodien svētrunas tēma būs „Zvēra zīme”. Spriežot pēc komentāriem, kā cilvēki atbild, es uzminēju, ka šī tēma šobrīd ir aktuāla. Visi tie cilvēki, kas lasa un kaut nedaudz pārzina Bībeli, kas sirsnīgi un līdz galam tic Dievam, ieklausās tajā, ko saka Dieva cilvēki, kas atbalsta kristīgās un morāles vērtības, kas apzinās, cik tas ir svarīgi, saprot, kas notiek Latvijā un pasaulē. Viņi apzinās, ka esošie procesi ne tikai Latvijā un Eiropā, bet arī visā pasaulē, zvēra zīme, zvēra tēls, Jēzus otrā atnākšana, čipošana, vakcinācija, dažādas citas parādības, kas ir saistītas ar tehnoloģijām un ne tikai, norāda uz to, ka Bībeles pravietojumi sāk piepildīties. Arī skeptiķi un pat neticīgie atzīst, ka sazvērestības teorijas pēkšņi kļūst par realitātes teorijām. Kaut arī liberālie mediji mūs tur informācijas vakuumā, tādā vakuumā, ka pastāv tikai vienvirziena informācija, kas ir izdevīga valdošajai politiskajai elitei, viss pārējais ir sazvērestības teorijas un nepatiesība. Cilvēki internetā runājot redz ko citu, bet mediji runā ko citu. Savām acīm tu redzi vienu, bet valdība saka ko citu. Uz visa šī fona tēma un virziens, kurā mēs virzāmies, ir ļoti aktuāls. Kas ir zvēra zīme? Vai to var saistīt ar to, kas notiek šodien? Pamēģināsim noskaidrot to no Bībeles.

Un viņš dara, ka visi, lielie un mazie, bagātie un nabagie, brīvie un vergi, uzspiež zīmi uz savas labās rokas vai uz pieres, lai neviens nevarētu ne pirkt, ne pārdot, kam nav šīs zīmes - zvēra vārda vai viņa vārda skaitļa. Šeit slēpjas gudrība. Kam ir saprašana, lai izdibina zvēra skaitli, jo tas ir cilvēka skaitlis; un viņa skaitlis ir seši simti sešdesmit seši. (Atklāsmes grāmata 13:16-18 )

Šeit ir runa par antikristu, par zvēru. Atklāsmes grāmatā un arī Daniēla grāmatā ir daudz simbolikas, daudz šifrētu, tēlainu atklāsmju un norādījumu, ka es neiesaku aizrauties ar to pravietojumiem. Es neiesaku tos tulkot patvaļīgi, jo tur var “dabūt gatavu” jebko, kas tev ir izdevīgi. Es gribu atklāt patiesību, kā uz to visu skatīties, ko tas nozīmē, taču es neapgalvošu kādas konkrētas teorijas. Es apgalvošu vispārīgos vilcienos, ko nozīmē zvēra zīme, kas tas ir un kā tas attiecas uz šodienu. Atklāmes grāmatā ir zvērs, antikrists, viltus pravietis, un lielos vilcienos tas ir viens un tas pats. Trīs sešinieki, zvēra zīme, bez kuras nevarēs ne pirkt, ne pārdot. Vai 666 mums ir jāuztver burtiski vai tomēr tiem ir kāda cita nozīme? 

Nedaudz ieskats vēsturē. Romas impērijas laikā zīmes tetovēja vergiem. Tetovētā zīme apzīmēja viņa piederību konkrētam saimniekam. Tāpat arī dažādu kultu piekritēji, kā apliecinājumu savam pielūgsmes objektam jeb atbalstu konkrētam kultam, tetovēja sev zīmes, un šīs zīmes kalpoja arī kā savstarpēja atpazīšanas zīme. Arī Romas leģionāriem, karavīriem bija tetovējums, ar kuru viņi piederēja konkrētam pulkam, imperatoram, un tas simbolizēja viņu padevību un paklausību. Ja mēs šodien runājam par cipariem, tad mums katram kāda zīme jau ir piešķirta. Tas tā notiek jau kopš Latvijas neatkarības atgūšanas, un tas ir tavs personas kods. Starp citu, fašistiskās Vācijas laikā koncentrācijas nometnēs uz cilvēku ķermeņiem tika izdarīti tetovējumi ar cipariem. Un pirmā skaitļojamā mašīna ir saistīta ar Hitlera nāves nometnēm. Bībele runā par zvēra zīmi, tajā ir vairāki norādījumi par antikristu, pasaules galu, par Jēzus otro atnākšanu. Lai vispār saprastu, par ko ir runa un kā visu uztvert, mums būs jāapskata arī Jēzus otrā atnākšana un pasaules gals, jo antikrists un Jēzus otrā atnākšana ir savā starpā saistīti. Pirms Jēzus nāks otrreiz, būs septiņu gadu antikrista valdīšanas laiks. Tie ir precīzi skaitļi gan no Daniēla grāmatas, gan no Atklāsmes grāmatas.

Un vēl cits, trešais, eņģelis sekoja tiem un sauca stiprā balsī: "Ja kas pielūdz zvēru vai viņa tēlu un pieņem zīmi uz savas pieres vai savas rokas, tam būs arī jādzer Dieva dusmu vīns neatšķaidīts, kas ieliets Viņa bardzības kausā, un tam būs jācieš mokas ugunī un sērā svēto eņģeļu un Jēra priekšā. Un viņu mocību dūmi celsies augšup mūžu mūžos; un nebūs miera ne dienu, ne nakti tiem, kas pielūdz zvēru un viņa tēlu un pieņem viņa vārda zīmi.” (Atklāsmes grāmata 14:9-11)

Un tā nav Vecā Derība, tā ir Jaunā Derība, Atklāsmes grāmata. Divas reizes šajā Rakstu vietā ir minēti tie, kas pieņem zvēra zīmi, un šī zīme ir 666. Tie, kas pieņem, nonāk pazušanā, vietā, kur moku dūmi pacelsies mūžīgi mūžos. Tajā vietā tiks iemests gan zvērs, gan viltus pravietis, antikrists, sauc viņu kā vēlies, un arī visi tie, kas būs pieņēmuši zvēra zīmi. Ko tas nozīmē? Ja tev ir piešķirts personas kods, vai tu nonāksi ellē? Es nezinu, kāds ir gaidāmās kovida vakcīnas sastāvs, tā nav pārbaudīta. Šādas masveida vakcīnas nav iespējams izstrādāt tik īsā laikā un nav iespējams pārbaudīt tik īsā laikā. Ja tu vēlies zināt manas domas, kas būs pēc vakcīnas, es domāju, ka mierīgi no tās var arī nomirt. Tās ir manas domas, jo tā nav pārbaudīta, tā ir riskanta. Es tikko runāju ar mediķi, kas strādā šajā jomā. Pirmo poti plāno kā vitamīniņus, lai nav nekādu problēmu, un pēc tam būs jānāk pēc otrās. Ir versija, ka vakcīna saturēs nanotehnoloģijas un praktiski tevī tiks ievadīts čips. Līdz ar to, ja tevī šādā veidā tiek ievadīts čips, tad tu esi pieņēmis zvēra zīmi. Tu esi sistēmā, kur nevar ne pirkt, ne pārdot, ja nav šīs zīmes. Citās valstīs jau ir sākta vakcinācija. Ja mums saka, ka armija tajā nepiedalīsies, tad citur tā jau piedalās. Mēs esam informācijas vakuumā, mums neko nerāda un nestāsta, bet paldies blogeriem, aculieciniekiem, kas taisa tiešraides. Mēs zinām, kas notiek Ukrainā, kur tūkstošiem cilvēku ir izgājuši ielās, protestējot pret ierobežojumiem un nodokļu politiku. Mēs zinām, kas notiek Parīzē un Hamburgā, – tauta mostas. Tur strādā speciālās vienības, valsts aparāts un līdzekļi tiek izlietoti, lai to apspiestu un izplatītu dezinformāciju.

Ja vakcīna saturēs čipu, bez kura tu nevari ne pirkt, ne pārdot, ko tas nozīmē? Ja tev ir bail, tu riskēsi un to pieņemsi? Ja nu izrādīsies, ka tajā tiešām ir nanotehnoloģijas šķidrā veidā, tu būsi pieslēgts 5G, tavas domas tiks lasītas, kur tu pārvietojies, kāds ir tavs veselības stāvoklis, visi bankas darījumi, skaidra nauda vairs nebūs, ko tad? Uz to pasaule iet. Mana sieva pasūta preces no interneta veikaliem, un iepriekš bija tā, ka saņemot preci var maksāt arī skaidrā naudā, bet tagad vairs nevar. Tas arī uz kaut ko norāda. Bez šī čipa tu vairs nevarēsi ne pirkt, ne pārdot. Varbūt tu domā, ka tev iesmērēs to čipu, apmānīs un tev būs šī zīme, par ko runā Bībele, un tu mocīsies mūžīgi mūžos. Draugs, es lasu Rakstu vietu, lai tevi nomierinātu. Es jau pašā šīs mācības sākumā gribu tevi nomierināt, ka ne svītru kods, ne personas kods vēl nav zvēra zīme. Svītru kods satur trīs sešiniekus. Pat pareizticīgās baznīcas galvas Krievijā ir vērsušās pie valdības, lai tā neizmantotu sešiniekus kartēs un tehnoloģijās. Viņi uztraucas par to, viņi gan nedomā, ka tā ir zvēra zīme, bet drīzāk kā draudzes negodāšana. Es gribu tevi nomierināt. Ellē var nonākt tikai tad, kad tu atsakies no Kristus. Bībelē ir rakstīts par tiem, kas PIEŅEM zvēra zīmi. No Kristus atteikties tu vari tikai ar skaidru saprātu, ar lēmumu to apliecinot.

Tev konkrēti var likt izvēlēties būt vai nebūt sistēmā, čips vai nečips, vai kāda cita veida zīme, atļauja. Ja tu esi sistēmā, tu vari doties uz veikalu, no mājas doties laukā, ciemos, neesot sistēmā tu nekur nevari doties, sēdi mājās un viss. Bet var uzstādīt ultimātu, ja tu gribi pārvietoties un iepirkties, ir jāatsakās no Kristus. Zvēra zīmi var pieņemt tikai ar skaidru apziņu, skaidri to definējot un atsakoties no Kristus. To nevar ar apmānu iebarot, ne čipu, ne vakcīnu, ne vēl sazin ko. Tā nav zvēra zīme. Zvēra zīme ir tad, kad tu atsakies no Kristus. Praktiski kā komunisma laikā, lai normāli dzīvotu, bija jābūt partijā, bet tie laiki, kas nāk, ir daudz briesmīgāki par komunisma laikiem. Tu nemaz nezini, kas šiem sātana apsēstajiem cilvēkiem ir galvā un sirdīs. Gan čips, gan kādas citas tehnoloģijas ir kā prelūdija, ievads tam visam. Tu neesi pazudis tā dēļ vien, ka tev ir kāda zīme. Tajā brīdī, kad tu atsakies no Kristus, lai paliktu sistēmā, tu esi pazudis. Bībele saka, ka tādi laiki pienāks, un ne tikai pienāks, bet tādi laiki jau ir vairākus gadu tūkstošus. Piemēram, Ķīnā šodien visur ir kameras, un mākslīgais intelekts pārvalda šo valsti. Pārgāji pāri pie sarkanās gaimas? Tevi fiksēja kameras, tev ir punkts. Aizgāji uz baznīcu, nopirki Bībeli? Tevi fiksē, tev skaita punktus, un pēc šiem punktiem tu tiec vērtēts, cik daudz privilēģiju tev var piešķirt, kur tu vari iet un kur tu vairs nevari iet, vai vispār sēdi mājās. Tas ir Ķīnā, bet, ak vai, jau kādu laiku tas sāk notikt arī pie mums Latvijā. Mums to nestāsta, mums to nemāca, mums to neatklāj, mūs tur informācijas vakuumā. Kāds cilvēks, kurš dzīvo Grieķijā, raksta, ka šobrīd var iziet no mājas tikai ar elektronisku atļauju, pat nevar apciemot savus bērnus. Sēdi mājās, ej uz darbu un atpakaļ. Ja gribi iziet, sūti īsziņu un gaidi atļauju. Tas ir Grieķijā, pie mums jau tas nebūs?

Par mums sūdzās, ka mēs izplatām nepatiesu informāciju. Mēs runājam to, ko mēs redzam. Mēs runājam to, ko mēs lasām Dieva vārdā. Pateicoties tiem, kas slēpjas aiz saviem jūdas grašiem un nerunā, ir šī situācija. Savu sociālo tīklu profilus es lietoju kā platformu, lai runātu patiesību, top raksti, tos publicēju. Rezonanse ir diezgan liela. Man sūta atpakaļ ziņas, kuras es pats esmu taisījis un palaidis, un daudz cilvēku ierauga, ka kaut kas neiet kopā, - ko mums rāda un saka, ar to, kas patiesībā notiek. Jābūt dumjam, lai domātu, ka tavas veselības dēļ tevi deviņus mēnešus tur kā cietumā uz falsificētu testu un statistikas pamata. Tas notiek globāli, tas tiešām rosina domāt par globālu kontroli, par antikrista nākšanu. Kā es minēju, tas jau ir noticis gadu tūkstošiem. Lokāli, dažādās vietās, impērijās ir bijis zvērs jeb antikrists, kurš ir bijis gan Dieva vietā, gan ķēniņa vietā. Par antikristu ir rakstīts, ka viņš ir viltus pravietis un zvērs, - tas nozīmē gan politisko, gan reliģisko varu. Tātad būs laiks, kad visā pasaulē būs vienota politiska un reliģiska vara. Būs viena reliģija, viena politika, viens valdnieks jeb valdnieku grupa, un, kas nepakļausies šīs impērijas noteikumiem, tie tiks izslēgti no apgādes sistēmas, un pienāks brīdis, kad ikvienam nāksies izvēlēties, vai atteikties no Kristus un pieņemt zvēra zīmi. Bet līdz tam laikam, Jānis saka, daudzi antikristi būs cēlušies. Vēl citā Rakstu vietā ir rakstīts:

Jo netaisnības noslēpumainais spēks jau ir darbā, tikai tam, kas to līdz šim kavē, papriekš jāpazūd. (2. Tesaloniķiešiem 2:7)

Mēs zinām, ka grēka cilvēks jeb antikrists vēl nav parādījies. Pāvils raksta tesaloniķiešiem, kuri bija uztraukušies, jau pārstājuši strādāt un gaidīja nākam Jēzu, līdzīgi kā mēs daži te. Jēzus pats saka: “Jā, Es nākšu.” Kad Viņu paņēma prom Debesīs, eņģeļi runāja un teica mācekļiem;

Tie sacīja: "Galilieši, ko jūs stāvat, skatīdamies uz debesīm? Šis Jēzus, kas uzņemts prom no jums debesīs, tāpat nāks, kā jūs Viņu esat redzējuši debesīs aizejam." (Apustuļu darbi 1:11)

Viņš tiesās dzīvus un mirušus. Jā, Viņš nāks otrreiz, bet Jēzus saka:

Bet Tā Kunga diena nāks kā zaglis, tanī debesis ar lielu troksni zudīs, un pasaules pamati degdami izjuks un zeme un viss, kas uz tās radīts. (2. Pētera 3:10)

Bet par to dienu vai stundu neviens nezina, ne eņģeļi debesīs, ne Dēls, kā vien Tēvs. (Marka evaņģēlijs 13:32)

Neviens nezina to brīdi, kad antikrists nāks un kurā brīdī nodibinās pilnīgu, totālu kontroli par zemi. Lokāli tas ir bijis nepārtraukti. Ķersimies pie Romas impērijas. Es jau minēju par Romas impērijas vergiem un leģionāriem, par tetovējumiem. Vecajos rakstos alfabēta ciparus rakstīja ar burtiem. Piemēram Pompejos, kur es pats esmu bijis, uz kādas sienas ir rakstīts: “Es mīlu to, kura vārds ir 545.” Tas nozīmē, ka ar cipariem ir aizstāts konkrēta cilvēka vārds. Ja mēs skatāmies Bībelē skaitli 666, ņemot vērā ebreju rakstību, tie atbilst vārdiem ‘cēzars Nērons’. Kas ir cēzars Nērons? Tas ir bēdīgi slavenais imperators, par kuru runā, ka viņš pats aizdedzinājis Romu, iedvesmojies no ugunsgrēka un rakstījis dzeju. Tas pats vājprātīgais, kurš Romas dedzināšanā vainoja kristiešus un dedzināja viņus kā lāpas, lai apgaismotu alejas. Kristiešus nogalināja Kolizejā, meta lauvām un vajāja visā impērijā. Tās bija ļoti lielas vajāšanas. Nērons bija gan politiskais, gan reliģiskais līderis. Romas imperatorus pielūdza kā dievus. Daudzos dievus romieši lika svētnīcās, kur starp citām dievībā bija arī Nērons. Tie, kas atteicās viņu pielūgt, īpaši jau kristieši, saņēma sodu. Sākumā viņi nevarēja ne pirkt, ne pārdot, vēlāk – nāve. Pirms dažām dienām Satversmes tiesas priekšsēdētāja Osipova, ļoti augsta persona, publiski savā runā TV pateica, ka labprātāk dzīvotu Nērona laikā, kad kristiešus vajāja, nekā tagad. Draugs, cik tālu mēs vēl iesim? Valdošā elite publiski, neslēpjot parāda savus nodomus pret mums, pret kristiešiem, un vispār pret tautu. Iesākumā mēs prasīsim publisku paskaidrojumu. “Mēs” nenozīmē tikai es, bet gan juristi un daudzi citi.

Tātad, Nērons nozīmē 666. Varētu teikt, ka tādā gadījumā jautājums ir izsmelts, un kāda daļa mums gar šo skaitli, jo tas jau ir reiz noticis notikums. Viss nav tik vienkārši, un tāpēc Jānis tik mīklaini runā, ka tas ir cilvēka skaitlis, un vajag gudrību to izdibināt. Ar šiem cipariem ir daudzi manipulējuši. Nērons nevarēja būt tas antikrists, kurš valdīs pasaules galā, beigu fāzē. Viņš bija lokālais antikrists, kādi ir un būs nepārtraukti visā pasaulē. Jēzus teica, ka tas būs tikai lielo bēdu iesākums. Kad mācekļi jautāja, kāda būs zīme, kad pasaule ies bojā un Viņš nāks otrreiz, Jēzus teica, ka būs kari, zemestrīces, bet tas vēl nebūs gals. Beigu galā papriekš parādīsies grēka cilvēks visā tā krāšņumā. Tad debess stiprumi kustēsies, zemes pamati ļodzīsies un nāks gals. Pēdējā fāze būs draudze un Dieva uzvara. Mēs to redzam lokāli tajos brīžos, kad valsts iegrimst tumsā, un pēc tam nāk atmoda. Tāpat būs visā pasaulē. Kad pasaule iegrims tumsā, pēc tam nāks atmoda. Dažādi skaitītāji ir mēģinājuši pieskaitīt zvēra zīmi Hitleram, Napoleonam, Kaligulam, Romas imperatoriem un citiem. Asīrijas Ķēniņš Eifāns 2. gs. p.m.ē. izdeva likumu, ka katram jūdam, kurš pielūdz Jahvi, savas mājas priekšā jāuzceļ altāris Dionīsam, pagānu dievam, dēmonam. Konkrētā dienā bija jāsaģērbjas svētku drēbēs un redzamā veidā jāpielūdz šī dievība. Likumā bija rakstīts, ka, ja kāds atteiksies to darīt, tiks arestēts, pratināts, spīdzināts un pēc tam nogalināts. Acīmredzot, tas bija iestrādāts valsts sistēmā, likumdošanā, un bija kāda redzama zīme, pēc kuras varēja redzēt, ka konkrēts jūds ir pielūdzis Dionīsu. Tā nozīmēja, ka viss ir kārtībā, varēja pārvietoties, pirkt un pārdot, bija tiesības dzīvot.

Es ceru, ka jau tagad apmēram ir skaidrs, kas ir zvēra zīme, ka antikristi jau ir cēlušies, nāk un iet, bet tā vēl nav beigu fāze. Tomēr, manuprāt, tādā mērogā, kā tas notiek šodien, masu kontrole nekad vēl nav bijusi. Tāpēc pavisam droši var teikt, ka ir ļoti iespējams, ka pasaule ieiet pēdējā fāzē un vienā brīdī antikrists pavisam pārņems kontroli. Bet tur jābūt divām daļām – pilnīga politiska un reliģiska kontrole. Es šobrīd redzu globālu kontroli, bet neredzu reliģisko līderi, redzu tikai dažus kandidātus, kuri sāk runāt globālistiem pa prātam. Neredzu, vai tas būs islams vai kāda kristīga reliģija, vai new age.

Un vēl cits, trešais, eņģelis sekoja tiem un sauca stiprā balsī: "Ja kas pielūdz zvēru vai viņa tēlu un pieņem zīmi uz savas pieres vai savas rokas,tam būs arī jādzer Dieva dusmu vīns neatšķaidīts, kas ieliets Viņa bardzības kausā, un tam būs jācieš mokas ugunī un sērā svēto eņģeļu un Jēra priekšā.” (Atklāsmes grāmata 14:9-10)

Lai saprastu šo laiku, kuru mēs vienalga līdz galam nevaram saprast, mums ir jāzina, ko Bībele saka par pasaules galu. Kopumā ir vienkārši – tam ir vairāki etapi. Pirmais – antikrists pārņems kontroli pār visu. Viena no versijām ir tā, kura arī man patīk un kurai piekrīt liela daļa teologu, ka pirms tam notiks paraušana, un lielās bēdas būs bez draudzes. Bībele saka, ka antikrists nevar parādīties pilnā mērā, kamēr virs zemes ir spēks, kas attur viņa nākšanu. Šis spēks ir draudze. Es to skaidroju šādi: kad draudze tiks paņemta prom, un, kā Bībele saka, tai būs septiņu gadu dzīres Debesīs, tad šeit virs zemes vairs nebūs draudzes, nebūs Svētā Gara, un antikrists pilnībā valdīs. Šeit būs tādas bēdas, kādas nekad nav bijušas un, kā Bībele saka, nekad nebūs. Pēc šo bēdu beigām Jēzus nāks otrreiz ar Saviem svētajiem un nodibinās virs zemes tūkstoš gadu miera valstību. Pēc tūkstoš gadiem būs vēl viena sacelšanās un pēc tās Baltā troņa tiesa. Tad visi mirušie tiks celti augšā un saņems savu algu – ticīgie par kalpošanu, bet tie cilvēki, kuri nebūs sekojuši Jēram un miruši bez Dieva, saņems mūžīgu pazušanu kopā ar zvēru, viltus pravieti, velnu un antikristu, un viņu moku dūmi pacelsies mūžīgi mūžos. Ir arī otra versija, kas nebūt nav neinteresanta. Var būt, ka brīdis, kad atnāks antikrists, būs tas brīdis, kad draudze pazaudēs savu ietekmi. Tas notiks, ja draudze būs bez spēka un nepildīs savu funkciju. Šodien ir vērojams, ka daudzi kristieši tā vietā, lai apliecinātu, lūgtu un cīnītos, lūdz vājas lūgšanas un gaida, lai Dievs risina to, kas jārisina mums pašiem. Daudziem ir tik ļoti svarīgi, ko teiks cilvēki, svarīgi saglabāt savu statusu citu acīs, viņi baidās, ka cilvēki slikti skatīsies, ja mēs runāsim patiesību. Varbūt viņi paši tiešām tam tic. Jēzus saka:

“Jums ir acis, bet jūs neredzat; jums ir ausis, bet jūs nedzirdat?” (Marka evaņģēlijs 8:18 )

Ar to Viņš saka, ka kristieši domā tikai par savu silto vietiņu, par savu eksistenci. Tā draudze pazaudē savu autoritāti. Atklāsmes grāmata, no kuras mēs šobrīd mācāmies, adresēta septiņām draudzēm. Tātad, vēstījums par trīs sešiniekiem ir vēstījums septiņām draudzēm Mazāzijā, kas ir šodienas Turcijas teritorija, bet kādreiz tā bija Grieķijas teritorija. Islams ņēma virsroku, un tagad tur ir Turcija. To nokārtoja Osmaņu impērija. Piecas no septiņām draudzēm bija bēdīgā stāvoklī jau tajā laikā. Dievs caur Jāni runāja:

Bet Man pret tevi ir tas, ka tu esi atstājis savu pirmo mīlestību. Tad nu pārdomā, no kā tu esi atkritis; atgriezies un dari pirmos darbus. Bet, ja ne, tad Es nākšu pie tevis un nostumšu tavu lukturi no tā vietas, ja tu neatgriezīsies. (Atklāsmes grāmata 2:4-5)

Viņš to runāja uz mācītāju, draudzi. Ar to Viņš teica: “Jūs esat atdzisuši, remdeni kļuvuši, vairs nepildat savu funkciju!”

Tā kā tu esi remdens, ne auksts, ne karsts, Es tevi izspļaušu no Savas mutes. (Atklāsmes grāmata 3:16)

Šī Rakstu vieta ir aktuāla arī mums šodien, arī mūsu draudzei. Tālāk seko pravietojumi par lielo troņa tiesu, par Jēzus otro atnākšanu, par antikrista valdīšanu. Tas viss seko pēc tam, kad draudze sāk zaudēt savu ietekmi, kad draudze sāk ticēt, ka Jēzus viņu vietā darīs to, kas pašiem ir jāizdara, runāt, ka draudzei nav ko meklēt politikā, ka mēs lūgsim un Dievs pats visu darīs. Mums ir jāapzinās, ka Jēzus ir Jērs un Jēzus ir Lauva. Daudzi cilvēki, skatoties uz draudzi, domā un publiski sauc to par aitu baru. Bieži vien tas ir pelnīti, bet draudze “Kristus Pasaulei” nav aitu bars. Tu esi Dieva lauva un Dieva vilks. Mums ir asi zobi. Mums ir jēra daba, bet arī plēsoņas daba. Mēs esam tie, kas iestāsies par savu tautu un valsti ar savu tuvāko sev blakus. Mēs iestāsimies pret meliem, nepatiesību, pret genocīdu.

Kad draudze kļūst remdena, nav spēka, tad antikrists var pārņemt kontroli. Es uzskatu, ka tās valstis, kurās šodien valda totāla kontrole, piemēram Vācija un Francija, ir vienas no bezdievīgākajām valstīm pasaulē. Amerika ir viena no valstīm, kurā kristīgās vērtības ir kaut cik cieņā, kur evaņģēliskās draudzes ir vairumā. Mēs apliecinām nevis tikai jēra lūgšanu, bet arī lauvas lūgšanu, ka Latvija būs brīva, suverēna, demokrātiska valsts, Dieva svētīta valsts, kuru veidos dievbijīgi, veselīgi domājoši cilvēki. Apliecinām, ka visa tumsas impērija kritīs, drīz Vecrīgas ielas būs pilnas ar tūristiem, tiks atcelta jebkāda piespiedu vakcinēšana, atcelti visi ierobežojumi, draudzes pildīsies un augs. Vairākus gadus es esmu teicis, ka mums vēl ir laiks, bet nezinām cik. Problēma ir tā, ka tad, kad mēs varam strādāt, tad pat visi nevar atnākt uz Tautas lūgšanu sapulci, jo uzskata, ka viss ir kārtībā. Tā nu mēs nonākam pie čipošanas, kas jau notiek daudzās organizācijās, karantīnas, ierobežojumiem, kas nu jau ilgst devīto mēnesi, iebaidīšana. Kāds cilvēks mūs nosūdzēja policijā par to, ka mēs aicinām nenēsāt maskas. Šis cilvēks ir precīzi tāds, par kuriem Jānis teica:

Bērniņi, ir pēdējā stunda, un, kā jūs esat dzirdējuši, ka nāk antikrists, tā jau tagad daudzi antikristi ir cēlušies; no tā mēs noprotam, ka ir pēdējā stunda. No mums viņi ir izgājuši, bet viņi nav bijuši mūsējie, jo, ja tie būtu bijuši mūsējie, tie būtu pie mums palikuši, bet viņi nav pie mums palikuši, lai atklātos, ka viņi nav visi mūsēji. (1. Jāņa  2:18-19)

Hitlers un Staļins ir nākuši no kristīgas vides. Viens no katoļu semināra, otrs no pareizticīgo semināra. Darvins arī nāk no kristīgas vides. Viņi no mums ir cēlušies, atkritēji, ļauni cilvēki ar nepiedošanu, kuri ir sākuši sacerēt pasakas un cīnīties pret Dievu un cilvēku brīvību. Visur tur, kur valda Dievs, cilvēkiem ir brīvība. Tur, kur ir sausa reliģija, tur cilvēkiem nav brīvības. Bībele saka, ka daudzi antikristi jau ir cēlušies. Karantīnas ierobežojumi deviņu mēnešu garumā norāda uz to, ka pasaule tiek veidota kā globāls cietums, kur čipiem un vakcīnām ir sava vieta. Dzirdēju kāda armēņa skaidrojumu, ka ir tāds okults rituāls, kurā cilvēks kļūst ar vergu, uzliek masku un mazgā rokas. Tas nozīmē, ka, uzliekot masku, es vairs neesmu es, un, mazgājot rokas, es nomazgāju savu veco cilvēku. Ja tiešām sātanistiem izdosies mums uzspiest šādu rituālu – uzlikt masku, mazgāt rokas, vakcinēties, čipoties, atteikties no Kristus, - visas šīs zīmes, kas notiek, ir ceļš uz totālu globālu kontroli un vidi antikrista nākšanai. Ja draudze pirms pilnīgas kontroles atnākšanas tiks paņemta augšā, protams, ir labāk. Ir dažādas versijas, un man šī pirmā labāk patīk, bet, ja nē, tad būs briesmīgi laiki. Jēzus saka, ka, ja šīs dienas netiktu saīsinātas, tad pat svētie nespētu pastāvēt. Tas būs laiks, kad būs jāpieņem zvēra zīme, ja gribēsi dzīvot. Ar šodienas acīm skatoties, tā varētu būt čipošana. Vienlaikus, tikai tāpēc, ka tevī ir čips, tā nav zvēra zīme. Ja tev ir maska, tā nav zvēra zīme. Dažādas zīmes nav zvēra zīme. Tajā brīdī, kad tas viss tiks izmantots, lai tu atteiktos no Kristus, tā būs zvēra zīme tavā dzīvē. Lai Dievs dod, ka tas nepienāk tavā dzīvē.

Tam tika dota mute runāt lielas lietas un zaimus un vara to darīt četrdesmit divi mēnešus ilgi. (Atklāsmes grāmata 13:5)

Ir vairākas fāzes, kā antikrists sāks valdīt. Tas būs gan lokāli, gan beigu laikā. Tas sāks notikt caur draudzes inertumu, zvēra runu un likumiem.

Pirmā fāze būs draudzes inertums. Tā ir māņticība, ka Dievs darīs to, kas mums ir jādara. Tā ir draudzes atbildības neuzņemšanās un draudzes ietekmes mazināšanās. Pirmā fāze antikrista nākšanai un zvēra zīmes uzspiešanai būs tāda, ka tev to piedāvās. Vai zini, kā tas izskatīsies? Neatnāks speciāls cilvēks un nesitīs pa galvu, neteiks: “Davai, vakcinējies, fiksi čipu ielaidīsim!” Tas būs citādāk, ļoti iespējams, tā smuki. Zini, kā politiķi prot pasniegt? Pieklājīgi izskaidros, skaisti pastāstīt, tavas paša veselības labā utt. Ja nepiekritīsi, tad teiks, ka tāds ir likums un viss. Ja nepieņemsi, tad tevi vedīs uz koncentrācijas nometni. Pēc tam tu nezini, kas tur būs. Ebrejus arī veda uz kaušanu. Viss sākās ar dzeltenu zīmi, ka viņi nevar staigāt pa trotuāru. Pēc tam it kā bija jābrauc uz “labākām zemēm”. Bet beigās visus nošāva un sameta bedrēs. Rumbulā ir bedres, Biķerniekos ir bedres. Milzīgas bedres. Tās ir tikai sazvērestības teorijas? Tanī laikā bija tā ,kā “viena tante teica” un “es tā dzirdēju”, bet patiesībā viņus sūtīja uz gāzes kamerām. Salamans saka, ka nav nekā jauna zem saules. Kāpēc tu domā, ka tie, kas dara to, ko dara šodien, ir citādi? Es domāju, ka tiek gatavota masveidu kaušana. Kādā veidā? Viņiem izdoma ir ļoti bagāta. Viņi varētu rakstīt fantastikas romānus. Un pirmajā fāzē draudze ir remdena un ļauj runāt antikristam. Un antikrists sāk runāt. 

Otrā fāze – zvēram tiks dota vara runāt. Zvērs runās publiski. Kā antikrists šodien runā? Caur liberāliem masu medijiem. Caur dažādām viltus mācībām. Tas viss ir mēsli, piemēram, Eirovīzija un homoseksuālisms. Mūsu pašu latviešu politiķi kliedz, ka ir jāpanāk, lai cilvēki paši skrien vakcinēties, lai tu špricē pats sev velna dziru. Visticamāk, ka viņi paši sev publiski ielaidīs vitamīnus. Tā nav mūsu valdība, tāda, ko Dievs grib šeit Latvijā! Tā ir aizgājēju valdība. Lauvas un vilki par to parūpēsies. Mediji mūs iebaida, mums neļauj runāt patiesību, noniecina draudzi. Kas pēc tam seko?

Trešā fāze – likumi. Likumos tiek ieviestas antikristīgas vērtības, pret cilvēku un cilvēci vērstas “vērtības”. Tiek ieviesti pretbībeliski likumi. Un, kā jau tu redzi, ka var apiet Satversmi un piešķirt bērna pabalstu geju pārim. Ja to var tā mierīgi izdarīt, tad mums vairs nav Satversmes, un, ja godīgi, vairs īsti nav Saeimas. Pēc tam, kad ir tikuši ieviesti likumi, ar šo pašu likumu palīdzību kaut kādā brīdī tev būs jāizvēlas palikt sistēmā vai nē. Un pēc tam, iespējams, jāizvēlas zvēra zīme vai Kristus un nāve. Ja tu izvēlies Kristu, tu nevari ne pirkt, ne pārdot. Tagad arī, bez maskas tu taču arī nevari ne pirkt, ne pārdot, vai ne? Par vakcīnām es domāju, ka tas ir tas pats. Bez vakcīnas, visticamāk, arī nevarēs ne pirkt, ne pārdot. Šodien jau redzam tendences.

Ceturtā fāze – zvēra zīmes pieņemšana. Pirmā fāze ir remdena draudze, otrajā fāzē antikrists runā, trešā ir likumu pieņemšana un ceturtā ir zvēra zīme. Draugs, bet piektā fāze ir lieliska. Ir rakstīts, ka Dievs nāks otrreiz. Bībele saka, ka gan lokāli, kaut kur ik pa laikam, gan pasaules beigu daļā zvērs tiks sagūstīts, kopā ar viltus pravieti. Un visi tie, kas ir pieņēmuši zvēra zīmi, tiks iemesti uguns jūrā.

Piektā fāze – Dievs nāks un nodibinās Savu valstību. Pēdējais vārds pieder Dievam! Un zini, kāds ir Dievs? Kā Dievs cīnās? Par Viņu tā rakstīts šajā pašā grāmatā, šajās pašās nodaļās, par kurām es šobrīd runāju: Viņa acis ir kā uguns liesmas, Viņa balss ir kā lielu ūdeņu balss, un no Viņa mutes nāk ass abpusgriezīgs zobens. Un trīspadsmitajā, četrpadsmitajā nodaļā rakstīts, ka zvērs tiks ievainots. Bet brūce nebūs nāvīga. Kas tā par brūci un kas tas par zobenu? Draugs, tas ir tad, kad draudze sludina Dieva vārdu. Kad Dieva lauvas un Dieva vilki sludina Dieva vārdu un runā patiesību. Tad Dievs var nākt un ņemt kontroli! Tad Dievs var nākt un darīt Savas lietas. Un Dieva cilvēki var būt politikā, valdībā un nodibināt tādu valsti, kas ir Dievam tīkama valsts! Un gala rezultāts ir tāds, ka Dievs nāk otrreiz un nodibina Savu valstību. Mēs ticam, ka, ja mēs šodien runāsim patiesību, savu pienākumu un goda lietu pret Dievu, pret cilvēkiem un pret Latviju, tad šī situācija, kas šodien ir šeit, var mainīties!

Runāju pa telefonu ar kādu populāru cilvēku un teicu: “Mēs vēl varam visu izmainīt!” Bet viņš atbildēja: “Es nezinu gan, vai varam visu izmainīt, bet mēs varam izdarīt no savas puses to, ko mēs varam izdarīt!” Bet es tomēr domāju sirdī un man ir tādas aizdomas, ka mēs uzvarēsim! Cilvēki attapsies. Cilvēki atmodīsies! Kad slavējām Dievu, man bija sirdī tāda sajūta, ka nāk atmoda. Ļoti sen, kādā 2001. vai 2002. gadā, biju Berlīnē, un tas bija tāds vēsturisks notikums. Tur bija milzīga kristīgā konference. Principā no visas pasaules tur bija sabraucis viss kristīgais zieds. Stadionos un dažādās zālēs vienlaicīgi notika sapulces, pārpildīti vilcieni virzījās zem un virs zemes. Kristieši bija piebļāvuši visu Berlīni. Un pie Brandenburgas vārtiem uzstājās pravietis. Viņš runāja to pašu, ko es runāju tagad. Par vakcinācijām gan nebija runa, bet gan par globālu kontroli, vajāšanām. Viņš pravietoja, ka būs vajāšanas, bet viņš teica, ka būs varena atmoda. Mums ir kādu laiku jāpacieš, bet mēs uzvarēsim, draugs! Mēs nokratīsim važas un palīdzēsim savai tautai, lai arī cik tā šodien ir agresīva pret tiem, kas runā patiesību.

Es jau iesāku runāt un minēju, ka mūsu draudzes cilvēks, kurš kādreiz ir nācis draudzē, iesūdzēja mūs jau divās iestādēs. Es atceros šo cilvēku, viņš nebija ļauns. Ir tikai viens iemesls, kāpēc viņš tā rīkojās, - viņš ir pārbijies par savu bērnu, viņš ir šokā. Lūk, ko dara mediji, lūk, ar ko nodarbojas valdība. Nākošais solis būtu komandantstunda. Un mēs to nedrīkstam pieļaut! Kad mēs to nevaram paveikt vieni, mūs jābūt vienotiem. Vai nav pēdējais laiks? Jā, ir pēdējais laiks. Vai ir visi priekšnosacījumi antikristam? Jā, ir! Vai tas būs tagad? Es domāju, ka tas atkarīgs no draudzes un arī no domājošiem cilvēkiem. Jo to stundu un laiku nezina neviens. Jo būs kā Noa dienās. Precējās, šķīrās, dzēra un ēda, un pēkšņi nāca plūdi. Tāpat kā Jēzus saka, ka divi gulēs vienā gultā, vienu paņems, otru atstās. Dievs nāk kā zaglis naktī. Un mūsu uzdevums, Jēzus saka, ir būt nomodā. “Es jums esmu uzticējis uzdevumu, un lai Es jūs atrodu nomodā!” Tas viss ir Dieva Vārdā. Ļoti daudz Jēzus par to runā. Mums pat nav jāzina viss par šiem laikiem un zīmēm, mums svarīgi ir būt nomodā un pildīt savu pienākumu

Jo jūs paši labi zināt, ka Tā Kunga diena nāk tāpat kā zaglis naktī. (1. Tesaloniķiešiem 5:2)

Cik var slēpties? Mēs varam nožēlot tikai to, ka nebūsim izdarījuši to, kas mums ir jāizdara. “Kas būtu, ja mēs būtu toreiz darījuši tā?” Kas būtu, ja jau ir par vēlu?” Kāpēc Kazahstānā ceļ tos milzīgos hospitāļus? Kāpēc par Ķīpsalu saka, ka varbūt tur ierīkos hospitāli? Kam vajag tos tik milzīgus? Kur ir tie slimie? Stradiņos tikko ierīkoja vēl vienu nodaļu. Zini, mēs tikko sataisījām tādu pamatīgu ažiotāžu, ka pat Gaiļezers sāka attaisnoties. Sataisīja fotoreportāžu par Gaiļezeru. Tur nav neviena bilde, kurā būtu kāds slimnieks, tur nav neviena slimnieka vispār. Tur ir tikai kosmonauti skafandros. Kur tad jums ir tie slimie? Visi aculiecinieki, kuri mums raksta, saka, ka tur ir tukšums. Ja pat mūsu valdība nav spējusi nopirkt tādas maskas, kas atbilst kvalitātes prasībām, kā mēs varam uzticēties vakcīnām? Es neticu viņiem! Nevienam vārdam. Viņi ir viltnieki, aizgājēji. Tikai paturi prātā, ka pats svarīgākais ir evaņģēlija sludināšana. Ne politika, bet evaņģēlijs. Tikai tas spēj pilnībā izmainīt cilvēku no iekšpuses. Pretējā gadījumā, ja nebūs cilvēku, kas tiešām ir pieķērušies Dievam, agri vai vēlu atkal šī situācija atkārtosies. Nodibināsim jaunu kārtību, jaunu valsti, viss būs smuki, un tad atkal viss ieies vecajās sliedēs. Jo velns neguļ. Nav zināms, kas būs šodien, un tomēr viss ir mūsu pašu rokās.

“Te ir daži jūdi: Sadrahs, Mesahs un Abed-Nego, kuriem tu esi uzticējis Bābeles zemes pārvaldīšanu; tie, ak, ķēniņ, neievēro tavu pavēli, tie negodā tavus dievus un nepielūdz zelta tēlu, ko tu esi licis darināt.” (Daniēla 3:12)

Daniēlam bija trīs draugi. Sadrahs, Mesahs un Abed-Nego. Un tā bija Bābeles impērija, uz kurieni jūdi tika aizvesti. Kā jau Dieva svaidīti cilvēki, Daniels kļuva premjerministrs, viņa trīs draugi – konkrētu Bābeles apgabalu pavēlnieki. Viņiem Bābeles impērijā bija augsts amats. Un kādu dienu ķēniņš izdomāja, ka uzcels trīsdesmit metrus augstu zelta tēlu. Nedomāju, ka tas bija zelta klucis, kas ir trīsdesmit metru augsts. Tas būtu ļoti dārgi. Tas bija no koka un apvilkts ar zeltu. Un izdeva likumus visā Bābelē, ka konkrētās dienās, konkrētos laikos slavēs elku. Skanēs cītaras, bungas un taures, un tad visiem ir jāmetas ceļos un jāpielūdz šīs tēls. Tātad faktiski Bābeles ķēniņš nolika sevi Dieva vietā. Viņam bija politiskā un reliģiskā vara. Viņš precīzi atbilda antikristam. Tikai tas bija pirms mūsu ēras. Kā jau es minēju, šie spēki ir darbībā, antikristi ir nākuši, aizgājuši, bet globālā kontrole vēl tikai nāks. Un par to ir rakstīts, ka kontrole kādā brīdī tomēr būs. Vai draudze būs šeit vai nebūs, to mēs nezinām. Cerams, ka nē. Bet visus augļus mēs baudām jau šodien. Ir pamats domāt, ka šie ir pēdējie laiki. Šādi laiki bija arī Bābeles impērijā. Kas nepielūdza elku, tam sakurināja degošu cepli un iemeta ceplī! Tika izdots tāds likums. Ķēniņš saaicināja visus savus pārvaldniekus, visu valsts eliti uz svētkiem. Sāka skanēt mūzika un visiem bija jāpielūdz šīs tēls. Sadrahs, Mesahs un Abed-Nego atteicās to darīt, bet nebija arī tā, ka ķēniņš staigāja apkārt un skatījās, kurš nepielūdza. Viņus nostučīja. Neatgādina mūsu valsti šodien? Nosūdzēt visus, kas nenēsā zvēra zīmi? Nosūdzēt visus, kas iziet no mājas apciemot radiniekus? Viņus arī nosūdzēja citi pārvaldnieki, kas bija greizsirdīgi, jo viņiem bija citi motīvi. Viņi nezemojās un nepielūdza zelta tēlu. Ķēniņš izsauca viņus uz pārrunām. Viņam patika šie jūdi, viņi bija gudri kā Daniels. Ķēniņš tiem teica: “Es jums piedošu visu, bet, kad nākamreiz mūzika skanēs, jums ir jāpielūdz, un, ja jūs to nedarīsiet, tad jūs pēc likuma iemetīs degošā ceplī!”

Tad Sadrahs, Mesahs un Abed-Nego atbildēja ķēniņam Nebukadnēcaram: "Uz to mums tev nekas nav jāpaskaidro! Mūsu Dievs, ko mēs godājam, var mūs izglābt no degoša cepļa, un Viņš mūs izglābs no tavas rokas, ak, ķēniņ. Bet, ja Viņš to arī nedarītu, tad tev būs zināt, ak, ķēniņ, ka mēs negodāsim tavus dievus un nepielūgsim to zelta tēlu, ko tu uzstatīji." (Daniēla 3:16-18 )

Viņi konkrēti atbildēja, ka nepielūgs citu dievu, un viņiem nav nekas jāpaskaidro. Ķēniņš kļuva dusmīgs un pavēlēja sakurināt cepli septiņreiz karstāku nekā parasti. To sakurināja, un viņus, ievīstītus dažādās drēbēs, iemeta ceplī. Un tur ir rakstīts, ka pat tie karavīri, kas izpildīja nāvessodu, daži aizgāja bojā no karstās svelmes. Un notika interesanta parādība. Ķēniņš skatījās un prasīja padomniekiem, cik viņus iemeta. Tie atbildēja, ka trīs. Bet ķēniņš neizpratnē jautāja: “Tad kāpēc tur ir četri? Kas ir ceturtais?” Kurš bija klāt pie viņiem? Kurš ir tas Ceturtais, kurš ir pie mūsu tautas šajā situācijā, kad mūs ir savīstījuši un iespieduši karantīnā?

Ķēniņš sauca uz viņiem, vai viņi tur ir, un bija šokā. Ceturtais bija tāds kā eņģelis, dievišķa būtne. Ir rakstīts, ka viņi iznāca ārā, un viņiem pat nebija deguma smakas. Pat mati nebija apdeguši. Notika brīnums. Šis ceturtais bija Dieva eņģelis. Un pēc šiem notikumiem ķēniņš atjaunoja viņus visus savos amatos un izdeva pavēli valstī: “Es pavēlu, ka visās tautās un visās ciltīs ikvienu, kas zaimos Sadraha, Mesaha un Abed-Nego Dievu, būs sacirst gabalos un viņa namu pārvērst par drupu kaudzi! Jo nav cita Dieva, kas varētu izglābt!” Ķēniņš pieņēma likumu un izsūtīja pa visu valsti, ar vēstījumu visām tautām un visām valodām, ka Jahve ir Dievs. Tas nenozīmēja, ka visa Bābele pielūdza tikai jūdu Dievu, tas nozīmē, ka Viņš bija Dievs, kuru nevar zaimot un ir jāpielūdz. Un ķēniņš uzslavēja viņus, ka tie viņu neklausīja. Pēdējais vārds pieder Dievam un draudzei. Un tādiem radikāļiem un kreisajiem, kā Sadrahs, Mesahs un Abed-Nego, un tādiem Dieva lauvām un Dieva vilkiem, kā draudzei “Kristus Pasaulei”! Un tādiem Dieva lauvām, kas mums vēl pievienosies un pievienojas! Mums pieder nākotne! Āmen!

Mācītāja Mārča Jencīša sprediķi “Zvēra zīme” pierakstīja un rediģēja draudzes “Kristus Pasaulei” redakcija

Dusmas

Publicēja 2020. gada 30. nov. 19:30Līga Paņina

Ziņas datums 01.12.20.

Aleluja! Debesu Tēvs, paldies par Tavu Svēto Garu, paldies par Tavu žēlastību un mīlestību pret mums, pret katru cilvēku. Tēvs, es lūdzu Jēzus Vārdā, lai mūsu sirdsapziņa ir saskaņota ar Tavu sirdi, Tavu vārdu, ar Tavu gribu. Es lūdzu, ka mēs esam Tevis svētīti, Kungs, ka mēs ejam darīt Tavu gribu un Tavu prātu. Es lūdzu, ka Tava draudze ir svētīta! Lai Tava godība un slava parādās draudzē "Kristus Pasaulei". Lai Tava slava un godība parādās Latvijas draudzē, neatkarīgi no konfesijas. Kungs, lai nāk Tava valstība un Tavs prāts lai notiek, Jēzus Vārdā! Āmen!

Mēs šodien esam pareizā vietā un pareizā laikā. Mēs šodien atkal esam karalaukā. Attiecīga ir arī šīs svētrunas tēma – „Dusmas”. Tu noteikti “nekad” nedusmojies, vai ne? Mācītājs “nekad” nedusmojas, un to arī “nekad” nevar pamanīt. Šodien no Dieva vārda noskaidrosim Dieva domas par dusmām un to, kāda ir Viņa griba attiecībā uz šīm cilvēku emocijām, kas ir ikvienam no mums. No kurienes un kāpēc rodas dusmas? Ko ar tām iesākt? Kā tās lietot? Vai tev dusmas ir jākontrolē vai tomēr vari ļaut tām izpausties? Vai dusmas ir no Dieva vai no elles? Šodien par to visu runāsim. Es pāršķirstīju savu iepriekšējo svētrunu tēmas, un izskatās, ka es nekad nessmu sludinājis tēmu par dusmām. Tāpēc šī ir unikāla tēma, kas pirmo reizi tiek sludināta draudzē “Kristus Pasaulei”. Tu esi pirmais, kas to dzirdēs. Dusmas ir emocionāls cilvēka stāvoklis attiecīgos brīžos. Tā ir reakcija uz kādiem notikumiem, parādībām, cilvēkiem, viņu izteikumiem un darbībām, arī uz sevi, un šīs dusmas lielākoties var vērtēt kā negatīvas emocijas. Un tomēr vai tas viss tiešām ir negatīvi un nepareizi?

Un nepielūdz citu dievu, jo Tas Kungs, kura vārds: Dusmotājs, ir dusmīgs Dievs. (2. Mozus grāmata 34:14)

Tie, kuri lūdz Dievu un praktizē personīgas attiecības ar Dievu, noteikti savā lūgšanā iekļauj lūgšanu pēc Dieva Vārdiem. Bībelē var atrast dažādas vietas, kurās aprakstīts, kāds ir Dievs, kādi ir Viņa Vārdi: Jehova Rafa (Tas Kungs ir mūsu Ārsts), Jehova Šama (Tas Kungs ir klātesošs) u.c. Tieši tāpat Dieva vārdā mēs atrodam rakstvietu, kurā teikts: “Tas Kungs, kura Vārds: Dusmotājs.” “Dusmotājs ir dusmīgs Dievs.” Ir dažādi kristieši, dažādas draudzes, dažādi novirzieni, un ir liela daļa kristiešu, kuri šādus vārdus – Dievs ir Dusmotājs – bez maz vai uzskata par vārdiem, kas neiederās Bībelē. Ir kristieši, kuri uzskata, ka to nekādi nevar savienot ar Dieva gribu pret cilvēkiem, pret draudzi, un ka Dievs ir ļoti liela žēlastība. Tā ir patiesība, Viņš ir žēlastības pilns un mīlošs Dievs. Un tomēr ne tikai Vecajā Derībā, bet arī Jaunajā Derībā mēs varam atrast, ka Dievs ir dusmīgs Dievs un ka Dievs dusmojas. Faktiski ar šo pašu pirmo Rakstu vietu mēs jau saprotam, ka dusmas faktiski ir Dieva plānā. Viņa raksturā ir šāda īpašība. Dievs radīja cilvēku pēc Sava tēla un Savas līdzības. Tāpēc pavisam noteikti jau šīs mācības pašā sākumā es varu pateikt un tevi nomierināt – ja tu dusmojies, tu esi normāls, jo pats Dievs jau radīšanas laikā tevī ir ielicis šādas emocijas. Tās ir dabiskas emocijas, lai tevi pasargātu, jo ir situācijas, kad tikai dusmās tu vari sevi pasargāt un izdarīt to, ko parastā situācijā nespētu. Tikai tad, kad tev ir dusmas, tu spēj pārvarēt bailes, nedrošību un kādus citus emocionālus šķēršļus. Kad dusmas ņem virsroku pār citām emocijām un barjerām tavā organismā, prātā, emocijās un dvēselē, tu spēj spert pareizus soļus, lai pasargātu sevi, citus un paveiktu kaut ko nozīmīgu. Dusmas var būt kā dzinējspēks, lai paveiktu kaut ko labu, Dievam patīkamu un nozīmīgu.

Vai tevi uzrunā šī tēma? Dievs ir dusmīgs Dievs. Dusmas ir Dieva rakstura daļa. Viens no Viņa Vārdiem ir Dusmotājs. Nevajag strīdēties par to, ka tā ir Vecā Derība. Atceros, kad rīkojām pirmo Tautas lūgšanu sapulci, bija cilvēki, pretinieki, kuru skatījumā Rakstu vieta, no kuras izskanēja uzsaukums, bija neatbilstoša Dieva gribai, jo tā bija no Vecās Derības. Bija cilvēki, kuri uzskatīja, ka pravietojumi, kuri satur draudus un kaut kādā mērā arī nelielu Dieva dusmu izpausmi, nevar būt no Dieva. Kaut kādā mērā tieši šī iemesla dēļ, ka mēs, kristieši, nespējam saprast Dieva prātu un gribu šodienai, mēs šodien esam tur, kur esam, un ne tikai mēs, bet visa mūsu tauta. Mums ir pareizi jāizprot Dievs un arī dusmas.

Tā Kunga vaigs ir vērsts dusmās pret visiem, kas dara ļaunu. Viņš izdeldēs viņu piemiņu no zemes virsus. (Psalms 34:17)

Tātad, Dievs ir pret ļauna darītājiem. Kad cilvēki dara ļaunu, pilsēta, valsts, visa pasaule saceļas pret Dieva prātu, gribu un ignorē Dieva tuvākmīlestības principus, tas izsauc Dievā ne tikai žēlumu un mīlestību, bet arī dusmas, jo Dievs ir arī dusmīgs Dievs. Tātad pret ļaunumu Dievam ir emocionālas izjūtas – dusmas. Ierakstot Bībeles meklētājā vārdu ‘dusmas’, tika atrastas lērums Rakstu vietu. Es visas nedēļas garumā liku sev priekšā izprintētas lapas ar pantiem par dusmām. Lasīju tās un pārdomāju, un beigu beigās atstāju dažas, ar kurām vēlos padalīties. Vecā Derība ir pilna ar notikumiem, kuros Dievs tiek nokaitināts tik tālu, ka dusmas iet pāri malām, kā piens, kas vāroties pārskrien pāri katla malām. Kad aizsprosts tiek pārrauts, tad Dieva dusmas iet pāri malām. Piemēram, kad Israēls, kas tika izvests no Ēģiptes zemes, sacēlās pret Dievu, atkārtoti izrādot nedrošību, mazdūšību un pat gatavojoties doties atpakaļ uz Ēģipti, Dievs par visu šo paaudzi dusmās zvērēja, ka tā iznīks tuksnesī. Un viņi iznīka tuksnesī. Mozus krita uz ceļiem un lūdza par Israēla tautu, lai Dievs novērš dusmas no tās, bet pat viņa lūgšanas Dievs neuzklausīja. Visa tā paaudze izmira tuksnesī, un tikai nākamā paaudze iegāja apsolītajā zemē. Iemesls, kāpēc tā paaudze iznīka, bija Dieva dusmas. Tātad, Dievam ir kaut kāds pacietības mērs. Tā gan būtu jau atsevišķa svētruna par pacietību. Kad pacietības mērs ir pilns un dusmas iet pāri malām, tad no Dieva var sagaidīt interesantas lietas. Un tās nav patīkamas.

Tā Kunga dusmības dienā viņus neglābs ne viņu sudrabs, ne zelts, un visu zemi aprīs Viņa niknuma uguns, jo ātru galu Viņš atnesīs visiem zemes iedzīvotājiem. (Cefanijas grāmata 1:18 )

Cefanija vēl pirms Kristus pravietoja, ka būs diena, kurā Dieva dusmas izpaudīsies tādā mērā, kā tas iepriekš vēl nav bijis un pēc tam arī vairs nebūs. Tā būs diena, kad Dievs novērsīsies no cilvēkiem.

Un es redzēju, kad Viņš atdarīja sesto zīmogu, tad notika liela zemestrīce, saule tapa melna kā saru maiss, viss mēness tapa kā asinis, debess zvaigznes krita uz zemi, kā vīģes kokam, stipra vēja kratītam, krīt negatavi augļi. Un debess savēlās kā grāmata, ko satin, un visi kalni un visas salas tika izkustinātas no savām vietām. Zemes ķēniņi, varenie, virsnieki un bagātie, stiprie un katrs vergs un brīvais paslēpās alās un klinšu aizās, sacīdami kalniem un klintīm: "Krītiet uz mums, apslēpiet mūs no Tā vaiga, kas sēd goda krēslā, un no Jēra dusmām. Jo atnākusi Viņu lielā dusmu diena! Kas varētu pastāvēt?” (Atklāsmes grāmata 6:12-17)

Jēra dusmas. Vai šie vārdi tev iet kopā? Vai tu esi redzējis dusmīgu jēru? Jēzus ir Dievs. Jēzus ir Jērs un Lauva. Viņam piemīt dažādas īpašības, viena no tām ir dusmas, cita ir mīlestība, kurai seko arī žēlastība un pacietība. Un būs diena, kas Bībelē tiek saukta kā “Viņa lielā dusmu diena”. “Kas varētu pastāvēt?” ir rakstīts. Man ir atbilde uz šo jautāumu. Pēdējie notikumi pasaulē liecina, ka šī dusmu diena nav tālu. Mēs nezinām ne to stundu, ne to dienu, kad Jēzus nāks otrreiz. Mēs nezinām, kad pienāks pastarā diena, lielā Dieva dusmu diena, kad visi, kas nebūs ticējuši Dieva vārdam, visi ļauna darītāji, kas ir uzskaitīti, saņems pēc saviem darbiem, kad mirušie tiks celti augšā un saņems pēc saviem darbiem, un kad dzīvi esošie saņems pēc saviem darbiem. Kas varēs pastāvēt šajā dienā? Atbilde ir Dieva vārdā.

“Kas tic Dēlam, tam ir mūžīgā dzīvība. Bet, kas Dēlam neklausa, tas dzīvības neredzēs, bet Dieva dusmība paliek uz viņa.” (Jāņa evaņģēlijs 3:36)

Dieva dusmība, negatīva emocija, paliek uz katra cilvēka, kas nav pieņēmis Kristu, kas nav atzinis Kristu, Jēru un Lauvu. Uz katra, kas joprojām dzīvo bez Viņa, ignorējot Viņa žēlastību un mīlestību.

Jo vairāk tagad, taisnoti ar Viņa asinīm, caur Viņu tiksim izglābti no dusmības. (Romiešiem vēstule 5:9)

Ir tikai viens ceļš, viens veids, kā cilvēks var tikt izglābts no pēdējās dusmības dienas. Ne no pašas dienas, bet Dieva dusmības. Ir tikai viens veids, kā cilvēks, ģimenes, organizācijas, pilsētas un valstis var tikt izglābtas no Dieva dusmības. Atbilde ir Jēra asinis. Tās ir Jēzus asinis, Jēzus upuris. Jēzus saka: “Kas dzīvo un tic Man, tam ir mūžīgā dzīvība.” Āmen! Jēzus asinis šķīsta. Tikai tiem, kas tic Viņa upurim, ka Kristus ir miris par ikvienu cilvēku un viņa grēkiem, tikai tie, kas atzīst, ka viņi grēcīgi ir piedzimuši un bez Kristus viņiem nav žēlastības un nākotnes, caur Viņu iegūst mūžīgo dzīvību.

Mēs noskaidrojām, ka būs Dieva lielā dusmu diena. Mēs noskaidrojām, ka Dievs ir arī dusmīgs Dievs, un tā ir viena no Viņa īpašībām, un šo dusmību cilvēki izbauda savās dzīvēs jau šodien. Bet tam ir izeja – Kristus upuris, kuram mēs varam noticēt. Ieliec to savā sirdī, veido attiecības ar Viņu, un sāc dzīvot pēc savas jaunās dabas! Draugs, es ticu, ka tikai tādi cilvēki, kuri piedzīvo Kristu, piedzimst no augšienes, tiek izmainīti no iekšienes, ir šķīstīti un kuriem ir jauna sirds un jauns gars, spēj stāvēt pretī ļaunumam, un tikai šādi cilvēki spēj radīt gan politikā, gan citās sabiedrības sfērās patiešām noturīgu un svētītu valsti. Lai kā mēs censtos un tiektos pēc brīvības, bez Kristus upura paies laiks un mēs atkal atgriezīsimies tur, kur esam jau bijuši. Latvija atguva neatkarību, pagāja daži gadi, un atkal mēs esam turpat, kur bijām.

Vēstulē romiešiem Pāvils raksta par sievietēm un vīriešiem, kas ir krituši Dieva sodā. Viņi paši ir sākuši sagandēt savas miesas, dabisko dzimumu kopdzīvi apmainot pret pretdabisko. Vīrietis pret vīrieti iekaisis iekārē un sievietes pret sievietēm. Tālāk šajā Rakstu vietā ir uzskaitītas arī dažādas citas cilvēku negatīvās īpašības un grēki, kādi tiek piekopti. Pāvils saka, ka Dievs šos cilvēkus ir nodevis sodā. Dievs Savās dusmās ir novērsies un ļauj pašiem sevi sagandēt, jo tieši šādas parādības sagandē sabiedrību. Cilvēki kļūst ļauni, vairs neatšķir labu no ļauna un baltu no melna. Ja tādi cilvēki vēlas panākt pedofilijas legalizēšanu un dzimuma maiņu no astoņu gadu vecuma, atņemot ietekmi vecākiem, viņi paši ir sākuši sagandēt savas miesas, savus bērnus un sabiedrību. Lūk, kā izpaužas Dieva dusmas. Šāda rīcība izsauc sāpes, ciešanas, karus, genocīdu. Tu pats redzi un seko līdzi tam, kas notiek pasaulē. Vakar līdz vēlam vakaram sēdēju, domāju un rakstīju par šo tēmu, un redzēju, ka kāds internetā bija dalījies ar ierakstu, kurā tiek runāts par aicinājumu izvest ielās zemessargus, lai pastiprinātu ierobežojumus un ieviestu diktatūru. Cilvēki paši ir sākuši sevi sagandēt. Lielie apspiež mazos, mazie vispār nezina, ko darīt un kā izdzīvot.

Dievs var būt dusmīgs, un Viņa Vārds ir Dusmotājs. Tā ir viena no Viņa rakstura īpašībām. Būs pēdējā diena jeb pasaules gals, kad pilnā mērā izpaudīsies Dieva dusmas. Bet ikkatrs, kurš Kristu ir atzinis par savu Glābēju, caur Jēzus asinīm ir pasargāts no Dieva dusmības, līdzīgi kā Izraēls, kad tas tika izvests no Ēģiptes zemes. Dievs lika Izraēlam kaut jērus un ar jēra asinīm apziest durvis. Kad maitātājs eņģelis nāca pār Ēģiptes zemi, tas neiegāja ebreju mājokļos, bet visos ēģiptiešu mājokļos nomira pirmdzimtie. Jēra asinis ir uz tevis. Ja Jēzus asinis ir uz tevis, tu esi pasargāts no visa negatīvā, no Dieva dusmām. Cilvēki paši, piebalsojot, grēkojot, darbojoties nepareizā virzienā un nepareizi domājot, ir sagādājuši sev sodu.

Dusmās neapgrēkojieties: lai saule nenoriet, jums dusmojoties. (Efeziešiem 4:26)

Ja jau Dievs ir dusmotājs, arī mūs Dievs ir radījis tādus, ka mums ir šī emocija dabiskām vajadzībām, aizsardzībai un progresam. Bet Dieva vārds runā par dusmām: “Dusmās neapgrēkojieties.” Tas nozīmē, ka mums savas dusmas ir jākontrolē un jāievirza pareizā gultnē un virzienā. Šīs emocijas ir labas un noderīgas, ja mēs spējam tās savākt un virzīt pareizā virzienā. “Dusmās neapgrēkojieties”, tātad dusmas ir normālas, bet grēks nav normāls.

Dusmojiet, bet negrēkojiet! Pārdomājiet klusībā savās sirdīs, kad esat jau savās guļasvietās, un klusiet! (Psalms 4:5)

Dieva vārds saka: “Dusmojieties mierīgi, neturiet sevī. Dusmojieties, bet negrēkojiet. Pārdomājiet klusībā, savās sirdīs, kad esat jau savās guļasvietās un klusiet, dusmojiet, bet negrēkojiet. Mateja evaņģēlija 21. nodaļā Jēzus runā par paaugstinātu bauslību.

Jūs esat dzirdējuši, ka vecajiem ir sacīts: tev nebūs nokaut, un, kas nokauj, tas sodāms tiesā. Bet Es jums saku: kas uz savu brāli dusmo, tas sodāms tiesā; bet, kas saka uz savu brāli: ģeķis! tas sodāms augstā tiesā; bet, kas saka: bezdievis! – tas sodāms elles ugunī. (Mateja evaņģēlijs 5:21-22)

Kas dusmo uz brāli, tas jau sodāms tiesā. Ko tas nozīmē? Ja tu izjūti dusmīgas emocijas pret savu brāli, tad tu esi sodāms tiesā? Nē, dusmo, bet negrēko. Es domāju, ka ir pilnīgi normāli, ja ir kāds ļauns brālis, kas nepārtraukti tev pilina tā kā ūdens uz galvas. Arī Salamans mācītājs saka, ka labāk ir dzīvot kaut kur pažobeles stūrī, nekā ar dusmīgu sievu.

Ir labāk dzīvot jumta pažobeles kaktā, nekā skaistā namā kopā ar nemitīgi rājošos sievu. (Salamana pamācības 21:9)

Varbūt tev ir cilvēks, tavs brālis vai radinieks, kas nepārtraukti ir dusmīgs un nepārtraukti tevi zāģē. Mums, latviešiem, šobrīd ir, kas mūs visus zāģē. Katru dienu mēs ziņās (nevis blogeru vai kreiso radikāļu, bet oficiālajās) varam lasīt jaunumus par vakcīnām, kuras iepērk valsts, un par tām ir skaidri rakstīts, ka pirmā vakcīna vēl ir OK. Tas nekas, ka būs migrēnas sāpes un kaulus lauzīs. Bet būs jānāk arī uz otro vakcīnu, un no tās uz vairākām dienām cilvēks būs uz gultas. Laipni lūgti ellē, to saka paši zāļu ražotāji, un tas nav noslēpums. Viņi vienkārši turpina to darīt un pasaka, ka tas ir normāli, ka vairākas dienas būs slikti. Mums pasniedz, ka riska grupa ir vecāki cilvēki. Jau “Panorāmu” vien skatoties, viņš var nomirt. Ja cilvēkam jau ir viegli simptomi un veselības traucējumi, kas saasina veselības stāvokli, viņam pieraksta, ka viņš miris ar kovidu. Būs nāves masveidā. Vai es maldos? Man ir, par ko dusmoties, un nav pareizi pavisam izslēgt visas ziņas. Tā ir vieglāk – iebāzt galvu kā strausam smiltīs. Tev nav jāskatās tikai “Panorāma” vai “Delfi”, ir jāpēta dažādi informācijas avoti. Un, kad tu atrodi kādu, kas tiešām normāli runā, tad to piefiksē un ieklausies. Un tīmeklī patiesība ir pietiekoši pieejama. Cilvēki arvien vairāk apzinās patiesību un arvien vairāk vienojas dažādās grupās. Arī tautai ir savs dusmu mērs. Latviešu tautai ir ļoti liels mērs. Tas, ko es tikko stāstīju, man ir sagatavots publicēšanai. Latviešiem ir liels mērs, bet tas ir. Es gribētu ticībā apliecināt, ka atbildīgie par genocīdu pret latviešu tautu tiks tiesāti. Dievs ir dusmīgs Dievs. Mēs Bībelē lasām par to, ka Dievs ļoti iestājas par apspiestajiem un “kas uz savu brāli dusmo, tas jau ir sodāms”.

Tāpēc, kad tu upurē savu dāvanu uz altāra un tur atminies, ka tavam brālim ir kas pret tevi, tad atstāj turpat altāra priekšā savu dāvanu, noej un izlīgsti papriekš ar savu brāli un tad nāc un upurē savu dāvanu. Esi labprātīgs savam pretiniekam bez kavēšanās, kamēr ar viņu vēl esi ceļā, ka pretinieks tevi nenodod soģim un soģis tevi nenodod sulainim, un tevi neiemet cietumā. (Mateja evaņģēlijs 5:23-25)

Jēzus saka: “Ja tev pret savu brāli kaut kas ir, tad ej un izlīgsti.” Kamēr ar viņu vēl esi ceļā, izlīgsti. Lai tevi nenodod soģim un soģis tevi neiemet cietumā. Viņš runā par piedošanu. Tas nozīmē: nav nenormāli, ka tev ir dusmas pret brāli vai pret valdību, vai pret kādu citu cilvēku, pret sievu vai vīru, pret bērniem. Bet Jēzus saka: “Ievirzi dusmas pareizā gultnē, piedod.” Izmanto šo emociju, lai izpildītu Dieva gribu pret šo cilvēku un piedod. Negrēko, neizdari nekādas ļaunas darbības pret šo cilvēku, tas ir grēks. Ģimenes strīdos parasti ir viens agresors. Esmu redzējis arī tādas ģimenes, kur abi ir agresori, tas ir vienkārši unikāli. Kur ir divi agresori, tās ir šausmas. Abi divi runā un viens otrā neklausās. Viņi jau sen ir tik nocietinājušies, ka vispār nedzird, ko otrs runā. Bet visbiežāk ir viens agresors. Tas viens agresors var tev pilināt un zāģēt. Tad tev ir dusmas, un dusmas aug tā, ka gribas iegāzt. Un tad tu saki: “Ej taču d...t.” Bet tu esi kristietis, tu esi Dieva bērns. Pareizi mācītājs mācīja: “Dusmojieties, bet nesūtiet d…t.” Varbūt par to, ka tu kādu aizsūti d…t, pār tevi nebūs Dieva dusmas, jo tevi šis cilvēks izveda un tu atbildēji, bet tu arī sagrēkoji. Agresora loma bija daudz lielāka, tomēr arī tu sagrēkoji. Dusmo, bet negrēko! Šis ir ļoti labs un vajadzīgs sprediķis. Mums sevi ir jāiepazīst un jāsaprot. Kad mums ir kādas nesaprotamas emocijas, tad sāk likties, ka tas ir grēks, un līdz ar to nāk nosodījums. Tas var traucēt mūsu rīcību, emocionālo stāvokli, iekšējo komfortu. Tas var ietekmēt mūsu darbību un padarīt neefektīvus. Mums ir jāizprot sevi.

Bet zināmi ir miesas darbi: tie ir netiklība, nešķīstība, izlaidība, elku kalpība, buršana, ienaids, strīdi, nenovīdība, dusmas, ķildas, šķelšanās, ķecerība, skaudība, dzeršana, dzīrošana un tamlīdzīgas lietas, par kurām es iepriekš saku, kā jau esmu senāk sacījis: tie, kas tādas lietas dara, nemantos Dieva valstību. (Galatiešiem 5:19-21)

Pāvils vēstulē galatiešiem dusmas ierindo pie miesas darbiem. Un pretī viņš liek Svētā Gara augļus: mīlestība, miers, prieks Svētajā Garā un tā tālāk. Tātad, par kādām dusmām Pāvils runā, kas ir miesas darbi? Ne par pašu emociju, bet par to, kā mēs to lietojam. Miesas darbi nozīmē nesavaldīgu, dusmīgu cilvēku, kurš savas dusmas nespēj savākt. Un, jo vairāk tu sevi trenēsi savākt dusmas un pareizi tās ievirzīt, jo tas vairāk kļūs par tavu ieradumu un radīs tevī iekšējas izmaiņas. Kad emocijas un dusmas kaut kādās nevajadzīgās lietās būs pieklusinātas, tev būs vieglāk dzīvot. Jo skaudīgie, dzērāji, dzīrotāji, dusmīgie nemantos Dieva valstību. Nekontrolētas dusmas var būt par iemeslu tam, ka tu pazaudē Dieva žēlastību un mūžīgo dzīvību. Cietumos cilvēki sēž par slepkavībām un miesas bojājumu nodarīšanu. Visbiežāk viņi to izdara tieši dusmās. Drīz būs Ziemassvētki, mēs visi būsim savās “alās”, kādi lietos alkoholu un sāks viens otru griezt un sist. To statistiku, visticamāk, nekur pēc tam neparādīs. Ziņās par to nerakstīs, jo šobrīd mums ir tikai viens nāves iemesls.

Vairāk tādu cilvēku, kuri runā patiesību! Mēs esam tie, kuri runā patiesību. Mums ir žēl cilvēku, bet ir arī dusmas. Cilvēki ir izmisumā. Tu, visticamāk, dzīvo kā niere taukos. Tev ir draugi, tev ir draudze, tev ir Dievs, tu visu izcīni un visu uzvari. Bet ir cilvēki, kas Dievu nepazīst, un daudzi ir izmisumā, bez darba, bez ienākumiem. Bērni ir, bet naudas vairs nav. Pēdējo rēķinu samaksāja, bet turpmāk vairs naudas nav, viņi ir izputināti, apzināti izputināti. Tas viss ir ļauni, un mums ir jārunā patiesība. Pirmkārt, evaņģēlijs un, otrkārt, jāpalīdz cilvēkiem saprast, ka šajā pasaulē vēl kaut ko var mainīt. Tad mēs attiecīgi arī ciešam, jo Bībele saka, ka velns ir nonācis šeit lielās dusmās zinādams, ka viņam ir maz laika atlicis. Tad nu viņš ar saviem kalpiem vēršas pret tiem, kuri pauž patiesību. Gandrīz katru svētdienu mūs apciemo policija un meklē pārkāpumus tā kā noziedzniekiem. Laikam visa noziedzība ir apkarota, ka var ķerties klāt godīgiem cilvēkiem. Draudzes cilvēkiem izsūta pavēstes ierasties policijā kā noziedzniekiem. Kā jūtas cilvēki, kas visu savu mūžu ir dzīvojuši godīgu dzīvi? Viņus izsauc par kaut kādām lietām, kas, pirmkārt, nav noziegums, otrkārt, viņi vispār to nemaz nav darījuši. Tieši tagad uz kaut kādas sūdzības pamata mūs pārbauda arī VID. Vai tas nav ļaunums? Vai vēlies problēmas? Runā patiesību. Tu gribi izglābt sevi un citus? Runā patiesību un maksā savu cenu! Un mēs kā draudze maksāsim savu cenu. Un zini, tieši dusmas reizēm palīdz šo cenu samaksāt un izdarīt pareizas lietas.

Ātrās dusmās neprātīgais rīkojas neprātīgi, bet apdomīgs cilvēks paliek mierīgs. (Salamana pamācības 14:17)

Ātrās dusmās cilvēks rīkojas neapdomīgi, sagrēko, un grēkam ir sekas.

Neatmaksājiet nevienam ļaunu ar ļaunu, domājiet par to, ka varat labu darīt visiem cilvēkiem. Ja iespējams, no savas puses, turiet mieru ar visiem cilvēkiem. Neatriebieties paši, mīļie, bet atstājiet vietu Dieva dusmībai, jo ir rakstīts: Man pieder atriebšana, Es atmaksāšu, saka Tas Kungs. Bet, ja tavs ienaidnieks ir izsalcis, paēdini viņu; ja tas cieš slāpes, dod viņam dzert. Tā darīdams, tu uz viņa galvas sakrāsi kvēlojošas ogles. Ļaunums lai tevi neuzvar, bet pats uzvari ļaunu ar labu! (Romiešiem 12:17-21)

Un šeit mēs nerunājam par to, ka mēs nevaram izmantot likumīgas metodes, lai runātu patiesību un nosodītu grēku. Šeit mēs esam Debesu valsts pilsoņi un mēs paši neņemsim un neatriebsimies. Ja ir kādi pārkāpumi, mēs vēršamies attiecīgās iestādēs, kur notiek izmeklēšana, tiesa un vainīgos soda. Mēs nelegāli kaut kur melnajā tirgū nepērkam ieroci un neejam paši izrēķināties. Lūk, dusmās neapgrēkojieties! Mēs vēršamies normāli, bez naida, bet mēs rūpējamies par to, lai sabiedrībā valda taisnība un tiek pieņemti taisnīgi likumi. Tas nenozīmē, ka mums ir jāļauj sev staigāt pa galvu, bet tas nozīmē to, ka mēs nevaram grēku izdarīt dusmojoties. Mums nav jāvairo ļaunums dusmās, jo dusmas pretī izraisa dusmas. Bet tajā pašā laikā Dievs ir dusmīgs Dievs. Un, ja mums ir šī īpašība, mums ir jācenšas to virzīt pareizā gultnē. Marka evaņģēlija 3. nodaļā Jēzus sinagogā sludina Dieva vārdu, un tur bija kāds cilvēks ar nokaltušu (paralizētu) roku, un farizeji, vietējie ticīgie – draudze vēroja Kristu, ko Viņš darīs. Vai Viņš sabatā dziedinās? Jo viņiem bija sava kārtība, savi reliģiozie likumi, ka sabatā nedrīkst dziedināt.

Un redzi, tur bija cilvēks ar sakaltušu roku, un tie Viņam vaicāja, sacīdami: "Vai ir brīv sabatā dziedināt?" ka tie Viņu varētu apsūdzēt. (Mateja evaņģēlijs 12:10)

Un tad Jēzus piecēlās un uzlūkoja viņus visapkārt ar dusmību.

Un Viņš tos uzlūkoja visapkārt ar dusmību, un, viņu sirds cietības dēļ noskumis, Viņš tam cilvēkam saka: "Izstiep savu roku!" Un tas to izstiepa, un viņa roka atkal kļuva vesela. (Marka evaņģēlijs 3:5)

Jūs teiksiet: “Jēzus nav dusmīgs, Jēzus ir Jērs!” Viņš tos uzlūkoja visapkārt ar dusmību! Viņš bija noskumis viņu cietsirdības dēļ un viņu ļaunuma dēļ. Viņš bija noskumis un dusmīgs par viņu ļaunumu un attieksmi pret cilvēkiem. Viņš bija noskumis cilvēku sirds cietības dēļ. Viņš cilvēkam teica: “Izstiep savu roku!” Viņš publiski dziedināja cilvēku, par spīti tam, ka zināja, ka sekos problēmas.

Un farizeji, izgājuši ārā, apspriedās tūdaļ ar Hēroda piekritējiem par Viņu, kā Viņu nomaitāt. (Marka evaņģēlijs 3:6)

Farizeji apspriedās ar valdībniekiem, pasūdzējās VID, pasūdzējās policijā, izsauca policiju, izdarīja visu iespējamo un apspriedās, kā Viņu nogalināt. Jēzus zināja, kāda būs reakcija. Un arī es zinu, kāda būs reakcija, kad es runāšu patiesību. Viņi apspriedīsies, mūs nonievās, apmelos un apsūdzēs, bet neviens ierocis, kas vērsts pret mums, nav pietiekami spēcīgs, jo Dievs ir taisnības pusē. Draugs, spēks nav apspiedēju naudā, bet mūsu taisnībā un patiesībā. Spēks ir tajos cilvēkos, kuri bez maksas savas sirdsapziņas un ticības dēļ paudīs patiesību, un mums nav jāmaksā par to, jo mums ir alga Debesīs. Mēs uzvarēsim un nepadosimies! Tu uzvarēsi, tu nebīsies! “Esi stiprs, drošs un nebaiļojies,” Dievs teica Jozua.

“Vai Es neesmu tev pavēlējis: esi stiprs un drošs, nebīsties un nebaiļojies! Jo Tas Kungs, tavs Dievs, ir visur ar tevi, kurp vien tu iesi." (Jozuas grāmata 1:9)

Nebaiļojies! Jēzus Savas dusmas pret šiem cilvēkiem un viņu ļaunumu izpauda, publiski dziedinot slimo cilvēku. Par spīti cilvēkiem Viņš izdarīja labu darbu. Viņš dusmās varēja novīt pātagu, kā Viņš reiz jau to izdarīja, un visus izdzīt ārā no tempļa.

Kad jūdu Pashā bija tuvu, Jēzus aizgāja uz Jeruzālemi. Tur Viņš atrada Templī vēršu, aitu un baložu pārdevējus un naudas mijējus sēžam. Un, iztaisījis pātagu no auklām, Viņš visus izdzina no Tempļa, aitas un vēršus, un izkaisīja mijējiem naudu un apgāza galdus, un baložu pārdevējiem Viņš sacīja: "Nesiet to projām! Nepadarait Mana Tēva namu par tirgus namu!" (Jāņa evaņģēlijs 2:13-16)

Kad Pāvils pastaigājās pa pilsētu, viņš redzēja, ka Atēnas ir pilnas ar dažādām dievībām, skulptūrām un pieminekļiem. Un viņa gars iedegās dusmās redzot, ka pilsēta ir pilna elku.

Kamēr Pāvils Atēnās viņus gaidīja, viņa gars iedegās dusmās, redzot, ka pilsēta ir pilna elku. (Apustuļu darbi 17:16)

Pāvils dusmojās, viņa gars iedegās dusmās. Kā viņš izpauda savas dusmas? Vai viņš gāja un lauza statujas? Vai viņš traucēja sabiedrisko kārtību? Aicināja uz sacelšanos, iegādājās ieročus, apspļaudīja statujas, sāka neadekvāti rīkoties? Nē! Viņu uzaicināja uz Areopāgu (Senās Grieķijas laika Atēnu tiesa). Starp citu, kad mēs bijām Atēnās, šo vietu redzējām, tieši to vietu, kur Pāvils uzstājās. Viņš uzstājās un sludināja Dieva vārdu. Un ir rakstīts, kaut arī atēniešu filozofi viņu apsmēja, kad viņš sāka runāt par Jēzus augšāmcelšanos, par miroņu augšāmcelšanos, daži kļuva ticīgi un viņam piebiedrojās. Savas dusmas Atēnās viņš ievirzīja pareizā gultnē, savā sprediķī, un cilvēki tika glābti un tika izveidotas draudzes. Varbūt esi pamanījis, ka es savu Facebook profilu sāku izmantot patiesības paušanai. Cilvēki man raksta, cilvēki, kas vispār pat draudzes tuvumā nav bijuši. Daži saka tā: “Visas šīs Dieva lietas man ir galīgi garām, bet šis ir labi.” Viens cilvēks iekomentēja: “Šitās sektas ir šausmas, bet par šo es par.” Mums piebiedrojas cilvēki no pasaules un atbalsta mūs. Un mēs viņus atbalstām, jo mums visiem ir vienas mājas un šeit būtu jābūt demokrātiskai iekārtai. Nevis tā, ka cilvēku grupa uzurpējas pār vairumu. Mēs redzam Latviju šķīstītu Jēzus asinīs, mēs redzam brīvu un demokrātisku, Dieva svētītu Latviju.

Pirms kāda pussotra mēneša manī vienkārši lūgšanu laikā bija dusmas. Katru reizi, kad redzu, ka valdība sanāk kopā uz ārkārtas sēdi, es jau kļūstu dusmīgs. Es noteikti zinu, viņi plāno kaut kādu kārtējo nelietību – sev kaut ko pielikt un mums kaut ko noņemt. Un pēc tam mēs nākam uz draudzi kā uz karu. Labi, lai būtu karš. Mums ir dusmas. Taisnīgas dusmas par to, kas notiek valstī, kā izturās pret cilvēkiem kaut kāda saujiņa nešķīstu propagandētāju. Man ir dusmas. Ko es daru? Es eju sist viņus? Es eju un gaidu viņus, kad nāks no mājas ārā? Es eju meklēt, kur kāds dzīvo? Es rakstu draudu vēstules viņiem? Nē! Es izsakos sprediķos. Es sāku rakstīt, mani Dievs uzrunā. Dažādas personības, vēsturiski notikumi – es salieku to kopā ar šodienu un lēnām kļūstu par publicistu. Es rakstīšu, kamēr jutīšu vajadzību rakstīt. Es jūtu vajadzību darīt to, ko es tagad daru. Es jūtu vajadzību izmantot savu profilu, kur ir cilvēki, kurus pats pat neesmu aicinājis. Visi šie cilvēki paši ir gribējuši man sekot, viņi mani ir uzaicinājuši. Tas ir citādāk, nevis tu esi piedāvājies, bet tevi pašu ir uzaicinājuši. Es nesaku, ka nevajag aicināt cilvēkus. Tur ir daudz cilvēku, kuri grib ieklausīties tajā, ko es saku. Un es izmantoju šo platformu, lai pateiktu to, kas ir sirdī, šīs Svētā Gara dusmas kā Pāvilam Atēnās. Es pagājušoreiz stāstīju, ka man atkal ir telefona pildspalviņa. Nevaru beigt priecāties, ka varu rakstīt, varu izgriezt aplikācijas. Vakarnakt izgriezu un ieliku internetā VID prasību. Es tā izpaužu dusmas. Dusmojiet, bet negrēkojiet. Jēzum dusmas palīdzēja dziedināt. Pāvilam dusmas palīdzēja sludināt un izveidot draudzes. Dusmas ir no Dieva. Cik lieliski! Laba ziņa, izrādās, ka esi normāls cilvēks. Tu lasi Bībelē: visiem dusmīgajiem Dieva valstību neredzēt. Tu sadusmojies, visam beigas? Dusmojies, cik uziet, tikai virzi to pareizi, lai saule nenoriet tev dusmojoties. Līdz saulrietam izlīdzinies ar cilvēku. Labāk vakarā izlīdzinies, nevis no rīta, jo tev visu nakti būs bezmiegs. Tev nav gadījies sadusmoties tā, ka pēc tam visu nakti nevar gulēt?

Bija kāds vīrs vārdā Elkana. Viņam bija divas sievas, un vienas sievas vārds bija Anna, un viņš mīlēja viņu. Un tad, kad viņi kā ikgadu devās uz svētnīcu, tad viņš Annai deva divkāršu upuri, ko pienest. Bet par Annu ir rakstīts, ka viņai nebija bērnu. Viņa gribēja bērnus, un tajā laikā tas bija ārkārtīgi svarīgi. Tas nav nesvarīgi arī šodien, tomēr tajā laikā tas tā tīri politiski bija svarīgi, lai turpinātu dzimtu un vispār būtu apgādāts.

Un tanī dienā, kad Elkana nesa kaujamo upuri, viņš deva savai sievai Penīnai un visiem viņas dēliem un viņas meitām devas, bet Annai viņš deva divkāršu devu, jo viņš Annu mīlēja, bet Tas Kungs bija viņas klēpi aizslēdzis. Bet viņas sāncense to daudz apbēdināja, to kaitinādama, pat novezdama līdz dusmām viņas miesas neauglības dēļ, jo Tas Kungs bija aizslēdzis viņas klēpi. Un tā notika gadu no gada: tiklīdz viņa nogāja Tā Kunga namā, tā šī to kaitināja, ka viņa raudāja un neēda. Tad Elkana, viņas vīrs, tai sacīja: "Anna, kāpēc tu raudi? Un kāpēc tu neēd? Un kāpēc tava sirds ir noskumusi? Vai es tev neesmu vairāk vērts nekā desmit dēli?" Un tad Anna cēlās, kad bija ēdusi un dzērusi Šīlo. Jo priesteris Ēlis sēdēja uz krēsla pie divi ieejas stabiem Tā Kunga svētnīcas priekšā. Un viņas dvēsele bija pilna skumju, tā lūdza nepārtraukti To Kungu un gauži raudāja. Tad viņa deva solījumu, sacīdama: "Kungs Cebaot! Ja Tu Savas kalpones bēdas uzlūkotu un ja Tu mani atcerētos un Tu arī neaizmirstu Savu kalponi, un piešķirtu Savai kalponei dēlu, tad es to novēlētu uz visu viņa mūža laiku Tam Kungam, un skujamais nazis nenāktu pār viņa galvu." Kad nu viņa vēl ilgi lūdzās Tā Kunga priekšā, tad Ēlis sāka vērot tās muti, jo Anna runāja savā sirdī, tikai viņas lūpas kustējās, bet viņas balss nebija dzirdama, tāpēc Ēlis noturēja viņu par iedzērušu. Un Ēlis tai sacīja: "Cik ilgi tu būsi sava dzēruma varā? Lai no tevis atstājas dzēriena skurbums!" Bet Anna atbildēja un sacīja: "Ak, nē, mans kungs, es esmu nelaimīga sieva! Es neesmu nedz vīnu, nedz reibinošu dzērienu dzērusi, bet es esmu savu dvēseli izkratījusi Tā Kunga priekšā. Neturi savu kalponi par tik negodīgu sievu, jo es esmu tikai līdz šim vaļu ļāvusi savām lielajām bēdām un savas sirds skumjām." Tad Ēlis atbildēja un sacīja: "Ej ar mieru, lai Israēla Dievs piepilda tavu lūgšanu, ko tu esi no Viņa lūgusi." (1. Samuēla grāmata 1:4-17)

Viņas sāncense to kaitināja. Un tā tas notika gadu no gada. Tas nenotika vienu dienu, gadu no gada viņa izdomāja kaut ko jaunu un ļaunu. Ne jau visu ļaunu, bet lielāko tiesu tomēr ļaunu.

Es skatījos video, kurā sieviete raksta: “Uz ceļiem krītu jūsu priekšā, lūdzu, palīdziet!” Cilvēki ir izmisumā, bet valdība paaugstina sev algas. Cilvēkiem arī ir kādas robežas. Gadu no gada, gadu no gada. Un paldies Dievam, ka mūsu valdībā starp deputātiem ir cilvēki, kuri uzdrīkstās runāt un paust patiesību. Un interesanti, ka šie deputāti, kuri pauž patiesību un iestājās par normālām vērtībām, nekaunās no vārda ‘Dievs’. Lai Dievs viņus svētī! Viņi ir vieni, faktiski opozīcijā, bet cīnās. Viņi nav koalīcijā, bezdievībā, kas šobrīd dzied līdzi, lai nodibinātu globālu koncentrācijas nometni, diktatūru. Paseko līdzi, kas notiek pasaulē. Notiek nemieri Eiropā – Francijā, Anglijā un citur. Policijas spēki tiek mesti pretī nemierniekiem, ar ūdeni, citur deg. To jau nekur neraksta, bet ir ziņu kanāli, kas to visu dara zināmu un filmē. Mūsējie pašvaki iet piketēt, ar distanci, pa divdesmit cilvēkiem, piecdesmit, smieklīgi.

Vajadzēja pateikt, padusmoties, pēc tam būšu mierīgs. Tas ir kā narkomānam, kamēr neesi izteicies, nav miera. Būs vēl nākamais dievkalpojums, vēl kāzas vakarā, būšu izteicies, paēdis, braukšu mājās, acis noteikti kritīs ciet. Un, kad es braukšu mājās, tad es būšu tāds tukšs. Es pat nezinu, vai miegs nāks, bet, visticamāk, uzreiz kritīšu gultā. Beidzot pagulēšu. Tagad jau kādas divas naktis tā sliktāk ir bijis. Visu laiku katliņš vārās, visu laiku gribas kaut ko savārīt. Un, zini, ir tāds dopings. Kaut kādā mērā dusmas ir arī dzinējspēks. Tās ir dusmas un dažādu citu emociju sajaukums – Dieva uguns. Mums ir jādeg par Dievu, bet mēs gaidām, kad tā uguns nāks un mēs degsim kaut kā īpaši? Bet tas jau emocionāli izpaužas. Pāvila gars Atēnās, redzot šo pilsētu pilnu ar elkiem, iedegās dusmās. Vakar mums bija karstas lūgšanas šeit. Kāpēc? Tāpēc ka pirms tam bija runa no sirds par to, kas notiek mums apkārt. Un tad visi lūdzām. Tu kādreiz esi dusmīgs? Kad tu esi dusmīgs, tad ir citas dziesmas, tad ir citi sprediķi, cita rīcība, cita enerģija.

Tātad Annai nebija bērnu. Un viņas sāncense noveda viņu līdz asarām un dusmām. Un, kad viņa gadu no gada gāja uz templi dusmās un asarās, viņa lūdza Dievu. Viņa raudāja un neēda, un lūdza Dievu, lai Dievs dāvā viņai dēlu. Un, ja Dievs dāvātu viņai dēlu, viņa veltītu to Viņam. Un priesteris Ēlis pamanīja Annu, kas dusmīgi raudāja. Viņam šķita, ka viņa ir piedzērusies, bet viņa bija vienkārši dusmīga un noskumusi, un izmisusi. Un, kad viņš noskaidroja, ka Anna nav dzērusi, bet izmisusi, viņš teica no Dieva: “Lai notiek tas, ko tu esi lūgusi, lai Dievs dod tev dēlu.” Un Dievs viņai deva dēlu. Piedzima Samuēls, viens no lielākajiem praviešiem, par kuriem mēs lasām Bībelē. Samuēls bija Dieva vīrs, vienlaicīgi ķēniņš un priesteris, viss vienā, kā Mozus. No kurienes piedzima Samuēls? Kā rodas Dieva vīri? No dusmām. Vai nav taisnība? Nu, ne jau tikai no dusmām, ir arī citas dažādas emocijas. Ir vienkārši lēmums, protams. Un tomēr, kad lēmums tiek pastiprināts ar emocijām, tam ir cita enerģija. Kā Baiba Sipeniece filmā “Es mīlu jūsu meitu” teica: “Te paveras cits bizness.”

Pēdējā Rakstu vieta ir tā, ar kuru Dievs mani uzrunāja. Pirms pāris gadiem lūgšanā Dievs mani tā aizskāra, ka es sāku raudāt. Tur nebija tikai dusmas, tā bija emociju jūra. Dievs uzrunāja mani: “Ej pie mācītājiem un bīskapiem un organizē lielo lūgšanu sapulci “Dievs, svētī Latviju” jeb Tautas lūgšanu sapulci. Un pēc šī piedzīvojuma es sāku to darīt. Un tajā brīdī, kad es piedzīvoju Viņu, man galvā ienāca tieši šī Rakstu vieta. Es ticu, ka Svētais Gars to iedeva. Un tur bija rakstīts, kas nebūs ar Saulu, kas nebūs ar Samuēlu, ar tā vēršiem tiks darīts tāpat. Tas bija notikums, kad Izraēls bija apdraudēts, milzīga tauta uzbruka Izraēlam. Ienaidniekam bija noteikums, ka Izraēls ļauj sev izdurt labo aci un ir vergi. Ja ne, tad viņus vienkārši iznīcinās. Tad tuvākās pierobežas pilsētas sūtīja savus ziņnešus pie ķēniņa Saula. Sauls nāca ar vēršiem no lauka un redzēja cilvēku satraukumu. Un viņš jautāja: “Kas notiek? Kāda problēma?” Un viņš izdzirdēja, ko šis amoniešu ķēniņš bija teicis Izraēla tautai.

Kad Sauls šos vārdus dzirdēja, tad Dieva Gars nāca pār viņu un viņš iedegās ļoti bargās dusmās. Viņš sagrāba jūga vēršus un tos sakapāja mazos gabalos. Tos ar vēstnešu rokām viņš izsūtīja pa visām Israēla robežām, teikdams: "Kas nesekos Saulam un kas nesekos Samuēlam, ar tā vēršiem tiks darīts tāpat!" Tad bijība Tā Kunga priekšā it pēkšņi pārņēma visu tautu, un tie devās karā kā viens vīrs. (1. Samuēla grāmata 11:6-7)

Kad Izraēls krita virsū amoniešiem, viņi guva uzvaru un izcīnīja savu brīvību, un pastāvēja par savu valsti, pastāvēja par Dievu un par Izraēlu. Un, ja mēs būsim vienoti savās grupās, savā draudzē, un arī tie cilvēki, kas domā līdzīgi mums, ja mēs būsim vienoti un organizēti kritīsim virsū kā bišu spiets, kā jauni lauvas, ka vilku bari, tāpat notiks arī mums. Es nesen video redzēju, kā pieci seši vilki piebeidz grizli lāci. Lācis bēguļoja no viņiem. Tu esi vilks, tu esi lauva, un komandā ir spēks. Kas nesekos Saulam un Samuēlam, kas neapzināsies vienotības nozīmi, draudzes nozīmi, Dieva nozīmi, kopības nozīmi, tas kritīs kā lācis. Par Dievu un par Latviju, par mūsu ģimenēm, par mūsu cilvēkiem, par mums pašiem, par mūsu kaimiņiem, par mūsu pilsētām, lai Dievs svētī Latviju!


Mācītāja Mārča Jencīša sprediķi “Dusmas” pierakstīja un rediģēja draudzes “Kristus Pasaulei” redakcija

Lielās pavēles trīs daļas

Publicēja 2020. gada 24. nov. 21:07Līga Paņina

Ziņas datums 25.11.20.

Šodienas svētrunas tēma - „Lielās pavēles trīs daļas”.

Tāpēc eita un darait par mācekļiem visas tautas, tās kristīdami Tēva, Dēla un Svētā Gara Vārdā, tās mācīdami turēt visu, ko Es jums esmu pavēlējis. Un redzi, Es esmu pie jums ik dienas līdz pasaules galam.” (Mateja evaņģēlijs 28:19-20)

Pirms Jēzus pēc Savas augšāmcelšanās uzbrauca Debesīs, 40 dienas virs zemes Viņš darbojās Savā augšāmceltajā miesā, sapulcēdams Savus mācekļus. Viņš deva tiem pēdējos norādījumus. Lielā pavēle ir Dieva griba katram vienam, kurš ir pieņēmis Kristu kā savu Glābēju, katram vienam, kas ir attiecībās ar Viņu. Tas ir uzdevums katram individuāli un arī draudzei kopumā. Tas nav ieteikums, tā ir pavēle. Tas ir kaut kas tāds, kam pat nav vajadzīga pavēle, un tomēr tā tiek dēvēta par pavēli. Tas ir kaut kas, kas tiek dots kopā ar cilvēka jaunpiedzimšanu.

Un, pie Galilejas jūras staigādams, Viņš redzēja Sīmani un Sīmaņa brāli Andreju tīklus jūrā metam; jo tie bija zvejnieki. Un Jēzus tiem sacīja: "Nāciet Man pakaļ, Es jūs darīšu par cilvēku zvejniekiem.” (Marka evaņģēlijs 1:16-17)

Jēzus, pie Galilejas jūras staigādams, redzēja Sīmani un viņa brāli tīklus jūrā izmetam, un Viņš viņus aicināja, lai iet Viņam līdzi un Viņš viņus darīs par cilvēku zvejniekiem. Kāpēc zivs tik bieži pieminēta kristietībā? Tāpēc, ka pirmie mācekļi bija zvejnieki. Jēzus viņus uzrunāja saprotamā valodā. Tādā valodā, kāda viņiem bija labi saprotama. Viņi zināja, ko nozīmē ķert zivis, un aicinot Viņš teica, ka darīs viņus par cilvēku zvejniekiem. „Sekojiet Man, un Es jūs darīšu par cilvēku zvejniekiem.” Tas attiecas uz katru vienu no mums, kas ir piedzimis no augšienes, kas ir Dieva aicināts, kas ir sadzirdējis Dieva balsi, pieņēmis Viņu kā savu Glābēju. Kad tu Viņu pieņēmi, tu lūdzi: „Jēzu, piedod man manus grēkus, nāc manā sirdī.” Tajā brīdī tu atvēri savu sirdi Viņam, un Viņš ar Savu Garu iemājoja tevī. Kas bijis, ir pagājis, viss ir tapis jauns. Viņš izņem no tavām krūtīm akmens sirdi un iedod miesas sirdi, jaunu dzīvi, arī mūžīgo dzīvību pēc šīs dzīves uz zemes, arī jaunu tavu būtību. Tavā jaunajā dabā ir kods – būt cilvēku zvejniekam. Tas tur ir. Kad Jēzus aicināja pimos mācekļus, Viņš skaidri teica, lai seko Viņam un Viņš darīs par cilvēku zvejniekiem. Lielā pavēle ir Dieva griba, ka mēs ejam pie cilvēkiem un glābjam viņus. Tā nav tikai pavēle, tas ir tevī, tā ir daļa no tevis, tā ir tava būtība. Vai tu ej pie cilvēkiem, vai tu izpildi šo pavēli vai nē, norāda uz to, kam tu patiesībā piederi. Tas nav kaut kas tāds, kam ir tikai jāpaklausa, tas ir kaut kas tāds, kas mājo tevī.

Jo Cilvēka Dēls ir nācis meklēt un glābt pazudušo.” (Lūkas evaņģēlijs 19:10)

Kāda cita Rakstu vieta saka, ka Viņš Savu mīlestību uz mums pierāda ar to, ka nomiris par mums, kamēr mēs vēl bijām grēcinieki.

Jo tik ļoti Dievs pasauli mīlējis, ka Viņš devis Savu vienpiedzimušo Dēlu, lai neviens, kas Viņam tic, nepazustu, bet dabūtu mūžīgo dzīvību.” (Jāņa evaņģēlijs 3:16)

Abās šajās Rakstu vietās ir par Dieva mīlestību, kā Dievs mīl un kā tas izpaužas.

Savā starpā turiet tādu pat prātu, kāds ir arī Kristū Jēzū, kas, Dieva veidā būdams, neturēja par laupījumu līdzināties Dievam. (Filipiešiem 2:5-6)

Jēzus pazemojās, Viņš ieņēma cilvēka veidolu, izcieta pazemojumu un cilvēka miesā mira pie krusta, Viņš pazemojās līdz pat krusta nāvei. Kāpēc Jēzus to darīja? Kāpēc Dievs to darīja? Mīlestībā, lai atjaunotu attiecības ar tevi! Lai tevi atvestu atpakaļ mājās. Lai piešķirtu tev mūžīgo dzīvību. Viņš tevi tik ļoti mīlēja, ka deva Savu vienpiedzimušo Dēlu, dzīvoja cilvēka dzīvi (būdams Dievs), un ne jau to labāko dzīvi, ja ņem vērā, kādā nāvē Viņš mira un kā pret Viņu šeit virs zemes izturējās. Tātad Dievs mīl ar to, ka Viņš maksā cenu, jo cilvēka Dēls ir nācis meklēt un glābt pazudušo. Viņš samaksāja pilnu cenu, lai glābtu pazudušo. Tāda ir Dieva mīlestība. Kā Dievs mīl? Mums pašiem nav jāfilozofē, pašiem jāizdomā, kā Viņš mīl. Viņš mīl ar to, ka tev ir sagatavojis ceļu, devis Savu Dēlu Kristu, lai tu tiktu glābts. Tā ir Dieva mīlestība!

Kas grib, lai visi cilvēki tiek izglābti un nāk pie patiesības atziņas. (1. Timotejam 2:4)

Šo nesaka Jēzus, bet šo saka Pāvils. Pāvils ir pieņēmis Dieva mīlestību, Viņš zina, kas tas ir, un viņš apzinās, ko nozīmē mīlēt savu tuvāko. Dievs grib, lai visi cilvēki tiktu izglābti. Mēs zinām, ka ir divi svarīgākie baušļi.

Jo baušļi: tev nebūs pārkāpt laulību, tev nebūs nokaut, tev nebūs zagt, tev nebūs iekārot un ja vēl ir kāds cits bauslis, saņemami kopā šinī vārdā, proti: mīli savu tuvāko kā sevi pašu. (Romiešiem 13:9)

Pirmais bauslis ir mīlēt Dievu no visas sirds, spēka, dvēseles un prāta. Otrais bauslis – mīli savu tuvāko kā sevi pašu. Ja mēs gribam saprast, kā tad mīlēt savu tuvāko, tad mums jāskatās, kas Jēzum bija svarīgākais. Viņš saka, ka Viņš ir atnācis, lai uzmeklētu un glābtu pazudušo. Vispirms evaņģēlija vēsts ir svarīga cilvēkiem. Ja es skatos uz Kristu, kā Viņš mīlēja cilvēkus, tad, ja es gribu mīlēt Viņu un cilvēkus, tad es eju pie viņiem ar evaņģēlija vēsti. Lūk, lielā pavēle – ejiet un dariem par mācekļiem visas tautas. Tā ir Dieva mīlestība, un tā ir arī mūsu mīlestība pret cilvēkiem. Lielajai pavēlei ir trīs daļas. Protams, mēs varam izdomāt vēl citus aspektus, bet šodien es gribu runāt par trīs nopietnām daļām, kas mums ir jāizprot.

1.     Vienkārša evaņģēlija sludināšana.

Ja es mīlu Dievu, ja es mīlu cilvēkus, tad es pildu lielo pavēli, tas ir manī. Šī vēlme ir ielikta manī, man ir skaidra Dieva griba, es zinu, kas man ir jādara. Es eju un sludinu evaņģēliju. Es eju pie cilvēkiem un sludinu evaņģēliju, vai viņi pieņem vai nepieņem, vai viņi klausās vai neklausās. Tas ir ļoti vienkārši. Jēzus tevi mīl, un Viņam ir plāns tavai dzīvei.

Tas bija apmēram 1992., 1993. gads, kad biju Jelgavas cietumā, un tajā laikā mana mamma apmeklēja baptistu draudzi, ticēja Dievam un lūdza par mani Dievu. Viņa atbrauca ciemos pie manis un uzdāvināja uzlīmīti, kurai virsū bija dzeltens smaidiņš un uzrakstīts „Jēzus tevi mīl”. Tas bija laiks, kad uzlīmītes bija kaut kas īpašs. Tagad reklāmas nolūkos tev sviež pakaļ dažādas uzlīmes, tu varbūt atsakies un tās neņem. Bet tajā laikā uzlīmes bija kaut kas īpašs. Es to paņēmu, un man nebija ne mazākās sajēgas, ko nozīmē: Jēzus tevi mīl. Es šo uzlīmīti pielīmēju pie sava skapīša. Es no rīta cēlos, un man bija priekšā smaidiņš „Jēzus tevi mīl”, gāju gulēt, un man priekšā atkal bijas tas pats smaidiņš. Un es šad tad padomāju par to, ka Jēzus mani mīl, kaut man tas viss tā jocīgi skanēja. Bija arī viens mūzikas skolas skolotājs, kurš man stāstīja par Jēzu. Man nebija ne izjūtas, ne sapratnes, kā Jēzus mani mīl. Draugs, Jēzus mīlestība izpaužas ar to, ka Viņš atnāca pie tevis un nomira par tevi, pienesa upuri. Mūsu mīlestība pret Dievu un pret cilvēkiem izpaužas tad, kad mēs labo vēsti darām viņiem zināmu. Jēzus tevi mīl, un Viņam ir plāns tavai dzīvei!

Mēs tikko klausījāmies liecību, kurā meitene liecināja. Pēc tam šī liecība tiks publicēta Facebook, Youtube, kur to skatīsies un klausīsies. Katru liecību noskatās vairākus tūkstošus reižu. Šī meitene un citi, kuri liecina, sludina evaņģēliju. “Jēzus izmainīja manu dzīvi,” – tā ir tava liecība. “Jēzus tevi mīl, un Viņam ir plāns tavai dzīvei!” Arī manai dzīvei. Es pieņēmu Jēzu kā savu Glābēju, un mana dzīve izmainījās. Tā ir liecība. Kad mēs filmējam un rādām liecības, tad tās izskan un aiziet, tiek sēts vārds. Jēzus saka par Dieva vārdu, ka sējējs izgāja sēt. Cita sēkla krita ceļmalā, kur putni nāca un to apēda, cita krita uz akmenāja, tūdaļ uzdīga, bet tai nebija dziļu sakņu un tā nokalta. Trešā krita starp ērkšķiem, tā uzauga, bet nezāles to nomāca. Ceturtā sēkla krita labā zemē, tā uzdīga un atnesa 30, 60 un 100-kārtīgus augļus. Draugs, vārds, ko mēs sludinām, tas, ko mēs runājam un stāstām cilvēkiem par Dievu, visbiežāk nedod tūlītēju atbildi, augļus vai reakciju. Tas ir process, kad vārds tiek iesēts un tad uzdīgst. Atceries, ka nekad nav veltīgi tas, ka tu esi kādam uz ielas stāstījis par Kristu un viņš tevi ir pasūtījis. Kaut vai veselu dienu tu esi staigājis pa ielu un stāstījis cilvēkiem par Kristu un visi tevi ir pasūtījuši, atceries, tas nav bijis veltīgi. Tu sēj dārgu sēklu, tu sēj evaņģēlija sēklu. Tā ir sludināšana, un tā ir pirmā daļa no lielās pavēles.

Un Viņš tiem sacīja: "Eita pa visu pasauli un pasludiniet evaņģēliju visai radībai.” (Marka evaņģēlijs 16:15)

Ejiet un sludiniet visām tautām. Pirmā daļa ir vienkārši sludināt, vienkārši runāt, vienkārši teikt par Kristu. Nevajag tikai sprediķus par to, ka tev vēl ir cerība. Tas arī ir vajadzīgs, tomēr tas nebūs būtiskākais. Mums nevajag tikai iedrošinājumu izdzīvot. Mums ir vajadzīgs iedrošinājums nākt pie Jēzus un celt Dieva valstību, neatkarīgi no tā, kas notiek apkārt. Evaņģēlija spēks un nozīme nav mazinājusies tikai tāpēc, ka kāds kaut kur citādi rīkojas vai izdod citādus likumus, vai arī mēs kā draudzes un sabiedrība esam citā fāzē. Tam nav nekādas nozīmes, jo evaņģēlijs paliek evaņģēlijs visos laikos. Jēzus Kristus vakar un šodien, tas pats mūžīgi. Evaņgēlija vēstī ir spēks. Konkrēti es pie Dieva neesmu atnācis uzreiz, pēc vienas liecības, tas ir bijis process. Man ir viens cilvēks stāstījis par Dievu, otrs stāstījis par Dievu, trešais ir lūdzis par mani Dievu, ceturtais atkal ir stāstījis par Dievu, piektais arī ir stāstījis par Dievu. Pats esmu kaut kur kaut ko redzējis, kaut ko lasījis. Tas ir bijis process. Pat tad, kad biju mazs, Doma baznīcā mani izbrīnīja maza skulptūriņa, Jēzus krustā sists. Es apstājos pie tās un skatījos, prasīju mammai, kas tas ir, un viņa nespēja paskaidrot. Kas tas par cilvēku? Tā bija sēkla. Pat caur mākslu, caur krucifiksu es tiku uzrunāts. Tu varbūt domā, ka tu runāji, stāstīji un liecināji, un nav rezultāta. Tāpēc vien, ka tu to esi darījis, iesējis sēklu, tas nav bijis veltīgi, jo tu esi bijis paklausīgs Dieva vārdam. Jo pirmā Jēzus pavēles daļa ir sludināt evaņģēliju. Mēs noskaidrojām, kas ir Dieva mīlestība. Tas ir, ka Viņš vispār dod iespēju atgriezties, Viņa upuris. Mēs noskaidrojām, ka mūsu mīlestība pret Dievu un pret cilvēkiem ir dot evaņģēlija vēsti. Dzirdēt, pieņemt un parādīt viņiem mīlestību, lūk, šādā veidā. Tā ir Dieva mīlestība, un tā ir mūsu mīlestība pret cilvēkiem.

Jo ikviens, kas piesauc Tā Kunga Vārdu, tiks izglābts. Bet kā lai piesauc, kam nav ticējuši? Un kā lai tic tam, par ko nav dzirdējuši? Bet kā lai dzird, kad nav, kas sludina? Un kā lai sludina, kad nav sūtīti? Ir rakstīts: cik tīkamas to kājas, kas pauž labo vēsti! Bet ne visi pieņēmuši evaņģēliju, kā jau Jesaja saka: Kungs, kas ir ticējis mūsu vēstij? Tātad ticība nāk no sludināšanas un sludināšana – no Kristus pavēles. (Romiešiem 10:13-17)

Dievam ir tīkami un patīkami tie cilvēki, kas pauž labo vēsti. Tā nav tikai pavēle, tā mājo tevī. Šī vēlme, šis kods mājo tevī un norāda uz to, kam tu piederi. Nav iespējams ticēt, ja nav, kas sludina.

2.     Draudzes celšana.

Sludināt kristiešiem kopumā vēl ir labi, arī šeit Latvijā es to redzu. Iet pa ielām, sludina, nofilmē, kā sludina. Tev nav jārāda, ka tu sludini, tev vienkārši ir jāsludina. Ja tu gribu, tu vari rādīt. Ir tādi, kas rāda un kaut kādā mērā grib citus iedrošināt un parādīt, ka viņi sludina. Sludināšana vien nav visas lielās pavēles būtība. Lielās pavēles būtība ir ne tikai sludināt, bet arī celt draudzi. Mēs Tēvreizē lūdzam, lai nāk Dieva valstība un Viņa prāts lai notiek. Viņa Valstība nāk caur draudzi. Par Pēteri teica, ka viņu sauks Pēteris-klints, un uz tās Dievs cels Savu draudzi.

Un Es tev saku: tu esi Pēteris, un uz šās klints Es gribu celt Savu draudzi, un elles vārtiem to nebūs uzvarēt.” (Mateja evaņģēlijs 16:18 )

Kad Dievs aicināja Pēteri, Viņš teica: “Pirmkārt, Es tevi darīšu par cilvēku zvejnieku. Otrkārt, Es tevi darīšu ne tikai par cilvēku zvejnieku, bet uz tevis Es celšu Savu draudzi.” Tas ir ielikts arī tevī – celt draudzi. Ar pirmo uzdevumu Latvijā kristieši vēl kaut cik tiek galā, bet ar otro praktiski nē. Ja cilvēki regulāri nenāk pie Kristus, nav draudzes izaugsmes. Jebkādu izaugsmi var izmērīt. Ja draudze stagnē, stāv uz vietas un neaug, tad tā netiek celta. Mūsu uzdevums ir ne tikai sludināt, bet arī rūpēties par māceklību, lai tiek celta draudze. Ar šo uzdevumu Latvijas kristietim ir grūti tikt galā. Es nezinu, kur vēl cilvēki regulāri pieņem Kristu kā savu Glābēju. Šodien tā ir reta parādība Latvijā, tomēr tā ir lielās pavēles daļa.

Un uzceliet no sevis pašiem kā dzīviem akmeņiem garīgu namu un topiet par svētu priesteru saimi, nesot garīgus upurus, kas Dievam ir patīkami, caur Jēzu Kristu. (1. Pētera 2:5)

Uzceliet no sevis pašiem garīgu namu. Tu esi dzīvs akmens Dieva namā. Vecās Derības laikā tika uzcelts templis, īpaša vieta Dieva tautas Izraēla vidū, kur tika pielūgts Dievs, un no turienes izgāja visa svētība. Šodienas Dieva nams ir draudze – kā Jēzus saka, ka Viņš ir galva, mēs esam miesa. Jūs esat Dieva nams. Lielā pavēle nozīmē sludināt un celt Dieva namu katram ar savām dāvanām un spējām. Ja Dieva nams tiek celts, mēs to varam izmērīt.

Daudziem no mums ir Samsung telefons. Man pašam ir Samsung Note. Pāris mēnešus atpakaļ uz putekļaina ceļa pazuda mana telefona pildspalviņa, ar ko var rakstīt, švīkāt, pasvītrot. Pagāja kāds laiks, un man kļuva neinteresanti darboties telefonā, sāku visu vajadzīgo darīt datorā. Tomēr reizēm ir pieejams tikai telefons, un man bija problēma. Note tāpēc ir Note, lai to lietotu kopā ar pildspalvu. Savam patēvam uzdāvināju normālu skārienjūtīgu telefonu, bet viņš to uzdāvināja saviem mazbērniem un tā vietā iegādājās tādu kārtīgu kluci ar lielām pogām. Ja tava vajadzība ir lielas pogas, tad tu pērc telefonu ar lielām pogām, bet, ja tev ir citas vajadzības, tu pērc Note, kurā var švīkāt, normāli rakstīt utt. Man nebija pildspalvas, un telefons vairs nepildīja savas funkcijas. Ebay atradu pildspalviņu par 11 eiro un pasūtīju. Priecīgs braucu uz pastu pēc pildspalvas, bet, kad to dabūju un sāku rakstīt, vairs nebiju priecīgs. Bija jāsit, jādauza ekrāns ar pildspalvu, lai kaut ko uzrakstītu. Tā nebija laba, normāli nestrādāja. Tā gadās ar pakaļdarinājumiem. Atkal bija problēma. Pagājušajā nedēļu pie manis pienāca draudzes cilvēks un uzdāvināja pildspalviņu, un es pat varēju izvēlēties vienu no divām. Tagad man ir zelta krāsas pildspalviņa. Tie, kuri ir man tuvāk, zina, ka es rādu un priecājos: “Cik forši, ka man ir pildspalviņa!” Viss ir atgriezies savās vietās. Telefonam ir vairāki komponenti, un viens no tiem ir pildspalva. Tas nepilda savas funkcijas, ja nav pildspalvas. Tāpat ir ar lielās pavēles trīs daļām: sludināšana, draudzes celtniecība un vide. Pie tā mēs vēl nonāksim. Runājot vēl par draudzes celtniecību, viss ir ļoti vienkārši – Dieva vadība caur divpadsmit (G12) – “Kristus Pasaulei”. Bībele saka:

Un, kad vakars metās, Viņš apsēdās ar divpadsmit mācekļiem. (Mateja evaņģēlijs 26:20)

Jēzum bija Sava mājas grupiņa. Viņš sludināja, dziedināja, izdzina ļaunus garus, bet ne tikai. Viņš arī veidoja mācekļus, cēla draudzi, izvēlējās Pēteri, vēl citus, pavadīja ar viņiem laiku un visu, kas Viņam bija, ielika mācekļos. Savukārt viņi turpināja to darbu, ko Jēzus bija iesācis. Tieši tāds ir arī mūsu uzdevums – celt draudzi caur divpadsmit. Lai katram vienam augstākais ideāls ir vadīt grupiņu, kurā ir divpadsmit mācekļi. Kamēr pašam nav, tikmēr palīdzi vadītājam ar to, ko vari un saproti. Celt cilvēkus nozīmē celt draudzi.

3.     Vides radīšana.

Vai tev patīk mūsu draudzes telpa? Īpaši tagad, kad tā ir paplašināta. Pateicoties tam, ka tai ir liela kvadratūra, mēs joprojām varam pulcēties. Šajās telpās ir daudz ieguldīts, daudzi šeit strādāja. Bija arī tie, kuri deva savu naudu, kas arī tika ieguldīta darbā. Pateicoties tam visam mums ir savas telpas. Ja arī nav gluži personīgās, tomēr mūsu pašu izbūvētas. Mēs kā draudze esam radījuši savu vidi. Cita ilustrācija. Tu esi piedzimis no augšienes. Līdz šim tu esi dzīvojis kā bomzis – nemazgāti trauki, grīda, viss smirdīgs. Bet nu tu esi kļuvis jauns radījums un sācis dzīvot saskaņā ar Dieva gribu. Tu mainies un maini apkārtējo vidi. Tu sāc savest kārtībā savu istabu, savu māju, savus matus, apģērbu un savu dzīvi. Un arī to, kas notiek apkārt. Tu saved kārtībā attiecības ar cilvēkiem. Kad es nācu pie Kristus, kādiem cilvēkiem biju parādā naudu. Tās nebija kosmiskas summas, bet man tās bija lielas. Es atdevu, un tur, kur nevarēju atdot, man pat piedeva. Biju gatavs atdot, tikai teicu, ka šobrīd man nav, maksāšu pa daļām. Kāpēc es to darīju? Jauna dzīve, jauna domāšana, un, izrietot no jaunās domāšanas, es savedu kārtībā savu dzīvi. Es savedu kārtībā ne tikai savu dzīvi, bet arī apstākļus sev apkārt. Ja cilvēks, kurš no augšas piedzimst, turpina sekot Kristum, viņš mainās.

Un jāatjaunojas savā sirdsprātā. (Efeziešiem 4:23)

Tas nozīmē – savā domāšanā, vārdos un darbībā.

“Un esiet Man svēti, jo Es, Tas Kungs, esmu svēts un Es esmu jūs izraudzījis no tautām, lai jūs Man piederat.” (3. Mozus 20:26)

Tas nozīmē dzīvot tā, ka tas ir gaismas cienīgi. Ja cilvēks saved sevi kārtībā, sāk kārtīgi strādāt, viss viņam apkārt izmainās. Tieši tāpat arī draudze rada sev apkārt vidi, savu valsti, labvēlīgu vidi, veidotu pēc Dieva principiem. Tu viens pats nevari to izmainīt, bet draudze to spēj. Tieši tāpat kā Note bez pildspalviņas ir nepilnīga, tieši tāpat lielā pavēle jeb evaņģēlijs ir nepilnīgs, pilnā mērā nedarbojas vai pat vispār nedarbojas, ja kāds no šiem aspektiem tiek ignorēts. Kā jau es teicu, ir ļoti labi, ja kāda draudze ir iemācījusies sludināt, ka ne tikai mācītājs sludina, bet arī draudzes cilvēki evaņģelizē un iet pie cilvēkiem. Tas jau ir VAU. Kaut ko tādu var sastapt Latvijā. Draudzes celšana ir retāk sastopama. Tas, ka kristieši ceļ valsti, ir ļoti reti sastopams. Sekas mēs šodien varam redzēt. Draudze nav rūpējusies par vidi, kurā tā dzīvo. Neviens taču nespļauj akā, no kuras pats dzer. Neviens nepiegāna valsti, kurā dzīvo. Izrādās, ka kristieši, ja arī nepiegāna, kā minimums uzskata, ka Dievs pats parūpēsies par vidi, kurā mēs dzīvojam. Lūk, bezdievības sekas, cerību sekas, ka Dievs pats sūtīs atmodu, pats iecels prezidentus. Mūsu prezidentus nav iecēlis Dievs. Draudzes uzdevums ir rūpēties par to, lai likumi tiek pieņemti un vide tiek sakārtota atbilstoši tam, kādi ir Dieva principi. Mēs paši te dzīvojam. Ja es aiziešu uz tavu māju, ieiešu tavā tualetē un paskatīšos, kā tu dzīvo, es redzēšu, kāds esi tu. Tas, kā tu dzīvo un kā ož tava tualete, norāda uz to, kas tevī ir iekšā. Ja iekšā dzīvo cūka, tad cūcība parādās arī dzīvoklī, visur parādās cūcība, jo tāds tu esi. Un tad kristieši brīnās, kāpēc mums ir jācieš, un izdomā, ka tas ir tāpēc, ka Jēzus teica, ka būs jācieš. Rakstīts, ka antikrists nāks, un tur neko nevar darīt. Jēzus mums māca lūgt:

“Lai nāk Tava valstība, Tavs prāts lai notiek kā debesīs, tā arī virs zemes.” (Mateja evaņģēlijs 6:10)

Lai nāk ne jau antikrista valstība, bet Dieva Valstība. Viņš māca ne tikai lūgt, bet saka arī:

“Tāpēc eita un darait par mācekļiem visas tautas, tās kristīdami Tēva, Dēla un Svētā Gara Vārdā.” (Mateja evaņģēlijs 28:19)

Radi vidi! No Bībeles pierādīšu, kāda ir mūsu eksistences jēga šeit virs zemes:

Tad Dievs sacīja: "Darīsim cilvēku pēc mūsu tēla un pēc mūsu līdzības; tie lai valda pār zivīm jūrā un pār putniem gaisā, un pār lopiem, un pār visu zemi un visiem rāpuļiem, kas rāpo zemes virsū." Un Dievs radīja cilvēku pēc Sava tēla, pēc Dieva tēla Viņš to radīja, vīrieti un sievieti Viņš radīja. Un Dievs tos svētīja un sacīja uz tiem: "Augļojieties un vairojieties! Piepildiet zemi un pakļaujiet sev to, un valdiet pār zivīm jūrā un putniem gaisā, un katru dzīvu radījumu, kas rāpo pa zemi." (1. Mozus 1:26-28 )

Kāpēc mums ir tāda valdība kā pašlaik? Tādēļ, ka draudze savā laikā nav rūpējusies par vidi, kurā dzīvo. Ir laiks pagājis, un tagad iespēju ir mazāk. Trešā lielās pavēles daļa ir vide. Ja mēs nevairosimies, tad savairosies čūskas un skorpioni, baktērijas un vīrusi tādā daudzumā, ka neko vairs nevarēs izdarīt. Tad draudzei nāksies iet pagrīdē, kur varēs runāt tikai čukstus. Tāds nav Dieva plāns un tāda nav Dieva griba. Viņa griba ir, ka mēs veidojam attiecīgu vidi. Viņš ielika Ādamu un Ievu, lai viņi valdītu. Ir rakstīts:

Un Dievs tos svētīja un sacīja uz tiem: "Augļojieties un vairojieties! Piepildiet zemi un pakļaujiet sev to, un valdiet pār zivīm jūrā un putniem gaisā, un katru dzīvu radījumu, kas rāpo pa zemi." (1. Mozus 1:28 )

Dievs radīja debesis un zemi, faunu un floru, un radīja cilvēku kā tādu, kurš visu pārvaldīs un izpildīs dievišķo gribu virs zemes, un sargās dievišķo vidi. Dievs ir radošs, tāpēc cilvēku radīja pēc Savas līdzības – radošu. Viņš nolika Ādamu un Ievu sargāt šo zemi un rūpēties, lai virs zemes viss notiek tā, kā Dievs grib. Ir rakstīts, ka visa radība nopūšas un cieš no grēku smaguma. Ir veca filma “Transformācija” par dažādām atmodām. Bija kāds Kanādas ciemats, kurā notika pašnāvība pēc pašnāvības, cilvēki klausījās smago roku, bija vardarbības, izvarošanas. Šī pilsētiņa bija briesmīga vieta. Bēres bēru galā. Viņi nodarbojās ar medniecību, bet pat dzīvnieki bija no turienes aizgājuši prom un nebija ko medīt, un ogas, kas bija augušas, vairs neauga. Cilvēka grēka dēļ pat ogas vairs neaug un dzīvnieki aiziet. Šodien Latvijā cilvēki grēko. Dievs mūs ir ielicis tajā vidē, ko Viņš ir radījis, sargāt šo vidi, lai tā ir tāda, kas atbilst Dieva prātam. Ja runa ir individuāli par tevi, tad tu pats par sevi rūpējies, kā tu dzīvo un kas tev ir apkārt. Ja runa ir par draudzi, tad draudze rūpējas par savām pilsētām un savu valsti.

Debesu Tēvs, lai nāk Tava valstība mūsu zemē. Lai nāk Tava valstība, Tavi principi, Tavs prāts! Lai cilvēki piedzimst no augšienes, dzird evaņģēlija vēsti. Lai draudzes ir aktīvas, sākot ar mūsu un visām citām draudzēm. Lai visi tie cilvēki, kuriem ir svarīgas kristīgas vērtības, ir aktīvi, lai viņi cīnās un ceļās un dara to, kas ir pareizi, lai radītu vidi sev apkārt. Jēzus Vārdā, mēs lūdzam par Latviju, par savu valsti. Dievs, svētī Latviju, kur latvju dēli dzied un kur latvju meitas zied. Ļauj mums tur laimē diet, šai zemē, šai tautā, kurā mēs esam. Dievs, palīdzi mums! Lai mēs radām vidi, kurā TU vari mūs svētīt. Lai visa bezdievība tur muti. Sātan, mēs stājamies tev pretī, Jēzus Kristus Vārdā. Vācies prom no mūsu politiķiem, no mūsu valsts. Vācies projām no draudzes, Jēzus Vārdā. Dievs, mēs pateicamies par Tavu apsardzību, spēku, svaidījumu, ko Tu mums esi piešķīris, lai sagrautu mūrus un pārvarētu vaļņus. Jēzus Vārdā, āmen!

Lielās pavēles trīs daļas – sludināšana, draudzes celtniecība un vides radīšana. Ar to pašu Samsung Note telefona pildspalviņu var Facebook dažus labus izteicienus. Piemēram, pēdējais: cilvēki ir pārstājuši baidīties, viņi vairs kovidu neuztver nopietni. Šādā veidā viņi atklāj savu sākotnējo mērķi. Ir parādījušies radikāļi, kuri ir skaļāki nekā valsts balss. Visi, redz, pārstājuši baidīties, kur ir palikušas bailes? Es domāju, ka bailes joprojām ir, bet ir arvien vairāk cilvēku, kuri vairs nebaidās. Es domāju, ka šo deviņu mēnešu laikā ir pieaudzis to cilvēku skaits, kuri ir sākuši vairāk domāt, saprast un vairs nebaidās. Šo deviņu mēnešu laikā vajadzētu saprast, ka nav jābaidās. Ir cilvēki, kuri visu laiku tādi būs, apprecās vai neapprecās, nekas viņu nemainīs. Viņi kaut nāks piecus gadus draudzē, dzirdēs veselīgu mācību, bet tik un tā nemainīsies. Valstij šādi cilvēki ir pa prātam. Man tā šķiet, ka viņiem tur augšā nedaudz ir iestājusies panika.

Piemēram, tāds gigants kā Facebook strādā demokrātu un sociālistu labā, notiek milzīga cenzūra. Tā nav maza cenzūra. Milzīga cenzūra! Facebook strādā pie tā, lai radītu vidi, labvēlīgu vidi sociālistiem, kur skan tikai viedoklis, kas izdevīgs sociālistiem. Kovidam tur, protams, visā tajā ir svarīga vieta. Es uztaisīju kontus sociālajos portālos, kas ir alternatīvi Facebook. Viens ir Telegram, otrs Parler. Tie ir jauni sociālie tīkli, un cilvēki masveidā pāriet uz turieni, jo tur necenzē. Es jau tur kaut kādā mērā esmu pārvācies, pagaidām neko nepublicēju, bet lēnām sāku iepazīt. Es tur esmu pieejams. Tā kā mierīgi taisiet savus kontus Parler un Telegram. Ar visu to, kur mēs esam un ko mēs rakstām, arī sociālajos tīklos, mēs radām vidi. Patiesība ir jāšēro, patiesība ir jālaiko, patiesība ir jāizplata, un ir jārada vide, kurā mēs paši varam normāli dzīvot! Āmen!

Un tie runāja savā starpā, ka viņiem nav maizes (Marka evaņģēlijs 8:16)

Reiz, kad Jēzus bija laivā kopā ar mācekļiem, viņš mācīja viņiem par to, ka ir jāuzmanās no farizeju rauga. Viņš runāja par farizeju mācību. Bet mācekļi nodomāja, ka Jēzus tā runā tāpēc, ka viņi bija aizmirsuši paņemt līdzi maizi. Kad Jēzus pamanīja, ka viņi domā, ka viņiem nav maizes, Viņš teica tā: “Ko jūs runājat, ka jums maizes nav? Jūs nemanāt, jūs nesaprotat? Jums sirds ir apcietināta. Jums ir acis, bet jūs neredzat. Jums ir ausis, bet jūs nedzirdat. Vai jūs neatceraties, ka Es tās piecas maizes un divas zivis lauzu tiem pieciem tūkstošiem? Cik vēl pāri palika?” Draugs, tu esi tas, kurš pilda lielo pavēli, tu esi tas, kurš ir aicināts un ir zvejnieks! Zvejnieki ir tie, kas sludina evaņģēliju, tie, kas ceļ draudzi, tie, kas rada vidi. Draugs, tu esi kopā ar Jēzu vienā laiviņā. Tas norāda uz tavu piederību, un tev ir Dieva svētība. Ja tu esi kopā ar Jēzu vienā laivā, tev vienmēr būs maize! Lai kāda nebūtu tava šodienas situācija, finansiāli vai citādāk, Dievs parūpēsies par tevi!Jebšu tūkstoši krīt tev blakus un desmit tūkstoši tev pa labo roku, taču tevi tas neskars.” (Psalms 91:7) Tu iziesi no šīm grūtībām stiprāks nekā biji iepriekš. Tu neizdzīvosi, bet gan uzvarēsi!

Un mums kā draudzei tieši šis sprediķis šodien bija vajadzīgs! Mums nav nepārtraukti jādomā tikai par to, kā izdzīvot. Mums nav jādomā par to, ka tikai vēl kāda cerība palikusi. Draugs, mums ir jāturpina dzīvot tieši tajā vidē, kurā esam! Mums ir jāturpina pildīt lielo pavēli! Jo evaņģēlija vēsts nav mainījusies. Tā ir tā pati sēkla, ko Jēzus sēja divus tūkstošus gadu atpakaļ, kas izmainīja pasauli. Tas pats evaņģēlijs! Arī tajā laikā Jēzus tika vajāts. Apustuļi tika vajāti, bet evaņģēlijs un draudzes auga. Vide veidojās, līdz 300. gadā visa Romas impērija pieņēma kristietību kā oficiālo reliģiju. Bībele saka: “Jēzus Kristus vakar un šodien, tas pats un mūžīgi!” Nekas nav mainījies. Lai kas arī nenotiktu, mēs turpinām pildīt lielo pavēli un augt! Un tu esi drošībā. Āmen!

Mācītāja Mārča Jencīša sprediķi “Lielās pavēles trīs daļas” pierakstīja un rediģēja draudzes “Kristus Pasaulei” redakcija

Latvijas nolaupīšana?

Publicēja 2020. gada 17. nov. 20:16Līga Paņina   [ atjaunināts 2020. gada 19. nov. 02:17 ]

Ziņas datums 18.11.20.

Tas, ko es runāšu, ir domāts visiem latviešiem. Sakot vārdu ‘latvieši’, es nedomāju tikai tos cilvēkus, kuri precīzi var pierādīt savu izcelsmi, bet katru, kurš Latviju uzskata par savām mājām, un kas arī ir viņa mājas. Krievu valodā parasti lieto divus vārdus – ‘латыши’, kas tulkojumā nozīmē ‘latvieši’, un ‘латвийцы’, kas apzīmē latviešus, kuri pieder konkrētajai tautai. Arī es vēršos pie latviešiem, ar to domājot ikvienu, kurš Latviju uzskata par savām mājām un kuram Latvija ir mājas. Atveram savas ausi un acis! Tas, ko es runāšu, būs ļoti dramatiski, ļoti precīzi, trāpīgi un nesaudzīgi. Domāju, ka var nogurt, piegriezties un apnikt nerunāt patiesību. Pat psihologs tev dos padomu, ka nav labi turēt sevī. Un es negribu turēt sevī, es gribu runāt! Šodien pēc pirmā dievkalpojuma man kāds teica: “Nu, mācītāj, tu esi drosmīgs.” Es atbildēju: “Man tas sagādā prieku.” Pateikt lietas un nosaukt tās īstajos vārdos man sagādā prieku, un tas cilvēkiem atver acis. Bībelē ir rakstīts: “Jūs iepazīsiet patiesību, un patiesība jūs darīs brīvus.” Es nevarētu par sevi teikt, ka man ir apnicis klusēt, jo es neklusēju, bet es varu runāt tavā un citu vārdā. Vai tev nav apnicis klusēt? Vai tev nav apnicis ar saliektu muguru, aizvērtām ausīm un acīm eksistēt, klusēt, piekrist, atļaut sevi paverdzināt, ar sevi izrīkoties, atņemt, pielikt vai noteikt to, ko tev būs un ko nebūs domāt un kā tev būs vai nebūs rīkoties? Vai tev nav tas apnicis? Vai jums, ārsti, policisti, ministri un deputāti, nav apnicis izlikties? Es nerunāju par katru cilveku, bet tiem, kuri klusēdami vai apzināti veicina dažādus negatīvus procesus valstī – vai jums nav apnicis izlikties? Un ko saka tava sirdsapziņa?

Šīs svētrunas tēma ir “Latvijas nolaupīšana?” Nosaukuma galā ir jautājuma zīme, jo pēdējais vārds pieder Dievam. Pagājušajā svētdienā svētrunas tēma bija “Cerība”. Sazvanījos ar savas komandas cilvēkiem un vienam no viņiem jautāju: “Kā tu jūties?” Šis cilvēks man atbildēja: “Pēc iepriekšējās svētrunas ir labāk”. Es viņam atbildēju: “Klausies, tas bija labs sprediķis, bet viss ir slikti, viss ir ļoti slikti un viss ir sliktāk, nekā tu vari iedomāties.” Es gan nezinu, kā šis cilvēks tagad jūtas, bet es saku patiesību, to, ko es domāju. Es vēlos runāt to, par ko esmu pārliecināts. Lūk, ko saka Dieva vārds:

Jo manai mutei jārunā patiesība, un manām lūpām jāienīst viss bezdievīgais. (Salamana pamācības 8:7)

“Mutei ir jārunā patiesība.” Viens no baušļiem skan šādi: “Tev nebūs nepatiesu liecību dot.” Tev nebūs melot! Salamans saka: “Mūsu mutei ir jārunā patiesība un mūsu lūpām jāienīst viss bezdievīgais.” Ar lūpām ienīst bezdievīgo nozīmē velnam noraut masku un noraut maskas velna pakalpiņiem, runājot patiesību. Āmen!

Patiesības paudēja mute pastāv mūžīgi, bet nepatiesa valoda nepaliek ilgi. (Salamana pamācības 12:19) 

Ar mūžīgo dzīvību un mūžību ir saistīts tas, ka tu runā patiesību, un ar pazušanu ir saistīts tas, ka tu slēp patiesību vai runā melus. Tas, kā tu runā, ko tu slēp, paud vai nepaud, norāda uz tavu piederību. Kam tu piederi – Kristum vai pasaulei? Kristum vai sātanam? Kam tu piederi – gaismai vai tumsai? Tāpēc tie ir ne tikai Bībeles vārdi, bet arī manas sirds vārdi: es vēlos un tas man sagādā prieku – runāt patiesību!

“Eiropas nolaupīšana” ir skulptūras, kas uzstādītas dažādās pasaules malās. Pasaulē apskatāmas arī dažādas gleznas un zīmējumi, un to mākslinieki ir iedvesmojušies no sengrieķu mīta par Eiropas nolaupīšanu. Kāpēc svētrunas nosaukums ir “Latvijas nolaupīšana”? Tāpēc, ka Latvija ietilpst Eiropā. Ko un kā var nolaupīt? Par to mēs runāsim turpinājumā. Es atklāšu tev no Dieva vārda un parādīšu to, kas patiesībā šobrīd notiek Latvijā, Eiropā un visā pasaulē un kāda tajā visā ir mūsu loma, un vai mums ir kāda cerība. Uz jautājumu, vai mums ir cerība, es atbildēju jau pašā sākumā svētrunas nosaukumā “Latvijas nolaupīšana?” Nosaukums ir ar jautājuma zīmi, kas nozīmē, ka pēdējais vārds pieder Dievam un veselīgi domājošiem, dievbijīgiem cilvēkiem, kuri respektē Dieva gribu un Bībeles principus. Kas ir šīs skulptūras un par ko vēsta sengrieķu mīts par Eiropas nolaupīšanu? Šis mīts vēsta par Eiropas izcelšanos. Tas stāsta par kādu ļoti skaistu feniķiešu princesi Eiropu, kura ar draudzenēm jūrmalā draiskojās. Pēkšņi Zevs, pārvērties par vērsi ar zelta spalvu un ādu un pusmēness ragiem, iekāroja Eiropu un nolēma viņu savaldzināt. Viņš nogūlās blakus Eiropas kājām, mīļš, labs un pievilcīgs. Vērsis, it kā spēlējoties, aicināja Eiropu uzkāpt sev mugurā. Viņa pakļāvās, uzkāpa vērša mugurā, un tajā brīdī Zevs pielēca kājās un peldus aiznesa princesi pāri jūrai uz Krētu. Es domāju, ka daudzi no jums ir bijuši šajā Grieķijas salā. Viņš ieguva Eiropu praktiski ar varu, sākumā savaldzinot, bet pēc tam izdarot pie viņas varas darbus. Vēlos atgādināt vai tiem, kuri nezina, atklāt, ka Francijā, Strasbūrā ir Eiropas parlaments un tā ēka. Šis parlaments ir celts pēc nepabeigta Bābeles torņa parauga. Bābeles tornis bībeliski simbolizē cilvēku sātanisku sacelšanos pret Dievu. Bābelē Dievs sajauca cilvēku valodas un neļāva pabeigt veidot vispasaules kontroli un impēriju, kas bija politiski, ekonomiski un reliģiski vienota un kurā nebija vietas Dievam. Viņi teica: “Mēs celsim torni, kas sniegsies debesīs.” Eiropas parlamenta ēka atrodas Francijas teritorijā, un pie šīs celtnes atrodas skulptūra “Eiropas nolaupīšana”. Tomēr tas vēl nav viss. Arī Beļģijas teritorijā ir Eiropas valdības nams. Šiem namiem ir dažādas funkcijas un dažādas atrašanās vietas. Tajos tiek pieņemti dažādi svarīgi lēmumi, notiek parlamenta sēdes utt. Arī Beļģijā, Briselē atrodas skulptūra “Eiropas nolaupīšana”. Tātad, kādi cilvēki, kuri veido Eiropas valdību, neslēpj savus mērķus. Tie var būt pat cilvēki, kas stāv zem šīs valdības, un to var dēvēt par globālu eliti, ēnu valdību. Viņi neslēpj savus mērķus – nolaupīt Eiropu. Tas ir parādīts simbolikā, pat viņu celtnēs. Varētu jautāt: “Kā var nolaupīt to, kas tev jau pieder, ja tu esi eiropietis?” Draugs, ir valsts valstī, piemēram, Cosa Nostra, astoņkājis, kurš iesniedzas visur ar korumpētu ierēdņu un valsts pārstāvju palīzību. Tā ir valsts valstī, kas funkcionē. Tieši tāpat nav grūti saprast, ka pastāv arī globāla elite. Tiem, kam ir ļoti grūti ar saprašanu, būs ļoti grūti saprast arī citas elementāras lietas, saprast, ka viss nav tik skaisti kā izskatās un reizēm viss ir daudz citādāk, nekā izskatās. Kā var nolaupīt? Lūk, tas ir tāds pats jautājums kā tas, kam ir parādā Amerikas Savienotās Valstis. Var atrast informāciju par to, ka viņiem ir parāds. Kam? Tas nozīmē – valsts valstī. Ir cilvēku grupa, kas vēlas nolaupīt Eiropu. Šodien globālie procesi pasaulē ir vērojami arvien asāk. Ir redzams, ka ne tikai Eiropu vēlas nolaupīt, bet pasauli. Par sātanu ir teikts, ka viņš ir zaglis, melis un melu tēvs.

Zaglis nāk vienīgi, lai zagtu, nokautu un nomaitātu. Es esmu nācis, lai tiem būtu dzīvība un pārpilnība. (Jāņa evaņģēlijs 10:10)

Jēzus saka: “Es esmu nācis, lai jums būtu dzīvība un pārpilnība.” Dzīvība un pārpilnība. No sen-sen-seniem, aizvēsturiskiem laikiem, kopš pasaules un cilvēka radīšanas, sākot ar Ādamu, Ābelu, Kainu un Setu, var izsekot un redzēt, ka pasaule dalās divu veidu cilvēku grupās: viena grupa ir tie, kas respektē Dieva gribu, ir ļoti cieši pieķērušies Dievam vai kaut minimāli atbalsta kristīgas un bībeliskas vērtības, bet otra grupa ir tie, kas ir uzurpatori jeb sātana piekritēji. Ne visi sevi tā dēvē, taču viņi pārstāv tieši šīs personas, sātana principus. Šīs ir divas karojošas puses. Bībelē ir atklāts, ka sātans zaudēs, viņu gaida sakāve, un tajā pašā laikā sātans zina, ka viņam atlicis maz laika, un viņš cenšas iegūt pasaules virsvaldību. Pat Jēzum viņš nekaunējās izteikt piedāvājumu: “Ja Tu, ceļos mezdamies manā priekšā, mani pielūgsi, es Tev dāvāšu visas zemes un valstis.” Sātans pat Jēzum nekaunējās piedāvāt varu pār zemēm, kas patiešām arī bija viņa varā. Tāpat arī Latvijā un daudzās citās valstīs ir dažādu grupu cilvēki. Šādas grupas atrodas ne tikai kaut kur dzīvoklī, mājā vai pilsētā, bet globāli politikā un valdībā. Tāpat kā ir globāla politika, ir arī globāla valdība. Tāpat tas ir arī Latvijas valdošajā elitē un tāpat arī draudzēs. Viņu ietekme visā pasaulē ir milzīga. Ja globālā uzurpatoru grupa vēlas pakļaut, kontrolēt, iegūt tiesības uz cilvēku brīvību, samazināt iedzīvotāju skaitu vai sazin ko vēl, tad viņiem savu darbu nākas veikt arī baznīcās.

Atgriezīsimies pie Eiropas nolaupīšanas, skulptūrām, Eiropas parlamenta ēkas un pie tā, ka mēs atrodamies Eiropā. Draugs, šodien ir svētku dievkalpojums un ne velti šeit ir izkārts Latvijas valsts karogs. Latvijas valsts karoga krāsas ir asins krāsas. Latvija Jēzus asinīs šķīstīta baltāka par sniegu! Pagājušajā nedēļā un nākamajā nedēļā mēs svinam divus nozīmīgus notikumus. Stāstīšu par šiem notikumiem hronoloģiski. Pirmais notikumis risinājās 1918. gada 18. novembrī, kad tika proklamēta Latvijas valsts. Otrs notikums ir Lāčplēša diena jeb 11. novembris, kad 1919. gadā savu jaundibināto Latvijas valsti mūsu senčiem nācās aizstāvēt ar savām asinīm. Cīņā devās arī astoņdesmit gadus veci vīri un pat sievietes. Krita ļoti daudzi, taču mēs pastāvējām un guvām uzvaru vienlaicīgi gan pār Golcu, gan Bermontu. Bermonts pārstāvēja Krieviju, bet Golcs – rietumus, konkrēti Vāciju. Mēs vienlaicīgi sakāvām divus naidīgus okupācijas karaspēkus, kuri vēlējās nolaupīt mūsu brīvību. 18. novembris ir brīvības pasludināšanas diena, bet 11. novembris ir brīvības pastāvēšanas diena jeb diena, kad mēs stājāmies pretī tiem, kas vēlējās nolaupīt mūsu valsti, brīvību, identitāti un ticību. Lai saprastu vairāk detaļu, mēs šodien parunāsim par Latvijas vēsturi. Lai tu varētu izprast, kas notiek šodien, tev ir jāizprot Latvijas vēsture. Latvijas vēsturē mums nav daudz iepriecinošu momentu, taču tādi ir. Mums ir momenti, kad mēs esam apliecinājuši savu brīvību, cīnījušies par savu brīvību un pastāvējuši par to, un ir momenti, kad esam to zaudējuši.

Vispirms parunāsim par Latvijas teritoriju tūkstoš gadus atpakaļ. Pat vēl senākos laikos iesniedzoties, zinām, ka šo teritoriju apdzīvoja konkrētas cilvēku grupas. Mēs tos apzīmējam par baltiem un lībiešiem, un tie kopā veido Latvijas tautu šodien. Bet viss nav tik skaisti kā izskatās. Kad pirmā tūkstošgade mūsu ērā bija pagājusi, Latviju apciemoja tā saucamie kristīgie krustneši, ar viltu, varu un spēku uzbrūkot baltiem un lībiešiem. Šīs cīņas notika pakāpeniski un ilga daudzu gadu garumā. Baltu un lībiešu ciltis tika pārvērstas par cilvēkiem bez valsts un tautības apziņas. Šīs ciltis tika pārvērstas par vergiem, un tā tas turpinājās daudzus simtus gadu. Latvietis bija vergs jeb baurs, kurš piederēja vācu baroniem, vēlāk nāca Krievijas impērija un starpposmos arī Zviedrija, Polija un dažādi citi iekarotāji, kuri, tāpat kā Zevs Eiropu, iekāroja Latviju. Laikam Latvija ir ļoti skaista! Laikam mēs esam ļoti iekārojami! Šī mazā teritorija un cilvēku grupa, kas saucas latvieši, ir ļoti iekārojama globālistiem un rietumu un austrumu imperiālistiem. Latvieši ilgi neapzinājās sevi kā tautu. Latvijas valsts neeksistēja daudzus simtus gadu. Arī pirms tam šīs mazās ķēniņu valstiņas, kas atradās Latvijas teritorijā, īsti nevar nosaukt par valsti. Latvijai kā valstij impulsu rasties deva pats Dievs. Vēsturnieks Gundars Ceipe savā grāmatā “Dieva tautas dzimšana. Latvieši” raksta, ka latvieši ir tauta ar zilām acīm (šo nevajag uztvert tieši), kuru acīs vēl šodien var pamanīt dievišķu atblāzmu. Tā ir tauta, kas piedzīvojusi dievišķu atmodu, dievišķu iejaukšanos savā eksistencē.

Tad Saksijā grāfs Nikolauss Cincendorfs deva patvērumu evaņģēliskajiem kristiešiem. Viņš izveidoja pilsētu Hernhūti savos īpašumos. Tas bija 18. gadsimts. Kas tie bija par kristiešiem? Tie bija Jana Husa pēcteči, viņa sekotāji. Janu Husu par viņa ticību evaņģēlijam sadedzināja uz sārta tā laika reliģiskie līderi (šodienas Čehijas teritorijā). Notika husītu kari, protestanti pret katoļiem. Cincendorfa īpašumos bija spēcīga un liela evaņģēliska draudze, tāda pati kā mūsu draudze. Viņi sūtīja misionārus pa pasauli, un dažus no tiem izsūtīja arī uz Latviju. Kā saka vēsturnieki, pirmo reizi mēs saņēmām kaut ko labu no Vācijas puses. Šie cilvēki mācīja Bībeli un pat iemācījās mūsu valodu. Hernhūtiešu kustība un brāļu draudzes turpinājās 18.-19. gadsimtā. Tajā laikā latviešu zemnieki bija piesaistīti savai muižai un zemei, viņi nepārvietojās. Tas atgādina šodienu, kad tiek ierobežota mūsu pārvietošanās, domas un vārda brīvība. Lūk, tādā situācijā dzīvoja latvieši. Grāfiene Elizabete fon Hallarte, kas dzīvoja Valmiermuižā, bija piētisma (protestantisma novirziens) un brāļu draudžu piekritēja. Hallarte savos īpašumos uzņēma brāļus hernhūtiešus un nodibināja Latvijā pirmo skolotāju semināru. Latvijas skolas kā tādas nāk tiešā ceļā no Dieva, tiešā ceļā no dzīvas draudzes. Šie hernhūtiešu brāļi izgāja pa visu Latvijas teritoriju. Tajā laikā Latvija nebija tāda, kāda tā ir šodien. Tolaik pastāvēja Livonija, dažādi formējumi utt. Igaunija, Tartu, Tērbata u.c. pilsētas arī bija daļa no Livonijas, un tur vēlāk mācījās mūsu dižprāti. Izcēlās garīga atmoda. Latviešu zemnieki sāka mācīties rakstīt un kļuva turīgi. Viņi sāka staigāt no viena barona īpašumiem uz cita barona īpašumiem. Zemnieki cēla sev saiešanas namus, kur pulcēties. Tiek lēsts, ka visā šajā teritorijā – Vidzeme plus Igaunija – bija ap simts tūkstošiem draudzes locekļu, un nevis papīros, bet realitātē. Valmierā, Jēra kalnā, bija draudze, skaitliski lielāka nekā Valmierā bija iedzīvotāji. Straupē un vēl citās atsevišķās vietās vēl tagad var sajust un redzēt kaut kādu atblāzmu no godības, kas kādreiz tur bijusi. Krogi tukšojās, izglītības līmenis Latvijas teritorijā caur šo kustību bija augstāks nekā Francijā, piemēram, lasītprasme Latvijā bija augstāka. Francūži ar savu revolūciju neko labāku izdomāt nevarēja, kā nocirst galvu savam karalim. Tā visa rezultātā latvieši sevi sāka apzināties kā tautu, kā latviešus. Pacēlās pirmā inteliģence, un, galu galā, 1918. gada 18. novembrī šie cilvēki sanāca kopā Rīgā, Teātra namā pie Vanšu tilta, un proklamēja, apliecināja, pasludināja un ieplānoja mūsu valsti. Viņi izveidoja Satversmi, kas garantēja katra cilvēka brīvību un neaizskaramību.

Taču pēc neilga laika nāca Eiropas un Latvijas nolaupītāji, šie zevi, kas tik ļoti kāroja pēc mūsu Latvijas. Mums nācās pastāvēt. 11. novembris jeb Lāčplēša diena ir diena, kad tika sakauta Bermonta un Golca armija. Šī diena tiek atzīmēta kā uzvaras diena. Kad mēs apliecinām sevi brīvus, pēc tam par to ir jāpastāv. Ejam tālāk Latvijas vēsturē. Latvijas neatkarība nepastāvēja ilgi, tikai nedaudz vairāk kā divdesmit gadus. 1940. gadā Latviju pārstaigāja vīri kirzas zābakos. Slepkavības, iznīcināšana, cenzūra, meli, dažādu tiesību ierobežošana, izvešana uz Sibīriju, sarkanais terors Latvijā. Pēc tam mainījās varas. Ienāca hitleriskās Vācijas vara, pēc tam atkal Padomju vara, latvieši piecdesmit gadus dzīvoja zem svešas varas, domāja to, ko viņiem lika domāt, un darīja to, ko viņiem lika darīt, ar saliektām mugurām. Draugs, tās ir lietas, par kurām jāraud, un mēs esam pieraduši liekt muguras, mēs esam pieraduši domāt tā, kā mums liek domāt, bet, draugs, Bībele saka, ka mums ir jārunā patiesība! Patiesības paudēja mute pastāvēs mūžīgi. Bībele saka: “Ko Dēls darīs brīvu, tas patiesi būs brīvs.” Garīga atmoda nes izmaiņas cilvēka un cilvēku grupu dzīvēs, valsts mērogā un pasaules mērogā. Velns ir zaglis un melu tēvs. Vienmēr būs cilvēki, kuri centīsies nolaupīt tavu brīvību, tie ir cilvēki, kuri uzurpējas, rīko sazvērestības, melo, kā Zevs iekāroja Eiropu viņi iekāro svešu, kas viņiem nepieder, kas ierobežo cilvēku brīvības. Draugs, tie nav cilvēki, kas kalpo Dievam. Tie ir cilvēki, kas kalpo sātanam. Šie divi spēki pasaulē būs tik ilgi, kamēr Jēzus nāks otrreiz, tik ilgi, kamēr Jēzus nodibinās Savu 1000 gadu valstību, ko Hitlers mēģināja nodibināt, pats sevi liekot Dieva vietā. Trešais tūkstošgades reihs, kurā cilvēkiem nebija tiesību, kurā bija kastas, kur miljoniem cilvēku tika ierobežoti un iznīcināti nacionālās piederības vai partijas piederības dēļ, izlaisti cauri skurstenim, kārti un spīdzināti. Mūsu Latvijas meži ir pilni ar noslepkavotu cilvēku līķiem. Pēc 50 gadiem situācija Padomju Savienībā izveidojās tāda, ka sākās demokrātiskas kustības un Gorbačovs atcēla cenzūru, bija tā saucamā perestroika. Paldies Dievam, ka latviešos šo 50 gadu laikā joprojām bija dzīva brīvības apziņa. Bija cilvēku grupas, kas joprojām apzinājās, ka viss nav tā, kā izskatās, ka viss nav tā, kā mums stāsta televīzijā, ka viss nav tā, kā mums cenšas uzspiest.

1990. gada 4. maijā es atrados padomju armijā un dienēju svešā zemē, 10 000 kilometrus no Latvijas. Es liecu savu muguru un atdevu savus jaunības spēkus komunistu varas nostiprināšanai pasaulē, kaut gan es tam neticēju. Līdzīgi kā tagad, kad tu izpildi kādus noteikumus, jo tev draud sods, bet tu tam netici. Bet ļoti nožēlojami ir skatīties uz cilvēkiem, kuri tam tic, kuri paši iznīcina savu tautu. Nekad nav iespējams okupēt un pakļaut tautu, ja tauta pati to neatbalsta, ja tautā nav piektās kolonnas. Ļoti grūti ir pārvaldīt un pakļaut tautu, kas pretojas. 4. maijā tika deklarēta Latvijas atkārtota neatkarība – Latvijas valsts. 1991. gadā gan janvāra barikādēs, gan vēlāk augusta pučā latviešiem nācās pastāvēt. Bija antidemokrāti jeb, es varētu teikt, kārtējie nolaupītāji, jo vējš pūta no PSRS. Pati Krievija bija sadalījusies divās daļās. Tur bija Jeļcins, tur bija Gorbačovs, tur bija dažādi bijušie partijas darbinieki, kuri negribēja atdot varu un cīnījās par to, lai komunisma režīms šeit saglabātos. 1991. gada vasarā pēc barikādēm, kad viss šeit jau gāja uz labo pusi, es atceros momentu, kad es izmetu visus savus dokumentus, kas liecināja, ka esmu dienējis padomju armijā. Es nekādā gadījumā nebiju tas, kurš ticēja tam, kas notiek. Un tomēr es zināju, kas notiek. Es biju pārlasījis Latvijas vēsturi, nevis to, ko mācīja padomju skolā. Es interesējos par vēsturi un sapratu, kas notiek. Pēkšņi TV ekrāns nodzisa un viss mainījās. Augusta pučs. Kas notika? Mēs bijām nodibinājuši atkārtotu Latvijas neatkarību, taču bijušie slepeno dienestu darbinieki, augstu stāvoši ģenerāļi un Padomju Savienības bruņoto spēku virsnieki izveidoja Valsts Ārkārtas Stāvokļa Komiteju. Vai tev tas kaut ko neatgādina? Viņi iebruka Latvijā un centās nolaupīt mūsu valsti, nolaupīt mūsu brīvību. Viņiem pieslējās citi vietējie nodevēji un sazvērnieki. Tie, kuri bija par Latvijas valsti, ātri mainīja savu kažoku. Ir dažādas cilvēku grupas. Ir tie, kas maina savu kažoku atkarībā no apstākļiem. Ir tie, kas paliek līdz galam vienā vai otrā pusē. Viņi ieņēma televīzijas torni, uzlika cenzūru, bet Salaspilī turpināja raidīt Latvijas Radio, tas bija tāds kā Amerikas balss padomju laikā, brīvības balss. Paldies Dievam, ka joprojām arī šodien skan PATIESĪBA!

Ārkārtas Situācijas Komitejas pirmie objekti, kurus viņi ieņēma, bija visi mediji. Kāpēc? Tas ir viens no vissvarīgākajiem dezinformācijas ieročiem – apturēt patiesības plūsmu. Bet Dieva vārds mums saka – patiesība darīs brīvus, un tev būs runāt patiesību. Un, draugs, es šodien runāju patiesību, tā ir mūsu vēsture. Notika apvērsums un sazvērestība ne tikai Latvijā, bet visā PSRS. Maskavā jau stāvēja tanki pie valdības mājas. Interesanti, ka valdības mājā bija gan vieni, gan otri grupējumi. Tas bija tas laiks, kad prezidents Boriss Jeļcins iznāca no sava kabineta, uzkāpa uz tanka un pierunāja tankus pāriet brīvības pusē, un tanki pagrieza stobru prom no valdības mājas. Arī mēs pretojāmies, tūkstošiem cilvēku izgāja ielās. Tanki un bruņumašīnas bija Doma laukumā. Šāva, terorizēja un demolēja dažādas sabiedriskās organizācijas ēkas. Bija arī upuri; tieši 1991. gada pučā nogalināja vienu cilvēku, bet barikādēs vairāk, un Lietuvā ar tankiem sabrauca cilvēkus. Kad Lietuvā ar tankiem sabrauca cilvēkus, krievi Maskavā uztaisīja demonstrāciju un iestājās par mums. Iedomājies? Viss nav tā, kā mums te stāsta. Mums krievi nav ienaidnieki, velns ir ienaidnieks, jo ne pret miesu un asinīm mums jācīnās, bet pret tumsas valdībām un varām šīs pasaules telpā. Protams, bieži cīņa ir arī pret cilvēkiem, bet ne tādā veidā, kādā varbūt kādi vēlās, bet tādā, kā Bībele to pieļauj.

Jo ne pret miesu un asinīm mums jācīnās, bet pret valdībām un varām, šīs tumsības pasaules valdniekiem un pret ļaunajiem gariem pasaules telpā. (Efeziešiem 6:12)

Šis apvērsums izgāzās Maskavā un arī Latvijā, pateicoties cilvēkiem, kuri izgāja uz ielām. Zini, barikādes vēl pat nebija nojauktas, viss beidzās ar to, ka mums lojāli bruņoti spēki, kas bija mūsu pusē, ieņēma Augstākās Padomes ēku un atņēma visus tos punktus, ko omonieši, šis svešas zemes karaspēks, bija ieņēmis Latvijā. Kādi OMON vienību virsnieki saņēma cietumsodu, tie, kuri bija atbildīgi par slepkavībām, par varas uzurpēšanu, par sazvērestību pret Latvijas valsti. Es uzskatu, ka arī šodien tiem cilvēkiem, kuri skrien līdzi nodevējiem, tiem cilvēkiem, kuri ierobežo un cenšas nolaupīt mūsu brīvību un mūsu valsti, derētu papētīt mūsu vēsturi, jo tajā ir momenti, kad vainīgie saņem sodu. Ir laiks padomāt, vai tomēr nevajag griezt kažoku uz otru pusi. Es domāju, ka viņi šodien tā nedomā, bet var pienākt brīdis, kad par to būs jāpadomā un jāieņem pareizā puse, gaismas puse, ko pārstāv Dievs un tās cilvēku grupas, kas pārstāv Dieva principus. Un nebūt visi no viņiem ir tie, kas ir dziļi ticīgi, bet viņi ir veselīgi domājoši, brīvi cilvēki.

Mēs savilkām paralēles ar statuju “Eiropas nolaupīšana” un Eiropas Parlamenta ēku un mūsu vēsturi. Mēs saprotam, kas ir laupītājs un kā viņš darbojās. Un to, ka pēdējais vārds tomēr ir Dievam. Šad tad Latvijas vēsturē ir arī gaiši momenti. Mēs esam pastāvējuši par savu valsti. Bet ir pagājis laiks – 30 gadi. Atkal tāds interesants cipars. Tie 30 gadi tādi liktenīgi. Jau ļoti ilgu laiku mūsu valstī mēs esam baudījuši reliģijas brīvību, dažādas brīvības: brīvību taisīt savu biznesu, brīvību strādāt, brīvību, ka tu pats sēj, pļauj un ēd. Bet visu šo laiku laupītājs nav gulējis. Visus šos gadus viņš ir sistemātiski strādājis. Eiropas Parlamenta ēka, kas ir Bābeles torņa izskatā, un Eiropas skulptūras nav celtas vakar. Tās tika uzceltas vēl pirms Latvija iestājās Eiropas Savienībā, un Eiropas nolaupīšanas plāns jau sen bija sācies. Mēs atceramies Latvijas zelta laikus: kredīti, kredīti, ņem, ņem! Zelta vērsis pie tavām kājām! Bet pēc tam nāca laiks, kad bija jāatdod kredīti. Valdības mainās, ievēlētie deputāti, kas balsoja par to visu, mainās un ne par ko vairs neatbild. Bet man un tev ir jāatdod parādi, kurus vispār vairs nevar atdot. Šobrīd tiek iznīcināti pēdējie mazie uzņēmēji un uzņēmējdarbība vispār kā tāda tiek apturēta un ierobežota, un tas tiek mērķtiecīgi darīts gan lauksaimniecībā, gan visur Latvijā jau ilgus gadus. No kā tad mēs vispār varam atdot kredītus? Mūsu vidū, draugs, ir nodevēji. Tie, kuri Latvijas himnu dzied līdzi tikai pieklājības pēc, jo viņu sirdis ir netīras un sirdsapziņa ir aptraipīta. Viņi ir nodevuši savu valsti un savu tautu. Un es nerunāju tikai par globālo eliti, es runāju par mums pašiem, saviem tautiešiem, kas skrien līdzi un piekrīt visam.

Es šodien braucu automašīnā uz draudzi, un aiz manis brauca fordiņš. Pie stūres sēdēja kāds vīrietis. Viņš bija viens pats mašīnā un maskā. Es nesaprotu, kāpēc vienam pašam jāsēž mašīnā maskā? Un ne jau kaut kādā stilīgā, bet parastajā medicīniskajā maskā, kādu pie mums var saņemt grāmatu galdā, lai nesaņemtu sodu. Cik tālu mēs paši esam noveduši savus cilvēkus, cik tālu mēs esam iebiedējuši, nohipnotizējuši, ka cilvēks pat mašīnā velk masku? Kad es savās mājās sēžu virtuvē pie galda un ēdu brokastis, es redzu ieliņu. Tur ir smuks skats, tāds mazs veikaliņš, un uz to veikaliņu šad tad kāds arī aiziet. Es skatos, ka vecs onkulītis, reāli tuvu simts gadiem, knapi iet no kalniņa lejā. No kalna nokāpis viņš nāca uz veikaliņu, un uz sejas tāda saņurcīta maska. Es nezinu, cik reizes mazgāta un vai vispār mazgāta. Viņš saka: “Knapi varu paelpot.” Smiltiņas viņam jau birst, bet viņš ir maskā. Nav prasības vilkt masku, viņš netiek apdraudēts svaigā gaisā. Manā dzīves vietā ir tik svaigs gaiss, kas es ne reizi neesmu apaukstējies vai ar kaut ko saslimis. Mēs dzīvojam pie upes, apkārt ir meži, egles un tālāk sanatorija. Padomju laikā tur tika ierīkota bumbu patversme PSRS Latvijas elitei, vesela pilsēta zem sanatorijas. Tur pat atomsprādziena gadījumā vilnis iet pāri tai vietai. Cik labā vietā es dzīvoju! Es laicīgi notinos no globalizētās Rīgas.

Šis ir ļoti labs sprediķis, bet odziņa vēl ir priekšā. Es nezinu, kā tagad ir, jo viss mainās, bet kādreiz Amerikas tiesās lika roku uz Bībeles un zvērēja. Zvērēja runāt tikai taisnību, taisnību un vēlreiz taisnību. Man nevajag zvērēt, man pietiek, ka mans jā ir jā un nē ir nē. Man pietiek ar to, ko Dieva vārds saka, ka taisnības paudēja mutei ir mūžības vērtība, bet tas, kas ražo melus, iznīks. Mans pienākums ir runāt patiesību.

Patiesības paudēja mute pastāv mūžīgi, bet nepatiesa valoda nepaliek ilgi. (Salamana pamācības 12:19)

Šobrīd pasaulē notiek globāla sazvērestība ar mērķi pakļaut cilvēku prātus un ne tikai prātus totālai kontrolei. Izskatās, ka globālā elite jeb ēnu valdība ir metusi cīņā visus ieročus, kādi vien viņiem ir pieejami. Un par to liecina arī ASV prezidenta vēlēšanas. Varbūt kādam šķiet, kas tad mums, Tramps ir tur, Baidens ir tur, kāda starpība, gan vienam ir plusi un mīnusi, gan otram ir plusi un mīnusi, kā tas ietekmēs Latviju? Draugs, ASV prezidenta vēlēšanas ietekmēs pasauli vistiešākajā nozīmē. Šobrīd notiek karš – cīņa starp labo un ļauno. Šobrīd tiek demonstrēti spēku samēri, cik daudz spēka ir gaismas cilvēkiem un cik daudz spēka ir palicis globālistiem, sātana pakalpiņiem un līdzskrējējiem. Draugs, no tā, ko ievēlēs, būs atkarīgi turpmākie procesi pasaulē. Un ievēlēts ir Tramps. Es nelasu un neskatos tikai “Panorāmu” vai tikai demokrātu medijus, es sekoju visam līdzi un redzu, ka ir notikusi neredzēta apmēra vēlēšanu falsifikācija, neredzētu apmēru afēra. Vari papētīt visas tās lietas. Būs tiesāšanās. Kad tiks pasludināts Amerikas prezidents, cik ilgi un kā tas viss tur turpināsies, un kā šie procesi ies uz priekšu, to Dievs vien zina. Draugs, vakar tikai Vašingtonā vien Trampa atbalstam pret vēlēšanu viltošanu sapulcējās vairāk nekā divi miljoni cilvēku, plus vēl citās dažādās lielās pilsētās. Medijos droši vien mums stāstīs par dažiem simtiem vai tūkstošiem. Kopš 1960. gada ASV nekad nav pulcējušās tādas cilvēku masas. Tas norāda uz to, ka ir cilvēki, kuri joprojām domā, ir cilvēki, kuri negrib pieļaut pasaules nolaupīšanu, kuri pastāv par kristīgām vērtībām. Es ieslēdzu tiešraidi, bet mūsu mediji vispār par to nerunā, varbūt kaut kas parādīsies, bet ļoti minimāli. Mūsu medijiem viss tiek mērīts simtos un desmitos. Es redzēju, kā stundām ilgi cilvēki nāca un nāca, tūkstošiem un tūkstošiem cilvēku, un viņi sauca: “ASV, ASV! Jēzus, Jēzus, aleluja!” Tur mācītāji sludināja. Tas bija kaut kas tāds, es skatījos līdz vēlam vakaram, mani tas iedvesmoja. Ir cilvēki, kuri mīl Dievu, ir cilvēki, kuri mīl brīvību, ir tādi, kuri nepieļaus Eiropas nolaupīšanu!

Kā var apgalvot, ka ASV vēlēšanām nav nekādas nozīmes Latvijā? Kāpēc Latvijas mediji, pirms Tramps nāca pie varas, padarīja viņu par apsmieklu? Neviena laba ziņa nebija par viņu, vai tiešām viņā nebija nekā laba? Tramps atbalsta ģimenes vērtības, bet Baidens atbalsta LGBT vērtības. Baidens grib panākt, lai 8 gadu vecumā bērniem var mainīt dzimumu bez vecāku piekrišanas. Lūk, kādas lietas viņi grib panākt! Viņi grib legalizēt smagās narkotikas, lūk, ko viņi grib! Viņi grib turpināt kovida ierobežojumus, kas turpinās jau devīto mēnesi. Kurš var domāt un joprojām ticēt, ka drīz tas viss paies, viss būs baigi forši, viss būs skaisti, viss tūlīt pazudīs, vakcīnu izdomās!? Paklausies normālos mediķos, – ne pret gripu ir normāla vakcīna, ne pret kovidu var būt normāla vakcīna! Es nezinu, kādas vakcīnas viņi tagad iepērk. Es nezinu, kur viņi tērē manu nodokļu naudu, kādām vakcīnām, piespiedu kārtā. Vācijā jau ceļ 60 punktus, kur vakcinēs cilvēkus. Tur nebūs vajadzīga ģimenes ārsta izziņa, nebūs svarīgas blaknes un tā tālāk, tevi vienkārši grib vakcinēt kā lopu. Cilvēki, atveriet acis, vai vēlēšanas neietekmēs Latviju? Nē, šīs vēlēšanas nosaka gandrīz visu! Tās parādīs, kurā virzienā turpmāk dosies pasaule, kāds ir spēku samērs. Dievs, svētī Ameriku, Dievs, svētī Donaldu Trampu! Dievs, svētī Amerikas mācītājus un draudzes, Dievs, svētī visus politiķus!

Ir pienākuši laiki, kad man vairs nav, kur normāli iegūt ziņas. Man ir jāmeklē dažādi blogeri, kas runā no notikuma vietas, filmē un rāda, lai es redzētu, kas patiesībā notiek. Man vajag, lūk, šādus cilvēkus. Kam lai tic? Tikai tam, ko tu vari redzēt. Es zinu, ka tālbraucēji šoferi, kas braukā pa visu Ameriku, saka, ka uz vēlēšanām pie mājām pārsvarā visur bija izlikta Trampa simbolika. Vēlēšanās ir nozagtas vairāk nekā divi miljoni balsis. Dators pārskaitīja balsis par Trampu par balsīm par Baidenu. Tas notiek tik milzīgos apmēros! Tramps pats saka: “Nav jau svarīgi, kuri vēlēs, bet ir svarīgi, lai ir godīgas vēlēšanas.” Ir svarīgi, lai cilvēkiem joprojām ir kaut elementāras tiesības godīgi izvēlēties savu prezidentu. Ja demokrāti ir vairākumā, tad nav problēmu, tad mēs esam zaudējuši. Mēs neesam pildījuši savu uzdevumu, mēs neesam sludinājuši, mēs neesam strādājuši. Tad lai viņi ir un valda, bet, ja tas tā nav, ir jātriumfē patiesībai. Lūk, patiesība, draugs. Pasaules globāla nolaupīšana, Eiropas nolaupīšana un Latvijas nolaupīšana ar jautājuma zīmi, jo cerība mirst pēdējā. Un par cerību mēs beigās vēl parunāsim. Ja kādam šķiet, ka šobrīd viss ir tik ļauni un slikti, vakardienas daudzmiljonu mītiņš pierāda to, ka viss nav tik slikti. Bet vispār viss ir ļoti slikti, draugs. Pasaulē notiek tādas lietas, kas ir ļoti sliktas lietas. Bet pašās beigās būs cerība. Vairāk nekā divi miljoni cilvēku Vašingtonā! Padomā, kas tas ir par ciparu! Kas notiek Latvijā? Ne tikai Latvijā, bet arī citās valstīs notiek vārda un domas brīvības nolaupīšana.

Nepatiess liecinieks nepaliks nesodīts, un, kas nekautrīgi stāsta saltus melus, neizbēgs sodam. (Salamana pamācības 19:5)

Es runāju par medijiem, kas ir iesaistīti pasaules nolaupīšanā, ka Gebelss un Hitlers kapā otrādi apgrieztos, redzot to propagandas un melu mašīnu, kas ir palaista. Sociālie tīkli, Youtube, Facebook pilnībā ir globālās elites rīcībā. Facebook vadītāju Marku Cukerbergu iesūdzēja tiesā sieviete, kurai FB ir trīs miljoni sekotāju, jo viņa ir populāra sabiedriska darbiniece. Viņas vārds ir Kadence. Par to nekur nebūs rakstīts, un tomēr tas ir fakts. Šobrīd viņa vāc naudu tiesas procesam. Par ko viņa iesūdz? Par brīvības ierobežošanu. Facebook bloķē pat paša Trampa ierakstus Twitter, Facebook. Viņi raksta, ka faktu čekers ir pārbaudījis, un tā neesot patiesība, un Tramps melo. Pat Fox News, kas faktiski ir republikāņu raidstacija, vēlēšanu laikā iestājās pret Trampu. Tu zināji, ka Trampa uzrunu pēc vēlēšanām, kad viņš sāka runāt par vēlēšanu viltošanu, mediji pārtrauca translēt?! Tas neatgādina puča laiku, kad tika ieņemti galvenie informācijas centri, lai paustu dezinformāciju? Tā priekšā Gebelss un Hitlers ir nekas, viņi ir pārspēti. Es pats personīgi Facebook ieliku divus postus, neko īpašu, tikai par to, ka mirušie balsoja par ASV prezidentu, un tas ir fakts. Kāpēc lai es neticētu Amerikas prezidentam, republikānim, kurš ir par kristīgām vērtībām, kāpēc lai es neticētu tam, ko viņš saka? Kāpēc lai neticētu tam, ko es redzu, ka zilā vēlēšanu līkne strauji mainīja virzienu, un ir skaidri redzams, ka ar furgoniem pieveda viltotus biļetenus un vienkārši piebēra klāt? Tur notika tāda viltošana, ka republikāņus pat nelaida tuvumā, lai viņi pārbaudītu balsošanas vietas. ASV uzcēla žogus, lai viņi netiktu klāt un neredzētu, ko viņi dara. Bet propaganda dara savu un visu pasniedz pilnīgi citādi. Es ieliku divus postus, tie nemaz nebija tik populāri, ar kādiem 200 like un maksimums kādiem 100 share. Abus manus postus izčekoja, un par tiem abiem Delfi uztaisīja divus atsevišķus rakstus, ka tā neesot patiesība. Vienā postā es rakstīju, ka Tramps ir teicis, ka būs daudzmiljonu mītiņš. Bija! Bet viņi raksta: “Neatbilst patiesībai, neatbilst patiesībai.” Viņi pat nezina, ko paši raksta, kaut ko sadzejo. Lai tie faktu pārbaudītāji atrod normālu, godīgu darbu. Bet tu padomā, kāda mašīna tiek iedarbināta. Es pat neesmu tik populārs kā Gobzems, es nezinu, varbūt arī esmu, bet Facebook noteikti nē. Gobzemu ļoti daudzi skatās un laiko, man nav tik daudz, bet manus postus čeko un izmaina, un pēc tam raksta. Mans raksts tiek nobloķēts, un pēc tam tas parādās Delfos ar visu manu bildi. Slava Dievam! Nu, tikai tas posts tur tiek apstrīdēts, bet tik un tā tur viss ir. Vai tas kaut ko neatgādina?

Kad amerikāņu bokseris Džo Freizers nobalsoja par Baidenu, man patika, ka viens no mūsējiem bija piekomentējis: “Nu, vispār baigi daudz miroņu balso par Baidenu.” Zini, kā komentāros iet – visi strīdās, noliek, notiek vārda, domas un brīvības nolaupīšana, informācijas cenzēšana un uzspiešana. Viņi grib noteikt, kā mums domāt un kā mums rīkoties. Tā ir elementāra cilvēku tiesību nolaupīšana. Vai tiešām mēs ļausim sevi aplaupīt? Covid-19 ir viens no vairākiem tūkstošiem citu vīrusu paveidu, un varbūt kāds teiks, ka tā nav patiesība, tas atšķirās. Nu, skaidrs, tāpat kā cilvēki nav vienādi, arī vīrusi nav vienādi, bet vīruss paliek vīruss. Tas ne ar ko īpašu neatšķiras no citiem vīrusiem. Un tomēr Covid-19 ir globālās elites ‘casus belli’ – likumīgs iemesls mūsu tiesību ierobežošanai. Kovida pandēmijas dēļ pat Amerikas prezidenta vēlēšanas notika pa pastu, un tur no falsifikācijas vienkārši neizbēgt.

Normāli žurnālisti, kuriem vēl ir veselais saprāts, šo politisko virzienu, kurā dodas pasaule, dēvē par sociālismu. Atceries Padomju Sociālistisko Republiku Savienību? Kas tagad būs? Eiropas sociālistisko republiku savienība? Tu esi redzējis sociālismu darbībā? Paskaties filmu “Padomju stāsts” ar līķu kaudzēm. Šoreiz tā nav tikai viena valsts, kas izvērš sociālismu, tā ir valsts valstī. Lai par to visu runātu, vajadzētu savākt daudz, daudz, daudz informācijas un pierādījumu. Mums tam visam nav laika. Mums Latvijā notiek Satversmes nolaupīšana. Un tajā ir ar melniem burtiem uz balta rakstīts, ka laulība ir starp vīrieti un sievieti. Un tas tik ļoti nepatīk liberāļiem un globālistiem, kas rūpējas par izvirtību un visu to, kas neatbilst Dieva vārdam un veselajam saprātam. Satversmes tiesa tikko, dažas dienas atpakaļ, atļāva geju pāriem piešķirt bērna pabalstu. Tad kāpēc mums ir vajadzīga Satversme? Kāpēc mēs ievēlam ministrus? Ar ko viņi nodarbojas? Kā intereses viņi pārstāv? Vai viņi tiešām pārstāv tautas intereses vai arī globālās elites intereses? Vai viņi nav tie, kuri ar sālsmaizi sagaida uzurpatorus, nodod savus tautiešus un kuriem sirdsapziņa ar kauna zīmi iezīmēta? Nav iespējams izvarot valsti, ja izvarotājam nav atbalstītāju konkrētajā vietā, ja tur nav sava kangara.

Notiek mazo, vidējo un vispār normālo cilvēku uzņēmumu iznīcināšana. Ja kādi vēl izdzīvoja pirmo pandēmijas vilni, tad otro viņi nepārdzīvos. Cilvēki izdarīs pašnāvības šajā tumsas laikā, kas tagad nāk. Pavasarī viss kļuva gaišāks, spīdēja saule un cilvēki gāja ārā. Kur tagad cilvēki ies? Vienīgais veids, kā saglabāt savu cilvēcisko seju, vienīgais veids, kā pasargāt sevi no sistēmas, lai nebūtu jāizpilda visas muļķīgās prasības, kuras tev nākotnē uzliks, ir būt pašnodarbinātam, lai tev ir pašam savs bizness. Bet tas nav globālistu interesēs, tas nav ēnu valdības interesēs. Viņu plāni ir citi – sadalīt sociālismu kastās. Iespējams, samazināt cilvēku skaitu virs zemes, iespējams, jo es to nevaru pierādīt, bet par to var atrast daudz informācijas. Viss norāda uz to, ka šobrīd viss tiek globalizēts. Lielie uzņēmumi saņem atbalstus, visi mazie tiek iznīcināti. Nekādas patstāvības. Bet Dievs tev dos gudrību veidot savu uzņēmumu, veidot savus pakalpojumus, veidot savu biznesu. LMT šobrīd ir 5G ieviesējs Latvijā. 5G ir saistīts ar militārismu, un tas nav nekāds noslēpums, palasi ziņas. Ādažu bāzē notiek izmēģinājumi karavīriem ar 5G palīdzību. Starojums Rīgā ar neatkarīgiem mērītājiem 100 reizes pārsniedz normu. Un tu nekur savu taisnību nevarēsi dabūt. Vai nav viss slikti? Nē, mums nav slikti. Ar tevi ir Dievs, tev ir draudze, tev ir patiesība un tev ir bruņas, gaismas bruņas. Tu esi gaismas bruņinieks, tu esi krustnesis, bet ne melnais, bet baltais bruņinieks. Tev ir sava Saules kauja jāizcīna. Sava brīvība jāpatur. Un laupītāji ir jāpatriec! Es būšu tā iedvesmojis, ka es nezinu, ko gaidīt no dažiem no jums. Simt septiņdesmit eiro nodoklis no tā, ko mazais pašnodarbinātais vēl nav nopelnījis. Tā ir klaja ņirgāšanās un iznīcināšana – biznesu iznīcināšana, mākslas iznīcināšana, mūziķu iznīcināšana, kultūras pasākumu apturēšana, svētku nolaupīšana. Mums nolaupīja Kristus augšāmcelšanās svētkus, mums plāno nolaupīt Kristus dzimšanas svētkus, mums nolaupīja 11. novembri, Latvijas brīvības svētkus, mums nolaupīs 18. novembri, Valsts svētkus. Mums nolaupa boksa mačus ar Mairi Briedi, mums nolaupa mačus ar Rīgas “Dinamo”, kuriem galīgi neveicas. Tāpēc arī neveicas, jo skatītāju nav. Mums nolaupa Jaunā gada svinības. Bībelē ir rakstīts par svētkiem:

Pēc tam Mozus un Ārons gāja pie faraona un sacīja: "Tas Kungs, Israēla Dievs, saka tā: atlaid Manu tautu, ka tie Man sarīko svētkus tuksnesī." (2. Mozus grāmata 5:1)

Šī diena lai ir jums piemiņas diena; to svinēt kā svētkus Tam Kungam – tas lai jums ir par mūžīgu likumu uz audžu audzēm. (2. Mozus grāmata 12:14)

Svētki Dieva acīs un pat psihologu vārdiem ir nepieciešamība, tāpat kā ēst. Svētki nevar būt online. Svētki nav svētki fakta pēc. Svētki ir svētki tad, kad cilvēki sanāk kopā svinēt. Bet mūsu prezidents uztājas televīzijā un saka: “Nu, mēs jau esam tādi kā alu cilvēki. Nu, ziniet, mums ir katram pašam sava ala.” Un viņš runāja tā, kā daudzi iepriekš bija runājuši, it kā nekas nebūtu noticis. “Mēs katrs savā alā. Nu, nav jau tā, ka mēs katrs tikai savā alā, kaut kur ārā arī izejam. Bet, nu, ziniet, mēs jau varam alā tagad izmantot laiku un padomāt par to, ko nebija laiks izdomāt, kad mēs nebijām alā. Tad nu būsim tādi filozofi,” viņš teica. Būsim filozofi, būsim tajās alās un domāsim, ko mēs kādreiz nevarējām izdomāt! Un pirms tam mūsu premjerministrs uz Lieldienām teica: ”Krāsosim un rādīsim viens otram savas olas.” Svētki internetā nav svētki. Svētki ir garīgi un emocionāli nepieciešami katram cilvēkam. Bez svētkiem būs pašnāvību vilnis, bez svētkiem būs pašnāvību jūra, bankroti, depresija un slimības, kas netiek ārstētas. Ar kuru galu domā cilvēki augšā? Viņi noved tautu. Viņi nav tie, kas aizstāv tautas intereses. Es nerunāju par visiem deputātiem un par visiem cilvēkiem, arī tur ir cilvēki, kas joprojām domā, kas nav nodevuši savu tautu un savus cilvēkus. Un tomēr brīžiem, kad skatos Saeimas balsojumu, es piekrītu bijušajai deputātei, kas nolika savu mandātu: “Tie deputāti Saeimā, kas tur tajās maskās sēž, vai viņi ir dumji vai izliekās?” Ir tādi deputāti kā Aldis Gobzems un Jūlija Stepaņenko, lai Dievs viņus svētī! Ir cilvēki, kuri nav pazaudējuši sirdsapziņu.

Vai mums nav jābūt tiem, kuri stāv sardzē kā sargi uz mūriem par savu zemi un par savu tautu? Un, pirmkārt, mums ir jārunā patiesība. Jā, Bībele mums māca lūgt par valdībām un varām un būt paklausīgiem valdībām un varām, bet tajā pašā laikā Bībele mums saka, ka Dievam vairāk jāklausa nekā cilvēkam. Pirmais Izraēla ķēniņš Sauls nebija dievbijīgs. Un pravietis Samuēls, kas pārstāvēja draudzes un bija mācītājs, nāca pie Saula un teica: “Klausies, tu vairs ilgāk nevari būt ķēniņš. Dievs ir izredzējis kādu citu, kurš ir labāks par tevi.” Un es saku: “Dievs ir izredzējis citus, kuri būs labāki par jums.” Jā, Bībele saka, ka mums ir jārūpējas par savas tautas labklājību tajā vietā, kādās robežās mēs dzīvojam. Bet kā mēs varam rūpēties par tautas labklājību, ja mēs nerūpējamies par to, lai tie cilvēki, kuri ir augšā, ir dievbijīgi un kā minimums turās pie elementārām morāles normām, lai tiešām pārstāvētu tautas intereses, nevis globālās intereses? Tu zini, ka viens no Noa dēliem tika nolādēts? Tur bija Šems, Jafets un Hams (Kānaāna tēvs). Un tēvs teica: “Kānaāns lai ir nolādēts, un lai tu esi sava brāļa vergs.” Un, ja es skatos uz šodienas valdību, kas tad mums vispār ir vēl savs? Man tas atgādina vergu vergus, kuriem vispār pašiem nav savu domu, kuri akli izpilda dažādas instrukcijas, kuri visur salikuši Eiropas karogu blakus Latvijas karogam. Un visu mūsu ceļu būvē piedalās Eiropa. Ko Eiropa ir palīdzējusi šeit celt? Tikai ar saviem ierobežojumiem iznīcinājusi mūsu lauksaimniecību un mūsu uzņēmumus. Un es nesaku, ka Eiropa ir vainīga – mēs esam vainīgi. Dievs bija devis mums laiku uzņemties atbildību savas brīvības ietvaros, taču jau kādu laiku cilpa ap mūsu kaklu savelkās. Pirms dažiem gadiem es sludināju par vēršiem. Ja mēs kā draudze normāli nevienojamies, tad vērši tiks sadalīti. Un šobrīd mācītāji paši izdzenā un izklīdina savas avis. Un tie vērši tiešām tiek sadalīti, un viņi paši vēl priecājās, ka Latvijā viss ir kārtībā. Nekas nav kārtībā! Viss ir ļoti slikti.

Ko Dievs saka organizāciju vadītājiem, valsts vadītājiem, ikvienam, kurš ieņem augstu amatu, jebkuram mācītājam vai priesterim, kurš vada draudzes? Ko Dievs saka tiem, kas skrien līdzi globālistiem un sociālistiem, kas paši savu tautu ieved kangara lomā un kastrē? Ko Dievs saka viņiem?

"Bēdas tiem ganiem, kas Manas ganības avis ļauj nomaitāt un tām izklīst!" saka Tas Kungs. (Jeremijas grāmata 23:1)

Tādēļ Tas Kungs, Israēla Dievs, tā noteicis par ganiem, kas gana manu tautu: "Jūs esat tie, kas izklīdinājāt Manas avis, tās izdzenājāt un nerūpējāties par tām; tādēļ Es jūs saukšu pie atbildības jūsu kopējās ļaunās rīcības dēļ!" saka Tas Kungs. "Bet Es pulcināšu Savas atlikušās avis no visām zemēm, kurās Es tās biju izkaisījis, un tās atvedīšu atpakaļ uz viņu ganībām, un tās būs auglīgas un vairosies. Tad Es iecelšu pār tām ganus, kas tās ganīs, ka tām nav ilgāk jābīstas un jāuztraucas un ka neviena nepazūd!" – tā saka Tas Kungs. (Jeremijas grāmata 23:2-4)

Lūk, ko saka Dievs, ko saka Bībele tiem, kas izmanto tautu, kas pakļaujas sociālisma pakaļskrējējiem. Lūk, ko saka Tas Kungs! Mēs varam saprast, ka ir dažādi sodi, ierobežojumi, kas ir nepamatoti, bet nevar saprast tos, kuri zinot, kas notiek, bez sirdsapziņas pārmetumiem turpina rīkoties tajā pašā garā un tajā pašā virzienā. Klausieties, jūs, latviešu tautas un brīvības zagļi, jūs, nodevēji, verdzinātāji, sociālisma līdzskrējēji, atcerieties, lai arī cik labi jums neveiktos šodien, latviešos turpinās dzīvot brīvības alkas, Dieva atziņa un ticība! Agri vai vēlu jūs kritīsiet un maksāsiet par savu nodarījumu šinī laikā vai nākamajā laikā.

"Redzi, Es nāku drīz un Mana alga līdz ar Mani atmaksāt ikvienam pēc viņa darbiem.” (Atklāsmes grāmata 22:12)

Raugi, alga, atrauta strādniekiem, kas ir nopļāvuši jūsu laukus, brēc, un pļāvēju saucieni ir sasnieguši Tā Kunga Cebaota ausis. Jūs esat virs zemes dzīvojuši kārumā un baudās, jūs esat savas sirdis barojuši kaujamai dienai; jūs esat pazudinājuši un nokāvuši taisno: viņš jums nepretojās. Esiet pacietīgi, brāļi, līdz Tā Kunga atnākšanai. Raugi, zemkopis gaida dārgo zemes augli, pacietīgi uz to cerēdams, līdz tas dabū agro un vēlo lietu. Pacietieties arī jūs, stipriniet savas sirdis, jo Tā Kunga atnākšana ir tuvu. (Jēkaba vēstule 5:4-8 )

Un noslēgumā arī kāda cerības dzirksts. Mana uzrunas tēma bija ar jautājuma zīmi galā – Latvijas nolaupīšana? Ir cerība, un tev pavisam noteikti ir mūžīgās dzīvības cerība, lai vai kas. Un tomēr ir cerība šeit virs zemes. “Ja Dēls jūs darīs brīvus, jūs patiesi būsiet brīvi,” saka Dieva vārds. Jaunpiedzimšanas brīnums izmainīja mani no iekšienes. Es, pilnīgi nederīgs cilvēks, vienā dienā tiku iekšēji izmainīts, pēc tam es sāku dzīvot pēc Dieva gribas, un man bija spēks tā dzīvot, un ap mani viss izmainījās. Kad ģimene piedzimst no augšienes un sāk dzīvot pēc Dieva gribas, tad ģimenē pašā un ģimenei apkārt veidojas Dieva svētība, brīvas sabiedrības pazīmes – emocionāls, garīgs, ekonomisks uzplaukums. Un tieši tāpat arī pilsētas un veselas valstis, ja tās sauc pēc Dieva, ja valsts atzīst Kristu kā Gābēju, tad valstij ir cerība. Un Amerika rāda, ka tur ir pietiekoši daudz cilvēku, kuri sauc uz Dievu. Arī Latvijā ir cilvēki, kuri sauc uz Dievu. Un ne tikai tie, kuri sauc uz Dievu, bet arī tie, kuri iestājas par ētiskām un morālām, kristīgām vērtībām. Tas ir vienīgais, kas vēl satur šo sabiedrību.

Jona iesāka staigāt pa pilsētu un paveica veselas dienas gājumu, viņš sludināja un teica: "Vēl tikai četrdesmit dienas, tad Ninive tiks galīgi nopostīta!" (Jonas grāmata 3:4)

Dievs to teica ar domu, ka Viņam bija žēl Ninives. Viņš gribēja viņiem dot laiku, lai tauta atgrieztos no saviem grēkiem. Bet Jona bija citās domās. Jona uzskatīja, ka glābšana ir tikai viņam un izraēliešiem. Un viņš uzņēma citu virzienu, nevis uz Ninivi, bet viņš iekāpa kuģī un devās uz Taršišu. Jūrā izcēlās vētra, vētra bija nepielūdzama, un jūrnieki taujāja Jonu: “Kas tu tāds esi, vai tikai tevis dēļ nav šī vētra?” Un Jona teica: “Es bēgu no Dieva, jā, manis dēļ. Iemetiet mani jūrā, un visa vētra beigsies.” Un viņu iemeta jūrā – vētra beidzās. Un tur rakstīts, ka viņu apēda liela zivs. Un zivs vēderā viņš sauca pēc Dieva, un zivs viņu izspļāva. Tad viņš beidzot nolēma doties uz Ninivi. Viņš gan nedomāja, ka Dievs apžēlosies, bet viņš izpildīja savu uzdevumu aiz bailēm, ka atkal nenokļūst kādā sliktā situācijā. Viņš izstaigāja visu Ninivi krustu šķērsu un sludināja: "Vēl tikai četrdesmit dienas, tad Ninive tiks galīgi nopostīta!" Un viņš ar prieku to teica. Es redzēju internetā, ka Vācijā vai Francijā, kur ir karantīna un ielas tukšas, viens cilvēks kā pravietis sludina to pašu, evaņģēliju. Viņš sludināja: “Jums visiem būs beigas.” Tad, kad cilvēki to dzirdēja, kad ķēniņš to dzirdēja, viņš izsludināja visā valstī gavēni, pat lopiem nedeva ēst. Un viņi gavēja un lūdzās, viņi pelnus uz galvas bēra. Lūdzās, lai Dievs apžēlojas par viņiem. Un tauta atgriezās no grēkiem. Dievs apžēlojās un Ninivi neizpostīja kā Sodomu un Gomoru. Un Jonam bija bēdas, viņš bija depresijā. Viņš iestādīja ricinus stādu, tas auga un sargāja viņu no saules, viņš uzcēla vai noīrēja būdiņu. Viņš teica: “Dievs, es taču teicu, ka tā būs.” Un tad pēkšņi tas stāds, kas bija izaudzis, nokalta. “Vai, mans stādiņš, mans puķupodiņš!” Un viņš noģība no karstuma un bēdām. Kad viņš nāca pie samaņas, Dievs teica: “Klausies, Jona, tev nav taisnība. Tev bija žēl to vienu kociņu, un Man lai nebūtu žēl tos nodevējus, tos kangarus, tos visus globālistus, visus tos negodprātīgos deputātus, visu to pakļāvīgo tautu, kuri tikai sēž savās alās? Tu domā, ka Man viņu nav žēl, tos nesakarīgos politiķus? Tu domā, ka Man nav žēl to tautu, kas sten, cieš un klausās melus “Panorāmā”? Man nav viņu žēl?”

Lai cik tu nebūtu stulbs, lai cik tu nebūtu korumpēts, lai cik tu nebūtu ļauns, lai ar kādām laupīšanām tu nenodarbotos šodien, lai kāds tu nebūtu sociālistu līdzskrējējs, viltotājs un cenzētājs, lai kāds tu nebūtu, piecās vai sešās maskās, lai kādās mašīnās, lai kāds tu nebūtu izskalots vai apskalots, Dievam tevis ir žēl un tev ir iespēja. Mums katram ir iespēja un mūsu valstij joprojām ir iespēja, ja mēs nāksim pie Kristus: ”Kristu, Tu esi Kungs un Tu esi Ķēniņš.” Un mums ir sava himna “Dievs, svētī Latviju”. Un mums šī himna ir no tēviem mantota, mūsu brāļu draudzes patriotiem. Baumaņu Kārlis ir sarakstījis himnas vārdus, un viņš nāk no brāļu draudžu aprindām. Dievs ir devis dzīvību mūsu valstij. Dievs mums ir devis savas valsts teritoriju. Es esmu valsts, tu esi valsts, mēs esam valsts. Mēs šeit esam un mēs šeit būsim, mēs šeit pastāvēsim un stāvēsim kā sargi uz mūriem par sevi, par savu ģimeni, par savu tautu.

Tas bija 2014. gadā, kad es sludināju no kanceles un teicu šādus vārdus: Kāds režisors, kas uzņēmis filmu par Aušvicas koncentrācijas nometni Osvencimā, Polijā, ko fašisti izmantoja, lai nogalinātu vismaz miljonu cilvēku – viņus indēja, galināja un ar viņiem eksperimentēja. Bēdīgi slavenais Mengels tur darbojās. Un, lūk, režisors teica šādus vārdus: “Nav nekāda Dieva, kas nāks palīgā, mums pašiem jānovērš ļaunums nākotnē.” Un tālāk ir mani vārdi, ko es teicu sešus gadus atpakaļ. Tieši tāpēc, ka šis režisors, producents, scenārists tā teica, bezdievības dēļ Vācijā viņiem būs jāpiedzīvo ļaunums.” Ir pagājuši seši gadi, un Vācijas tauta piedzīvo ļaunumu. Kaut arī tur šur tur pavīd tūkstoši, kas izgājuši uz ielām protestēt pret ierobežojumiem, tomēr viņi piedzīvo ļaunumu. Tāpēc, ka bez Dieva ļaunums nav kontrolējams. Lai cik labi būtu mūsu centieni pēc brīvības ar saviem spēkiem, tas vienmēr novedīs pie destruktīvas, totalitāras sistēmas. Tapēc katras valsts pamatos ir jābūt Dieva likumiem. Dievs svētī Latviju! Jēzus asinīs Latvija šķīstīta baltāka par sniegu!


Mācītāja Mārča Jencīša sprediķi “Latvijas nolaupīšana?” pierakstīja un rediģēja draudzes “Kristus Pasaulei” redakcija

1-10 of 663