Es biju izsalcis un izslāpis, es maldījos tuksnesī. Es biju novārdzis un izmisis.

Publicēja 2012. gada 28. sept. 00:33Mārcis Jencītis

 Es sēdēju nāves ēnā, galīgā postā, saistīts dzelzs valgos jo pretojos Visaugstākā gribai. Es biju nomākts ar pūlēm, paklupis, palīga man nebija. Es biju bēdās un bailēs. Es biju  neprātīgs, sirgu un cietu mokas savu grēku dēļ. Man apriebās ēdiens un es nonācu nāves vārtu priekšā. Mana dvēsele trīcēja izmisumā un bailēs. Vareni tumsas viļņi mani mētāja, kā dzērumā. Manas upes kļuva par tuksnesi un viss, kam jābūt auglīgam bija postā mana ļaunuma dēļ. Tad es piesaucu To Kungu savās bēdās, un Viņš izglāba mani no mana posta  un vadīja uz pareiza ceļa. Es tad piesauca To Kungu savās bēdās, un Viņš izglāba mani no manām bailēm. Viņš izveda mani no tumsas un nāves ēnas, un sarāva manas saites. Viņš salauza vara durvis un sagrāva dzelzs aizšaujamos. Viņš apklusināja vētru, ka norima viļņi. Es priecājos, ka iestājās klusums, un Viņš ieveda mani iecerētajā ostā. Tuksnesi Viņš atkal pārvērš par ūdens dīķi un sausu zemi par avoksnainu. Es apsēju tīrumus un dēstīju vīna dārzus, kas nesa bagātus augļus. Viņš svētīja mani, ka es ļoti vairojos. Es pateikšos Tam Kungam par Viņa žēlastību un par Viņa brīnuma darbiem, ko Viņš dara pie manis. 

/No 107.  psalma/

Comments