Svētrunas


19 iemesli, kāpēc neprecēties, un 1 iemesls, kāpēc precēties

Publicēja 2020. gada 20. okt. 10:56Līga Paņina   [ atjaunināts ]

Ziņas datums 20.10.20.

Lai saprastu, kāpēc precēties vai kāpēc neprecēties un kādu cilvēku izvēlēties, vispirms mums jāizprot, kas vispār ir cilvēks un kas ir mīlestība. Jau pašā sākumā es vēlos tev pateikt priekšā, ka vienīgais pareizais iemesls precībām ir mīlestība. Mīlestība ir vienīgais pareizais motīvs tam, lai divi cilvēki savienotu savas dzīves uz mūžīgiem laikiem, līdz nāve viņus šķirs. Cilvēks mīl cilvēku. Mums būtu jāsaprot – kas ir cilvēks? Patiesībā, tas ir ļoti labs jautājums – kas tu esi un ko tu mīli? Kas ir tas, ko manī mīl, un kas ir tas, ko es mīlu cilvēkos. Kas ir cilvēks? Un kas ir mīlestība? Uzdodot cilvēkiem jautājumu, kas ir mīlestība, mēs dzirdēsim daudz un dažādas teorijas. Šodien mēs meklēsim atbildes Bībelē.

Kas ir mīlestība?

Kas nemīl, nav Dievu atzinis, jo Dievs ir mīlestība. (1. Jāņa vēstule 4:8 )

Dievs ir mīlestība. Tas nozīmē – ja mēs vēlamies saprast sevi, cilvēkus un tiešām dzīvot pilnvērtīgi, tad mums būtu jāuzticās Personai, kura mūs ir radījusi un pazīst vislabāk. Tas ir Dievs. Un Dievs ir mīlestība. Viņš mūs ir radījis mīlestībā mīlestībai un brīvībai. Tāpēc mums ir jāuzticās Dieva vārdam, tam, ko Viņš saka par mīlestību. Pirmkārt, Dievs ir mīlestība. Kāpēc Dievs vēlās, lai draudze augtu un vairotos un lai mēs darītu kādas konkrētas lietas? Motīvs tam ir mīlestība. Dievs mums vēlas to labāko. Viņš vēlas teikt: “Lūk, sarkanā gaisma! Stop! Tur brauc fūres. Lūk, zaļā gaisma! Uz priekšu! Celies, bērns, ej!” Tas ir Dievs, kas nosaka, kas ir labs un ļauns, nevis mēs, cilvēki, to izdomājam. Nevis mēs klausāmies medijos un citos avotos, kas labs un kas ļauns, bet, pirmkārt, lasām to Dieva vārdā un tad salīdzinām ar medijiem un valsts likumiem. Dievs ir mīlestība.

Jo baušļi: tev nebūs pārkāpt laulību, tev nebūs nokaut, tev nebūs zagt, tev nebūs iekārot un ja vēl ir kāds cits bauslis, saņemami kopā šinī vārdā, proti: mīli savu tuvāko kā sevi pašu. Mīlestība tuvākajam ļaunu nedara: tātad bauslības piepildījums ir mīlestība. (Romiešiem 13:9-10)

Bauslības piepildījums ir mīlestība. Desmit baušļu sistēmā pirmajos četros baušļos ir runa par cilvēka attiecībām ar Dievu un pārējos sešos – par attiecībām ar cilvēkiem. Piemēram, bauslī “tev nebūs zagt” ir runa par cilvēkiem. Nelikumīgi piesavinoties īpašumu, tu otram cilvēkam atņem to, ko viņš ir nopelnījis strādājot. Dieva acīs tas nav pareizi. Arī valstī ir likumi, kas runā tieši par to. Pāvils saka: “Piepildījums ir mīlestība.” Ja šie seši baušļi, kuros ir runa par cilvēkiem, tiek savilkti kopā vienā, tad secinām, ka mīlestība ir mūsu attieksme pret cilvēkiem. Nevis tāda mīlestība, kā to māca kādas ideoloģijas vai mācības, vai arī tāda mīlestība, kā mums spiež rīkoties pret cilvēkiem, bet gan tāda mīlestība, kādu to māca Dieva vārds. Dieva vārda satversme ir desmit baušļi, un pašā centrā ir Jēzus upuris, Dieva Jērs un Lauva. Visa Bībele filtrējas caur Jēzus vārdiem. Mīlestība tuvākam ļaunu nedara. Bauslības piepildījums ir mīlestība. To, kas ir mīlestība, es definēšu pāris vārdos. Šis bija vispārēji.

Ja es runātu ar cilvēku un eņģeļu mēlēm un man nebūtu mīlestības, tad es būtu skanošs varš vai šķindošs zvārgulis. Un, ja es pravietotu un ja es zinātu visus noslēpumus un atziņas dziļumus, un ja man būtu pilnīga ticība, ka varētu kalnus pārcelt, bet nebūtu mīlestības, tad es neesmu nekas. (1. Korintiešiem 13:1-2)

Pāvils konkrēti raksta par to, kas ir mīlestība un kāda tā ir. Viņš saka: “Ja man nebūtu mīlestības, tad es neesmu nekas.” Vienalga, vai viņam būtu milzīga ticība vai viņš būtu dibinājis draudzes, vai būtu licis sevi sadedzināt un pastāvētu grūtībās. Draugs, nav lielas vērtības dzīvei bez mīlestības; dzīvei ir vērtība, ja cilvēks var iepazīt mīlestību, saņemt to un dot. Šis sprediķis ir tāpēc, lai mēs spētu redzēt, izdarīt secinājumus un ievēlēties pareizi, lai mēs spētu saprast, kā rīkoties un mīlēt. Lai mēs saprastu – tiešām mani mīl vai tomēr tā ir tikai ilūzija? Kā man rīkoties? Šī svētruna attiecas uz ikvienu no mums, neatkarīgi no tā, kādā situācijā vai stāvoklī cilvēks ir – precēts vai neprecēts, attiecībās ar draugiem vai citiem cilvēkiem. 

Turpinājumā Pāvils runā par to, kāda ir mīlestība.

Mīlestība ir lēnprātīga, mīlestība ir laipna, tā neskauž, mīlestība nelielās, tā nav uzpūtīga. Tā neizturas piedauzīgi [..], tā neskaistas, tā nepiemin ļaunu. Tā nepriecājas par netaisnību, bet priecājas par patiesību. Tā apklāj visu, tā tic visu, tā cer visu, tā panes visu. Mīlestība nekad nebeidzas, pravietošana beigsies, valodas apklusīs, atziņa izbeigsies. Tā nu paliek ticība, cerība, mīlestība, šās trīs; bet lielākā no tām ir mīlestība. (1. Koriniešiem 13:4-8,13)

Citējot Rakstu vietu, es izlaidu dažus vārdus, jo tos pateikšu noslēgumā. Draugs, mīlestība ir pāri visam.

Un pāri visam tam lai ir mīlestība, kas ir pilnības saite. (Kolosiešiem 3:14)

Pamatu pamats ir mīlestība, un vienīgais iemesls laulībām ir tikai un vienīgi mīlestība. Vienīgais, pareizais un galvenais motīvs, kāpēc kalpot Dievam, ir mīlestība, jo Viņš mūs pirmais ir mīlējis. Viņš mira pie krusta, kamēr mēs vēl bijām grēcinieki, ir rakstīts. Dievs pirmais ir parādījis Savu mīlestību.

Jo tik ļoti Dievs pasauli mīlējis, ka Viņš devis Savu vienpiedzimušo Dēlu, lai neviens, kas Viņam tic, nepazustu, bet dabūtu mūžīgo dzīvību. (Jāņa evaņģēlijs 3:16)

Tas nebija tā: Man ir Dēls, Es Viņu sūtu nomirt pie krusta. DIEVS PATS cilvēka miesā mira pie krusta. Viņš Sevi atdeva, kļuva par cilvēku. Viņš neturēja par laupījumu līdzināties Dievam, bet cilvēka veidu pieņemdams, pazemojās līdz pat krusta nāvei, izcieta pazemojumu, spīdzināšanas, uzņēmās mūsu grēkus, slimības, vājības, nabadzību, trīs dienas bija kapā, augšāmcēlās un šodien Viņš valda un caur Svēto Garu ir šeit. Vienīgais motīvs, kāpēc Viņš mira pie krusta, ir mīlestība. Vienīgais pamatmotīvs, ko Viņš pieņem no mums, ir mīlestība pret Viņu. Kas ir mīlestība? Lūk, centrālie vārdi: tā nemeklē savu labumu. Pie tā arī paliksim. Mīlestība ir tāda cilvēka attieksme, tāds cilvēka sirds stāvoklis, kurš nemeklē savu labumu, un, lai arī kas arī nenotiktu emocijās vai miesā, mīlestība meklē otra labumu. Mīlestība nemeklē savu labumu, tas nav ego. Mīlestība ir tas, kas ir tevī, tas, ko tu praktizē – nemeklēt savu, bet cita labumu.

 

Imanta Ziedoņa dzejolis “Bez mīlestības nedzīvojiet”


Bez mīlestības nedzīvojiet,

Bez mīlestības viss ir mazs!

Bez mīlestības dūmo krāsnis

Un maizi negriež nazis ass.

 

Un kāds ar atdauzītu cirvi,

Ar trulu cirvi dienas tēš,

Un dīvains apnicības velniņš

Uz spožām gardīnstangām sēž.

 

Un it ne velna nevar saprast,

Kāpēc uz loga puķes zied,

Kāpēc no rītiem vajag celties

Un kāpēc vajag gulēt iet.

 

Bez mīlestības nedzīvojiet,

Jo nav kas ņem un nav kas dod!

Un viens tu dzer no savas krūzes,

Viens savā maizes rikā kod,

 

Viens ej un pats pie sevis smaidi,

Viens savu rūpju vagu ar…

Cik daudzi cilvēki tā dzīvo,

Un izrādās – tā arī var.

Zini, tāpēc jau viņš ir Imants Ziedonis, tautā atzīts dzejnieks. Viņš ieraudzīja lietas, kuras vidusmēra cilvēks neredz. Viņš labi prata tās atklāt. Un šīs lietas atklājas tiem, kuri domā par sevi, savu būtību un par cilvēkiem. Galvenā doma: bez mīlestības nedzīvojiet, bez mīlestības viss ir mazs. Katrā laulību ceremonijā es runāju par mīlestības formu jeb mīlestības daļām. Mūsu izpratnē mīlestība sastāv no trīs daļām: agape, fileo un eross. Agape mīlestība ir augstākā mīlestības forma, kas nemeklē savu labumu. Agape mīlestība ir mīlestības veidu hierarhijas augšā, un pārējais pakārtojas apakšā. Tās nevar jaukt vietām. Fileo mīlestība ir izjūtu līmenī. Tu izjūti mīlestību, tev ir sajūtas pret cilvēku, tu jūti otru cilvēku un viņu mīli. Es mīlu Jēzu, mīlu Dievu un izjūtu šo mīlestību. Bet, pirmām kārtām, kad sajūtu līmenī tu mīlestību nejūti, tev paliek agape mīlestība. Tev ir kaut kas vairāk nekā tikai izjūta, jo mīlestība nemeklē savu labumu. Tai seko fileo mīlestība, un pēc tam eross, kurai būtu jābūt tikai starp laulātiem cilvēkiem. Eross mīlestība ir seksuālā mīlestība, kaisle, erotika utt. Tās ir cita veida sajūtas, tie ir cita veida piedzīvojumi. Fileo mīlestība mums ir vairāk saprotama, taču agape mīlestība ir pati svarīgākā. Diemžēl, cilvēki neprot pareizi atbildēt uz jautājumu, kas ir mīlestība. Mēs noteikti nedzirdēsim apgalvojumu par to, ka mīlestība nav ego, bet gan otra cilvēka labuma meklēšana. Mīlestība nemeklē savu labumu. Tas ir kaut kas īpašs tevī, tas ir tavs lēmums mīlēt, un tam pakārtojas izjūtas un pēc tam arī eross mīlestība, ja runa ir par precībām. Ja runājam par parastām attiecībām starp cilvēkiem, tad fileo mīlestība ir starp brāļiem un māsām, bērniem un vecākiem un draugiem. Es tiešām jūs mīlu un izjūtu šo mīlestību!

Piektdien es piedalījos TV24 intervijā. Raidījuma laikā zvanīja skatītāji, kas man uzdeva jautājumus. Kādiem šķita, ka šie cilvēki bija ļauni. Zini, ir tā – lai tu saprastu, kas ir tevī iekšā, reizēm ir vajadzīga attiecīga situācija. Dievs mūs māca mīlēt cilvēkus un pat ienaidniekus. Tajā brīdī, kad skatītāji man uzdeva jautājumus, es no sirds teicu: “Labs jautājums!” Es uz to visu raudzījos kā uz normāliem jautājumiem no parastiem cilvēkiem, kuri atrodas dezinformācijas varā. Kas tur tik īpašs? Tie bija normāli jautājumi no cilvēkiem, kuri dzīvo “panorāmā”. Kāda problēma? Es pavisam mierīgi varu uz tiem atbildēt. Šobrīd, raugoties uz šo situāciju, man tiešām šķiet – es nemeklēju savu labumu. Pat kaut kādā mērā emocionāli es mīlu šos cilvēkus. Es ar viņiem kopā nedzīvoju, tomēr man pret viņiem nav nekādu pretenziju. Vai tu saproti manu domu? Emociju līmenī tu vari mīlēt pat savu ienaidnieku. Kad Jēzus tika sists krustā, Viņš teica Dievam par šiem cilvēkiem, kuri sita naglas Viņa rokās un kājās un zaimoja Viņu: “Piedod, Tēvs, viņiem! Viņi nezina, ko viņi dara.” Šādi cilvēki skatās tikai “Panorāmu” vai RTR. Normāls cilvēks, kurš grib izprast būtību dažādiem notiekošajiem procesiem Latvijas sabiedrībā un pasaulē, neskatīsies tikai un vienīgi “Panorāmu”. Viņš meklēs informāciju arī angļu un krievu valodā dažādās vietās. Un, pirmkārt, ja viņš tiešām gribēs izprast notikumu garīgos aspektus, tad viņš skatīsies Bībelē, salīdzinās, izdarīs secinājumus un zinās, ka viņš nav lauva krātiņā. Internetā ir atrodama bilde, kurā attēlotas divas lauvas – viena krātiņā un otra savvaļā. Virs bildes ir rakstīts: “Vienam no šiem lauvām ir drošība, bezmaksas pārtika un bezmaksas medicīniskā aprūpe. Otram lauvam nav nekādu garantiju. Viss par viņa dzīves kvalitāti ir viņa paša atbildība.”

Es apbrīnoju cilvēkus, kuri spēj iet pret straumi. Es pat varu apraudāties, kad redzu kādu drosmīgi rīkojamies pat tad, kad viņu kaunina un nospiež. Es cienu šādu rīcību. Tas nav viegli. Es jūs mīlu. Tas, kas šodien notiek pasaulē… Iespējams, ka tik globālā mērogā un tādos apmēros, kā šobrīd cenšas izveidot politisku, globālu, vardarbīgu un pretīgu apspiešanas sistēmu, pasaulē tā vēl nav bijis. Ja tas izdosies, mēs tiešām pieredzēsim antikrista laikus. Dievs tevi paņems projām. Dažas dienas atpakaļ manās mājās bija smieklīgs atgadījums. Savā istabā es lūdzu un lasīju Bībeli. Parasti mana sieva ir mājās, un, ja kaut kur dodas, tad pasaka. Gāju pie viņas kaut ko pateikt un redzu – neviena nav. Izstaigāju visu dzīvokli – nav. Aizgāju atpakaļ uz savu istabu un pēc desmit minūtēm atkal apstaigāju dzīvokli. Saucu, bet neviens neatbild. Kā iepriekš jau minēju: lai saprastu, kas mums ir iekšā, ir vajadzīga kāda situācija. Kad runājam par Jēzus otro nākšanu un paraušanu, tad parasti šķiet, ka tas vēl ir tālu un sazin, vai mūsu laikā vispār tas notiks. Ikdienā par to ir tāda sajūta. Bet tajā situācijā es patiešām sevi pieķēru pie emocijas, ka es nedaudz uztraucos. Es nodomāju: “Es paliku?” Lai gan ar prātu es apzinājos, ka diez vai tā ir, taču iekšā parādījās tāda sajūta. No otras puses – un ja nu? Es piegāju pie loga paskatīties, vai cilvēki ir pagalmā, bet sapratu – tie taču visi ir pagāni, ko tur skatīties. Varbūt viņa bija vienīgā svētā visā Līgatnē! Tagad man par šo situāciju ir jāsmejas. Viss ir kārtībā! Jēzus nāks drīz. Varbūt mēs tos laikus vēl piedzīvosim. Bet katrā ziņā mums, cilvēkiem, ir jādara viss, lai patiesība triumfētu, jo patiesība dara brīvu. Mums jābūt gudriem kā čūskām un bez viltus kā baložiem. Primāri mums jāaudzē draudze, jābūt kopā un, protams, jādara viss, lai cilvēki iepazītu un atzītu patiesību, lai mēs varētu dzīvot brīvā valstī.

Kas ir cilvēks? 

Cilvēks sastāv no gara, dvēseles un miesas. Dvēsele sastāv no prāta, emocijām un gribas. Ja tu saki, ka mīli kādu cilvēku, tev jāņem vērā, ka cilvēks sastāv no trīs daļām. Un vienīgais iemesls, lai izvēlētos cilvēku precībām, ir tas, ka tu mīli visas trīs daļas. “Es viņu mīlu, bet tikai to vienu daļu.” “Es nemeklēju savu labumu, bet tu man nepatīc. Man patīk tas, kā tu runā, kā tu sludini, bet man nepatīk, kā tu izskaties.” Nu, vismaz tad paklusē, jo mīlestība nemeklē savu labumu.

Jo Viņš ikvienam atmaksās pēc viņa darbiem. (Romiešiem 2:6)

Katram pēc viņa darbiem. Bībele saka, ka Dievs skatās uz cilvēku ne pēc tā, kas ir sirdī, pretēji tam, kā mēs to lielākoties gribētu, bet pēc tā, ko mēs darām. Tā nav visa patiesība. Es biju internetā publicējis citātu par to, ka nepietiek tikai ar mūsu labajiem nodomiem, bet ir svarīgi mūsu izdarītie darbi. Kāds zem šī citāta iekomentēja: “Bet noziedznieks, kurš karājās pie krusta, nepaspēja izdarīt nevienu labu darbu, bet viņš tika izglābts. Tātad, Dievs skatījās uz viņu ļoti labi un pieņēma.” Draugs, nevajag jaukt vienkārši izglābtu, apžēlotu cilvēku no paša cilvēka, jo cilvēks ir tas, ko viņš dara. Izglābts, labs cilvēks. Tas nekas, ka viņam joprojām ir problēmas ar alkoholu un pirms mēneša viņš vēl bija lopā. Kāda meitene varētu nodomāt: “Gan jau es apprecēšos, un viņš manis dēļ to pārtrauks darīt.” Aizmirsti, jaukumiņ! Tas viss, kas ir pirms kāzām, būs arī pēc kāzām. Un būs vēl skaistāk, krāšņāk un vairāk, izņemot kādus īpašus, brīnumainus gadījumus un pārvērtības kā televīzijā, kas notiek gaužām reti. Cilvēks sastāv no dvēseles, gara un miesas, un viņš ir tas, ko viņš dara.

Un viens no pakārtajiem ļaundariem Viņu zaimoja, sacīdams: "Ja Tu esi Kristus, tad glāb Sevi pašu un mūs!" Bet otrs to norāja un sacīja: "Arī tu nebīsties Dieva, kas esi tai pašā sodā! Un mums gan pareizi notiek: jo mēs dabūjam, ko esam pelnījuši ar saviem darbiem, bet šis nekā ļauna nav darījis." Un viņš sacīja: "Jēzu, piemini mani, kad Tu nāksi Savā valstībā!" Un Jēzus tam sacīja: "Patiesi Es tev saku: šodien tu būsi ar Mani paradīzē.” (Lūkas evaņģēlijs 23:39-43)

Viņš tika apžēlots, kaut labu darbu viņam nebija. Bet garā viņš kļuva tāds, kurš, iespējams, domāja: “Es gribu rīkoties pareizi. Es karājos pie krusta, bet, ja es nebūtu pie krusta, no šī brīža es sāktu rīkoties pareizi. Es esmu no jauna piedzimis. Es gribu rīkoties pareizi un būt labs cilvēks.” Bet mums, draugs, ir arī emocijas, prāts, griba un miesa, ne tikai gars, un mūsos joprojām ir vecās iestrādes. Miesā joprojām mīt vecais domāšanas veids. Miesā joprojām ir dažādas emocijas, kuras nāk līdzi un nav izlabotas. Nepareizas sajūtas, atstumtība un nepiedošanas joprojām velkas līdzi. Vai tad tā nav? Kāpēc mēs braucam uz inkaunteriem? Vai inkaunters nepalīdz iegūt lielāku brīvību un vairāk izprast sevi? Palīdz. Pats cilvēks nav tikai izglābts gars. Cilvēks ir tas, kā viņš jūtas, kā viņš domā, runā un rīkojas. Un pats pēdējais – tas, kā viņš izskatās – kādas ausis, kādi mati, augums, svars, tautība, sociālais stāvoklis un viss pārējais. Tev sāk ataust patiesība par sevi un to, kas ir cilvēks un kas ir mīlestība? Cik viegli ir izvēlēties cilvēku gan kā kalpošanas partneri, gan kā laulības partneri, draudzības partneri, sadarbības partneri… Viņš var būt izglābs, žēlastībā izglābts, bet cilvēks ir “pilns komplekts” – dvēsele, prāts, griba, emocijas, miesa un gars. Un, ja šī miesa joprojām dara tādas lietas, kas nav pareizas, tāds arī ir šis cilvēks. Viņš ir tikai daļēji tāds, kādu Dievs viņu grib redzēt. Cilvēks ir sākumposmā.

Daudz laba sev iegūst vīrs ar savas mutes nopelniem, un cilvēkam tiek atlīdzināts pēc viņa roku veikuma. (Salamana pamācības 12:14)

Cilvēkam tiek atlīdzināts pēc žēlastības? Nē! Cilvēkam tiek atlīdzināts PĒC VIŅA ROKU VEIKUMA. Pēc žēlastības tu vari nonākt Debesīs, bet atlīdzināts šeit virs zemes tev tiek pēc tava roku veikuma. Pēc tā, kā tu rīkojies. Citiem vārdiem, ja tu saki: “Es mīlu šo cilvēku,” tu saki: “Es mīlu to, ko viņš dara.” Ja tu mīli cilvēku, tad tu mīli to, ko viņš dara. Mēs mīlam Bībeli! Mēs ieklausāmies, ko saka Dieva vārds. Salamana pamācību 31. nodaļā tiek runāts par kāda vīra sievu, un šis vīrs patiešām mīl savu sievu.

“Daudz meitu un jaunavu dzīvo tiklas un tikušas, bet tu pārspēj viņas visas!” Daiļums viļ un skaistums paiet; sieva, kas To Kungu bīstas, ir jāteic un jādaudzina. Viņu daudzinās viņas roku darba augļi, un viņas darbi viņu teiks un slavēs vārtu laukuma sanāksmēs! (Salamana pamācības 31:29-31)

Par ko viņu atcerēsies, par ko viņu mīlēs, slavinās, par ko viņu teiks? Par viņas roku darbiem. Tātad, cilvēks nesastāv tikai no atdzimuša gara, bet no dvēseles un miesas, tāpēc cilvēks ir tas, ko viņš dara, nevis grib darīt. Vienīgais pareizais iemesls, lai precētos, ir MĪLESTĪBA. Pirmais faktors, veidojot arī cita veida attiecības ar cilvēku, ir tas, ko viņš dara. Un vienīgais pareizais pamatfaktors, kādēļ vispār veidot jebkādas attiecības, ir mīlestība.

Ķersimies pie 19 iemesliem, tie būs interesanti. Bet, lai šos iemeslus saprastu, mums bija jātiek galā ar to, kas vispār ir mīlestība. Lai arī cik zinātniski vai teoloģiski visu pasniedz, pašā pamatā ir tieši tā, kā es runāju. Taču niansēs mīlestība ir tik daudzkrāsaina, ka to laikam neviens un nekad konkrēti neizteiks vārdos un nedefinēs. Ja nu vienīgi kāda draudzes māsa savā zīmējumā centīsies to uzzīmēt, un arī tas nebūs pilnīgi. Tas, ko mēs jūtam pret cilvēkiem, kā mēs attiecamies pret cilvēkiem, ir ļoti daudzveidīg. Kā zīmuļu kastītē ir visas krāsas, lai to izteiktu, saprastu katrā situācijā citādi, kā katrs to spēj. Bet pašā pamatā mīlestība tuvākajam ļaunu nedara, tā nemeklē savu labumu.

1. iemesls. Visi tā dara! Pirmais iemesls, kuram nevajadzētu būt par pamatu laulībai – jo visi tā dara. Cilvēki precās. Kāpēc tu apprecējies? Nu, visi tā dara… Ja tavs iemesls, kāpēc tu gribi precēties, ir tāpēc, ka visi tā dara, ja tu nevari atbildēt, kāpēc tu gribi precēties, tad labāk to nevajadzētu darīt. Jo tas ir viens no iemesliem, kāpēc tava tālākā kopdzīve, visticamāk, beigsies ar fiasko.

2. iemesls. Tiekšanās pēc ideāla. Mēs visi esam redzējuši filmas. Jau bērnībā mums stāstīja pasakas. Mēs skatījāmies multenes. Varbūt kādus skaistus stāstus stāstīja skolā par princesēm un prinčiem. Tu skatījies filmas vai lasīji grāmatu “Sārtās buras”, kur beigās meitenei princis atbrauca ar sārtām burām. Kad bērni lasa pasakas, mazas meitenes grib būt princese un puikas grib būt prinči. Mūsos veidojas kaut kāds ideāls. Varbūt tu savos vecākos redzi, ka viņi nebūt nav ideāli. Kā šodienas liecībā dzirdējām, cilvēks var augt ģimenē, kurā nav fiziskas izrēķināšanās, bet viņu emocionāli iespaido. Tur ir strīdi, un bērns no tā emocionāli cieš. Varbūt ģimenē tu to neesi redzējis, bet tu lasi pasakas, kāds tev izstāsta stāstu vai tu redzi kādu jauku, romantisku filmu. Mūsu draudzes māsa kādreiz dziedāja repu par romantiskām filmiņām. Tur bija pieminēts, kā viņa dzīvo pasakās. Tagad viņa ir precējusies, un, es domāju, pasaka ir izgaisusi. Tagad viņa sāk saprast, ko nozīmē, ka mīlestība nemeklē savu labumu. Bet tā gribas meklēt savu labumu, vai ne?

Mīlēt nenozīmē labi justies. Mīlēt nozīmē upurēties otra labā. Mīlēt arī nenozīmē izslēgt to, ka tu vari baudīt no tā, ka tevi kāds mīl. Tu baudi no tā, ka tevi mīl, bet tava prioritāte ir ne tikai par sevi rūpēties, bet par otru cilvēku. Tā nemeklē savu labumu. Bet, ja tavā prātā būs izveidojies kāds ideāls, tu domāsi: “Man nebūs tā, kā manā ģimenē.” Lūk, šis iemesls ir nepareizs un tas neder, lai precētos. Jo tad tu skatīsies uz otru cilvēku nepareizi, tu gatavosies ar viņu precēties vai jau esi precējies un joprojām tevī būs cerība, ka viņš būs ideāls. Kāpēc es šos motīvus stāstu? Ja tu esi precēts, tu vari kaut ko labot, tu vari mainīt savu attieksmi. Ja tu neesi precēts, tu vari to tagad mainīt vai jau laikus pamanīt, ka tavi motīvi nav tīri un pareizi, un tādā gadījumā nevajag precēties. Tāpat tu vari pamanīt, ka otram cilvēkam pret tevi nav pareizi motīvi. Jo vienīgais pamats tiešām pilnvērtīgai un piepildītai laulībai ir mīlestība. Tas ir vienīgais pamats, caur kuru tiešām veidosies ne tikai agape mīlestība, bet arī fileo mīlestība un eross mīlestība, un viss būs pareizā secībā. Ja tiešām būs agape mīlestība, tad var veidoties arī pārējais. Ja ģimenē nevalda saskaņa un katrs domā tikai par savu labumu, kā viņš jūtās, tur nevar normāli veidoties fileo mīlestība. Ja tā ir bijusi, tā var arī izzust. Par kādu seksu vispār var būt runa? Uz kuras ielas tagad stāv prieka meitenes? Te jau laikam neviens nezina. Lienes ielā? Mums kādreiz šajā ielā bija mājas grupa līderiem, un, braucot garām ar mašīnu, es redzēju, ka uz ielas vienmēr staigā meitenes nebūt ne tajās labākajās drēbēs. Bet es nevaru saprast, kā vēl par to var maksāt naudu? Vienkārši tikai par eross mīlestību, kura arī ir tāda dīvaina, nemazgāta utt. Draugs, cilvēkiem vajag ne jau seksuālo mīlestību, pirmkārt, viņiem vajag īstu mīlestību. Ideāls ir tikai pasakās, draugs, reālajā dzīvē viss ir citādi. Kad jāsāk mīlēt, tad mīlēt nozīmē nemeklēt savu labumu.

3. iemesls. Precēties grib mans partneris. Šajā gadījumā es gribu dot tev padomu. Laulība ir starp diviem cilvēkiem, nevis starp vienu, kurš grib, un otru, kurš negrib. “Man ir žēl, ka viņš, nabadziņš, cieš manis dēļ, viņš tik ļoti grib precēties, viņš tik ļoti grib man pieskarties, ka nevaru atkauties. Man viņa paliek žēl, un pašam/pašai arī tāda dīvaina sajūta sāk veidoties. OK, es došos laulībā! Tikai tāpēc, ka viņš grib.” Draugs, iedomājies, ka tu visu mūžu dzīvosi kopā ar cilvēku, un šis cilvēks zinās, ka tu viņu apprecēji tikai tāpēc, ka tev viņa bija žēl. Ja šāds motīvs ir viens no pamatiem, kāpēc tu precies, tad šādas attiecības nebūs pareizas un arī var beigties ar fiasko.

4. iemesls. Tāpēc, ka partneris mani mīl. Draudzē esmu redzējis, kā puisis vairākus gadus nāk pie meitenes ar ziediem un grib viņu precēt. Viņš pats Dievu nemaz tā īsti nepazīst, bet meitene ir draudzē. Viņš nāk un aplido: “Es tevi mīlu, es tevi mīlu.” Piedod, ja šajā stāstā vari identificēt pats sevi. Nav problēmu, vienkārši tas padoms būs arī tev. Ja tu gribi precēties ar cilvēku tikai tāpēc, ka redzi, ka viņš tevi mīl, tas nevar būt iemesls precēties. Laulība ir starp diviem cilvēkiem. Precēties tikai tāpēc, ka otrs tevi mīl? Tam ir jābūt tieši otrādi – iemeslam, lai neprecētos. Precas tikai tad, ja abi mīl. Arī no pieredzes mēs redzam, ka tā tas viss arī pēc tam beidzas. Nekad nav par vēlu sākt mācīties, kādiem ir jābūt mūsu motīviem precēties. Redzi, es domāju, ka daudziem no mums tieši šādi motīvi ir bijuši. Tas nenozīmē, ka to nevar labot. Mīlēt, draugs, var iemācīties, un pēc tam Dievs dos arī visus pārējos mīlestības veidus. Ja nedos, pats vainīgs, ka apprecējies, bet to var iemācīties.

5. iemesls. Es precos tāpēc, ka kļūstu vecāks. Man jābūt korektam, kaut es gribētu pateikt tos vārdus, kā tas viss izskatās; iekšā ir, bet ārā nevar laist, jo cilvēks ir tas, ko viņš dara, kā viņš sevi kontrolē un kā viņš domā. Ir vietas, kur tu vari runāt visādi. Ko nozīmē vārds ‘mamzele’? Tas nav rupjš vārds, bet tāds jocīgs. Tādu labāk nevajag lietot. Ja tevi nosauktu par mamzeli, nebūtu forši, vai ne? Nu, labi, nelietosim šo vārdu, bet paturēsim prātā. Iedomājies, tu esi 10 vai 15 gadus jaunāks par savu partneri. Tu apprecies zinot, ka otrs cilvēks kopā ar tevi dzīvo tikai tāpēc, ka viņš jūt, ka kļūst vecs un paliks viens. Kā ir, draugs, dzīvot kopā ar tādu cilvēku, kurš apprecējās ar tevi tikai tāpēc, ka viņš kļūst vecāks un baidās, ka nedabūs nevienu citu labāku? Zini, šie iemesli nav tikai mans izdomājums. Es pārlasīju kaudzi ar psihologu un dažādu ekspertu slēdzieniem, pieliku no Bībeles klāt un pievienoju arī pats savas domas. Un te nu ir 19 iemesli plus 1, kopā 20 iemesli.

6. iemesls. Sabiedrības un ģimenes spiediens. Vai esi kaut ko tādu piedzīvojis? Sabiedrība to spiež, draudzē to spiež? Kāds tev iesaka cilvēku: “Šis ir tavs īstais.” Atceros, kāds nāca pie manis un teica: “Mācītāj, lūk, tas un tas cilvēks ir pareizais,” bet es zinu, kas tas un tas cilvēks tikko ir lielas stulbības darījis. Es saku: “Draudziņ, tu jau ar viņu dzīvosi.” Ja kāds – tava mamma vai tētis, mācītājs, draugs, paziņa – grib tev ieteikt vīru vai sievu, zini, ka neviens tev nevar ieteikt un pateikt, ar kuru precēties, tas ir jāizdomā tev pašam. Var būt sabiedrības spiediens, ģimenes spiediens, līdera vai mājas grupas spiediens: “Šis ir īstais, kusties, uzvelc svārciņus, pagories.”

7. iemesls. Statuss. Ir vietas, tā var būt draudze, tā var būt arī kāda cita vieta, kur svarīgs ir precēta cilvēka statuss. Piemēram, mums bija prezidents, kurš bija tik nemanāms, cik viens koks mežā. Es domāju, ka viņš nebija slikts prezidents, viss kārtībā, bet viņš apprecējās tikai pēc tam, kad viņu iecēla par prezidentu. Īsāk sakot, tas bija saistīts ar to, ka viņa kā prezidenta statuss to prasīja. Tagad viņi vairs nav kopā. Nevajag precēties statusa dēļ. Kāds ir vienīgais iemesls? Mīlestība!

8. iemesls. Kaisli sajauc ar mīlestību. Draugs, mīlestība ir UZTICĪBA, KOMPROMISI un GODĪGUMS. Kompromiss nozīmē, kad kopīgi jāvienojas, rīkoties tālāk nevis tikai tā, kā tu gribi. Cilvēki jauc kaislību ar mīlestību. Es tev simtprocentīgi varu apgalvot, ka šo punktu var sajaukt jebkurš cilvēks. Tāpēc par to vajag domāt un vienmēr atcerēties, ka kaisle ir erotiska mīlestība. Varbūt tas ir cilvēks, ar kuru vēl, iespējams, neesi pārgulējis, varbūt tu viņam neesi pat pieskāries, bet tev pret viņu ir kaisle. Piemēram, cilvēks, kas sēž zālē, var iemīlēt kādu blondīni vai bruneti, kura draudzes priekšā slavē, un tā vienā var iemīlēties kādi 10 cilvēki. Viss, ko cilvēks zina par šo meiteni, ir tas, ka viņa labi izskatās priekšā. Tu viņu nemaz nepazīsti, viņa vienkārši labi izskatās. “Es viņu laikam mīlu.” Draugs, tu esi sajaucis kaisli ar mīlestību. Vai arī tev ir vēl daudz citu motīvu. Neviens nevar cilvēku iemīlēt tikai no tā, kā viņš dzied. Tas nav iespējams, tā nav mīlestība, nekad mūžā. Cilvēks nesastāv tikai no tā, ka viņš labi dzied. Cilvēks ir jāiepazīst, lai saprastu. Tev jāredz, ko šis cilvēks dara.

Varbūt kādam tas liekas dīvaini, bet mūsu draudzes mācība ir tāda, ja tu vēlies precēties, pirms tu vispār ar šo cilvēku sāc kaut ko veidot, atnāc pie mācītāja. Mācītājs paprasīs grupas vadītājam. Mums jau ir vairāk nekā 140 mājas grupas. Tur cilvēki gadiem ilgi ir kopā un cits citu pazīst. Tev dos padomu: “Nē, ar šo nevajag, tāpēc ka tur ir tas un tas, un tur jau piecas sievas ir bijušas.” Vienkārši neieteiks tev šo cilvēku. Tev pašam tas viss nebūs jāuzzina. Arī pēc tam tev cilvēku nevis ieteiks vai neieteiks, bet pateiks viņa raksturojumu. Kad tu stājies darbā, tev prasa raksturojumu no iepriekšējās darbavietas. Kāpēc? Tāpēc, ka darba devēji nav muļķi. Ja tu iepriekšējā darba vietā neuzvedies kā vajag, tad tu arī šeit neuzvedīsies. Kāpēc tevi atlaida, kāpēc tu aizgāji? Tieši tāpat izvēloties cilvēku ir svarīgi zināt, ko citi saka par šo cilvēku. Šajā gadījumā, ko saka mācītājs, ko saka grupas vadītājs, ko saka cilvēki apkārt – kāds viņš ir, kā viņš dzīvo. Jo tu preci cilvēku, un cilvēks ir tas, ko viņš dara. Tu mīli to, ko viņš dara. Tev patīk viņa seja, bet kā viņš dara to vai šito? Nejauc kaisli ar mīlestību. Erotiskā mīlestība izsauc emociju un dažādu ķīmisku reakciju kopumu visā organismā, un tava galva kļūst rozā. Tad tu pats vairs nesaproti, kas notiek, un staigā kā jaunpiedzimis, kā Vinnijs Pūks ar rozā baloniņu. “Vot, tā ir tā mīlestība, tas ir tas princis ar sārtām burām, tas ir tas ideāls, par ko kādreiz mana mamma lasīja pasakās.” Bet tā ir tikai un vienīgi seksuāla kaisle. Ja cilvēki ir laulāti un kādu laiku dzīvo kopā, viņi saprot, ka pirmā kaisle, tas nenormālais vilnis kaut kur pazūd. Laulātie sāk normāli dzīvot kopā, un tajā pašā laikā mīlestība vēl joprojām ir jūsos. Jūs taču nevarat šķirties. Vajag kaut kādu situāciju, lai saprastu, kas vispār notiek cilvēka sirdī. Nejauc mīlestību ar kaisli. Es nolasīšu vēlreiz:

[..] tā nemeklē savu labumu [..] (1. Korintiešiem 13:5)

Laulātie sāk normāli dzīvot kopā, un tajā pašā laikā mīlestība vēl joprojām ir viņos. Viņi taču nevar šķirties. Nejauc mīlestību ar kaisli. Erotiskā mīlestība nekādā gadījumā nav pamats laulībai. Kas ir ārējais izskats? Tā ir ļoti maza daļa no cilvēka. Jā, ārējais izskats par kaut ko liecina, bet tikai tāpēc, ka tev šis cilvēks patīk, tā nav mīlestība. Ja es kādreiz vēl domāju citādāk, šodien saprotu simtprocentīgi, ka nepastāv mīlestība no pirmā acu skatiena. Pastāv kaisle no pirmā acu skatiena. Ja mēs noliksim visas slavēšanas meitenes priekšā īsos svārciņos un liksim pucēties katru reizi, kā arī noliksim džekus puķainos šortiņos un liksim kačāties, lai muskuļi ir tādi un frizūras tādas, lai viņi ir skaisti smukulīši, un dibenus vēl te grozīs, tu zini, cik daudzi viņus “mīlēs”? Bet tā nebūs mīlestība, draugs, tā būs tikai un vienīgi seksuāla iekāre, kaisle. Patīk izskats un rodas seksuāla iekāre.

9. iemesls. Nepieciešamība pēc seksa. Iemesls, kāpēc nevajag precēties, ir nepieciešamība pēc seksa. Kaut arī Pāvils saka: “Bet, ja tie nevar atturēties, tad lai dodas laulībā, jo labāk iedoties laulībā nekā kaist kārībā.” (1. Korintiešiem 7:9) It kā savākti pietiekoši daudz iemeslu, lai precētos. Tajā pašā laikā šis ir tāds otršķirīgs jautājums, ka varbūt tiešām labāk ir dzīvot kopā un mocīties ar cilvēku, ar kuru tev vispār nav mīlestība, bet vismaz būs seksa partneris. Bet ir jāpiebilst, ka pēc tam arī normāls sekss nebūs. Tu precēsies seksa dēļ, tev tas būs, bet nebūs mīlestība. Jo mīlestība nemeklē savu labumu, bet sanāk, ka tu esi apprecējies tikai sava labuma dēļ. Visi šie deviņi iemesli ir saistīti ar kādu tavu vajadzību. Bet tev nav jādomā tikai par savu vajadzību, bet arī par otra cilvēka vajadzībām. Tātad, nepiečiešamība pēc seksa nav pareizs iemesls precībām.

10. iemesls. Nevēlēšanās būt vienam. Vientulība. Iedomājies, tu apprecies ar cilvēku, jo viņš vai viņa negribēja būt viens vai viena. Tas ir labs motīvs? Vienīgais pareizais motīvs ir mīlestība.

11. iemesls. Vēlme pēc bērna. Draugiem ir bērni, paziņām ir bērni, kaimiņiem ir bērni, tāpēc tu gribi bērnus. Ja tava vēlme ir pēc ģimenes, pēc bērniem, tas ir absolūti nepareizs iemesls precēties. Labi, tu dzīvosi ģimenē, piemēram, ar sievieti, kura gribēja bērnus, un tu zināsi, ka sieva no tevis gribēja tikai bērnus. Ir bijuši tādi interesanti gadījumi arī draudzē. Dabū bērnu un viss, vīru vairs nevajag. Apprecējās, dabūja bērnu un nu vairs nevajag ne precības, ne vīru, neko nevajag, jo ir taču bērns. Jo sākotnēji sieviete gribēja precēties, jo gribēja bērnu. Ne vienmēr uzreiz var pamanīt patiesos motīvus. Tāpēc pirms laulībām ir vajadzīgs pietiekami ilgs draudzības laiks, lai iepazītu otru cilvēku. Un vajadzētu izvēlēties no tiem cilvēkiem, kuri jau darbojas, kuri ir zināmi un redzami, par kuriem citi cilvēki var dot liecības.

12. iemesls. Finansiālais faktors. Statistika liecina, ka cilvēki, kuri precās bagātības dēļ, lai tiktu uzturēti vai kā citādāk, parasti laulībā pavada tikai dažus gadus. Finansiālais faktors var būt arī ļoti vienkāršs: divatā būs labāk un vieglāk. Visi šie punkti, kurus minu, var būt kā blakus faktori, bet tas nevar būt pamata iemesls precībām. Tas varbūt nāk līdzi kā kaut kāds labums, ko dod precības, bet ne iemesls precībām. “Mēs divatā varēsim samaksāt par dzīvokli,” – nepareizi. Ir tāda latviešu filma “Motociklu vasara”, kur nozaga līgavu. Viņi nonāca kādā lauku mājā, un tur bija veca tantiņa un vecs onkulītis, visu mūžu kopā nodzīvojuši. Jaunie prasīja, kā viņi apprecējās. Un onkulītis teica: “Nu, kā mēs precējāmies, viņai bija govs, man bija mājiņa, tā arī apprecējāmies. Tā arī dzīvojam visu mūžu kopā.” Tas nav galīgi slikti, bet tas nevar būt par labu pamatu laulībai.

13. iemesls. Mātes vai tēva meklējumi. Kad tu ieraugi otrā cilvēkā tēvu vai mammu. Nu, tādas lietas arī redzamas bieži. Man personīgi nav nekas pretī, kad jaunāki vīrieši prec vecākas sievietes. Bet gan iekšēji, gan arī domājot ar veselo saprātu, tas nav īsti pareizi. Bet, kā saka, mīlestība nešķiro, bet tas nav ideālākais variants. Jo bieži vien viņš ieraudzīja tevī mammu. Vai mamma ieraudzīja vācamu dēliņu. Pirms precies, pārliecinies, vai otrs nemeklē tevī tētiņu vai mammiņu. Sievietes, neprecieties ar dēliem, vīrieši, neprecieties ar meitām! Precieties tikai viena iemesla dēļ – mīlestības vārdā. Un kas ir mīlestība, mēs jau noskaidrojām.

14. iemesls. Lai iegūtu neatkarību. Sākumā mēs dzīvojam pie vecākiem nu kaut kādā veidā esam atkarīgi no viņiem. Un tad bieži notiek tā, ka gribam izrauties no turienes, kur viss ir piegriezies, kur ir vēl septiņi brāļi un septiņas māsas, un visi vienā istabā. Tu gribi izrauties un šī iemesla dēļ arī precies. Tas nav pareizs iemesls precībām. Šādā veidā tu vēlies iegūt neatkarību, bet vai tad laulībā tev būs neatkarība? Tu gribi iegūt neatkarību, tāpēc izraujies no vienas vides. Piemēram, meitene apprecas ar ārzemnieku un domā, ka būs “demokrātija” un brīvība. No “PSRS” ārā un demokrātijā iekšā. Tas nav pareizs iemesls, lai precētos. Jo laulība nav neatkarība, bet atkarība vienam no otra. Jūs esat viena miesa. Tu izraujies it kā no atkarības un gribi dzīvot neatkarīgi. Laulībā nevar dzīvot neatkarīgi. Nevar. Tūlīt kāds sāks domāt: “Kādēļ vispār precēties?” Kāpēc nē? Precieties, darieties, darbojieties, bet tikai ņemiet vērā šo sprediķi un galveno faktoru, kāpēc to vajag darīt. Jēzus saka: “Pārējās lietas jums tiks pieliktas.” Vispirms dzenies pēc Debesu valstības. Vispirms ir agape mīlestība.

15. iemesls. Izmisuma solis. Kas tas par zvēru? Ja cilvēks, kurš tikko izšķīries, jau pēc dažiem mēnešiem atrod citu, visticamāk, tas ir izmisuma solis. Un otrs cilvēks ir kā aizbāznis, aizvietotājs. Bet kā Uldis Dumpis teica “Limuzīns Jāņu naksts krāsā”: “Nebāzies visām pudelēm par korķi.” Iedomājies, ka tevi apprecēja, lai tu būtu vienkārši aizbāžamais korķis šī cilvēka lielajai sāpei. Nāc pie Dieva, nevis meklē uzreiz citu cilvēku, kurš tavā dzīvē neko labāku neienesīs. Īpaši zinot, ka tu viņu apprecēji tikai tāpēc, ka tev bija lielais tukšums vai salauzta, asiņojoša sirds. “Es skatos, es viņu mīlu – man sirdi rauj ārā!” Ne tu viņu pazīsti, ne tu esi normāli redzējis, tikai pa gabalu, un jau sirds asiņo. Tāpēc ir šis sprediķis, lai būtu pēc iespējas mazāk asiņojošās sirdis, kaislē iekarsušas. Un vēl pie izmisuma soļa klāt – atmaksa. Tu pārtrauci attiecības ar vienu atiecības vai tev kurvīti iedeva, un tu tagad viņam parādīsi, ka vari jebkuru dabūt. Un dabūji. Un visu mūžu būs nelaimīgs tas cilvēks, kuru tu dabūji, un pats arī.

Tagad visi precēsies un būs forši, vai ne? Un visi precētie sāks mīlēt, vai ne? Un vispār attiecībās ar cilvēkiem mēs varēsim izšķirt, ar ko draudzēties un kā draudzēties, ko es mīlu un ko es nemīlu, un vispār, kas es tāds esmu. Ja tu rīkojies kā lūzeris, tad tu arī esi lūzeris. Ja tavi darbi ir tādi mīksti, tad tu arī esi “mīkstais”. Tas nemaz nav apvainojums, bet tā ir faktu konstatācija. Ja tu rīkojies kā lauva, tad tu esi lauva. Ja tu rīkojies kā veiksmīgs cilvēks, tad tu esi veiksmīgs cilvēks arī tad, ja šobrīd neesi. Ne obligāti jāskatās pēc tā, ko tu esi sasniedzis, bet uz to, ko tu dari. Tu esi ceļā uz sasniegumiem, tu esi veiksmīgs cilvēks.

16. iemesls. Būs kāds, kas padarīs mājas darbus. Zini, arī tā mēdz notikt! Viens ir biznesmenis, un viņam vajag kādu, kurš pieskata māju. Un tā būs mājsaimniece, kura pieskatīs visus bērnus no iepriekšējām laulībām. Viņa pieskatīs, un viss būs kārtībā. Tas galīgi nav labs iemesls precēties.

17. iemesls. Gaidāms bērns. Tātad abi jau paspējuši pabūt kopā, un pieteicās mazais. Un ko tad lai tagad dara? Es saku, ka nu vairs neko, jāprecās, jo bērnam vajag tēvu un māti, jo mīlestība nemeklē savu labumu. Dzīvojiet kopā bērna dēļ. Kaislē izdarījāt, tagad gaidiet bērnu. Bet kāpēc jūs tā darījāt? Kāpēc jūs neprecējāties? Tāpēc, ka bija vesela kaudze šo iemeslu, nepareizu motīvu. Tā nav nekāda mīlestība, tā nav pareiza saprašana. Paiet laiciņš, un ir skaidrs, ka patiešām tā bija tikai kaisle un tagad vispār nav iespējams ciest to pretīgo “purnu” katru dienu. Lai tavā dzīvē būtu mazāk pretīgo seju, domā ar galvu šodien un rūpējies par mīlestību. Ja gaidāms ir bērniņš, tas nav pareizs motīvs, kāpēc precēties, bet es kā mācītājs saku, ja tu esi uztaisījis bērnu – precies. Precies, dzīvo, ārdies, bērnam arī nebūs labi. Vecāki strīdēsies, ņemsies, un bērns izaugs ģimenē, kurā visu laiku strīdās, sit nost viens otru, nāk ar zilumiem uz draudzi, saskrāpēti, apsisti. Mēs neesam svētie un ideālie, mums arī tā mēdz gadīties. Es esmu pamanījis, ka šad tad kāds nāk saskrāpēts. Vīrieši saskrāpēti, bet sievietes ar zilām acīm. Tas, ka ir gaidāms bērns, nav pareizs iemesls precībām. Bet tur ir jāizsver, tas ir tavs bērns, ko tad tur vairs. Arī Mirttante teica: “Ja nu viņai gods laupīts, ko tad nu tur vairs.” “Nu, māmiņ, viņai taču līgavainis Rīgā, ārsts.” Beigu beigās Mirttante teica: “Es negribu, ka ar manu limuzīnu netikli ļautiņi braukā.” Un norakstīja to savam Prīdim. Savukārt viņš teica tā: “Kam man mašīna, ja tu otru reizi pie sava Jāņa aizej?”

18. iemesls. Cerība, ka laulība izmainīs partneri. Jums ir draudzība, tu šo cilvēku pazīsti un domā nokārtot attiecības Dieva priekšā. Bet tas otrā cilvēkā absolūti neko nemainīs. Jā, tas var būt pagrieziena punkts, bet vispār tas neko nemaina. Tas, ko tu redzi šodien, būs arī pēc tam un vairākkārtīgi. Cilvēks ir tas, ko viņš dara šodien, un to viņš darīs arī pēc tam. Mēs diezgan stingri mācām un ievērojam pareizas laulības. Tāpēc, ja tava otra puse, zinot Dieva gribu, nespēj savaldīt savus knaģīšus, mīcās pa kaktiem un pārguļ, tad, visticamāk, tas tā notiks arī laulībā ar citiem cilvēkiem. Neceri, ka tad, kad tu apprecēsies, kaut kas mainīsies. Ir tāds teiciens: Cerība – muļķa mierinājums. Šis sakāmvārds ir par to, ka tev jādomā līdzi pašam, jāvērtē situācija, veselīgi jāsaprot, jāpieņem lēmumi un jārīkojas. Atceries, no kā sastāv cilvēks. Dvēsele, gars, miesa. Tu skaties uz savu iespējamo nākamo partneri. Ko viņš dara – to viņš arī darīs. Ko viņš dara tagad, to viņš darīs pēc tam. Ko viņa dara, to viņa arī darīs. Ir iespējams iemīlēties kalpotājā draudzē, jo tu redzi, ko viņš dara, viņš ir paraugs, un tā var būt īsta agape mīlestība. Bet, ja otrai pusei galvenokārt ir mērķis nepalikt vienam, tā nav mīlestība.

Tu mīli cilvēku no tā, ko viņš dara. Es domāju, ka ir cilvēki, kuri mani nemīl, jo viņiem riebjas, ko es daru, bet ir cilvēki, kuri mani mīl. Un ne jau pēc izskata, bet pēc tā, ko es daru. Zini, ir mācītāji arī bez rokām un kājām. Bet viņu mīl. Par ko viņu mīl? Nu, ne kāju un roku dēļ, bet par to, ko viņš dara, kāds viņš ir, kādas ir viņa emocijas, kāds ir viņa prāts, kāda ir viņa griba, kā viņš rīkojās, kāds ir viņa gars. Ar savu runāšanu viņš motivē daudzus. Viņš ir precējies ar skaistu sievieti. Nu, ko tad tā sieviete iemīlēja? To, ko viņš dara. Kāpēc meitenes iemīlās vecākos vīriešos? Viņas redz kaut ko normālu, ka viņa būs drošībā. Viņa redz, ko viņš dara. Kāpēc vāji vīrieši izvēlas stipras sievietes? Viņi redz, ko viņas dara, un mīl to, ko viņas dara. Viņš grib mammu. Nu, jā, tieši tā arī ir. Un nebūsim tās “mamzeles”, kas izmanto jaunus puikas, vai tie tēviņi, kas izmanto jaunas meitenes. Precēsimies un veidosim attiecības tikai viena iemesla dēļ – abpusēja mīlestība. Jo mīlestība nemeklē savu labumu. Un, ja tu redzi, ka jau tagad ir sava labumu meklēšana, tā būs arī pēc tam, un tā nav mīlestība. Tu nebūsi ideāls, tu nebūsi perfekts, tas jāsaprot, ka nav ideālas laulības, bet šīs ir lietas, kuras būtu jāņem vērā, pirms dodies laulībā. Lietas, kuras jāņem vērā, ja tu jau esi precējies, un lietas, kas jāņem vērā, ja tu vispār veido attiecības ar cilvēkiem, biznesā un visur citur. Tu ļoti labi varēsi saprast viņu motīvus.

19. iemesls. Bailes, ka tu neatradīsi neko labāku. Reizēm uz konsultācijām nāk cilvēki, kuriem saku, ka viņiem ir iespēja apprecēties, ja viņi tik ļoti negrib būt vieni, ja ļoti vajag seksu un bērnus, jo ir variants. Es godīgi arī saku, ka cits variants var arī nebūt. Bet jāņem vērā, ka, ja tavs motīvs paliks tikai šis iemesls, jo tev ir tikai sava ego vajadzība, labāk tad ir precēt īsto vai nevienu. Pārējos gadījumos var jau lauzt to dzīvi, var jau apmierināt savas vajadzības, bet tas nebūs īstais pamats, un, ja nācies ieberzties, tad labāk mainīt savu domāšanu un sākt izturēties pret savu līdzcilvēku tā, kā to Bībele māca. Nemeklē savu labumu un domā par otru, un būs fileo, būs eross un viss, ko vajag. Ir cilvēki, kuri man saka, īpaši pasaulē, kā var precēties, ja no sākuma nepamēģina. Varbūt seksā nav saderība? Seksā nevar nebūt nesaderība. Tas nav kaut kas tāds, katrs to var iemācīties tā, kā to abi vēlās, tādā veidā, kādā tas ir iespējams. Jo sekss ir tikai trešā mīlestības pakāpe. Pirmais ir agape, pēc tam ir fileo.

Kas ir mīlestība? Savā ziņā tas ir darbs, cieņa, godprātīgums, uzticēšanās, kompromisi, lēmumi. Dievs ir labs, un Viņš mums ir devis Savu vārdu, cilvēkus, mācītājus, skolotājus, no kuriem mēs mācāmies un lasām viņu grāmatas. Lai mēs tiešām varētu baudīt brīvību, stāvēt par brīvību arī savā laulībā, būt attiecībās ar cilvēkiem pareizu motīvu dēļ un tiešām dzīvot pilnvērtīgu dzīvi. Tiešām mīlēt un baudīt visu to, ko Dievs dod!

Mācītāja Mārča Jencīša sprediķi “19 iemesli, kāpēc neprecēties, un 1 iemesls, kāpēc precēties” pierakstīja un rediģēja draudzes “Kristus Pasaulei” redakcija

Dieva klātbūtne

Publicēja 2020. gada 13. okt. 12:12Līga Paņina

Ziņas datums 13.10.20.

Šodienas svētrunas tēma ir „Dieva klātbūtne”. Bībelē precīzi ir rakstīts ‘Dieva tuvums’. Vai tu esi domājis par to, kas tev paliks, kad tev atņems visu? Dieva tuvums, Dieva klātbūtne. Laiki, kuros mēs dzīvojam, nav tie sliktākie laiki. Pasaule ir pieredzējusi daudz lielākas nelaimes un kontroles sistēmas. Ja tas virziens, kurā virzās visa pasaule, tiks turpināts, tad pasaule piedzīvos tādas bēdas, kādas vēl nav bijušas. Ja tie cilvēki, kuri prot domāt, sekot līdzi, ar savām acīm redzēt un ar savām ausīm dzirdēt un salīdzināt, neko nedarīs, ja viņi klusēs un nerīkosies, tad ļaunums ņems virsroku. Paldies Dievam, ka šeit virs zemes ir Dieva draudze. Tas, ka tu šodien esi šeit, savā ziņā ir brīnums, jo ne pats tu šeit radies, bet tevi ir atvedis Dievs. Tā ir tava paša izvēle, jo tu esi meklējis Dievu, tev kāds ir runājis Dieva vārdu, tu pats esi sācis domāt, sācis salīdzināt, pats esi sācis lasīt Bībeli, pats esi sācis iepazīt Dievu un tu pats esi sapratis, ka šī ir tava vieta – vieta, kur mainās dzīves, – un neviens tevi nespēs izšaubīt, jo tu esi domājošs cilvēks. Draudze, tu un katrs viens no mums – mēs esam domājoši cilvēki, kuri ir spējīgi salīdzināt un izdarīt veselīgus secinājumus, mēs esam tie, kuri netic visam, ar ko mūs baro. Paldies Dievam, ka Viņš mums ir devis prātu un intelektu, ka mēs neesam tie, kuri redz tikai vienu un vienpusēji. Ja pareizi domājoši cilvēki neko nedarīs, tad tas atbildīs vārdiem: “Lai ļaunums vairotos, pietiek ar to, ka labi cilvēki neko nedara.” Ja mēs neko nedarīsim, tad ļaunums vairosies. Par sevi mēs zinām, ka mēs darīsim. Par sevi es zinu, ka es darīšu to, ko es varu izdarīt. Ja tā paskatāmies, tad es arī daru, ko es varu izdarīt. Es neesmu visvaris, un arī tu neesi visvaris. Mēs kā viena draudze arī neesam visvari, jo, lai ko mainītu, ir vajadzīga vienota pieeja. Nepietiek tikai ar vienu domājošu cilvēku, ar vienu draudzi vai vienu politisku grupu, kas uzņemas atbildību, kas domā, kaut ko dara un strādā. Ir vajadzīga vienota pieeja un vienotība. Tu zini, ka ir politiskā partija „Vienotība”? Tā nav partija, kas atbalsta kristīgās vērtības, bet viņiem ir nosaukums „Vienotība”. Viņi spēj apvienot dažādus politiskus spēkus un resursus un tādā veidā sasniegt savus mērķus mūsu zemē. Ja mēs kaut ko vēlamies mainīt, tad mums ir nepieciešams būt vienotiem.

Aizvakar, pirms gulētiešanas, domāju ieiet ziņās un paskatīties, vai kāds atkal nav kaut ko izdomājis, kaut mana iekšējā balss teica, ka man to nevajag, lai eju mierīgi gulēt, un šī balss bija pareiza balss, jo man nevajadzēja skatīties. Ziņās bija tas, ka maratons ir atcelts. Cilvēki bija gatavojušies, strādājuši, gan laikietilpīgi, gan finansiāli, lai rūpētos par tautas veselību. Ja es teiktu, ka mani tas viss, ko es redzu un lasu, neietekmē, ka tas neietekmē manu noskaņojumu, tad es melotu, jo tas ietekmē manu noskaņojumu. Tajā naktī no piektdienas uz sestdienu es modos augšā vairākas reizes. Tas nenozīmē, ka es citā naktī nebūtu pamodies vairākas reizes, tomēr kaut kādā mērā šīs negatīvās ziņas mani ietekmēja. Šāda informācija tevi ietekmē negatīvi, tā izraisa emocijas un tas pat var traucēt miegu, galu galā tas var ietekmēt tavu rīcību, bet tava rīcība nosaka tavu likteni.

Bet es – es gandrīz būtu paklupis, manas kājas bija sagrīļojušās, mani soļi gandrīz būtu izslīdējuši no manas gaitas raksta, jo es dusmojos par lielīgajiem, kad es redzu, ka bezdievjiem tik labi klājas.” (Psalms 73:2-3)

Psalmists Asafa saka, ka viņš gandrīz pakrita un gandrīz pazaudēja savu ticību, jo redzēja, ka bezdievjiem labi klājas. Es paturpināšu domu par virzienu, kādu pasaule ir uzņēmusi. Draugs, diemžēl, ja labi cilvēki neko nedarīs, ja labi cilvēki draudzē nevienosies, ja draudze joprojām dzīvos aizvēsturiskos aizspriedumos, tad labais nevairosies. Es pat piekrītu liberāliem teologiem, kuri saka, ka tie ir viduslaiki, ja mēs joprojām turpinām dzīvot viduslaiku aizspriedumos par to, kāds ir Dievs un kāda ir pasaule. Ja mēs neejam līdzi laikam un veselīgi nedomājam, tad mēs šo cīņu zaudēsim. Ja mēs šo cīņu zaudēsim un nespēsim vienoties, tad Dievs mūs nevarēs svētīt un iestāsies grūti laiki. Zini, tieši tev, tikai tāpēc vien, ka tu esi veselīgi domājošs cilvēks, tikai tāpēc vien, ka tu personīgi pazīsti Kristu, var iestāties tādi laiki, ka tev atņem visu. Teorētiski var iestāties tāds brīdis tavā dzīvē un daudzu cilvēku dzīvēs, ka tev atņem visu – tavu brīvību, tavus bērnus. Bērnu atņemšana jau nav nekas jauns, jo to jau tagad praktizē; šobrīd gan tas ir pieklusis, tomēr likumdošanā tā skaisti viss tiek sakārtots, lai to būtu iespējams izdarīt. Var iestāties tādi laiki.

Manā bibliotēkā ir grāmata „Mocekļu grāmata”. Tā ir bieza grāmata, kuru kāds cilvēks ir apkopojis, paveicot ļoti lielu darbu. Tā nav šī gadsimta grāmata, tā jau ir labu laiku atpakaļ sarakstīta grāmata. Autors ir apkopojis dažādu kristīgo līderu un reformatoru likteņus, kuri ir tikuši vajāti. Jo ne jau visiem bija tāds liktenis kā Billijam Grehemam, kas pilnvērtīgi un mierīgi nodzīvoja savu dzīvi, bija padomdevējs daļai no ASV prezidentiem, ir populārs līdz šim brīdim, visi viņu piemin tikai ar labu, un viņš mierīgi nomira un aizgāja uz Debesīm. Daudzi jo daudzi kristieši ir tikuši vajāti, slīcināti, spīdzināti un viņiem tika atņemts viss. Viņi tika izolēti, slodzīti un mocīti. Viņiem tika atņemti viņu draugi, draudze, manta, bērni, viņa mīļotie cilvēki, veselība, brīvība, viss! Teorētiski ir iespējams brīdis, kad tev tiek atņemts viss un tev ir jāizvēlās, pieņemt zvēra zīmi vai nē. Vai šajā dzīvē turpināt baudīt visas ekstras un saņemt elementāru vajadzību apmierināšanu, vai atteikties no tā un palikt pie saviem principiem, tādā gadījumā zaudējot dzīvībai nepieciešamo. Uz to šobrīd iet pasaule, uz tādu elektronisku koncentrācijas nometni, bet es joprojām ticu veselīgi domājošiem cilvēkiem, kuri izdarīs savu darbu no visas sirds, dvēseles, prāta un spēka, un tad labais uzvarēs. Ticu, ka Latvija ir tā vieta, kur tas viss ir iespējams visvairāk. Es joprojām ticu, ka tas ir ne tikai iepējams, bet šis iespējami neiespējamais tiešām kļūst realitāte mūsu tautā. Dievs, svētī Latviju! Varbūt es sabiezinu krāsas, tomēr tā ir daļa no evaņģēlijiem. Kristus ciešanas ir daļa no evaņģēlijiem!

Pāvils pazaudēja visu. Viņš rakstīja vēstuli Timotejam par to. Šo Rakstu vietu, ko es tagad lasīšu, man iedeva Dievs Tautas lūgšanu sapulcei, bet es jau tagad padalīšos ar jums. Viņš Timotejam raksta, lai viņš paliek uzticīgs, lai attīsta to dāvanu, kas viņam tika dota. Tā bija evaņģēlista dāvana. Pāvils viņu bija audzinājis, iecēlis, viņš viņu sauca par dēlu. Timotejs bija jaunākais no mācekļiiem, un viņš bija Pāvilam mīļš. Ne tikai bija mīļš, bet pildīja nopietnu darbu kopā ar Pāvilu. Kādā reizē viņš Timotejam teica, lai viņš nekaunās viņu, nekaunās viņa važu. Pāvils nosauc konkrētus cilvēku vārdus, kuri viņu bija atstājuši. Visā šajā vēstulē var saprast, ka rakstot viņš ir cietumā. Pāvilam viss bija atņemts. Viņa brīvību atņēma, viņš bija ierobežots pārvietoties, viņš vairs nevarēja būt savā draudzē. Viņš vairs nevarēja tikties ar visiem. Pārtiku varēja baudīt tik, cik viņam piešķīra, jo viņš bija cietumā. Viņa privilēģijas bija tādas, ka viņš varēja rakstīt vēstules un viņu varēja apciemot. No viņa novērsās vairāki līderi, jo Pāvils bija cietumā, bet viņi gribēja palikt likumā, sabiedrības priekšā pareizi un tīri. Līdzīgi kā tagad, kad uzbrūk kādam līderim, tie, kas cieš klusu, ir līdzīgi šiem cilvēkiem, kuri atstāja Pāvilu. Bet tie, kuri palika kā Timotejs, bija uzticami cilvēki, kuri domā, saprot un iet līdz galam. Ja Pāvilam bija jāraksta šādi vārdi Timotejam, tas nozīmē to, ka viņa aresta dēļ kādiem bija kauns, un bija zināms arī iemesls – viņš ir cietumā, viņš vairs nav šeit, ko viņš vairs var. Kas Pāvilam palika? Dieva tuvums! Un ne tikai Dieva tuvums, bet viņam palika arī uzticami cilvēki. Viņš kādus zaudēja, bet kādi palika viņam uzticami. Mūs kā draudzi ienīst par to, ko mēs darām, kā mēs domājam, ka mēs ejam laikam līdzi, ka mēs augam, ka mēs ietekmējam, sekojam Bībelei, ka mēs vispār esam šeit virs zemes. Mūs ienīst arī kristieši, mūs ienīst pasaule, bet tajā pašā laikā ir cilvēki, kuri mūs mīl, gan no pasaules, gan no kristiešu vidus, kristiešu līderiem. Arī šajā laikā, kad pret mūsu draudzi tiek vērsts uzbrukums, parādās tas, ko cilvēki patiesībā domā. Šodien lasīju kādu komentāru, ka mēs esam apkaunojums, un to rakstīja kristietis, kurš ir pārliecināts kristietis. Tas ir līdzīgi kā bija Pāvilam, kad bija cilvēki, kuri viņu bija atstājuši. Patiesi draugi paliek arī tad, kad tu neesi standarta situācijā. Draugi nav tie, kas ir draugi tik ilgi, kamēr tev viss ir labi. Draugi ir tie, kas ar tevi ir līdz galam. Tu esi labā vietā!

Atriežamies pie Asafa psalma, kurā mēs redzam, ka bezdievjiem tik labi klājas, tik labi viss izdodas. Vakar bija Gobzema rīkota protesta akcija, kurā piedalījās arī mūsu cilvēki. Pret ko viņi protestēja? Ja mēs visi vienoti nevilktu maskas, tad mēs vienkārši nevilktu maskas, bet, ja viens nevelk masku, tad viņu vienkārši novāc. Mēs vēl šorīt no rīta pārbaudījām, ko raksta mediji. Protesta akcijā, skatoties uz aci, bija ap diviem tūkstošiem cilvēku, bet mediji raksta, ka tur bija ap diviem simtiem cilvēku. Kā var tik nekaunīgi melot? Vai vēl ir vajadzīgi pierādījumi, ka masu mediji ir meļi un ir absolūtā liberāļu kontrolē? Viņi melo ar vienu mērķi – pakļaut cilvēku prātus, pakļaut visus masu kontrolei. Kad notika pirmā Tautas lūgšanu sapulce, tad tur bija ap trīs tūkstošiem cilvēku, korī vien bija ap četrsimts cilvēku. Vai tu zini, ko parādīji mediji? Viņi ziņoja, ka desmitiem cilvēku pulcējās. Vai tu, cilvēk, domā līdzi?

Izdarīsim eksperimentu. (Jautā zālē sēdošajiem) Kuram no jums ir zināms cilvēks, kurš reāli nomira no Covid-19? No visas draudzes tikai vienam cilvēkam ir zināms cilvēks, kurš miris no Covid-19. Pieņemsim, ka tiešām šis cilvēks ir miris no Covid-19 vīrusa izraisītām komplikācijām. Tas ir vīruss, un tad, ja ir vājāks organisms, var arī nomirt. Kuram no jums ir zināms cilvēks, kurš nomiris no vēža? Gandrīz visi pacēla rokas. Tātad, no Covid mirušo zina viens, no vēža mirušos zina gandrīz visi. Kuram no jums ir zināms cilvēks, kurš nomiris no infekcijas, ieskaitot gripu, tuberkulozi? Pietiekoši daudz. Kuram ir zināms cilvēks, kurš miris no alkoholisma? Gandrīz katrs pacēla roku. Kuram no jums ir zināms cilvēks, kurš izdarījis pašnāvību? Diezgan daudz. Kuram no jums ir zināmi cilvēki, kuri gājuši bojā dažādās katastrofās? Daudziem. Draugs, domā līdzi. Es nosaucu tikai dažas slimības, no kurām cilvēki mirst, tai skaitā infekcijas slimības un vēzi, kas pats par sevi ir sērga. Tikai viens cilvēks bija tāds, kurš pazīst kādu, kurš miris no Covid-19. Tas ir iespējams, mēs to nenoliedzam. Bet vai tu proti domāt? Vai Covid-19 dēļ mums jāsēž mājās, jāiznīcina biznesi, jāatceļ pasākumi, jāiznīcina tūrisms un jālien zem maskas, kur rodas baktērijām labvēlīga vide? Tas ir plaši zināms un pierādīts, ka maska ir derīga tikai tādā gadījumā, lai tu neaplipinātu kaimiņu, ja pats esi slims. Vai tāpēc ir jāatceļ tādu veselību veicinošu pasākumu kā Rīgas maratons? Vai tāpēc ir jāiznīcina draudzes? Vai tāpēc ir jādzen cilvēki bezdarbā un noziedzībā? Par to īpaši neraksta, bet noziedzība aug. Vēl nesen kādam mūsu draudzes cilvēkam gaišā dienas laikā, svētdienā pēc dievkalpojuma, laupītāji gribēja atņemt mašīnu un maciņu. Labi, ka ātri skrēja. Noziedzība aug. Mediji parāda, ka kristieši ir palikuši tikai daži desmiti, veselīgi domājošie – tikai daži simti. Toties tad, kad pieci geji satiekas vai viens gejs par kaut ko ir neapmierināts, tad tas tiek atspoguļots visās ziņās un mums rāda, ka tā ir globāla problēma. Pasaule ir ļauna, un tas, uz ko pasaule iet, draud ar masu koncentrācijas nometni. Kad tu visu to redzi, tas izraisa emocijas un pārdomas. Lūk, psalmistam Asafam, tas izraisīja problēmas:

“Jo es dusmojos par lielīgajiem, kad es redzu, ka bezdievjiem tik labi klājas.” (Psalms 73:3)

Es arī dusmojos par to, ka bezdievjiem tik vienkārši viss izdodas, ka viņi tik vienkārši var melot, turklāt augstā līmenī, tā vienkārši uzspļaujot cilvēkiem, uzspļaujot sportam, Dievam un draudzei.

“Tiešām viņiem nav nekādu bēdu visu mūžu, vesela un labi barota ir viņu miesa. Cilvēku grūtības viņus nespiež, viņi netiek spaidīti kā citi cilvēki. Tādēļ arī augstprātība ir viņu kaklarota, un varmācībā viņi tērpjas kā drēbēs. Taukajā sejā spīd viņu aizplūdušās acis, tajās atspoguļojas viņu sirds domas. Viņi zobojas un runā savā ļaunumā tikai par varas darbiem, viņu runas ir augstprātības pilnas. Līdz debesīm viņi paceļ savu muti, un viņu mēle šaudās pa visu zemes virsu. Tādēļ ļaudis pievēršas viņiem un pilniem malkiem, kā ūdeni dzerot, uzņem sevī viņu mācības.” (Psalms 73:4-10)

Manam prātam nav aptverams, kā vispār var panākt tik totālu mediju kontroli, kā kaut ko tādu var darīt pret cilvēci? Vai tu zini, ka cilvēki tam tic? Liela daļa cilvēku vispār nedomā, viņi pat nezina, kādēļ dzīvo, kāds ir viņu uzdevums virs zemes. Cilvēki daudz ko nezina un nesaprot. Vai tiešām mēs neko nemācāmies no vēstures? Paskaties vēsturē, kā piedzima fašisms jeb nacionālie sociāldemokrāti, kā viņi nāca pie varas un soli pa solim panāca savu. Viņi to izdarīja caur medijiem un pēc tam ar izmaiņām likumos. Ādolfs Hitlers nav pārkāpis gandrīz nevienu likumu. Viņš bija likumpaklausīgs, viņš manipulēja ar medijiem un ļaužu masām, un pēc tam no apakšas ar dažādu lobiju palīdzību tika pieņemti likumi. Jau ir pieņemts tāds likums, ka nav vairs mamma un tētis, bet ir vecāks nr. 1 un nr. 2. Arī tavs ķermenis nepieder tev, kad nomirsti. Tev neviens var nepaprasīt un arī neinformēt, ka ar tevi var darīt, ko grib. Ja tu gribi, lai tavs ķermenis piederētu tev vai taviem tuviniekiem, tev jāzina šis likums un jāraksta iesniegums. Tu daudz ko nezini. Tagad pieņem daudz tādu likumu, kurus tu nezini un nesaproti. Piemēram, Stambulas konvencija, par kuru pat draudzes nav vienprātīgas. Bija kāda kristīgā konfesija, kura neparakstīja mūsu kopējo petīciju, jo uzskatīja, ka tā ir laba. Viņi neredz, ka zem invalīdu un sieviešu tiesību aizstāvēšanas slēpjas viens mērķis – popularizēt, propagandēt un legalizēt viendzimuma attiecības, kas nerada pēcnācējus. Tas rada sašutumu. Personīgi man rada sašutumu tas, ka cilvēki lētticīgi un mierīgi tam tic un paklausa. Tas ir tāpat kā bija ar ebrejiem Otrā pasaules kara laikā. Vispirms viņiem pie apģērba bija jāpiešuj dzeltena zvaigzne, pēc tam vairs nevarēja iet pa trotuāru, tad bija jādzīvo atsevišķi no citiem un pēc tam geto, un beigās, Latvijas gadījumā, bija jādodas uz Rumbulas mežu, kur pašiem bija jānoģērbjas un jāieguļas bedrē, kurā jau gulēja kaili un nošauti ķermeņi. Kad viņi nogūlās, tad iešāva lodi pakausī. Pēc tam nāca nākamie un tas turpinājās. Tepat pie Salaspils ir bedres, kurās nogalināja desmitiem tūkstošu ebreju. Milzīgo bedru kontūras tur vēl šodien redzamas. Arāja komanda palika maskačkas geto, lai piebeigtu tos, kuri tur slēpās. Viņi paši ar savām rokām šāva Latvijas ebrejus, iespējams, savus kaimiņus. Lūk, par to man ir sašutums, ka cilvēki paši iet pavadā un neko nedara.

Viens nav karotājs. Mēs zinām patiesību, bet nepietiek to tikai zināt, – ja neviens neko nedara, ļaunums iet plašumā. Tu atceries, kā bija šī gada martā? Kā var būt tā, ka vienā dienā draudzes pēkšņi nav? Labi, mums ir grupu draudze un kontakti nepārtrūka, bet vienalga... Cilvēki ar nopietnām problēmām tika atstāti bez garīgās aprūpes. No kurienes rodas pašnāvības? Gandrīz visi draudzē pacēla roku, ka viņiem ir zināmi cilvēki, kuri izdarījuši pašnāvību. Tu domā ar galvu? Domāsim! Domāsim, nevis tikai akli klausīsimies. Domā līdzi arī tam, ko es runāju, jo tev ir jābūt savam viedoklim. Es nerunāju par disciplīnas jautājumiem un kārtības jautājumiem, kuros jāiekļaujas, bet par virzienu, par apkārt notiekošiem procesiem. Skaties, salīdzini, lasi dažādus avotus. Pirmkārt, lasi pašu svarīgāko avotu – Dieva vārdu. Salamans saka:

“Vai kaut kas kādreiz notiek, par ko varētu sacīt: redzi, tas ir kaut kas jauns! – Tas jau sen ir bijis laikos, kas ir bijuši ilgi pirms mums.” (Salamans mācītājs 1:10)

Globālās varas vienmēr visu ir centušās pabāzt zem sevis. Dodot varu tādiem kā Hitlers, ļaunums iet plašumā. Padomju savienība vēl joprojām nav atzinusi Latvijas okupācijas faktu. Ir tikai uzraksti: “Здес был Коля” (“Šeit bija Koļa”). Vai mēs šeit nebijām? Tāpat arī tagad daudzos militāros konfliktos ir krievu karavīri bez atpazīšanas zīmēm. Visa pasaule ir vienos melos. Ļoti grūti ir izšķirt patiesību, ja cilvēks nedomā. Cilvēkam ir viņa pensija, tāda, lai nenomirtu badā, un “Panorāma”. Bēdīgi ir ar tiem cilvēkiem, kuriem ir tikai pensija un “Panorāma”. Mums ir vajadzīgs kaut kas vairāk, vairāk informācijas. Jādomā, jāmeklē, jāsalīdzina un, pirmkārt, jāsalīdzina ar Dieva vārdu. Kas meklē, tas atrod. Draudze nav aitu bars, kā dažs labs grib mūs nodēvēt, bet gan lauvu bars. Tu esi jauns lauva!

“Tiešām, Jēkaba atlikums būs starp svešām tautām kā lauva starp meža zvēriem, kā jauns lauvēns avju ganāmā pulkā; kurp vien tas noklīst, viņš visur visu saplosa un ar kājām nomin, tā ka nav nekāda glābiņa.” (Mihas grāmata 5:7)

Visur, kur mēs iesim, mēs visu savām kājām nomīsim tā, ka velnam un ļaunumam no mums nebūs nekur nekāda glābiņa. Dievs ir radījis tevi pilnvērtīgu, radošu, Sev līdzīgu. Cilvēks nav pērtiķis un nav dzīvnieks. Bībele saka:

"Jūs esat dievi un visi esat Visuaugstākā dēli!” (Psalms 82:6)

“Un Tas Kungs tevi noliks par galvu, bet ne par asti, un tu būsi arvien augšā un nekad lejā, ja tu klausīsi Tā Kunga, sava Dieva, baušļiem, ko es tev šodien pavēlu turēt un pildīt.” (5. Mozus 28:13)

Man šodien nebija, par ko runāt. Es ļoti godīgi visu nedēļu esmu lūdzis Dievu, saņēmis remu, tieši šo psalmu, kuru minēju sākumā. Bet, lai kā es centos, meklēju dažādus punktus, dažādas ilustrācijas, man nebija nekā sakarīga. Viss, kas ienāca prātā, bija jau runāts, un sapratu, ka nebūs interesanti. Līdz šim brīdim man bija tikai šis psalms. Reizēm, lai cik rūpīgi gatavojos, Dievs neko nedod. Esmu sācis saprast, ka šādās reizēs Dievs saka: “Mans bērns, Mārcīt, tava sirds ir tik pilna, ka tev nekādu konspektu nevajag. Tava sirds ir pilna, šoreiz ej un pasaki to citiem.” Es esmu par to, ka mums ir jādarbojas, jārīkojas, nav jāklusē, jāiet uz priekšu un jāuzvar. Ir pilnīgi normāli, ka, redzot bezdievību, mūsos rodas sašutums un mēs šo sašutumu ievadām pareizā gultnē – ejam un darām Dieva darbu, to, ko mēs spējam un saprotam. Vakar daudzi cilvēki aizgāja uz Alda Gobzema organizēto protesta akciju. Neesmu iedziļinājies visās politiskajās spēlēs, bet domāju, ka šajā brīdī tas ir normāls protests par ģimenes un citām vērtībām. Nezinu, ko viņš darīs tālāk, bet šobrīd tas bija labs žests no cilvēkiem par to, ka mēs nesamierināmies ar esošo situāciju. Tas bija minimums, ko varēja izdarīt. Es nesaku, ka mums ir jādarbojas ar nelikumīgām metodēm. Ir likums, ir Satversme un pietiekoši daudz, ko mēs varam darīt likuma ietvaros. Dievs ir labs!

“Tiešām, veltīgi es esmu paturējis šķīstu savu sirdi un mazgājis nevainībā savas rokas. Un mani taču nelaime mocīja katru dienu un bargi mani pārmācīja ik rītus.” (Psalms 73:13-14)

Asafs teica: “Es ticu Dievam, es esmu taisns, bet mani nelaimes māc, bet tur tas taukos izplūdušais medijos raksta melus, cilvēkus izmanto. Par mūsu pašu nodokļiem netaisnie padara mūsu bērnus par pedofīliem, un viņam viss labi izdodas. Kas tas par Dievu un kas tā par kārtību? Vispār, kur ir Dievs?

“Tomēr, ja es domātu: es runāšu tāpat kā viņi, – redzi, tad es apgrēkotos – pret visu tavu bērnu dzimtu. Es to visu pārdomāju, lai saprastu, bet tas bija par grūtu manai saprašanai, tiekāms es iedziļinājos Dieva noslēpumos un kļuvu uzmanīgs uz to, kāds gals viņus sagaida. Tiešām, Tu viņus nostati uz slidena ceļa un liec viņiem gāzties, ka viņi iet postā. Cik pēkšņi viņi tiek iznīcināti, aizrauti projām un izbailēs dabū galu! Kā sapnis, kas uzmostoties ir zudis, tā Tavā priekšā, ak, Visuvarenais, Tev ceļoties, viņu tēli būs pēc Tavas pavēles pazuduši.
Ja mana sirds tomēr vēl vairāk sarūgtinātos un savās iekšās es sajustu sašutumu, tad es būtu galīgs nejēga un nezinātu nekā, es būtu kā bezprāta kustonis Tavā priekšā. Bet pie Tevis es palieku vienumēr, Tu mani turi pie manas labās rokas, Tu mani vadi pēc Sava prāta un beidzot mani uzņemsi godībā. Kad Tu esi mans, tad man nevajag ne debess, ne zemes! Jebšu man arī pamirtu miesa un sirds, taču Tu, Dievs, esi mans patvērums un mana daļa mūžīgi! Jo redzi, tie, kas neuzticībā no Tevis atstājas, iet bojā; Tu izdeldē tos, kas no Tevis atkāpjas. Bet man paliek mans aplaimotājs Dieva tuvums; man ir prieks savu cerību likt uz Dievu To Kungu, lai paustu visus Tavus darbus.” (Psalms 73:15-28 )

Galu galā šis ticīgais cilvēks nonāca pie secinājuma, ka pat tad, ja atņemtu visu un netaisnība ietu vairumā, ticīgam paliek Dieva tuvums.

Kas tev paliks tad, ja tev atņems daļu vai visu?

1)     Attiecības ar Dievu un Dieva tuvums.

Kas ir Dieva tuvums? Kas tad tev paliks tad, ja tev atņems daļu vai visu? Ja tev atņems pilnīgi visu, tev paliks tavas personīgās attiecības ar Dievu. Vecās Derības templis bija vieta, kur bija Dieva klātbūtne. Šodienas templis esi tu, un tu esi Dieva klātbūtnes vieta. Šonedēļ Līgatnes pusē es atklāju jaunu taku. Tā ir ļoti skaista, ved gar Amatas krastiem, gar klintīm. Reizēm es Dievu lūdzu mājās, reizēm izbraucu kaut kur dabā. Ja ir skaists laiks, man ļoti patīk lūgt Dievu, slavēt un pārdomāt brīvā dabā. Tā nu es divas dienas braucu pavadīt laiku ar Dievu tiešu uz šo taku un piedzīvoju tur Dievu. Ir daudzas labas lietas, kas ļauj izjust laimi un piepildījumu. Bet tajā brīdī tur un arī šodien es saku, ka nekas neaizstās Dieva tuvumu, neviens cilvēks un pat ne draudze. Nekādas mantas, līdzekļi, hobiji, sports, nekas neaizstās Dieva tuvumu. Ir reizes, kad, pavadot laiku ar Dievu, ir ļoti “sausi”, kad es vienkārši izdaru to, kas man jādara. Sprediķi arī reizēm ir “sausi”. Vakar biju kādā pilsētā aizlūgšanu dievkalpojumā un sludināju “pa sauso”, bez kādām emocijām vai sajūtām, pat ar negatīvām emocijām. Es vienkārši centos runāt to, kas jārunā. Tur bija cilvēki, kas traucēja dievkalpojumu. Ir tādi dievkalpojumi, kad sludinot jūtu Dieva klātbūtni, un ir reizes, kad slavēšanas laikā jūtami piedzīvoju Dieva klātbūtni, bet ir tādas reizes, kad nejūtu neko. Tomēr ir ļoti daudz tādu brīžu tieši lūgšanu kambarī, kad es piedzīvoju Dievu. Ne tikai izjūtu Dieva tuvumu, bet es Viņu piedzīvoju. Asafs teica:

“Bet man paliek mans aplaimotājs Dieva tuvums; man ir prieks savu cerību likt uz Dievu To Kungu, lai paustu visus Tavus darbus.” (Psalms 73:28 )

Nekad neatstāj Dieva tuvumu, savas personīgās attiecības ar Dievu. Tev var atņemt visu, bet nekad neviens nevar tev atņemt Dieva tuvumu. Kas ir Dieva tuvums? Nevajadzētu domāt, ka tās ir tikai izjūtas. Tā ir arī apziņa. Psalmists rakstīja, ka viņš iedziļinājās, domājot par šiem cilvēkiem ar taukiem aizplūdušām acīm, un redzēja, ka viņiem viss ļaunums tik labi izdodas. Nav patiesība, ka šiem cilvēkiem viss tik labi izdodas un viņi necieš. Viņi cieš. Kaut arī viņi iemanto visu pasauli, viņi pazaudē savu dvēseli. Kaut arī par naudu viņi var nopirkt visu, tomēr laimi nevar nopirkt, jo netaisns cilvēks nevar būt laimīgs savā būtībā. Viņu dzīve ir nesakārtota. Lai cik skaisti viss izskatās, viņu sirdis ir tukšas, vēl jo vairāk zinot, ka tuvojas tā diena, kad viņi stāsies Dieva priekšā. Psalmists rakstīja, ka viņš iedziļinājās un saprata, kāds gals būs šiem cilvēkiem. Apziņa, ka tev ir mūžīgā dzīvība. Jēzus teica, ka tam, kurš tic Viņam, ir mūžīgā dzīvība. Tā ir apziņa. Dieva tuvums nav tikai tas, ka tu dievkalpojumā vai lūgšanu kambarī piedzīvo Dievu. Jā, tas ir svarīgi, bet Dieva tuvums ir kas vairāk par emocijām. Tas ir garīgi, saistīts arī ar intelektu, ar apziņu. Tiem cilvēkiem, kuri kurina pasaulīgumu un melo, lai cik tas pretīgi nebūtu, viņiem nav cerības.

2)     Apziņa par mūžīgo dzīvību.

“Man ir mūžīgā dzīvība, viņiem tās nav,” – kad tu to saproti un sāc šādi domāt, tu citādāk sāc skatīties uz pasaulīgiem cilvēkiem. Tie ir cilvēki, kuriem ir vajadzīga Dieva mīlestība. Nē, mēs nepieņemam to, ko viņi dara, tomēr mēs lūdzam par šiem cilvēkiem, ejam pie viņiem, lai viņi nāk pie Kristus. Lai kas nenotiktu pasaulē, mums ir mērķi, mums ir draugi, mums ir draudze, mums ir attiecības ar Dievu, mums ir Dievs! Mēs zinām, kāpēc mēs dzīvojam, un tu nodzīvosi jēgpilnu, pilnvērtīgu dzīvi Jēzū Kristū. Kad tu stāvēsi Dieva priekšā, pabeigsi šo zemes dzīvi, tu būsi nodzīvojis to Dieva tuvumā, ar apziņu un ar izjūtu. Kā Dieva tuvumā tu būsi dzīvojis te, virs zemes, tā tu ieiesi arī mūžībā.

“Bet tā ir, kā rakstīts: ko acs nav redzējusi un auss nav dzirdējusi un kas neviena cilvēka sirdī nav nācis, to Dievs ir sagatavojis tiem, kas Viņu mīl.” (1. Korintiešiem 2:9)

3)     Attiecības ar cilvēkiem.

Tev apkārt ir cilvēki, tev tuvi un dārgi. Tu esi draudzē, esi Kristus miesas daļa, un mums ir attiecības savā starpā. Ja tev atņemtu visu, tev paliktu šīs attiecības. Pirmkārt, tev paliek attiecības ar Dievu, otrkārt, attiecības ar cilvēkiem. Tās vienkārši ir, un tevī ir apziņa, ka tev ir attiecības ar viņiem. Tā nav tikai apziņa, tas ir arī sajūtu līmenī. Arī tad, ja tevi izolē, tu vairs nevari tikties, tev tāpat paliek uzticami cilvēki. Viņi paliek tavā sirdī, un viņi ir tavi cilvēki. Tiem cilvēkiem tu esi viņu cilvēks. Apziņa, ka tu esi daļa no Kristus miesas un daļa no reālas draudzes. Tie ir reāli cilvēki un tās ir reālas attiecības. Tā ir komanda ar kopējiem mērķiem. Lūk, Dieva tuvums, – tu zini, ka tu esi draudzē, tu zini, ka šie cilvēki tev ir sirdī, tu zini, ka tu esi šo cilvēku sirdīs. Kas ir Dieva tuvums? Tas nav retorisks jautājums, tas ir atbildīgs jautājums.

Jēzus kopā ar Jāni, Pēteri un Jēkabu uzkāpa kalnā Dievu lūgt. To sauc par Apskaidrošanas kalnu, un viņus apspīdēja gaisma.

“Un, lūk, divi vīri sarunājās ar Viņu, tie bija Mozus un Ēlija. Tie parādījās debess spožumā un runāja par Viņa galu, kas to sagaidīja Jeruzālemē. Kad nu tie taisījās atstāt Viņu, tad Pēteris sacīja uz Jēzu: "Meistar, šeit mums ir labi, taisīsim trīs teltis, vienu Tev, vienu Mozum un vienu Ēlijam," un viņš nezināja, ko viņš runāja.” (Lūkas evaņģēlijs 9:30-31,33)

Mācekļi kopā ar Jēzu šajā lūgšanā izbaudīja Dieva klātbūtni. Viņi izbaudīja Dieva klātbūtni sajūtamā veidā, tālāk ir paskaidrots, ka viņi nezināja, ko runā. Dieva plāns nebija palikt tur, tomēr Dieva plānā bija, ka šie cilvēki piedzīvo Dieva klātbūtni. Tajā pašā laikā Viņa plānā bija, ka viņi piedzīvo ne tikai emocijas, bet viņiem ir arī apziņa: “Un ikviens, kas dzīvo un tic Man, nemirs nemūžam! Vai tu to tici?" (Jāņa evaņģēlijs 11:26)

“No tam visi pazīs, ka jūs esat Mani mācekļi, ja jums būs mīlestība savā starpā." (Jāņa evaņģēlijs 13:35)

“Un šis bauslis mums ir no Viņa, ka tam, kas mīl Dievu, būs mīlēt arī savu brāli.” (1. Jāņa 4:21)

“Viņš ir Savas miesas, proti, draudzes, galva, sākums, pirmdzimtais starp mirušiem, lai starp mirušiem būtu pats pirmais.” (Kolosiešiem 1:18 )

“Bet jūs esat Kristus miesa un katrs par sevi locekļi.” (1. Korintiešiem 12:27)

Apziņa, kas nāk no veselīga Dieva vārda. Apziņa, ka tu esi draudzes daļa, tu esi Kristū. Lūk, Dieva klātbūtne. Kāda Dieva klātbūtne var būt cilvēkam, kurš nemitīgi ir apvainojies, buntojas un visiem “spļauj” virsū? Kas viņam paliek? Paliek tikai viņa aplaimotājs Dieva tuvums. Dieva vārds saka:

“Ja kāds saka: es mīlu Dievu, un ienīst savu brāli, tad viņš ir melis; jo, kas nemīl savu brāli, ko viņš ir redzējis, nevar mīlēt Dievu, ko viņš nav redzējis.” (1. Jāņa 4:20)

Ļoti viegli ir mīlēt to, ko tu neesi redzējis. Cilvēks un Dievs ir ļoti tuvu. Kā mēs attiecamies pret cilvēkiem, tāda ir mūsu attieksme arī pret Dievu. Dieva tuvums ir kas vairāk, ne tikai piedzīvot Dievu. Attiecības ar cilvēkiem. Pāvilu atstāja daudz cilvēku, bet bija arī tādi, kas palika ar viņu, un tie bija viņa cilvēki. Neviens viņam tos nevarēja atņemt. Esot apcietinājumā, Pāvils raksta filipiešiem:

“Bet es iekš Kunga Jēzus ceru drīz sūtīt pie jums Timoteju, lai es, pārliecinājies, kā jums klājas, kļūtu līksms. [..] Bet es droši ceru iekš Tā Kunga, ka arī pats drīz nākšu.” (Filipiešiem 2:19,24)

Viņš ir apcietinājumā un joprojām domā par draudzi un cilvēkiem. Jā, citi ir novērsušies, bet citi ir palikuši. Šie cilvēki joprojām ir viņa sirdī.

4)     Apziņa par padarīto Dieva valstības labā. 

Mēs katrs esam ieguldījušies un strādājuši, lai izglābtu cilvēku dvēseles. Šo apziņu tev neviens neatņems. Tev ir apziņa, ka tu esi gājis un ej Dieva gribā. Un, ja pienāk brīdis, kad tevi aptur un tu vairs nekur nevari iet, tev ir apziņa, ka tu esi izdarījis visu, ko tu esi varējis izdarīt, tā rada tevī Dieva tuvumu un pat sajūtu un apziņu par padarīto. Par ko cilvēks domā, kad saprot, ka drīz jau ir beigas? Es domāju, ja viņš ir kaut cik normāli domājošs cilvēks, viņš domās par to, kā viņš ir nodzīvojis savu dzīvi un ko viņš ir atstājis aiz sevis. Kad Jēzus kalpoja virs zemes, lūgšanā Dievam Viņš teica:

“Es Tevi esmu paaugstinājis virs zemes, pabeigdams to darbu, ko darīt Tu Man esi uzdevis.” (Jāņa evaņģēlijs 17:4)

“Tagad varu mirt pie krusta, augšāmcelties un valdīt.” Bet ko Viņš izdarīja pirms tam? Sagatavoja mācekļus. Kad Jēzus gāja pie krusta, Viņš gāja tikai tad, kad bija sagatavojis mācekļus. Viņš zināja, ka Viņš ir nodzīvojis savu dzīvi godam, ka ir ieguldījies Dieva valstības darbā. Katrs pēc savām spējām mēs ieguldāmies Dieva darbā, un tas dod apziņu un atziņu par Dieva tuvumu. Vispirms ir Dieva klātbūtne, kas saistās ar personīgām attiecībām ar Dievu, kad tu ej savā lūgšanu kambarī. Arī draudzē tu slavē un pielūdz Dievu, un tās ir attiecības ar Dievu, tā ir Dieva klātbūtne. Taču ir vēl citi aspekti – attiecības ar cilvēkiem, apziņa par padarīto valsts labā, apziņa par rītdienu. Lai arī kādā situācijā tu būtu šodien, vai tā ir slimība, vai fiziski ierobežojumi, vai neziņa par nākotni, kad tu atminies, ka draudze pēkšņi vairs nevarēja pulcēties, varbūt tu domā, ka tas ir viss, ko tu esi varējis izdarīt, vairs nav nekādu iespēju. Par prāmi “Estonia” ir ļoti daudz sazvērestības teoriju. Atkal ir iesākta kārtējā krimināllieta par prāmi “Estonia”. Kuģis noslīka tikai tāpēc, ka atvērās vizieris, fabrika nebija pietiekoši piestrādājusi pie konstrukcijas. Zviedrijas valdība aizliedza nirt pie prāmja, bet šoreiz paldies žurnālistiem, kuri pamanījās nolaisties, safotografēt un safilmēt. Izrādās, šobrīd tas jau ir fakts, ka tur ir milzīgs caurums, kurš ir izsists mākslīgi, sadursmē ar zemūdeni, vai ir bijis sprādziens, un tas tika noklusēts. Prāmja katastrofā aizgāja bojā 800 cilvēku. Vēl viens Titāniks, kur neviens nav vainīgs un neko nezina, viss ir kārtībā, masu kaps, lejam virsū betonu. Sazvērestības teorija. Kādi domā citādāk, un dažs labs iesaistītais ir vienkārši pazudis. Nāks laiks un redzēs, kas bija teorija un kas bija patiesība. Protams, ir daudz spekulāciju, taču kaut kur ir arī patiesība. Ja kaut kur ir pārāk daudz melu, tad tā nav tikai teorija, tā ir sazvērestība.

5)     Apziņa par rītdienu.

Tev paliek attiecības ar Dievu, tev paliek cilvēki, klātienē vai neklātienē, tev paliek apziņa par padarīto un par rītdienu, ko tu vēl padarīsi.

“Pēc šiem notikumiem Pāvils garā apņēmās pārstaigāt Maķedoniju un Ahaju un iet uz Jeruzālemi, sacīdams: "Pēc tam kad būšu tur bijis, man jāredz arī Roma."” (Apustuļu darbi 19:21)

Lai arī kur Pāvils neatrastos, viņam vienmēr bija plāns virzīties uz priekšu.

“Labo cīņu es esmu izcīnījis, skrējienu esmu pabeidzis, ticību esmu turējis. Atliek man tikai saņemt taisnības vainagu, ko mans Kungs, taisnais tiesnesis, dos man viņā dienā, un ne tikvien man, bet arī visiem, kas ir iemīlējuši Viņa parādīšanos.” (2. Timotejam 4:7-8 )

Realitātē Pāvils devās ne tikai uz Romu, bet cauri visiem cietumiem un grūtībām viņš ir devies arī uz Spāniju. Tā bija apziņa par rītdienu, ko tu vēl izdarīsi. Sapņo par to, ko tu jau esi izdarījis un ko tu vēl izdarīsi. Lūk, caur ko tavā dzīvē ir Dieva tuvums, – caur to, ka tev ir personīgas attiecības ar Dievu, ka tu praktizē to savā dzīvē, caur to, ka ir cilvēki tev apkārt un tavā sirdī, caur to, ka tev ir apziņa, ko tu esi padarījis, un apziņa, ko tu vēl padarīsi, tev joprojām ir sapņi. Cilvēks ar sapņiem nevar nomirt. Ir ļoti grūti apturēt cilvēku, kuram ir vīzija un sapņi. Tevi neviens neapturēs! 300 spartiešu līderis Leonīds teica ienaidniekam: “Nāc un paņem!” Tie bija 20 000 karavīri pret 300 spartiešiem. Kad spartieši gribēja padoties tāda pārspēka priekšā, viņš teica: “Nāc un paņem.” Draugs, dzīvo līdz mūža galam ar apziņu, ka tu esi cīņā un esi cīnījies līdz galam.

“Bet man paliek mans aplaimotājs Dieva tuvums; man ir prieks savu cerību likt uz Dievu To Kungu, lai paustu visus Tavus darbus.” (Psalms 73:28 )

6)     Pašizaugsme.

Tu ne tikai sapņo, bet arī pastāvīgi audz. Arī tad, kad tev vairs nav nekādas iespējas, tu joprojām vari augt un pilnveidoties. Svētais Augustīns 399. gadā ir teicis tā: “Cilvēks ir gatavs iet simtiem kilometru, lai ieraudzītu okeāna plašumus un varenību. Viņš vēro debesu plašumus, ar sajūsmu vēro upes, līdzenumus, ūdenskritumus, kalnus, bet sevi pašu, brīnumaināko radījumu, viņš neievēro.” Vai nav brīnišķīgi? Sevi pašu, brīnumaināko radījumu! Draugs, tu esi brīnumains un unikāls! Tu esi Dieva lolojums, ievēro sevi un pilnveidojies.

Uz kāda ietekmīga un bagāta cilvēka kapakmens bija iegravēts: Es centos, bet man nesanāca. Tad es mēģināju vēl un guvu panākumus. Nepārtraukta pilnveidošanās. Nesanāca, mēģini vēl. Kā mēs pilnveidojamies? Caur cilvēkiem, skatoties uz tiem, kuri ir priekšā un kaut ko sasnieguši. Ir arī grāmatas. Man bija skolotāja, kura bez brillēm neredzēja, un mēs vienreiz viņas brilles palikām zem stikla uz viņas galda, un viņa tās ņēma un nevarēja paņemt. Tas bija smieklīgi; viņa nebija dusmīga skolotāja, bet pēc tam viņa atzīmes salika pa savam. Pagāja daudzi gadi, es jau biju ar Dievu un kalpoju kā mācītājs. Viņa mani uzmeklēja un uzaicināja ciemos. Es aizgāju ciemos, un izrādījās, ka viņa bija kļuvusi ticīga. Mēs parunājām par Dievu, un viņa ļoti nopietni teica: “Es mācos Bībeli, psalmus no galvas.” Kāpēc? Ne jau prieka pēc, viņa saka, bet ar redzi kļūst arvien sliktāk, un būs tā, ka vairs neredzēs. Vai tu pašizglītojies ar Dieva vārdu? Ne tikai lasi, bet mācies no galvas Rakstu vietas! Draugs, pat ja tu esi tās jau lasījis, ņem un vienkārši lasi, lasi, kamēr esi piesūcies ar tām. Interesē vai nē, lasi, lasi, domā un lasi, kamēr tu zini no galvas. Tie, kuri jau daudzus gadus ir ar Dievu, evaņģēlijus zina no galvas. Es lasu, un tas ir manā galvā, zemapziņā. Cik Dievs ir labs! Nav tik svarīgi, kā rīkojas bezdievji, ir svarīgi, kā rīkojamies mēs paši. Ļaunums pasaulē ir un būs, bet mūsu uzdevums ir celt Dieva valstību un iet līdz galam, lai mūsu soļi nesaļodzās un ticība neiznīkst.

“Bet man paliek mans aplaimotājs Dieva tuvums; man ir prieks savu cerību likt uz Dievu To Kungu, lai paustu visus Tavus darbus.” (Psalms 73:28 )

Pats svarīgākais ir aplaimotājs Dieva tuvums, kas ir saistīts gan ar emocijām, gan apziņu.

Mācītāja Mārča Jencīša sprediķi “Dieva klātbūtne” pierakstīja un rediģēja draudzes “Kristus Pasaulei” redakcija

Seši mīti par Dievu un draudzi

Publicēja 2020. gada 5. okt. 20:02Līga Paņina

Ziņas datums 06.10.20.

Šodienas tēma - “Seši mīti par Dievu un draudzi.” Tēmu esmu izveidojis interesantā veidā. Ja tu ieiesi internetā un atradīsi kādu garīgu literatūru, kurā tiek runāts par šo tēmu, vai parunāsi par to ar kādu mācītāju vai gudru cilvēku, dzirdēsi dažādas atbildes. Izskanēs pat tādas atbildes, kas attiecināmas uz dažādiem laikiem, kultūrām un cilvēku tipiem. Es vēlējos noskaidrot, kādi ir mīti par Dievu un draudzi tieši šodien Latvijā, nevis PSRS laikā, nevis divdesmit vai desmit gadus atpakaļ, un nevis to, kā uz šīm parādībām skatās Krievijā, ASV vai tepat Baltkrievijā vai Igaunijā, bet precīzi Latvijā šodien. Es aptaujāju savu komandu, un kopumā atbildēja aptuveni piecpadsmit cilvēki, kuriem ir pieredze un kuri strādā ar cilvēkiem. Daži no komandas arī aptaujāja savas grupiņas, jautājot par to, kas ir izplatītākie mīti, atrunas jeb cilvēku argumenti tam, kāpēc viņiem nevajag Dievu un draudzi. Esmu apkopojis visas atbildes, un no tā arī ir tapis šis sprediķis. Mans secinājums ir līdzīgs Salamana vārdiem: “Nav nekā jauna.” Tāpat kā Jēzus Kristus vakar un šodien ir tas pats mūžīgi, arī šie argumenti “es negribu nodoties Dievam”, “es negribu apmeklēt draudzi un piederēt pie draudzes” un “man nav vajadzīgs Dievs” nemainās. Varbūt var mainīties kāda mīta aktualitāte konkrētā brīdī, bet tie paliek vieni un tie paši arī šodien Latvijā. Šobrīd tie ir seši. Pirmais arguments jeb pamats, uz kura mēs balstīsimies, lai atspēkotu šos mītus un saprastu, kā atbildēt cilvēkiem un kā domāt pašiem, ir Bībele. Tas ir Dieva vārds. Pirmām kārtām, lai atbildētu uz jebkuru jautājumu vai atrunu un lai izklīdinātu mītus, mums ir jāvēršas pie Dieva vārda. Tāpat varam raudzīties arī uz personīgo pieredzi, kā arī uz zinātni utt. Ir dažādi aspekti. Mēģināsim šos mītus atspēkot, pirmkārt, no Bībeles, kā arī likt lietā veselo saprātu un loģiku. Šodien nebūs nekāda dižā mācība vai zinātniskie skaidrojumi. Viss būs ļoti vienkārši un skaidri. Mīti netiks sarindoti pēc prioritātes vai spēcīguma.

1. Dieva nav. Šis ir visizplatītākais mīts un cilvēku atbilde uz jautājumu: “Kāpēc tev nevajag draudzi?” Cilvēki atbild: “Tāpēc, ka Dieva nav.”

2. Ļaunums. Ļoti bieži cilvēki jautā: “Ja Dievs ir tik labs un man Viņš ir tik ļoti vajadzīgs, kāpēc pasaulē ir tāds ļaunums? Ja Dievs būtu, tad Viņš nebūtu pieļāvis šādu ļaunumu. Nevar būt, ka Dievs ir labs (un ka Viņš vispār ir), ja pasaulē ir tāds ļaunums.” Principā, šos pirmos divus punktus varētu apvienot.

3. Lai ticētu Dievam, man nav vajadzīga draudze. Cilvēki bieži saka: “Es ticu savā sirdī, tāpēc man draudzi nevajag.”

4. Draudze manipulē, kontrolē un apkrāpj cilvēkus. Šis ir apvainojums pret draudzi. Pie šī mīta visbiežāk tiks minēta nauda. “Draudzē viss ir naudas dēļ, tas viss ir bizness.” Tā ir neuzticēšanās draudzei kā tādai, kam, protams, kaut kādā mērā arī ir pamats. Ne vienmēr draudze ir rādījusi labu priekšzīmi, tomēr šāds mīts pastāv, un to var atspēkot.

5. Ja es nākšu pie Dieva un uz draudzi, tad neko vairs nedrīkstēšu. Dzīve ar Dievu nav interesanta. Tas pavisam noteikti ir mīts. Dzīve ar Dievu, draugs, ir ļoti interesanta!

6. Es pats visu spēju, tāpēc man Dievs nav vajadzīgs. Tie ir cilvēki, kas nenoliedz Dieva esamību, bet apgalvo, ka viņiem Dievu nevajag. Dievu vajagot tikai vājiem un aprobežotiem cilvēkiem. Šāda tipa cilvēki uzskata sevi par gana normāliem un stipriem un apgalvo: “Man Dievs nav vajadzīgs.”

Izskatīsim pēc kārtas šos visus mītus un centīsimies pēc Dieva vārda, veselā saprāta un loģikas tos atspēkot.

1. mīts – Dieva nav.

Ko par to saka Dieva vārds?

“Es mīlu tos, kas mani mīl, un tie, kas mani laikus meklē, mani arī atrod.” (Salamana pamācības 8:17)

Jautājums patiesībā nav par to, vai Dievs ir vai Dieva nav. Jautājums ir – ko cilvēks meklē? Mēs tikko klausījāmies draudzes māsas liecību, kura bērnībā jutās kā puišelis, bet tagad sevi apzinās kā sievieti un ir precējusies ar vīrieti. Attiecīgi tas, kāda ir bijusi mūsu bērnība un kāda ir veidojusies mūsu pasaules uztvere, ir saistīts ar to, ko mēs vispār meklējam. Bet Dieva vārds patiesībā saka: “Ja tev ir informācija par Dievu un apjausma par Viņu, ja ir veselais saprāts, tad tu skaties un redzi, ka pat daba rāda, ka Dievs ir. Ja cilvēks meklēs, viņš Viņu atradīs.” Ja tu meklēsi, tad atradīsi. Dieva vārds saka: “Kas Mani laikus meklē, Mani arī atrod.”

“Meklējiet To Kungu, kamēr Viņš atrodams, piesauciet Viņu, kamēr Viņš ir tuvu!” (Jesajas grāmata 55:6)

Tāda ir Dieva griba. Meklē Viņu, kamēr Viņš ir atrodams, jo pienāks diena, kad būs par vēlu meklēt, diena, kad tu pats visu redzēsi, kad tu stāvēsi Viņa priekšā un atskaitīsies. Tu jau būsi izdarījis savu izvēli šeit uz zemes par to, kur vēlies pavadīt mūžību. Bībele saka, ka cilvēkam ir nolemts vienu reizi dzīvot un vienu reizi mirt, un pēc tam ir tiesa, un ticīgie tiesā nenāk. Ticīgs cilvēks ir tas, kurš ir pieņēmis Jēzu Kristu kā savu Glābēju. Tad Kristus mājo tevī un tu mājo Kristū. Tu piederi Debesīm, Debesis ir tevī un tu esi Debesīs jau šeit, zemes virsū. Tu esi savienots ar Debesīm. Kad, kā Pēteris saka: “Kad šis laicīgais telts mājoklis tiks nojaukts,” kad tu iziesi no savas miesas, draugs, tu automātiski dosies uz vietu, kas sagatavota tiem, kas Viņu mīl.

“Bet tā ir, kā rakstīts: ko acs nav redzējusi un auss nav dzirdējusi un kas neviena cilvēka sirdī nav nācis, to Dievs ir sagatavojis tiem, kas Viņu mīl.” (1. Korintiešiem 2:9)

“Jo, ko par Dievu var zināt, tas viņiem ir atklāts: Dievs pats viņiem to atklājis.” (Romiešiem 1:19)

Pāvils saka, ka Dieva esamība un pat Dieva likumi ir ierakstīti katra cilvēka sirdī. Lai arī cik notrulināta būtu cilvēka sirdsapziņa un lai arī cik ļoti viņš nemeklētu Dievu un censtos dzīvot pēc sava prāta, es personīgi esmu simtprocentīgi pārliecināts, ka katrs, katrs, katrs cilvēks, katrs ateists, katrs bezdievis, katrs, katrs savā sirdī zina, ka Dievs ir. Katrs zina – ja viņš Viņu meklēs, viņš Viņu atradīs, jo Dievs ir. Jo viss, ko par Dievu var zināt, ir tavā sirdī ierakstīts. Man ir sava personīgā pieredze. Es balstos ne tikai uz Dieva vārdu, bet arī uz citu cilvēku un savu personīgo pieredzi. Man ir sava liecība par to, kā es nācu pie Dieva, kā es spēru savus pirmos soļus pie Dieva un kādas bija manas atiecības ar citiem cilvēkiem. Man ir tikai viena liecība, ko arī šoreiz vēlos izstāstīt. Cietuma kamera, es esmu kristietis dažus mēnešus. Kopā ar mani kamerā atrodas rūdīti noziedznieki, recedīvisti. Kamerā bijām septiņi astoņi cilvēki. Izraisījās karsta diskusija par to, vai Dievs ir. Bija viens, kurš teica, ka Dievs ir, bet pārējie apgalvoja, ka nav. Tie pārējie bija visi mani kameras biedri. Viņi teica: “Dieva nav. Kur tad Dievs bija, kad mana mamma nomira? Kur tad Dievs bija tajā un tajā situācijā?” Tika izteikti dažādi argumenti par to, kāpēc pasaulē ir tik daudz ļaunuma. Tad Svētais Gars man pateica priekšā uzdot kādu jautājumu, līdzīgi kā tad, kad Jēzus sarunājās ar Nātaniēlu. Jēzus teica viņam: “Pirms tu nāci uz šejieni, Es redzēju tevi zem vīģes koka sēžam.” Tajā brīdī Nātaniēls sāka ticēt Jēzum un teica: “Tu esi Dieva Dēls!” Jēzus Nātaniēlam pateica to, ko dabiski viņš nevarēja zināt. Tas bija atziņas vārds. Es saviem kameras biedriem teicu: “Jūs visi apgalvojat, ka Dieva nav. Tad pasakiet man tagad godīgi, kāpēc jūs visi brīdī, kad par mata tiesu bijāt no nāves, lūdzāt Dievu, kura nav?” Tas bija pārdabiski. Es nevarēju zināt, ka viņu dzīvēs patiešām bija šāds brīdis. Kamerā iestājās pilnīgs klusums. Cilvēki, kas jautājumu dzirdēja, pēkšņi kļuva godīgi. Viņi visi bija lūguši Dievu, kura nav un par kura neesamību viņi tik aktīvi iesaistījās šajā karstajā diskusijā un strīdā.

Dievs ir, un katrs viens to apzinās. Lūk, moments no manas dzīves. Būdams narkomāns, dzērājs un likuma pārkāpējs, kārtējo reizi naktī devos uz mājām gulēt. Tajā laikā es nemēdzu būt skaidrā prātā. Līdz pilsētai bija jāiet aptuveni piecpadsmit līdz divdesmit minūtes. Gāju pa Jūras ielu, kurai gar malām auga vītoli. Ejot pa ielas vidu uz mājām, kunga dūšā es kliedzu: “Dievs, Tevis nav!” Tas bija komēdiju kluba cienīgs sižets. Es piefiksēju šos vārdus, un sirdī iedūrās apziņa. Es jautāju sev: “Ko tu runā? Ar ko tu runā?” Man bija neizdevusies, slikta dzīve. Man nebija daudz atlicis, dzīvojot tādā veidā, kādu es tajā brīdī biju izvēlējies. Citādāk es nespēju dzīvot. Es peldēju pa straumi, un man bija visas iespējamās atkarības. Es biju nelaimes čupiņa. Gāju pa ielas vidu un kliedzu: “Dievs, Tevis nav!” Kāpēc es tā dzīvoju? Ir ļoti viegli vainot citus pie savām nelaimēm, visvieglāk, protams, ir vainot tuvākos cilvēkus un Dievu. Ļoti skaidri atceros toreizējo iekšējo sajūtu. Iekšēji es simtprocentīgi zināju: Dievs ir. Arī notikums ar kameras biedriem to pierāda. Tā ir loģika. Tie ir vienkārši dzīves piemēri un ilustrācijas no manas pieredzes. Katrs cilvēks zina, ka Dievs ir. Katrs ateists to zina. Viņš var noliegt to un izdomāt teorijas tam, ka Dieva nav. Padomju laikā bija tāds smieklīgs pieņēmums, ka vārds ‘ateists’ ir veidojies no vārda ‘ateja’ (tualete). Gramatiski gan tas tā nav, bet, kas zina, jāpajautā valodniekiem par vārda sakni. Lai nu kā, šis vārds skan kā ‘ateja’. (Ateists – tas, kurš ir atejā.) Aptuveni 1984. gadā mūsu skolā bija dažādi pulciņi, un viens no tiem bija ateistu pulciņš. Neviens tajā nevēlējās būt, un es zinu, kāpēc. Mēs bijām sporta klase, kurā mācījās īpaši sportiski puikas. Mums mācības bija otrajā plānā, bet primāri – sporta aktivitātes un dažādas palaidnības. Atceros kādu meiteni. Ja kādreiz šī meitene klausīsies šo svētrunu – piedod. Meiteni sauca nevis vārdā, bet par ateju, jo, šķiet, viņa bija vienīgā, kas iestājās ateistu pulciņā. Katrā ziņā, Limbažu 1. vidusskolā un pamatskolā nebija populāri būt par ateistu. Visa mūsu padomju jaunatne zināja, ka Dievs ir. Dieva pretinieks tika saukts nesmukā vārdā un varēja dabūt kādu interesantu iesauku, un visu dzīvi to pēc tam nožēlot.

Spekulācijas par Dieva esamību būs vienmēr. Gagarinam vai kādam citam no pirmajiem kosmonautiem, kas devās kosmosā, uzdeva jautājumu: “Vai tu Dievu redzēji?” Amerikāņu pirmais kosmonauts bija ticīgs cilvēks tieši tāpēc, ka viņš kosmosā Dievu neredzēja. Viņš redzēja kaut ko citu. Šis kosmonauts teica, ka tas, ko viņš redzēja, nav rokām veidots un nav izskaidrojams ar prātu. Dievs ir! Un cilvēka sirdī tas ir ierakstīts. Un to apliecina Dieva vārds. Bībele ir Dieva atklāsme cilvēkiem par to, kāds ir Dievs. Te nav runas par to, VAI Dievs ir, bet KĀDS ir Dievs. Personīgi es esmu iepazinis Jēzu kā savu personīgo Glābēju.

Pirmā mīta (“Dieva nav”) sadarbības partneris it kā ir zinātne. Cilvēki mācās skolās, universitātēs, kļūst par profesoriem, pat studē teoloģiju, kā mēs redzam, un Dievu nepazīst, jo ir tālu no Dieva principiem. Gan kristieši, gan arī nereti kāds zinātnes piekritējs mēdz nolikt zinātni pretī Dievam jeb kādi teologi vai kristīgās draudzes piekritrēji pretī zinātnei noliek Dieva vārdu. Piemēram, ir mācītāji, kuri apgalvo, ka medicīna nav no Dieva. Tie ir meli. Tajā pašā laikā kāds medicīnas darbinieks vai zinātnieks varētu pateikt, ka Dievs brīnumus nedara un ka ticība ir veltīga, un tas nepalīdz veselībai. Arī tie ir meli. Mums katram ir nepieciešams saprast, ka zinātne un teoloģija jeb zinātne un ticība Dievam nav kaut kas tāds, ko vajadzētu nolikt vienu otram pretī. Tie ir jēdzieni, kas viens otru papildina. Bet cilvēki bieži ieņem vienu vai otru pusi, apgalvojot, ka zinātne ir no velna. Kādi citi apgalvo, ka ticība, kristīgā mācība un teoloģija neatbilst nekādiem zinātniskiem faktiem. Tā nav patiesība. Vēlos kā piemēru minēt cilvēku, kura vārdu bieži dzirdam sarunās par Dievu. Šis cilvēks ir Čārlzs Darvins. Mēs visi zinām evolūcijas teoriju. Ja būtu kāda grāmata par elli, tad noteikti viņš tiktu atspoguļots kā tāds, kas ellē mokās briesmīgāk par citiem. Zini, es vienmēr nevaru piekrist redzējumiem un vīzijām par Debesīm un elli, ko cilvēki ir redzējuši un stāsta, katrs pēc saviem tēliem un domām. Ja mēs neiedziļināmies tajā, kas Čārlzs Darvins bija un ko viņš mācīja, tad mēs noteikti teiksim, ka viņš ir antikrists, bezdievis utt. Kāds noteikti apgalvotu, ka viņa dēļ pasaulē ir evolūcija teorija un cilvēki netic Dievam, un skolās māca nevis kristīgo mācību, bet evolūcijas teoriju. Es vēlos tev nedaudz pastāstīt par šo cilvēku. Pirmkārt, Darvins savu izglītību sāka ar teoloģiju. Viņš mācījās par mācītāju anglikāņu draudzē un ieguva bakalaura grādu teoloģijā. Čārlzam Darvinam, kura evolūcijas teoriju māca skolā, ir bakalaura grāds teoloģijā! Viņam kristīgā mācība un Bībeles zinātne nav sveša. Čārlza sieva bija dievbijīga sieviete. Viņa gan bija arī viņa māsīca. Viņš laikam vēl nebija visu to evolūcijas teoriju izpētījis un nezināja kādas lietas. Viņam pat īsti neko nevajadzēja pētīt, jo Dieva vārds saka, ka laulības starp radiniekiem var izraisīt problēmas. Tas nebija pat jāpēta. Tas arī izraisīja problēmas. Viņiem piedzima desmit bērni, un daļa no tiem bija ar nopietnām problēmām, trīs pat nomira. Citi guva zināmus sasniegumus savā dzīvē. Tātad, ar baznīcas lietām Darvins nebija svešs. Par viņa dzīvesgājumu ir brīvi pieejama un lasāma informācija. Faktiski, Čārlzs Darvins bija ticīgs cilvēks, tajā pašā laikā atdzisis, atkritis un atstājis savu Radītāju. Bet viņš nekad un nekur savos darbos nepierāda, ka Dieva nav. Ja iedziļinās, viņš arī nepierāda to, ka cilvēks ir cēlies no pērtiķa, katrā ziņā ne no tāda, kādu mēs šodien redzam. Dažkārt mēs smejamies, sakot: “Tavs vectēvs ir pērtiķis.” Ateistam vectēvs sanāk pērtiķis. Savos darbos Darvins uzsver, ka cilvēkam un pērtiķim ir kopīgs sencis. Mēs zinām, kas ir mūsu sencis. Mēs zinām, kā viņu sauc, mēs viņu pazīstam. Bet ap Čārlza Darvina teorijām ir bijušas ļoti daudzas spekulācijas. Un, faktiski, viņa atkrišana no Dieva ir saistīta arī ar viņa meitas nāvi, kas arī ir reāls notikums. Var teikt – pēdējais piliens, pēc kura viņš pilnībā atteicās no visa. Un ļoti skaidri redzams ir viņa dievs. Viņš domāja: “Kāpēc mana meita?” Tas arī ir viens no mītiem, viena no atrunām – kāpēc tik daudz ļaunuma pasaulē.

Romas pāvests Pijs 1950. gadā pasludināja, ka evolūcijas teorija un teoloģija jeb baznīcas mācība nav pretstatā viena otrai, bet ir savienojamas. Par ko ir runa? Ir kreacionisti un ir evolucionisti. Pasaules skolās, kā nu kurā skolā, var mācīt tikai evolūcijas teoriju, bet citā tikai kreacionismu jeb radīšanas stāstu. Kreacionisti ir tie, kas tic, ka visam ir kaut kāds sākums, un tas ir Dievs. Evolucionisti tic, ka viss ir radies pats no sevis, no vienas amēbas, un tālāk viss ir evolucionējies. Tās ir divas pretējas nometnes. Ir skolas, kurās māca abas versijas, un students pats izdomā, kas viņam labāk patīk. Viņš pats domā. Un ir ļoti nepareizi, ja tavs bērns mācās skolā un viņam māca tikai evolūcijas teoriju, tā ir apzināta maldināšana, ārpus konteksta faktu sagrozīšana un piebarošana ar nepareizu informāciju. Abas šīs nometnes radikāli turās pie vienas vai otras teorijas. Viņi negrib normāli uz šo lietu paskatīties un padomāt. Lūk, pie kāda secinājuma es esmu nonācis un nonāks jebkurš normāli domājošs cilvēks, kā pāvests Pijs 1950. gadā. Kreacionisti teiks, ka zeme ir radīta sešās dienās, bet pārējais viss ir no velna. Evolucionisti teiks, ka zeme ir miljoniem, miljoniem gadu veca. Es nekad neesmu ticējis, ka zemi radīja sešās dienās, jo Bībele saka, ka Dievam viena diena ir kā viena tūkstošgade.

“Bet to vien turiet vērā, mīļie, ka viena diena Tam Kungam ir kā tūkstoš gadi un tūkstoš gadi kā viena diena.” (2. Pētera 3:8 )

Man kaut kas neiet kopā par tām dienām. Kā var vienā, divās vai dažās dienās radīt visu dzīvo? Man neiet kopā, kāpēc tā dēļ, ka Ieva pagaršoja ābolu, man tagad ir problēmas. Pāvests Pijs pateica pareizi, ka evolūcija skaidro fizisko aspektu, bet kreacionisms skaidro garīgo aspektu. Tas runā par dvēseles radīšanu. Bet Darvins skaidro miesas radīšanas procesu. Lai kreacionisti domā, kā viņi grib, ka tas viss notika sešās dienās, ka zemei ir 6000 gadi, nav problēmu, es tā nedomāju. Es domāju kaut kur pa vidu. Radīšanas stāsts Bībelē nav reportāža no notikuma vietas. Tās ir Dieva domas, izteiktas ar simboliem un tēliem. Ne tur bija ābols, ne tur bija sešas dienas. Es nezinu, cik dienas bija, ja godīgi. Es nevaru apgalvot, ka tā bija sešas dienas, es nevaru arī apgalvot, ka tie bija miljons gadi. Bet es zinu faktu, ka Dievs radīja debesis un zemi, un Dievs radīja floru un faunu, un Dievs radīja cilvēku. Un, ja godīgi, man ir pilnīgi vienalga, vai tas notika vienā dienā vai 1000 dienās. Zinātne nav pretrunā Dievam, bet zinātne pierāda Dieva esamību, un Dieva vārds papildina zinātni. Kristīgā mācība skaidro tos tukšos laukumus zinātnē, kurus zinātnieki nespēj aizpildīt.

Draugs, zinātne ir laba, medicīna ir laba. Un zinātnei ir jāiet roku rokā ar zinātni par Dievu. Un zinātnei par Dievu ir jāiet roku rokā ar jaunākajiem atklājumiem zinātnē un visām tendencēm. Ja zinātne ir bez Dieva, tā ved strupceļā. Ja ticība Dievam un teoloģija ir bez zinātnes, tā arī ved strupceļā. Viduslaikos baznīca mācīja, ka Zeme ir plakana un balstās uz trīs vaļiem. Visus tos, kas domāja citādāk, cepināja uz sārta – Galileo Galileju, Džordano Bruno un citus. Zinātnieki izpētīja, ka Zeme tiešām ir apaļa, un pierādīja to, bet baznīca pateica: “Tie ir herētiķi, raganas, velni, svilinām, cepinām viņus un skatāmies, kā viņi cepās. Lai visi zina, ka Zeme nav apaļa.” Lūk, tāda galējība var notikt, ja baznīca neņem vērā zinātni. Gan Bībele, gan veselais saprāts, gan personīgā pieredze, gan zinātniskie fakti rāda, ka Dievs ir. Bet tas, vai Dievs IR konkrētam cilvēkam, ir atkarīgs no tā, vai viņš Viņu meklē vai nemeklē.

2. mīts – kāpēc ir ļaunums?

Ja jau Dievs ir, kāpēc pastāv tāds ļaunums? “Ja arī es ticu, ka Dievs ir, kāpēc Viņš ir tik ļauns?” Un šeit es daudz neiedziļināšos, jo tas ir ļoti vienkāršs jautājums, bet cilvēkiem tas ir svarīgi. Vienmēr atcerēsimies, ka pie tā, kāpēc pasaulē ir ļaunums, nav vainojams Dievs. Dievs nav vainīgs. Kāpēc? Tāpēc, ka Dievs mūs ir radījis ar brīvu izvēli, spēju mīlēt un spēju nemīlēt. Dievs mūs nav radījis kā kādas Debesu radības, kā eņģeļus, kuriem nav savas gribas. Viņi nevar izvēlēties. Viņi vienkārši tā ir radīti, ka viņi izpilda konkrētu funkciju, kā puķe uzzied, nozied un viss. Bet cilvēks ir ar garu un dvēseli, spējīgs mīlēt Dievu. Pats Dievs cilvēku ļoti mīl, tāpēc radīja mūs kā Sev līdzīgas būtnes. Bībelē pat ir rakstīts: “Jūs esat dievi.”

[..] Es esmu sacījis, jūs esat dievi.” (Jāņa evanģēlijs 10:34)

Mums ir dievišķa daba. Tu esi perfekti radīts, bet ar brīvu izvēli. Un brīva izvēle nevar būt un tu nevari mīlēt, ja tu esi ieprogrammēts to darīt. Lūk, kāpēc ir ļaunums pasaulē. Tu to saproti? Dievs ir džentlmenis, Dievs ir mīlestība, un Viņš nevienu nepiespiež Sevi mīlēt, atšķirībā no dažādiem despotiem virs zemes. Viņš nepiespiež, bet ļauj izvēlēties. Viņš pieņem brīvprātīgas attiecības, brīvprātīgu pieķeršanos, brīvprātīgu mīlestību, brīvprātīgu nodošanos. Cilvēks nevar mīlēt, ja viņš ir robots, bez intelekta un bez dvēseles. Bet cilvēks ir garīga būtne, un tieši tādus Dievs mūs ir radījis. Līdz ar to mums ir brīva izvēle. Te ir runa arī par ābolu, pirmo cilvēku grēkā krišanu, kad viņi paši gribēja noteikt, kas ir labs un kas ir ļauns. Viņi izvēlējās. Viņi izmantoja Dieva dotās tiesības izvēlēties – mīlēt Dievu vai mīlēt tikai sevi. Šī iemesla dēļ cilvēki izvēlās. Kad cilvēki egoistisku vai kādu citu motīvu vadīti izvēlās nemīlēt savu tuvāko un rīkoties pretēji Dieva prātam, Dieva plānam, tas atnes sekas. Cilvēki melo, krāpj, apzog un nogalina cits citu. Un ne jau Dievs ir vainīgs pie tā, ka kāds nogalināja otru. Ja kāds ir nogalināts, pie tā ir vainīgs tas, kurš to izdarīja, nevis Dievs, jo Dievs ļauj izvēlēties. Viss ļaunums pasaulē ir no brīvas izvēles. Par demokrātiju kāds cilvēks ir teicis, ka nav sliktākas sistēmas par demokrātiju, bet labāka nav izdomāta. Es laikam varētu piekrist. Nav nekā draņķīgāka par demokrātiju. Nu, tiešām draņķīga, bet nekas labāks jau nav izdomāts. Tas atspoguļo to, pēc kā tiecas cilvēks. Pēc brīvas izvēles! Pēc brīvības – brīvi mīlēt, brīvi domāt. Domu brīvība, izvēles brīvība, ticības brīvība un tā tālāk.

Kāpēc pasaulē ir ļaunums? Cilvēki izvēlās darīt ļaunu, un cieš visi. Tu esi draudzē “Kristus Pasaulei” un no ļaunuma neciet? Tie ir meli, draugs, tu ciet no ļaunuma. Arī mēs baudām grēka sekas, gan savu grēku, gan citu cilvēku grēku sekas. Lūk, kāpēc ir ļaunums. Ja tu ļoti vēlies redzēt ļaunuma avotu, tad ieskaties spogulī un redzēsi cilvēku.

3. mīts – lai ticētu Dievam, nav obligāti jāapmeklē draudze.

Dieva klātbūtnes vieta Vecās Derības laikā bija templis. Par šodienas, Jaunās Derības, templi Dieva vārds saka: “Jūs esat Svētā Gara mājoklis, vai jūs nezināt, ka Svētais Gars mājo jūsos?”

“Jeb vai jūs nezināt, ka jūsu miesa ir Svētā Gara mājoklis, kas ir jūsos un ko jūs esat saņēmuši no Dieva, un ka jūs nepiederat sev pašiem?” (1. Korintiešiem 6:19)

Par Jaunās Derības templi tiek apzīmēta draudze. Kristus ir galva, bet mēs esam Viņa miesa. Un acis vai roka, vai kāja nevar teikt citam: “Man tevis nevajag.” Viņš ir galva, un mēs esam miesa. Vai tā būtu katoļu teoloģija, vai tā būtu kāda cita teoloģija, tā tev apgalvos: “Nav glābšanas ārpus draudzes.” To māca Dieva vārds, to māca Bībele. Vēstulē ebrejiem rakstīts: “Neatstājiet savas sapulces, kā daži paraduši.”

“Neatstādami savas sapulces, kā daži paraduši, bet cits citu paskubinādami un jo vairāk, redzot tuvojamies to dienu.” (Ebrejiem 10:25)

Apustuļu darbos ir rakstīts, ka visi ticīgie skatījās sprediķus onlainā? Visi ticīgie sanāca kopā templī vai dievkalpojumā Ziemassvētkos? Nē. Tur ir tā rakstīts: “Bet visi ticīgie turējās kopā.”

“Bet visi ticīgie turējās kopā [..]” (Apustuļu darbi 2:44)

Ticīgie turās kopā. Ik dienas tie mēdz sanākt templī un pa mājām lauzt maizi.

“Viņi mēdza ik dienas vienprātīgi sanākt Templī, pa mājām tie lauza maizi [..]” (Apustuļu darbi 2:46)

Viņi ne tikai sanāca templī svētdienā, bet IK DIENAS! Mēs reizi nedēļā sanākam templī jeb dievkalpojumā un reizi nedēļā mājas grupās. Draudze “Kristus Pasaulei” ir unikāla ar to, ka esam mājas grupu draudze, vienīgā Latvijā, un varam lepoties ar to. Es nedomāju, ka tas ir labi, ka mēs esam vienīgā. Jo vairāk būtu mājas grupu draudžu, jo vairāk cilvēku iepazītu Dievu, un, jo vairāk cilvēku iepazītu Dieva mīlestību, jo stiprāka būtu Latvijas draudze. Ir draudzes ar mājas grupiņām, bet mēs esam vienīgā draudze, kuras mugurkauls un pamats ir mājas grupiņas. Domājot ar veselo saprātu, spriežot un apsmadzeņojot, es nekur un nekad neko nelasu un neko neredzu, izņemot bojevikos, kur viens cilvēks spēj visu. Nekad un neviens nekur nav sasniedzis neko viens! Tas vienmēr ir noticis komandā. “Bet Mairis Briedis uzvarēja viens pats!” Mairis Briedis strādā komandā! Viņu redz ringā, pārējos cilvēkus tur neredz, bet tā ir komanda. Arī mēs, latvieši, esam viņa komanda, kaut nevarējām viņu atbalstīt klātienē. Skatītāji un līdzjutēji ir kā vēl viens komandas dalībnieks. Ir tāds teiciens: “Pagale viena nedeg.” Man pat nav jāvēršas pie Dieva vārda. Man pietiek padomāt loģiski. Pagale viena nedeg, un es viens neesmu nekas. Viena no cilvēku atrunām ir: “Dievs ir manā sirdī, un man uz draudzi nav jāiet.” Bībele ļoti strikti runā pretējo: “Neatstājiet savas sapulces, kā daži paraduši, jo pēc tam nāk briesmīga tiesas gaidīšana.”

“[..] neatstādami savas sapulces, kā daži paraduši, bet cits citu paskubinādami un jo vairāk, redzot tuvojamies to dienu. Jo, ja mēs pēc patiesības atziņas saņemšanas tīši grēkojam, tad neatliek vairs upuris par grēkiem, bet gan briesmīga tiesas gaidīšana un uguns karstums, kas aprīs pretiniekus.” (Ebrejiem 10:25-27)

Tā tur ir rakstīts? Ir. Par Pēteri Jēzus saka: “Tu esi Pēteris, uz tevis es celšu Savu draudzi, un elles vārti to neuzvarēs.”

“Un Es tev saku: tu esi Pēteris, un uz šās klints Es gribu celt Savu draudzi, un elles vārtiem to nebūs uzvarēt.” (Mateja evaņģēlijs 16:18 )

Ko nebūs uzvarēt elles vārtiem – tevi vienu pašu vai draudzi? Tev pieder uzvara tikai tad, kad esi draudzē. To cilvēku, kurš ir draudzē, velns neaptīs ap pirkstu. Velns neuzvarēs tādu cilvēku un līdz galam aizies tikai tas cilvēks, kurš ir komandā, kurš ir draudzē. Draugs, draudze nav mācītājs un aitu bars. Es bieži to esmu teicis, lai kā arī citi cenšas pasniegt pretējo arī par mūsu draudzi. Pirmkārt, draudze ir mīlestība uz Dievu un savā starpā. Draudze ir dzīvs organisms. Draudze nav sprediķis un visi klausās. Tā ir tikai daļa no draudzes, ko draudze dara, kā tā funkcionē. Draudze ir reālas attiecības savā starpā, kurās mēs zinām cits cita problēmas un lūdzam par tām. Draudze ir komanda ar vienotu mērķi, lai šajā dzīvē kaut ko tiešām kopīgi izdarītu, lai izmainītu šo pasauli, lai Latviju padarītu labāku. Un veids, kā mēs to darām, ir Kristus lielā pavēle: “Ejiet un dariet par mācekļiem visas tautas.”

“Tāpēc eita un darait par mācekļiem visas tautas, tās kristīdami Tēva, Dēla un Svētā Gara Vārdā, tās mācīdami turēt visu, ko Es jums esmu pavēlējis. Un redzi, Es esmu pie jums ik dienas līdz pasaules galam." (Mateja evaņģēlijs 28:19-20)

Tieši draudzē darbojas Dievs. Mums ir tāda dziesma: Šeit darbojas Dievs. ŠEIT darbojas Dievs, nevis tavā guļamistabā. Un tad, kad tu esi bijis draudzē, tad Dievs darbojas arī tavā guļamistabā. Tur visādi dievi var darboties, vai ne? Jā, Dievs ir visur. Un tomēr elles vārtiem nebūs uzvarēt Draudzi. Vēstulē efeziešiem rakstīts: “Kristus miesa ir pilnība, kas visu visur piepilda.”

“Un visu Viņš ir nolicis zem Viņa kājām, bet Viņu pašu pāri visam iecēlis par galvu draudzei, kas ir Viņa miesa, pilnība, kas visu visur piepilda.” (Efeziešiem 1:22-23)

Efeziešiem Pāvils saka, ka zem draudzes kājām viss ir nolikts. Zem mūsu kājām viss ir nolikts. Tā ir pilnība. Tikai esot draudzē, tu esi pilnīgs. Mēs esam tik dažādi, ar daudzām stiprām, pozitīvām pusēm un negatīvām pusēm, ar vājajām un stiprajām pusēm. Un tikai kopā mēs esam pilnīgi. Tev esmu vajadzīgs es, gribi vai negribi. Lai izgriež šo un parāda internetā: “Tev esmu vajadzīgs es…” Bet lai neaizmirst kontekstu pielikt klāt. Tu man esi vajadzīgs. Mēs cits citam esam vajadzīgi. Bībele saka: “Uzceliet no sevis pašiem kā no dzīviem akmeņiem Dievam garīgu namu.”

Un uzceliet no sevis pašiem kā dzīviem akmeņiem garīgu namu un topiet par svētu priesteru saimi, nesot garīgus upurus, kas Dievam ir patīkami, caur Jēzu Kristu.” (1. Pētera 2:5)

Jaunās Derības templis un Dieva klātbūtnes vieta ir draudze. Te ir dzīvības avots. Kad Dievs nāks pakaļ Savējiem, Viņš nāks pakaļ draudzei. Onlainā citi varēs skatīties, kā draudzi paņem. Protams, Dievs redz un Dievs zina katru situāciju, ja kāds grib piekasīties maniem vārdiem, ir dažādas situācijas, kad cilvēks patiešām nevar būt draudzē. Un ne jau tāpēc, ka viņam ir tas vai šitais, bet viņš ir miris vai ir nepārvarami šķēršļi, ka viņš tiešām nevar būt. Draugs, lielākais grēks nav dzert šņabi, lielākais grēks nav lietot kaut kādas tabletes, lamāties vai pārkāpt laulību. Lielākais grēks ir nebūt Dieva klātbūtnes vietā, kur Dievs var tevi mainīt. Tur jau ir tā sāls! Tāpēc Pāvils saka: “Neatstājiet savas sapulces, citādi būs kirdik.” Es vienmēr esmu uzsvēris tikai dažas lietas – BĪBELE, LŪGŠANA, DRAUDZE un KALPOŠANA. Varētu vēl klāt kā pirmo pielikt – JĒZUS. Pirmkārt, Jēzus ir tavs Glābējs, pēc tam – Bībele, lūgšana, draudze un kalpošana. Ļoti elementāras lietas, caur kurām darbojas Dievs. Šeit darbojas Dievs. Arī ļaunie gari tic, trīc un dreb, ir rakstīts:

“Tu tici, ka ir viens Dievs, tu dari labi; arī ļaunie gari tic un dreb.” (Jēkaba vēstule 2:19)

Ļaunie gari arī tic, trīc un dreb, viņi zina, ka ir Dievs. Cilvēki zina, ka ir Dievs. Bet ticīgie ir kopā ne virtuāli, bet klātienē. Attiecīgas situācijas, protams, Dievs redz. Un, ja arī ir attiecīgas situācijas, kad ar likumu ir aizliegts pulcēties, tad, ja likums tiek ievērots un draudze nepulcējas, tā pēc laika atdziest un pārstāj eksistēt. Draudze nevar bez kopā nākšanas. Tas ir pārdabiski. Ja ierobežo draudzes pulcēšanos, draudze iznīkst. Draudze nav onlainā, draudze nav televīzijā, kādā nerealitātē kā fantastikas filmā. Ikviens var dzīvot ilūzijā, ka tic Dievam. Tas ir kaut kas tāds, ko arī globālisti šobrīd cenšas izveidot. Bezskaidra nauda, viss ir onlainā, visi sēž mājās, maskas virsū. Es vispār nesaprotu pasauli. Vienā brīdī zinātnieki saka: “Vajag socializēties un mācīties klātienē.” Paiet pāris gadi: “Šausmas, šausmas, visiem jāsēž mājās un jāmācās neklātienē.” Kur tur ir loģika, es nesaprotu? Vienmēr viņi kaut ko izdomā. Vienu es zinu – draudzei vienmēr ir jābūt klātienē. Lūk, trīs mīti tika atspēkoti. Kas meklē un ieklausās, tas dzird un pieņem. Katrs izdara savus secinājumus.

4. mīts – draudze manipulē, kontrolē un apkrāpj cilvēkus.

Es šeit daudz neko nerunāšu. Bet ko saka Dieva vārds? Kad Jēzus bija augšāmcēlies, Viņa kaps bija tukšs. Bet kapu apsargāja romiešu karavīri, tas bija apzīmogots un dokumentēts, bet notika brīnums – kaps bija tukšs un karavīri, farizeji un augstie priesteri neko nesaprata.

“Un tie sapulcējās ar vecajiem, nolēma bagātīgi dot kareivjiem naudu un tos pamācīja: "Sakiet, ka Viņa mācekļi naktī atnāca un, mums guļot, Viņu nozaga. Un, ja tas zemes pārvaldniekam taptu zināms, mēs viņu gan nomierināsim un gādāsim par to, ka jums nekas nenotiek." Un sargi ņēma naudu un darīja, kā bija mācīti. Un šī valoda ir izpaudusies starp jūdiem līdz šai dienai.” (Mateja evaņģēlijs 28:12-15) 

Ne tikai starp jūdiem šis mīts pastāv līdz pat šai dienai. Vienmēr ir bijuši cilvēki, kuriem augšāmcelšanās fakts ir traucējis. Vienmēr būs cilvēki un, pirmkārt, tas ir velns, kam augšāmcelšanās fakts un vispār draudze kā tāda ir traucēklis. Un tāpēc viņi izmanto propagandu, melus, sagrozītus faktus, naudu un dažādus resursus, lai izveidotu baumas un melu sižetus par draudzi, lai tie iesakņojas tautā. Tu esi dzirdējis apgalvojumu, ka žīdi ēd bērnus? Par kristiešiem runā, ka tā ir sekta, kad nodzēš gaismu, tur notiekot orģijas. Neesi dzirdējis neko tādu? Tās nav no zila gaisa izdomāta pasaciņa aiz gara laika. Nē! Tas ir apzināti un notiek valsts mērogā, to pastiprina attiecīgas institūcijas, specdienesti, kas speciāli taisa sižetus un palaiž tos tautā caur masu medijiem. Lai nostiprinātu dažādus mītus, ka Dievs vispār nav, pie tā apzināti strādā. Un, diemžēl, mēs redzam, ka arī šobrīd Latvijā pie tā strādā. Arī par Jēzus augšāmcelšanās faktu kareivjiem maksāja naudu, lai viņi tautā izplatītu dezinformāciju. Tātad, kāpēc ir tādi uzskati par draudzi? Pirmkārt, protams, draudze nav pats labākais piemērs, tomēr lielākoties gadu simtos ir bijuši savtīgi motivēti reliģiozi un pasaulīgi līderi, kuri ir veidojuši vecus un jaunus propagandas sižetus, kas ir dzīvi joprojām. Mēs esam garīgā cīņā. Mateja evaņģēlijā ir rakstīts, ka Jēzu apvainoja, kad Viņš karājās pie krusta. Viņam garām gāja cilvēki, kratīja galvu un teica:

“Bet garāmgājēji zaimoja Viņu, galvas kratīdami, un sacīja: "Viņš gribēja noplēst Templi un to atkal uzcelt trijās dienās; palīdzi pats Sev; ja Tu esi Dieva Dēls, kāp no krusta zemē."” (Mateja evaņģēlijs 27:39-40)

Cilvēkos bija iesakņojies uzskats, ka Jēzus ir terorists, ka Jēzus gribēja uzspridzināt templi, noplēst to un trijās dienās atkal uzcelt. Bet Jēzus runāja par Savas miesas templi, par Savu nāvi un augšāmcelšanos. Viņi izmantoja Jēzus paša vārdus, lai uztaisītu raidījumu. Apzināti par Jēzu tika izveidots sižets, ka Viņš ir terorists, alkst pēc varas. Patiesībā Viņš ir Ķēniņš, Viņš ir Kungs, un visi ceļi lieksies Viņa priekšā, jebkurā gadījumā.

5. mīts – esot draudzē, neko nevarēs un neko nedrīkstēs. 

Cilvēki nenāk uz draudzi, jo domā, ka neko nedrīkstēs un neko nevarēs. Cilvēki uztraucās par to, ka būs jāmaksā cena. Un tas tiešām ir arguments, cena patiešām būs jāmaksā. Jēzus pats saka:

“Ņemiet uz sevi Manu jūgu, mācaities no Manis, jo Es esmu lēnprātīgs un no sirds pazemīgs; tad jūs atradīsit atvieglojumu savām dvēselēm. Jo Mans jūgs ir patīkams un Mana nasta viegla.” (Mateja evaņģēlijs 11:29-30)

“Un, kas savu krustu neuzņemas un Man neseko, tas Manis nav vērts.” (Mateja evaņģēlijs 10:38 )

Patiešām, cilvēki baidās nākt pie Kristus, baidās nodoties, arī kristieši nevar nodoties. Kāpēc? “Kas neņem savu krustu un Man neseko, tas Manis nav vērts,” saka Jēzus. Tajā pašā laikā Viņš saka: “Mans jūgs ir patīkams un Mana nasta ir viegla.” Tomēr tas ir mīts, jo cena tev būs jāmaksā jebkurā gadījumā. Ja tu izlem no kaut kā atteikties, ja tu izlem pielikt kādas pūles jeb veltīt savu laiku, lai tuvotos Dievam, lai darītu Viņa gribu, tas tev kaut ko maksās šodien, bet, ja tu to nedarīsi, tas tev kaut ko maksās pēc tam. Piemēram, ja tu pats neplāno savu dzīvi, ja tu pats uz priekšu nevirzies, tad tevi ieplānos kādas organizācijas vai kāds cits. Tevi ieplānos, un tu būsi manipulācijas upuris. Tāpēc ir svarīgi maksāt cenu un pašam iet uz priekšu, nevis peldēt pa straumi. Kas ir vienkāršāk – paņemt kredītu un uzreiz dabūt savu kāroto māju vai mašīnu vai ko citu, vai strādāt un sakrāt eiro pie eiro un tad iegādāties to, ko tu vēlies? Kredīts. Jāmaksā būs abos gadījumos. “Mans jūgs ir patīkams un nasta ir viegla” – jebkurā gadījumā katram cilvēkam būs jāmaksā cena, bet labāk to maksāt ir tagad un darīt to pareizi. Pretējā gadījumā būs jāmaksā lielāka cena, kas sagādās problēmas un nepatīkamus brīžus.

Vēl cilvēki saka, ka dzīve ar Dievu un draudzē nebūs interesanta. Vakar mums bija evaņģelizācija desmit piilsētās. Es pats biju Alūksnē, Gulbenē un Balvos. Viens mūsu draudzes līderis ar palīgiem gāja un uzrunāja cilvēkus Baldonē, un kādi desmit cilvēki viņus bija nolamājuši. Viņi sastapās ar izsmieklu, dusmām un lamām. Tur, kur es biju, es ne ar ko tādu nesastapos. Ir dažādas pilsētas. Šī pilsēta mums arī telpas nedeva. Es neteiktu, ka draudzes cilvēkiem vakar bija neinteresanta diena. Dzīve ar Dievu ir interesanta; tevi lamās, atstums, izsmies, tev pat var iesist, un dzīve patiešām būs interesanta. Nē, nē, Dieva acuraugu nevar aiztikt, un Dievs visu vērsīs par labu. Dzīvē ir dažādi posmi un dažādi brīži. Mēs kā draudze tikko cīnījāmies, strādājām, jo mūs apmeloja, tas izraisīja problēmas, dažādas naida izpausmes un draudus pat nosist un nogalināt. Tajā pašā laikā tas ir izraisījis arī vienotību un ļoti lielu atbalstu no daudziem cilvēkiem dažādās konfesijās, kuri zvana un raksta. Visam ir labās un sliktās puses. Piemēram, Alūksnē ir ļoti skaista vieta – Tempļa kalns un tā apkārtne. Alūksnē šobrīd ir krāsainais rudens, mēs pastaigājāmies un garšīgi paēdām. Un es neesmu no ēdājiem, un to var redzēt. Bet, kad tiešām ir garšīgs ēdiens, kas ir aptuveni reizi mēnesī, tad es ēdu ar baudu. Pārsvarā es ar baudu neēdu, es ēdu tāpēc, ka ir jāēd. Kad saldajam ēdienam brunetei ir pielikta marmelāde ar visu cukuru, man negaršo. Kad marmelāde ir nomazgāta, tad man garšo, zobos nesprakšķ.

Tu esi dzīvs tad, kad tev sāp. Tu esi dzīvs tad, kad tev garšo. Tu esi dzīvs tad, kad notiek kaut kas WOW! Tu esi dzīvs tad, kad tu jūti, ka tu kaut kur dodies, kad tu cīnies. Kad man ir ar kaut ko jācīnās, tas man dod jēgu dzīvot. Es esmu dzīvs! Dzīve ar Dievu ir ārkārtīgi interesanta. Jēzus mācekļiem bija tik interesanta dzīve, ka viņi visi beidza dzīvi vardarbīgā nāvē. Viņi darīja tik interesantas lietas, tik ietekmīgas lietas, ka visi, izņemot Jāni, pabeidza dzīvi vardarbīgā nāvē ar galvu uz leju, ar galvu uz augšu, pie krusta tā, pie krusta šitā, sazāģēti, nošauti. Es nezinu neko interesantāku. Dzīve ar Dievu ir interesanta. Ko Dievs dod, lieto un baudi to. Kad ir ciešanas, izmanto tās. Ir tāda grupa “Imagine Dragons”, un viņiem ir video ar vairāk nekā miljardu skatījumu, nosaukums “Believer”, un tur ir tāds boksa sižets, Dolfs Lundgrēns pretī stāv, cīnās, visu laiku sit. Dziesma ir par to, ka viņam sit, viņam sāp, un tas viņu ceļ. Redzi, pat “Imagine Dragons” to saprot. Tikai nezin kāpēc kristieši to nesaprot. Tu esi dzīvs, kad tu kaut kur dodies. Par to ir jāmaksā cena, un tas ir interesanti. Kad tev ir grūtības, tu zini, ka tu kaut kur dodies. Tu kaut ko paveiksi, kaut kas aiz tevis paliks.

Tie visi ir mīti – Dieva nav un kāpēc ir tāds ļaunums. Tā vienkārši ir cilvēka izvēle nemeklēt Dievu. To Dievu, par kuru viņš zina, ka Viņš ir. Dievs ir, un, kas Viņu meklē, tas Viņu arī atrod. Un jautājums nav par to, ko tu drīkstēsi vai nedrīkstēsi. Jautājums ir par to, ko tu vēlies. Pāvils saka: “Man viss ir atļauts, bet ne viss man der.” Un ne visu tu vēlies. Agrāk es ļoti vēlējos narkotikas, es ļoti vēlējos alkoholu, tā bija manas dzīves jēga, es biju narkotiku pravietis. Mani aicināja gatavot, mani aicināja stāstīt par tām. Man bija visur jābūt klāt, mani lūdza pagatavot, lūdza uztaisīt to ķīmiju. Tā bija manas dzīves jēga. Bet tajā dienā, kad Jēzus ienāca manā sirdī, pēkšņi manī vairs nebija šīs vēlmes. Tāpēc nav runa par to, vai es gribu narkotikas, vai es gribu alkoholu, manī nav vēlmes pēc šīm vielām. Absolūti nav vēlmes. Un tas notika vienā dienā, tajā brīdi, kad es griezos pie Dieva, Viņš ienāca manā sirdī un punkts. Kad tu nāc pie Dieva, tad nav “es nevaru, es nedrīkstu”, bet ir tieši otrādi – “es negribu, es esmu brīvs”. Un kādas lietas, kas ir jāmaina: “Kungs, maini mani. Es iešu, es maksāšu cenu, es iešu uz priekšu, es viens pats to nevaru, palīdzi man.” Kad cilvēks nāk pie Dieva uz draudzi un prasa, vai viņš drīkstēs to vai šo, – tu visu drīkstēsi, bet vai tu gribēsi? Nav taču jābaidās no tā, ko tu vairs negribēsi, ko tev vairs nevajadzēs. Kāpēc tu baidies no tā, ko tu vairs negribēsi? Nebaidies no tā. Ne jau tu nedrīkstēsi, bet negribēsi.

6. mīts – es pats visu varu, tāpēc man Dievs nav vajadzīgs.

Kad man bija četri gadi, nomira mans tētis. Viņš bija kārtīgs padomju laika alkohola patērētājs. Mana mamma saka, ka viņš esot teicis: “Es varu dzert, un es varu nedzert.” Un man tas kaut kā palika galvā, un arī no citiem cilvēkiem es biju dzirdējis, ka es varu to un es varu šito. Tāpēc es arī domāju, ka varu lietot narkotikas un varu nelietot narkotikas. Un tiešām, kad es tās sāku lietot, pirmos pāris gadus tā arī bija. Kad man cilvēki jautāja, kad es no tā tikšu vaļā, es teicu: “Nē, nē. Es gribu – lietoju, gribu – nelietoju.” Un es domāju, ka visi tie, kas dzer šņabi, ir cūkas, bet narkotikas gan ir tīrais kaifs. Šņabdeguņiem bija cūku kaifs, bet es biju lepns, ka lietoju narkotikas. Līdz pirmajai reizei, kad kaut kādu apstākļu dēļ man aizmirsās ielaist savu kārtējo devu. Tad es pirmo reizi piedzīvoju, ko nozīmē, kad nav narkotikas, tie bija opiāti. Konvulsijās rāpojot pa zemi, es jaunajās džinsās izplēsu caurumus. Kad es vairākas stundas biju mocījies, atnāca mans dakteris-narkomāns, melns ar gariem matiem, atnesa kaut ko un ielaida manā vēnā. Lai ielaistu manā rokā narkotikas, viņam bija jāuzguļās virsū ar kājām uz manas rokas, jo mana roka lēkāja kā zivs. Lūk, tādā stavoklī ir nožēlojamie narkomāni. Es biju tādā stāvoklī, kad ir slikti. Es gāju virtuvē un uz kausiņa vārīju narkotikas, puņķi tecēja, pa visiem galiem viss nāca ārā. Saproti, tas ir tāds stāvoklis, ka līst pa visiem galiem, tu esi nekāds, tu neko nevari. Es vārīju narkotikas, tās šļakstījās ārā, un vēl tie puņķi tai kausiņā. Pēc tam es ņēmu un iedūru, trāpīju kaut kur garām, pumpa parādījās. Un pēc tam bija vēl briesmīgāk. Ja salaiž iekšā kaut kādus taukus, kaut kādas netīras lietas, tad sākas trīcēšana, tāda sajūta, ka beigas, un var kaut ar galvu sienā skriet. Pēc tās reizes es sapratu, ka vairs nekad negribu narkotikas, bet nevarēju bez. Es pats varēju? Mans tētis arī teica: “Es pats varu, gribu – dzeru, negribu – nedzeru.” Mēs, cilvēki, esam lepni. Lielai daļai cilvēku Dievu nevajag, jo viņi paši visu “var”. Patiešām, ir lietas, ko cilvēki paši var, un ir lietas, kuras mēs paši, gribam vai negribam, nevaram.

“Nav pestīšanas nevienā citā; jo nav neviens cits vārds zem debess cilvēkiem dots, kurā mums lemta pestīšana." (Apustuļu darbi 4:12)

Mēs nevaram sevi izglābt. Mēs to nevaram. Un ko tu, cilvēk, dosi par savas dvēseles pestīšanu? Kā tu samaksāsi par savas dvēseles pestīšanu? “Ko tas dod,” Jēzus saka, “ja tu visu pasauli iemanto, bet dvēseli pazaudē?” Tu nevari par naudu savu brāli atpirkt, tu nevari par naudu sevi atpirkt, to spēj tikai Dievs. Un jaunu sirdi jeb jaunpiedzimšanas brīnumu spēj paveikt tikai Dievs. Akli redz un brīnumi notiek arī citās reliģijās, to pat spēj sātans un sātana kalpi. Nevajag apgalvot, ka tikai draudzē ir brīnumi. Nē! Cilvēks arī savā spēkā dara brīnumus, un velns dara brīnumus, bet glābj tikai Dievs. “Kas dzīvo un tic Man, tas nemirs nemūžam,” saka Kristus. Tikai Kristus, ne Muhameds, ne Buda, ne joga, ne tavs es, bet tikai Jēzus asinis. Cilvēks nevar visu pats. Lūk, pēdējā rakstvieta no Lūkas evaņģēlija. Dievs sacīja uz kādu bagātu cilvēku, kurš visu bija saniedzis:

“Bet Dievs uz viņu sacīja: tu, bezprātīgais, šinī naktī no tevis atprasīs tavu dvēseli. Kam tad piederēs tas, ko tu esi sakrājis? Tā iet tam, kas sev mantas krāj un nav bagāts Dievā." Un Viņš sacīja Saviem mācekļiem: "Tāpēc Es jums saku: nezūdaities savas dzīvības pēc, ko ēdīsit, ne arī savas miesas pēc, ar ko ģērbsities. Jo dzīvība ir labāka nekā barība un miesa labāka nekā apģērbs. Ņemiet vērā kraukļus, kas nedz sēj, nedz pļauj, kam nav ne šķūņa, ne klēts, bet Dievs viņus uztur. Cik daudz vairāk jūs esat vērti nekā putni. Kurš jūsu starpā ar visu savu zūdīšanos var savam mūžam pielikt kaut vienu olekti? Ja nu jūs pat vismazākās lietas nespējat, ko jūs zūdāties pārējo lietu pēc?” (Lūkas evaņģēlijs 12:20-26)

Tu pat nevari vienu dienu, pat vienu minūti pielikt klāt savam mūžam, tas ir Dieva ziņā. Dievs ir vajadzīgs visiem – gudram un muļķim, bagātam un nabagam, jo Viņš ir Autors, Viņš ir Tēvs. Tēvreizē mēs lūdzam: Mūsu Tēvs Debesīs, tas nozīmē – Tēvs, kas mūs ir veidojis. Viņš labāk zina, kas mums ir vajadzīgs un kad ir vajadzīgs. Viņš labāk mūs pazīst, nekā mēs sevi. Un, kad mēs iepazīstam Dieva vārdu, iepazīstam Dievu, mēs iepazīstam arī sevi un spējam dzīvi nodzīvot pilnvērtīgi, ar uzviju un ar uzvaru, un nākamajā laikā iemantot mūžīgo dzīvību.

Tātad, bija seši mīti par to, kāpēc cilvēki negrib Dievu un kāpēc viņi neapmeklē draudzi. Pirmais bija – Dieva nav, taču tas, kas Viņu meklē, Viņu atrod. Otrais bija – kāpēc ir ļaunums, - jo mums ir brīva izvēle, tāpēc rodas ļaunums. Trešais bija – lai ticētu Dievam, nav obligāti jābūt draudzē, bet Dieva vārds konkrēti saka, ka nav pestīšanas ārpus draudzes un pagale viena nedeg. Un ceturtais bija – draudzē manipulē un kontrolē, un tā ir vesela tēma, protams, bet arī Jēzu apvainoja terorismā, arī par Jēzu bija dezinformācija, ko veidoja sātans un viņa cilvēki, lai kavētu Dieva darbu. Protams, arī draudze pati reizēm dod iemeslus, kāpēc cilvēki par draudzi nedomā labu. Piektais bija – draudzē neko nedrīkst, bet cena būs jāmaksā jebkurā gadījumā, bet Jēzus saka: “Mana nasta ir viegla.” Un sestais – es pats visu varu, es pats sevi varu izglābt. Mēs paši izglābt sevi nevaram, un cilvēka spējas ir ierobežotas. No šīs dienas tu esi gudrāks nekā tu biji vakar. Dievs ir labs. Varbūt kādam šie punkti palīdzēja pieņemt gala lēmumu. Varbūt tu līdz šim domāji, ka Dievs varbūt ir, varbūt nav, un tomēr sāki domāt, ka Dievs ir. Varbūt tu tomēr sāki domāt, ka pats visu tomēr nevari. Varbūt tu gribi visas savas atrunas atstāt un nākt pie Kristus, atstāt savus grēkus un nākt pie Viņa, un iemantot mūžīgo dzīvību, un sākt jaunu dzīvi kopā ar Viņu.

Mācītāja Mārča Jencīša sprediķi “Seši mīti par Dievu un draudzi” pierakstīja un rediģēja draudzes “Kristus Pasaulei” redakcija

Atgriešanās paradīzē

Publicēja 2020. gada 29. sept. 23:45Līga Paņina   [ atjaunināts 2020. gada 29. sept. 23:48 ]

Ziņas datums 30.09.20.

Tava sirds ir atvērta, ausis vaļā, acis vaļā – redzēt, dzirdēt un pieņemt, ko Svētais Gars šodien runā. Marka evaņģēlijā ir interesants teikums – „Viņš bija pie zvēriem.” Gan jau tu esi lasījis šo Rakstu vietu.

Un Viņš bija tuksnesī četrdesmit dienas, un sātans Viņu kārdināja, un Viņš bija pie zvēriem, un eņģeļi Viņam kalpoja.” (Marka evaņģēlijs 1:13)

Jēzus tika ievests tuksnesī un velna kārdināts. Tā ir Rakstu vietu, kurā Jēzum piedāvāja varu un piedāvāja lietas, kuras Viņš noraidīja. Tādā veidā Jēzus izturēja kārdināšanu, un tas notika tuksnesī. Tas bija laiks, kad Viņš bija četrdesmit dienu gavēnī. Tas bija laiks, pirms Viņš sāka kalpot, pirms Viņš sāka darīt brīnumus un zīmes, pirms Viņš iegāja Savā aicinājumā. Tas sākās ar attiecībām ar Dievu, ar gavēni un kārdinājumu. Tu noteikti esi lasījis šo pantu un domājis, pie kādiem zvēriem bija Jēzus. To, ka eņģeļi Viņam kalpoja, vēl var saprast un pieņemt. Lai labāk saprastu, pie kādiem zvēriem gavēņa laikā bija Jēzus, vai tas bija kāds sapnis vai vīzija, Jesajas grāmatā ir skaidrojums.

Zars riesīsies no Isaja celma, un atvase no viņa saknēm nesīs augļus. Un pār to klāsies un to sargās Tā Kunga Gars, gudrības un saprāta gars, padoma un spēka gars, atziņas un Tā Kunga bijības gars.” (Jesajas grāmata 11:1-2)

Isajs bija Dāvida tēvs. Jēzus pēc ciltsrakstiem ir Dāvida dēls. Šeit ir runa par Mesiju, par Kristu, par Svaidīto, par Glābēju, kurš tika apsolīts jau no pasaules iesākuma, jau no brīža, kad cilvēks krita grēkā. Sātana pieviltie cilvēki krita grēkā un pazaudēja savu godību, pazaudēja Dieva tuvumu, Svēto Garu, pazaudēja mūžīgo dzīvību, pazaudēja saikni ar Dievu un sāka dzīvot pēc sava prāta, kā rezultātā ir posts un ciešanas, ko mēs redzam pasaulē. Atnāca Jēzus, un visi tie, kuri tic uz Viņu, nu jau ir simtiem, tūkstošiem un miljoniem, - tās ir izmainītas dzīves, milzīga ietekme, pozitīva ietekme uz pasaules cilvēkiem. Paldies Dievam, ka Dieva vārds joprojām skan, ka Dieva vārds joprojām tiek sludināts, ka cerība cilvēkiem joprojām tiek nesta, neskatoties uz visām ciešanām un negatīvas informācijas gūzmu. Šeit virs zemes ir Viņa draudze, Viņš ir galva un mēs esam Viņa miesa, un mēs nesam augļus. Viņš bija pie zvēriem, un Jesajas grāmatā ir atbilde. Tas ir Svētais Gars, kas mājo tevī. Caur Jēzus Kristus upuri Viņš ir atgriezies tevī, un visa tava miesa pielāgojas tavam garam, kurš ir dzīvs, jo Jēzus saka: „Ja kam slāpst, tas lai nāk pie Manis un dzer! Kas Man tic, kā rakstos sacīts, no viņa miesas plūdīs dzīva ūdens straumes." (Jāņa 7:37-38) Svētais Gars ir tevī. Kā caur vienu cilvēku, Ādamu, visi mirst, tā caur vienu cilvēku, vienlaicīgi Dievu, Jēzu Kristu, visi tiek darīti dzīvi. Kā caur vienu cilvēku, kurš atteicās no Dieva apsardzības, no Dieva gribas, no Viņa klātbūtnes un līdz ar to visām svētībām, ir nāve, tā caur vienu cilvēku, Jēzu Kristu, Svētais Gars, dzīvības avots, atgriežas mūsos un mēs staigājam gaismā. Svētais Gars mūsos, Dieva Gars mūsos. Tas, kas ir mūsos, kad sekojam Viņam, tas parādās arī pie mūsu miesas. Pār tevi klājas un tevi sargā Tā Kunga Gars. Tālāk ir rakstīts par zvēriem, par tiem zvēriem, par kuriem ir runa Marka 1:13. Šajā tuksnesī, kad Viņš bija kārdinājumā, pirms kalpošanas sākšanas, Viņš bija pie zvēriem un eņģeļi Viņam kalpoja. Jēzus ir dzīvības avots un Jēzus ir tas, kurš ar Savu upuri panāca to, ka mēs nonākam tajā stāvoklī, kādā bija Ādams un Ieva. Viņš bija pie zvēriem, kādiem zvēriem?

Tad vilks mājos pie jēra un pantera apgulsies pie kazlēna; teļš un jauns lauva, un trekni lopi būs kopā, un mazs zēns tos ganīs. Govs un lāču māte ganīsies kopā, un viņu bērni gulēs kopā, un lauva ēdīs salmus kā vērsis. Zīdainis bērns rotaļāsies pie odzes alas, un nupat no krūts atšķirts bērns izstieps savu roku pēc odzes spīdošām acīm. Ļauna neviens vairs nedarīs un negrēkos visā Manā svētajā kalnā, jo zeme būs Tā Kunga atziņu pilna kā jūras dziļumi, kas līdz pašam dibenam ūdens strāvu pilni. Un notiks tanī dienā: tautas meklēs Isaja saknes atvasi, kas viņām ir par karogu, un tās mājvieta būs pilna godības.” (Jesajas grāmata 11:6-10)

Lūk, nākotnes idille, Dieva griba, lūk, pazaudētā paradīze, kuru cilvēks zaudēja, lūk, Kristus upuris, Isaja celms, Dāvida sakne. Mēs visi, kas ticam uz Viņu, esam atgriezušies sākotnējā stāvoklī. Mēs, kas esam atguvuši Svēto Garu, ko pirmais cilvēks pazaudēja, un līdz ar to visu dzīvību un svētību, ko sniedz Viņš.

Bet jūs neesat miesā, bet Garā, tik tiešām, ka Dieva Gars mīt jūsos. Bet, ja kādam nav Kristus Gara, tas nepieder Viņam. Bet, ja Kristus ir jūsos, tad miesa gan ir mirusi grēka dēļ, bet gars ir dzīvs taisnības dēļ. Un, ja jūsos mājo Tā Gars, kas Jēzu uzmodinājis no miroņiem, tad Viņš, kas Kristu Jēzu uzmodinājis no miroņiem, arī jūsu mirstīgās miesas darīs dzīvas ar Savu Garu, kas ir jūsos.” (Romiešiem 8:9-11)

Dieva Gars mīt tevī. Pāvils saka, ja jūs to neizprotat, ka Dieva Gars mājo jūsos, ja jūs to nepieņemat, tad jūs vispār neesat derīgi. Ne mācītājs ir mūsos, bet Kristus ir mūsos. Tavs gars ir dzīvs. Ja es savā miesā manu citus likumus, iestrādnes jeb domāšanas veidu, tad mans gars ir dzīvs un es nepārtraukti cenšos dzīvot tā, kā grib Viņš. Tevī ir dzīvības avots. Ja tu esi atzinis Kristu kā savu Glābēju, Svētais Gars ir iemājojis tevī. Ja tu to izproti un seko Viņam, tad dzīvība rosās tevī, tu esi atgriezies pie zvēriem, tu esi atgriezies tādā stāvoklī, kāda pasaule bija pirms grēkā krišanas, pirms cilvēce novērsās no Dieva. Tad cilvēks dzīvoja mūžīgi, tur nebija ciešanas, slimības, vaidi. Tur nepastāvēja jautājums par to, vai sievām jābūt paklausīgām vīriem vai otrādi. Tur nebija ļaunums, tur nebija vajadzīga nekāda hierarhija. Tas viss nebija nepieciešams, jo tā bija paradīze, tāpēc es savu svētrunas tēmu nosaucu „Atgriešanās paradīzē.” Dievs ir iesācējs, pabeidzējs, un Jēzus ir tas, kas sākotnēji, kad sāka kalpot, bija pie zvēriem. Viņš bija tādā stāvoklī, kāds ir paradīzē. Viņš ir tas, kas dzīvo mūžīgi un neslimo. Viņš ir tas, kuram vienmēr viss ir pietiekami. Viņš ir tas, kas spēj visu Dieva spēkā. Viņš ir tas perfektais, ideālais cilvēks, kādu Dievs bija iecerējis kopš paša iesākuma. Ne tas cilvēks, kurš ir grēka samaitāts, sātana pārņemts, bet tas cilvēks, kurš bija tāds kā Ādams un Ieva pirms grēkā krišanas. Draugs, paradīze ir iespējama jau šeit, zemes virsū. Par to mēs runāsim šodien, un es zinu, ka Dievs runās un iedrošinās tevi.

Ļaunuma nebija, jo Jēzus bija pie zvēriem. Viņš atgriezās tādā stāvoklī, kādā eņģeļi Viņam kalpoja. Tādā stāvoklī, kādā viss ir kārtībā, viss ir pareizi. Tādā stāvoklī, kurā nav veģetatīvās distonijas, kurā nav liekais svars, kurā nav depresijas, kurā nav vēzis, kurā nav atkarību, tādā stāvoklī, kurā cilvēks ir brīvs un harmonijā ar Dievu. Tas skan kā utopija, bet tā ir Bībeles jēga, tā ir Dieva griba, jo tik ļoti Dievs ir pasauli mīlējis, ka devis Savu vienpiedzimušo Dēlu, lai neviens, kas Viņam tic, nepazūd, bet dabū mūžīgo dzīvību. Tur nav nāves. Jēzus saka, ka ikviens, kurš Viņam tic, iegūst mūžīgo dzīvību, atgriežas tādā stāvoklī, kādā bija Ādams un Ieva. Viņi bija mūžīgi, nemirstīgi, bet pēc sagrēkošanas ienāca nāve. No brīža, kad tu Kristu ielaid savā sirdī, Jēzus Gars tevī dara tevi mūžīgu. Tu nepārstāsi eksistēt, tu nepārstāsi dzīvot. Kas dzīvo un tic Jēzum, tas nemirs nemūžam, tam ir mūžīgā dzīvība. Vai tā nav labā vēsts? Vai tā nav cerība? Vai tas nav tas, kā dēļ ir vērts dzīvot? Vai tas nav tas, kas atrisina visas tavas problēmas? Viņš bija pie zvēriem. Lūk, cik vienkārši ir izskaidrojama tāda dīvaina Rakstu vieta, un no šīs dienas tu esi gudrāks nekā līdz šim. Tu zini, par ko Jēzus runā, tu zini, par ko runā Marks. Jēzus bija tuksnesī 40 dienas, sātans Viņu kārdināja, un eņģeļi Viņam kalpoja, un tu esi pie zvēriem no tā brīža, kad esi atzinis Kristu kā savu Glābēju. Svētais Gars, dzīvības avots, ir tevī, no tevis plūst dzīvā ūdens straumes un viss, kas ir miris, kļūst dzīvs. Tavā miesā nav vietas slimībai, atkarībām, depresijai un nabadzībai.

Bet tiem nav saknes sevī, un tikai kādu laiku tie ir ticīgi. Kad bēdas un vajāšanas uziet vārda dēļ, tad viņi tūdaļ apgrēkojas.” (Marka evaņģēlijs 4:17)

No tā laika Jēzus iesāka sludināt sakot, lai visi atgriežas no grēkiem, jo Debesu valstība tuvu klāt pienākusi. Debesis ir mūsos. Es tev neiesaku cerēt un gaidīt tikai vienīgi uz Debesīm, kas būs pēc nāves. Es tev iesaku, ka tu apzinies, ka Debesis ir tevī jau šodien. Tavs gars ir dzīvs, tu esi atgriezies paradīzē, atgriezies mājās, Dieva tuvumā. Tev ir Jēzus un tev ir viss! Debesu valstība ir tuvu klāt pienākusi. Tā bija centrālā vēsts, ko Jēzus sludināja.

Bet ejot sludiniet un sakait: Debesu valstība ir tuvu klāt pienākusi.” (Mateja evaņģēlijs 10:7)

Jēzus izsūtīja Savus mācekļus sludināt, ka Debesu valstība ir tuvu klāt pienākusi. Dievs grib, lai katrs viens cilvēks zina, ka Debesu valstība ir tuvu klāt pienākusi, ka Jēzus ir Kungs un caur Viņu katrs cilvēks var pārstāt ilgoties un skumt pēc paradīzes un pieņemt to, ka paradīze ir iespējama jau šeit uz zemes, savā sirdī. Katram vienam ir iespēja atgriezties piepildītā dzīvē.

Es atceros daudzus momentus no laika, kad es biju mazs, un viens no šiem momentiem bija, kad es jautāju mammai, kur es būšu, kad es nebūšu. Es atceros to brīdi, kad es viņai to jautāju. Tādu mazu puisīti nodarbināja šāds jautājums. Es par šo jautājumu daudz esmu domājis. Esmu domājis par pašu būtību, par pašu esību, un noteikti manā mozaīkā kaut kas pietrūka. Manā sirds un dvēseles mozaīkā kaut kas būtisks iztrūka. Mamma man paskaidroja, ka pēc nāves nekas nebūs. Es atceros arī savas izjūtas, jo man mammas atbilde bija iekšēji, emocionāli nepieņemama. Katram cilvēkam sirdī ir paredzēta vieta, kas der tikai un vienīgi Dievam, Svētajam Garam! Ja šī mozaīkas vieta nav aizņemta, ja šī vieta ir tukša, tad cilvēks izjūt emocionālu, garīgu vēlmi meklēt piepildījumu, ko var sniegt tikai un vienīgi Svētais Gars. Tu esi cilvēks, kas pēc būtības meklē paradīzi. Noziegumi, kas tiek izdarīti, kari, kas tiek izraisīti, konflikti ģimenēs, dažādi pārkāpumi un pārmērības pamatā ir saistītas ar to, ka cilvēki meklē savu komfortu, un ļoti bieži viņi to meklē uz citu cilvēku rēķina. Tā ir nepiepildījuma sajūta, pasaule meklē Dievu! Pasaulē nav atbildes, ka ir iespējams atgriezties paradīzē. Cilvēki to meklē visdažādākajās vietās. Visbrutālākie piemēri ir narkotikas, alkohols, vardarbība, ekstrēmas lietas, kas cilvēkiem dod tikai īslaicīgu piepildījumu. Lai kā mēs nemeklētu, vai laimi naudā, vai laimi pretējā dzimuma cilvēkā vai pat savā dzimumā, vai pārmērības seksā, lai kur mēs to nemeklētu, ir daudz labu lietu, un es nesaku, ka daudzas lietas, ko dara cilvēki, ir sliktas, bet šo robu var aizpildīt tikai Dievs, citas lietas to nespēj aizpildīt, šī vieta ir paredzēta tikai Kristum. Tāpēc, kad Jēzus sūtīja Savus mācekļus un teica, lai viņi iet un sludina, ka Debesu valstība ir tuvu klāt pienākusi, ka var atgriezties pie zvēriem, var atgriezties sākotnējā stāvoklī, un tas būs pārdabiski, jo Jēzū Kristū katrs ir jauns radījums, kas bijis, ir pagājis, viss ir tapis jauns, tas ir jaunpiedzimšanas brīnums. Kad cilvēks ir atgriezies paradīzē, tad arī viņa domāšana sāk pieskaņoties tam, kas ir viņā. Cilvēki tev apkārt arī to spēj redzēt un pieņemt un būt paradīzē zemes virsū.

Tūkstoš gadu valstība, kas nāks. Vai esi par to lasījis Bībelē? Tās nav pilnīgas beigas. Tūkstoš gadu valstība būs šeit virs zemes, tas būs laiks, kad velnam nebūs absolūti nekādas varas. Tas būs laiks, par ko Hitlers sapņoja. Hitlers sapņoja par Tūkstošgades reihu. Viņš to bija paņēmis no Bībeles, tikai viņš to vēlējās citā veidā – kā zemeslodi bez ebrejiem un citādi domājošiem. Veids, kādā viņš to centās īstenot, bija miljoniem cilvēku noslepkavošana, cilvēku dalīšana kastās, naida kurināšana, asinspirts tepat Rīgas mežos, Rumbulā. Latvijā vien ir nogalināti 80 000 ebreju. Tepat netālu bija Salaspils nāves nometne. Paskaties, kādi tur kapi, desmit, divdesmit metrus gari, tūkstošiem tūkstošiem cilvēku tur ir noguldīti. Lūk, Tūkstošgades reihs, lūk, izkropļota Bībele. Lūk, dzīšanās pēc paradīzes zemes virsū. Hitlers, kurš uzskatīja sevi par savas tautas tēvu, pat neprecējās, jo bija “precēts ar savu tautu”. Tā bija viņa politika, viņa domas. Viņš bija par to pārliecināts, un viņš aizrāva sev līdzi masas. Kāpēc masas tik viegli varēja aizraut? Jo visos laikos cilvēki meklē paradīzi, piepildījumu. Lūk, nāk viens un saka, ka viņš ir Kristus, būs Tūkstošgades valstība un visa ļaunuma sakne, ebreji, tur vairs nebūs. Mūsu karš nav pret cilvēkiem, bet mūsu karš ir pret ļauniem gariem pasaules telpā. Mūsu karš ir sludināt Dieva valstību, ka Debesu valstība ir tuvu klāt pienākusi. Mums nav vajadzīgs nekāds fašisms, komunisms vai genderisms.

Mums nav vajadzīgas dažādas pasaulīgas sistēmas, jo mēs zinām, ka Debesis ir tuvu pienākušas un atbilde ir Jēzus Kristus. Mums ir dziesma “Mans personīgais Jēzus”. Tu esi atgriezies paradīzē. Kādai draudzes māsai, kurai patīk zīmēt, es šodien jautāju, ko viņai visvairāk patīk zīmēt. Viņa atbildēja, ka lauvas, tā ir viņas mīļākā tēma. Lūk, kādi cilvēki aug draudzē “Kristus Pasaulei”! Tie, kas ir pie zvēriem, kas apzinās savu stāvokli. Lauvas no Jūdas cilts. Pirmie bija Ādams un Ieva. Dievs nolika viņus uz zemes un teica: “Valdiet, augļojieties, vairojieties, baudiet! Tikai vienu lietu nedariet – paši neizlemiet, kas ir labs un ļauns. Atstājiet to Radītāja ziņā. Es zinu labāk, kas ir labs un kas slikts.” Tieši to viņi pārkāpa. Caur Jēzu mēs esam atgriezušies tajā stāvoklī, kādi bijām paradīzē, mēs gan esam vāji, bet tajā pašā laikā kā Kristus, kurš ir Jērs un arī Lauva. Kā tādi, kas prot būt pazemīgi, kad tas ir nepieciešams, un prot arī pastāvēt situācijās un problēmās. Viens par visiem un visi par vienu. Debesu valstība ir tuvu klāt pienākusi.

“Beidzamajā, lielajā svētku dienā Jēzus uzstājās un sauca: "Ja kam slāpst, tas lai nāk pie Manis un dzer!”” (Jāņa evaņģēlijs 7:37)

Katram cilvēkam slāpst pēc paradīzes, katram ir ģenētiski mantots kods, kurš nepārtraukti atgādina to, ka ir kaut kas vairāk, kaut kas labāks. Cilvēki nespēj to saprast un sāk meklēt piepildījumu nevis Kristū, bet dažādās otršķirīgās lietās. Kā jau es minēju, tās ir nauda, cilvēki, darbs, dažādas atkarības, ekstrēmisms, kas noved neceļos, un cilvēki pazaudē to, kas viņiem jau ir.

“Kas Man tic, kā rakstos sacīts, no viņa miesas plūdīs dzīva ūdens straumes." To Viņš sacīja par Garu, ko vēlāk dabūja tie, kas Viņam ticēja; jo vēl nebija Gara, tāpēc ka Jēzus vēl nebija iegājis skaidrībā.” (Jāņa evaņģēlijs 7:38-39)

Tu tici Viņam? Tu tici, ka Kristus ir miris par taviem grēkiem un augšāmcēlies? Tādā gadījumā tu esi dabūjis Viņa Garu, Svēto Garu, ķīlu tam, ka reiz būsi Debesīs. Šobrīd, kā Pāvils raksta, tu raugies kā miglainā spogulī, bet reiz, kad pabeigsi šīs zemes gaitas, tu visu redzēsi pilnībā. Tās Debesis, ko tu reiz redzēsi, šodien jau ir tevī ar Garu. Tu esi saņēmis dievbērnības Garu, kas liek saukt: Abba, Tēvs! Viņš nav tikai Debesīs, bet Viņš ir tevī, mūsu vidū. Kas gan var būt labāks?! Es mīlu Dievu, es mīlu Jēzu, es mīlu Svēto Garu. Es mīlu savu Tēti. Vai tu mīli Dievu? Kāpēc es tik ļoti uzsveru lietas, kuras citiem nepatīk? Personīgas attiecības ar Dievu – Bībele, lūgšana un draudze. Draudzē tu vari nebūt tikai tad, kad esi miris. Draudze ir Kristus miesa – Dievs tevī, Dievs mūsos. Bībelē teikts:

“Neatstādami savas sapulces, kā daži paraduši, bet cits citu paskubinādami un jo vairāk, redzot tuvojamies to dienu.” (Ebrejiem 10:25)

Acs kājai nevar teikt: “Man tevi nevajag.” Ja Svētais Gars ir tevī, tad tu apzinies nepieciešamību pēc Kristus miesas. Vai esi lasījis grāmatu vai redzējis filmu “Lielais Getsbijs” (The Great Gatsby)? Ja kādreiz tumšos rudens vakaros gribās redzēt labu filmu, tad es iesaku šo. Pastāstīšu par filmas un grāmatas jēgu. Grāmatu es neesmu lasījis, bet pastudēju atsauksmes, lai izprastu, un filma ir atainota precīzi pēc grāmatas. Šī filma ir nopelnījusi ļoti daudz naudas, apmēram 350 miljonus dolāru. Arī ieguldīts šajā filmā ir ļoti daudz, tā ir viena no dārgākajām, skaistākajām filmām un viena no tādām, kurai ir jēga un ir vērts to skatīties. Romāna autors ir Frānsiss Skots Ficdžeralds, ļoti populārs amerikāņu rakstnieks, kurš tiek uzskatīts pat otru populārāko angļvalodīgo rakstnieku. Ir dažādi laiki un kritēriji, kā viņš ir ticis vērtēts, bet katrā ziņā Ficdžeralds ir viens no labākajiem amerikāņu rakstniekiem. Runa ir par 20. gadsimta divdesmitajiem gadiem. Ficdžeralds šo grāmatu rakstīja pēc Pirmā pasaules kara. Mācoties no iepriekšējām kļūdām, viņš ļoti rūpīgi strādāja pie grāmatas. Ernests Hemingvejs, kurš Parīzē bija ticies ar Ficdžeraldu šīs grāmatas rakstīšanas laikā un klausījies, kā viņš par savu grāmatu bija teicis ļoti daudz labu vārdu, teica: “Ja tu pats par savu grāmatu saki tik daudz labu, tad tai jābūt labai.” Diemžēl, pēc uzrakstīšanas grāmata nekļuva populāra. Lielu popularitāti tā ieguva tikai pēc rakstnieka nāves. Popularitāte sāka augt 1940. gadā, un tas notika kāda iemesla dēļ. Desmitiem tūkstošu eksemplāru izsūtīja karavīriem uz fronti. Karavīri to lasīja, guva iedvesmu, un tā šīs grāmatas popularitāte vairojās, un šobrīd tā ir iekļauta daudzu valstu skolu obligātajā literatūrā. Mani interesē šī personība, interesē, ka cilvēks prot pateikt tik trāpīgi, tik precīzi parādīt dažādas parādības, konkrētu lietu būtību, procesus cilvēkos un sabiedrībā. Svarīgi ir, ka viņš prot parādīt tā, ka tas “aiziet”. Es neesmu mākslinieks, nezīmēju gleznas, bet, kad es sludinu, es cenšos to darīt tā, lai doma nonāk līdz klausītājiem saprotamā veidā. Mans izteiksmes veids dažkārt iekļauj arī kādu žargonu, bet reizēm tieši tas palīdz nodot konkrēto domu. Es nesaku, ka vajag runāt žargonos, bet es zinu, ka ir bijušas reizes, kad tieši tas vārds ir palīdzējis cilvēkiem saprast lietas būtību. Esmu lietojis izteicienu: “Jums nav smadzeņu.” Es tā nedomāju par cilvēkiem, bet tieši šis vārds palīdz padomāt: “Vai es tiešām neprotu domāt, es neprotu salīdzināt, es neprotu Bībeli lasīt, pats neprotu pētīt?” Trāpīgs vārds, kas šādā veidā pateikts, daudziem liek domāt. Es neesmu mākslinieks, es neesmu bokseris kā Mairis Briedis. Starp citu, apsveicu jūs ar Latvijas uzvaru. Viņš ir numur viens, kas nes Latvijas vārdu pasaulē, un kaut kādā mērā arī Dieva vārdu. Ne gluži tā kā Oleksandrs Usiks, tomēr Briedis demonstrē kristīgus principus. Boksa mačā viņš bildināja savu sievu, lai apprecētos baznīcā, parādot visiem, kā jākārto attiecības. Viņš jau bija ar viņu precējies, bet gribēja to nokārtot arī Dieva priekšā. Nav svarīga konfesija, bet viņa sirds stāvoklis. Tas ir viņa veids, viņa māksla, kā viņš izsaka kaut ko. Ir rakstnieki, mākslinieki, mūziķi, dziedātāji, kas izsaka savas domas, vēsti, kas ir viņu sirdī. Māksla var būt arī ļoti ačgārna un pat perversa. Caur teātri, caur mākslas filmām viņi sniedz idejas, kuras neatbilst dievišķai nostādnei, kas nenes cilvēkam svētību, kas nepalīdz atgūt pazaudēto, kas rāda viltus ceļus, kā atgriezties paradīzē, un, kā likums, šie viltus ceļi ved nepatikšanās un neatrisināmās problēmās. Mans izteiksmes veids ir sprediķis. Tā ir mana māksla, un es zinu, ka es sludinu to, ko no Dieva esmu saņēmis, un tas trāpa tieši sirdīs un mainās cilvēku dzīves. Pats Svētais Gars nāk un palīdz. Jēzus teica mācekļiem:

“Un Viņš tiem sacīja: "Eita pa visu pasauli un pasludiniet evaņģēliju visai radībai.” Un tie izgāja un mācīja visās malās, un Tas Kungs tiem darbā palīdzēja un vārdu apstiprināja ar līdzejošām zīmēm.” (Marka evaņģēlijs 16:15,20)

Kungs caur šiem vārdiem darbojas. Caur nebībeliskiem, antikristīgiem vārdiem darbojas dēmoniskā pasaule. Mums katram ir kāds izteiksmes veids. Ficdžeralds ir rakstnieks, kurš ļoti trāpīgi ir izteicis domu, kuru es jums šodien gribu nodot – atgriešanās paradīzē, dzenoties pēc nekā, dzenoties pēc materiāliem labumiem, pēc otra cilvēka, pēc daudz un dažādām lietām, kuras pēc būtības ir labas un Dieva radītas, bet kuras nedrīkst nolikt augstāk par Dievu. Es lasīju un skatījos arī to, kā šī filma tapa. Tāpat kā grāmatas sarakstīšana, arī filmas veidošana ir prasījusi ļoti lielu darbu. Mūzika ir rakstīta tieši filmai, un vienai mazai epizodei ir veltītas stundas, dienas un mēneši, lai radītu pareizo melodiju, kura izraisītu pareizo izjūtu cilvēkos. Viena no tādām epizodēm ir pašā filmas sākumā. Lielais Getsbijs stāv uz laipas, priekšā ir ezers, un pretējā krastā ir zaļa uguntiņa. Getsbiju attēlo Leonardo di Kaprio, manuprāt, viens no lielākajiem aktieriem šobrīd. Filmā vispār nav sliktu aktieru, tur viss ir perfekti. Manā skatījumā tā ir ideāla filma. Tātad, filmas sākumā skan atbilstoša mūzika, lielais Getsbijs stāv uz laipas un tālumā redz zaļo gaismu. Tad ir epizode, kurā viņš izstiepj roku pret gaismu, kas ir ezera otrā pusē, un tā nav aizsniedzama. Gaisma, kura nav aizsniedzama. Personīgi mani ļoti uzrunā šis moments filmā. Gaisma, par kuru Getsbijs maksāja pilnu cenu, ieskaitot savu dzīvību filmas beigās, nebija aizsniedzama.

Par ko ir runa šajā stāstā? Rakstnieka doma nebija parādīt Getsbiju kā lielo Getsbiju. Nosaukums “lielais” ir ironisks. Kaut kas liels, cēls viņā ir, bet tas, pēc kā viņš dzinās, bija ilūzija, nebija aizsniedzams. Pēc kā gan viņš dzinās? Jaunībā, Pirmā pasaules kara laikā, armijā esot, viņš iepazinās ar meiteni Deiziju. Mīlestība bija līdz galam, attiecības, viņa solīja gaidīt, bet nesagaidīja. Viņa ieprecējās vienā no visbagātākajām ģimenēm un dzīvoja šķietami laimīgu dzīvi, viņai piedzima meita. Getsbijs to visu bija pazaudējis, taču joprojām mīlēja šo sievieti. Šī grāmata ataino tā laika Ameriku. Vai esi dzirdējis par amerikāņu sapni? Tas nozīmēja, ka katram iespējams sasniegt visu. Runa ir par iespējām piepildīt sapni, kuras tiek vienlīdzīgi dotas visiem cilvēkiem (amerikāņiem), kas gatavi rezultāta vārdā smagi strādāt. Tā stāsta, ka šīs idejas saknes meklējamas ASV Neatkarības deklarācijā – katram ir tiesības uz dzīvību, brīvību un tiekšanos pēc laimes. Pēc Pirmā pasaules kara bija ekonomisks un sociāls sprādziens. Ielas bija pilnas ar cilvēkiem, biržās indeksi sita augstāko vilni, bizness auga līdzīgi kā pēc neatkarības atgūšanas Latvijā ieplūda kredīti. Kādu brīdi visiem visi ceļi bija vaļā, arī draudzes auga. Pēc tam gan bija jāsāk maksāt kredīti, un visu mūsu rūpniecību iznīcināja. Un arī Amerikā pēc Pirmā pasaules kara bija tāds brīdis, kad viss plauka un zēla. Tajā pašā laikā bija alkohola aizliegums, tika izsludināts sausais likums. Uz šī likuma bāzes daudzi cilvēki kļuva ļoti bagāti, jo tirgoja nelegālu alkoholu. Getsbijs bija viens no šādiem cilvēkiem, kurš nelegālā ceļā kļuva stāvus bagāts. Viņam bija sapnis, sava zaļā gaisma. Getsbijs bija cilvēks ar ļoti lielu sirdi, mīlēja sievieti un bija gatavs atdot visu mīlestības vārdā, un viņš nopirka pili pretī Deizijas pilij. Viņš sāka rīkot ballītes, kurās piedalījās visas apkārtnes zvaigznes, producenti, prokurori, mēri – visi sabiedrības populārākie un nozīmīgākie cilvēki. Viņš to visu darīja bez maksas, viena mērķa vārdā – savas mīlestības vārdā, lai atgūtu Deiziju. Pienāca brīdis, kad viņi kādā ballītē satikās un vecās mīlestības vārdā Deizija piekrita bēgt kopā ar viņu prom no sava vīra. Tomēr beigās Deizija izlēma palikt tur, kur viņa bija. Tas vēl nebija viss. Deizija ar mašīnu izraisīja avāriju, kurā sabrauca cilvēku. Getsbijs uzņēmās viņas vainu uz sevi, jo negribēja, ka cilvēkam, kuru viņš mīl, notiktu kas slikts. Galu galā īstais vaininieks palika ēnā, kad nobrauktās sievietes vīrs nāca atriebties Getsbijam un nogalināja viņu. Tā savu dzīvi beidza Getsbijs, uz kura bērēm atnāca tikai daži cilvēki. Rakstnieks grāmatu beidza ar vārdiem: “Lielais Getsbijs.” Viņš saka, ka neviens cilvēks no šiem citiem nav ne mazā pirkstiņa vērts. Jā, es piekrītu, ka viņš bija liels cilvēks, bet sapnis, pēc kura viņš dzinās, bija ilūzija. Paskaidrošu, ko nozīmē šī zaļā gaisma jeb pēc kā dzinās Getsbijs, uz kā bāzes viņš uzcēla visu šo notikumu un zaudēja savu dzīvību, uz kā bāzes viņš kļuva par lielo Getsbiju. Manuprāt, viņš tāds arī bija, bet ir viena nianse, kāpēc arī rakstnieks ironiski viņu sauc par lielo Getsbiju. Viņš bija liels, tomēr dzinās pēc tukšiem mērķiem.

Klausies uzmanīgi, kas ir šī zaļā gaismiņa. Cilvēks savā būtībā dzenās pēc paradīzes. Cilvēks ir radīts dzīvot emocionālā komfortā un harmonijā ar Dievu, un tas ir iespējams. Kad cilvēks ir iemīlējies, tad viņš otrā cilvēkā redz to, kas dod viņam komfortu jeb paradīzi. Kad tu klausies mūziku, par kuru tev ir pozitīvas atmiņas vai sajūtas, tas var būt saistīts ar kādu pozitīvu notikumu jaunībā, pusaudžu gados vai kādā citā brīdī, kad tu labi juties, tu to asociē ar paradīzi. Kad es pirmo reizi dzirdēju dziesmu “You’re my heart, you’re my soul,” sešpadsmit vai septiņpadsmit gadu vecumā mēs trijatā Līgo svētkos bijām pie drauga privātmājā. Mēs izdzērām vienu pretīgu liķieri, un tad viņš uz sava magnetofona “Majak” uzlika šo dziesmu, pēc tam arī citas. Personīgi man šī dziesma, neskatoties uz to, ka esmu jaunpiedzimis kristietis, asociējas ar labu sajūtu, jo tajā brīdī es jutos debešķīgi. Es nevēmu, man nebija slikti, man kā jaunietim gribējās dzert, aizbēgt no šīs pasaules un atrast paradīzi. Lapčenoks dziedāja: “Ja tu, draudziņ nezini, kur ir laime tava, nemeklē to pudelē, pudelē tās nava!” Es meklēju laimi pudelē, bet, kā dzēru, tā vēmu. Mani lielākie, stiprākie draugi dzēra, bet nevēma, turējās. Tajā reizē es trāpīju pareizajās porcijās, skanēja dziesma, jutos labi, un tā līdz pat šim brīdim man šī dziesma rada labas izjūtas. Zinu, ka alkohols ir slikts, to nevajag dzert, jo laime pudelē nav. Un tomēr šī sajūta palika manā zemapziņā. Nav nekāda problēma jau pašai dziesmai, viņa sirds, dvēsele, viņš dzied savai meitenei, bet es noteikti nezināju, par ko viņš dzied. Mums visiem ir šādi gadījumi, un daudz un dažādas emocijas izraisa tieši kaut kādi pagātnes notikumi, kuros tu esi bijis laimīgs. Getsbijs bija saistījis savu laimi ar to brīdi, kad viņš bija kopā ar Deiziju, tos dažus mirkļus un solījumus viens otram. Un te ir galvenā doma zaļajai gaismai, klausies uzmanīgi. Getsbijs domāja, ka dzenās pēc cilvēka, bet patiesībā viņš dzinās pēc izjūtas. Viņš patiesībā dzinās pēc Debesīm, paradīzes, pēc tā, ko Dievs grib dot. Cilvēki un attiecības ir svarīgas, ir jāveido attiecības, nauda ir jāpelna, tas viss ir svarīgi, bet tas nevar būt svarīgāk par pašu Dievu. Mēs, draugs, dzenamies pēc izjūtām. Ja tev ir kādas salauztas attiecības un sirds, tu dzenies pēc tā cilvēka. Zini, kā filmā “Limuzīns Jāņu nakts krāsā” Ēvalda Valtera varonis teica: “Kam man mašīna, ja tu jau otro reizi pie sava Jāņa aizej?”

“Man vajag to cilvēku, man vajag naudu,” jo bērnībā tev par naudu nopirka saldējumu un tu biji laimīgs, un tagad tev vajag naudu, jo tā dara tevi laimīgu. Tev nevajag cilvēku, tev vajag sajūtu, jo cilvēki būtībā ir egoisti. Katrs cilvēks rūpējas par savu iekšējo komfortu, viņš maksā milzīgas naudas, lai gūtu piepildījumu, bet neatrod to. Deizija izvēlējās savu komfortu jaunajā dzīvē. Filmā Getsbijs bija attēlots kā ideālists, man patīk šī viņa īpašība, viņš tiešām bija liels cilvēks, bet viena nianse padara šo stāstu traģisku un pamācošu. Ja tu šo filmu skatīsies, tad pievērs uzmanību zaļajai gaismiņai, kura nav aizsniedzama. Tas, kas ir bijis, vairs nekad nebūs. Šis cilvēks jau ir cits cilvēks, apstākļi ir citi, notikumi ir citi, tā sajūta vairs nekad nebūs. Un tomēr manos vārdos nav patiesība, jo es tev saku, ka visu, kas ir bijis, to atkal var atgūt! Ne tieši precīzi tādā veidā, kādā tu esi iedomājies, bet, ja tev ir Kristus, tu atgriezies tajā stāvoklī, kur tev ir pietiekamība un iekšējais komforts. Tu sāc apzināties, ka ne jau cilvēks tev ir vajadzīgs, bet Dievs ir vajadzīgs tavā sirdī. Mēs dzenamies pēc zaļajām gaismiņām, vecām atmiņām un komforta atgādinājumiem, pēc mīlestības. Ja tu kādreiz pajautā precētiem pāriem: “Vai tu mīli savu vīru/sievu,” bieži var dzirdēt atbildi: “Es nezinu.” Reālā laulībā nav laika domāt, mīlu vai nemīlu, tur ir reālā dzīve. Mīli vai nemīli, kāda starpība, izvēlējies, dzīvo un mīli. Protams, ka viss jau ir nedaudz sarežģītāk, kā mācītājs šobrīd saka. Mēs nevaram noliegt cilvēka vajadzības, kuras ir svarīgas, un cilvēku nozīmi mūsu dzīvē, kuri ir svarīgi, bet tas nedrīkst būt augstāk, jo pretējā gadījumā mūsu dzīšanās ir tikai ilūzija.

“Debesu valstība līdzinās tīrumā apslēptai mantai, ko cilvēks atrada un paslēpa, un, priecādamies par to, noiet un pārdod visu, kas tam ir, un pērk šo tīrumu.” (Mateja evaņģēlijs 13:44)

Tīrumā apslēpta manta, un cilvēks pārdod visu, kas tam ir, un pērk šo tīrumu. Debesis tevī, draugs, Kristus tevī!

“Un, ja jūsos mājo Tā Gars, kas Jēzu uzmodinājis no miroņiem, tad Viņš, kas Kristu Jēzu uzmodinājis no miroņiem, arī jūsu mirstīgās miesas darīs dzīvas ar Savu Garu, kas ir jūsos.” (Romiešiem 8:11)

“Jūsu mirstīgās miesas darīs dzīvas” un tu vairs nedzīsies pēc neesošām uguntiņām, bet pēc šodienas, reālām lietām un iekšēji baudīsi komfortu, ko dod tikai un vienīgi Dievs, kad Viņš ir savā vietā – tavā sirdī!

“Vēl Debesu valstība līdzinās tirgotājam, kas meklēja dārgas pērles.” (Mateja evaņģēlijs 13:45)

Mums bija mūzikls “Visdārgākā pērle”. Draugs, visdārgākā pērle nav neviens cilvēks, tā nav ne sieva, ne vīrs, tas nav tavs mācītājs. Visdārgākā pērle ir Jēzus Kristus, ceļš uz debesīm un pats Dievs, kurš tik ļoti mūs ir mīlējis. Tirgotājs, kurš meklēja dārgas pērles. Mīlestība ir dārga, bagātība ir dārga, sasniegumi politikā ir dārgi, dažādas lietas, sasniegumi sportā ir dārgi, labi uzaudzināti bērni ir dārgi. Viņš meklēja dārgas pērles, bet, atradis visdārgāko pērli, pārdeva visu citu.

“Un, atradis vienu sevišķi dārgu pērli, nogāja un pārdeva visu, kas tam bija, un nopirka to.” (Mateja evaņģēlijs 13:46)

Tas nozīmē, ka visas citas lietas, zaļās uguntiņas, pēc kā mēs dzenamies, lielākoties ir labas lietas, tās ir dārgas lietas. Attiecības ar cilvēkiem ir dārgas lietas. Periodi, kuros tu labi juties, kādi apstākļi, tas viss ir dārgs. Bet tirgotājs atrada sevišķi dārgu pērli, nogāja un pārdeva visu, kas tam bija, un nopirka to. Dieva tuvums, Jēzus tavā sirdī ir tas, par ko ir vērts maksāt cenu. Par to ir vērts arī maksāt, ja tevi izsmej, ka tu esi kristietis, ja nomelno tevi un tev tuvus, svarīgus cilvēkus, ja tev draud, arī to ir vērts paciest. Jēzus tika nomelnots un izsmiets.

“[..] Manā priekšā locīsies visi ceļi un Man zvērēs ikviena mēle!” (Jesajas grāmata 45:23)

Un tomēr Viņš ir Soģis un Viņš ir Dievs! Un par katru veltīgu vārdu būs jānes atbildība Viņa priekšā tajā dienā. Mēs kopā ar Viņu esam pie zvēriem, atgriezušies tajā vietā, kur zīdainis izstiepj savu roku pret odzi, un tā mēs jūtamies. Mēs tādi esam, un šī Debesu atblāzma parādās arī mūsu dzīvēs. Man ir darbs ar cilvēkiem, tu arī redzi sev cilvēkus apkārt, ir dažādi cilvēki no dažādām konfesijām, ticīgi, neticīgi, citi joprojām ir dažādās atkarībās, citi, iespējams, ir tuvu nāvei, citi dara dažādas nejēdzības. Tu runā ar cilvēku un zini, ka viņš meklē, nāk uz draudzi, lūdz Dievu, vēl netiek ar savu dzīvi galā, bet meklē. Es iekšēji redzu un jūtu, ka Kristus ir viņā. Un reizēm es tā arī saku: “Jēzus ir tevī, Kristus ir tevī, Debesis ir tevī. Jā, tu vēl neesi visu sakārtojis, varbūt nav pieticis laika, bet tu audz, augsi un iemantosi mūžīgo dzīvību. Tu mainīsies, tu esi lauva no Jūdas cilts“.

“Nāciet šurp pie Manis visi, kas esat bēdīgi un grūtsirdīgi, Es jūs gribu atvieglināt. Ņemiet uz sevi Manu jūgu, mācaities no Manis, jo Es esmu lēnprātīgs un no sirds pazemīgs; tad jūs atradīsit atvieglojumu savām dvēselēm. Jo Mans jūgs ir patīkams un Mana nasta viegla." (Mateja evaņģēlijs 11:28-30)

Jēzus grib mūs atvieglināt, ne psihologs, bet Viņš. Es nesaku, ka psihologi ir slikti, katram cilvēkam ir sava vieta tavā dzīvē, ja nepieciešams, arī psihologam. Ir lietas, kuras cilvēks nespēs apmierināt, tikai Viņš. Jēzus saka: “Ja jūs nāksiet pie Manis, jūs atradīsiet piepildījumu, atvieglojumu un vairs nebūs vajadzība dzīties pēc atmiņām un sajūtas, kurām vienkārši nav objekta. Dzīties pēc neīstām lietām.” Draugs, šodien mums ir atvērušās acis, ka mēs esam dzinušies pēc ilūzijas, pietiek. Dzīvosim šodienai un rītdienai. Dzīvosim komfortā un sadraudzībā ar Svēto Garu. Tas obligāti nenozīmē, ka Jēzus saka: “Mani vajās, jūs vajās”. Bet Viņš saka: “Ņemiet Manu jūgu uz sevis, jo Mans jūgs ir patīkams un Mana nasta viegla.” Tas nozīmē, ka tā ir viegla nasta, un tomēr tā ir. Pērļu vācējs maksāja savu cenu, viņš pārdeva visu, kas viņam bija. Apslēptās mantas glabātājs arī pārdeva visu, kas tam bija, un nopirka tieši to mantu, tieši to tīrumu, kur bija šī manta. Tam visam ir cena, draugs.

Es gribu tev vēl kādu noslēpumu pateikt pašā noslēgumā. Ļoti svarīgu. Šis iekšējais komforts un Debesis ir tevī, tu esi atgriezies paradīzē, joprojām atrodoties virs zemes, Debesis ir tuvu klāt pienākušas, Debesis ir tevī. Bet tu joprojām atrodies virs zemes, un, kā Pāvils saka, šobrīd mēs visu redzam miglainā spogulī, bet tikai vēlāk mums viss atklāsies. Es nezinu, kā tas viss izskatīsies. Tagad ir tā, kā mēs lasām Bībelē, kā mēs izjūtam, bet tikai tad mēs visu redzēsim. Bet to, kas ir tevī, Debesis, tu vari jau tagad piedzīvot. Un daļu no Debesīs dabūt ārā reālajā dzīvē tu arī vari jau šeit, un tu spēj arī citus iepazīstināt ar Debesīm. Un mēs, draudze, spējam izmainīt pat Latvijas vēsturi. Mēs to darām, mēs esam vēstures veidotāji. Kara veterāni, atgriezušies no kara, nekādi nevar beigt karot. Kāpēc? Jo tā ir viņu būtība, tur ir bijusi visa viņu dzīve, tur viņi ir piedzīvojuši savus visspilgtākos momentus, izlikuši visu sevi. Pēc Otrā pasaules kara un Vjetnamas kara ir veikta statistika par Amerikas karavīriem, - milzīgs daudzums pašnāvību, alkoholisms. Viņi vairs nespēj normāli dzīvot, jo to, ko viņi tur pieredzēja, ko darīja, visi satricinājumi, - viņi nespēja vairs iekļauties parastā dzīvē, un daudzi no viņiem bija vienkārši karotāji, citi palika armijā.

“Jo ar Tavu spēku es sagrauju mūrus un ar savu Dievu es pārvaru vaļņus.” (Psalms 18:30)

Jēzus mums māca cīnīties, un Bībele saka atstāt visu, kas ir bijis, un tiekties pēc tā, kas ir priekšā, tiekties pretī goda balvai.

“Kas ir pasaules uzvarētājs? Tikai tas, kas tic, ka Jēzus ir Dieva Dēls.” (1. Jāņa 5:5)

“Tāpēc eita un darait par mācekļiem visas tautas, tās kristīdami Tēva, Dēla un Svētā Gara Vārdā.” (Mateja evaņģēlijs 28:19)

“Un Viņš tiem sacīja: "Eita pa visu pasauli un pasludiniet evaņģēliju visai radībai.”” (Marka evaņģēlijs 16:15)

Ejiet, sludiniet, celiet Dieva valstību, mīliet savu tuvāko. Mainieties, strādājiet un darbojieties, cīnieties! Esmu sapratis vienu lietu – man nevajag komfortablu dzīvi, jo es esmu karotājs! Man nevajag, lai par mani runā tikai labu! Man nevajag, lai man ir tikai laba slava! Es gribu būt tur, kur notiek karadarbība, jo cilvēks tam ir radīts. Ne pret miesu un asinīm, bet garīgā cīņā. Mūsu uzdevums nav cīnīties pret cilvēkiem, bet ar garīgiem ieročiem, un celt Dieva valstību. Komfortabla kristieša dzīve ir atgriešanās paradīzē savā garā. Kamēr esam virs zemes, mūsu uzdevums ir cīnīties. Var būt iekšējs komforts, bet emocijās var būs vētras, tev var būt vajāšanas, grūtības. 11 Jēzus apustuļi aizgāja bojā vardarbīgā nāvē, izņemot Jāni, kurš arī tika iegremdēts verdošā eļļā, bet notika Dieva brīnums un viņš izdzīvoja. Viņi visi maksāja cenu. Kara veterāni bieži turpina karot arī miera laikā. Kā realitātē karavīriem ir grūti iekļauties normālajā dzīvē, tā man Debesu valstības nākotnes idille šķiet garlaicīga. Man Debesis šķiet garlaicīgas. Es nedaudz pat ar bažām domāju par to, ko es tur darīšu. Neviens vairs nepretosies, neapsaukāsies, ne ar vienu nebūs jācīnās. Nekas vairs nebūs jāceļ, varēs tikai slavēt. Nekas nebūs jāorganizē, cena nebūs jāmaksā. Cik neinteresanta dzīve. Redzi, kādi mēs, cilvēki, esam, gribam to komfortu, bet mēs dzīvojam tad, kad esam kaujas laukā.

“Jebšu tūkstoši krīt tev blakus un desmit tūkstoši tev pa labo roku, taču tevi tas neskars.” (Psalms 91:7)

Lūk, mūsu dzīves jēga. Debesis ir mūsos, Valstība ir tuvu klāt pienākusi. Mēs esam piepildīti ar Viņu un tajā pašā laikā mēs esam kaujas laukā. Kamēr esam kaujas laukā, tik ilgi mēs dzīvojam. Draugs, nekad, nekad, nekad, nekad nepadodies! Dzenies pēc Dieva valstības, un tad pārējās lietas tev tiks pieliktas!

Mācītāja Mārča Jencīša sprediķi “Atgriešanās paradīzē” pierakstīja un rediģēja draudzes “Kristus Pasaulei” redakcija

Tava vieta draudzē jeb spējas un iespējas

Publicēja 2020. gada 22. sept. 11:46Līga Paņina

Ziņas datums 22.09.20.

Debesu Tēvs, mēs Tev pateicamies par Tavu Dēlu, Jēzu Kristu. Tu tiešām esi brīnišķīgs! Mēs esam pateicību Tev parādā. Mēs Tev esam parādā sevi, Kungs! Mēs Tev pateicamies par Tavu krusta nāvi un augšāmcelšanos, par Tavu mīlestību pret mums, Dievs. Paldies, Debesu Tēvs, ka Tu tik ļoti esi mūs mīlējis, ka esi devis Sevi, Savu vienpiedzimušo Dēlu, lai mēs nepazustu, bet dabūtu mūžīgo dzīvību, un lai mēs šeit, virs zemes, dzīvotu pilnvērtīgu dzīvi brīvībā un svētībā. Paldies, ka Tu, Dievs, esi devis mums Savu klātbūtni, apsardzību un vadību. Paldies, Tēvs, ka Tu esi devis mums vienam otru, ka mēs varam būt kopā kā stipra komanda, un ka mums ir stiprs Dievs, un mums nav nekā neiespējama. Paldies, Kungs, par šo vietu, telpu un par katru vienu cilvēku! Paldies, ka mēs kopā varam Tevi slavēt un pielūgt, Dievs! Paldies par Tavu godību, Tavu slavu šajā vietā! Paldies par izmainītām dzīvēm! Paldies par tām dzīvēm, kas ir izmainītas jau šodien, paldies par tām dzīvēm, kas tiks izmainītas rīt, aizparīt un pēc gadiem, Jēzus Kristus Vārdā! Paldies, Dievs, par draudzi "Kristus Pasaulei", kas ir un būs, līdz Tu nāksi otrreiz. Paldies, Dievs, ka Tu esi devis mums uzdevumu, vīziju, redzējumu un stiprus un vienotus cilvēkus Tevī, Kungs! Mēs Tev pateicamies par katru draudzi Latvijā, mēs lūdzam, svētī šo dievkalpojumu! Svētī katru dievkalpojumu visā Latvijā, katrā draudzē, katrā konfesijā, katru mācītāju, Kungs! Lai Tava slava iet plašumā, Dievs, lai Tu vari nākt un svētīt mūsu zemi un mūsu tautu, Jēzus Kristus Vārdā! Aleluja! Tā ir mūsu privilēģija, Kungs, ka mēs šodien šeit varam būt kopā, Tevi slavēt un pielūgt! Āmen!

Reiz dzīvoja kāds cilvēks vārdā Ābrams. Virs zemes tajā laikā valdīja totāla bezdievība. Cilvēki bija aizmirsuši Dievu, viņi bija novērsušies no Viņa. Cilvēce pielūdza elkus. Bet tā vietā, lai iznīcinātu šo pasauli, kā tas jau bija noticis Noa un plūdu laikos, Dievs izvēlējās vienu cilvēku, Ābramu, un teica viņam: "Izej no savas zemes uz vietu, kuru Es tev rādīšu!" Un Ābrams izgāja. Dievs Ābramam lika skatīties uz debesīm un skaitīt zvaigznes. Viņš teica: "Ābram, skaties uz debesīm un skaiti zvaigznes! Vai tu spēj tās saskaitīt?" Ābrams atbildēja: "Nē, Kungs." Dievs Ābramam atbildēja: "Tikpat daudz būs tev pēcnācēju." Dievs izvēlējās veidu, kā celt Savu Valstību, atjaunot Savu svētību un atvest cilvēkus atpakaļ harmonijā ar Viņu šeit, zemes virsū. Šis veids bija vienkāršs – caur cilvēkiem uzceļot uz zemes Dieva draudzi. Pirmais cilvēks un pirmais draudzes loceklis bija Ābrams. Ābrams vairojās. Viņš dzemdināja Īzaku, Īzaks dzemdināja Jēkabu, un Jēkabs dzemdināja divpadsmit ciltis līdz Jēzus laikiem, kad Viņš izredzēja un apmācīja divpadsmit mācekļus. Caur divpadsmit mācekļiem ir radušās neskaitāmi daudz draudzes un neskaitāmi daudz cilvēku, kuri pielūdz un slavē Dievu. Dieva vārds saka, ka tajā brīdī, kad kristīgās draudzes tiks paņemtas prom no zemes, šeit iestāsies tāds laiks, kāds nekad nav bijis un vairs arī nekad nebūs. To sauc par lielo bēdu laiku. Cilvēkiem būs tādas nepatikšanas un problēmas, kādas nekad nav bijušas un nekad vairs nebūs. Pirmais, Otrais vai kāds cits pasaules karš šķitīs kā skaistas atmiņas un kaut kas labs salīdzinājumā ar to, kas bēdu laikā nāks pār cilvēci. Tas viss notiks tad, kad draudze vairs nebūs šeit, virs zemes. Kamēr virs zemes ir draudze, Dievs var svētīt cilvēkus, arī mūsu valsts teritorijā.

Puse no dievkalpojuma jau ir pagājusi, un to, ko Dievs šodien šeit vēlējās darīt, Viņš jau ir izdarījis. Tu jautāsi, kāpēc es tā saku. Tas ir tāpēc, ka tad, kad Ābrams izgāja no kaldēju Ūras, Dievs bija paredzējis Savai draudzei dot konkrētu teritoriju, kur apmesties. Šodien šo teritoriju mēs pazīstam kā Izraēlu, tajā laikā tās nosaukums bija Kanaānas zeme. Izejot no kaldēju Ūras un ieejot Kanaānas zemē, Ābrams bija svešinieks, jo tā viņam vēl nepiederēja. Vārds ‘ebrejs’ nozīmē ‘svešinieks’. Ābramam tajā brīdī nebija savas zemes. Dievs bija paredzējis veidot Savu tautu, un viņi šajā pagānu tautas teritorijā bija svešinieki. Ābrams, apmetoties Kanaānas zemē, uzcēla Dievam altārus. Altāris bija vieta, kur viņš pielūdza Dievu un upurēja. Arī mūsu slava un pielūgsme ir mūsu upuris Dievam. Mūsu slava, pielūgsme, dziesmas, kuras mēs kopīgi dziedam vienotībā šeit, ir altāris Dievam. Ābrams uzcēla altārus tajā zemē, kas viņam vēl nepiederēja. Kopīgi slavējot Dievu, mēs apliecinām, ka vieta, kur to darām, pieder Dievam. Ikviens cilvēks, kurš iemācās slavēt Dievu un praktizēt savā dzīvē personīgas attiecības ar Dievu, atver ceļu Dieva svētībai, un šis cilvēks pieder Dievam. Dievs tevi var pilnā mērā svētīdams svētīt un vairodams vairot tā, ka pat mats no tavas galvas nenokritīs bez Viņa ziņas. Tu varēsi staigāt pāri lauvām un odzēm un nekāds ļaunums tev nenotiks, nedz kāda nediena tuvosies tavai teltij. Dievs saka: “Tam, kurš aiztiks Manu acuraugu, būs milzīgas problēmas.” Draugs, tu esi priviliģēts ar to, ka slavē Dievu! Šodien mēs, šajā vietā slavējot Dievu, apliecinām, ka tā pieder Viņam. Slavējot Dievu, es apliecinu, ka piederu Viņam. Ābrams izgāja no kaldēju Ūras un svešā zemē uzcēla altārus un slavēja Dievu. Pagāja gadi, un šī zeme piederēja Dievam un Dieva tautai. Ja Latvijā ir draudzes, kuras joprojām slavē Dievu, tad ar to mēs apliecinām, ka Latvija patiešām pieder Dievam, un arī atveram Dievam ceļu. Kamēr ir draudzes, kas no sirds slavē Dievu, tikmēr Dievam ir ceļš un iespējas mūs svētīt. Šī zeme pieder Dievam! Dievs, svētī Latviju! Un tāpēc es droši saku, ka ar šo slavu un pielūgsmi mēs atveram ceļu Dievam. Latvija pieder Viņam.

Šodienas tēma – “Tava vieta draudzē jeb spējas un iespējas”. Jau nedēļas sākumā es personīgajā Facebook profilā publicēju informāciju par šīs svētrunas tēmu. Par to, kas ir spējas un iespējas, es turpinājumā runāšu un mācīšu. Šodien būs vairāk mācība, nekā urrā sprediķis. Šis būs ļoti svarīgs sprediķis, svarīgs Dieva vārds, lai tu saprastu, cik tu esi Dievam svarīgs, cik mēs visi kopā esam Dievam svarīgi, cik svarīgi katram ir apzināties savas spējas un iespējas, cik svarīgi ir katram netiekties augstāk par to, kas nolikts, augstāk par savu ticības līmeni, bet būt tur un būt laimīgam ar to, ko tu spēj un kādas ir tavas iespējas. Tas, kas tu esi līdz šim, tas, kā tu esi izaudzis draudzē, ir tavas spējas, bet ne iespējas. Tās ir tavas spējas dotajā brīdī. Iespējas ir augt tālāk. Vienmēr ir iespējas iet tālāk un sasniegt vairāk, un tomēr mums pašiem ir kādas savas īpatnības un spējas, cik mēs varam šodien, taču to, ko mēs varam šodien, rīt mēs varēsim vairāk, jo augšana ir pastāvīgs process. Bet ir realitāte, un ir šodiena. Tas, kas tev ir šodien, ir atkarīgs no tavām spējām un iespējām līdz šim brīdim. Tas, kas tev ir šodien, ir atkarīgs no tā, kā tu esi spējis lietot esošo un redzēt tālāk, kā arī no tā, kādi ir bijuši tavi apstākļi, lai tu varētu doties konkrētajā virzienā un kaut ko sasniegt. Pirmkārt, tu esi ļoti svarīgs Dievam. Viņam ir labklājības pilnas domas par tevi.

“Jo tik ļoti Dievs pasauli mīlējis, ka Viņš devis Savu vienpiedzimušo Dēlu, lai neviens, kas Viņam tic, nepazustu, bet dabūtu mūžīgo dzīvību.” (Jāņa evaņģēlijs 3:16)

Pirmkārt, runa ir par tevi personīgi. Jēzus ir tavs personīgais Glābējs. Viņš ir pirmdzimtais daudzu brāļu starpā. Viņš ir tavs vecākais Brālis, Viņš ir tavs Tēvs. Jēzus ir viss. Viņš ir tavs Pavadonis, Skolotājs, Sargs, Visvarenais Dievs, Jēzus Kristus, Svaidītais Glābējs. Kā jau ievadā es minēju, Dievs izredzēja vienu cilvēku, Ābramu, lai celtu Savu draudzi un caur to nestu gaismu pasaulē, un lai šodien arī cilvēki šeit, Latvijā, dotu slavu un godu Dievam, īpaši sestdienās un svētdienās, kad cilvēki atrodas nevis kartupeļu talkā, bet dievkalpojumā. Kad Jēzus piedzima, tika izteikti vārdi: "Gods Dievam augstībā, un miers virs zemes, un cilvēkiem labs prāts." (Lūkas 2:14) Visas ģimenes un bērni, neatkarīgi no apstākļiem, ir dievkalpojumā savās draudzēs. Lūk, tāda ir Dieva griba – ka Dievs caur draudzi, caur cilvēkiem svētī zemi un tautu un cilvēkiem ir labs prāts. Lai noziedzība mazinās, lai korupcija mazinās un iznīkst, lai narkomānija un alkoholisms izput un iznīkst, lai apmelošana un nepatiesība iznīkst, lai visai netaisnībai ir jātur mute! Lai bērni var augt normālās ģimenēs, kur ir viens tētis un viena mamma, kur tiešām par viņiem gādā un tiešām arī ir garīgums! Lai gādība izpaužas ne tikai fiziskajā plāksnē, bet ir arī garīgums. Lai cilvēki skolās mācās iepazīt Dievu un lai Latvijas himna tiek tiešām tiek realizēta mūsu zemē un mūsu tautā. Dievs, svētī Latviju! Tāda ir Dieva griba un prāts. Dievs uz mums katru skatās kā uz unikālu un individuālu. Viņš mūs tik dažādus un unikālus ir salicis kopā vienā miesā, vienā konkrētā draudzē, mācībā, redzējumā un vīzijā. Ir nelielas atšķirības starp draudzēm un tomēr viens ir mūsu pamats, viena ticība un viena kristība. Viens Jēzus ir pamats visām konfesijām. Ir tik daudz un dažādas draudzes, tomēr, paldies Dievam, kaut kādā mērā Latvijā draudzes ir vienotas.

Aizlūgšanu dievkalpojumu tūres ietvaros vakar biju apciemot Saldus draudzi. Man par pārsteigumu dievkalpojums notika Pestīšanas Armijas telpās. Uz sienas bija dibinātāja Viljama Būta citāti. Arī dievkalpojumā sēdēja un svētrunu klausījās Pestīšanas Armijas mācītājs. Izrādās, pēc mūsu organizētās Latvijas tautas lūgšanu sapulces, arī Saldū mācītāji nāk kopā no draudzēm un pielūdz Dievu. Draugs, tas ir brīnišķīgi! Un ir brīnišķīgi, ka mēs varam tajā piedalīties, ka draudzes vienojas un katra ierauga savu vietu Dieva plānā. Katrs no mums ir unikāls, katrs savā vietā Dieva draudzē, un tajā pašā laikā mums visiem ir viens mērķis, kopīga balss un kopīga lūgšana. Tāpat arī mēs draudzē esam tik dažādi, sievietes un vīrieši ir dažādi, starp katra dzimuma cilvēkiem ikviens ir atšķirīgs, un katram no mums ir savas dāvanas, savas spējas un iespējas. Un katram Dievs ir paredzējis savu vietu draudzē, lai nestu svētību citiem un visai Latvijai, un lai Latvija nestu svētību Eiropai, un Eiropa nestu svētību pasaulei. Mums katram ir ārkārtīgi svarīga loma draudzē, neatkarīgi no tā, vai tu esi grupiņas vadītājs, draudzes mācītājs, slavētājs, uzkop telpas, izdari kādus mazus darbiņus vai grupiņā esi uzņēmies kādu pienākumu. Nav svarīgi, cik liels ir tavs darbs un ieguldījums vai cik prestiža ir tava kalpošana. Varbūt tu kalpo ar savu ziedojumu, bet, draugs, tava kalpošana ir ārkārtīgi svarīga un nozīmīga kopējā Dieva darbā, ko Viņš vēlas darīt caur konkrētu draudzi un caur konkrētām draudzēm vienotībā šeit, mūsu valstī.

Zini, es arvien vairāk ticu, ka Latvijai ir ārkārtīgi svarīga loma Eiropā. Šai mazajai valstij, kurai himna joprojām ir un arī būs ‘’Dievs, svētī Latviju!’’ Arī draudze Latvijā ir un būs. Kāpēc tik pastiprināti pēdējā laikā mums, kristiešiem, pievērš uzmanību? Tāpēc, ka globālistiem Latvija ir kā kauls suņa rīklē, ko nevar izspļaut. Viņi ir aizrijušies ar vienu mazu Latviju, kurai pat kovids nelīp klāt. Visi ir ieslēgušies savās robežās, savās alās, bet Latvija ir vieta, kurai pat Covid-19 klāt neķeras. Slava Dievam! Un es joprojām ticu, ka šī vieta ir kā patvērums. Dievs vēlas mūsu zemē veidot patvēruma vietu kristiešiem un citiem. Dievs vēlas, lai Latvija ir kristīgās kultūras citadele. Ne tikai vienkārši parastas kultūras, bet ticīgu cilvēku kultūras citadele. Daudz ticīgu cilvēku visās sfērās, caur kuriem Dievs var svētīt, sargāt un dot patvērumu, dot svētību citām kaimiņu tautām. Mēs esam mazi, bet stipri. Un Dievam nevajag daudz cilvēku, lai paveiktu lielus darbus.

Pestīšanas Armijas dibinātājam Viljamam Būtam bija viena devīze, īpaši pirms viņa aiziešanas uz debesīm, kad viņam rakstīja vēstules un uzdeva jautājumus. Atbildēs uz vēstulēm viņš sūtīja vienu vārdu ‘citi’. Uz visiem jautājumiem bija atbilde: citi. Iet, cilvēkiem. Pestīšanas Armijas darbības veids ir sociālā kalpošana. Viņi iet pie sabiedrības padibenēm. Tas ir viņu veids un aicinājums konkrēti viņu draudzei. Viljams Būts veltīja savu dzīvi Dievam un konkrētai vīzijai, konkrētā konfesijā un konkrētā draudzē. Viņš bija viens cilvēks, pēc kura ir simtiem tūkstošu vai pat miljoniem izmainītas dzīves. Viens cilvēks, bet, protams, draudzē. Viens, bet, protams, vīzijā. Un tomēr viens. Katrs viens no mums ir unikāls un katrs viens spēj nest godu Dievam un ārkārtīgi lielu svētību un labumu sabiedrībai. Un mūsu mērķis, draugs, ir nest labumu un svētību, lai cilvēki iepazīst Dievu personīgi, lai viņi katrs personīgi uzņemas atbildību par sevi ne tikai likuma priekšā, bet arī Dieva priekšā. Lai mēs visi, kas Latviju uzskatām par savām mājām, esam atbildīgi pret Dievu, sevi, bērniem un kaimiņiem. Atbildīgi Dieva priekšā. Nekas to neaizstās. Mēs redzam, kā cietumi tukšojas. Mēs redzam, kā slimnīcas pārorientējas uz skaistumkopšanas procedūrām. Jo arvien mazāk cilvēku slimo un arvien mazāk cilvēku izdara likumpārkāpumus, un tas notiek pateicoties tavai unikalitātei, ka tu ieņem savu vietu draudzē un mēs kā draudze spējam izpildīt savu funkciju. Neskatoties uz draudiem vai apmelojumiem, nest patiesību. Un patiesība, draugs, dara brīvu. Draudzei ir ārkārtīgi liela ietekme. Tas nav atbilstoši novērtēts. Tas tiek izņemts ārā no mācību materiāliem skolās, tomēr pastāv sātaniski, globāli spēki, kas pretojas draudzei un uzskata to par savu galveno pretinieku. Bet stipra draudze spēj nest gaismu, un, ja Dievs ir ar mums, tad kas būs pret mums? Nav radīts tāds goliāts, kuru nespētu pieveikt Dāvids, kurš ir savā vietā un savā dāvanā.

Ja mēs ieskatāmies skaidrojošajā vārdnīcā Tēzaurs, tad lasām, ka vārdam SPĒJA ir šādi skaidrojumi:

1. Psihiska vai fiziska īpašība, šādu īpašību kopums (cilvēkam), kas (tam) rada iespēju ko sekmīgi darīt, veikt, arī uztvert ko, reaģēt uz ko;

2. Sabiedrības nodrošināts stāvoklis (cilvēkam), kas (tam) rada iespēju ko darīt, veikt.

Piemēram, ja tavs augums ir 1 metrs un 50 centimetri, es nedomāju, ka ir gudri plānot sasniegumus basketbolā. Ja tu esi sumo cīkstoņa svarā, 200 kg, tad es domāju, ka nav gudri plānot sasniegumus jāšanas sportā. Tāpat, es domāju, ka nav gudri kļūt par motobraucēju. Šāds cilvēks būs pirmais, kurš izlidos no trases, ja vispār motocikls spēs viņu nest. Katram ir kādas iedzimtas, fiziskas īpašības, un ir arī savs temperaments. Pavēro tos flegmatiķus vai nenormālos holēriķus (es pats arī esmu holēriķis). Visi tie melanholiķi un visi tie izklaidīgie sangviniķi. Ir dažādi temperamenti. Katram temperamentam ir dažādas labās, stiprās puses un ne tik stiprās puses. Ja tu esi holēriķis, tad nelien sangviniķa lauciņā un otrādi. Katram no mums ir iedzimts temperaments, un ir arī Dieva dotas dāvanas jeb spējas. Katram no mums ir savas unikālas spējas.

Spējas rada arī iespējas. Kas ir IESPĒJA?

1. Labvēlīgu apstākļu, nosacījumu kopums (kā īstenošanai, veikšanai);

2. Izdevība, arī izdevīgs gadījums;

3. Tas, kas var īstenoties, notikt.

Spējas ir kaut kas personīgs, tavs talants, temperaments, Dieva dotas dāvanas. Iespējas ir apstākļi tev apkārt: konkrēta politiskā situācija, finansiālais stāvoklis, ģimene, kurā tu piedzimi. Vai zēnam, kurš ir piedzimis megadraudzes mācītāja ģimenē un jau no bērna kājas ir stāvējis savam tētim blakus, klausījies, jau bērnībā ņēmis mikrofonu un tēlojis mācītāju, ir vienādas iespējas kļūt par megadraudzes mācītāju ar zēnu, kurš piedzimis skolotājas ģimenē un vēlāk, izaugot, novirzījies no ceļa tēva zaudējuma dēļ, lietojis narkotikas un sēdējis cietumos? Nē, iespējas viņiem nav vienādas, un šis otrs zēns var nekļūt par mācītāju, jo viņam vienkārši var nepietikt laika, lai izaugtu līdz tam līmenim, ko zēns, mācītāja bērns, ir mācījies jau no bērnības, skatoties uz savu tēvu. Bet vai spējas šiem abiem bērniem varētu būt vienādas? Jā, spējas un talanti varētu gan būt vienādi. ASV megadraudzes mācītāja Džona Ostīna dēls nekad nebija vēlējies kļūt par mācītāju. Viņam nebija tāda plāna, un tomēr, kad radās tāda nepieciešamība, viņš ieņēma sava tēva vietu, un nu draudze ir pieaugusi no megadraudzes par mega-megadraudzi. Viņam šīs lietas nebija svešas, un tās bija viņa spējas. Džona dēlam šīs spējas jau bija, kaut kad viņš pats to nevēlējās darīt un arī neplānoja darīt. Tas ir tāpēc, ka viņam bija dotas attiecīgas iespējas izaugt šādā ģimenē. Tātad, mums katram individuāli ir savas spējas un, diemžēl, arī savas iespējas. Ja tev šodien bija jānovāc kartupeļi, tad tev nebija iespēja būt dievkalpojumā. Bet, ja tev ir spēja kā prioritāti nolikt kādas svarīgas lietas, tad, neatkarīgi no kartupeļu talkas, tu būsi dievkalpojumā, neatkarīgi no iespējām. Ļoti vienkārši.

Draudzē Dievs katru ir ielicis savā vietā. Un katram no mums ir jāapzinās sava vieta pēc savām spējām un iespējām. Mūsu draudze ir izteikta grupu un līderu draudze. Līderība ir centrā, tas ir pats svarīgākais, tas ir ideāls, uz ko tiekties. Arī Jēzus to parādīja, sagatavojot divpadsmit mācekļus. Viņš parādīja, ka tas ir pats vērtīgākais. Arī Pāvils saka: “Presbiteri lai ir divkārša goda cienīgi.” Mēs tūlīt lasīsim Dieva vārdu, mācīsimies un redzēsim, ka vadīšanas mākslu, mācītājus, praviešus un evaņģēlistus Dievs vērtē kā lietderīgākus un vērtīgākus. Taču tajā pašā laikā, Viņš saka, ka katra kalpošana ir vērtīga. Nabaga atraitne, kura nāca ziedot, aizkustināja Jēzu. Viņa pie ziedojumu trauka devās kopā ar bagātiem cilvēkiem ar bieziem makiem, kuri ziedoja pēc savām iespējām lielas naudas summas. Bet Jēzu aizkustināja tas, ka nabaga atraitne atdeva visu, kas tai bija. Dievs skatās pēc tavām iespējām – cik tu tās lieto. Dievs skatās, kā tu lieto savu talantu un savas spējas. Viņš neskatās uz to, cik augstu tu esi uzkāpis, vai tu esi vai neesi vadītājs, vai tu esi draudzes apmeklētājs un varbūt labākajā gadījumā ziedotājs. Kas ir ziedojums? Tas ir tavs darbs naudas izteiksmē. Tu vari nebūt savu laiku ieguldījis kalpošanā draudzē, bet savā laicīgajā darbā, un daļu no sava darba tu atnes ieguldīt draudzē. Arī tas ir svarīgi. Dievs skatās pēc tavām spējām un iespējām šajā brīdī. Viņš vērtē tevi pēc tā, ko tu spēj. Viņš redz, ko tu spēj un nespēj. Jā, ideāls, pēc kā tiekties, tiešām ir līderība, tas ir augstākais punkts. Draudzē ir arī gudrinieki biznesmeņi, kuri uzsāka un uzcēla savus biznesus, lietojot tos principus, kurus esmu mācījis. Varbūt dažs labs tos nelieto tik daudz tur, kur man gribētos, lai viņi to darītu, bet viņi tos ļoti veiksmīgi lieto savā biznesā. Darbinieks pēc darbinieka tiek pieņemts darbā. Bizness vairojas un attīstās, cits pēc cita tiek atvērti saloni. Gudrinieki! Tās ir viņu spējas un iespējas. Ja cilvēks tā rīkojas, tas ir tas, kā viņš šajā brīdī spēj un kādas šajā brīdī ir viņa iespējas. Viņam ir jābūt absolūti mierīgam un laimīgam par to, ka viņš nav līderis, mācītājs vai galvenais dziedātājs slavēšanas grupā.

Piemēram, tas ir ārkārtīgi svarīgi šajā brīdī un tev ir jābūt lepnam, ka tu vari stāvēt uz skatuves un spēlēt ģitāru. Ja tu nespēlē ģitāru, tev ir jābūt lepnam par to, ko tu dari grupiņā. Ja tev ir kāda kalpošana, tev ir jābūt lepnam par savu kalpošanu. Ja tu vari būt kārtībnieks vai uzkopt telpas, tu vari būt apmierināts un laimīgs, ka tev ir sava vieta draudzē, pēc tavām spējām šodien un pēc taviem apstākļiem un iespējām šodien. Pēc tavām iespējām un parametriem. Es ticu un esmu pārliecināts, ka jebkurš cilvēks var būt vadītājs, bet jebkurš nevar kļūt par megadraudzes mācītāju. Jebkurš cilvēks nevar atvērt vairākas grupiņas, taču katrs var atvērt grupiņu ar 2-3 cilvēkiem, bet ne katrs var vadīt grupiņu ar 20 cilvēkiem. Lūk, kā es domāju, katrs var būt vadītājs, bet ne katram ir tādas iespējas un tādi apstākļi no bērnības vai izglītības ziņā, ne visiem pietiks laika to dot tādā mērā, kā to var dot cits. Un mēs visi neesam vienādi, mums nevajag tiekties pāri noliktajam, bet būt tajā vietā, kurā Dievs tevi šodien redz, un būt laimīgam. Tu esi svarīgs un tev ir sava vieta draudzē!

“Tāpēc esiet modrīgi, jo jūs nezināt ne dienu, nedz stundu, kurā Cilvēka Dēls nāks. Tas tāpat kā ar cilvēku, kas aizceļodams saaicināja savus kalpus un nodeva tiem savu mantu, un vienam viņš deva piecus talentus, otram divus un trešam vienu, katram pēc viņa spējām, un pats tūdaļ aizceļoja. Tūlīt nogāja tas, kas bija dabūjis piecus talentus, darbojās ar tiem un sapelnīja vēl piecus. Tā arī tas, kas bija dabūjis divus, sapelnīja vēl divus klāt. Bet tas, kas bija dabūjis vienu, aizgāja un ieraka to zemē un tā paslēpa sava kunga naudu. Bet pēc ilga laika šo kalpu kungs atnāca un sāka norēķināties ar tiem. Tad atnāca tas, kas bija dabūjis piecus talentus, atnesa vēl piecus un sacīja: kungs, tu man iedevi piecus talentus; redzi, es sapelnīju vēl piecus. Un viņa kungs sacīja tam: labi, tu godīgais un uzticīgais kalps. Tu esi bijis uzticīgs pār mazumu, es tevi iecelšu pār daudzumu. Ieej sava kunga priekā. Arī tas, kas bija dabūjis divus talentus, atnāca un sacīja: kungs, tu man iedevi divus talentus; redzi, es sapelnīju vēl divus. Viņa kungs sacīja tam: labi, tu godīgais un uzticīgais kalps. Tu esi bijis uzticīgs pār mazumu, es tevi iecelšu pār daudzumu. Ieej sava kunga priekā. Bet atnāca arī tas, kas bija dabūjis vienu talentu, un sacīja: es pazīstu tevi kā bargu cilvēku, tu pļauj, kur neesi sējis, un salasi, kur neesi kaisījis. Es baidījos un aizgāju un apraku tavu talentu zemē. Te viņš ir, ņem savu mantu. Bet viņa kungs atbildēja tam un sacīja: tu blēdīgais un kūtrais kalps. Ja tu zināji, ka es pļauju, kur neesmu sējis, un salasu, kur neesmu kaisījis, tad tev vajadzēja dot manu mantu naudas mainītājiem; es pārnācis būtu saņēmis savu naudu ar augļiem. Tāpēc ņemiet viņa talentu un dodiet to tam, kam ir desmit talentu. Jo ikvienam, kam ir, tiks dots, un tam būs pārpilnība, bet no tā, kam nav, atņems to, kas tam ir. Un nelietīgo kalpu izmetiet galējā tumsībā, tur būs raudāšana un zobu trīcēšana.” (Mateja evaņģēlijs 25:13-30)

Draugs, šis cilvēks nonāca tur, kur neviens negrib nonākt, vietā, ko sauc par elli. Tikai tāpēc, ka viņš bija ar pretenzijām. Dievs tev ir devis TAVAS iespējas.

“Tad nu kas zina labu darīt un to nedara, tam tas ir par grēku.” (Jēkaba vēstule 4:17)

Tev ir spējas, bet tu nevirzies uz priekšu? Dievs redz tavu sirdi, tev nav jāmēra, cik lielas citiem ir kalpošanas vai biznesi, vai sasniegumi, tev ir jāskatās pēc tā, ko tu spēj un kādas ir tavas spējas un iespējas. Vai tu tās izmanto? Cilvēks, kurš baidījās izmantot savus talentus savu pretenziju dēļ, pazaudēja savu mūžīgo dzīvību. Draugs, viena talenta īpašniekam bija pretenzijas pret To, kurš deva viņam spējas un iespējas. Šis viena talenta īpašnieks netika tālāk par savām pretenzijām, un viņš neko nesasniedza. Ir cilvēki, kuriem vienmēr ir pretenzijas pret mācītāju, draudzes mācību, viņi nekad nevar atrast savu vietu, vienmēr sastrīdās, apvainojas, iedami prom nevar aiziet, viņiem ir pretenzijas par to, ka Dievs viņiem ir devis savu draudzi, savas iespējas. Bībele saka, ka šādi cilvēki ar pretenzijām tā arī neko savā dzīvē nesasniedz, jo viņi nespēj realizēties, jo viņi noliedz un kritizē to, ko Dievs viņiem ir devis. Ja tu kritizē bagātus cilvēkus, tu pats nebūsi bagāts, ja tu kritizē draudzi par naudas lietām, tu nebūsi bagāts, bet esi nabags un būsi nabags, un tikai tāpēc, ka tu kritizē to, ko Dievs grib tev dot. Bet tu nevari dabūt to, kas tev nav pieņemams. Kritizējot draudzi, tu nevari saņemt svētību caur draudzi, bet vienīgais svētību avots virs zemes ir draudze. Bubinātāji, kurnētāji, šķeltnieki, buntinieki un neapmierinātie patiesībā kurn ne pret cilvēkiem, bet pret Dievu un to, ko Dievs viņiem ir devis. Mums Bībele māca būt pateicīgiem par visu Dievam. Ja šodien ārā ir saulains laiks, tad tev ir iespēja to baudīt. Ja ārā šodien nav saulains laiks, tev ir iespēja kaut ko citu baudīt savās mājās. Tev vienmēr ir par ko pateikties Dievam, un tev ir savas spējas un iespējas, un tev ir sava vieta draudzē. Cilvēki, kuriem ir pretenzijas par to, ko Dievs viņiem ir devis, un arī pret tiem cilvēkiem, kurus Dievs ir devis, piemēram, laulātajiem, nekur tālu netiks. Cik tālu tevi aizvedīs tavas pretenzijas? Sāc reiz cienīt un pateikties par to, kas tev ir, un beidz kritizēt to, kas tev ir. Kā tu vari zāģēt to zaru, uz kura pats sēdi? Nav runa par veselīgu kritiku, es runāju par kritiku kā dzīvesveidu. Šādi cilvēki neatrod sev vietu draudzē. Bībele saka:

“Bet visi ticīgie turējās kopā, un viss tiem bija kopīgs.” (Apustuļu darbi 2:44)

Šāda tipa cilvēki paši atrod viens otru, turās kopā un mierina sevi, atbalsta cits citu un turpina kritizēt, un runāt pret tām spējām un iespējām, kuras Dievs gribēja viņiem dot.

“Viņi ir kauna traipi jūsu mīlestības mielastos, bez bijības mielodamies līdz ar jums, sevis pašu ganītāji, vēja dzenāti bezūdens mākoņi, koki, kas rudenī bez augļiem, divkārt miruši, izrauti ar saknēm.” (Jūdas vēstule 1:12)

Mums katram Dievs ir devis savus talentus, savas iespējas un savas spējas. Ja mēs tā vietā, lai tās lietotu, meklējam dažādus aizbildinājumus, kāpēc nevaram un nedarām, tad šis ceļš var novest tur, kur zobi trīc. Atkal es sabaidīju ar elli. Bet ko es varu darīt, ja es lasu Bībeli? Man negribas nevienu baidīt ar elli, - ja man pašam nebūtu bijības no elles, es dzīvotu kā vēlos; mana miesa ir draņķīga, bet es gribu dzīvot tā, kā grib Dievs. Man ļoti bieži gribas dzīvot tā, kā man pašam gribas, bet tikai tāpēc, ka manī mājo Svētais Gars, man ir bijība Dieva priekšā un es gribu dzīvot tā, kā to grib Viņš. Un vienmēr Dievam izrādās taisnība! Kad mēs darām, kā Viņš grib, Viņš svētī.

“Es jums lieku pie sirds, brāļi, Dieva žēlsirdības vārdā nodot sevi pašus par dzīvu, svētu Dievam patīkamu upuri, tā lai ir jūsu garīgā kalpošana. Un netopiet šai pasaulei līdzīgi, bet pārvērtieties, atjaunodamies savā garā, lai pareizi saprastu, kas ir Dieva griba: to, kas ir labs, tīkams un pilnīgs. Tad nu es ieteicu ikvienam starp jums tās žēlastības vārdā, kas man dota: netiekties pāri noliktam, bet censties sevi apvaldīt saskaņā ar to ticības mēru, ko Dievs katram piešķīris. Jo, kā mums vienā miesā ir daudz locekļu, bet ne visiem locekļiem ir vienāds uzdevums, tāpat mēs daudzi kopā esam viena miesa Kristū, bet savā starpā visi esam locekļi. Kad nu mums, pēc mums piešķirtās žēlastības, ir dažādas dāvanas, tad lai tās, ja tās ir pravieša spējas, izpaužas saskaņā ar ticības mēru, kalpošanas spējas – kalpošanā, spējas mācīt – mācīšanā; pamācīšanas spējas – pamācīšanā, kas dod no sava, lai to dara vientiesīgi, kas valda, lai dara to rūpīgi, kas strādā žēlsirdības darbu, lai dara to ar prieku. Jūsu mīlestība lai ir neliekuļota. Nīstiet to, kas ļauns, pieķerieties tam, kas labs. Brāļu mīlestība jūsu starpā lai ir sirsnīga. Centieties cits citu pārspēt savstarpējā cieņā.” (Romiešiem 12:1-10)

Nezinu, vai visu es spēšu šodien pastāstīt, bet pašu svarīgāko, kas ir šajās Rakstu vietās, es iedošu. Miesā ir daudz locekļu, bet ne visiem ir vienāds uzdevums. Kristus miesa ir Kristus draudze, un tie esam mēs. Kopā esam viena miesa Kristū, bet savā starpā esam locekļi. Arī pārējās Rakstu vietās ir viena galvenā doma – Kristus miesa un Tās locekļi ir draudze. Draudzes ir dažādas, ir un būs dažādas konfesijas, tas ir pareizi, arī draudze “Kristus Pasaulei” vienmēr paliks draudze “Kristus Pasaulei” ar savu kodu, mācību, atšķirībām un unikālajām spējām un iespējām. Katra draudze ir unikāla. Ir cilvēki, kuri grib redzēt tikai vienu lielu draudzi bez atšķirībām, draugs, tas nav Dieva prāts. Mēs esam atšķirīgi un draudzes ir atšķirīgas, un tāpēc dažādi atšķirīgi cilvēki pulcējas atšķirīgās draudzēs. Kristus miesā katrai draudzei ir savs unikāls uzdevums, sava unikāla vieta. Un draudzē “Kristus Pasaulei” tev ir sava unikālā vieta. Kalpošanas ir dažādas un, pirmkārt, Dieva vārds saka, ka dāvanas un spējas katram ir dotas, lai celtu draudzi.

“Tā kā jums ir tieksmes pēc garīgajām dāvanām, tad rūpējieties, ka esat bagāti ar dāvanām, ar kurām varat celt draudzi.” (1. Korintiešiem 14:12)

Kad mēs sanākam kopā, katram no mums ir kaut kas savs, vai kāda atklāsme, vai psalms, mācība, un viss notiek draudzes celšanai. Kā Dievs Savu valstību cēla caur Ābramu, šobrīd tas notiek caur draudzes mācītājiem, caur draudzes darbu, katru cilvēku pats Dievs ieliek savā unikālajā vietā, lai viņš pildītu unikālu funkciju konkrētā laika posmā. Šīs funkcijas var mainīties, pieaugot tavām prāta spējām un pieredzei. Ja tev nav muzikālā dzirde, būtu diezgan muļķīgi censties dziedāt un nokļūt uz skatuves.

“Tad nu es ieteicu ikvienam starp jums tās žēlastības vārdā, kas man dota: netiekties pāri noliktam, bet censties sevi apvaldīt saskaņā ar to ticības mēru, ko Dievs katram piešķīris.” (Romiešiem 12:3)

Dari to, kas tev padodas. Paprasi kādam, kurš māk dziedāt, vai tev ir vērts dziedāt. Daudzi cilvēki domā, ka, piemēram, uzņēmējam ir jāpārzina katra konkrētā biznesa specifika. Draugs, ja tu esi līderis, tev nekas nav jāpārzina, tev ir jānoliek cilvēki, kuri visu pārzina tavā vietā. Draudzes māsai, kura vada slavēšanu, nav muzikālās izglītības. Viss, kas viņai ir vajadzīgs, – salikt visus tos, kuri kaut ko māk, savās pozīcijās, un tās ir līderības prasmes. Tā ir spēja būt vadītājam ar tām iespējām, kuras ir. Man nav mūzikas zināšanu, bet visa sākums ir mācītājs. Es zinu, kādēļ cits draudzes brālis spēlē pie mums, jo viņu pievilka tas, ka mācītājs atbalsta muzikālo kalpošanu. Viņam patīk tas, ka mācītājs slavēšanai visu pērk un liek kā prioritāti slavēšanas kalpošanu. Tieši tādēļ viņš ir te, jo atrada vietu, kur var sevi realizēt. Viņš ir ļoti noderīgs un svarīgs cilvēks, ielicis pamatus šajā kalpošanā. Viņš ir mūsu skaņas inženieris. Tātad, lai būtu sava slavēšana, nav pat jābūt mūziķim. Lai uzceltu draudzi ar daudz un dažādām specifiskām kalpošanām, nav jāpārzina tās visas. Draudzē ir pat biznesa kalpošana, bet es neesmu biznesmenis. Ir augstākā spēja, uz ko var tiekties, un tā ir spēja vadīt, bet ir tas, kas tev ir šodien un kādas iespējas tev ir šodien. Katrs ir unikāls ar to, kas ir šodien, un ir noderīgs ar to. Rūpējies par tām spējām, ar kurām tu vari celt draudzi, nevis lai tu esi apdāvināts. Vakar lūgšanā cilvēks pie manis pienāca un teica, lai es aizlūdzu par viņu, jo viņš ir pazaudējis spēju runāt mēlēs. Es viņam saku, lai iet mājās un runā mēlēs. Kas tā par dāvanu, ka tik ļoti ir vajadzīga? Draugs, rūpējies par tām dāvanām, ar kurām vari celt draudzi. Ja kaut vienu reizi par tevi aizlūdza, lai tu runātu mēlēs, viss, runā mēlēs, pieņem to.

“[..] Kad jūs sanākat kopā, katram ir kaut kas, vai psalms, vai mācība, vai atklāsme, vai mēles, vai mēļu izskaidrošana, viss lai notiek celšanai.” (1. Korintiešiem 14:26)

Ir Kristus miesa, draudze, kurā pats Dievs ar līderu palīdzību saliek cilvēkus katru savā vietā pēc viņu spējām un iespējām. Šādā veidā draudze spēj funkcionēt un uzvarēt. Piemēram, kalpošanas spējas, – es tās redzu tā, ka ir cilvēki, kuriem var paprasīt jebko, un viņi ir gatavi to izdarīt. Es vakar Pestīšanas Armijas mācītājam jautāju, vai viņš brauktu uz Āfriku, ja virsnieks to viņam liktu? (viņiem ir armijas pakāpes, staigā formās) Viņš saka, jā, brauktu. Tas ir tāpēc, ka viņiem ir bezierunu paklausība. To arī kaut kādā mērā var salīdzināt ar kalpošanas spēju, ka ir cilvēki, kuriem var palūgt izdarīt jebko, viņš ir gatavs, un tā ir dāvana, spēja. Ne visi cilvēki ir tādi, ir uz iekšu vērsti, ir uz āru vērsti cilvēki. Citi visu ļoti plāno un viņiem laicīgi jāpasaka. Ir tādi, kuriem šodien pasaki, un viņi visu atliks un izdarīs uzreiz. Katrs no mums citādāk plāno un domā. Katrs no mums ir vajadzīgs, derīgs un svarīgs Dievam un draudzei. Spēja mācīt, dot padomus, spēja dot no sava. Ko tas nozīmē? Spēja dot no sava ir spēja ziedot. Ir cilvēki, kuri ziedo parasti, bet ir tādi, kuri ar to kalpo. Ir tādi cilvēki, kuri ceļ savus biznesus ar domu un mērķi palīdzēt draudzes darbam. Dot no sava ir kalpošana. Ja tev tāda ir, esi mierīgs un laimīgs, tu esi savā vietā. Dievs dod katram pēc savām spējām un pēc iespējām. Piemēram, kad sadzimst bērni, tad tavas iespējas kaut ko darīt ārpus ģimenes kļūst arvien mazākas. Kad sievietei piedzimst 4 bērni un viņa vēl pagūst savu biznesu uztaisīt, viņa ir superwomen, par kādām rāda filmās. Tajā pašā laikā mēs arī paši radām iespējas, un ir iespējas, kuras mēs paši neradām, kuras rada sabiedrība, draudze, kādi apstākļi. Lietojot savas spējas, mēs sākam radīt sev apkārt arī attiecīgas iespējas. Es lasu tikai viena tipa grāmatas, kuras ir par līderību, kontaktējos ar veiksmīgiem mācītājiem, veidoju attiecības. Tās ir manas spējas, kuras man ir jāattīsta. Ja es nebūtu lasījis un šīs spējas intelektuāli attīstījis, man nebūtu arī iespējas, jo tieši tas, uz ko tu ej, rada iespējas. Katram no mums mūžā pienāk lielā iespēja, bet, ja tu neesi gatavs ieiet šajā iespējā, tu esi zaudējis, palaidis garām savu iespēju. Ir tādas iespējas, kuras nāk vienreiz mūžā, piedāvājums, kurš nāk vienreiz, un, ja tu neesi mācījies, gatavojies un centies virzīties uz to pusi, neesi gatavs tajā ieiet, to paņems kāds cits.

Pirmajiem draudzes cilvēkiem, kuri šobrīd ir līderi, es jau pašā sākumā mācīju vadīšanas principus, un viņiem tā likās kā Morzes ābece, bet tagad viņi to redz un saprot. Draugs, tu šobrīd uzzini ļoti vērtīgu informāciju, un tev nav jāmaksā kādam, kurš māca kā dzīvot, līdzīgi kā Eiropa tagad māca Baltkrieviju dzīvot. Mums ir ļoti draudz dots tepat uz vietas un bez maksas! Tev ir ārkārtīgi liela vērtība. No šīs draudzes izies cilvēki, kuri gūs ārkārtīgi lielus panākumus dažādās kalpošanas sfērās, biznesā un finansēs, garīgajā kalpošanā, un kuriem būs liela ietekme Latvijā un aiz Latvijas robežām. No šīs vietas izies šādi cilvēki, un varbūt tas esi tieši tu. Arī es pirms daudziem gadiem nedomāju, ka varētu Latvijas labā paveikt kaut ko vērtīgu, kā tikai uzzīmēt skolas burtnīcā Latvijas karodziņu, kā barikāžu laikā sēdēt krūmos un dzert šņabi, bet ne jau barikādēs, bet savā pilsētā, un tas bija viss, ko es spēju, dzert, lietot narkotikas un izdarīt pārkāpumus. Varbūt tu to nezini, bet tieši tu izmainīsi mūsu valsts vēsturi. Un tas, ko mēs paveiksim Jēzus Vārdā, ko Dievs caur mums darīs, ko mēs darīsim Viņa spēkā, par to turpmākās paaudzes rakstīs skolu mācību materiālos, tas tiks iekļauts vēstures grāmatās. Kāpēc gan ne? Kāpēc ne tu? Kāpēc ne es? Kāpēc? Saki: “Es esmu unikāls. Man ir Dieva dotas spējas. Man ir Dieva iedotas iespējas. Es izmantošu tās.”

“Ir dažādas dāvanas, bet viens pats Gars. Bet ikvienam ir dota Gara izpausme, lai nestu svētību.” (1. Korintiešiem 12:4,7)

Lai nestu svētību. Šīs spējas un iespējas Dievs nedod, lai mēs tās liktu skatlogā, lai mēs tās liktu sekcijā vai lai mēs par tām tīksminātos. Tās ir domātas, lai nestu svētību citiem, ieņemot savu vietu organizācijā, Kristus miesā. Lūk, ko Pāvils saka par Kristus miesu, ļoti trāpīgus un svarīgus vārdus: 

“Jo arī miesa nesastāv no viena, bet no daudziem locekļiem. Ja kāja sacītu: tā kā es neesmu roka, es nepiederu pie miesas, tomēr tā pieder pie miesas. Un, ja auss sacītu: tā kā es neesmu acs, tad es nepiederu pie miesas, tomēr tā pieder pie miesas. Ja visa miesa būtu acs, kur paliktu dzirde? Ja visa miesa būtu dzirde, kur paliktu oža? Bet Dievs locekļus ir nolicis miesā ikvienu savā vietā, kā Viņš gribēja.” (1. Koriniešiem 12:14-18 )

Nevis tā, kā tu gribēji, bet kā Dievs gribēja attiecībā pret katra spējām. Un romiešiem Pāvils saka: “Netiecieties augstāk par tām.” Tu vari plānot augstāk, tu vari plānot ideāli, bet šajā brīdī dari to, ko tu vari izdarīt. Saskaņā ar savu īso augumu, nelien basketbolā, saskaņā ar savu lielo svaru, nelien jāšanas sekcijā, nemoki zirgus.

“Bet jūs esat Kristus miesa un katrs par sevi locekļi.” (1. Korintiešiem 12:27)

Kā mums jāskatās uz spējām? Kas ir svarīgākais?

“Un dažus Dievs draudzē ir iecēlis, pirmkārt, par apustuļiem, otrkārt, par praviešiem, treškārt, par mācītājiem, tad devis spēkus brīnumus darīt, tad dāvanas dziedināt, sniegt palīdzību, vadīt un runāt dažādās mēlēs.” (1. Korintiešiem 12:28 ) 

Te nav runa par pravieti kā nākotnes pareģotāju. Te ir runa par sludinātājiem, mācītājiem, skolotājiem, vadītājiem, apustuļiem. Dievs dod spēkus brīnumus darīt, dāvanu dziedināt, sniegt palīdzību, vadīt. Vadīt nozīmē, piemēram, palīgkalpošanas. Tu vadi cilvēkus, kurus tu neesi glābis un audzinājis, bet tu viņus vadi. Bet pravieši, mācītāji, evaņģēlisti un apustuļi ir cilvēki, kuri prot gan izvilkt, gan pacelt, gan nolikt katru savā vietā jeb palīdzēt saprast savu vietu Kristus miesā.

“Bet dzenieties pēc vislielākajām dāvanām, un es jums rādīšu vēl pārāku ceļu.” (1. Korintiešiem 12:31)

Un tad seko 1. Korintiešiem, 13. nodaļa par mīlestību. Pāvils saka: “Ja man būtu tāda ticība un tādas dāvanas, kas kalnus varētu pārcelt, bet nebūtu mīlestības, tad es neesmu nekas.” Pāri visām dāvanām, spējām un iespējām, paturi prātā: “Mīli Dievu no visas sirds, dvēseles, prāta un spēka un savu tuvāko kā sevi pašu.” Visas bauslības kopsavilkums ir mīlestība pret Dievu un savā starpā, draudzē, kalpojot, ieņemot savu vietu, mīlestība pret cilvēkiem pasaulē, lai vestu viņus pie Kristus un lai nestu sabiedrībai labumu, svētību. Pāri visam ir mīlestība, brāļu mīlestība. Dažādas spējas visiem dod Dievs. Tas, ka tu vari būt šeit draudzē, arī ir dāvana. Un tas, ka tev ir blakus cilvēki, ar kuriem tev ir izveidojušās labas attiecības, ir dāvana no Dieva. Draudze “Kristus Pasaulei” vispār ir unikāla draudze, mājas grupu draudze, kur katrs var atrast draugus. Bet, ja tā ir tikai un vienīgi mīlestība starp draugiem, tikai attiecības un tu pazaudē fokusu, kāpēc tu esi draudzē, tad tu vienkārši apmeklē draudzi, tu neesi draudzē, tu neesi Kristus miesas dalībnieks. Jo Kristus miesas dalībniekiem mīlestība ir pāri visam, pirmkārt, mīlestība pret Dievu, un tad savā starpā. Bet mīlestība pret Dievu ietver iet pa visu pasauli un pasludināt evaņģēliju visai radībai. Kas tic, tas top kristīts, tas top svēts. Mūsu uzdevums ir mīlēt ne tikai draudzi, bet arī pasauli. Nevis to, ko pasaule dara, bet cilvēkus vest pie Kristus. Lūk, kam ir domātas dāvanas! Un tev, draugs, ir sava unikāla vieta unikālā draudzē. Tev ir savas spējas un savas iespējas. Un tas, ka tev šeit ir draugi, ir dāvana tev, un to arī vajag vērtēt. Reizēm cilvēki aizmirst par Dievu, aizmirst, ko Dievs ir labu darījis. Kad cilvēks ir pacēlies un paceļās, viņš sāk runāt ļaunu un aprunāt, pat cīnīties pret draudzi. Bet viņš nekādi nevar aiziet, jo viņam te ir palikušas attiecības ar cilvēkiem. Un vienīgais veids, kā viņš ar šiem cilvēkiem var kaut kā būt kopā, ir ierakstīt kaut ko riebīgu, pacīnīties, kaut ko pateikt. Ir dažādi veidi, kā cilvēki komunicē. Viņiem tik ļoti vajag draudzi, ka viņi kaut vai apmelos un sliktu darīs, lai būtu kaut kāds kontakts ar tiem cilvēkiem, kurus viņi patiesībā mīl. Paliec savā zemē un dzīvo ar godu. Tu te esi pielaulāts, ielaulāts, te ir tava ģimene, te ir tavas mājas, te tu esi unikāls, te tu nes slavu Dievam ar savu dāvanu, ar savu unikalitāti.

“Viena miesa, viens Gars jo vienai cerībai jūs savā aicinājumā esat aicināti viens Kungs, viena ticība, viena kristība. Bet ikvienam no mums piešķirta žēlastība tādā mērā, kādā to Kristus mums ir dāvinājis. Viņš arī devis citus par apustuļiem, citus par praviešiem, citus par evaņģēlistiem, citus par ganiem un mācītājiem, lai svētos sagatavotu kalpošanas darbam, Kristus miesai par stiprinājumu. Bet patiesi būdami mīlestībā, visās lietās pieaugsim Viņā, kas ir mūsu galva, proti, Kristus. Viņā visa miesa, kopā saturēta un visādām palīgsaitēm vienota, pastāvīgi aug pēc tām spējām, kas katrai viņas daļai dotas, kļūdama aizvien pilnīgāka mīlestībā.” (Efeziešiem 4:4-5,7,11-12,15-16)

Kāpēc ir vajadzīgi apustuļi? Kāpēc ir vajadzīgi mācītāji? Kāpēc ir vajadzīgi vadītāji? Lai sagatavotu svētos. Un šajā gadījumā, ko es daru? Es palīdzu katram ieraudzīt savas dāvanas, palīdzu ieraudzīt savu unikalitāti, savu vietu draudzē un savu svarīgumu Dieva Valstības nešanā. Katra dāvana ir svarīga. Dažādas spējas, dažādas iespējas un dažādi cilvēki, un katram ir sava vieta vienā draudzē, vienā Kristus miesā. Bet mums, savukārt, kā draudzei ir sava vieta Latvijas draudzē kopumā. Un Latvijas draudzei kopumā ir sava vieta vispasaules draudzē. Katrs ir unikāls ar savām iespējām un spējām. Katrs draudzē kaut ko dara, ziedojums vai finansiāls ieguldījums arī ir mūsu darbs. Un tu ar to, kādas ir tavas spējas šodien, vari lepoties. Tu esi svarīgs un noderīgs. Dievs tevi mīl. Un mēs kā draudze uzvarēsim, un tu ar draudzi līdz ar to esi uzvarētājs. Pāvils saka tā:

“Tie ir labprātīgi ziedojuši pēc savām spējām, pat pāri spējām, to es apliecinu.” (2. Korintiešiem 8:3)

Mēs ziedojam vai dodam desmito tiesu. Cik liela ir desmitā tiesa? Pēc mūsu spējām. Mēs dodam tik, cik mēs spējam, cik mēs izmantojam iespējas, lai laicīgā darbā dotu kādu labumu sabiedrībai un par to saņemtu atalgojumu. Un desmitā daļa katram no mums ir citādāka. Tāpēc mēs varam ziedot tik, cik mēs spējam. Vēl kādā rakstvietā ir rakstīts, ka nav pareizi dot tā, ka tevi pašu tas noved grūtībās. Tajā pašā laikā viņš saka, ka reizēm korintieši bija ziedojuši pāri savām spējām. Tāpēc ir dažādas situācijas, kad tev pašam ir jāapsver, kad tu vari ieguldīties ar finansēm vairāk, kad ir vienkārši ar galvu jāpadomā, cik tu vari, un kad kaut kas ir jāpietur. Bet katrā ziņā ziedošanas darbs ir ar prātu apsverams, ar prātu izlemjams, nevis emocionāla pamudinājuma vadīts. Vai tikai tāpēc, ka mācītājs labi norunāja. Sen atpakaļ es runāju par ziedošanu Ukrainā, un tad mums finanses tiešām bija ļoti vajadzīgas, jo mēs braucām pa visu Ukrainu, sešdesmit pilsētām, tas prasīja naudu un līdzekļus. Kāds cilvēks noziedoja 500 grivnas, man tā šķiet. Nākamajā dienā viņš stāvēja pie draudzes durvīm un gaidīja mani. Viņš teica: “Mācītāj, jūs vakar tā runājāt, ka es atdevu visu savu naudu un man nav vairs ar ko mājās tikt.” Viņš teica, lai atdodu pusi atpakaļ, un es to pusi atdevu viņam atpakaļ. Cilvēks bija atdevis visu un cerēja, ka gan jau viņu kāds par brīvu aizvedīs mājās. Tā nav pareiza pieeja. Kad mēs ziedojam, mums jāziedo pēc savām spējām. Tāpēc, lai nebūtu nekādas manipulācijas, vienmēr tiek uzsvērts, ka mēs ar prātu apsveram, cik mēs paši apzināmies sevi kā draudzes daļu. Cik mēs paši vēlamies, lai Dieva valstība izplatās? Cik mēs paši apzināmies draudzes vajadzības? Cik mēs paši apzināmies ziedošanas svētību? Desmitās tiesas vērtība un svētība būs tev pašam pēc tavām spējām, un pēc savas saprašanas mēs katrs varam dot, un reizēm pat pāri spējām. Kad mēs cēlām šīs telpas un tas bija jāizdara noteiktos termiņos, kādi no mums ziedoja pāri savām spējām. Un zini, kādi mūsu biznesa cilvēki, kuri kalpo ar naudu, brauc ar 2001. gada automašīnu, tā nav jauna, tā ir automašīna, kura ik pa laikam stipri ir jāpieskrūvē. Un man ir tāda aizdoma, ka viens no iemesliem ir kalpošana Dievam. Nu, es tā domāju, viens no iemesliem. Mēs katrs vērtējam, ko mēs sev vēlamies, ko mēs draudzē vēlamies, cik mēs spējam, kāda ir mūsu dāvana. Viena no dāvanām ir dāvana dot. Ir cilvēki, kuriem ir dāvana dot. Viņi dod, un viņiem tikai nāk vairāk. Un ir tādi, kuri domā, ka citam tas strādā, tad viņiem arī tas strādās. Un viņi sāk dot vairāk, bet viņiem nekas nenāk. Tas katram pašam ir jāizsver. Ziedosim un dosim ar vēsu prātu, ar tādu pamudinājumu, kāds ir iekšā, mīlestībā pret Dievu, slavējot Viņu, katrs pēc spējām un iespējām. Lai Dievs jūs svētī!


Mācītāja Mārča Jencīša sprediķi “Tava vieta draudzē jeb spējas un iespējas” pierakstīja un rediģēja draudzes “Kristus Pasaulei” redakcija

Dieva vadība caur divpadsmit

Publicēja 2020. gada 15. sept. 10:37Līga Paņina   [ atjaunināts 2020. gada 15. sept. 10:39 ]

Ziņas datums 15.09.20.

Es šodien runāšu par vīziju. Iepriekšējās svētrunas tēma bija “Vīzijas spēks”. Šodien iesim nedaudz dziļāk, ne tikai vispārīgi vīzijā, bet tieši G12 – Dieva vadībā caur divpadsmit. G12 ir daudzes „Kristus Pasaulei” logo. Simbols apkārt zemeslodei nozīmē, ka Dievs caur 12 grib glābt pasauli, izmainīt to, lai nāktu Viņa valstība. Ir svarīgi saprast mehānismu, kā darbojas Dievs. Mums ir svarīgi saprast mehānismu, sistēmu, stratēģiju un savu vietu tajā. Reizēm cilvēki, arī kristieši, izceļas ar tumsonību. Es piekrītu pasaulīgiem viedokļiem par tumsonīgajiem viduslaikiem, bet, diemžēl, viduslaiki arī tagad šur tur ir manāmi draudzē, kur baidās no sistēmas, stratēģijas un plānošanas. Tāpēc mēs ieskatīsimies Bībelē un kopīgi atradīsim, vai Dievam ir sistēma vai nav. Kā Dievs darbojas? Plānveidīgi vai spontāni? Kā Dievs grib, lai draudze būtu uzbūvēta? Kā celt draudzi? Vai tas ir mūsu paša ziņā vai tas ir spontāns notikums? Vai Svētais Gars pats cels draudzi? Vai tomēr mums ir jāceļ draudze? Vai izmaiņas domāšanā, raksturā un sirdī ir tikai Dieva darbs un Svētā Gara darbs? Vai mums ir jāgaida, ka reiz tas notiks, vai tomēr tas ir kaut kas, kas mums pašiem ir jāplāno un pie kā ir jāstrādā? Ieskatīsimies Bībelē un noskaidrosim to.

Noskaidrosim arī to, vai G12 ir Bībelē. Reiz kāds mācītājs man teica, ka viņš Bībelē neredz G12. Personīgi es Bībelē redzu G12. Ir jābūt aklam, lai neredzētu, ka Jēzum bija 12 mācekļi. Mateja evaņģēlija 28. nodaļā ir rakstīts: „Ejiet un dariet par mācekļiem visas tautas, tās kristīdami Tēva, Dēla un Svētā Gara Vārdā.” Iet un darīt par mācekļiem – tā bija pavēle divpadsmit Jēzus mācekļiem. Viņš uzdeva viņiem darīt to, ko darīja Viņš – gatavot mācekļus. Bībeles centrā ir 12 Izraēla ciltis. Dievs radīja debesis un zemi. Dieva radīja to, ka zemeslode kustās attiecībā pret citiem debess ķermeņiem. Dievs radīja gaismu. Pirmkārt, Viņš pats ir gaisma. Dienā ir 12 stundas un naktī ir 12 stundas. Diennaktī ir 24 stundas. Dievs radīja gadalaikus. Laiks tiek mērīts gados, un gadā ir 12 mēneši. Mēs redzam, ka Dievs pārvalda pasauli caur 12 stundām dienā, caur 12 stundām naktī, caur 12 mēnešiem gadā, caur 12 Izraēla ciltīm, caur 12 mācekļiem. Par jauno Jeruzālemi ir rakstīts: „Nāc, es tev rādīšu līgavu, Jēra sievu.” Tur ir runa par jauno Jeruzālemi, par jauno pilsētu, par Debesu pilsētu, kas simbolizē draudzi, un tās pamatā ir 12 akmeņi, 12 vārti ar 12 eņģeļiem, pilsēta ir celta kuba formā, 12x12x12.

Tad atnāca viens no septiņiem eņģeļiem, kuriem bija septiņi kausi, pildīti ar septiņām pēdējām mocībām, runāja ar mani un sacīja: "Nāc, es tev rādīšu līgavu, Jēra sievu." Viņš mani aiznesa garā uz lielu, augstu kalnu un rādīja man svēto pilsētu Jeruzālemi nokāpjam no debesīm no Dieva. Tā bija dievišķā godībā; tās spožums bija kā visdārgākā akmens spožums, kā kristāldzidrs jaspids. Tai bija liels, augsts mūris ar divpadsmit vārtiem un uz vārtiem divpadsmit eņģeļu; tur bija uzrakstīti divpadsmit vārdi, tie ir Israēla divpadsmit cilšu vārdi; trīs vārti uz austrumiem, trīs uz ziemeļiem, trīs uz dienvidiem un trīs uz rietumiem. Pilsētas mūrim pamatā bija divpadsmit akmeņi un uz tiem rakstīti divpadsmit vārdi. Jēra divpadsmit apustuļu vārdi. Tam, kas ar mani runāja, bija mērkoks, zelta niedre, pilsētas, tās vārtu un mūra mērīšanai. Pilsēta celta četrstūrī, tikpat gara, cik plata. Viņš mērīja pilsētu ar niedri. Tur bija ap divpadsmit tūkstoš stadiju. Tās garums, platums un augstums bija vienādi. Tad viņš mērīja tās mūri: simts četrdesmit četras olektis, pēc cilvēku mēra, kas ir eņģeļa mērs. Tās mūris bija celts no jaspida, un pilsēta bija no tīra zelta, līdzīga skaidram stiklam. Pilsētas mūra pamati bija rotāti ar dažādiem dārgakmeņiem. Pirmais pamatakmens bija jaspids, otrs safīrs, trešais halcedons, ceturtais smaragds, piektais sardoniks, sestais sardijs, septītais hrizolīts, astotais berils, devītais topāzs, desmitais hrisoprass, vienpadsmitais hiacints, divpadsmitais ametists. Divpadsmit vārti bija divpadsmit pērles, katri vārti bija darināti no vienas pašas pērles; un pilsētas iela bija tīrais zelts kā caurspīdīgs stikls. Tempļa es tur neredzēju. Jo viņas templis ir Kungs Dievs Visuvaldītājs un Jērs. Pilsētai saules un mēness gaismas nevajag, jo Dieva spožums to apgaismo, un viņas gaisma ir Jērs. Tautas staigās viņas gaismā, un visas zemes ķēniņi nesīs turp savu greznumu. Viņas vārtus dienā nekad neaizslēgs, jo nakts tur nav. Viņā sanesīs tautu greznumus un dārgumus. Nemūžam tur nekas neieies, kas nesvēts, un neviens, kas dara negantību un melo, bet vienīgi tie, kas rakstīti Jēra dzīvības grāmatā.” (Atklāsmes grāmata 21:9-27)

Apzīmogoto skaits minēts 144 000, visur pa 12. Kad Dāvids izveidoja kalpošanu templī, levītu kalpošana tika sadalīta pa 12. Mēs visur Bībelē redzam ciparu 12. Vai mēs kā draudze ticam skaitļu mistikai? Nē, mēs neticam skaitļu mistikai, bet skaitlis 12 Bībelē parādās apbrīnojami bieži. Vai tas nozīmē, ja nebūs 12, tad tas būs slikti? Nē, jo nav svarīgs 12, 10 vai 5, svarīgs ir pats princips. Galu galā, ja Dievam patīk 12, tad kāpēc ne 12? Ja Viņš izvēlējās 12 mācekļus, tad arī mēs Viņam gribam līdzināties. Kāpēc arī mums par ideālu, par savas dzīves jēgu nenolikt sagatavot 12 mācekļus? Tad, kad Jēzus bija sagatavojis Savus mācekļus un jau taisījās iet pie krusta, Viņš teica: „Tēvs, Esmu pabeidzis to darbu, ko Tu Man esi uzticējis darīt.” Viņš vēl nebija nomiris pie krusta. Ja tu domā, ka viss darbs, kas Jēzum bija jāizdara, bija nomirt pie krusta, tad tas neatbilst Bībelei. Pirms Viņš nomira pie krusta, Viņš pabeidza to darbu, ko Tēvs bija uzticējis, Viņš sagatavoja 12 mācekļus. Viņš droši varēja iet un nomirt pie krusta un augšāmcelties. Viņš droši zināja, ka ir 12 cilvēki, kuros Viņš bija ielējis visu Sevi, un viņi turpinās darīt to, ko darīja Viņš. Cilvēku, kurš ir satvēris vīziju, cilvēku, kurš ir Dieva plānā un dara Viņa gribu, nekas neapturēs! Nekāds ļaunums tev nenotiks, nedz kāda nediena tuvosies tavai teltij, jo tu esi vīzijā, jo tavs darbs virs zemes vēl nav pabeigts. Tad, kad tas būs pabeigts, tu pats varēsi nolemt, ka ej pie Tēva. Vairākas reizes Jēzum draudēja briesmas, Viņu centās nogalināt, tika sanesti akmeņi, lai Viņu nomētātu, un evaņģēlijos mēs redzam, ka pret Viņu tika plānots uzbrukums, bet ir rakstīts, ka Viņš mierīgi, ar paceltu galvu izgāja cauri pūlim un izvairījās no visām briesmām, jo Viņa stunda vēl nebija nākusi, jo Savus mācekļus Viņš vēl nebija sagatavojis. Tad, kad Viņš viņus bija sagatavojis, tad viss bija piepildīts, Viņš visu bija izdarījis. Tad Viņš varēja izdarīt pašu svarīgāko – nomirt pie krusta par visiem pasaules grēkiem un augšāmcelties, un ieņemt vietu pie Tēva labās rokas. Bībele saka, ka mēs valdīsim kopā ar Viņu, mēs tiesāsim 12 Izraēla ciltis, un runa ir par jauno Jeruzālemi, par jauno draudzi, kas ir Jaunās Derības draudze.

Bet Lābans sacīja viņam: "Kaut es būtu atradis labvēlību tavās acīs; no zīmēm esmu nopratis, ka Tas Kungs mani ir svētījis tevis dēļ." Un viņš sacīja: "Prasi man savu algu, un es to došu." Un tas sacīja viņam: "Tu zini, kā es tev esmu kalpojis un kā tavs ganāmpulks pieaudzis manā laikā. Jo maz tev bija, pirms es atnācu, bet tas pieauga vairumā, un Tas Kungs tevi svētījis manu soļu dēļ. Bet tagad – kad lai es sāku gādāt arī par savu namu?" (1. Mozus 30:27-30)

Ābrahāms, Jēkabs un Īzaks bija mūsu ticības tēvi un vīzijas nesēji. Jēkabs, atšķirībā no sava brāļa Ēzava, vīziju vērtēja augstāk. Viņš nonāca pie radiem, pie kuriem tēvs viņu sūtīja, lai ņemtu sev sievu. Viņš dabūja strādāt gan par vienu sievu, gan par otru sievu, jo pirmo sievu viņam “iesmērēja”. Pēc tam, kad viņš bija nostrādājis, viņš gribēja savu algu. Te ir minēts fakts, ka viņa darba devējs Lābans sacīja Jēkabam: „No zīmēm esmu nopratis, ka Tas Kungs mani ir svētījis tevis dēļ.” Jēkabs atnāca, lai apprecētu viņa meitu. Viņš viņu piekrāpa, jo tās meitas vietā, ko viņš mīlēja un bija izvēlējies, kāzu naktī ieveda citu, jo viņiem tā nebija pieņemts, ka jaunāko meitu izprecina pirmo. Viņš dabūja ņemt divas sievas. Par vienu Jēkabs nostrādāja daudzus gadus, par otru nostrādāja daudzus gadus. Viņa sievas tēvs viņu vēroja, jo, pirms Jēkabs atnāca pie viņa kā kalps, viņam nebija tādu svētību. Atnāca Jēkabs, un viņam bija svētība. Tevis dēļ kāds cits var tikt svētīts, tāpēc ka tu esi Dieva vīzijā.

Ar ko atšķīrās Jēkabs? Ar to, ka viņš, atšķirībā no sava brāļa Ēzava, maksāja cenu, lai paņemtu brāļa pirmdzimtību, lai mantotu vīziju, redzējumu. Tāpat kā viņa tēvam, Dievs Jēkabam parādīja, ka darīs viņu par tēvu daudzām tautām, un tās būs tik daudz kā zvaigznes, kā putekļi, kā smiltis, ko nevar saskaitīt. Runa ir par cilvēkiem, kas ir uzticami Dievam! Viņam bija vīzija. Lābans saprata, ka Dievs viņu ir svētījis. Arī tev, visticamāk, viss ir pieaudzis, tu esi kļuvis turīgāks, tu dzīvo drošībā, ienaidnieks tevi šajā laikā nav apdraudējis, un tas ir mācītāja dēļ, jo man ir vīzija no Dieva, un, kamēr es eju Dieva vīzijā, visas vietas, kur es eju, tiek svētītas. Visur, kur es lieku savu kāju pēdas, aug rozes. Tas ir cilvēks ar vīziju. Tas nav tukšs cilvēks, tas nav cilvēks, kurš atsēž draudzē pāris stundas, tas nav cilvēks, kurš vienkārši atrādās draudzē, kurš pieder pie draudzes saraksta, bet tas ir cilvēks, kurš ir reālā vīzijā, un nevis kaut kādā, bet tajā vīzijā, kas ir Dieva vārdā. Nevis savā vīzijā, bet Dieva vīzijā. Ne savā vīzijā, ne savos mērķos, savās iedomās, savos tēlos, savās vajadzībās, bet, pirmkārt, Dieva vīzijā. Mēs izdomājam katrs savas vīzijas, bet kas ir Dieva vīzija? Cik aizdomīgi ir tie notikumi, kad cilvēki apgalvo, ka Dievs ar viņiem runā. Mums nav jāgaida īpašas balsis un pamudinājumi, bet mums ir jāatver Dieva vārds un jāiepazīst, kāda ir Dieva vīzija. Kāda ir tā vīzija, redzējums, kurā mums ir jāiet? Mums nav jāizdomā sava vīzija. Mums ir jāiet Kristus vīzijā! Mums nevajag citu vīziju, bet mums vajag Jēzus vīziju. G12 – Dieva vadība jeb pārvaldība caur 12. Pasaulē gan diennakts, gan gads satur 12. Tieši tāpat caur 12 mācekļiem tiek celta draudze. Mums nav nekas jāizdomā. Mums jādara kā ķīniešiem, kuri ņem kā paraugu kādus Eiropas vai pasaules sasniegumus un vienkārši tos kopē, un ar laiku rada savas sistēmas un savus saniegumus. Tas ir pareizi, to mums Bībele arī māca. Draugs, ja tu esi vīzijā, tad eņģeļi tevi uz rokām nesīs un tava kāja nepiedursies pie akmens, tu samīsi jaunās lauvas un čūskas. Jēzus saka: „Tādēļ, ka viņš Man stipri pieķēries, Es viņu izglābšu, Es viņu celšu godā un rādīšu Savu pestīšanu.” Tas ir tādēļ, ka ir vīzija. Citi saka, ka viņi nejūt vīziju. Tev nekas nav jājūt, tev jāpaklausa Bībelei un jāieklausās, ko mācītājs māca, un jāpieņem, un jāiet vīzijā. Kamēr tu esi vīzijā, īpašā veidā Dievs ir ar tevi!

Vakar bija īpaša diena. Piekritīsi, ka 2020. gads ir īpašs gads? Ir ļoti daudz dīvainu notikumu, kas nemaz nav tik labi notikumi, tajā pašā laikā notiek arī daudzas labas lietas. Kamēr citur Eiropā vēl joprojām nenotiek dievkalpojumi, mums tie notiek. Kamēr citur Eiropā cilvēki staigā “gāzmaskās”, mēs mierīgi elpojam svaigu gaisu. Tāds dīvains gads, un šajā gadā, kad faktiski draudzes ir aizskrūvētas, pieskrūvētas un nobremzētas, mēs augam. Šis ir tāds īpašs gads, un šajā gadā ir tādas īpašas dienas. Vakardiena bija īpaša diena, bija īpašs rīts, diena un nakts. Tu pamanīji, ka vakar bija īpaša nakts, uz ceļiem bija daudz nobrauktu dzīvnieku? Varbūt tu naktīs nekur nebrauc? Varbūt tikai mēs braucam evaņģelizācijās, un vēl divos trijos naktī braucam pa lielceļiem, un pa ceļam aizķeram kādu alni, briedi, pa ceļam norakstām kādas mašīnas un vēl labi, ka paši esam dzīvi. Vakar bija īpaša nakts, un to apliecināja arī Ātrās palīdzības dienests, uz kuru zvanīja mūsu draugi, kuri bija cietuši avārijā. Viņiem tā arī pateica, ka viņiem ir paveicies, jo uz ceļiem ir ļoti daudz dzīvnieku, un viņiem ir ļoti daudz izsaukumu. Sestdiena sākās vakar, pulksten piecos no rīta. Šajā dienā bija evaņģelizācijas dievkalpojumi, un personīgi man bija jābūt Aizputē, Priekulē un Liepājā. Manai sievai bija trīs vietas Latgalē, un vēl papildus vairāki mūsu komandas cilvēki kalpoja dažādās Latvijas vietās. Bija agrs rīts, piecos cēlos un sešos izbraucu, jo desmitos bija pirmais dievkalpojums Aizputē. Braucot automašīnas riepa jeb disks neizturēja slodzi un uzsprāga, dzirdēju troksni un iedegās lampiņa, kas paziņoja, ka viena riepa ir tukša. Samazināju ātrumu, kādu gabalu vēl pabraucu, bet, izkāpjot ārā, redzēju, ka riepa tukša. Manai automašīnai nav paredzēts rezerves ritenis, ir paredzēts braukt neko nemainot. Sēdēju un domāju, ko darīt. Ierakstīju Google ‘SOS riepas’. Izmeta konkrētu firmu, zvanīju, teica, ka atbraukšot un nomainīšot uz vietas. Riepas ir jānomaina, bet riepu servisi vēl ciet, jo riepa vēl ir jānopērk, un vēl īsto izmēru vajag atrast. Zvanīju sievai, lai brauc ar savu mašīnu, es tad braukšu ar viņas un viņa paliks un gaidīs autoservisu. Viņa atbrauca, palika uz ceļa ar mašīnu, un es aizbraucu tālāk uz Aizputi. Viņa no tās vietas tika prom tikai četros dienā, tas nozīmē, ka divus savus dievkalpojumus viņa palaida garām, tur nokalpoja citi cilvēki, un uz pēdējo viņa aizbrauca tikai tad, kad jau dievkalpojums bija beidzies. Bija labi aizbraukt, vismaz redzēja to vietu, cilvēkus, padraudzējās. Interesanti, ka, meklējot riepas, vienā vietā tieši bija vajadzīgās riepas (platas, ar specifisku izmēru), bet tieši šodien viņiem bija uzkāries dators un nevarēja noliktavā atrast riepas. Tieši todien nestrādāja sistēma. Kaut kādas riepas tika dabūtas, viņi atbrauca, riepa bija vesela, bet disks bija salocīts, tā nu viņi ņēma nost riepu, veda uz Rīgu taisnot disku, veda atpakaļ, uzlika riepu, un pulksten četros dienā varēja braukt. Man laicīgi bija jātiek uz Aizputi, jau stunda bija iekavēta. Apmēram minūti nokavēju, lai es būtu priekšā armijas kolonnai, bet tā kā vajadzīgā minūte pa ceļam kaut kur pazuda, mēs nonācām tieši armijas tanku kolonnas beigās. Tur brauca policijas mašīnas ar sarkaniem bākuguņiem, - tā no Rīgas līdz Saldum es braucu uz 70, un es jau tā biju stundu iekavējis. Armijas kolonna Saldū iebrauca benzīntankā, un es beidzot varēju braukt. Aizputē dievkalpojumu sāka vēlāk, pavilka garumā slavēšanu. Es piebraucu tieši tad, kad beidzās slavēšana, ienācu iekšā un sāku sludināt Dieva vārdu. Draugs, tas vēl nav viss. Tajā pašā dienā, tajā pašā laikā vietējās draudzes vadītājam, kurš organizē Liepājas, Aizputes un Priekules dievkalpojumus, arī saplīsa mašīna. Un tas vēl nav viss.

Bija brīnišķīgi dievkalpojumi, cilvēki pieņēma Jēzu kā savu Glābēju, viss bija ļoti labi, bet atpakaļceļā mūsu komandas cilvēku mašīnai priekšā izskrēja briedis un tā tika sasista. Uz asfalta varēja redzēt pamatīgas bremzēšanas svītras. Paldies Dievam, ka visi, kas bija mašīnā, ir tikuši cauri ar zilumiem uz kājām un sasistu plecu, jo izšāvās visi gaisa spilveni. Mašīna jau ir aizvesta uz izgāztuvi. Pa ceļam redzēju vairākas avārijas, bija daudz notriektu dzīvnieku, tā bija īpaša nakts. Arī manas mašīnas priekšā skraidīja stirnas, lapsas un kaķi. Ja kaķi naktī skraida pa ceļiem, tad zini, ka būs arī citi dzīvnieki, jo visi aktivizējas. Tāda ir mūsu jaunā Eiropa, kur izskatās, ka dzīvnieki ir pat svarīgāki par cilvēkiem; tos pietiekamā daudzumā neizšauj, drīz pat lāči pa ceļiem skraidīs. Viss ir aizsargājams, “zaļš”. Neskatoties uz visu, es esmu ļoti gandarīts par vakardienu, cilvēki pieņēma JēzuKaut gan manai mašīnai sprāga riepa, esmu dzirdējis, ka šādos gadījumos mašīnas arī nobrauc no ceļa, paliek pliks disks. Nekas tāds nenotika, visu salaboja un nomainīja. Mūsu cilvēkiem mašīnu aizveda uz svalku, bet viņi gan jau tiks pie jaunas mašīnas. Viņi piecieta kādu zilumiņu un izbīli. Mašīna apstājās, viss beidzās labi, jo Dievs ir apsolījis, ka eņģeļi mūs nesīs uz rokām. Kad jau viss bija garām, viņu aizmugurē sēdošais pasažieris atjēdzies sāka saukt: “Jēzu, Jēzu!” Vajadzēja pirms tam lūgt Jēzu. Mēs ar sievu arī reiz ar mašīnu lidojām grāvī, un man tas lidojums šķita kā palēninātā filmā. Es labi atceros, ka skanēja kristīgā mūzika un sieva tieši pirms kritiena sauca: “Jēzu, palīdzi mums!” Mašīna ielidoja grāvī, bija klusums un skanēja mūzika. Bet Dievs ir ārpus laika, un Viņš var atbildēt uz lūgšanu arī pirms tam. Māsa, kas bija mašīnā, teica, ka nožēlot grēkus nebija laika. Pēc tam pusi no pasažieriem es vedu mājās. Interesanta diena, interesanta nakts, dažādi starpgadījumi, kuri visi prasīja nervus un nedaudz uzsita adrenalīnu, bet visi ir sveiki un veseli. Lai arī ko velns bija ieplānojis, Dievs vienmēr visu vērš par labu.

“Kas ir pasaules uzvarētājs? Tikai tas, kas tic, ka Jēzus ir Dieva Dēls.” (1. Jāņa 5:5)

Kurš tic, ka Jēzus ir Dieva Dēls? Tas, kurš ir vīzijā. Kamēr tu esi vīzijā, nekādi starpgadījumi tevi neapturēs, tu būsi sveiks un vesels.

“Bet Lābans sacīja viņam: "Kaut es būtu atradis labvēlību tavās acīs; no zīmēm esmu nopratis, ka Tas Kungs mani ir svētījis tevis dēļ.” “Jo maz tev bija, pirms es atnācu, bet tas pieauga vairumā, un Tas Kungs tevi svētījis manu soļu dēļ. Bet tagad – kad lai es sāku gādāt arī par savu namu?"” (1. Mozus 30:27,30)

Ja tu esi kopā un palīdzi cilvēkiem, kuri iet vīzijā, tu esi drošībā. Apbrīnojami. Es arī šad tad varu pabubināt un kļūt diezgan negatīvs. Vakar bija īstā diena bubināt, negatīvi izteikties, ka mēs atkal kavējam, bet pasažieri, kas bija manā mašīnā, var apliecināt, ka es vispār nebubināju. Es priecājos par to, kas bija sasniegts, viss bija labi, jo varēja būt sliktāk, bijām dievkalpojumos, bija brīnišķīga diena un brīnišķīga nakts ar starpgadījumiem un piedzīvojumiem. Esmu pārliecināts, ka Dievs mūs īpašā veidā sargā, jo es un tu – mēs esam vīzijā. Es domāju, ka tos, kuri iet vīzijā, arī ceļojumos Dievs sargā. Tos, kuri ir vīzijā, nevis savā, bet Dieva vīzijā. Dieva vīzija atrodama Bībelē.

“Jo tik ļoti Dievs pasauli mīlējis, ka Viņš devis Savu vienpiedzimušo Dēlu, lai neviens, kas Viņam tic, nepazustu, bet dabūtu mūžīgo dzīvību.” (Jāņa evaņģēlijs 3:16)

Tēvreizē mēs lūdzam:

“Lai nāk Tava valstība, Tavs prāts lai notiek kā debesīs, tā arī virs zemes.” (Mateja evaņģēlijs 6:10)

Dievam ir plāns, vīzija, redzējums. Viņš ir mīlestība un ļoti mīl cilvēkus. Viņš ir izplānojis, lai katrs cilvēks tiktu izglābts, atgrieztos harmonijā ar Dievu, lai katrs iegūtu mieru ar Dievu un lai šeit virs zemes vairotos un augtu Viņam uzticami cilvēki, lai draudzes augtu un ietu plašumā, lai Dievs caur Savu draudzi tā varētu ietekmēt tautas un valstis, lai šeit iestātos Viņa valstība. Vai Jēzus tiešām atnāca haotiski, cerot, ka kaut kā paveiksies aiziet nomirt pie krusta un augšāmcelties? Nē, Bībelē ir teikts, kad kāda sieviete nāca pie Jēzus un lūdza pēc dziedināšanas, Viņš atteica:

“Bet Viņš atbildēja un sacīja: "Es esmu sūtīts vienīgi pie Israēla cilts pazudušajām avīm." (Mateja evaņģēlijs 15:24)

Tomēr tālāk mēs lasām:

“Tāpēc eita un darait par mācekļiem visas tautas, tās kristīdami Tēva, Dēla un Svētā Gara Vārdā.” (Mateja evaņģēlijs 28:19)

Dieva plāns bija aizsniegt visas tautas, Viņš solīja Ābrahāmam, ka visas tautas caur viņu tiks svētītas. Tomēr šajā gadījumā Jēzus saka, ka neies pie citām tautām un neapkalpos tās. Jēzum bija prioritātes un plāns, kādā veidā glābt pasauli. Viņa plāns bija sagatavot divpadsmit ebreju cilts piederīgos un caur viņiem glābt visas pasaules tautas. Dievam ir konkrēts plāns, konkrēta vīzija un konkrēta stratēģija. Mums nav jāizdomā savs, bet gan jāņem par paraugu Viņa veids, kā Viņš to dara. Kā gan Viņš to dara?

“Tu vadīji Savu tautu kā avis ar Mozus un Ārona rokām.” (Psalms 77:21)

Dievs vada Savu tautu un piepilda Savu vīziju caur cilvēkiem.

“Kur nav krietnas vadības, tur tauta iet bojā, bet, kur daudz sapratīgu padomdevēju, tur viss izdodas labi.” (Salamana pamācības 11:14)

Kur nav krietnas vadības, tur tauta iet bojā, kur ir krietna vadība, tur tauta zeļ un plaukst. Dievs ir izvēlējies Savu vīziju – glābt pasauli, nodibināt šeit Dievam patīkamu valsti. Daudziem tā šķiet utopija, tomēr man tas šķiet reāli, jo precedenti vēsturē mums māca, ka atsevišķos reģionos, vietās ir noticis garīgs, ekonomisks un sociāls uzplaukums, pateicoties Dieva darbam caur draudzi. Arī mūsu valsts ir tiešs draudzes darbības rezultāts. Arī mūsu situācija šodien, salīdzinājumā ar citām valstīm, ir Dieva darbs caur draudzi. Lai glābtu šo pazudušo pasauli, Dievs domāja: “Es to varu izdarīt caur Sev uzticamiem cilvēkiem. Jo vairāk Man uzticamu cilvēku, jo vairāk Mana valstība iet plašumā.” Viņš izvēlējās vienu cilvēku, vārdā Ābrāms, un teica:

"Skaties uz debesīm un skaiti zvaigznes; vai tu spēj tās izskaitīt? Tikpat daudz būs tev pēcnācēju," Viņš tam sacīja.” (1. Mozus 15:5)

Dieva plāns bija, ka caur Ābrahāmu dzims Īzaks, caur Īzaku dzims divpadsmit Izraēla ciltstēvi. Tajā laikā vecākie dēli mantoja tēva namu un vīziju, un caur šiem ciltstēviem Dievam bija plāns uzcelt draudzi, valsti, Izraēlu. Kad atnāca Jēzus Kristus, Viņš izvēlējās divpadsmit mācekļus, lai šādā veidā svētītu visas pasaules tautas. Tātad Dievs piepilda Savu vīziju caur cilvēku rokām un nodod to viņiem. Vispirms Dievs Savu vīziju iedeva Ābrāmam, pēc tam Īzakam, tad Jēkabam un tā tā tika mantota līdz mūsu dienām. Draudzē ir kaut kāda kārtība un sistēma, tāpat kā valstī ir zināma sistēma un kārtība. Lai valsts spētu funkcionēt, ir dažādas institūcijas, plānošanas, sistēmas un vadītāji, kas ielikti pār šīm sistēmām. Tas tiek kompjūterizēts, viss kļūst arvien interesantāk un sarežģītāk, bet arī vieglāk. Valsts nespēj funkcionēt bez noteiktas plānošanas un sistēmas. Tāpat arī draudze nespēj funkcionēt un pastāvēt bez noteiktas sistēmas. Sistēmas ir dažādas, piemēram, policijas, ugunsdzēsības, izglītības sistēmas utt. Ir ministri, valdība, stratēģijas un plāni, tiek iesaistītas finanses no mūsu nodokļiem, un viss notiek. Tāpat arī draudzē. Kalpošanās ir dažādas sistēmas. Slavēšanas grupā ir izveidota sava konkrēta sistēma, kā viņi to dara. Ir grafiki, kad notiek mēģinājumi, kad kurš dzied un spēlē utt. Dejotājiem un filmēšanas komandai arī ir sava sistēma. Dievkalpojumu laiki ir noteikti, arī aizlūgšanu dievkalpojumu norisē un plānošanā ir noteikta sistēma, tāpat arī kārtības kalpošanā. Te nav “kā pagadīsies”. Ja notiek problēma, te viss ir sakārtots un ir zināms, kas par ko atbild. Valstī, organizācijās, skolās, izglītības iestādēs – visur ir kaut kāda sistēma.

Ir kāda sistēma, kas ir pāri visām, tā ir ideāla sistēma. Tā ir pāri visām sistēmām, kas ir valstī, pāri visām, kas ir organizācijās, skolās vai citur, pāri visām sistēmām, kas ir draudzē, ir viena pati svarīgākā sistēma: Dieva vadība caur divpadsmit. Lai kādas nebūtu kalpošanas draudzē, vissvarīgākais, pēc kā tiekties, ir tas, ka tu sagatavo savus divpadsmit mācekļus, ka tu pieved Dievam tik daudz cilvēku, ka tu izvēlies mācekļus, kuri darīs to pašu, ko dari tu, to pašu, ko darīja Jēzus Kristus, un ideālais skaits ir divpadsmit. Tas nenozīmē, ka tev jābūt tieši divpadsmit mācekļiem. Varbūt tev būs viens, varbūt neviens, varbūt tu tikai kādam palīdzēsi, varbūt tev būs pieci mācekļi. Augstākā vīzija ir, lai katrs no šiem mācekļiem pats vairo grupiņas un paceļ savus mācekļus. Vai ir skaidrs, kas ir Dieva vadība caur divpadsmit? Tas ir divpadsmit un divpadsmit, un divpadsmit. Bībele runā par skaitli 144 000, kas ir apzīmogoto skaits. Jānim bija vīzija, ka izglābtie cilvēki būs 144 tūkstoši. Kas tie ir? Tie ir 12x12. 1. Laiku grāmatā, 25. nodaļā redzam, ka tika iedibināta levītu, līderu kalpošana templī un tika sadalīta pa divpadsmit.

“Un viņu skaits kopā ar viņu brāļiem, kas bija mācīti dziedāt Tam Kungam, viņu visu bija divi simti astoņdesmit astoņi.” (1. Laiku 25:7)

Kas ir 288? Tas ir 2x144. Tātad divas maiņas, katrā pa 144. Tur ir rakstīts:

“Un pirmā meslu zīme krita Asafa labā Jāzepam; otrā Gedaljam kopā ar viņa brāļiem un viņa dēliem, viņu kopā bija divpadsmit; trešā Zakuram ar viņa dēliem un viņa brāļiem, kopā divpadsmit; ceturtā Jicrijam ar viņa dēliem un viņa brāļiem, kopā divpadsmit; piektā Netanjam ar viņa dēliem un viņa brāļiem, kopā divpadsmit; sestā Bukijam ar viņa dēliem un viņa brāļiem, kopā divpadsmit; septītā Ješareēlam ar viņa dēliem un viņa brāļiem, kopā divpadsmit; astotā Jesajam ar viņa dēliem un viņa brāļiem, kopā divpadsmit; devītā Matanjam ar viņa dēliem un viņa brāļiem, kopā divpadsmit; desmitā Šimejam ar viņa dēliem un viņa brāļiem, kopā divpadsmit; vienpadsmitā Usiēlam ar viņa dēliem un viņa brāļiem, kopā divpadsmit; divpadsmitā Hašabjam ar viņa dēliem un viņa brāļiem, kopā divpadsmit; trīspadsmitā Šubaēlam ar viņa dēliem un viņa brāļiem, kopā divpadsmit; četrpadsmitā Matitjam ar viņa dēliem un viņa brāļiem, kopā divpadsmit; piecpadsmitā Jeremotam ar viņa dēliem un viņa brāļiem, kopā divpadsmit; sešpadsmitā Hananjam ar viņa dēliem un viņa brāļiem, kopā divpadsmit; septiņpadsmitā Jošbekašam ar viņa dēliem un viņa brāļiem, kopā divpadsmit;astoņpadsmitā Hananijam ar viņa dēliem un viņa brāļiem, kopā divpadsmit; deviņpadsmitā Malotijam ar viņa dēliem un viņa brāļiem, kopā divpadsmit; divdesmitā Ēliatam ar viņa dēliem un viņa brāļiem, kopā divpadsmit; divdesmit pirmā Hotīram ar viņa dēliem un viņa brāļiem, kopā divpadsmit; divdesmit otrā Gidaltijam ar viņa dēliem un viņa brāļiem, kopā divpadsmit; divdesmit trešā Mehaziotam ar viņa dēliem un viņa brāļiem, kopā divpadsmit; divdesmit ceturtā Romamti-Ēzeram ar viņa dēliem un viņa brāļiem, kopā divpadsmit.” (1. Laiku 25:9-31)

Templis ir Jaunās Derības draudzes paraugs. Dieva klātbūtnes vieta ir draudze. Vecās Derības Dieva klātbūtnes vieta bija templis, un templī viss bija sakārtots grupās pa divpadsmit. Pati svētākā vieta, pats centrs ir divpadsmit. Nevis pats cipars divpadsmit, bet māceklība. Pašam svētākajam mūsu dzīvē, mūsu vīzijā ir jābūt mācekļu pacelšanai. Ar visu, kas mēs esam, ar visu, ko mēs darām, ar finansēm, ar jebko, ar visām savām pūlēm mums jātiecas pacelt mācekļus, kas turpinās darbu nevis ārpus draudzes, bet draudzē. Bībele saka, ka visi ticīgie turējās kopā ar apustuļiem. Neatsēdi draudzē, bet turies kopā, ej vienā solī un esi vienā vīzijā ar draudzi. Kamēr tu esi vienā laiviņā ar Jēzu, draugs, tu esi drošībā, tev ir pārdabiska Dieva aizsardzība un svētība. Pat nelojāliem cilvēkiem, kā Ričards Erī mums mācīja, mūsu dēļ var būt svētība. Tava ģimene, māja, dzērājs, kas tev blakus dzīvo, kaimiņš blakus dzīvoklī var būt svētīts tikai tāpēc, ka tu tur dzīvo, zināmā mērā, protams. Kamēr viņš ir dzīvs, viņam joprojām ir iespēja nākt pie Dieva. Lābans tika svētīts Jēkaba dēļ. Jēkabs nebija perfekts cilvēks, bet tika svētīts tādēļ, ka bija pieņēmis Dieva vīziju, ka viņš vairosies, nesīs vīziju tālāk un mēs būsim tik daudz kā smiltis jūras malā, kā zvaigznes pie debesīm. Vīzijā ir spēks. Mums nav jāizdomā kaut kas savs, bet jāskatās, kāda uzbūve bija templī, kāda draudzes uzbūve minēta Bībelē, un jādara tieši tas pats. Viss ir ļoti vienkārši. Jēzus izvēlējās divpadsmit mācekļus.

Tu ej no nama uz namu, no cilvēka pie cilvēka, tu klauvē pie viņu sirdīm, runā, kalpo, mīli, līdz tev apkārt ir cilvēku grupa, ar kuriem tu atver mājas grupiņu. Tad tu lūdz par viņiem, līdz šie cilvēki paši satver vīziju un atver mājas grupiņu. Tā ir Dieva vadība caur divpadsmit. No tā mūs pazīs, ka Dieva mīlestība ir mūsu starpā. Vīzijas mērķis nav pati sistēma. Mēs nekalpojam sistēmai, tā tikai mums palīdz, lai mēs organizēti varētu celt Dieva valstību un iet Dieva gribā, lai mēs nebūtu dunduki. Vārds ‘sistēma’ daudzus biedē, bet pasaulē ir sistēmas un velnam ir sistēmas. Kā tu domā, vai pret sistēmu var cīnīties ar rungām un lomikiem? Vai zini, kas uzvar? Jebkādi Robini Hudi, jebkādas sacelšanās tiek apspiestas. Faktiski nav tādu gadījumu, kad tauta uzvar. Ja tauta sastāv tikai no neizglītotiem cilvēkiem, ja viņu vidū nav cilvēki ar ietekmi, tāda paša līmeņa politiķi kā pasaulē, tad šo tautu mierīgi apmuļķo, apstulbo, dezinformē un saliek visus pa krātiņiem. Tā beidzas sacelšanās. Visur, kur cilvēki ir kaut ko vērā ņemamu izdarījuši, ir bijuši iesaistīti armija ģenerāļi, cilvēki no varas, jo tauta no apakšas nevar uzvarēt izglītotos. Nekad! Krieviski ir teiciens: против системы не попрешь (tu nevari pretoties sistēmai). Mafijas cilvēki zina, ka viņi nedrīkst nogalināt policistus, nav labi tā darīt. Viņi var nogalināt savējos vai kādus citus, bet ne sistēmas pārstāvjus. Ko nozīmē uzstāties pret sistēmu? Tā tevi samals. Tas nozīmē uzstāties pret visu valsti, visiem cilvēkiem. Vai maza cilvēku grupa var visu valsti pieveikt? Draudzi, kurā ir sistēma, nevar pieveikt. Ja draudzē nav sistēmas, nav vīzijas, stratēģijas, tad tā ir pieveicama. Ja tu taisi biznesu un tev nav sistēmas, tavs bizness drīz izbeigsies. Ja tu neattīsties, neredzi un nedomā tālāk, ja neattīsti sistēmu, kā viss darbosies, tad viss drīz beigsies un tu būsi parasts amatnieks, kurš var nopelnīt tikai tik daudz, cik pats izdara. Arī padomju laikā komunistiem bija visādi plāni, piemēram, piecgades plāni, kurus gan neviens nevarēja piepildīt.

Esi drošs, ka tu esi sistēmā, un radi ap sevi tādas sistēmas, kādas Dievs mums māca. Draugs, Jēzus atnāca un izveidoja sistēmu, Viņš no pirksta to neizzīda, Viņš skatījās, kā Dāvidam bija templī, kā bija Dieva klātbūtnes vietā, visur pa 12. Viņam bija daudz mācekļu, daudzi Viņam sekoja, bet Viņš vienu nakti aizgāja palūgt Dievu un izvēlējās no viņiem 12. Augšistabā, kad visi bija sanākuši kopā pēc Jēzus augšāmcelšanās, bija ap 120 cilvēku. Bet Pēteris piecēlās un runāja, un vēl ir rakstīts, ka Jūda bija aizgājis bojā pakaroties, un vajadzēja kādu Jūdas vietā. No kā viņi izvēlējās? No tiem, kuri visu laiku bija gājuši kopā ar viņiem. Bija daudz mācekļu, un mācekļi aicināja citus mācekļus. Jēzus mācekļi pārvaldīja citus mācekļus. Tas nebija kaut kas spontāns, tā bija konkrēta kārtība un sistēma. Draugs, ja Dievs ir šajā sistēmā, tad šī sistēma ir stabila un neuzvarama. Mūsu draudzi nevar iznīcināt! Šī draudze turpināsies līdz dienai, kad nāks Jēzus. Es un tu, mēs jau sen būsim Debesīs un slavēsim Dievu kopā ar eņģeļiem, bet šī draudze turpinās darboties, jo ir ielikti pamati – konkrēta mācība, veids, kas darbojas. Šis veids ir ņemts no Bībeles, Dieva vadība caur 12. Draugs, sapņo, sapņo par saviem mācekļiem, par savu mājas grupiņu, sapņo par to, ja tev pašam nav mājas grupiņa, tad palīdzi kādam, kurš to vada. Tu vari arī kalpot ar finansēm, lai palīdzētu visā šajā sistēmā ieliet līdzekļus, lai mēs varētu strādāt. Dari visu, ko tu vari, un tā, kā tu vari! Ja tu neesi ļoti bagāts, tad Dieva svētība tik un tā ir uz tevis tikai tāpēc, ka tu piedalies Dieva vīzijā. Es uzskatu, ka pat pasaulīgi un neticīgi cilvēki, kuri piedalās un atbalsta draudzes darbu, var tikt Dieva svētīti; Debesīs viņi nenonāks, tas ir lāsts, bet jebkurā gadījumā viņiem būs īpaša Dieva palīdzība.

Kad Jēzu Ģetzemanes dārzā arestēja, Pāvils izvilka zobenu un cirta augstā priestera kalpam, un nocirta viņam ausi. Jēzus viņam sacīja, lai liek nost zobenu.

“Jeb vai tu domā, ka Es nevarētu lūgt Savu Tēvu un Viņš Man nesūtītu tūlīt vairāk nekā divpadsmit leģionu eņģeļu?” (Mateja evaņģēlijs 26:53)

Romiešu leģionā bija aptuveni 5000 apmācītu karavīru. Debesu valstībā eņģeļi mērās leģionos. Armijā arī visa struktūra bija sakārtota pa 12, bija dažādas pārvaldības, bet pašā centrā bija 12. Nolasīšu Rakstu vietu, kurā Dievs rāda Jānim, kāda būs jaunā draudze.

“Tā bija dievišķā godībā; tās spožums bija kā visdārgākā akmens spožums, kā kristāldzidrs jaspids. Tai bija liels, augsts mūris ar divpadsmit vārtiem un uz vārtiem divpadsmit eņģeļu; tur bija uzrakstīti divpadsmit vārdi, tie ir Israēla divpadsmit cilšu vārdi.” (Atklāsmes grāmata 21:11-12)

Uz kā ir būvēts draudzes oamats? Uz divpadsmit Izraēlas ciltīm, jo no turienes nāca visa sistēma un arī pirmie mācekļi.

“Pilsētas mūrim pamatā bija divpadsmit akmeņi un uz tiem rakstīti divpadsmit vārdi. Jēra divpadsmit apustuļu vārdi. Tam, kas ar mani runāja, bija mērkoks, zelta niedre, pilsētas, tās vārtu un mūra mērīšanai. Pilsēta celta četrstūrī, tikpat gara, cik plata. Viņš mērīja pilsētu ar niedri. Tur bija ap divpadsmit tūkstoš stadiju. Tās garums, platums un augstums bija vienādi.” (Atklāsmes grāmata 21:14-16)

Draudzes pamatā ir 12 apustuļi un tālāk mācekļi, kurus viņi veidoja. Tika mērīts mūris, pati pilsēta bija tikpat gara cik plata, tur bija 12 000 stadiju. Citi zīmē, kādas būs tās Debesis, citi zīmē kubu, bet nebūs nekāds kubs, draugs, tie ir cilvēki. Jeruzāleme ir cilvēki, nevis celtnes. Rīga nav celtnes, bet rīdzinieki. Mēs piemirstam, ka ēkas un telpas mēs ceļam kā skudras skudru pūžņus, taču tie esam mēs, kas tur dzīvojam. Tā ir mūsu zeme, mēs te dzīvojam. Piemēram, liepājnieki ir īpaši. Viņiem ir lieliska pilsēta, bet ne jau pati pilsēta, bet liepājnieki, kuri ceļ šo pilsētu. Mēs braucām ne jau uz pilsētu, bet pie cilvēkiem, un es tā arī viņiem teicu, ka atbraucu pie viņiem. Skaista pilsēta, bet kas to cēla? Tas ir viņu roku darbs. Es viņus vērtēju pēc tā, kā viņi ceļ savu pilsētu, es to redzu. Draudzi kāds ceļ, bet ne jau kā ēku, mēs tajā vienkārši dzīvojam, sanākam kopā un rūpējamies par to, bet draudze ir cilvēki.

“Pilsētas mūra pamati bija rotāti ar dažādiem dārgakmeņiem. Pirmais pamatakmens bija jaspids, otrs safīrs, trešais halcedons, ceturtais smaragds, piektais sardoniks, sestais sardijs, septītais hrizolīts, astotais berils, devītais topāzs, desmitais hrisoprass, vienpadsmitais hiacints, divpadsmitais ametists. Divpadsmit vārti bija divpadsmit pērles, katri vārti bija darināti no vienas pašas pērles; un pilsētas iela bija tīrais zelts kā caurspīdīgs stikls. Tempļa es tur neredzēju. Jo viņas templis ir Kungs Dievs Visuvaldītājs un Jērs. Pilsētai saules un mēness gaismas nevajag, jo Dieva spožums to apgaismo, un viņas gaisma ir Jērs. Tautas staigās viņas gaismā, un visas zemes ķēniņi nesīs turp savu greznumu. Viņas vārtus dienā nekad neaizslēgs, jo nakts tur nav. Viņā sanesīs tautu greznumus un dārgumus. Nemūžam tur nekas neieies, kas nesvēts, un neviens, kas dara negantību un melo, bet vienīgi tie, kas rakstīti Jēra dzīvības grāmatā.” (Atklāsmes grāmata 21:19-27)

Draugs, Jērs ir centrā, un draudze ir tas, kas atspoguļo Viņu. Lūk, jaunā Jeruzāleme nav nekāds kubs un ielas, bet cilvēki. Vecajā Derībā priesteri nēsāja krūšu nozīmi, uz kuras bija 12 dārgakmeņi, un katrs akmenis simbolizēja kādu no 12 Izraēla ciltīm. Augstais priesteris nesa cilvēkus savā sirdī. Mēs visi, kas esam uzņēmušies kalpošanu, visi, kuri piedalās evaņģelizācijās, visi, kas vada grupiņas un palīdz tās vadīt, esam tie, kas nes šos dārgakmeņus savā sirdī. Un es nesu jūs savā sirdī. Jūs esat īpaši, izredzēti un dārgi Dievam. Mēs esam Dieva sirdī, un Dievs tā ir iekārtojis draudzi, ka Viņš ieliek kādu cilvēku konkrētā vietā un nes tevi Savā sirdī. Tā kā māte nes zem savas sirds bērniņu, pēc tam, kad tas ir ticis ieņemts, tieši tāpat tu un es nesam savā sirdī cilvēkus. Dievs nes mūs, un mēs nesam cilvēkus. Mīli Dievu un savu tuvāko kā sevi pašu. Tu esi Dieva sistēmas pašā centrā, un tā nav nekādas ēkas. Ir cilvēki, kurus mēs nesam savā sirdī. Ir Dievs, kas nes mūs Savā sirdī, un mēs, kuri Dieva mīlestībā nesam cilvēkus savā sirdī. Pirmkārt, sirdī, un tie ir dārgakmeņi. Katrs cilvēks ir īpaši vērtīgs un ar kaut ko atšķirīgs, nav divu vienādu cilvēku. Pat dvīņi nav vienādi. Esmu redzējis dvīņus, kuri nepārtraukti kaujās un vispār nav vienādi. Pēc izskata jā, bet raksturā pilnīgi dažādi. Visi cilvēki atšķiras, un katrs ir unikāls Dievam, bet mums ir kopīga vīzija, un tas mūs dara līdzīgus un vieno. Lai nāk Dieva valstība! Tu gribi svētītu Latviju? Tā ir mūsu vīzija. Kā minimums Latvija un caur Latviju visas pasaules tautas. Kas man ir pats dārgākais? Attiecības ar Dievu un draudze. Viss ir ļoti vienkārši, vīzija ir cilvēki, daudz glābtu cilvēku, kas nav izdarāms un iespējams bez sakārtotas sistēmas, pēc Bībeles parauga, kurā mēs katrs ieņemam savu vietu. Kad Otrā pasaules kara laikā Čērčils nevarēja Anglijā noturēt ogļračus šahtās, jo tie rāvās uz fronti karot, viņš atbrauca pie viņiem un teica savu runu, un savā runā viņš uzzīmēja uzvaras ainu, lūk, tur lidotāji, sauszemes un jūras spēki soļo cauri uzvaras arkai, un tad ogļrači ar melnām sejām soļo ar viņiem kopā un saka: “Mēs piegādājām jums ogles!” Čērčils palīdzēja ogļracim ieraudzīt savu uzdevumu, svarīgumu, savu vietu karā, lai aizstāvētu savu zemi. Katram no mums ir sava vieta, ar melnu muti, baltu muti, kāda starpība. Tam mēs dzīvojam, un pārējās lietas, draugs, Dievs tev pieliks.

“Un, kas pasaulē zems un nicināts un kas nav nekas, to Dievs ir izredzējis, lai iznīcinātu to, kas ir kas.” (1. Korintiešiem 1:28 )

Es pasaulē biju zems un nicināts un arī tagad neuzskatu sevi par kaut ko īpašu, bet Dievs mani ir izredzējis, un, ja esmu satvēris un eju Viņa vīzijā, es kļūstu īpašs cilvēks. Ja tu satver Viņa vīziju un ej Viņa vīzijā, tu kļūsti ļoti īpašs un svarīgs cilvēks, tev velns sāks pievērst pastiprinātu uzmanību, bet Dievs tev visas lietas vērsīs tikai par labu. Tu iziesi no grūtībām vēl labāks cilvēks nekā biji iepriekš, un iesi vēl augstāk un tālāk.

Kā rodas vīzija? Tu vienkārši pieņem to no Dieva vārda. Tad tu ieraugi esošās lietas, vai tā ir valsts, vai ģimene, kāda kalpošana, bizness vai kāds cits konkrēts virziens, un redzi, ka tur nav viss kārtībā, tur ir jābūt citādāk. Ja tu Bībeli nelasi, tu nemaz nevari redzēt, kādai ir jābūt kārtībai, tu to nevari zināt. Tāpēc viss sākas ar Dieva iepazīšanu, tu sāc lasīt Bībeli, apmeklēt draudzi, lūdz Dievu un pēkšņi sāc saprast, ka tavā dzīvē nav viss kārtībā. Kāpēc nav kārtībā? Tu sāc redzēt, kādai ir jābūt pilnvērtīgai dzīvei. Kāpēc tu sāc redzēt? Jo tu ieraugi to Dieva vārdā, tu iepazīsti Dievu un Viņa principus, tu redzi, kā visam ir jābūt. Ja tu nezini, kā ir jābūt, tu tāpat vari zināt, ka kaut kas nav kārtībā, jo neiet tā, kā vajag. Problēma problēmas galā, kur pats fakts nav risināms, tu nezini, kas par lietu, neredzi risinājumu. Bet tas ir solis uz vīziju, bet vīzija nav vienkārši redzēt, ka kaut kas nav kārtībā, bet redzēt, kā to sakārtot. Mēs redzam, ka Latvijā viss ir ideāli? Ir labi, bet nav ideāli. Mēs redzam, ka var būt labāk. Tiklīdz mēs to redzam, tā ir vīzija. Mums ir jāapzinās un jāredz lietas Dieva gaismā, kā visam ir jābūt, kādai ir jābūt draudzei. Es katrā evaņģelizācijā, kurā mēs braucam, ar lepnumu saku, ka mēs esam vienīgā grupu draudze Latvijā, mums ir 120 grupas. Ir draudzes, kuras darbojas ar grupām, bet mums pamatā ir attiecības ar cilvēkiem. Bez grupām tas nav iespējams, ja nu vienīgi kāda mini draudze. Es kādā brīdī sāku redzēt Dieva vārdā, kādai ir jābūt draudzei, kāda ir draudzes jēga. Ne tas, ka mācītājs tikai no kanceles sludina, bet gan attiecības ar cilvēkiem.

“Un viņi nemitējās Templī un pa mājām ik dienas mācīt un sludināt Kristu Jēzu.” (Apustuļu darbi 5:42)

Ir skaidri rakstīts, ka ticīgie turējās kopā. Viņi bija vienoti mērķī un vīzijā. Tad, kad es Bībelē ieraudzīju to, kādai ir jābūt draudzei, es sāku to apliecināt, domāt, lasīt attiecīgu literatūru, runāt ar attiecīgiem cilvēkiem, līdz manī izkristalizējās tas, kā to visu izdarīt un uzcelt. Mēs sākām pie tā strādāt. Ja mēs nespējam ieraudzīt vīziju, ja nespējam redzēt to, kā tam visam ir jābūt, tad nekas arī nebūs. Ja tu nespēj to redzēt, tad nespēj arī realizēt; tu vari realizēt tikai to, ko tu redzi. Vai tu redzi, kādai ir jābūt Latvijai? Vai redzi, kādai ir jābūt tavai dzīvei? Kādai ir jābūt tavai mājas grupiņai? Kā to izdarīt? Ja tu nezini, kā to izdarīt, tad kā tu to izdarīsi? Kā ir jāpelna nauda? Kādai ir jābūt tavas naudas pelnīšanas metodei? Ja tu to nezini, neplāno, tad kāds cits ieplānos tevi. Klausies, mums ir jāsapņo, mums ir jāredz, kādai ir jābūt draudzei, Latvijai, jāredz, kādiem pašiem jābūt, mums ir jāredz arī savas telpas. Mums daudz kas ir jāsaredz, arī vienotība starp draudzēm, Latvija bez kovida.

Notikums dažas dienas atpakaļ. Pāris dienas es jutu sevī neapmierinātību, kas auga spēkā. Es sāku bubināt, ka man nepatīk tas, man nepatīk šitas. Mēs pārvācāmies uz Līgatni, un joprojām pagrabā viss ir aizkrauts pilns ar mantām. Tur viss bija caurumains, liku izplēst sienas, domāju, ka tās sataisīšu. Tur nav vietas nekam, neko nevar atrast. Tad mani kaitināja mana darbistaba, kas joprojām visa ir kastēs, viesistaba ir piecu soļu attālumā, bet tur pat nav patīkami apsēsties un televizoru paskatīties, visur kaudzes ar mantām. Līdz šim kaut kā to visu pacietu, bet tas velkas garumā. Kļuvu ļoti neapmierināts, vienu dienu pabubināju tā kārtīgi. Iekšēji es sapratu, ka man vienkārši jāredz, kā tam visam ir jābūt. Jā, gribās visu uzreiz, bet, diemžēl, visu uzreiz nevar sakārtot. Tad es apsēdos un vairākas stundas sēdēju un domāju, un sāku redzēt, kā visam jābūt, un tā radās plāns. Izdomāju, ka no sākuma man ir jādodas nopirkt parastus plauktus un jāsaliek tos pagrabā līdz pat pašiem griestiem, tad tās mantas, kuras atrodas vidū, ir jāsaliek pa plauktiem, un man būs tukšs vidus, un tad no dzīvokļa nevajadzīgās lietas es salikšu pagraba vidū. Kad mēs taisījām remontu, pagrabā bija nesmuki dēļi, lai nebūtu spraugas, un vecs paklājs. Es liku noņemt paklāju un noplēst dēļus nost, palika tikai dēļi ar spraugām. Domāju uztaisīt to visu skaistāk, bet, diemžēl, viss kā palika, tā palika. Krāmēju mantas, kuras vēl bija kaķi sačurājuši. Viss tas bardaks un kaķi vēl! Viss ārā metams. Braucu uz būvmateriālu veikalu pēc kartona plāksnēm, aizsitu visus caurumus ciet, skatījos, vai no kaimiņiem netiek vēl kāds kaķis iekšā. Īsāk sakot, man parādījās vīzija, kādai ir jābūt manai darbistabai un viesistabai. Man parādījās vīzija, kādam ir jābūt pagrabam, nu viss ik dienas ir procesā, un man jau tagad ir laba sajūta. Un tā ir mūsu dzīvē, – ja tavā dzīvē nav Dieva redzējuma, tad tev agri vai vēlu sāks rasties diskomforts. Ja tu neredzēsi Dieva vārdā, kā to visu kārtot, tu arī nevarēsi to sakārtot. Tā ir arī pasaulīgiem cilvēkiem, viņi sāk dzert, narkotikas lietot, darīt dažādas nejēdzības un dzīvo depresijā, jo viņi zina, ka kaut kas nav kārtībā, bet nezina kas, un atbilde ir Jēzus Kristus. Jēzus Kristus nes draudzi ar vīziju, stratēģiju un sistēmu. Draudzes centrā ir Dievs un Viņa mīlestība, mīlestība uz Viņu un starp cilvēkiem. Lai Dievs tevi svētī!

Mācītāja Mārča Jencīša sprediķi “Dieva vadība caur divpadsmit” pierakstīja un rediģēja draudzes “Kristus Pasaulei” redakcija

Vīzijas spēks

Publicēja 2020. gada 8. sept. 12:41Līga Paņina

Ziņas datums 08.09.20. 

Šajā svētdienā ir jūtama īpaša Dieva klātbūtne, Dievs kaut ko dara. Tas ir tas, pēc kā daudzi dzenās – pēc īpašas Dieva klātbūtnes. Bet pēc īpašas Dieva klātbūtnes nav jādzenās. Mums ir jādzenās pēc Dieva un Viņa gribas. Ir jādzenās Viņu pielūgt, slavēt un darīt Viņa gribu, dzīvot pēc Viņa prāta, maksāt cenu. Jēzus saka, ka pārējās lietas mums tiks pieliktas. Dievs saka: “Tiks pielikta arī Mana žēlastība, Mans tuvums, arī piedzīvojumi, izjūtas un dievišķā apgādība.” Tiks pielikts tas viss, ko Dievs vēlas dot un svētīt. Paldies Tev, Svētais Gars, ka Tu dod mums izjust no Sevis, piedzīvot Tevi. Paldies, Svētais Gars, ka Tu dari izmaiņas, cel, izsūti Savus eņģeļus un ka tieši šeit ir Tavi kalpotāji gari, kas kalpo mums un kopā ar Tevi iziet Tavā darbā. Paldies Tev, Svētais Gars! Paldies, Jēzu, par Tavu žēlastību, par Tavu upuri! Šodien es runāšu par vizuālu ticību.

“Jo ticība ir stipra paļaušanās uz to, kas cerams, pārliecība par neredzamām lietām.” (Ebrejiem vēstule 11:1)

Pārliecība par NEREDZAMĀM lietām. Ja tev ir pārliecība par neredzamām lietām, tas nozīmē, ka pārliecība nemaz nevar būt, ja tu šīs lietas garīgi neredzi. Tu esi pārliecināts par to, ko jau savā garā redzi, kas vēl nav noticis, kas vēl nav realizējies. Bet tu to jau redzi. Ticība ir stipra pārliecība par neredzamām lietām, par to, kas cerams, to, ko tu sagaidi, to, kas ir rakstīts Dieva vārdā, to, ko Dievs ir apsolījis Savā vārdā, to, ko tu lasi Dieva vārdā, to, ko tu zini, kas tev pienākas, to, ko tu zini, kas ir Dieva griba un Dieva prāts tev, tavai ģimenei, kaimiņiem un galu galā tavai draudzei, mājas grupiņai, skolai, kurā mācies, vai darba vietai. Tā ir Dieva griba tavai pilsētai, ciematam un reģionam. Tā ir Dieva griba Latvijai! Dievs, svētī Latviju! Ir Dieva griba, kas ir atklāta evaņģēlijos, un ir Dieva griba, kas atklāta Viņa vārdā. Tā ir vīzija, redzējums, ko varam garīgi redzēt. Tas ir kaut kas, kas vēl nav noticis, bet mēs varam to salīdzināt ar kādām citām vietām, kur tas ir noticis. Mēs varam to redzēt, aprakstīt vārdos, uzzīmēt to garā jeb radīt attēlu savu acu priekšā, savā iekšējā redzē. Jo ticība ir stipra paļaušanās uz to, kas cerams, pārliecība par NEREDZAMĀM lietām.

“Jo ticībā mēs noprotam, ka pasaule ir radīta Dieva Vārda spēkā, ka no neredzamā cēlies redzamais.” (Ebrejiem vēstule 11:3)

No NEREDZAMĀ ir cēlies redzamais. Dievs teica, un tapa. Pasaule ir cēlusies no neredzamā Dieva vārda. Kas ir vārds? Kas ir vizualizācija? Kas ir ticība? Kā mēs to redzam un formulējam? Cilvēki, kuri kopš dzimšanas ir akli, nekad ar savām acīm nav redzējuši tēlus, līdz ar to akliem cilvēkiem nav tādu sapņu, kādi ir mums. Viņi nevar redzēt neko. Akli cilvēki dienas gaitā nav neko redzējuši, tāpēc viņiem nav ko redzēt naktī. Šie cilvēki nevar iztēloties tā, kā mēs iztēlojamies, jo viņiem nav no kurienes ņemt tēlus. Visi tavi sapņi, ko tu sapņo jeb iztēlojies savās fantāzijās, kaut kur jau ir redzēti. Ja tev naktī rādās murgi un riebīgi viepļi, draugs, tu kaut kur jau to visu esi redzējis. Nevajag skatīties tik daudz negatīvas šausmenes. Tu kaut kur to visu jau esi redzējis, kaut minimums pasaku grāmatās par ļauno velnu. Kā minimums pasaku grāmatās tu esi redzējis kādus zīmējumus. Ir rakstīts, ka iesākumā bija vārds. Vārdiem ir nozīme, ar tiem mēs aprakstām kādu priekšmetu, parādību vai procesu. Piemēram, vārds ‘politika’. Ar to aprakstām procesus, ko dara cilvēki, lai nonāktu pie varas, lai vadītu kādus procesus. Tāpat, lietojot vārdu ‘kolonna’, ‘stabs’ vai ‘balsts’, mēs zinām, kas tas ir, mēs to aprakstām ar vārdiem, un, kad tu izdzirdi vārdu ‘stabs’, tu zini, ka ne jau pats vārds ir stabs, bet konkrētā lieta. Akls cilvēks nevar redzēt stabu, kā mēs to redzam. Viņš nevar par to sapņot un to redzēt. Viņš var to aptaustīt, sajust u.tml. Tāpēc svarīgākais nav tēls vai vārds. Valodas, ar kurām mēs aprakstām vienu un to pašu priekšmetu, parādību, procesu vai tēlu, ir dažādas. Bet svarīgākais nav vārds vai tēls, bet gan IDEJA jeb DOMA. Dievs izdomāja, teica, un radās.

Lai mēs realizētu neredzamo Dieva gribu savā dzīvē, mums tā ir ne tikai jāizsaka un jāapliecina, mums tā ir jāizjūt kā aklam cilvēkam un jāredz kā redzīgam, ņemot palīgā tos tēlus, ko esam jau redzējuši. Un tā ir ticība! Vizuāla ticība, verbāla ticība, uz izjūtām un sajūtām balstīta ticība. Mums ir dažādi maņu orgāni. Ticība, draugs, ir stipra paļaušanās un pārliecība par to, kas GAIDĀMS. Dieva vārds mums māca to redzēt, dzirdēt, izjust un piedzīvot, pirms vēl tas ir noticis. Ticība nav tikai lūgšana: “Dievs, es lūdzu – dod! Dievs, es lūdzu, lai notiek!” Tas nav viss. Mums ir jāliek lietā visi savi maņu orgāni: ausis, acis, izjūtas, smarža, garša, iztēles spēja un vārdi. Lai Dievs caur tevi tavā dzīvē varētu realizēt tavas vēlmes, kas saskan ar Viņa gribu, ir jāņem palīgā tas, ko dr. Jongi Čo sauc par ceturto dimensiju. Mēs iesim vēl tālāk. Mēs izpratīsim ne tikai dimensiju, par kuru runā Jongi Čo, bet arī to, par ko es runāju šodien, ko mēs zinām un esam pārbaudījuši. Vārdi un tēli ir nosacīti, tie apraksta kādu ideju. Dievam ir ideja par to, kādam ir jābūt cilvēkam un kādai jābūt pasaulei. Dievam ir ideja, ko Viņš vēlas tev dot, un tu pats to apraksti ar tēliem, vārdiem un izjūtām. Tāpēc, ja tu patiesi vēlies redzēt Dieva gribu savā dzīvē, tev tā ir jāizjūt, PIRMS tas ir noticis. Tev jācenšas to redzēt, pirms tas ir realizējies materiālajā pasaulē. Tev jācenšas to apliecināt, lūgt un runāt to, ko tu vēlies redzēt notiekam. Tā ir Svētā Gara valoda. Pasaulē ir dažādas valodas. Arī mums draudzē ir skolotāji, kuri māca valodas, sarežģītākas un vieglākas. Šīs valodas apraksta vienas un tās pašas lietas. Tāpat arī Svētajam Garam ir Sava valoda. Šī valoda ir vārdi, kurus mēs apliecinām ticībā, sakot: “Mēs vēlamies, Dievs, to, ko Tu esi apsolījis, es apliecinu, ka tas man būs, mēs apliecinām, ka tas mums būs.” Tas ir viens. Otrs ir apliecināt: “Es redzu to, kas man būs un kas mums būs, ko Tu, Dievs, esi apsolījis. Es to redzu, iztēlojos, fantazēju, redzu un lieku savā acu priekšā.” Trešais ir izjūta. “Es izjūtu, kādas man būs sajūtas brīdī, kad tas būs noticis. Es to izjūtu, piedzīvoju, sasmaržoju un aptaustu.”

Vizuāla ticība darbojas šādi:

1. Es apliecinu, ka man būs tas, ko Dievs ir apsolījis;

2. Es redzu, iztēlojos, fantazēju par to un lieku savu acu priekšā;

3. Es to izjūtu, piedzīvoju, sasmaržoju un aptaustu.

Vakar pēc dievkalpojuma Ventspilī bijām pie vietējiem līderiem, Marijas un Viestura, mājās. Tur bija arī draudzes filiāles Ventspilī vadītāja Luīze. Draudze ir skaisti paaugusies. Dievkalpojumā bija ap simts cilvēku. Šie cilvēki piedzīvoja Dievu un pieņēma Jēzu Kristu par savu Glābēju. Es noteikti varu teikt, ka esmu apciemojis Ventspili. Es sen tur nebiju bijis tieši dievkalpojumā. Katru Latvijas pilsētu esmu izbraucis vairākas reizes, bet tas nenotiek katru mēnesi vai gadu, aptuveni ik pēc pāris gadiem. Bijām arī Kuldīgā, un es teicu cilvēkiem: “Draugi, es neesmu nācis tikai nest evaņģēlija vēsti un tikai sludināt un mācīt. Es esmu atbraucis jūs satikt. Neesmu šeit sen bijis un vēlos jūs satikt.” Tā tiešām arī bija. Es vēlējos satikt šos cilvēkus un arī pēc dievkalpojuma parunāt gan ar mūsu draudzes, gan citu draudžu cilvēkiem, kuri nāk redzēt, dzirdēt un piedzīvot, un kuriem es vai mūsu draudze ir svarīga. Mēs neaicinām citu draudžu cilvēkus savā draudzē, bet mēs nedzenam viņus prom. Mēs gaidām tos cilvēkus, kuri izmanto iespēju, ka dievkalpojums notiek viņu pilsētā, lai baudītu mūsu slavēšanu un Dieva vārdu. Lai nāk, piedzīvo Dievu un tiek stiprināti! Es apciemoju Ventspili un redzēju – šajā pilsētā viss notiek! Ieejot Marijas dzīvokļa lielajā istabā, pirmais, ko redzēju, bija liels rāmis pie sienas, kas sadalīts vairākās daļās. Tur bija dažādas Rakstu vietas un mērķi. Rāmja vidū bija megadraudzes fotogrāfija ar tūkstošiem cilvēku un pie tās uzrakstīts konkrēts mērķis: draudzē “Kristus Pasaulei” Latvijā šogad tūkstotis cilvēku un draudzes filiālē Ventspilī – simts cilvēku. Šīs nedēļas dievkalpojumā jau bija simts cilvēku. Kad es redzēju šo bildi, jautāju Marijai: “Vai tu lūdz šajā istabā un lūdzot skaties uz šo vīziju?” Marija atbildēja: “Jā!” Visu klātbūtnē es teicu “Redziet, kāpēc Ventspilī ir draudze, kāpēc Ventspilī mūs gaida, kāpēc Ventspilī Dievs darbojas un kāpēc Ventspilī draudze aug un vairojas! Tas ir tāpēc, ka mēs nesekojam, pirmkārt, cilvēkiem, bet vīzijai.”

Ir vīzija, kas darbosies arī tad, kad mēs nebūsim, jo būs, kas turpinās iet šajā vīzijā. Tā ir dzīva mūsu draudzē. Šī draudze sākās ar vīziju. Esmu to jau stāstījis un pastāstīšu arī šoreiz. Kad mēs atklājām draudzi, pirmā pulcēšanās vieta bija viesnīca “Maritim” (tagad nosaukums ir Bellevue Park Hotel Riga) Pārdaugavā. Tā ir pieklājīga viesnīca. Konferenču zālē mums notika dievkalpojumi. Pirmajā dievkalpojumā no reklāmām atnāca divi simti cilvēku, un četrdesmit palika draudzē. Tas bija dziedināšanas dievkalpojums. Tūlīt mēs sākām organizēt mājas grupiņas. Toreiz mūsu tagadējās draudzes locekles, Indra un Malda, atnāca uz šo dievkalpojumu un aizdomu pilnas nosēdās zālē. Mācītājs tajā brīdī zīmēja uz tāfeles kaut kādu piltuvi, kaut kādus līmeņus un runāja par vīziju. Viņām abām tajā brīdī kaut kāda vīzija, plānošana un stratēģija bija absolūti svešas. Šīs meitenes nāca no vides, kurā absolūti visu dara Svētais Gars un kur pašiem ļoti maz kas jādara, pat Dievs nav jālūdz, bet vienkārši jābūt tur, un Dievs darīs. Es ļoti bieži runāju par vīziju. Draudze tika iesākta tieši ar vīziju, un tas bija pirmais, par ko es visiem mācīju. “Mums būs tas un tas. Mēs darīsim tā…” Viss var mainīties, bet pati vīzija paliek nemainīga – Jēzu asinīs Latvija šķīstīta baltāka par sniegu! Vīzija ir Dieva vadība caur 12 mācekļiem. Katrs māceklis vada savas mājas grupas un ceļ savus mācekļus, un tā mēs ejam uz priekšu. Tā bija vīzija, ko es mācīju. Tad, kad viņas abas divas atnāca uz dievkalpojumu un paskatījās uz piltuvi – vīziju, kas iesūc visu iekšā, viņas nobijās un uz kādu laiku pazuda no draudzes. Paldies Dievam, Dievs bija žēlīgs un parādīja vienai no viņām sapni un pateica: “Ej atpakaļ pie Jencīša.” Tā viņas abas divas pēc kāda laika parādījās atkal. Tā viņas te palika un tagad pašas par vīziju vien runā. Tagad pašas saka: “Paldies Dievam.” Es lasīju Džona Maksvela grāmatas par līderību un citas grāmatas. Iedevu viņām tādu grāmatu, viņas lasīja un teica: “Kas tas par murgu?” Šādas lietas viņām bija pilnīgi svešas. Viņas teica: “Tik neinteresanti, tik stulbi viss.” Ir pagājis laiks, un tieši vīzija visu ir mainījusi. Draugs, draudzes pamatā ir REDZĒJUMS: tas ir izjusts, tas ir redzēts, pirms tas ir noticis, tas ir apliecināts un par to ir lūgts, tas ir plānots, tas ir domāts, kā to realizēt. Es esmu tam sekojis, un tie cilvēki, kuri ir satvēruši vīziju, tam ir sekojuši. Draugs, ne tik daudz mācītājam mēs sekojam, bet vīzijai mēs sekojam. Jā, ir vīzijas nesējs, ir draudzes dibinātājs, ir grupu līderi un tā tālāk, bet pats centrs, kam mēs sekojam, ir Dievs un Viņa redzējums. Dievs ir licis cilvēkus draudzē katru savā vietā, lai sagatavotu svētos kalpošanas darbam. Viņš ir ielicis Savus līderus, kuri nes vīziju. Draugs, tieši vīzija ir virzošais spēks draudzei un tavai dzīvei. Parādi man cilvēku, kuram nav vīzijas, un es tev parādīšu cilvēku, kurš nekur nedodas. Vīzija un redzējums nozīmē ne tikai gara acīm to redzēt, bet arī sajust. Ne tikai sajust, bet arī runāt un apliecināt to, ko Dievs grib dot.

“Ticībā Ābels ir nesis Dievam labāku upuri nekā Kains [..]” (Ebrejiem 11:4)

Ābels pieredzēja svētītu dzīvi, bet Kains tādu nepieredzēja, jo viņam nebija vīzijas. Tieši tāpēc, ka Ābels redzēja, sajuta un izjuta to, ko Dievs vēlas dot, viņš pienesa labāku upuri. Tie, kuriem ir vīzija, pienes labāku upuri. Tie, kuri ir vīzijā, pienes upuri ar savu dzīvi un pieliek vairāk pūles. Kāpēc mēs reizēm negribam pat pirkstu kustināt kādas lietas labā? Tāpēc, ka mēs to neredzam, mēs pietiekoši ilgi neesam uz to skatījušies. Mēs pietiekoši ilgi neesam par to domājuši.

Vārdi ir domas, kas ir ietērptas vārdos. Doma ir ietērpta vizuālā tēlā, ietērpta izjūtās. Mums nedaudz jāpalabo Dieva vārds, jo iesākumā bija nevis vārds, bet iesākumā bija Dieva doma jeb ideja, kas tika ietērpta simtiem dažādu tautu valodās. Dieva vārds ir Dieva doma, Dieva ideja, Dieva griba, Dieva būtība, kas ir ietērpta vārdos un tēlos. Kāpēc ir labi lasīt grāmatas? Kāpēc nav tik labi skatīties filmas un labāk ir lasīt grāmatas? Tāpēc, ka grāmata liek iztēloties. Tie, kuri skatās tikai filmas, ir ļoti aprobežoti cilvēki bez iztēles. Ja tev nav iztēles, tu nespēj redzēt savā garā un nespēj vēlēties. Ja tu nespēj vēlēties, Svētais Gars nevar darboties. Bērni ir fantazētāji. Ja bērniem neļauj lasīt grāmatas un sēdiena tikai pie multenēm, tad viņu iztēle būs aprobežota. Tieši grāmatas liek iztēloties. Kad es lasu Dieva vārdu, es iztēlojos Jēzu, kā Viņš pabaroja vairākus tūkstošus cilvēku, es to redzu savu acu priekšā. Reizēm es to izjūtu un piedzīvoju. Tiem, kuri daudz lasa grāmatas, tas ir piedzīvojums, īpaši tad, ja tas ir kāds meistarīgi uzrakstīts šedevrs, un Bībele ir meistarīgi uzrakstīta. Varbūt tā nav literāri, gramatiski un ideāli uzrakstīta, tomēr ir atsevišķas Rakstu vietas, kuras ir ļoti skaisti uzrakstītas un rosina iztēli. Man patīk tie vakari, kurus Jēzus pavadīja kopā ar mācekļiem, vai ar samarieti pie akas. Es redzu tos vīģes kokus, to tuksnesi, to siltumu, saulrietu. Viņš saka: “Jau tumst, ir krēsla.” Viņš sēž ar mācekļiem un viņiem ir labi kopā, viņi bauda vakarēdienu. To visu var izjust. Tāpēc, pirms mēs baudām vakarēdienu šeit, tas jau ir izjusts lasot Bībeli. Pirms mēs to esam draudzē darījuši, tas ir izjusts, piedzīvots un redzēts Dieva vārdā. Lūk, kāds spēks ir Dieva vārdam – tas liek sapņot, tas liek domāt, tas liek lūgt, tas liek redzēt, un Svētais Gars nāk uz vīziju. Svētais Gars nāk uz mūsu ticību. Un mūsu ticība ir REDZĒT, DZIRDĒT, IZJUST, RUNĀT, LŪGT, RĪKOTIES šajā virzienā, MAKSĀT CENU.

“Ticībā Ēnohs tika aizrauts, tā ka viņš neredzēja nāvi [..]” (Ebrejiem 11:5)

Ticībā viņš tika aizrauts. Viņš redzēja vīziju, viņš redzēja svētību.

“Ticībā Noa, dievbijīgs būdams, saņēma Dieva aizrādījumu par vēl neredzamo un savā gādībā uztaisīja šķirstu sava nama glābšanai [..]” (Ebrejiem 11:7)

Noa ticībā uzcēla šķirstu. Tas nebija mazs šķirsts no sērkociņu kastītēm. Tas bija tā laika megaprojekts. Tas bija projekts, kas piesaistīja dažādas organizācijas, meistarus, bankas, finanses. Tas bija pasaules mēroga projekts. Un Noa to iesāka riskēdams, ka kļūs par izsmieklu, ka būs izšķiedis tik milzīgus laika un finanšu resursus. Viņš ticībā saņēma vīziju, viņš ticībā redzēja plūdus, viņš tos REDZĒJA, viņš tos IZJUTA un IZTĒLOJĀS. Dievs to viņam atklāja. Viņš ticībā redzēja sevi un savu ģimeni uz šķirsta plūdu laikā. Ja viņš to nebūtu redzējis, ja viņš to nebūtu izjutis, ja viņš to nebūtu sapratis, viņš nebūtu cēlis šķirstu. Ja viņš nebūtu cēlis šķirstu, viņš aizietu bojā kopā ar visiem pasaules iedzīvotājiem grēku plūdos. Lūk, kāda ir vizuāla ticība. Tāpēc, lai pareizi saprastu, kas vispār ir ticība, mums ir jāpadomā dziļāk. Ticēt nozīmē redzēt, apliecināt, runāt, lūgt, teikt to, kas būs. Tā ir pārliecība par neredzamām lietām, kuras tu vēl neredzi šeit virs zemes, bet redzi jau savā prātā. Tas nozīmē izjust šīs lietas, ka tās ir notikušas, un darbs šajā virzienā. Noa ķērās pie darba un iesaistīja dažādus meistarus un amatniekus, lai uzbūvētu šķirstu.

Svētā Gara valoda. Viss, kas ir Bībelē, iesākumā ir bijis galvā. Viss, kas šeit ir, vispirms ir bijis Dieva sirdī. Pēc tam ir kāds, visbiežāk tas ir vecākais mācītājs, kurš to ir redzējis, izdzīvojis un izjutis, kurš ir domājis un mācījies, kā to visu realizēt, un to ir realizējis. Mēs šobrīd neredzam tikai šīs telpas, mēs neredzam tikai šāda daudzuma draudzi. Mēs redzam megadraudzi Latvijā, mēs redzam templi, mēs redzam daudz vairāk, nekā ir šodien. Mēs redzam Dieva svētītu Latviju. Mēs negribam, lai šī skaistā zeme pārvēršas par lielu tukšumu vai ko tamlīdzīgu. Filmā “Bezgalīgais stāsts”, kad cilvēkiem vairs nebija fantāzijas, tad fantāzijas valstību pārņēma tukšums, un tukšums bija saistīts ar ļauno. Draugs, kad Dieva vārds vairs netiek nests, kad kristieši vairs neredz Dieva gribu savā valstī, viņi nespēj rīkoties. Vispirms ir JĀREDZ. Tu domā, kāpēc tev tik ļoti kaut ko negribās? Tāpēc, ka tu NEREDZI! Tāpēc, ka tu savā acu priekšā liec lietas, kas nav saistītas ar Dieva gribu tavā dzīvē. Ne jaunas mašīnas, nekas cits, draugs! Tās visas ir pieliekamās lietas. Dievs teica Ābramam: “Skaties uz debesīm un skaiti zvaigznes, tik daudz būs tev pēcnācēju!” Un mēs nerunājam par bērniem, bet par glābtiem cilvēkiem, kuri ir mantoti Jēzum Kristum. Mūsu gadījumā mēs runājam par tautu, kuras saknes ir Dievā. Mēs runājam par mūsu valsti, kas ir jāatved atpakaļ pie Kristus. Tu sapņo par savām komforta lietām, tās ir tavā galvā, tāpēc tu nespēj ieraudzīt Dieva vīziju. Sapņo par Dievu, par Dieva lietām! Skaties uz debesīm, skaiti zvaigznes, tik daudz būs tev pēcnācēji. Un tieši tāpat arī visas tās lietas, ko Dievs grib tev dot: tavas komforta lietas, apgādība un dienišķā maize, un vēl vairāk nekā dienišķā maize, arī par to ir jāsapņo. Tas ir jāizjūt, jāsaņem, jāstrādā, jāpieņem. Bet, pirmkārt, ir Dieva griba, kādēļ tu dzīvo šeit virs zemes – MĪLI DIEVU UN SAVU TUVĀKO KĀ SEVI PAŠU. Mums kā draudzei ir savs uzdevums. Mēs kā draudze samērā labi šobrīd ejam uz priekšu un pildām savu uzdevumu.

“Ticībā Noa, dievbijīgs būdams, saņēma Dieva aizrādījumu par vēl neredzamo un savā gādībā uztaisīja šķirstu sava nama glābšanai [..]” (Ebrejiem 11:7)

“Un Jēkabs bija izvārījis viru, bet Ēsavs nāca no tīruma un bija izsalcis. Un Ēsavs sacīja Jēkabam: "Ļauj man ēst no tā sarkanā, tā sarkanā viruma, jo es esmu izsalcis," tāpēc to dēvē par Edomu. Tad Jēkabs atbildēja: "Pārdod man papriekš savu pirmdzimtību." Un Ēsavs sacīja: "Man tā kā tā jāmirst, ko man tur līdz pirmdzimtība?" Un Jēkabs sacīja: "Zvēri man papriekš." Tad viņš zvērēja un pārdeva Jēkabam savu pirmdzimtību. Bet Jēkabs deva Ēsavam maizi un lēcu virumu, un tas ēda un dzēra un cēlās un aizgāja. Tā Ēsavs nicināja savu pirmdzimtību.” (1. Mozus grāmata 25:29-34)

Bija divi brāļi: Ēsavs un Jēkabs. Ābrahamam piedzima Īzaks, Īzakam piedzima divi dēli – Ēsavs un Jēkabs. Ēsavam nebija vīzijas. Ēsavs nekad nelasīja pareizas grāmatas. Viņš nekad neklausījās mācītāja sprediķus. Ēsavs nodarbojās ar savām lietām, viņš gādāja medījumus tēvam, kuri viņam garšoja. Viņam patika, kā viņš taisa biznesu. Viņam patika daudz kas labs no tā, ko viņš darīja, bet Ēsavs nesapņoja par to, ka viņš varētu būt tas, kas manto tēva vīziju, ka viņš varētu būt tas, caur kuru Dieva tauta tiks vairota un celta, caur kuru nāks Dieva valstība un Jaunās Derības draudze un Dieva svētība pasaulē. Viņš to neredzēja. Viņš runāja un sapņoja par zemes lietām: kā būt labākam medniekam, kā būt labākam makšķerniekam, kā labāk izdabāt tēvam. Jēkabs sapņoja par vīziju. Par Jēkabu ir rakstīts, ka reiz Ēsavs nāca no savām medībām un Jēkabs bija uzvārījis lēcu zupu. Ēsavam ļoti garšoja lēcu zupa. Un Ēsavs lūdza Jēkabam: “Dod, lūdzu, man no tā sarkanā viruma.” Kā filmā “Dāvana vientuļai sievietei” Spuļģītis teica: “Lūdzu, lūdzu, lūdzu, ej projām.” Tāpat Ēsavs ļoti lūdza: “Dod man no tās zupas.” Bet Jēkabs teica: “Pārdod man savu pirmdzimtību.” Kas bija pirmdzimtība? Pirmdzimtība nozīmēja mantot tēva vīziju, ko Dievs bija atklājis viņu tēvam. Ēsavam tas neinteresēja, viņš par to nesapņoja. Uz datora virsmas viņam bija kaut kādas citas lietas, kas nav saistītas ar cilvēku glābšanu. Viņš par to nesapņoja, viņš par to nedomāja. Viņam nebija mājās pie sienas plakāts ar megadraudzes bildi un konkrētiem skaitļiem par draudzes izaugsmi. Tāpēc Ēsavam pirmdzimtība nebija svarīga, viņam bija svarīga zupa, ko varēja saņemt šodien. Viņš teica Jēkabam: “Ņem manu pirmdzimtību.” Un viņš pazaudēja savu pirmdzimtību. Jēkabs to ieguva, kaut arī viņš bija jaunākais dēls, nevis vecākais dēls. Pēc likuma pirmdzimtība pienācās vecākajam dēlam, tomēr tieši Jēkabam tika pirmdzimtība, lai kāds viņš arī nebija. Viņa vārds ‘Jēkabs’ nozīmē ‘melis, krāpnieks’. Nav svarīgi, kādā veidā Jēkabs ieguva pirmdzimtību, un viņam bija dažādi trūkumi, taču viņam bija VĪZIJA.

Virzošais spēks tavā dzīvē ir Dieva dotā VĪZIJA. Vīzijā ir spēks, redzējumā ir spēks. Tas, ko tu skaties, dod tev enerģiju. Tas, ko tu domā, dod tev enerģiju, dod tev vēlmi, un Svētais Gars nāk uz šīm domām, Svētais Gars nāk uz šādiem apliecinājumiem, Svētais Gars nāk uz šādiem tēliem un tos realizē. Draugs, ir garīgā pasaule, ir velns un viņa eņģeļi un garu pasaule. Ir Dievs un Viņa eņģeļi un Dieva Valstība. Velns tikpat noteikti lieto savu cilvēku vīzijas. Velns neko nespēj šeit virs zemes, ja viņam nav miesas, bet cilvēkiem ir miesa. Velns mīl dzīvot cilvēkos caur ļaunajiem gariem, kas ir pakļauti elles valdniekam. Lai sātans, kas ir Dieva pretinieks, ātrāk realizētu savus antikristīgos, anticilvēcīgos plānus un lai parautu ellē pēc iespējas vairāk cilvēku un pazudinātu tos, viņš lieto cilvēkus, dodot savu vīziju, savas izjūtas, savu redzējumu caur kino filmām, caur dažādām miesas kārēm. Tiklīdz cilvēks sāk sapņot velna sapņus, tiklīdz viņš tos sāk redzēt un izjust, ļaunais gars pārdabiskā veidā sāk darboties pie šī cilvēka. Un tieši tāpat notiek arī pie Dieva cilvēkiem. Kad Dieva cilvēks pieņem Dieva vīziju, neatkarīgi no taviem trūkumiem, Dievs tevi mainīs, Dievs tevi cels un Svētais Gars darbosies tavā dzīvē. Dievs saka tev: “Svētīdams Es tevi svētīšu, vairodams Es tevi vairošu.” Tev, draugs, maz neliksies. Visu izšķir nevis slāpes un Sprite, bet visu izšķir VĪZIJA, REDZĒJUMS. Sapņo Dieva sapņus!

To, ko tu tūlīt dzirdēsi, iespējams, tu nekad Bībelē nebūsi redzējis. Kaut gan es esmu par to runājis, es tev vēlos parādīt konkrētu Rakstu vietu, kā darbojas Dievs. Lai Dievs virs zemes varētu darboties, Viņam ir vajadzīga miesa. Kristum ir miesa, un tas esi tu, un tā ir Viņa draudze. Lai Dieva Valstība nāktu šeit uz Zemes, lai būtu svētīta Latvija, lai būtu svētīta tava ģimene, lai tu pats būtu svētīts. Tev pašam tajā ir jāpiedalās, un viss sākas ar apliecinājumu, lūgšanu, redzēšanu un pieņemšanu. Ecehiēla grāmatas 4. nodaļā Dievs runā ar Ecehiēlu, Savu pravieti. Dievs bija nolēmis Izraēlu paplicināt. Dievs bija nolēmis, ka Izraēla grēku mērs bija tik daudz sakrājies, ka Izraēlam bija jātop pārmācītam, izvestam no savas zemes un daļēji iznīcinātam, kā Noa plūdu laikos. Tikai daži izglābās, kuri bija palikuši uzticami Dievam. Kad cilvēku grēku daudzums konkrētās vietās ir sasniedzis kritisko robežu, kritisko masu, tad nāk sods. Un ne Dievs ir tas, kas soda, bet gan cilvēks pats atdod savu ietekmi uz teritoriju, kas piederējusi Dievam un pašam cilvēkam. Cilvēks savu teritoriju atdod velna rokās, un tas izraisa tikai un vienīgi sāpes, ciešanas, katastrofu un nāk velna valstība. Šis nav pozitīvs piemērs, tomēr tas ir Bībelē. Lai Dievs varētu realizēt Savu plānu attiecībā uz Izraēlu, Savam pravietim, kurš dzirdēja Dieva balsi, Viņš teica:

"Bet tu, cilvēka bērns, ņem ķieģeli, liec to savā priekšā un uzzīmē uz tā, tajā iegrebdams, pilsētu Jeruzālemi. Attēlo tās ielenkšanu: uzcel pret to ielenkšanas torņus, uzmet valni ap to, novieto karaspēku pret to un mūru grāvējus visapkārt. Tad ņem dzelzs plāksni un noliec to kā mūri starp sevi un pilsētu. Un pievērs tai nepārtraukti savu skatu, tad tā būs aplenkta, un tu būsi tās aplencējs. Tā būs zīme Israēla namam. Bet tagad gulsties uz saviem kreisajiem sāniem un liec uz tiem Israēla nama noziegumu. Pēc to dienu skaita, cik ilgi tu uz tiem gulēsi, tu nesīsi viņu noziegumu. Bet es tev ieskaitīšu viņu noziegumu gadus par tikpat daudz dienām, tātad trīs simti deviņdesmit dienas. Tik ilgi tu nesīsi Israēla nama noziegumus. Kad tu ar tiem būsi galā, tad gulsties vēlreiz, bet uz saviem labajiem sāniem un nes Jūdas nama noziegumus četrdesmit dienas; par katru gadu Es tev uzlieku vienu dienu. Un griez savu vaigu, savus skatus un atsegto elkoni visu laiku pret ielenkto Jeruzālemi un sludini pret to.” (Ecehiēla grāmata 4:1-7)

Dievs teica Ecehiēlam: “Ņem ķieģeli jeb māla plāksni, liec to savā priekšā un zīmē uz tās. Attēlo uz tās pilsētu Jeruzālemi, attēlo tās ielenkšanu, uzcel pret to ielenkšanas torņus, uzmet valni. Novieto karaspēku pret to, saliec tos kā alvas zaldātiņu. Izveido maketu tam, kam jānotiek. Tad ņem dzelzs plāksni, noliec to kā mūri starp sevi un pilsētu un pievērs tai nepārtraukti savu skatu.” Dievs teica viņam gulēt uz labajiem sāniem un skatīties, tad gulēt uz kreisajiem sāniem un skatīties. Ir grūti saprast tās dienas, bet gandrīz veselu gadu viņam nepārtraukti bija jāskatās uz ielenktu Jeruzālemi. Kad Ecehiēls to darīja, pagāja laiks un notika precīzi tas, uz ko Ecehiēls bija skatījies. Tas ir Bībelē, draugs. Negatīvs piemērs, tomēr efektīvs. Lai Dievs spētu izdarīt to, ko Viņš bija nolēmis, Viņš lietoja pravieti Ecehiēlu, kuram bija vispirms tas JĀREDZ. Un ne tikai vienkārši jāredz savā galvā, viņam bija pat makets jāuzzīmē. Pirms tapa draudzes telpas, vispirms tika izveidots projekts. To darīja mūsu draudzes arhitekts, kas to labi prot. Vispirms bija projekts. Visam tam, kas šobrīd ir draudzē, sākumā bija idejas, vajadzības, un pēc tam talkā nāca arhitekts. Kad ir projekts, kad mēs to redzam un skatāmies, tad mēs varam sākt darboties. Tikai tad, kad mēs sākam darboties, Dievs var sākt strādāt, un tikai tad reāli kaut kas var realizēties.

Pasaulē notiek dažādi procesi, pastāv dažādas ideoloģijas: komunisms, marksisms, genderu ideoloģija, fašisms, nacionālisms, dažādas reliģijas. Tu domā, ka tas viss notiek pats no sevis? Vai tu domā, ka televīzija, masu mediji un žurnālisti paši no sevis meklē sensācijas? Nē! Kas maksā, tas pasūta mūziku. Tu domā, ka Latvijas politika ir tāda nejauša un šeit ir tāda milzīga perfekta demokrātija un notiek tautas griba? Nekā tamlīdzīga. Draugs, ar cilvēku prātiem strādā, manipulē un tamlīdzīgi. Lielo politiku kāds sponsorē un kāds taisa. Tie procesi, kas notiek visā pasaulē, nav nejauši. Jā, kaut kas notiek arī ārpus kontroles un nejauši, tomēr pamatā cilvēki plāno. Un, ja tie ir cilvēki, kuri noraida Kristu, tie ir cilvēki, kuri pielūdz dažādus baalus un velnus un piekopj okultismu, pieder pie okultām sektām. Ja tie ir cilvēki, kuri ir globālās elites priekšgalā, tad padomā, no kurienes viņi saņem vīziju un kas sagaida pasauli nākotnē, ja viņi realizēs savu vīziju. Ja mēs, Dieva tauta, nesapņojam, neredzam un nestrādājam, tad būs tieši tā, kā viena mūsu draudzes māsa runāja: mūsu hobitu zeme pārvērtīsies par neko, tā nonāks ļaunā valstībā. Tās vairs nebūs! Lai pasaulē vairotos ļaunums, pietiek ar to, ka labi cilvēki neko nedara. Es šo teicienu esmu daudzas reizes redzējis un lasījis, piemēram, kur ir vēstīts par holokaustu, lielu ļaunumu, ko izraisīja Hitlera nacionālsociālisti jeb fašisti. Un mēs domājam – mēs neko nedarīsim. Ir cilvēki, kuri domā – mēs nenāksim kopā ar citām draudzēm lūgt Dievu. Mēs nenāksim, jo mums ir dažādi iemesli. Un bija pravietojums, kas daudziem nepatika. Tik ļoti daudziem cilvēkiem tas nepatika, tāpēc viņi piedauzījās, jo pravietojums skanēja tā: Sauls sacirta savus vēršus gabalos un izsūtīja pa visām Izraēla robežām un teica: “Kas nebūs ar Saulu un ar Samuēlu, ar tā vēršiem tiks darīts tas pats.” Jā, skarbi skanēja, jā, tur varēja kāds apvainoties, bet, ja šie cilvēki domā, ka viņi vieni paši varēs pastāvēt, ja viņi domā, ka viņi, labi cilvēki, pastāvēs maliņā un kopā nenāks, kopā nestrādās vienotībā, ka uz viņiem tas neattiecas, tad būs līdzīgi kā Baltijas valstis stāvētu malā, ja Igaunijā iebruktu austrumu kaimiņš. Es domāju, ka austrumu kaimiņš uz mums skatās kā uz vienu veselu, nevis kā uz Igauniju, Latviju vai Lietuvu, bet kā uz Baltijas valstīm vai Baltijas guberņu. Ja austrumu plāns izdosies, būs Baltijas gubernators, kāds vietējais nodevējs, kāds kangars vai kāds no turienes. Un šie plāni nav kaut kādi, bet tas jau sen ir izplānots. Iebrukuma gadījumā scenārijs ir izspēlēts, sen jau izplānots, maketi ir uzzīmēti, kā būs, kā jābūt un kas un kur ieņems kādus amatus. Viss ir sen izplānots. Šādos līmeņos viss tiek redzēts, viss tiek vizualizēts, viss tiek sakārtots pirms tas tiek realizēts. Tikai mēs, kristieši, paļaujamies uz Svēto Garu, ka Viņš visu izdarīs mūsu vietā.

Tavi bērni var iet, kādā skolā grib, viņi var mācīties un var sēdēt pie datora, cik ilgi grib? Viņi var nākt mājās, cikos grib, uz draudzi viņi var nākt vai nenākt, viņi paši var izvēlēties? Mēs lūgsim Svēto Garu, un Viņš viņus izglābs? Zini, kas notiks ar taviem bērniem? Viņi būs sātana izsmiekls un kāju slauķis. Tik maz ir gadījumi, kad vecāki neaudzina savus bērnus un viņi tiešām pēc tam atgriežas pie Dieva. Tas ir mazs procents, kad Svētais Gars ir palīdzējis. Lielākoties tas nenotiek. Bērni ir jāaudzina, bērniem ir jāmācās kristīgā skolā. Un labāk ir slikta kristīgā skola, nekā laba pasaulīgā skola. Pāvils saka: “Mēs uzvaram visus prātus.” Bērns nevar atkrist no Dieva pat tad, ja mācās sliktā kristīgā skolā. Paldies vecākiem, kuri ved uz kristīgām skolām. Bērni neizdomā paši, ka ies kristīgā skolā. Bērni nesaka: “Mammu, mēs iesim kristīgā skolā.” Tas, kādi būs tavi bērni, nav Svētā Gara varā. Tas ir tavā varā. Ja tu redzi viņus nodevušos Dievam, tad attiecīgi sāc darboties šajā virzienā. Man ir vīzija, kas šobrīd nav konkrēta, bet kaut kas sāk dzimt manā galvā, kaut kas sāk dzimt manā sirdī. Īsti kristieši audzina savus bērnus normāli, pareizi, sūta attiecīgās skolās, dažādās programmās, lai izbeigtu pārmērīgu pasaules ietekmi. Tāpēc manī veidojas sapnis par to, ka mūsu, draudzes “Kristus Pasaulei”, bērni neies mācīties ne pasaulīgās skolās, ne sliktās kristīgās skolās. Kristīgās skolās var būt arī labas, bet katrai no tām ir sava pieskaņa. Mūsu bērni mācīsies megadraudzes “Kristus Pasaulei” skolā un ies mūsu bērnudārzā, un tie būs vaksts akreditēti. Būs sākumskola, pamatskola, vidusskola un vēl profesionālā izglītība, kurā būs tikai viena profesija – mācītājs. Bet, kamēr mums nav šādas skolas, protams, sūtiet bērnus tur, kur var, kur ir iespēja. Par to ir jāmaksā cena. Daudz vieglāk būtu bērnu palaist savā vaļā, lai viņš pats iet uz skolu, pats nāk atpakaļ, mācās, kādā skolā vēlās. Ko tu iesēsi, to arī nopļausi.

Vakar kāda sieviete pienāca pie manis, jo viņai vajadzēja aizlūgšanu par dēlu. Es redzēja, ka viņai liela problēma ir tieši dēla dēļ. Un tās ir mūsu pašu kļūdas, kuras pieļaujam, kamēr bērni ir mazi, kā mēs viņus audzinām. Zini, mūsu draudzē ir laulības, laulības, laulības. Nākamnedēļ atkal divi ir izdomājuši precēties. Slava Dievam! Pēc tam dzims bērni, un būs jāsāk viņi audzināt. Bērns prasa no tevis atbildību. Kad veidojas jaunas ģimenes un dzimst bērni, tā ir Dieva svētība. Bet tas ir vecāku rokās, par ko viņi izaugs. Kādus cilvēkus mēs gribam dot Latvijai? Un ne jau, pirmkārt, Latvijai, bet Dievam. Un nevajag skatīties uz tiem piemēriem, kad cilvēks ir pilnībā izlaists un tik un tā nāk pie Dieva, piemēram, tāds kā es. Man nebūtu bijis jādzīvo atkarībās un jānokļūst cietumos, lai nāktu pie Dieva. Es jau būtu ar Dievu, ja es būtu mācījies normālā kristīgā skolā. Un tas ir brīnums, ka es šodien stāvu šeit. Dievs ir labs, pavisam labs.

Ecehiēlam Dievs lika skatīties. Iegaumē šo Rakstu vietu:

“Un atkal pār mani nāca Tā Kunga vārds: "Cilvēka bērns, uzzīmē sev garā divus ceļus, pa kuriem jānāk Bābeles ķēniņa zobenam. Tiem abiem jāiziet no vienas zemes. Tad uzliec ceļa sākumā ceļa rādītāju kā uz vienu, tā arī uz otru pilsētu.”” (Ecehiēla grāmata 21:23-24)

Un atkal nāca pār Ecehiēlu Tā Kunga vārds: "Cilvēka bērns, uzzīmē sev garā.” Ko nozīmē uzzīmēt garā? Tagad aizver acis un iztēlojies, uzzīmē garā mega, mega, mega daudz cilvēku. Tūkstošiem, tūkstošiem cilvēku, tu arī tur esi un tā ir draudze “Kristus Pasaulei”. Vari to iedomāties? Tikpat daudz cilvēku kā rokkoncertā un vēl vairāk. Uzzīmē garā, izjūti, ka tu tur sēdi, slavē un pielūdz. Mums jau tagad ir labs līmenis, taču mēs gribam vēl labāku līmeni. Uzzīmē to savā garā. Bābeles ķēniņš bija savācis karaspēku un ar saviem virsniekiem lēma, kādu ceļu izvēlēties, kādu stratēģiju, vai vispār vajag vai nevajag doties uz Jeruzālemi. Un viņš vērsās pie saviem priesteriem, pie burvjiem. Viņi zīlēja dzīvnieku aknās. Bet Dievs saka: “Bet tu uzzīmē savā garā, kad viņi tur zīlēs, lai zīlēšana krīt uz Jeruzālemi.” Un tā arī notika. Kā mēs zinām, izraēliešus izveda un septiņdesmit gadus viņi bija trimdā. Tātad ticībai jeb vizualizācijai ir reāls spēks. Un, ja mēs domājam negatīvas domas un sapņojam negatīvus sapņus, tiem ir spēks. Es nedomāju par sapni naktī, kuru tu redzēji un aizmirsi. Nevajag tādus pat apdomāt. Es domāju, ka velns reizēm piemet negatīvus sapņus, lai tu pēc tam par tiem domātu. Atliek tikai sākt par tiem domāt un jau sāksies nervu traucējumi.

Kādus ieročus mums ir piešķīris Dievs? Mēs necīnāmies pret miesu un asinīm, bet pret ļaunajiem gariem pasaules telpā. Un citādi to nevar pieveikt, kā ar Dieva dotu vīziju, ar vizualizāciju, ar apliecinājumu, ar izjūtu un ar darbu. Ar Dieva spēku mēs sagraujam mūrus un ar Viņu pārvaram vaļņus. Citā tulkojumā rakstīts: “Es lecu pāri vaļņiem, es lecu pāri mūriem.” Ja nevari sagraut, tad lec pāri. Draudzē “Kristus Pasaulei” tev nav nekā neiespējama. Mēs spējam darīt lielas lietas, jo mums ir liels Dievs, un mēs redzam lielus sapņus, un, kamēr mums ir vīzija, kamēr sapņojam lielu vīziju, mūs nevar apturēt. Kamēr mums ir vīzija, mēs ejam uz priekšu, un suņi rej: vau, vau, vau, bet karavāna iet tālāk. Mūs pēta, lai kaut ko parādītu negatīvā gaismā. Pasaule taisa sižetu par Andreju Mediņu, nākampirmdien būs arī par mūsu draudzi. Droši vien tas būs negatīvs, bet varbūt kāds viņiem sajauks galvas. Jēzus Vārdā, mēs redzam, ka viņiem sajūk galvas. Mēs redzam, iztēlojamies, ka viņiem sajūk galvas un viņi sāk runāt tikai labu. Un beigās viņi grib teikt tikai kaut ko objektīvu un labu. Jebkurā gadījumā, Dievs vērsīs visu par labu. Jo viņiem ir vīzija, bet ne no Dieva. Arī nauda, kas tur ieplūst, ir vīzijas rezultātā, kas kādam ir attiecībā uz mūsu tautu, uz mūsu zemi. Vīzijā ir spēks, un aiz vīzijas stāv garīgi spēki. Kādi? Tas ir atkarīgs no tā, par ko tu sapņo.

“Dodies cīņā uzvaras apziņas pilns, tad laimīgs būs tavs gājiens, sargājot patiesību, lēnību un taisnību! [..]” (Psalms 45:5)

Ar uzvaras apziņu dodies cīņā, tad laimīgs būs tavs gājiens. Uzvaras apziņu var pieskaitīt pie ticības. To var pieskaitīt arī pie vizualizācijas. Ieraugi uzvaru savā priekšā. Ir rakstīts Bībelē: “Tavā priekšā ir droša nākotne, tava gaidīšana tevi nevils, jo Viņš sūtīs Savus eņģeļus tevi pasargāt visos tavos ceļos. Viņi uz rokām tevi nesīs, ka tavas kājas nepiedursies pie akmens. Nekāds ļaunums tev nenotiks, nedz kāda nediena tuvosies tavai teltij.” Tava mašīna nekad necietīs autoavārijā, tu nekad neiesi bojā negatīvā vai nedabiskā nāvē. Tu nodzīvosi pilvērtīgu un vērtīgu mūžu. Tu būsi vesels un bagāts, un dziedināts. Tu būsi stiprs un vairosies, un tu nesīsi slavu un godu savam Dievam. Viņa Vārds ir Jēzus Kristus. Es joprojām praktizēju kādu lietu, es citādi nevaru, jo sirdī es zinu, cik tas ir nopietni. Kad es drāžos pa Latvijas šosejām, kad jānokļūst no punkta A uz punktu B, reizēm notiek kādas situācijas uz ceļa, kad es pēkšņi savu acu priekšā redzu nelaimi, zaudējumu, piemēram, kāda mašīna ietriecas manā mašīnā. Nāk pretī fūre, taisa pretvēju, es braucu ar attiecīgu ātrumu, un jau redzu, ka tā nobrauks no ceļa, aizķers spoguli, šoferis būs aizmidzis pie stūres un brauks man virsū. Vai tev nekad tādas ainas nav bijušas? Ko es vienmēr daru? Tiklīdz man kaut kas tāds uzzīmējas galvā, es momentā to nogriežu un tā vietā izdomāju pozitīvu scenāriju, un vizuāli un arī vārdos izeju tam cauri. Es vienmēr sev saku, ka manas rokas ir stingras, mans prāts ir skaidrs, es esmu uzmanīgs, un tavā spēkā, Kungs, es pie stūres nevaru aizmigt. Es esmu uzmanīgs, es esmu pareizā vietā un pareizā laikā, un man pretī brauc pareizais cilvēks, un viņš stūrē pareizi savu automašīnu. Un es vizuāli redzu, kā mēs smuki viens otram pabraucam garām. Es redzu to, un vienmēr tā notiek. Ja mēs ļaujam sev skatīties velna piemestus scenārijus, tiklīdz mēs sākam par tiem domāt, tas piesaista attiecīgus garus, un šie gari piesaista attiecīgus apstākļus. Mēs apzināmies, ka vīzijai, kuru mēs domājam un redzam, ir spēks. Tā ir Svētā Gara valoda, un tā ir arī ļauno garu valoda. Tāpēc Bībele māca par visu vairāk sargāt savu sirdi, jo no turienes rosās dzīvība. Sirds ir saistīta ar prātu. Ko tu redzi un ko tu domā savā sirdī? Ko tu dungo pie sevis? Kādas dziesmas tu dziedi? Caur neticīgām dziesmām, filmām un tekstiem tu nepārtraukti kodē sevi ar negatīvu informāciju. Vai tu vēlies no šīs dienas kļūt nopietnāks? Vai tu vairāk sāc redzēt Dieva plānu savā dzīvē? Vai no šīs dienas tu sāc vairāk ticēt, ka Dieva plāns tavā dzīvē realizēsies?

Jēzus mūs māca redzēt.

Jēzus viņiem saka: "Mans ēdiens ir darīt Tā gribu, kas Mani sūtījis, un pabeigt Viņa darbu. Vai jūs nesakāt: vēl četri mēneši, tad nāk pļaujamais laiks? Redziet, Es jums saku: paceliet savas acis un skatait druvas, jo viņas ir baltas pļaujai. Jau pļāvējs dabū algu un vāc augļus mūžīgai dzīvībai, lai kopā priecātos sējējs un pļāvējs. Jo še piepildās vārds, ka cits ir, kas sēj, un cits, kas pļauj. Es jūs esmu sūtījis pļaut, kur jūs neesat strādājuši. Citi ir strādājuši, bet jūs esat nākuši viņu darbā." (Jāņa evaņēlijs 4:34-38 )

Jēzus teica, ka Viņa ēdiens ir darīt Tā gribu, kas Viņu ir sūtījis. Un pēc tam Viņš teica mācekļiem: “Paceliet savas acis un skatiet druvas, jo tās ir baltas pļaujai. Pļāvējs dabū algu un vāc augļus.” Jēzus redzēja baltas druvas. Viņš rādīja uz druvām, kas vēl nebija nopļautas, kas bija gatavas pļaujai. Vai arī tie bija cilvēki, kuri nāca baltās drēbēs un izskatījās kā druvas. Druvas ir cilvēki, kuram ir vajadzīgs Kristus. Ir cilvēki, kuri ir gatavi atsaukties aicinājumam, tev pie Viņa jāpieiet un jāuzrunā. Jēzus mācīja redzēt, ka būs pļauja, un pļauja būs tur, kur pats sēsi. Ej pie cilvēkiem, un viņi atsauksies. Jēzus mūs māca redzēt, māca sapņot. Jēzus atnāca uz zemes ar noteiktu vīziju un mērķi. Jēzus bija Dieva plānā, un tu esi Viņa plānā. Un Viņa plāns šeit uz zemes ir atkarīgs no tā, ko tu redzi, ko tu sapņo, kas ir tavu acu priekšā, ko tu apliecini, ko tu runā un kurā virzienā tu dodies. Dievs ir ļoti labs. Ļoti labs.

Šodien ir īpašs dievkalpojums. Vai arī tu šodien vairāk piedzīvoji Dievu, vai tikai es? Esmu lasījis, kad uznāk lielais piedzīvojums un lielā Dieva klātbūtne, ne vienmēr visi draudzē to jūt. Ja tu domā, ka visiem tas ir, tu vari stāvēt un kaut kur lidināties, bet pārējie vienkārši sēž un garlaikojas. Vai arī tu izjuti īpašu Dieva klātbūtni? Debesu Tēvs, palīdzi mums redzēt, palīdzi mums sapņot, redzēt Tavā vārdā, kāda ir Tava griba, Tavs plāns mūsu dzīvei. Palīdzi saskatīt Tavu plānu konkrēti draudzei, konkrēti Latvijai, Kungs. Un sapņot, un redzēt, izjust, veltīt tam laiku. Domāt pozitīvas domas. Kungs, es lūdzu, ka Tu nāc uz šīm domām, šo vīziju uz šīs ticības pamata, ka Tu sūti Savus eņģeļus, ka Tu nāc ar Savu Garu un to realizē. Dievs teica, un tapa. Tu saki, Tu esi mūsu sirdīs un lieto mūs, ka tas top mūsu dzīvēs, ka tas top katrā mājas grupiņā, ka tas top draudzē ”Kristus Pasaulei”, ka tas top visās Latvijas draudzēs, ka tas top visā Latvijā pie mūsu cilvēkiem, mūsu tautā. Un Tu tiešām dari Latviju par drošības saliņu. Mēs redzam Latviju kā drošu vietu. Mēs redzam Latviju dažādu lielvaru ielenktu un tajā pašā laikā droši pasargātu. Mēs lūdzam par Tavu svētību, par Tavu draudzi, kas vairojas un augļojas bez kovidiem, bez nabadzības, Jēzus Vārdā! Debesu Tēvs, mēs Tev pateicamies par svētītu Latviju, mēs redzam svētītu Latviju. Mēs redzam svētītu Latviju, mēs izjūtam svētītu Latviju, mēs jau dzīvojam svētītā Latvijā, Jēzus Vārdā, āmen!

 

Mācītāja Mārča Jencīša sprediķi “Vīzijas spēks” pierakstīja un rediģēja draudzes “Kristus Pasaulei” redakcija

Ko darīt, ja tevi apmelo?

Publicēja 2020. gada 1. sept. 12:34Līga Paņina

Ziņas datums 01.09.20.

Mēs esam brāļi un māsas, mēs esam viena miesa. Bībele saka: „Mīliet cits citu, kā Es jūs esmu mīlējis. No tā jūs pazīs, ka mīlestība ir jūsu starpā.” Man šodien ir divas mapes. Parasti divas mapes ir tad, kad ir dievkalpojums un laulību ceremonija. Pirmajā mapē man ir pamata sprediķis. Otrajā mapē ir kāda īpaša vēsts. Es vakar, līderu sapulcē, jautāju draudzei, vai šo vēsti vajag publicēt vai nevajag. Lielākā daļa teica, ka mums šo vēsti vajag ierakstīt, runāt un publicēt sociālajos tīklos, lai to dzird visi, kam ir interese to dzirdēt. Tāpēc es sākšu ar šo vēsti. Šī vēsts ir par katoļu priesteri Andreju Mediņu. Masu mediji ir radījuši tādu milzu ažiotāžu ar negatīvu pieskaņu, ka viens labs cilvēks vienā dienā ir kļuvis slikts. Ir bijušas intervijas ar viņu, viņš arī ir Latvijas lepnums. Bet pēkšņi vienā dienā viņš ir slikts, jo viņš ir izdarījis dažus pārkāpumus. Es gribu par šo ažiotāžu izteikt savas domas. Nosaukums būs tāds: “Mācītājs Mārcis Jencītis par ažiotāžu ap priesteri Andreju Mediņu”.

Šī ir trešā diena, kad es no rīta līdz vakaram lūdzu, domāju un strādāju. Mans darbalaiks ir citādāks nekā lielākai daļai cilvēku, jo visvairāk sanāk strādāt piektdienās, sestdienās un svētdienās. Piektdienās faktiski tā ir visa diena, kad man ir intensīvi jāgatavojas. Šī ir trešā diena, ir vēl rīts, galva ir skaidra, esmu absolūti gatavs un zinu, ko es gribu pateikt. Savā lūgšanu laikā pa nedēļu, kad gatavoju sprediķi, manī bija tukšums. Es zināju vienīgi to, par ko man vajadzētu runāt, es sapratu, ka vajadzētu runāt par vīziju. Taču bija tukšums, un pēkšņi Dievs man deva Rakstu vietu un burtiski desmit minūtēs es sarakstīju savas domas pa punktiem. Tās bija tieši saistītas ar šo masu mediju izraisīto kampaņu pret vienu cilvēku. Ko par to saka Dieva vārds un kāda ir mūsu nostāja šajā jautājumā? Varbūt tu esi kristietis un domā, ka tas attiecas tikai uz pašu Mediņu? Varbūt kāds, labākajā gadījumā, domā, ka tas attiecas tikai uz katoļu draudzi? No tā mūs pazīs, ka mēs, kristieši, esam vienoti. Jēzus saka: „Lai jūs esat viens, kā Mēs esam viens. No tā jūs pazīs, ka jums ir mīlestība savā starpā.” Ja es medijos vai kādās sarunās dzirdu negatīvas lietas vai kritiku pret Dieva draudzi, neatkarīgi no draudzes vai konfesijas, tas mani uzrunā. Tieši kristieši pasaulīgajiem medijiem ir gards kumoss. Ja kāds domā, ka tas attiecas tikai uz vienu baznīcu vai tikai vienīgi uz šo priesteri, tad tā tas nav. Kad es šo lasu, tad es par to pārdzīvoju. Jo, tāpat kā viņš, arī es piederu Dievam. Tāpat kā viņš ir Kristus miesas daļa, tāpat arī es esmu Kristus miesas daļa. Kristus mums māca, ka visi ir par vienu un viens ir par visiem. Mūsu pienākums ir to attiecināt kā uz sevi. Mums vajag iestāties par brāļiem un māsām. Tas neattiecas tikai uz vienu. Es gribu izteikt savu pārliecību un to, ko saka Dieva vārds par šādu situāciju.

Būs trīs jautājumi:

1. Kāpēc tā notiek? Kāpēc mediji meklē ažiotāžas, kā caur palielināmo stiklu pēta draudzes, draudzes līderu darbību?

Es nesaku, ka visi mediji un žurnālisti ir negodprātīgi, tomēr, kā jau visur pasaulē, žurnālistikā, īpaši pēdējā laikā, ir vērojama negodprātīga attieksme, neobjektivitāte, īpaši izraujot no konteksta frāzes un padarot tās par meliem, kas ceļ neslavu konkrētiem cilvēkiem, konkrētai draudzei. Konkrēta draudze nozīmē visas Latvijas draudzi. Vienmēr, kad es redzu kādas publikācijas pret jebkādu draudzi, es to izjūtu kā pret sevi vērstu. Ja tev vēl nav izstrādājusies šāda izjūta, tas nozīmē, ka tava domāšana vēl nav pareiza. Vai varbūt tu domā, ka tava draudze ir vispareizākā, vislabākā un pārējām nav nozīmes. Mēs esam pateicību parādā katrai tradicionālai kristiešu draudzei. Patiesībā, ikviens cilvēks, kurš ir nācis pie Dieva, nav nācis pie Dieva bez tradicionālo draudžu palīdzības. Katrai draudzei ir sava vieta un savs stils, un katrs cilvēks atrod savu īsto vietu. Mēs, draudze „Kristus Pasaulei”, ne ar ko neesam labāka vai sliktāka par citām draudzēm. Ir atšķirības stilā, nianses mācībā, bet mums ir viens pamats, un tas ir Jēzus Kristus, un otrs – mīli Dievu un savu tuvāko kā sevi pašu. Pirmkārt, Jēzus runā par brāļu mīlestību. Mums savā starpā ir jābūt draudzīgiem un vienam par otru ir jāiestājas. Mums vajag atbalstīt citam citu.

Pastāv ne tikai mūsu draudze, kas ir viena no straujāk augošajām draudzēm Latvijā, ar ietekmi, skaitliski liela; mēs augam un uz mums skatās. Mēs arī organizējam Tautas lūgšanu sapulci „Dievs, svēti Latviju”, mēs veicinām sadraudzību starp draudzēm, mēs veicinām vienotību lūgšanās, jo lūgšanā ir spēks. Mums ir sava vieta un nozīme, un tāpēc manam vārdam, ko es izteikšu, ir svars. Mēs varam klusēt un varam arī runāt. Es izvēlos runāt, jo Jēzus kādā reizē nopina pātagu un izdzina no tempļa visus tos, kas tur mija naudu, pirka un pārdeva, un teica, lai Viņa Tēva namu nepadara par slepkavu bedri. Tas bija radikāls veids, kā Jēzus darbojās. Tajā pašā laikā, kad Viņš tika pratināts, kad Viņš tika apsūdzēts un pret Viņu meklēja viltus liecību, tad Viņš klusēja. Ir reizes, kad Jēzus neko nedarīja, Viņš klusēja. Ir reizes, kad Viņš ar paceltu galvu izgāja cauri pūlim un neviens Viņu neaizskāra, un bija reizes, kad Viņš ļoti radikāli runāja un pat ņēma palīgā pātagu. Un mūsu brāli priesteri Andreju Mediņu apsūdz nevis par lietas būtību. Medijos es neredzu, ka kāds meklētu, ka viņš būtu izdarījis ko labu, tas kaut kur ir pakūpējis, bet parādīts ir priestera stils. Daudziem nav pieņemams viņa stils, tāpēc viss ir slikti. Zini, stilam nav nozīmes, jo visu pakļauj slāpes. Jēzum bija Savs stils, kā Viņš kalpoja. Kad pie Viņa sūtīja delegāciju, lai pārbaudītu, vai Viņš ir īstais vai nav, Viņs teica, lai paši skatās un vērtē – aklie redz, kurlie dzird, nabagiem tiek sludināta prieka vēsts. Mums ir objektīvi jāvērtē cilvēka veikums. Mums ir objektīvī jāvērtē draudzes veikums. Kaut kāds “nepareizais” stils vai ārpus konteksta izrautas frāzes ir klaji meli un apzināta neslavas celšana kristiešiem.

Tas nav tikai viens Andrejs Mediņš. Tā nav viena draudze, tā ir visa Kristus draudze, kuru apsūdz. Kad kāda sieviete tika pieķerta laulības pārkāpšanā un tā laika ticīgie atveda viņu pie Jēzus un prasīja, ko lai dara ar viņu, jo Mozus ir pavēlējis šādus cilvēkus nomētāt ar akmeņiem, Jēzus ar pirkstu rakstīja smiltīs, pacēla galvu un teica: „Kurš ir bez grēka, tas lai pirmais met akmeni.” Šie cilvēki jau bija sanesuši akmeņus, lai nomētātu šo sievieti līdz nāvei. Šie vecie ticīgie mirkli padomāja un cits pēc cita nometa akmeņus un aizgāja savās gaitās. „Sieva, tevi neviens nepazudināja?” Sieva atbildēja: „Nē, Kungs, neviens.” „Tad ej un negrēko vairs.” Ja ir tāda vēlme vai vajadzība, ikvienu cilvēku var apsūdzēt un padarīt ļaunu, sliktu un vispār viņu pazudināt. Ir tikai viens Cilvēks, kurš ir bez grēka – Jēzus. Par Jēzu ir rakstīts, ka Viņš spēj līdzi just mūsu vājībām. Viņš, tāpat kā mēs, ir kārdināts, tikai bez grēka. Viņš ir vienīgais bez grēka! Mēs, cilvēki, kaut arī ticam Dievam, neesam pilnīgi, perfekti. Ja runa ir par dažādu likumu ievērošanu, tad nav neviena cilvēka Latvijā, kurš ievērotu pilnīgi visus likumus. Jebkuru cilvēku var nomelnot un pazudināt. Jebkuru organizāciju var nomelnot un pazudināt. Var radīt sabiedrisko domu caur sponsorētiem medijiem vai vienkārši sensāciju kāriem cilvēkiem, vai vienkārši Dieva ienaidniekiem. Pirmkārt, tas būtu jāzina pašai draudzei. Kāpēc mediji uzbrūk vienam cilvēkam, kurš pieder Dievam un tiešām dara labus darbus? Viņš kalpo narkomāniem, dzērājiem, un viņos tiešām notiek izmaiņas. Kāpēc mediji neredz neko labu, cik daudz cilvēku ir izmainīti? Kāpēc viņi atradīs tikai tos, kuriem nav notikušas labas izmaiņas un kuri paši ir līdzvainīgi pie tā, ka viņiem nav izmaiņu, jo viņi nav maksājuši cenu, nav klausījuši? Kāpēc viņi meklē tikai tādas liecības? Kāpēc tikai negatīvo?

Zini, arī par mūsu draudzi raidījums “Aizliegtais paņēmiens” rīko šižetu. Viņi apmēram gadu mūs ir spiegojuši, es saku tik tieši, jo viņi ir nevis vienkārši skatījušies, bet spiegojuši. Tur ir ieguldīti diezgan lieli līdzekļi, ir tikuši iesūtīti cilvēki, kuri apmeklē katru mājas grupiņu. Es nezinu, vai viņi ir ierakstījuši, droši vien, jo viņu raidījums skaitās aizliegtais paņēmiens, viņi sit no mugurpuses. Viņi ir uzdevuši dažādus jautājumus, un visiem šiem jautājumiem ir negatīva pieskaņa. Protams, galvenie jautājumi ir par naudu, kā jau visiem pasaulīgiem cilvēkiem. Arī mani aicināja uz šo raidījumu, un tas pat vēl ir labi, ka aicina arī mūs. Tā sanāca, ka es tajā dienā netiku, tāpēc nosūtīju draudzes pārstāvi. Viņa bija gatava atbildēt uz viņu jautājumiem. Kaut kad septembrī šis raidījums būs. Pēc mūsu pārstāves teiktā, uzdodot viņiem jautājumu, kāpēc viņi meklē tikai negatīvo, kāpēc taisa sliktu sižetu, viņi atbildēja, ka šis nav tas raidījums, tam ir domāti citi raidījumi. Tātad pašā sākumpunktā, gadu atpakaļ, kad viņi sāka šeit spiegot, viņu mērķis bija nevis atrast kaut ko labu, nevis objektīvi skatīties, bet ārpus konteksta meklēt negatīvo. To viņi arī ir darījuši un strādājuši. Kad viņi uzdeva jautājumus, viņi tos uzdeva no galvas, tātad tie ir cilvēki, kuri pie tā ir strādājuši. Iedomājies, cik mēs esam populāri, cik mēs esam svarīga draudze, cik mēs esam ietekmīga draudze, ka veselu gadu medijiem ir jātērē līdzekļi, lai mūs pētītu un meklētu kādas lietas, kuras pēc tam varētu izgaismot kā negatīvas. Viss sākās ar priesteri Andreju Mediņu, turpinās arī ar mūsu draudzi. Katrai draudzei pienāk savs laiks. Ticiet man, neviens nevar stāvēt malā. Kā mums rīkoties?

2. Kādi ir šo cilvēku ieroči, kā viņi rīkojas? Kādi ir velna ieroči, lai kaitētu draudzei un Dieva darbam?

3. Kādi ir mūsu ieroči, lai mēs varētu tam stāties pretī, pastāvēt un uzvarēt? Kā mums rīkoties šādās situācijās?

Pirmais jautājums ir par to, kāpēc pasaules mediji meklē negatīvo. Es nesaku, ka vienmēr un visur. Ir dažādi mediji, dažādas valsts iekārtas, dažādas situācijas un dažādi cilvēki, un tomēr ir pamanāma stipra tendence caur medijiem kristietību noniecināt. Kāpēc tā notiek? Atbilde meklējama Jāņa evaņģēlijā:

Kad pasaule jūs ienīst, ziniet, viņa Mani papriekš ir ienīdusi.” (Jāņa evaņģēlijs 15:18 )

Jēzu vajāja un mūs vajās. Pirmais iemesls, kāpēc tā notiek, kāpēc ir negatīva attieksme un kāpēc pasaule tik bieži ir naidīga un medijiem, protams, ir sava vieta tajā, ir šāds – Dieva Gars un pasaules gars ir absolūti pretēji poli. Tur ir neizbēgams konflikts, jo intereses šķērsojas. Ir sātans un ir Dievs. Sātans tulkojumā nozīmē ‘pretinieks’, Dieva pretinieks. Cilvēki, kuri nostājas pasaules jeb sātana teritorijā, darbojas šī gara ietekmē. Gars, kas viņos, ir pasaules gars, tie ir dažādi ļaunie gari. Pastāv garīgā pasaule, kurā nevar citādāk uzvarēt, kā vien ar lūgšanas palīdzību. Primārā ir garu pasaule, pēc tam ir fiziskā pasaule. Jēzus skaidri saka, lai mēs nebrīnāmies. Tātad, šis notikums ar priesteri Mediņu un arī ar mums nav nekāda sensācija, tas ir normāli, jo Jēzus par to mūs brīdina. Mums tas ir jāpieņem kā norma, jo tas tā bija un būs.

Šis būs sīkāks paskaidrojums tam, kā tas viss izskatās, kā notiek pretestība. Es personīgi esmu ticies ar vienu no lielākās draudzes mācītājiem Cēzaru Kastelanosu (Cesar Castellanos, Kolumbija). Tikšanās gan mums notika Zviedrijā. Es personīgi ar viņu runāju un pie atpogātas apkaklītes es personīgi redzēju vairākas šautas brūces kaklā. Tas nozīmē, ka pret viņu vairākas reizes ir izdarīts atentāts jeb slepkavības mēģinājums. Braucot mašīnā kopā ar ģimeni, pie viņa piebrauca motociklists un no automātiskā ieroča atklāja uguni, viņam tika cauršauta artērija. Brīnumainā kārtā viņš izdzīvoja, bet šobrīd viņš Kolumbijā vairs nedzīvo, viņš dzīvo ASV, citādāk viņam nāktos atvadīties no dzīvības. Kāpēc tā notiek? Kas viņu tā ienīst? Kolumbija ir slavena ar narkokarteļiem. Narkokarteļi tur ir ārkārtīgi augstā līmenī, tie vienmēr tur ir bijuši un izskatās, ka vienmēr būs. Valdība ir saaugusi ar narkotikām. Bet tad īsā laika posmā Kolumbijā izauga simtiem tūkstošu liela draudze. Pat politiķi kļuva kristieši un pārstāja ņemt uzpirkšanas dāvanas no narkokarteļu bosiem, viņi pārstāja būt uzpērkami. Cietumi tukšojās un cilvēki pārstāja lietot narkotikas. Karteļiem bija liels finansiāls zaudējums. Lūk, šķērsojās intereses – draudzes, Dieva valstības, intereses ar pasaules interesēm. Pasaulē pastāv arī dažādas citas mafijas un bezdievīgas ideoloģijas, kuras kaitē tautām un valstīm. Viņi uzpērk un lieto masu medijus. Ja mediji ir narkokarteļa uzpirkti, tad viņi raksta attiecīgus rakstus, kas attaisno karteļu darbību un nomelno kristiešus vai to politiķu darbību, kuri aizstāv kristietību un morāles principus. Otrs variants ir tāds, kad nekādi citi līdzekļi nelīdz, viņi parasti piedāvā: vai nu naudu, vai lodi. Tieši Kolumbijā tā notiek – nauda vai lode. Trešais variants ir pamocīt vai izkropļot, un ģimeni arī. Cilvēkam ir jāizvēlās. Lūk, interešu konflikts. Viņi nolēma Cēzaru Kastelanosu nogalināt, bet viņiem tas neizdevās, jo Dievs viņu sargāja. No kurienes ļaunums? Kāpēc tāds naids pret draudzi? Tie ir dažādi gari, dažādas intereses. Kad Dieva valstība nāk, tā nāk ar morāles principiem, un dažādi bezdievīgi un antimorāli principi zaudē savu spēku, un tie, kas par tiem stāv, kuriem tajos ir līdzekļi vai interese, to tāpat vien neatdos.

Otrais jautājums ir par to, kādi ir velna un viņa pasaules ieroči. Kādi ir viņu ieroči, kā viņi rīkojās? Ja mēs ņemam par piemēru situāciju ar priesteri Mediņu un arī mums, kādi ir viņu ieroči? Es gribu piemetināt, ka, pateicoties tam, ka Latvijas Satversmē ir noteikta laulība starp vīrieti un sievieti, šodien Latvijā nav legalizētas viendzimuma laulības. Mēs esam vieni no pēdējiem kristīgās morāles cietokšņiem pasaulē. Maza, bet stipra valsts! Tas ir pateicoties Dievam, draudzei, lojāliem cilvēkiem un politiķiem. Stambulas konvenciju visi paraksta, bet mēs neparakstām. Pateicoties draudzei un cilvēkiem, kuriem ir svarīgi kristīgie principi, mums Latvijā tādi ir. Pasaulē savu uzvaras gājienu iet genderu ideoloģija. Ir dažādas citas ideoloģijas, līdz pat marihuānas legalizācijai. Tādai valstij kā Latvija ar zemu populāciju, vēl vajag arī viendzimuma laulības un legalizēt narkotikas? Vai mums vajag šādas lietas? Aiz tā stāv arī globāli spēki, ideoloģija, var par teikt, ka tā ir sava veida reliģija. Jēzu krustā sita reliģija kopā ar pasaulīgo varu. Šajā gadījumā reliģija tiek likta vienā maisā ar globālajiem spēkiem, kuru ietekmē ir milzīgi līdzekļi un masu mediji. Viens no viņu ieročiem, protams, ir sabiedriskās domas pārveidošana. Viņi plāno, skaitļo, rēķina un zina, kā panākt to, ko viņi vēlās. Viņi turpina skalot smadzenes, turpina veidot sabiedrības viedokli, pieradināt pie tā visus skolās, bērnudārzos, caur grāmatām, lai tiek pieņemti dažādi viņiem labvēlīgi likumi. Tādi ir viņu ieroči – mainīt sabiedrisko domu, atspoguļot neobjektīvu, pilnībā neizpētītu informāciju, neuzklausot visus viedokļus. Katrās ziņās šobrīd ir par genderu ideoloģiju. Tagad ir arī kovids, bet mums taču acis ir pierē un mēs redzam, ka metodes, kā apkarot vīrusu, neatbilst šī vīrusa bīstamībai, tieši otrādi, tas kaitē cilvēka veselībai. Es negribu teikt, ka vīrusa nav. Es tikko biju pie frizieres, un viņa pāris mēnešus nēsāja masku, un viņa teica, ka viņas maskai iekšā ir rakstīts, ka tā ir kaitīga veselībai, tāpat kā smēķēšana, kā alkohols. Es nezinu, kur viņa bija to pirkusi. Divu mēnešu laikā deguns bija sauss un bija grūti elpot. Visiem, kuri ilgstoši nesā masku, būs problēma ar elpošanu. Attiecīgās situācijās maska ir lietderīga. Mēs nevaram uzspiest visiem nēsāt masku, tāpēc ka viens tā izdomāja. Ir jābūt lielākam pētījumam par to, nevis kāds vienpersoniski tā pateica un mēs visi klausām, nepadomājot par to, kādas tam visam būs sekas. Kādas ir viņu metodes? Kādi ir viņu ieroči un kādi ir mūsu ieroči? Par viņu ieročiem būs rakstvieta no Bībeles.

Kad jūdu Pashā bija tuvu, Jēzus aizgāja uz Jeruzālemi. Tur Viņš atrada Templī vēršu, aitu un baložu pārdevējus un naudas mijējus sēžam. Un, iztaisījis pātagu no auklām, Viņš visus izdzina no Tempļa, aitas un vēršus, un izkaisīja mijējiem naudu un apgāza galdus, un baložu pārdevējiem Viņš sacīja: "Nesiet to projām! Nepadarait Mana Tēva namu par tirgus namu!" Tad Viņa mācekļi pieminēja, ka ir rakstīts: karstums Tava nama dēļ Mani aprij. Bet jūdi uzstājās un sacīja: "Kādu zīmi Tu mums rādīsi, ka Tu to drīksti darīt? Jēzus atbildēja: "Noplēsiet šo Templi, un Es to trijās dienās atkal uzcelšu. Tad jūdi sacīja: "Četrdesmit sešus gadus šis Templis ir taisīts, un Tu to gribi uzcelt trijās dienās?" Bet Viņš runāja par Savas miesas templi.” (Jāņa evaņģēlijs 2:13-21)

Kad pienāca brīdis, kad vietējā reliģiozā valdība bija vienojusies par to, ka Jēzu vajag nogalināt, viņiem vajadzēja Viņu apsūdzēt, bija nepieciešama reāla apsūdzība. Viņi to atrada, un viņi atrada to šajā notikumā. Kad Jēzus kalpoja Jeruzālemē, farizeji un nelabvēļi Viņam uzdeva neērtus jautājumus ar mērķi nomelnot. Viņi nepārtraukti meklēja kaut kādu pārkāpumu naudas lietās. Viņi nāca pie Jēzus un jautāja, vai ir atļauts dot Cēzaram nodokļus vai nē. Jēzus gudri atbildēja: ”Dodiet Cēzaram, kas viņam pienākas, bet Dievam, kas Dievam pienākas.” Viņi meklēja Viņu pieķert, sūtīja dažādas pārbaudes, apsūdzēja, apmeloja. Nāca pie Viņa un teica: “Ja Tu tas esi, par ko Tu sevi sauc, tad pierādi to, rādi zīmi.” Jēzus teica: „Lūk, jums zīme. Es šo templi noplēsīšu un trijās dienās atkal to uzcelšu.” Jeruzālemes templis tika celts 40 gadus. Bet Bībelē skaidri rakstīts, ka Viņš runāja par Savas miesas templi. Viņš runāja par to, ka Viņš nomirs, trīs dienas būs kapā un augšāmcelsies. Pēc tam, kad bija pienācis laiks tikt vaļā no Jēzus, Viņu iznīcinot, bija kāds, kurš deva viltus liecību un teica, ka Jēzus nojaukšot un izpostīšot templi, kaut Jēzus runāja par Savu miesu. Tas bija absolūti ārpus konteksta, neiedziļinoties tajā, par ko Jēzus runāja, un tā viņi vienkārši atrada pamatojumu Viņu nolinčot. Līdzīgi kā ar priesteri Andreju Mediņu. Mediju virsrakstu frāzes ir briesmīgas, rodas sajūta, ka bērni bez maz vai koncentrācijas nometnēs turēti, viņiem ņemtas asinis un tamlīdzīgi. Priesterim ir savs runas stils, un strādājot ar tādiem cilvēkiem, ar kādiem viņš strādā, arī dažādi vārdi izsprūk. Stilam jau nav nozīmes. Es nevaru nosodīt viņu par stilu jeb veidu, kādā viņš kalpo un runā. Viņš ir tiešs cilvēks. Es viņu personīgi nepazīstu, bet jūtu kā brāli. Mediji bija paņēmuši priestera vārdus, ar kuriem viņš citēja bērnu lamāšanos, metot ar krēsliem. Ir paņemti šie vārdi un no tiem uztaisīts virsraksts, un daudzi cilvēki nemaz neiedziļinās lietas būtībā un izdara secinājumus. Virsraksts ir izlasīts, divu stundu garo preses konferenci daudzi nemaz neredzēja, bet runā: “Lūk, kāds ir šis priesteris, lūk, kādi ir ticīgie.”

Šodienas mediju un Kristus ienaidnieku metode ir veca kā pasaule. Arī Jēzus laikā farizeji atrada viltus liecību, izvelkot vārdus un notikumus ārpus konteksta un neobjektīvi tos attēlojot kā vienīgo patiesību. Tādi ir viņu ieroči. Vēlāk, kad Jēzus tika krustā sists, Viņam gāja garām cilvēki, par kuriem Jēzus lūdza: “Piedod viņiem, jo viņi nezina, ko dara!” Šie cilvēki rādīja uz Jēzu un teica: “Tempļa noplēsēj, tagad tu pats karājies pie krusta. Tiec zemē, ja tu esi Dieva Dēls.” Tautā bija iesakņojies tas, ko mediji bija pateikuši. Tā laika mediji bija pasnieguši Jēzu kā tempļa nopostītāju, un tas bija tikai viens no apvainojumiem. Tie bija meli. Kad mēs vērojam žurnālistu darbību un metodes, ar kādām viņi meklē informāciju, dzirdam jautājumus, kādus viņi uzdod, ir redzams, ka viņu mērķis nav meklēt objektivitāti, bet izcelt to, ko viņi vēlās parādīt. Ko es varu teikt šiem žurnālistiem? Dariet tā, kā uzskatāt par pareizu. Es jums piedodu, lai Dievs jūs svētī, ja var svētīt. Es novēlu jums, lai jūs nākat pie Kristus, lai jums mainās vērtības, lai iegūstat sirdsmieru, lai jums nav par naudu jāraksta meli un jāizposta cilvēku dzīves. Novēlu, ka varat ievērot astoto bausli: “Tev nebūs nepatiesu liecību dot.” Tas ir liels grēks. Novēlu, lai jūs tiešām ievērojat žurnālistu ētikas kodeksu, lai ievērojat ne tikai astoto bausli, bet arī valsts likumu, kas aizliedz publiskot neobjektīvu informāciju, kas ceļ neslavu. Likums to aizliedz, tā ir kriminālatbildība. Tāpēc es jūs svētīju, dariet kā paši uzskatāt par pareizu. Dieva vārds saka: “Mīliet savus ienaidniekus.” Mēs centīsimies jūs mīlēt, bet par draudzes labo slavu mēs rūpēsimies. Novēlu katram žurnālistam Latvijā būt žurnālistam, kurš objektīvi uzklausa, vērtē un attēlo situācijas tādas, kādas tās ir, nevis tādas, kādas kāds cits vēlas vai paši vēlaties redzēt. Novēlu jums meklēt abas puses, nevis tikai vienu pusi, neizraut neko ārpus konteksta, neiedziļinoties lietas būtībā. Ja jau jūs mūsu draudzē gandrīz gadu spiegojāt, vai tad jūs tagad objektīvi nezināt, kas šeit notiek pēc lietas būtības? Mums nav noslēpumu, katrā ziņā ne vairāk kā jums pašiem. Kāds noslēpums, kāda pumpa nelabā vietā, ko citiem nerādām, ir visiem. Nav pilnīgi viss jāpublisko, jāizbazūnē, katram cilvēkam ir sava privātā puse.

Kad mēs vēl pulcējāmies viesnīcā “Maritim”, draudze tikko bija sākusies, bet es jau biju savā kalpošanā uzņēmis apgriezienus. Bija izveidojusies zināma popularitāte, manai kalpošanai bija dažādas atskaņas, tādēļ es nokļuvu dažādos šovos un mūs apciemoja žurnālisti. Reiz kāda žurnāliste atbrauca pie mums uz mājām un, ienākot dzīvoklī, bija pārsteigta par redzēto, un viņai vairs nebija jautājumu par naudu. Tas bija padomju laiku dzīvoklis ar attiecīgu padomju laika remontu, un reti kurš vairs šādos dzīvokļos dzīvo. Es vēl pie sevis domāju, ka man ir labs dzīvoklis un ko gan viņa teiks, varbūt apsūdzēs, ka pārāk labi dzīvoju. Kad es redzēju viņas reakciju, ienākot manā dzīvoklī, nomierinājos un padomāju, ka laikam viņai ir pieņemami tas, kā es dzīvoju, ka tas nav pārāk labi. Bet viņai tā likās nabadzība un tādēļ vairs nebija jautājumu par naudu. Kādu reizi dievkalpojumā gribēja tikt iekšā žurnālisti no televīzijas ar lielām kamerām. Es atļāvu, jo mums nekas nebija slēpjams un tajā laikā es biju labākās domās par žurnālistiem nekā tagad. Dievkalpojums ilga kādas trīs stundas, notika labas lietas, sludināju ļoti labu Dieva vārdu, bija daudz liecību. Kāds bijušais policists, kurš bija kļuvis par bomzi, liecināja, kā, atgriežoties pie Dieva mūsu draudzē, izmainījās viņa dzīve, viņš kļuva brīvs no alkohola, sāka strādāt, nopirka BMW un kalpoja Dievam. Es domāju, ka par mums būs foršs, objektīvs raidījums, bet raidījumā parādīja tikai naudas grozus ar domu, ka viss te ir tikai naudas dēļ, un neko labu neparādīja. Kopš tās reizes sapratu, ka ar šiem cilvēkiem jābūt uzmanīgiem. Tāda ir mūsu pieredze. Ir labi žurnālisti un ir slikti žurnālisti. Es novēlu visiem būt labiem žurnālistiem. Mūsu jurists atklāja, ka tie žurnālisti, kuri mūs tagad pēta, nav Latvijas žurnālistu asociācijas biedri un uz viņiem žurnālistu ētika neattiecas. Viņi kā paparaci meklē tevi pliku dušā nofotografēt, viņi kāpj pāri žogam, lien iekšā pa logu, nenāk pa durvīm. Es novēlu katram šādam žurnālistam mainīt savas vērtības un kļūt par objektīvu žurnālistu. Normāla žurnālistika ir tāda, kas objektīvi atspoguļo procesus un notikumus. Man nav nekas pret to, ka par mums raksta, mums nav nekas slēpjams. Ja kaut ko nevar saprast, mēs paskaidrojam, palīdzam iedziļināties. Normālu kritiku mēs arī esam gatavi uzklausīt.

Ja mediji mūs izrauj no konteksta un apmelo ar nolūku kā Jēzu Kristu sist krustā, iznīcināt, apturēt, darīt mazefektīvu, celt neslavu, uzrīdīt dažādas instances un traucēt darbu, kādi ir mūsu ieroči?

·         Patiesība;

·         Lūgšana;

·         Vienotība;

·         Likums.

 Paskaidrošu sīkāk par katru no šiem punktiem. Pirmais ierocis ir patiesība.

 “Un jūs atzīsit patiesību, un patiesība darīs jūs brīvus." (Jāņa evaņģēlijs 8:32)

Mums ir jāturpina celt draudzi tā, it kā nekas nebūtu bijis. Suņi rej, bet karavāna iet tālāk. Mums jānes patiesība. Fokuss nav jānovirza uz politiskām, finansiālām darbībām vai karu ar medijiem, bet primāri mūsu uzdevums ir celt draudzi, nest patiesību, Kristu cilvēkiem, veidot mācekļus. Gadu simtiem un pat tūkstošiem velns, viņa eņģeļi un viņa cilvēki, pasaule ir centusies iznīcināt draudzi. Jo vairāk mūs cenšas iznīcināt, jo vairāk draudze attīstās. Pēc tam, kad Jēzus tika nogalināts, brīnumus, ko līdz tam darīja tikai Jēzus, nu darīja daudzi. Kad Jēzus pretinieki domāja, ka ir guvuši uzvaru, patiesībā tā bija farizeju un pasaules sakāve. “Viss piepildīts,” Jēzus teica pie krusta. “Es biju viens, bet tagad tādi kā Es ir miljoni, miljoni, miljoni!” Nav vērts mūs vajāt. Jo vairāk mūs vajā, jo neatlaidīgāk mēs kalpojam, un nekas mūs neapturēs.

Tātad pirmais punkts pie patiesības ir evaņģēlijs un tas, ka mēs turpinām celt draudzi. Otrs punkts pie patiesības ir patiesība par reāliem notikumiem. Šodien dievkalpojuma sākumā tu redzēji liecību. Cilvēkam ir reāli izmainīta dzīve un notikusi dziedināšana. Katru svētdienu no mūsu draudzes cilvēkiem mēs dzirdam reālas liecības. Kad Jēzu apšaubīja, Viņš teica, lai viņi paši skatās un redz, kādas izmaiņas ir cilvēku dzīvēs. Nav runa par tiem, kuri ir izskrējuši cauri draudzei, bet tiem, kuri reāli ir šeit. Skaties, kādas izmaiņas ir viņu dzīvēs, kādi Latvijas patrioti tiek šeit audzināti, kā bizness tiek veicināts, kā alkohols un narkomānija tiek apturēta cilvēku dzīvēs. Mūsu uzdevums ir liecināt patiesību. Šajā gadījumā, kad medijos ir nepatiesa informācija, kāds ir mūsu uzdevums? Paldies visiem tiem cilvēkiem, kuri liek liecības par to, ko Andrejs Mediņš ir izdarījis viņu dzīvē. Protams, ka Dievs caur viņu. Arī es dalījos ar Krista Kalniņa postu: “Andrej, Kristus ir ar Tevi,” tādā veidā izrādot savu atbalstu. Šī runa ir atbalsts Andrejam Mediņam, visām draudzēm, mums pašiem un visai Kristus miesai. Mūsu pienākums ir kā Aleksandra Dimā romānā “D'Artanjans un trīs musketieri”: Viens par visiem un visi par vienu! Nešķirami. Ja viens, tad visi viņam līdzi. Mūsu uzdevums ir runāt patiesību. Ja mediji mums ir aizslēgti, tad mēs lietojam sociālos tīklus. Arī tur cenzē, bet ne visu ir iespējams izcencēt. Strādājam. Ja mūsu draudzi pēkšņi sāks apmelot un par mums runāt sagrozītus faktus, ko mēs darīsim? Mēs sociālajos tīklos rakstīsim atspēkojumu, mēs nelamāsim nevienu, mēs piedosim, bet mēs rūpēsimies par patiesību, mēs rakstīsim komentārus, liksim savas liecības. Man ir sajūta, ka ar “Aizliegtā paņēmiena” sižetu būs labi, ka būs objektīvi. Mēs pieņemsim kritiku, bet ne neobjektivitāti. Mēs esam dažādi cilvēki, ticīgi, neticīgi, varbūt šķietam dīvaini viens otram, bet objektivitāte ir svarīga. Ko mēs darītu, ja iznāktu neobjektīvs sižets? Mēs esam daudz, un, ja mēs katrs uzrakstītu savu liecību un virsrakstā atspēkotu šo raidījumu, tad patiesība būtu visur. Tas ir tas, ko mēs varam darīt. “Un jūs atzīsit patiesību, un patiesība darīs jūs brīvus." Mūsu uzdevums ir runāt patiesību. Lūk, kāpēc man šodien ir jārunā. Tāpēc mums ir jāiestājas un jārunā patiesība, kā viss notika, kāpēc viss notika, kāpēc tāda attieksme pret draudzi. Mēs atklājam to, kādi ir velna ieroči, un iemācāmies, kādi ir mūsu ieroči. Pats pirmais ierocis ir patiesība. Patiesība, pirmkārt, ir Jēzus Kristus evaņģēlija sludināšana un draudzes celšana. Ja mēs runājam par tām lietām, kuras mediji sagroza, mēs izstāstām, kā bija patiesībā, un pasakām, ka viņi melo. Es nezinu, kā LTV1, kas ir valsts televīzija, parādījās raidījums “Aizliegtais paņēmiens”. Vai tiešām valstij vajag nodarboties ar propagandu?

Otrs mūsu ierocis ir lūgšana.

“Jo ar Tavu spēku es sagrauju mūrus un ar savu Dievu es pārvaru vaļņus.” (Psalms 18:30)

Kā jau es minēju, konflikta pamatā ir pasaules gars jeb sātans ar saviem leģioniem, ļauniem gariem, kas ir reāli, un mēs nevaram ieiet stiprā namā, vispirms to nesasaistot. Tāpēc vispirms ir lūgšana. Vakar šeit notika lūgšanas, mēs lūdzām un sasaistījām ļauno. Dievs, svētī Latviju! Mēs mīlam mūsu zemi, tautu, mēs esam ielikti šeit.

“Ceri uz To Kungu un dari labu, paliec savā zemē un dzīvo ar godu.” (Psalms 37:3)

Mēs rūpēsimies par savas zemes un tautas labklājību. Mēs gribam, lai katrs zina, kur ir mūsu valsts saknes, un tās ir Kristū. Latvijā kristīgo ticību ienesa hernhūtieši, un arī daudz senāk dažādos veidos šeit ienāca kristīgā ticība. Mūsu valsts izveidojās hernhūtiešu jeb brāļu draudžu kustības rezultātā. Dievs svētī Latviju, un mēs esam tie, kuriem jāizdara kaut kas no savas puses, lai Dievs varētu svētīt. Domājot par Latviju, es noteikti varu teikt, ka esmu savas zemes patriots. Vai tu esi? Tā ir mūsu zeme. Tā nav kādu citu, bet tieši mūsu zeme. Nevis “viņi”, bet mēs esam valsts. Mums no savas puses jāizdara viss, lai Dievs varētu svētīt šo valsti, lai cilvēki dzīvotu saticībā un, pirmām kārtām, attiecībās ar Dievu. Bez personīgām iekšējām izmaiņām un bez cilvēka personīgas atskaites Dieva priekšā būs korupcija un viss turpināsies. Visur ir vajadzīgs Dievs, un tā ir mūsu, draudzes, atbildība. Lūk, kāpēc mums ir jārūpējas par Dieva labo slavu medijos. Medijiem ir milzīga ietekme, praktiski tie nosaka visu. Mums no savas puses jārūpējas par to, lai tur būtu kristīgās vērtības. Mums tas jādara ar tiem ieročiem, kurus Dievs mums ir devis un kuri ir likumīgi Dieva un valsts priekšā. Tautas lūgšanu sapulcē “Dievs, svētī Latviju” ir spēks, jo šos ienaidniekus var sakaut ar lūgšanu.

Trešais mūsu ierocis ir vienotība. Viens par visiem un visi par vienu. Ja viena draudze tiek nomelnota, pārējām draudzēm ir jāiestājas. Tautas lūgšanu sapulces koncepcija ir tieši šāda: “Viens par visiem un visi par vienu.” Mums ir trīs nostādnes: 1. izaugsme, 2. vienota lūgšana, 3. vienota balss. Kāpēc vajag vienotu balsi? Lai mēs būtu vienoti politikā, lai pārstāvētu draudzi un kristīgās vērtības. Es paskaidrošu sīkāk. Kas bija PSRS? Padomju Sociālistisko Republiku Savienība. Vārds ‘savienība’. Kur slēpās PSRS spēks? Staļinā? Nē, savienībā. Tāpat arī Krievijas federācija ir daudzu tautu, republiku, teritoriju savienība. Amerikas Savienotās Valstis. Kur ir spēks? Kalifornijā? Masačūsetā? Vienotībā, vienotās valstīs. Amerika sastāv no daudzām valstīm, kuras ir savienībā. Vai tu domā, ka LGBT praidos uz ielām iziet latvieši? Nē, tajos ir savienība no visas pasaules. Lūk, kāpēc viņi spēj izmainīt cilvēku viedokli, ieviest savas idejas skolās un bērnudārzos un pat likumus izmainīt. Vai mums, kristiešiem, nevajag savienību? Mums ir jābūt vienotiem lūgšanā un arī vienotai balsij politikā. Vienotai draudzei neviens neko nevar izdarīt.

Ceturtais mūsu ierocis ir likums. Ir Dieva likums:

“Tev nebūs nepatiesu liecību dot pret savu tuvāku.” (2. Mozus 20:16)

Dieva bauslis runā par publisku neslavas celšanu citu acīs vai tiesas priekšā. Šis ir Dieva likums, bet ir arī valsts likums. Tas ir ierocis, ko Dievs mums devis.

“Jo tā ir Dieva kalpone tevis labā. Bet, ja tu dari ļaunu, tad bīsties; ne velti tā nes zobenu, jo tā ir Dieva kalpone, atriebēja un soda nesēja tam, kas dara ļaunu.” (Romiešiem 13:4)

Krimināllikuma 157. pants, civillikuma 2352.1 pants ļauj tiesā vērst prasību, ja aizskarta personas cieņa un gods vai presē publicētas aizskarošas ziņas, kuras nav patiesas. Likums par presi un citiem masu informācijas līdzekļiem aizliedz publicēt informāciju, kura aizskar fizisko un juridisko personu godu un cieņu un ceļ neslavu. Tālāk jurista komentārs: “Tātad var teikt, ka neobjektīva informācija, kas izrauta no konteksta un nav patiesa, ir aizliedzama publicēt. Žurnālistu ētika izriet no Latvijas žurnālistu asociācijas ētikas kodeksa, kas neļauj žurnālistam sniegt neobjektīvu informāciju.” Protams, ka mums pašiem arī jāuzmanās, lai mēs sniegtu objektīvu informāciju. Šādos gadījumos mūsu pusē ir ne tikai Dievs, bet arī likums. Kādās īpašās situācijās Jēzus klusēja, reizēm paceltu galvu izgāja cauri pūlim, bet reizēm novija pātagu no auklām. Reiz Jānis Kristītājs pateica:

“Bet, redzēdams daudz farizeju un saduķeju nākam kristīties, viņš tiem sacīja: "Jūs odžu dzimums, kas jums mācīja bēgt no nākamās dusmības?”” (Mateja evaņģēlijs 3:7)

Jēzus bija ļoti tiešs.

“Vai jums, rakstu mācītāji un farizeji, jūs liekuļi! Jo jūs esat līdzīgi nobaltētiem kapiem, kas no ārpuses izskatās jauki, bet no iekšpuses ir pilni ar miroņu kauliem un visādu netīrību.” (Mateja evaņģēlijs 23:27)

“Tātad jūs dodat liecību par sevi, ka jūs esat praviešu slepkavu bērni.” (Mateja evaņģēlijs 23:31)

Viņš uzskaitīja: “Jūs, kam savs gods un slava ir svarīgāki nekā morāles principi un Dieva griba. Jūs dodat desmito tiesu pat no dillēm, ārēji vienmēr visu ideāli izpildāt, bet aizmirstat godāt tēvu un māti, jūs šķiraties no savām sievām katra iemesla dēļ.” Jēzus runā ļoti radikāli. Tad, kad notiek ekstra gadījumi, kad tiešām izdarīts pārkāpums pret draudzi, mums jālieto likums. Ja nepietiek ar to, ka iesniedzam tiesā prasību, ko mēs vēl varam darīt? Katrs uzrakstīt prasību. Viens par visiem, visi par vienu. Ja iestāsies vēl citas draudzes un katrs uzrakstīs prasību tiesā, viņi nespēs to visu izlasīt. Vai vienotībā mums ir spēks? Ir. Es nesaku, ka obligāti tā ir jādara, bet tā ir iespēja. Iemesls, kāpēc šādi apmelojumi parādās, ir vecumvecais sātana naids pret Dievu, interešu konflikts naudas, ideoloģijas dēļ. Pasaule zaudē kontroli pār kādām lietām, jo cilvēki izmainās un sāk dzīvot normālu dzīvi. Otrkārt, pasaulei ir ieroči, ar kuriem viņi apstrādā un cīnās pret draudzi un vispār pret saviem oponentiem. Tā ir nomelnošana un faktu izraušana no konteksta. Tā kā viņi Jēzum darīja, apvainojot Viņu par tempļa noplēšanu un rūpējoties par to, lai šis viedoklis iedzīvotos tautā, un tā rezultātā Jēzu sita krustā ar tautas atbalstu. Atbilde uz trešo jautājumu, kādi ir mūsu ieroči, ir šāda – mums ir arī sociālie tīkli, kuros varam rakstīt savas liecības, patiesību, varam dalīties un spiest “patīk” patiesām publikācijām. Tā ir patiesība. Varam runāt no mutes uz muti patiesību.

Vai biji pamanījis to, ka pirms kāda laika vārds ‘sekta’ masu medijos bija ārkārtīgi populārs? To brīvi teica, žurnālisti brīvi par to rakstīja. Arī mūsu draudzi reiz nosauca par sektu. Mēs cīnījāmies, lūdzām. Es uzrakstīju grāmatu “Patiesība par sektām”, kas ļoti labi aizgāja. Cēlām arī prasību pret konkrētiem žurnālistiem. Ir pagājis laiks, un vārds ‘sekta’ ir pazudis no ētera. Negribu būt lepns, bet būs jālepojas. Es domāju, ka tas ir mūsu nopelns. Ja kādam ir vienalga, ka draudzi dēvē par sektu, tad mums tas nebija vienalga. Mums ir svarīgi, lai sabiedrība uz draudzi skatās kā uz vietu, kur droši var meklēt patvērumu un Dievu, kur tiešām notiek pozitīvas lietas, nevis to zākā par sektu. Kaut kādā mērā mēs to esam panākuši. Tas nenozīmē, ka nekad un nekur vairs tas neatkārtosies, tomēr ārkārtīgi daudz bija dzīvu, kristīgu draudžu saukšana par sektām, un tagad tas ir pazudis. Kā mēs to panācām? “Patiesība par sektām”. Uz grāmatas vāka ir jātnieks uz zirga, kurš ratos nes patiesības gaismu. Patiesība dara brīvu. Cilvēki sāka domāt par likumu, par to, vai vispār tā drīkst runāt, tā mūs publiski dēvēt.

Jēzus ir LAUVA un JĒRS, reizēm Viņš klusē, reizēm runā un ar pātagu izdzenā. Mēs esam ar priesteri Andreju Mediņu, mēs, visa draudze, kolektīvi par to lūdzam, mēs esam par baznīcu un visu Kristus miesu, Latvijas draudzi un arī par Dieva slavu un godu. Mēs rūpējamies un rūpēsimies par to. Mēs iestāsimies ar to, ar ko spējam iestāties. Mēs esam labā draudzē un esam labi. “Tikai Dievs ir labs!” Nē, Dievs mūs ir radījis un ieplānojis kā labus, un tā arī mums ir jāskatās uz cilvēkiem. Paši žurnālisti var būt labi, bet darbi ļauni. Par labiem darbiem arī cīnīsimies. Viens par visiem un visi par vienu, mēs viens otru neatstāsim.

Mācītāja Mārča Jencīša sprediķi “Ko darīt, ja tevi apmelo?” pierakstīja un rediģēja draudzes “Kristus Pasaulei” redakcija

Dzīves jēga

Publicēja 2020. gada 1. sept. 12:29Līga Paņina

Ziņas datums 01.09.20.

Šodien ir īpašs sprediķis ar vakarēdienu. Nesen sociālajos tīklos ieraudzīju, ka aktieris, kuru, iespējams, ne visi zina, Džeisons Stethems, esot miris. Visu tekstu neizlasīju, viņš jau man nekas tāds nav, bet nobira asara, viņam ir tikai 53 gadi. Pirmā doma man bija, vai viņš kaut ko aiz sevis ir atstājis. Vai viņš ir pabeidzis savu vīziju, izdarījis savu dzīves uzdevumu? Pēc tam es lasīju līdz galam, un beigās bija pierakstīts: paldies, ka izlasījāt visu, tas bija filmā, tas nebija īstenībā. Nodomāju, ka tas ir ļauns joks, slikti tā darīt. Bet pirmais, par ko es uztraucos, padomājot arī par sevi, – vai es esmu izpildījis savu Dieva doto dzīves aicinājumu? Tas bija mazs mirklis, bet sirdī man bija manas dzīves jēga, vai es pietiekoši daru un vai aiz manis kaut kas paliks. Kas tālāk man ir jāizdara, kas vēl jāizdara?

Jēzus, kopā ar mācekļiem iedams cauri Samarijai, apstājās pie akas, un mācekļi aizgāja pirkt ēdamo. Jēzus satika sievieti, kuru Bībelē sauc par samarieti, un lūdza viņai dzert.

“Jēzus atbildēja viņai: "Ikvienam, kas dzer no šī ūdens, atkal slāps. Bet, kas dzers no tā ūdens, ko Es tam došu, tam nemūžam vairs neslāps, bet ūdens, ko Es tam došu, kļūs viņā par ūdens avotu, kas verd mūžīgai dzīvībai." (Jāņa evaņģēlijs 4:13-14)

“Samariete Viņam saka: "Kungs, Tev nav smeļamā trauka, un aka ir dziļa; no kurienes tad Tev ir dzīvais ūdens?” (Jāņa evaņģēlijs 4:11)

“Sieva Viņam saka: "Kungs, dod man tādu ūdeni, ka man vairs neslāpst un nav jānāk šurp smelt." Tad Viņš tai saka: "Ej, sauc savu vīru un nāc šurp!" Sieva Viņam atbild: "Man nav vīra." Jēzus viņai saka: "Tu pareizi esi sacījusi: man nav vīra, jo pieci vīri tev ir bijuši, bet, kas tev tagad ir, tas nav tavs vīrs. Šai ziņā tu esi runājusi patiesību." Tad sieva Viņam saka: "Kungs, es redzu, ka Tu esi pravietis.”” (Jāņa evaņģēlijs 4:15-19)

Samariete devās sasaukt kopā ciematu, un Jēzus sludināja.

“Pa to starpu mācekļi lūdza Viņu, sacīdami: "Rabi, ēd!" Bet Viņš tiem sacīja: "Man ir ēdiens, ko ēst, ko jūs nepazīstat." Tad mācekļi sacīja cits citam: "Vai kāds Viņam atnesis ko ēst?" Jēzus viņiem saka: "Mans ēdiens ir darīt Tā gribu, kas Mani sūtījis, un pabeigt Viņa darbu.” (Jāņa evaņģēlijs 4:31-34)

Šo tēmu un Rakstu vietu es sludināju pirms kādiem piecpadsmit gadiem kādā labā draudzē, bet, diemžēl, tā bija pēdējā reize, kad mani uz turieni aicināja. Toreiz Dievs mani bija uzrunājis un es sludināju šo Rakstu vietu un norādīju uz to, kas ir prioritāte. Draugs, prioritāte ir redzēt un piedalīties Dieva valstības celšanā virs zemes, ceļot draudzi; tīrs evaņģēlijs, māceklība un pēc tam viss pārējais. Šodien viss ir labi, esam salīguši, bet bija tāda reize.

“Tad Viņa mācekļi pieminēja, ka ir rakstīts: karstums Tava nama dēļ Mani aprij.” (Jāņa evaņģēlijs 2:17)

Jēzum iekšēji bija kaut kāds karstums, kas lika Viņam darboties. Viņam bija kaut kas, kas bija svarīgāks par ēdienu. Izlasot ziņu par Stethemu, es atcerējos, ka manī ir kaut kas tāds, ko tā vienkārši nevar apdzēst, kas vienārši tur ir, un manī ir nepārtraukta modrība par to, vai es eju tālāk pareizi, vai es izpildīšu savu Dieva doto uzdevumu. Zini, mana dzīves jēga ir celt draudzi un viss, kas ar to ir saistīts, un sekundāri viss pārējais, politika un visam pārējam ir sava vieta. Kas ir tas, kas tev dzīvē dod piepildījumu? Izlasot šādu rakstu par sev mīļu cilvēku, kas pirmais nāk galvā? Kāda ir tava izjūta? Jo mēs, cilvēki, esam līdzīgi. Ja man bija tāda izjūta, arī tev tāda varētu būt. Kas tev ir pats svarīgākais dzīvē? Dievs no iesākuma radīja cilvēku un teica: “Augļojieties un vairojieties!” Par ko bija runa? Dievs radīja cilvēku pēc Savas līdzības, un Dieva griba ir, lai vairojās Dievam līdzīgi cilvēki, ne tikai pēc sejām, bet pēc Gara. Kad pasaule bija iestigusi ļaunumā, tā tika iznīcināta plūdos, izglābās tikai pēdējie, Dievam līdzīgie cilvēki, Noa ar savu ģimeni. Kad Noa ar šķirstu nosēdās uz sauszemes, tad arī viņam Dievs teica, lai viņi augļojas, vairojas un piepilda zemi, jo atkal Dieva cilvēki bija izsīkuši, jo bija pazaudējuši savu vīziju no Viņa, savu dzīves jēgu. Tad Dievs aicināja Ābrahamu no kaldēju Ūras un runāja.

“Un Viņš tam lika iziet ārā un sacīja: "Skaties uz debesīm un skaiti zvaigznes; vai tu spēj tās izskaitīt? Tikpat daudz būs tev pēcnācēju," Viņš tam sacīja.” (1. Mozus grāmata 15:5)

Skaties uz debesīm un skaiti zvaigznes, liec to savu acu priekšā, savu dzīves jēgu. Iegūt Dievam Viņam līdzīgus cilvēkus, celt un veidot sevi un cilvēkus pēc Viņa līdzības. Tāds ir Dieva plāns un griba. Tas ir izteikts lūgšanas paraugā, ko mums Kristus ir devis.

“Tāpēc jums būs tā lūgt: mūsu Tēvs debesīs! Svētīts lai top Tavs Vārds. Lai nāk Tava valstība, Tavs prāts lai notiek kā debesīs, tā arī virs zemes.” (Mateja evaņģēlijs 6:9-10)

Skaties uz debesīm un skaiti zvaigznes. No kurienes rodas iekšējā vēlme? No tā, ka tu esi pareizajā vidē, no tā, ka tu skaties uz zvaigznēm, no tā, kas tev atrodas uz mobilo ierīču darbvirsmas. Kas ir tas svarīgākais, ko tu gribi redzēt? Uz manas datora virsmas ir teksts: Skaties uz debesīm un skaiti zvaigznes, vai tu spēj tās izskaitīt? Tikpat daudz būs tev pēcnācēju,” – un to es dāvināju saviem mācekļiem.

Dievs aicināja Ābrahamu un teica, lai viņš skatās, ceļās un pārstaigā to zemi, kuru Viņš gribēja viņam dot, un Dievs viņu darīja par lielu tautu. Viņš staigāja, skatījās, un tas uzturēja viņā vēlmi, spēju dzirdēt no Dieva un redzēt Viņa vīziju. Draugs, kas ir tava dzīves jēga? Mums katram ir kādas lietas, kuras dod prieku. Piemēram, tas nav noslēpums, esmu ar to dalījies, man tā ir laba audio skaņa. Reizēm es kaut ko pamainu, atdodu, dabūju vietā. Visu vasaru stāvēja un gaidīja divi labi monobloki, kuri dod ļoti labu skaņu. Visu vasaru viņi nostāvēja, es neklausījos, tagad kļuva auksts, domāju, laiks ieslēgt mūziku, jo viņi pat silda māju, nevajag sildītājus. Ieslēdzu un klausījos mūziku, sen nebiju klausījies, – pirmie akordi, uzreiz nāk remas, viss notiek. Man patīk skaņa caur to aparatūru. Vasarā ir jāiet ārā, jūra, ezeri, ir daudz ko darīt, negribās sēdēt mājās un klausīties mūziku. Mani nekad nav pametusi šī vēlme, ka man patīk klausīties mūziku, un tas man dod prieku. Citā brīdī kaut kas cits dot prieku. Sievietēm ir prieks aiziet nopirkt kādu jaunu apģērbu. Citām patīk kāds konkrēts brends, viņas attiecīgi samaksā par to naudiņu un staigā. Ne visām, bet pārsvarā ir prieks. Citreiz meitenes nāk un man rāda, ko vīrs uzdāvinājis. Meitenēm patīk, ka vīrs kaut ko uzdāvina, un viņas prot panākt to, kaut pašas piemet naudu klāt, bet lai ir no vīra. Tas dod prieku, vai nav tā? Prieks dod kaut kādu apmierinājumu. Mums ir daudz un dažādas lietas, kas mūs iepriecina. Kad vīrietis nopērk jaunu auto, labāku nekā iepriekšējo, ir prieks pirmo reizi tajā iesēsties. Mums, vīriem, ir savi prieki, sievietēm citi prieki, un ir arī kopīgi prieki. Draugs, ir daudz un dažādas lietas, kuras mums dod iepriecinājumu, bet tikai īpašos brīžos tu vari saprast, kas ir tas pats svarīgākais. Tie apmierinājumi ir īslaicīgi, bet stabila, iekšēja pārliecība, dzīves stils, kas dod tev vislielāko pamatpiepildījumu, tā ir Dieva vīzija – augļoties, vairoties un radīt Dievam līdzīgus cilvēkus.

Ābrams vairojās, viņam dzima Īzaks, Īzakam Jēkabs, un viņi visi mantoja Dieva vīziju. Jēkabam bija 12 dēli, pēc tam nāca Dāvids, Salamans, un tā līdz Jēzum, kuram bija 12 mācekļi, un tā līdz draudzei “Kristus Pasaulei” un daudzām citām draudzēm visā pasaulē. Galvenais mērķis, kura dēļ patiešām ir vērts dzīvot, kam ir jābūt pašam svarīgākajam, ir vairošanās vīzija, Dieva vīzija. Es daudz mācu par vīziju, par plānošanu un mērķiem, un daudzi paņem sev tikai to, ko grib. Draugs, tas ir pareizi, arī personīgajā dzīvē to visu var lietot, bet pamatā, kāpēc to māca un Dievs to grib, ka tu pārzini un saproti Viņa vīziju. Kāda ir Viņa vīzija un kur to var atrast? Ieskaties Viņa grāmatā! Dieva vārdā ir atklāts Viņa redzējums, un, ja mēs tiešām lasām Viņa vārdu, ja esam vidē, draudzē, ja tiešām uzņemamies un speram pirmos soļus, lūdzam un meklējam, tad šī vīzija sāk dzīvot mūsos un kļūst par mūsu dzīves jēgu.

Tam visam pāri ir kaut kas neizskaidrojams, es varu izskaidrot tikai ar to, ka tas ir Dievs. Vakar līderu sapulcē divi līderi dalījās ar savām panākumu atslēgām. Vienai līderei grupiņās ir vairāk nekā 100 un otrai vairāk nekā 70 cilvēki. Es viņās abās klausījos, viņām ir dažādi temperamenti; viena ir precīza, uzskaita visu pa punktiem, strukturizēti, otra ne tik daudz. Ir dažādi cilvēki, bet mēs mācām kopīgus principus par to, kā tu vari būt veiksmīgs, auglīgs un celt grupiņas, kalpot cilvēkiem un darīt to efektīvāk. Un ir tik dažādi cilvēki, viņi nav vienādi, viņi absolūti nelieto vienus un tos pašus principus, tikai līdzīgus. Katram cilvēkam ir īpašs, savs svaidījums, ko Dievs lieto. Draugs, es to nevaru izskaidrot, bet tas ir svaidījums. Tā nav vienkārši kāda atkārtošana, tikai Bībeles lasīšana, bet pats Dievs darbojas caur to, ka tu seko vadītājam, esi paklausīgs, lūdz, slavē, esi draudzes vidū, upurējies, un tad pats Dievs tevī ieliek īpašu svaidījumu un pats Dievs caur tevi darbojas! Dzīves jēga – ļaut, lai Dievs darbojas caur tevi!

Kad Salamans taisījās celt Dievam templi, viņš teica tā:

“Un tas nams, ko es celšu, būs liels.” (2. Laiku grāmata 2:4)

Lūk, mūsu vīzija – nams, ko mēs celsim, būs liels, un tev tur ir sava vieta. Mums katram ir sava vieta, viens par visiem un visi par vienu, lai kopā izpildītu to redzējumu, ko Dievs ir devis mūsu draudzei. Tas nozīmē, ka mājas un lūgšanu grupiņas būs visur, gan valdības kabinetos, gan slimnīcās, gan skolās, organizācijās, katrā ciematā, pilsētu domēs, katrā namā, katrā lauku sētā. Un ne tāpēc, ka mēs gribam būt daudz, bet tādēļ, ka, vairojoties cilvēku skaitam, kas tic uz Viņu, vairojas Dieva slava. Un galu galā, lai valdībā ir mūsu vairākums, kas pārstāv kristīgas vērtības. Dievs, svētī Latviju! Mēs mīlam savu zemi, savu tautu, un tā ir mūsu dzīves jēga, – ieņemt savu vietu un iet līdz galam kopā. Es novēlu, lai tev apkārt ir daudz dažādu cilvēku, kuri dod prieku, lai tev ir mantas, kuras tu vari iegādāties, hobiji, sports, un novēlu, lai pāri visam ir nedilstošais un nemainīgais prieks, ko Dievs tev ir devis uz Savas vīzijas pamata. Tev nepietiek ar manu vai kāda līdera vīziju, tev ir vajadzīga sava vīzija. Sava vīzija nenozīmē atšķirīgu vīziju, bet to, ka tu pats esi to ieraudzījis Dieva vārdā un apstiprinājis sev, ka tā ir tava un tas ir tas, ko tu vēlies.

Žurnālisti man uzdeva jautājumu par to, kāda jēga ir tam visam, ko mēs darām, ko mēs gribam? Atbilde ir ļoti vienkārša: Dievs izmainīja manu dzīvi, un Viņš var izmainīt katra cilvēka dzīvi. Un iekšējas pārmaiņas dod tikai evaņģēlija vēsts, kad cilvēks pats pieņem Kristu un piedzimst no augšienes. Bez šīm izmaiņām nekādas ārējas metodes nespēs uzlabot to, kā cilvēki izturās pret citiem. Nav iespējama normāla, svētīta un plaukstoša Latvija bez jaunpiedzimušiem cilvēkiem, kuriem nevajag tikai rīksti, bet kuriem pašiem ir atbildība Dieva priekšā. Tikai caur jaunpiedzimšanu, caur draudzes celtniecību cilvēki mainās un tikai caur to patiešām cilvēkiem var būt tas, ko viņi vēlās. Lūk, mana dzīves jēga, mana atbilde, kāpēc mēs to darām, kāpēc vācam ziedojumus. Mūsu telpu īre vien ir 8000 eiro mēnesī. Mums nevajag naudu? Pulcēsimies zem eglītes? Tautas lūgšanu sapulce pagājušogad izmaksāja 40 000 eiro, un mums nav tēvocis Sems Amerikā, kas to sponsorē, mums valsts neko nedod un arī nevajag. Mēs paši strādājam savām rokām un sevi sponsorējam, dodam desmito tiesu un ziedojumus. Mēs veicinām biznesus, cilvēki kļūst turīgi un dod. Televīzijas raidījumā bija arī jautājums: “Cik mācītājam ir alga, cik tūkstoši?” Draudzes māsa teica: “Nu, nav tūkstoši, arī ne daži tūkstoši!” Uz viņas jautājumu, cik viņu priekšniekam un viņiem ir alga, viņi paši negribēja atbildēt, bet mums viņi grib tādus jautājumus uzdot. Tas ir nepieklājīgi, varbūt man ir tik maza alga, ka man ir kauns teikt. Draugs, ir vajadzīga objektivitāte, jēga mūsu kalpošanai, dzīvei, jēga, kam mēs pelnām savu naudu, veltām tam laiku, jēga, kur mēs gūstam piepildījumu, un tā ir kalpošana Dievam un cilvēkiem. Tas, ka mēs apzināmies, kā Latvija patiešām var saglabāt savu neatkarību, kā var zelt, un tas ir Dievs un tikai tad, ja mēs šo vēsti nesam tālāk un audzinām mācekļus. Šeit ir dzīvības avots, un tu esi daļa no tā. Tu esi daļa no kaut kā liela.

2008. gadā skanēja pravietojums “Vētra”, ka ir lielas, visu aptverošas Svētā Gara vētras priekšvakars, tas skars visus. Latvijas ģimenes uzziedēs, Latvija uzziedēs. Mēs nezinām, vai mūsu dzīves laikā tas tiks sasniegts, bet mums ir sava daļa tajā, lai tas reiz notiktu. Ja arī šeit virs zemes tas nenotiks tā, kā mēs esam ticējuši, tad Debesīs mēs tiksimies. Un mēs būsim ieveduši neskaitāmu daudzumu cilvēkus Debesu valstībā. Tas, kas Latviju gaida nākotnē. Jēzus pāri visam, godības pilns, tas būs Dieva tautas triumfa gājiens no vienas zemes malas līdz otrai. Tā būs deja Svētaja Garā. Neviens nepaliks vienaldzīgs, tās būs tūkstošiem paceltas rokas savos lūgšanu kambaros, tas satricinās zemi, tas izraisīs vētru, tā atnāks un neapstāsies. Piepeši nāk Dievs uz Zemes redzamā veidā, Viņš valda. Latvija pieder Dievam, zeme pieder Dievam, tas ir sācies, pirmie akordi ir izskanējuši. Tas ir tik tuvu, tuvāk nekā tu iedomājies un spēj saprast. Ir varenas un visaptverošas vētras priekšvakars. Latvijas ģimenes tiks ietērptas zeltā, bērni būs vecāku apmirdzēti, tie svētdienas dienās pārpludinās baznīcas. Zelta laikmets Latvijā ir sācies. Lūgšanu un mājas grupas būs visur, tas izmainīs visu, tas izmainīs pasauli. Ir varenas, visu aptverošas vētras priekšvakars.

Mēs baudīsim vakarēdienu. Vakarēdiens sastāv no maizes un vīna, šajā gadījumā vīnogu sulas. Jēzus iedibināja vakarēdienu kā piemiņu Pasā svētkiem. Dievs izveda Savu tautu no Ēģiptes zemes ar jēra asiņu palīdzību, un visus tos namus, uz kuriem bija jēra asinis, maitātājeņģelis neaizskāra. Jēzus ir Pasā jērs, Viņš ir par mūsu grēkiem miris un augšāmcēlies. Par atgādinājumu tam, ka Viņš ir vienīgā atbilde pasaulei, tev un man, un tāpēc Viņš iedibināja Svēto vakarēdienu. Vakarēdienu Jēzus baudīja ar Saviem mācekļiem augšistabā. Tas simbolizē vienotību, ka mums katram ir daļa pie Kristus miesas, pie paša Kristus un arī pie Viņa miesas. Ir divi baušļi:

“Un tas atbildēja un sacīja: "Tev būs Dievu, savu Kungu, mīlēt no visas savas sirds, ar visu savu dvēseli, ar visu savu spēku un ar visu savu prātu un savu tuvāko kā sevi pašu."” (Lūkas evaņģēlijs 10:27)

Mēs paši varam izsvērt, vai baudīt vakarēdienu. Ja tu piederi pie Kristus miesas, arī tad, ja tu esi no citas draudzes, ja Jēzus asinis tevi ir šķīstījušas un tu Viņu pazīsti, tad tu vari baudīt šo kopību. Tā nav tikai kopība ar Kristu, bet citam ar citu. Ņemot šo vakarēdienu, tu arī apzinies un atceries, ka tu esi daļa no kaut kā liela. Daļa no Dieva. Tu esi dievišķa Dieva daļa. Draudze “Kristus Pasaulei” ir daļa no Latvijas draudzes. Latvijas draudzes ir daļa no visas pasaules draudzes. Un tu esi daļa no draudzes “Kristus Pasaulei”, un mums katram ir savs uzdevums. Mēs katrs apzināmies savu uzdevumu, ieguldījumu šeit, savā draudzē, savā ģimenē, un mēs turpinām pie tā turēties un stāvēt par to, un mēs joprojām virzāmies uz priekšu un izpildām Dieva aicinājumu.

“Lai nāk Tava valstība, Tavs prāts lai notiek kā debesīs, tā arī virs zemes.” (Mateja evaņģēlijs 6:10)

Mācītāja Mārča Jencīša sprediķi “Dzīves jēga” pierakstīja un rediģēja draudzes “Kristus Pasaulei” redakcija

Kā cīnīties ar ļauniem cilvēkiem?

Publicēja 2020. gada 25. aug. 09:15Līga Paņina

Ziņas datums 25.08.20.

Tā ir tēma, kas interesē daudzus cilvēkus, jo mēs visi saskaramies ar ļaunumu un ļauniem cilvēkiem. Ir labi cilvēki, un ir ļauni cilvēki. Tāpat ir labi darbi un arī ļauni darbi. Ir arī viduvēji darbi. Ir ne silts, ne auksts, par ko Dievs saka, ka viņš tādus izspļaus. Kā cīnīties ar ļauniem cilvēkiem? Vai maz ir kāds, kurš savā dzīvē nekad nav saskāries ar ļauniem cilvēkiem? Vai ir kāds, kurš draudzes vidū nekad nav saskāries ar ļauniem cilvēkiem? Es domāju, ka nav neviena tāda cilvēka. Kaut gan draudzē “Kristus Pasaulei” visi ir ļoti labi cilvēki, tomēr arī šeit var saskarties ar ļaunumu cilvēkos. Varbūt pats cilvēks nemaz nav tik ļoti ļauns, bet ir ļauni rīkojies. Protams, draudzē ļaunums būs minimāli, mazāk nekā pasaulē, bet mēs esam miesā un tikai Debesīs būsim pilnīgi, tāpēc arī šeit, mājas grupiņās, attiecībās ar cilvēkiem mēdz būt dažādas situācijas, un mēs varam ciest no kāda cita cilvēka ļaunajiem darbiem un dusmās pārsteidzīgi izteiktiem vārdiem. Kā cīnīties pret šiem brāļiem un māsām? Ko darīt?

Tomēr vairāk ar ļaunumu mēs saskaramies tieši ārpus draudzes, pasaulē. Tie var būt tavi tuvinieki, neticīgi un varbūt pat ticīgi cilvēki, tas var būt brālis vai māsa, tie var būt bērni vai vecāki, tas var būt kolēģis, klasesbiedrs vai studiju biedrs, skolotājs, kaimiņš vai jebkurš cilvēks, kurš ir augstākā vai zemākā amatā par tevi, un tas var būt arī kāds anonīms cilvēks. Tu saskaries ar ļaunumu no šī cilvēka puses. Ko darīt? Svētrunas nosaukums ir intriģējošs, un pirmais, kas mums nāk prātā, ir mācība par to, kā cīnīties pret cilvēkiem ar fiziskiem paņēmieniem. Kādam varbūt šķiet, ka es mācīšu kungfu cīņu un tiks atvērti boksa pulciņi vai izsniegti ieroči. Uzreiz vēlos brīdināt, ka runa nebūs par cīņu ar cilvēku tiešā veidā. Es vēlos brīdināt, ka pirmā un vissvarīgākā cīņa, draugs, mums katram ir pašam ar sevi. Tāpēc vislabākais veids, kā cīnīties ar ļauniem cilvēkiem, ir cīnīties pašiem ar sevi. Ir svarīgi, ka tu nenolaidies ļauna cilvēka līmenī un turpini pastāvēt principos, kurus esi mācījies draudzē, kurus tu lasi Dieva vārdā, un turpini dzīvot tā, kāda ir tava jaunā, jaunpiedzimušā iekšējā cilvēka daba. Tu turpini palikt uzticams Dievam, savai draudzei un tiem cilvēkiem, kurus Dievs ir ielicis tavā dzīvē – autoritātes un tie cilvēki, par kuriem tu atbildi. Tu turpini iet uz priekšu, neskatoties uz ļaunumu apkārt. Lūk, pirmais veids, kā cīnīties! Mēs izskatīsim dažus veidus nedaudz sīkāk, lai saprastu, kā cīnīties (arī ar sevi). Tāpat tas neizslēdz faktu, ka reizēm mums ir jācīnās arī fiziskā plāksnē.

Kad biju jauns kristietis, mani nodarbināja jautājums – ko darīt, ja sākas karš? Vai ieroci drīkst ņemt rokās? Es savam mācītājam jautāju: “Vai gadījumā, ja būs karš un nāks Austrumu kaimiņš, tu aizstāvēsi savu zemi?” Mans mācītājs atbildēja: “Iedod tik plinti!” Ļoti labi atceros šos vārdus, un ar tiem man arī pietika. Es vēl papētīju Dieva vārdu un sapratu – jā, ir situācijas, kad man pat var nākties stāvēt ar ieroci rokās pret savu brāli. Tas notika Otrajā pasaules karā, kad latviešu leģionam Kurzemes katlā nolika pretī tādus pašus Krievijas jeb padomju armijā dienējošus latviešu karavīrus. Tur nostājās dēls pret tēvu, tēvs pret dēlu un brālis pret brāli. Diemžēl. Bet, ja es dzīvoju savā zemē, tad aizsargāju to un savu ģimeni no varmākas. Tas ir piemērs par to, ka reizēm nākas cīnīties ne vienkārši tikai ar sevi un tikai ar garīgām metodēm, bet arī ar fiziskām. Tāpēc es nedaudz vēlos jums atklāt ieskatu no Dieva vārda par to, kas ir pareizi un nepareizi, ko mēs varam un nevaram un kā būtu pareizi cīnīties pret ļauniem cilvēkiem. Lai to izprastu, pirmkārt, ir jāsaprot, no kurienes ceļas ļaunums un kāpēc cilvēki ir ļauni ne tikai viens pret otru. Mēs, draudzes cilvēki, Bībelē lasām, ka visi, kas grib svētbijīgi dzīvot, tiks vajāti. Jēzus ir paredzējis, ka mums, ticīgajiem, nav jāvelk kopīgs jūgs ar neticīgajiem. Mēs esam dažādi, un miesīgs cilvēks nesaprot garīgu cilvēku. Tas ir konflikts uz līdzenas vietas. Tas ir iemesls, kāpēc Bībele faktiski aizliedz ticīgam precēties ar neticīgu. Faktiski jebkurā sfērā tie būs divi cilvēki ar pilnīgi pretējiem dzīves uzskatiem, un viņiem nav iespējas kopā normāli dzīvot. Viņiem nav nekāda kopsaucēja. Viņiem ir ļoti mazas iespējas vispār nodzīvot kopā līdz mūža galam. Šie cilvēki ir pilnīgi dažādi, un viņi iet pilnīgi dažādos virzienos. Tie ir cilvēki ar pilnīgi dažādām interesēm. Jā, brīnumainā kārtā arī viņi var sadzīvot, un tomēr Bībele šādas precības neatbalsta, kas arī apliecina to, ka ticīgam un neticīgam cilvēkam var būt konflikts, jo viņi ir pilnīgi dažādi un dzīvo citādi.

Dieva vārdā mēs lasām, ka tiksim vajāti. Vērojot vispārīgi mūsu tagadējo valsts struktūru, uzbūvi un likumus, es neredzu, ka kristieši un ticīgi cilvēki būtu kaut kā vairāk diskriminēti vai apmeloti par citiem cilvēkiem, politiskām partijām vai cilvēku grupām. Šobrīd tādas izteiktas vajāšanas mēs nevaram redzēt, tomēr augsne konfliktam un ļaunumam ir. No kurienes rodas ļaunums? No kurienes rodas ļaunums cilvēkos? Kāpēc tavs vīrs vai tava sieva pret tevi pēkšņi sāk slikti izturēties? No kurienes parādās kaut kādas reālas ļaunuma izpausmes? Kāpēc tuvākais cilvēks pēkšņi sāk tevi pastiprināti kontrolēt? Kāpēc tavs darba devējs, darba ņēmējs, brālis vai māsa, cilvēks tavā mājas grupiņā, mamma vai tētis pret tevi slikti izturās? Kāpēc tāds ļaunums pret tevi? Šobrīd es runāju tieši par cilvēkiem, kuri tic, par cilvēkiem, kuri ir ar Dievu. Lai to izprastu, es uzzīmēšu ļoti skaistu ainu. Man patīk šis stāsts, es to pats izdomāju, pamatojoties uz Bībeli. Tur nebūs lieki izdomājumi, tikai nedaudz mans skatījums. Pamatā būs reāls Bībeles notikums. Palīgā ņemsim Josefu Flāviju, jūdu vēsturnieku. Viņš atklāj daudz un dažādas nianses, kas papildina Bībeles notikumus uz vēsturiskā fona. Tāpat ņemšu palīgā daudz un dažādus Bībeles vēsturniekus un komentētājus. To visu izstudējot un savienojot, es izstāstīšu šo stāstu tā, kā es redzu šo situāciju.

Viss sākās pirmdienas rītā. Rīti ir laiks, kad Dievs uz mani runā. Arī šorīt dievkalpojumā, slavējot To Kungu, es saņēmu gudrību par nākamās svētrunas tēmu. Nākamajā svētdienā mēs runāsim par vīziju. Kārtējā pirmdienā pēc dievkalpojuma es lasīju Bībeli. Es to lasu sistemātiski, pēc kārtas, tāpat kā es mācu: pa nodaļai no Vecās Derības, dziesmu grāmatām, evaņģēlijiem un vēstulēm, pavisam kopā četrās vietās. Pirmdienā es lasīju Rakstu vietu, kura man nekad nav īpaši patikusi. Man to nepatīk lasīt, un man ir sajūta, ka, lasot šādas vietas un īpaši iedziļinoties, es savu prātu un emocijas negatīvi noskaņoju. Tas ir stāsts par to, kā Jānim Kristītājam noņēma galvu. Tas ir stāsts par to, kā Jēzus brālēns, ar kuru Viņam bija tikai pusgada starpība, svaidīts cilvēks, saukts arī par Eliju, kurš sagatavoja Dievam ceļu, kādā dienā tika viltīgi, zemiski un pretlikumīgi, ne tikai Dieva acīs, bet arī prettiesiski, noslepkavots. Bez tiesas pie viņa nosūtīja bendi uz cietumu un nogalināja. Kad es nonācu pie šīs rakstvietas, nodomāju, ka varbūt laist to garām, jo kāpēc atkal man jālasa šis nejēdzīgais notikums? Bet iekšēji mani kaut kas uzrunāja, un to es zinu arī pēc pieredzes – Dievs var runāt pat caur visdīvainākajām Rakstu vietām. Es nolēmu lasīt. Parasti es neko neizlaižu, lai arī cik neinteresanti tas nebūtu, piemēram, raduraksti. Šķiet, ka tur taču es neko jēdzīgu no Dieva nesaņemšu. Bet tad tu sāc lasīt, iedziļināties, pētīt, un pēkšņi saņem no Dieva un atklājas daudz un dažādas lietas, no kurām var mācīties. Es sāku lasīt šo notikumu, un Dievs mani uzrunāja par to, kā cīnīties pret ļauniem cilvēkiem, un par to, no kurienes rodas ļaunums ģimenēs. Runa ir par ticīgiem un neticīgiem, vai reliģioziem un ticīgiem, vai vispār par tuvajiem cilvēkiem. No kurienes rodas ļaunums? Šī tēma ir no Marka evaņģēlija 6. nodaļas un Mateja evaņģēlija 14. nodaļas. Ir jāizlasa abas šīs nodaļas. Abos evaņģēlijos ir viens un tas pats stāsts ar nelielām atšķirībām divu evaņģēlistu skatījumā.

Stāsts ir par Jāni Kristītāju, bet centrā nav viņš, bet ceturtās zemes daļas valdnieks jeb tetrarhs Hērods Antipa. Ja tu lasi Dieva vārdu, tad atceries notikumu Bētlemē. Kad Jēzus piedzima, tad Hērods Lielais Bētlemē noslepkavoja visus bērnus, jo viņš bija ļoti godkārīgs cilvēks, kurš turējās pie varas, un ļoti autoritatīvs, kurš pašā saknē novērsa jebkādus konkurentu centienus. Kad Hērods Lielais nomira, viņš aiz sevis valdīt atstāja četrus savus dēlus. Hērods Antipa valdīja tieši pār Galileju, vietu, kur darbojās Jēzus. Tas bija tas pats valdnieks, pie kura uz nopratināšanu Pilāts nosūtīja Jēzu. Antipa daudz neatšķīrās no sava tēva. Hērods aiz sevis atstāja valdīt četrus dēlus, bet šos valdniekus iecēla Roma. Tas viss notika Romas impērijas laikā. Visa Israēla, arī Jeruzāleme, bija pakļauta Romas varai. Līdzīgi kā Latvija bija Padomju Savienībā un līdzīgi kā šodien Latvija ir Eiropas Savienībā. Eiropas Savienībā gan ir citādāk, uz papīra skaitās demokrātija un kaut kādā mērā arī ir. Padomju laiki bija pilnīgi citādi. Un arī Israēlā Romas impērijas laiks bija kā padomju laiki, viņiem nebija neatkarīga valsts, bet valdniekiem bija privilēģijas, viņi varēja valdīt. Hērods Antipa bija godkārīgs un rūpējās par to, lai viņam nebūtu nekādas konkurences. Antipam bija brālis Filips. Par Filipu ir divas versijas. Viena no versijām stāsta par to, ka viņš bija valdnieks, tetrarhs Filips, un viņam bija sieva. Otra versija ir par to, ka Filips tomēr nebija ķēniņš, bet bagāts Romas pilsonis un iedzīvotājs. Ja tu vēlies zināt savu nākotni, mācies vēsturi. Šī ir Bībeles vēsture. Tas, ko tu uzzināsi, trāpīs tavā sirdī tieši desmitniekā, arī ļauniem cilvēkiem tas trāpīs precīzi sirdī.

Veikšu nelielu atkāpi. No pirmdienas, kad es šo visu sāku pētīt, pagāja dažas dienas, un mums zvanīja žurnālisti no televīzijas raidījuma “Aizliegtais paņēmiens”. Es gan pats neatbildu uz zvaniem, nerakstu un nekontaktējos. Viņi vēlas mani aicināt uz interviju pie sevis studijā, lai es attaisnotos par to, kāpēc mūsu draudzē ir kontrole. Viņi apgalvo, ka ir saņēmuši sūdzības. Tas nav nekāds kriminālnoziegums, ka kaut kur ir kāda normāla konrole. Bet kur nav kontroles? Vai žurnālistiem darbā nav nekādas kontroles? Vai tur nav sava kārtība, savs budžets un savi priekšnieki, kuriem jāatskaitās? Vai par tiem tizlajiem rakstiem, kurus viņi raksta, nebūs jāatbild kāda priekšā? Viņi mums pārmet negodprātīgu attieksmi un stāsta par sūdzībām no cilvēkiem, ka mēs iejaucoties personīgajā dzīvē un personīgajās izvēlēs. Bet, protams, ka mēs ietekmējam cilvēku izvēles! Žurnālisti ar saviem sižetiem ietekmē cilvēku izvēles! Īsāk sakot, tā visa ir tāda nejēdzīga lieta. Viņi grib, lai es braucu pie viņiem un veltīju veselu dienu, lai sagatavotu stundu garu raidījumu. “Aizliegtais paņēmiens” nav stundas raidījums ar vienu cilvēku. Tur ir tikai kaut kādu cilvēku viedokļi, ko viņi parāda. Pats raidījuma mērķis ir skaidri definēts viņu pašu mājaslapā: ar aizliegtiem paņēmieniem (spiegojot, noklausoties), slēptām un negodīgām metodēm iegūt dažādu informāciju, aptaujāt cilvēkus un izveidot par to sižetu, lai parādītu televīzijā. Viņi pie mums ciemos jau bija. Viņus pa gabalu varēja redzēt, jo tie bija vienīgie cilvēki maskās. Viņi izsauca arī policiju un visu izdarīja. Vienu reizi policija pie mums paciemojās. Negodīgi žurnālisti ir vieni no nekrietnākajiem cilvēkiem virs zemes, jo Bībele saka, ka mēle ir liels ļaunums. Mazs loceklis iededzina lielu mežu. Hitlers ar savām propagandām iededzināja milzīgu ugunskuru, kas nesa aiz sevis miljoniem un miljoniem cilvēku dzīvības. Tas viss ir mēles varā. Viss ir mēles varā. Un, ja žurnālisti strādā par naudu, lai atspoguļotu nepatiesus, vienpusējus faktus, tie ir meli.

 

Bībele saka: “Tev nebūs nepatiesu liecību dot.” Es sapratu – jā, ir ļauni cilvēki! Vai šie žurnālisti vispār iedziļinājās tajā, no kurienes nāk sūdzības? Vai viņiem vispār ir kāda pieredze darbā, vai arī tie ir jauni darbinieki, kuri neko nesaprot? Vai viņi nezina, ka ir tādi cilvēki, šizofrēniķi, kas to vien dara kā sēž un raksta? Ja viņi ir jauni darbinieki, tad var nezināt. Bet es esmu vecs darbinieks. Tas nozīmē, ka esmu mācītājs jau padsmit gadus un daudz esmu saskāries ar cilvēkiem, radiniekiem, žurnālistiem un valdības iestādēm, un zinu, ka ir cilvēku grupa, kuri tiešām ir slimi un to vien dara kā kaut ko apsūdz un raksta dažādas sūdzības. Visbiežāk gan neviens tās nelasa, bet ir valsts institūcijas, kurām šīs sūdzības ļoti interesē. Viņiem tikai vajag ieganstu, lai, piemēram, izņemtu kādu bērnu no ģimenes. Pietiek, ka kāds jaunietis uzraksta sūdzību. Piemēram, nesen ziņās lasīju rakstu par to, ka Bruknas muižā priesteris Mediņš ir turējis bērnus bez maz vai koncentrācijas nometnē. Tas ir katoļu kristīgais projekts, kur strādā ar atkarīgajiem. Profilaktiski viens no veidiem, kā viņus ārstēt, ir darbs. Cilvēki pirmo reizi mūžā sāk strādāt un nedomā par savām narkotikām. Un šajā centrā, izrādās, bērni esot turēti pusbadā un sodīti ar pārtikas atņemšanu. Bet es tam neticu. Palasot šajā rakstā zemāk uzskaitītos punktus, kļūst skaidrs, ka tie nemaz neatbilst virsrakstam. Bet masu mediji savu jau ir izdarījuši – viņi melo ar nepārbaudītiem un nepierādītiem faktiem. Arī visi likumi galu galā nav pilnīgi. Kas tas viss ir? Tie ir ļauni cilvēki. Bet minētajā gadījumā bērnu vecāki nepiekrita preses viedoklim un apgalvojumam par to, ka viņu bērniem būtu problēmas. Varbūt bērni pirmo reizi mūžā vispār normāli ēst dabūja.

 

Ļauni cilvēki rok bedri zem kristiešu misijām. Tie var būt kādi politiķi vai vienkārši radinieki. Mēs saskaramies ar ļaunumu. Arī draudze saskaras ar ļaunumu. Vai tavas izvēles kāds neietekmē? Vai tavā darbā nav kontrole? Paldies Dievam, ka draudzē ir disciplīna un kārtība! Šeit nav nekāds aunu bars. Mēs esam reāla, spēcīga organizācija, un katrs viens šajā vietā var justies droši, jo viens ir par visiem un visi par vienu. Te ir veselīga kontrole! Slava Dievam! Te ir kontrole pār to, lai tavā dzīvē neienāk ļaunais. Un nevis tavā vietā kāds nosaka, kā tev dzīvot, bet tu esi drošībā, jo tev dod pareizus padomus un ļauj izvēlēties. Lūdz Dievu un pats izvēlies. Un nevar būt kontrole vietā, no kuras var ienākt un iziet. Šeit apkārt nav dzeloņdrātis un slēgtā zona kā padomju laikos Liepājas karostas cietumā. Lai šeit iekļūtu, nav vajadzīgas caurlaides. Tu vari nākt un iet. Tas ir pilnīgi muļķīgs sižets, ko viņi veido. Kaut tas izputētu! Un vienmēr, kad žurnālisti veido kādus ļaunus sižetus, Dievs to vērš par labu. Tāpēc, lūdzu, labāk mūs neaiztieciet, jo praktiski visos gadījumos viss ir mums par labu. Ir tikai viens vai divi gadījumi, kad tas nebija par labu. Kopumā es domāju, ka beigās viss būs par labu. Vienmēr, kad kaut ko tādu viņi ir ieplānojuši un kāds ir nosūtījis sūdzības, un kādas iestādes reaģē, viss ir pagriezies otrādi. Parasti šīs sūdzības raksta garīgi slimi vai tiešām sadusmoti cilvēki, apsūdzot mūs par jebko, lai kaut kā ieriebtu vai kaut ko apturētu. Mēs saskaramies ar ļaunumu un ļauniem cilvēkiem. Ko darīt? Vienmēr, kad šādi raidījumi tiek veidoti ar negatīvu pieskaņu, viss ir pagriezies tieši otrādi. Tāpēc es domāju, ka nav vērts ar mums sasieties. Jūs tērēsiet savu laiku, līdzekļus un beigu beigās uztaisīsiet mums bezmaksas reklāmu. Pirmdien es saņēmu šo vārdu, un ceturtdien uzzināju šīs lietas. Es domāju: kuri ir tie ļaunie cilvēki, kuri raksta muļķīgas sūdzības? Un kuri ir tie cilvēki, kuriem patīk šīs muļķīgās sūdzības? Kas tie ir par cilvēkiem? Droši vien viņiem nav darba, ja ir laiks tādas lietas darīt. Viņiem droši vien vispār nav ko darīt. Varbūt kāds naktī redzēja sliktu sapni un domāja, kurš pie tā ir vainīgs? Ā, draudze “Kristus Pasaulei”! Šai svētrunai varētu taisīt pirmo, otro un trešo daļu. Un tieši minētā rakstvieta atklāj to, no kurienes ir ļaunums. Būs ļoti dziļa un ļoti svarīga lieta. Seko līdzi. Nebūs nekādas dižās ilustrācijas, būs viens stāsts, bet tu ieraudzīsi cilvēkus un tu ieraudzīsi to, kāpēc tā notiek, un tu, agri vai vēlu, ieraudzīsi arī sekas, kas notiek ar šādiem cilvēkiem. Dieva vārds saka: “Neatriebieties paši, bet atstājiet vietu Dieva dusmībai.” Neatriebies pats, bet, galvenais, cīnies ar sevi, lai tu pats esi Dieva gribā. Pārējo Dievs nokārtos, jo katrs pats atbild Dieva priekšā.

 

Tātad Hērods Antipa Romā apciemoja savu brāli Filipu un viņam iepatikās viņa sieva. Viņa visur pēc tam figurē kā Hērodija, kura ienīda Jāni Kristītāju. Viņam iepatikās viņa, un viņi iemīlējās. Es konkrēti nevaru pateikt, kurā brīdī. Vai tā bija mīlestība no pirmā acu skatiena, vai kā citādāk. Varbūt sākotnēji viņa vienkārši viņam patika, jo bija skaista, un viņš vēlējās viņu dabūt. Bet katrā gadījumā Antipa bija cilvēks, kurš bija pazaudējis “ožu”. Viņš bija pazaudējis bijību Dieva priekšā, viņš bija pazaudējis bijību arī cilvēku priekšā. Viņš jutās pārāk varens, kurš var visu. Viņš bija pietiekami slinks un tajā pašā laikā arī pietiekami godkārīgs. Dieva vārdā, Salamana pamācībās, ir rakstīts, ka viens no iemesliem, kāpēc cilvēki dara ļaunu, ir tāpēc, ka tūlīt neseko atmaksa. Tas ir laika jautājums, un atmaksa galu galā ir mūžībā. Nu, es teikšu tā, viņi iemīlējās. Viņš iekāroja viņu, viņš gribēja viņu. Taču, ak vai, viņam bija sieva, arābu ķēniņa meita. Arābu ķēniņš Areta un viņa meita – princese. Nu, kā lai tiek vaļā no sabiedrotā ķēniņa meitas? Viņš tika no viņas vaļā. Nezinu, kā, bet viņš tika no viņas vaļā un līdz ar to apvainoja arābu ķēniņu. Viņš tika vaļā no savas sievas, jo viņš gribēja citu sievu. Un šī sieviete, ko vēlāk dēvē par Hērodiju, bija Filipa sieva. Un, ja viņš bija ķēniņš, tad faktiski viņai nekas netrūka. Arī viņa atstāja savu vīru, ar ko izdarīja viņam lielu kaunu. Viņa atstāja savu vīru un aizbrauca kopā ar savu meitu. Vēlāk ir rakstīts par Hērodijas meitu, kuru sauca Salome. Viņa pārvācās pie Hēroda Antipas, un viņi uzsāka kopdzīvi.

Tajā laikā Izraēlā kalpoja Jānis Kristītājs, svēts vīrs, kurš bija ļoti populārs, un tas nepatika Hērodam Antipam. Viņš bieži meklēja, kā apturēt Jāni Kristītāju. Viņš bieži pat meklēja veidu, kā viņu nogalināt, jo viņa tēvs to reiz jau bija izdarījis. Tajā pašā laikā viņš bija ļoti reliģiozs cilvēks, pietiekami reliģiozs un arī pietiekami pagānisks cilvēks. Un Jānis Kristītājs, līdzīgi kā pravieši, kas runā patiesību, pateica Antipam: “Tev neklājas, ka tev ir tava brāļa sieva.” Es nezinu, vai viņš to teica tikai vienu reizi. Es nezinu, vai par to rakstīja avīzēs. Es nezinu, vai tas nebija ļoti bieži, ka viņš atgādināja ķēniņam: “Tas neklājas, ka tev ir tava brāļa sieva,” jo pēc jūdu likumiem viņš kā ķēniņš pārkāpa trīs baušļus. Pirmkārt, viņš apprecēja citu sievieti, kaut gan viņam jau bija sieva. Dieva vārds saka, ka otrreiz var precēties tikai pēc tam, kad sieva ir mirusi. Vecajā Derībā bija minēti iemesli, kāpēc varēja šķirties. Viņam bija acīmredzams iemesls: viņš gribēja citu. Viņš pierunāja viņu pārvākties, ņēma Hērodiju sev par sievu un veco sievu atstāja. Tātad, otrkārt, viņš izdarīja grēku – laulības pārkāpšanu. Treškārt, viņš apprecēja sava brāļa sievu. Un Dieva vārds par brāļiem saka tā: “Sava brāļa sievas kaunumu tev nebūs atsegt, jo tas ir tava brāļa kaunums.” (3. Mozus grāmata 18:16) Tātad notika asiņu sajaukšana, asinsgrēks. Viņš pārkāpa Dieva likumus jau vairākos punktos. Jānis Kristītājs par to viņam pārmeta: “Tev neklājas, ka tev ir tava brāļa sieva.” Tā kā Jānis Kristītājs bija populārs, acīmredzot, tas izraisīja problēmas viņam un vēl kādam – Hērodijai. Un tur ir skaidri rakstīts, ka Hērodija ienīda Jāni. Hērods Antipa arestēja Jāni. Ir rakstīts, ka viņš sākumā gribēja Jāni Kristītāju nogalināt, bet kaut kas izmainījās. Nezinu, kurā posmā, varbūt tajā posmā, kad Jānis Kristītājs bija cietumā, bet Hērods bieži runāja ar viņu. Un ir rakstīts, ka Hērods Jāni vairs negribēja nogalināt. Tur skaidri redzams, ka viņš vairs negrib Jāni nogalināt, viņš vispār mainīja savu attieksmi. Sanāk tā, ka Jānis Kristītājs viņam kļuva autoritāte. Viņš bieži ar Jāni sarunājās, un Dieva vārdā ir rakstīts, ka viņš kļuva domīgs. Viņa sieva Hērodija viņu nepārtraukti zāģēja: “Jānis ir jānovāc, Jānis ir jānogalina, viņš apdraud mūsu attiecības, viņš apdraud mūsu mīlestību. Pats svarīgākais ir mūsu mīlestība, un visa pasaule nav vērta mūsu mīlestības.” Un vispār, viņa bija atriebīga, viņa nevarēja piedot Jānim par to, ko viņš pateica par viņas vīru. Viņa nevarēja piedot to, ka viņš iebilda pret viņu savienību. Bet Hērods Jāni aizstāvēja. Viņš nepiekrita Jāni nogalināt. Es domāju, ka viņš pēc kāda laika Jāni būtu izlaidis ārā. Nu, kā būtu, ja būtu, mēs nezinām, bet izskatās, ka Hēroda sirds vairāk pievērsās Dievam un arī Jānim. Viņš aizstāvēja viņu no Hērodijas un nepiekrita viņu nogalināt. Jānis tīri labi jutās cietumā, un tuvojās viņa atbrīvošanas diena.

Tad notika kaut kas ārkārtējs. Hērodijai – sievietei, kura varēja aiziet no sava vīra un apprecēt viņa brāli, nebija augsti morāles principi. Viņai bija meita, kuru sauca Salome, un viņa bija princese. Bet viņa faktiski bija iemācījusi savai princesei dejot kā netiklei. Kad Hērods rīkoja dzīres saviem virsniekiem un augstākiem cilvēkiem, viņa dejoja. Tādas dejas dejo nakts klubā. Tādas dejas neatbilst princesei. To varēja darīt profesionāli dejotāji, kas izklaidē ķēniņa viesus. Bet dejoja viņas meita, un tā bija viena no metodēm, kā ar savu skaistumu, ar savu izveicību, ar savu prātu fascinēt un piesaistīt uzmanību, noturēt cilvēku uzmanību, noturēt mīlestību, noturēt Hērodu pie sevis. Viņa izmantoja pat savu meitu, lai viņa tur dejotu. Es domāju, ka viņai pat sapņos nerādījās, ka visa šī mozaīka tik labi saliksies viņas labā. Hērods bija piedzēries un, kā jau es minēju, viņš jau sen bija pazaudējis “ožu”. Kas nāk pirms krišanas? Lepnība. Viņam un visiem viesiem ļoti patika, kā viņa tur gorījās. Bībelē nekur nav rakstīts, ka izraēlieši dejoja. Sievietes slavēja Dievu ar bungām uzvaras vai svētku gadījumā, bet tā bija kā slavēšana un pateicība, ne lai izklaidētu vīriešus. Tas nozīmē, ka viņa rīkojās pretēji Dieva principiem. Tas nozīmē, ka tajās aprindās bija diezgan liela samaitātība. Visiem patika, kā viņa dejo, un Hērods zvērēja Salomei, izmetot tādu frāzi: “Lūdz, ko gribi, no manis, es tev došu līdz pat pusei no savas karaļvalsts.” Iedomājies? Līdz pat pusei no valsts. Vai normāls valdnieks vispār kaut ko tādu var pateikt? Atdot pusi savas valsts padsmitgadīgai meitenei! Tā bija iekāre. Skaties attiecīgas filmas, uzturies attiecīgā sabiedrībā, un tev radīsies nepareizas idejas. Turpini klausīties attiecīgu dzeju un dziesmas, turpini būt attiecīgās vietās. Turpini apmeklēt mūsu režisora Dž. Dž. Džilindžera izrādes. Es esmu dzirdējis, ka normāli cilvēki aiziet uz teātri, un tur ir pornogrāfija. Apmeklē tādas vietas, un noteikti tavā sirdī piedzims grēks.

Lūk, šādā vidē, kur ir naktskluba dzīres un dejas, Hērodam aizvērās jumtiņš. Viņš teica: “Es tev pusi no valsts atdošu.” Viņš zvērēja, un tajā laikā zvērests bija kaut kas īpašs, nevis kā šodien. Jēzus šodien saka – jā ir jā un nē ir nē. Tas bija zvērests, un viņš zvērēja. Un meitene zināja zvēresta nozīmi. Viņas autoritāte bija mamma nevis Hērods. Mamma bija viltīga un gudra kā Jezebele. Viņai galvenais bija tas, ko mamma teiks. Mamma droši vien bieži teica: “Meitiņ, ja te būs Hērods, tad gan man būs labi, gan tev būs labi, tāpēc klausi, ko es tev saku.” Un viņa gāja pie mammas un jautāja: “Ko man prasīt?” Hērodija daudz nedomāja un teica: “Mana stunda ir pienākusi, Jāņa Kristītāja galvu bļodā tūlīt un šeit.” Un Hērods noskuma, jo viņš to negribēja, viņš turēja Jāni par svētu vīru, par savu draugu. Jānis bija viņa autoritāte. Zini, arī Pilāts mazgāja rokas nevainībā un teica: “Jūs prasāt Jēzu sist krustā.” Un tomēr viņam bija vara, un viņš sita krustā, un Pilāts pēc tam izdarīja pašnāvību. Viņš mazgāja rokas nevainībā. Nedomā, ka viss ir tik vienkārši, – kad tev ir vara kaut ko mainīt un tu nemaini: “Man jau nebūs atbildība, jo viņi to izdarīja,” bet līdzvainīgi būs tie un atbildēs tie, kuriem bija vara, kuri tiešām kaut ko varēja mainīt. Pilāts varēja mainīt, bet viņš domāja, ka neko nav izdarījis un pēc likuma ir tīrs, viņš nav vainīgs pie krustā sišanas. Un šeit bija līdzīgi, sieva Hērodu zāģēja, viņš padevās sievas spiedienam un iekrita savas lepnības dēļ. Viņš deva zvērestu un negaidīja, ka viņam prasīs Jāņa Kristītāja galvu. Viņš labi zināja, kādas sekas tam visam var būt. Viņš labi zināja, ko tas nozīmē. Iesākumā viņš baidījās Jāni nogalināt, jo zināja, ka viņš ir populārs tautā un tas izraisīs tautas dusmas. Bet viesu dēļ, zvēresta dēļ un Hērodijas spiediena dēļ, viņš to izdarīja. Hērodija beidzot uzvarēja. Viņš izvēlējās paklausīt sievas balsij nevis Dieva balsij, un aizsūtīja bendi uz cietumu. Tas viss notika ļoti ātri, Jānim nocirta galvu un bļodā to atnesa Hērodijas meitai. Tā bija Hērodijas triumfa stunda. Un tas bija otrais pieturas punkts, kad Hērods sāka slīdēt uz leju. Pirmais bija grēks, kad viņš paņēma sava brāļa sievu. Līdz ar grēku rodas dažādi blakusefekti, piemēram, ļaunums pret cilvēkiem. Šajā gadījumā ļaunums bija pret Dieva cilvēku, kurš norādīja, kas nav pareizi. Ļaunums radās no tā, ka Dieva cilvēks norādīja, ka tas veids, kā viņš dzīvo, nav pareizs. Un tā bija Hērodijas zvaigžņu stunda: “Beidzot esmu tikusi vaļā no sava konkurenta, kas apdraudēja mūsu mīlestību, kas gandrīz izpostīja manu ģimeni.” Es esmu dzirdējis apgalvojumus, ka draudze ir izpostījusi vai posta ģimenes, ka draudze šķeļ ģimenes. Bet Jēzus saka:

“Nedomājiet, ka Es esmu nācis mieru atnest virs zemes; Es neesmu nācis atnest mieru, bet zobenu. Es esmu nācis cilvēku savest naidā ar viņa tēvu un meitu ar viņas māti, un vedeklu ar viņas vīramāti.” (Mateja evaņģēlijs 10:34-35)

Brālis pret brāli celsies un tēvs pret dēlu. Kāpēc? Jo katram būs pilnīgi cits, pretējs dzīves uzskats. Galu galā Jēzus mērķis ir mīlestība. Viņš saka: “Lai visi ir viens, kā mēs esam viens.” Gods Dievam augstībā, miers virs zemes un cilvēkiem labs prāts. Un tomēr evaņģēlija sludināšana izraisa arī konfliktus un pretestību. Tāpēc Jēzus saka:

“Bet visi, kas grib svētbijīgi dzīvot Kristū Jēzū, arī tiks vajāti.” (2. Timotejam 3:12)

Tātad, tā bija Hērodijas zvaigžņu stunda un tajā pašā laikā viņas norieta sākums. Viņa pacēla roku pret svaidīto. Viņa izdarīja to ļoti bezkaunīgā veidā. Kas notika tālāk? Tālāk notika pats interesantākais, jo es stāstu to, kas Bībelē nav aprakstīts. Kāds bija Hērodijas iemesls, ka viņa tik ļoti ienīda Jāni? Tas ir pats svarīgākais, atbildot uz jautājumu, kāpēc Hērodija ienīda Jāni. Viņai nebija svarīga puse no karaļvalsts. Ja viņai bija Hērods, viņai bija viss, nevis puse. Ja viņai bija mīlestība, tad aiz viņiem kaut ūdens plūdi. Kāpēc Hērodija ienīda Jāni? Pirmkārt, Jānis bija Dieva balss. Otrkārt, jo vairāk viņas vīrs sarunājās ar Jāni, jo vairāk viņa vīrā, mājās, ģimenē pamanīja izmaiņas. Viņa mīlēja Hērodu, un viņa bija izdomājusi, kā jādzīvo viņas vīram. Viņai bija savs šablons, kādu viņa grib viņu redzēt. Bet katram cilvēkam ir sava personīgā izvēle, kā viņš grib dzīvot. Un, lūk, tas notiek ģimenēs, tas notiek darba kolektīvos, tas notiek skolās, tas notiek attiecībās, kad tu nāc pie Kristus. Kad cilvēks nāk pie Dieva, mainās viņa dzīves vērtības, un tā ir viņa paša brīva izvēle. Tā ir viņa jaunpiedzimušā cilvēka daba. Viņš sāk dzīvot citādi, viņš sāk runāt citādi, viņš pārstāj lamāties, viņš pārstāj dzert. Tās jau tādas elementāras lietas. Viņš kļūst godīgs. Viņš varbūt vairs neskatās “tādas” filmas, viņš neiet uz bezdievīgiem pasākumiem. Viņš svētdienas dienās ir dievkalpojumā. Un cilvēki mājās, mamma vai tētis, vīrs vai sieva, brālis vai māsa, redz, ka tu apmeklē draudzi “Kristus Pasaulei”. Viņi zina to, ka tev ir parādījušies jauni draugi, viņi zina to, ka tev ir kāds Dieva vīrs, kāds mācītājs, kurš dod kādus padomus. Viņi to visu saprot un redz izmaiņas. Tu vairs nesi tāds, kā viņi grib, lai tu būtu. MANS dēls, MANA meita, MANA sieva, MANS vīrs, MANA mīlestība. Tu vairs nesi tāds, kā citi grib. MANS vīrs grib dzīvot tā, kā viņš grib, viņš netaisās šķirties vai kaut ko tamlīdzīgu, bet dzīvot citādāk. Bet sieva ir pieradusi, ka viņš ir tāds, kādu viņa viņu redzu, kā viņa grib. Viņai ir labi tikai ar tādu vīru, kāds viņš bija, pirms iepazina Dievu.

Tāds, kāds tu tagad kļūsti, kā tu domā, viņiem nepatīk, un viņi sāk spriest, kā to apturēt, viņi sāk šantažēt un kontrolēt. Kad viņi redz, ka šantāža, kontrole, finanšu nogriešana vai no mājas izmešana nepalīdz, viņi sāk vienkārši sūdzēties un rakstīt sūdzības. Es esmu saņēmis zvanus un draudus uzspridzināt, nošaut, nodurt… To visu mēs esam saņēmuši: pārmetumus no dažādām valsts iestādēm, dažādas inspekcijas. Nu, nav tā, ka ir inspekcija inspekcijas galā, bet esam piedzīvojuši grūtības. Šobrīd mūsu valstī pat pusaudži sūdzās. Cilvēki redz, ka netiek ar tevi galā, un viņi sāk kaut kā cīnīties. Pret ko viņi cīnās? Viņi cīnās pret “avotu”, viņi cīnās pret Dievu. Bet Jēzus saka:

“[..] Tev grūti nāksies pret dzenuli spārdīt.” (Apustuļu darbi 26:14)

Viņi aplauzīs savus ragus, jo tas nav Jānis Kristītājs, tā nav tikai draudze “Kristus Pasaulei”, tas nav tikai mācītājs Mārcis Jencītis, tas nav tikai kādas draudzes dalībnieks, pret ko viņi cīnās, bet aiz mums stāv Dievs! Ja tu gribi cīnīties ar mani, tu cīnies ar Dievu! Kas pret tevi celsies, tas kritīs tevis dēļ! Vai es tev neteicu, ka būs ļoti interesants stāsts? Kāpēc Hērodija ienīda Jāni, kāpēc viņai svarīgāka par karaļvalsti bija Jāņa nāve? Tāpēc, ka Jānis bija vainīgs pie tā, ka Hērods gribēja dzīvot citādi, bet viņa vēlējās to pašu cilvēku, kāds viņš vienmēr bija bijis. Viņa pilnībā ignorēja Hēroda vēlmes. Viņa nogalināja iemeslu. Un to dara radinieki, to dara apkārtējie cilvēki, to dara ļauni cilvēki, lai piekļūtu tev, lai iznīcinātu visu, kas tev ir svēts. Viņi raksta uz “Aizliegto paņēmienu” un saka: “Te kontrolē.” Draugs, viss ir pilnīgi otrādāk. Viņi kontrolē savus tuviniekus, viņi grib viņus tādus, kādus viņi grib. Bet šie cilvēki grib būt tādi, kādi viņi paši grib būt. Viņiem melns ir balts, un balts ir melns.

No kurienes ļaunums, no kurienes ļauni cilvēki, kāpēc viņi sūdzās, kāpēc viņi šantažē, kāpēc viņi tevi vajā? Jo līdz šim viņi tevi ir redzējuši kā tādu, ar kuru var manipulēt, kā tādu, kuram var noteikt, kā dzīvot. Viņi tevi ir kontrolējuši. Tie sūdzētāji ir tieši tie, kuri tevi ir kontrolējuši. Un nu pēkšņi vairs nevar, jo tu esi kļuvis stiprs! Tu visu spēj Tā spēkā, kas tevi dara stipru, un tas ir Jēzus! Tu esi kļuvis stiprs, tu vairs nelokies. Tev parādās raksturs. Un šiem ļaunajiem vai labajiem cilvēkiem tev apkārt nāksies respektēt tavas izvēles. Nevis tu respektēsi viņu izvēles, bet viņi respektēs tavas izvēles. Lūk, kā cīnīties ar ļauniem cilvēkiem. Paliec savā zemē un dzīvo ar godu. Grēks bija tas, kas šajā stāstā izraisīja virkni darbību, kas beidzās ar slepkavību. Bet slepkavība nepalika bez sekām. Hērodija svinēja savu uzvaru, ka viņa ir tikusi galā ar cilvēku, kurš ietekmēja viņas vīru, Hērodu, kurš deva pavēli nocirst Jānim galvu, kaut arī izdarīja to negribot.

Kas notika tālāk? Stāsts turpinās tajā brīdī, kad Jēzus izsūtīja Savus mācekļus kalpot. Viņš pats dziedināja, Viņš izsūtīja Savus mācekļus, un ziņas par brīnumiem, par jaunu dzīvi izplatījās, un evaņģēlija vēsts nonāca līdz Hērodam. Pie Hēroda nāca cilvēki un teica: “Tas ir Elija, tas ir kāds senais pravietis.” Bet Jāņa Kristītāja vecais draugs Hērods teica: “Nē, tas ir Jānis Kristītājs, es nevaru izbēgt no sava lāsta, es nevaru izbēgt no tā, ko es esmu nodarījis. Tas ir Jānis Kristītājs!” Viņš pastāvīgi domāja par to, ko viņš bija izdarījis. Viņš domāja: “Tas ir Jānis Kristītājs, kurš uzcēlies no mirušiem.” Tas bija tikai Jēzus, tas nebija Jānis Kristītājs, un tie bija Jēzus mācekļi. Tas bija Jānis un Pēteris un citi, bet viņš teica: “Nē, tas ir Jānis Kristītājs.” Ķēniņš līdz absurdam sāka ticēt, ka Jānis Kristītājs ir uzcēlies no mirušiem. Viņš laikam gribēja, lai viņš pieceltos. Es domāju, ka viņš nožēloja, jo saprata savu kļūdu, un visas nelaimes vēl bija tikai priekšā, un tur arī sākās viņa nelaimes. Dievs nepamet nesodītas šādas darbības. Tātad, pirmais sods bija tāds, ka Hērods mocījās sirdsapziņas pārmetumos. Cilvēkiem, kuri iet pret Dievu, kuri atklāti uzbrūk Dieva praviešiem un draudzei, nevar būt mierīga sirds. Nepatiesiem žurnālistiem nevar būt mierīga sirds. Viņi ir cēluši neslavu, ir izraisījuši dažādas negatīvas sekas citu cilvēku dzīvēs. Tādam cilvēkam nevar būt mierīga sirds. Dieva vārds saka, ka cilvēks, kas dzīvo savas vainas apziņā, nepaturēs droši dzīvību savās rokās. Tā nav iekšējā dzīvība, ja tu mokies visu laiku. Hērodam bija problēma, un sākās viņa lejupslīde.

Tālāk notika šādi. Romā nomainījās imperators un sāka valdīt Kaligula. Nomira viens no tetrarhiem, viens no ceturtās daļas valdniekiem. Acīmredzot, nomira viens no Hēroda brāļiem, un Kaligula iecēla viņa vietā Agripu. Vai esi lasījis Bībelē, ka bija ķēniņš Agripa? Viņš bija Hērodijas brālis. Kaligula iecēla Agripu, piešķīra viņam visas zemes un kaut ko nebijušu. Viņš piešķīra Agripam ķēniņa titulu. Par ķēniņu viņu dēvēja ceturtās daļas valdnieki, bet nu viņam arī titulu piešķīra, kas iepriekš nebija. Hērodijai kārtējo reizi tas nepatika. Viņa gāja pie sava vīra un sāka zāģēt ar savu zāģīti, ar labu un ar viltu: “Dari kaut ko. Mums ir nauda, mums ir sakari, brauc uz Romu pie Kaligulas un runā par šo lietu. Tā lieta tā nevar palikt. Viņam ir tituls, bet tev nav tituls. Vai nu dabū sev titulu, vai dabū nost Agripam titulu.” Hērods bija vīrietis, kuram kaut kas bija prātā un viņš kaut ko saprata, bet, diemžēl, viņš bija zem lielas ziloņa pēdas, kuru sauca Hērodija. Viņš bija pilnīgs lupata šīs sievietes priekšā. Viņš darīja to, ko grib viņa, nevis to, ko grib Dievs, vai to, ko pats gribētu darīt. Viņš skaidri zināja, ka nevajag neko darīt, viņš skaidri zināja, ka ir jāsamierinās ar imperatora lēmumu. Bet viņa viņu zāģēja tik ilgi, līdz viņš atbildēja. Viņš teica: “Klausies, es domāju, ka nekas labs tur nesanāks, tas vispār ir bīstami.” Bet viņa viņu tik ilgi zāģēja, kamēr viņš teica: “Labi, es darbošos tajā virzienā.” Viņš bija gatavs braukt, bet izrādījās, ka ķēniņš Agripa bija gudrāks par Hērodiju un par Hērodu Antipu. Viņš viņus apsteidza un pirmais aizbrauca uz Romu pie imperatora ar izdomātu stāstu par to, ka Antipa gatavo sazvērestību pret Romu. Kaligula noticēja Agripam. Dieva sods panāca viņu, un Hērods Antipa tika izsūtīts uz Galliju izsūtījumā. Viņam atņēma ķēniņa godu, viņa zemes, viņam atņēma visu un izsūtīja uz turieni, kur viņš arī nomira.

Bet tas vēl nav viss. Kaut kas interesants un cēls notika no Hērodijas puses. Agripa bija viņas brālis. Arī imperators Kaligula bija labvēlīgi noskaņots pret Hērodiju un viņai piedāvāja: “Klausies, tev nav jācieš tava vīra grēku dēļ, es izrādu tev lielu žēlastību.” Tā tiešām bija žēlastība, ja tu zini, kā rīkojās romieši, – līdzīgi kā Staļins ar turīgām ģimenēm. Ja ģimenes galva bija pieķerts valsts nodevībā, visu viņa ģimeni izsūtīja, iznīcināja. Šajā gadījumā tas notika tikai ar Hērodu pašu. Agripa bija Hērodijas radinieks un, iespējams, bija vienojies ar imperatoru Kaligulu. Un Kaligula piedāvāja Hērodijai: “Tu tur neesi iesaistīta, tu vari paturēt savus īpašumus, tu vari paturēt savas ēkas un visu savu naudu un turpināt dzīvot te.” Kā tu domā, ko izlēma tāda rakstura sieviete kā Hērodija? Es būtu domājis tieši tāpat kā tu, ka viņa palika un baudīja no visa tā, ko viņa gribēja. Bet viņa pateica: “Nē, paldies, ķēniņ, par tavu žēlastību, es novērtēju, ka tu man to izrādi, bet es mīlu savu vīru. Un, ja es biju kopā ar viņu priekos, es palikšu kopā ar viņu arī tagad.” Viņa kopā ar Hērodu aizbrauca izsūtījumā. Pēc šī notikuma var secināt, ka viņi tiešām viens otru mīlēja, bet viņi bija amorāli cilvēki. Viņiem neeksistēja citi cilvēki. Viņiem interesēja tikai sava mīlestība, sava valsts, savs labums. Viņa mocījās ar greizsirdību, viņa mocījās par to, ka brālim ir tituls, bet Hērodam nav tituls. Kāda vispār Hērodijai gar to bija daļa? Tas bija Hēroda tituls, ne jau viņas.

Lūk, tāds stāsts, kas liek mums aizdomāties, no kurienes rodas ļaunums un kādas sekas ir ļaunai rīcībai. Kādas sekas bija vienam grēkam, kad viņš iekāroja cita sievu un atņēma viņam to? Arābu ķēniņš, kura meita tika atgrūsta un apvainota, nāca ar karu pret Hērodu. Šis karš beidzās ar arābu ķēniņa uzvaru. Tauta un tā laika reliģiozā elite tā arī nosprieda: “Tas ir tāpēc, ka viņš nogalināja pravieti, tas ir tāpēc, ka viņš nogalināja Jāni Kristītāju, tas ir tāpēc, ka viņam bija viņa brāļa sieva.” Viņš zaudēja popularitāti tautā un pēc tam zaudēja arī savu troni, savu brīvību un beigu beigās arī savu dzīvību. Par Hērodiju, diemžēl, es neko nezinu, kas vēlāk ar viņu notika. Varbūt, ka atrada vēl kādu Hērodu, varbūt nē. Ko izraisīja viens grēks? Tā sekas bija izputināšana, neveiksmes un nāve. Dievs nepamet nesodītus. Kā cīnīties ar ļauniem cilvēkiem?

“Ne kā Kains, kas bija no ļaunā un nokāva savu brāli, bet kādēļ viņš to nokāva? Tāpēc, ka viņa darbi bija ļauni un viņa brāļa darbi bija taisni.” (1. Jāņa 3:12)

Iedomājies, tu stāvi tiesas priekšā un tev prasa: “Kāpēc tu nokāvi, lūk, šo cilvēku?” “Tāpēc, ka viņš labu darīja.” Tie, kas dara labu, bieži vien saņem lielu kritiku, jo tas neatbilst citu cilvēku interesēm. Piemēram, Pāvils kalpoja Efezā, un Efezā pielūdza meteorītu. No debesīm bija nokritis meteorīts, tēls, Artemīda. Viņi pielūdza Artemīdu. Vietējie amatnieki darināja elka statujas, un tas bija labs bizness. Tad, kad Pāvils sāka darboties Efezā, cilvēki pievērsās Dievam. Viņi sadedzināja burvju grāmatas, atteicās no elkiem un pārstāja pirkt sudrabkaļu gatavoto elku. Amatnieku apvienība paši sava labumu dēļ izraisīja nemierus pilsētā un apsūdzēja Pāvilu. Paldies Dievam, Pāvilam bija draugi pilsētas domē un tas viss beidzās labi. To, ko viņi prasīja, viņi nedabūja. Pāvils palika pilsētā, un viņu bizness izputēja. Viņiem vajadzēja sākt krustus taisīt. Vajadzēja pārorientēties, nevis palikt pie savām Artemīdām. Viņi paši neko jaunu nevarēja izdomāt, tāpēc vainīgs bija Pāvils. Kad tu dari labu, sludini evaņģēliju, cilvēku dzīves mainās un elkus vairs nepielūdz. Bet kādam tu vari pārskriet pāri ceļam. Tā notika Cēzaram Kastelanosam no Kolumbijas, G12 vīzijas nesējam. Viņš bija tas, kurš noformulēja G12 vīziju, kas ir arī mūsu draudzē. Viņš Kolumbijā, pilsētā Bogutā, iesāka draudzi, kas izauga simtos un tūkstošos. Viņu cilvēki bija politikā, viņu cilvēki bija valdībā. Notika lielas izmaiņas, tika arestēts narkobarons Eskobars. Mēs redzam tikai to, ko mums pasniedz filmās, grāmatās vai ziņās, bet patiesība ir tāda, ka viss sākās ar šo draudzi. Viss sākās ar kristiešu vienotību Kolumbijā, kad visi nāca stadionos un diennakti lūdza Dievu. Un pēkšņi narkotiku impērija sāka krist. Vispirms cīņa tika izcīnīta garīgi, un tikai pēc tam policija un pārējās varas iejaucās. Kolumbijā bija karš, armijas nevarēja tikt galā ar narkomafijām un karteļiem. Līdz pat šim brīdim viņi nevar tikt galā, ja godīgi. Vienu novāc, cits nāk vietā. Un es pats personīgi satiku Kastelanosu, kad biju ciemos uz konferenci Anglijā, un redzēju kaklā šautus caurumus. Vairākas reizes viņu vēlējās nogalināt. Motocikls piebrauca pie viņa mašīnas un sāka šaut no automātiskā ieroča. Sievai trāpīja, viņam trāpīja – viņš izdzīvoja. Viņš vairākas reizes izdzīvoja, bet nu viņš vairs nav Kolumbijā. Ja viņš tur paliktu, tad galu galā viņu nogalinātu. Viņš kalpo Amerikā un no turienes vada draudzi arī Kolumbijā. Viņš dara labu, narkoimpērija krīt, bet kādam tas traucē, un tas ir konflikts. Un kādi izdomā aiziet pie zīlnieka, maga vai burvja, pie ekstrasensa un paprasīt: “Kur ir problēma? Kāpēc mana narkoimpērija krīt? Kāpēc tie politiķi un tās partijas dara to un to? Kāpēc tos vairs nevar uzpirkt?” Burvis parunā ar saviem gariem un saka: “Problēma nav politiķos, bet draudzē.”

Ne visi bezdievīgi un ļauni cilvēki izprot garīgās lietas, bet tie, kas izprot, karo pret draudzi. Manuprāt, genderu ideoloģijas piekritēji to izprot un rok zem draudzes. Viņi ievieš draudzēs savu mācību. Kā cīnīties pret ļauniem cilvēkiem? Atbilde ir viena. Pirmā cīņa ir jācīnās pašam ar sevi. Kad Jēzus uzzināja, ka Jānis Kristītājs ir nogalināts, ir rakstīts, ka Viņš aizgāja vientuļā vietā. Tātad, tas Viņam nebija vienaldzīgi. Viņš atcerējās par to, kāds gals sagaida Viņu pašu, ka Viņam pašam būs līdzīgs gals. Krusta nāve ir vēl briesmīgāka. Galvu nocirst ir vieglāk un ātrāk, tur nejutīs neko daudz. Bet pie krusta karāties un lēnām mirt ir citādāk. Viņš aizgāja vientuļā vietā atpūsties un padomāt, bet cilvēki Viņu atrada. Pūļi Viņu atrada, un Viņš sāka kalpot cilvēkiem. Kad Nācaretē Viņu gribēja nogalināt, ir rakstīts, ka no klints gribēja nogāzt, Viņš izgāja pūlim cauri un aizgāja tālāk. Es nekur neredzu, ka Jēzus būtu ko īpašu darījis, kā īpaši cīnījies, kā īpaši sūdzējies, sūdzības rakstījis vai politikā līdis, vai policiju saucis. Neko tādu īpašu evaņģēlijos nemana. Jēzus koncentrējās uz evaņģēlija sludināšanu. Jēzus koncentrējās uz mājas grupiņas celšanu, jo Viņš zināja, ka Viņam nav daudz laika. Viņš nevarēja nodarboties ar kaut kādām otršķirīgām lietām, kas neko nerisina. Viņš zināja, ka tikai evaņģēlijs spēj mainīt cilvēku sirdis, ka tikai evaņģēlijs spēj aizstāvēt.

Kad tu sludini, pats spēcīgais ierocis ir uzbrukt, nevis aizstāvēties. Jebkurā spēlē tas, kas uzbrūk, uzvar. Uzbrukšanas stratēģija ir labāka nekā aizstāvība. Jebkurā gadījumā, protams, tas nebūs kā akmenī kalts, bet ļoti bieži der tieši uzbrukt. Mūsu uzbrukums ir evaņģēlija sludināšana. Un ne tikai bļaustīšanās, bet reāla cilvēku aprūpe un celšana tā, lai viņos tiešām notiek iekšējas izmaiņas. Jēzus koncentrējās uz evaņģēliju, Viņš koncentrējās uz draudzes celtniecību. Tajā pašā laikā, kad Pāvilu apsūdzēja un vēlējās publiski sist, romiešu virsnieks, varas pārstāvis, iejaucās un atbrīvoja viņu no jūdu varas. Pāvils teica: “Vai ir atļauts romieti pērt bez tiesas?” Virsnieks teica: “Tu esi romietis? Tev ir romieša tiesības? Es tās pirku par dārgu naudu, bet tev tās ir?” Viņš nobijās un Pāvils nedabūja pērienu. Virsnieks uzreiz viņu gribēja atbrīvot. Pāvils izmantoja savas likumīgās tiesības. Bībele saka, ka valsts varas ir kalpones mūsu labā. Valsts likumiem ir jābūt tādiem, kas aizstāv cilvēku brīvības un arī kristīgo pārliecību. Un tāpēc ir situācijas, kad ir jāizmanto likums. Ir situācijas, kad neko nevajag darīt. Es nebraukšu uz interviju, lai iztērētu veselu dienu un piedalītos kaut kādā muļķīgā pasākumā. Ir jāizvērtē, vai vajag kaut ko darīt, vai vajag rakstīt, vai vajag iesūdzēt, vai to nevajag darīt. Es domāju, ka biežāk to nevajag darīt, bet ir situācijas, kad vajag darīt. Un mēs to esam darījuši, un tas viss parasti ir ļoti labi nostrādājis.

Vai kristiešiem ir jāiet politikā? Viennozīmīgi – jā! Jo likums jeb valsts zobens ir kalpone tavā labā. Kalpone tavā labā tā var būt tikai tik ilgi, cik aizstāv tavu brīvību. Kamēr likums ir tavā pusē, tu vari brīvi domāt un ticēt. Ja valdībā nav attiecīgu cilvēku, kas pārstāv kristīgās vērtības, agri vai vēlu pieņems tādus likumus, kādi tie bija Padomju Savienībā. Kristieši sēdēja koncentrācijas nometnēs, viņi tika iznīcināti. Baznīcas bija ciet. Tajās tika ierīkotas dažādas glabātavas vai atstāja tās drupās. Vai mums ir jāiet politikā? Jā. Bet vai politika ir pati svarīgākā? Nekad mūžā! Jēzus koncentrējās uz evaņģēlija sludināšanu. Ja tu ej politikā, neaizmirsti, ka arī tur ir jābūt mājas grupiņai. Reiz bija kāds populārs sludinātājs Nokss, kurš runāja atklāti, līdzīgi kā Jānis Kristītājs. Arī viņš atklāti atmaskoja elites grēkus. Un pati karaliene viņu pasauca un jautāja: “Klausies, vai tev Bībele atļauj tā runāt pret valdību, pret varām, tā uzstāties, tā apvainot?” Un viņš teica: “Jā, man to Dievs atļauj, tas ir mans pienākums. Un ne tikai tas, man pat ir vara jūs arī atcelt no varas.” Pat atcelt tādu valdību, kas nepilda tautas gribu. Ja valsts neņem vērā Dieva principus, tāda valsts nepastāvēs. Tā ir vergu valsts, kā Romas impērija, kas tika celta uz vergu kauliem.

Kā cīnīties ar ļauniem cilvēkiem?

Beidzot, brāļi, lūdziet par mums, lai mūsu Kunga vārds turpina savu gaitu un manto godu tāpat kā pie jums un lai mēs tiekam paglābti no nekrietnajiem, ļaunajiem cilvēkiem: ne jau visiem ir ticība.” (2. Tesaloniķiešiem 3:1-2)

Pāvils saka: “Vajag lūgt Dievu.” Ir jāķeras pie garīgām saknēm, pie garīgiem iemesliem. Tāpēc ir vajadzīga lūgšana. Un, kā jau es minēju, tā ir cīņa pašam ar sevi. Ko darīt tālāk?

Taču ļauni cilvēki un krāpnieki iestigs arvien lielākā ļaunumā maldinādami un maldīdamies. Bet tu paliec mācībā, ko esi mācījies un par ko esi pārliecinājies; jo tu zini, kas tev to ir mācījuši.” (2. Timoteja 3:13-14)

Pāvils raksta Timotejam palikt mācībā, bet ļauni cilvēki kritīs arvien zemāk. Vispirms ir lūgšana, personiskas attiecības ar Dievu, slavēšana, pielūgsme. Pēc tam ir mācība. Paliec mācībā neatkarīgi no tā, ko ļauni cilvēki tev cenšas uzspiest vai kā liek tev domāt. Paliec mācībā un domā tā, kā Dievs grib, lai tu domā.

“Un Jēzus, izkāpdams malā, redzēja daudz ļaužu, un sirds Viņam par tiem iežēlojās, jo tie bija kā avis, kam nav gana, un Viņš sāka tos daudz mācīt.” (Marka evaņģēlijs 6:34)

Viņš dziedināja un mācīja. Viņš koncentrējās uz to, Viņš negāja rakstīt petīciju par to, kāpēc Jāni nogalināja. Viņš mirkli padomāja, mirkli paskuma un sāka kalpot cilvēkiem. Jo Viņš zināja, ka ne politika, ne kas cits neko nemainīs. Mainīs vienīgi un tikai evaņģēlijs. Nekad neaizmirsti prioritātes. Turpini sludināt, turpini lūgt, turpini būt mācībā. Lūk, visa cīņa. Mūsu cīņa nav pret miesu un asinīm. Mums nav pret cilvēkiem jācīnās. Ir atsevišķas situācijas, kad mēs varam lietot likumā noteiktās tiesības, bet lielākoties mums ir jāpiedod un jāiet tālāk. Pavils saka:

“Svētījiet tos, kas jūs vajā, svētījiet un nenolādiet!” (Romiešiem 12:14)

Svētījiet tos, kas jūs vajā, un nenolādiet. Tevi vajās. Jēzus, kad pie krusta karājās, teica: “Piedodiet viņiem, jo tie nezina, ko viņi dara.”

“Turiet vienādu prātu cits pret citu, neesiet iedomīgi, bet sniedziet roku zemajiem! Neliecieties paši gudri esam. Neatmaksājiet nevienam ļaunu ar ļaunu, domājiet par to, ka varat labu darīt visiem cilvēkiem. Ja iespējams, no savas puses, turiet mieru ar visiem cilvēkiem. Neatriebieties paši, mīļie, bet atstājiet vietu Dieva dusmībai, jo ir rakstīts: Man pieder atriebšana, Es atmaksāšu, saka Tas Kungs.” (Romiešiem 12:16-19)

Tas Kungs pats tiks ar šiem cilvēkiem galā. Dāvids tiešā veidā necīnījās pret Saulu, kurš viņu vajāja, bet Dievs pats tika ar Saulu galā. Un Dāvids saglabāja savu sirdsapziņu tīru, jo viņš nedarīja to pašu ko Sauls. Draugs, nenolaidīsimies līdz tādam pašam līmenim, kurā ir šie cilvēki, kas izber savu indi, kuri cenšas paturēt kontroli pār cilvēku prātiem, kuri aprunā, ceļ neslavu, izmanto dažādas nekrietnas metodes, kuri pat fiziski var iespaidot. Nenolaidīsimies līdz viņu līmenim. Paši neatriebsimies. Izņemot kaut kādas īpašas situācijas, kur ir īpaši jārīkojas.

“Bet, ja arī mēs vai kāds eņģelis no debesīm jums sludinātu citu evaņģēliju nekā to, ko esam jums pasludinājuši, lāsts pār to! Kā jums jau agrāk esam sacījuši, tā arī tagad vēlreiz saku: ja kāds jums sludina citu evaņģēliju nekā to, ko jūs esat saņēmuši, lāsts pār to!” (Galatiešiem 1:8-9)

Divas reizes viņš saka, lai lāsts pār to. Pār tiem, kas šķeļ draudzi, izārda draudzes, pār šķeltniekiem ir lāsts! Viņš publiski pasaka to, ka lāsts ir pār tiem. Kas ir lāsts? Tā ir atkrišana no Dieva, cilvēks ir no Dieva atstumts. Dievs ar viņu nav, viņš ir pakļauts demoniskai darbībai. Ja Dievs kādu disciplinē vai pārmāca, mērķis ir cilvēku atvest atpakaļ uz pareizā ceļa. Dievs vienmēr līdz pat pēdējam brīdim cer par tevi, ka tu tomēr iemīlēsi Viņu, nevis šo pasauli.

“Ļaunumam jāpretojas ar bargu sodu un spēcīgiem sitieniem, no kuriem uz ādas paliek asiņainas sloksnes, tā tie iztīrīs no ļaunuma sārņiem visu iekšējo cilvēku.” (Salamana pamācības 20:30)

Likuma spēks un dažas stingras metodes reizēm ir ļoti iedarbīgas. Tāpēc ir likums, tāpēc ir kārtība, tāpēc ir valsts kontrole, kas neļauj nokaut, zagt utt. Ja tu nokauj, tu dabū mūža ieslodzījumu. Citās valstīs tevi arī nokauj. Un tie ir Dieva likumi, un bauslis: tev nebūs nokaut, neattiecas uz kara laiku. Ja kara laikā tu aizstāvi savu zemi, tu vari nokaut. Miera laikā izliet asinis ir grēks. Būt armijā un aizstāvēt savu zemi nav grēks. Un arī šajā situācijā katram pašam ir jāizsver, vai viņš ņems ieroci un cīnīsies vai nē. Tev pašam būs jāizvēlās, vai tu būsi jēriņš vai lauva. Draugs, Jēzus ir lauva, un Viņš ir arī jērs. Kur vispār var būt vēl vispusīgāka, veselīgāka mācība? Domā pats un pieņem savus lēmumus. Kara gadījumā es nekad neteiktu: “Tā, visi draudzes vīri un visas stiprās sievietes, veidojam draudzes “Kristus Pasaulei” rotu. Draudžu leģionu veidojam tagad. Mēs arī cīnīsimies.” Es teiktu tā: “Tā, draugi, ja kādam Dievs sirdī liek, dariet tā. Ja kādam Dievs saka, ka jāpaliek un nav jākaro, lai tas tā jādara.” Iet visiem karā būtu diezgan muļķīgi. Tev jādara, kā saprot tava sirds un no Dieva. Draudzes sievietes, mammas un bērni, jūs esat drošībā. Ir, kas par tevi iestāsies.

Es esmu pabeidzis visu sprediķi vienā daļā. Kā cīnīties ar ļauniem cilvēkiem? Iziesim ātri cauri visam vēl vienu reizi. Nu, ne visam sprediķim, bet galvenajiem punktiem. Pirmkārt, mēs saprotam, no kurienes rodas ļaunums. Cilvēki, kuri tevi ir kontrolējuši, pēkšņi saprot, ka viņi vairs to nespēj, jo tu esi kļuvis stiprāks. Viņi negrib tā, kā tu gribi, bet viņi grib, lai tu dzīvo tā, kā viņi grib. Un tad, kad ar tevi viss ir izmēģināts un nedarbojas, viņi ķerās klāt pie saknes, paši gudrākie ķeras pie avota – pie draudzes, pie mācītāja, pie kristiešiem – un apsūdz. Tāpat ir arī vispārējs ļaunums: visi, kas grib dzīvot svētu dzīvi tāpat kā Jēzus, tiks vajāti. Jo miesīgais nesaprot garīgo un garīgais miesīgo, tās ir divas dažādas pasaules, un tas uz līdzenas vietas rada konfliktu. Un tas ir neizbēgami. Konflikts ar pasauli ir neizbēgams, jo, kas grib būt pasaules draugs, būs Kristus ienaidnieks. Tas ir neizbēgami, bet kā pret to cīnīties? Kā izrādās, mums nav jācīnās ar otru cilvēku, bet mums, pirmkārt, jācīnās ar sevi, lai mēs paliekam Dieva gribā, lai mēs paliekam savos principos, lai mēs neejam uz kompromisu. Mēs lūdzam Dievu un cīnāmies ar lūgšanas palīdzību, un kā prioritāti mēs vienmēr atstājam evaņģēlija sludināšanu un draudzes celšanu. Jo tikai tas pilnībā atrisina problēmu, jo cilvēks mainās no iekšienes. Jo vairāk cilvēku nāk pie Kristus, jo vairāk cilvēku izdara pareizus lēmumus, jo mazāk ļaunuma.

Tāpat mēs izskatījām arī to, ka saskaņā ar Dieva vārdu ir iespējams cīnīties ar likumīgām metodēm, bet arī tas ir jāizsver, cik tas aizņems laiku, tiesāšanās utt., vai tas ir tā vērts. Ja tev nozog riteni, tev ir jāizvērtē, ko tu darīsi. Ja tev nozog mašīnu, ja tev nozog spoguli mašīnai, tas ir jāizvērtē. Vai tev pietiks laika cīnīties, vai labāk jaunu uzlikt. Bet ir pareizi iesniegt policijā iesniegumu. Jo zaglis zags arī citiem cilvēkiem, viņš ir jāaptur. Tāpēc mūsu pienākums, kā kristiešiem, kā sabiedrības daļai, ir ziņot par pārkāpumu. Jo valsts varas kalpo tavā labā. Valsts likumi ir jāizmanto, lai aizstāvētu savas tiesības un neļautu darīt pāri. Tāpat arī, es nepieminēju, bet ļauni cilvēki uzdarbojas arī interneta komentāros. Kas mums būtu jādara? Mums obligāti būtu kaut kas ļauns jāpasaka pretī? Es esmu redzējis, ka mūsējie dažreiz tā dara, un tas nekad nav labi beidzies. Tur vesela sensācija notiek. Mēs nevaram būt tādi kā viņi. Ja ir negatīvs komentārs internetā, kristieša un draudzes cilvēka pienākums ir ierakstīt atspēkojumu, pozitīvu komentāru. Tev nav jāuzbrūk šim cilvēkam, tev nav viņš jālamā par idiotu. Tev tas nav jādara, tev jāuzraksta veselīgs viedoklis. Jo cilvēki spriež pēc tā, ko redz, dzird un lasa. Ja tur nav mūsu viedoklis, tad viņi spriedīs tikai pēc tā, ko šie slimie, aizvainotie cilvēki runā. Ir jābūt pretējam viedoklim, mūsu viedoklim. Lūk, tā ir mūsu cīņa, normāli ieroči, likumā atļautās normas. Ar to mēs varam cīnīties.

Cīņas ierocis ir arī mācība. Tev ir jāmāca pareizi. Tas, ko es tagad daru, es mācu, tā arī ir cīņa. Ja žurnālistiem vajag atbildes uz kādiem jautājumiem par kontroli, par draudzi un tamlīdzīgi, lai viņi klausās šo sprediķi, klausās liecības. Viņiem nevajag mani. Tad, kad pie Jēzus nāca un prasīja, vai tas ir Viņš, kuram jānāk, vai citu gaidīt, Viņš netaisnojās. Skaties uz darbiem: klibie iet, aklie redz, kurlie dzird, prieka vēsts tiek sludināta. Pats vērtē. Mūsu cīņa nav miesīga, bet garīga. Un atsevišķos gadījumos ir arī nopietnākas metodes. Bībele neizslēdz aizstāvēt savu valsti un kaut kādos gadījumos pat pielietot fizisku spēku. Tas nav pilnībā izslēgts. Bet, draugs, tāpēc mums pašiem ir galva, pašiem ir attiecības ar Dievu, lai mēs saprastu. Tu taču neļausi ar sevi darīt cūcības? Ja nav citas iespējas, tad, manuprāt, ir jāaizstāvas. Ir jāizvērtē spēki, vai tu spēsi to izdarīt, bet, ja tu to nespēj, tad bēdz. Bēdz prom! Ne tāpēc, ka tev ir bail, bet tāpēc, ka tā ir labāk. Pat profesionāli cīkstoņi teiktu, lai tu bēdz. Ja pret tevi atver nazi, tad karatē profesionālis teiktu: bēdz. Tikai filmās rāda, ka viņi izsit nažus, neko tur nevar izsist. Pret nazi nav paņēmienu, ir tāds teiciens. Pret ieroci tu neko nevari izdarīt. Var paveikties, var nepaveikties. Dievs ir labs. Aleluja!

Aizlūgsim Dievu, kā mums Bībele māca, par ļauniem cilvēkiem. Vai tev ir cilvēki, kuri tevi mēģina ietekmēt, kas ļauni pret tevi izturās? Lūgsim par šiem cilvēkiem un lūgsim arī par sevi. Paldies, Dievs, par veselīgu mācību. Paldies, Debesu Tēvs, par Tavu mācību, par Tavu Svēto Garu, par Tavu spēku. Mēs lūdzam par šiem cilvēkiem, kas mums ir apkārt, kas nepazīst Tevi šodien, Dievs. Kuri neizprot, ko viņi dara, kuri nesaprot, ko viņi dara. Kuri ir miesīgi, kuri uzstājas pret Taviem bērniem. Dievs, mēs lūdzam par šiem cilvēkiem, lai viņi iepazīst Tevi, Kungs, lai viņi nāk pie Tevis, Kungs, lai viņos notiek izmaiņas un viņi kļūst par Taviem bērniem. Un mēs lūdzam par katru vienu, kas tiek vajāts šodien, ne tikai mūsu draudzes cilvēku, bet arī citiem kristiešiem, lai viņi pastāv mācībā, lai viņi pastāv lūgšanās un kā prioritāti izvēlās evaņģēliju sludināšanu. Mēs Tevi lūdzam, Kungs, par dažādām situācijām, lai kādā mēs nebūtu šodien, ka mēs izprotam no Tevis, Svētais Gars, savā lūgšanu kambarī, kā katrā situācijā rīkoties, Jēzus Vārdā! Un es apliecinu, ka katra situācija tiks atrisināta, Jēzus Kristus Vārdā. Āmen!

 

Mācītāja Mārča Jencīša sprediķi “Kā cīnīties ar ļauniem cilvēkiem?” pierakstīja un rediģēja draudzes “Kristus Pasaulei” redakcija

1-10 of 650