Svētrunas


Emocionālā spriedze – balva vai cena?

Publicēja 2019. gada 21. okt. 21:07Līga Paņina

Ziņas datums 22.10.19.

Mēs zinām: kad mūsu laicīgais telts mājoklis būs nojaukts, tad mums ir ēka no Dieva, mājoklis, kas nav rokām taisīts, bet mūžīgs debesīs. Šeit mēs nopūšamies, ilgodamies būt ietērptiem savā mājoklī, kas ir no debesīm, tiešām, ja būsim ietērpti, tad nebūsim kaili. Šinī teltī būdami, mēs nopūšamies un panesam grūtības, jo negribam tapt izģērbti, bet pārģērbti, lai to, kas mirstīgs, pārņem dzīvība. Bet Dievs ir tas, kas mūs tam sagatavojis, Viņš arī mums devis Garu par ķīlu. Tāpēc mēs arvien turam drošu prātu un zinām: kamēr mājojam miesā, mēs esam svešumā, tālu no Tā Kunga. Jo mēs dzīvojam ticībā, ne skatīšanā.” (2. Korintiešiem 5:1-7)

Pāvils šo vēstuli rakstīja korintiešiem, bet šie vārdi attiecas arī uz mums. Lūk, šī ir Bībeles mācība. Pāvils saka, ka viņš panes grūtības. Kā mēs izjūtam grūtības? Mēs tās varam izjust emocionāli, fiziski un garīgi, grūtības skar mūsu dvēseli, miesu un garu. Pāvils saka, ka viņam ir šādas grūtības. Mēs nopūšamies un panesam grūtības, jo zinām, ka pienāks brīdis, tā diena, kad mēs pārstāsim elpot un būt savā fiziskajā ķermenī un nonāksim debesīs. Pāvils zina, ka viņu gaida debesu balva. Atklāsmes grāmatā ir rakstīts, ka asaru tur nebūs, bēdu tur nebūs, un grūtību tur vairs nebūs. Kamēr mēs mājojam šajā zemes mājoklī, savā miesā, un kamēr neesam aizgājuši līdz galam un iemantojuši debesis, mūžīgo dzīvību, tikmēr mēs virs zemes nopūšamies un panesam grūtības.

Es redzēju jaunas debesis un jaunu zemi, jo pirmā debess un pirmā zeme bija zudusi, un jūras vairs nav. Un es redzēju svēto pilsētu, jauno Jeruzālemi, nokāpjam no debesīm no Dieva, sagatavotu kā savam vīram greznotu līgavu. Un es dzirdēju stipru balsi no troņa sakām: "Redzi, Dieva mājoklis pie cilvēkiem, Viņš mājos viņu vidū, un tie būs Viņa ļaudis, un Dievs pats būs ar viņiem. Viņš nožāvēs visas asaras no viņu acīm, nāves vairs nebūs, nedz bēdu, nedz vaidu, nedz sāpju vairs nebūs, jo, kas bija, ir pagājis.” (Atklāsmes grāmata 21:1-4)

Kas ir bēdas, bailes? Emocionālas izjūtas. Kāpēc mēs raudam? Mēs varam vienkārši sēdēt un raudāt. Mēs ar sievu reiz braucām uz kādu konferenci, un mums kā tulks bija līdzi viena draudzes māsa. Atpakaļceļā lidmašīnā viņa sēdēja un raudāja. Kad jautājām, kas viņai kaiš, viņa nevarēja atbildēt. Nebija ne prieks, ne bēdas, bija vienkārši viss kopā. Mēs cilvēki tā esam iekārtoti, un sievietes ir emocionālākas, vīrieši nav tik emocionāli. Sievietes paraud, un kļūst vieglāk. Katram savs, jo tā mēs esam iekārtoti. Kad mēs citā reizē kāpām Austrijas kalnā, un tas bija bīstami, un palikām kalna namiņā pa nakti, viņa iznāca no mājiņas, skatījās apkārt un raudāja. Tas viss bija no emocionālas spriedzes un atbildības. Tad, kad mēs virzāmies uz priekšu, tas prasa emocionālu cenu. Vai tu esi to sevī pamanījis? Tev ir jāizdara konkrētas, pareizas lietas, un tas no tevis prasa arī emocionālu piepūli. Ja sportistam ir jāsasniedz konkrēts mērķis, tad tas no viņa prasa ne tikai fizisko spēku, bet pat vairāk – emocionālu spēku un enerģiju. Enerģija cilvēkam ir tik, cik viņam ir. Daudziem cilvēkiem enerģija iznāk ārā caur acīm. Liela atbildība bieži ir kopā ar fizisku nogurumu.

Pēc kāda konkrēta paveikta darba tu zini, kas bija labi un kas nebija tik labi, tu sāc domāt, kā to varēja izdarīt labāk, un nereti arī velns piemet klāt domas, ka tu neko nevari un nekam nederi. Tas viss kopā rada emocionālu spriedzi. Emocionāla spriedze ir cena par panākumiem! Kāpēc ir šāds sprediķis? Kāpēc tas būtu jāzina? Mums ir jāiedziļinās un jāsaprot, kāds ir Dievs, tu pats un cilvēki tev apkārt, lai mēs varētu aiziet līdz galam un iemantot mūžīgo mājokli. Lai mēs varētu aiziet līdz debesīm, mums ir jāpārvar grūtības. Grūtības prasa gan fizisku, gan emocionālu, gan intelektuālu spēku. Pat domāšana prasa enerģiju, tā prasa ļoti lielu enerģiju un, iespējams, pat lielāku nekā fiziskas darbības. Piemēram, šaha spēlētāji ļoti daudz domā, un tā ir ļoti liela slodze. No pārmērīgas slodzes smadzenes pat var saiet uz īso. Kāpēc mums tas jāsaprot? Lai mēs neapjuktu tajā, kas ar mums notiek. Es pieminēju sievietes un vīriešus, bet sievietēm tas ir īpašāk. Kad sieviete apmaldās savās emocijās, tad tas ir bīstamāk nekā vīrietim. Sievietēm kopumā emociju ir vairāk. Emocijas ir cena par to, ka tu virzies uz priekšu. Šī cena ir jāsamaksā, bet tu paliec uzticams Dieva vārdam! Nekad neliec sajūtas un izjūtas augstāk par pienākumu, Dieva vārdu, savu prātu un gribu. Tu ar savu prātu vari saprast un apdomāt, kāda ir Kristus mācība un kurā virzienā ir jāiet. Nekādas emocijas tevi un mani nedrīkst kalpināt. Mēs piedzīvojam grūtības, kamēr esam virs zemes, līdz iemantosim debesis, un tur nebūs emocionālu problēmu.

Mēs vēlamies visas Dieva svētības šeit un tagad, mēs gribam komfortabli justies, būt laimīgi, bet Dieva vārds nesola, ka mēs pilnībā šeit virs zemes jutīsimies laimīgi. Mēs nedrīkstam dzīties pēc emocionālas laimes. Mums ir jādzenas pēc garīgas laimes. Paklausīt un dzīvot Dieva gribā – tā ir laime! Kad tu dzīvo Dieva gribā, tu nes augļus un tavi augļi paliek, un tā ir laime. Šī laime ne vienmēr izpaužas emocionālā ekstāzē. Ja cilvēks pārāk ilgi staigā laimīgs, tad tas ir aizdomīgi. Mana acs jau ir uz to trenēta, – kad es redzu pārāk laimīgus cilvēkus, es zinu, viņiem kaut kas smadzenēs ir sajucis, sabojāts, varbūt no bērnības, varbūt no kādas traumas, un nereti tie ir arī cilvēki, kuri neuzņemas atbildību, nav disciplinēti un nekur neiet. Varbūt viņi pat neskumst par to, ka nekur neiet. Tautā mēdz teikt: ja dabūji pa galvu, tad visu mūžu staigāsi smaidīgs. Mums ir jāizjūt emocionāls diskomforts tajos brīžos, kad virzāmies uz priekšu, un tas ir normāli. Ja mēs nevirzāmies uz priekšu, tad ir jābūt diskomfortam par to, ka mēs nekur nevirzāmies. Pēc kā dzenas cilvēki pasaulē? Pēc naudas, varas un seksa. Ko viņi ar to vēlas sasniegt? Viņi vēlas labi justies, būt komfortā. Ja tu nekur neej un tev ir diskomforts, vai tad nav labāk izjust to pašu diskomfortu, lai kaut ko sasniegtu? Cilvēks, kurš strādā tādu darbu, kas viņam ne pārāk patīk, jūtas emocionāli nospiests. Varbūt priekšnieks ir nejauks vai ar kolēģiem grūti sadzīvot. Bet kāpēc viņš joprojām iet uz darbu? Tikai tāpēc, ka zina, ka pienāks algas diena un būs emocionāla labsajūta. Lai iegūtu emocionālu labsajūtu un komfortu, mums vispirms ir kaut kas jāsamaksā ar savām emocijām. Emocijas – tas ir normāli, taču primāri ir tavs prāts un griba paklausīt Dieva vārdam un darīt pareizas lietas. Ja mēs sajaucam šīs prioritātes, tad ir liela problēma.

Bet tā ir, kā rakstīts: ko acs nav redzējusi un auss nav dzirdējusi un kas neviena cilvēka sirdī nav nācis, to Dievs ir sagatavojis tiem, kas Viņu mīl.” (1. Korintiešiem 2:9)

Ko Viņš ir sagatavojis tiem, kuri Viņu mīl? To, ko tu pat iedomāties nevari, to, ko neviens nav ne redzējis, ne dzirdējis. Pilns komforts mums būs tikai debesīs, un mums ir, pēc kā tiekties.

Mēs tagad visu redzam mīklaini, kā spogulī, bet tad vaigu vaigā; tagad es atzīstu tik pa daļai, bet tad atzīšu pilnīgi, kā es pats esmu atzīts.” (1. Korintiešiem 13:12)

Dieva godība, kādu baudīja Pāvils, bija ļoti maza, salīdzinot ar to, kas viņu gaidīja mūžībā. Liksim cerību uz Dievu un liksim cerību uz mūžīgo dzīvību! Virs zemes mums ir dots īss laika sprīdis, kad mēs paciešam grūtības un arī prieku, un maksājam savu cenu, lai mūžībā iemantotu laimi un dzīvību. Es nevaru pateikt to, kāda laime mūs sagaida, jo mēs esam pieraduši pie tā, kāda tā ir virs zemes, taču to nevar salīdzināt ar debesu laimi. Es domāju, ka īsta laime šeit virs zemes nav, īsta laime būs tikai debesīs. Mums ir, uz ko tiekties. Samaksā cenu šeit virs zemes, ej līdz galam un baudi laimi mūžībā. Es vēlos nokļūt debesīs. Es negribētu nokļūt tajā vietā, kur nav laimes, ir tikai ciešanas, tā ir vieta, ko sauc par elli. Mēs paši izvēlamies, kur vēlamies pavadīt mūžību – debesīs vai ellē. Tas sākas jau šeit virs zemes. Kamēr mēs mājojam miesā, mēs esam svešumā, tālu no Tā Kunga. Kad atnāk Dieva tuvums un Svētais Gars mums pieskaras, mēs pateicamies, ka varam kaut ko sajust un piedzīvot, bet Pāvils apgalvo, ka tas viss vēl ir ļoti maz. Mēs esam tālu no Tā Kunga. Šis ir sprediķis, kas mums palīdzēs iedvesmoties, aiziet līdz galam un sasniegt panākumus. Mēs virs zemes dzīvojam ticībā, ne skatīšanā. Mēs nevadāmies no tā, ko mēs jūtam vai redzam, bet no tā, kam mēs ticam. Kas ir ticība? Elementāra paklausība Dieva vārdam. Mēs dzīvojam, pamatojoties uz Dieva vārdu, neatkarīgi no tā, kā mēs jūtamies.

Bet visās lietās mēs parādāmies kā Dieva kalpi, lielā pacietībā, bēdās, darba grūtībās, bailēs, sitienos, cietumā, uztraukumā, grūtā darbā, bezmiega naktīs, badā., šķīstībā, atziņā, lēnprātībā, laipnībā, Svētajā Garā, neviltotā mīlestībā, patiesības vārdā, Dieva spēkā [..]” (2. Korintiešiem 6:4-7)

Ja tev bija bezmiega nakts, varbūt tu domā, ka ar tevi viss nav kārtībā. Tas nenozīmē, ka tavā dzīvē kaut kas nav kārtībā. Tavā dzīvē kaut kas nebūs kārtībā tad, kad tu sāksi dzīvot ne pēc Dieva vārda. Kamēr tu dzīvo pēc Dieva vārda, arī tad, ja tev ir bezmiega naktis, tu esi Dieva gribā un tavā dzīvē viss ir kārtībā. Darbā ar emocijām ir vajadzīga gudrība, lai, ejot uz mērķiem pēc Dieva vārda, vairotu pozitīvas emocijas. Tas, ko tu tagad lasi, ir ļoti vērtīgi. DIEVA VĀRDS IR PATS VĒRTĪGĀKAIS! Mēs draudze sestdienās esam badā, jo brīvprātīgi gavējam. Kas emocionāli patīkams ir gavēnī? Esmu dzirdējis, ka citi saka, kāda tā ir ekstāze. Es domāju, ka tā vairāk ir pirmsnāves agonija. Man nekad nav bijis patīkami gavēt. Dabiska vēlme pagavēt man parasti ir kādu pusstundu pēc pārēšanās. Smagā fiziskā darba dēļ, kas bija saistīts ar Tautas lūgšanu sapulci, gavēni atcēlām. Emocijas šeit virs zemes tev var būt kā balva (prieks, miers u.c.) vai kā cena, kas jāsamaksā par panākumiem (negatīvas emocijas). Negatīvas emocijas, piemēram, bailes, šaubas, arī ietilpst mūsu ticības ceļā. Varat to pajautāt ikvienam, kurš bija atbildīgs par vakardienas pasākumu Skonto hallē.

Vieniem viņu spēks ir kara rati, citiem zirgi, bet mēs esam stipri ar Tā Kunga, mūsu Dieva, Vārdu.” (Psalms 20:8 )

Ticība izpaužas paklausībā Dieva vārdam, neizrautam no konteksta. Piemēram, mēs varam lasīt, ka Dievs sasit bezdievja kupli noaugušo galvu. Tādas un citādas Rakstu vietas varam atrast Bībelē, bet mēs nevaram akli paklausīt katram rakstītajam vārdam. Mums ir vajadzīga Jēzus mācība. Katras draudzes Bībeles mācība nelielās niansēs nedaudz atšķiras, un tās varbūt nemaz nav tik mazsvarīgas nianses, taču katrā draudzē ir sava mācība. Mūsu draudzes mācību var dzirdēt Bībeles skolā.

Jau iedams uz Maķedoniju, esmu lūdzis tevi palikt Efezā, lai tu piekodinātu zināmiem ļaudīm nemācīt svešas mācības.” (1. Timotejam 1:3)

Pāvila draudzē bija sava mācība. Un arī mēs savā draudzē turamies pie apustuļu ticības apliecības, pie savas kārtības un noteikumiem. Jo tikai esot vienoti mēs kā draudze un arī katrs atsevišķi, līdzīgi kā spartieši, varam sasniegt panākumus. Mēs esam uzvarētāju komandā, kurā nav zvaigznes. Arī es negribu būt zvaigzne, bet viens no komandas. Dievs vada draudzi caur to struktūru, kāda ir draudzē. Ja draudzē nav struktūras, tad tur ir ne vairāk kā piecdesmit cilvēku. Mūsu draudzē māca sasniegt panākumus caur disciplīnu. Sākumā, kad cilvēks ir pieņēmis Jēzu, bet slinko, viņš jūtas labi. Bet pēc laika sākas problēmas, jo viņš nav maksājis savu cenu un gājis uz priekšu. Ja viņš aiziet uz citu draudzi, tad pēc laika saprot, ka arī tur ir sava kārtība, kurai jāpakļaujas. Tā klīstot apkārt, viegli var nokļūt velna nagos. Nedisciplinētus cilvēkus galu galā parauj velns, disciplinētus cilvēkus parauj Dievs.

”[..] ja kas vien vēl ir pretim veselīgai mācībai (..)” (1. Timotejam 1:10)

Vārds ‘mācība’ Bībelē ir minēts ļoti bieži. Ar to ir domāta Kristus mācība un dažādu draudžu atšķirīgās mācības.

”Kad nonācām Maķedonijā, mūsu miesai nebija ne mazākās atpūtas, bēdas no visām pusēm: ārā cīņas, iekšā bailes.” (2. Korintiešiem 7:5)

Pāvilam bija ļoti daudz emocionālu pārdzīvojumu un liela spriedze. Lielajam, stiprajam Pāvilam bija iekšējas cīņas un šaubas, vai viņš pareizi dara, vai viņam izdosies, kas būs tālāk. Velns kārdināja pat Jēzu: ”Ja Tu metīsies manā priekšā zemē, es Tev došu visas pasaules valstis.” Un Jēzum kā cilvēkam bija ļoti daudz emociju, Viņš gan raudāja, gan priecājās, gan dusmojās. Ģetzemanes dārzā, pirms paša lielākā pārbaudījuma, Viņš no milzīgās emocionālās spriedzes tā lūdza Dievu, ka no Viņa pieres pilēja sviedri sarkanā krāsā, kā asinis. Tie, kas ir dziļāk to pētījuši, saka, ka ļoti dziļas emocionālas spriedzes gadījumā tas tā var notikt. Kāpēc tu domā, ka tev tādi sviedri nebūs? Bēdas tam cilvēkam, kas klausa emocijām. Pagodinājums tam, kas klausa Dieva vārdam, neatkarīgi no tā, kā viņš jūtas, jo mēs dzīvojam ticībā, ne skatīšanā. Pozitīvas emocijas ir balva ceļā uz panākumiem. Ja tu esi cīnījies un kaut ko sasniedzis, tu priecājies par to. Tu atpūties un atkal turpini strādāt.

Dāvids maksāja ļoti lielu emocionālu cenu. Mēs viņu redzam kā to, kurš uzvarēja Goliātu, bija teicams karotājs un izveidoja pārgalvīgu un stipru komandu. Viņa komanda nemanāmi nonāca ienaidnieka nometnē, paņēma krūzi un ķēniņa šķēpu, uzkāpa kalnā un vicināja šķēpu, lai ienaidnieks viņus redzētu. Kad norisinājās karš ar Saula armiju, Dāvids drosmīgākajiem piedāvāja atnest viņam ūdeni no ienaidnieka teritorijā esošās akas. Kareivji izlauzās cauri apsardzei un atnesa Dāvidam prasīto ūdeni. Dāvids no prieka izlēja to zemē, sakot, ka tas ir svēts. Dāvids ir mūsu piemērs. Mūsu draudzes vīriem arī patīk darīt drosmīgas lietas. Ja Edgaram šodien būtu jāiet kaujā ar zobenu, domāju, ka viņš bez šaubām piekristu. Arī sievietēm patīk drosmīgi vīrieši. Dāvids ir viens no mūsu Bībeles varoņiem, kurš izcīnīja neiedomājamas uzvaras, nodibināja slavēšanu Templī un faktiski uzcēla Izraēla valsti, un no viņa dzimtas nāca mūsu Pestītājs. Jēzus ir pazemības piemērs, upurēšanās tuvākā labā piemērs, vīrišķības piemērs. Mēs Dāvidu uztveram kā supervaroni, taču, lasot Dāvida psalmus, redzam, ka viņam bija dažādas un stipras emocijas.

”Viņš teica: ”Es Tevi mīlu no sirds dziļumiem, Kungs, mans stiprums.”” (Psalms 18:2)

Nāves bangas man vēlās virsū, iznīcības straumes mani biedēja. Elles valgi jau tinās ap mani, nāves cilpas jau žņaudza mani. Savās bailēs es piesaucu To Kungu un brēcu pēc sava Dieva. Viņš sadzirdēja manu balsi Savā pilī, un mana brēkšana nāca Viņa ausīs.” (Psalms 18:5-7)

Kā Dāvids tika galā ar saviem spēcīgajiem pārdzīvojumiem, kā viņš tika galā, kad visi viņu atstāja un pat vajāja? Viņš turējās pie Dieva vārda. Dāvids ticēja, ka Dievs viņu izglābs un atbrīvos, dos uzvaras un darīs stipras viņa rokas, lai uzvilktu stiegru lokam vai norautu ienaidnieka galvu, liekot savu kāju uz viņa skausta. Varbūt no malas nevarēja redzēt Dāvida emocionālo stāvokli (izmisums, slimības, bailes), tomēr Dāvids izcīnīja savas cīņas caur pateicību un slavēšanu. Izlasi, ko Dāvids pravieto par Jēzu:

”Es esmu kā izliets ūdens, visi mani kauli ir kā salauzti, mana sirds manās miesās ir kā izkusis vasks. Manas smaganas izkaltušas kā māla trauks, un mana mēle līp pie manām aukslējām, nāves pīšļos Tu mani esi guldījis. Ap mani sastājušies suņi, ļaundaru bars mani ielenc, manas rokas un kājas ir caururbtas. Es varu saskaitīt visus savus kaulus, bet viņi lūkojas manī ar prieku. Viņi dala manas drēbes savā starpā, un par manu apģērbu viņi met kauliņus.” (Psalms 22:15-19)

Mums ir jāprot dzīvot balansā. Atceries: ja tu kaut ko uzņemies, ej līdz galam. Jo, ja tu ieguldies, maksā cenu, bet neaizej līdz galam, tev būs negatīvas emocijas. Cilvēkiem, kas visu pamet pusratā, vairāk nav spēka un enerģijas kaut ko turpināt, jo viņi nav disciplinēti. Priecājies par katru mazo uzvaru.

”Savās bailēs es piesaucu To Kungu un brēcu pēc sava Dieva. Viņš sadzirdēja manu balsi Savā pilī, un mana brēkšana nāca Viņa ausīs. Zeme līgojās un drebēja, un kalnu pamati trīcēja. Tie grīļojās Viņa bardzības priekšā. Dūmi nāca no Viņa nāsīm un uguns liesmas no Viņa mutes, kvēlojošas ogles kā zibeņi dzirkstīja no Viņa. Viņš pielieca debesis un pats nolaidās zemē, un tumsa bija zem Viņa kājām. Viņš brauca uz ķeruba un aizlidoja tālēs, Viņš lidinājās ar vētras spārniem. Viņš tumsu darīja sev par apsegu, tumši ūdeņi un biezi padebeši bija Viņa mājoklis. No spožuma Viņa priekšā šķēlās Viņa padebeši ar krusu un liesmainiem zibeņiem.” (Psalms 18:7-13)

”Viņš izstiepa Savu roku no augšienes, satvēra mani un izvilka no lielajiem ūdeņiem. Viņš mani izrāva no stipra pretinieka rokām, no maniem naidniekiem, kas mani, pārmērīgi stipri būdami, māca.” (Psalms 18:17-18 )

”(..) jo es turējos Tā Kunga ceļos un nedarīju to, kas ir apgrēcība mana Dieva priekšā.” (Psalms 18:22)

Vienmēr psalma beigās skan slava un pateicība Dievam, arī tad, ja atbildes vēl nav. Paļaujies uz Dievu! Viņš satvers un izvilks tevi no dziļām problēmām. Sāc slavēt Dievu jau šodien par to, ko Viņš ir darījis un ko vēl darīs! Nedomā par to, cik viss ir slikti. Un liec savu kāju uz ienaidnieka skausta, satriec viņam zobus. Dzīvo ticībā, nevis skatīšanā.

”Jo tagadējās grūtības, kas ir vieglas, dod mums neizsakāmi lielu mūžīgu godību.” (2. Korintiešiem 4:17)

”Es viņus sagrāvu, ka tie vairs necēlās, bet nokrita pie manām kājām.” (Psalms 18:39)

”Tu liki bēgt manā priekšā visiem maniem ienaidniekiem, savus nīdējus es izdeldēju.” (Psalms 18:41)

Velns ar visu savu dēmonu armiju krīt pie tavām kājām. Un, ja vajag, Dievs patīrīs arī ļaunus cilvēkus tev apkārt. Dievs ir tavs Sargs. Kas tevi sargā, tas neguļ, jo Dievam nav vajadzīgs miegs. Viņš par tevi ir nomodā visu laiku, arī kamēr tu guli.

Viņi brēca, bet nebija glābēja, viņi piesauca To Kungu, bet Viņš neatbildēja. Tad es viņus samalu kā putekļus, ko vējš dzenā, kā ielas dubļus es viņus samīdīju.” (Psalms 18:42-43)

Kā putekļus, ko vējš dzenā, kā ielas dubļus tu samīdīsi savus ienaidniekus. Dievs tevi izglābs cīņās tavas tautas labā. Kādas bija Dāvida cīņas? Tikai par sevi? Tās bija visas tautas labā. Ir svarīgi, ka tavas cīņas ir Dieva valstības celšanas labā. Ir vērts ieguldīt un atdot daļu no savas emocionālās enerģijas Dieva darbam jeb draudzes celšanai, Dieva svētītai Latvijai.

Emocionāls balanss – tas nav pats galvenais, bet ir svarīgi pievērst uzmanību tam, lai negatīvās emocijas neņemtu virsroku. Ja, ejot uz mērķi, mums ir bijusi spriedze, pēc tam vajag atalgojumu, balvu. Cilvēks visu laiku nevar saņemt tikai kritiku, katram no mums vajag arī uzslavu. Vienmēr var atrast kaut ko, par ko otru uzslavēt. Mēs nesen bijām ceļojumā. Es savai sievai biju personīgais šoferis, taksists. Viņa varēja tikai sēdēt un gudri runāt. Es arī biju tas, kurš plānoja braucienu. Izbraukt cauri 24 valstīm prasīja emocijas, bija arī emocionālā spriedze. Ja šoferim ir jābrauc dienu un nakti, lai ātrāk nokļūtu kādā punktā, piemēram, līdz Vācijai, tad braukšana pārvēršas ļoti smagā darbā. Kad pēc tādas braukšanas es nonāku galā, esmu nekāds un jebkurā gadījumā ir vairāk jāatpūšas, un arī no emocionālā stresa, ko rada dažādas situācijas uz ceļiem. Uz lieliem autobāņiem vācieši un austrieši, kuri no bērnības ir pieraduši braukt lielā ātrumā, tā brauc, ka netieku viņiem līdzi. Lai arī cik laba būtu mana mašīna, paskatos spogulī – tur neviena nav, pagriežu galvu prom, un pēkšņi tur jau ir mašīna. Es varu braukt kādu pusstundu ar ātrumu 200 km/h, tad es nogurstu un vairs nespēju koncentrēties, tādēļ turpinu ar ātrumu 140-150 km/h. Salīdzinot ar Latviju, mēs braucam kā gliemeži. Lai tiktu no Siguldas uz Rīgu, katru reizi tas man ir pārbaudījums. Vienmēr priekšā gadās kāds tormazs, kas brauc tikai ar 40-50 km/h. Pārsteidzoši ir tas, ka bieži tie ir vīrieši, nevis sievietes vai veci onkulīši. Ja es braucu kādas 12 stundas, kamēr ir gaišs, es neesmu tik noguris, normāli apstājos motelī un izguļos. Emocionāli ir prieks. Vārdu sakot, ja naktī esmu izgulējies, tad emocionāli varu baudīt ceļu. Kad skrienu cauri naktij ar vētras spārniem, tas prasa ļoti lielu enerģiju un daudz laika, lai atgūtos. Un man vairs nav prieka, jo ir negatīvas emocijas. Fizisks nogurums arī rada negatīvas emocijas. Kāda jēga lielā ātrumā braukt naktī? Ja nu vienīgi tad, kad sieviete dzemdē un ir jāpaspēj uz slimnīcu.

Mēs paši lielā mērā varam balansēt savas emocijas. Ja kaut ko dari, izdari to līdz galam un priecājies, nevis tikai domā, cik tev ir grūti. Ja nesanāk sasniegt savu lielo plānu, tad priecājies par mazajiem plāniem, kas piepildās. Ja tu paveiksi līdz galam kaut mazu darbu, tu jutīsies labi un domāsi: “Oho, es to izdarīju!” Līdz ar to tevī veidosies iekšēja stāja un garīga izjūta, ka viss ir kārtībā. Es labi jūtos arī tad, ja man ir stress, jo stress ir cena, bez tā nevar iztikt. Savā atvaļinājumā, kas man bija septembrī, es tiešām atslēdzos un atpūtos. Citi pat saka, ka to varot redzēt. Man ir vairāk enerģijas. Tautas lūgšanu sapulci sagaidīju bez īpaša stresa. Tagad nedaudz ir, varbūt būs vēl rīt un tad beigsies. Tas nozīmē, ka arī atpūtai jāvelta laiks. Tu nevari visu laiku tikai strādāt un strādāt. Emocijas pretojas, ir spriedze. Ja tu tikai strādā, strādā un neatpūties, tad vari sapīties negatīvās emocijās. Ļauj sev kādu brīdi atpūsties. Dievs ir ļoti labs.

Pavadot laiku ar Dievu un gatavojot sprediķus, varu strādāt no 8.00 rītā līdz 15.00 dienā. Tad ir sasniegti griesti, jo tā ir garīga un intelektuāla smadzeņu piepūle. Daudz lasu, pētu, domāju, domāju un domāju. Lūdzu Dievu un slavēju, līdz es vairs nevaru. Mana roka pati ar datora peli uzšķir interneta saitus, kas nav saistīti ar Dievu, piemēram, par tehniku. Ir kāds limits, cik ilgi es varu garīgi strādāt, un pēc tam man vajag atslodzi. Naktī vajag izgulēties. Es katru dienu kaut ko gatavoju, bet pienāk plkst. 13.00 un es eju izskriet kādu līkumu pa Siguldas takām. Es sportoju, elpoju, esmu svaigā gaisā un atslēdzos no garīgā darba, un man ir normālas emocijas. Mums katram pašam ir jārūpējas par emocionālu balansu, lai negatīvais tiek izlīdzināts.

Ir daudz cilvēku, kuriem īpaši nepatīk mūsu draudze, jo mēs īpaši ejam Dieva gribā. Ir arī cilvēki, kuri tieši mani nevar panest. Par nožēlu jāsaka, ka tā jūtas arī kādi lielāki cilvēki. Tas manī nerada pozitīvas emocijas. Bet Dieva vārds saka, ka jāpiedod, jo pretējā gadījumā man nepiedos. Dievs ir ļoti ultimatīvs. Es esmu pazemīgs. Runāju ar bīskapu Andreju Tiščenko, kurš ir redzams cilvēks Ukrainā un arī rūpējas par draudžu vienotību, un stāstīju viņam, ka organizējam Tautas lūgšanu sapulci, un teicu: “Daži cilvēki pret mums ir ļoti nejauki un ļauni. Bet es esmu pazemīgs.” Viņš atbildēja, ka tā ir pareizi un ka viņš pats arī tā darot. Paskatoties uz viņu, neizskatās, ka viņš tā varētu darīt, jo ir autoritatīvs un stingrs, bet patiesībā viņš ir pazemīgs. Bīskaps slavē kopā ar mums, arī ziedo mūsu draudzē un ir kā viens no mums. Viņš atbrauca pie mums, veltīja savu laiku – tā ir pazemība. Ja arī viņš kādreiz izmet kādus īpašākus vārdiņus, tas nenozīmē, ka nav pazemīgs. Visas vienotības lietas prasa emocionālu enerģiju, jo nav patīkami tikties ar cilvēku, zinot, ka es viņam riebjos, zinot, ka kādi runās pretī un darīs visu pretī. Bet es eju atkal, jo Dievs tā grib. Līdz ar to arī es tā gribu, un nav svarīgi, kā es jūtos. Dažkārt gribās pateikt kaut ko rupjāku, atzīšos, ka domās arī esmu to pateicis. Tad es lūdzu piedošanu, nožēloju to un solu, ka tas vairāk neatkārtosies, un augu. Mēs nedzīvojam skatīšanā, bet ticībā, un, uz zemes būdami, mēs nopūšamies un panesam grūtības. Jo mēs negribam kaili nonākt Dieva priekšā, bet būt apģērbti svētumā un darbos, ko mēs esam darījuši. Mēs esam žēlastībā izglābti, bet kur tad tā žēlastība ir redzama? Tā ir izmērāma. Bez žēlastības ir arī kalpošana un Dieva griba, un mūsu uzdevums ir to izpildīt.

“Es slavēšu To Kungu, kas man devis padomu; pat naktī mana sirdsbalss ir paklausībā modra.” (Psalms 16:7)

Dāvids tā saka. Vai noķēri domu? Pat naktī sirdsbalss ir modra! Viņš naktī normāli negulēja. Kādēļ? Viņš tik ļoti bija lūdzis Dievu, ka nenāca miegs, domājot par Dieva lietām. Vai tev nav tā bijis pirms atbildīgām kalpošanām, kas pat naktī tu neguli vai pavadi laiku ar Dievu? Vai tas neprasa emocijas un fizisko spēku? Vai tas neprasa negulētas naktis? Redzi, tā ir cena! Mēs nedzīvojam skatīšanā, bet ticībā. Ir svarīgi neskatīties uz izjūtām. Balansē savas emocijas, bet neliec tās par savu vadītāju, jo mūsu vadītājs ir dzīvais Dieva vārds un Kristus mācība. Latvijā vairums kristiešu uzskata, ka, ja kaut kas notiks, tas notiks tad, kad Dievs to gribēs. Bet Dievs grib, lai mēs ejam un izdarām, un tad tas notiks, ja Dievs gribēs. Bet, ja mēs neejam un nedarām, tad nenotiks. Piemēram, kāda mūsu draudzes māsa ar savu vīru iepazinās skolā. Kāpēc viņa apprecēja tieši šo puisi, nevis kādu no citu? Kāpēc Pēteris apprecēja Pārslu? Tāpēc, ka abi ir vienā draudzē un vienā grupā. Kuri cilvēki var iemīlēties un apprecēties? Tie, kuri kaut kur ir kopā. Skolā bija kopā, draudzē ir kopā. Tur arī rodas vienotība, un vīrs ar sievu arī pēc tam ir vienoti. Tad, kad mēs rīkojam Tautas lūgšanu sapulci, mēs sanākam kopā un tas veido attiecības, tas veido mīlestību un vienotību. Bet daļa no kristiešiem uzskata, ka tas ir slikti, ka tas nekam neder. Viņi domā, ka kaut kas notiks no apakšas vai pats no sevis, ka Dievs pats kaut ko darīs. Galvenais ir tuvas attiecības, bet tās ir jāveido. Tāpat par reformāciju un atmodu Latvijā daudzi domā, ka mēs tikai lūgsim un, kad Dievs gribēs, tad tā atnāks. Tā mēs ļoti maldāmies. Dievs saka, lai mēs EJAM un DARĀM par mācekļiem. Man patīk, ko bīskaps Andrejs Tiščenko teica, ka, ja kristieši nodarbotos ar to, ko Dievs grib, nevis ar to, kas viņiem patīk, tad viņu valstis jau sen būtu izmainītas. Mēs darām to, ka mums patīk, mēs gaidām atmodu, bet mums ir jāiet un jāstrādā, lai atmoda būtu. Visam ir cena, arī emocionāla cena.

Debesu Tēvs, svētī, ka nāk saprašana, ka nāk apskaidrība, Dievs, pār katru kalpotāju, pār katru mācītāju, pār katru kristieti Latvijā. Lai mēs saprotam to cenu, kas mums jāsamaksā, ka tagadējās grūtības patiesībā ir vieglas. Lai mēs nedzīvojam skatīšanā, bet ticībā, lai mēs panesam grūtības un apzināmies, ka emocionālā cena un fiziskā cena ir jāsamaksā, lai baudītu mūžīgu dzīvību un augļus arī šeit virs zemes. Vai tev kaut kas iekrita sirdī? Vai tu kaut kādā veidā kļūsi labāks? Jo tev būs vairāk zināšanu un pareiza Bībeles izpratne, jo vairāk un labāk tu spēsi cīnīties. Tu esi apbruņots! Debesu Tēvs, es lūdzu par ikvienu “Kristus Pasaulei” dalībnieku, par ikvienu apmeklētāju. Paldies, Dievs, ka Tu mūs esi savedis kopā, salicis kopā kā vienu vienotu ģimeni. Paldies, Dievs, ka mums katram ir savas garīgās mājas, kurās Tu mūs esi ielicis. Ja kāds ir izkritis no ierindas, Svētais Gars, palīdzi atgriezties. Ja kāds vēl nav mums pievienojies, palīdzi viņam atnākt. Svētais Gars, pieskaries, lai cilvēki piedzimst no augšienes un kļūst par Taviem bērniem, par draudzes daļu. Es lūdzu par katru vienu, ka Tu svētīdams svētī emocionāli, ka mēs katrs saprotam un uzņemamies emocionālās spriedzes cenu un iemācāmies arī priecāties un baudīt no prieka, ko sniedz draudze, ko sniedz attiecības ar Tevi, ko sniedz sasniegti mērķi, ko sniedz attiecības, komunikācija un kalpošana. Svētī katru vienu ģimeni, finansiālo stāvokli, lai viss ir diezgan. Svētī emocionālo stāvokli, prāta stāvokli, fizisko stāvokli. Ja kāds starp mums ir nevesels, Svētais Gars, aizskar, lai nāk pilnīga dziedināšana. Ja kāds ir nebrīvs, Svētais Gars, pieskaries šajā brīdī, lai nāk pilnīga brīvība. Ja kāds ir noskumis, iepriecini, dzīvais Dievs! Paldies Tev par draudzi, paldies par katru brāli un māsu, ar kuru kopā ir gods kalpot Tev, mans Dievs! Āmen!

Mācītāja Mārča Jencīša sprediķi “Emocionālā spriedze – balva vai cena?” pierakstīja un rediģēja draudzes “Kristus Pasaulei” redakcija

Slāpes pēc Dieva

Publicēja 2019. gada 14. okt. 22:05Līga Paņina

Ziņas datums 15.10.19

 

Es ilgi lūdzu Dievu un domāju par to, ko man sludināt šajā svētdienā. Lūdzu Dievam: “Dievs, kas ir tas, kas man jāpasaka draudzei?” Nāca prātā dažādas tēmas, bet sapratu, ka tās nav īstās. Pēkšņi ienāca prātā šī tēma – “Slāpes pēc Dieva”. Es vēlos sludināt no Dieva saņemto, nevis vienkārši apsēsties, kaut ko sagatavot un runāt. Es vēlos, lai šis vārds aiziet līdz tavai sirdij un Svētais Gars uzrunā un veic izmaiņas tevī. Jo ilgāk un vairāk mēs slavējam un pielūdzam Dievu, jo dziļākā Dieva klātbūtnē mēs ieejam, un tas izraisa mūsos slāpes vēl vairāk lūgt un dziedāt: “Mana sirds, Jēzu, ir Tava!” Ar katru reizi mēs aizvien vairāk apzināmies, saprotam un pat sajūtam, ko nozīmē vārdi: Jēzu, es slāpstu pēc Tevis. Mana sirds ir Tava! Es atdodu savu sirdi Jēzum. Ko viens otram saka ļoti iemīlējušies cilvēki? Viņi saka: “Mana sirds pieder tev!” Mēs tik stipri mīlam Jēzu, ka sakām: “Jēzu, mana sirds pieder Tev! Es slāpstu pēc Tevis, Dievs! Es gribu slāpt pēc Tevis vairāk nekā vakar! Es mīlu Tevi vairāk nekā vakar!” Vai tu esi kādreiz Dievam teicis šādus vārdus? Cilvēki, kuri viens otrā ir ļoti iemīlējušies, tā saka. Kāpēc? Tāpēc, ka viņi slāpst viens pēc otra, viņi mīl viens otru un tvīkst viens pēc otra kā izkaltusi zeme. Viņi grib satikt savu mīļoto. Lūk, tā ir jāslāpst mūsu sirdīm pēc Dieva! Kā atnāk šīs slāpes? Kur tās dabūt?

 

Izstāstīšu jums kādu stāstu. Kāds mācītājs vakariņoja ar kādu pāri no viņa baznīcas. Kad mācītājs jau bija devies prom, sieva teica vīram: "Man šķiet, viņš mums nozaga sudraba karoti!" Sieva bija noraizējusies, jo karote bija pazudusi. Šis pāris svētdienās gāja uz draudzi, bet sievai bija neērti mācītājam teikt, ka viņš ir nozadzis karoti. Pagāja gads, un mācītājs atkal apciemoja šo pāri. Sieva dīdījās, nenocietās un teica: "Mācītāj, jūs mums toreiz nozagāt karoti!” Mācītājs atbildēja: “Nē, es to ieliku jūsu Bībelē.” Šis pāris bija draudzes locekļi, un mācītājs viņus apciemoja vismaz reizi gadā. Pāris nebija atvēris Bībeli visa gada garumā. Iedomājies karoti, tā ir pietiekami liela. Tā nav kaut kāda pūka, putna spalva, maza lapiņa vai uz mazas strēmelītes izrakstīts Bībeles pants. Ja tā ir pazudusi, to var ievērot, un, ja to meklē, to var atrast. Tā karote droši vien bija īpaša vai arī sieva bija ļoti vērīga, kā jau sievietes, kas visu pamana. Droši vien viņa teica vīram: “Kā mācītājs varēja nozagt karoti? Tās nekur nav!” Vīrs varbūt nemaz nepamanīja, ka vienas karotes trūkst. Ir svarīgi, ka mēs slāpstam pēc Dieva. Un, ja mēs slāpstam pēc Dieva, tad mūsu Bībele tiek atvērta vismaz reizi dienā. Kad iemīlējušies cilvēki slāpst viens pēc otra, viņi taču sarunājas vai sarakstās, pasaka kaut ko labu viens otram un arī pretī saņem labus vārdus. Ja mēs slāpstam pēc Dieva, mēs vēlamies uzzināt kaut ko vairāk par Viņu, un tādēļ atveram Bībeli. Tad, kad es lasu Bībeli, Dievs runā uz mani, savukārt, kad es lūdzu, tad es runāju uz Dievu. Tas ir dialogs, tā ir saruna, mīlestība un komunikācija. Bībelei nav jāstāv pārklātai ar putekļiem un ar karoti iekšā. Iedomājies, kā jutās sieva, kad viņa pārmeta mācītājam par karoti. Iedomājies, kā Dievs uz viņu runāja caur šo notikumu. Cik gudrs bija mācītājs! Viņš bija Dieva vadīts, jo slāpa pēc Dieva un vēlējās, lai arī viņa draudzes locekļi slāptu. Ja mēs slāpstam pēc Dieva, tad mēs lasām Viņa vārdu un ēdam no tā.

 

“Bet Viņš atbildēja un sacīja: “Stāv rakstīts: cilvēks nedzīvo no maizes vien, bet no ikkatra vārda, kas iziet no Dieva mutes.”” (Mateja evaņģēlijs 4:4)

 

Mēs ēdam no Dieva vārda. Mūsu fiziskā miesa nespēj dzīvot, ja mēs neuzņemam barības vielas un daudz ūdens. Bez tā mēs mirstam. Tieši tāpat ir ar mūsu garu. Cilvēks var būt dzīvs, staigāt un elpot, bet viņa gars ir miris, ja tas neuzņem dzīvības vārdu. Tāpēc būsim tādi, kas uzņem dzīvības vārdu! Ja mēs slāpstam pēc Dieva, tad mēs esam draudzē un ejam uz dievkalpojumiem. Ja mēs slāpstam pēc Dieva, tad gribam būt dievkalpojumā, pat ja miesa protestē un negrib nākt. Tavs gars, kā Dieva vārds saka, slāpst pēc Tā Kunga kā sausa zeme, kā briedis, kas brēc pēc ūdens upēm.

 

“Kā briedis brēc pēc ūdens upēm, tā mana dvēsele brēc, ak, Dievs, pēc Tevis!” (Psalms 42:2)

 

Padomā par šo pantu dziļāk. Briedis grib dzert. Vai tu esi jutis slāpes? Droši vien. Bet vai tu esi jutis ļoti, ļoti stipras slāpes, tā, ka šķiet, gals būs klāt? Tās ir fiziskās slāpes, kad ļoti vēlamies dzert. Mēs jau redzam, kā dzeram, iztēlojamies to. Tāpat arī mūsu gars slāpst pēc dzīvā Dieva ūdens, pēc dzīvā Dieva avotiem, pēc dzīvības tīrā ūdens. Es atceros reizi, kad bijām Berlīnē uz Reinharda Bonkes konferenci. Tā bija Svētā Gara konference. Mēs staigājām pa pilsētu, un ārā bija ļoti, ļoti karsti. Mēs ar vīru bijām tik ļoti izslāpuši, ka galvā bija tikai viena doma: “Ūdeni, ūdeni, ūdeni! Es gribu dzert!” Mēs nevarējām atrast nevienu veikalu, kur varētu nopirkt padzerties. Tajā laikā gan es nedomāju par ūdeni, jo man vēl nebija saprašanas par to, cik svarīgs ir ūdens. Es domāju par kaut ko garšīgu. Tajā laikā man šķita, ka ūdens ir kaut kas negaršīgs. Man šķita dīvaini tie cilvēki, kuri ūdeni pērk veikalā, jo ūdens akās taču ir ļoti daudz. Kādā citā reizē mēs apmeklējām konferenci Zviedrijā, un katrā ēdienreizē uz galda atradās ūdens. Nekā krāsaina un salda, tikai ūdens. Šķita, ka vispār nav, ko dzert. Es atceros, ka pie sevis domāju: “Kas tie par cilvēkiem? Jocīgi tie ārzemnieki, kas dzer ūdeni. Ja vēl tas būtu gāzēts un ar kaut kādām garšiņām...” Tagad man ir sapratne par to, cik svarīgs cilvēka organismam ir ūdens, un cik svarīgi ir ūdeni uzņemt pietiekamā daudzumā, lai mēs neietu bojā un nesaslimtu. Tāpat ir ar Dieva vārdu – ir svarīgi uzņemt dzīvo ūdeni, lai mēs neietu bojā un nesaslimtu un lai mūsu dzīve būtu veiksmīga, mēs būtu uzvarētāji un dzīvotu Dieva gribā. Lūk, tajā reizē, Berlīnē, man nebija saprašanas par ūdeni. Kad man slāpa, es domāju par limonādi. Vairākos veikalos dzērieni bija par nenormāli augstām cenām. Mums nebija tādas naudas, lai to iegādātos. Beidzot mēs atradām veikalu, kur varēja iegādāties dzeramo, kolu, par normālu cenu. Mēs laimīgi izgājām ārā ar aukstu kolu rokās. Gluži kā dzērāji, kuriem ir paģiras, vai kā narkomāni, kuriem ir lomkas, mēs aizgājām ap stūri un trīcošām rokām skrūvējām pudeli vaļā. Man ir bijusi saskare ar cilvēkiem, kuri mokās ar atkarībām. Kāpēc viņiem ir atkarības? Tāpēc, ka viņi dzer no nepareizā ūdens. Viņi dzer no duļķaina, smirdīga ūdens, un viņiem slāpst atkal. Toreiz mēs kolu dzērām lielām mutēm, bet tas bija nepareizais šķidrums. Ir jādzer tīrs, svaigs ūdens no avota, no Dieva avota. Cilvēki bieži savas slāpes remdē nepareizajos ūdeņos, dīķos un pasaules dziļumos. Viņi domā, ka tas ir labi un pareizi, bet pēc kā patiesībā slāpst viņu dvēsele? Pēc tīrā, dzīvā dzīvības ūdens. Tās ir slāpes pēc Dieva.

 

Kādu labumu mūsu organismam dod dzīvais, tīrais ūdens, kad mēs to dzeram? Ūdens palīdz uzmodināt organismu, palīdz gremošanas sistēmai, pazemina asinsspiedienu, palīdz novērst sirdstrieku un sirds aritmiju. Ūdens uzmundrina organismu, normalizē sirdsdarbību, palīdz vielmaiņai, piegādā organismam šķidrumu, kur ir tā trūkums. Tāpat ūdens palīdz organisma aizsargsistēmai, kad cilvēks jūtas apslimis. Iedomājies, cik daudz laba dara ūdens! Vai zini, ko es daru, kad jūtos apslimusi vai šķiet, ka slimība nāk virsū? Es dzeru ļoti daudz ūdens. Es nedzeru pretsāpju tabletes. Es ļoti reti dzeru zāles. Visa mūža garumā es varbūt esmu izdzērusi piecas pretsāpju tabletes. Es nopirku 400 mg tabletes, pārplēsu tās uz pusēm un dzēru tikai pusīti. Kādēļ man jādzer tik stipra deva? Mans organisms nav pieradis pie zālēm. Mans organisms ir pieradis pie ūdens. Es daudz dzeru ūdeni, un mans organisms tiek galā. Kad mēs dzeram no dzīvā Dieva ūdens, mūsu gars, dvēsele un prāts tiek dziedināti un aizsargāti. Ūdens palīdz atjaunot enerģiju, kad cilvēks jūtas noguris. Kad nākas būt blakus slimam cilvēkam, ūdens neļauj baktērijām attīstīties tavā organismā. Lūk, cik daudz labu lietu dara ūdens! Cik svarīgi to dzert ikdienā!

 

Vai zini, ko organismam nodara kola? Runa var būt arī par citiem krāsainajiem dzērieniem, taču šķiet, ka kola ir vistrakākais. Kas notiek ar mūsu organismu desmit minūtes pēc kolas dzeršanas? Tajā nonāk apmēram desmit tējkarotes cukura, kas pielīdzināmas 100% diennakts cukura devai. Padzeries kolu, un cukura deva uzņemta, bet parasti gribās vēl uzēst kādu našķi, konfekti, cepumus, bulciņas. Lai gan šāds cukura daudzums, kas uzņemts vienā piegājienā, var izraisīt sliktu dūšu, tomēr kolā esošā fosforskābe šo sajūtu nomāc. Patiesībā cilvēks jau ir pārdozējis cukuru, kā narkomāns. Arī garīgā ziņā cilvēki meklē remdēt savas slāpes velna ūdeņos, un viņiem ir slikta sajūta, slikta dūša, bet kaut kas to nomāc. Cilvēki to nevēlas atzīt un apgalvo, ka iet ļoti labi, tomēr sliktā dūša paliek, jo viņos nav dzīvā Dieva ūdens. Kas notiek divdesmit minūtes pēc kolas dzeršanas? Asinīs strauji kāpj cukura līmenis, kas ietekmē arī insulīna līmeni. Lielākajai daļai cilvēku šajā brīdī tas ir augstāks, nekā tam ierasti vajadzētu būt. Uz to strauji reaģē aknas, kuras pārāk lielo cukura daudzumu pārvērš taukos. Cilvēks aptaukojas un saka: “Es jau daudz neēdu, es vienkārši tāds esmu.” Bet, ja viņš paskatītos uz savu ēdienkarti, tad saprastu, kas ir aptaukošanās avots. Cilvēki bieži saka: “Es jau daudz nedzeru no velna, es tikai mazliet pagrēkoju,” bet patiesībā viņi jau ir garīgi aptaukojušies. Kas notiek ar cilvēka organismu četrdesmit minūtes pēc kolas dzeršanas? Kofeīna absorbcija ir pabeigta. Tā kā aknas asinsrites sitēmā izgrūž palielinātu cukura daudzumu, strauji paaugstinās asinsspiediens. Pastiprināti sāk darboties mūsu smadzeņu receptori, kuri cenšas novērst miegainību, kuru var izraisīt kolā esošie ķīmiskie savienojumi. Šo ķīmisko savienojumu dēļ cilvēkam vajadzētu būt miegainam, bet ir vēl cita viela, kas iedarbojas uz smadzenēm un novērš miegainību. Kas notiek pēc četrdesmit piecām minūtēm? Pastiprināti darbojas smadzenes, kuras sūta noteiktus signālus uz smadzeņu centriem. Zinātnieki norāda uz to, ka pilnīgi identiski cilvēka smadzenes darbojas arī narkotiku rezultātā. Tā ir eiforijas sajūta un prieks. Cilvēki, kuri dzer no velna ūdeņiem, bieži saka: “Man ir prieks! Man tik labi iet!” Tas ir īslaicīgs prieks, īslaicīga eiforija, īslaicīga laime, aizvietotājs, jo tas nav Dieva ūdens. Tas nav dzīvais ūdens, tā ir indīgā kola. Sešdesmit minūtes pēc kolas lietošanas ķermenī nonākusī fosforskābe, magnijs un cinks ir tievajās zarnās un paātrina metabolisma procesu organismā. Vai tu vēl gribi dzert kolu? Ja tu mīli dzert kolu, tad pieliec šo informāciju pie sienas. Padomā, kas notiek ar tavu organismu! Kad cilvēks regulāri lieto nepareizo šķidrumu, viņš pats to nesaprot un nejūt. Tāpat ir cilvēki, kuri saka: “Man nevajag Dievu, man ir labi tāpat!” Tas ir tāpēc, ka viņi piepildās ar nepareizajiem ūdeņiem un apmāna paši sevi. Viņi aiztušē savu sirdsapziņu, bet patiesībā aiz tā slēpjas izmisusi dvēsele. “Kā briedis brēc pēc ūdens, tā mana dvēsle slāpst pēc Tevis, Dievs!” Kā sausa, izkaltusi zeme. Vai esi kādreiz to redzējis? Izkaltušai zemei vajag ūdeni, lai tajā kaut kas varētu augt. Briedis brēc pēc ūdens, un, tiklīdz viņš to dabū, ir laimīgs. Sešdesmit minūtes pēc kolas uzņemšanas strauji sāk kristies cukura līmenis asinīs. Cilvēks sāk justies neapmierināts un apātisks. Tad, kad mēs dzeram no nepareizā ūdens, tam ir sekas. Pat ja cilvēks kādu laiku jūtas labi, viņš ir slavas virsotnē un viss ir skaisti, vienā brīdī parādīsies sekas, jo viņā iekšā aiz maskas slēpjas izmisusi, sāpju pilna dvēsele, kas slāpst pēc Dieva.

 

Lai automašīna brauktu, ir vajadzīga degviela. Ja tavai mašīnai ir benzīna motors, vai tu bākā vari ieliet gāzi? To pat nav, kur ieliet. Vienmēr, kad dodos ieliet savai automašīnai degvielu, es kārtīgi paskatos, vai tas ir tas benzīns, kas man vajadzīgs, jo lasīju, ka ir tādi ļaundari, kuri benzīntankā samaina vietām pistoles, un tā rezultātā cilvēki ielej nepareizo degvielu. Vienmēr salīdzini visu ar Dieva vārdu un pārliecinies, vai tas, ko tu dzer, ir saskaņā ar Bībeli un ir Dievam patīkams. Piepildies ar pareizo degvielu! Lai auto varētu braukt, tam ir vajadzīga degviela, turklāt pareizā degviela. Lai mēs varētu pilnvērtīgi dzīvot uzvaras pilnu dzīvi, arī mums ir vajadzīga degviela. Šī degviela ir Dieva vārds un draudze. Šobrīd tu uzpildies ar dzīvo Dieva vārdu! Tev noteikti ir bijušas tādas situācijas, kad negribas iet uz mājas grupiņu un tā vietā noslinkot. Pēkšņi šķiet, ka arī iesnas ir piemetušās. Tu pats tam sāc ticēt, sajūties apslimis un nolem, ka nebūs pat jāmelo vadītājam. Reiz redzēju foto, kurā ir zilas, zilas debesis un vienā vietā maziņš mākonītis. Cilvēks pie sevis nosaka: “Šodien es sākšu skriet un dzīvot veselīgu dzīvesveidu.” Viņš paskatās pa logu un nodomā: “Tas mazais mākonis man liek domāt, ka līs.” Tad, kad negribas iet, vienalga ej un uzpildies ar dzīvo Dieva ūdeni! Mūsu miesai gribas slinkot, bet mūsu garam gribas ēst. Vai tev kādreiz ir bijis tā, ka gribas ēst, bet negribas gatavot? Man tā daudzreiz ir bijis. Es parasti saku tā – ja es nebūtu precējusies un man nebūtu katru dienu vīram jāgatavo ēst, tad es droši vien ēstu daudz mazāk, jo sev es negatavotu. Tas nav labi, es zinu. Tāpēc Dievs ir labs, Viņš man ir devis vīru, kuram regulāri jāgatavo ēst, un tādā veidā Viņš parūpējas arī par mani – es esmu paēdusi. Miesai negribas gatavot, bet ēst gribas. Lai paēstu, ir jāpagatavo ēdiens. Tāpat ir ar garīgo barību. Miesai negribas no rīta celties, gribas izgulēties, noslinkot un neieiet lūgšanu kambarī. Un kas ļoti bieži notiek tad, kad mēs nepiepildāmies ar dzīvo ūdeni? Mēs sākam slāpt pēc pasaules ūdens. Mums sāk parādīties dažādas vēlmes, un bieži vien tās sākas ar domām. Un, ja mēs vēl vienu dienu nepiepildāmies ar Dieva vārdu, piemetas iesnas un uz grupiņu neaizejam, un tā pat var nepamanīt, ka sākam dzert no nepareizā ūdens, un brīnāmies, kāpēc sāk slikti iet.

 

“Beidzamajā, lielajā svētku dienā Jēzus uzstājās un sauca: “Ja kam slāpst, tas lai nāk pie Manis un dzer!”” (Jāņa evaņģēlijs 7:37)

 

Šobrīd Jēzus uzstājas un sauc personīgi uz tevi: Slāpsti pēc Dieva! Remdē savas slāpes Dievā! Pirms daudziem gadiem sprediķī runāju par slāpēm. Daži cilvēki to vēl šodien atceras, kā es sludināju ar sarkanu spaini rokā, teikdama: “Dzer no Dieva avotiem!” Piepildies ar Dieva ūdeni! Avotā ūdens nekad neizsīkst. Dievam vienmēr ir pārpārēm ūdens. Dieva ūdens pietiek visiem cilvēkiem, tas nekad nepietrūkst. Tālāk teikts:

 

“Kas Man tic, kā rakstos sacīts, no viņa miesas plūdīs dzīva ūdens straumes." (Jāņa evaņģēlijs 7:38 )

Ja es neesmu piepildījusies ar Dieva ūdeni, vai no manis plūst dzīvā ūdens straumes? Neplūst, jo tur ir sausums. Vai jums ir gadījies, ka jālaista puķes, bet tik ļoti negribas to darīt? Jums ir jāpieliek pūles, lai to izdarītu, lai puķes augtu. Mums Dieva dzīvais ūdens ir vajadzīgs, lai mēs augtu un dotu to citiem. Tad, kad mēs paši dzeram no Dieva ūdens, tad mēs to dodam arī citiem. Tu vēlies būt pārpildīts ar Dieva ūdeni tā, ka tu vari iet un kalpot cilvēkiem svaidījumā, spēkā un ar uguni? Dzer no Dieva avotiem daudz, jo šis ūdens nekad neizsīkst! Pirmkārt, tev ir slāpes pēc Dieva. Tad tu nāc pie Dieva remdēt savas slāpes. Tu lasi un piepildies ar Dieva vārdu, dari Dieva vārdu un maksā cenu. Tu dzīvo ar Dieva vārdu un esi draudzē. Tu esi kalpošanā un mājas grupiņā. Dzerot Dieva ūdeni, nav iespējams, ka tas pēc tam neplūst tālāk. Pat ja tev ir kompleksi, bailes un uztraukums, kalpo Dievam. Slāpes pēc Dieva un izglābtām dvēselēm tev palīdzēs pārvarēt savus kompleksus un rakstura problēmas un liks mainīties. Tas tev liks kalpot, sludināt, pārvarēt bailes iziet uz ielas un pasludināt kādam cilvēkam evaņģēliju, jo no tevis plūst dzīvā ūdens straumes. Pirms pāris dienām es Rīgā braucu ar taksi. Iekāpu takša aizmugurējā sēdeklī un nespēju nepateikt šoferim par Jēzu. Un tas ir tāpēc, ka es slāpstu pēc Dieva un glābtām dvēselēm un no manis plūst dzīvā ūdens straumes. Es nevaru nepateikt cilvēkiem par Dievu, neatkarīgi no tā, kur atrodos. Vienmēr nodomāju pie sevis: “Ja nu es šim cilvēkam esmu vienīgā iespēja!?” Tas ir tāpēc, ka manī deg dzīvā Dieva uguns. Esmu pārvarējusi dažādus kompleksus, bailes un mazvērtību, jo es slāpstu pēc Dieva.

Vai mēs ar kolu varam pilnā mērā remdēt slāpes? Mēs it kā padzeramies, bet pilnībā slāpes remdēt nevaram. Savas slāpes pilnā mērā varam remdēt tikai dzīvā Dieva ūdens avotos. Ir paruna, ka no krūzes var ieliet tikai to, kas tajā ir iekšā. Tāpat ir arī ar cilvēkiem. Tu veltīgi gaidi no cilvēka kādu rīcību, ja viņš nav piepildīts ar tādu saturu, lai attaisnotu tavas cerības. Nav jēgas spiest kādu iet evaņģelizēt, ja viņš nav piepildījies ar dzīvo Dieva ūdeni. Citādāk ir tad, ja cilvēks ir piepildījies ar Dievu, un tu viņu motivē iet uz ielām stāstīt cilvēkiem par Jēzu. Mēs otram varam iedot tikai to, kas mums pašiem ir. Ja cilvēks nav piepildījies ar Dieva ūdeni, bet ar kādām citām lietām, ar laiku radīsies dažādas problēmas. Tie cilvēki, kuri pametuši draudzi, ļoti bieži grib citiem parādīt to, ka viņiem iet ļoti labi. Pa dienu viņi uzliek masku, un vakarā to noņem, dzīvojot savā nomāktībā, depresijā un vientulībā. Viss sliktais nāk no nepareizā dzēriena. To var salīdzināt ar smirdīgu dīķi, no kura cilvēks padzeras. Atceros kādas draudzes brīvdienas, kad atpūtāmies un gājām pirtī. Blakus esošais dīķis neizskatījās labi un bija smirdīgs. Es nolēmu, ka pēc pirts labāk ieiešu dušā noskaloties. Mācītājs izpeldējās dīķi, un pēc tam viņš dabūja ādas problēmu, ko sauc par kašķi. Arī mani tas ietekmēja, naktī traucēja gulēt, jo viņš modināja mani, lai palīdzu pakasīt, jo tik ļoti niezēja āda. Kad mēs piepildāmies ar netīriem ūdeņiem, tad ir sekas. Ja mēs esam paklīduši un iestrēbuši nepareizo dziru, mēs sākam tielēties pretī Dieva vārdam, savam vadītājam un draudzes mācībai. Ja tev ir gadījies iestrēbt smirdīgo ūdeni, tad tev ir jānāk pie dzīvā Dieva ūdens, lai Viņš attīra tevi no visa sliktā. Bībelē rakstīts – tad, kad mēs nākam pie Viņa, tad topam par jaunu radījumu. Aiziet visas problēmas, un to vietā atnāk prieks, laime un uzvara.

“Tādēļ, ja kas ir Kristū, tas ir jauns radījums; kas bijis, ir pagājis, redzi, viss ir tapis jauns.” (2. Korintiešiem 5:17)

Tie, kuri pietiekamā daudzumā nedzer Dieva ūdeni, uzskata, ka draudzē ir fanātisms. Šādi cilvēki ir piepildījušies ar varžūdeni un kļūst kašķīgi. Es vienmēr piepildos ar garīgo ūdeni un fizisko ūdeni. Ir bijušas reizes, kad ļoti gribas dzert, bet nav laika, jo ir jāsteidzas. Es iesaku kārtīgi padzerties no dzīvā ūdens straumes, tā ka plūst pāri. Tad, kad mēs piepildāmies ar Dievu, tad atrisinām problēmas, staigājam pa ūdens virsu un uzvaram visus velna melus. Ar Dievu sagraujam visus mūrus, un atnāk liels spēks. Ja cilvēks piepildās ar velna ūdeni, tad viņš pats sev sagādā problēmas. Mūsu meitai reiz sākās ļoti lielas vēdera problēmas, katru dienu sāpēja vēders. Nācās vest pie ārsta. Paldies Dievam, daktere bija ļoti zinoša un pajautāja, vai meita dzer gāzētos, krāsainos dzērienus. Tas arī izrādījās iemesls vēdera sāpēm. Viņai neizrakstīja nekādas izmeklēšanas un zāles, vienkārši ieteica pārtraukt dzert neveselīgos dzērienus. Bērns kļuva vesels, kad sāka dzert tīru ūdeni. Ja tavs bērns pēkšņi kļuvis hiperaktīvs, kašķīgs un nevaldāms, paskaties, ko viņš ēd, dzer un ko skatās. Ar ko viņš piepildās, tas arī no viņa nāks ārā. Vienreiz, kad ar mācītāju kopā braucām uz semināru, mums bija līdzi tikai kola. Abi ļoti daudz to arī dzērām. Vakarā nevarēju aizmigt, jo sirds dauzījās. Nobijos, ka varbūt veģetatīvā distonija mani skārusi, jo iepriekš biju daudz liecību par to dzirdējusi. Izrādījās, ka vīrs arī nespēj gulēt, un tad sapratām, ka tas ir no kolas.

Pārbaudi dzērienus, kurus dzer! Vai tu dzer no dzīvā Dieva avota, vai arī no nepareizā ūdens? Cilvēks var būt inteliģents un ļoti gudrs, ārēji izskatīties ļoti labi, bet viņš pats var nejust, ka garīgi smird, jo nav piepildījies ar Dievu. Nekad nebaidies cilvēkam pastāstīt par Jēzu. Kad cilvēks iepazīst Dievu, tad viņš pats apzinās, kas ir dzīvais Dieva ūdens. Mēs esam kā švamme un paši izvēlamies, ar ko mēs piepildām sevi un savu dzīvi. Izvēle ir tavās un manās rokās. Tev kārtīgi jāiegremdējas Dieva ūdeņos, nepietiek tikai ar mazumiņu, jo švammei ir vajadzīgs diezgan daudz ūdens, lai tā pilnībā būtu slapja. Kad esi piepildījies ar Dieva ūdeni, tava dzīve mainās, tavs raksturs mainās un tu skaties uz lietām citādāk. Pastāstīšu kādu piemēru. No rīta vīrs sēž un lasa avīzi. Sieva pieiet pie loga un redz, ka tieši tajā brīdī kaimiņiene izkar žāvēties veļu. Sieva spriež: “Tā veļa viņai tāda netīra un pleķaina. Viņa laikam nezina, kāds pulveris jālieto. Es varētu palīdzēt un ieteikt, kādu labāk izvēlēties.” Vīrs uz sievas teikto nereaģē. Pienāk nākamā reize, kad kaimiņiene liek veļu ārā, un sieva atkal saka: “Vai tiešām nav neviena, kas viņu pamācītu? Vai viņas vīrs neredz, ka tie palagi ir pleķaini?” Vīrs atkal neko neatbild. Pienāk trešā reize, kad atkal sieva pa logu redz kaimiņieni, un skaļi iesaucas: “Beidzot viņai ir labs pulveris, jo veļa ir tīra!” Vīrs pirmo reizi uz šo jautājumu atbild: “Es vienkārši nomazgāju logus!” Šis piemērs skaidri pasaka, ka mums katram ir jānomazgā savas sirds logi. Pat ja tev nepatīk to darīt, dari to, noberz kārtīgi! Iztīri katru mazāko sirds pleķīti, katru sastāvējušos netīrumu.

“Bet mēs visi, atsegtām sejām, Dieva godību redzēdami kā spogulī, topam pārvērsti Viņa paša līdzībā no spožuma uz spožumu. To dara Tā Kunga Gars.” (2. Korintiešiem 3:18 )

Viss, kas mums no savas puses ir jādara, – jāslāpst pēc Dieva. Kopā ar Dievu mēs notīrām savas sirds logus. To var izdarīt, kad remdējam savas slāpes Dievā. Viņš tevi tīra, atjauno, mazgā, dziedina, atbrīvo, un aiziet prom viss, kas traucē tuvoties Dievam. Ja tu gribi redzēt, kā tu izskaties, atver Dieva vārdu. Atver vaļā šo spoguli, lasi un saproti, ka tev ir jāmainās. Vajadzētu būt tā, ka tad, kad atveram Dieva vārdu, sakām: “Jā, Kungs, man tik ļoti jāmainās, man tik ļoti ir jāaug no spožuma uz spožumu. Man vajag Tavu klātbūtni. Ak, Dievs, es vispār pats nespēju izmainīties!” Mēs paši bez Dieva palīdzības nemaz nespējam mainīties. Tā ir milzīga kļūda, kad kristieši sāk domāt, ka viņi paši ir tādi smuki, tīri, baltiem palagiem, logiem un īpašajiem veļas pulveriem. “Es nespēju pati mainīties, Dievs, man vajag Tavu palīdzību, man vajag Tavu klātbūtni, Dievs. Es gribu Tevi mīlēt vairāk nekā vakar, es gribu vairāk slāpt pēc Tevis, Dievs. Es nespēju pati saviem spēkiem piedot, bet, Dievs, Tavā spēkā es to spēju.” Dieva vārds saka: ”Lai Mans spēks varens parādās tavā nespēkā,” jo, ja jau mums katram būtu lielais spēks, mums nevajadzētu Dieva varenību un nebūtu jāslāpst pēc Viņa. Tad, kad tu atzīsti savu nespēku un savas problēmas uztici Dievam, Viņš nāk un piepilda tevi. Tad, kad tu ej un iegremdējies Viņa vārdā, kad tu veido attiecības ar Viņu, tu dzīvo laimīgu, uzvaras pilnu dzīvi. Dievs ir tavs mierinātājs. Man ir bijuši brīži, kad domāju: “Dievs, kā es vispār varu pasmaidīt?” Cits tajā situācijā jau būtu nomiris. 

Vai zini, kas palīdz slāpt pēc Dieva un iegremdēties Viņa vārdā? Grūtības! Mēs, cilvēki, esam tādi, un daudzi atgriežas pie Dieva tikai caur grūtībām. Tad, kad man ir grūtības, es spiežos pie Dieva, bet, diemžēl, daudzi grūtos brīžos grib spiesties pie sava tuvākā, vīra, sievas. Tas ir labi, bet problēma rodas tad, kad gribas spiesties vairāk pie cilvēka nekā pie Dieva. Tad tavs nespēks vairs neparādīsies varens Dieva spēkā, bet tu ceri, ka Dieva spēks parādīsies varens caur otru cilvēku. Man ļoti patīk, ka tagad ir modē arī puišiem skaistas frizūras, ne tikai meitenēm, jo tas nozīmē, ka arī puišiem ir jāpacenšas, lai labi izskatītos. Un tad padomā, tu no rīta aizej uz vannasistabu, un tur ir spogulis. Ar pusaizvērtām acīm tu knapi esi izvilcies no gultas un skaties uz sevi spogulī, un, iespējams, iepriekšējā vakarā ir skatīta ne tā filma, un tu ieraugi sevi – mati izspūruši, acis sapampušas, siekalas piekaltušas – un jūti, ka arī mute smird. Ko tu dari? Tāds pats ej uz darbu? Vienmēr ir jāsakopj sava āriene. Es parasti saku savai frizierei: “Ar šādiem matiem tikai tu mani redzi.” Skaistumkopšanas speciālists mūs redz tādus, kā neviens cits. Un, lūk, Dievs mūs redz tādus, kā neviens cits. Viņš mūs redz tādus, kādi mēs ejam pie Dieva spoguļa un sakām Viņam: “Dievs, lai Tavs spēks varens parādās manā nespēkā.” Tad, kad tu esi iegremdējies Dieva vārdā, tas plūst no tevis un tev ir, ko dot citiem. Tu vari paraudāt un pagausties, ka visu dari, bet nav Dieva klātbūtnes un svētības, ka nekas dzīvē nemainās, vīrs arī kā nav, tā nav, bet tādā gadījumā tu jau drīz sāksi justies kā tad, kad biji bez Dieva. Tu vari sevi mierināt, ka esi taču kristietis, jo joprojām ej uz dievkalpojumiem un mājas grupiņām, bet bieži paiet laiks, kamēr cilvēks saprot, ka patiesībā švamme ir kļuvusi sausa un dvēsele slāpst pēc Dieva. Tad, kad mēs nepiepildāmies ar dzīvo Dievu, mēs sākam piepildījumu meklēt citur. Tu domā, ka vari aiziet uz kādu tusiņu, iepazīties un tur dabūt vīru, jo pirms kāda laika tu taču to lūdzi Dievam, bet dziļi sirdī tu zini, ka tas nav pareizais lēmums. Kāpēc nāk tādas vēlmes, ka gribas skatīties seriālus? No kurienes tas parādās, ja līdz šim tādi seriāli nav interesējuši? No slāpēm, kas ir iekšā. Tās gribas remdēt, un ir traki, ja tās tiek remdētas nepareizajos ūdeņos. No sākuma nedaudz, pavisam nedaudz, un neviens to neredz. Sievietēm ir vieglāk to noslēpt, ja vakarnakt raudāji, tad no rīta uzliec meikapu. Sievietes uzkrāso koši sarkanas lūpas, un visi redz lūpas, melno pleķi neviens neredz, Dievam arī nerādam, jo tad tad būs jāmaina. Bībelē ir daudz runāts par to, ka grēks pievelk citus grēkus, un, lūk, tavs mazais pleķītis kļūst arvien lielāks un lielāks. Vēl joprojām tu vari sevi mierināt, ka viss ir kārtībā, tu taču biji dievkalpojumā, slavēji un rokas arī pacēli, bet atkal tevi velk pie nepareizā. Un tad mēs brīnāmies, kāpēc izmaiņas nenotiek pilnā mērā. Citādāk ir tad, kad cilvēks ir tikko nācis pie Dieva un ir vajadzīgs kaut kāds laiks, lai viņš pilnā mērā atbrīvotos no grēcīgas dzīves. Protams, mēs katrs esam savā līmenī, un Dievs uz mums skatās individuāli, un mēs katrs esam glābti ar Dieva žēlastību, nevis paši no sevis, bet gan pateicoties Jēzus Kristus upurim. Jēzus izlēja Savas dārgās asinis par mums, nomira un augšāmcēlās, un caur to mēs esam glābti, dziedināti un brīvi. Tu iegremdēsies Dievā un, kā Bībelē rakstīts, no tavām miesām plūdīs dzīvā ūdens straumes!

“Es Esmu ceļš, patiesība un dzīvība, un neviens netiek pie Tēva kā vien caur Mani.” (Jāņa evaņģēlijs 14:6)

Tikai caur Jēzu, Viņš ir vienīgais dzīvības avots, no kura nāk dzīvības ūdens. Nav vairāku ceļu pie Dieva, ir tikai viens ceļš, un tas ir Jēzus Kristus.

“Jo pie Tevis ir dzīvības avots [..]” (Psalms 36:10)               

Tu, Israēla cerība, ak, Kungs! Visi, kas Tevi atstāj, paliks kaunā! Kas no Tevis atkāpjas, to vārdus rakstīs zemē smiltīs, jo tie atstājuši To Kungu, dzīvības ūdens avotu.” (Jeremijas 17:13)

Viņš man rādīja dzīvības ūdens upi, tā bija skaidra kā kristāls un iztecēja no Dieva un Jēra goda krēsla.” (Atklāsmes grāmata 22:1)

Kā piepildīties ar dzīvo ūdeni? Kā panākt, lai tev būtu slāpes pēc tā? Bībelē ir teikts: Tas lai nāk pie Manis un dzer, tātad tev ir jāiet pie Dieva un jādzer.

Un jūs smelsit ar prieku ūdeni no pestīšanas avotiem.” (Jesajas 12:3)

Pieņem lēmumu smelt ar prieku, pieņem lēmumu slāpt pēc Dieva. Slāpes pēc Dieva ir tavs lēmums! Tas nozīmē būt ar Viņu kopā un pielikt visas pūles, lai dzīvotu Viņa gribā. Un var būt emocijas, ir labi, ja tās ir, bet ko darīt, ja nav emociju? Turpini slāpt un tuvoties Dievam. Visticamāk, emocijas atnāks, un svarīgākais nav emocijas, bet gan mūsu lēmums slāpt pēc Dieva. Tavas slāpes tevi velk pie Viņa, tas nozīmē, ka slāpes izraisa to, ka tu nāc pie Dieva, un tas, ka tu nāc pie Dieva, atkal izraisa tevī slāpes nākt pie Dieva. Un kad šķiet, ka nekas vairs nepalīdzēs, kādas slāpes tas iedod vēl vairāk meklēt Dievu! Slāpes liek mums darīt Dieva darbu, un tad, kad mēs darām Dieva darbu, tas mums dod slāpes pēc Dieva. Slāpes pēc Dieva atnes svētību mūsu dzīvēs, tās tiek izmainītas uz visiem laikiem. Esi glābts, dziedināts un atbrīvots! Tas atnesīs svētību arī citu cilvēku dzīvēs, jo tu dosi to tālāk, caur tevi cilvēki nāks pie Dieva un visā Latvijā notiks izmaiņas. Slāpes nav kaut kas pats par sevi saprotams, slāpes ir tavs lēmums, ka tev vajag dzert. Ja tev ir slāpes pēc Dieva, tad tu dari Dieva gribu, mainies tu un soli pa solim arī tava valsts, tauta un zeme. Tev pašam ir jāparūpējas par to, lai tev būtu slāpes pēc dzīvā Dieva. Es bieži eju uz veselīgiem veikaliņiem, lai nopirktu veselīgu pārtiku, tādu ir maz, un, jo es vairāk to lietoju, jo vairāk es to gribu un mazāk gribu ķīmisko pārtiku. Jā, tā sāk vienkārši negaršot. Ja agrāk man garšoja desa, tad tagad es domāju, kā es to vispār varēju ēst. Tad, kad cilvēks ilgstoši ēd ķīmiju, viņš ir pilns ar to un vairs nemaz negrib veselīgu pārtiku. Tev ir jāvizualizē, kā tev slāpst un kā tu dzer.

“[..] Es došu izslāpušajiem bez maksas no dzīvības avota.” (Atklāsmes grāmata 21:6)

Slāpes ir tās, kas liek tev pat naktī celties un lūgt Dievu, zinot to, ka rīt būs smaga darba diena, zinot to, ka visa nedēļa būs darba pilna. Tu esi Dieva bērns, un tu vari šodien pieņemt lēmumu slāpt pēc Dieva. Darīt visu, lai būtu slāpes pēc Dieva, meklēt Viņa vaigu, piepildīties ar dzīvo ūdeni, kalpot un vest cilvēkus pie Dieva. Tev ir šis spēks, tu esi uzvarētājs!

Jo Viņš saka: labvēlīgā laikā Es tevi paklausīju un pestīšanas dienā Es tev palīdzēju. Redzi, tagad ir vislabvēlīgākais laiks; redzi, tagad ir pestīšanas diena.” (2. Korintiešiem 6:2)

Redzi, tagad ir vislabvēlīgākais laiks, redzi, tagad ir pestīšanas diena, tagad ir vislabvēlīgākais laiks, lai pieņemtu lēmumu iet lūgšanu kambarī, veidot personīgas attiecības ar Dievu; Bībele, lūgšana, draudze, būt visos draudzes pasākumos, mājas grupiņā, gavēt, kalpot, mācīties Dieva vārdu, būt paklausīgam Dievam.

Jo, kā Es izleju ūdeni uz iztvīkušu zemi un straumes uz sausu zemi, tā Es izliešu Savu Garu uz tavu dzimumu un Savu svētību uz taviem pēcnācējiem, ka tie zaļos kā zāle, kā vītoli pie ūdens upēm.” (Jesajas 44:3-4)

Dievs tagad izlej ūdeni uz izkaltušu zemi, Viņš izlej ūdeni pār tevi, kad tu slāpsti pēc Viņa. Un zini, slāpes nekad nav par daudz. Nekad nebūs tā, ka tu varēsi teikt: “Nu viss, mans maksimālais slāpju līmenis ir sasniegts.” Nē, mēs vienmēr varam vairāk iegremdēties un līdz ar to vēl vairāk dot citiem. Protams, ir dažādi ūdeņi, no kuriem dzert, ir arī elementāras lietas, ģimene, bet ir svarīgi, ka Dievs ir numur viens tavā dzīvē, ka Viņš ir tavas dzīves Kungs. Kā Dieva vārds saka: “Dzenieties pa priekšu pēc Dieva valstības, tad visas pārējās lietas tiks pieliktas.” Tad tava dzīve būs svētīta, tad tu dzīvosi uzvarā.

Un svelošā smilts taps par ezeru un izkaltusī zeme par ūdens avotu; kur agrāk mājoja šakāļi, tur augs zāle un niedres.” (Jesajas 35:7)

Tu esi ūdens avots, ja tu slāpsti pēc Dieva. Nav svarīgi, kāds tu šodien izskaties, vai tu esi vīrietis, vai sieviete, bērns vai sirmgalvis, svarīgas ir tikai tavas slāpes pēc Dieva. Dievs tevī ir ielicis potenciālu un vēlmi slāpt pēc Viņa, lai tu caur Viņu varētu darīt lielas un varenas lietas, brīnumus un zīmes. Mūsu mājās ir audio sistēma, un mācītājs pasūtīja digitālo atskaņotāju, tas bija tāds mazs un ne dārgs, un mēs šaubījāmies, vai būs laba manta un labi skanēs. Kad mēs to saņēmām, tas bija mazāks nekā vispār iztēlojāmies, tik mazs, ka var uzlikt uz plaukstas, bet, ja tu zinātu, kā tas atskaņo digitālos failus, gan lielus, gan ļoti lielus! Nav svarīgi, kā mēs ārēji izskatāmies, ir svarīgi, kā mēs atskaņojam Dieva vārdu, kā Tas caur mums plūst, kā dziedina un darbojas. Ja tu esi ar Dievu un slāpsti pēc Viņa, tev nav nekā neiespējama, tu esi uzvarētājs, un es aicinu tevi būt vienmēr izslāpušam, piepildīties ar Dieva vārdu un iet līdz galam. Tu esi dzimis, lai uzvarētu! Ja tu šo lasi, tad acīmredzot tev ir slāpes pēc dzīvā ūdens un ar tevi ir Visvarenais Dievs. Notici, ka brīnumi ir un būs un ka tie nāks pie tevis no Dieva. Debesu Tēvs, mēs nākam Tava vaiga priekšā, mēs meklējam Tavu vaigu, mēs gribam slāpt pēc Tevis. Mēs gribam, Dievs, kā švamme piepildīties ar dzīvo ūdeni, mēs gribam piepildīties ar Tevi, Dievs. Iegremdēties Tavos dziļumos un būt pilni ar Tavu vārdu, un nest to tālāk citiem. Debesu Tēvs, svētī katru vienu, ka ikvienam ir lēmums slāpt pēc Tevis, Dievs, un mīlēt Tevi šodien vairāk nekā vakar!

Gannas Jencītes svētrunu “Slāpes pēc Dieva” pierakstīja un rediģēja draudzes “Kristus Pasaulei” redakcija.

Izdzen velnu no savas dzīves!

Publicēja 2019. gada 7. okt. 19:11Līga Paņina   [ atjaunināts 2019. gada 8. okt. 21:49 ]

Ziņas datums 08.10.19.

Bībele saka, ka Jēzus vakar, šodien un mūžīgi ir tas pats! Atverot Bībeli, mēs redzam, cik daudz brīnumu Jēzus darīja, cik daudz slimo dziedināja un pat mirušos augšāmcēla. Bībelē teikts, ka tad, kad mēs nonāksim debesīs, tur būs dzīvības koks, un, kā jebkuram kokam, tam būs lapas, un, kad tev kaut kas sāpēs, tu noplēsīsi lapiņu un pieliksi pie sāpošās vietas un būsi pilnībā dziedināts. Slava Dievam, ka tu esi ticīgs cilvēks, slava Dievam, ka tu esi draudzē! Slava Dievam, ka jūsu draudze uzņemas atbildību par savu zemi, un šī zeme būs svētīta. Šeit dzīvos vislaimīgākie cilvēki, vispriecīgākie cilvēki, kuri uzplauks it visā. Tam ir jātic. Jums viss ir labi un būs vēl labāk, jo Jēzus nedara sliktāk, Viņš dara tikai labāk. Pats galvenais ir ticēt! Cilvēki prasa, ko nozīmē ticēt. Es viņiem vienmēr saku – pareizi domāt, pareizi runāt un pareizi rīkoties. To sauc par ticību! Ja cilvēks nepareizi domā un runā, tad agri vai vēlu viņš sāks nepareizi rīkoties. Mācies pareizi domāt. Par to ir rakstīts Bībelē. Ir jādomā tā, kā saka Bībele! Ja Bībele saka, ka tu esi taisnais, tad piekrīti tam. Ja Bībele saka, ka Dievs tevi ir atpircis no lāstiem, tad piekrīti tam. Veido pareizu domāšanu! Pēc pareizas domāšanas vienmēr jāseko pareiziem vārdiem. Bībele saka, lai nabagais saka, ka viņš ir bagāts. Varbūt tu esi nabags, bet kaut vai pasaki to, ka esi bagāts. Kā lai tu to pasaki, ja esi nabags? Dievs darbojas saskaņā ar mūsu vārdiem.

Sāc runāt, un Dievs rīkosies. Ja tu negribi, lai Dievs rīkojas, tad neko nesaki. Mūsu mutē ir mūsu svētības. Bībelē teikts, lai vājais par sevi saka, ka viņš ir stiprs, jo ar to viss sākas. Tad, kad ir pareiza domāšana, pareizi vārdi un pareizi darbi, tad Dievs nāk un dara brīnumus. Sieviete, kurai divpadsmit gadus bija asiņošana, iztērēja visu naudu, lai samaksātu ārstiem, bet viņai kļuva sliktāk. Bet tad viņa mainīja savu domāšanu. Viņa padomāja, ja viņa atnāks pie Jēzus un kaut tikai pieskarsies Viņa drēbēm, tad būs dziedināta. Viņa nolēma, ka viņa būs dziedināta. Dzīves maiņa sākas ar pareizām domām. Vienkārši nolem savā galvā, ka esi dziedināts un svētīts. Slimajai sievietei gan bija par maz, ka viņa nolēma, viņa arī teica pati sev. Viņa runāja pie sevis: „Pieskaršos un tikšu dziedināta.” Pēc tam viņa izgāja cauri pūlim, ieraudzīja Jēzu un pieskārās Viņa drēbēm. Jēzus teica, ka kāds Viņam ir pieskāries. Mācekļi sāka smieties un teica Jēzum, ka Viņš taču esot pūlī, visi Viņam pieskaroties.

Mēs bijām Dienvidkorejā, tur bija korejiešu sludinātājs, un mums tulkoja no korejiešu valodas krievu valodā. Korejiešu sludinātājs teica: „Svētais Gars tev pieskarsies.” Tulks iztulkoja: „Svētais Gars tevi pataustīs.” Mēs arī smējāmies, jo mēs taču gribam, lai Svētais Gars mums pieskaras. Asiņojošā sieviete pieskārās Jēzum, un Jēzus teica, ka no Viņa ir izgājis spēks. Es esmu lūdzis par daudziem cilvēkiem, un dažbrīd var just, ka no manis kaut kas iziet. Tas ir Dieva spēks, kas iziet. Mēdz būt arī tā, ka, uzliekot cilvēkiem rokas un lūdzot, nekas nenotiek. Kāpēc? Jo viņiem nav ticības. Tev ir jābūt ticībai! Pareiza domāšana, pareizi vārdi un pareiza rīcība – tā ir ticība. Sieviete saņēma pilnīgu dziedināšanu, un Jēzus viņai teica, ka viņas ticība ir viņu glābusi. Viņš neteica: „Es esmu tevi dziedinājis.” Viņš teica: „Tava ticība ir tevi izglābusi un dziedinājusi tevi.” Bībele saka, ka ticīgajiem viss ir iespējams. Tava ticība tevi glābs, dziedinās, svētīs un mainīs visu tavu dzīvi, jo ticīgajiem viss ir iespējams. Ticība rodas mūsu sirdī. Tu nevari darīt brīnumus, bet tu vari parūpēties, lai tev būtu ticība. Man patīk veidot savu ticību. Es saku cilvēkiem, lai viņi nestāsta man, ka viņiem kaut kas nesanāk, jo man tas nav interesanti. Man interesanti ir tas, kas viņiem ir izdevies. Jo tad, kad tu stāsti, ka tev kaut kas izdevās, tu cel manu ticību un es sāku ticēt. Ja jums izdevās, tad arī man izdosies. Es nevēlos krāt informāciju par to, kā kādiem kaut kas neizdevās. Man ir interesanti savākt tādu informāciju, kā cilvēkiem kaut kas izdevās. Es nebraucu uz tādu draudzi, kas ir mirusi, jo man nav interesanti skatīties uz draudzi, kura ir izjukusi, kura neaug. Man nav interesanti redzēt draudzi, kurā cilvēki netiek glābti. Es braucu uz citu pasaules galu, lai paskatītos uz draudzes telpām, kuras ir 3x3 kilometrus lielas, un tajās vienā dievkalpojumā pulcējas 3 miljoni cilvēku. Ja viņiem izdevās, tad arī mums izdosies. Mums viss izdosies! Tev viss izdosies! Tu visu varēsi! Jo mums ir ticība, kas glābj, dziedina un svētī. Jo mums sirdī ir Dieva ticība, kas spēj visu mainīt!

Un, nākuši pie mācekļiem, viņi redzēja daudz ļaužu pie tiem un rakstu mācītājus, kas ar tiem sarunājās. Un tūdaļ visi ļaudis, kas Viņu redzēja, izbijās un pieskrējuši To sveicināja. Un Viņš tiem vaicāja: "Ko jūs ar tiem runājāt?" Un viens no ļaudīm Tam atbildēja: "Mācītāj, es savu dēlu pie Tevis esmu atvedis, tam ir mēms gars. Un, kad tas viņu sakampj, tad tas to rausta; un viņš puto un griež zobus un sastingst; un es Taviem mācekļiem esmu sacījis, lai tie to izdzen, bet viņi nevarēja.”” (Marka evaņģēlijs 9:14-18 )

Jēzus mācekļi kaut ko spēj un kaut ko nespēj. Bet zini, ar ko atšķiras Jēzus mācekļi? Viņi cenšas. Mēs cenšamies! Mēs cenšamies visiem palīdzēt. Es zinu, ka mācītājs Mārcis cenšas. Viņš cenšas visus dziedināt un atbrīvot, stipri cenšas sludināt patiesību. Mācītājs cenšas, lai visi nonāktu debesīs. Ne šodien, bet pēc kādiem simts gadiem. Viņš cenšas, un viņam ne viss izdodas, jo viņš taču nav Jēzus. Viņš ir Jēzus māceklis. Slava Dievam par visiem mācekļiem, kuri cenšas! Jēzus Kristus ar vēl trīs mācekļiem, Pēteri, Jāni un Jēkabu, uzkāpa kalnā, un tur viņi redzēja apskaidroto Kristu. Viņa drēbes spīdēja, Jēzus pats tika apgaismots, un no Debesīm nāca balss. Un mācekļi teica: “Jēzu, cik te ir labi! Cik te ir forši!” Arī mēs varam teikt: “Kāda svaidīta konference, kāda slavēšana, tik daudz svētību!” Mācekļi gribēja kalnā celt trīs teltis un palikt tur dzīvot, lai pastāvīgi baudītu Dieva klātbūtni. Arī mēs varam vienmēr piepildīties ar to, krist Garā, sludināt un pravietot cits citam: “Dievs runā tā! Viss būs labi.” Un atbilde būs tāda pati: “Tā runā Tas Kungs: tu esi labs cilvēks.” Un tā mēs teiksim cits citam, baudīsim no tā, smiesimies Garā, gulēsim uz grīdas un priecāsimies par Dieva klātbūtni, un būsim laimīgi cilvēki. Bet Jēzus saka: “Nē, nē, nē. Mums ir jākāpj lejā. Jo mums kaut kas ir jānes cilvēkiem.” Ja tu visu savu dzīvi vēlies pavadīt kalnā, tu esi slikts kristietis. Es saku, ka tu esi slikts kristietis, reliģiozs kristietis. Tādi grib dzīvot tikai sev, visu darīt tikai sev. Īsts kristietis saņem svētības, svaidījumu un pēc tam iet, jo lejā viņus gaida apsēsti cilvēki. Un mūsu uzdevums ir ievest cilvēkus brīvībā. Mūsu uzdevums ir viņus atbrīvot! Mums nav jāslēpjas draudzē vai kādā citā garīgā vietā, bet jāiet pie cilvēkiem, lai viņi būtu brīvi.

Jēzus nokāpa no kalna, un tur cilvēki strīdējās, farizeji ar mācekļiem. Kādēļ farizeji strīdējās? Jo mācekļi centās izdzīt velnu no zēna, bet viņiem tas neizdevās. Atnāca farizeji un sāka teikt: “Tagad nav nekādu dziedināšanu. Mūsdienās neviens nevienu nedziedina. Jūs esat vienkārši afēristi, bandīti, nepareizie cilvēki. Jūs mānāt cilvēkus, ka ir iespējama dziedināšana, bet viņi netiek dziedināti. Dziedināšanas nav!” Es gribu jums teikt, ka cilvēki tiek dziedināti! Jo Jēzus vakar, šodien un mūžīgi ir tas pats, nekas nav mainījies. Bet dziedināšanai ir vajadzīga tava ticība. Kāds ir teicis: “Ja tu vēlies redzēt brīnumu kā Jēzus laikā, tev ir jābūt ticībai kā Jēzus laikā.” Jēzus prasīja, par ko cilvēki strīdējās, un atnāca zēna tēvs, pilns sāpju un dvēseles ciešanu, jo viņa ģimenē bija slims bērns. Un viņš nekādīgi nevarēja palīdzēt. Viņa slimība bija neārstējama. Viņam bija tāda problēma, kādu neviens ārsts nevarēja atrisināt. Un viņš par to stāstīja Jēzum: “Jēzu, mans puisēns ir slims, jo viņā kaut kas ir. Un ik pa laikam tas gars, kas ir viņā, satver viņu un mētā.” Citā vietā Bībelē ir rakstīts, ka ļaunais gars zēnu met ugunī un ūdenī, lai viņu iznīcinātu. Zēna tēvs teica: “Ja Tu kaut ko spēj, apžēlojies un izdari kaut ko.”

Pasaule ir garīga. Vai tev tas patīk, vai nē, bet mēs dzīvojam garīgajā pasaulē. Ir dievišķā garīgā pasaule, kurā ir eņģeļi un Svētais Gars (Viņš ir ar mums un mūsos, mēs esam Svētā Gara templis), un ir velnišķīgā garīgā pasaule, kurā ir dēmoni un ļaunie gari. Tāpat kā cilvēkā var dzīvot Svētais Gars, viņā var dzīvot arī dēmoni, radot slimības, problēmas un nekontrolējamu uzvedību. Šāda situācija bija apsēstā zēna dzīvē. Viņš bija normāls bērns, kurš mīlēja savu tēvu. Zēns darīja visu, ko tēvs viņam teica, bet tad kaut kas viņa iekšienē pārņēma viņu un viņš vairs sevi nekontrolēja. Viņš krita zemē, ugunī un ūdenī. Daudzas reizes viņš bija uz dzīvības un nāves robežas. Kas tā bija par slimību? Tā nebija parasta fiziska slimība, to bija izraisījis nešķīsts gars. Šis ļaunais gars satvēra viņu un mētāja. Es domāju, ka viņš bija saskrāpēts, apdedzināts, ar zilumiem un brūcēm. Bija brīži, kad zēns sevi kontrolēja, un bija tādi brīži, kad viņš sevi nekontrolēja.

Un Es celšu ienaidu starp tevi un sievu, starp tavu dzimumu un sievas dzimumu. Tas tev sadragās galvu, bet tu viņam iekodīsi papēdī.” (1. Mozus 3:15)

Bībele stāsta, ka Dievs liks ienaidu starp sievas dzimumu (cilvēku) un čūsku (velnu). Tātad tev ir jābūt ienaidā jeb karā ar sātanu. Vai nu tu viņu izdzīsi, vai arī viņš tevi iznīcinās. Ienaidam ir jābūt, jo Dieva vārds tev māca mīdīt ar kājām velnu, kāpt viņam uz galvas un iznīcināt, bet velns kodīs tev papēdī. Tas ir labs stāvoklis. Ja velns ir zem tavām kājām, tu viņam kāp uz galvas, un tajā pašā laikā viņš tev kož. Kamēs mēs dzīvojam uz zemes, velns mums katram mazliet kodīs. Tādēļ uz zemes nebūs pilnīgas laimes, nebūs pilnīga prieka. Simtprocentīgi labs garastāvoklis nebūs, jo ir velns, kurš pastāvīgi kož. Tev viss var būt kārtībā, un tomēr nebūt kārtībā. It kā ģimenē viss ir labi, bet tik un tā kaut kas kož. It kā ar naudu viss ir labi, bet tomēr kaut kas nav labi. It kā tu mīli Dievu, bet ir kaut kāds slikts garastāvoklis. Izklausās pazīstami? Jo velns kodīs tev papēdī, un ar to būs jāsamierinās. Bet tev pastāvīgi viņam jāsit pa galvu. Kad velns ir zem tavām kājām, tas ir normāli, kad viņš tev reizēm iekož, arī ir normāli, bet nav normāli, ja velns ir tevī.

Reizēm cilvēki netic velniem un ļaunajiem gariem, nekā tāda neesot, mēs esam normāli un brīvi cilvēki, mums viss ir kārtībā. Iedomājies, ka tu nopērc labu māju, samaksā par to naudu, bet tur zem grīdas dzīvo žurka. Sanāk, ka ne tikai māja ir tava, bet žurka arī. Paklausies, neaizstāvi žurku! Žurka ir jāizdzen, jānogalina. Nevajag viņai celt mājiņu. Daudzi kristieši saka, lai neaiztiek viņu velnus, lai tie dzīvo, bet velniem ir savi laiki. Ļaunie gari var mierīgi dzīvot, nekādīgi sevi neizpaužot. Tu vari lūgt Dievu, bet viņš tevī iekšā guļ un neko nedara. Tu sludini, viņš guļ. Bet viņam ir savs laiks, kad velns var pamosties un satvert cilvēku. Tāpēc nereti mēs redzam normālus, labus cilvēkus, kuri kļūst dīvaini. Kāda sieviete atnāca pie manis un stāstīja: “Man ir ģimene. Mēs ar vīru esam nodzīvojuši kopā trīsdesmit gadus. Mums ir četri bērni. Es mīlu vīru, un vīrs vienmēr ir mīlējis mani. Lūk, vienā dienā viņš piecēlās un aizgāja pie citas sievietes. Vienkārši tā, kaut mīlēja.” Kā to izskaidrot? Daudzas lietas cilvēku dzīvē ir grūti izskaidrot. Kādēļ kāds mācītājs kalpoja Dievam un negaidot aizgāja pie prostitūtas vai sāka dzert? Kāpēc cilvēks normāli dzīvo, bet tad pēkšņi pamet savu ģimeni? Sieviete, no kuras bija aizgājis vīrs, teica, ka nekā slikta viņu ģimenē nebija, un viņai pat bija interesanti, kāda ir šī cita sieviete – skaistāka, labāka, jaunāka, gudrāka, bagātāka? Neviens nevar apturēt sievietes ziņkārību, un viņa aizgāja paskatīties. Izrādījās, ka tā sieviete ir vecs pakaramais. Vīrs atstāja savu sievu, kuru mīlēja, mājas un bērnus un aizgāja pie veca pakaramā! Viņš atgriezās pēc mantām, raudāja un teica, ka mīl, bet savāca savas mantas un aizgāja. Man ir viena atbilde – tas nav viņš. Kāds viņu ir satvēris un aizvilcis lāstā. Ja velns dzīvo cilvēkā, viņš tur nedzīvo tāpat vien. Nesen man zvanīja kāds puisis un teica: “Mācītāj, man ir vēlme kalpot Dievam, es vēlos sekot Dievam visu savu dzīvi, es gribu dzīvot svētu dzīvi, es gribu visu darīt Dievam. Vai es drīkstu mācīties misionāru skolā?” Es teicu, ka, protams, viņš var. Dažas dienas pirms skolas sākšanās es atvēru Facebook un redzēju viņa fotogrāfijas ar vārdiem: Cik žēl, brāli, ka tu esi miris. Viņam bija trīsdesmit gadi, viņam bija plāni kalpot Dievam. Viņš pat nolēma dzīvot Viņam! Bet tieši pirms kalpošanas skolas sākuma viņš atbrauca uz savu dzimto pilsētu Mariopoli un nolēma nopirkt narkotikas. Viņš nebija lietojis narkotikas desmit gadus, bet šī deva viņam bija liktenīga.

Kādēļ cilvēkam var būt kādas domas un plāni, bet dzīvē viņš rīkojas pretēji? Esmu redzējis daudz cilvēku, kuriem bija labi plāni un labas domas, bet viņi darīja pavisam citas lietas, un to nevar izskaidrot citādāk, kā tikai ar velnu viņos. Ja velns tev kož papēdī, tas nav nekas traks, mums visiem ir grūtības un pārbaudījumi, un tev ir jāiemācās kāpt virsū velnam, bet, ja ļaunie gari ir tevī, reizēm tu jūti, ka sevi nekontrolē. Parādās kaut kādas vēlmes, kaislības, un tu nevari pats sevi savaldīt, tavas rokas pašas stiepjās pēc pornogrāfijas, narkotikām, alkohola, un nešķīstība pārņem tevi. Netīras lietas aizklāj tev acis, un tu nevari sevi savaldīt. Tas nozīmē, ka tevī dzīvo dēmoni. Tēvs nevarēja palīdzēt savam apsēstajam dēlam, kad to satvēra un raustīja velni. Kādus cilvēkus satver depresija. Nav zināms, ko darīt ar cilvēku, kad viņš iekrīt depresijā, jo melna tumsa aizver viņa acis, aizklāj sirdi, un talantīgs un gudrs cilvēks ar labiem plāniem pēkšņi vairs nevēlas dzīvot. Klau, ja tevi kāds satver, labāk ir no tā atbrīvoties, neaizstāvēt to un padzīt. Ja tu aizstāvēsi savu velnu, tad pienāks diena, kad viņš tevi pazudinās. Jēzus izdzina šo ļauno garu no zēna un atdeva bērnu vecākiem. Ir dažādas vairāku soļu programmas, lai cilvēki atbrīvotos no narkotikām vai alkohola. Es tev atklāšu noslēpumu: nevajag nekādu programmu, vienkārši ir jāizdzen velni. Tā ir pati labākā programma. Ja no cilvēka izdzīs nešķīstos garus, viņš būs brīvs. Bībele saka:

Ja nu Dēls jūs darīs brīvus, jūs patiesi būsit brīvi.” (Jāņa evaņģēlijs 8:36)

Velni nav velniņi ar radziņiem, bet gan reāls spēks, kas dzīvo cilvēkos, izraisot priekšlaicīgu nāvi, vēzi, dažādas atkarības, pašnāvību, izvirtīgu seksu, nešķīstību. Ļaunie gari paverdzina cilvēkus un piespiež viņus dzīvot kā pagadās. Turklāt tam nav izņēmumu. Tevi neaizsargās tas, ka esi mācītājs, līderis, kristietis. Lai kas tu arī nebūtu, tev ir jāatbrīvojas no velniem. Es atceros kādu stāstu. Brāļi no kāda rehabilitācijas centra vasarā aizbrauca uz jūru Krimā. Viņi paņēma katamarānus, peldēja pa jūru un piepeldēja pie kāda desmit metrus augsta kalniņa. Viņi sāka lekt no tā un peldēties, bet viens puisis nelēca. Viņu pasauca, bet viņš negribēja un negāja. Tad visi peldēja tālāk un piepeldēja pie kādas trīsdesmit metrus augstas klints. Viņi teica, ka tur gan nekāps, jo tas ir bīstami, bet šis puisis, kurš negribēja lekt no desmit metru augstuma, teica, ka tūlīt nolēks. Pārējie teica, ka viņš ir muļķis, arī zvejnieki brīdināja nelekt, jo pie šīs klints daudzi bija gājuši bojā. Visi zināja to vietu, ka tur neviens nelien un nelec. Puisis to saprata, bet kāpa augšā, uzkāpa, ieskrējās un noleca. Kad brāļi ieraudzīja asins peļķi, viņi paņēma viņu, aizveda uz Jaltas slimnīcu pie profesora, un viņš redzēja: lauzta kāja, bojāti iekšējie orgāni, saišu plīsums, smadzeņu satricinājums. Ārsti teica, lai lūdz Dievu, jo viņam nav izredžu, tikai Dievs var palīdzēt. Brāļi piezvanīja, un visa draudze lūdzās par viņu. Mēs lūdzām, gavējām un kliedzām, un puisis atveseļojās. Pēc nedēļas es viņu satiku draudzē. Viņš vēl kliboja. Es viņam pajautāju, kāpēc viņš leca, un viņš atbildēja, ka pats nezina. Esot kaut kas uznācis un viss. Es viņam jautāju par viņa ģimeni. Šī puiša tētis brauca ar auto pāri tiltam, pagrieza stūri un nokrita no tilta, un neviens to nevar izskaidrot. Viņam bija arī brālis, kurš strādāja ogļraktuvēs, un tur ir slīdošā lenta, pa kuru transportē ogles. Visi zināja, ka nedrīkst sēdēt uz šīs lentas. Bet viņš apsēdās, un, kad tā sasniedza šahtu, tur viņu samala ar asiem zobratiem. Viņa māsa strādāja dārzā un raka bedri, un izvilka no tās kaut kādas spalvainas olas, un paņēma tās rokās. Nākamajā dienā viss viņas ķermenis bija klāts ar ekzēmu, strutainām pumpām. Viņa brauca pie dažādiem ārstiem, un neko nevarēja padarīt, kamēr viņa nenāca pie Dieva un nenožēloja grēkus, un Dievs salauza šo lāstu. Dažās ģimenēs un vietās dzīvo velni, un viņi pāriet no vecākiem uz bērniem, no brāļiem uz māsām. Lūk, kāpēc daudzās dzimtās ir cukura diabēts, sirds slimības un citas slimības. Pati briesmīgākā ir priekšlaicīga nāve. Ukrainā tic, ka nevajag svinēt 40 gadu jubileju, jo četrdesmit gados cilvēks var nomirt. Daudz cilvēku mirst priekšlaicīgi. Tā tam nevajadzētu būt. Cik ilgi cilvēkam būtu jādzīvo? Mozus teica, ka 70 gadus, bet, ja kāds ir ļoti stiprs, tad 80 gadus. Viņš pats nodzīvoja 120 gadus. Kas ir 70 gadi? Tas ir tad, kad tu naktī ēd speķi un uzdzer kafiju, kas taisīta no Doņeckas oglēm, lūk, tad tev jānodzīvo septiņdesmit gadi. Bet mēs esam kristieši, neviens no mums nedzer un nepīpē, dzīvo veselīgi un uz Makdonaldu iet reti. Mums ir jādzīvo 120 gadi. Cilvēkus nogalina velns.

Un tie nonāca viņpus jūras, geraziešu zemē. Un, Viņam no laivas izkāpjot, tūdaļ nāca pretim no kapiem cilvēks ar nešķīstu garu, kam bija sava mītne kapos un ko neviens nevarēja ne ķēdēm saistīt. Jo tas pinekļiem un ķēdēm daudzkārt bija saistīts; bet viņš salauza ķēdes un sarāva pinekļus, un neviens to nespēja savaldīt. Un tas bija vienmēr naktīm un dienām kapos un kalnos, brēca un sita sevi ar akmeņiem. Bet, Jēzu no tālienes ieraudzījis, tas skrēja un metās Viņa priekšā zemē un brēca ar stipru balsi un sacīja: "Kas man ar Tevi, Jēzu, Tu Dieva, Visuaugstākā, Dēls? No Dieva puses, lūdzu, nemoki mani!" Jo Viņš uz to sacīja: "Izej, tu nešķīstais gars, no tā cilvēka!" Un Viņš tam jautāja: "Kāds tev vārds?" Un tas Viņam saka: "Vārds man leģions, jo mūsu ir daudz.” Un tas Viņu ļoti lūdza, lai Viņš neizdzītu tos no tā apgabala. Bet tur pie kalna liels cūku pulks bija ganos. Un tie Viņu lūdza, sacīdami: "Sūti mūs cūkās, ka tanīs ieskrienam." Un Viņš tiem to atļāva, un nešķīstie gari izgājuši ieskrēja cūkās; un cūku pulks no krasta iegāzās jūrā. To bija ap divi tūkstoši, un tās noslīka jūrā. Un viņu gani bēga un stāstīja to pilsētā un uz laukiem; un tie izgāja raudzīt, kas noticis. Un tie nāk pie Jēzus un ierauga ļauna gara apsēsto tur sēžam apģērbtu un pilnā prātā, to pašu, kam tas leģions bijis; un tie izbijās. Un tie, kas to bija redzējuši, viņiem stāstīja, kā ļaunā gara apsēstam bija noticis un par tām cūkām. Un tie sāka Viņu lūgt, lai no viņu robežām izejot. Un, kad Viņš kāpa laivā, tad ļaunā gara apsēstais Viņu lūdza, lai tas varētu palikt pie Viņa. Bet Viņš tam neļāva un saka tam: "Ej savās mājās pie savējiem un stāsti tiem, kādas lielas lietas Tas Kungs tev darījis un kā Viņš par tevi apžēlojies.” Un tas nogāja un sāka sludināt visā desmit pilsētu apgabalā, ko Jēzus tam bija darījis, un visi brīnījās.” (Marka evaņģēlijs 5:1-20)

Reiz Jēzus nolēma aizbraukt uz geraziešu zemi, un, kad Viņš izkāpa no laivas, krastā Viņu sagaidīja velnu apsēsts cilvēks. Bībele saka, ka šo cilvēku velns dzina tuksnesī, dēmoni viņu satvēra un vilka uz tuksnesi; viņš dzīvoja kapos un kalnos. Tāpat Bībele saka, ka viņš sita sevi ar akmeņiem. Ja dēmons dzīvo cilvēkā, tad viņš tur ir, lai iznīcinātu cilvēka dzīvi. Bībele atklāj, ka velns ir atnācis, lai melotu, zagtu un nogalinātu. Ja viņam neizdodas nogalināt cilvēku, tad viņš pilnībā viņu apzog. Tāpēc es saku, ka kristiešiem ir jābūt brīviem cilvēkiem. Tev pašam ir jābūt vēlmei atbrīvoties no ļaunajiem gariem. Tev pašam ir jāpieņem lēmums, ka tevī velni nedzīvos. Jēzus satikās ar geraziešu apsēsto. Viņš bija skrambās, netīrs, viss sasists, satriekts, izmocīts. Mēs bieži vien sakām, ka cilvēks pats ir vainīgs, jo pats tādu dzīvi ir izvēlējies, pats nolēmis tā dzīvot. Nekad neesi tik lepns, lai domātu, ka tava dzīve ir tavās rokās. Tava dzīve ir Dieva rokās! Velns ir iznīcinājis un nogalinājis daudz spēcīgu cilvēku, jo šie cilvēki ir dzīvojuši ar ļaunajiem gariem.

Apsēstais cilvēks nokrita uz ceļiem Jēzus priekšā, jo viņš meklēja brīvību. Viņš saprata, ka viņa liktenis būs nelaimīgs. Viņš lūdza, lai Jēzus viņam palīdz. Ļaunie gari, kas bija viņā, sāka runāt ar Jēzu. Viņi teica: „Jēzu, Tu esi atnācis par agru.” Ja velns dzīvo cilvēkā, tad viņam ir uzdevums. Viņš var neaiztikt cilvēku piecus, desmit, divdesmit gadus, viņš var gaidīt. Cilvēks apprecās, veido ģimeni, iekārtojas darbā, viss ir labi, un pēkšņi, piemēram, četrdesmit gadu vecumā cilvēks nokļūst slimnīcā un uzzina, ka viņam ir vēzis. Kāpēc tā? Cilvēkam taču bija citi plāni dzīvē, viņš gribēja dzīvot. Velns atnāca, lai nozagtu un nomaitātu. Velni Jēzum teica, ka Viņš ir atnācis par agru, jo viņi vēl nebija iznīcinājuši šo cilvēku. „Mūsu uzdevums ir viņu iznīcināt, nogalināt, un Tu esi atnācis par agru. Bet, ja Tu gribi mūs izdzīt, tad neizdzen mūs tumsībā, bet ļauj mums ieiet cūkās.” Jēzus teica: ”Ejiet.” Un ļaunie gari izgāja no šī cilvēka un iegāja cūkās, kuras no klints iegāzās jūrā un noslīka. Es varu iedomāties, kā Jēzus kopā ar šo apsēsto cilvēku pieiet pie jūras, kurā peld noslīkušās cūkas. Jēzus varēja teikt šim cilvēkam, ka arī viņš tur varētu peldēt beigts, taču viņa peldvieta būs citur – kalpot Dievam. Ja ļaunie gari paliktu šajā cilvēkā, viņš nomirtu. Velns ir atnācis, lai nozagtu un nogalinātu, taču Jēzus atnāca, lai mums būtu dzīvība un pārpilnība. Mūsu miesa ir Svētā Gara templis. Miesai, dvēselei un garam ir jābūt piepildītam ar Svēto Garu, lai mēs varētu slavēt Dievu. Un pats svarīgākais, ka tu esi brīvs gan garā, gan dvēselē, gan miesā.

Zaglis nāk vienīgi, lai zagtu, nokautu un nomaitātu. Es esmu nācis, lai tiem būtu dzīvība un pārpilnība.” (Jāņa evaņģēlijs 10:10)

Ir daudz iemeslu, kāpēc mūsos iemājo ļaunie gari. Varbūt tavi vecāki ir bijuši iesaistīti okultismā. Kā sauc latviešu dieviņu, kurš plēsa lāčus? Lāčplēsis? Vai arī pielūdza citus, kuriem viņi ticēja, lai būtu laba raža vai lai dzimtu bērni. Kas ir tie dievi, kuriem viņi pienesa upurus un deva godu? Lūk, kā mūsos iemājo ļaunie gari. Ja sieviete ir pārgulējusi ar apsēstu cilvēku, viņā ienāk vīrieša ļaunie gari. Var būt tā, ka vīrietis pirms ilga laika ir pārgulējis ar prostitūtu un varbūt par to ir aizmirsis, taču ļaunie gari, kurus nodeva šī prostitūta, joprojām viņā mājo.

Jeb vai nezināt, ka tas, kas biedrojas ar netikli, ir viena miesa ar to? Ir sacīts: tie abi būs viena miesa.” (1. Korintiešiem 6:16)

Ļaunie gari mūsos ienāk tad, kad mēs grēkojam. Jūda zaga tik ilgi, kamēr viņā iegāja dēmoni un piespieda viņu pakārties. Kur tas notika? Draudzē. Vakarēdiena laikā Jūdā iegāja ļaunais gars, jo viņš gan kalpoja Dievam, gan grēkoja. Izvēlies, ko tu gribi – grēkot vai kalpot Dievam? Velns nav nekāds joks, viņš ir nogalinājis neskaitāmi daudz cilvēku, arī kristiešus. Es pat nerunāju par to, ka velns nozog cilvēka aicinājumu. Ļaunie gari cilvēkā var klusēt līdz noteiktam laikam un tad pēkšņi aktivizēties, sabojājot cilvēka nākotni vai pat nogalinot viņu. Labāk ir desmit minūtes pacīnīties un izdzīt vai izspļaut dēmonus, varbūt pat apkaunojot sevi, nekā visu mūžu gaidīt pārsteigumus no viņiem. Cilvēks var brīnīties, kāpēc viņa laulība ir izjukusi vai kāpēc viņš ir saslimis, vai kāpēc neveicas biznesā. Pie visa vainīgs ir velns, jo tāds ir viņa mērķis.

Doktors Jongi Čo, kurš kalpo Dievam jau 60 gadus, stāstīja satriecošu stāstu no savas dzīves. Viņš teica tā: ”Es katru dienu izdzenu velnu no savas dzīves.” Reiz, kad viņam draudzē bija lielas problēmas, viņš atgriezās mājās, iegāja guļamistabā un redzēja savu sievu guļam un krācam. No viņas vaļējās mutes tecēja siekalas. Jongi Čo sāka domāt, kāpēc viņš vispār šo sievieti bija apprecējis. Tad viņš sāka domāt par draudzi, ka tajā ir daudz problēmu – daudzi viņu pastāvīgi nosodīja un kritizēja. Viņš vēlējās visu pamest un vienkārši aizbraukt. Zini, pat visspēcīgākie cilvēki var nokļūt zem dēmoniska uzbrukuma. Velns var ietekmēt cilvēkus divos veidos – no ārpuses un no iekšpuses. Ja viņš to dara no ārpuses, tu viņu vari samīdīt zem savām kājām. Ja velns ir tevī, tas vienkārši jāizdzen. Jongi Čo saprata, ka kaut kas nav pareizi viņa domās un sajūtās, un teica: ”Sātan, Jēzus Vārdā pavēlu tev vākties prom no manas dzīves!” Un tajā pašā mirklī atmosfēra izmainījās. Viņš atcerējās, ka draudzē ir miljons cilvēku. Ja viņš apciemotu katru personiski, viņu laipni sagaidītu, pabarotu, izguldinātu un mīlētu. Tad viņš vēlreiz iegāju guļamistabā, un sievas krākšana viņam izklausījās kā pati labākā mūzika pasaulē. Jongi Čo saprata, ka viņa sieva ir pati labākā sieviete pasaulē.

Es esmu lūdzis par tūkstošiem cilvēku, daži ir atbrīvoti, daži nē. Tas ir atkarīgs no cilvēka. Lai ārstētu cilvēku, viņam ir jāatzīst sava slimība. Tu nevari ar varu cilvēku izārstēt. Apsēstais cilvēks geraziešu novadā nokrita Jēzum pie kājām, jo gribēja būt brīvs. Daudzi cilvēki nekad nemetīsies ceļos. Viņi staigās ar savām problēmām un vienkārši visu mūžu gaidīs, kad tās pazudīs. Klausies, tev nekas nav jāgaida, tev ir jāatbrīvojas no velniem, lai tu nodzīvotu labu un garu dzīvi, nomirdams vecumā no dzīves apnikuma. Tev būs 80 vai 90 gadu un tu teiksi: ”Viss, es eju mājās.”

Lai cilvēks saņemtu atbrīvošanu, ir vairāki soļi. Pirmais solis – tev ir jālūdz piedošana par visiem grēkiem, kurus izdarīja tavi senči. Tu varbūt vaicāsi, vai tad tev ir jānožēlo savu vecāku grēki. Mēs bieži nezinām, ko mūsu vecāki ir darījuši, taču izjūtam sekas, kuras paši piedzīvojam. Mūsu mātes mums nestāsta, cik abortus viņas ir veikušas. Mūsu tēvi nestāsta, cik reizes viņi ir krāpuši sievu. Neviens mums nestāsta, kādus elkus viņi ir pielūguši, bet savā dzīvē mēs jūtam sekas. Mēs nezinām iemeslus, taču iemesls ir grēks. Mūsu senču grēks.

”[..] Es, Tas Kungs, tavs Dievs, esmu dusmīgs Dievs, kas tēvu grēkus pie bērniem piemeklē līdz trešam un ceturtam augumam tiem, kas Mani ienīst, un dara žēlastību līdz tūkstošajam augumam tiem, kas Mani mīl un tur Manus baušļus.” (2. Mozus 20:5-6)

Vientulība, slimības, depresija, atkarības (alkoholisms un narkomānija) var mūs ietekmēt pat līdz četrām paaudzēm. Tāpēc tev jālikvidē jebkāds iemesls, lai velns tevi neiznīcinātu. Vecajā Derībā, 109. psalmā Dāvids saka: ”Viņa tēva noziegumus Tas Kungs lai piemin, un viņa mātes grēki lai paliek nepiedoti!” Jaunajā Derībā Jēzus grib ar Savām asinīm mazgāt nevis tikai tevi, bet visu tavu dzimtu. Lai tā top par taisnu dzimtu, kura būs svētīta. Nosauc savu uzvārdu un saki: ”Mana dzimta ir svētīta.” Lūdz Jēzum piedot visus tavas dzimtas grēkus, elku pielūgsmi, slepkavības, nešķīstību, netiklību. Lūdz Jēzum apsardzību, svētību un apliecini, ka Jēzus tevi ir atpircis no jebkādiem lāstiem, lai Ābrahāma svētība nāktu visās tavas dzīves sfērās, uz taviem bērniem un mazbērniem. Lūdz, lai tava dzimta saņem apsolīto Svēto Garu. Pateicies Jēzum, ka tavs dzimtas uzvārds ir šķīstīts, tas nav nolādēts, bet ir svētīts visās dzīves sfērās.

Vai zini, ka 90% cilvēku ir tieša vai netieša saikne ar okultismu? Viņi ir lasījuši horoskopus un zina savu horoskopa zīmi, ir apmeklējuši dziedniekus un zīlniekus, kuri ir izmantojuši velna spēku, lai dziedinātu, pareģotu nākotni vai izjauktu ģimenes. Ir primitīva lieta – kārtis. Lūk, kā notiek buršana. Sieviete, kuras vīrs viņu nemīl, dodas pie zīlnieces. Zīlniece izliek kārtis un paziņo, ka viņas vīrs viņai neder un ir jāmeklē cits. Ja tev ir bijusi saikne ar okultismu, aizver acis un saki Jēzum: ”Es sarauju jebkādas saiknes ar okulto pasauli. Es atsakos no jebkādas informācijas, palīdzības un atbalsta, kas ir nākusi caur okultismu. Es nožēloju to visu. Un es lūdzu, lai tieši tagad visas saites ar garīgo dēmonisko pasauli tiek sarautas. Lai Dieva miers ienāk manā ģimenē. Es pasludinu, ka man un manai ģimenei vairs nav nekā kopīga ar velnu.”

Slava Dievam par Jēzu! Viņš mums piedod visus grēkus. Ja Viņš piedod visu, tad Viņš grib, lai mēs piedodam visiem. Otrais solis, lai saņemtu atbrīvošanu, ir piedošana. Aizver acis un lūdz: “Es pieņemu lēmumu piedot visiem saviem ienaidniekiem. Visiem, kuri mani ir sāpinājuši un likuši man ciest.” Padomā par to, atceries savas sāpes, ciešanas un pazemojumus. Nepiedodot tas viss dzīvo tevī. Tev ir jāpiedod, lai tas aizietu prom no tevis. Velns turas pie nepiedošanas. Ja cilvēki nepiedod, velns dzīvo viņos. Ļaunie gari moka un nospiež cilvēkus, kuri nespēj piedot. Tādēļ tev ir jāpiedod. Tās nav emocijas, tā ir tava izvēle un tavs lēmums piedot. Tas ir tavs lēmums, kuru tu pasaki skaļi un no brīvas gribas. Pasaki to: “Mūsu Tēvs Debesīs, Tu esi teicis, ka man ir jāpiedod, tāpat kā Tu esi piedevis man visus manus grēkus. Tagad es piedodu visiem, kuri ir darījuši man dvēseles sāpes, sirds sāpes un fiziskas sāpes. Es piedodu šiem cilvēkiem, es palaižu viņus vaļā, es viņus atlaižu. Kungs Jēzu, es pateicos Tev, ka Tu miri pie krusta un uzņēmies visus manus lāstus. Līdz ar Tevi tie ir piesisti krustā, lai es šodien saņemtu pilnīgu brīvību. Lai lāstu vietā nāk svētības, atbrīvošana, miers un brīvība.”

Es vēlos lūgt pret priekšlaicīgas nāves un nespēka garu. Bībelē ir rakstīts par nespēka garu, kas sasaista cilvēkus, sakropļo viņu miesu, mugurkaulu un tur viņus verdzībā. Es vēlos lūgt pret nešķīstības garu, pret šķiršanos un vientulības garu, tāpat arī pret atstumtības garu. Gars dzīvo cilvēkā, un tas ienāk caur gaisu, tāpat tas var iziet caur gaisu. Tāpēc pēc lūgšanas dziļi izelpo, lai šis nešķīstais gars iziet no tevis. Izelpo ar ticību, ka tu esi izelpojis ļauno garu. Viņš tevi pametīs un atstās tavu dzīvi, tu būsi brīvs cilvēks, bez sliktām domām un sliktām emocijām. Velna vieta nav tevī. Svētais Gars tevi piepildīs ar mieru, taisnību un prieku. Aizver acis, pacel savas rokas un pateicies Svētajam Garam. Saki, ka tu nododies Viņam. Jēzus Vārdā, es lūdzu par katru cilvēku, lai tiek salauzti jebkādi lāsti, jebkādas burvestības, jebkāda nolaidība, jebkādi dēmoniskie spēki. Es tos iznīcinu, es atceļu šos lāstus. Jebkāds slimības vai nespēka gars iet prom, atstāj tavu ķermeni! Nespēka gars atbrīvo un atstāj tevi, Jēzus Vārdā! Jebkāds nāves gars pamet tevi! Burvestību gars atstāj tevi!

Pacel savas rokas un apliecini: “Jēzus ir mani atbrīvojis no lāstiem, tāpēc lai nāk Tavas svētības manā dzīvē, manā ķermenī. Es pieņemu Tavu atbrīvošanu! Paldies Tev, Jēzu! Visuvarenais Dievs, piepildi mani ar Svēto Garu. Aleluja!” Pašnāvības gars, depresijas gars atstāj tavu ķermeni! Vēža gars atstāj tavu ķermeni! Svētais Gars, Tu esi apsolījis, ka nāksi pie katra ticīgā, un Tu teici, ka pār tiem, kuri tic, tecēs dzīvā ūdens straumes.

Uzliec roku uz vietas, kas tavā ķermenī ir slima, lai Dieva dziedinošais spēks nāk pār tevi. Es lūdzu pret cukura diabētu, pret audzējiem, pret vēža garu. Lai jebkāds nāves gars pamet tavu ķermeni. Slimības gars vācas prom no tevis, no tavas mājas, no tavas ģimenes! Paldies Tev, Jēzu! Jebkāds vientulības gars un lāsts pamet tevi. Paldies, Dievs, par atbrīvošanu, mēs Tevi slavējam un pateicamies Tev!

Bīskapa Andreja Tiščenko sprediķi “Izdzen velnu no savas dzīves!” pierakstīja un rediģēja draudzes “Kristus Pasaulei” redakcija


Es esmu viens no tiem, kas cieši nolēmis iet līdz galam

Publicēja 2019. gada 30. sept. 21:47Līga Paņina   [ atjaunināts 2019. gada 30. sept. 21:50 ]

Ziņas datums 01.10.19.

Man šeit priekšā ir nolikts rāmītis ar apsolījuma vārdiem. Jau sen mūsu draudzē regulāri notiek trīs dienu semināri jeb inkaunteri (no angļu valodas ‘encounter’ - ‘tikšanās, satikšanās, satriekšanās’ ar Dievu). Viena no inkauntera tēmām ir nodošanās. Visi, kas ir bijuši inkaunterā, ir teikuši Dievam vārdus, kas rakstīti uz šīs lapas. Cits šo nodošanās lūgšanu ir ierāmējis, cits nē. Apakšā ir paraksts. Tas ir tavs solījums Dievam. Šajos apsolījuma vārdos teikts: Es esmu viens no tiem, kas ir cieši nolēmis iet līdz galam. Ko nozīmē – iet līdz galam? Tas nozīmē, ka tu esi nodevies Kristum. Lūk, kas teikts Bībelē:

“Bet, kas pastāv līdz galam, tas tiks izglābts.” (Mateja evaņģēlijs 24:13)

Tas nozīmē, ka izglābts nav tas, kurš ir izglābts, bet gan tas, kurš pastāv līdz galam. Izglābts nav tas, kurš šodien ir izglābts. Ja mēs skatāmies tālāk par šodienu, tad izglābts ir tikai tas, kurš aiziet līdz galam – nepārtrauc slavēt, lūgt, kalpot, ticēt, celt Dieva valstību, cīnīties par savu raksturu un dzīvot svētu dzīvi. Lūk, izglābts ir tas, kurš aiziet līdz galam! Un mēs esam vieni no tiem, kuri ir cieši nolēmuši iet līdz galam. Es esmu viens no tiem, kurš ir cieši nolēmis iet līdz galam.

“Un tam, kas uzvar, kas dara Manus darbus līdz galam, Es došu varu pār tautām.” (Atklāsmes grāmata 2:26)

Uzvar tie, kas dara Dieva darbus līdz galam, ne tikai vakar, bet arī šodien un rīt. Tātad, izglābts nav tas, kas ir izglābts, bet tas, kurš iet līdz galam. Mēs esam devuši solījumu Kristum iet līdz galam. Bet kādam, iespējams, arī tev, ir apnicis lūgt Dievu vai ir piegriezies apmeklēt mājas grupiņu. Kādam ir apnicis regulāri apmeklēt draudzi, citam – piedalīties visos draudzes pasākumos, izlaižot te vienu, te otru. Kādam ir apnicis lasīt grāmatas, citam – respektēt draudzes kārtību. Kādam ir apnikusi sava kalpošana, kas stāv uz vietas un nekas nemainās. Tu solījies Kristum: “Es kalpošu, es vedīšu dvēseles pie Kristus.” Kādam ir apnicis, kļuvis neinteresanti un nevajadzīgi vest dvēseles pie Kristus. Kādam sāk šķist nevajadzīgi neformālie pasākumi, un daži tādi arī varētu būt, ja tie ir tikai savā starpā. Kādam ir apnicis mīlēt savu tuvāko kā sevi pašu, citam – dzīvot svētu dzīvi. Vēl kādam ir apnicis būt vienotībā un komandā. Bet mēs visi esam teikuši šo lūgšanu: “Es esmu viens no tiem, kas cieši apņēmies iet līdz galam.” Tu vari to pateikt tagad? Dāvidam bija īpašība iet līdz galam. Dāvids bija uzvarētājs. Viņš ir viena no centrālajām personām Bībelē, par kuru arī es fanoju. Mums vajag šīs uzvarētāja īpašības!

“Tad Sauls sacīja Dāvidam: "Svētīts tu esi, mans dēls Dāvid! Patiešām, ko tu uzņemsies, to tu arī novedīsi līdz galam!"” (1. Samuēla grāmata 26:25)

Ķēniņš Sauls, kurš vajāja Dāvidu, pamanīja viņā kādu īpašību un to, ka ar viņu ir Dievs. Kāpēc ar viņu bija Dievs? Tāpēc ka to, ko Dāvids uzņēmās, viņš patiešām noveda līdz galam. Ko tu esi uzņēmies, to tu novedīsi līdz galam! Ja es uzņemos kalpošanu, es novedu to līdz galam. Jo izglābts ir ne tas, kurš ir izglābts, bet tas, kurš iet līdz galam. Ja esmu iesācis staigāt ar Dievu, tad es iešu ar Viņu līdz galam. Man nekad nav bijusi doma atstāt Dievu. Man nekad nav bijusi doma atstāt kalpošanu. Man ir bijuši brīži, kad liekas, ka vajag atpūsties un negribas no rīta celties augšā, bet kopumā nekad nav bijusi doma pārtraukt darīt to, ko Dievs man ir uzticējis.

“Svētīgs tas kalps, kuru kungs atnācis atradīs tā darām.” (Lūkas evaņģēlijs 12:43)

Kā darām? Dodot saimei barību pienācīgā laikā.

“Bet, ja kalps savā sirdī domās: mans kungs kavējas nākt, – un sāks sist kalpus un kalpones, nodosies ēšanai un dzeršanai un piedzersies, tad šī kalpa kungs nāks tādā dienā, kad tas to negaida, un stundā, kuru tas nezina: viņš viņu šķels pušu un dos viņam viņa algu līdz ar neticīgiem.” (Lūkas evaņģēlijs 12:45-46)

Mums dzīvē var dažādi iet un var būt dažādi periodi. Mēs par sevi varam domāt, ka esam izglābti, bet izglābti būsim tikai tad, kad aiziesim līdz galam. Mums jāiegūst rakstura īpašība iet līdz galam. Ne tikai parakstīties zem solījumiem, bet arī tos izpildīt.

“Apžēlojies par mani, ak, Dievs, apžēlojies par mani! Jo pie Tevis meklē patvērumu mana dvēsele, un Tavu spārnu ēnā es paglābjos, kamēr nelaime būs garām. Es piesaucu Dievu, Visuaugstāko, stipro Dievu, kas manu lietu izvedīs līdz galam.” (Psalms 57:2-3)

Kas bija Dāvida uzvaras atslēga? Kāpēc viņš spēja iet līdz galam, neskatoties uz visām savām ciešanām un pārbaudījumiem? Dāvidam bija Dievs, kurš viņa lietu izveda līdz galam. Es tev paziņoju: tev ir Dievs, kurš palīdzēs tev aiziet līdz galam! Pasaki to sev: “Man ir Dievs, kurš palīdz man iet līdz galam!” Dievam ir Savi kalpi, piemēram, Pāvils, kurš teica Timotejam: “Skaties, ka tu izpildi savu evaņģēlista kalpošanu līdz galam!” Arī mums draudzē ir mācītājs, kurš Dieva uzdevumā pasaka tev: “Tev ir Dievs! Skaties, ka tu izpildi savu kalpošanu līdz galam, jo izglābts ir nevis tas, kurš ir izglābts, bet tas, kurš aizies līdz galam!” Vai neesi pamanījis, ka cilvēki apstājas pusceļā? Vai tu zini līdzību par sēklām, no kurām viena krita ceļmalā, otra starp ērkšķiem, trešā akmenājā un ceturtā auglīgā augsnē? Vai esi pamanījis, ka vienā brīdī cilvēks ir, un pēc laika viņa vairs nav, vienā brīdī viņš tic, bet pēc laika sāk runāt un darīt muļķības? Reizēm tu vienkārši skaties uz jau prātā jukušu cilvēku.

Es biju prom mēnesi. Tad, kad es atgriezos mājās, manā prātā bija citāts, kuru vēlējos publicēt internetā. Es jau jutu, ka vārnu bars būs virsū manam citātam, un tā arī notika. Tas bija vienkāršs citāts par komandas un vienotības nozīmi. Vai neesi pamanījis, kādi cilvēki ir mums apkārt? Daudzi no viņiem reiz ir bijuši ar Dievu, bet tad ir aizgājuši. Šobrīd viņu galvenais mērķis ir apkarot tos, kuri joprojām ir ar Dievu, kuriem ir mērķi un kuri joprojām ceļ Dieva valstību. Es nelasīju šos komentārus, un to autorus vienkārši nobloķēju. Sen jau vajadzēja to izdarīt. Vai esi pamanījis – te cilvēks ir ar Dievu, te pēkšņi sāk darīt muļķības? Tie ir cilvēki, kuri nav aizgājuši līdz galam. Tāpēc šodien es vēlos tev pastāstīt par Grieķijas vēsturi un iedvesmot tevi. Faktiski visur, kur Grieķijā tirgo suvenīrus, var atrast t-kreklus ar ķēniņu Leonīdu. Apakšā ir rakstīti viņa vārdi grieķu valodā: “Nāc un paņem!” Manam kreklam virsū ir Leonīda bilde un uzraksts “This is Sparta”, un otrā pusē 300 spartieši, un tieši par viņiem es šodien vēlos tev izstāstīt. Tie bija cilvēki ar ciešu lēmumu iet līdz galam. Par viņiem runā, un viņi iedvesmo cilvēku prātus un dvēseles vēl šodien, arī mani un tevi.

Sāksim ar Grieķiju. Grieķijā ir brīnišķīgs klimats. Visapkārt ir kalni, spīd saule un apelsīni gandrīz krīt iekšā mašīnā. Var izstiept roku pa mašīnas logu un tos noplūkt. Tie tur ir garšīgi, Latvijā tādu nav. Kad gulējām pludmalē, no mums piecdesmit metrus tālāk auga melones un arbūzi. Grieķija ir tikusi apdzīvota jau kopš aizvēsturiskiem laikiem. Mēs bijām tādā vietā, ko sauc Mikēnas. Mikēnas bija apdzīvotas jeb tās impērija sāka pastāvēt jau 3000 gadus p.m.ē. Tā tiešām ir aizvēsture. Savu uzplaukumu Mikēnu civilizācija piedzīvoja apmēram 1600. gadā p.m.ē. Iedomājies, tas ir pirms 3600 gadiem! Mikēnās mēs apmeklējām Mikēnu valdnieka Agamemnona kapenes. Tās gan nebija īstas kapenes, kaut sākotnēji tās uzskatīja par īstām. Iespējams, esi lasījis par Troju, Trojas zirgu un Spartas valdnieku Agamemnonu, par to, kā Trojas princis nolaupīja un aizveda sev līdzi viņa sievu, un tādēļ izcēlās karš. Kapenēs iekšā bija neliela smaciņa, jo tās ir ļoti vecas. Grieķijā uz ielām varēja redzēt daudz suņu un kaķu, kuri brīvi staigā. Turienes kaķi ir tievi, gari un ar mazām galvām, savukārt suņi – izteikti kranči. Uz ielām viņi guļ kā beigti, un autovadītājiem jābrauc viņiem apkārt. Sākumā man patiešām šķita, ka apkārt mētājas beigti suņi, bet nē – viņi vienkārši visur guļ. Ieejot kapenēs, sieva teica: “Te ož pēc kapiem un līķiem.” Patiesībā tā smaka bija no guļošajiem suņiem. Staigājot pa šīm kapenēm, mani gan nepārņēma īpašas izjūtas, taču es aizdomājos par to, ka mēs zinām vēsturi, kurai, lūk, šeit ir pierādījumi. Atēnu muzejā varēja apskatīt izrakumus no Mikēnām. Tur tika atrastas milzum daudz lietu, piemēram, Agamemnona nāves maska no zelta. Apskatāmas ir arī dažādas rotas, ieroči un daudz kas cits. Tas viss ir tik vecs!

Grieķija tiek uzskatīta par Rietumu civilizācijas un demokrātijas šūpuli. Tas nozīmē, ka tieši Grieķijā radās demokrātija, un par to liecina rakstu avoti. Tā gan nebija tāda demokrātija kā šodien, taču sākums tai. Grieķijā pastāvēja arī verdzība, notika sabiedrības dalīšana dažādās kastās, un tomēr tur pastāvēja arī sava veida demokrātija. Pēc Mikēnu civilizācijas Grieķijas teritorijā pastāvēja apmēram trīsdesmit valstis, lielākas un mazākas, un tās mūžīgi karoja savā starpā. Lielākās un iespaidīgākās no šīm valstīm bija Atēnas un Sparta. Sparta sāka uzplaukt 11. gadsimtā pirms mūsu ēras, un 146. gadā mūsu ērā tā pakļāvās Romas impērijai. Sparta pastāvēja ļoti ilgu laika posmu un tajā valdīja divi ķēniņi. Ja bija karš, tad viens ķēniņš devās karā. Viņam tika dota absolūta vara pār karaspēku. Otrs ķēniņš palika valdīt. Miera laikā ķēniņam nebija lielas noteikšanas Spartā. Visus jautājumus lēma vecajo padome. Tajā varēja būt tikai cilvēki no sešdesmit gadu vecuma. Tas ir ļoti gudri un pareizi! Valstī bija arī dažādi reliģiskie pārstāvji, orākuli, kuri pravietoja. Arī tiem bija sava noteikšana. Pašā valstī pastāvēja zināma demokrātija, bet ne tāda kā mūsdienās, jo spartieši bija pakļāvuši tuvējās tautas, kuras rūpējās par ēdiena izaudzēšanu un sagatavošanu, apģērbu utt. Apkārtējās tautas atradās vergu stāvoklī, bet paši spartieši bija brīvi. Spartieši nenodarbojās ne ar ko citu, kā tikai sportu un kara mākslu. Puikas septiņu gadu vecumā nodeva komūnā, kur viņus mācīja kara mākslās. Viņi izgāja cauri ļoti īpašiem un grūtiem pārbaudījumiem. Lūk, kāpēc Sparta kļuva tik varena. Tieši Grieķijā pirmo reizi kara mākslā tika pielietotas falangas – kaujas ierindas, kurās karavīri ir sastājušies kolonnās plecu pie pleca; vienas falangas vienību veidoja 128 vīri, sastājušies kolonnās pa 4x32, 8x16 vai 16x8. Tā bija spēcīga un vienota ierinda ar konkrētu stratēģiju. Falangām bija dažādas struktūras un pat dažādi ieroču un šķēpu garumi. Starp citu, ja demokrātiskajā Spartā bērns piedzima kroplīgs un nepilnīgs, viņu nonāvēja. Šodien pastāv līdzīga “demokrātija”, kad bērni tiek nogalināti ar abortu palīdzību. Tāpat kā jebkurā sabiedrībā ir šķiras, nabagie un bagātie, un bagātie valda pār nabagajiem. Tā vienmēr ir bijis.

Bībelē tu vari lasīt par Bābeles un Persijas ķēniņiem, piemēram, par Persijas ķēniņu Dāriju. Vai tu zini, kas ir Mazāzija? Skatoties kartē, redzēsi Grieķiju un pāri jūrai Turciju. Šī Turcijas puse piederēja Grieķijai un to sauca par Mazāziju. Persijas impērija bija vergu valsts, kuras ķēniņi pakāpeniski pakļāva tautu pēc tautas. Tajā laikā bija vairākas tautības un valstis, kuras Persijas ķēniņi iekaroja un pakļāva. Cilvēkus iesauca armijā un visi maksāja nodokļus, tajā skaitā arī Jeruzāleme. 499. gadā p.m.ē. Grieķijas Mazāzijas puse jau bija zem Persijas impērijas kontroles. Dažas grieķu pilsētas cēlās pret persiešu iebrucējiem, un atēnieši tām palīdzēja, sūtot savus karavīrus un floti. Grieķijas teritorijā esošās valstis nebija vienotas, bet kopumā tā bija brīvu cilvēku teritorija. Kad Persijas ķēniņš Dārijs uzzināja, ko izdarījuši atēnieši, viņš lika teikt pie katras maltītes: “Kungs, atceries atēniešus!” Persijas ķēniņi sevi uzskatīja par dieviem, un viņus pielūdza kā dievus. Grieķijas un Persijas kara laikā bija gadījums, kad Persijas ķēniņš cēla tiltu pāri jūras šaurumam, bet dabas stihija to izjauca. Viņš pavēlēja savai armijai ar zobeniem cirst jūru un sodīt to par to, ko tā izdarījusi.

492. gadā p.m.ē. Persijas ķēniņš Dārijs sūtīja savu karavadoni, kurš iekaroja Frāķiju un Maķedoniju, tādā veidā Persijas armijai paverot ceļu uz visu Grieķiju. Persijas ķēniņš sūtīja savus sūtņus pa visu Grieķiju, ieskaitot Spartu un Atēnas, ar prasību “Zeme un ūdens”. Tas nozīmēja, ka šīm tautām jāpakļaujas Persijas ķēniņam, jāmaksā nodokļi un jāatdot savi kareivji viņa armijā, kas nozīmēja vergošanu Persijai. Gandrīz visas Grieķijas valstis piekrita šai prasībai. Visi maķedonieši atbalstīja persiešus. Tikai divas valstis to neatbalstīja – Atēnas un Sparta. Atēnieši šos sūtņus nogrūda no klints. Spartieši iegrūda viņus akā, sakot: “Paņemiet tur ūdeni un zemi.” Spartieši nepadevās ienaidniekam, jo tā bija militāra un demokrātiska valsts, kurā no bērnības tika mācīts patriotisms, nekad nepadoties un savu uzdevumu izpildīt līdz galam. Spartiešu armijai bija bronzas bruņojums (uz kājām, rokām, muguras, krūtīm, arī vairogs) un viņu bruņas izskatījās tā, it kā būtu taisītas precīzi uz miesas; viņi bija labi bruņoti un labi pārvaldīja karamākslu, jo tas bija viņu dzīvesveids. Viņi cīnījās vienotā ierindā, katrs ar savu vairogu piesedzot to, kas ir pa kreisi. Viņu spēks bija stratēģijā un profesionalitātē. Viņiem bija gudri karavadoņi un viņi rūdījās savstarpējās cīņās ar blakus valstīm. Grieķu armija bija ļoti laba armija.

Tātad 491. gadā p.m.ē. Dārijs izsūtīja savus sūtņus un pieprasīja “Zemi un ūdeni”, bet Sparta un Atēnas atteicās pakļauties. Par sodu tam, ka atēnieši nogalināja viņa sūtņus, Dārijs sūtīja milzīgu karaspēku iekarot Grieķijas teritoriju. Mēs runājam par seno laiku vēsturi. Kas vēsturi pētī, tas nākotni svētī. Kas vēsturi nesaprot, tam par nākotni nav nekādas saprašanas, un tādus nevar laist ne pie valdīšanas, ne pie vadīšanas. Ir jāpārzina ne tikai visas pasaules vēsture, bet arī Latvijas vēsture. Vai zini, ka 1236. gada septembrī notika Saules kauja, kurā baltu ciltis vienotībā sakāva labi bruņotu krustnešu karaspēku un zobenbrāļu ordenis pārstāja eksistēt? Interesanti, ka kauja pie Maratonas pilsētas, kurā grieķi sakāva persiešu armiju, arī notika septembrī. 490. gada 12. septembrī p.m.ē. Maratonas kaujā atēnieši sakāva Dārija armiju un floti. Viņi izmantoja dažādas priekšrocības, un tā bija milzīga neveiksme Persijas ķēniņam. Tūlīt pat viņš dusmās sāka gatavot jaunu karaspēku, bet šoreiz daudz lielāku un daudz iespaidīgāku, lai iekarotu visas Grieķijas valstis. Ir daudz un dažādu vēstures avotu, vienā ir minēts, ka tika savākti 2,6 miljoni karavīru un vēl apkalpojošais personāls, kopā 5 miljoni persiešu, kuri no austrumiem gar jūras krastu nāca uz Grieķiju. Vēsturnieki un arheologi izpētījuši, ka šī lielā armija bijusi 250 000 karavīru liela. Viņi otro reizi izsūtīja sūtņus pēc “Zemes un ūdens”, bet šoreiz nesūtīja ne pie spartiešiem, ne pie atēniešiem.

Sparta un Atēnas bija ienaidnieki, kuri vienmēr savā starpā karoja. Tāpat arī citas grieķu valstis karoja savā starpā. Līdz tam par vienotību grieķu starpā bija grūti runāt. Taču kopīga ienaidnieka dēļ 481. gadā p.m.ē. Korintā notika kongress, kurā sanāca kopā visi grieķu valdnieki, noslēdza mieru un vienojās, kur stāvēs pretī persiešu karaspēkam. Daudzas valstis jau bija pakļāvušās Persijas ķēniņam, bet daudzas piekrita cīnīties, tajā skaitā arī Atēnas un Sparta. Atēnu valdnieks bija Temistokls, ļoti gudrs cilvēks, kurš jau laikus, kad Persijas ķēniņš sāka gatavot savu karaspēku, sāka gatavot floti ar 270 kuģiem, kuriem trīs stāvos bija izvietoti airi. Atēnieši neuzskatīja, ka no persiešiem būtu jābaidās un bija pret to, ka valsts naudu tērē kuģiem, tomēr Temistokls prata pierādīt, ka šie kuģi ir vajadzīgi. Tajā laikā atēnieši karoja ar kādu citu mazāku valsti un vēlējās to sakaut, un tā ar viltību viņš panāca, ka kuģi tika izgatavoti. Tajā laikā bez Delfu orākula un citiem orākuliem nekādas kara darbības nebija iespējamas, bija vajadzīgs īpašs pravietojums un priesteru akcepts. Orākuls atēniešiem deva dīvainu atbildi, ka koka sienas viņus pasargās, kas nozīmēja, ka viņiem ir beigas, bet Temistokls, gudrs vīrs, pateica tā: “Tās koka sienas būs mūsu kuģi!” Un tā viņš panāca, ka atēnieši iestājas karā. Pirmajā karā pie Maratonas spartieši nepaspēja piedalīties. Viņi trīs dienu laikā pilnā bruņojumā noskrēja 220 kilometrus, lai nāktu palīgā, bet atēnieši jau bija pieveikuši persiešus. Ja spartiešu armija nekur negāja, tad citas valstis darīja tāpat, jo viņi zināja, kas bija spējīgākie, profesionālākie un spēcīgākie grieķu karotāji.

480. gadā p.m.ē. Kserkss, ķēniņa Dārija dēls, pārņēma vadību un šķērsoja Hellespontu jeb Dardaneļu jūras šaurumu starp Eiropu un Āziju. Kserkss pavēlēja uzcelt tam pāri tiltu, lai viņa lielā armija varētu pāriet pāri un iesoļot Eiropā. Tiltu uzcēla no kuģiem, kuri bija novietoti cits pie cita. Korintas kongresā tika panākta vienošanās, ka atēnieši sargās jūru, bet spartiešiem bija uzdevums nosargāt Termopilu kalnu pāreju jeb ugunsvārtus. Es apmeklēju un sīki izpētīju šo vietu, un, piemēram, jūra, kurā no klints sagāza persiešus, šodien tur vairs nav. Tā ir atkāpusies piecus kilometrus tālāk. Persijas armijai, lai iekļūtu Grieķijā, nebija cita ceļa kā tikai Termopilu pāreja. Šaurākā vieta tur bija sešdesmit soļus plata. Spartā tajā brīdī svinēja olimpiskās spēles un reliģiskos svētkus par godu dieviem. Svētkos bija pieņemts nekarot. Bet persieši nerespektēja viņu svētkus un tuvojās kalnu pārejai. Tā kā Spartā pastāvēja demokrātija, Leonīds nevarēja vienkārši paņemt armiju un iet karot, reliģiskie vadītāji to neatļāva. Šis noteikums neattiecās tikai uz 300 cilvēkiem, kas bija valdnieka personīgā gvarde. Leonīds izvēlējās tos, kuriem jau ir dēli (dzimtas turpinājums), un ar saviem 300 karotājiem devās uz Termopilu ieleju. Šodien tur ir redzams piemineklis Leonīdam, jo tur notika viskarstākās cīņas. Tur atrodas arī plāksne, uz kuras grieķiski rakstīts: “Ceļiniek, nes šo vēsti visiem, te mēs kapā guļam, izpildījuši doto vārdu.” Leonīdam sekoja kareivji arī no citām valstīm, kas bija ienaidnieka apdraudētas. Kopumā Leonīda vadībā bija apmēram 6000 grieķu. Kad tika pamanīta persiešu armija, kas tiešām bija daudzskaitlīga, kāds ziņnesis atnesa ziņu: “Ja persieši izšaus savas bultas, tad tās aizēnos sauli.” Un kāds no spartiešiem atbildēja: “Tad mēs cīnīsimies ēnā!” Lūk, tāds bija spartiešu noskaņojums.

Nedaudz sīkāk pastāstīšu par Termopilu kauju, kas notika 480. gadā p.m.ē. Persieši karā pret spartiešiem un viņu sabiedrotajiem sūtīja radiniekus tiem karavīriem, kuri bija krituši Maratonas kaujā pirms desmit gadiem. Viņi bija īpaši nikni un ar spēcīgu motivāciju. Spartiešu karotājiem bija sarkani apmetņi, un viņi visi bija nopietni bruņoti. Persiešu armija bija vergu armija, kas cīnījās galvenokārt uz baiļu pamata; bija īpašas vienības, kuru karavīriem bija ādas cepurītes un apdedzināti koki šķēpu vietā. Pirmais pretinieka uzbrukums tika elementāri atsists. Ķēniņš Kserkss no savas vietas, kurā viņš vēroja kauju, trīs reizes pielēca kājās, redzot, ko dara spartieši. Es izpētīju dažādus materiālus un no tiem secināju, ka spartieši persiešus kāva kā cūkas. Viņi ne soli neatkāpās un stāvēja vienā ierindā, cits citu aizsargādami ar vairogiem. Ja viens krita, to tūlīt aizvietoja ar citu. Spēks bija šajā grieķu falangā. Kavalēriju iesaistīt nevarēja, jo tā bija ļoti šaura pāreja. Spartieši reizēm imitēja atkāpšanos, pēc tam aplenca un pretiniekus nogrūda no klints. Krita 20 000 persiešu, bet grieķi zaudēja 4000, un visi spartieši aizgāja bojā. Šis spēku samērs, 4000 pret 250 000, ir iespaidīgs, un četras dienas spartieši stāvēja savā vietā. Kserkss bija panikā. Persiešu armijā sāka zust cīņas spars un iezagās bailes. Kad ķēniņš Leonīds devās cīņā ar saviem 300 spartiešiem, viņu brīdināja, ka vajag vismaz tūkstoti karotāju, bet Leonīds teica: “Lai uzvarētu, arī tūkstotis ir par maz, lai nomirtu, pietiks ar trīs simtiem.” Viņi zināja, ka iet nomirt. Viņi gāja stāvēt līdz galam, jo tas bija viņu pienākums.

Pēc tam, kad tika sakautas pirmās armijas daļas, ķēniņš Kserkss nolēma, ka sūtīs pašus stiprākos mēdiešus, kurus dēvēja par nemirstīgiem. Mēdiešiem bija tāds pats liktenis kā savu radinieku atriebējiem. Spartieši pārbaudīja, cik tad viņi ir nemirstīgi un viņus visus nogalināja Termopils ielejā. Kserkss trīs reizes ar savu labāko karaspēku mēģināja tikt cauri šai pārejai, bet viņam tas neizdevās. Pirmajā dienā krita tikai trīs spartieši. Otrajā dienā nepārtraukti tika sūtītas cīņā dažādas persiešu vienības, kas neguva nekādus panākumus. Šajā apvidū dzīvoja kāds cilvēks, kurš zināja, kā var Termopilu pāreju apiet pa kalna taku. Viņš par atlīdzību izstāstīja to Persijas ķēniņam, un līdz ar to persiešiem uzvara bija rokā. Viņš aizsūtīja 20 000 “nemirstīgo”, lai spartiešus aplenktu no otras puses. Kas notika tad, kad ķēniņš Leonīds uzzināja to, ka viņam uzbrūk no aizmugures? Uz divām pusēm cīnīties viņi nevarēja. Tūlīt šis tikai 6000 vīru lielais karaspēks sašķēlās. Tie, kas no citām valstīm bija pievienojušies Leonīdam, atstāja viņu. Pēc citām ziņām, Leonīds atlaida viņus un teica, ka cīņa ir bezjēdzīga un viņi piesegs viņu atkāpšanos. Uz vietas palika tikai 300 spartieši un 200 tēbieši. Faktiski palika tikai 500 karavīri. Kad šie 20 000 karavīru no aizmugures pienāca pie spartiešiem, tur bija nolikta sabiedroto armija ar tūkstoš cilvēkiem. Kad persieši ieraudzīja šo 1000 cilvēku pulciņu, viņi apstājās un domāja, ko darīt. Viņi domāja, ka tie ir spartieši, un baidījās tuvoties. Vietējais nodevējs pateica, ka tie nav spartieši, un viņi uzbruka. Trešajā diena, kad kļuva skaidrs, ka viņi visi iet bojā, ķēniņš Leonīds teica: ”Spartiešiem nepienākas pamest vietu, kuru aizstāvēt viņi ir nozīmēti.” Grieķu lozungs ir “Nāc un paņem”. Kad ķēniņa Kserksa vadonis lika spartiešiem nolikt ieročus, viņi teica: “Nāc un paņem!” Pat, tuvojoties beigām, spartiešus nomētāja ar akmeņiem, šķēpiem un bultām, neejot viņiem klāt, bet nogalinot no attāluma. Viņi zināja, kas būs, ja pieies tuvāk. Spartieši atkāpās, apsedzās ar vairogiem un nomira.

Pēc šī notikuma Persijas ķēniņš izlauzās cauri Termopilu pārejai un iekaroja Atēnas, nopostot un nodedzinot tās. Atēniešu flote paspēja atstāt Atēnas un aizvest cilvēkus uz salu netālu no Atēnām, ko sauc par Salamīnu. Salamīnas jūras kauja notika 480. gadā p.m.ē., un tajā atēniešiem izdevās gūt pārsvaru. Persijas flotē pāris simtus kuģu nogremdēja vētra, un arī spēku attiecība bija apmēram 1200 pret 300 kuģiem. Ar vētras un Temistokla gudrību viņiem neizdevās pilnībā uzvarēt persiešus, bet stāvēt pretī tā, ka persieši atkāpās. Rezultātā spartieši apvienojās ar atēniešiem un vēl citām valstīm un kaujā pie Platajām 479. gadā p.m.ē. pilnībā sakāva persiešus. Kā tas varēja notika? Visi 300 spartieši neaizgāja bojā, divi bija slimi un tika aizsūtīti ārstēties uz citu vietu, bet vienu cars Leonīds aizsūtīja prom kā ziņnesi, un šīs trīs personas nebija klāt pēdējā kaujā. Viens no slimajiem, uzzinot ka tūlīt ies bojā viņa karaspēks, uzvilka savas bruņas un devās nāvē kopā ar pārējiem. Tas, kurš tika izsūtīts, savā dzimtenē iemantoja vārdu Truss. Kaujā pie Platajām tieši šis Truss tā cīnījās, ka nogalināja pašu persiešu karavadoni. Persieši zaudēja karavadoni un bēga. Persijas flote pilnībā tika sagrauta. 449. gadā p.m.ē. tika noslēgts pilnīgs miera līgums, bet vēlāk Aleksandrs Lielais iekaroja visu Persiju un izbeidza Persijas impērijas pastāvēšanu.

Kad pie Leonīda atnāca persiešu sūtņi, kuri prasīja “Zemi un ūdeni”, Leonīds paskatījās uz savu ģimeni un saviem tuvākajiem un teica: „Šī ir Sparta,” un iegrūda šos sūtņus akā, lai viņi paņem tur zemi un ūdeni. Manuprāt, pareiza filozofija. Es esmu viens no tiem, kas cieši nolēmis iet līdz galam. Kā ķēniņam Leonīdam mums neklājas atstāt to vietu, kuru aizstāvēt mēs esam nolikti. Mēs nevaram atkāpties un nevaram bēgt. Pēdējā dienā Leonīds saviem brāļiem teica: „Brāļi, brokastojiet, jo mēs vakariņosim tajā saulē.” Viņi zināja, uz ko viņi iet un ko viņi dara. Var šķist, ka spartiešu upuris bija bezvērtīgs, nevajadzīgs, jo stratēģiski uzvarēja persieši, tomēr tā tas nav, jo tieši šis notikums, viņu varonība un stāvēšana līdz galam iedvesmoja gan atēniešus, gan visus citus grieķus. Un šodien tas iedvesmo arī tevi. Draugs, tas nebija par velti! Nekad, kad tu stāvi līdz galam, tas nav par velti. Tas ieplēsa ienaidnieka cīņas garā kārtīgu plaisu un pacēla atēniešus un spartiešus cīnīties un uzvarēt. Vārds ‘Leonīds’ tulkojumā nozīmē ‘lauva’ (‘leonidas’).

Ko mēs varam mācīties no šī notikuma?

1. Es esmu viens no tiem, kas cieši nolēmis iet līdz galam.

Spartieši gāja līdz galam.

2. Esi brīvs!

Spartieši bija brīvi. Viņu demokrātija nebija tāda, kāda ir mūsu, tā bija tā laika demokrātija. Piemēram, visām valstīm, kuras vienojās Korintas līgumā, bija autonomas tiesības. Neviens nevienam nemaksāja nodokļus. Tā bija demokrātija un brīvība. Eiropas Savienība vairs īsti nav demokrātiska savienība. Mēs vēlamies Eiropas Savienību, bet ne tādu, kas paverdzina citas tautas. Ne tādu, kas uzspiež savu kultūru un principus mazākām tautām. Mēs vēlamies tādu savienību kā Korintā. Taču attiecīgos gadījumos, kad mums ir kāds kopējs ienaidnieks, mums jāsanāk kopā cīnīties, tāpat kā grieķiem. Persijas armija bija vergu armija, piespiestie, un viņi cīnījās uz baiļu pamata. Ko tu vari no tā mācīties? Tevi neviens nevar piespiest kalpot, ja tu negribi. Ja tu to nevēlies, un kāds tevi nemitīgi baksta, tas labi nebeigsies, zinu to pēc pieredzes. Ja tu pats to no Dieva neesi sapratis un Dievu nerespektē un nemīli, nekādi cilvēciski spēki tevi nepiespiedīs efektīvi karot, un, ja tu karosi, tu izgāzīsies. Tu iesi iekarot cilvēku dvēseles, bet tev neizdosies, tu celsi biznesu, bet tev neizdosies, tu celsi komandu, bet neizdosies. Kāpēc? Jo tu esi vergs, bet uzvaru gūst tikai brīvie. Brīvie ir tie, kuri paši saņem no Dieva, ko darīt un nedarīt.  

„Ikviens lai dara, kā tas savā sirdī apņēmies, ne smagu sirdi vai piespiests; jo priecīgu devēju Dievs mīl.” (2. Korintiešiem 9:7)

Pāvils runā par došanu, ne piespiestu, bet labprātīgu, jo Dievam nav patīkams nelabprātīgs upuris, bet tavas sirds upuris, kad tu pats to vēlies. Ja tev vadītājs kādreiz aizrāda un tu pats to pieņem kā no Dieva, tu saproti, ka tas tev ir vajadzīgs. Ja tu esi noguris un nevēlies dzīvot svētu dzīvi, neviens to tavā vietā nedzīvos. Ja tu esi noguris kalpot, tavā vietā neviens nekalpos. Es esmu viens no tiem, kas cieši nolēmis iet līdz galam. Tas esi tu! Tie esam mēs, draudze “Kristus Pasaulei”.

3. Esi struktūrā jeb ierindā!

Spartiešiem bija perfekta struktūra, perfekta ierinda. Viņi domāja par savu tuvāko. Katram bija jādomā par to, kas viņam stāv blakus. Kāpēc kareivim bija kauns izlaist vairogu no rokām? Viņa vairogs bija kā pieaudzis pie rokas, lai varētu pasargāt savu blakus stāvošo. Draugs, mēs varam mācīties, ka uzvaras princips ir domāt ne tikai par sevi, bet arī par savu tuvāko, kurš nepazīst Dievu, un arī to, kurš pazīst Dievu un ir komandā. Domā par otru kā par daļu no viena veseluma. Grieķu-persiešu karā uzvarēja grieķu vienotība. Tāds arī bija mans šīs nedēļas citāts: Aiz borta paliek visi tie, kas nesaprot un nepraktizē vienotības un komandas principus. Ja cilvēks nav mājas grupiņā, nav draudzē, viņš paliek aiz borta. Varbūt tu domā, ka tev ir personīgais Dievs, interneta draudze un tu esi universālais kristietis. Draugs, tas nestrādā, tev vajag komandu! Neuzvarēja Leonīds, uzvarēja komanda, 300 spartieši. Ko spēj komanda, ko spēj viena draudze? Ko nespējam mēs, to spēj citas draudzes, un ir svarīgi to saprast. Mums ir jābūt vienotiem ar visām draudzēm Latvijā. Kas to nesaprot, paliek aiz borta. Kristietis bez draudzes un grupiņas paliek aiz borta.

4. Esi patriots!

Spartieši bija patrioti. Un mēs esam savas draudzes patrioti. Viņiem tas bija ieaudzināts no bērnības. Mums tas ir ieaudzināts no garīgās bērnības. Mēs esam savas draudzes patrioti, visas Latvijas draudzes patrioti, savas zemes un tautas patrioti. Mums rūp Latvija, rūp savs tuvākais. Paliec savā zemē un dzīvo ar godu! Mums nav tiesību atkāpties un bēgt.

Uzvaras principus mēs varam mācīties arī no pagāniem. Grieķiem bija dievi dievu galā, piemēram, Apollons un Artemīda, un milzīgi tempļi. Spartas valdnieki devās pēc padoma pie Delfu orākula un gāja cauri dažādiem rituāliem, kamēr tika līdz sievietei, kura apdullusi sēdēja transā un atbildēja uz jautājumiem. Spartiešu un persiešu kara gadījumā viņa pateica, ka ies bojā vai nu visa Sparta, vai tikai viens ķēniņš. Tā arī bija, gāja bojā ķēniņš, Leonīds izvēlējās sevi, nevis Spartu. Persieši nemācēja iet ierindā, viņi barā skrēja pretī ienaidniekam, bet pretī stāvēja spartieši, maza saujiņa disciplinētu, kārtīgi apmācītu cilvēku, un vienkārši kāva viņus nost. Viņi bija ierindā, struktūrā. Draugs, tu esi draudzē, kurā ir struktūra. Ja draudzē nav perfektas struktūras, tad mēs esam kaujams persiešu bars. Struktūra, disciplīna, vienotība ir uzvaras atslēgas. Lūgšanās ir vajadzīga disciplīna, tā ir vajadzīga it visā. Ja kaut ko esi uzņēmies, izdari to līdz galam. Profesionālisms, grāmatas, lūgšanas, semināri – mācies, mācies un vēlreiz mācies! Praktizē un cīnies, un kļūsti par profesionāli. Mums vajag gudrus vadītājus, gudrus kalpotājus, gudrus draudzes cilvēkus, gudrus Dievā un gudrus savās iemaņās. Tikai tādi var uzvarēt! Ķēniņš Kserkss lika visu uz iespaidīgu vairākumu karavīru, garām pilsētām tie devās vairāku dienu garumā. Kurš tiem stājās pretī? Tā bija liela kļūda, ka ķēniņš paļāvās tikai uz karavīru skaitu. Dāvids pieveica Goliātu ar vienu akmeni. Draugs, tu vari pieveikt milzīgus ienaidnieka spēkus ar savu lūgšanu, vienotību un kalpošanu. Jo tu esi viens no tiem, kas ir cieši nolēmis iet līdz galam.  

5. Zaudējums nav beigas.

Viens zaudējums nav zaudējums, tas ir tikai ceļš jeb tramplīns uz nākamām jaunām un lielām uzvarām. Boksa mačā zaudēt vienu vai divus raundus, pat piecus, vēl nav zaudējums, ir jāizcīna visi raundi. Arī viena zaudēta cīņa nav zaudējums. Jēzus divpadsmit apustuļi ir cilvēki, kuri aizgāja līdz galam. Lūk, kādēļ viņu ietekme ir tik liela vēl šodien. Izglābts nav tas, kurš ir izglābts šodien, bet tas, kas aiziet līdz galam. 

„Jo mēs esam tapuši Kristus līdzdalībnieki, ja tikai paļaušanos paturēsim no sākuma līdz galam stipru.” (Ebrejiem 3:14) 

Mēs esam Kristus līdzdalībnieki, ja ejam līdz galam. Kalpojam, lūdzam līdz galam un dzīvojam Viņa gribā, un cīnāmies. Laikam esmu tev uzdevis lielu mājasdarbu – iet līdz galam. Pēc augšāmcelšanās Jēzus pavēlēja Saviem apustuļiem: Ejiet un māciet visas tautas. Jēkabs palika Palestīnā un bija pirmais Jeruzālemes bīskaps un askēts. Jēkabs rakstīja, ka ticība bez darbiem ir nedzīva. Pēc jūdu vēsturnieka rakstītā, 66. gadā Jēkabu nogrūda no tempļa torņa. Tā kā viņš palika dzīvs, jūdi viņu nogalināja ar vālēm. Tadejs nomira Armēnijā. Viņš devās uz Mezopotāmiju, sludināja evaņģēliju, cēla baznīcas, darīja brīnumus un zīmes Arābijā un Sīrijā. Tomu ar šķēpu nogalināja pie Madras. Mateju, pēc grieķu avotiem, pienagloja pie krusta. Sīmani pārzāģēja uz pusēm. Jūda izdarīja pašnāvību. Filipu piekala pie krusta ar galvu uz leju. Andrejs esot nonācis pat līdz mūsu Latgalei. Viņu piesēja pie X veida krusta, uz kura viņš mocījās divas dienas, slavējot Dievu. Andrejs nomira 60. gada 30. novembrī. Pēteri pienagloja pie krusta ar kājām uz augšu. Jānis vienīgais palika dzīvs un nodzīvoja savu dzīvi, bet arī viņam bija savi piedzīvojumi. Jēkabs, apustuļa Jāņa vecākais brālis, aiznesa kristīgo ticību uz Spāniju. 44. gadā ķēniņš Hērods Agripa pavēlēja viņu nogalināt. Viņš kļuva par pirmo apustuli-mocekli. Pāvilam Romas ķeizars Nērons nocirta galvu. Tikai viens no apustuļiem nomira dabiskā nāvē. Mēs varam savilkt arī kādas paralēles ar spartiešiem, iet līdz galam, nekad nepadoties. Draugs, laikam ir tā, ja ir jāizvēlas ticība vai nāve, ir jāizvēlas nāve. Tikai tad tu varēsi ar mierīgu sirdsapziņu nomirt vai dzīvot, tikai tad tu varēsi uzvarēt un patiesi aiziet līdz galam. Ikdienā mums ir jāiet līdz galam un jāstāv plecu pie pleca. Mēs nevaram vieni, ne mēs kā draudze varam vieni, ne es, ne tu vari viens, mums ir vajadzīga komanda. Spēks ir tikai komandā, vienotībā. Un Dāvids saka: “Viņš manu lietu izlems, es gaidu uz Viņu.” Svētais Gars, Tu esi brīnišķīgs. Mēs Tevi slavējam, mēs Tevi pielūdzam, Kungs.

“Es noskaņoju savu sirdi vienumēr pildīt Tavus likumus līdz galam.” (Psalms 119:112) 

Mums ir jānoskaņo savas sirdis un jāpalīdz noskaņoties savam tuvākajam iet līdz galam. Arī tagad visi šie notikumi mums palīdzēja noskaņot mūsu sirdis. Jēzus palīdzēja, jo Viņš paveica Savu uzdevumu virs zemes līdz galam. Lai būtu daļa no Kristus, ir jāiet līdz galam. Ne tika tāpēc, lai būtu daļa un nepaliktu ārpus Kristus, bet mums ir arī aicinājums. Katrai mājas grupiņai, draudzei, personiski – mums ir aicinājums no Dieva. To piepildīt mēs varam tikai tad, kad ejam līdz galam. Par katru cilvēku ir jācīnās līdz galam. Par savu raksturu un izaugsmi ir jācīnās līdz galam. Jēzus parādīja Savu mīlestību līdz galam, nomirstot pie krusta. Viņš nāca virs zemes cilvēka miesā, dzīvoja kā cilvēks un pieņēma krusta nāvi par tevi un par mani. 

“(..) kas, Dieva veidā būdams, neturēja par laupījumu līdzināties Dievam.” (Filipiešiem 2:6)

Mācītāja Mārča Jencīša sprediķi “Es esmu viens no tiem, kas cieši nolēmis iet līdz galam” pierakstīja un rediģēja draudzes “Kristus Pasaulei” redakcija

Pazemības skola

Publicēja 2019. gada 23. sept. 21:31Līga Paņina

Ziņas datums 24.09.19

Man šodien ir tā privilēģija un gods sludināt. Pēc profesijas es esmu skolotāja un mācu cilvēkiem vācu valodu. Katrs ir gājis skolā un zina, ka ir dažādi mācību priekšmeti. Kādi priekšmeti padodas labāk, kādi ne tik labi. Pie manis nāk bērni, kuriem vācu valoda skolā ne tik labi padodas. Viņi ņem papildu stundas un maksā savu cenu gan finansiāli, gan ar savu laiku un darbu, lai vācu valodu iemācītos. Tieši tāpat ir arī mūsu dzīvē, mūsu raksturā. Ir lietas, kur ir jāpieliek lielākas pūles. Pie sava rakstura ir jāstrādā, jo, kā mēs zinām, viena rakstura šķautne, viena rakstura problēma var pārvilkt svītru karjerai, personiskajai izaugsmei, kalpošanai. Viena rakstura problēma var paveikt to, ka cilvēks nekļūst veiksmīgs. Aptaujājot desmit tūkstošus cilvēku, pētnieki no ASV universitātes Pitsburgā secināja: 15% panākumu ir atkarīgi no cilvēka zināšanām (bakalaurs, maģistra grāds u.c.), bet 85% panākumu ir atkarīgi no cilvēka rakstura īpašībām. Draudzē tas būtu tā – mums ir Bībeles skola, inkaunters, Līderu skola un semināri, kuros mēs mācāmies, iegūstam zināšanas par Dievu, kā Viņš darbojas mūsu dzīvēs, kas ir ticība, bet tie ir tikai 15%, jo 85% ir tas, kā mēs esam izveidojuši savu raksturu, jo mēs nevaram pacelties augstāk par to, kāds ir mūsu raksturs.

Cilvēki atgriežas pie Dieva. Mums katram ir bijis šis piedzīvojums, kad mēs piedzimstam no augšas. Kādam tas ir spilgts notikums, kādam varbūt ne tik emocionāls. Kad nākam pie Dieva, bieži vien sākumā viss iet uz urrā, bet agrāk vai vēlāk cilvēki atgriežas pie saviem pirmsākumiem – ir jāsatiekas pašam ar sevi un savu raksturu, tādēļ ir nepieciešams iziet cauri pazemības skolai. Tāpēc šodienas svētrunas tēma ir „Pazemības skola.” Es lasīju par ķēniņu Dāvidu, par šo lielo Dieva cilvēku, un mani uzrunāja viņa dzīve. Kā viņš nonāca līdz saviem augstumiem, kā Dievs viņu darīja varenu? Kādai skolai viņš ir izgājis cauri? Pazemības skolai. Kad mēs skatāmies Dāvida laikabiedrā ķēniņā Saulā, redzam, ka arī viņš tika iecelts par ķēniņu, pildīja savas funkcijas, pārvaldīja valsti, un viņu apbrīnoja, taču viņam nācās strādāt pie sava rakstura, atgriezties pie pirmsākumiem un satikties pašam ar sevi. Varbūt tu esi līderis, es esmu līderis, bet vienalga ir ļoti daudz jāstrādā pie sava rakstura. Tas nekas, ka Sauls bija ķēniņš, viņam tik un tā bija jāsatiekas pašam ar sevi. Lasot Bībeli, mēs redzam, ka daudzas lietas viņš neizturēja. Sākumā mums šķiet, ka viss ir ļoti labi, ir labas emocijas, mēs evaņģelizējam, esam laimīgi, ceļam grupiņu, ejam uz ielām, izejam inkaunteru, viss ir super, dzīvē ir izmaiņas, bet kādā brīdī sākas ikdiena, sākas tas, ka ar lēmumu jāturpina darīt tās lietas, kuras esam iesākuši. Un tāpēc ir jāstrādā ar savu raksturu, ir jāstrādā ar savām emocijām, ar to, kas tu esi iekšienē, ar savu personību.

Kas ir pazemība? Pazemīgs ir tāds, kas uzsver savu padevību, paklausību, pakļāvību kādam un izjūt pret kādu bijību. Ir tāds amerikāņu biznesa žurnāls Forbes, un tur sadaļā par līderību bija rakstīts par pazemību, ka cilvēki bieži vien pazemību pārprot. Pazemība bieži vien tiek saistīta ar pasīvu, nedrošu rīcību, taču tā tas nav. Pazemīgi cilvēki ir pārliecināti par sevi, kompetenti, viņi cenšas citiem palīdzēt, viņi nejūt stimulu lielīties ar sevi, bet tā vietā par ideāliem ļauj runāt savām darbībām. Pazemīgi cilvēki apzinās savu vērtību. Būt pazemīgam nenozīmē sevi noniecināt, bet domāt mazāk par savām vajadzībām. Pazemīgi cilvēki pieņem sarežģītus lēmumus, jo priekšplānā izvirza citu vajadzības, tāpēc, saskaroties ar sarežģītiem lēmumiem, viņi balstās uz kopīgu mērķi, nevis uz savām personiskajām interesēm. Lūk, pazemība! Kāpēc tā ir vajadzīga? Bībelē ir ļoti daudz runāts par pazemību. Kādēļ lauzt savu raksturu un iet cauri pazemības skolai? Zini, kāpēc? Jo tev ir aicinājums!

1. Pirmais mācību priekšmets, kas ir jāapgūst pazemības skolā jeb kam ir jāiet cauri, ir ieņemt savu vietu Debesu valstībā.

Dievs tevi ir aicinājis. Ko darīja Dāvids? Viņš jautāja Tam Kungam, un Kungs viņam atbildēja.

Tad Dāvids vēlreiz griezās ar jautājumu pie Tā Kunga, un Tas Kungs viņam atbildēja un sacīja: "Celies, dodies uz Kegilu, jo Es nodošu filistiešus tavā rokā."” (1. Samuēla 23:4)

Dāvids atkal vaicāja To Kungu, un Viņš atbildēja.

Un Dāvids jautāja To Kungu, un Tas Kungs atbildēja: "Necelies un neej viņiem tieši pretī, bet apej viņiem apkārt, tiem uzbrukdams no mugurpuses! Un tad stājies viņiem pretī pie balzama koku pudura!”” (2. Samuēla 5:23)

Un Dāvids vēlreiz jautāja Tam Kungam, un Kungs viņam atbildēja.

Un Dāvids darīja, kā Tas Kungs tam bija pavēlējis, un sakāva filistiešus no Gebas līdz pat Gezera apkārtnei.” (2. Samuēla 5:25)

Dāvids darīja to, ko Tas Kungs pavēlēja. Dāvids bija paklausīgs, pazemīgs Dieva vārdam, viņš darīja tā, kā Kungs bija pavēlējis, un, jo ilgāk dzīvoja, jo varenāks kļuva. Lūk, pazemība – ieņemt savu vietu Debesu valstībā, paklausīt Dieva vārdam. Dāvida vieta bija būt par ķēniņu. Dievs arī tevi aicina ieņemt savu vietu Debesu valstībā! Dievs aicina tevi glābt cilvēkus, aicina tevi vadīt mājas grupiņu. Tas ir tavs aicinājums – glābt pazudušos. Nav cita aicinājuma, tas ir Dieva aicinājums tieši tev, nodot sevi Dievam, draudzes mācībai un pazemībā ieņemt savu vietu. Tas ir treniņš, jo tu nodod sevi mācībai, tu nodod sevi trenerim. Katram no mums ir rakstura lietas, ar kurām ir jātiek galā, lai izveidotu personību. Mēs katrs zinām tās lietas, ar kurām cīnāmies; paštaisnība, citu tiesāšana, aprunāšana, slinkums, nevēlēšanās nodoties Dievam, bailes, mazvērtība, sevis žēlošana, pasivitāte utt.

Es studēju Amerikā, izgāju tur Bībeles skolu, gāju uz ielām evaņģelizēt, ļoti daudz cilvēkiem stāstīju par Dievu, biju diezgan aktīva draudzē, kalpoju, bet es vēl nebiju kalpojusi cilvēkiem, jo nevadīju mājas grupiņu. Tad, kad mēs nekalpojam cilvēkiem, bieži vien domājam, ka mēs esam ļoti labi, pat pārāk labi. Atbraukusi no Amerikas, es Latvijā meklēju darbu. Es sūtīju savu CV uz kādu tulkošanas aģentūru, un CV bija tāds punkts, kurā bija jāuzrāda, kuras lietas es vēlētos uzlabot savā raksturā, personībā. Es domāju, ka man nav slikto īpašību, ka ar mani viss ir kārtībā. Ja kaut kas ir, tad tas attiecas tikai uz mani. Man tiešām nebija, ko norādīt. Bet tad, kad tu sāc kalpot cilvēkiem, tu saproti, ka viss nemaz nav tik vienkārši, ka ir visādas lietas, visādas šķautnes, ka pat citreiz ir kauns par sevi. Tad tu tikai pa īstam saproti, kas tevī darās, kādas ambīcijas un vēl visādas lietas, kuras iepriekš nosaucu. Mēs katrs zinām savus mīnusus, bet, zini, ir aicinājums, jo tu esi aicināts. Mums nav jādzird skaļa balss no debesīm, mums šeit ir mācītājs un grupiņas vadītājs. Jēzus bija cilvēka miesā, kad Viņš aicināja Pēteri, un arī šeit ir mācītājs un tavs līderis, kuri ir cilvēka veidolā, un caur viņiem Dievs tev izsaka Savu aicinājumu. Aicinājums ir glābt pazudušos un celt Dieva valstību. Jēzus nesolīja, ka, ja Viņam sekosim, tad mums būs kruts bizness un viss būs superīgi. Jā, Dievs dod mums labu dzīvi, mums ir labklājība un veselība, mums ir lietas, par kurām esam sapņojuši, hobiju jomā, profesionālajā izaugsmē. Bet tas nav aicinājums, aicinājums ir iet un darīt cilvēkus par kristiešiem, par mācekļiem, iepazīstināt viņus ar Dievu. Ir vajadzīga pazemība, lai ieņemtu to vietu, kādai Dievs tevi aicina. DIEVS AICINA TIEŠI TEVI! Primārais aicinājums nav apprecēt labu vīru vai sievu, izaudzināt bērnus, nopirkt mašīnu vai māju. Primārais aicinājums ir iet un glābt pazudušos. To es redzu Bībelē, un es domāju, ka tu arī to redzi. Tas ir Dieva aicinājums, un nav cita aicinājuma. Katrs ir aicināts! Tava dzīvība ir atkarīga no tā, vai tu iesi savā aicinājumā un kalposi cilvēkiem. Es esmu redzējusi tik daudz cilvēku, kuri noniecina ieiešanu kalpošanā. Sākumā viņi deg par Dievu, bet pēc tam viņi lēnām vairs nekalpo Dievam, lēnām atslīd atpakaļ, un cilvēks pat nepamana, ka viņš ir kļuvis par pasaulīgu kristieti, remdenu kristieti. Lūk, cik svarīgi ir iet aicinājumā. Cik svarīgi ir ieņemt savu vietu Debesu valstībā, iet pazemības skolā. Lai ieņemtu savu vietu, ir vajadzīga pazemība. Aicinājums ir neatceļams!

Mēs vakar bijām Talsos, tur bija evaņģelizācijas dievkalpojums, kurā bija diezgan daudz cilvēku, un visi bijām priecīgi. Mēs labi pastrādājām, otrdien piecas stundas evaņģelizējām ielās, izlijām, samaksājām cenu, un tas bija tā vērts, jo bija ļoti labs dievkalpojums. Tur bija arī tādi cilvēki, kuri bija atkrituši no Dieva. Viena meitene teica, ka pāris gadus viņa jau vairs neesot ar Dievu, bet iekšēji aicinājums viņai nedeva mieru. Viņai ir bērniņi, attiecības, viss ir, bet viņu visu laiku kaut kas velk atpakaļ. Viņa ir nogaršojusi šo garšu. Viņa nolēma atsākt nākt uz draudzi.

Dāvids paklausīja Dievam. Paklausīt Dievam, pakļauties, ieņemt savu vietu ne vienmēr ir viegli. Ne vienmēr ir viegli, kad treneris tevi baksta, ka jādara, ka tu vari, bet tā ir pazemība – ieņemt savu vietu un ieiet savā aicinājumā. Lai ieņemtu savu vietu, ir nepieciešams tikt galā ar nepareizu attieksmi pret cilvēkiem. Mēs parasti sagaidām, ka cilvēki kaut kādā veidā reaģēs un rīkosies tā, kā mēs gribam. Es to nosauktu par apvainošanos, nepareizām gaidām, bet to var noformulēt arī citādi. Ne vienmēr cilvēki atzīst paši sev, ka ir apvainojušies. Mēs citreiz esam pārāk lepni un neatzīstam, ka esam apvainojušies, bet nosaucam to par kaut ko citu. Es domāju, ka mēs arī esam pārāk paštaisni, lai atzītu, ka esam apvainojušies. Vislabāk to var ieraudzīt nevis tad, kad apmeklējam dievkalpojumus, kur mēs viens otram sēžam blakus, sasveicināmies, parunājam, bet tad, kad atnākam uz mājas grupiņu. Tur sākas ne tikai sadraudzība, bet arī kalpošanas lietas, kuras darām kopā. Grupiņā mēs darām visu kopā – smērējam maizītes, kopā braucam evaņģelizācijas tūrēs, ejam uz ielām, lūdzam, rīkojam neformālos pasākumus. Notiek tāda kā rīvēšanās citam gar citu, un tur var ļoti labi ieraudzīt savu raksturu. Ir cilvēki, kuriem no sirds šķiet, ka otrs netaisnīgi pret viņu izturās. Ir tādi cilvēki, kuri visu laiku saka: “Jā, bet…” un domā, ka viņiem ir taisnīgs un pareizs viedoklis. Zinu gadījumu, kad kāds cilvēks vienlaicīgi sakasījās ar trim cilvēkiem, un viņš joprojām neatzīst savu vainu. Viņaprāt visi citi bija vainīgi un nodarīja viņam pāri. Šādas situācijas mēdz gadīties. Sāpināti cilvēki sāpina citus. Jautājumi, kas būtu jāuzdot sev, ir šādi: Vai es esmu tas, kurš aizvaino citus cilvēkus? Vai es esmu tas, kurš viegli apvainojas? Sāpes nevienam nedod nekādu labumu, un mums katram personīgi būtu jāizmeklē sava sirds.

Es lasīju Džona Maksvela grāmatu, kurā viņš runā par četrām nemainīgām patiesībām, ja runājam par cilvēkiem, kuri ir aizvainoti, paštaisni, kuriem visu laiku ir JĀ, BET… un ar kuriem ir grūti sadzīvot.

Pirmā patiesība – mums apkārt ir daudz apvainotu cilvēku, daudz sāpinātu cilvēku, kuriem dvēselē ir daudz sāpju, arī tad, ja viņi to neizrāda. Ir tāds 19. gadsimta vācu filozofs Artūrs Šopenhauers, kurš bija ļoti liels pesimists. Viņš rakstīja par cilvēku rasi, kādu viņš to redz. Šopenhauers salīdzināja cilvēku rasi ar dzeloņcūkām. Tad, kad ir auksti, viņām gribās piespiesties klāt, lai sasildītos, bet tur ir tās adatas, un agri vai vēlu viņas neiztur. Agri vai vēlu viņa iziet ārā no aliņas, vientuļā ziemas naktī, vienatnē, jo nevar izturēt tās adatiņas. Mēs, cilvēki, esam ļoti adataini. Pēc statistikas datiem katrs ceturtais cilvēks ir ar nopietnām iekšējām problēmām. Mums ir jāapzinās, ka mums līdzās ir sāpināti cilvēki. Jāsaprot, ka tādi cilvēki vienmēr būs mums apkārt. Es varbūt tāds esmu, varbūt tu tāds esi. Cilvēkam dvēselē var būt milzīgas sāpes, viņš ir traumēts, apvainojies, skumjš. Ja vēlamies kalpot Dievam, mums ir jāiemācās sadzīvot ar šādiem cilvēkiem.

Otrā patiesība – apvainojušies cilvēki bieži rada ciešanas citiem. Tie, kuri paši ir apvainojušies, bieži sāpina citus, radot viņiem ciešanas. Vācu dzejnieks Hermanis Hese ir sacījis: „Ja tev otrā kaut kas nepatīk vai kaitina, tu to ienīsti vai nevari ciest, tad patiesībā tas ir raksturīgs tev pašam.” Kas tev nav raksturīgs, tas tevi netraucē. Kad tu satiec cilvēku, kurš ātri uzsprāgst, apvainojas, noraujas no ķēdes, tad patiesībā tā ir viņa reakcija uz savu iekšējo konfliktu. Bieži vien viņš reaģē pats uz sevi, uz konfliktu sevī. Džons Maksvels sniedz laulību konsultācijas, un viņš saka, ka tipisks attiecību modelis ir tāds, ka viens apvainojas un izšļāc savas dusmas uz otru laulāto, un patiesībā vienmēr nodara sāpīgāk tas, kurš ir vairāk apvainojies. Tie, kuri apvainojas, sāpina citus. Mums otrā kaitina tas, kas ir mūsos pašos. Kad es dzīvoju un studēju Amerikā, mēs kopā ar vairākām studentēm īrējām lielu māju. Četras no šīm studentēm mani ļoti kaitināja. Protams, ka es to neizrādīju, bet es pati zināju, kā es iekšēji jūtos. Kādā no lūgšanām Dievs man parādīja, ka mani viņās kaitina tās lietas, ar kurām es pati neesmu tikusi galā.

Trešā patiesība – aizvainoti cilvēki bieži cieš no citiem. Viņiem šķiet, ka visi viņiem dara pāri, īpaši tuvinieki, grupiņas cilvēki un grupiņas vadītājs. Līdzīgi ir tad, kad cilvēkam pirkstā ir skabarga, un pirksts ir jūtīgs. Tad, kad kāds pieskaras pirkstam, ļoti sāp. Patiesība ir tāda, ka ne jau otrs cilvēks ir tevi sāpinājis, bet tu pats neesi ticis galā ar sevi. Cilvēkiem ar emocionālām sāpēm ir nosliece uz sāpīgu reakciju, uz pārspīlēšanu, uz nodrošināšanos pret nevēlamām sekām. Viņi nosaka, cik tuvu pielaist sev klāt otru cilvēku.

Bībelē mēs lasām, ka Dāvids bija ķēniņam Saulam tuvs cilvēks, un viņš veiksmīgi vadīja Saula karaspēku.

Tad nu, Saulam un karaspēkam atgriežoties un arī Dāvidam mājup ejot no filistiešu sakāves, notika, ka sievas bija iznākušas no visām Israēla pilsētām dziedādamas un dejodamas, lai sagaidītu ķēniņu Saulu ar bungām, prieka saucieniem un dejas solī. Un šīs sievas, dejas solī iedamas, dziedāja: "Sauls ir nositis tūkstošus, bet Dāvids desmitiem tūkstošu." Tad Sauls ļoti sadusmojās, jo viņam šis teiciens nepatika, un viņš sacīja: "Viņi Dāvidam piedēvējuši desmitiem tūkstošu, bet man tie devuši tikai tūkstošus; nu vēl tikai tam trūkst ķēniņa varas!" Un, sākot ar šo dienu, Sauls apskauda Dāvidu – un tā arī joprojām. Un notika, ka nākamajā dienā Saulu pārņēma ļauns gars no Dieva un viņš nonāca savā namā neprāta stāvoklī; bet Dāvids ar savu roku spēlēja cītaru kā ik dienas, un Saulam bija rokā šķēps. Un Sauls meta šķēpu un domāja: es pieduršu Dāvidu pie sienas. Bet Dāvids izlocījās no viņa divas reizes. Tad Sauls baidījās Dāvida, tādēļ ka Tas Kungs bija ar viņu, bet Saulu Viņš bija atstājis. Tādēļ Sauls viņu atbrīvoja no kalpošanas sev, attālināja viņu no sevis un iecēla par virsnieku pār tūkstoš vīriem. Viņš izgāja kara gājienos un atgriezās no tiem sava karapulka priekšgalā.” (1. Samuēla grāmata 18:6-13)

Sauls attālināja Dāvidu no sevis. Ja cilvēks ir iekšēji nedziedināts, viņš attālināsies un ieturēs distanci, nodrošinoties pret nevēlamām sekām.

Ceturtā patiesība – aizvainoti cilvēki, sāpinot citus un saņemot aizvainojumus no citiem, bieži nodara ciešanas paši sev. Skatījos komēdiju, kurā divi draugi kopā gaida vilcienu. Viens no draugiem visu laiku, bakstot ar pirkstu, mācīja otru, vārdā Toms, kā dzīvot. Toms pieņēma lēmumu, ka nākamo reizi, kad draugs viņu mācīs, kā dzīvot, uzkarinās uz savām krūtīm trīs dinamītus, un, kad draugs viņam pieskarsies ar pirkstu, sprādziens noraus viņa roku. Toms nesaprata, ka viņš pats sev nodarīs pāri. Tas ir bēdīgs piemērs, bet tā bieži rīkojas aizvainoti cilvēki. Ikviens, kurš nespēj piedot un uzsprāgst, iznīcina tiltus (attiecības ar cilvēkiem), pa kuru pašam būs jāiet. Šādi cilvēki parasti staigā ar skābu seju, bieži sevi žēlo, slimo, tādā veidā pievēršot sev uzmanību. No šāda cilvēka ir grūti sagaidīt pateicīgu sirdi, ka viņš ir glābts, ir draudzē, kurā viņam apkārt ir daudz draugu. Ar šo problēmu labāk ir laicīgi tikt galā. Tāpēc mums ir inkaunteri, lūgšanu kambaris un Bībele. Man nav jāpieprasa no otra cilvēka tas, ko es gribu no viņa sagaidīt (gan runu, gan darbus, gan attieksmi). Laika gaitā, ja nesavaldām šo nepareizo attieksmi, ir arvien grūtāk tikt ar to galā.

Salīdzināsim, kā reaģē veseli un kā reaģē aizvainoti cilvēki. Veseli cilvēki labprāt mainās, labprāt atzīst savas kļūdas, labprāt apspriež sāpīgus jautājumus, labprāt mācās no citu pieredzes un labprāt risina problēmas. Aizvainoti cilvēki negribīgi mainās, nelabprāt atzīst savas kļūdas, negribīgi apspriež sāpīgus jautājumus, nelabprāt mācās no citu pieredzes un negribīgi risina problēmas. Kā rīkoties, ja tev blakus ir cilvēks, kurš ir aizvainots? Nepalielini šī cilvēka sāpes, jo neveseliem cilvēkiem ir tendence dzēst uguni ar uguni jeb sāpes ar sāpēm. Izdarīt pretsitienu šādam cilvēkam ir tas pats, kas sist gulošo. Frānsiss Bēkons, 18. gadsimta angļu filozofs, valstsvīrs un zinātnieks, ir sacījis: ”Tas, kurš gatavo atriebību, atver savas brūcas, kuras pretējā gadījumā būtu sadzijušas.” Ja kāds izšļāc uz tevi dusmas, labāk piedod viņam un turpini savu ceļu.

”Un Sauls meta šķēpu un domāja: es pieduršu Dāvidu pie sienas [..]” (1. Samuēla grāmata 18:11)

Vai uz tevi kāds ir metis šķēpu? Droši vien, ka jā, un parasti tas notiek caur vārdiem. Zini, tik ilgi, kamēr tu raudzīsies uz Saulu, tu visā vainosi viņu. Bet Dievs redz Saulu tevī, to, kurš grib šo šķēpu mest citam. Tu personīgi atbildēsi, kā tu esi rīkojies šādās situācijās. Ķēniņš Dāvids pats neatriebās Saulam. Viņš to atstāja Dieva ziņā, jo Dievam pieder atriebšana.

”Un notika, kad Sauls bija atgriezies atpakaļ no filistiešu vajāšanas, tad viņam pateica, ka pēc ļaužu runām Dāvids esot En-Gedija tuksnesī. Tad Sauls ņēma trīs tūkstošus izlasītu vīru no visa Israēla un devās meklēt Dāvidu un viņa vīrus uz kalnu kazu klintīm. Un, kad viņš nonāca pie avju aplokiem ceļa malā, tur bija kāda ala, un Sauls tur iegāja dabiskās vajadzībās. Bet Dāvids un viņa vīri atradās alas dibenā. Tad Dāvida vīri tam sacīja: "Redzi, šī patiesi ir tā diena, par kuru Tas Kungs tev ir sacījis: redzi, Es tavu ienaidnieku nodošu tavā rokā, un tu viņam darīsi, kas tavām acīm labi patiks." Un Dāvids piecēlās un slepus nogrieza Saula virssvārku stūri. Bet vēlāk Dāvidam sirds jo strauji lēca krūtīs, tādēļ ka viņš bija nogriezis apģērba stūri, kas piederēja Saulam. Un viņš teica saviem vīriem: "Lai Tas Kungs mani no tā pasargā, ka es ko nodarītu savam pavēlniekam, Tā Kunga svaidītam, un ka es pret to nekad nepaceļu savu roku, jo viņš ir Tā Kunga svaidītais!" Un Dāvids ar vārdiem apsauca pats savus vīrus, un viņš tiem neļāva uzbrukt Saulam; un Sauls piecēlās un izgāja no alas. Tūliņ pēc tam cēlās arī Dāvids, izgāja no alas un sauca Saulam nopakaļ: "Mans pavēlniek un ķēniņ!" Kad Sauls atskatījās atpakaļ, tad Dāvids noliecās ar savu vaigu pie zemes, tā parādīdams tam godu.” (1. Samuēla grāmata 24:1-9)

Dāvidam, kuru meklēja un kuram bija jāslapstās, bija laba iespēja nogalināt Saulu, taču viņš, par izbrīnu pārējiem, to neizdarīja. Viņš dzīvoja dimensijā, ko viņa vīri, iespējams, nepazina. Dāvids gāja cauri pazemības skolai. Nepakļaujies nepareizām emocijām!

”Bet tu, cilvēka bērns, nebīsties no tiem un nebīsties no viņu vārdiem. Jebšu dadži un ērkšķi ir ap tevi un tu dzīvo pie skorpioniem, tomēr nebīsties no viņu vārdiem un nebaidies no viņu vaiga, jo tie ir pretestības pilna cilts.” (Ecehiēla grāmata 2:6)

Mūs grib kontrolēt dadži, ērkšķi, cilvēku pārmetumi, viņu nepareizā izturēšanās pret mums, taču mēs bieži vien nobīstamies un reaģējam nepareizi. Tajā brīdī mēs paši sevi iegāžam, pakļaujoties nevis Dieva vārdam, bet mūsu vecajai dabai. Es pēc temperamenta esmu holēriķe, man vienmēr gribās ar vārdiem dot pretī. Aiztaisīt sev muti man ir ļoti grūti, īpaši tad, ja nav noticis tā, kā es vēlos. Ar saviem vārdiem es varu ļoti aizvainot. Varbūt ārēji visu, ko gribēju, esmu pateikusi jeb nodevusi uguņus, taču iekšēji manī ir zaudējuma sajūta. Dievs tajā brīdī skatās uz mani kā uz Saulu, kurš met ar šķēpu Dāvidam. Tādēļ svarīgi ir nepakļauties vecās dabas emocijām, kuras nekur neved.

Labākais, ko tu vari darīt sāpinātiem cilvēkiem, ir viņiem palīdzēt. Protams, tu viņus nevari piespiest pieņemt palīdzību, taču tu vari būt pret viņiem laipns, būt pirmais, kurš piezvana, uzraksta. Neskatoties uz to, ka tu esi pārliecināts, ka otrs ir vainīgs, saņemies, lūdz Dievu, izraudies, ja vajag, un pats lūdz piedošanu, lai arī varbūt nejūties, ka esi vainīgs. Vai tu esi gatavs strādāt ar savām problēmām un aizmirst par sāpēm? Tā ir veiksmes atslēga. Lielākā daļa cilvēku meklē ātrus rezultātus – kaut ko, kas tajā brīdī sniegs īslaicīgu atvieglojumu. Priekšroka tiek dota alkoholam, ēdienam, hobijiem, jaunai kleitai, kas uz brīdi liek aizmirsties. Taču tas ir tikai pagaidu problēmas risinājums, kas neko neatrisina. Ir vajadzīgs darbs ar sevi. Tie cilvēki, kuri tiecas uz emocionālu līdzsvaru un sakārtotu iekšējo pasauli, būs gatavi nozīmīgām pārmaiņām un nepārtrauks darbu, līdzko sāpes un diskomforts vairs nebūs. Sarakstoties ar cilvēkiem internetā, es aicinu viņus uz draudzi un grupiņu, jo daudziem ir depresija. Nenāk. Kad rakstu atkal pēc kāda laika, viņi saka, ka depresija ir beigusies, ka viss ir atrisināts. Nekas nav atrisināts, ja cilvēks dzīvo bez Dieva un nestrādā ar sevi.

Lai atrisinātu savas problēmas, cilvēkam nākas iet cauri nepatīkamām lietām. ASV tīrīšanas kompānija veica pilsētas ielu kanalizāciju tīrīšanu, kas nav pats patīkamākais darbs. Taču, patīkamais moments tajā bija tas, ka strādnieki notekcaurulēs atrada dažādas zeltlietas, monētas un citas vērtības, kuras viņi varēja paturēt kā atlīdzību par nepatīkamo darbu. Tāpat, ja tu strādāsi pie sevis, Dievs tev atlīdzinās, tu varēsi izveidot normālas attiecības ar cilvēkiem. Cilvēki ar drūmu seju paši atgrūž citus, jo citiem īsti nepatīk atrasties īgņu klātbūtnē. Mēs taču gribam pievilkt cilvēkus, nevis atgrūst. Labāk risināsim problēmas laicīgi un darīsim to paši.

”Ja mēs paši sevi pārbaudītu, tad netiktu sodīti.” (1. Korintiešiem 11:31)

Izvērtēsim savu sirdi, vērosim savas attiecības grupiņā, komandā. Kādi aizbildinās ar to, ka nav komandas cilvēki. Nē, katrs ir komandas cilvēks, vienkārši mums negribas strādāt ar savu personību, mainīties, būt pazemīgiem un ļaut Dievam kā Podniekam mūs izveidot par to, kādus Viņš grib mūs redzēt. Otrās Samuēla grāmatas 13. nodaļā Dāvids nerisināja savas problēmas. Viņa dēls Amnons izdarīja vardarbību pret savu māsu Tamāru. Pēc tam sacēlās Absaloms, otrs Dāvida dēls, un nogalināja Amnonu. Bija notikusi sacelšanās pret visu ķēniņa namu, Dāvidam nācās bēgt un visu pazaudēt. Dāvids laicīgi neatrisināja savu problēmu. Citreiz ir grūti atzīt, ka mums ir problēma ar raksturu. Tad Dievs mums piespēlē kādu cilvēku, kurš mums palīdz, taču tas nemaz nav patīkami. Dāvidam blakus bija šāds cilvēks – Joābs, ietekmīgs un no vienas puses ļoti uzticams cilvēks. No otras puses – pilnīgi nepaklausīgs nodevējs. Cik gan Dāvidam bija grūti kopā ar šādu divējādas dabas cilvēku! Dāvids neļāva nogalināt savu dēlu Absolomu, bet Joābs viņu nogalināja, jo jutās apdraudēts. Cik grūti viņam bija kalpot ar tādu cilvēku! Joābs nogalināja virspavēlnieku Amasu un Abneru. Dāvids viņus bija iecēlis un apstiprinājis. Kā viņš jutās kopā ar tādu cilvēku, kurš patiesībā bija nodevējs? Reizēm Dievs mums blakus iedod tādus cilvēkus, kuri veido mūsu raksturu. Dāvidam vajadzēja samierināties ar Joāba klātbūtni līdz pat savas dzīves beigām. Tādi cilvēki mums palīdz saglabāt pazemīgu sirdi.

“[..] Kādēļ jūs labāk nepaciešat netaisnību? [..]” (1. Korintiešiem 6:7)

Tā vietā, lai mēs paši darītu galu miesas darbiem, savām rakstura lietām, to sāpīgi izdara citi. Miesa – tas ir viss, kas ved nāvē, kas saceļas pret Dievu, kas negrib Dievu, kas negrib paklausīt Dievam. Ir nepieciešama lēnprātība, lai mēs varētu pieņemt Viņa pamācību, pārmācību tieši caur cilvēkiem, lai mēs Viņam nepretotos. Vajadzīga lēnprātība pret ļauniem cilvēkiem, kuri tev visu laiku kaut ko saka. Apzinies, ka Dievs ir ielicis viņus tavā dzīvē, lai tu varētu iziet cauri pazemības skolai. Viņš tevi veido, tas ir Viņa plāns. Pienāks laiks, kad Viņš, iespējams, konkrēto cilvēku paņems prom no tavas dzīves vai arī jūsu attiecības izmainīsies. Tas nebūs mūžīgi. Padomā, kā tu reaģē, kad tev grupiņas vadītājs kaut ko aizrāda. Tu vari sevi paanalizēt. Uzreiz tev viss ir slikti, cērt durvis, raksti visādas riebeklības? Vai arī reaģē šādi: “Labi, mainīšos, saprotu, kļūdījos.” Daļai cilvēku ir ļoti grūti lūgt piedošanu: “Piedod, es kļūdījos, es slikti izdarīju.” Mums gribas pierādīt savu patiesību. Ir cilvēki, kuri nekad nepasaka: “Piedod.” Vienkārši palūdz piedošanu, un attiecības turpināsies tālāk. Tā vietā cilvēki mēdz aiziet no draudzes, no grupiņas, domājot: “Viss ir slikti, vadītājs ir slikts, tur tie cilvēki man dara pāri.” Ja mēs pakļaujam savu sirdi Dievam un ejam cauri pazemības skolai, mēs esam tikai un vienīgi ieguvēji.

Viena cilvēku grupa ir tie, kuri pieprasa, sagaida un kontrolē. Otra galējība ir tādi cilvēki, kuri aizmirst. Viņi aizmirst, nenovērtē, nav pateicīgi tiem cilvēkiem, kurus Dievs ir ielicis viņu dzīvē. Ne vienmēr tas ir ļauni domāts. Mēs bieži nemaz negribam otru sāpināt, bet cilvēka dabā ir pierast pie labām lietām. Cilvēki pierod arī pie sliktām lietām. Cilvēks spēj pierast pat pie vistrakākajiem apstākļiem. Mēs reiz gājām uz Iļģuciema kopmītnēm cilvēkiem stāstīt par Dievu. Tur dzīvoja zemākā sociālā slāņa cilvēki. Ēkā tā smirdēja, ka es pati pēc tam stundu smirdēju. Man bija kauns, ka pēc tam transportā pie manis pienāca kontrole, un es domāju, ka viņi noteikti juta smaku. Tāda vieta ir ļoti, ļoti bēdīga vieta. Es domāju, ka viņi visi tur gribēs Dievu un meklēs risinājumu tiem šausmīgajiem apstākļiem, kuros viņi dzīvoja. Domāju, ka mēs viņiem būsim kā glābējzvans. Bet viņi negribēja Dievu un domāja, ka viņiem dzīvē pilnīgi viss ir kārtībā. Cilvēks ļoti pierod gan pie labām, gan sliktām lietām. Tādēļ mums ir nepieciešams, ka kāds mums to regulāri atgādina. Jaunajā Derībā mēs redzam to, ka gan Pāvils, gan Svētais Gars mums atgādina. Ir jāatgādina daudzas lietas.

Jo, kamēr esmu šinī mājoklī, es turu par savu pienākumu jūs modināt ar atgādinājumiem.” (1. Pētera 1:13)

Arī Svētais Gars atgādina.

“Bet Aizstāvis, Svētais Gars, ko Tēvs sūtīs Manā Vārdā, Tas jums visu mācīs un atgādinās jums visu, ko Es jums esmu sacījis.” (Jāņa evaņģēlijs 14:26)

Tavā dzīvē ir ielikti cilvēki, pateicoties kuriem tu esi tas, kas šodien esi. Tu esi glābts, dziedināts, tev ir mainījusies dzīve. Svarīgi, ka mēs neļaujam panākumiem sagraut mūsu atmiņu. Ar laiku mums ir tendence aizmirst tos, kuri mums ir darījuši labu. Konkrētās situācijās ir svarīgi atcerēties un atzīt, ka ir cilvēki, kurus Dievs ir lietojis tavā dzīvē, lai tev būtu izmaiņas. Cilvēka faktors ir ārkārtīgi svarīgs, nenoliedzams. Vajadzīga pazemība, lai atzītu, ka Dievs tavā dzīvē ielicis konkrētu cilvēku, lai tevi svētītu. Cilvēki aizmirst, ka viņi no bezdibeņa pacelti uz patiesiem augstumiem. Tie, kas negrib izrādīt pateicību, izsvītro šos cilvēkus no savas pagātnes un atmiņas un saka tā: “Patiesībā es pats to visu sasniedzu. Es pats atnācu uz šo draudzi un guvu panākumus.” Viņi samazina tā cilvēka vērtību, kurš viņiem ir palīdzējis, tik tiešām palīdzējis. “Es pats tiku vaļā no alkohola atkarības. Es pats!” Ir svarīgi, ka mēs vērtējam cilvēkus, kuri mums ir palīdzējuši.

Kad aizgāja bojā Dāvida labākais draugs Jonatāns, viņš atcerējās, ko draugs viņa dzīvē bija darījis. Jonatāns bija iestājies par Dāvidu, kad Sauls gribēja viņu nogalināt. Ķēniņš Dāvids ne tikai savā prātā to atcerējās, bet parādīja to ar reālu rīcību. Viņš pieņēma Jonatāna dēlu Mesibošetu pie sava galda, deva viņam kalpus un nodrošināja stabilu dzīvi. Viņš arī ar savu rīcību apliecināja, ka ir pazemīgs un tiešām atceras cilvēkus.

2. Lai regulāri strādātu pie sevis un sava rakstura, nākamais mācību priekšmets, kuru nepieciešams apgūt pazemības skolā, ir izturība.

Jēkaba vēstules 1. nodaļā rakstīts, ka ticības pārbaudīšana rada izturību.

“Ar savu izturību jūs iemantosit sev dzīvību!” (Lūkas evaņģēlijs 1:19)

Dievs mums māca izturību.

“Redzi, svētīgs tas cilvēks, kuru Dievs pārmāca, tāpēc nenonicini tā Visuvarenā pārmācības (..) Sešos grūtumos Viņš tevi paglābs, bet septītajā vairs bēdas tevi neskars.” (Ījaba grāmata 5:17,19)

Arī šeit Dievs mums māca izturību. Var būt tā, ka sešas reizes tu cietīsi, būs grūti, bet septītajā reizē tu šo eksāmenu vienkārši izturēsi. Kāds tētis aizveda meitiņu uz karuseļiem, un viņa pieskrēja pie kioska un nopirka milzīgu cukurvati. Tētis jautāja: “Meitiņ, vai tad tu varēsi to apēst? Tā ir tik milzīga!” Meitiņa atbildēja: “Tēti, es iekšpusē esmu daudz lielāka nekā ārpusē.” Lūk, īsta rakstura pazīme – būt lielam iekšpusē. Ar izturību mēs kļūstam lieli iekšpusē. Rakstnieks Aleksandrs Solžeņicins rakstījis: “Vissvarīgākais nav iegūt labklājību, kā cilvēki pieraduši uzskatīt, bet gan kļūt stipriem dvēselē.” Tas nozīmē kļūt stipram, ar nelokāmu raksturu. Mūsu mācītājam bija rema, ka neatklāts potenciāls ir īsta traģēdija. Dievs grib, lai tu kļūsti stiprs iekšienē, lai tavs potenciāls tiek attīstīts.

“Bet ne vien par to: mēs teicam sevi laimīgus arī savās ciešanās, zinādami, ka ciešanas rada izturību.” (Romiešiem 5:3)

Grūtības rada pacietību, grūtības rada neatlaidību. Tas nozīmē, ka tev būs vislielākie pārbaudījumi un ciešanas, bet tu nenovirzīsies no tā mērķa, ko esi uzlicis. Tu paliksi uzticams, dievbijīgs, tu sekosi Dieva vārdam un joprojām būsi draudzē. Tu izturēsi arī, tavuprāt, sliktu izturēšanos pret sevi. Es ar to domāju apvainošanos. Jēzus nesola vieglu dzīvi. Kad mēs skatāmies uz Jēzus mācekļu dzīvi, viņus vajāja arī pēc tam, kad Jēzus bija miris un augšāmcēlies. Mēs Bībelē lasām par vajāšanām, jo Jēzus Saviem sekotājiem nesola ļoti vieglu dzīvi. Tajos laikos cilvēki bija ļoti dievbijīgi, viņi baidījās no Dieva vairāk nekā no cilvēkiem. Bija vajadzīga ļoti liela izturība un drosme pastāvēt par savu ticību. Tajos laikos bija negodīga tiesu sistēma. Kristiešus veda sinedrija priekšā, vajāja, sita un apmeloja, un viņi par savu ticību samaksāja ar savu dzīvību.

“Bet, kas pastāv līdz galam, tas tiks izglābts.” (Mateja evanģēlijs 24:13)

Dzīve nav īss sprints, tā ir maratons. Dzīve nav īsa, vienreizēja cīņa, tā ir ilgs ceļojums. Krīzes situācijas parāda, kas ir mūsos iekšā, un tās formē mūsu raksturu. Vai nu mēs parādīsim rakstura stingrību, ejot līdz galam, vai arī iesim uz kompromisiem. Katru reizi, kad mēs izdarām izvēles, mēs veidojam savu raksturu. Tad, kad mēs samaksājam pilnu cenu, mūsu raksturs nobriest. Atceros kādu senu gadījumu grupiņā. Kāds cilvēks bija sācis nākt uz draudzi un grupiņu. Grupiņa notika Āgenskalnā, bet viņa strādāja Jūrmalā. Viņa ņēma taksometru, maksāja milzīgu cenu un brauca no Jūrmalas uz Āgenskalnu. Slava Dievam! Man ir prieks, ka man apkārt ir tādi cilvēki, kuri iztur līdz galam un nepadodas. Katra rīcība formē mūsu raksturu. Mani tas iepriecina. Reizēm mums ir domas: “Es lūdzu par savu dziedināšanu, bet man nekas nenotiek. Es gribēju uzcelt grupiņu – cēlu, cēlu, bet nekas nenotika. Laikam nedarbojas.” Bieži vien cilvēki nesaņem atbildes uz savām lūgšanām un viļas Dievā. Viņi apvainojas, aiziet no draudzes, jo viņiem šķiet, ka nekas nedarbojas.

Lauma no manas grupiņas pastāstīs, kā ir, kad sāp visas maliņas, sāp locītavas un katra kustība sagādā milzīgas sāpes, bet vienalga viņa turpina ticēt, lūgt, maksāt pilnu cenu un būt izturīga. Lauma: Pirms trim gadiem, kad es vēl nebiju draudzē, man kādu dienu ļoti piepampa potītes un sāka sāpēt kājas. Aizbraucu uz slimnīcu, un tur man diagnosticēja retu plaušu slimību un artrītu kājās. Vairākas nedēļas gulēju slimnīcā, principā nevarēju pastaigāt. Man izrakstīja stipras zāles, kas atstāja lielu iespaidu uz visu organismu. Pampums pārgāja, bet sāpes un diskomforts palika. Bija grūti staigāt, sāpēja, darot ikdienas lietas. Es sēdēju, gulēju, staigāju – vienalga sāpēja. Ikdienā es gāju un darīju, bet visur dūra tā kā ar tūkstoš adatām. Ienācu draudzē, un grupiņā lūdza par mani, braucu uz inkaunteru, sāku lasīt Bībeli un izmantot visas iespējas, ko draudze piedāvā. Dziedināšanu nesaņēmu, turpināju iet arī pie ārstiem, bet rezultātu nebija. Sāka rasties dažādas šaubu domas – kāpēc Dievs neatbild, kāpēc nav dziedināšana? Tomēr nolēmu uzticēties Dievam, nepadoties un atvērt mājas grupiņu Talsos. Es to arī izdarīju. Nebija viegli, jo vajadzēja iet pa ielām evaņģelizēt, un tas arī bija grūts process. Tomēr nepadevos un turpināju, spītējot visiem laika apstākļiem. Artrīts aukstā laikā saasinās, un sāp vēl vairāk. Mēs arī ziemā gājām uz ielām. Ar prātu es apzinājos, ka, iespējams, pēc tam nevarēšu izkāpt no gultas. Tomēr es gāju un darīju, lai spītētu velnam. Es centos nedomāt par to. Jutu sāpes un cerēju, ka varbūt beidzot būs dziedināšana. Pagāja laiks un nekas nemainījās. Tā tas turpinājās kādus divus gadus. Turpināju kalpot draudzē, vadīt grupiņu, un nemanot sāpes pazuda. Es nezinu ne dienu, ne stundu, ne laiku, kad tās pārgāja, bet, esot draudzē, nu jau gadu nejūtu sāpes, locītavas ir dziedinātas. Turpinu kalpot Dievam un slavēju Viņu. No kristieša-patērētāja esmu kļuvusi par kristieti-devēju un, kalpojot Viņam un nepadodoties sāpēm, es esmu saņēmusi dziedināšanu.

“Esiet nomodā un lūdziet Dievu, ka neiekrītat kārdināšanā. Gars gan ir labprātīgs, bet miesa ir vāja." (Marka evaņģēlijs 4:38 )

Izturi, nepadodies! Mācītājs pēc kādas lūgšanu sapulces teica: “Ja tu izturēsi, tu būsi daļa no kaut kā liela, no kaut kā varena!” Izturi! Nepadodies! Viens ir zināt, kā spēlēt šahu vai kādu citu spēli. Otrs ir to izdarīt. Izturi līdz galam, nepadodies pie pirmajām grūtībām! Ir vajadzīgs stingrs raksturs, lai turētos pie sava lēmuma. Ja tev ir vīzija, aicinājums, tu zini, ka to izdarīsi, jo pats Dievs tevi aicina. Daudzi no mums varētu grāmatu sarakstīt par lietām, kurās neesam padevušies. Mēs pirmdienās ejam uz ielām evaņģelizēt. Kā pienāk pirmdienas vakars, man sāp galva, ir temperatūra un labāk gribu būt gultā zem segas. Es negribu iet aukstumā, vējā, mīnusos, bet es zinu, ka man jāiet, jo esmu pieņēmusi lēmumu. Es nekad neesmu pa īstam saslimusi. Iedzeru tēju ar ingveru un aiziet!

Kad tu dari Dieva darbu, tu skaties uz savu dzīvi no augstākā skatu punkta, un Dievs nāk tev palīgā. Tu redzi risinājumu tad, kad tu skaties uz sevi tā, kā Jēzus uz tevi skatās. Skaties uz to, kas tu esi Kristū Jēzū. Dieva goda krēsls ir debesīs. Tev izdosies, ja tu skatīsies uz sevi ar Jēzus acīm. Skaties uz sevi, ņemot vērā to, kas tu esi Kristū, nevis to, kā tu jūties, vai to, ko kāds tev pateica. Ja arī vēl kādas lietas kavējas, nav atbildētas lūgšanas, nekas! Ja nav šodien, būs rīt. Tev šodien neizdevās uzcelt grupiņu? Uzcelsi rīt! Nepadodies, neatmet savu aicinājumu, neatmet savus sapņus! Turpini! Lauma turpināja iet uz ielām ar visām sāpēm. Turpini iet, neskatoties uz sāpēm. Paraudi, pasūdzies Dievam, bet ej!

Es vakar klausījos internetā kādu psihologu. Viņš teica, ka konkrētajai lietai nav risinājuma. Bet es saku – nē! Ar Dievu IR risinājums! Skaties uz sevi tā, kā Dievs tevi redz, un pieņem pamācību. Pieņem pazemības skolu! Būs grūtības, būs ciešanas. Mēs nevaram bez tā iztikt. Bet labāk ej grūtībām cauri ar Dievu, nevis padodies. Nepadodies, nekad, nekad nepadodies! Esi tas, kurš izcīna, esi tas, kurš pieņem lēmumu – lai vai kas, tu to vienkārši izdarīsi. Zini, tu neesi viens. Tev apkārt ir brīnišķīgi cilvēki. Tev ir tavas grupiņas vadītājs, tev ir paraugs, čempions, kam sekot. Man arī tādi ir. Mēs zinām, ka, esot čempionu komandā, mēs paši kļūstam par čempioniem. Vienkārši izdari to! Paliec savā Dieva aicinājumā. Turies tajā vietā, kurā Dievs tevi ir ielicis, un tu savā dzīvē redzēsi lielas lietas, jo viss labākais tev tikai priekšā.

Sandijas Vēzes sprediķi "Pazemības skola" pierakstīja un rediģēja draudzes "Kristus Pasaulei" redakcija

Neticības grēks

Publicēja 2019. gada 17. sept. 12:57Līga Paņina

Ziņas datums 17.09.19

Man ir liels gods šodien runāt sprediķi. Pirms dievkalpojuma kāda meitene no draudzes pienāca pie manis un vaicāja sprediķa tēmu. Uzzinot, par kādu tēmu šodien runāšu, viņa bija izbrīnīta. Šī tēma man pašai ir izaicinājums, tā man nav viegla. Gatavojoties svētrunai, es domāju: “Dievs, kāpēc tieši šī tēma? Varbūt vajadzēja kaut ko citu?” Pie sevis spriedu, ka varbūt pēdējā brīdī es varu sagatavot kaut ko citu, labāku, un šo tēmu neaiztikt. Sprediķa tēma – “Neticības grēks”. Es nezinu, varbūt tu esi ļoti ticīgs cilvēks un kopš tā brīža, kad nožēloji grēkus, saņēmi ticību visai savai dzīvei un tagad uzvari visas problēmas, tāpēc šāda grēka tev vispār nav. Man tas ir, un es ļoti bieži ar to cīnos, un sokas visvisādi.

Pēc savas dabas esmu reāliste – ticu tam, ko redzu. Mēdzu domāt: “Man jau ir daudz gadu, es zinu, kā kādas lietas notiek un pazīstu cilvēkus.” Piemēram, tu pie manis pienāktu un teiktu: “Vai, Līgiņ, man te tāda problēma ar alkoholu. Man vajadzētu, ka tu par mani palūdz. Es gribētu uzreiz būt dziedināts.” Es gan neko tev neteiktu, bet domātu: “Nu, kur tad tev tā dziedināšana. Droši vien vajadzēs kādus piecus gadus ar simts atkritieniem, lai tiktu no tā vaļā. Tad varbūt tu būsi dziedināts.” Bet vispār Dievs to tā nav domājis. Mēdz būt lietas, kurām man ir ļoti grūti noticēt. Ja man darbā piedāvā kādu izaicinājumu, es piekrītu, jo zinu, ka to varu un izdarīšu. Tā vispār nav problēma! Ja es kaut ko neprotu, tad rīt to iemācīšos un izdarīšu, turklāt labi. Bet ir kādas problēmas manā dzīvē, par kurām jau pašā sākumā šķiet, ka tajās nekad risinājuma nebūs, un nav arī nekādu cerību. Es pat negribu ar šīm problēmām saistīties un kaut ko sākt darīt, jo uzskatu, ka tas man būs neiespējami grūti. Es par to pat negribu domāt. Mums katram ir savas cīņas, bet man visbiežāk problēmas ir bijušas ar atkarībām. Atceros, ka pirms vairākiem gadiem mocījos ar smēķēšanu un alkohola lietošanu. Šobrīd es cīnos ar savu lieko svaru. Pieņemu, ka tev ir kādas citas cīņas. Varbūt tu esi pavisam svēts un tev nav šādu problēmu. Tad es tevi apsveicu.

Reizēm mums šķiet, ka atnāksim pie Dieva, pāris nedēļas aiziesim uz dievkalpojumu, paklausīsimies, ko mācītājs saka, un viss, problēmas būs pazudušas. Tā tomēr nav. Manas problēmas tik viegli neaiziet. Es cīnos gadiem un domāju, kā ar to tikt galā. Ir reizes, kad pie sevis domāju: “Nē, tiešām, es redzu, ka te nekas nedarbojas. Nav tāda lieta izdomāta, kas varētu palīdzēt. Šajā lietā arī Dievs laikam ir bezspēcīgs.” Bet tā nav patiesība. Tālākajās Rakstu vietās tu lasīsi, ka Dievs tāds nav. Citreiz man iezogas prātā doma: “Nu, nekas, varbūt var arī ilgus laiku būt draudzē, un tomēr iztikt bez tādas stipras ticības.” Vai zini? Tā nav. Es atvēru Bībeli un nolēmu par to palasīt, painteresēties un pastudēt. Izrādās, vārds ‘ticība’ Bībelē ir minēts ļoti daudz reižu. Es nolasīšu tikai dažas Rakstu vietas, lai tu saprastu, cik tas ir būtiski. Mēs nevaram sēdēt draudzē gadiem un vispār nekam neticēt un neko nedarīt. Kāds varbūt domā: “Ai, labi, es negribu iedziļināties, iztikšu bez tās ticības”. Bet bez ticības nemaz nevar iztikt.

“Kas tic un top kristīts, tas tiks izglābts, bet, kas netic, tiks pazudināts.” (Marka evaņģēlijs 16:16)

Cilvēks nevar būt glābts bez ticības Dievam. Ja es neticu Viņam, ko tad vispār es šeit daru? Tas ir jāpatur prātā un jāatceras, ka ticība ir svarīga jau no pirmā brīža, kad tu ienāc draudzē. Ir jātic! Zini, ja tevi aicina pieņemt Jēzu par savu Glābēju – nāc un sāc ticēt jau no pirmā brīža!

“Bet bez ticības nevar patikt. Jo tam, kas pie Dieva griežas, nākas ticēt, ka Viņš ir un ka Viņš tiem, kas Viņu meklē, atmaksā.” (Ebrejiem 11:6)

Dievs vēlas, lai mēs Viņam ticētu. Tas Dievam nav patīkami, ka cilvēks netic Viņam. Ja es lūdzu par kādu situāciju, tad man kaut kam jātic – Dievam, arī pašai sev, savai glābšanai un tam, ka es būšu brīva no atkarībām un visām sliktajām lietām.

“Tad Tas aizskāra viņu acis un sacīja: “Lai jums notiek pēc jūsu ticības.”” (Mateja evaņģēlijs 9:29)

Es domāju – nez kāda ir mana ticība? Kas man vēl varētu notikt? Dziedināšana ir iespējama caur ticību. Visas svētības un apsolījumi ir iespējami tad, ja tu tiem tici.

“Bet Jēzus uz to sacīja: “Tu saki: ja tu spēj! Kaut tu varētu ticēt! Tas visu spēj, kas tic.”” (Marka evaņģēlijs 9:23)

Ticībā mēs ieejam Dieva apsolījumos. Tā mēs saņemam svētību no Dieva. Tā ir atslēga. Ja tu netici, tad nav iespējams saņemt pestīšanu un dziedināšanu. Ja tu netici, tev būs grūti lūgt Dievu par šīm lietām. Tev noteikti vajag ticību, turklāt – stipru ticību. Ja mums ir stipra ticība, tad mēs spējam uzvarēt pasauli. Mēs spējam uzvarēt visas savas atkarības un neizdošanās un iegūt visu, ko Dievs mums ir paredzējis.

Es lasīju un secināju – ticība ir jāaudzē. Ticība tiešām aug! Spriedu pie sevis: “Kā lai to tagad no tā līmeņa, kur es esmu, uzaudzēju lielāku?” Ir kāda ļoti svarīga Rakstu vieta:

“Tātad ticība nāk no sludināšanas un sludināšana – no Kristus pavēles.” (Romiešiem 10:17)

Kad mācītājs no kanceles tevi aicina nākt uz dievkalpojumiem un mājas grupiņu, zini, ka viņš to saka tevis dēļ, lai tu ticētu Dievam un dzirdētu Viņa vārdu. Ja tu nedzirdi sludināšanu, tu nevari būt ticīgs. Tev nebūs ticības, ja nedzirdēsi, kā kāds tev saka: “Jā, mēs šo problēmu uzvarēsim, tev tas ir iespējams!” Ja tu šo motivāciju nedzirdi, tu nekad nespēsi problēmu uzveikt. Tāpēc ir svarīgi būt draudzē. Kāds varbūt domā: “Mācītājs droši vien to saka tikai ciparu dēļ, lai draudze skaitliski augtu, ne jau viņš to tiešām par mani domā.” Tā nav patiesība.

Ir ļoti vērtīgi atkal un atkal klausīties dievkalpojumu ierakstus. Tu baro savas domas. Nav tā, ka tu neko ikdienā neklausies un nedzirdi. Tu atnāc mājās, vienā istabā skan televizors, otrā skan mūzika un trešajā pie kāda atnākuši ciemiņi, notiek sarunas par problēmām, politiku un to, kas nav izdevies. Televīzijas ziņās neko labu nestāsta, pa radio parasti skan dziesmas par nelaimīgu mīlestību un depresiju, un, parunājoties ar draugiem par problēmām, rādās, ka gals klāt. Tāpēc ir ļoti svarīgi apmeklēt draudzi. Tavai ticībai no kaut kā ir jāaug. Ja tu nelasi Bībeli, tad tu neizaudzēsi savu ticību. Tu neticēsi nedz Dievam, nedz sev. Tev jāpiepildās ar Dieva vārdu! Jāmeklē katra iespēja būt Dieva tuvumā! Iespēju jau nav daudz, ja paskatāmies uz to, ka nedēļā ir tikai septiņas dienas. Labi, ka ir dievkalpojumi un mājas grupiņas. Var no dievkalpojuma aiziet uz mājas grupiņu un atkal paklausīties, ka apkārt citi cilvēki arī tic. Dažkārt, kad esi dzirdējis kaut ko negatīvu, nav iespējams ticēt kaut kam labam. Tu droši vien zini Rakstu vietu, kurā teikts: “Ja tava ticība būs kā sinepju graudiņš, tu spēsi pārcelt kalnus.” Tas norāda uz to, ka ticība ir spēcīga, bet, lai dabūtu šo sinepju graudiņu, tev būs ļoti, ļoti jāpacenšas un ļoti jāmeklē Dievs, lai tiešām ticība tevī izaugtu.

Vislielākais ticības ienaidnieks un kavēklis ir grēks. Kāds varbūt spriež pie sevis: “Es draudzē jau esmu ilgus gadus. Paskaties, cik es labs! Man vairs nav neviena grēka. Es vairs nepīpēju, nedzeru, apkārt nedauzos un man nav piecas sievas.” Ļoti labi, bet ir vēl daudz un dažādu mazo lietu, kuras var šķist nekaitīgas, piemēram, ļaunas domas par kādu cilvēku. Tās var būt domas: “Esmu ticis ar šo cilvēku vienā draudzē, taču man viņš nepatika, tiklīdz ienāca pa durvīm. Tagad viņš mani kaitina katru reizi, kad es viņu ieraugu. Un tiklīdz es kādu satieku, tā pastāstu par šo cilvēku.” Attaisnojoties varētu teikt: “Tas jau nav nekāds grēks, es tikai apspriežu realitāti. Nu, paskaties uz viņu! Vai man nav taisnība?” Vai šīs mazās lietiņas nav grēks? Ir. Tas ir negants grēks, kaut šķiet maziņš, tāds, par ko Dievs “neko neteiks” un “droši vien laidīs garām”. Var jau domāt, ka gan jau Dievs visas lietas tik stingri neredz un nedzird, bet tā nav. Grēki var būt dažādi. Tie var būt fiziski, piemēram, bankas aplaupīšana un pornogrāfija. Šīs lietas cilvēks parasti arī atzīst par sliktām. Bet ir arī mazās lietiņas, piemēram, negatīvas emocijas un aizvainojums. Kad mācītājs kaut ko pasaka, mīlestībā pamācot, cilvēks to var uztvert kā nosodījumu, sakot: “Viņš man šitā? Es tā centos, bet viņš nenovērtē.” Iepriekšējā sprediķī Indra mums sludināja par to, kā tikt galā ar emocijām. Visas šīs lietiņas, šī šķietami mazā kripatiņa ļaunuma – tavas emocijas un nepareizās domas – tevi aizkavē, un tas pieaug.

Reiz es satiku ārstu, kurš ārstē atkarības. Viņa pacienti bija kāds pāris, kuriem nesen bija piedzimis bērniņš. Bērniņam jau bija trīs mēneši. Pāris aiz prieka bija nodzēries, un viņiem bija nepieciešama kodēšana. Viņiem, protams, vairs nebija skaidra galva. Ārsts teica, ka katra atkarība attīstās un pieaug. Tā ir ļauna, un tai ir tieksme attīstīties. Ja mēs to neizmetīsim no savas dzīves, atkarība augs. Zini, ja tu šo ļaunumu neapturēsi, tad drīz tev liksies, ka tu vispār nevari atnākt uz dievkalpojumu, jo visi tevi kaitina. Tu negribēsi nākt uz draudzi, jo tev visi riebsies. Grēks paliek grēks, pat ja tas ir neredzams. Cilvēkam var šķist, ka otrs neredz viņa sirds attieksmi, jo ir noslēpies aiz sava smaidiņa, kosmētikas un jaunās kleitas un var likties ļoti kārtīgs un labs. Dievs redz tavu sirsniņu. Turpinot darīt nepareizas lietas jeb grēkot, agrāk vai vēlāk mēs nonāksim grūtībās. Trakākais, kas sekos šim grēkam, ir tas, ka tava ticība un lūgšanas nedarbosies.

Kā piemēru varu minēt situāciju ģimenē, konfliktu starp laulātajiem. Sieva nikni kliedz pilnā rīklē, jo mājinieki viņu ir nokaitinājuši un nav izdarījuši kādas lietas. Viņa pamana vēl kaut ko un atkal kliedz, un tā tas turpinās regulāri. Mēs noklausāmies sprediķi, kurā mācītājs saka, ka mums jābūt savaldīgiem un ir jāatmet dusmas, jo to saka Dievs un māca mūs Bībelē. Arī sieva to noklausās, aiziet atpakaļ mājās un dara pa vecam, nekas nav mainījies. Viņa nevar savaldīties. Es reizēm domāju par šo nesavaldības grēku. Ja uz mājām atbrauktu prezidents vai ar kamerām nofilmētu tavu nesavaldību, tu uzreiz kļūtu kā paraugs! Šī sieva smaidītu un būtu mierīga. Neviens nekad nedomātu, ka viņa ir īsts pūķis un zāģis. Bet vai Dievs nav vēl vairāk nekā prezidents vai kameras? Viņš visu redz. Dievs redz arī to, kas notiek tevī iekšā. Bībelē ir Rakstu vieta, kurā teikts, ka no Dieva nav iespējams aiziet vai paslēpties. Pat ja tu nolien kaut kur pazemē, Dievs vienalga tevi redz. Arī debesīs Dievs tevi redz. Nav iespējams no Dieva aizbēgt. Kāds varbūt domā, ka viņš ieiet savā mājā, aizver ciet durvis un neviens viņu neredz. Dievs tevi redz. Tu vari nolemt Dievu atstāt ārā aiz durvīm un uzskatīt, ka Svētais Gars uz tevi ir apvainojies un negrib ar tevi vairs runāt, jo esi tik nemaināms cilvēks. Kas notiks, kad pienāks traka situācija? Piemēram, vīrs ar bērniem gribēs aiziet no sievas, jo negribēs vairs klausīties viņas histērijās. Ko sieva tad darīs? Uzreiz lūgs Dievu. Kā tev šķiet, vai būs viegli lūgt? Dievs taču ir palicis aiz tās nospraustās robežas, kur Viņš tālāk nevar iet, jo cilvēks pats nolemj būt gudrs un pats rīkoties. Bet tad, kad notiek kāda slikta situācija, mēs uzreiz gribam, lai Dievs nāk un uzreiz ir klāt. Es reizēm domāju par interneta komentāriem. Cilvēks ir aizgājis no draudzes un grib to iznīcināt, lai aiz viņa kaut plūdi. Tu domā, ka esi ar Dievu, bet tajā pašā laikā Dievs ir tālu no tevis. Tu neesi to darījis ticībā. Tev ir jābūt grēka apziņai. Dievs redz tavu grēku arī tad, kad tev liekas, ka esi viens un vari darīt, ko gribi. Mūsu draudze aug un ir jau pietiekami liela. Tev, iepējams, būtu grūti ieiet veikalā un nopirkt alkohola pudeli, kādam no draudzes cilvēkiem to neredzot. Dievs saka:

Ja mēs paši sevi pārbaudītu, tad netiktu sodīti.” (1. Korintiešiem 11:31)

Ja tu sevī redzi grēku vai kaut kādu nepareizu lietu, tad steidzies to mainīt. Tev var likties, ka ir grūti atteikties no kāda grēka. Tās var būt kādas atkarības un dzīves baudas, no kurām tev grūti atteikties, jo var šķist, ka tas ir tavs vienīgais prieciņš. Cilvēki sevi bieži vien grib palutināt ar nepareizām lietām, atrunājoties, ka vajag tā kārtīgi atpūsties un atslēgties pēc garas darba nedēļas. Man pašai kaut kādā mērā ir bijusi atkarība no alkohola. Es biju nomocījusies, cīnoties ar to grēku, bet tajā pašā laikā paziņas ieteica, lai es iedzerot. Ir ļoti svarīgi, ka tu redzi sevī šīs nepareizās lietas, ka tu nepaliec vienaldzīgs pret tām, bet cīnies, lai kaut ko izmainītu. Tas nav viegli, jo jebkura atkarība dod baudījumu. Taču Dievs ir visas pasaules un zemes Radītājs. Viņš tevi ir izveidojis, arī tava emocijas. Vai Viņš nevar tev dot lielāku baudījumu un prieku par cigaretēm, alkoholu vai tavu atkarību? Dievs var tev to dot un ir gatavs dot, bet vai tu esi gatavs pie Viņa nākt? Dzīve noteikti būtu citādāka, ja mēs to pieņemtu un gribētu mainīties. Negaidīsim tik ilgi, kamēr sāksies problēmas, bet metīsim šo neticības grēku projām!

Manā grupiņā ir sieviete vārdā Agrita. Viņa ir ļoti svaidīts cilvēks, dažkārt, skatoties uz Agritu, gribās viņu apbrīnot. Tas, kā Agrita runā, rada sajūtu, ka viņā nav ne mazākās neticības. Ir reizes, kad esmu sūdzējusies un lūgusi, lai par mani palūdz, jo, piemēram, man spranda sāp, un viņa ar lielu ticību man saka: “Dievs visu var! Jēzus Vārdā esi dziedināta!” Šie vārdi no viņas nāk ar tik lielu pārliecību un ticību, ka šaubas aiziet vienā mirklī. Ja Agrita savā dzīvē ierauga kaut ko tādu, kas nav pēc Dieva prāta, viņa uzreiz to izmaina. Lielākajai daļai sieviešu ļoti gribās apprecēties. Atceros, ka tad, kad Agrita sāka nākt uz draudzi, viņai apkārt bija daudz vīriešu. Bija pat tādi, kas viņas dēļ nāca uz dievkalpojumiem. Protams, arī viņai gribējās ģimeni un vīru, bet, nākot uz draudzi, viņa saprata, ka tas nav primārais dzīvē. Izvēloties cilvēku, ar kuru precēties, ļoti jāizvērtē tas, vai viņam nav nekādas finansiālas problēmas un atkarības. Agrita vienmēr ir cīnījusies, lai varētu dzīvot bez vīrieša atbalsta. Izlauzties no problēmām ir iespējams! Tas prasa piepūli, bet viss ir iespējams. Ja Agritai tas ir izdevies, tad jebkuram no mums tas arī izdosies.

Ir dažas lietas, kuras vēlos ieteikt:

·         Esi ātrs piedot! Ja tu vienmēr skatīsies uz pretīmnācējiem ar aizdomām un tev šķitīs, ka citi cilvēki tevi kaitina, tas ir ļaunums un no tā ir jāvairās.

·         Esi ātrs nožēlot un atgriezties no grēkiem un neticības! Nevienu grēku nevar ielaist sirdī. Ar to ir jācīnās un jāmēģina tikt no tā vaļā. Nedrīkst būt nekādas neticības.

·         Esi ātrs noticēt Dievam!

Pirms dažām dienām man sānāca no rīta agrāk celties. Es ieslēdzu televizoru, pa kuru tobrīd pārraidīja kristīgu raidījumu. Tur stāstīja par dziedināšanu. Sapratu, ka cilvēks, kurš runāja, bija kristietis no mazām dienām. Viņa vecāki bija aktīvi kalpotāji dzīvā draudzē. Tobrīd viņš stāstīja par saviem skolas gadiem. Klasē bijis viens zēns, kurš viņam stāstīja, kā bija apslimis un mamma viņus mājās lutinājusi, atļaujot skatīties multfilmas un našķoties ar gardumiem. Puika, kurš to klausījās, atzina, ka stingri pārdomāja vai mammai teikt, ka ir slims, jo tādos gadījumos mamma mājās viņu tā nelutināja, bet lika ņemt rokās Bībeli, lasīt un apliecināt Rakstvietas par dziedināšanu. Mamma lika viņam arī klausīties kristīgus raidījumus un lasīt kristīgas grāmatas. Daudziem no mums ir tāda domāšana, ka, ja kaut kas sāp, tad vajag iedzert tableti un sāpes aizies. Šādiem cilvēkiem liekas, ka viss dziedināšanas brīnums slēpjas tabletēs. Caur šo piemēru es sapratu, ka ticība ir jādarbina. Bieži vien pat ticīgs cilvēks pirmajās veselības problēmās meklē zāļu skapīti un vispār nemeklē Dievu. Mums ir jāatceras, kā mēs dzīvojām agrāk bez Dieva un kā tagad, kad esam kristieši. Tas viss ir citādāk, un problēmas būtu jārisina citādāk.

Brīžiem kristietis nevar sagaidīt problēmas risinājumu no Dieva. Arī man ir tādas lietas, kas ilgst gadiem, ar kurām nespēju uzreiz tikt galā. Dievs mums ir devis risinājumu. Es atveru Bībeli un redzu, ka tur ir apsolījumi par dziedināšanu, labklājību, brīvību un citām labām lietām. Un Dievs saka: “Svētība būs ar tevi!” Ir jāsaprot, kā satvert Dieva svētību. Bieži vien cilvēks palūdz Dievu un, uzreiz nesaņemot atbildi vai risinājumu, sāk šaubīties. Atceries Bībelē aprakstīto par Persijas eņģeli, kurš nāca ar atbildi divdesmit vienu dienu! Mums jāatceras, ka Dievs nav nedzirdīgs. Viņš dzird tevi un grib sūtīt tev atbildi, bet velns noteikti to gribēs atņemt un izdarīt tā, lai tu nesaņemtu savu svētību. Velns grib panākt tādu situāciju, ka tu nesaņem to, ko Dievs tev grib dot, un kļūsti dusmīgs par to. Man šad tad tā ir gadījies. Ir jābūt pacietīgam, tad tu iegūsi savu lūgšanu rezultātu. Bībelē ir Rakstu vieta, kas aicina cīnīties par ticību:

(..) cīnies labo ticības cīņu, satver mūžīgo dzīvību, uz ko tu esi aicināts, pats apliecinādams labo liecību daudzu liecinieku priekšā.” (1. Timotejam 6:12)

Vai tu esi redzējis kādu cīņu, kas ir viegla? Mairim Briedim nav bijušas vieglas cīņas. Mums ir jāuzvar šajā ticības cīņā! Tur nav rakstīts, ka mums jācīnās savā starpā, tāpat arī nav rakstīts, ka jācīnās ar citām draudzēm. Es redzu, ka interneta kari ir kļuvuši populāri, un tur cilvēki raksta visu, ko grib, tikai savu viedokli atzīstot par pareizu. Bībelē ir aprakstīta situācija, kad Mozus uz apsolīto zemi izsūtīja divpadsmit izlūkus. Desmit no šiem cilvēkiem pārnākot izstāstīja to, ko redzēja, un viņu secinājums bija viens: “Mēs nevaram ieņemt šo zemi.” Vai tev pašam citreiz nav tā bijis, ka tu pieķer sevi pie domas un sāc domāt, ka nekas nedarbojas, tavas lūgšanas Dievs nedzird? Bībele saka, ka tā ir ļauna liecība. Tu nevari tā domāt. Tu noteikti vari daudz vairāk. Atlikušie divi cilvēki, Jozua un Kālebs, kuri bija redzējuši visu to pašu, ko tie desmit, redzēto uztvēra citādāk un teica: “Mūsu Dievs ir spējīgs viņus nodot mūsu rokās. Dosimies tur un iekarosim šo zemi!” Lūk, tā ir jādomā! Savā dzīvē tev jābūt tādam kā šie divi cilvēki, nevis kā tie desmit, kas neticēja, ka var iekarot.

Ticībai ir kāda raksturīga lieta. Tā ir laba liecība, kas nozīmē, ka tu saki labus vārdus. Vairākkārt esmu domājusi, ko teikt cilvēkam, kurš atnācis pie manis un stāsta savu sāpi. Tajos gadījumos, kad cilvēks pasaka, ka viņam ir vēzis vai kāda hroniska saslimšana, man arī piezogas doma, ka tur jau neko nevar darīt, ar to jāsadzīvo. Citiem cilvēkiem ir vesela problēmu buķete visās dzīves sfērās. Ir ļoti svarīgi iemācīties par sevi teikt kaut ko labu. Labi ir dot ieteikumus citiem no Bībeles un uzmundrināt, ka viss izdosies. Kādiem ir ērti vienkārši slīdēt pa straumi un pieņemt situāciju tādu, kāda tā ir. Tas ir ērti, jo nekas nav jāmaina. Ir svarīgi cilvēku stiprināt, lai viņš nāk un klausās dievkalpojumus, nevis pārmest kaut kādas lietas un teikt, ka pats vainīgs, ka nebija draudzē. Pārmetumi salauž cilvēku. Uzmundrinot tu vari audzēt otra ticību. Lai tava ticība dod labas ticības liecības, nevis negatīvas. Ja tu sevi uzskati par ticīgu cilvēku, tad cīnies, lai apkārtējiem esi laba liecība. Ja tu būsi apsēsts ar neticības grēku, tad, izsakot labus vārdus, tevi var pārņemt jocīga sajūta. Velns tev var piespēlēt domas, ka tu melo citiem, stāstot labas lietas, un likt noticēt negatīvajam. Ticības vārdus var nebūt viegli pateikt. Tev pašam tas ir jāizcīna ar sevi.

Tādēļ, ja kas ir Kristū, tas ir jauns radījums; kas bijis, ir pagājis, redzi, viss ir tapis jauns.” (2. Korintiešiem 5:17)

Pēc tam, kad esi atnācis priekšā un noskaitīji grēku nožēlas lūgšanu, tu redzi sevī kaut kādas izmaiņas? Izmaiņas notiek, un tās notiek tavā iekšējā cilvēkā. Es esmu pieņēmusi Dievu, Jēzu par savas dzīves Kungu, es esmu apņēmusies Viņam ticēt, līdz ar to man ir citi likumi, pēc kuriem es dzīvoju. Dievs saka par mums, ka mēs esam atdzimuši no jauna un esam jauni radījumi. Bet tas jau nenotiek pie miesas, bet gan pie gara, iekšējā cilvēka, tāpēc nesaki, ka tu nevari, tas ir nejauks vārds, neiemīli to. Ir cilvēki, kuriem liekas, ka teikt negatīvus vārdus un stāstīt negatīvas lietas ir foršāk, nekā pateikt kaut ko pozitīvu, jo tas ir tik ļoti pierasti un neprasa nekādu piepūli. Mācies cilvēkiem teikt labas lietas, mācies viņus pacelt ar saviem vārdiem. Sākot lasīt Bībeli, var būt grūti redzēt daudzus Dieva apsolījumus par dziedināšanu un tam var būt grūti noticēt, tāpēc palīdzi otram cilvēkam atrast šos apsolījumus, atbalsti viņu ceļā pie Dieva. Ja tev apkārt ir kaut kas, kas tev dod neticību, piemēram, attēli, priekšlikumi, vīzijas, sapņi, iespaidi, sajūtas, domas, viss, kas neveicina ticību, tad met to projām, iznīcini to un atsakies no tā. Dievs sauc vārdā tās lietas, kas vēl nav. Dievs tā ir radīja pasauli, gaismu, tevi. Viņš sauca vārdā to, kas vēl nebija, tāpēc ir tik ļoti svarīgi, ko mēs domājam un runājam.

“Beidzot vēl, brāļi, kas vien ir patiess, kas svēts, kas taisns, kas šķīsts, kas patīkams, kam laba slava, ja ir kāds tikums un ja ir kas cildināms, par to domājiet!” (Filipiešiem 4:8 )

Bez ticības būs grūti kalpot. Mums šeit mācītājs daudz sludina par evaņģelizāciju, bet cilvēkam, kurš netic Dievam un nedeg par kalpošanu, šķiet, ka labāk, lai mācītājs sludinātu par eņģeļiem, kas sargā un glābj, jo tas ir skaisti un patīkami. Es arī sevī redzu, ka, ja es ilgāku laiku neesmu darbinājusi savu ticību un ļauju sev galvā nākt visādām domām un emocijām, tad ir ļoti, ļoti grūti kalpot. Tā būtu ļoti liela māksla, ja cilvēks dzīvotu bez ticības Dievam un tajā pašā laikā ietu uz ielām sludināt evaņģēliju, stāstot cilvēkiem, ka Dievs spēj izmainīt viņu dzīvi un būt risinājums viņu situācijā. Tev nekad nebūs vēlme kaut ko darīt un trūks degsmes, ja tevī nebūs ticības un pārliecības.

Iedomājies situāciju, ka tu meklē darbu un pēti ss.com sludinājumu lapu. Vai tu izvēlētos darbu, kur klāt būtu rakstīts, ka tev nekad nekas neizdosies, lai arī tu runāsi, neviens tevī neklausīsies, par padarīto neko nemaksās un augļu nebūs? Tevi noteikti pārņemtu sašutums, kas tā ir par tik nejēdzīgu firmu. Tāpat ir ar Dieva darbu – ja tu pirms evaņģelizācijas būsi lūdzis, gavējis, ticējis, tad tev būs degsme, spēks, aizrautība un tev patiks tas, ko tu dari. Ja tev trūkst ticības, vai nevajadzētu evaņģelizēt? Tā nav normāla pozīcija. Mēs taču visi gribam pieņemt, ka esam kristieši, kuri grib ticēt un darīt Dieva darbus. Tu nevari teikt, ka tev nav ticības, tāds tu sev patīc un tāpēc tāds arī paliksi. Dievam tas nepatīk, jo Viņš uz tevi skatās citādāk, Viņš redz tevi ticīgu, dedzīgu un tādu, kurš evaņģelizē un kalpo cilvēkiem. Darbības bez ticības nomocīs tevi pašu un noteikti arī to cilvēku, kurš tevī klausīsies. Nekad neizvēlies to “ērto” pozīciju, ka, ja nav ticības, tad tu to nedarīsi. Ej, dari, kalpo un evaņģelizē. Vēl liels pluss evaņģelizācijai ir tāds, ka tu pats sev daudzas reizes atkārto savu liecību, un tādējādi tu sev atgādini, ko Dievs tavā dzīvē ir darījis.

Tava ticība nosaka arī tavu svētību apjomu. Ja Dievs ir tavs Radītājs, Viņš var būt arī tavs Ārsts, jo Viņš pazīst visas tavas sistēmas un zina, kam kā ir jābūt. Dievs ir Ārsts, kurš nešaubīgi zina, kas tev ir vislabākais. Ja tu zini, kāds ir Dievs, tas palīdz tavai ticībai augt. Ja tu apzinies, ka Viņš ir liels un nav situāciju, kuras Viņš nespētu atrisināt, ka Viņš ir pilnībā spējīgs izmainīt visu tavu dzīvi, tad svarīgi ir arī tas, cik tuvu tu pats Viņu sev pielaid un cik tu pats spēj Viņu satvert, cik daudz esi gatavs apliecināt un lietot Viņa vārdu. Atrodi Bībelē Rakstu vietu, apliecini to, iemīli to, mācies no galvas, izdzīvo un paņem to, ko tā spēj tev dot. Runā par Dievu kā par tādu, kāds Viņš ir, ka Viņš ir vislabākais Ārsts ar vislabākajām tehnoloģijām. Agrāk cilvēkus operēja bez anestēzijas, tad aizdomājās, ka cilvēkam sāp un tomēr kaut ko vajadzētu izdomāt, lai atsāpinātu. Zini, ka Dievs jau pašā sākumā to zināja un Viņam ir vislabākās iespējas un metodes, kā izārstēt tevi.

Esmu iepriekš liecinājusi par savu dzīvi, savām atkarībām, no kurām cietu, un kā Dievs mani atbrīvoja. Var domāt, ka, ja cilvēks atmet smēķēšanu, tad, kompensējot zaudējumu, sākas pastiprināta ēšana, bet tā gluži nav, jo var smēķēt un arī daudz ēst. Esmu ievērojusi, ka manam vīram patīk fotografēties, bet man tā mazāk, jo man jādomā par to, kā stāvu, kā izskatos. Izdomāju, ka man jāaiziet pie dietologa uz konsultāciju, un viņš man pateica, ka jāēd piecas reizes dienā, jāēd veselīgi gatavotu ēdienu mājās un jāsporto. Tad es uzzināju, ka, ja aug muskuļi, tas nozīmē, ka vielmaiņa palielinās un tad vēl vairāk gribās ēst. Bet tā nebija īstā problēma, es sapratu, ka galvā ir absolūts bads, un tā ir garīga problēma. Pēc tam, kad kādas piecas reizes neveiksmīgi mēģināju notievēt, man šķita, ka tā ir neiespējamā misija, bet tā nav! Atrodi, kur ir tavas problēmas sakne un uzvari to jau pašā sākumā! Neatmet Dievu, turpini Viņam ticēt un darboties Viņa lietās, un ieiet Viņa apsolījumos, jo pat tad, kad tev pašam kaut kas nesanāk, atceries, ka tev ir Dievs! Lūdz, lai Viņš nāk un izmaina tevi, ja vairs nespēj tikt galā ar saviem spēkiem. Lūdz, ka tu vari apstāties un pieņemt sevi tādu, kāds tu esi. Centies būt labāks un nenodzīvo savu dzīvi ar neticības garu. Ja tu savā dzīvē redzi neticības garu, tad bēdz no tā, jo tas neļaus darboties tavām lūgšanām. Un ticība nav pašsaprotama lieta, tā ir jāizaudzē. Tā jau nav, ka tas, kurš iznāk priekšā pieņemt Jēzu, uzreiz nākamajā dienā rīko lielos evaņģelizācijas pasākumus. Katrs sāk ar mazumiņu, katram ir jānostiprinās, no sākuma jātic par sevi un tad arī par citiem cilvēkiem. Nepavelcies uz negatīvām lietām, bet audz ticībā, lasi Dieva vārdu, lūdz Dievu, klausies mācītāja svētrunas un piepildies ar ticību!

Līgas Paņinas sprediķi “Neticības grēks” pierakstīja un rediģēja draudzes “Kristus Pasaulei” redakcija

Kā izprast savas emocijas un tās pārvaldīt?

Publicēja 2019. gada 10. sept. 21:33Līga Paņina   [ atjaunināts 2019. gada 11. sept. 00:10 ]

Ziņas datums 11.09.19

Šodienas svētrunas tēma būs par to, kā izprast savas emocijas un pareizi tās pārvaldīt. Kādēļ es izvēlējos šādu tēmu? Principā katrs cilvēks ir pazīstams ar tādu lietu kā emocijas, sievietes pat izteiktāk, bet arī vīrieši no tā nevar paslēpties, jo emocijas ir mums visiem. Šajā vasarā manā dzīvē bija dažādas situācijas, no kurām es sapratu, ka vēlos vairāk izprast šo tēmu. Es skatījos uz vienu no mūsu grupas dalībniekiem un novēroju, ka viņš visas lietas uztver mierīgi, līdzsvaroti un stabili. Es domāju, ka tas ir mērķis, uz ko varētu iet, – lai arī ko tev nepasaka, tu mierīgi atbildi un mierīgi to uztver. Es arī varu pateikt: “Jā, labi,” bet iekšā ir vētra. Es vēlējos izprast šo tematu un saprast, kā tikt galā ar savām emocijām. Brīžiem es pat domāju, ka Dievs mūs ir radījis ar emocijām un tas ir lāsts, īpaši sievietēm, jo viņām ir tik daudz emociju, ka pat reizēm nezina, kur tās likt. Tā nu es šajā vasarā papētīju to dziļāk un arī pastāstīju mācītājam, un viņš teica, ka man ir tēma, par ko sludināt draudzē.

Un tev būs To Kungu savu Dievu mīlēt no visas savas sirds un no visas savas dvēseles, un no visa sava prāta, un no visa sava spēka.” (Marka evaņģēlijs 12:30)

Pavisam nesen mums bija sprediķis, kurā mācītājs sludināja tēmu, ka vajag kalpot Dievam un mīlēt Dievu no visas savas sirds. Šajā Rakstu vietā ir minēts, ka mums būs mīlēt Dievu no visas savas dvēseles, sirds, prāta un spēka. Tas nozīmē, ka Dievs vēlas, lai mūsu ticība nav balstīta tikai uz prāta lēmumiem, bet lai tajā piedalās arī mūsu dvēsele, sirds un emocijas. Dievs vēlas, lai tu mīli Viņu no visas sirds un dedzīgi. Jēzus mums māca emociju pilnas attiecības ar Dievu.

1. Dievam arī ir emocijas.

Dievs nav ne vīrietis, ne sieviete, Viņam ir emocijas, tāpēc jebkuram vīrietim un sievietei drīkst būt emocijas, mēs esam brīvi justies un mums nav jābūt kā koka gabaliem. Dažas no Dieva emocijām ir šādas – mīlestība, žēlastība, Viņš var būt dusmīgs, labs, greizsirdīgs. Šīs ir tikai dažas no Dieva emocijām. Manā telefonā ir tāda aplikācija YouVersion Bible, kurā katru dienu pienāk viens pants no Bībeles. Man ir tāda tradīcija no rītiem ieiet šajā aplikācijā un paskatīties pantu. Šodien bija tāds pants, ko es nolēmu iekļaut sprediķī:

Jo Tas Kungs, tavs Dievs, ir pie tevis, tavs spēcīgais glābējs; Viņš priecāsies par tevi, būs pret tevi mīļš, tev piedos un skaļi izpaudīs Savu prieku par tevi.” (Cefanijas 3:17)

Lūk, kāds ir Dievs – Viņš var skaļi izpaust Savu prieku, emocijas par tevi. Viņš nav iekompleksēts Sevī, jo Viņš ir brīvs priecāties par mums. Viņš par mums priecājas, Viņš grib pret mums būt mīļš un grib būt attiecībās ar mums. Jebkādas attiecības vispār ir grūti iedomāties bez emocijām. Dievam ir emocijas un Viņš tās arī izpauž. Un mūsu rīcība var ietekmēt Dieva emocijas, jo Dievs nav neaizskarams.

Tanī dienā tu sacīsi: "Es Tev pateicos, Kungs! Jo Tu gan biji uz mani dusmīgs, bet Tavas dusmas norima, un Tu mani iepriecināji.” (Jesajas grāmata 12:1)

Jesaja bija kaut ko sastrādājis, ka Kungs bija uz viņu dusmīgs. Varbūt arī tu kādreiz jūti, ka esi kaut ko izdarījis un Dievs neskatās ar ļoti laimīgu seju uz tevi, varbūt ir apbēdināts vai nedaudz sadusmots. Dievam ir emocijas, un Viņš ir izdarījis tā, ka mēs arī varam just emocijas. Tādas emocijas, kādas ir Dievam, ir arī mums.

2. Tava spēja just un tavas emocijas ir dāvana no Dieva.

Emocijas nav lāsts, mums vienkārši ir jāiemācās šīs emocijas pārvaldīt, lietot tās labiem mērķiem, labiem uzdevumiem un neļaut tām pārvaldīt sevi. Emocijas mūs padara par cilvēkiem. Robotiem un mākslīgajam intelektam emociju nav. Dievs mūs ir radījis par cilvēkiem ar emocijām.

Tad Dievs sacīja: "Darīsim cilvēku pēc mūsu tēla un pēc mūsu līdzības; tie lai valda pār zivīm jūrā un pār putniem gaisā, un pār lopiem, un pār visu zemi un visiem rāpuļiem, kas rāpo zemes virsū.” Un Dievs radīja cilvēku pēc Sava tēla, pēc Dieva tēla Viņš to radīja, vīrieti un sievieti Viņš radīja.” (1. Mozus 1:26-27)

Mēs esam radīti pēc Dieva tēla – mums ir gars, dvēsele, emocijas, griba, spēja pieņemt lēmumus un spēja pārvaldīt savas emocijas. Šādā veidā mēs atspoguļojam paša Dieva dabu, jo tas, kas ir Dievam, ir arī mums. Attiecīgos brīžos mums parādās emocijas – mēs smejamies, raudam, dusmojamies. Tas arī ir atkarīgs no cilvēka, kādas emocijas viņam tuvākas. Ir cilvēki, kas brauc mašīnā un pastāvīgi uz visiem dusmojas un rūc. Ja kāds viņus apdzen, tad tas ir pārāk ātrs, bet kas lēni brauc, tas neprot braukt un arī ir slikts. Mums katram ir tādas emocijas, kuras visbiežāk izpaužas mūsu dzīvē. Piemēram, kāds ir raudulīgāks un pie katras sentimentālākās lietiņas nobirdina asariņu. Tieši emocijas ietekmē to, kā mēs paši sevi uztveram. Tās ietekmē un veido mūsu pasaules redzējumu. Svarīgi ir zināt to, ka emocijas regulē mūsu dzīvi, jo tas ir kā sarkans diedziņš, kas iet cauri visai mūsu dzīvei, taču ir viena svarīga lieta – mēs nedrīkstam emocijām ļaut sevi vadīt. Mums pašiem ir jāvada savas emocijas, jo, ja mēs ļausim emocijām vadīt sevi, tad mūsu dzīve var aiziet tajā virzienā, kurā mēs negribam iet. Tikai tad, kad mēs pārvaldīsim savas emocijas, mūsu dzīve būs harmoniska un laimīga.

Es sameklēju informācija par to, ko psihologi saka par emocijām. Emocijas ir mūsu psihes daļa, kas atrodas galvā. Ir galvaskauss, lielais kauls, un zem tā ir smadzenes, kas ir ļoti svarīga mūsu ķermeņu daļa. Smadzenēm ir garoza un zemgarozas slānis. Emocijas ir atradušas sev vietiņu tieši zemgarozas slānī. Emocijas nepastarpināti saņem visu informāciju no apkārtējās vides – visu, ko mēs redzam, dzirdam, sasmaržojam, sajūtam un atceramies. Tās uztver arī to informāciju, kas nāk no iekšienes, ko mēs tajā brīdī izjūtam. Emocijas ir arī tās, kas mūs pamudina uz noteiktu darbību, rīcību. Mēs vienmēr darbojamies emociju ietekmēti, jo nekad nav tā, ka mūsu darbības būtu bez emocijām. Emocijas var būt dažādas intensitātes, taču visām mūsu darbībām pamatā nāk klāt emocijas.

Emocijām ir trīs pamata funkcijas:

1. Signāla funkcija – emocijas saprot, kas notiek tavā ķermenī un ārpus tā, un reaģē uz to. Atkarībā no tā, vai uztvertais ir patīkams vai nepatīkama, emocijas tev dod komandu. Ja uztvertās lietas vai notikumi ir patīkami, tad emocijas dod komandu palikt tajā vietā, neiet prom, jo tu labi jūties. Ja emocijas uztver kaut ko nepatīkamu vai sliktu, tad emocijas signalizē bēgt projām. Tāpēc bieži tad, kad mēs slikti jūtamies, mums automātiski ir vēlme kaut kur aiziet un paslēpties, lai neviens cits neredz, piemēram, ka raudam. Mums gribas attālināties no tām situācijām, kurās jūtamies nepatīkami.

2. Regulatīvā funkcija – emocijas regulē spriedzi, kas ir mūsos. Ja mēs nekādā veidā savas emocijas neizpaužam, tad spriedze paliek mūsos iekšā. Kas notiek tad, kad katliņš vārās uz lielāko temperatūru jeb mūsos kāpj spriedze? Viss sprāgst! Cilvēkos, kuri savas emocijas tur iekšā un neļauj tām iziet ārā, šī spriedze ļoti pieaug un sekas var būt izdegšana vai uzsprāgšana. Tāpēc emocijām ir arī regulatīvā funkcija, un mēs varam savas emocijas izpaust, un tad viss kļūst mierīgi, jūra nomierinās un var dzīvot tālāk. Tādā veidā emocijas mums palīdz vadīt mūsu dzīvi.

3. Komunatīvā funkcija – izrādot emocijas, mēs ļaujam apkārtējiem cilvēkiem par sevi gūt svarīgu informāciju jeb mēs komunicējam ar apkārtējiem arī caur savām emocijām. Viņi saprot, vai tu esi dusmīgs, priecīgs, apvainojies vai noskumis, un attiecīgi reaģē uz tavām izteiktajām emocijām. Tad, kad cilvēks ir sapūties, tad viņam pat negribās iet klāt un veidot komunikāciju, labāk iet pie tiem, kuri smaida un grib runāties. No šīs emociju funkcijas ir atkarīgs tas, kā mēs veidojam attiecības ar cilvēkiem, ne tikai draudzības un mīlestības attiecības, bet arī darba attiecības un citas.

Ikvienā cilvēkā jau no dzimšanas ir piecas negatīvas pamata emocijas – dusmas, skumjas, satraukums, kauns un vaina, riebums. Mazos bērnos īpaši var novērot visas šīs emocijas. Un ir tikai trīs pozitīvas pamata emocijas – prieks, mīlestība un interese. Negatīvās emocijas rodas tad, kad notiek kaut kas nepatīkams, bet tas nenozīmē, ka šīs emocijas ir sliktas, jo tās ir dabiskas un tām ir jābūt.

Negatīvās pamata emocijas:

1. Dusmas signalizē par to, ka kāds pārkāpj tavas robežas vai kāds neapmierina tavas vajadzības, kurām vajadzētu tapt apmierinātām;

2. Skumjas runā par to, ka mēs kaut ko esam pazaudējuši – sapņus, ilūzijas, mīļus cilvēkus vai lietas;

3. Kauns rodas tad, kad mēs kaut ko esam savārījuši un domājam, kā to izmainīt vai nekad vairs nepieļaut. Šī emocija ietver tādas lietas, kas attiecībās ar citiem cilvēkiem ir radījušas attiecību pasliktināšanos. Mums ir kauns un mēs domājam, kā to izmainīt, lai turpmāk būtu labas attiecības ar apkārtējiem cilvēkiem;

4. Trauksme un bailes vēstī par to, ka mūsu dzīvē ir kāda situācija, ar kuru mēs netiekam galā. Mums vajag sakopot visus savus resursus, lai pārvarētu radušos situāciju, tāpēc mūsos var būt trauksme un bailes, vai arī, ja negatīva situācija jau ir notikusi un mēs to cenšamies izlabot.

5. Riebums vēsta par to, ka kāda lieta mums nepatīk, tāpēc cenšamies no tās izvairīties.

Emocijas atšķiras arī pēc to intensitātes – tās var būt vājākas un spēcīgākas. Kad emocijas ir ļoti spēcīgas, tad tās kāpj pāri malām un ietekmē mūsu fizisko ķermeni, mums rodas dažādas somatiskas problēmas, un kopā ar stresu var sākties dažādas slimības. Emocijām ir ļoti liela nozīme mūsu dzīvē!

Ir divas galējības, no kuram mums savā dzīvē vajadzētu izvairīties:

1. Pārlieku liela emocionalitāte – tas nozīmē, ka cilvēks uzskata, ka pats svarīgākais dzīvē ir tas, kā viņš jūtas, un galvenais ir justies labi. Šādi cilvēki peld kā kuģīši jūrā un ķer pozitīvas emocijas. Viņu dzīvē viss ir balstīts uz emocijām.

2. Sajūtām vispār nav nekādas nozīmes – uzskats, ka sajūtas nav svarīgas, jo visu izšķir intelekts, inteliģence, prāts un griba.

Šīs ir divas galējības, kurās nevajadzētu iekrist. Kā šīs galējības izpaužas draudzē, kristīgajā vidē? Cilvēki, kuriem nav svarīgi tas, kā viņi jūtas, to arī apgalvo. Viņiem slavēšanas laikā negribēsies izpaust emocijas, viņi būs noslēgti, rezervēti un neļaus savām emocijām izpausties. Tā ir galējība, kurai nevajadzētu pakļauties. Pat Dievs Bībelē sūdzās, ka ir cilvēki, kuri Viņu pielūdz tikai ar lūpām, bet viņu sirdis ir tālu projām. Dieva vēlēšanās ir tāda, lai mūsu emocijas un prāts ir balansā. Tāpat ir arī otra galējība, ka daudziem kristiešiem emocijas ir galvenais. Viņi slavēšanā meklē sajūtas, trīcēšanu, izpausmes, krišanu u.tml. Pirms šīs draudzes es agrāk biju tādā draudzē, kurā arī vadīju slavēšanu, un tajā laikā es domāju, ja cilvēki nekliedz, nebļauj, nekrīt pie zemes slavēšanas laikā, tad laikam nekas nedarbojas, nav svaidījuma. Tur par daudz tika likts uzsvars uz emocionālām izpausmēm. Veselīgs kristieša stāvoklis ir tad, kad emocijas un prāts ir balansā.

Bībelē netiek lietots vārds ‘emocijas’, bet tā vietā tiek lietots vārds ‘sirds’ un ‘dedzība’. Tas ir tad, kad tu esi dedzīgs Dieva lietās, dedz par Dievu, un arī Dievs ir dedzīgs. Dievs mums ir devis psalmus. Bībelē kopā ir 150 psalmi. Tieši tur mēs daudz varam lasīt par emocijām, par to, kādas cilvēkiem tajā laikā ir bijušas emocijas. Interesanti, ka tur nav tikai pateicības psalmi, bet bieži ir attēlotas situācijas, kad ir slikti, ir izmisums un nezināšana. Dāvids ir sarakstījis vairākus psalmus. Tās bija dziesmas, kuras viņš dziedāja brīžos, kad bija absolūti izmisis, nezināja risinājumu, kad bija aizvainots. Mēs to visu varam lasīt un mācīties labāk iepazīt un izprast savas emocijas, īpaši, kad ir emocionāli smags un grūts laiks dzīvē. Daudziem no mums ir kāds psalms, kas ir vismīļākais. Ļoti populārs ir 91. psalms: Kas mājo Visuaugstākā patvērumā un mīt Visuvarenā ēnā… Cilvēki vēlas kaut ko, kas viņus stiprina. Un kāpēc gan nē? Psalmos mēs varam izlasīt to, kā cilvēki tajos laikos ir pārdzīvojuši grūtības, gājuši cauri smagiem posmiem un saņēmuši Dieva stiprinājumu. Dievs grib, lai mēs protam tikt galā ar savām emocijām, tāpēc mums ir jāiemācās tas izdarīt.

Kādēļ mums ir jāzina, kā rīkoties ar savām emocijām?

1. Jo sajūtas nav uzticamas un bieži mēdz pievilt un pat vest nepareizā virzienā. Kā es dažreiz rīkojos? Es saņemu, piemēram, aizrādījumu, un manī rodas nepatīkamas emocijas. Tajā brīdī es visu redzu pilnīgi citās krāsās jeb ļoti melnu un izkropļotu, tāpēc es nogaidu, jo saprotu, ka emocijas ir mānīgas un mainīgas.

”Dažam kāds ceļš labi patīk, bet beidzot tas noved viņu nāvē.” (Salamana pamācības 14:12)

Mans ieteikums ir neko nedarīt tajos brīžos, kad esi uzvilkts vai sastrīdējies ar kādu, īpaši ar saviem tuvākajiem cilvēkiem. Jo tieši emociju karstumā tu vari rīkoties nepareizi, pateikt vai izdarīt kaut ko sliktu vai pat pārtraukt attiecības uz visiem laikiem.

2. Lai mēs netiktu cilvēku un velna manipulēti. Ja tu nekontrolēsi savas emocijas, tās sāks kontrolēt tevi. Tava dzīve tad nebūs balansā un tavs garastāvoklis būs tas, kas nosaka tavu dzīvi. Mēs zinām preču izplatītājus, kuri apgūst cilvēku psiholoģiju un zina, uz kādām emocijām spēlēt. Tāpēc tev ir jāpārzina savas emocijas, lai neviens no ārpuses tevi nevarētu negatīvi ietekmēt.

”Vīrs, kas savu garu nevar savaldīt, ir kā atklāta pilsēta, kuras mūri ir sagrauti.” (Salamana pamācības 25:28 )

Paškontrole ir svarīga īpašība, lai ar tevi nevarētu manipulēt citi cilvēki, tava vecā daba un velns. Velnam ļoti patīk izmantot tavas emocijas, piemēram, bailes. Velns tevi iebiedē caur greizsirdību, rūgtumu, kaunu, raizēm, skaudību un citām lietām. Sātanam ir tendence mūs slīcināt un padarīt bezpalīdzīgus mūsu pašu emocijās. Un tu pats tajā brīdī jūties tā, it kā tā būtu tava realitāte, patiesība, kas buksē tavu dzīvi. Emociju pārvaldīšana ir daudz svarīgāka, nekā mēs domājam. Mums ir svarīgi prast aizslēgt šīs durvis, lai netiktu velna manipulēti un pat lai neatkristu no Dieva.

Esiet skaidrā prātā, esiet modrīgi! Jūsu pretinieks velns staigā apkārt kā lauva rūkdams un meklē, ko tas varētu aprīt.” (1. Pētera 5:8 )

Mums ir jābūt modriem savās emocijās un rīcībā, ko izraisa emocijas.

3. Mums ir jāzina, kā rīkoties ar emocijām, jo mēs gribam patikt Dievam. Ja tavs dievs jeb elks ir emocijas un pašsajūta, tad patiesais Dievs tiek nolikts maliņā.

Jo miesas cilvēki tiecas pēc miesas lietām, bet Gara cilvēki pēc Gara lietām. Miesas tieksme ved nāvē, bet Gara tieksme – uz dzīvību un mieru. Jo miesas tieksme ir naidā ar Dievu: tā neklausa Dieva bauslībai, jo tā to nespēj. Miesas cilvēki nevar patikt Dievam.” (Romiešiem 8:6-8 )

Tu nevari patikt Dievam, ja esi uz emocijām centrēta persona.

4. Lai savā dzīvē gūtu panākumus. Ja tu nekontrolēsi savas emocijas, būsi uzpūties kā pūpēdis, cilvēki negribēs ar tevi sadarboties, jo vienmēr tevi kaut kas neapmierinās, vienmēr tu kaut ko pieprasīsi no citiem, bet pats uz sevi neskatīsies. Patiesībā tu esi tā problēma, tev ir jāmainās, nevis otram. Tas ir svarīgi gan darba kolektīvos, gan grupiņās, gan citur. Ir svarīgi, kā mēs izturamies pret paziņām, kolēģiem, draugiem, jo tas ietekmē mūsu sadarbību un arī panākumus. Ja tu esi tāds, no kura citi bēg, kā tu vadīsi grupiņu? Tev ir jāizmaina sevi, sava seja, sava attieksme. Un tas ir iespējams – ikvienam ir sejas muskuļi, kurus var savilkt smaidā, ikviens spēj pateikt labas lietas utt. Tas viss ir izdarāms ar gribasspēku.

Vai esi dzirdējis par IQ (intelektuālais koeficients)? Pieņemot darbā, cilvēkus bieži vērtē pēc šī koeficienta. Taču izrādās, ka EQ (emocionālais koeficients) ir vēl svarīgāks par IQ. Nepietiek tikai ar mūsu gudrību (IQ). Citi ir tik pārgudri, ka ar viņiem neviens nespēj sadarboties un komunicēt. Bez savaldītām emocijām neviens ilgi darbā nenoturēsies, neskatoties uz to, cik viņš ir gudrs.

”Viņš mirs bez pamācības un savas lielās ģeķības dēļ viņš gāzīsies.” (Salamana pamācības 5:23)

Ja tu nemainīsi savu attieksmi, tu gāzīsies – zaudēsi darbu, reputāciju. Citi vienkārši nevēlēsies ar tevi neko kopā uzsākt, nevēlēsies kopā celt grupiņu vai ko citu. Neradi sev tādu reputāciju! Kad tu esi atdevis savu dzīvi Jēzum, Viņš ir kļuvis ne tikai par tava prāta un dzīves Kungu, bet arī par tavu sajūtu un emociju Kungu. Viņš grib būt tavu emociju Kungs! Man reizēm ir tā, ka, esot cilvēkos, līderu grupiņā, esmu savākta (reizēm gan man ir mazliet skābāks ģīmis), taču, aizejot mājās, es ļaujos savām emocijām, raudu. Dažreiz tas notiek, līdzko aizveru aiz sevis ārdurvis. Varbūt tas nemaz nav tik slikti, bet svarīgi ir tas, ko es tajā brīdī sev atļauju domāt un just? Mums liekas, ka neviens neredz un nezina, kas ir mūsu galvā, taču Dievs redz visu. Viņš grib, lai mēs sevi kontrolējam un šīs negatīvās emocijas neietekmē mūsu turpmāko dzīvi, vārdus, darbus un attiecības ar citiem.

”[..] tā kā viņš miesas dzīvē atlikušo laiku nedzīvo vairs cilvēku kārībām, bet Dieva gribai.” (Pētera 1. vēstule 4:2)

Ja tev ir Kristus, tev nav jādzīvo emociju saitīšu vadītam, tu pats vari kontrolēt savas emocijas; tu ej tām pa priekšu, un tās tevi klausa, tās dara to, kas jādara, lai darītu labu.

Tātad ir dažādas (pozitīvas un negatīvas) emocijas, un mēs noskaidrojām, kāpēc tās rodas un kāpēc ir pareizi ar tām jārīkojas. Tāpēc tagad es stāstīšu, kā pārvaldīt emocijas. Tu to varēsi jau šodien sākt praktizēt. Pirmais nosauc emociju vārdā un atšķir to nost no citām emocijām. (Jo dažreiz mēs pat nesaprotam, kas tieši ar mums notiek, kura emocija ir galvenā, kas izraisa šo sajūtu, kā mēs tajā brīdī jūtamies.) Tās varētu būt dusmas, vilšanās, sajūsma, prieks. Pozitīvās emocijas mums būs vieglāk izprast nekā negatīvās. Otrais apzinies, ko tu tagad jūti. Tas nozīmē saprast, kāda situācija izraisa šo emociju. Padomā, kas ir noticis, kāpēc tu tā jūties. Varbūt tas notika vakar? Dažreiz tā var būt trauksme un stress, taču tu pat nesaproti, no kā. Varbūt tieši šodien viss bija kārtībā, taču pirms nedēļas kaut kas notika. Varbūt ir gaidāms kāds svarīgs notikums, un tu uztraucies? Ir svarīgi saprast, ko tu pats par to domā. Trešais – tev jāapzinās, kāda veida emocijas radās, jāizanalizē sevi. Ceturtais izproti savas fiziskās reakcijas uz šo emociju. Ja tu dusmojies, varbūt tava galva pulsē no asins pieplūduma, varbūt tev stresa laikā ļoti slāpst. Piektais saproti, kā tu rīkosies šo emociju ietekmē. Piemēram, ja kādas situācijas tavā dzīvē regulāri atkārtojas, tad ir prātīgi tās izanalizēt (kad esi mierīgs) un izdomāt soļus, kā rīkoties, ja tas atkārtosies. Varbūt vadītājs pasaka, ka tev kaut kas ir jāmaina. Tev ir jāsaprot, ka vadītājs tev nevēl ļaunu un slikti par tevi nedomā, jo tu jau esi sagatavojies tam, kā tu pieņemsi šo viņa mīlestībā teikto ieteikumu, jo zini, ka tavs vadītājs tevi mīl un grib, lai tevī viss mainās uz pozitīvo pusi. Diemžēl vadītājiem ne vienmēr nākas teikt labas lietas. Man pašai nepatīk, ka man tās saka, un, savukārt, man tas jāsaka saviem cilvēkiem, un es viņiem jūtu līdzi. Taču, ja es neteikšu, es viņus nemīlu un man ir vienalga, kas ar viņiem notiek tālāk. Tāpēc tev ir svarīgi sagatavoties tam, kā tu rīkosies šādā situācijā, kad tevi kāds pamāca. Lai nav tā, ka tev nav plāna, kā šādā situācijā rīkoties. Citādi tu nevarēsi vadīt jeb kontrolēt savas emocijas, bet tās vadīs tevi.

”Pārbaudi mani, Kungs, un izmeklē mani, izskati manas īkstis un manu sirdi!” (Psalms 26:2)

Mums, tāpat kā Dāvidam, ir jābūt tādiem, kas ļauj sevi koriģēt un mainīt. Ļauj, lai Dieva vārds tevi maina! Vaicā Dievam, kāpēc tu tā jūties un netiec ar to galā. Katram no mums ir kādas nelāgas emocijas, uz kurām mēs uzkaramies, piemēram, sevis žēlošana.

Papildu jautājumi, kurus vari uzdot sev, lai noskaidrotu, kas ar tevi notiek.

Kas ir īstais iemesls, kāpēc es tā jūtos? Varbūt tas ir saistīts ar manu bērnību, audzināšanu? Vai tā ir patiesība, ko es šobrīd jūtu? Varbūt tas ir velns, kurš man liek tā justies? Vai tas, ko es jūtu, man palīdz vai mani ievaino? Vai šīs sajūtas mani ved tur, kur es gribu, vai tās strādā manā labā? Ja neved, tad tas ir signāls, ka šīs emocijas ir jāmaina. Vēl ir jāņem vērā arī fizioloģiskie iemesli, kas ietekmē mūsu emocijas – nogurums, slimība, miega trūkums. Tad mēs kļūstam kašķīgi, piekasīgi un nervozi. Es atceros laiku, kad mūsu bundziniekam bija ļoti trausls miegs un naktī viņš gulēja tikai četras stundas. Tas izpaudās mēģinājumos, kad viņam bija grūti savaldīt savas emocijas. Viņš mēdza izskriet no būra un visus nokritizēt. Tad, kad tu esi uzvilcies, neizgulējies, tavs aizrādījums pārējiem būs ļoti nepatīkams, tāds āķīgs un ass. Tevī nemaz negribēs ieklausīties, bet ātrāk tikt no tevis prom. Lūk, mums tas ir jāņem vērā, jo varbūt iemesls ir vienkārša, elementāra neizgulēšanās. Izgulies, mīļais cilvēk! Atpūties! Izārstē to, kas tev kaiš! Stiprini savu imunitāti, lai nejustos tik ļoti noguris. Varbūt tev vienkārši trūkst kādu vitamīnu, lai tu būtu spirgts. Sievietēm liela problēma ir ikmēneša cikls. Tas ļoti spēcīgi ietekmē mūsu emocionālo sistēmu un izpausmes. Ik pa laikam sievietes jūtas ļoti kašķīgas, nomāktas un depresīvas, un gribētos domāt, ka velns uzbrūk un nospiež. Gribētos celties un cīnīties pret velnu. Bet patiesais iemesls ir cikls un hormoni. Tas vienalga nedod tev tiesības rīkoties neciešami. Tieši otrādi – tev pašai ir jāzina, kas ar tevi notiek, tev jāzina, ka tas nav nekas nenormāls, un tajā brīdī savas emocijas jānoliek pie vietas. Parasti, kad cilvēks saprot, kāpēc tas tā notiek, viņam ir daudz vieglāk ar to tikt galā. Kamēr tas ir kaut kas nezināms un nesaprotams, ir grūti ar to tikt galā.

Ko mums darīt ar negatīvajām emocijām? Mums ir jāzina, kā veidot savu garastāvokli. Daudzas emocijas mums ir tik negatīvas, ka tās vienkārši ir jānomaina ar kaut ko pozitīvu.

Savā starpā turiet tādu pat prātu, kāds ir arī Kristū Jēzū.” (Filipiešiem 2:5)

Mums ir jāiedomājas: “Ko Jēzus justu šajā situācijā?“ Bija tāda filma “What would Jesus do?” Tu arī vari domāt – ko Jēzus justu šajā situācijā? Kā Viņš rīkotos? Mēs varam izmantot savas negatīvās emocijas, lai virzītu tās labā virzienā. Piemēram, ja tev tiek nodarīts pāri, tu vari kļūt par taisnības cīnītāju. Varbūt sākumā savā draudzē, bet vēlāk visā valstī. Izmanto tās lietas, kas tevi kaitina, labā veidā, nepuksti internetā pa to, kāda mums slikta valdība, tu tikai akumulēsi savas negatīvās emocijas. Tā vietā tu savu neapmierinātību vari pagriezt otrādāk un ieguldīt to tajā, lai kaut ko mainītu, lai sāktu kaut ko pozitīvu darīt, lai mainītu esošo situāciju. Sāc ar mazumiņu, piemēram, ja kāds aizvaino tavu ģimeni, bērnus vai draudzi un tu redzi netaisnību, dusmojies, sāc cīnīties un aizstāvēt. Neskaties no malas, kā viss notiek. Ņem savas negatīvās emocijas un lieto tās, lai pārvērstu tās pozitīvajās, lai tās nestu labumu.

Ķersimies klāt sievietēm un vīriešiem, kuri nav precējušies. Kādiem tas ir ļoti sāpīgs jautājums, citi pat skrien uz ārzemēm meklēt savu otru pusi. Viena problēma ir nespēja apprecēties, otra – nespēja tikt pie bērniņa. Kāpēc mums vajag vīru vai sievu vai kādēļ mums vajag bērnus? Mūsos ir mīlestība, un mēs to gribam kādam dot. Ja mums nav, kam dot, tad tā stāv mūsos iekšā, un mēs tikai domājam, ka mums ir vajadzīgs vīrs vai sieva. Šī mīlestība mūsos iekšā bloķējas. Ko tu vari darīt? Tev nevajag skriet pie kāda un prasīt, vai viņš tevi precēs, vai domāt, kur lai tagad dabū bērnu. Tev nav jāskrien pie visiem pasaules ārstiem. Kur tu vari izlietot savu mīlestību, lai tā nepaliek pie tevis? Atrodi kādu cilvēku, kuram ļoti vajag tavu mīlestību un tavas rūpes. Pasaulē ir ļoti daudz šādu cilvēku. Ir ļoti daudz bērnu, kuri dzīvo bērnunamos, bez mammas, bez tēta. Mums nav jāmeklē tikai bērni, jo ir ļoti daudz pieaugušo, kuriem ļoti vajag tavas rūpes un uzmanību. Tev nevajag turēt šo mīlestību sevī! Latvija ir liela, Rīga ir liela, dodies pie cilvēkiem, izlej šo mīlestību pār viņiem! Tu no tā gūsi tik daudz brīnišķīgu emociju un būsi pārpilns ar pozitīvām emocijām. It īpaši no evaņģelizācijas uz ielas, un vēl jo vairāk, ja cilvēks ir ieinteresēts, ja viņš sāk nākt uz draudzi un mājas grupiņu. Šīs emocijas ir grūti ar kaut ko salīdzināt, tās ir ļoti īpašas un spēcīgas.

Tad viņš man deva šādu paskaidrojumu: tā skan Tā Kunga vārds Zerubabelam: ne ar bruņotu spēku, ne ar varu, bet ar Manu Garu! saka Tas Kungs Cebaots.“ (Caharijas 4:6)

Tu negūsi panākumus ar sava paša varu un spēku. Tev nevajag cīnīties ar savām emocijām tikai savā paša spēkā.

Ko mēs varam darīt kopā ar Dievu, lai sakārtotu savas emocijas?

1. Katru dienu lūdz Dievu piepildīt sevi ar Svēto Garu.

Izmanto savu laiku ar Dievu un lūdz pēc Viņa Gara. Mēs dziedājām dziesmu, lai Dievs dod mums Savu spēku, un to arī lūdz: “Dod man Savu spēku, ka es varu pastāvēt!” Pirms kāda laika es strādāju bērnudārzā, man bija maiņu grafiks un 7.00 bija jābūt darbā. Es pavadīju laiku ar Dievu no rīta, un es ļoti agri cēlos. Trīs dienas es tā varēju izturēt, bet ceturtajā dienā vadzis lūza un man gāja ļoti slikti. Tajā ceturtajā dienā es ne vienmēr palūdzu, devos uz darbu, mani viss kaitināja, gan bērni, gan vecāki, gan kolēģi, un man bija ļoti grūti. Tāpēc ir ļoti svarīgi, ka mums ir laiks ar Dievu un šajā laikā mēs arī lūdzam, lai Dievs mūs piepilda ar spēku, ka mēs spējam uzvarēt savas garastāvokļa maiņas.

“Bet Gara auglis ir: mīlestība, prieks, miers, pacietība, laipnība, labprātība, uzticamība, lēnprātība, atturība. Pret tādām lietām nav bauslības.“ (Galatiešiem 5:22-23)

Šeit ir minēts vārds ‘atturība’, un tā ir domāta paškontrole. Paškontroli mums māca Bībele. Tas ir Dieva Gara auglis mūsos, ka mēs spējam sevi kontrolēt. Tad, kad Dieva Gars ir tevī, tev ir spējas kļūt kontrolētākam, nekā jebkad iepriekš. Tev tas ir tikai jālieto, jo pats no sevis tas nenotiks. Tad, kad tu esi pilns ar Dieva Gara augļiem, tevi nekas nekaitina. Apkārt var notikt visdažādākās lietas, kāds var neizdarīt lietas tev pa prātam vai tā, kā vajadzētu izdarīt, bet tevi tas nekaitina, jo tu esi pilns ar Dieva Gara augļiem. Tu to uztver mierīgi: “Labi, draudziņ, šoreiz tev nesanāca, nākamreiz darīsim citādāk.” Tu mierīgi atradīsi risinājumu. Ja tu neesi ļāvis Dievam sevi piepildīt ar Gara spēku, tad tu rīkosies pēc miesas iegribām, sabļausi, būsi dusmīgs. Labākajā gadījumā tu neko nepateiksi, bet iekšā vārīsies un pukstēsi, kāpēc otrs neizdarīja tā, kā vajadzēja. Ar mani tā notiek, es tiešām reizēm jūtu nepatiku pret kāda cilvēka rīcību. Lūk, paškontrole! Mums katram tā ir vajadzīga, it īpaši vadītājiem. Ja mēs nesam pilnu kafijas krūzīti, un tā tiek sakratīta, kas gan no tās izlīs? Kokospiens? Nē, kafija. Ja savā laikā ar Dievu tu esi sevi piepildījis ar Dieva Garu, tad no tevis izlīs Dieva Gars, nevis dusmas un uzpūtība.

2. Katru dienu lūdz Dieva palīdzību pārvaldīt savu muti.

Katru dienu lūdz, lai tu runā to, ko vajag, nevis to, ko nevajag.

Kas pievalda un pasarga savu muti, pasarga savu dzīvību, bet, kas ļauj savai mutei visu vaļu, dabūs bīties.” (Salamana pamācības 13:3)

Uzmanies, ka tu neļauj mutei runāt visu, ko tavas emocijas jūt. “Es tā jūtos, un man nekas nav jātēlo. Teikšu visu, ko es jūtu un kā es domāju.” Skaties, ka pēc tam pašam nav jābīstas un dārgi jāmaksā par to. Tas nenozīmē, ka ir jāizliekas, tev vienkārši ir jākontrolē sava mute.

Pasargi arī Savu kalpu no augstprātīgas lepnības grēkiem, ka tie nevalda pār mani! Tad es būšu bez vainas un tīrs, bez lieliem pārkāpumiem.“ (Psalms 19:14)

Kas būs tavā sirdī, tas arī nāks ārā no tavas mutes. Tāpēc mēs savā lūgšanu laikā lūdzam, lai Dievs maina mūsu sirdi, lai tur nevalda lepnība, pašnožēla, greizsirdība, nepacietība. Lūgšanu laikā mēs to visu nesam Dieva priekšā un lūdzam, lai Dievs maina mūs.

Ir kāda interesanta lieta, ar kuru es vēlos padalīties, un tā ir saistīta ar emocijām. Tā skar mūs visus. Kā atšķirt romantisku mīlestību no īstas mīlestības? Mīlestība ir arī emocijas, jūtas. Tās ir vienas no visspēcīgākajām jūtām. Tās ir jūtas un emocijas, kuras ļoti spēcīgi ietekmē mūsu dzīvi un mūsu lēmumus. Kad mēs klausāmies pasaulīgas dziesmas, tajās daudz dzied par romantisku mīlestību. Krievu valodā ir ļoti populāri: Tu mani atstāji, un es to nekad nepiedošu... Populāras ir filmas un dziesmas par mīlestības un attiecību problēmām. Romantiskās filmas pārsvarā skatās meitenes, sievietes. Puišiem vairāk patīk piedzīvojumu filmas. Kas ir romantiskā mīlestība? Tas man šovasar bija interesants atklājums. Kad mūsos ir skumjas un ilgas pēc otra cilvēka, mēs gaidām, kad viņš beidzot atnāks, būs tas īstais un vienīgais, piepildīs visas vajadzības, nēsās uz rokām, dāvinās dārgas lietas, vēlēšanās nolasīs no acīm un nekas pat nebūs jāsaka. Daudzām meitenēm ir ilgas pēc ideālā vīrieša, kurš piepildīs visas viņu vajadzības. Noteikti puišiem arī ir kaut kādas ilgas. Kas patiesībā ir šīs jūtas? Tās ir mūsu bērnībā nepiepildītās vajadzības. Tas ir tas, ko mēs gaidījām no vecākiem, ka viņi mūs mīlēs, lutinās, nēsās uz rokām, un lielākajai daļai cilvēku tas nav piepildījies, tādēļ viņos ir liela vajadzība pēc romantiskās mīlestības. Realitātē tās ir ilgas pēc mīlestības, ko tavs tētis un mamma nav iedevuši. Kādas ir šīs vajadzības? Maigums, pieķeršanās, uzmanība, mīlestība, uzslavas, pateicība, apbrīna, rūpes. Tas ir tas, ko bērns bērnībā gaidīja no saviem vecākiem, bet pilnā mērā praktiski neviens no mums to nav saņēmis, tādēļ ka mūsu vecāki arī nesaņēma no saviem vecākiem, un šī ķēdīte var būt ļoti gara. Vecākiem bija savas problēmas, vecāku vecākiem savas. Un tā tas turpinās, bet savus vecākus mēs arī īsti nevaram vainot, jo visas šīs vajadzības spēj piepildīt vienīgi Dievs. Kad mēs meklējam partneri, kurš apmierinās mūsu lielās vajadzības pēc atzinības un pieņemšanas, uzmanības, maiguma un mīlestības, tad, lai arī cik brīnišķīgs nebūtu šis partneris, pat vislabākais cilvēks ar vislabāko uzvedību un attieksmi, nekad nevarēs pilnā mērā apmierināt un kompensēt to, kas mums ir pietrūcis. Tikai Dievs var pilnā mērā apmierināt šīs vajadzības un kompensēt to trūkumu bērnībā.

Kāda ir izeja no šīs situācijas? Apzinies visas savas vajadzības. Apzinies, ko tu sagaidi no otra cilvēka. Apzinies, atzīsti, izproti to un kļūsti brīvs, zinot patiesību. Apzinies, ka sagaidi piepildījumu no otra cilvēka. Tā ir maza bērna attieksme – prasīt no otra: “Es gribu! Dod man! Rūpējies par mani!” Principā tu esi koncentrēts uz sevi, tas ir raksturīgi maziem bērniem, jo viņi domā tikai par sevi. Tas ir tāds līmenis, kurā tu esi kā mazs bērns, kas prasa tikai sev. Patiesa mīlestība ir kaut kas, ko esam mācījušies kā agape mīlestību. Patiesa mīlestība ir bezgalīgas līdzjūtības un ziedošanās jūtas pret otru cilvēku. Tā ir vēlme pēc viņa laimes un labklājības. Vēlme dot visu labāko otram cilvēkam. Šīs jūtas ir nesaraujami saistītas ar rūpēm. Patiesa un īsta mīlestība ir tikai tad, kad mēs sākam uzvesties kā pieaugušie. Sākam dot, rūpējamies un mīlam nevis tādēļ, lai mūs mīlētu, bet tev vienkārši ir labi ar otru cilvēku un tu gribi viņu celt un atbalstīt, arī tad, ja viņš tev nedod atpakaļ šādu gādību un rūpes. Tā ir pieaugušu cilvēku reakcija un mīlestība. Tikai tā ir iespējams patiesi mīlēt. Tu esi gatavs uzņemties atbildību, esi gatavs dot, neprasot atpakaļ.

Meklē savu prieku savā Kungā, tad Viņš tev dos, pēc kā tava sirds ilgojas!” (Psalms 37:4)

Ir labi, ka mums apkārt ir cilvēki, vīrs, sieva, grupiņas cilvēki, ģimene un draugi, bet pilnīgu tavu vajadzību apmierinājumu var dot tikai Dievs. Ja tu to meklē citā cilvēkā, tu vilsies, jo viņš nav ideāls un nevarēs pilnā mērā apmierināt tavas vajadzības. To, ko tu vari saņemt tikai no Dieva, negaidi no cilvēka. Esi pirmais, kurš dod un mīl. Esi pirmais, kurš rūpējas un izlej savu mīlestību uz citiem cilvēkiem. Es nedomāju tikai par ģimeni, jo mēs esam draudze, kas iet ārā pie cilvēkiem. Mīlēsim un rūpēsimies par viņiem. Tas ir mūsu mērķis un uzdevums. Arī dodot citiem, Dievs mums dod brīnišķīgas emocijas. Mēs varam cīnīties, lai cilvēki tiktu izglābti un ievesti Dieva valstībā. Kad tu tiksi galā ar savām emocijām, tu sāksi saprast, kas ar tevi notiek un kāpēc notiek. Tas palīdzēs tev neiestrēgt un iet ātrāk uz priekšu. Tiešām, meklē savu prieku savā Kungā, kurš dod tev visu, pēc kā tava sirds ilgojas.

“Mans Dievs apmierinās katru jūsu vajadzību pēc Savas godības pilnās bagātības Kristū Jēzū.” (Filipiešiem 4:19)

Dievs tevi ir radījis, Viņš tevi pazīst visos sīkumos. Arī tavu emocionālo dabu un būtību, Viņš grib tevi piepildīt un svētīt. Debesu Tēvs, mēs Tevi slavējam, ka Tu esi mūsu Radītājs, mūsu Tēvs. Tu esi mūs veidojis pēc Savas līdzības. Paldies, Dievs, ka Tu gribi, lai mūsu sirds, dvēsele un emocijas ir veselas un dziedinātas, sakārtotas, ka tās ir pakļautas Tev un mums pašiem. Es lūdzu, Dievs, lai mēs savas svarīgākās vajadzības nesam Tavā priekšā, un Tu tās piepildi, apmierini. Tu sakārto mūsu iekšējo pasauli. Tu izproti mūs visos sīkumos. Nav vietas, kur mēs varētu paslēpties no Tevis, Dievs. Tu pārzini mūs, Kungs. Tu zini mūsu domas un sajūtas, mūsu grūtumus. Mēs pateicamies, Dievs, ka Tu rūpējies par mums un gribi mūs glābt un celt. Tu gribi mūs dziedināt un piepildīt. Tu vēlies piepildīt visas mūsu vajadzības pēc Savas godības pilnās bagātības. Kungs, mēs Tevi slavējam Jēzus Kristus Vārdā, nav neviena tāda, kāds esi Tu, mūsu Kungs un Dievs. Tu esi vislabākais un visbrīnišķīgākais, vismīlošākais. Mēs pielūdzam Tevi un slavējam Tevi. Jēzus Kristus Vārdā. Āmen.

Indras Kalniņas sprediķi “Kā izprast savas emocijas un tās pārvaldīt?” pierakstīja un rediģēja draudzes “Kristus Pasaulei” redakcija

Tev ir aicinājums no Dieva

Publicēja 2019. gada 3. sept. 18:26Līga Paņina   [ atjaunināts 2019. gada 3. sept. 18:28 ]

Ziņas datums 04.09.19

Man ir gods un privilēģija šodien būt jūsu priekšā. Svētrunas nosaukums – “Tev ir aicinājums no Dieva”. Man šķiet, ka viena no skaistākajām Bībeles rakstvietām par Dieva apsolījumiem ir šī:

“Un mēs zinām, ka tiem, kas mīl Dievu, visas lietas nāk par labu [..]” (Romiešiem 8:28 )

Domāju, ka mēs visi zinām šo Rakstu vietu. Tas ir brīnišķīgs apsolījums visiem, kuri mīl Dievu. Turklāt angļu valodas tulkojumā tas skan nedaudz citādāk: “Dievs visu vērš par labu tiem, kas Viņu mīl.” Ne visas lietas mums nāk par labu. Dabiski ir daudz ļaunu lietu, kas notiek mūsu dzīvē, bet Dievs vērš visas lietas par labu mums, kas Viņu mīlam. Arī visas sliktās, nepatīkamās, dažkārt ļaunās un bezcerīgās lietas Dievs vērš par labu tev – ja tu mīli Viņu. Šī panta daļa ir populārākā un pazīstamākā, taču ir arī otra:

“[..] tāpēc ka tie pēc Viņa mūžīgā nodoma ir aicināti.” (Romiešiem 8:28 )

Šīs panta daļas atslēgas vārds ir ‘aicināts’. Kas tev nāk prātā, dzirdot vārdu ‘aicināt’? Mūsdienās mums visapkārt ir liels aicinājumu un informācijas jūklis. Tā ir problēma – visu to aptvert, saprast un izvērtēt. Mums apkārt ir tik daudz informācijas, taču tajā ir ļoti maz patiesības. Kā piemēru var minēt jaunākās ziņas. Vai tu lasi ziņas? Es lasu un esmu novērojusi, ka, neatkarīgi no ziņu temata, es šo informāciju nespēju pieņemt kā simtprocentīgi patiesu. Lasot es izvērtēju, cik daudz no tā visa ir patiesība. Es nevaru tā vienkārši izlasīt un tam noticēt, jo domāju – iespējams, ka šis raksts ir sacerēts, lai es pieņemtu konkrēto informāciju un domātu attiecīgajā virzienā, tāpēc, ka kādam tas ir vajadzīgs. Tas neattiecas tikai uz ziņām, bet arī uz sociālajiem tīkliem, kuros redzam smaidīgu, šķietami laimīgu un veiksmīgu cilvēku foto. Vai tiešām viņi ir tik laimīgi, kā raksta un kā tas no ārpuses izskatās? Mums apkārt ir ļoti daudz informācijas un ļoti maz patiesības. Mums apkārt ir arī ļoti daudz aicinājumu, pirmkārt, reklāmās. Mēs esam nopludināti ar aicinājumiem pirkt neskaitāmas lietas, bez kurām mēs it kā nevaram iztikt. Teju jābrīnās – kā mēs līdz šim esam izdzīvojuši? Tevi aicina pirkt dažādas preces, piedalīties pasākumos, semināros un konferencēs. Tāpat apkārt redzami daudzi aicinājumi darbā. Lielveikalos pie kasēm parasti stāv mazas kartiņas – darba sludinājumi. Tie no ārpuses šķiet vilinoši – superīga komanda, lielisks darbs, stabils atalgojums utt. Vasarā ļoti daudz varam redzēt arī aicinājumus mācīties dažādās mācību iestādēs. Tas, protams, nav slikti. Ne visas lietas, uz kurām mūs aicina, ir sliktas. Bet ir arī Dieva aicinājums. Atšķirība ir tā, ka faktiski 99% gadījumu, kad Dievs aicina Savā aicinājumā, kas spēj izmainīt cilvēka dzīvi par 180 grādiem, šis aicinājums nav ārēji tik redzams un spilgts visā tajā aicinājumu jūklī, kas mums tiek piedāvāts. Šis aicinājums arī nav tik ātri ieraugāms.

Kāds ir Dieva aicinājums? Kāda būtu tava atbilde uz jautājumu – vai tu zini, ka esi Dieva aicināts? Liela daļa atbildētu apstiprinoši, bet ne visi. Kā tu vari to zināt? Citādi tu noteikti nebūtu šeit. Ir cilvēki, kuri saka: “Mani uzaicināja uz šejieni cilvēks no jūsu draudzes, un es vienkārši atnācu līdzi.” Vai arī tu vienkārši zini, ka ir labi un pareizi nākt uz dievkalpojumiem un mājas grupiņām. Iespējams, tu domā: “Es pats izdomāju un atnācu.” Bet patiesībā tevi aicina Dievs, un tu atsaucies Viņa aicinājumam. Tas gan ārēji parasti izskatās citādāk. Ne vienmēr būs tā, ka cilvēks teiks: “Es zinu – tas ir Dievs.” Katram cilvēkam ir savs, ļoti individuāls aicinājums no Dieva. Bībelē mēs varam ļoti daudz lasīt par lielajiem Dieva vīriem, Mozu, Dāvidu un Samuēlu, kā Dievs viņus aicināja. Protams, ne visiem būs tik spilgts aicinājums, kā piemēram Mozum, kad Dievs viņu uzrunāja caur degošu ērkšķu krūmu. Normāli domājošs cilvēks sapratīs, ka tagad nav jāmeklē degoši krūmi, it īpaši Rīgā. Bet šis aicinājums noteikti būs. Katram tas būs individuāls. Dieva aicinājumam nevajag arī pārdabiskas balsis vai parādības. Ir atsevišķi gadījumi, kad cilvēki tiek aicināti pārdabiskā veidā, bet tas notiek ļoti, ļoti reti. Dievs aicina ne tā kā pasaule. Dievs nenodarbojas ar skaļām reklāmām. Parasti tā ir ļoti stipra pārliecība sirdī, kurai grūti neatsaukties.

Nedaudz pastāstīšu par sevi. Es uzaugu padomju ģimenē, kurā nebija kristiešu, pat mani vecvecāki neticēja Dievam. Es domāju, ka kādam no jums varētu būt citādāka situācija. Padomju laikā vienīgie cilvēki, kuri salīdzinoši brīvi varēja ticēt Dievam, bija vectētiņi un vecmāmiņas, jo viņi bija pietiekami veci un vairs nevarēja padomju sistēmai nodarīt nekādu ļaunumu. Viņi arī nebija aktīvi sabiedriskajā dzīvē, līdz ar to viņi drīkstēja iet uz baznīcu, lūgt Dievu un labākajā gadījumā stāstīt mazbērniem par to. Manā ģimenē nebija pat tādu cilvēku. Līdz piecu gadu vecumam es dzīvoju kopā ar abiem vecākiem un vecmammu. Mēs dzīvojām Brīvības ielā, pretī Jaunajai Ģertrūdes baznīcai. Manas istabas logi bija tieši pretī baznīcas logiem. No ārpuses gan baznīcas iekšpusi nevarēja redzēt. Vecmamma nevienu reizi neaizgāja uz baznīcu. Kāpēc tā? Tāpēc, ka neticēja Dievam, nevis baidījās. Es uzaugu kārtīgā, bezdievīgā padomju ģimenē, kā lielākā daļa bērnu tajā laikā. Atmodas laikā, deviņdesmito gadu sākumā, sabiedrībā sāka parādīties garīga satura informācija. Sabiedrība ieguva reliģijas un vārda brīvību. Mūsu mācītājs iepriekšējā dievkalpojumā par to runāja. Klausoties es aizdomājos un secināju – jā, tas ir tik svarīgi, ka tā notika! Ja tā nebūtu noticis, vai es šodien būtu ticīgs cilvēks? Varbūt, bet ļoti iespējams, ka nē. Kāpēc tā? Es pat nezināju, ko nozīmē vārds ‘Bībele’ vai ‘baušļi’. Šos vārdus parasti zina lielākā daļa cilvēku, taču es nezināju. Es vispār par Dievu neko nezināju. Man tas viss šķita kaut kas dīvains un svešs. Žurnālos sāka parādīties dažādi mācītāju raksti, garīga satura literatūra un tika atvērtas baznīcas. Skolā, kurā mācījos, kāda skolotāja stāstīja par kristīgām lietām un to, ka ir nepieciešams apmeklēt baznīcu. Man tas viss šķita dīvaini. Mēs, seši cilvēki no kursa, sarunājām kādu svētdienu kopā doties uz baznīcu, ja jau tas ir labi. Pēc vairākiem apmeklējumiem mani kursabiedri pārstāja doties uz šo baznīcu, bet es nolēmu palikt. Baznīca atradās otrā Rīgas pusē, taču es turp devos katru svētdienu. Man tur ļoti patika. Domāju – kāpēc? Tāpēc, ka tas bija Dieva aicinājums. Es turpināju apmeklēt šo baznīcu vairākus gadus. Manā dzīvē nebija tādas situācijas, kuru dēļ būtu jāķeras pie pēdējā salmiņa. Man bija viss – draugi, ģimene, labas sekmes, hobiji, veselība un materiāla stabilitāte, tomēr iekšā bija vilkme doties uz baznīcu, un es nevarēju neiet. Tajā laikā draudze “Kristus Pasaulei” vēl nebija. Dievs ir labs un Viņš dod tādas iespējas, kādas tajā laikā ir. Ja tu šodien esi šeit, tad es vēlos tev pateikt – tev ir Dieva aicinājums. Ja tu to zini – lieliski! Ja nezini, tad šodien tu būsi par to pārliecināts.

Būs daži punkti par Dieva aicinājumu.

1. Aicinājums ir dāvana no Dieva.

Šodien, slavēšanas laikā, dziedājām dziesmu par to, ka mums ir dāvāta žēlastība. Tiešām, tas, ka šodien esam dzīvi, ir Dieva žēlastība! Tāpat arī tavs aicinājums no Dieva ir Viņa žēlastība. Mēs šo aicinājumu neesam nekādā veidā nopelnījuši. Tas ir tāpat kā piedzimt konkrētā ģimenē. Tu vienkārši tur esi piedzimis. Mūsu draudzē ir dvīnīši Dāvids un Daniels. Viņi paši neizvēlējās piedzimt tieši Evitai un Vitālijam. Viņi vienkārši tur ir. Vienalga, kādus lēmumus viņi vai vecāki dzīvē pieņems, šis fakts nav maināms. Tu esi piedzimis savā fiziskajā ģimenē. Tāpat ir arī tad, ja tu esi piedzimis savā Dieva ģimenē, tur nekas nav maināms. Tu tur esi uz mūžu, neatkarīgi no tā, kas tālāk notiek. Daudz kas ir atkarīgs no tevis paša, bet Dievs nekad to nemainīs. Tu to neesi nopelnījis, Dievs tev to iedeva.

“Jo Dievs ir izglābis mūs un aicinājis ar svētu aicinājumu, ne pēc mūsu darbiem, bet pēc Sava nodoma un žēlastības, kas mums dota Kristū Jēzū pirms mūžīgiem laikiem.” (2. Timotejam 1:9)

Vai zini, ko nozīmē vārds ‘žēlastība’? Tas ir tad, kad Dievs tev dod to, kas tev ir vajadzīgs, nevis to, ko esi nopelnījis. Ja Dievs mums šodien katram dotu to, ko esam pelnījuši, visdrīzāk, mēs nebūtu šeit, jo nebūtu vairs dzīvi. Vai tev nav bijis tā, ka tu saproti, ka esi sadarījis dažādas sliktas lietas un gaidi pērienu no Dieva, bet tā vietā Viņš atnāk un tevi samīļo? Lūk, kas ir žēlastība! Es domāju, ka katrs no mums to ir piedzīvojis. Dievs ir mīlestība. Viņš ļoti mīl mūs katru vienu. Viņš ir pacietīgs ar mums. Dievs zināja visus tavus grēkus, kļūdas, nepaklausību un to, kā būs, bet Viņš vienalga izvēlējās tevi. Viņš izvēlējās lietot TEVI. Dievs turpina tevi mīlēt un žēlot. Dievs aicina ne pēc mūsu nopelniem.

2. Tu esi aicināts Dieva mērķiem.

Tu esi aicināts ne tevis paša mērķiem, bet gan Dieva mērķiem. Vai tu domā, ka Dievs tevi radīja, lai tu dzīvotu savu mazo, egoistisko dzīvīti, kurā viss vērsts tikai uz tevi? Dievs neradīja tevi tev pašam, bet gan Viņa plāniem un sapņiem. Kad cilvēki dzird vārdu ‘aicinājums’ garīgajā nozīmē, bieži izveidojas tāds priekšstats, ka tas nozīmē būt mācītājam, mūkam vai evaņģēlistam. Tā gan notiek, bet daudz retāk, nekā tu vari iedomāties. Ja tā būtu, tad lielākā daļa no mums būtu mācītāji un evaņģēlisti. Pirmā un svarīgā lieta, kam Dievs tevi aicina, ir būt Viņa cilvēkam, Viņa īpašumam. Dievs aicina tevi svētumam. Tas nozīmē dzīvot pasaulē, bet būt nošķirtam no pasaules. Es bieži ievēroju Rakstu vietas par svētumu, kurās Dievs mūs aicina svētumam. Jaunajā Derībā un Psalmos es kopā saskaitīju un atradu 18 Rakstu vietas, kurās Dievs aicina mūs svētai dzīvei. Viena no tām ir iepriekš minētā 2. Timotejam 1:9. Ir labi lasīt Bībeli arī kādās citās valodās, jo ir nianses, kuras var atšķirties. Tulkojumā no angļu valodas šī Rakstu vieta skan nedaudz citādāk: “Jo Dievs ir izglābis mūs un aicinājis svētai dzīvei ne pēc mūsu darbiem, bet pēc Sava nodoma un žēlastības.”

“Bet, sekodami Svētajam, kas jūs aicinājis, topiet arī paši svēti visā dzīvošanā.” (­­­1. Pētera 1:15)

Dievs aicina katru cilvēku. Jautājums – vai mēs atsaucamies? Dievs var aicināt un izredzēt pilnīgi jebkuru. Mums, cilvēcīgi skatoties, šķiet, ka jānotiek, lūk, tā, bet notiek citādāk. Tu noteikti zini stāstu par diviem Īzaka dēliem. Viņam piedzima dvīņi. Dvīņi nevar piedzimt reizē. Parasti viņi dzimst viens pēc otra. Ēsavs bija vecākais dēls un Jēkabs – jaunākais. Pēc likuma viss mantojums un visa vecāku svētība piederēja Ēsavam, vecākajam dēlam. Tā vienkārši bija. Šis likums nebija grozāms. Bet viņu gadījumā notika citādi.

“Arī Rebeka, kad tā bija grūta no sava vīra Īzāka, mūsu ciltstēva, vēl pirms viņas bērni bija piedzimuši, pirms tie bija darījuši ko labu vai ļaunu, tā saņēma šādu apsolījumu: vecākais būs jaunākā kalps.” (Romiešiem 9:10-12)

Lūk, atslēgas pants:

“Vēl pirms viņas bērni bija piedzimuši, pirms tie bija darījuši ko labu vai ļaunu.” (Romiešiem 9:11)

Ne no cilvēka gribēšanas vai skriešanas, bet no Dieva žēlastības. Padomā – cik cilvēki tavā ģimenē ir ticīgi? Varbūt kādam ir ticīgi, bet daudziem noteikti ne visai. Es ticu, ka tu par viņiem lūdz un vienu dienu viņi atnāks pie Kristus, bet šodien tieši tu esi šeit, nevis tavs brālis, māsa vai kaimiņš. Dievs ir aicinājis un izredzējis tevi. Aicinājums nenozīmē būt ārkārtīgi lepnam par to, ka esi īpašs un izredzēts, lai gan tu tāds esi. Tu esi aicināts dzīvot ne sev, bet lai piepildītu Dieva plānus un mērķus.

Vai esi redzējis animācijas filmu “Karalis Lauva”? Iesaku tev to noskatīties. Šī multfilma, ko es skatījos, atšķīrās ar to, ka zvēri bija parādīti īsti kā dzīvē. Tā bija kristīga filma, kur par Dievu nebija nekas, bet bija visi pareizie principi. Mazais lauva Simba piedzima karaļlauvas ģimenē. Viņu no mazotnes audzināja kā karali, jo tēvs visu laiku to uzsvēra, teikdams, ka viņš būs nākamais valdnieks pēc viņa nāves. Viņš savam dēlam mācīja, ka labs valdnieks nav tas, kurš gaida no citiem, bet gan tas, kurš pats dod. Kamēr Simba bija mazs, atgadījās trīs lietas, kas pilnībā izmainīja viņa dzīves virzienu. Pirmā lieta bija tāda, ka viņš pavadīja laiku kopā ar ļauniem radiniekiem un klausīja viņus, kā rezultātā gāja bojā viņa tēvs. Viņš palika bez tēva un aizskrēja no mājām. Otrā lieta, kas izmainīja viņa būtību un likteni, bija tāda, ka viņš sāka dzīvot ar nepareizu vainas apziņu un mazvērtību. Viņš sevi sāka uzskatīt par neko, jo ikreiz, kad viņam kāds jautāja: ”Kas tu esi?”, viņš atbildēja, ka viņš nav nekas. Arī man neilgā dzīves posmā tā ir bijis. Kaut kas ar cilvēku iekšēji notiek un viņš sāk domāt, ka nav tas, kas viņš ir, ir citādāks. Anekdote par šo tēmu: Kādam cilvēkam dzīvē bija liela garīga rakstura problēma, jo viņš uzskatīja, ka ir grauds. Viņš gāja pie ārstiem un izgāja ārstēšanās ciklu. Pēc tā visa ārsts viņam jautāja: “Jūs taču vairs nedomājat, ka esat grauds?” Un viņš atbildēja: “Jā, tagad es tiešām to zinu, bet vai vista arī to zina?” Viņa atbilde lika saprast, ka nekas nav mainījies. Tas nozīmē, ka iekšēji viss ir palicis tas pats. Cilvēki bieži uztraucas par to, ko citi par viņiem padomās. Dzīvo ar apziņu, ka tu pats zini, kas tu esi! Mazajam lauvam bija problēma, jo viņš domāja, ka nav nekas. Trešā lieta, kas viņu ietekmēja, bija kompānija, ar ko viņš pavadīja laiku. Kopumā Simbas sabiedrība bija jautra un dzīvespriecīga, un bija pat reize, kad viņa draugi mežacūka Pumba un surikāts Timons izglāba viņam dzīvību. Bet bija viena problēma – šī kompānija bija vieglprātīga. Viņi ne par ko neuztraucās un viņiem dzīvē nebija nekādas loģikas. Viņu dzīves moto bija “nekādu rūpju”. Viņi dzīvoja priecājoties un ne par ko neuztraucoties. Simba palika tāds pats kā viņa draugi. Viņi dzīvoja vietā, kur cits citu nenogalina, lai izdzīvotu. Viņš iemācījās ēst kāpurus un vaboles. Lauvam tas nebija cienīgi, bet viņš tā dzīvoja. Rezultātā tā vietā, lai kļūtu par karali, viņš dzīvoja egoistisku, bezrūpīgu dzīvi. Tas turpinājās līdz brīdim, kad pie viņa atnāca cits lauva no viņa valsts un atgādināja viņa īsto būtību, ka viņam ir jābūt tam, kas valda, nevis tam, kurš lēkā pa pļavu un ēd kāpurus. Kamēr viņš bezrūpībā dzīvoja ar draugiem, viņa valstī bija noticis ļaunums. Šis lauva viņam nāca to pateikt un atgādināt, kas viņš ir pēc būtības, ka viņam jāvada valsts un pavalstnieki, ka viņam ir liels uzdevums. Protams, beigās viņš aizgāja un visu to izdarīja. Filma ir ar laimīgām beigām. Tai ir līdzība ar mūsu dzīvi.

Jo mēs esam Viņa darbs, Kristū Jēzū radīti labiem darbiem, kurus Dievs iepriekš sagatavojis, lai mēs tajos dzīvotu.” (Efeziešiem 2:10)

Tu esi radīts labiem darbiem, lai ieguldītu šajā pasaulē. Man šķiet, ka mūsdienu Eiropas kultūra un sabiedrība ir tendēta nevis uz to, lai ziedotos un dotu labumu citiem, bet uz to, lai katrs cilvēks justos labi un būtu laimīgs, vesels un dzīvotu labsajūtā. Ja tu nepievērs uzmanību veselīgam dzīvesveidam un sportam, tad var uzskatīt, ka tu esi mazliet dīvains cilvēks, jo, palasot ziņas vai žurnālus, ap to viss grozās. Būt veselam, laimīgam un justies labi nav slikti, ja vien ap to neriņķo visa tava dzīve, jo tas nav galvenais dzīvē. Vakardien Jelgavā biju vadīt grupiņu. Manās rokās nonāca interesants flaierītis. Tur bija rakstīts, ka 31. augustā Jelgavā notiek labsajūtas festivāls ar nosaukumu “Esi”. Tur bija runa par veselīgu uzturu un treniņiem. Es nesaku, ka tas ir slikts pasākums, taču nosaukums ir mūsdienas sabiedrības spogulis, ka galvenais ir labi justies un būt laimīgam. Tiklīdz kāda lieta vai darbs prasa piepūli un laiku, lielākā daļa cilvēku to vairs negrib. Cilvēki izvēlas to, kas nāk viegli, kas dod labsajūtu un no kā var iegūt kaut kādu labumu. Tāpat arī cilvēki maina draudzes vai darbavietu, līdzko tur ir jāiegulda pūles. Redzēju bildi Facebook, kurā attēlots vecais darbinieks, kurš jaunajam izrāda darba apstākļus un telpas. Tur bija attēlots, kā viņš jauno kolēģi ieved kādā aliņā un saka: “Un te es nāku raudāt.” Tā jau dzīvē arī notiek – viss, kas prasa piepūli, reizēm prasa arī asaras.

Jo mēs esam Viņa darbs, Kristū Jēzū radīti labiem darbiem, kurus Dievs iepriekš sagatavojis, lai mēs tajos dzīvotu.” (Efeziešiem 2:10)

Daudzos citos Bībeles tulkojumos ir teikts, ka tu esi Dieva meistardarbs. Un vienmēr ir kāds, kurš par sevi domā, ka viņš jau tas noteikti nav. Tu nemaz neapzinies, cik lielu vērtību Dievs tev ir piešķīris! Viņš tevi uzskata par tik vērtīgu, ka atdeva Savu Dēlu pie krusta tevis dēļ. Tavs īstais skaistums, īstā vērtība un īstais es parādīsies tikai tad, kad tu atsauksies Dieva aicinājumam. Pretējā gadījumā viss labais tevī netiek atklāts. Mēs visi klātesošie lielākoties esam mājas grupiņās. Tajās reizēs, kad grupā ierodas cilvēks no pasaules, mēs redzam, kāds viņš ir, un redzam arī to, kā, iepazīstot Dievu, viņš izmainās ne tikai vizuāli, bet arī iekšēji. Mainās cilvēka izturēšanās un runasveids, un viņš kļūst patīkams. Tas ir rezultāts tam, ka cilvēks ir atsaucies Dieva aicinājumam.

3. Dievs izvēlējās tevi aicināt, pirms tu biji piedzimis.

Bet, kad Dievam, kas mani no mātes miesām izredzējis un Savā žēlastībā aicinājis, labpatika (..)” (Galatiešiem 1:15)

Pirms Es tevi radīju mātes miesās, Es tevi jau pazinu, un, pirms tu piedzimi no mātes miesām, Es tevi svētīju un tevi izredzēju par pravieti tautām." (Jeremijas grāmata 1:5)

Šajā rakstvietā mēs skaidri varam saprast, ka aborts ir slepkavība. Kopš apaugļošanās brīža mātes miesās, bērns ir cilvēciska būtne. Medicīniski to sauc par augli vai embriju, ne par cilvēku, bet tā nav patiesība. Savienojoties tēva un mātes šūnām, veidojas cilvēciska būtne, un tas nav apstrīdams fakts.

4. Tavi grēki un kļūdas nemaina Dieva aicinājumu.

Nav nozīmes tam, kādas kļūdas tu esi pieļāvis pagātnē. Dieva aicinājums paliek spēkā. Spilgts piemērs no Bībeles ir Pāvils. Pirms viņš kļuva par apustuli, viņš bija terorists, kurš nogalina cilvēkus. Viņš darīja ļoti daudz ļaunu lietu. Tas netraucēja Dievam izvēlēties tieši viņu, jo tas bija Dievs, kurš viņu izvēlējās un aicināja. Visu izmainīja Pāvila atsaukšanās Dieva aicinājumam.

“Esmu pateicīgs Tam, kas darījis mani spēcīgu – Kristum Jēzum, mūsu Kungam, ka Viņš atzinis mani par uzticamu un iecēlis kalpošanai kaut gan iepriekš biju zaimotājs, vajātājs un varmāka; tomēr es esmu apžēlots, jo es nezinādams esmu darījis to neticībā (..)” (1. Timotejam 1:12-13)

Dievs izvēlas tādus neperfektus cilvēkus kā tevi un mani. Es nekad nebūšu pilnīga un ideāla, tāpat kā jebkurš no mums tāds nebūs. Perfektu cilvēku nav. Dievs tevi lieto tādu, kāds tu esi. Jo vairāk mēs maināmies un kļūstam svētāki, jo vairāk Dievs mūs var lietot. Ja tu būsi ar Dievu, tu noteikti izmainīsies Viņa līdzībā, ja tu pats gribēsi.

5. Dieva aicinājums ir mūžīgs un nemaināms.

“Jo neatceļamas ir Dieva žēlastības dāvanas un Viņa aicinājums.” (Romiešiem 11:29)

Man šis pants asociējas ar zīmogu, ka Dieva aicinājums ir neatceļams gan tavā dzīvē, gan manā.

“Dziedātāju vadonim. Dāvida psalms. Kungs, Tu izproti mani visos sīkumos un mani pazīsti. Tu zini – vai es sēdu vai ceļos – Tev ir skaidras manas domas jau no tālienes. Vai es eju, vai es guļu, Tu esi ap mani, un Tev ir zināmi visi mani ceļi, jo nav vārda uz manas mēles, kas Tev, Kungs, nebūtu zināms. Tu esi ap mani no visām pusēm, Tu turi Savu roku pār mani. Šī atziņa man ir pārāk brīnišķa un pārāk augsta, es nevaru to saprast. Kurp lai es aizeju no Tava Gara, un kurp lai es bēgu no Tava vaiga? Ja es kāptu debesīs, Tu tur esi, ja es nokāptu ellē, Tu esi arī tur.” (Psalms 139:1-8 )

Man patīk lasīt šādas rakstvietas, jo tās parāda to, cik Dievs ir mīlošs, pacietīgs un neatlaidīgs. Manā dzīvē arī ir bijuši pariodi, kad ne vienmēr esmu dedzīga un ļoti mīlu Dievu ar visām emocijām un sajūtām. Remdenie periodi manā dzīvē pārsvarā bija tad, kad nebiju nevienā konkrētā draudzē. Tad es apzināti grēkoju, cilvēkus vērtēju augstāk par Dievu un Dievs nebija prioritāte manā dzīvē, kaut gan es skaidri apzinājos, ka Dievs mani gaida atpakaļ, neatkarīgi no tā, kā es jūtos un ko es daru. Iekšēji bija tāda sajūta, ka Dievs skatās uz mani. Es zināju, ka Viņš vēro mani, gaida mani un ir gatavs man piedot. Viņa aicinājums ir nemainīgs. Pat tad, ja esmu pagriezusi Dievam muguru un daru trakas lietas, Dieva aicinājums paliek nemainīgs. Ja tu esi sastapies ar Dievu un pa īstam atsaucies Viņa aicinājumam, tu to nekad nevarēsi aizmirst, tāpēc ka Viņa aicinājums ir neatceļams.

6. Aicinājums no Dieva ir saistīts ar citiem cilvēkiem.

“Viena miesa, viens Gars – jo vienai cerībai jūs savā aicinājumā esat aicināti.” (Efeziešiem 4:4)

Tu nevari piepildīt aicinājumu no Dieva viens pats, bet tikai draudzē. To var salīdzināt ar cilvēka ķermeni, kurš sastāv no daudz daļām. Katra cilvēka ķermeņa daļa ir radīta unikāla, un tā katra par sevi nav nekas. Piemēram, acs ir ļoti svarīga ķermeņa sastāvdaļa, ko Dievs ir izveidojis no daudzām šūnām. Zaudējot aci, cilvēks neredz. Tāpat arī auss cilvēkam ir dots kā smalks mehānisms. Bez auss mēs nedzirdētu. Cilvēkam arī būtu grūti dzīvot bez rokām. Cilvēki, kuriem trūkst kāds loceklis, arī kaut kā dzīvo, bet, ja tev ir rokas un kājas, tev ir viegāk visu satvert, aiziet, izdarīt un paveikt. Bet, ja roka ir ārpus ķermeņa, tā nav nekas, tad neko nevar ar to izdarīt, jo tā ir ārpus miesas. Tas nozīmē, ka tev ir jābūt savienotam ar Kristus miesu, kas ir draudze. Tikai tā tu vari attīstīties un Dievs pilnā mērā attīstīs tavu potenciālu, un tavs aicinājums piepildīsies. Es nedomāju to, ka tev tikai svētdienās ir jāatbrauc uz dievkalpojumu un jāatķeksējas, un tu skaities draudzē. Tas arī ir svarīgi, bet tas nav viss. Draudze ir Kristus miesa, dzīvs organisms, tādēļ vislabāk iekļauties draudzē nozīmē kaut ko tajā darīt. Savienojumu draudzē vislabāk veido mājas grupas. Tas nozīmē, ja tu esi mājas grupā, tu patiesi esi draudzē. Tu iepazīsties ar draugiem, labāk iepazīsti Dievu, un tas ir ļoti svarīgi.

Vēl svarīgāk ir tas, ka tu nevari piepildīt Dieva aicinājumu savā dzīvē, ja tev nav treneris. Kurš cilvēks vai sportists ir kaut ko sasniedzis bez padomdevēja, bez garīgā padomdevēja, sava trenera, bez mācītāja? Vērtē to. Tas, kādu mani cilvēki redz draudzē un ko es daru, manas dāvanas, mans potenciāls un kalpošanas ir attīstījušās, pateicoties draudzei un draudzes mācītājam. Neviens cilvēks nekad nav pacēlies bez atbalsta, iedrošinājuma un korekcijām. Tādēļ vienmēr paliec draudzē, kurā Dievs tevi ir ielicis, kur tu esi kopā ar citiem cilvēkiem, mājas grupas vadītāju un mācītāju, un esi svarīga Kristus miesas daļa. Tad tu būsi drošībā un tas, ko Dievs tev ir paredzējis, pilnā mērā piepildīsies tavā dzīvē.

7. Dievs dara tevi spējīgu piepildīt tavu aicinājumu.

Viņš dod visu nepieciešamo, lai mēs varētu to piepildīt. Tad, kad tu sāksi kalpot un palīdzēt citiem cilvēkiem, tu to spēsi ātrāk ieraudzīt un saprast. Kad tu esi mājas grupā, tu pats mācies un mazliet audz, bet tad, kad tu pats māci un kalpo, tu iemācies vairāk, jo tev ir jāapgūst vairāk jaunu lietu un tu kļūsti patstāvīgs. Lielākā kristiešu problēma ir tāda, ka viņi meklē savu īpašo aicinājumu un daudz par to domā: „Vai es būšu mācītājs? Vai es braukšu misijās? Vai man jāvada kāda īpaša kalpošana? Kam es vispār esmu domāts?” Zini, kāda ir patiesība? Patiesība ir tāda, ka tev nav jāmeklē savs aicinājums. Tavs aicinājums tevi atradīs pats, ja vien tu atdosi savu dzīvi Dievam, būsi draudzē un gribēsi Viņam kalpot. Tāds ir nosacījums. Kalpošana sākas ar maziem solīšiem. Mēs to esam daudz dzirdējuši un labi zinām. Man ļoti palika prātā kāds teiciens par draudzi, un es to pateikšu arī tev: Draudze ir pilna ar labprātīgiem cilvēkiem; vieni labprātīgi kalpo, otri labprātīgi to ļauj darīt citiem. Man ļoti patika, un es domāju, ka tā arī ir.

Kad es atceros savu sākumu draudzē, tā bija citādāka situācija, citādāka draudze un es pati. Pirms iesākās draudze Rīgā, mani uzaicināja kalpot, bet es tajā laikā biju bez draudzes. Mana draudze vienā dienā beidzās; tā arī mēdz notikt. Es sēdēju mājās depresijā, līdz mani draugi mani uzaicināja palīdzēt kalpot kādā draudzē Elizabetes ielā, kur todien mācītājs uzsāka draudzi “Kristus Pasaulei”. Es piekritu, jo mani ļoti piesaistīja kalpošana, man šķita, ka ir forši kalpot. Es kalpoju kā sagaidītāja vienu reizi, nākamajā reizē mācītājs pārmija ar mani kādu vārdu, un tādā veidā es dabiski ienācu šajā draudzē un te paliku. Pēc neilga laika es sapratu, ka tas ir tas, ko Dievs grib man. Ieiešana Dieva aicinājumā notiek caur apstākļiem, caur cilvēkiem. Tev vienkārši ir jābūt uzmanīgam, ko Dievs grib, - kurā vietā lai tu esi un kurā virzienā lai tu ej. Ne vienmēr tu visu uzreiz sapratīsi, bet pēc tam sapratīsi. Man tā vismaz bija. Mans pirmais darbs, kad es jau biju draudzē, bija kārtībnieks. Draudze bija neliela, tajā īsti vēl nebija nevienas kalpošanas, tikai dievkalpojumi. Es vienmēr sēdēju aizmugurē, jo vēlējos kaut ko palīdzēt (lai durvis ir aizvērtas, lai bērni netrokšņo). Tas bija ilgu laiku, un tad man citi teica, ka priekšā sēdēt ir pilnīgi kaut kas cits. Sākās pirmā mājas grupiņa, man piezvanīja un uzaicināja atnākt. Es teicu: „Nē, kāpēc man mājas grupiņa? Es jau sen esmu kristiete! Lai iet tie, kas tikko nākuši pie Dieva.” Bet Dievs vienmēr zina, kā tevi aizķert. Bija kāda meitene, ar kuru es biju iepazinusies, un viņa pirmo reizi bija atnākusi uz dievkalpojumu. Cilvēks, kurš uzaicināja mani uz grupiņu, teica, ka es varētu palīdzēt šai meitenei, jo viņa viena pati neatnāks, bet kopā ar mani gan jau atnāks uz grupiņu. Es padomāju, ka tiešām tas būtu labi. Mēs abas aizgājām uz grupiņu; tā meitene tur nepalika, bet es paliku. Dievam ir Sava stratēģija, kā Viņš to dara. Es sāku grupiņā darīt mazos darbiņus, man palūdza parunāt par došanu, darīju visu, kas bija vajadzīgs. Grupiņa izauga un dzīvoklis kļuva par šauru, vajadzēja dalīties. Mācītājs man teica: „Tu vadīsi otru grupu?” Prātoju, ka es nejūtos nekāda vadītāja. Palūkojos apkārt un neatradu nevienu citu, kas varētu būt tam piemērots. Domāju, nu, labi, ja jau neviena cita nav, es vadīšu. Un tā es sāku vadīt grupiņu. Tā nebija pašas vēlēšanās, manuprāt, man pietrūkst tādu ambīciju, bet, ja tev vēlme un ambīcijas ir samērīgā daudzumā, tas ir labi.

Pēc tam draudzē sākās administratīvie darbi, sākās inkaunteri, kas notika katru mēnesi trīs darba dienas. Bija cilvēki, kas maksāja cenu un tur kalpoja. Retāk nevarēja taisīt, jo bija daudz cilvēku un gara rinda. Sākumā bija kādi desmit cilvēki, un mācītājs prasīja, kurš sazvanīs viesu namu, pierakstīs, un es teicu, ka es varu. Pēc laika inkaunters izauga, un nezinu, kā tas notika, bet mācītājs uzticēja man to vadīt. Es to darīju ilgu laiku. Mazais sākumiņš, ja tu esi uzticīgs, var pārvērsties par kaut ko lielu. Vienā no pēdējiem dievkalpojumiem mācītājs teica: „Ja tu izturēsi to grūtumu, kas mums tagad ir, tad tu būsi daļa no kaut kā liela un varena gan draudzē, gan globāli.” Es domāju, ka tas jau ir katram savā līmenī. Un tad vienā inkauntera sapulcē mācītājs jautāja, kurš svētdien runās par došanu. Mēs stāvējām aplītī, un viņš norādīja uz mani. Es biju šokā. Es visu to vakaru noraudāju, man no bailēm bija liels pārdzīvojums, es domāju, cik viss būs briesmīgi, kā es izgāzīšos, kā visi smiesies un ko teiks. Tās bija šausmas. Bet viss bija labi, es norunāju. Pēc kāda laika mācītājs sāka braukt atvaļinājumos un palūdza mani sagatavot kādu svētrunu. Tā nu vienu reizi gadā man bija jāsagatavo svētruna. Vēlāk Saldū sāka notikt dievkalpojumi, un es sāku runāt šajos dievkalpojumos. Tagad es regulāri divas reizes mēnesī sludinu Saldū un Ventspilī. Sludināju arī evaņģelizācijas dievkalpojumos Kuldīgā un Jelgavā. Tas viss vēršas plašumā, un patiesībā man nav tik liela dalība tajā visā, cik es gribētu.

Vēl viens stāsts. Mājas grupiņas ietvaros notika pirmais neformālais pasākums, un manā grupiņā bija divi cilvēki, ar kuriem kopā mēs to organizējām. Man bija tāda sajūta, it kā būtu jāsagatavojas lidojumam uz Marsu. Tas šķita kaut kas ļoti īpašs un traks, liela atbildība. Izdevās jau viss labi, bet uztraukums bija liels. Tagad neformālos pasākumus uztaisīt nav grūti, jādomā vairāk par evaņģelizācijas pasākumiem. Kādēļ es to stāstu? Tas nav bijis mans mērķis – darīt kaut ko tādu vai būt uz skatuves. Mana vienīgā sirds vēlēšanās, ko es atceros, bija tāda, ka es vēlējos palīdzēt cilvēkiem iesakņoties un palikt draudzē. Iepriekšējās draudzēs man ar to bija gājis ļoti grūti. Likās, ka tur tu vari būt un vari arī nebūt. Man likās, ka ir forši, ka es varu piedalīties tajā, ka cilvēks iesakņojas Dievā un paliek draudzē. Taču katram ir savi talanti. Es skatos, kā slavētāji priekšā slavē, labi izskatās, kā viņiem sanāk labas kustības, un domāju, cik tas ir forši, bet es zinu, ka mani Dievs nekad neaicinās slavēšanas kalpošanā, jo tas nav mans un es tā nekad nevarētu. Varbūt es sevi noniecinu, bet domāju, ka es tiešām tā nevarētu, jo tad, kad es mācījos sākumskolā, mans patēvs vakaros man palīdzēja mācīties. Man bija jāmācās pionieru dziesma, un viņš ļoti pūlējās un mēģināja man to iemācīt, bet beigās atmeta tam ar roku un teica: „Nu, meitiņ, tev zilonis ir uzkāpis uz ausīm!” Kopš tā laika es sapratu, kas man ir par problēmu, - man tas zilonis tur ir, un es ar dziedāšanu neko daudz nevaru izdarīt. Taču tā nav problēma, jo katram ir sava dāvana, savs aicinājums. Ja tev nav slavēšana, tev ir kas cits.

Kādu reizi mēs grupiņā pārrunājām vienu no iepriekšējiem mācītāja sprediķiem, un jautājums bija par ticību. Vai es ticu sev? Katrs cilvēks izteicās, un tad kāds no grupiņas jautāja man, vai es ticu sev. Es padomāju, ka bez Dieva es tā īsti neticu sev, bet tad, kad es daru kādas lietas Viņam, es saprotu, ka viss ir labi un rodas ticība darīt nākamās lietas. Ticība rodas arī no pieredzes. Ja tev kaut kas nesanāk, ticība tam zūd, bet tad, kad sanāk, ticība aug un tu ej tajā virzienā. Es ticu sev, es ticu, ka es varu, iespējams, rītā vairāk nekā šodien.

8. Dieva aicinājumam ir balva.

Visiem patīk balvas. Cenu maksāt mums ne visai patīk, bet balvas gan patīk. Man arī patīk. Dievs ir apsolījis atalgot tos, kuri ir satvēruši savu aicinājumu un to piepilda savā dzīvē. Kas tā ir par balvu? Pirmām kārtām te, virs zemes, tā ir dzīve, kas dod prieku, gandarījumu un piepildījumu, piešķir visam jēgu. Dievs pārbauda arī mūsu uzticamību, Viņš uztic kādas lietas un vēro, kā mēs tiekam galā, pēc tam Viņš var uzticēt lielākas lietas. Otrkārt, atalgojums ir debesīs.

„(..) es dzenos pretim mērķim, goda balvai – Dieva debesu aicinājumam Kristū Jēzū.” (Filipiešiem 3:14)

„(..) dzīvojiet tā, lai jūs būtu sava Dieva cienīgi, kas jūs aicina Savā valstībā un godībā.” (1. Tesaloniķiešiem 2:12) (angļu tulkojums)

Ja tu piepildi savu Dieva aicinājumu, Dievs saka, ka tu līdzdalīsi visas Viņa bagātības debesīs. Svarīgākais jautājums šodien ir, vai tu tam atsaucies. Bībelē ir teikts, ka daudz ir aicinātu un maz izredzētu. Tu neesi nekad domājis par šo rakstvietu?

„Jo daudz ir aicinātu, bet maz izredzētu." (Mateja evaņģēlijs 22:14)

Tik daudzi tiek aicināti uz dievkalpojumiem, pieņemt Kristu, uzrunāti uz ielām, bet tik maz atsaucas. Es domāju, ja atsauktos visi, kam mēs esam liecinājuši, tad mūsu draudzē būtu daudzi tūkstoši cilvēku. Diemžēl tā nav, jo visi neatsaucas. Es tev pastāstīšu kādu ilustrāciju, kura, manuprāt, ļoti labi atspoguļo šo Rakstu vietu. Iedomājies durvis, uz kurām ir rakstīts „Aicināts”, un tu ej iekšā. Tad, kad tu esi iegājis iekšā un aiztaisījis durvis ciet, otrā pusē uz durvīm ir rakstīts „Izredzēts”. Tātad, kad tu pieņem aicinājumu no Dieva, tu esi izredzēts. Agrāk, kad es gāju luterāņu baznīcā, man bija problēma, jo Atklāsmes grāmatā ir rakstīts, ka izredzēti ir 144 000 cilvēku, tātad ne visi. Es ļoti domāju par to, un tad es gāju pie luterāņu mācītājas uz konsultāciju. Es viņai jautāju: „Kā es varu zināt, ka es arī esmu tas īpašais cilvēks?” Un viņa man atbildēja: „Zini ko, es tev simtprocentīgi nevaru pateikt, ka tā nav, un arī teologi par to strīdas, bet tici savai izredzētībai.” Šie vārdi man ļoti palika prātā. Ja tu esi šeit, esi atvēris Bībeli un lasi to, ko Dievs tev saka, tad tu esi izredzēts un aicināts. 

Luīzes Zvejas sprediķi “Tev ir aicinājums no Dieva” pierakstīja un rediģēja draudzes “Kristus Pasaulei” redakcija

Bībelisks pravietojums Latvijas draudzei un tautai

Publicēja 2019. gada 27. aug. 12:23Līga Paņina   [ atjaunināts 2019. gada 1. sept. 09:21 ]

Ziņas datums 27.08.19.

Paldies, Dievs, ka Tu mūs šodien skaidri uzrunā. Svētais Gars, es lūdzu, ka caur Tavu vārdu, ko es sludināšu, Tu darbojies, ka Tu izmaini mūsu prātu, dvēseli, garu un dzīvesveidu. Lai nāk Tava godība, Tava valstība, Tavs prāts lai notiek katra cilvēka dzīvē, katrā draudzē, katrā grupiņā, visā mūsu tautā un valstī. Jēzus Vārdā, āmen! Šodien būs ļoti nopietna tēma, nobriedušiem kristiešiem. Tēma, kurai daļa kristiešu nepiekritīs un daļa noteikti piekritīs. Tiem, kas piekritīs, ir iespēja augt, ietekmēt procesus sabiedrībā, un caur viņiem patiesi, patiesi nāks Dieva valstība mūsu zemē un tautā. Šim sprediķim nav speciālas tēmas, bet tas būs fakts – Bībelisks pravietojums Latvijas draudzei un tautai. Pats pravietojums būs pašās beigās. Lai pravietojumu izprastu, tas ir jāpamato Dieva vārdā, bet ne tikai Dieva vārdā, bet arī vēstures precedentos, politikā, lai izprastu, kā darbojas Dievs. Ar Latvijas draudzi es domāju visas kristīgās draudzes, neatkarīgi no konfesijas. Mēs visi esam viena Tēva bērni, bet tajā pašā laikā mēs katrs esam savā ģimenē, savā mācībā.

23. augusts ir ļoti interesanta diena – „Baltijas ceļam” 30 gadi. Par to var lasīt ziņās, cilvēki to atceras, piemin. Tieši šajā pašā datumā – Molotova-Ribentropa paktam aprit 80 gadi. Kas ir šis pakts? Pirms Otrā Pasaules kara sākuma Staļins un Hitlers noslēdza līgumu un savā starpā sadalīja Austrumeiropas valstis. Latviju “piešķīra” Padomju Savienībai, un tas tika īstenots ar teroru – izsūtīšanām un asinīm. Vēlāk šis līgums tika lauzts. Latvieši cīnījās Padomju Savienības pusē un fašistiskās Vācijas pusē – tēvs pret dēlu, brālis pret brāli, un tas ir milzīgs lāsts mūsu tautai. Ir pagājuši 80 gadi kopš šī pakta. Katrs vēsturnieks piekritīs, ka tieši šis pakts izraisīja Otro pasaules karu. Protams, ka tas nav vienīgais faktors, bet tieši tas deva zaļo gaismu karam ar visām no tā izrietošajām sekām – miljoniem un miljoniem cilvēku nāvi. Kas noteica to, kas notika Latvijā? Draudze vai šis līgums? Mēs, kristieši un draudzes, lūdzam, lai Dievs svētī Latviju, lai nāk Viņa valstība. Dieva valstībā neietilpst asins izliešana, upuri, genocīds. Mēs lūdzam, lai nāk Viņa valstība, un lūdzām arī tad, bet tie bija divi politiķi, kuri noslēdza šo līgumu. Vai mēs lūdzām vai nelūdzām, bet draudzes liktenis tika izšķirts. Bija mācītāji, kuri slapstījās mežos, mēģināja cīnīties par savu neatkarību vai vienkārši izdzīvot. Vai Dievs to gribēja? Draudze lūdza, bet kā viss notika? Notika tā, kā izlēma divi politiķi. Pirms visiem ļaunajiem darbiem, ko pastrādāja Hitlers, viņš nepārkāpa nevienu likumu. Mēs domājam, ka valstī ir konkrēts likums, un to ir iespējams pārkāpt. To ir iespējams pārkāpt kaut kādā mazā mērā, kamēr tevi nepamana vai kamēr tu neietekmē daudzus cilvēkus, pēc tam pret tevi tiek vērstas spēka struktūras un tevi neitralizē – liek cietumā, mājas arestā, piespriež naudas sodu vai pat izraida no valsts. Karš nebija kaut kas, kas vienkārši sākās, bet to izlēma augstāk stāvoši politiķi.

Kas ir Baltijas ceļš? Mēs pastāvējām par savu neatkarību. Tas bija ļoti nepieciešams, jo mēs pievērsām pasaules uzmanību. Tas ir viens no iemesliem, kāpēc Latvija šodien ir demokrātiska valsts un nav Krievijas sastāvā, nav vajāšanu, nav nometņu un gulagu. Vai tas bija tāpēc, ka visi latvieši nostājās ķēdē cauri Baltijas valstīm un pievērsa cilvēku uzmanību? Tā var domāt cilvēki, kas nav iedziļinājušies lietas būtībā. Patiesība ir pavisam cita. Viss sākās Padomju Savienībā, kur astoņdesmitajos gados bija tādi prezidenti kā Andropovs, Brežņevs un Čerņenko. Brežņeva laiku dēvē par stagnācijas laiku. Pēc Čerņenko nāca Gorbačovs. Padomju Savienība bija milzīga valsts ar milzīgu ietekmi, un 40% tās ienākumu tika veltīti bruņošanai, armijai. Varena valsts un vienlaikus nabadzīga valsts, atpalikusi valsts, kurā bija totāla kontroles sistēma, kurā Dieva vārdam nebija vietas, kurā draudzi veidot nebija iespējams. To atļāva tikai līdz noteiktai robežai un zem kārtīgas kontroles. Ja kaut kas attīstījās vairāk, tad tas tika piegriezts vai apturēts. Bija atpalicība, ekonomisks pagrimums, krīze. Padomju vara gribēja pārveidot ekonomiku un piešķīra uzņēmumiem vairāk tiesības attīstīties, pašiem pelnīt, bet tas nenostrādāja, jo pastāvēja ģeopolitiskas intereses. Gorbačova laikā tika pārveidota ekonomika, ļaujot attīstīt kooperatīvus, cilvēkiem pašiem pelnīt un maksāt valsts kasē. Tika pārveidota arī politiskā sistēma, vārda brīvība, ko ieviesa Gorbačova reformas – perestroika jeb pārkārtošana, pārbūve. Valsts tika pārkārtota gan ekonomiski un sociāli, gan arī politiski, un cilvēki varēja atklāti runāt. Avīzēs sāka rakstīt patiesību, jo līdz tam rakstīja tikai to, ko partija nolēma, ko drīkst rakstīt. Dievam tur nebija vietas, mācītājam tur nebija vietas, tur nebija vietas nekādiem brīvības, nacionālajiem centieniem, un tad pēkšņi parādījās vārda brīvība un mēs varējām runāt, ko gribējām! Pēkšņi bija reliģijas un vārda brīvība, un tikai tāpēc mēs varējām sanākt kopā un nostāties roku rokā Baltijas ceļā. Ne latvieši izcīnīja šo uzvaru, bet tā nāca no augšas. Mums iedeva zināmu brīvību, ko mēs, paldies Dievam, esam izmantojuši. Taču, no vilka bēgām un lācim rokās ieskrējām.

Esmu jau minējis, ka kristieši ir vieni no tumsonīgākajiem cilvēkiem. Protams, ka ne visi, bet liela daļa. Pagājušajā Tautas lūgšanu sapulcē Andris Kravalis, kas pārstāvēja katoļu draudzi, savā uzrunā teica tādu teikumu: „Ja jūs domājat, ka politika ir šķirta no evaņģēlija, tad jūs maldāties.” Es piekrītu, mēs maldāmies. Tāpēc ir šis pravietojums, Dieva vārds, ko mēs iztirzāsim. Mums vajag saprast visu procesu, kāpēc mēs varam ticēt, domāt un būt draudze Latvijā. Kāpēc? Tāpēc, ka ir reliģijas un vārda brīvība. Tajā brīdī, kad vairs nebūs reliģijas brīvība, tiks iedarbinātas spēka struktūras un ar varu aizvērtas draudzes, un tas vairs nebūs atkarīgs no mums. Ir lietas, ko dara tikai Dievs, bet ir atbildība, kas ir jāizdara mums. Ja Dievs mums šodien ir devis brīvību, tad šī brīvība nav bezgalīgi. Šis ir laiks, ko mēs varam izmantot pareizi.

Šīs nedēļas nogalē notika G7 pasaules turīgāko un ietekmīgāko valstu samits. Kāpēc G7? Tāpēc, ka Krievija tur nepiedalījās, citādāk būtu G8. Vai mēs varēsim nākt uz draudzi, vai nē? Vai mēs varēsim rīkot Tautas lūgšanu sapulci, vai nē? Kā tu domā, vai tas ir atkarīgs no mums? Nē, jo tas ir atkarīgs no tā, kādus lēmumus pieņem globālie politiķi. Tajā pašā laikā tā ir arī mūsu atbildība tajos brīžos, kad eksistē reliģijas brīvība un vārda brīvība. Latvijā ir vērojamas tendences ierobežot reliģijas un vārda brīvību. Visā Eiropā ir vērojama tendence, ka kristīgo draudzi masu medijos cenšas padarīt par neesošu. Eiropā var atrast lielas evaņģēliskās draudzes, bet tās tiek padarītas par neesošām. Normālu, aktuālu, pozitīvu informāciju par kristiešiem medijos nevar atrast, bet par homoseksuāļiem un izvirtuļiem informācijas ir daudz. Draudze ir liela daļa no visas Latvijas tautas! Mēs caur medijiem kaut kādā mērā tiekam norobežoti no tautas, bet mums vēl ir reliģijas brīvība un vārda brīvība. Pie mums vēl nav tā kā Krievijā, kur faktiski ir reliģijas brīvība, bet praktiski un oficiāli pastāv tikai viena baznīca, pārējās ir tikai skata pēc. Nevienām no tām neļauj augt, tāpēc tās nevar ietekmēt visu valsti un Dieva valstība nevar nākt Krievijā. Kāpēc? Tāpēc, ka tur sēž valdošie politiķi, kas kontrolē šo sistēmu.

Es saprotu, ka kādam varbūt ir šoks, bet mēs neesam nesagatavoti, mēs esam diezgan gudra draudze, un mēs saprotam šīs lietas. Ir mācītāji, ka šo izprot, un viņi ir pieauguši mācītāji, un ir tie, kas vienkārši lūdz Dieviņu un gaida, kā nolems un būs. Draugs, mums ir iespēja ietekmēt šos procesus, kamēr ir brīvība! Kad tās vairs nebūs, tad būs kā Jēzus saka: “Kad ir nakts, tad neviens vairs nevar strādāt. Kamēr ir diena, strādājam.” Svētais Gars ir džentlmenis. Dievs radīja cilvēku ar brīvu izvēli un piespiedu veidā Dievs nevienam neliek ticēt Sev. Mēs neesam roboti bez brīvas izvēles, jo, ja mēs būtu roboti, tad mēs nespētu mīlēt. Ja mums nebūtu brīvas izvēles, mēs nevarētu izvēlēties mīlēt, un līdz ar to, ka pastāv cilvēka brīva griba, ļaunums plaukst un zeļ. Ar varu Dievs neuzspiedīs Savu valstību. Tā ir tava personīgā izvēle savā dzīvē ielaist Kristu. Valsts mērogā tas ir atkarīgs no tā, kādus likumus pieņem valdība, un tai ir pakļautas spēka struktūras – ko tev atļaus un ko tev neatļaus. Piemēram, tev ir milzīgi plāni, bet spēka struktūras tevi arestē un ieliek mājas arestā bez interneta un bez komunikācijām. Ko tu spēsi izdarīt? Ko draudze spēs izdarīt, ja tai atņems tiesības pulcēties? Tā varēs tikai pa kluso pulcēties mežos, bet vai tā varēs kaut ko ietekmēt visā valstī? Vai Dieva valstība tad varēs nākt caur draudzi? Nē, jo cilvēki visos laikos ir vienādi, viņi tic tam, ko no augšas iedod, ko baro un ko liek acu priekšā.

Ja līdzšinējā politika turpināsies, tad no mūsu skolām iznāks cilvēki bez dzimuma, tautības un identitātes, garīgi un pēc tam arī emocionāli un fiziski sakropļoti cilvēki. Padomā, kāda būs mūsu nākotne? Izglītība ir ļoti svarīga. Kristiešiem ir jābūt izglītotiem, jo tikai izglītots cilvēks spēj aptvert patiesību. Tikai cilvēks, kurš ir politikā, var saprast, kas notiek politikā, izprast tās procesus. Lai Dieva valstība varētu nākt, Svētajam Garam ir vajadzīgas tiesības darboties konkrētajā vietā. Valsts šīs tiesības var dot vai nedot. Tavā dzīvē to izlem tu pats. Ja tā ir valsts, tad tas ir kolektīvs valsts lēmums. Ja mūsu valdība spēj manipulēt ar cilvēkiem, tad tas ir valdošās elites lēmums. Reinhards Bonke savos dievkalpojumos Āfrikā ir pulcējis miljoniem cilvēku, bet tas nebūtu iespējams, ja valsts prezidents to neatļautu. Lielākajā daļā Āfrikas valstu valda diktatūriski režīmi. Kad Bonke bija tajā valstī, kur bija miljoniem cilvēku, viņu vadāja ar goda eskortu – to visu darīja prezidents, jo, kamēr tas ir liegts no augšas, tikmēr tas nav iespējams. Vai Padomju Savienībā bija megadraudze? Nē, bija tikai pagrīdes draudzes. Vai Padomju Savienībai bija Dieva svētība? Nē, nebija. Kāpēc? Jo tur bija aizliegts Dievam darboties! Tā ir brīva valsts izvēle. Lai nāktu Dieva valstība, ir vajadzīga strādājoša draudze. Situācijā, kad ir reliģijas un vārda brīvība, ir vajadzīga strādājoša un augoša draudze, kas stāv blakus politiķiem, ietekmē likumus un pastāv par to, lai valstī būtu reliģijas un vārda brīvība, lai morālās normas tiktu ievērotas un ieviestas izglītības sistēmā. Ja tas nenotiks, tad būs cita izglītība un citi bērni. Šodien skolās notiek paaudžu maiņa, bet Latvija garīgajā jomā vēl ir vadošā vietā. Mums vēl nav viss pazaudēts. No Latvijas ir izbraukuši cilvēki, to skaits tuvojas tam, kāds bija Otrā pasaules kara upuru un emigrantu skaits. Latvija šajā ziņā ir katastrofālā situācijā. Cilvēcīgi domājot, nekas nav atjaunojams. Mūsu valsts ārējais parāds aug, jo mēs neko neražojam, tikai ņemam uz parāda. Šeit ir bezizeja, bet pēdējo vārdu teiks Dievs! Latvijai ir vajadzīgs brīnums. Es rādīšu ceļu uz šo brīnumu. Mēs neesam atkarīgi tikai no tā, kas notiek Latvijā un no mūsu valdības. Ir citi politiski un globāli spēki, kas pieņem lēmumus un ietekmē mūsu valsti. Tur vajag lielu Dieva žēlastību un lielu draudzes darbu, jo ir lietas, ko mēs kā Latvijas draudze un politiķi nevaram ietekmēt, ja virs mums visu nosaka lielvara. Un, ja sākas kara darbība, tad cieš visi, gan kristieši, gan nekristieši.

Tātad, ir vajadzīga strādājoša draudze un iespēja draudzei strādāt. Tās ir divas nepieciešamās lietas, un tad ir iespējama atmoda no augšas un no apakšas. Ne tikai, lai cilvēki sāk atmosties, bet lai valstī tiktu ieviesta kristīgā kultūra, kad ticība Dievam kļūst par normu. Tad mums nevajadzēs cietumus un slimnīcas (tikai “kosmētiskās” slimnīcas). Tiks izskausts viss, kas nomāc. Dzimstība paaugstināsies, mirstība samazināsies. Tas būs tad, kad visi cilvēki atgriezīsies pie Kristus! Atgriezties var tikai tad, kad draudze strādā un likums to atļauj.

Bet Tas Kungs valda mūžīgi, Savu goda krēslu Viņš cēlis, lai turētu tiesu.” (Psalms 9:8 )

Notiek arī brīnumaini procesi. Šis pats Gorbačova lēmums par vārda brīvību, kas ļāva mums pulcēties, bija brīnums. Šajā laikā šeit notika arī kara darbība, omonieši skraidīja pa Rīgu. Mēs gājām uz barikādēm, un šodien ticam, ka noturējām viņus. Draugs, ja augšā pieņemtu attiecīgu lēmumu, tad visu šo mūsu pulcēšanos apturētu pāris dienās. Paldies Dievam, ka bija tikai omoniešu pulciņš. Ja ievestu armiju, mums nepaliktu nekādas iespējas, – kā mēs bijām okupēti, tā arī paliktu, un Dieva vārdam šeit nebūtu vietas. Tas bija brīnums. Dievs bija lēmis Latvijā atvērt durvis evaņģēlijam. Mēs visi zinām slaveno evaņģēlistu Billiju Greiemu (Billy Grehem), kurš bija visu ASV prezidentu padomdevējs. Daudziem prezidentiem viņš bija tuvs draugs. Viņš ir viens no ietekmīgākajiem cilvēkiem pasaulē. Tagad viņa dēls turpina viņa kalpošanu. Billija Greiema kalpošana bija brīnums, bet ne vienkārši brīnums, bet viņam bija politiski sakari pasaules mērogā. Viņš sludināja evaņģēliju Padomju Savienībā, Čehijā, Austruma bloka valstīs. Viņš tikās ar Gorbačovu, vēl pirms vārda brīvības un perestroikas. Blakus PSRS prezidentam bija Dieva vīrs no Amerikas. Viņš bija evaņģēlists ar pasaules ietekmi, un ietekmēja pat Maskavu. Pēc viņa apmeklējuma Maskavā sāka veidoties simtiem draudžu. Kāpēc? Tāpēc, ka to atļāva un atbalstīja no augšas. Ja to neatļautu spēka struktūras, tad to vienkārši iznīcinātu, šajā gadījumā neielaižot Greiemu valstī.

Viss nav tik vienkārši, ka pietiek tikai lūgt Dievu, lai Viņš sūta atmodu. Ar to nepietiek, ir vajadzīga spēcīga Dieva iejaukšanās polistiskajos spēkos augšā. Tur augšā jābūt draudzei, jābūt mūsu pārstāvjiem, mūsu cilvēkiem. Mēs vēl neesam tādā garīgā situācijā kā Vācija. Latvijā cenšas ieviest daudzas lietas, bet tās neiet cauri. Viņi pie mums sāk tā mīļi apkarot draudzes. Negatīvu informāciju par draudzēm var brīvi atrast internetā. Taču valda Dievs, un Dievs ir ieinteresēts, lai augšā ir cilvēki, kas draudzei dod patvērumu un reliģijas un vārda brīvību. Ja draudze šo brīvību neizmanto, tad durvis atkal aizveras – draudze atdziest, nav ietekmes augšā, tā neseko līdzi likumiem un rezultātā tiek pieņemti tādi likumi, kas nav patīkami, kas atņem balsi, un mēs vairs nevaram darboties. Šādi Dievs nevar svētīt Latviju. Paldies Dievam, ka mums vēl ir himna „Dievs, svētī Latviju!” Šī bija, ir un būs mūsu himna. Tā bija mana himna arī tad, kad es vēl biju dzērājs. Skolas laikā, kad man bija sešpadsmit gadi, kopā ar klasesbiedru piedzērušies viņa mājā dziedājām himnu, kaut arī nezinājām melodiju. Kāpēc? Es esmu latvietis, šī ir mana zeme, mana tauta, un es turējos pie savas zemes un savas tautas. Kungs saka: „Paliec savā zemē un dzīvo ar godu.” Esi stiprs un neesi bēglis! Tāpēc būs bībelisks, politisks un vēsturisks pravietojums. Pravietojums, kas mums būtu jādara un kas būtu gaidāms Latvijā, mūsu tautā.

Kāda ir mūsu atbildība? Draudzei ir jāstrādā, lai kristīgās vērtības tiktu ieviestas valsts likumdošanā. Mums ir jābūt savai pārstāvniecībai valdībā, kura cīnās par vārda un reliģijas brīvību. Galu galā tieši Dievs ir mūsu valsts Autors. Vēsturnieks Gundars Ceipe savā grāmatā “Dieva tautas dzimšana. Latvieši” raksta, ka “Eiropas ziemeļos dzīvo tauta ar skaistām, skaidrām, zilām acīm”. Šajās acīs joprojām ir redzams Dieva atspulgs. Šī tauta ir piedzīvojusi Dieva godību, īpaši Vidzeme. Un to, ko latviešu tauta ir piedzīvojusi, to vairs paaudzes nevar aizmirst. Dievs grib, lai mēs iestājamies par savu valsti, nevis tikai lūdzam par to. Draugs, Jēzus ir ne tikai Jērs, bet arī Lauva! Tādi esam arī mēs – lauvas, ar asiem nagiem un zobiem. Mēs varam ietekmēt procesus sabiedrībā. Mēs varam lūgt tā, ka Dievs darbojas, mēs spējam finansiāli nodrošināt visus draudzes projektus. Mēs nevaram darboties tikai apakšā, mums jādarbojas augstākajos līmeņos. Un paralēli tam jāgaida brīnums no Dieva. Gala vārds vienalga pieder Viņam. Atkarībā no draudzes un tautas, Dievs zina, kur pastāv demokrātija, kur – tirānija.

Joasam, kļūstot par ķēniņu, bija tikai septiņi gadi. Jehus septītajā gadā Joass kļuva ķēniņš, un viņš valdīja četrdesmit gadus Jeruzālemē; viņa mātes vārds bija Ciba, un viņa bija no Bēršebas. Un Joass visu savu mūža dienu darīja to, kas bija taisnīgs Tā Kunga acīs, kamēr priesteris Jojada viņu mācīja.” (Otrā Ķēniņu grāmata 12:1-3)

Visa Bībele mums parāda, ka tiklīdz pie varas nāca dievbijīgs ķēniņš, tā valsts uzplauka. Un otrādi – tiklīdz ķēniņš nebija dievbijīgs, valstī sākās ekonomiska lejupslīde, kari, okupācijas un citas problēmas. Cik svarīgi, ka valdībai blakus ir draudzes pārstāvji! Kamēr Jojada bija dzīvs un mācīja Joasu, tikmēr valsts plauka.

Mēs savācām parakstus no visas Latvijas draudzēm un izsūtījām valdībai. Masu mediji to noziedzīgi nepublicēja, kas arī pierāda, ka pret draudzi ir vērsta īpaša politika. Toties deputāti un valdības cilvēki visos novados izlasīja šo vēstuli. Šādā veidā mēs stāvam blakus valdībai. Pirmkārt, lūdzam, otrkārt, stāvam blakus. Bet kāpēc mums ir dota brīvība, ja draudzes neaug? Ja mums nav nodošanās Dievam, mēs varam izdzīvot jebkādos valsts apstākļos, komunismā, sociālismā utt. Visu, ko mums diktēs, to mēs darīsim.

Un divdesmit trešajā Joasa, Jūdas ķēniņa Ahasjas dēla, valdīšanas gadā, Joahass, Jehus dēls, kļuva ķēniņš pār Israēlu, un viņš valdīja kā ķēniņš Samarijā septiņpadsmit gadus. Arī viņš darīja to, kas bija ļauns Tā Kunga acīs, jo viņš sekoja Jerobeāma, Nebata dēla, grēku darbiem, ar kuriem tas bija pavedinājis Israēlu uz grēkiem, un viņš no tiem neatkāpās. Tad Tā Kunga dusmas iedegās pār Israēlu, un Viņš tos nodeva Aramas ķēniņa Hazaēla un Ben-Hadada, Hazaēla dēla, rokā visu laiku.” (Otrā Ķēniņu grāmata 13:1-3)

Jauns ķēniņš – jauns karš, jauna okupācija un izlaupīšana. Tā laika draudzes bija atkarīgas ne tikai no priesteriem, bet arī no ķēniņiem. Dievbijīgs ķēniņš – dievbijīga tauta, ļauns ķēniņš – ļauna tauta. Tauta tic tam, ko tai iedod no augšas.

Un Jerobeāms savā sirdsprātā nodomāja: tagad gan ķēniņa vara atkal atgriezīsies atpakaļ pie Dāvida, ja šie ļaudis atkal dosies kalnup, lai upurētu kaujamos upurus Tā Kunga namā, proti, Jeruzālemē; tad arī šo ļaužu sirdis atkal atgriezīsies pie viņu Dieva un pie Rehabeāma, Jūdas ķēniņa, bet mani viņi nokaus, jo tie atgriezīsies pie Rehabeāma, Jūdas ķēniņa. Un ķēniņš vaicāja pēc padoma un lika darināt divus zelta teļus, un sacīja ļaudīm: "Tas ir par tālu, lai ietu uz Jeruzālemi; lūk, Israēl, tavi dievi, kas tevi izveduši no Ēģiptes zemes!" Un viņš novietoja vienu no tiem Bētelē, bet otru Danā. Un šis vārds kļuva par apgrēcību, jo tauta gāja gan pie viena, gan pie otra uz Danu.” (Pirmā Ķēniņu grāmata 12:26-30)

Jerobeāms bija Izraēla ķēniņš tajā laikā, kad Izraēls sadalījās divās daļās – Jūdas valstī un Izraēla ciltīs. (Salamana dēls bija visu salaidis grīstē.) Jerobeāms uztraucās par to, ka Templis atradās Jūdā un ka viņa valsts ir apdraudēta. Viņš baidījās, ka visi sekos Jūdas ķēniņam un pielūgs viņu Dievu, un viņš pats tiks nogalināts. Tāpēc Jerobeāms lika darināt divus zelta teļus un lika tos pielūgt. Visu, ko mums māca skolās, mēs pieņemam un tam ticam. Izaug jauna paaudze un, diemžēl, pieņem visu, ko tai māca. Ja tautai nav reliģijas brīvība, tā ir nolemta, jo ir atkarīga no bezdievīga vadītāja un viņa mērķiem. Lūk, šie ir bībeliski pamatojumi un tāpēc arī sprediķa nosaukums ir šāds.

Krievijā ir atļauta tikai viena reliģija – pareizticība, ar mērķi ar reliģijas palīdzību apvienot visu Krieviju zem viena ķēniņa. Formāli tur ir reliģijas brīvība, taču realitātē specdienesti seko līdzi tam, lai citas draudzes neizaug pārāk lielas un ietekmīgas, un, ja tā notiek, tās dažādiem līdzekļiem sāk bremzēt vai pat aptur to darbību. Diemžēl pareizticībai nav nekāda sakara ar dzīvo Dievu. Es neapgalvoju, ka visi pareizticīgie nepazīst Dievu, taču tur valda despots. Draudze Krievijā ir ārēji dievbijīga un ietekmīga, taču iekšēji – sapuvusi.

Un tie nodedzināja Dieva namu un sagrāva Jeruzālemes mūrus, kā arī visus tās pils nocietinājumus viņi sadedzināja ugunī, tā ka viss tās dārgums un skaistums aizgāja bojā. Un viņš aizveda gūstā uz Bābeli visus, kas bija paglābušies no zobena; tur tie kļuva viņam un viņa dēliem par vergiem, līdz kamēr iesākās persiešu ķēniņa valsts vara, lai piepildītos Tā Kunga vārds, kas bija teikts ar Jeremijas muti: "Līdz kamēr šī zeme būs izdzīvojusi līdz galam savus sabata gadus!" Visā tanī laikā, cik ilgi tā bija izpostīta, tā gulēja mierā, kamēr piepildījās septiņdesmit gadi.” (Otrā Laiku grāmata 36:19-21)

Jūdu ķēniņu laiks beidzās, jo viņi bija bezdievīgi. Pēdējais piliens bija tad, kad Bābeles ķēniņš okupēja un izveda trimdā visas izraēliešu un jūdu ciltis. Dievs bija noteicis trimdas ilgumu – 70 gadus. Jeruzālemes Templi nodedzināja un valsts pārstāja eksistēt. Tikai pēc septiņdesmit gadiem tika atjaunota dievbijīga valsts Izraēla. Kā tā tika atjaunota?

Bet, lai piepildītos Tā Kunga vārds, kas bija vēstīts ar Jeremijas muti, tad Persijas ķēniņa Kīra pirmajā gadā Tas Kungs pamudināja persiešu ķēniņa Kīra garu, ka viņš ar vēstījumu izziņoja pa visu savu ķēniņa valsti, pat ar rakstu, pavēstīdams: "Tā saka Persijas ķēniņš Kīrs: Tas Kungs, debesu Dievs, ir nodevis man visas pasaules ķēniņu valstis, un Viņš ir devis rīkojumu uzcelt Viņam Jeruzālemē, kas atrodas Jūdā, svētnīcu. Kas vien jūsu vidū ir cēlies no Viņa tautas, ar to lai ir Tas Kungs, viņa Dievs, un tas lai dodas kalnup!"” (Otrā Laiku grāmata 36:22-23)

Bābeles impērija bija kritusi, to pārņēma Persijas impērija. Persijas ķēniņš Kīrs sūtīja jūdus un deva finanses, lai atjaunotu Templi un draudzi Izraēlā. Atmoda nesākās no kāda priestera vai kādas citas draudzes, bet no ķēniņa, kura garu pamudināja Dievs. Viņa pārvaldībā tajā laikā Dievs bija nodevis visas pasaules valstis. Dievs atļāva visām pasaules tautām atjaunot savu ticību Viņam, ne tikai jūdiem. Dievs deva reliģijas brīvību visām valstīm. Taču visus Persijas un Bābeles ķēniņus pārdzīvoja viens no tuvākajiem viņu padomniekiem, premjerministrs Daniels un citi jūdi, kuri bija galmā. Un ļoti iespējams, ka tieši caur viņiem atjaunojās ticīga valsts. Lūk, demokrātija, reliģijas un vārda brīvība! Tās ir tiesības Svētajam Garam jeb draudzei darboties. Mums ir jādod Dievam iespēja darboties caur to, ka draudze arī augšā strādā un rūpējas, lai pastāvētu ticības un vārda brīvība.

Baltijas ceļš. Iespējams, ka arī bez tā Padomju Savienība sabruktu. Tiklīdz Mihails Gorbačovs šai sistēmai deva brīvību, sākās jukas, jo nebija daudz tik gudru cilvēku, kas to pareizi izmantotu. Mēs Latvijā to, protams, izmantojām. Tajā laikā draudzes izauga kā sēnes pēc lietus. Es atceros, ka tajā laikā es kā vienmēr no rīta devos meklēt, kur iedzert. Pa ceļam satiku draugu, kurš devās uz baznīcu, un viņš bija izbrīnīts par manu jautājumu, kurp viņš iet, jo tajā laikā gandrīz visi gāja uz baznīcu. Draugs, kā mēs izmantosim šo laiku, tāda arī būs Latvijas nākotne! Bet mums ir vajadzīgs arī Dieva brīnums.

Pastāv divas valstis, kuras atrodas viena otrai blakus, – Ziemeļkoreja un Dienvidkoreja. Dienvidkorejā pastāv pasaulē lielākā kristiešu draudze Jongi Čo vadībā un, protams, arī citas draudzes. Aptuveni 30% valsts iedzīvotāju ir kristieši. Dienvidkoreja no absolūti nabadzīgas valsts ir kļuvusi par plaukstošu un turīgu valsti, un šobrīd ir viena no vadošajām valstīm visā pasaulē. Toties Ziemeļkorejā nav reliģijas brīvības, kristiešus spīdzina, pazemo un liek cietumos. Šī valsts ir tipisks komunisma piemērs. Kā Koreja sadalījās? Notika karš un puse Korejas nonāca ASV, puse – Krievijas ietekmē. Kādas tam bija sekas, ir skaidri redzams. ASV pusē nonākušie korejieši izmantoja reliģijas brīvību un sāka uzplaukt. Krievijas pusē nonākušie neko nevarēja izmantot, jo no augšas viņiem nekas netika ļauts.

Billijs Greiems, ASV prezidentu padomdevējs, bija pirmais masu sludinātājs PSRS, kurš Olimpiskajā stadionā sludināja 150 000 cilvēku. Tas bija brīnums no Dieva, bet ne tikai. Tā bija Greiema politiskā ietekme, jo viņš atradās blakus prezidentam. Gorbačova laikā PSRS centās uzlabot attiecības ar Ameriku un NATO. Sākās atbruņošanās. Greiems bija garīgais padomnieks vairākiem ASV prezidentiem, bet ticies viņš bija ar pilnīgi visiem, sākot ar Hariju Trumenu līdz pat Barakam Obamam. Obamu viņam neizdevās pārliecināt. Starp citu, kā pašreizējo ASV prezidentu Donaldu Trampu ataino mūsu masu mediji? Vai esi kaut vienu labu ziņu par viņu dzirdējis? Nē, jo mums ir informācijas karš un masu mediju kontrole. Viss, kas saistīts ar kristietību, tiek bloķēts. Draudzes nav. Bet mēs esam! Kā filmā “Ceplis” reiz teica: ”Es biju bagāts un būšu.” Mēs izcīnīsim savu vietu zem saules.

Gribu izstāstīt ļoti interesantu faktu. Pirms Gorbačova valdības tika iesākts karš pret žūpību. Alkoholu varēja iegādāties tikai noteiktā laikā un noteiktā daudzumā. Ļoti cieta tās Padomju Savienības republikas, kuras audzēja vīnogas, jo tās tika iznīcinātas, lai vairs neražotu vīnu. Vīna darītāji pat veica pašnāvības. Vai tam bija kāds labums? Dzimstība palielinājās par 500 000 gadā. Vīriešu dzīves ilgums palielinājās par 2,5 gadiem. Cilvēki nedzēra. Parādījās vairāk darba roku. Tas sākās no valsts politikas. Pazemināts akcīzes nodoklis alkoholam nozīmē lielāku tautas nodzeršanos. Valsts kabatā ieplūst lielāka nauda, taču tas ir tikai īstermiņā, jo cietumos un slimnīcās pieaug cilvēku skaits, kuri valstij ir jāuztur. Marihuānas legalizācija nav nevainīga – tā atver durvis uz smagākām narkotikām. Jebkurš valdības lēmums tevi būtiski ietekmē! Neej pāri ielai, ja deg sarkanā gaisma, neskatoties uz to, ka tu tici Dievam! Ievēro likumus, citādi sēdēsi cietumā un ar to tava ticība Dievam un darbošanās beigsies.

Redzēju Facebook kāda skolēna sacerējumu: ”Ko tu darīji pagājušajā vasarā?” Viņš rakstīja: ”Jums gar manu privāto dzīvi nav nekādas daļas. Ja ieliksiet man negatīvu atzīmi, tiksimies Eiropas Cilvēktiesību tiesā.” Kas notiek? Mēs kā draudze neesam nosargājuši likumu ieviešanu un vairs nevaram audzināt bērnus pēc kristīgās pārliecības. Aiz mūsu mugurām tiek pieņemti bezdievīgi likumi, piemēram, ka vecāki vairs nav vecāki. Itāļi, paldies Dievam, atkaroja šo likumu, ka bērni pieder valstij nevis vecākiem. Kāpēc valsts dara pāri bērniem? Jo bērnus vēl var ”izaudzināt”, pieaugušos un vecākus cilvēkus ir grūtāk vai pat neiespējami izmainīt. No kā tas ir atkarīgs? Ne tikai no draudzes, bet arī no valsts politiķiem. Pat ja viņi nav ticīgi, bet dod reliģijas brīvību, tas jau ir liels solis.

Nesen bija sprediķis par Esteri. Visai tā laika Jūdu impērijai (vairāk nekā 100 valstīs) draudēja genocīds, iznīcināšana. Kā tas tika apturēts? Estere atnāca pie ķēniņa ar lūgumu un tādējādi ietekmēja valsts nākotni, jo bija Dieva cilvēks un atradās tuvu ķēniņam.

Un ķēniņš sacīja viņai: "Kas tev ir, ķēniņiene Estere, un kāda ir tava vēlēšanās? Kaut arī tu lūgtu pusi no valsts, lai tā top tev piešķirta!"” (Esteres grāmata 5:3)

Jūdu vietā tika iznīcināti tie, kas plānoja iznīcināt jūdus. Šādu stāstu Bībelē ir ļoti daudz. Arī Jeruzālemē sākotnēji bija atmoda, taču, kad tur izcēlās vajāšanas, draudze izklīda un sāka visapkārt sludināt evaņģēliju. Vai Jeruzālemē pēc Dieva plāna vajadzēja būt draudzes centram? Jā. Kāpēc tas tā nebija? Jo valdošā politika un jūdu reliģiskā pārliecība to nepieļāva. Cik ilgi Jēzus sludināja? Kamēr Viņam to atļāva valsts varas. Bieži mēs lasām, ka Jēzus izvairījās, Jēzus aizgāja no viņu vidus. Nomirt pie krusta bija Jēzus plāns, taču laiks vēl nebija pienācis un Viņam nācās izvairīties no vajātājiem. Arī visus apustuļus nogalināja tā laika valdības. Pāvils cēla draudzes tikai tur, kur viņam atļāva sludināt. Draudzei ir vajadzīga reliģijas brīvība.

Kas notika Jezebeles un Ahaba laikā, kad visa valsts kalpoja Baalam? Obadja, kurš bija ķēniņa galmā, bija paslēpis alās un uzturēja 100 praviešus. Viņš devās pie ķēniņa, lai sarunātu viņa tikšanos ar pravieti Eliju. Elija tikās ar Ahabu un panāca to, ka Ahabs sapulcina visu Izraēla tautu vienā vietā. Elija lika 450 praviešiem izsaukt lietu, lūdzot savu Baalu, jo valstī bija sausums. Viņi staigāja apkārt Baala altārim, kropļoja sevi un lūdzās. Elija turpat staigāja, skatījās uz viņiem un teica: “Varbūt tas jūsu dievs ir aizmidzis, varbūt viņš atpūšas?” Viņš teica: “Tagad nesiet man vērsi uz altāra. Atnesiet malku un tai uzlejiet virsū ūdeni.” Tas nozīmēja to, ka to nevar vairs aizdedzināt. Tad viņš teica: “Dievs, parādi, ka Tu esi Dievs Izraēlā un es esmu Tavs kalps!” Nāca uguns, paņēma upuri augšā un visa tauta un ķēniņš bija uz pauzes. Tad Elija pavēlēja: “Grābiet ciet tos Baala praviešus un kaujiet nost!” Viņi nokāva četri simti piecdesmit praviešus. Tātad, ja pastāv reliģijas un vārda brīvība un draudze strādā, tad pagānu izredzes uzvarēt ir 1:450. Ja draudze slinko, tad tā ir kā sāls, kas sabojāta un ārā izmetama. Tā savu laiku nav izmantojusi, un debesis pelnīti aizvērsies. Debesis tad būs kā varš un visa brīvība izbeigsies, un svētības tiks apturētas. Latvijai ir palikušas tikai nedaudzas svētības.

Tu mīli Latviju? Tu mīli Dievu un Latviju? Ja tu mīli Latviju un brauc prom, tas kaut kā neiet kopā. Jēzus saka: “Pēc darbiem jums būs viņus pazīt.” Es mīlu Latviju, palieku šai zemē un cīnos šeit. Es kļūstu stiprāks, rādu piemēru, ka es varu uzvarēt par spīti nelabvēlīgiem apstākļiem, kuri tiešām ir nelabvēlīgi, jo mums ir liels un labvēlīgs Dievs.

Parunāsim par Mārtiņu Luteru, luterāņu draudžu pamatlicēju. Kā reformācija varēja notikt? Kā varēja izmainīties tā laika katoļu politiskā virskundzība? Kā varēja tikt iedragāta pāvesta vara un pasaule izmainīties caur reformāciju, evaņģēliju? Luters bija nolemts nogalināšanai. Pāvests bija ļoti neapmierināts ar viņu un prasīja atļauju tā laika karalim Kārlim, lai viņš neitralizē Luteru, jo viņš dara ļaunumu ar savām runām. Tomēr karalis, redzēdams to, cik daudz cilvēku seko Luteram, to neizdarīja. Viņš negribēja būt nepopulārs tautā. Tātad Luteru nenogalināja, jo to neļāva no augšas. Neskatoties uz visu, sākās visādi tiesas darbi, dažādi mēģinājumi viņu nogalināt un valstij un politiskajai varai bija jāpadodas. Parādījās kāds cilvēks, kūrfirsts Frīdrihs Gudrais, kuru dēvēja par Sakšu Lapsu. Viņš nostājās imperatora opozīcijas priekšgalā un piešķīra Luteram patvērumu savā pilī, tādējādi kļūstot par viņa atbalstītāju. Luters tur sarakstīja dažādas grāmatas, arī katehismu, un iztulkoja Bībeli. Tātad, valdībā parādījās cilvēks, kas garantēja Lutera drošību un brīvību. Tas gan bija tikai noteiktā teritorijā un uz noteiktu laiku. Luters turpināja strādāt un rakstīt, līdz reformācija izvērsās pa visu pasauli.

Mēs visi esam dzirdējuši par brāļu draudzēm un to kustību Latvijā. Vai latvieši paši saņēmās un sāka ticēt Dievam, vai atbrauca misionārs no Hernhūtes, sāka sludināt un visi pamodās? Bija kāda sieviete, muižniece Magdalēna Elizabete fon Hallarte. Viņa bija sieva Krievijas ģenerālim, kurš iekaroja Vidzemi. Ieņemot šādu stāvokli sabiedrībā, viņa bija pieņemta Krievijas ķeizarienes galmā un bija pazīstama. Hallartei piederēja Valmiermuiža. Īpašums bija dāvināts, piešķirts par nopelniem. Viņa ķeizarienes galmā iepazinās ar piētistiem, kuri sludināja dzīvo Dieva vārdu. Tādējādi Vidzemē bija vara, kas atbalstīja kristīgu skolu izveidi zemniekiem; dievbijība plus izglītība. Kā Latvija ieguva savu valsti? Arī no augšas. No kurienes atnāca brāļu draudzes idejas un evaņģēlijs? To atnesa Jana Husa pēcteči no tagadējās Vācijas teritorijas. Janu Husu Čehijā sadedzināja uz sārta par evaņģēlija sludināšanu. Izcēlās pat husītu kari, bet viņi zaudēja. Grāfs Cincendorfs izveidojas pilsētu Hernhūti, kas tulkojumā nozīmē ‘Dieva cepure’ jeb ‘Dieva aizsardzība’. Viņa īpašumā sabrauca vajātie kristieši no visas pasaules. Grāfs pats spēja pastāvēt par sevi arī militāri un deva viņiem patvērumu. Viņi sāka augt un braukt misijās pa visu pasauli, uz visiem kontinentiem, arī Ameriku. Uz kurieni bija viņu pirmā misija? Uz Latviju! Cincendorfs bija aicināts kalpot tieši mums! Hallarte sadarbojās ar Cincendorfu. Arī viņš pats bija atbraucis uz Latviju. Misionāru darbība izvērtās lielā kustībā, kas vietējiem zemniekiem deva brīvības izjūtu. Tas radīja problēmas vietējai muižniecībai un vietējai reliģijai. To pārstāvji sūdzējās Krievijas ķeizarienei, un viņiem izdevās apturēt šo kustību. Tika slēgtas visas skolas un semināri. Tas turpinājās 20-30 gadus, līdz nomira cilvēks, kurš valdībā cīnījās pret hernhūtiešiem. Pēc tam Krievijas ķeizariene deva atļauju atkal atsākt brāļu draudzes. Vēlāk Krievijas cars hernhūtiešu draudzes atzina kā oficiālu konfesiju. Tur bija desmitiem un desmitiem tūkstošu cilvēku. Kurzemē hernhūtiešiem neatļāva sludināt, tomēr viņi tur dibināja draudzes. Kā? Kā baptistu draudzes. Faktiski daļa baptistu draudžu Kurzemē ir hernhūtiešu dibinātas. Ar laiku draudzē iestājās sasalums, atdzišana, nebija dedzības, un kustība beidzās līdz ar Otrā pasaules kara sākumu. Saiešanas nami tika atņemti un tajos tika ierīkotas noliktavas, klētis un pat cūku kūtis. Draudzi izsūtīja un iznīcināja. Cik ilgi tā pastāvēja? Tik ilgi, kamēr to atļāva valsts vara. Draudze var pastāvēt arī pagrīdē, bet tādējādi tā nevar ietekmēt savu tautu.

Un nu pravietojums. Pats svarīgākais! Esmu to saņēmis no Dieva. Mēs joprojām esam viens no pēdējiem kristietības cietokšņiem Eiropā. Ļaunums Eiropā vairojas. Karš pret Dievu, pret draudzi un cilvēku uzņem apgriezienus. Daudzviet vietējā draudze kapitulē un valstīs un pilsētās tiek uzvilkts ienaidnieka karogs. Es redzēju un redzu, ka visā sātaniskajā globalizācijas karā veidojas atsevišķas teritorijas kā glābšanas pilsētas, kā pēdējie cietokšņi, pēdējie patvēruma torņi. Es dzirdu, kā Dievs saka: “Palīdziet Man izveidot šādu teritoriju.” Izveidosim un nosargāsim to. Mēs esam Kristus bruņinieki. Zināji, ka Siguldas tornis savā laikā bija pēdējā patvēruma vieta pils iemītniekiem? Durvis šajā tornī tagad atrodas apakšā, bet sākotnēji tas tā nebija. Senāk durvis atradās vairākus metrus virs zemes. Ienaidnieka uzbrukuma gadījumā pēdējais aizsardzības punkts bija pils tornis, un pils iemītnieki, uzkāpjot tornī pa koka trepēm, pēc tam uzvilka tās augšā. Nebija ieejas, un torni nevarēja ieņemt. Es aicinu tevi un aicinu Latvijas draudzi un tautu ieiet mūsu tornī un uzvilkt augšā trepes, lai ienaidnieka karapulks šeit neiekļūst! Būsim nomodā kā draudze, būsim vienoti, vienoti lūgsim un vienoti strādāsim. Augsim un rūpēsimies par savu zemi un savu tautu, rūpēsimies par valdību, lai būtu blakus valdībai, blakus politikai, lai mēs spējam ietekmēt likumu pieņemšanu, lai mēs spējam nosargāt vārda un reliģijas brīvību. Neviens cits par to nestāvēs, tikai mēs paši. Mums jācīnās ar lūgšanām par izaugsmi un vienotību un jācīnās būt blakus politikai augšā.

Man nākas strādāt Tā darbus, kas Mani sūtījis, kamēr ir diena; nāk nakts, kad neviens nevar strādāt.” (Jāņa evaņģēlijs 9:4)

Nāk nakts. Laiks, kamēr ir reliģijas brīvība, ir Dieva dāvana draudzei. Tas, kā mēs to izmantosim, noteiks Latvijas nākotni, Latvijas draudzes un Latvijas tautas nākotni. Mums vajadzīgs brīnums, un mūsu situācijā pats svarīgākais ir vienota lūgšana. Mums ir vajadzīgas pārmaiņas ne tikai draudzē, bet arī valdībā. Globālas pārmaiņas, kas ļauj draudzei darīt Dieva uzdevumu. Lūgšana, draugs, patiešām ir atslēga atmodai. Lūgšana un arī pareizas darbības uz augšu un uz apakšu, no augšas un no apakšas. Ja mēs lūgsim un strādāsim, tad ir cerība, ka nakts nepienāks, un tas būs Dieva brīnums. Jēzus saka: “Paceliet acis, jo druvas ir baltas.” Viņš saka: “Mans ēdiens ir darīt Tā darbu, kas Mani ir sūtījis”. Druvas ir baltas. Tajā laikā vēl bija četri mēneši līdz pļaujas laikam. Kad Jēzus to teica, vēl nebija pļaujamais laiks. Bet Viņš teica, ka druvas IR baltas. Ko tas nozīmē? Situācija ir bezcerīga, bet, ja mēs strādāsim, mēs vāksim augļus. Ja lūgsim un strādāsim, mēs pļausim.

Tautas lūgšanu sapulce “Dievs, svētī Latviju!” ir viens no posmiem Dieva plānā izveidot Latviju par tādu vietu, uz kurieni cilvēki brauks skatīties, kā tas ir iespējams. Par vietu, no kurienes nāks gaisma ne tikai mūsu tautai, bet arī citām tautām. Tautas lūgšanu sapulce ir vienota draudzes lūgšana. Bez vienotas draudzes un vienotas lūgšanas nevar uzvarēt. Ja draudzes savā starpā konkurē vai pat strīdas, tādā veidā nevar uzvarēt. To, ko nevaram vieni paši, mēs varam kopā. Mums vajag savas sakšu lapsas, hallartes, cincendorfus un billijus greiemus. Ļoti iespējams, ka tieši no mūsu visus nāks šādi cilvēki, tikai līdz tam ir jāizaug.

Mūsu valdībā ir cilvēki, kas atbalsta kristīgas vērtības. Uz Tautas lūgšanu sapulci esam uzaicinājuši piecus deputātus, kas atbalsta kristīgās vērtības. Ir deputāti, kuri grib uzstāties mūsu sapulcē ar savu projektu. Draugs, es domāju, ka pēc šī sprediķa ir skaidrs arī tas, ka Dieva plānam ir vajadzīga arī nauda, lai to realizētu šeit virs zemes. Es varu tikai “apbrīnot” tos cilvēkus, kuri vaid par naudu un domā, ka galvenais ir tikai lūgt Dievu. Bet kas ir nauda? Nauda ir mūsu darbs, ko mēs dodam Dievam. Ko tas nozīmē – darīt par mācekļiem visas tautas? Ne tikai strādāt ar savām rokām, bet arī no sava darba dot Dievam. Mūsu draudzes telpās ir ievilktas ventilācijas caurules. Kompresori, kas sver vairākas tonnas, ir jau ceļā. Vēl ir jāuzstāda dūmu detektori, jāievelk akustiskā cilpa ausu aparātiem, lai vājdzirdīgie var dzirdēt. Tas viss mums izmaksā daudz. Un vēl ir Tautas lūgšanu sapulce, bez kuras nekas cits vairs nebūs. Ne pret miesu un asinīm mums jācīnās, bet pret ļauniem gariem pasaules telpā. Pret tiem, kas apsēduši globālistus, valdību, draudzes šķeltniekus, kas staigā no vienas vietas uz citu, aprunā draudzes, maina sievas un draudzes. Nost ar to visu! Mēs tādā veidā nekur tālu nevaram tikt. Paliec savā zemē un dzīvo ar godu! Jo otrs variants ir padoties un aizbēgt. Esmu pārliecināts, ka ikviens, kas paliks savā zemē un draudzē un dzīvos ar godu, pieredzēs Dieva godību un būs daļa no Dieva godības Latvijā. Man ir pārliecība, ka tu esi daļa un būsi daļa no tā, un tu tiešām to piedzīvosi. Tu jau to piedzīvo! Tu jau redzi, ko Dievs dara caur mums. Mēs dažkārt tā knapi cīnāmies, kaut ko darām. Mēs strādājam, ziedojam un kaut kas jau notiek. Dievs, svētī Latviju!

Pravietojumā, ko saņēmu no Dieva, Latvijas nākotne ir uz jautājuma zīmes. Ja mēs neizdarīsim visu no savas puses, tad viss jau tagad ir skaidrs. Tomēr pat tad, ja mēs visu izdarīsim no savas puses, – vienota draudze, vienota lūgšana, – pat tad var nenotikt brīnums, jo virs mums ir vēl globālāki spēki. Ja tur nav Dieva, tas, diemžēl, mūs ietekmēs. Jebkurā gadījumā, līdzīgi kā grāfs Cincendorfs piešķīra patvērumu kristiešiem, līdzīgi kā Hallarte Vidzemes daļu piešķīra brāļu draudzēm, līdzīgi kā Luteram kūrfirsts piešķīra patvērumu, līdzīgi kā valstis, kurās atbalsta evaņģēlija sludināšanu, neatkarīgi no globālajiem procesiem, mēs varam būt šeit kā neitrāla teritorija, kur darbojas Dievs. Tas ir iespējams. Bet pirmais, kas mums ir jādara, ir vienoti jālūdz. Brīnumam ir vajadzīga nevis darbība, bet lūgšana. Darbība kaut kāda Latvijā notiek, bet ir vajadzīga lūgšana. Es ticu, ka Dievs svētīs Latviju. Mums jātic tam. Tu vari nomirt, bet ticēt tam. Tu vari karalaukā un haosā nomirt, bet ticēt nākotnei. Aiz mums nāks nākamās paaudzes, mūsu bērni, un mums ir jāatstāj aiz sevis ieguldījums Latvijas izaugsmē, šis DNS kods jāatstāj šeit, lai tas turpina darboties. Latviju Dievam! Mēs nedzīvojam tikai sev un savām mazajām ģimenēm. Bija tāds laiks, kad Latvijā bija Pirmā partija. Tie bija ziedu laiki draudzei, bet izskatās, ka draudze kaut ko nesaprata un neizmantoja to. Izskatās, ka bija kādi spēki, kas bija spēcīgāki par draudzi. Izskatās, ka draudze nespēja vienoties par kaut ko. Izskatās, ka arī pati partija nebija tik garīga, kādai tai vajadzēja būt. Un tika pieņemti nepareizi lēmumi, kas lika tai izjukt.

Pasaulē lielākās kristiešu draudzes mācītājs Doktors Jongi Čo vērsās pie ticīgajiem Ukrainā, Krievijā un arī NVS (vairāku bijušo Padomju Savienības republiku izveidota konfederācija) valstīs, tātad arī pie mums ar aicinājumu: Mans novēlējums visiem ļaudīm Ukrainā, Krievijā ir pārvarēt grūtības ar lūgšanas palīdzību. Kad pie mums Dienvidkorejā bija sarežģīti apstākļi, tad mūsu draudzes pulcējās kopā, desmitiem tūkstošu kristiešu, un vienotībā lūdza Dievu. Dievs vienmēr atbild uz mūsu lūgšanām, jo Viņš novērtē mūsu vienprātību un ticību. Viņam tas patīk, jo mēs pulcējamies Viņa Vārdā. Šis process darbosies katrā valstī un katrā ļaužu grupā, kas liek savas cerības uz Dievu un vēlas, lai Viņa labākie nodomi īstenotos viņu zemē. Mēs pastāvam lūgšanās līdz ar jums. Mēs zinām, ka jūs lūgsiet dzīvo Dievu. Viņš izvedīs jūs cauri visam kā uzvarētājus. Koreja bija ārkārtīgi nabadzīga valsts, pat zīmulis un galds bija vesela bagātība. Izlasi Jongi Čo grāmatu “Lūgšana – atslēga atmodai”, izlasi viņa biogrāfiju. Kāda nabadzība! Mēs nekad neesam bijuši tik nabadzīgi, Latvijā nekad tāda nabadzība nav bijusi. Un tieši tur cēlās tāda milzīga draudze. Kā viņi plaukst un zeļ, kāda ekonomika! LG un Samsung mēs visi lietojam. Tas viss nāk no turienes, un tā ir Dieva svētība.

Dievs izvedīs mūs cauri ar lūgšanu. Draudzes lūgšana ir svarīga, un visas Latvijas draudzes lūgšana “Dievs, svētī Latviju!” Skonto hallē ir svarīga. Svarīgi ir arī mūsu paraksti. Lūgšanu kambarī es sapratu, ka nākamais, par ko mēs vāksim parakstus, būs vārda un reliģijas brīvība. Mēs varam minēt piemērus, kuros šī brīvība mūsu valstī ir cenzēta un ierobežota. Mēs lūgsim par to un rakstīsim. Vairāk mēs neko nevaram izdarīt. Atsevišķām draudzē ir kādi cilvēki, kas ir politikā un kaut kādā veidā kaut ko var ietekmēt. Un mums kā draudzei ir jāpalīdz. Romas Katoļu baznīcas Rīgas arhibīskaps-metropolīts Zbigņevs Stankevičs ir piekritis uzstāties šī gada Tautas lūgšanu sapulcē. Romas katoļu kardināls Jānis Pujats arī apstiprinājis savu piedalīšanos. Katoļu bīskaps Andris Kravalis arī piedalīsies. Piedalīsies vasarsvētku draudzes, baptistu draudzes. Tas jau ir brīnums. Latvijas Evaņģēliski Luteriskās draudzes arhibīskaps Jānis Vanags arī ieradīsies, vai nu pats, vai viņa pārstāvis. Praktiski vairums piedalās. Katoļu draudzes es vienkārši apbrīnoju, jo, kad ir runa par sadarbību un tehniskām lietām, ir rakstiskas vai mutiskas skaidras un konkrētas atbildes. Arhibīskapam Stankevičam nav nekas pretī nāk lūgt Dievu kopā ar mums. Kardināls Pujats faktiski ir lielākā autoritāte Latvijas katoļu baznīcā. Reti kurai valstij ir savs kardināls. Viņš atbild uz vēstulēm, dod padomus. Viņam ir gandrīz 90 gadi. Iepriekšējā Tautas lūgšanu sapulcē slavēšanas laikā viņš stāvēja kājās. Viņš stāvēja, cik varēja, un varēja ilgi. Mēs paši bieži nevaram nostāvēt. Lūk, Dieva cilvēks! Viņš pareizi teica, ka, lai viss mežs būtu zaļš, katram kokam jābūt zaļam. Un katram kokam jābūt sapulcē “Dievs, svētī Latviju!” Dalies sociālajos tīklos ar Tautas lūgšanu sapulces reklāmu, atzīmē, ka nāksi, jo cilvēki skatās, cik nāks. Tiek veikts ļoti liels darbs gan finansiāli, gan politiski. Jāfilmē klipi, kuros bīskapi savus cilvēkus aicinās uz sapulci. Dievs, svētī Latviju, un es ar jums lepojos!

Patiesībai vienmēr būs šķēršļi. Kad tu runā patiesību un ej pareizā virzienā, būs pretestība. Kad viss iet gludi, kā pa sviestu, ir jādomā, vai tu ej pareizā virzienā. Ir jābūt pretestībai. Tam virzienam, ko mēs kā draudze esam ieņēmuši, būs pretestība, bet mēs esam uzvarējuši. Labā ziņa ir tā, ka Jēzus ir uzvarējis. Pasaules uzvarētājs ir tas, kurš tic, ka Jēzus ir Dieva Dēls. Mums būs savi cincendorfi un hallartes! Mums būs tādi cilvēki, viņi jau aug!

Mācītāja Mārča Jencīša sprediķi “Bībelisks pravietojums Latvijas draudzei un tautai” pierakstīja un rediģēja draudzes “Kristus Pasaulei” redakcija.

No visas savas sirds!

Publicēja 2019. gada 19. aug. 23:31Līga Paņina

Ziņas datums 20.08.19.

“Kad jūs Mani meklēsit, jūs Mani atradīsit. [..]” (Jeremijas grāmata 29:13)

Tātad, ja mēs meklēsim Dieva gribu, mēs to atradīsim. Ja mēs meklēsim Dieva svētību, mēs to atradīsim. Ja mēs meklēsim rakstura izmaiņas, mēs tās atradīsim. Ja mēs meklēsim dziedināšanu, mēs to atradīsim. Ja mēs meklēsim izaugsmi, kas ir pēc Dieva prāta, mēs to atradīsim. Jo visu, ko mēs lūgsim, Viņš dos un darīs. Šim pantam ir arī otra daļa.

“Ja jūs no visas sirds Mani meklēsit (..)” (Jeremijas grāmata 29:13)

Tomēr viss nav tik vienkārši, kā pašā sākumā mums šķita. Tāpēc svētrunas tēma – “No visas savas sirds”. Vārdi ‘no visas savas sirds’ var tevi mulsināt. Kāds varbūt domā: “Lūk, kāpēc es nevaru saņemt atbildes no Dieva – jo man bija jālūdz no visas savas sirds!” Kāds cits, iespējams, spriež: “Lūk, kāpēc manā dzīvē vai kalpošanā nenotiek tā, kā Dievs Savā vārdā apsolījis – manai lūgšanai un manām darbībām laikam nav piesieta sirds!” Es šodien vēlos izskaidrot, ko nozīmē ‘no visas sirds’. Manuprāt, šis ir viens no iemesliem, kāpēc kādi kristieši, kuri apmeklē draudzi, lūdz Dievu un uzņemas kalpošanas, nesaņem atbildes no Dieva, kaut lasa grāmatas. Arī es lasu grāmatas, un, starp citu, kad lasu, es redzu, ka dažādiem mācītājiem ir atšķirīgi viedokļi un, kad kāds mācītājs raksta tā, tas nenozīmē, ka es domāju tieši kā viņš. Piemēram, kāds mācītājs rakstīja, ka Dievs dzird tikai sirds lūgšanu; tas ir tad, kad mēs no sirds saucam uz Dievu. Bet ko šis mācītājs domāja ar ‘sirds saucienu’? Īpaši krievu mācītāji raksta, ka mums jābūt satriektiem un pazemīgiem Dieva priekšā. Ir tik daudz apzīmējumu tam, kādam tev jābūt, lai Dievs tevi dzirdētu. Cik pazemīgam un cik no sirds, un kā jāraud, un kā ar visu sirdi jāizjūt. Lūk, jābūt tādai lūgšanai, ka tava vēlme pēc Dieva un pārmaiņām ir tik emocionāli spēcīga, ka tu sauksi, un tad Dievs dzirdēs savā svētajā, nocietinātajā pilī.

Kādai jābūt tavai lūgšanai, lai Dievs tevi sadzirdētu? Vai tev ir aktuāls šis jautājums? Kādai ir jābūt cilvēka sirds attieksmei, ja viņš knapi var piecelt savu pēcpusi, prom no gurķiem un sēnēm, lai atnāktu uz dievkalpojumu? Par kādu sirds attieksmi un sirds lūgšanu ir runa, ja tu knapi slavēšanas laikā vari pacelt rokas? Par kādu sirds attieksmi ir runa, ja tu nejūti nekādu uguni vai ko citu? Bet Dieva vārds saka: “Ja jūs no visas sirds sauksiet, tad Es jūs sadzirdēšu, un tad būs izmaiņas.” Kad mēs no visas savas sirds rīkosimies ar degsmi un uguni, lūk, tad notiks tas, ko Dievs apsolījis, viss augs un vairosies, atvērsies debesu logi un Dievs liks svētībām pārpilnībā nolīt pār mums! Bet tas notiks tikai tad, kad mēs no sirds lūgsim un no sirds darbosimies. Kādai tad jābūt tavai lūgšanai un darbībām? Kā tev jājūtas? Kas ir sirds lūgšana? Šodien es gribu tevi nomierināt un apskaidrot par to, kas ir sirds attieksme un ko nozīmē ‘no visas sirds’, un vai tiešām tev pienākas viss, ko Dievs apsolījis.

Vai tev patīk Dāvids? Man patīk. Visvairāk es droši vien citēju Jēzus Kristus vārdus un pēc tam Dāvida vārdus. Dāvidu, Bībeles personāžu, tiešām var apbrīnot. Tas ir cilvēks, kuram līdzināties. Viņš, būdams parasts ganu zēns, jaunākais ģimenē un nicināts jaunietis, kļuva par Izraēla ķēniņu. Dāvids nevis vienkārši ieņēma amatu, bet izcīnīja Izraēlam daudz uzvaru un dibināja Israēla valsti, ko pēc viņa mantoja Salamans un baudīja tēva svētības. To visu izdarīja viens cilvēks. Jā, kopā ar komandu un visiem, kas viņam sekoja, taču viss sākās ar vienu cilvēku. Bībelē varam lasīt, ka tad, kad viņa ganāmpulkam uzbruka lauva vai lācis, Dāvids dzinās tam pakaļ, nosita to un atguva laupījumu. Kā ganu zēns varēja pieveikt lauvu vai lāci? Brīdī, kad visa Izraēla profesionālā armija trīcēja un drebēja filistiešu priekšā Terebinšu ielejā un Goliāts, trīsmetrīgs cilvēks, ikdienas staigāja gar Izraēliešu ierindām, izaicinot viņus cīņai, taču nebija neviena, kas ar viņu cīnītos, pēkšņi atnāca ganu zēns Dāvids un teica: “Viņš ir izaicinājis Izraēla Dievu. Es cīnīšos ar viņu!” Bija vajadzīgs viens metiens ar akmeni, un Goliāts bija zemē. Ar viņa paša zobenu Dāvids Goliātam nocirta galvu un svinēja uzvaru. No kurienes tāds spēks un svaidījums? Dāvids bija ķēniņš, pravietis un Dieva svaidītais – viss vienā personā. Kas viņā bija tik īpašs?

“Un Dāvids dejoja no visas savas sirds Tā Kunga priekšā.” (2. Samuēla grāmata 6:14)

Lai kļūtu tādi kā Dāvids, mums jāiegūst tās rakstura īpašības, kas piemita viņam. Tu neesi ne Jēzus, ne Dāvids, ne Samuēls, bet tu vari iegūt tās īpašības, kas nes uzvaru. Uzvarai un veiksmei ir principi. Cilvēki, kas veiksmīgi pielieto šos principus, gūst uzvaras. Viņi arī gūst Dieva svētību un svaidījumu. Viens no principiem, kas piemita Dāvidam kā uzvarētājam, – viņš dejoja no visas sirds Tā Kunga priekšā. Tātad, ja dejot, tad dejot no visas sirds.

“Pārgalvji izdomājuši melus pret mani, bet es pildu Tavas pavēles no visas sirds.” (Psalms 119:69)

Dāvidam piemita tāda rakstura īpašība nevis vienkārši īstenot Dieva principus, bet darīt no visas savas sirds. Kāds, iespējams, domā: “Dāvidam noteikti bija kāds īpašs emocionāls stāvoklis, īpašas jūtas pret Dievu un īpaša dedzība par Izraēlu, Dieva lietām un darbiem.” Vai tiešām tā bija? Daļēji jā. Bet šis sprediķis ir tāpēc, lai tu saprastu, ko nozīmē vārdi ‘no visas sirds’. Vienu lietu mēs jau sapratām – lai uzvarētu, lietas jādara no visas savas sirds.

“Visu, ko darāt, darait no sirds, it kā savam Kungam un ne cilvēkiem.” (Vēstule Kolosiešiem 3:23)

‘No sirds’ nozīmē darīt kā Kungam. Tā rīkojas kristietis, kurš ir nobriedis cilvēks. Ja tu šo lasi, izmeklē sevi. Vai tiešām tu esi nobriedis cilvēks? Kāpēc tu dari kādas lietas? Tāpēc, ka tev ir pārliecība par to, ka Dievs to vēlas, vai tāpēc, ka tevi baksta grupas vadītājs? Varbūt tāpēc, ka apstākļi spiež, vai tāpēc, ka citādi tu paliksi bez algas? Varbūt tu to dari slavas un atzinības dēļ? Uzdod sev jautājumu: “Kāpēc es daru kādas lietas?” Ja cilvēks dara tikai tad, kad viņu pastumj, tad tas nav no visas sirds. No visas sirds rīkojas cilvēks, kurš nav jāstumj. Tas ir cilvēks, kurš dara, apzinoties, ka to dara Dievam. Vai tu redzi kādu, kas mani šodien šeit baksta ar koku? Varbūt darba kabinetā kāds stāvēja ar koku un draudēja man? Varbūt kāds man šorīt piezvanīja un pateica: “Ja tu šodien nebūsi dievkalpojumā, mēs tevi novāksim.” Varbūt mana sieva mani zāģē katru svētdienas rītu un ceļ augšā, sakot: “Tu esi šīs draudzes mācītājs un tev jābūt dievkalpojumā! Vai tu esi sagatavojis sprediķi?” Varbūt mana sieva katru dienu mani zāģē, jautājot par sprediķi? Vai tā ir? Nē! Nav neviena ar koku, arī mājās mani neviens nezāģē šajos jautājumos. Mani neviens nav piespiedis kalpot Dievam. Kopš 2000. gada marta es vienmēr esmu izjutis un sapratis vajadzību kalpot Dievam. Ne tāpēc, ka kāds cilvēks to saka, ne tāpēc, ka mācītājs sludina, bet tāpēc, ka Dievs ir manā sirdī, un tā ir Viņa griba. Es, pirmkārt, kalpoju Dievam, ne cilvēkiem. Tu vari kalpot no visas sirds tikai tad, kad dari to patstāvīgi. Protams, viss ir pareizi – ir draudze, vadītājs, kopīgi mērķi, vīzija un norādījumi, ko darīt kopā un ko atsevišķi. Bet tevi nav ar varu jāspiež darīt. Tu pats to dari un atbildi Dieva priekšā. Tu esi cilvēks, kurš apzinās savu atbildību ne tikai cilvēku, bet, pirmkārt, Dieva priekšā. Ir rakstīts: “Visu, ko darāt, dariet no sirds, it kā savam Kungam un ne cilvēkiem.” Darīt no sirds nozīmē darīt kā Tam Kungam un ne cilvēkiem. Protams, ka mēs kalpojam cilvēkiem, bet galvenajam motīvam nevajadzētu būt žēlumam pret cilvēkiem. Jo ko tu darīsi tad, kad nebūs žēl? Galvenais motīvs ir kalpot Tam Kungam. Tas ir vienkāršs lēmums, apziņa, vajadzība un sapratne kalpot Tam Kungam no visas savas sirds. Tā ir Dieva griba.

“Kad jūs Mani meklēsit, jūs Mani atradīsit. Ja jūs no visas sirds Mani meklēsit.” (Jeremijas grāmata 29:13)

Dāvidam bija īpašība darīt lietas no visas sirds. Kad dejo, tad dejo. Kad klausa Tam Kungam, tad klausa Tam Kungam. Lūk, kāpēc Dāvids ir viens no īpašākajiem cilvēkiem visā Bībeles un pasaules vēsturē. Palasi Bībelē Laiku un Samuēla grāmatas, kurās aprakstītas visas Dāvida darbības. Tas ir fascinējoši! Protams, viņš nav vienīgais, taču visiem šiem cilvēkiem ir viena kopīga īpašība – darīt no sirds.

Tu nevari tikt nākamajā klasē Dieva valstības skolā, kamēr neesi nokārtojis šī gada vielu. Kad es pabeidzu vienpadsmito klasi, tad eksāmenos skolotāja pati pienāca man klāt un iedeva norakstīt. Es nekad mūžā to nevarētu – ne toreiz, ne tagad. To pašu, acīmredzot, viņa izdarīja arī citiem nenormāliem skolniekiem, kāds biju es. Padomju laikā atskaite par to, ka viss ir izdarīts un ikviens veiksmīgi pabeidzis konkrēto klasi, skolotājiem bija ļoti svarīga. Skolotājam tas bija kā apliecinājums, ka viņš ir labi pildījis savu amatu, līdz ar to viņš saņēma prēmiju par to, ka viņa klasē visi visu prot. Tāpat arī skolas direktoram bija ļoti svarīgi, ka viņa skolā konkrēts procents skolēnu ir nokārtojuši visus eksāmenus. Šobrīd ik pa laikam izskan ziņas, ka valsts eksāmenu atbildes ir tikušas nopludinātas. Par to draud ne tikai administratīvā, bet arī kriminālatbildība. Tas ir iespējams starp cilvēkiem, bet ne ar Dievu. Lai ko tu sarunātu ar cilvēkiem, lai kā tu turpinātu nenokārtot eksāmenus, lai kā tu turpinātu dzīvot, kamēr tu nenokārtosi konkrētu eksāmenu Dieva valstības skolā, tu izkritīsi un netiksi pārcelts nākamajā klasē. Tu atkal atgriezīsies tajā pašā punktā, kamēr neiemācīsies izdarīt savus pienākumus no sirds. Tu varbūt emocionāli neizjūti degsmi visu izdarīt no sirds, bet tāpēc ir šis sprediķis un tāpēc es izskaidrošu.

“Un tev būs To Kungu savu Dievu mīlēt no visas savas sirds un no visas savas dvēseles, un no visa sava prāta, un no visa sava spēka. Otrs ir šis: tev būs mīlēt savu tuvāku kā sevi pašu; cita lielāka baušļa par šiem nav.” (Marka evaņģēlijs 12:30-31)

Tie ir pirmais un otrais bauslis, visas bauslības kopsavilkums. Tālāk seko baušļi: tev nebūs zagt, tev būs godāt savus vecākus, tev būs sabata dienu svētīt, tev nebūs laulību pārkāpt, tev nebūs iekārot un citi. Svarīgākie ir šie divi. Tev būs To Kungu mīlēt no visas savas sirds – kā lai to izpilda? Šajā bauslī arī dota atbilde: no visas sirds, dvēseles, prāta un spēka. ‘No visas savas sirds’ nozīmē emocionālu vajadzību un vēlmi un tavu lēmumu sistemātiski darīt. Šie divi rada viens otru. Kad mēs pieņemam lēmumu kaut ko darīt, ko esam ieplānojuši, un izdarīt to vajadzīgajā daudzumā, lai tam būtu rezultāts, mēs to izdarām, vienalga – jūtam emocijas vai nejūtam. Un tad, kad mēs izdarām, tas nes gan rezultātu, gan arī emocijas. Savukārt, emocijas mūs stimulē atkal darīt pareizas lietas. Ar prātu tu saproti, kas ir pareizi. Tu izveido stratēģiju un rīkojies ar savu gribu un spēku. Ar savu gribu un spēku tu dod komandas saviem locekļiem un dari konkrētas lietas, kas ved uz konkrētu rezultātu. Lūk, ko nozīmē darīt no visas sirds!

Teorētiski šo sprediķi varētu arī beigt, jo tu esi nomierināts. Tev nav jājūt vēlme. ‘Sirds sauciens pēc Dieva’ nozīmē ne tikai emocionālu, bet ar prātu apsvērtu saucienu un lūgšanu. Kad es atgriezos pie Dieva, man bija izteikta emocionāla vajadzība pēc Dieva. Kāpēc tā? Iedomājies sevi manā vietā. Tev, protams, ir savs stāsts par to, kas tevi ir spiedis nākt pie Kristus. Varbūt ne pilnīgi visiem tā bija, bet liela daļa cilvēku ir atnākuši pie Kristus tikai tāpēc, ka apstākļi spieda. Iedomājies cilvēku, kurš negrib dzīvot un nevar arī izdarīt pašnāvību, – tāds biju es. Cilvēks, kuram nav ko ēst, un nav arī nekā cita. Cilvēks, kurš pat nevar iziet ārā no mājas, lai kaimiņam nozagtu malku. Man bija totāla paranoja. Ārā bija ziema, mājā aukstums, un es gulēju, ietinies vairākās segās, lēnām izlaizdams garu. Es biju neēdis cilvēks aukstumā un narkotiku trūkumā, turklāt policijas meklēšanā. Mani gaidīja tikai viens ceļš – cietums. Noziegumi jau bija izdarīti, un atlika gaidīt, kad policija savāks. Kā tev šķiet – vai tā ir pietiekami liela emocionāla vajadzība, lai sāktu beidzot lūgt Dievu? Es biju spiests lūgt Dievu. Dieva vārds saka: “Jūs Mani atradīsiet, ja no visas sirds Mani meklēsiet.” Es no visas sirds sāku meklēt Dievu. Manu dzīvi neizmainīja tikai vārdi, ko dzirdēju Kristīgajā radio: Piesauciet Jēzus Vārdu, Viņš izmainīs jūsu dzīvi! Mani izmainīja arī šī vajadzība. Tas bija viss kopā – vajadzība, informācija par to, ka ir Dievs, un iekšēja apziņa un izjūta par to, ka Viņš ir. Es vērsos pie Dieva lūgšanā un teicu: “Dievs, ja Tu esi tas Dievs, kas radījis debesis un zemi, tad izmaini manu dzīvi!” Es nelūdzu šo lūgšanu tikai vienu reizi, bet trīs reizes dienā. Tā tas turpinājās aptuveni divas nedēļas. Pēkšņi Svētais Gars man pieskārās. Tam sekoja totālas izmaiņas, grēku piedošana un trīs dienas asarās. Es kļuvu par jaunu cilvēku un manī ienāca vēlme kalpot un strādāt Dievam. Tas bija viens moments. Bet viss sākās ar emocionālu vajadzību pēc glābšanas. Lūk, sirds sauciens! Mums šķiet, ka mums obligāti jābūt šādam sirds saucienam, lai kaut kas mainītos. Mums šķiet, ka tieši šādam sirds saucienam jābūt, lai mājas grupiņa sāktu augt. Ne obligāti. Sirds sauciens nav tikai tad, kad tu esi emocionāli nospiests. Sirds sauciens ir tad, kad tu esi ar prātu apsvēris to, kas ir nepieciešams, lai tavā dzīvē būtu konkrētas lietas. Un tu strādā tajā virzienā. Principā ar emocijām te nav nekāda sakara. Ja kādam Dievs dod emocijas – slava Dievam! – jo bez emocijām ir grūti izvilkt. Bet ja tu ar prātu un gribu neej pareizā virzienā, tad, piedod, nebūs arī emocijas. Ar laiku būs tikai emocionāla vajadzība pēc glābšanas un atgriešanās pie Dieva, no kura tu būsi atkritis. Tātad, tu nevari tikt nākamajā klasē, kamēr neesi nokārtojis eksāmenu iepriekšējā. Tāda ir Dieva valstība. Ar cilvēkiem tu nevarēsi vienoties.

Piemēram, tu esi uzņēmies kādu kalpošanu draudzē vai grupiņā. Pēc tā, cik veiksmīga un augoša tā ir, var redzēt tavu sirds attieksmi. Ja tava kalpošana plaukst un zeļ, tas nozīmē, ka tev ir pareiza sirds attieksme. Tu spēj saprast, kas ir jādara, un strādā pie tā. Tu strādā, neskatoties uz emocionālām vajadzībām un sajūtām. Kā piemēru minēšu mājas grupiņu. Lai mājas grupiņa augtu un cilvēki nāktu pie Kristus, ir vajadzīgs ieguldījums. Ir nepieciešams ieguldīt pietiekami daudz laika un zināšanas un jābūt noteiktam daudzumam darbību, lai cilvēku dzīvēs būtu izmaiņas, lai cilvēki nāktu pie Kristus caur tavām rūpēm. Nevajag lūgt pēc emocionālas vajadzības, tā nav sirds lūgšana. Sirds lūgšana ir tad, kad tu pietiekamā daudzumā ieguldi savu laiku. Tad, kad tu no visas sirds lūgsi un meklēsi jeb darīsi, tad Dievs atbildēs. Vairāk vai mazāk gandrīz katrs cilvēks lūdz Dievu. To Kungu atrod, svaidījumu dabū un mūžīgajā dzīvībā ieiet tikai tie, kas Dievu meklē no visas savas sirds – tie, kas lūdz ar visu savu sirdi, visu dvēseli, visu savu prātu un ar visu savu spēku.

Un, kas jums varēs ļaunu darīt, ja jūs no visas sirds dzīsities pēc tā, kas labs?” (Pētera 1. vēstule 3:13)

Tiem, kas meklē To Kungu no visas savas sirds, ir pārdabiska apsardzība.

Un tev būs To Kungu savu Dievu mīlēt no visas savas sirds un no visas savas dvēseles, un no visa sava prāta, un no visa sava spēka. Otrs ir šis: tev būs mīlēt savu tuvāku kā sevi pašu; cita lielāka baušļa par šiem nav.” (Marka evaņģēlijs 12:30-31)

Ja tu dari kādu darbu, pirmkārt, dari to tā, lai patiktu Dievam. Dievs nekad tev neprasīs izdarīt to, ko tu tiešām nevari izdarīt. Dievs zina, ko tu vari un ko tu nevari. Izdarīt no visas sirds nozīmē to, ka tu izdari visu, ko varēji. Otrkārt, dari tā, lai tas patiktu cilvēkiem. Lai kāds arī būtu tavs darbs, tu to dari cilvēkiem. Ja mēs ražojam preces, mēs tās ražojam cilvēkiem. Tā Dievs ir iedibinājis, ka mēs cits citam izdaram pakalpojumus. Tikai tas, kas no sirds dara savu darbu, var tikt svētīts. Brīnumi tāpat nenotiek. Reizēm var notikt kāds brīnums, bet Dievs tev ar to parāda, ka Viņš ir. Lai kāda arī būtu tava kalpošana draudzē vai grupiņā, lai kāds arī būtu tavs darbs, dari to kā Tam Kungam un nevis cilvēkiem, bet tajā pašā laikā arī cilvēkiem.

Tad Samuēls runāja, visam Israēla namam sacīdams: "Ja jūs no visas savas sirds gribat atgriezties pie Tā Kunga, tad izmetiet ārā no sava vidus šos svešo tautu dievus un Aštartes tēlus, pievērsiet savu sirdi Tam Kungam un kalpojiet vienīgi Viņam, tad Viņš jūs izglābs no filistiešu rokas."” (1. Samuēla grāmata 7:3)

Ja tev nav emocionāla lūgšana no sirds, tad Dievs tevi nedzirdēs? Atminos, ka reiz braucu evaņģelizācijas tūrē uz Igauniju. Tur kādā baznīcā es ļoti aizrautīgi sludināju, lai cilvēki nāk un pieņem Jēzu. Parasti cilvēki ir jāiedrošina vai jāpierunā iznākt pie altāra, bet toreiz visi iznāca priekšā pieņemt Jēzu. Draudze nebija liela, aptuveni piecdesmit cilvēku, bet visi iznāca un raudāja pie altāra. Tajā brīdī nodomāja: “Lūk, svaidījums!” Vēlāk runāju ar šīs draudzes mācītāju un cilvēkiem un uzzināju, ka viņiem tāda ir mācība – ja tu nāc Dieva priekšā, tad tev ir jābūt salauztam un pazemīgam. Es nesaku, ka tas ir slikti, jo draudzes ir ļoti dažādas. Bet tev obligāti nav jālūdz ar asarām acīs, lai Dievs tevi dzirdētu. Es piekrītu, ka šādai lūgšanai ir spēks, bet vēl lielāks spēks ir disciplinētai un regulārai lūgšanai.

Bet Jēzus tiem saka: "Jūsu mazticības dēļ; jo patiesi Es jums saku: ja jums ticība ir kā sinepju graudiņš, tad jūs sacīsit šim kalnam: pārcelies no šejienes uz turieni, un tas pārcelsies, un nekas jums nebūs neiespējams.”” (Mateja evaņģēlijs 17:20)

Jēzus ar to saka, ka tu pārvarēsi jebkādas problēmas, šķēršļus un sasniegsi visus savus mērķus, ja tu no sirds lūgsi un strādāsi. Patiesa atgriešanās pie Dieva ir tad, kad tu izmet no savas sirds visus grēkus, svešos dievus, skopumu un perversijas. Lūk, ko nozīmē no sirds atgriezties! Sāc kaut vai ar to, ka neizlaid nevienu dievkalpojumu un mājas grupiņu un vismazāko kalpošanu izdari no sirds. Mēs ticam, ka mums nāks pakaļ Jēzus, nevis citi dievi. Tajā dienā, kad tu nomirsi, tu stāsies Dieva priekšā un nonāksi tajā vietā, kur pats būsi izvēlējies būt savas dzīves laikā. Ja tu debesu valstībā esi šeit, tad būsi arī tur. Tajā dienā, kad es atgriezos pie Dieva, man bija ļoti spēcīgs piedzīvojums. Dievs man skaidri teica: “Mārci, lūdz Dievu katru dienu, lasi Bībeli katru dienu, esi draudzē, un tu būsi Mans kalps!” Es dzelžaini turējos pie tā, ko Dievs man teica. Sākumā bija posms, kad vajadzēja sevi piespiest lūgt un izveidot to par dzīvesveidu, un man pat šķita, ka esmu ar to nomocījies. Tas bija laiks, kad es ar Dievu pavadīju apmēram sešas stundas katru dienu. Divas stundas lūdzu, divas stundas lasīju Bībeli un divas stundas lasīju grāmatas. Es katru dienu cēlos konkrētā laikā. Arī tad, ja biju izbraukumos, es to darīju. Atceros, ka biju konferencē ārpus Latvijas. Cēlos četros no rīta, lai paspētu izlūgt Dievu. Arī Dāvids Tā Kunga priekšā darīja visu no visas savas sirds. Lūk, tāpēc Dievs viņu tādā varenā veidā varēja lietot, sargāt, svaidīt un celt. Viņš no visas sirds kalpoja Dievam. Kādreiz es dzelžaini turējos pie sava plāna, neskatoties uz to, kur atrados un kā jutos. Ne vienmēr viegli bija agri piecelties, bet es to darīju. Man patika rezultāts un pārmaiņas cilvēku dzīvēs man apkārt. Un man ļoti patika, ka es esmu Dieva gribā. Tagad mans laiks ar Dievu nav tik strikts. Ir cilvēki, kas saka, ka nezina, kā Dievu lūgt. Es iesaku palasīt manu grāmatu “Personīgas attiecības ar Dievu”. Tev nav ko lūgt, ja tev nav plāna, nav kalpošanu un tu neko negribi. Tādā gadījumā tu peldi pa straumi. Tāds jautājums, būt vai nebūt dievkalpojumā, man nekad nav pastāvējis. Ja tev pastāv tāds variants, tad tas nav no visas sirds un tieši tāpēc tava dzīve stāv uz vietas. Nepastāv tikai panākumi dzīvē un darbā, ir arī garīgā dzīve. Īslaicīgi pasaulīgi panākumi neko labu nedod, ja tas nav Dieva prāts. Meklē To Kungu no visas savas sirds, no prāta, no dvēseles, ar savu gribu un spēku, un tad Viņš tevi izglābs.

Dāvida psalms. Es Tevi, Kungs, teikšu no visas sirds, es dievu priekšā Tev dziedāšu slavas dziesmas.” (Psalms 138:1)

Dāvids vienmēr slavēja Dievu no visas sirds. Pat tad, kad Sauls un ienaidnieka karapulki viņu vajāja. Viņš templī noorganizēja slavēšanu ar noteiktu kārtību, kā arī nodibināja kalpošanu visā Izraēlā. Kad Izraēla centrā bija Dievs, tas pacēla visu valsti. Pēc Dāvida nāca Salamans un kādu laiku baudīja Dāvida augļus, bet pēc laika notika pretējais. Viņš pārstāja meklēt To Kungu no visas savas sirds un pieķērās svešu tautu dieviem. Izraēls sašķēlās un vairs nekad nebija tāds kā iepriekš. Ja tu esi piedzimis kristīgā ģimenē, tev būs svētība, bet tas nenozīmē, ka tu nonāksi debesīs. Tiem bērniem, kuri tagad dzimst draudzē, ir liela privilēģija tik agri iepazīt Dievu. Ja tu to nenovērtē, tad liela bēda pašam. Jēzus ir teicis, ka grēks tev paliek, ja tu par to zināji, bet, ja to nezinot būtu to darījis, tad būtu vieglāk. Piemēram, tu attīsti savu biznesu un strādā vaiga sviedros. Tad, kad tev parādīsies pirmie darbinieki, tas jau būs no sirds. Kad tu liec lietā prātu, lai iegūtu zināšanas un varētu paplašināt savu biznesu, tas nav iespējams bez partnerības un bez cilvēku uzņemšanas savā komandā. Darīt no visas sirds nozīmē izaudzināt vadītājus un kalpotājus. No visas sirds ir tad, kad tu kaut ko attīsti un organizē. Ja tā ir kalpošana Dievam, tad tam ir jāattīstās. Ja nebūsi strādājis, tev nebūs ko ēst. Pat zaglim un bezpajumtniekam ir jāstrādā, turklāt ļoti netīkams darbs. Bomži domā, ka viņi nestrādā, bet patiesībā viņi dara vienu no pretīgākajiem darbiem pasaulē. Zagļi maksā augstu cenu, lai pēc tam sēdētu cietumā.

Savā darbā neesiet kūtri, esiet dedzīgi garā, gatavi kalpot Tam Kungam.” (Romiešiem 12:11)

Kalpošana ir darbs, nevis tikai sirds sauciens.

Jo mēs esam Viņa darbs, Kristū Jēzū radīti labiem darbiem, kurus Dievs iepriekš sagatavojis, lai mēs tajos dzīvotu.” (Efeziešiem 2:10)

Dievs mūs ir radījis labiem darbiem, lai mēs glābtu cilvēkus un nestu svētību savai valstij, lai mēs iepazīstinātu cilvēkus ar Kristu, un caur to Dievs varētu svētīt Latviju. Dievs ir radījis mūs labiem darbiem, sadraudzībai ar Sevi un kalpošanai. Kalpošanu jādara no visas savas sirds, tad tev būs arī augļi un rezultāts.

Bet Viņš uz tiem sacīja: "Pareizi Jesaja par jums, liekuļiem, ir pravietojis, kā ir rakstīts: šī tauta godā ar lūpām Mani, bet viņu sirds ir tālu no Manis.”” (Marka evaņģēlijs 7:6)

Daudz ir tādu, kas slavē Dievu ar savām lūpām, apmeklē baznīcas un, iespējams, ka pat pareizi dzīvo, bet nedara to no sirds. Tas nozīmē, ka šie cilvēki nepilda Dieva gribu. Viņi ir aizmirsuši par līdzcilvēkiem, evaņģelizāciju un to, ka jāveido mācekļi. Liela daļa kristietības ir tikai runāšana, kā tie farizeji un saduķeji Bībelē. Tajā laikā bija ļoti moderni staigāt ar platām lūgšanu krellēm un lūgt Dievu tā, lai cilvēki viņus redzētu.

Lasīju grāmatā kādu stāstu par to, ka kādā Āfrikas ciemā cilvēki uzcēla dambi, lai elektrostacija varētu funkcionēt, taču kādā dienā dambis sabruka. Tad sanāca ciema komisija un sāka gudri runāt. Un tā vietā, lai domātu, kā nākotnē novērstu šādas lietas, viņi izlēma un pārējiem paziņoja, ka tas notika tāpēc, ka šis dambis bija uzcelts priekšā upes dievam. Upes dievs katru dienu pastaigājās no viena upes gala līdz otram, bet tad tika uzcelts dambis un viņš nevarēja tikt tālāk, tāpēc to nācās pārplēst. Līdzīgi rīkojas arī kristieši – lūdz Dievam mainīt viņu dzīvi, sūtīt atmodu, sūtīt “upes dievu”. Un tad viņi gaida, kad nāks “upes dievs”, kurš pabeigs visu viņu vietā, tā vietā, lai paši analizētu, domātu, studētu Dieva vārdu, darītu praktiskas un disciplinētas lietas, kļūtu par stipra rakstura cilvēkiem kā Dāvids, kas no visas savas sirds meklēja Dievu. Un, kas no visas sirds meklē, tas arī atrod. Kā var izdomāt, ka jāvaino upes dievs? Kā var izdomāt, ka vīrietis var būt sieviete un sieviete var būt vīrietis? Nu, jā, cilvēki bez Dieva var visu izdomāt. Padomā ar galvu, paskaties spogulī uz sevi un ieraugi, kas tu esi. Tu vari domāt un justies, kā tu gribi, bet nekas nenotiks, kamēr tu no sirds nesāksi kalpot Dievam. Labi, ka tu esi draudzē, kurā mācītājs runā par personīgo atbildību, jo Jēzus runā par personīgo atbildību. Viņš saka: “Ko jūs uz Mani sakāt: Kungs, Kungs! bet nedarāt, ko Es jums saku?” Viņš mācīja par personīgu atbildību, ka pats no sevis nekas nenotiks. Pāvils arī saprata personīgo atbildību, un viņš bija tas, kurš piecēlās un tūlīt pat sludināja Dieva vārdu, tā ka viņš dabūja bēgt no pilsētas jau pēc dažām dienām. Lūk, cilvēks, kurš izdarīja savu misiju. Viņš apzinājās, ko nozīmē kalpot.

“Tā arī Mans Debesu Tēvs jums darīs, ja jūs ikviens savam brālim no sirds nepiedosit." (Mateja evaņģēlijs 18:35)

Piedošana neatnāk tāpat, pati no sevis, piedošana nāk no rīcības attiecībā pret šo cilvēku. Piemēram, inkaunterā mēs rakstām mīlestības vēstuli, kura jānodod attiecīgajai personai, bet kādi arī nenodod, jo paiet trīs dienas, pazūd emocijas un izjūta, ka vajadzētu iedot. Ja tu bez emocijām nespēj kalpot Dievam, tad tu esi tas, kurš nav cienīgs saņemt Viņa svētības, arī piedošanu. Uzrakstīt vēstuli un atdot to cilvēkam ir normāla rīcība. Pirms pāris dienām manam patēvam bija dzimšanas diena, bijām aizbraukuši ciemos. Tā sanāk, ka es reti tur aizbraucu, jo viņš prasīja, vai pēc gada atkal var gaidīt mūs ciemos. Un tad viņš man pateica, ka viņam joprojām ir manas vēstules. Prasīju, kādas vēstules, un izrādījās, ka tās, kuras es inkaunterā biju viņam rakstījis. Tas inkaunters bija pirms desmit gadiem, bet viņš atcerējās manu vēstuli un bija nolicis to īpašā vietā, un tas nozīmē, ka šī vēstule bija viņam svarīga un bija notikusi reāla piedošana. Sirds kalpošana prasa reālas, disciplinētas darbības.

“Bet Filips sacīja: "Ja tu no visas sirds tici, tad to var." Un viņš atbildēja: "Es ticu, ka Jēzus Kristus ir Dieva Dēls." (Apustuļu darbi 8:37)

Ko nozīmē no visas savas sirds ticēt? Lai kristītos, ir noteikumi, lai draudze redz, ka, lūk, ir cilvēks, kurš ar visu savu sirdi meklē Dievu, katru dienu lūdz Dievu, neizlaiž dievkalpojumus, mājas grupiņas un ir uzņēmies kalpošanas. Lai laulātos, arī ir noteikumi. Pie manis nevar atnākt divi pilnīgi negatavi cilvēki, kuri dzīvo pilnīgi sviestainu dzīvi, un prasīt, lai mācītājs salaulā, jo ir kaut kādi kritēriji, noteikumi, lai mācītājs varētu salaulāt. Mācītājam ir jābūt kaut nelielai atbildībai par to, ko viņš laulā, nevis kā konveijerā – kurš grib, to laulā, pat neprasot, cik gadi, vai vīrietis, vai sieviete. Visur ir kritēriji un noteikumi, visur ir jāpacenšas, pat normāli apprecēties ir jāpacenšas. Reizēm ir šausmīgi noskatīties, kā daži cilvēki palaiž garām svētības un iespējas. Un, iespējams, ka tev vairs nekad nebūs tāda iespēja, tava īstā iespēja no Dieva, jo tu dari stulbības, un visiem ir skaidrs, ka tu neesi normāls. Prāta un gribas lēmums rada arī emocionālu vajadzību. Emocionāla vajadzība savukārt palīdz darīt pareizas lietas.

“Tad tauta priecājās, dodama labprātīgi, jo tie deva no visas sirds Tam Kungam ar labu prātu; arī ķēniņš Dāvids priecājās ar lielu prieku.” (1. Laiku 29:9)

Tajā laikā Dieva tauta deva Dieva darbam līdzekļus ar prieku. Ja tu kalpo Tam Kungam no visas savas sirds, tad tev nepastāv šāds jautājums: atbalstīt, dot vai nedot? Un tie teksti: “Tikai nesaki mācītājam, tikai nesaki vadītājam,” ir cilvēkiem, kuri nav nodevušies Dievam no visas sirds, kuri nav draudzes vīzijā un mērķos. Vairies no tādiem cilvēkiem un dari to zināmu savam vadītājam. Ja tu apzinies savu vērtību visā kopējā darba mehānismā, tad tev nepastāv jautājums kalpot vai nekalpot. Reizēm tā var būt vīzijas problēma, piederības problēma. Kalpo tie, kuri ir satvēruši vīziju un apzinās sevi kā daļu no draudzes, daļu no Latvijas reformācijas un atmodas.

“Viņš gan darīja to, kas ir taisns Tā Kunga acīs, tomēr ne no visas sirds.” (2. Laiku 25:2)

Kas notika ar ķēniņu, kurš darīja Dieva darbu, bet ne no visas sirds? Kādu laiku viņš plauka un zēla. Arī tu vari būt ne no visas savas sirds nodevies Dievam un varbūt tavā dzīvē ir teicamas pārvērtības, bet tas var nebūt ilgi. Tieši tas pats arī notika Amacjas dzīvē, viņš iekaroja kādu zemi, atveda no turienes līdzi viņu dievus un sāka tos pielūgt, un pie Amacjas nāca pravietis un teica, ka tas nav labi, ko viņš dara. Amacja atbildēja pravietim: “Vai tu gribi, lai tevi nogalina?” Pravietis tomēr neklusēja un promejot Amacjam pateica: “Es gan jūtu, ka Tas Kungs ir sagatavojis ko ļaunu.” Un tā arī notika. Amacjas sirds kļuva tik lepna, ka viņš nolēma cīnīties ar Izraēlu. Izraēls brīdināja to nedarīt, bet Amacja neatkāpās un beigās zaudēja cīņu. Skaties, kas notika tālāk:

“Un Jūda tika Israēla sakauts, un ikviens no tiem bēga uz savām mājām. Un Israēla ķēniņš Joass sagūstīja Jūdas ķēniņu Amacju, Joasa dēlu, Joahaza dēladēlu, Bet-Šemešā, un viņš to noveda Jeruzālemē, un viņš izlauza daļu no Jeruzālemes mūra no Efraima vārtiem līdz Stūra vārtiem četrsimt olektis. Un viņš paņēma visu zeltu un sudrabu un itin visus svētos piederumus, kas atradās Dieva namā pie Obed-Edoma, un ķēniņa pils bagātības līdz ar ķīlniekiem un atgriezās atpakaļ Samarijā. Bet Jūdas ķēniņš Amacja, Joasa dēls, dzīvoja pēc tam, kad Israēla ķēniņš Joass, Joahaza dēls, nomira, vēl piecpadsmit gadus. Un, kas vēl par Amacju stāstāms, par viņa sākumu un par viņa galu, redzi, tas ir uzrakstīts Jūdas un Israēla ķēniņu grāmatā. Un kopš tā laika, kad Amacja bija atkāpies no Tā Kunga, pret viņu cēlās Jeruzālemē sazvērestība. Un viņš bēga uz Lahišu, bet sazvērnieki nosūtīja gūstītājus viņam pakaļ uz Lahišu, un tie viņu tur nokāva.“ (2. Laiku 25:22-27)

Tāpat arī divi gulēs vienā gultā, vienu paņems un otru nē. Mums katram pašam ir jābūt nomodā par savu dzīvi un jāseko līdzi ar savu prātu un ar savu gribu, ir jādod pareizas pavēles savam ķermenim no visas savas sirds darīt Tā Kunga gribu, kalpot un nodoties Viņam. Un šobrīd draudzē ir kāds viens līdz četri cilvēki, kuriem Dievs saka, ka Viņš no viņiem novērsīsies. Viņus gaida līdzīgs liktenis kā Amacjam, paliekot bez Dieva aizsardzības, bez Dieva svētības un vispār bez Dieva. Viņi paši labi zina, kā viņi ķengājas un iet pret draudzi un Dieva cilvēkiem. Tu vari domāt, kas tu esi un kā tu tici, tu vari cerēt, bet, diemžēl, cerība ir muļķa mierinājums. Dievs pats negatavo ļaunumu cilvēkam, Viņš vienkārši novēršas no viņa. Un tu pat vari nejust, kā tiec izvests ārpus Dieva valstības. Atgriezies, nododies un kalpo Dievam! Pārtrauc bubināt un kurnēt, pārtrauc kritizēt. Kalpo Dievam un skaties tikai uz sevi.

Ziņās lasīju, ka kāds kaimiņš pa logu redzējis, kā viens dzērājs nogalina otru dzērāju, ietin to segā un uz ratiem aizvelk kaut kur tālāk. Mēs visi gribam slēpt nozieguma pēdas un tāpēc kaut ko darām lietas labā. Draugs, ja tev ir kāds skelets skapī, tad izvelc to grēka skeletu ārā no sava skapja, pagultes, prāta, sirds un izmet to ārā, atgriezies un nododies Dievam no jauna.

"Ja jūs no visas savas sirds gribat atgriezties pie Tā Kunga, tad izmetiet ārā no sava vidus šos svešo tautu dievus un Aštartes tēlus, pievērsiet savu sirdi Tam Kungam un kalpojiet vienīgi Viņam, tad Viņš jūs izglābs no filistiešu rokas." (1. Samuēla 7:3)

Mācītāja Mārča Jencīša sprediķi “No visas savas sirds!” pierakstīja un rediģēja draudzes “Kristus Pasaulei” redakcija

1-10 of 591