Inkaunteru liecības

Sandija Vēze:

Publicēja 2010. gada 17. aug. 10:01Mārcis Jencītis

Esmu šokā par to, ko šeit piedzīvoju! Tas atstās iespaidu uz visu manu dzīvi. Viss, ko gaidīju no šī pasākuma, arī piepildījās! Pati saņēmu atbrīvošanu. Agrāk domāju, ka nākot pie Jēzus, velni automātiski aiziet. Nav ko pagātni celt augšā. Tomēr nepietiek tikai ar grēku nožēlu, bet velni ir jāsasaista, jānosauc vārdā un jāizdzen! Man tā bija atklāsme! Mēs dažkārt vainojam savu raksturu, mēģinām sevi audzināt un pilnveidot, taču reizēm ir jāizdzen velns ārā! Godīgi sakot, bija bail. Tas no manis prasīja kaut kādu izvēli. Taču, kā teica mūsu mācītājs Mārcis, tu nevari kalpot citiem, ja tevī pašā sēž velni. Biju pārsteigta par to, cik daudz no mūsu pagātnes vēl var vilkties līdzi mūsu kristieša dzīvē. Ja nebūtu šī enkauntera, es to pat nezinātu!

 

Pirms atgriešanās dzīvoju nešķīstu dzīvi, bija saikne arī ar okulto. Saskatīju kādas jomas savā dzīvē, kurās man vēl līdz šim laikam nebija izlaušanās. Trešajā klasē sāku nēsāt brilles. Atceros, kā maza meitene būdama, apsēdos ar brillēm mājās pie spoguļa un biju ļoti noskumusi. Brilles - tas taču ir uz visu mūžu! Tajos gados skolā apcēla bērnus, kuri nēsāja brilles. Biju lūgusi par acu dziedināšanu. Domāju, kā gan esmu dabūjusi šādu problēmu? Maniem vecākiem ir ļoti laba redze un manos rados neviens nenēsā brilles. Varbūt esmu skatījusies kaut ko tādu, ko nevajag? Pārmeklēju savu dzīvi, vaicāju Dievam pēc iemesla. Mani bieži mocīja arī nespēka gars. Mārcis mums mācīja, ka nespēka gars iet roku rokā ar dzimtas lāstu. Šie abi gari darbojas kopā, vienā bandā. Daži no maniem piederīgajiem pa vīriešu līniju aizgāja pāragrā nāvē. Bija arī dusmu un histērijas lēkmes. Domāju, ka tā ir mana rakstura vājība un centos pati sevi labot, taču nekā. Sāku iet uz katoļu baznīcu, nožēloju visus šos grēkus, taču tas viss netika saistīts un izdzīts. Priesteris lika man krustu uz kakla un lūdzās svēto Igoru, lai man palīdz, taču atkal nekā! Līdz enkaunteram pat nezināju, ka ir tāds reliģijas gars. Lūgšanas svētajiem un bildēm ir buršanās, kas ir jānožēlo un jāsalauž! Pār manu dzīvi bija lāsta gars. Taču šajā enkaunterā piedzīvoju reālu atbrīvošanu un sastapšanos ar Dievu! Tagad esmu atbrīvota no nespēka gara! 

 

Šajā enkaunterā es vēl spēcīgāk saņēmu draudzes vīziju garā. Jau agrāk bija reizes, kad es ļoti raudāju Dieva priekšā savā lūgšanu istabā. Gribējās izkratīt Viņam savu sirdi, apkampt Viņu, samīlot. Pie krusta, kad es to apkampu, bija tāda sajūta, ka es apķeros apkārt nevis koka gabalam, bet pašam Jēzum! Kad Ganna lūdza par mani, bija sajūta, it kā manī pukstētu divas sirdis! Brīnišķīga sajūta ar sirdi apzināties to, ko Jēzus manā labā ir izdarījis pie krusta!

Betija Kokoreviča:

Publicēja 2010. gada 17. aug. 10:00Mārcis Jencītis

 Kad es peldējos, visu laiku bija sajūta, it kā man aiz muguras peldētu krokodils. Kad biju mazāka, reiz kad es peldējos, mani brālis sabaidīja, saukdams: „Krokodils!”,. Kopš tā laika šīs bailes bija man iekšā. Bija tāda sajūta, it kā kaut kas manī sēdētu iekšā. Aizvakar, aizpildot anketu, redzēju, ka tur ir arī vārds par dzīvniekiem. Kad man tur bija jāievelk ķeksītis, sajutu kārtīgas bailes. Bet kad man uzlika rokas un par mani lūdza, es jutu, ka no manis iznāk kāds dzīvnieks ārā! Ar krokodila seju! Pēc tam palika ļoti viegli. Jutu ļoti lielu brīvību!

Malda:

Publicēja 2010. gada 17. aug. 09:59Mārcis Jencītis

Es jaunībā biju ar savu muti izteikusi, ka es miršu agri, apmēram četrdesmit gadu vecumā. Es to biju jau aizmirsusi, taču tad, kad es nācu pie Dieva, tas uzpeldēja, es to atcerējos. Es Dievam to nožēloju, noliku šos vārdus. Taču līdz šim atbrīvošanas lūgšana par to nebija bijusi. Pa laikam man uznāca tāds kā smagums. Mocījos ar to. Pētīju savu senču radu rakstus, nekādas svētītās dzīves tās nebija. Kad par mani tagad lūdza, no sākuma bija tāda sajūta, it kā mani kāds žņaugtu nost! Bija tīri fiziska, pretīga sajūta. Taču tad manam prātam izgāja cauri vārdi: „Uzvara Jēzus asinīs!” Mārcis man prasa: „Ko tu juti?” „Tāds vieglums, brīvība!” Tāda bija mana atbrīvošana. Pēc tam man bija tik viegli un labi! Varēju brīvi slavēt! Biju priecīga!

Indra:

Publicēja 2010. gada 17. aug. 09:58Mārcis Jencītis

 jau no sākuma zināju, ka enkaunterā nebūs viegli. Saistībā ar manu kalpošanu, slavēšanu bija sakrājušās lietas, kas nospieda manu sirdi. Mūsu draudzes mācītājs Mārcis bieži mums bija teicis, ka sātans uzbrūk slavētājiem, tas tā vienkārši esot. No mūsu slavēšanas grupas nesen aizgāja viens cilvēks. Mārcis bija mūs lūdzis, lai darām visu, lai šis cilvēks neaizietu, bet sagaidītu šo enkaunteru. Pareizi jau tas ir, bet ja paši savā sirdī neesam saņēmuši pilnīgu dziedināšanu, mēs to varam arī pārprast un pagriezt to pavisam savādāk. Es no savas puses ļoti centos, lai šis cilvēks paliktu mūsu vidū. Taču viena lieta ir tā, ko tu dari ārēji, otra, kas pamazām krājas tavā sirdī līdz kamēr kauss ir pilns. Mūsu vidū bija visādas situācijas, visādi gadījumi. Kādu brīdi atnāca sajūta, ka kalpoju pa tukšo. Slavēju Dievu, bet nesajūtu nekādu mīlestību pret Viņu. Esmu savā sirdī apvainojusies uz Dievu, ka Viņš mani nolicis šajā situācijā. It kā šī situācija atrisinājās, šis puisis aizgāja projām un es it kā viņam biju piedevusi savā sirdī, tomēr tur kaut kas bija palicis. Tad otru reizi bija uzbrukums mūsu kalpošanai, kad mēs slavētāji viens pret otru turējām sirdī rūgtumu, vērsām to viens pret otru un arī izteicām vārdos. Biju izmisusi, tāda sajūta, ka viss ir pagalam, nekāda kalpošana un slavēšana te nebūs, un ja tas turpināsies, kā līdz šim, tad es labāk eju projām no slavēšanas! Likās, tā problēma ir nenormāli liela un tikai enkaunters kaut ko var atrisināt! Viena lieta ir ar prātu saprast, izlīdzināties un piedot, bet vakar, kad bija aizlūgšana par fizisko dziedināšanu, tur bija arī maza lūgšana par dvēseles dziedināšanu. Divas reizes lūdzām un apliecinājām, ka Dievs mūs atbrīvo. Tad kādā mirklī es jutu, ka mana balss aizlūzt un es nevaru vairs parunāt! Bira sasras. Kad es to pateicu, bija tāda sajūta, ka Dievs atnācis mūsu vidū, aizskar un samīļo. Visi strīdi tajā brīdī likās tik mazsvarīgi! Tu esi Viņam vienīgais un īpašais šajā brīdī un Viņš ar tevi runā! Viņš visu sakārto, nogludina un izņem ārā visas sāpes!

Arvis:

Publicēja 2010. gada 17. aug. 09:58Mārcis Jencītis

Pats neko īpašu nesajutu, taču, ja runā par anketu, visiem lāstiem, gariem un pagātnes grēkiem, tad ļoti maz bija ailes, kuras es neaizpildīju. Līdz šim biju akcentējis savu uzmanību uz kādām divām trijām lietām, taču tad es sapratu, ka visas problēmas kā līdzīgas sagūlušas vienā lielā tīklā. Tas ko es šeit ieguvu, ir saprašana par to, ka visu savu turpmāko dzīvi es nevarēšu būt tik balts, tīrs un skaists, kā šodien. Taču es zinu četrus punktus: personisks, disciplinēts laiks ar Dievu, draudze, mājas grupa un kalpošana!

Gints:

Publicēja 2010. gada 17. aug. 09:57Mārcis Jencītis

 Esmu pateicīgs mācītājam, ka esmu šeit šajā reizē. Paldies Dievam! Tiem, kas nekad nav piedzīvojuši dievkalpojumos siltumu vai aukstumu, nav krituši zemē, gribu teikt, ka tas nav būtiskākais. Arī es šeit neko tādu nepiedzīvoju. Bet ir vērts šeit atbraukt, jo tās ir neredzamas garīgas lietas, kas šeit notiek. Ja Latviju salīdzinātu ar Las Vegasu, kura ir pilna ar spēļu automātiem, tad mūsu zeme ir pilna ar ļauniem gariem. Taču viņa tāda nepaliks! Āmen! Jēzus ir Ārsts, Dziedinātājs un Atbrīvotājs no visām važām!

Silvija:

Publicēja 2010. gada 17. aug. 09:56Mārcis Jencītis

Paldies Dievam, ka Viņš mani ir atvedis uz šo draudzi, un arī devis šajā draudzē brīnišķīgus mācītājus, kuri neizliekas ideāli. Vērojot viņus, redzam, ka arī viņiem ir problēmas. Taču, ja viņi pārvar savas problēmas tuvojoties Dievam, tad arī mēs to varam! Pateicos Dievam arī par vīziju G12, ko sātans bija nozadzis Latvijai. Šis enkaunters ir kā svaigs ūdens, kas līst pār mūsu zemi. Es ticu, ka daudzi cilvēki izies tam cauri un iegūs patiesu brīvību. Sātans mani gribēja nobaidīt. Pirmajā vakarā, atbraucot šurp, man likās, ka ir temperatūra. Es vakarā sāku taustīt savu kreiso kāju, kurā gadu gadiem man bija roze. Tā man uzmetās uzreiz pēc meitas piedzimšanas. Mani toreiz daktere aizsūtīja pie tantiņas. Viņa man pat adresi iedeva. No sākuma nesapratu: „kas tā par tantiņu?” Tā tas ceļš sākās. Tie ir lāsti no mūsu senčiem. Pirmajā vakarā, enkaunterā, mana kāja palika sarkana, velns mani biedēja: „nu ko, uz enkaunteru atbrauci!? Tūlīt tu redzēsi! Mani nevar uzvarēt!” Taču man bija liela pārliecība, un es viņam teicu: „Tu jau esi uzvarēts, un es jau esmu dziedināta!” Mārcis lūdza par mani, taču es jau zināju, ka esmu dziedināta un brīva no šī okultisma lāsta, un ka Jēzus ir mans Ārsts. Kad es pieliku roku pie krusta, kādu pusminūti manā sirdī  bija dedzinoša sajūta. Tas bija tik neparasti! Iezagās nelielas bailes, jo nekas tāds līdz šim nebija piedzīvots. Tomēr gribu visus iedrošināt: - šeit nevienu nededzina, šeit atbrīvo! Tieši šeit, pie krusta, mana sirds pa īstam iedegās par līdzcilvēkiem. Ieraudzīju, cik patiesībā viņi ir saistīti un nebrīvi. Viņi paši nesaprot, kas ar viņiem notiek, dzīve ir kā melna līnija, slimības, nelaimes gadījumi, no kuriem nekādi nevar tikt vaļā! Saku to tāpēc, ka pati visu to esmu piedzīvojusi. Esmu meklējusi Dievu, lai rastu atbildi un palīdzību, jo cilvēki jau palīdzēt nevar. Palīdzēt var tikai Dievs. Un Bībelē ir atrodamas visas atbildes. Kad dzīvojam saskaņā ar Dieva gribu, esam draudzē un pakļaujamies mācītājam, kuram patiesi rūp mūsu dzīve, kad redzam, ka viņš mūs mīl un lūdz par mums, tad pašai rodas vēlēšanās mācīties. Šajā draudzē es iemācījos pa īstam lasīt Bībeli, un ne tikai lasīt, bet arī disciplinētas attiecības ar Dievu. Tad Viņš man var palīdzēt. Citās draudzēs es to neredzēju, mācītājs pats bija kā mazs dievs. Mūsu draudzē mācītājs māca lasīt Bībeli. Es savā laikā lūdzu Dievu: „kur man palikt”? Biju izstaigājusi daudzas draudzes. Bija jau apnicis. Tagad esmu priecīga un laimīga, ka Dievs mani atvedis šeit. Uz šādu draudzi sātans nevienu nevedīs! Jo te viņam vienkārši ir kaps! To mēs arī piedzīvojām šajā enkaunterā. Es to novēlu piedzīvot katram. Un nebaidīties. Sājā enkaunterā var iegūt patiesu brīvību, skaidru skatu un sāpes sirdī par saviem tuviniekiem. Roze man vairs nav uz kājas! Es esmu saņēmusi pilnīgu dziedināšanu, es zinu, ka esmu to saņēmusi pilnīgi un līdz mūža galam! Šajā enkaunterā saņēmu atbrīvošanu arī no okultisma gara, kurā biju sapinusies septiņpadsmit gadus, dzimtas lāsta, dīvainām sakritībām vairākās paaudzēs, verdzības. Paldies Dievam par šo ceļu, kuru Viņš mums rāda un ved, paldies par Viņa svētījošo roku, kura ir pār mums visiem!

1-7 of 7